PUTNU CEĻ�

LATVIE�U RAKSTNIEKU STĀSTI UN PASAKAS BĒRNIEM

OTRAIS GADS

.�

Jau no pa�a rīta Spodris bija klāt. To, ka man �odien ir dzim��anas diena, viņ�, protams, bija aizmirsis. Ienāca manā istabā, tāpat kā jebkuru citu ritu, pateica tikai: �Cau!� � nostājās man līdzās pie galda un sāka skatīties, kā es zīmēju saules�puķes.

����� Kas tas par mietu ar kruzuli galā? � viņ� jautāja, izvilk�dams no mutes apzī�ļātu pirkstu un iedurdams to manās saules�puķes.

Es neatbildēju, tikai uzsitu ar zīmuli pa sarkano pirkstu un zīmēju ap dzeltenajiem ziediem leknu nezāļu kum�ķi. �Nav, kas izravē, nav, kas izravē, nav, kas izravē, nudien,� es klusītēm dun�goju, vienlaikus cenzdamas samierināties ar to, ka Spodris ir tāds aizmār�a.

����� Kāpēc tu zīmē tādas spuras? Vai tā būs zivs? � atkal tin�cināja Spodris, un viņa pirksts nekavējoties pārbrauca pāri zīmē�jumam. - ~y

Nu man sanāca u�'Spodri dusmas: viņ� ne tikai neapsveic mani dzim�anas di�nā, viņ� pat nesaprot manus zīmējumus, �itik liels puika!

' � Tās ir nevis spuras, bet gan nezāles, muļķi tāds! � es ieklie�dzos un nikni ieskatījos Spodra samulsu�ajā sejā, ta�u viņa rokas jau naski darbojās gar mānu zīmuļu kastīti, izmeklēdamas no tās tie�i tādu zīmuli, kāds viņam bija vajadzīgs.

���� Es arī zīmē�u, � Spodris pavēstīja, tuvinādams mutei zīmuli: vēl mirklis, un viņ� to sāks grauzt tāpat kā viņa Zuze kaulu. Tā jau viņ� bija apstrādājis ne vienu vien manu zīmuli.

���� Atdod! � es iesaucos, pielēcu kājās un izrāvu zīmuli Spod�rim no rokas. � Nopērc pats sev zīmuļus un tad grauz, cik tik uz�iet, kaut vai apēd pavisam, ja gar�o! � Un es devos uz durvīm.

Spodris neko neteica, tikai klusēdams sekoja man.

Iznāku�i pagalmā, mēs abi brīdi stāvējām, pūlēdamies atvērt ap�ilbu�ās acis.

���� Uh, cik karsti, � Spodris izdvesa, ar abām rokām parau�dams uz aug�u savu nosmulēto kreklu. � Ko mēs darīsim?

Atklāti sakot, neko man negribējās darīt. Visprātīgākais būtu iet atpakaļ istabas vēsumā, zīmēt tālāk un domāt par to, ka �odien man paliek desmit gadi. Bet Spodris jau patiesībā neprot zīmēt un arī neko citu prātīgu bez manis pasākt nevar. Tāpēc es tikai nopūtos un prasīju:

��� Vai tava mamma mājās? Mēs varētu uzspēlēt paslēpes �

Spodris priecīgi pamāja ar galvu.

���� Mājās, kā tad, �odien viņa uz darbu negāja, sāpēja galva.

Tas acumirklī man uzlaboja garastāvokli: istā paslēpju spē�lē�ana sanāca vienigi tad, kad piedalījās arī Spodra mamma Malda. Bet tas varēja notikt tikai svētdienās un tajās dienās, kad Malda bija apshmusi: vai nu sāpēja galva, vai mugura, vai kāja. Mazliet jocīgi jau tas bija, ka tāds slimnieks, kas nevar pastrādāt, ir spējīgs itin veikli skraidīt, slēpties, bet labi arī. Un, ja tā pa�domā, vai tad slimam cilvēkam ir kāda jēga gul�ņāt un vaidēt, tīstīties segās un aukstās kompresēs, ja reiz ir iespēja izskraidī�ties veselībai par labu? Lielie gan runāja, ka Maldai visi neesot mājās, bet mēs, bērni, savukārt domājām, ka viņa ir interesan�tāka nekā visas mūsu mammas kopā. Kaut arī parasti ir klusa un nerunīga, diezgan bie�i pat tāda kā bēdīga. Bet tas nekas, mums pietika jau ar to vien, ka viņa mēdza piedalīties mūsu spēlēs.

Spodris stāvēja, skatījās manī, gaidīdams tālākos rīkojumus.

���� Ej sameklē Arni un Egiju, lai viņi arī nāk spēlēt, � es sacīju. Spodris tajā pa�ā mirklī aizdrāzās pār pagalmu uz Egijas māju, tā ka pazoles vien nozibēja gaisā.

Tāds nu viņ� bija, �is Spodris, mans vislabākais draugs. Viņ� nezināja ne manas dzim�anas, ne vārda dienas, bet es viņam to piedevu. Ar Egiju un Arni man nekāda lielā draudzība nesanāca, kaut arī viņi sveica mani vienmēr, toties katra nieka dēļ apsau�kāja par �urku un kaulukambari. Spodris nu gan nekad tā neda- rija, viņ� bija labs, pat ļoti, vienīgā nelaime tā, ka dumj�. Viņ� bija sūtīts gan internātskolās, gan palīgskolās. Bet viss velti. Tagad Spodrim divpadsmit gadu, tomēr viņ� vēl arvien īsti nemā�cēja ne lasīt, ne rakstīt, ne rēķināt. Un arī augumā padevies tāds pamazs, tik vien liels kā otrās klases skolnieks.

Bet citādi viņam nebija nekādas vainas � kupli, dzelteni mati, lielas, zaļas acis un, ja vajag, �ausmīgi skaļa balss.

Turklāt Spodrim piederēja kas tāds, par ko es, Arnis un Egija viņu briesmīgi apskaudām: tie bija astoņi suņi. Ar tiem Spodris lepojās nenorimis un neparko neļāva Maldai slīcināt �etrus mazos kucēntiņus, kas �opavasar piedzima Zuzei. Kad Malda tos lika iepirkumu tīkliņā, lai nestu uz upi, Spodris kliedza savā visska�ļākajā balsī, svieda mātei ar visu, kas tikai pagadījās pa rokai, līdz beidzot Malda izmisusi r�opūtās un ienesa kucēnus atpakaļ priek�istabā, kur tie bija piedzimu�i uz veca, zemē nomesta mēteļa. Nu jau kucēni bija krietni paaugu�ies un pat tiku�i pie skaistiem vārdiem.

No smiekliem krampjus vēderā varēja dabūt, noskatoties, ka Spodris ēverģelējās ar saviem audzēkņiem, meta kūleņus un vār�tījās pa zāli, savus lielos, retos zobus zibinādams neskaitāmos smaidos, bet visi astoņi suņi smilksto�ā un vauk�ķo�ā karuselī griezās viņam apkārt, dancoja pa zēna muguru un vēderu, lēkāja pār galvu, ik pa brīdim ar ķepām iemīdāmi viņam acī vai pavēr�tajā mutē.Un tādēļ vien bija vērts iet uz Spodra māju, ka ik reizes, tai tuvojoties, tev pretī izskrēja vesels lērums Spodra draugu, lielu, maziņu, melnu, brūnu un baltu, apstāja tevi no visām pusēm, laizīja seju un smilkstēja aiz prieka. Visi astoņi Spodra suņi bija ļoti laipni un nekad nevienam nekoda.

Atcerējusies suņus, es ieskrēju atpakaļ mājā, lai virtuvē pa�ņemtu pīrādziņus, ko mēs ar mammu vakar bijām izcepu�as manām dzim�anas dienas svinībām, sieru un da�as ceptas gaļas �ķēlītes. Jā, es nodomāju, �odien varu atļauties viņus kārtīgi pamielot. . .

Kad atgriezos pagalmā, tur jau stāvēja Spodris, Arnis un Egija. Arnis turēja rokās savu lielo, sarkano bumbu.

���� Cau! � es skaji uzsaucu un tūdaļ pievērsos Egijai. � Vai tu sunī�iem kaut ko paņēmi?

Egija papurināja galvu. Viņa kārtējo reizi izskatījās tāda kā samiegojusies, tāda kā neēdusi, tikai mīņājās, kasījās un nerunāja ne vārda. Man nav laika noņemties ar to pūsleni, vel jo vairāk tā�dēļ, ka �odien visiem jānoņemas ar mani, es nodomāju, stūķē- dama kleitas kabatā suņiem paredzēto cienastu, un devos uz Spodra mājas pusi.

���� Dāvanu mēs tev dosim vakarā, � man aiz muguras no�skanēja Arņa balss.

Es piekrīto�i pamāju, naski tipinādama pa silto, saulaino taciņu uz priek�u. Abās taciņas malās kā īsts mū�ame�s auga milzīgas smilgas, uz mani kā apaļas, dzeltenas �uneļu a�eles lūrēja gundegas, doņi, pēterenes un vēl vesels miljons visādu sīku puķī�u. Vērojot tās, man pēk�ņi palika tik jautri, ka iegribējās dziedāt. Bet to darīt bija par vēlu, jo mēs jau bijām Spodra mājas pagalmā.

���� Kur tad tavi suņi? � es prasīju Spodrim, kas tie�i tobrīd aulek�oja man garām.

���� Tūlīt foūs! � Spodris atsauca varen lepnā balsī un kā plēsts iedrāzās mājā.

Spodra māja bija tik veca, ka vai. Tagad, kop� Spodra vectēva nāves, tā izskatījās pavisam pamirusi un stinga. Smagās ārdur�vis, veroties vaļā, ik reizes no�īkstēja tik �ēli, it kā lūgdamās, lai tās liek reiz mierā, no �īs skaņas pat sa�ņaudzās sirds. Ta�u durvis nepaspēja atnācējam sagandēt garastāvokli, jo nākamais, kas pavērās skatienam, bija priek�istaba vai, kā mēdza teikt Spodris, sunī�u istaba. Te suņi gulēja pa nakti; zemē mētājās visādas vecas lupatas, kauli, pārakmeņoju�ās maizes garozas un bļodiņas ar pienu vai ūdeni. Parasti gan tās bija izlaizītas tuk�as un tīras līdz spīdumam. Logu, kas deva vāju, dzeltenīgu gaismu, aizkaru vietā rotāja zirnekļu tīkli � smagi, pieputēju�i, pilni ar beigtām mu�ām. Spodris apgalvoja, ka �ajos tīklos mitino�ties vismaz tūksto� zirnekļu. Nav jau nekāds brīnums, tādēļ es vēl ne reizes nebiju piegājusi pie �ī loga � man nu gan zirnekļi nepatīk, brr.

Mana mamma reiz sacīja, ka sve�s cilvēks, iegājis Spodra

mājā, uz līdzenas vietas paģībtu. Bet es vēl ne reizes �eit neesmu ģībusi, goda vārds. Glu�i otrādi, man ļoti patika �ī māja, jo tā izskatījās tik ērmota un noslēpumaina, it kā �eit dzīvotu kāds mū�vecs burvis, bet, galvenais, te varēja darīt visu, ko tik sirds vēlas: iesaukt istabā suņus, lēkāt ar tiem pa gultām, ālēties, klai�gāt uz nebēdu. Malda par tādu traci nelikās ne zinis, viņa tikai vienaldzigi noskatījās, kā mēs dauzāmies, stāvēdama virtuvē pie plīts, sakrustojusi rokas uz krūtīm.

Pēc mirkļa atskanēja Spodra gavilējo�ā balss, no�īkstēja priek�istabas durvis, pa bedraino klonu noskrapstēja nagi, un, satraukti vauk�ķēdama, pagalmā izdrāzās visa Spodra suņu divīzija: vispirms �etri lielie suņi, bet aiz tiem tenteru tenteriem jaunie kucēntiņi � Ludis, Pipariņ�, Pīcis un Zina. Suņi apsveici�nājās ar mums visiem pēc kārtas, izo�ņāja visas drēbju vīles, lēkādami saskrāpēja līdz asinīm kājas, un sejas no suņu siltajām, maigajām mēlēm mums kļuva glu�i slapjas, bet tas nekas! Egija spiedza kā kutināta, Arnis skaļi smējās, bet Spodris smaidīja pār visu seju tik lepnī, it kā būtu �ī suņu pulka ģenerālis.

Kad suņi apstāja mani, sajutu�i pīrādziņu un gaļas smar�u, es gaiņādamās izvilku cienastu no kleitas kabatām, lauzu pīrā�dziņus mazos gabaliņos un sviedu uz visām pusēm � lai tik ķer!

Te es pamanīju Maldu � viņa stāvēja pie liepas, rokas sakrus�tojusi uz krūtīm, un noskatījās, kā es baroju suņus.

���� Sveiki, Malda! � es uzsaucu. � Vai spēlēsi ar mums paslēpes?

Malda nesteidzīgi nāca �urp savā jocīgajā gaitā � lieliem, līganiem soļiem, pie katra soļa ieliecot ceļgalus. Viņa nostājās blakus Egijai un klusēja tik ilgi, līdz es atkārtoju savu jautā�jumu otrreiz. Par manu dzim�anas dienu viņai nebija ne jausmas.

��� Nezinu, � viņa paraustīja plecus. � �odien tāds karstums, nemaz negribas skraidīt� Galva arī sāp, pat uz darbu negāju.

Bet tā vai citādi viņa atrunājās vienmēr, mēs jau �o viņas niķi zinājām. Zinājām arī to, ka mums tikai kārtīgi jāpalūdzas, tad viņa piekritīs.

Un mēs iesākām �ēlīgās balsīs cits caur citu:

��� Lūdzu, lūdzu, Malda, spēlē ar mums, bez tevis nav inte�resanti, goda vārds!

���� Ne jau tik stipri tev galva sāp, ka nevarētu spēlēt, � bei�gās vēl piebilda Arnis.

Kopumā ari �oreiz viss noritēja uz mata tā, kā bija paredzēts. Vēl mirkli pastīvējusies, murminādama da�ādus �aubpilnus vārdus, Malda beidzot piekrita. Mēs iegavilējāmies kā negudri un nekavējoties sastājāmies puslokā. Arnis noskaitīja savu parasto dzejolīti par turku pupu, kas soļoja uz Angliju, pirmā brīva biju es, tad Malda, Spodris un Egija. Meklēt iznāca pa�am Ar�nim. /

Viņ� cienīgi palocīja galvu un devās pie liepas, bet mēs paju- kām uz visām pagalma pusēm kur kurais.

Ko nagi nes, es drāzos uz priek�u un pēc da�ām sekundēm atjēdzos pie lielās bedres. Kādreiz � sensenos laikos � �eit stā�vējusi Maldas vectēva māja, tagad �ī bedre bija vienīgais, kas no tās palicis pāri: tolaik �eit bijis pagrabs. Es kā bulta iz�āvos cauri vībotnēm un klupdama krizdama ievēlos bedrē. Bet � tavu brī�numu! � tur jau, sameties deviņos līkumos, tupēja Spodris. Tā tik bija sagadī�anās!

���� Tsss! � viņ� no�ņāca asi kā �ūska, pielicis pirkstu pie lūpām. � Klusāk!

�igli notupos līdzās Spodrim un sarāvos maza, mazītiņa.

Arnis nokliedzās: �Eju!� Tad iestājās klusums.

Mēs ar Spodri saskatījāmies, uzmanīgi izstaipījām notirpu�os locekļus.

���� Karsti, � Spodris �ukstēja.

Es pamāju ar galvu un, tīkamās gaidās klusi ieķiķinājusies, palūdzu:

���� Spodri, noskaiti kādu dzejolīti!

Spodris māk sacerēt ērmotus dzejoļus. Uz dzejo�anu viņam ir nags, neko neteiksi. Pratis viņ� tikai lasīt un rakstīt, varbūt die�nās kļūtu pat slavens.

���� Labi, � Spodris piekrīto�i pamāja, brīdi padomāja, lauzī�dams pirkstos turpat no gru�u kaudzes izvilktu apdegu�u sēr�kociņu, un iesāka dobjā, noslēpumainā balsī:

� Kad saule spīd, tad smuki suņi pa ceļu skrien un satiek veci.

Viņ� ravē cukurbietes un raud kā sajucis, jo acis tam uz pakau�a un pakausis uz vēdera, bet vēders ir uz zoda.

Nu jā, visi Spodra dzejoļi ir par smukiem suņiem, kas saulainā laikā skrien pa ceļu un satiek veci, tikai vecis katrā dzejolītī ir savādāks. Es jau gribēju smieties, bet te kāds pa�ķīra biezo vībotņu puduri. Sarkans kā tomāts tajā pavīdēja Arņa piesardzīgi smīno�ais vaigs.

������ A, re, kur jūs abi esat! � Un Arnis � dipada, dapada! � aizauļoja projām kā zirgs.

���� Viens, div', trīs � Spodris! Viens, div', trīs � Brigita!

Tātad nākamais meklēs Spodris, jo Malda ar Egiju pa�as bija

pārskrēju�as �mājās�. �oreiz drāzos pāri pagalmam uz ceriņ- krūmu puduri � tur varēja tīri labi paslēpties, un tur bija bez�gala jauki � mijkrēslis kā vakarā, kaila zeme, vēsums, visapkārt saulstari draiskojās ar ceriņu lapām � glu�i vai kā Spodris ar saviem suņiem, tikai smilkstu un spieg�anas vietā nu skanēja tik tikko sadzirdama, noslēpumaina �aboņa. Ik pa brīdim kādam stariņam palaimējās izspraukties caur lapotnes d�ungļiem, tad man līdzās vienā vai otrā pusē uz zemes nokrita zeltains saules plankumiņ� � te glīti apaļ� kā metāla rublis, te �ķībs un greizs kā sadauzīta spoguļa �ķemba. Tikai acumirkli tas uzzibsnīja un jau atkal bija projām: vieglais, pūkainais vējelis lapas �ubināja, pārkārtoja pēc sava prāta un, ja gribēja, neielaida krūmā nevienu pa�u gaismas stldziņu.

Kad Spodris nokliedza: �Eju!� � es parāpoju sāņup un pa- lūrēju caur lapotajiem zariem, pūlēdamās saskatīt, kas notiek pagalmā. Nē, Spodri es neieraudzlju, toties pamaniju Arni � viņ� bija sakņupis turpat netālu aiz ķeizarkroņu krūma, snaik- stīja kaklu, dīdljās kā skudru apsēsts un skaļi �ņākuļoja. Es jau gribēju uzsaukt Arnim: �Skrienam,� � bet mana sauciena vietā kā pērkona grāviens no skaidrām debesīm pār pagalmu noska�nēja skaļa, sirdīga balss:

���� Sveicināti!

Sī balss un briesmīgās suņu rejas, kas acumirklī kā pēc sle�penas komandas satricināja visu apkārtni, mani pārbiedēja līdz nesamaņai. Es nometos kņūpus. Pagalma vidū bija nostājies varena auguma vīrs zābakos ieautām kājām. Pārējo aizklāja liels ceriņzars.

���� Labdien! � izdzirdēju Spodra nedro�o balsi � tur jau viņ� nāca pa liepu gatvi pretī ciemiņam.

���� Vai tava mamma mājās?

���� Mājās, � Spodris atteica, sparīgi pamādams ar galvu.

Lai labāk apskatītu jautātāju, bija jāmaina pozīcijas. Pametu

acis uz Arni � arī viņ� jau nedro�i lavījās uz priek�u. Bet piktā balss tikmēr nevarēja vien rimties:

���� Kāpēc viņa �odien atkal nebija darbā? Taisni trakums ar to Maldu! Bietes jāravē, balandas līdz ausīm, bet �itā sliņķe tikai gul�ņā pa māju!

���� Mammai sāp galva, -H no�ņurkstēja Spodris.

Balss turpināja rūkt, bubināt un sodīties, bet mēs ar Arni zagāmies uz priek�u pie visresnākās liepas un nu lūrējām uz pagalmu katrs no savas koka puses.

Beidzot es pazinu �o vīru, kā tad, tas bija brigadieris Plaudis, baigs vecis ar īsta nīlzirga paskatu.

Bet, kamēr es tā klusībā �ausminājos par viņa ārieni, Spodra suņi veica savu vistie�āko pienākumu � tie bija apstāju�i Plaudi no visām pusēm, kvank�ķēja kā traki un mēģināja ieķert lielajos zābakos. Pirmo reizi mū�ā redzēju, ka Spodra suņi cen�as kādam iekost.

���� Ti�, rupu�i, �kic, velni tādi! � Plaudis nikni lamājās, sperdams suņiem ar kāju.

Beidzot aptvēru�i, ka �o viesi tik viegli vis nepieveiks, suņi uz brīdi atstājās, bet brigadieris, kaut ko sirdīgi purpinā�dams, atvēra durvis un iegāja mājā. Suņi viņam sekoja pa pēdām.

Mana sirds dauzījās, bet es tomēr saņēmu dū�u un izlīdu no koka stumbra aizsega. Arī Arnis nāca man līdzi. Mēs piesteidzā�mies pie Spodra, kas stāvēja pagalma vidū un ar nodurtu galvu caur pieri dusmīgi glūnēja brigadierim nopakaļ. Pēc mirkļa, nez no kurienes uzradusies, mums piebiedrojās Egija, viņas acis no bailēm bija iepletu�ās tik platas, ka izskatījās turpat vai �etrstū�rainas � kā zilas sērkociņu kārbiņas. Tikai Maldas joprojām ne�bija. Vai tie�ām viņa nedzirdēja brigadiera dimdo�o balsi? Vai tad nesaprata, ka spēle izjukusi?

Pēc brī�a Plaudis atkal iznāca pagalmā visu astoņu suņu pava�dībā. Mēs atkāpāmies par da�iem soļiem, no uztraukuma skaļi elpodami saskanīgā korī.

��� Taisni trakums, � Plaudis nikni noteica. � Kur viņa ir? Kur viņa blandās?

Te nu Egija izdarīja nepiedodamu kļūdu, viņa nodevīgi pavēs�tīja:

���� Tepat kaut kur tuvumā, mēs tikko spēlējām paslēpes . . .

Viņa nepaguva izteikt visu līdz galam, jo brigadiera asās acis

kā iesmi iedūrās mūsu pulciņā.

���� Ko? Paslēpes?! Viņa spēlēja paslēpes? � viņ� ieaurojās.

Klusēdami mēs lēnām kāpāmies atpakaļ. Arnim no bailēm

ieklabējās zobi.

Bet brigadieris tik brēca:

��� Slimā! Simulante! Paslēpes ar bērniem viņa spēlē! Tai tak nav visi mājā! �itik daudz suņu, māja kā elle, citi govis vai cūkas tur, bet �itā � suņus �

Tad, mirkli parīstījies kā slīcējs, Plaudis uzkliedza mums:

���� Ejiet sameklējiet man to Maldu rokā! Es viņai parādī�u paslēpes! Es viņu kārtīgi ņem�u priek�ā, no kolhoza izslēg�u par �itādiem stiķiem, tā ka noputēs vien � � brigadieris �ķendējās, ka siekalas �ķīda kā �ļakatas no peļķes, kad tajā iesvie� smagu akmeni.

Mēs visi �etri aiz bailēm nekavējoties pajukām katrs uz savu pusi. Bēgt mēs neuzdro�inājāmies, kur nu, mēs steidzāmies izpildīt brigadiera pavēli.

��� Malda! � pirmā nedro�i iesaucās Egija, kad bija nonā�kusi pie lielās bedres. � Malda, kur tu esi?

Neviens neatbildēja, tikai jasmīni tvanēja un sienā�i sisināja tik skaļi, ka gribējās tiem aizbāzt mutes.

��� Malda! Malda! � arī Arnis piebiedrojās māsai, viņa balss pēcpusdienas tveicē skanēja brīnumdzidri, tad iesaucos arī es. Tā mēs izklīdam par piekalniti, iedami un saukdami katrs uz savu pusi.

���� Brigadieris pie tevis atnācis! � gari stiepdama vārdus, sauca Egija, nu jau noskrējusi lejā pie pa�as upītes, lai gan skaidrs, ka, paslēpes spēlējot, Malda nevarēja būt tik tālu paslē�pusies.

Bet es devos uz me�ābeles pusi. Reiz, pirms pāris vasarām, Malda bija paslēpusies tur. Toreiz klīdu un klīdu, bet tad no me��ābeles puses izdzirdēju atskanam �ņukstus � pēc tiem tad es Maldu arī atradu. Viņa sēdēja zem me�ābeles un raudāja. Tova�sar es vēl biju maza muļķīte, nodomāju, ka Malda raud tādēļ, ka nav tik ilgi atrasta. Pieskrēju viņai klāt un saucu:

��� Malda, celies, dzirdi, neraudi, Malda! Tu ta�u redzi, ka es tevi sameklēju.

Bet viņa, negribīgi noraususi asaras no vaigiem, tikai sēdēja, neteikdama ne vārda. Es viņd mudināju skriet uz �mājām�, ap�steigt mani, jā, es biju gatava pat uz �ādu augstsirdību, bet Malda nelikās par manu piedāvājumu ne zinis, tikai sēdēja kā sastin�gusi, un viss. Tagad, atcerējusies �o gadījumu, es sapratu, ka ne jau manas ilgās meklē�anas dēļ viņa toreiz raudāja. Bet kādēļ tad? Nē, lai cik liela un gudra es biju, ari tagad to nezināju.

Piepe�i nobrīk�ķēja kāds zars, es atskatījos. No kārklu krāmēja pa�ā upītes krastā izlavījās Malda un ar mēmu aicinājumu pamāja man. Priecīgi �āvos lejup no piekalnītes pie Maldas.

��� Tu biji noslēpusies �ite? � es jautāju, pieskrējusi viņai klāt. � Mēs tevi meklējām, brigadieris atnācis, viņ� briesmīgi lamājas �

Malda klusēja. Viņa stāvēja savā mū�īgajā pozā, rokas sakrus�tojusi uz krūtīm, un lūkojās man garām kaut kur tālumā. Nekāda līksmā viņa neizskatījās. Pēc krietnas klusē�anas Malda teica:

��� Nu un tad? Lai jau pameklē, gabals tādēļ viņam neatkri- tīs . ..

��� Bet viņ� draudēja, ka izslēg�ot tevi no kolhoza, vari iedo�māties? � es steidzīgi piebildu, lai gan sirds dziļumos biju pil�nīgi vienisprātis ar Maldu.

Piepe�i Maldas acis iezaigojās nikni kā vilcenei.

���� Lai slēdz! � viņa gandrīz vai iekliedzās. � Apnicis, cik tad ilgi viņ� tā draudēs? Es pati aizie�u projām!

Tas nu bija kas nedzirdēts! Es izbijos no viņas vārdiem tik ļoti, ka krūtīs man kaut kas salēcās un it kā pārlūza pu�u.

���� Projām? � es izdvesu sausām lūpām. � Bet kur tas ir � projām?

Malda jau kāpa kalnā.

���� Uz Rīgu. Tur ta�u dzīvo mana māsa, Ritma, tu jau zini�

���� Bet Spodris? Kur paliks viņ�? � es jautāju, elpai aiztrūk�stot.

���� Mēs brauksim abi, ko tu prasi kā bērns, �odien pat.. .

Man nolaidās rokas, es, liekas, jutos uz mata tāpat kā toreiz,

kad uz lielceļa sabrauca manu kaķi Sniedziņu. Ne vārda vairs nevarēju izsacīt, kaut gan sirds dziļumos apzinājos, ka man jāmē�ģina atrunāt Maldu no tāda neprāta darba. Kur viņai jāskrien, turklāt taisni �odien, manā dzim�anas dienā, kad mēs ar mammu esam izcepu�as �tik gardus pīrādziņus. Tur, Rīgā, viņiem nebūs ne mājas, ne suņu, ne paslēpju, ne manu pīrādziņu! Apzinājos, ka tas viss jāsaka tūlīt, uz karstām pēdām, bet nevarēju. Tenterēju Mal�dai nopakaļ, nespēdama ne pa�ļupstēt.

Kad nonācām pagalmā, brigadiera tur vairs nebija, tikai suņi, Spodris, Arnis un Egija. Nu viņi visi kā negudri apstāja Maldu, cits caur citu stāstīdami, kā brigadieris brēcis un kā viņi Maldu meklēju�i. Bet Malda neklausīdamās pagāja viņiem garām un tikai tad, kad Egija skumīgi noprasīja: �Vai tad paslēpes mēs �odien vairs nespēlēsim?� � pateica:

���� Nē. Mēs ar Spodri brauksim dzīvot uz Rīgu.

Un pagaisa mana dzim�anas diena, pazuda kā nebijusi. Asaru aizmiglotām acīm es lēnām vilkos uz māju pusi.

Tā atgriezās pēc kādas stundas, ko biju pavadījusi, sē�ot un �ņukstot pie galda savā istabā. Kāds lēni pavēra istabas durvis. Kad pacēlu galvu, ieraudzīju Spodri: viņ�, stāvēdams uz sliek�ņa, savādi raudzījās manī sasarku�ām acīm. Arī viņ� laikam nesen bija raudājis.

���� Brigit, � pēc mirkļa viņ� ierunājās aizsmaku�ā balsī, � tev �odien ir dzim�anas diena, vai ne?

Es pamāju ar galvu un par varītēm mazliet pasmaidīju. Spod�ris pārkāpa pār slieksni, lēnām man tuvodamies.

���� Nu tad es tevi apsveicu tajā dzim�anas dienā un dāvinu . . .

Te viņ� mirkli saminstinājās, ievilka krūtīs elpu un pateica

skali un skumji:

���� Savus suņus . . . Visus astoņus.

Tas bija tik negaidīti, ka es pielēcu kājās no krēsla. Tā tik bija dāvana!

���� Bet Spodri! Vai tev prāts?!

Spodris papurināja galvu.

���� Mēs ar mammu braucam prom, � viņ� sacīja drebo�ā balsī, � bet suņus līdzi ņemt mēs nevaram . . .

Tikmēr man galvā jaucās visas iespējamās un neiespējamās domas: ko teiks mamma, tētis, kur es lik�u �ā dāvanu, kas nu būs? Visi astoņi Spodra suņi, par kuriem es viņu vienmēr biju apskau�dusi, nu piederēja man! Bet es pat nejutos tā pa īstam ieprieci�nāta, kur nu, es biju nobijusies kā pēdējā zaķpastala! Ta�u, kamēr es tā stāvēju un platām, nekustīgām acīm blenzu Spodrī, viņ� sarosījās, iebāza mutē pirkstu un no�ļupstēja:

���� Suņi jau var dzīvot manā mājā tāpat kā līdz �im, tikai nu � tie būs tavi suņi.

Es nopūtos. Man kļuva mazliet jaukāk ap dū�u.

���� Labi, ko tur daudz, � es sacīju. � Ja jau mani, tad mani.

Klusēdami mēs devāmies uz Spodra māju. Man ta�u bija jāap�ciemo sava neparastā dāvana.

Suņi, protams, bija uz mata tādi pa�i kā tad, kad tie vēl pie�derēja Spodrim, tāpat lēkāja, vauk�ķēja, skraidīja pa pagalmu. Es tos uzrunāju vārdos, saucu sev klāt, glaudīju viņu brūnās, melnās un baltās pierītes un �ukstēju:

���� Mani suņuki, mani, mana Zuze, mans Pipariņ�, mans Pī�cis .. .

Tās pa�as dienas vakarā Spodris un Malda aizbrauca. Uz auto�busu pieturu es gāju viņus pavadīt ar visiem suņiem. Neko daudz uz atvadām mēs nerunājām, tikai vilkāmies pa ceļu, suņu ielenkti, domājām katrs savu domu. Neskatoties uz saņemto dāvanu, man bija tik skumji, ka ne izsacīt. Zuze skrēja pa priek�u, nemaz ne�zinādama, ka nu ir mana. Kad bijām nonāku�i pie autobusu pietu�ras, es pametu acis uz savu veco draugu. Nē, necik pacilāts viņ� neizskatījās, tāds vien bija kā vērmeles saēdies. Notupies bu�i- nāja manas Zuzes pieri un kaut ko murmināja zem deguna. Arī Malda, man par brīnumu, izskatījās tā, it kā viņu kāds ar varu būtu piespiedis no �ejienes aizbraukt. Vēl uzmanīgāk viņu nopē�tījusi, es pirmo reizi mū�ā ieraudzīju, cik viņa ir nesmuka. Mati kā nolaizīti, sejā miljons sīksiku grumbiņu. Nemaz kā rīdziniece, tās visas ir tik skaistas! Arī kleita � Vai tad ar tādu var uz Rīgu braukt? Un tad es iedomājos, kā viņi abi � Spodris un Malda � ies Rīgā pa ielu, tādi nopluku�i un prasti, cilvēki dro�i vien brī�nīsies, plecus raustīdami, atskatīdamies, sak, no kurienes te sara�du�ies tādi ērmi? Bet es neko neteicu. Tik un tā viņi mani neklau�sītu.

Tad pienāca dzeltens autobuss, Spodris uz atvadām pamāja ar roku un iekāpa autobusā. Es pagriezos un, klusi saukdama suņus, vilkos atpakaļ uz mājām. Tikai tagad, palikusi viena � viena ar astoņiem suņiem, es sapratu, kāda �ausmīga nelaime ir notikusi. Asaras, visu laiku krāju�ās kaut kur acu dzīlēs, nu vairs nebija valdāmas un gāzās pār seju. Ne vairs Spodra, ne Maldas, nekā. Tikai astoņi nabaga sunī�i � mani. Kad autobuss, smagi zumēdams, brauca man garām, es, a�i noliekusies, sāku piņķerē- ties gar sandales sprādzi, it kā mēģinādama to aiztaisīt. Es negri�bēju, ka Spodris pa autobusa logu redzētu manu asaraino seju.

Tad mēs gājām uz Spodra māju. Pagalms bija kluss un tuk�s un nepiederēja vairs nevienam. Kad es apsēdos uz sliek�ņa aiz�slēgto durvju priek�ā, suņi saskrēja man apkārt, laizīja rokas un klusi smilkstēja. Ta�u es, skatīdamās te Zuzes, te Pī�a uzticī�gajās acīs, nejutos nedz bagāta, nedz laimīga, nedz apskau�ama.

� Nu, pasaki man � kam gan der �itāda dzim�anas diena, ko? � es vaicāju Pipariņam, kas, asti luncinādams, grozījās man pa priek�u. Vēl brīdi tā sēdējusi, es piecēlos, lai lēnām vilktos uz māju: man ta�u bija gaidāmi ciemiņi.

Tad atnāca Arnis un Egija, uzdāvināja man divas grāmatas un �okolādes konfek�u kasti, mēs sēdāmies pie galda, dzērām limo�nādi, ēdām kūkas, konfektes, pīrādziņus. Par Spodra dāvanu viņiem nesacīju ne vārda. Arī mammai ne, es jau zināju, ka viņai ta nemaz nebūtu pa prātam.

Tā pagāja �ī dzim�anas diena. Kad Arnis un Egija bija prom, � �s, mammas pierunāta, vēl uzlaikoju jauno, gai�zilo kleitu, ko viņa ar tēvu man bija uzdāvinājusi, negrfbīgi pagrozījos spoguļa priek�ā un gāju gulēt.

Nākamās dienas rīts man �ķita tuk�s un savāds, tāds pats kā Spodra pamestās mājas pagalms. Virtuvē iegājusi, es steidzīgi sastūķēju kleitas kabatās pīrādziņus, maizi, ielēju pudelē pienu un devos pie saviem suņiem. Slēpdamies no rīta saules, tie bēdīgi gulēja aiz mājas stūra cits pie cita. Laikam jau viņi sāka nojaust to, ka nav vairs Spodra suņi. Visu nakti vieni � tā ar viņiem vēl ne reizes nebija gadījies. Suņi neskrēja man pretī kā citām reizēm, bet, negribīgi pieslēju�ies kājās, tikai slinki paluncināja astes, tad atkal sagūla zemē. Zuze, izstiepusies visā garumā, izskatījās neparasti vāja un nopluku�i.' Viņa pat nepacēla galvu, kad es to saucu, tikai greizi pa�ķielēja uz mani.

Salēju pienu bļodiņās, sadalīju maizi un pīrādziņus, apsēdos uz mājas sliek�ņa. Klusēdama noraudzījos, kā suņi ēd. Neēda vienīgi Zuze, viņa joprojām nekustīgi gulēja aiz mājas stūra.

Tikai tagad es tā pa īstam apjautu, ka visi �ie suņi ir mani. Nevis Spodra, Egijas vai Arņa. Jutu, kā manī palēnām sarosās lep�nums: jā, katram tādas mantas vis nav! Visā pla�ajā apkārtnē es nezināju neviena bērna, kam piederētu veseli astoņi suņi. Kur nu astoņi, Egijai un Arnim, piemēram, nebija ne viena vienīga �u�neļa � viņu tēvs suņus necie�. Jā, es nodomāju, tagad tikai jāno�gaida, kad arī suņi sapratīs, kas ir viņu īstenā saimniece, un skries man pretī, briesmīga laimē vauk�ķēdami ik reizes, kad es nāk�u tos apciemot. Pagaidām gan viņi laikam vēl sēroja pēc Spodra, bet tas nekas, vajag tikai mazdrusciņ paciesties.

Tad es ieraudzīju, ka pa taciņu nāk Arnis un Egija.

���� Cau! � viņi man sauca pa gabalu. � Tu jau baro Spodra suņus? Mēs arī viņiem atnesām maizi un kaulus.

���� Nevis Spodra suņus, bet savējos, � es pikti atteicu, jo man diez kā vis nepatika, ka viņi uzbā�as maniem suņiem ar kau�liem.

���� Oho! � iesaucās Arnis. � Kop� kura laika tad tie ir ta�vējie?

���� Kop� vakardienas, � es atcirtu ka�ķīgā balsi. � Spodris man tos uzdāvināja dzim�anas dienā.

Egija un Arnis pārsteigti saskatījās. Tad Egija pieliecās brā�lim pie auss, lai kaut ko pa�ukstētu.

Arnis paraustīja plecus, cie�i ieskatījās man acis un teica:

���� Bet mūsu tētis vakar sacīja � ja reiz Malda esot projām, tad suņi bū�ot jāindē nost, citādi viņi klīdī�ot apkārt pa mājām un plēsī�ot vistas.

Es pielēcu kājās.

���� Jā, tā tētis teica, � piebilda Egija.

���� Bet, kad Egija sāka raudāt, tētis apklusa, � papildināja Arnis, noliecās pie Zinas, satvēra to aiz priek�ējām ķepām un, it kā nekas nebūtu noticis, sāka ar Zinu dejot.

Bet es jutu, ka plaukstas man ir savilku�ās dūrēs kā kauslīgam puikam.

���� Ko � jūs indēsiet manus suņus?! Pamēģiniet tikai! Panā- ciet priek�ā! Un vispār � ko jūs te meklējat? � Es draudīgi paspēru uz priek�u trīs soļus. � Lasieties projām, jums skau�, ka �ie suņi ir mani, nevis jūsējie! Ejiet prom � dzirdat?

Arnis atlaida Zinas ķepas un palika stāvam ar vaļēju muti. Ne viņ�, ne Egija laikam nebija gaidīju�i �ādu izlēcienu no manas puses, viņi abi izskatījās pagalam apmulsu�i. Egija no�ļupstēja:

���� Stulbā, ko tu bļausties, vai tad mēs gribam, lai suņus no�indē . ..

���� Jā, gribat! � es atkal uzkliedzu, kaut gan nu jau skaidri zināju, ka runāju muļķības. Kāpēc lai Arnis un Egija to gribētu? Viņiem suņi patika tāpat kā man. Ta�u man vajadzēja izgāzt pār kādu savas dusmas, satraukumu un aizvainojumu.

Egija ar Arni atkal sa�ukstējās, tad brīdi abi pavēroja manu sasarku�o seju, pagriezās un, ne vārda vairs neteikusi, naskā soli aiztipināja projām.

Palikusi viena, es pamazām nomierinājos. Tā tik vēl trūka, es nodomāju, paskat vien, kas tam Egijas tētim prātā. Bet tad pie manis pieskrēja Pīcis, viņ� priecīgi grozījās man pa priek�u, lun�cinādams asti un aicinādams mani uz rotaļu.

���� Vēlāk, manu Pīclti, vēlāk, � es teicu, pakasīdama sunītim aiz auss. � Nu man jāiet atpakaļ uz māju, atnāk�u pēcpusdienā, tad arī izdauzīsimies, kā nākas.

Bet mājās mamma pieteica, lai es pēcpusdienā aizejot zemenēs, Viesturu pļavā tās dro�i vien jau esot gatavas.

Ai! Zemenes man gar�oja par visu labāk pasaulē.

���� Labi, � es priecīgi atsaucu, sameklēju krūzīti un devos ogot.

To, ka es varēju pasaukt līdzi arī suņus, iedomājos tikai, kad biju jau nonākusi pie Viesturu birztalas. Tas man kaut kā nebija ienācis prātā, un tagad to no�ēloju. Laikam jau tomēr pie saviem suņiem vēl tā īsti nebiju pieradusi.

Ar krūzīti rokā izstaigāju visu Viesturu pļavu un birzi, ta�u neko daudz vis nesalasīju. Ogu bija papilnam, tas tiesa, bet tās vēl nebija īsti ienāku�ās. Staigāju, uzmanīgi �ķirdama lielo zāli, dungoju dziesmiņu par smukiem suņiem un veci un domāju, ko tagad dara Spodris. Dro�i vien ēd saldējumu. Vai arī vizinās tram�vajā. Vai arī aizbraucis uz zooloģisko dārzu un nu, muti atplētis, pēta ziloni.

Pēc ilgum ilgas staigā�anas puskrūzīti tomēr pielasīju. Kad nācu mājās, ievēroju, ka saule jau lai�as lejup. Bija īstais laiks dot suņiem vakariņas. Nogaidījusi brīdi, kad mamma iziet no vir�tuves, salasīju suņiem �o to ēdamu.

Kad iegāju Spodra mājas pagalmā, tur valdīja klusums. Man par lielu nepatiku, arī �oreiz suņi neskrēja pretī man, savai jauna�jai saimniecei. Vēl vairāk � suņi vispār nebija nekur samanāmi. Tie bija pazudu�i. Vispirms es nodomāju, ka viņi ir aizgāju�i uz piekalnīti pie lielās bedres. Arī tur viņu nebija. Jutu, ka mani pārņem satraukums. Kaut kas bija atgadījies. Es izmeklējos gar māju, aizsteidzos līdz pa�ai upei, tad skrēju atpakaļ uz liepu gatvi, vienā laidā saukdama:

���� Zuze, Pīci, u-ū! Zuze, Zina, Pipariņ!

Bet nekā. Suņu nebija. Tie no visas tiesas bija pazudu�i.

Vēlreiz apgāju ap māju, ūjinādama un saukdama suņu vār�dus, ta�u man atsaucās vienīgi kaut kur tālumā rūco�a traktora tark�ķi.

Tad es noslīgu uz mājas satrunēju�ā sliek�ņa, sēdēju ilgi, nekustīgi un pat neraudāju. Lai gan, �ķiet, jau gandrīz vai dro��i zināju, kas noticis ar maniem suņiem. Viņu vairs nebija � ne astoņu, ne piecu, neviena. Viņi bija pagalam. Rieto�ā saule caur liepu zariem vēl meta pirmspēdējo atblāzmu, klusi �abēja zāle, tas bija viss. Nevienas dzīvas dvēseles. Nevienas.

Te es satrūkos: pa gatvi kāds nāca �urp. Lēnām piecēlos un tad � tad es ieraudzīju ko tādu, ko pavisam nebiju cerējusi ierau�dzīt: pa gatvi nāca Spodris un Malda.

���� Jau atbraucāt? � paskrējusi viņiem pretī, es vaicāju tādā balsī, it kā lūgdamās �ēlastību.

Malda neatbildēja, viņa pagāja man garām, tāpat kā vakar nesdama rokā veco ceļasomu. Toties Spodris, smaidīdams pār visu seju, atbildēja:

���� Atbraucām, kā tad! Ritmas tante pateica, ka vienā istabā mums visiem tik un tā nepietik�ot vietas.

Viņ� līksmi smējās, tad pienāca man klāt un viltīgi pie�bilda:

���� Bet es Rīgā kaut ko nopirku. Uzmini, kas tas ir! � Un viņ� piedūra pirkstu sev pie krūtīm.

A, tikai tagad es ievēroju, ka, Spodrim azotē ieslēpts, kūņojas kāds mazs kamolītis.

���� Uzmini, � vēlreiz aicināja Spodris, lepni zibinādams savas zaļās acis un saudzīgi pielikdams plaukstu kustīgajam ka- molītim.

Par to, ka Spodra azotē iemitināta kāda dzīva būtne, nebija ne mazāko �aubu. Bet kāda?

���� Varbūt tas ir � kāds susuriņ�? � es nomurmināju � ne�viens prātīgāks dzīvnieks man neienāca prātā.

Spodris tikai smējās, galvu draiski purinādams.

���� Nē, nav vis susuriņ�. Skaties! � Juzdams, ka es neuzmi�nē�u, Spodris beidzot ap�ēlojās par mani, atpogāja krekla aug�ējo pogu, un tad pa nelielu spraudziņu izlīda tum�brūns purniņ� ar divām melnām a�elēm un lielām, Jenkanām ausīm.

���� Sunītis, � es no�ukstēju.

���� Sunītis, � Spodris apstiprināja, atpogāja vēl vienu pogu, uzmanīgi izvilka kunksto�o dzīvnieciņu no azotes un satvēra plaukstās.

���� Kur tu to ņēmi? � es klusi jautāju, nedro�i pieskardamās sunī�a pierei.

���� Rīgā, tirgū, par rubli. Es to nopirku no kāda suņu pārde�vēja, � Spodris skaidroja un nolika sunīti zemē uz taciņas. Ku�cēna deguntelis iedūrās Spodra sandalē, viņ� to o�ņāja tik cītīgi, it kā tā būtu diez kāds pasaules gardums.

���� Sākumā mamma negribēja ne dzirdēt par kucēna pirk�anu, bet, kad es pateicu, ka man vairs nav neviena suņa, un sāku rau�dāt, viņa beidzot piekrita un iedeva man rubli, � Spodris stāstīja, laimīgi vērodams savu �īsdienas pirkumu.

Bet te viņ� it kā attapās, paskatījās uz visām pusēm un jau�tāja:

���� Eu, kur tad tavi suņi?

Jutu, ka man karsts vien iziet caur kauliem.

���� Bet tie ta�u bija mani suņi, � es �ukstēju, nodūrusi acis.

���� Tavi, � Spodris apstiprināja, un es jutu, ka viņ� vērīgi nopēta mani. � Kur viņi ir, vai tu tos jau aizvedi uz savām mā�jām?

Es mēmi papurināju galvu. Ko lai atbildu, es izmisīgi domāju. Sāku drud�aini melst visneiedomājamākās blēņas:

���� Nē, tie ir prom. Es tos uzdāvināju . . . smuko suņu vecim . . . Viņam �odien ir dzim�anas diena . . .

���� Arī Zuzi? � Spodris izbijies jautāja. � Vai Zuzi tu arī viņam atdevi?

���� Jā, arī Zuzi, � es atteicu, bezgala pārsteigta, ka Spodris tic maniem meliem.

Bet Spodris spēji paķēra no zemes jauno kucēntiņu, iespieda savu seju tā tum�brūnajā ka�okā, un es dzirdēju, kā viņ� �ukst:

���� Mulķe.. . Ak, tu muļķe tāda.

Kā mēs gaidījām karu! Tas �ķita kaut kas baiss un reizē vili�no�s � kā jau viss neizbaudītais. Uz rītiem kar� aizskrēja garām, uz mums pat nepaskatījies. Mūsu apkārtnē netika redzēts neviens dzīvs vācietis ar izdaudzināto automātu uz krūtīm, pa putekļaino lauku lielceļu, kas veda cauri miestam, neaizdrāzās neviena moto�ciklistu vienība. ,

Toties atpakaļ uz rietiem kar� nāca lēnām un draudīgi, ar ilgāku apstā�anos, klusiem starplaikiem un pēk�ņiem izrāvieniem. Un tas pats kar�, kas vairākus gadus bija mīņājies kaut kur netve�ramā tālumā, beidzot bija klāt.

Starp divām ābeļu rindām aizaugu�ā zemeņdārzā, kuru nevie�nam vairs nebija ne vaļas, ne spēka izravēt, mēs izrakām bunkuru ar baļķu pārsegumu. Virs tā uzmetām milzīgu zemes uzkalnu, ierīkojām atveramas lūkas, nolai�amas kāpnes, pat stikla lodziņu, pa kuru iespīdēja noslēpumaina puskrēsla. Kas varēja būt vien�muļā govju ganī�ana, kāļu un runkuļu ravē�ana vai siena vālu ārdī�ana, salīdzinot ar to baismi nezināmo, kas ar katru dienu vēlās arvien tuvāk un tuvāk. No gaidī�anas vien jau iekustējās sirdis.

Mūsu ilūzijas mazliet sa�ķobījās, kad dzelzceļa stacijā, kas no mums taisnā līnijā pāri purvam atradās se�u kilometru attālumā, kādu nakti nometa vienu pa�u bumbu, un arī tā netrāpīja, kur tai bijis paredzēts.

Pēc pirmās īstās gaisa kaujas, kas norisinājās virs pilsētas pie Igaunijas robe�as, kur tobrīd vidusskolā mācījās mūsu vecākā māsa, jūsma vēl vairāk noplaka. Tonakt mēs stāvējām mājas galā līdzās mātei, kas, rokas zem priek�auta sa�ņaugusi, raudzījās uguns atblāzmā, pro�ektoru staros, kas kustējās debesīs kā zie�meļblāzmas kāvi, un pie katra grāviena nodrebēja līdzi. Vai tur kas varēja būt palicis pāri? Nākamajā rītā tēvs drebo�ām rokam jūdza zirgu un, neziņas mākts, brauca uz pilsētu pēc māsas, bet māte visu dienu staigāja kā sajukusi, nespēdama pieķerties nevienam kārtīgam darbam. Tomēr vakarā, par brīnumu, viņi sveiki un veseli pārbrauca mājās. Izrādījās, ka tur bija sabumbota pre�u stacija, kurā stāvējis vācu armijas e�elons.

Siem notikumiem sekoja vairāki klusi mēne�i. Vecāki steidza pļaut sienu, pēc tam ķērās pie labības, krāva statņos, veda kau�dzēs, �ķūņos. Kādu tīrumu steig�us vajadzēja atbrīvot ziemājiem. Tēvs teica:

���� Rudzi ir jāsēj, bez maizes nevar palikt. Kaut arī pa�i ne�vāksim, jāsēj tik un tā. Zemniekam maize ir galvenais.

Tajā rītā sastrādātā rudzirzeme gaidīja, mēs bijām pielikti pie bir�o�anas, bet tēvs, pakaris kaklā lielo sējamo priek�autu, svinīgā gaitā soļoja pa tīrumu, platiem vēzieniem izsēdams graudus. Mēs skaidri redzējām, ka viņa gaitā un kustībās nav tās noteiktības un svinīgā ritma kā agrāk. Sad un tad viņ� negaidot apstājās, iegrūdis roku graudos un pabārstījis tos saujā, it kā �aubīdamies, vai �im darbam vispār ir jēga, tad, lūkodamies uz rītiem, vērīgi ieklausījās. Arī mēs, pārspraudu�i mietiņus bir�u galos, darījām to pa�u. Brālis noprasīja:

���� Nu, dzirdi? Dun. Vajag pielikt ausi pie zemes.

Brī�iem līdz mums atlidoja tāla pērkona atbalss. Vēlāk mēs

ielavījāmies savā bunkurā un pēc tam īstajā pagrabā. Elpu aiz�turēju�i, uztvērām to pa�u dunoņu, tikai daudz spēcīgāku un gandrīz nepārtrauktu.

Nākamajā rītā tēvs atgriezās no pienotavas ar jaunu vēsti:

���� Ceļi bēgļu pilni. Dzī�ot visus līdzi. Saka � jābraucot pie laika, citādi vēlāk nekur netik�ot.

Māte noklausījās, mēs redzējām, kā viņas seja pamazām sa�tumst, ta�u viņa neteica pretī ne vārda. Doties projām no mājas vecākiem �ķita neiespējami, tāpēc viņi nevarēja izlemt, ko darīt. Ta�u mums iemirdzējās acis. Ceļojums pasaulē! Brauciens uz ne- zinkurieni! Vai te vēl bija jādomā? Ātrāk jāvāc mantas un jākrauj vezumos. Bet cik daudz no zemnieka mantības varēja salikt divos ratos? Pārējais ta�u bija kaut kur jāslēpj, jānobēdzina, jāaprok. Neziņa un �aubas bija sasaistīju�as vecāku rokas, un viņi vēl die�zin ko gaidīja.

Beidzot sākās mūsu pirmais lielais ceļojums pasaulē. Mēs ieju- kām bēgļu burzmā, vācu armijas tehnikas lavīnās un itin drīz izbaudījām pirmo uzlidojumu �ausmas.

Jo tālāk devāmies, jo skaidrāk jutām, ka �ai brauk�anai nav jēgas, ka tā ved uz nekurieni. Vajadzēja tūlīt griezties atpakaļ, bet pret straumi diem�ēl netek neviena upe. Te bija kustība vienā virzienā. Daudzi pajūgi nemanāmi iegriezās me�u celiņos, mek�lēdami klusāku vietu, kur pārlaist fronti. Māte atcerējās, ka �ajā pusē dzīvojot kādi tāli radi, gadiem ilgi nesatikti un neapciemoti, jau kļuvu�i gandrīz sve�i un nepazīstami. Kad satumsa, arī mēs atdalījāmies no lielās bēgļu straumes. Izbrauku�i cauri garam silam, mēs laidāmies ieplakā cauri bērzu birzītēm, kamēr nonā�cām pelēkas lauku mājas pagalmā. Kā jau radus � mūs ielaida istabā, kur mēs varējām izgulēt vairāku nak�u miegu.

Ta�u nākamajā rītā pārsteigti ieraudzījārņ, ka nekur tālu nebi�jām nobēgusi. Pa spraugu gar birzītēm un pļavām bija redzams tas pats mūsu lielceļ� ar nebeidzamo bēgļu plūsmu, tālāk tilts pār upi, kura līkumoja tepat lejā gar piekalni, bet aiz upes no citas puses nāca otrs lielceļ�, kas pagriezienā saplūda kopā ar mūsējo. Me�i bija bēgļu pilni, visur vezumi, nesaradu�i zirgi, maurojo�u govju bari, bet austrumu pamalē arvien draudīgāks brieda frontes negaiss.

Meklēdami klusāku vietu, mēs patiesībā bijām nonāku�i īstās kara krustcelēs starp diviem lielceļiem un tiltu, ko lidma�īnas visu priek�pusdienu centās sabumbot. Pakrastē aiz mājas ierakās vācu artilērija, kas arī nesolīja neko labu, ta�u nevienam necēlās rokas jūgt pārguru�os zirgus tālākbraucienam. Visi paļāvās uz likteni un palika, nomaskēja vezumus ar zariem, raka bedres, kur paslēp�ties no �ķembām un lodēm.

Vakarā bērnus uzreiz sadzina pagrabā, kur jau iepriek� bija sanesti salmu mai�eļi, vecas segas un gar sienām uz bluķī�iem uz�likti neēvelēti dēļi ka lauku godībās. Mums tas viss �ķita ļoti inte�resanti. Pie griestiem aiz gara kā�a bija pakārts vējlukturis, kura stikls itin drīz aizkvēpa un sekstveidīgā liesma � dro�i vien no petrolejas piemaisījumiem � visu laiku raustījās, mezdama iesarkanas sprikstltes, bet uz appelēju�ajām sienām tāpat līdzi kustējās spocīgas ēnas.

Mēs ieņēmām pa�u attālāko kaktu, pa jokam tūdaļ izmēģi�nājām guļamos maisus, iestiepām vēl spilvenu un pa�iem neap�tveramā veidā itin drīz bijām aizmigu�i.

Mēdz teikt, ka bērnus no miega ar lielgabalu nevarot uzcelt, ta�u �oreiz kaut kāds dīvains spēks visus nakts vidū uzrāva aug�ā, jo apkārt virmoja un murdēja: aizelsu�os cilvēku balsis, kņada, drūzma, trepēs �vīksto�i soli. Nelielais pagrabs bija stāvgrūdām pilns, bet vēl tikai nāca klāt. Aug�ā virs mums kā elles katlā vārī�jās un raustījās zeme, visa pasaule. Vairs nevarēja at�ķirt atse�vi�ķus grāvienus, tikai viens vienīgs nepārtraukts ārdo�s trok�snis.

Un vēl pie visa tā trepēs, raudāja mazs bērns. Cilvēki kādam pagrieza ceļu, saspiedās cie�āk un atbrīvoja vietu uz dēla pret pa�graba vidu. Jaunai sievietei, kas nesa segā satītu mazuli, sekoja bārdains vīrietis ar drēbju pauniņu rokā. Nezin kāpēc viņ� mums likās aizdomīgs. Tā kā vīrietim neiznāca vietas, viņ� nometās zemē uz viena ceļa un izmisis skatījās uz raudo�o bērnu, nespē�dams neko palīdzēt.

Netālu no mums sēdēja vecenīte � uz pleciem noslīdēju�ais lakats atsedza sirmus matus, kas, tāpat kā manai mātei, pakausī bija sasprausti ritenī, bet acis viņai bija savāds apgarots spīdums, ko varēja samanīt pat apkvēpu�ā lāktura gaismā. Kaut gan apkārt valdīja neaprakstāms troksnis, mēs saklausījām, ko viņa stāsta:

� Tagad es ticu. Tomēr ir dievs debesīs. Viņ� man parādījās. Pusmurgā. Biju tā kā iesnaudusies. Pēk�ņi uzplaiksni savāds gai��ums un atskan balss: �Bēdziet ātrāk no �īs vietas!� Mēs pagu�vām aizskriet kādus pārdesmit soļus, kad tie�i tur nokrita bumba. No vezuma, zirga, visas iedzīves palika tikai bedre, bet mēs bijām glābti. Vai tas nav brīnums?

Uz pa�a dēļa galiņa bija piemetusies mana māte, un likās tik nepierasti un nedabīgi, ka viņas mezglainās, sastrādātās rokas nelāpa zeķes, nemizo kartupeļus, nespaida kunkuļus cūkēdiena spaini, bet gul klēpi bez darba. Tās drīz vien atdzīvojās, sa�ņau�dzās tā, ka pirksti kjuva balti, tad atkal atlaidās un sāka tīt un ritināt vismaz priek�auta stūri.

���� Kāpēc tas bērns raud? � no durvju puses noprasīja sa�traukta balss.

���� Kas viņam ir? Slims?

Jaunā sieviete neatbildēja, tikai �ūpoja bērnu, cerēdama to apklusināt, bet nenosakāma vecuma bārdainais vīrietis, tāpat kā mēs, aizspieda ausis un vēl aizvēra acis.

���� Kaut ko ta�u dariet! Es ilgāk nevaru izturēt �o brēk�anu, � jau nodunēja protests.

���� Kā jums nav kauna! � viņu apsauca citi. � Vai tad tī�i maziņam kāds var pavēlēt. Dro�i vien no bailēm. Tad labāk pats ejiet laukā lodēs un sprādzienos!

Apgarotā sirmgalve, kas uzlidojuma laikā bija sadzirdējusi dieva balsi un uzskatīja sevi par svēto, pirmā sāka rīkoties. Viņa sagramstīja baltā spilvendranas kulē maizes donu, nolauza labu kum�ķi un drupināja klēpi mazos gabaliņos. Tad no lakata stūra noplēsa lupatiņu un visu sabēra tajā.

���� Vai kādam nav kas salds? Medus vai cukura grauds?

Neviens neatsaucās, tikai vējluktura liesma no kārtējā sprā�dziena noraustījās un no griestiem nobira smil�u migliņa.

��� Ja ķers tie�ā trāpījumā, nekas nepaliks pāri, � kāds sacīja.

���� Kāpēc tad pats skrējāt �urp, glābiņu meklēdams. Varējāt palikt me�ā vai skaidrā laukā, � viņam atgādināja pārējie.

Svētā iebāza sasieto lupatiņu vispirms sev mutē, labu bridi ko�ļāja, zelēja, tad, piecēlusies kājās, sūtīja uz bērna pusi.

���� Dodiet, lai zī�. Kad mēs au . ..

Sprādziens nejāva viņai pabeigt un aizsita muti pusvārdā.

���� Tas bija pavisam tuvu � � kāds novērtēja. Visi saskatī�jās, ieklausīdamies laika elpā, kas skaitīja sekundes viņu dzīvī�bām. Vienigi bērns turpināja raudāt, nerēķinādamies ar karu un pieaugu�ajiem. Viņ� neatzina arī tādu iupatu, izspļāva laukā un iebrēcās vēl skajāk.

���� Ko viņ� var kliegt? Tas ir ārprāts. ..

���� Mazi bērni ta�u parasti guj. Vai tad nekādi nevar aizmidzi�nāt?

��� Nebija nekā salda � � taisnojās svētā. � Musu laikos tikai tā � vīk�ķi mutē un nolika pie rudzu statiņa. Vakarā ar lākturi meklēja pa tīrumu, kamēr atrada, kur atstāts. Citreiz mēnessgaismā . ..

Jauns sprādzienu vilnis vēlreiz apklusināja svēto.

Arī mūsu mamma bija pavirzījusies uz brēcēja pusi, kur jau kārstījās trīs �ēlnieces, cenzdamās izdomāt, kā palīdzēt mazajam. I'a visām viņas sadabūja sausas drēbītes, ta�u nekas nelīdzēja. Sprādzieni tomēr brī�iem pierima � varbūt lielgabali aizrijās vai pārkarsa, ta�u bērns neapklusa ne mirkli. Taisni jābrīnās, kur viņam pietika spēka.

��� Aizbāziet muti tam verk�ķim! � kāds vīrietis neizturēja. � Es sajuk�u prātā!

Svētā pie�āvās kājās un pazibināja gaisā pirkstu.

���� Nāks dieva sods! Ka es jums saku! Nebūs labi.

���� Nav piena � � jaunā' sieviete izmocīja. � Citu viņ� vēl neprot ēst.

Uz brīdi kara teātrī virs mums iestājās negaidīts klusums. Vai tās varēja būt jau beigas? Neviens vēl neuzdrīkstējās ticēt.

Kaut kur aug�ā noklaudzēja durvis. Vai patie�ām kāds jau uzdro�inājās iziet ārā? Visi tā kā sarosījās.

Bet mani pēk�ņi sāka urbināt nelaba nojauta. Kaut kas likās izmainījies, pārvērties � Es nekur nevarēju saskatīt savu māti. �ausmas nodrebēju no �īs domas, pastiepos uz ceļiem, lai labāk pārredzētu visu pagrabu. Pie bērna viņas nebija. Paskatījos uz vecāko māsu, kas sēdēja aiz brāļa, rokām aptvērusi pierautos ceļ�galus. Vai viņi vēl nekā nebija pamanīju�i? Satraukums un bai�les arvien pieauga.

Kaut kur tālāk pie lejas durvīm vīru pulciņā pavīdēja tēva nomelnējusī, bārdas rugājiem apaugusī seja ar tiem pa�iem ne�dro�ības un �aubu vaibstiem. Viņ� skatījās pāri uz mums, it kā gribētu nākt �urp un kaut ko sacīt. Pagrabā mātes nebija.

Un tad pēk�ņi pārplīsa gaiss, no trieciena viļņa lāktura liesmas palēcās uz aug�u un izskrēja laukā. Neredzama roka iesvieda mums sejas sauju asu smil�u un cementa drazu. Pagrabs pie�ķīda ar kodīgo biszāļu dūmu smaku. Uz brīdi es vairs neko nedzirdēju un nesapratu. Pāri aptumsu�ajai telpai aiz�alca tāds kā vaids, kā kliedziens, kuru atkal pārķēra bērns. Visi panikā metās uz dur�vīm � cits citam pāri, garām, uz priek�u. No kaut kurienes tomēr iespīdēja blāva puskrēsla. Mēs atradāmies visdziļāk kaktā, mums priek�ā satraukti kustējās, grūstījās neskaidri cilvēku augumi, pleci, galvas.

���� Palieciet uz vietas! � visu �o ārprātu pārkliedza stingra vīrie�a balss. � Neskrieniet laukā! Tūdaļ var sekot nākamais sprādziens. Tas nav uzlidojums no gaisa. Artilērija var pie�aut pēc kārtas. Apklustiet!

Tā pati svētā bija uzrāpusies kaut kur augstāk pāri citiem un, rokas pacēlusi, sauca:

���� Lūgsim dievu! Viņ� mūs uzklausīs. Es zinu.

Sievietes, kas bija sagrupēju�ās ap raudo�o bērnu, negaidot sāka dziedāt:

���� Dievs kungs ir mūsu stiprā pils . ..

Pirmos vārdus uzņēma tikai pāris trīcelīgu balsu, kurām pa�mazām pievienojās vēl kādas, bet pie �stiprās pils� jau ducināja līdzi ari da�i vīri.

Svētā,- pārspēdama gan dziedātājus, gan bērnus, gan visu �o neprāta troksni, pavēlēja:

���� Metieties ceļos!

Kā nopļauti visi noplaka pie grīdas. Es paliku kājās, jo manas acis izmisumā meklēja vienu vienīgo, kas spētu glābt. Kur varēja būt palikusi mana māte? Ja nu tur � ārā? . .. Un ja nu viņa nemaz atpakaļ neatnāk? Tādu domu es nespēju pieļaut. Aizgrūdu roku mutei priek�ā, spiedu no visa spēka, lai nesāktu kliegt kā tas mazais nejēga. Nevarēju pat elpu ievilkt līdz galam, vienīgi pa mazam malciņam, un tas pats it kā atsitās pret duno�u valni. Acis bija apradu�as ar tumsu, un tikai tagad es samanīju, ka pretējā sienā pret griestiem rēgojās �āviņa izsists robains cau�rums.

Bērnā neviens vairs neklausījās, bet gaidīja, kur kritīs nāka�mais lādiņ�. Ķers vai neķers? Es sāku pie sevis skaitīt glu�i kā pēr�kona laikā pēc zibens uzliesmojuma, lai noteiktu, cik tālu bijis spēriens.

Pēk�ņi atvērās ārdurvis. Paspīdēja saules gai�ums, un tur, aug�ā, gaismas starā stāvēja mana māte ar piena kanniņu rokā.

Taustīdama ar kāju katru nākamo pakāpienu, viņa lēni kāpa lejup � garām vīriem, kas kaunīgi nolaida skatienus, lavījās starp paunām un dievlūdzējiem, kas vēl arvien tupēja uz ceļiem, kamēr nonāca līdz raudo�ajam bērnam un nolika nesamo pie sievietes kājām. Pakļaudama sevi nāves briesmām, viņa bija devusies slaukt govi, lai sve�am bērnam atnestu pienu.

Māte at�ļuka uz maisiņa, cie�i apņēma mūs abām rokām un piespieda sev klāt, neteikdama neviena pa�a vārda. Es tikai jutu, kā viņa visa drebēja. Kāpēc viņa gāja? Un ja viņa nebūtu atnā�kusi atpakaļ? Asaru kamols aiz�ņaudza man kaklu, es piekļāvos viņai vēl cie�āk klāt un no laimes raudāju. Sprādzieni it kā no�grima tālumā, nekas vairs mani nebiedēja, jo līdzās atradās māte.

Nu jau pagāju�i daudzi gadi, bet Vika joprojām redz vienus un tos pa�us sapņus. Patiesībā tie ir da�ādi. Nemainās tikai noti�kumu vieta: Riekstiņu dārzs. Ciemata cilvēki to sauc par �para�dīzes dārzu�, jo laikam kāds bija redzējis bildi ar tādu nosau�kumu.

Vika toreiz domāja gandrīz tāpat, jo pēc bērnunama pagalma Riekstiņu māja un dārzs viņu ap�ilbināja kā apburta pasaku val- atība. Sākumā Vika, no rīta celdamās, a�i izskraidīja visas malu maliņas, lai pārliecinātos, vai nakts melnumā nekas nav izgai�sis, vai brīnumainais dārzs, skaistā māja, lielie krēsli ar mīksta�jiem sēdekļiem un skapis ar spo�ajiem traukiem stāv, kā stāvējis.

Pagāja vairākas dienas, kamēr Vika sāka ticēt, ka Riekstiņu mājas ir pavisam īstas un nekas te nevar izgaist. Ja nu vienīgi kāda tasīte saplīst, kā tas vienvakar gadījās pa�am Riekstiņam. Cik labi, ka tā neizkrita Vikai! Viņa bija tik uzmanīga un nekad neko nesaplēsa. Varbūt tāpēc, ka Vikai bija �zelta rociņas�. Pa�tiesībā viņai bija visparastākās ar strupiem nadziņiem un aizplēs- tiem ienad�iem, bet audzinātāja, kas bērnunamā dziedāt mācīja, vienreiz tā bija pateikusi pirms eglītes svētkiem. Todien da�i no Vikas grupiņas jau bija saskrēju�i klavieru klasē un mēģināja dziedāt: ��zem eglītes mazs zaķītis�. Negāja nekādā jēgā, un Vika bailīgi pamēģināja ar vienu pirkstu uzsist. Varbūt ieska�nēsies tāpat kā audzinātājai? Ieskanējās! Vika uzsita vēlreiz. Ieskanējās vēl labāk!

Pēc tam audzinātāja vienmēr aicināja Viku klavieru istabā un rādīja, kā vajag spēlēt pa īstam. Kur katru pirkstiņu likt. Tās bija brīnumainas stundas.

Kad Riekstiņi beidzot bija skaidrībā, ka no visiem bērnunama bērniem Vika ir vispiemērotākā adoptē�anai, viņi abi atbrauca ar oran�o �iguli meitenei pakaļ. Visi teica, ka Vika nu ir vislai�mīgākā meitene pasaulē, jo viņai tagad būs mamma un tētis.

Bet Vika neko par laimi vēl nezināja. Ja nu vienigi tik daudz, ka laime ir klavieres paspēlēt.

Kad Riekstiņi Viku jau veda uz �iguli, parādes durvīs parādī�jās audzinātāja un lūdza viņu uzklausīt. Vika aiz satraukuma neko daudz nesaprata, bet dzirdēja vienīgi kaut ko par tām pa�ām �zelta rokām� un vēl, liekas, par �zelta ausīm�.

Kad viņi ar Viku jau sēdēja �igulī, Riekstiņ� ierunājās pir�mais:

��� Tu mums, izrādās, tāda kā no zelta esi!

���� Patiesībā jau nemaz neesmu. Audzinātāja tikai tā runā, � Vika nopietni taisnojās.

Bet pati Riekstiņa, blakus vīram sēdēdama, lieti�ķi pabeidza sarunu:

���� Tu tikai neiedomājies, ka es tai klimperētājai tā uzreiz klausī�u un klavieres mājās vedī�u. Tad jau miera vairs nemaz nebūs.

Vika gan gribēja palabot, ka audzinātāja nav nekāda klim- perētāja, ta�u Riekstiņas izskats nepieļāva tādu vaļību. Arī pats Riekstiņ� pavisam pieklusa un uzmanīgi stūrēja savu �iguli uz priek�u.

Mājās Vikai tika ierādīta maza, skaista un gai�a istabiņa ar mīkstu gultu un daudziem raibiem spilveniem.

���� Tu mūs sauksi par mammu un tēti. Nekur nestaigāsi ārpus dārza un neko bez atļaujas neņemsi. Kamēr mēs būsim darbā, pusdienas stāvēs uz virtuves galda. Redzi tā: dvielī ietītas, lai turas siltas.

Vārdus �mamma� un �tētis� Vika nekādi nevarēja izteikt un runājot visādi mēģināja izvairīties no tiem.

Riekstiņi bija kolhoza bi�kopji. Viņu bi�u saimniecība atra�dās tālu no centra. Kad abi atbrauca, sākās darbs dārzā.

���� Viņi jau vairākus gadus, rau, notur pirmo skaistuma vietu mūsu ciematā, � Vikai stāstīja Otonkulis. Viņ� pats nedzīvoja ciematā, bet katru rītu agri nāca uz maizes ceptuvi. Agrāk viņ�

mini bijis galvenais cepējs, bet nu �im vairs neturot aizpērn lauztā ii.lu�. Tagad nākot strādāt vieglāku darbu. Uz mājām viņ� gāja ii |> pusdienas laiku, kad Riekstiņu mājas lielajam pulkstenim abi imlitaji stāvēja pa�ā aug�ā. Vika tad vienmēr izskrēja pie dārza vmUņiem un skatījās, vai ciemata ielas galā neparādīsies Oton- lutliH. Viņ� parasti piestāja un parunājās. Līdzi Otonkulim nāca iivuigas maizes smar�a. Reizēm viņ� uzcienāja Viku. Iek�ā gan nekad nenāca, jo �paradīzes dārzā� viņam esot bail pat kāju spert. Viņ�, protams, jokoja. Kas tur ko baidīties. Otonkulis ta�u bija Kic'kstiņiem zināms cilvēks. Bet � kā tas arī būtu � viņi tomēr runājās turpat pie vārtiem. Vika uzzināja gandrīz visu, kā dzī�vojis un kā tagad dzīvo Otonkulis un viņa sieva � dārzniecības AIvine.

��� Tu kādreiz palūdz savējos, lai palai� tevi uz Me�maļiem. Mnna Alvīne tevi uzcienās, es tev akordeonu uzspēlē�u. Es to muziķu dēlam pirku, bet, redz . . . neiznāca viņam spēlēt. ..

Tādās reizēs, kad par dēlu ierunājās, Otonkulis dīvaini miedza acis un balsi tāda kā krek�ķē�ana iemetās.

Arvien tuvāk nāca rudens, bet Vikai nebija dū�as pastāstīt Riekstiņiem par Otonkula uzaicinājumu.

Vika drusku ba�ījās, kā skolā ies. Viņa bija redzējusi tikai da�us ciemata bērnus, kas tagad sāks mācīties pirmajā klasē. Bet runāties ne ar vienu nebija iznācis.

Kādu vakaru, kad abi Riekstiņi skatījās televizoru un Joti smējās par Zaņa Ezī�a jokiem, Vika saņēma dū�u.

���� Vai jūs mani rīt nepalaistu paciemoties pie Otonkula?

Smiekli pārtrūka, un Riekstiņa kā apjukusi palūkojās vīrā.

���� Kāds Otonkulis? Kāda ciemo�anās? Kā tev trūkst mūsu mājā?

���� Ne jau trūkst. Tāpat vien. Viņiem ir akordeons. Kad viņ� nak no ceptuves, es viņam varētu aiziet līdzi . . .

���� Elz, nu lai skuķis aiziet! � Riekstiņ� bija vēlīgs.

���� Tu papriek� iemācies pienācīgi uzvesties. Mūs par vecā�kiem pat vēl neprot godāt. Nekāda ciemo�anās nenotiks! Kā tev mājās trūkst? Re, kur viņdien veselu kaudzi bil�u grāmatu savedu. Un ābeci arī. Un zīmuļkrāsas veselu lielo kasti par trim rubļiem.

Skolā Vikai iepatikās. Zēl vienīgi, ka te nebija bērnunama audzinātājas. Skolēni bija draudzīgi, un tikai retu reiziti kāds kaut ko ieprasījās par bērnunamu. Un vai tā esot patiesība, ka Riekstiņi tagad patie�ām Vikai skaitoties tēvs un māte? Vika, protams, cītīgi apgalvoja, ka tā ir vistīrākā patiesība. Viņai pat uzvārds ir tāds pats kā viņiem.

Istabā, ko skolā sauca par muzikālo kabinetu, stāvēja lielas klavieres. Tādas kā galds un tik spo�as kā spogulis, tikai melnu virsmu. Bet mazajiem bērniem dziedā�ana te nenotika, un Vikai nekad neizdevās klavierēm pieiet pavisam klāt, lai uzliktu roku uz taustiņiem.

Tad notika vislielākais brīnums. Bija uzkritis sniegs. Riekstiņu dārzs vairs nebija vienīgais skaistulis, jo visiem ciemata kokiem bija piesnigu�i zari un visi dārzi nu stāvēja savā baltajā, vizuļo�jo�ajā sniega rotā. Vika gāja lēni, apkārt lūkodamās un dziļas pēdas iemīdama grāvmalu gurksto�ajās sniega kupenās. Pēk�ņi zābaciņi atdūrās. Vika noliecās, paru�ināja sniegu un ieraudzīja visīstākās ermoņikas. Spo�as un aukstas kā ledus gabals. No ku�rienes tās te gadīju�ās? Pa�ā grāvja malā?

Mājās Vika rūpīgi izslaucīja ermoņikas ar kabatlakatiņu, tad pielika pie lūpām. Sākumā neskanēja. Bet, kad mēģināja vēl un vēl. .. iznāca! Gan tā pati melodija par eglīti, gan tā par meite�nīti, kam laimīti neiedeva līdzi, gan citas.

Pret vakaru Vikai sāpēja lūpas, tomēr viņa vēl mēģināja gan �o, gan to, kas ieskanējās atmiņā. Tad Vika paskatījās pulkstenī, ko jau labi pazina, un nolēma mūziciņu noglabāt. Viņa ietina to kabatlakatiņā un ielika sava galda atvilktnes visdziļākajā stūrī. Nevar zināt, vai maz Riekstiņiem patiks tāda muzicē�ana.

Sirds bija viegla, viegla. Nu gribējās vēl kaut ko pa�ai izgud�rot un izdziedāt. �Man ir spo�a mūziciņa, man ir spo�a mūziciņa, mūziciņa dziedāt prot�� Vika lēkāja un dziedāja pati savu dziesmiņu, līdz ieradās Riekstiņi. Abi atnesa lielus iepirkumu saiņus un noslēpumaini salika tos skapjaug�ā. Riekstiņ� daudz�nozīmīgi samirk�ķinājās ar Viku. Tas nozīmēja, ka viņam labs prāts.

� Neaiztiec pakas! � savukārt brīdino�i noteica pati Riek�stiņa, bet arī tas neskanēja pārāk bargi.

Vikai ienāca prātā, ka pakās varbūt ir Jaungada dāvanas,

par kurām jau �ad tad tika runāts. Un ari bērnunamā ap �o laiku pienāca daudzas pakas, kas vēlāk � eglītes svētkos � tika dāvi�nātas un izlozētas, un visādi citādi sadalītas. Cik �ēl, ka nekad ne�vienam sūtītājam nebija ienācis prātā kādā pakā ielikt tādu mūzi- ciņu, kādu Vika tagad bija atradusi sniegā. Audzinātāja to viņai noteikti būtu iedevusi.

Pagāja vairākas janvāra dienas. Tās bija brīvas, jo skolā ne�bija jāiet. Mūziciņu Vika izvilka tikai paretam, jo Riekstiņi�ļ vai nu viens, vai otrs, vai abi kopā � tagad bie�i bija mājās un virtuvē pina grozus. Klūdziņas Riekstiņi bija sarūpēju�i jau sen. Drīz bū�ot kaut kāda izstāde, un tad abi Riekstiņi arī par grozu pī�anu dabū�ot pirmo vietu. To Vika bija dzirdējusi skolā, jo lielās meitenes un pat da�as skolotājas tāpat bija aizrāvu�ās ar groziņu pī�anu un labi pārzināja vietējos sāncen�us.

Bet kas nu ar Riekstiņiem varēja mēroties! Izkoptais dārzs, par kuru pat rajona avīzē raksta, labākā drava visā apkaimē, dai�ļākā māja, skaistākie grozi.

Kādu diēnu Riekstiņi ar �iguli aizbrauca uz rajona centru. Tagad ir laiks! Viņa �igli sameklēja lakatiņā ietīto mūziciņu un tūdaļ sāka spēlēt visu, kas dienām ilgi bija skanējis visapkārt. Tikai pret vakaru Vika atkal ietina mūziciņu kabatlakatiņā un ielika atvilktnē.

Dienu pirms mācību sākuma Riekstiņa aizgāja uz tuvējo cie�mata veikalu, bet atgriezās ātri un ienāca � nē, drīzāk iedrā�zās! � istabā, pat zābakus nenovilkusi.

���� Kur tās ermoņikas, zagle? � viņa kliedza, vēl Viku nere�dzēdama.

Meitene pārbijās, izskrēja pretī, bet izteikt nekā nevarēja. Viņa drebēja kā aukstumā iekļuvusi, sāka klabēt pat zobi.

��� Kur? Es tev prasu! � Riekstiņa kliedza vēl skaļāk, tad dus�mās aizrijās un sāka neganti klepot.

Vika ieskrēja savā istabā, izņēma mūziciņu, iztina no drā- niņas un sniedza Riekstiņai.

������ Es to sniegā atradu . .. tepat pie mājas � � Vika klusī�tiņām gribēja skaidrot, bet mazā balstiņa saraustījās, un tālāk viņa netika.

Izrādās, ka mutes emoņikas piederēju�as kaimiņu Uldim un viņ�, ar puikām dauzīdamies un somu mētādams, tās bija pazau�dējis. Pēc tam uzkritis sniegs. Viņdien �is, garām ejot, izdzirdis lUekstiņu mājās labi pazīstamās skaņas. Ulda māte to Riekstiņai veikalā pateikusi. Vai tad neesot vajadzējis aptaujāt? Nav jau pu�u manta, ka var tā ņemt un spēlēt. Turklāt mutes ermoņikas viņiem ir no ārzemēm atsūtītas. Vēlāk Vika vēl dzirdēja Riekstiņu nUistām, ka Ulda māte turpat veikalā atgādinājusi par daudz�reiz dzirdētiem bērnunama niķiem. Kas nezinot, kā ar tiem pie�ņemtajiem bērniem mēdzot būt?

���� Tagad viss kolhozs par to vien runās. Un kas zina, kā būs vēlāk. Aug buciņ�, aug radziņi� Mani brīdināja. Bet tu jau gri- lieji! � viņa pārmeta Riekstiņam.

Tonakt Vika ilgi nevarēja aizmigt. Istabā bija silti, bet dre�bulis nemitējās. Un tad viņa sapnī pirmo reizi redzēja Joti krā- iminu un skaistu Riekstiņu dārzu. Vietām gan bija sadzītas pūkai�nus sniega kupenas, toties dāliju un asteru ziedi bija krā�ņi un pilnā plaukumā. Vika bradāja basām kājām pa kupenām, gar puķu dobēm un spēlēja savu mūziciņu. Vēlāk pienāca bērnunama audzinātāja un teica, ka viņai jau labi iznākot.

Pēc nedējas Riekstiņi paziņoja, ka Vika turpmāk mācī�oties blakusrajona internātskolā. Tur viņa varbūt daudz ko pārdomā�jot un sapratī�ot.

Vikai bija �ēl �ķirties no skolas bērniem. Bet ne pārāk. Gadī�jums ar mūziciņu bija tik vareni uzmilzis, ka da�s labs to bie�i pieminēja. Vienīgi Inita, ar kuru Vika sēdēja vienā solā, lūdza, lai viņa nebraucot prom. Inita solījās savai mammai izlūgties mutes ermoņikas.

���� Saproti? Lai pērk it kā man, bet es vēlāk tās atdo�u tev.

Nemaz nebija �ēl �ķirties no skaistās un pārtiku�ās Riekstiņu

majas. Ne mammas, ne tēta, par kādiem bija tik daudz klusībā lūgts un domāts, Vikai tik un tā nebija.

Arī internātskolā Vikai sākumā viss bija vienaldzīgs. Vien�alga, kādā gultā gulēt, vienalga, ar ko sēdēt solā.

Bet tad pienāca vēsts, kas vienā mirklī pārvērta visu Vikas jauno dzīvi. Pa pastu uz Vikas vārda bija pienākusi maza paciņa. Ta bija Initas solītā mūziciņa, tikai mazāka, vienkār�āka par toreiz sniegā atrasto. Arī skanēja glu�i citādāk: griezīgāk un spalgāk. Vika acumirklī jutās sasildīta un samīļota. Un ne tikai mūziciņa bija viņu sasildījusi. Visvairāk laikam Inita, kas vienīgā visā pasaulē tajās ziemas dienās bija sadzirdējusi Viku.

Vikai bie�i pienāca paciņas, Riekstiņi �ad tad arī pa�i atbrauca. Laikam tā bija pareizi, jo adoptētais bērns it kā netika aizmirsts. Labi, ka apciemojumi nebija gari, vajadzēja vienīgi pateikt pal�dies par atvesto, nosaukt atzīmes, un ar to arī viss beidzās.

Vēstules Vika rakstīja tikai Initai. Vasaras lielākoties viņa pavadīja tepat, strādājot internātskolas dārzā vai sporta no�metnē. Ar laiku Riekstiņu sūtījumi kjuva arvien retāki. Da�as paciņas uz lieliem svētkiem. Un internātskolā jau sen arī citiem bija skaidrs, ka Vika palikusi glu�i viena. Toties no Riekstiņiem Vika bija iemantojusi krāsainos sapņus par brīnumaino dārzu, kas, starp citu, reiz bija aprakstīts ari �urnālā, pat nofotografēts ar abiem lieliskajiem kolhoza bi�kopjiem un dārza skaistuma entuziastiem. Bija pieminēts arī �groziņhobijs�, kas tāpat lieci�nāja par cilvēku daiļuma izjūtu un darba tikumu.

���� Paskaties, Vika, tie ta�u ir tavi Riekstiņi! � skolas biblio�tekāre toreiz parādīja Vikai �urnālu un acīmredzot gaidīja, ka meitene ko piebildīs, ja jau ir piederīga pie darbīgajiem estētiem.

Bet Vika ne toreiz, ne citreiz par viņiem nerunāja.

Astotajā klasē jau sākās eksāmenu laiks. Vika klasē mācījās, kad kāds no pagalma sauca:

���� Vika, tevi te meklē! Nonāc lejā!

Mani? Vika neticēja saucējam. Kas varētu meklēt? Izlieku��ies pa logu, Vika skatījās uz milzīgo atraitnī�u dobi skolas priek�ā. Sākumā, saulē ap�ilbu�i, viņa cilvēku neredzēja. Un, tikai apradusi ar spo�o gaismu, pamanija uz soliņa sē�am vecāku viru.

Vika tūdaļ pazina atbraucēju. Kaut arī bija pagājis tik daudz gadu. Pēc mirkļa Vika jau bija lejā.

��� Ap�ēliņ, kā izaugusi! � Otonkulis piecēlās, neveikli snie�dza roku un smaidīja.

��� Atbraucu tevi ciemos aicināt. Atceries, es jau toreiz aici�nāju, bet tu, rau, biji lepna � neatnāci .. .

Vika stāvēja, un pa vaigiem viņai ripoja lielas prieka asaras. Tādas pa�as viņa bija noraudāju�i toreiz, kad Inita uz internāt�skolu bija atsūtījusi mūziciņu.

���� Vai tev ir brīvs brītiņ� parunāties? � Otonkulis pavai- 01 ja, un likās, ka viņ� �urp ieradies nevis garāmejot, bet ar cie�u nodomu, jo izskatījās svarīgs un izlēmigs.

Vika aicināja Otonkuli uz �savu vietu�. Aiz skolas dārza iz�u�vu�ā dīķa malā nīkuļoja sasvēries vītols," un tam blakus di�ojās liels akmens.

Otonkulis, apsēdies uz akmens, iesāka bez aplinku vārdiem. Tu un tā. Uzzināju�i, ka Riekstiņi tikai formas pēc skaitās ar Viku imistīti, viņi abi ar Alvīni nolēmu�i sameklēt meiteni.

���� Visādi izdomājāmies, un te nu es esmu. Tu skolu �ogad beigsi un varēsi nākt pie mums dzīvot un par dārzkopi mācīties. Varbūt esi dzirdējusi: tagad jau tajā mūsu pa�u profesionālajā ari meitenes ņem iek�ā. Mana Alvīne, rau, pati vēl pa dārzniecību rau�jas. Vēlāk būsi viņas vietā. Alvīnei jau arī laiks atpūsties.

Otonkulis runāja lēni, svarīgi. Apklusa un tad atkal turpināja:

���� Tu jau manu Alvīni pat redzējusi netiki, bet tev būs labi pie mums. Mums apkārt ir me�s, un uz lielās istabas skapjaug�as utav akordeons. Atceries � es stāstīju. Mani pirksti vairs ne�klausa, bet es esmu dzirdējis, ka tu ar spēlē�anu esi varen noņē�musies.

No kurienes Otonkulis visu to tik smalki zina? Varbūt no Initas, ar kuru Vika paretam vēl sarakstās? Varbūt avīzē izla�sījis par internātskolas mūziķiem?

Otonkulis paskatījās kabatas pulkstenī un piecēlās. Drīz jāiet autobusam.

���� Nu, meit? Kad būs izlaidums, atbrauksim ar Alvīni tevi apsveikt� un pēc tam � uz Me�maļiem.

Vēl nekad mū�ā Vika nebija pienākusi tik cie�i klāt otram cil�vēkam. Tagad viņa pienāca, piespieda galvu Otonkula plecam un cie�i samiedza plakstus, lai atkal neizritētu kāda asara.

Kornēlijs savilkās zem segas kamoliņā un ar visu �etrgadīgā puikas gribasspēku apņēmās izlikties, ka brauciens uz rudens gadatirgu viņu maz interesē. Bet pārestības izjūta palika � ve�cāki izturējās tā, it kā Kornēlija te nebūtu. Tēvs, stāvēdams pie skapja un gudrodams, kuru no piecām kaklasaitēm siet, svilpoja un piesmaku�ā balsī dūca:

���� � Bet man par tevi citas nav

Joprojām labākas . ..

Māte neapmierināta staigāja pa istabu no viena gala uz otru, ka papē�i vien klaudzēja, � atkal vajadzēja vilkt mugurā to pa�u kleitu, ko iepriek�ējā reizē. Viņa skaļā balsī jautāja:

���� Fēliks, vai tu paņēmi līdzi pietiekami daudz naudas? Ka neiznāk tāpat kā Bērzainē. Cepuri jau esmu uzmērījusi un pār�devējai lieku to iesaiņot, bet atklājas, ka tu nespēj samaksāt. Pēc viena muļķa. It kā mēs būtu kādi nabagi. Linda ar savu viru un resnā Agnija no fermas smīnēja vien, sak, nopirku�i �iguli, un vairs nav kapeikas pie dvēseles �

���� � Tu mana vienīgā � � nodungoja tēvs un pavēstīja, ka viņam līdzi ir visa alga. � Prēmiju noliku parāda atdo�anai, � Fēlikss piebilda, apskāvis viņas plecus.

���� Nav vairs laika, mīļais, � karsts �uksts atlidoja lidz Kor�nēlija dzirdei.

���� Visu vasaru mēs viens otru neesam lāgā redzēju�i, � no�ņurdēja tēvs. � �itādu �anci uz kombaina nevarētu izturēt pat robots.

Kornēlijam īsti nebija skaidrs, ko nozīmē � robots. Kad atnāks ciemos Aira, būs jāpajautā. Aira iet se�gadniekos, un viņa noteikti zinās. Bet varbūt Aira nemaz �odien neatnāks? Es neesmu viņu redzējis ilgu laiku, nodomāja Kornēlijs un izbāza no segas apak��as kājas.

Zēns gaidīja, ka māte ieraudzīs kailās pēdas un rūpīgi tās apsegs. Iespējams, ka, to izdarījusi, pat noglāstīs viņa galvu un sacīs: ��u�i, manu puisīt, vēl ir agrs. Vakarā gaidi mūs. Tu jau esi pietiekami liels, lai pasaimniekotu viens. Mēs tev kaut ko atve�dīsim. Piedod, ka tavā vietā paņēmām līdzi Lindu ar viņas viru un Agniju no fermas. Bet tā vajag, jo tētis no �iem cilvēkiem aiz�ņēmās naudu ma�īnas pirk�anai.�

Ta�u māte grozījās spoguļa priek�ā un, ja paskatījās uz zēna pusi, tad tikai tāpēc, ka virs Kornēlija gultas klusi tik�ķēja lie�lais sienas pulkstenis.

���� Ak, ja man vienreiz mū�ā būtu tik daudz naudas, ka varētu ieiet veikalā un pirkt visu, 'kas vajadzīgs, neprasot, cik tas maksā, � māte sapņaini ierunājās, pieskardamās lūpām ar pomādes zīmuli. � Tai vajag būt brīni�ķīgai izjūtai. Tikai vien�reiz mū�ā .. .

���� Mēģiniet dabūt kādu miljonāru, biedre galvenā agro�nome Austra Rītiņa, � tēvs ieteica, un Kornēlijs viņa balsī sa�klausīja zobo�anos. � Tikai diezin vai tas ņems jūs ar tādu apetīti.

���� Es tikai pajokoju, vīrs, velc nu �aketi. �ķiet, ka braucēji ir klāt.

Jā, pagalmā zvērīgi rēja Ringo un skanēja balsis.

Kornēlijs iekunkstējās. Kādam vajadzēja to dzirdēt. Nemaz tik liels viņ� nebija, kā vecāki iedomājās. Vai tie�ām neviens nepie�nāks pie gultas? Vairāk viņam nav vajadzīgs kā sajust rokas pie�skārienu. Var jau arī nerunāt, ja tas tik grūti .. . Cilvēks, kas veselu nedēļu godīgi pavadījis bērnudārzā, ir pelnījis vismaz vienu glāstu. Kaut tētis un mamma zinātu, cik lēni velkas laiks, kamēr pienāk tik ļoti gaidītā sestdiena.

Zēns atkal mazliet pavēra plakstiņus, lai redzētu, kas istabā notiek. Jā, beidzot uz viņu paskatījās abi reizē. Kornēlijs aizvēra licis un gaidīja. Nu, nāciet, lūdzu �

����� Pagāju�o sestdienu Bērzaines gadatirgū cūku Raubānam no �iguļa izzagts radio, � ierunājās tēvs. � Padomā, no divsimt ma�inām, kas tur stāvēja, tie�i Vladim.

���� Viņ� jau visādus meldiņus klausās katru dienu no fermas sivēniem.

Noklaudzēja ārdurvis.

���� Nevisties tik ilgi ar mēteli, � māte steidzināja, � ejam, es negribu, ka visa tā varza nāk iek�ā. Nav viņiem ko skatīties uz mūsu nodrillētajām mēbelēm.

Abi steig�us izmetās pa durvīm, un ārpusē pamazām noklusa viņu laipnīgās balsis.

Kornēlijs ievilka kājas zem segas un dziļi nopūtās. Varbūt vecāki uz gadatirgu brauca tāpēc, lai noskatītu kādu lētāku mā�siņu? Zēns gulēja pavisam klusi un domāja. Bet vai tikai nav tais- niba Simonām, kur� zināja teikt, ka bērni rodas no bu�o�anās?

Atnāks Aira, būs par �o jautājumu jāaprunājas. Ja tikai mamma viņu laidis laukā. Arā ir auksti.. .

Kornēlijam uzmācās vientulības izjūta. Varbūt viņ� tētim un mammai vispār nav vajadzīgs? Parotaļājās ar viņu, kamēr bija mazs, bet tagad tiem ir jauna manta � auto. Zēnam pat kļuva baisi no �is domas. Viņ� steidzīgi pabāza roku zem spilvena un sa�meklēja akmens cilvēciņu. Kornēlijs to bija atradis vakar, nāk�dams mājās no bērnudārza. Akmens vīriņ� gulēja ceļa malā grants kaudzē un izskatījās nobēdājies. Tuvojās krēsla, un pūta auksts vēj�. Kornēlijs nespēja atstāt cilvēciņu vienu. Rūpīgi noslaucījis iesārto akmens oli, kas pēc veidojuma atgādināja satuntuļoju�os rūķi, zēns to sasildīja ar savu dva�u un paņēma līdzi. Tagad tas ir te. Pamodies līdz ar gaismu.

���� Labrīt! Kā tevi sauc? Mani sauc par Kornēliju.

���� Sveicināts! Es esmu Jolltis!

���� Jolīt, Jolīt, vai tu gribi ar mani draudzēties?

���� Jā, Kornēlij, ir tik labi, ja var ar kādu parunāties.

��� Mēs būsim pa�i labākie draugi. Vēl labāki nekā paps ar mammu. Viņi kādreiz strīdas, bet mēs to nedarīsim.

���� Man arī netīk ka�ķēties.

���� Jolīt, vai tu ej bērnudārzā?

��� Nē, Kornēlij, man tur ne visai patik. Es vienreiz audzinā�tājai stāstīju, ka zinu, kur dzīvo lielais milzis Ohohopaps, kas

piepū� mākoņus ar gaisu, bet viņa uzsauca, lai nepļāpājot niekus.

���� Vai tu man parādīsi lielo milzi, Jolīt?

��� Labi.

���� Vai mēs drīkstēsim paņemt pie mil�a līdzi Airu?

���� Kas tā tāda?

���� Aira jau sāk iet skolā un zina visādus notikumus.

���� Sarunāts, Kornēlij.

Zēns ņipri izlēca no gultas. Ģērbjoties viņ� dungoja dziesmu tāpat kā tētis:

���� � Tu mana vienīgā .. .

Jolītis klausījās abām ausīm. Viņ� laikam gribēja iegaumēt vārdus.

Virtuvē zem papīra salvetes �ķīvī bija sagatavotas sviestmai�zes. Lielajā termosā, kas slējās pāri cukurtraukam un atgādināja spēkbarības torni pie jaunās fermas, smar�oja kumelī�u tēja.

Telpas stūrī uz grīdas gulēja eļļainā papīrā ietīts zobrats. Pirm�dien tas tiks nests uz mehāniskajām darbnīcām, lai ieņemtu vietu tēta kombainā.

�Lei�os par piecīti ņem, cik gribi,� tēvs bija teicis, �viņi nodi�bināju�i lauksaimniecības ma�īnu rezerves daļu ra�o�anas cehu. Beigsies tā nolādētā sagādnieku bū�ana, kad viens manīgs vīrelis �ajā amatā iedomājas sevi par kungu un ķeizaru.�

�Nelādies, bērnam dzirdot,� bija aizrādījusi māte, �tas nav pedagoģiski.�

Sī saruna notika vakarvakarā, kad Kornēlijs rātni sēdēja pie galda, kā to mācīja audzinātāja. Mugura taisna, galva pacelta, rokas uz ceļiem.

�Ko sēdi kā koka dieviņ�?� smejot apjautājās tēvs. �Pa�stāsti � kā iet pa dzīvi? Vai bērnudārzā izkauties arī var dabūt?�

�Paldies, man klājas labi. Tēt, vai nolādēts sagādnieks kom�bainos lādē detaļas?�

Abi vecāki saskatījās.

�Hm,� norūca tēvs, �līdz pirmdienas rītam man savās mājās jārunā tik galanti kā deju skolotājam.�

Māte nekā neatbildēja un ieslēdza televizoru. Bija pats pēdē�jais brīdis � uz ekrāna jau zibēja filmas iepriek�ējo sēriju atkār�tojuma kadri. Galvenais varonis �āva, ka uguns vien �ķīda, meta dunci, ar karatē sitieniem lika �okuroties pretiniekiem. Dega mā�jas, baisi zviedzot, gāzās ievainoti zirgi, kāda sieviete naktskreklā tēmēja uz skatītājiem ar ieroci.

Tēvs aizsmēķēja cigareti un, apsēdies mātei blakus, apskāva viņas plecus.

�Vienu stundiņu varēs atveldzēt dvēseli,� viņ� teica, nenovērs�dams acis no tālrā�a.

Pēc filmas Kornēlijs nevarēja aizmigt. Viņ� bija redzējis tik daudz nogalinātu cilvēku.

�orīt mājās ir klusums. Kornēlijs pabaksta ar kāju eļļaino papīru un pievēr� tam akmens cilvēciņa uzmanību.

���� Redzi, Jolīt, tas ir zobrats.

���� Vai viņam vakaros arī jātīra zobi?

���� Nē, zobrats strādā uz kombaina.

���� Ko kombains kombinē?

���� Graudus, Jolīt. No graudiem cep maizīti.

���� Kombainā?

���� Nē, audzinātāja teica, ka kombinātā.

Tad Kornēļijs no�ķaudās un Jolitis novēl viņam labu veselību.

���� Es tev, Jolīt, parādī�u savas mantas, vai gribi redzēt?

���� Vai ar tām varē�u rotaļāties, cik gribē�u?

���� Varēsi ņemt pavisam, tu esi mans draugs.

Pāri koku galotnēm telpās iespīdēja vēla rudens oran�ā saule. Kornēlijs samiedza acis. Varbūt tādēļ viņ� nepamanīja pie virtu�ves loga no ārpuses pienāku�o meiteni. Atskanēja sīki klauvē�jieni � it kā pa rūti būtu uzknābusi zīlīte.

Kornēlijs steig�us iebāza Jolīti kabatā un pagriezās. Ārā stā�vēja Aira. Viņas elpa garoja un snīpis bija sarkans kā dzērvene.

���� Nāc iek�ā, neviena nav mājās!

Meitēns pamāja un pazuda no loga kā vēja aizpūsts. Pēc mir�kļa vērās durvis. Kornēlijs aplūkoja uz sliek�ņa stāvo�o, ilgi nere�dzēto Airu un atcerējās tēva vārdus, ka viņa izskatoties pēc Cebu- ra�kas. Mute līdz ausīm un acis kā pogas.

Jo ilgāk Kornēlijs skatījās meitenē, jo skaidrāk saprata, ka tēvam nav taisnība.

��� Labdien! Es nogulēju mājās divas nedēļas!

���� Kas tev kaitēja?

���� Angīna. Un, kamēr tētis un māmiņa strādāja, pie manis ciemos nāca jaunā skolotāja. Mēs runājām par modēm.

���� Bet mans tētis pārveda zobratu. Re, kur gul! Lei�os par pieciti var ņemt, cik grib!

���� Phe! Kāds tas taukains! Tā kā ēdnīcas pon�iks!

Kornēlijs ātrumā neattapa, ko atbildēt, un atklāja no �ķīvja

salveti. Sviestmaizes bija ar vārītu gāju. Zēns iekodās �ķēlē ar tādu apetīti, ka Aira glu�i neviļus norija siekalas.

���� Gribi?

Bridi abi �ņākujodami un tusnīdami ēda. Kūpo�o kumelī�u tēju viņi dzēra no vienas krūzītes. Pārmaiņus.

���� Skolotāja pie manis nāca gandrīz katru dienu. Mēs ar viņu draudzējāmies. Skolotāja stāstīja, ka bērnībā gājusi baletskolā. Man esot baletdejotājas figūra. Kad viņa atnāca, vispirms uzlika man roku uz pieres. Es aiztaisīju acis, lai neņem tik ātri plaukstu nost. Nāko�gad skolā mēs dibināsim baleta pulciņu.

���� Bet man ir Jolītis!

���� Kas tas tāds?

Kornēlijs lepni parādīja akmens vīriņu. Meitene uzmanīgi to apskatīja.

���� Viņam nevar uzvilkt mugurā nekādas drēbes!

���� Toties Jolītis ir mans draugs! Mēs iesim skatīties, kā lielais Ohohopaps piepū� mākoņus ar gaisu!

��� Bet mans tētis solīja nopirkt īstas firmas krosenes!

���� Jā, tavs paps jau ir nolādēts sagādnieks.

Kornēlijs to sacīja skaudīgas cieņas pilnā balsī un tāpēc nesa�prata, kādēļ Aira viņam parāda mēli.

���� Un tavs paps par rubli ir gatavs uti dzīt uz Rīgu!

Kornēlijs sastinga. Kā viņa uzdro�inājās?! Bet noblāk�ķēja

durvis, un meitene prom bija. Nikni izskanēja Ringo atvadu rējieni, un iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt pēdējās rudens mu�as sīk�anu ap virtuves stūrī iekārto sīpolu virteni.

Hm, ko viņ� tādu pateica? Vai tad Airas tēvs nebija sagād�nieks?

Kornēlijs caur sala sa�vīkoto rūti skatijās, kā mazais, rozā mētelītī tērptais augums sparīgi aiziet gar dīķa malu uz savu māju pusi. Un nemaz neatskatās. īsta Cebura�ka!

Dīķī spoguļojās debesīs uzripojusī saule. Ehē, ūdens ta�u ir sasalis! Tas ir ledus, kas tā spīd. Urrā!

Zēns aizsteidzās uz istabiņu un vilka kājās zābaciņus.

���� � Tu mana vienīgā �

Ringo gribēja nākt līdzi. Viņ� raustīja ķēdi kā traks un rēja līdz aizsmakumam. Kornēlijs apstājās. Un atcerējās tēva teikto, ka tuvoties ķēdessunim ir ļoti bīstami. Nevarot zināt, kas �im prātā. Iekamps vēl kājā vai rokā, un ko tad? Ringo klāt gāja vie�nīgi māte ar ēdiena trauku. Ja nu viņ� arī tā pamēģinātu? Var�būt Ringo nemaz nav tik briesmīgs? Tēvam Ringo koda tāpēc, ka viņ� suni sita. Tētis bija dusmīgs par nokostajiem cāļiem. Bet kāpēc tiem vajadzēja aiztikt Ringo bļodiņu?

Bridi zēns stāvēja dziļās pārdomās.

���� Kā tu, Jolīt, domā?

���� Lai Ringo skrien mums līdzi! Redzēs, kā viņ� slidināsies pa ledu!

Kornēlijs iesteidzās mājā. Atliku�ās sviestmaizes ar gaļu Ringo norija kā ogas. Un tad uzlika zēnam ķepas uz pleciem. Silta mēle pārslīdēja pār Kornēlija seju.

���� Ringo, tu mani gandrīz apgāzi! Pagaidi ta�u!

Kornēlijs visiem spēkiem spieda metāla atsperi, lai no āķa

dabūtu ārā ķēdi. Beidzot tas izdevās. Suns no priekiem izgrūda pāris aizsmaku�u rējienu un drāza pāri pagalmam, ka zibēja vien. Vecās kastaņas galotnē sa�utusi sāka ķērkt vārna.

���� Ringo, Ringo, mēs ar Jolīti ejam uz dīķi slidināties!

���� Vau! Vau! Vau!

���� � Tu mana vienīgā � � dziedot Kornēlijs mēģināja imitēt tēva piesmaku�o balsi.

Ledus vizēja kā stikls. Noguļoties uz tā, varēja saskatīt, kā no tum�ā dziļuma uz aug�u stiepjas ūdenszāles. Kad Kornēlijam pieskrēja klāt smagnējais Ringo, ledus spalgi iekrak�ķējās. Uz visām pusēm aizlocījās plaisas.

���� Ringo, ej nost, citādi mēs ielūzīsim!

Suns paka�āja ledu ar ķepu un, pie�ķiebis galvu, mēģināja to grauzt. Kornēlijs ar Jolīti smējās. Tad Ringo aizsteidzās uz me��malu pagaiņāt �agatas, kuras kā melnbaltas, vēja nestas drāniņas plivinājās starp kokiem. Kornēlijs ar Jolīti palika divi vien, un

atklājās, ka Jolitis nespēj nostāvēt uz ledus. Akmens vīriņ� nepār�traukti gāzās apkārt tādēļ, ka pēdu apak�as viņam bija ieapaļas.

���� Jolīt, mums ir jāiet uz darbnīcu. Tur tev palīdzēs saremon�tē ties.

Kornēlijs atslēdza tēva uzceltās piebūves durvis. Telpas vidū stāvēja darbgalds. Elektriskā ēvele. Trīs tūksto�i apgriezienu minūtē. Zēns pakāpās pie slēd�a roktura. Strāva aizskrēja līdz motoram, tas sāka darboties. Ie�alcās, iekaucās ēveles metāla ser- dene ar spo�ajiem asmeņiem.

���� Nu, Jolīt, vai tev nav bail?

��� Ja draugs ir blakus, tad ne no kā nav bail.

Darbgalda plātne sniedzās Kornēlijam līdz smakram. Lai palī�dzētu Jolītim saremontēt apavus, zēns uzrāpās uz korpusa. Tas smar�oja pēc eļļas un sveķiem. Būvējot māju, tēvs te bija noēve�lējis visus logu un durvju rāmjus.

Pietuvojies spindzo�ajai asij, Kornēlijs sajuta sejā sitamies vēsu gaisa strūklu.

���� Nu, Jolīt, turies! Noēvelēsim tavas apaļās pazoles!

Kornēlijs mirdzo�ajam aplim tuvināja akmens vīriņu. Uzma�nīgi, centimetru pa centimetram. Spalgi ied�inkstējās tērauds, no�ķīda dzirksteles, un Jolītis aizkūleņoja pa gaisu kā izpletņ�lēcējs. Kornēlijs ievaidēdamies saķēra roku. Akmens vīriņ� viņam bija sāpīgi iebelzis pa pirkstiem.

��� Jolīt, es redzu, ka mums nekas neiznāks.

��� Jā, iesim labāk prom, ēvelei ir slikts garastāvoklis.

Jolītis gulēja iemests darbnīcas stūrī. Biezās ēveļskaidās. Kor�nēlijs ar pūlēm viņu atrada.

Nojumes durvīs parādījās Ringo, un tad viņi visi trīs skrēja uz vecajām grantsbedrēm. Desmitmetrīgajās kraujās Kornēlijs gribēja Jolītim sameklēt brālīti. Sliktākajā gadījumā varētu būt arī māsiņa. Tāda pati knīpa kā Aira. Pie reizes zēns izpētīja arī �urkstu ligzdas. Pie tām noliecoties, vajadzēja karāties ar galvu uz leju pāri krants malai. Cik labi būtu, ja Jolītis viņu varētu turēt aiz kājām .. .

Kad īsā rudens diena pamazām noziedēja saules sārtotām mākoņu malām, visi trīs atgriezās mājās. Zēns paskatījās uz salti vizo�ajiem logiem un, mirkli padomājis, pievērsās Ringo.

���� Tu tagad esi slims. Nāc būdā.

Lielais suns labprāt paklausīja un, nogūlies samīdītajos sal�mos, izkāra mēli.

���� Nu, ko es teicu! Tev ta�u ir angīna! Un gribēji vēl skraidīt apkārt! Jolīt, tu esi redzējis tādus brīnumus?

Ringo, vainīgs juzdamies, nolieca galvu. Zēns viņam uz pie- ic'.s uzlika roku. Ringo pievēra acis.

���� Vai tagad ir labāk?

Suns klusēja.

���� Jā, tagad pavisam citādi. Lai Ringo nebūtu garlaicīgi, parunāsimies. Varbūt par skolu?

Jolītis Kornēlijam nepiekrita.

���� Labāk par baletu. Paskaties, Ringo ir īsta baletdejotāja figūra.

. . . Pārbrauku�i no gadatirgus, vecāki Kornēliju istabā neat�rada. Māte steidzās uz bēniņiem, tēvs iznāca pagalmā. Viņa soļi uz sasalu�ās zemes dobji dunēja.

Kad tēvs, saukdams dēla vārdu, piegāja pārāk tuvu suņa būdai, Ringo izbāza galvu un atieza lielos, baltos ilkņus.

Bet būdā, pie dzīvnieka mīkstā ka�oka piespiedies, dziļā miegā elpoja Kornēlijs. Arī Jolītis gulēja pavisam klusi, kā jau akmens cilvēciņam pieklājas. Varbūt abi sapnī redzēja, kā lielais Ohoho- paps piepū� ar gaisu baltus mākoņus?

Lielajā piecstāvu mājā dzīvoja da�āda vecuma cilvēki ar da�ā�diem raksturiem. Vieni centās ar visiem sadraudzēties, otri pastā�vīgi ka�ķējās, tre�ie vienmēr kaut kur skrēja un steidzās, citiem nepiegriezdami vērību. Lai kādi būtu mājas iedzīvotāju paradumi un savstarpējās attiecības, vienā ziņā viņu domas saskanēja uz mata. Visi atzina, ka Daugulienes meitas ir riebīgi skuķi. Toruden, kad Dauguliene sāka izīrēt lielāko no abām istabām tehnikuma pui�iem, meitenes mācījās astotajā klasē, lai gan nebija dvīnes. Lida, vecākā un glītākā no abām, kādā no mazajām klasītēm bija aizķērusies divus gadus, un Tīna viņu panāca.

Lidai skolā nepatika. Stundās viņa garlaikojās, mājās nemā�cījās, arī grāmatas nelasīja. Fizkultūras stundas viņai izvērtās par mokām. Uz slēpēm Lida jutās kā pīle uz ledus, peldēt neiemā�cījās, vienīgi skrēja ātrāk par visiem citiem. No skolas pārnā�kusi, paspēra pagaldē somu un apsēdās pie spoguļa. Nokrāsojusi lūpas, sāka noņemties ar matiem. Sukāja te uz vienu, te otru pusi, gan atpakaļ, gan virsū uz pieres. Pina bizēs, sēja zirgastē, vien�reiz apgrieza pēc klau�u zemnieku parauga, citreiz pēc jaunākās fran�u modes. Būtu Lidai nauda, viņa ietu uz ballēm, staigātu pa diskotēkām, jo dejo�ana bija vienīgais, kas viņai sagādāja prieku. Ta�u māte, paveca sētnieka atraitne, dzīvoja no rokas mutē, naudu izpriecām nedeva. Dauguliene strādāja par apkopēju tuvējā rūpnīcā. Neko citu lielās tuvredzības dēļ viņa nespēja iesākt. No acenēm sāpēja galva, tās Dauguliene reti ņēma no kabatas laukā. Lai piepelnītos, viņa gatavoja saviem īrniekiem brokastis un vakariņas. Sūri nopelnītos rubļus vienmēr nēsāja līdzi viņai vien zināmā, �im nolūkam īpa�i pa�ūtā kabatā. Lai arī kā Lida diede�lētu, māte palika nelokāma. �Apģērbta esi, apauta arī, viss skolai vajadzīgais tev tiek dots. Uz ballēm skriet par agru. Kad pelnīsi, tad iesi.� Meitene, naudu nedabūjusi, iespītējās un nelikās dzir�dam, ja māte lūdza kaut ko palīdzēt. Tādās reizēs gāja vaļā tracis, ko varēja dzirdēt no pirmā līdz piektajam stāvam. Dauguliene bruka meitai virsū, skarbus vārdus bārstīdama. Lida cirta pretim vēl skaļāk, dzēlīgāk, nekaunīgāk. Tīna metās māsai palīgā. Melnās acis izvalbījusi, tievo, nemazgāto kaklu izstiepusi, mēdīdama lēkāja ap māti kā velnēns no multiplikāciju filmas. Dauguliene cirta nagus skuķa ezīgajos matos, bet tie slīdēja laukā no pirk�stiem.

Tīna mācījās labāk par māsu, jo bija atjautīgāka un apvel�tīta ar labāku atmiņu. Tas viņu tomēr nekavēja skaļi strīdēties un neglīti klaigāt. Dauguliene vaimanāja, ka skuķi ar savu slin�kumu un nejaucību novedī�ot viņu kapā. Kaut ātrāk pabeigtu astoto klasi un aizietu uz tādu skolu, kur māca amatu un radina pie darba! Skolā meitenēm nebija draugu, pagalmā no viņām vai�rījās. Iesākumā māsas �ad tad iegriezās pie tehnikuma pui�iem, bet īrnieki, redzēdami Lidas krāsotās lūpas un Tīnas pelēko kaklu, steidzās viņas izvadīt pa durvīm. Nākamajā dienā, pārnāku�i no tehnikuma, viņi nevarēja atrast nevienu no mājā atstātajām kla�dēm. Citreiz, likdamies gulēt, samanīja zem palagiem akmeņu �ķembas. Pui�i nopirka �lepera slēdzeni un pierīkoja durvīm, bet skuķi slēdzenē sabāza visādu drazu. Nācās uzlauzt durvis un slē�dzeni noņemt. Tajā reizē īrnieki tik tikko nepārvācās uz citurieni. Ja tas būtu atgadījies, Dauguliene teica kaimiņiem, viņa skuķus aiztriektu ratā, lai iet uz bērnunamu vai internātskolu. Lida ar Tīnu, to dzirdot, kļuva rāmākas, un dzīvoklī uz kādu laiku iestā�jās miers.

Oktobra vidū ielās parādījās afi�as, kas aicināja visus uz suņu sacensībām pilsētas stadionā. Daugulienes īrnieki nopirka biļetes, bet tad kļuva zināms, ka tie�i tajā svētdienā viņiem jābrauc kur citur. Iegādātās biļetes viņi iespieda Lidai rokā. Lai abas ar māsu aizejot uz stadionu, tur bū�ot ko redzēt. Lida gaidāmajam notiku�mam par godu vienā galvas pusē nogrieza matus līdz ausij, otrā atstāja garus un uztina uz papīra. Tīna nomazgāja kaklu un savu no�ķiebto tupeļu vietā uzāva mātes kurpes. Stadionā viņas apsē�dās pirmajā rindā, lai gan nekādu ipa�u interesi par gaidāmajām sacensībām neizjūta. Nav jau suns nekāds aizjūras brīnums. Vai mazums to skraida pa ielām. Arī viņu mājā da�i turēja suņus. Lida ar Tīnu tos katru dienu redzēja pastaigas reizēs un vienaldzīgi gāja garām. Bet tagad, sākoties sacensībām, viņām piepe�i kā migla nokrita no acīm � un viņas pirmo reizi tā īsti ieraudzīja suni. Gudru, skaistu, paklausīgu un uzticīgu. Ja viņām arī tāds būtu . . . Visu mājupceļu māsas runāja par suņiem, pie vakariņu galda sprieda, ko sunim varētu dot ēst. Ielīdu�as gultās, strīdējās par to, kāds suns visskaistākais un labākais. Dauguliene uzbārās, lai ta�u izbeidz �ukstē�anos. Rīt netiks aug�ā, nokavēs stundas. Tad Lida pateica, ka viņām ar Tīnu vajadzīgs suns. Tu re, ko izdomāju�as: suns. Vai skuķiem maz ir sajēga, cik maksā tāds suns? Kaimiņi no pirmā bloka se�us sarkanos par nieka vilcēnu izgrūda, bet tie no ceturtā par savu rifkabilli izgāzu�i otrtik daudz. Tīnai kurpes jau atkal krīt nost, kauns ar tādām laist skolā. Kad saņems algu, jāpērk jaunas, bet skuķi runā par suni. Tīna ņē�mās pierādītāka kurpes pirkt nav vērts, jo tām tikpat pēc mēne�a no�ķiebsies kapes. Ko darīt, ja viņai gadīju�ās tādas lā�a kājas. Suns pie tam nemaz nav jāpērk, Lida piebalsoja. Var paņemt kādu klaidoni, kādu pamestu nabagu. Vai mazums to blandās apkārt pa ielām. Vai arī kucēnu, ko saimnieks grib noslīcināt. Vienkār�u suni dabūs par velti. Jā, bet kas to lopu kops, māte gribēja zināt. Suns jāēdina, jāmazgā, pastaigā jāved. Varbūt to darīs Lida, kura nevī�o ne traukus nomazgāt, ne grīdu uzslaucīt, ne savai blū�zei pie�ūt notrūku�u pogu? Vai varbūt Tīna, kurai uz kakla drīz varēs rāceņus stādīt un ausīs magones sēt? Mātei pietiek sava darba, viņa neies noņemties ar suni. To sacījusi, Dauguliene aiz�griezās pret sienu un iemiga ar apņem�anos piesacīt īrniekiem, lai skuķiem nekādas biļetes turpmāk vairs nedod.

Pirmdien abām māsām stundas un starpbrī�i pagāja vienā vie�nīgā ķīviņā, kura dēļ dienasgrāmatās jau pirmajā stundā uzradās piezīmes. Tās būtu ierakstītas arī otrajā, tre�ajā un visās pārējās, ja meitenes neiedomātos dienasgrāmatas paslēpt. Ķīviņa iemesls bija suns. Tīna pārmeta Lidai: ja viņa nebūtu tik neiedomājami slinka, māte atļautu ņemt suni. Turpretim Lidai �ķita, ka mātes nepiekāpībā vainojama vienīgi Tīna. Ja viņa nebūtu tik ērcīga un vienmēr nepalaistu muti, suns jau �odien būtu mājā.

Tovakar, mātei par izbrīnu, Lida piesacījās mizot kartupeļus, bet Tīna nomazgāja vakariņu traukus. Nedēļas beigās skuķi, viens otru pamācīdami un izrīkodami, uzkopa dzīvokli. Svētdien dzīvoklī uzradās suns. Liels, pinkains krancis noļuku�ām ausīm. Dauguliene tam ielēja bļodiņā ēdienu, bet vēlāk lika meitenēm vest suni turp, no kurienes tas atvests.

���� Suns dzīvos te, � teica Lida.

���� Pagaidām tu saimniece vēl neesi, � māte atgādināja.

Suns, it kā uzminējis Daugulienes domas, sāka plēsties gar

ārdurvīm un, līdzko tās atvēra, joņoja lejup pa kāpnēm. Meitenes vēl da�as reizes atveda mājās uz ielas pielabinātus suņus, bet māte ik reizi ātri no tiem tika vaļā. It īpa�i tādēļ, ka arī pa�i suņi neizrādīja vēlē�anos ilgi uzkavēties sve�ajā dzīvoklī. Tiem bija savi saimnieki un sav^s mājas. Pēc katra suņa nozu�anas atkal gāja vaļā ļembasts, ko varēja dzirdēt līdz piektajam stā�vam. Lida raudāja, Tīna kliedza, bet māte atgādināja, ka viņas atkal vienu vai otru darbu nav gribēju�as padarīt, nav uzslaucī- tas pat suņa atstātās pēdas, un kas to suņa bļodiņu mazgās? Nu meitenes ņēmās apzvērēt, ka nākamajā reizē tā vairs nenotiks, ja vien māte atļaus paturēt suni, nelaidīs to āra, nedzīs prom. Bet Dauguliene palika nelokāma.

Kadu laiku neviens suns vairs dzīvoklī netika vests, un �ķita, ka meitenēm suņu slimība pāri. Reiz Dauguliene pa virtuves logu ieraudzīja pagalmā iebraucam atkritumu savācēju ma�īnu un pa�kliedza, lai kāda no meitenēm nones lejā un iztuk�o spaini. Tina negribīgi aizāķēja pirkstu aiz spaiņa stīpas un nolā�oja pa kāp�nēm. Lida, uz balkona stāvēdama, svilpa viņai pakaļ. Automa�īnas �oferis, uzvilcis brezenta cimdus, ar platu, ieliektu lāpstu �ķūrēja atkritumus dziļāk uz ma�īnas vidu. Pēk�ņi viņ� nometa lāpstu un, dusmīgi purpinādams, blenza ma�īnas tvertnē. Tīna, pacēlusi spaini līdz tvertnes malai, grasījās to izkratīt, bet, pametusi ska�tienu tvertnē, nolaida spaini zemē un pievērsa �oferim izbiedētas acis.

���� Tur iek�ā ir suns! � viņa iesaucās. � Dzīvs suns, tikai nespēj piecelties, laikam slims. Es zinu, kam tas pieder � sievietei no kaimiņmājas. Kāds būs to sadauzījis un iemetis ma�īnā. Varbūt domājis, ka beigts.

���� Pati saimniece to atnesa, pati iemeta. Teica, suns esot slims un neizdzīvo�ot, bet viņa to pārāk mīlējusi, lai redzētu mirstam. Pa�am sunim ta�u esot vienalga, kur nomirt.

Suns bija neliels, glu�i balts, ar īsu, gludu spalvu. Tas gulēja vaļējām acīm. No saraustītās elpas strauji cilājās suņa aug�up pavērstais sāns. Pie ma�īnas pienāca sīka sieviņa ar papīrgrozu un uzbēra tā saturu sunim. Dzīvnieks palika rāmi guļot,tikai pa�pīri virs viņa viļņojās aug�up un lejup. Nāca citi cilvēki ar spai�ņiem, groziem, kastēm. Tūlīt tie apbērs dzīvnieku, un tas vairs nespēs elpot. Tīna palūkojās uz balkonu un uzsauca māsai, lai no�kāpj pagalmā. Izcēlusi suni no tvertnes, meitene to noguldīja zem koka. Lida noskrēja lejā un sāka rīkoties. Slimnieks drīz vien at�radās viņu pagrabā, kartupeļu kastē uz maisa. Suns bija pavisam mierīgs, tas nerūca un nekoda, kad meitenes tam atplēta muti, lai kopā ar pienu ielietu mātes skapītī slepus paņemtās zāles. Klusi�ņām smilkstēdams, dzīvnieks vārstīja blāvas, bēdīgas acis.

Tovakar jņāsas, mātei par brīnumu, apgūlās vienā gultā un sa�ukstējās tik klusi, ka nevarēja saklausīt ne vārda. No rīta viņas nokāpa pagrabā un labu brīdi nostāvēja pie durvīm, neuzdrīkstē�damās atvērt. Viņām �ķita, ka suns nomiris, bet tas joprojām bija dzīvs. Pagāja vairākas dienas. Lida ar Tīnu, nevienam nezinot, kopa suni, un tas sāka veseļoties. Pēc nedēļas kāpa laukā no kastes, pēc divām pagrabā vairs negribēja palikt.

���� Atkal dzīvoklī suns, � Dauguliene saīga, ieraugot Baltiņu virtuvē. � Paēdiniet un laidiet laukā, lai iet.

���� Sis nekur neies, viņ� pieder mums.

Pēc brī�a jandāliņ� atkal gāja vaļā. Lida spiedza smalki un spalgi, Tīna ķērca kā vārna. Pa starpu skanēja mātes dusmīgā balss. Viņai pietiekot ar to, ka strādā rūpnīcā, appui�o īrniekus, staigā skuķiem pakaļ ar slotu. Nu viņu grib padarīt vēl arī par kalponi sunim. Veltīgi Lida spiedza un Tīna ķērca, ka viņas pa�as rūpēsies par suni, Dauguliene negribēja ne dzirdēt, viņa neticēja. Atvērusi durvis, māte izgrūda Baltiņu kāpņu telpā.

Strīds pārtrūka, mājā iestājās klusums. Meitenes kopā ar suni izgāja pagalmā un piemetās uz smil�u kastes malas. Kad sāka

krēslot, Dauguliene no balkona pakliedza lejā, lai skuķi nesaldējas, bet nāk mājā. Rudens vakars bija vēss, sāka smidzināt lietus. Tina atkliedza, ka atgriezīsies tikai kopā ar suni. Vai ari neat�griezīsies nemaz. Dauguliene aizcirta balkona durvis un turpināja vērot meitas gar aizkara malu. Tinai laikam sala kājas, viņa centās pavilkt zemāk palsos svārkus. Skrienot lejā, uzrāvusi tikai vecās, no�ķiebtās kurpes, zeķes paliku�as uz krēsla. Mugurā blūze bez piedurknēm, rokas meitēnam kailas. Dauguliene savīstīja kamolā Tinas jaku, uzsauca velreiz un nometa lejā. Tina jakai negāja pakaļ, to viņai pienesa klāt kaimiņu puika.

Rudens vakara krēsla samilza biezāka, uznāca tumsa. Mei�tenes joprojām sēdēja uz smil�u kastes malas. Suns sāka drebēt, Tina to paņēma klēpi, piesedza ar jakas malu. No otrā stāva atkal atskanēja mātes balss. Esot laiks doties pie miera. Varbūt skuķi domā palikt pagalmā nak�ņot? Atbilde ari �oreiz bija tā pati: bez suņa viņas neies. Dauguliene raudzījās uz savām meitām, kas, cie�i kopā saspiedu�ās, auklēja klēpi suni. Laterna pār viņām lēja dzeltenīgu gaismu, no koka bira saliju�as lapas. Pēk�ņi sievietei iekrita prātā, ka viņa savas meitas īsti nemaz nepazīst. Savā vaļā augu�as, bez vecāsmātes pasakām, bez tēva padoma, no mā�tes reti labu vārdu dzirdēju�as, �ķiet, tādas nevienu nemīlēs un ne�ēlos. Daugulienei vienmēr licies, ka viņu lielā kāre pēc suņa ir īslaiciga iegriba, kas pāries, līdzko dzīvnieks būs jaaprūpē un jākopj. Bet tagad meitenes sala kopā ar sve�o suni.

���� Es eju gulēt! � Dauguliene uzsauca, pārliekusies pār bal�kona margām. � Kad būsiet izsēdēju�ās, nāciet jūs ari, tikai bez suņa. Durvis neslēg�u ciet.

Māte nozuda. Istabā iedegās un pēc brī�a atkal nodzisa gaisma. Meitenes vēl labu stundu drebinājās, tad Tina neizturēja.

���� Tā var plau�u karsoni saķert. Varbūt tomēr kāpsim aug�ā?

Lida pārlaida plaukstu suņa galvai, paburzīja stingro, stāvo ausi.

���� Viņ� nevar palikt ārā. Bet pagraba atslēgu pievāca māte.

���� Ņemsim līdzi. Gan rītā redzēs, ko darīt. Māte noteikti jau aizmigusi.

Dauguliene tomēr vēl negulēja. Dzirdēja veramies durvis, sa��ukstē�anos un soļus priek�namā. Kādu brīdi meitenes pa tumsu tur �abinājās, laikam meklēja rītakurpes, pēc tam krāmējās pa virtuvi. Dauguliene pavēra muti, lai bārtos, bet iedomājās, ka uzmodinās īrniekus. Jaunajām mājām ir plānas sienas. Pārvil�kusi pāri galvai segu, viņa centās neko nedomāt, lai drīzāk varētu aizmigt.

Apziņa sāka migloties, brīdi svārstoties starp nomodu un miegu. Ausis vēl uztvēra skaļu blīk�ķi: kāds lejā pie mājas aiz�cirta automa�īnas durtiņas. Bet sapnis arī bija jau klāt. Daugu�liene redzēja zāģa skaidām piegru�otu rūpnīcas cehu, savu dar�bavietu. Viņa meklēja un nekādi nevarēja atrast slotu, kāds to bija noslēpis vai aiznesis projām.

Sapni aiztramdija suņa iesmilkstē�anās. Dauguliene atvēra acis un uzrausās sēdus. Vai tikai ma�īna, kas apstājās pie mājas, nav sabraukusi balto suni? Ja suns ir beigts, tad dievs ar to. Bet ja nu savainots? Beigts ta�u nesmilkstētu. Kas tur pavisam, viņa centās sevi nomierināt. Kāpēc jaraizējas par sve�u, pamestu suni? Apgriezusi spilvenu uz otru, vēsāko pusi, galvu Dauguliene tomēr uz tā nenolika. Rītasvārku kabatā sataustījusi acenes, piecēlās, izgāja uz balkona un pavērās lejup. Laternas gaismas lokā bija redzams durvju slieksnis, soliņ�, ceriņkrūms, dobe un paris soļu tālāk kaimiņu sarkanais moskvi�s. Suni nekur nemanīja. Tas vai nu ievilcies krūmos, vai atradās zem ma�īnas. Sieviete apmeta ap pleciem rūtaino vilnas sag�u un virzījās uz priek�nama pusi. Steig��us iekāpusi kurpēs, parāva durvju rokturi. Durvis nezin kādēļ nevērās vaļā. �ķiet, tām kaut kas bija aizlikts priek�a. Kad pataus�tīja ar kāju, kurpes purngals atdūrās pret kaut ko mīkstu � un ntkal atskanēja smilkstiens. Dauguliene iededza gaismu. Priek��namā pie durvīm gulēja suns. Skuķi atkal izrīkoju�ies pēc sava prata, tomēr �oreiz māte nespēja skaisties. �Kājslauķltis sunim par īsu, no durvju �ķirbas velk vēsums,� māte tikai nodomāja. �Japaklāj apak�ā vecā flaneļa sega.� To izdarījusi, viņa atgriezās gultā un acumirkli aizmiga.

Atmodās, kad ārā jaū liela diena. Modinātāja zvanu viņa ne�bija saklausījusi. Tas �ķita savādi. Pulkstenim dro�i vien kāda vaina. Dauguliene pastiepa roku uz naktsskapī�a pusi. Pulkstenis tik�ķēja tikpat steidzīgi kā parasti, tikai zvana poga izrādījās nospiesta. Labi, ka darbs dienas otrajā pusē. Viņa pameta skatienu uz meiteņu gultām, būdama pārliecināta, ka modinātāja poga no�spiesta tī�ām, lai māte aizgulētos un meitenēm nebūtu jāiet uz skolu. Abas gultas, kā par brinumu, bija saklātas, ari drēbju guba novākta no krēsla. Virtuvē uz galda Dauguliene atrada papīra lapu, aprakstītu lieliem, trekniem burtiem. Tas bija Tīnas skaidri salasāmais rokraksts. Uz veikalu mātei neesot ko iet, jo visu vaja�dzīgo viņas nopirku�as. Piecēlu�ās agrāk un biju�as pie veikala jau astoņos, kad to slēdz vaļā. �� Piens ledusskapi, maize plauktā. Mēs aizejam uz skolu. Cau!� Par suni ne vārda. Kaut ne�būtu to paņēmu�as līdzi un atkal iegrūdu�as kādā pagrabā! Dau�guliene izgāja priek�namā, nospieda elektrības slēdzi un ierau�dzīja suni priek�nama kaktā uz naktī paklātās segas.

Septītā klase dunēja kā bi�u strops. Vajadzēja sākties audzi- na�anas stundai, un pie viņiem ienāks jaunais klases audzinātājs. Māra ar mēles galiņu rūpīgi aplaizīja tikko krāsotās lūpas. Vita virināja plakstiņus ar garajām skropstām, paceldama un no�laizdama tos pāri tum�ajām, izteiksmīgajām acīm, un tas viņai iznāca tik muļķīgi un bezpalīdzīgi naivi, ka citiem grūti bija no- vu Idīt smieklus. Inese bija sapinusi bizes divās mazās, stīvās peļas- litēs, kas slējās stāvus gaisā abpus piesārtu�ajām ausīm. Katra centās pielaikot sev pēc iespējas stulbāku sejas izteiksmi.

Zēni laiski slaistījās apkārt pa klasi, tomēr arī viņu kustibās jautās kāda īpa�a saspringtība. Liekas, pietiktu neliela mājiena, lai aizturētā enerģija izlauztos uz āru straujos �estos un vēt�rainos protestos. Bija tas brīdis pirms stundu sākuma, kad runāja visi un, liekas, nebija, kas klausās. Nezinātājs no malas apjuktu Anjā balsu un skaņu jūklī, ta�u viņi pa�i jutās savā elementā. Visu l>nspēja gan uztvert un sadzirdēt, gan arī vēl iemest pa replikai. Tikko bija beigu�ās vasaras brīvdienas, aizsācies jauns mācību tfnds. Visi steidzās apmainīties ar jaunāko informāciju, kas pa vasaru iekrājusies.

Sai klasei bija slikta slava. Skolotāji sūdzējās par nediscipli�nētību, par mū�īgo skaļumu un pretīrunā�anu. Jebkura visniecī�gākā prasība, kuru skolēni uzskatīja par netaisnu, saņēma pretī �kuļu noraidījumu. Mācībās viņi turējās normāli, varbūt pat labāk par jebkuru viduvēju klasi, netrūka ne centīgo, ne tādu, kas vilkās astē, toties uz blēņām un palaidnībām bija visi kā viens, la sarunāja nobastot no pēdējām stundām, tad kaut caur logu al /.laidās, un de�ūrskolotājs rokas vien noplātīja.

Skolotāji �o pārāk lielo patstāvību izskaidroja ar to, ka viņiem neveicās ar audzinātājām. Tās mainījās gandrīz vai ik pa gadam. Viena nodibināja ģimeni un devās līdzi vīram, citu aizvadīja pen�sijā, bet pēdējā pagāju�ā ziemā aizgāja dekrēta atvaļinājumā. Otrajā pusgadā viņus pieskatīja fizkultūras skolotāja, bet tas vai�rāk skaitījās tikai uz papīra.

Viņi pa�i pēc klases audzinātājas īpa�u trūkumu neizjūta, jo lieliski prata tikt ar visu galā. Kuru vajadzēja, to paņēma priek�ā tā, ka neviens no pedagogiem to nebūtu varējis izdarīt labāk. Pa�i sameklēja uz bēniņiem vecu �ūpuli, pārkrāsoja to un aizstiepa savai biju�ajai klases audzinātājai, kamēr viņai vēl nebija ratiņu, kuros mazuli pa�ūpot. Iepriek�ējā rudenī kolhoza talkās arī viņi rāvās vis�aklāk, tādēļ varēja pa�i par savu naudu aizbraukt vai�rāku dienu ekskursijā.

Un tagad viņi atkal gaidīja jaunu klases audzinātāju. Esot puisis no pilsētas, tikko beidzis studijas. Viņu attieksme, pa�dzirdot �o ziņu, bija noraido�a. Vai tas kāds kārtīgs vīrie�a cilvēks, kqis gājis mācīties par skolotāju? Sajā profesijā paras�ti strādāja sievietes vai arī tādi, kuri citam darbam nederēja. Atsūtīs te kādu memļaciņu vai tizliņo. Viņiem arī tādu ne�vajag.

Atskanēja zvans, katrs steidzīgi ieņēma savu vietu. Arēji viss likās vislabākajā kārtībā, un tikai zinātājs pēc saspringtajām sejas izteiksmēm un nemierīgi zibo�ajām acīm būtu nomanījis, ka viņiem atkal kaut kas aiz ādas. Katrs bija iestudējis savu lomu, pēc iespejas stulbāku un vientiesīgāku, lai izgāztu stundu, un gai�dīja tikai signālu. Tādēļ pārējo skatieni pievērsās Ventam, viņu barvedim un visu atzītai autoritātei. Venta seja pamazām savil�kās platā, izsmejo�ā smīnā, un da�am labam jau iek�ā nokutēja, gaidot, kad viņ� vērs muti vaļā, lai izteiktu kādu no savām kār�tējām dzēlībām.

Beidzot klases durvis strauji atvērās. Pa tām stingrā solī ienāca jaunais klases audzinātājs, nolika dokumentu mapi uz sko�lotāju galdiņa un pārlaida vērīgu skatienu skolēniem. Pretī viņam lūkojās acis � smīnīgas un nopietnas, glūnīgi puspievērtas un plati ieplestas, un visās dzirkstīja aizturēta jautrība. Bet tad viņa skatiens sastapās ar Venta acīm. Smīns pui�a sejā lēni sastinga, pēc mirkļa sāka slīdēt uz leju, līdz nozuda lūpu kaktiņos. Viņi bija viens otru pazinu�i.

Viņi bija sastapu�ies �opavasar, kad vietām vēl baloja pelēcīgi sniega palagi, pagalam caurumaini un izdilu�i, bet upē tikko bija Hakustējies un sācis iet ledus. Viņ�, Juris" Lagzdiņ�, bija izkāpis ciemata centrā no autobusa un taujājis pēc skolas. Kāda ve�iņa, kuru viņ� pie veikala bija uzrunājis, bija parādījusi ceļu un skaidrojusi, ka, ejot pa to, esot jāmet savs pāris kilometru liels likums, bet pārtie�ām pa taciņu pārdesmit minūtēs tiktu galā. Vienīgā nelaime � priek�ā upe. Ledus jau esot saules staros kļu�vis pavisam �augans un nestiprs, un kuru katru dienu varot gaidīt tā izie�anu. Tā kā viņ� vēl tajā pa�ā vakarā cerēja tikt atpakaļ, tad nolēma riskēt un doties pa taisno.

Pavasara saule �ilbināja acis, no atkusu�ajiem zemes paugu�riem kāpa aug�up balti garaiņi. Trok�ņa iztraucēts, gaisos uzspurdza cīrulis un izlēja pāri 'galvai sidrabainus treļļus. Tie vēl padziļināja apkārtējo klusumu, kur� pēc pilsētas trok�ņa un stei�gas, ko tikai pirms pāris stundām Juris bija pametis aiz muguras, neierasti zvanīja ausīs. Gribējās svilpot cīrulim līdzi, ja nebūtu jādomā par gaidāmo sarunu ar direktori. Gribējās vēl visu rūpīgi pārdomāt, kā labāk savu atteikumu motivēt, lai viņam noticētu. Ar ģimenes apstākļiem aizbildināties nevarēja, jo viņ� nebija pre- cējies, ta�u nekas jēdzīgs prātā nenāca. Un tomēr vajadzēja panākt, lai direktore pati no viņa kandidatūras atteiktos, jo viņam ne prātā nenāca doties uz tik tālu nostūri, kur pēc sadales tika nozīmēts.

Taka bija dubļaina un iz�ulgusi, pārvietoties pa to nenācās viegli. No malas skatoties, viņ� varēja likties smieklīgs, jo lēkaja ka sienāzis no viena sausāka ciņa uz citu. Tomēr tas garastāvokli nesabojāja, drīzāk iesvēla viņā puicisku aizrautību. Likās, ar katru nākamo soli kāds no jauna pārvarēts �ķērslis palika aiz muguras.

Un tad taka sāka strauji laisties lejā uz piekrasti. Tikko ierau�dzījis upes līkumu, viņ� saprata � par vēlu. Lejup pa straumi, cits gar citu berzēdamies, peldēja lielāki un mazāki ledus gabali. I'arkļūt otrā pusē vairs nebija iespējams. Tomēr īpa�u no�ēlu viņ� nezin kāpēc neizjūta.

Turēdams rokā garu kārti, gar krastu skraidīja kāds zēns, gadus trīspadsmit �etrpadsmit vecs. Juris apstājās piekrastē un ar interesi sāka vērot, ko gan puika sadomājis ķeksēt no ūdens ārā. Un tad vienā mirklī saprata visu. Upes līkumā parādījās kāds lielāks ledus gabals, un uz tā zilganā baltuma reljefi izcēlās vien�tuļ� stirniņas siluets.

Juris pats neattapa, kā pāris lēcienos ticis blakus sve�ajam puikam.

� Ķer vairāk pa kreisi! � viņ� aizgūtnēm sauca, pats izrāva kārti puikam no rokām un mēģināja ar to aizturēt peldo�o ledus gabalu. Ta�u tas aizslīdēja viņiem garām labi ja pusmetru attā�lumā no kārts gala. Stirniņa skatījās uz viņiem platām acīm, un tajās bija sastingu�as bailes.

Tad viņi abi skrēja gar upes krastu, lēkādami pār akmeņiem un klupdami pār koku saknēm, brī�iem viens izraudamies priek�ā, brī�iem otrs. Dziļākos piekrastes ielokos vēl gulēja sniegs, un kājas tajā muka drīz līdz puslielam. Kurpes sen jau bija piesmē�lu�ās dubļiem. Vienbrīd gan ienāca prātā � kā viņ� �ādā izskatā nostāsies direktores priek�ā, ta�u zēna seja likās tik nelaimīga, ka nebija iespejams pamest viņu vienu un aiziet.

Upe nebija sevi�ķi plata, vasarā pāris roku vēzieniem to varētu pārpeldēt, ta�u tagad tā likās nepārvarama. Nikna straume gāzās uz priek�u, raudama sev līdzi koku zarus, vecas saknes, no pie�krastes noskalotus dēļu galus un da�neda�ādu sīkāku drazu. Un tam visam pa vidu kā neizkusu�i cukura gabali peldēja un grūstījās lielāki un mazāki ledus gabali.

Stirniņa uz sava nedro�ā plosta peldēja pa pa�u upes vidu. Kādam citam ledus gabalam ietriecoties tam sānos, pāri viņas augumam pārskrēja sīkas trīsas. Tad viņa atkal sastinga, bezce�rīgā izmisumā nolūkodamās garām slīdo�ajos piekrastes krūmos.

Nāko�ajā upes līkumā straume ledus gabalu pienesa tuvāk krastam, un viņi abi atkal pārmaiņus to centās aizķert ar kārti. Jurim pāris rei�u tas arī izdevās, bet ledus ikreiz pasitās sānis kā bērnu rotaļu balons, ko pat visniecīgākais pieskāriens negri�bot pavirza tālāk. Aiz piepūles pleci smeldza, bet plaukstas no ledainā ūdens un kārts negludenās virsmas svila kā ugunī.

Kā tas nācās, kā ne, viņ� pats to nesaprata, ta�u, snaikstoties pēc ledus gabala, kārts viņa rokās salēcās kā dzīva, pacirtās sānis,

izrāvās no rokām un aizpeldēja starp drazām lejup pa straumi. Nu viņi bija paliku�i kailām rokām.

��� Eh, tu, � puika pārmeto�i novilka, un viņa acis bija ass nosodījums.

Abi viņi bezpalīdzīgi nolūkojās, kā -pa straumi attālinājās ledus gabals ar vientuļo stirniņu uz tā. Vajadzēja kaut ko izdo�māt. Uz viņu kā vecāko tagad gūlās visa atbildība.

���� Varbūt pāri upei ir kāds dabisks �ķērslis? � Juris beidzot attapās.

���� Ir! � puika priecīgs iesaucās. � Tur tālāk jābūt laipai, ja ūdens to vēl nav aiznesis.

Un atkal viņi metās pa krastu uz priek�u, lauzās cauri krū�miem, saskrāpēdami seju un rokas, atdauzīdami kājas pret akme�ņiem un vēl sasalu�ajiem zemes kukur�ņiem. Ta�u sāpes nezin kā�dēļ nejuta. To visu manīs tikai pēc tam � gan ledainajā ūdenī samērcētās kājas, gan uzdadzītos zilumus, kad nervu sasprindzi�nājums sāks pamazām noplakt.

Pie laipas viņi nonāca reizē ar ledus gabalu. No dēļiem uzmeis�tarotā pāreja bija dziļi iegrimusi, un pāri tai gāzās straume ar visu, ko tā nesa sev līdzi. Vienīgi abu pu�u krasta balsti un laipas gali vēl bija ārā no ūdens.

Aizelsies puika uzlēca uz laipas un metās pa to uz priek�u, nevērodams, ka kurpēs sāk smelties ūdens. Viņ� noliecās, lai kai�lam rokām satvertu ledus gabalu aiz malas, sazvārojās un, zau�dējis līdzsvaru, būtu iegāzies ledainajā ūdenī, ja Juris Lagzdiņ�, pret savu gribu �ai dēkā iesaistījies, nebūtu paspējis viņu pēdējā brīdī satvert aiz apkakles un paraut atpakaļ.

��� Trakais, kur tu lien! Tev dzīvot apnicis?

Puika tikai no�ņācās, niknām acīm pablenzdams viņā. Tuvu garām, gandrīz vai rokas stiepiena attālumā, paslīdēja stirniņa. Tik tuvu, ka varēja saskatīt sīkākās spalviņas ap miklo purniņu. Nāsis nodevīgi trīsēja. Tās vairs nebija pat bailes, kas sastingu��as platajās acis, bet tuvas nāves nojausma. Ledus gabals drupa un ira, kļūdams aizvien mazāks un nestabilāks. Kuru katru brīdi tas varēja sa�ķist pavisam � un brūnais, graciozais dzīvnieciņ� pazudīs mutuļojo�ajā straumē. Vēl kādu laiku varbūt izdosies noturēties virs ūdens, kamēr kāds lielāks ledus gabals, drāzda�mies pāri, nogremdēs stirniņu pavisam.

Vienubrīd likās, ka glābiņ� ir tuvu. Kur upe meta likumu uz pretējo pusi, straume pienesa stirnu tuvāk otram krastam. Pie tā vēl neatlūzis turējās liels ledus blāķis. Kad abi ledus gabali sadūrās, puika neizturēja un iesaucās:

���� Nu, lec! Lec ta�u!

Varēja redzēt, kā stirnas augums saspringst. Slaikās kājas notrīc. Un tomēr � vai nu aiz pārbijā, vai kāda dīvaina sastin�guma � viņa nevarēja saņemties. Izdevība bija palaista garām. Nedro�ais plosts pasitās sānis, apgriezās vairākkārt uz riņķi un aizslīdēja atkal pa straumi tālāk.

Priek�ā bija tilts. Vērojot, ar kādu spēku tur ūdens drāzās cauri, jā�aubās, vai trauslais ledus gabals izturēs. Ja to trieks pret kādu no tilta balstiem, drumslas vien pa�ķldīs. Kas tajā brīdī notiks ar dzīvnieku, bija bail pat iedomāties.

Un tomēr tie�i pie tilta viņiem laimējās apturēt bīstamo brau�cienu, jo tur bija izveidojusies pla�a smil�u sēre. Uznests uz tās, ledus gabals strauji samazināja ātrumu, un ar divām kārtīm, kuras viņi atlauza no aploka, kas tajā vietā pienāca cie�i līdzās krastam, beidzot izdevās pievirzīt to pie malas. Stirniņa kā neti�cēdama vēl bridi palika stāvot, tad nedro�i paspēra soli, paspēra otru un jau atradās piekrastē. Valgām acīm viņa vēl atskatījās uz saviem glābējiem, tad slaidi pārlēca pāri ie�ogojumam un nozuda pļavas dziļumā.

Kārtis pa�as iz�ļuka no rokām, glābēji kā bez spēka atlaidās uz akmens krāvumiem tilta pakājē. Trakais skrējiens, dzenoties pakaļ ledus gabalam, bija beidzies.

���� Uh! � puika smagi izdvesa, un mati viņam kā e�ulim ada�tas bija saslēju�ies stāvus uz visām pusēm.

��� Eh! � arī Juris nespēja atturēt smagu nopūtu. Elpa vēl ķērās kaklā, rīkle sūrstēja no vēsā pavasara gaisa, ko aizgūtnēm bija kampis. � Tikai vienu es nesaprotu � kā viņa varēja nokļūt uz �ī nolāpītā ledus gabala.

���� Kārumu sagribējās. � Puika arī bija sācis pamazām atel�sties. � Dro�i vien cerēja, ka tiks pāri upei tāpat kā līdz �im.

Vecāmāte parasti nesa uz piekrasti runkuļus un kartupeļu mizas, jo ziema bija dziļa un auksta.

Balss pamazām kļuva vienmērīgāka, elpa vairs neķērās krū�tīs.

���� Tu tomēr esi malacis. � Puika pameta uz viņu atzinīgu skatienu.

���� Tu arī turējies, � Juris atsmaidīja pretī.

Brīdi parakņājies kabatās, zēns izvilka cigare�u paciņu.

���� Se! � viņ� draudzīgi piedāvāja. � Sapīpēsim!

���� Es nepīpēju, � Juris atzinās, vērīgi palūkodamies blakus�sēdētājā. Vai tā bija nopietnība vai tikai kārtējā puikas bravūra? Tad arī viņ� sāka rakņāties pa kabatām. Un tur tie�ām bija aizķē�ru�ies kāda mazajai mā�elei neatdota konfekte.

���� Varbūt derēs? � viņ� pastiepa to pretī.

Puika ietiepīgi papurināja galvu, ta�u arī cigaretēm nepie- skārās. Tad viņi vēlreiz palūkojās viens otrā, un tajā brīdī abiem laikam ienāca prātā viena un tā pati aina no multiplikācijas filmas �Nu,v pagaidi tikai!�, kur vilks un zaķēns, beigu�i sūknēt no kuģa tilpnēm ūdeni, atpū�as un piedāvā � viens cigaretes, otrs zaļu burkānu. Situācija bija tik līdzīga, ka viņi neviļus sāka skaļi smieties. Smējās tā, ka asaras saskrēja acīs.

Izsmēju�ies abi kļuva nopietni.

���� Bet tagad rnar� uz mājām! � Juris ar vecākā tiesībām nokomandēja. � Kamēr vēl neesi saaukstējies.

Puika negribīgi cēlās un promiedams vēl jautājo�i atskatījās.

���� Ej vien! � Juris uzmundrino�i pamāja. � Kas zina, var�būt vēl tiekamies.

Tovakar viņ� uz māju neaizbrauca, bet sēdēja direktores dzī�voklī, viņas vīra ērtajās rīta�ībās ieāvies. Un saruna izvērtās pavisam citāda, nekā sākumā bija iecerēta. Negribējās vairs lūgt, lai skola no viņa atsakās. Sī vieta vairs nebija tikai pelēks, neko neizsako�s punktiņ� vietējā kartē. Sīs upes krastā viņam jau bija pazīstams kāds zēns un kāda stirniņa.

Un tagad viņi abi ar toreizējo paziņu atradās vienā klases telpā un domīgi lūkojās viens otrā. Venta seja izstiepās garāka. Viņ� pameta īsu skatienu uz pārējiem, bet tie jau bija sajutu�i pār�maiņu. Māra bija pielikusi pie krāsotajām lūpām kabatas laka�tiņu, cenzdamās tās neuzkrīto�i noslaucīt. Inese klusiņām knibi- naja vaļā stivās peļastītes, bet Vita kaunīgi nolaida plakstus ar garajām skropstām, un no viņas sejas nozuda muļķīgi naivā izteiksme.

Atkāsējies Juris Lagzdiņ� klusi iesāka:

� Esmu jūsu jaunais klases audzinātājs. Sākam mūsu pirmo iepazī�anās stundu!

Piemeties uz aprūsēju�as kastes pagalma stūrī, Kaspars aplū�koja metāla rubli, kuru paps no rīta bija iedevis. Kaspars drīk�stēja aiziet uz veikalu un nopirkt sev, ko vien vēlējās, bet viņ� neies un nemaz neskatīsies, kaut gan veikals ir tepat pāri ielai. �ovakar pat viņ� noglabās rubli sava rakstāmgalda atvilktnē blakus tiem diviem, kuri tur gulēja kop� Jaunā gada, un, kad mammai būs dzim�anas diena, pats nopirks viņai dāvanu. Var�būt jau rīt', kamēr mamma būs darbā, viņ� ies un nopirks puķes no tantes, kas vienmēr sē� pie avī�u kioska, un uzdāvinās vien�kār�i tāpat. Mamma būs priecīga, vakaros vairs nestāvēs pie vir�tuves loga, gaidīdama papu pārnākam no darba, un nerās Kas�paru, ka viņ� tikai jaucoties pieaugu�o darī�anās.

Apmierināti nopūties, Kaspars ieslidināja spo�o rubli velveta jakas krū�kabatā un atspieda muguru pret malkas �ķūnī�a dur�vīm.

�ķērsām pāri pagalmam, vilkdama aiz rokas sve�u puiku, skrēja Evija. Viņa notupās iepretī Kasparam, abām rokām at�spiedās pret saulē sasilu�o asfaltu un mirk�ķināja ieslīpās, zilās acis.

���� Kaspar, parādi viņam �

���� Kas tas tāds ir? � Kaspars pāri meitenes galvai vērīgi nopētīja sve�o. Mati pavisam balti un plāni, glu�i kā pielīmēti galvai. Un pats arī tāds bāls un sīks, laikam to vien dara kā na�- ķojas ap konfektēm, bet Kasparam katru vakaru �ķīvis piekrauts ar kaudzi un jānoēd viss līdz pēdējam, pat taukumu nedrīkst atstāt.

��� Tas ir Armands � mans brālēns. Viņ� uz visu brīvlaiku pie mums atbraucis. No Pārdaugavas. � Evija grozīja galvu, li kā gribētu vienlaicīgi ieraudzīt abus pui�eļus. � Nu parādi viņam, parādi .. .

���� Izmuldēji? � Kaspars uzslējās kājās.

���� Es nepateicu! � Evija palēcās kā pret zemi mesta gumijas bumbiņa. � Es viņam tikai pateicu, ka tev ir kaut kas tāds � � Viņa izteiksmīgi paplēta rokas. � Kaut kas tāds, kas nevienam citam nav.

Kaspars pārlaida roku cie�i aizpogātai kabatai, cauri mīksta�jai drānai pirksti uztaustīja pazīstamo izcilni.

Sve�ais puika kautrīgi mīņājās un klusēja. Kaspars neko nevē�las viņam rādīt, vispār negrib runāt ar �o Armandu. Viņam nemaz nav laika. Mamma �odien atļāva spēlēties veselu stundu ilgāk kā parasti, un tie�i tāpēc nedrīkst nokavēt. Kaspars pat aiz�ies mājās kādu minūti agrāk, tad mamma redzēs, ka uz viņu var paļauties.

��� Man pusseptiņos jābūt mājās. � Kaspars pagriezās pret vārtiem. � Jāiet uz ielas � jāpaprasa kādam pulkstenis.

���� Nevajag uz ielas! Viņam ir .. . � Evija purināja Armandu �iz rokas. � Nu, pasaki, cik ir pulkstenis! Bet pēc tam Kaspars parādīs?

Saliecis roku kāsī, Armands neveikli knibinājās gar dilbam ap�ņaugtās aproces pogu, līdz tā izsprāga no pogcauruma un neskanīgi nopauk�ķēja pret grumbuļaino asfaltu, tad uzstīvēja piedurkni gandrīz līdz elkonim, kur visas rokas platumā grezno�jas pulkstenis ar ieplaisāju�u stiklu.

���� Se�i. � Armands pastiepa roku pret Kasparu.

���� Vēl nav, � Kaspars izlaboja un piebilda: �Ja es tre�o klasi beig�u bez trijniekiem, man tētis atvedīs pulksteni no Ļeņin- gradas. Tādu ar datumiem, kur� nav jāuzvelk.

���� Kāpēc no Ļeņingradas? � Armands norotīja krekla pie�durkni. � Var jau nopirkt tepat Rīgā.

��� Tāpēc, ka viņ� tur dzīvo, � Kaspars skaidroja. � Pa ziemu Ļeņingradā un pa vasaru ekspedīcijā. Viņ� ir ģeologs.

���� Tad, kad beidzas skola, viņ� vienmēr atbrauc un tad brauc uz ekspedīciju, un rudenī atkal atbrauc. � Ātri griezdama garu auklu, Evija lēca uz vienas kājas. � Viņ� vienmēr Kasparam kaut ko atved un visu ko interesantu stāsta. Vienreiz viņ� atveda zelta �ības ar spiciem purniem un visādus saldumus, un tādus mazus, līkus riekstus � �Evija palaida vaļā auklu. � Nu, parādi viņam, Kaspar . ..

���� Bet man vispār nemaz tētes nav. � Armands iemurcīja rokas bik�u kabatās un pārlaida vienaldzīgu skatienu pagalma stūros sakrautajām malkas grēdām.

��� Tā nevar būt, ka vispār nav. � Kaspars attupās uz vecās metāla kastes. � Tev viņ� noteikti ir, tikai kaut kur citur. Tā kā man.

��� Tev jau ir pavisam citādāk, � Evija gari novilka. � Tev ir tētis Ļeņingradā, un paps tev ir tepat un visu laiku dzīvo pie tevis. Bet Armandam nemaz nav. Un neviens pie viņa nebrauc un neko neved tā kā tev. Un tu vēl negribi parādīt. . . Tev �ēl, jā?

���� Ko tu saproti? � Kaspars nicīgi novērsās un pavadīja acīm kaimiņu pagalma puikas, kuri aizbrāzās garām, vicinādami koka automātus.

���� Mart ir tikai mamma. Un māsa. � Armands apsēdās bla�kus Kasparam. � Tikai viņa tagad ir slima. Viņai bija operācija, tāpēc ka viņa sasita muguru.

Kaspars vienmēr bija gribējis māsu. Tādu mazu un bi�ainu. No rītiem viņi kopā ietu uz skolu � Kaspars uz tre�o klasi, bet viņa uz pirmo, vēlāk Kaspars uz ceturto, bet viņa uz otro. Un, ja tikai kāds viņai kaut ko nodarītu, tad gan Kaspars zinātu, ko ar tādu iesākt. Viņa māsai neviens nedrīkstētu ne pirksta pie�durt.

Kaspars pameta acis uz salīgi sarāvu�os Armandu. Nē, labāk tomēr, kad ir paps. Ja ir paps, var iztikt arī bez māsas.

���� Nu labi, es tev parādī�u. � Kaspars pagriezās pret Ar�mandu. � Man tētis atveda no Ziemeļiem.

Viņ� atpogāja kabatu, izvilka vairākkārt salocītu papīru, uz kura drukātiem burtiem bija uzvilkts �Kaspara dārglietu maks�, un atlocīja malu � tur jau tas gulēja, paslējis aug�up plēsonīgo smaili. Kaspars uzmanīgi ar diviem pirkstiem satvēra maku aiz stūra, pakratīja, un plaukstā ievēlās liels, dzeltenīgs ilknis ar brūnu plankumiņu malā. Kaspars atlieca pirkstus, pa�ūpoja roku, un ilknis slinki apvēlās uz otriem sāniem. Vakara saules slīpie Htari izzīmēja uz delnas asu ēnu.

���� Kas tas ir? � Armands �ukstēja, noliecies pār Kaspara roku.

��� Lā�a ilknis. Tētis pats lāci no�āva un gribēja atvest man visu ādu, tikai tas bija vasarā, un vasarā lā�u ādas nav derīgas � viņām krīt ārā spalvas. � Kaspars vēlreiz pa�ūpoja roku, un ilknis atkal parādīja brūno plankumu.

���� Re, � viņ� sacīja, piedurdams tam pirkstu, � tā bija lncene un jau pavisam veca, zobā caurums izdrupis.

���� Var būt, ka viņ� tāpat bija sabojājies. � Armands arī pie�dūra pirkstu plankumam.

���� Ei nu? � Kaspars apvainoti sa�ņaudza dūri � gludā, baltā smaile un ķeburainā, brūnganai vē�a spīlei līdzīgā sakne draudīgi spraucās laukā no saliektajiem pirkstiem.

���� Zvēriem jau zobi nemaz nemaitājas, tikai aiz vecuma ap- drūp. Un, kad lā�i ir veci, tad ir bīstami. Rrrr! � Kaspars pēk�ņi, satvēris ilkni pirkstos, piegrūda to Armandam pie sejas.

���� Ai! � Armands atrāvās, apmulsis iesmējās un pastiepa roku. � Iedod paturēt!

���� Se!

Armands pagrozīja ilkni.

���� Mainīsimies, � viņ� sacīja. � Es tev do�u novelkamās bildītes. Man ir daudzas, no ārzemēm.

���� Vai tev prāts? � Kaspars izrāva viņam ilkni. � Tas ta�u ir . . . tas ir . .. amulets. Tētis teica, ka viņ� aizsargā no slimībām un ļauniem gariem.

���� Nekā! Nav vis amulets. Sitos nēsā kaklā, es zinu! � Evija priecīgi spiedza.

���� Sitam jau nevar izurbt caurumu, kur iever striķi, � sa�drups. Ilknis ir vecs, turklāt ar plaisu. Redzi? � Kaspars rādīja ilkni Evijai. No strupā gaļa stīdzēja tieva, tik tikko samanāma melna līnija. � Un vīrie�i vispār neko nekar kaklā. Tikai skuķi kar.

���� Es jau arī neprasīju sev, domā man vajag? � Armands no�ņaukāja degunu. � Es domāju māsai, viņai gan vajadzētu tadu � amuletu.

���� Zini, kad tētis atbrauks, es palūg�u, lai viņ� tavai māsai arī atved. � Kaspars pagludināja ar pirkstu savu dārglietu maku, un ilknis, vēl pēdējo reizi parādījis Armandam dzeltenīgo sānu, ieslīdēja pierastajā vietā.

���� Vai tu nevari paprasīt, lai tev atved citu, un �ito iemainīt man? � Armands cerīgi pacēla galvu. � Es tev vēl do�u modē�jus. Man ir smuki.

���� Sito nevar, tas ir mans. � Kaspars iepogāja ilkni kabatā.

Armands skali �ņākuļoja caur degunu, un Kasparam likās, ka

no bāli zilajām acīm tūlīt izvelsies milzīgas asaras.

��� Mamma arī bārsies, ja es to aizdo�u prom, � viņ� klusu piebilda, tad, piepe�i satrūcies, pacirtās pret Armandu. � Cik ir pulkstenis?

Kaspars nepacietīgi raustīja Armanda piedurkni � tā viegli uzslīdēja līdz elkonim. Ielūkojies pulkstenī, Armands apmulsis pacēla galvu:

���� Bez desmitām se�i �

���� Tev jau viņ� stāv! � Kaspars iebrēcās. � Un tagad vār�but jau sen ir septiņi vai pat astoņi, un mamma rāsies.

Viņ� apcirtās un rik�oja uz vārtiem.

��� Tu nāksi rīt ārā? � aiz muguras sauca Evija.

���� Es nāk�u, no pa�a rīta, � Kaspars neapstādamies atsaucās.

���� Paņem viņu līdzi! Dzirdi? Paņem līdzi ilkni! � nopakaļ skanēja Armanda balss.

Kaspars pār plecu pameta ar roku un nozuda aiz stūra.

���� Mums sētā ir jauns puika. Viņ� līdz nākamajam ceturksnim dzīvos pie Evijas, tāpēc ka ir brālēns. � Kaspars steig�us maz�gāja rokas, ar acs kaktiņu skatīdamies uz plaukta noliktajā modi�nātājā. Tas skaļi tik�ķēja, un lielais rādītājs bija uzrāpies līdz ciparam vienpadsmit � jau gandrīz septiņi.

���� Un tam puikam ir pulkstenis, tikai viņ� apstājās. � Kas�pars paberzēja plaukstas gar dvieli, pieslidinājās pie mammas un, aplicis viņai ap kaklu mitrās rokas, iespraucās klēpī.

���� Laikam nebija uzvilkts. � Viņ� atskatījās pār plecu.

Paps, atspiedies pret plīts malu, pētīja pusizdzertā tējas glāzē peldo�ās plēksnītes.

���� Ēst gribas, � Kaspars ieminējās.

���� Tūlīt ēdīsim, Kasparīt, pacieties mazliet! � Mamma bu�i- nā ja zēna rudo, izspūru�o cekulu. � Redzi, dēls � papum jābrauc komandējumā. Viņ� būs projām ilgu, ilgu laiku, un mēs tagad dzīvosim divi vien.

Mamma plucināja Kasparu aiz auss un smaidīja. Smaidīja tā jocīgi. Kā Kaspara vecais koka klauns, kur� aizmirsts un noputējis mētājās kādā no sekcijas plauktiem.

���� Tu jau man esi prātīgs puika. � Mammas lakotie nagi sāpīgi iekniebās ausī. � Un paps varbūt sūtīs mums no koman�dējuma vēstules.

���� Nebrauc vis komandējumā! Es zinu � � Kaspars izsprāga virtuves vidū.

Paps ar karotīti uzmanīgi kasīja pie tuk�ās glāzes sienām pie�lipu�os biezumus.

���� Nu kā tad nebrauc, Kaspar. � Mamma vairs nesmaidīja. Atliekusi mazo pirkstiņu, viņa burzīja virs pelnutrauka cigareti. � Kā tad nu ne! Redzi, �emodāni sakrāmēti. Un paps ta�u mums rakstīs vēstules. � Viņa nometa cigareti un pastiepa roku, aici�not Kasparu pie sevis.

Kaspars pagrieza viņiem muguru. Cauri �aurajai durvju sprau�gai varēja redzēt priek�namā stāvo�os koferus, ar auklām krus�tiski pārsietās grāmatu kaudzītes. No vecās sporta somas bija izbāzu�as purnus papa kurpes, tām līdzās slējās lielais metāla sve�turis, kuru viņi ar mammu dāvināja papam dzim�anas dienā.

���� Kad brauc komandējumā, tad neņem līdzi grāmatas � un plates � un atskaņotāju neņem. Kad tētis no mums gāja pro�jām, viņ� arī paņēma visas savas grāmatas. Es atceros, � Kas�pars brēca tuk�ajam priek�namam. � Es zinu! Paps iet prom! Pavisam! Es ie�u papum lī-ī-īdzi!

���� Kasparīt! � Mammas mute atkal gribēja smaidīt.

���� Tu arī nāc līdzi! Iesim visi. � Kaspars satvēra mammu aiz rokas un sniedzās atpakaļ pēc papa.

Paps stāvēja, atspiedies pret veco plīti, visi biezumi bija sa�stumti glāzes dibenā, un karote veltīgi skrāpēja plāno stiklu.

������ Es ta�u tev teicu, ka nevajag melot. Puika ir pārāk liels. Jau tā ir juceklis, un nu vēl �itas. � Paps nolika glāzi uz plīts un pameta ar roku pret Kasparu.

���� Izbeidz mani vēl mācit! � mammas balss bija tikpat spalga un reizē piesmakusi kā Kasparam tais retajās reizēs, kad viņ� niķojās. � Tev jau vienmēr ir taisnība! Vienmēr tu esi tas gudrā�kais! Pats teici, ka Janka atbrauks se�os. Butu jau tagad pro�jām . . .

���� Nevajag vairs skandālu. � Paps atrāvās no plīts smagi, it kā kāds viņu pie tās būtu turējis. � Janka ta�u zvanīja, ka aiz�ķēries darbā. Tūlīt jau būs, bet tikmēr mēs ar Kasparu aprunāsi�mies. Kā vīrs ar vīru. � Viņ� uzlika roku zēnam uz pleca. Mam�ma aizvēra aiz sevis virtuves durvis.

Kaspars uzrausās uz krēsla, iespieda dūres starp ceļiem un, paslējis aug�up strupo degunu, uzmanīgi vēroja, kā paps uzliek tējkannu uz gāzes degļa un, ar kāju pievilcis tuvāk ķebli, apsē�as iepretī.

���� Tu jau esi liels diezgan. Tev jāsaprot. � Paps ar izdegu�u sērkociņu grūstīja pa galdu maizes drupa�as. � Mēs ar mammu daudz strīdamies, un mums kādu laiku vajag padzīvot atsevi�ķi. Mums jāpadomā, citādi mēs pavisam sastrīdēsimies. Tu saproti?

���� Saprotu. � Kaspars pamāja. � Vai jūs vēl neesat pavisam sastrīdēju�ies? Tu padomāsi un tad nāksi atpakaļ?

���� Kaspar, mums vajag atpūsties. � Paps salauza sērkociņu, iemeta pelnutraukā un izvilka no kastītes jaunu. � Saproti, mums vajag padomāt, citādi . . . citādi mēs pavisam sastrīdē�simies.

Blakus, skaļi burbuļodama, vārījās tējkanna, ūdens �ļakstījās no snīpja, �ūkstēja uz gāzes plīts. Kaspars no�ļūca no krēsla un, satvēris abām rokām nokarsu�o rokturi, aizvilka kannu uz bla- kusriņķa.

���� Kad tu sastrīdējies ar Uldi, jūs ta�u arī kādu laiku nesa- tikāties. Aizgājāt katrs uz savu pusi, padomājāt, kur� vainīgs, un . . .

���� Nē. � Kaspars sparīgi purināja galvu. � Mēs tikai izkā�vāmies, un pēc tam viss atkal bija labi.

���� Es ta�u nevaru kauties ar mammu. � Paps skatījās uz Kas�paru un skumji smaidīja.

���� Nevari vis. � Kaspars ar nagu skrāpēja sen nelietotajai plītij pārklāto vaskadrānu. � Tu jau esi daudz stiprāks.

���� Nu, tad dod ķepu! Un, ja mamma atļaus, es nāk�u pie tevis ciemos.

���� Nē. � Kaspara acis bija ieķēru�ās vaskadrānas sarkana�jās puķēs. Tās kļuva lielākas, trīsuļoja, locijās, saplūda cita ar citu. � Tu vairs nekad nenāksi atpakaļ. Tu visu meloji. � Kaspars neveikli pagriezās un izspruka priek�namā. Mamma uz�lika uz skausta siltu roku, stūma zēnu pāri slieksnim.

���� Ej istabā, Kasparīt, paskaties vakara multeni! Es jau ieslēdzu.

Kaspars ierāpās dīvāna stūrī un uzvilka uz vēdera spilvenu. Pār miglaino ekrānu skraidīja a�i traucējumu zigzagi, brīdi pa brīdim ļaudami saskatīt neskaidras ēnas. Pāri vaigam noripoja kaut kas karsts, un Kaspars, noliecies pār lielo, ko�o spilvenu, berzēja asajā drānā seju.

Noklaudzēja virtuves durvis. Cauri klusajiem, vienmuļajiem televizora sprak�ķiem Kaspars saklausīja papa balsi:

���� Jānones kaut kas . . . Janka . . . tūlīt būs . .. pagaidī�u lejā �

Noskrapstēja ārdurvju atslēga.

���� Papu! � Kaspars atsita vaļā durvis un iekrampējās papus jostā. � Pagaidi, papu! Pagaidi, pagaidi � � Viņ� atvilka papu no durvīm. Viena roka atlaidās no jostas, knibinājās gar nosmulēto jaķeli, ru�inājās kabatā. Viņ� pavilka papu vēl soli atpakaļ un pastiepa uz aug�u roku.

���� Tas ir tev. � Delnā gulēja ilknis. � Par piemiņu. Tu viņu nēsā kabatā. Tikai labi aizpogā, lai nepazūd.

Kaspars pacēla papa roku un ieguldīja ilkni lielajā plaukstā. Paps, vārīgi satvēris pirkstos, aplūkoja dzeltenīgo ilkni ilgi un uzmanīgi, it kā redzētu to pirmo reizi, it kā nezinātu, ka ilkni Kas�param no Ziemeļiem atveda tētis, ka pēc tam veselu dienu Kas�pars grieza, mērīja un locīja papīru, līdz ilknim bija izveidota pa��am sava māja, ka ik dienas, paslēpies Kaspara jakas kabatā, ilknis kopā ar viņu devās pastaigā, gulēdams uz dzē�lapas, palī�dzēja mācīties un vakaros aizmiga blakus rudām matu spro�gām.

���� Nu, paldies, Kaspar� Jā-ā � Tā nu ir tāda dāvana, ka nemaz nezinu, vai var ņemt.

Paps skatījās pāri Kasparam � atspiedusi galvu pret virtu�ves durvīm, mamma tīņāja ap roku mitru trauku dvieli.

���� Var, var ņemt! � Kaspars aizlocīja papa pirkstus un brī�di paturēja. � Tas tagad būs tavs amulets.

���� Kasparīt! � Mamma panācās uz priek�u, roka noslīdēja gar sāniem, un dvielis ļengani pliķēja stilbu. � Tā tak tev dāvana no tētes.

���� Nu jā. � Kaspars pamāja. � Un, kad tētis deva, es ta�u ņēmu.

���� Paldies, Kaspar. Jā-ā � Es viņu noteikti glabā�u kabatā. Noteikti� � Paps apklusa, bet Kaspars paraustīja mammas svārkus.

���� Es palīdzē�u papam nonest mantas. Var? Un arī pagai�dī�u lejā, jā?

��� Ej istabā! � Mamma savicināja rokas. � Ej istabā un nemaisies te pa kājām!

Dvielis no�vīkstēja gar Kaspara pēcpusi, un viņ� satrūcies ie�mauca pār slieksni istabā. Mamma ar skaļu blīk�ķi aizcirta durvis.

Televizora klusā sanoņa jaucās ar soļu troksni un klusināta�jām balsīm priek�namā. Kaut kas nokrita uz grīdas, ārdurvis skaļi atsitās pret sienu. Kaspars piebikstīja durvīm, tās nedaudz pavērās. No kāpņu telpas plūda ātri dziesto�u soļu klaudzoņa. Kaspars, vēl brīdi pastāvējis pie durvīm, metās pāri istabai, iztīņā jās cauri garajiem aizkariem un pārliecās pāri palodzei. Iedzinkstējās saplaisāju�ais parādes durvju stikls, un paps nosta�tīja koferus pie mājas sienas.

Riepām iekaucoties, ietves malā apstājās ma�īna. Nometis zem kājām cigaretes galu, paps pamāja �oferim, atvēra ma�īnas durvis, ātri sagrūdis uz aizmugurējā sēdekļa saiņus, apsēdās bla�kus vadītājam, un ma�īna, klusi iedūkusies, uzņēma ātrumu.

Atbalstījies uz elkoņiem, Kaspars grozīja galvu un klausījās. Gar biezā aizkara malu istabā plūda pierastie ielas trok�ņi un �aurs rīta saules stars. Nekustīgs un silts � tas stiepās līdz pre�tējai sienai.

Izvēlies no gultas, Kaspars basām kājām aizslīdēja pa gai�o

taciņu līdz televizoram un paņēma pret ekrānu atslieto papīru. �Paēd, desa pieliekamajā. Vecās bikses ķēķi uz krēsla. Bu�a. Mamma.� Izgāzis vēderu, Kaspars vilka pirkstu pa steigā uzmes�tajām rindām, noliecis galvu, patrina ausi gar uzrauto plecu un, nolicis vēstuli uz galda, devās tālāk.

Pie sienas, skumji nokāris rādītājus, klusēja griezumiem rotā�tais pulkstenis. Paslējies pirkstgalos, Kaspars pabakstīja tā stik�lotās durvis � varbūt notiks brīnums, pulkstenī kaut kas ie�irk�stēsies, rādītāji sāks griezties, un tad atnāks tas rūķis, par kuru vakaros, atsēdies uz Kaspara gultas malas, bija stāstījis paps. Sakrustojis sarkanās tupelēs ieautās kājas, rūķis sēdēs uz apaļā, nosūbēju�ā vēzēkļa, un, kad abi rādītāji nostāsies uz divpadsmi�tiem un pulkstenī klusi ieskanēsies zvans, piepildīsies visas labās vēlē�anās. Paps bija apsolījis salabot pulksteni, un Kaspars bie�i domāja, ko tādu varētu vēlēties, ja rūķis patie�ām ierastos.

Paps noteikti atnāks, Kaspars cie�i samiedza un atkal atvēra acis, varbūt jau �ovakar pat pēc darba vai rīt� atnāks tie�i tāpēc, lai salabotu.

Pulkstenis karājās kluss un vienaldzīgs, tikai Kaspara nags viegli skrapstēja gar stiklu.

Grū�ot kāju biksēs, lielais pirksts iespruka vakar izplīsu�ajā caurumā, izvalkātā drāna ie�ņirkstējās. Noliecis galvu, Kaspars aplūkoja drēbes lancku, kas kulstījās ap ceļgalu kā nokusu�a suņa mēle. Pakustinot kāju, likās, ka celis elso. Glu�i kā vecais D�eris, kur� katru rītu tupēja pie atkritumu tvertnēm, gandrīz nemirk�ķinādams acis, vēroja uz �ķūnī�a jumtiem snaudo�os kaķus, dauzonīgos zvirbuļus, un tikai nāsis viegli noraustījās, kad garām drāzās aurojo�u pui�eļu bars. Kop� sirmo Bērziņkundzi no piecdesmitā dzīvokļa aizveda uz kapiem un D�eris vairs nestai�gāja, piesiets smalkā ādas siksniņā, viņa spalva bija kļuvusi netīri pelēka. Padzīts no siltā dzīvokļa, pēc tam arī no kāpņu tel�pas, viņ� augām dienām sēdēja pagalmā vai klejoja pa ielām, mek�lēdams ko ēdamu, bet vakaros, nokāris līdz zemei garās, bie�i vien lietū smagi piemirku�ās ausis, ielavījās pagrabā. Pārlai�ot roku suņa mugurai, varēja sataustit asu, plānu kaulu, kur�, likās, tūlīt, tūlīt izdursies cauri ādai.

Kaspars iestūma kabatā gabalu desas D�erim, nobraucīja gar

biksēm taukainās rokas un, ar plecu atgrūdis virtuves durvis, iegrima priek�nama vēsajā pustumsā. Spuldze bija izdegusi jau pirms nedējas. �Svētdien ieskrūvē�u jaunu,� pārnācis no darba, paps bija teicis. �Negribas te pa tumsu ķēpāties.� Svētdien agri no rita paps aizbrauca mak�ķerēt un pārradās tikai vakarā, kad Kaspars jau, saritinājies zem segas, skatījās filmu. �Visam tev pietiek laika, tikai ne man,� mamma kliedza, sildot vakariņas. �Tai draņķa laboratorijā dirni vai lidz pusnaktij, brīnums, kā vēl neesi Nobela prēmiju dabūjis. Katru svētdienu ar saviem ve�iem skrien pēc �itām �trunta ķilavām, bet man te jānikst vienai, it kā vīra nebūtu. Pat spuldzi nevari ieskrūvēt. Kamēr es te kaklu nolau�zī�u, pa tumsu grābstoties.� � �Tu jau nu gan nolauzīsi,� paps smējās, �gaidi vien!� Mamma toreiz raudāja.

Paspēris soli uz priek�u, Kaspars abām rokām ierakās �aļļu un cepuru kaudzē � vakar viņ� �eit bija nometis dzīvokļa atslēgu. Piepe�i kaut kas mīksti novēlās pie kājām. Kaspars nolie�cās.

Draudzīgi paslējis pret zēnu spico degunu, paklāja krokās gulēja blāvi vizmojo�ais ilknis.

Pa ielu skaļi aizgrabinājās tramvajs, nobremzēja kāda ma��īna. Varbūt paps ilkni bija nejau�i aizmirsis, visu vakaru meklē�jis, meklējis un beidzot sapratis, ka ilknis ir �eit, pie Kaspara. Bet varbūt paps ir visu izdomājis � un tagad viņi vairs nestrīdēsies. Pēc ilkņa jau paps varēja atbraukt ar tramvaju. Ta�u bija jāatved mantas, un tāpēc viņ� ir atbraucis ar ma�īnu.

Zvans uzrāva Kasparu kājās, sa�ņaudzis saujā ilkni, viņ� me�tās pie durvīm.

���� Kāpēc tu nenāc ārā? � Kāpņu laukumā stāvēja Evija, aiz viņas, mulsi smaidīdams, mīņājās Armands. � Mēs tevi gaidām, gaidām. Mēs neko interesantu nevaram izdomāt.

Ieķēries durvju rokturī, Kaspars skatījās viņiem garām � aug�up pa trepēm rībinājās ātri, nepacietīgi soļi.

Gar� vīrietis ar puķu pu�ķi rokā strauji apmetās ap trepju līkumu, neapstājies pārlaida skatienu numuriem uz dzīvokļu dur�vīm un, pabīdījis sānis Armandu, aizrībinājās tālāk.

���� Ko tu tā skaties? � Evija izbolīja acis. � Ārā nenāksi?

���� Nē. � Kaspars papurināja galvu. � Es nevaru.

���� Un vēlāk arī ne?

���� Nē. � Kaspars izgāja kāpņu laukumā.

���� Se, � viņ� pstiepa pret Armandu sa�ņaugtu dūri.

���� Kas tur ir? � Armands atkāpās.

���� Ņem to, � Kaspars paplēta plaukstu.

���� Vai uz pavisam? � Armands piedūra pirkstu ilkņa silta�jam sānam. � Es tagad varu to aizvest māsai?

���� Aizved, varbūt viņai palīdzēs. � Kaspars nopietni pamāja, strauji pagrieza roku, un ilknis ieslīdēja Armanda delnā. � Man to vairs nevajag. Man vispār neko nevajag, � Kaspars pār plecu izmeta, vilkdams aiz sevis ciet dzīvokļa durvis.

Tad zēns sameklēja jaunu spuldzi un uzmanīgi nolika priek��namā uz cimdu kaudzes. Izvilcis no virtuves krēslu, uzkāpa uz tā un, atgāzis galvu, skatījās aug�up, uz izdegu�o lampu.

Tveicīgajā gaisā biezs putekļu vāls paliek karājoties virs ceļa, kad graba�īgais �busiņ�� jau labu laiku kā aizdrebinājies uz Vil�ces pusi. Ceļmalas krūmu aizsegā neredz, vai kāds izkāpis vai ne, bet Rita dro�ības pēc pārtrauc piedegu�ā ievārījuma katla skrā�pē�anu un noskalo rokas. Uz taciņas, kas ved pāri pļavas stūrim, pēc laiciņa vajadzētu parādīties Eglītienei. Ritai viņa jāsauc par Eglī�mammu. Eglī�mamma ir mātesmāsas kaimiņiene un katrreiz, no Jelgavas braukdama, ar maizes mugursomu plecos un melno, nopluku�o dermatīna somu rokā �āpo garām tantes pagalmam. Parasti tas notiek mēne�a vidus ceturtdienās, un Ritai tad jāpa�līdz to iepirkumu kravu aizstiept līdz kaimiņmājām. Interesanti, kas to somu palīdz stiept, kad Rita ir Rīgā? Tad viņa acīmredzot tīri labi iztiek viena pati. Varbūt tante palīdz? Viņa ir jaunāka un lielāka par strupo, mū�am nosvīdu�o, augumā pazemo Eglī��mammu. Reizēm glu�i patīkami pamest pusravēto, apniku�o dobi vai lapu kapā�anu ruk�elim, lai pārņemtu no kaimiņienes rokas melno somu. Gājiens līdz kaimiņmājām garām lazdu pudurim, Rudāku māju ceļa galam un lielajai akmeņu kaudzei kādreiz, iepriek�ējās vasarās, likās gar� un bīstams. Reiz Rudāku niknais Kran�elis, paticis vaļā no ķēdes, drāzās rūkdams un vank�ķēdams virsū, bet, meitenes skaļā iebrēciena pārbiedēts, tikpat dū�īgi dieba atpakaļ uz savu nomīdītās zemes teritoriju pie būdas. �ova�sar Kran�eļa vairs nav � ziemā nobeidzies. Vecs jau esot bijis, ļoti vecs � �etrpadsmit gadu. Tas ir tikpat, cik pa�reiz Ritai. Varbūt arī viņai jau nāk vecums virsū, jo �ovasar te, laukos pie tantes, liekas tik garlaicīgi kā nekad. Nepatīk ne obligātā ravē�ana, ne lapu �ķī�ana ruk�elim, ne celiņu nogrāb�ana, ne citi mājas un dārza darbi. Gribētos dienas pavadīt ar grāmatu rokā ēnainajā dārzā, kaut trīsreiz dienā aiz�aut uz patālo upmalu vai tāpat vien klaiņot pa laukiem un kavēties savādajās domās, kas �ovasar no�darbināja prātu. Gribējās piedzīvot kaut ko neparastu, likās, ka visi cilvēki, kurus viņa pazīst, dzīvo pārāk parastu, garlaicīgu dzīvi un uzspie� to arī viņai. Pēcpusdienās gan varēja darīt, ko grib, bet līdz pusdienlaikam katru dienu jāpaveic norādītie darbi, jo tante ar mammu varen norūpēju�ās, ka slaistī�anās pa dārzu un dzīvo�anās pa upmalu varētu samaitāt pilsētas bērnu, ja izpaliks attiecīgā darbaudzinā�ana. Ka samaitātas tiek vasaras brīvdienas un rokas, par to viņas abas, protams, neiedomā. Tantei rokas alla� sasprēgāju�as un sarkanas. Mammai gan paliek tīras un glītas arī tad, kad atvaļinājuma laikā viņa te palīdz ka�āties pa dārzu, lasīt ogas, mizot ābolus un vārīt zaptes.

Ak kungs, kad vēl dārgie sen�i te atbrauks, tad gan varēs iznīkt! Vesela armija izrīkotāju un audzinātāju. Pagāju�ovasar bija vismaz brauciens uz Karpatiem no tēva darbavietas, vismaz bija ko skolā pastāstīt, kad visi rudenī sanāca kopā. Tagad nekā. Jātaupot nauda Ritas astotās klases izlaidumam, jānopelnot pie tantes ziemai kartupeļi � un nez kas vēl. Jātaupa, jātaupa .. . Kā tad citiem? � �Citiem varbūt ir iespēja zagt, man tādas nav!� Tēvs to bija teicis tādā balsī, ka debates turpināt likās bīstami un bezcerīgi. Brālim vasarā sporta nometnes, tam jau labi �

���� Kāpēc nepateci pretī? Re, kā cilvēks stiepj sagriezies, � no prāto�anas izrauj tantes piktais uzsauciens. Rita pietrūkstas un palai� garu riksi. Kaimiņiene, to redzēdama, noliek somu zemē, gaida, līdz meitene pieskrien, padod labdienu un paņem nesamo. Rita labprāt ietu a�i, bet jāpiemērojas ve�as gāzelīgajam solim, jāatbild uz vaicājumiem par mācībām, ģimeni, tantes dienas dar�biem � viss viņai jāzina un jānovērtē. Pēc nedēļas Eglī�mamma visu ir aizmirsusi un sāk pra�ņāt no jauna, ja iznāk satikties. Tā. Tagad nu abas ar tanti minūtes desmit apmainīsies informācijām, un tad tik varēs iet tālāk. Ak, �īs pensionāru runas! Soma smaga kā akmeņiem piekrauta, jāliek vien zemē, kamēr �īs beigs.

���� Ritiņa kādu brīdi lai pakavējas mūsmājās. Mana mem- mīte grib viņu redzēt: teica, lai tā meitene ienāk pie viņas.

Rita satrūkstas, abu valodās savu vārdu izdzirdusi. Ko tad tā memmīte no viņas redzēs, ja ir akla jau gadus desmit no saviem deviņdesmit septiņiem�astoņiem vai visiem simt, turklāt nestaigā un diez vai nav kurla ari. Pirms gadiem trim viņu vēl reizēm manīja pagalmā ar divām nūjām ceļu taustām, pagāju�o- vasar vispār netika manīta. Pavisam aizmirsies, ka bez Eglī�- mammas lielajā, baltajā Celmu mājā vēl kāds dzīvo. Rudeņos tur talciniekus da�kārt nometinot. Māja skaista, pla�a. Eglitiene to uzturot lielā spodrībā un kārtībā, bet dzīvotāju tajā māja neesot, tik vien kā memmīte � kādreizējā Celmu saimniece un Eglī�- mamma � kādreizējā �o māju kalpone un tāda kā aud�umeita. Abām biju�as ģimenes, bet citi dzimtas locekļi apmiru�i, juku lai�kos aizklīdu�i pa sve�ām malām, pazudu�i bez vēsts. Juku laiki laikam ir tas, ko skolā sauc par vēsturisko notikumu lielajiem pagriezieniem . . .

To visu, kādreiz pa ausu'galam dzirdēto, Rita pārcilā prātā, negribīgi vilkdamās aiz kaimiņienes un melno, aplupu�o somu pret saulē nokarsu�o stilbu buksnīdama. Nu ko viņa tur darīs? Ko tai vecajai memmītei vajag no viņas? Bet neiet arī nevar. Tante, meitenes skābo ģimi manīdama, bija noteikusi tādā īpa�i stingrā balsī: �Aizej, aizej, pasēdi pie veca cilvēka, kuram tajā dieva pasaulītē necik prieka nav palicis.�

Ar Eglītieni saskatīju�ās, abas reizē bija nopūtu�ās.

�Ko zi', novilks līdz simtam, tad varēs avīzēs rakstīt. Tu jau viņu kop kā īsteno māti��

�īstenākas jau nav bijis ��

Celmu lielā istaba gai�a un patīkami vēsa. Egli�mammas balss noskan kā uz skatuves, kad viņa pavēsta:

� Saņem nu, memmīt, ciemiņu! Atvedu tev to Rīgas meiteni!

Lakatos savīkstītais kaulu kambarītis lielajā krēslā sarosās un pagrie� uz Ritas pusi sīko sejiņu. Uz deniņiem, ap smailo degunu un iedubu�o vaigu vidū tādi kā bālganpelēki putekļi no�sēdu�ies. ��ausmas, sākusi jau pelēt!� Rita nodomā, �ermuļiem pār muguru noskrienot. Iekritu�ās acis kā puspievērtas, kā pus- aizaugu�as �aurās spraudziņās. Garāka tum�a sprauga pavēru�sies virs asā zoda. Baismas meiteni pārņem no matu saknītēm līdz kāju pirkstiem, skatoties uz rēgu, kur� vārgā, bet skaidrā balsī atņem Ritas sveicienu un aicina:

���� Panāc nu tuvāk, lai tevi apskatu.

Rita vēl sajūt Eglī�mammas piegrūdienu: � Ej pavisam klāt pie tā krēsla, viņa jau skatās ar rokām.

Ļaut sevi taustīt? Tas nu gan nav pacie�ams! Tad labāk mukt kaut pa logu laukā .. . Bet karstā Eglītienes roka ir uz muguras, kamēr no priek�as, ātri taustīdamās pār Ritas dilbu, slīd dzeltena, vēsa skeleta ķepiņa. Kā kukainī�a kājām tekalējot, tā steidzas uz aug�u pie meitenes sejas. Uzvēdī kampara un tie�ām tāda kā pelē�juma dva�a, kaut tuvumā redzams, ka tas, kas likās pelējums, ir ļoti sausa, plēksnītēs sazvīņojusi ādas virskārta. No pakrūtes uz aug�u līdzi vecītes rokai kāpj glums kamols. Tūlīt tas būs sasnie�dzis muti un izvelsies pār lūpām kā skaļ� protests vai kas nejau�kāks.

���� Ū! Liela gan esi kā baznīca! � Smalkajā sienā�a balstiņā izbrīns un tāda kā draiskulība. � Pieliecies tak drusciņ. � Vēsie putna nadziņi noskraida pār zodu, vaigiem, degunu, pieri, uzma�nīgi, neskarot aptek acis, muti un aiztrīsinās matos. Riebuma kamols noplok, izirst, īsu brīdi vēl sakustas, kad, vecītei snaiksto�ties, baltais lakatiņ� paslīd atpakaļ un Rita ierauga kailu, caur�spīdīgas, zilgandzīslotas ādas apvilktu galvaskausu. Virs ausīm pukojas da�i balti, sprodziņās saviju�ies matiņi. Tie atgādina plā- niņās tā�u strēmelītes, kas ziemas vējā trīsuļoja uz bērziņa stumbra skolas pagalmā.

���� Mati gan tev gari, � sisina vecīte. � Vai zini, kāpēc gri�bēju tevi redzēt? Tu vakar kaut kur tepatiņās dziedāji. Vakars tāds skaidrs bija un logs vaļā. Vai, kā man patika! Balstiņa tev kā vālodzei.

Nu, tas gan nebija �tepatiņās�, bet pie akmenskrāvuma lauk�malā, un domāta tā dziedā�ana bija pavisam citām ausīm. Rudāku Ivars ap to laiku mēdza ar savu divriteni atgriezties mājās no mehāniskajām darbnīcām. Vispār Ivars bija lauķis, iedzimtais un nekad īpa�i Ritu nav interesējis. Ievērības cienīgs ir viņa div�ritenis, kuru varētu palūgt pabraukāties. Bet kā tādam lai divri�teni lūdz? Varēja vienīgi sēdēt ceļa tuvumā uz akmeņiem, dziedāt un izlikties neredzam, kas tur pa ceļu braukā. Ja apstāsies, uz�sauks, tad ari sarunās, vismaz Rita nebūs pirmā uzbāzusies ar runām. Turklāt neko nekaitēja tam maģa bļāvinātājam nodemon�strēt, ka visas populārākās Imanta Kalniņa dziesmas no teātru izrādēm viņa zina ne sliktāk kā Austra Pumpure �

���� Vai tu negribētu man ari kādu *no tām smukajām dzies�mām nodziedāt?

���� Nē-ē . . . � Tā tik vēl trūka: stāvēt sve�ā mājā istabas vidū un aurēt kā me�ā vai laukā.

���� Tu jau kautrējies. Ej, āre, tur uz palodzes piesēdi un kaut ko savā nodabā padungo. Tik ar vārdiem lai. Es dzirdē�u � ausis man vēl labu labās.

Ve�a sisina un sisina kā tāds sienāzis, elpu pa vidām svel�pjo�i ievilkdama. Vajā jau netiks � Eglltiene stāv, iespriedusies durvis. Vai nu pa logu laukā lēksi? Rita atsē�as uz palodzes un jūt, ka sakarsusi virsma cauri �ortiem liptin pielīp dibenam. Tik karsts, un tā negribas te mā�oties. Mēģinās ņurdēt, bet balss ķeras. Jānodungo kaut kas isiņ�.

� Lai dzīve būtu cik neganta, Ja draugs, tad tomēr iztikt var . . .

Oh! Otru pantu Celmu memmīte jau itin bra�i pīkst līdzi. Un pavisam pareizi. Kad dziesma beigusies, memmīte neteic neviena vārda. Sēd, kā sēdējusi, pie�ķiebtu galvu, klausās. Tik nepārpro�tami tiek gaidīts koncerta turpinājums, ka meitenei nav dū�as ilgāk klusēt. �Dūdieviņ, dūdieviņ, ūdeņu dudiniek, sadūdo lietu �� Tā ir grūta dziesma, un līdz �im Rita to skaļi nav dzie�dājusi, tikai tā � zem deguna.

Versmaino, blāvi zilo debesu pamalē paslēju�i galvas pāris pinkainu mākoņu. Rādās, ka lietu tie�ām varētu sasaukt, ja tā no visas sirds dziedātu. Pakausi pret loga apmali atspiedusi, debesis skatīdamās, viņa ļauj balsij pilnu vaļu un, kad dziesma beigusies, turpina vēlreiz tos pa�us vārdus no sākuma.

Tādās reizēs, kad Rita vienu un to pa�u dziesmu skandina vai�rākkārt, brālis kļūst par istu rupekli: �Apmaini plati!� � vai: �Pārtin lenti!� It kā labu dziesmu varētu izdziedāt ar vienas reizes dziedā�anu.

Skat, skaņai kāpjot, līdzi kāpj mākoņu tum�ās galvas, it kā aiz pamales nogulu�i mil�i lēnītēm slietos stāvus, pāri koku galot�nēm ziņkārīgi lūkojot, kas viņus vilina un aicina ar lietu lūdzo�o dziesmu. Pēc tam � klusums. Memmīte sēd kā sasalusi. Aizmi�gusi, vai? Klusums istabā, klusums aiz loga. Paguruma mēmajā tveicē jūtama nogaido�a saslie�anās. Gaisā tik tikko dzirdami �alc un viļņo. Aiz pamales uzslēju�ies mil�i nu stāv kājās pilnā augumā. Platie, tum�ie stāvi briest, pieņemas spēkā. Zāle bailīgi pieplok un sastingst, koki iztrūcināti sa�ukstas. Mil�i tur, savā aizpamales valstībā sliedamies, kaut kam uzgrūdu�ies: norīb kā aiz trim sienām sparīgi pastumts krēsls. Memmīte ieklausās. Ausis viņai nudien kā zaķim � plānas un dzirdīgas.

���� Pērkons, vai? Aiz tam domāju, ko �odien visi kauliņi sīc un dindz. Tec nu, tec, ka nesalīsti, uz māju skrienot. Paldies tev. Es tevi gaidī�u vēl kādreizīt.

Uh! Nu var kopties prom. Uz redzīti, un aiziet! Eglī�mamma nāk vadīdama līdz durvīm.

���� Atskrien gan, kaut te ārā pie loga padziedi � viņai jau tās dziesmas kā medus. Bet radio ne, to negrib dzirdēt � tie bleķa meldiņi viņai ausīs grie�ot.

Mājā Rita iesprūk pa durvīm reizē ar pirmajām smagajām lie�tus lāsēm, un tūlīt balta ūdens siena nostiepjas no debesīm līdz kūpo�ajai zemei. Tante pa�reiz liek uz galda �ķīvjus vēlām pus�dienām.

���� Redz nu, �ovakar man nekāda peldē�anās neiznāks. Priek��pusdienā nelaidi uz upi, � Rita pārmet.

���� Kam tev uz upi jāskrien? Vai slapjuma tepat nav diez�gan? � tante smejas. � Ej aiz mājas gala, met tos kankarus nost un ņem debesu peldes, cik uziet. Ko brīnies? Mēs ar tavu māti, skuķes būdamas, cik rei�u tā vasaras lietū neesam skaloju�ās. Zie�pes paņem, bet drēbes atstāj priek�iņā � pār slieksni pārlēkt vari be�ā. Neviens jau tevi te neredzēs.

Tas ir kas jauns, to tie�ām der pamēģināt. Siltais lietus gā�as �ņākdams un burbuļodams kā milzu du�a. Mājas galā patiesi neviens neredz, arī lietus tin kā miglainā apmetni. Pasakaina sajūta! Gribas vai kliegt no prieka un mulsino�a satraukuma. Galvu atmetusi, rokas izpletu�i, meitene mēģina dziedāt to pa�u

lietus dziesmu, bet ūdenslāses sitas degunā, mutē, traucē elpai. Ada top sārta no stipro strūklu belzieniem, straumītes līkumojot zīmē uz auguma gaisto�us, sidrabotus rakstus un liek pakļauties kādam ritmam � it kā dziļi krūtis kāds draiski un priecīgi rībi�nātu tamtamu. Es dziedāju lietum, lietus ir atnācis, es saucu lietu, lietus atsaucās man, es dejoju lietū, lietus dejo ar mani, es esmu lietus, es esmu zāle � Paceltām rokām tvarstot lietus strūklas, garajām kājām slapjo zāli �ļakstinādama, meitene kustas kā dejā. Nudien kā tāda plika me�one! Ja to kāds tagad ieraudzītu! No tādas domas sejā iesitas karstums un augumam pārskrien auk�stums. Pa galvu pa kaklu Rita metas uz istabu un, pār slieksni klupdama, iekrīt tantes rokās izplestajā linu palagā. Tas nav tāds kā pilsētas palagi. Rupj�, biezs, mīksti izrullēts, tas smagi un silti apņem augumu no pleciem līdz papē�iem. Dienā piekarsusī istaba �ķiet aizkustino�i mājīga.

���� Nosali? Noberzies labi krietni un mudīgi ģērbies � ēdiens dziest.

Tāda svaiguma un viegluma sajūta visos locekļos, ka pat netī�kamā piena piitra �ķiet gar�īga. Tante likusi lakatu uzmest plecos, kamēr mati iz�ūst, � nu viņa sēd, satuntulējusies kā Celmu memmīte. Nabaga memmīte. Nez vai viņa arī kādreiz dejojusi lietū? Tik savādi iedomāties, ka viņa bijusi jauna .. .

��� Tā Celmu memmīte jaunībā bija skaista?

���� Es viņu īsti jaunu neatceros. Bija jau sievas gados, kad mēs te atnācām. Kāds nu tur skaistums � Labs cilvēks bija, labos tikumos audzināta. Priek� tiem laikiem labi paskolota � klavieres spēlēja. Tās viņiem goda istabā stāvēja. Mū�s gan iegriezās grūts. Vīru, dēlu un abus vecākus Sibīrijā apglabāja. Viena pati kādā tur sērgā izdzīvojusi, viena par visiem savas acis izraudājusi. Tāds ir cilvēka liktenis: mū�a sākumā nevarīgs, citu rokām padots, mū�a beigās tāpat. Kamēr vēl spēkā, cits nemaz neapzinās to laimi, ka viss pa�am pieejams un aizsnie�dzams.

Vai Rita apzinās to laimi, par kuru tante runā? Laikam neap�zinās vis. Kas tā laime vispār ir? Skolā un dziesmās nomuļļāts vārds. Rita zina, kas tas ir: laimējas. Laimējas, kad neizsauc algebrā pie tāfeles, laimējas, kad mammas darbabiedrene no ārzemju brauciena atved savai meitai ziemas zābakus, �ai tie par maziem un zābakus atpērk Ritas mamma. Tādas sīklaimites jau gadās bie�i, bet tās nevar saukt par laimi.

�alkoņa aiz loga pierimst. Lietus zaļganpelēkā burvība pa�gaist, aizritinās pa�obelēs, zem upeņkrūmiem. Spilgti dzeltens pēcpusdienas saules kūlis iz�aujas no mākoņiem. Vizuļodama un dzirksteļodama rimsto�ā lietus puteklī�os, saule pārskrien pagal�mam, noglauda balti noberztā galda virsmu, izbalēju�ās pūciņas uz Ritas iedegu�ajām rokām, pārlej tādu kā zeltaina krējuma kārtiņu piena zupai, uzmirdzina sīku varavīksnīti sālstrauciņa stiklā un apdziest, bet tūlīt citā mākoņplaisā spraucas jauns spo��ums, �ķildams varavīksnītes slapjajā zālē un koku lapotnēs. Zilbā uguņo�ana it kā piesaka svētku tuvo�anos, un pēk�ņi Ritai liekas, ka viņa pazīst laimes smar�u. Laime smar�o pēc pieliju��as zāles, upeņkrūmiem un vēl kaut kā, vārdā nenosaucama. Nāk prātā kāds Raiņa dzejolis �tur bija teikts, ka dzelteniem ziediem ir laimes smar�a. Neērti jautāt, bet būtu interesanti uzzināt, kādu tante jūt laimes smar�u. Apmulsina doma, ka arī citi � mamma, tēvs, brālis, Ivars � dro�i vien pazīst laimes smar�u, tādu īpa�u, katrs savu, ko citi nesajūt un nesaprot. Un izstāstīt to nevar ne tik. Pat labākajai draudzenei ne � nesapratīs. Tad būtu jāstāsta par padebesmil�u ziņkārīgo slie�anos pamalē, par pa�as pēk�ņi atrai�sīju�os balsi, lietu saucot, par savādo kauna un trakulīgā prieka sajūtu, ļaujot savu ķermeni lietus ritmam. Būtu jāstāsta par caur�spīdīgi balto sprodziņu trīsē�anu uz bērziņa stumbra un Celmu memmītes vecās galvas, par linu palaga mīksto smagumu, balti noberztā galda zīdaino virsmu un vēl daudz ko, kas it kā piederas �odienas lietus smar�ai, nebūdams tie�ā sakarā ar to.

Palīdzēdama novākt galdu, Rita iedomā, ka tantes laime, iespējams, smar�o pēc piena putras, ja viņa to tik bie�i vāra. Var�būt ar to saistās kādi noslēpumaini un jauki brī�i viņas mū�ā? Par to laimi joprojām nav skaidrs, kas tā tāda ir. Ir tikai lietus smar�a.

Iela bija gara.

Tā sākās pie satiksmes maģistrāles, kur to abās pusēs rotāja vairākstāvu nami, turklāt ielai, laikam jau lepno namu dēļ, bija pie�ķirts pat asfalts. Da�s autobraucējs, pirmo reizi �ai pusē iekū�lies, laida saviem zirgspēkiem skriet, cik jaudas, ta�u drīz vien piebremzēja, pirmo prāvāko bedri ieraudzījis. Un pareizi darīja, ka piebremzēja, jo �ai bedrei sekoja vēl citas; asfalts, kādu brītiņu veltīgi pret tām cīnījies, atmeta ar melno roku, un tālāk iela kūlās kā mācēdama. Mājas gar tās malām plaka arvien zemākas. Da�a laba koka ēciņa, pat neapmesta, vilka tur savas vecumdienas un tikai kā caur miglu vēl atcerējās jaunību, kas smar�ojusi pēc svai�giem dēļiem un jumta papes.

Vienā tādā dzīvoja �āviņi.

Viņu māja ne ar ko neizcēlās. Toties izcēlās kāda cita � �āvi�ņiem tie�i pretī. Tā bija pusotrstāvīga māja liegi dzeltenā krāsā, ar vīnstīgām apaugusi. Pie ieejas durvīm skatienu piesaistīja pa�visam maziņ� krūms, ziedi tam sarkani kā uguns, �ēl tikai, ka augumā tas pasīks. Mājas saimniece, uzvārds viņai bija Lapa, gan ļoti cerēja, ka krūms beidzot saņemsies, pārdevēja tirgū viņai bija galvojusi, ka tas izaugot ļoti liels. Un tomēr par krūmu priecājās gan mājinieki, gan garāmgājēji un priecājās arī �āviņi, kuriem pa�iem nevienu vasaru vairāk neiznāca kā iestādīt pāris dāliju, no tām parastākajām, kurām drīzāk piederas jorģiņu vārds.

Lapām logi, tie�i pret pēcpusdienas sauli pavērsti, vienmēr laistījās aiz varenas tīrības, un laikam, lai pārāk ne�ilbinātu ļaudīm acis, tie bija aizsegti ar majas fasādei piederīgas krāsas aizkariem.

�āviņu logi tik tīri nebija, aizkari pie logiem tāpat pulka vien�kār�āki. Siem mazajiem logiem lepni aizkari ne pēc kā neizskatī�tos, tā teica �āviņu mamma. Tēvs nesacīja neko, viņ� bija darbos noskrējies �oferis, tik noguris, ka brīvajā, laikā atpūtās. Nu, un iedzēra.

Lapām bija tikai viens bērns, meitene, vārdā Laima. Skolā viņa bija gandrīz apaja teicamniece. Bet �āviņiem bērnu bija veseli se�i, divi no tiem dvīņi � nu, dvīnes. Vasaru visi skraidīja vienās īsās bik�elēs, puika vai meitene, bet ziemu viņu zeķbikses pēc krāsas nekādi nesaskanēja ar mētelī�iem, kuri, tikko kā nopirkti, jau pēc īsa laika izrādījās apaugu�i. Māte teica, viņai bērni augot kā zvēri. Labi, ka apaugu�o mētelīti tad valkāja pēc auguma nākamais ma�zulis. Citādi Sāviņiene tie�ām nemācētu galus kopā savilkt, viņa jau tā �ēlojās, cik tas esot grūti.

Laima, zināms, ziemu staigāja ka�ociņā, tas bija viegls, silts un pūkains un meitenei izcili' labi piestāvēja.

Zeme grie�as ap Sauli, katru vienu tādu pilnu apgriezienu mēs saucam par gadu, un ar katru gadu bērni paaugas lie�lāki.

Laimu tēvs katrā dzim�anas dienā smaidīdams nostādīja pie istabas durvju stenderes un ievilka kokā stingru svītru. Zem tās bija cita � zemāka un vēl, un vēl, tās jau bija pārkrāsotas, bet zino�ai acij samanāmas. Sīs atzīmes rādīja, cik Laima katru gadu paaugusies. Tāpat kā visi citi bērni, Laima �ausmīgi vēlējās izaugt liela un tapt patstāvīga, jā, un skaista viņa ari gribēja būt. Tiesa, jau tagad meitene tika apbrīnota. Pa�i lielākie apbrīnotāji bija �āviņu puikas, bet, tā kā tie bija tikai parasti, mazturīgi un maz�svarīgi kaimiņi vasarraibumainiem deguniem un no�ķiebtām sandalēm, tad Laima viņu apbrīnu necik augsti vis nevērtēja. Laimu apbrīnoja arī �āviņu meitenes, turklāt �ai viņu apbrīnai bija īsta skaudība klāt. Kā neskaudīsi? Meitenes vairāk par izskatu vēroja un salīdzināja apģērbus, un �is salīdzinājums nemaz, nu itin nemaz nerunāja viņām par labu. Pasaulē vēl vienmēr pastāv visādas netaisnības, visacīgāk tās saskata bērni. Sacīsim, kas tur liels, ka Lapām sava ma�īna, sava ma�īna tagad ir daudziem, ne�maz nesaskaitīsi visas tās, kas ikdienā skrien pa ielām un ceļiem. Bet. . . kad sestdienu vai svētdienu rītos pats Lapa pēc rūpīgas apkopes un mazgā�anas izripināja savu olīvzaļo �iguli uz gram�bainās ielas un kad tur sēdās iek�ā jauki saģērbusies mamma un Laima, tad �āviņu bērniem sirdis tomēr sāpēja. Viņi tikai noska�tījās, kā laimīgie kaimiņi aizbrauc, bet Sāviņiene tad parasti, vienu no mājas mazajiem lodziņiem pavērusi, dusmīgi sauca savus bērnus iek�ā. Viņa bija dusmīga tāpēc, ka zināja � �āviņiem ma��īna nepiederēs. Vismaz �inī paaudzē ne.

���� Vai nāksiet iek�ā, ko stāvat kā nabagi pie baznīcas! � viņa nosauca tik nikni, ka ceriņkrūmam pie loga notrīsēja lapas. �āvi�ņiem piederēja viens vienīgs liels ceriņkrūms. Lapām tur otrā pusē bija kādas se�as �ķirnes, balti, ro�aini, tum�mēļi� �āviņu mamma gan teica, ka tie nemaz nesmar�ojot. Un bērni nezināja, kā varētu par to pārliecināties. Lapas ar �āviņiem nedraudzējās, un, kas tas interesantākais, nedraudzīgā puse bija �āviņi. Lapām nekas nebūtu pretī uzturēt ar kaimiņiem vienkār�as, laipnas pazī��anas attiecības. Tie, kam klājas labi un kas varbūt ir pat laimīgi, mēdz izturēties vēlīgi pret citiem. Sāviņieni turpretim svilināja sausas, tuk�as dusmas, kaut arī viņa labi zināja � kaimiņi tur nav pie vainas, ka viņai vīrs dzērājs un bērnus grūti apgādāt.

Lapas aizbrauca. Sāviņiene aizcirta logu un ķērās pie kartu�peļu mizo�anas, miza tievā lentē griezās ap na�a spalu un nemaz netrūka nost. Māte savā mū�ā bija daudzus spaiņus kartupeļu samizojusi. Varbūt pa �o garo mizu taku varētu aiziet līdz pa�am Mēnesim, tas nemaz neesot tik tālu no Zemes. Bet ko Sāviņiene darīs uz Mēness. Ko viņa tur, sakiet, būtu pazaudējusi?

Pusdienās �āviņiem bija mū�īgas kotletes. Tās bija svētdienas pusdienas. Kotlete ir laba lieta, pie�auj tik mīklai krietnu maizes kanci, un beigās neviens lāgā nepateiks, cik maizes bijis. Ja jāpa�baro tik daudzas mutes, arī kotletes jāprot cept. Viņi tās ēda bez tēva. �āviņ� istabā gulēja, brī�iem augsti iekrākdamies. Māte bija cieti aiztaisījusi durvis � nevis lai �āviņam mierīgāks miegs, bet lai nebūtu jāklausās krāk�ana. Un tomēr tā bija dzirdama, cauri plānajām durvīm tā spiedin spiedās iek�ā kā simtreiz pro�jām raidīts diedelnieks. Māte atgrūda tuk�o kotle�u bļodu un teica:

���� Un tā kā līdz vakaram jūs man ēst vairs neprasītu!

�āviņu vidējais puika, Laimonis vārdā, no galda piecēlās pirmais. Viņ� izgāja laukā un apsēdās uz soliņa. Soliņ� jau bija lūzis kopā; Laimonis kopā ar vecāko brāli Ritvaru to bija sanag�loju�i par jaunu ne vienu reizi vien. Tagad soliņā naglu bija laikam vairāk nekā koka. Laimonis sēdēja un domāja, ka tādas svētdienas nekam neder.

Zēns bija paaudzies diezgan, lai saprastu, ka �oferiem iznāk ne tikai vizinā�anās pa gludu asfaltu. Ir arī remonti, rezerves daļu meklē�ana, riepu mainī�ana lietū un slapjdraņķī. Protams, Laimai neviens nelika mainīt riepas, ja vien Lapu daiļajam �igulim tāda nera�a uz ceļa vispār varētu atgādities. Nelika un neliks. Laimai bija lemts būt apmierinātai blakussēdētājai �ajā vai citā �igulī.

Skaidrs, ka pasaule ir netaisna, īpa�i pret tādiem cilvēkiem kā �āviņi.

Ritvars, vecākais dēls, arī iznāca laukā un apsēdās Laimonim līdzās.

���� Kad es bū�u liels, es strādā�u, cik spēka, lai man būtu ma��īna, � Laimonis sacīja.

���� Tā? � Ritvars tikai pajautāja. Ritvars jau strādāja. Rit�vars strādāja, kop� bija pabeidzis astoto klasi, un, kā sacīja māte, bija viņai lielākais atspaids. Tagad atspaids gari noteica �tā� un skatījās, kur rudenīgas saules staros �urp turp laidelējās bezdelī�gas. Ap �āviņu māju bija daudz bezdelīgu, tām te patika.

Lapām nebija nevienas bezdelīgu ligzdas.

���� Jā, � Laimonis noteikti sacīja. � Un es brauk�u viens pats bez kādām mamzelēm.

Abi brāļi labi zināja, kas domāta ar vārdu �mamzele�. Viņiem abiem Laima patika. Ja Laimas vecākiem būtu māja tāda pati kā �āviņiem, viņi varbūt tomēr sadraudzētos. Un �āviņu bērni gau�i izbrīnītos, uzzināju�i, ka Laima nav lepna ne uz māju, ne ma�īnu, jo viņa dzīvoja tādā pasaulē, kur abas �īs galvu reibino�ās vērtī�bas nebija nekas sevi�ķs. Viņa labprāt būtu draudzējusies ar pre�tējo kaimiņu bērniem. Laimai bija mazliet vēsi un stipri vientuļi viņas kārtīgajā teicamnieces pasaulītē. Viņas māte, piemēram, ienīda putekļus, un tāpēc Laimai tie nepārtraukti bija jāslauka. Laimai �ķita, ka �āviņos turpretī putekļu lupata nav cieņā.

Laima �āviņu bērnus apskauda, bet �āviņu bērni to nezināja.

Vakarā Lapas pārradās, viņu ma�īna izskatījās tik spodra, it kā īpa�nieki pa asfaltu vien būtu brauku�i. Bet varbūt brauca arī, Lapa loti saudzēja savu zirdziņu, vienmēr rūpējās, lai elJas līme�nis būtu ideāls un ma�īnai tuvumā netiktu zemākas frakcijas ben�zīns, kaut arī tas, zināms, ir lētāks. Laimai bija mugurā jauna vējjaka, pasaka, ne jaka, sarkana ar baltu, un baltā bija vairāk, � Laima izskatījās satrieco�a. �āviņu meitenes visas kā viena blenza uz Laimas jaku, bet tad ka pēc pavēles novērsa skatienus un sāka putekļainajā pagalmā lēkt klases. Lapas nesa iepirkumus istabā. Laima noraudzījās, kā pretējā pagalmā kūp putekli, un domāja, diez vai viņa kādreiz arī tā drīkstēs? Nē, laikam nedrīkstēs vis. Vienīgi, kad būs izaugusi liela . .. bet nav dzirdēts, ka lieli cilvēki lēktu klases.

Katram savs liktenis. Laimai nebija ipa�a prieka par jauno jaku. Viņa labprāt atdotu to kādai no �āviņu meitenēm. Dvīnes Antra un Anita bija tie�i Laimas vecumā. Ta�u ne Antra, ne Anita tādu dāvanu nemaz nepieņemtu.

Naktī Antra un Anita, abas, � dro�i vien tāpēc, ka bija dvīnes, un dvīņiem noteikti var rādīties vienādi sapņi, � redzēja sapnī Laimas jauno "jaku. Savādi bija, ka jaka tagad pārvērtusies divās jakās un viena mugurā Antrai, otra Anitai. Brīnum skaistas un siltas jakas.

Nākamajā rītā viņas viena otrai nestāstija par sapnī redzēto. Savus sapņus citiem stāsta tikai pieaugu�ie cilvēki.

Nāca jaunais mācību gads. Laima to gaidīja ar ba�ām par savu teicamnieces godu. Būt par teicamnieku nozīmē tikpat kā stāvēt kalna galotnē. Kamēr tu ķepurojies kaut kur ap kalna vidu, ne�viens lāgā neskatās uz tevi, bet tad nāk viens brīdis, kad tu esi vir�sotnē un visu � gan draugu, gan ienaidnieku � acīm labi saska�tāms. Ja nenoturēsies, vai, cik daudz būs tādu, kas par tevi smiesies, kaut pa�iem līdz tādiem augstumiem nekad nenoklūt. Laima bija pieradusi pirmā saņemt ceturk�ņa vai gada liecības, un visi citi arī pie tā bija pieradu�i. Sai gadā būs jauni, nedzirdēti priek�meti � kā Laima ar tiem tiks galā? Laima pati varbūt pār�ciestu to nera�u, ka viņa vairs nav teicamniece, kas tur liels galu galā .. . bet mātei viņa nevēlējās sagādāt rupestus. Tāpēc ka māte ir skolotāja un arī atrodas tādā labi parredzamn virsotnē. Māte pelnījusi, lai viņas meita būtu priek�zīmīga. Un nedarītu blēņas �

nekad un nekādos apstākļos, lai gan reizēm pat mātei liekas, ka viņas krietnā Laima ir tāda . .. nu, mazliet bezkrāsaina. Ta�u blēņdare � nē un neparko!

Ari �āviņu ģimenei mājās bija savs kalendārs, un tas, tāpat kā visi kalendāri, rādija augusta pēdējās dienas. �āviņu bērniem par to bija maza bēda. Vispār nekādas. Ja viņi domās, tad tikai augusta pēdējās dienas vakarā. Vai, pareizāk, domās viņu māte, beidzamā bridi attapusies. Tad būs diezgan jezgas un uztraukumu, kāpēc par to prātot pirms laika? Teicamnieki viņi te neviens nebija un pat negrasijās par tādiem kļūt. Beigu beigās pasaulē vienmēr atrodas sava vieta ari tādam, kur� nav bijis cie�os drau�gos ar pareizrakstību un aritmētiku. Skolotāji gan saka, tiem vēlāk klā�oties grūti. Nekas, dzīvosim � redzēsim.

Pirmais septembris atnāca, Lapu Laima aizgāja uz skolu pati pirmā visā viņu ielā. Rokās viņai bija tik slaidu gladiolu pu�ķis, ka tā ziedi gandrīz skāra zemi. Lapām vienmēr padevās varenas gladiolas. Nu jā, bet kas viņiem nepadevās? Sāviņiene saviem bēr�niem sarāva asteres. Katram tik vien iznāca kā pa mazam pu�ķī�tim. Gan pietiks, Sāviņiene mierināja sevi un skolasbērnus, citi būs sanesu�i vairāk, paskat, tikko jau viena aizgāja, pati kā tāds puķu pu�ķis. Kur tad tie skolotāji tik daudz puķu liks, uz tirgu jau nenesīs. Sāviņiene iegrima pārdomās. Ik gadus, kad dienas auga garākas, viņa iztēlojās, ka piestādīs visu dārzu ar visda�neda�ādā�kajām puķēm un vasaru sēdēs ar tām tirgu. Tur tad bus nauda! Jā, tā viņa prātoja, varētu pat teikt, cie�i cerēja. Bet, pavasarim atnākot, gadījās te viens, te cits traucēklis, vīrs arī mū�īgi bija jāpieskata � un kur nu vēl bērni! Vasara atnāca un aizgāja, bet �āviņu dārzā puķu tik vien bija izaudzis, kā tai pa�ā pirmajā sep�tembrī kādu nieku ko noplūkties. Gan citugad, Sāviņiene tā kā sevi mierināja, bērniem pakaļ noskatīdamās. Kad mazie paaugsies.

Anita un Antra brīnījās, redzēdamas, ka Laimai �ai lielajā dienā nav mugurā jaunā jaka. Ak �ī jaka, meitenes to, sapnī un nomodā skatītu, nespēja un nespēja aizmirst. Viņas nesaprata, kā Laima spējusi noturēties � Ja Anitai un Antrai vai tikai vienai no viņām piederētu �āda jaka, viņas nu gan nemū�am!

Bet tā jau laikam bija tā vārdos neizteicamā starpība starp abu māju bērniem.

���� Kāpēc neuzvilki to jauno jaku? � Antra nenocietās, kad bija izgadījusies Laimai tuvumā. Tāda nesatik�ana starp abām mājām jau nevaldīja, ka nevarētu savā starpā ne vārdu pārmīt.

���� Kādu jaku? � Laima no tiesas brīnījās.

���� Nu to, ko tu � ko jūs atvedāt, kad bijāt uz visu dienu aiz�brauku�i! � Antra nepacietīgi skaidroja.

���� Kad tad? � Laima vēl arvien nesaprata, jo tādos izbrau�kumos uz visu dienu Lapas devās samērā bie�i. � Ak tā, � viņa beidzot aptvēra, � kuru mēs nopirkām igauņos. Tu par to runā?

Antra dedzīgi pamāja.

���� Vēl jau nav tik auksts, � Laima paskaidroja, mazliet pa�smaidījusi par otras nesapratni. �Tā domata vēsākam laikam.

Antra neko neatbildēja, ātri pagriezās un aizgāja. Viņa, muļ- ķīte, tikai nupat bija uzskatījusi Laimas bē�krāsas puloveru, dvīnēm tāda nekad nav bijis. Nu skaidrs, ja cilvēkam pieder tāds pulo-

*

vers, vari nesteigties celt no skapja jaku, kas igauņos pirkta. Antra bija sadrūmusi, viņa pat nesniedza paskaidrojumus māsai, par ko tad īsti ar Laimu runājusi.

Dvines būtu ļoti pārsteigtas, ja uzzinātu, ka Laima �āviņu bērnus apskau�.

Laima pa savas mājas logiem ilgpilnām acīm noraudzījās �ā�viņu bērnu visai me�onīgajās rotaļās un skuma, kāpēc nevar būt tur klāt. Kad tēva un mātes vēl nebija mājās un Laima bija atstāta viena pie skolas uzdevumiem un sudrabainu putekļu medī�bām, viņu reizēm sagrāba neizsakāmas skumjas. Laimas vecāki nespēja iedomāties, ka viņu meitai varētu būt garlaicīgi vai pat bēdīgi. Viņai ta�u arī piederēja Lapu lielā, skaistā māja, krāsu televizors, magnetofons, ar kuru Laimai vajadzēja apieties ļoti saudzīgi, un grāmatu plaukti, pie kuriem visiem � vai tikpat kā visiem � viņa drīkstēja iet.

Kad drīkst, tad negribas. Māte to nezināja � un nezināja ari tēvs. Pēc viņu prāta, ar Laimu viss bija kārtibā, piecnieki nāca cits aiz cita. Putekļi bija noslaucīti, un magnetofonam visas pogas darbojās.

Ka Laimai vakarā sērīgas acis, to viegli varēja izskaidrot � meitene tik apzinīgi mācījās! Māte apglaudīja viņai galvu, un tēvs uzslavēja. Laima tad gāja savā istabā, sēdās tur pie loga un skatījās, kā �āviņu mamma nevar vien sadzīt mājās visas savas atvases, vai varat iedomāties, kaut kas neticams, viņi neklausīja nemaz, �āviņu mamma kliedza un bārās, bet Laimonis vēl pa�āva viņai kāju priek�ā, tā ka Sāviņiene gandrīz novēlās zemē. Laimai acis bija apaļas no brīnumiem. Tā tur nu gan bija dzīve! Bet viņai te?

Turklāt Laimonim nekas netika par tādu bezkaunību. Māte bārdamās iegāja mājā, pēdējie viņas vārdi, kā vienmēr, bija, ka sitos me�oņus valdīt viņa nespēj, atliekot tikai gaidīt, kamēr pa�saule izmācīs. Laima cerēja, ka tas nenotiks pārāk drīz. Viņai �īs vakara izrādes pa logu bija visskaistākās.

Laimai tie�ām vienmēr bija gribējies iedraudzēties ar �āviņu bērniem, tas nekas, ka mamma �ādai idejai noteikti būtu pretī. Kaut ari Laima bija teicamniece, vienu viņa bija cie�i apzinājusi: viss, pilnīgi viss arī mātei nav jāzina. Laima tikpat neizdarīs neko ļoti sliktu. Viņa tikai drusciņ, vienu mazu drusciņu padraudzē- sies ar Antru un Anitu, viņas ta�u bija viena vecuma, viņas gāja vienā klasē, tiesa, Laimai tā bija �a�, bet abām dvīnēm �b� klase. Un ar Laimoni viņa labprāt sapazītos cie�āk, varbūt Laimonis viņai aizdotu kādu tiesu no sava drosmiguma. Laima jau bija pati aptvērusi, ka ir pārmēru bikla. Viņai pat bija kauns par to. Bet drosme, tāpat kā visas citas labas īpa�ības, ir jāaudzina. Skolā to nedara.

Tāpēc kādu dienu � ticiet tam vai neticiet � Laima pati uz�runāja Laimoni:

���� Paklausies � vai mēs nevaram draudzēties?

Meitene to izteica pavisam vienkār�i, kaut tas viņai tik daudz pūļu bija prasijis.

Laimonis skatījās Laimā kā milzu brīnumā. Viņ� pat nespēja uzreiz atbildēt vai, kas bija ticamāk, nezināja, ko īsti lai saka. Viņam gar acīm aizzibsnīja Lapu mājas gai�dzeltenā fasāde ar aizkariem saules krāsā, un turpat kaut kur tuvu, tuvu stāvēja arī Lapu ma�īna olīvzaļā tonējumā . . . Viņ� skatījās un skatījās uz Laimu, kura savukārt centās izlikties, ka nekas sevi�ķs ta�u nav noticis � viņi, cilvēki kā jau cilvēki, satiku�ies un nu apru�nājas.

����� Vai tev mamma lika? � viņ� aizdomīgi pajautāja. Skolo�tāja Lapa Laimoņa klasē pasniedza latvie�u valodu, un, lai valoda kur valoda . .. bet tā gramatika un diktāti �

���� Nē, � Laima atteica un, kā mēs zinām, nemeloja. � To es pati.

���� Ahā, � Laimonis atbildēja. Viņ� juta, ka Laimai var ticēt.

Tā viņi stāvēja un diezgan dumji vērās viens otrā. Laima par

maz bija uzturējusies sabiedrībā, lai mācētu aizpildīt neveiklu tuk�uma brīdi ar �ādu vai tādu pateicienu, nu, bet Laimonis, jā, par Laimoni nerunāsim. Īstenībā jārunā bija Laimai, jo viņa ta�u sarunu uzsākusi. Laima, domājams, to juta, jo, beidzot sadū�oju�sies, teica:

��� Jums vajag atnākt pie manis ciemos.

Laimonim jau bija uzlēcis uz mēles tāds varen jautrs un apaļ� �jā�, bet tad viņ� iedomājās Laimas vecākus, nopietno, mū�am darbā aizņemto tēvu un māti. Nekas labs tur nevarēja iznākt. Tāpēc viņ�; īsi nopūties, sacifja:

���� Diezin vai to varēs.

���� Kāpēc ne?

���� Vai tavi ve�i ļaus?

Meitene drusku sabijās, izdzirdusi savus vēl pavisam jaunos vecākus ve�u vārdā nosauktus. Bet Laimonis nu reiz tā runāja. Ak, ne jau Laimonis vien. Un viņa atbildēja, cenzdamās savā balsī nelikt dziļu rūpju apak�toni:

���� Bet kāpēc ne?

���� Nu, � Laimonis sacīja, � tas ir, es domāju . ..

Laima ar kurpes purnu pabikstīja kādu akmentiņu. Padomā, pagāns, cik dziļi un cie�i iesēdies, nemaz nedomā dabūt laukā! Un izskatās, ka tepat virspusē vien būtu . .. Viņa kādu brītiņu spār�dīja akmentiņu, bet tad pacēla galvu un pavēstīja:

��� Ja es palūg�u, viņi noteikti atļaus.

���� Nu, � Laimonis tikai novilka.

���� Es tev tad pateik�u, jā? � Laima vaicāja. � Rīt vai, vēl labāk, parīt, jā, un tad jūs nāksiet.

Kā Laima saprata, Laimoni vienu ielūgt neklātos vis. Lai nāk Antra un Anita, vai Laimai kas pretī? Tomēr viņa mazliet sabijās, kad Laimonis viņai atbildēja ļoti zemā un ļoti nopietnā balsī.

���� Mēs nāksim visi.

���� Visi?

���� Jā. Mazie ar. Nebaidies, Ritvars ne, viņ� jau ir par lielu. Un viņam vēlu beidzas vakarskola.

Cik nu bie�i viņ� turp iet, zinātājs varētu piebilst. Laima nebija zinātāja. Viņa mazliet uzelpoja, ka vismaz Ritvars nenāks.

Bet citi nāks. Un lai nāk, tad vienreiz būs īstas viesības, kā pie lielajiem.

���� Man tie mazie jāņem, � Laimonis uzskatīja par vajadzīgu paskaidrot. � Mums viņus nav kur likt. Un viņi tik briesmīgi grib redzēt, kā tur pie tevis izskatās.

���� Tikai magnetofonu grozī�u es pati, � Laima pasteidzās pie�bilst. � Viņ� mums ir ļoti dārgs, tēvs saka � ja samaitās, vairs nevarēs, kā nākas, salabot.

���� Un televizors jums noteikti ir krāsains, � Laimonis sacīja pēc klusuma brī�a.

���� Nu kā tad.

Tad noskanēja zvans � un viņi katrs devās savās gaitās. Nā�kamā stunda Laimonim tie�i bija latvie�u valoda, viņ� gribēja klausīties un būt uzmanīgs, ļoti, ļoti, bet zēns nepavisam nespēja tāds būt, jo kā tu klausisies un būsi uzmanīgs, ja iztēlē tev acu priek�ā �audās krāsu televizora bildes. Laimonis ne jau īsu brīdi vien bija nostāvējis pie televizoru veikala loga, kad tur iek�pusē kārdino�i zibsnīja krāsaini attēli. Laimonim jāsteidzas augt lie�lam, viņam jāpelna �ausmīgi daudz naudas, padomājiet, kas viss viņam būs jāpērk: ma�ina un krāsu televizors, un gan jau atra�dīsies vēl kas jauns izgudrots, ko �odien iedomāties nevar, bet bez kā jau parit neiespējami būs iztikt.

���� Sāviņ, ko es nupat teicu?

Protams, skolotāja Lapa. Kā skolotāji vienmēr pamana, ka viņos neklausās? Laimonis gan nekad tā nevarētu. Skolotāja amats ir viena varen viltīga lieta.

���� Es nedzirdēju, � Laimonis necentās krāpties.

���� Dod �urp dienasgrāmatu, � skolotāja sacīja. Tas gan bija nedaudz nelaipni pret savu nākamo ciemiņu . . . ta�u skolotāja Lapa vēl ne pa ausu galam nebija dzirdējusi, kadi lieli viesi pie viņiem gaidāmi. Viņa mierīgi ierakstīja piezīmi, un pavisam mie�rīgs Laimonis atgriezās savā vietā. Viņ� pat jutās apmierināts,

viņ�, lūk, nepavisam nebija blēdījies, bet bija godīgi atzinies.

Laimonim piezīme nebija nekāds retums. Laimoņa dienasgrā�matā piezīmju bija vesels lēvenis. Bet piezīmi gandrīz saņēma arī Laima, un to gan jūs nekādi nevarējāt iedomāties, vai ne? Ģeogrā�fijas skolotāja piesauca Laimu pie kartes- un pat neskatījās, ko meitene tur dara, Laimai bija uzdots parādīt jūras, un tas nebija nekas sare�ģīts. Skolotāja pētīja atzīmju �urnālu, un tikai klusa �alkoņa, kura pamazām pieauga arvien dzirdamāka, piespieda viņu palūkoties apkārt. Laima stāvēja pie tāfeles, rādāmais kociņ� rokā, bet neizskatījās, ka viņa kaut ko būtu parādījusi. Kas tas par brīnumu? Skolotāja ieklausījās � klase teica priek�ā! Teica priek�ā Laimai, labākajai skolniecei!

���� Ko tas nozīmē? � skolotāja jautāja.

Laima skatījās grīdā.

���� Ko es tev liku parādīt? � skolotāja jautāja atkal.

Laima nepacēla acis.

���� Nu, vai zini, � skolotāja teica. Tad ielūkojās vērīgāk. � Vai tu neesi slima?

Laima neatbildēja.

���� Ej vietā, � skolotāja vēlēja un jutās tā kā neomulīgi. Laima nemācēja? Laima neatbildēja? Kas noticis ar teicamnieci Laimu?

Un, kas īsti noticis, skolotāja arī nedabūja zināt.

���� Man vajadzēja ierakstīt tev piezīmi par nevērību, � viņa aizrādīja. � Skaties man, tā ka nākamreiz . . .

Laima jau sēdēja savā vietā � piesarkusi, galvu zemu nolie�kusi. Solabiedrene mierinot pieliecās klāt. .. Ta�u �ķita, ka Laima mierinājumu nedzird. Un nedzirdēja arī � Laimai pa�reiz gau�i bija jācīnās ar asarām, bet tā nav viegla cīņa.

Kad �āviņu mamma lapīja savu atva�u zeķbik�u kalnus, viņa vienmēr bija dusmīga kā -pūķis. Nu, kā pūķene. Pamēģini turēt laipnu prātu un vaigu, kad tik daudz darba acu priek�ā. Sāviņēni drēbes plēsa bez mitas. Un tāpēc lāpī�anas reizēs mātei acīs nerā�dījās.

Kad Lapu mājā uz atpūtas galdiņa parādījās �ujampiederumu kastīte, visu apkārtni apņēma glu�i taustāma omulība. Tagad, kad dienas rauktin raucās īsākas, skolotāja Lapa aizdedza stāvlampu, un istaba pieplūda ar rāmu, dzeltenīgu gaismu. Viņa paņēma rokā adatu ar ievērtu pavedienu � Laimas blūzīti gaidīja tādi nelieli labo�anas darbi, nelieli, bet smalki. Laimas māte izdarīja pirmo, tad otro dūrienu � Klusi kā mājas gariņ� istabā bija ieslīdējusi meita. �ovakar viņa gaidīt gaidīja mātes lāpāmās stundas pienā�kam. Tad vislabāk varēja izrunāties. Un Laimai tāds nopietns runājamais gadijies.

���� Māmiņ, � Laima teica, piespiezdamās mātei no mugur�puses tā, lai netraucētu darbu.

��� Jā? � māte atsaucās. Viņa pagrieza galvu un ieskatījās meitai acīs, tās bija dzintaraini brūnas un ļoti mīlīgas. � Tas ir labi, ka tu pati atnāci. Es pirmā negribēju vaicāt. ..

Laima uz mirkli glu�i sastinga izbrīnā. Bija gan mātei iepriek�- paredzē�anas spējas! Kā viņa varēja uzminēt, ka Laima grib runāt par ciemos uzlūgtajiem �āviņu bērniem?

���� Es jau � � viņa sāka.

��� Kā tev tā, varēja gadīties? � māte brīnījās. � Es nemaz negribēju ticēt, kad ģeogrāfijas skolotāja man stāstīja . ..

Laima grūti nopūtās. Ai, viņa domāja, būtu man labāk ierak�stīta piezime! Skolotāja mani pa�ēloja .. . bet tūlīt izstāstīja mammai.

Tā bija liela vil�anās. Kāpēc skolotājas arī mājās pirmām kār�tām ir un paliek tie�i skolotājas?

��� Es nezinu � man sajuka, � Laima teica bēdīgā balsī, un viņa tie�ām arī bija bēdīga.

���� Nemācēt tādu sīkumu kā jūras parādīt, � māte pēla. Viņai bija taisnība, jo jūras ir lielas un tie�i tāpēc parādīt tās kartē nudien ir nieka lieta.

Tā beidzās mātes un meitas tāvakara saruna � tikko kā iesā�kusies. Laimai �ķita skaidrs, ka tagad pieminēt �āviņus nozīmētu zaudēt spēli, iekams tā sākta. Bija jāgaida, jāgaida rīts, jāgaida izdevīgāks brīdis.

Kad tas pienāks?

Jau nākamajā dienā Laimonis palūkojās Laimā jautājo�ām acīm. Bet varbūt Laimai tā tikai izlikās? Viņa rādījās neredzam, pasitās pavisam uz citu pusi, paķēra zem rokas blakussēdētāju un aizskrēja. Laimonis gari noskatījās pakaļ, viņ� jutās vīlies .. .

Nu jā, bet Laima ta�u bija teikusi: rīt vai parīt.

Kāpēc viņa nebija teikusi � pēc nedēļas? Nedēļa ir gara, pa to laiku vecākiem var gadīties daudzi laba garastāvokļa brī�i. Viena diena, tas ta�u ir tīrais nieks.

Otrā dienā Laimonis noķēra Laimu aiz rokas, kad viņa jau tik�pat kā bija paskrējusi garām.

���� Nu? � viņ� jautāja.

Nebija nozīmes izlikties. Bet nebija ari ko atbildēt. Laima bēdīga paskatījās Laimoni, un tas uzreiz noteica:

���� Tā jau es domāju.

���� Ko tu domāji?

���� Vai nu tavējie mūs ciemos aicinās.

���� Es�

���� Jums tā smalkā māja,�Laimonis turpināja, un Laimai sametās �ausmīgi, nu, neizteicami �ēl, ka viņai ir tāda smalka māja, kurā drīkst ieiet tikai pēc īpa�a lielo ļau�u uzaicinājuma, ka vajadzīga īpa�a atļauja, kura jāgaida, rūpigi vērojot, kāds vecā�kiem prāts � Pa logu Laima bija redzējusi, kā pie �āviņiem nāk un iet citi bērni, tas bija tik vienkār�i � pa izļodzītajiem vārti�ņiem iek�ā, un viss, un pēc tam kņada, kura jau bez ciemiņiem bijusi pilnīgi pietiekama, aug un aug skaļumā, visiem ir labi un jautri, kaut arī �āviņiem nav magnetofona, nav krāsu televizora, viņiem nav pat kārtīga dārza ar kamīna stūrīti, nekā, itin nekā nav �āviņiem, vienīgi trok�ņains bērnu bars, bet visiem �iem bērniem vienmēr ir labi!

Nu, tik labi varbūt vienmēr vis nav. Bet ko Laima, pa logu vien skatidamās, daudz varēja zināt. Ta�u viņai tā gribējās zināt!

���� Es skuķiem jau teicu, ka tu uzlūdzi, � Laimonis nepiekā�pīgi turpināja durt jaunas sāpīgas brūces Laimai sirdī. � Nekas, tagad es pateik�u, ka nekā nebūs. Kas tur pavisam, liela lieta! � Un, paskatījies uz Laimas samāku�os seju, nobeidza it jautri, vis�maz uzmundrino�i: � Nebēdājies! Mēs tevi uzlūgsim pie sevis.

Laima mirkli klusēja, tas tie�ām bija tikai mirklis, bet viņiem jau vispār bija maz laika, skolēniem skolā vienmēr ir maz laika.

���� Kā, � viņa tad teica savā visvienkār�ākajā, visdabiskā�kajā balsi, � kas tev teica, ka jūs nenāksiet ciemos? Jūs noteikti nāksiet, es tikai vēl nevaru pateikt, kad �

���� Vai tad tavējie tomēr Jaus? � Laimonis brīnījās, un Laima juta, ka jāaizstāv savu vecāku gods �ī puikas priek�ā, jāaizstāv, kaut vecāki pa�i to neapjau�, un tāpēc viņa cie�i atbildēja:

���� Protams, ka viņi Jaus.

Laimonis skatījās Laimā.

���� Un mēs varēsim spēlēt magnetofonu?

���� Jā.

Skanēja zvans. Nu, lai viņ� arī skan, Laima ar Laimoni visu svarīgāko bija izrunāju�i.

Tagad tā noruna vēl tikai jāizpilda. Tāds sīkums, ja padomā, vai ne?

Garderobē Laima saskrējās ar �āviņu dvīnēm. Viņām bie�i sagadījās būt blakus, tā ka notikums nebūtu uzskatāms par sva�rīgu, ta�u �obrid Laima raudzījās uz abām meitenēm kā uz savām nākamajām vie�ņām. Vie�ņas bija viena auguma, protams, abas sarkanīgi blondas un vasarraibumiņiem uz deguna. At�ķirt viņas nemaz nebija tik viegli. Meitenes raudzījās Laimā ar neslēptu ziņ�kārību, beidzot viena � Antra vai Anita? � nenocietās:

���� Vai mēs dārza kamīnu arī kurināsim?

���� Noteikti, � Laima solīja. Ko citu viņa, nabadzīte, varēja darīt? Dārza kamīns . .. magnetofons .. . Viņai ta�u vēl nebija atļaujas pompozā rauta rīko�anai. Ar �ausmām Laima atjauta, ka vajadzēs �āviņus arī pacienāt. Veselus piecus! Viņa bija pār�liecināta, ka ēstgriba �āviņiem lieliska.

Laimai sareiba galva .. . Bet nākamajā stundā viņai paveicās, viņu neizsauca. Kaut ko sakarīgu atbildēt meitene diezin vai būtu spējusi.

Kad Laima gāja mājup, skolas kastaņu alejā lija zelta lietus. Lielas, dzeltenas, pleznainas lapas cita pēc citas griezdamās krita zemē. Uzpūtis bija tikai nieka vējiņ�, bet lapām ar to pietika, tās bija nodzīvoju�as savu vienīgo vasaru, savu lapu mū�u, un tagad krita zemē, kā rādījās, pavisam bez no�ēlas, ar rāmu cieņu, izgais�modamas visu apkārtējo pasauli karaliskā zelta krāsā. Laima nāca, ar nodomu kavēdamās, viņai negribējās runāt ne ar vienu, un viņai ari patika lēnais lapu lietus. Meitene pacēla da�as plez- naines un paturēja rokā. Lapu tīklojums bija nedaudz tum�āks, ja vērigāk ieskatījās, varēja redzēt, ka ko�ajā zeltā ieēdu�ies kvēpi, lapas bija �ur tur ieskrambātas � kā sastrādātas rokas ar savām Jikteņlīnijām . .. Varbūt arī lapam nemaz nebija klājies tik labi pa visu garo vasaru. Cilvēks jau nezina, kādas cīņas jāiz�cīna kokam tur augstu pāri viņa galvai.

Zāle vēl bija zaļa. Zaļa zāle, un zeltainas lapas! Rudens atnāk��ana ir tik skaista, ka vēlāk tam var piedot arī nebeidzamos slapj�draņķus.

�āviņu bērni bija kaut kur patālu priek�ā. Tiem nebija pacie�tības vilkties kā glieme�iem, nezin kādas tur dzeltenas lapas pētī�jot. Lapa paliek lapa. Izplaukst, nobirst, un viss.

�āviņu bērni, viņas nākamie ciemiņi. . .

Es �ovakar pat runā�u ar .mammu, Laima nolēma. Vai varbūt ar tēvu, ja tas izskatīsies labākos prātos.

Un viņa sāka iet veicīgāk.

Laima smaidīja. Tagad viņa ticēja, ka iecerētais paveiksies, ka viss būs labi.

�āviņi ienāca Lapu pagalmā visi kārtīgā rindiņā, Laimonis pa priek�u, tad abas dvīnes, Anita pirmā, bet varbūt tā nemaz nebija Anita, bet gan Antra, � un pa�ās beigās abi mazie, tie izskatījās nobiju�ies, un tas, kur� nāca pats pēdējais, visu laiku vērās atpakaļ, it kā viņam kāds draudētu mīt uz papē�iem vai, nedod dievs, varētu notikt vēl kas ļaunāks. Laima sagaidīja viesus kā laipnīga mājasmāte, un neviens pats nevarētu pateikt, ka sirds viņai krūtīs dauzās kā negudra.

���� Vispirms nāciet iek�ā, � Laima sacīja, kad viesu pulciņ� tā diezgan neiz�ķirīgi bija apstājies pusceļā starp vārtiņiem un mājas parādes durvīm. 'Viesus Laima, protams, varēja aicināt tikai pa parādes durvīm, tāpēc jau tās bija, lai laipni pavērtos viesu priek�ā.

���� Mēs labāk tepat dārzā, � Laimonis atteica, skatīdamies Laimai garām. Laima pavisam apjuka, un tad Antra � tā tie�ām bija Antra, viņai pie kreisās auss dzimumzlmīte, tie�i kā at�ķir��anai domāta, � piegrūda Laimonim pie sāniem, tas attapās un izvilka no kabatas kaut ko papīrā ietītu.

������ Tas tev, � viņ� sacīja, roku pastiepdams.

Ko � dāvanas? Laima paņēma pasniegto, attina papīru � tur iek�ā bija raibs plastmasas taurenis.

���� Tu spraud viņu sev matos, � Antra pamācīja, kad Laima pārāk ilgi un mulsi bija raudzīju�ies uz taureni.

���� Var ari pie�ūt pie kleitas, � Anita papildināja jūsmā sta�rojo�ām acīm. Māsām laikam grūti bija nācies samierināties, ka skaistā manta tiks kaimiņu meitenei. Bet kad nu Laima bija uzlū- gusi viņus ciemos . . . Glu�i tuk�ām rokām nevarēja nākt!

Laima turēja dāvanu saujā. Ari viņai taurenis patika . . . vie�nīgi nevar zināt, vai māte ļaus ar �o plastmasas vērtslietu grezno�ties. Viņas un mātes gaumes ne vienmēr sakrita.

���� Kur ir tas kamīns? � Laimonis jautāja.

���� Tepat, � Laima atteica un veda savus ciemiņus pie kamīna. Gludi nopļautajā zālē gulēja āboli. Laima ābolus bija atēdusies, bet laikus attapa pateikt: � Cienājieties �

Laimonis izlikās nedzirdam, dvīnes tāpat, tikai abi mazie ne�pretojās kārdinājumam, viņi mudīgi iebrida zālē . . .

���� Kabatās nebāziet! � Laimonis bargi uzsauca. Laima sāka smieties.

���� Kāpēc ne? Lai ta�u ņem, mums ir diezgan!

Pie āra kamīna tēvs strēķitī bija sakrāvis malku. Laimonis paraudzījās ar tik ilgpilnu skatienu, ka mājasmāte gribot negri�bot bija spiesta ierosināt:

���� Nu, iekursim!

���� Vai drīkst? � Laimonis pajautāja; nu viņa acīs bija tāda jūsma! Kā Laima skatījusies pāri �āviņu sētai un apskaudusi to me�onīgās rotaļas, tā Laimonis visu laiku vērojis, kā kaimiņu dārza vidū reizi pa reizei paceļas zilgana smar�igu dūmu vītnīte. Tā vēstīja, ka tiek ceptas desas.

���� Uz tiem iesmiem jūs laikam cepat? � Anita jautāja, kad kamīns jau bija, kā nākas, iekurējies.

���� Jā . .. � Un Laima vēl piebilda, ka uz laiku atstā�ot cie�miņus.

Sirds Laimai atkal stipri pukstēja, kad viņa atgriezdamās nesa sev līdzi papīrā ietītas desas. Viņu mājas ledusskapis nekad negarlaikojās tuk�s. Ari �oreiz mamma bija nopirkusi komisijas desas, nosūkstljusies, ka dārgi gan iznākot, bet svētdien tēvam gaidāmi ciemos kolēģi . . .

Laima centās nedomāt par to, kas būs svētdien un kādas acis rādis �ie kolēģi, kad . .. Nē, kādas acis rādīs mamma, jo viņa ta�u zudumu uzies pirmā. Ja būtu paņemts tikai viens likums � Bet Laimai dārzā, lūk, bija veseli pieci ciemiņi. Pat ja viņa pati ne�ēstu ne kripatiņas, pat tad ar vienu likumu nekas nebūtu lī�dzēts.

Mazie skali gavilēja, kad desas tika durtas uz metāla iesmiem. Laima te, protams, bija lielāka zinātāja, viņa rādija, kā desas jāie�ķeļ, ar lietpratējas skatienu pārbaudīja, vai malka pietiekami pāroglojusies. Tie bija vareni, bri�i, kad desas sāka �urkstēt un pa visu dārzu izplatījās garda smar�a.

���� Tev mamma nav mājās? � Laimonis pajautāja, kad viņi katrs bez grūtībām bija noveiku�i savu porciju.

���� Nē . . . � Laima rija uz leju pēdējo kumosu. � Un tētis ari nav.

���� Tev mamma nāvīgi stingra. Vai mājās ari?

Laima klusēdama palocīja galvu, ari trīs lielākie �āviņi, tie kuri jau gāja skolā, tāpat nolocīja galvas līdzi � tā bija sapra��anās un līdzcietibas zīme.

Kad mielasts bija galā, Laima pieteicās aizskriet pēc papīra salvetēm.

���� Nevajag, � Laimonis atteica, kārtīgi noslaucīdams desai- nos pirkstus gar biksēm. Laimai sanāca �ausmīgi smiekli, viņa iedomājās, kā tas būtu, ja viņa pēc ē�anas noslaucītu pirkstus gar kleitas apak�malu. Un ko sacītu mamma!

Bet ērti tam vajag būt, to nevar noliegt.

Dvīnes slaucīja rokas zālē. Kā ar saviem pirkstiem galā tika mazie, Laimai nebija laika pavērot. Ta�u kopumā viss likās tīri jaukā kārtībā.

����� Bet nu gan ieiesim iek�ā, � viņa teica un promejot vēl domīgi atskatījās uz kamīna pusi, no oglēm vēl stidza dūmu strūk�liņa, citādi viss bija kā vienmēr. Jā, vēl malkas grēdiņa bija pazu�dusi.

Magnetofona len�u saturs Laimonim, roku uz sirds liekot, nepatika, ta�u, jau pirms ciemo�anās nolēmis būt izcili pieklājīgs, viņ� neiebilda ne vārda, pat mēģināja padejot ar Laimu. Liels nekas neiznāca. Laima laikam kautrējās, varbūt no tām pa�ām dvinēm. Laimai vispār bija slikta ritma izjūta.

Abi mazie nemiera gari dauzījās pa visu māju. Te vecākā brāļa vārdam vairs nebija nekāda svara. Laimonis apsauca viņus, ap�sauca, līdz beidzot nogura.

��� Ja jūs man kādus numurus iztaisīsiet, tad sargieties � āda pār acīm!

Antra ar Anitu skatījās televizoru. Nekā sevi�ķa tur nebija, ko redzēt, kaut kāda pārraide par tehnikas jautājumiem, ta�u viņas vēroja, acis nenolaizdamas. Savu brīdi paskatījās arī Lai�monis.

���� Krāsas labas. Nav tā kā citiem, kur tikai zili vai atkal sar�kani ģīmji rādās,�� viņ� sprieda kā lietpratējs. Un kāpēc ne? Vai labākie auto speciālisti vienmēr ir arī auto īpa�nieki? Protams, ja gadījusies tāda sakritība, tas ir burvīgi, ta�u � Un Laimonim turklāt vesels mū�s priek�ā, laika diezgan iegādāties vai cik krāsu televizoru.

Kaut kur mājas otrā galā izcēlās tracis. Viens sīkais spiedza kā durvīs ievērts.

���� Kas tur notiek? � mājasmāte satraucās. Viņi ar Laimoni skrēja skatīties. Knauķi bija attaisīju�i lielo ZILu un tagad cītīgi revidēja to. Viena piena paka jau bija pārplīsusi, no ledusskapja tecēja balta strūkliņa.

���� Nu gan es jūs! � � Laimonis saskaitās ne pa jokam. Viņ� tā bija gribējis atstāt teicamu iespaidu par labi audzināto �āviņu ģimeni! � Ko jūs tur līdāt? Ko jums tur vajadzēja?

���� Man gribas ēst. ..

���� Vai jūs � vai mēs visi pirmīt nepaēdām?

���� Kas tur no tās desas bija, � lielākais no mazākajiem atteica īsti nicīgi.

Laima karsti notvīka, bet ne aiz dusmām. Tie�ām, kas tur gan bija � viens desas gabaliņ� katram, bet viņa jau izdomājusies sevi par diezin kādu lielu cienātāju . . . Slaucīdama kopa izliju�o pienu, viņa dzirdēja, kā, durvīs iespiedu�ās, arī abas dvīnes inte�resējas par notiku�o.

���� Mēs tūlīt ēdīsim, � Laima solīja. � Vai jūs gribat? Desu maizes? Siera maizes?

���� Desu un sieru, � noteikti paziņoja mazākais mazais.

Viņi pa�i salēja sev atliku�o pienu brūnās māla krūzēs, no

kurām mamma deva dzert bērzu sulas. Krūzes bija prāvas, un no atnestā piena nekas nepalika pāri. Laima ēda ar visiem, priecājās ar visiem, un ne prātā viņai nenāca paskatīties pulksteni. Iepriek� Laima bija cie�i izdomājusi: divas stundas un ne vairāk, tad cie�miņi ies uz mājām. Bet nu bija pagāju�as kādas trīs, un vēl viņi nebija pēc sirds patikas izdauzīju�ies!

���� Dārzā var spēlēt slēp�anos, � kā Laimas domas uzminē�jusi, teica Anita, kad bija noslaucījusi drupa�as no zoda gan sev, gan abiem mazākajiem.

Un viņi spēlēja slēp�anos, lai gan Laimonis teica, tā esot mazu bērnu rotaļa.

Vienu bridi Laimai iekrita prātā: laiks! Nu ir pēdējais laiks! Ta�u viņa nevarēja tā pēk�ņi apstaties un pateikt � tagad, pa�ā prieku karstumā. Viņi neviens netika ievēroju�i, ka Sāviņiene jau vairākas reizes iznākusi savas mājas vārtiņu priek�ā, rokas zem krūtīm sakrustojusi, un noskatās. Varbūt viņa kaut ko teica, iespējams, pat sauca, bet kam bija laiks klausīties, kas varēja sa�dzirdēt, kur viņiem pa�iem �eit pārmēru jautri gaja . .. Pats mazā�kais �āviņ�, no vajātāja mukdams, nostiepās gar�ļaukus dāliju dobē. Dālijas nevarēja but par to stāvā sajūsmā, nē, dālijām �is kritiens noteikti nenāca par labu. Bet Laima tikai atmeta ar roku � kāds �odien bija ņēmis un pārvērtis Laimu pavisam citā meitenē.

���� Nu jau tikpat drīz būs salnas . . . �viņa sacīja.

Laima līdzēja pakritu�ajam piecelties � kādu tiesu nobijies tas arī bija � un tīri māti�ķi apslaucīja viņa zemēs apvārtīto degunu ar savu tīro mutautiņu.

���� Ja patīk, paņemiet kādu dāliju līdzi.

Jā, tagad jau bija ko ņemt � vairāki kuplie ceri aizlauzti gulēja gar zemi. Anita nelikās lūgties, plūca ziedus un lika tos pu�ķi. Laimonis jutās neērti.

��� Tādi knēveji jau vienmēr skādi nodara.

���� Nekas, nekas, � Laima augstsirdigi sacīja.

Bet saule jau grasījās laisties mākoņu gultā, kuru tie pa visiem bija saklāju�i apvār�ņa malā.

Pie vārtiņiem apstājās Lapu olivzajā ma�īna. Laimas vecāki bija pārbrauku�i mājās. Laima to pamanīja, kad māte jau bija paspējusi atvērt vārtus. Tagad māte stāvēja un skatījās, it kā savām acīm neticēdama. Laimai kaut kas sāpīgi iedūrās pa�krūtē.

Māte tikai stāvēja un skatījās � Pārmaiņas Laimas sejā, kas tagad bija kjuvusi bēdīgi nopietna, ievēroja tikai Laimonis.

���� Mēs laikam iesim mājās, � viņ� sacīja.

Skolotāja Lapa nāca uz viņu pusi, un Laima paspēra pāris sapītu solu viņai pretī.

���� Man ir ciemiņi, � viņa teica sveiciena vietā.

���� Jā, to es redzu, � māte atbildēja tie�i tādā tonī, kādā viņa klasē mēdza konstatēt, ka nepieklājīgi liels audzēkņu skaits atkal nav sagatavojies atbildēt uzdoto.

���� Labvakar, � Laimonis sacīja, Laimai blakus nostādamies.

��� Mēs tūlīt iesim mājās.

���� Ak tā? Jā, jā, � skolotāja Lapa atbildēja.

Visi pieci �āviņi, rātni atvadīju�ies, rindiņā izgāja uz ielas. Anitai rokā bija saplūkto dāliju pu�ķis, to viņa tā kautrīgi turēja gar vienu sānu nolaistu. Vārtiņi ar klusu klak�ķi aizvērās. Tēvs, ma�īnu garā�ā nolicis, nāca uz �o pusi.

��� Kas tad te bija? � viņ� jautāja.

���� Mūsu Laimai nepieteikti ciemiņi, � māte atbildēja, un viņas vārdi nokrita uz dārza celiņa cieti kā oji.

���� Kāpēc tu mums nekā neteici? � tēvs brīnījās. Laima neat�bildēja. Ko atbildēsi, viss bija taisnība, viss bija tie�i tā, viņa ne ar vārdiņu nebija ierunājusies par savu nodomu.

���� Nu, Laima? � māte jautāja.

��� Jūs jau man tāpat nebūtu ļāvu�i, � Laima beidzot izteica,

��� un man tā gribējās kādreiz ar viņiem padraudzēties . ..

Laima turējās, nudien, bet nekas nelīdzēja, skali raudādama, viņa ieskrēja mājā, viņai ļoti negribējās, ka �is raudas dzirdētu kāds otrā pusē ielai.

Māte ieraudzīja izdedzināto malku pie āra kamīna, virtuvē iegājusi, iztuk�oto � nu labi, sacīsim pustuk�oto � ledusskapi un visu pārējo nekārtību, kāda izcēlusies viņu kārtīgajā mājā. Sko�lotāja Lapa apsēdās pie virtuves galda, un brīdi izskatījās, ka arī viņa tūlīt sāks raudāt.

���� Ko tu tagad darīsi? � vīrs jautāja.

���� Es vēl nezinu . .. Mūsu Laima! Mums aiz muguras! Vai tie��ām mēs viņai būtu liegu�i, ja viņa pajautātu?

���� Būtu vai nebūtu? � tēvs jautāja preti, atbildi nezinā�dams, bet skolotāja Lapa kā lūgdamās teica:

���� Tie�i �āviņi. .. Vai krietnu bērnu trūkst? Ko viņa no tādhm var iemācīties? � Un vēl piebilda: � Kā gan viņa var justi ;s vientuļa?

Tēvs skatījās laukā pa logu. Tur bija redzama izvandītā dāliju dobe, bet tie�i to viņ� nemaz neredzēja.

Patiess stāsts par 1905. gada notikumiem Len�os

���� Māt, tu nemaz nezini, kādi vienam zēnam mūsu klasē zā�baki! īstas �ehu slalomenes. Nopērc man ari tādus! Tikai jāpastei�dzas, citādi vairs nedabūsim, � to visu Jānis, pārskrējis glu�i aizelsies no skolas, izteica vienā elpas vilcienā.

���� Kur tad tu �odien tik steidzīgs, ka pat labdienu neproti padot? � zobgalīga balss Jānim aiz muguras ierunājās.

Zēns apsviedās apkārt. Jā, tur stāvēja viņa krusttēvs me�zinis Augusts Ozols un smīnēja. Citreiz Jānis par krusttēva apciemo�jumu būtu priecājies, bet �oreiz vienkār�i nebija vaļas.

���� Nu, ko tu, māt, vēl gaidi? Ģērbies ta�u! Zināms, ka tāda manta veikalos ilgi nestāv, � zēns nepacietīgi mudināja māti.

���� Man gan liekas, ka tu vari glu�i labi iztikt bez tiem slaloma apaviem, � māte ieteicās. � Tev ir īpa�i slidu un slēpju zābaki � un kur tad vēl tie, kas tev kājās.

���� Bet tie nav tādi � speciāli, � Jānis neatlaidās. � Citiem mātes visu nopērk, ko viņi iekāro . . . Pusklasei ir japāņu maģi, par tādiem sīkumiem kā slalomenes nemaz nerunājot.. .

���� Jā, viegli aug tagad bērni, viegli aug, � krusttēvs, galvu grozīdams, ieminējās. � Kad es, dēls, biju tavā vecumā, par zāba�kiem nedrīkstēju ne sapņot. No saimnieka par ganos ie�anu bija nolīgts pastalu pāris, un ar tām tad nu vajadzēja iztikt. Ak, zābaki, zābaki, cik daudz es par tiem netiku sapņojis, slapjām kājām brizdams tālo ceļu no skolas uz Len�u mui�u, kur toreiz dzī�vojām! Tajos laikos es nekādi nespēju saprast, kāpēc man jāiet skolā pastalās un salāpītos svārciņos, bet Pīlēnu Voldemārs un citi saimnieku dēli staigā lepnos puszābakos un katru dienu ēd balt�maizi ar sviestu.

�Tā jau mīļais dieviņ� sadalījis pasauli � vieniem pie�ķīris bagātas mājas, bet citiem tikai tuk�u roku pāri,� mana māte pa�skaidroja.

�Tad tas tavs dieviņ� nemaz nav tik labs,� es atbildēju mātei. �Pagaidi, pabeig�u skolu un vēl citas pilsētas skolas, tad gan zinā�u, kas jādara, lai visi būtu laimīgi. Skolotājs arī saka, ka ar zinā�anām visu varot sasniegt.�

�Kur nu tev, atraitnes dēlam, par augstām skolām sapņot?� Māte norausa asaras priek�auta stūrī. �Ka tik dievs dotu veselību, gan tad tepat pie saimniekiem par kalpu ��

Bet es nolēmu nepadoties. Bija 1905. gada revolūcijas laiks. Viss mūsu pagasts sadalījās divās grupās. Vienā atradās barons Kampenhauzens ar saviem rokaspui�iem � mui�kungu Nātri un bagātākajiem saimniekiem, bet otrā � nabaga kalpu Jaudis un rentnieki.

�Nost baronus un mui�kungus!� aicināja no Cēsīm atbrauku��ais revolucionārs Apsesdēls. �Nosvilināt viņu mui�as, bet zemi atdot kalpiem!�

To pa�u teica mūsu skolotājs Mārcis Āboltiņ� un citi revolucio�nāri.

�Mui�as kalējs slepeni darina zobenus,� mans draugs Oskars Zariņ�, stalļmeistara dēls, kādu dienu pa�ukstēja.

�Nevar būt.�

�Goda vārds, pats redzēju. Nupat ies vajā arī pie mums!�

�Bet vai mēs, mui�as puikas, rokas klēpī turēsim?� Lapiņu Vilis nenocietās. �Jāparunā ar skolotāju.�

Skolā tajā laikā gāja pavisam raibi. Ticības mācības stundās skolotājs Āboltiņ� mums mācīja dziedāt �Ar kaujas saucieniem uz lūpām�. Pats bie�i staigāja apkārt pa mītiņiem. Man pa to laiku vajadzēja raudzīties, lai klasē butu kārtība, jo es biju labā�kais skolnieks un vēl piedevām klases uzraugs.

�Klausies, August, pielūko, lai skolā ne �iku, ne grabu. Man mazliet darī�anas,� skolotājs kādu dienu man saka. Es jau zinu gan, kas tās par darī�anām: mui�as �ķūni, tajā pie me�malas, būs sapulce.

�Bet tās lapiņas, skolotāj, velti pa�i nesat,� es saku, �mēs, mui��as puikas, tās izdalītu viens divi.�

�Tu domā?� Skolotājs tā neticīgi paskatās uz mani.

�Goda vārds,� es apgalvoju, �jūs redzēsiet, ne gailis pakaļ nedziedās.�

�Nu, labi,� Āboltiņ� apsola, �tikai nevienam ne pu�plēsta vārda.�

�Vai tad mēs kādi maziņie, vai,� es tā kā mazliet apvainojos. Bet sirds man no prieka kutēt kut. Nu beidzot mēs būsim īsti revo�lucionāri.

Len�u skolas vienīgā klases telpa dūc kā bi�u strops. Pirmziem�nieki, no piepūles glu�i sasarku�i, grifeles dūrēs sa�ņaugu�i, cen��as uzrakstīt ķeburaino krievu �jaķ�, ar kuru pat es reizēm netiku galā. Saimniekbērni, biezās drēbēs tērpu�ies, tup kaktā pie krāsns un sūkā piparmētru konfektes. Kop� neatminamiem laikiem iegā�jies, ka �ī vissiltākā vieta klasē pieder viņiem.

Auksts. Skopā ziemas saule gan iespīd pa klases zemajiem lodziņiem, bet no tās siltāk nekļūst.

�Kas ir, mui�as puikas, izdzīsim saimnieķeļus no krāsns kakta!� Lapiņu Vilis izdomā. �Vai tad viņi to noīrēju�i? Skolotāja arī nav.� �

Oskars tūliņ ar mieru. Bet lieta nav tik vienkār�a. Klasē bez mui�as puikām un saimnieku bērniem ir vēl starpslānis � saim�nieku kalpu bērni, kuri reizēm pieslienas mums, reizēm atkal saimnieķeļiem. Mēs viņus dēvējam par �pendelēm�. Cīņas iznā�kumu gandrīz vienmēr noteica tas, uz kuru pusi nosvērās �pen- deles�.

�Nu ko tu tinies ar tiem saimnieķeļiem?� Vilis ņemas pierunāt Levi�u Jāni, kura tēvs strādā par kalpu bagātajās Pīlēnu mājās. �Pats redzi, visi tagad taisa revolūciju, bet tu .. .�

�Jā, tev viegli runāt.� Jānis pakasa aiz auss. �Bet mani tēvs atkal mizos. Pīlēnu Voldemārs jau nu klusu nestāvēs.� Un Jānis paskatās uz krāsns pusi, kur Voldemārs tī�ām, kā kārdinādams laiza garu konfekti, bet otru sniedz uz viņa pusi. Jānis pastiepj roku.

�Nu ko tu � par saldumiem gribi savu dvēseli pārdot?� Vilis parauj viņu prom.

Kara plāns tiek sastādīts ātri � saimniekbērni ar joni jāiz- triec no krāsns kakta, jāizgrū� pa durvīm un jāiedzen prie�u

jaunaudzē, kur sniegs lidz jostasvietai. Klases durvis no iek�puses jātur ciet, lai �ie netiek atpakaļ.

�Uz cīņu mostiet, kalpu ļaudis!� Vilis iedziedas, un mēs visi metamies uz krāsns kaktu. Pretinieki tik strauju uzbrukumu nav gaidīju�i, tādēļ līdz durvīm tos aizdabūjam viegli. Bet tad Volde�mārs un Mierinu Alberts atjēgu�ies ieķeras durvju stenderēs un itin kā pielīp tām. Spēcīgais Jānis tomēr pretiniekus pieveic.

�Nu, pagaidi tu man, pastalniek, pasūdzē�u tavam papum, tas tev padancinās �agarus pa muguru,� Voldemārs dusmās �ņāc. Bez pēriena tikpat neiztiks, Jānis atmet ar roku un izgrū� Pīlēnu uz deguna sniega kupenā.

�Tas tev par to, ka kla�ojies!� viņ� noskaities sauc un bā� pre�tiniekam sniegu aiz apkakles. �Un tas par to pastalnieku, un �itas par lepnajiem zābakiem!�

Augumā mazākajam Oskaram iet daudz grūtāk. Mierinu Alberts par viņu stiprāks. Tikai pēc tam, kad piesteidzas Vilis un nogā� Albertu sniegā, cīņu var uzskatīt par uzvarētu. Aizdzīt saimnieķeļus līdz jaunaudzei un atskriet atpakaļ skolā vairs ne�prasa lielas pūles. Izdzītie metas sturmēt klases durvis, bet mēs tās no visa spēka turam ciet.

�Skolotājs!� pēk�ņi iesaucas kāds no mazajiem. Mēs acumirklī apsē�amies solos un sākam mācīties, itin kā nekas nebūtu noticis. Voldemārs, Alberts un pārējie, nejuzdami vairs pretestību, ar joni iebrūk klasē.

�Kas jums atļāva dauzīties pa āru?� skolotājs bargi noprasa.

�Lūdzu, skolotāja kungs, mēs neesam vainīgi. Tie pastalnieki, puņķutapas �� taisnojas Voldemārs.

�Ak, jūs vēl melosiet!� skolotājs nu noskai�as pa īstam. �Jūs domājat, man acu nav pierē? Mar� kaktā!�

Tas bija aukstais kakts, kur vēj� zēģelē no abiem logiem.

Mēs, siltajā krāsns stūri sagāju�i, apmierināti saskatāmies. Uzvara ir pilnīga.

Kādā svētdienas rītā agri es devos pie Viļa.

�Celies!� es klusām, lai nepamodinātu Viļa māsas un brāļus, purinu draugu aiz pleca.

�Kas noticis, �odien ta�u svētdiena,� tas samiegojies nomur�mina un pagrie�as uz otriem sāniem.

�Rausies ātrāk aug�ā! Būs darbs,� es neatlai�os.

Vilis paver acis. Mazajā �etrrū�u lodziņā zaigo leduspuķes. Lec saule. Kalpu istabā bija auksts.

�Vai lapiņas atkal jāizlīmē?� draugs apjautājas.

�Ta' nē jau,� es atbildu un izvelku no kabatas pamatīgu atslēgu.

�Ko tad ar to iesāksi?� Vilis vēl neko nesaprot.

�Tāds kā muļķis, mēs ta�u tagad esam tikpat kā īsti revolu�cionāri, un vai tad ciņā var iet bez iero�iem?�

�Pistole!� Vilis beidzot apjēdz un vienā stiepienā izmetas no gultas. Mēs sameklējam vīli un ķeramies pie darba.

�Pulveri un skrotis dabūsim no me�sarga Alfrēda,� Vilis prāto. �Gan jau tas tēvam no�ieps.�

�Ko jūs tur darāt?� Viļa māte, uz bridi pārskrējusi no mui�as kūts, aizdomigi jautā. �Tā jau tāda kā mui�as staļļa atslēga.�

�Mēs to atradām zemē wz ceļa,� Vilis saka uz labu laimi.

�Nu, pielūkojiet, nedariet blēņas!� Māte vēl pakrata pirk�stu un tad teciņus vien aizmetas atpakaļ uz kūti.

�Iedomājies, mēs, mui�as puikas, paslēpjamies krūmos. Barons Kampenhauzens brauc garām. Mēs viņam � bāc! � no pistolēm virsū,� Vilis, vīlēdams atslēgā robiņu, fantazē.

�Bet �is savās kamanās aug�pēdus un beigts gan. Mēs atkal me�ā iek�ā � un ķer nu vēju laukā. Tas no Cēsīm, tas Apsesdēls, arī esot teicis, ka vajagot no�miegt visus kungus un baronus, tikai tad kalpu cilvēki varē�ot atliekt plecus. Bet mana mamma tikai nopū�as un raud � kas tad tadu laimi nabaga bezzemniekiem do�ot. Pats cars Pēterpilī aizstāvot mui�niekus.�

Pa durvīm iemetas Oskars.

�Vai, zēni, ko es dabūju zināt!� viņ� noslēpumaini saka.

�Nu, ko tad?� Vilis aiz nepacietības pielec kājās.

��onakt pie mums sāksies.�

�Tu nemelo?�

�Goda vārds!� Oskars apzvēr. �Vakar pie mums ienāk Kal�niņu Pēteris, mui�kunga ku�ieris, un liek tēvam aizklāt logu. �Puika guļ?� viņ� noprasa. Tēvs pienāk man klāt. Es izliekos aiz�midzis. �Tagad te var kaut vai ar lielgabaliem �aut, tad arī viņ� nepamodīsies,� tēvs saka. �Runā dro�i!�

�Ko viņi nolēma?� mēs ar Vili nevaram vien sagaidīt.

�Nosprieda nozāģēt visus telefona stabus.�

�Kā tu domā, ja mēs tā labi palūgtu, varbūt tavs tēvs atļautu ari mums?� es ieminos.

�Nav ko domāt,� Oskars atmet ar roku. �Vai nezināt, kāds mans vecais? Revolūcija, viņ� saka, nav nekāda bērnu spēlīte.�

�Lielie vienmēr iedomājas, ka mēs nekā nespējam. Gan mēs viņiem parādīsim, kad uztaisīsim savu pistoli,� Vilis lielās.

�Bet ja nu mēs slepus?� man ie�aujas prātā.

�Pareizi, to tu vareni izdomāji,� Vilis nopriecājas.

Atceros, tajā vakarā plosījās negants putenis. Mēs visi trīs sē�am pie Oskara un izliekamies, ka lasām.

�Vai tad gulēt nemaz neiesiet?� Oskara tēvs apprasās. Mēs neliekamies ne zinis. Tie�i pulksten vienpadsmitos staļļmeistars uzvelk puska�ociņu.

�Jāparaugās, vai staļļa durvis nav atrautas vaļā,� viņ� aiz�iedams nosaka. Bet mēs jau zinām gan, kas tās par durvīm. Kā tad, pie lielās klēts jau stāv ku�ieris Kalniņ�, Viļa tēvs un vēl da�i mui�as ļaudis ar cirvjiem un zāģiem rokās.

�Taisni labi, ka tāda purga,� Kalniņ� priecājas. �Mui�kungs un vagars saldi guļ savos mīkstajos pēļos.�

Telefona stabi cits pēc cita nogā�as pār lielceļu. Ar smalku dzinkstoņu satrūkst tievās stieples.

�Nātre gan ritu kodis pirkstos,� Oskars man pa�ukst. �Un Kampenhauzens otrā vada galā kļūs zaļ�, veltigi zvanīdams.�

Vēj� tā gaudo, ka nevar dzirdēt, ko pieaugu�ie runā. Mēs pie�virzāmies tuvāk.

�Ek, pui�i, vajadzētu to mui�kungu pasvilināt ar visām gas- pa�ām. Tad zinās, kā cilvēkus izdzīt.� Kalniņam rokas niezēt niez.

�Cilvēka dzīvībai grēks pirkstus piedurt,� pusgraudnieks Ozollapiņ� pretojas.

�Nu, tad kaut vai āboliņa �ķūņus,� Kalniņ� neatlai�as.

�Nez vai tas arī būs labi � nevainīgiem lopiņiem barību puti�nāt laukā,� pusgraudnieks atkal �aubās.

�Atradies barona mantas �ēlotājs!� staļļmeistars smejas. �Barons tavu telīti vis ne�ēloja, kad tā bija iemaldījusies mui�as dārzā. Lode pierē, un beigta bija.�

�Būtu petroleja, tad ātrāk iedegtos,� kāds ieminas.

�Mēs atneslsim!� Oskars skaļi iesaucas.

Mēs raujam viņu atpakaļ, bet ir jau par vēlu. Ku�iera stiprās rokas saķer mani un Oskaru aiz apkaklēm un ievelk viru lokā. Vilis ienāk pats brīvprātīgi.

�Nu, putniņi, tagad gan jūs dabūsiet!� staļļmeistars noskai�ties ne pa jokam.

�Lai nu paliek,� pavisam negaidīti mūs aizstāv Viļa tēvs. �Tikai mēli aiz zobiem, skaidrs? Bet tagad, mar�, pēc petrolejas!�

Mui�kungs pamostas tikai tad, kad abi lielie āboliņa �ķūņi jau liesmās. Mui�as kalpiem tonakt apbrīnojami ciets miegs, katrs vai aiz rokas jāizvelk no gultas laukā. Neviens nekā nav ne dzirdējis, ne redzējis.

�Es jums, buntavniekiem, parādī�u!� Nātre trako. Barons Kampenhauzens viņu par notiku�o vis neglaudīs. Bet ej nu atrodi vainīgo! Negantais sniegputenis aizvilcis visas pēdas.

Jānim jau sen aizmirsu�ies modīgie �ehu slaloma zābaki. Apsē�dies blakus krusttēvam, viņ� aizrautīgi klausās.

���� Bet vai to pistoli jūs uztaisījāt? � zēnam gribas zināt.

���� Ar pistoli mums gandrīz izgāja greizi, � krusttēvs tur�pina savu atmiņu stāstu. � Mēs bijām tā iemanīju�ies izlīmēt skolotāja piegādātās proklamācijas, ka pat mūsu vecāki nekā nemanīja. Uzvilkt sarkano karogu visaugstākajā kokā mums bija tīrais nieks. Bet tas viss mūs neapmierināja. Mums gribējās veikt kādu pavisam lielu varoņdarbu, tādu, par ko runātu viss pagasts.

�Kas ir, puikas, ja mēs tomēr iz�autu uz to Kampenhauzenu?� Oskars prātoja. �Tēvs apgalvo, tas esot vislielākais nelietis un ļau�u izsūcējs.�

�Bet ja nu nesprāgst?� es vēl �aubos.

�Par pistoli es galvoju,� Vilis bija pārliecināts par savu roku darbu.

Mēs sākām uzglūnēt baronam. Ugu laiku neveicās. Likās, Kampenhauzens pavisam -aizmirsis, ka viņam pieder tāda Len�u mui�a. Bet tad kādu dienu īsi pirms Jāņiem Oskars pavēstīja, ka nupat brauk�ot. Nātre licis �ā mātei pagalmu nogrābstīt, lai barona kungs neteiktu, ka netīrs. Pāris kilometru no Len�iem sākās biezs me�s. Mēs jau no pa�a rīta sēdējām ceļmalas krūmos.

Gaidīt bija velni�ķīgi grūti. Likās, ka visi pasaules odi salidoju�i vienviet un nu metas mums virsū.

�Nieki vien būs,� es saku. �Man apnicis.� Bet Vilis tik cie�āk satver pistoli. Viņ� pieteicies par �āvēju. Beidzot, jau labi pēcpus�dienā, izdzirdam ratu rīboņu.

�Barona rik�otāji � es pazīstu pēc gaitas,� Oskars nobālu�ām lūpām �ukst.

Vilis atstutē roku ar pistoli pret zaru, laikam, lai nedrebētu. Ceja līkumā parādās divjūgs. Vilis izņem sērkociņu, uzrauj un pieliek pie pistoles. Atskan briesmīgs blīk�ķis. Zirgi salecas un metas pāri grāvim me�ā iek�ā. Tas viss notiek vienā acumirklī.

�Muksim nu!� izdve� Oskars, un mēs pazūdam krūmos. Aiz�jozu�i mājās, paslēpjamies Oskara tēva klētiņā.

�Jūs, zemniek baur, es jums visiem galvs norau�, tad redzēs, kā uz vēn īst mui�niek �aut!� pēc brī�a no pagalma atskan barona klaigā�ana.

�Cienīgs, �ēlīgs lielskungs, tie būs biju�i buntavnieki,� Nātre, sameties trijos līkumos, taisnojas. �Kad es viņus dabū�u rokā, ādu pār acīm novilk�u!�

�Pistole, pistole palika me�malā!� iesaucas Oskars. Tā nu jāsameklē par katru cenu, lai neuzzinātu vainīgos. Lai cik cītīgi mēs pārlūkojām krūmus, nekā neatradām.

�Zemē ielīst ta�u tā nevar?� Vilis brīnās.

�Revolucionāri nobiju�ies?� pēk�ņi mums aiz muguras atskan zobgalīga balss. Iztrūku�ies cērtamies apkārt, bet tad atviegloti uzelpojam. Uz ceja stāv ku�ieris Kalniņ�.

�Pasakiet nu labāk paldies par to, ka noslēpu jūsu di�gabalu. Nonāktu tas barona rokās � katorga dro�a.�

�Tikai nesakiet tēvam,� Vilis lūdzas.

�Labi, neteik�u, bet jums jāapsola, ka otrreiz tādus numurus vairs netaisīsiet. Cilvēku ar jūsu pistoli no�aut nevar, bet pa�i bez acīm vai rokām gan varat palikt.�

Tā, lūk, beidzās notikums ar pistoli. Vēlāk sākās revolūcijas atplūdi. Mūsu skolotāju Āboltiņu apcietināja. Kalniņ� un citi aktīvākie revolucionāri kaut kur pazuda. Mui�kungs staigāja pa mājām un taujāja pēc �buntavniekiem�. Bet neviens nekā nezināja vai arī neteica.

�Staigā piepūties kā tītars!� Staļļmeistars nospļāvās viņam pakaļ. �Vajadzēja toreiz mui�u nosvilināt, kas zina, tad butu aiz�vilcies uz citu vietu.�

Pēc da�iem gadiem mēs iepazināmies ar īstu, profesionālu revo�lucionāru � no cietuma pārnāku�o Eduardu Dreimani. Viņ� mums deva lasīt nelegālo literatūru. Pirmā grāmatiņa saucās �Ceļ� uz varu�. Mēs to paslepus lasījām vecajā mui�as rijā, prom no sve�ām acīm. Krietnu daļu no rakstītā mēs nesapratām, bet Dreimanim par to neteicām. Mums bija kauns par savu nezinā��anu. Turpretim nelegālo laikrakstu �Cīņa�, ko saņēmām izpla�tī�anai lauku ļaudīs, izlasījām no viena gala līdz otram.

Laiku pa laikam Dreimanis atnesa proklamācijas. Tās nācās izlikt redzamās vietās pie pagastmājas, mui�ā, baznīcā. Reiz mēs ar Vili savārījām stipru klīsteri un nakti ar proklamācijām aplī�mējām mui�kunga dzīvojamo māju.

�Darba zemnieki! Lai trako melnā sotņa, līst nevainīgu cilvēku asinis! Jūs nepadodieties! Cīņa turpinās, un mēs uzvarēsim, jo taisniba vienmēr uzvar!� mui�as kalpi otrā rītā lasīja.

�Notīriet to �muci!� Nātre dusmās kliedza. Bet izdarīt to nemaz nebija tik viegli. Dreimanis smējās vēderu turēdams, kad mēs viņam atstāstījām �o notikumu.

�Bra�i pui�i!� viņ� mūs paslavēja. �Man pa�reiz ir nedaudz naudas, es jums, trim galvenajiem revolucionāriem, kaut ko uzdā�vinā�u. Pasakiet tikai, kas jums vislabāk patiktu.�

�Tāds krekls ar pu�ķiem kā jums,� Vilis bez domā�anas izdvesa.

�Labi,� Dreimanis bija ar mieru. �Bet tu, August, ko tu vēlē�tos?�

Es skatījos uz revolucionāra spo�ajiem stulmzābakiem un tad uz savām salāpītajām pastalām. Dreimanis mani saprata.

Tā, lūk, krustdēl, es tiku pie saviem pirmajiem zābakiem. Tie bija izturīgi apavi, biezām zolēm, mīkstiem, spīdīgiem stulmiem, un tie man uzticīgi kalpoja daudzus gadus.

���� Pasaki, lūdzu, � cik-tev toreiz bija gadu? � Jānis jautāja.

���� Se�padsmit, � me�zinis domīgi atbildēja, � toreiz man bija se�padsmit gadu.

Tas, ko mēs tik loti gaidījām, ielēca klasē spalgs un �ērksto�s, atbrīvojot mūsu enerģiju, kas tik netaisnīgi nomākta �etrdesmit piecas minūtes bez pārtraukuma. Un dzīvino�i spēki, kā teiktu vecais fiziķis, ieplūda divdesmit septiņos "jaunos, vingros, nemie�rīgos ķermeņos, radīdami pirmatnēji me�onīgu brīvības sajūtu.

Līdz ar zvanu, tik nepacietīgi un reizē arī tik pacietīgi gaidītu, visi metās uz durvīm.

Mūsu klase mācībās turas mēreni, reizēm pat labi, un te savs it � _ _ paldies � ta medz atgadinat klases audzinataja � jasakot tiem,

kas tagad, redz, neskrēja pa kaklu pa galvu, bet bijīgi apstāja veco Kārkliņu, vienīgo pieaugu�o vīrieti skolā, mūsu sirmo fizikas sko�lotāju, kā ciemā visi zināja � labu, gudru cilvēku. Mums � īste�najiem puikām � fizika pagaidām vēl nebija tik loti nepiecie��ama, par labiem, gudriem cilvēkiem nemaz nerunājot. Hm, mēs pa�i ar visu tikām labi galā. Ja neizdevās uzreiz, tad pamazām, kā saka, ar prātu un pīpē�anu.

Lai �ī bilde, ko es te gribu tagad uzmālēt, būtu drusciņ spil�gtāka, lai kādam nerastos �aubas � vai tik tā varēja notikties, varbūt dzīvē ir savādāk �, man gribas sākt ar peizā�u.

Divstāvīgā skolas ēka, aizsegusies ar bieziem, vēl neizplauku��iem ceriņkrūmiem, vienu gai�pelēko ķieģeļu sānu piekjāva dub�ļainajam lielceļam, kas, no kalna steidzīgi kūleņojot, tie�i pretī kla�ses logiem izdarīja divus asus pagriezienus kā slalomā, lai maz�liet tālāk, aiz koka tilta, uzsāktu vienmērīgu, garu skrējienu taisni cauri lielajam me�am.

Me�s vienmēr mūs uzņēma laipni. Bijām saradu�i. Da�reiz tur nikni un sirdīgi karojām.

Kar� mūsu apkārtnē bija beidzies pirms gadiem trīsdesmit. Tad gan � tūlīt pēc kara, kad te vēl bija tikai septiņgadīgā, � jā, tad gan esot bijis nozīmīgs un atmiņā palieko�s laiciņ�. Tedī�a brālis Ivars jautrā prātā it bie�i mēdz atcerēties, kā �ie vecajam Kārkliņam kādā patum�ākā vakarā ar vācu automātu draudē�ju�i pirms pavasara eksāmeniem � pārģērbu�ies un maskās, bet �is, vecais nelga, tāpat Ivaram visvājāko trijnieku gatavības apliecībā iesmērējis. Un kur nu vēl patronu spridzinā�ana! Arī mamma saka, ka agrāk esot bijis labāk. Jā, tagad pat patronu nav; tagad daudz izdomas nākas ņemt palīgā; labi vēl, ka vēstures u�ene mums gadījusies tāda �trama un pamatīga; nodibinājusi vēstures pulciņu, un tajā gadā, kad mācījāmies par seno zemgaļu varonīgajām cīņām, viņa nāca kopā ar mums uz me�u, un viņa bija virsai�a Viestura � tas bija Aldis � labā roka cīņās pret bruņiniekiem, vadīja izlūku vienību; tur bija arī da�as meitenes; tad mēs klasē vēl tā nenodalījāmies. Vienubrīd taisni �ēlums pie�metās, kad man nācās izsekot virsai�a Viestura labo roku, mūsu vēstures u�enīti, pēc tam, kad es ar trim zemgaļiem biju pārgājis vācu bruņinieku pusē. Man ļoti iepatikās krustne�u apbruņojums: smagi, spo�i zobeni, plati vairogi un sejas aizsegi. Nemaz nevar manīt aiz tāda sejas aizsega, ko tu īsti esi nodomājis.

Klasē, kad vecais Kārkliņ� beidzot izgāja, palika �etri zēni un da�as meitenes; arī Inta, mūsu sprigace ar smagām, tum�i brū�nām bizēm līdz pa�ai jostasvietai, un Līvija, un vēl trīs, kas pagrie�zu�ās ar muguru pret mani. Niekoties nebija laika � nāko�ā algebra. Pa�ā centrā stāvēja Linards, mūsu jauniņais; par �jau- niņo� viņu jau sen vairs neviens nesauca, tā tik man vēl reizēm uznāk, tāds nelāgs ieradums. Arī es �odien nekur neskrēju: jāno- �piko algebras mājasdarbs.

Linards pagāju�ā gada vēlā rudeni ieradās mūsu ciema skolā no Liepājas: viņa tēvs tagad strādā netālajā Ventspilī, ostā, bet māte � mūsu ciemā, laikam kultūras namā; jau pirmajās stun�dās noskaidrojās, ka Linards labi pārvalda angļu valodu. Jā, tagad atkal, re, bariņā sastāju�ies, visi burk�ķēja angliski, kā nu katrs prata, bet Linards � to�no kā tāds paraugskolotājs � prātīgi un nekļūdīgi palīdzēja kalt dzejoli. Meitenēm jau ātri līp klāt tādi numuri. Man arī, tomēr jāatzīstas, Linards iepatikās: ar viņu varēja papļāpāt par visu ko. Pāris vārdos viņ� jebkuru gudrinieku atsēdināja. Bez tam ar Aldi man jau kādu pusgadu kaut kā vairs nevedas kopā. Zēl, ka viņ�, tas Linards, nesmēķē. Tomēr nāca kopā ar mums � sākumā stāstīja visādus neparastus notikumus, vienreiz pat uzdziedāja angliski kādu jūrnieku dziesmiņu un vareni uzjautrināja mūs. Aldis tobrīd bija kluss un nikns, stāvēja nomaļus. Tā bija sākumā. Tad pēk�ņi jauniņais pateica, ka te notie�kot veltīga laika �ķie�ana. Iedomīgs kā �poks, vairāk nekas.

Melnmatainais, enerģijas pārpilnais Aldis, mūsu pastāvīgais karavadonis jau no pirmās klases, atgriezās pamatīgi sabozies, ar kaut ko ļoti neapmierināts. Brīnums gan � nebija aizgājis uz me�u, citādi tik ātri te viņu neredzētu; kā nu vēlas, tā ir viņa pa�a darī�ana; tur jau pat ziemā ir labi, jo gandrīz blakām atro�das mūsu skolas darbnīcas un tru�u būdas. Protams, ja ļoti stingri salst un zēģelē, tad jāapmierinās ar tualetes �auribu; u�uki ari tur nav bīstami: vienīgais pieaugu�ais vīrietis skolā vēl arvien ir vecais Kārkliņ�. Un tas jau krietni vien at�ālējies.

Arā bija pavasaris. Silts; saule jau no pirmās stundas kā mil�zīgs nokaitējies" bļembaks kara jās aug�ā: kad ies mājās, atkal cepinās. Nez kādēļ Aldis nebija aizgājis pīpēt; man ir attaisno�jums � jāno�piko, bet meitenes kā apburtas cītīgi mācās angļu valodu rītdienai; skaidrs, ka Aldis ar daudz ko nebija mierā. �Ko � vai mājās nekā vairs nedari?� viņ�, uzsitot pa solu, norūca. Ai, kā viņ� dusmojās!

Aldis no mugurpuses lēnām, it kā negribēdams piegāja maza�jai grupiņai, kas bija sastājusies ap Linardu.

��� Jauns gan jums tas skolmeistars, � Aldis pēk�ņi un negai�dīti skaļi iesāka, saudzīgi paglaudījis kreiso vaigu, kur gar ausi nostiepās makten sapinkojusies melnu matu �ķipsna; pūkas uz pasmagās virslūpas niknumā ietrīsējās. Redzams, ka Aldim ka��ķis nāca virsū. Neatvairāmi. To�no!

Meitenēm spuras gaisā.

���� Netraucē!

���� Netraucē ta�u . . .

���� Ej prom!

���� Aldi! � mazā Aiva, mūsu labākā vingrotāja, tā klases mei�tene, kurai alla� gribas piedurt pirkstu, iespiedzās, tad niknumā

strauji pagriezās un deva tādu dunku Aldim pa krūtīm, ka es pat savā solā pie durvīm izdzirdēju. � Atstājies, ne�petnais! Ne�lien . ..

���� Kāpēc? � � Aldis mierīgi atjautāja. � Kas es tāds .. .

���� Netraucē! � vairākas balsis metās viņam virsū. � Ej prom, ej prom!

Un meiteņu aplis saslēdzās vēl cie�āk. Tikai slaidā, garā Li�narda mugura slējās pāri kā vientuļ� koks.

Pārtraucu �pikot; tā vien likās, ka te kaut kas izveidosies, � man vispār ir laba o�a uz �itādiem gadījumiem, es sajūtu jau iepriek�. Goda vārds!

���� Un cik kulturāls � � nerimās trīties gar Linardu mūsu karstasinīgais Aldis; viņ�, redziet, nevarēja tomēr aprast ar sve��inieku. Bet Linardam bija ko stāstīt ne tikvien no izlasītā: �o to jau redzējis tai lielā pilsētā, vairāk, vairāk nekā mēs, un viņ�, kā teica fiziķis, prata domāt. � Cik kulturāls, jā, jā �

���� Lūdzu, Aldi, netraucē! � Inta, uz brīdi pārtraukusi lasīt, pagriezās pret saniknoju�os draugu. Arī citi pavērsās pret Aldi � izbrīnīju�ies, redzami pārsteigti.

��� Jā, netraucē! � meitenes piebalsoja Intai cita caur citu.

��� Nemaisi mums! Mēs mācāmies.

Arī mazais, lēnīgais Aldonitis beidzot neizturēja un pārme�to�ā basā nopietni pateica vienu vienīgu vārdu:

���� Aldi�

Es piegāju pie tāfeles un sāku tāpat vien, aiz gara laika zīmēt mūsu divstāvigo gaismas pili no upes puses, pēc atmiņas; man tādas lietas patīk, tikai �ēl, ka man cilvēki gan nekad nepadevās: vienmēr iznāca kokaini, it kā tizli, kā sastingu�i. Jumts �oreiz arī sa�ķobījies; lielceļu varēja uzreiz pazīt, ar visiem līkumiem.

���� Aldi! � � izdzirdu aiz muguras atkal Aivas balsi.

��� Būtu labāk pats paklausījies.

Un Aldim, skanot vienmuļai, diezgan jocigai angliskai izrunai, galīgi sabojājās garastāvoklis. Manī atmodās tāds pazīstams vel�niņ� � gandarījuma velniņ�: lūk, draudziņ, arī tev reiz radu�ās problēmas � vientulība māc, vai? Viņ� nu galīgi nezināja, ko uzsākt, �eit, savā klasē, kur pavisam nesen visu skati vienmēr pie�vērsti viņam � kā jau pa�am drosmīgākajam un izveicīgākajam.

Ceriņkrūmus, kas atrodas starp skolu un līkumoto lielceļu, ne�varēja vairs iezīmēt: izrādās, es tos � ēku un lielceļu � biju sazī�mējis pārāk tuvu, krūmiem neatlika vietas. Vēlāk, nāko�ās stun�das sākumā, kad mēs rātni sēdējām solos, es, no tālienes skato�ties, skaidrāk sapratu, kur zīmējumā meklejama kļūda. Bet tagad nespēju. Aldis apņēmīgi, noteiktā, stingrā soli piegāja no mugur�puses Linardam un pagrūda, no visa spēka iecirta ar labo roku liepājnieka mugurā. Linards uzgrūdās Intai. Lai kaut cik notu�rētu līdzsvaru, viņ� spēra garu soli sānis, uzkāpa grāmatai, kas bija izkritusi Intai no rokām. Inta spiedza gari un uztraukti, sapratu tikai divus vārdus: �Aldis . . . Aldis . ..� Ari Aiva bēra vārdus, vēl steidzīgāk, bet tie jau nenonāca līdz manai apziņai.

Linards, ātri atguvies un nostājies iepriek�ēja vietā, pacēla grāmatu, rūpīgi to notīrīja un atdeva Intai, mazliet pat pasmai�dīdams. ,

���� Atvaino, lūdzu, atvaino! � viņ� klusi teica, bet skatijās viņai garām, ārā, laikam uz pusnokusu�o, saules atkailināto lauku pie me�malas. Vietām pērnie arumi bija ap�uvu�i.

Tā jau skolā pagrūstās � starpbrī�os, pareizi gan, bet man likās, ka �oreiz bija ne tikai spēku pārbaude. To�no!

Linards skatījās Aldī. Vēl pagaidām �inī skatienā bija nepār�protams izbrīns.

��� Tu . . . negribēsi atvainoties �

Un pēk�ņā klusumā �ādi vārdi dzēla dziļi. Man ari dīvaini kļuva ap dū�u: iek�ā kaut kas sāka tirpt. Linardam bija ļoti skaidra balss.

���� Varbūt neproti? � Linards noteica klusināta balsī, ar no��ēlu pavīpsnādams.

Aldis bravūrigi iesmējās un gribēja vēlreiz pagrūst. Bet Linards satvēra draudīgi izstiepto roku, saspieda un strauji no�lieca uz leju; likās, ka mūsu stiprinieks zaudējis spēkus, va vellos, nemaz nepretojās. Varbūt yiņam nebija tāda nolūka. Sekoja kaut kas negaidīts: Aldis ar brīvo roku iesita. Tie�i pa seju. Spēcīgi. Ar kulaku. Dusmas, varbūt pat naids bija ielikts sitienā. Linardam uz virslūpas parādījās asinis. Nu meitenes ņēmās spiegt pa īstam.

Aldis iesita vēlreiz. Un tad vēl ar otru roku, kas nu bija atbrī�vojusies, iesita no labās puses; trāpīja atkal sejā.

Pārsteigtais Linards, ar vienu roku aizsargādams seju, salie�cās uz priek�u, atkāpās, noslidēja uz ceļiem, zaudējis līdzsvaru, viņ� ar plecu ļengani pieslējās sienai.

Mēs visi atkāpāmies, it kā atbrīvodami vietu, kur viņam no�krist.

Saskrēja ari pārējie. Neatceros, bet dro�i vien ari no kaimiņ- klasēm sagāzās; citādi uzreiz te nebūtu tik daudz ziņkāru ģimju.

Troksnis auga; meitenes uztraukti, kā izbiju�ās vistas saklie- dzās, �iepstēja, skraidīja, uzgrūzdamās cita citai. īsts jandāliņ�.

Linards lēnām piecēlās un atbalstījās pret solu. Tad izņēma rūtotu kabatlakatiņu. Visi apjuku�i skatījās, apklusa. Lūpas bija jau sapampu�as, biezas un sarkanas; arī seja, ko viņ� tagad uzma�nīgi, saudzīgi slaucīja, bija sarkanos plankumos, pietūku�i.

Aldis stāvēja un smīkņāja.

���� Vai es tevi apvainoju, Aldi? � skaidrā balsī Linards lēnām jautāja.

Visi kaut ko gaidīja.

���� Tu tomērF esi � � Un Linards nepabeidza, jo sāka kle�pot � aizgūtnēm un nervozi, beidzot pat aizrijās. Atri piegrūda kabatlakatu sasistajām lūpām, pārstāja klepot, paskatījās meite�nēs, izbrīnīts un pārsteigts pārlaida acis lielajam ziņkārīgo baram pie tāfeles, tad nez kāpēc pavērās manī � mūsu acis sasta�pās: uz mani plūda skumj� skatiens, pilns no�ēlas un sa�utuma. Tad viņ� strauji pagriezās un gāja no klases laukā, steidzīgi, it kā bēgdams, � visi kā uz burvja mājienu pa�ķirās, un viņ� izgāja kā caur svinīgā klusumā sastingu�u godasardzi.

Man gribējās redzēt, kurp dosies Linards: vajadzēja varbūt viņam palīdzēt. Zemapziņā tika neatlaidīgi signalizēts, ka ne�drīkst biedru vienu pamest. Vēl trīs mūsējie ar skubu iz�āvās man pakaj. Klases durvīs ieblīvējās pārējie.

Linards lieliem soliem aizgāja pa gandrīz tuk�o koridoru uz medpunktu. Tūlīt vajadzēja būt zvanam. Mēs palikām aiz durvīm, gaidījām, kamēr viņ� iznāks.

Tik tie�ām, nekas bistams nebija noticis: viņ� atvēra durvis pēc kādām piecām minūtēm, tikko kā bija nozvanījis, un pasmai�dīja.

Nāko�ajā stundā, kad krievu valodas u�ene, mūsu apajā

Rito�ka, jautāja, kas tad Linardam, viņ�, mulsdams un ar roku aizklādams lūpas, negribigi atbildēja:

���� Nekas, nekas, tāds neveikls kritiens. � Un pavisam kaut�rīgi piebilda: � Tagad vietām ir vēl slidens, Margarita Aleksan- drovna, pat ledus.

Pēc stundām gājām reizē uz mājām � mums bija uz vienu pusi.

Iejautājos, vai stipri sāp.

���� Tā mazdrusciņ, lūpas notirpu�as, � viņ� mēģināja pasmai�dīt. � Un divi zobi sakustēju�ies.

��� Gan jau.

��� Jā, gan jau.

���� Aldis mīl palaist rokas, � es teicu pēc brī�a un pa�ķie�lēju, gribēdams pārliecināties, kādu iespaidu atstāj mani vārdi.

��� Jā . .. � Intonācija bija diezgan nenoteikta.

���� Viņu vajadzētu reiz lābi pārmācīt.

Linards neatbildēja.

���� Bet nav neviena, kas � � es gribēju teikt, ka nav neviena, kas to spētu izdarīt, bet tomēr laikus noklusēju: augumā Linards bija pat garāks par Aldi. Nebija tik vēl parādijis savu fizisko spēku.

���� Vai Aldis lasa? � Linards pavaicāja.

��� Tu domā � romānus?

��� Jā, daiļliteratūras grāmatas.

���� Hm . .. Nezinu.

���� Un tu pats?

���� Neatceros. � Es paraustīju plecus un saraucu pieri divās dziļās, bet īsās krunkās: izpra�ņātājs atradies.

Paklusējām. Bija jālaipo, lai nesamērcētu kājas sniega lāmās, jo visur kusa, saule tur aug�ā trīsēja sastingusi karstā priekā, un lielceļa malas bija pilnigi mikstas. Sur tur vēl gulēja pa ziemu sabradātais sniegs, ledus gabalos pārvērties.

���� Tev vajag piedalīties mūsu karaspēlēs. Tur var ievingrināt roku, � es teicu, gribēdams dot viņam gatavu recepti.

��� Tā tu domā? � viņ� mani pārtrauca.

���� Jā, noteikti! Karaspēlēs attīsta drosmi.

Linards pasmaidīja.

���� Neticu, Vilnīt, � viņ� noteica un vēlreiz pasmaidīja. � Ne�ticu.

Bet tas jau bija tāds līdzjūtības smaidiņ�. Hm, es pat sanik�nojos: dod viņam labu padomu, bet �is vēl smīn bārdā.

���� Atnāc uz mūsu karaspēlēm!

���� Par ko gan Aldis mani tā � � domīgi iejautājās Linards, it kā es neko nebūtu teicis.

Nolēmu neatbildēt. Tad nenocietos un iesāku:

���� Tev vajadzētu viņu � � Un sevi�ķi izteiksmīgi paklak- �ķināju ar mēli.

���� Ko? Ak tā! � Linards pārsteigumā iesaucās. � Vai tad tas ir galvenais. Nē, nē!

Un te es viņu tie�ām nesapratu. Goda vārds!

���� Mans tētis bie�i atkārto, ka . .. �Linards saudzīgi pataus�tīja lūpas. � Viņ� saka, ka cilvēka sirdī daudz tum�u, neizgais- mojamu vietu. Tu saproti, Vilnīt? � Un pēc ilgāka klusuma brī�a: � Tā kā nemaz nevar zināt, ko tāds cilvēks nāko�ā mirklī var izdarīt. Es domāju, kā Aldis var uzbrukt. ..

���� Tu domā, ka mūsu Aldis nokļuvis savas sirds tum�o plan�kumu varā, � es jautri atsāku. � Viņ� ir stiprākais klasē.

Vecais Kārkliņ�, protams, ja mēs viņā uzmanīgāk ieklausītos, būtu to visu izskaidrojis pavisam vienkār�iem vārdiem. Bet kas vārdus tagad lai atceras! Driz būs eksāmeni. Mammas teiktie vārdi gan paliku�i atmiņā, iekalu�ies dziļi jo dziļi atmiņā, tos dzirdam katru dienu, un viņa teica: �Kāds riebīgs dauzoņa tas Landeru Aldis.� Tādas ziņas izplatās ātri.

Lai nu kā tur viņi doma un spriedelē, Aldis tomēr mūsu klasē ir stiprākais. Tāpēc man nemaz nevajadzēja izbrīnīties, kad es kādu rītu, ar joni iedrāzies klasē, ieraudzīju, ka Inta piesēdusi Aldim blakus un abi kopā kaut ko rēķina. Gaisā bija jūtama atmo�sfēras maiņa, jo neviens nevarēja ta�u tik ātri piemirst, kā Inta Linarda vadībā ņēmās ar angļu valodu. �Pārbēdzēja,� ķircinājās Līvija, mūsu klases �ķelme. Es Līvijas vārdiem sākumā nepievērsu uzmanību. Bet tad tie sāka mani kaitināt. �Pārbēdzēja�. Kas tās par muļķībām . . . Mēs tomēnes mācījāmies par Ivana Bargā laik�metu, Livonijas karu, par Kurbski; mūsu jauniņais, tas gudri�nieks, stāstīja, ka esot tāds romāns, kurā cars sīki jo sīki attēlots, un visi alkatīgi klausījās. Tikai viņ� no�ēlojot, ka tagad uzreiz nevarot iedot izlasīt to romānu, jo grāmatas paliku�as Liepājā. It kā mūsu ciemā bibliotēkas nebūtu; �poks tāds, arī kaut ko mul�dēja par pārbēdzēju Kurbski, cara Ivana Bargā vistuvāko līdz�gaitnieku, labu karavadoni. Man viņ�, nu, tas Linards, tik tie�am jau krita uz nerviem ar savām mū�īgajām pārgudrībām. Meite�nēm viņ� patika, jā! Viņam bija tum�as, nopietnas acis, pareizs ģīmja veidojums, pirmajā pavasara saulē jau iebrunēju�i vaigi. Un slaids augums. Bet acīs viņam ilgi negribējās vērties: tās it kā saprata visu, par ko tu, cilvēk, domā, vienmēr tās mazliet labsir�dīgi sminēja. Goda vārds! Vai tie�ām viņam visas meitenes bizos pakaļ?

Paberzēju degungalu, uz kura atkal saradies vesels lērums rai�bumu. Katru gadu; pa ziemu ģīmis man kā cilvēkam, bet, līdzko atspīd pavasara saule, viss sākas no jauna.

Vai mēs tad pulciņā ņēmāmies ap Ivana Bargā laikiem vai stundās mācījāmies � nezinu, dienas skrien ātri. Visas vēstures sajuku�as kopā. Mācāmies jau gan, bet viss ātri aizmirstas. Lielie galīgi neko neatceras.

Pēdējā nedēļā visa klase it kā pārvietojās Maskavas valstī, dzīvoja tajā tālajā laikmetā, pirms gadiem �etrsimt. . . nu, kā tur bija � tūksto� . . . tūksto� . . . se�i. . . nē, pieci simti. . . se�des�mit, jā, 1560. gads. Precīzi. Vispār uz skaitļiem man ir ķēriens: �etri cipari � nieks, tos es varu atcerēties ļoti viegli.

Tik Livija sāka man arvien vairāk nepatikt. Viņa man uzrādīs, ar ko draudzēties, vai! Redz, ko viņa beidzot izgudrojusi! Skaļi, visiem dzirdot, starpbrīdī, koridorā:

���� Tev, Vilnīt, nevajag tik bie�i mainīt saimnieku.

��� Saimnieku? Kādu saimnieku? � tā es �ai pretī. Pirmajā brīdi tie�ām nekā nesapratu.

���� Kā tu nomaini, tā tev āda mainās, � viņa turpina, skaļi smiedamās. � Tāpēc tev tie raibumiņi uz degungala. Ha, ha, ha �

���� Raibumiņi, � citas piebalsoja. � Raibumiņi, raibumiņi!

Un smejas pa visu skolas ēku. Logi sāk līdzi skanēt � īstas

�agatas.

Tā sarkanbi�ainā Guntra pat tiktāl aizdomājās, ka vienu dienu pienāk man klāt un pavisam nopietni saka: �Kangariņ, iedod alg �� Es, protams, ātrumā neko citu nevarēju izdarit � metos viņai klusu pakal, ar dusmās sa�ņaugtu dūri draudēdams. Būtu jau labi, ja varētu ari iekaustīt pa reizei, tagad tik bizes jārausta.

Un man milzum esot iepaticies tas Kurbskis, saka Līvija ņirgā�damās, es esot pat mazliet lidzīgs, tāda uzve�anās.. . Taisni smiekli nāk, viņa mani mācīs! Mani tik viegli vis nepārliecinās. Savu lomu katrs izvēlas pats. Privet!

Kā tur skolotāja klāstīja: �1564. gada aprīlī, kad Maskavas valstij bija visgrūtāk un daudzo ienaidnieku spēki kjuva it sevi�ķi draudīgi, Andrejs Kurbskis, visu iepriek� sagatavojis, pārgāja Lietuvas pusē ��

Vajadzētu iesaistīt mūsu karaspēlēs arī to gudrinieku, to biju�o liepājnieku; tad mēs gan viņu vienreiz pamācītu � pa īstam, pēc visiem taktikas likumiem. Viņ� pat atriebties negrib! Ko tu ne�teiksi, kāds �omiņ� uzradies. Ak tā, te vēl jāatceras, lai jums kļūtu viss skaidrāks, ka Aldis drīz vien pēc tās saskrie�anās vienu nedēlu nogulēja mājās � līdz kauliem saaukstējies; tad nu �is � tas Liepajas Linards'� esot gājis slimo apraudzīt, aizgājis mājās, pats aiznesis grāmatu, to romānu par Ivanu Bargo, dro�i vien vēl da�as grāmatiņas; es redzēju, kā vakar Aldis atdeva un teica: �Vareni aprakstīts� Paldies, Linard, paldies!� Skolmeistars atradies. Bā�as pa vidu. Pag, pag!

Pievakarē jāaizkāpj pie Alda ciemos. Bijām ta�u reiz ciņu biedri. Jaaprunājas: nāko�svētdien varētu sarīkot manevrus, to�no, kamēr me�ā sniegs turas. Vēl jau mums Livonijas kar� nav pabeigts. Būs jāizkaro līdz galam, brālī�i baltie, neko nevar darīt. Jāizplāno visos sīkumos. Galvenais, jāiegaumē, kā tur bija teikts: �visu iepriek� sagatavojis�.

Kādas vasaras atmiņas

Lija. Zivtiņām, ko biju nolēmis mak�ķerēt, lietus netraucēja, bet mani māmiņa uz Gaujmalu nelaida. Pēc brokastīm sēdēju verandā starp puķu podiem un garlaikojos. Vecā bērza galotnē tupēja slapj� stārķis. Aiz gara laika es izdomāju pat dzejoliti.

�Liela, gara lietus diena staigā lietus mēteli. Lūdzu papu, lūdzu mammu, lūdzu gudro svēteli, lai tie lietu projām dzen.�

Vispirms ar pirkstu to uzrakstīju uz miklā verandas stikla, tad zem Spānijas rozes lielā kubula ieraudzīju burtnīcu, arī zīmuļ- gals bija, un nu dzejoli varēja parādīt arī citiem.

Māmiņai patika. Brālim, kur� virtuvē pie galda ēda biezpienu, to nerādīju, jo viņam ir tikai trīs gadi. Paps teica, ka dzejnieku esot daudz, bet vīru, kas mākot labas durvis vai kārtīgu ruk�a māju uztaisīt, pavisam maz. Sataisījos jau apvainoties, ta�u paps skrūvēja vaļā tantes veco radioaparātu. Tā bija manta! Kad aparātu ieslēdza, iemirgojās apaļa, zaļa actiņa kā mūsu kaķenei Grietai un radio sāka sīk-t. Kā tējkanna. Pēc laiciņa kaut kur ļoti tālu cauri murmuļo�anai un �ņāk�anai atskanēja: �Uzmanību, runā Rīga!�

Es jau zināju, ka tā ir labākās Latvijas radio diktores Laumas Amatnieces balss. Paps kādreiz bija teicis, ka viņam tā �ķietot kā sveiciens no mājām. Aparātam bija apaļa skala, kur varēja izlasit da�ādu pilsētu nosaukumus.

���� Senu laiku atlieka, � noteica paps.

���� Vai tu maz prātā esi, Pēter! � tante iesaucās. � Tas bija glaunākais sava laika rādiņ� visā pagastā. Es tādēļ skaitījos bagāta brūte. Arnolds ari � kā pie manis, tā vienādiņ radio vie' iek�ā. Nu tīri ka mā�s da�kārt. . .

Par brūtēm kādreiz sauca precamas meitas, to es zināju. Bet tad Elzas tante pieklusa. Viņas virs Arnolds jau vairākus gadus ir kapsētā. Tur melna akmens plāksnīte un flok�u krūmi apkārt. Kad tie pilnos ziedos, sabrauc tāli un tuvi radi, atceras miru�os un runā par viņiem. Kapos spēlē pūtēju orķestris. Vietējās tantes dzied tautasdziesmas. Ari mēs ar māmiņu sapo�am savu radi�nieku vietas, lai gan tie īstenībā ir papa radi. Tante tad cep lielu, lielu torti. Bet bērnu tantei nav. Palikusi tikai Arnolda vijole. Mēs pie tantes braucam vasarās un palīdzam. Arī citreiz, ja laiks. Jābrauc tālu.

���� Grūti jau būs, nav vairs detaļu, � paps runāja ar tanti.

���� Mēģini gan-, Pēter, mēģini. Man tā dikti dārga manta, kad pats nāksi manos gados, sapratīsi. Tagad tie rādiņi tik mazi, lāgus ir saskatīt nevar. Rīgu vie' jau klausos. No rītiem lauku ziņas, tad cūķītis ēd brokastis, pēc tam bērniem interesanti stāsta. Un grā�matu lugas. Vai, cik īsti viss � kā dzīvē. Televizorā ir savādāk.

Es pa to laiku biju izpētījis, ka aparāta nosaukums ir �VEF Super-A 1122� un tam iek�ā uz baltas paplātītes satupinātas apa�ļas metāla kārbiņas un stikla lampiņas ar gaismiņām. Bet tad man sanāca �ķavas � un paps aparātu pavilka nost.

��� Vai jūs zināt, kad Latvijā pirmo reizi notika radio pār�raide? � paps jautāja.

Es nezināju.

���� 1925. gada 1. novembrī. Tad jau arī Elzas tante vēl ar bizēm skraidīja, kā uz fotogrāfijām. Ta�u pirmie aparāti bija savādāki.

Tas bija interesanti. Es aizmirsu pat mak�ķerē�anu un slapjo svēteli, neredzēju, kā atlidoja mazie stārķēni.

��� Pie mums jau visos laikos vīri ir biju�i lieli ķeneri, � sacīja paps. Tie�i tā � ķeneri. Pat iespurdzos, atcerēdamies, kā pavasari visi � māmiņa, paps, es un brālis � bijām aizbrauku�i pie māmi�ņas darbabiedres viesos uz Jelgavas pusi un tur mums pusdienās kāda vecāka tante piesolīja ķērnes pienu. Ļoti līdzīgi skanēja � ķeneris un ķērnes piens. Patiesībā tās bija paniņas, tikai gar�ī�gākas. Seit atkal visi saka � pannas.

Paps palūkojās no uza�u apak�as, un es tūdaļ kļuvu nopietns. Zināju jau, ka pateiks: �Kam nav interesanti, tas var staigāt. Kājas ir pieliktas. Tantei malkas kaste tuk�a.� Ta�u malku nest nepavisam negribējās.

���� Pirmie radioaparāti bija ar austiņām, � paps turpināja, � toreiz austiņas bija radio sastāvdaļa. Aparāts gau�ām vien�kār�s � pamatne, da�kārt pat dēlītis, stikla caurulīte ar atsperīti, adatiņa un melns kristāliņ�. Strāvu deva baterija vai akumula�tors. Tādu aparātu sauca par detektoruztvērēju. Tolaik, � paps pasmējās, � neviens ne�ēlojās, ka viņam kaimiņ� nakti traucē gulēt. Aparāti ar skaļruņiem,^izliektiem kā gulbju kakli, parādī�jās vēlāk.

Jā, nu es atcerējos istabaug�ā vecā �urnāla redzētu fotogrā�fiju: liela halle, tāda kā Āgenskalna tirgus Rīgā, gaisā savilkti vadi, bet apak�ā cilvēki � vīrie�i un sievietes, pa divi kopā. Visiem galvā austiņas, tās piestiprinātas pie gaisā izvilktiem vadiem. �ķiet, ka cilvēki ir piesieti. Bet zem fotogrfijas rakstīts: �Lon�donā tagad modes dejas dejo tikai radiomūzikas pavadībā.� Ve�cajā drukā rakstīts. Interesanti, vai da�s pāris ar citu nesapinās? Un kas piņķēja viņus vaļā?

Pa �o laiku paps bija atskrūvējis kādas piecas skrūvītes. Izska�tījās jau ļoti interesanti: visādas stikla lampiņas, metāla cilin- drī�i melnā krāsā, ritenis, kam uztīta savīta aukliņa. Kad pagro�zīja vienu no metāla stienī�iem, kuriem uzmauktas lielās pogas, ritenis griezās. Pagrozi, un runāja jau citā valodā, igauniski. Me�tāla paplātīti, kur viss sakārtots, sauca par �asiju. Zem tās slēpās milzum daudz vadiņu un citu sarkanu un zaļu nieciņu. Pretestības un kondensatori � tas viss palīdzēja ķert pa gaisu lidojo�u mūziku vai runu. Lampiņās mirgoja mazas liesmiņas. Aparāts klusi sīca. Es atkal no�ķaudījos.

���� Nebāz degunu tik tuvu. Rīgu tikpat neredzēsi, � paps no�teica un ar skrūvgriezi viegli uzsita vienai kārbiņai. Radio skaļi ieburk�ķējās. Tūdaļ atskanēja ar! asa skrapstoņa, skaņ� �vau!�, un es jutu, ka manai kājai steidzīgi piegrū�as mikls deguns, bet otru sāk pātagot mīksta un silta astīte. Tad vēl viens �vau!�, un uz galda malas līdzās papum parādījās melni brūns purniņ� ar nokarenām ausīm, domīgi grumbainu pieri un tum�ām riekstu krā�sas acīm. Tas bija Kārļonkuļa āp�u sugas sunītis �ņauks. Arī pats Kārļonkulis jau nāca stingriem lauku vīra soļiem iek�ā istabā.

���� Ko ta tu, Pēter, te �auj? Piļu sezona jau vēl gabalā!

Kārļonkulis ir me�sargs. Ģērbies kā vienmēr pelēkzaļā bre�zenta jakā ar kapuci un garstulmu zābakos.

Paps atbīdīja radio uz galda vidu.

���� Skatu Elzas tantes pūra mantu. Viņa stāsta, ka Arnolds tikai tālab �o ņēmis!

���� Vai nu tā būs! � Kārļonkulis nosmēja. � Arnolds nemaz nebija tik ļoti uz mantu kritis. Viņ� jau puķes arī redzēja. Un plūca lai! Vai ne, Elziņ?

No Kārļonkuļa vēdīja me�a un lietus smar�a. Galvā viņam cepure ar zaļu aug�u un ozola lapām virs naga. Tagad viņ� to noņēma, jo istabā ienāca Elzas tante un pikti skatījās uz Sņauku, kur� aizrautīgi o�ņājās pa kaktiem, visur atstādams miklas pēdi�ņas. Tante un Kārļonkulis bija apmēram vienos gados.

���� Liec Arnoldu mierā! Kamēr viņ� strādāja, tu pa me�u blandījies un jaunas meitas baidīji. Ne ogās kārtīgi varēja aiziet, ne. Nez ko Lavīze tevī atrada. Es tādu bosiku tuvu nebūtu laidusi! Re, kā tavs suns man visu māju pienesis. Dabūsi grīdu slaucīt, ja ne � pa kūkumu! � viņa pukojās. � Mans jaunais paklājs!

���� Tu jau zaļu ogu plūcēja nebiji, bet da�a laba cita gan, � Kārļonkulis noteica.

�Ir gan tie lielie cilvēki da�kārt dīvaini,� nodomāju. �Strīdas par vecām lietām, atceras, ko kur� sacījis pirms divdesmit gadiem. Pat senus zirgu un govju vārdus sarunās piemin.� Ta�u da�reiz tas ir arī ļoti interesanti.

Man laukos patika. Ciemā, ejot uz veikalu pēc maizes, visi cits citu sveicina, apstājas un parunājas. Par tiem, kas to nedara, teica, ka lepni esot un ilgi te neturē�oties. Skrienot pa pasauli kā dulnās mu�as. Rīgā gan visi drā� garām, ne virsū neskatīdamies. Ko es tur pazīstu? Tikai klasesbiedrus un vēl da�us draugus. Bet te es zinu pat pilnīgi sve�us puikas! Mani vizina ar traktoru un kombainu. Lauku zēni domā, ka Rīgā esot interesanti dzīvot � va�rot katru vakaru iet uz kino, ielās tramvaji un trolejbusi, daudz cilvēku. Te � tikai me�s apkārt un naktis tālumā rej suņi. Bet kāds tur prieks no daudziem cilvēkiem, ja tramvajā tev visi kāpj uz kājām? Kur tu Rīgā zivis pamak�ķerēsi? Pat sliekas nevar sa- rakt! Nē, uz laukiem nemaz nav slikti. Arī ganos nav garlaicīgi. Var kāpt kokos, taisīt no mizām un meldriem kuģī�us un peldināt tērcītēs. Nu, vajag vēl kādu līdzi, vienam gan diena ļoti gara. Tan�tei gotiņas vairs nav � neesot spēka ziemai sienu sagādāt, tā viņa visiem stāsta. Lopiņam vajagot labu un smar�īgu zāli, tad arī pie�niņ� tekot. Tru�i un ruk�i gan mūsu kūtiņā. Bet govis ir citām tantēm, un tā es tieku arī pie ganos ie�anas. Agrā rītā, kad saule tikko uzlēkusi, zāle pilna ar spo�u rasu, kur ej, tur paliek tum�as pēdas kā sliedes. Auksts tikai da�kārt.

��� Atnāc arī pie manis,/Pēter, � pie pa�as auss nodārdina Kārļonkulis. � Manam stārķim kaut kas misējies, slinks palicis.

Aizdzinu pārdomas un ieklausījos. Tas bija interesanti. Me��sargu Kārļonkuli apkārtējie da�kārt dēvēja par savādnieku, jo viņ� dzīvoja viens me�a vidū. Nu, ne tie�i me�ā, bet izcirtumā. Tur bija arī citas mājas, ta�u bez cilvēkiem. Uz Kārļonkuļa māju veda skaists, smil�ains ceļ�. Abās pusēs pauguriņos auga sēnes. Mēs da�reiz tur aizklīdām. Siena laikā pa ceļu brauca lielie pļāvēji, bet vēlāk, uz rudens pusi, arī kombaini. Tante sacīja, ka izcirtumā labi augot mie�i. Interesanti, kas viņam par stārķi? Varbūt no mūsējo dzimtas?

���� Es jau varu sajūgt arī Ignatu Donatovi�u un atlaist pretī, � viņ� teica.

Vēru jau muti, lai teiktu �jā�, ta�u paps ir citās domās:

���� Nē, nevajag. Tik skaists ceļ�, aizbrauksim pa�i.

���� Nu kokojams tu, Kārli, tomēr esi! � atkal ierunājās Elzas tante. � Izķēzit zirgam cilvēka vārdu! Cik gadu nav jau aiz�gājis!

���� Katram darbam sava piemiņa, � Kārļonkulis cieti nosaka. � Tev, sievi�ķim, mati gari, bet padoms kā blusas lēciens. � Viņ� nez kādēļ runādams pamirk�ķināja man ar aci. Zināju, ka Ignats kādreiz me�os bijis liels priek�nieks un Kārļonkulis ar viņu, kā stāstīja Elzas tante, vareni saķēries, līdz pat tiesām. Par kokiem. Vēlāk Kārļonkulis nopircis dū�īgu kumeļu un nosaucis priek��nieka vārdā. Visa apkārtne smējusi, kad viņ� to mācījis staigāt tikai īstos ceļus. Tagad zirdziņ� jau krietni vecs.

Istabā ienāca māmiņa un aicināja visus pusdienās.

��� Vai paniņas būs? � iesaucos. � Būs, būs, � tante atteica. � Tu un ruksītis, abi divi auglēji, strebjamais jādod.

Par pusdienām ir jāstāsta atsevi�ķi, jo tantes pusdienas ir glu�i kas cits neka Rīgas pusdienas. Protams, pusdienās piedalījās arī Kārļonkulis, jo mūsu mājās tādā reizē paēdina visus. Tantei nepa- ēdu�i cilvēki nepatik.

���� Neēdu�am uz mēles vardes kurkst, � viņa saka.

Pusdienas ir jāēd noteiktā laikā, pusdienas nedrīkst kavēt, jo glabāts ēdiens zaudē gar�u un saimniecei nākamreiz vairs nepa�dodas. Ja, pusdienām tuvojoties, strādājām kādu āra darbu, tas bija jāatliek, jāmazgā rokas un visiem kopā jāsē�as pie galda. Sādu kārtību laukos bija iemācījusies ari māmiņa. Man da�reiz vaja�dzēja pat atstāt grāmatas lappusi puslasītu.

Vasarā, siltā laikā, mēs parasti ēdām ārā, pagalmā. Netālu no virtuves loga pie ceriņkrūma ir no bieziem, brūngani sarka�niem dēļiem taisīts galds. Vēl vectēva ēvelēti dēļi. Un soli. Katram sava vieta jau zināma.

Lietus mitējies, māmiņa galdu pārklājusi ar musturotu autu. Sakārtoju solus. Nez no kurienes uzradās mūsu kaķene Grieta. Suns Sisenis gan nerādās. Grieta ir ļoti tieva, gara un medīga. Pirmais uz sola uzrāpās brālis. Māmiņa viņam apsēja ap kaklu lakatiņu, kā jau bēbim, un viņ� izskatījās smieklīgi nopietns.

��� Tev gan, Elza, kartupeļi dzelteni kā liepu medus, � tā Kārļonkulis. � Manējie hāli kā kolhoza kantora meitenes.

��� Tavējos jau rudenī esot me�acūkas apēdu�as. Vai ta' kas maz palika? Ka tu me�ā tiec ar cūkām galā? � tante pra�ņāja.

��� Cūciņai jau arī gribas. � Kārļonkulis pasmaidīja. � Mums ir norunāts: me�a galā cūciņa vienreiz drīkst paru�ināt.

���� Kā jūs viņām pasakāt? Cūkas ta�u nesaprot! � es neno- cieto�.

���� Saprot gan, jo pēc otrās ru�inā�anas iet āda pār kārti. To nu viņas labi saprot. Kad mēs ar bisēm sē�am un gaidām pie mana lauka, visas acis var izskatīt � nebūs nevienas!

Kārļonkulis, kā jau me�a cilvēks, ir liels mednieks.

���� Vai tad tādas medības tie�ām kaut ko palidz? � paps jau�tāja.

���� Ha, ha! Kā ne! Tre�o reizi cūciņas rāmi ru�ina kaimiņa vagas! � Kārļonkulis nosmej. � Visiem zaudējumi vienādi. �o�gad gan apliku laukam visādus tark�ķus un blark�ķus. Redzēs, vai līdzēs.

���� Nu, tad uz ilgiem lakstiem un lieliem kartupeļiem! � sacīja paps un cēla galda vidū nolikto zaļo krūzi. Es jau zināju, ka tur ir gar�īgas bērzu sulas. Tās parasti tantei pavasarī saurba kaimiņi me�malas bērzos. Tur vesela,rinda koku. Katrs pietecināja pa spai�nītim, tad bērzos dzina tapas, jo visu spēku kokam atņemt ne�drīkst. Sulas gatavoja pēc da�ādām receptēm. Tante ar rozīnēm un upeņu zariņiem. Tagad nenodzerties. Otrajā � brūnajā krūzē ar uzzīmēto saulīti � ielietas paniņas.

Sulas dzēra no māla kausiņiem. Tante gan parasti tos sauc par piņģerotiem.

���� Jā, tāds malks siena laikā ir ko vērts! � Kārļonkulis prie�cājās.

���� Ēdiet, lūdzu, arī gaļu. Mazliet treknāka gan gadījusies, � aicina tante.

���� �ogad mums aug strīpainais, eksperimentālais ruksis, � protams, to saka paps. Māmiņa uz viņu tūdaļ dusmīgi paskatās. Es zināju, kādēļ: reiz pēcpusdienā visi bija kur kurais izgāju�i, mājās māmiņa ar brālīti. Klausās un nevar saprast, kādēļ ruk�i kūtī tā trok�ņo. Parasti viņi ir mierīgi. Pārnākam mēs ar papu, aizejam uz kūtiņu, ruk�i, astes gredzenā sagriezu�i, skatās mums acis un kviec kā negudri.

���� Varbūt viņiem kaut kur sāp? � paps prasa.

��� Juksī�i jaud, � saka brālis.

����� Iedosim viņiem āboliņa lapas, � es saku. Bet māmiņa tai brīdi sataisīja loti muļķīgu seju un aizsteidzās uz virtuvi. Aizmir�susi par ruk�u pusdienām! Ari Elzas tante pēc tam smēja par aiz�mār�ām pilsētniekiem.

���� Būs strīpaini, � paps toreiz noteica. Kop� tā laika mums kūtiņā ir eksperimentālie sivēni.

Jā, bet ko tad mēs pusdienās ēdām? Dzeltenus kartupeļus, biez�pienu, ceptu ruk�u gaļu ar nedaudz sarainu un skrauk�ķo�u ādiņu, paniņas, dārzā plūktus salātus ar redīsiem, dillēm un lokiem un vēl biezu un gar�īgu mērci. Pēc tam ir saldais ēdiens � saputota biezputra ar ķir�u ķīseli. Tas nu ir ko vērts! Ēzdams pat nodomāju, ka ķir�u lasī�ana nav nemaz tik grūts darbs. Pieslien kāpnītes, paņem kurvīti, uzkarini zarā, pats sēdi un tik plūc, jo ķir�i degun�galā. Divus mutē, vienu kurvītī. Bet tāpat pilns pielasās. Vienīgi slikti, ka parasti tad kaut kas notiek � vai nu kaimiņu Māris iet peldēties, vai neredzēts kombains brauc, vai citas svarīgas lietas. Ta�u tev jāsē� kā sīlim kokā. Da�a tante, iedama garām pa ceļu, tā ari saka: � Ti�, projām, lielais sīli!

���� Nez ko pusdienās ēd mūsu brālis, � māmiņa pēk�ņi ietei�cas. �

���� Viņam valsts pusdienas, � paps svarīgi atbild, � ne par daudz un ne par maz, tā, lai nezaudē formu.

���� Nu jā, bet tomēr. . . � māmiņa ir norūpējusies.

Jūs jau nezināt � man ir arī vecākais brālis Indriķis. Pa�laik aizbraucis uz vasaras nometni otrā Latvijas malā. Viņ� mūzikas skolā mācās. Spēlē flautu. Bū�ot mūziķis. Da�reiz ļoti iedomīgs, jo ir tie�i �etrus gadus un vienu dienu par mani vecāks. Bet es viņu gandrīz varu pievārēt. Mūziķi jau ir pavārgi. Toties es esmu spor�tisks zēns. Klasē tikai �etri par mani ir spēcīgāki.

Uzspīdēja saule. Ceriņkrūmā ielaidās mazs, pelēks putniņ� un sāka skaļi �irkstēt. Kaķene Grieta, kas visu laiku sēdēja uz mājas pudamenta � kā �eit dēvē no plienakmens radzēm mūrēto malu visapkārt pelēkajiem baļķiem � un snauda, uzreiz bija kājās. Putniņ� paskatījās uz visiem ar spo�u, melnu actiņu, atkal ie�irk�stējās un aizspurdza.

Lauku pusdienās man vislabāk patīk beigas: lielajā, brūnajā bļodā ar gai�brūno maliņu guļ nedaudz kartupeļu, mazajā bļo�diņā salāti, ko tante vienmēr liek izēst, lai atkal nelītu, ķīseļa krūze tuk�a, bet neviens neskrien pa galvu pa kaklu no galda pro�jām, visi sē� un mierīgi runā. Blakus, dobē, zied balti flok�i, bet tālāk, pie jāņogu krūmiem, jau uzplauku�as da�as gladiolas. Bērza galotnē atkal uzmeties lielais stārķis. Paps at�ķīris mazu grāma�tiņu un skaļi visiem lasa priek�ā. Protams, par radio, par to, kā radio viļņi skrien apkārt zemei. Māmiņa saka, ka viņ� esot tērēts �ai lietā. Es gan tā nedomāju. Pa radio ta�u var dzirdēt visu pasauli. Jāmāk vienīgi valodas. Mēs skolā mācāmies tikai vācu un krievu valodu. Bet mūzikai pat valodas nevajag. Tikai jā�klausās.

��� Jau senos laikos cilvēki par radio domāju�i! � Paps �ķirsta grāmatiņu ar nozaudētiem vākiem un priecājas.

Mēs nesen pārlūkojām tantes veco skapi un atradām da�as grāmatas. Mani visvairāk interesēja kalendāri ar ziņām par tir�giem Vidzemē un igauņos, ar vietu nosaukumiem, da�ādu ma�īnu zīmējumiem un neparastiem vārdiem. Tagad tādus vairs bērniem neliek, vismaz mūsu klasē nevienam nav: Spuļģis, Gaigala, Vastlā- vis . .. Vienā grāmatā rakstīts par zāļu tējām, un tante saka, ka visas lapas esot nogar�otas.

���� Kur tad tu tik �akla zālī�u lasītāja palikusi? � Kārļonku�lis brīnās, bet Elzas tante atkal neliekas dzirdam. Kārļonkulim patīk viņu kaitināt, to es redzu skaidri.

��� Varbūt sāksi vēl arī pesteļot kā senos laikos Pociemā Millija. Tā iet, ja mājās nav saimnieka!

���� Manam mū�am ar pa�as prātu būs gana. � Un tante stingri savelk lūpas un uzacis.

���� Kas tas ir? � paps metas vidū. � Sāda mikla: pats mēms, citiem ziņu dod?

���� Laikam jau radio, � uz labu laimi iz�auju.

Paps saka � nekā.

���� Un kas runā ar dzelzs mēlēm?

Te vajadzēja padomāt. Varbūt zvans?

���� Un �liels, gar� suns, kad uz astes uzsit, tad galva rej�?

���� Pēterīt, vai tad nu nevar kaut ko citu? Tavas mīklas neviens nezin, � iejaucas māmiņa.

���� Nemaz nav grūtas: pirmām divām atbilde ir telefons, tre- �ai � telegrāfs.

���� Jūs visi esat lieli gudrinieki, � saka Kārļonkulis, � uzmi�niet nu manu miklu: ��etri stabi, uz tiem stabiem maiss, vienā maisa galā pindzele, otrā � kanna.�

Minam gan �ā, gan tā, bet nekā. Neder ne gulta, ne krāsotāja steķis, ne lecekts. Kam tā kanna?

���� Zirdziņ�, mīļie, mūsu pa�u zirdziņ�, � Kārļonkulis apmie�rināts skaidro. Es gan ari tagad īsti nesaprotu, kur tad zirgam kanna? Jocīga mikla.

���� Ja negribat jauno laiku mīklas, lai iet pavisam sena, � saka paps. � Kas tas ir: �Skaista puķe ezerā, dienu zied balta, rītā un vakarā sarkana.�

Es zināju: saule. Vienmēr vakaros tā riet cauri noras augsta�jiem bērziem un sīkajām apsītēm gau�i nosārtusi. Un dienu zilā debess ir ka milzu ezers mums pāri. Paminam vēl da�as mīklas un tad visi pieklustam. Pirmā sarosās Elzas tante: noglauda vis�garām Grietu un tad ceļas no galda.

���� Tas jau, Pēter, labi, � viņa nosaka, � mīklas ir intere�santas, bet tagad teiksim paldies saimniecei par gar�īgajām pus�dienām. � Elzas tante palūkojas uz māmiņu un tā viegli pie�sarkst. � Tev ir �akla sieva, Pēter, ņem to vērā. Viņai nebūtu trīs�reiz jāsaka par labojamo �ķūnī�a jumtiņu .. .

���� Nu kā brūklenīte, prie�u sila vāverīte, � iemetas vidū atkal Kārļonkulis, un māmiņa piesarkst vēl vairāk, bet paps izliekas nedzirdam tanti. Brālis pienāk un prasa: � Kul il būklenīte?

Jā, māmiņa nemaz nav neglīta, tikai da�kārt dusmojas par visādiem sīkumiem.

Visi pieceļas. Kārļonkulis atvadās un aiztark�ķina ar mopēdu, bet es dodos uz verandu.

Sīkdama gar stiklu ber�as lapsene. Ko�ais, dzelteni svītrotais ķermenītis dreb. Paps lapsenes sauc par dzīves kārumniecēm. Man viena nesen iedzēla, ta�u nekas nenotika � roka tikai sapampa. Lai dzīvo. Lapsenei ta�u ari ir mājas, pārējās to gaida. Izdzenu lapseni pa �ķirbiņu ārā. Tālāk, kaimiņu pagalmvidū, dobē liels, ziedo�s oran�u ķeizarkroņu krūms. Mūsu pusē pie sētas piespiedu�sies ābele. Baltā dzidrā, bet āboltēni vēl skābi, biju da�us jau iemē�ģinājis.

Apsēdos uz ķeblī�a, padomaju un uzrakstīju vel vienu dze�jolīti:

�Baltais dzidrais āboli tis, piedzimis no balta zieda, ābeļzarā �ūpojās. � Baltais saldais ābollti, ja tu zālē iesēstos, es ar tevi draudzētos!�

Laukos mums ir divi velosipēdi. Patiesībā trīs, ta�u tre�ais vecs, tam spieķu trūkst un zvaniņ� sarūsējis. Man visvieglāk braukt ar sievie�u velosipēdu, jo zemāka stūre.

Braucam uz Me�ciemu! Paps pārbauda, cik riepās gaisa, un uz�sien uz bagā�nieka somu. Gatavi.

Vispirms garām malkas ielām un �ķūnītim, tad pārdesmit metru pa kļavām apstādīto lielceļu, tad stūris, pagrieziens, un garām Emmas tantes mājai. Jāskatās, lai neuzbrauktu melnajam Riksim, kur� izlaidies ceļmalas mauriņā. Vēl cauri lielajai peļķei, un ceļ� pakāpjas me�ā.

Tas nu ir me�s! Priedes kā ezermalas niedres, galotnes viegli �ūpojas un �alc, apak�ā balta un zaļa sūna, vietām vīd spo�i dzel�tena vai spo�i sidrabaina smilts. Kā violetas un sarkanas zvaig�znītes zied vir�i. Ceļ� ir salijis un stingrs, braukt viegli, degunu kņudina sveķu smar�a. Riepas �ņākdamas ber� skujas. Priedēm apaugu�i uzkalniņi mijas ar lejiņām. Melleņu un zileņu mētras. Sūnās dro�i guļ arī kāds spilgti sārts vai dzeltens podiņ� un spu�raina gailene. Varbūt pat tum�sārtā un viltīgā lā�u beka ir palī�dusi zem vir�u �emura?

���� Palūkosim sēnes? � paps jautā, pagaidījis mani piebrau�cam. Bet es zinu, ka viņ� joko, jo man sēņot diez ko nepatīk. Nezinu, kādēļ. Tiesa, sēņot ir interesantāk nekā lasīt mellenes.

���� Nē, esam apsolīju�i Kārļonkulim, nav ko kavēties. � Un sāku braukt vēl sparīgāk. Ausīs bungo me�a klusums.

Pēc labas pusstundas, kad �ķērsoti vairāki izcirtumi, pāris rei�u atvilkta elpa un izbraukts kupls egļu vēris, ceļ� uzskrien pakalnā, �ķiras koki � un mēs ieripinām tie�i Kārļonkuļa pa�galmā. Zem varen kuplas liepas slejas no vienādiem apaļiem baļ�ķiem celts nams. Koku gali likti krusteniski. Namam ir vaļēja verandiņa. Ari te zied flok�i un ķeizarkroņi. Riedams pretī atkal drā� �ņauks. Aiz mājas ābeļdārzs, bet tālāk me�s uz abām pusēm atkāpjas un sākas labības lauki. Tādēļ jau vietu sauc par Me��ciemu.

��� Sveiki jūsmājās! � vērdams slīpā rakstā laistiem dēlī�iem taisītas durvis, sauc paps. Durvīm ir smaga metāla aizkritne ar nospie�amu mēlīti. Puķi atgādina. Bet namiņa grīda salikta no tēstiem pusapaļiem kokiem. Pie sienas zvēru ragi. Uz tiem karā�jas zirga aizjūga lietas un pat zvaniņi. Sādu māju vēl neesmu redzējis.

Otras durvis tum�i brūnas, ar �galdiem�, kā saka tante. Durvj- vidū plāksnīte �Me�a sargs�.

Kārļonkulis sē� virtuvē pie plīts un ar mazām, apaļām paga- lītēm baro uguni. Aiz plītsgala kāpnītes ved uz bēniņiem. Priek�ā nelielas stiklotas "durtiņas. Tur gan jābūt interesantām lietām!

Pie sienas ieraugu vecu pulksteni ar rozītēm izgleznotu cipar�nīcu, �iekuru bumbām un cakājo�u pendeli. Smar�o pēc vārītiem kartupeļiem.

��� Ātri esat atbrauku�i, man sivēntiesa tik tusnī, � Kārļon�kulis saka. � Nekas. Stārķis dārzmalē, tu, Pēter, zini. Lavīze aiz�brauca kolhozam sienu kasīt. Cik spēka, tik līdzam. �ogad labi zāle paaugu�i. Pienu visi grib.

��� Onkul, kas jums par dārza malas stārķi? � nenocie�os. � Vai dārza malā ligzda? Mūsējam ir bērza galā.

Paps un Kārļonkulis nosmejas.

���� Tūdaļ redzēsi.

Ejam apkārt liepai, garām akai un cauri dārzam. Arī Kārļ- onkulim būs āboli. Latiņu �ogā ir vārtiņi, tālāk lauka malā kupla un vientuļa egle, bet vidū sabrucis �ķūnis un pamesta māja. Priek�ā uzkalniņā ir stabs ar spārniem. Vēl malkas �tenceles un zāģis.

���� Re, kur mans stārķis!

Spārni vējā palēnām grie�as.

���� Vēja rotors, � paskaidro paps. � Kārļonkulis liek vēju pie darba, lai velti neskraida, kokus �ūpodams. Vēj� viņam ra�o elektrību un zāģē malku . ..

���� Un pumpē ūdeni kūtiņai. Kādēļ gan tērēt valsts mantu? Tā paliek televizoram un istabai.

Es gribu atkal zināt.

���� Vēja rotori ir sens izgudrojums, � paps skaidro. � Dzir�navas jau arī bija vēja rotori. Vēj� Kārļonkulim darbina elektro�motoru, bet tas atkal citas iekārtas.

���� Redzi nu, kāds man �akls stārķis! � Kārļonkulis lepojas.

Turpat arī neliela būdiņa, kurā atrodas elektrības ra�otājs. Pa�pum tur �is tas jāapskata un jāpieremontē. Mani Kārļonkulis vedina atpakaļ:

- Nogar�osim nu Me�ciema bērzu sulas!

K īpjam pa �aurām, stāvām kāpnītēm uz leju. Vēss un patum�s. Zem pagraba velves tikai maza spuldzīte. Laikam jau �stārķa� gaisma, nodomāju. Plienakmens grīda cauri kedām saldē kājas.

Pie Kārļonkuļa sulas salietas �etrkantīgā kublā. Apak�ā krā�niņ�, bet virsū � zaļa velēna! Jā!

���� Nebrīnies, � viņ� saka, � tas ir labs paņēmiens. Kad sulas salietas, jāuzber pelavas un pāris riek�u graudu. Druva sadīgst.

Man pietecina koka krūzi. Krāniņ� no spo�a metāla. Sulas ir saldenas, ar dīvainu piegar�u.

Vēlāk nokāpj lejā arī paps. Pagraba stūrī uz steķī�a nolikta nostīpota un tukla mu�ele.

���� Tev kā meistaram, � saka Kārļonkulis, un pa krāniņu lie�lākā krūzē tecina kaut ko �ūmējo�u.

Istabā papu gaida neparastāks darbs. Uz galda �etrstūraina kaste ar durtiņām sānos.

���� Gramofons! Esmu tos redzējis muzejā, ar lielām taurēm. Sis laikam jaunāku laiku. Taure noslēpta.

���� Izmuka viendien mazā skrūvīte, � Kārļonkulis �ēlojas, � bet man pirksti vairs nav veikli, nekādi nevaru atpakaļ iemānīt. Tev, Pēter, vieglākas rokas. Nestiep�u tak uz pakalpojumu darb�nīcu! Man �itā vecā ma�īnīte tomēr patīk!

Kārļonkuļa istaba at�ķiras no Elzas tantes istabas. Te ir cita smar�a. Pie sienas svītraina tautiska sega, divstobru bise un zeltains medību rags siksnā. Pie otras sienas paliela fotogrāfija: jauns Kārjonkulis kupliem matiem, laikam me�sarga formā un jauna tante baltā kleitā, plīvurā un ar ziedu klēpi. Stūri plaukti, dzeltens televizors, radio un da�ādas grāmatas. Pie radio plāk�snīte ar gravējumu: �Me�sargam b. K. Ozoliņam par 1. vietu ra�jonā kurināmā sagādē�. Līdzās rāmītī jaunas meitenes un pui�a fotogrāfija ar uzrakstu: �Tētim un māmiņai no mums abiem�.

��� Tie abi nu ir pilsētnieki, � Kārjonkulis saka. � Vajadzēja jau pierunāt� Tepat cik māju nestāv tuk�as � Bet tāds jau meitu liktenis, iet, kur sirds sauc.

Kārļonkulis ir atvēris skapīti un izņēmis da�as plates. Vienu uzliekam.

�Rozes sen jau novītu�as, Nav no rudens saudzētas ��

Esmu dzirdējis, kā �o dziesmu dzied viesībās vecāki vīri un sievas. To dziedāja arī Millijas tantes dzim�anas dienā, kur bijām visi ieaicināti.

Uz beigām dziesma kļūst lenaka un ir jāuzgrie� atspere.

Virtuves pulkstenis smalkā balstiņā no�ivina septiņas reizes. Uguns plīti piegurusi, viss salabots, nospēlētas arī vairākas pla�tes, es pat esmu apēdis maizi ar grībām.

���� Aizvedi�u jūs mājup ar zirgu! Ar tik smalkiem meista�riem jau jāuztur labas attiecības, � Kārļonkulis aicina. � Nāc nu, pui�kān, iesim pakaļ auzu motoram!

Zirgs ganās otrpus mājas. Pļavas atālā. Mūs ieraudzījis, sa- spicē ausis, bet, pazinis Kārļonkuli, iebubinās. Kārļonkulis pa- pliķē zirdziņam pa skaustu, ņem aiz apau�iem, un ejam atpakaļ. Zirga mugura ir apaļa, spīdīga un spēka pilna.

Rati pastumti nojumē pie �ķūņa. Zirgu atmuguriski atkāpina ilksīs, uzmauc kaklā sakas, savelk, uzliek sedulku, saver slejas, sacilpo loku kopā ar ilksīm un piesien gro�us. Kārļonkulim viss padodas ātri un viegli. Mēs ar papu stāvam un skatāmies.

���� Es to nedabūtu gatavu, � saka paps.

Mums jau zirga nav, mums ir pilsētas māja . . . Pat kaķa nav .. .

Ratos ir siena klēpītis un mīksts maisiņ� sēdē�anai. Velosipē�dus uzceļam aizmugurē. Es uzmetos uz drēģa � no dēliem sasista rāmja, kas pārlikts pāri ratiem. Kārļonkulis savelk gro�us. � Nū! Uz priek�u! � Izrik�ojam uz ceļa.

���� Lūk, kur tūce kāpj, � viņ� pabaksta ar pātagas galu uz igauņu pusi. � Igaunī�i lietu apniku�ies � sūta mums. Uz siena dzi�anu!

���� Pa�i jau ar �ovasar bēdājas .. .

Igauņi ir mūsu tuvākie kaimiņi. Ja kādreiz, ogas lasot, aizklīst tālāk purvā, var dzirdēt sievas igauniski dziedam, bet, ja tajā pusē izbrien malā, tur ir tādas pa�as mājas kā mums, tikai spilgti krā�sotas. Ļaudis vēl tagad cen�as igauņu daļā neiet. Ir ta�u pa�iem savs me�s un purvs. Tautastērpi igauņu meitenēm līdzīgi mūsē�jiem. Ciema kultūras namā bija atbrauku�i viesos dziedātāji un dejotāji, tad noskatīju. Gāja Joti jautri. Man igauņu dziesmas patīk � ātras, gribas lēkt līdzi. Vakaros mēs da�kārt skatāmies Tallinas televīzijas pārraides. Zēl, ka nevar saprast. Ciema puikas gan saprot. Viņi arī veikalā var ar igauņiem parunāt. Kad igauņi prasa latviski, tad gan da�kārt viņiem Joti jocīgi skan. Intere�santi, ko viņi domā, kad mēs cen�amies runāt igauniski? Es domāju, ka tomēr labi, ja sve�s cilvēks tavā valodā runā. Tad �ķiet, ka viņ� ir paziņa.

Uzdve� vēsums. Paceļu acis. Lielā egļu gār�a.

��� Tu jau būsi aizmirsis, � dzirdu papu sakām onkulim, � bet man uz mū�u palikusi atmiņā kul�anas talka norā pie lielā �ķūņa. Biju apmēram �ī zepera vecumā, � un pabu�ina manu pakausi.

��� Tajos skarbajos gados, kā tagad saka, � piebilst Kārļon�kulis. � Kā tad, tolaik vēl kūlām viss pagasts norā zem bērziem. Vecais Vilis ku�ierēja dampi. � Kārļonkulis iegrozās ērtāk uz mai�ela.

��� Lokomobile atlīgoja kā pieēdusies zoss, platiem riteņiem kā plaukstām ceļa smiltī spiezdama gludu pēdu. Nostādīja, sasita mietus ap riteņiem .. .

���� No svaiga apses koka �

��� Jā? Bet kurināja ar lielām plēstām �ķilām .. .

���� Tā bija speciāla kul�anas malka, jau laikus sataisīta.

��� Un tad gabaliņu nostāk nostādija kuļma�īnu. Dzeltenā krāsā.

���� Bet ve�ana! �

Man �ķita, ka Kārļonkulis tūdaļ izlēks no ratiem. Viņ� smai�dīja un skatījās uz papu ar lielām un labsirdīgām acīm. Par ko viņ� tā priecājās?

���� Se�i zirgi jājūdz dīselei abās pusēs! Un tā, lai neko�as! Tev jau, puikam, prieki. Bet zirgs tad bija zelta cenā � Nū! � Kārļ�onkulis savilka gro�us, un Ignats Donatovi�s lielā neizpratnē pa�ķielēja atpakaļ uz mums un tad sāka slinki rik�ot.. .

���� Puikām galvenais bija dampis � � paps sacīja.

Protams, ka dampis! Es papu ļoti labi sapratu. Jūs esat redzē�ju�i dampi? Tas ir resns un sastīpots ar spo�ām lencēm. Priek��galā skurstenis ar jumtiņu, lai dzirksteles neskrien, kur nevajag. Bet spararatam spieķi kā zirnekļa kājas.

���� Mūs, puikas, � paps stāstīja tālāk, � tai laikā visvairāk interesēja tvaika ventilis � divas spo�as bumbiņas. Dampim uzņe�mot skrējienu, tās sāka griezties, bet pēc tam izskatījās, ka virs dampja gaisā ir mazs, zils aplītis.

���� Bet vai svilpa? Kad svilpa? � To nu man vajadzēja zināt. Re, kādā labā laikā paps dzīvojis! Es dampi tikai Brīvdabas muzejā esmu redzējis. Mēs jau maizīti pērkam veikalā, miltus veikalā, graudus .. . Par graudiem nezināju .. . Rīgā graudi nav vajadzīgi, toties tantei tie stāv lielajā lādē maisā istabasaug�ā. � Papu, bet kas notika tālāk?

���� Ma�īnmeistars mēļoja ar sievie�iem . . . Visu ko vaja�dzēja . . . Iekurus, malku, vakariņas, palīgus. Darbu vairāk nekā sapra�anas!

���� Dzensiksnu, kā nākas, vajadzēja uzlikt. Lai nekrīt nost.

��� Divreiz no rīta varēja krist, tre�oreiz vairs ne, tad sievie�i palika dusmīgi, � Kārļonkulis smēja.

���� Kādēļ tā? � es nesapratu.

��� Tādēļ, ka kul�ana ir nopietns darbs, savs laiks jokiem, bet jāzina mērs . ..

��� Vīri bija pelēkos un biezos pusmēteļos un kamzoļos, vairu�mam naga cepures. Sprie�, rēķina, kur vest pado�anai labību, kādā rindā. Kūlī�i jau kaudzēs, citi vedis klāt.

���� Iek�ā laidējs vajadzīgs. Divi. Parasti kāpa sprigans mei�tietis un puisis. Meita grieza saites, viņ� laida iek�ā trumuli.

���� Un sievas apak�ā rēķināja, kad kāzu tortes jācep � � Kārļonkulis piebilda.

���� Bet kuļma�īnas galā dak�as kratīja ārā siltus un smar�igus salmus. Tos citi grūda kaudzē.

���� Graudi, Pēter, vai tad tu graudus nemaz neatceries? Ikviens pienāca pie vērtuvēm, pastāvēja brīdi, skatīdamies, kā grau�diņi sijājas ma�īna. Viss darbs tur. Tad pa�āva roku, tik labi kļuva, bungoja kā lietus lāses pa plaukstu . . . Būtu tik vairāk bijis � Bet mums jau jaunsaimnieku zemītes. Kara nopostītas. Neziņas laikā . . .

Kārļonkulis pieklusa.

���� Bērniem jau pie pelavām galvenais darbs bija, � paps klu�sām piebilda. � Vajadzēja no kuļma�īnas apak�as dzīt projām. Uz lielo kaudzi. Ar grābekli. Bet svarus gan es atceros: milzīgas, apaļas �uguna bumbas, svaru dēlītis iekārts ķēdēs. Maisus nosvēra, pēc tam meta ratos. Atceros, kā vilka uz zoba tos, kuri nevarēja maisu pacelt! Slaucīja pieres rūtainos lakatos. Salmus lika vairākās kaudzēs.

���� Norā kūla tikai labā, sausā rudenī. Liels risks tas bija, var uznākt lieti.

���� Viru arī da�ā labā mājā nemaz. Sieviņas raudādamas kūlī��us veda, sējējus pieminēdamas.

���� Dies to vairs atmin, nu jau tik ūdeņu aiztecējis �

���� Toreiz kul�anā iemaldijās kāds igaunis ar ermoņikām. Pēc talkas jau visiem gribas dejot. Izkurina pirti, izperas. Es atceros, kā lielajā �ķūnī dejoja. Sataisīja arī ugunskuru ārā, saklāja cie�nastu, Arnolds bija ar vijoli. Es jau dejo�anai īsti nederēju. Igau�nis dziedāja igauniski, Arnolds � latviski tās pa�as dziesmas, un gāja kopā.

���� Papu, bet kā tad viņi zināja vienādas dziesmas?

���� Mūs laiki un liktenis kā apīņu stīgas kopā ar igauņiem savijis, � onkulis piebilda. � Vienmēr meitas pāri purvam pre�cētas. Arī viņu zēni palaikam mūsu zemi aru�i. Tā jau vienāda � gribi ko dabūt, tad strādā. Igauņi ir �akli. Gauja mūs �ķir, un

Gauja mūs vieno. Nu-ū! � Viņ� savicināja gro�ugalu, un zirgs atkal pielika riksi. � Pateci nu, pateci.. .

���� Nākamajā rītā, atceros, � paps turpināja, � igauņu muzi�kantam jūdza llnijdro�ku, lai vestu mājās. Elzas tantes Arnolds ar visu vijoli un vēl pāris viru aizbrauca'lldzi pavadīt, bet pār�radās tikai pēc da�ām dienām, jo ari igauņos bijusi kul�ana.

���� Nu, nu, � krek�ķēja Kārļonkulis, � toreiz Elza spēra zemes gaisā. Viņa jau Arnoldu gribēja tik pie mājas turēt, bet kur nu vēju novaldīsi! Jā, tagad es sāku to kul�anu atcerēties . .. Vai tu Auziņa iemīļoto dziesmu ari vēl atceries?

Viņ� atkal iegrozījās ērtāk un sāka dziedāt:

��� Bij' Petermātei varens ruksis ar mazām, glītām austiņām, bij' Pētermātei varens ruksis

ar mazām* ģlitām austiņām.

Nākamajā pantā piebalsoja ari paps:

��� Te kādu ritu Pētermāte nes savam ruksim ēdienu, te kādu ritu Pētermāte nes savam ruksim ēdienu.

Mūsu pagalms tuk�s. Pāris rei�u modes dēļ ierējās vecais suns Sisenis, kur� beidzot iznācis ārā, ta�u zirgs pikti nosprauslojās, un suns apklusa. Kārļonkulis nemaz ārā nekāpa, apmeta mauriņā loku un aizbrauca. Bērzā atkal sēdēja stārķis.

� Sveiks, stārķi! � es viņam klusi uzsaucu. � Kur tu �odien biji?

Stārķis paskatījās uz mani, bet neko neteica.

Aiz pelēkā akas groda leknoja kartupeļlaksti. Noķēru sēņu spainīti poķi, no�ņaudziju, pamērcēju sāls burciņā un apēdu. Poķi ir gar�īgāki par alksnenēm. Uz lieveņa iznāca māmiņa.

���� Tad nu beidzot esat atpakaļ, lielās ciema slotas! Mēs ar tanti nospriedām, ka jūs vilki nobadīju�i.

���� Mēs atpakaļ braucām ar zirgu! � svarīgi paziņoju.

���� Bet tu ne�ņakarējies ap sēnēm! Kad me�ā jāiet, nav ne�viena! � māmiņa mani neklausījās. � Neaizmirsti, ka �ovakar jāiet pēc piena! Drīz sāks slaukt.

Paskatījos uz papu un sapratu, ka nekādas atrunas nelīdzēs. Viņ� jau darbojās ap zāļu ratiņiem. Da�kārt ejam visi kopā. Tālu jau nav � pa lielceļu gar me�malu, tad gar labības lauku, lejup graviņā, un Veltas tantes māja klāt. Gaujas krasta kraujā. Lejāk tikai kartupeļu lauks un pļavas gabals, tad ūdens. Tuvu.

���� Tu paprasi Veltai, kad palīgus pie siena vajadzēs! Nostrē- bies piena kā telēns, atstrādāt tak vajag! � Pagalmā bija iznā�kusi arī Elzas tante.

Ņēmu kanniņu un gāju. Protams, tūdaļ pie kājas sitās arī Sise�nis. Viņam ir paradums �ādās reizēs man nolaizīt stilbu. Tā viņ� cen�as izrādīties ļoti labs. Viltnieks, visu dienu atkal kaut kur �ņācis.

Ceļam vienā'pusē mazas priedites un krūmi. Otrā � kāpostu lauks. Sparīgi sirsināja sienā�i. Tālāk saslietas zaļas un rozā Livānu mājiņas. Tām apkārt tuk�s, tikai da�i ģeorģīņu krūmi, �ur tur skraidelē mazi bērni. Mājiņās dzīvo jaunie kolhoznieki. Es gan nevienu nepazīstu, arī bērni pārāk sīki. Mani draugi ir no ciema vecajām mājām, lielāki.

Tālumā aiz me�iem var redzēt sauli rietam.

Iegrie�os sānceļā. Kā tad � lielā peļķe pieliju�i, un Sisenis tajā tūdaļ iek�ā. Viņam visi ūdeņi patīk, jo biezs ka�oks.

���� Se, projām! � Purināties viņ�, protams, nāk man blakus. Tieku pamatīgi no�ķiests.

Veltas tantei īsta pagalma nemaz nav. Māja, aiz tās ogu krūmi un da�as ābelītes, korin�u krūms � tā ogas gan ir saldas! Otrā pusē kūts un �ķūnītis. Visapkārt dzeltens labības lauks. �ķiet, ka tu dzīvo vārpu vidū. Debesis te lielas, pla�as un tālas. Putniem brīva lido�ana. Pamalē virs me�iem no kumurainu mākoņu gubām lau�as ārā asas saules svītras.

Me�i tālumā rindojas cits virs cita vairākās kārtās. Pēdējie pavisam zilgi. Tur ir Igaunija � Pa ceļu tālu nav līdz stabam ar uzrakstu. Un tūdaļ igauņu upe, kas ietek Gaujā. Un me�sarga mājas, aiz tām mazs igauņu ciemats. Tur veikalā var nopirkt ko��ļājamo gumiju un ari jaukas krāsainas grāmatas.

�Igaunī�i bāleliņi mūsu sauli apēdu�i!� � tā da�kārt skaita vietējie zēni. Jocīgi, vai ne? Skatoties �ķiet,"ka aiz me�iem noteikti ir kaut kas interesants. No pagalma var redzēt ari Gaujas otru krastu, da�as mājas un me�a ielocē Pārgaujas ezeru, kā sidraba rubli iekritu�u starp kokiem. Tur ir lielas zivis. Izskatās, ka tuvu, bet patiesībā krietns gabals, jo jābrauc apkārt pa tiltu.

Mūs riedams sagaida Rūķis. Neviena nav, durvju rokturi iekārta puķe. Gotiņa piesieta dārzmalā. Tātad tante vēl fermā. Viņa durvis nekad neslēdz. Pa�u cilvēkiem esot gods jāprot. Bet pasaules staiguļiem un garnad�iem koks grie�ams. Mums Rīgā gan divas atslēgas.

Nolieku kanniņu uz sola un eju uz fermu pa taciņu gar labības malu. Ferma saucas �Lūrgrava��. Patie�ām, �ķiet, ka garā māja ar sarkana �īfera jumtu būtu noslēpusies aiz pakalna un skatītos uz visu ar lodziņu acīm.

���� Ak tad tu klāt gan! � Ienirdams siltajā fermas pustumsā, dzirdu jautru balsi. � Kur tad biji pazudis? Mamma ir fermas otrā galā. Taisies tik rit uz siena talku!

Acis aprod ar krēslu, un es redzu meiteni ar kannu un govis abpus ejai. Tā ir Veltas tantes jaunākā meita Rudīte. Viņa mācās tepat skolā un palīdz mammai fermā.

Veltas tantei ir ari otra meita Liga un dēls Jānis. Tie jau lieli, apprecēju�ies, dzivo Pārgaujā. Veltas tantes virs ir mehanizators. Viņam ir traktors ar tvertni, un viņ� baro cūkas. Salej pilnu tvertni ar ēdienu, iebrauc fermā un lai� putru silēs. Ruk�i kviec un �makstina. Esmu redzējis. Kūts gaiss gan ko� degunā. Pie goti�ņām labāk.

���� Nāc paņem aparātu! � Rudīte sauc. � Tūdaļ Jau būsim galā.

Slaucamais aparāts atgādina kannu ar �etrām caurulēm. To galos .spo�as metāla vāzltes. Tās uzmauc gotiņas tesmenim. Kanna ir silta un diezgan smaga.

- � Vai tad tev rugu�piens rokās? � Rudīte mani ķircina. � Kas tu par puiku! Rīgas loks! Rit pjavā varēsi spēku audzēt!

�Ak tu mu�a tāda!� pie sevis sirdos. �Liela māka � slaukt govis! Kas tad te jāzin: uzmauc aparātu, palaid, un viss. Piens pats tek.� Skali gan neko nesaku, jo Rudīte ir ass skuķis, viegli var mani samīcīt. Viņa prot jāt arī ar zirgu. Kolhozā ir sporta sekcija. Visi lai�as aulek�os kā indiāņu filmās. Man arī tā patiktu, bet esmu jājis tikai rik�os, jo zirgi mani īsti negrib klausīt. Jā, kur tad ir labāk � Rīgā vai te?

Stiepju aparātu uz mazgājamo telpu, kāda govs mēģina man nolaizīt roku. Mēle ir asa un valga. Lielās acis brūnas un uzticī�gas. Kūts pilna �ņākoņas. Man izdodas iekāpt arī slidenā kukā. Nu jā, kūts paliek kūts.

���� Jaunajā kompleksā ir tīrāks un strādāt vieglāk. � Rudīte ir ienākusi mazgājamā telpā. � Bet piena mazāk. Te katra gotiņa zināma, var apmīļot un aprunāties.

Tā jau ar meitenēm ir, viņas bez apmījo�anas nevar iztikt. Ja es dzīvotu laukos, labāk tomēr brauktu ar traktoru vai ar lielo kombainu.

���� Vai tu pēc skolas beig�anas arī slauksi govis?

���� Un kādēļ gan ne?

���� Tev neapniks?

��� Laukos visi slauc govis. Es jau varu mācīties arī tehnikumā vai Lauksaimniecības akadēmijā. Mums priek�sēdētājs sola sti�pendijas. Ejam slaukt mūsu Brūkleni! Mammai vēl darbs.

Atkal soļojam gar labības lauku, stiebri jau apmetu�ies viegli valgi, un kājas rasā kļūst miklas. Pamazām biezē tumsa.

���� Redzi, kādas skaistas vārpas. Tu zini, kas tie ir?

���� Rudzi, � atsaku. � Neesmu jau tik dumj�. Rudziem vār�pas slaidas, ar gariem graudiem ailēs un lielām ūsām. Akoti. Kvie��iem arī akoti. Bet mie�iem akotu vispār nav un vārpas tum�as un kantainas.

��� Un ko cep no auzām? � Rudīte nez kādēļ nolēmusi mani kaitināt.

���� Zirgābolus! � Neie�u jau padoties meitenei. Kaut arī vecāka.

���� Bet no kvie�iem?

�Viltīga gan,� domāju, �it kā es nebūtu ēdis tantes mājās cep�tās kara�as.� Pēc samīcī�anas Elzas tante satupina uz lizes apaļas maizītes un �auj iek�ā lielajā krāsnī uz karsta kula. Rudzu rupj�maizes kukuļiem viņa apak�ā liek kjavlapas, tie izcepas tum�i brūni. Kara�as ir pelēkas.

���� Un no kā cep pīrāgus un baltmaizi?

Domāju un nevaru tikt gudrs. Pīrāgi ta�u ir baltmaize tāpat kā kūkas un cepumi?

���� No baltajiem bīdeļmiltiem, � Rudīte mierīgi paskaidro. � Pilsētnieki jau maizi redz tikai uz galda. Mēs gan no skolas braucām uz dzirnavām. Pulka bija, ko redzēt. Tur mala pat grū�bas un putraimus. Esi bijis dzirnavās?

Nācās padoties, jo putraimus un grūbas pazinu tikai trauciņos mūsu virtuves plauktā. Katram uzraksts, lai nesajūk. Un biezput�ras man vispār negar�o.

Pa taciņu uz�aujam pagalmā. Rūķis priecīgs. Saule gan jau noslēpusies, strauji nāk tumsa^

���� Ieved Brūkleni kūtī, � Rudīte man uzsauc, � es aiz�skrie�u pēc slaucenes.

�Vai govs man nāks līdzi?� Noba�ījies soļoju uz dārzmalu. Brūklene skatās, ausis skurinādama, un īd. Izvelku mietiņu, saņemu ķēdi īsāku, un ejam. Gotiņa pati steidzas uz kūti. Virs dur�vīm mirgo maza lampiņa. Stūri pie lodziņa laktā vistas un gailis. Vistas uzreiz sarosās un ieklukstas. Aizgaldā �ņākuļo ruksis. Vis�pār � ļoti miegains noskaņojums. Brūklenei redelēs kāds ielicis klēpi zaļu zirnāju. Laikam jau Rudītes paps. Brūklene ir jāpie�sien. Nokabinu lielo ķēdi, sie�anai paredzēta cita � ar āķi un cilpu. Nez vai Brūklene sve�iem nekāpj uz kājām?

Govs kakls ir mīksts un silts, maigi kā suseklis tas berzējas gar manu vaigu.

���� Laba gotiņa, laba, � negaidot pie sevis nodīcu, un man �ķiet, ka Brūklene to saprot un nopū�as. Drīz jau klāt Rudīte ar slauceni un kannu, apsē�as uz ķeblī�a, noslauka ar drāniņu Brūk�lenes tesmeni, un divas tievas piena strūkliņas spalgi iesitas slau�cenē. Rudīte ap galvu apsējusi puķainu lakatiņu un izskatās ļoti neparasta.

���� Neķiķē kā stārks uz vardi! � viņa skaļi no�vidzina, un tūdaļ pat mani ķer pāris �ļirkas un silts piens notek pār vaigiem un lūpām.

���� Trakā, ko tu �ķaidies!

���� Pieturi Brūklenes asti, lai ne�vingo pa matiem. Rītvakar klubā būs balle! Jāglabā frizūra.

���� Govij asti netur! � zināju jau tos lauku jociņus. � Ne�viens tevi uz balli nelaidīs � neesi vēl tik liela! � Biju sadusmots, tikai nezināju, kā meitenei ieriebt.

���� Neslej jau tūdaļ ragus gaisā, tāpat vien pajokoju, � Rudīte laikam nojau�, ka esmu apvainojies. � Nāciet rīt uz pļavu ap des�mitiem, tad būs nokritusi rasa, varēs vālus cirst apkārt. Vēlāk kāds atbrauks no kolhoza � un liksim gubās. Lai mamma paņem līdzi arī mazo brālīti! Man viņ� dikti patīk � tāds strups un apaļ� vīriņ�. Vai viņ� vienmēr tik nopietni runā?

Piens platā, baltā un biezā straumē no slaucenes dziedādams salija kannai uzliktajā kārstuvē. Ap kannas sāniem, klusi ņau�dēdama, trinās Mince. Rudīte ielēja pienu kaķa bļodiņā un arī divās krūzītēs. Kad pielika pie auss, piens klusi �aukstēja. Mums abiem uz virslūpām palika baltu Ūsiņu svītras. Piens bija salds un smar�oja pēe zāles.

Ir jau vēls. Pārgaujā māju logos uguntiņas. Man nez kādēļ kļuva ļoti silti. Sparīgi sisināja sienā�i. �ķita, ka liels miers visu satinis platā un mīkstā segā.

�Ziemā gan te ir skaisti,� nodomāju, un man gribas vēl un vēl skatīties tumsas piebristajā tālē.

���� Rīt būs labs siena laiks, � Rudīte klusām nosaka.

Es ņemu tīkami silto kanniņu un eju.

Mājās visi jau guļ. Tikai māmiņa sē� zem lielās ābeles uz sola un gaida mani. Līdzās viņai mū�īgais kurvītis ar dzijas kamo�liņiem un adatām. Māmiņai ļoti patīk adīt, tādēļ ziemā mums ir rakstaini cimdi.

���� Kur tad tu biji aizķēries? Sāku jau ba�īties. Re, Sisenis sen pārskrēja �

Tā viņa runā vienmēr. Nu, kas tad vasaras vakarā var notikt? Sienā�i, vai, nokodīs? Bet vecāki jau to nesaprot.

���� Vispirms bija jāiet uz fermu, un pēc tam mēs ar Rudīti slaucām govi, � svarigi paziņoju.

��� Vai tad tu proti?

- Nu, nekas grūts jau tur nav, � visgudri izgrozījos un tūdaļ �āvu tālāk: � Rit pēc rasas jāiet uz siena talku.

� Tad jau labi. � Māmiņa smaida. � Pastrādāsim ar. Nevar jau slinkumā ielaisties. Ej un nomazgā pie akas muti, kājas, un rau�amies sienaug�ā. Paps ar brālīti jau �ņāc. Apēd biezpien- maizi ar muriku ievārījumu!

Ūdens ir dzeldino�i vēss, jo aka dziļi ieurbta plienakmenī. Līdz avotiem, saka tante. Da�i avotiņi aizstīdz uz Gaujas pakrasti un aizburbuļo lejup pa radzēm. Akmeņi tur brūni, sarkani, norū�sēju�i � tā esot rūda no purva. Bet apkārt zied zilās neaizmir�stulītes.

Sienaug�ā ir labi. Saklātas segas un palagi, guļam visi rindā, māmiņa ar papu ārmalā, tad brālītis, es.

Uzspīdinu bateriju: jā, paps un brālītis aizmigu�i. Citvakar pirms miega skaļi lasām grāmatu, vismaz da�as nodaļas � par Robinsonu Krūzo vai Pepiju �Garzeķi, vai pasakas � ko nu man izdodas �ejienes bibliotēkā sameklēt. �ovakar nekā. Guļu un klau�sos, kā lejā miegā �ņākā ruk�i. Nez vai viņi arī redz sapņus? Par ko ruk�i varētu sapņot � kā tikt ārā no aizgalda?

Iegrozos ērtāk. No spāru apak�as vēdī viegla vēsma. Ieskrap- stas �īferis, un kāds ļoti ātri un ba�īgi visā garumā pārskrien pār jumtu. Virs sijām nokrauti plāni un biezi dēļi, lietaskoki, kā saka tante. Kas tur varētu skraidīt? Pele?

. . . Vientuļ� vīrs soļo pa naksnīgo ceļu un savā nodabā dungo:

� � pie niedres laivu sēju, pie auzas kumeļu . ..

Ir beigusies liela, gara un laba diena, es guļu zem tantes svīt�rainās segas un klausos, kā vīrs dziedādams paiet garām �ķūnim un lēnām aiziet, un dziesma aiziet viņam līdzi. Gan jau mēs tik�simies. Rīt pļavā, kad būs nokritusi rasa.

Patiess gadījums

Toreiz, kad melns uz balta manā liecībā bija ierakstīts � �Pār�celta 3. klasē�, mūsu pusē viens no spēcīgākajiem apsaukā�anās vārdiem bija vārds �laucinieks�. Ar �ādu sakāmo lauku knēveļus itin bie�i apveltija tuvējā miesta bērni. Miesta mājas varēja saskai�tīt uz pirkstiem, tikai trīs no tām divstāvu, bet pa�i miestinieki jutās kā briesmīgi pilsētnieki.

Laucinieks � tas bija �resns� vārds, tajā daudz kas sagāja iek�ā: neveiklutns, kaunē�anās un sark�ana nevietā, nemoderna ģērb�anās, nepra�a atcirst pretī uz apcel�anos, lēta noticē�ana visam. Es biju tāds lauku skuķis, kuru pilnīgi varēja raksturot ar �o vārdu, vienīgi ar to noticē�anu nesaskanēja � es neņēmu par pilnu visu, ko man stāstīja. Tai ziņā grēkoju milzīgi, neticēju pat visam, ko teica skolotājs.

Neticē�ana sākās, kad skolotājs, kā pats izteicās, �taisīja mūsu garīgo seju�. Mēs gan to saucām vienkār�āk un īsāk � audzinā��ana. Nemaz saskaitīt nevarēja, cik rei�u klasē netika skandināts viens un tas pats: �Ņemiet priek�zīmi no pieaugu�ajiem un mā�cieties izjust grāmatu.�

Par tiem pieaugu�ajiem labāk lai nerunā, it kā mēs viņus nebūtu redzēju�i un dzirdēju�i! Kul�anas talkās pat � apkūlību cienasta laikā, kad ienesa lielās alus krūzes, māte mūs, bērnus, trenca laukā no istabas: neesot jāklausās visādās glupībās, ko lielie gvel�. Un par mūsu kaimiņieni Nātriņu Mari viss pagasts runāja, ka viņa savu vienīgo blūzi mazgājot pa trim gadiem reizi. Kāda tur priek�zīme?

Un tad par grāmatām. Tēvs teica tā � grāmatai vai nu jārau�

dina, vai jāsmīdina, vai tanī jābūt tādām �ausmām, lai drebuli iet pa kauliem. Tās, kuras lasot nav ne silts, ne auksts, tās ne�esot nekādas grāmatas. Sai ziņā es ticēju tēvam, bet skolotājs laikam domāja citādi, viņ� no bibliotēkas deva lasī�anai ari tās � ne silts, ne auksts. Mūsu skolas bibliotēkas grāmatām visām pie�tika vietas vienā skapī, bet mums ar tām bija gana, pat par daudz, neviens jau visu skapi netika izlasījis. Varbūt skolotājs? Diez vai.

Skola no mūsu mājas nebija tālu, kādu kilometru, tāpēc ari vasarā reizēm pa dienvidu aizskrēju ko paņemt lasī�anai. Skolo�tājs mums ar grāmatām krāmēties nelāva, pats iedeva, ko gribēja, it kā viņ� zinātu, ko katram vajag. Un jocīgi � viņ� atcerējās, kuru grāmatu katrs jau izlasījis. Bet, ja labi padomā, kas tur daudz prātā paturams, lauku bērni nemaz tik traki uz lasī�anu nerāvās, nebija ta�u vaļas.

Kad siena laiks beidzas, no skolas atnesu Selmas Lagerlevas �Nilsa Holgersona brīni�ķīgo ceļojumu� (saīsināts izdevums). Sāku lasīt, un bija grūti no �īs grāmatas atrauties, bet dienvidi tik īsi. Māte stingri piekodināja � dienvidū jāguļ. Ne jau par atpū�anos tik stipri raizējās, bet galvenais kungs un pavēlnieks mūsmājās bija darbs, un tāds neatpūties cilvēks nav ne kārtīgs strādnieks, ne gans. Māte, saprotams, varēja brītiņu nosnausties, jo viņa nebija sākusi lasīt �Holgersonu� un viņai nevajadzēja uz �ķūni slep�us stiept deķī ietītu grāmatu. Ilgi neaiznesu atdot bib�liotēkas skapim Lāgerlēvu, pārlasīju viņas grāmatu otrreiz un gribēju, lai man tā vienmēr būtu mājās. Bet. .. biju pieradināta pie patiesības � ne visu, ko grib, var dabūt.

Beidzot kādā dienasvidū gāju uz skolu. Pa ceļam gudroju, kāpēc skolotājs lasī�anai visvairāk dod �raudamos gabalus�: ja kāds Poruka darbs, tad jau, zināms, bez asarām neiztiks. Un kāpēc maz tādu grāmatu, kuras lasot varētu pasmieties vai vismaz pasmaidīt? Varbūt tādas smie�anās un smaidī�anas ne�pieder pie �garīgās sejas taisī�anas�? Skolotājs man �ķita kā mūris starp mani un grāmatskapi, jo nekad netika iedota grāmata, kuru lasot drebuļi iet pa kauliem, bet es tik ļoti gribēju tādu lasīt.

Ejot naskā solī, drīz vien biju nonākusi pie skolas lielā grāmatskapja. Pati vēlāk brīnījos, no kurienes man radās lielā dū�a, kad pateicu:

���� Gribu pati pameklēt.

���� Nu, meklē, meklē, � skolotājs atvēlēja.

Es tūliņ atradu bez kādas meklē�anas. Redzēju, kā skolotājs manu �Holgersonu� ieliek blakus sarkanvāku grāmatai, kurai uz muguriņas izlasīju: S. Lāgerlēva �Gesta Berlings�.

Ja viena grāmata ļoti patika, tad otra tai pa�ai rakstniecei nebūs sliktāka, ja ne vēl labāka. Dro�i izcēlu �Gestu Berlingu� no plaukta un lepni kā uzvarētāja paziņoju:

��� Es ņem�u �ito.

Skolotājs pasmīnēja.

���� Tā grāmata nav domāta tik maziem bērniem kā tu.

Pirmo reizi mū�ā man mirkli pazuda laucinieciskā neapķērība,

uzreiz galvā uz�ķīlās tā saucamie �notēs meli� un, mutē ieskrē�ju�i, bez stostī�anās nāca ārā:

���� Mamma grib izlasīt.

���� Ja mamma grib, ņem vien. � No skolotāja sejas smaids vēl arvien nebija nozudis. Nē, todien viņ� neko citu neprata kā tikai smīnēt. Un es viņa smīnā redzēju: nestāsti niekus, tava mamma darba laikā uz grāmatu pat nepaskatīsies. Ja zini patie�sību, nemaz nav grūti uzminēt, par ko otrs smīn, uz tevi ska�toties.

Slepus lasot �Gestu Berlingu�, piedzīvoju vil�anos. Sī grāmata man nebija lāgā saprotama un tāpēc �ķita garlaicīga, tomēr Lāger- lēvai par godu nolēmu izlasīt līdz beigām. Kas tur par brīnumu, ja vienam rakstniekam visas grāmatas neiznāk vienādi labas! Mamma reizēm atzinās: �odien man pankūkas lāgā neizdevās. Un kur tad grāmatu rakstī�ana, tā nav vis pankūku cep�ana.

Tā es lasīju, lasīju un ar laiku sāku �o to sajēgt. Kas tur ko nesaprast Mariannas cie�anas, kad aukstā ziemas naktī viņas asa�ras sasalst uz tēva mājas sliek�ņa, bet durvis neatveras, un sli�mo�ana, no kuras vēlāk viss smukums pagalam, arī saprotama. Bet tālāk lasī�ana atkal pārvērtās pacietības pārbaudē. Un tad pēk�ņi apstājos pie teikuma:

�Viņ� pienāca, un daudz netrūka, būtu to savos glāstos noslā�pējis.�

Es aizcirtu grāmatu ciet. �ausmas! Nabaga Marianna! Pēc visām tām iepriek�ējām cie�anām vēl gandrīz noslāpt. Tās ta�u bija briesmīgas mokas. Nu vienreiz biju izlasījusi ko tādu, ka dre�buli iet pa kauliem. Tūliņ sapratu � tādas grāmatas patie�ām nav bērniem domātas. No tās reizes lasī�anas jautājumos uzticē�jos skolotājam, bet ne jau pārāk ilgi, pat ne līdz pamatskolas beig��anai.

Dokumentāls stāsts

13. septembris, 1982. g.

Vietējās satiksmes autobuss atstāj Dikļus 18.22. Salonā esam tikai se�i pasa�ieri, mana biļete (līdz Valmierai) maksā �etrdesmit kapeikas.

Iekārtojos kreisajā pusē, lai aiz Dauguļiem, kādreizējās �aur�slie�u dzelzceļa stacijas, pa logu labāk redzētu Zilokalnu un pa�teiktu viņam uz redzē�anos. Lietus mitējies, bet rieta debesmala vēl draudīgi pelēka.

Kasierei līdzi maza meitenīte. Viss sākas ar to, ka meitenīte paskatās uz mani, es uz viņu, viņa parāda man pirkstiņu, pienāk klāt, es pirkstiņam un visai rociņai uzmaucu zīmējumu rulli, ko man atvadoties uzdāvināja Dikļu astoņgadīgās skolas bērni. Meitenīte iespurdzas, pirkstiņu atvelk, bet bridi vēlāk atkal tuvina. Rotaļa iepatikusies, meitenīte sajūsmināta aizskrien pie māmiņas, tad atkal pie manis. Rādu bērnu darinātos zīmējumus, meitenīte skatās kārām actiņām. Drīz viņa pieglau�as man kā uz snau�anu, tad pēk�ņi grib zināt, uz kurieni braucu.

���� Uz Rīgu.

���� Kāpēc uz Rīgu?

���� Es tur dzīvoju.

Acumirkli meitenīte ir pie māmiņas, dzirdu jautājumu: �Mammu, vai es varu �ovakar aizbraukt uz Rīgu?�

Nu jau zinu, ka meitenītes vārds ir Baiba. Baibiņa atkal sē� man blakus, mēs runājamies, tad viņas rociņas apvijas man ap kaklu, un tā mēs braucam, kamēr iebraucam Valmierā, un auto�ostā mums visiem jāizkāpj, tāds ir autoostas likums.

Vilciens no Valgas uz Rigu pienāks 19.59. Eju pa Revolūcijas ielu, laika man diezgan. Krēslo. Arlabvakaru, Baibiņas Valmiera. Arlabvakaru, ik nams, jo es nezinu, kurā ir viņas gultiņa.

Kaut kur, vilcienam joņojot starp Bāli un Lodi, ieslēdzas saule, zemu virs me�otā apvār�ņa, tur, �aurajā spraugā starp tum�o padebesi un Gaujas leju. Paspēja tomēr.

20. septembris, 1982. g.

Sudrabkalna bulvārī darbojas skolas bērnu �trotuāra avīze�. Svaiga informācija visbie�āk parādās pēc stundām, bērniem atgrie�oties mājās no 69. vai 82. vidusskolas. Ja ilgāku laiku nav lietus, ziņkārīgāks gājējs var uzzināt visu, ko mazās sirsni�ņas nav spēju�as paturēt sevī. Rakstāmrīks � krītiņi. Sliktākajā gadījumā � kaļķakmens �ķemba. Visbie�āk lasāmās vēstis ir for�mulas veidā: kādas personas iniciāļi, plusa zīme, citas personas iniciāļi, vienādojuma zīme un sirds, citreiz ar bultu, citreiz bez.

�odien nākusi klāt �āda aktualitāte: N. V.= big pig

29. septembris, 1982. g.

82. vidusskola. Latvie�u literatūras skolotāja apvienojusi divas tre�ās klases, lai guvums no manis lielāks, bērni mani atce�ras no iepriek�ējā gada, kad toreizējiem otrklasniekiem lasīju kādu no savām pirmajām �marsie�u� pasakām. Tagad ceļu priek�ā no �marsie�u� sērijas jaunāko gabalu. Redzu, ka vislabāk patīk pasakas tre�ā daļa, tur iet vaļā uz dzivību un nāvi, un, kad lasījums galā, painteresējos, ko viņi vēlētos dzirdēt nākamreiz.

���� Par raganām! � skan meiteņu balsis.

A, skaidrs, viņi nesen lasīju�i �Mazo raganiņu� �

���� Sarunāts, � es solu. � Būs jums par raganām.

��� Īstenībā nav raganu, � saka zēni. � Un velnu arī nav.

���� Un kā vēl ir, � es saku. � Tikai īstenībā viņi ģērbjas un izskatās tāpat kā mēs. Lai nevar pazīt.

���� Tad jau īstenība arī iznāk pasaka?

���� Nu protams.

Un tad jau esam lejā, garderobē, bērni ir brīvi, izņemot tos, kuriem jāpaliek uz pagarinātajām nodarbībām.

Tepat ir Evelīna, viņa pieķeras man pie rokas (ar Evelīnu man sevi�ķas labvēlības re�īms, Evelīna ar manu Klaidu gāja vienā dārziņā, vienā grupa), vēl te ir Solvita, Rudīte un citas mīļas galviņas, Evelīna grib zināt, kad ie�u pie viņas ciemos (�Es gribu, lai tu man vakaros stāsti pasakas, man nav, kas stāsta.�), ejam viss bariņ� pa Zentenes ielu, tad pa Auru ielu, �ķērsojam Slokas ielu (autobusi te vairs neiet), pa Ļuļina ielu iznākam uz Rudzutaka ielas. (Sevī saucu �o ielu par Rudzu Taku. Man te, masīvā, ir ari pa�am savs Zilaiskalns, bet par to citreiz.)

Rudītei pa ceļam piebiedrojusies pagalma draudzene no 5.c kla�ses, vārds pa vārdam, meiteni sauc Inese, Inese apgalvo, ka viņas tētis neticē�ot, ja viņa vakarā pastāstīs, ka sarunājusies ar rakst�nieku. Inese grib zināt, vai man ir telefons, mēs apmaināmies numuriem, Inese dzīvo Sudrabkalna bulvāri 50, viņai ir maza māsiņa, 2 gadus veca (�Tad jāsaka � jauna,� es pasmaidu), Inese nes ziedus, ko bērni man dāvāju�i, es savukārt smago Ineses skolas somu (ko tie skolotāji liek viņiem staipīt tanīs somās, ķie�ģeļus, vai?), bet Solvita uzskrien savā dzīvoklī, mēs lai britiņu uzgaidot, un pēc minūtes meitene ir atkal pie mums, sniedz katram pa ābolam, mamma iedevusi, un, ābolos kozdami, ejam tālāk. Rudzu Takas 76. nama pagalmā parādu meitenēm ozoliņu, tas izaudzis no zīles, kuru iestādiju Klaida piedzim�anas gadā.

Visu dienu manī dzīvo bērnu smaidi, viņu valodiņas. Zēni, ar kuriem sarokojos, pie skolas atvadoties.

1. oktobris, 1982. g.

���� Jūs zināt, kas zvana?

���� Inese?

���� Jā.

���� Kā tev iet?

���� Mūsu klase brauc ekskursijā. Es tikai vēl nezinu, kad.

���� Uz kurieni?

��� Es nezinu. Skolotājā pati vēl nezina. Vai jūs brauktu mums līdzi?

���� Es nezinu. Kā es tā uzreiz brauk�u?

Pauze.

���� Rīt man jābrauc uz laukiem.

��� Tev ir lauki? Kura vieta?

���� Aiz Madonas. Bet pirmdien es jums atkal piezvanī�u. Atā!

Atceros Ineses sejiņu. Mīlīga, tīra, brūnām acīm. Ja vārdam �laba� būtu jāatrod sinonīms, es teiktu �Ineses sejiņa�.

4. oktobris, 1982. g.

Trotuāra avīzē jaunums: E. L.+K. K.= ārprāts!

Inese piezvana pēc stundām. Runājusi ar skolotāju, ekskursija notik�ot tre�dien, sapulcē�anās pie skolas deviņos.

���� Skolotāja nezina, uz kurieni vislabāk braukt.

���� Aizbrauciet uz Doles salu. Ar kuģīti.

���� Labi. Bet jūs brauksiet ar mums kopā?

���� Es laikam netik�u.

��� Jums jāstrādā?

��� Jā.

13. oktobris, 1982. g.

Agrs rīts, un telefona zvans.

���� Jūs zināt, kas zvana?

Kas tad nu? Skolā tagad pirmā stunda.

���� Vai es varu jūs �odien satikt? Mums �odien mācības neno�tiek.

���� Kāpēc?

���� Botkina vīruss. Visu skolu dezinficē. Divpadsmitos es jūs gaidī�u pagalmā, labi?

Līdz 11.00 tieku galā ar darbiem (intervija Radiofonā) un tie�i 12.00 iestūrēju (uz divriteņa, man ir �Sputņiks�) Sudrabkalna bulvāra 50. nama pagalmā. Laika apstākļi draņķīgi.

Inese nav viena, Rudīte arī iznākusi, Rudīte dzīvo tre�ajā stāvā, Inese otrajā. Inesei tum�zils lietusmētelis, tum�zilas zeķes un tum�zilas kurpes. Cepurīte � dzeltens ar sarkanu.

Trijatā pastaigājamies, triekdami kaut ko nenozīmīgu, visvai�rāk par spokiem un raganām, meitenes stāsta visvisādus sapņus, smejamies. Auru ielas veikaliņā nopērku īrisus, zelējam, bet uz Ļuļina ielas un Sudrabkalna bulvāra stūra atvadāmies. Inese saka nevis �au, bet uz redzē�anos.

14.� oktobris, 1982. g.

Lija visu nakti. Vēl tagad nevar rimties.

���� Jūs zināt, kas zvana?

���� Zinu.

���� Es atkal gribu satikties.

���� Kad tu vari?

���� Es jums rīt ap �etriem piezvanī�u.

15.�� oktobris, 1982. g. Telefons. Inese.

���� Kad es izaug�u liela, es jums uz�ū�u uzvalku. Pēc astotās klases es mācī�os �ūt un modelēt.

Un meitene stāsta par kaimiņieni, pie kuras jau apguvusi vienu otru darba iemaņu.

Kur pagaisis bezpersoniskums, kas dvesa no visām �īm daudz�stāvu barakām, ko pieklājības pēc dēvē par dzīvojamo masīvu?

��� Dēls, agrāk tu tik bie�i nebraukāji ar riteni, � ieminas mana māmuļa.

18. oktobris, 1982. g.

Agļiem ir fantastiski bērnu dzejoli.

Ja visas jūras viena būtu � kas tā par di�u jūru būtu!

Ja visi koki viens koks būtu � kas tas par di�u koku būtu!

Ja visi ciri viens cirs būtu � kas tas par di�u ciri būtu!

Ja visi vīri viens vīrs būtu � kas tas par di�u vīru būtu!

Ja di�ais vīrs ar di�o ciri to di�koku di�' jūrā grūstu � kas tur par di�u plunk�ķi būtu!

19. oktobris, 1982. g.

Virs mums asi zilas debesis, tā kā nazis, bet tepat blakus � palielinātas puķes � �ilbino�i zeltainas kļavas.

���� Jūs pa televīziju redzējāt to filmu, kur tas zēns gribēja izvarot to meiteni? � Inese to pasaka tik-nesamaitāti kā dārziņa vecuma bērns. � Es jūs gaidī�u ceturtdien, � viņa piekodina atvadoties. � Desmitos piecdesmit pie skolas, tad man beidzas stundas un mums būs daudz laika.

21. oktobris, 1982. g.

Rindas dēļ dārzeņu veikalā esmu nokavējis tik�anos pie sko�las. Inese jau ir prom. Ko darīt? Pabraukājos pa Jūrmalas gatvi, atpakaļ pa Rudzu Taku, pa Zentenes ielu līdz Sudrabkalna bulvā�rim. Uzmetu skatienu Ineses mājai. Tie�i tajā brīdī Inese atver logu un sauc pāri ielai:

��� Vika! Iebrauciet pagalmā!

Tur jau viņa nāk, rokas jakas kabatās sabāzusi. Aizejam līdz bleķa garā�ām, pie kastaņkoka. Inese gaida tēti, jāatdodot atslēga, tad bū�ot drusku brīva laika. Kamēr sarunājamies, noslauku rite�nim smiltis, piekaltu�ās dubļu piciņas.

���� Tētis! � saka Inese un aizskrien garā�ai pa otru pusi. Inese ir prom vairākas minūtes, tikmēr izbraukāju pagalma asfaltētos celiņus, pie kādas peļķes divas meitenītes darbojas ar papīra lapām, mērcē ūdenī un tad līmē pie apgaismes staba. Pie- braucū klāt. Uz lapām, izrautām no burtnīcas, kaut kas rakstīts. Lasu: �Dace ir zagle. Viņa zog.� Pasmaidu. Izrādās, meitenes ir no 82. skolas 3.a klases. Pazīstot Evelīnu, Stellu, Ingu. Rīt atnāk��ot atkal. Ar jaunu ziņojumu.

Meitenes ķiķinādamas aiziet. Atgrie�as Inese.

��� Mēs pieļāvām kļūdu. Nevajadzēja stāvēt tā, ka tētis redz.

���� Ko tev teica?

���� Sabāra. Teica: �Ko tu ej pie lieliem puikām?�

Inese nomākta.

���� Nu būs grūtāk satikties, � viņa saka. Inesei ir Madonas akcents, kur� man tā patīk. Pa ceļam uz Auru ielas veikaliņu Inese rāda bērnudārzu, kur, maza būdama, gājusi. Tagad te nākot mazā māsiņa.

Pa labi ozols. Brīnumainā kārtā celtniecības pasaudzēts.

���� Sis būs mūsu koks, � es saku.

Aizvakar te uzlasījām pa zīlei.

Pirmo reizi pēc sarunas ar tēvu Inese atplaukst.

���� Jā!

Vakarā telefona zvans. Inese.

���� Mamma teica, ka zvanī�ot jums.

Bet es puķpodā iestādu sēkliņas. Tās man Inese iedeva no savas istabas puķes. Puķi saucot �ielasmeita�1 .

22. oktobris, 1982. g.

��� Jūs zināt, kas zvana?

���� Zinu.

���� Mēs laikam nevarēsim satikties veselu mēnesi. Mamma dusmīga.

Vienos esmu Ineses pagalmā. Abas ziņu meitenes (nu jau zinu viņu vārdus � Rita un Iveta) izlīmēju�as �īsdienas aktualitātes:

�Dace �odienvizsita logu.�

�Gatis ir dum� jo viņ� pie�urāja fiskultūras stundā bikses.�

�Dace vakar noplēsa musu lapas kas bija usraktīc pa daces zak- �anu.�

�Dace tā lek�anā nolēca 1 cm.�

��odien Dacei �pricēja dibenā. Dace bļāva pa visu skolu.�

�Dace ir ap�ors. Dace �odien apēda �etras porcijas.�

�Dace aprunāja skolotāju. Dace apsaukā jās tādiem vārdiem uz skolotāju � u�ene.�

�Onkul kad atbrauksiet parakstaties.�

Meitenes līksmo, ka atradu�as manī lasītāju. Pirmdien bū�ot atkal.

25. oktobris, 1982. g.

Apmācies. Ar �Sputņiku� prom aiz Babītes. Pļavās vēl pa govij, bet no sabrauktā dzīvnieciņa, pie kura �osejas malā aizva�kar mielojās vārnas, tikpat kā nekas vairs nav palicis pāri.

' Tautas terminoloģija. Kalanhoju ģints augs.

Atceļa iestureju Ineses pagalma. Nevienas dzīvas dveseles. Stabs arī bez ziņojumiem.

26. oktobris, 1982. g.

Saslimis mans Klaids. Gripa.

28. oktobris, 1982. g.

Esmu pie sava zēna. Guļ uz dīvāna. Kad pamostas, ierauga mani un pasmaida. Noliecos, roķeles tūlīt man ap kaklu. Rādu līdzpaņemto ma�īnīti, nu ir bīdī�ana pa dīvāna malu. Pēk�ņi pie�liecas un pa�ukst: � Nāko�vasar es tik�u pie tevis uz veselu mēnesi. Mamma teica, ka laidīs.

Parādu dzejolīti, kas sacerēts par godu Klaida brāļukam (Fipam rīt dzim�anas diena):

To vien dzirdu: � Fipiņ, Fipiņ, Fipiņ, Fipiņ, Fipiņ, Fipiņ . .. Zēl, ka neviens to ne jūt, ka man gribas lielam būt.

3. novembris, 1982. g.

18.15 pa TV �Pionieru ritmos� manas mazās Dikļu draudze�nes Agita un Sanita stāsta Violai Lazo savas pasaciņas. Sanita, iepazīstinot ar Dikļu vēsturi, pavēsti visai republikai, ka Dikļos tanī un tanī gadā Neikens noorganizējis pirmos dziesmu svētkus pasaulē!�

Ko domā un dara Inese? Vai vēl kādreiz dzirdē�u pazīstamo �Jūs zināt, kas zvana?�?

25. novembris, 1982. g.

Nekur nevar dabūt serdītes lodītenēm. Grāmatveikalā stāsta, ka vienīgajā rūpnīcā, kura Padomju Savienībā tās ra�ojot, salūzis kaut kāds agregāts, bet* Zentenes ielas avī�kioska pārdevēja skaidro, ka Ļeņingradas rūpnīcā aptrūkusies pasta.

16.00 no savas mājas iznāk Inese. Izrādās, uz dārziņu savākt mā�eli. Inese ļoti pārvērtusies. Balss nomākta, pat stāja un gaita kaut kā apzīmogotas. Mājās tagad vienmēr kāds esot, uzmanot katru viņas soli, neesot iespējams ne reizes man piezvanīt. Vai�rākkārt redzējusi mani braucam ar riteni garām viņas mājai.

���� Tas nevar būt, � es saku. � Ritenis jau ieziemots.

��� Es jūs redzēju, � Inese paliek pie sava. Meitene kaut ko jauc, acīmredzot kādu citu riteņbraucēju noturējusi par mani. Tik stipra bijusi vēlē�anās mani redzēt.

Pastāstu, ka �ielasmeita� uzdīgusi.

���� Cik liela jau ir?

���� Neesmu mērījis. Bet aug. Pienākam pie dārziņa.

���� Nē, iek�ā nenāciet.

���� Kāpēc?

���� Mā�ele mājās izpļāpāsies.

���� Tad �au, � dodu Inesei roku.

26. novembris, 1982. g. Trotuāra vīzes aktualitātes:

�Kristīne ir psihopāte.� �Jana ir idiote un kretine.�

30. decembris, 1982. g.

���� Labdien! Jūs zināt, kas zvana?

Gandrīz nepazīstu. Pagājis ta�u mēnesis, pat vairāk.

���� Inese?

��� Jā.

���� Cik labi, ka tu piezvanīji. Tev neviena tur nav, jā?

���� Nē, māsiņa ir. Viņa ir slima. Ar gripu.

���� Skaties, lai tev arī nepielīp.

��� Es jau izslimoju. Māsiņai pielipa no manis. Es skolā citiem ari pielipināju.

���� Zini, �odien gāju gar tavu logu, domāju, varbūt ierau�dzī�u.

��� Bet es biju ārā ap divpadsmitiem, iedomājos, cik labi būtu jūs satikt.

���� Reizēm man ienāca prātā, ka tu jau esi aizbraukusi.

���� Mēs drīz brauksim.

���� Uz kurieni?

���� Uz Moldāviju. Pavisam.

���� Kad pabeigsi 5. klasi?

���� Jā. Tētis jau visu ir sarunājis. Jūs uzmanieties, nenāciet mūsu pagalmā, viņ� jūs laikam grib satikt un runāt ar jums. Viņ� jau toreiz gribēja runāt ar jums.

���� Kuroreiz? Kad bijām pie garā�as?

���� Jā. Nu, labi, man jābeidz. Ja iznāks, es jums piezvanī�u, un tad varbūt satiksimies. Uz redzē�anos!

���� Atā!

Kā diena var izmainīties! Tāda rītausmai līdzīga sajūta, kad neviens darbs vairs nerādās grūts.

16. marts, 1983. g.

Jau pavasaris. Ieracies ziemas darbos, īsti neesmu manījis to atnākam. Trotuāravīzē parādās pirmie ziņojumi:

�Vita ir krupis.� �Iveta ir stuka�ene.�

Protams, netrūkst tradicionālās formulas:

X. X.-f Y. Y.= kas nu kuro reizi.

Angļiem nu gan ir bērnu dzejoļi.

Pa ceļu gāja līkvīriņ�, pa kilometru līku, viņ� ieraudzīja naudiņu, pavisam aplam līku, viņ� līku runci nopirka, tas līku peli kampa, nu viņi dzīvo būcenī, kur līks ir viss, pat lampa.

31. marts, 1983. g.

��� Jūs zināt, kas zvana?

Joprojām tā nomāktība balsī. . . Pēc trim mēne�iem �

���� Zinu. Inese.

���� Vēl se�as nedējas, un es brauk�u prom, pavisam.

���� Se�as nedēļas ir daudz. Mēs vēl noteikti satiksimies. Paskaties rītvakar televīziju, tur rādīs to, ko esmu sarakstījis.

��� Ja tur būsiet jūs, man neļaus skatīties.

���� Els tur neesmu, tas ir tikai mans darbs, � es skaidroju. � Es gribu, lai tu redzi. Un pieraksti manu adresi, es tev nodik�tē�u.

���� Es nedrīkstu pierakstīt, � saka Inese.

���� Atceries galvā, tas nav grūti, � es saku un diktēju.

��� Labi, man drīz jābeidz runāt, nāk vecmāmiņa.

���� Mēs vēl satiksimies, es drīz atkal brauk�u ar riteni. Klau�sies � vai tu �etros vēl aizstaigā uz dārziņu pēc mā�eles?

���� Jā. Es jūs vienreiz pa �o laiku redzēju Auru ielas veikalā. Jūs pienācāt pie ābolu rindas, paskatījāties un izgājāt. Kad es tiku uz ielas, jūs jau bijāt tālu, man bija -kauns saukt.

Stāsts ir galā. Tajā nav nekā izdomāta. Kop� tikko aprakstītās telefona sarunas jau sakrāju�ies �etri gadi. Satikt Inesi man vairs nelaimējās, lai gan, ja ļoti būtu gribējis, domāju, ka toreiz vēl izdotos meiteni redzēt, pat parunāt. Laikam jau gadījās nozīmī�gākas darī�anas. Toreizējā skatījumā. Nāk prātā dzejoja rindas ♦ bet kas tad ir nozīmīgāks? nozīmīte?� �

Visu �o �etru gadu laikā ne reizes neesmu iegriezies Ineses mājas pagalmā, kurā no ielas joprojām var redzēt tās pa�as bleķa garā�as un kastaņkoku, pie kura runājāmies; celiņus, pa kuriem Inese mācījās braukt ar manu �Sputņiku�; stabu, uz kura Iveta un Rita pēc stundām mēdza afi�ēt �jaunāko skolas informāciju�.

Ineses māja. Namu Sudrabkalna bulvārī 50 nekad nespē�u dēvēt citādāk. Kad iznāk iet vai braukt tam garām, vienmēr paska�tos uz logu, pa kuru Inese reiz mani sauca pāri visai ielai.

It kā nekas tāds katastrofāls jau nav noticis. Bojā neviens nav gājis. Grāmatveikalos drīz varēs nopirkt manu dzejoju krājumu.

Jā, �ogad beidzot pārcel�os dzīvot uz laukiem. Tur, kur biju laimīgs, mazs būdams. Tiesa, nav tur vairs birzs ar strautu un linu mārkiem ganību ielokā, nav pirmatnējās pjavas ar dziji zemē iestigu�iem, apsūnoju�iem laukakmeņiem, virs kuriem kā teik�smainiem kuģiem slējās �uburainu kadiķu masti ar tum�zajām burām, kuras nekādi vēji nespēja sadriskāt. Nav tur vairs ciņu ar brlnumaromātisko kameņu medu, ko nevar nopirkt nevienā pasau�les veikalā, ir industrializēta agrāra ainava, bet debesis � debesis tur joprojām tās pa�as, un mākoņi.. . spēj tikai iztēloties! Zilais- kalns joprojām ir apvār�ņa karalis, un citādi nemaz nevar būt. Me�mala me�onīgāka, bet tā pati. Avots, no kura pie pirtiņas aiz�sākās birztalas strauts (tagad pārvērsts par novadgrāvi), joprojām plūst, un mēs ar Klaidu tur pirms gada uzgājām zaļo var�u kolo�niju!

Tovakar nogāju tālu pļavā, aiz ganībām. Pa novadgrāvja malu. Me�malā novadgrāvis savienojas ar galveno, kur�, savāk�dams mazāko grāvju ūdeņus, aizgādā tos Mazbriedei. Pie Zilā- kalna �osejas Mazbriede pievienojas Briedei, bet Briede jau spēj padzirdīt p; �u Burtnieku.

Atklāju? is! Tuvojoties abu grāvju satekai, ieraudzīju ūdeni aiz�aujamus zivteli. Sīku, bet,zivteli!

Saule jau slīdēja gatves liepās un kļavās, asi smar�oja me��malas kūdrainā augsne, zāle un vaivarājs. Kaimiņu māju mazā Anda, atsējusi govis, dzina tās uz kūti. Atskatījās.

Rīt mani gaida skolā.

Esmu atgriezies tur, kur piederu.

Jūs zināt, kas zvana? 24.02.1987.

Me�apīle Pēk�ķīte ar melno runci Miku katru dienu kopā iet pastaigāties. Runcis � izslējis asti kā bozi, mīkstās ķepas gra�ciozi cilādams, galvu nedaudz noliecis un purnu izstiepis uz priek�u, it kā ceļu izlūkodams, pīlīte � līgodamās un gludo pa- kausīti grozīdama � �āpo viņam līdzās, brīdi pa brīdim klusi iepēk�ķēdamās. Ja viņiem abiem ir labs noskaņojums, tad, aiz�gāju�i līdz ķieģeļu kaudzei, viņi uzsāk bezbēdīgu rotaļu. Miks paskrienas aiz kaudzes, un Pēk�ķīte viņu mēģina notvert aiz astes. Bet, kamēr pīlīte grasās to izdarīt, Miks jau paspējis kaudzei ap�skriet riņķī un panākt pa�u ķērāju. Tad pīlīte apsvie�as apkārt un ar savu plakano knābi atkal tēmē uz run�a asti; bet Mikam kājas desmitreiz �iglākas, un viņ� par jaunu savu ķērāju panāk no mugurpuses. Tā �ī rotaļa turpinās tik ilgi, kamēr abi jau galīgi piekusu�i. Tad Miks noguļas pa�ā ķieģeļu kaudzes virsotnē, bet Pēk�ķīte no trakās skrie�anas atpū�as turpat pie kaudzes lejā.

Izklausās kā pasakā, un tomēr tā ir vispatiesākā īstenība.

Miks ir vientulīgas sirmgalves milulis � rūpīgi kopts un labi barots runcis ar ogļu melnu ka�oku, baltu svītru pār degunu, baltu krūte�u un baltām ķepām. Sevi�ķi skaistas ir Mika acis � tās ir nevis parastā kaķa acu krāsā, bet gai�i zeltainas, it kā no iek�puses ar starojo�ām spuldzītēm izgaismotas. Bet Pēk�ķīte ir pavisam jauna me�apīlīte, kas pasaulē nodzīvojusi tikai se�us mēne�us. Ieradās viņa vecās sievietes namiņā glu�i neparastā kārtā. Viņu atrada Miks, trenkādams ūdens ieplakas malā starp piparmētrām vardītes. Mazais, pūkainais kamoliņ�, at�ķīries no saviem brāļiem un māsām, �ēli pīkstēdams, maldījās pa pipar-

mētrām, kas, salīdzinot ar viņa mazo augumiņu, bija nepārre�dzams me�s. Ieraudzijis lielo Miku, mazais pīlēns nemaz nenobi- jās, bet uzticīgi tenterēja viņam pakaļ. Kā jau teicu, Miks bija labi barots runcis, tāpēc nekad nejutās izsalcis. Putna gaļa arī �obrīd viņu neinteresēja. Pat iedzimtais kaķa instinkts runci nepa�mudināja pūkainajā radījumā saskatīt medījumu. Piemiegtām acīm viņ� ar labpatiku nolūkojās dīvainajā radībā un tad pavisam saudzīgi ar priek�ķepu pieskārās pīlēna muguriņai. Arī ar vardī- tēm Miks rotaļājās tāpat � tikai pieskārās tām, bet nevienai neno�darīja pāri.

Namiņa priek�ā iznāca sirma māmuļa, kuru gribētos nosaukt par balto foju � tik balta ir viņas galva, tik balti mirdzo�s laka�tiņ� un pri k�auts. Vienīgi gadi un saules iedegums viņas sejā izveidoju�i jrūnganu grumbu rakstu, bet acis paslēpu�ās zem no�karenajiem plakstiņiem kā blāvi, zilpelēki ezeriņi.

� Mikiņ! Ko tu te esi uzgājis? � sirmgalve aizkustināta iesaucās un, noliekusies pār atradeni, saudzīgi to paņēma mez�glainajās un sasprēgāju�ajās rokās. Ta�u pīlēns nejuta ne mez�glus, ne skrambas. Viņ� juta tikai plaukstu siltumu un saudzī- gumu, kas viņam atgādināja mātes paspārni.

Kop� �ā brī�a tad arī pīlēns uzskatīja sirmgalvi par savu mammu. Bet kas tādā gadījumā ir Miks? Aud�utēvs? Varbūt. . . Tomēr galvenokārt runcis bija un palika Pēk�ķītes uzticamais draugs un aizstāvis.

Netālu no sirmgalves namiņa dzīvo kāda ģimene, kas iegādā�jās suni � pelēku pūdeli. Suns kļuva par �īs ģimenes visjaunākās atvases � astoņgadīgās meitenes Ingas � mīluli.

Kādu dienu Inga ar savu �etrkājaino draugu Figaro devās pastaigāties. Kā jau uz lauku ceļa, nebija nekādas vajadzības suni vest pie pavadas. Te negaidot pūdelis ieraudzīja Pēk�ķīti, kas nāca tie�i viņiem pretī, bet nelielu gabaliņu atstatu cilpoja Miks. Figaro bez vilcinā�anās metās pīlītei virsū, tā mudigi apsviedās apkārt un jau tai pa�ā mirklī atradās līdzās runcim. Protams, nepiedzīvoju�ais Figaro tāpēc nedomāja atkāpties. Arī runcis nemuka. Pacēlies uz pakaļkājām, tas pūdeli pamatīgi iepļaukāja. Suns smilkstēdams atgriezās pie savas saimnieces, bet Pēk�ķīte ar savu draugu turpināja ceļu pretējā virzienā. Pīlīte � joprojām uzbudināta, brīdi pa brīdim iepēk�ķinādamās, Miks � raizēm atskatīdamies pār plecu, vai nepieklājīgais delveris tiem neseko.

Citreiz pīlīte ar savu draugu nokļuva mainītās lomās. Kāds sve�s runcis nezin ko savā prātā bija iedomājies un ne no �ā, ne no tā uzbruka Mikam. Miks apvēlās aug�pēdu, un tā vienu brīdi pārspēks bija uzbrucēja pusē. To redzot, Pēk�ķīte, strauji ieskrē- jusies, uzmetās rudajam runcim uz muguras un, skaļi pēk�ķē- dama, pēra to ar spārniem, ka �vīkstēja vien. Uzbrucējs tā pārbi�jās, ka aizdrāzās neatskatījies.

Ar saules rietu parasti abi draugi atgrie�as mājās. Sirmgalve jau savlaicīgi atvērusi namiņa durvis, un tā abi ceļotāji pa zema�jiem akmens pakāpieniem iecilpo priek�namā, bet no turienes � virtuvē, kur uz grīdas viņus gaida trauki ar ēdamo. Sirmajai mā�muļai patīk noskatīties, kā abi viņas audzēkņi mielojas, kā Miks krauk�ķina zivi un lok pienu un kā Pēk�ķīte, pati ar sevi sarunā�damās, izdod maigas, klusas skaņas, it kā neredzamām stīgām maigi pieskaroties, ko mūziķi apzīmētu ar vārdu �picikato�. Pēk��ķīte mielojas ar putraimiem, uzdzerdama virsū ūdeni; cik rit�miski un kārtīgi viņa to dara! Tad sirmgalve arī pati sev ielej krū�zītē kumelī�u tēju un, mērcēdama tajā maizes doniņu, ietur vieg�las vakariņas.

Pirms ie�anas gulēt sirmā māmuļa nomazgā traukus, sakārto virtuves galdu, aiztaisa plīts aizbīdni un tad savā istabā iededz gaismu, lai kādu stundu vēl palasītu. Pīlīte arī tūlīt nedodas pie miera. Ar savu slaido, plakano knābi viņa pak�ķinādama �izre�vidē� visas vietas, kur vien kas iebērts, iekrauts vai iesaiņots. Tā, piemēram, viņa izgrabina zaļo zirnī�u kasti, puķu sēklu turziņas, izcilā arī Jaungada eglī�u rotājumus, kas glabājas neliela grā�matu skapī�a apak�ējā plauktā. Reiz kāda kaimiņiene, atnākusi ciemos, uzlika roku eglī�u rotājumu kastītei, no kuras pīlīte tikko kā bija izvilkusi garu garo metālisko spīdekļu virteni. Bet Pēk��ķīte ir nedomāja padoties un ar knābi centās atraut vie�ņas pirkstus no kastītes malām. Kad tas neizdevās, viņa, pie�ķiebusi galvu, nopētīja sievieti ar apaļu, spo�u aci un brīdino�i iepēk�ķē- jās, kā bārdamās: �Ko tu mani traucē?!�

Tomēr visvairāk Pēk�ķīte uztraucas, kad sirmgalve paņem klēpī Miku. Kaut gan runcis ir viņas draugs un aizbildnis, Pēk�ķīti

tādās reizēs pārņem greizsirdība. Palēkdamās viņa mēģina satvert Mika asti un noraut viņu zemē. Protams, tas viņai neizdodas, un Miks, it kā viņu vēl tī�i paķircinādams, pakustina savu pūkaino asti uz vienu un otru pusi. Tomēr tā jau nav, ka Miks pīlīti gribētu tikai ķircināt. Savu draudzību viņ� nevienu vien reizi apliecinājis, augstsirdīgi piedāvādams Pēk�ķītei noķertu peli. So augstsirdību pīlīte vēl nekad nav pratusi pa īstam novērtēt. Skaļi iepēk�ķēda- mās, viņa vienmēr atraidījusi run�a dāvanu un tādās reizēs tikai pagriezusi viņam muguru. Bet citādi abi draugi viens ar otru vis�lielākā mērā jūtas apmierināti. Ja Miks atpū�as uz televizora, pīlīte nostājas zem tā. Ja Miks atlaidies gultā, pīlīte iekār�tojas zem gultas. Kur Miks � tur Pēk�ķīte. Kur Pēk�ķīte � tur Miks.

Tā dienu no dienas saticīgā trijotne dzīvoja mazajā namiņā lauku ciemata pa�ā nomalē. Bet reiz sirmo ve�iņu iedomājās apcie�mot dēladēls. Viņ� ieradās augusta vakarā, kad saule jau bija ga�balā un Pēk�ķīte ar Miku vēl atradās savā kārtējā pastaigā. Ve��iņa izvārīja sakņu zupu un putraimu biezputru, pagatavoja sēņu mērci, ar ko pilsētniekam, tā sakot, �piesiet dū�u�.

��� Neņem nu ļaunā, ka gaļas man nav un pusdienas tādas pa�plānākas, � kā atvainodamās sacīja sirmā māmuļa.

Pēc brī�a priek�namā parādījās Miks un Pēk�ķīte. Pīlīte gāja pa priek�u, bet Miks aiz viņas. Pārkāpu�i pāri slieksnim, abi apstā�jās, un pīlīte, pie�ķiebusi galvu, uzmanīgi nopētīja pie virtuves galda sēdo�o nepazīstamo cilvēku. To redzot, radinieks uz�āvās kājās.

��� Me�apīle iemaldījusies! Vai nav kāds maiss, ko viņai uz�mest? � viņ� satraucies iesaucās.

��� Kāpēc vajadzīgs maiss? � vecīte nesaprata. � Pēk�ķīte pārnākusi mājās un nekur neaizies.

��� Kolosāli! � vīrietis sāka smieties. � Cepetis pārnācis mājās! Varbūt pats arī uzlēks uz pannas?

Ve�iņa satrūkās. Kas tā bija par valodu? Vai tie�ām dēladēls jūtas tik izsalcis? Tad viņa, cie�i uzlūkojusi jauno vīrieti, sacīja drebo�ā balsī:

��� Pīlīti liec mierā! Viņa man ir tuva būtne. Viņa un Miks � mani labākie draugi!

���� Tuva būtne?! � Dēladēls smējās jau atkal. � Nē, nē, nudieh! Tādus brīnumus dzirdu pirmoreiz! Bet vai tā būtne uz grīdas pēdas neatstāj?

���� Cik atstāj, tik uzslauku. Cilvēks atstāj daudz briesmīgākas pēdas, � ve�iņa rūgti sacīja. � Dabu izposta! Ūdeņus saindē! Gaisu piesārņo! . . .

Jaunais vīrietis nevērīgi atmeta ar roku.

���� Ko jūs, vecomāt, par to! Divas pavisam at�ķirīgas lie�tas! . .. Bet jums gan labāk derētu padomāt, kas jūs aprūpēs, kad pati to vairs nevarēsit. Ta�u ne pīlīte, ta�u ne runcis!

Vecīte klusēja. Cie�āk sarāva lakatiņa mezglu un klusēja. Viņa neatbildēja arī vēlāk, kad dēladēls jautāja, vai viņa negri�bot ziemā pārcelties uz dzīvi Rīgā. Tikai noraido�i pa�ūpoja galvu. Un radinieks � kā atbraucis, tā arī aizbrauca, pat nepateicis, kāpēc pēk�ņi iedomājies veco māmuļu apciemot.

Tajā vakarā sirmgalve ilgi nevarēja aizmigt.

Bet kādu vakaru Pēk�ķīte atkal uzgāja kaut ko jaunu � tas bija spogulis. Kārtodama guļamistabu, ve�iņa bija to nolikusi uz grīdas un atbalstījusi pret sienu. Labu bridi pīlīte stāvēja pretī savam attēlam kā pārakmeņojusies � glu�i nekustīga un pār�lieku izbrīnīta, kā parasti, galviņu pie�ķiebusi, lai labāk saredzētu to otro, kas viņai raudzījās pretī tādā pa�ā pozā. Tad satraukta iepēk�ķējās, it kā iesaukdamās: �Kur tu te gadījies?!� Ari otra pilīte bija atpletusi knābi un izskatījās tikpat satraukta. Pēk�ķīte pārsteigta apklusa; tomēr pēc brī�a jau atkal uzsāka sarunu, tikai �oreiz citā toņkārtā ar viņai tik raksturīgo �picikato�.

Sirmgalve smaidīdama noskatījās, kā pīlīte cen�as iepatikties savam spoguļattēlam. Lai Pēk�ķltei nesabojātu �o prieku, vecīte arī turpmāk atstāja spoguli uz grīdas.

Tagad gandrīz katru vakaru pīlīte nostājās pie spoguļa un pirms do�anās gulēt ilgi sarunājās ar savu �jauno paziņu�. Lie�kas, Pēk�ķīte ne mirkli ne�aubījās, ka spogulī viņai atbild otra pīlīte, jo tā ta�u tāpat skatījās, tāpat kustējās un tāpat plātīja plakano knābīti. Sajās reizēs Miks no savas guļvietas, acis ieple�tis, vēroja draudzenes dīvainās izdarības. Viņ� nevarēja un neva�rēja saprast, ar ko Pēk�ķīte tā sarunājas un kāpēc spoguļa priek�ā tik ilgi grozās un kārtojas. Un tikai tad, kad pīlīte pati jau bija nogurusi no ilgās pļāpā�anas un, aizspraudusi knābi aiz spārna, taisījās gulēt, arī Miks pievēra acis un, saritinājies gredzenā; ļāvās saldam kaķa miegam.

Rudens pusē atgadījās pagalmā dīvains piedzīvojums. Lai Mikam un Pēk�ķītei būtu iespējams pamieloties ari ārpus mājas, sirmgalve izlika ēdamo sētā. To pamanīja �agatu pāris, kas uz �ķūnī�a jumta bija atvedis pirmajā lidojumā savus bērnus. Miks, neko ļaunu nenojauzdams, acis piemiedzis, ar baudu grauza zivs galvu, bet �agatas uz �ķūņa jumta �akstinādamas apspriedās, kā dabūt run�a labumu sev; tad viņas viena pēc otras metās uz iekārotajām pusdienām: pirmā � tēmēdama ar knābi tie�i ēsmā, otra � raudama Miku aiz astes, lai kaķis nespētu pretoties. Drīz vien run�a pusdienas uz �ķūņa jumta notiesāja melnraibā �agatu ģimene. Tā nu likās � zaglīgajiem putniem amats rokā. Turpmāk viņas Mika bļodiņu neizlaida no acīm. Tomēr nekaunīgajām �aga�tām nācās piedzīvot smagu vil�anos, kad viņu nodomu pamanīja un izjauca Pēk�ķīte. Ieskriedamās un spārnus kulstīdama, viņa metās �agatām pretī un aizdzina laupītājas, iekams tās bija paspē�ju�as pakampt noskatīto kārumu.

Pienāca vēsais un lietainais rudens mēnesis � oktobris, kam sekoja vēl daudz vēsākais novembris. Notraukdams lapas, kokos �alkoja brāzmains vēj�, kapāja krusa, un lija lietus; zeme pārklā�jās ar ūdens paltim. Mikam ne visai vairs patika uzturēties samir- ku�ajā pagalmā. Turpretī Pēk�ķīte labprāt un pat ar baudu bra�dāja gan pa ūdeni, gan pa dubļiem. Tādās reizēs Miks, pavadījis viņu līdz kādai lāmiņai, pats tālāk negāja, baidīdamies saslapināt savas samtainās, baltās ķepiņas. Likās, pīlīte nespēj �aprast, kāpēc viņas draugs kļuvis tik atturīgs. Brī�iem viņa nostājās runcim līdzās un, tink�ķinādama savu �picikato�, aicināja viņu doties tālākā pastaigā, bet Miks tupēja nekustīgi kā piemineklis, tikai ar savām skaistajām acīm sekodams pīlītes mājieniem. Pēk�ķīte pa�gājās, pagājās gabaliņu, tad atkal apstājās un, galviņu grozīdama, pie sevis kaut ko prātoja.

Un tad notika �ķietami neiespējamais � pilīte pazuda. Put�raimi palika bļodiņā neapēsti, ūdens � neizdzerts. Arī vakarā viņa mājās nepārradās, un spogulī neviens vairs nespoguļojās .. .

Kāds nemiers tagad pārņēma citkārt tik lēnprātīgo runci! Viņ� apstaigāja visus istabas kaktus, izlo�ņāja gan pagulti, gan pa�galdi, palīda arī zem grāmatu plauktiņa, uzmanīgi pārbaudīja pat kastes, kur saimniece glabāja kaltētos zirņus, puķu sīpolus un �āvētos ābolus. Pīlīti neatradis, viņ� nostājās pie ārdurvīm, ar lūdzo�u ņaudienu pieprasīdams tās atvērt. Kad sirmgalve Miku izlaida, viņ� �oreiz, nevērojot slapjumu, aizlēk�oja līdz ķieģeļu kaudzei, pēc tam � uz malkas �ķūnīti. Kad arī tur neizdevās Pēk- �ķīti atrast, Miks devās uz ezermalu. Tā bija liela varonība no viņa puses � slapjajā laikā tik tālu ceļu mērot. Veltīgi izmeklējies arī tur, Miks ar mitru ka�oku un dubļu nota�ķītām kājām pārradās mājās un tūliņ saritinājās plīts tuvumā. Aiz bēdām viņ� pat nepie�gāja pie savas bļodiņas nolakties pienu. �ādus gājienus runcis atkārtoja vairākkārt, bet atrast pīlīti viņam nekur neizdevās. Arī sirmgalve rādījās noskumusi.

Bet ilgi viņiem nevajadzēja bēdāties. Kādu dienu Pēk�ķīte atkal parādījās. No rīta, atverot durvis, ve�iņa ieraudzīja pīlīti stāvam uz kāpnēm.

� Mikiņ! Mikiņ! Nāc skaties! Pēk�ķīte atgriezusies! � prie�cīgi izsaucās sirmgalve, un Miks ar pāris atsperīgiem, mīkstiem lēcieniem jau atradās līdzās pīlītei.

Tajā dienā abi draugi viens no otra neatkāpās ne soli, tik lai�mīgi viņi jutās � Pat vakarā pīlīte nemēģināja meklēt otru pīlīti guļamistabā pie spoguļa, bet paļāvīgi devās pie miera līdzās saimnieces gultai, kurā apmierināts murrāja viņas uzticamais draugs Miks.

Likās, viss atkal iegājis vecajās sliedēs, kad jauns neparasts gadījums satrauca run�a prātu. Kādā saulainākā rudens dienā abi draugi kopā izgāja pagalmā. �oreiz Miks uzticīgi pavadīja Pēk- �ķīti. �ķērsoju�i nodzeltēju�o zālienu, viņi apstājās pie ķieģeļu kaudzes. Miks jau paskrējās uz priek�u, lai uzsāktu vasarīgo rotaļu, kad pēk�ņi pīlīte pacēlās spārnos un pārlaidās pāri sētai. Miks skatījās, kur viņa draudzene palikusi. Te viņ� ieraudzīja neticamu ainu � aiz zedeņu sētas iepretī Pēk�ķītei stāvēja vēl viena me�apīle. Tikai �ī pīle ļoti at�ķīrās no Pēk�ķītes. Zilizaļi mir�dzo�a galva, svītraini, raibi spārni, un arī augumā krietni lielāka. Miks sastinga aiz brīnumiem, aiz satraukuma un neziņas, kā tagad izturēties. Bet, kamēr viņ� savā kaķa prātā izlēma, ko darīt, pa�galmā bija iznākusi arī viņa saimniece. Tajā pa�ā brīdī sve�ais zilgalvis pacēlās spārnos � un Pēk�ķīte viņam sekoja. Abas pīles aizlaidās ezera virzienā.

Sirmgalve pienāca pie pārsteigtā run�a un aicināja viņu istabā:

���� Nāc nu, nāc, Mikiņ, siltumā!

Saimnieces balss gan skanēja mazliet skumji, bet viņa vairs nebēdājās par Pēk�ķītes likteni, jo saprata, ka pīlīte ir jau pieau�gusi un viņai jādzīvo sava me�aputna dzīve. Vakarā, paņēmusi Miku klēpī, viņa glāstīja tā zīdaino ka�oku, nomierino�i runā�dama:

���� Labi, Mikiņ, ka tev nav spārnu. Tad dro�i vien tu laistos Pēk�ķītei pakaļ � un ko tad es viena darītu? .. .

Drīz pienāca ziema. Nelielais namiņ� tikpat kā ieauga sniega kupenās. Koki ietinās sidrabainās bārkstīs un me�ģīnēs, krūmi apvilkās spurainus, baltus ka�okus, un Miks uzskatīja par labāku tupēt uz palodzes un raudzīties pa logu, nevis saldēt ķepas, brie- not pa nepatīkami salto sniega paklāju. īsas dienas mijās ar gariem vakariem, kad plītī sprēgāja sveķaina malka un pie uguns sildī�damās sēdēja sirmgalve. Glāstīdama Mika mīksto ka�oku, viņa reizēm atcerējās Pēk�ķīti � diez kur viņa tagad atrodas un kā viņai klājas. Ve�iņa zināja, ka parasti me�apīles ziemu pavada dienvidos, bet pēdējā laikā it bie�i tās pārziemo arī pie mums. Vec�gada vakarā no Rīgas atbrauku�ais mazdēls pastāstīja, ka kanāls pie operas esot pilns ar me�apīlēm. Cilvēki tās barojot, un putni jūtoties pavisam labi. Dēladēls atkal ierunājās, vai vecmāmi�ņai neesot te laukos vienai par grūtu un vai tomēr nebūtu labāk kaut vai tikai pa ziemu pārcelties uz Rīgu. Bet ve�iņa purināja galvu.

���� Nē, nē! Man te nemaz nav slikti. Vēl es pati ar sevi tieku galā. Un tā jau nav, ka es te glu�i viena dzīvoju. Man ta�u ir Miks. Arī kaimiņiene reizēm atnāk. Nē, nē, pagaidām es nekur ne�brauk�u.

Tā baltā feja bija izlēmusi un tā arī dzīvoja turpmāk ar savu draugu Miku, līdz atkal pienāca jauns pavasaris un saules siltie stari atmodināja zemi un kokus jaunai dzīvībai. Pirmie pie loga no zemes izspraucās sniegpulkstenī�i, tad nokusa pēdējās sniega paliekas un pagalmu pārklāja patīkams svaigs zaļums. Miks atkal labprāt gāja ārā vai rotaļājās uz kāpnēm. Viņ� aizstaigāja arī tālāk palūkoties, kā izskatās malkas �ķūnītī un vai tur nav ieperi�nājusies kāda pele, aizcilpoja arī līdz ķieģeļu kaudzei. Un tad � pavisam negaidot � siltā maija rītā atkal parādījās viņa � Pēk��ķīte. Miks, priecīgi pārsteigts, devās viņai pretī, bet pīlīte neiz�rādīja nekādu laipnību. Izpletu�i spārnus, viņa �ņāca un dzina Miku projām, jo, lūk, rindiņā aiz viņas sekoja pieci pūkaini pīlēni. Pēk�ķīte bija kļuvusi māte, un mātes instinkts nepieļāva laist pie bērniem pat vislabāko draugu. Miks domīgs un aizvainots atkā�pās, bet Pēk�ķīte turpināja ceļu, tuvodamās pazīstamajam nami�ņam. Tur jau arī durvīs stāvēja sirmgalve, kā parasti, apsējusies baltu priek�autu un ar baltu lakatiņu galvā. Ieraudzījusi Pēk�ķīti ar pīlēniem, viņa priecīgi sasita plaukstas un tūliņ steidzās sagā�dāt cienastu.

Kā atnākusi, tā Pēk�ķīte atkal aizgāja. Miks viņai pa gabalu sekoja līdz pa�ai ezermalai. Tur viņ� noskatījās, kā pīlīte ar saviem bērniem iepeld ezerā � mazie rindiņā pa priek�u, bet pati māte aiz viņiem.

Vēl pāris rei�u Pēk�ķīte parādījās pagalmā, tad atkal pazuda uz ilgāku laiku. Vai tie�ām, aizņemta ar savām ģimenes rūpēm, viņa Miku bija galīgi aizmirsusi? Izrādījās, ka ne. To Pēk�ķīte pierādīja vasaras beigās, kad viņas bērni bija jau paaugu�ies un uzsāku�i patstāvīgu dzīvi. Tad pīlīte atlidoja pierastajā vietā,lab�prāt pastaigājās kopā ar savu veco draugu, ta�u, tuvojoties rude�nim, atkal pazuda uz vairākām dienām. Atgriezusies nepiedalījās vairs nekādās rotaļās. Domīgi nostājās pagalma vidū un it kā klausījās vienīgi viņai sadzirdamās skaņās. Kad sirmgalve ieklau�sījās, arī viņa dzirdēja vibrējam gaisā tik tikko uztveramas tālas putnu balsis. Pēk�ķīte klausījās, klausījās, tad, vēlreiz atskatīju�sies uz Miku, balto māmuļu un viņas namiņu, pacēlās spārnos. Vai Pēk�ķīte aizlaidās pie saviem pieaugu�ajiem bērniem vai arī pie skaistā zilgalvī�a, vai citām tādām pa�ām me�apīlēm, kuras gājputnu instinkts mudināja doties ceļā? To nezināja ne Miks, ne sirmgalve. Tikai tas gan bija skaidrs, ka Pēk�ķītei tagad ir pa�ai sava dzīve, savi prieki un savas rūpes.

� Arī mums, Mikiņ, nāksies mainīt dzivesvietu, � glāstī�dama pīlītes atstāto draugu, skumji sacija sirmgalve. Pa �o laiku viņa bija kļuvusi daudz vecāka un vārgāka. Tāpēc arī izlēmusi beidzot pieņemt dēladēla uzaicinājumu pavadīt ziemu siltā Rīgas dzīvoklī.

Bet Pēk�ķīte � vai tā nākamajā vasarā atlidos pie sava drauga Mika un sirmgalves � baltās fejas? To neviens nevarēja pare�dzēt. To rādīs pati dzīve, kad pienāks nākamais pavasaris, � un ja sirmajai māmuļai būs lemts vēl dzīvot.

Spilgti man atmiņā iespiedusies tā pavasara diena pirms dau�dziem gadiem Zemgalē. Kā ieraugu ziedo�as māllēpenes, vienmēr atceros glumo, mālaino grāvi, pa kuru lavījos klāt krauķu baram āboliņlaukā. Un visas tās svelo�ās izjūtas, kuras nāca pēc tam.

Tajos gados es pētīju vārrfu dzimtas putnus � �ai saimei pie�derīgi ir arī krauķi. Latgalē un Zemgales līdzenumā �o melno putnu � krauķu jeb sējas vārnu � kolonijas redz diezgan bie�i, me�ainākos Vidzemes un � jo īpa�i � Kurzemes apvidos viņus maz pazīst. Nu, un ozolu birzī da�us kilometrus no Bauskas bija vairāki simti krauķu ligzdu, pa desmit, piecpadsmit vienā kokā.

Bet �is stāsts nav par krauķiem. Tāpēc necentī�os daudz skaid�rot, kādēļ man bija tas vajadzīgs un cik tas bija labi vai slikti, ta�u viens no mana Bauskas brauciena nolūkiem bija no�aut da�us krauķus, lai, putnus uz�ķēr�ot jeb, kā tolaik mēdzu sacīt, izdarot sekciju, uzzinātu, ko viņi ēdu�i. Metode, protams, barbariska. Bet toreiz, kad, māliem apķepis, līdu pa grāvi, es par to nedomāju.

Tātad man vajadzēja iegūt sekcijai krauķus. Pirmoreiz iz�āvu ozolu birzī. Divi vai trīs putni, precīzi neatceros, tad nokļuva manā somā, bet viss lielais bars pēc �āviena pasitās gaisā un nolaidās nepilnu kilometru tālāk uz lauka. Pa taisno pieiet tik tuvu, lai vēl�reiz varētu �aut, nebija nekādu cerību, tāpēc �agos baram klāt aplinkus � pa novadgrāVi.

Ko�i ziedēja māllēpes grāvja malās. Zeme tikko vēl iesila. Dziedāja cīruļi.

Noticis iepretī baram, piespiedu bisi pie pleca un lēni slējos kājās. Pirmā gada āboliņ� vēl nebija pāraudzis rugājus. Melnās galvas un muguras te parādījās virs zaļuma, te iegrima tajā. Ne�varēju īsti izvēlēties mērķi. Gribējās, lai skro�u lādiņ� ķertu vis�maz divus uzreiz. Bet biju pamanīts. Bars cēlās spārnos. Iz�āvu uz labu laimi.

Neviens nenokrita.

Skatījos pakaļ baram un ievēroju, ka no tā atdalās pelēks putns. Balodis! Sasodīts, kur tas te gadījies? Staigājis kopā ar krauķiem pa lauku . . .

Balodis bija ievainots. Viņ� pamazām zaudēja augstumu, līdz ietriecās zemē. Palēcās un atkal apkrita.

Noskatīju to vietu un skrēju klāt.

Un tad notika visnegaidītākais. No krauķu bara, kas bija jau tālu prom, at�ķīrās vēl viens balodis un lidoja pie nokritu�ā. Man viņ� nepievērsa ne mazāko uzmanību.

Kad es noliecos, lai paņemtu sa�auto putnu, kur� agonijā ar spārniem kūla zemi, un izbeigtu viņa cie�anas, otrs balodis plivi�nājās rokas stiepiena attālumā man ap galvu!

� Tas pats prastais mājas balodis � guļi, guļi � paglupais diedelnieks � Ko viņ� te tā! � Nu, no�āvu balodi. Kas tur se�vi�ķs! Kāpēc jaucās krauķu barā! Ko es vairs varu līdzēt! . . .

Lai kā centos sev iestāstīt, ka nekāda lielā nelaime nav noti�kusi, ka � viens balodis vairāk vai mazāk �ajā pasaulē � tas neko neiz�ķir, ka, salīdzinot ar varenajiem dzīvības un nāves dzirnu apgriezieniem, �is te ir sīkums, ko nav vērts ņemt vērā, jutos aizvien draņķīgāk. Biju nosvīdis slapj�. Trīcēja rokas. Bet īsti nelāga sajūta, pilnīgs izmisums pārņēma mani, kad, nonācis grāvmalā pie savām mantām, atskatījos un ieraudzīju, ka beigtā balo�a biedrs zemā, raustīgā lidojumā joprojām man seko! Pa- grūdu nobeigtā putna līķi zem somas, nometu bisi un iegāzos zālē.

Cik ilgi tā biju gulējis, nezinu. Kad saņēmos un paskatījos gaisā, debesis bija tuk�as. Pareizāk sakot, balo�a tur vairs nebija. Apdullino�i dziedāja cīruļi.

Pienāca reize izpētit Ķīpsalu. Ozolus tur atrast necerēju. Kādu prāvāku vītolu gan.

No rīta bija lijis. Priecīgi klaigādami, pa peļķēm bradāja bērni. Puikas �ļakstināja meitenēm virsū ūdeni. Meitenes parādā nepa�lika. No galvas līdz kājām nota�ķīju�ies ar dubļiem, bērni spiedza un smējās.

Nostāk no pārējiem kādā mazākā peļķītē gai�matains pui�elis ielaida trīs papīra kuģī�us.

���� Kurss pāri okeānam! � viņ� sauca.

���� Vētra nāk! � kliedza lielāks zeņķis un svieda peļķē akme�ņus. Viens kuģītis apgāzās.

Tīklu iela, Matro�u iela, Zvejnieku iela � Nosaukumi stāsta � te augu�i jūrnieki.

Nevienu di�vītolu neatradis, savā nodabā gāju gar Daugavas malu. Rīgas torņus izgaismoja vakara saule. Trīs garākie ir Pēte�ris, Jēkabs un Doms. Doms vidū, Pēteris no tā pa labi, Jēkabs � pa kreisi. Glu�i kā Rīgas panorāmas fotogrāfijā.

Nopētījis kuģus ostā un daudzos ceļamkrānus ap tiem, es atkal vēros torņos. Likās, ka attālums starp Domu un Pēteri sarucis. It kā pretī būtu panāku�i viens otram.

Sāku uzmanīgi vērot. Tie�ām. Jo tālāk es gāju uz jūras pusi, jo straujāk Doms tuvojās Pēterim. Pienāca tam klāt, nostājās priek�ā, gandrīz Pēteri aizsegdams. Tikai pati smaile ar Pēterbaz- nīcas gaili stāvēja pāri Domam. Izskatījās, ka abi mērītos augu�miem.

Nomēriju�ies tie aizgāja katrs uz savu pusi, apmainījās vietām.

Nu jau vidū bija Pēteris. It kā aicinādams � nāc, nomērīsimies mēs ari �, viņ� strauji tuvojās Jēkabam.

Jēkabs mērīties negribēja un noslēpās aiz divdesmit �etru stāvu nama. Pēteris neatlaidās. Gāja Jēkabu meklēt. Jāpaska�tās, ko �ie tur dara, domāja Doms un nāca tuvāk.

Vai visi trīs būtu norunāju�i aiz lielā nama satikties? Nē. Viens parādās nama otrā malā, un tas ir Pēteris. Pēc mirkļa izlien Jēkabs. Tagad torņi sarindoju�ies pavisam citādā secībā: vidū ir Jēkabs, Pēteris no tā pa kreisi, Doms � pa labi.

Un tad pēk�ņi viņi visi nozūd aiz grantskalniem, kas Ķīpsalā savesti un sabērti garā grēdā gar Daugavas malu. Sarkanas sau�les apmirdzētas, ķērkdamas riņķo vārnas un kaijas.

���� Kur tu tik ilgi biji? � man, mājās pārnāku�am, prasa māte.

���� Ķipsalā, mammuk. Es skatījos, kā Rīgas torņi staigā.

���� Ati, ko tu darīsi svētdien? � prasa man Jānis.

���� Ie�u meklēt Veco Auziņu dzirnavu dambja paegli.

���� Ņem mani līdzi. Gribu izstaigāties.

���� Nāc, � es saku. � Bet vai tu varēsi tik agri uzcelties? Apdomā labi. Autoostā jābūt se�os.

Kad grib, tad var. Pusse�os Jānis klauvē man pie loga.

Par brauk�anu autobusā nav daudz, ko stāstīt. Jānis snau�. Es pētu karti. Kaļu plānus, kā vislabāk nokļūt pie paegļa. Pa ceļu iet nav vērts. Liels līkums. Iesim taisni. Kam tad mums kompass?

Virzienu uzņemu ar tādu aprēķinu, lai mēs pie upes nonāktu pa labi no dzirnavām. Pēc azimuta ejot, mērķi reti kad izdodas sa�sniegt bez novirzī�anās. Sevi�ķi tad, ja ejams lielāks gabals. Aizej līdz upei � brīnies � dzirnavu nav. Vajadzētu būt, bet nav. Un nevar saprast, uz kuru pusi tās meklēt. Tāpēc labāk tī�i paņemt virzienu uz vienu vai otru pusi no dzirnavām. Mēs paņēmām pa labi. Nonāku�i pie upes, zināsim � dzirnavas jāmeklē pa kreisi. Un, lai būtu pilnīgi dro�i, Visus �ķēr�ļus � ezeriņus, paugurus, mazus purviņus, eglī�u biezokņus � centīsimies apiet pa labi, neaizmirstot �ad tad paskatīties kompasā. Ja nekontrolē virzienu ar kompasu, var gadīties, ka piesitas vadātājs. Pa labi, pa labi, pa labi � kamēr atpakaļ tai pa�ā vietā, kur sākts iet.

Man acis vēl nav apradu�as ar rīta krēslu, kad Jānis pēk�ņi apstājas. Sastingst un rāda man ar roku, lai daru tāpat. Viņ� ir kaut ko ieraudzījis. Redzu, redzu! Lapsa. Mudīgi tek pa arumiem. Meklē peles.

Pukojos uz sevi. Kā varēja notikt, ka Jānis lapsu ieraudzīja pirmais. Redze man laba. Un neesmu arī, tā teikt, pirmo reizi ar pīpi uz jumta.

Izskaidrojums Jāņa acīgumam vienkār�s � viņ� ir putnu pēt�nieks. Pieradis vērīgi skatīties. Un putni ta�u daudz, daudz ma�zāki par lapsu.

��� Jāni, paklau, Jāni, lūdzu, parādi kādu nepazīstamu putnu!

���� Kādu tad tu pazīsti?

���� Vārnu, sīli, �agatu, kaiju, stārķi, zīlīti, lakstīgalu, bezde�līgu, ķīvīti, cielaviņu, griezi, cīruli, dzeguzi, irbi, � es ātri noberu.

���� Griezi, tu teici � griezi. Pastāsti, kāda viņa izskatās, � tincina Jānis.

Palieku atbildi' parādā. Nemāku pastāstīt. Labi, ka neprasīja, kāda izskatās dzeguze vai lakstīgala. Tie ir putni, kurus vairums ļau�u pazīst pēc balss un ne pēc izskata.

��� Vai zeltgalvī�us zini? � jautā Jānis.

Es purinu galvu. Jānis solās parādīt.

���� Zeltgalvītis ir zaru galu putns, ligzdas taisa nokarenos egļu zaros; Latvijā redzams cauru gadu; mūsu vismazākais put�niņ�; pāri galvai stiepjas dzeltena svītra; balss smalka, � Jānis stāsta kā no grāmatas.

Manas acis �audās uz visām pusēm. Pārmeklē egļu zaru galus, pēta prie�u galotnes, pārslīd pazarēm. Nav.

Jānis saka: � Vajag klausīties.

Es zeltgalvī�u balsi nepazīstu. Klausīties nav nozīmes. Labāk skatī�os, ko dara Jānis. Vei � pieiet pie nokaltu�a priedes stum�beņa, pēta tajā izkaltās dziļās renes.

���� Laikam dzenis, � es ieminos.

���� Tā ir melnā dzilna. Di�raibais dzenis tādas dobes nekaļ, � Jānis mani atspēko. � Vai me*r?o dzilnu esi redzējis?

���� Nē.

���� Smuks putns. Diezgan liels. Viss melns. Galvas virsa sar�kana. Un jauka balss. Gar�, skaists sauciens, � Jānis da�os vārdos uzbur melnās dzilnas portretu.

Mēs ieejam gravā. Te aug milzu egles. Es aizmirstu Jāni un putnus. Apmetu da�ām resnākām eglēm apkārt mērlenti. Di�eg�les tomēr neatrodu.

���� Skaties, � Jānis rāda aiz atlupu�as mizas, � re, kur miz- lo�ņas ligzda. Mizlo�ņa ir stumbra putns. Viegli var pazīt pēc pārvieto�anās. Viņ� sāk no zemes. Dodas pa stumbru uz aug�u. Meklē ēdamo. Ar galvu uz leju viņ� neiet. Uzgājis aug�ā, lido zemē pie cita koka. Un atkal pa stumbru uz aug�u. Un atkal pikē lejā.

Stāstīdams Jānis ir atsēdies uz resna, vēja izgāzta egles stumbra. Atsē�os ari es.

���� Dzirdi? � Jānis iesaucas. � Zeltgalvī�i.

Ne dzirdu, ne redzu. Sē�u klusi. Pūlos saklausīt. Jā! Tāda kā smalka �iepstē�ana, kā pīkstē�ana. Nemāku izstāstīt. Jādzird pa�am.

Jānis rāda ar roku. Skatos rokas virzienā. Ieraugu mazu put�niņu. Tad vēl vienu. Nu jau vesels bars. Lido no zara uz zaru, no koka uz koku. Tālus pārlidojumus netaisa. Tik tuvu gan neviens nepielai�as, lai saskatītu dzelteno svītru uz galvas.

Ceju aiz�ķērso dziļ�, plats grāvis. Pārlēkt nevar. Es paeju uz vienu pusi, Jānis uz otru pusi. Meklējam �aurāku vietu vai pār grāvi pārkritu�u koku. Nekā piemērota neatrodam. Nosprie�am lēkt ar kārti. Kur� lēks pirmais?

���� Lec tu! � mudina Jānis.

Pārsvie�u mugursomu. Ieskrienos, atsperos � skaļ� krak- �ķis � blāc � es plun�ājos ūdenī. Tā iet, kad paķer pirmo kārti, kas pagadās.

Jāni mana neveiksme nenobaida. Tikai kārti viņ� izvēlas rūpī�gāk.

Kamēr es izķepurojos no grāvja un rauju nost slapjās drēbes, Jānis veiksmīgi ticis grāvim pāri un iekūris uguni. Deg rūkdams.

Veicīgi, veicīgi jā�āvējas. Nav jau vasara. Ir decembris. Drēgns. Bez sala, bez sniega.

Pa abiem izgrie�am slapjās drēbes, pa abiem �āvējam. Jānis novelk savu kamzoli un dod man.

Visgrūtāk iz�āvējamas ir bik�u staras un krekla piedurknes. Drēbe salīp. Kļūst it kā divtik bieza. Es tajās iebā�u zariņus (per�pendikulāri vienu pret otru). Kad bikses un kreklu tādā veidā patur virs uguns, siltais gaiss skrien pa starām un piedurknēm kā pa skursteni. 2ūst gan no iek�puses, gan no ārpuses. Un iz�ūst ļoti ātri.

Pēc negaidītās peldes mēs soļojam naigāk. Pieliekam soli, lai sasildītos.

Me�s beidzas. Izejam pla�ā, līdzenā klajumā. Glu�i pliks kla�jums nav. Sur tur pa krūmam, pa kokam vai koku pudurim. Pa�malē, gandrīz pie apvār�ņa, redzama krūmu josla. Tur jābūt upei.

Mēs noskatām kādu koku un ejam uz to. Pirms sākam iet, mēģinām noteikt, kas tas par koku. Uz priedēm, bērziem un eglēm neejam. Tos noteikt nav nekāda māksla.

���� Ozols, � saka Jānis.

Aizejam. Jā, ozols ir.

���� Osis, � saku es.

Aizejam. Osis ir.

Jānis nosaka kļavu, es vīksnu. Jānis � melnalksni, es � vītolu. Neviens no mums nekļūdās. Man tā spēlīte sāk apnikt. Pū�los saskatīt ko neparastāku un Jāni iegāzt. Neizdodas.

���� Ābele, � saka Jānis bez �aubī�anās.

Es jūtu pret Jāni cieņu. Kokus viņ� pazīst tikpat labi kā put�nus.

Pie ābeles apstājamies. Es pārbaudu virzienu. Spudūc! Gan�drīz krūtīs ielec zaķis. Ptū, velns, kā nobaidīja! Vecs mednieks man reiz stāstīja � zaķis aug�ā lecot tikai tad, ja tā tuvumā apstājoties. Tad viņ� domājot, ka ir pamanīts. Ja nebūtu apstāju��ies � zaķis nekustētos. Mēs aizietu garām, pat nenojautu�i, kāds zvērs zālē zem ābeles guļ. Spēlēdami spēlīti � pasaki, kas tas par koku, lielo lauku esam pārgāju�i kā rotaļādamies. Krūmos ieau�gusi, rāmi plūst upe. Taisna kā grāvis. Dziļa. Prāviem alk�ņiem un kārkliem apaugu�ie uzbērumi krastos liecina, ka upe kādreiz senāk bagarēta.

Dzirnavas atrodam viegli. Tas vairs nedarbojas. Dambja vietu sazīmējam. Paegli gan nekur neredz.

Ieraugu upmalā ve�uku cērtam alk�ņus. Eju prasit � kur tas paeglis.

���� Dēliņ, tev vēl bi�ķi jāpaietas. Sitās ir jaunās dzirnavas. Vecās bija tālāk. Ej tik pa �iten to taciņu gar upi uz aug�u. Minū�tes desmit. Paeglim garām nepaiesi. Smuks kā pīķa dūzis.

Vietumis taciņa ved gar pa�u ūdens malu, vietumis attālinās. Mēs uzticamies taciņai. Krūmos bez ceļa tī�u prātu nelienam. Divās vietās izbaidām me�apīles. Tās pēk�ķinādamas aizlido.

Un tad es ieraugu paegli. Stumbrs īss. Vainags atgādina trīs�stūri, kuram noapaļoti stūri. Ve�ukam taisnība � izskatās pēc pīķa dū�a. Bet paeglis ir otrā krastā. Ko nu?

���� Meklē labi garu kārti, � zobojas Jānis.

Es kasu pakausi. Nosaukums Veco Auziņu dzirnavu dambja paeglis ir mani maldinājis. Biju iedomājies � ja dambis, tad varēs pāriet. Un nevienam neprasīju, kurā krastā paeglis aug.

Nekāda dambja nav. Ir dambja paliekas, pār kurām putodams gā�as ūdens.

���� Ko nelec? Pa�laik lēk�anai izdevīgs vēj�. Pū� no mugu�ras, � Jānis nerimstas.

Lejpus dambja upe sekla. Es apņēmīgi paskatos uz Jāni un izģērbjos. Sabā�u apģērbu mugursomā un, to virs galvas turē�dams, iebrienu upē. Ja ūdens nesniedzas augstāk par krūtīm, es aukstuma nebaidos.

Tā, tā, tā. Tikai neapgāzties. Brienu lēni, uzmanīgi ar kājām taustīdams akmeņus. Uh! Pāri gan. Izkāpju otrā krastā sarkans kā vēzis. Uzrauju bikses. Uzrauju kamzoli. Paskraidu, palēkāju � no�mēru paegli. Nekāda tīksminā�anās par skaisto koku neiznāk. Salti. Paskraidu, palēkāju � nofotografēju paegli no visām pu�sēm. Brienu atpakaļ, lai neiz�ķirtos ar Jāni. Kur tad viņ� palicis? Būs aizgājis ūdensstrazdus lūkoties.

Dzirdu Jāni aiz upes likuma skaļi smejamies. Smieklus pārva�rēdams, viņ� kliedz: �Nāc �urp!�

Kad es līdz līkumam aizskrienu, ieraugu � pāri upei ir tilts.

Kri�jānis Barons krāja tautasdziesmas. Ansis Lerhis-Pu�kai- tis � tautas pasakas, Emilis Melngailis pierakstīja tautas melodi�jas. Vai nemēģināt ari man kaut ko sakrāt?

Koka izskatu no apraksta vien grūti iztēloties. Kā būtu, ja es pamēģinātu savākt visu Latvijas di�koku fotoattēlus?

Pēc diviem gadiem, novērtējot padarīto, secināju � tādam darbam mans mū�s par īsu.

Tomēr loti gribējās padarīt kaut ko no sākuma līdz beigām. Un es sāku domāt, vai nepamēģināt sakrāt vienas atsevi�ķas sugas di�koku fotogrāfijas.

Ko krāt? Varbūt melnalk�ņus? Saliņtēva grāmatā �Latvijas di�koki un retie koki� uzrādīti tikai divi. Es esmu atradis vēl divus. Visā Latvijā dro�i vien nebūs vairāk par divdesmit. Stai�gā�u gar lī�lo�u strautiņiem un upītēm, kur rāmi plūsto�a ūdens malā melnalk�ņi stāv garās rindās kā godasardzē.

Pārdomas iztraucē krustdēls Didzis. Viņ�, atgriezies no pār�gājiena, ziņo � uzgājis lielu paegli.

Melnalk�ņi aizmirstas. Didzis it kā pasaka priek�ā jākrāj di�ie paegli. Tautas ticējumos paeglis ir koks, ar kuru var aizdzīt velnu.

Visdi�ākais paeglis salīdzinājumā ar glu�i parastu ozolu tāds nieks vien ir. Bet apbrīnu di�paeglis izraisa lielāku, jo lau�u vai�rums tos nemaz nav redzēju�i. Viņi domā, ka paeglis var būt tikai krūms vai sīks, pame�ā augo�s kociņ�. Ka paeglis var izaugt ga�rāks par desmit metriem, būt tik resns kā telefona stabs, zina retais. Rādu tādu paegļu fotogrāfijas. Visiem brīnums. Man pa��am arī. Visu laiku domājām � mazs, ne prātā neienāca, ka var būt liels. Osis � jā. Ozols � jā. Paeglis? Nevar būt!

Un cik daudz vārdu vienam kokam! Ēr�a, ērcetis, ērk�ķis, kadi- ģis, kadegs, kadiķis, paegle, paeglis. No tiem izplatītākie � kadi�ķis un paeglis.

Man bie�i jautā � kur� labāks, pareizāks.

� Abi labi, � es saku. � Mīlam bērnam daudz vārdu.

īsts kurzemnieks vienmēr teiks: kadiķis. Man, dzimu�am

Vidzemē, tuvāks paegļa vārds. Tomēr ļaudīm Kurzemē es prasu: � Kur te aug kāds di�āks kadiķis?

Sākumā man di�ie paegļi likās tāds retums, ka necerēju kādu nezināmu atrast. Pirmos apmeklēju Saliņtēva grāmatā minētos. Tad izlasīju grāmatu par Latvijas parkiem. Tur melns uz balta rakstīts � Zentenes parkā aug liels paeglis.

Trīs dienas vietējos klau�ināju. Rādīju profesora Andreja Svirksta grāmatu. Skatieties � te ta�u rakstīts. Līdz atradās zinātājs, kas profesoru pazina personiski, un pateica � par paeg�ļiem Andrejs Svirksts saucot īves.

īves vārdu viņ� neatzīstot. Pēc viņa domām � tas vācu vārds. Senais, pareizais vārds īvei esot paeglis. Savus pētījumus profesors pamatojot ar to, ka īves vārds neesot minēts latvie�u tautasdzies�mās.

Kā man to bija zināt? Zinātnieks neesmu. Nudien, ar ko vien man gadījies runāt, lvi Latvijā visur sauc par īvi.

Par tautasdziesmām profesoram taisnība � īves vārdu tur nesameklēt. Bet īves dabā aug tajās vietās, kur senatnē dzīvoja lībie�i.

Pasmējos. Liku grāmatas mierā. Sāku paegļus meklēt pats.

.

Raitis mācījās jau otrajā klasē, bet ne reizes vēl nebija apmek�lējis Mākslas muzeju. Kādu svētdienu māmiņa sacīja:

���� �odien iesim uz gleznu izstādi. Tur tu redzēsi brīnumus.

Tētis neteica nekā, tikai noslēpumaini smaidīja.

Visi trīs uzposās, kā ciemos iedami.

Muzeja vestibilā Raitis kautrīgi novērsa skatienu, jo ierau�dzīja kailas skulptūras. Tie laikam ir apsolītie brīnumi, viņ� nodo�māja. Tad jau varējām labāk iet uz pirti. Tur vismaz sastaptu dzī�vus cilvēkus un pa�i arī nomazgātos.

Uz kurpēm vajadzēja uzvilkt drēbju �ības.

���� Lai nebojā grīdu. Tā arī ir mākslas darbs, � paskaidroja mamma.

Zēns iesmējās. Savādi izskatījās, kad visi �ļūkāja kājas. Re, kur tie brīnumi!

���� Te nedrīkst smieties! � tēvs viņu klusām aprāja, pie�likdams pirkstu sev pie lūpām. Zēns �ķībi paskatījās vecākos � te jau nav kapsēta.

���� Raita dēļ pakavēsimies arī pie vecmeistariem, � viņ� dzir�dēja māmiņu sakām.

Paskat tikai, kāda es svarīga persona! Puika pa�apzinīgi izrieza krūtis.

Viņ� iztēlojās vecus meistarus ar baltām, garām bārdām, kas, uzzināju�i, ka ieradīsies Raitis, mēroju�i �urp tālu ceļa gabalu. Un

tagad viņi stāv, pakāpu�ies uz trepītēm kā dzīvokļu remontētāji, un ar milzīgām sarenēm uz sienām krāso visādus ķiņķēziņus.

Redzēdams, ka zālē nav ne kāpņu, ne sirmo meistaru, Raitis jutās gau�ām vīlies. It kā viņu būtu smagi piemānīju�i, nekau�nīgi apkrāpu�i.

Ierāmētās dabas ainavas zēnu nespēja aizraut. Viņ� bija redzē�jis vēl augstākus kalnus, zilākas debesis, lielākus viļņus. Abi vecāki uzmanīgi vēroja dēla seju, kura stiepās arvien garāka.

���� Kāda noskaņa! � jūsmoja māte. Tēvs piekrizdams māja ar galvu. Raitis atkāpās līdz pretējai sienai, tad piegāja tik tuvu klāt gleznai, ka deguns gandrīz skāra audeklu, bet noskaņu uztvert nespēja. Pieri saraucis krunkās, viņ� veltīgi centās uzminēt lielo noslēpumu. �Rāmji gan ir skaisti! Laikam jau no tīra zelta. Tas patie�ām ir brīnums!�

Nākamajā telpā, kur bija izstādīti portreti, Raita ģīmis kļuva atkal apaļ� kā pilnmēness. Lūpas pavērās, bet skaņa laukā nenāca. Labās rokas rādītājpirksts neviļus ieslīdēja mutē un tur uzka�vējās krietnu laiku.

Kādas te bija sejas! Da�a no sienas raudzījās tik cie�i Raitim virsū, ka kļuva neomulīgi.

���� Kāpēc tam vīram galvā jocīga cepure ar spalvām? � Rai�tis �ukstēja.

���� Toreiz bija tada mode. Augstmanis, � māte paskaidroja.

���� Ko tas nozīmē? Viņ� kaut kur pakāpies?

Māte dusmīgi paskatījās. Viņas vietā atbildēja tēvs.

���� Viņam ir nauda un vara. Tāpēc arī greznojas kā pāvs ar spalvām.

Augstmanim blakus karājās glezna ar sievieti un mazu bērnu uz rokas. Raitis aplūkoja viņus, pēc tam atkal pievērsās vīram ar spalvaino cepuri. Sis viltīgi smīnēja. Zēns varēja derēt uz desmit pudelēm pepsikolas, ka pirmīt di�ciltīgais bija rādījis nopietnu ģīmi.

Raitis iegāja vēl citā zālē, kur visu sienu aizņēma svēto ģimene. Virs galvas viņiem visiem mirdzēja riņķi. Kāpēc tie vaja�dzīgi, viņ� gribēja prasīt, bet izdzirdēja pieminam savu vārdu.

���� Jūs mani saucāt? � Raitis jautāja vecākiem.

���� Ku�! Liecies mierā! � mamma aprāja.

���� Neviens tevi nav saucis. Skaties bildes! � piebalsoja tētis.

���� Rai-ti! � klusa, bet noteikta balss skanēja no otras istabas.

Māte un tēvs izlikās nedzirdam. Galvas sabāzu�i kopā, viņi

bubināja, ka dievbijīgais Jāzeps esot pārāk līdzīgs kādam attālam radiniekam. Raita nozu�anu blakus zālē abi nemaz nepamanīja.

Augstmanis gleznā sakustējās. Raitis varonīgi centās neizrā�dīt apjukumu.

���� Nebaidies, puisīt! � sve�ais laipni sacīja. Viņa balsij bija mazliet metāliska pieskaņa. � Palīdzi man izkāpt laukā!

���� Kā tas iespējams?

���� Viss ir iespējams, vajag tikai loti gribēt. Sniedz man roku!

Raitis nevarēja nepaklausīt. Viņ� pastiepa pretī labo plaukstu.

Ierāmētais pieturējās un uzmanīgi nokāpa uz grīdas. Pie sā�niem ie�ķindējās zobens. To nu gan Raitis agrāk nebija ievērojis.

Puika bailīgi palūkojās apkart. Zālē neviens cits apmeklētājs tobrīd negrozījās.

��� Mani var redzēt vienīgi tie, kuri tic brīnumiem.

��� Tādu, kas tic, ir ļoti maz.

Sve�ajam kājās bija kurpes ar augstiem papē�iem, ta�u gāja viņ� pavisam klusu, tik tikko pieskardamies grīdai.

���� Vai jūs bie�i pastaigājaties? � Raitis bijīgi apjautājās.

���� Nevarētu teikt, ka pārāk. Man atļauts atdzīvoties pa simt gadiem reizi. Tagad ir tie�i tā diena, kad uz laiku es drīkstu būt atkal cilvēks kā visi citi.

��� Jūs kāds nobūris? � zēns painteresējās.

���� Mākslinieks, kur� mani gleznoja. Man toreiz bija liela vara pār cilvēkiem, bet viņam pār mani daudz lielāka, viņ� spēja pada�rīt mani nemirstīgu. Bet, lai es varētu staigāt pa zemi, vajadzīga vismaz viena dzīva būtne, kas par mani ieinteresētos. Daudzi man �odien vienaldzīgi pagāja garām, bet tavās acīs vīdēja kaut kas vairāk par ziņkāri.

���� Manu uzmanību saistīja jūsu cepure, � Raitis atzinās.

Augstmanis iesmējās.

��� Tev ir humora izjūta. Tā ir augstu vērtējama īpa�ība.

Sve�ā smiekli dunēja kā zvani ezera dzelmē.

Viņi iznāca uz ielas. Retie garāmgājēji, kuri ticēja brīnumiem, pārsteigti nolūkojās Raita ceļabiedrā. Kas tā par dīvainu modi?

���� Aktieris, � gudrākie teica. � Dro�i vien uzņem jaunu mākslas filmu. Tā nogrimēts, ka nevar pazīt.

Pilsēta pa simt gadiem bija stipri pārvērtusies � vecās koka mājeles nojauktas, uzcelti jauni, moderni nami, �aurās, līkumo�tās ieliņas � platas un iztaisnotas, nelīdzenais bruģis pārklāts ar asfaltu.

Visus sirmgalvjus augstdzimu�ais sveicināja ar cēlu �estu, noņemdams no galvas spalvaino cepuri un zemu klanīdamies.

���� Vai jūs viņus pazīstat? � brīnījās Raitis.

���� Nē, bet viņi ir vecāki par mani, un es cen�os izrādīt cieņu. Mani tā kādreiz mācīja. Labus padomus es nekad neaizmirstu.

Sve�inieka smalkās manieres Raiti sāka kaitināt. Kāpjot auto�busā, viņa pavadonis palaida pa priek�u visas sievietes.

���� Tagad mēs kā muļķi visu ceļu stāvēsim kājās, � neapmie�rināti burk�ķēja Raitis.

���� Pirmo reizi dzirdu, ka kājās stāvētāji ir muļķi, � bruņi�nieks brīnījās.

Viņi izkāpa pie atpūtas parka.

���� Ai! � augstmanis sajūsmināti iesaucās. � Veselus simt gadus neesmu griezies karuselī.

���� Jūsu vēlē�anās man ir likums, � atsaucās Raitis, lai gan viņam nebija ne mazākās patikas stāvēt rindā pēc ieejas biļetēm, ja otra rinda pie saldējuma kioska daudz īsāka.

���� Uzgaidiet, es tūliņ bū�u atpakaļ! � zēns sacīja retroēr- mam.

Drīz vien Raitis jau kāri laizīja saldējumu. Viņ� slepus atska�tījās pār plecu. No gleznas izkāpu�ais vīrs stāvēja vēl arvien tur�pat, cītīgi pētīdams kādu sve�zemju augu.

�Kāpēc es ar viņu sapinos? Man viņ� vajadzīgs kā sunim piektā kāja. Kā no �īs dzīvās nastas lai tieku vaļā?�

Viss ģeniālais ir vienkār�s. Kāpēc nevar viņu te pamest? Nav jau mazais bērns, gan ceļu atpakaļ uz muzeju atradīs. Turklāt mēle augstmanim ir vaļīgi mutē iekārta, katrā laikā uzprasīs.

Priecīgs par negaidīto atrisinājumu, Raitis metās projām. Ga�baliņu nojoņojis, viņ� sa'dzirdēja soļus. Vai dullais dzītos pakaļ? Neapstājies atskatījās � aizmugurē neviena nemanīja. Vien pa�a sirds strauji un skaļi dunēja krūtīs.

���� Kāpēc tu no mums aizklīdi projām? � māte pārmeta.

���� Es satiku draugu, � meloja Raitis un juta kustam ausis.

���� Kā tev patika muzejā? � painteresējās tēvs.

���� Tā nekas, � dēls izvairīgi atbildēja.

Vakarā viņ� ilgi nevarēja aizmigt. Uz rīta pusi sapnī atnāca pamestais augstmanis, dusmīgs kā pats Nelabais, un, zobenu vici�nādams, ķērca:

���� Es tevi izaicinu uz divkauju. Izvēlies ieroci!

��� Es piedāvāju kaķeni.

No augstmaņa guldzo�ajiem smiekliem Raitis pamodās. Vannasistabā guldzēja ūdens. Tēvs sprauslodams mazgājās. Bet varbūt tas nemaz nebija tētis? Vai gaitenī uz pakaramā ne�ūpo�jās spocīga cepure ar platām malām un spalvu pu�ķi?

Pēc otrās stundas Raitis aizbildinājās, ka sāpot galva, un kla�ses audzinātāja atlaida viņu mājās. Zēns devās taisnā ceļā uz mu�zeju.

Pie durvīm bija piesprausta zīmīte: �Sanitārā diena�. Ko tas varēja nozīmēt? Savādnieks būtu saslimis?

Raitis pavadīja vēl vienu nelāga nakti, mētādamies no krei�siem sāniem uz labajiem un atkal atpakaļ. Spilvens neganti oda pēc eļļas krāsas,' un degunu kutināja spalvas tie�i kā no cepures pu�ķa.

Pulksten desmitos no rīta Raitis jau kāpa aug�up pa baltajām marmora kāpnēm, kas veda uz izstā�u zālēm. Ar aizsietām acīm viņ� atrastu telpu ar viduslaiku augstmaņa portretu. To bija glez�nojis slavens fran�u mākslinieks, tikai viņa uzvārdu zēns neat�cerējās.

Pie sienas karājās tikai smags rāmis, no kura vietām bija atlupis zeltījums. Pirms divām dienām Raitis �o trūkumu nebija ievērojis.

���� Kur palikusi glezna? � ar drebo�ām lūpām zēns jautāja de�urantei.

���� Augstmaņa portretu restaurē, � paskaidroja ve�iņa, uz�ņemdama valdziņu adīklī. Viņa adīja siltas zeķbikses mazmeiti�ņai.

Mātei Zemei piedzima divi sapnī�i un tūlīt aizskrēja pasaulē.

Pirmais aptecēja laukus, visur roku pielikdams, otrais � gul��ņāja pļavmalās, slaistījās gar dārziem, slepus raudams ābolus.

Bet galvenais � tie rādījās mums. Un ne tikai naktīs. Tie iema�nījās parādīties pat īsā diendusā. Un televīzijas un kino ekrānā, grāmatu lappusēs, uz skatuves estrādes koncertos.

Tas, kam parādījās pirmais, ar saullēktu bija kājās un ķērās pie lieliem darbiem, bet tas, kam otrais, suta migā līdz vaka�ram, gatavs miega dēļ ar sūnām apaugt.

Pirmais parasti neslēpa savu vārdu � Darbiņ�, jo priecājās un lepojās ar to.

Otrais savu īsto vārdu rakstīja no otra gala un gandrīz visur stādījās priek�ā kā Sņimuknils, lai gan patiesībā bija � nu tu ta�u pats jau izlasīji � Slinkumiņ�. Ja tas savu īsto vārdu ne�slēptu, kur� gan ielaistos ar to sarunās, kur� gan to skatītos, jo katrs zina, ka slinkums visu maitā, ka slinkumā pat dzīvs cilvēks pūst.

Abi sapnī�i, viens otru pagrūzdami, centās rādīties mums, bet ne vienmēr tas izdevās, jo bie�i vien tos vispār neskatījāmies.

Gan Darbiņ�, gan Sņimuknils iemanījās parādīties arī skolā mācību stundās, radot pēc tam diezgan neticamus notikumus .. .

Egons cītīgi mainīja zīmuļus. Māju zīmēja tik rūpīgi, it kā to būvētu, � rinda virs rindas dzeltenu logu, jumts zils, karogs sar�kans, zeme zaļa. Acis puisēnam bija domīgas, vaigos miers.

Vijai acis �audījās kā bezdelīgas. Uz�ņīpājusi tikai ļoti �ķības mājas apveidu, viņa skatījās te kaimiņa lapā, te ārā pa logu, te griestos.

Valdis bija saliecies, it kā zīmētu ar degunu.

Apaļīgais Maigonis gan nopūtās, gan pasmaidīja. Viņam �ķita, ka zīmējums būs lielisks.

Stunda tuvojās beigām, audzinātāja aplūkoja darbus. Viņa pacēla Egona lapu.

���� Kas �ajā zīmējumā labs, kas slikts?

Alkstot atbildēt, Valdis nepacietībā slēja roku tā, it kā snieg�tos pēc mākoņiem.

���� Egona mājai antenas kā zaķa ausis!

Maigonis runāja stingri:

���� Viņam karogs aptinies ap kātu!

Pieklājīgi cēla roku Vija. Kautrs smaidiņ� uz lūpām, pat bal- stiņa notrīcēja.

���� Egona māja ir �ķība un greiza.

Bērni smējās. Pats Egons, aizsedzis seju plaukstām, saguma arvien zemāk, jau gribēja slēpties zem galda. Bet pēk�ņi lepni piecēlās kājās, parādīja kritiķiem garu degunu, atrāva vaļā uzzī�mētās mājas durvis un naski iegāja tajā. Drīz viņ� smaido�s parā�dījās piektā stāva logā!

Aiz brīnumiem visi noelsās, tad � �ibu, �ibu, zviru, zviru � cits pēc cita gan zēni, gan meitenes metās viņam pakaļ.

���� E-ū! Kur tu?

Gar dzīvokļiem aizvēlās atbalss. Kāpņu telpā, kur viss spīdēja un laistījās, iznāca mājas ļaudis � cienījami tēvo�i un runātnī- gae krustmātes. Visu sejās jautās sa�utums. Vai, vai! Varēja ma�nīt, ka viņi bērniem grib sakurt krietnu pirti.

���� Nu saki viens cilvēks! � iesāka bārdains vīrs. � Kā Vijai paklausīja mēle teikt, ka �ī māja ir �ķība un greiza? Tie ta�u ir salti meli!

���� Labāk Maigonis būtu mēlē iekodis nekā aplam izrunājies par karogu! � ducināja cits. � Mūsu karogs, palūk, vējā plīv!

���� Un kas gan vainas antenām! Televizori rāda lieliski! Inte�resanti, vai Valdis domāja, ko runāja?

Diez kā tas beigtos, ja audzinātāja nenoliktu Egona lapu uz galda. Mājai sazvārojoties gaisā un nogā�oties uz sāna, mājinieki pazuda savos dzīvokļos, bet bērni �igli kā vāveres � jūk�, jūk� � spruka laukā.

Viņi visi apsēdās savās vietās. Ari Egons paspēja norik�ot no piektā stāva!

Audzinātāja, par laimi, bērnu prombūtni nemaz netika pama�nījusi. Viņa tikai dziļās domās �ūpoja galvu: vajadzētu pateikt, ka Egons uzzīmējis māju pareizāk par citiem, bet �is jūtīgais puika var vēl kļūt iedomīgs!

Te pacēla roku Olga, skaista brūnace.

���� Man patīk, ka Egons uzzīmējis īstu māju!

Jā, beidzot bērni centās saskatīt darbā ne tikai slikto, bet arī labo . ..

Kādudien, ejot no skolas gar jūras malu, puikas ieraudzīja, ka krastā izbrien Milzis.

Kājas tam bija garākas par televīzijas torņiem, rokām mus�kuļi kā pakalni, laikam gan cieti kā simtgadu ozolu stumbri.

���� Es visu varu! � viņ� spēka pārpilnībā nodārdināja, lūko�damies augstu gaisos. Puikas �ausmās salīda kāpu krūmos, bai�dīdamies pat pakustēties. Norietēja saule, iemirdzējās zvaigznes. Milzis pacēla roku un smiedamies piegrāba pilnu sauju ar �iem debesjuma spīdekļiem. Spo�ās zvaigznes, debesīm atrautas, kļuva par melniem izded�u akmeņiem.

���� Spīdiet, zaigojiet! � Milzis sauca. Viņ� dusmīgs sakratīja sauju, ta�u, neko nepanācis, iesvieda asos akmeņus viļņos, tā izvei�dodams zemūdens klintis.

Glu�i pikts viņ� nolauza pāris kuplāko kāpu prie�u pagalvim un likās uz auss.

Sapnī puikas pieskrēja pie viņa un sparīgi jautāja:

���� Kas dziļāks par jūru, garāks par ceļu un augstāks par debe�sīm? � Milzim �āds jautājums �ķita galīgi aplams, tāpēc viņ� pacēla labās rokas rādītājpirkstu, resnu kā baļķi, lai nepatīkamos tirdītājus nosistu kā kni�ļus, bet. .. pamodās.

Zarotnē da�i putni nedro�i vīteroja dziesmiņas par jauno dienu.

���� Skaļāk! Dziediet visi korī! � Milzis spēra vaļā piecelda�mies. Viņ� jutās visvarens un gribēja vingrot rītarosmi putnu melodiju pavadībā. Pat piecirta kāju, lai jūt, cik ir stiprs.

No trieciena nodrebēja zeme. At�ķēlies klints bluķis dunēdams aizvēlās ielejā, jo sāpīgi aizķerot pa�a Mil�a kreisās kājas pa�pēdi.

Drūms un klibs viņ� grozījās apkārt un ievēroja puikas ar grā- matsomām.

��� Klausieties, es jus �onakt redzēju sapnī! � Milzis saērci�nāts nopukstēja. � Kas esat un ko tā blandāties?

��� Mums patīk, ka tu jautā, jo mēs pā�i esam īsti jautātājpui- kas. Mēs mācāmies Kāpēcī�u skolā.

���� Kāpēc man sapnī uzdevāt tādu dīvainu jautājumu?

���� Kas dziļāks par jūru, garāks par ceļu un augstāks par debe�sim? Domas! Redzi, Milzi, to pajautājām tāpēc, ka, mūsuprāt, tu nemaz nedomā. Jo citādi nebūtu tik slikti izdarījies ar zvaigznēm un vēlāk ar putniem.

��� Vai domā�ana nav tikai veltīga galvas lauzī�ana? � Mil�zis samulsis rūca. � Un kā tad lai iemācās domāt?

���� Nāc lidzi! � zēni attrauca.

Kāpēcī�u skola bija par mazu, lai Milzis tajā varētu ieiet. Kā uz krēsla viņ� sēdētu uz tās jūmta! Skolotāja Tāpē�a vadībā gald�nieku darbnīcā drīz vien izgatavoja augstu solu, kuru novietoja pagalmā. Par tāfeli nolēma izmantot netālo kalnu stāvāko no�gāzi.

Katrs sākums grūts. Bet Milzis bija uzcītīgs. Viņ� centās, cik varēja.

Skolotājs: � Kāpēcītis ir zēns.

Milzis: � Skaidrs!

Skolotājs: � Rokai ir pirksti.

Milzis: � Skaidrs!

Skolotājs: � Cik pirkstu ir Kāpecītim?

Milzis: � Bet cik viņam ir roku?

Skolotājs: � Kāpēcītim ir divas rokas.

Milzis: � Bet cik pirkstu ir rokai?

Skolotājs: � Rokai ir pieci pirksti.

Milzis: � Kāpēcītim ir desmit pirkstu!

Tāpēcim tāda atbilde patika.

Otrā dienā uzdevumi" jau �ķilās, ka prieks!

Skolotājs: � Uz ābeles zara sēd �ubīte. Kā noraut ābolu, neaiz- baidot �ubīti?

Milzis, tikai trīs mirkļus palauzījis galvu, atbildēja: � Jāpa�gaida, kamēr �ubīte aizlaidīsies.

Starpbrī�os zēnu un meiteņu bars aplenca lielo biedru, raus�tīja viņu aiz garajām ūsām, lēkāja pa platajiem pleciem un gavi�lēja: � Lieliski! Tu drīz varēsi izdomāt atbildi uz jebkuru jautā�jumu!

Milzis priecīgi smējās un tie�ām solījās to izdarīt.

Tre�ā dienā jautājumi pār viņu bira kā krusa.

���� Ko mū�am nav slinkums darīt?

���� Elpot!

���� Ko pat Rīgā neatrast?

���� Putna pienu!

���� Kāpēc gailis dziedot aizver acis?

��� Jo zina no galvas!

Jautāja gan Tāpēcis, gan bērni. Milzis katram atbildēja tūlīt. Kāpēc zemē jāsēj rudzi un jāstāda kartupeļi; kā var izmērīt okeānu dzīles; kas jāievēro, lai neaizmaldītos, braucot kosmosā pa Piena Ceļu �

Sirmais Tāpēcis sajūsmināts izrakstīja viņam diplomu par skolas beig�anu ar izcilību.

���� Tagad tu. laimīgs staigāsi pa zemi un darīsi labus dar�bus!� Visi vēl ilgi ar plaukstām māja nopakaļ Milzim, kur� pa�zuda aiz ceļa līkuma.

Drīz vien skolā kļuva zināmas viņa tālākās gaitas. Par tām rakstīja avīzēs un stāstīja radio. Milzis esot lidostā veikli palīdzē�jis izveidot lidma�īnu kustības sarakstu, lai tās bez katastrofām lidotu uz visām pusēm, nekur nenokavētos un neatbrauktu par agru. Kādā ciemā viņ� esot smējies tā, ka plisu�as pavir�i iestik- loto logu rūtis, � Milzi sasmīdināju�as ļau�u valodas, ka viņ� tagad domā�ot visu vietā! Gan zēni, gan meitenes iemācījās dzies�miņu, ko Milzis esot sacerējis:

Pēc viena �kāpēc� Citi �kāpēc� dzimst, Un laikam tāpēc Dzīve neaprimst�

Rādīdamies Kāpēcī�u skolā, Darbiņ� un Sņimuknils pa�i aiz�rāvās ar jautā�anu.

���� Diezin kuru no mums skatās vairāk � tevi vai mani? � Darbiņ� gribēja zināt.

���� Vai vispār mums vajag kam rādīties? � Sņimuknils prā�toja.

Ilgi tie strīdējās, beidzot vienojās:

���� Ja jau esam sapnī�i, tad jārādās gan! Citādi mēs nebūsim nekas. Un � kuru no mums skatās vairāk � tas lai paliek pa�u bērnu ziņā.

Sapnī�i rādījās, viens otru apsteigdami, da�reiz pat abi reizē. Gadījās, ka tos pazīt nevarēja: arī Darbiņ� nomaskējās.

Skolas jauno kosmonautu pulciņā būvēja raķeti kāds ļoti talan�tīgs zēns. Slēja, skrūvēja, sēja, vīlēja, spīlēja. Viņ� cerēja aizbraukt uz Mēnesi. Ta�u viņam bija gau�ām nederīgs raksturs � zēns visu darīja otrādi, nekā viņam ieteica. Tāpēc citi viņu pat sauca par Putrīti, lai gan skolēna apliecībā skaidri bija rakstīts � Gud- rītis.

Lai raķete lidotu, bija nepiecie�ams vēl izdarīt kādu labu darbu. Redzēdams Gudrī�a a�gārno dabu, Darbiņ� viņam parādījās Gal�venā konstruktora izskatā un bargi teica:

���� Kaimiņos dzīvo vecenīte Fantāzija. Nekad neej pie viņas un neparko neskaldi viņai malku!

Protams, Gudrītis aizgāja, tūlīt saskaldīja un sanesa istabā Fantāzijai malku. Fantāzija sacīja:

���� Ņem �o zvaigzni, uzlīmē uz raķetes sāna. Brauc laimīgs!

Gudrītis Fantāzijas zvaigzni piestiprināja pie cepures.

Iekāpis raķetē, zēns iedarbināja dzinēju. Nogranda pērkoni,

raķete pacēlās gaisā un aizlidoja garām putniem, pāri mākoņiem.

Izkāpis uz Mēness, Gudrītis nebrīnījās par stindzino�o salu, kailajām jūrām, kurās nebija ne pilītes ūdens, � viņ� tam visam bija gatavojies. Kalnos at�ķēlis no klintīm mirdzo�us akmentiņus, ko pārvest skolas muzejam, puisēns metās raķetē, lai brauktu atpa�kaļ uz Zemi. Ta�u dzinēju nevarēja iedarbināt, raķete stāvēja stinga un mēma.

���� Tā es te aizie�u bojā! � Gudrītis izmocījies, izsalies un izsalcis izmisīgi �ņukstēja.

Pēk�ņi maza meitiņa baltā kleitiņā nostājās viņam līdzās.

���� Fantāzijas zvaigzni uzlīmē uz raķetes sāna!

���� Paldies par padomu! � zēns apmulsis iesaucās un rūpīgi izdarīja, kā jau bija teikusi Fantāzija.

Nogranda pērkoni, raķete atrāvās no Mēness. Pa labi un pa kreisi vizēja zvaigznes. Zēns izlidoja cauri mākoņiem, palidoja garām putniem gaisā un laimīgi nolaidās uz Zemes.

Bet nākamreiz viņ� Mēness meitiņai aizveda konfektes . ..

Darbiņam un Sņimuknilam Kāpēcī�u skolā rādīties patika labāk nekā kur citur. Te bija sevi�ķi interesanti! Abi ievēroja, ka vairāki skolēni tiecas skatīties tie�i Darbiņu, bet da�i citi � tikai Sņimuknilu.

Viens tāds Sņimuknila pielūdzējs � Vieniķis � mocījās jau otro gadu tajā pa�ā klasē � tie�ām mocījās, nevis mācījās. Skolā sāka gatavoties Vispasaules bērnu festivālam, arī Vieniķi uzaici�nāja piedalīties tajā � cerībā, ka, tur līksmībā izvēdinājis galvu, viņ� saņemsies mācībās.

Visas pasaules bērni sanāca vienā pulkā un gāja rotaļās. Viņu acīm līdzi spulgoja pļavu ziedi. Jautrās, skanīgās balsis aizlīgoja kā mundri vēji un debesu pla�umā pamodināja tālu zvaigznāju � Mazo Lāci. �

Mazais Lācis notrausa snaudu un aplūkoja Zemi. �Jauki!� viņ� domāja. �Vajadzētu bērniem sagādāt patīkamu dāvanu!� Pa- bradājis pa Piena Ceļu, viņ� ar slapju ķepu nopēdoja vēstuli un ielika to Lielajos Greizajos Ratos.

Tie �igli noslīdēja uz Zemes, diem�ēl apstājās attālā me�ā, kur, rokas kabatās sabāzis, īgni svilpodams, klaiņoja Vieniķis � viņ� vienmēr turējās savrup.

Me�s dobji ie�alcās. Trauksmains sudraba putniņ� laidelēda�mies trizuļoja pār simtgadīgo egļu galotnēm. No zaigajiem zvaig��ņu ratiem Vieniķis paņēma zilu loksni un satraukts burtoja: �Meitenes! Zēni! Es piepildī�u katram vienu vēlē�anos! Sēdieties visi iek�ā!�

���� Bet, ja es iesēdī�os viens, man varbūt piepildīsies visas vēlē��anās! � Vieniķis pie sevis murmināja, alkatībā trīsēdams. � Neko neteik�u citiem un tūlīt sēdī�os iek�ā pats!

Lielie Greizie Rati sa�ūpojās un veda Vieniķi pa gaisu pretī zil�gos miglājos tītiem zvaigznājiem.

Gausi kustējās riteņi, klusi �īkstēja:

���� Būtu jāved pilns vezums bērnu, mēs aizdrāztos viens divi. Tuk�ā atgrie�oties, nepatīk steigties.

Vieniķis atgāzies sēdēja, it kā neko nedzirdētu.

Mazais Lācis bija ļoti vīlies, kad Lielie Greizie Rati iebrauca pagalmā.

���� Mīļo zēn, kāpēc tu viens? � viņ� ierūcās.

Vieniķis liekuļoti nopūtās un bēra vārdus kā zirņus:

���� Jāņi rak�ot dziļas akas, Zinas �ū�ot lellēm jakas, D�oni kal��ot staltu kuģi, Ņinas kop�ot brīnumpuķi, Marijas un Mērijas .. .

Mazais Lācis neticīgi pārtrauca runātāju:

���� Vai tie�ām negribēja pavizināties Aijas, Maijas, Timi, Tomi? �

���� Negribēja! � Vieniķis meloja.

Pāri galvai aizdrāzās milzu asteszvaigzne. Tā pazuda bezgalī�bas klaidā, bet garā aste kā sarkana liesma vēl plīvoja tepat.

���� Saki � ko tu vēlies? 'atplūda duno�a balss.

���� Vēlos �okolādi! � Vieniķis iesaucās. Un būk�ēdama no�krita sudrabota �okolādes lāde mājas lielumā. � Vēlos saldē�jumu! � Vieniķis sajūsma kliedza. Un d�inkstēdami nolija dzirk�sto�a saldējuma spaiņi. � Vēlos putna pienu! � Vieniķis gribēja saukt, bet aizrijās ar mutē iestūķēto saldējumu un sāka klepot. Kad klepus pārstāja, zvaigznes aste bija pagaisusi.

Pieripoja Lielie Greizie Rati, �okolādes lāde un saldējuma spaiņi ielīgoja tajos. Ietrausās arī Vieniķis.

���� Nu gan Timi, Tomi, Marijas un Mērijas man luncināsies klāt, lai pacienāju. Bet es pigu parādī�u! � viņ� lepni prātoja, pētīdams rotājumus uz ratu riteņiem. Riteņi kustējās negribīgi un klusi �īkstēja.

Me�s dobji ie�alcās. Trauksmains sudraba putniņ� laidelēda�mies trizuļoja pār simtgadīgo egļu galotnēm.

Izrausās Vieniķis no zaigajiem zvaig�ņu ratiem. Ka izcelt �okolādes lādi? Smaga! Atsperas Vieniķis � grū�. Atsperas vēl�reiz � stumj. Kaut vai plīsti pu�u, lāde pat nepakust!

Meklēs palīgus. Lai izceļ! Lai apskau�!

Satika Jāņus. Bet kas tas? Tie izaugu�i par bra�iem jūrnie�kiem. Pogas vien zvīl. Satika Ņinas. Tās kļuvu�as slavenas dārz�nieces! Pa�as kā rozes. Satika Tomus. Tie ar druvas � kalni dreb.

���� Man ir mirdzo�a, sudrabota �okolādes lāde mājas lielumā! Tur! Atnesiet �urp! Iedo�u �okolādes papirī�us! � Vieniķis di�o�jās un solīja.

Bet Jāņi un D�oni, Aijas un Maijas tikai smējās par to. Cik dīvains �is uzpūtīgais pui�elis, kur� kādreiz atstāja biedrus un nemaz nebija audzis! Jā, kop� Vieniķis sēdās Lielajos Greizajos Ratos, bija pagāju�i gari gadi.

Jautru smieklu �altis salējās brāzmainā straumē, un no tās �okolādes lāde, saldējuma spaiņi bruka, juka, muka. Palika alka�tīgais Vieniķis tuk�ā �

Vienā klasē ar Sņimuknila pielūdzēju Vieniķi mācījās arī Aivars, kur� dievināja abus divus sapnī�us. Viņ� alla� bija sajūsmā gan par Darbiņu, gan par Sņimuknilu. Kāds tad īsti bija pats Aivars?

Ak tu pasaulīt, �ito palaidni! Augumā sīks puika. Ausis kā divas piepītes ap vienu celmiņu. Kad smējās, viņa zobi atgādināja pilnu laktu baltu vistiņu. Skolā viņ� uzvedās vēl cie�ami, bet mā�jās gan ne. Sestdienās skolotājs katram izsniedza pāris apelsīnu, ar ko pacienāt rilājiniekus � māmiņu vai citus ģimenes locekļus. Bet Aivars bie�i vien pats tos notiesāja, deklamēdams: �Atrad gārd, apēd pats � ņem, ņem, ņem!� Kad māmiņa aicināja slaucīt pagalmu, viņ� tikai skraidīja un dungoja: �Jumalā, jumalā! ��

Ai, māmiņai ar viņu bija simt un desmit nepatik�anu; aiz rai�zēm un rūpēm sāka sirmot mati.

Bet, re, kas jāpiemin: uz savām ātrajām kājām un stiprajām rokām, uz savu pārgalvīgo galvu Aivars palaidās kā buks uz sa�viem ragiem. Un auga uz nebēdu!

Ta�u nelaime nenāk brēkdama. Sita nebalta stunda: uz dzīves�priecīgo puiku meta aci Vecais vīruss, kur� ļauns un neaprēķināms neredzami klīda pa pasaules ceļiem un neceļiem. Cik cilvēku vīrusi jau bija iedzinu�i kapā � neizskaitīt.

Aivars dega kā ugunī; sāpēja galva, mocīja klepus.

Zēns gulēja uz nāves gultas.

���� Uzbrucis visne�ēlīgākais vīruss! � lauzīja galvu slavenais, labais doktors Aikāsāp, kur� atsteidzās palīgā pāri trejdeviņiem novadiem. Pacēlis uzacis zvirbuļa spārnu lielumā, viņ� sacīja mā�miņai:

���� Varbūt notiek brīnums. Saņem dro�u dū�u! Atstā�u visla�bākās zāles. Pa�am jāiet pie citiem slimniekiem, kuri arī gaidīt gaida.

Māmiņa darīja visu, ko spēja. Mērīja Aivaram temperatūru, ik pēc brī�a sakārtoja sedziņu, kas slīdēja nost. Deva zāles, kuras zēnam gan nepatika, jo bija rūgtas un skābas, bet bija nepiecie��amas cīņā pret slimību; gatavoja visgar�īgākos, vislabākos ēdie�nus un dzērienus. Pa�ai miegs nenāk, bet spēka vairs nav � krīt vai no kājām.

Naktij ne gala, ne malas. Laiks �ķita apstājies � ne uz priek�u, ne atpaka). Logā sitās vēj�. Māmiņa pēk�ņi istabā saklausīja sve�u balsi:

���� Liecies vien pati uz auss, ko nīksti!

Vai tas nebija (aunā Vecā vīrusa izlēciens? Velti! Viņam neiz�dosies pievārēt zēna sirsniņu, kura gan jau pukstēja gurdāk. Var�būt puisēnam slāpst? Māmiņa pielika tam pie lūpām krūzīti.

Atkal sve�ā balss:

���� Lai ta�u �ā pui�eļa dzīvība dziest. Viņ� ir pietiekami daudz izskraidījies �

Nu nē! Māmiņa to nepieļaus! Viņa nesavtīgi mīl Aivaru.

Tas nekas, ka tu esi neredzams, ļaunais, ne�ēlīgais vecais kraķi! Pie mums tu lauzīsi kaklu!

Viņa pa�aizliedzīgi kopa slimnieciņu. Uzausa rīts. Saule iespī�dēja logā, gaismas staru strēle slīdēja pār grīdu. � Meita ārā, bize istabā, � māmiņa stāstīja dēlēnam mīklu, un viņ� � pasmai�dīja. Laikam jau ar veselību gāja uz labo pusi.

Tie�ām! Pagāja nedēļa un divas � Aivars atkal bija uz pekām!

Pagāja gadi � viņ� beidza Kāpēcī�u skolu un devās mācībā pie ārstiem. Ilgi viņ� mācījās pie doktoriem Vitamīna un Zālī�a, tad � pie doktoriem Skalpelī�a un Pincetes, beidzot viņu apņēmās mācīt arī pats labais, slavenais doktors Aikāsāp.

Aivars mācījās pacietīgi. Viņ� bija nolēmis uzvarēt slimību vīrusus visā pasaulē. �

Kopā ar doktoriem Vitamīnu, Zālīti, Skalpeli, Pinceti un sla�veno, labo Aikāsāp viņam izdevās panākt savu. Daudz pūļu, daudz domu visi ielika �ajā darbā! Bet ļaunajiem vīrusiem vairs dzīves nebija.

Ne bērni, ne pieaugu�ie nekur neslimoja. Viņi bija skaisti un stipri � veseli! Katrs cilvēks dzīvoja divi simti gadu.

Un kādus sasniegumus guva sportā! Agrāk lielie sporta meis�tari varēja tikai sapņot par tādiem rekordiem, kādus nu uzstādīja puikas. Pa skrejceliņiem tie joza zibenīgi kā automobiļi. Katrs sava auguma augstumu pārlēca kā nieku, tālumā lēca tālāk nekā ķenguri. Peldē�anas sacensībās tikai vissparīgākās līdakas varēja mēroties ātrumā ar zēniem.

Ļaudis bie�i pieminēja Aivaru ar labu vārdu par lielo, krietno darbu. Nesa viņam balvas, goda vainagus. Bet viņ� tiem atbildēja:

���� Vislielākā pateicība pienākas manai māmiņai!

Visskaistākās balvas Aivars atdeva viņai un alla� bija parūpē�jies par brīni�ķīgām dāvanām svētku dienās.

���� Ir nu gan laime māmiņai! � runāja kaimiņienes. � Viņai tik labs dēls!

Reiz pie Aivara � tālu pazīstamā veselības zinātņu doktora � atnāca robots no Kāpēcī�u skolas automātikas kabineta � smag�nējs, �īksto�s un �erksto�s, laikam neeļļots � un sūdzējās, ka viņu nomokot divi sapnī�i: Darbiņ� un Sņimuknils, � vajadzētu tiem vispār aizliegt rādīties pasaulē!

���� Es tos labi pazīstu � Ja tie arī jums, cienījamo robot, sāk rādīties, tas liecina, ka esat ļoti augsti attīstīts. Lai pūlas vien tie! Dzīvei jābūt raibai kā pupas zieds, � Aivars mierīgi skaidroja.

Sapnī�i vēl tagad rādās mums. Nav zudusi arī to burvju vara � lieli darbi vai liela gulē�ana. Ta�u es labprāt paskatos abus, jo dzīvē tomēr � viss pa�a rokās.

Tālās dienvidzemes bruņurupucis, kur� simt gadus bija nodzī�vojis un zināja daudz gudrību, kādā rītā sacīja melnajam straz�dam:

���� Klausies, svilpotāj, es �onakt lasīju zvaig�ņu rakstus. Tavā dzimtenē sākas pavasaris. Posies ceļā!

Strazdam pietika vienreiz sacītā. Spirgtais ceļavēj� iedziedā�jās spārnos. Prom uz debess un zemes malu! Pāri ziedo�iem dār�ziem, pļavām, me�iem, putojo�ām kalnu upēm un ziliem ezeriem.

Strazds steidzās, ko spēja, atlidoja, bet dzimtenē nav kājas kur apsildīt. Tup nabadziņ� pie sava nama durvīm un bo�as. Pagalmā sniegs Dūksim līdz ceļiem. Tīrumā nevienas melnas saliņas. Bērza zari sasalu�i � �īkst vien, kad rītenis pa�ūpo.

Mēģināja strazds uzsvilpot, bet � tavu nelaimi � stabule ne�skan! Strazds gau�i noskuma. Ja nu vecais bruņurupucis zvaig�znēs kļūdījies? Savā dzim�anas dienā viņ� pats izteicās, ka acis kļuvu�as vājākas. Strazda ziemas īrnieks zvirbulis turklāt ērcējās, ka saimnieks ieradies nelaikā.

Gausi ritēja dienas. Kļuva mazliet siltāks. Me�malā piesaulītē parādījās virspusē zaļa sūna. Duksis ārstēja ziemā saķertās iesnas.

��� Tu �opavasar tāds kluss, � viņ� uzrunāja strazdu.

���� Stabule neskan, � tas, nabadziņ�, noskumis �urkstēja.

���� Nav liela bēda, � Duksis ņēmās mierināt. � Vajag noska�ņot, kā visi spēlmaņi to dara pirms koncerta. Iedod gailim, viņ� tei�cams muzikants, gan salabos arī tavu instrumentu. Pagaidi tepat, es parunā�u ar gaili. Kad sauk�u, esi klāt!

Duksis aizskrēja uz kūti pie gaiļa. Strazds bērzā tikmēr bu�ināja godasvārkus. Ilgi nenāca ne gailis, ne sētas sargs. Beidzot abi parādījās durvīs.

���� Vau! � Duksis deva zīmi.

Strazds aizspurdza pāri pagalmam un nometās uz taciņas. Gai�lis stāvēja pie�otos zābakos, augstu izslējis seksti, izriezis balto krūta�u.

���� Kudak-tak-tak! Tu esi tas mūziķis, par kuru Duksis stās�tīja?

Strazds goddevīgi klanījās. Pat guza aplipa ar siena gru�iem.

��� Tas ir viņ�, � Duksis liecināja.

Kūts dziedātājs nebija vēlīgā omā.

���� Taisnību sakot, �obrīd man nav vaļas laiku niekiem tērēt, � viņ� vilcinājās. � Bet. . . Duksis mani vienreiz izpestīja no lapsas. Viņam es negribu atteikt. Dod stabuli! Tikai ātrāk par trim die�nām nenāc.

Kamēr gailis skaņoja strazda instrumentu, ziema ritināja savu balto sag�u baķī un pukojās: visa vienos caurumos! Vai tādas skrandas maz vērts glabāt nākamam rudenim? Nobirdinājusi asa�ras no lāsteku skropstām, ziema beidzot samierinājās un pikti iemeta baķi upē. Straume izkāpa no krastiem. Pārplūda pļavas ar pūpolvītoliem.

Strazds atlidoja gaiļa darbnīcā pēc stabules.

���� Kudak-tak-tak, � meistars skaļi uzrunāja klientu, � tavs instruments ir sameties. Laikam bijis izmircis. Labu skaņu no viņa nevar izdabūt. � Un atdeva stabuli neskaņotu.

���� Jāmeklē cits meistars, Dūksit, � strazds �ēlojās, � gailim nav veicies.

Labvēlis savilka pieri krunkās un padomāja.

���� Vai zini, aizlido pie sīļa. Tas arī pieprot. Tikai mani nepie�mini. Mums ar sīli nerīmējas, viņ� reizēm zogas pie manas bļodas tāpat kā �agata. Es �im no astes trīs spalvas izrāvu.

Strazds noplanēja me�malā, kur sīlis lāpīja savu pērno ligzdu.

���� Sumināts! � viesis sveica cekulaino putnu ar zilām uz�u- vēm uz spārniem. � Mūsu pusē tevi slavē kā labu mūzikas tehniķi.

���� Esmu aizņemts, � sīlis spiedza.

Strazds tomēr izteica savu vēlmi, kaut lepnais kaimiņ� izlikās viņā neklausāmies.

Galu galā sīlis pasūtījumu pieņēma, tikai ieteica paciesties. Bet laiks steidzās. Dārzā jau uzziedēja pirmie sniegpulksteni�i.

Sīlis atdeva strazdam stabuli.

���� Noskaņoju tikai aug�ējo reģistru, � viņ� piebilda, � ze�mos toņus palūdz lāpīt balodim.

Strazds uzmeklēja balodi.

��� Jūs skaņojot instrumentus �

��� Tikai pū-ū�amos, � tas dūdoja.

Sis meistars nebija vīzdegunis, toties sliņķis. Pēc da�ām die�nām, kad strazds atlidoja raudzīt, viņ� pa īstam vēl nebija pie darba ķēries.

Ilgāk gaidīt strazds nevarēja. No dienvidiem atgriezās slokas, purvā riestoja rubeņi, cīrulis bija gaisu gaisus piebārstījis sidraba zvārguļiem. Balodi atstājis, strazds tomēr nerimās klauvēt pie sve�u meistaru durvīm. Pat �agatas smago, apaļo māju kārklu cerā, palu ūdeņu lāmas pa�ā vidū, kurai visapkārt klaigāja vardes, viņ� neaizmirsa apciemot.

Beidzot strazdam apnika palīgus diedelēt. Viņ� iemetās bērza galotnē un pūta no visa spēka. Stabule klausīja! Bet ko gan visu tā nesadziedāja! Strazda priek�nesumā skanēja sīļa spiedzieni un dzeguzes kūko�ana, vistas kluksti un bezdelīgas vid�eri. Cīrulis, vālodze, �agata, balodis, cielaviņa � visi, kas vien bija pieliku�i roku strazda svilpei, bija atstāju�i tajā kaut ko no sava meldiņa.

���� Nu kā? � atguvis elpu, strazds vaicāja Dūksim.

���� Aizgrābjo�i! Nudien, asaras sariesa. Tikai meistari notērēja pārāk daudz laika. Manuprāt, stabuli neder citiem uzticēt. Savu instrumentu vienmēr vajag skaņot pa�am.

Ne velti Māmule bija redzējusi sapnī uguņainu pūķi parādā�mies kā zilu kodeļu � tas vēstīja drīzus notikumus ar tālejo�ām sekām. Māņiem necik neticēdama, viņa tomēr piesacīja nelikt na�gus pie zēvelnū ām.

Vispirms jāt aka � Kverpucītim gan nebija nekā kopīga nedz ar kverpjiem, nedz ar rupu�iem' � ja nu vienīgi augums. Tāpat kā Ķickaziņai nebija nekā kopīga ar kazām.

���� Tad ta pārītis! � teica sētnieks ikreiz, ieraudzījis tos abus ejam.

���� Viens lempīgs, otra izkāmējusi kā maikste! � piebalsoja Māmule, sētnieka sacīto dzirdējusi.

���� Kverpucīt, vai tad nevarēji sev atrast tādu pa�u kverpīgu draudzenīti? � arī Mammucis palaikam ierunājas, bet Kverpucī- tis neliekas dzirdot, tikai austeles iekvēlojas sarkanas kā pujenes.

Viņ� ir mūsains, apaļvaidzīgs, īsām kājelēm, gāzelīgs. Turpretī Ķickaziņa iet, uz priek�u saliekusies, tievās kājas augstu cilādama. Nenoskatīties!

Tā viņi abi ceļo uz kino, uz zvērudārzu, uz tirgu, uz izgāztuvi un uz kapiem � kur nu kuro reizi. Pa priek�u iet Ķickaziņa � cēli un cildeni, galvu gaisā, un viņai pakaļ klunkurē Kverpucītis savā gāzelīgajā gaitā.

���� Ja �itie apprecētos, tad kādi tie bērni sanāktu!? � Māmule bilst, grozīdama galvu nd vienas puses uz otru � �urpu turpu gro�zās pīles deguns, divas mazas, �ķielējo�as a�teles un sirmu matu ērkulis. Reiz Kverpucītis atbāza, ka mazbērni atsitoties vecvecā�kos, tad kādu laiku bija miers.

���� Tu laikam doma dzīvot mū�īgi, Mamule? � Kverpucis taujā.

���� Es centī�os, � Māmule apsolās, � vismaz līdz simtam. Man nekur nav jāsteidzas � un uz Kukaiņciemu nepavisam.

Nevienam citam nekad nav laika � ne mū�am rosīgajam Mammucim, ne reti redzamajam Tētucim, tikai Māmulei laika diez�gan � Māmule nesteidzas dzīvot. Dzīvot viņai iepaticies un patī�kot aizvien vairāk. Viņa visu mū�u nodzivojusi te, kur �ķības un greizas mājeles putekļainās ieliņās, kur pilsētnieki izved pastaigā suņus, kur labi redzami ostas krāni, te, kur īstas plītis vēl kurina ar īstu malku, ūdens dzīvo akās, dūmi � skurstenī, �urkas � �ķū- neļos un, kā izrādās, pūķis aiz sijiņas. �To sauc par bezērtību ro�mantiku,� mēdz teikt Mammucis, degunu raustīdams. Kverpucī�a papus esot aizgājis latatā, nevarēdams iedzīvoties. Viegli jau vi�ņam nenācies �itajā sieviņu karalistē, Kverpucītis dzirdējis sakām. Un tagad viņ� apciemo Kverpucīti paretam � atnes saldumus un atkal nozūd � kā pūķis Māmules sapnī.

Pa smil�aino ieliņu vienmēr skraidelē kaķi un suņi � vairāk vai mazāk draudzīgi noskaņoti. Ķickaziņa ir kaķcilvēks, viņa drau�dzējas ar visiem apkārtējiem peļotājiem � tie viņu pazīst un staigā viņai pakaļ, astes izslēju�i, ņaudēdami smalkās, spiedzīgās balstiņās. Māmules luteklītis Ercuks mīl sēdēt viņai uz pleca, Ķic�kaziņa ķer viņam peles � tas tik ir serviss! Pats Ercuks peles ne�ķer, toties labprāt apēd, ko noķēris kāds cits. Tāda suga. Kverpucis turpretī ir suņcilvēks � viņu sastopot, luncina astes visas �īs �etr�kājainās radības, draudzīgi smaidīdamas, � katram savs.

���� Kad es izaug�u, brauk�u jūrā, � Kverpucis palaikam mēdz atkārtot, � tad mani neviens nesaukās par Kverpuci.

Roku rokā viņi abi soļo pa lielu, visvisādām drazām piemētātu lauku. Smar�o vērmeles, zied nezāles, visur mētājas suņu mēsli, sasisti krāsaini stikliņi sazin no kādām vitrā�ām, salauztas mēbe�les � tā ir Drazu karaļvalsts, mū�īgā idille, kuras islaicīgumu viņi abi vēl neapzinās. Te ir viss, pat neatliek ko piedomāt. Karstajā saulē no nenosakāmu priek�metu kaudzēm ceļas nenosakāmi izgarojumi, tvan asi smar�ojo�i augi, mazos un aizaugu�os dīķī�os airējas visādi kukaiņi un vardes � suņcilvēks ar kaķcilvēku te klejo caurām dienām.

���� Visas sitās būdeles jauk�ot nost, � lēnīgi runā Māmule un it nemaz ne�aubās, ka to piedzīvos.

���� Bet kur tad mēs paliksim? � prasa Ķickaziņa, bakstīdama savus cauros zobus.

���� Uz ielas vēl neviens nav palicis, � saka Māmule, � esmu piedzīvojusi Pirmo pasaules karu, Otro pasaules karu � pārdzīvo- vo�u arī pārvāk�anos.

Viņas istabelē tek jumts, un Māmules drēbes vienmēr mitruma smakas pievilku�ās.

���� Tad jūs varēsiet turēt velnaģīmi uz lod�ijas, � Māmule pie�bilst. Jo Ķickaziņas mammai ir kaza � smirdīgs lops, kas maz ēd, badās un dod pienu. Kverpucis tādu pienu nedzer neparko. Reiz viņam to iemānīja par govs pienu � pēc tam viņ� labu laiciņu mocijās ar vem�anu un sliktu dū�u. Kad uzzināja, protams. Bet Ķickaziņa smēja kā kutināta un saukāja Kverpuci par iedomu slimnieku. Beigu beigās viņai nācās apsolīties, ka tad, kad viņi ap�precēsies � neviens no viņiem ne�aubās, ka tā tie�ām notiks, � viņa nemū�am nevārīs piena zupas � viņmāju parasto ēdienu, bet velnaģīmi no\3os desās. Ķickaziņai gan kustoņa aplam �ēl, bet tur nu viņai nāksies izvēlēties � vai nu viņ�, vai tas ku�- kurlops.

Kādudien putekļainajās ieliņās saceļ veselu dūmaku pelēkas volgas; daudzi cienīgi vīri uzvalkos, ar portfeļiem padusē, cilā pa�pīrus un brīnās. Jo �ī tās būdeles pēc visiem papīriem sen jau no�jauktas. Tici nu vēl papīriem!

Ta�u gan Ķickaziņai, gan Kverpucim sāpīgi sa�ņaudzas sirds � Drazu karaļvalsts, viņu bērnības mierīgā zeme, kuras sen vairs nav nekādos papīros, dzīvo savas pēdējās dienas. Tāpat kā viņu bērnība.

���� Es negribu braukt prom no �ejienes! � saka Ķickaziņa, kad abi pa viņiem vien zināmām takām dodas uz atteku pel�dēties.

Gar malu ūdens ir zaļ� un saglumējis, tālāk nenosakāmā krāsā, un tomēr tas ir ūdens � veldzējo�s slapjums �ajā karstajā, putek�ļainajā dienā. Attekas malā mētājas norauta lelles kāja � gluds, sārts plastmasas loceklis; izplūdu�as, ar tinti rakstītas, samirku��as vēstules, ko sazin kas kādreiz rakstījis sazin kam.

���� Āre, kur dēle! � sauc Ķickaziņa, uzsprauzdama plānās, nevienādās matu �ķipsnas.

���� Tad ta brīnums! � Kverpucis atsaucas.

Melns, plīvurains bantes tārps graciozi skalojas pa smiltīm.

���� Man drausmīgi riebjas tārpi, � saka Ķickaziņa, bakstī�dama tārpu ar kaut kādu lausku.

���� Varbūt tārpiem drausmīgi riebies tu, � saka Kverpucis, � liec viņu mierā, kā viņa tevi liek mierā.

Un viņ� jau ir aizpeldējis.

Bet Ķickaziņa vēl ilgi rēgojas krastā � gariem locekļiem, ne�veikla un lempīga, baltu un grūti iedego�u ādu � bālā grēfene.

Viņi pa kārtai izgrie� peldkostīmus aiz krūma. O� pēc suņu urīna. Zālē un drazās cirpst sienā�i � lielāki un mazāki, pelēcīgi un brūnraibi, trīdami stilbus un lūkodamies melnām, spo�ām a�e�lēm. Viņiem ejot, tie lēkā sprakstēdami uz visām pusēm.

���� Mēs vairs neesam mazi,, bet vēl neesam arī lieli, � Kverpu�cis nosaka. � Ne �is, ne tas.

Divi cilvēku bērni Drazu karaļvalstī starp cirpsto�iem kukai�ņiem, kurkuļu virtenēm pieliju�ajos dīķos, ūdensmērītajiem un sa�berztu stiklu dārgumkaudzēm, kas spīguļo saulē. Lēns un nestei�dzīgs laiks, glāsto�a saule acīs � viņi vēl nekur nesteidzas, viņiem nekur nav jāskrien tāpat kā Māmulei, kura sataisījusies mū�īgi dzīvot.

Ķickaziņai nobrāzti elkoņi un ceļi krevelēs, nevienādās matu �ķipsnas saulē izbalēju�as, no deguna lobās nost āda.

���� Ķickaziņ, � saka Kverpucis, un vārds noskan kā suņa �ķa�vas, � mēs nekad ne�ķirsimies, vai ne?

���� Bet, ja nu tu domā jūrā braukt, tad � � viņa bilst, tīņā- dama matu �ķipsnu ap pirkstu.

��� Tad es domās bū�u pie tevis � vienmēr.

Lēns un mierīgs laiks, zāles skumsnās vabuļi un baltgani kāposttaureņi � kur viņi te domā atrast kāpostus, naivuļi? Te, kur Ķickaziņa ir Drazuvalsts princese un Kverpucis � Drazu- valsts princis �, tik cēla top viņu gaita, samīdot zālē un smiltīs daudz sīku pavalstnieku.

Te mētājas salauzti aparāti ar daudziem kloķī�iem un podzi�ņām � tos grozot, var sevi iedomāties gan pie lidma�īnas, gan ledlau�a vadības pults. Otras tādas vietas nebūs nekur vairs. Nekad.

Nezināmi putneļi spurdz balandās cīkādami, un aiz krūma kremt nīkulīgo zālīti velnaģīmis, ragus purinādams, asti skurinā�dams un klīrīgi vaibstīdamies.

���� Ķiz, ķiz, velnaģīmi! � Kverpucītis pamēda ku�kurlopu � tāpat vien, bez kādas iedvesmas. Viņ� ir atmaidzis, jo kopā ar Ķic- kaziņu viņ� nejūtas lempīgs un neglīts, nevienam nevajadzīgs. Tā�pat kā Ķickaziņa pati sev liekas apsviedīga, apķērīga un valdzi�no�a būtne � tāda, kāda viņa noteikti kādreiz būs.

Tad, kad pār pieliju�ajiem dīķī�iem un stiklu kaudzēm ies buldozers, nolīdzinādams visu, aizbēgs sienā�i un vardes, putneļi aizlidos. Kur tu paliksi, velnaģīmi? Ratiņnovietnē, desmitajā stāvā uz jumta? Krimtīsi tapetes un vecas avīzes?

���� Mēs celsim māju. Pa�i sev, kur dzīvot. Mēs noteikti celsim māju, vai ne? � Kverpucītis pēk�ņi pavaicā.

Diez vai tad vēl atradīsies kāda drazu karaļvalsts, kur pili celt.

���� Mums būs suņi un kaķi, tru�i un vistas, � Ķickaziņa tur�pina viņa teikto. � Un bērni. Puika un meitene.

Kaut kur rūkņā motorlaiva, kāds vējdēlis � balsnējs plan�kums bezgalīgā zilumā � lēnām izgaist skatienam. Viens vīrs pel�dina spanielu. Suns purinās, ūdenslāses sprikst visapkārt kā stikla lodītes, sabirdamas krūmos un balandās.

Mūsu mīlaspāris soļo mājup � pa priek�u Ķickaziņa, augstu kājas cilādama, nopakaļ � Kverpucītis, gāzelēdamies no vienas puses uz otru. Viņi vēl nezina, ka nakti pūķis, kas slēpjas aiz siji- ņas, izlīdīs laukā. No viņa astes pārlēks dzirkstelītes � vecu papīru blāķos, skaidās un pakojumos �, un drīz vien Kverpu�- mājele stāvēs liesmās nakts vidū. Vēlāk Ķickazpapus sacīs, ka viss cēlies no bojātiem vadiem. Māmule, paspējusi paķert nelaiķa vecā- tēva dāvināto, sen vairs netik�ķo�o stundenieku, �abatās un nakts�kreklā drebinādamās smil�ainajā ieliņā, vienā mierā sacīs: � Pirmo pasaules karu pārdzīvoju, Otro pasaules karu pārdzī�voju � pārdzīvo�u arī ugunsnelaimi.

Uguns būs apsteigusi vīrus ar portfeļiem un buldozerus � �o�reiz uguns būs pirmā. Kverpu�māja ir nolemta savam liktenim, Ķickazmāja nolemta buldozeram. Drazu karaļvalsts nolemta iznī- �ībai � viss ir jau izlemts. Bet �iem abiem par to vēl nav ne jaus�mas � ne Kverpucītim, kura bagātības sadegs un izkūpēs � gan globuss, gan nopluku�ās grāmateles par ceļojumiem, gan buru�kuģa modelis aizkuģos Nekurienē ar burām liesmās, ne arī Ķic�kaziņai, kura tobrid cie�i gulēs un modīsies tikai ugunsdzēsējma- �īnu sirēnu pamodināta, miegpilnām acīm vērsies draudīgajā atspīdumā no ielas gala un neklausīgiem pirkstiem me�ģīs ciet kurpju �ņores, lai steigtu lūkot, vai nav kas līdzams tur un tad, kad līdzēt būs sen par vēlu. Kverpucītim būs izdevies paglābt no uguns Ercuku � viņ� stāvēs pid�amā, cie�i piespiedis pie krūtīm sodrējainu, apsvilu�u un pārbiedētu zvēriņu, kamēr Mammucis �ķendēsies: � Abi bērna prātā: viens saglābis nekur nederīgu pulksteni, otrs slinku un rijīgu kaķalopu! Būtu kaut savas drēbes paķēru�i � ko tagad vilksiet mugurā?

� Tagad varam uzskatīt, ka esam pārvāku�ies! � Kverpucī�tis svinīgi paziņos. � Vai tad tu neteici, mamm, ka pārvākties no�zīmē to pa�u, ko nodegt?

Bet tas viss vēl ir priek�ā � tāpat kā daudz kas cits.

�Cik skaista diena!� tu saki, Ķickaziņ, tev �ķiet, ka pēc skais�tas dienas sekos skaista nakts ar parķa lācēnu padusē.

Vairs nebūs tādu dienu Drazu karaļvalsti, jūsu abu nezāļgalmā, ar putneļiem, kuru vārdi jums nezināmi, ar ūdensmērītājiem, kuri varbūt mērī arī laiku, tas laiks ir atmērīts � neaizmirstams un neizdeldējams � tas ir jūsu, jau tagad tas pieder tikai jums � ne�kādi plāni un buldozeri neko nespēj pret to.

1986

Glezna bija gandrīz gatava. Gandrīz pienācis bija pavasaris. Ledus jūrmalā izkusis, smilts balti noskalota, bet vēl cieta un auk�sta.

Mākslinieks raudzījās savā darbā, un arī viņam bija auksti. Viņ� pūta dva�u uz nosalu�ajām rokām un kā ziemā mīņājās no vienas kājas uz otru.

���� Tas viss atgādina gaidī�anu, � bārdainais vīrs domāja. � Nu un tad, tā tas arī ir, � viņ� sprieda.

���� Jābeidz, �odien pietiks, jāiet mājās. �Pavasara gaidās� � tā varētu to nosaukt, � viņ�, vērtējot gleznu, domāja. � Bet ja nu pēk�ņi atlidotu gulbji, balti kā ledus gabali zilajā, aukstajā jūrā? Glezniņa ar gulbī�iem, � viņ� nosmīnēja.

���� Bet, klau, vai tās nav gājputnu taures, kas skan tur tālumā? � Gleznotājs saspringti raudzījās debesīs virs tum�i zilās jūras. Un tad tie nāca �

Kas redzējis gulbi lidojumā, tas to nekad neaizmirsīs. Balta bulta, spārnota doma, bet varbūt vislabāk � cēla mērķtiecība, kuru spārnojis neparasts maigums. Tā aptuveni varētu vārdos minēt, bet tikai minēt� Precīzi pateikt to, ko jūti, ir bezgala grūti, vārdam talkā jāņem mūzika vai ota, kas bie�i vien spēj vai�rāk. Gleznotājs otu tūdaļ arī satvēra.

Gulbji pa to laiku bija pagriezu�ies un tagad lidoja zemu virs ūdens līdztekus krastam. Vīrs sekoja viņiem ar skatienu, bet ota audumam tomēr nepieskārās. Un tad pēc brī�a krastam tuvojās vēl divi. Lūk, gulbji nolaidās jūrā turpat aiz pirmā sēkļa. Tikai tagad gleznotājs ievēroja, ka uz lielākā gulbja krūtīm, kakla un galvas lāsumo sārti asins traipi.

Ota pati atrada ceļu zilajā audeklā, un Alps � tā sauca ievai�noto gulbi � kļuva nemirstīgs. Brīdi atpūtu�ies, gulbji pacēlās spārnos un aizlidoja, bet gleznotājs pārnāca mājās, iekūra kamīnu un, nolicis gleznu uz tā dzegas, apsēdās tai pretim. Vai nu saules riets aiz loga, vai kamīna uguns atblāzmā pie�ķīra gleznai savādu sārtu mirdzumu. Tā sasildījās un atdzīvojās. Lūk, ko viņa glezno�tājam pastāstīja.

Alps ģimenē bija vienīgais bērns, un par Alpu viņu nolēma saukt jau tad, kad vecāki, dodoties savā kāzu ceļojumā uz zieme�ļiem, pārlidoja sniegiem klātās Alpu virsotnes. Bet piedzima viņ� fjordu zemē un peldēt mācījās, varenās Golfa straumes aijāts. Varbūt tādēļ viņ� izauga tik ap�ilbino�i balts un stiprs. Audzināts viņ� tika ļoti stingri, ievērojot visas balto gulbju cilts tradīcijas. Tā jau bērnībā viņ� tika saderināts ar Oli, kuras vecāki Alpa vecā�kiem bija attāla rada. Toreiz, protams, Alps par to ne sevi�ķi prie�cājās, ne arī skuma. Viņam bija jāaug un jāmācās kļūt lielam.

Kādus gan pārbaudījumus neuzdeva viņam tēvs! Bija jā�mācās gandrīz stāvus pacelties no ūdens gaisā, gan no liela aug�stuma mesties lejā un ienirt vairāku asu dziļumā. Vētras laikā viņ� mācījās ķert vēja brāzmas un, spārnus nevēzējot, trakā ātrumā traukties virs milzīgajiem, zaļajiem viļņiem. Viņ� mācījās cīnīties ar vienaud�iem, mācījās tikumu nedarīt pāri vājākam un nebai�dīties no stiprākā.

Tā nemanot aizskrēja laiks, un jaunie gulbji jau raudzījās pēc savām izredzētajām. Arvien bie�āk kā nejau�i arī Alpam blakus lidoja vai peldēja Ole. Un tie�i �ajā laikā gulbju pulkam piebied�rojās Ūgo. Tas bija jauns un skaists gulbis ar neparastu likteni. Ūgo pavisam agrā bērnībā bija zaudējis vecākus un tika audzi�nāts pīļu barā. Gulbji jauno savā pulkā uzņēma labprāt, lai gan vienreiz Alps nejau�i dzirdēja tēvu sakām: �Gulbim izaugt starp pīlēm ir briesmīga nelaime, un nav vēl zināms, kā tas viss beig�sies.� Un tie�ām � Ugo uzvedība daudzos gulbjos izraisīja neiz�pratni un �ēlumu. Vispirms jau viņam trūka goda un lepnuma. Likās pat, ka viņ� pārējo �ēlumu pret sevi apzināti izmanto. Kā gan citādi lai izskaidro, ka, būdams liels un stiprs, viņ� nekad pār�lidojumos neieņēma vietu kā�a galvgalī vai beigās, kur lidot grū�tāk, bet vienmēr turējās vidiņā starp jaunuļiem un gulbju mātēm.

Nolai�oties atpūtā, pirmais steidzās ieņemt vietu aizvējā. Labi zinādams, ka Ole ir saderēta Alpam, nekautrējoties aplidoja viņu, peldēja līdzās un nebeidza lielīties ar saviem piedzīvoju�miem pīļu barā. Ta�u galvenais, ka Ogo nemaz netaisījās laboties, visus uzskatīdams par vientiesīgiem muļķiem. Tomēr gulbji to ļaunā neņēma, �ēloja bārenīti. Un, kā da�reiz Alpam likās, vienam otram pat tīri labi patika Ūgo bezkaunīgās izdarības un spēja vienmēr un visur izplēst uz citu rēķina sev kādu la�bumu.

♦ Re, re, kāds rakaris,� da�s labsirdīgi nodomāja. Piedeva viņam arī toreiz, kad vakarā, tuvojoties vētrai, gulbji steidzās meklēt patvērumu kādā salā un viļņos ieraudzīja �ūpojamies pār�guru�u jaunu gulbi. Viss pulks, sekojot nerakstītam likumam, nolaidās nelaimīgajam līdzās. Uz salu dro�ībā aizsteidzās tikai Ūgo. Kad kopā ar sve�o salu sasniedza vētras sapluinītie putni, Ūgo, galvu zem spārna paslēpis, klints aizvējā gulēja.

Izglābto gulbi sauca Kane, un pirmais, kas satrakotajos viļņos bija nolaidies tai līdzās, bija Alps.

��� Celies spārnos, saņemies, � viņ� mudināja, � līdz salai nav tālu, mēs tevi nepametīsim. Seit tu aiziesi bojā.

��� Bojā? � bija pārjautājusi Kane. � Nē, es nokļū�u Sve�u kalnā, tur mani jau gaida.

Beidzot tomēr Alpam izdevās Kani pierunāt, un tā abi blakus laimīgi nolaidās malā. Tad arī Kane Alpam pastāstīja, ka, lidojot pāri lielajiem purviem, mednieki no�āvu�i viņas iemīļoto un viņa nolēmusi tam sekot uz Sve�u kalnu.

���� Pastāsti man par �o kalnu, � lūdza Alps. � Nekad agrāk par to neesmu dzirdējis.

���� Man par to pastāstīja vecmāmiņa, � teica Kane. � Sve�u kalns atrodas tālu, tālu ziemeļos starp mū�īgajiem lediem, un ieraudzīt to var tikai ziemeļblāzmas gaismā. Tur nonāk visu uzti�cīgo gulbju dvēseles, un katrai tur deg sava svece. Jo kvēlāka bijusi mīlestība, jo spo�āka deg svece � no tum�i sarkanām kalna pakājē līdz saules spo�ām virsotnē. Es arī gribu būt tur, � savu stāstu pabeidza Kane.

Tā pagāja nakts, vētra bija norimusi, un saule pamodināja

Kani un Alpu vēl turpat pelēkajā klin�u salā. Pamodu�ies bija arī citi gulbji, bet Ūgo, kā parasti, bija jau pabrokastojis.

Tā nelaimīgi bija sagadījies, ka vakar, kad metās jau tum�s, Kane un Alps naktsvietu pārgurumā nejau�i bija izvēlēju�ies tie�i blakus Ūgo. Tas, protams, visu bija noklausījies un tagad izsmē�jīgi pārstāstīja to citiem.

���� Tā sve�ā ir jukusi! � viņ�, piepūties kā pārēdies pīļtēviņ�, klaigāja. � Kur tas dzirdēts, ka gulbji lidotu uz mū�īgiem lediem? Vai tad te ēdamā trūkst! Vai siltai ligzdai vietas par maz! � viņ� izlikās patiesi sa�utis. � Un tāda Sve�u kalna vispār nekad nav bijis, nav un nebūs! � Ūgo �ņāca.

Nu savukārt aiz sa�utuma elpa aizrāvās Alpam.

���� Bet tu nekad nebūsi gulbis! Tu biji, esi un vienmēr paliksi pile! � viņ� kliedza Ūgo tie�i acīs.

Likās, ka Ūgo tūdaļ metīsies Alpam krūtīs, tomēr arī �oreiz viņ� palika savai dabai uzticīgs, jo saprata, ka atklātā cīņā Alpu nekad neuzveiks, tādēļ tikai nikni no�ņācās, pacēlās spārnos un aizlidoja.

Ūgo atcerējās, <ķa vakar pirms Vētras, kad viņ� pirmais bija nolaidies uz salas, zvejnieki līcī izlika tīklus. Kas tā bija par vel�ni�ķīgu ietaisi, viņ� zināja no piedzīvojumiem piļu dīķī, kad kāds no viņa biedriem bija sapinies uzpeldēju�ā tinā un ņēmis mok�pilnu galu. Var būt, ka vētra ari tagad tīklus uzvandījusi ūdens virspusē. Tā nu Ūgo lēni riņķoja virs lī�a un skatījās. Un, ak, kāda veiksme! Vērīgāk ieskatoties, viņ� ieraudzīja smalko, zaļgano pinumu �ūpojamies viļņos! Ūgo no ļauna prieka apreiba galva. �Tagad tik mēs redzēsim, kur� no mums ir pīle!� viņ� no�domāja.

Bet pa to laiku Alps atvadījās no Kanes. Viņi peldēja līdzās, un Alps centās ieskatīties Kanei acīs, bet viņa tā skatienam neat�bildēja. Tad viņa klusi teica:

���� Sve�u kalns ir, mīļo Alp, un es zinu, ka tu tam tici, tu būsi laimīgs. Bet man nu tāls ceļ� priek�ā, ardievu! � To pateikusi, Kane pacēlās spārnos.

Alps skatījās, kā Kanes siluets pamazām pārvēr�as arvien mazākā baltā punktā, un viņam likās, ka tur tālumā virs zilās, bezgalīgās jūras iedegas spo�a, balta liesmiņa.

���� Nu, vai esi gatavs cīnīties? � viņ� pēk�ņi aiz muguras iz�dzirda �ņācam Ūgo. � Ja nebaidies, tad seko man!

Ūgo nekaunība Alpā iesvēla tādu niknumu, ka viņ� bija gatavs

uz vietas nelieti pārmācīt. Tomēr savaldījās, jo divkaujas notei- *

kumi liedza tūlītēju izrēķinā�anos. Tādēļ viņ�, vareni vēzēdams spārnus, sekoja Ugo. Lūk, līcis, un Alps redzēja, ka pretinieks beidzot sāk lēni nolaisties. Nu Ūgo jau planē virs pa�a ūdens. Alps seko. Ūgo nolai�as. Ai, kas tad tas! Alps pēk�ņi jūt, ka kājas kaut kur ieķēru�ās un viņ� tiek rauts atpakaļ. Ātrums vēl diezgan liels, tādēļ Alpu neredzamā cilpa norauj ūdenī visā garumā.

���� Ahā! � ļaunā priekā iekliedzās Ūgo un metās Alpam virsū. Alps mēģina pagriezties, bet kājas sapinas vēl vairāk. Nu Ūgo var uzbrukt no aizmugures! Viņ� knābj ne�ēligi, no visa spēka, sit nelaimigo, lepno putnu ar spārniem.

���� Tā nedrīkst, tā nav atļauts, � vēl kā caur miglu, jau zaudēdams samaņu, Alps dzirdēja pielidoju�ās Oles izmisu�o balsi.

Nu Ūgo metās virsū Olei. �Ak, cik labi, ka viņa neprot kauties, cik labi, ka viņa mazāka un vājāka,� karsdams no sava pārspēka, domāja Ugo un ar vienu sitienu ietrieca Oli viļņos.

Viss būtu beidzies bēdīgi, ja trijotnes nozu�anu laikus ne�būtu pamanīju�i pārējie gulbji. Tagad tie steidzās �urp. Ole bija glābta!

Ugo dabūja tādu kāvienu, ko dro�i vien atceras vēl �odien, ja tik vēl ir dzīvs. Spalvas vien putēja, kad viņ� kūleņu kūleņiem tika ar kaunu padzīts no gulbju pulka.

Bet Alps jau gara acīm redzēja vizmojam ziemeļblāzmu, un tur tālumā augstu debesīs virs zilgani baltiem ledus laukiem zeltā laistījās un mirgoja Sve�u kalns.

Gulbji ilgi skatījās un neatstāja nabaga Alpu, bet tad tie to�mēr aizlidoja. Palika, kā jau tas starp gulbjiem pieņemts, tikai Ole.

Cik grūti ir atmud�iftāt sapinu�os tīklu, zina katrs zvejnieks, bet vēl daudz grūtāk ir at�ķetināt tīklu, kuru izlicis ienaidnieks. Cik ilgs laiks pagāja, līdz tas izdevās Alpam un Olei, kas to lai tagad zina. Ta�u kādā agrā pavasara rītā viņi atkal devās ceļā. Brīvi kā putni gaisā, lepni kā gulbji.

Kamīns bija izdzisis, aiz loga ausa rīts.

� Tu zini, man �ķiet, ka �oreiz tev ir izdevies, � viegliem pirkstiem noglāstot rētu gleznotāja pierē un modinot viņu, teica sieva Ole.

Var jau būt, ka arī gleznotāju sauca Alps.

1. Stāsti

Nellija Kovalevska. Spodris, es un suņi��������. 5

Vija Upmale. Vienīgā����������������. 24

Ērika Kalna. Mūziciņa���������������.. 33

Ēriks Kūlis. Akmens cilvēciņā������������ 42

Anita Liepa. Suns�����������������. 52

Dzintra Zuravska. Iepazī�anās������������ 61

Lienīte Medne. Amulets��������������.. 70

Vija Gune. Lietus smar�a�������������� 83

Dagnija Zigmonte. Balle ar �āviņiem���������. 92

Zenta Ergle. Pirmais zābaku pāris���������.. 114

Arvis Grods. Sagatavo�anās������������. 124

Juris Veitners. Gara, zaļa puķu diena�������.. 135

Mirdza Kļava. Toreiz���������������� 160

Viks. Jūs zināt, kas zvana?������������.. 165

Dzidra Rinkule-Zemzare. Kā pasakā��������.. 178

Jānis Baltvilks. Notikums āboliņlaukā�������� 189

Atis Bai�a. No cikla �Di�koku meklētāja gaitās� . . . 192

2. Literārās pasakas

Arnolds Auziņ�. Di�ciltīga vīra portrets�������. 203

Alberts Lo�melis. Darbiņ� un Sņimuknils skolā �. 209

Imants Bremze. Kā strazdam stabuli skaņoja����.. 221

Dagnija Dreika. Kverpucītis ar draudzenīti�����.. 225

Georgs Mintautis. Sve�u kalns����������� 232

HB JvV5078

Vidējā skolas vecuma bērniem

PUTNU CEĻ�

Redaktors I. Liniņ� Mākslinieciskais redaktors A. Lamsters Tehniskā redaktore S. Mazvērsīte Korektore S. Liniņa

Nodota salik�anai 08.07.88. Parakstīta iespie�anai 05.05.89. JT 01418. Formāts 60X84/16. Tipogrāfijās pa- pirs JSs l. Skolas garnitūra. Ofsetspiedums. 13,95 uzsk. iespiedi.; 28,36 uzsk. krāsu nov.; 12,79 izdevn. 1. Me�tiens 50 000 eks. Pa�ūt. .Nfc 1093. Cena 70 kap. Izdev�niecība �Liesma�, 226256 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. >b 52/3305 7/B-1059. Iespiesta LKP CK izdevniecības tipogrāfijā, 226081 Rīgā, Balasta dambi 3.

Pu 868 Putnu ceļ� / Sast. U. Auseklis; Māksi. G. Liepiņa- Grlva. � R.: Liesma, 1989. � 239 lpp., ii. � (Latvie�u

rakstnieku stāstu un literāro pasaku krājums. Otrais gads).

Ikgadējs stāstu un 'literāro pasaku krājums pusaud�iem. Latvie�u padomju prozaiķu uzmanības centrā jaunie�u personības veido�anās palaikam grūtie procesi.