Edgars Raiss Borrows(uzvārds tāds kā rakstīts latvie�u oriģinālizdevumā)

TARZANS UN SKUDRU CILVĒKI

ROMĀNU SĒRIJA I.- V. 1936.gads

Trīs cilvēki iznāca no Lorda Grejstoka bungalo un lēnām gāja uz vārtiem pa rozēm apstādīto taku, kas graciozi vijās pa labi apkopto dārzu, kur� snie�dzās apkārt pērtiķa cilvēka vienstāva mājai. Divi vīrie�i un viena sieviete, visi ģērbu�ies aizsarga krā�sas tērpos. Vecākais vīrietis turēja rokā lidoņa ce�puri un brilles un mierīgi smaidīdams klausījās jau�nākā vārdos.

�Ja māte būtu �eit," teica jaunākais, �viņa tev nekad to neatļautu."

�Man bail, ka tev taisnība, manu dēl," atbildē�ja Pērtiķu Tarzans, �bet vienu reizi man tomēr jā�lido. Pēc tam apsolu tev vairs nelidot, kamēr viņa būs atbraukusi. Tu ta�u pats teici, ka esmu labs skolnieks un ka pilnīgi spēju pats vadīt lidma�īnu. Pēc tādiem vārdiem tev vajadzētu man pilnīgi uzti�cēties. Vai nav taisnība, Meriem?" viņ� griezās pie jaunās sievietes.

Viņa papurināja galvu. �Es vienmēr baidos par jums, mans tēvs, tāpat kā mans dārgais virs," at�teica viņa. �Jūs esat tik pārgalvīgs, it kā jūs sevi iedomātos nemirstīgu. Jums vajadzētu būt uzmanī�gākam."

Jaunais cilvēks aplika roku ap sievas pleciem. �Meriemai ir taisnība," viņ� teica, �tev gan vajadzē�tu būt uzmanīgākam."

Tarzans paraustīja plecus. �Ja es klausītu tev un mātei, mani nervi un muskuļi jau sen būtu kļu�vu�i nederīgi. Bet tie man doti lieto�anai un es gri�bu tos lietot � ar apdomu. Drīz jau pienāks tas laiks, kad es bū�u vecs un nespējīgs."

Mazs bērns, aizelsu�ās audzinātājas vajāts, pēk��ņi izskrēja no bungalo un piesteidzās pie Meriemas.

�Māmiņ," viņ� iesaucās, �es gribu nākt līdz!"

�Lai viņ� mūs pavada līdz biplānam," teica Tarzans.

�Lūk!" iesaucās zēns, triumfējo�i skatīdamies uz audzinātāju. �Man atļāva!"

Klajumā, kas sniedzās no bungalo līdz mū�a me�am, kur� rēgojās ziemeļrietumos, kā tum�i-zaļ� �ogs, stāvēja biplāns.

Tā pavēnī sēdēja divi vazīru kareivji, kurus Ko- raks, Tarzana dēls, bija apmācījis vispirms par mē- chaniķiem un vēlāk arī par patstāvīgiem lidotājiem.

�is apstāklis ari bija viens no iemesliem, kas bija pamudināju�i Pērtiķu Tarzanu papildināties lido�anas mākslā, jo viņam, kā vazīru virsaitim, ne�klājās ļauties sevi pārspēt saviem padotajiem. Uz�licis cepuri un brilles, Tarzans iekāpa lidma�īnā.

�Labāk ņem mani līdz," teica Koraks.

Labsirdīgi smaidot, Tarzans papurināja galvu.

�Tad paņem kādu no pui�iem," nerimās viņa dēls. ,,Tev var gadīties (kāda klizma, kas tevi pie�spiedīs nolaisties. Ko tad tu darīsi bez mēchaniķa?"

�Ie�u kājām," atcirta pērtiķa cilvēks. �Pagriez ma�īnu, Andua!" viņ� pavēlēja vienam no melna�jiem.

Mirkli vēlāk biplāns aizjoņoja pa klajumu un tad gludi un graciozi pacēlās gaisā, pariņķoja, sa�sniedza lielāku augstumu un aizsteidzās taisnā lī�nijā, kamēr lejā visi se�i cie�i raudzījās tam pakaļ, līdz tas bija galīgi pazudis no viņu redzes aploka.

�Kā tu domā, kur viņ� dosies?" jautāja Me- riema.

Koraks papurināja galvu. �Viņ� nedomāja ne�kur doties, viņ� vienkār�i gribēja izdarīt savu pirmo patstāvīgo lidojumu; bet cik es viņu pazīstu, es gan nebrīnītos, ja tas būtu nodomājis aizlidot uz Londo�nu un apciemot māti."

�Bet to viņ� nekad nespētu!" iesaucās Meriema.

,,Parasts cilvēks ar tik nepietieko�u pieredzi gan nespētu; bet tev ta�u jāatzīst, ka tēvs nav pa�rasts cilvēks."

Kādas pusotras stundas Tarzans lidoja nemai�not kursu un neievērodams, kādu lielu distanci viņ� bija veicis; tik ļoti tas jūsmoja par to vieglumu, ar kādu vadīja ma�īnu un tik neparasta �ķita �ī bez�galīgā brīvība, kas viņu padarīja līdzīgu putniem, vienīgajiem mū�a me�a iemītniekiem, kurus tas jeb�kad bija apskaudis.

Te pēk�ņi viņ� savā priek�ā ieraudzīja lielu ba�seinu, vai pareizāki sakot, vairākus baseinus, ko ap�lenca me�oti pakalni. Pa kreisi viņ� pazina līkumai�no Ugogo upi, bet viss pārējais baseinu apgabals tam bija pilnīgi sve�s. Viņ� pārsteigts apķērās, ka atradās pāri par simts jūdzēm tālu no mājām un gribēja tūlīt doties atpakaļ; bet baseinu noslēpums viņu kārdināja � viņ� nevarēja atgriezties tos ne�apskatījis tuvāk.

Kā tas varēja gadīties, ka viņ� savos daudzos klejojumos nekad nebija iekļuvis �ai zemē? Pat iedzimtie, kas dzīvoja te kaimiņos, nekad nebija vi�ņam par to stāstīju�i. Viņ� nolaidās zemāk, lai la�bāk apskatītu baseinus, kas tagad izrādījās par sen izdzisu�u vulkānu krāteru virkni. Viņ� redzēja me��us, ezerus, un upes, par kuru esamību neikad nebija ne sapņojis. Vai tad �ai zemē, kas viņam tik pa�zīstama, varēja būt tik liels apgabals, par ko tam nebija ne jausmas? Pēk�ņi viņam ie�āvās prātā �ī �ķietamā noslēpuma atrisinājums.

Tur lejā stiepās tā saucamais Lielais Ērk�ķu Me�s. Gadiem ilgi viņ� jau pazina �o necaurejamo biezokni, ko visi iedomājās pārklājam pla�u apga�balu; nu tas izrādījās par samērā �auru �ogu, kas aplenca jauku, dzīvei piemērotu zemi; bet vai tik ērk�ķains bija �is �ogs, ka tas no laika gala varēja būt sargājis savu noslēpumu no cilvēka acīm?

Tarzans nolēma pirms mājup do�anās pārlidot �o senapslēpto zemi un nolaidās zemāk, lai to labāk apskatītu. Lejā zaļoja liels me�s, aiz kura sākās pla�s klajums, ko noslēdza stāvi klin�aini pakalni.

Nu tikai viņ� apķērās, ka neparastās ainavas aizrauts bija ļāvis lidma�īnai nolaisties pārāk zemu. Bet pirms vēl viņ� būtu varējis pagriezt stūri, bi- plāns pieskārās kāda veca d�ungļu ķēniņa lapotam kronim, sagrīļojās, apsviedās un nogāzās lejā.

īsu. brīdi lūzdami krak�ķēja koka zara un ma�ī�nas koka daļas, tad iestājās klusums.

Pa me�a taku kūņojās kāda spēcīga būtne, pēc ķermeņa sprie�ot cilvēks, bet ļoti necilvēcīga izska�ta; liels nezvērs, kas staigāja divām kājām un tu�rēja rungu savā tulznainā rokā. Viņa garie mati nesukāti krita uz pleciem, krūtis bija spalvainas, tāpat arī rokas un kājas, bet tomēr ne spalvainākas kā daudziem civilizēto tautu vīrie�iem.

Ap viduci tam bija ādas gabals, no kura noka�rājās vairākas siksniņas, pie kuru apak�ējiem ga�liem bija piestiprināti apaļi akmeņi vienas līdz divu collu caurmērā. Pie katra akmeņa bija piesietas vairākas mazas spalvas, pa lielākai daļai spilgtās krāsās. Siksniņas bija piestiprinātas pie jostas vie�nas līdz divu collu atstarpēs un to garums bija ap astoņpadsmit collu, veidojot itkā bārk�ķu svār�kus, kas sniedzās gandrīz līdz valkātāja ceļgaliem.

Viņa lielās kājas bija basas un baltā āda iede�gusi gai�i brūna. Liela auguma iespaids radās vai�rāk no masīviem pleciem un stipri attīstītiem roku un muguras muskuļiem nekā no garuma, kaut gan tas bija ap se�i pēdu. Seja bija masīva, platu de�gunu un resnām lūpām. Acis bija normāla lieluma, uzacis resnas un pinkainas, piere plata un zema.

Staigājot savādā būtne kustināja lielās plaka�nās ausis un laiku pa laikam strauji raustīja savu ādu, lai atgaiņātu mu�as, glu�i tāpat kā to dara zirgs ar vēdera muskuļiem. Viņa gāja klusu, cie�i novērojot apkārtni savām tum�ām acīm un bie�i pie�veikdama savas kustīgās ausis, lai saklausītu kādas nejau�as skaņas.

Piepe�i sieviete � jo tā bija sieviete � apstā�jās, pavēra ausis uz priek�u un izplēta nāsis, lai pa�ostītu gaisu. Kāda smar�a vai skaņa, ko mūsu vā�jie jutekļu orgāni nemaz nevarētu uztvert, bija sai�stījusi viņas uzmanību. Piesardzīgi viņa kustējās pa taku tālāk, līdz kādā līkumā ieraudzīja cilvēka ķermeni, kas gulēja pieplacis ar seju pie zemes.

Tas bija Pērtiķu Tarzans. Viņ� gulēja bez sa�maņas; viņa lidma�īna galīgi salauzta karājās liela koka zaros, kuram pieskaroties tā bija nogāzusies.

Sieviete cie�āk satvēra savu rungu un pienāca klāt. Viņas sejā izpaudās pārsteigums, ko savādais atradums bija radījis viņas pirmatnīgā prātā, bet tā neizrādīja nekādu baiļu. Pacēlusi rungu sitie�nam, viņa tuvojās guļo�ajam cilvēkam, bet kaut kas apturēja viņas roku.

Ceļos nometusies, viņa sāka apskatīt sve�inieka drēbes, tad apvēla to uz muguras un pieplaka ar ausi pie viņa sirds. Acumirkli viņa burzīja viņa kreklu un tad pēk�ņi atrāva to vaļā savām spēcīgām ro�kām. Tad atkal klausījās, pieliekusies pie kailās miesas.

Nu viņa piecēlās un raudzījās apkārt, ostīdama un klausīdamās, tad noliecās, pacēla pērtiķa cilvēka ķermeni, viegli uzmeta to uz sava platā pleca un de�vās tālāk agrākajā virzienā.

Kādu gabalu taka vijās vēl pa me�u, tad turpi�nājās pa ciņainu klajumu līdz klin�ainiem pakalniem un beidzās �aurā aizā, ko dabas elementi bija izka�lu�i smil�akmenī. Starp groteskām, it kā fantasti�skā sapni veidotām klintīm, sieviete nesa savu nastu arvienu tālāk pa iemīto ceļu.

Kādu pusjūdzi no ieejas aizā gājējai pavērās pla�s, rupji veidots amfiteātrs, kura stāvajās sienās rēgojās daudzas alas. Pie alām staigāja neveiklas būtnes, līdzīgas tai, kas atnesa Tarzanu �ai savādā, me�onīgā apvidū.

Viņai ienākot tās visas cie�i uz viņu raudzījās, jo to lielās jūtīgās ausis bija ziņoju�as �is sievietes iera�anos vēl ilgi pirms tā kļuva redzama. Ieraugot viņu ar savu nastu, daudzas piecēlās un devās tai pretim. Visas tās bija sievietes, pēc izskata un ap�ģērba līdzīgas pērtiķa cilvēka sagūstītājai, lai gan at�ķirdamās pēc auguma un sejas izskata, tāpat kā at�ķiras savā starpā visu tautu piederīgie.

Neviena nerunāja ne vārda, arī atnācēja klusu cie�ot devās uz priek�u, acīmredzot kādas alas vir�zienā. Savu rungu cietāk satvērusi, viņa to vicinā�ja gaisā un sarauktām uzacīm uzmanīgi vēroja kat�ru savu biedreņu kustību.

Viņa bija pienākusi pie savas alas, kad pēk�ņi kāda no sekotājām metās uz priek�u un tvēra pēc Tarzana. Kaķa veiklībā sieviete nolaida savu nastu, pagriezās pret pārdro�nieci, un, zibeņa ātrumā pacē�lusi savu rungu, smagi iezvēla viņai pa galvu.

Tad nostājusies guļo�ajam Tarzanam līdzās, vi�ņa skatījās apkārt zvērojo�ām acīm, kā saniknota lauvu mātīte, mēmi jautādama, kura nāko�ā mēģi�nās viņai izraut tās laupījumu. Bet pārējās atkāpi pie savām alām, atstājot pieveikto nesamaņā guļai karstajās smiltīs. Nu uzvarētāja atkal uzņēma savj nastu uz pleca un netraucēta turpināja ceļu līdz sj= vai alai, kur diezgan nevērīgi nometa pērtiķa cilvē�ku zemē, ieejas pavēnī. Tad, pietupusies viņam līdzk ar skatu uz āru, lai izsargātos no nejau�iem pārst( gurniem, viņa sāka sīki apraudzīt savu atradum

Tarzana drēbes bija modināju�as viņas ziņkāri vai sacēlu�as viņā riebumu, jo tā gandrīz vai tūlīt sāka viņu izģērbt, un, neprazdama apieties ar po�gām un sprādzēm, vienkār�i norāva drēbes ar varu. Smagie zābaki viņu kādu brītiņu kavēja, bet to �u�ves padevās viņas spēcīgajiem muskuļiem. Vienīgi dimantiem apsēto medaljonu, ko viņ� bija mantojis no mātes, viņa atstāja karājoties kaklā pie zelta ķē�dītes.

Kādu acumirkli viņu aplūkojusi, sieviete piecē�lās, atkal uzmeta viņu uz pleca un devās uz amfi�teātra centru, kura lielākā daļa bija pārklāta zemām būvēm, kas bija uzceltas no milzīgām akmeņu plāt�nēm, kuras stāvot veidoja sienas, bet līme�niski guļot � jumtus. Cie�i kopā stāvēdamas un vienai otrai ievirzoties amfiteātrī, �īs akmeņu būves aplenca ovālu laukumu pla�a pagalma veidā.

Būvju ieejas bija aizsprostotas ar divām akmens plātnēm, no kurām viena, stateniska, aizvēra ieeju, bet otrā bija tai pieslieta no ārienes, lai no iek�pu�ses neviens nevarētu to atgrūzt.

Atnesusi savu paģību�o gūstekni pie vienas no �īm ieejam, sieviete nolika viņu zemē, pagrūda ak�mens plāksnes sāņus un iestiepa viņu drūmā, pus�tum�ā telpā. Nolikusi viņu uz grīdas, viņa trīs rei�zes skaņi sasita plaukstas. Tūlīt telpā iekūņojās kāds pusducis abējāda dzimuma bērnu, no viena līdz se�padsmit vai septiņpadsmit gadiem.

Pat jaunākie no tiem veikli turējās kājās un likās spējīgi pa�i gādāt par sevi. Meitenes, arī pa��as mazākās, bija apbruņoju�ās rungām, kurpretim zēniem nebija nekādu iero�u, nedz uzbrukumam, nedz aizsardzībai.

Viņiem ienākot sieviete rādīja ar pirkstu uz Tarzanu, iesita sev ar saspiestu dūri pa galvu un vai�rākas reizes piegrūda savu tulznaino īk�ķi pie krū�tīm. Viņa izdarīja ar rokām vēl da�as kustības, tik izteiksmīgas, kā pat tas, kam �ī zīmju valoda būtu pilnīgi sve�a, gandrīz varētu to saprast; tad pagrie�zās, izgāja ārā, nolika akmeņus savā vietā pie ieejas un devās atpakaļ uz savu alu, nelikdamās nemaz ie�vērojam to sievieti, ko tā nesen bija notriekusi un kas tagad pamazām atguva samaņu.

Tikko viņa bija nosēdusies savas alas priek�ā, otrā pēk�ņi uzrāvās, paberzēja galvu, apmul�susi paskatījās apkārt un grīļodamās piecēlās kājās. Kādu acumirkli viņa vēl �ūpojās, bet tad tūlīt saņē�mās, un, uzmetusi ātru skatu savai ienaidniecei, de�vās uz savu alu.

Viņa vēl nebija to sasniegusi, kad viņas uzma�nību pēk�ņi saistīja soļu dimdoņa, kas nāca arvienu tuvāk. Viņa apstājās, pievilka savas lielās ausis un pavērsa skatu uz taku, kas veda no ielejas aug�up. Ari pāiējās �īs savādās pilsētas iemītnieces, vismaz visas tās, kas patlaban atradās ārā, tāpat skatījās un klausījās, kamēr viņu modrību apbalvoja, viņu sugas būtne, kas parādījās pie amfiteātļ-a ieejas. Tā bija milzīga auguma sieviete, vēl plecīgāka un sma�gāka, kaut gan nedaudz garāka par to, kas bija sa�gūstījusi pērtiķa cilvēku. Uz viena pleca tā nesa nobeigtu antilopi, uz otra kādu ķermeni, kam bija pa pusei cilvēka, pa pusei dzīvnieka izskats, lai gan tas dro�i vien nebija ne viens, ne otrs.

Antilope bija beigta, bet otrā būtne gan nē. Karādamās tā vāji raustījās; tās veltīgās kustības nevarēja apzīmēt par pretestību. Ķermeņa viducis gulēja uz sagūstītājas kailā, brūnā pleca, rokas un kājas bezspēcīgi mētājās gaisā. Vai nu tā bija ne�samaņa, vai arī baiļu paralizēta.

Sieviete, kas Tarzanu bija atnesusi amfiteātri, piecēlās kājās un nostājās savas alas ieejas priek�ā. Mums viņa būs jāsauc Pirmā sieviete, jo vārda tai nebija; savās slinkajās smadzenēs viņa nekad nebija sajutusi ne mazāko vajadzību pēc kāda at�ķirīga nosaukuma, un savu biedreņu starpā tā bija tāda pat bezvārdniece kā tās pa�as; tādēļ, lai at�ķirtu vi�ņu no citām, mēs viņu sauksim par Pirmo sie�vieti. To būtni, ko viņa bija notrieikusi ar savu rungu, mēs atkal dēvēsim par Otro sievieti, bet to, kas nupat ienāca amfiteātri, ar nastu uz katra ple�ca, par Tre�o.

Tā tad Pirmā sieviete piecēlās, pievilka ausis un cie�i raudzījās atnācējā. Tāpat piecēlās Otrā sieviete un visas citas, kas atradās apkārt, zvērojo��ām acīm lūkojoties Tre�ā sievietē, kas dro�i soļoja garām, uzmanīgi vērodama savu biedreņu draudo�os stāvus.

�ī Tre�ā sieviete bija ļoti liela un spēcīga; tādēļ pārējās kādu laiku tikai stāvēja un sikatījās viņā. Bet tad Pirmā sieviete paspēra soli uz priek�u un uzmeta ilgu skatu Otrai sievietei, tad atkal paspēra soli uz priek�u, apstājās un atkal uzlūkoja Otro, rā�dīdama ar pirkstu uz sevi, tad uz Otro sievieti un pēc tam uz Tre�o, kas tagad paātrināja soļus savas alas virzienā, jo tā bija sapratusi Pirmās sievietes skaidri izteiktos draudus.

Otrā sieviete tāpat saprata tos un devās tagad Pirmai līdzi. Neviens vārds, neviena skaņa nenāca pāri �o me�oņu lūpām � lūpām, kas nekad nebija smaidīju�as, nedz pazinu�as smieklus.

Abām tuvojoties, Tre�ā sieviete nosvieda savu laupījumu �upā sev pie kājām, cie�āki satvēra savu rungu un nostājās, lai aizstāvētu sava� tiesības.

Rungas vicinādamas, abas metās tai virsū. Pārējās sievietes tagad bija tikai skatītājas; varbūt viņu cilts senā para�a aprobe�oja uzbrucēju skaitu ar na�stu daudzumu, pie�ķirot cīņas tiesību tam, kas pir�mais to uzsāka.

Kad Otrā sieviete uzbruka Pirmajai, visas pā�rējās turējās atstatu, jo Otrā sieviete pirmā bija gribējusi atkarot Tarzanu sev. Tagad Tre�ā sievie�te bija atnākusi ar divām nastām un Pirmā ar Otro devu�ās tai pretī; tā tad pārējās jau nedrīkstēja vairs iejaukties. Kad nu visas trīs sanāca cīņā, va�rēja iedomāties, ka Tre�ā sieviete katrā ziņā saļims zem pretinie�u rungām; bet viņa atvairīja to sitie�nus ar piedzīvoju�a paukotāja veiklību, un tad, no�gaidījusi izdevīgu brīdi, ar briesmīgu spēku iezvēla Pirmai sievietei pa galvu. Nedzīva tā palika guļam zemē; maza asinspeļķe liecināja par rungas vicinātā�jas briesmīgo spēku, kas Pirmo sievieti bija aizrai�dījis viņsaulē neviena neapraudātu.

Nu Tre�ā sieviete varēja visu savu uzmanību veltīt Otrai, bet Otrā sieviete, redzēdama savas bie- a drenes likteni, neiedro�inājās vairs cīņu turpināt un u; lielā steigā aizskrēja uz savu alu. ju Savādā būtne, ko Tre�ā sieviete bija atnesusi gujtopā ar beigto antilopi, acīmredzot gribēja savas sa�istītājas cīņu ar uzbrucējām izmantot bēg�anai an iē'.āo�us aizzagās prom. Viņas mēģinājums varēja būļ sekmīgs, ja vien cīņa būtu ieilgusi; bet Tre�ās

sievietes izveicība un niknums bija pabeidzis visi lietu pāris acumirkļos, un tagad, pagriezusies, viņi pamanīja savu laupījumu mūkam un ātri metās tam pakaļ.

Nu atkal Otrā sieviete skrēja atpakaļ, lai sa�grābtu antilopi, bet dzīvais laupījums uzlēca kājās un ātri metās prom pa taku, kas veda pa amfiteātra aizu uz ieleju.

Tagad tik kļuva redzams, ka tas bija vīrietis vai vismaz vīrie�a dzimuma būtne, kas piederēja pie tās pa�as sugas kā �īs savādās sievietes, tikai mazāka auguma un arī ne tik spēcīgs. Viņ� bija kādas pieci pēdas gar�, aug�lūpa un zods tam bija mazliet spalvaini, piere daudz zemāka nekā sievietei un acis atradās cie�āki klāt viena otrai.

Kājas viņam bija daudz garākas un veiklākas nekā sievietēm, kas acīmredzot at�ķīrās vairāk ar savu spēku, nekā ar veiklību. Bija redzams, ka Tre- �ai sievietei nebija nekādas cerības panākt savu be go�o laupījumu. Un nu tik kļuva skaidrs, kam no�derēja dīvainie siksnu un akmeņu svārki. Satvērusi vienu no siksnām, viņa veikli noņēma to no savas jostas, pie kuras tās bija piekārtas, un, saspie�ot siksnas galu starp īk�ķi un rādītāja pirkstu, lika tai virpuļot gaisā līdz kamēr spalvotais akmens tās galā bija sācis griezties lielā ātrumā � tad palaida sik snu vaļā.

Kā bulta tā aizjoņoja bēglim pakaļ. Akme īs, valrieksta lielumā, atsitās pret vīrie�a pakausi un notrieca viņu zemē bez samaņas.

Tad Tre�ā sieviete pagriezās pret Otro, kas pa to laiku bija sagrābusi antilopi, un, rungu pacēlusi, metās viņai pretim. Otrā sieviete, 'kam bija vairāk drosmes, nekā prāta, gatavojās aizstāvēt savu lau�pījumu un savukārt pacēla rungu sitienam.

It kā vesels muskuļu kalns Tre�ā sieviete uz�bruka Otrai, kas gan nikni sita pretim, bet spēcīgā pretiniece ar briesmīgu belzienu salauza tās rungu. Nu viņa bija nodota pretinieces �ēlastībai, kurai nu�pat vēl gribēja atņemt tās medījumu. Un acīmre�dzot viņa zināja, cik maz �ēlastības tā varēja sagai�dīt.

Viņa nemetās ceļos lūgdamās � nē, viņa norāva no jostas da�us akmeņus un mēģināja aizstāvēties. Veltīgs mēģinājums! Milzīgā iznīcinātāja runga aprakstīja gaisā lielu apli un neaizkavēta nolaidās uz Otrās sievietes galvu.

Tre�ā sieviete apstājās un paskatījās apkārt itkā jautādama: �Vai ir vēl kāda, kas gribētu man atņemt manu antilopi vai manu vīrieti? Lai iznāk uz priek�u!" Bet neviena nepieņēma viņas izaicinā�jumu un Tre�ā sieviete pagriezās un piegāja klāt guļo�ajam vīrietim.

Rupji purinot viņa to piecēla kājās. Lēnām at�jēgdamies, viņ� mēģināja stāvēt, bet viņa pūles to�mēr bija veltīgas. Un nu viņa atkal uzmeta to uz pleca un gāja atpakaļ pie beigtās antilopes. Uzme�tot to uz otra pleca, viņa devās uz savu alu, kur ar joni nometa abas nastas zemē.

Paķērusi izdobtu koka gabalu, viņa iebēra tanī sausas, sasmalcinātas piepes, un, veikli grie�ot sa- smailētu vālīti aizdedza uguni; tad, nogriezdama prāvus gabalu antilopes gaļas, sāka rijīgi ēst. Pa to laiku vīrietis atguva samaņu, uzrāvās, nosēdās un apmulsis paraudzījās apkārt. Viņa nāsis uztvēra ceptas gaļas smar�u un viņ� rādīja uz to ar pirkstu.

Sieviete pasniedza viņam rupju akmens nazi, ko tā jau bija nosviedusi uz alas grīdas, un savukārt rādīja uz gaļu. Rīku paķēris, vīrietis nogrieza kriet�nu gabalu un sāka to cepināt. Ar lielu baudu viņ� to ēda pusapdegu�u un pusjēlu. Viņam ēdot sievie�te sēdēja un skatījās viņā vērīgām acīm.

Viņ� nebija nekāds iznesīgais, bet sievietei viņ� laikam �ķita skaists. Viņa nenēsāja nekādu rotu, vīrietim turpretim bija aproces un stilbu gredzeni, kā arī kakla rota no zobiem un akmeņiem. Viņa matos, kas bija satīti mazā mezglā uz pieres, bija iesprausti vairāki ikoka irbuļi, kas līmeniski �ķērso�ja galvu da�ādos virzienos. Kad vīrietis bija pa�ēdis, sieviete piecēlās, saķēra viņu aiz matiem un iestiepa alā. Viņ� skrāpējās, mēģinot tikt vaļā, bet �ī cīņa ar sagūstītāju bija glu�i veltīga. Tāds ir dzimumu stāvoklis � a 1 a ļ u cilts starpā.

Amfiteātrī, alu tuvumā, gulēja zemē Pirmā un

Otrā sieviete un tām pāri riņķoja melnie gaisa liek�ē�i. Maitas ērglis, S k a, vienmēr pirmais ierodas mielastā.

Gulēdams pustumsā, dīvainā, klin�ainā telpā, kur Pirmā sieviete viņu bija tik nerūplgi nolikusi, Tarzans tūlīt kļuva par uzmanības centru alaļu jau�nie�iem, kas drūzmējās tam apkārt. Viņi vērīgi ap�lūkoja to, apvēla otrādi, tvarstīja, knaibīja, un bei�dzot kāds no zēniem, ieskatījis zelta medaljonu, no�ņēma to no pērtiķa cilvēka kakla un uzlika savā.

Viņi laikam bija zemākais loceklis cilvēku dzi�muma attīstības ķēdē un nekas nevarēja ilgi saistīt viņu uzmanību. Drīzi vien Tarzans tiem jau bija apnicis un tie izgāja saulainā pagalmā, atstādami pērtiķa cilvēku guļam vienu. Vai viņ� beidzot atgūs samaņu vai nē � tas viņiem visiem bija glu�i vien�alga.

D�ungļu valdniekam par laimi, viņa pēk�ņo kri�tienu me�a jumtam cauri bija stipri mīkstināju�i lielā koka lokanie zari, tā kā viņ� gā�oties dabūja samērā vieglu smadzeņu satricinājumu. Nu tas pa�mazām atguva samaņu; drīz pēc alaļu jaunie�u aiz�ie�anas, viņa acis atvērās, mulsumā apskrēja tum�ai telpai apkārt un tad atkal aizvērās. Elpa viņam bija normāla un kad tas atkal atvēra acis, tam �ķita, itkā viņ� būtu pamodies no dziļa dabiska miega; tikai dunoņa galvā vēl atgādināja tam viņa kritienu. Uzrāvies, viņ� paskatījās apkārt, acīm pamazām ap- rodot ar telpas vājo gaismu. Viņ� atradās kādā sa�vādā patvērumā, kas bija rupji salikts no lieliem klintsgabaliem. Pa pla�u caurumu varēja ietikt blakus telpā, kas jau bija daudz gai�āka par to, kur viņ� bija gulējis. Viņ� lēnām piecēlās un devās uz ieeju otrā telpā. Tur viņ� ieraudzīja otru eju, kas veda brīvā gaisā un saules gaismā. Izņemot netīra siena �upas uz grīdas, telpas bija galīgi tuk�as un nekas tur neliecināja, ka tās būtu domātas par mi�tekli cilvēcīgām būtnēm.

Piegājis pie otrās ejas, viņ� paskatījās ārā un viņam pavērās �aurs pagalms, ko ielenca lielas, ze�mē stāvus iedzītas akmens plātnes. Tur staigāja jaunie alaļi, citi saulgozī, citi ēnā.

Manāmi apmulsis, Tarzans raudzījās viņos. Kas tie tādi bija? Kas tā bija par vietu, kur viņ� acīm�redzot atradās ieslodzīts? Vai tie bija viņa sargi, vai cietuma biedri? Kā viņ� �eit bija nokļuvis?

Ar raksturīgu apmulsuma �estu, ieķēris pirk�stus savos melnajos matos, viņ� papurināja galvu. Tagad viņ� atcerējās sava lidojuma nelaimīgo iznā�kumu, atcerējās savu kritienu lielā koka lapotnei cauri, bet viss pārējais bija pilnīgi no atmiņas zudis.

Kādu bridi paraudzījies alaļos, kas nemaz nema�nīja viņa tuvumu, tas dro�sirdīgi iegāja pagalmā, kā lauva, kas, baiļu nepazīdams, nemaz neievēro �akāļus klāt esam.

Viņu ieraudzīju�i, visi piecēlās un sadrūzmējās ap viņu; meitenes grūda zēnus nost un bezbailīgi nā�ca viņam klāt. Tarzans uziunāja tos, vispirms vie�nā iedzimto izloksnē, tad citā, bet tie nelikās sapro�tam, jo neatbildēja ne vārda.

Tad, ķerdamies pie beidzamā līdzekļa, viņ� sāka runāt pirmatnīgajā pērtiķa Manu valodā, pirmajā, ko Tarzans bija iemācījies, kad tas, vēl nevarīgs bērns būdams, zīda pērtiķa mātes Kaļas spalvainās krūtis un klausījās Ker�akas cilts piederīgo gāmur- skaņās. Atkal viņi neko neatbildēja, vismaz neteica nekā vārdos, un tikai kustināja rokas, plecus, �ūpoja ķermeņus un purināja galvas, acīmredzot izteikda�mies kādā īpatā zīmju valodā. Bet neviena skaņa, kas varētu liecināt, ka tie lietoja savā starpā kādu runājamo valodu, nenāca pāri viņu lūpām.

Pēc kāda brītiņa tiem jau zuda jebkāda interese pret atnācēju un viņi atkal sāka staigāt pa pagalmu, kamēr Tarzans soļoja turp un atpakaļ, vērīgām acīm meklēdams kādu ceļu bēg�anai; viņ� redzēja, ka ar garu sparīgu ieskrējienu tas dro�i vien varētu, ro�kas izstiepis, aizsniegt pagalma sienas aug�ējo malu; bet pagaidām vēl bija par agru! Vajadzēja nogaidīt krēslu, lai tā aizslēptu viņa mēģinājumu no tiem, kas bija pagalmā, un tāpat no tiem, kas bija ārā. Krēslai metoties pārējo patvēruma iemītnieku iztu�rē�anās manāmi mainījās: viņi sāka staigāt �urj,u, turpu, pastāvīgi iedami garām būves ieejai un �ad tad ienākdami pirmā telpā, bet bie�i vien arī otrā, kur apstājās pie lielā akmeņa, kas aizsprostoja ārējo izeju; tad tie atkal ienāca pagalmā un turpināja savu nemitīgo pastaigu.

Beidzot viens no alaļiem uzsita ar kāju uz ze�mēs, citi darīja to pa�u un drīzi viņu baso kāju troksnis vienmērīgā taktī skanēja tik skaļi, *ka tam vajadzēja būt sadzirdamam pa gabalu aiz viņu �aurā cietuma pagalma robe�ām.

Lai kāds bija �īs procedūras nolūks, tā acīmre�dzot palika bez cerētām sekām; un nu viena no mei�tenēm, dusmās saviebusi seju, cie�āk satvēra abām rokām savu rungu un, piegājusi pie sienas, sāka spēcīgi dauzīt kādu no tās milzīgām akmens plāt�nēm. Pārējās meitenes uzreiz sekoja viņas piemē�ram, kamēr zēni joprojām sita kājas taktī.

Kādu brītiņu Tarzans apmulsis raudzījās viņu kustībās, mēģinādams tām atrast kādu izskaidroju�mu, bet tad beidzot viņa pa�a vēders deva tam at�bildi: ieslodzītie bija izsalku�i un mēģināja sev pie�vērst savu sargu uzmanību; līdz ar to viņu uzve��anās apstiprināja to iespaidu, ko Tarzans bija iegu�vis tos novērojot, kop� atradās te ar viņiem kopā: �im būtnēm nebija valodas, varbūt pat nemaz ne�bija balss.

Meitene, (kas pirmā bija sākusi dauzīt sienu, pēk�ņi aprāvās un rādīja uz Tarzanu. Pārējie pa�skatījās Tarzanā un tad meitenē, pēc kam tā rādīja uz savu rungu un atkal uz Tarzanu; tad viņa notē�loja mazu pantomīmu, ļoti īsu, bet tomēr ārkārtīgi reālistisku, tā ka tās nozīme bija nepārprotami skai�dra: rungai vajadzēja nolaisties Tarzanam uz gal�vas, un pēc tam tēlotāja, kopā ar biedriem un biedre�nēm, varēs viņu apēst!

Nu rungas vairs nedauzīja sienu, kājas vairs nemīdīja zemi � visus tagad interesēja vienīgi jau�nais priek�likums. Izsalku�ām acīm viņi lūkojās Tarzanā. Māte, ko tie gaidīja atnākam ar barību � Pirmā sieviete � bija mirusi. Viņi to nezināja; viņi zināja tikai, ka bija izsalku�i un ka Pirmā sieviete kop� vakardienas nebija neko atnesusi.

Viņi nebija cilvēkēdāji. Tikai beidzamā bada pakāpē tie būtu varēju�i apēst viens otru, kā tas ir gadījies arī civilizēto tautu jūrniekiem pēc kuģa bojā ejas; bet sve�inieks tiem ne�ķita viņu sugas būtne. Viņ� tiem bija tikpat nelīdzīgs kā jebkuj-� cits dzīv�nieks, ko Pirmā sieviete tiem mēdza atnest ēdienam. To apēst nebūtu lielāks grēks kā apēst antilopi.

�ī doma viņiem pa�iem tomēr nebūtu ie�āvusies prātā: tā nāca no vecākās meitenes, bet arī viņai tā nebūtu radusies, ja vien tur būtu kāda cita barība;

jo viņa zināja, ka Pimiā sieviete to nebija atnesusi apē�anai, bet gan izraudzījusi par savu vīru. Ikga- dus �īs pirmatnīgās rases sievietes devās sev gūstīt vīrus me�u biezokņos, kur biklie vīrie�i dzīvoja vientulībā, izņemot tās nedaudzās nedēļas, kad val�dītājs dzimums turēja tos gūstā savos akmeņu cie�tumos, kur pat viņu pagaidu sievu bērni izturējās pret tiem brutāli un nicino�i.

Reizēm viņi pa�i paguva aizbēgt, lai gan tas reti kad izdevās; beidzot viņus tomēr laida brīvībā, jo bija vieglāk sagūstīt jaunu viru nāko�ā gadā, nekā augu gadu barot to pa�u gūstā, �o me�onīgo pus- zvēru ģimenes attiecībās nebija nekā, kas kaut cik varētu atgādināt kādu mīlestību. Bērni, bez mīlas iejemti, nepazīdami savus tēvus, nejuta arī ne ma�zāko piekļāvību viens otram, nedz arī kādai citai būtnei.

Zināmas saites tomēr vienojā viņus ar to me��onīgām mātēm, kuru krūtis tie zīda da�us mēne��us un kuras nesa viņiem barību, līdz tie bija jau tik tālu pieaugu�i, ka varēja pa�i doties pēc medī�juma vai citas barības, ko tiem apgādāja devīgā daba.

Ap piecpadsmito vai se�padsmito dzīves gadu jaunos vīrie�us laida brīvībā un aizdzina me�ā, pēc kam to mātes neprata vairs viņus at�ķirt no sve�iem vīrie�iem; tanī pat vecumā meitenes pārgāja mātes alā, kur tās dzīvoja, pavadot māti ikdienas medībās, līdz kamēr pa�as paguva sagūstīt sev pirmo vīni. Pēc tam viņas dibināja sev mitekļus atsevi�ķās alās, un saites starp māti un bērniem bija sarautas tik pilnīgi, it kā tādas nekad nebūtu pastāvēju�as. Nā�ko�ā gadā tās varēja pat kļūt sāncenses kāda vīrie�a dēļ, vai arī sanākt nāvīgā cīņā par medījumu.

Akmeņu patvērumu būvē�ana bērniem un vīrie��iem bija vienīgais darbs, ko sievietes veica kopē�jiem spēkiem, un to viņām vajadzēja darīt pa�ām, jo vīrie�i, ja tos izlaistu no patvērumiem, lai viņi piedalītos darbā, būtu izmantoju�i pirmo izdevību, lai aizmuktu me�ā, un to pa�u, bez �aubām, būtu darīju�i arī lielākie bērni, kupem pietiktu spēka strādāt; bet lielās mātes pilnīgi spēja pa�as veikt savus titāniskos darbus.

Spēcīgiem stāviem un tērauda muskuļiem apvel�tītas, viņas izlauza lielos akmeņus no kāda pakalna, kas cēlās amfiteātrim pāri, novēla tos mazajā ielejā un ar vienkār�u fizisku spēku nolika tos vajadzīgā vietā.

Reti kad nācās uzcelt jaunu patvērumu, jo sie�vie�u lielās mirstības dēļ vienmēr pietika neaizņem�tu mitekļu pieaugu�ām meitenēm. Greizsirdība, kā�re, medību nejau�ības, starpcil�u kap � viss prasīja smagas nodevas sievie�u dzīvību veidā. Arī nicinā�tais vīrietis, cīnīdamies par savu brīvību, reizēm no�kāva savu sagūstltāju.

Dabiskais cēlonis alaļu riebīgam dzīves veidam bija pretdabiskā a�gārnība dzimumu attiecībās. Daba liek vīrietim spert pirmo soli un ar savām vald�nieka spējām iedvest vispirms cienību, tad apbrīnu pret sevi tās sievietes sirdī, pēc kūpas viņ� tīko; mīla jau rodas kā minēto jūtu sekas. Pakāpeniski pieaugu�ais alaļu sievie�u pārākums par vīrie�iem galu galā neļāva vairs rasties �īm cienības un apbrī�na jūtām pret vīrieti; tādēļ nevarēja vairs rasties arī mīla.

Nemīlēdama savu vīru un kļūstot par viņu ar�vien spēcīgāka, alaļu sieviete drīzi vien sāka izrādīt pretējā dzimuma pārstāvjiem brutālu nicinā�anu, tādējādi izskau�ot vīrie�a sirdī jebkādu vēlē�anos un tieksmi pēc mīlas � jo tas nevarēja mīlēt būtni, kas viņam iedvesa bailes un naidu, nevarēja cienīt vai apbrīnot negantās būtnes, par kādām alaļu sie�vietes bija kļuvu�as; tādēļ viņ� slapstījās me�os un d�ungļos, un tur valdītājas sievietes viņu medīja, lai neļautu savai sugai izzust no zemes virsus.

�ādas izvirtu�as me�ones pēcnācēju priek�ā nu stāvēja Tarzans, pilnīgi apzinādamies to kannibāli- skos nodomus. Zēni viņam tūlīt neuzbruka, l>et sā�ka cītīgi stiept sausu zāli un mazus koka gabalus no patvēruma ārā; un kad nu trīs meitenes, viena no tām tikko septiņu gadu veca, piesardzīgi tuvojās pērtiķa cilvēkam ar paceltām rungām, zēni uzkuri�nāja uguni, domādami drīzi vien sākt cepināt sulī�gs gos gaļas gabalus, kurus dabūs no �is dīvainās būt�nes, ko tiem bija atnesusi viņu spalvainā māte.

Viens no zēniem, kādu se�padsmit gadu vecs, pienāca klāt stipri uztraukts, �estikulēdams ar ro�kām, galvu un ķermeni. Acīmredzot tas mēģināja atrunāt meitenes, lai tās neizpildot savu nodomu; viņ� pat aicināja palīgā citus zēnus, bet tie tikai paskatījās meitenēs un turpināja savus kulināros priek�darbus. Beidzot, kad meitenes pienāca pērti�ķu cilvēkam arvienu tuvāk, viņ� nostājās tām tie�i ceļā un mēģināja viņas apturēt.

Rungas pacēlu�as, visas trīs raganiņas lēca uz priek�u, lai viņu iznīcinātu. Bet zēns, veikli izvai�rījies, norāva no savas jostas da�us spalvotus akme�ņus un meta tos uz uzbrucējām. Tik veikls bija �is metiens, ka divas meitenes gaudodamas nokrita zemē.

Tre�ais akmens, no mērķa novirzījies, trāpīja deniņos kādam zēnam, nositot to uz vietas. Tas bija tas pats zēns, kas Tarzanam noņēma medaljonu. Bailīgs kā visi viņa sugas vīrie�i, viņ� visu laiku, kop� Tarzans samaņu atguvis bija ienācis pagalmā, turēja roku medaljonam priek�ā.

Vecākā meitene, nebūt neiebiedēta, lēca uz priek�u trakās dusmās saviebtu seju. Zēns atkal meta tai ar akmeni, tad pagriezās un pieskrēja klāt pērtiķa cilvēkam. Ko viņ� no tā varēja sagaidīt, tas viņam pa�am dro�i vien nebija skaidrs.

Varbūt tas bija kādu senizdzisu�u kopības jūtu uzliesmojums, kas viņu skubināja nostāties Tarza- nam līdzās, � varbūt Tarzans, kam piemita stipra uzticība savam dzimumam, bija viņā atmodinājis �īs atrofētās jūtas. Lai nu kā, bet zēns pieskrēja un nostājās Tarzanam blakus, kamēr meitene, acīmre�dzot nojaudusi ko bīstamu sava brāļa neparastā drosmē, tuvojās tiem jau daudz piesardzīgāki.

Ar zīmēm viņa laikam deva tam saprast, ko vi�ņa tam nodarīs, ja viņ� vēl mēģinās ar savu vājo spēku pretoties tās gastronomiskām iegribām; bet viņ� izaicino�i �estikulēja pretī un palika savā vie�tā. Tarzans smaidīdams uzsita viņam pa muguru. Zēns briesmīgi atņirdza zobus, bet acīmredzot tas gribēja atdarināt pērtiķa cilvēka smaidu, lai tam at�bildētu ar to pa�u.

Tagad meitene bija pienākusi tiem gandrīz klāt. Tarzans pats nezināja, kas viņam tagad būtu da�rāms. Viņa iedzimtais bruņnieciskums tam neļāva viņai uzbrukt, kaut arī pa�aizstāvē�anās nolūkā; bet viņam tomēr bija skaidrs, ka tas varbūt netiks ar viņu galā, pirms nebūs to nokāvis; meklēdams citu izeju, viņ� gatavojās arī �ai varbūtībai, kas tam bija tik pretīga, liet cerēja tomēr izglābties citā ceļā.

Tre�ā sieviete, vedot savu jauno vīru no alas uz patvērumu, kur tam vajadzēja pāris nedēļas pa�likt gūstā, bija izdzirdusi baso kāju un smago run�gu troksni, kas nāca no Pirmās sievietes patvēruma, un tūlīt sapratusi tā nozīmi. Gar Pirmās sievietes pēcnācēju likteni viņai personīgi nebija nekādas dajas.

Cilts instinkts tomēr skubināja viņu tos atbrī�vot, lai viņi varētu sev meklēt barību un nemirtu ba�da nāvē, kas atrautu ciltij viņu dzīvo spēku. Viņa protams nemaz nedomāja tos barot, jo tie nebija vi�ņas bērni, bet gan atvērt viņu cietuma vārtus un iz�laist tos brīvībā, kur tie varēs sev atrast barību vai neatrast, palikt dzīvi vai aiziet bojā, saskaņā ar ne�pielūdzamo likumu, kas nosaka, ka piemērotākais pārdzīvo citus.

Tre�ai sievietei nebija kur steigties. Ieķērusi savus spēcīgos pirkstus saniknota vīra matos, viņa to aizstiepa uz patvērumu, nobīdīja lielo akmeni no ieejas, rupji iegrūda vīrieti iek�ā, paskubinot viņu piedevām ar kājas spērienu, nolika akmeni savā vie�tā un tad lēnām devās uz Pirmās sievietes patvēru�mu, kas atradās turpat tuvumā.

Akmeni nobīdījusi, viņa izgāja cauri abām tel�pām un ienāca pagalmā taisni tai brīdī, kad vecākā meitene tuvojās Tarzanam. Apstājusies pie patvē�ruma ieejas, viņa sita ar rungu pret sienu, acīmre�dzot, lai pievērstu sev patvēruma iemītnieku uzma�nību. Tūlīt visi pavērsa skatus uz viņas pusi.

Viņa bija pirmā pieaugu�ā sieviete, ko Pirmās sievietes bērni kādreiz bija redzēju�i, izņemot pa�u māti. �ausmu pārņemti tie atlēca nost. Zēns, kas stāvēja pērtiķa cilvēkam līdzās, paslēpās tam aiz muguras, un Tarzans nebūt nebrīnījās par �īm bai�lēm. Viņ� pirmoreiz redzēja pieaugu�o alalieti, jo kad Pirmā sieviete viņu atstāja vienu, tas vēl nebija samaņu atguvis.

Meitene, kas viņam bija draudējusi ar savu run- guf tagad likās viņu aizmirsusi un lūkojās atnācējā sa�aurinātām acīm un niknu seju. No visiem bēr�niem viņa �ķita vismazāk sabijusies.

Pērtiķa cilvēks vēroja milzīgo, zvēram līdzīgo sievieti, kas stāvēja pagalma attālākā galā un cie�i skatījās Tarzanā savām me�onīgām acīm. Viņa to vēl nebija redzējusi, jo tanī laikā, kad Pirmā sievie�te atnesa savu laupījumu amfiteātrī, viņa bija me�ā, medībās.

Viņa nebija zinājusi, ka Pirmās sievietes patvē�rumā bija kāds vīrietis, izņemot tās pa�as dēlus. Laupījums bija rokā. Viņa to nogādās savā patvē�rumā. Ar �o nodomu prātā un zinādama, ka tas no viņas neaizbēgs, ja tik viņ� ar viltu nepaspruks tai garām uz izeju, viņa lēnām tuvojās tam, neievēro�dama vairs citus patvēruma iemītniekus.

Tarzans, nezinādams viņas īsto nolūku, domāja, ka tā grib viņam uzbrukt kā bīstamam sve�niekam, kas iekļuvis aizliegtā vietā. Viņ� redzēja tās lielo augumu, milzīgos muskuļus, smago rungu, ko tā vi�cināja gaisā, un salīdzināja to visu ar savu l>ezsi)ē- cīgo kailumu.

D�ungļos dzimu�ajam bēg�ana no veltīgas un nevienādas kaujas nav nekāda gļēvulība; Pērtiķu Tarzans nevien bija d�ungļos dzimis un d�ungļos uzaudzis, bet arī, tāpat kā agrāk, līdz ar drēbēm no�metis plāno, nedabisko civilizācijas apvalku. Ala- lietei pretī tagad stājās me�a zvērs, nevien stiprs, bet arī gudrs, � zvērs, kas zināja, kad jācīnās un kad jābēg.

Tarzans meta ātru skatu atpakaļ. Tur, bailēs drebēdams, tupēja alaļu zēns. Aiz viņa stiepās pa�galma pakaļējā siena, no kuras lielajiem akmeņiem viens bija mazliet noslīps. Gauss ir cilvēka prāts, gausāka viņa acs, salīdzinot ar lamatās nokļuvu�a zvēra aci un prātu. Tik ātrs bija pērtiķu cilvēks, ka tas jau bija prom, pirms vēl Tre�ā sieviete varēja sa�prast, ka viņ� apsver bēg�anu � un viņam līdzi bija prom arī vecākais alaļu zēns.

Vienā jonī Tarzans bija uzmetis zēnu uz pleca, pāris lēcienos sasniedzis pagalma pakaļējo sienu un kaķa veikiībā uzskrējis pa noslīpo akmeņplātni, aiz�sniedzot pirkstiem aug�ējo malu; ne reizi atpakaļ nepaskatījies viņ� uzvilkās aug�ā, nometa zēnu ze�mē otrā pusē un pats sekoja tam tik ātri, ka abi no�nāca lejā gandrīz reizē. Tad viņ� palūkojās apkārt.

Pirmoreiz viņ� redzēja dabisko amfiteātri un alas, kuru priek�ā vietvietām vēl sēdēja sievietes. Drīz vajadzēja mesties krēslai. Saule rietēja arvie- nu zemāk aiz kalnu virsotnēm.

Tarzans redzēja vienu vienīgu ceļu bēg�anai � aizu amfiteātra lejgalā, pa kuru alaļu iemītā taka veda uz ieleju un me�u. Turp nu viņ� skrēja zēna pavadīts.

Pēk�ņi viņu ieraudzīja kāda sieviete, kas sēdē�ja savas alas ieejas priek�ā. Rungu paķērusi viņa uzlēca kājās un skrēja viņam pakaļ. Drīzi tai pie�vienojās vēl otra, tad tre�ā, līdz kamēr tur jau joņoja kādas piecas-se�as.

Zēns, ceļu rādīdams, ātri skrēja pērtiķa cilvē�kam priek�ā, bet lai cik ātrs būdams, viņ� tomēr nevarēja uzveikt skrējienā tos tērauda muskuļus, kas kādreiz tik bie�i aiznesa savu īpa�nieku no sa�niknotā N u m a s straujā uzbrukuma vai apgādāja viņam ēdienu, panākot ātro alni Baru.

Smagām, neveiklām sievietēm nebija nekādu iz�red�u panākt abus skrējējus, ja tām būtu jāpaļau�jas vienīgi uz savu ātrumu, bet to viņas nemaz ari negribēja. Viņām bija savi akmeņi, ko tās vingrinā�jās mest gandrīz no pirmās dzīves dienas, ar laiku sasniedzot ideālu nemaldību to me�anā tiklab neku�stīgos kā ari kusto�os mērķos.

Bet nu jau sāka tumst, ceļ� vijās līkumos un bēgļu ātrums padarīja tos par pārāk nedro�iem mērķiem, lai tajos varētu raidīt metamos, ar nolūku apdullināt un nevis nokaut. Protams, bie�i vien ga�dījās, ka apdullinā�anai domātais metamais nosita savu upuri, bet medījumam ar �o varbūtību bija jā�samierinās. Instinkts tomēr pavēlēja sievietēm sau�dzēt vīrie�u dzīvību, lai gan neliegdams viņām ar �iem pa�iem vīrie�iem apieties ārkārtīgi brutāli.

Ja Tarzans zinātu, kādēļ sievietes viņu vajāja, viņ� dro�i vien būtu skrējis vēl ātrāk; kad metamie sāka lidot viņam pāri, tas mazliet paātrināja savu skrējienu. Ja kāds no tiem viņam trāpītu, Pērtiķu Tarzans būtu beigts, jo sievietes, redzēdamas ka nakts drīz apsegs bēgļus ar savu tum�o segu, svie�da metamos arvienu niknāk, nemaz vairs nebaidī�damās savus upuļ-us nokaut.

Nu pērtiķa cilvēks sasniedza me�u un it kā gai�sā iz�ķīdis pazuda no vajātāju skata, jo tagad tas beidzot bija savā elementā Izbrīnā viņas to mēģi�nāja saredzēt, bet viņ� ātri joņoja prom, nenovēr�ot skatu no alaļu zēna, kas skrēja pa taku lejā.

Vīrietim pazūdot, sievietes apstājās un devās atpakaļ uz savām alām. Zēns viņām nebija vaja�dzīgs. Kādus divus trīs gadus viņ� tagad klejos pa me�iem un tad, ja tas izglābsies no plēsīgiem zvē�riem un no skudru cilvēku �ķēpiem un bultām, viņ� būs pieaudzis un kāda sieviete viņu sagūstīs kā skai�stu laupījumu. Pagaidām viņ� dzīvos samērā dro�s un laimīgs.

Tomēr viņa agrā bēg�ana bija stipri pamazinā�jusi viņa izredzes palikt dzīvam. Ja Pirmā sieviete vēl dzīvotu, viņa to būtu paturējusi patvērumā ma�zākais vēl kādu gadu; tad viņ� būtu kļuvis spējīgāks cīnīties ar briesmām un nejau�ībām, kādas vien gadās me�os un d�ungļos dzīvojot.

Zēns, kupa asā dzirde tam bija ziņojusi, ka sie�vietes vairs nedzenas viņam pakaļ, apstājās un sāka skatiem meklēt dīvaino būtni, kas viņu bija atsva�binājusi no ienīstā patvēruma; bet nakts tumsā viņ� maz ko varēja saredzēt. Sve�nieks nekur nebi�ja nedzams.

Zēns pievilka ausis un vērīgi klausījās. Nekur nebija dzirdami cilvēku soļi, izņemot aizejo�o sie�vie�u soļus, kas kļuva arvienu vājāki. Bet viņ� gan dzirdēja citas skaņas � viņam sve�as me�a skaņas, kas piepildīja viņa apmulsu�ās smadzenes ar ne�skaidrām �ausmām; skaņas, kas nāca no koku za�riem � un ari kādas �ausmino�as smar�as.

Tumsa, galīga un necaurredzama, bija aptvērusi viņu tik pēk�ņi, ka viņ� drebēja no bailēm. Viņ� to sajuta gandrīz kā milzīgu smagumu, kas viņu sa�mala un atstāja neizsakāmu �ausmu varā. Apkārt skatīdamies zēns neko nevarēja saredzēt un �ķita it kā tam vairs nebūtu acu. Bet balss viņam tie�ām nebija un tas nevarēja iekliegties, nedz lai atbaidītu savus ienaidniekus, nedz arī lai sauktu �o dīvaino būtni, kas viņam bija labu darījusi un viņa krūtīs sacēlusi kādu savādu jūtu uztraukumu, neizskai�drojamu, bet tīkamu.

Viņ� nevarēja to izskaidrot vārdiem jo vārdu tam nebija bet viņ� to juta arvien vēl sildām vi�ņa krūtis un gribēja ar kādu troksni atsaukt �o dī�vaino būtni pie sevis. Viņ� bija ļoti vientuļ�, un ļoti izbijies.

Kāda krāk�ķoņa tuvējos krūmos sacēla viņā jaunas un vēl lielākas �ausmas. Kaut kas liels tu�vojās viņam caur melno nakti. Atspiedies pret lie�lu koku, zēns neiedro�inājās ne pakustēties.

Viņ� paostīja gaisu, bet vēj� pūta taisni tanī virzienā, no kurienes tuvojās drausmīgā me�a būtne un tādēļ viņ� nevarēja to pazīt; bet viņa instinkts tam teica, ka �ī būtne viņu bija ievērojusi un nāca klāt. lai viņu aprītu.

Viņ� neko nezināja par lauvām; bet me�a ie�mītnieku instinkts varbūt slēpj sevī to būtņu attē�lus, kujm tiem instinktīvi jābaidās. Savā mū�ā viņ� nekad vēl nebija atstājis Pirimās sievietes pa�tvērumu, un tā kā �iem ļaudīm nav valodas, viņa māte nevarēja tam neko pastāstīt par apkārtējo pa�sauli; bet kad lauva ierūkdamies pēk�ņi lēca tam pretim, viņ� zināja, ka tas bija lauva.

Kad saule iespīdēja Pirmās sievietes pagalmā, tanī nebija vairs nevienas dzīvas būtnes. Vienīgi zēna līķis gulēja turpat, kur tas vakar bija nokritis.

Kāds plankums parādījās tālajā debesu zilgmē. Tuvodamies tas kļuva arvienu lielāks, līdz beidzot pārvērtās par putnu, kas spārnus nekustinot vieg�li slīdēja pa gaisu. Tuvāk un tuvāk tas nāca, �ad tad lēnām mezdams lielus apļus, un beidzot jau laidās pār Pirmās sievietes pagalmu. Vēlneiz metis apli, tas strauji nogāzās zemē pagalma vidū � Skā, mai�tas ērglis, bija klāt.

Kādu stundu zēna līķis bija lielo putnu bara ap�lenkts. Kad viņi beidzot aizlaidās, tur palika vairs tikai tīri apknābtie kauli, bet vienam putnam kaklā kaj-ājās zelta ķēdīte an dimantiem apsētu medaljo�nu. Skā mēģināja atsvabināties no �ī bumbuļa, kas lidojot mētājās pa gaisu un traucēja viņu staigāt pa zemi, bet tas bija apmeties viņam divkār�ā cilpā ap kaklu un viņ� nevarēja to dabūt nost. Un tā nu viņ� aizlaidās pāri Lielajam Ērk�ķu Me�am, gai�iem dimantiem zaigojot un dzirkstījot saulē.

Pērtiķu Tarzans, aizbēdzis me�ā no sievietēm, kas mēģināja panākt viņu ar alaļu zēnu, bija uzkā�pis kokā, zem kura Pirmās sievietes dēls patlaban bailēs sastindzis redzēja savu galu klāt esam. Viņ� bija tur, kad Numa lēca zēnam virsū. Ātri roku izstiepis, viņ� saķēra zēnu aiz matiem un uz�vilka to aug�ā, kamēr lauvas ķetnas tvēra tuk�o gaisu zem alaļa kājām.

Nāko�ā dienā pērtiķa cilvēks sāka nopietni rū�pēties par barību, iero�iem un apģērbu. Kailam un neapbruņotam viņam būtu plāni izgājis, ja tas ne�būtu Pērtiķu Tarzans; un tāpat būtu izgājis alaļu zēnam bez pērtiķa cilvēka. Augļus un riekstus

Tarzans gan atrada; ari putnu olas; bet viņam gribējās gaļas un tā tad bija jādodas medībās, un nevien gaļas, bet arī ādas, zarnu un cīpslu dēļ, no kurām viņ� varētu sev pagatavot tās lietas, kas viņam bija vajadzīgas dro�ībai un visnepiecie�a- mākai ērtībai.

Meklēdams medījumu viņ� meklēja arī piemē�rotus kokus, no kā pagatavot �ķēpu, stopu un bul�tas; tādus sameklēt �ai me�ā nenācās vis grūti, bet tikai pievakare vieglais vēj� beidzot vēstīja viņa jūtīgām nāsīm, ka Bara, me�a alnis, ir tuvu.

Kokā uzrāpies viņ� pamāja alalim, lai tas vi�ņam seko, bet zēns bija tik dulls un lempīgs, ka Tarzanam nācās to uzstiept aug�ā zaros; tad viņ� ar zīmēm mēģināja tam ieskaidrot, ka tam jāpa�liek turpat un jāpieskata materiāli, ko pērtiķa cil�vēks bija savācis iero�iem, kamēr viņ� pats turpi�nās medības.

Vai zēns viņu bija sapratis, to viņ� nemaz ne�varēja dro�i zināt, bet, lai nu kā, zēns nesekoja Tarzanam, kad tas klusu devās me�a biezoknim caura dzīt pēdas atgremotājam dzīvniekam, kura smaka vienmēr vēstīja pērtiķu mātes Kaļas aud�u dēlam par aļņa Baras tuvumu, lai gan parasti arī �oreiz, tā patiesībā bija antilope. Bet bērnības iespaidi ir stipri, un kop� tās senpagāju�ās dienas, kad Tarzans sēdēja sava tēva būdā, rietumpiekra- stes ostas tuvumā, mācīdamies no krāsainās ābe�ces, ka ,.A ir Alnis" un apbrīnodams skaistā dzīv�nieka attēlu, � kop� tās dienas tas dzīvnieks, kas �im visvairāk bija līdzīgs, proti, antilope, ko Tar�zans labi pazina, uz visiem laikiem palika viņam ,.alnis Bara"4 .

Pienākt antilopei pietieko�i tuvu, lai to pie�veiktu ar �ķēpu vai bultu � tā ir māksla, kas tālu pārsniedz civilizētā cilvēka spējas. Arī iedzimtais mednieks bie�i vien zaudē �ai uzmanības un apķē�rības spēlē. Lai nu pieveiktu Barā vienīgi ar tiem iero�iem, kuriem viņ� bija apveltīts jau no dabas, Tarzanam vajadzēja tos abus un arī pa�u antilopi pārspēt uztveres spēju asumā un prāta un musku�ļu sadarbības ziņā.

Kad nu Tarzans, savas osmes vadīts, klusi stei�dzās uz Baras pusi, viņ� saprata no smakas stipruma, ka tuvumā jābūt veselam antilopju baram. Iztēlo�joties sev �o mielastu, kas viņu gaidīja, pērtiķa cil�vēkam mutē saskrēja siekalas. Smakas stiprumam pieaugot, lielais mednieks arvien uzmanīgāk virzī�jās uz priek�u, kā ēna starp me�a ēnām, līdz viņam pavērās kāds klajums, kur tas ieraudzīja ganāmies kādas desmit divpadsmit antilopes. Uzkāpis kokā pa�ā klajuma malā, pērtiķu cilvēks uzmanīgi vēroja bara kustības, gaidot kamēr kāda antilope pienāktu pie apkārtējiem kokiem tik tuvu, ka būtu kaut ma�zākā izredze viņu sagūstīt ar pēk�ņu lēcienu. Pa�cietīgi gaidīt, bie�i vien stundām ilgi tas ietilpst tanī lielajā spēlē, kas jāsj>ēlē medniekiem mū�a me�ā. Viena pāragra jeb neaixlomātā kustība var aizbaidīt biklos dzīvniekus tālu tālu, un tad viņi atkal jāgaida dienām ilgi.

Lai to novērstu, Tarzans, nekustīgs kā akmens- tēls, palika gaidot kādu antilopi pienākam tuvāk. Pēk�ņi viņa nāsis uztvēra lauvas Numas smaku. Tarzans dusmās sarauca pieri.

Vēj� pūta no antilopju puses, bet starp Tar�zanu un antilopēm lauvas nebija. Tā tad tam vaja�dzēja būt viņpus klajuma, bet kādēļ tad zāļēdāju jū�tīgās nāsis nebija uztvēru�as viņu lielākā ienaid�nieka smaku pirms tā sasniedza pērtiķa cilvēku? Ka viņas to nebija saodu�as, to pierādīja viņu mie�rīgā izturē�anās; astes luncinādamas tās ganījās klajumā un �ad tad kāda antilope ausis pievilkusi pacēla galvu un skatījās apkārt; bet nekas nelieci�nāja par �ausmām, kas ta�u tūlīt pārņemtu viņas, ja tās pamanītu Numu savā tuvumā.

Pērtiķa cilvēks nu secināja, ka kāda untumaina gaisa strāva, kas savā virzienā bie�i vien atstāj ne�kustīgu ..gaisa maisu", patlaban bij antilopes ap�tvērusi, izolējot tās ari no tuvākās apkārtnes. Un kamēr viņ� par to domāja, vēlēdamies, kaut Numa aizietu tālu prom, viņ� pēk�ņi satrūkās, izdzirdis krāk�koņu krūmos, klajuma pretējā malā. Anti�lopes tūlīt izklīda uz visām pusēm; tanī pa�ā bridi parādījās jauns lauva, un �ausmīgi ierūkdamies lēca viņam pakaļ.

Tarzans trakās dusmās varēja vai matus sev noplēst. Jaunais lauva ar savu ļempīgo muļķību bija atņēmis viņam gaļu - antilopes klīda kur kurā. Bez apdoma uzbrucis, lauva bija pazaudējis pats savu un arī Tarzana ēdienu. Bet lūk! - kas tur bija?

Kāds āzis, no bailēm akls, glābdamies no plēso�ņa nagiem, skrēja taisni uz koku, kur sēdēja Tar�zans. Tikko tas bij atskrējis zem koka, vingrs brūns ķermenis pa�āvās no tā lapotnes ārā, tērauda pirksti satvēra ā�a rīkli, stipri zobi iekodās viņam kaklā. Me�onīgā mednieka svars nospieda āzi zemē, un pirms vēl tas varētu atkal uzlēkt kājās, spēcīgās ro�kas straujā paņēmienā salauza viņam kaklu.

Atpakaļ nepaskatījies, pērtiķa cilvēks uzmeta āzi uz pleca un uzlēca tuvākā kokā. Viņam neva� jadzēja atskatīties, lai zinātu, ko darīs Numa, jo viņ� zināja, ka bija Baru pieveicis zvēru karaļa acu priek�ā. Tikko viņ� bija dro�ībā, lielais kaķis jau drāzās pāri tai vietai, kur viņ� bija stāvējis.

Apmulsis, �ausmīgi rūkdams, Numa pagriezās un zvērojo�ām acīm lūkojās pērtiķa cilvēkā. Tar�zans tikai pasmīnēja.

�Hiēnas dēls," viņ� zobojās, �staigā vien izsal�cis līdz iemācīsies medīt!" un nicīgi svieda lauvam acīs ar nolauztu zaru; tad, nesdams medījumu uz sava platā pleca, pērtiķa cilvēks pazuda koku la�potnē.

Saule vēl nebija norietējusi, kad Tarzans at�griezās tur, kur viņu gaidīja alalis. Zēnam bija līdzi mazs akmens nazis; ar to nu Tarzans nogrieza prāvu gabalu antilopes gaļas Pirmās sievietes pēc�nācējam, otru sev. Angļu lorda stiprie baltie zobi kāri iekodās jēlā gaļā, bet alaļu zēns, izbrīnā uz viņu raudzīdamies, meklēja ar ko iekurināt uguni.

Tarzans uzjautrināts novēroja viņu, līdz tas bija pagatavojis sev ēdienu pa savam prātam � ār�pusi pārogļotu, iek�pusi jēlu; tomēr tā bija cepta gaļa un tās ēdējs dro�i vien jutās stipri pārāks par rupjiem kustoņiem, kas savu medījumu aprij jēlu,� taisni it kā viņ� būtu kāds civīlizēts dzīves baudī�tājs, kas ēd nesvafgu gaļu un pūsto�u sieru kādā Londonas klubā.

Tarzans smaidīja, domādams, cik neskaidra galu galā ir tā līnija, kas �ķir pirmatnējos cilvēkus no civīlizētajiem instinktu un apetītu ziņā. Kādi no viņa fran�u draugiem, sēdēdami ar viņu pie pus�dienu galda,�ausmināti dabūja zināt, ka tas ēda kā�purus, tāpat kā daudzas afrikāņu ciltis un arī pēr�tiķi; savas �ausmas izteikdami, viņi tanī pa�ā laikā ar lielu baudu ēda glieme�us.

Amerikāņu provinciālis zobojas par francūzi, kas ēd vardes stilbiņus, bet pats viņ� ko�ļā mo�us- �urkas kājiņu. Eskimosi ēd jēlus zivju taukus; amazoņi, tiklab baltie kā iedzimtie, ēd papagaiļu un mērkaķu iek�as un uzskata tās par delikatesi; un Ņujorkā ir kāds cilvēks, glu�i godīgs un nekaitīgs, kas ēd Limburgas sieru ar Bartleta bumbieriem.

Nāko�ā rītā, gaļas krājumam pietiekot da�ām dienām, Tarzans sāka strādāt gar saviem iero�iem un savu priek�autu. Rādīdams alalim, kā griezt antilopes ādu ar akmens nazi, pērtiķa cilvēks ķērās pie darba. Viņam nebija citu rīku, kā vienīgi ak�meņi, ko tas bija dabūjis no kāda strauta gultnes. Ar tiem nu vajadzēja pagatavot iero�us, lai sekmīgi atvairītu alaļu sievietes lielos plēsoņus un visus citus ienaidniekus, kādi vien tam ar laiku varētu rasties. Strādādams viņ� novēroja alaļu zēnu un jautāja sev, ko gan varētu tam līdzēt �is nabaga radījums, kad viņam bija jāizlau� sev ceļ� caur ērk�ķu me�u, lai tiktu pazīstamā apvidū un dotos mājup. Ka nabadziņ� bija bikls, to skaidri pierā�dīja viņa uzve�anās bēgot no alaļu sievietēm un viņa �ausmas ieraugot Numu. ' Valodas viņam ne�bija, tā tad viņ� nevarēja būt nekāds derīgs ceļa biedrs. Pavisam tam trūka arī apķērības un orien�tē�anās spējas, � viņam bija tikai neattīstīta, in�stinktīva maņa, kas Tarzanam neko nevarēja līdzēt. Bet �as zēns bija nostājies viņam līdzās tur pagal�mā, kad tam draudēja briesmas; lai arī �ī palīdzība būtu glu�i veltīga, viņ� bija izpelnījies kādu ievērību no Tarzana puses. Bija skaidlri redzams, ka tas bija Tarzanam piekļāvies un nodomājis palikt ar viņu kopā.

Gar iero�iem strādājot, Tarzanam ie�āvās prātā jauna doma � viņ� uztaisīs tādus pa�us iero�us jau�najam alalim un iemācīs viņu tos lietot. Viņ� zinā�ja, ka ala|u sievie�u rupjie iero�i nevarētu tām lī�dzēt pret stopu un bultām, vai arī pret labu �ķēpu. Viņas nevarēja sviest savus akmeņus tik tālu, kā labs strēlnieks savu bultu, un viņu rungas bija bez�spēcīgas pret �ķēpu, ko raidījusi veikla roka.

Jā, viņ� pagatavos zēnam iero�us un apmācīs viņu tos lietot; tad tas varētu būt derīgs palīgs medībās un, ja vajadzēs, ari cīņā. Kamēr Pērtiķu Tarzans apsvēra �o lietu, alalis pēk�ņi pārtrauca savu darbu un pielieca ausi pie zemes, tad pacēla galvu un pavērsa acis uz Tarzanu, rādot uz viņu, uz viņa ausīm un tad uz zemi. Pērtiķa cilvēks noskār�ta, ka tam bija jāklausās � tāpat kā zēnam � un, ausi pie zemes pielicis, viņ� skaidri izdzirda soļus, kas tuvojās pa iemīto taku.

Salasījis savus piederumus, viņ� tos uzstiepa augstu kokos līdz ar aļņa Baras gaļas atliekām, tad atgriezās un palīdzēja zēnam tikt aug�ā. Alalis jau bija daudzmaz apradis dzīvot kokos un jau labāk prata tajos rāpties, bet pēc Tarzanā domām tas ar�vien vēl bija galīgi nevarīgs radījums.

Viņiem nenācās ilgi gaidīt. Uz takas parādījās viena no briesmīgajām amfiteātra sievietēm, kādus piecpadsmit soļus aiz viņas otrā, un aiz otrās vēl tre�ā. Viņas nemēdza bie�i tā staigāt, jo dzīvoja katra savrup, gandrīz nepazīdamas kopības instink�tu; tomēr reizēm tās kopā izgāja medībās, sevi�ķi tad, kad bija jāmedī kāds bīstams zvērs, kas aizskā�ra viņu tiesības, vai ari, kad vairākas sievietes, ne- paguvu�as sev sagūstīt vīrus, sabiedrojās, lai uz�bruktu kaimiņu cilts patvērumiem.

Pa taku kūņodamās, visas trīs tagad gāja zem tā koka, no kupa Tarzans ar zēnu tās novēroja. Lielās, plakanās ausis kūtri kustējās, tum�ās acis raidīja skatus uz visām pusēm, un laiku pa laikam viņas strauji raustīja ādu, mēģinādamas nokratīt uz�bāzīgos kukaiņus.

Abi biedri sēdēja kokā nepakustoties, kamēr trīs briesmones pazuda no viņu skatiem aiz kāda ceļa līkuma; tad, vēl kādu brīdi paklausīju�ies, tie nokāpa zemē un atkal ķērās pie pārtrauktā darba. Pērtiķa cilvēks smīnēja, atceroties �īs nupat pagā�ju�ās minūtes � Pērtiķu Tarzans, D�ungļu Vald�nieks, slēpjas kokos no trim sievietēm!

Bet no kādām sievietēm! Viņ� maz ko zināja par viņām un to ieradumiem, bet tomēr diezgan, lai atzītu, ka tās bija varenākas ienaidnieces, kādas viņ� jebkad būtu redzējis, un ka neapbruņots viņ� nevarēja stāties cīņā pret viņu lielām rungām un ātriem metamiem.

Dienas pagāja; pērtiķa cilvēks un viņa mēmais biedrs papildināja iero�us, kas viņiem ļautu vieglāk iegādāties barību; zēns mēchaniski sekoja. Beidzot pienāca laiks, kad Tarzans ar alali jau bija visiem vajadzīgiem piederumiem apgādāti, un tad viņi kopā izgāja medībās; nu vīrietis rādīja zēnam kā apieties ar stopu un �ķēpu, un ar garo zāļu virvi, kas bērnī�bā bija pērtiķa cilvēka vienvienīgais ierocis.

Pēc kāda laika ar alaļu zēnu pēk�ņi notika liela pārmaiņa. Līdz �im viņ� mēdza vērīgi zagties pa me�u, bie�i apstādamies, lai paskatītos �urpu turpu, baidīdamies katras būtnes, kas vien klīda pa ēnai�nām me�a takām � bet visvairāk savas sugas nikno sievie�u; nu pēk�ņi viss mainījās it kā ar burvību.

Lēnām viņ� iemācījās lietot stopu un �ķēpu; ar dziļu interesi un godbijību viņ� vēroja Tarzanu pie�veicam lielus un mazus me�a dzīvniekus. Reiz viņ� redzēja, ka tas ar vienu �ķēpa sviedienu nokāva lau�veni Saboru, kad tā bija pārsteigusi pērtiķa cilvēku kādā klajumā, tālu no viņa iemīļotiem kokiem.

Un tad pienāca zēna lielā diena. Viņ� ar Tar�zanu mēdīja nelielu me�a cūku baru, nokaujot divas ar bultām. Citas izklīda uz visām pusēm, bet tad kāds vepris, alali ieraudzījis, metās tam preti.

Zēns gribēja bēgt, jo paaud�u paaudzēm ie�dzimtais instinkts skubināja to uz bēg�anu. Vien�mēr alaļu vīrietis bēga no briesmām: bēgot ir no me�a plēsoņiem, ir no pa�u sugas sievietēm, tie bija kļuvu�i ļoti �igli � tik �igli, ka nekāds- ienaidnieks nevarētu tos panākt; alaļu vīrietis bija sagūstams tikai ar viltu.

Viņ� varēja no vepra aizbēgt � viens acu�mirklis, viņ� būtu bēdzis � bet kāda pēk�ņa doma to apturēja � pērtiķa cilvēka iemācīts viņ� atvēzās un ar visu spēku raidīja �ķēpu uz vepri, kas drāzās tam pretim. �ķēps ķēra vepri krūtīs, kreisā puse, un ieurbās sirdi. Vepris Horta saļima uz vietas beigts.

Jauna izteiksme parādijās alaļa acīs un sejā. Tā nebija vairs sabiedēta, vajāta vārguļa izteiksme; viņ� vairs nezagās pa me�u, bailīgus skatus uz vi* sām pusēm mezdams.

Tagad viņ� staigāja taisnu stāvu, dro�u skatu, ne jau baidīdamies sievietes, bet varbūt pat gaidī�dams to nākam. Viņ� bija atriebējas vīri�ķības ie�miesojums. Viņa krūtīs smeldzēja sensenais naids, kas bija krājies gadsimtiem ilgi, cie�ot nievā�anu un pārestības no sievietēm.

Dro�i vien viņ� to visu pats neapzinājās, bet Tarzanam bija skaidrs, ka pirmā sieviete, kas �im zēnam gadītos ceļā, piedzīvos tādu pārsteigumu, kāda tai savā mū�ā vēl nav bijis.

Ar suņa padevību alaļu zēns piekļāvās Tarza�nam. Tas bija piesavinājies sava prote�ē trūcīgo zīmju valodu, kas �ajos primitīvos apstākļos tomēr bija piemērota visām vajadzībām un izrādījās par pietieko�u sazinā�anās līdzekli. Zēns, ievingrinājies savu jauno iero�u lietā�anā, kļuva arvien pa�paļāvī�gāks un neatkarīgāks, tā ka abi bie�i vien jau devās medībās katrs savrup, tādējādi iegādājoties lielākus pārtikas krājumus.

Kādu dienu, kad Tarzans atkal bij izgājis medī�bās, tam pēk�ņi pavērās dīvains skats. Sek'odams aļņa Baras pēdām, viņ� piepe�i ieraudzīja kādu alaļu sievieti. Tas nozīmēja, ka kāds cits mēģinās atņemt viņam tā laupījumu.

Pērtiķa cilvēka izturē�anos tagad noteica vai vienīgi d�ungļu zvēra me�onīgais instinkts. Tas vairs nebija smalkais lords Grejstoks no Londonas � tas bija pirmatnējs zvērs, kas vizo�us ilkņus at�ņirdzis gatavojās aizstāvēt savas medibu tiesības.

Pie kokiem turēdamies viņ� ātri devās uz alaļu sievietes pusi, bet, pirms vēl tā varētu viņu ierau�dzīt, jauna smaka ieplūda viņam nāsīs � savāda, jauna smaka, kas viņu pārsteidza. Tā bija cilvēku smaka, tomēr ārkārtīgi savāda un neparasta. Ne�kad vēl tāda nebija viņa uzmanību saistījusi.

Tā bija ļoti vāja, un tomēr viņ� manija to tuvu esam, un tad1 tas izdzirda balsis � zemas, muzikālas balsis, kas tikko sadzirdamas sasniedza viņa ausis; bet lai gan tās bija zemas un mūzikālas, to tembrā bija izjūtams kāds uztraukums. Nu Tarzans virzī�jās tālāk jau piesardzīgāki; bet alni Baru viņ� ne�būt nebija aizmirsis.

Tuvodamies viņ� manīja, ka tur bija daudz balsu un liela drūzmē�anās, un tad viņ� iznāca lielā klajumā, kas sniedzās līdz attālajiem kalniem; pa�ā priek�ā, kādos simt jardos no sevis, tas ieraudzīja aina, kas dro�i vien varēja tam dot iemeslu neticēt savām acīm. Vienīgā pazīstamā figūra bija milzīga ala]� - sieviete.

Viņai apkārt drūzmējās vesels bars mazu cil�vēku � mazu, baltu karavīru � kas jāja kādas īpatas sugas antilopēs, kuras mitinās Āfrikas rie- tumpiekrastes novados. �ķēpiem un zobeniem ap�bruņoti, viņi nemitīgi uzbruka alalietei, vērsdami sitienus pret viņas milzīgajām kājām. Alaliete, lē�nām atkāpdamās uz me�a pusi, nikni vairījās no uzbrucējiem un sita pretī ar savu smago rungu.

Tarzanam kļuva skaidrs, ka tie mēģināja ala- lieti notriekt zemē; ja tas viņiem izdotos, tie viegli varētu viņu nokaut; bet, lai gan viņu dro�i vien bija ap simtu, izredzes tiem bija ļoti vājas, jo ar vienu kājas spērienu milzene varēja satriekt kādus divpadsmit uzbrucējus, ja ne vairāk. Kādi piecde�smit jau bija kritu�i un kopā ar antilopēm gulēja iz�kaisīti klajumā, apzīmēdami ceļu, pa kuru kauja bija norisinājusies līdz tam bridim, kad ieradās Tarzans.

Cīnītāju drosme lika Tarzanam viņu apbrīnot. Viņi metās gandrīz dro�ā nāvē, neatlaidīgi pūlēda�mies milzeni notriekt zemē; un te pēk�ņi pērtiķa cil�vēks saprata viņu izmisuma varonības cēloni, kas lika tiem tik neprātīgi upurēt savas dzīvības � kreisajā rokā alaliete turēja vienu no mazajiem ka�ravīriem. Acīmredzot pārējie bija apņēmu�ies viņu glābt un tagad bez apdoma gāja veltīgā cīlņā.

Edgars Raiss Borrows

TARZANS UN SKUDRU cilvĒki

ROMĀNU SĒRIJA II.

No angļu valodas tulkojis Valdis Bāliņā

IZDEVNIECĪBA �POPULARA LEK'IĪRA" RĪGA, GRĒCINIEKU IELĀ NR. 25

Ne mazāk par pa�iem karavīriem Tarzanam bi�ja jāapbrīno viņu drosmīgie un vingrie dzīvnieki. Karaliskā antilope ir pati mazākā savas sugas pār�stāve; viņ� arvien bija iedomājies to par visbiklāko radījumu pasaulē, bet ne jau tādas bija �īs kara�lisko antilopju māsīcas. Ārējais izskats viņām bija glu�i tāds pats, tikai augums mazliet lielāks; savu jātnieku vadītas, tās bez bailēm lēkāja alalietes mil�zīgo kāju un lielās smagās rungas tuvumā.

Apseglojums bija tik labs, ka muskuļi �ķita darbojamies ideālā saskaņā ar jātnieku domām. Turp un atpakaļ tās lēkāja, tikko pieskārdamās kā�jām pie zemes, līdz kamēr atkal bija dro�ā atstatu�mā no draudo�ās rungas. Ar vienu lēcienu viņas veica kādas se�i pēdas; Tarzans brīnījās nevien par antilopju vingrību, bet arī par to gandrīz pārdabisko izveicību, ar kādu jātnieki turējās savu strauji lēkā�jo�o un riņķojo�o dzīvnieku mugurās.

Tā bija skaista un iedvesmojo�a aina; lai cik fantastiska tā viņam �ķita pirmā brīdī, Tarzans tū�līt saprata, ka viņa priek�ā bija īstās pigmeju rases cilvēki � ne tās melnās cilts, kas daudzmaz pazīsta�ma vai visiem Āfrikas pētniekiem, bet tās pazudu��ās baltās rases, par ko reizēm vēstī seno ceļotāju un pētnieku manuskripti, mīti un leģendas.

Sākumā �ī satik�anās viņu interesēja kā glu�i neutrālu novērotāju, bet drīzi vien viņa simpātijās sāka nosvērties uz mazo kapaviru pusi; un kad nu kļuva skaidrs, ka alaliete tomēr pagūs aizbēgt me�ā ar savu gūstekni, pērtiķa cilvēks nolēma iejaukties �ai lietā.

Pirmie, kas viņu ieraudzīja no me�a iznākam, bija mazie karavīri. Acīmredzot tie noturēja viņu par alalietes otrinieku, jo ar spalgu izmisuma klie�dzienu metās atpakaļ � pirmo reiz, kop� Tarzans no�vēroja �o nevienādo cīņu.

Gribēdams paskaidrot maziem cilvēkiem savus nodomus pirms tie viņam uzbruktu, viņ� ātriem so�ļiem tuvojās sievietei; tikko tā bija viņu ieraudzījusi, viņa pavēlo�i pamāja tam lai viņ� palīdzētu tai iz�klīdināt pigmejus. Viņa bija pieradusi, ka tās cilts�brāļi viņas baidījās un klausīja viņas pavēlēm. Var�būt �ī vīrie�a drosme tai likās mazliet dīvaina, jo parasti visi vīrie�i mēdza no viņas bēgt; bet �obrīd viņ� tai bija steidzīgi vajadzīgs un viņa jau nedomā�ja ne par ko citu.

Tuvodamies Tarzans pavēlēja viņai tai pa�ā zīmju valodā, ko tas bija iemācījies no zēna, lai tā atlaistu savu gūstekni un aizietu, liekot mazos cilvē�kus mierā. Par atbildi viņa neganti savieba seju un devās viņam pretim. Pērtiķa cilvēks uzlika bultu uz loka.

�Ej prom!" viņ� tai māja.,, Ej prom, citādi es tevi nogalinā�u! Ej prom, un noliec mazo cilvēku zemē!"

Viņa me�onīgi ierūcās un paātrināja soļus. Tar�zans pacēla bultu īidz savas acs līmenim un vilka to atpakaļ līdz kamēr loks saliecās. Pigmeji, redzēda�mi, ka dīvainais milzis, vismaz �obrīd, ir viņu sa�biedrotais, apturēja jājamos un sāka gaidīt divkau�jas iznākumu.

Pērtiķa cilvēks cerēja, ka sieviete paklausīs vi�ņa pavēlei pirms tas būtu spiests viņu aizraidīt viņ�saulē; bet viņas sejas izteiksme skaidri liecināja, ka tā nebūt nedomāja atteikties no sava nodoma iznīcināt pārdro�o sve�inieku, kas bija stājies tai ceļā.

Viņa tuvojās. Nu viņa bija jau tik tuvu, ka turpmāk kavēties būtu bīstami, un pērtiķa cilvēks nolaida bultu. Tā ieurbās viņas me�onīgajā sirdī; un viņai krītot Tarzans lēca tai pretim un saķēra mazo karavīru pirms viņa būtu kritusi tam virsū un samalusi to ar savu smagumu.

Pārējie karotāji, acīmredzot pārprazdami viņa nodomus, piespieda antilopēm pie�us un ar skaļiem kliedzieniem drāzās uz priek�u zobeņus vicinot; bet pirms tie bija klāt, viņ� jau bija nolicis izglābto cilvēciņu zemē.

Vienā mirklī pigmeju izturē�anās atkal mainī�jās un kaujas saucieni pārvērtās gavilēs. Piejāju�i izglābtam karavīram klāt, viņi apturēja savas anti�lopes; da�i nolēca zemē, un ceļos nolaidu�ies pacēla viņa roku pie savām lūpām. Tagad varēja redzēt, ka neviens no tiem nebija vairāk kā astoņpadsmit collu gaļ'�.

Pērtiķa cilvēkam tāpat kļuva skaidrs, ka iz�glābtajam bija ļoti augsts � laikam vadoņa � stā�voklis citu starpā; tagad viņ� ar interesi gaidīja, kā�da būs pigmeju izturē�anās pret viņu pa�u, un jau�tri smaidot novēroja viņus tāpat kā mēdz novērot skudru ' baru.

Kamēr tie apsveica savu biedru ar brīni�ķo iz�glāb�anos, Tarzans paguva viņus aplūkot tuvāk. Viņu āda bija saulē nodegusi mazliet tum�āka nekā viņa pa�a, bet nevarēja nemaz �aubīties, ka tie bija balti cilvēki; sejas panti tiem bija pareizi veidoti, augums proporcionāls; no mūsu rases skaistuma viedokļa tie katrā ziņā bija atzīstami par skaistiem.

Protams, visi neizskatījās vienādi; bet visā vi�sumā viņi bija skaisti cilvēki. Sejas visiem bija gludas un viņu starpā, likās, nebija vecu cilvēku;bet tas, ko Tarzans bija izglābis no alalietes, �ķita esam jaunāks par pārējiem un daudz jaunāks par tiem, kas bija nokāpu�i no antilopēm lai viņu apsveiktu.

Nu jaunais vīrietis lika pārējiem celties un uz�runāja tos, tad viņ� pagriezās pret pērtiķa cilvēku un teica tam da�us vārdus, no kuriem Tarzans pro�tams, nevarēja saprast it nevienu. No tā izturē�a�nās viņ� tomēr noģida, ka tas viņam pateicas un varbūt arī apjautājas par viņa turpmākiem nodo�miem; par atbildi pērtiķa cilvēks mēģināja pigme�jiem likt saprast, ka vēloties sev viņus par drau�giem. Lai uzsvērtu savus miermīlīgos nodomus, viņ� nosvieda savus iero�us zemē un paspēra soli uz priek�u, rokas pacēlis un plaukstas pagriezis pret viņiem.

Jaunais vīrietis likās sapratis viņa draudzīgos �estus, jo viņ� tāpat iznāca uz priek�u un pasniedza Tarzanam roku. Pērtiķa cilvēks saprata, ka roka pasniegta skūpstam, bet to viņ� nedarīja, jo gribēja būt cieņā līdzīgs pigmeju augstākam vīram.

Tādēļ viņ� nolaidās uz viena ceļgala, lai ērtāk varētu saņemt pigmeja roku, un, viegli saspie�ot vi�ņa pirkstiņus, palocīja galvu sveicienam bez kādas pazemības zīmes. Mazais likās apmierināts, atbildē�ja ar tādu pa�u sveicienu un tad mēģināja paskai�drot pērtiķa cilvēkam, ka viņ� ar savu pulku gatavo�jas aizjāt klajumam pāri un uzaicina jauno draugu viņiem sekot.

Iespēja tuvāk iepazīties ar �o dīvaino tautiņu kārdināja Tarzana ziņkāri, un tā tad viņ� labprāt pieņēma ielūgumu. Bet pirms ceļā do�anās pulks iz�klīda lai pievāktu kritu�os un ievainotos, un nokau�tu tās antilopes, kuru ievainojumi bija pārāk sma�gi, lai dotos ceļā. To viņi darīja ar samērā gapo, taisno zobenu, kas ietilpa katra karavīra apbruņo�jumā. �ķēpus tie atstāja cilindriskos ietvaros, kas bija piesieti pie segliem labajā pusē.

Bez �iem iero�iem Tarzans redzēja vēl tikai ma�zu nazi, ko katrs nēsāja makstī labos sānos. Asmens bija abpusēji ass kā rapierim, bet tikai pusotras col�las garumā, ar ļoti asu galu.

Kad miru�ie un ievainotie bija pievākti, jau�nais pavēlnieks apskatīja ievainotos to piecu-se�u biedru pavadībā, kas bija ap viņu sapulcēju�ies, kad Tarzans to nolika zemē. Acīmredzot tie bija virs�nieki. Tarzans redzēja, ka tie aptaujāja ievainotos, un trijos, acīmredzot bezcerības gadījumos pavēl�nieks ātri iedūra zobenu nelaimīgo cilvēku sirdīs.

Tas bija ne�ēlīgs, bet �inīs apstākļos tomēr pa�reizs solis. Pa to laiku kareivji, apak�virsnieku va�dībā, izraka gapu grāvi, blakus kritu�iem, kuru bija divdesmit; rak�anai viņi lietoja lāpstas, kas karā�jās pie segliem un bija viegli uzmaucamas �ķēpa kātā. Viņi strādāja ārkārtīgi ātri un pēc noteikta plāna, kas likās izslēdzam jebkādas liekas kustības; neticami īsā laikā tie jau bija izraku�i grāvi piec�desmit collu garumā, astoņpadsmit platumā un devi�ņu dziļumā; samērā ar normālu cilvēka augumu attiecīgie izmērījumi būtu kādas septiņpadsmit, se�i un trīs pēdas.

�ai grāvī viņi ieguldīja kritu�os kā sardīnes, divās kārtās. Tad piebēra atstarpes starp līķiem ar zemi līdz aug�ējās kārtas līmenim un uzbēra vir�sū oliņus. Kad kaps bija pārklāts ar oliņu kārtu di�vu collu biezumā, viņi vēl uzbēra virsū atliku�o va�ļējo zemi.

Pa to laiku citi bija noķēru�i noklīdu�ās anti�lopes un piesēju�i ievainotos pie to mugurām. Pēc komandiera mājiena viss pulks nostājās militārā kārtībā; viena nodaļa tūlīt aizjāja ar ievainotiem, un kādu brīdi vēlāk viss pulks jau bija seglos un de�vās ceļā.

Tarzans ar lielu interesi novēroja viņu ceļā do��anās kārtību, kas bija augstākā mērā oriģināla. Visi stāvēja rindā ar seju pret komandieri, kas sē�dēja seglos, tāpat kā viņa tuvākie pavadoņi. Katrs kapotājs turēja savu antilopi aiz pavadas.

Komandieris deva ātru signālu ar paceltu zobe�nu � neviens vārds nenāca pāri viņa lūpām � un, strauji nolaidis to, pagrieza savu dzīvnieku, kas ātri aizlēca prom; tāpat it kā vienēju smadzeņu ierosi�nātas, pagriezās un aizlēca ari viņa pavadoņu antilo�pes, un tanī pa�ā brīdī katra otra ierindnieka antilo�pe izlēca uz priek�u, bet tās jātnieks ar spalvas vieg�lumu uzlēca seglos.

Tikko pirmā rinda bija prom, otras rindas anti�lopes savkārt lēca uz priek�u, viņu jātnieki tāpat uz�lēca seglos, un tad, ar otru, garāko lēcienu, atstarpes atkal bija slēgtas, un viss pulks jāja uz priek�u vie�nā slēgtā rindā. Tas bija ļoti asprātīgs un parocīgs izvēr�anās veids, kas ļāva jātniekiem doties ceļā tik�pat ātri, kā to dara kājnieki; nebija jāzaudē daudz laika, lai nostātos atstatēs, uzlēktu seglos un slēgtu rindas.

Pulkam aizjājot, desmit kareivji atdalījās no kreisā flanga; sekodami kādam virsniekam, kas pirms tam bija jājis komandiera pavadoņu starpā, viņi atgriezās pie Tarzana. Ar zīmēm virsnieks pa�skaidroja Tarzanam, ka viņam jāseko �ai nodaļai, kas viņam rādīs ceļu. Galvenais pulka kodols bija jau tālu aizjājis pa klajumu, viņu vingriem dzīv�niekiem veicot pieci-se�i pēdas vienā lēcienā. Pat ātrais Tarzans nebūtu varējis tiem sekot.

Ceļā dodamies, pērtiķa cilvēks atcerējās alaļu zēnu, kas tagad viens pats bija medībās kautkur me�ā; bet ilgi viņ� par to nebēdāja, jo zēns ta�u bija labāk apbruņots nekā jebkāds no tā sugas; apciemojis pigmeju zemi, viņ� katrā laikā varēs at�griezties un uzmeklēt savu biedru.

Tarzans, kas bija pieradis pie gariem un ātriem pārgājieniem, soļoja vidējā ātrumā, kādu viņ� va�rēja ieturēt stundām ilgi bez atpūtas; viņa pava�doņi, aulek�odami savos graciSzos dzīvniekos, turē�jās nedaudz priek�ā. Klajums nebija tik līdzens, kāds tas izskatījās no me�malas; tanī gadījās arī koku puduri; zāle auga ļoti kupla un vietām ganī�jās lielākās sugas antilopu bari.

Ieraugot jātniekus un Tarzanu, antilopes iz�klīda uz visām pusēm un skrēja prom. Reiz jātnie�kiem ceļā gadījās degunradzis, bet viņi meta tikai nelielu līkumu; vēlāk, pie kāda koku pudura, virs�nieks pēk�ņi lika stāt, un, �ķēpu satvēris, lēnām tu�vojās kādam krūmājam, reizē ar to pavēlēdams sa�viem ļaudīm izklīst un ielenkt visu puduru.

Tarzans apstājās un gaidīja. Vēj� pūta koku virzienā, tā ka viņ� nevarēja noteikt, kāds dzīvnieks bija saistījis virsnieka uzmanību.

Kad nu kareivji bija pilnīgi ielenku�i krūmāju un iegāja tanī, turot �ķēpus gatavībā, no biezokņa vidus atskanēja nejauks rūciens un acumirkli pēc tam no krūmiem izlēca me�a kaķis, taisni uz virs�nieku, kas gaidīja ar �ķēpu rokā.

Zvēra smagums un spars tomēr neapgāza mazo jātnieku, kura �ķēps iedūrās kaķim taisni krūtīs. Da�us acumirkļus zvērs vēl krampjaini raustījās; ja �ķēps būtu lūzis, viņ� varētu vēl vārīgi sakost vai pat nogalināt savu pretinieku, jo �im mazajam cil�vēkam kaķis bija tāds pats liels plēsonis kā mums lauva. Tikko tas bija nobeidzies, �etri kareivji pie�lēca klāt un ar saviem asiem na�iem neticamā ātru�mā noņēma zvēram galvu un ādu.

Tarzans jau bija novērojis ka �ie ļaudis dari- ja visu ar maksimālo ātrumu. Nekad viņiem nega�dījās liekas kustības, nekad neviens nedomāja, kas gan viņam būtu darāms, nekad neviens netraucēja citus. Tikko desmit minūtes bija pagāju�as kop� viņi satika kaķi � un jau visa nodaļa atkal jāja uz priek�u; zvēra galva bija piesieta pie viena, āda pie cita kareivja segliem.

Virsnieks, kas komandēja nodaļu, bija jauns cilvēks, varbūt ne vecāks par pulka komandieri. Ka viņ� bija drosmīgs, to Tarzanam bija apliecinā�jusi viņa uzstā�anās pret kaķi, kas tik maza augu�ma cilvēciņiem bija visai spēcīgs un bīstams zvērs; bez tam jau visa pulka izmisīgais uzbrukums alalie-" tei bija pierādījis, ka tie visi bija drosmīgi; un pēr�tiķa cilvēks apbrīnoja un cienīja drosmi.

�ie mazie cilvēki viņam tie�ām patika, lai gan reizēm viņ� gandrīz vai �ķitās tos redzam sapnī; tik gj-ūti mums ir ticēt tādu dzīvības veidu esamībai, kas mums nav pazīstami vai nu pieredzes ceļā, vai, mazākais, no ticamām liecībām.

Kādas se�i stundas viņi jau ceļoja pa klajumu; vēj� bija mainījies, un Tarzana nāsis pēk�ņi uztvē�ra aļņa Baras smaku. Pērtiķa cilvēks visu dienu ne�bija neko ēdis, un gaļas smar�a tagad uzmodināja viņā visus tos me�onīgos instinktus, ko viņā bija attīstīju�i savādie jaunības apstākļi.

Skrie�us panācis nodaļas komandieri, viņ� deva tam zīmi, lai apstājas; pēc tam, cik labi vien praz�dams � jo zīmes tomēr ir samērā gpūts un nepil�nīgs sazinā�anās līdzeklis � viņ� paskaidroja, ka viņ� ir izsalcis, ka tur priek�ā ir gaļa, un lai viņi paliek nopakaļ līdz kamēr viņ� būs dabūjis savu medījumu.

Virsnieks saprata un bija ar mieru; Tarzans nu zag�us pierāpās pie kāda koku pudura, aiz kura vajadzēja būt antilopēm; viņam sekoja jātnieku no�daļa, tik klusu, ka pat pērtiķa cilvēka smalkā dzirde neuztvēra ne mazākā trok�ņa.

Koku aizsegts, Tarzans ieraudzīja kādas div�padsmit antilopes ganāmies netālu no viņa; tuvākās bija tikko simt pēdas no pudura. Izņēmis vairākas bultas no sava kocera, pērtiķa cilvēks klusu pievirzī�jās pie koka, kas atradās antilopēm vistuvāk. Jāt�nieki gaidīja netālu aiz viņa; tikko virsnieks bija ieraudzījis Tarzana medījumu, visa nodaļa uz reiz apstājās, lai to neaizbaidītu.

Pigmeji ar lielu interesi novēroja pērtiķa cilvē�ku rīkojamies ar loku 1111 bultām. Tāpat kā pirmīt, kad tas no�āva alalieti, tie redzēja viņu uzliekam bultu uz loka, pavelkam to atpakaļ un nolai�am to fandrīz ar vienu vienīgu paņēmienu, tik ātri viņ� īkojās ar savu ieroci.

Tad viņi redzēja antilopi aizlecam, bet pirmai bultai sekoja otra un tre�ā, un �aujot Tarzans lēca savam medījumam pakaļ, bet tas gan nevarēja pa�zust. Otra bulta notrieca buku zemē, un kad Tar�zans to panāca, tas jau bija beigts.

Kareivji, kas bija cie�i sekoju�i Tarzanam, kop� tas bija raidījis pirmo �āvienu, jau pulcējās ap beig�to dzīvnieku un sarunājās daudz dzīvāk nekā agrāk. Viņu interese acīmredzot bija vērsta uz nāvīgām bultām, kas tik ātri notrieca �o lielo dzīvnieku ze�mē, jo viņiem antilope bija tikpat liela kā mums vislielākais zilonis; uztvēru�i pērtiķa cilvēka ska�tu, viņi smaidīja un sāka ātri berzt plaukstas apļ�veidīgā kustībā, kas acīmredzot atbilda mūsu ap�lausiem.

Ielicis bultas atkal savā kocerī, Tarzans ar zī�mēm paskaidroja virsniekam, ka gribētu no viņ� aizņemties tā rapieri. Kādu acumirkli mazais cii vēks likās kavējamies, un visi biedri viņā cie�i ska tījās, bet tad viņ� izvilka rapieri no maksts un pa sniedza to pērtiķa cilvēkam ar rokturi uz priek�u.

Ja gribat ēst jēlu gaļu kamēr tā vēl silta, tad neļaujat asinīm notecēt. Tarzans to arī nedarīja, bet vienkār�i nogrieza prāvāku gabalu un sāka mieloties.

Mazie cilvēki pārsteigti, pat �ausmināti lūkojās Tarzana paņēmienos; kad viņ� tiem piedāvāja gaļu, tie atteicās un atkāpās nost. Viņ� skaidri nezināja, ko nozīmēja viņu izturē�anās, bet acīmredzot tiem bija stiprs riebums pret jēlu gaļu.

Vēlāk viņ� dabūja zināt, ka �is i'iebuma cēlonis bija tas, ka visi dzīvnieki, ko viņi pazina kā jēlas gaļas ēdējus, tiklab apēda arī pa�us pigmejus. Tā�dēļ, redzēdami vareno milzi sava medījuma gaļu ēdam jēlu, viņi dabiski secināja, ka lielā izsalkuma brīdī tas varētu uzbrukt ari viņiem.

Ietinis gabalu gaļas pa�a buka ādā, Tarzans uzlika to mugurā un visi atkal devās ceļā. Kareivji tagad �ķita uztraukti, un, klusu sarunādamies bie�i vien uzmeta skatus pērtiķa cilvēkam. Viņi nebai�dījās par sevi, jo �ie karavīri tiklab kā nepazina baiļu. Ba�as viņiem radīja apziņa, ka viņi tagad veda ciemos pie savas tautas �ādu milzīgu jēlgaļas ēdēju, kas vienā paņēmienā, lielā steigā, bija apēdis porciju, kufa atbilstu pieaugu�a cilvēka svaram.

Ap saules rietu Tarzans ieraudzīja tālumā kādu simmetrisku jumolveidīgu uzkalniņu grupu; tad, pienākot tuvāk, viņ� redzēja jātnieku nodaļu, kas au�lek�oja viņam pretī. Sava lielākā auguma dēļ, viņ� tos ieraudzīja agrāk nekā viņa pavadoņi, un ar zī�mēm paziņoja virsniekam savu atklājumu; bet ne�līdzenais apvidus aizsedza pretimnācējus no viņa pa�vadoņu skata.

To redzēdams, Tarzans noliecās un, pirms vēl virsnieks varētu saprast viņa nodomus, saņēma an�tilopi ar jātnieku savās spēcīgās rokās un pacēla tos augstu gaisā. Kādu acumirkli pārējie bija pār�steigti; zobenus vicinādami viņi raidīja brīdinājuma saucienus; arī drosmīgais pigmejs Tarzana rokā iz�vilka savu mazo ieroci; bet pērtiķa cilvēka smaids viņus visus nomierināja, un brīdi vēlāk virsnieks jau saprata, kādēļ Tarzans viņu bija pacēlis.

Viņ� kautko uzsauca saviem biedriem, un no viņu izturē�anās Tarzans saprata, ka pretimnācēji bija pa�u ļaudis; pēc da�ām minūtēm viņu tie�ām aplenca vairāki simti pigmeju, kas viņā lūkojās draudzīgiem un ziņkārīgiem skatiem. Viņu starpā bija arī tas, ko Tarzans bija izglābis no alalietes; abi sadevās rokas sveicienam.

Virsnieks, kas bija pavadījis Tarzanu, jaunais kaj-avadonis un da�i vecāki karavīri noturēja ap�spriedi. No viņu seju izteiksmes un no viņu balsu toņa Tarzans saprata, ka tā bija kāda nopietna lieta; bet skati, ko tie raidīja viņa virzienā, lieci�nāja, ka saruna attiecās uz viņu.

Viņ� tomēr nevarēja zināt, ka apspriedes te�mats bija virsnieka ziņojums, ka spēcīgais viesis ir jēlgaļas ēdējs un tā tad varētu kļūt bīstams viņu tautai.

Jaunais komandieris tomēr nokārtoja �o jautā�jumu, aizrādot, ka milzim gan vajadzējis būt ļoti iz�salku�am, ja tas varējis apēst tik daudz gaļas, bet tomēr viņ� ceļojis stundām ilgi un nemēģinājis aiz�tikt savus pavadoņus, lai gan to skaits bijis visai neliels. Acīmredzot, to atzina par dro�u pierādīju�mu viņa labiem nodomiem, un visa kavalkāde devās tālāk uzkalniņu virzienā, kas tagad vairs bija tikai kādu pārs jūd�u attālumā.

Tuvojoties Tarzans ieraudzīja neskaitāmus ma�zus cilvēkus staigājam ap uzkalniņiem, un drīzi vien izrādījās, ka �ie �ķietamie uzkalniņi patiesībā bija simmetriskas mazu akmeņu kopas, ko acīmredzot bi�ja uzcēlu�i pa�i pigmēji. Tie, kas tur staigāja, bija strādnieki, jo visi devās vienā virzienā, vienā gapā rindā, kas sākās no kādas bedres un virzījās pa skaidri noteiktu ceļu līdz kādam uzkalniņam, kas nebija vēl pabeigts būvēt.

Otra rinda, tuk�ām rokām, virzījās pretējā vir�zienā uz otru bedri; katrai rindai blakus, nelielās atstatēs soļoja apbuņoti kareivji; tādas pa�as strād�nieku rindas sargu pavadībā nāca un gāja citās torņveidīgās būvēs, atgādinot pērtiķa cilvēkam skudras, kas strādā gar saviem pū�ņiem.

Maitas ērglis Skā, lielus apļus mezdams, lēnām lidinājās pāri Ugogo upes labajam krastam. Saules staros zaigoja medaljons, kas viņu vairs netraucēja lidot; tikai pa zemi staigājot tas kļuva par traucē�kli un viņ� to mina kājām; bet nu viņ� jau sen vairs nemēģināja to nokratīt, jo sajuta to par neizbēgamu ļaunumu.

Lejā viņ� ieraudzīja nekustīgi guļam bifeli Gor- go, kupa stāvoklis liecināja, ka tas jau derēja miela�stam. Lielais putns nolaidās kādā tuvākā kokā. Viss bija labi; ienaidnieki nekur nebija manāmi.

Apmierināts Skā nolaidās uz kritu�ā dzīvnieka raga; kas notika pēc tam, lai paliek neaprakstīts, aiz cieņas pret cīvilizēto lasītāju smalkiem nerviem.

Skudru cilvēku pilsētā Tarzanu uzņēma kā dār�gu viesi; nolēmis palikt kādu laiku viņu vidū, lai iepazītos ar viņu dzīvi un tikumiem, viņ� vispirms sāka cītīgi mācīties to valodu. Tā kā viņ� jau prata vairākas valodas un daudzus dialektus, tad pērtiķa cilvēkam nekad nenācās grūti papildināt savas va�lodnieciskās zinā�anas; pēc samērā īsa laika viņ� jau varēja saprasties ar viesmīlīgiem pigmejiem viņu valodā.

Nu viņ� dabūja zināt, ka sākumā viņ� tiem bija �ķitis esam kāds alalis, ar kuru nekad nebūs ie�spējams sazināties citādi kā tikai ar zīmēm. Dzir�dot viņu izrunājam atsevi�ķas skaņas, tos pārņēma liela sajūsma; kad viņi saprata, ka viņ� grib iemā�cīties to valodu, karalis Adendrobāks nozīmēja viņa

rīcībā da�us skolotājus un pavēlēja, lai visi viņa pa�valstnieki, kam vien būtu kādas darī�anas ar milzīgo viesi, palīdzētu viņam jo ātrāk iemācīties runāt.

Adendrohākam bija sevi�ķi labs prāts uz Tar�zanu, jo tas bija izglābis no alalietes nagiem viņa dēlu Komodoflorensalu; tādēļ viss tika darīts, lai milzim būtu patīkama vieso�anās. Simts vergu ne�sa viņam ēdienu ārpus pilsētas, kur viņ� bija apme�ties kāda liela vientuļa koka ēnā.

. Kad viņ� staigāja starp jumolveidīgām būvēm, jātnieku nodaļa jāja viņam priek�ā, lai atbrīvotu ceļu, jo viņ� viegli varēja samīdīt kādu garāmgājē�ju; bet Tarzans bija ļoti uzmanīgs, un nekādi nelai�mes gadījumi ar iedzīvotājiem nenotika.

Valodu iemācījies, viņ� dabūja daudz ko zināt par �o interesanto tautu. Princis Komodoflorensals gandrīz ik dienas piedalījās sava kolosālā viesa sko�lo�anā, un no viņa Tarzans mācījās visvairāk. Bet viņa acis arī neslinkoja, kad tas staigāja pa pilsētu. Sevi�ķi interesantas bija metodes, ko izlietāja milzī�go apaļo namu cel�anai, kas pat lielam Tarzanam cēlās augstu pāri.

Vispirms apzīmēja pamata aploci, lietojot tam vienāda lieluma akmeņus, ap piecdesmit mārciņu svarā. Divi vergi viegli nesa �ādu akmeni ietītu virvju tīklā, un tā kā vergu bija tūksto�iem, tad darbs veicās ātri.

Kad apaļais pamats, simt piecdesmit līdz divi simt pēdu caurmērā, bija apzīmēts, tā iek�pusē no�sprauda otru aploci ap desmit pēdu atstatumā no pirmās. Katrā aplocē atstāja �etras starpas nākamām ieejām, kas atbilda �etrām galvenām debess pusēm. Ieeju sienas nosprauda uz zemes ar tādiem pa�iem akmeņiem, ko izlasīja mazliet rūpīgāk, lai tie būtu pavisam vienādi; pēc tam visas �etras tel�pas piekrāva ar akmeņiem.

Tad nosprauda pirmā stāva korridorus un tel�pas un piekļ-āva starpas ar akmeņiem, ar ārkārtīgu rūpību pielāgojot katru akmeni blakus gulo�iem un virsū uzliekamiem, jo �iem akmeņiem bija jāiztur visas celtnes milzīgais smagums. Korridori parasti bija trīs pēdas plati, kas atbilstu divpadsmit pēdām mūsu apstākļos; telpas bija da�āda lieluma, atkarī�bā no tam, kādam nolūkam tās bija domātas. Celt�nes centrā atstāja apaļu atvaru desmit pēdu caur�mērā; būvi pabeidzot no �ī atvara izveidojās gaisa vads, kas sniedzās no apak�ējā stāva līdz jumtam.

Pirmai būves kārtai sasniedzot se�u collu aug�stumu, korridoros novietoja koka arkas, ko pār�klāja ar plāniem koka dēļiem, kas sniedzās gar korri- doriem no arkas līdz arkai, līdz kamēr korridori bija pilnīgi pārklāti. Dēļus novietoja pārlaidus un piestiprināja pie sprie�ļu lokiem ar koka tapām.

Uzceļot iek�ējās un ārējās sienas divdesmit �et�ru collu augstumā, līdz korridoru griestu līmenim, starpas starp telpām un korridoriem aizpildīja ar ak�meņiem un pieblīvēja atliku�ās spraugas ar oliņiem un granti. Tad visām telpām pārlaida pāri no cieta, sīksta koka izcirstas griestu sijas se�u collu �ķērs�griezumā; lielākās telpās tās vēl atbalstīja ar tāda pa�a veida stabiem.

Griestu sijas pārklāja ar cie�i piegulo�iem dē�ļiem, ko tāpat piestiprināja ar tapām. Telpu grie�sti tagad cēlās se�i collas pāri par apkārtējo būves kārtu. Tad atveda simtiem katlu, kuros izkausēja kādu Ipatu asfaltu un ar to aizblīvēja nāko�ās se�u collu kārtas starpas; pabeidzot visu būves kārtu vienā līmenī trīsdesmit collu augstumā, tai pārlika pāri otru akmeņu un asfalta kārtu se�u collu biezu�mā, un pēc tam līdzīgā veidā izbūvēja otru stāvu.

Adendrohāka pils bija celta pēc �īs metodes, divisimt divdesmit pēdu caurmērā, simt desmit pē�du augsta, trīsdesmit se�os stāvos, kupos varēja dzī�vot astoņdesmit tūksto� cilvēku; tas bija īsts cilvē�ku skudru pūznis. Pilsētā pavisam bija desmit tā�das celtnes, mazliet mazākas par karaļa pili, un ta�nīs dzīvoja piecsimt tūksto� cilvēku, no kuj-iem di�vi tre�daļas bija vergi � pa lielākai daļai valdītāju �ķiras amatnieki un apkalpotāji.

Pusmiljona vergu � melna darba strādnieku � dzīvoja akmeņlauztuvēs, no kurām dabūja būv�materiālus pilsētas celtnēm. Apak�zemes ejas un telpas bija labi izbūvētas un izklātas ar koku, un vergi tur varēja dzīvot glu�i ērti; tā kā pilsēta bija uzcelta uz senās morēnas virsas, tad drenā�a bija nevainojama un vergiem nebija jāsūdzas par savas dzīves apstākļiem apak� zemes.

Jumolveidlgās celtnes bija labi vēdinātas; bez lielā centrālā gaisa vada tām bija daudz logu katrā stāvā, līdzīgās atstarpēs. Apak�ējā stāvā, kā jau minēts, bija tikai �etras ieejas. Logi, se� ar ceturt- daļ collu plati un astoņpadsmit ar pus collu augsti, gan ļāva iekļūt arī gaismai; bet celtņu iek�ējās tel�pas tomēr bija ļoti tum�as un tās apgaismoja ar svecēm, kas dega ļoti lēnām un bez dūmiem.

Tarzans ar lielu interesi novēroja jaunās celtnes uzbūves darbus, jo tā viņam bija vienīgā izdevība redzēt �āda dīvaina cilvēku stropa iek�ieni. Komo- doflorensals ar draugiem ātri atklāja viņam savas valodas noslēpumus, un tad, iemācījies valodu, viņ� dabūja zināt daudz ko interesantu par �īs dīvainās tautiņas dzīvi.

Izrādījās, ka vergi bija vai nu kara gūstekņi vai arī kara gūstekņu pēcnā�i. Da�i jau paaud�u paaudzēm dzīvoja vergu kārtā un viņu izcel�anos vairs nevarēja noskaidrot; tādēļ tie uzskatīja sevi par tādiem pa�iem Trohanadalmakas pilsētas pilso�ņiem, kā jebkur��NO di�ciltīgiem. Visā visumā al�tiem apgājās labi un pēc otras paaudzes vairs pār�mērīgi nestrādināja.

Jaunsaņemtos gūstekņus un viņu bērnus pa lie�lākai daļai ieskaitīja melna darba strādnieku kastā, kurus verdzināja līdz beidzamam. Tie bija kalnra�i, akmeņlau�i un būvstrādnieki; puse gāja bojā no pārstrādā�anās. No otrās paaudzes sākās bērnu ap�mācība; tos, kas izrādīja spējas kādam amatam, tū�līt pārcēla no akmeņlauztuvēm pilsētas celtnēs, kul�tie sāka dzīvot samērā vieglu, pārtiku�as vidus�ķi�ras dzīvi.

Atsevi�ķs cilvēks varēja arī izglābties no ak�meņlauztuvēm citā ceļā � proti, apprecoties ar val�dītāju �ķiras locekli. Likās gan savādi, ka �ī tauta, kam �ķiras apziņa bija tik raksturīga un kasta bija gandrīz vai feti�s, neuzskatīja tādas laulības par kaunu; glu�i otrādi, zemākas �ķiras piederīgais automātiski pārgāja augstākā kastā.

�Tas ir tā, Adendrohāka Dēla Glābēj!" paskai�droja Komodoflorensals, kad Tarzans jautāja tam par �o savādo izņēmumu no stingriem �ķiru liku miem, kurus karaļa dēls viņam tik bie�i bija pa�svītrojis: ,.Senos laikos, karalim Klamataamorosa- lam valdot Trohanadalmakas pilsētā, Veltoptisma- kas pilsētas karaļa Veltoptishago karaspēks uzbruka mūsu pilsētai un galīgi sakāva mūsu sen�u kara�spēku. Tūksto�iem mūsu vīrie�u un sievie�u aizve�da verdzībā, un no pilnīgās iznīcinā�anas mūs izglā�ba vienīgi mūsu vergi, kas varonīgi cīnījās par savu kungu lietu.

�Klamataamorosals, kupa pēcnācis es esmu, cī�nīdamies pirmajās rindās, ievēroja vergu lielāko au�gumu; viņi bija stiprāki par abu pilsētu karavī�riem un likās nemaz nenogurstam, kurpretim abu karojo�o pilsētu di�ciltīgie, lai gan ļoti drosmīgi, jau pēc da�ām minūtēm bija pavisam bez spēka.

..Kad kauja bija beigusies, Klamataamorosals sasauca visus savus augstākos virsniekus, kas vien nebija kritu�i vai sagūstīti, un aizrādīja, ka mūsu neveiksmes cēlonis bijis netikdaudz karaļa Veltoptis�hago karaspēka skaitliskais pārsvars, cik gan mūsu karavīru fiziskā vājība; tad viņ� jautāja, vai tam tā jābūt un vai nevarētu �o ļaunumu novērst. Jau�nākais no visiem, lai gan ievainots un vāj� no asiņu noplūduma, bija vienīgais, kas prata dot ticamu iz�skaidrojumu un ieteikt līdzekli vainas novēr�anai.

�Viņ� aizrādīja, ka Trohanadalmakas tauta bija pati vecākā no visas minunie�u rases, un ka kop� gadsimtiem tā nebija sevī uzņēmusi jaunu asiņu, jo likums aizliedza precēties ārpus savas kastas, kur�pretim vergi, kas nāca no visām Minunijas pilsētām, laulājās savā starpā, un tādēļ bija kļuvu�i stipri, bet viņu kungi arvienu vājāki.

�Viņ� lūdza Klamataamorosalu izdot likumu, kas paceltu karavīru kārtā katru vergu vai verdze�ni, kuļ- u �īs kārtas piederīgais būtu izvēlējies par laulātu draugu, un bez tam vēl uzlikt katram kara�vīram par pienākumu izvēlēties vismaz vienu sievu savu verdzeņu starpā. Sākumā, protams, pret �ādu priek�likumu sacēlās skarbu iebildumu vētra, bet Klamataamorosals ātri saprata tā pareizumu un ne�vien izdeva tādu likumu, bet pats pirmais apprecēja verdzeni; un ko darīja karalis, to jau gribēja darīt ari citi.

�Jau nāko�ā paaudze pierādīja jaunās kārtības lietderību un katra turpmākā paaudze arvien vairāk attaisnojusi Klamataamorosala cerības, tā ka �o�dien trohanadalmakie�i ir pati varenākā un kareivi�skākā no visām minuņu ciltīm.

�Kad mūsu senie ienaidnieki, veltoptismakie�i, dabūja zināt no mums atņemtiem vergiem par mū�su jauno kārtību, viņi pasteidzās to pārņemt, bet mēs jau bijām aizsteigu�ies tiem priek�ā var vairā�kām paaudzēm. Tagad jau visu Minunijas pilsētu karavīri prec savas verdzenes. Un kādēļ gan nē? Mūsu vergi visi cēlu�ies no citu pilsētu karavīriem, kas kādreiz krita gūstā. Mēs visi esam no vienas rases, mums visiem viena valoda un ari para�as gal�venos vilcienos ir vienas un tās pa�as.

�Ar laiku ir uznāku�as da�as pārmaiņas �o jauno dzīvesbiedru izvēlē�anās kārtībā; un �odien bie�i vien pieteic karu citai pilsētai vienīgi tādēļ, lai saņemtu gūstā tās di�ciltīgākās un skaistākās sie�vietes.

,.Mūsu karalisko dzimtu jaunā kārtība izglābusi no izmir�anas. Mūsu sen�i mantoja no saviem ve�cākiem slimības un vājprātību. Jaunās, tīrās vergu asinis ir izskaloju�as �o indi no mūsu dzīslām, un mūsu uzskati ir tiktālu grozīju�ies, ka verdzenes un karavīra bērni, kas kādreiz skaitījās zemākie no zemākiem � ārpus jebkādas kastas � �odien ir augstākie no augstākiem, jo karaliskās dzimtas pie�derīgam tagad neklājas precēt citu sievieti kā tikai verdzeni!"

�Un tava sieva?" jautāja Tarzans. ,.Vai tu tāpat sagūstīji to kapā ar citu pilsētu?"

�Man nav sievas," atteica Komodoflorensals. ,.Mēs pa�laik gatavojamies karam ar Veltoptisma- ku, kūpas karaļa meita, pēc turienes vergu nostā�stiem, ir skaistākā sieviete visā pasaulē. Viņu sauc D�anzaru un tā kā viņa man nav rada, tad tā ir piemērota sieva Adendrohāka dēlam."

,.Kā tu zini, ka viņa tev nav rada?" jautā�ja pērtiķa cilvēks.

,.Mēs glabājam Veltoptismakas un da�u citu tu�vāko pilsētu karalisko dzimtu radu rakstus tikpat rūpīgi kā mūsu pa�u," atbildēja Komodoflorensals.

,,Ziņas mēs saņemam no gūstekņiem; parasti no tiem, ko mūsu tautie�i izraugās laulībām.

�Kop� vairākām paaudzēm Veltoptismakas ka�raļiem nav laimējies dabūt sev kādu no mūsu prin�cesēm nedz ar iero�iem nedz ar viltu, lai gan tie ne�kad nav mitēju�ies to mēģināt; tādēļ viņi biju�i spiesti meklēt sev dzīves biedres citās, bie�i vien ļoti attālās pilsētās.

�Tagadējais Veltoptismakas karalis, Elkomoel- hago, princeses D�anzaras tēvs, ņēmis sev sievu, princeses māti, no kādas ļoti tālas pilsētas, kas ne�kad vēl, vismaz vēsturiskos laikos, nav ņēmusi ver�gus no Trohanadalmakas; tāpat arī mūsu kapavlri nav biju�i tanī pilsētā, ciktālu vien sniedzas mūsu tautas atmiņa. Tā tad D�anzara man būs visai pie�mērota sieva."

�Bet � ja nu jūs viens otram nepatiktu?" jau�tāja Tarzans.

Komodoflorensals paraustīja plecus. �Viņa man dzemdēs dēlu, kas kādreiz būs Trohanadalmakas ka�ralis," viņ� atteica, �un tas ir viss, ko var prasīt."

Kamēr pilsēta gatavojās karagājienam pret Vel- toptismaku, Tarzanu bie�i atstāja vienu. Ar neat�slābsto�u interesi viņ� novēroja mazo cilvēciņu gai�tas.

Te viņ� lūkojās nebeidzamās vergu rindās, kas stiepa savas smagās nastas uz jauno celtni, kura auga ar gandrīz neticamu ātrumu; tad atkal viņ� devās ārpus pilsētas, kur citi vergi ara auglīgo zemi ar maziem arkliem, ko vilka d i a d. e t i, mazās anti�lopes, kūpas �eit bija vienīgie mājlopi.

Pirmās un otrās paaudzes vergus vienmēr pa�vadīja apbruņoti karavīri, proti tādē], lai tie nemē�ģinātu aizbēgt vai sacelties, kā arī tādēļ, lai apsar�gātu viņus pret plēsīgiem zvēriem un ienaidniekiem, jo vergiem neļāva nēsāt iero�us un tā tad viņi ne�spētu aizstāvēties.

Pirmās un otrās paaudzes vergus viegli varēja pazīt pēc gapās, zaļās tūnikas, kas bija viņu kastas vienīgais apģērbs; uz krūtīm un uz muguras tiem bija uz�ūtas melnas zīmes, kas aprādīja verga dzim�to pilsētu un viņa tagadējo īpa�nieku. Visi vergi, kas bija nodarbināti valsts darbos, piederēja kara�lim Adendrohākam, bet uz laukiem daudziem pilso�ņiem bija savi vergi.

Pa pilsētu staigāja savās darī�anās tūksto�iem vergu baltās tūnikās. Viņi uzraudzīja zemāko ka�stu vergus viņu smagajos darbos, piekopa savus aro�dus un pārdeva savas preces pilnīgā brīvībā; tomēr, tāpat kā citi vergi, viņi valkāja tikai vienu apģēr�bu un rupjas sandāles, kas abām �ķirām bija tās pa�as; bet uz krūtīm un uz muguras viņiem bija tikai viņu kungu emblēmas, sarkanā krāsā; tādas pa�as bija arī otrās paaudzes vergiem, kas valkāja zaļas tūnikas; viņi jau bija pilsētā dzimu�i un skai�tījās par tās iedzīvotājiem.

Augstāko kastu vergiem bija arī citas, sīkākas zīmes uz viena vai abiem pleciem, vai arī uz pie�durknes. Tās aprādīja nēsātāja nodarbi. Zirgu puisis, sulainis, majordoms, virtuvnieks, frizieris, zeltkalis, podnieks � no pirmā acu uzmetiena varēja pateikt, kāds tam arods; un katrs ar miesu un dvē�seli piederēja savam kungam, kam bija jāuztur un jāģērbj �ie vergi, kuļ-u darba augļi piederēja vie�nīgi viņam.

Ja kāda karavīru dzimta pārtika no skaistu zel�ta un sudraba rotu pārdo�anas saviem bagātiem tau�tie�iem, tad visi tās arodpratēji vergi, izņemot mā�jas kalpotājus, strādāja zeltkaļa darbus. Cita dzim�ta varēja nodoties zemkopībai, cita atkal diadetu audzē�anai, bet visus darbus veica vergi, izņemot vienīgi diadetu apjā�anu, jo �o nodarbi nevien neuz�skatīja par necienīgu, bet taisni otrādi � par se�vi�ķi piemērotu di�ciltīgiem ļaudīm. Pat karaļa dēls pats apjāja savus diadetus.

Bezrūpīga skatītāja lomā Tarzans pavadīja sa�vas dienas. Kad viņ� jautāja, vai esot kāda iespēja aiziet no �īs dīvainās, ērk�ķu krūmiem ap�ogotās zemes, viņam vienmēr atbildēja, ka iekļūt ērk�ķu mezā esot tīrais nieks, bet, tā kā tas aizsniedzoties līdz galējām pasaules robe�ām, tad tam nebūtu ne�kādas nozīmes. Pigmeju priek�stats par pasauli ap�robe�ojās ar to, ko viņi varēja redzēt � un tā bija kalnu, ieleju un me�u zeme, ko ielenca ērk�ķu koki.

Viņu auguma būtnēm tie�ām bija viegli iekļūt �ai ērk�ķu me�ā, bet Tarzana augums bija citāds. Tomēr viņ� nekad nebeidza domāt par aizie�anu, lai gan sevi�ķi nesteigdamies, jo minunie�i viņam rādī�jās ļoti interesanti, un savā tagadējā primitīvā gara stāvoklī viņam,patika bezbēdīgi slinkot Trohanadal- makā.

Bet tad pēk�ņi nāca pārmaiņa; kāda rīta agru�mā, kad austrumos tikko manāmi sārtojās pirmie ausmas stari.

Alaļu zēns, Pirmās sievietes dēls, klejoja pa me��u, meklēdams pērtiķa cilvēku, vienīgo būtni, kas jebkad bija modinājusi viņa me�onīgās krūtīs kādas siltākas jūtas; bet viņ� to neatrada. Totiesu viņ� satika divus savas sugas vīrie�us, un visi trīs sāka kopā iet medībās, �ie vājie radījumi da�reiz mēdza biedroties.

Viņa jaunie paziņas nelikās nemaz ievērojam viņa dīvānos iero�us � abiem pilnīgi pietika ar rungu un ar akmens nazi. Reizēm viņi noķēra kādu grauzēju sugas dzīvnieku; sūnā un koku spraugās tie atrada daudz kāpuru un kukaiņu. Pa lielākai tie�sai viņi tomēr pārtika no augļiem un riekstiem.

Ne jau tā Pirmās sievietes dēls. Viņ� atnesa daudz putnu un �ad tad arī kādu antilopi, jo ar kat�ru dienu tas arvien vairāk ievingrinājās loka un �ķēpa lieto�anā; un tā kā viņ� bie�i vien atnesa vairāk, nekā pats varēja apēst, un atstāja pārējo sa�viem biedriem, tad viņi piekļāvās tam uz visiem lai�kiem, vai vismaz līdz tam laikam, kad kāda drausmī�ga sieviete izjauktu viņu idillisko dzīvi un aizstieptu vienu no viņiem uz savu alu.

Savā kūtrā un stulbā prātā viņi gan mazliet brī�nījās par viņu, jo tas likās esam citāds nekā viņi pa�i un citi vīrie�i. Viņ� turēja galvu augstāk un viņa skats bija daudz noteiktāks un dro�āks.

Arī solis tam nebija tik piesardzīgs, bet varbūt viņi tomēr smējās, domādami par to neatvairāmo bridi, kad viena no viņu negantām, spalvainām sie�vietēm uzbruks tam ar savu rungu, un, aiz matiem saķērusi, aizstieps viņu me�ā.

Un kādā dienā tas ari notika, vismaz pa daļai: '.ādā klajumiņā me�a vidū viņi ieraudzīja milzīgu sievieti. Abi Pirmās sievietes dēla biedri metās prom; tad, sasniegu�i dro�u vietu me�a biezoknī, vi�ņi apstājās un paskatījās, vai sieviete viņiem dze�nas pakaļ, un kas noticis ar viņu biedru.

Viņi varēja priecāties, jo alaliete tiem nesekoja; bet cik gan liels bija viņu apjukums, kad tie redzēja, ka viņu pavadonis nebija aizbēdzis, bet gan stājies sievietei pretim un māja viņai, lai tā aizejot, ja ne�gribot mirt! Tādu muļķību! Viņ� laikam bija pie�dzimis bez smadzenēm.

Viņiem nenāca prātā, ka tā varēja būt drosme. Drosme bija sievie�u darī�ana; vīrietis dzīvoja bēg�dams no briesmām un no savas sugas sievietēm.

Bet viņi tām bija pateicīgi, jo ar savu pārdro��ību viņ� to? abus bija izglābis: sieviete ta�u pa�ņem . ndzi tika' vienu, un tas viens protams būs viņ�, kas tik m iļķīgi izaicina viņu uz cīņu.

Sieviete, kas nebija apradusi ar tādu nekaunību no vīreļu puses, bija pārsteigta un taisnīgu dusmu 7->s rņemta. Pārsteigums lika tai apstāties divdesmit ^o]us no jau ekļa; dusmas lika tai ķerties pie me�tamā akmens. Bet nu viņas liktenis bija iz�ķirts.

Pirmās sie ietes dēls, uzlicis bultu uz loka, ne�gaidīja, ko viņ; darīs; tikko viņas pirksti sāka at�raisīt spalvoto akmeni 110 jostas siksniņas, viņ� pie�vilka bultu pie vaiga un nolaida to.

Viņa biedri no savas slēptuves redzēja alaiieti saviebjam seju sāpju krampjos; trakās dusmās sa�tvērusi kādu spalvotu vālīti, kas izcēlās no tās krū�tīm, viņa saļima un izstiepās gar zemi; kādu bridi viņa vēl raustījās, tad aizmiga mū�īgā mierā.

Kad Pirmās sievietes dēls piegāja savam upu�rim klāt un izrāva tai bultu no krūtīm, abi novēro�tāji iznāca no savas patver�anās vietas; apjuku�i viņi ar neticīgu skatu lūkojās nedzīvā ķermenī, tad aikal godbijīgi raudzījās uz savu biedru.

Apskatīju�i loku un bultas, viņi atkal vēroja brūci alalietes krūtīs. Tas viss bija pārāk dīvaini.

Un Pirmās sievietes dēls? Lepni paceltu galvu, izgāztām krūtīm, viņ� stāvēja klāt. Nekad vēl ne�viens alalietis nebija juties varoņa lomā.

Bet viņ� gribēja rādīt abiem vēl ko citu. Saķē�ris sievietes ķermeni, viņ� to atstiepa pie tuvākā koka un pieslēja to sēdus pie koka stumbra. Tad, atgājis kādas divdesmit pēdas nost, viņ� pamāja bie�driem, lai skatoties, pacēla savu smago �ķēpu un raidīja to �ai nesen vēl dzīvajā mērķī; �ķēps izdū- rās tam cauri un iedūrās kokā.

Abi alaļi bija ārkārtīgi uztraukti. Viens no tiem gribēja atkārtot �o brīnumdarbu; kad viņ� ne�trāpīja, viņa biedrs arī mēģināja to pa�u. Pēc tam abi gribēja pavingrināties �au�anā.

Vairākas stundas visi trīs palika pie sava drausmīgā mērķa, līdz kamēr izsalkums pamudināja tos aiziet; bet Pirmās sievietes dēlam bija jāapso�lās saviem biedriem, ka viņ� iemācī�ot tos taisīt tā�dus pa�us iero�us.

Tas bija ārkārtīgs notikums alaļu vēsturē; bet �ie trīs to apzinājās tikpat maz kā simtām alaļu sie�vie�u, kas pārnāca savās alās un nemaz nenojauda, kādu triecienu viņu virskundzība bija dabūjusi no j;.unā dumpinieka.

Tanī pa�ā laikā arī Tarzana dzīvē Trohanadal- makā notika pēk�ņas pārmaiņas un sākās notikumi, kam bija nepārredzamas un pilnīgi neticamas sekas.

Pērtiķa cilvēks gulēja uz zāļu cisām zem liela koka ārpus karaļa Adendroāka pilsētas. Ausma sār�toja debesis, kad Tarzans pēk�ņi pamodās no sa�vāda trok�ņa, kas �ķita nākam no zemes klēpja.

Troksnis bija tik attāls un neskaidrs, ka mēs ar jums diez' vai būtu to uztvēru�i, pat ja mums par to būtu ziņots; bet tas nelīdzinājās parastiem nakts trok�ņiem, un ar to pietika, lai skārtu Tarzana ap�ziņu pat miegā.

Pamodies viņ� joprom uzmanīgi klausījās. Viņ� zināja, ka dimdoņa nenāca vis no zemes klēpja, bet gan no virsas, ne visai tālu, un dzirdēja to ātri tuvo�jamies. Kādu brīdi viņ� bija apjucis, tad pēk�ņi saprata un uzlēca kājās.

Līdz karaļa pilij bija ap simt jardu. Pie dien�vidu ieejas viņu apturēja mazs sargs.

�Ej ziņo tavam karalim," teica pērtiķa cilvēks, .,ka Tarzans dzird daudz diadetu aulek�ojam uz Tro- hanadalmaku, un ka uz katra sē� ienaidnieka kara�vīrs."

Sargs pagriezās un sauca; no korridora tūlīt iznāca virsnieks ar da�iem kareivjiem. Tarzanu ie�raugot, viņi apstājās.

�Kas noticis?" jautāja virsnieks.

�Karaļa viesis sakās dzirdam daudz diadetu tu�vojamies," atteica sargs.

�No kurienes?" jautāja virsnieks Tarzanam.

�Kāju dimdoņa nāk no tās puses," atbildēja pēr�tiķa cilvēks un rādija uz rietumiem.

�Veltoptismakie�i!" iesaucās virsnieks un pa�griezās pret saviem pavadoņiem: �Ātrāk, uzmodi�niet Trohanadalmaku � es brīdinā�u karali!" Un viņ� ieskrēja celtnē, kamēr citi steidzās ārā, lai uz�modinātu visu pilsētu.

Pēc neticami īsa laika sprī�a Tarzans jau re�dzēja tūksto�iem kareivju plūstam no visām desmit celtnēm. No katras celtnes ziemeļu un dienvidu ie�ejas nāja jātnieki, no austrumu un rietumu ieejas kājnieki. Nebija nekādas drūzmē�anās; viss notika ar militāru noteiktību un acīmredzot pēc sīki izstrādāta apsardzības plāna.

Mazas jātnieku nodaļas aulek�us devās uz �e�trām debess pusēm; tie bija izlūki, kas vēdekļa veidā izvērtās ārpus celtnēm un drīzi ielenca visu pilsētu; zināmā attālumā tiem vajadzēja apstāties, un tad, ienaidniekam tuvojoties, atsteigties pilsētā ar ziņām.

Viņiem sekoja stiprākas jātnieku nodaļas, kas tāpat devās uz ziemeļiem un dienvidiem, uz austru�miem un rietumiem, lai ieņemtu pozicijas tie�i aiz izlūku līnijas, �īs nodaļas bija pietieko�i stipras, lai aizkavētu ienaidnieka uzmāk�anos; tas uzturēja sa�karus ar galveniem jātnieku spēkiem, lai tie varētu laikā ierasties sevi�ķi apdraudētā vietā.

Un tad nāca galvenie jātnieku spēki, kas devās uz rietumiem, jo ienaidnieka uzbrukuma virziens �o�reiz jau bija zināms; bet kājnieki, jaunām kolonnām arvien vēl nākot 110 celtnēm, tāpat devās uz visām debess pusēm �etrās lielās nodaļās, 110 kuļ ām lielākā gāja uz rietumiem.

Priek�ējās kājnieku nodaļas apstājās netālu 110 pilsētas, bet tie jātnieku un kājnieku spēki, kas pē�dējie iznāca no celtnēm, novietojās to tuvumā, pa�likdami rezervē; tur palika arī karalis Adendro- hāks, lai no �īs centrālās vietas sekmīgāk vadītu pil�sētas aizstāvē�anu.

Princis Komodoflorensals komandēja galveno jātnieku nodaļu, kam vajadzēja pirmai stāties ie�naidniekam pretim. Tanī bija septiņi tūksto�i piec�simt jātnieku un tā novietojās divas jūdzes no pilsē�tas, pusjūdzes aiz jātnieku patruļas, kurā bija �etri grupas, pa piecsimt vīru katrā, kas ieņēma pozicijas �etrās debess pusēs.

Jātnieku izlūki, skaitā pieci simti, atkal novieto�jās pusjūdzes tālāk par patruļām, divisimt pēdu at- statēs, pilnīgi ielencot pilsētu trīs jūd�u attālumā. Iek�pus pilsētas palika rezervē piecpadsmit tūksto� jātnieku.

Novērodams �o metodisko sagatavo�anās gaitu, Tarzans arvien vairāk apbrīnoja mazos minunie�us. Viņ� nedzirdēja ne kliedzienu, ne dziesmu, bet katra garāmnāko�ā karavīra sejā atspoguļojās jūsmīga pa�cilātība. Nevajadzēja ne kaujas saucienu, ne kapa dziesmu, lai uzmundrinātu vājos � jo vāju te ne�bija.

Troksnis, kas nāca no rietumiem, bija rimies. Acīmredzot, veltoptismakie�u izlūki bija noskaidro�ju�i, ka pilsēta neļausies pārsteigties. Vai viņi ta�gad domāja grozīt uzbrukuma plānu? Jeb galvenie spēki bija tikai apstāju�ies, lai nogaidītu izlūko�anas rezultātu?

Tarzans jautāja kādam virsniekam, vai ienaid nieks nebū�ot pavisam atteicies no uzbrukuma pil�sētai? Virsnieks smaidot papurināja galvu.

�Minunie�i nekad neatsakās no uzbrukuma," viņ� atteica.

Lūkodamies pilsētas desmit celtnēs, ko tagad apspīdēja uzlēco�ās saules stari, Tarzans redzēja katra loga ambrazūrā vienu karavīru, kam blakus gulēja liels sainis īsu �ķēpu, bet aiz viņa vesela kau�dze mazu akmeņu. Pērtiķa cilvēks pasmaidīja.

�Viņi neko neaizmirst," viņ� sevi nodomāja. �Bet vergi akmeņlauztuvēs? Ko tie darīs? Vai viņi nesacelsies pret saviem kungiem lai izmantotu ienaidnieka uzbrukumu bēg�anai?" Viņ� atkal grie�zās pie virsnieka un jautāja tam to pa�u.

Virsnieks pagriezās un rādīja uz tuvāko akmeņ�lauztuvi. Tarzans ieraudzīja simtiem vergu baltās tunikās, kas virsnieku vadībā krāva klin�u gabalus. Uz �ķēpiem atspiedu�ies, blakus stāvēja vesela no�daļa kājnieku.

�Tur iek�ā nocietinājusies otra karavīru noda�ļa," paskaidroja virsnieks Tarzanam. �Ja arī ienaidnieks iebruks pilsētā un iedzīs �o ārējo sardzi celt�nēs vai iznīcinās to, vai saņems to gūstā, tad iek�ējā sardze vēl var aizturēt veselu armiju, jo tai uzbrukt var tikai pa vienam cilvēkam. Tā tad mūsu vergi ir dro�ībā, ja vien pilsēta nepadosies, un tas vēl ne�vienai Minunijas pilsētai līdz �im nav gadījies.

,.Lielākais, uz ko velloptismakie�i tagad var ce�rēt, ir � saņemt pāris gūstekņus, bet tikpat daudz gūstekņu bez �aubām kritīs arī mūsu rokās. Ja vi�ņi mūs būtu pārsteigu�i, tad varbūt viņi būtu iebru�ku�i kādā celtnē un aizlaidu�ies ar nolaupītām sie�vietēm un mantām."

�Bet tagad mūsu spēki tik labi novie�toti, ka nez' vai pat ļoti liels pārspēks varētu nopiet�ni apdraudēt mūsu pilsētu. Es pat �aubos vai kāj�niekiem nāksies cīnīties."

..Kur viņi novietoti?" jautāja Tarzans.

�Pieci tūksto�i novietoti celtņu logos," atteica virsnieks; ,.pieci tūksto�i paliek rezervē un no tiem da�as nodaļas norīkotas akmeņlauztuvju ap�sargā�anai. Vienu jūdzi no pilsētas stāv �etras ci�tas jātnieku nodaļas; austrumos, ziemeļos un dien�vidos pa tūksto� vīru, bet rietumos, kur gaidāms ie�naidnieka uzbrukums, septiņi tūksto�i."

,.Tā tad tu domā, ka pa�ā pilsētā kaujas ne�būs?" jautāja Tarzans.

�Nē. Laimīgi ir tie, kas iedalīti jātniekos viņiem daudzmaz būs jācīnās. Es �aubos vai kādam kājniekam maz nāksies izvilkt zobenu vai raidīt �ķēpu; bet tā jau tas parasti notiek � cīnīties vienmēr nākas jātniekiem."

�Tā tad tu jūties nelaimīgs, ka neesi iedalīts kādā jātnieku vienībā. Vai tevi nevar pārcelt?

..Mums jānodien savs laiks abās iero�u �ķirās pēc kārtas," paskaidroja virsnieks. ,.Mēs visi esam jātnieki, bet pilsētas apsardzībai mūs iedala uz �etri mēne�iem kājniekos, tad atkal uz pieci mēne�iem jātniekos" (attiecīgais apzīmējums viņa valodā bija d i a d e t a x); ,.katru jauna mēness nakti pieci tūk�sto�i vīru pāriet no vienas �ķiras otrā."

Tarzans pagriezās un paskatījās rietumos. Viņ� labi redzēja tuvākās karaspēka nodaļas. Arī galvenos jātnieku spēkus, divi jūdzes aiz pilsētas, viņ� vēl varēja saredzēt, jo to bija tik daudz; bet izlūku nodaļas nemaz nebija saredzamas.

Uz sava �ķēpa atspiedies viņ� vēroja �o ainu, ko neviens viņa rases cilvēks ne mū�am vēl nebija re�dzējis; redzot mazo cilvēku nopietnību, viņam ne�viļus ienāca prātā, ka viņa pasaulē karaspēku bie�i vien sapulcē daudz mazāk svarīgiem nolūkiem, nekā �eit, kur mazie Adendrohāka karavīri, pulks pēc pulka, nāca aizstāvēt savu pilsētu un savas mājas.

Kad pēdējie aizsedzes pulki bija atstāju�i pil- sētUv Tarzans piegāja klāt Adendrohākam, kas vai�rāku augstu virsnieku ielenkts sēdēja uz sava dia- deta. Karalis bija ģērbies ādas tērpā, ko greznoja daudzas zelta ripiņas.

Ap viduci tam bija plata ādas josta ar trim zelta sprādzēm. Pie �īs jostas kapājās viņa rapieris un nazis, kuru makstis bija kupli izrotātas ar zeltu un citiem metalliem, ļoti sare�ģītā un skaistā veidā.

Kāju stilbi bija aizsargāti ar ādas getrām, kas sniedzās līdz ceļgaliem, bet rokas ar metalla uzro��iem, kas apsedza tās gandrīz līdz elkoņiem. Kājās tam bija stipras sandales ar zelta gredzeniem. Galvu apsedza cie�i pieguļo�a ādas kaska.

Kad Tarzans apstājās viņa priek�ā, karalis viņu draudzīgi sveica. �Sargu virsnieks man ziņoja, ka tu pirmais pamanīji veltoptismakie�u tuvo�anos. Atkal tu esi izpelnījies lielu pateicību no Trohanadal�makas tautas. Kā lai mēs tev pateicamies?"

Tarzans noliedzo�i pamāja ar roku. �Tu man neko neesi parādā, Trohanadalmakas karali," viņ� atteica. ..Dāvini man savu draudzību un ļauj man pievienoties tavam di�ciltīgajam dēlam; tad es bu�u tas, kam būs jāpateicas tev."

�Līdz kamēr nāve mani aiznesīs, es vienmēr bū�u tavs draugs, Tarzan," �ēlīgi atbildēja karalis. ,.Ej kur vien vēlies, un es nebrīnos, ka tu esi izvēlē�jies kaujas lauku."

Tā bija pirmā reize, ka kāds minunietis viņu sauca īstā vārdā. Līdz �im viņu vienmēr bija sau�ku�i Prin�a Glābēju, Karaļa Viesi, Me�a Milzi un līdzīgos nepersoniskos vārdos. Minunie�i uzskata cilvēka vārdu par tā svēto īpa�umu, ko drīkst lietot vienīgi izredzēti draugi un ģimenes locekļi. Sauk�dams viņu ,.Tarzan", karalis Adendrohāks ar to ap�liecināja viņam savu viscie�āko personīgo drau�dzību.

Pērtiķa cilvēks dziļi palocīdamies izteica savu atzinību. �Adendrohāka draudzība ir svēts gods, kas pacilā to, kam tas parādīts. Es to glabā�u visu mū�u kā manu visdārgāko mantu," viņ� teica klusā balsī; un tā nebija nekāda salkana jūtelība no D�ungļu Valdnieka puses. Viņ� jau sen apbrīnoja �o mazo tautu, un pret Adendrohāku viņ� juta dziļu personīgu cienību.

Kop� viņ� bija iemācījies viņu valodu, viņ� ne�kad nebeidza apjautāties par �o ļau�u para�ām un ti�kumiem; izrādījās, ka Adendrohāka personība bija tik nesaraujami saistīta ar katra viņa pavalstnieka dzīvi, ka visās atbildēs, ko Tarzans saņēma uz sa�viem jautājumiem, spīdēja cauri karaļa slava.

Adendrohāks ar redzamu patiku uzņēma Tar�zana vārdus, un tad pērtiķa cilvēks atsveicinājās un devās uz fronti. Pa ceļam viņ� nolauza kādu lapotu zaru, jo viņam nāca prātā, ka �āds ierocis varētu labi noderēt pret minunie�iem, un �ai dienā vaja�dzēja sagatavoties visām varbūtībām.

Tikko viņ� bija pagājis garām priek�ējām kāj�nieku nodaļām, viņ� redzēja kādu kurjeru trakā steigā aizjoņojam viņam garām uz pilsētu. Tarzans vērīgi palūkojās uz priek�u, bet nevarēja saredzēt nekā tāda, kas liecinātu, ka tur notiek kauja; un kad viņ� panāca galvenos jātnieku spēkus, tur ar�vien vēl no ienaidnieka nebija ne vēsts.

Princis Komodoflorensals silti sasveicinājās ar viņu un mazliet izbrīnījies paskatījās zarā, ko Tar�zans nesa uz pleca.

�Kas jauns?" jautāja Tarzans.

�Es nupat aizsūtīju ziņnesi pie karaļa," atteica princis, �lai viņam ziņotu, ka mūsu izlūki nāku�i sa�karos ar ienaidnieku, tas ir, pēc mūsu domām ar veltoptismakie�u izlūkiem. Stipra patruļa pārrāva ienaidnieka izlūku līniju un viens drosmīgs kareivis paguva pat nokļūt Gartolas kalna virsotnē, no ku�rienes viņ� ieraudzīja visus ienaidnieka spēkus pul�cējamies uzbrukumam. Viņ� stāsta, ka tur kādi divdesmit vai trīsdesmit tūksto�i."

Tikko Komodoflorensals beidza runāt, viņi iz�dzirda kādu dārdoņu atskanam no rietumu puses.

�Viņi nāk!" teica princis.

Skā, sēdēdams uz nobeigtā Gorgo raga, piepe�i pamanīja kādu kustību tuvējā biezoknī. Galvu pa�griezis, viņ� ieraudzīja lauveni Saboru, kas iznāca no lapotnes un lēnām devās uz viņa pusi.

Skā neizbijās. Viņ� aizlaidīsies, bet glu�i cie�nīgi. Viņ� pietupās, lai uzlēktu aug�ā un izplēta sa�vus lielos spārnus.

Bet maitas ērglis Skā nepaguva pacelties. Kaut kas bija apķēries viņam ap kaklu un nelaida viņu vaļā. Viņ� atkal uzlēca kājās un ar joni mēģināja aizlidot. Bet atkal viņ� netika ne no vietas.

Tagad Skā �ausmīgi izbijās. Ienīstais bimbulis, kas tik ilgi jau karājās tam ap kaklu, noturēja viņu pie zemes � zelta ķēdītes cilpa bija apmetusies ap bifeļa Gorgo ragu. Skā bija nokļuvis slazdā.

Viņ� raustījās, spārnus sizdams. Sabora ap�stājās, skatīdamās viņa trakos lēcienos. Nekad vēl Skā nebija tik dīvaini uzvedies. Bet lauvas ir jū�tīgi, temperamentīgi dzīvnieki; tādēļ Sabora bija ne�vien pārsteigta, bet gandrīz jau sabiedēta.

Kādu brīdi viņa vēl novēroja viņa ālē�anos, tad pagriezās un aizzagās krūmos, �ad tad pagriezdamās un rūkdama, it kā lai teiktu: �Uzbrūc man, ja tev pietiek drosmes!" Bet Skā nemaz nedomāja viņai uzbrukt. Nekad vairs maitas ērglis Skā nevarēs ne�vienam uzbrukt.

..Viņi nāk! Viņi nāk!" sauca Trohanadalmakas princis.

Paskatījies ciņainā klājumā uz ienaidnieka pusi, Tarzans tagad jau ieraudzīja veltoptismakie�us uz priek�u virzāmies.

,.Mūsu izlūki atkāpjas," viņ� ziņoja Komodolflo- rensalam.

..Vai vari redzēt ienaidnieku?" jautāja princis.

,.Jā."

..Saki man, kā viņi kustas."

�Viņi virzās uz priek�u vairākās garās līnijās, izvēr�oties pla�ā frontē," atteica pērtiķa cilvēks. ..Mūsu izlūki atgrie�as pie sava priek�pulka, kas acīmredzot gatavojas ienaidniekam turēties pretī. Bet to satrieks � ja ne pirmā ienaidnieka rinda, tad nāko�ās."

Komodoflorensals nodeva īsu komandu. Tūk�sto� jātnieku aizjoņoja uz priek�u, dzīdami savus diadetus, kas veica se�i vai pat septiņi pēdas vienā lēcienā. Pa ceļam izvērsdamies, viņi devās uz priek�pozicijām.

Otrā tūksto� vīru nodaļa ātri aizjāja pa labi, tre�ā pa kreisi no jātnieku priek�pulka pozicijām, jo Tarzans ziņoja, ka ienaidnieks nupat sadalījies divās grupās, lai ielenktu Trohanadalmakas jātnieku spēkus no abām pusēm.

,.Viņu nodoms ir saņemt vairāk gūstekņu," tei�ca princis Tarzanam.

�Otrā un tre�ā līnija izvērtu�ās ap centru un nāk taisni mums virsū," sacīja Tarzans. �Tagad viņi sasniegu�i mūsu priek�pozicijas; mūsējie vir�zās tiem līdz, s,īvi uzbrukdami ar rapieriem."

Komodoflorensals sūtīja ziņne�us uz aizmuguri.

,.Tas ir mūsu cīņas veids," viņ� teica, it kā gri�bēdams paskaidrot priek�ējo spēku rīcību. �Tev jau laiks atgriezties atpakaļ, citādi ienaidnieks pēc kāda brī�a tevi ielenks. Kad tie mūs sasniegs, mēs tāpat pagriezīsimies un uzsāksim tuvcīņu, virzoties ienaid�niekam līdzi uz pilsētu.

,.Ja viņi arvien vēl domā iebrukt pilsētā, tad kauja vairāk līdzināsies sacīkstes skrējienam, jo tā�dā steigā nevarēs nopietni cīnīties; bet ja viņi no tāda nodoma atteiku�ies un domā tikai saņemt vai�rāk gūstekņu, tad mums būs sīva cīņa, līdz kamēr sasniegsim mūsu kājnieku pozicijas; tālāk viņi lai�kam gan netiks.

..Sava skaitliskā pārsvara dēļ viņi saņems da�us gūstekņus, bet ari mēs kādus saņemsim. Bet tagad ātrāk! tev jāatgrie�as pilsētā, ja vien jau nav par vēlu."

..Es domāju palikt �eit," atteica pērtiķa cil�vēks.

�Bet viņi tevi sagūstīs, vai ari nonāvēs."

Pērtiķu Tarzans smaidīdams pavicināja savu la�poto zaru. ..Es viņu nebaidos," viņ� atbildēja.

�Tas ir tādēļ, ka tu viņus nepazīsti," teica prin�cis. �Tavs lielais augums tevi dara pārāk pa�paļā�vīgu; bet atceries, ka tu esi tikai �etrreiz lielāks par minunieti un viņu varbūt trīsdesmit tūksto�i."

Veltoptismakie�i ātri tuvojās. Princim vairs nebija laika pierunāt Tarzanu, lai tas atkāptos; ap�brīnodams �ī dīvainā mil�a drosmi, viņ� līdz ar to no�ēloja viņa vieglprātību. Komodoflorensals labi ieredzēja savu viesi un ļoti gribēja to glābt, bet ta�gad viņam bija jāuzņemas sava karaspēka vadība, jo ienaidnieks jau gandrīz bija klāt.

Tarzans vēroja mazos cilvēkus tuvojamies. Uz saviem vingriem diadetiem jādami, viņi plūda pār ciņaino klajumu, rinda pēc rindas, atgādinādami Tarzanam okeana bangas. Atsevi�ķs piliens ir glu�i nekaitīgs, bet no to neskaitāmā daudzuma rodas ne��ēlīgs un briesmīgs iznīcinātājs spēks. Pērtiķa cil�vēks smaidot paskatījās savā zarā. Varbūt viņ� ta�gad tomēr no�ēloja savu pa�paļāvību.

Bet tagad visa viņa uzmanība bija pievērsusies kaujai, kas norisinājās pirmās divās līnijās. Plecu pie pleca ar veltoptismakie�iem jāja Adendrohāka izlūki un tie tūksto� jātnieku, ko izsūtīja viņiem pa�līgā. Katrs sev bija izraudzījies kādu ienaidnieka jātnieku un pūlējās to notriekt no segliem; rapieri vien zibēja �inīs ārkārtīgi straujās divkaujās; bet da�kārt lietoja arī �ķēpus, un ne bez panākumiem.

Da�i diadeti, bez jātnieka paliku�i, lēca uz priek��u, da�i metās atpakaļ un sāņus, bie�i vien nogāzda�mi citus zemē, kopā ar jātniekiem; bet vēl bie�āk jātnieki uz saviem diadetiem pārlēca �iem sabiedē�tiem dzīvniekiem pāri. Minunie�u jā�anas māksla bija lieliska; ar pasakainu vieglumu viņi valdīja sa�vus straujos diadetus.

Patlaban kāds jātnieks, augstu uzrāvis savu diadetu, no aug�as iecirta savam pretiniekam ar ra�pieri pa galvu, notriecot viņu zemē; bet �ai kaleido- skopiskā juceklī viss mistrojās kopā, un nu jau visa milzīgā masa nāca Tarzanam virsū.

Ar savu lapoto zaru viņ� bija nodomājis slaucīt mazos cilvēkus nost no sava ceļa, bet tagad draugs un ienaidnieks bija tik sapinu�ies, ka viņ� baidījās to darīt. Tā tad viņ� pacēla zaru un gaidīja, ka�mēr pirmās rindas būtu aizjoņoju�as viņam gājām, un viņam apkārt būtu vairs tikai Adendrohāka preti�nieki; tad viņ� varēs tos atsviest sāņus un apturēt viņu galveno spēku uzmāk�anos.

Viņ� redzēja pārsteigumu veltoptismakie�u se�jās � pārsteigumu, bet ne bailes � un dzirdēja vi�ņu kliedzienus, kad viens otrs paguva piejāt viņam klāt un iecirst ar rapieru kājās. Nu viņam jau va�jadzēja aizstāvēties. Viņ� sita apkārt ar savu zaru.

bet pirmās, samērā vaļējās rindas jau bija gaj-ām aizgāju�as, un tagad veltoptismakie�u galvenie spē�ki cie�ā masā drāzās viņam virsū.

Viņi nemēģināja viņam aizjāt garām ar likumu. Nepārtrauktās rindās viņi uzmācās savam titāni�skam ienaidniekam. Viņa zars vairs nevarēja viņam derēt par ieroci. Nosviedis to zemē, lai aizkavētu pretinieku uzmāk�anos, viņ� sāka tos ķert kailām rokām, noraudams jātniekus no segliem un sviez�dams tos citiem virsū. Bet viņi nāca un nāca.

Viņu diadeti veica kuru katru �ķērsli. Viens jātnieks iedūra Tarzanam ar rapieri vēderā, tā ka viņ� sagrīļojās un atlēca kādu soli atpakaļ. Citi at�kal cirta viņam kājās un sāņos.

Kā adatas rapiej-i iedūrās viņa brūnajā ādā, līdz tas bija asinīm noplūdis no gū�ām līdz pēdām, un arvien vēl tūksto�iem ienaidnieku traucās viņam klāt. Viņ� nemaz nemēģināja lietot savus iero�us, jo tie viņam neko nevarētu līdzēt. Kailām rokām viņ� grāva viņu rindas, bet katra notriekta ienaid�nieka vietā nāca simts citu.

Viņ� dusmīgi smīnēja, redzēdams, ka viņam, ne�salīdzināmajam Tarzanam, D�ungļu Valdniekam, tagad būs jāliecas �o mazo cilvēciņu priek�ā, �o cil�vēciņu, kas bija �etrreiz mazāki par viņu. Viņ� sa�prata, ka veltoptikmakie�i viņu bija galīgi ielenku�i.

Trohanadalmakas karaspēks, cīnīdamies ar ie�naidnieku, jāja ar to kopā, pretim septiņu tūksto�u kājnieku nodaļai, kas gaidīja ienaidnieka briesmīgo triecienu. Tarzans gribēja, kaut viņ� varētu redzēt �o kauju, bet tagad par to jau nevarēja vairs ne domāt.

Atkal kāds jātnieks iedūra viņam vēderā un at�kal viņ� sagrīļojās. Pirms vēl viņ� spētu atgūties, cits iedūra viņam tai pa�ā vietā; �oreiz viņ� saļima un palika guļot; neskaitāmiem bariem, kā skudras, ienaidnieki traucās viņam pāri. Viņ� mēģināja pie�celties � un tad viss sajuka un viņ� zaudēja sa�maņu.

Kad Pērtiķu Tarzans atguvās, viņ� gulēja uz mālu klona kādā lielā istabā. Acis atvēris viņ� re�dzēja. ka istaba bija labi apgaismota labi, bet ne pārāk spulgi � un ka viņ� tanī nebija viens.

Vēlāk, kad viņ� jau bija pilnīgi atguvis domu skaidrību, viņ� ievēroja, ka istabā dega divas milzī�gas sveces, kādas trīs pēdas caurmērā; lai gan pa daļai jau nokusu�as, tās tomēr �ķita mazākais piecu pēdu garas. Dakts katrai bija cilvēka rokas stilba resnumā; lai gan degdamas tāpat kā parastās sve�ces, tās tomēr nemaz nekūpēja, un griestu sijas virs svecēm nemaz nebija piekvēpinātas.

�īs augstākā mērā dīvainās sveces pirmās bija saistīju�as j)ērtiķa cilvēka uzmanību, bet tagad viņa acis sāka lūkoties citos cilvēkos, kas atradās �ai istabā. Tur bija ap simtu viņa auguma cilvēku, bet viņi bija ģērbu�ies un apbruņoti glu�i tāpat kā mazie Trohanadalmakas un Veltoptismakas iemītnieki.

Uzacis saraucis Tarzans ilgi raudzījās viņos cie��u skatu. Kas viņi tādi? Kur viņ� atrodas?

Lēnām atgūstot samaņu, viņ� sajuta sāpes; ro�kas viņam bija smagas un notirpu�as. Viņ� mēģi�nāja tās pakustināt, bet nu izrādījās, ka tās viņam bija cie�i sasietas aiz muguras. Viņ� pakustināja kājas � tās bija vaļā.

Beidzot, ar lielām pūlēm, jo viņ� bija ārkārtīgi vāj�, Tarzans uzcēlās sēdus un paskatījās apkārt. Istaba bija pilna ar kaļ-avīriem, kas izskatījās glu�i līdzīgi mazajiem veltoptismakie�iem, bet augums tiem bija tāds pats kā normāliem cilvēkiem, un pati istaba bija milzīgi liela.

Uz grīdas stāvēja vairāki soli un galdi; cilvēki pa lielākai daļai vai nu sēdēja uz soliem vai arī gu�lēja izstiepu�ies uz cietā klona. Da�i cilvēki staigāja ap viņiem un likās ar tiem kaut ko darām.

Tad Tarzans beidzot ievēroja, ka gandrīz vai visi �ie cilvēki bija ievainoti, daudzi no tiem pat ļoti sma�gi. Tie, kas staigāja apkārt, acīmredzot kopa ievai�notos; viņi bija ģērbu�ies baltās tūnikās, tāpat kā augstākās kastas vergi Trohanadalmakā. Bez ievai�notiem un slimniek kopējiem tur bija vēl kādi se�i apbruņoti karavīri, kas likās glu�i veseli. Viens no tiem pirmais piegrieza vērību Tarzanam, kad tas bija paguvis uzcelties sēdus.

,.Ho!" viņ� iesaucās. �Milzis ir atguvis sama�ņu", un �ķērsām caur istabu piegāja klāt pērtiķa cilvēkam. Nostājies viņa priek�ā, kājas pla�i izplē�tis, viņ� lūkojās Tarzanā ar ņirdzīgu smīnu sejā. �Tavs lielais augums tev maz ko līdzējis," viņ� zobo�jās, �un tagad mēs esam tikpat lieli kā tu. Mēs arī esam mil�i, ko?" un viņ� smiedamies pagriezās pret saviem biedriem, kas skaļi smējās tiem līdz.

Redzēdams, ka viņ� ir gūsteknis, ienaidnieku apstāts, pērtiķa cilvēks sekoja raksturīgam me�a zvēru piemēram � proti, viņ� drūmi klusēja. Neko neatbildējis, tas palika sē�am, lūkodamies savos ie�naidniekos ar vajāta zvēra nikno, nejēdzīgo skatu.

�Viņ� ir mēms kā tās stulbās alu sievietes," tei�ca kaj-avīrs saviem biedriem.

�Varbūt viņ� ir no viņu sugas," sacīja cits.

.,Jā," pievienojās tre�ais, �varbut viņ� ir tāds pats zertakololis."

�Bet viņu vīrie�i visi ir gļēvuļi," atteica pir�mais runātājs, �bet �is cīnījās kā īsts varonis."

�Jā, viņ� cīnījās kailām rokām, līdz kamēr viņu notrieca zemē."

..Vajadzēja gan redzēt, kā viņ� svieda gaisā dia- detus un jātniekus, it kā tie būtu mazi akmentiņi."

�Viņ� nemaz nedomāja atkāpties, un visu laiku tikai smaidīja."

�Viņ� neizskatās pēc zertakoloļu vīrie�a; pajau�tā viņam, vai viņ� tāds ir."

Pirmais kareivis griezās pie Tarzana ar jautā�jumu, bet pērtiķa cilvēks joprom tikai lūkojās viņos zvērojo�ām acīm.

..Viņ� mani nesaprot," teica karavīrs. ..Es to�mēr nedomāju, ka viņ� būtu zertokololis. Bet kas viņ� īsti ir, to es nezinu."

Viņ� piegāja klāt un palūkojās Tarzana ievaino�jumos. �Tie jau drīz būs sadziju�i. Pēc kādas ne�dēļas viņ� jau derēs par akmeņlauzi."

Viņi apkaisīja viņa ievainojumus ar kādu brū�nu pulveri un atnesa viņam ēdienu un ūdeni un an�tilopes pienu. Tad, ievēroju�i, ka rokas viņam bija piepampu�as un zilas, viņi atnesa dzelzs ķēdi un pie�stiprināja vienu galu ar piekarināmu atslēgu pie viņa vidu�a, bet otru galu piekabināja pie gredzena, kas bija ietaisīts telpas sienā, un pēc tam pārgrieza virves, ar ko bija sasietas viņa rokas.

Domādami, ka viņ� nesaprot viņu valodu, viņi atklāti sarunājās viņa klātbūtnē; bet tā kā viņu va�loda gandrīz pilnīgi līdzinājās trohanadalmakie�u valodai, tad Tarzans saprata katru vārdu. Tādējādi viņ� dabūja zināt, ka kauja pie Adendrohāka pilsē�tas nebija veikusies veltoptismakie�iem tik labi, kā to būtu vēlējies viņu karalis Elkomoelhago. Viņi bija zaudēju�i daudz kritu�u un gūstekņu, bet ie�naidnieka zaudējumi bija daudz mazāki; arī gūstek�ņu viņi bija saņēmu�i samērā maz, bet Elkomoelha�go bija tanīs domās, ka Tarzana viena dēļ jau bijis vērts izcīnīt �o neilgo kapu.

Kā viņi bija varēju�i pārvērsties viņa auguma cilvēkos, to Tarzans nevarēja saprast; un no visām viņu sarunām viņ� tāpat nevarēja izlobīt nevienu norādījumu, kas palīdzētu viņam atrisināt �o no�slēpumu. Bet neticamības kalngals bija sasniegts pēc da�ām dienām, kad viņ� korridorā, blakus savai istabai, ieraudzīja vairākus sava auguma karavīrus, kas visi jāja uz milzīgām antilopēm; bet pēc visa sava ārējā izskata tās bija karaliskas antilopes � un tā ir pati mazākā antilopju suga! Tarzans ieķē�ra pirkstus matos un nemēģināja vairs uzminēt �o dīvaino mīklu.

Viņa ievainojumi drīzi vien bija sadziju�i, tāpat kā veltoptismakie�iem. kas ārstējās viņam blakus; septītā dienā kādi se�i kaj-avīri atnāca pēc viņa un noņēma viņam ķēdi, lai viņ� varētu tiem sekot. Viņa sargi jau vairs nemēģināja viņu uzrunāt, domādami, ka viņ� nesaprot viņu valodu un ka viņ� tā tad ir tik�pat mēms kā kāds alalis, jo viņi nevarēja iedo�māties. ka pasaulē varētu būt kāda cita valoda kā tikai viņu pa�a. Bet kad viņu aizveda no istabas pa līkumotu korridoru, viņ� saprata no sargu sarunas, ka viņu ved pie karaļa Elkomoelhago, kas bija iz�teicis vēlē�anos redzēt savu dīvaino gūstekni tiklīdz tas būs izveseļojies no saviem ievainojumiem.

Garais korridors, pa kupu tie gāja, bija apgais�mots ar ni�ās novietotām mazām svecēm; bet gai�sma plūda tanī arī no apgaismotām telpām, kuru durvis vērās uz korridoru. Vergi un karavīri divās nepārtrauktās rindās virzījās pa �o korridoru, un tāpat pa tiem, kas to krustoja.

Tur nāca augstākās kastas vergi baltās tunikās ar savu īpa�nieku sarkanām emblēmām un savas no�darbes zīmēm; otras paaudzes vergi zaļās tunikās ar savu kungu pazīmēm melnā krāsā, uz krūtīm un uz muguras, un pirmās paaudzes vergi zaļās tunikās ar savas dzimtas pilsētas melnām emblēmām uz krū�tīm un savu kungu emblēmām uz muguras. Tur nā�ca visu �ķiru un pakāpju karavīri.

Edgars Raiss Borrows

TARZANS UN SKUDRU cilvĒki

ROMĀNU SĒRIJA III.

No angļu valodas tulkojis Valdis Bāliņ�

izdevmeclba � populāra lektlra" rlga, grēcinieku iela nr. 25

Jaunie un mazturīgie valkāja vienkār�us ādas tērpus; bagātiem tērpi bija dārgakmeņiem nosēti; abos virzienos lielā ātrumā jāja citi karavīri uz sa�vām varenām antilopēm, kas joprom bija vislielākais brīnums, kādu vien Tarzans bija pieredzējis Veltop- tismakā.

Gar korridoru, līdzīgās atstarpēs, Tarzans re�dzēja kāpnes, kas veda uz aug�ējo stāvu; tā kā ne�vienas neveda uz leju, tad viņ� secināja, ka atradās pa�ā zemākā stāvā. Viss konstrukcijas veids lika tam domāt, ka celtne līdzinājās tai, ko viņ� bija re�dzējis būvējam Adendrohāka pilsētā; bet atceroties, ka �ai celtnē uzturas viņa auguma ļaudis, viņ� ap�juka izbrīnā par tās milzīgajiem apmēriem.

Palielinot Adendrohāka celtni attiecīgajā pro�porcijā, tai vajadzētu būt astoņsimt astoņdesmit pē�du caurmērā un �etrdesmit pēdu augstai, �ķita glu��i neticams, ka �āds celtniecības di�darbs būtu vei�cams ar tiem primitīviem līdzekļiem, kādi bija �o ļau�u rīcībā; tomēr Tarzans redzēja velvētos korri- dorus, no lieliem akmeņiem saliktās sienas un lielās istabas ar smagām griestu sijām un stiprām kolon�nām � viss tāpat kā Trohanadalmakā, tikai daudz lielākos apmēros.

Kamēr viņa acis un domas kavējās pie �īm mīk�lām, viņa pavadoņi ieveda viņu citā korridorā, kas krustoja pirmo taisnā leņķī; tad pēk�ņi apstājām pie kādas telpas ieejas, �ai telpā gar sienām stiepās garas plauktu rindas, kas bija piekpautas visādiem izstrādājumiem. Tur bija sveces, lielas un mazas, visādos lielumos un veidos, kādus vien var iedomā�ties; tur bija bruņu cepures, jostas, sandales, tuni�kās; podi, krūzas, vāzes un tūksto�iem citu minu- nie�u ikdieni�ķās dzīves piederumu, ar ko Tarzans bija daudzmaz iepazinies Trohanadalmakā.

Apstājoties, viens no kapavīriem sauca, lai kāds nāk ārā; tūlīt no telpas iznāca vergs baltā tūnikā.

�Zaļu tūniku �im trohanadalmakietim!" teica karavīrs.

�Kādas zīmes mugurā?" jautāja vergs.

�Viņa kungs ir Zoantrohāgo," kapavīrs atteica.

Vergs ātri pieskrēja pie kāda plaukta un paņē�ma no tā zaļu tūniku. No otra plaukta viņ� paņēma divus lielus koka klu�us, katrā no tiem bija iegriezta citāda zīme. Pārklājis tās ar kādu īpatu krāsu, viņ� ielika tūnikā gludu dēli, nolika vienu kluci ar zīmēju�mu pret drēbi, uzsita vairākas reizes ar koka veseri un pēc tam atkārtoja �o paņēmienu ar otro kluci uz tūnikas otrās puses.

Kad viņ� nodeva tērpu Tarzanam, lai tas to uz�ģērbtu, pērtiķa cilvēks redzēja krū�u un muguras pusē pa vienai melnai zīmei, bet tās izlasīt viņ� ne�prata, � viņa izglītība vēl nebija tik tālu progre�sējusi.

Tad vergs viņam iedeva pāris sandaļu; kad Tarzans tās bija uzlicis kājās, karavīri atkal aizveda viņu tālāk pa korridoru, kas tagad strauji mainījās savā izskatā. Rupjās akmeņu sienas bija pārklātas ar apmetumu un greznotas ar krāsainiem gleznoju�miem, kas lielāko tiesu attēloja kaujas un medību ainas. Gleznojumu malas bija izrotātas sare�ģītiem rakstiem. Pārsvarā bija spilgtas krāsas. Visās de�ga raibas sveces.

Karavīru tērpi bija sevi�ķi grezni. Zaļās tuni�kās ģērbu�os vergu gandrīz vairs negadījās redzēt. Turpretim augstākās kastas vergu baltās tūnikas bi�ja darinātas no greznāka auduma un daudzi vergi nēsāja dārgakmeņu un smalkādas rotas.

Telpu greznums un spo�ums arvien pieauga, līdz kamēr Tarzans ar pavadoņiem pienāca pie ma�sīvam zelta durvīm. Sargkareivji greznos tērpos ap�turēja viņus un jautāja pavades priek�niekiem, kā�dā lietā tie ieradu�ies.

.Izpildot karaļa pavēli mēs atvedām Zoantrohā- go vergu," atbildēja priek�nieks; milzi, kas sagū stīts pie Trohanadalmakas."

Sargkareivis pagriezās pret vienu no saviem biedriem. ,.Nodod karalim ziņojumu!" viņ� teica.

Ziņnesim aizejot sargkareivji sāka skatīties Tarzanā un iztaujāt viņa pavadoņus, bet tie pa�i par viņu maz ko zināja; drīz atgriezās arī ziņnesis un teica, lai atnācējus tūlīt ielai�ot pie karaļa. Smagās durvis pla�i atvērās un Tarzans ieraudzīja sevi stā�vam uz milzīgas zāles sliek�ņa. Sienas tai sagājās pretējā galā, kur uz paaugstinājuma stāvēja tronis.

Griesti atbalstījās uz masīvām koka kolonnām. Griestu sijas un kolonnas bija izrotātas ar kokgrie zumiem, bet starp sijām griesti bija pārklāti ar ap�metumu un greznoti krā�ņām arabeskām spilgtās krāsās. Sienas līdz pusei bija pārklātas ar koka pa- nēļiem, otrā pusē ar gleznojumiem, kas attēloja zī�mīgākos notikumus no Veltoptismakas pilsētas un tās karaļu vēstures.

Telpa bija tuk�a; tikai pie durvīm abpus troņa paaugstinājuma stāvēja divi karavīri; atnācējiem tuvojoties, viens no karavīriem rādīja uz durvīm, ko viņ� apsargāja, un atgrūda tās pla�i vaļā; aiz dur�vīm parādījās maza istaba, kur uz maziem soliem sēdēja kādi se�i karavīri greznos tērpos.

Septītais sēdēja augstā atzveltnī un bungoja pirkstiem pa tā malām, klausīdamies pārējo sarunā; �ad tad viņ� iemeta pa vārdam, ko citi arvien uzņē�ma ar visdziļāko vērību. Ja viņ� kļuva nopietns, vi�ņi kļuva vēl nopietnāki; ja viņ� smaidīja, tie skaļi smējās; ne uz acumirkli viņi nenolaida acis no viņa sejas, lai nepalaistu garām ne mazāko pārmaiņu viņa garastāvoklī.

Istabā iegāju�i, Tarzana pavadoņi apstājās un palika klusējot, līdz kamēr atzveltnī sēdo�ajam cil�vēkam labpatikās viņus ievērot; tad pavades priek��nieks nolaidās uz viena ceļgala, pacēla rokas augstu pār galvu, ar plaukstām uz priek�u, atgāzās atpakaļ un monotonā balsī teica savu sveicienu.

�Ak! Elkomoelhago, Veltoptismakas Karali, Visu Cilvēku Valdniek, Visa Radītā Kungs, Visu- gudrais, Visudrosmīgais, Visuslavenais! Tavu pa�vēli izpildot, mēs atvedām tev Zoantrohago vergu."

�Piecelies un atved vergu tuvāk," pavēlēja at�zveltnī sēdo�ais un griezās pie saviem galminiekiem: �tas ir milzis, ko Zoantrohago atvedis no Trohana�dalmakas."

�Mēs esam par viņu dzirdēju�i, Visuslavenais,' tie atteica.

�Un par Zoantrohago derībām?" jautāja karalis.

�Arī par Zoantrohago derībām, Visugudrais," atbildēja viens no galminiekiem.

�Ko jūs par tām domājat?" jautāja Elkomoel- hago.

�To pa�u, ko tu domā, Visu Cilvēku Valdniek," ātri atteica otrs.

�Un tas būtu�?" jautāja karalis.

Visi se�i apjuku�i paskatījās viens otrā. ,.Ko gan viņ� domā?" no�ukstēja tas, kas sēdēja vistā�lāk no Elkomoelhago; Iet viņa kaimiņ� necerigi pa�raustīja plecus un palūkojās citā.

,.Kas tur bija, Gofolozo?" jautāja karalis. �Ko tu teici?"

�Es sacīju, ka Zoantrohago katrā ziņā zaudēs savas derības, ja viņ� vispirms nav jautājis pado�mu mūsu di�ajam un visugudrajam valdniekam," veikli atteica Gofolozo.

�Protams," teica karalis, ,.tev taisnība, Gofolozo. Zoantrohago gan jautāja man padomu. Es atklāju principu, kas �o lietu dara iespējamu. Es noteicu, kā izdarāmi pirmie mēģinājumi. Līdz �im panāku�mi ilgu�i tikai īsu laiku; bet mēs ticam, ka jaunā formula dos panākumus vismaz uz trīsdesmit deviņi mēne�iem � un taisni par to Zoantrohago ir sade�rējis ar Dalfastomalo. Ja viņam nelaimētos, tad viņ� ir paspēlējis simts vērgus.."

�Brīni�ķi!" iesaucās Gofolozo. �Svētīta ir mū�su tauta, kam ir tāds gudrs karalis kā Elkomoel�hago."

�Jums daudz par ko jāpateicas, Gofolozo," pie�krita karalis; Jbet nekas nevar salīdzināties ar tier.i panākumiem, ko mēs gūsim izvedot dzīvē manu prin�cipu, par ko nupat bija runa; tas, kas līdz �im pa�nākts, tas vēl nav nekas, � bet mēs strādājam! Pienāks diena, kad Zoantrohago dabūs no manis for�mulu, kas radīs apvērsumu visā Minunijā - un tad mēs ar simt cilvēkiem iekarosim visu pasauli!"

Te Elkomoelhago pēk�ņi piegrieza vērību zaļā tūnikā tērptajam vergam, kas stāvēja viņa priek�ā. Da�as minītes viņ� klusēdams lūkojās viņā.

,.No kādas pilsētas tu atnāci?" jautāja karalis

�Ak, Visuslavenais Elkomoelhago," teica pava- des priek�nieks, ��im nabaga nelgām nav valodas."

�Vai viņam kautmaz ir balss?" jautāja karalis.

�Līdz �im viņ� nav raidījis nevienu skaņu, Cil�vēku Kungs," atteica karavirs.

�Viņ� ir zertakololis," atzina Elkomoelhago. �Kas par muļķīgu uztraukumu �āda zema, runāt ne�pratēja radījuma dēļ!"

�Redziet!" iesaucās Gofolozo, �cik ātri un ne�maldīgi gudrības tēvs noskār� visas lietas, izdibinā�dams un atsegdams visdziļākos noslēpumus! Vai nav brīni�ķi?"

..Tagad, kad Zinātnes Saule ir uzspīdējusi, pats muļķīgākais var redzēt, ka �is radījums tie�ām ir zertakololis!" izsaucās kāds cits no karaļa galminie�kiem. �Cik vientiesīgi, cik stulbi mēs esam! Kas gan ar mums notiktu bez Visugudrā gai�ā prāta!"

Elkomoelhago cie�i raudzījās Tarzanā, likda�mies nemaz nedzirdējis savu galminieku glaimus. Tad viņ� atkal sāka runāt.

�Viņam nav zertakoloļa sejas vaibsti," viņ� do�mīgi teica. �Paskataties viņa ausīs. Ne ausis, ne mati viņam nav tādi, kā �iem mēmajiem. Arī ķer�menis tam citāds, un galva tam veidota zinā�anu krā�anai un prāta darbībai. Nē, viņ� nevar būt ne�kāds zertakololis."

�Brīni�ķi!" iesaucās Gofolozo. �Vai tad es jums neteicu! Mūsu karalim Elkomoelhago vienmēr tais�nība."

�Vismuļķīgākie no mums var viegli redzēt, ka viņ� nav zertakololis � tik skaidri to pierādījis ka�raļa dievi�ķais prāts!" iesaucās otrs galminieks.

�ai bridi pretējās durvīs parādījās kāds kapar vīrs.

�Ak, Elkomoelhago, Veltoptismakas karali," viņ� teica, �tava meita, princese D�anzara, ir atnā kusi, lai redzētu dīvaino vergu, ko Zoantrohago at�veda no Trohanadalmakas. Viņa lūdz karalisko at�ļauju, lai ienāktu �eit."

Elkomoelhago pamāja ar galvu. �Atvedi prin�cesi pie manis," viņ� pavēlēja.

Princese likās gaidījusi tie�i aiz durvīm, jo tik�ko karalis bija teicis �os vārdus, viņa jau parādījās uz sliek�ņa divu jaunu sievie�u pavadībā, aiz kurām vēl nāca da�i karavīri. Viņai ienākot, visi galminieki piecēlās, vienīgi karalis palika sēdot.

�Nāc iek�ā, D�anzara," viņ� teica, �un palūko�jies �ai dīvainajā milzī, par ko Veltoptismakā runā vairāk nekā par Veltoptismakas karali."

Princese nāca �ķērsām caur istabu un apstājās taisni pērtiķa cilvēka priek�ā, kas arvien vēl stāvēja, rokas uz savām platām krūtīm sakrustojis, ar pilnī�gas vienaldzības izteiksmi sejā. Princesei tuvojo�ties, viņ� tai uzmeta skatu un redzēja, ka tā bija loti skaista, jauna sieviete. Atskaitot da�as sievietes, ko viņ� tikai iztālēm bija redzējis Trohanadalmakā, tā bija pirmā minuniete, ko Tarzanam nācās redzēt.

Sejas vaibsti viņai bija nevainojami pareizi; mīkstie tum�ie mati sakārtoti zem greznas, dārgak�meņiem nosētas diadēmas; gai�ā āda maigāka par firsiķi. Tērpusies viņa bija baltā, kā jau klājas jaunavīgai princesei sava ķēni��ķlgā tēva pilī; smal�ka auduma tērps taisnās un vienkār�ās līnijās krita uz daiļajām kājām.

Tarzans paskatījās viņai acīs. Tās bija pelēkas, bet viņu smago skropstu ēna padarīja tās tum�ākas. Viņ� mēģināja no acīm izdibināt viņas raksturu, jo tā bija tā jaunava, ko viņa draugs Komodofloren�sals cerēja kādreiz apprecēt un padarīt par Trohana�dalmakas karalieni; tādēļ viņa interesēja Tarzanu. Pēk�ņi viņa sarauca savas skaistās uzacis.

,.Kas ir ar �o zvēru?" iesaucās princese. �Vai viņ� no koka?"

�Viņ� nerunā un nesaprot nevienu valodu," pa�skaidroja viņas tēvs. �Kop� viņu sagūstīju�i, viņ� vēl nav raidījis savām lūpām pāri nevienu skaņu."

�Viņ� ir nikns, nejauks zvērs," teica princese. �Es deru, ka lik�u viņam raidīt kādu skaņu, un pat tūlīt," � un, satvērusi tievu zobenu, kas karājās vi�ņai pie jostas, viņa iedūra to Tarzanam rokā. Tik ātri viņa to izdarīja, ka visi bija apjuku�i; bet D�ungļu Valdnieks bija sapratis viņas vārdus ur. neļāvās pārsteigties.

Viņ� nevarēja atvairīt dūrienu, bet varēja gan nedot viņai to gandarījumu, ko tā sagaidīja no sava ne�ēlīgā mēģinājuma: neviena skaņa nenāca pāri viņa lūpām. Varbūt viņa būtu dūrusi vēlreiz, jo tagad tā bija ļoti nikna, bet viņas tēvs lika tai rimties.

,.Pietiek, D�anzara!" viņ� iesaucās. �Mēs ne�gribam, lai kāds dara pāri �im vergam, jo viņ� iz�raudzīts kādam mēģinājumam, kam ir liela nozīme Veltoptismakas nākotnei."

�Viņ� iedro�inājies man skatīties acīs," kliedza princese, �un atteicies runāt, lai gan zinādama, ka tas man darīs prieku! Viņu vajadzētu nosist!"

�Viņ� nav tavs, lai viņu nosistu," atteica ka�ralis. �Viņa kungs ir Zoantrohago."

,.Es viņu nopirk�u," atbildēja princese un pa�griezās pret kādu no saviem karavīriem: �atvediet Zoantrohago!"

Gefosto

Veltoptismakas princese D�anzara tomēr neno- pirka Zoantrohago vergu. Viņas tēvs to negribēja atļaut un viņa lielās dusmās izgāja ārā no istabas. Ienākusi nāko�ā istabā, kur tēvs viņu nevarēja vairs redzēt, viņa pagriezās un savieba seju viņa virzienā. Viņas miesas sargi un abas kalpotājas skaļi ie�smējās.

,.Nelga!" viņa �ukstēja, skatīdamās uz tēva pusi. ,.Vergs piederēs man un es viņu nonāvē�u, ja vien man tā patiks."

Sargi un kalpotājas pamāja ar galvām.

Karalis Elkomoelhago lēnām piecēlās no krēsla. ,,Aizvediet viņu uz akmeņlauztuvi," viņ� teica, ar īk��ķi rādīdams uz Tarzanu, �bet sakiet pārzinim, ka karalis nevēlas, ka to pārstrādina vai dara tam pāri."

Kamēr pērtiķa cilvēku aizveda pa vienām dur�vīm, karalis atstāja telpu pa otrajām, viņa se�iem galminiekiem klanoties, līdz viņ� bija prom.

Viens no tiem ātri piegāja pie durvīm, piespie�dās pie sienas un kādu brīdi palika klausoties. Acīm�redzot apmierināts, viņ� piesardzīgi pabāza galvu aiz durvīm, līdz kamēr varēja ar vienu aci paskatī�ties blakus istabā; tad pagriezās pret saviem bie�driem.

�Vecais nelga aizgājis," viņ� no�ukstēja tik klu�su, ka ārpus istabas viņa vārdi būtu glu�i nedzirda�mi; jo arī minunie�i zina, ka sienām ir ausis, iai gan izteic to citiem vārdiem, proti: �Neuzticies pār�lieku pat savas istabas akmeņiem!"

�Vai esat kādreiz redzēju�i tādu uzpūtību!" ie�saucās viens.

�Viņ� iedomājas sevi gudrāku nevien par kuru katru cilvēku, bet par visiem cilvēkiem kopā," teica otrs. Reizēm man liekas, ka es nevaru vairs pa�ciest viņa uzpūtību."

,.Gan pacietīsi, Gefasto," teica Gofolozo. �Vel- toptismaka karaspēka virspavēlnieka amats ir pārāk ienesīgs, lai to mestu pie malas."

�Sevi�ķi, kad reizē ar to nāktos mest pie ma�las savu dzīvību," piezīmēja akmeņlauztuvju priek�' nieks Torndali.

�Tādu bezkaunību!" teica celtņu priek�nieks Makahago. �Viņam nav bijusi ne mazākā darī�ana ar Zoantrohago panākumiem � un tomēr viņ� visus panākumus piedēvē sev, bet neveiksmes nogrū� uz Zoantrohago."

�Viņa patvaļa apdraud Veltoptismakas slavu," iesaucās zemkopības priek�nieks Trovaldo. �Viņ� izraudzījies sev par padomniekiem mūs, se�us prin��us, kā labākos lietpratējus katru savā nozarē, lai mūsu apvienotās zinā�anas par Veltoptismakas valsts vajadzībām būtu aizsargvalnis pret tām milzīgajām kļūdām, ko viņ� pastāvīgi izdara, � bet nekad viņ� neklausa mūsu padomam. Piedāvāt padomu jau no�zīmē aizkārt viņa karaliskās tiesības, pastāvēt uz sava viedokļa � tā jau gandrīz vai nodevība! Ap�strīdēt viņa domas nozīmē sevi pazudināt.

�Kam tad mēs esam vajadzīgi? Ko gan par mums var domāt Veltoptismakas tauta?"

�Ko viņi domā, tas nav nekāds noslēpums," tei�ca Gofolozo. �Viņi saka, ka mēs esot izraudzīti ne�vis tam, ko mēs zinām, bet gan tam, ko nezinām. Es, diadetu audzētājs, desmit tūksto� vergu īpas- nieks, kas apar zemi un ra�o pusi tās pārtikas, ko pilsēta patērē, es esmu iecelts par priek�nieku priek��nieku � un �is amats man glu�i sve�s; Trovaldo, kas nez' vai prot at�ķirt auga virsotni no saknes, ir zem�kopības priek�nieks.

,.Makahago, kas simts mēne�u vadījis akmeņlau- stuvju darbu, iecelts par celtņu priek�nieku, bet Torn- dali, vislielākais arc'nitekts � ir akmeņlauztuvju priek�nieks. Vienīgi Gefasto un Vestāko ir savā vietā.

,.Ieceldams Vestāko par pils priek�nieku, karalis sev pilnīgi nodro�inājis savu personīgo labklājību; bet Gefasto � lūk, tā ir viņa lielākā kļūda! Viņ� nozī�mēja jaunu uzdzīvotāju par Veltoptismakas karaspē�ka virspavēlnieku un tas izrādījās par lielāko militā�ro ģēniju, kāds Veltoptismaikai jebkad ir bijis."

Gefasto atzinīgi palocījās.

�Ja mums nebūtu Gefasto, trohanadalmakie�i mūs �oreiz būtu ievilināju�i lamatās," turpināja Go�folozo.

�Es brīdināju karali, lai tas aptur uzbrukumu," teica Gefasto, �tiklīdz vien bija kļuvis redzams, ka mums nav izdevies ienaidnieku pārsteigt. Mums va�jadzēja atkāpties. Tikai kad mēs pavirzījāmies uz priek�u, es tiku vaļā no viņa iejauk�anās, un, kā re�dzat, ātri izvedu mūsu spēkus no kļūmīgā stāvokļa un atvilku tos ar vismazākiem zaudējumiem, kādi vien bija iespējami �ādos apstākļos."

�Tas bija krietni darīts, Gefasto," teica Torn- dali. �Kapwīri tevi dievina. Viņi vēlētos sev karali, kas tos vestu kaujā tā kā tu."

�Un ļautu tiem dzert savu vīnu kā vecos laikos," piebilda Makahago.

,.Mēs visi apvienotos ap karali, kas mums ne�liegtu nevainīgo dzer�anas prieku," teica Gofolozo; �ko tu teiksi, Vestāko,"

Pils priek�nieks, karaļa majordoms, kas visu lai�ku bija klusējis, papurināja galvu.

�Nav prātīgi paust nodevīgas domas," viņ� teica.

Visi trīs cie�i paskatījās viņā un tad uzmeta skatu viens otram.

,.Kas paudis nodevīgas domas, Vestāko?" jautā�ja Gofolozo.

,.Jūs visi turējāties pa�ā nodevības malā," teica salkanais Vestāko. Viņ� runāja daudz skaļāk par citiem, it kā nevien nebaidīdamies, bet pat gribē�dams, lai viņu dzirdētu. �Elkomoelhago pret mums bijis labs. Viņ� mūs cēlis godā un apbēris bagātī�bām. Mēs esam ļoti vareni. Viņ� ir gudrs vald�nieks. Kas mēs tādi esam, lai �aubītos par viņa gai�o prātu?"

Pārējie neveikli skatījās apkārt. Gofolozo ner�vozi smējās. �Tu nekad nesaproti jokus, mans la�bais Vestāko," viņ� teica. �Vai tu neredzi, ka mēs tevi izjokojām?"

,.Nē," teica Vestāko, �bet karalis lieliski saprot humoru. Es viņam atkārto�u �o joku, un ja viņ� smiesies, tad es arī smie�os, jo tad es zinā�u, ka tas tie�ām bijis joks. Bet par to man jāpārliecinās."

�Ak, Vestāko, neatkārto karalim, ko mēs te ru�nājām. Viņ� to var pārprast. Mēs esam labi drau�gi un tas bija teikts draugu starpā." Gofolozo likās uztraukts, jo viņ� runāja ļoti ātri. �Starp citu, mans labais Vestāko, es nupat atcerējos, ka tu va�kar apbrīnoji kādu no maniem vergiem. Es nu vē�los tev viņu dāvināt. Ja tu viņu pieņem, viņ� ir tavs."

,.Es apbrīnoju kādu simtu tavu vergu," maigi atteica Vestāko.

�Viņi ir tavi, Vestāko," atbildēja Gofolozo. �Nāc man līdz un izvēlējies. Es priecājos, ka mans la�bais draugs ir ar mieru pieņemt no manis �ādu nie�ka dāvanu."

Vestāko cie�i palūkojās pārējos �etros. Viņi ne�veikli klusēja, līdz kamēr klusumu pārtrauca zemko�pības priek�nieks Trovaldo. ,.Ja Vestāko gribētu pieņemt par dāvanu kādu simtu manu nabaga ver�gu, es būtu vislaimīgākais cilvēks pasaulē," viņ� teica.

�Ceru, ka tie būs baltās tūnikas vergi," teica Vestāko.

�Jā," atbildēja Trovaldo.

,.Neviens nedrīkst mani pārspēt devībā," teica Torndali; �tev jāpieņem simts vergu arī no manis."

,,Un no manis!" sauca celtņu priek�nieks Ma- kahago.

�Ja jūs tos atsūtīsit manam vecākajam vergam manās mājās pirms saule iespīdēs Karavīru korrido- rā, es bū�u jums bezgala pateicīgs," teica Vestāko plaukstām berzdams un eļļaini smaidīdams. Tad viņ� ātri un daudznozīmīgi paskatījās kaj-aspēka virspavēlniekā Gefasto.

,.Lai apliecinātu cēlajam Vestāko savu draudzī�bu," teica Gefarto, �es apsolos, ja vien iespējams, neļaut maniem kareivjiem iedurt tam zobenu ribās! Bet ja man gadītos kāda nepatiksme, tad man diem��ēl būs jāatsakās no jebkādas atbildības par �o ļau��u rīcību, jo, cik man zināms, tie mani labi ieredz." Kādu brīdi viņ� vēl cie�i skatījās Vestāko acīs, tad pagriezās un izgāja no istabas.

No se�iem karaliskās padomes locekļiem Gefasto un Gofolozo bija pa�i bezbailīgākie, lai gan arī tie glaimoja uzpūtīgajam Elkomoelhago, kura despoti�skā vara padarīja to par ļoti bīstamu ienaidnieku. Iera�a un iedzimta uzticība karaliskai dzimtai, kā arī savtība � spēcīgākā no cilvēciskām dziņām � turēja viņus karaļa dienestā; bet tagad nemiers ar karali jau izpaudās pilsētā tik bie�i, ka viņi abi ar katru dienu kļuva dro�āki.

Torndali, Makahago un Trovaldo, ko karalis bija izraudzijies viņu pakļāvības dēļ, �ai ziņā pilnīgi attaisnoja karaļa cerības. �ie cilvēki varēja no�svērties tiklab uz vienu, kā uz otru pusi. Kā jau lielais vairums veltoptismakie�u aristokratu Elko�moelhago valdī�anas laikā, viņi bija kļuvu�i uzpēr�kami, un mantkāre noteica katru viņu darbu un dom'u.

Gefasto tiem neuzticējās, jo viņ� zināja, ka tos varēja uzpirkt pat tad, kad viņi sevi�ķi uzsvēra savu godīgumu; pēc saviem panākumiem karaspēka virs�pavēlnieka amatā, kas bija pārsteigu�i ari viņu pa��u, Gefasto sāka iepazīties ar tautas noskaņojumu un redzēja nemieru arvien pieaugam; �is apstāklis iedvesa viņam pārliecību, ka Veltoptismakā bija nobriedusi prasība pēc jaunas dinastijas.

Vestāko viņ� pazina par nekaunīgu kukuļņē- mēju. Viņ� neticēja, ka �im cilvēkam būtu kaut viens godīgs mats uz galvas, bet tomēr brinījās par to nekaunību, ar kuru tās nupat bija pratis izspiest kukuļus no saviem biedriem.

�Gan zemu ir kritis Veltoptismakas gods," viņ� teica, izgājis no apspriedes istabas un iedams ar Go�folozo pa Karavīru korridoru.

�Piemēram?" jautāja priek�nieku priek�nieks.

..Piemēram Vestāko zemiskums. Viņam nerūp ne karaļa, ne tautas liktenis. Par vergiem vai zeltu viņ� gatavs nodot tiklab vienu kā otru � un lielais vairums mūsu ļau�u ir tādi pa�i kā Vestāko. Pat draudzība vairs nav svēta, jo arī no Trovaldo viņ� izspieda klusē�anas algu � un Trovaldo vienmēr skaitījās viņa labākais draugs."

�Kas tad mūs ir novedis tik tālu, Gefasto?" d<v mīgi jautāja Gofolozo. �Vieni to izskaidro tā, citi citādi; lai gan Veltoptismakā nav cilvēka, kas va�rētu dot labāku atbildi uz manu jautājumu, nekā es pats, es tomēr tāpat nezinu ko teikt. Ir vairākas teorijas, bet es �aubos, vai kāds no līdz�inējiem iz�skaidrojumiem būtu pareizais."

�Ja kāds jautātu man, Gofolozo � un tu man jautāji � tad es viņam teiktu to pa�u, ko tev, proti, ka Veltoptismaka pārāk ilgi bauda mieru. Mieram seko labklājība un brīvs laiks. Bet laikam jābūt aizņemtam. Un kas gan to veltīs darbam, pat lai aizstāvētu �o pa�u mieru un labklājību � kad to tik viegli var veltīt izpriecām?

,.Materiālā labklājība, kas sekojusi mieram, de�vusi mums iespēju apmierināt kuru katru mūsu un�tumu. Mēs esam pārsātināti ar tādām lietām, ku�ras vakar uzskatījām par sevi�ķu greznumu, ko var baudīt tikai retos gadījumos. Tas piespie� mūs iz�gudrot arvien jaunus untumus, arvien dīvainākus un oārspīlētākus, līdz kamēr visu mūsu bagātību tikko pietiek, lai tos apmierinātu.

,.Untumainā iz�ķērdība valda pār visu. Kā ļauns lietuvēns tā gulstās uz karaļa un viņa valdī�bas. Lai glābtu valsts kasi, lietuvēna smagumu no�grū� uz tautas muguras � milzīgu nodokļu veidā, ko neviens nespēj godīgi samaksāt; lai pa�am pa�liktu pāri ar ko apmierināt savas iegribas, katrs savukārt nogrū� �o nastu uz mazāk turīgo un ma�zāk izveicīgo lau�u pleciem."

�Bet vissmagākie nodokli ta�u gulstās uz ba�gātajiem," atgādināja viņam Gofolozo.

..Teorijā, bet ne patiesībā," atteica Gefasto. .,Gan bagātie maksā lielāko daļu nodokļu, bet vis�pirms viņi tos piedzen no nabagiem ar augstām cen nām un citiem izspie�anas līdzekļiem, saņemot tādā kārtā divus d�etakus par katru, ko tie maksā nodokļu piedzinējam! Saskaitot nodokļu piedzī�ar nas izdevumus ar zaudējumiem, ko valsts cie� vīna aizlieguma dēļ, un ar izdevumiem neatļautās vīna tirdzniecības apkaro�anai, � rodas tādas summas, ka nevienam nebūtu jācie� nodokļu nasta, ja �īs summas paliktu valsis kasē."

�Un tad, tu domā, viss būtu kārtībā un Veltop- tismaka atkal kļūtu laimīga?" jautāja Gofolozo.

�NĒ," atbildēja Gefasto. �Mums vajadzīgs kar�. Tā kā mēs esam pārliecināju�ies, ka ne miers ne tikums nevar mums nodro�ināt ilgsto�u laimi, tad mums atkal vajadzētu mazliet kara un mazliet grē�ka. Pudiņ�, kas cepts no mīklas vien, nemaz ne�gar�o; tam vajaga aizdara; un pirms mēs varēsim to baudīt, mūs jāpiespie� pēc tā censties."

�Darbs un kar� � divas nepatīkamākās lietas pasaulē � tomēr ir nepiecie�ami katras tautas lai�mei un pastāvē�anai. Miers pamazina darba nepie�cie�amību un veicina slinkumu. Kar� piespie� strā�dāt, lai atjaunotu to, ko tas izpostījis. Miers pār�vēr� mūs resnos tārpos. Kar� padara mūs par cil�vēkiem."

�Kar� un vīns, tu domā, atdotu Veltoptismakai tās kādreizējo lepnumu un laimi?" smējās Gofolozo. �Kāds gan karstgalvis tu esi kļuvis kop� tu koman�dē mūsu pilsētas karaspēku!"

,.Tu mani pārproti, Gofolozo." pacietīgi atteica Gefasto. �Kar� un vīns vieni pa�i var mūs tikai pazudināt. Es nebūt neuzstājos pret mieru, tikumu un atturību. Es uzstājos pret tiem teorētiķiem, kas domā, ka vienīgi miers, vai vienīgi tikums, vai vie�nīgi atturība var radīt stipru, vīri�ķīgu, apmierinātu tautu. Nē � vajaga vēl kapa un vīna un grēka un daudz sūra darba � sevi�ķi sūra darba; kur ir tikai miers un labklājību, tur nav daudz jāstrādā � un tikai rets cilvēks strādā daudz bez sevi�ķas vaja�dzības.

�Bet tagad tev jāpasteidzas nodot �im li�ķim Vestāko simt vergus pirms saule iespīdēs Karavīru korridorā � citādi viņ� pastāstīs karalim tavu joku."

Gofolozo pasmīnēja. �Kādu dienu viņ� vēl sa�maksās par �iem simt vergiem," viņ� teica, �un cena būs ļoti augsta."

..Ja viņa kungs kritīs," teica Gefasto.

�K a d viņa kungs kritīs!" pārlaboja Gofolozo.

Karaspēka virspavēlnieks paraustīja plecus un apmierināts pasmaidīja; smaids vēl rotaļājās viņa sejā, kad viņa draugs bija iegriezies otrā korridorā un aizgājis savu ceļu.

Pērtiķu Tarzanu aizveda no karaļa pils tie�i uz Veltoptismakas akmeņlauztuvēm, kas atradās kā�das ceturtdaļjūdzes no tuvākās celtnes, kūpu pavi�sam bija astoņi. Devitā celtne bija sākta būvēt, un uz turieni garā rindā devās nastām apkrautie vergi no akmeņlauztuves. Tūlīt apak� zemes virsus, labi apgaismotā istabā, Tarzanu stādīja priek�ā akmeņ�lauztuvju sardzes priek�niekam, kuram paziņoja arī karaļa rīkojumus, attiecībā uz jauno vergu.

�Tavs vārds?" jautāja virsnieks, atvērdams lielu grāmatu, kas gulējā viņa priek�ā uz galda,

: ,Viņ� ir tikpat mēms, kā kāds zertakololis," pa�skaidroja pavades priek�nieks. ,.Tādēļ viņam arī nav vārda,"

�Tā tad mēs viņu sauksim �Milzis", teica virs�nieks, �jo �ai vārdā viņ� bija pazīstams kop� sagū�stī�anas," un viņ� ierakstīja grāmatā: Zuantrols, īpa�nieks Zoantrohago, dzimtā pilsēta Trohanadal- maka: tad pagriezās pie kāda kareivja, kas sēdēja uz tuvākā sola. �Aizved viņu pie kokstrādniekiem trīspadsmitā tuneli, trīsdesmit sestā stāvā, un saki pārzinim, lai tas viņam dod vieglu darbu un raugās, lai tam negadās nekas ļauns, jo tāda ir karaļa pa* vēle. Ej! Pagaidi! �eit viņa numurs. Uzliec to viņam uz pleca."

Kareivis paņēma apaļo birku, kurā bija iespiesti melni hieroglifi un piestiprināja to Tarzanam ar metalla sprādzi kreisā plecā; tad pamāja Tarzanam, lai tas viņam sekojot un izgāja no istabas.

Nu Tarzans nokļuva īsā, tum�ā korridorā, bet drīz jau pārgāja pla�ākā un gai�ākā, gar kuru tanī pa�ā virzienā staigāja neskaitāmi vergi. Viņ� re�dzēja, ka korridorā klonam bija vienmērīgs slīpums uz leju, un ka tas vienmēr liecās uz labo pusi, vei�dodams lielu spirāli, kas veda zemē iek�ā. Sienas un griesti bija nostiprināti ar sijām, bet klons no�bruģēts ar plakaniem akmeņiem, kas bija kļuvu�i pilnīgi gludi no miljonu kāju soļiem.

Diezgan bie�ās atstarpēs, kreisās sienas ni�ās, dega sveces. Vienlīdzīgos atstatumos korridoru krustoja citi korridori. Virs katra krustojuma bija redzami divainie minuņu hieroglifi. Vēlāk Tarzans dabūja zināt, ka tie apzīmēja tunne|u līmeni; �ie tunne|i veda uz apļveidīgiem korridoriem, kas gāja apkārt galvenajam spirālveidigam korridoram.

No �iem apļveidīgiem korridoriem stiepās dau�dzie horizontālie tunneļi, kas veda uz darbnīcām. �os tunneļus krustoja vēdināmās caurules un papil�du ejas, kas sniedzās no zemes virsus līdz pa�iem akmeņlauztuves pamatiem.

Gandrīz vai katrā stāvā da�i vergi iegāja �ajos blakus tunneļos, kas ari bija labi apgaismoti, lai gan ne tik spo�i, kā spirālveidīgais. Tarzans, kas no pa�as bērnības bija pieradis cie�i novērot visu, kas vien notika viņam apkārt, skaitīja tunneļus, kas krustoja viņa ceļu; bet viņ� varēja tikai aptuvumis noteikt līmeņu starpības.

Tās �ķita esam ap piecpadsmit pēdām, bet pirms viņi sasniedza trīsdesmit sesto korridoru un iegrie�zās tanī, Tarzans saprata, ka viņ� laikam bija kļū�dījies, jo likās neiespējams, ka piecsimt �etrdesmit pēdu dziļumā varētu iztikt bez pastiprinātas ventir lācijas un apgaismot telpas ar vaļēju liesmu.

Horizontālais korridors, kurā viņi tagad iegāja, strauji liecās uz labo pusi un tad atkal uz kreisa Drīzi pēc tam tas krustoja pla�u apļveidīgu korridoru, pa kuru staigāja vergi ar nastu un bez nastas; viena rinda, kas nesa akmeņus, virzījās uz to pusi, no kuras Tarzans bija nācis; otrā, kas nesa kokus, gāja viņa virzienā. Abās rindās bija ari vergi bez nastām.

Nogāju�i diezgan gaiu gabalu pa horizontālo tunneli, viņi beidzot atnāca norādītā vietā, kur Tar�zanu nodeva ventala � t. i. desmit vīru grupas priek�nieka � rīcībā.

�Tā tad tas ir tas milzis!" iesaucās ventals. ,.Un mēs nedrīkstam viņu pārstrādināt?" Viņa tonis bija zobgalīgs un nepatīkams. �Tāds milzis!" viņ� klie�dza. �Viņ� nav lielāks par mani, un viņu baidās likt pie darba. Gan viņ� te strādās, citādi dabūs pātagu. Kalfastobans ne]auj slinkot!" un viņ� bra�manīgi uzsita sev pa krūtīm.

Tarzana pavadonis likās saīdzis. ,,Ieteicu tev, Kalfastoban," viņ� teica, ..klausīt karaļa pavēlēm. Es negribētu būt tavā ādā, ja kaut kas gadītos �im mēmajam vergam, par kuru runā visa Veltoptisma- ka. Elkomoelhago jau tā apskau� Zoantrohago, ka labprāt iedurtu tam tēraudu ribās, bet tad viņ� vairs nevarētu zagt lielā burvja slavu."

�Kalfastobans nebaidās nekādu karaļu," brēca ventals, �bet jau vismazāk �ī no�ēlojamā plānprāti�ņa, kas apkauno Veltoptismakas troni. Mēs visi zi�nām, ka Zoantrohago ir viņa smadzenes un Gefasto viņa zobens."

,.Tomēr," brīdināja otrais, �esi uzmanīgs ar Zuantrolu," un tad viņ� aizgāja.

Kalfastobans nolika jauno vergu pie koka no�stiprinājumu ielāgo�anas tunnelī, kas bija izrakts lielajā morēnā, kurā akmeņlauztuve bija ierīkota. Vergi, tuk�ām rokām nākdami no zemes virsus, gā�ja līdz tunneļa galam, nolauza katrs vienu akmeni, vai arī divi vienu akmeni, ja tas bija smags, un de�vās atpakaļ uz spirālveidīgo korridoru, pa kuru kā�pa aug�ā un tad ārā uz jaunbūvējamo celtni.

Klin�u starpas morēnā bija aizpildītas ar vieg�liem māliem; ar �iem māliem arī pieblīvēja telpu aiz sienu sijām, �ai nolūkā izveidojot tunneli pietieko�i lielu. Da�i vergi bija nozīmēti �im darbam; citi ne�sa sagrieztus kokus kokstrādnieku komandai, kurā bija iedalīts arī Tarzans.

�iem trijiem bija tikai jārok �aurs, nedziļ� grā�vis, jāieliek tanī sienas dēļi un jāuzliek virsū griestu dēļi.

Griestu dēļu galos bija piestiprināti �ķērsga- bali, kas neļāva sienu dēļiem apgāzties. Pieblīvējot telpu aiz griestu dēļiem ar māliem, ātri radās iz�turīga koka ap�uve.

Pērtiķu cilvēkam �is darbs bija viegls, lai gan viņ� arvien vēl jutās vāj� no saviem ievainojumiem. Tagad viņ� varēja pastāvīgi novērot visu, kas noti�ka viņam apkārt un smelties jaunas ziņas par �o tautu, kas viņu turēja gūstā. Kalfastobans drīz iz�rādījās viņam par bramanīgu kliedzēju, kura nemaz nebija jābaidās parastā darba gaitā; bet viņ� nepa�laida garām nevienu izdevību parādīt saviem priek��niekiem kādus efektīgus sasniegumus.

Viņa vergi strādāja uzcītīgi, bet bez pārpūlē�a�nās; sargi, kas pavadīja tos, viens uz piecdesmit vergiem, neizrādīja pret tiem nekādu brutālitāti.

Visvairāk Tarzans tagad brīnījās par �o ļau�u augumu � tāpat kā toreiz, kad viņ� atguva samaņu pēc kaujas. Viņi nebija pigmeji, bet gan.tāda pa�a auguma cilvēki kā parasti eiropie�i. Neviens nebija tik gar� kā pērtiķa cilvēks, bet da�i bija tikai par kādu daļu collas mazāki.

Viņ� zināja, ka tie bija veltoptismakie�i, tie pa�i ļaudis, ko tas bija redzējis cināmies ar troha- nadalmakie�iem; viņi stāstīja, ka sagūstīju�i viņu kaujā, un sauca viņu Zuantrolu, tas ir Milzi; tomēr tie bija tikpat lieli kā viņ� pats un ceļā 110 karaļa pils uz akmeņlauztuvi viņ� bija redzējis viņu gigantiskās jumolveidlgās celtnes paceļamies �etrisimt pēdu aug�stu pār viņu galvu. Tas viss bija aplams un neiespē�jams, bet viņa maņas tomēr liecināja, ka tā bija pa�tiesība. Jo vairāk viņ� par to domāja, jo vairāk tas apjuka; beidzot viņ� nemaz vairs nemēģināja �o no�slēpumu atrisināt, un sāka ievākt ziņas par saviem sagūstītajiem un sava ieslodzījuma vietu; viņ� labi zināja, ka kādu dienu tas ar savu attapīga zvēra instinktu atradīs izdevību bēgt, � jo savā sirdī viņ� pats arvien vēl iedomājās sevi par me�a zvēru.

No sarunām, ko viņ� dzirdēja Veltoptismakā, tas bija noskārtis, ka tautas vairums bija nemierā ar savu karali; un viņ� zināja, ka neapmierinātā tautā disciplīnai vajadzēja būt pagrimu�ai; tā tad, ja tik viņ� uzmanītos, viņam vajadzētu kādreiz atrast izdevību bēg�anai � proti, viņa apsargātāju neuz�manības dēļ. Gan viņ� to nesagaidīja rodamies �o�dien vai rītu, bet �odien un rītu viņ� varēja novērot un gatavoties.

Kad garā darba diena beidzot bija garām, vergi devās uz savām mītnēm; Tarzans ievēroja, ka tās arvien atradās darba vietas tuvumā. Viņu, kopā ar da�iem citiem vergiem, aizveda uz trīsdesmit piekto stāvu, kādā tunnelī, kura gals bija papla�ināts par lielu istabu; �aurā ieeja bija akmeņiem aizklāta; pa�lika tikai �aurs caurums, pa kuru vergiem bija jā�tiek iek�ā un ārā �etrrāpus; kad pēdējais bija iek�ā, caurumu aizslēdza ar smagām durvīm, aiz kurām divi sargi stāvēja nomodā augu nakti.

Ierāpies iek�ā un nostājies kājās, pērtiķa cil�vēks paskatījās apkārt; telpa bija tik pla�a, ka tanī viegli varēja novietoties liels vergu bars, ap pieci tūksto�i abēja dzimuma cilvēku. Sievietes gatavoja ēdienu uz maziem ugunskuriem; dūmi izgāja pa cau�rumiem griestos.

Dūmu visā visumā bija maz; tas bija sapro�tams, jo kurinā�anai lietoja tīras, cietas ogles; bet pērtiķa cilvēks nekādi nevarēja saprast, kā gan at�brīvoju�ās gāzes nenosmacēja visus klāteso�os; tā bija tāda pati mīkla, kā vaļējās liesmas un tīrais gaiss tādā dziļumā

Vergi bija visāda vecuma, bet vecu cilvēku vi�ņu starpā nebija. Sievie�u un bērnu āda bija brī�ni�ķi balta; nekad vēl Tarzans nebija tādu redzējis; viņ� ilgi brīnījās, līdz kamēr dabūja zināt, ka vairā�kas sievietes un visi bērni savā mū�ā nav redzēju�i dienas gaismu. Bērni, kas �eit dzimu�i, kādreiz gan ieraudzīs to � proti, kad tie būs mācības gados.

Bet sievietes, kas atvestas gūstā no citām pil�sētām, paliks �eit līdz pa�ai nāvei, ja vien nenotiks rets brīnums, tas ir � ja kāds veltoptismakie�u karavīrs neizraudzīsies sev tādu sievieti par laulāto draudzeni; bet tā bija gandrīz neticama varbūtība, jo karavīri arvien izraudzījās sev sievas no baltās tunikās verdzenēm, ar kurām tie ik dienas satikās virs zemes.

Sievie�u sejās izpaudās dziļas skumjas, kas sa�cēla līdzjūtības vilni me�onīgā pērtiķa cilvēka krū�tis. Savā mū�ā viņ� nebija redzējis tādu bezcerības izteiksmi cilvēka sejā.

Kad viņ� nāca �ķērsām caur istabu, visi uzme�ta viņam skatus, jo no tā brūni iedegu�ās sejas varēja pazīt jaunatnācēju, un vispār viņam bija ci tāds izskats nekā viņiem. Drīz visi sāka sa�ukstē�ties, jo vergi, kas bija ienāku�i viņam līdzi, stāstīja par viņu citiem.

Jaunā meitene, kas cepa gabalu gaļas uz maza ugunskura, uztvēra viņa skatu un ar rokas mājie�nu pieaicināja viņu klāt. Viņa bija ļoti daiļa, ar bālu, caurspīdīgu ādu, kūpas baltumu vēl pasvītroja viņas kuplie, zilmelnie mati.

�Vai tu esi Milzis?" viņa jautāja.

�Es esmu Zuantrols," viņ� atteica.

�Viņ� man par tevi stāstījis," sacīja meitene. �Es gatavo�u ēdienu arī tev. Viņam es jau gatavo�ju. Ja vien �," viņa kautrīgi piebilda, �ja vien tu negribi, lai to dara kāda cita."

,.Man nav nekādas citas," teica Tarzans: �bet saki, kas tu tāda esi un kas viņ�?"

..Es esmu Talaskara," viņa atbildēja; �bet viņu es pazīstu tikai pēc viņa numura. Viņ� saka, ka tam nav vārda, kamēr viņ� ir vergs, bet gan vienīgi numurs; un tas ir astoņi simti tre�ā pakāpē, plus deviņpadsmit. Tavs numurs ir astoņi simti tre�ā ļ)akāpē plus divdesmit viens." Viņa paskatījās hie�roglifos, kas bija piestiprināti Tarzanam plecā. �Vai tev ir vārds?"

,.Viņi mani sauc Zuantrolu."

..Ak tā," viņa teica, ..gan tu esi liels cilvēks, bet es tomēr nedēvētu tevi par milzi. Viņ� arī ir no Trohanadalmakas un augums tam līdzīgs tavam. Es nekad neesmu dzirdējusi, ka Minunijā dzīvotu kādi mil�i, izņemot zertakolojus."

..Man �ķita, it kā tu būtu zertakololis," teica Tarzanam kāds vīrietis.

Pērtiķa cilvēks pagriezās pret otro vergu, kas lūkojās viņā jautru skatu.

..Esmu zertakololis maniem kungiem," viņ� smaidot atteica.

Otrais pacēla uzacis. ,.Es saprotu," viņ� teica. ,.Varbūt tev taisnība. Es tevi gan nenodo�u," un viņ� devās tālāk.

�Ko viņ� gribēja teikt?" jautāja meitene.

,.Kop� viņi mani sagūstīju�i, es vel neesmu ru�nājis ne vārda," paskaidroja Tarzans. �Viņi domā, ka man nav valodas; lai gan es dro�i vien neizska�tos pēc zertakolo]a, da�i no tiem apgalvo, ka es tāds esot.

,.Es nekad neesmu tādu redzējusi," teica mei�tene.

..Tava laime," atbildēja Tarzans. ..Nav nekāds liels prieks viņus redzēt nedz viņus sastapt."

..Bet es gribētu viņus redzēt," viņa teica. ,.Es gribētu redzēt kādus citus cilvēkus nekā �os vergus, ko es redzu diendienām."

..Nezaudē cerību," viņ� to uzmundrināja. ..Kas gan zina � varbūt tu drīzi vien atgriezīsies zemes virsū."

. Atgriezī�os?" viņa jautāja. �Es tur nekad neesmu bijusi."

�Nekad neesi bijusi! Tu domā, kop� tevi saņē�ma gūstā?"

�Esmu dzimusi �ai telpā," viņa atteica, �un ne�kad neesmu bijusi ārā."

�Tu esi otrās paaudzes verdzene un tomēr pa�liec akmeņlauztuvē! To es nesaprotu. Cik es zinu, visās mrnuņu pilsētās otrās paaudzes vergi dabū balto tuniku un dzīvo samērā brīvi virs zemes."

�Jā, bet ne es. Mana māte to neatļāva. Viņa labāk būtu redzēju�i mani miru�u nekā salaulātu ar kādu veltoptismakieti vai citu vergu. Bet pilsētā man būtu jāprecas."

�Bet kā tu no tā izvairies? Jūsu kungi ta�u, dro�i vien, neuztic �ādas lietas saviem vergiem."

�Kur viņu tik daudz, tur viena vai divi nekrīt svarā. Un sievietes, kuras atstumtas, netiek ari no mūsu kungiem ievērotas. Mana piedzim�ana nekad un nekur nav tikusi pieteikta un tā es arī neesmu ievesta viņu sarakstos. Mana māte norāva priek� manis numuru no kāda miru�ā tūnikas un �ādā ceļā man izdevies palikt neievērotai tajās retajās reizēs, kad kāds no mūsu kungiem vai kareivjiem �e ie�griezās."

�Bet jūs ta�u neesat neglīta un jūsu seja ne�varētu palikt neievērota."

Uz vienu mirkli viņa pagrieza tam muguru un apklāja seju rokām un pieskārās ar tām pie saviem matiem. Tad viņa atkal pagriezās pret to un pēr�tiķa cilvēks ieraudzīja savā priek�ā tik nejauku grumbainu veceni, ka dro�i vien neviens vīrietis ne�vēlētos otrreiz redzēt �ādus pretīgus vaibstus.

�Ak Dievs!" izsaucās Tarzans.

Tad meitenes vaibsti sāka lēni pārveidoties, at�dodami savu normālo daiļumu, un ar pāris veikliem un ātriem rokas pieskārieniem viņa sakārtoja sa�vus izjuku�os matus.

..To man mana māte iemācīja," viņa piebilda, ..un tādēļ arī, kad tie atnāca un redzēja mani, ne�viens no tiem nevēlējās mani iegūt.

�Bet vai nebūtu labāk dzīvot kā sievai kopā ar kādu no tiem, dzīvot ērtu un patīkamu dzīvi virs zemes, bet nevis nīkt �ajā briesmīgajā pazemē?" Tarzans iejautājās. �Veltoptismakie�u kareivji, dro��i vien, maz ko at�ķiras no jūsu zemes ļaudīm."

Meitene pakratīja galvu. �Tas nevar būt," viņa teica. �Mans tēvs ir mandalamakietis. Manu māti viņam nolaupīja da�us mēne�us pirms manas pie�dzim�anas �ajā briesmīgajā telpā, � telpā, kas tik tālu no virszemes gaisa un saules spo�uma, par ko mana māte nevarēja vien beigt stāstīt."

�Un jūsu māte?" ievaicājās Tarzans. �Vai viņa ir �e?"

Meitene skumji pakratīja galvu.

,.Nu jau būs vairāk kā divdesmit mēne�u, kop� viņi atnāca un aizveda to līdz. Kas ar viņu ir no�ticis, es nezinu."

�Bet �ie citi, vai tie jūs nekad nenodod?"

,.Nekad! Ja kāds vergs iedomātos nodot otru, viņa biedri to saraustītu gabalos. Bet nāciet, jūs būsiet izsalku�i," un viņa tam piedāvāja gaļu, ko nule bija izvārījusi.

Tarzans gan labāk būtu vēlējies ēst gaļu jēlu, bet viņam negribējās meiteni apvainot; tādēļ viņ� pateicās un ēda, iko tā viņam piedāvāja, tupēdams līdzās pavardam.

�Savādi, ka viņ� vēl nenāk!" piebilda viņa, ru�nādama par cilvēku, kuru sauca vārdā, kas nozīmē 800�+ 18.

�Nekad vēl viņ� nav palicis tik ilgi."

Kāds spēcīgs vergs, kuj-� viņai bija pienācis no mugurpuses, apstājās un draudo�i nolūkojās uz Tarzanu.

�Vai �is nav tas pats?" sacīja Tarzans meitenei, ar rokas mājienu norādīdams uz pienāku�o.

Talaskara �igli apgriezās un viņas acis priekā iemirdzējās, bet ieraudzījusi to, kas stāvēja aiz vi�ņas, tā �igli piecēlās, pakāpās da�us soļus atpakaļ un prieka vietā viņas skatā bija redzams riebums.

�Nē," atbildēja viņa, �tas nav viņ�."

�Vai tu priek� viņa gatavo?" jautāja puisis, no�rādīdams uz Tarzanu. �Bet jūs negribat priek� manis vārīt," pārmeta viņ�, nenogaidīdams atbildi uz savu jautājumu, atbildi, kas būtu nepārprotama. ,.Kas tad viņ� tāds, ka jūs vārāt priek� viņa? Vai viņ� ir labāks par mani? Jums jāgatavo ēdiens arī priek� manis."

,.Te jau ir daudz tādu, kas var gatavot priek� jums, Karaftap," atbildēja Talaskara, �un es to ne�maz nevēlos darīt. Ejiet pie kādas citas sievietes. Kamēr �e vēl tik daudz vīrie�u, mums ir atļauts iz�vēlēties, kuram mēs gatavojam. Un es nedomāju iz�vēlēties jūs."

,Ja jūs zinātu, kas priek� jums ir labāk, jūs gatavotu arī man," vīrs nelikās mierā. �Jums jābūt manai sievai. Man ir tiesības uz jums, jo es esmu prasījis jūs sev, jau ilgi pirms vēl �ie citi bija iera�du�ies. Drīzāk es rit ventalam pastāstī�u par jums visu patiesību, nekā pieļau�u, ka kāds no �iem jūs dabū sev, un ventals aizvedīs jūs no �ejienes pavi�sam projām. Vai jūs esat kādreiz redzējusi Kalfastobanu ?"

Meitene nodrebēja.

�Es parūpē�os, lai jūs nokļūtu viņu rokās," tur�pināja Karaftaps. �Ja viņi dabūs zināt, ka jūs at�sakāties dzemdēt vergus, tie neatļaus jums vairs il�gāk �e palikt."

�Es labāk esmu ar mieru iet pie Kalfastobana nekā pie jums," atcirta meitene, �bet ne viens, ne otrs jūs mani nedabūsiet."

. Nu, neesi tik dro�a par to," iesaucās viņ� un, panācies uz priek�u, �igli satvēra to aiz rokas, pirms vēl viņa paguva no tā izvairīties. Pievilcis meiteni sev klāt, vīrietis gribēja to noskūpstīt, kas viņam tomēr neizdevās.

Tērauda pirkstiem kāds to satvēra aiz pleca, viņ� tika ar sparu atrauts no sava laupījuma, grīļo�damies atstreipuļoja soļus divdesmit atpakaļ un no�gāzās uz grīdas. Starp viņu un meiteni stāvēja �is sve�nieks ar tēraudpelēkām acīm un melno matu ce�kulu.

Rēkdams aiz niknuma, Karaftaps uzrausas kai�jās un kā satrakots vērsis, ar noliektu galvu un asi�nīm pieplūdu�ām acīm gāzās virsū Tarzanam.

�Par to tu mirsi!" viņ� rēca.

Pilinās Sievietes dēls lepni un brīvi klaiņoja pa me�u. Kā rotaļādamies viņ� nesa rokā savu �ķēpu, bet uz muguras bija uzmests loks un bul�u sainis. Aiz viņa gāja vēl desmit viņa �ķiras vīrie�u, kuri bija tāpat apbruņoti un gāja tik brīvi un dro�i, it kā tiem piederētu zeme, pa kuru tie staigāja.

Pretī tiem, tomēr vēl ārpus viņu redzes vai dzir�des aploka, nāca kāda 110 tām sievietēm. Arī viņa soļoja dro�i un bezbailīgi. Pa�reiz viņa piemiedza acis un apstājās, saceldama savas lielās, plakanās ausis un o�ņādama gaisu � vīrie�i!

Viņa paātrināja savu soli līdz rik�iem un devās tiem pretī. Tur ta�u nebija tikai viens � bet vai�rāki. Ja viņa tiem pēk�ņi uzbruks � tie nobīsies, apjuks, un, bez �aubām, viņa sagūstīs kādu no tiem, pirms vēl viņi būs liku�ies bēgt. Un ja nē � gan tad kāds no tiem ar spalvām apdarinātiem kram- akmeņiem, kas karājās pie viņas jostas, palīdzēs tai vienu izmeklēties.

Nu jau labu laiku vīrie�i bija kļuvu�i pavisam reti. Daudzas viņas cilts sievietes, kuras bija devu��ās me�ā gūstīt sev vīrus, vairs nebija pārnāku�as. Viņa bija pat atradusi da�us viņu līķus me�ā guļam un bija brīnījusies, kas tos varētu būt noga'inājis. Bet �e nu bija vīrie�i, tiesa � tie bija pirmie, ko viņa pēdējos divi mēne�os bija manījusi, un tādēļ �oreiz tā nolēma neatgriezties vairs savā alā tuk��ām rokām.

Kādā straujā me�a stigas pagriezienā tā pēk�ņi ieraudzīja tos, bet sev par nepatiku pārliecinājās, ka �Tarsao* IIU tie vēl ir pārāk tālu. Pamanīju�i to, tie dro�i vien vēl pagūtu aizbēgt un tāpēc viņa pa�reiz gribēja pa�slēpties, kad pamanīja, ka ir jau par vēiu. Viens no viņiem tie�i norādīja uz to.

Atraisījusi no jostas metamo akmeni, un cie�i sagrābusi rokā bozi, viņa ātriem, neveikliem soļiem skrēja tiem pretī. Sev par lielu prieku un brīnumu viņa redzēja, ka tie i nedomāja bēgt. Cik briesmīgi gan tie bija nobiju�ies, ka viņai tuvojoties palika nekusto�i stāvot.

Bet kas tas! Tie devās vēl viņai pretī! Un tagad tikai tā ievēroja viņu sejas izteiksmi. Nē � tās nebija bailes, bet gan dusmas un draudi.

Un kas tās bija par savādām lietām, ko viņi nesa rokā?

Viens no tiem, kas skrēja viņai pretī, pats tu�vākais, pēk�ņi apstājās un svieda viņai ar gaj-u no�asinātu spieķi, tas bija smails un tikko skāra viņas plecu, tas sāka asiņot. Vēl otrs apstājās un, uzlicis nelielu spieķīti �ķērsām pār otru garāku, kura gali ar auklas palīdzību bija atliekti atpakaļ, pēk�ņi at�laida īsāko spieķīti, kur� �āvās pa gaisu un iekodās viņai padusē.

Tūdaļ pēc �iem diviem nu arī citi ar tādiem pa�iem iero�iem metās viņai virsī. Acumirklī viņai nāca prātā tie sievie�u līķi, kupis viņa bija redzē�jusi me�ā. tāpat arī pēdējos mēne�os jūtamais vīrie��u trūkums un kaut gan viņa bija kaislības pārņem�ta, tomēr vēl nebija galīgi pazaudējusi sprie�anas spējas. Apsvērusi �os faktus, kā arī nule notiku�o, viņa nāca pie slēdziena, kup� lika viņai traukties projām tanī pa�ā virzienā, no kurienes viņa bija nā�

kusi cik vien ātri viņas spalvainās kājas to spēja nest. Un viņa ātrāk nerimās savā trakajā bēg�anā, kamēr novēlās zemē bez elpas savas alas priek�ā. Vīrie�i viņai nebija sekoju�i. Viņi savā attīstības gaitā vēl nebija sasniegu�i to pakāpi, lai rastu sevī pietieko�i daudz dū�as un drosmes, ka varētu pārva�rēt savas iedzimtās bailes no sievietēm. Aizdzīt kā�du no viņām bija jau pietieko�i, bet sekot vēl tām, būtu bijis tikpat daudz, ikā likteni kārdināt.

Tiklīdz citas �īs cilts sievietes ieraudzīja atstrei- puļojam pie alas savu māsu un saprata, ka viņas nespēks radies no bailēm un nespēka pēc ilgas skrie��anas, tās sagrāba rungas un devās me�ā, gatavas stāties pretī un cīnīties ar viņas vajātāju, kas pēc viņu domām varēja būt tikai lauva.

Bet tā ka zvērs nerādījās, da�as no viņām at�griezās pie sievietes, kas smagi elsodama vēl gulēja uz alas sliek�ņa.

�No kā tu bēgi?" tās prasīja savā primitīvajā zīmju valodā.

�Vīrie�i," atbildēja viņa.

Vil�anās un riebums atplaiksnījās sievie�u se�jās: viena no tām iespēra gulo�ai, bet otra uzspļāva.

�Tur bija vīrie�i," viņa stāstīja tām, �un tie gribēja nogalināt mani ar lidojo�ām rungām. Ska- taties!" un tā parādīja pārējām �ķēpa ierauto brūci un arī bultu, kas vēl karājās viņas padusē. �Tie nebēga no manis, bet uzbruka man. Tā ir tiku�as nogalinātas visas tās sievietes, kuru līķus mēs pē�dējā laikā esam atradu�as me�ā."

Sievietes apjuka un mitējās tirdīt zemē gulo�o.

Viņu barvede, pati niknākā, soļoja turp un �urp, at�baido�i �ķobīdama seju. Pēk�ņi tā apstājās.

Nāciet!" rādīja viņa ar zīmēm. ,,Iesim turp visas 'kopā, atvedīsim tos �urp un sodīsim."

Viņa kratīja rungu gaisā un nejauki viebās. Bet pārējās lēkāja riņķī ap to, atdarinādamas viņas vaibstus un kustības, un kad tā devās uz me�u, viss �is me�onīgais asinskārais pūlis tai sekoja, iz�ņemot sievieti, kas gulēja, kur bija nokritusi. Ar �o reizi viņas vīru trakumam pietika priek� visām reizēm.

�Par to tu mirsi!" rēca Karaftaps, kad viņ� vel- toptismaku ķēniņa Elkomoelhago vergu akmeņu lau- stuves vergu mītnē gāzās virsī Tarzanam.

Pērtiķa cilvēks �igli pasitās sānis, izvairīdamies no uzbrucēja un ar varenu kājas spērienu notrieca te �etrrāpus zemē uz klona. Karaftaps, gulēdams uz klona, skatījās apkārt it kā meklētu kādu ieroci. Viņa acis uzliesmoja, kad tas pamanīja kvēlo�o rie�sta dzelzi un viņ� pasteidzās sagrābt to. Starp ver�giem, kas atradās tuvumā un kuri bija redzēju�i strīdus sākumu, bija dzirdama kurnē�ana.

.,Bez iero�iem!" kāds iesaucās. ,.Tas mums nav atļauts. Cīnāties ar kailām rokām vai metiet mieru."

Bet Karaftaps bija pārāk saniknots un greizsir�dīgs, lai tos dzirdētu vai dzirdēto liktu vērā, un. sa�grābis dzelzs riestu, viņ� pielēca kājās un gāzās vir�sū Tarzanam, lai to ietriektu viņam sejā. Bet nu nāca spēriens no citas puses: tanī pa�ā laikā divi vergi metās Karaftapam virsū un izgrieza riestu tam no rokas.

�Cīnies pieklājīgi!" pamācīja tie viņu aiz kā�jām aizvilkdami.

Tarzans pa tam stāvēja, vienaldzīgi smaidī�dams, jo viņam patika tīksmināties, redzot otru tra�kojam vairāk, nekā tas pēc apstākļiem sprie�ot bū�tu vajadzīgs.

Tā viņ� sagaidīja Karaftapu, bet kad �is redzēja Tarzana smaidu, viņa niknums vēl pavairojās un viņ� gāzās tam virsū, gatavs savā neprātā to iznī�cināt. Bet Tarzans sagaidīja savu pretinieku ar tā�du cīņas paņēmienu, kādu Karaftaps, kup� starp ver�giem jau bija pazīstams kā kauslis un negantnieks, diez* vai kad bija redzējis. Tas bija dubults dūres sitiens ar izstieptu roku un ķēra Karaftapu tie�i par zodu, notriekdams to atmuguriski zemē.

Pārējie vergi, kas bija sapulcēju�ies lielā skaitā, lai noskatītos kautiņā, izteica savu piekri�anu spalgi kliegdami Ē- ā, ē�a! kas pie viņiem nozīmēja aplausus.

Apstulbis un apdullināts Karaftaps no jauna uz�rausās kājās un glūno�i lūkojās apkārt it kā mek�lēdams savu ienaidnieku. Talaskara bija nostājusies līdzās Tarzanam un raudzījās viņam acīs.

�Jūs esat ļoti stiprs," viņa sacīja, bet viņas acu izteiksme, kā tas vismaz Karaftapam �ķita, runāja vēl daudz vairāk. Tam likās, ka �is skats runā par mīlu, kaut gan tā bija vienīgi apbrīno�ana, ko vien�mēr izjūt veselīga sieviete, redzot īstā laikā un vietā pielietotu spēku.

Karaftaps izgārdza dobju rīkles skaņu, kas iz�klausījās kā niknas cūkas ruk�ķiens, un no jauna metās virsū savam pretiniekam.

Aiz viņiem da�i vergi bija ienāku�i korridorā un tā ka durvis bija paliku�as vaļā, kāds no kareiv�jiem, kam taisni �inī brīdī bija gadījies noliekties, varēja ieskatīties. Maz gan viņ� varēja redzēt, bet arī tā pietika � kāds vergs ar kupliem, melniem matiem bija pacēlis otru vergu augstu pār galvu un nosvieda to uz cietā klona. i

Kareivis, atgrūdis vergus sānis, iespraudās kor�ridorā un steig�us skrēja uz centru. Pirms vēl citi paguva to ievērot, viņ� jau stāvēja Tarzana un Ta- laskaras priek�ā. Tas bija Kalfastobans.

,.Ko tas nozīmē?" sauca viņ� skaļā balsī, un tad, �Ā, ā. Es redzu. Tas ta�u ir milzis, un viņ� dro�i vien gribēja citiem vergiem parādīt, cik viņ� stiprs, vai nē tā?"

Kalfastobans noskatījās uz Karaftapu, kup� no�pūlējās piecelties no zemes, un viņa seja satumsa, jo Karaftaps bija viņa mīlulis.

..Klausies, puis'," kliedza viņ�, �tādas lietas �e nav atļautas!" un kratīja dūri Tarzanam pie deguna, pavisam piemirsis dusmās, ka jaunais vergs nekā ne�saprata. Tad viņ� attapās un pamāja Tarzanam tam sekot. �Simts pātagas cirtienu viņam ieskai�dros, ka �e nedrīkst kauties," piebilda viņ� skaļi, un kaut gan tas bija vispārīgi teikts, bet to sakot, viņ� skatījās tie�i uz Talaskaru.

�Nesodi viņu!" iesaucās meitene aizmirsusies. ,.Pie visa bija vainīgs Karaftaps. Zuantrols tikai aiz�stāvējās."

Kalfastabans stāvēja, nenolaizdams acis no mei�tenes daiļās sejiņas, viņa nojauda briesmas un no�sarka, bet tomēr nemitējās aizstāvēt pērtiķa cilvēku.

Neglīts smaids rotājās ap Kalfastobana lūpām, kad viņ� draudzīgi uzlika roku uz meitenes pleca.

�Cik veca tu esi?" prasīja viņ�.

Nodrebēdama viņa tam pasacīja.

,.Es runā�u ar tavu kungu un nopirk�u tevi," paziņoja viņ�. ,.Neizej pie vīra." k Tarzans paskatījās uz Talaskaru un viņam likās,

ka tā pēk�ņi novīstu, kā puķe novīst indīgā gaisā, tad Kalfastobans griezās pie viņa.

�Tu muļķa lops gan nekā nesaproti," viņ� pie�bilda, �bet to es tev varu teikt un visi, kas �e klāt, lai uzklausās un brīdina viņu no briesmām. �oreiz es vēl tevi atlaidī�u, bet ja tas vēlreiz atgadīsies, tu dabūsi simts pātagas cirtienus un, varbūt, vēl ko ļaunāku. . Un ja es vēl dzirdē�u, ka tev ir kaut kas ar �o meiteni, kuru esmu apņēmies nopirkt un izvest virszemē, tad tev klāsies vēl ļaunāk." Pēc ' �iem vārdiem viņ� devās uz izeju un pazuda aug�ējā korridorā.

Tikko ventals bija aizgājis un istabas durvis aizdarītas, pērtiķa cilvēks sajuta kādu roku uz pleca un kāda vīrie�a balss aiz viņa sauca to vārdā: �Tar- zan!" Tas skanēja tik savādi viņa ausīs �inīs Dieva aizmirstajās telpās dziļi pazemē, sve�ā zemē un starp sve�iem ļaudīm, kas nebija pat dzirdēju�i vi�ņa vārdu, bet kad viņ� apgriezās, lai ieraudzītu to, kas bija viņu uzrunājis, gai�s labpatikas smaids at�staroja viņa sejā.

,.Kom � � �!" viņ� gribēja jau iekliegties, bet tas otrs pielika pirkstu pie viņa lūpām.

,.�e nē!" tas �ukstēja. ��e es esmu Aaponato."

,.Bet jūsu figūra! Jūs jau esat tikpat liels kā es. Atsakos to saprast, kā tas ir iespējams, ka minunie�u rase ir sasniegusi tādus priek� viņas glu�i neparastus apmērus."

Komodoflorensals pasmaidīja. �Cilvēka egoisms neatļauj pierakstīt �o pārmaiņu citiem iemesliem, kas būtu pretēji tiem, (kuriem jūs to pierakstiet," viņ� atbildēja.

Tarzans savilka uzacis, ilgi un domīgi nolūko�damies savā augstdzimu�ajā draugā. Viņa sejas iz�teiksmē atspoguļojās neticības smīns.

�Jūs domājiet, ka mans augums būtu samazi�nāts līdz minunie�u apmēriem?" vaicāja viņ� klusu.

Komodoflorensals piekrīto�i pamāja ar galvu. ,.Vai tas nav vieglāk pieņemams nekā iedomāties, ka vesela tauta, līdz ar viņas dzīvokļiem un akmeņiem, no kuriem tie celti, ar visiem viņas iero�iem un diadetiem, būtu pieaugu�i līdz jūsu dabīgajam ap�mēram ?"

..Bet tas ta�u nav iespējams," iesaucās pērtiķa cilvēks.

�To pa�u es būtu teicis vēl da�us mēne�us at�pakaļ," atbildēja princis. ,.Pat tad vēl, kad jau bija dzirdamas baumas, ka pie jums izdarīta ķermeņa samazinā�ana, es tam ilgi negribēju ticēt un biju diezgan skeptiski noskaņots, līdz kamēr ierados �inī telpā un redzēju jūs pats savām acīm."

,.Bet kā tas ir ticis izdarīts?" jautāja Tarzans.

�Gudrākā galva Veltoptismakā un pat varbūt visā Minunijā ir Zoantrohago," paskaidroja Komodo�florensals. �To mēs esam uzzināju�i jau labu laiku atpakaļ, jo tajos retajos gadījumos, kad starp mums un Veltoptismaku valda miers, notiek zināma pre�u un ari ideju apmaiņa starp abām valstīm, un tā mēs esam ari �o to uzzināju�i par �ī di�enākā valmaka brīni�ķīgajām spējām."

,.Es gan līdz �im nekad neesmu dzirdējis par minuņu burvjiem," ierunājās Tarzans, domādams, ka vārds ,.valmaks" to apzīmē, un varbūt, ka angliski tas tā ari būtu tulkojams, kaut gan �ī vārda pareizā�ka interpretācija būtu � zinātnieks, kup� spēj darīt brīnumus.

,.Tas bija Zoantrohago, kur� jūs sagūstīja," pie�bilda Aoponāto, ,.brīni�ķīgā un neizprotamā kārtā panākdams jūsu kri�anu. Bet reiz jūs bijāt kritis, viņ� lika jums zaudēt samaņu un �ādā stāvoklī jūs atgādāja �urp vesels bars diadetu, kuri vilka uz ātru roku pagatavotas nestuves, kas bija taisītas no tie�viem, cie�i kopā sasietiem kociņiem, kuru zari bija nodarināti.

..Pēc tam, kad viņi bija jūs sveiku un veselu no gādāju�i Veltoptismakā, Zoantrohago ķērās pi? darba, lai samazinātu jūsu ķermeni, izlietodams �ai nolūkā pa�konstruētu aparātu. Es esmu dzirdējis viņus par to runājam un tie izsakās, ka tas no viņa neesot prasījis sevi�ķi daudz laika."

..Es ceru, ka Zoantrohago spēj atveidot atpakaļ to, ko viņ� ir pārveidojis," teica pērtiķa cilvēks.

..Viņi �aubās, vai tas būtu iespējams. Viņ� vēl nekad nav varējis kādu radījumu padarīt lielāku ' tas iepriek� bijis, kaut gan savos daudzkārtējos eks�perimentos viņ� ir samazinājis daudzu zemāko dzīv�nieku ķermeņus. Fakts ir tas," turpināja Aoponāto, ..ka viņ� mēģina atrast kādu līdzekli, kas dotu ie�spēju palielināt veltoptismakie�u augumu tā, ka viņi �inī ziņā varētu pārsj)ēt visas Minunijas tautas, bet līdz �im viņam izdevies izstrādāt tikai tādu me�todi, kura dod glu�i pretējus rezultātus tam, ko viņi cen�as panākt, un tāpēc, ka viņ� nevar citus padarīt lielākus, es �aubos, vai viņ� vairs spētu atdot jums jūsu agrākos apmērus."

�Es labāk gribētu ar visu savu tagadējo nespē�ku atrasties starp manas pasaules ienaidniekiem," teica Tarzans ar no�ēlu.

,.Draugs, par to nav vērts skumt," laipni ieru�nājās princis.

..Kādēļ nē?" atvaicāja pērtiķa cilvēks.

�Tādēļ, ka katra iespējamība, kādreiz atgriez�ties jūsu pasaulē jāuzskata par neeso�u," mazliet .skumji atbildēja Komodoflorensals.

.,Kas attiecas uz mani, es esmu pazaudējis visas cerības vēl kādreiz redzēt Trohanadalmaku."

..Vienīgi tikai tad, ja mana tēva kareivji galīgi sagrautu Veltoptismaku, es vēl varētu cerēt izkļūt no �ejienes, bet cits nekas nespēs pārvarēt �o ak�meņlauztuvju sardzi."

..Mums bie�i gadās sagūstīt baltās tunikās tērp�tos naidīgo pilsētu vergus, bet reti kādreiz izdodas notvert kādu ar zaļu tuniku. Tikai glu�i negaidītu uzbrukumu gadījumos pie dienas gaismas izdodas notvert virs zemes kādu no zaļajiem vergiem, bet �ādi pārsteidzo�i un negaidīti uzbrukumi dienas lai�kā var notikt tikai reizi cilvēka mū�ā vai ari nekad."

�Tā tad jūs domājat, ka mums mūsu mū�a atli�ku�ie gadi būs jāpavada �inī pazemē?" prasīja Tarzans.

�Jā, ja vien mums nerāsies izdevība ierindoties strādniekos, kurus dienu nodarbina virs zemes," at�bildēja Komodoflorensals.

Pērtiķa cilvēks paraustīja plecus. �Gan jau re�dzēsim," viņ� piezīmēja.

Tikko Kalfastobans bija aizgājis, Karaftaps aiz�virzījās, kaut ko pie sevis murminādams, telpas tā�lākajā stūri. Viņa neglītā seja izskatījās tum�a un glūno�a.

�Es bīstos, ka viņ� jums daris nepatik�anas," teica Talaskara, pamādama ar savu glīto galviņu uz aizejo�ā verga pusi. ,,Man �ēl, ka tas viss notika manas vainas dēļ."

..Jūsu vainas dēj?" iejautājās Komodofloren�sals.

,,.Jā," atbildēja meitene, �Karaftaps mani ap�draudēja, kad Aopontando iejaucās un viņu pārmā�cīja.

�Un jūsu kļūda?" prasīja Komodoflorensals.

�Tā bija mana darī�ana," paskaidroja Tarzans.

�Tā tad Talaskaras dēļ jūs tikāt cīnīju�ies?"

�Es jums pateicos, mans draugs, un esmu nosku�mis, ka pats nebiju �e, lai viņu aizstāvētu. Talas�kara gatavo man ēdienu. Viņa ir lāga meitene.

Runādams, Komodoflorensals cie�i skatījās uz meiteni un Tarzans ievēroja kā viņa nolaida acis pie viņa dedzīgā skata un maigs sārtums pārklāja tās vaigus; viņam uzausa kāda nojauta un tas pa�smaidīja.

�Tā tad �is ir Aoponāto, par kuru jūs man stā�stījāt?" viņ� prasīja Talaskarai.

�Jā, tas ir viņ�."

�Man |oti �ēl, ka viņ� ir ticis sagūstīts, bet ir patīkami sastapt �e draugus," teica pērtiķa cil�vēks.

..Trijatā mēs izgudrosim kādu plānu, kā no �e�jienes izglābties," bet uz to pārējie divi tikai skumji pakratīja galvas.

Drīz, kad visi bija paēdu�i, viņi sēdēja kopā sa�runādamies un tiem līdzās nejau�i bija apsēdu�ies arī citi vergi, jo no tā laika, kop� Tarzans bija pārmā�cījis Karaftapu, viņ� bija ieguvis starp tiem sev daudz draugu; tā viņi būtu sēdēju�i visu nakti, ja pērtiķa cilvēks nebūtu iejautājies Komodoflorensa- lam par vergu gu|amtelpām.

Komodo lorensals pasmaidīja un norādīja uz salīku�ajiem ķermeņiem, kas �ur un tur telpā bija noliku�ies un gulēja uz cietā klona.

Vīri, sievas un bērni gulēja cits caur citu. pa lielākai daļai, tie�i tur. kur viņi bija ieturējusi sa�vu vakariņu maltīti.

�Zalie vergi nav izlutināti," viņ� lakoniski pie�zīmēja.

�Es varu gulēt kur vien gadās," sacīja Tarzans, �bet vismīļāk es tomēr gu|u tumsā, tādēļ pagaidī�u, kamēr nodzisīs ugunis."

�Tad jums nāksies ilgi gaidīt," atbildēja Komo�doflorensals.

�Vai tad �īs ugunis nekad netiek izdzēstas?" jau�tāja pērtiķa cilvēks.

,..Ja tas notiktu," atbildēja viņam princis, �mēs drīz vien būtu līķi. �īs liesmas kalpo diviem nolū�kiem: pirmkārt viņas izkliedē pazemes tumsu un, otrkārt, absorbē indīgas gāzes, kas mūs driz vien nosmacētu. Pretēji parastai liesmai, kas patērē skā�bekli, �is sveces, kūjas izgatavojis kāds no senā- jiem minunie�u zinātniekiem, absorbē indīgās gā�zes un izdala skābekli. Ne tikdaudz apgaismo�anai, bet tie�i �īs īpa�ības dēļ �ādas sveces tiek lietotas vi�sā Minunijā. Pat mūsu tempļu telpas būtu tum��as un indSgi smirdo�as, ja nebūtu �o sve�u, bet ak�meņu lauztuvēs nemaz nebūtu iespējams uzturēties un strādāt."

�Tādā gadījumā, protams, negaidī�u, kamēr vi�ņas izdzē�," noteica Tarzans, izstiepdamies visā gā�jumā uz grīdas un ar galvas mājienu novēlēdams Komodoflorensalam un Talaskarai �Tuano" t. i. mi�nunie�u � �Ar labu nakti."

Kad otrā rītā Talaskara gatavoja brokastis, Ko�modoflorensals ieminējās Tarzanam, ka viņam bū�tu patīkami, ja tos abus iedalītu vienā darbā un tie varētu būt pastāvīgi kopā.

�Ja vispār rastos kādas izredzes aizbēgt un jūs cerat, ka kādā dienā tās radīsies glu�i nejau�i, tad ir labāk, ja mēs abi esam kopā," sacīja pirmais.

�Ja mēs ejam," piebilda Tarzans, �tad Talaskara mums ir jāņem līdz.

Komodoflorensals uzmeta pērtiķa cilvēkam āt�ru skatu, bet necēla nekādas ierunas.

�Jūs ņemsiet mani līdz!" iesaucās Talaskara. �Ak, kaut �is sapnis reiz piepildītos! Es ie�u jums lidz uz Trohanadalmaku un bū�u jūsu verdzene, jo es zinu, ka jūs man nedarīsiet pāri. Bet ak vai!

tas nav nekas vairāk, kā patīkams sapnis, sapņots ar vaļējām acīm, bet pārāk īss. Kalfastobans ir jau mani pieprasījis un mans kungs, bez �aubām, ar prieku pārdos mani viņam, jo es dzirdēju vergus ru�nājam, ka viņ� ik gadus pārdodot daudzus no sa�viem vergiem, lai iegūtu naudu ar ko segt savus iz�devumus un nodokļus."

, Mēs, Talaskara, darīsim, ko spēsim," sacija Tarzans. �Un ja Aoponāto un es atradīsim kādu iespēju izkļūt no �ejienes, mēs ņemsim jūs līdz, bet vispirms mums jāiekārtojas tā, lai mēs varētu pa�likt kopā"

�Man ir kāds plāns," teica Komodoflorensals, �un tas varētu izrādīties noderīgs. Viņi ir pārlieci�nāti, ka jūs netikvien nerunājiet, bet pat nesapro�tiet viņu valodu. Nodarbināt vergu, ar kuru viņi nevar saprasties, ir, tie�i sakot, apnicīgi. Tādēļ es teik�u tiem, ka protu ar jums sarunāties, ja vien iz�rādīsies, ka mēs tiekam ieskaitīti vienā darba no�daļā.

�Bet kā jūs sarunāsaties ar mani, nelietodami minunie�u valodu," vaicāja pērtiķa cilvēks.

,.Atstājiet to man," atbildēja Komodoflorensals. ..Kamēr viņiem nav vēl kādā nebūt ceļā izdevies at�klāt, ka jūs saprotat minunie�u valodu, es varu tos mānīt."

Nebija ilgi jāgaida un Komodoflorensala plāns jau bija nobriedis. Sargi ieradās pēc vergiem un viena partija pēc otras atstāja guļamtelpu, pievie�nodamies ārējos koridoros ejo�iem tūksto�iem, kūpi uzsāka savas ikdienas darba gaitas.

Pērtiķa cilvēks pievienojās namdaru nodaļai trīspadsmitajā tunelī uz trisdesmitsestās platformas, kur viņ� ar skubu ķērās pie vienmuļā darba, likdams balstus tuneļa sānos un zem jumta, darbu viņ� vei�ca ar tādu aizrautību, ka izpelnījās pat īgnā Kalfa- stabana uzslavu, kaut gan Karaftaps, kuy� tie�i preti Ta;zanam bija nodarbināts ar akmeņu novāk�anu, bie�i meta ļaunus skatus uz pērtiķa cilvēku.

Darbs bija turpinājies jau apmēram divi vai trīs stundas, kad tunelī nolaidās divi kareivji un pasau�ca sānis Kaifa stabanu.

Tie veda kādu zaļā tunikā tērpu�os vergu, kam Tarzans piegrieza tikpat maz vērības, kā kareiv�jiem, kamēr viņ� pēk�ņi neuztvēra da�us vārdus no viņu sarunas.

Tad viņ� pameta ātru skatu turp, kur stāvēja �ie �etri viri un ieraudzīja, ka vergs bija Trohanaj dalmakas princis, Komodoflorensals, kur� Veltop�tismakas akmeņu lauztuves bija pazīstams verga vār�dā ,.Aoponato", kas bija rakstīts ar minunie�u hiero�glifiem un nozīmēja 8003 +19.

Tarzana numurs, Aopontando, 800*+ 21, bija uz��ūts uz viņa zaļās tunikās pleca.

Kaut gan minunie�u izteiksme aizņem mazāk vietas nekā Tarzana numura angļu ekvivalents, kur� būtu 512,000,021, bet to pa�u izlasīt vai izteikt angļu valodā nāktos jau daudz grūtāk, jo tas līdzinātos � desmit reiz desmit reiz astoņiem otrā pakāpē, plus vēl septiņreiz trīs, bet minunie�i to tulko citādi: Vi�ņiem Aopontando ir vesels skaitlis, kur� glu�i vien�kār�i apzīmē zināmu lielumu tāpat kā skaitlis 37 mūsu apziņā tiek uztverts kā noteikta summa, kā zināma skaitliska vienība, kuru mēs gan nekad ne�uztveram kā treju desmitnieku summu plus septiņi, kas �is skaitlis gan patiesībā ir.

Minunie�u skaitļu sistēmai, kas, skatoties no mūsu zinātnes viedokļa, ir ārkārtīgi smaga sare��ģīta un neērta, ir tcmēr sava stiprā puse, un viņa ir radījusi Eiropas un Amerikas zinātniekos, archeolo- gos un antropoloģistos lielu interesi.

Kad Tarzans pacēla acis, Komodoflorensals uz�tvēra viņa skatu un pamāja tam, arī Kalfastobans deva mājienu pērtiķa cilvēkam, kur� pārgājis pār koridoru, klusēdams nostājās ventala priek�ā.

�Mēs gribam dzirdēt, kā tu sarunāsies ar viņu," uzkliedza Kalfastobans Komodoflorensalam. �Ne- ticu, ka viņ� tevi sapratis. Kā gan viņ� to varētu, ja viņ� pavisam neprot mūsu valodu. �Virs nevarēja aptvert, ka varētu būt vēl kāda cita valoda.

,.Es gribu to izvaicāt viņa pa�a valodā," teica Komodoflorensals, �vai viņ� mani saprot, un jūs re�dzēsiet, ka viņ� atbildēs ar piekrīto�u galvas mā�jienu."

�Labi," sauca Kalfastobans, ,,vaicā viņam!"

Koniodollorensals pagriezās pret Tarzanu un iz�grūda kādu divpadsmit atsevi�ķu balsienu nesakarī�gu virknējumu, bet kad viņ� bija beidzis, pērtiķa cil�vēks pamāja ar galvu.

�Vai jūs nu redzat?" prasīja Komodoflorensals.

Kalfastobans pakasīja pakausi. �Tā ir kā viņ� saka," piebilda tas, kā atvainodamies, ,.zertalakolo- lim ir sava valoda."

Edgars Raiss Borrows

TARZANS UN SKUDRU CILVĒKI

ROMĀNU SĒRIJA IV.

No ang|u valodas tulkojis Valdis Bāliņ�

IZDEVMEClBA �POPULĀRĀ LEKTlRA" RĪGA, GRIiCINlEKU IELA NR. 25

Tarzans stāvēja glu�i nopietni, kaut gan viņam loti gribējās pasmaidīt par veiklo paņēmienu; kā Komodoflorensals pārliecināja veltopttismakie�us un piespieda tos noticēt, ka viņ� sarunājies ar Tar�zanu kādā savādā valodā. Tik ilgi, kamēr viņam netrūks atjautas visu sarunu sakārtot jautājumos, uz kuriem var atbildēt ar jā vai nē, tik ilgi �āda mānī�anās bija viegli iespējama, bet pie zināmiem apstākļiem, kur tas vairs nebūtu iespējams, varēja rasties grūtības un Tarzans bija ziņkārīgs, kā gan atjautīgais trokanadalmakietis ar tām tiktu galā.

�Saki viņam," teica viens kareivis Komodoflo- rensalam, �ka viņa kungs Zoantrohago sūta mūs pēc viņa un liek tam prasīt, vai viņ� saprot, ka tas ir vergs, un ka no viņa krietnās izturē�anās atkarājas viņa labklājība, jā, pat viņa dzīvība. Jo Zoantro- hagam, tāpat kā visai karaliskai ģimenei, ir pilnī�gas tiesības lemt par viņa dzīvi un nāvi. Ja viņ� godprātīgi ieradīsies pie sava kunga un būs tam par klausīgs, viņam neies slikti, bet turpretī, ja viņ� būs slinks, nekaunīgs un patvarīgs, tam dro�i vien nāksies iepazīties ar brīvi dzimu�ā cilvēka zobena asmeni."

�oreiz Komodoflorensals izgrūda daudz garāku nesakarīgu balsienu virkni, lai pagūtu piedot sejai �im svarīgajam paziņojumam atbilsto�u izteiksmi.

�Saki viņiem," ierunājās Tarzans angliski, ko, protams, neviens no klāteso�iem nesaprata, �ka pie pirmās izdevības es savam kungam nolauzī�u spran�du, saki, ka daudz netrūktu un es grābtu vienu no �īm brusām un ielauztu Kalfastobanam un visiem �iem kareivjiem viņu nolādētos pakau�us. Vēl sa�ki, ka pie pirmās izdevības es laidī�os lapās un ņem��u līdz jūs un Talaskaru."

Komodoflorensals uzmanīgi noklausījās, kamēr Tarzans bija beidzis runāt, tad viņ� griezās pie abiem kareivjiem, kūpi bij atnāku�i kopā ar to pēc Tarzana.

�Zuantrols saka, ka viņ� glu�i labi saprotot sar vu stāvokli, un ka viņ� esot priecīgs kalpot augst- dzimu�ajam un slavenajam Zoantrohago, no kura viņ� priek� sevis izlūdzoties tikai vienu �ēlastību," pārtulkoja trohanadalmakie�u princis puslīdz brīvi Tarzana runu.

,.Un kas tā būtu par �ēlastību?" apjautājās viens no kareivjiem.

�Ka man tiktu atļauts iet līdz ar viņu, lai viņ� labāk varētu izpildīt sava kunga vēlē�anās, jo bez manis viņ� nezinātu, ko no viņa kuru reizi vēlas," paskaidroja Aoponāto.

Tagad Tarzans saprata, kādā veidā Komodoflo�rensals gribēja pārvarēt visas sapra�anās grūtības, kādas vien tik rastos un viņ� juta, ka varēs justies dro�s sava atjautīgā drauga aizgādniecībā tik ilgi, kamēr viņam patiksies spēlēt minunie�u valodas ne�pratēja lomu.

�Tādas domas, vergs, bija arī mums prātā, kad dzirdējām, ka tu vari saprasties ar �o puisi," attei�ca kareivis, pie kura Komodofloresans bija griezies ar savu norādījumu. �Jūs abi tiksiet novesti pie Zoantrohago, kur� dro�i vien rīkosies pēc sava prā�ta, neprasot padomu ne tev, ne citam kādam ver�gam. Nāciet! Kalfastoban Ventai, mēs uzņema�mies atbildību par vergu Zuantrolu un viņi pasnie�dza Ventalam papīra loksni, uz kuras tie bija uzvil- ku�i da�us īpatnus hieroglifus.

Tad, izvilku�i zobenus, viņi pavēlēja Komodo- florensalam ar Tarzanu doties pa koridoru uz priek��u. bet pa�i gāja no muguras, jo baumas par Tarza�na izrēķinā�anos ar Karatafu bija jau paspēju�as no�nākt lidz akmeņlauztuves sardzei, un tādēļ arī ka�reivji bija uzmanīgi.

Ceļ� gāja pa taisnu koridoru, tad spirālveidīgi lī�u lo�u iedams iznāca virs zemes, kur Tarzans at�viegloti uzelpodams apsveica svaigo, dzīvino�o gaisu un saules gaismu, jo priek� pērtiķa cilvēka būt �ķir�tam no tiem, kaut ari uz nedaudz dienām, bija īsta mocība un sods. Te viņ� atkal ieraudzīja tūksto�us un vēlreiz tūksto�us vergu, kuri gan �urp, gan turp nesa savas nebeidzamās, smagās nastas; viņ� redzē�ja greznos tērpos ģērbu�os kareivjus, kas vīzdegu�nīgi staigāja pa abām pusēm strādnieku-vergu rin�dām; dārgām rotām apkrāvu�os augstāko kastu di��ciltīgos un milzīgu skaitu baltās tunikās ģērbtu ver�gu, kas steidzās �urp un turp vai nu savu kungu uz�devumā vai ari kārtodami savas darī�anas, vai no�dodamies izpriecām, jo daudzi no viņiem baudīja zi�nāmu brīvību vai neatkarību, kura gandrīz līdzinā�jās brīvu ļau�u stāvoklim.

�ie baltās tunikās tērpu�ies vergi vienmēr bija atkarīgi no sava kunga, it īpa�i, ja tie kaut kādā nozarē bija labi lietpratēji, bet to vienīgā saistība ar viņu kungu bija zināma lieluma procentuāls no�doklis no viņu; ienākumiem. �ie ļaudis bija uzska�tāmi kā Min uti i valsts pilsoņi un augstākās kastas ļau�u apkalpotāji. Pretēji zaļās tunikās tērptiem vergiem, nekāda sardze nerūpējas, lai tie neaizbēgtu un par to tie�ām nebija ko rūpēties, jo visā Minuni nebija vairs otras pilsētas, kur viņu stāvoklis būtu vēl labāks. Katra cita pilsēta tos uzskatītu par svo- �iem gūstekņiem un bez kavē�anās noliktu zaļo ver�gu kārtā, uzkraujot tiem uz visu mū�u smagas dar�ba nastas,

Veltoptismakas pilis bija tikpat impozantas kā Trohanadalmakas celtnes. Bet Tarzanam tās likās vēl bezgala, daudz pla�ākas, jo kop� aizie�anas no Trohanadalmakas viņa augums bija sarucis uz vie�nu ceturto daļu. no agrākā apmēra.

Astoņas no tām jau bija pilnīļgi apdzīvotas, bet pie citām vēl pa�reiz tika strādāts, jo Veltoptisma�kas virszemes iedzīvotāju skaits sniedzās jau līdz �etr i simti astoņdesmit tūksto� dvēselēm, bet tā ka karaļa pils nedrīkstēja tikt pārpildīta, tad atliku�ās septiņas bija ļaudīm kā bāztin piebāztas.

Tarzans vai Komodoflorensals tika vesti tie�i uz karaļpili, bet viņiem neļāva ieiet pilī pa karaļa koridoru, kur vārtu priek�ā plīvoja karaliskie stan�darti � balts ar zeltu Viņus ieveda par kareivju aili. no pils rietumpuses. Pretēji Trohanadalmakas pilsētai, Veltoptismaka bija tie�ām skaista. Lauku�mi starp pilīm bij apdēstīti puķēm, kokiem un krū�miem, caur kuriem aizvijās grantēti celiņi un pla�tas �osejas�

Karaļa pils priek�ā atradās pla�s parādes lau�kums, kur pa�reiz tika apmācīts pulks jātnieku.

To bija kāds tūkstots, �āda vienība saucās Amako, un savukārt iedalījās �etros ovandos, katrā pa divi simti piecdesmit vīru. Lielāko vienību ko�mandēja kamaks; bet mazākās novandi.

Piecas entekas, pa piecdesmit vīriem katrā, sa�stāda vienu ovandu, bet vienā entekā ir piecas en- talas pa desmit vīriem katrā � �īs mazās vienības vada ventals un venteks. Karaspēka kustības tika izdarītas kaleidoskopiskā ātrumā, tik �igli un labi dresēti bija sīkie diadeti.

Pērtiķa cilvēks sevi�ķi ieinteresējās par vienu manevri, ko karaspēks izdarīja �iem pa�reiz garām ejot. Divi ovandi bija izvērtu�ies frontē, vienā laur kūma malā un pretī tiem* otrā laukuma malā otri divi. Pēc kamaka komandas �is tūkstotis cilvēku, sadalījies divās biezās līnijās, devās pa lauku viens pret otru uzbrukumā ar pasta vilciena ātrumu. Tais�ni tai brīdī, kad nopietna sadursme �ķita nenovēr��ama, kad likās, ka nāko�ā acumirklī diadeti un jāt�nieki trieksies kopā pārvērsdamies par riebīgu, asi�ņainu ķermeņu un sadragātu kaulu masu, kareivji, kuri jāja austrumu virzienā, lika pacelties viņu jāja�miem dzīvniekiem, tie viegli pārlidoja pāri pretinie�ku galvām un nolaizdamies otrā pusē slēgtā rindā, turpināja virzīties uz laukuma malu. Ejot pa Ka�reivju aili, Tarzans ar Komodoflorensalu pārrunāja nule redzēto manevri un ari Veltoptismakas pilsētas un viņas apkārtnes skaistumu. Abi viņi bija pietie�ko�i tālu priek�ā kareivjiem un Tarzanam bija ie�spējams sarunāties ar savu biedri klusinātā balsī, ne�baidoties, ka sekojo�ā sardze varētu pārliecināties par viņa prasmi izteikties minunie�u valodā.

�Tas bija skaists manevrs," atbildēja Tarzanam' Komodoflorensals, �un tika izvests ar retu precizi�tāti. Es biju jau dzirdējis, ka Elkomoelhagas pulki ir slaveni ar savu lielisko apmācības metodi, tāpat arī par Velt optismakas dārzu un ai leju skaistumu, bet, mīļais draugs, tie�i tas; ir viņu pilsētas vājā puse.

Kamēr Elkomoelhago kareivji tiek apmācīti, lai nevainojami nostātos parādēs, mana tēva, Adendro- haka, karotāji ir nometnēs, tālu prom' no apbrīno�jo�o sievie�u un spiegojo�u vergu acīm, tie piesavi�nās kapa mākslu tie�ā sakarā ar bargajiem dzīves apstākļiem laukā un nometnēs. Elkomoelhago ama- ki viegli pārspēs Adendrokaka pulkus skaistuma sa�censībā, bet nav sen atpakaļ, un jūs pa�i redzējāt, ka pat ne piecpadsmit tūksto�i trokanadalmakie�u atsita trīsdesmit tūksto�u Veltoptismakas kareivju uzbrukumu, jo nekur tanī dienā viņi nespēja pārraut mūsu kājnieku rindas.

Jā, viņi var būt skaisti apmācīti parādēm un arī dro�sirdīgi, ko var teikt par visiem minunie- �iem, bet viņi nav vingrināju�ies nopietnākā kapa mākslas izpratnē, tas nav Elkomoelhago ceļ�. Viņ� ir maigs, sievi�ķīgs un neinteresējas par karu; viņ� uzklausa savu mīluļu padomu, bet tas ir gļēvuļu padoms, bez tam vēl sievietes to skubina galīgi at�teikties no karo�anas, kas visu kopā. ņemot nemaz nebūtu tik slikti, ja vien viņam izdotosi arī citus pārliecināt darīt to pa�u.

Skaistie krūmi un koki, kas kā me�s paceļas ap Veltoptismaku un kurus jūs tā apbrīnojat, tāpat arī es tos apbrīnoju un sevi�lji es tos apbrīnoju �e, ie�naidnieka pilsētā. Cik viegli būtu trohanadalma- kie�u spēkiem, slēpjoties skaisto koku un krūmu ēnā, naktī pielīst pie Veltoptismakas piļu vārtiem. Vai jūs tagad saprotiet, mans draugs, kādēļ jūs ma�nas pilsētas parādes laukumā neredzējāt tik skais�tus manevrus, kā �e tikāt redzēju�i un arī to, ka mēs, kaut gan mīlam kokus un krūmus, tomēr ne�vienu neesam iestādīju�i Trohanadalmakā."

Viens no sargiem, kur� ātrā solī bija panācis tos1 , aizkāra Komodoflorensala plecu.

�Tu teici, ka Zuantrols nesaprot mūsu valodu. Kāpēc tu runā ar viņu tādā valodā, ko viņ� nesa�prot?" kareivis prasīja.

Komodoflorensals nezināja, cik daudz kareivis ir noklausījies 110 viņu sarunas. Ja viņ� būtu dzir�dējis Tarzanu runājam minunie�u valodā, tad grūti nāktos to pārliecināt, ka �milzis'" �o valodu neprot, bet Komodoflorensals pieņēma, ka kareivis dzirdē�jis tikai viņu vien runājam.

,.Viņ� grib mācīties un es mēģinu viņam to ie�mācīt." Komodoflorensals ātri atbildēja.

,.Vai viņ� ir jau kaut ko iemācījies?" prasīja ka�reivis.

�Nē," atbildēja Komodoflorensals, �viņ� ļoti neattīstīts."

Tālāk viņi gāja klusēdami, paceldamies arvien augstāk par garajām, slīpajām ejām, vai atkal kāp�dami par primitīvajām trepēm, kādas lietāja minu- nie�i, lai nokļūtu savu mitņu aug�ējos stāvos, starp kuriem atradās' citi, kas nebija savienoti ar slīpo uzeju, un �ādā kārtā aizsardzības dēļ ejas bie�i iz�beidzās, jo trepes vajadzības gadījumā lielais iemīt�nieku bars viegli uzvilka aug�ā un apturēt ienaid�nieku uzmāk�anos nenācās grūti.

Elkomoelhago karaļpils bija ļoti liela un pla�a un viņas augstums būtu vērtējams pāri par �etri simti pēdām, ja tā būtu tikusi celta pēc normāla cilvēka augumam atbilsto�iem samēriem. Tarzans pacēlās arvien augstāk līdz beidzot atradās tikpat augstu virs zemes, cik dziļi viņ� bija atradies ak�meņlauztuvēs. Apak�ējo stāvu korridori bija ļau�u pārpilni, bet tajos, kur viņi tagad soļoja, reti kur pamanīja kādu dzīvu būtni. Tikai �ad tad viņiem gadījās iet caur apdzīvotu telpu, bet citas visas pa lielākai daļai tika izlietotas kā pieliekamās telpas, sevi�ķi pārtikas novieto�anai, kura konservētā un �āvētā veidā, rūpīgi iesaiņota vietām aizņēma pla��as telpas griestu augstumā.

Visā visumā sienu dekoratīvais rotājums bija trūcīgāks, nekā apak�ējos stāvos, un arī pa�i. korri�dori �aurāki. Tomēr viņiem gadījās arī �ķērsot dau�dzas pļavas, grezni iekārtotas zāles, kas bija pilnas abēju dzimumu ļau�u da�ādā vecumā. Tic nodarbo�jās vai nu ar savu mājsaimniecību, vai strādāja kādu amata darbu.

Viens veidoja no sudraba kaut ko, kas izska�tījās kā smalka filigrāna aproce, kāds cits atkal iespieda ādā skaistas arabeskas. Tur bija podnieki, audēji, gleznotāji, metallstrādnieki, bet visvairāk redzēja sve�u lējējus, jo svece �iem ļaudīm bija tik�pat kā dzīvība.

Un tad beidzot, augstu gaisā viņi sasniedza pē�dējo stāvu, kur dienas gaisma bija spilgtāka, jo aug��ā sienu biezums bija daudz plānāks un tomēr ari �e vēl redzēja sveces degam. Pēk�ņi pie korridorā sienām tie saskatīja greznus ciļņus, arī sve�u, skaits pieauga un Tarzans nojauda, ka viņi kāda varena bagātnieka mājoklim tuvojās.

Tad viņi apstājās pie durvīm; durvju priek�ā stāvēja sardzei, ar kupu viens no pavadoņiem kar reivjiem uzsāka, sarunu,

�Saki Zoantrohagam Zertolam, ka esam atve�du�i Zuantrolu un vēl otru1 vergu, kup� prot sarunā�ties ar viņu dīvainā, īpatā valodā."

Sargs sita. ar savu �ķēpu pa smagu gongu un acumirklī no iek�ējām telpām iznāca kāds vergs, baltā tūnikā, kūpam sargs atkārtoja kareivja ziņo�jamu.

�Lai viņi ienāk," sacīja tas, �mans slavenais kungs Zoantrohago Zertols gaida savu vergu Zuan�trolu. Seko man!"

Tie devās viņam pa pēdām cauri vairākām zā�lēm, kamēr beidzot vergs tos noveda pie kāda grezni ģērbta kareivja, kup� sēdēja aiz liela galda, ap�krauta ar savādiem instrumentiem, milzīgiem sē�jumiem lielām smagā minunie�u rakstāmpapīra kaudzēm un nepiecie�amām rakstāmlietām.

�Te ir tavs vergs Zuantrols, Zertol," sacīja tas, kur� viņus bija atvedis.

�Bet kas ir �is otrs?" norādīja princis Zoantro�hago uz Kornodoflorensalu.

�Viņ� arī runā to savādo valodu; kādā runā Zuantrols un tas tika atvests �urp, lai tu; ja vēlies, varētu sarunāties ar Zuantrolu."

Zoantrohago pamāja ar galvu un griezās pie Komodoflorensala. ,,Paprasi, vai viņ� jūt ko sar vadu, kop� es esmu samazinājis viņa augumu".

Kad ar �o jautājumu Komodoflorensals griezās pie Tarzana. pielietodams runas veidu, kādu viņi bija izvēlēju�ies, Tarzans pakratīja, galvu, izrunā�dams da�as frāzes angļu valodā.

,.Augstais princi, viņ� saka, ka nē," tulkoja Ko�modoflorensals, pēc sava ieskata. �un viņ� prasa, kad tev labpatiks atdot viņam viņa agrākos ap�mērus un atļaut atgriezties viņa zemē, kupa atro�das tālu no Minunijas.

Kā mimvnietim viņam jāzin, ka tam nekad vairs netiks atļauts atgriezties savā zemē un Tro- hanadalmaku. vairs nekad viņu neredzēs."

�Bef. viņ� nav no Trohanadalmakas uin nav ari rninunictis," paskaidroja Komodoflorensals. �Viņ� ieradās pie mums, mēs viņu nepadarījām par vergu, bet apgājāmies ar to draudzīgi, tāpēc ka. viņ� ir no tālas zemes, ar kupu mēs nekad vēl neesam karo�ju�i."

�Kas tā ir par zemi?" vaicāja Zoantrohago.

�To mēs nezinām, bet viņ� saka, ka aiz ērk�ķāja esot liela zeme, kur dzīvojot daudz miljonu ļau�u, tikpat lieli kā viņ�!"

�Viņ� teica, ka tie ļaudis neturētu uz mums iet- naidu un tādēļ mēs to nepadarījām par vergu, bet ga.n uzskatījām, kā. mūsu viesi."

Zoantrohago pasmaidīja. �Ja tu, trohanadal- makieti, tam tici, tad esi liels vientiesis. Mēs visi it labi zinām, ka aiz Minunijas nav cita nekā, ka tikai necaurejamu ērk�ķu me�i, līdz pat debesu pils zilajām velvēm, zem kurām mēs visi dzīvojam. Es pielai�u, ka �is vīrs nav trohanadalmakietis, bet katrā ziņā viņ� ir rninunietis, jo Minunijā var sa�stapt visādus dzīvo būtņu veidus. Bez �aubām viņ� ir kāds īpatnējs zertalakololis, tā ir kāda cilts, ku�ra apdzīvo tālu, nocietinātu kalnāju, kas nekad vēl nav pilnīgi izpētīts. Bet lai būtu, kā būdams, ne�kad viņ� � � "

Te nejau�i prin�a vārdus pārtrauca lielā gonga skaņas pie viņa istabas durvīm. Viņ� apklusa, lai skaitītu gonga sitienus, un kad ar piekto sitienu tie apklusa, viņ� pagriezās pret kareivjiem, kuri bija atvedu�i pie tā Tarzanu un Komodoilorensaliu �Aizvediet vergus tanī istabā," teica viņ� ka�reivjiem, norādīdams uz kādām dibendurvīm. �Kad karalis aizies, es lik�u viņu vēlreiz atvest. Kamēr viņi devās uz norādītām durvīm, Zoantrohago pa�māja kādam kareivim pie galvenās ieejas. �Elko- moelhago," tas vēstīja, ..Veltoptismakas Tagosto, Ļau�u valdnieks un Visas radības Kungs, Visgud�rais, Visdro�ais, Visslavenais! Ceļos priek� Tagosto!"

Atstādams telpu, Tarzans vēl pameta skatu at�pakaļ un redzēja, ka Zoantrohago līdz ar visiem ci�tiem bija nometu�ies ceļos, atlieku�ies tālu atpakaļ un pacēlu�i rokas augstu pār galvu, kad ienāca El�komoelhago divpadsmit grezni ģērbtu kareivju �- miesassargu pavadībā. Tarzans gribot negribot sar līdzināja �o valdnieku ar to vienkār�o cienības pil�no kareivi, kur� valdīja Trohanadalmakā, un kur� bie�i apstaigāja savu pilsētu bez kāda āri�ķīga spo��uma un eskorta, ja pat bie�i viena vienīga verga pavadīts.

Tas bija valdnieks, kura priek�ā neviens nelo cīja ceļus un kur� tomēr bija ieguvis vislielāko cie�ņu un bijā�anu.

Ienāko�ais Elkomoelhago tomēr bija redzējis vergus ar kareivjiem izejam no zāles pie viņa ienāk��anas. Viņ� pieņēma. Zoantrohago un savu ļau�u sveicienus ar īsu rokas mājienu un pavēlēja tiem piecelties.

�Kais atstāja �o telpu, man ienākot?" prasīja viņ� un aizdomīgi paskatījās uz Zoantrohago.

�Vergs Zuantrols un vēl kādls otrs, kur� man pārtulko viņa savādo valodu," paskaidroja Zertols.

�Pasauc tos atpakaļ!" pavēlēja Tagosto, �es gri�bēju ar jums runāt par �o Zuantrolu."

Zoantrohago pavēlēja kādam vergam atgādāt tos �urp, bet līdz tam laikam Elkomoelhago apsēdās kādā krēslā pie galda, aiz kura nama tēvs bija sē�dējis. Kad Tarzans ar Komodoflorensalu ienāca zālē, sargs noveda tos pie galda, aiz kura sēdēja ka�ralis, lika tiem nomesties ceļos un izteikt savu pa�devību lielajam Tagosto.

Trohanadal makietis Komodoflorensals jau no bērnības bija pieradis un ieaudzis verdzības tra�dīcijās. Gandrīz ar zināmu fatālismu viņ� bija sa�mierinājies ar verga stāvokli, kādā to bija novedis nelaimīgais kara iznākums un tādēļ bez kādas ka�vē�anās viņ� nometās uz vienu celi, lai nodotu ver�ga sveicienu sve�ajam ķēniņam. Bet citādi izturējās pērtiķa cilvēks Tarzans. Viņ� domāja par karali

Adendrohaki. Nekad viņ� nebija locījis ceļus tā priek�ā un nedomāja parādīt lielāku godu �im EL- komoelhago, kura galminieki un vergi to nicināja, nekā viņ� bija parādījis patiesi cienījamam un di��am valdniekam.

Elkomoelhago uzmeta tam glūno�u skatu. ,.�is puisis nedomā mesties ceļos," pa�ukstēja viņ� Zoan- trohagam, kur� bija atliecies tik tālu atpakaļ, ka nebija pamanījis jaunā verga necienīgo uzve�anos.

Zertols paskatījās uz Tarzanu. �Meties ceļos, vergs!" viņ� uzkliedza, bet tad, iedomājies, ka viņ� nesaprot minunie�u valodu, tas pavēlēja Komo- doflorensalam, likt Tarzanam nomesties ceļos. To�mēr, kad, trohanadalmakietis to pasacīja Tar�zanam, �is tikai papurināja galvu.

Elkomoelhago deva zīmi visiem piecelties.

�Lai nu �oreiz paliek," viņ� sacīja, jo verga iz�turē�anās veidā bija kaut kas tāds, kas karalim li�ka nojauist, ka Zuantrols nekad nemetīsies ceļos viņa priek�ā, un tā kā viņ� bija saudzējams un vēr�tīgs tā eksperimenta dēļ, kas ar to bija ticis iztai�sīts, tad karalis labāk apspieda savu uzpūtības īg�numu, nekā pielaistu verga nonāvē�anu, kas varēja notikt, ja to ar varu piespiestu nomesties ceļos.

,,Tas ir tie�ām giupj� Zertalakololis. Pielūko, ka viņ� būtu pienācīgi apmācīts, kad mums atkal labpatiks to redzēt."

Alai� sievietes, skaitā ap piecdesmit, klaiņoja me�ā, lai pārmācītu savus bēguļojo�os vīrus.

Katrai vienai bija smaga runga un spalvām ap�darināti akmeņi, bet no kā visvairāk nācās bīties, bija viņu � pārmērīgais niknums.

Kamēr vien tās spēja atcerēties, neviens vīrie�tis nekad nebija uzdrīkstējies apstrīdēt viņu virs�kundzību, nekad tas nebija uzdro�inājies izrādīt ko citu, kā tikai bailes, bet tagad, kur tiem būtu vaja�dzējis, viņām nākot, manīties prom, tie bija uzdrīk�stēju�ies nebīties, pat uzbrukt tām un tās sist! Tāds stāvoklis bija pārāk nejēdzīgs un nedabisks, lai tur�pinātos un tā tas ilgāk nedrīkstēja palikt. Ja viņas spētu runāt, apmēram, �āds būtu bijis viņu sarunas saturs.

Vīru stāvoklis tie�ām varēja izvērsties visai ļauns: sievietes bija saniknotas, bet ko gan varēja sagaidīt no sievietēm, kurām nebija dota valoda?

Lūk, �ādā uzbudinājumā tās uzdūrās vīrie�iem kādā klajā vietā kur �ie �izdzimteņi" bija sakūru�i uguni un vārīja antilopes gaļu. Nekad vēl �īs sie�vietes nebija redzēju�as savus vīrus tik tīkamus un skaistus. Senāk tie vienmēr bija izskatīju�ies gan�drīz līķiem līdzīgi, tikai kauli un āda, jo agrāk tie nekad nebija varēju�i sagādāt tik daudz pārtikas, kā kop� tās dienas, kad pērtiķa cilvēks Tarzans bi�ja iedevis Pirmās Sievietes dēlam iero�us.

Agrāk tic pavadīja dzīvi, bēguļodami no viņu briesmīgajām sievām, tikko pagūdami samedīt sev kaut cik pārtikas, tagad viņiem bija pietieko�i lai�ka un mierīgs prāts, bet viņu iero�i sagādāja tiem gaļu, kupu pie agrākajiem apstākļiem tie labi ja varēja nogar�ot reizi gadā.

Kāpupu, tārpu un cirmeņu vietā tie tagad pa�stāvīgi varēja baroties ar antilopes gaļu.

Tomēr �inī brīdī sievietes savu viru ārējam iz�skatam piegrieza gau�i maz vērības. Viņas tos bija atradu�as un � ar to pietika.

�is �viņas" līda tiem arvien tuvāk, kad pēk�ņi viens no vīrie�iem pacēla acis- un ieraudzīja tās. Viņa apziņā iesakņoju�ies senākā stāvokļa iespaidi izrādījās tik stipri, ka tas glu�i aizmirsa savu jauniegūto neatkarību un, uzlēcis kājās, skrēja uz mie�u. Pārējie, nemaz nepārliecināju�ies par �īs steigas iemesliem, likās viņam pakaļ.

Sievietes vēl traucās pāri klajumam, kad jau vīrie�i nozuda rne�ā, laukuma pretējā pusē. Bet vi�ņas zināja, ko tie nāko�ā acumirklī darīs, proti, ka, nonāku�i me�ā, tie aizslēpsies aiz pirmajiem kokiem un vēros, kurp dodas viņu vajātājas. Pateicoties �ādai muļķīgai iera�ai, sievietēm, kūpas bija daudz gausākas, nenācās grūti tos notvert.

Bet ne visi vīrie�i bija aizbēgu�i. Viens, kup� bija dro�ības labad paskrējis nedaudz soļu; apstājās, apgriezās un sagaidīja tuvojo�ās sievietes. Tas bija Pirmās Sievietes dēls, kūpam Tarzans bija iemācījis kaut ko vairāk, nekā tikai prasmi apieties ar iero��iem, jo no D�ungļu valdnieka, kupu viņ� dievināja ar suņa padevību, tas bija aizguvis arī drosmes pirmsākuma dīgļus.

Tā nu notika, ka viņa bailīgākie biedri, slapstī�damies aiiz kokiem un skatīdamies atpakaļ, redzēja viņu vienu stāvam un sagaidām piecdesmit satrako�tu sievie�u uzbrukumu. Viņi redzēja to uzliekam bultu pār loku, to redzēja arī sievietes, bet tās to, vismaz tajā acumirklī, vēl nesaprata, tad iedziedā�jās aukla un visām priek�ā skrejo�ā �viņa" saļima ar bultu sirdi; tomēr arī tagad pārējās vēl neap�stājās, jo tas viss bija noticis tik ātri, ka �ī fakta īstā nojēga vēl nebija izspied'usies caur viņu biezo galvas kausu.

Pirmās Sievietes dēls uzlika otru builitu un iz��āva. Atkal viena sieviete nokrita, pārmezdama vairākus kūleņus, tagad atliku�ās samulsa un līdz ar to - viņas bija zaudēju�as, jo �is īsais mirklis piedeva dlū�u tiem, kūpi lūrēja aiz kokiem. Ja viens no viņiem bija uzdro�inājies stāties pretī piecdesmit sievietēm uin tās apturēt, tad ko gan nevarēja izda�rīt vienpadsmit, kopējā akcijā vienotu, vīru?

Ar �ķēpiem un bultām rokās tie meitās pretī sievietēm, tie�i tai acumirklī, kad tās no jauna pārgāja uzbrukumā. Ātri un lielā vairumā sāka birt Spalvām apdarinātie akmeņi, bec vēl ātrākas un dro�ākas savā skrēja bija vīrie�u spārnotās bultas. Barvedes dro�sirdīgi metās uz priek�u, lai nonāktu tuvcīņā, kur tad tās varētu izlietot savas varenās rungas un nogrābt vīrie�us savās stiprajās rokās; bet �oreiz viņām nācās atzīt, ka bultas un �ķēpi bija briesmīgāki iero�i, nekā rungas un gala iznākums bija tas, ka visas, kuras nebija ievainotas, apgrie�zās u;n metās bēgt.

Tad notika, ka Pirmās Sievietes dēls sajuta sevi it kā vadonības tālu atblāzmu un tas priek� viņa bija iz�ķiro�i tanī dienā un varbūt arī visos laikos.

Ar �o viņa akciju sākās jauna ēra zertakololu būtībā. Tai vietā, lai apmierinātos ar sievie�u uz�brukuma atvairī�anu un atdusētos uz godam no�pelnītiem lauriem, viņ� līdz�inējo lietu stāvokli, at�tiecībā pret iedzimto ienaidnieku, apgrieza pavisam otrādi, un aicinādams savus biedrus tam sekot, dro�i uzbruka sievietēm.

Kad vīrie�i redzēja sievietes bēgam, viņi tā aizrāvās no �ī gadu simteņiem veco tradīciju ap�vērsuma, ka ar skubu metās tās vajāt.

Viņiem �ķita, ka Pirmās -Sievietes dēla nolūks ir nogalināt visas viņu ienaidnieces un tie bija ļoti pārsteigti, redzēdami, ka viņ�, panācis jaunu glītu sievieti, to sagrāba aiz matiem un atbruņoja. Tas viņiem likās tik brīni�ķīgi, ka kāds cits, kur� ari bija notvēris sievieti, kavējās to nonāvēt.

Tie salasījās ap viņu un sāka sarunāties ar to savā zīmju valodā.

�Kādēļ tu viņu turi? Kādēļ tu to nenosit? Vai tev nav bail, ka viņa nenogalina tevi?"

Ar �ādiem un tamlīdzīgiem jautājumiem tie griezās pie viņa.

�Es viņu paturē�u sev," atbildēja Pirmās Sie�vietes1 dēls, �man nepatīk gatavot ēdienu, lai to dara viņa priek� manis. Bet ja viņa atteiksies, es tai dur�u ar �ito," uri viņ� grasījās durt �ķēpu sie�vietei ribās, kura pie �ī �esta tūdaļ p iet upās un bai�līgi nometās uz ceļgala.

Vīrie�i sāka lēkāt no lielā uzbudinājuma, kad tie redzēja sievietes izbailes un kad viņu tum�ajā apziņā uzausa nojēga par labumiem, kādi bija sa�gaidāmi no �ādas' rīcības.

�Kur ir sievietes?" tie prasīja viens otram savā zīmju valodā, bet sievietes bija pazudu�as.

Kāds no viņiem pēk�ņi devās iet tanī virzienā, kurp tās bija aizbēgu�as. �Es eju!" viņ� signalizēja, �un nāk�u atpakaļ ai sievieti, kas vārīs priek� manis." Un trakā steiga pārējie devās tam paka), at�stādāmi Pirmās Sievietes dēlu vienu ar tā �viņu".

,,Vai tu gatavosi man ēdienu?" viņ� prasīja.

Bet par atbildi uz viņa jautājumu- tā īgni ņur�dēdama savieba seju. Pirmās Sievietes dēls pacēla smago �ķēpa kātu un deva meitenei pa galvu kriet�nu belzienu, notriekdams to pie zemes un tagad viņ� stāvēja pāri par to, nikni viebdamies un drau�dēja to vēl sodīt, bet viņa gulēja kn:ūpuv kur bija nokritusi. Piegājis viņ� iespēra tai sānos.

�Celies!" Pirmās Sievietes dēls tai pavēlēja.

Lēnām viņa uzrāpās ceļos um aptvērusi tā kā�jas, paskatījās viņam sejā, pie kam viņas acu iz�teiksme bija lēnīga un padevīgas bijības pilna, kā govij.

�Tu gatavosi man ēdienu?" viņ� pārprasīja.

�Vienmēr", tā atbildēja savas tautas zīmjta valodā.

Tikai īsu laiku Tarzans bija atradies telpā, kū�ja atradās līdzās tai, kur Zoantrohago bija sagai�dījis karali, kad viņam tika pavēlēts1 vienam stā�ties abu vīru priek�ā, un viņa kungs tam pamāja iet pie galda, aiz kūja Zoantrohago un Elkomoeil- hago sēdēja. Izņemot �os, telpā nebija neviena cita, pat kareivji bija tiku�i aizsūtīti.

�Vai jūs esat pārliecināts, ka viņ� no mūsu va�lodas nekā nesaprot?" jautāja karalis.

�Kop� gūstā kri�anas, viņ� nav vēl runājis ne vārda," atbildēja Zoantrohago.

�Esi biju tajās domās, ka viiņ� ir jaunas zertala- kololu dzimtas eksemplārs, bet tad izrādījās, ka vi�ņam ir sava valoda, kurā viņ� var sarunāties ar otru trohanadalmakie�u1 vergu. Mēs varam pil�nīgi dro�i runāt viņa klātbūtnē, Visgudrais."

Elkomoelhago pameta ātru, neuzticības pilnu skatu uz savu galdabiedri. Viņam būtu labāk pa�ticis, ja Zoantrohago to uzrunātu � Visslavenais, jo �inī vārdā nebija tikdaudz noteiktības un, kas attiecas uz gudrību, tad viņ� varēja mānīt, sevi, citus, bet apvest ap stūri Zoantrohago nebija ie�spējams.

�Mēs nekad neesam," sacīja karalis, �tuvāk pārrunāju�i izdarīto eksperimentu un tāpēc arī es �odien esmu ieradies jūsu laboratorijā. Tagad, kad �is indivīds ir �e, pārrunāsim to lietu visos sīkumos un norunāsim, kas turpmāk būtu darāms."

,,Jā gan, Visgudrais," atbildēja Zoantrohago,

,.Sauc mani, Tagosto," piespiesti pasmaidīja Elkomoelhago.

�Jā, Tagosto," atteica princis, lietodams �o vārdu karaja uzrunas vietā, kā to Elkomeolhago bi�ja pavēlējis. ..Pārrunāsim �o lietu pamatīgi, jo tā. priek� jums ārkārtīgi svarīga."

Viņ� zināja, ka �pārrunāt lietu visos sīkumos," kā Elkomoelhago bija teicis, nozīmēja uzzināt no viņa, kādā veidā viņ� verga. Zuantrola augumu bija samazinājis līdz normālā ceturtai daļai lieluma. Bet Zoantrohago bija nodomājis izkaulēt kādu pret- vērtību par savu informāciju, kupu, kā viņ� Labi zināja, karalis gribēja izmantot sevis pa�a cildinā��anai, nepie�ķirdams nekādu atbalstu Zoantrohago atklājumiem, ne darbam, kūpam tas bija ziedojis daudzus mēne�us, lai realizētu savu zinātnisko brīnumu,

..Ak, Tagosto," viņ� sacīja, �pirms ka mēs sā�kam pārrunas, es lūdzu jūs izpildīt vienu manu vē�lē�anos, par ko jau ilgi esmu sapņojis, bet vēl līdz �im neesmu uzdro�inājies to jums atklāt, labi zinā�dams, ka neesmu pelnījis �ēlastību, ko gribētu iz�lūgt kā mazu atzinību par manām niecīgajām spē�jām un kalpo�anu jūsu gai�ajai, atjaunotai valdī��anai."

�Nu, kāda būtu �ī vēlē�anās?" prasīja īgni El�komoelhago. Savā sirdī viņ� baidījās no �ī par vi�siem gudrākā cilvēka un, kā jau tas mēdz būt pie visiem gļēvuļiem, �īs bailes nozīmēja arī ienaidu. Ja viņ� būtu varējis iznīcināt Zoantrohago, viņ� to būtu darījis ar prieku; kaut ko tādu uzsākt viņ� tomēr neuzdrīkstējās, kamēr vien �o par visiem di��enāko valmaku apmirdzēja viņa zinātnieka slava, un karalis varēja izmantot viņa atklājumus savas karaliskās personas apsardzības labā.

,,Es vēlētos līdzi runāt karaliskā padomē," vaļ�sirdīgi pateica Zoantrohago.

Karalis kļuva nemierīgs. No visiem Veltoptis�makas augstmaņiem �is te bija tas, ; kuru viņ� vis�mazāk vēlētos redzēt ierindotu starp karaliskajiem padomdevējiem, kurus viņ� bija izmeklējis pateico�ties to aprobe�otībai.

�Nav vakantas vietas," viņ� beidzot teica. �Visu Ļau�u Valdnieks var. viegli atrast vakantu ,,.vietu," iebilda Zoantrohago, �vai radīt jaunu posteni � piemēra,m, klāteso�ā ,priek�nieku priek�nieka po�steni, lai tajos gadījumos, kad Gofoloso nav klāt, būtu kāds, kas ieņem viņa vietu. Citādi es arī ne�maz nevēlētos piedalīties jūsu padomes sanāksmēs, bet ziedot visu laiku izgudrojumiem un jaunatradu�mu papildinā�anai.

�ī bija izeja un Elkomoelhago nekavējās to iz�mantot. Viņam nebija nekas pretī, ja Zoantrohago kļūtu karaliskais padomnieks un tādā kārtā atbrī�voties no smagājiem ienākumu nodokļiem; no ku- i'iem pa�i nodokļu noteicēji bija veikli pratu�i iz�vairīties un karalis zināja, ka tas ir vienīgais ie�mesls, kādē| Zoantrohago vēlējās iek|ūt karaļa padomnieku skaitā. Nē, karalim nebija iebildumu pret �o iecel�anu, ja vien viss tiktu iekārtots tā, kā jaunais ministris nepiedalītos padomes sēdēs, jo pa�am Elkomoelhago būtu neērti Zoantrohago klātbūtnē runāt par viņa lielajiem izgudrojumiem, kā par saviem.

,,Labi," atteica karalis, �j.ūs tiksiet iecelti vēl �odien un, ja būs nepiecie�ama jūsu klātbūtne padomē, es sūtī�u pēc jums."

Zoantrohago paklanījās. �Un tagad," sacīja viņ�, �pārrunāsim eksperimentus, kuj'i, kā es ceru, beidzot dos mums iespēju, palielināt mūsu kareivju augumus, kad tie dodas kaujā pret ienaidnieku un pēc atgrie�anās tos atkal rēducēt līdz normālajam apmēram."

�Ak, kā es ienīstu �īs valodas par karu!" iesau�cās karalis, nodrebēdams.

�Bet mums jābūt gataviem panākt uzvaru, kad tas mums tiek uzspiests," piebilda Zoantrohago.

�Es arī tā domāju," piekrita karalis, �bet ja mēs izstrādāsim �o metodi, tad mums vajadzēs tikai nedaudz kareivju un visi pārējie varēs piegriezties mierīgai, ra�īgai dzīvei, Bet, turpināt savus pa�skaidrojumus."

Zoa.ntrohago sejā pavīdēja it kā smaidīs, tad pie�cēlies, viņ� apgāja galdam riņķī apkārt un apstājās pie pērtiķa cilvēka.

��e," viņ� sacīja, pielikdams roku pie Tarzana pakau�a, �kā jūs zināt, atrodas mazs, ovāls pelēk- sārts ķermenis, tas satura īpatu �ķidrumu, kas at�stāj iespaidu uz audu un da�ādu orgānu izveido�a�nos. Jau ilgāku laiku atpakaļ man nācās novērot, ka �ī dziedzera normālās darbības traucējumi iz- sauc pārmaiņas viņa īpa�nieka ķermeņa attīstībā.

.,Es iesāku eksperimentēt ar sīkiem, grauzēju dzīvniekiem un sasniedzu teicamus rezultātus, bet tas, ko līdz �im esmu mēģinājis panākt � palielināt cilvēka augumu, man vēl līdz �im nav izdevies.

�Esmu pielietojis visādas metodes un ceru, ka kādu dienu atradī�u īsto. Man �ķiet, ka atrodos uz pareiza ceļa un atliek vienīgi uzsākt eksperimentus.

�Jūs zināt, ka, viegli velkot pār seju ar gludu akmentiņu, rodas it patīkama sajūta. Bet ja jūs ar to pa�u akmentiņu vilksiet pār seju ar pieaugo��u spiediena spēku, rāsies sajūta, kura, būs glu�i pretēja iepriek�ējai.

..Paberzējiet seju ar akmeni pāris reizes un tad izdarait tās pa�as kustības ātri un tikpat daudz reizes un jūs redzēsiet, ka rezultāti ikreizes būs savādi.

�Es esmu tuvu atrisinājumam. Mana metode ir pareiza, bet viņas pielieto�anā, �ķiet, ir vēl trūkumi.

.,Es varu gan samazināt dizivu būtņu1 augumu.

bet es nespēju to palielināt un kaut gan samazinā��ana man izdodas diezgan viegli, es nevaru noteikt �ī stāvokļa ilgumu. Da�os gadījumos samazinātie augumi atguva savu iepriek�ējo lielumu tikai trīs�desmit deviņos mēne�os, bet da�os gadījumos jau triju mēne�u laikā.

�Ir biju�i gadījumi, kur normālais lielums tika atgūts pēc septiņām saulēm, bet ir arī biju�i gadī�jumi, kad rēducētais ķermenis pēk�ņi atgriezās savā normālajā stāvoklī vēl pirms simts sirds sitieniem, pie kam �āds fainomens, ja tas atgadījās nomoda stāvoklī, vienmēr bija savienots ar ģīboni un nesa�maņu."

�Pats par sevi saprotams," sprieda Elkomoel�hago. �Bet paskatīsimies. Man �ķiet, ka tas ir vienkār�āk, nekā jūs domājat. Jūs sakāt, ka lai samazinātu viņa augumu, jūs tam esat iesitu�i ar akmeni par pakausi. Tā tad, lai palielinātu viņa augumu, visvienkār�āk būtu dot tam tādu pa�u si�tienu par pieri. Paņemiet jūsu akmeni un mēs pārliecināsimies par manas teorijas pareizību."

Uz mirkli Zoantrohago apjuka, nezinādams, kā vislabāk izvairīties no karaļa muļķīgā padoma, ne�aizskarot viņa lepnumu un nepainodinot viņā dus�mas, jo Elkomoelhago galminieki bija paradu�i �igli piekrist �ādām vai līdzīgām nejēdzībām, bet Zoantrohago drīz atrada izeju no sare�ģītā stāvokļa.

�Jūsu atjautība, Tagasto," viņ� teica, �ir jūsu tautas lepnums un jūsu brīni�ķīgās līdzības dzen jūsu galminiekus izmisumā. �is asprātīgais izteik�smes veids man norāda pareizo virzienu Pielieto�jot akciju pretēju tai, ar kādu esam samazināju�i Zuantrola augumu, mums vajadzētu panākt viņa pa�lielinā�anos, bet, diem�ēl, es to esmu jau vairākkārt veltīgi izmēģinājis.

,,Tomēr atkārtosim eksperementu, ar visu preci�zitāti, kā viņ� jau reiz ir ticis izdarīts un tad pielie�todami to apgrieztā veidā, varbūt izdibināsim, kā�dēļ tas nav izdevies līdz �im."

Viņ� veikli pārgāja pāri zālei, kur pie otras sienas bija vesela rinda nodalījumu un, atvēris kā�das durvis, viņ� izņēma būri ar da�ādiem grauzēju dzīvniekiem. Izvēlējies vienu no tiem, viņ� atgrie�zās atpakaļ pie galda, kur ar koka spieķī�iem un aukliņām piestiprināja mazo dzīvnieku pie gludā dēļa, tā kā kājiņas bija izplestas uz katru pusi, ķer�menis pieplacis un apak�ējais �oklis cie�i piekļāvies nelielai metaila ripai.

Tad tālāk viņ� atnesa nelielu koka kastīti un lielu metalla disku, kur� bija vertikāli iemontēts starp diviem statīviem, tā kā to ar rokturi varēja pagriezt. Uz tās pa�as ass bija uzmontēts vēl otrs disks, kur� nebija grie�ams, �is pēdējais disks bija iedalīts septiņos segmentos, kas likās pagatavoti katrs no sava īpata materiāla, bet pie katra segmen�ta bija pierikolas brrstveidīgas bārkstis, pietieko�i garas, lai viegli pieskartos kusto�ajam diskam.

Stabilā diska segmentu otrā pusē bija piestip�rināti vadi, kurus Zoantrohago savienoja, ar septi�ņām podziņām kastītes vāka virspusē; Arī kastītes sānos atradās viens vads, kura otrā galā bija pie�stiprināta neliela iedobta metāla plāte, kas savu�kārt pievienojās ādas kakla riņķim.

�o riņķi Zoantrohago aplika ap grauzēja kaklu, tā kā metāla plāksnīte piegula dzīvnieka pakausim, tie�i aug�minētā dziedzera tuvumā.

Tad atkal Zoantrohago piegrieza, vērību kastī�tei, uz kuras vāka, bez jau minētām podziņām, at�radās vēl kāds savāds instruments, kas sastāvēja no skaitļu ripas, kurai gar malām bija noslēpumainu hieroglifu- zīmes. Rigais centrā bija iestiprinātas septiņas koncentriski, novietotas caurulītes ar ada�tiņām, galos, kiu as katrai caurulītei bija savādi vei�dotas, zem ripas kustētos vākā bija redzamas septiņas metāla ripinās novietotas puslokā, bet no pusloka, centra, pacēlās grozāma metāla caurulīte, tā novietota, ka operators pēc patikas ar to varēja pieskarties ikvienam metāla diska segmentam.

Kad- viss bija sarīkots, Zoantrohago sāka vir�zāt caurulītes brīvo ^alu no vienas metāla ripiņas uz otru, visu laiku uzmanīgi vērodams1 hieroglifu zī�mes uz skaitļu ripas, kuras septiņas adatiņas sāka kustēties da�ādos virzienos, skatoties pēc tam, ku�rai metāla ripiņai Zoantrohago tuvināja caurulīti.

Elkomoelhago, kaut gan pārsteigts un nekā ne�saprazdams, sekoja ar interesi, un vergs Zuantrols, nemanīts bija pievirzījies galdam tuvāk, lai arī no�vērotu eksperimentu, kas priek� viņa varēja būt no liela svara,

Zoantrohago turpināja rīkoties ar caurulīti, adatiņas kustējās �urp un turp no vienas hieroglifu grupas pie otras, kamēr beidzot Valmaks izrādījās apmierināts;

�Tas nav vienmēr tik viegli;" viņ� teica, �pie�skaņojot aparātu tā. orgāna frekvencei, pie kura mēs strādājam. Pie katras matērijas un pat pie tik netverari vieglas, kādas ir mūsu domas, ir novēro�jama vielisku daļiņu emanācija, kas gan ir tik bez�galīgi smalka, ka tiko iespējams to uztvert ar ma�niem visjutīgākajiem instrumentiem. Un tomēr �īs nesveramās sīkās vienības ir visas dzīvās un ne�dzīvās pasaules pamata būvakmeņi.

��īs emanācijas frekvence, kvalitāte un kustības ritms nosaka katras substances īpatno- d'abui

� Tagad, kad uz mūsu hieroglifu skalas esam at�radu�i attiecīgā ķermeņa aug�anas dziedzera koefi�cientu, tad netikvien lai pārtrauktu dziedizera dar�bību ķermeņa, aug�anas virzienā, bet lai, to tie�i pa�grieztu uz pretējo pusi, ir nepiecie�ami, ka mēs sa�mazinām emanācijas frekvenci, palielinām viņas kvantitāti un saskaņojam tās ritmu. To es. tagad arī gribu darīt." Pie �iem vārd'iem Zoantrohago no�spieda da�as podziņas, kas atradās kastītes sānos un tad, sagrābis diska rokturi, sāka to ātri griezt.

Rezultāts bija acumirklīgs un pārsteidzo�s. Ka�ralis Elkomoelhago un tāpat arī vergs Zuantrols, pa�i savām, acīm redzēja, ka dzīvnieka ķermenis, ne�zaudējot proporcionālos samērus, ātri saruka,

Tarzans, kur� ar sasprindzinātu uzmanību se�koja katram Valmaka vārdam un kustībai, bija no�liecies tālu uz priek�u, lai iespiestu atmiņā septiņu adatu stāvokli. Elkomoelhago paskatījās un pama�nīja verga, lielo interesi pie eksperimenta,

��is puisis mums pa�reiz nav vajadzīgs," viņ� teica pagriezies pret Zoantrohago, �sūtiet viņu projām."

�Ja, Tagosto," atbildēja Valmaks un pamāja vergam aizvest Tarzanu un arī Komodoflorensalu- uz kādu telpu, kur tie varētu uzturēties, kamēr pēc tiem sūtītu.

Viņi tika vesti caur vairākām telpām un kori�doriem virzienā uz pils centru, tomēr palikdami ta�nī pa�ā stāvā, kurā atradās istaba; kur tie bija at�stāju�i Valmaku ar karali; līdz beidzot tos iegrūda nelielā telpā, aizcirzdami un aizbultēdami aiz vi�ņiem smagās durvis.

�inī telpā nebija parasto sve�u; tomēr vāj� gais�mas spīdums tikdaudz izkliedēja tumsu, ka. bija ie�spējams telpu pārskatītj Viņā atradās tikai divi soli un galds; tas bija viss. Vājais gaismas atspī�dums ielauzās pa. �auru ambra�ūru, kura bija sma�gi aizrestota un tā, acīmredzot, Vija dienas gaisma.

�Mēs esam vieni," �ukstēja Komodoflorensals; ,,nu beidzot varam sarunāties, bet mums jābūt uz�manīgiem," viņ� piebilda. �Mēs nedrīkstam uzticēties pat �o sienu akmeņiem."

�Kur mēs atrodamies?" vaicāja Tarzans, ,.jūs ta�u esat labāk iepazinu�ies ar minunie�u dzīvok�ļiem."

,.Mēs atrodamies Elkomoelhago karaļpils aug��ējā stāvā," atbildēja princis. �Citā.s minunie�u pi�līs karaļa apciemojumi nav tik familjāri, jau tas vien pierāda, ka esam zem Elkomoelhago jumta.

�Pa�reiz mēs atrodamies kādā no dziļākajām iek�ējām pils telpām, netāļu no �achtas, kura, iet n,o pils zemākā stāva līdz jumta virsai. Tādēļ mēs va�ram �e iztikt arī bez tvecēm un tomēr nenobeigties, jo pa �o spraugu ieplūst pietieko�i daudz gaisa. Bet nu stāstiet man, kas notika telpā, kur atradās ka�ralis un Zoantrohago."

,.Es uzzināju, kādā kārtā viņi ir samazināju�i manu augumu," atbildēja Tarzans, �un vēl bez tam, ka pēc zināma laika es varu atgūt savu agrāko iz�skatu, kas var vilkties trīs līdz trīsdesmit deviņiem mēne�iem, skaitot no manas pārvēr�anās dienaa Arī pats Zoantrohago nezina, kad tas var gadīties."

,,Cerēsim, ka tas nenotiks, kamēr jūs atrodaties �inī �aurajā telpā!" izsaucās Komodo'lorensals.

,.Es būtu gatavs stāties sakaros ar pa�u nelabo, lai reiz tiktu no �ejienes laukā," piekrita Tarzans.

,.Jūs nekad vairs netiksiet laukā," atbildēja tā draugs. �Ja pirms jūsu samazinā�anas jūs vēl kaut- kā varētu izrāpties pa pirmā stāva vai ari pa da��iem pla�ākajiem zemāko stāvu koridoriem, jūs to�mēr vairs nevarētu izsprausties pa ejām aug�ējos stāvos, kas arvien sa.'>aurinājas, kad mēs tuvojāmies jumtam, kur� tādā veidā gūst dro�āku atbalstu."

,.Tad man vajaga izkļūt no �ejienes, cik vien ātri iespējams," sacīja Tarzans.

Komodoflorensals pakratīja galvu. �Cerība, mans mīļais draugs, ir jauka lieta," viņ� teica, ,.bet ja jūs būtu minunielis, jūs saprastu, ka mūsu ap�stākļos vēl cerēt nozīmē veltīgi iz�ķiest savu garīgo enerģiju. Paskatāties uz �īm restēm," Princis pie�gāja pie ambra�ūras un lūkoja pakustināt smagās dzelzs restes?, kas to aizklāja. �Vai jūs �īs gribat ig�norēt?"

..Neesmu tās apskatījis." atteica pērtiķa cil�vēka, �bet es nekad nezaudēju cerību izbēgt; un ja jūsu ļaudis to dara, tad tas ir iemesls, kādēļ viņi at�rodas pastāvīgā verdzībā. Jūs arī, Komodoflorensal, esat pārāk liels fatālists."

Tā runādams, Tarzans pārgāja pār telpu un, stāvēdams līdzās princim, aplūkoja ambra�ūras aiz�restojamu. �Tās nemaz neliekas tik stipras," viņ� teica, atspiezdamies prot tām.

Restes padevās spiedienam. Tas ieinteresēja Tarzanu un Komodoflorensalu ne mazāk. Nāko�ā triecienā pērtiķa cilvēks ielika visu savu spēku un sparu un rezultāts b ii ja. tas, ka divi stieņi saliecās un izlūza no mūra.

Komodoflorensals ar izbrīnu viņā noskatījās. ..Zoantrohago gan ir samazinājis jūsu apmērus," viņ� iesaucās, �bet atstājis juras jūsu vareno spēku."

�Citādi tas arī nebūs izskaidrojams," atbildēja Tarzans, kur� tagad vienu pēc otra izlauza logu no�slēdzo�os dzelzs stieņus. Tad, paņēmis vienu no īsā Kajiem, viņ� to pasniedza Komodoflorensalam. ,.Tas ir labs ierocis," viņ� teica. �ja mums reiz nāksies cīnāties dēļ mūsu brīvības," un izlauza vēl otru sev. Trohanadalmakietis pārsteigts viņu uzlūkoja. ,.Un jūs domājat," viņ� jautāja, �stāties pretī pilsē�tai, kuiai ir �etri simti astoņdesmit tūksto�i iedzī�votāju, apbruņojies vienīgi ar �o dzelzs gabalu?"

�Un bez tam vēl ar manu saprātu," piebilda Tarzans.

, Tas jums tie�ām būs vajadzīgs," teica princis.

,,lJn es to ari lik�u lietā," apgalvoja Tarzans.

�Bel kad jūs domājat doties prom?" jautāja princis silti.

,,Varbūt �onakt jau, varbūt rit, pēc mēne�a �kas to lai zin," atbildēja pērtiķa cilvēks. ..Ļausim apstākļiem nobriest. Es bū�u nomodā un gudro�u. Jo par bēg�anu es neesmu mitējies1 domāt, kamēr nācu pie samaņas un redzēju, ka esmu gūsteknis."

Komodoflorensals pakratīja galvu.

�Vai jiūs man neticiet?" jautāja Tarzans.

�Nē, es tie�i ticu jūsu spēkiem," atbildēja Ko�modoflorensals. �Mans prāts man gan saka, ka tas jums nevar izdoties un tomēr es gribu saistīt savu likteni ar jums, cerēdams uz panākumiem), nē, ticē�dams tam. Nu, ja tas vēl nav uzticība jums, tad es nudien nezinu, kā to lai sauc."

Pērtiķa cilvēks pasmaidīja, jo viņ� reti, gandrīz nekad, nesmējās balsī.

,,Nu, tad sāksim." viņ� teica. ..Vispirms sakār�tosim izlauztos stieņus tā, ka no durvīm raugoties nevarētu red'zēt, ka tie ir izlauzti, jo pieņemams, ka mums atnesīs ēdienu, bet, kas arī nenāktu, viņ� ne�drīkst manīt, kas izdarīts."

Kopīgiem spēkiem viņi atlika atpakaļ stieņus tā, lai tos varētu viegli izņemt un tikpat viegli at�likt atpakaļ. Pa tam istabā jau bija kļuvis glu�i tum�s. Neilgi pēc tam, kad viņi bija novietoju�i dzelzis atpakaļ, durvis atvērās un divi kareivji ar svecēm rokās pavadīja vergu, kup� nesa barību spaiņveidīgā traukā un kpūkas ar ūdeni.

Kad tie, noliku�i iek�pusdurvīm barību un ūde�ni, taisījās aiziet, ņemdami līdz sveces, Komodoflo�rensals ierunājās: �Mums nav sve�u," teica viņ� tuvākajam kareivim. �Vai jūs neatstātu mums kā�du no jūsējām?"

�Sinī telpā jums sve�u nav vajadzīgs," atteica

kareivis. ..,Viena, tumsā pavadīta nakts nāks jums tik par labu un rit jūs jau atkal atgriezīsaties ak- menslauztuvēs. Zoantrohago ir ar jums jau visu pabeidzis un lauztuvēs jums būs sve�u diezgan." To teicis, kareivis izgāja un noslēdza durvis. Abi ver�gi dzirdēja, kā aiz durvīm noklaudzēja smagā bulta. Bija palicis jau glu�i tum�s, tā ka tikai' ar pūlēm viņi sameklēja traukus ar barību un ūdeni.

�Nu, labi," sacīja Komodoflorensals, iebāzdams roku viena ēdiena traukā �vai jūs domājiet, ka tas ies tik viegli, kad rīt jūs atkal būsiet akmeņlauztuh vē, varbūt kādus pieci simti hualus apak� zemes?"

�Nē, es vairs tur nenokļū�u," atbildēja Tarzans, �ne ari jūs."

�Kā tā?" jautāja princis.

,.Tāpēc, ka, ja viņi ir nodomāju�i mūs rīt ievie�tot atpakaļ akmeņlauztuvē; ir nepiecie�ami bēgt, un jau �onakt," atbildēja Tarzans.

Komodoflorensals iesmējās.

Kad Tarzans bija apmierinājis savu izsalkumu, viņ� piecēlās un devās tie�i pie ambrazūras; izņēmis stieņus un izvēlējies vienu no tiem sev pair ieroci, viņ� ielīda ejā, kupa gāja līdz spraugas otram ga�lam, jo pat �inī augstumā glu�i tuvu pils virsotnei mūri vēl varēja būt savus desmit hualus biezi. �

Huals, kup� ir apmēram trīs sprī�u gap� pēc mū�su mēra, iztaisa minunie�u gapuma mēru pamata vienību, kas apmēram līdzinājās mūsu pēdai.

�inī aug�ējā stāvā ambra�ūra bija daudz �aurā- ka nekā tās mēdza būt apak�ējos stāvos, kūpas vi�sas bija pietieko�i pla�as, lai kareivis par tām varētu soļot nesaliekdamies, bet �inī ejā Tarzanam nā�cās līst �etrāpus.

Nonāku�am otrā ambrazūras galā, viņa acīm at�klājās melns tuk�ums, augsti pār kuru mirdzēja zvaigznes, bet gar malām �ur tur pamirdzēja vāja sve�u liesmas atblāzma, kas nāca no pils apgaismo�tajām' dzīvojamām telpām. Virs viņa glu�i tuvu atradās jumta mala, bet apak�ā bija drausmīgs, vis�maz �etri simti bualu dziļ� bezdibens.

izpētījis visu, kas vien pa izejas caurumu bija redzams, Tarzans griezās atpakaļ.,

�Cik tālu, Komodoflorensal," viņ� prasīja, �ir no �is ambrazūras grīdas līdz pils jumtam?"

�Varbūt, būs r.e mazāk, ka divpadsmit hualu," atbildēja trohanadalmakietis.

Tarzans paņēma garāko no izlauztajiem stie�ņiem un mērija, kā nu varēdams. ,.Par augstu;" viņ� noteica.

,,Kas ir par augstu," vaicāja Komodoflorensals.

..Jumts," paskaidroja Tarzans.

�Kāda nozīme tam, ka zinām jumta augstu�mu � jūs ta�u nedomājat aizbēgt pa piils jumtu, jeb vai tas tie�ām būtu bijis jūsu nolūks?"

,.Ļoli iespējams, ja tik vien jumts būtu bijis pie ejams," atbildēja pērtiķa cilvēks1 . Bet tagad mums nāksies izvēlēties �achtu, tas nozīmē � doties n,o pils centra tie�i caur visu celtni uz viņas perifēriju Pirmais ceļ� būtu devis vairāk iespējamības aizbēgt nepaman ītiem.

Komodoiflorensals skaļi iesmējās. �Kā liekas, jūs domājat, ka, lai aizbēgtu no minunie�u pilsētas vajaga vienkār�i �- izkļūt ārā un doties projām.

Nē, tā tas neiet Bet kur tad paliek sargposteņi? Ko darīt ar ārējām patruļām? Jūs būsiet jau pa�manīts, pirms vēl būsiet nokāpu�i pusceļu no pils, pielai�ot, ka jūs līdz tam laikam vēl nebūtu kriz�dams nosities."

�Tad varbūt būtu dro�āk izvēlēties �achtu," sa�cīja Tarzans, �tur būs mazāk riska tikt pamanītiem, pirms kā aizsniedzam viņas dibenu1 , jo, cik varēju redzēt, tad �achtā ir piķa melna tumsa."

�Rāpties lejā gar �achtas sienām!" izsaucās Ko�modoflorensals. �Jūs esat traks! Jūs nevarētu aiz- rāpties no �ī stāva līdz nāko�ajam, nenogāzies, bet līdz �achtas dibenam būs vismaz �etri simti hualu."

�Pagaidiet!" ierunājās Tarzans.

Komodoflorensals varēja dzirdēt, ka viņa biedrs �ļūca apkārt pa tum�o telpu, viņ� dzirdēja, kā metāls skrāpēja akmeņus un drīz pēc tam viņ� izdzirda smagu, bet ne skaļu sitienu troksni.

�Ko jūs dariet?" viņ� prasīja.

�Pagaidiet," atbildēja Tarzans.

Un Komodoflorensals izbrīnējies gaidīja, kas notiks. Tagad pirmais ierunājās Tarzans.

�Vai1 jūs varētu atrast to telpu, akmeņlauztuvēs, kur ir ieslēgta Talaskara?" viņ� jautāja.

..Bet priek� kam to?" prasīja princis. �Mēs ie�sim pēc viņas," paskaidroja Tarzans. �Mēs apsolī�jām. ka neaiziesim bez viņas."

�Es to varētu," atbildēja Komodo'lorensals, ar dobju balss pieskaņu, kā tas Tarzanam likās.

Kādu laiku pērtiķa cilvēks strā.dāja klusumā, kupa bija dzirdams vienīgi dobju sitienu troksnis, �ķindoņa, kas cēlās dzelzij atsitoties pret dzelzi, vai skrāpējoties gar akmeņiem,

�Vai jūs pazīstat visus Trohanadalmakas iemītniekus?" pēk�ņi ievaicājās Tarzans.

�Nu nē," atbildēja Komodoflorensals, �ieskaitot vergus, to būs vesels miljons, un viņus visus1 pazīt nav iespējams."

�Vai jūs pazināt visuis tos, kas dzīvoja karaļa pilī?" turpināja pērtiķa cilvēks.

�Nē, arī tos nē, kas skaitījās karaļa nama ie�mītnieki, es, saprotams, pazinu visus augstmaņus un tāpat visu kareivju �ķiru, ja arī ne pēc vārda, tad vismaz no sejas."

�Vai kāds cits to varēja?" turpināja jautāt Tar�zans.

�Es �aubos," bija atbilde.

�Labi!" izsaucās pērtiķa cilvēks.

Un atkal iestājās klusums, ko no jauna, pār�trauca anglis:

..Vai kareivis neaizturēts var iegriezties visās savas pilsētas pilīs?" viņ� jautāja.

�Parastajos apstākļos dienas laikā � visās, iz�ņemot karaļpili."

�Tā tad nakti staigāt nebūtu iespējams?" prasī�ja Tarzans.

�Nē," atbildēja tam viņa biedrs.

�Dienā kareivis akmeņu lauztuvēs varētu iet un nākt pēc patikas?"

�Ja liksies, ka viņ� tiek sūtīts ar zināmu uzde�vumu, vai izpilda kādu pienākumu, to parasti ne�viens neaizturēs."

Tarzans turpināja vēl bridi strādāt klusumā.

�Nāciet!" viņ� pēk�ņi ieteicās, �mēs varam do�ties ceļā."

�Jā, es ie�u jums līdz," sacīja. Komodofloren�sals, �tāpēc, ka mīlu jūs, un tāpēc, ka man �ķiet labāka ir nāve nekā verdzība, un beidzot, mums vis�maz būs vēl kāds prieks no dzīves, cik tās nu mums vēl atlicis un kaut arī �ī dzīve būtu īsa/'

�Es domāju, draugs, ka mēs piedzīvosim ko priecīgu," atbildēja Zuantrols. �Varbūt mumsi ne�laimēsies aizbēgt, bet, tāpat kā jūs, es esmu gatavs drīzāk mirt, nekā visu mū�u palikt par vergu. Es esmu izvēlējies �o nakti, lai mēs dotos pretī brīvī�bai, jo saprotu, ka pēc atgrie�anās akmeņu lauztu�vēs, mūsu izredzes izkļūt brīvībā būs gau�i niecīgas un �ī vienīgā nakts, ko mēs pavadam virs zemes."

�Kādā veidā jūs domājat mums būtu iespējams izkļūt no �īs telpas?"

�Pa centrālo �achtu," atbildēja Tarzans, �bet vispirms sakiet man, vai1 baltā tunikā ģērbies vergs var dienas laikā brīvi ieiet akmeņlauztuvēs?"

Komodoflorensals brīnījās, kāds sakars varētu būt siem �ķietami nenozīmīgajiem jautājumiem ar viņu bēg�anu, tomēr viņ� pacietīgi atbildēja.

,,Nē, baltās tunikās ģērbtie vergi nekad neno�kāpj akmeņlauztuvēs."

�Vai jums ir vēl stienis, ko es izlauzu priek� jums?" �Jā."

�Tad sekojat man caur ambrazūru. Savāciet pārējos stieņus, ko atstā�u, pie ieejas. Lielāko tiesu no tiem es nesī�u līdz. Nāciet!"

Komodoflorensals dzirdēja Tarzanu ielienām spraugā um nelielās 1el,pas klusumā biji dzirdama, kā �vadzēja dzelzs stieņi, ko tas nesa līdz. Tad viņ� tam sekoja. Spraugas ieejā Komodo lorensals atra�da pārējos stieņus, ko Tarzans bij atstājis viņam� To bija �etri un katram gals bij saliekts kāsī.

Tā tad pie �ī darba Tarzans bija strādājis tum�sā, bet kādam nolūkam tas bija domāts, to Komo�doflorensals vēl nesaprata. Pa�reiz Tarzana ķerme�nis bija aizkrustojis viņam ceļu

�Uzgaidiet mazliet," ierunājās pērtiķa cilvēks, ,,es pa�reiz taisu caurumu loga apdarē. Kad tas būs paveikts, mēs būsim gatavi." Brīdi vēlāk Tarzans pagrieza galvu atpakaļ pret biedri.

�Padodiet man stieņus," viņ� teica.

Kad Komodoflorensals bija tam pasniedzis āķ�veidīgi saliektās dzelzis, viņ� dzirdēja to kādu laiku �ar tām mie-īgi strādājam, drz pēc tam viņ� sama�nīja Tarzana ķermeni kustamies �aurajā loga ap�darē, un tad, kad pērtiķa cilvēks atkal ierunājās, trohanadatmakietis noprata, ka tas ir apgrie�zies otrādi, tā kā viņa galva tagad atradās cie�i lī�dzās viņa biedra galvai.

�Es ie�u pa. priek�u, Komodoflorensal," viņ� teica. �Pavirzāties līdz spraugas malai un kad dzir�dēsiet mani vienreiz iesvilpjamies, sekojiet man."

�Kurp?" vaicāja princis.

�Lejup par �achiu, līdz atradīsim kājām atbal�stu nāko�ajā ambrazūrā un lūgsim Dievu, lai nāko��ajos astoņpadsmit hualos tie�i zem �īs vēl nebūtu cita kāda. Es esmu saāķējis kopā stieņus, aug�ējais āķis ir novietots caurumā, ko ietaisīju loga apdarē, bet apak�ējais pendelē astoņpadsmit hualu zemāk.

�Uz redzē�anos, draugs," atteica Komodoflorensals.

Smaidīdams Tarzans pazuda aiz ambrazūras malas. Vienā rokā viņ� turēja stieni, ko bija izvē�lējies sev par ieroci, bet ar otru bija pieķēries loga malai.. Zem viņa �ūpojās nedro�ā, astoņpadsmit hualu garā dzelzsāķu trepe, bet zem tās �etri simti hualu dziļi piķa melna tumsa sedza iek�ējā pagalma akmens klonu'.

Varbūt �is klons bij lielās karaliskās troņa zā�les jumta klājs, līdzīgi, kā tas bija Adendirohaki pilī, bet varbūt ari �achta nobeidzās: vaļējā pagalmā.

Bet tam visam nebūtu nekādas nozītmes, ja ne�dro�ais balsts izslīdētu no seklā dobuma jeb vai arī kāds āķis. no viņa svara atliektos taisni.

Tad, satvēris savas improvizētās virves aug�ējo locekli ar roku, kurā tas vēl ari turēja savu ieroci, Tarzans atlaida otru roku no malas un sagrāba nā�ko�o, zemāk eso�o posmu.

�ādā kārtā viņa ķermenis nolaidās par da�iem sprī�iem zemāk. Pērtiķa cilvēks kustējās ļoti lēni aiz diviem iemesliem, no kuriem svarīgākais bija tas, ka viņ� baidījās, ka savienoto āķu pēk�ņs satri�cinājums varētu atlocīt kādu no tiem. Un viņ� no�gāztos melnajā bezdibenā; no otras puses, � bija nepiecie�ami ievērot vislielāko klusumu.

Pat �e, pils aug�ējā daļā, bija ārkārtīgi tum�s, bet �is apstāklis bija drīzāk uzskatāms par priek��rocību, jo tumsa paslēpa to no jebkura nejau�a no�vērotāja acīm, kur� būtu palūkojies pa kādu logu �achtas otrā pusē.

Nolaizdamies viņ� taustīja uz abām pusēm pēc kādas ambrazūras, bet tikai, kad viņ� jau bija no�laidies gandrīz līdz virves galam, tā ķermenis viegli ie�ūpojās kādas spraugas tuk�umā.

Kad viņ� bija nolaidies vēl gabaliņu lejāk un varēja ieskatīties ejā, viņ� redzēja, ka tā bij tum�a, no kā varēja spriest, ka viņas otrā galā nav apdzī�vota telpa, kas Tarzanam bij visai patīkami:. Bez tam viņ� vēl cerēja, ka loga iek�puse nebūs aizre�stota un varbūt arī izejas durvis otrā galā nebūs no ārpuses aizbultētas.

Pavisam klusi Tarzans pasvilpa Komodotloren- salam un brīdi vēlāk viņ� juta dzelzs virvi sakusta�mies, kas liecināja, ka viņa draugs arī ir sācis no�kāpt. Aile, kupā viņ� tagad atradās bija pla�āka par to, kupu viņi nule bija atstāju�i un Tarzans va�rēja ērti stāvēt kājās.

Tā viņ� stāvēja un gaidīja trohanadalmat- kieti, kas drīz vien nostājās viņam līdzās uz loga malas.

�Pū!" nopūtās skaļi princis, �man ne visai bū�tu paticis to darīt dienas laikā, kad es varētu sa�skatīt �achtas dibenu. Bet ko nu? Mēs esam jau ti�ku�i tālāk nekā es pat sapnī būtu varējis iedomā�ties. Un es sāku jau ticēt, ka bēg�ana tie�ām var izvērsties par reālu iespējamību."

,,Vēl mēs neesam īsti iesāku�i, bet tagad to gri�bam darīt," pārliecino�i teica Tarzans. �Nāciet!"

Sagrābu�i savus rupjos iro�us, abi klusu līzda�mi, iedziļinājās ambrazūrā, un neatrazdami priek�ā aizrestojuma re�ģi, kas tos aizkavētu1 viņu gaitā, tie drīz vien stāvēja uz dibentelpas klona. Ļoti uzr manīgi, ik uz soļa taustīdams, kur kāju likt un ie�roci uz priek�u izstiepis Tarzans �ķērsoja telpu, kas bija pār pārim piekrauta ar muciņām1 un pudelēm, pie kam pēdējās bija iesaiņotas skalu un klūdziņu apdarē. Komodoflorensals sekoja tam pa pēdām.

�Mēs atrodamies kādā telpā kur au-gstmaņi, kam uzdots rūpēties par vīna aizlieguma likuma iz�ve�anu dzīvē, ir noslēpu�i konfiscētos dzērienus," �ukstēja Komodoflorensals. �Kamēr vien atrodos gūstā, es daudz esmu dzirdējis par to runājam, pat kareivjiem un vergiem, likās, nebija cita tēmata, ka tikai �is un lielie nodokļi. Iespējams, ka durvis būs cie�i noslēgtas, jo viņi pat savu zelta un dārglietas neglabā tik rūpīgi, kā �os aizliegtos dzērienus."

�Es atradu eju uz durvīm," �ukstēja Tarzans, �un redzu gaisimu zem tām."

Klusu lfzdami, viņi devās ap eju uz priek�u. Abi cie�i sagrāba savus iero�us, kad Tarzans viegli no�spieda durvju kloķi. Tas padevās � un lēni pērtiķa cilvēks vēra vaļā durvis.

Pa �auro durvju spraugu viņ� varēja pārredzēt daļu no �īs telpas. Grīda bij noklāta ar grezniem', mīkstiem tepiķiem. Tā sienas daļa kas atradās ie�pretī durvju spraugai bij nosegta ar smagiem da��ādas krāsas audumiem, kuru raksts bij primitīvs, bet krā�ņs.

Tie�i viņa redzes līnijā, uz sarkaniem planku�miem notrieptas grīdas saknupis gulēja tie�i uz mu�tes kāds cilvēks, kam zem galvas bij pabāzts rupj� baltas vilnas audums.

Tarzans pavēra durvis drusku vairāk un pama�nīja vēl trīs citus ķermeņus. Divi no tiem gulēja tāpat uz grīdas, bet tre�ais uz zema divāna.

Redzot �o krā�ņi grezno telpui, kupā viss lika nojaust varmācīgas slepkavības traģisko noslēpu�mu, Tarzana skats pakavējās mazliet ilgāk. Tad viņ� atvēra durvis un ar cīņas gatavībā augsti pa�celtu ieroci �igli izlēca telpas vidū, tādā kārtā ne�dodams ienaidniekam, kup� varēja būt paslēpies aiz durvīm, iespēju viņam uizbrukt, kas varēja notikt, ja viņ� ienāktu lēni.

A�i pametis skatu visapkārt, viņ� ieraudzīja vēl se�u vīrie�u ķermeņus, kurus pa durvju spraugu ne�bija varējis saskatīt. Visi tie gulēja vienā gubā kā�dā zāles kaktā.

Komodoflorensals stāvēja līdzās Tarzanam, un viņa draudo�i paceltais ierocis bij gatavs dot atbildi ikvienam, kuļw būtu gribējis apstrīdēt viņu iera�a.- nos, bet tad viņa dzelzs stienis noslīga uz leju un plats smaids atplaiksmjās viņa sejā

Tarzans paskatījās uz to. ,,Kas �ie tādi?" viņ� prasīja, �un kādēļ tie ir nokauti?"

�Tie nebūt nav nonāvēti, mans draugs," atbil�dēja Komodoflorensals. �Tie ir augstmaņi, kupu pienākums ir apkarot �ūpību. Tie nav miru�i, bet gan piedzēru�i."

�Bet kur radu�ās asinis zem galvas �im, kas guļ pie manām kājām?"

�Tās nav asinis, bet gan sarkanais vīns," pār�liecināja to viņa biedrs.

Tarzans pasmaidīja.

�Tie nebūtu varēju�i izvēlēties labāku nakti sa�vu orģiju sarīko�anai," viņ� teica. �Man �ķiet, ja tie būtu biju�i skaidrā prātā, tad ari durvis, pa ku�rām mēs ienācām, būtu tiku�as pienācīgi noslēgtas."

�Katrā ziņā, un mēs piedzēru�u augstmaņu vie�tā būtu atradu�i �e priek�ā modru sardzi, ar kuru būtu bijis jāizrēķinās. Mēs varam teikties laimīgi, Zuantrol."

Viņ� tikko bija beidzis runāt, kad telpas pre�tējā pusē eso�ās durvis tika ar sparu atgrūztas un nu uz sliek�ņa parādījās divi ka; avīri, kas tūdaļ ie�nāca istabā.

Acumirklī paskatīju�ies uz abiem vergiem, viņi pārlaida skatu istabai, kur nekustīgi gulēja iereibu��ie veltoptismakie�i.

�Ko jūs te darat, vergi?" jautāja viens no jau- atnācējiem.

�� �!" teica Tarzans, pieliekot pirkstu pie lū�pām. ,,Nāciet iek�ā un aiztaisiet durvis, lai citi ne�dzird."

..Neviena nav tuvumā," kāds no tiem sacīja, tikko viņi bija iegāju�i un viņ� aizslēdzis durvis. �Ko tas nozīmē?"

�Ka jūs esat mūsu gūstekņi," iesaucās pērtiķa cilvēks un vienā lēcienā nostājās durvju priek�ā, tu�rēdams gatavībā savu dzelzs stieni.

Abu1 veltoptismakie�u sejas saviebās smīnā; sa�vus rapierus izvilku�i, viņi lēca pērtiķa cilvēkam pretī, nedomājot vairs �ai brīdī par trohanadalma- kieti; bet tas nosvieda savu dzelzs stieni un izvilka rapieri no in<iksis kti dam piedzēru�am viesim; nu Komodoflorensals bija bīstams pretinieks, jo karei�visko trohanadalmakie�u starpā nebija labāka cī�nītāja par viņu.

Pērtiķu Tarzana stienis gan nebija nekāds no�pietns ierocis pret divu norūdīto karotāju1 rapie�riem; bet Komodoflorensals, rapieri satvēris, uzbru�ka vienam no pērtiķa cilvēka pretiniekiem; otrais nikni spiedās Tarzanam virsū.

�Tavs gūsteknis, verg?" viņ� ņirgājās, mēģinā�dams viņu sadurt; bet D�ungļu Valdnieks, lai gan varbūt ne tik veikls zobena cīnītājs kā viņa preti�nieks, tomēr ne par velti bija kādreiz stājies pretī Bolgoni un Nuniai. Viņa kustības bija kā zibens, viņa spēks tikpat liels kā agrāk, pirms vēl Zoantro�hago samazināja viņa augumu.

Pirmā brīdī viņ�, no dūriena vairīdamies, atlēca sānis; bet �is lēciens, ko viņ� pats bija domājis tikai par mazu aizsardzības manēvri, aiznesa viņu: istabas otrā galā, un viņ� izbrīnījās tāpat kā viņa. pretinie�ki; bet nu jau viens atkal uzbruka, tam, kamēr otrais bija ielaidies cīņā ar Trohanadalmakas princi.

Divreiz Tarzans atvairīja sitienus ar savu sma�go stieni, bet tad viņ� tikko paguva atlēkt sānis. Viens acumirklis � un rapieris būtu iedūries viņam vēderā, bet tā asmens paslīdēja garām urn �ai pa�ā brīdī Tarzans nolaida stieni uz veltoptismakie�a ne�apsargāto galvu; ar sadragātu galvas kausu preti�nieks nokrita zemē.

Tad Tarzans metās palīgā Komodoflorensalam, bet Adendrohāka dēlam palīdzība nebija vajadzīga. Tarzanam pagrie�oties, viņ� jau bija, piespiedis savu pretinieku, pie sienai un iedūra tam rapieri sirdī. Veltoptismakietim krītat, Komod'oflorensals ar lē�cienu tika istabas vidū; tikko viņ� uzmeta, skatu pērtiķa cilvēkam, viņa sejā atplaiksnījās smaids.

Ar dzelzs stieni tu uzveici minuņu karavīru!" viņ� iesaucās. �Es to nekad nebūtu iedomājies! tā�dēļ es steidzos tikt galā ar savu pretinieku, lai at�steigtos tev palīgā, kamēr nebūtu par vēlu;."

Tarzans smējās. �Tas pats man bija prātā par tevi," viņ� teica.

�Tava palīdzība būtu tikko nākusi laikā, ja man nebūtu izdevies dabūt �o rapieri," atteica Ko�modoflorensals. ,.Ber, kas nu? Mēs atkal esam ti�ku�i krietnu gabalu tālāk nekā tas �ķita iespējams. Tagad mani nekas vairs nevar pārsteigt."

�Nu mums būs jāmainās tērpiem ar �iem nelai�mīgajiem: kungiem," teica Tarzans, novilkdams sa�vu zaļo tuniku.

Komodoflorensals smiedamies sekoja sava bie�dra priek�zīmei.

�Ir arī citas tautas, tikpat varonīgas kā minu- nie�i," viņ� teica; �bet pirms es satiku tevi; mans draugs1 , es to nekad nebūtu ticējis."

Pēc pāris minūtēm abi jau bija ģērbu�ies vel- toptismākie�u karavīru tērpos, un Tarzans uzvilka savu zaļo tuniku kritu�ajam pretiniekam.

,,Kādēļ tu to dari?" jautāja princis.

�Dari tu to pa�u. tad tu tūlīt redzēsi," Tarzans atteica.

Komodoflorensals paklausīja biedra aicināju�mam; kad pārģērb�ana bija pabeigta, pērtiķa cil�vēks uzsvieda vienu no kritu�ajiem plecā un: ienesa to blakus telpā; viņam sekoja Komodoflorensals ar otro. Iegājis loga ambrazūrā, Tarzans nosvieda sa�vu nastu Lejā, tad paņēma Komodollorensala nastu un nosvieda to savai pakaļ.

�Ja viņus neapskatīs pārāk sīki," viņ� teica, �tad domās, ka mēs ab.i gājām bojā bēgot." To tei�cis, viņ� norāva divus kā�us no kāpnēm, pa kurām viņi bija norāpu�ies no sava cietuma loga, un no�svieda tos līķiem pakaļ. �Tā liksies vēl ticamāki," viņ� paskaidroja.

Tad abi atgriezās tanī istabā, kur gulēja līdz nesamaņai piedzēru�ie augstmaņi; Komodofloren�sals nu sāka izvandīt, viņu resnos makus. �Mums va�jadzēs daudz naudas, lai uzstātos kādu laiku par veltoptismakie�u karavīriem," viņ� teica. �Es �os ļau�us pazīstu; ar naudu mēs dabūsim visu, ko mums vien vajadzēs sargu aklumu un ierēdņu laipnību; viņi nedrīkst tikai pārāk skaidri nojaust, kas mēs īsti esam."

�Par to jārūpējas tev, Komodoflorensal," teica Tarzans, �jo es tik labi nepazīsti �ejienes para�as; bet mums te nav jāuzkavējas. �ie kungi mums labi pakalpoju�i � un sev tāpat, jo viņu neapzinīgums un �ūpība glābusi tiem dzīvību; turpretim tie divil, kas skaidrā prātā sekoja pienākuma ceļam, gāju�i bojā."

�Pasaulē viss notiek a�gārni," piezīmēja Komo�doflorensals.

�Minur.ijā tāpat kā citur," piekrita Tarzans; pie durvīm piegāju�i, viņi redzēja, ka tās neveras vis uz citu istabu, bet gan uz korridoru: to viņi arī bija domāju�i, jo �ī telpa atradās tik tuvu centrālam vadam.

Klusēdami viņi staigāja pa korridoru, kas �ai agrā stundā bija glu�i tuk�s, gar apgaismotām ista�bām, kur vīrie�i un sievietes mierīgi gulēja sve�u gaisma. Kāds sargs bija iesnaudies pie augstmaņa dzīvokļa durvīm.

Neviens viņus neredzēja; viņi gāja un gāja pa nebeidzamiem korridoriem un slīpām �ķērsejām. līdz kamēr nonāca tāiu no tās pils daļas, kur viņus turēja gūstā un kur dro�i vien arī sāktu tos meklēt, ja abus līķus tūlīt neatrastu � vai ari atrodot no�skaidrotu, kas tie īsti bija.

Kāds vergs baltā tunikā tuvojās tiem pa korri�doru, Nemaz viņus neievērojot, viņ� pagāja garām, bet tad atkal parādījās viens, otrs, tre�ais � un abi bēgļi saprata, ka diena jau aust un korridoros drīz drūzmēsies pils iemītnieki.

,.Vislabāk būs," teica Komodoflorensals, �ja mēs noslēpsimies līdz kamēr apkārt būs vairāk ļau��u. Jo to mazāk, jo vieglāk mūs var ievērot. Daudz ļau�u starpā būsim puslīdz dro�ībā."

Gandrīz vai visās istabās, kam viņi nāca gaļ ām, mitinājās atsevi�ķās ģimenes; neapdzīvotās istabas bija ari apgaismotas un Lādēļ lāgā nederēja par pa�slēp�anās vietu; bet pēk�ņi Komodoflorensals pie�skārās Tarzana rokai un rādīja uz hieroglifisko uz�rakstu blakus kādām durvīm.

��eit," viņ� teica.

..Kas tur ir?" jautāja Tarzans, kad viņi pienāca klāt; �ak, te ta�u daudz ļau�u! Kad tie pamodīsies, mūs tūlīt pamanīs."

�Jā, bet pamani* vēl nenozīmē pazīt," atteica trohanadalmakietis; ,.vismaz mums �eit labas izre dzes palikt nepazītiem. �ai telpā katrs var pārnak��ņot par maksu. Dro�i vien te būs atnācēji no citām celtnēm, tā ka sve�iniekiem nepiegriezīs nekādu se�vi�ķu vērību."

Tarzana pavadīts viņ� iegāja iek�ā. Vergs baltā tunikā iznāca tiem pretī. �Sveces muims abiem," tei�ca Komodoflorensals, iedodot vergam kādu zelta gabalu no tiem, ko viņ� bij atradis iemigu�o augst�maņu makos.

Vergs aizveda abus kādā attālākā stūrī, kur bi�ja daudz brīvas vietas; aizdedzis divas sveces, viņ� tos atstāja divatā. Pēc kāda acumirkļa abi jau bija izstiepusies uz grīdas, galvas pagriezu�i pret sienu, lai neviens tos nepazītu, un drīz cie�i iemiga.

Kad Tarzans pamodās, telpā vairs nebija nevie na, izņemot viņus abus un vergu; viņ� uzmodināja savu biedru, lai neuzkavētos tur, kur viņus varētu ievērot. Vergs atnesa viņiem spaini ūdens un abi nomazgājās pie notekas, kas sniedzās apkārt visai telpai gar sienu apak�ējo malu; netīro ūdeni nova�dīja pa caurulēm ārpus pilsētas, kur to izlietoja lauku apūdeņo�anai.

Tā kā viss ūdens bija jāuznes aug�ā spaiņos, tad mazgā�anai lietoja visai nelielus daudzumus, un lie lāko t'iesu dabūja karavīri un di�ciltīgie, kurpretim baltās tunikās vergi parasti mazgājās upē, kas tek garām vai katrai minuņu pilsētai.

Vissliktāk �ai zinā klājās zaļajiem vergiem, un tas viņiem bija sāpīgi sajūtams, jo minunie�i ir tī�rīga tauta; bet kur tiem gadījās labsirdīgāks ak�meņlauztuves pārzinis, tur viņi varēja līdzēties ar ūdeni, kas sakrājās akmeņlauztuvju dibenā; dzer�a�nai tas nederēja, bet mazgāties vergi gan varēja, ja vien tiem deva laikut

Nomazgāju�ies, Tarzans ar Komodoflorensalu izgāja platā korridorā, kur abos virzienos gāja cil�vēki divās gapās rindās. Viņu lielais skaits deva bēgļiem vislabāko dro�ību pret meklētājiem. Lie�las sveces bie�ās atstarpās, izstaroja spo�u gaismu un tīrīja gaisu.

Veikalu durvis bija vaļā un tagad Tarzans pir�mo reiz varēja ieskatīties veltoptismakie�u ikdieni��ķajā dzīvē. Visus veikalus vadīja vergi baltās tu�nikās, bet pircēji bija tiklab vergu, kā karavīru kārtas, abēja dzimuma.

Pirmoreiz Tarzanam nācās redzēt karavīru kārtas sievietes ārpus viņu mājām. Gan viņ� bija redzējis princesi D�anzara, tāpat arī citas sievietes, bet �īs bija pirmās, ko viņ� varēja labi novērot.

Sejas tām bija nokrāsotas sarkanas, acis zilas, bet tērps atstāja kreiso kāju un kreiso roku kailu; ja turpretim kaut mazliet atsedzās labā kāja vai roka, tad viņas lielā uztraukumā steidzās to atkal aizsegt. Viņās lūkodamies, pērtiķa cilvēks atcerējās da�as savas pasaules dāmas; vakartērpi viņām bija izgriezti mugurā līdz viducim; bet viņas drīzāk mir�tu, nekā rādītu savu ceļgalu.

Veikalu ārpuses bija pārklātas krāsainiem glez�nojumiem, kas attēloja preces. Ilieroglifiski uz�raksti aprādīja pre�u veidus un īpa�nieka vārdu. Kāds veikals beidzot saistīja trohaoadalmakie�a vērību; viņ� pieskārās Tarzana rokai un rādīja uz veikalu.

�Seit var paēst," viņ� teica. �Iesim iek�ā."

�Ļoti labprāt, jo esmu ļoti izsalcis," atteica Tar�zans. un abi iegāja mazajā veikalā, kur vairāki cilvēki sēdēja uz klona un ēda no koka traukiem, kas stāvēja uz zemiem soliem. Komodoflorensals at�rada vietu telpas dibenā, netālu�no durvīm, kas veda uz citu veikalu, jo ne visi veikali atradās tie�i gar korridoru.

Apsēdu�ies uz klona kāda sola priek�ā, viņi paskatījās apkārt. Acīmredzot tā bija nabadzīga tirgotava, ko apmeklēja vergi un mazturīgākie ka�ravīri, kuru mazturību varēja noskārst no viņu nodriskātiem tērpiem, lilakus veikalā vairāki no tiem pa�iem nelaimīgiem karavīriem lāpīja savus apģērbus ar turpat nopirktu drēbi un diegiem.

Ēdienu atnesa baltā tunikā tērpies vergs; tuni- ka bija no ļoii lēta auduma. Kad viņam samaksāja ar zeltu, vergs bija ļoti pārsteigts.

�Reti," viņ� paskaidroja, �mūsu nabadzīgajā veikalā ienāk karavīri, kas būtu tik turigi, lai mak�sātu ar zeltu. Es saņemu dzelzs un svina gabalus, arī koka naudu, bet reti kad redzu zeltu. Kādreiz gan bija citādi. Mani apmeklētāji bija visbagātākie ļaudis.

�Paskatāties �ai cilvēkā ar krunku izvagotu seju. Kādreiz viņ� bija bagāts � pats bagātākais karavīrs visā celtnē. Paskatāties viņā tagad! Un palūkojaties, �ajos cilvēkos, kas blakus telpā strādā par apkalpotājiem! Kādreiz pat viņu vergi bija tik bagāti, ka tie savkārt salīga darbā citus vergus. Viņi visi ir karaļa Elkomoelhago ievesto nodokļu upuri!"

�Nabagam," viņ� turpināja, ��odien klājas vieg�lāk, nekā bagātniekam, jo pirmajam nav jāmaksā nodokļi, kurpretim tie, kas sūrā darbā krāj man�tību, nedabū nenieka, jo viss aiziet nodokļu sa�maksai.

�Tur ir cilvēks, kas bija ļoti bagāts. Visu mū��u viņ� cītīgi strādāja un sakrāja lielas bagātības. Pēc jaunā nodokļu likuma pasludinā�anas, viņ� da��us gadus pūlējās nopelnīt tikdaudz, lai segtu kauit nodokļus un savu uzturu; bet viņ� pārliecinājās, ka tas nav iespējams.

�Viņam bija ienaidnieks, kas viņam nodarījis lielu pārestību. Tas bija ļoti nabags � un tam nu viņ� atdeva visu, kas viņam vēl palika pāri no agrākām bagātībām. Un tā bija briesmīga atrie�bība. No apmierināta cilvēka viņa upuris ir pār�vērties par nelaimīgu veci; astoņpadsmit stundu die�nā viņ� strādā, lai nopelnītu ar ko samaksāt no�dokļus bet viņa pūles ir veltīgas!"

Paēdu�i, abi bēgļi atgriezās korridorā un tur�pināja ceļu uz leju, izvēlēdamies vienmēr tādus kor- ridoruiS, kur bija vairāk ļau�u. Ceļā viņiem bie�i gadījās jātnieki, kas tik neuzmanīgi drāzās pa �au�rajiem korridoriem, ka varēja samīdīt kuru katru garāmgājēju� un Tarzans vien brīnījās, ka tur neno�tika neviens nelaimes gadījums.

Nokāpu�i apak�ējā stāvā, abi sāka meklēt kādu no �etriem korridoriem, kas veda no celtnes ārā; pēk�ņi viņiem aizsprostoja ceļu milzīgs ļau�u bars, kas bija salasījies divu korridoru krustojumā. Tā�lāk stāvo�ie izstiepa kaklus, lai redzētu, kas notiek vidū. Katrs jautāja savam kaimiņam, bet pagaidām neviens vēl nelikās neko zinām; beidzot tomēr �is tas kļuva zināms ari pēdējās rindās.

Tarzans un Komodoflorensals neiedro�inājās neko jautāt, bet abi turēja ausis vajā; un nu viņi jau dabūja dzirdēt kādu autoritātīvu paskaidrojumu par �īs drūzmas cēloni. Kāds cilvēks, kas ar elko�ņiem spiedās ļau�u baram cauri, stāstīja, ka priek��ējie apstāju�ies, lai skatītos divu vergu līķos, kas nositu�ies bēgot.

�Viņi bija ieslēgti kādā no Zoantrohago vergu kamerām, pa�ā aug�ējā stāvā," paskaidroja viņ� ziņkārīgajiem, �un mēģināja nokāpt centrālā vadā, Bet kāpnes salūza un abi nogāzās uz troņa telpas jumta, kur nupat atrasti viņu sagragāti līķi.. Pa��laik viņus nes pie zvēriem. Viens no tiem ir liels zaudējums valmakam Zoantrohago, jo tas izdarīja ar viņu kādus mēģinājumus."

�A.k," iesaucās kāds, �es viņus vakar vēl re�dzēju!"

,.�odien tu viņus nepazītu," apgalvoja stāstītājs: �tik briesmīgi izķēmotas viņu sejas."

Kad drūzma bija mazliet atslābusi, Tarzans ar Komodoflorensalu turpināja ceļu; viņu priek�ā at�radās Vergu korridors, pa. kūpu tagad aiznesa, viņu upuru līķus.

�Ko nozīmē viņa vārdi," jautāja pērtiķa cilvēks, �ka viņus nes' pie zvēriem?"

�Tā pie mums rīkojas ar vergu līķiem," atteica trohanada.lm.akietis. �Viņus aiznes d�ungļu malā, kur tos apēd plēsīgie zvēri. Trohanadalmakas tu�vuma mitinājās veci lauvas, kas pārtiek vienīgi no vergu gaļas. Viņi tā. pieradu�i, ka tos baro, ka bie�i1 vien iznāk pretī līķu nesējiem un tad rūkdami staigā tiem līdz, kamēr beidzot līķus noliek me�a malā."

�Vai jūs tā rīkojaties ar visiem jūsu miroņiem?"

�Nē, tikai ar vergiem. Karavīru un di�ciltīgo līķus sadedzina."

�Tā tad," turpināja Tarzans, �drīzi vien tos nekad vairs nevarēs pazīt." Un viņ� rādīja ar īk�ķi uz korridoru, kur abus miru�os karavīrus1 pa�laik piesēja pie diadetu mugurām.

�Kur mēs tagad iesim?" jautāja Komodofloren�sals, kad abi bija izgāju�i no Vergu korridorā un stāvēja ārā, spo�os saules staros.

�Uz akmeņlauztuvi, uz mūsu guļamtelpu."

�Tava brīvība tev laikam jau apnikusi," atteica trohanadalmakietis.

�Mums jāatgrie�as pēc Talaskaras, kā es viļņai solījos," atgādināja viņam Tarzans.

�Es zinu," teica princis, �un augsti cienāju tavu uzticību un tavu drosmi. liet atbrīvot Talaskaru nav nekādas iespējas. Citādi es pirmais ietu viņai palīgā, bet es zinu, un viņa zina tāpat, ka viņai nav nekādas cerības izbēgt. Mēs vienīgi atkal nokļūsim mūsu verdzinātāju rokās."

�Cerosim, ka nē," sacīja Tarzans; �bet ja tu no jaud, ka mūsu pūlēm jābeidzas ar neveiksmi un ka mūs atkal sagūstīs, tad nenāc man līdz. Man tikai vajadzīgs, lai tu man parādr ceļu uz Talaskaras ie�si odzījuma vietu. Ja tu to vari, tad es no tevis neko vairs neprasu."

�Vai tad tu domā, ka es mēģinu izvairīties no briesmām?" jautāja Komodoflorensals. �Nē! Kurp tu iesi, turp arī es. Ja tevi sagūstīs, mani sagūstīs tāpat. Mums var nelaimēties, bet mēs nedrīkstam �ķirties. Esmu1 gatavs tev sekot, lai kurp tu dodies."

�Labi," teica Tarzans. �Tagad rādi man ceļu uz akmeņlauztuvi. Izlieto visas tavas zinā�anas par �ejienes apstākļiem. Tzlieto visu tavu gudrību."

Viņi netraucēti pagāja garām Veltoptismakas celtnēm un lielajam parādes laukumam, kur grezni tērpu�ies jātnieki ar apbrīnojamu precizitāti, veica sare�ģītus vingrinājumus. Pa iemītām takām vir�zījās nastām apkrautie vergi uzpūtīgo sargu pava�dībā. Viņi pievienojās garai kolonnai, kas devās uz akmeņlauztuvi un gāja kopā ar sargiem, Pie ak�meņlauztuves ieejas vergus ātri reģistrēja lielā grā�matā, bet sargiem nepiegrieza nekādas vērības; viņi netraucēti gāja iek�ā un viņiem līdzi iegāja Troha�nadalmakas troņmar.tinieks' Komodoflorensals un Pērtiķu Tarzans.

Pagāju�i garām sargu telpām, abi pamazām pa- gausināja soļus; kad nu visa kolonna iegriezās trīs�desmit ceturtā stāvā, tie nevienam nemanot atrāvās no kolonnas un pievienojas citai, kas devās lejā. Galvenos korridoros bija ārkārtīgi dzīva kustība; reizēm pait vairākas kolonnas gāja viena otrai lī�dzās; bet nonākot trīsdesmit piektā stāvā un ieejot tunnelī, kas veda uz Talaskaras telpu, viņi palika vieni, jo kustība gar vergu telpām notika vienīgi rīta agrumā, kad vergus aizveda darbos, vai atkal vakarā, kad tos atveda mājās.

Pie teilpas durvīm atradās viens vienīgs sargs, kas pret sienu atspiedies tupēja uz tunneļa klona; bet viņiem, tuvojoties tas1 piecēlās un stājās tiem ceļā.

KomodOtflorensals, kas gāja priek�ā, pienāca sargam klāt un apstājās. �Mēs atnācām pēc vergu meitenes Talaskaras," viņ� teica.

Tarzans, kas stāvēja tie�i ai'z Komodoflorensala, redzēja karavīra acis pēk�ņi uzliesmojami. Vai viņ� tos bija pazinis?

,.Kas jūs sūta?" jautāja sargs.

�Viņas kungs Zoantrohago," atteica trohanadal- makietis.

Karavīra sejā atplaiksnījās viltīgs smīns.

�Ejat un paņemiet viņu," tas teica, atslēgdams durvis.

Komodoflorensals nometās ce|os un ielīda �auh rajā ejā, bet Tarzans palika stāvot.

�Ej iek�ā," teica viņam sargs.

�Es palik�u �eit," atbildēja pērtiķa cilvēks. �Mume abiem nav jālien iek�ā, pēc vienas verga meitenes."

Kādu acumirkli pakavējies, karavīrs steidzīgi aiz�āva durvis. Tad viņ� ar kailu zobenu rokā par griezās pret Tarzanu; bet Zuantrols tāpat bija iz�vilcis rapieri.

�Padodies!" sauca karavīrs* �Es tūlīt pazinu jūs abus!"

�Man ari tā likās," teica Zuantrolsi. �Tu esi gudrs, bet aciis tev muļķīgas � jo tās tevi' nodevai."

�Bet zobens man nav muļķis," atcirta* sargs, vērsdams niknu dūrienu pret pērtiķa cilvēka krūtīm.

Bet lietai nu bija. tā, ka, leitnants Pols D'Arno skaitījās viens no labākiem paukotājiem visā Fran�cijas flotē, un savam draugam, lordam, Greistokam, viņ� bija dlaudz ko iemācījis no savas mākslas1 ; ta- g'ad Pērtiķu Tarzans pateicībā atcerējās savu tālo draugu, kura mācības viņam nāca par labu �ai kļū- mā brīdī. Lai gan viņa pretinieks bija pirmklasīgs paukotājs, Tarzans tomēr arī nebija zemē metams, un viņa izveicībai vēl nāca klāt viņa lielais spēks un vingrums.

Pēc pāris minūtēm veltoptismakietis saprata� ka viņam darī�ana ar ļoti nopietnu pretinieku un ka pats tas atrodas neizdevīgā stāvoklī, jo tas ne�varēja paspert kaut vai soli atpakaļ, kurpretim aiz otrā bija viss korridorā garums1 . Viņ� mēģināja Tarzanu atspiest atpakaļ, bet to viņ� nepaguva un dabūja stipru dūrienu plecā. Nu viņ� sāka saukt palīgā un pērtiķa cilvēks saprata, ka ienaidnieks jāapklusina � un jo ātri.

Nogaidījis pretinieka viltus dūrienu; kura dēļ tas strauji padevās uz priek�u, Tarzans lēca pretī un iedūra zobenu veltoptismakiie�a sirdī; to izvilcis, viņ� noņēma bultu un atgrūda durvis vaļā Aiz durvīm bālu seju tupēja Komodoflorensals; ierau�dzījis Tarzanu un sarga līķi, viņ� pasmaidīja un brīdi vēlāk jau stāvēja korridorā draugam līdzās.

�Kā tas notika?" viņ� jautāja.

�Viņ� mūs bija pazinis; bet kas ir ar Talaskaru? Vai tā nenāks?"

�Viņas nav �eit. Kalfastobans viņu �orīt aiz�veda. Viņ� to nopircis no Zoantrohago."

Tarzans pagriezās. �Aiz�auj durvis un nāc līdz," viņ� teica.

Komodoflorensals aiz�āva durvis. �Kurp tad?" jautāja viņ�:

�Uzmeklēt Kalfastobana mitekli!" atteica pēr�tiķa cilvēks.

Komodoflorensals paraustīja plecus un sekoja savam draugam. Abi netraucēti devās aug�up, bet se�padsmitā stāvā kāda seja pēk�ņi pavērsās uz viļ�ņiem no vergu kolonnas, kas pa�laik krustoja kor�ridoru1 . Tikai uz acumirkli verga acis satikās ar Tarzana acīm, un nu tas jau bija iegājis pretējā telpā.

�Mums jāsteidzas", no�ukstēja Tarzans.

�Kādēļ tagad vairāk, nekā līdz �im?" jautāja Komodoflorensals.

�Vai tu neredzēji tur kādu, kas garām ejot pa�griezās, lai vēlreiz paskatītos manī?"

�Nē. Kas tas tads bija?"

�Karaftaps," atteica Tarzans.

�Vai viņ� tevi pazina?"

�Es noteikti nezinu, bet laikam mana seja vi�ņam likās tā kā pazīstama. Cerēsim, ka viņ� mani nav pazinis, bet es tomēr baidos."

�Tad mums, cik vien ātri iespējams, jātiek ārā no �ejienes un no Veltoptismakas vispār."

Viņi devās uz priek�u. �Kur ir Kalfastobana apgaita?" prasīji. Tarzans.

�Es tie�ām nezinu. Trohanadalmakā, kareivji tiek norīkoti akmeņlauztuvēs uz īsu laiku un, ka�mēr vien viņi tur atrodas, tie nemaina ne rajonu, ne vergus. Es nezinu, kā tas �e ir parasts. Var�būt ka Kalfastobana sardzes laiks jau ir beidzies. Bet var arī būt, ka kareivji tiek �e norīkoti uz ilgu laiku un viņa rajons atrodas akmeņlauztuvju aug��ējos stāvos. Mums vajadzēs apjautāties."

Drīz pēc tam Tarzans panāca kādu kareivi, kur� gāja tanī pa�ā virzienā, kā viņ� ar Komodo- florensalu. �Kur, Ventai, es varētu atrast Kalfasto- banu?" viņ� prasīja.

�Ja jums kāda vajadzība, tad viņi to jums pa�teiks sardzes istabā," atbildēja kareivis, uzmezdams tiem ātru skatu.

�Es tie�ām nezinu."

Pēc �ādas atbildes tie palaida garām kareivi, un pirmajā pagriezienā, kur� tos aizsedza viņa acīm, tie paātrināja soļus, jo abi bija kļuvu�i visai neuz�ticīgi pret katru nepatīkamu varbūtību un viņu vienīgā vēlē�anās tagadl bija sveikiem, veseliem iz�kļūt no akmeņlauztuvēm. Netālu no ieejas, tie ie�jaucās kādā vergu barā, kuri stiepa aug�up smagas akmeņu nastas priek� jaunās pils būves un ar vi�ņiem kopā tie nonāca sardzes telpā, kur vergi tika pārkontrolētL Virsnieks un rakstve�i) strādāja tur kā automāti un likās, ka izkļūt no lauztuvēm, ne�būs grūtāk, kā bija viņās iekļūt, kad pēk�ņi virs�nieks sarāva uzacis un sāka skaitīt.

�Cik vergu ir �inī grupā?" viņ� prasīja.

�S'imts", atbildēja kāds pavadonis kareivis.

�Bet kādēļ, tad ir �etri pavadoņi?" viņ� prasīja.

�Mēs esam tikai divi", atbildēja kareivis.

Komodoflorensals pasteidzās atrunāties: �Mēs nepiederam pie �īs grupas."

�Bet kādēļ tad jūs esat �e?" taujāja virsnieks.

�Atļaujat mums parunāt vienatnē un mēs jums to tūdaļ paskaidrosim," atbildēja trohanadalma- kietis.

Virsnieks ļāva vergu pulkam turpināt savu ceļu un pamāja Tarzanam ar Komodoflorensalu se�kot viņam nāko�ajā ista.bā, kas izrādījās par ne�lielu priek�telpu, kurā sardzes priek�niekam bija guļamvieta.

�Tagad," viņ� teica, �uzrādiet man jūsui pases."

�Tādu mums nav", atbildēja Komodoflorensals.

�Jurns nav! Bet, sakait, kā tas izskaidrojams?"

�To izskaidrot jūsu atjautai nenāksies grūti," atbildēja princis, nejau�i paskandinādams zelta ga�balus savā ķe�ā.

�Redziet, mēs meklējam Kalfastobanu. Mums ir zināms, ka viņam pieder kāds vergs un mēs to gribam nopirkt. Nevarēdami mūsu īsajā atvaļinā�juma laikā sadabūt atļauju ieejai akmeņlauztuvēs, mēs riskējām �īs vajadzības dēļ ierasties bez tās. Vai jūs mums nevarētu norādīt, kur pa�reiz Kal�fastobans būtu atrodams," un atkal viņ� paskandi�nāja naudas gabalus.

�Ar lielāko prieku," atbildēja virsnieks. �Viņa dzīvoklis atrodas karaļpils piektajā stāvā, centrālā koridorā, apmēram pusceļā starp Karaļa un Ka�reivju korridoriem. Tā kā viņ� �odien atvaļinājumā, tad esmu pārliecināts, ka jūs viņu tur atradīsiet."

�Mēs jums pateicamies," sacīja Komodiofloren- sals, pa minunie�u para�ai atliekdamies tālu atpa�kaļ. �Bet tagad", it kā pie sevis, viņ� piebilda, �mēs būtu ļoti pateicīgi, ja jūs gribētu pieņemt un atļaut mums atstāt jums �o mazo pateicības pierā�dījumu", un, izvilcis no kules lielu zelta gabalu; viņ� to pasniedza virsniekam.

�Lai neizrādītos nepateicīgs," atbildēja virs�nieks, �man jāpieņem jūsu laipnā dāvana ar kūpu varē�u atvieglot nabagu cie�anas. Lai nelaimes ēna nekad negultos pār jūsu ceļu."

Visi trīs palocījās, tad Tarzans ar Komodoflo- rensalu atstāja sardzes telpas un mirkli vēlāk jau ieelpoja virszemes svaigo gaisu.

�Pat Minunijā�!" nopūtās Tarzans.

�Ko jūs domājat?" vaicāja viņa draugs.

,.Es pa�reiz domāju par maniem d�ungļiem un viņu vienkār�o, bezviltīgo Dieva radību, ko cilvēki dēvē par me�a zvēriem."

�Jā, kā gan citādi viņi lai tos sauktu?" vaicāja Komodoflorcnsals.

,.Sprie�ot pēc likumiem, ko cilvēki pa�i sev rak�stīju�i, un kurus tie tomēr netura, manu d�ungļu tautu vajadzētu saukt par dievi�ķīgu," atbildēja pēr�tiķa cilvēks.

�Man �ķiet, es jūs saprotu," iesmējās otrs. �Bet ja, pieņemsim, ieeju �inīs akmeņlauztuvēs būtu ap�sargājis Lauva, tad nekāda zelta nauda nebūtu pa�vērusi mums blīvu ceļu."

�Cilvēku vājības nav bez savām labajām pui- sēm: pateicoties tām, nupat taisnība uzvarēja ne�taisnību un pērkamība bija paslēpusies zem tikumī�bas segas."

Atgriezu�ies karaļa pilī:, viņi apgāja celtni no austrumiem, pieiedami 'tai no ziemeļu frontāla, kur katrā pilī ir ietaisīts Vergu korridors. Atstādami pili, viņi bija iznāku�i pa Kareivju koi-ridoru pils vakarpusē un viņi saprata, ka varētu drīz vien tikt uzzīmēti, ja tie atkārtoti izvēlētos vienu uin to pa�u ceļu, kur varbūt, kāds, kas tos jau ar neuzticību bija novērojis vienā reizē, otrā un tre�ā gadījumā tos pilnīgi atmaskotu.

Kad tie bija sasniegu�i ieeju, nokļūt piektajā stāvā bija tikai da�u minū�u darbs.

Bez bailēm un dro�sirdīgi tie mēroja savu ceļu, iedami uz Centrālā korridorā pusi, kur pēc sardzes virsnieka norādījumiem, tiem vajadzēja atrast Kal�fastobana dzīvokli un varbūt arī pa�u Kalfastoba�nu. Tomēr abi viņi bija pastāvīgi nomodā, jo apzi�nājās, ka vislielākās briesmas tiem varēja draudēt tādā gadījumā, ja Kalfastobans pazītu tos no sejas, uz ko no visiem veltoptismakie�iem viņ� visvairāk bija spējīgs, jo viņ� tos visvairāk bija redzējis, it īpa�i Tarzanu, kop� tas bija tērpies zaļo vergu tūnikā.

Viņi bija nonāku�i apmēram pusceļā starp Ver�gu un Kareivju korridoriem, kad Komodoflorensals aizturēja kādu jaunu verdzeni un apvaicājās tai pēc Kalfastobana dzīvokļa.

�Lai sasniegtu Kalfastobana mitekli, vispirms ir jāiet cauri Hamadalbana dzīvoklim," atbildēja meitene. �Ejiet līdz tre�a i ieejai", un viņa norā�dīja uz priek�u pa korridoru tanī pa�ā virzienā, kā�du abi gājēji līdz �im jau bija ieturēju�i.

Kad tie bija atvadīju�ies no meitenes, Tarzans jautāja Komodoflorensalam, vai pēc viņa domām ieie�ana Kalfastobana dzīvoklī būtu savienota ar kādām grūtībām.

,.Nē," tas atbildēja, �bet grūtības radīsies gan tad, kad iegāju�i nezināsim, ko iesākt."

�Mēs zinām, kādēļ esam nāku�i," atbildēja pēr�tiķa cilvēks, �un mums ir nepiecie�ami, izvest mūsu

nodomu, nobīdot pie malas visus �ķēr�ļus, ja tie rastos."

� Ārkārtīgi vienkār�i," iesmējās Komodofio- rensals.

Tarzans negribot pasmaidīja.

Patiesību sakot," viņ� teica, �man nav ne ma�zākās jausmas, ko mēs darīsim, kad būsim iegāju�i r>e ari ko iesāksim, kad mums izdosies atrast Ta- 'askaru un aizvest sev līdz, bet tas nav nekas se�vi�ķs, jo es tā kā tā nevaru zināt, kas man kurā katrā acumirklī var atgadīties �inī brīni�ķīgajā pil�sētā."

�Mos darīsim visu to, kas mums liksies- tas lar bākais. Līdz �ejienei mēs esam nokļu a�i daudz vieglāk, nekā es biju cerējis; varbūt, arī turpmākais ceļ� mums neradās lielākas grūtības, bet var ari ga�dīties, ka pēc nāko�ajiem desm.it soļiem apstāsimies uz visiem, laikiem,"

Apstāju�ies pie tre�ās ieejas, tie palūkojās iek�ā, un ieraudzīja vairākas sievietes uz grīdas pietupu- �as sē�am. Divas no tām piederēja pie kareivju ka�stas, bet pārējās bija baltās tūnikās tērpu�ās ver�dzenes.

Komodoflorensals dro�i devās iek�ā.

�Vai �e ir Hamadalbana dzīvoklis?" viņ� jau�tāja.

��is pats," atbildēja kāda sievietei.

�Un aiz tā. ir Kal fastobana telpas?"

,,Jā."

�Bet kas nāk aiz Kalfastobana telpām?" tau�jāja trohanadalmakietis.

�Aiz tām gara galerija ved uz ārējo korridoru.

Edgars Raiss Borrows

TARZANS UN SKUDRU CILVĒKI

ROMĀNU serija V.

No ang|u valodas tulkojis Valdis Bāliņ�

IZDEVNIECĪBA ,.POPULARA LEKTlRA" RlGA, GRĒCINIEKU IELĀ NR. 25

�Es tev saku, tas ir lepnākais pirkums, kādu jebkad esmu redzējis," sauca Kal fastobans.

,,Bet, pagaidi, � es viņu atvedī�u," to teicis, viņ� devās pie kādām durvīm un atslēdza tās.

�Nāc ārā!" kliedza Kal fastobans, pla�i' atrau�dams durvis. Ar cēlu karalienes gaitu; pla�ākajā telpā lēni ienāca kāda meitene, bet viņas izturē�a�nās bija bez jebkādas �ejienes vergu pazemīgās pa�devības izrādī�anas iezīmēm. Viņas galva bija aug�sti pacelta un skats nosvērts. Gandrīz ar nicinā��anu pavērās viņa ventalā; un brīni�ķīgs bija viņas daiļums.

Tā bija Talaskara. Komodoflorensals redzēja, ka viņ� līdz �im vēl nekad nebija pilnīgi novērtējis �īs mazās meitenes daiļumu, kura priek� viņa bija gatavojusi ēdienu. Kalfastobans bija iedevis viņai laba auduma baltu tūniku, kas izcēla viņas ādas smalkumu un melnos matus daudz vairāk, nekā lē�tais zaļais audums, kāidā tas līdz �im to vienmēr bija redzējis.

�Viņa piederēja Zoantrohago," paskaidroja Kal�fastobans savam draugam, �bet es �aubos, vai viņ� to maz kādreiz redzējis, jo citādi viņ� nebūtu �ķīries no tās par to nabagnaudu, ko es viņam samaksāju."

�Vai tu gribi apņemt to par sievu un pacelt mūsu �ķirā?" prasīja Hamadalbans.

�Nē," atbildēja Kalfastobans, �tad viņa nebūtu vairs verdzene un es to vairs nevarētu pārdot."

�Sievas iznāk par dārgu. Es to kādu laiciņu paturē�u un tad pārdo�u, kamēr tā vēl nav kritusi cenā. Man liekas, uz to es krietni nopelnī�u."

Tarzana pirksti cie�i sa�ņaudzās, it kā būtu sa�grābu�i ienaidnieku pie rīkles un Komodoflorensala labā roka pieskārās zobena spalam.

Kāda sieviete nāca no Ilamadalbana dzīvokļa un apstājās durvīs.

�Divi no akmeņlauztuves sargiem kopā ar kādu zaļo vergu ir atnāku�i un prasa pēc Kalfastobana", viņa sacīja.

�Lai ienāk!" pavēlēja Ventals.

Mirkli vēlāk �ie trīs ienāca � vergs bija Ka�raftaps.

�A!" iesaucās Kalfastobans. �Mans krietnais vergs Karaftaps, labākais visā lauztuvē. Kādēļ jūs to atvedu�i?"

�Viņ� stāsta, ka tam kas svarīgs sakāms," at�bildēja viens no sargiem, �bet viņ� to grib atklāt tikai jums. Viņ� ir ielicis ķīlā savu dzīvību, kā ga�rantiju, par sava noslēpuma svarīgumu un tādēļ sardzes novands pavēlēja atgādāt to �urp."

�Kas tev man būtu sakāms?" prasīja Kalfasto�bans.

�Tas ir kaut kas ārkārtīgi svarīgs," sauca Ka�raftaps.

�Augstdzimu�ais Zoantrohago un pat karalis būtu par to pateicīgi, bet ja man pēc �ī atklājuma vēl būs jāatgrie�as akmeņlauztuvēs, citi vergi tur mani nositīs. Jūs, vcntal Kalfastoban, vienmēr bi�jāt labs pret mani un tādēļ es lūdzu, lai mani atved pie jums, jo es zinu, ka, ja jūs to apsolīsiet, es sa�ņem�u par atalgojumu balto tūniku un bū�u dro�s."

�Tu zini, ka to es nevaru izdarīt," atbildēja Kal�fastobans.

,,Bet karalis to var un ja jūs par mani aizrunātu, viņ� neatteiksies."

�Ja tava ziņa tie�ām būs svarīga, es varu tavā lietā parunāt ar karali, bet tas arī ir viss."

�Man pietiek ar to, ka jūs apsolāt," teica Karaf�taps.

�Nu labi, es apsolu. Bet kas tā par lietu, ko tu zini un ko arī karalis labprāt zinātu?"

�Veltoptismakā jaunās ziņas izplatās visai ātri," sacīja Karaftaps, �un tā ari mēs akmeņlauztuvēs uzzinājām par abu vergu Aoponāto un Zuantrola nāvi jau drīz vien pēc viņu ķermeņu atra�anas.

Tā kā tie abi bija Zoantrohago vergi, mēs visi bijām ievietoti kopā vienā telpā un es tos abus labi pazinu.

Nu stādāties priek�ā manu pārsteigumu, kad �ķērsodams līdz ar abiem vergiem kādu no galvena�jām spirālejām, es pēk�ņi ieraudzīju abus vergus � Zuantrolu un Aoponāto kareivju drēbēs dodamies uz virszemes izeju."

�Kā izskatās �ie divi?" pēk�ņi ievaicājās viens no kareivjiem, kuri bija atvedu�i Karaftapu �urp no akmeņlauztuvēm.

Vergs aprakstīja tos pēc izskata, cik nu labi vien spēja.

�Tie pa�i," iesaucās kareivis. �Un viņi abi vēl apturēja mani ejā un apvaicājās pēc KaLfastobana dzīves vietas.

Bars vīirie�u un siev'ie�u ziņkārības dzīti, redzēt zaļo vergu divu akmeņlauztuves sargu pavadībā, bija sastāju�i telpas durvīs. Starp tiem atradās arī kāda jauna vergu mei�a.

��ie pa�i divi vēl neilgi atpakaļ iztaujāja mani," viņa iesaucās un griezās pie manis ar to pa�u jau�tājumu."

Viena no Hamadalbana sievietēm klusi ie�kliedzās:

�Tie abi ta�u nupat izgāja caur mūsu dzīvokli un iegāja Kalfastobana istabās, bet viņi nevaicāja pēc Kalfastobana telpām, vārds, ko viņi minēja, bija savāds un man glu�i nedzirdēts."

�Palastokars", atgādināja tai kāda cita.

�Jā gan, Palastokars, un viņi sacīja, ka ieeja viņa dzīvoklī esot galerijā, ka iet no Kalfastobana telpām uz ārējo koridoru."

�Ar tādu vārdu nav neviena visā karaļa pilī," sacīja Kalfastobans, �un ienāk�ana manā dzīvoklī ir bijusi viltība."

�Tāpat arī canrie�ana," piebilda viens no sardzes.

,,Mums jādodas tiem pakaļ," teica otrs.

,.Paturi �e, Kalfastoban, Karaftapu, kamēr mēs atgrie�amies un liec rūpīgi, pārmeklēt tavu dzīvokli, kā arī pārējos tuvākos. Nāc!" un, pamājis otram sargam, viņ� devās pāri istabai, tad projām pa ga�leriju, kas veda uz ārējo korridoru un viņam sekoja netikvien viņa biedrs, bet arī Hamadalbans un visi pārējie vīrie�i, kas bija sapulcēju�ies istabā, atstā�dami ventala dzīvoklī Kalfastobanu un Karaftapu līdz ar sievietēm.

Kalfastobans tūdaļ rīkojās pārmeklēt sava dzī�vokļa da�ādās telpas, bet Karaftaps atturo�i uzlika tam roku uz pleca.

,.Uzgaidi, vental," viņ� lūdza. ,,Ja tie vēl atra�stos �e, vai nebūtu labāk, aizslēdzot visas jūsu dzī�vokļa durvis, nodro�ināt viņu sagūstī�anu?"

�Tā tie�ām laba ieda�a, Karaftap," atbildēja Kal- fastabans. �Un tad mums būs pietieko�i daudz lai�ka viņus sameklēt."

�Ārā�no �ejienes visas sievietes!" sauca viņ�, gaiņādams tās atpakaļ Ilamaldabana dzīvoklī. Brīdi vēlāk abējas durvis uz Ilamaldabana dzīvokli un arī tās uz galeriju bija aizvērtas un noslēgtas.

�Nu tagad, kungs," ierunājās Karaftaps, �tā ka viņi ir divi, vai jūs nepagādātu ari man kādu ieroci?"

Ventals iesita sev pa krūtīm: �Kalfastabans var uzņemties ar veselu duci tādu," viņ� sauca, �bet ej paņem tur viņā telpā sev kādu zobenu, ar ko aizsar�gāties, es pa tam ieslēg�u �o lepno kaķeni viņas cellē."

Kamēr Kalfastobans izgāja pakaļ Talaskarai uz istabu, kur tai vajadzēja tikt ieslodzītai, Karaftaps devās uz pieliekamo telpu, kuru tam Ventals bija norādījis, apgādāt sev kādu ieroci.

Ventals pienāca pie durvīm tie�i reizē ar meite�ni un, pasniedzies, satvēra to aiz rokas.

,.Ne tik ātri, mana skaistulīti" viņ� iesaucās. �Pirms mēs �ķiramies � vienu skūpstu, tikai bez uztraukuma! Līdz ko būsim pārliecināju�ies, ka �ie neģēļi vergi nava �inīs telpās, es tev piebiedro�os, tā tad nemaz nesēro pēc sava Kalfastobana."

Talaskara atgriezās un deva Ventalam sitienu tie�i sejā.

..Zvērs, neaizkar mani ar savām netīrajām ro�kām!"

�Tā! Nu īsta kaķene!" izsaucās vīrietis, bet sie�vieti tomēr neatlaida; tā viņi cīnījās, kamēr pazuda telpas iek�ienē. Tanī pa�ā brīdī vergs Karaftaps uzlika roku pieliekamā kambara durvju kloķim un, atvēris durvis, gāja iek�ā.

�ajā mirklī tērauda pirksti pastiepās ārā no tumsas un sa�ņaudza viņa kalu. Pārbijies viņ� gri�bēja kliegt, bet caur cie�i aiz�ņaugto rīkli vairs ne�spēja izdvest ne skaņu.

Viņ� cīnījās un sita tam nezināmajam, kas to bija sagrābis, sprie�ot pēc varenā spēka, viņ� sa�prata, ka tā nav cilvēcīga būtne, un tad klusa balss, salta un draudo�a, �ukstēja tam pie auss:

�Mirsti, Karaftap!" tā runāja. �Saņem algu, ko tu esi nopelnījis, un tu pats zināji, ka to esi pelnījis, kad pirmīt teici, ka nedrīksti vairs atgriezties ak�meņlauztuvēs pie Zoantrohago vergiem, pēc tam, kad esi divus no viņiem nodevis. Mirsti, Karaftap, bet pirms tu mirsti, tev jāzin vēl, ka tas, kuru tu no�devi, tevi tagad nogalina. Tu meklēji Zuantrolu un � esi to atradis."

Pie pēdējiem vārdiem briesmīgie dzelzs pirksti aptvēra vira pakausi. Aizslāpis vergs plēsās, cīnī�damies pēc gaisa. Tad rokas, kas bija aptvēru�as kaklu, lēni sāka griezties pretējos virzienos un drīz vien nodevēja galvas skriemeļi bija salauzti.

Nosviedis līķi sānis, Tarzans izlēca Ventala dzī�vokļa vidus telpā un skrie�us devās uz Talaskaras kambara durvīm, pussoli aiz viņa sekoja Komodoflo�rensals. Nelielās telpas durvis abiem cīnītājiem spē�kojoties bija aizcirtu�ās ciet un kad Tarzans tās at�grūda vaļā, viņ� ieraudzīja meiteni negantā Ventala apkampienos, kur�, acīmredzot, satracināts no vi�ņas preto�anās, bija pazaudējis pilnīgi pa�savaldī�a�nos un gatavojās sist to tie�i sejā, kuru tā, satvē�rusi Ventala rokas, lūkoja aizsargāt.

Pēk�ņi Ventala plecam uzgulās smaga roka. �Tu meklē mūs!" klusa balss ie�ukstēja viņa ausī, �te mēs esam!"

Kalfastobans atlaida meiteni un, ķerdams pēc sava zobena, mirklī apsviedās apkārt. Viņam pretī stāvēja meklētie vergi un abi bija apbruņoti, kaut gan tikai Aoponato bija izvilcis ieroci, bet Zuantrols, kuj-� Ventalu turēja, savu zobenu bij atstājis makstī.

�Ar duci tādu Kalfastobans tiks galā," citēja Tarzans. �Te nu mēs esam, lielībniek, un pie tam mēs esam tikai divi, bet mums nav laika gaidīt, ka�mēr tu parādi, cik spēcīgs esi. Ļoti �ēl Ja nebūtu tu tirdījis �o meiteni, es būtu tevi tikai ieslēdzis tavā dzīvoklī, kur tu tā kā tā drīz būtu ticis atbrīvots, bet tava brutālā rīcība pelna par sodu � nāvi."

,,Karaftap!" iespiedzās Kalfastobans.

Tas nebija vairs agrākais iepūtīgi cienīgais uz- kliedzējs. No bailēm viņa balss bij kļuvusi spiedzo�a un viņ� viss drebēja pērtiķa cilvēka rokās. �Karaf- tap! Palīgā!" viņ� kliedza

..Karaftaps ir miris," teica Tarzans. -,Viņ� mira tādēļ, ka bij nodevis savus biedrus un tu mirsi tādēļ, ka necilvēciski apgājies ar nespēcīgu verdzeni. Mums nav laika �e ilgāk kavēties. Komodoflorensal, dod viņam �ēlastības dūrienu!"

Kad trohanadalmakietis izrāva zobenu no Kalfastobana sirds un tā nedzīvais ķermenis smagi nogāzās uz grīdas, Talaskara skrie�us metās uz priek�u un nokrita pie pērtiķa cilvēka kājām.

�Zuantrol un Aoponāto!" viņa sauca, �es nekad vairs necerēju jūs redzēt Kas ir noticis? Kādēļ jūs esat �e? Mani jūs izglābāt, bet pa�i esat pazu�du�i. Bēdziet �, es gan nezinu, kurp, bet steidza�ties prom no �ejienes! Neļaujiet, ka viņi jūs �e at�rastu. Es nekādi nevaru saprast, kā jūs �ie esat iekļu�vu�i."

..Mēs mēģinām aizbēgt," paskaidroja Komodo�florensals, ,.un Zuantrols negribēja aiziet bez tevis. Viņ� meklēja tevi akmeņlauztuvēs un tagad �e, karaļpilī. Viņ� ir paveicis to, kas �ķīta neiespējams, un tagad ir tevi atradis."

�Bet kādēļ jūs to visu manis dēļ darījāt?" mei�tene brīnīdamies jautāja Tarzanam.

..Tādēļ, ka jūs bijāt laipna pret mani, kad mani ieveda Zoantrohago vergu telpās," atbildēja pērtiķa cilvēks, �un arī tādēļ, ka tiku apsolījis, ka tiklīdz rāsies izdevība bēgt, mēs iesim visi trīs kopā."

Viņ� bija pacēlis to no zemes un ieveda lielajā telpā. Komodoflorensals, acis nolaidis, stāvēja drusku sānis. Tarzans paskatījās uz to un viņa ska�tā, likās, bija redzams it kā apjukums, tomēr viņ� di Iz vien atvairīja domu, -kas to varēja būt radījusi, jo pa�reiz priek�ā stāvēja svarīgākas lietas.

�Komodoflorensals, jūs zināt, kuras ejas bēgot būtu dro�ākas pret atklā�anas briesmām.

Vai mēs lai izvēlamies Ilamadalbana dzīvokli, vai galeriju, kuru tie minēja?"

�Uz �iem jautājumiem es nevaru atrast apmie�rino�u atbildi; bet lūk�" viņa acis bija pārskatīju��as telpu� �tur griestos ir lūka. Kurp gan pa to varētu nokļūt?"

�Par to var nokļūt vai nu gandrīz visur, vai arī nekur," atbildēja troluinadalmakietis. ..Daudzās istabās ir �ādas lūkas. Da�reiz pa tām var nokļūt nelielos bēniņos, no kuriem nav izejas uz citu kādu telpu; da�reiz atkal tās noved slepenās istabās, vai pat iziet uz kāda cita stāva koridoru."

Tad atskanēja klauvē�ana pie durvīm, kas iz�gāja uz Hamadalbana dzīvokli un kāda sieviete skaļi sauca: �Atver, Kalfastoban. Te no akmeņlauztuvēm ir atnācis vesels entals un meklē Karaftapu."

�Pie Zoantrohago vergu mītnes ieejas stāvo�ais sargs ir atrasts nogalināts, un viņi, būdami pārlie�cināti, ka starp vergiem ir sākusies sazvērestība, grib Karaftapu nopratināt."

�Mums ir jātiek prom pa galeriju," �ukstēja Komodofloreņsals un �igli devās pie durvīm, kas atvērās uz koridoru. Tikko viņ� bija tās sasniedzis, kāda roka no pretējās puses nospieda kloķi un mē�ģināja atvērt durvis, kas arī bij noslēgtas.

JKalfastoban ]" sauca kāds no viņpus durvīm eso�ās galerijas, ,,ielaid! Vergi nav aizgāju�i pa �ejieni. Atdari �iglāk!"

Pērtiķa cilvēks Tarzans �igli apskatījās visap�kārt.. Viņ� atkal jutās <kā ielenkts d�ungļu zvērs un viņa sejā bij kaut kas no zobus atņirgu�a dzīv�nieka izteiksmes. Novērtējis atstatumu no grīdas līdz griestu lūkai, viņ�, mazliet atskrējis, vieglā lē�cienā pacēlās aug�up.

Tarzans bija piemirsis, kādā mērā viņa svara samazinā�ana bija atsaukusies uz viņa veiklību.

Viņ� tikko bija cerējis aizsniegt lūku, lai dabūtu rokām pieķerties pie tās aug�ējās malas, bet tā vietā viņ� izlidoja tai cauri un nokrita uz kājām kādā tum�ā telpā.

Apgriezies viņ� paskatījās lejup uz saviem draugiem. Viņu sejās bija redzams apjukums, bet par to nebija ko brīnīties, jo viņ� pats bija ne ma�zāk pārsteigts.

�Vai priek� jums par tālu lekt?" viņ� tiem pra�sīja.

�Par tālu!" abi atbildēja.

Tad, turēdamies aiz lūkas malas ar ceļgalu locī�tavām, viņ� izkārās pa to ar galvu uz leju. Pie galerijas durvīm klauvē�ana kļuva arvien neatlaidī�gāka, bet pie tām, kas izgāja uz Ilamaldabana dzī�vokli, atskanēja ne vairs sievietes, bet vīrie�a balss, kura nikni pavēlēja atdarīt.

�Atver!" tur kliedza. ,,Ķēniņa vārdā, atver!"

,.Atver pats!" kliedza tas, kur� klauvēja pie pre�tējām durvīm, domādams, ka pavēle atdarīt durvis nāk no tās telpas iek�ienes, kurā viņam vajadzēja iekļūt.

�Kā lai es atveru," kliedza pretī otrs, �durvis ir aizbultētas no tavas puses."

�Nē," dusmīgi sauca pirmais, ,,durvis nav vis aizbultētas no �is, bet gan no viņas puses."

�Tu melo," spiedza tas, kur� lauzās iek�ā no Ilamadalbana dzīvokļa puses, �un tev nāksies dārgi samaksāt, ja par to tiks ziņots ķēniņam."

Ar galvu uz leju Tarzans noliecās istabā un iz�stiepa rokas pretī saviem draugiem. �Pasniedz man Talaskaru," viņ� deva mājienu Komodoflorensalam. Kad tas to bija izdarījis, Tarzans satvēra meiteni aiz rokām un pacēla to tik augstu, ka tā varēja pie�ķerties viņa ādas apbruņojumam un noturēties pati, nenogā�oties lejā. Tad viņ� aptvēra tās ķermeni vairāk uz leju un pacēla to vēl augstāk, �ādā veidā meitenei izdevās ierāpties aug�ējā telpā.

Sakaitinātie kareivji pie abām pretējām dur�vīm tagad acīmredzot bij nodomāju�i ielauzties ar varu. Smagi sitieni krita uz cietajiem dēļiem, kas kuru katru acumirkli varēja salūzt gabalos.

�Piebāziet savas kabatas ar svecēm, Komodoflo- rensal," teica Tarzans, �un tad Ieciet manās rokās!"

�Kamēr bijām pieliekamā telpā, es saņēmos sveces, cik vien varu nest," atbildēja otrs. �Sagata- vojaties! Es lēk�u!"

Tie�i tai mirklī, kad Tarezans izstiepa rokas pretī Komodoflorensalam, kāds galerijai piegulo�o durvju dēlis salūza un skaidas no tā atsprāga līdz pa�am istabas vidum; bet vēl mirkli vēlāk, kad abi vīri bēniņu tumsā, ceļos nometu�ies, palūkojās le�jup, pretējās durvis atsprāga vaļā un uz pēdām se�kodami savam Ventalam, visi desmit Ventala kareiv�ji iebruka istabā.

Brīdi tio lūkojās apkārt vislielākajā pārsteigu�mā, tad viņu uzmanību saistīja klaudzieni pie pretē�jām durvīm. Smaids pārlaidās pār Ventala seju, kad tas devās pie galerijas durvīm un atslēdza tās. Saniknoti koreivji metās viņam virsū, bet kad viņ� tiem izskaidroja, aiz kāda pārpratuma abas partijas bij lauzu�ās iek�ā dzīvoklī, tie no sirds kopīgi pa�smējās, kaut gan bija drusku sakaunējusies.

�Bet kas tad bija �e iek�ā?" prasīja Ventals, kur� bija atvedis kareivjus.

�Kalfastobans un zaļais vergs Karaftaps," ie�runājās kāda no Ilamadalbana sievām.

�Tad viņi būs paslēpu�ies," sacīja kareivis. ,.Pārmeklējiet dzīvokli!" pavēlēja Ventals.

�Tie nebūs ilgi jāmeklē," piebilda kāds no ka�reivjiem, norādīdams uz grīdu pie pieliekamās telpas durvīm.

Pārējie paskatījās turp un ieraudzīja cilvēka roku uz grīdas guļam. Sastingu�ie rokas pirksti izskatījās pēc plēsīga zvēra nagiem un mēmi ap�liecināja nāvi. Viens no kareivjiem �igli devās turp, atvēra pieliekamās telpas durvis un izvilka Karaftapa līķi, kura galva tikko turējās pie miesas strēmeles. To redzot, pat kareivji atkāpās apmul�su�i. �igli tie pavērās apkārt istabā.

�Abējās durvis bija aizslēgtas no iek�puses," sacīja Ventals. �Kas to arī nebūtu darījis, viņam jābūt vēl �e."

�Tas nav bijis cilvēka roku darbs," �ukstēja kāda sieviete, kura bij ienākusi no blakus dzīvokļa.

�Pērmeklējiet visu rūpīgi," teica Ventals un pats, būdams dro�s cilvēks, tas pirmais devās tuvā�kajā un pēc tam arī citās blakus telpās. Kādā no pēdējām tic atrada Kalfastobanu ar caurdurtām krūtīm.

�Ir pēdējais laiks, ka mēs aizejam no �ejienes, ja vien atradīsim ceļu," �ukstēja Tarzans Komodo�florensalam.

Ļoti uzmanīgi iedami -katrs savā virzienā abi vīrie�i taustījās gar nejēdzīgi tum�o bēniņu sienām. Biezi putekļi, kas varēja būt krāju�ies veselus gadu simteņus, pacēlās gaisā, smacēdami elpu un liecinā�dami, ka telpa nav tikusi lietota gadiem, pat varbūt gadusimteņus ilgi. Drīz Komodoflorensanls izdzir�dēja pērtiķa cilvēka ,.IIssst", ar ko viņ� to aicināja pie sevis.

�Nāciet abi �urp! Es kaut ko atradu."

�Ko jūs atradāt?" vaicāja Komodoflorensals.

�Caurumu sienas apak�ā," atbildēja Tarzans. �Tas ir pietieko�i liels, lai vīrs pa to varētu izlīst. Kā jums �ķiet, Komodoflorensal, vai drīkstētu aiz�degt sveci?"

�Nē, pa�reiz nē," atbildēja princis.

�Es līdī�u pa to," paziņoja pērtiķa cilvēks, �mums jāredz, vai vispārīgi pa �o tuneli var kur izlīst."

Viņ� nometās �etrrāpus, tad Talaskara, kura stāvēja tam līdzās, juta, ka pērtiķa cilvēks virzās projām. Bet viņa nevarēja to redzēt, jo baismīga�jos bēniņos bij pārāk tum�s.

Abi paliku�ie gaidīja, bet pērtiķa cilvēks neat�griezās. Tad viņi sadzirdēja balsis apak�ējā telpā. Tie brīnījās, vai tie�ām vajātāji jau gribētu pārme�klēt bēniņus, bet viņiem vēl nebija iemesla baidīties.

Meklētāji bija nolēmu�i ielenkt un apsargāt slepkavības vietu, jo tas tiem �ķita dro�āk, nekā līst tanī tum�ajā caurumā pakaļ kādai nezināmai būtnei, kas varēja cilvēka ķermenim noraut galvu. Ja viņai iegribētos nokāpt lejā, tie to iznīcinātu, vai sagūstī�tu, bet pagaidām viņi apmierinājās ar nogaidī�anu.

�Kas ar viņu būs noticis?" ustraukti �ukstēja Talaskara.

�Tu esi ļoti norūpējusies viņa dēļ, vai ne tā?" jautāja Komodoflorensals.

�Un kādēļ gan nē?" prasīja meitene, �un jūs ta�u arī tāpat?"

�Jā," atbildēja Komodoflorensals.

�Viņ� ir apbrīnojams," piebilda verdzene.

�Jā," atteica Komodoflorensals.

�Es vēlos, kaut viņ� nāktu atpakaļ!" mei�a sa�cīja.

�Jā," teica Komodoflorensals.

Tad, it kā par atbildi uz abējo vēlē�anos, tie dzirdēja atskanam vieglu svilpienu no tuneļa dziļu�miem, kur pērtiķa cilvēks bij ielīdis. �Nāciet," viņ� �ukstēja.

Ar Talaskaru priek�galā tie sekoja viņam, līz�dami �etrrāpus caur tum�o tuneli un taustīdami ce�ļu tumsā, kamēr beidzot tie pamanīja priek�ā gais�mas atspīdumu un redzēja Zuantrolu ar aizdegtu sveci kādā pavisam mazā telpā, kas tikko bija pie�tieko�i augsta, lai cilvēks viņā varētu taisni sēdēt.

,.Tiktāl es atlīdu," viņ� tiem paskaidroja, �un tā kā �e ir jauka paslēptuve, kur mēs varam iededzi�nāt uguni, nebaidīdamies, ka mūs �e varētu pamanīt, tad es devos pēc jums. �e kādu laiku mēs varam justies samērā ērti un dro�i, kamēr es pagū�u izpē�tīt tuneli vēl tālāk. Cik no visa varu spriest, �ī eja nekad nav tikusi lietota �īs veltoptismakie�u paau�dzes laikā un tādēļ ir grūti ticams, 'ka kāds iedo�mātos pēc mums �e apskatīties."

�Vai jūs domājat, ka viņi mums sekos?" jautā�ja Talaskara.

�Es domāju gan," atbildēja Komodoflorensals, �un tā kā mēs nevaram griezties atpakaļ, tad ir la�bāk, ka mēs tūdaļ ejam tālāk, jo, pēc visa sprie�ot, ir jāpieņem, ka tuneļa otrs gals izies kādā telpā, kur varbūt atradīsim eju, pa kuru būs iespējams aiz�bēgt."

�Jums taisnība, Komodoflorensal," piekrita Tar�zans, ��e palikdami mēs nekā ieiegūsim. Es ie�u priek�galā. Lai Talaskara seko man un jūs nāciet pēdējais. Ja izrādīsies, ka tunelis nobeidzas strup�ceļā, mēs nekā nebūsim zaudēju�i to izpētīdami."

�oreiz, apgaismodami savu ceļu ar svecēm, visi trīs, ar mokām un grūtībām līda uz priek�u pa ak�meņiem klāto nelīdzeno tuneli, kur� nogriezās drīz uz vienu, drīz uz otru pusi, it kā izvīdamies starp da�ādām telpām, līdz beidzot, tiem par atvieglojumu, eja pēk�ņi papla�inājās, kā augstumā, tā arī platu�mā, tā ka bija iespējams iet uz priek�u nepielieco- ties. Tunelis tagad gāja stāvā slīpumā uz kādu apak�ējo stāvu un brīdi vēlāk mūsu trijotne apstā�jās nelielā telpā. Pēk�ņi Talaskara strauji ievilka elpu un uzlika roku Tarzana plecam.

�Zuantrol, kas tas tur?" viņa �ukstēja, rādīda�ma uz priek�u tumsā. Uz grīdas vienā telpas pusē cie�i pie sienas, tikko saredzama, bija sakņupusi kāda figūra. �Un tur tas!" iesaucās meitene, no�rādīdama citā telpas virzienā.

Pērtiķa cilvēks nokratīja meitenes roku no sa�va pleca un �igli devās uz priek�u, turēdams sveci augstu kreisajā rokā, bet ar labo bija sagrābis zo�bena spalu. Viņ� piegāja glu�i tuvu sakņupu�ai fi�gūrai un noliecās to apskatīt. Tad viņ� aizkāra to ar roku un figūra sakrita par pelnu sauju.

�Kas tas ir?" prasīja meitene.

�Reiz tas bija cilvēks, bet nu jau daudz gadu, kop� tas miris."

�Un tie citi tāpat?" vaicāja Talaskara.

�Te tādu ir diezgan," piebilda Komodofloren�sals. �Vai redzat? Tur � un tur."

�Nu �ie vismaz mūs nevar aizturēt," teica Tar�zans un devās pāri istabai uz kādām durvīm otrā pusē.

,.Bet viņi mums tomēr kaut ko stāsta," iebilda Komodofl oren sals.

�Un kas tas būtu?" vaicāja pērtiķa cilvēks.

,.Ka �im koridoram bijis sakars ar kāda varena veltoptismakie�a apartamentiem," atbildēja princis, �un tas ir bijis tik varens, ka bez vārda runas varē�jis �ādi izrēķināties ar saviem ienaidniekiem. Un bez tam vēl redzams, ka tas noticis daudzus gadus atpakaļ. �"

�To mums saka ķermeņa stāvoklis," ieminējās Tarzans.

�Nu ne glu�i," atbildēja Komodoflorensals. �Skudras būtu novedu�as tos tādā stāvoklī īsā laikā. Senos laikos miru�ie tika atstāti pilīs un skudras, kas toreiz bija mūsu atkritumu novācējas, drīz vien

tika ar tiem galā, bet skudras da�reiz uzbruka arī dzīvajiem un �ādā kārtā līdz�inējie derīgie kukaiņi sāka mūs apdraudēt. Tad tika pielietoti visi līdze�kļi un novērsti visi apstākļi, kas tās varēja pievilkt. Tā mēs viņas apkarojām. Trohanadalmakā tika iz�cīnītas sīvas cīņas starp minunie�iem un skudrām un tūksto�i mūsu kareivju tika no tām dzīvi aprīti, jo, kaut gan mēs tās iznīcinājām biljonus, viņu ķē�niņienes izdēja vairāk, nekā mēs spējam nonāvēt to bezdzimuma strādnie�u sugu, kas mums uzbruka kopā ar viņu zaldātiem. Beidzot mēs ķērāmies pie viņu perēkļiem. Tā bija briesmīga slepkavo�ana, bet mums izdevās nogalināt viņu ķēniņienes un no tā laika mūsu pilīs skudras vairs nav rādīju�ās. Tās dzīvo ap mums, bet arī bīstas mūs. Tomēr mēs ne�iedro�ināmies tās vēl reiz pievilināt, atstādami mūsu miru�os pilīs."

�Tad jūs domājat, ka �is koridors ved uz kāda augstmaņa dzīvokli?" vaicāja Tarzans.

�Es ticu, ka reiz tas tā būs bijis. Bet laiks visu pārmaina. Tagad varbūt koridora gals ir aizmūrēts. Kad �ie kauli vēl bija dzīvi, varbūt toreiz koridors izgāja uz pa�a ķēniņdēla istabām, bet �odien tur varbūt ir kareivju kazarma, vai diadetu stallis. Viss, ko mēs noteikti varam pasacīt, ir tas, ka eja jau il�gus laikus nav tikusi lietota, un dro�i vien tādēļ mū�su laika veltoptismakie�iem nav pazīstama."

Aiz miroņu telpas koridors noliecās lejup uz apak�ējiem stāviem, un beidzot noveda tre�ajā tel�pā, kas bija pla�āka par abām iepriek�ējām, �e uz grīdas gulēja vairāki ķermeņi.

��ie nav biju�i pieķēdēti pie sienas," sacīja Tarzans.

�Nē, �ie ir kritu�i cīnīdamies, kā tas redzams�no viņu kailajiem zobeņiem un arī no kaulu stāvokļa.

Kad visi trīs bija mirkli apstāju�i, lai apskatītos istabā, viņu ausis pēk�ņi uztvēra cilvēka balss skaņas.

Kad laiks pagāja un Tarzans vēl joprojām neat�griezās mājās, viņa dēls sāka arvien vairāk baiļoties. Uz tuvākajām sād�ām nosūtīja skrējējus, bet visi tie atnesa vienu un to pa�u ziņu. Neviens nebija Lielo Bvanu redzējis. Koraks nosūtīja pieprasīju�mu uz tuvāko telegrāfa staciju, ievākdams izziņas no visām tām vietām Āfrikā, kur pērtiķa cilvēks varē�tu būt izkāpis malā un kur par viņu kaut kas būtu dzirdēts, bet atbildes vienmēr bija neapmierino�as.

Tad beidzot, atstājis sev tikai K. jostu un ap�bruņojies vienīgi ar saviem primitīvajiem' iero�iem, Koraks, Nogalinātājs, devās ceļā ar pulku labāko un ātrāko vaziri, lai uzmeklētu savu tēvu. Ilgi un rūpīgi viņi pārmeklēja d�ungļus un me�u, bie�i iz�lūgdamies draudzīgus pakalpojumus 110 tiem ciema�tiem, kuru apvidū tie meklēdami nonāca, kamēr bei�dzot tie bija kā ar suku izsukāju�i pla�u novadu un tik pamatīgi, kā to neviens cits nebūtu spējis izda�rīt; bet tomēr, neskatoties uz visām viņu pūlēm un neatlaidību, tie neatrada ne mazāko zīmi, kas va�rētu dot kādus norādījumus par pērtiķa cilvēka Tar- zana likteni, vai patreizējo atra�anās vietu. Pazau�dēju�i visas cerības, tie tomēr nenogursto�i līda kru- stāra un �ķērsām pa garojo�o d�ungļu biezokni, vai atkal rāpās pār klin�ainām augstienēm, kuras bija tikpat nemīlīgas kā zemie ērk�ķāji, kas durstīja me�klētājus.

Bet Elkomoelhago, Veltoptismakas Tagosto ka- raļpilī trīs cilvēki stāvēja kādas slepenas akmeņsie- nu ie�ogotas telpas vidū un klausījās cilvēka balsi, kas �ķita vibrēja ārā tie�i no akmens sienas. Pie viņu kājām visapkārt uiz grīdas gulēja sen miru�u cilvēku kauli. Bet pāri viņiem pacēlās aizgāju�o ga�du simteņu netverāmie putekļi.

Meitene piekļāvās cie�āk Tarzanam. �Kas tas ir?" viņa prasīja.

Tarzans pakratīja galvu.

�Tā ir sievietes balss," teica Komodoflorensals.

Pērtiķa cilvēks pacēla sveci augstu pār galvu un paspēra da�us soļus uz kreisās sienas pusi; tad viņ� apstājās un izstiepa roku. Pārējie divi palū�kojās un ieraudzīja vienu vai divi hualu virspus viņa galvas sienā caurumu.

Tarzans pasniedza sveci Komodoflorensalam, Tad, noņēmis zobenu, nolika to uz grīdas un vieglā lēcienā sasniedza logu. Kādu brīdi viņ� karājās, aizķēries aiz tā malas un klausījās, tad noslīdēja at�pakaļ zemē.

�Tur otrā pusē ir glu�i tum�s," viņ� nomurmi�nāja. �Kas arī nebūtu �īs balss īpa�nieks, viņ� ir ta�nī istabā, kas atrodas aiz �īs, kurā nupat ieskatījos, bet tur nav neviena cilvēka."

�I<ā jūs to varat zināt � tur ta�u bija pavisam tum�s?" prasīja Komodoflorensals.

�Ja tur kāds atrastos, es viņu būtu saodis," at�bildēja pērtiķa cilvēks.

Ar izbrīnu abi viņā paskatījās.

�Es par to esmu pārliecināts," apgalvoja Tar�zans, ,,tāpēc ka skaidri jutu ieplūstam pa lūku no viņas telpas �inī vieglu caurvēja strāvu. Ja tur at�rastos kāda cilvēcīga būtne, viņas ķermeņa izgaroju�mi būtu tiku�i ienesti tie�i man nāsīs."

�Un tā jūs noteiktu viņas klātbūtni?" prasīja Komodoflorensals. Mīļais draugs, es gan daudz ko ticu jums, bet tikai ne to."

Tarzans pasmaidīja. �Vismaz man netrūks dū��as pamatot manu apgalvojumu," viņ� teica, jo esmu nodomājis doties to telpu izpētīt. Vērojot pēc balss skaļuma, esmu pārliecināts, ka tā nenāk caur cie�u sienu. Istabā, kurā sieviete atrodas, vajaga būt kā�dai lūkai un tā kā mums ir nepiecie�ami izpētīt kat�ru iespējamo ceļu, pa kuru mēs varētu izbēgt, es gri�bu izpētīt ari �o," un viņ� devās pie cauruma sienā.

�Ak, labāk ne�ķirsimies!" iesaucās Talaskara. �Kur viens iet, tur iesim visi!"

�Labāk divi zobeni nekā viens," piebilda Komo�doflorensals, kaut gan viņa balss noskaņa neliecinā�ja par drosmi.

�Nu labi," teica Tarzans, �es ie�u pa priek�u, tad jūs varat pasniegt man Talaskaru."

Komodoflorensals pamāja piekrīto�i.

Pāris minūtes vēlāk visi tris stāvēja jau otrpus sienas. Viņu sve�u gaisma atklāja tiem �auru eju, kura, pēc visām zīmēm sprie�ot, bija tikusi lietota vēl nesen, pretēji tai, pa kuru tie bija atnāku�i no

Kalfastabana dzīvokļa. Tā siena, caur kuru viņi bi�ja nule izlīdu�i, bija no akmens, bet pretējā � tēstu dēļu aplatojums.

��ī eja piegulst kādai ar paneli segtai telpai," �ukstēja Komodoflorensals. �Otrā pusē �iem rupji tēsfiem dēļiem ir dārga koka vai pulēta metalla pa�nelis."

�Un jūs domājiet, ka �e kaut kur vajadzētu būt durvīm, kas no �īs ejas ved blakus telpā?" prasīja Tarzans.

�Ļoti iespējams, ka sienā ir kāda slepena fi- lunga," atbildēja Komodoflorensals.

Viņi devās pa eju, uzmanīgi klausīdamies. Sā�kumā viņi bija varēju�i tikai at�ķirt, ka balss pie�derēja sievietei, bet tagad viņi jau sadzirdēja vārdus:

�Ja viņi to būtu atdevu�i man," tie bija pirmie vārdi, ko bēgļi skaidri saprata.

�Tad, mana visaugstākā kundze, ta-s nebūtu noticis," atbildēja otra sievietes balss.

�Zoantrofago ir nejēga, kur� pelnījis nāvi, bet mans tēvs, mūsu gai�ais karalis, ir vēl lielāks muļ�ķis," teica pirmā balss.

�Viņ� grib nogalināt Zoantrofago un līdz ar to pēdējo iespēju, atrast noslēpumu, kā mūsu kareivjus pārvērst par mil�iem. Viņi domāja, ka es to gribu nogalināt, bet �āds nodoms man stāvēja vistālāk."

�Ko tad jūs, brīni�ķīgā princese, būtu darījusi ar viņu?"

�To verdzenes nedrīkst ne jautāt, ne zināt," at�cirta kundze.

Kādu laiku valdīja klusums.

�Tā ir princese D�anzāra, kas tur runā," pa�uk�stēja Tarzans Komodoflorensalam. �Tā pati Elko- moelhago meita, kuru jūs gribējāt sagūstīt un pār�vest mājās sev par sievu, bet ar to jums būtu bijis darba papilnam."

�Vai viņa ir tik skaista, kā ļaudis stāsta," jau�tāja Komodoflorensals.

�Viņa ir ļoti skaista, bet nu ari gatavais -velns."

�Viņu precēt būtu bijis mans pienākums," teica Komodoflorensals.

Tarzans klusēja. Viņa galvā izveidojās kāds plāns. Balss aiz sienas atkal ierunājās.

�Viņ� bija brīni�ķīgs," tā teica, �daudz pārāks par mūsu kareivjiem," un tad � pēc brī�a klusuma: ,.Tu, verdzene, vari iet, un pielūko, ka mani netraucē, pirms saule stāvēs pusceļā starp Sievie�u un Karaļa koridoriem."

�Lai jūsu sveces nekad nenodzistu, tāpat kā jū�su skaistums, princese," atbildēja verdzene, atmugu�riski izejot no karaļmeitas apartamentiem.

Brīdi vēlāk, trīs aiz sienas dzirdēja durvis aiz�veramies.

Tarzans zag�us līda pa eju, meklēdams slepenas durvis, kas to savienotu ar telpām, kur princese D�anzāra bij nolikusies uz naktsguļu, bet �oreiz tās atrada Talaskara.

��e," viņa �ukstēja, un visi trīs noliecās, lai ap�skatītu salaidumu.

Tas bija vienkār�s, un acīmredzot varēja tikt atvērts no otras puses, uzspie�ot uz kādu zināmu vietu panelī.

�Pagaidiet mani �e!" �ukstēja Tarzans, �es eju atvest princesi D�anzāra. Ja ari mēs nevarēsim ar viņu aizbēgt, tad, varbūt, par �o ķīlu varēsim no�pirkt sev brīvību."

Un, nedomādams pārspriest ar biedriem sava soļa lietderību, Tarzans lēni atvirzīja aizbīdni, kas saturēja paneli un viegli pagrūda durvis vaļā. Viņa acu priek�ā tagad bija princeses D�anzāras aparta�menti � veidoti barbariskā, bet ārkārtīgi greznā stilā. Telpas centrā uz marmora paaugstinājuma gulēja princese, bet viņas kāj un galvgalī dega divas milzīgas sveces.

Neskatoties uz apkārtējo greznumu vai bagātī�bu, ne arī uz savu kārtu vai stāvokli, minunie�i ne�kad nelieto guļvietai mīkstāku paklāju, bet gan tikai vienkār�u audumu, kuru paklāj uz grīdas, vai ar to pārsedz koka, akmens vai marmora guļamvietas, skatoties pēc savas bagātības, vai kastas priek��rakstiem.

Atstājis paneli vaļā, pērtiķa cilvēks mierīgi ie�gāja telpā un devās tie�i pie princeses, kas gulēja aizvērtām acīm, vai nu aizmigusi, vai neatlaidīgi il�godamās pēc miega.

Tarzans jau atradās pusceļā starp sienu un starp princeses salto gultu, kad pēk�ņi caurvēja strāva aizcirta paneli ar tādu troksni, no kura pat miru�ais uzmostos.

Vienā mirklī princese bija kājās un raudzījās nācējā. Brīdi viņa stāvēja klusēdama un cie�i lūko�jās viņam acīs, tad lēni tā nāca tam pretī, pie kam viņas izturē�anās un ķermeņa lokani graciozās ku�stības D�ungļu Kungam neviļus atgādināja lautvu mātītes Saboras cēlo gaitu.

�Tas esi tu, Zuantrol," izdvesa princese. �Vai tu esi atnācis pēc manis?"

�Es esmu atnācis pēc jums, princese," atbildēja pērtiķa cilvēks. ,,'Tikai nekliedziet, un jums neno�tiks nekas ļauns."

�Es neklieg�u," �ukstēja D�anzara, kad pusat�vērtiem acu plakstiem tā pieslīdēja viņam klāt un apvija abas rokas ap Tarzana kaklu.

Pērtiķa cilvēks padevās mazliet atpakaļ un liegi atraisījās no viņas skāvieniem.

�Jūs mani pārprotiet, princese," viņ� teica. �Jūs esat mana gūstekne un jums jānāk man līdz."

�Jā," viņa izdvesa, �es esmu tava gūstekne, un nevis es tevi, bet tu mani pārproti. Es mīlu tevi. Man ir tiesības izvēlēties par vīru kuru katru no vergiem, un es esmu izvēlējusies tevi."

Tarzans nepacietīgi pakratīja galvu. ,.Jūs ne�mīlat mani," viņ� teica. �Man �ēl, ka jūs kaut ko tamlīdzīgu esat iedomāju�ies, jo es jūs nemīlu. Man nav vaļas kavēties. Nāciet!" Un viņ� paspēra so�li, lai to satvertu aiz rokām.

�Vai tu esi prātā jucis? jeb vai tu nezini, kas es esmu?" prasīja princese.

�Ak, to es zinu ļoti labi," atbildēja Tarzans, �jūs esat Elkomoelhago meita, princese D�anzara."

�Un tu uzdro�inies nonicināt manu mīlestību!" Viņa smagi elpoja, un tās krūtis cēlās un grima līdz ar satrakoto kailību brāzmu.

�Te nevar būt runa par mīlestību starp mums," ierunājās Tarzans, �jo mani vienīgi intresē tikai jautājums par manu un manu draugu dzīvības glāb��anu un izkļū�anu brīvībā."

�Tu mīli kādu citu?" jautāja D�anzāra.

�Jā," Tarzans tai strupi atbildēja.

�Kas viņa ir?" neatlaidās princese.

,,Vai jūs nāksiet drīzāk, jeb es bū�u spiests aiz�nest jūs ar varu."

Kādu brīdi sieviete klusēdama stāvēja viņa priek�ā, katrs viņas muskulis bija sasprindzināts, bet acis kvēloja kā divi ugunskuri, tad viņas sejas izteiksme lēni pārmainījās: tā kļuva maiga un viņa izstiepa vienu roku pret pērtiķa cilvēku.

�Es tev palīdzē�u, Zuantrol," viņa teica, �es tev palīdzē�u aizbēgt, un to es darī�u aiz mīlestības uz tevi. ,,Nāc! Seko man!"

Viņa apgriezās un lēni devās pāri istabai.

�Bet mani draugi," ierunājās viņ�, �es nevaru aiziet bez tiem."

�Kur viņi ir?"

Tarzans neatbildēja, jo nebija vēl dro�i pārlie�cinājies par viņas patiesiem nolūkiem.

�Parādi man ceļu," viņ� teica, ,.tad es varē�u atgriezties pēc tiem."

�Jā," atbildēja princese, �un tad varbūt tu mīlē�si mani vairāk nekā to otru."

Ejā aiz paneļa Komodoflorensals un Talaskara gaidīja, kāds būs Tarzana dēkas gala iznākums.

Katrs vārds no Tarzana un princeses sarunas tiem bija skaidri sadzirdams.

�Viņ� mīl tevi," teica Komodoflorensals, �nu tu pati redzi, ka viņ� tevi mīl."

�Es neredzu nekā tamlīdzīga," atbildēja Tala�skara. �Ka viņ� nemīl princesi D�anzāru, vēl nav nekāds pierādījums, ka viņ� mīlētu mani."

�Bet viņ� mīl tevi, un tu mīli viņu, to es redzē�ju no pirmā brī�a, kad viņ� atnāca. Ak, kaut viņ� nebūtu mans draugs, tad es to varētu nodurt ar zobenu."

�Kāpēc jūs gribat to nogalināt, ja viņ� mani mīl, ja tas tā tie�ām būtu?" vaicāja meitene. �Vai tad es esmu tik mazvērtīga, ka jūs savu draugu drīzāk redzētu miru�u, nekā savienotu ar mani?"

�Es" � viņ� vilcinājās � �es nespēju tev pa�teikt, ko es domāju."

Meitene iesmējās, bet tad pēk�ņi sāka �ņukstēt. �Viņa to aizved no turienes," teica Talaskara. �Bū�tu labāk tiem sekot."

Kad Talaskaras pirksti pieskārās atsperei, kas virzīja atslēgu, kura saturēja paneļdurvis, D�anzāra veda Tarzanu pāri istabai uz kādām durvīm sānu sienā, bet ne uz tām, pa kurām bij izgājusi verdzene.

�Seko man," �ukstēja princese, �un tu redzēsi, ko nozīmē D�anzāras mīlestība."

Tarzans, nebūdams skaidrībā par viņas nolū�kiem, sekoja tai ar vislielāko uzmanību.

�Tu baidies? Tu neuzticies man?" viņa vaicāja. �Labi, tad nāc un palūkojies pats �inī istabā, pirms tu viņā ieej."

Komodoflorensals ar Talaskaru tikko bija ienā�ku�i D�anzāras telpās, kad Tarzans tuvojās durvīm, pie kurām vienā pusē bija apstājusies D�anzāra. Tie redzēja, ka grīda zem viņa kājām pēk�ņi iegrima un brīdi vēlāk Zuatrols jau bija pazudis viņu acīm. Gāzdamies lejā pa ledusglumu slīpumu, viņ� dzirdē- jaja vēl D�anzāras me�onīgos smieklus noskanam tam pakaļ nezināmajā tumsā.

Vienā lēcienā Komodoflorensals ar Talaskara bija pāri telpai, bet bija jau par vēlu: slepenās dur�vis, kas bija atvēru�ās zem Tarzana kājām, klusi bi�ja atslīdēju�as atpakaļ savā vietā. Aiz dusmām trīcēdama, D�anzāra stāvēja un skatījās grīdā, zem kuras pērtiķa cilvēks tikko bija pazudis. Aiz savu satrakoto kaislību saviļņojuma viņa drebēja, kā ap�ses lapa vēja �ūpota.

�Ja tu nenāc pie manis, tu arī neiesi vairs pie citas!" viņa kliedza, tad viņa pagriezās un ieraudzīja Komodoflorensalu ar Talaskara metamies tai virsū.

Viss sekojo�ais norisinājās tik ātri, ka nav ie�spējams izsekot faktiem tajā īsajā laiksprīdī, kādā tie notika. Gandrīz viss bij jau cauri, pirms Tar�zans sasniedza slīpuma dibenu un piecēlās no irdenas zemes klona, uz kura tas bij nokritis. Telpa, kurā viņ� atradās, bij apgaismota ar da�ām aizrestotās ni�ās dego�ām svecēm. Viņam iepretī bija smags dzelzs aizrestojums, caur kuru viņ� redzēja apgaismo�tu telpu, kur uz zema sola sēdēja kāds vīrietis galvu skumji nokāris uz krūtīm.

Kad Tarzans ar troksni nogāzās blakus telpā, viņ� pacēla galvu un, ieraudzījis Zuantrolu, pielēca kājās.

��igli pa kreisi!" viņ� kliedza, un Tarzans pa�griezies ieraudzīja divus lielus zvērus ar zaļi mir�dzo�ām acīm, kas pa�reiz pietupās lēcienam. Viņa pirmā kustība bija izberzēt acis, kā to darīja cil�vēks, lai aizdzītu nejauka sapņa uzburtos murgu tēlus, jo tas, ko viņ� redzēja, bija divi parastie Āf�rikas me�a kaķi, pilnīgi dabīgā izskatā, bet milzīgi augumā. Vienu brīdi pērtiķa cilvēks bij piemirsis, ka viņa augums bij samazināts uz ceturto daļu no normālā apmēra, un ka kaķi, kas viņam likās pieau�gu�as lauvas lielumā, patiesībā bija pavisam vidēji savas sugas reprezentanti. Tiem tuvojoties, viņ� iz�vilka savu zobenu un sagatavojās cīnīties par savu dzīvību ar �iem milzu zvēriem, kā viņ� agrāk d�ung�ļos bija cīnījies ar viņu varenajām māsām.

�Ja jūs tik varētu atgaiņāties, kamēr sasnie�dzat �īs restes," sauca vīrs blakus telpā. �Es izlai�stu jūs cauri. Aiz�aujamais ir �inī pusē." Bet vi�ņam vēl runājot, viens no kaķiem lēca-

Komodoflorensals mezdamies virsū D�anzārai, uzlēca tam pa�am grīdas nodalījumam, kur Tarzans bija pazudis un kad tas zem viņa nogrima, Komodo�florensals vēl dzirdēja Veltoptismakas princeses nik�no kliedzienu:

�Tad tā esi tu, ko viņ� mīl! Bet viņ� tevi ne�dabūs, pat miru�u nē!"

Un tas bija viss, ko Komodoflorensals, gāzda�mies lejā vēl dzirdēja.

Talaskara, palikusi aci pret aci ar satrakoto sie�vieti, apstājās un atkāpās, jo princese, izvilkusi dunci, metās tai virsū.

,.Mirsti vergs!" viņa spiedza, cirzdama asmeni Talaskaras baltajās krūtīs. Bet verdzene sagrāba uzbrucējas roku un mirkli vēlāk, cie�i apskāvu�ās, abas nogāzās zemē. Saķēru�ās tās vēlās pa grīdu; Elkomoelhago meita meklēja izdevību iegrūst dun�ci vedzenes krūtīs, bet Talaskara cīnījās, lai atvai�rītu draudo�o tēraudu un sagrābtu savos pirkstos pretinieces rīkli.

Līdz ko pirmais kaķis uzbruka, tam tūdaļ seko�ja otrs, lai nezaudētu savu tiesu medījuma. Abi bi�ja izbadēju�i. Pērtiķa cilvēks sagaidīja pirmo uz�brukumu atraudamies sānis, lai tad pielecis dotu dūrienu kaķim ribās.

Komodoflorensals, kur� ienākdams D�anzāras apartamentos bija izvilcis zobenu, nogāzās pazemē gandrīz tie�i zobos otrajam kaķim. Bet no tik pēk��ņas otra cilvēka parādī�anās me�a zvērs tā apstul�ba, ka apcirties riņķī aizlēca vistālākajā alas kaktā, pazaudējis visu patiku uz vēlreizēju uzbrukumu.

Aug�ējā telpā D�anzāra un Talaskara, kā divas tīģerienes cilvēka veidā, cīnījās uz dzīvību un nāvi. Plēzdamās un sizdamās tās vāļājās pa grīdu �urp un turp, pie kam D�anzāra nemitīgi kliedza: �Mirsti vergs! Tu viņu nedabūsi!" Bet Talaskara saglabā�ja mieru un taupīja elpu, tādā kārtā viņa sāka jau ņemt virsroku par savu pretinieci, kad viņām gadī�jās uzvelties tai pa�ai lūkai, kas jau Tarzanu un Komodoflorensalu bij nogāzusi tum�ajā akā.

D�anzāra, redzēdama, kas noticis, izgrūda baiļu kliedzienu. �Kaķi! Kaķi!" viņa iesaucās. Un līdz ar to abas pazuda melnajā �achtā.

Komodoflorensals nesekoja akas tālākajā kaktā aizbēgu�ajam kaķim, bet tūdaļ steidzās palīgā Tar- zanam un kopīgiem spēkiem tie atkāvās no pirmā zvēra, soli pa solim atkāpdamies uz aizrestojuma pusi, kur vīrietis blakus telpā stāvēja gatavs tos ielaist savā istabā, kur tie būtu dro�ībā.

Te uz priek�u, te atkal atpakaļ lēkdami, kaķi drīz uzbruka, drīz atkāpās, jo bija jau dabūju�i just aso tēraudu, ar kuru �īs cilvēkbūtnes aizsargājās. Abi vīri jau bija tuvu aizrestojumam, vēl solis un � viņi būtu dro�ībā. Kaķi atkal uzbruka un atkal tika aizdzīti akas tālākajā kaktā.

Tad vīrs blakus istabā pla�i atrāva durvis. ��igli!" viņ� kliedza, bet tie�i �inī brīdī gāzās lejā pa �achtu divi cie�i sakļāvu�ies ķermeņi un novēlās uz grīdas taisni uzbrūko�ajiem kaķiem ceļā.

Kad Tarzans un Komodoflorensals redzēja, ka Talaskara un D�anzāra gulēja tie�i pa ceļam plēsīgo kaķu lēcienam, tie abi �igli metās atpakaļ pie abām sievietēm. Tāpat kā pirmo reizi, kad Komodoflo- reisals nogāzās akā, pēk�ņā divu citu cilvēku parā�dī�anās nobiedēja kaķus, un pirmā pārsteigumā tie atkal aizskrēja �achtas tālākajā kaktā. D�anzāra bij krītot caur �achtu pazaudējusi savu dunci, un Ta�laskara ieraudzīja to sev līdzās zemē guļam. Atlai�dusies no princeses, viņa sagrāba ieroci un uzlēca kājās. Tarzans ar Komodoflorensalu jau stāvēja vi�ņām līdzās, bet arī kaķi no jauna pārgāja uzbru�kumā.

D�anzāra glu�i apmulsusi lēni piecēlās. Viņa lūkojās visapkārt un bailes bija izķēmoju�as viņas skaistās sejas vaibstus.

�inī brīdī cilvēks otrā istabā to ieraudzīja.

�D�anzāra!" viņ� iekliedzās. �Es nāku, mana princese!" Tad sagrābis solu, uz kura viņ� nupat vēl bija sēdējis, un kas vienīgais no visiem istabā eso�iem priek�metiem kaut cik varēja derēt kā ie�rocis, tas atrāva vaļā vārtus un ieleca telpā, kur �etri cilvēki atradās ārkārtīgi saniknoto zvēru varā.

Abiem kaķiem bija vairākas asiņojo�as būces un tie bija kļuvu�i glu�i traki aiz bada, sāpēm un niknuma. Kaukdami un ņurdēdami tie lēca tie�i vir�sū zobeniem, kad abi vīrie�i aizstāju�ies priek�ā meitenēm, lēni atkāpās uz durvju pusi. �ai brīdī vīrs ar solu rokā, pievienojās Tarzanam un Komo�doflorensalam un trijatā tie atsita neganto kaķu uz�brukumu. Sols izrādījās cīņā tikpat labs ierocis kā zobeņi un soli pa solim visi pieci lēnām kāpās atpa�kaļ. Tad pēk�ņi, bez kā to būtu varēju�i paredzēt, abi kaķi atlēca sānis un tad drāzās vīriem aizmugu�rē, it kā nojauzdami, ka sievietes būs vieglāk iegū�stams laupījums. Viens no tiem nokļuva tik tuvu, ka jau grasījās sagrābt princesi, bet tad ar solu ro�kā pielēca tre�ais vīrietis, kuru likās, bija pārņēmis velni�ķīgs niknums, un, pacēlis savādo ieroci, uz�bruka kaķim ar tādu negantu sparu, ka tam vaja�dzēja atlaisties no princeses.

Viņ� pat nenostāja sekot kaķim, bet, vicinā�dams solu, vajāja abus zvērus ar tik nikniem klie�dzieniem un vareniem sitieniem, ka tie, lai paglāb�tos, pēk�ņi ie�mauca blakus istabā un pirms tie do�māja vēl reiz uzbrukt, viņ� ar solu aizsita durvis, nocietinādams tās n.o pretējās puses.

�Zoantrohago!" iekliedzās princese.

�Jūsu vergs," atbildēja augstmanis, nolaizda�mies uz vienu celi un ar izstieptām rokām atliekda�mies atpakaļ.

�Jūs izglābāt man dzīvību, Zoantrohago," teica D�anzāra, �neskatoties uz visu to nievu, ko jums tiku parādījusi. Kā lai es jūs atalgoju?"

�Es mīlu jūs, mana princese, kā jūs jau pati to�sen ziniet," atbildēja vīrietis, �bet tagad ir viss pa vēlu, jo karaļa griba ir tā, ka man rīt jāmirst. El�komoelhago tā ir pavēlējis un, kaut arī jūs esat vi�ņa meita, es nekautrē�os teikt, ka viņa pa�a stul�bums neļauj tam atcelt reiz pieņemto lēmumu.

�Es zinu," nopūtās D�anzāra. �Viņ� ir mans pavēlnieks, bet es viņu necie�u. Viņ� nepamatotas greizsirdības lēkmē nogalināja manu māti. Viņ� ir traks, nē � trakāks par traku."

Pēk�ņi viņa giezās pie pārējiem.

��ie vergi gribēja aizbēgt, Zoantrohago," tā sau�ca. �Ar manu palīdzību tas viņiem varētu izdoties, bet līdz ar tiem varbūt izdotos aizbēgt arī mums, un mēs varētu atrast viņu zemē patvērumu."

,.Jā, ja vien kādam no tiem viņu dzimtā pilsētā būtu kāda vara," atbildēja Zoantrohago.

��is te," ierunājās Tarzans, redzēdams brīni�ķī�gu izdevību g-lābties, �ir Trohanadalmakas karaļa Adendrohakas dēls, pie tam vēl vecākais dēls un Zertolosto.

Kad Tarzans bij beidzis runāt, D�anzāra pagrie�zās pret to. �Es biju ļauna, Zuantrol," viņa teica. �Man �ķita, ka es vēlos tevi un ka karaļa meitai man reti kas ir ticis liegts, ko esmu kārojusi." Tad pagriezusies pret Talaskaru: �Ņem savu draugu, mcitem un esi laimīga ar to." Un viņa lēni bīdīja Talaskaru tuvāk Tarzanam, bet verdzene rāvās at�pakaļ.

,.Jūs maldāties, D�anzāra," viņa teica. �Es ne�mīlu Zuantrolu un arī viņ� nemīl mani."

Komodoflorensals vēroja Tarzanu, it kā gaidī�dams, ka tas noliegs Talaskaras apgalvojuma parei-

zibu. Bet pērtiķa cilvēks tikai piekrīto�i pamāja ar galvu.

�Vai tas nozīmē, ka jūs nemīlat Talaskaru?" vaicāja Komodoflorensals, skatīdamies viņam tie�i acīs.

�Glu�i otrādi, es viņu ļoti mīlu," atbildēja Tar�zans, �bet ne tā, kā jūs to domājat, jeb, varbūt, pat baidījaties. Es mālu viņu tāpēc, ka viņa ir laba meitene, mīļa meitene un uzticams draugs un arī tāpēc vēl, ka viņa bija nelaimē un tai vajadzēja mīlas un aizsardzības, ko tikai es un jūs viņai va�rējām dot; bet es nemīlu to kā vīrietis mīl savu mū�a draugu, jo tāds man pa�am ir tur � manā ze�mē, aiz ērk�ķiem."

Komodoflorensals neatbildēja nekā, bet ilgi pārdomāja. Viņ� domāja par to, ko priek� viņa no�zīmētu atgrie�anās dzimtajā pilsētā, kur viņ� bija Zartolosto un kur pēc gadsimtu vecām para�ām tam nāktos apprecēt kādas citas pilsētas princesi. Bet viņ� negribēja princesi, viņ� ilgojās pēc mazās Vel- toptismakas verdzenes Talaskaras, kura tikko zinā�ja savas mātes vārdu, bet sava tēva vārdu dro�i vien nebija pat dzirdējusi. Viņ� ilgojās pēc Tala�skaras, bet Trohanadalmakā tā varēja būt tikai vi�ņa verdzene. Viņa mīlestība bij patiesa un tādēļ viņ� negribēja to apvainot, pielai�ot �ādas domas. Ja viņ� nevarēja padarīt to par savu princesi, tad viņ� labāk atsacījās pavisam no tās; un lūk, tādēļ Komodoflorensals, Adendrohaka dēls, bij noskumis.

Bet patreiz viņam nebija visai daudz laika no�doties sērām, jo pārējie plānoja, kā vislabāk aizbēgt.

�Zvēru barotāji uzraugi ienāk no �īs puses,"

teica Zoantrohago, norādīdams uz mazām durvtiņām �achtas sienā tie�i pretī tām, kas izgāja uz telpu kurā viņ� bij ticis ieslodzīts.

�Jādomā, ka tās nebūs aizslēgtas," teica D�an�zāra," jo cietumnieki tās citādi nevarētu aizsniegt, kā tikai lienot caur �achtu, kur tika turēti �ie kaķi."

�Palūkosim," sacīja Tarzans un devās pie durvīm.

Viens moments pietika, lai tās atlauztu un aiz tām nāca redzams �aurs koridors. Viens pēc otra visi pieci ielīda �aurajā ejā un iedami pa to pacēlās augstāk pa nelielu slīpumu, apgaismodami savu ceļu ar svecēm, kuras bij paņēmu�i līdz no zvēru bedres. Aug�ā durvis izgāja uz pla�u koridoru, kurā ne�daudz uz leju stāvēja kareivis, kas, acīmredzot, bij nolikts pie durvīm sardzē.

D�anzāra paskatījās p<a �auro spraugu, ciktāl Tarzans to bija pavēris, un ieraudzīja koridoru un kareivi.

..Ak Dievs!" viņa iesaucās. �Tas ta�u ir mans koridors un tas kareivis tur stāv sardzē pie manām durvīm. Es viņu pazīstu. Ar manu gādību viņu atsvabināja no nodokļiem par pēdējiem trīsdesmit mēne�iem un tādēļ viņ� gatavs priek� manis pat nāvē iet. Nāciet ! mums nav ko bīties," un dro�i iz�iedama koridorā, viņa tuvojās postenim, bet pārējie tai sekoja. Kamēr viņ� ievēroja princesi, bij jābī�stas, ka tas varētu sacelt trauksmi, bet tiklīdz viņ� to pazina, tas kļuva mīksts kā vasks.

�Tu esi akls," viņa tam teica.

�Ja princese to vēlas � jā," atbildēja ka�reivis.

Tad D�anzāra pateica savu vēlē�anos � piecus diadetus, da�us kareivjus un biezus apmetņus.

Kareivis noskatījās viņas pavadoņos un acīmre�dzot pazina Zoantrohago, tāpat arī nojauda, kas bi�ja pārējie.

�Es priek� manas princeses bū�u nevien tikai akls, bet rīt viņas dēļ es bū�u jau miris."

�Tad sadabū se�us diadetus," teica D�anzāra.

Kareivis saprata un pateicīgi pasmaidīja, tad viņ� griezās pie Komodoflorensala:

�Jūs esat Trohanadalmakas karaliskais prin�cis?" tas prasīja.

..Tas es esmu," atbildēja Komodoflorensals.

�Un ja mēs jums parādīsim ceļu uz brīvību, vai jūs mūs nepadarīsiet par vergiem?"

�Es ņem�u jūs līdz uz Trohanadalmaku kā sa�vus vergus un tur jūs atlaidī�u brīvus," viņ� atteica.

�Kaut kas tamlīdzīgs gan laikam nekad nebūs gadījies," teica princese, vismaz �ī Veltoptismakas paaudze to neatceras. Es neticu, vai jūsu karalis to atļaus."

�Tā nav, ka tamlīdzīgi precendenti nebūtu bi�ju�i," atbildēja Komodoflorensals. �Un kaut gan tas ir gadījies ļoti reti, bet tomēr tas ir ticis darīts. Man �ķiet, jūs varat būt dro�i par laipnu uzņem�a�nu Adeaidrahaka galmā, kur Zoantrohago gudrība tiks pienācīgi novērtēta un atalgota."

Pagāja ilgs laiks, kamēr kareivis atgriezās ar diadetiem; viņa seja bij zviedriem apklāta un ro�kas asinīs.

�Man te bija jācīnās todēļ," viņ� teica, �un ja mēs nepasteigsimies, mums būs vēlreiz jācīnās, lai tos varētu lietot, �e princi, es atnesu jums iero��us," un viņ� iedeva Zoantrohago zobenu un dunci.

Drīz viņi sēdēja sedlos. Tas bija Tarzana pir�mais jā�anas mēģinājums uz mazā sausnējā, kustī�gā minunie�u �zirga" muguras, bet sedli izrādījās viņam pa�ā laikā un diadets viegli vadāms.

�No Karaļa koridora viņi man sekos," teica Oratarks, kareivis, kur� bija atvedis diadetus. �Vis- labāk būtu aizjāt pa kādu citu."

�Trohanadalmaka atrodas uz vakariem no Vel�toptismakas," teica Zoantrohago, �un ja mēs aizie�sim pa Sievie�u Koridoru, .kopā ar diviem Trohana- daimakie�u vergiem, tie nopratīs, ka mēs dodamies turp, bet ja mēs aiziesim pa citu koridoru, tie nebūs tik pārliecināti un ja tie arī tikai drusku novēlo uz�sākt mūsu vajā�anu, tas mums var dot lielu priek�- soli. Ja mēs dosimies tie�i uz Trohanaclalmaku, mūs dro�i vien panāks, jo priek� mūsu vajā�anas tie ņems visātrākos diadetus. Mūsu vienīgā cerība ir tā, ja mums izdotos tiem nojaukt mūsu ceļa pēdas un virzienu, bet lai to izdarītu, man �ķiet, ir nepie�cie�ami, ka mēs aizejami, vai nu pa kareivju, vai pa vergu koridoriem, pārejam pāri uzkalniem pilsētas ziemeļos, tad dodamies ar riņķi ziemeļaustrumu vir�zienā un pagrie�amies uz dienvidiem, tikai pie pa�as Trohanaldamakas. �ādā kārtā mēs nokļūsim pie viņas pilsētas no austrumiem, kurpretī mūsu vajā�tāju patruļas pārmeklēs zemi uz vakariem starp Trohanadalmaku un Veltoptramaku.

�Tad ejam pa Kareivju Koridoru," noteica D�an�zāra.

,,Kamēr nokļūsim pilsētai ziemeļos, mēs varēsim slēpties koku un apstādījumu ēnā," teiica Komodo�florensals.

,.Mums tūdaļ jātiek projām," skubināja Oratarks.

�Tad ej pa priek�u ar princesi," teica Zoantro�hago, �jo ļoti' iespējams, ka izejas sardze laidīs to cauri ar visiiem viņas pavadoņiem, bet mās labi ietī- simies savos kareivju mēteļos."

Ar D�anzāra un Oratarku priek�galā, pārējiem sekojot, tie devās uz priek�u mērenos rik�os pa riņ�ķa koridoru uz Kareivju koridoru un tikai iegrie�o�ties tajā tie nomanīja, ka pakaļdzī�anās sākusies. Bet pat tagad, kad tie dzirdēja jau aiz sevis balsis, viņi neriskēja paātrināt savu gaitu, lai nesaceltu aizdomas, ieejas sargos, kuriem tiem bija jātiek garām. Nekad vēl nevienam �īs mazās grupas veltoptismakie�iem Kareivju koridors nebija licies tik gar�, kā �onakt; un nekad tie tā nebija vēlēju�ies trenkt savus diadetus kā tagad, un tomēr viņi turēja savus lopiņus tik mērenā solī, ka pat visneuzticamālkais ne�būtu varējis iedomāties, ka te bija se�as personas, kuras gribēja izbēgt un vairums no tām bēga no tie�as nāves.

Tie bija nonāku�i jau gandrīz līdz izejai, kad viņi pamanīja, ka vajātāji jau iegriezu�ies Kareivju koridorā un tuvojās tiem ātrā gaitā. D�anzāra un Oratarks atspieda sānis sardzi, kura pie izejas gri�bēja tos aizkavēt.

�Princese D�anzāra!" uzsauca Oratarks. �Ceļu princesei D�anzārai!"

Princese atmeta atpakaļ kareivja mēteļa kapi, atsegdama seju, ko pazina un bijās ikviens karaļa pils kareivis. Vīrs vilcinājās.

�Nost�no ceļa, jeb es tevi sajā�u!"

Aiz viņiem bija dzirdams liels troksnis. Ka�reivji, jādami uz viegliem diadeticm, drāzās �urp pa koridoru tiem pakaļ. Viņi kaut ko kliedza, bet ko, tas trok�ņa un attāluma dēļ nebija sadzirdams, to�mēr sardze jau kļuva aizdomīga.

�Uzgaidiet, princese, kamēr es pasauk�u sar�dzes Novandu," iesaucās kareivis. �Kaut kas nav kārtībā un es nevienu nedrīkstu izlaist bez priek��niecības ziņas, bet lūk, te jau viņ� ir."

Un bēgļi, pagriezu�ies sedlos, ieraudzīja No�vandu iznākam no sardzes telpām vairāku kareivju pavadībā.

�Jāsim!" uzsauca D�anzāra un iecirtu�i pie�us diadetam, trieca to virsū vienīgajam sargam, kas tai stāvēja ceļā. Pārējie �igli pamudināja savējos tai sekot. Sargs nokrita zemē, cirzdams ar zobenu pa pāri auļojo�o diadetu kājām un vēderiem. Izskrie�dami�no sardzes telpām, Novands un viņa kareivji taisni sadūrās ar vajātājiem, kurus viņi noturēja par pakaļpaliku�iom. bēgļiem. Tās nedaudzās minū�tes, kamēr �ie cīnījās, nepagūdami uzklausīties vai saprast kādus paskaidrojumus, dieva mūsu bēgļiem iespēju izlauzties caur kokiem uz pilsētas vakarpusi, tad, pagrie�oties uz ziemeļiem, doties uz kalniem, kas skaidrajā bezmēne�a naktī blāvi pavīda tālumā.

Oratarks, kur� teicās labi pārzinām kalnu te�kas, uzņēmās ceļve�a lomu, pārējie sekoja tam cie�i uz pēdām, bet grupu noslēdza Tarzans ar Komodoflorensaiiu. Tā viņi klusēdami jāja naktī, līkumo�dami pa stāvām kalnu tekām un pārlēkdami no klints uz klinti, kur kalnu tekai nebija vairs pamata; drīz tiem nācās nolaisties drūmās aizās, drīz atkal vajadzēja rāpties caur bieziem krūmiem un kokiem pa tunelveidīgām stigām vai atkal līst pāri uz otru pusi pa �aurām �ķautnēm un pla�ām augstienēm. Nu visu nakti no vajātājiem nebija ne vēsts. Bei�dzot pienāca rīts un tie�no kādas augstākas virsot�nes ieraudzīja pla�u līdzenumu, kas aizstiepās zie�meļu virzienā, tālāk bij redzamas upes, kalni un me�i. Viņi nolēma doties uz kādu�no daudzajām parkveidīgajām birstalām, ko viņi�no augsas redzēja zaļojam kalnu ieplakās, lai tad tur atpūtinātu dia�detus un pabarotu tos, nakts ceļojums tos bija stipri piepūlējis. Viņi zināja, ka kalnos tie varēs atrast ilgsto�u paslēptuvi, jo tanī me�onīgajā apvidū reti kādu varēja sastapt, Bija kāda stunda pēc saules lēkta, kad tie apmetās nometnē mazā, katlveidīgā kalnu iedobē, kas bija apaugusi lieliem kokiem, tur viņi padzirdīja un paēdināja savus lopiņus, juzda�mies dro�āki kā jebkad, kop� tie bija atstāju�i Veltoptismaku.

Oratarkam pastaigā laimējās nogalināt pāri paipalu, bet Tarzans upē nodūra lielu zivi. Sagata�voju�i medījumu, tie paēda, un tad, kamēr vīrie�i pārmaiņus stājās sardzē, pārējie likās gulēt un no�gulēja līdz pēcpusdienai, jo pagāju�ā naktī neviens no viņiem nebija aizdarījis acis.

Vēlā pēcpusdienā tie no jauna devās ceļā un, naktij pienākot, bija jau paveiku�i lielu ceļa gabalu. Komodoflorensals ar Tarzanu jāja grupai sānos un visi meklēja daudzmaz izdevīgu vietu naktsguļai. To atrada Zoantrohago, bet kad visi bija sapulcēju��ies ap viņu, Tarzans, krēslai metoties, tur neredzēja nekā tāda, kas �ai vietai būtu pie�ķīris kaut Ik ādas priek�rocības, salīdzinot ar kuru katru vietu atklā�tajā līdzenumā. Tur bija kāds neliels koku puduris, bet tādi jau viņiem līdz �im bija vairālki gadīju�ies ceļā un �is tiem nesodīja lielāku dro�ību� kā pārējie. Jāatzīst, ka pēc Tarzana ieskata tā bija pat visne�izdevīgākā vieta, jo ūdens nebija tuvumā, aizvēja arī nekāda un nekas tos nesargāja pret ienaidnieku, bet ja nu viņi apmestos zem kokiem, tas jau būtu labāk. Cik vareni likās �ie koki, viņ� a,r patiku ska�tījās augstajā lapotnē. Viņ� pazina it labi �os ko�kus un arī zirnāja, ka tie ir glu�i vidēja lieluma koki un tomēr viņam likās, ka to galvas paceļas neaiz�sniedzamos augstumos.

..Es ie�u pirmais," teica Komodoflorensals un Tarzans apgriezās paskatīties, ap ko lieta grozās.

Trīs pārējie vīri stāvēja pie kādas lielas alas ie�eja:- un skatījās tanī iek�ā. Tarzans zināja, ka tā pie Meles ģints piedero�ā Āfrikas medus āp�a alas ieeja un brīnījās, kādēļ vīri gribēja tanī līst iek�ā.

Pats viņ� nekad nebiij jutis vēlē�anos pēc āp�a gaļas. Viņ� devās pie tiem un pieiedams redzēja, ka Komodoflorenisals1 , zobenu izvilcis, ielīda alā.

�Kāpēc viņ� to dara?" prasīja Tarzans Zoan�trohago.

�Lai izdzītu vai nogalinātu kamībonu, ja tas tur ir iek�ā,'* atbildēja princis, lietodams minunie�u va�lodas āp�a nosaukumu.

�Un kādēļ," vaicāja Tarzans, �jus ta�u neēdat āp�a gaļu?"

�Nē, bet mums viņa ala ir vajadzīga naktsmājai," atbildēja Zoantrohago. �Ak, es pavisam aiz�mirsu, ka jūs neesat minunietis. Mēs gribam pava�dīt nakti kamībona alā, apak�zemē, kur būsim dro��ībā pret lauvu vai kaķu uzbrukumiem.

Būtu labi, ka mēs jau atrastos tur, tāpēc, ka �inī nakts stundā atrasties laukā vai me�ā minunietim ir bīstami, jo �ī ir lauvu medības stunda."

Mazu brīdi vēlāk Komodoflorensals izlīda no alas. �Kamboina tur nav," viņ� teica, �tas ir aiz�bēdzis. Es tikai nogalināju, kādu �ūsku. Ej iek�ā, Oratork, un lai D�anzāra ar Talaskara tev seko. Vai jums ir sveces?"

Sveces tiem bija un viens pēc otra viņi pazuda alas ieejā, kamēr beidzot Tarzans, kur� gribēja pa�likt pēdējais, viens stāvēja satuinstu�ā naktī un smī�nēdams- raudzījās āp�a alas caurumā. Viņam likās smieklīgi, ka viņ�, pērtiķu Tarzans, jebkad būtu ie�domājies slēpties no Numas, vai, kas vēl sliktāk, pat no mazā me�a kaķa Skrī, glābdamies āp�a alā. Viņam- tā -stāvot, kāds milzīgs tum�s ķermenis pa�rādījās starp kokiem, tuvumā stāvo�ie nepiesietie diadeti iespraustajās un aizlēca, un Tarzans apgrie�zies ieraudzīja visvarenāko lauvu, kādu viņ� jebkad bija redzējis, lauvu, kura bija divreiz augstāka par Tarzanu.

Cik drausmīga un bīstama gan likās Numa mi�nunie�u auguma cilvēkam! Lauva pieliecās un iz�stiepa asti, kuras galiņ� lēni kustējās, bet pērtiķa cilvēks pazina draudo�as briesmas. Viņ� saprata, kas sagaidāms un tie�i, kad milzīgais kaķis lēca, viņ� apsviedās un ar galvu lejup ienira āp�a alā. Tam pakaļ bira smiltis, ko lauvas ķetnas grābienā pēc Tarzana bij nogāzu�as.

Trīs dienas se�i bēgļi turpināja doties uz austru�miem, bet ceturtajā tie pagriezās uz dienvidiem. Tālu pie apvār�ņa dienvidos kļuva redzams liels me�s, kur� aizstiepās tālu austrumos. Dienvidau�strumos atradās Trohamadalmaka, līdz kurai ar viņu nodzītajiem diadetiem vēl bija dienas divas ko jāt.

Tarzans bie�i nobrīnījās par to niecīgo atpūtu, ar kuru bij jāiztiek �iem mazajiem dzīvniekiem. Naktī tos vaļēji palaida zālē, bet Tarzans, kur� pa�zina plēsīgo zvēru dzīvi, zināja, ka mazajām anti�lopēm lielāko nakts daļu vajadzēja pavadīt bēgot un vairoties no tiem, un tomēr ikrītuis viņas atkal atgriezās savu kungu kalpībā.

Ka viņas neaizbēga, lai nekad vairs neatgriez�tos, ir izskaidrojams ar divi noteico�iem iemesliem. Pirmais ir tas, ka kop� gadu simteņiem viņi tiek audzēti minunie�u pilīs un nepazīst citu dzīvi, kā tikai kopā ar saviem kungiem, kuri tos baro un mī�lestības pilnā apie�anās, kādu minunie�i parāda sa�viem skaistajiem nastu nesējiem lopiņiem; ar to viņi ir ieguvu�i tik lieki mazo dzīvnieku pieķer�anos un uzticību, ka diadets vislabāk jūtas cilvēku sa�biedrībā.

Bija jau ceturtās bēg�anas dienas pēcpusdiena, kad Talaskara, pēk�ņi vērsa visu uzmanību uz ne�lielu putekļu mākonīti tālu aizmugurē. Kādu brīdi visi se�i vēroja to uzmanīgi, kamēr tas, kļūdams aiz�vien lielāks, tiem ātri tuvojās.

�Tie var būt mūsu ilgi gaidītie vajātāji," ieru�nājās Zoantrohago.

�Vai arī da�i 110 manas Trohanadalmakas ļau�dīm," piebilda Komodoflorensals.

�Kas tie arī nebūtu, bet viņu ir daudz vairāk par mums," teica D�ansara, un es domāju, mums jālūko paslēpties, pirms vēl izdibinām, kas viņi ir."

�Mēs varētu sasniegt me�u, pirms tie mūs pa�nāk," teica Oratarks, �un ja būs nepiecie�ams, mēs no viņiem me�ā paslēpsimies."

�Man bail no me�a," iebilda D�anzāra.

,JYIums nav citas izvēles," noteica Zoantrohago, �kaut gan es �aubos, vai mums izdosies tur nokļūt ātrāk par viņiem. Bet nāciet, steigsimies!"

Nekad vēl Taraans nebija jājis tādā trakā stie- pienā uz dzīvnieka muguras. Diadeti lidoja pa gai�su milzīgos lēcienos. Aiz tiem putekļu mākonis bija izveidojies par divpadsmit jātniekiem� pret kuru zobeniem viņu iero�i būtu nespēcīgi. Viņu vienīgā cerība tagad bija drīzāk sasniegt me�u, brī�iem vi�ņiem likās, ka tas tiem izdosies, bet brī�iem atkal, ka nē.

Tarzanam, kur� lūkojās uz priek�u pa sava dia- deta tievo ragu starpu, �ķita, ka vēl nesen tik tā�lais me�s skrietu tiem pietī, bet vajātāji tuvojās. Tie bija veltoptismakie�i un jau tik tuvu, ka skaidri bija saredzamas viņu cepuru nozīmes. Tic pazina savus akmeņlauztuvju vergus, jo skali pavēlēja tiem apstāties, saukdami da�us vārdā.

Viens no vajātājiem biija izvirzījies tālāk priek��ā citiem. Viņ� bija jau glu�i klāt Tarzanam ar Zoantrohago, kuri cie�i līdzās jāja mazā pulciņa arjergardā.

Pusi dzīvnieka garuma viņiem priek�ā jāja D�anzara un kareivis tai skaļi sauca: �Princese! ka�ralis piedos jums visiem, ja izdosiet mums vergus. Padodaties un viss būs piedots."

Tarzans to dzirdēja un bija ziņkārīgs, ko vel- toptismakie�i darīs. Viņ� zināja, ka tas bija liels kārdinājums un ja nebūtu bijusi Talaskara, viņ� būtu tiem devis padomu, atgriezties pie viņu drau�giem, bet viņ� negribēja tiem upurēt meiteni, tādēļ izvilcis zobenu viņ� jādams Zoantrohago līdzās sāka palikt iepakaļ, bez kā tas nojaustu viņa nodomu.

�Padodaties un visiem tiks piedots!" sauca ka�reivis.

�Nekad! "atkliedza Zoantrohago.

�Nekad!" atkārtoja princese.

�Tad sekas cietīsiet jūs," sauca vēstnesis, un vajātāji un vajātie turpināja trakos auļuis uz nie�u, kura malā niknas plēsīgas acis pa�reiz vēroja trako skrējienu un sarkanas mēles, juzdamas priek�ā stā�vo�o baudu, kāri aplaizīja lūpas.

Tarzans ar prieku dzirdēja atbildi, ko deva ka�reivim Zoantrohago un D�anzāra, kuros tas bija at�radis labus biedrus un. mīļus līdzgaitniekus.

No tā laika, kop� D�anzāra bija piebiedrojusies bēgļiem, visa viņas izturē�anās bija pārmainīju�sies.

Tā nebija vairs despota samaitātā meita, bet sieviete, kas meklēja laimi jaunā mīlestībā, kuru viņa bija atradusi, bet varbūt tās arī bija senākas jūtas, par kurām tā n.u'le bij tikusi skaidrībā, jo viņa bie�i atkārtoja Zoantrohago, ka viņa tagad zi�not, ka tā vienmēr mīlējusi tikai viņu, uin �ī jaunā pārmaiņa viņas dzīvē padarīja to piekļāvīgāku un tīkamāku arī citiem,.

Likās, ka viņa gribētu atalgot Talaskaru par savu ne�ēlīgo uzbrukumu, kas bij noticis, abām sievietēm pirmo reizi satiekoties. Savu trako kais�lību1 uz Tarzanu tā tagad redzēja īstā gaismā � tā kā viņ� to bija atraidījis, tā viņu iekaroja un būtu apņēmusi par vīru par spīti savam tēvam,, ko viņa ienīda.

Komodoforensafe ar Talaskaru pastāvīgi jāja kopā, bet trohanaidalmakietis neteica mazajai meitenei ne vārda par mīlestību. Viņa smadzenēs lēni izveidojās kāda apņem�anās, kas vēl nebija pie�ņēmusi noteiktu veidu. Bet Talaskara viņa tuvumā jutās laimīga un pirmajās bēg�anas dienās ar svēt- laimību baudīja brīvību, ko nekad nebija vēl izju�tusi.. Tagad viss bija aizmirsts, izņemot tuvā gūsta briesmas, un viņu tie�as sekas � verdzību jeb nāvi.

Se�i bēgļi dzina uz priek�u savus ar pēdējiem spēkiem skrejo�os Lopiņus. Me�s bija jau tik tuvu. Ak, kaut jel viņi to laikā sasniegtu. Tur viens cīnītājis varētu uzņemties ar trijiem un viņu stāvoklis uzlabotos, jo me�ā visi divpadsmit nevarētu uzbrukt visā barā un veikli manevrējot vajātāju spēkus va�rētu saskaldīt.

Tas pa�reiz varēja notikt. Oratorkam skaļi ie�kliedzoties, viņa diadets ieleca pirmo koku ēnā, un uk brīdi prieka sauciens atbalsojās no visu mutflm, tad tas pamira uz viņu lūpām, redzot, ka milzIgA roka nosniedzās lejā un izcēla Oratorku no sedliem. Tie mēģināja apstāties un pagriezt atpakaļ diadetus, bet bija jau par vēlu.

Tie atradās jau me�ā un virs viņiem lēkāja vo sels bars zertalakololu. Viens pēc otra tie tika iz�celti no sedliem, bet viņu vajātāji, kas dro�i vien bija redzēju�i visu, kas notika me�malā, apsviedu riņķī savus diadetus un auļoja projām.

Talaskara, locīdama� Alali sievietes �ņaugos, pagriezās pret KomodoflorensaLu.

..Ardievu!" viņa sauca, �nu beidzot ir pienācis laiks mirt, bet es mirstu tavā tuvumā un mirstot esmu laimīgāka, nekā dzīvojot Veltoptisma'kā pirms tavas atnāk�anas.

,,Ardievu, Talaskara!" viņ� atbildēja. �Dzīvs būdams es neuzdro�inājos tev to sacīt, bet mirstot es tev atklāju savu mīlestību. Saki. ka tu mīli mani."

�No visas sirds, Komodoflorensal," viņa atbil�dēja.

Likās, tie bija aizmirsu�i, ka bez viņiem vēl arī kaut kas cits ir pasaulē. Nāvē ejot, viņi jutās vie�noti savā mīlestībā.

Ari Tarzans atradās kāda Alali vīra rokā un pa�as nāves tuvumā viņ� bija pārsteigts par kādu faktu, � kā tas nācās, ka Alali sievietes un vīrie�i medīja kopīgi, tad tas ievēroja viņu iero�us.

Tie nebija vairs metamie akmeņi un lielās run�gas, kādas tie tika lietoju�i senāk, bet gan gari glīti �ķēpi, loki un bultas. Tad radījums, kas to turēja, pacēla viņu rokās pie savas sejas un to vērīgi ap�skatīja, bet Tarzans redzēja tā zvēri�ķīgajos vaib�stos pazī�anas pārsteigumu un arī viņ� savukārt pazina to � tas bija Pirmās Sievietes dēls. Tarzans negaidīja, lai pārliecinātos, vai saglabāju�ās viņu vecas attiecības. Varbūt tās bija mainīju�ās, var�būt arī nē, bet atceroties �ī radījuma suaiisko pade�vību, kad viņi pēdējo reizi bija redzēju�ies, viņ� ne�kavējās par to pārliecināties.

�Liec mani zemē!" Tarzans noteikti signālizēja, �un pavēli savai tautai nolikt zemē arī manus ļaudis un tos neaizkārt."

Tūdaļ milzīgais radījums nolika Tarzanu sau�dzīgi uz zāles un deva zīmes savējiem darīt ar viņu gūstekņiem to pa�u. Visi vīrie�i darīja, kā tiem bija pavēlēts un tāpat ari visas sievietes, izņemot vienu, kura vilcinājās. Pirmās Sievietes dēls pieleca tai klāt un pacēla savu �ķēpu kā pātagu, sieviete noliecās un nolika zemē Talaskaru.

Ļoti lepns Pirmās Sievietes dēls ar zīmēm pa�stāstīja Tarzanam, kā nu mācēdams par tām lielajām pārmaiņām, kas bij notiku�as Alali ciltī, kop� pēr�tiķa cilvēks bij iedevis �īs cilts vīriem iero�us un kop� Pirmās Sievietes dēls bija atklājis, kāda no�zīme tiem var būt priek� visas viņa cilts vīriem. Tagad katram vīrietim biij ēdiena pagatavo tāja-sie- viete, vismaz viena, bet da�iem stiprākajiem to bija pat vairāk.

Lai pierādītu un parādītu Tarzanam, cik tālu ir gājusi civilizācija zertakololu zemē, Pirmās Sie�vietes dēls sagrāba aiz matiem kādu sievieti un atvilcis to līdz viņam, iesita tai ar dūri smagi pa galvu un seju, bet sieviete nokrita ceļos, apkampa tā kā�jas un cie�i sikatījās tam acīs, pie kam viņas pa�as sejas izteiksme pauda mīlestību un apbrīno�anu.

Nāko�o nakti visi se�i gulēja atklātā vietā, no visām pusēna zertalakololu apsardzībā, bet otrā die�nā devās pāri līdzenumam uz Trohanadalmaku, kur Tarzans bij nodomājis uzkavēties tik ilgi, kamēr viņ� atgūs savu īsto veidu, kad viņ� nopietni gri�bēja stāties pie darba, lai ērk�ķos izcirstu ceļu at�pakaļ uz savu zemi.

Zertalakolo'i pavadīja tos vēl gabaliņu no me�a klaj'umā un kā sievietes, tā arī vīrie�i savā īpatnā me�oņu veidā visādi centās izrādīt Tarzanam savu pateicību par tām pārmaiņām un jauno laimīgo stā-' vokli, ko viņ� tiem bija devis.

Se�as dienas vēlāk bēgļi jau tuvojās Trobanadal- kais pilsētai. Sardze tos pamanīja jau, kad viņi bija vēl tālu no pilsētas un pulks kareivju izgāja tiem pretī, jo minunie�u zemē vienmēr ir labāk jau pie laika izpētīt apmeklētāja nolūkus, pirms vēl viņ� nav pienācis par tuvu viņu pilsētai.

Kad kareivji uzzināja, ka atgriezās Tarzans ar Komodoi'lorensalu, tie iekliedzās aiz prieka un da�i no viņiem ar steigu jāja atpakaļ uz pilsētu, lai pa�stāstītu jauno ziņu.

Bēgļi tūdaļ tika novesti Adendrohaka troņa telpā, kur lielais valdnieks slēdza dēlu savās rokās un apraudājās, tik liels bij viņa prieks redzot to sveiku un veselu pārnākam. Viņ� neaizmirsa arī Tarzanu, kaut gan pagāja liels laiks, kamēr viņ� un pārējie trohanadalmakie�i aprada ar to faktu, ka �is cilvēks, augumā ne lielāks par viņiem, ir tas pats milzis, kuj\� agrāk dzīvoja viņu starpā.

Adendrohaks pieaicināja Tarzanu pie troņa pa�kājes un visu Trohanadalmakas augstmaņu un ka�reivju priek�ā pie�ķīra tam zertola jeb prin�a tituli, viņ� lika dot tam vēl diadetus un citas bagātības. Atvēlēdams tam viņa stāvoklim, atbilsto�us aparta�mentus, lūdza to palikt pie viņiem uz visiem laikiem. D�anzārai, Zoantrohago un Oratarkam viņ� deva brīvību un atļauju apmesties Trohanadalmakā.

Tad Komodoflorensals atveda pie troņa kāpēm Talaskaru. �Bet tagad, Adendrohak," viņ� teica, �es izlūg�os arī sev kādu �ēlastību."

Kā Zertolosto pēc vecas para�as man pienākas precēt gūstā kritu�u citas pilsētas princesi, bet �ī vergu meitene ir vienīgā, kuru es mīlu. Tādēļ ļauj man atteikties no manām troņa tiesībām, un to vietā dod man viņu."

Talaskara pacēla roku, itkā ko gribētu iebilst, bet Komodoflorensals nelāva tai izteikties.

Tad piecēlās Adendrokaki un nokāpis lejā pa troņa kāpēm, kur stāvēja Talaskara, paņēma mei�teni pie rokas, un uzveda to līdzās troņa sēdeklim.

�Tikai para�a, Komodoflorensal, to prasa, lai tu precētu princesi, bet para�a nav likums. Trohana- dalmakietis var precēt, ko viņ� grib."

�Un kaut arī to prasītu likums, ka jums jā�prec princese," ierunājās Talaskara, �jūs drīkstētu mani precēt, jo es esmu Mandalmakas karaļa Talas- hago meita. Manu māti sagūstīja veltoptismakie�i da�us mēne�us pirms tam, kad es piedzimu tanī pa�ā istabā, kur Komodoflorensals mani atrada.

Viņa man pieteica drīzāk padarīt sev galu noliA precēt kādu, kur� nebūtu princis, bet es būtu nl/, mirsusi viņas mācības, ja KomodoflorensaiLs botu verga dēls.

Man pat sapnī nerādījās, ka viņ� ir princis un es to nezināju kop� viņas nakts Veltoptismakā, b�<t savu sirdi es tam biju atdevusi jau sen, kaut gan viņ� to nezināja."

Pagāja nedēļas, bet Tarzana dzīvē nenotika no 'kādas pārmaiņas. Viņ� jutās laimīgs dzīvodams pie minunie�iem un tomēr ilgojās pēc savas sugas ļau dim un arī pēc sava laulātā drauga, kas varbūt sē�roja pēc viņa, un tāpēc viņ� nolēma doties ceļā kāds pa�reiz bija, lai izkļūtu cauri ērk�ķiem un atrastu oeļu uz mājām, cerēdams, ka viņam laimēsies iz�bēgt neskaitāmajām briesmām, kas to varēja ceļā apdraudēt. Bez tam vēl bija ļoti iespējams, ka viņ� pa ceļam atgūs savu agrāko izskatu.

Gan viņa draugi pūlējās to atrunāt, bet tā bija viņa cie�ā apņem�anās un beidzot, negribēdams ilgāk kavēties, viņ� devās dienvidaustrumu virzienā, bū�dams tai pārliecībā, ka tur meklējama tā vieta, kur viņ� bij ienācis minunie�u zemē. Vesels kamaks, t. i. tūkstots kareivju-jātnieku pavadīja to līdz lie�lajam me�am, kur viņu pēc trīs dienām uzgāja Pir�mās Sievietes dēls. Minunie�i atsveicinājās no tā, un kad viņ� redzēja tos aizjājam uz viņu graciozajiem dzīvniekiem, kaut kas tam itkā sa�ņaudza sirdi, bet tas arī Tarzanam atgadījās tikai tajos retajos dzīves brī�os, kad viņ� sajuta ilgas pēc mājām.

Pirmās Sievietes dēls ar savu me�onīgo pūli pa�vadīja līdz pat ērk�ķaju me�am. Tālāk viņi vairs nevarēja iet un bridi vēlāk tie redzēja Tarzanu pa�mājam tiem ardievas un pazūdam ērk�ķos.

Jau divi dienas Tarzans, kur� vēl joprojām bij minunie�u augumā, lauzās caur ērk�ķiem. Viņ� sa�stapa tikai sīkus dzīvniekus, kas, ņemot vērā viņa pa�reizējo augumu, tomēr varēja kļūt bīstami, bet viņam negadījās nekas tāds, ar ko tas nevarētu mē�roties. Naktīs viņ� gulēja lielāko ka�ņātāju dzīv�nieku alās, bet viņa pārtika bija putni un olas.

Tā bija otra nakts, kad viņ� atmodās pēk�ņas nelabas sajūtas pārņemts. Neskaidra briesmu priek��nojauta viņam neatlaidīgi uzmācās. Alā kuru viņ� bija izmeklējis naktsguļai, bij tum�s kā kapā.

Pēk�ņi tam ie�āvās prātā, ka varbūt ir pienācis laiks, viņa ķermenim atgriezties savā normālajā stā�voklī. Ja tas notiktu kamēr viņ� atradās �aurajā alā, tas nozīmētu dro�u nāvi, jo viņ� tiktu nospiests vai ari nosmaktu, pirms kā vēl atgūtu samaņu. Viņ� juta reiboni, kā cilvēks, kur� tuvu ģībonim. Viņ� uzrausās uz ceļiem un kārpījās aug�up pa slī�po noeju, kas veda uz aug�u. Vai viņ� paspēs vēl laikā izkļūt ārā? Viņ� streipuļoja uz priek�u un tad pēk�ņi svaigā nakbsgaisa strāva skāra viņa nāsis. Tarzans uzslējās kājās. Viņ� bija brīvs.

Aiz sevis viņ� izdzirda klusu ņurdē�anu. Sa�glābis savu zobenu. Tarzans metās uz priek�u ērk��ķos. Kādā virzienā un cik tālu viņ� skrēja, to pēr�tiķa cilvēks vairs nezināja, bet skriedams viņ� in�stinktīvi noplēsa drēbes no sava drudzī kaisto�ā ķeimeņa. Bija vēl tum�s, kad viņ� sagrīļojās un no�gāzās zemē bez samaņas.

Burvis Khamis neapnicis meklēja savu jauno meitu Uhha. Cilti bija izplatīju�ās baumas, ka cil- vēkrljejs ūdens Velns, ir nozadzis un aizvedis no viņas dzimtā, kanibala Obebes ciema.

Tēvam bija aizdomas, ka kāds rijīgs lauva, vai plēsīgs leopards būs bērnu aiznesis, bet viņ� neat�laidīgi apstaigāja apkārtējos ciemus, no kuriem da�i atradās stipri tālu no viņa apvidus. Tomēr viņam vēl nebija laimējies atrast ne mazākās meitenes vai viņas aizvedēja pēdas.

Patreiz Khamis atgriezās no kādas nesekmī�gas meklē�anas, ko viņ� bija turpinājis tālu uz au�strumiem no ciema, nonākdams līdz pat lielajam ērk�ķu biezoknim ziemeļos no Ugogo. Bija agrs rīts. Khamis pa�reiz bija atstājis savu naktsvietu, un uzsācis sava atceļa pēdējo posmu, kad piepe�i viņa vecās, bet asās acis ieraudzīja kaut ko neparastu, simts jardus tālāk kāda laukumiņa malā, guļam.

Kas tas bija, viņ� nezināja, bet instinkts pavē�lēja tam to tuvāk noskaidrot. Uzmanīgi līzdams uz priek�u, viņ� saskatīja, ka tas bija cilvēka celis, kas pacēlās no zemās zāles, kas auga laukumā. Viņ� līda tuvāk un pēk�ņi viņa redzokļi sa�aurinājās, bet elpa, kas pārsteiguma reakcijā strauji ierāvās caur lūpām, izdvesa vienu vienīgu, nejauku skaņu.

Tas, ko viņ� redzēja, nebija nekas cits, kā ūdens Velna ķermenis, kaila, saulē iedegu�a, skaisti noaugu�a vīrie�a veidā, kā �is nelabais ūdens gars bie�i mēdz rādīties. Vīrietis gulēja uz muguras, vienu celi saliecis, un to Khami pamanīja.

�ķēpu gatavībā izstiepis, viņ� līda arvien tuvāk, kamēr beidzot stāvēja pie nekusto�a gulētāja. Vai ūdens Velns bij miris, vai tikai aizmidzis? Pielicis �ķēpa smaili pie brūnajām krūtīm, Khamis pabak�stīja. ūdens Velns nepamodās. Tā tad viņ� nebija aizmidzis, bet miris viņ� arī nebija. Khamis nome�tās ceļos un pielika tam ausi pie krūtīm. Nē, miris viņ� nebija. Burvis ātri pārdomāja. Savā sirdī viņ� īsti neticēja ūdens Velniem, bet nebija arī neiespē�jams, ka tādas lietas tie�ām būtu; varbūt �is te ti�kai izlikās paģībis, vai arī pa�reiz klātneesot mēdza izlietot �īs miesas kā masku, lai nesaceļot aizdomas varētu rādīties starp cilvēkiem.

Bet katrā ziņā �is bij viņa meitenes aizvedējs, �ī doma piedeva viņam drosmi un pavairoja tā nik�numu. Viņam vajadzēja no tā dabūt zināt visu pa- tisību un kaut tas būtu vai pats nelabais. Viņ� at�tina no sava vidukļa gabalu �ķiedru virves un apvē�lis uz mutes bezspēcīgo ķermeni, sasēja tam rokas uz muguras. Tad viņ� apsēdās tam līdzās un gai�dīja, Pagāja stunda, kamēr gulētājs nāca pie sama�ņas, tad tas atvēra acis un paskatījās uz Khami.

�Kur ir mana meita Uhha?" jautāja burvis.

Ūdens Velns mēģināja atsvabināt rokas, bet tās bija pārāk cie�i saistītas. Uz Khamis jautājumu viņ� neatbildēja nekā un izlikās it kā to nemaz ne�būtu dzirdējis. Viņ� beidza raustīties un gulēja atkal uz muguras atpūzdamies. Pēc brī�a viņ� at�kal atdarīja acis un gulēdams skatījās uz Khami, bet neteica ne vārda.

,,Celies!" pavēlēja burvis un pabakstīja to ar savu �ķēpu.

ūdens Velns apvēlās uz sāniem, salieca labo ce�li, tad atstutējās uz elkoņa un beidzot tika uz kājām.

Khamis ar �ķēpu piespieda to iet pa taku un pret vakaru tie nonāca kanibala Obebe ciemā.

Kad kareivji, sievietes un bērni ieraudzīja ko Khami bij atvedis, starp tiem izcēlās liels uzbudinā�jums un, ja tiem nebūtu biju�as bailes no burvja, tie būtu gūstekni nebakstīju�i ar na�iem un nomētā�ju�i akmeņiem, pirms vēl tas bija sasniedzis ciema ie�ogojumu. Bet Khamis negribēja ka ūdens Velns tiktu nogalināts, vismaz pa�reiz nē.

Viņ� gribēja vispirms izspiest no tā visu patie�sību attiecībā uz viņa meitu Uhha, jo līdz �im no sava gūstekņa viņ� nebij dzirdējis ne vārda. Nemitīgā taujā�ana un da�s labs �ķēpa dūriens nebija līdzēju�i.

Khamis ieveda savu gūstekni kādā būdā, sasēja to vēl pamatīgāki un pielika par sargiem divi ka�reivjus.

Pats Obebe ieradās to apskatīt. Arī viņ� uz�stādīja tam da�us jautājumus, bet ūdens Velns ti�kai drūmi lūkojās virsaitim sejā.

,.Es to piespiedī�u runāt," teica Obebe. �Kad mēs būsim paēdu�i, es gribu to ņemt priek�ā un tam būs jārunā. Es zinu da�ādus paņēmienus."

�Tu nedrīksti to nogalināt," teica burvis. �Viņ� zina, kas ir noticis ar Uhha un kamēr viņ� to nav pateicis, neviens to nedrīkst nokaut."

�Viņ� runās vēl pirms nāves," atbildēja virsaitis.

�Tas ir pats ūdens Velns un tādēļ nemirstīgs," iebilda Khamis, pieminēdams veco cilts māņticību.

Kad kanibāli bija paēdu�i, tie sāka nodedzināt dzelzis kādā ugunskurā, kas kurējās burvja būdas tuvumā, bet pats burvis, pietupies būdas priek�ā, veikli rīkojās ar- saviem burvestības līdzekļiem � ādās ietītiem koka gabaliņiem, akmentiņiem, zebras asti un da�iem krama akmeņiem.

Ciema iemītnieki arvien lielākos baros pulcējās ap burvi, kamēr beidzot cietumnieks to vairs neva�rēja redzēt.

Bet nedaudz mirkļus vēlāk, viņ� tika izvests ārā un grūstīdami to nogādāja pie burvja būdas. Kad sargi bij izlauzu�i pūlī ceļu, viņ� ieraudzīja Obebe stāvam pie ugunskura, kas bija mazs, kaut arī pietieko�i liels, lai viņā nodedzinātu sarkanas da�as dzelzis.

�Kur ir mana meita Uhha?" prasīja Khami.

ūdens Velns, kā nebija runājis līdz �im, tāpat arī tagad neatbildēja ne vārda.

�Izdedziniet viņam vienu aci," iesaucās Obebe, �gan tad viņ� runās."

�Izgriez tam mēli!" iespiedzās kāda sieviete.

�Tu muļķe!" iesaucās burvis, �tad ta�u viņ� nevarēs runāt." Un vēlreiz viņ� tam uzstādīja jau�tājumu, nesaņemdams nekādas atbildes. Tad viņ� deva tam spēcīgu sitienu sejā. Khamis bija pazau�dējis visu savaldī�anos un nobaidījās vairs sava ie�naidnieka drūmās klusē�anas.

�Tu man atbildēsi," viņ� �ņāca un panācies sa�grāba vienu no kvēlo�ajām dzelzīm.

�Vispirms labo aci!" spiedza Obebe.

Pēk�ņi kļuva redzams, kā gūstekņa muguras un plecu muskuļi zem brūnās ādas piepampa un sa�vilkās. Brīdi likās, ka viņ� briesmīgā piepūlē ir sa�sprindzinājis visus savus spēkus, tad aiz viņa muguras kaut kas ar troksni pārtrūka, saites atrisa no viņa rokām un tēraudcieti pirksti sagrāba burvja la�bo roku. Kvēlo�s skats urbās viņā. Khamis nome�ta zemē nokaitēto dzelzs urķi, jo no briesmīgā spie�diena tā pirksti bija kā paralizēti, tad viņ� skaļi ie�kliedzās, jo ieraudzīja nāves draudus ūdens Velma saniknotajā sejā.

Obebe veikli uzlēca kājās. Kareivji virzījās tu�vāk, tomēr ne tik tuvu, lai būtu ūdens Velnam pa grābienam. Viņi nekad nebija ticēju�i, ka �āda lik- tens kārdinā�ana, kā Obebe un Khamis nupat taisī�jās darīt, varētu paiet nesodīta. Un lūk, nu rezul�tāti bij skaidri redzami.

ūdens Velna dusmas tagad varēja krist uz vi�siem. Da�i no viņiem atkāpās atpakaļ, un tā bija zīme, lai visi citi darītu to pa�u, jo visiem bija prā�tā viens slēdziens.

Ja es �ai lietā nepiedalos, ūdens Velns uz mani nedusmosies. Tad viņi apgriezās un bēga uz savām būdām, klupdami pār sievām un bērniem, kas bēg��anā sacentās ar vīriem;.

Obebe arī pagriezās lai bēgtu, bet ūdens Velns, sagrābis rokās Khami, un pacēlis to augsti pār gal�vu, skrie�us devās virsaitim, pakaļ. Obebe iespruka savā būdā.

Tikko viņ� bija aizrānies līdz tās vidum, kad uz jumta atskanēja negants brīk�kis un tā vieglais segums salūza zem krīto�ā smasmma. Kāds ķerme�nis uzgāzās virsaitim, to līdz nāvei nobiedēdams.

Dro�i vien ūdens Velns bii izlēcis caur jumtu, lai vinu saplosītu! Pa�aizsardzības instinkts acu�mirklī pārvarēja bailes no pārdabiskās būtnes, jo tagad viņ� bija pārliecināts, ka Khamis runājis pa�tiesību, un ka viņa gūsteknis tie�i bijis ūdens Velns.

Obebe, izrāva savu nazi, un cirta to no vienas vietas viņam uzkrīto�ajā ķermenī, tad, juzdams, ka tas sen vairs nebija dzīvs, viņ� piecēlās lepni un vilk�dams to aiz sevis, iznāca no būdas, ugunskura un mēnesnīcas apgaismotajā naktī.

�Nāc, mana tauta," Obebe sauca, �tev nav vairs ko bīties, jo es tavs pavēlnieks, esmu nogalinājis Ūdens Velnu pats ar savu roku."

Tad paskatījies uz ķermeni, kas kūļājās aiz vi�ņa, Obebe atplēta muti un pēk�ņi nosēdās zemē cie�ma ceļa putekļos: nedzīvais ķermenis pie viņa kā�jām bija burvja Khamis līķis.

Drīz vien salasījās ļaudis un redzēdami, kas no�ticis, tie neteica ne vārda, bet baiļu pilni raudzījās visapkārt. Obebe apskatīja savu būdu un zemi ap to, tad, paņēmis da�us kareivjus, viņ� pārmeklēja visu ciemu, bet sve�nieks bij pazudis.

Viņi nonāca pie vārtiem un atrada tos ciet, bet pie vārtiem zemē bija kāds pēdas nospiedums un tā bij baltā vīra pēda. Tad Obebe atgriezās uz savu būdu, kur pārbiedēti ļaudis to gaidīja.

,.Khamis ir maldījies," viņ� teica. ��is radī�jums nav bijis nekāds ūdens Velns, bet gan drīzāk cilvēks, kuru, kā es esmu dzirdējis, saucot par Pēr�tiķu Tarzanu, jo tikai tas varēja uzsviest Khami tik augstu, ka tam bij jākrīt cauri jumtam un vienīgi viņ� varēja izkusties caur mūsu sētu.

Vaziri, atgriezdamies no Obebes ciema sastapa ceļā izbadēju�u pibonu. Klīzdams tālu pa nezināmu d�ungļu biezokņiem, viņ� uzdūrās cilvēka skeletam.

�is atradums pats par sevi nebūtu nekas se�vi�ķs, jo daudz kaulu balo gar Āfrikas me�onīgo d�ungļu ceļmalām.

Bet �is skelets lika tam apstāties. Tie bija bērna kauli. Tomēr, arī tos nepietiktu, lai piespie�stu apstāties ceļā kareivi, kur� caur nedraudzīgu cil�u zemi devās atpakaļ uz savu dzimto ciematu.

Bet kareivis Usula, kanibāla Obebes ciemā, kur viņ�, meklēdams savu mīļo kungu, Lielo Bvanu, bi�ja nonācis, bija dzirdējis savādus nostāstus. Pats Obebe gan bij krasi noliedzis, ka viņ� ko būtu dzir�dējis par balto milzi, Pērtiķu Tarzanu. Viņ� tikai stāstīja un runāja par ūdens Velnu.

Tomēr no citiem cilts locekļiem Vaziri izdibi�nāja, ka baltais vīrs, ko tie savā neapdomībā bij* mē�ģināju�i mocīt, esot atstājis putekļos balta cilvēka pēdas nospiedumu, bez izplestu un atmītu pirkstu iedobēm, kuras raksturīgas iedzimtajiem. Tāpēc Usula meklēja pēc norādījumiem, kas, vai nu ap�stiprinātu Obebes nostāstu, vai pierādītu tā aplamī bu. Ieraudzījis ceļmalā mazo skeletu, viņ� atcerē�jās stāstu par nozudu�o Uhha. Pavandījis ar �ķēpa smaili kaulus, viņ� atrada vara kakla rotu, par ko tam kāda kanibalu cilts sieviete bij stāstījusi, ka tāda piederot nelaimīgā burvja meitai. Tagad Usu�la zināja, ka Obebe ir samelojis, jo Ūdens Velnam par upuri kritu�ie cilvēki neatstāj nekādas pēdas.

Tagad kareivis ar jo lielāku sparu turpināja meklēt balto vīru, kur� bija atstājis taisnu, cie�u pirkstu pēdas Obebas ciema ceļa putekļos, �is ap�stāklis, un nostāsts par viņa milzīgo spēku, varēja attiekties tikai uz Tarzanu.

Kā gaļas ēdāju cilts loceklis, Usula meklēja sa�vu pazudu�o kungu ar īsta mednieka veiklību. Viņ� rāpās kokos un novēroja līdzenas savannas, kur ga�nījās antilopju bari. Ja viņ� pa jūdzēm tālu ierau�dzīja, ka antilopes ganīdamās no kaut kā satrūkās, viņ� tūdaļ devās turp, bet iztrūk�anās iemesls aiz�vien izrādījās kāds plēsīgs dzīvnieks, vai nu leo�pards, vai cits kāds, vai vēja atnestā lauvas smaka.

Vienmēr kareivis pameta īgnu skatu uz debe�sīm, kur vanagi kā modra sardze riņķoja slaidos lokos. Viņam uzmācās it kā neapjaustas bailes, re�dzot sa�aurinoties �os lokus piltuves veidā, un kul�tie pieskārsies zemei, tur varbūt gulēja Tarzans, bez palīga, vai pat jau miris.

Trīs dienas pēc tam, kad viņ� bija uzgājis bēr�na skeletu, un kad viņ� pa�reiz klusi gāja savu ce- ju, virzīdamies gar Lielā Ērk�ķu me�a malu, tas pēk�ņi apstājās un sagrāba savu smago �ķēpu, tu�rēdams to cīņas gatavībā. Nelielā laukumā viņ� ie�raudzīja gandrīz kailu cilvēku zemē guļam. Tas kustējās, bija dzīvs. Bet ko viņ� tur darīja?

Klusu līzdams Usula pievirzījās tuvāk. Viņ� līda apkārt ar līkumu, kamēr varēja redzēt gulo�o no otras puses. Un tad viņ� redzēja pretīgu skatu.

�is baltais vīrs gulēja līdzās sen nobeigu�os bi�feļa ķermenim, kāri aprīdams pie kauliem pie�uvu- �ās ādas paliekas.

Tagad viņ� mazliet pacēla galvu, un Usula, ie�raugot viņa seju, izgrūda baiļu kliedzienu.

Cilvēks paskatījās un viņa sejā pavīdēja ārprā�tīga smaids � tas bija Big Bvana.

Vienā lēcienā Usula bij pie tā un pacēla to uz ceļiem, bet viņ� tikai muļķīgi smaidīja, kā bērns, kas vēl neprot runāt. Viņam līdzās uz bifeļa raga mir�dzēja Big Bvanas zelta spanga ar lielajiem di�mantiem.

Usula to noņēma un aplika sava kunga kaklam.

Tad viņ� tuvumā uztaisīja priek� abiem labu pajumti un samedīja pārtiku. Tur viņi palika vairā�kas dienas, kamēr Tarzans atguva kaut cik spēkus, bet saprāts neatgriezās, tāpat kā valoda, un �ādā stāvoklī Usula nogādāja savu kungu mājās.

Viņa ķermenī un galvā tie atrada daudz brū�u un rētu, da�as no tām bija jau apdziju�as, bet citas vēl svaigas un bīstamas.

Tādēļ beidzot nolēma sūtīt uz Angliju pēc kāda slavena ārsta, lai tas lūkotu glābt vēl to no�ēlojamo radījumu, kas reiz bija pērtiķu cilvēks Tarzans.

Suņi, kas reiz tā mīlēja savu kungu, lordu Grei- stoku, apmulsu�i zagās prom no juku�ā cilvēka un zelta lauva, Jadbalja, rūca, viņu ieraugot.

Koraks Nogalinātājs staigāja mēmā izmisumā, jo viņ� zināja, ka viņa māte, viņa kundze brauca �urp no Anglijas un kā gan viņa saņems �o brie�smīgo sitienu? Viņam bija bail par to pat iedo�māties.

Ārsts ieradās pirmais pērtiķa cilvēka bungalovā. Viņ� ilgi izmeklēja savu pacientu, piegriezdams se�vi�ķu vērību viņa galvai, un zinātnieka domīgā gal�vas kratī�ana vēl vairāk pavairoja Koraka un viņa sievas Meriemas sirdsbailes.

Kā patiesi atzīts un slavens zinātnieks, ārsts ne�ķērās tūdaļ pie operē�anas. Viņ� izteicās parastajā zinātniskajā terminoloģijā par �fiktīvu ārprātu", par �amnesiju", �afasiju" un tamlīdzīgām lietām, pieklājīgi paskaidrodams �os apzīmējumus viņa klau�sītāju sapra�ai piemērotā valodā.

�Tarzans," ārsts paskaidroja, �ir pārcietis da�u labu garīgo spēku satricinājumu. Un �inī gadīju�mā, es esmu pārliecināts, pietiktu jau vismazākās ievirzes, lai atjaunotu viņa normālo prātu. Jūs visi būsiet ievēroju�i, ka pie viņa nav saskatāma vāj�prātīgajiem raksturīgā izturē�anās � viņa galva nekuļājas uz kakla un mute nesiekalo.

Viņa atmiņas zaudē�ana � amnesija, tāpat kā valodas pazaudē�ana � afasija, patreiz ir neap�au- bamas, bet tam pretī jānostāta iepriecino�ais fakts, ka viņ� ātri reaģē uz katru stiprāku pieskārienu un troksni.

Bez �aubām, viņam d�ungļos būs nācies bēgt no plēsīgiem zvēriem, vai arī tikai no iedomātām briesmām, kamēr viņa spēki galīgi izsīka. Tomēr, pārdzīvotās grūtības nebūs salauzu�as viņa garīgos spēkus.

Ar galvas operāciju es tomēr nogaidī�u līdz viņa kundzes atbrauk�anai."

Lēdija Greistok bija piekusis un putekļiem ap�klāts ceļinieks, kad viņa nokāpa pie rozēm apstādī�tās bungalova ieejas. Koraks, viņas dēls, bija gri�bējis to aizturēt, cerēdams, ka viņa brīdino�ais mā�jiens dotu tai iespēju sagatavoties uz visļaunāko, jo viņ� nebija uzdrīkstējies uzticēt visu patiesību tēlegrafa drātij un radio.

Viņa viegli atbīdīja tā roku sānis. �Vediet ma�ni tūlīt pie mana vīra!" sacīja viņa laipni, bet no�teikti.

Viņas apjuku�ais dēls pamāja Meriēmai un ārstam tai sekot un visi �etri tie iegāja istabā, kur Tarzans sēdēja un stīvi raudzījās pa bungalova logu gai�ajā Dieva pasaulē. Viņ� vienaldzīgi un neizteik�smīgi pavērās ienācējos un atkal nogrima savā bez- domu tuk�umā.

�Viņ� mūs nevienu nepazīst," �ukstēja Koraks savai mātei. �Pagaidiet līdz operācijai. Jūs viņam nekā nevariet palīdzēt, un redzēt to �ādā stāvoklī ir priek� jums pārāk gj'ūti."

Atkal lēdija Greistok mierīgi noraidīja dēla lū�gumu. Likās, it kā viņa tīri instinktīvi zinātu par �o slimnieku vairāk nekā lielais ārsts.

Ar pirkstu uz lūpām, viņa pavēlēja klāteso�iem klusēt un viegliem soļiem piezagās klāt sēdo�ajam. Tad tā apsedza ar saviem slaidajām delnām vīra acis un smiedamās iesaucās:

�Uzmini 1"

Līdz ar �o mīļo, drebo�o roku pieskārienu likās, ka elektriska dzirkstele būtu izskrējusi caur Tarza�na ķermeni. Viņa lūpās atplaiksnījās saproto�s cil�vēka smaids un viņ� iesmējās saviem parastajiem smiekliem. ~

�Mana mīļā sieva, it kā es nepazītu tavu roku pieskārienu kā �inī, tā arī nāko�ajā dzīvē," sacīja viņ� ar lepnu prieku.

ROMĀNU SĒRIJA

Tarzans un skudru cilvēki

5 atsevi�ķās grāmatās

Katra grāmata ^ - maksā tikai 25 snt.

Izdevniecība �

^POPULĀRĀ LEKTĪRA�

�Rīgā, Grēcinieku ielā 25

Izdevniecība �Populārā lektira" Rīgā, Grēcinieku ielā 25

Vāks iespiests litogrāfijā� A. �nakenburg A.-S., Rīgā, Aizsargu ieli 25 Tekst* iespiests �Grimatu Draugs" spiestuvi Rig�, Grēcinieku ieli 25