EDGARS RAISS BAROUZS

TARZANS UN ZELTA PILSĒTA

.

Pār visu pla�o apvidu starp Tigru un Ambaru no Gojamas līdz �oai un Kafai no jūnija līdz pat septembrim brāzās nebei�dzamas lietusgāzes, aiznesdamas auglīgas dūņas no Abesinijas uz Su�dānu un Ēģipti; Abesīnijā tās atstāj dūksnainus ceļus un pār�plūdu�as upes, kas nozīmē gan nāvi, gan labklājību.

No lietavu veltēm vienīgi dūksnainie ce|i un pārplūdu�ās upes interesēja �iftus � nelielu laupītāju bariņu, kas slēpās nomaļos Kafas kalnu cietok�ņos. �ie jātnieki bija skadri, ne�ēlīgi bandīti, viņos ne�bija ne drusciņas cilvēcīgas kultūras, kāda da�kārt piemīt pat nelie��iem, cik necik iegro�ojot negodīgos darbus. �ie vīri nāca no kafi�o un gailas cil�u padibenēm, un par katra bandīta galvu bija izsolīta liela nauda.

Ra�reiz nelija. Lietus periods gāja uz beigām, jo bija jau septembra vidus; upes tomēr vēl paloja, un zeme bija ilgajās lietavās iz�ulgusi.

�ifti jā�us drasēja pa apkārtni, cerēdami ieraudzīt kādu vientuļu ceļinieku, karavānu vai ļau�u apmetni; viņu neapkalto zirgu nagi at�stāja skaidri saredzamas pēdas, un tikai naktij bija zināms, kurp ved viņu ceļ�; �ifti par to arī neraizējās, jo neviens viņus nemeklēja. Jeb�kur� �āspuses cilvēks vēlējās tikai vienu: nesatikties ar �iftiem.

Netālu �iftiem priek�ā, tie�i jātnieku ceļā, plēsoņas zvērs zagās pa pēdām medījumam. Vēj� pūta tuvojo�os jātnieku virzienā, tāpēc mednieka jutīgās nāsis neuztvēra nekādu smaku, un, zirgiem pa mīksto zemi ejot, necēlās nekāds troksnis, kas varētu sasniegt mednieka ausis brīdī, kad tas bija sasprindzis un gaidāmo medību satraukts.

Tomēr mednieks nelīdzinājās plēsoņas zvēram, kaut arī cilvēku izpratnē neap�aubāmi tāds bija, jo medīja vienatnē, piezagdamies lau�pījumam, un remdēja badu, notiesādams medījumu; tāpat neatbilda arī parastajam priek�statam par angļu lordu, lai gan tie�i tas viņ� bija � proti, Tarzans no pērtiķu cilts.

Lietus periodā jebkuram plēsoņam medības ir trūcīgas, un Tarzans nebija izņēmums. Divas dienas bija lijis bez mitas, un viņ� nu jutās stipri izsalcis. Pie strauta ar krūmiem un augstiem meldriem apaugu�iem krastiem patlaban dzēra neliels bucēns, un Tarzans, uz vē�dera pa strupo zāli līzdams, lūkoja sasniegt tādu vietu, no kuras varētu iz�aut bultu vai atvēzēties un uzbrukt ar �ķēpu. Viņ� nemanīja, ka ne�tālu viņam aiz muguras nelielā paugurā apstājies jātnieku pulciņ� un klusējot uzmanīgi viņu vēro.

U�a, vēj�, kas nes smakas, nes arī skaņas. �odien U�a gan �iftu smaku, gan iespējamos trok�ņus nesa projām no Tarzana jutīgajām nāsīm un dzirdīgajām ausīm. Varbūt ar savām superjutīgajām maņām viņ� arī tagad būtu uztvēris ir smaku, ir skaņu, bet � �pat viedajam Homēram lāgiem uznāk snaudiens�.

Lai cik pa�apzinīgs ir dzīvnieks, tas tomēr nekad nezaudē pie�sardzību, jo nav nevienas būtnes, kurai nebūtu ienaidnieku. Vārgā�kajiem zālēdājiem alla� jāpiesargās no lauvas, leoparda un cilvēka; zilonim, degunradzim un lauvam jātur acis un ausis vajā, sastopoties ar cilvēku; cilvēkam turpretī jāuzmanās gan no vieniem, gan no oiriem. Ta�u nedrīkst apgalvot, ka �āda uzvedība liecinātu par viņa bailēm; Tarzans, kas vispār nepazina baiļu, tomēr bija īstens piesar�dzības personificējums, it īpa�i, ja atradās � kā �odien � tālu no sa�vām pastāvīgajām medību vietām un ikvienā būtnē vajadzēja saskatīt potenciālu ienaidnieku.

Me�onīgais izsalkums apvienojumā ar iespēju to remdēt varēja ra- dit piesardzības trūkumu, ko da�kārt vēl pastiprināja pārliecība par savu vareno spēku; lai nu būtu kā būdams, faktiskais stāvoklis bija tāds, ka Tarzans nepamanīja neganto bandītu pulciņu, kur� bija gatavs nogalināt viņu tāpat kā jebkuru citu nejau�i sastaptu cilvēku, lai iegūtu necilos iero�us, vai vispār � par baltu velti.

Apstākļiem, kas Tarzanu bija atvedu�i uz ziemeļiem � uz Kafu � ar �o stāstu nav nekada sakara. Varbūt viņ� nemaz nebija spiests nākt �urp, ta�u d�ungļu valdniekam patika klejot pa visnomaļākajām vietām, ko civilizācijas negantība vēl nebija sapostījusi, bet jo viegli un drīz varēja to izdarīt. Nerimtīgās piedzīvojumu alkās viņ� varbūt cerēja, ka trlssimtpiecdesmit tūksto�i Abeslnijas pusme�onlgo d�ungļu jūd�u atklās viņam kop� neminamiem laikiem glabātus etnoloģiskus noslēpumus.

Ceļinieki, dēkaiņi, grieķu falangas un romie�u leģioni nāku�i uz Abesīniju da�ados laikmetos, par kuriem stāsta vēsture un teiksmas, un nekad nav no turienes atgriezu�ies; pastāv pat ticējumi, ka �ī zeme glabājot pazudu�u Izraeļa cil�u noslēpumu. Kādus brīnumus, kādus piedzīvojumus viņam varbūt pataupīju�i �ie nomaļie nostūri!

Ta�u �ai bridi Tarzana prātu nenodarbināja domas par iespēja�mām dēkām; viņ� nenojauta, ka dēka draudīgi raugās viņā no aizmu�gures; viņa uzmanība un interese bija piesaistītas bu�iņām, kam va�jadzēja remdēt viņa izsalkumu. Uzmanīgi viņ� līda uz priek�u. Klusāk un zagligāk tuvoties laupījumam neprata pat leopards �īta.

Pa to laiku aizmugurē baltās drānās tērptie �ifti pameta uzkalnu.

no kura klusējot bija vēroju�i mednieku, un virzījās tam tuvāk, turē�dami rokās �ķēpus un musketes ar gariem stobriem. Viņi bija ne�izpratnē. Nekad vēl tiem nebija gadījies redzēt balto cilvēku, kas līdzinātos �im. Viņu prātu gan varbūt urdīja ziņkāre, bet sirds kāroja vienīgi slepkavību.

Buciņ� lāgiem pacēla galvu, lai pamestu visapkārt piesardzīgu, aizdomu pilnu skatienu; Tarzans tad ikreiz sastinga kā akmenī kalts. Pēk�ņi dzīvnieks, mirkli sakoncentrējis skatienu uz kaut ko, kas atradās medniekam aizmugurē, strauji salēcās un aizjoņoja. Tarzans zibenīgi apsviedās, jo zināja, ka neba viņ� izbiedējis medījumu, bet gan kaut kas cits, ko Vāpija vērīgās acis pamanīju�as viņam aiz muguras; vienā acu uzmetienā viņ� ieraudzīja lēnām tuvojamies pusduci jātnieku, saprata, kas tie ir un kāds tiem nolūks; atskārzdams, ka tie ir �ifti, viņ� tūliņ arī atskārta, ka tie tuvojas, lai laupītu un nogalinātu, ka tie ir ne�ēlīgāki ienaidnieki nekā lauva Numa.

Redzot, ka ir pamanīti, jātnieki palaida zirgus auļos un tuvojās, iero�us vicinādami un me�onīgi bļaudami. Uguni viņi neatklāja, lai�kam tā gribēdami izrādīt savu nicinā�anu tādiem primitīviem iero��iem apbruņotam upurim; �ķita, ka viņu nodoms ir ļaut zirgiem to sabradāt vai uzdurt viņu uz �ķēpiem. Varbūt viņi domāja, ka tas meklēs glābiņu bēgot, tad būtu vēl lielāks prieks, dzenoties pakaļ, to panākt; neviena cita medījuma vajā�ana ta�u nesagādā tādu baudu kā pakaļdzī�anās cilvēkaml

Tarzans tomēr nepagriezās un nemetās bēgt. Sava redzesloka rā�diusā viņ� zināja visas takas, lai spētu izbēgt no jebkurām briesmām, kādas vien normālā kārtā varētu �eit draudēt, jo tas jāzina ikvienam d�ungļu iemītniekam, ja grib palikt dzīvs; tomēr viņ� ari zināja, ka no jātniekiem nav iespējams izglābties bēgot. Ta�u �ī apzinā�anās viņu nerosināja padoties panikai. Ja bēg�ana solītu dro�āku iespēju iz�glābties, viņ� būtu bēdzis; bet, tā kā tas nebija realizējams, viņ� mie�rīgi un ne�aubīdamies pieņēma alternatīvu � cīnīties un gaidīt bridi, kad varbūt gadīsies laimīga izdevība izglābt dzīvību.

Liela auguma, krā�ņi veidots, muskuļots, drīzāk tomēr līdzīgs Apollonam nekā Hēraklam, apjozies vienīgi ar �auru lauvas ādas gur�nu jostu, kurai priek�ā un aizmugurē �ūpojās lauvas astes, viņ� bija īsts pirmatnējā cilvēka paraugs, varbūt pat vairāk līdzinādamies me�adievam nekā cilvēkam. Uz muguras viņam karājās bultu maks un viegls, īss �ķēps. Pār iedegu�o bronzas krāsas plecu vaļīgi stiepās no zālēm savītās virves gredzeni, bet pie sāna �ūpojās lēva mednieka duncis, kas pirmoreiz zēnā Tarzanā bija modinājis atskārtu, ka viņ� ir pārāks par d�ungļu zvēriem, � tas notika tai senaja dienā, kad jau�nekļa roka dunci bija ietriekusi gorillas Bolgani sirdī; kreisajā rokā viņ� turēja loku un pirkstu starpās �etras iz�au�anai sagatavotas bultas.

Tarzans kustējās tikpat strauji kā zibens Ara. Mirkli, kad pama�nīja ienaidniekus tuvojamies no aizmugures un saprata, ka jātnieki viņu ieraudzīju�i, viņ� bija pietraucies kājās un jau uzvilcis loku. Un, varbūt pat pirms �ifti bija apjautu�i draudo�ās briesmas, loks bija uzvilkts un bulta aizlidoja.

īss, bet spēcīgs bija Tarzana loks; īss, lai būtu parocīgs biezoknī; spēcīgs, lai bultas izurbtos cauri visbiezākajai medījuma ādai un trā�pītu nāvējo�i. Neviens parasts cilvēks nespētu tādu loku saliekt.

Pirmā bulta nemaldīgi izurbās cauri �iftu barve�a sirdij, un, kamēr tas, rokas atmetis, izvēlās no segliem, no d�ungju cilvēka loka cita pēc citas aizsvilpa vēl �etras bultas, un katra atrada savu mērķi. Vēl viens �ifts nogāzās, lai nekad vairs nesēstos zirgam mugurā, bet trīs tika ievainoti.

Bija aizritēju�as vien da�as sekundes, kop� Tarzans tika pamanījis briesmas, un �etri paliku�ie jātnieki jau metās viņam virsū. Trīs ievai�notie vairāk interesējās par to, kā izvilkt atskabargainās bultas no mie�sas, nekā par ienaidnieku, ko bija cerēju�i tik viegli pieveikt; toties ceturtais, kas bija palicis neskarts, drāzās virsū d�ungļu cilvēkam, pa�vērsis �ķēpu pret tā platajām bronzas krāsas krūtīm.

Tarzanam nebija atkāp�anās ceļa; sāņus izvairīties nevarēja, jo, sperot soli uz vienu vai otru pusi, viņ� atrastos aci pret aci ar vienu no ievainotajiem jātniekiem. Palika tikai viena vienīga vārga cerība uz glābiņu, un �o cerību, kaut arī tā �ķita nepiepildāma, Tarzans izmantoja ar vienīgi viņam piemīto�o ātrumu, spēku un veiklību. Iz�āvis pēdējo bultu, viņ� uzmeta loku kaklā, ar strauju belzienu at�sita sānis pretinieka �ķēpu un, sagrābis bandīta roku, uzlēca zirgā jātniekam aiz muguras.

Dzel�ainiem pirkstiem viņ� sa�ņaudza �ifta rīkli, no kuras izlauzās tikai viens vienīgs aizsmacis gārdziens; tad duncis iegrima bandītam mugurā zem kreisās lāpstiņas un Tarzans izgrūda līķi no segliem. Pārbiedētais zirgs, pavadai vējā plīvojot, drāzās cauri krūmājam un meldriem tie�i uz strautu, kamēr atliku�ie, ievainojumu novārdzi�nātie �ifti jutās itin priecīgi, ka nav jāturpina vajā�ana pa krastmalu; tomēr viens, kas bija �irgtāks par pārējiem, pacēla �auteni un rai�dīja izbēgu�ajam laupījumam pakaļ atvadu lodi. Strauts parasti bija �aurs, bet tagad uzplūdis un dziļ�, un, tikko zirgs nokļuva ūdenī, Tarzans ieraudzīja, kā da�us soļus lejāk pa straumi ūdens saviļņojas un viņiem strauji tuvojas gar�, robains ķermenis. Tas bija D�imla � krokodils. Arī zirgs to ieraudzīja, neprātīgā izbīlī pagriezās un metās glābties aug�up pa straumi. Tarzans pārrāpās pār abesīņu seglu augsto apmali un satvēra �ķēpu veltīgā cerībā atvairīt lielo rāpuli, līdz zirgs nokļūs dro�ībā pretējā krastā, kurp viņ� tagad centās to aizvadīt.

D�imla ir tikpat veikls, cik rijīgs. Ar atplestu rīkli tas jau bija pavisam tuvu zirgam, kad krastā norībēja d�ungļu cilvēkam veltī�tais bandīta �āviens. Tarzanu izglāba ievainotā �ifta steiga, jo reizē ar �āviena troksni krokodils pazuda zem ūdens, un tikai negantie mutuļi, kas uzviļņoja strauta virspusē, liecināja, ka nezvērs ir nāvīgi ievainots.

Mirkli vēlāk zirgs ar visu jātnieku sasniedza pretējo krastu un uzrausas dro�ībā uz stingras zemes. Zirgs bija nomierinājies. Tarzans to pagrieza atpakaļ un iz�āva vēl vienu bultu pāri strautam, kur lā�dēdamies stāvēja bandīts; bulta ieurbās gurnā vienreiz jau ievainota�jam �iftam, kas negribot bija izglābis Tarzanu no grūtas situācijas, raidīdams �āvienu, kura nolūks bija viņu nogalināt.

Tālu uz dienvidiem no �īs vietas varens lauva beidza plosīt medī�jumu un majestātiski aizslāja uz tuvējās upes krastu. Tas pat nepa�skatījās uz hiēnām un �akāļu baru, kas bija kvernēju�i tuvumā, gaidī�dami tā aizie�anu, un pajuka uz visām pusēm, kad tas izslējās. Lauva nelikās tos redzam arī tad, kad pēc viņa aizie�anas hiēnas metās virsū paliekām.

Varenā zvēra stājā jautās lepnums un karaliska pa�cieņa; iespaidu vēl pastiprināja di�ais augums, dzeltens, gandrīz zeltains ka�oks un kuplas, melnas krēpes. Padzēries, cik gribēja, zvērs pacēla masīvo galvu un norēcās; tāds nu reiz lauvām ir paradums, kad tie paēdu�i un padzēru�i; zeme nodrebēja no pērkonīgā rēciena, un d�ungļos iestā�jās klusums.

Tagad lauvam būtu vajadzējis doties uz migu un gulēt, lai naktī pieceltos un no jauna ietu medīt; ta�u �is tā nedarīja. Vispār neizturējās tā, kā līdzīgos apstākļos varētu no lauvas gaidīt. �is, galvu pacēlis, os�tīja gaisu, tad nolieca purnu pie zemes un sāka, �urp un turp staigā�dams, ostīt zemi kā medibsuns, kas meklē medījuma pēdas, līdz beidzot, galvu pacēlis, ņēmās iet pa pēdām, kas to veda uz ziemeļiem. Hiēnas priecājās, redzēdamas lauvu aizejam; nopriecājās arī �akāļi, kas pie�devām vēlējās, kaut aizietu arī hiēnas. Lija Ska, kura lidinājās virs tās vietas, vēlējās, kaut reiz aizvāktos visi.

Apmēram tai pa�ā laikā, daudzu dienu gājuma attālumā uz zie�meļiem, trīs saniknoti, ievainoti �ifti noraudzījās uz saviem trim no�galinātajiem biedriem un nolādēja likteni, kas tos bija uzvedinājis uz sve�ā, baltā mil�a takas; tad viņi novilka miru�ajiem drēbes un, paņēmu�i to iero�us, jāja projām, zvērēdami briesmīgu atriebību, ja vēlreiz sastaps sava posta vaininieku, ta�u klusībā vēlēdamies, lai tas nenotiktu. Viņi cerēja, ka ar �o vīru tiku�ies pēdējoreiz; bet tā vis nebūs.

Drīz pēc tam, kad bija iejājis me�ā, Tarzans uzvilkās kādā zarā, kas līka pār taciņu, pa kuru bija gājis zirgs, un ļāva zirgam iet savu ceļu tālāk. D�ungļu cilvēks dusmojās; �ifti bija aizbiedēju�i viņa maltīti.

Par to, ka bandīti bija gribēju�i viņu nogalināt, viņ� dusmojās mazāk nekā par izjauktajām medībām. Nu vajadzēja no jauna meklēt medī�jumu; bet, kad būs pieēdis pilnu vēderu, viņ� palūkosies gan, kā īsti ar �iem �iftiem sastāv. Par to viņ� ne�aubījās.

Sākumā Tarzans apsvēra gastronomiskās iespējas, kādas varētu dot bandītu zirgs. Senāk viņam vairākkārt, apstāk|u spiestam, bija nācies ēst zirga gaļu, ta�u pie sirds viņam tā negaja. Viņ� gan jutās izsalcis, tomēr nepavisam ne izbadējies, tāpēc nosprieda turpināt medī�bas, līdz atradīs kaut ko piemērotāku; driz vien medījums bija rokā un Tarzans paēdis.

Labi pieēdies, viņ� kādu bridi pagulēja koka staklē, tomēr ilgi tur neizturēja. Viņa darbīgajam prātam nedeva miera �ifti. To vajadzēja pamatīgi apsvērt. Ja banda �eit gadījusies tikai pa ceļam, tad nav vērts uztraukties; ja turpretī viņi �ai apvidū dzīvo pastāvīgi, tad ir pavisam citādi, jo Tarzans bija nolēmis kadu laiciņu �eit uzkavēties; tāpēc jā�noskaidro visu ienaidnieku raksturs, daudzums un apmetnes. Turklāt Tarzans juta, ka �os nedrīkst palaist nesodītus par nepatik�anām, ko tie viņam sagādāju�i.

Atgriezies pie upītes, Tarzans vēlreiz �ķērsoja to un sāka iet pa �iftu skaidri saredzamajām pēdām. Tās veda aug�up un lejup pāri vai�rākiem ne visai augstiem pakalniem līdz �aurai ielejai kādā no �ķērsotās upes līkumiem. Ieleja bija apaugusi ar me�u, pa kuru aizlo�cījās �ī pati upe. Pēdas veda dziļāk me�ā.

Bija jau gandrīz satumsis; ekvatora joslas īsais mijkrēslis ātri sa�biezēja; me�s un pakalni modās d�ungļu naktsdzīvei; no ielejas tum�ā biezokņa atskanēja medībās izgāju�a lauvas kāsam līdzīgā ņurdoņa. Tarzans sāka ostīt silto gaisu, kas no ielejas cēlās pret pakalniem; gaisā jautās apmetnes un cilvēku klātbūtnes smaka. Tarzans pacēla galvu, un no viņa varenajām krūtīm izlauzās spēcīgs draudu rēciens. Tarzans no pērtiķu cilts arī gatavojās doties medībās.

Nakts ēnās, kas sabiezēja arvien melnākas, stāvēja viņ� � stalts un kluss, vienreizēji cildens un bezgala vientuļ� kailajā nokalnē. Klusā nakts viņu ātri uzsūca, viņa augums saplūda kopējā tumsā ar kalnu un ieleju, ar upi un me�u. Iekams tas nebija noticis, Tarzans ne�izkustējās no vietas, bet tad nedzirdamiem soļiem pameta piekalni un devās uz me�u. Visi viņa jutekļi saspringa modrībā, jo tagad lielie kaķi sāks medības; viņa dzirdīgās ausis uztvēra katru skaņu.

Jo tālāk viņ� gāja, jo cilvēka smaka kļuva jūtamaka, un tā vadīja viņa soļus. Aizvien tuvāk atskanēja ari lauvas ņurdieni, ta�u no Nurnas Tarzans �obrīd nebaidījās, jo zināja, ka lielais kaķis, atrazdamies pret�vēja pusē, nevarēja saost viņa klātbūtni. Numa, bez �aubam, bija dzirdējis d�ungļu cilvēka rēcienu, bet nezināja, ka cilvēks viņam tuvojas.

Tarzans bija aprēķinājis attālumu, kādā lauva atrodas no ielejas, un attālumu, kas viņu pa�u �ķir no me�a, un nospriedis, ka sasniegs biezokni, pirms viņu ceļi krustosies. Viņ� negāja medīt lauvu, tāpēc ar me�a zvēra dabisko piesardzību centās izvairīties no nevajadzī�gas sastap�anās. Viņ� arī negāja medībās, lai iegūtu barību, jo bija krietni paēdis; viņ� devās medīt cilvēkus � visas dzīvās radības mū��senos ienaidniekus.

Tarzanam nācās grūti apzināties sevi par cilvēku, un viņa psiho�loģija daudz bie�āk atbilda zvēra nekā cilvēka psiholoģijai; viņ� arī pārāk nelepojās ar savu piederību cilvēku ciltij. Gan prazdams novēr�tēt cilvēka intelekta pārākumu pār citām dzīvajām būtnēm, viņ� tomēr vienlaikus izjuta pret cilvēku nicinājumu, jo no cilvēka mantoto īpa�ību lielāko daļu bija zaudējis. Tarzanam, tāpat kā daudziem ci�tiem dzīviem radījumiem, darbības augstākais kārotais mērķis bija gūt apmierinājumu un veselība un kultūra dro�ākais ceļ�, ka �o mērķi sasniegt. Pērtiķcilvēks ar nicinā�anu vēroja cilvēku lielāko daļu, kam trūka vai nu vienas, vai abu �o pamatīpa�ību. Viņ� bija pieredzējis cil�vēku alkatību, savtīgumu, gļēvulību un ne�ēlību un zināja, ka, par spīti izslavētajam cilvēka prāta spējām, �īs ipa�ibas nostāda cilvēku zemākā pakāpē nekā dzivnieki un uz mū�īgiem laikiem liedz tam sa�sniegt ilgoto mērķi � apmierinājumu.

Tālab arī �ai brīdī, meklēdams cilvēkveidīgo radījumu midzeni, viņ� nerīkojās ka būtne, kas meklē sev līdzīgus, bet drīzāk gan kā zvērs, kas dodas izlūkot, kā iekārtojies ienaidnieks. Nāsis arvien asāk sajula apmetnes da�ādo smaku sajaukumu � oda pēc zirgiem, cilvē�kiem, barības un dūmiem. Tiklab jums, kā man, nokļuvu�iem tum�ā naktī glu�i vieniem d�ungļu biezoknī, turklāt apzinoties, ka tuvumā klaiņo izsalcis lauva, �īs smakas liktos gau�ām patīkamas; ta�u Tarzans tās uztvēra tā, kā uztvertu savvaļas zvērs, kas cilvēkā redz vie�nīgi ienaidnieku: viņ� klusu ierūcās, un viņa varenie muskuļi saspringa.

Kad Tarzans sasniedza me�malu, no labās puses pavisam nelielā attālumā tuvojas arī lauva; tālab d�ungļu cilvēks ceļu turpinaja pa kokiem un, klusu pārvietodamies no zara uz zaru, tuvojās �iftu ap�metnei. Numa viņu tomēr izdzirda, ierēcās, un vīri apmetnē uzmeta vēl da�as �ķilas ugunij, kas kurēdamās atbaidīja zvērus.

Tarzans pārlēca uz koku, no kura varēja pārredzēt apmetni. Tur viņ� ieraudzīja sapulcēju�os ap divdesmit vīru ar zirgiem un ie�ro�iem. Daļējai aizsardzībai pret plēsīgiem zvēriem apkart apmetnei bija uz atru roku uzsliets �ogs no krūmos ievītiem zariem; ta�u dro��ākā aizsardzība neap�aubāmi bija apmetnes centrā sakurtā uguns, kurai bandīti neļāva izdzist.

Viena ātri uzmestā skatienā Tarzans visos sīkumos uztvēra ainu, kas atklajas lejā zem viņa; tad viņa uzmanība pievērsās kaut kam, kas pamodināja viņā interesi un ziņkāri: baltajam cilvēkam, kur�, cie�i sasaistīts, gulēja netālu no ugunskura.

Parasti Tarzans ne par viena baltā cilvēka likteni neinteresējās vairāk ka par melnādaina cilvēka vai kāda cita radījuma likteni, ja viņu ar �o radījumu nesaistīja draudzība; viņa acīs cilvēka dzīvībai bija mazāka vērtība nekā pērtiķa dzīvībai. Ta�u pa�reiz d�ungļu valdnieka interesi par gūstekni rosināja divi faktori. Pirmais un, jādo�mā, galvenais iemesls bija vēlē�anās līdz galam atriebties �iftiem par nepamatoto uzbrukumu, kas bija aizbiedējis viņa nolūkoto medījumu; otrs faktors bija ziņkāre, jo baltais cilvēks, kas sasiets gulēja tur lejā, vismaz apģērbā at�ķīrās no visiem līdz �im redzētajiem.

Likās, ka viņa vienīgais apģērbs ir no apaļām, citcitu daļēji nose�dzo�ām ziloņkaula plāksnītēm darināts bruņukrekls un da�as rotas ap roku locītavām, potītēm, kaklu un galvu, ja tās varētu uzskatīt par apģērba piederumiem. Atskaitot �īs rotas, gulētāja kāju lieli un roku dilbi bija kaili. Sve�ais gulēja ar galvu pie zemes un uz otru pusi pa�vērstu seju, tā ka Tarzans nevarēja saskatīt vaibstus, bet redzēja vie�nīgi biezus, melnus matus.

Vērodams apmetni un cenzdamies izdomāt, kā labāk atriebties bandītiem, Tarzans pēk�ņi iedomājās, ka vistaisnīgākā atmaksa būtu atņemt tiem kaut ko vērtīgu, glu�i tāpat, kā tie bija viņam nolaupīju�i karoto bu�iņu. Acīmredzot gūsteknis bija viņiem ļoti vajadzīgs, jo ci�tādi viņi nebūtu uzņēmu�ies pūles to tik rūpīgi apsargāt; tāpēc Tarzans nolēma tiem balto cilvēku nozagt. Var jau būt, ka �ajā apņēmībā bija laba daļa ziņkāres, jo gūstekņa ērmotais apģērbs modināja d�ungļu cilvēkā vēlē�anos uzzināt par sve�o kaut ko vairāk.

Lai īstenotu vēlē�anos, viņ� apņēmās gaidīt, līdz apmetnē visi aiz�migs; ērti iekārtojies zaru staklē, viņ� medībās izgāju�a zvēra neno�gursto�ā pacietībā sagatavojās palikt modrs novērotājs; īstenībā ta�u viņ� arī bija �āds zvērs. Vērodams viņ� redzējav kā vairāki �ifti mēģina sarunāties ar savu gūstekni; bija tomēr skaidrs, ka runātāji un uzru�nātais viens otru nesaprot.

Tarzans prata valodu, ko runāja kafi�o un gailas ciltis, un jautā�jumi, ko bandīti uzdeva gūsteknim, padarīja viņu aizvien ziņkārīgāku. Vienu jautājumu tie uzdeva da�ādos veidos, vairākos dialektos, pat ar zīmēm, ko gūsteknis nesaprata vai izlikās nesaprotam. Tarzanam �ķita ticamāk, ka patiess ir pēdējais pieņēmums, jo zīmju valodu grūti nāktos pārprast. Bandīti taujāja, kā nokļūt vietā, kur ir daudz ziloņ�kaula un zelta, bet gūsteknis neatbildēja.

���� Tas lops mūs saprot itin labi, � ierēcās viens �ifts, � viņ� vienkār�i izliekas.

����� Ja viņ� negrib mums to sacīt, kāda jēga staipīt viņu līdzi un barot? � piebalsoja cits. � Labāk nobeigt tepat uz vietas.

����� Ļausim viņam vēl �onakt apdomāties, � ieteica tre�ais, acīm�redzot barvedis. � Un, ja no rīta arī vēl negribēs runāt, �miegsim nost.

Spriedumu viņi centās darīt zināmu gūsteknim gan ar vārdiem, gan ar zīmēm, pēc tam satupa ap ugunskuru un sāka pārrunāt dienas notikumus un kalt nākotnes plānus. Visvairāk viņi runāja par nepazīs�tamo balto milzi, kas bija nonāvējis trīs no viņu pulka un aizjājis vienu viņu zirgu; kādu bridi pamatīgi un visos sīkumos to pārspriedu�i un noklausīju�ies, kā trīs dzīvajos paliku�ie notikuma dalībnieki gari un pla�i izlielījās ar saviem varoņdarbiem, pēdīgi visi salīda no zariem sametinātajos slieteņos un atstāja nakti Tarzana, Numas un viena apsarga ziņā.

Klusais vērotājs koku lapotnes ēnā pacietīgi turpināja gaidīt, līdz vļsa apmetne iegrims dziļā miegā, un gaidīdams izprātoja, kā nozagt �iftiem viņu laupījumu un apmierināt pa�am savu atriebības kāri. Kamēr viņ� pacietīgi tupēja kokā, nāsīs viņam iesitās spēcīga Numas smaka, un viņ� uzminēja, ka plēsoņa, zirgu klātbūtnes pievilināts, nāk izlūkot apmetni. Tarzans �aubījās, vai lauva nāks apmetnē iek�ā, jo atstātais sargs neļāva ugunij apdzist; Numa tikai ļoti retos gadīju�mos, kad bads sāk pārāk mocīt, spēj pārvarēt bailes no liesmu burvju spēka.

Pēdīgi d�ungļu cilvēkam likās, ka pienācis laiks ķerties pie iecerētā plāna īsteno�anas; visi, izņemot apsargu, bija aizmigu�i, un arī apsargs pie ugunskura snauduļoja. Tik klusu kā savas ēnas ēna Tarzans noslī�dēja no koka un uzmanīgi tuvojās apmetnei ugunskura tum�ajā pusē.

Mirkli viņ� stāvēja ausīdamies. Viņ� dzirdēja Numas elpu tumsā aiz ugunskura gaismas loka un saprata, ka zvēru karalis ir tepat tuvumā un visu vēro. Nostājies aiz resnā koka stumbra, Tarzans vēlreiz paraudzījās un redzēja, ka atstātais sargs joprojām sē�, viņam muguru uzgriezis. Klusītēm viņ� izgāja klajumiņā un nedzirda�miem soļiem zag�us tuvojās bandītam, kas nenieka nenojauta. Viņ� redzēja pār ceļiem pārlikto bandīta �auteni, un no tās viņ� bijās � kā jebkur� d�ungļu dzīvnieks, kam pa pēdām kādreiz dzinu�ies med�nieki.

Tuvāk, aizvien tuvāk viņ� līda savam laupījumam. Nedrīkstēja atskanēt ne vismazākais troksnītis, neviens kliedziens. Tarzans gai�dīja. Aiz gaismas loka savukārt gaidīja Numa, cerot uz izdevību, jo redzēja, ka liesmas pamazītēm sāk noplakt. Bronzas krāsas roka strauji pa�āvās uz priek�u, dzel�aini pirksti sagrāba sarga brūno kaklu, un gandrīz tai pa�ā mirkli duncis ietriecās tam zem kreisās lāpstiņas tie�i sirdī. Sargs bija pagalam, pat neapjautis draudo�ās nāves tuvu�mu; �ēlsirdīgs gals.

Tarzans izvilka dunci no ļenganā ķermeņa un noslaucīja asmeni upura kādreiz baltajā tērpā; tad viņ� klusām tuvojās gūsteknim, kas gulēja zem klajas debess. Tam neviens nebija papūlējies uzsliet pa�jumti. Dodoties pie gūstekņa, Tarzans pagāja cie�i garām diviem slie�teņiem, kuros gulēja bandīti, tomēr nesacēla ne mazāko troksnīti, kas būtu varējis tos pamodināt. Piegājis tuvāk gūsteknim, viņ� ugunskura vājajā gaismā ieraudzīja, ka gulētājam acis vaļā un tas pievērsis Tarzanam mierīgu skatienu, kurā bija samanāms jautājums. D�ungļu cilvēks pielika pirkstu pie lūpām, norādīdams, ka jāklusē, tad piegāja

klāt, notupās gūsteknim blakus, pārgrieza auklas, ar kurām bija sasais�tītas tā rokas un kājas, un palīdzēja piecelties, jo auklas bija savilktas cie�i un kājas nelaimīgajam notirpu�as.

Brītiņu viņ� pagaidīja, kamēr sve�ais aptausta kājas un, ātri tās kustinādams, cen�as atjaunot asinsriti; tad pamāja, lai tas viņam seko. Viss būtu izdevies labi, ja nebūtu iejaucies lauva Numa. �ai mirklī zvērs, vai nu gribēdams iebiedēt zirgus, lai tie drā�as projām, vai nik�numā pret uguni, drausmīgi ierēcās.

Lauva bija tik tuvu, ka saplosītais nakts klusums uzrāva kājās visus gulētājus. Ducis vīru, �aujamos paķēru�i, uzlēca no guļvietām. Dzies�to�ā ugunskura gaismā viņi nespēja saskatīt lauvu, toties ieraudzīja savu atbrīvoto gūstekni un tam blakus Tarzanu no pērtiķu cilts.

Kopā ar citiem no slieteņa bija izdrāzies arī pēcpusdienā noti�ku�ajā sadursmē Tarzana visvieglāk ievainotais upuris. Pirmajā acu uzmetienā atpazinis tum�i iedegu�o balto milzi, viņ� skaļi uzsauca sava bara biedriem:

� Tas ir viņ�l Tas ir baltais dēmons, kas �odien nomaitāja mūsu draugusl

i� Sitiet viņu nost! � bļāva kāds cits.

� Sitiet abus nost! � pavēlēja �iftu barvedis.

Aplenku�i abus baltos, �ifti sāka mākties tiem virsū, tomēr neuz�dro�inājās �aut, baidīdamies trāpīt savējiem. Arī Tarzans nevarēja iz�aut bultu vai uzbrukt ar �ķēpu, jo iero�us, izņemot dunci un virvi, bija paslēpis kokā virs apmetnes, lai, iedams atbrīvot gūstekni, varētu kustēties viegli un klusi.

Viens no bandītiem, kas bija drosmīgāks, laikam tāpēc, ka dum�jāks nekā viņa biedri, gribēja uzsākt divcīņu un pacēla musketi kā vāli. To viņam nebūtu vajadzējis darīt; cilvēkzvērs ierēcās un, kad uzbrucējs bija jau pavisam klāt, pieliecās. Musketes laide nosvilpa gaisā, Tarzans palēca sānis; tad viņ� satvēra musketi un izrāva to �if- tam no rokas, it kā tā būtu rotaļlieta bērna rociņā.

Nometis musketi savam sabiedrotajam pie kājām, Tarzans sagrāba uzbrucēju, pagrieza to ar seju pret citiem banditiem un izmantoja kā vairogu pret laupītāju iero�iem. Par spīti �ādam notikumu pavēr�sienam pārējie �ifti ir nedomāja atteikties no turpmākās cīņas. Sa�stapu�ies ar diviem praktiski neapbruņotiem vīriem, tie, vēl me�onigāk brēkdami, ielenca abus aizvien cie�ākā lokā.

Divi grasījās apiet Tarzanu no aizmugures, jo no �ā d�ungļu cilvēka viņi baidījās vairāk; tomēr drīz vien viņiem nācās konstatēt, ka arī nesenais gūsteknis nav ar pliku roku ņemams. Viņ� bija pacēlis Tarzana nomesto musketi un, sagrābis to aiz stobra, izmantoja par sitamo. Smagā laide trāpīja pirmajam bandītam pa deniņiem un no�gāza to zemē kā nokautu vērsi; kad viņ� atvēzējās vēlreiz, otrs bandīts palēca atpakaļ un tikai par mata platumu izglābās no līdzīga lik�teņa.

A�i pamests skatiens Tarzanu pārliecināja, ka sve�ais ir vērtīgs sabiedrotais, ta�u bija skaidri redzams, ka ilgi viņi tādam uzbrucēju pārspēkam pretī nenoturēsies. Viņ� sprieda, ka vienīgā cerība būtu spēji abiem kopā izlauzties cauri aplencēju rindai, tāpēc centās izskaidrot plānu biedram, kas cīnījās ar viņu plecu pie pleca, bet, kaut izmēģinājās gan angliski, gan vairākās afrikāņu valodās, ko zināja, vie�nīgo atbildi viņ� saņēma valodā, kādu pats nekad nebija dzirdējis.

Ko iesākt? Viņiem jāturas kopā un abiem jāizprot Tarzana ierosi�nājums. Bet kā to panākt, ja nav iespējams sazināties? Tarzans pa�griezās un viegli pieskārās otra plecam; tad ar īk�ķi norādīja vir�zienu, kurp nolēmis doties, un pastiprināja aicinājumu ar galvas mājienu.

Sve�ais tūliņ pamāja pretī, ka sapratis, apsviedās apkārt, un Tarzans, joprojām turēdams �iftu cie�i sagrābtu, sāka uzbrukumu; bet �ifti bija apņēmu�ies neļaut viņiem aizbēgt, un, kamēr nespēja laist darbā �autenes, bīdamies trāpīt savējiem, tie stāvēja cie�i kopā ar pa�celtām �autenēm un �ķēpiem; d�ungļu valdnieka un viņa sabiedrotā izredzes bija visai drūmas.

Izmantodams sagrābto bandītu par vāli, Tarzans mēģināja notriekt no kājām tos, kas viņus �ķīra no brīvības; tomēr pretinieku bija pārāk daudz un beidzot tiem izdevās izraut savu biedru no Tarzana skavām. Abu balto cilvēku stāvoklis �ķita bezcerīgs, jo nu bandītus vairs nekas nekavēja laist darbā musketes. �ifti bija tā satracināti, ka nomierināt viņus spētu vienīgi abu pretinieku nogalinā�ana; ta�u Tarzans un atbrīvotais gūsteknis spiedās virsū tik enerģiski, ka mus�ketes uz bridi atkal zaudēja nozīmi; da�i �ifti gan drīz vien nedaudz atkāpās uz vienu pusi, lai varētu brīvi lietot iero�us.

Viens no bandītiem nokļuva īpa�i izdevīgā pozīcijā, lai iz�audams neapdraudētu savējos, un, pacēlis musketi pie pleca, rūpīgi notēmēja uz Tarzanu.

Tai brīdī, kad �ifts pacēla �auteni un notēmēja uz Tarzanu, vienam no bandītiem pār lūpām izlauzās spalgs brīdinājuma kliedziens, kas tūliņ noslāpa Numas gārdzo�ajā rēcienā, kad zvērs, pārlēcis �ogam, iz�ķirīgā uzbrukumā kristin iekrita pa�ā apmetnes vidū.

Bandīts, kas grasījās �aut uz Tarzanu, izdzirdis brīdinājumu par draudo�ajām briesmām, pameta a�u skatienu atpakaļ; ieraudzījis lauvu, viņ�, �ausmu pārņemts, nosvieda �auteni, viņa pārbiedētais brē�ciens saplūda ar Numas rēkoņu, un, izmisīgi bēgdams no plēsīgā zvēra nagiem, viņ� ieskrēja d�ungļu cilvēkam tie�i rokās.

Lauva, apjucis no ugunskura gaismas un cilvēku kliedzieniem, uz mirkli apstajās, pieplaka pie zemes un skatījās uz visām pusēm.

�ai īsajā mirklī Tarzans sagrāba pieskrēju�o �iftu, pacēla to sev virs galvas un trieca Numam tie�i rīklē; kad lauva sakampa bezpalīdzīgo bandītu un tā galva līdz ar pleciem nozuda zvēra varenajos �ok]os, Tarzans pamāja savam sabiedrotajam un abi, padrāzu�ies cie�i garām lauvam, pārlēca pār �ogu tie�i tajā pa�ā vietā, kur apmetnē bija ielēcis Numa. �iftu baltais gūsteknis sekoja Tarzanam tie�i pa pēdām, un, pirms bandīti paguva atjēgties no pirmā pārbīļa, abi pazuda nakts tumsā.

Tiklīdz bēgļi bija tiku�i ārā no apmetnes, Tarzans uz brītiņu pa�meta biedru, uzrāpās kokā, kur bija atstājis savus iero�us un tos savāca; pēc tam viņ� rādīja ceļu no ielejas uz pakalniem. Viņam blakus gāja klusējo�ais baltais cilvēks, kuru viņ� bija izglābis no kafi�o un gailas cil�u bandītu nagiem.

īsās, apmetnē notiku�ās sadursmes laikā Tarzans ar apbrīnu bija vērojis, cik spēcīgs, veikls un drosmīgs ir sve�inieks, kas bija modi�nājis viņā interesi un ziņkāri. �ķiet, viņ� bija sastapis sev augumā un īpa�ībās līdzīgu cilvēku � rāmu, apdomīgu un drosmīgu cīnītāju. Izjūtot netveramo pievilcību, ko izstaroja sve�ais un ko mēs dēvējam par personību, d�ungļu cilvēks saprata, ka sastapis vīru, uz kuru var paļauties un kuram krietnums un uzticība ir iedzimtas īpa�ības; tāpēc Tarzans, kas parasti gribēja būt viens, jutās visai labi �ā sve�inieka klā�tienē.

Gandrīz pilnais mēness bija pacēlies pār kalnu melno blīvu austrumu pusē, viesdams liegu gaismu pār kalniem, ieleju un me�u, pārvēr�ot apkārtni glu�i jaunā pasaulē, kas bija pavisam citāda nekā pasaule dienasgaismā vai pasaule bezmēness naktī; �ī bija dīvaini pe�lēka un sidrabaini zaļa pasaule.

Dodamies uz me�u, kas sedza kalnu nogāzes un noslīdēja lejā līdz pa�am kanjonam, abi vīri gāja klusu kā debesīs slīdo�u mā�koņu ēnas, ta�u vienam, kas slēpās me�a biezokņos, viņu tuvo�anās nebija negaidīta, jo vēj� U�a ar savu elpu aiznesa vēsti par viņiem visu mednieku princim.

Pantera �īta bija izsalcis. Jau vairākas dienas tam nebija veicies medībās. Tagad viņa nāsīs ar katru mirkli spēcīgāk sitās cilvēka smaka. Tā bija tīra cilvēka smaka, ko saoda viņa nāsis, nesajaukta ar to riebīgo smirdoņu, kas piemita nīstajai, pērkondimdo�ajai vālei, kura spļāva uguni un iedvesa drausmīgas bailes. �īta nepacietīgi gaidīja pienākam cilvēkus.

Me�ā Tarzans sāka meklēt koku, kur viņi varētu pārgulēt. Viņ� bija paēdis un nejuta izsalkumu. Otrs lai zina pats, vai ir ēdis vai neēdis. Tāds ir d�ungļu likums, kuru Tarzans gan varētu pārkāpt vārga vai ievainota biedra labad, bet ne spēcīga vīrie�a dēļ, kur� spēj pats sevi apgādāt. Ja viņ� būtu kaut ko nomedījis, tad dalītos medījumā; bet viņam nenāca ne prātā otra dēļ iet medībās.

Tarzans atrada līmeniski stakļotu zaru. Sagriezis ar mednieka dunci vēl citus zarus, viņ� tos noguldīja pār zaru dak�ām. �o rupjo segumu viņ� noklāja ar lapām un tad likās gulēt, bet no tuvējā koka viņu vēroja �īta. Pantera uzmanīja arī otru cilvēku, kas gatavojās ap�mesties uz zemes starp diviem kokiem. Lielais kaķis nepakustējās, tas tik tikko elpoja. Pat Tarzans nenojauta tā klātbūtni; tomēr d�ungļu cilvēkam kaut kas nedeva mieru. Vāra izjūta, kuru viņ� pat neapzinā�jās, �ķita brīdinām, ka kaut kas nav īsti labi. Viņ� uzmanīgi ieklausījās, pao�ņāja gaisu, tomēr nekā nesamanīja. Lejā viņa biedrs posa sev guļvietu uz zemes, neriskēdams rāpties zaru gultā, pie kādas laikam nebija pieradis. �īta galvenokārt uzglūnēja cilvēkam, kas atradās uz zemes.

Beidzot, izveidojis guļvietu pēc sava prāta no lapām un zāles, Tar�zana ceļabiedrs apgūlās. �īta vēl nogaidīja. Tad pamazām, gan�drīz nemanot spēcīgie muskuļi saspringa, pakaļkājas pavilkās zem slaidā ķermeņa, sagatavojoties lēcienam. Slīdus �īta pavirzījās uz priek�u pa resno zaru, uz kura bija apmeties, ta�u no �īs kustības zars mazlietiņ saliecās un lapas tā galā viegli ie�abējās. Ne jūsu, ne manas ausis nebūtu nekā sadzirdēju�as, bet Tarzanam nebija tādas ausis kā jums vai man.

Viņ� sadzirdēja, un skatiens a�i meklēja un arī ieraudzīja skaņas cēlēju. Tai pa�ā mirklī �īta lēca virsū cilvēkam, kas gulēja savā pieticīgajā guļvietā zem koka; bet reizē ar �ītu lēca arī Tarzans. Viss norisinājās ļoti strauji � da�ās sekundēs.

Ta�u mirklī, kad abi zvēri lēca, Tarzans ierēcās; rēcienam vaja�dzēja gan brīdināt ceļabiedru, gan arī novērst �ītas uzmanību no kā�rotā laupījuma. Gulētājs strauji palēca sānis, drīzāk instinkta nekā prāta vadīts. Panteras ķermenis, nokļūdams pie zemes, viegli skāra cilvēka ķermeni, bet panteras uzmanību pa�reiz vairāk saistīja bīsta�mais rēciens nekā nolūkotais laupījums.

Palēcis sānis, cilvēks pagriezās un reizē ieraudzīja gan plēsoņu, gan Tarzanu, kas jā�us uzkrita zvēram mugurā. Viņ� izdzirda saplūs- tam divu zvēru ņurdoņu cīņā, kas norisa uz dzīvību un nāvi, un mati viņam saslējās stāvus, dzirdot, ka rēkoņa, kas atskanēja no viņa ce�ļabiedra lūpām, bija tikpat zvērīga kā ņurdē�ana, kas plūda no plēsoņas rīkles.

Tarzans pūlējās cie�āk pieķerties pie panteras kakla, bet lielais kaķis savukārt visiem spēkiem mēģināja apvelties uz muguras, lai ar pakaļkāju drausmīgajiem nagiem varētu saplosīt uzbrucēju.

Ta�u d�ungļu cilvēks �o taktiku bija paredzējis, viņ� apvēlās kopā ar �ītu, palika apak�ā, bet sakrampēja spēcīgās kājas panteram ap vēderu; lielais kaķis atkal uzlēca kājās un centās nopurināt cilvēku no muguras, bet drausmīgi spēcīga roka �ņaudza tam kaklu, līdz sāka trūkt elpas.

Me�onīgiem lēcieniem mēnesnīcā �audījās pantera, bet Tarzana ceļabiedrs, kam nebija klāt nekāda iero�a, nevarīgi noskatījās. Divi lāgi viņ� lūkoja pieskriet palīgā d�ungļu cilvēkam, bet abas reizes ķermeņu murskulis ar spēcīgu belzienu pasvieda viņu labu gabalu sānis un no�trieca zemē. Tad viņ� redzēja, ka cīņā uzradies jauns faktors; Tarza�nam bija izdevies piekļūt pie dun�a. Asmenis uz mirkli pazibēja skatītāja acu priek�ā, tad ietriecās �ītam sānos. Lielais kaķis ierēcās sāpēs un niknumā, vēl izmisīgāk mēģinādams nopurināt ienaidnieku, kas turēja to nāves skavās, ta�u tūliņ saņēma otru dūrienu.

Nu �īta palika grīļīgi stāvam, kad duncis tam vēlreiz ietriecās dziļi sānos; tad zvēra rēkoņa apklusa uz visiem laikiem, tas sabruka bez dzīvības, bet d�ungļu cilvēks izrausās no pakritu�ā zvēra apak��as un nostājās uz kājām.

Vīrs, kam Tarzans bija izglābis dzīvību, pagājās uz priek�u un uz�lika roku d�ungļu cilvēkam uz kamie�a, klusā balsī kaut ko teikdams sve�ā, nesaprotamā valodā, tomēr Tarzans tiklab no balss, kā no �esta saprata, ka ceļabiedrs viņam pateicas.

Kādas domas nodarbināja Tarzana ceļabiedra prātu? Stundas laikā �is ērmotais baltais cilvēks divreiz bija viņu paglābis no nāves. Kas lai zina, kādēļ viņ� to darījis. Būtu dabiski, ja nepazīstamā krūtīs būtu modu�ās draudzības un pateicības jūtas, ja vien viņam pie�mīt godaprāts un sirdsapziņa, ta�u tas mums nav zināms, iekams neesam viņu labāk iepazinu�i. Pagaidām mēs nezinām pat viņa vārdu un, sekojot Tarzana loģiskajai domu gaitai, nesteigsim novērtēt, pirms neesam iepazinu�i; tad jau redzēsim, vai viņ� mums iepatiksies vai arī radīsies pamats viņu nicināt.

Nule notiku�ā panteras uzbrukuma iespaidā un zinot, ka netālu klaiņo Numa, Tarzans ar zīmju palīdzību pārliecināja ceļabiedru rāp�ties kokā; zarotnē d�ungļu cilvēks tam palīdzēja izveidot otru savai guļ�vietai līdzīgu ligzdu. Atliku�o nakts daļu viņi nogulēja mierīgi, un saule jau stundu kā bija uzlēkusi, kad viņi otrā rītā pamodās. Tarzans piecēlās un izstaipījās.

Līdzās viņam sēdus pietrausās arī otrs gulētājs un pavērās visap�kārt. Viņa skatiens sastapās ar Tarzana acīm, un sve�ais smaidīdams pamāja. Nu d�ungļu cilvēkam pirmoreiz bija iespēja apskatīt jauno paziņu dienasgaismā. Sve�ais bija novilcis drēbes un guļot apsedzies ar zariem un lapām. Tagad pieceļoties viņa vienīgais apģērbs bija gurnu josta, un Tarzans ieraudzīja se�as pēdas garu, pareizi veidotu, muskuļotu augumu; seja pauda cēlumu un saprātu. Vaibsti sve�ajam bija izteiksmīgi un saskanīgi; seja liecināja drīzāk par spēku un skarbu vīri�ķību neka par skaistumu.

Savvaļas zvērs Tarzanā, ielūkojies sve�inieka brūnajās acīs, no�mierinājās, redzot, ka �im radījumam var uzticēties; Tarzana cilvēka prāts savukārt ievēroja sve�ajam ap galvu saiti, kas saturēja melnos matus, redzēja mākslinieciski izvīto ziloņkaula rotājumu pieres vidū un bruņukreklu, ko ceļabiedrs patlaban vilka mugurā; redzēja ziloņ�

kaula rotas ap roku locītavām un potītēm un juta, ka ziņkārība kļūst arvien nevaldāmāka.

Ziloņkaula rotājumiem galvas vidū bija izliektas ķelles forma; maz�liet uz priek�u saliektā aug�mala pacēlās virs galvas. Rotas ap roku locītavām un potītēm bija veidotas no garenām, cie�i kopā saliktām plāksnēm un turējās pie locekļiem ar ādas auklām, kas ievērtas cau�rumiņos plāk�ņu aug�galā un lejgalā. Kājās viņam bija biezas ādas san�dales, jādomā, no ziloņa ādas; arī tās bija sasaitētas ar ādas auklām tie�i ap potītēm. Uz katras rokas pie pa�a pleca bija pa prāvam zi�loņkaula diskam, ko rotāja gravējumi; kaklu aizsargāja mazāku, skaisti izgravētu ziloņkaula ripiņu lente; no �īm ripiņām lejup stiepās ādas strēmelītes, savienojot lenti ar bruņukreklu, ko arī saturēja ādas plecusiksnas. Galvasrotai abās pusēs bija paliels ziloņkaula disks, bet virs tā � otrs, mazāks. Lielie diski aizsargāja ausis. Masīvi, izliekti ķīļveida darinājumi no ziloņkaula sedza plecus; arī �os ķīļus, tāpat kā bruņukreklu, saturēja ādas saites.

Tarzans neticēja, ka �ī parādes uniforma ir tikai rota. Viņ� redzēja, ka itin viss bez izņēmuma noder arī aizsardzībai pret uzbrukuma iero�iem � tādiem kā zobens vai karacirvis; viņam ļoti gribējās uz�zināt, no kurienes cēlies spēcīgais karotājs, kas �o ietērpu valkāja, jo nevienā vietā pasaulē, kur Tarzanam bija gadījies būt, nedzīvoja cil�vēki, kas valkātu �ādas rotas.

Ta�u drīz vien �o apceri pārmāca izsalkums un domas par va�karējā medījuma paliekām, ko viņ� bija pakāris me�ā augstu kādā kokā tālāk upes aug�tecē; viņ� veikli nolēca no koka, pamāja jauna�jam karotājam, lai seko, un devās uz slēptuvi, bet viņa asie jutekļi ne mirkli nezaudēja uzmanību, vērojot, vai tuvumā nav kāds ie�naidnieks.

Kad viņi nonāca galā, Tarzans atrada lapu biezoknī savu gudri noslēpto medījumu neskartu. Viņ� nogrieza da�as gaļas sloksnes un nometa tās ceļabiedram, kas lejā gaidīja, tad no�ķēlēja gaļu arī sev un, iesēdies koka zaru staklē, notiesāja tādu pa�u jēlu. Ceļabiedrs pārsteigts brītiņu viņā nolūkojās, ta�u tad ar tērauda un krama �ķē- pelīti uz�ķīla uguni un savu tiesu izcepa.

Kamēr Tarzans ēda, viņa aktīvo prātu nodarbināja nākotnes plāni. Uz Abesīniju viņ� bija nācis noteiktā nolūkā, bet darī�ana nebija tik svarīga, ka vajadzētu tai nodoties nekavējoties. Faktiski filozofijā, kas izveidojas primitīvā vidē, laiks neko sevi�ķu nenozīmē. Ziloņkaula bruņās tērptā karotāja fenomens izraisīja daudz jautājumu, kas rosi�nāja viņa interesi krietni vairāk nekā problēmas, kuru dēļ viņ� bija pametis savas līdz�inējās uzturē�anās vietas, un �ai brīdī viņ� no�sprieda, ka pa�a darī�anas var pagaidīt, līdz būs atrisināts �ķietamais anahronisms, ko radījis nule iegūtais paziņa.

Tā kā sazināties viņi abi varēja vienīgi ar zīmēm, domu apmaiņa nebija viegla, tomēr, kad maltīte bija pabeigta, Tarzans noslīdēja lejā, un viņam izdevās saprotami pajautāt ceļabiedram, uz kuru pusi tas vēlas iet. Karotājs norādīja uz kalniem ziemeļaustrumu virzienā un, cik labi mācēdams, ar zīmēm uzaicināja Tarzanu viņam piebiedro�ties ceļā uz mājām. Tarzans uzaicinājumu pieņēma un norādīja, lai biedrs kļūst par ceļvedi.

Dienās, kas pārvērtās par nedēļām, abi vīri aizvien dziļāk iemal�dījās mulsino�i pla�ajā kalnu sistēmā. Pastāvīgi vēlēdamies uzzināt kaut ko jaunu, Tarzans izmantoja izdevību, ko viņam atvēlēja laiks un otra cilvēka klātbūtne, lai iemācītos sava ceļabiedra valodu, un bija tik spējīgs skolnieks, ka viņi drīz vien varēja sarunāties.

Jau pa�ā sākumā Tarzans uzzināja, ka ceļabiedru sauc par Valtoru, turpretī Valtors jau pirmajā dienā sāka interesēties par d�ungļu cil�vēka iero�iem; tā ka biedram iero�u nebija, Tarzans nostrādāja ve�selu dienu, meistarodams tam �ķēpu, loku un bultas. Kad Valtors bija cik necik iemācījis d�ungļu valdniekam savu valodu, Tarzans tam ierādīja, kā lietojams loks un bultas; ar �ķēpu rīkoties Valtors prata pats.

Pagāja dienas un nedēļas, bet ceļinieki, �ķiet, nebija tiku�i Valtora mājām ne par mata platumu tuvāk kā tajā dienā, kad aizgāja no ap�vidus, kur atradās �iftu apmetne. Kalnos Tarzans atrada papilnam medījamu dzīvnieku, un barības viņiem nekad netrūka. Iespaidīgā ai�nava, ko veidoja kalnu skarbais varenums, ārkārtīgi valdzināja Tarzanu. Viņ� medīja un priecājās par neskarto, me�onīgo dabu un vispār nejuta laika ritumu.

Valtors nebija tik pacietīgs; pēdīgi, kad viņi kādā vakarā ie�maldījās aklā kanjonā, kur ceļu viņiem aiz�ķērsoja milzu klintis, viņ� kapitulēja.

���� Esmu nomaldījies, � viņ� vienkār�i atzinās.

���� To es tev būtu varējis pateikt jau pirms vairākām die�nām, � apstiprināja Tarzans.

Valtors pārsteigts viņu uzlūkoja.

���� Kā tu varēji to zināt, ja nezini, kurā pusē mana dzimtene at�rodas? � viņ� jautāja.

���� Zinu, � atteica d�ungļu cilvēks, �jo pēdējā nedēļā tu �etras reizes vedi mūs pa loku, un �odien mēs atrodamies apmēram piecas jūdzes no tās vietas, kur bijām pirms nedēļas. Aiz kalnu grēdas, kas no mums pa labi, ne tālāk par piecām jūdzēm, tek neliela upīte, kur es no�āvu kazlēnu, tur aug arī kuplais koks, kurā mēs pārlaidām nakti pirms septiņām saulēm.

Valtors apjucis pakasīja galvu, bet tad pasmaidīja.

���� Nesāk�u ar tevi strīdēties,; � viņ� piekāpās. � Varbūt tev tais�nība, bet ko nu lai iesākam?

���� Vai tu zini, kādā virzienā tava dzimtene atrodas no apmetnes, kurā es tevi atradu? � Tarzans jautāja.

���� Tenāra no tās vietas atrodas uz rītiem, � Valtors paskaid�roja, � to es zinu pavisam skaidri.

����� Tad mēs tagad esam tie�i dienvidvakaros no turienes, jo no�staigājām lielu gabalu uz dienvidiem, kop� ienācām augsto kalnu apvidū. Ja tavas mājas atrodas kalnos, mums nebūs grūti turp no�kļūt, dodoties uz priek�u visu laiku zieme|rītu virzienā.

����� �itās kalnu grēdas ar saviem krustu �ķērsu kanjoniem man jauc prātu, � Valtors atzinās. � Es, raugi, visā mū�ā nekad neesmu bijis tālāk no Tenāras kā līdz Ontāras ielejai, un abās ielejās ir daudz zīmīgu vietu, ko pazīstu, tā ka ce|vedis man nav vajadzīgs. Līdz �im man nekad nav bijis nepiecie�ams ievērot vai prasīt pado�mu saulei, mēnesim un zvaigznēm, tāpēc es arī netieku no tiem gudrs, meklējot ceļu uz Tenāru. Vai tu domā, ka �ajā kalnu juceklī pra�tīsi ieturēt virzienu uz ziemeļrītiem? Ja vari, tad labāk tu uzņemies vadību manā vietā.

����� Es pratī�u iet uz ziemeļrītiem, � Tarzans viņu nomie�rināja, � bet nepratī�u atrast tavu dzimteni, ja tā nebūs tie�i manā ceļā.

����� Ja mums izdosies sasniegt vietu, kas ir piecdesmit vai simt jūd�u no manas zemes, mēs no kādas augstienes ieraudzīsim Ksa- ratoru, � paskaidroja Valtors, � un tad es zinā�u ceļu uz Te�nāru, jo Ksarators ir gandrīz vakaros no Atnes.

���� Kas ir Ksarators un Atne?

����� Ksarators ir augsts kalns, kam vidus pilns ar uguni un izkusu��iem akmeņiem. Tas atrodas Ontāras ielejas ziemeļgalā un pieder Katnes � zelta pilsētas � ļaudim. Atne � ziloņkaula pilsēta � ir mana dzimtā vieta. Katnes ļaudis, kas dzīvo Ontāras ielejā, ir manas tautas ienaidnieki.

���� Tad rīt, � noteica Tarzans, � mēs sāksim iet uz Atnes pilsētu Tenāras ielejā.

Kamēr Tarzans un Valtors ēda no līdzpaņemtā iepriek�ējās die�nas medījuma nogrieztu gaļu, dienvidos, ko no tās vietas �ķīra garas grūta ceļa jūdzes, melnkrēpjains lauva nikni kulstīja asti un neganti rēca, nostājies pie nule nokosta bifeļa telēna, bet pāris soļu tālāk baurodams zemi kārpīja pārskaities bifeļu bullis.

Tikai rets zvērs uzdro�inās stāties pretī bifelim Gorgo, kad nik�nums tam iededz acīs sarkanu asiņu liesmu, bet lielais lauva nebija aizbiedējams no laupījuma, lai gan bifelis grasījās uzbrukt. Lauva nekustējās ne no vietas. Lauvas rēcieni un bifeļa bauro�ana saplūda tādā me�onīgā, pērkonam līdzīgā grandoņā, ka zeme nodrebēja un visu sīkāko d�ungļu iemītnieku balsis apklusa.

Gorgo plosīja zemi, iekarsdams aizvien vairāk. Viņam aiz mugu�ras stāvēja bifeļu govs, saplosītā telēna māte. Iespējams, ka tā skubi�nāja savu kungu un pavēlnieku atriebties slepkavniekam. Pārējie bara bifeļi bija samuku�i d�ungļu biezoknī, pametot �os abus sacensties

ar Numu par tiesībām uz nokosto telēnu un to atriebt, nogalējot lauvu ar briesmīgajiem ragiem, kas slējās ārā no varenās, vilnainās galvas.

Par spīti smagajam augumam bullis metās uzbrukumā pārsteidzo�i strauji un veikli. �ķita neticami, ka divi tādi lieli dzīvnieki spēj kustē�ties tik ātri un tik viegli, tāpat kā neticami �ķita, ka vispār kāds ra�dījums spēj pretoties tik drausmīgiem ragiem vai no tiem izvairīties; bet lauva bija gatavs cīņai un, kad bullis jau bija gandrīz tam klāt, pa�āvās sānis, rēkdams sacēlās pakaļkājās un ar vienu spēcīgo asiem nagiem apbruņoto ķetnu tik briesmīgi iebelza bifelim sāniski pa galvu, ka apdullu�ais milzenis sagrīļojās un saļima uz ceļiem, bet asiņainais �oklis tam bija sa�ķaidīts. Pirms Gorgo paguva pieslieties kājās, Numa ar visu augumu uzlēca tam mugurā, iecirta zobus resnajā, muskuļotajā kaklā, bet ar vienu ķetnu sagrāba baurojo�ā buļļa purnu, paraudams galvu atpakaļ ar tādu spēku, ka mil�a sprands brīk�ķēdams salūza.

Tonakt Numa labi pieēdās; tomēr, kad vēders bija pilns, viņ� ne�likās gulēt, kā lauvam pieklātos, bet turpināja ceļu uz ziemeļiem, ie�dams pa noslēpumainajam pēdām, kurām bija sekojis jau daudzas dienas.

Nākamā diena atausa nomākusies un draudīga. Lietus periods bija beidzies, tomēr virs augstajām kalnu virsotnēm, ko Tarzanam un Valtoram vajadzēja pāriet, meklējot ceļu uz grūti atrodamo Tenāras ieleju, mil�a novēlojies negaiss. Saules siltums nespēja izlauzties cauri mākoņiem, lai padzītu nakts dzestrumu. Abi viri drebinādamies piecēlās no savām cietajām zaru guļvietām.

����� Ēdīsim vēlāk, � paziņoja Tarzans, � kad būsim parāpu�ies kādu gabalu kalnā un iesildīju�i asinis.

���� Ja vien mums laimēsies atrast ko ēdamu, � piebilda Valtors.

���� Tarzans reti dzīvo ar tuk�u vēderu, � d�ungļu cilvēks at�teica, � un nepaliks tuk�ā arī �odien. Kad Tarzans būs gatavs medī�bām, mēs ēdīsim.

Viņi nokāpa līdz pa�ai kanjona pamatnei, iekams Tarzans at�rada vietu, kur varētu rāpties aug�up pa pretējo klints sienu; tad viņi sāka rāpties, un jaunajam karotājam no Atnes �ķita, ka, karājo�ties pie kanjona stāvās sienas, ik solis, ko uzdro�inās spert, ir pēdējais viņa mū�ā, tomēr viņ� bija par lepnu, lai izrādītu savas bailes veik�lajam pērtiķcilvēkam, kas tik viegli rāpās viņam pa priek�u. Galu galā viņ� tomēr nenogāzās, un pēdīgi abi stāvēja liela kalna korē, no kuras pavērās ceļ� uz augstajām virsotnēm.

Valtoram neganti dauzījās sirds, un viņ� aizgūtnēm elsa, bet Tarzans nepavisam neizskatījās piepūlējies. Viņ� jau gribēja turpināt ce|u aug�up, kad palūkojās uz ceļabiedru un ieraudzīja, cik tas piekusis; viņ� nometās zemē un īsi noteica: � Atpū�amies. � Un Valtors bija priecīgs, ka varēs atelsties.

Visu dienu viņi turpināja gājienu uz ziemeļaustrumiem. Brī�iem sijāja smalks lietutiņ�, draudēdams pāriet īstā lietū. �ķita, ka teju, teju sāksies vētra, tomēr diena pagāja un vētra neuznāca. Priek�pusdienā Tarzans nomedīja maltīti un viņi ieturēja pusdienas; ta�u paēdu�i tūliņ gāja tālāk. Saltais, mitrais gaiss, ko nesasildīja saule, nejāva lieki kavēties.

Tuvojās pievakare, kad viņi, izkāpu�i no dziļas aizas, nok|uva augstā plakankalnē. Tuvumā kalnu nebija, bet tālāk cauri vieglajai lietus dūmakai viedās augstas kalnu virsotnes. Piepe�i Valtors atvieg�lots iesaucās:

����� Esam atradu�i! Rau, kur Ksarators!

Tarzans pavērās turp, kur norādīja ceļabiedrs, un ieraudzīja tā�lumā varenu virsotni ar noplacinātu smaili, virs kuras zemajos mā�koņos kāpa nespodra, sarkana gaisma.

���� Tas tātad ir Ksarators, � viņ� bilda. � Un Tenāra atrodas no tā tie�i uz rītiem?

���� Jā, � atteica Valtors, � un tas nozīmē, ka Ontārai jābūt tie�i zem �īs plakankalnes, tātad gandriz pa�ā mūsu ceļā. Nāc!

Ātriem soļiem viņi devās uz priek�u pa zālaino līdzenumu un, nogāju�i pāris jūd�u, nokļuva plakankalnes malā, aiz kuras viņu acu priek�ā atklājās pla�a ieleja.

����� Mēs atrodamies gandrīz Ontāras ielejas dienvidu galā, � pa�skaidroja Valtors. � Tur ir Katne � zelta pilsēta. Vai redzi � upes līkumā me�a �ai galā? Bagāta pilsēta, bet tās ļaudis ir manējo ie�naidnieki.

Cauri lietus aizkaram Tarzans ieraudzīja starp me�u un upi ar valni apjoztu pilsētu. Gandrīz visas mājas bija baltas, bet daudzie jumoli nespodrā dzeltenā krāsā. Pāri upei, kas viņus �ķira no pil�sētas, veda tilts, kur� pievakares krēslā arī izskatījās nespodri dzeltens. Tarzans redzēja, ka upe tek cauri visai ielejai jūdzes �etrpadsmit vai piecpadsmit un tai pievienojas no kalniem plūsto�i strauti. Bez tam pa ieleju aizlocījās labs, iebraukts ceļ�. Pret ielejas vidu tas sa�zarojās � viens zars aizstiepās līdztekus upei un kopā ar to pazuda kanjonā ielejas austrumu malā. Tie�i viņiem pie kājām līdz pat Ontāras ielejas ziemeļu galam pletās ar kokiem skraji apaudzis līdzenums. Otrpus upei me�s aizsniedzās līdz stāvajiem kalniem, kas ieslēdza Ontāru ritu un dienvidrītu pusē.

Tarzana skatiens atgriezās pie Katnes pilsētas.

���� Kālab tu to dēvē par zelta pilsētu? � viņ� jautāja.

���� Vai tad tu neredzi zelta jumolus un zelta liltu?

���� Vai tie apzeltīti? � Tarzans gribēja zināt.

���� Tie apjumti ar īstu zeltu, � atbildēja Valtors. � Da�a jumta pārsegums ir collu biezs. Un tilts taisīts no pildītiem zelta ķieģe�ļiem.

Tarzans izbrīnā sacēla uzacis. Noraugoties uz �ķietami neap�dzīvoto, miera apdvesto ieleju, viņa prātā neviļus iznira cita aina, un tā rādīja, kas notiktu, ja vēsts par �īm bagātībām izplatītos pla��ajā pasaulē un Ontārā uzrastos visi civilizētās pasaules labumi un civilizēti cilvēki. Kā visa ieleja dunētu un rībētu rūpnīcu un fabriku trok�ņa burvīgajā mūzikā! Cik lielisku gleznu pret Āfrikas debesīm iezīmētu augstie skursteņi ar melnu dūmu mutuļiem, kas slīgtu kā sēru karogi pār Katnes zelta jumoliem!

���� Kur viņi dabū zeltu? � viņ� jautāja.

����� Raktuves atrodas kalnos pilsētas dienvidos, � atbildēja Valtors.

���� Un kur ir tava dzimtene Tenāra? � jautāja d�ungļu cilvēks.

����� Tūliņ aiz kalniem, uz rītiem no Ontāras. Vai redzi, kur upe un ceļ� iegrie�as me�ā jūdzes piecas no pilsētas? Vai redzi, kā upe un ceļ� aiz me�a pazūd kalnos?

���� Jā, � atteica Tarzans, � redzu.

����� Upe un ceļ� ved cauri Karotāju aizai uz Tenāras ieleju; maz�liet uz ziemeļrītiem no ielejas vidus atrodas Atne� ziloņkaula pilsēta. Tur � aiz aizas � ir mana dzimtā zeme.

���� Cik tālu no �ejienes līdz Atnei? � Tarzans jautāja.

����� Apmēram divdesmit piecas jūdzes vai drusku mazāk, � Valtors atbildēja.

���� Tad mums nav ko kavēties, jāiet tūliņ, � d�ungļu valdnieks steidzināja. � �ajā lietū patīkamāk būs iet, nevis gul�ņāt slapjumā līdz rītam; tavā pilsētā mēs, jādomā, atradīsim kādu sausu vietiņu, kur izgulēties.

����� Katrā ziņā, � Valtors apstiprināja, � bet nebūs dro�i, ja centīsimies �ķērsot Ontāru dienasgaismā. Mūs noteikti pamanīs Katnes pils vārtu apsardze, un, tā kā �ie ļaudis ir mūsu ienaidnieki, tad nav nekādu izred�u �ķērsot ieleju � mūs vai nu nogalinās, vai saņems gūstā. Diezgan bīstami iet ir arī naktī � lauvu dēļ, bet dienā būtu divkārt ļaunāk, jo tad būtu jācīnās gan ar cilvēkiem, gan ar lauvām.

���� Kas tie par lauvām?

����� Katnie�i audzē lauvas, un to ielejā ir, ka biezs, � Valtors stās�tīja. � Lielo klajumu, ko tu redzi �eit lejā visas ielejas garumā �aipus upei, dēvē par Lauvu lauku. Mums dro�āk būs to �ķērsot naktī.

����� Kā tu vēlies, � Tarzans piekāpās, paraustīdams plecus. � Man glu�i vienalga � doties ceļā tūliņ vai pēc tumsas iestā�anās.

���� Te arī nav diezin cik mīlīgi, � atnietis piebilda, � lietus ir ne�jēdzīgi auksts.

���� Esmu jau �ad tad juties nemīlīgi, � atteica Tarzans, � lietus nelīs mū�īgi.

���� Ja mēs būtu Atnē, tad gan justos labi, � nopūzdamies sūkstījās Valtors. � Mana tēva mājās ir pavardi; ari �obrīd tajos rūkdamas kuras lielas malkas �ķilas, un visur ir silti un mājīgi.

����� Virs mākoņiem spīd saule, � noteica Tarzans, � bet mēs neatrodamies virs mākoņiem; mēs atrodamies �eit, kur saule nespīd, kur nekuras pavards, un mums salst. � Lūpās viņam pavīdēja viegls smaids. � Runājot par pavardiem un sauli, man siltāk nekļūst.

���� Tik un tā man ļoti gribētos būt Atnē, � neatlaidās Val�tors. � Atne ir lieliska pilsēta, un Tenāra ir skaista ieleja. Mēs Tenārā audzējam kazas, aitas un ziloņus. Tenārā nav lauvu, izņemot tos, kas ieklīst no Ontāras, un tos mēs nogalinām. Mūsu zemkopji audzē saknes un augļus, ievāc sienu; mūsu amatnieki apstrādā ādu un no kazu un aitu vilnas au� drānas; darina grebumus ziloņkaulā un kokā.

Mazliet mēs tirgojamies arī ar ārpasauli; par to, ko iepērkam, mēs maksājam ar ziloņkaulu un zeltu. Ja nebūtu katnie�u, mēs bezrūpīgi dzīvotu laimē un mierā.

����� Ko tad jūs iepērkat ārpasaulē un no kā pērkat? � Tarzans vaicāja.

���� Pērkam sāli, jo tā mums pa�iem nav, � Valtors stās�tīja. � Pērkam arī tēraudu saviem iero�iem, melnādainos vergus un �ad tad kādu balto sievieti, ja tā ir jauna un glīta. To visu iepērkam no vienas �iftu bandas. Ar �o bandu esam tirgoju�ies kop� tik seniem laikiem, ka cilvēka atmiņa tik tālu nesniedzas. �iftu barve�i un Atnes valdnieki ir nāku�i un gāju�i, bet mūsu tirgo�anās nav mainījusies ne par matu. Es devos viņus meklēt, kad apmaldījos un kritu citas bandas gūstā.

����� Vai ar katnie�iem jūs nekad netirgojaties? � d�ungļu cilvēks taujāja.

����� Ik gadu vienu nedēļu valda pamiers, un tad mēs, naidu neceļot, tirgojamies. Viņi mums dod zeltu, pārtiku un sienu apmaiņai pret sāli, sievietēm un tēraudu, ko savukārt iepērkam no �iftiem, kā ari pret mūsu pa�darinātajiem audumiem, ādas un ziloņkaula izstrādā�jumiem.

Katnie�i ne tikai iegūst zeltu, bet arī audzē lauvas karam un iz�priecām, bez tam augļus, saknes un labību, sagatavo sienu, apstrādā zeltu un mazliet ziloņkaula. Mums visvērtīgākais pirkums ir viņu zelts un siens, turklāt siens ir vērtīgāks, jo bez tā mēs nevarētu uz�turēt savus ziloņu ganāmpulkus.

����� Kāpēc divām tautām, kas tik atkarīgas viena no otras, jā�karo? � Tarzans vaicāja.

Valtors paraustīja plecus.

������ Nezinu. Varbūt tāpēc, ka no laika gala tā iesākts. Kaut arī mēs pastāvīgi daudzinām, ka gribam mieru, mums tomēr traki pie�trūktu satraukuma un pārdzīvojumu, kādu miera laikā nav. � Stās�tītājam iegailējās acis. � Sirojumil � viņ� iesaucās. � Tā ir īsta vīru izprieca! Katnie�i ierodas ar saviem lauvām laupīt mūsu kazas, mūsu aitas un ziloņus, arī mūs pa�us. Par trofejām viņi ņem galvas, vislielākā vērtība ir cilvēka galvai. Viņi cen�as nolaupīt mūsu sie�vietes; ja viņiem veicas un nolaupītā pieder pie sabiedriski izcilas ģimenes, tad sākas kar�.

Arī mēs, ja gribam izklaidēties, dodamies uz Ontāru laupīt zeltu un sievietes vai tāpat vien sporta pēc � galēt vīrus un gūstīt vergus. Vislabākais joks ir par labi daudz zelta pārdot katnietim sievieti un pēc tam sirojuma laikā viņam to atņemt. Nē, nē, man �ķiet � ne mēs, ne katnie�i nemaz nevēlētos, lai iestājas miers.

Kamēr Valtors stāstīja, neredzamā saule rietumu pusē laidās arvien zemāk; smagi, draudīgi mākoņi ziemeļos nogūla pār kalnu virsotnēm, noslīdēdami pavisam zemu ielejas aug�galā.

� Domāju, ka vajadzēs kustēt, � Valtors sacīja, � nu jau drīz būs tum�s.

Iedami lejup pa aizu, kuras sienas viņus noslēpa no katnie�iem, abi ceļinieki devās uz ieleju. No smagajiem negaisa mākoņiem iz�āvās spo�s zibens, kam tūliņ sekoja pērkona grāviens; vētru dievs beidzot izgāza savu dusmību pār ielejas aug�galu; lietus paloja baltām straumēm, aizsegdams skatienam kalnus, me�u un ieleju.

Kad viņi sasniedza ieleju, auka plosījās tie�i virs viņiem un bija pārvērtusi par plūsto�u straumi ieplaku, kurā viņi nonāca. Strauji uz�nāca nakts; viņus ietina melna tumsa, ko ik pa brīdim pār�ķēla spo�i zib�ņi. No nemitīgajiem pērkona grāvieniem aizkrita ausis. Lietus ie�skāva gājējus kā okeāna viļņi. Tik briesmīgu negaisu, �ķiet, vēl nebija piedzīvojis ne viens, ne otrs.

Sarunāties nebija iespējams; vienīgi zibeņu uzliesmojumi viņiem palīdzēja nenoklīst vienam no otra un ļāva Valtoram ielejas zā�lainajā paklājā ieturēt virzienu uz zelta pilsētu, no kuras viņiem va�jadzēja atrast ceļu uz Karotāju aizu, lai nokļūtu Tenāras ielejā.

Pēdīgi viņi ieraudzīja pilsētas ugunis � da�us nespodrus planku�mus logu �etrstūru ietvarā; pēc īsa brī�a viņi atradās uz ceļa un, cīnīdamies ar trakojo�o negaisu, devās uz priek�u. Cik drausmīgs bija �is negaiss! Jo tuvāk viņi gāja orkāna epicentram, jo ne�gantāk vētra viņus plosīja; ar vēju, ko radīja negaiss, viņi izcīnāja ne�ēlīgu kauju, kurā brī�iem uzvarēja viņi, brī�iem vēj�, kas bie�i vien neļava paspert ne soli uz priek�u vai pat spieda viņus atpakaļ.

Vairākas jūdzes viņi pavēlēja saviem muskuļiem cīnīties ar vētru dieva spēku, kas bija pa�a Hērakla spēka cienīgs; vētru dieva dusmība, �ķiet, auga augumā un vairs nezināja robe�u, it kā viņ� būtu pārskaities, ka divi niecīgi mirstīgie iedomāju�ies mēroties spē�kiem ar viņu. Piepe�i, it kā pēdējā titāniskajā piepūlē gribētu tos galīgi pieveikt, no�ķīda tik �ilbino�i spo�s zibens, ka visa ieleja vai�rākas sekundes plaiksnīja tā gaismā, pērkons grāva, kā vēl nebija grāvis, un ūdens blāķi notrieca abus vīrus gar zemi.

Kad viņi uzrausās kājās, ap lieliem tiem skalojās pēdu dziļ� ūdens; viņi stāvēja platā, putojo�ā straumē, kas drāzās uz upi; ta�u lidz ar �o negantību vētru dievs bija iztērējis pēdējos spēkus. Lietus pierima; pa tum�o mākoņu spraugu izlīda mēness, it kā brīnīda�mies par apslīcināto pasauli; Valtors turpināja ceļu uz Karotāju aizu. Lietus perioda pēdējā vētra bija iztrakojusies.

Līdz braslam, kur ceļ� uz Tenāru �ķērso upi, ir septiņas jūdzes no Zelta tilta, kur� uzskatāms par Katnes pilsētas vārtiem; Valtoram un Tarzanam tomēr vajadzēja trīs stundas, lai noietu �o atstatumu: divas stundas ceļa pirmajai tre�daļai un vienu atliku�ajam gaba�lam; beidzot viņi tomēr stāvēja upes krastā.

Tur viņus sagaidīja putās sakulta straume, kas rautin rāva lejup Katnes pilsētas tuvumā aizvien platāk izplūsto�o upi. Valtors vilcinājās.

���� Parasti, � viņ� bilda Tarzanam, � upe braslā ir nedaudz dzi�ļāka par vienu pēdu. Tagad tā dro�i vien ir savas trīs pēdas dziļa.

����� Un drīz vien kļūs vēl dziļāka, � noteica d�ungļu cilvēks, � jo pagaidām tikai maza daļiņa negaisa ūdeņu paguvusi noplūst no kal�niem un ielejas aug�gala. Ja gribam vēl �onakt tikt pāri, tad jāiet tūliņ.

���� Labi, � piekrita Valtors, � seko man. Es zinu, kur ir brasls.

Kad jaunais atnietis iebrida ūdenī, mākoņi atkal aizslīdēja priek�ā

mēnesnīcai un no jauna iegremdēja zemi dziļā tumsā. Sekodams savam ceļvedim, Tarzans tik tikko varēja to samanīt sev priek�ā; tā kā Valtors braslu pazina, viņ� virzījās uz priek�u ātrāk nekā Tarzans, un tādējādi Tarzans drīz vien viņu vispār vairs neredzēja, tomēr, ne�baidīdamies briesmu, taustīja ceļu uz pretējo krastu.

Straumes spēks bija varens, ta�u Tarzanam no pērtiķu cilts ari muskuļi bija vareni. Ūdens, kura dziļumu Valtors bija lēsis uz trim pēdām, drīz vien jau skalojās d�ungļu cilvēkam līdz jostasvietai, un tad viņ� nomaldījās no brasla un iebruka bedrē. Tai pa�ā mirklī straume viņu sagrāba un aizrāva līdzi; pat Tarzana dzel�ainie mus�kuļi nespēja mēroties ar straumes milzu spēku.

D�ungļu valdnieks visiem spēkiem cīnījās ar ūdens virpuļiem, lai sasniegtu pretējo krastu, bet pret �iem skāvieniem viņ� bija nespēcīgs. Vai vētru dievs lepojās vai jutās aizvainots, redzēdams, ka viņa bērni paveic to, kas pa�am neizdevās? Uz �o jautājumu grūti atbildēt, jo dievi ir ērmoti radījumi: tie apdāvina tos, kam pieder daudz, un aplaupa tos, kam nav nekā; tie soda tos, kurus mīl, un piedevām ir skaudīgi un viegli aizvainojami; �ai ziņā viņi ir līdzīgi tiem radījumiem, kas viņus izdomāju�i.

Juzdams pat savus milzu spēkus zūdam, Tarzans atteicās no mē�ģinājumiem sasniegt pretējo krastu un turpmāk pūlējās vienīgi notu�rēt galvu virs satrakotās straumes. Arī tas nemaz nebija viegli pa�nākams, jo ūdens virpuļi mētāja viņu �urp un turp, brī�am pilnīgi apsviezdami apkārt. Bie�i vien galva pakļuva zem ūdens, lāgiem viņu rāva ar kājām, lāgiem ar galvu pa priek�u; tomēr viņ� centās, cik iespējams, atpūtināt muskuļus tam brīdim, kad straume pēk�ņā untu�mā viņu iznestu vienā vai otrā krastā.

Viņ� zināja, ka da�as jūdzes lejpus Katnes pilsētas upe ieplūst �aurā aizā, jo bija to ievērojis, stāvot plakankalnes malā, kur pirmoreiz ieraudzīja Ontāras ieleju, un Valtors ieminējās, ka, izplūstot no aizas, upe gā�oties lejup simt pēdu dziļā klin�ainā kanjonā. Ja viņ� nespēs izlauzties no straumes skavām, pirms nokļūs līdz aizai, viņa liktenis būs izlemts, ta�u Tarzans nejuta ne bailes, ne paniku. Visu me�oņa mū�u viņa dzīvība bie�i jo bie�i bija atradusies nāves briesmās, un tomēr viņ� vēl joprojām bija dzīvs.

Diezin, kas noticis ar Valtoru? Varbūt ari viņu ūdens aiznesis kaut kur augstāk vai lejāk no ceļabiedra. Tā tomēr nebija noticis. Val�tors bez sare�ģījumiem bija nokļuvis otrā krastā un gaidīja Tarzanu. Kad d�ungļu cilvēks pēc aptuveni aplē�amā laika neparādījās, atnietis sāka viņu skaļi saukt vārdā; kaut arī atbildi nesaņēma, viņ� tomēr ce�rēja, ka Tarzans ticis upei pāri un tikai ūdens rēkoņa tam neļauj sa�dzirdēt sauk�anu.

Tad Valtors nolēma nogaidīt līdz rītausmai un nepamest draugu vienu pa�u zemē, kur tarp viss ir sve�s. Tas, ka atnietis palika gaidām, liecināja tiklab par viņa lojalitāti, kā arī par to, cik augstu viņ� vēr�tēja d�ungļu cilvēku, jo briesmas, kas Ontārā draudēja Tarzanam, vēl jo draudīgākas bija pa�am Valtoram � katnie�u sensenajam ienaidniekam.

Nogaidījis visu garo nakti, viņ�, gaismai austot, saspringti pār�lūkoja upes pretējo krastu, ta�u līdz ar dienasgaismu apdzisa pē�dējais vārais cerības stariņ�, ka draugs nokļuvis dro�ībā, jo nekur nemanīja no viņa ne zīmes. Tas Valtoru beidzot pārliecināja, ka ne�gantā straume Tarzanu aizskalojusi un pazudinājusi; ar smagu sirdi viņ� pagrieza upei muguru un turpināja pārtraukto gājienu uz Karotāju aizu un Tenāras ieleju.

Cīnoties par dzīvību palojo�ās upes ūdens mutuļos, Tarzanam bija pilnīgi zudusi laika aplēse; viņa līdz pēdējam notrulu�ie jutekļi vairs neatskārta, vai drausmajai cīņai par dzīvību jebkad bijis sākums, vai tai jebkad pienāks gals. Viņa pūliņi atvairīt acīm redzami neizbē�gamās beigas kļuva glu�i mehāniski, tajos izpaudās vairs vienīgi pa��saglabā�anās instinkts. Saltais ūdens bija pagalam novājinājis gan viņa gara, gan miesas spēkus, tomēr � kamēr sirds vēl pukstēja, ne gars, ne miesa nepadevās sakāvei; zemapziņā, bez aktīvas gribas līdzdalī�bas, tie meklēja glābiņu. Un tas bija labi.

Upes līkumi viņu lāgiem pasvieda tuvāk te vienam, te otram kras�tam. Tad viņa rokas ikreiz paslējās aug�up, lūkojot satvert kaut ko, kas apturētu drausmīgo trauk�anos pretim ūdenskritumam un līdz ar to dro�ai nāvei; pēdīgi viņam patiesi tas izdevās � pirksti satvēra resna vīnogulāja stumbru, kas no krasta bija noslīdzis upē, satvēra un turēja ciet.

Tai pa�ā mirklī d�ungļu cilvēka dzīslās glu�i kā brīnums ielija jauna dzīvība, jo roka sajuta stingru atbalstu, pie kā turēties. A�i viņ� sagrāba stumbru ar abām rokām; upe gan rāva viņa augumu tā�lāk, pretī bojāejas vietai, bet vīnogulājs izturēja, un arī Tarzans iztu�rēja.

Sprīdi pa sprīdim viņ� vilkās no ūdens uz krastu un, to sasniedzis, palika da�as minūtes guļam; tad lēnām uzslējās kājās, noskurinājās kā liels lauva un saspringti vērās necaurredzamajā naktī, pūlēdamies tumsā vismaz kaut ko saskatīt. Viņam likās, ka neskaidri, it kā caur krūmu bie�ņu, redz tālumā mirgojam gaismu. Kur gaisma, tur jābūt arī cilvēkiem. Tarzans sāka piesardzīgi virzīties uz priek�u, lai izlū�kotu, kas tur īsti ir.

Viņ� apzinājās, ka �ķērsojis upi, bet atrodas tālu no tās vietas, kur iebrida ūdenī. Viņ� prātoja, kas noticis ar Valtoru, un nolēma: tikko būs izlūkojis, ko nozīmē redzētā gaisma, dosies gar upi uz aug�u meklēt biedru, kaut arī ba�ījās, ka straume to aizrāvusi tāpat, kā tika aizrauts viņ�.

Ta�u, atgājis tikai da�us soļus no upes, Tarzans atdūrās pret mūri un, stāvot cie�i pie tā, vairs nevarēja saredzēt gaismu. Pastiepies gar mūri uz aug�u, viņ� atklāja, ka tas ir augstāks, nekā viņ� ar pirkstu galiem spēj aizsniegt; bet mūri, kas uzcelti, lai neviens nelūgts ne�tiktu tiem otrā pusē, vienlaikus aicināt aicina, lai tiem pārrāpjas pāri. D�ungļu cilvēks, pilns savvaļas zvēra ziņkāres, tagad vairāk par visu vēlējās izzināt, kas vien izzināms, par redzēto gaismu.

Pāris soļu atkāpies, viņ� ieskrējās un lēcienā tuvojās mūrim. Ar izstieptiem pirkstiem pieķēries mūra aug�malai, viņ� palika karāja�mies. Lēnām viņ� rokās uzvilkās aug�ā, uzmetās jā�us uz mūra un cen�tās apskatīt visu, kas redzams aiz tā.

Neko daudz viņ� neieraudzīja � tikai nespodru gaismas �etrstūri soļus �etrdesmit atstatu; vairāk nekā, un tas viņa ziņkāri neapmieri�nāja. Klusītēm viņ� nolaidās mūra iek�pusē zemē un sāka piesardzīgi virzīties uz priek�u. Sajutis zem kailajām kājām akmens plātnes, viņ� saprata, ka atrodas bruģētā pagalmā.

Viņ� paguva aizzagties apmēram pusceļu līdz gaismai, kad negaiss, kas jau labu brīdi bija beidzis plosīties, atvadām tālumā vēlreiz no��ķīla zibeni. �is tālais, diezgan pabālais zibsnis uz mirkli apgaismoja d�ungļu cilvēka tuvāko apkārtni un atklāja skatienam zemu celtni ar apgaismotu logu un ni�ā ieslēptas durvis, pie kurām stāvēja cilvēks. Zibsnis ari durvis stāvo�ajam vīram atklāja Tarzanu.

Tai pa�ā mirklī klusumu sagrāva vara gonga dimdiens. Durvis at�sprāga vaļā, un ārā izdrāzās vīri ar lāpām. Tarzans, sekodams iztrau�cēta zvēra dabiskajai dziņai, metās bēgt, bet bēgdams redzēja at�veramies vēl vairākas citas durvis abās pusēs savam ceļam, un arī pa tām izskrēja apbruņoti vīri ar lāpām.

Sapratis, ka bēgt nav nozīmes, Tarzans palika stāvam, rokas pār krūtīm sakrustojis, kamēr vīri viņam tuvojās no trim pusēm. Varbūt tā bija neremdināmā ziņkāre, kas viņu mudināja mierīgi nogaidīt sve�o vīru tuvo�anos, varbūt atziņa, ka aizbēgt tikpat neizdosies. Tarzans gribēja redzēt, kādi �ie ļaudis ir un ko tie darīs. Viņ� saprata, ka nokļuvis zelta pilsētā, un viņa interese iekvēlojās ar katru mirkli stiprāk. Ja tie sāks draudēt, viņ� varēs pretoties; ja viņu ieslodzīs, viņ� aizbēgs; tā vismaz domāja Tarzans, kura pa�apziņa atbilda viņa au�gumam un mil�a spēkam.

Lāpas, kas da�iem pienācējiem bija rokās, deva Tarzanam iespēju redzēt, ka viņ� atrodas no trim pusēm ēku ieskautā bruģētā pagalmā, bet ceturto pusi noslēdz mūris, pār kuru viņ� bija pārrāpies. Gaisma ļāva ari konstatēt faktu, ka viņu aplī ielenku�i kādi piecdesmit ar �ķē�piem apbruņoti viri un �ķēpu smailes draudīgi pavērstas pret viņu.

���� Kas tu esi? � noprasīja viens no vīriem, kad aplis saslēdzās cie�āk. Jautātājs runāja tai pa�ā valodā, kuru Tarzans bija iemācījies no Valtora, tātad naidīgo Atnes un Katnes pilsētu iedzīvotāju kopī�gajā valodā.

���� Esmu sve�inieks no zemes, kas atrodas tālu dienvidos, � at�bildēja d�ungļu cilvēks.

���� Ko tu te dari Nemones pils pagalmā? � Jautātāja balss ska�nēja draudīgi, viņ� runāja apsūdzētāja tonī. Tarzans saprata, ka sve��inieka atra�anās �ai vietā jau pati par sevi ir noziegums; bet tas stā�vokli padarīja jo interesantāku, un vārds Nemone jo vairāk iekvēlināja viņa ziņkāri.

���� Bridu pāri upei daudz tālāk aug�tecē, bet straume mani sa�grāba un nesa lejup; malā �eit izkūlos pavisam nejau�i.

Jautātājs paraustīja plecus.

���� Labi, � viņ� sacīja, � nav mana darī�ana tevi iztaujāt. Nāc! Varēsi savas dēkas izstāstīt virsniekam, bet arī viņ� tev neticēs.

Kad vīri vadīja Tarzanu uz vienu no ēkām, tie viņam �ķita vairāk ziņkāri nekā naidīgi. Ta�u bija skaidri redzams, ka tie ir tikai vienkār�i kareivji, kam nav nekādas noteik�anas, un ka virsnieki varbūt izturē�sies pavisam citādi.

Sargkareivji ieveda viņu pla�ā telpā ar zemiem griestiem, rupji tēstiem soliem un galdiem; sienas no vienas vietas apkārtas iero�iem � �ķēpiem un zobeniem, ziloņādas vairogiem, kas izrakstīti ar zeltu. Ta�u neparastajā istabā bija vēl citas lietas, kas d�ungļu cilvēka interesi saistīja daudz vairāk nekā iero�i un vairogi; pie sienām bija piestipri�nātas dzīvnieku galvas. Tur bija aitu, kazu, lauvu un ziloņu galvas. To vidū atbaido�i drūmi rēgojās arī cilvēku galvas. Skatoties uz tām, Tarzans atcerējās, ko par Katnes ļaudīm bija stāstījis Valtors.

Divi kareivji apsargāja Tarzanu vienā istabas kaktā, kamēr viens aizgāja ziņot virsniekam par notverto gūstekni; pārējie izklīda pa pla�o telpu, sarunājās, uzsāka spēles vai asināja iero�us. Gūstek�nis izmantoja izdevību pavērot savus sagūstītājus.

Tie bija labi noaugu�i vīri, da�i no tiem visai glīti, ta�u vai�rums � pēc skata truli un neaptēsti. Viņu ķiveres, bruņukrekli, roku un lielu aizsargbruņas bija no ziloņādas ar bagātīgiem zelta rotāju�miem. Gari lauvu krēpju mati rotāja ne tikai roku un kāju aizsargus un bruņucepuru sekstes, bet arī vairogus un iero�us. Ziloņāda, no kuras bija darināti bruņukrekli, bija sagriezta apļos un sastiprināta apmē�ram tādā pa�ā veidā kā Valtora ziloņkaula bruņukrekls. Katram vai�rogam vidū bija iestiprināta masīva zelta ripa. Pat vienkār�ie ka�reivji uz sava ietērpa un iero�iem nēsāja līdzi veselu bagātību �ā dārgā metāla.

Kamēr Tarzans, rimti stāvēdams, klusējot vēroja ainu ar gandrīz nekustīgu skatienu, tomēr nepalaizdams neiegaumētu nevienu sīkumu, istabā ienāca divi karavīri; tikko viņi pārkāpa pār slieksni, visi telpā sa�pulcēju�ies vīri apklusa; Tarzans nosprieda, ka tie laikam būs virsnieki, arī viņu ietērps un iero�i skaidri liecināja, ka viņi pieder pie augstākas kārtas.

Bruņukrekli, ķiveres, roku un lielu aizsargi bija no tīra zelta un ziloņkaula, tāpat arī īso, dun�iem līdzīgo zobenu rokturi un makstis. Abi ienācēji uz drūmās telpas un samērā vienkār�i tērpto karotāju fona izskatījās patiesi iespaidīgi.

Viens no ienācējiem uzsauca komandu, un vienkār�ie kareivji at�kāpās, atbrīvodami vienu telpas galu; tad abi virsnieki apsēdās pie galda un pavēlēja Tarzana apsargiem aizvest turp gūstekni. Kad d�ungļu valdnieks nostājās tiem pretī, abi viņu kritiski apskatīja.

����� Kādēļ tu ieradies Ontārā? � jautāja tas no viņiem, kur� acīm redzami bija augstākā pakāpē, jo sarunas laikā jautājumus visnotaļ uzdeva viņ�.

Uz �o un pārējiem jautājumiem Tarzans atbildēja tāpat, kā bija atbildējis sagūstī�anas brīdī, bet no virsnieku izturē�anās redzēja, ka ne viens, ne otrs netic viņa vārdu patiesīgumam. Likās, ka abiem jau ra�dies savs spriedums par viņu un, lai viņ� teiktu ko teikdams, nekas nespēs to grozīt.

����� Viņ� nepavisam neizskatās pēc atnie�a, � jaunākais virsnieks piebilda.

������ Tas neko nepierāda, � otrs atcirta. � Kad pliki, tad visi izskatās vienādi. Uzvilktu viņam mugurā tādas drēbes kā tev, viņu varētu noturēt par tavu brālēnu.

����� Varbūt tev taisnība, bet kādēļ viņ� atrodas �eit? Kur� gan nāks no Tenaras sirot viens pats? Ja nu vienīgi� � virsnieks mirkli vilcinājās, � ja nu vienīgi ir sūtīts nogalināt valdnieci!

����� Man arī tas ienāca prātā, � sacīja vecākais. � Pēc tā, kas notika ar atnie�u gūstekņiem, kurus mēs saņēmām viņreiz, atnie�i traki apskaitu�ies uz valdnieci. Jā, viņiem itin viegli varēja ienākt prātā valdnieci noslepkavot.

����� Kāda gan cita iemesla dēļ sve�iniekam vajadzētu ielavīties tie�i pilī? Viņam ta�u vajadzēja zināt, ka dzīvs nepaliks, ja viņu no�tvers.

����� �is, protams, arī necerēja palikt dzīvs, bet gribēja pirms tam nogalināt valdnieci. Viņ� būs bijis ar mieru upurēt sevi Atnes labā.

Tarzanu gandrīz uzjautrināja vieglums, ar kādu �ie abi pārlie�cināja pa�i sevi par savu iedomu patiesīgumu; ta�u viņ� ari saprata, ka �ī vienpusīgā tiesas sprie�ana viņam var izvērsties gau�ām bīstama, ja viņa likteni izlems �āds tribunāls. Tāpēc viņ� jutās spiests runāt.

����� Es nekad neesmu bijis Atnē, � viņ� rimti sacīja. � Esmu no zemes, kas atrodas tālu dienvidos. Neesmu ienaidnieks. Neesmu iera�dies nogalināt ne jūsu valdnieci, ne kādu citu. Līdz �ai dienai pat nezināju, ka jūsu pilsēta vispār ir pasaulē. � Tarzanam no pērtiķu cilts tā bija gara runa. Viņ� bija gandrīz pārliecināts, ka tā neinte�resēs viņa sagūstītājus, tomēr pastāvēja zināma iespēja, ka tie varētu viņam noticēt. Viņ� ļoti vēlējās palikt �o cilvēku vidū, līdz būs apmie�rinājis savu ziņkāri par tiem, un saprata, ka tas iespējams, vienīgi ie�gūstot zināmu uzticību; ja viņu ieslodzīs, viņ�, cietumā sēdēdams, nekā neredzēs un, izkļuvis no cietuma, ari vairs nekā daudz neredzēs, jo tad viņam prātā būs vienvienīgi bēg�ana.

Cilvēki ir ērmoti, neviens to nezināja labāk kā Tarzans, kur� centās izpētīt un izzināt visus, ko dabūja redzēt, ta�u savā mū�ā bija sastapis daudz mazāk cilvēku nekā zvēru. Tagad viņ� vērīgi pētīja abus savus pratinātājus. Vecākais viņam �ķita tāds, kas paradis būt lielmanīgs un pavēlēt, � viltīgs, rupj� un ne�ēlīgs. Tarzanam viņ� nepatika. Un viņa vērtējums bija savvaļas zvēra instinktīvais vērtējums.

Jaunākais vīrietis likās pavisam citāds. Drīzāk saprātīgs nekā vil�tīgs; seja liecināja par godīgu, atklātu raksturu. D�ungļu cilvēks sprieda, ka �is vīrs ir tiklab godīgs, kfi arī drosmīgs. Tiesa, viņ� gan bija piekritis visam, ko vecākais sacīja, un gandrīz nonācis pretrunā pats ar savu apgalvojumu, ka Tarzans neizskatoties pēc atnie�a; bet tie�i �ajā apstāklī d�ungļu cilvēks redzēja apstiprinājumu savam pieņēmumam par jaunākā virsnieka saprātu. Vienīgi muļķis bez iemesla runās pretī priek�niekam.

Kaut arī Tarzans bija pārliecināts, ka salīdzinājumā ar vecākā virsnieka autoritāti jaunākajam ir daudz mazāka vara, viņ� tomēr nolēma griezties pie tā, jo cerēja, ka jaunākajā drīzāk atradīs sabied�roto, un saprata, ka vecāko nekādi nespēs ietekmēt, ja tas pats nevē�lēsies, lai viņu ietekmē. Un tā, sākdams no jauna runāt, viņ� vērsās pie jaunākā virsnieka.

���� Vai Atnes ļaudis līdzinās man? � viņ� jautāja.

Virsnieks mirkli vilcinājās, bet tad vaļsirdīgi atzinās:

����� Nē, nelīdzinās vis. Tu vispār neesi līdzīgs nevienam cilvēkam, kādus esmu redzējis.

����� Vai viņiem ir tādi iero�i kā manējie? � d�ungļu cilvēks turpi�nāja. � Manējie guļ tur istabas kaktā. Jūsu ļaudis man tos atņēma. Pa�skaties uz tiem.

Pat vecākais virsnieks nu �ķita ieinteresēts.

Kareivis atnesa un nolika virsniekiem priek�ā uz galda �ķēpu, loku, bultu maku, zāļu virvi un dunci. Virsnieki izcilāja katru ieroci atse�vi�ķi un pamatīgi aplūkoja. Abi likās ieinteresēti.

����� Vai tie ir tādi pa�i kā atnie�u iero�i? � Tarzans jautāja. Viņ�, protams, zināja, ka nav, tomēr nolēma labāk neatklāt faktu, ka bijis kopā ar vienu no viņu ienaidniekiem.

����� Nav tiem pat līdzīgi, � atzina jaunākais virsnieks. � Kādam nolūkam, tavuprāt, Tomos, noder �is daikts? � viņ� jautāja vecāka�jam, aplūkodams Tarzana loku.

���� Tas varētu būt kaut kāds slazds, � prātoja par Tomosu nosauktais, � varbūt sīku dzīvnieku ķer�anai, lielākam zvēram tas neder.

����� Iedodiet to man, � sacīja Tarzans, � es jums parādī�u, kā tas lietojams.

Jaunākais virsnieks pasniedza Tarzanam loku.

����� Uzmanies, Gemnon, � brīdināja Tomoss, � varbūt tā ir vil�tība, ar kuru viņ� grib izmānīt ieroci, lai mūs nogalinātu.

���� Ar �ito rīku viņ� mūs nogalināt nevar, � atteica Gemnons.

����� Paskatīsimies, ka viņ� ar to darbojas. Nu, rādi savu mākslu � kā, tu teici, tev vārds?

���� Tarzans, � atbildēja d�ungļu valdnieks, � Tarzans no pērtiķu cilts.

���� Labi, rādi, Tarzan. Bet nedomā kādam no mums uzbrukt.

Tarzans piegāja pie galda un izņēma no bultu maka bultu. Tad

pārlaida skatienu istabai. Tālīnajā galā pie sienas, gandrīz pie pa�iem griestiem, karājās lauvas galva ar atplestu rīkli. Ar nemanāmi a�u kustību viņ� ielika bultu lokā, pievilka loku pie pleca un iz�āva.

Visu istabā stāvo�o skatieni bija pievērsti viņam, jo ari vienkār�os kareivjus interesēja, kas notiks; un visi nu ieraudzīja, kā bulta ieurbās lauvas atplestajā rīklē; istabā noskanēja neviļus izsaucieni no visu mu�tēm � izsaucieni, kuros skanēja gan izbrīns, gan atzinība.

����� Ņem viņam to rīku nost, Gemnon! � asi uzsauca Tomoss.

���� Tas ir bīstams ierocis ienaidnieka rokās.

Tarzans nometa loku uz galda. � Vai atnie�iem ir tāds ierocis? � viņ� jautāja.

Gemnons papurināja galvu.

����� Mums nav zināms neviens, kas ar tādu darbotos, � viņ� at�bildēja.

����� Tad jums vajadzētu gan saprast, ka neesmu atnietis, � Tar�zans sacija, skatīdamies Tomosam acīs.

����� Vienalga, no kurienes tu esi nācis, � atcirta Tomoss, � tikpat tu esi ienaidnieks.

D�ungļu cilvēks paraustīja plecus, bet nekā neteica. Viņ� bija sa�sniedzis, ko gribēja. Bija pārliecinājis abus virsniekus, ka nav atnietis, un pamodinājis jaunākajā � Gemnonā � interesi. No tā kaut kas varētu iznākt, viņ� tikai pats nezināja � kas.

Gemnons, pieliecies Tomosam pie auss, kaut ko �ukstēja, acīmre�dzot centās viņu uz kaut ko pierunāt. Tarzans nevarēja teikto sa�dzirdēt. Vecākais noklausījās nepacietīgi; bija skaidri redzams, ka tas jaunākā ierosinājumam nepiekrīt.

����� Nē, � viņ� noteica, kad Gemnons bija beidzis. � Nekā tam�līdzīga es nepieļau�u. Valdnieces dzīvība ir pārāk dārga, lai riskētu �ito brāli atlaist brīvībā. Pagaidām ieslodzīsim un rīt izlemsim, ko ar viņu darīt.

Pagriezies pret karotāju, kas laikam bija kāds kareivju vecākais, viņ� sacīja:

����� Aizved viņu uz cietuma māju un pieskati, ka neaizbēg.

Tad viņ� piecēlās un kopā ar jaunāko virsnieku aizgāja.

Kad abi bija projām, karotājs, kura apsardzībā Tarzans bija atstāts, paņēma rokās Tarzana loku un pamatīgi to aplūkoja.

����� Kā tu �ito nosauci? � viņ� vaicāja.

����� Par loku, � atteica d�ungļu cilvēks.

����� Un kas ir �itenie?

����� Bultas.

����� Vai ar tām var nogalināt cilvēku?

����� Esmu ar tām nogalinājis cilvēkus un lauvas, bifeļus un zi�loņus, � Tarzans atbildēja. � Vai gribi iemācīties, kā ar tām jārīko�jas? � Viņ� iedomājās, ka nedaudz �ajā apsardzes telpā iegūtas draudzīgas līdzjūtības varbūt noderēs kādreiz vēlāk. Pa�reiz viņ� par bēg�anu pat nedomāja; �ie cilvēki un zelta pilsēta bija pārāk intere�santi, lai viņ� no tiem �ķirtos, visu tuvāk neiepazinis.

Kareivis, kas turēja rokās loku, mazliet vilcinājās. Tarzanam likās, ka tas labprāt izmēģinātu roku, bet bīstas novilcināt virsnieka pavē�les izpildi.

����� Tas nebūs ilgāk par mirkli, � Tarzans piebilda. � Paskaties, es tev ierādī�u.

Puslīdz negribīgi kareivis pasniedza Tarzanam loku, un tas izrau�dzījās jaunu bultu.

���� Turi to �ādi, � viņ� pamācīja, ielikdams loku un bultu ka�rotājam pareizi rokās. � Pasaki savējiem, lai paiet malā, jo pirmo�reiz tev var vilties. Tēmē uz lauvas galvu, kā to darīju es. Tagad atvelc loka stiegru atpakaļ, cik tālu spēj.

Spēcīgais, druknais karavīrs lūkoja pavilkt loka stiegru, bet ne�spēja uzvilkt loku, ar kuru Tarzans bija rīkojies tik rotaļīgi viegli. Kad viņ� beidzot iz�āva, bulta palidoja tikai mazu gabaliņu un nokrita.

����� Kas vainas? � karotājs jautāja.

���� Pastāvīgi jāvingrinās, � atteica d�ungļu cilvēks.

���� Tur slēpjas kāds āķis, � karotājs tiepās. � Parādi vēlreiz pats.

Pārējie kareivji vēroja notieko�o ar patiesu interesi, sa�ukstējās vai arī izteica savas domas skaļi.

����� Lai tādu kūju saliektu, vajadzīgs spēkavīrs, � viens uzbilda.

����� Altidess ir spēkavīrs, � sacīja otrs.

����� Un tomēr nav pietiekami spēcīgs.

Karotāju vecākais � Altidess � uzmanīgi vēroja, kā Tarzans no jauna uzvelk loku; viņ� redzēja, cik viegli sve�inieks rīkojas ar smago ieroci, un nespēja vien nobrīnīties. Pārējie kareivji nolūkojās neslēptā apbrīnā, un �oreiz noskanēja nepārprotams apbrīnas klie�dziens, kad Tarzana raidītā otra bulta ieurbās lauvas rīklē cie�i bla�kus pirmajai. Kad nav klāt augstākas varas pārstāvju, vienkār�ie ļaudis kļūst cilvēcīgi.

Altidess pakasīja galvu.

����� Nu man vajadzēs tevi ieslēgt, � viņ� sacīja, � citādi vecais Tomoss izliks manu galvu uz pils mūra. Ta�u es vingrinā�os ar �ito ieroci, līdz bū�u iemācījies, kā tas lietojams. Vai tu dro�i vari teikt, ka nav nekādas apslēptas viltības, rīkojoties ar to, ko tu dēvē par loku?

����� Nekādas viltības nav, � Tarzans viņu nomierināja. � Uz�taisi sev vieglāku loku, un tev veiksies labāk, vai ari atnes man koku, es tev tādu pagatavo�u.

Viens kareivis aizveda Tarzanu uz kādu citu ēku, kur tas pavadoņa lāpas gaismā ieraudzīja, ka telpā ir vēl viens iemītnieks; tad kareivis viņu pameta, aizslēgdams smagās durvis no ārpuses, un Tarzans dzirdēja viņa soļus izgaistam pagalmā; līdz ar viņu apdzisa lāpas gaisma, atstājot Tarzanu tumsā.

Otru ieslodzīto viņ� nevarēja saredzēt, bet dzirdēja tā elpu. Viņam ļoti gribējās uzzināt, ar ko liktenis viņu savedis kopā zelta pilsētas nomaļajā cietumā.

Lāpu gaisma gan bija apdzisusi, bet Tarzans, nezaudēdams laiku, sāka izzināt savu cietumu. Vispirms viņ� aiztaustījās līdz durvīm un konstatēja, ka tās darinātas no bieziem dēļiem ar �etrstūrainu caurumiņu acu augstumā. Durvju iek�pusē nebija ne noslēg�anas ierī��u, nedz ari norādījumu, kā tās tiek nodro�inātas no ārpuses.

No durvīm Tarzans lēnām virzījās tālāk gar sienu, rūpīgi iztaustī�dams akmens mūrējuma virsmu. Viņ� zināja, ka otrs kameras iemītnieks sē� uz sola telpas tālīnajā galā. Joprojām viņ� dzirdēja tā elpu. Savā izpētes gājienā Tarzans aizvien vairāk tuvojās otram cietumniekam.

Durvīm pretējā sienā Tarzans sataustīja logu. Tas bija mazītiņ� un atradās augstu. Nakts bija tik tum�a, ka viņ� nevarēja noteikt, vai tas ir logs uz ārieni vai uz otru telpu. Bēg�anai tas nederēja, jo bija pārāk mazs, lai pa to varētu izspraukties cilvēka augums.

Pārbaudīdams logu, Tarzans bija nokļuvis tuvu kaktam, kur sē�dēja otrs cilvēks, un tagad izdzirda to sarosāmies. Viņ� arī ievēroja, ka neredzamais sāk straujāk elpot, it kā nervozētu vai būtu par kaut ko satraukts.

���� Ko tu tur dari? � neredzamais ierunājās.

���� Izzinu �ito ūķi, � atteica Tarzans.

���� Ja tu meklē, kā aizbēgt, tad velti nopūlies, � balss turpināja, � no �ejienes tu ārā netiksi, pirms tevi neizvedīs tāpal kā mani.

Tarzans neatbildēja; viņam nebija ko teikt; turklāt Tarzans ru�nā reti � pat tad, kad citiem �ķiet, ka būtu ko teikt. Viņ� turpināja tel�pas apzinā�anu. Pagājis garām otram cietumniekam, viņ� taustījās gar pēdējo, ceturto sienu; ta�u iznākums nebija pūļu vērts. Telpa bija maza, �etrstūraina kamera ar akmens sienām; tai bija durvis, logs un gar� sols pie gala sienas.

Tarzans aizgāja līdz telpas galam un apsēdās uz sola. Viņ� bija nosalis, slapj� un izsalcis, bet baiļu gan nejuta. Viņ� pārdomāja visu, kas bija noticis, kop� iestājās nakts un atdeva viņu negaisa ne�ēlastībā; domāja par to, ko varētu atnest rītdiena. Viņ� ieprātojās, ka varbūt pieļāvis kļūdu, nemēģinot izlauzties brīvē, pirms sagūsiītāji viņu ieslēdza ūķī, no kura laikam vispār nebūs iespējams izbēgt, jo, glu�i tāpat kā visi savvaļas dzīvnieki, viņ� ienīda gūstu. Ta�u te nu viņ� bija � iesprostots aiz atslēgas dro�ībā, un �ķita, ka neatliek nekas cits kā samierināties ar stāvokli. Kādudien, jādomā, tie viņu iz�laidīs ārā vai vismaz atslēgs cietuma durvis; tad, ja vien nebūs pārlie�cības, ka �o attieksme pret viņu ir draudzīga, viņ� izmantos pirmo izde�vību, lai aizbēgtu.

Pēc brī�a kameras kaktā kleknējo�ais vīrs atkal viņu uzrunāja.

���� Kas tu esi? � viņ� jautāja. � Kad tevi ieveda, es lāpu gaismā manīju, ka tu neesi ne katnietis, ne atnietis. � Runātāja balss bija aizsmakusi, runas veids rupj�, viņ� drīzāk prasīgi uzstāja nekā jautāja. Tarzanam tas nepatika, un viņ� neatbildēja.

���� Ko tu klusē? � cietumnieks ierēcās. � Mēms esi, vai? � Balsī skaidri bija saklausāms niknums.

����� Nē, un arī kurls neesmu, � atteica Tarzans, � tev nav uz mani jākliedz.

Otrs brītiņu klusēja, tad pavisam citādā balsī turpināja:

����� Mēs te varbūt sēdēsim ilgi. Labāk mums būt draugiem.

����� Kā tu gribi, � Tarzans sacīja. Kameras tumsā nebija re�dzams, ka viņ� vienaldzīgi paraustīja plecus.

���� Mani sauc Fobegs, � sacīja sve�ais. � Un tevi?

���� Tarzans, � atbildēja d�ungļu cilvēks.

���� Vai tu esi katnietis vai atnietis?

����� Ne viens, ne otrs. Esmu no dienvidiem.

����� Būtu nu labāk palicis turpat, � pamācīja Fobegs. � Kā tu uzradies Katnē?

����� Apmaldījos, � paskaidroja Tarzans, kas nepavisam nevēlējās stāstīt patiesību un atklāt, ka ir katnie�u ienaidnieka draugs. � No�kļuvu straumē, upe mani izskaloja pie jūsu pilsētas. Te mani sagūstīja un apsūdzēja, ka es esot ieradies nogalināt jūsu valdnieci.

����� Ak �ie domā, ka esi nācis nogalēt Nemoni! Bet galu galā ir glu�i vienalga, vai tev bijis tāds nodoms vai ne.

����� Ko tu ar to gribi teikt? � Tarzans jautaja.

���� To, ka jebkurā gadījumā tevi �ādā vai tādā veidā nonāvēs, � Fobegs atbildēja, � tā, kā vislabāk patiks Nemonei.

����� Nemone ir jūsu valdniece? � d�ungļu cilvēks vienaldzīgi apjautājās.

����� Pie visaugstākā krēpēm! Ne tikai valdniece, bet vēl daudz kas vairāk! � Fobegs dedzīgi iesaucās. � Tādas valdnieces ne Ontārā, ne Tenārā vēl nekad nav bijis un nekad arī nebūs. Pie pa�a di�enā zobiem! Viņa izdancina visus: priesterus, karakungus un padomniekus!

����� Bet kāpēc viņai vajadzētu nogalināt mani � apmaldīju�os sve�inieku?

����� Mēs baltos gūstā neturam � tikai melnādainos un vergus. Ja tu būtu sievi�ķis, tevi nenogalinātu; un, ja tu būtu glīts sievi�ķis (tomēr ne pārāk glīts), tu dzīvotu kā niere taukos. Bet tu esi tikai vīrietis, tāpēc tevi nokaus, lai sagādātu Nemonei patīkamu pārmaiņu viņas vienmuļajā dzīvē.

����� Un tas notiktu ar pārāk glītu sievieti? � Tarzans vaicāja.

����� Pietiktu Nemonei to tikai vienreiz redzēt, � Fobegs zīmīgi noteica. � Būt skaistākai par valdnieci � Nemones izpratnē tas pie�līdzināms valsts nodevībai. Ko tur teikt/� vīri slēpj savas sievas un meitas, ja uzskata, ka tās ir pārāk daiļas. Ta�u tāds gan neatra�dīsies, kas uzņemsies slēpt sve�u gūstekni. Man, �eku, zināms viens vīrs, kam ir briesmīgi neglīta sieva, kura nekad neiziet no mājas dienā. Bet kaimiņiem �ī stāsta, ka vīrs �o slēpjot, lai nekristu Nemonei acīs. Toties vienam citam vīram bija pārāk skaista sieva. Vīrs gan lūkoja skaistuli no Nemones noslēpt, bet viendien valdniece tomēr to ieraudzīja un pavēlēja nabadzītei nocirst degunu un ausis. Jā, es priecājos, ka esmu neizskatīgs puisietis, nevis skaista sieviete.

���� Vai valdniece ir skaista? � Tarzans jautāja.

���� Jā. Pie visvarenā ķetnām! Viņa ir skaistākā sieviete pasaulē.

����� Sprie�ot pēc tā, ko tu stāsti par viņas politiku, � piebilda d�ung]u cilvēks, � labprāt ticu, ka viņa ir visskaistākā sieviete Katnē, un diezgan dro�i ņemos apgalvot, ka paliks tāda, kamēr dzīvos un būs valdniece.

����� Nepārproti mani, � sacīja Fobegs, � Nemone ir skaista, bet� � viņ� pieklusināja balsi un �ukstus turpināja: � viņa ir ga�tavā velnene. Pat man, kas viņai uzticīgi kalpoju, nav ko gaidīt �ēlas�tību no viņas.

����� Par ko tad tu �eit nokjuvi? � d�ungļu cilvēks apvai�cājās.

����� Nejau�i uzminu dievam uz astes, � Fobegs atbildēja.

Tarzans jau pirmāk bija ievērojis Fobega dīvainos zvērestus, un nu

�ī pēdējā ērmotā dievības pieminē�ana radīja viņā izbrīnu; tomēr satiksme ar sve�iem cilvēkiem viņam bija iemācījusi, ka par viņiem daudzko var labāk uzzināt no novērojumiem un pieredzes nekā no tie�as iztaujā�anas, tostarp arī jautājumos par reliģiju; tāpēc viņ� arī �oreiz vienīgi piebilda:

����� Un par to tevi tagad soda?

����� Pagaidām ne, � sacīja Fobegs. � Vēl nav izlemts, kā mani sodīt. Ja Nemonei gadīsies citas izpriecas, es varu no soda paglābties vai varu pasēdēt kādu laiku cietumā un tikt atbrīvots; diem�ēl viss pret mani sazvērējies, jo Nemonei pa�reiz ir pārāk maz asiņainu iz�priecu, lai sevi apmierinātu.

Protams, ja viņa manu vainu vai nevainību ļaus iz�ķirt cīkstiņā ar vienu pretinieku, es, bez �aubām, pierādī�u savu nevainību, jo esmu ļoti spēcīgs; neviens Katnē neprot rīkoties ar zobenu un �ķēpu tā kā es; bet cīņā ar lauvu man izredzes mazākas, jo bargā Ksaratora mū��īgās uguns priek�ā visi cilvēki ir grēcīgi.

Kaut arī �is vīrs runāja valodā, ko Valtors bija Tarzanam ie�mācījis, un d�ungļu cilvēks vārdus saprata, tomēr to jēga viņam bija pilnīgi neizprotama. Viņ� nespēja aptvert, kāds sakars valdnieces iz�priecām varētu būt ar taisnas tiesas izsprie�anu, lai gan secinājumi no Fobega teiktā �ķita nepārprotami; tomēr tāds atrisinājums bija pā�rāk drausmīgs, lai d�ungļu valdnieka godaprāts to spētu pieļaut.

Viņ� vēl joprojām pārdomāja dzirdēto, netikdams skaidrībā par bargā Ksaratora mū�īgo uguni, kad miegs pārmāca fiziskās neēr�tības un ar sapņiem aizskaloja prātojumus; tālu dienvidos kāds cits d�ungļu zvērs ielīda klints nokares alā nogaidīt, līdz vētra, kas Tarzanu bija iedzinusi jaunu ienaidnieku rokās, iztrakosies un izgaisis nebūtībā, kur izgaist visas vētras; kad dzidra un spo�a atausa jaunā diena, zvērs piecēlās un izgāja saules gaismā. Tas bija tas pats varenais lauva, kuru jau pazīstam, � varenais lauva ar zeltaino ka�oku un mel�najām krēpēm.

Zvērs paostīja rīta gaisu, izstaipījās un no�āvājās. Garo asti nervozi kulstīdams, viņ� noraudzījās uz savu pla�o valstību, savu tā^ēc, ka viņ� atradās �eit, jo ikviens d�ungļu apvidus ir zvēru ka�raļa valstība, kamēr viņa majestāte uzturas savā rezidencē.

No nelielā pakalna, uz kura lauva stāvēja, viņa zeltainzaļajām acīm atklājās milzīgs, me�ains līdzenums. Tur bariem ganījās gnu antilopes, zebras, �irafes, kudu un brie�i; karalis bija izsalcis, jo iepriek�ējā naktī lietusgāze nebija ļāvusi doties medībās. Zeltainzaļās acis mirk�ķinādams, viņ� majestātiski devās lejup līdzenumā pie savām brokastīm, bet tai pa�ā laikā daudz jūd�u tālāk ziemeļos melnādains vergs divu kareivju pavadībā atnesa brokastis citam d�ungļu valdnie�kam Katnes cietuma kamerā.

Izdzirdis soļus tuvojamies savam cietumam, Tarzans pamodās un piecēlās no saltā akmens klona, uz kura bija gulējis. Fobegs apsē�dās uz sola malas un skatījās uz durvīm.

���� Vai nu mums nes brokastis vai nāvi, � viņ� sacīja, � to nekad iepriek� nevar zināt.

D�ungļu cilvēks neatbildēja. Viņ� stāvēja gaidīdams, līdz durvis pla�i atvērās un ienāca vergs ar ēdienu rupjā māla traukā un ūdeni glazētā krūkā; Tarzans cie�i paraudzījās abos kareivjos, kas stāvēja atvērtajās durvīs, un saules gaismas pielietajā pagalmā tiem aiz mu�guras. Kas norisinājās �ai pirmatnējā prātā? Varbūt kareivji nejustos tik dro�i, ja viņi to zinātu, ta�u d�ungļu cilvēks nepakustējās. Ziņkāre viņu turēja tikpat cie�ā gūstā kā bruņotie kareivji un masīvās durvis, un pa�reiz vienīgi viņa skatiens kavējās pie pagalma, kas bija redzams aiz muguras abiem kareivjiem, kuri savukārt intensīvi vē�roja viņu. �ie abi iepriek�ējā naktī nebija stāvēju�i sardzē un nebija viņu redzēju�i, toties bija daudzko dzirdēju�i. Biedri tiem bija pa�stāstīju�i par viņa apbrīnojamo māku rīkoties ar vēl neredzēto ieroci.

����� Ak tad �itais ir tas me�onis! � viens iesaucās.

���� Tu, Fobeg, turi acis vaļā, � otrs pamācīja. � Man gan ne�patiktu būt ieslodzītam kopā ar me�oni. � Tad viņ�, par savu joku nosmējies, aizcirta durvis nule no kameras iznāku�ajam vergam aiz muguras; pēc tam visi trīs aizgāja.

Fobegs sāka vērot Tarzanu pavisam citādām acīm; sve�inieka kailums apzīmējuma �me�onis� gaismā ieguva jaunu nozīmi. Nu tikai Fobegs ievēroja sava cietumbiedra garo augumu, platās krūtis un �auros gurnus; tomēr viņa prāts nespēja pietiekami novērtēt spēku, ko slēpj simetriskie muskuļi zem tum�brūni iedegu�ās ādas; pēc tam viņ� aplūkoja pats savus milzīgos muskuļu kukuļus un jutās ap�mierināts.

����� Tu tātad esi me�onis, � viņ� ierunājās. � Cik me�onīgs tu esi?

Tarzans lēnām piegāja runātājam tuvāk. Viņam likās, ka Fobega valodā manījis vāji slēptu sarkasmu. Nu viņ� pirmoreiz pamatīgāk aplūkoja savu biedru dienasgaismā. Viņ� redzēja vīru, kas augumā bija da�as collas zemāks par viņu, toties ar varenu miesas būvi, ne�aptveramu vidukli un izspīlētiem muskuļiem, svarā mārciņas piec�desmit smagāks nekā viņ�. Ievēroja �auro, slīpo pieri un mazās a�teles. Tarzans vēroja Fobegu klusēdams.

����� Nu, ko neatbildi? � katnietis uzstāja.

����� Neesi tāds stulbenis, � Tarzans aizrādīja. � Atceros, ka viņ- nakt tu teici � mēs te kopā varbūt sēdē�ot ilgi un tāpēc mums vaja�dzētu kļūt draugiem. Bet mēs nebūsim draugi, ja viens otru apvai�nosim. Ēdiens atnests. Ēdīsim.

Fobegs kaut ko nomurdēja un iebāza lielo ķetnu verga atnestajā podā. Tā kā nebija ne na�a, ne dak�iņas, ne karotes, Tarzanam, ja gribēja paēst, neatlika nekas cits kā darīt to pa�u; arī viņ� sāka vilkt barību ārā no poda ar pirkstiem. Brokastīs bija gaļa; tā bija cieta, cīp�slaina, līdz galam neizvārīta; jēla Tarzanam būtu gājusi labāk pie sirds.

Fobegs cītīgi ņēmās ko�ļāt lielu kumosu, kamēr bija cīpslaino gaļu sagremojis kunkulī, ko varēja norīt.

����� Laikam vakar nobeidzies kāds vecs lauva, � viņ� prātoja, � traki vecs lauva.

����� Ja mēs iegūstam to radījumu īpa�ības, kurus apēdam, kā daudzi tic, � sacīja Tarzans, � tad �āda barība mūs drīz novedīs pie gala aiz vecuma nespēka.

, � Vakar man atnesa gabalu kazas gaļas no Tenāras, � Fobegs stāstīja. � Arī tā bija pacieta un diezgan cipslaina, tomēr labāka par �o. Es esmu pieradis pie laba ēdiena. Tempļos priesteri dzīvo tikpat pārtiku�i kā di�ciltīgie pilī, un tāpēc arī tempļa sargi ir labi paēdu�i no priesteru maltī�u pārpalikumiem. Es arī biju tempļa sargs. Pats stiprākais vīrs apsardzē. Es esmu stiprākais visā Katnē. Kad ierodas sirotāji no Atnes vai kad mani paņem līdzi sirojumos uz turieni, di��ciltīgie nobrīnīties vien nevar par manu spēku un drosmi. Man ne no kā nav bail. Ar kailām rokām esmu piebeidzis cilvēkus. Vai esi kādreiz redzējis tādu vīru kā es?

���� Nē, � atzinās d�ungļu cilvēks.

����� Jā, būs labi, ja kļūsim draugi, � turpināja Fobegs, � labi tev. Ar mani katrs grib būt pa draugam, jo visi zina, ka ienaidniekiem es apgrie�u sprandu. Paņemu viņus �itā, � un viņ� pacēla milzīgās ķetnas, lai parādītu, kā sagrābj un pagrie� pretinieka galvu. � Un tad � krāks! Un mugurkauls pu�u gan. Kā tev tas patīk?

����� Man liekas, ka taviem pretiniekiem tas visai nepatīk, � atteica Tarzans.

���� �iem nepatīkot! Cilvēk mīļais, viņi ta�u ir pagalam!

����� Vismaz vairs nedzird, ko tu saki, � piebilda d�ungļu cilvēks.

����� Protams, nedzird, jo ir beigti. Nesaprotu, kāds tam sakars.

���� Tas mani nepārsteidz, � Tarzans apstiprināja.

����� Kas tevi nepārsteidz? � brīnījās Fobegs. � Tas, ka viņi beigti? Vai tas, ka vairs nedzird?

���� Mani vispār nav viegli pārsteigt, � paskaidroja Tarzans.

Fobegs dziļās pārdomās sarauca uzacis zem slīpās pieres. Tad pa�kasīja galvu.

���� Par ko mēs īsti te sprie�am? � viņ� jautāja.

����� Mēs cen�amies izspriest, kas būtu �ausmīgāk � vai būt ar tevi draugos vai naidā.

Fobegs ilgi nenolaida acu no sava cietumbiedra. Varēja gandrīz redzēt, ar kādām pūlēm biezajā paurī noris domā�anas process. Tad viņ� papurināja galvu.

����� Par to nu mēs gan nepavisam nerunājām, � viņ� beidzot nomurdēja. � Bet nu man viss aizmirsies. Savu mū�u neesmu re�dzējis tādu muļķi kā tu. �ie tevi nosauca par me�oni, bet pareizāk būtu saukt tevi par juku�u. Un man te būs jāpaliek kopā ar tevi ieslo�dzītam diezin cik ilgi.

���� Tu ta�u vari tikt no manis vaļā, � Tarzans glu�i nopietni ierosināja.

���� Kā es varu tikt no tevis vaļā? � katnietis brīnījās.

���� Tu vari apgriezt man sprandu. �itā. � Tarzans atdarināja Fo�bega kustības, ar kādām tas mēdzot pieveikt savus ienaidniekus.

���� To es varētu gan, � Fobegs lielījās, � bet tad �ie nokautu mani. Nē, es tevi atstā�u dzīvu.

����� Paldies, � noteica Tarzans.

����� Vismaz tikām, kamēr esam te kopā ieslodzīti, � piebilda Fobegs.

Pieredze Tarzanu bija iemācījusi: jo trulāks un muļķīgāks kāds, jo tam lielāka patmīlība, tomēr vēl nekad viņ� nebija sastapies ar tik bries�mīgu muļķi un egoistu kā Fobegs. Jau tas vien, ka jādzīvo �eit ieslodzī�tam kopā ar �o bezsmadzeņu gaļas blāķi, bija nejēdzīgi, ta�u dzīvot ar to nesaticībā būtu vēl daudz nepanesamāk, tāpēc Tarzans nolēma paciest visu, lai izvairītos no fiziskas varmācības un būtu vieglāk pa�ciest grūto ieslodzījumu.

Brīvības zaudē�ana Tarzanam, kā da�dien ikvienai ar saprātu ap�veltītai būtnei, nozīmē vislielāko nelaimi, daudz lielāku nekā fiziskas cie�anas, un tomēr viņ� to pieņēma ar rimtu spēku, pat neiekurnēda- mies protestā; kamēr viņa miesa bija ieslodzīta �aurās kameras �et�rās sienās, viņa prāts atgriezās d�ungļu un stepju pla�umā un brīvībā no jauna pārdzīvoja pagātni.

Viņ� atcerējās agras bērnības dienas, kad niknā stepju pērtiķiene Kala viņu zīdīja pie spalvainajām krūtīm un sargāja no visām bries�mām, kas draud savvaļas dzīvē; viņ� atcerējās pērtiķmātes maigumu un bezgalīgo pacietību ar atpaliku�o mazuli, kuru joprojām vajadzēja auklēt rokās, kad viņas ciltsmāsu pēcnācēji jau �audījās pa kokiem un, pa�i meklēdami sev barību, prata, ja ne vairāk, tad bēgot, bez citu pa�līdzības glābties no ienaidniekiem.

Tie bija viņa pirmie iespaidi par dzīvi, jādomā, otraja dzīvības gadā, kad viņ� pats vēl nemācēja pārlēkt no koka uz koku un lāgā pat staigāt pa līdzenu zemi. Pēc tam viņ� attīstījās ļoti strauji, daudz straujāk nekā civilizācijas izauklētie bērni, jo no atjautas un spēka bija atkarīga dzīvība.

Ar vieglu smaidu viņ� atcerējās, cik briesmīgi saniknojās viņa aud�utēvs, vecais Tublats, kad Tarzans tī�ām centās to sakaitināt. Vecais �Lauztais deguns� neieredzēja Tarzanu viņa ieilgu�ā maz�bērna perioda dēļ, jo tas kavēja Kalu dzemdēt jaunus pērtiķī�us. Pērtiķu nabadzīgajā valodā Tublats alla� centās iestāstīt, ka Tarzans esot vārgulis, kas nekad nekļū�ot pietiekami spēcīgs un pietiekami gudrs, lai būtu baram noderīgs. Viņ� gribēja, lai Tarzanu nogalina, un centās barvedi Ker�aku pierunāt, lai tas atļauj Tarzanu nonāvēt; tāpēc Tarzans, kad paaugās pietiekami liels, lai to saprastu, sāka Tublatu nīst un centās to kaitināt, kad un kā mācēdams.

Tad viņ� par to tālo dienu atmiņām tikai pasmaidīja, izņemot vie�nīgi sava mū�a lielo traģēdiju � Kaļas nāvi. Bet tas notika vēlāk, kad viņ� jau bija gandrīz pieaudzis. Liktenis viņam bija dāvājis Kalu, ka�mēr viņam tās vajadzēja visvairāk un arī vēl ilgi pēc tam, kad viņ� jau bija spējīgs pats gādāt par sevi un sastapties ar citiem d�ungļu iemītniekiem kā līdzīgs ar līdzīgu. Ta�u neba garās, spēcīgās rokas bija tas, kā viņam pietrūka toreiz un pēc kā viņ� skuma vēl �obaltdien; vis- vairak viņam pietrūka mātes mīlestības, ko glabāja pērtiķienes sirds, vienīgās mātes mīlestības, kādu viņ� savā mū�ā bija pazinis.

Pēc tam viņa domas glu�i dabiski aizklida pie pārējiem drau�giem d�ungļos, no kuriem Kala tomēr bija un palika vistuvākais un dārgakais. Viņam netrūka draugu lielo pērtiķu vidū; bet bija arī zilonis Tantors, bija D�adbald�a � Zelta Lauva; bija mazais Nkima! Tarzanam par lielu nepatiku un Nkimam par sirdssāpēm pērtiķēns �oreiz netika ņemts līdzi, kad Tarzans devās uz ziemeļiem; pērtiķītis bija saaukstējies, un d�ungļu cilvēks baidījās to mērcēt lietus perioda beigu cēliena lielajās lietusgāzēs.

Mazliet Tarzans no�ēloja, ka nebija paņēmis līdzi D�adbald�u, jo, glu�i labi ilgāku laiku iztiekot bez cilvēku sabiedrības, viņam bie�i vien skaudri pietrūka draudzīgo savvaļas dzīvnieku klātbūtnes. Lāgiem gan Zelta Lauva kā ceļabiedrs sagadāja zināmas neērtības, it īpa�i, kad viņam iznāca darī�anas ar cilvēkiem, bet vispār lauva bija uzti�cams draugs un tīkams ceļabiedrs, jo tikai retumis ar rēcienu pār�trauca klusumu.

Tarzans atcerējās dienu, kad bija savācis kuslo lauvēnu un pēc tam pieradinājis kuci Za to zīdīt. Kas tas bija par mazulil īsts lauva kop� pa�as mazotnes. Tarzans nopūtās, kavēdamies atmiņās par tiem laikiem, kad kopā ar Zelta Lauvu gan medija, gan cīnījās.

Bez preto�anās ieiedams Katnes cietumā, Tarzans bija cerējis, ka otrā rītā viņu nopratinās un atbrīvos, vismaz izlaidīs no cietuma; ticis ārā no kameras, Tarzans ij nedomātu vēlreiz tur atgriezties; d�ungļu valdnieks bija dro�i pārliecināts par savu spēku un veiklību.

Ta�u viņu neizlaida ārā ne otrajā, ne nākamajā, ne aiznākamajā rītā. Varbūt vajadzētu mēģināt izlauzties brīvībā tad, kad nes ēdienu; bet ikreiz viņ� nodomāja, ka nākamajā dienā viņu noteikti atlaidīs, un pacietās.

Jebkura nebrīve Tarzanam likās necie�ama, bet �oreiz to vēl nepa�nesamāku darīja Fobega klātiene. Viņ� Tarzanu drausmīgi kaitināja, jo bija truls, lielīgs un turklāt vēl ķildīgs. Mīļā miera labad d�ungļu cilvēks no sava cietumbiedra pacieta krietni vairāk, nekā būtu pa- cietis parastos apstākļos; un Fobegs, būdams tāds, kāds bija, iedomājās, ka Tarzana iecietība dibinās uz bailēm. Tā domādams, viņ� kļuva ar�vien augstprātīgāks un necie�amāks, neapjēgdams, ka uzsācis rotaļu ar nāvi.

Fobegs bija nosēdējis cietumā ilgāk nekā Tarzans, un ieslodzījums viņu bija padarījis untumainu. Lāgiem viņ� varēja stundām nosēdēt sakucis, skatienu nepacēlis, lāgiem murmulēja, uzsākdams pats ar sevi garumgaras, �ultainas sarunas, parasti aizrunādamies tiktāl, ka bries�mīgi apskaitās un centās izgāzt dusmas pār Tarzanu. Tas, ka Tarzans pretī nebilda ne vārda, Fobegu aizkaitināja vēl vairāk, tomēr aizkavēja ari īstas sadursmes izcel�anos, jo ir un paliek taisnība senajam sakām�vārdam, ka viena pagale nedegot. Un Tarzans strīdu negribēja, vismaz pagaidām vēl ne.

����� No tevis Nemonei liela prieka nebūs, � ņurdēja Fobegs kadu rīto, kad atkal bija gari un pla�i izrunājies, nesagaidot no d�ungļu cilvēka ne vārda atbildei.

����� Kur nu no manis, � tagad atteica Tarzans, � toties no tevis viņai tiks jo lielāks uzjautrinājums.

����� Un kā vēl! � atsaucās Fobegs. � Ja viņa gribēs redzēt cīņu, tad dabūs redzēt tādu cīņu, kādu vēl nekad nebūs redzējusi, vienalga, vai liks Fobegam cīnīties ar cilvēku vai ar zvēru. Bet tu! Bē! Ja viņa vispār gribēs redzēt cīņu, tad lai liek tev par pretinieku kādu pus- auga pui�eli. Tev ta�u nav vira dū�as, un dzīslās tev asiņu vietā tek ūdens. Viņa daritu gudri, ja liktu tevi iemest Ksaratora. Pie dieva astes! Gribētos gan man redzēt, kā tas notiek. Varu saderēt uz savu la�bāko bruņukreklu, ka tavus brēcienus pat Atnē varētu sadzirdēt.

D�ung|u cilvēks stāvēja un raudzījās mazītiņajā debess laukumiņā, ko varēja saredzēt pa skatāmlūciņu durvīs. Kad Fobegs bija beidzis runāt, Tarzans klusēja un izturējās tā, it kā Fobega telpā vispār ne�būtu. Fobegs aiz dusmām kļuva vai traks. Viņ� piecēlās no sola, uz kura bija sēdējis.

���� Gļēvuli! � viņ� rēca. � Kāpēc tu neatbildi? Pie Tūsa dzelte�najiem nagiem! Man tā vien gribas tev iemācīt pieklājīgi uzvesties, lai tu beidzot sajēgtu, ka jāatbild, ja kārtīgs cilvēks ar tevi runā.

Viņ� paspēra soli tuvāk d�ungļu cilvēkam.

Tarzans lēnām pagriezās pret satracināto runātāju, cie�i paskatī�jās tam acīs un gaidīja. Viņ� nebilda ne vārda, bet viņa stāja bija tik nepārprotama, ka to apjēdza pat soilbais Fobegs. Un vilcinājās.

Neviens nezina, kas tālāk būtu noticis, bet tajā mirklī durvis at�sprāga vaļā un kamerā ienāca �etri kareivji.

���� Nāciet līdzi! � viens uzsauca. � Abi divi.

Fobegs lamzāja drūms un nikns, bet Tarzans gāja cienīgi un majestātiski kā Numa; tā viņi �etru kareivju pavadībā pārgāja pāri pagalmam, tika ievesti pa kādām durvīm, vesti tālāk pa garu gaiteni, līdz nokļuva lielā telpā. Tur pie galda sēdēja septiņi karotāji greznos ar zeltu un ziloņkaulu rotātos parādes tērpos. Viņu vidū Tarzans at�pazina divus � veco Tomosu un jaunāko � Gemnonu, kas viņu bija pratināju�i tonakt pēc sagūstī�anas.

����� Tie ir di�ciltīgie augstmaņi, � Fobegs pa�ukstēja Tarzanam. � Tas pa�ā vidū ir vecais Tomoss, valdnieces padomnieks. Viņ� lab�prāt vēlētos apprecēt valdnieci, bet man liekas, ka ir viņai par vecu. Viņam pie labās rokas sē� Erots. Tas bija vienkār�s kareivis, tāds pats kā es, bet iepatikās Nemonei, un nu viņ� ir valdnieces mīlulis. Jaunais pa kreisi no Tomosa ir Gemnons. Cēlies no vecas, di�ciltīgas ģimenes. Kareivji, kas viņam kalpo, teic, ka esot ļoti labs priek�nieks.

Kamēr Fobegs tenkoja, abi ciemmnieki kopā ar apsargiem bija paliku�i pie durvīm stāvam un gaidīja, līdz tos aicinās tālāk; Tarzanam radās izdevība apskatīt telpas veidojumu un iekārtu. Zemos griestus balstīja kolonnas, kas rindojās gar visām �etrām sienām vienādā at�statumā cita no citas. Otrpus kolonnām aiz galda, pie kura sēdēja di��ciltīgie, sienā bija trīs neiestikloti logi; telpā pavisam bija trīs durvis: tās, pa kurām tika ievests Tarzans un Fobegs un kuras atradās tie�i pretī logiem, un vēl pa vienām katrā telpas galā. Durvis rotāja skaisti kokgriezumi, un tās bija spo�i nopulētas; da�os sienu paneļos bija ie�strādātas zelta un ziloņkaula, kā arī kaut kādu krāsainu vielu inkrustācijas.

Grīdu veidoja da�ādu formu un lieluma akmens plātnes, kas tik saderīgi sakļāvās, ka savienojuma vietas gandrīz nevarēja redzēt.

Vietumis grīdu sedza nelieli paklāji � darināti no lauvu ādas vai iz�austi no rupjiem vilnas dzīpariem. Paklāju vienkār�ais, daudzkrā�sainais raksts līdzinājās tam, kāds redzams Dienvidrietumamerikas primitīvo cil�u � tādu kā navaho � audumos.

Sienu gleznojumos bija attēlotas kauju ainas, kur kopā ar karotā�jiem cīnījās lauvas un ziloņi, un visās karotāji, kam palīdzēja ziloņi, cieta sakāvi, bet karotāji, ko pavadīja lauvas, pēc gūtās uzvaras sa�vāca trofejām daudzo kritu�o ienaidnieku galvas. Virs �īm sienu glez�nām rindās visapkārt telpai karājās galvas. Skats tāds pats, kādu Tar�zans bija redzējis apsardzes telpā tonakt, kad ieradās Katnē, tikai �eit izraudzīti labāki eksemplāri, un tie bija labāk apdarināti. Tāpat kā tur, arī �eit pārsvarā bija cilvēku galvas, kas ļaunīgi blenza lejup uz saviem ienaidniekiem.

Ta�u drīz vien Toniosa pavēle pārtrauca Tarzana vērojumus.

����� Vediet apcietinātos �urp! � Tomoss pavēlēja kareivju vecāka�jam, kas bija viens no �etriem apsardzes vīriem.

Kad abi apcietinātie nostājās galda otrā pusē pretī di�ciltīgajiem, Tomoss norādīja uz Tarzana cietumbiedru.

����� Kas tas tāds?

���� Viņu sauc par Fobegu, � atbildēja kareivju vecākais.

����� Par ko apsūdzēts?

���� Viņ� zaimojis Tūsu.

���� Kas iesniedzis sūdzību?

���� Augstais priesteris.

����� Tas gadījās netī�ām, � Fobegs steidzās paskaidrot. � Es ne�gribēju nekā ļauna.

����� Klusēt! � uzkliedza Tomoss. Tad viņ� norādīja uz Tarzanu.

���� Un tas? � viņ� jautāja. � Kas viņ� ir?

����� Tas sevi sauc par Tarzanu, � paskaidroja Gemnons. � Tu dro�i vien atceries, ka mēs viņu pratinājām tonakt, kad viņ� tika sa�gūstīts.

����� Jā, jā, � apstiprināja Tomoss, � atceros. Viņam piederēja kaut kāds ķēmīgs ierocis.

����� Vai �is ir tas pats, par kuru tu man stāstīji? � apvaicājās Erots. � Tas, kur� ieradies no Atnes nogalināt mūsu valdnieci?

���� Tas pats, � apstiprināja Tomoss. � Uzradās pēdējā negaisa laikā un izmanījās iekļūt pils pagalmā, kur viņu notvēra un apcietināja.

���� Viņ� nemaz neizskatās pēc atnie�a, � piebilda Erots.

����� Es neesmu atnietis, � sacīja Tarzans.

����� Klusē! � pavēlēja Tomoss.

����� Kāpēc lai es klusēju? � jautāja Tarzans. � Te nav neviena cita, kas varētu manā labā runāt, kā vien es pats, un tāpēc ru�nā�u. Es neesmu jūsu ienaidnieks, un mani ļaudis ar jums nekaro. Es pieprasu brīvību!

����� �is pieprasa brīvību! � mēdīja Erots un skali iesmējās kā par labu joku. � Vergs pieprasa brīvību!

Tomoss piepacēlās no sēdekļa; seja viņam dusmās pietvīka zili sarkana. Viņ� uzbelza ar duri pa galdu. Pēc tam pastiepa pirkstu pret Tarzanu.

����� Runā tad, kad tev jautā, vergs, tikai tad, un, kad padomnieks Tomoss tev pavēl klusēt, tev jāklusē.

����� Es runāju, � sacīja Tarzans, � kad uzskatu par vajadzīgu, un runā�u vēl.

����� Mums ir paņēmiens, ka apklusināt nepaklausīgus vergus uz vi�siem laikiem, � ņirdzīgi noteica Erots.

����� Skaidri redzams, ka �is cilvēks nācis no kādas tālas zemes, � sarunā iejaucās Gemnons. � Vai neliekas dīvaini, ka viņ� nezina mūsu tikumus un nepazīst mūsu di�ciltīgos? Varbūt derētu viņu uzklausīt. Ja viņ� nav atnietis un nav ienaidnieks, kālab lai mēs viņu turētu cietumā vai sodītu?

����� Viņ� tonakt pārrāpās pār pils mūri, � pretojās Tomoss. � Vi�ņam varēja būt tikai viens vienīgs nolūks � nogalināt valdnieci. Un tāpēc viņam jāmirst. Un jāmirst tā, lai tas sagādātu prieku Nemonei, mūsu dai|ajai, burvīgajai valdniecei.

����� Viņ� mums stāstīja, ka krastā viņu iznesusi straume, � Gem�nons nepiekāpās. � Nakts bija ļoti tum�a, un, beidzot izkļuvis sausu�mā, viņ� nezināja, kur atrodas; pilī viņ� nokļuva nejau�i.

���� Skaisti skan, bet nepārliecina, � noteica Erots.

����� Kāpēc nepārliecina? � jautāja Gemnons. � Mani tas pārlie�cina. Mēs zinām, ka plūdos, kādi bija sacēlu�ies tonakt, upi neviens pārpeldēt nespētu, un arī �is cilvēks to vietu pie mūra, kur viņ� pār�rāpās, varēja sasniegt vienīgi peldus vai pār tiltu. Mēs zinām, ka pār tiltu pārnākt viņ� nevarēja, jo tilts tiek stingri apsargāts un tonakt ne�viens pār to nav gājis, un, tā kā arī peldus nevarēja tikt upei pāri, tad vienīgi straume no aug�teces varēja atnest viņu vietā, kur viņ� pārrā�pās mūrim. Es viņa stāstam ticu un domāju, ka mums pret viņu jāiztu�ras kā pret godājamu karotāju no kādas sve�as zemes, pirms neesam pārliecināti, ka viņam biju�i citi nodomi.

����� Es tavā vietā gan necenstos aizstāvēt cilvēku, kas ieradies no�galināt mūsu valdnieci, � Erots, nozīmīgi ņirgdams, sacīja.

����� Pietiek! � asi uzsauca Tomoss. � Gūsteknis tiks tiesāts pēc likuma un nogalināts tā, kā Nemonei �ķitīs pareizi.

Kad viņ� to bija pateicis, durvis vienā telpas galā atvērās un pa tām ienāca ziloņkaulā un zeltā zvīļojo�s augstmanis. Pārkāpis pār slieksni, viņ� pievērsās di�ciltīgajiem, kas sēdēja pie galda.

���� Valdniece! � viņ� skaļā balsī paziņoja un pagāja sānis.

Visu skatieni pievērsās durvīm, augstmaņi tai pa�ā mirklī piecēlās

un noslīga ceļos uz grīdas, pagriezu�i sejas pret durvīm, pa kurām gai�dīja ienākam valdnieci. Sargkareivji, arī tie, kas bija ievedu�i Tarzanu un Fobegu, darīja to pa�u. Visi, kas atradās telpā, tupēja uz ceļiem, izņemot augstmani, kas bija pieteicis valdnieces iera�anos; pareizāk sakot � visi katnie�i, jo Tarzans no pērtiķu cilts ceļos nenometās.

� Ceļos, �akāli! � �ukstus ierēcās viens no sargkareivjiem, bet tad, valdot nāves klusumam, durvīs parādījās sieviete, apstājās un pali�ka stāvam durvju ietvarā. Majestātiskā lepnumā viņa tur stāvēja, pār- laizdama laisku skatienu telpai; tad viņas acis sastapās ar d�ungļu cil�vēka skatienu un mirkli no tā neatrāvās. Taisnās uzacis savilkās vieglā izbrīnā, pirms viņa devās tālāk un aizgāja līdz galdam, pie kura ceļos bija noslīgu�i augstmaņi.

Valdniecei sekoja svīta � pusducis grezni tērpu�os augstmaņu, spīdēdami spo�a zelta un liegi vizo�a ziloņkaula rotās, ta�u Tar�zans tiem pat acu neuzmeta, jo visu laiku redzēja vienīgi valdnieces majestātisko augumu. Viņa bija ģērbusies vienkār�āk nekā viņas pa�vadoņi, bet augumam, kuru apģērbs drīzāk atsedza, nekā noslēpa, ne�bija vajadzīgs nekāds cits izskaistinājums kā vien tas, ko bija dāvājusi daba. Viņa bija daudz skaistāka, nekā bija iztēlojis rupjais Fobegs.

�aura diadēma, kurā margoja sarkani dārgakmeņi, apvija pieri, saturot spo�os, melnos matus; no diadēmas abās pusēs pār ausīm nokarājās lieli zelta diski, bet pakausī aug�up cēlās slaida lokveida zelta stieplīte, kuras galā tie�i virs valdnieces galvvidus trīsuļoja liels sarkans dārgakmens. Vienīgā kaklarota bija vienkār�a zelta lente, kas maigajā kakla bedrītē ieguldīja ziloņkaula saspraudi un pakariņu. Roku aug�delmus rotāja tadas pa�as zelta lentes ar trijstūrainiem, iz�liektiem ziloņkaula greznojumiem. Plata tīklauduma zelta josta satu�rēja valdnieces krūtis, to savukārt izdaiļoja ar sarkaniem dārgakme�ņiem nosētas horizontālas lentes, bet aug�ējā malā bija piestiprināti pieci ziloņkaula plāksnī�u trijstūri � vidū viens lielāks un abas pusēs pa diviem mazākiem.

Valdnieces gurnus apjoza plata zelta tīklauduma josta ar piestip�rinātu ziloņkaula trijstūri, kura smailais gals vieglā ieliekumā ieslī�dēja valdniecei starp kājām, tāpat kā īsie melnas pērtiķvilnas svār- ciņi, kas nesniedzās ne līdz ceļiem, toties lieliski izcēla ķermeņa kontūras.

Ap roku locītavām ņirbēja ļoti daudzas zelta un ziloņkaula rokas�sprādzes, bet lieli pie potītēm bija ietērpti plānās vertikālās, ādas auklu saturētās ziloņkaula plātnēs � glu�i kā Valtoram un katnie�u ka�reivjiem. Kājās � skaistas, vieglas sandales; kad viņa tajās nedzirda�miem soļiem gāja pa grīdas akmens bruģi, viņas kustības Tarzanam �ķita kā baudkāras sievietes laisko, saldkairo kustību apvienojums ar plēsīgas tīģerienes straujo, mū�am modro, me�onigo grāciju.

Viņai tuvojoties, d�ungļu valdnieks saprata, ka valdnieces brīnu�mainais skaistums atbilst visu zemju un visu laiku apjēgai par skais�tumu, tomēr no viņas plūda kāda tikko jau�ama dvesma, kas atstāja Tarzanu neziņā, vai �is skaistums atstaro visu labo vai pa�u ļaunāko, jo viņas seja un stāja skaidri rādīja, ka kompromiss nav iespējams � valdniece Nemone spēj būt vai nu tikai laba, vai tikai ļauna.

Lēnām iedama cauri istabai, viņa nenolaida acis no Tarzana, un arī Tarzans nenovērsa skatienu no viņas. Viņa skatienā nebija ne spīta, ne rupjas apbrīnas, varbūt tajā trūka pat intereses; tajā bija vienīgi piesardzīgs vērīgums � tā savvaļas zvērs vērtē radījumu, kuru nedz bīstas, nedz iekāro.

Dīvainā izteiksme vēl joprojām stinga Nemones daiļajā sejā, kad viņa sasniedza galda galu, kur ceļos bija nometu�ies di�ciltīgie augst�maņi. Izteiksme nepauda dusmas, drīzāk gan interesi un gandrīz vai uzjautrinājumu, jo neparasti notikumi Nemoni interesēja un uzjaut�rināja, tāpēc ka viņas vienmuļajā dzīvē tie atgadījās gau�ām reti; ieraudzīt kādu, kas neizrāda majestātei pienācīgo godu, tie�ām bija ne�parasta parādība.

Apstājusies viņa paraudzījās uz ceļos noslīgu�ajiem augstmaņiem.

����� Piecelties! � viņa pavēlēja, un �is viens vienīgais pilnskanīgā krū�u balsī izteiktais vārds uzdzina d�ungļu cilvēkam dīvainas tirpas.

����� Kas ir �is cilvēks, kas neloka ceļus Nemones priek�ā? � viņa jautāja, no jauna pievērsdama skatienu bronzas krāsas augumam, kas stāvēja nepakustēdamies.

Tā kā Tarzans atradās augstmaņiem aizmugurē, kad tie, pagrie�zu�ies pret Nemoni, nometās ceļos, tad tikai divi apsargi bija pamanī�ju�i viņa pārkāpumu; ta�u, kad augstmaņi piecēlu�ies pagriezās atpa�kaļ, viņu sejās parādījās vienlaikus �ausmas un negants niknums, redzot sve�inieka izaicino�o nevērību pret valdnieci.

Tomoss atkal pietvīka zili sarkans. Viņ� vai aizrijās aiz niknuma.

����� Tas, manu valdniec, ir stulbs un nekaunīgs me�onis, � viņ� sacīja, � bet, tā kā viņam tikpat jāmirst, tad nav ko pievērst uzma�nību viņa izlēcieniem.

����� Kāpēc viņam jāmirst? � apvaicājās Nemone. � Un kādā nāvē viņ� mirs?

����� Jāmirst tāpēc, ka viņ� ieradās �eit, lai noslepkavotu tevi, vis�augstāko valdniec, � Tomoss paskaidroja, � bet kādā nāvē viņam mirt, to noteiks mūsu �ēlīgā pavēlniece.

Nemones garo skropstu aizēnotās tum�ās acis vērtējot noskatīja d�ungļu cilvēku, pakavējās pie bronzas krāsas ādas un spraigajiem muskuļiem, tad cēlās augstāk līdz glītajai sejai, kamēr acis sastapās ar acīm.

���� Kālab tu neineties ceļos? � viņa vaicāja.

����� Kālab man būtu bijis jākrīt ceļos tavā priek�ā, ja man saka, ka tu lik�ot mani nogalināt? � atjautāja Tarzans. � Kālab man jākrīt ceļos tavā priek�ā, kas neesi mana pavēlniece? Kālab man, Tarzanam no pērtiķu cilts, jāloka ceļi tavā priek�ā, ja es tā nezemojos ne�vienam?

����� Klusēt! � iebrēcās Tomoss. � Tavai nekaunībai nav robe�u.

Vai tu, no�ēlojamais vergs, stulbais me�oni, nesajēdz, ka runā ar Nemoni, ar valdnieci?

Tarzans neatbildēja, pat nepaskatījās uz Tomosu; viņa acis ne mirkli nenovērsās no Nemones. Tā viņu valdzināja � kā dailes vai kā ļaunuma iemiesojums, to viņ� nezināja. Zināja vienīgi to, ka, izņemot Liesmu dieva augsto priesterieni La, gandrīz neviena cita sieviete nebija modinājusi viņā tādu interesi un tādu ziņkāri.

Tomoss pagriezās pret kareivju vecāko, kas apsargāja Tarzanu un Fobegu.

����� Ved viņus proml � viņ� uzkliedza. � Ved atpakaļ uz cietumu, lai gaida, līdz būsim gatavi viņus novākt.

����� Pagaidi! � uzsauca Nemone. � Gribu uzzināt vairāk par �o cilvēku. � Tad pievērsās Tarzanam. � Tu tātad atnāci mani nogali�nāt. � Viņas balss skanēja klusi, gandrīz glāsmaini. �ai mirklī Tar�zanam �ķita, ka viņa līdzinās kaķim, kas rotaļājas ar noķertu peli.

����� Iespējams, ka �im nolūkam izraudzīts labs izpildītājs. Tu izskaties tāds, kas gatavs jebkuram varoņdarbam.

����� Nogalināt sievieti nav varoņdarbs, � atteica Tarzans. � Es nenogalinu sievietes. Un neesmu arī nācis uz �ejieni, lai tevi noga�linātu.

����� Kādēļ tad tu ieradies Ontārā? � valdniece vaicāja balsī, kas bija maiga kā zīds.

����� Es jau divi lāgi esmu to izstāstījis tam vecajam vīram ar sar�kano ģīmi, � atbildēja Tarzans, ar galvu norādīdams uz Tomosa pusi. � Pajautā viņam. Man apnicis skaidroties ar cilvēkiem, kas jau priek�laikus nolēmu�i mani nonāvēt.

Tomoss drebēja trakās dusmās un jau pavilka no maksts savu �auro, duncim līdzīgo zobenu.

���� Atļauj viņu nogalināt, manu valdniec! � viņ� iesaucās.

����� Ļauj man izdzēst apvainojumu pret manu mīļoto pavēlnieci!

Nemone, dzirdot Tarzana vārdus, bija pietvīkusi dusmās, tomēr

savaldījās.

����� Bāz zobenu atpakaļ makstī, Tomos! � viņa ledainā balsī pavēlēja. � Nemone pati spēj noteikt, kad viņa ir apvainota un kas jādara. Tas puisis tie�ām ir nekaunīgs; ta�u man �ķiet � ja viņ� kādu apvainoja, tas bija Tomoss, nevis Nemone. Lai būtu kā būdams, viņa pārgalvība nepaliks nesodīta. Kas ir tas otrs?

���� Tempļa sargs vārdā Fobegs, � paskaidroja Erots. � Viņ� zai�mojis Tūsu.

����� Mums būtu ļoti interesanti noskatīties abu �o vīru divcīņā Lau�vu laukā, � sacīja Nemone. � Lai viņi cīkstas, nelietojot citus ie�ro�us kā vienīgi tos, ar kuriem viņus apveltījis Tūss. Uzvarētājam � brīvība � � un, mirkli vilcinājusies, viņa vēl piebilda: � Brīvība ar zināmiem ierobe�ojumiem. Vediet viņus prom!

Tarzans un Fobegs atkal atradās savā cietuma ūķī; d�ungļu cilvēks nebija aizbēdzis. Atceļā uz cietumu viņam neradās iespēja bēgt, jo ka�reivji, kas viņus veda, bija divkārt modri, kā tiem bija piekodinājis Erots, un divu �ķēpu smailes visu laiku bija dūru�ās Tarzana mu�gurā.

Fobegs bija drūms un domīgs. Cietumbiedra izturē�anās, kamēr augstmaņi viņus pratināja, �ķietamā vienaldzība pret Nemones vis�varenību bija rosinājusi Fobegu mainīt savus uzskatus par d�ungļu cilvēka drosmi. Tagad viņ� bija izprātojis, ka puisis ir vai nu traki dro��sirdīgs, vai pēdīgais nejēga; Fobegs cerēja, ka drīzāk gan nejēga, jo varbūt jau rītdien pat vajadzēs stāties tam pretī Lauvu laukā.

Fobegs bija muļķis, tomēr pagātnē gūtā pieredze viņam bija �o to iemācījusi par cīņu uz dzīvību un nāvi. Viņ� zināja: ja kāds devās cīņā, baidīdamies no sava pretinieka, tad kļuva jau priek�laikus nedro�s un daļēji varēja uzskatīt sevi par sakautu. No Tarzana Fobegs nebai�dījās, jo bija par aprobe�otu, lai baidītos. Ja sāktu baidīties, pieļaujot sakāvi un nāvi, viņ� varētu kļūt pat gļēvs; viņ� bija garīgi pārāk maz�attīstīts, lai iztēlotos kaut ko tamlīdzīgu, un tomēr pavisam vāji un ne�skaidri pavīdēja arī �āda doma.

Tarzanam turpretī bija pavisam citāds temperaments; lai gan arī viņ� nepazina baiļu, tomēr cita iemesla dēļ. Būdams saprātīgs un ap�veltīts ar bagātu iztēli, viņ� varēja skaidri iedomāties gaidāmās ciņas iespējamos rezultātus, tomēr baiļu nejuta, jo nāve nekādas �ausmas viņā neiedvesa; fiziskas sāpes viņ� bija iemācījies paciest, nesaistot tās ar garīgām mokām. Tāpēc, domādams par gaidāmo cīņu, ja vispār par to iedomājās, viņ� nejutās ne pārāk pa�pārliecināts, ne nobijies, ne nervozs. Būtu viņ� zinājis, kas notiek pretinieka prātā, tiklīdz tas ierunājās par cīņu, viņ� būtu sevī jautri pasmējies.

���� Tas dro�i vien notiks rīt, � Fobegs drūmi ierunājās.

����� Kas notiks rīt?

����� Cīņa, kurā es tevi no�mieg�u, � Fobegs nu jau priecīgāk pa- - skaidroja.

����� Tātad tu esi nolēmis mani nogalināt! Zini, Fobeg, esmu pār�steigts. Domāju, ka tu esi mans draugs. � Tarzans runāja pavisam nopietni, ta�u mazliet gudrāks cilvēks par Fobegu būtu saklausījis viegli ķircino�o pieskaņu; bet Fobegam gudrību nevarēja pārmest, un viņ� nodomāja, ka Tarzans jau sāk lūgties, lai viņu saudzē.

����� Es to nodarī�u viens un divi, � Fobegs viņu mierināja. � Apsolu, ka nelik�u tev ilgi mocīties.

���� Tu, jādomā, apgriezīsi man sprandu, lūk, �itā � � sacīja Tar�zans, izlikdamies kādu �ādā veidā apstrādājam.

������ Mm-mm, varbūt gan, � piekrita Fobegs, � tomēr sākumā

man vajadzēs tevi mazliet pamētāt. Mums ta�u, saproties, jāuzjaut�rina Nemone.

����� Noteikti, tas jādara katrā ziņā! � Tarzans viņu atbalstīja. � Bet ja nu tev neizdotos mani pamētāt? Ja nu es sāktu mētāt tevi? Vai tas Nemoni uzjautrinātu? Vai varbūt uzjautrinātu tevi?

Fobegs iesmējās.

����� Man jau tagad kļūst jautri, to iedomājoties, � viņ� sacīja, � un ceru, ka arī tev kļūst jautri, kad domā par to, jo Fobegu mētāt tu vari tikai iedomās. Vai netiku tev teicis, ka esmu spēcīgākais vīrs Katnē?

����� Kā nu ne � protams! � Tarzans it kā atjēdzās. � Man tas uz brīdi bija piemirsies.

����� Labāk gan būtu, ja tu to atcerētos, � Fobegs pamācīja, � ci�tādi tai cīņā vispār nebūs nekāda jaukuma.

����� Un Nemone nedabūs uzjautrināties! Cik skumji. Mums vaja�dzētu cīņu padarīt cik vien iespējams interesantu un aizraujo�u, un tev nevajadzētu censties to pārāk drīz pabeigt.

����� Tur gan tev taisnība, � atzina Fobegs. � Jo interesantāka būs cīņa, jo dāsnāk Nemone izturēsies pret mani, kad tā būs galā. Ja mēs viņai sagādāsim jautrus brī�us, viņa man ne tikai atdos brīvību, bet varbūt vēl piesviedīs �o to klāt.

����� Pie Tūsa vēdera! � Fobegs pēc brītiņa iesaucās, uzsizdams sev pa gurnu. � Cīnīsimies bra�i un pastiepsim to bū�anu garumā. Paklausies, ko teik�u! Ka mēs to darīsim? Sākumā es izlik�os, ka lu mani vinnē; ļau�u, lai tu mani mazliet pavalsti. Skaidrs? Tad vienu joni es ņem�u virsroku, pēc tam atkal tu. Tā mēs kādu brīdi pārmaiņus paineņģēsimies un, kad es pado�u zīmi, tev jāizliekas, ka esi nobijies un jāsāk bēgt. Es tev dzī�os pakaļ pa visu arēnu, un skatītājiem tas būs tāds joks, ka nenosmieties. Kad es beidzot tevi noķer�u (un tev jāļauj, lai noķeru tevi tie�i pretī Nemones lo�ai), es ātri apgriezī�u tev sprandu, un pagalam tu būsi, bet es centī�os to izdarīt tā, lai tev iespēja�mi mazāk sāpētu.

���� Tu esi gau�ām labsirdīgs, � Tarzans drūmi noteica.

����� Nu, kā tev tāds plāns patīk? � Fobegs jautāja. � Vai nav glauni izdomāts?

���� Tas nudien visus vareni uzjautrinās, � Tarzans piekrita, � ja vien izdosies.

���� Ja vien izdosies! Kāpēc lai neizdodas? Skaidrs, ka izdosies, tikai iegaumē visu, kas tev jādara.

����� Bet ja nu es nogalinu tevi? � apvaicājās d�ungļu valdnieks.

����� Nu tu atkal sāc savu dziesmu! � Fobegs iesaucās. � Man jā�teic, ka galu galā tu esi lāga zēns, jo māki savu reizi pajokot, un tici man, ka neviens neprot tavus jokus novērtēt labāk kā Fobegs.

���� Ceru, ka arī rīt tu domāsi tāpat, � piebilda Tarzans.

Nākamās dienas rītausmā vergs kareivju pavadībā atnesa abiem cietumniekiem bagātīgas brokastis � labāko maltīti, kādu tie sava ieslodzījuma laikā bija pieredzēju�i.

����� Paēdiet, kā nākas, � viens no kareivjiem pamācīja, � lai pie�tiek spēka godam cīnīties valdniecei par patik�anu. Vienam no jums �itā maltīte būs pēdējā, tāpēc ēdiet pilnu vēderu, jo neviens nezina, kuram tā būs pēdējā reize.

����� Pēdējā ta būs viņam, � Fobegs noteica, norādīdams ar īk�ķi uz Tarzanu.

���� Tā arī tiek slēgtas derības, � sacīja kareivis, � bet īsti dro�i tikpat neviens nevar pateikt. Sve�ais ir liels augumā un izskatās itin spēcīgs.

���� Tik spēcīgs kā Fobegs nav neviens, � biju�ais tempļa sargs atgādināja.

Kareivis paraustīja plecus. � Var jau būt, � viņ� noteica, � bet es savu naudiņu gan nelik�u ne uz vienu no jums.

����� Lieku divdesmit drahmas pret desmit, ka viņ� laidīs ļekas vaļā, pirms cīņa būs beigusies, � Fobegs piedāvāja.

����� Bet, ja viņ� tevi no�miedz, kas tad man samaksās? � noprasīja kareivis. � Nē, tās nav jēdzīgas derības. � Un, izgājis ārā, viņ� no ārpuses aizslēdza durvis.

Stundu vēlāk ieradās liela kareivju vienība un izveda Tarzanu un Fobegu no cietuma. Cauri pils teritorijai viņus veda tālāk pa ielu, kuras malās auga koki. Tā bija skaista iela, kuras abās pusēs bija saceltas augstmaņu baltzeltainās mājas un tālāk pacēlās lielā .divstāvu pils ar zelta jumoliem.

�eit bija sapulcējies ļau�u bars, kas gaidīja izpriecu sākumu, un kareivju rotas; kareivji stāvēja brīvi, atspiedu�ies uz �ķēpiem. Tarza�nam pēc tik ilga ieslodzījuma drūmā cietumā skats �ķita intere�sants. Viņ� vēroja iedzīvotāju apģērbus un starp kokiem redzamo grezno māju arhitektūru. Viņ� redzēja, ka vīrie�i valkā īsas tunikas vai kamzoļus, kas bija ļoti līdzīgi karavīru bruņukrekliem, tikai bija da�rināti no drēbes vai plānas ādas, nevis no ziloņādas diskiem. Sievietes bija tērpu�ās īsos, cie�i pieguļo�os drēbes vai ādas svārkos, kas ne�sniedzās ne līdz ceļiem; plata lente ap krūtīm, sandales un rotas pa�pildināja viņu vienkār�o garderobi.

Tarzanu un Fobegu veda pa ielu rietumu virzienā; kad viņi gāja garām pūlim, ļaudis izteica da�ādas piezīmes. Skatītāju vidū daudzi pa�zina Fobegu; da�i viņam uzsauca uzmundrinājumus, citi izmeta pa kodīgai piezīmei, vēl citi ķengājās. Izrādījās, ka Fobega slava nemaz nav pārāk spo�a. Ļaudis nekautrēdamies aprunāja arī Tarzanu, ta�u bez ļaunuma. Sve�inieks viņiem �ķita interesants, tika apspriestas viņa izredzes cīņā ar resno tempļa sargu. D�ungļu cilvēks dzirdēja piedā�vājam un noslēdzam derības; citi derēja par viņu, citi � pret; tomēr skaidri bija redzams, ka derību slēdzēju favorīts ir Fobegs.

Ielas galā Tarzans ieraudzīja lielo zelta tiltu, kas savienoja upes krastus. Tā bija lieliska celtne � visa veidota no dzeltenā dārgmetālā. Tilta galu, kas veda ārā no pilsētas, abās ceļa pusēs sargāja divi milzīgi zelta lauvas, un, pārvests pāri tiltam, d�ungļu cilvēks viņā gala ieraudzīja vēl divus tādus pa�us milzeņus sargājam tilta rietumu galu.

Pa ārpilsētas klajumu, kas nosaukts par Lauvu lauku, skatītāji stei�dzās uz vietu apmēram jūdzi 110 pilsētas; tur jau bija sapulcējies liels ļau�u bars; uz turieni apsargu vienība veda ari abus gladiatorus. Tur bija pla�a, ovāla divdesmit vai trīsdesmit pēdu dziļā ieplakā ie�rīkota arēna. No izraktās zemes simetriski izveidotās terases apmales kāpa aug�up visapkārt arēnas ieplakai; rindās saliktie akmens bluķi kalpoja par sēdekļiem. Stadiona austrumu galā bija iekārtota rampa ieejai arēnā. Pāri rampai slējās pazema arka, bet virs arkas atradās lo�a valdniecei un augstmaņu elitei.

Iziedams cauri arkai un dodamies pa rampu uz arēnu, Tarzans redzēja, ka puse sēdekļu jau aizņemta. Cilvēki ieturēja azaidu no līdz�paņemtajiem ēdieniem, smējās un tērgāja. Acīmredzot �ī būs galā izrāde. Viņ� par to apvaicājās Fobegam.

����� �ī ir daļa no svētkiem, ko rīko katru gadu, kad beidzies lietus periods, � katnietis paskaidroja. � Kaut kādas izpriecas notiek vis�maz reizi mēnesī, pat bie�āk, ja laiks ir labs. Pirms es tevi nogalinā�u, tu dabūsi noskatīties visu, ko rādīs, jo mūsu cīņa, bez �aubām, būs pēdējais programmas numurs.

Kareivji aizveda abus gūstekņus uz tālīno arēnas galu, kur slīpajā nogāzē bija izveidota pieeja arēnai; uz to veda uzbērumam pieslietas koka kāpnes. �ai terasē Tarzanu un Fobegu atstāja da�u kareivju uz�raudzībā.

Drīz pēc tam Tarzans izdzirda no pilsētas puses plūstam bungu un tauru skaņas.

����� Nākl Nāk! � iesaucās Fobegs.

����� Kas nāk? � Tarzans jautāja.

���� Valdniece un lauvu dzimtas vīri, � Fobegs atbildēja.

����� Kas tie par lauvu dzimtas vīriem?

����� Augstmaņi, � Fobegs paskaidroja, � vienīgie īstie, kas ir di��ciltīgi no dzim�anas, piederīgi pie lauvu dzimtas, bet mēs parasti visus augstmaņus dēvējam par lauvu dzimtas vīriem. Erots arī ir augstmanis, jo Nemone viņu �ajā kārtā iecēlusi, bet no dzim�anas viņ� nemaz augstmanis nav.

����� Lai mani nosit, bet es varu saderēt, ka viņam tas ir kā asaka rīklē, � piebilda viens sargkareivis.

����� Labo aci viņ� atdotu, lai tikai kļūtu par lauvu dzimtai pie�derīgo, � Fobegs apstiprināja.

����� Bet nu par vēlu, � kareivis prātoja, � vajadzēja rūpīgāk izraudzīties vecākus.

���� Viņ� apgalvo, ka tēvu esot izraudzījies no augstmaņiem, � Fobegs paskaidroja, � bet māte to noliedz.

Otrs sargkareivis iesmējās un nicīgi izmeta:

���� Augstmaņa dēls! Erota mātes vīru, veco Tibdosu, es pazīstu, labi pazīstu. Viņ� lauvu audzētavā mē� krātiņus. Un Erots viņam mat- matā līdzīgs. Augstmaņa dēls!

����� Sakālienes dēls! � Fobegs ierēcās. � Desmitkārt labprātāk es �odien �īkstētos ar viņu, nevis ar �ito nabaga puisi.

���� Tev viņa �ēl? � viens no kareivjiem apvaicājās.

���� Jā � zināmā mērā, � Fobegs atbildēja. � Viņ� ir lāga puika, naida man pret viņu nav, tik tā vaina, ka dumj�. Neapjēdz pat visvien�kār�ākās lietas. Viņ� negrib un negrib saprast, ka es esmu stiprākais cilvēks Katnē un �opēcpusdien viņu nogalinā�u, ja vien ar pārējiem priek�nesumiem netiks galā ātrāk; tad nobeig�u viņu tūliņ rīta pusē.

���� Kā tu zini, ka viņ� to nesaprot? � jautāja kareivis.

���� Viņ� ta�u ne reizītes nav izrādījis, ka viņam Joti bail.

���� Varbūt viņ� netic, ka tu viņu nobeigsi, � kareivis prātoja.

���� Tas tikai pierāda viņa lielo muļķību. Bet vai nu muļķis, vai ne, tikpat es viņu nobeig�u. Griezī�u sprandu uz riņķi, kamēr mugur�kauls pu�u. Tik tikko varu sagaidīt, līdz tik�u viņam klāt; nekas nav tik brīni�ķīgi kā nogalināt. Tas man sagādā lielāku baudu nekā sievi�ķi.

Tarzans uzmeta skatienu gaļas blāķim, kas tupēja viņam līdzās.

���� Fran�iem ir savs teicamais �ai sakarā, � viņ� piebilda.

���� Nesaprotu, ko tu mels, � Fobegs noņurdēja.

���� Tas mani nepārsteidz.

����� Rau, nu jau atkal iet vaļā! � Fobegs iesaucās. � Gvel� bez kādas jēgas. Vai es neteicu, ka viņ� ir stulbs?

Tauru skaņas un bungu rīboņa sāka griezties ausīs arvien skaļāk, un Tarzans redzēja, ka lielās, ovālās arēnas viņā galā mu�zikanti nāk pa rampu lejā. Tai pa�ā laikā drūzma terasēs pieauga, jo stadionā plūda klāt tūksto�iem cilvēku un meklēja sev sēdvietas pie tiem tūksto�iem, kas bija ieradu�ies agrāk.

Kareivjiem uz pēdām parādījās zelta kaujasrati, ko vilka �etri lauvas ar krā�ņām krēpēm; ar zvērādām un ko�iem audumiem izklā�tajos ratos, puszviļus atlaidusies, brauca valdniece Nemone. Se��padsmit melno vergu valdīja lauvas; ratiem katrā pusē soļoja se�i zeltā un ziloņkaulā mirdzo�i augstmaņi, bet aizmugurē gāja melns milzenis, kas turēja valdniecei virs galvas lielu, sarkanu saulsargu. Uztupu�i uz sēdekļiem virs ratu pakaļējiem riteņiem, divi mazi mo- rī�i lēni vēdināja spalvu vēdekļus.

Ieraudzīju�i zelta ratus un karalisko braucēju, ļaudis terasē piecē�lās un tūliņ nometās ceļos, sveicot savu valdnieci; visu laiku, kamēr pajūgs lēnām apbrauca apkārt arēnai, viļņoja aplausi.

Aiz Nemones ratiem soļoja vēl viena kareivju vienība, tiem se�koja vairāki lepni izgreznoti koka kaujasrati, katrus no tiem vilka divi lauvas, bet ik ratos sēdēja pa augstmanim; tiem nopakaļ soļoja augstu karakungu rota, bet gājienu noslēdza tre�ā kareivju vienība.

Kad procesija beidza apli apkārt arēnai, Nemone izkāpa no ratiem un, skatītāju aplausu pavadīta, devās uz lo�u virs arkas; augstmaņu vadītie kaujasrati novietojās arēnas centrā, valdnieces gvarde nostājās pie stadiona ieejas, un augstmaņi, kas nepiedalījās sporta spēlēs, de�vās uz savām lo�ām.

Pēc tam cita citai sekoja sacensības dun�u un �ķēpu me�anā, spēka un veiklības demonstrējumos un skrie�anā. Par katrām sacensī�bām tika slēgtas derības, un viss stadions pārvērtās par īstu trakomāju, kur derībnieki klaigāja, lādējās, vaimanāja, brēca, smējās, aplaudēja.

Nemones un augstmaņu lo�ās pēc katra priek�nesuma lielas naudas summas gāja no rokām rokās. Pati valdniece bija kaislīga derību slēdzēja un vienā dun�a metienā laimēja vai zaudēja veselu bagātību. Ja laimēja, viņa smaidīja, bet smaidīja arī tad, kad zaudēja; viņas tuvākie zināja, ka sportisti, uz kuriem derot Nemone laimēja, visu gadu baudīs dāsnu valdnieces labvēlību, bet tie, kuru dēļ viņai nācās zaudēt bargu naudu, bie�i vien pazuda uz visiem laikiem.

Kad mazāk nozīmīgās sporta sacensības bija galā, sākās braucēju sacīkstes; derību summas sakāpa daudz augstāk par iepriek�ējām, gan vīri, gan sievietes plosījās kā vājprātīgi, uzmundrinot savus favorītus, uzgavilējot uzvarētājiem un lādot nelaimīgos zaudētājus.

Katrā kārtā izbrauca divi kaujasrati; distance bija nemai�nīga � arēnas garumā, jo lauvas nespēj izturēt lielu ātrumu ilgā skrējienā. Pēc katra brauciena valdniece apbalvoja uzvarētāju ar karodziņu, bet zaudētājs izbrauca no arēnas, un pār viņu bira to skatī�tāju lāsti, kas viņa dēļ bija zaudēju�i derību naudu. Tad brauca divi nākamie, un, kad pēdējais pāris bija distanci nobraucis, sa�censības sāka uzvarētāji. Pa�ās beigās palika vairs tikai divi brau�cēji. Viņu sacensības kļuva par programmas galveno notikumu, un troksnis un derību trakums, kas nu sākās, pārspēja visu līdz �im no�tiku�o.

Finālsacensibu uzvarētājs tika pasludināts par svētku �empionu, Nemone pa�rocīgi uzlika viņam galvā zelta bruņucepuri, un pat tie, kas, derēdami uz viņa sāncensi, bija zaudēju�i naudu, pievienoja savu balsi ovācijām, kad tas, zelta bruņucepurei saulē zaigojot, lepni apbrauca goda apli un atstāja stadionu, izbraukdams cauri arkai, kas atradās zem valdnieces lo�as.

�: Tagad, � Fobegs skaļi paziņoja, � viņi redzēs kaut ko pa�tie�ām vērtīgu. To viņi gaida visvairāk un netiks pievilti. Ja tu tici kā�dam dievam, puis, tad noskaiti lūg�anu, jo tev jāmirst.

� Vai tad tu neļausi man vispapriek� apskriet apkārt arēnai, pirms grābsi mani ciet? � Tarzans apvaicājās.

Kad lauvu vilktie rati bija aizbrauku�i, kāds desmits vergu ņēmās cītīgi tīrīt arēnu; skatītāji piecēlās, izkustējās, augstmaņi gāja no lo�as uz lo�u satikties ar draugiem. Vīrie�i un sievietes vēl kārtoja iepriek�ējo derību darījumus un slēdza jaunas. Daudzās balsis, cita caur citu skanēdamas, sacēla stadionā milzu murdoņu. Bija sācies lielais starpbrīdis.

Tarzans bija īgns. Lieli |au�u pūļi viņam alla� bojāja nervus. Cil�vēku balsis viņam likās pretīgas. Piemiegtām acīm viņ� raudzījās pūlī. Tā nikns savvaļas zvērs vēro ienaidnieku.

Fobegs joprojām plātījās skaļā balsī, ko skaidri varēja sadzirdēt vismaz tā skatītāju daļiņa, kas sēdēja virs gladiatoru novietnes. Tempļa sarga uzvedība nekādā ziņā nenomierināja d�ungļu valdnieku, tomēr pēc pēdējās piezīmes viņ� vispār izlikās lielībnieku nedzirdam.

Derības par programmas pēdējām sacensībām jau ritēja pilna sparā un sita augstu vilni, kaut gan tikai nedaudziem bija cik necik noteikts priek�stats par abu pretinieku spēku samēru. Ta�u Fobega reputācija vairumam bija zināma, un viņu uzskatīja par favorītu; likme viņa labā pret Tarzanu turējās desmit pret vienu.

Valdnieces lo�ā Nemone bija tīksmi atlaidusies lielajā sēdeklī, kas veidoja kaut ko vidēju starp troni un dīvānu. �ai dienā viņa bija zaudējusi daudz naudas, tomēr saīgumu neizrādīja. Toties di�ciltīgie augstmaņi ap viņu nepavisam nejutās omulīgi un cerēja, ka �ajās pē�dējās sacīkstēs viņa laimēs. Ikviens no viņiem bija nolēmis likt lielas summas uz me�onīgo sve�zemnieku, lai valdniece varētu atgūt visu, ko līdz �im zaudējusi, jo bija cie�i pārliecināti, ka Nemone derēs par Fobega uzvaru � viņa parasti derībās lika lielas summas uz favorītiem.

Erots sevi�ķi kaismīgi vēlējās, lai valdniece atgūst visu, ko bija zaudējusi viņam. Kop� zināma laika viņ� jutās mazliet nedro�s par savu stāvokli augstās kundzes labvēlībā; viņam pat likās, ka tas nedaudz pasliktinājies; no dro�as pieredzes viņ� zināja, ka ievinnēt no Nemones naudu var nozīmēt baismīgu triecienu tādam, kas sācis slīdēt lejup.

Tādēļ Erots kopā ar citiem augstmaņiem, nolēmu�i ļaut Nemonei laimēt no viņiem, derot uz Fobegu, slepus izsūtīja vergus pie skatītā�jiem iemaksāt uz Fobega uzvaru pietiekami daudz naudas, lai atgūtu to, ko pa�i, derēdami uz Tarzanu, zaudēs Nemonei. Plāns bija precīzi izstrādāts un tika labi realizēts, tā ka dienas beigās ieguvēja būs ne tikai Nemone, bet arī viņi, jo visus ieguldījumus ar uzviju atgūs no skatītāju laimētajam derībām par Fobegu � no naudas, ko viņu labā būs iemaksāju�i vienkār�ie ļautiņi.

Lielajai naudai, kas pēk�ņi ieplūda skatitāju vidū, kuri jau tāpat derēja par Fobega uzvaru, piedāvājot augstas likmes pret Tarzanu, tikpat kā nebija seguma no ļoti nedaudzajiem derētājiem Tarzana labā, ja likme palika desmit pret vienu. Lai vispār varētu ieguldīt savu naudu, viņiem, glu�i dabiski, vajadzēja paaugstinat likmes; tikai tā varēja cerēt atgūt naudu, ko zaudēs Nemonei, pareizāk sakot, par kuru viņi domāja, ka zaudēs, jo valdnieces lo�ā derības vēl nebija noslēgtas; galu galā viņi bija spiesti izlikt milzu summas, jo likmes sacēlās tik augstu, ka vajadzēja simt Fobega drahmu, lai nosegtu vienu drahmu Tarzana labā.

Ieskanējās taure, un kareivji, kas apsargāja Tarzanu un Fobegu, pavēlēja abiem iziet arēnā un apiet apli, lai publika varētu gladiatorus apskatīt un izraudzīties favorītu. Kad viņi gāja garām valdnieces lo�ai, Nemone paliecās uz priek�u un puspievērtām acīm cie�i noskatīja garo, slaido sve�zemnieku un drukno katnieti.

Erots, valdnieces luteklis, uzmanīgi vēroja savu pavēlnieci.

���� Tūksto� drahmu par sve�o! � viņ� iesaucās.

����� Es arī deru uz sve�inieku! � dedzīgi piebalsoja vēl viens augstmanis.

���� Es arī, � sacīja Nemone.

Erots un pārējie augstmaņi apstulba; tas pilnīgi izjauca viņu plānus. Protams, viņi laimēs vairāk naudas, bet ikviens alla� jutās dro�āk, Nemonei zaudēdams nekā uz viņas rēķina iegūdams.

���� Tu zaudēsi savu naudu, valdniec, � Erots brīdināja Nemoni.

���� Kāpēc tad tu pats liki uz sve�inieku? � valdniece jautāja.

���� Likmes bija tik vilino�as, ka man radās kārdinājums riskēt, � Erots steig�us paskaidroja.

���� Kādas pa�reiz ir likmes?

���� Simts pret vienu.

����� Un tu domā, ka sve�ajam nav nekādas iespējas uzvarēt? � jautāja Nemone, laiski rotaļādamās ar sava dun�a rokturi.

����� Fobegs ir lielākais stiprinieks Katnē, � un es tie�ām domāju, ka sve�ajam pret viņu nav nekādu izred�u, viņ� jau ir tikpat kā pa�galam.

����� Nu labi, labi, ja jau tev tā liekas, tad vajadzēja derēt par Fobegu, � Nemone mīlīgi dūdoja. � Es lieku simttūksto� drahmu uz sve�o. Cik tu no tā vēlies, mīļo Erot?

����� Es vēlos, lai mana valdniece vispār neriskē ar savu naudu, derot uz viņu, � Erots atteica. � Man būtu sāpīgi, ja mana mīļotā valdniece zaudētu.

���� Cik tu esi apnicīgs, Erot! � Nemone nepacietīgi atmeta ar roku, tad pievērsās pārējiem augstmaņiem, jautādama: � Vai tad nav neviena, kas liks kaut ko pretī manām drahmām?

Visi uzreiz dedzīgi tiecās viņai izpatikt. Iegūt simttūksto� drahmu no valdnieces piedevām pie naudas, kas ienāks no vienkār�o ļau�u laimestiem, bija pārāk liels kārdinājums viņu mantkārei; pat Ne�mones iespējamā dusmība aizmirsās kvēlajā vēlmē izdarīt viņai pa prātam tagad, kad viņas lēmumā nekas vairs nebija grozāms; un pēc da�ām minūtēm derības bija noslēgtas.

����� Viņ� ir labi veidots, � sacīja Nemone, ar skatienu kavēdamās pie d�ungļu cilvēka, � un garāks arī ir par to otru.

����� Bet paraugies uz Fobega muskuļiem, � atgadināja Erots. � �itais Fobegs jau daudzus nogalinājis. Stāsta, ka viņ� tiem ap�grie�ot sprandu un pārlau�ot mugurkaulu.

���� Tad jau redzēsim. � Vairāk valdniece nekā neteica.

Erotam ie�āvās prātā, ka viņam negribētos būt Fobega ādā � ja sve�ais viņu nenogalinās, tad Nemone parūpēsies, lai tāds ilgi pa pa�sauli nestaigā, kas nolaupījis viņai simttūksto� drahmu.

Nu abus cīkstoņus nostādīja arēnā netālu no valdnieces lo�as un stadiona pārzinis deva viņiem norādījumus, kas bija ārkārtīgi vienkār�i: viņiem jāpaliek arēna un jācen�as vienam otru nogalināt ar kailām rokām, ta�u izmantot cīņā elkoņus, ceļgalus, kājas vai zobus nav atļauts; nekādu citādu cīņas noteikumu nav. Uzvarētājs iegūs brīvību, bet tās pakāpi noteiks Nemone.

���� Tiklīdz atskanēs taure, varat sākt, � stadiona pārzinis nobei�dza pamācību. � Lai Tūss jums stāv klat!

Tarzans un Fobegs tika nostādīti desmit soļu viens no otra. Tā nu viņi stāvēja, gaidīdami signālu. Fobegs izrieza krūtis un bungoja pa tām ar dūrēm; savilka rokas, piebriedinādams lielos bicepsus, līdz tie izspiedās kā milzu bumbuļi; tad viņ� sāka lēkāt, lai iesildītu kāju muskuļus. Ar �īm izdarībām viņ� piesaistīja skatītāju uzma�nību, un tas viņam varen patika.

Tarzans stāvēja mierīgi, rokas brīvi sakrustojis pār krūtīm, musku�ļus atslābinājis. �ķita, ka viņ� vispār neapzinās pūļa un pat Fobega klātbūtni, bet īstenībā gau�ām labi apzinājās itin visu, kas notiek arēnā. Acis un ausis viņam bija saspringti modras; tas būs Tarzans, kas uztvers pirmo taures noti. Tarzans bija cīņai gatavs!

Pagalam vienaldzīgi viņam bija stulbie radījumi, kas tik muļķīgi bļaustījās un bija sanāku�i kopā. lai noskatītos, kā divi no viņu cilts, divi, kas viņiem nekad nav nodarīju�i nekā ļauna, centīsies viens otru nogalināt viņiem par prieku; viņam bija vienalga, ko pūlis domā par viņu; �ie ļaudis viņam nenozīmēja ne tik, cik lauvu mēsli, ko vergi bija aizmēzu�i no arēnas.

Viņ� nevēlējās nonāvēt Fobegu, tomēr nevēlējās arī pats tikt no�nāvēts; bet Fobegs viņam bija pretīgs, un viņam gribējās lielībnieku pārmācīt par smieklīgo patmīlību. Viņ� saprata, ka pretinieks ir ļoti spēcīgs un nebūs viegli to pārmācīt, netiekot pa�am smagi pārmācī�tam; tomēr �ā riska viņ� nebijās, bet pats centīsies sodīt nesa- kropļojot un nenogalinot. Nejau�i viņa skatiens aizslīdēja līdz valdnie�ces lo�ai un tur apstājās. Nemones acis sastapās ar viņējām un nelaidās vaļā no viņa skatiena. Kādas viņai dīvainas acis � tik skais�tas, it kā iek�ējas uguns aizdedzinātas, tik noslēpumainas!

Ieskanējās taure, un Tarzana skatiens atgriezās pie Fobega. Amfiteātri iestājās baigs klusums. Gladiatori tuvojās viens otram � Fobegs cienīgi, pa�pārliecināts, Tarzans vieglā, vingrā lauvas gaitā.

����� Skaiti pātarus, puisi � uzsauca tempļa sargs. � Es tevi nogalinā�u, bet vispirms ar tevi paspēlē�os � Nemonei par prieku.

Fobegs tuvojās Tarzanam un izstiepa roku, lai viņu sagrābtu. Tarzans ļāva satvert savus plecus, tad sakļāva plaukstas, negaidot trieca tās pret Fobega zodu, vienlaikus atgrūzdams pretinieku no sevis. Lielā galva atkrita atpakaļ, un viss smagais ķermenis aiztenterēja vismaz desmit soļu, tad neveikli nogāzās.

Publika pārsteigumā iesēcās; tie, kas bija derēju�i uz Tarzana veiksmi, uzgavilēja. Fobegs pietrūkās kājās, seja tam bija neganta niknuma izķēmota; īstā trakuma lēkmē viņ� rēkdams metās d�ungļu cilvēkam virsū.

����� Nekādas �ēlastības! � viņ� ķērca. � Uz vietas tevi nokau�u!

����� Kauj nost! Kauj nost! � auroja Fobega atbalstītaji. � Navi! Rādi mums nāvi!

����� Vai tad tu mani vispirms drusciņ nepamētāsi? � Tarzans klusu jautāja un veikli izvairījās no uzbrucēja, mazliet palēkdams sāņus.

����� Nē! � aizraudamies kliedza Fobegs, tūļīgi sagriezdamies un no jauna mezdamies uzbrukumā. Tarzans satvēra pretinieka iz�stieptās rokas, izpleta tās, tad brūna, stiegraina roka zibenīgi sagrāba Fobegu aiz īsā kakla; piepe�i d�ungļu cilvēks strauji apsviedās ap�kārt, paliecās uz priek�u un pārlidināja pretinieku sev pār galvu. Fobegs smagi novēlās arēnas smiltis.

Nemone pārliecās par lo�as malu, acis viņai gailēja, krūtis strauji cilājās. Erots nebija vienīgais daudzo augstmaņu vidū, kam aizrāvās elpa. Nemone pavērsās pret viņu.

����� Vai negribi par kādu nieku paaugstināt likmi uz Katnes lielāko stiprinieku? � viņa jautāja.

Erots izmocīja vārgu smaidu.

���� Cīņa vēl tikai sākas, � viņ� vārgi iebilda.

���� Un ir jau tikpat ka pabeigta, � atcirta Nemone.

Fobegs �oreiz slējās aug�ā lēnāk un tūliņ arī nemetās uzbru�kumā, bet lēnām tuvojās pretiniekam; viņ� tagad bija nolēmis ķerties pie citādas taktikas nekā sākumā: gribēja pieiet Tarzanam pavi�sam tuvu, lai varētu to sagrabt; vairāk nekā viņ� nevēlējās � tikai sagrābt, jo zināja, ka tad ar savu lielo spēku salauzīs preti�niekam visus kaulus.

Varbūt Tarzans nojauta, kas spēkavīram padomā, varbūt tā bija tikai vēlē�anās pakaitināt Fobegu, pastiepjot tam pretī kreiso roku; lai nu bija kā būdams, Fobegs izdevību izmantoja un, satvēris iz�stiepto roku, centās ievilkt Tarzanu savās skavās; Tarzans strauji paspēra soli uz priek�u, labās rokas dūri ar drausmīgu spēku ietrieca Fobegam sejā, tad sagrāba roku, kas �ņaudza viņa delnas locītavu, vēlreiz zibenīgi pametās pretiniekam apak�ā un no jauna pārlidināja to sev pāri galvai, �oreiz izmantodams Fobega delmu par sviru un pats savu plecu par atbalsta punktu.

Pēc �ā kritiena Fobegam piecelties bija pavisam grūti. Viņ� svempās kājās gau�ām gausi. D�ungļu cilvēks nostājās virs viņa. Kalnietim asinis sastinga dzīslās, izdzirdot sve�inieka rīklē kāpjam plēsīga zvēra rēcienu.

Piepe�i Tarzans pieliecās, sagrāba Fobegu un, viegli rokās pa�cēlis, turēja to sev virs galvas.

����� Nu, Fobeg, vai man tagad skriet? � viņ� ierēcās. � Bet varbūt tu esi pārāk noguris, lai dzītos man pakaļ?

Tad viņ� nometa savu nastu zemē diezgan tuvu valdnieces lo�ai, kur, satraukumā sastingusi, sēdēja Nemone.

Kā lauva savam upurim d�ungļu valdnieks sekoja cilvēkam, kas bija ņirgājies par viņu, tīkojis viņu nogalināt; divi lāgi viņ� sa�grāba Fobegu un atkal nometa zemē, visu laiku virzīdamies tuvāk arēnas galam. Tagad nodevīgais pūlis rēca, lai Tarzans nogalina Fobegu; Fobegu � Katnes stiprāko vīru; Fobegu, kas apgrieza citiem galvas, līdz mugurkauls brīk�ķēdams salūst.

Tarzans no jauna sagrāba pretinieku un turēja sev virs galvas. Fobegs vārgi pretojās, bet bija bezspēcīgs. Tarzans aizgāja līdz arēnas malai netālu no valdnieces lo�as un iesvieda smago ķermeni publikā.

����� Saņemiet savu stiprinieku! � viņ� uzsauca. � Tarzanam viņa nevajag! � Tad viņ� aizgāja, nostājās pie izejas un gaidīja, it kā pieprasīdams solīto brīvību.

Ar ķērcieniem un auro�anu, kas Tarzanā modināja atmiņas vienīgi par visnejēdzīgāko savvaļas zvēru, nicināto hiēnu, pūlis at�grūda nelaimīgo Fobegu atpakaļ arēna.

���� Sit viņu nost! Sit nost! � pūlis auroja.

Nemone izliecās no lo�as.

����� Nogalini viņu, Tarzan! � viņa uzsauca.

Tarzans riebumā paraustīja plecus un novērsās.

����� Nogalini viņu, vergs! � pavēlēja kāds augstmanis no savas lo�as.

���� To es nedarī�u, � atbildēja d�ungļu cilvēks.

Nemone savā lo�ā piecēlās kājās. Viņa bija pietvīkusi un sa�traukta.

���� Tarzan! � viņa iesaucās un, kad d�ungļu cilvēks palūkojās uz viņu, turpināja: � Kāpēc tu viņu nenogalini?

����� Kāpēc lai es viņu nogalinātu? � atjautāja Tarzans. � Viņ� man nekā ļauna nespēj nodarīt, un es nogalinu vienīgi tādēļ, lai sevi aizsargātu vai ari lai paēstu. Cilvēka gaļu es neēdu, kāpēc lai nogalinu?

Fobegs, sadauzīts, salauzīts un nevarīgs, uzķepurojās kājās un streipuļodams palika stāvam. Viņ� dzirdēja, kā pūlis, ne�ēlīgi brēkdams, pieprasīja viņa nāvi. Redzēja pretinieku stāvam da�us soļus atstatu pie apmales un neliekamies gar viņu ne zinis; neskaidri, it kā tālumā viņ� bija dzirdējis tā atteik�anos viņu nogalināt. Bija gan dzirdējis, bet nesaprata. Viņ� gaidīja nāvi, jo tāds ir arēnas tikums un likums. Pats viņ� bija gribējis un pūlējies �o cilvēku no�nāvēt; viņ� nebūtu pret to izturējies �ēlsirdīgi un tāpēc nekādi ne�varēja saprast Tarzana vienaldzību pret viņu.

Fobega asinīm pieliju�ās acis pārlaida bezpalīdzīgu skatienu arēnai, nekā un neviena īsti nemeklējot; ta�u nekur viņ� neredzēja ne līdz�jūtības, ne �ēlsirdības, neredzēja neviena drauga: zaudētājiem draugu nav. Pūļa ārprātīgā asinskāre viņu mulsināja. Vēl tikai pirms da��ām minūtēm pūlis viņam uzgavilēja, tad pieprasīja viņa nāvi. Viņa skatiens sasniedza valdnieces lo�u tie�i tai brīdī, kad Erots izliecās pār lo�as malu un uzkliedza nomaļus stāvo�ajam Tarzanam:

����� Nonāvē viņu, puis! Tā ir valdnieces pavēle.

Fobega acis pievērsās d�ungļu cilvēka augumam, un viņ� saņēma spēkus pēdējam mēģinājumam novilcināt neizbēgamo. Viņ� apzinājās, ka nu reiz sastapis kādu, kas varenāks par viņu, un ka viņam būs jāmirst, tiklīdz �is kāds to gribēs; tomēr dzīvības uzturē�anas dziņa mudināja viņu aizstāvēties, pat ja tas būs bezcerīgi.

D�ungļu cilvēks uzmeta skatienu valdnieces favorītam.

���� Tarzans nonāvē tikai tos, ko vēlas nonāvēt. � Viņ� runāja klusā balsī, kas tomēr aizsniedza visaugstāko lo�u. � Fobegam es klāt neķer�os.

����� Stulbeni! � Erots kliedza. � Vai tu nesaproti, ka tā ir valdnieces vēlē�anās, valdnieces pavēle? Nevienam, kas liedzas to izpildīt, nebūs dzīvot, tev tas vīrs jānogalina.

���� Ja valdniece grib redzēt viņu mirstam, kālab viņa neliek to izdarīt tev? Viņa ir tava valdniece, ne manējā. � D�ungļu cilvēka balsī nemanīja ne bijības, ne cieņas.

Erots izskatījās līdz nāvei iztrūcies. Viņ� palūkojās uz valdnieci.

����� Vai dot kareivjiem pavēli nobeigt nekaunīgo me�oni? � viņ� jautāja.

Nemone papurināja galvu. Seja viņai palika nekustīga, bet acīs dega dīvaina uguns.

����� Mēs dāvājam abiem dzīvību, � viņa sacīja. �Atbrīvo Fobegu, bet to otru lai aizved uz pili.

Tad viņa piecēlās, ar to dodama zīmi, ka priek�nesumi beigu�ies.

Daudz jūd�u uz dienvidiem no Ontāras ielejas Lauvu lauka kāds lauva bez miera klīda pa me�a biezokni. Trauksmaini tas pagājās vienā virzienā, tad otrā; kustības rādīja, ka zvērs nomaldījies; brī�iem tas piegrūda purnu pie zemes, tad paslēja gaisā, itin kā kaut ko vai kādu meklētu. Reiz lauva pacēla galvu un norēcās tā, ka zeme nodrebēja un pērtiķis Manu kā bulta aizjoņoja pa koku zariem pie brāļiem un māsām. Tālumā ietaurējās zilonis, un pēc tam pār d�ungļiem atkal nogūla klusums.

Uz stadionu Tarzanu bija vedusi kareivju rota viena vecākā vadībā, bet pilsētā viņ� atgriezās kopā ar di�ciltīgajiem. Da�i jau bija viņu aplenku�i tūliņ pēc Nemones dotā norādījuma, kas tiem ļāva nojaust, ka turpmāk �is sve�zemnieks varbūt baudīs majestātes labvēlību.

Apsveikdami Tarzanu par gūto uzvaru, cildinādami viņa drosmi un uzdodami neskaitāmus jautājumus, tie viņam sekoja atceļā no arēnas, un, kad bija sasniegta uzbēruma virsotne, gājienam piebied�rojās vēl viens di�ciltīgais. Tas bija Gemnons.

����� Valdniece man lika tevi pavadīt uz pilsētu un parūpēties par tevi, � viņ� Tarzanam paskaidroja. � �ovakar man kopā ar tevi jāierodas pilī, bet pirms tam tu dro�i vien gribēsi nomazgāties un atpūsties, un, manuprāt, tev nebūs iebildumu ieturēt ari kārtīgu maltīti, ne tādu, kāda mēdz būt cietuma ēdienkartē.

����� Es labprāt nomazgātos un paēstu, � atteica Tarzans, � bet kālab man vajadzētu atpūsties? Nu jau vairāk dienu nekā cita neesmu darījis kā vien atpūties.

����� Bet nupat ta�u tu izcīnīji drausmīgu cīņu par dzīvību! � izsau�cās Gemnons. � Tev jābūt noguru�am.

Tarzans paraustīja plecus.

����� Būtu labak parūpēju�ies par Fobegu, � viņ� sacīja, � tam gan nepiecie�ama atpūta. Es neesmu noguris.

Gemnons pasmējas. � Lai Fobegs priecājas, ka palicis dzīvs. Ja kāds par viņu rūpēsies, tad vienīgi viņ� pats.

Viņi gāja atpakaļ uz pilsētu. Pārējie augstmaņi bija satiku�i draugus vai atpaliku�i, un Gemnons ar Tarzanu palika divatā, ja vien var sacīt, ka divatā, kad visapkārt �aloja pūlis, kuram pa vidu lēnām brauca lauvu vilktie pajūgi. Tie, kas piekļuva tuvāk Tarzanam, aizrautīgi apsprieda cīņu, ta�u apkārtējo augstmaņu dēļ klāt negāja. Tika runāts par viņa milzīgo spēku un par mānīgi noslēptajiem muskuļiem, kuru harmoniskā simetrija nenodeva d�un�gļu valdnieka titānisko, tēraudcieto tvērienu.

���� Tu esi kļuvis slavens, � Gemnons sacīja.

����� Pirms īsa brī�a tie ķērca, lai Fobegs sitot mani nost, � Tar�zans atgādināja.

����� Esmu patiesi pārsteigts, ka viņi izturas tik draudzīgi, � pie�bilda Gemnons. � Tu viņiem noblēdīji nogalinā�anas skatu, galveno, ko viņi, iedami uz stadionu, cer un tvīkst redzēt. Par to viņi maksā ieejas naudu. Turklāt, saderot uz Fobegu, lielākā daļa no viņiem zaudējusi vēl krietni vairāk naudas; bet 1iem, kas laimēju�i, vaja�dzētu tevi celt vai debesīs, jo ir ieguvu�i daudz. Likme bija ļoti augsta � simts pret vienu. Un tomēr � tie�i augstmaņi uz tevi dusmojas visvairāk, � Gemnons smiedamies turpināja. � Da�s no tiem zaudējis veselu bagātību. Nemones tuvākajiem galminiekiem alla� jāsedz viņas derību summa; tā nu, cerēdami, ka viņa derēs uz Fobegu, tie ieguldīja daudz naudas publikā, lai nosegtu savus zaudējumus Nemonei; bet tad Nemone saderēja uz tevi, un �iem vajadzēja likt lielas summas uz Fobegu � desmit miljonus drahmu, lai nosegtu Nemones simt tūksto�us. Es lē�u, ka neliela cilvēku grupiņa zaudējusi gandrīz divdesmit miljonus drahmu.

����� Un Nemone laimēja desmit miljonus? � jautāja Tarzans.

����� Kā tad, � Gemnons atteica, � un ar to varbūt izskaidrojams fakts, ka tu vēl esi dzīvs.

���� Kāpēc lai es nebūtu dzīvs?

�r Tu apvainoji valdnieci. Tūksto�iem viņas pavalstnieku acu priek�ā atteicies izpildīt viņas tie�u pavēli. Nē, to neatsver pat desmit miljoni drahmu; jābūt kādam citam iemeslam, kura dēļ viņa tevi saudzēja. Iespējams, ka viņa grib izgudrot tev citāda veida nāvi, kas viņai sagādātu lielāku apmierinājumu. Pazīstot Nemoni tik labi, kā viņu pazīstu es, varu teikt � viņa nebūtu Nemone, ja piedotu tik smagu majestātes apvainojumu.

���� Fobegs ta�u grasījās mani nogalināt, � Tarzans sacīja.

���� Nemone nav Fobegs. Nemone ir valdniece, un .. .

���� Un � ko? �d�ungļu cilvēks jautāja.

Gemnons paraustīja plecus.

����� Sāku domāt balsī, un tas ir slikts paradums tādam, kur� grib palikt dzīvs. Ne�aubos, ka tu nodzīvosi pietiekami ilgi, lai iepazītu viņu labāk, nekā pazīsti pa�reiz, un tad varēsi pats visu izdomāt, tikai � nedomā balsī.

����� Vai tu derībās uz Fobegu daudz zaudēji? � Tarzans ap�vaicājās.

����� Es laimēju. Saderēju uz tevi. Satiku vienu no Erota vergiem, kas gāja izlikt daļu sava kunga naudas uz Fobegu; es saderēju par visu �o naudu. Biju tevi redzējis mazliet vairāk nekā pārējie augstmaņi, un man likās, ka tev ir zināmas izredzes, nolēmu derēt uz tavu sa�prātu un veiklību pret Fobega spēku, stulbumu un neveiklību, tomēr man ne sapnī nerādījās, ka arī spēkā esi par viņu pārāks.

���� Un likmes bija labas.

Gemnons pasmaidīja. � Pārāk labas, lai nedomātu arī par to; spēle bija ārkārtīgi veiksmīga. Tomēr nesaprotu Nemoni: viņa ir kaislīga derībniece, bet nav azartiste. Viņa alla� der uz favorītu, un lai Tūss nabagam �ēlīgs, ja tas neuzvar.

���� Sievietes nojauta, � piebilda Tarzans.

����� Nedomāju vis. Nemone ir pārāk praktiska aprēķinātāja, lai paļautos uz intuīciju, viņai prātā bijis kas cits. Bet, kas īsli, to zina vienīgi Nemone. �is noslēpumainais iemesls tev �odien izglāba dzīvību, varbūt pareizāk būtu sacīt � paildzināja tavu dzīvi.

����� �ovakar es viņu satik�u, � sacīja Tarzans, � un, bez �aubām, atkal runā�u viņai pretī; laikam jau esmu to darījis abas reizes, ar viņu satiekoties . .

����� Neaizmirsti, ka īstenībā viņa tev piespriedusi nāvessodu jau par pirmo apvainojumu, � Gemnons atgādināja, � tātad toreiz viņa acīmredzot domāja, ka tevi nogalinās Fobegs. Es tavā vietā ne�censtos viņu nokaitināt.

Kad viņi bija sasniegu�i pilsētu, Gemnons aizveda Tarzanu uz savu dzīvokli pilī. Dzīvoklī bija guļamistaba ar mazgā�anās telpu un dzīvojamā istaba � kopā ar otru virsnieku. Istabā Tarzans redzēja parastos rotājumus � iero�us, vairogus, galvas un uz ādas gleznotas ainas. Ne grāmatu, ne citu iespieddarbu nebija. Viņ� gribēja par to apjautāties Gemnonarn, bet laikus atcerējās, ka pats nekad nav iemācījies ne vārda no grāmatām vai rakstiem.

Mazgā�anās telpa d�ungļu cilvēku interesēja. Vanna bija zārkam līdzīgs apdedzināta māla trauks. Ūdens pievads �ķila taisīts no tīra zelta. Iztaujājis Gemnonu, viņ� uzzināja, ka ūdeni �eit pievada pa resnām māla caurulēm no kalniem pilsētas austrumu pusē, uzkrājot to lielos rezervuāros, kas spiediena radī�anai izvietoti da�ādā augstumā pa visu Katnes pilsētu.

Gemnons lika vergam sagatavot vannu, un, kad Tarzans bija nomazgājies, viņu dzīvojamā istabā gaidīja maltīte. Kamēr viņ� ēda un Gemnons runādams kavēja viņam laiku, istabā ienāca vēl viens jauns virsnieks. Tam bija �aura seja un nesimpātiskas acis; viņ� neizrādīja nekādu sirsnību, kad Gemnons viņu iepazīstināja ar Tarzanu.

����� Mēs ar Kserstlu dzīvojam �eit kopā, � Gemnons paskaid�roja.

���� Man javacas ara, � Kserstls asi paskaidroja.

���� Kāpēc?

����� Lai atbrīvotu vietu �itam tavam draugam, � Kserstls īgni atteica un iegāja savā istabā, kaut ko purpinādams par vergiem un me�oņiem.

���� Viņ� neizskatās visai sajūsmināts, � piebilda Tarzans.

���� Toties es esmu priecīgs, � klusu atteica Gemnons. � Mēs ar Kserstlu lāgā nesatiekam. Mums nav nekā kopēja. Viņ� pieder pie Erota draugiem un par augstmani viņu iecēla tikai pēc tam, kad Erots kļuva par valdnieces favorītu. Viņa tēvs ir priek�strādnieks raktuvēs. Ja di�ciltīgo kārtā būtu iecēlu�i tēvu, tas kārtai būtu darījis godu, jo viņ� ir lielisks cilvēks, bet Kserstls ir spiegs � tāpat kā viņa draugs Erots.

����� Esmu par jūsu di�ciltīgajiem �o to dzirdējis, � sacīja Tar�zans. � Cik noprotu, ir divas augstmaņu �ķiras, un augstāka ar nicinā�anu noraugās uz zemāko, kaut arī da�am zemākās �ķiras augstmanim ir augstāks stāvoklis neka daudziem augstākās �ķiras di�ciltīgajiem.

����� Mēs nenicinām nevienu, ja cilvēks ir krietns, � atbildēja Gemnons. � Senā di�ciltība � Katnes lauvu cilts vīri � ir man�tojama, bet otra � parastā � tikai viena cilvēka mū�am; to dāvā valdnieks kā īpa�u apbalvojumu. Un vismaz vienā ziņā tā apbalvotajam dara lielāku godu nekā mantotā, jo da�kārt tiek pie�ķirta par ievērojamiem nopelniem. Es esmu cēlies no di�ciltīgas dzimtas; ja tā nebūtu, es nekad nespētu kļūt par augstmani. Esmu lauvu cilts vīrs, tāpēc ka tāds ir mans tēvs; mums kop� senseniem laikiem pieder tiesības turēt lauvas; viens no maniem sen�iem pirmais ir vedis valdnieka lauvas kaujās.

���� Kad Erots ieguva di�ciltību? � apvaicājās d�ungļu cilvēks.

Gemnons saviebās.

����� Visi viņa nopelni ir personiskas dabas; nekad viņ� nav godam kalpojis Katnei. Ja viņam vispār piemīt kādas īpa�ības, kas pelna di�ciltību, tad vienīgi tādas, kuru dēļ viņu var godāt par glaimotāju princi un par li�ķu karali.

����� Jūsu valdniece �ķiet pārāk saprātīga sieviete, lai viņu varētu apstulbot ar glaimiem.

���� Nejūtīgs pret tiem nav neviens.

���� Zvēru vidū li�ķu nav, � teica Tarzans.

����� Ko tu ar to gribi sacit? � Gemnons jautāja. � Erots tomēr gatavais zvērs.

����� Neapvaino zvērus. Vai esi redzējis lauvu, kas pieglaimojas kādam, lai gūtu labumu?

���� Ir da�ādi zvēri, � Gemnons pretojās.

���� Jā. Tomēr nelietību viņi atstāju�i cilvēkiem.

���� Tu par cilvēkiem neesi sevi�ķi augstās domās.

���� Tādās nav neviens, kas domā un kas viņus salīdzina ar zvēriem.

����� Mēs katrs esam tas, par ko esam piedzimu�i, � noteica Gemnons � Cits ir zvērs, cits � cilvēks, un vēl ir arī cilvēki, kas izturas kā zvēri.

����� Bet, paldies Dievam, nav neviena zvēra, kas izturētos kā cilvēks, � Tarzans smaidīdams piebilda.

Kserstls, ienākdams no otras istabas, pārtrauca viņu sarunu.

����� Es savacu vienkop savas mantas, � viņ� sacīja, � vēlāk at�sūtī�u vergu tām pakaļ. � Viņ� runāja dzedri un strupi. Gemnons atbildei pamāja ar galvu, un Kserstls aizgāja.

���� Viņ� izskatās neapmierināts, � d�ungļu cilvēks sacīja.

����� Kaut viņ� izvārītos Ksaratorā! � izsaucās Gemnons. � Kaut gan derīgāk būtu viņu izbarot maniem lauvām, � un vēl pie�bilda: � Ja vien lauvas tādu ēstu.

���� Tev pieder lauvas? � Tarzans jautāja.

����� Protams, � Gemnons atbildēja, � esmu lauvu cilts vīrs, un man jātur kaujas lauvas valdnieces karaspēkam. Miera laikos es tos izmantoju medībām un sacensībām. Vienīgi valdnieka ģimene un lauvu cilts vīri drīkst turēt mācītus lauvas.

Saule jau slīdēja aiz kalniem, kas rietumu pusē robe�oja ar Lauvu lauku, kad istabā ienāca vergs ar dego�u lāpu, ko iekabināja ķēdē pie griestiem.

����� Laiks doties vakariņās, � pieceldamies sacīja Gemnons.

����� Esmu paēdis, � Tarzans iebilda.

����� Atnāc vien līdzi, tev būs interesanti iepazīties ar citiem pils di�ciltīgajiem.

Tarzans piecēlās. � Labi, � viņ� piekrita un aizgāja kopā ar Gemnonu.

Lielā ēdamzālē pils apak�ējā stāvā jau bija sapulcēju�ies �etrdesmit augstmaņi, kad tur ieradās Gemnons ar Tarzanu. Pie galda sēdēja Tomoss, Erots, Kserstls; Tarzans sazīmēja vēl da�us, ko bija ievērojis pie tiesas galda vai stadiona. Sapulcēju�ies piepe�i ap�klusa, it kā nule būtu aprunāju�i viņu vai Gemnonu.

����� Sis ir Tarzans, � Gemnons iepazīstinot sacīja, pievezdams d�ungļu cilvēku pie galda.

Tomoss, kas sēdēja galda galā, neizskatījās iepriecināts. Erots drūmi blenza uz pienācējiem un pirmais ierunājas:

���� �is galds domāts di�ciltīgajiem, nevis vergiem.

����� Pateicoties pa�a dro�sirdībai un valdnieces augstsirdībai, �is cilvēks te ieradies kā mans viesis, � Gemnons mierīgi sacīja. � Ja kādam no manas kārtas ir iebildumi pret viņa klātbūtni, bū�u priecīgs turpināt pārrunas ar zobeniem. � Tad, pagriezies pret Tarzanu, piebilda: � Tā kā �is cilvēks sē� pie galda kopā ar augstmaņiem, kas pieder pie manas kārtas, es atvainojos par nepieklājību, ko tu varēji secināt no viņa vārdiem. Ceru, ka neesi apvainojies.

���� Vai �akālis var apvainot lauvu? � d�ungļu cilvēks atteica.

Maltīte nebija no patīkamajām. Erots un Kserstls sa�ukstējās.

Tomoss nerunāja, veltīdams visu vērību ē�anai. Vairāki Gemnona draugi uzsāka ar Tarzanu sarunas; viens vai divi viņam iepatikās, pā�rējie izturējās pārāk aizbildnieciski. Iespējams, ka tie būtu biju�i pārsteigti, ja zinātu, ka viņu viesis ir Anglijas pērs, ta�u laikam tas tomēr nebūtu ietekmējis viņu uzvedību, jo neviens no viņiem nekad nebija dzirdējis ne vārda par Angliju. Tarzans arī nekā nepa�skaidroja. Viņam bija glu�i vienalga, ko tie par viņu domā, un maltīte pagāja ar ilgiem klusuma brī�iem.

Kad Tomoss piecēlās, līdz ar to atļaudams ari pārējiem celties no galda, Gemnons aizvadīja Tarzanu uz valdnieces telpām, pirms tam gan iegriezies savā miteklī, lai ietērptos greznākā bruņu- kreklā, ķiverē un uzkabē.

����� Neaizmirsti nomesties ceļos, kad ieiesim pie Nemones, � brī�dināja Gemnons, � un nesaki nekā, pirms viņa nav tevi uzrunājusi.

Kāds augstmanis ieveda viņus nelielā priek�istabā un aizgāja pie�teikt valdniecei abu iera�anos; kamēr viņi gaidīja, Gemnons nenolaida acu no lielā, staltā sve�zemnieka, kas mierīgi stāvēja viņam līdzās.

����� Vai tev nemaz nav nervu? � viņ� pēdīgi jautāja.

����� Kā to saprast? � d�ungļu cilvēks atvaicāja.

����� Esmu redzējis visdrosmīgākos karavīrus drebam, kad tie tiek iesaukti pie Nemones, � Gemnons paskaidroja.

����� Es nekad neesmu drebējis, � sacīja Tarzans. � Kā to dara?

����� Varbūt Nemone tev iemācīs drebēt.

����� Varbūt, bet kāpēc lai es drebētu, iedams turp, kur �akālis iet nedrebēdams?

����� Nesaprotu, ko tu gribi sacīt, � brīnījās Gemnons.

���� Tur iek�ā ir Erots.

Gemnons pasmējās. � Bet kā tu to zini? � viņ� vaicāja.

����� Zinu, � Tarzans atteica; viņ� neuzskatīja par nepiecie�amu skaidrot, ka tai brīdī, kad augstmanis atvēra durvis, viņa jutīgās nāsis bija uztvēru�as valdnieces favorīta smaku.

����� Ceru, ka viņa tur nav, � sacīja Gemnons, un viņa sejai pārslīdēja rūpju ēna. � Ja tur iek�ā ir viņ�, tas var nozīmēt slazdu, no kura tu dzīvs neizkļūsi.

����� Ikvienam var būt bail no valdnieces, � sacīja Tarzans, � bet ne no �akāļa.

����� Es, to teikdams, domāju par valdnieci.

Augstmanis atgriezās priek�istabā. Viņ� pamāja Tarzanam.

����� Viņas augstība tevi pieņems, � viņ� pavēstīja. � Tu, Gemnon, vari iet, tava klātbūtne nebūs vajadzīga. � Tad viņ� atkal pievērsās d�ungļu cilvēkam, teikdams: � Kad es atvēr�u durvis un tevi pie�teik�u, ej iek�ā un nometies ceļos. Paliec uz ceļiem, līdz valdniece tev ļaus piecelties, un nebilsti ne vārda, pirms viņas augstība nav tevi uzrunājusi. Dzirdi?

����� Dzirdu, � atteica Tarzans. � Ver durvis vaļā!

Gemnons, iedams pa citām durvīm ārā no priek�istabas, to dzir�dēja un pasmaidīja; augstmanis gan nesmaidīja. Viņ� apskaitās. Tum�i iedegu�ais milzis bija runājis ar viņu kā pavēlnieks, tomēr augstmanis nesaprata, kā uz to atbildēt, un atvēra durvis. Zināmu atriebību viņ� tomēr izbaudīja, vismaz pats tā iedomājās.

����� Vergs Tarzans, � viņ� skaļā balsī pieteica.

D�ungļu valdnieks pārkāpa pār slieksni, aizgāja līdz istabas vidum un palika stalti stāvam, klusējot raudzīdamies uz Nemoni. Ceļos viņ� nemetās. Valdniece zvilnēja mīkstos spilvenos uz tahtas, Erots stāvēja tahtas kājgalī. Valdnieces dziļo acu skatiens kavējās pie Tarzana, bet sejas izteiksme tai palika nemainīga. Erots nikni blenza.

���� Meties ceļos, stulbeni! � viņ� pavēlēja.

���� Klusu! � Nemone uzsauca. � Seit pavēlu es.

Erots nosarka un sāka knibināties ap zobena zelta rokturi. Tar�zans stāvēja klusēdams, acu no Nemones nenolaidis. Kaut viņ� jau agrāk bija domājis valdnieci skaistu esam, tagad viņ� redzēja, ka tā ir daiļāka, nekā viņa uztverē sieviete vispār spēj būt.

����� Man tevis �ovakar vairs nevajadzēs, Erot, � Nemone sa�cīja, � tu vari iet.

Erots vispirms nobāla, pēc tam pietvīka uguns sarkanumā. Viņ� dzīrās kaut ko teikt, ta�u tagad apdomājās; atpakaļ kāpdamies, viņ� paklanījās, noslīga uz viena ceļa, tad piecēlās un izgāja ārā.

Jau kāpjot pār slieksni, Tarzans, pārlaizdams vējīgās acis pār telpu, vienā skatienā pāris mirkļos bija ietvēris visu tās iekārtojumu. Istaba nebija liela, bet karaliski grezni izbūvēta un iekārtota. Griestus balstīja masīvas zelta kolonnas, sienu paneļi bija no ziloņkaula, bet grīdu veidoja krāsainu akmeņu mozaīka, ko vietumis sedza zvērādu paklāji, kuru vidū viens īpa�i saistīja Tarzana uzmanību � to vei�doja tum�i iedegusi cilvēka āda ar visu galvu.

Sienu gleznojumi lielākoties bija rupji, bez tam pie sienām ka�rājās parastie rotājumi � zvēru un cilvēku galvas � un istabas vienā galā starp divām doriskām zelta kolonnām bija pieķēdēts liels lauva. Tas bija ļoti liels lauva ar baltu vilnas �ķipsnu tie�i uz pieres. No pirmā mirkļa, kad Tarzans ienāca istabā, lauva ļaunīgi blenza uz viņu, un, tikko durvis aiz Erota bija aizvēru�ās, zvērs pielēca kājās, drausmīgi ierēcās un metās uz Tarzanu. Ķēdes apturēja lēcienu, un zvērs ņurdēdams apgūlās.

����� Tu Beltaram nepatīc, � ierunājās Nemone, kas nebija pa�kustējusies, kad zvērs lēca. Viņa bija ari ievērojusi, ka Tarzans nebija satrūcies, nedz arī citādi izrādījis, ka redzējis lauvu vai dzirdējis to rēcam; tas viņai patika.

����� Viņ� tikai atspoguļo visu katnie�u attieksmi pret mani, � at�teica Tarzans.

���� Tas nav tiesa, � Nemone pretojās.

���� Nav?

����� Man tu patīc, � Nemones balss kļuva klusa un glāsmaina. � �odien stadionā tu mani pazemoji manas tautas klātbūtnē, bet es nelieku tevi nogalināt. Vai tu domā, ka būtu atstājusi tevi dzīvu, ja tu man nepatiktu? Tu nemeties ceļos manā priek�ā. Neviens �ai pasaulē vēl nav palicis dzīvs, kas liedzies to darīt. Nekad neesmu sastapusi tādu cilvēku kā tu. Es tevi neizprotu. Sāku domāt, ka neiz�protu arī pati sevi. Leopards nekļūst da�ās stundās par aitu, un tomēr man liekas, ka tie�i tā esmu pārvērtusies, kop� tevi pirmoreiz ierau-

dziju; laikam tāpēc, ka tevi ir kaut kas noslēpumains, ko es nespēju izdibināt. Tu esi satraucis manu ziņkāri.

����� Un, kad tā būs apmierināta, tu varbūt mani nogalināsi? � jau�tāja Tarzans, un viņa lūpās iezīmējās viegla vīpsnā.

����� Varbūt, � Nemone, klusu iesmiedamās, piekrita. � Nāc, apsē�dies man līdzās. Gribu ar tevi parunāties. Gribu uzzināt par tevi ko vairāk.

����� Piesargā�os, lai tu neuzzini pārāk daudz, � Tarzans sacīja, pāriedams pār istabu līdz tahtai, un apsēdās ar viņai pievērstu seju, kamēr Beltars rūca un raustīja ķēdes.

����� Savā zemē tu neesi vergs? � Nemone atkal ierunājās. � Bet tas nemaz nav jāvaicā, to pierāda katrs tavs solis. Varbūt tu esi karalis?

Tarzans papurināja galvu.

����� Es esmu Tarzans, � viņ� atteica, it kā tas izskaidrotu visu un paceltu viņu pāri karaļiem.

����� Vai tu esi lauvu cilts vīrs? Tev tādam jābūt, � valdniece neatlaidās.

���� Tas mani nepadarītu ne labāku, ne sliktāku, tātad arī tas neko neiz�ķir. Tu vari iecelt Erotu par karali, bet viņ� tikpat būs Erots.

Nemones seja pēk�ņi sadrūma.

����� Ko tu ar to gribi sacīt? � viņa jautāja. Balsi ieskanējās dusmas.

����� To, ka di�ciltības tituls cilvēku nepadara di�ciltīgu, ka var no�saukt �akāli par lauvu, bet viņ� tomēr �akālis vien būs.

����� Vai tu vēl neesi dzirdējis runājam, ka Erots man ir ļoti mīļ�, � viņa jautāja, � un vai tev neliekas, ka tu izmanto manu pacietību pāri mēram?

Tarzans paraustīja plecus.

���� Tādā gadījumā tev ir drausmīgi slikta gaume.

Nemone izslējās un sastinga. Acis meta zib�ņus.

����� Man vajadzēja likt tevi nogalināt! � viņa iesaucās.

Tarzans nekā neatbildēja. Tikai cie�i skatījās viņai acīs. Nemone nesaprata, vai viņ� zobojas vai ne.'Pēdīgi, atlaidusies spilvenos, viņa atmeta ar roku.

����� Kāda tam jēga? � viņa sacīja. � Tu tikpat neļautu man iz�just gandarījumu par tavu nāvi, un man, �ķiet, pienācis laiks pie�rast pie apvainojumiem.

���� Tu glu�i vienkār�i neesi pieradusi uzklausīt patiesību. Visi no tevis bīstas. Par mani tu interesējies tāpēc, ka es tevis nebīstos. Tev derētu bie�āk dzirdēt patiesību.

����� Piemēram?

����� Negribu uzņemties nepateicīgo darbu pāraudzināt majestāti, � Tarzans smiedamies atteica.

����� Beigsim strīdēties. Nemone tev piedod.

����� Es nestrīdos, � sacīja Tarzans. � Strīdas vienīgi vārgie un tie, kam nav taisnība.

���� Tagad atbildi uz manu jautājumu. Vai tu savā zemē esi lauvu cilts vīrs?

����� Esmu di�ciltīgs, � d�ungļu cilvēks atbildēja, � bet varu tikai teikt, ka tituls nenieka nenozīmē; grāvracis var kļūt par di�ciltīgo, ja savac pietiekamu balsu skaitu, vai bagāts aldaris � ja ziedo lielu naudas summu valdo�ajai politiskajai partijai.

���� Un kas tu biji � grāvracis vai aldaris?

Tarzans iesmējās. � Ne viens, ne otrs.

���� Tad kāpēc tu esi di�ciltīgs? � valdniece neatlaidās.

����� Tam ir vēl necilāks cēlonis nekā viens no minētajiem, � at�zinās d�ungļu cilvēks. � Manā di�ciltībā nav nekādu pa�a no�pelnu, tikai nejau�ība piedzimstot � mana dzimta bijusi di�ciltīga jau daudzās paaudzēs.

���� Are! � iesaucās Nemone. � Tie�i tā, kā es domāju, � tu esi lauvu cilts vīrs.

����� Un kāda tam nozīme? � vaicāja Tarzans.

���� Tas daudz ko padara vienkār�āku, � Nemone atbildēja, nekā tuvāk nepaskaidrojot; Tarzans nedz saprata, nedz arī centās izzināt teiktā nozīmi. Īstenībā tas viņu nemaz neinteresēja.

Nemone pastiepa roku un uzlika to uz viņējās � maigu, siltu roku, kas mazliet trīsēja.

����� Do�u tev brīvību, � viņ� ierunājās, � bet tikai ar vienu noteikumu.

���� Ar kādu? � jautāja d�ungļu cilvēks.

����� Ka tu paliksi �eit, ka nemēģināsi atstāt Ontāru � vai mani. � Balss skanēja kaismīgi, mazliet piesmakusi, it kā viņa varītēm aizturētu jūtu uzplūdu.

Tarzans klusēja. Viņ� negribēja solīties, tāpēc nerunāja. Viņ� saprata, cik viegli būtu palikt, ja Nemone pati to piedāvāja. Tar�zanam viņa �ķita ārkārtīgi valdzino�a; viņa likās izstarojam no�slēpumainu, hipnotisku burvību, un tomēr viņ� bija cie�i apņēmies neko neapsolīt.

����� Es tevi padarī�u par Katnes augstmani, � Nemone �ukstēja. Viņa atkal sēdēja, taisni izslējusies, un viņas seja bija pavisam tuvu Tarzana sejai. Viņ� juta viņas ķermeņa siltumu; nepazīstama, eksotiska smar�a kairināja viņa nāsis; viņas pirksti �ņaudzās tik cie�i ap Tarzana delmu, ka viņam sāpēja.

����� Es lik�u pagatavot tev ķiveres no zelta un bruņukreklus no skaistākā ziloņkaula, kāds vien Katnē atrodams; dāvinā�u tev lauvas � piecdesmit, simtu, tu būsi varenākais un bagatākais augstmanis manā galmā!

���� Es nekā tāda nevēlos, � viņ� sacīja.

Silta roka vijās aug�up viņam ap kaklu. Maigs, abiem nepazīs�tams gai�ums iemirdzējās Katnes valdnieces Nemones acīs.

���� Tarzan, � viņa �ukstēja.

Un tad pavēras durvis istabas viņgalā, un ienāca veca nēģeriete. Viņa bija reiz bijusi stalta un gara, bet tagad bija veca un salī�kusi; pinkainie, sīkcirtotie mati savēlu�ies, sirmi un reti. Savītusi mute savilkās it kā ļaunīgā ņirgā, it kā smaidā, atsedzot bezzobu smaganas.

Uz spieķa atspiedusies, viņa palika durvīs stāvam � vecs grausts ar drebelīgu galvu.

Vecajai tik negaidīti ienākot, Nemone izslējās un palūkojās visap�kārt. Maigumu, kas tik pilnīgi bija pārvērtis viņas seju, vienā mirklī aizmēza niknums � vārdos neizteikts, tomēr drausmīgs.

Ve�a piesita ar spieķi pie grīdas; galva nepārtraukti klanījās ka groteskai, baismīgai lellei, lūpas joprojām bija pavēru�ās, un Tarzans tagad skaidri redzēja, ka tas nebija smaids, bet riebīgs vieplis.

���� Nāc! � viņa ieķērcās. � Nāc! Nāc! Nāc!

Nemone pietraucās kājās un pievērsās ve�ai.

����� Mduza! � viņa tai uzkliedza. � Es tevi nositī�u! Lik�u tevi saraustīt gabalos! Arā no �ejienes!

Ta�u ve�a turpināja klaudzināt ar spieķi pa grīdu un ķērkaja:

����� Nāc! Nāc! Nac!

Nemone lēnām gāja uz vecās pusi. It kā neredzamas, neatvairā�mas varas vadīta, viņa pārgāja pari istabai, ve�a pakāpās sānis, un valdniece pazuda tum�ā gaitenī. Vecā sieva paskatījās uz Tarzanu un, nikni ņurdēdama, atmuguriski izgāja Nemonei nopakaļ ārā pa durvīm. Durvis aiz abām bez skaņas aizvērās.

Tarzans bija piecēlies reizē ar Nemoni. Mirkli vilcinājies, viņ� spēra soli uz durvju pusi, lai sekotu valdniecei un ve�ai, tad iz�dzirda atveramies otras durvis un soļus aiz muguras; apgriezies viņ� ieraudzīja uz sliek�ņa stāvam augstmani, kas bija viņu ievedis pie Nemones.

���� Tu vari iet atpakaļ uz Gemnona dzīvokli, � augstmanis pie�klājīgi sacīja.

Tarzans noskurinājās kā lauva; viņ� pārvilka plaukstu pār acīm, it kā viņam būtu aizmiglojies skatiens, tad, dziļi nopūties, devās uz durvīm, kur augstmanis, sāņus atkapies, pa�ķīra viņam ceļu. Vai nopūta pauda atvieglojumu vai no�ēlu? Kas to lai zina?

Kad d�ungļu valdnieks gāja ārā no istabas, Beltars, drausmīgi rēk�dams, no visa spēka raustīja ķēdes.

Kad Gemnons otra rīta pēc Tarzana audiences pie Nemones iegāja kopējā dzīvokļa viesistabā, viņ� ieraudzīja d�ungļu cilvēku stāvam pie loga un raugāmies ārā uz pils pagalmu.

����� Priecājos, tevi �orīt te redzēdams, � katnietis sacīja.

����� Un varbūt esi pārsteigts? � d�ungļu valdnieks ieminējās.

���� Es nejustos pārsteigts, ja tu nebūtu atgriezies, � Gemnons at�bildēja. � Kā viņa tevi saņēma? Un Erots? Jādomā, viņ� varen priecājās par tavu iera�anos.

Tarzans pasmaidīja. � Nelikās vis, bet tam arī nebija se�vi�ķas nozīmes, jo valdniece viņu tūliņ aizraidīja projām.

���� Un tu visu vakaru pavadīji ar viņu viens pats? � Gemnons, nespēdams noticēt, pārprasīja.

���� Mēs abi ar Beltaru, � Tarzans pārlaboja. � �ķiet, ka Beltars mani neieredz tikpat stipri kā Erots.

���� Jā, Beltars varēja gan tur atrasties, � teica Gemnons, � viņa to parasti tur pieķēdētu savā tuvumā. Neapvainojies par to, ka tu viņam nepatīc. Beltaram nepatīk neviens. Varbūt pareizāk būs, ja teik�u, ka viņam nepatīk neviens dzīvs cilvēks, toties pār�lieku patīk beigti. Beltars ir cilvēkēdājs. Kā Nemone pret tevi iztu�rējās?

���� Viņa bija vis�ēlīga, � Tarzans apliecināja. � Par spīti tam, ka jau pa�ā sākumā es apvainoju viņas karalisko augstību.

����� Kā tā?

����� Es paliku stāvam, kad bija pavēlēts mesties ceļos, � Tarzans paskaidroja.

����� Bet es ta�u tev piekodināju mesties ceļos! � Gemnons ie�saucās.

���� To pa�u darīja arī augstmanis pie durvīm.

����� Un tu aizmirsi?

����� Nē.

���� Tu atteicies mesties ceļos? Un viņa nelika tevi novākt?

���� Tā tomēr ir patiesība, turklāt viņa piedāvāja iecelt mani di�ciltīgo kārtā un uzdāvināt man simt lauvu.

Gemnons galvu vien nogrozīja.

����� Kādas burvestības 1u laidi darbā, lai tā pārvērstu Nemoni?

����� Nekādas. Apburts jutos es. Izstāstīju tev visu tāpēc, ka nekā nesaprotu. �eit Katnē tu man esi vienīgais draugs, un es lūg�u tevi paskaidrot man daudz ko tādu, kas man vakarvakarā apciemojumā pie valdnieces �ķita neizskaidrojams. �aubos, vai vispār kāds spējīgs �o sievieti saprast. Da�ās sekundēs viņa var būt gan maiga, gan briesmīga, gan stipra, gan vāja. Vienu mirkli viņa ir visvarena valdniece, bet tūliņ nākamajā mirklī kļūst par paklausīgu vasali verdzenei.

���� Ahā! � iesaucās Gemnons. � Tu tātad esi redzējis Mduzu. � Varu saderēt, ka diezin cik sirsnīgi �ī pret tevi vis neiz�turējās.

���� Nē, � atzinās d�ungļu cilvēks. � īstenībā viņa nepie�vērsa man ne mazāko uzmanību, tikai pavēlēja Nemonei iet pro�jām, un Nemone aizgāja. Visērmotākais ir tas, ka valdniece ne�gribēja iet, pat sadusmojās, tomēr padevīgi paklausīja vecajai sievai.

���� Par Mduzu klīst daudz teiksmu, � Gemnons sacīja, � bet vienu stāsta bie�āk nekā citas; vari man dro�i ticēt, ka par to visu runā vienīgi �ukstus un arī tikai uzticamu draugu sabiedrībā.

Mduza ir valdnieku ģimenes verdzene kop� Nemones vectēva laikiem; toreiz viņa vēl bija bērns, da�us gadus vecāka par valdnie�ka dēlu � Nemones tēvu. Vecie ļaudis un leģenda, kas no mutes mutē klīst tikai �ukstus, mel�, ka Nemone esot viņas meita.

Apmēram gadu pēc Nemones piedzim�anas, viņas tēva valdī�anas desmitajā gadā, neizprotamos un ļoti aizdomīgos apstākļos nomira valdniece. Viņa bija grūta, un bērns piedzima līdz ar viņas pēdējiem elpas vilcieniem. Zēnam deva vārdu Alekstars, un viņ� vēl �o�baltdien ir dzīvs.

����� Kāpēc tad viņ� nav kļuvis par valdnieku? � jautāja Tarzans.

���� Tas ir gar� stāsts, pilnum pilns noslēpumu, galma intrigu un slepkavību, un tajā varbūt ir vairāk izdomājumu nekā patiesības, kas zināma vairs tikai kādiem diviem cilvēkiem, kuri vēl mīt dzīvajo vidū. Varbūt patiesību zina arī Nemone, par ko gan var �aubīties, tomēr kaut kāda nojausma par to viņai noteikti ir.

Tūliņ pēc valdnieces nāves Mduzas ietekme pastiprinājās un kļuva arvien jūtamāka. Mduza atbalstīja Tomosu, tolaik nenozīmīgu, ne�viena neievērotu augstmani; bet nu tas kļuva ar katru dienu varenāks. Tad, apmēram gadu pēc valdnieces nāves, nomira arī pats valdnieks. Tik skaidri bija saprotams, ka viņ� noindēts, ka tik tikko izdevās no�vērst augstmaņu sacel�anos; bet Tomoss, Mduzas vadīts, nomierināja prātus, uzveļot vainu kādai verdzenei, uz kuru Mduza bija greizsirdīga, un sodot to ar nāvi.

Desmit gadus Tomoss, būdams zēna Alekstara aizbildnis, bija pa- valdonis. �ajā laikā viņ� ar savu piekritēju palīdzību nostiprināja savu stāvokli valdībā un valsts padomē. Alekstars tika atzīts par plānprātīgu un ieslodzīts templī; divpadsmit gadus veco Nemoni kronēja par Katnes valdnieci.

Erots ir Mduzas un Tomosa radījums, un gribot negribot izveido�jies liels juceklis; būtu jāsmejas, ja viss nebūtu tik traģiski. Tomoss gri�bētu apprecēt Nemoni, bet Mduza to neparko nepieļauj, un, ja taisnība citām baumām, tad viņas iebildumi ir glu�i pamatoti. Runā, proti, ka Nemones tēvs esot Tomoss, nevis nelaiķis valdnieks; Mduza vēlas, lai Nemone apprecas ar Erotu, bet Erots nav lauvu cilts vīrs un līdz �im brīdim valdniece ir atteikusies lauzt seno tradīciju, ka valdnieku dzim�tas locekļi drīkst precēties tikai ar �īs augstākās �ķiras piederīgajiem.

Mduza visiem spēkiem pastāv uz precībām, jo pār Erotu viņai ir pilnīga vara; viņa pūlas kā mācēdama, lai Nemone nesāktu interesēties par citiem vīrie�iem, tā izjaucot varbūtējus viņas precību nodomus; ar to dro�i vien izskaidrojama viņas iejauk�anās, kad tu ciemojies pie valdnieces. Vari ne�aubīties par to, ka Mduza ir lava ienaidniece, tāpēc neaizmirsti ne uz mirkli, ka visi, kas vecajai raganai jebkad stāju�ies ceļā, miru�i varmācīgā nāvē. Sargies no Mduzas. no Tomosa un no Erota; un ka draugs gribu tev teikt vēl ko: sargies arī no Nemones. Bet tagad nedomāsim vairs par Katnes ne�ēlīgo un tum�o pusi, labak do�simies pastaigā, kuru tev �im rītam apsolīju, lai tu iepazītu mūsu pil�sētas skaistumu un skatītu tās iedzīvotāju bagātības.

Pa ielām, kam gar maļam auga veci koki, Gemnons veda Tarzanu garām augstmaņu zemajām baltzeltainajām mājam, ko varēja tikai ne�daudz saredzēt caur re�ģiem mūra �ogos, kas apjoza pla�os pagalmus. Apmēram jūdzi viņi nosoļoja pa akmeņiem bruģētu ielu. Augstmaņu kārtas pretimnācēji sveicināja Gemnonu, da�i pamāja sveicienu ari viņa ceļabiedram; amatnieki, tirgotāji un vergi apstājās, lai apskatītu sve�zemnieku, tum�i iedegu�o milzi, kas bija pieveicis Katnes lielāko stiprinieku.

Tad viņi nonāca pie augsta mūra, kas �o pilsētas daļu �ķīra no nā�kamās. Masīvie, kareivju apsargātie vārti �ajā rīta stundā bija pla�i vaļā un pavēra ceļu uz turīgāko amatnieku un tirgoņu mājokļiem. Pa�galmi vairs nebija tik pla�i, nami bija mazaki un vienkār�āki, tomēr ari �eit viss liecinaja par labklājību un pat pārticību.

Aiz �ā rajona atradas trūcīgāku ļau�u kvartāli, ta�u arī te viss bija kārtīgs un sakopts un nekur neredzēja nabadzības pazīmju � ne cil�vēkos, ne viņu mitekļos. �eit, tāpat kā citos pilsētas rajonos, gadījās sastapt da�u rāmu lauvu klīstam pa ielām vai guļam sava saimnieka pagalmā pie vārtiem.

Pēk�ņi d�ungļu cilvēka uzmanību saistija lauva netālu priek�ā viņu ceļā; zvērs bija uzmeties cilvēkam, kuru plosīdams ēda.

����� Jūsu ielās, �ķiet, nav pārāk dro�a staigā�ana, � ieteicās d�ungļu valdnieks, ar galvas mājienu norādīdams uz lauvu.

Gemnons pasmējās.

���� Tu ta�u redzi, ka gājēji sevi�ķi neuztraucas, � viņ� sacija, pa�mādams uz cilvēkiem, kas mierīgi gāja garam lauvam un tā laupīju�mam, tik vien kā pametot apkart līkumu, lai nebūtu tiem jāpieska�ras. � Lauvām ari jāēd.

���� Vai tie bie�i saplosa pilsētniekus?

����� Ļoti reti. �is cilvēks, raugi, atdots lauvām tad, kad bija miris. Tu jau redzi � viņ� ir kails. Tas rāda, ka viņ� bijis pagalam, pirms tika lauvam. Ja cilvēks nomirst un viņam nav neviena, kas gribētu vai va�rētu samaksāt par apbedī�anu, līķi, ja vien cilvēks nav miris no lipīgas kaites, izliek uz ielas; tie, kas mirst no slimibām, un ari tie, kuru tuvi�nieki var atļauties bēru ceremoniju, pēdējo miera vietu atrod Ksara- torā, lai gan arī to vidū ir daudzi, kurus vienkār�i izliek uz ielas lau�vām. Tu ta�u zini, ka Katnē par lauvām ļoti rūpējas un tikt lauvu ap�ēstam nav negods, drīzāk gods.

���� Vai lauvu galvenā barība ir cilvēku gaļa? � Tarzans jautaja.

���� Nē. Kad nepietiek cilvēku gaļas, lai lauvas būtu labi paēdu�i, mēs medījam aitas, kazas un ziloņus Tenārā, jo mums jārūpējas, lai lauvas bulu labi paēdu�i un neuzbruktu dzīviem cilvēkiem.

���� Vai tad lauvas nekad nesaplosa cilvēku, lai to apēstu?

����� Gadās gan, bet lauva, kas ieņēmies tādu niķi, tiek nogalinats; uz ielām pastaigāties arī izlai� vienīgi nedaudzus vecus majas lutekļus. Pilsētas robe�ās atrodas apmēram piecsimt lauvu, un tie visi, izņemot nedaudzus, liek turēti ie�ogojumos īpa�nieku pagalmos. Labākie skrie��anās sacīk�u un medību lauvas mitinās privātos staļļos.

Valdniecei pieder pilni trīs simti pieaugu�u lauvu tēviņu � tie ir kara lauvas. Da�i valdnieces lauvas apmacīti ari sacīkstēm un medī�bām; viņai patīk medīt, un tagad, kad lietus periods beidzies, Nemone, bez �aubām, drīz vien dosies medībās.

���� Kur jūs ņemat tik daudz lauvu? � Tarzans jautāja.

����� Mēs pa�i tos audzējam, � paskaidroja Gemnons. � Ārpus pil�sētas ir audzētava, kur uzturas lauvenes. Tā pieder Nemonei, un katrs lauvu cilts vīrs, kam pieder lauvenes, maksā zināmu summu par to uz�turē�anu. Mēs audzējam ļoti daudz lauvu, jo ik gadu medībās liela da|a lauvu aiziet bojā, tāpat arī sirojumos un karos. Mēs, proti, tos izman�tojam ziloņu medībās, un tur krīt daudz lauvu. Arī atnie�i ik gadu labu tiesu nogalina, kad mēs ar lauvām dodamies uz Tenāru medit vai sirot; da�iem lauvām tādās reizēs izdodas izbēgt. �ie lauvas vēl tagad klaiņo savvaļā pa Tenaru; gadās, ka palaikam kādi atnak no kalniem; tie visi ir ļoti plēsīgi.

Runādami viņi gāja tālāk uz pilsētas centru, līdz sasniedza pla�u laukumu, ko no visām pusēm ie�ogoja veikali. Tur apgrozījās milzums ļau�u. Visas iedzīvotāju �ķiras, sākot ar augstmaņiem un beidzot ar vergiem, juku jukām drūzmējās ap tirgotavām un lielajā tirgū zem kla�jas debess. Vergi turēja pavadā lauvas, ko pārdo�anai bija atvedu�i viņu kungi, kuri pa to laiku slavēja savus lauvas potenciāliem pircē�jiem � citiem augstmaņiem.

Netālu no lauvu tirgus atradās vergu tirgus; un, tā kā vergus at��ķirībā no lauvām drīkstēja iemantot ikviens, tad tirgo�anās ritēja jo dzīvi. Kad Tarzans un Gemnons apstājās paskatīties, uz izradāmās platformas patlaban stāvēja liels, melns galla. Viņ� bija glu�i kails, lai pircējam nepaliktu apslēpts neviens trūkums; viņa seja pauda pilnīgu vienaldzību, tomēr brī�iem viņ� uzmeta skaudra naida pilnu skatienu savam īpa�niekam, kas ņēmās cildināt viņa labās īpa�ības.

����� Ņemot vērā viņa vienaldzīgo izskatu, � bilda Tarzans, � va�rētu iedomāties, ka tikt pārdotam kā precei vai mājlopam ir ikdieni�ķa parādība viņa dzīvē.

����� Ne glu�i ikdieni�ķa, � sacīja Gemnons, � bet ari nekas jauns. Viņ� pārdots jau daudz rei�u. Es viņu labi pazīstu. Kādreiz viņ� piede�rēja man.

����� Palūkojieties uz viņu! � kliedza pārdevējs. � Palūkojieties uz �īm rokām! Un uz kājām, un kas par muguru! Viņ� ir spēcīgs kā zi�lonis, un nevienas skrambiņas! Vesels kā lauvas zobs; nevienu dienu mū�ā nav sirdzis! Un cik paklausīgs! Mazs bērns spēj viņu vadīt.

����� Viņ� ir tik cietu galvu, ka neviens viņu nespēj vadīt, � Gem�nons pa�ukstēja Tarzanam ausī. � Tāpēc jau es taisījos no viņa vaļā; tāpēc jau viņ� tik bie�i tiek pārdots.

����� Liekas, par viņu interesējas diezgan daudzi pircēji, � sprieda Tarzans.

���� Vai redzi to vergu sarkanajā tunikā? � Gemnons jautāja.

���� Tas pieder Kserstlam, nupat jau sāk solīt. Kserstls arī to puisi pazīst caur un cauri un zina, ka tas piederēja man.

����� Kāpēc tad viņ� grib to pirkt? � Tarzans vaicāja.

����� Nezinu, bet vergus var izmantot arī citādi, ne tikai darbam. Kserstlam varbūt ir vienalga, kādā veselības stāvoklī ir puisis un vai tas māk strādāt. Ja viņam piederētu lauvas, es varētu domāt, ka viņ� to pērk lauvām par barību, jo dro�i vien to atdos par nieka naudu.

Kserstla vergs gailu nopirka, kad Tarzans un Gemnons jau gāja tālāk, lai apskatītu tirgotavās izliktās preces. Tur bija da�ādi ādas, koka, ziloņkaula un zelta izstrādājumi; bija īsie dun�veida zobeni, �ķēpi, vairogi, bruņukrekli, ķiveres un sandales. Vienā veikalā piedā�vāja tikai sievie�u apģērbus, citā � smar�as un vīraku; bija juvelier�izstrādājumu veikali, dārzeņu un gaļas tirgotavas. Gaļas tirgotavās pār�deva kaltētu gaļu un zivis, kazu un aitu rumpjus. �o tirgotavu fasādes bija smagi nosprostotas. Gemnons paskaidroja, ka tas darīts, lai veikalā nevarētu iekļūt lauvas.

Kur vien Tarzans parādījās, visur viņ� pievērsa sev uzmanību; visu laiku viņiem sekoja neliels pūlītis, jo katnie�i bija viņu pazinu�i jau tai pa�ā mirklī, kad viņ� iegāja tirgus laukumā. Pui�eļi un meitenes apbrīnodami spiedās ap viņu, un tie pieaugu�ie, kas iepriek�ējā dienā bija atradu�ies stadiona, stāstīja citiem, kā �is sve�zemnieks pacēlis Fo�begu virs galvas un iemetis skatītājos.

����� Iesim projām no �ejienes, � mudināja d�ungļu valdnieks,

���� man nepatīk pūlis.

����� Varbūt iesim atpakaļ un apskatīsim valdnieces lauvas, � Gem�nons piedāvāja.

����� Labāk skatīties uz lauvām nekā uz cilvēkiem, � atteica Tar�zans.

Katnes kara lauvas lika turēti novietnēs, kas atradās uz valdnieku zemesgabala krietni patālu no pils. Staļļa ēka bija glīta akmens celtne baltā krāsā; katram lauvam bija savs īpa�s krātiņ�; ap staļļiem pletās pagalms, ko apjoza augsts mūris; mūra aug�malā cits pie cita bija ie�stiprināti stieņi ar asiem, slīpi lejup noliektiem galiem, lai lauvas neva�rētu aizbēgt. �ajos pagalmos lauvas tika izlaisti izkustēties; tālāk bija iekārtota pla�a arēna, kur augstmaņu uzraudzība īpa�i dresētāji zvērus apmācīja; sacīk�u lauvas tur radināja pie iejūga, bet medību lauvas dresēja medību iemaņās � paklausīt medniekam, meklēt medījamā zvēra pēdas, pienest medījumu.

Ieejot stallī, Tarzanam nāsīs iesitās pazīstama smaka.

����� Beltars arī ir te, � viņ� sacīja Gemnonam.

����� Iespējams, � augstmanis atteica, � es tikai nesaprotu, kā tu to zini.

Kad viņi gāja tālāk gar krātiņiem, aplūkodami tur iesprostotos lau�vas, Gemnons, kas gāja pa priek�u, piepe�i apstājās.

����� Paklau, kā tu uzzināji? � viņ� jautāja. � Vakarvakarā tu zi�nāji, ka pie Nemones atrodas Erots, kaut nevarēji viņu redzēt un ne�viens tev to nebija sacījis; un tagad tu apgalvoji, ka te esot Beltars, un tas tie�ām ir te!

Tarzans piegāja un apstājās Gemnonam blakus, un tai pa�ā mirkli, kad viņa skatiens pievērsās Beltaram, zvērs sparīgi metās re�ģos, gri�bēdams sagrābt d�ung|u cilvēku un tā ierēkdamies, ka viss stallis no�drebēja.

Tūliņ pieskrēja kopēji, bīdamies, ka noticis kaut kas |auns; bet Gemnons viņus nomierināja, teikdams, ka tas bijis tikai Bellara dusmu rēciens.

���� Es viņam nepatīku, � sacīja Tarzans.

����� Ja tu tiktu viņam nagos, runā�ana būtu īsa, � piebilda ko�pējs.

���� Tas skaidri redzams, � d�ungļu cilvēks piekrita.

����� Beltars ir gat�^ais briesmonis, cilvēkēdājs, � Gemnons sacīja, kad kopējs bija aizgājis, � tomēr Nemone ne|auj viņu novākt. �ad tad to izlai� pils arēnā kopā ar kādu, kas kritis Nemones ne�ēlastībā; tad viņa nopriecāties vien nevar, skatoties, kādas mokas jāizcie� upurim.

Senāk Beltars bija labākais medību lauva, ta�u pēdējoreiz, kad bija paņemts līdzi medībās, tas saplosīja �etrus cilvēkus un pats bezmaz aizbēga. Viņ� ir aprijis trīs kopējus, kas uzdro�inājās iziet ar viņu arēnā, un dro�i vien aprīs vēl kādu, pirms �ēlīgs liktenis mūs reiz no viņa atpestīs.

Stāsta, ka Nemone ieņēmusi galvā ērmotu māņticību: kaut kādā noslēpumainā, pārdabiskā kārtā viņas dzīvība esot saistīta ar Beltara dzīvību � ja mir�ot viens, bū�ot jāmirst arī otram. Skaidrs, ka tādos apstākļos nav ne politiski tālredzīgi, ne dro�i piebeigt veco velnu. Dī�vaini, ka tie�i uz tevi viņam tik me�onīgs niknums.

����� Esmu arī agrāk sastapis lauvas, kuriem nepatiku, � atteica Tarzans.

����� Lai tev, draugs, nekad nevajadzētu sastapties ar Beltaru klajā laukā!

Tarzans un Gemnons patlaban griezās projām no Beltara krātiņa, kad pie d�ungļu cilvēka pienāca vergs un viņu uzrunāja:

����� Valdniece Nemone pavēl tev nekavējoties ierasties pie viņas. Tev jāiet uz ziloņkaula istabu. Di�ciltīgais Gemnons uzgaidīs priek��telpā. Tādas ir valdnieces Nemones pavēles.

����� Diezin kādēļ tagad, � ieminējās Tarzans, kad viņi pāri vald�nieces zemesgabalam devās uz pili.

����� Neviens nezina, kādēļ tiek aicināts audiencē pie valdnieces, pirms nav tur nokļuvis, � atteica Gemnons. � Ikviens var tikt aicinats turp saņemt pagodinājumu vai uzklausīt nāves spriedumu. Nemone ir untumaina. Viņa mū�dien garlaikojas un nemitīgi prāto, kā paglābties no garlaicības. Bie�i vien �ie meklējumi viņu noved tādos neceļos, ka neviļus jādomā, vai tik viņas prātiņ�� Nē, nē! Tādas iedomas pat draugs draugam �ukstus nedrīkst uzticēt.

Kad Tarzans ieradās, viņu tūliņ aizveda uz ziloņkaula istabu, kur viņ� sastapa Nemoni un Erotu, glu�i tapat kā iepriek�ējā vakarā. Ne�mone viņu sveica ar gaidpilnu, gandriz kaismīgu smaidu, bet Erots tikai nikni paglūnēja, nemaz necenzdamies slēpt savu naidīgumu.

����� Mums �orīt gaidāma interesanta izklaidē�anās, � Nemone sa�cīja, � un mēs nolēmām uzaicināt arī tevi un Gemnonu tajā piedalī�ties. Sirotāji, kas pirms pāris dienām devas uz Atni, sagūstīju�i vienu no viņu di�ciltīgajiem, un �orīt esam nodomāju�i sarīkot ar viņu sporta spēles.

Tarzans pamāja. Viņ� nesaprata, ko Nemone īsti grib pateikt, un tas viņu sevi�ķi arī neinteresēja. Viņ� atcerējās Mduzu un iepriek�ējo vakaru un nevarēja vien izgudrot, kā izprotama �ī dīvainā, valdzino�ā sieviete, kas ar viņu sarunājās.

Nemone pievērsās Erotam.

���� Aizej un pasaki, ka mēs gaidām, � viņa izrīkoja, � un pielūko, lai viss būtu sagatavots.

Erots piesarka un, vēl joprojām drūmi caur pieri blenzdams, atmu�guriski kāpās uz durvīm.

���� Tev nav jāsteidzas, � piebilda valdniece, � mēs nesvilstam ne�pacietībā pēc gaidāmās izpriecas. Lai rīkojas bez steigas, un tu uzraugi, ka viss tiek godam nokārtots.

���� Darī�u tā, kā valdniece pavēl, � Erots īdzīgi atteica.

Kad durvis aiz viņa aizvērās, Nemone pamāja Tarzanam, aicinā�dama to apsēsties viņai līdzās uz tahtas.

����� �ķiet, ka Erotam tu nepatīc, � viņa smaidīdama sacīja. � Viņ� traki skai�as, ka tu liedzies nomesties manā priek�ā ceļos un ka es tevi par to nesodu. Atklāti sakot, arī es pati nesaprotu, kāpēc to nedaru, bet puslīdz varu uzminēt. Varbūt tu vari iedomāties � kāpēc?

���� Tam varētu būt divi iemesli, un abi būtu pamatoti, � Tarzans atbildēja.

���� Un kādi tie ir? Man ļoti gribas zināt, kā tu to izskaidro.

����� Ar cieņu pret sve�zemnieka para�ām un laipnību pret viesi, � bilda Tarzans.

Nemone mirkli padomāja.

����� Jā, � viņa piekrita, � diezgan labs izskaidrojums, bet īsti ne�saskan ar Nemones galma para�ām. Un īstenībā abi aizbildinājumi no�zīmē vienu un to pa�u, tātad tas būtu tikai viens iemesls. Vai otra tev nav?

����� Ir, � atteica Tarzans, � pat labāks, tāds, kas tev varbūt liks mainīt domas par manu pārkāpumu.

���� Kāds tas ir?

���� Tas, ka tu nevari mani piespiest mesties ceļos.

Valdnieces acis skadri iezalgojās; �ī nebija atbilde, kādu viņa ce�rēja dzirdēt. Tarzans nenovērsa no viņas acu; viņa ieraudzija �ajās acīs jautru zibsnu.

����� Ak, kāpēc es to pacie�u? � viņa iesaucās, ta�u dusmas izgaisa, tiklīdz jautājums bija izskanējis. � Kāpēc tu tī�ām mani kaitini, kad gribu pret tevi izturēties laipni? � viņa gandrīz lūdzo�i sūdzē�jās. � Kāpēc tu nepanac ne solīti man pretī? Kāpēc tu negribi būt pret mani draudzīgs, Tarzan?

����� Es gribu būt draudzīgs pret tevi, Nemone, � viņ� atbildēja, � tikai ne par tādu cenu, kadu tu prasi; un ari tas nav vienīgais iemesls, kāpēc liedzos krist tava priek�a ceļos.

���� Kāds tad galu gala ir otrs iemesls? viņa uzstāja.

����� Gribu tev patikt, bet es tev nepatiktu, ja verdziski zemotos tavā priek�ā.

����� Varbūt tev taisnība, � viņa domīgi noteica. � Visi lokās un ze�mojas tā, ka man kļūst vai nelabi. Un tomēr � tiklīdz kāds nezemojas, mani pārņem dusmas. Kāpēc tā notiek?

���� Tu apvainosies, ja es tev to pateik�u.

����� Pēdējās divās dienās esmu sākusi pierast pie apvainojumiem, � viņa atteica, rezignēti saviebdamās, � saki vien, ko domā.

���� Tu dusmojies tāpēc, ja kāds nezemojas, ka jūties nedro�a. Tu pieprasi āri�ķīgo pazemības apliecinājumu, lai tas tev pastāvīgi atgādi�nātu, ka esi Katnes valdniece.

����� Kas apgalvo, ka es neesmu Katnes valdniece? � viņa satraukta jautāja, tūliņ pārejot aktīvā aizsardzībā. � Kas to teiks, tas drīz uz�zinās, ka esmu valdniece un ka man ir vara pār dzīvību un nāvi. Ja man ienāktu prāta, es varētu tevi iznicināt jebkurā mirklī.

����� Tas uz mani neiedarbojas, � Tarzans atteica. � Es neteicu, ka tu neesi Katnes valdniece, vienīgi to, ka tava izturē�anās bie�i vien neviļus nodod tavu nedro�ību. Valdniecei jābūt tik pārliecinātai par sevi, ka tā vienmēr var uzdro�ināties būt cildena un �ēlsirdīga.

Nemone brītiņu sēdēja klusēdama, acīmredzot apsvērdama Tar�zana teikto.

����� Neviens to nesaprastu, � viņa beidzot ierunājās. � Ja es kļūtu cildena un �ēlsirdīga, viņi nospriestu, ka esmu vāja, sāktu mani izman�tot un galu galā nomaitātu. Tu viņus nepazīsti, bet tu esi pavisam ci�tāds; pret tevi es drīkstu izturēties cildeni un �ēlsirdīgi, tu nekad nelie�tīgi neizmantosi manu labestību; tu nekad to nepārpratīsi. Ai, Tarzan, es vēlos, lai tu apsolītu, ka paliksi Katnē. Ja apsolīsi, tad nebūs nekā, ko tu nevarētu no Nemones iegūt. Es tev uzcel�u otru tādu pa�u pili kā manējā. Es bū�u ļoti laba pret tevi; mēs � tu būtu �eit ļoti laimīgs.

D�ungļu cilvēks papurināja galvu. � Tarzans spēj būt laimīgs vie�nīgi d�ungļos.

Nemone pieliecās viņam tuvāk; kaisli satvēra viņa plecus.

����� Es tevi darī�u laimīgu arī �eit, � viņa kvēli �ukstēja. � Tu vēl nepazīsti Nemoni. Pagaidi vien! Pienāks laiks, kad tu paliksi � manis dēļ!

����� Erots un Mduza varbūt domā citādi, � Tarzans viņai atgadi- nāja.

����� Es viņus ienīstu! � iesaucās Nemone. � Ja viņi arī �oreiz ie�jauksies, es viņus visus nogalinā�u; �oreiz rīko�os tikai tā, kā pati gri�bē�u; viņi nedrīkst man nolaupīt laimi. Bet nerunā par viņu; nekad ne�piemini man viņas vārdu. To pa�u saku par Erotu. � Viņa uzsita kni�pi. � Nomī�u viņu kā tārpu, un neviens sāpīgi nepārdzīvos viņa pa�zu�anu. Nevienam nebūs �ēl Erota, un vismazāk jau man. Viņ� jau sen man apnicis. Truls, patmīlīgs muļķis, bet labāks tomēr nekā pavisam nekas.

Durvis atvēras un bez ceremonijām pa tām ienāca Erots; viņ� no�metās ceļos, ta�u tas drīzāk bija tikai �ests nekā īsta nome�anās uz ceļiem.

����� Pirms tu ienāc pie mums, � Nemone noskaldīja, � parūpējies, lai tevi ka nākas pieteic, un pagaidi mūsu piekri�anu, ka esam ar mieru tevi pieņemt.

����� Bet, augstība, � Erots pretojās, � nav ta�u parasts, ka �

���� Tu esi ieņēmies sliktos paradumos, � Nemone viņu partrau- ca, � pielūko, ka tos izlabotu. Vai spēles sagatavotas?

���� Viss sagatavots, � Erots pazemīgi atbildēja.

����� Tad ejam! � Nemone sacīja, ar mājienu uzaicinādama Tar�zanu sekot.

Priek�istabā gaidīja Gemnons, un valdniece uzaicināja ari viņu piebiedroties. Bruņotas apsardzes vadīti un pavadīti, visi trīs pa vairā�kiem gaiteņiem izgāja cauri da�ām telpām, tad uzkāpa pils aug�ējā stāvā. Tur sardze viņus aizvadīja līdz balkonam, no kura pavērās skats uz nelielu, ie�ogotu pagalmu. Pils apak�ējā stāva logi, kas vērās uz �o pagalmu, bija aizre�ģoti ar masīvām restēm, un gar balkona apmali, pie kuras sasēdās valdniece un viņas pavadoņi, uz priek�u lejup liecās spieķi ar nosmailētiem galiem; pagalms bija izveidots kā neliela arēna plēsīgiem zvēriem.

Kamēr Tarzans lūkojās lejup pagalmā, prātodams, kāds tad būs so�lītais izklaidē�anās pasākums, arēnas vienā galā atvērās durvis, pa�galmā iznāca jauns lauva un, acis spo�ajā saules gaismā mirk�ķinā�dams, palūkojās visapkārt. Ieraudzījis cilvēkus, kas no balkona viņu vēro, zvērs skaļi ierēcās.

����� Tas būs labs lauva, � ieteicās Nemone, � negants jau no ma�zām dienām.

����� Ko viņ� te dara? � jautāja Tarzans. � Vai pareizāk � ko darīs?

����� Izklaidēs mūs, � Nemone atbildēja. � Tūliņ tur lejā pie viņa ielaidīs vienu Katnes ienaidnieku � to atnieti, ko mūsējie Tenāra sa�gūstīja.

����� Un, ja viņ� lauvu nogalinās, tu viņam dāvāsi brīvību? � Tar�zans nerimās.

Nemone iesmējās. � Apsolu, ka tā notiks, bet viņ� nemū�am neno�galinās lauvu.

����� Kāpēc gan ne? � Tarzans iebilda. � Cilvēki jau �ad tad noga�lināju�i lauvas.

���� Ar kailām rokām? � jautāja Nemone.

���� Tu gribi sacīt, ka tas cilvēks nebūs apbruņots? � Tarzans neti�cēdams atjautāja.

����� Protams, ka ne! � Nemone atsaucās. � Viņu ta�u tur neielai�dīs tādēļ, lai viņ� nonāvētu vai ievainotu skaistu, jaunu lauvu, bet tādēļ, lai pats tiktu nonāvēts.

����� Tātad viņam netiek dota nekāda iespēja! Tas nav sports, tā ir slepkavība!

����� Varbūt tev labpatiktu nokāpt lejā un viņu aizstāvēt? � ie- ņirdzās Erots. � Valdniece dāvātu tam puisim brīvību, ja atrastos kāds �empions, kas lauvu nogalina. Tāda mums ir tradīcija.

����� Tradīcija ir, tikai manā valdī�anas laikā nav bijis neviena ga�dījuma, kad tā tiktu izmantota, � sacīja Nemone. � Tāds arēnas li�kums tie�ām pastāv, bet man nav laimējies redzēt neviena brīvprātīgā, kas uzņemtos �ādu risku.

Lauva drasēja pa pagalmu, tad apstājās tie�i pretī balkonam un raudzījās aug�up uz sēdētājiem. Zvērs bija varens � gan vēl jauns, tomēr pilnīgi pieaudzis.

���� Tas būs īsts negantnieks, � sprieda Gemnons.

����� Jau tagad viņ� tāds ir, � apstiprināja valdniece. � Gribēju to izdresēt par sacīk�u lauvu, ta�u, kad tas bija saplosījis divus dresē�tājus, nolēmu apmācīt to par medību lauvu lielajām medībām. Skat, tur jau ir atnietis. � Viņa pastiepa pirkstu uz pagalma pusi. � Jauns, iz�skatīgs puisis.

Tarzans palūkojās uz spēcīgo, ziloņkaula bruņās tērpto vīrieti, kas nelielās arēnas pretējā malā drosmīgi sagaidīja savu likteni; tad arī lauva lēnam pagrieza galvu uz to pusi, kur gaidīja laupījums, ko tas vēl nebija paguvis ieraudzīt. �ai pa�ā mirklī Tarzans satvēra Erota duncim līdzīgā zobena rokturi, izrāva zobenu no maksts un, uzkāpis uz balko�na apmales, nolēca arēnā � tie�i virsū lauvam.

Viņ� bija kustējies tik ātri un lik klusu, ka neviens nesamanīja, kas viņam prātā, līdz ieraudzīja notiku�o. Gemnons iekliedzās pārstei�gumā, Erots � aiz atvieglojuma; bet Nemone kliedza patiesā pārbīlī un �ausmās. Pārliekusies par balkona malu, valdniece redzēja lauvu plosāmies, kad tas centās nomest no muguras ķermeni, kas to bija pie�spiedis pie akmens bruģa, vai arī izrauties no nelūgta jātnieka skavām. Zvēra briesmīgie rēcieni skaļi atbalsojās pret �aurās arēnas sienām un saplūda ar lauvam uzklupu�ā cilvēkzvēra rēcieniem. Viena brūna roka bija sakampusi krēpēm apaugu�o kaklu, divas spēcīgas kājas cie�i spie�dās plēsoņas sānos, un Erota zobena smaile gaidīja izdevīgu mirkli, lai iedurtos tā sirdī. Atnietis pieskrēja pie abiem zvēriem, kas bija saķēru��ies kopā cīņā uz dzīvību un nāvi.

���� Tūsa vārdā! � kliedza Nemone. � Ja lauva viņu nogalinās, lik�u to saplosīt gabalu gabalos. Viņ� nedrīkst aiziet bojā! Lec lejā, Erot, palīdzi viņam! Un ari tu, Gemnon!

Gemnonam otrreiz teikt nevajadzēja, pārrāpies balkona malai, viņ� gar stieni nolaidās lejā arēnā. Erots kavējās.

���� Lai cīnās pats! � viņ� nomurdēja.

Nemone pagriezās pret miesassargu, ka stāvēja viņai aiz muguras. Viņa bija nobālusi bailēs par Tarzanu un riebumā pret Erotu.

����� Svied viņu leja! � viņa pavēlēja, norādīdama uz izbiju�os favo�rītu; ta�u Erots negaidīja, kamēr viņu nosviedīs, un jau pēc mirkļa arī viņ�, sekodams Gemnonam, nokļuva pagalmā.

Tomēr ne Erots, ne Gemnons, ne atnietis nebija nepiecie�ami, lai paglābtu Tarzanu no lauvas, jo viņ� jau bija ietriecis zobenu zeltain- dzeltenajos sānos. Vēl divas reizes asmenim vajadzēja cirsties me�o�nīgajā sirdī, līdz rēco�ais zvērs sabruka uz baltajiem akmeņiem un va�renā balss apklusa uz visiem laikiem.

Tad Tarzans izslējās kājās. Uz mirkli viņ� aizmirsa visu � gan cil�vēkus sev apkārt, gan pār balkona malu pārlieku�os valdnieci, gan zelta pilsētu. Tas nebija angļu lords, tas bija d�ungļu zvērs, kas noga�linājis laupījumu. Uzlicis vienu kāju beigtajam lauvam, pērtiķcilvēks pavērsās pret debesīm, un valdnieces Nemones pils sirdī atskanēja milzīga pērtiķu tēviņa drausmīgais uzvaras rēciens pie nogalināta lau�pījuma.

Gemnons un Erots nodrebēja, un Nemone �ausmās sarāvās: atnietis nenotrīcēja; viņ� �o rēcienu jau reiz bija dzirdējis. Atnietis bija Val�tors. Tarzans pagriezās; me�onība izgaisa no viņa sejas, kad viņ�, roku pastiepis, uzlika to Valtoram uz pleca.

����� Mēs jau esam liku�ies, draugs, � viņ� sacīja.

����� Un atkal tu man izglābi dzīvību, � atsaucās di�ciltīgais no Atnes.

Abi vīrie�i sarunājās klusā balsī, tā ka Nemone un pārējie balkonā viņus nevarēja sadzirdēt; Erots, bīdamies, ka lauva varbūt vēl nemaz nav beigts, bija aizskrējis līdz pagalma galam un paslēpies aiz kolon�nas; Tarzans neraizējās, ja Gemnons arī butu sarunu dzirdējis, jo jau�najam kalnietim viņ� uzticējās. Bet pārējiem nav jāzina, ka viņ� Val�toru pazīst no agrākiem laikiem, jo tūdaļ atdzīvotos sākotnējās valodas par to, ka Tarzans ieradies Katnē nogalinat Nemoni, un tad vienīgi brī�nums varētu izglābt viņus abus.

Nenolaizdams roku no Valtora pleca, Tarzans no jauna �ukstus ie�runājās:

����� Nevienam nav jāzina, ka esam pazīstami. Da�i �eit meklē ie�ganstu, lai mani nogalinātu, bet tev tagad vairs nedraud nekas ļauns.

Nemone atguvusies ātri izdalīja pavēles savai apsardzei:

����� Ejiet lejā un izlaidiet Tarzanu no arēnas � Tarzanu un Gem�nonu. Erots lai iet uz savu mitekli un gaida turpmākos rīkojumus. Es viņu vairs negribu redzēt. Atnieti aizvediet atpakaļ uz kameru. Vēlāk izdomā�u, kā viņu novākt.

Viņa runāja pavēlnieciski kā da�dien cilvēks, kas pieradis pie ab�solūtas varas un bezierunu paklausības, un vīri arēnā skaidri dzirdēja katru vārdu. Erota sirdi saltiem pirkstiem sagrāba bailes, jo viņ� re�dzēja savu ietekmi zūdam un atcerējās dzirdētus nostāstus par citu valdnieces favorītu likteni, kad tie bija zaudēju�i labvēlību. Viņa viltus pilnajā prātā atri sāka veidoties da�ādas kombinācijas, ka atjaunot agrāko stāvokli, un visām pamata bija tikai viens mērķis: iznīcināt sve�o milzi, kas viņam nolaupijis valdnieces labvēlību. Jābēg pie To- mosa un Mduzas; neviens no tiem abiem nevar pieļaut, ka pienāktu bridis, kad nevis Erots, bet sve�zemnieks piedalītos Nemones buduar- apspriedēs un troņa aizsegā tiktu pie neoficiālas varas.

Tarzans, dzirdot valdnieces pavēles, jutās pārsteigts un sa�utis; pagriezies viņ� uzlūkoja Nemoni un atgādināja:

���� Tu devi vārdu, ka �is cilvēks būs brīvs. Ja viņam jāiet atpakaļ uz cietumu, es ie�u kopā ar viņu, jo sacīju, ka viņ� būs brīvs.

����� Dari ar viņu, ko vēlies, � Nemone atsaucās, � viņ� pieder tev. Tikai nāc aug�ā pie manis, Tarzan. Man jau likās, ka tu būsi pagalam, un es vēl joprojām esmu nobijusies.

Erots un Gemnons noklausījās �os vārdus ar ļoti at�ķirīgām jū�tām; abi saprata, ka tie norāda uz pārmaiņām Katnes galma dzīvē. Jau�najai ietekmei uz Nemones lēmumiem Gemnons paredzēja labvēlīgu efektu un priecājās par to. Erots redzēja savu īslaicīgo godību grīļo�jamies un autoritāti sabrūkam. Ta�u abi bija ārkārtīgi pārsteigti, pēk��ņi ieraugot pavisam jaunu Nemoni tās vietā, kura līdz �im pakļāvās vienīgi Mduzas ietekmei.

Tarzans kopā ar Gemnonu un Valtoru atgriezās uz balkona, kur Nemone, atguvusi savaldību, viņus sagaidīja. Uz mirkli, satraukumā un bailēs par Tarzana dzīvību, viņa bija atklājusi savā raksturā sievi�ķību, kuru gandrīz neviens, kam gadījās būt kaut kādā saskarsmē ar viņu, nebija pat nojautis; bet nu viņa atkal bija valdniece. Valtoru viņa aplū�koja augstprātīgi, tomēr ar interesi.

����� Kā tevi sauc, atnieti? � viņa jautāja.

����� Valtors, � tas atteica, piebilzdams: � no Ksantusa dzimtas.

����� �o dzimtu es zinu, � sacīja Nemone. � Tās galva ir valdnieka padomnieks; ļoti di�ciltīga dzimta � tuva valdnieka namam gan asiņu, gan cieņas ziņā.

����� Ksantusu dzimtas vecākais ir mans tēvs, � Valtors paskaidroja.

����� Tava galva būtu bijusi lieliska trofeja pie mūsu sienas, � no�pūzdamās sacīja Nemone. � Bet es esmu devusi solījumu tevi atbrī�vot.

����� Manai galvai būtu pagodinājums kļūt par jūsu augstības tro�feju, � teica Valtors ar vieglu smaidu lūpās, � ta�u esmu ar mieru pa�gaidīt piemērotāku izdevību.

����� Mēs ar nepacietību gaidīsim �o brīdi, � Nemone vis�ēlīgi pie�vienojās teiktajam, � bet pagaidām mēs norīkosim pavadoņus, kas tevi aizvedīs atpakaļ uz Atni, un ceram uz labāku izdo�anos, kad tu nākam�reiz kritīsi mūsu rokās. Sagatavojies ritrītā atgriezties savā zemē.

����� Pateicos, augstība, � atbildēja Valtors, � bū�u gatavs un aiziedams aiznesī�u līdzi un visu mū�u glabā�u atmiņas par augstsir�dīgo un skaisto Katnes valdnieci.

����� Mūsu di�ciltīgais Gemnons līdz rītam būs tavs namatēvs, � Ne�mone norīkoja. � Aizved viņu pie sevis, Gemnon, un dari zināmu visiem, ka viņ� ir Nemones viesis, kuram nedrīkst notikt nekas ļauns.

Tarzans grasījās iet līdzi Gemnonam un Valtoram, bet Nemone viņu aizturēja.

����� Tu atgriezīsies kopā ar mani uz manām istabām, � viņa pavē�lēja, � man ar tevi jāparunā.

Ejot cauri pilij, Nemone negāja savam pavadonim pa priek�u, kā to prasīja galma etiķete, bet gan cie�i blakus un runādama raudzījās viņam acīs.

����� Es biju nobijusies, Tarzan, � viņa atzinās. � Un tas negadās bie�i, ka Nemone baiļojas, ja kādam citam draud briesmas, bet, kad ie�raudzīju tevi nolecam pagalmā pie lauvas, man sirds apstājās. Kālab tu to darīji, Tarzan?

����� Man riebās tas, ko redzēju, � Tarzans visai strupi atbildēja.

����� Riebās? Ko tas nozīmē?

����� Tā varasnesēja gļēvulību, kas pieļauj neapbruņotu, aizstāvēties nespējīgu cilvēku palaist arēnā, kur ir lauva, � Tarzans skaidri un ne�pārprotami atteica.

Nemone pietvīka.

���� Tu zini gan, ka to darīju es, � viņa salti noteica.

����� Protams, zinu, � Tarzans apstiprināja, � un tie�i tāpēc man tas liekas vēl jo a�gārnāk.

����� Ko tu ar to gribi teikt? � viņa asi uzsauca. � Vai tu patiesi gribi panākt, ka es zaudēju pacietību? Ja tu mani pazītu labāk, tad zi�nātu, ka tas ir bīstami � pat tev, kura priek�ā esmu tik stipri pazemo�jusies.

����� Es necen�os pārbaudīt tavu pacietību, � mierīgi paskaidroja Tarzans, � jo neesmu ieinteresēts uzzināt un nav mana darī�ana no�skaidrot, cik lielas ir tavas savaldī�anās spējas. Man glu�i vienkār�i �ķiet drausmīgi, ka tik skaista sieviete vienlaikus spēj būt tik ne�ēlīga. Ja tu būtu mazdrusciņ cilvēcīgāka, Nemone, tu būtu neatvairāma.

Tvīkums valdnieces vaigā izgaisa, dusmas acīs apdzisa; tālāk viņa gāja klusēdama, pārdomās iegrimusi; kad viņi sasniedza valdnieces apartamentu priek�telpu, viņa apstājās uz sliek�ņa un uzlika roku uz pavadoņa delma.

���� Tu esi ļoti drosmīgs, � viņa sacīja. � Tikai ļoti drosmīgs vīrs varēja mesties arēnā pie lauvas, lai glābtu glu�i sve�u cilvēku; bet tikai drosmīgākais no drosmīgajiem varēja uzdro�ināties runāt ar Nemoni tā, kā esi runājis tu, jo tikt lauvas (saplosītam ir �ēlsirdīga nāve salīdzi�nājumā ar to, kādu var piespriest I^emone, ja tiek apvainota. Ta�u var�būt tu skaidri zini, ka es tev piedo�u. Ak Tarzan, ar kādām burvestī�bām tu esi ieguvis tādu varu pār mani? � Viņa paņēma Tarzanu pie rokas un veda uz savu istabu.

���� Tur, kad būsim divi vien, tu mācīsi Nemoni būt cilvēcīgai.

Kad durvis atvērās, Katnes valdnieces acīs mirdzēja jauna gaisma,

liegāka, nekā jebkad �ajās skaistajās dzīlēs bija mirdzējusi; un tad pie�pe�i tā apdzina, acis iezalgojās spīvā naidā. Istabas vidū, skatienu viņiem pievērsusi, stāvēja Mduza.

Salīkusi un baismīga viņa stāvēja, galvu klanīdama un spieķi pie akmens grīdas piesizdama. Viņa neteica ne vārda, bet stindzināja ienā�cējus ar ļaunīgu skatienu. It kā nepārvarama spēka pievilkta, Nemone lēnām tuvojās ve�ai, pamezdama Tarzanu viņpus sliek�ņa. Lēni un klusu durvis starp viņiem aizvērās. D�ungļu cilvēks dzirdēja vairs tikai spieķa atsi�anos pret grīdas mozaīkas krāsainajiem akmeņiem.

Liels lauva, nākdams no dienvidiem, klusām �ķērsoja Kafas robe��u. Ja zvērs gāja pa noteiktām pēdām, tad spēcīgā vētra pa�ās lietus perioda beigās dro�i vien tās jau sen aizskalojusi. Lauva tomēr devās aizvien tālāk tādā dro�ā pārliecībā, kas izslēdz jebkādas �aubas.

Kādēļ tas �eit atradās? Kāds dzenulis to bija urdījis uzņemties garo, grūto ceļojumu, kas nepavisam nelikās saskaņojams ar �o dzīvnieku para�ām un dzīvesveidu? To zināja vienīgi pats Numa � lauva, zvēru karalis.

Erots, nikns un satraukts, nemierīgi drasēja �urp un turp pa savu dzīvokli valdnieces pilī. Uz sola, kājas plati uz priek�u izstiepis, dzi|ās domas iegrimis, zvilnēja Kserstls. Abi vīrie�i, redzams, pārdzīvoja sma�gu krīzi un bija pagalam nobiju�ies. Ja Erots patiesi un galīgi zaudējis valdnieces labvēlību, viņ� neap�aubāmi noraus līdzi arī Kserstlu.

����� Bet kaut ko ta�u tu tomēr vari darīt, � Kserstls uzstāja.

����� Esmu saticis gan Tomosu, gan Mduzu, � Erots g|ēvi atteica, � un viņi apsolīja palīdzēt. Viņiem 1as ir tikpat svarīgi kā man. Bet Nemone ir kā uzburta uz to sve�zemnieku. Pat Mduza, kas Nemoni pa�zinusi visu viņas mū�u, nekad nav redzējusi viņu iedegamies tādā kais�lībā. Pat veca jūt, ka nespes apdzēst valdnieces neprātīgo aizrau�anos ar kailo sve�zemnieku. Neviens Nemoni nepazīst tik labi kā Mduza, un es varu tev dro�i apgalvot, Kserstl, ka vecā ragana pati ir pārbijusies. Nemone viņu ienīst un, ja pa īstam apskaitīsies, var gadīties, ka dus�mas izkliedēs bailes no Mduzas un viņa veco novāks. Tas Mduzu bie�dē. Turklāt tu vari gan iedomāties, kādas �ausmas pārdzīvo vecais To�moss! Bez Mduzas viņ� ir pagalam, jo Nemone viņu piecie� vienīgi tāpēc, ka Mduza uz to pastāv.

���� Bet kaut kadai izejai tak jābūt, � Kserstls tiepās.

����� Kamēr �itais Tarzans kausē Nemones sirdi kā sveci, nekādās izejas nav, � atteica Erots. � Viņ� ta�u nemetas viņas priek�ā ceļos un runā ar viņu ta, ka varētu runāt ar nepaklausīgu vergu skuķi. Zvēru pie Tūsa krēpēm ja �is Nemonei iesistu, ari tas viņai patiktu.

����� Izeja tomēr ir! � Kserstls pēk�ņi �ukstus iesaucās. � Klau�sies! � un tāpat �ukstus viņ� sāka izklāstīt savu plānu visos sīkumos. Erots vērigi klausījās draugā, un viņa sejā parādījas arvien dzīvāka in�terese. Jauna verdzene iznāca no guļamtelpas, izgāja cauri istabai, kur abi vīrie�i apspriedās, un pazuda gaitenī, bet Erots un Kserstls bija tā aizrāvu�ies, ka nepamanīja to ne ienākam, ne izejam.

Tai pa�a vakarā Gemnons un Tarzans divatā ieturēja naktsmal- tīti, jo ne vienam, ne otram nebūtu vēlreiz paticis sēsties pie vakariņu gaida kopā ar augstmaņiem. Valtors bija guļamistabā licies pie miera, iepriek� palūdzis, lai ceļ viņu aug�ā tikai no rīta.

����� Kad tu pa īstam būsi padzinis Erotu, viss kļūs citādi, � Gem�nons sacīja, � lad viņi padevigi luncināsies ap tevi, apbērs tevi ar uz�manības apliecinājumiem un izpildīs katru tavu iegribu.

���� Tas nekad nenotiks, � asi atcirta Tarzans.

����� Kāpēc ne? � viņa sarunbiedrs jautāja. � Nemone tevis dēļ pilnīgi zaudējusi prātu. Nav nekā, itin nekā, ko viņa tevis labā neda�rītu. Hei, draugs, tu varēsi valdīt pār Katni, ja vēlēsies.

����� Bet es nevēlē�os, � sacīja Tarzans. � Varbūt Nemone zaudē�jusi prātu, bet es ne; un, pat ja būtu, es nekļū�u tik traks, lai ieņemtu vietu, ko pirms manis aizpildījis Erols. Man riebjas par to pat domāt. Labāk runāsim par kaut ko patīkamāku.

������ Labi, lai notiek, � Gemnons smaidīdams piekrita. � Varbūt uzskatu tevi par mu|ķi, tomēr atzīstos, ka apbrīnoju tavu drosmi un godaprātu. Un nu tie�ām parunāsim par kaut ko patīkamu. �ovakar paņem�u tevi līdzi ciemos. Parādī�u tev Katnes daiļāko meiteni.

����� Man likās, ka neviena sieviete Katnē nevar būt skaistāka par Nemoni, � Tarzans iebilda.

����� Un nebūtu arī, ja Nemone uzzinātu par �o meiteni, � atteica Gemnons. � Ta�u, par laimi, nezina; viņa to meiteni nekad nav redzē�jusi, un lai Tūss sargā, ka neierauga ari turpmāki

���� Tu, �ķiet, esi ļoti ieinteresēts, � d�ungļu cilvēks smaidīdams minēja.

����� Es viņu mīlu, � Gemnons vaļsirdīgi atzinās.

����� Un Nemone tie�ām nekad nav viņu redzējusi? Tas, manuprāt, ir visai grūti panākams, jo Kalne nav liela; ja meitene ir no jūsu kārtas, tad ta�u arī daudzi citi di�ciltīgie būs pamanīju�i viņas skaistumu. Uti tad valodām par to vajadzēja nonākt arī Nemonei ausīs.

����� Viņa, tā meitene, par kuru runāju, dzīvo pilnīgi uzticamu drau�gu sabiedrībā, � atbildēja Gemnons. � Tā ir Dorija, Tudosa meita. Viņas tēvs ir ļoti varens augstmanis un vada to cilvēku grupu, kas vēlas valdnieka troni redzēt Alekstaru. Tudosa dzīvību glābj vienīgi tas, ka Nemone apzinās viņa lielo ietekmi, bet, tā kā Nemones attiecības ar viņa namu ir visai saspīlētas, tad ne viņ�, ne viņa dzimtas locekļi galmā bie�i nav redzami. Tā bija vieglāk noslēpt no Nemones Dorijas izcilo skaistumu.

īsu brīdi pēc izie�anas no pils viņi negaidot sastapa Kserstlu, kas tūdaļ izplūda glaimīgos vārdos.

����� Apsveicu tevi, Tarzan! � viņ�, apturējis gājējus, iesaucās. � Tava �āsdienas cīņa lauvu bedrē esot bijusi varena. Pilī visi par to vien runā, un ļauj man vienam no pirmajiem tev pateikt, cik ļoti es priecā jos, ka ar savu drosmi, spēku un augstsirdību esi iemantojis mūsu �ēlīgās un skaistās valdnieces uzticību.

Tarzans palocīja galvu par zīmi, ka pieņem apsveikumu, un gra�sījās doties tālāk, bet Kserstls ar mājienu viņu aizturēja un turpināja:

����� Mums jāsatiekas bie�āk. Es drīzumā sarīko�u lielās medības un uzaicinu tevi tajās par godaviesi. Cilvēku nebūs daudz, tikai neliela, at�lasīta sabiedrība; solu, ka tu negarlaikosies. Kad viss būs sagatavots, es tev paziņo�u medību dienu; pagaidām uz redzi! Paliec sveiks!

����� Ne man vajag viņa, ne viņa lielo medību, � Tarzans noteica, kopa ar Gemnonu turpinot ceļu pie Dorijas.

����� Varbūt tev derētu uzaicinājumu pieņemt, � ieminējās Gem�nons. � �itais zellis un viņa draugi acu no tevis nenolaidīs, bet, ja tu �ad tad pabūsi kopā ar viņiem, tu savukārt daudz labāk varēsi novērot viņus.

Tarzans paraustīja plecus.

����� Ja tev �ķiet, ka tā labak, aizie�u arī uz medībām � ja vien vēl bū�u �eit.

���� Ja tu būsi �eit? � iesaucās Gemnons. � Paklau, tu ta�u ne�taisies iet projām no Katnes?

���� Taisos gan, turklāt pavisam noteikti, � Tarzans atbildēja. � Es varu aiziet jebkuru dienu vai nakti; nekas mani �eit netur, un es nevienam neesmu devis solījumu, ka nebēg�u, ja vēlē�os aizbēgt.

Gemnons greizi pavīpsnāja, bet Tarzans trūcīgi apgaismotās ielas pustumsā to nepamanīja.

���� Man gan būs interesanti to piedzīvot, � katnietis piebilda.

���� Kāpēc?

����� Nemone tevi nodeva manā aprūpē. Ja tu aizbēgsi, kamēr esmu par tevi atbildīgs, viņa mani nogalinās.

D�ung|u valdnieka- pierē ieriesās grumba.

���� To es nezināju, � viņ� sacīja. � Bet tev nav jābīstas. Nebēg�u projām, pirms tu no atbildības nebūsi (atbrīvots. � Pēk�ņi viņam sejā pavīdēja smaids. � Vajadzēs palūgt Nemonei, lai nodod mani Erota vai Kserstla uzraudzībā.

Gemnons iesmējās. � Tas gan būtu vareni! � viņ� iesaucās.

Tikai reta lāpa �ad tad uz mirkli padzina tumsu, kurā ielu ceļā uz Tudosa pili iegremdēja gar abām ielas malām augo�o koku nokarenie zari. Vietā, kur maza �ķērsieliņa krustoja lielo aleju, Tarzanam un Gemnonam tuvojoties, kupla ozola zemo zaru ēnā sakustējās tum�s augums. D�ungļu cilvēka asais skatiens to pamanīja, pirms viņi bija piegāju�i pietiekami tuvu, lai draudētu briesmas; Tarzans bija gatavs cīņai, pat ja nedomātu, ka stāvētājam ir kaut kāds sakars ar viņu, jo, d�ungļos uzaudzis, vienmēr bija gatavībā, vienalga, vai draudēja bries�mas vai ne.

Tiklīdz viņi nokļuva līdz stāvētāja slēpnim, Tarzans izdzirda aiz�smaku�ā balsī piesaucam savu vārdu. Viņ� apstājās. � Piesargies no Erota! � balss �ukstēja. � �onakt. � Tad stāvētājs apgriezās un pa�zuda �aurās ieliņas dziļajā tumsā; tomēr īsajā mirklī, ko Tarzans pa�guva runātājam uzmest, viņ� saskatīja lielajā, smagajā augumā kaut ko pazīstamu, ari balss �ķita dzirdēta.

����� Kas tas varēja būt? � brīnījās Gemnons. � Ejam! Mēs viņu saķersim un visu noskaidrosim, � un viņ� jau grasījās doties nepazīs�tamajam pakaļ.

Tarzans atturēdams uzlika roku Gemnonam uz pleca.

����� Nevajag, � viņ� sacīja, � tas ir no tiem, kas grib ar mani sa�draudzēties. Ja viņ� nevēlas doties pazīstams, man nav tiesību viņu uz to piespiest.

���� Tev taisnība, � Gemnons piekrita.

����� Un turklāt man �ķiet, ka, viņu saķēru�i, mēs neuzzinātu nekā vairāk par to, kas man tikpat zināms. Es viņu pazinu pēc balss un gai�tas, un, kad viņ� pagriezās, lai pazustu, man nāsīs iesitās viņa smaka. To es laikam sajustu jūdzes attālumā, jo tā bija ļoti stipra smaka, kāda parasti piemīt spēcīgiem cilvēkiem un zvēriem.

����� Kāpēc viņ� no tevis baidījās? � jautāja Gemnons.

���� Nevis no manis viņ� baidījās, bet no tevis, jo tu esi augstmanis.

���� Ja viņ� ir tavs draugs, tad viņam no manis nebija jābīstas. Es viņu nenodotu.

����� Es to zinu, bet viņ� ne. Tu esi augstmanis, tātad varētu būt Erota draugs. Varu tev pateikt, kas tas bija, jo zinu, ka tu to neizman�tosi viņam par ļaunu. Tas bija Fobegs.

����� Nu nē! Kāpēc lai viņ� justu draudzību pret cilvēku, kas viņu uz�varējis, pazemojis un bezmaz nogalinājis?

���� Tāpēc, ka es viņu nenogalināju. Fobegs ir vienkār�s cilvēks, bet pieder pie tiem, kam netrūkst pateicības jūtu. Viņ� ir no tās sugas, kas suņa padevībā pakļaujas stiprākajam, jo dievina fizisku spēku.

Kad pie Tudosa pils ieejas sargs bija pazinis Gemnonu un atļā�vis ieiet, vergs ieveda abus atnācējus lielā telpā. Maigajā gaismā, ko viesa kāds desmits lāpu, viņi gaidīja, līdz ieradīsies nama saimnieka meita, kurai vergs bija aiznesis Gemnona gredzenu, lai viņa zinātu, kādi viesi atnāku�i. Telpas iekārtojums greznībā maz at�ķīrās no tā, ko Tarzans bija redzējis Nemones pilī. Ari �eit trofejām bija ierādīta gal�venā vieta pārējo sienas rotājumu vidū.

Cilvēka galva, ko greznoja zelta bruņucepure, ar neredzo�ām acīm drūmi raudzījās no godavietas virs galvenās ieejas. Kaut arī seja bija izkaltusi un nāves apzīmogota, tā joprojām �ķita pau�am spēku un augstdzimtību; Tarzana skatiens brīdi pakavējās pie tās, un viņu val�dzināja doma uzzināt, kas norisinājies �ajā iz�uvu�ajā, rēgainajā galvā, pirms tā kļuva par trofeju un sienas rotājumu di�ciltīgā Tudosa pilī. Kādas negantas vai labestīgas domas, kāda mīla, kāds naids, kādas kais�lības modu�ās un apdzisu�as aiz sausās, pergamentam līdzīgās pieres? Ko prastu pastāstīt izkaltu�ās, sa�ervelēju�ās lūpas, ja karotāja karstās asinis tām vēlreiz liktu atdzīvoties?

����� Lieliska trofeja, � sacīja Gemnons, ievērojis sava ceļabiedra acīm redzamo interesi par galvu. � Tā ir Katnes ievērojamākā tro�feja; tai līdzīgas otras nav. �ī ir Atnes valdnieka galva. Tudoss pats jau�nības gados to ieguvis kaujā.

����� Man �ī ideja patīk, � Tarzans domīgi ierunājās. � Tai pa�saulē, no kuras es esmu cēlies, mednieki savas trofeju istabas piepilda ar tādu radījumu galvām, kas nemaz nav viņu ienaidnieki, bet varētu kļūt par draugiem, ja vien cilvēki to pieļautu. Jūsu vērtīgākās trofejas turpretim ir ienaidnieku galvas; viņiem savukārt bija tādas pa�as tie�sības savākt jūsu galvas. Jā, tā ir lieliska ideja!

Mīkstu sandaļu �vīkstoņa uz akmens grīdas vēstīja par mājas kun- dzenes iera�anos, un abi jaunie vīrie�i pagriezās pret durvīm, kas veda uz nelielu iek�pagalmu, no kura tā ienāca. Tarzans ieraudzīja ļoti daiļu meiteni, tomēr nemācēja teikt, vai tā ir skaistāka par Nemoni, jo skaista seja veidojas no tik daudziem sīkumiem; ta�u viņ� atzina, ka Tudoss rīkojas gudri, slēpjot meitu no valdnieces.

Gemnonu viņa apsveica ar draudzīgu maigumu, kā da�dien svei�cina tuvu draugu; iepazīstoties ar Tarzanu, viņa izturējās sirsnīgi un brīvi, tomēr uzvedībā bija jūtama apziņa, ka viņa ir Tudosa meita.

����� Es tevi redzēju stadionā, � viņa sacīja un smiedamās vēl pie�bilda: � Un pazaudēju tevis dēj daudz drahmu.

����� Man gau�ām �ēl, � atteica Tarzans. � Ja es būtu zinājis, ka esi derējusi uz Fobegu, varbūt es būtu ļāvis viņam mani nogalināt.

����� Tā ir krietna doma, � smiedamās atsaucās Dorija. � Ja tu vēlreiz cīnīsies stadionā, es tev priek�laikus pateik�u, uz kuru cīnītāju derē�u, un veiksme man būs nodro�ināta.

����� Skaidrs, ka man ļoti jācen�as tev tā iepatikties, lai tu pat neie�domātos derēt uz manu pretinieku.

���� Cik man bijis iespējams Tarzanu iepazīt, � sarunā iekrita Gemnons, � uz viņu ikreiz var dro�i derēt� arēnā.

����� Ko tu ar to gribi sacīt? � meitene jautāja. � Izklausās, it kā aiz taviem vārdiem kaut kas slēptos.

����� Diem�ēl buduārā mans draugs tik dro�s nejūtas, � smiedamies paskaidroja jaunais augstmanis.

���� Mēs gan esam dzirdēju�i, ka arī tur viņam veicoties vairāk nekā labi, � piebilda Dorija, un viņas balsī ieskanējās viegla nepatika.

����� Nespried tik bargi, � lūdza Gemnons, � viņ� joprojām dara visu iespējamo, lai sevi pazudinātu.

����� Nemones pilī tas nav grūti panākams, � atteica Dorija, � kaut gan esam jau dzirdēju�i drausmu stāstus par to, ka viņ� liedzies mes�ties valdnieces priek�ā ceļos. Cilvēkam, kas pēc tam tomēr vēl palicis dzīvs, vairs nav tik ļoti jābaidās, kā mēs iedomājamies.

����� Jūsu valdniece saprot, kāpēc es nemetos ceļos, � Tarzans sa�cīja. � Neba aiz necieņas vai muļķīgas bravūras es liedzos, bet tam pamatā ir mans dzīvesveids un visa mana būtība. Es būtu nometies ceļos, ja man netiktu pavēlēts to darīt. Laikam nepratī�u izskaidrot savu pārliecību tā, lai citi spētu to saprast, bet man pa�am ir skaidrs, ka pret savu gribu nav jāklanās nevienas varas priek�ā, ja vien varmā�cīgi nepiespie� to darīt.

Trijatā viņi pavadīja vakaru tīkamās sarunas, un Gemnons ar Tar�zanu jau posās uz ie�anu, kad istabā ienāca pusmū�a vīrs. Tas bija Tu�doss, Dorijas tēvs. Sirsnīgi sasveicinājies ar Gemnonu, viņ� �ķita prie�cājāmies arī par iepazī�anos ar Tarzanu, kuru tūdaļ sāka iztaujāt par pasauli ārpus Ontāras un Tenāras ielejām.

Tudoss bija izcili glīts, atlētiski noaudzis vīrietis ar pareiziem sejas vaibstiem un nopietnām, stingrām acīm, kuru kaktiņos tomēr bija ievil- ku�ās grumbiņas, kas liecināja, ka viņ� bie�i smejas. �ā cilvēka seja lie�cināja, ka viņam var uzticēties, jo tajā skaidri iezīmējās krietnums, godīgums un drosme, � vismaz Tarzana vērīgās acis to uztvēra.

Kad abi viesi otrreiz piecēlās, lai atvadītos, Tudoss, �ķiet, bija ap�mierināts ar to, ka varēja novērtēt sve�zemnieku.

���� Priecājos, ka Gemnons tevi atveda �urp, � viņ� sacīja. � Viņ� mani pārliecināja, ka uzticas tavai draudzībai un godīgumam, jo, kā tu varbūt zini, mana nama attiecības ar Nemones galmu ir tādas, ka mēs uzņemam vienīgi ļoti uzticamus viesus.

���� Saprotu, � atbildēja Tarzans. Vairāk viņ� nekā neteica, bet tiklab Tudoss, kā Dorija juta, ka uz �o cilvēku var paļauties. Kad cie�miņi izgāja no sava namatēva pils uz ielas, kāds augums a�i iegrima ēnā aiz koka, un neviens no abiem to nepamanīja. Nesteidzīgi viņi devās atpakaļ uz savu mitekli pilī, runādami par di�ciltīgo Tudosu un viņa brīni�ķīgo meitu.

���� Man gribas tev pavaicāt, � sacīja Tarzans, � kā Dorija uz�dro�inājās iet uz stadionu, kaut viņas dzīvība pastāvīgi ir briesmās, ja valdniece uzzinās, cik meitene ir skaista.

���� Izejot no mājām, viņa pārveidojas, � Gremnons atbildēja, � prasmīga roka un otiņa ar pāris triepieniem viņai ievelk vaigos un zem acīm pāris grumbu, arī piere vienās grumbās, un raugi � viņa ne�pavisam vairs nav skaistākā sieviete pasaulē. Nemonei nemū�am tas neienāktu prātā, ja viņu ieraudzītu; tomēr pārāk tuvu tā Doriju nekad nedabū redzēt. Visvairāk mēs baidāmies no ziņotājiem. Tudoss nekad nepārdod vergu, kas redzējis Doriju, un, ja pilī ierodas jauns vergs, tas no pils neiziet gadiem, pirms, uzticīgi kalpodams, nav pieradījis savu krietnumu.

Ar vienmuļo dzīvi Dorijai jāmaksā par savu skaistumu, un mums neatliek nekas cits kā cerēt un lugt likteni, kaut reiz pienāktu atpestī��ana, kad Nemone nomirs un troni uzkāps Alekstars.

Kad Tarzans iegāja guļamistaba, viņa gulta gulēja Valtors. Pēc sa�gūstī�anas jaunais atnietis nebija dabūjis izgulēties, turklāt bija viegli ievainots, tāpēc Tarzans izturējās ļoti klusu, lai viņu neiztraucētu, pat neiededza gaismu istabā, kur tumsu tikai vāji kliedēja mēnesnīca.

Izklājis pāris ādu uz grīdas pie logam pretējās sienas, Tarzans likās gulēt un drīz vien aizmiga, nedzirdēdams, ka dzīvoklī, kas atradās virs viņējā, pie loga klusītēm pielien divi vīrie�i.

Ilgi viņi nekustīgi, salīku�i pilnīgā klusumā nokvernēja pie loga. Viens bija liels, spēcīgs; otrs mazāks un vieglāks. Pagāja vesela stunda, bet viņi iedro�inājās pakustēties vienīgi tik daudz, cik nepiecie�ams, lai pārmainītu pozu un nostātos mazliet ērtāk; pēdīgi augumā mazākais pieslējās kājās. Otrs apsēja tam zem padusēm virvi; Jabajā rokā tas tu�rēja �auru, duncim līdzīgu zobenu.

Piesardzīgi un klusu mazākais piegāja pie loga un palūkojās ārā, vērīgi nopētīdams apkārtni, tad pārkapa pār palodzi un izkāra kājas ārā. Lielākais atspēries stingri turēja virvi abām rokāin. Mazākais ap�metās uz vēdera un izslīdēja ārā pa logu. Sprīdi pa sprīdim lielais laida viņu lejup, līdz viņa galva pazuda zem loga.

Ļoti uzmanīgi lielais slidināja mazāko arvien zemāk, kamēr tas sasniedza Tarzana guļamistabas logu un ar kājām sataustīja palodzi.

Nostājies uz tās, viņ� divreiz paraustīja virvi, paziņodams lielajam, ka dro�i nok|uvis galā. Lielais atlaida virvi vaļīgi, lai otrs varētu brīvi kustēties.

Mazākais vīrietis, lieki nekavēdamies, klusītēm virzījās pa istabu tālāk uz gultas pusi, paceltaja rokā turēdams gatavībā ieroci. Viņ� ne�steidzās; skaidrs, ka viņa vienīgais nolūks bija saglabāt pilnīgu klu�sumu, jo viņ� baidījās pamodināt gulētāju. Pat nokļuvis līdz gultai, viņ� ilgi nopūlējās saskatīt īsto vietu, kur durt, lai dūriens nogalinātu gulē�tāju vienā mirklī. Slepkava cerēja, ka Gemnons guļ tālākajā telpā, kas atrodas aiz dzīvojamās istabas; viņ� nezināja vienīgi Jo, ka cilvēks, kas izstiepies guļ gultā zem pacelta iero�a, ir atnietis Valtors.

Kamēr slepkava vilcinājās, Tarzans no pērtiķu cilts atvēra acis. Kaut arī iebrucējs nebija sacēlis ne mazāko troksnīti, d�ungļu cilvēku bija pamodinājusi tā klātbūtne telpā; varbūt viņa ķermeņa izgarojumi, sasniegu�i guļo�ā cilvēkzvēra jutīgās nāsis, bija informēju�i modrās smadzenes, glu�i tāpat, ka to būtu izdarījusi skaņa.

Mēdz teikt, ka guļo�s suns, ko pamodina riteņa pieskar�anās, uz to reaģē tadā ātrumā, ka spēj palēkt sāņus, pirms ritenis to sabrauc. Es tam neticu; bet to gan zinu, ka tā sauktie zemāk attīstītie dzīvnieki pa�mostoties tūliņ ir gatavi darbībai un nelīdzinās cilvēkam, kas mostas lēnām un pakāpeniski. Arī Tarzans atmodās kā dzīvnieks, uzreiz pilnā mērā spējīgs rīkoties.

Atvēris acis, viņ� tai pa�ā mirklī ieraudzīja istabā sve�u cilvēku, ieraudzīja virs guļo�ā Valtora pacelto dunci, vienā skatienā ietvēra un aptvēra notiku�o, zibenīgi pietraucās kājās un uzklupa slepkavam, kas, nekā nenojauzdams, bija atvēzējies un grasījās durt gulētājam.

Kad abi cīnītāji nogāzās uz grīdas, Valtors pamodās un izlēca no guļvietas; ta�u tad, kad viņ� apjēdza, kas norisinās, potenciālais slep�kava jau beigts gulēja uz grīdas un Tarzans no pērtiķu cilts stāvēja, uz�licis kāju uz sava laupījuma. Mirkli d�ungļu cilvēks, seju aug�up pa�vērsis, vilcinājās, kad viņam lūpās jau ietrīsējās pērtiķu tēviņa uzvaras rēciens; bet tad viņ� papurināja galvu, un no varenajām krūtīm izlau�zās vienīgi kluss rūciens.

Valtors �ādus rūcienus jau bija dzirdējis, un �is viņu nepārsteidza un nenobiedēja. Cilvēks, kas atradās aug�stāvā, izdzirda vienīgi zvēra ņurdienu un neizpratnē kļuva uzmanīgs. Viņ� bija dzirdējis arī blīk�ķi, diviem cilvēkiem nogā�oties uz grīdas, kad Tarzans bija notriecis zemē pretinieku, pats nokrizdams tam līdzi, un, kaut arī viņ� notikumu ne- iztulkoja pareizi, tas tomēr liecināja par preto�anos un mudināja pie�sargāties. Uzmanīgi viņ� piegāja tuvāk logam un ausīdamies palūkojās ārā.

Apak�stāva istabā Tarzans no pērtiķu cilts pacēla miru�o, kas bija nācis viņu nogalināt, un izmeta to pa logu zālienā. Cilvēks aug�stāvā to redzēja un pagriezies izzagās no istabas, lai pazustu pils tum�ajos gai�teņos.

Līdz ar ausmu Valtors un Tarzans pamodās, jo Valtoram jau agrā rīta stundā vajadzēja doties ceļā uz Atni. Iepriek�ējā vakarā vienam no vergiem bija pavēlēts pasniegt brokastis rītausmā, un tagad varēja dzir�dēt, kā viņ� blakusistabā klāj galdu.

����� Tā nu esam vēlreiz satiku�ies, lai atkal iz�ķirtos, � runāja Val�tors, siedams sandaļu siksnas pie ziloņkaula plātnēm, kas apskāva viņa potītes. � Man, draugs, gribētos, lai tu nāktu kopā ar mani.

����� Labprāt ietu tev līdzi, ja, atstādams Katni, es neapdraudētu Gemnonu, kas ir atbildīgs par mani, � Tarzans sacīja. � Bet nerai�zējies, pienāks diena, kad es tevi Atnē apciemo�u.

����� Nemū�am vairs necerēju tevi dzīvu ieraudzīt, kad straume mūs iz�ķīra, � turpināja Valtors, � un, ieraudzījis tevi lauvu bedrē, ne�spēju ticēt savām acīm. Vismaz �etrreiz tu man esi izglābis dzīvību, Tarzan, tāpēc zini, ka mana tēva namā tiksi sirsnīgi sagaidīts, lai ie�rastos kad ierazdamies.

����� Parāds, ja tev �ķiet, ka tāds bijis, tagad ir dzēsts, � teica Tar�zans, � jo �onakt tu man izglābi dzīvību.

����� Es izglābu tev dzīvību? Ko tu runā? � brīnījās Valtors. � Kā tad es tev būtu izglābis dzīvību?

���� Ar to, ka gulēji manā gultā, � d�ungļu valdnieks atbildēja.

Valtors sāka smieties.

���� Ļoti drosmīga un varonīga rīcība, � viņ� jokodams noteica.

���� Kur� te kuram izglābis dzīvību? � ieskanējās balss pie durvīm.

����� Labrīt, Gemnon! � Tarzans sveicināja. � Izsaku atzinību un sirsnīgi tevi apsveicu.

���� Paldies! Bet par ko īsti? � katnietis jautāja.

����� Par tavu brīni�ķīgo spēju tik cie�i gulēt, � Tarzans smaidī�dams atbildēja.

Gemnons neizpratnē pagrozīja galvu.

���� Tavi vārdi man nav saprotami. Par ko tu runā?

���� Tu �onakt nogulēji slepkavības mēģinājumu, vainīgā noga�linā�anu un atbrīvo�anos no līķa. Fobega brīdinājums nebija bez pa�mata.

���� Tu gribi sacīt, ka �onakt te iekļuvis kāds, lai tevi nonāvētu?

����� Un bezmaz noslepkavoja manā vietā Valtoru, � noteica Tar�zans un tad īsumā pastāstīja par nakts notikumu.

����� Vai tu to cilvēku biji kādreiz redzējis? � Gemnons jautā�ja. � Vai pazini?

����� Es viņam īpa�u uzmanību nepievērsu,� Tarzans atzinās.� Ņē�mu un izmetu pa logu. Bet neatceros, ka būtu viņu kādreiz redzējis.

���� Di�ciltīgais?

���� Nē, vienkār�s kareivis. Varbūt tu viņu pazīsi, ja ieraudzīsi.

����� Man viņ� jāapskata un nekavējoties par to jāziņo, � sacija Gemnons. � Nemone plīsjis aiz dusmām, kad to uzzinās.

����� Varbūt viņa pati to sadomājusi, � Tarzans ieminējās, � viņa ta�u ir pa pusei jukusi.

����� Ku�! � uzsauca Gemnons. � Tādi vārdi, pat �ukstus izteikti, apdraud dzivibu. Nē, neticu, ka vainīga Nemone; ja tu vainotu Erotu, Mduzu vai Tomosu, es tev pilnīgi piekrislu. Man tagad jāiet un, ja ne- pagūstu atgriezties, pirms tu dodies ceļa, Valtor, ļauj pateikt, ka man bija patīkami tevi uzņemt pie sevis. Cik �ēl, ka esam ienaidnieki un ka, nākamreiz tiekoties, centīsimies iegūl viens otra galvu.

���� Tā ir nelaime un muļķība, � teica Valtors.

����� Bet tā ir tradīcija, � Gemnons atgādināja.

����� Lai tad labāk nekad vairs netiekamies, jo man nudien negribē�tos tevi nogalinat.

������ Tātad � uz nesatik�anos! � uzsauca Gemnons, paceldams roku, it kā turētu taja dzeramo ragu. � Lai mēs nekad nesatik�tos! � To teicis, viņ� pagriezās un izgaja.

Tarzans un Valtors tikko bija beigu�i ēst, kad ieradās kads augst�manis un paziņoja, ka eskorts ceļam gatavs un gaida, un Valtors, īsi at�vadījies, aizgāja.

Tarzana draudzīgās jutas pret Valtoru kopā ar ziņkāri iepazīt zi�loņkaula pilsētu nobriedināja viņā apņem�anos pirms atgrie�anās savā zemē apmeklēt Tenāras ieleju, bet tas neattiecas uz �o stāstu, kurā mēs no jaunā Atnes augstmaņa esam atvadīju�ies.

Pēc Nemones pavēles Tarzanam bija atdoti viņa iero�i, un viņ� patlaban darbojās, pārbaudīdams bultu smailes un spalvas, loku un zāļu valgu, kad atgriezās Gemnons. Katnietis bija nepārprotami nikns un satraukts. �I bija viena no tām retajam reizēm, kad Tarzans savu parasti smaido�o un laipno miesassargu ieraudzīja tāda noskaņojumā.

����� Pavadīju ļoti nepatīkamu pusstundu pie valdnieces. Viņa drausmīgi pārskaitusies par uzbrukumu lavai dzīvībai un vaino mani, ka es neesot izpildījis savu pienākumu. Ko man darīt? Sēdēt visu nakti pie tava loga?

Tarzans iesmejas. � Esmu tev par nastu, ludzu, piedod man. Bet ko lai iesāku? �eit nokļuvu nejau�i, un mana uzturē�anās �eit ir nejē�dzība, izlutinātas sievietes sagudrota nejēdzība.

����� Viņai gan labāk to nesaki un ne ar vienu citu, izņemot mani, ari tā nerunā, � Gemnons brīdināja.

����� Es varu arī viņai to pateikt, � Tarzans atsmēja. � Diem�ēl laikam nekad neapgū�u to īsti cilvēcisko mākslu, ko dēvē par dip�lomātiju.

����� Viņa mani atsūtīja tev pakaļ, un es tevi brīdinu: uzvedies prā�tīgi, kaut arī neesi diplomāts. Pa�reiz viņa līdzinās saniknotai lauvenei, un, kas viņu vēl vairāk nokaitinās, tam labi neklāsies.

������ Ko viņai no inanis vajag? � Tarzans īgņājās. � Vai man mū�am būs jāpaliek ieslodzītam �aja mājā kā klēpja sunītim, kas lēkā pēc katras savas kundzes pavēles!

���� Viņa sākusi izmeklēt uzbrukumu tavai dzīvībai un ir izsaukusi uz nopratinā�anu arī citus, � Gemnons paskaidroja.

Gemnons pavadīja Tarzanu uz lielo pieņem�anas telpu; visi galma augstmaņi bija sapulcēju�ies ap troni, kurā sēdēja valdniece, drūmi savilkusi skaistās uzacis. Kad Tarzans un Gemnons ienāca, viņa uz tiem paskatījās, bet nepasmaidīja. Kāds augstmanis pagajās abiem ienācējiem pretim un ierādīja tiem sēdvietas netālu no troņa pakājes.

Pametis skatienu uz tuvāk sēdo�ajiem, Tarzans ieraudzīja To- mosu, Erotu un Kserstlu. Erots nervozēja � nemierīgi grozījās uz sola, spēlējās ar pirkstiem vai sava zobena spalu; lāgiem viņ� uzmeta Nemonei lūdzo�u skatienu, bet, ja ari viņa bija ievērojusi, ka viņ� tur atrodas, tad viņas seja to neizpauda.

����� Mēs tevi gaidījām, � sacīja valdniece, kad Tarzans bija ap�sēdies. � Liekas, ka tu nepūlies pasteigties, lai izpildītu mūsu rīko�jumus.

Tarzans uzjautrināts palūkojās uz viņu un ar dziļu cieņu atteica:

���� Tie�i otrādi, augstība, es ierados nekavējoties kopa ar di�ciltīgo Gemnonu.

����� Mēs jūs ataicinājām, lai tu pastāstītu, kas pagāju�onakt norisi�nājās tavā dzīvokli, pastāstītu notikumu, kura rezultātā nogalināts ka�reivis. � Tad viņa pagriezās pret augstmani, kas stāvēja viņai līdzās, un ie�ukstēja tam kaut ko ausī; augstmanis izgaja no zāles. � Vari sakt, � viņa teica Tarzanam.

����� Nav daudz ko stāstit, � Tarzans piecēlies sacīja. � Manā is�tabā ielavījās kāds cilvēks, lai mani nogalinātu, bet es nogalināju viņu.

����� Kā viņ� iekļuva tavā istabā? � Nemone jautāja. � Kur bija Gemnons? Vai viņ� kareivi ielaida?

����� Protams, ne, � atbildēja Tarzans. � Gemnons gulēja savā is�tabā; cilvēks, kas grasījās mani nogalināt, nolaidās no aug�stāva telpām un iekāpa pa logu; ap vidu viņam bija apsieta gara virve.

����� Kā tu zini, ka viņ� gatavojās tevi nogalināt? Vai viņ� tev uzbruka?

����� Manā gultā gulēja atnietis Valtors; es gulēju uz grīdas. Tas pui�sis mani neredzēja, jo istabā bija tum�s. Viņ� piegāja pie gultas, kur do�mājās mani guļam. Es pamodos, kad viņ�, zobenu dūrienam pacēlis, bija noliecies pār Valtoru. Tad es viņu nogalināju un līķi izmetu āra pa logu.

����� Vai lu viņu pazini? Biji kādreiz redzejis? � valdniece prati�nāja.

���� Nepazinu.

Pie zāles durvīm izcēlās troksnis, kas rosināja Nemoni paraudzī�ties turp. �etri vergi ienesa zālē nestuves un nolika tās zemē pie troņa; uz nestuvēm gulēja vīrie�a līķis.

����� Vai �is ir tas pats, kas apdraudēja tavu dzīvību? � Nemone jautāja.

���� Tas ir viņ�.

Negaidot valdniece uzrunāja Erotu:

����� Vai esi �o cilvēku kādreiz redzējis?

Erots piecēlās. Viņ� bija bāls un mazliet drebēja.

����� Bet, augstība, � viņ� sacīja, � tas ir vienkār�s kareivis. Var�būt esmu viņu daudzkārt redzējis, bet nevaru atcerēties; tas nav nekāds brīnums, man iznāk redzēt tik daudzus.

����� Un tu? � valdniece pievērsās tuvumā stāvo�am jaunam augst�manim. � Vai tu �o puisi esi redzējis?

����� Bie�i, � atbildēja augstmanis. � Viņ� kalpoja pils apsargos un bija manā rotā.

����� Cik sen viņ� kalpoja pils apsardzē? � Nemone turpināja iztau- ja�anu.

����� Nepilnu mēnesi, augstība.

����� Un pirms tam? Vai tu zini kaut ko par viņa iepriek�ējo die�nesta gaitu?

����� Viņ� piederēja pie kāda augstmaņa svītas, augstība, � di�cil�tīgais jauneklis vilcinādamies atbildēja.

����� Kāda augstmaņa? � Nemone jautāja.

����� Erota, � liecinieks klusu atbildēja.

Valdniece uzmeta Erotam ilgu, pētīgu skatienu.

����� Tev, �ķiet, ir paīsa atmiņa, � viņa beidzot sacīja ar neslēptu zobgalību balsī, � bet varbūt tavā svītā ir tik daudz kareivju, ka tu ne�spēj atcerēties cilvēku, kas vēl pirms mēne�a tev kalpoja?

Erots bija bāls un drebēja. Ilgi viņ� skatījās miru�ā kareivja sejā, pirms atkal ierunājās:

����� Tagad atceros, augstība, bet viņ� izskatās citāds. Nāve viņu pār�vērtusi, tāpēc es ātrumā viņu nepazinu.

����� Tu melo, � skaldīt noskaldīja Nemone. � �ajā notikumā ir �is tas, ko es nesaprotu; nezinu, kāda tev tur dalība, ta�u esmu pārlieci�nāta, ka arī tu esi tur iesaistīts, un esmu nolēmusi to izzināt. Pagaidām izraidu tevi no pils; gan jau atradīsies arī vēl citi dalībnieki, � viņa pameta zīmīgu skatienu uz Tomosu, � bet es izzinā�u visus, un, kad tas būs noticis, tad lauvu bedre visiem nodro�ināta.

Piecēlusies viņa nokapa no troņa, un visi, izņemot Tarzanu, no�metās ceļos. Iedama uz savām istabām garām Tarzanam, valdniece apstājās un ilgi, vērīgi palūkojās lam acīs.

����� Esi uzmanīgs, � viņa pa�ukstēja, � tava dzīvība ir briesmās. Neuzdro�inos tagad ar tevi satikties, jo ir kāds, kas tēvi ienīst tik stipri, ka pat es nespē�u tevi aizstāvēt, ja tu ieradīsies manās istabās. Pasaki Gemnonam, lai viņ� pamet pili un kopā ar tevi pārceļas uz sava tēva māju. Tur tev būs dro�āk, bet pat tur tu būsi tālu no īstas dro�ības. Pēc da�ām dienām bū�u novākusi visus �ķēr�ļus, kas nostāju�ies starp mums. Līdz tam laikam paliec sveiks, Tarzan!

Tarzans paklanījās, un Katnes valdniece izgāja no audien�u zāles. Nu sarosījās arī augstmaņi. Vairīdamies no Erota, tie drūzmējās ap Tarzanu. D�ungļu cilvēks nepatikā novērsās.

����� Ejam, Gemnon, � viņ� sacīja, � mums te vairs nekas nav da�rāms.

Kad viņi gāja ārā, ceļā viņiem aizstājās Kserstls.

����� Lielajām medībām viss sagatavots! � Kserstls iesaucās, prie�cīgi berzēdams plaukstas. � Es jau sāku domāt, ka garlaicīga audience mums �odien izjauks medības, bet vēl ir pietiekami agrs. Lauvas un medījums gaida mūs me�malā. Paņemiet iero�us un piebiedrojieties.

Gemnons vilcinājās.

���� Kas vēl tavās medībās piedalīsies? � viņ� vaicāja.

���� Tikai tu ar Tarzanu un Pindess, � Kserstls atbildēja. � Pa�visam maza, atlasīta sabiedrība, kas garantē labas medības.

����� Būsim, � noteica Tarzans.

Kad viņi nokļuva savā dzīvoklī, lai paņemtu iero�us, Gemnons atkal sāka �aubīties.

����� Nezinu, vai būs gudri iet kopā ar viņiem, � viņ� bilda.

����� Kālab ne? � Tarzans jautāja.

���� Varbūt atkal tev rīko kādus slazdus.

D�ungļu cilvēks paraustīja plecus. � Ļoti iespejams, bet es ne�varu visu laiku dzīvot kā slēpnī. Man patiktu redzēt, kā notiek lielās medības. Esmu dzirdējis tās daudzinām, kop� ierados Katnē. Kas tas Pindess ir? Neatceros viņu saticis.

����� Viņ� bija gvardes virsnieks, pirms Erots kļuva par valdnieces favorītu, bet Erota dēļ viņam vajadzēja aiziet. Nav ļauns puisis, tikai vāju raksturu un viegli ietekmējams; tomēr Erotu viņam vajadzētu ienīst, tāpēc domāju, ka tev nav no viņa ko baidīties.

���� Man ne no viena nav jābaidās, � Tarzans apgalvoja.

���� Tā tu varbūt domā, tomēr � esi modrs.

����� Modrs esmu vienmēr; ja nebūtu tāds bijis, jau sen būru pa�galam.

���� Tava lielā pa�pārliecība tevi reiz pazudinās, � Gemnons dziļā nopietnībā nomurdēja.

Tarzans pasmējās. � Es protu novērtēt briesmas un savas ierobe��otās iespējas, bet nepieļau�u ta�u, lai bailes man laupa brīvību un dzī�ves jaukumus; no bailēm jāvairās vairāk nekā no nāves. Tu baidies, Erots baidās, Nemone baidās, un jās visi esat nelaimīgi. Ja es baidītos, tad būtu nelaimīgs, bet dro�āk tomēr nejustos. Dodu priek�roku vien�kār�ai piesardzībai. Starp citu, runājot par piesardzību � Nemone lika tev pateikt, lai tu mani aizvācot no pils un aizvedot uz sava tēva māju. Viņa apgalvo, ka pils man neesot dro�s patvērums. Laikam jau tie�ām Mduza grib tikt man pie dziesmas.

Nonācis dzīvoklī, Gemnons pavēlēja Tarzana mantību nogādāt sava tēva mājā, kamēr viņi pa�i būs medībās; pēc tam viņi aizgāja uz norunāto ielu, kur Kserstls un Pindess viņus gaidīja. Pindess bija gadus trīsdesmit vecs, diezgan izskatīgu, tomēr gļēvu seju un tādām acīm, kas vairījās tie�i sastapties ar otra cilvēka skatienu. Ar Tarzanu viņ� sasveicinājās ļoti sirsnīgi, un, kamēr viņi �etratā gāja pa pilsētas gal�veno ielu uz Austrumu vārtiem, viņ� izturējās uzsvērti laipni.

����� Tu vēl nekad neesi bijis lielajās medībās? � viņ� jautāja Tarzanam.

����� Nē. Es pat nezinu, ko �is nosaukums īsti nozīmē, � atbildēja d�ungļu cilvēks.

���� Tad arī nestāstīsim, gan pats redzēsi, tā tev būs interesantāk. Jādomā, ka savā zemē tu bie�i ej medībās?

���� Es medīju vienīgi iztikai un ienaidniekus, � Tarzans sacīja.

���� Vai prieka dēļ tu nekad neej pamedīt? � apvaicājās Pindess.

���� Nogalinā�ana man prieku nedara.

���� Tev arī �odien nebūs jānogalina, � Pindess apgalvoja. � To izdarīs lauvas; un varu tev dro�i solīt, ka, vajājot medījumu, tu pārdzī�vosi priecīgu medību satraukumu, kas vislielāko kāpinājumu sasniedz pa�ā medību laikā.

Aiz Austrumu vārtiem līdz me�am pletās parkam līdzīgs līdze�nums. Netālu no vārtiem �etri ļoti spēcīgi vergi turēja pavadā divus lauvas, bet piektais, tērpts vienīgi netīrā gurnu jostā, tupēja zemē gaba�liņu nostāk.

Kad viņi tuvojās gaidītājiem, Kserstls paskaidroja Tarzanam, ka pavada turētie zvēri ir medību lauvas; bet d�ungļu cilvēka vērīgais skatiens pa to laiku pievērsās pieciem vergiem, kas piedalīsies medī�bās, un nomaļus zemē sēdo�ajā milzenī viņ� atpazina vergu, ko bija redzējis tirgus laukumā uz platformas vergu izsoles laikā; Kserstls pat�laban piegāja pie pui�a un kaut ko tam sacīja, dro�i vien deva rīko�jumus. Kad Kserstls bija beidzis runāt, melnādainais piecēlās un sāka rik�ot pāri līdzenumam uz me�a pusi.

����� Kāpēc viņ� skrien pa priek�u? � brinījās Tarzans. � Tā viņ� aizbiedēs medījumu.

Pindess pasmējās. � Viņ� ta�u pats ir medījums.

���� Tu gribi sacīt � � Tarzans, uzmezdams runātājam skatienu, iesāka.

���� Tās jau tie�i ir lielās medības! � iesaucās Kserstls. � Mēs me�dījam cilvēku � visvērtīgāko medījumu.

D�ungļu cilvēka acis samiedzās pavisam �auras.

����� Saprotu, � viņ� sacīja, � jūs esat kanibāli, jūs ēdat cilvēku gaļu.

Gemnons novērsās, lai noslēptu vīpsnu.

����� Nē! � Pindess un Kserstls iesaucās viena balsī. � Protams, ka ne.

���� Kādēļ tad gribat viņu nomedīt, ja netaisāties apēst?

���� Prieka pēc, � paskaidroja Kserstls.

����� Ak jā, man piemirsās. Un kas notiks, ja jūs viņu nenoķersiet? Vai tad viņ� būs brīvs?

���� Teik�u, ka ne, ja mums izdodas viņu no jauna sagūstīt, � at�bildēja Kserstls. � Vergi maksā pārāk daudz, lai viņus ne par �o, ne par to palaistu brīvībā.

����� Pastāstiet man vēl par lielajām medībām, � uzstāja Tar�zans. � Man �ķiet, ka ar �īm es bū�u ļoti apmierināts.

����� Ari es tā ceru, � atteica Kserstls. � Kad medījums ticis līdz me�am, mēs atlai�am lauvas 110 pavadas. Un tad sākas sports. Ja puisis uzrāpjas kokā, mēs atkal paņemam lauvas pavadā un ar akmeņiem, nūjām un �ķēpiem notriecam viņu lejā, ļaujam tam gabaliņu paskriet un no jauna palai�am lauvas vaļā. Pēc īsa brī�a tie viņu panāk un no�ķer; medību galvenais mērķis ir būt klāt noķer�anas brīdi, tas ir īstais baudījums. Vai esi redzējis, kā lauva saplosa cilvēku?

Kad melnādainais sasniedza me�u, Kserstls deva komandu lauvu vedējiem, un tie palaida abus lielos zvērus vaļā. Jau tūliņ bija redzams, ka tie ir �im sportam labi izdresēti. Kop� brī�a, kad vergs metās skriet uz me�a pusi, lauvas sāka raustīt pavadas tik spēcīgi, ka turētājiem va�jadzēja ņemt talkā �ķēpus, lai zvēri viņus tenteriski neaizvilktu pa kla�jumu; tiklīdz tika vaļā, abi aizdrāzās pakaļ nelaimīgajam, kas bija iz�raudzīts, lai pāris stundu uzjautrinātu Kserstlu un viņa viesus.

Pusceļā lauvas kļuva jūtami gausāki, tā ka mednieki pamazām tos panāca. Kserstls un Pindess izskatījās satraukti, daudz satrauktāki, nekā �ādās medībās vajadzēja būt. Gemnons bija kluss un domīgs. Tar�zans jutās pretīgi un garlaikojās. Ta�u vēl nebija sasniegts me�s, kad viņ� atdzīvojās, jo prātā veidojās plāns, kā viņ� tomēr varētu gūt prieku no �āsdienas sporta.

Me�s, kurā mednieki iegaja mazu gabaliņu aiz lauvām, bija ārkār�tīgi skaists; koki bija ļoti veci, bet to izskats skaidri liecināja, ka tie sa�prātīgi kopti un aprūpēti; tikpat sakopts bija pame�s. Kokos neredzēja gandrīz neviena nokaltu�a zara, un arī pame�ā tikai �ur tur kuploja pa kādam krūmu pudurim. Cik vien tālu Tarzans pa koku starpu spēja saskatīt, audze drīzāk līdzinājās labi koptam parkam nekā savvaļas me�am. Kad viņ� par to ieminējās, Gemnons apstiprināja, ka viņu tauta pastāvīgi sakopjot me�u no zelta pilsētas līdz pat Karotāju aizai.

Smagas liānas graciozās cilpās stiepās no koka uz koku; augstāk, tuvāk saules gaismai, Tarzans pamanīja ko�us tropu ziedus; zaros lē�kāja pērtiķi un klaigāja putni. �I aina pamodināja d�ungļu cilvēkā tādas ilgas pēc brīvības, pēc īstas dzīves, ka viņ� gandrīz aizmirsa, cik cie�i Gemnona dzīvība saistīta ar viņa aizbēg�anu, jo jaunais augst�manis ir valdnieces priek�ā atbildīgs par viņa nosargā�anu.

Ticis me�ā, Tarzans pamazām atpalika no pārējiem un brīdī, kad neviens uz viņa pusi neskatījās, uztrausās kāda koka zaros. Medījuma smaku viņa nāsis bija uztvēru�as jau pa�ā medību sākumā, uni' tagad viņ� varbūt vēl labāk nekā lauvas zināja, kādā virzienā bezcerīgi aiz�bēdzis nāvei nolemtais upuris.

Pārlēkdams no koka uz koku un apmezdams medniekiem līkumu, neatklājot, kur palicis, Tarzans ceļoja tālāk augstu virs tiem pa me�a biezokni tā, kā to spēj vienīgi d�ungļu valdnieks.

Aizvien spēcīgāk viņa nāsīs sāka sisties medījuma smaka; aiz viņa nāca lauvas un mednieki; viņ� saprata, ka jārīkojas ātri, jo nācēji vairs nebija tālu. Ne�ēlīgs smaids iedegās viņa pelēkajās acīs, kad viņ� iedo�mājās, kā īstenos savu iecerēto plānu.

Drīz vien viņ� ieraudzīja melnādaino puisi skrienam pa me�u tur�pat viņam pa priek�u. Bēglis skrēja neatlaidīgā riksī, �ad tad pamez�dams skatienu atpakaļ. Spēcīgais, muskuļotais galla bija ideāls primi�tīvā cilvēka tips; �ķita, ka viņ� cie�i apņēmies ziedot visus spēkus bez�cerīgajās derībās un pēdīgi varbūt tomēr uzvarēt spēlē, kurā likme bija viņa dzīvība. Viņa skrējienā nemanīja ne baiļu, ne panikas, vienīgi nesalau�amu apņēmību padoties neizbēgamajam tikai tad, kad nebūs vairs nekāda glābiņa.

Tarzans pa�reiz atradās tie�i virs skrējēja un uzrunāja to dzimtajā valodā.

���� Rausies aug�āl � viņ� sauca lejup.

Melnais palūkojās uz aug�u, bet neapstājās.

���� Kas tu esi? � viņ� jautāja.

���� Tava kunga ienaidnieks, kas palīdzēs tev izbēgt, � Tarzans at�saucās.

����� Izbēgt nevar. Ja uzrāp�os kokā, viņi ar akmeņiem notrieks mani zemē.

���� Viņi tevi neatradīs, par to es parūpē�os.

����� Kāpēc tu gribi man palīdzēt? � jautāja melnādainais, tomēr apstājās un vēlreiz palūkojās aug�up, gribēdams ieraudzīt cilvēku, kura balss skanēja no lapotnes valodā, kas viņā modināja uzticību pret ru�nātāju.

���� Es jau teicu � esmu tava kunga ienaidnieks.

Nu melnais ieraudzīja aug�ā kokā tum�i iedegu�o milzi.

���� Tu ta�u esi baltais! � viņ� iesaucās. � Tu gribi mani pievilt. Kāpēc lai baltais cilvēks man palīdzētu?

����� Pasteidzies! � brīdināja Tarzans. � Citādi būs par vēlu un neviens tev vairs nespēs palīdzēt.

Afrikānis vēl mirkli vilcinājās, tad satvēra nokarenu zaru un uztrausās kokā, bet Tarzans jau laidās zemāk viņam pretī.

����� Drīz viņi būs klāt un nomētās ar akmeņiem mūs abus, � vergs sacīja. Balsī neskanēja ne cerība, ne bailes, vienīgi trula apātija.

Pa kokiem uz austrumu pusi d�ungļu cilvēks nesa vergu no gailu cilts, kuram būtu vajadzējis kļūt par upuri Kserstla sporta izpriecās. Sākumā vergs pretojās, bet, kad medību lauvu rēkoņa kļuva skaļāka, liecinot, ka drīz vien zvēri būs klāt, viņ� padevās tam, ko uzskatīja par mazāko no diviem ļaunumiem.

D�ungļu milzis ar savu nastu ātri steidzās uz austrumiem, kur aiz me�a viedās kalni, kas tai pusē veidoja Ontāras robe�u. Veselu jūdzi viņ� aiznesa gailu pa koku zarotnēm, tad viegli norausās zemē.

����� Ja lauvas ari sadzīs tev pēdas līdz �ejienei, � viņ� sacī�ja, � tad tu jau sen būsi dro�ībā kalnos. Bet nu nekavējies � ej.

Melnādainais puisis nokrita ceļos un satvēra sava glābēja ro�ku. � Mani sauc Hafims, � viņ� sacīja. � Ja es drīkstētu tev kalpot, labprāt atdotu dzīvību tavā labā. Kas tu esi?

���� Esmu Tarzans no pērtiķu cilts. Posies projām, nezaudē laiku!

���� Vēl tikai viens lūgums.

����� Kāds?

����� Man ir brālis. Arī viņu sagūstīja tai pa�ā reizē, kad mani. Viņ� ir vergs zeltraktuvēs Katnes dienvidos. Viņa vārds ir Njaka. Ja tev gadās aiziet uz raktuvēm, pasaki viņam, ka Hafims aizbēdzis. Viņ� par to priecāsies un varbūt arī pats lūkos aizbēgt.

���� Pateik�u. Ej!

Afrikānis nedzirdami pazuda biezajā me�ā, bet Tarzans atkal ie�lēca zaros un pa tiem a�i aizsteidzās atpakaļ uz mednieku pusi. Sasnie�dzis nācējus, viņ� nolēca zemē un tuvojās tiem no aizmugures; visi bija sapulcēju�ies tajā vietā, kur Hafims bija uzrāpies kokā.

����� Kur tu biji palicis? � Kserstls jautāja. � Mēs jau sākām domāt, ka esi apmaldījies.

���� Aizķēros aizmugurē, � Tarzans atteica. � Bet kur tad jūsu medījums? Cerēju, ka jums tas jau rokā.

����� Nevaram saprast, � Kserstls atzinās, � skaidri redzams, ka viņ� uzkāpis �ajā kokā. Lauvas pa pēdām atnāca līdz �ai vietai, apstā�jās un skatījās aug�up kokā, bet būtu rēku�i, ja redzētu medījumu. Tad mēs likām paņemt zvērus pavadā, bet vienam pavadonim uzrāpties kokā. No medījuma tomēr ne vēsts.

���� Zīmes un brīnumi! � izsaucās Pindess.

����� Brīnumi gan, � piekrita Tarzans, � vismaz tiem, kam atrisi�nājums nav zināms.

���� Kam tad tas ir zināms? � jautāja Kserstls.

���� Ja ne citam, tad dro�i vien melnajam vergam, kas aizbēdzis.

����� Nekur viņ� nav aizbēdzis! � Kserstls dusmīgi atcirta. � Tikai paildzinājis medības un padarījis tās interesantākas.

���� Vēl interesantākas tās kļūtu, ja noslēgtu derības, � ieminējās

Tarzans. � Es neticu, ka jūsu lauvas spēj vēlreiz pietiekami ātri uz�ņemt pēdas, lai notvertu medījumu pirms tumsas iestā�anās.

���� Tūksto� drahmu par to, ka uzņems! � sauca Kserstls.

����� Es esmu sve�inieks, kas kails ieradies jūsu zemē, � Tarzans aizbildinājās, � man nav tūksto� drahmu, bet varbūt Gemnons ir ar mieru saderēt. � Novērsies no Kserstla un Pindesa, viņ� palūkojās uz Gemnonu un piemiedza vienu aci.

����� Lai notiek! � Gemnons atsaucās Kserstla piedāvājumam.

����� Bet es pieprasu vadīt medības pēc sava ieskata, � uzstāja Kserstls.

����� Protams, � Gemnons piekrita, un Kserstls, pagriezies pret Pin- desu, lēnām piemiedza aci.

����� Būs labāk, ja sadalīsimies, � ieteica Kserstls, � un, tā kā jūs ar Tarzanu esat mani pretinieki derībās, vienam no jums jānāk kopā ar mani, bet otrs ies ar Pindesu, lai visi būtu pārliecināti, ka medības noris pareizi un godīgi.

���� Esmu ar mieru, � atsaucās Tarzans.

����� Bet es esmu atbildīgs valdniecei par Tarzana dro�ību, � Gem�nons protestēja, � negribu viņu pat uz īsu brīdi izlaist no acīm.

���� Apsolu, ka nemēģinā�u bēgt, � d�ungļu cilvēks viņu dro�ināja.

���� Neba tas man prātā, � Gemnons atteica.

���� Ja tev ba�as par manu dro�ību, varu tevi nomierināt, ka spēju pats par sevi parūpēties, � Tarzans piebilda.

���� Nu ejam, � mudinaja Kserstls. � Es ie�u kopā ar Gemnonu, lai Pindess iet ar Tarzanu. Mēs paņemsim vienu lauvu, viņi � otru.

Gemnons negribīgi pakļāvās tādai kārtībai, un abas grupas iz�ķī�rās; Kserstls un Gemnons devās uz ziemeļrietumiem, bet Pindess un Tarzans nogriezās austrumu virzienā. Otra grupa bija pagājusi mazu gabaliņu, kad Pindess ierosināja, ka derētu izvērsties un iet pa vienam, lai rūpīgāk varētu pārmeklēt me�u.

Tarzans piekrītot pamāja un devās norādītajā virzienā, drīz vien nozuzdams starp kokiem; ne Pindess, ne lauvas pavadoņi tomēr neiz�kustējās no vietas, kur Tarzans tos pameta, jo Pindess klusā balsī pa�vēlēja tālāk neiet. Pavadā turētais lauva nolūkojās pakaļ Tarzanam, un Pindess pavīpsnaja. Lauvu pavadoņi neizpratnē paraudzījās uz viņu.

���� Tamlīdzīgi negadījumi notiku�i ari agrāk, � Pindess sacīja.

Tarzans devās uz rītiem. Viņ� zināja, ka afrikāni neatradīs, tādēļ

nemaz negrasījās to meklēt. Me�s viņu interesēja, tomēr ne tik stipri, lai aizmirstu visu pārējo; ne mirkli viņ� nezaudēja modrību. Drīz vien viņ� izdzirda aiz muguras troksni un pavērās atpakaļ; ieraudzītais viņu nepārsteidza. Viņam pa pēdām sekoja lauva � ar Katnes medību lauvas iemauktiem. Tas bija viens no Kserstla lauvām � tas pats, ko bija paņēmis līdzi Pindess.

Vienā mirklī d�ungļu cilvēks visu saprata, un acīs viņam iezalgojās ne�ēlīga uguns; tās nebija dusmas, kas tur zalgoja, tas bija riebums, un ari lūpas viņam savilkās me�onīgā vīpsnā. Lauva, saprazdams, ka me�dījums viņu pamanījis, sāka rēkt. Tāluma to izdzirda Pindess un pa�smaidīja.

����� Iesim nu, � viņ� uzrunāja lauvas uzraugus, � paliekas ne�drīkstam atrast pārāk drīz, tas neizskatīsies lāgā.

Visi trīs vīri pagrie�as un lēnām sāka iet uz ziemeļu pusi.

Tālumā medību lauvas rēcienus izdzirda arī Gemnons un Kserstls.

���� Viņi uzgāju�i uz pēdām, � sacīja Gemnons, � ejam turp.

����� Nav ko steigties, � Kserstls atrunājās. � Varbūt tās nav īstās pēdas. Lauva, kas aizgāja viņiem līdzi, nav tik labs ka mūsējais, nav tā izdresēts. Pagaidīsim, līdz mednieki mūs sauks.

Gemnons tomēr kļuva nemierīgs.

Tarzans stāvēja, gaidīdams lauvu pienākam. Viņ� it viegli būtu va�rējis uzrausties kokos un aizbēgt, bet kaislas pārgalvības uzplūdā pa�lika uz vietas. Viņ� nīda nodevību, un viņam sagādāja prieku to atklāt. Viņam bija līdzi katnie�u �ķēps un pa�a medību duncis; loku un bultas viņ� nebija paņēmis.

Lauva tuvojās; tas izskatījās mazliet apjucis. Laikam nesaprata, kālab medījums nebēg projām, bet nostājas tie�i pretī. Lauvas aste ne�mierīgi �audījās; ausis pieplaka; nikni zalgojo�ām acīm zvērs lēnām līda uz priek�u.

Tarzans gaidīja. Labajā rokā viņ� turēja katnie�u �ķēpu, kreisajā nekad neredzētā tēva medību dunci. Ar ievingrinātu aci viņ� nomē�roja attālumu, 110 kura lauva saks strauju uzbrukumu; kad zvērs jau drāzās pilnā sparā, viņ�, atvilcis labo roku, izmeta smago ieroci.

�ķēps iedūrās dziļi zem zvēra kreisa pleca, skardams sirdi; tomēr ievainojums tikai uz mirkli aizkavēja lauvas uzbrukumu. Drausmīgi saniknotais plēsoņa pacēlās pakaļkājās virs cilvēka, cenzdamies ar mil�zīgo ķetnu asajiem nagiem to pieraut pie putām no�ķiestās rīkles; ta�u Tarzans ātri kā pats zibens Ara pieliecās, palēca sānis, tad uz priek�u, nokļuva otrpus ķetnām un uzlēca lauvam mugurā.

Neganti rēkdams, dzīvnieks sāka griezties kā vilciņ�, pūlēdamies ar izplestajiem nagiem sasniegt brūno ķermeni. Lauva mētājās uz vienu pusi, uz otru pusi, bet radījums, kas bija kā pielipis tam pie muguras, vēl da�as reizes iegremdēja dunci jau ievainotajā, asinīm pārplūdu�ajā sirdī.

Lauvas dzīvības spēks un sīkstums ir apbrīnojams; ta�u arī �is va�renais ķermenis nespēja ilgi noturēties pretī nāvīgajam ievainojumam; drīz vien zvērs sabruka un, mazliet noraustījies, bija pagalam. D�ungļu cilvēks pietrausās kājās. Vienu kāju uzlicis beigtajam lauvam, viņ� pa�vērsa seju pret Katnes me�a lapoto jumu, un no viņa varenajām krūtīm izlauzās liela pērtiķu tēviņa drausmais uzvaras rēciens pēc veiksmīgām medībām.

Kad �is nedabiski baismīgais rēciens aizviļņoja pa me�u, Pin- dess un abi lauvu uzraugi izbrīnā paraudzījās cits uz citu, neviļus sa�tverdami savu zobenu rokturus.

���� Tūsa vārdā! Kas tas bija? � jautāja viens no uzraugiem.

���� Tūsa vārdā! Nekad neesmu dzirdējis kaut ko tik baigu, � at�saucās viņa biedrs, pamezdams izbiju�os mirkli uz to pusi, no kuras bija plūdusi neizskaidrojamā skaņa.

����� Klusu! � uzkliedza Pindess. � Vai gribat, lai tas �ausmonis nemanot mums piezogas, kamēr jūs tērgājat?

���� Kas tas bija, kungs? � viens vergs �ukstus jautāja.

����� Varbūt tas bija sve�zemnieka nāves kliedziens, � minēja Pin�dess, balsī izteikdams cerību, kas modās sirdī.

����� Neizklausījās vis pēc nāves kliedziena, kungs, � vergs preto�jās, � Sitamajā skanēja spēks un gaviles, nevis vārgums un sakāve.

���� Turi muti, muļķi! � nomurdēja Pindess.

Netālu no viņiem kliedzienu dzirdēja arī Gemnons un Kserstls.

���� Kas tas bija? � Kserstls jautāja.

Gemnons pagrozīja galvu. � Nezinu, bet būs labāk, ja aiziesim paskatīties. Man tas nepavisam nepatika.

Kserstls nervozi sarosījās. � Varbūt tas neko nenozīmē. Varbūt vienīgi vēj� kokos. � Turpināsim medības.

����� Nekāda vēja nav, � protestēja Gemnons. � Es tomēr ie�u ap�skatīties. Esmu atbildīgs par sve�zemnieka dro�ību, turklāt � un tas ir vēl svarīgāk � man viņ� patīk.

����� Man arī! � dedzīgi atsaucās Kserstls. � Bet viņam nekas ļauns nevarēja atgadīties. Pindess ta�u ir kopā ar viņu.

���� Tie�i par to es domāju, � noteica Gemnons.

���� Par to, ka viņam nekas ļauns nevar notikt?

���� Par to, ka Pindess ir kopā ar viņu.

Kserstls uzmeta runātājam a�u, aizdomu pilnu skatienu, tad pa�māja uzraugiem, lai tie ar pavadā turēto lauvu seko, un devās pakaļ Gemnonam, kas jau steidzās uz to vietu, kur mednieku pulciņ� bija iz��ķīries.

Pa to laiku Pindess, nespēdams valdīt ziņkārību, pārvarēja bailes un gāja meklēt Tarzanu, lai uzzinātu, kas ar to noticis, un lūkotu no�skaidrot, kur cēlies noslēpumainais kliedziens, kas tiklab viņu, kā arī viņa kalpus bija satricinājis un izraisījis tādu izbīli un bijību. Diezgan iztrūku�ies, abi lauvif uzraugi sekoja viņam me�a drūmajā klusumā; visi trīs, ik soli sperot, uzmanīgi raudzījās gan uz priek�u, gan uz abām pusēm.

Viņi nepaguva tālu aiziet, kad Pindess, kas vadīja gājienu, pie�pe�i apstājās un rādīja tie�i uz priek�u, jautādams:

���� Kasētas?

Abi uzraugi pagājās uz priek�u.

����� Pie Tūsa krēpēm! � viens no viņiem izsaucās. � Tas ta�u ir lauva!

Lēnām, pa labi un pa kreisi skatīdamies, viņi lēnām virzījās tuvāk.

���� Beigts! � iesaucās Pindess.

Visi trīs vīri pārbaudīja beigtā zvēra ķermeni, apveldami to ot�rādi.

���� Nodurts, � konstatēja viens no vergiem.

���� Gailas cilts vergam iero�u nebija, � domīgi bilda Pindess.

���� Sve�zemniekam bija duncis, � atgādināja lauvu pavadonis.

���� Tam, kas lauvu nodūris, to nācies izdarīt tuvcīņā, � Pindess prātoja.

���� Tad viņam jābūt tepat tuvumā, kungs, beigtam vai ievainotam.

���� Meklējiet viņu rokā! � Pindess pavēlēja.

���� Todien stadionā viņ� būtu varējis kailām rokām nobeigt Fo�begu, kad viņi cīnījās, � lauvu uzraugs atgādināja augstma�nim. � Nēsāja Fobegu apkārt uz rokām kā zīdaini. Viņ� ir drausmīgi stiprs.

����� Kāds tam sakars ar �o notikumu? � Pindess apskaities nopra�sīja.

���� Nezinu, kungs, es tikai tā iedomājos.

����� Es tev neliku domāt! � Pindess uzkliedza. � Liku tev mek�lēt to, kas nogalinājis lauvu. Viņam jābūt tepat tuvumā � mirsto�am vai beigtam.

Kamēr lauvu uzraugi meklēja, tuvojās Kserstls un Gemnons. Pē�dējais bija gau�ām noraizējies par sava sargājamā labklājību. Viņ� ne�uzticējās ne Kserstlam, ne Pindesam, un �ajā brīdī viņā modās aizdo�mas, ka viņi ar Tarzanu iz�ķirti tī�ām � pavisam nelabos nolūkos. Patlaban viņ� soļoja gabaliņu aiz Kserstla, visiem pa priek�u gāja uz�raugi ar lauvu. Pēk�ņi viņ� sajuta kādu roku uzgulstam uz pleca un strauji apsviedās apkārt; tur smaidīdams stāvēja Tarzans.

���� No kurienes tu uzradies? � jautāja Gemnons.

����� Mēs ar Pindesu iz�ķīrāmies un aizgājām katrs pa savu ceļu meklēt gailu, � paskaidroja Tarzans, un �ai mirklī, izdzirdis Gemnona balsi, atskatījās Kserstls un ieraudzīja Tarzanu.

����� Vai tu arī pirms brī�a dzirdēji briesmīgo kliedzienu? � Kserstls jautāja. � Mēs nobijāmies, ka viens no jums varbūt ievainots, un stei�dzāmies �urp lūkot.

���� Vai tad kāds kliedza? � Tarzans it nevainīgi apvaicājās. � Varbūt Pindess, jo es neesmu ievainots.

Drīz pēc Tarzana piebiedro�anās Kserstls un Gemnons sastapās ar Pindesu un abiem lauvu pavadoņiem, kas pārmeklēja krūmus un me�u. Ieraugot Tarzanu, Pindesam acis izbrīnā iepletās un viņ� mazliet no�bālēja.

����� Kas noticis? � jautāja Kserstls. � Ko jūs meklējat? Kur jūsu lauva?

����� Lauva ir pagalam, � Pindess atbildēja. � Kaut kas vai kāds viņu nodūris. � Runādams viņ� neskatījās uz Tarzanu; viņam bija bail. � Mēs meklējām cilvēku, kas to izdarījis, jo domājām, ka viņ� sakropļots un, protams, ari pagalam.

���� Vai atradāt? � apjautājās Tarzans.

����� Nē.

����� Vai negribat, lai palīdzu jums meklēt: piemēram, mēs abi, Pindes, varētu aiziet me�ā viņu pameklēt, � Tarzans piedāvājās.

Vienu mirkli Pindess rīstījās, meklēdams vārdus, līdz beidzot ar mokām izsaucās:

����� Nē! Tam nebūtu nozīmes, mēs visu ļoti rūpīgi pārmeklējām � nekur nemana pat asiņu, kas norādītu, ka viņ� ievainots.

����� Un medījumam ari neesat sadzinu�i pēdas?

����� Nē, � atteica Pindess. � Tas tie�ām aizbēdzis, un vispār mēs varētu iet atpakaļ uz pilsētu. �odien pietiks medīt.

Kserstls dusmojās. Vakars nāca virsū; viņ� bija zaudējis medī�jumu un vienu lauvu; ta�u turpināt medības būtu bezjēdzīgi, tāpēc viņ� ņurdīgi piekrita.

����� Tad �itādas ir tās lielās medības, � apcerīgi ierunājās Tar�zans. � Diezin cik satrauco�as tās nebija, bet man tomēr varen patika. Ta�u vienīgais īstais ieguvējs, �ķiet, ir Gemnons, jo derībās vinnējis tūksto� drahmu.

Kserstls tikai kaut ko nopurpināja un drūmi soļoja uz pilsētas pusi. Kad pulciņ� pie Gemnona tēva mājas �ķīrās, Tarzans nostājās cie�i blakus Kserstlam un klusu pa�ukstēja:

���� Pasveicini Erotu, varbūt nākamreiz viņam vairāk laimēsies.

16. TUSA TEMPLI

Kad Tarzans tovakar kopā ar Gemnonu, tā tēvu un māti sēdēja pie vakariņu galda, istabā ienāca vergs un paziņoja, ka no Tudosa, Dori�jas tēva, nama ieradies ziņnesis ar svarīgām vēstīm Gemnonam.

����� Ieved viņu iek�ā, � sacīja jaunais augstmanis, un pēc mirkļa ienāca gara auguma nēģeris.

����� Ak tas esi tu, Gumba, � Gemnons viņu laipni saņēma. � Tu esot man atnesis kādas vēstis?

����� Jā, kungs, � vergs atbildēja, � bet tās ir svarīgas � un slepenas.

����� Tu mierīgi vari runāt visu klātbūtnē, Gumba, � Gemnons ver�gu dro�ināja. � Ko teiksi?

����� Mana kunga Tudosa meita Dorija atsūtījusi mani tev pateikt, ka di�ciltīgajam Erotam �odien ar viltu izdevies iekļūt viņas tēva mājā, satikt Doriju un ar to sarunāties. Nav svarīgi, ko viņ� tai teicis, sva�rīgi vienīgi tas, ka viņ� to redzējis vaigā.

���� �akālis! � iesaucās Gemnona tēvs. Gemnons nobala.

���� Vai tas viss? � viņ� jautāja.

���� Tas ir viss, kungs, � Gumba atbildēja.

Gemnons izvilka no kabatas zelta monētu un iedeva to vergam.

����� Ej atpakaļ pie savas kundzes un pasaki viņai, ka rit es aizie�u parunāt ar viņas tēvu.

Kad vergs bija aizgājis, Gemnons uzmeta tēvam izmisu�u ska�tienu.

����� Ko es varē�u līdzēt? � viņ� jautāja. � Ko varēs līdzēt Tu�doss vai vispār kāds? Mēs ta�u esam bezspēcīgi.

����� Varbūt es varu kaut ko līdzēt, � ieteicās Tarzans. � Pa�reiz es, �ķiet, baudu jūsu valdnieces uzticību; tiklīdz viņu sastap�u, apvai� cā�os un, ja būs nepiecie�ams, iestā�os par jums.

Gemnona skatienā pavīdēja cerība.

����� Ja tu to darītu! �- viņ� iesaucās. � Tevī viņa klausīsies. Man �ķiet, tu vienīgais vari glābt Doriju; tomēr atceries � valdniece nedrīkst viņu redzēt, jo, tiklīdz viņa to ieraudzīs, nekas vairs nespēs Doriju glābt, valdniece liks viņu nogalināt vai sakropļot.

Nākamajā rītā it agri ziņnesis no pils nodeva Tarzanam pavēli pusdienlaikā ierasties pie valdnieces, turklāt Gemnonam tika atgādi�nāts, ka viņam kopā ar spēcīgu apsardzi Tarzans jāpavada, jo valdnie�ce baidoties, ka Tarzana ienaidnieki varētu izspēlēt kādu ļaunu joku.

���� Tiem jābūt vareniem ienaidniekiem, kas uzdro�inātos rīkoties pretī Nemones gribai, � iebilda Gemnona tēvs.

����� Visā Katnē ir tikai viens vienīgs cilvēks, kas to uzdro�inā�tos, � atteica Gemnons.

Vecīgais vīrs pamāja. � Tā vecā ne�ķīstene! Kāds negods, ka pār Katni valda verdzene!

����� Esmu redzējis Nemoni raugāmies uz veco tādām acīm, it kā viņa gribētu to nogalināt.

���� Jā gan, bet viņa nemū�am to neuzdro�ināsies darīt, � pareģo�ja Gemnona tēvs. � Vecajai raganai kopā ar Tomosu ir zināms kāds drauds, ko viņi kā zobenu tur valdniecei virs galvas, un tā neuzdro��inās ķerties klāt ne vienam, ne otram, lai gan ienīst abus; un tas ir sa�vādi, jo parasti viņa neatstāj pie dzīvības tos, ko ienīst.

����� Da�i domā, ka vecajiem zināms viņas dzim�anas noslēpums, kas viņu pazudinātu, ja kļūtu zināms tautai, � paskaidroja Gem�nons. � Bet nu, Tarzan, nāc līdzi, rīta cēliens ir mūsu rīcībā. Pie Tudosa ie�u tikai tad, kad tu būsi runājis ar Nemoni. Ko mēs sada�rīsim? ^

����� Man�gribētos apskatīt Katnes zeltraktuves, � ieminējās Tar�zans. � Vai pagūsim?

����� Pagūsim, � atbildēja Gemnons. � Uzleco�ās saules raktuves nav tālu, un, tā kā raktuvēs nav nekā sevi�ķa ko redzēt, gājiens neaiz�ņems daudz laika.

Pa ceļam no Katnes uz tuvākajām raktuvēm Gemnons parādīja Tarzanam audzētavu, no kuras iegūst Katnes kaujas un medību lauvas, ta�u viņi neuzkavējās, lai to apskatītu, un drīz vien kāpa aug�up pa lī�kumotu kalnu ceļu uz Uzleco�ās saules zeltraktuvēm.

Kā jau Gemnons bija brīdinājis, raktuvēs Tarzans nekā īpa�i inte�resanta neieraudzīja. Atradnes bija vaļējas, un galvenā zelta dzīsla te�cēja pa virszemi; atradnes bija tik bagātas, ka nevajadzēja vairāk kā da�us vergus, kas ar vienkār�iem kapļiem un lau�ņiem bagātīgi pie�pildīja Katnes mantu kambarus ar dārgo metālu. Ta�u Tarzans nebija vēlējies ne iepazīt raktuves, ne interesēties par zelta ieguvi. Viņ� bija apsolījis, ka aiznesīs vēsti Hafima brālim Njakam; vienīgi tādēļ viņ� bija ierosinājis gājienu uz raktuvēm.

Staigājot gar strādniekiem un �ķietami aplūkojot zelta dzīslu, viņam pēdīgi radās izdevība atiet nomaļus no Gemnona un kareiv�jiem, kas uzraudzīja strādniekus, lai nemanīts uzrunātu kādu vergu.

����� Kur� no jums ir Njaka? � viņ� �ukstus jautāja gailas cilts valodā.

Afrikānis pārsteigts paskatījās uz viņu, bet, pamanījis Tarzana brī�dino�o mājienu, atkal nolieca galvu un tāpat �ukstus atbildēja:

����� Njaka ir tas garais pa labi no manis. Viņ� ir priek�strādnieks, tu jau redzi, ka viņ� pats nestrādā.

Tarzans nesteidzīgi devās norādītajā virzienā un, kad bija nokļuvis Njakam blakus, apstājās un noliecās, it kā lai labāk apskatītu zelta dzīslu, kas vijās viņam pie kājām.

����� Paklau, � viņ� �ukstēja, � atnesu tev vēstis, bet neliecies ne zinis, ka es ar tevi runāju. Vēsti tev sūta tavs brālis Hafims. Viņ� ir aiz�bēdzis.

����� Kā? � Njaka klusiņām jautāja.

Tarzans viņam īsi pastāstīja.

���� Tātad tu viņu izglābi?

Tarzans pamāja.

����� Esmu tikai nabaga vergs, � Njaka sacīja, � un tu, bez �au�bām, esi varens augstmanis, tāpēc nekad nespē�u tev atlīdzināt. Bet, ja kādreiz gadās, ka Njaka var tev pakalpot, tad tikai pasaki. Pat dzī�vību ne�ēlo�u. Dzīvoju ar savu sievieti tur tai mazajā būdā lejpus rak�tuvēm; esmu priek�strādnieks, tāpēc man uzticas un es drīkstu dzīvot atsevi�ķi. Ja tev kādreiz manis ievajagas, tad zini, kur meklēt.

����� Es neprasu pateicības, � Tarzans sacīja, � bet atcerē�os, kur tu dzīvo; nevienam nav zināms, kas nākotnē var atgadīties.

Viņ� devās projām un piebiedrojās Gemnonam; drīz pēc tam viņi atgriezās pilsētā, bet ap to pa�u laiku Nemones apartamentos ieradās Tomoss un nometās ceļos.

����� Kas tad nu? � valdniece jautāja. � Vai kur deg, ka man tāpēc jāpārtrauc sava tualete?

����� Vajadzība tie�ām steidzama, augstība, � padomnieks atbil�dēja, � un es lūdzu aizsūtīt verdzenes. Kas man sakāms, domāts vie�nīgi valdnieces ausīm.

Pa�laik �etras neģēru meitenes darbojās ap Nemones nagiem � pa vienai ap katru kāju un katru roku, kamēr viena baltā meitene kār�toja viņas frizūru. Baltajai Nemone sacīja:

���� Aizvāc verdzenes, Maluma, sūti tās uz viņu mitekļiem, pati vari pagaidīt blakusistabā.

Tad viņa pievērsās padomniekam, kas bija piecēlies kājās.

���� Nu, kas tad noticis?

����� Augstībai jau sen ir pamats turēt aizdomas Tudosu par neuz�ticību, � Tomoss valdniecei atgādināja, � un, rūpēdamies par augstī�bas labklājību un troņa dro�ību, es pastāvīgi modri sekoju �ā varenā ienaidnieka rīcībai. Mīlas un uzticības mudināts, di�ciltīgais Erots ir mans uzticamākais aģents un sabiedrotais; un, pateicoties tie�i viņam, esmu ieguvis informāciju, ar kuru esmu ieradies pie tevis, valdniec.

Nemone nepacietīgi piecirta sandalē ieauto kāju pie mozaīkas grīdas.

����� Pietiek man ievadam tavas pa�slavinā�anās, � viņa asi uzsau�ca, jo acu galā necieta Tomosu un nepūlējās savas jūtas slēpt.

����� īsumā tātad apstākļi ir �ādi: Gemnons vērpj viltu kopā ar Tu�dosu, cerēdams, bez �aubām, ka par atlīdzību drīkstēs apprecēt sava vadoņa skaisto meitu.

���� To kazu ar iekritu�ajiem vaigiem! � iesaucās Nemone. � Kas teica, ka viņa ir skaista?

����� Erots sacīja, ka Gemnons un Tudoss uzskatot viņu par skais�tāko sievieti pasaulē, � atbildēja Tomoss.

���� Neiespējami! Vai Erots viņu ir redzējis?

���� Jā, augstība, viņ� to redzēja.

���� Un ko Erots saka? � valdniece jautāja.

����� Ka viņa patiesi esot skaista, � padomnieks atteica. � Un tāpat domā vēl da�s labs, � viņ� piebilda.

���� Kas tad vēl?

����� Viens, ko Tudosa meitas daiļums ievilinājis sazvērestībā kopā ar Gemnonu un Tudosu.

����� Kuru tu domā? Runā skaidru valodu! Zinu, ka tev prātā kaut kas nepatīkams, ko tu varītēm gribi man pasacīt, cerēdams, ka tas mani sāpinās.

���� Ak, augstība, tas ir netaisni pret mani! � izsaucās To�moss. � Man rūp vienīgi manas mīļotās valdnieces laime.

���� Tavi vārdi jau pa gabalu smird pēc meliem, � ņirdzīgi atsau�cās Nemone. � Bet saki beidzot, kas tev sakāms, man ir daudz citu da�rī�anu, kam jātērē laiks.

����� Es negribēju to vārdu minēt, lai nesāpinātu valdnieci, � To�moss glaimīgi turpināja, � bet, ja nu valdniece uzstāj, � tas ir sve��zemnieks, saukts Tarzans.

Nemone sēdēja, ļoti taisni izslējusies.

����� Kādus melu audeklus jūs abi ar Mduzu tagad esat sāku�i aust? � viņa noprasīja.

����� Tie nav meli, augstība. Tarzans un Gemnons redzēti iznākam no Tudosa mājas vēlu vakarā. Erots viņiem jau pirms tam sekojis un redzējis viņus tur ieejam; viņi tur uzturēju�ies ilgi; slēpdamies uz ielas koku ēnā, Erots redzējis tos iznākam. Viņ� stāsta, ka abi esot Dorijas dēļ strīdēju�ies, un viņ� domā, ka tas ir Gemnons, kas aiz greizsir�dības tīkojis pēc Tarzana dzīvības.

Nemone sēdēja uz tahtas ka sastingusi; seja viņai bija bāla un traku dusmu pārvērsta.

���� Kāds par to maksās ar dzīvību, � viņa klusu sacīja. � Ej!

Tomoss, atpakaļ kāpdamies, izgāja no istabas. Viņ� jutās pacilāts

lidz tam brīdim, kad vēlreiz pamatīgi apsvēra Nemones vārdus un atce�rējās, ka viņa nemaz nebija vārdā nosaukusi to, kas maksās ar dzīvību. Viņ� bija sapratis, ka domāts Tarzans, jo Tarzana nāvi viņ� vēlējās, ta�u piepe�i atģida, ka tas varētu būt arī kads cits, un vairs nejutās tik pacilāts.

Bija gandrīz pusdienlaiks, kad Tarzans un Gemnons atgriezās pil�sētā, un Gemnonam vajadzēja pavadīt Tarzanu uz audienci pie Ne�mones. Kopā ar visu kareivju apsardzi viņi devas uz pili, kur Tarzans viens pats tūliņ tika aizvadīts pie valdnieces.

���� Kur tu biji? � viņa noprasīja.

Tarzans pārsteigts viņu uzlūkoja, tad pasmaidīja.

���� Apskatīju Uzleco�ās saules raktuves.

���� Kur tu biji vakarvakarā?

���� Gemnona mājā, � viņ� atbildēja.

���� Tu biji pie Dorijas, � Nemone uzbruka.

����� Nē, � Tarzans atteica, � tur es biju aizvakarvakarā.

Viņ� jutās pārsteigts par uzbrukumu un arī par to, cik labi viņa informēta, bet savu pārsteigumu tomēr neizrādīja. Tā darīdams, viņ� nedomaja par sevi, bet vienīgi par Doriju un Gemnonu, plānodams, kā abus pasargat. Bija skaidrs � kāds no ienaidniekiem pienesis in�formāciju un Nemone zina, ka viņ� apmeklējis Tudosa māju; viņ� juta, ka, to noliegdams, modinātu Nemonē aizdomas, turpretim, atklāti atzīstot, parādot, ka viņam nekas nav slēpjams, tās mazinās. Un tie��ām � Tarzana atklātā, bez vilcinā�anās izteiktā atbilde Nemoni pil�nīgi atbruņoja.

����� Kālab tu gāji uz Tudosa māju? � viņa jautāja, bet jautājumā vairs neskanēja apsūdzība.

����� Redzi, Gemnons ne uz brīdi neuzdro�inās atstāt mani vienu, bīdamies, ka es varētu aizbēgt vai varētu atgadīties kāda ķibele, un tā nu viņ� ir spiests vadāt mani visur līdzi, lai iet kurp iedams. Viņam tas nenakas viegli, Nemone, un es biju nodomājis tev palūgt, lai tu uz�dod kādam citam atbildību par mani, vismaz laiku pa laikam.

����� Par to parunāsim vēlāk, � valdniece atteica. � Un kādēļ

Gemnons iet uz Tudosa māju? � Nemones acis aizdomās savilkās glu�i �auras.

Tarzans pasmaidīja.

����� Kā gan sieviele var uzdot tik muļķīgu jautājumu? � viņ� iesau�cās. � Gemnons ta�u ir iemīlējies Dori jā. Man likās, to zina visa Kat�nē � Gemnons to vien dara, kā stāsta par to visiem paziņām.

���� Vai vari dro�i teikt, ka tas neesi tu, kas iemīlējies Do�ri jā?

Tarzans uzlūkoja viņu dziļā nepatika un pat nepūlējās to slēpt.

����� Neesi tāda muļķe, Nemone, � viņ� sacīja, � es necie�u muļ�ķīgas sievietes.

Katnes valdniecei atkarās �oklis. Visā mū�ā neviens nebija viņu uzrunājis tādiem vārdiem un tādā tonī. Vienu mirkli viņa �ķita zaudē�jusi valodu, ta�u �ajā mirklī viņa atskarta, ka tie pa�i vārdi, par kuriem viņa tā sa�uta, vienlaikus bija viņu atpestīju�i no moko�ām aizdomām un no greizsirdības: Tarzans nemīlēja Doriju. Bez tam viņa jutās spiesta atzīt, ka Tarzana vienaldzība pret viņas augsto stāvokli un dus�mo�anos vairoja viņas cieņu pret �o cilvēku un padarīja to vēl iekāro�jamāku. Nekad vēl viņa nebija sastapusi tādu vīrieti; nekad vēl neviens nebija pār viņu valdījis. Te nu viens bija, kas to varētu, ja vien vēlētos, bet Nemoni māca bailes, ka �is viens viņu tik stipri nemīl, lai kārotu pār viņu valdīt.

Atguvusi mieru, viņa ierunājās no jauna:

���� Man stāstīja, ka tu viņu mīlot, bet es tam nenoticēju. Vai viņa ir ļoti skaista? Esmu dzirdējusi, ka viņu uzskatot par skaistāko sievieti Katnē.

����� Varbūt Gemnonam ta �ķiet, � Tarzans smiedamies atbildē�ja, � bet tu ta�u pati zini, ko mīlestība spēj izdarit ar jaunekļa acim.

���� Ko tu pats par viņu domā? � valdniece pratināja.

D�ungļu cilvēks paraustīja plecus.

���� Viņa ir glīta, � viņ� sacīja.

���� Vai tikpat skaista kā Nemone? � valdniece neatlaidās.

���� Tālas zvaigznes mirgojums salīdzinājuma ar saules spo�umu.

�āda atbilde Nemonei, jādomā, �ķita tīkama. Viņa piecēlās un pie�gāja pie Tarzana.

���� Vai es tev liekos skaista? � viņa jautāja maigā, glasmainā balsī.

���� Tu esi ļoti skaista, Nemone, � viņ� godīgi atzinās.

Pieglaudu�ies viņam un ar siltu, mīkstu rociņu noglaudusi viņa

plecu, Nemone piesmaku�ā balsī aizrautīgi �ukstēja:

���� Mīli mani, Tarzan!

Telpas viņgala no�ļakstēja ķēdes, atskanēja drausmīgs rēciens, Beltaram uzlecot kājās. Nemone pēk�ņi atrāvās no mīļotā, viss viņas augums nodrebēja, un sejā parādījās vienlaikus gan izbīlis, gan dus�mas.

����� Ikreiz kaut kas � � viņa aizkaitināta un viegli nodrebēdama iesaucās. � Beltars ir greizsirdīgs. Kaut kādas neizprotamas, dīvainas saites vieno �ā zvēra dzīvi ar manējo. Nezinu, ko tas nozīmē. Tā gribē�tos uzzināt! � Acīs viņai iedegās ērmota, gandrīz ārprāta uguns. � Tā gribētos uzzināt! Lāgiem iedomājos, ka viņ� ir īstais mū�a draugs, kuru Tūss man izraudzījis, lāgiem atkal � ka tā esmu es pati, tikai citā vei�dolā � Bet vienu gan zinu: kad mirs Beltars, mir�u arī es!

Viņa skumji paraudzījās uz Tarzanu, un pēk�ņi viņas noskaņa mai�nījās.

����� Paklau, draugs, � viņa sacīja, � aiziesim abi kopā uz Tūsa templi, varbūt Tūss zinās atbildes uz jautājumiem, kas tā spie� Ne�mones sirdi.

Viņa piesita pie bronzas diska, kas nokarājās no griestiem, un, kad dobjās gonga skaņas atbalsojās gaitenī, durvis atvērās un uz sliek��ņa dziļi paklanījās kads augstmanis.

����� Apsardzi! � valdniece pavēlēja. � Mēs gribam apmeklēt Tūsu viņa templī.

Gājiens uz templi izvērtās par krā�ņu procesiju � kareivju vie�nība ar plīvojo�iem karodziņiem �ķēpu galos, augstmaņi lepnos pa�rādes tērpos, valdniece zelta ratos ar priek�ā aizjūgtiem lauvām. To�moss gāja mirdzo�ajiem ratiem vienā pusē, Tarzans � otrā, kur pirms viņa bija soļojis Erots.

D�ungļu cilvēks, iedams pa ielu, gar kuras malām pulcējās ziņkā�rīgie pilsētas iedzīvotāji, jutās neveikli � kā iesprostots savvaļas lauva. Cilvēku pūļi viņu nomāca un kaitināja, formalitātes nogurdināja; viņa domas kavējās tālajos, mīļajos d�ungļos. Viņ� zināja, ka Gemnons pa nelielu gabaliņu viņu vēro un uzmana; ta�u uzmanītam vai neuzmanī�tam bēg�ana Tarzanam nestāvēja prātā, kamēr �im krietnajam drau�gam uzlikta atbildība par viņu. Sācis �ādas domas risināt, viņ� uzru�nāja valdnieci, atgādinādams:

����� Pilī es tev ieminējos, ka vajadzētu Gemnonu atbrīvot no apgrū�tino�ā pienākuma mani uzraudzīt.

���� Gemnons savu pienākumu pilda labi, � valdniece atteica, � neredzu nekāda pamata pārmaiņām. �

���� Tad atbrīvo viņu kaut uz laiku, � lūdza Tarzans, � uzdod �o pienākumu Erotam.

Nemone pārsteigta palūkojas uz viņu.

���� Bet Erots tevi ienīst! � viņa izsaucās.

����� Jo vairāk iemesla domāt, ka viņ� uzraudzīs mani ļoti vērīgi, � Tarzans iebilda.

���� Ļoti iespējams, ka viņ� tevi nogalinātu.

���� To viņ� neuzdro�inātos, ja zinātu, ka par manu nāvi vai aizbēg��anu vajadzēs samaksāt ar dzīvību.

���� Tev Gemnons patīk, vai ne? � Nemone it nevainīgi apvaicājās.

���� Ļoti, � Tarzans apstiprināja.

����� Lai tad viņ� arī paliek tev par sargu, jo tu viņu nepaklausi dzī�vības briesmām un nebēgsi, kamēr viņ� būs par tevi atbildīgs.

Tarzans klusībā pasmīnēja, bet vairāk nekā neteica; skaidrs, ka Nemone nav muļķe. Vajadzēs izgudrot citu bēg�anas plānu, kas neap�draudētu drauga dro�ību.

Pa to laiku viņ� tuvojās templim, un Tarzana uzmanība pievērsās priesteru pulciņam, kura vidū gāja va�ās ieslēgta jauna verdzene. Priesteri pieveda meiteni pie valdnieces ratiem; procesija apstājās, un priesteri sāka murmināt kaut ko nesakarīgu, no kā Tarzans nesaprata ne vārda. Vēlāk viņ� uzzināja, ka to nesaprot neviens � arī pa�i pries�teri; ta�u, kad viņ� apjautājās, kāpēc tie skandē vārdus, ko pa�i ne�saprot, neviens nemācēja atbildēt.

Gemnons domāja, ka kādreiz senlaikos �ie vārdi kaut ko nozīmē�ju�i, bet, tik neskaitāmi ilgus gadus mehāniski atkārtoti, zaudēju�i pa�reizo izrunu, līdz ar to arr saturu un kļuvu�i nesaprotami.

Beigu�i penterēt, priesteri pieķēdēja meiteni valdnieces ratu aiz�mugurē; procesija sakustējās; priesteri tagad tajā iekļāvās, ejot meite�nei nopakaļ.

Pie tempļa durvīm sardzē stāvēja Fobegs, kad tur pienāca kāda meitene, pirmā dievlūdzēja. Ieraudzījusi tempļa sargu., viņa to sveici�nāja un pakavējās brītiņu parunāties, jo procesija vēl nebija iegriezu�sies tempļa laukumā.

���� Sen mums nav iznācis parunāties, Fobeg, � viņa sacīja. � Priecājos, ka esi atkal savā vietā pie tempļa.

����� Pateicoties tam sve�ajam, ko sauc par Tarzanu, esmu atkal pie vietas, � atteica Fobegs.

���� Bet es domāju, ka tu viņu ienīsti, � ieminējās meitene.

����� Ne uz to pusi! � Fobegs atsaucās. � Es protu novērtēt īstu vīru, ja tādu sastopu. Es viņu apbrīnoju. Un vai tad viņ� man nedāvāja dzīvību, kad viss pūlis brēca, lai sitot mani nost?

���� Tiesa kas tiesa, � meitene piekrita, � bet tagad viņam nepie�cie�ams draugs.

���� Ko tu ar to gribi sacīt, Maluma? � kareivis jautāja.

����� Es biju blakusistabā, kad Tomoss �orīt ieradās pie valdnie�ces, � meitene stāstīja, � un dzirdēju viņu sakām, ka Tudoss, Gem�nons un Tarzans gatavojot sazvērestību pret valdnieci un ka Tarzans esot iemīlējies Tudosa meitā Dorijā.

����� Kā Tomoss to visu zināja? � Fobegs brīnījās. � Vai viņam bija pierādījumi?

����� Viņ� sacīja, ka Erots esot izlūkojis un redzējis Gemnonu un Tarzanu apmeklējam Tudosa māju, � Maluma skaidroja. � Viņ� arī teica, ka Erots esot redzējis Doriju un stāstījis: �ī esot ļoti skaista.

Fobegs iesvilpās.

���� Ar to pa�u Tudosa meitai beigas, � viņ� noteica.

������ Beigas būs arī sve�ajam, � Maluma pareģoja, � un es esmu bēdīga, jo man viņ� patīk. Nav tāds kā tas �akālis Erots, ko neviens nevar ieredzēt.

����� Valdniece brauc! � iesaucās Fobegs, kad procesijas galvgals ielocījās tempļa laukumā. � Skrien un nostājies labā vietā, gan jau �odien būs ko redzēt; kad valdniece ierodas pielūgt dievu, vienmēr ir kaut kas, ko redzēt.

Tempļa priek�ā Nemone izkāpa no ratiem un pa platajām kāpnēm tuvojās izgreznotajai ieejai. Tūliņ aiz viņas gāja priesteri ar jauno verdzeni � meiteni pla�i ieplestām acīm un asarās samirku�iem vai�giem. Tiem sekoja galma augstmaņi un apsardzes kareivji, kas palika laukumā pie tempļa ieejas.

Templis bija liela trīsstāvu celtne ar milzīgu centrālo jumolu virs ēkas iek�telpas, ap kuru stiepās galerijas otrajā un tre�ajā stāvā. Ju- mola iek�puse bija klāta ar tīru zeltu, tāpat arī kolonnas, kas balstīja galerijas, bet sienas izdaiļotas ar krāsainām mozaīkām. Tie�i pretī gal�venajai ieejai atradās paaugstinājums un vienā līmenī ar to � sienas ni�ā iebūvēts krātiņ�, bet tam abās pusēs pa altārim; uz katra no tiem � zeltā izveidota lauvas statuja. Paaugstinājuma priek�ā bija akmeņu ieskauts ie�ogojums, kurā atradās tronis un akmens solu rinda- ar tādu aprēķinu, lai sēdētāju sejas būtu pievērstas krātiņam.

Nemone aizgāja līdz tronim un apsēdās, bet augstmaņi sasēdās uz soliem. Tarzanam neviens nepievērsa uzmanību, tāpēc viņ� kā vien�kār�s skatītājs palika ārpus ie�ogojuma.

Tarzans ievēroja, ka Nemone, ienākot templī, pārvēr�as. Viņa likās ārkārtīgi satraukta, sejas izteiksme kļuva pavisam citāda � sa�springta, kaismīga; acīs iekvēlojās uguns, līdzīga tam ārprāta spīdu�mam, ko viņ� jau agrāk bija redzējis uzliesmojam, un tomēr �ī uguns bija at�ķirīga � acīs liesmoja reliģisks fanātisms.

Tad viņ� redzēja, ka priesteri aizved meiteni līdz paaugstinājumam, un tūliņ pēc tam ievēroja krātiņā kadu pieceļamies. Tas bija vecs lauva ar nopluku�ām, pinkainām krēpēm. Augstais priesteris atkal sāka pus- dziedot murmulēt bezjēdzīgo penterējumu, kurā pārējie ik pa brīdim iekrita it kā ar atbildēm. Nemone kā burvības varā paliecās uz priek�u, neatraudama skatienu no vecā lauvas. Krūtis viņai satraukumā strauji cilājās.

Pēk�ņi vienmuļā murminā�ana aprima un valdniece piecēlās.

����� Ak Tūs! � viņa iesaucās, izstiepusi rokas pret plu�ķaino plē�soņu. � Nemone nes tev sveicienu un upuri. Pieņem jel to no Nemo�nes un svētī viņu! Pie�ķir viņai ilgu mū�u, veselību un laimi! Vairāk par visu Nemone lūdzas laimi. Sargā viņas draugus un iznīdē ienaid�niekus! Un, Tūs, ak Tūs, dod viņai to, pēc kā viņa ilgojas visvairāk � mīlu, tā cilvēka mīlu, kuru vienīgo pasaulē Nemone jebkad mīlējusi!

Lauva glūnēja viņā caur krātiņa re�ģiem.

Nemone runāja kā transā, it kā tuvumā nebūtu neviena cita kā vien dievs, kuru viņa pielūdza. Balsī trīsēja kaisle un traģisms, un

d�ungļu cilvēka sirdī uzjundīja dziļa līdzcietiba pret nabaga valdnieci, kas nekad nav pazinusi mīlestību un nekad to neiepazīs, jo viņas slimās smadzenes noturēja kaisli par pieķērību un iekāri par mīlestību.

Kad viņa nespēkā noslīga uz troņa, priesteri izveda jauno verdzeni pa kādām durvīm, kas atradās iesāņus no krātiņa; kad meitene gāja garām krātiņam, lauva metās viņu satvert, bet smagi atsitās pret re��ģiem. Zvēra rēkoņa nogranda templī kā pērkons un vairākkārt vēl at�balsojās zelta jumolā.

Nemone sēdēja tronī klusa un sastingusi, cie�i raudzīdamās uz krā�tiņā iesprostoto lauvu; priesteri un arī daudzi augstmaņi murmināja monotonas, nesaprotamas lūgsnas. Tarzans nu skaidri redzēja, ka viņi pielūdz lauvu, jo visu acis bija pievērstas pretīgajam zvēram; �ai brīdī viņ� rada atbildes uz jautājumiem, kas viņu bija mulsināju�i tūliņ pēc iera�anās Katnē. Tagad viņ� saprata gan Fobega ērmotos zvērestus, gan atzī�anos, ka tas esot uzminis dievam uz astes.

Piepe�i gaismas staru kūlis iespīdēja tie�i krātiņā, pārliedains zvēra elku ar zeltainu spo�umu. Lauva, kas nemierīgi bija drasējis pa krātiņu �urp un turp, nu palika stāvam un, galvu pacēlis, raudzījās aug�up; no atvērtās rīkles pilēja siekalas. Visi klāteso�ie atsāka dzie�do�o murminā�anu. Tarzans nojauta, kas grasās notikt, piecēlās no akmens no�ogojuma, uz kura bija sēdējis, un metās uz priek�u.

Ta�u neatkarīgi no tā, ko viņ� bija nolēmis darīt, traģēdiju, kas tai pa�ā mirklī norisa, viņam novērst vairs neizdevās. Tikko viņ� bija pie�cēlies, jaunās verdzenes ķermenis no aug�as iekrita tie�i zvēra atples�tajā rīklē. Viens vienīgs griezīgs kliedziens saplūda ar cilvēkēdāja baismo rēcienu un tad apklusa kopā ar kliedzēju.

Dusmās un riebumā Tarzans novērsās un izgāja no tempļa svaigā gaisā un saules gaismā, kur pie ieejas kāds kareivis �ukstus pasauca viņu vārdā. Saucēja balsī skanēja tik nepārprotami piesardzīgs brī�dinājums, ka d�ungļu valdnieks izlikās saucienu nedzirdējis, likai pa�vērsa skatienu uz to pusi, no kuras tas bija atskanējis, un arī tad ne�izrādīja nekādu interesi, kad ieraudzīja, ka viņu uzrunājis Fobegs.

Lēnām pagriezies ar muguru pret kareivi, Tarzans ielūkojās at�pakaļ templī, it kā gaidītu karalisko svītu nākam ārā; tad viņ� atmu�guriski atkāpās sānis, lai izskatītos pēc parasta gaidītāja, un nokļuva Fobegam tik tuvu, ka kareivis, maķenīt pastiepis roku, kurā turēja �ķēpu, būtu varējis viņu aizsniegt. Tomēr neviens no viņiem neizrādīja, ka pamanījis otra klātieni.

Lūpas gandrīz nekustinādams, Fobegs �ukstēja:

� Man ar tevi jāparunā. Atnāc tempļa aizmugurē divas stundas pēc saulrieta. Neatbildi, bet, ja esi dzirdējis un nāksi, pagriez galvu uz labo pusi.

Tarzans tikko paguva padot norunāto zīmi, kad valdniece ar svītu jau nāca ārā no tempļa, un viņ� iekļāvās pavadonībā Nemonei aiz mu�guras. Valdniece bija klusa un drūma, kāda viņa kļuva arvien pēc tam, kad spīdzinā�ana vai asiņaini skati templī viņas izjūtas bija sakāpi�nāju�i līdz reliģiskam neprātam, kas pēcgalā padarīja viņu slābanu un vienaldzīgu. Pie pils viņa atlaida savu svītu, Tarzanu ieskaitot, un ie�slēdzās savos apartamentos.

Kad augstā sabiedrība bija templi atstājusi, iznāca arī Maluma un atkal pakavējās patērgāt ar Fobegu. Labu brīdi viņi sarunājās par daudz ko � par cilvēku, kas ieslodzīts zem tempļa grīdas cietumā aiz smagām zelta durvīm, par Erotu un Tomosu, par Nemoni un Tar�zanu, par Gemnonu un Doriju un arī pa�i par sevi. Ka da�dien cil�vēki, viņi visvairāk runāja pa�i par sevi. Pilī Maluma atgriezās visai vēlu. Bija jau pienākusi vakara maltites stunda.

Gemnons sava tēva māja soļoja �urp un turp pa iek�pagalmu, gaidot aicinājumu vakariņās. Tarzans, pusguļus atlaidies uz akmens sola, laiski zvilnēja. Viņ� redzēja, ka draugs ir noraizējies, un tas viņam nedeva mieru � nedeva mieru galvenokārt tāpēc, ka viņ� labi zināja, cik nopietns pamats ir Gemnona bailēm; viņ� nepavisam nejutās dro�s, ka spēs draudo�o nelaimi novērst.

Cenzdamies novirzīt Gemnonu no drūmajām domām, Tarzans sāka runāt par ceremoniju templi, bet galvenokārt par pa�u templi, cil�dinot ta skaistumu un krā�ņumu.

���� Tas ir lielisks, � viņ� sacīja, � pārāk skaists un lielisks tādām ne�ēlīgām izdarībām, kadas es tur pieredzēju �odien.

����� Meitene bija tikai verdzene, � Gemnons atteica, � un dievam ir jāēd. Nav aplam nest upurus Tūsam, bet templis glabā īstu ļaunu�mu. Kaut kur templī tiek slēpts Alekstars, Nemones brālis; un, kamēr viņ� tur lēnām iet bojā, nelietīgais Tomoss un nelietīgā Mduza valda pār Katni ar vājprātīgās Nemones roku.

Ir daudzi, kas vēlas pārmaiņas un grib uz troņa redzēt Alekstaru, ta�u visi baidās no drausmīgās trijotnes dusmām. Tā mēs dzīvojam vien uz priek�u, un nekas netiek darīts. Aizvien jaunus upurus aprij ļaunā skaudība un bailes, uz kurām balstījies un balstās tronis.

Mums paliek arvien inazak cerību; un vispār vairs nebūs cerību, ja valdniece īstenos plānu, ko ta esot iecerējusi, un liks nogalināt Alek�staru. Viņai ir vairāki iemesli to izdarīt, un vissvarīgākais ir Alekstara tiesības izsludināt sevi par valdnieku, ja vien viņam kādreiz izdotos nokļūt pilī.

Ja Nemone nomirtu, Alekstars kļūtu par valdnieku un visa tauta pieprasītu, lai viņ� ieņem savu likumīgo vietu. Tāpēc Tomoss un Mduza traki kāro viņu nogalēt. Par godu Nemonei jāteic, ka viņa visus �os gadus pretojusies abu iegribām un liegusies laupīt Alekstaram dzī�vību; bet, tiklīdz viņ� nopietni sāks apdraudēt Nemones varu, viņa

dienas būs skaitītas; varbūt baumas, kas sasniegu�as Nemones ausis, ka gatavojas sazvērestība, lai tronī celtu Alekstaru, jau apzīmogoju�as viņa likteni.

Vakariņu laikā Tarzans apsvēra, kā labāk satikties ar Fobegu. Viņ� gribēja iet viens, bet zināja, ka, izsakot �ādu vēlē�anos, radīs Gem�nonam nepatīkamu situāciju, ta�u � ja |aus augstmanim sevi pava�dīt, Fobegam ne tikai nevērsies mute runā�anai, bet piedevām var tikt apdraudēta tempļa sarga dro�ība; tālab viņ� nolēma doties ceļā slepus.

Rīkodamies, kā izplānojis, Tarzans pakavējās sarunās ar Gemnonu un viņa vecākiem, līdz bija jau gandrīz divas stundas pēc saules rieta; tad viņ� aizbildinājās, ka esot noguris, un aizgāja uz viņam ierā�dīto istabu. Tur viņ� tomēr neuzkavējās. Pārgāja tikai pāri istabai no durvīm līdz logam un pa to izkāpa priek�pagalmā. Tur, tāpat kā visos dārzos �ā pilsētas rajona ielās, auga kupli, veci koki; jau pēc mirkļa d�ungļu valdnieks, nokļuvis savā ierastajā elementā, devās pa zarot- nēm uz Tūsa templi.

Pēdīgi viņ� apstājās koka pie pa�a tempļa, kur pamanīja lielo, labi pazīstamo Fobega augumu koka ēnā. Bez trok�ņa d�ungļu cilvēks no�lēca zemē pārsteigtajam kareivim pie pa�ām kajam.

� Pie Tūsa milzu ķetnām! � iesaucās Fobegs. � Kā tu mani pārbiedēji!

���� Tu ta�u mani gaidīji, � Tarzans īsi noteica.

����� Ne jau no debesīm,� Fobegs sacīja.� Lai nu būtu kā būdams, klāt tu esi, un tas ir labi. Tagad man tev sakāms vēl daudz kas vairāk nekā tad, kad aicināju atnākt. Esmu vēl kaut ko uzzinājis.

����� Klausos, � sacīja Tarzans.

����� Viena meitene, kas kalpo pie valdnieces, noklausījusies, ko Tomoss ar valdnieci runājis, � Fobegs sāka savu stāstāmo. � Tomoss sūdzējies valdniecei, ka tu kopā ar Gemnonu un Tudosu plānojot sa�zvērestību pret Nemoni. Erots tevi izspiegojis un uzzinājis, ka tu aiz- viņvakar esot ilgi uzturējies Tudosa mājā; nākamajā vakarā viņ� ar kaut kādu ieganstu pat izmanījies iekļūt tai namā un ieraudzīt Tudosa meitu Doriju. Tomoss stāstījis Nemonei, ka Dorija esot traki skaista, bet tu viņā iemīlējies.

Nemone neesot pilnīgi pārliecināta, ka tu mīli Doriju, tomēr � dro�s paliek dro�s � pavēlējusi Tomosam savākt Doriju un aizvest uz templi, kur viņai jātiekot ieslodzītai, līdz Nemone izlem�ot viņas tālāko likteni. Varbūt liks viņu nogalināt, bet varbūt apmierināsies ar sa- kropļo�anu.

Vienu gan paturi prātā: ja tu dosi Nemonei kaut mazāko iemeslu noticēt, ka piedalies sazvērestībā vai ka tev patīk Dorija, tu dzīvs ne�paliksi. Nestāsti nevienam, ka esmu tevi brīdinājis.

*� Reiz tu mani jau brīdināji, vai ne? � Tarzans jautaja. � To�vakar, kad mēs ar Gemnonu gājām pie Tudosa.

���� Ta jau bija gan, Fobegs atteica.

����� Kālab tu tā nopūlies?

���� Tālab, ka esmu tev par savu dzīvību parādā, � kareivis at�bildēja, � un vēl tālab, ka redzu, kas ir īsts vīrs, ja gadās tādu ie�raudzīt. Ja kāds var pacelt Fobegu un nēsāt apkārt kā zīdaini, tad Fo�begs ir ar mieru k|ūt tādam par vergu.

����� Varu tev tikai pateikt paldies par to, ko man atklāji, Fo- beg, � Tarzans sacīja. � Bet pastāsti man vēl ko. Kur Dorija tiks ie�slodzīta, ja viņu aizvedīs uz templi?

���� Grūti pateikt. Alekstars tiek turēts tempļa pagrabā, bet arī ot�rajā un tre�ajā stāvā ir telpas, kur kādu var ieslodzīt, it īpa�i sievieti.

���� Vai tu varētu man padot ziņu, ja viņu apcietinās?

���� Varētu mēģināt, � Fobegs atteica.

���� Labi. Vai tev vēl kas sakāms?

���� Nē.

���� Tad steig�os atpakaļ pie Gemnona un viņu brīdinā�u. Varbūt mums izdosies sagudrot, kā Nemoni nomierināt vai arī apmānīt.

����� Ļoti grūti būs panākt kā vienu, tā otru, � sprieda Fo�begs. � Bet nu paliec sveiks, un lai tev viss labi izdodasl

Tarzans ieķērās koka zarā virs tempļa sarga galvas un pazuda nakts tumsā, bet Fobegs, no brīnumiem galvu nogrozījis, devās uz savu mitekli templī.

Pa to pa�u ceļu, kā nācis, Tarzans atgriezās atpakaļ un nekavējo�ties devās uz kopējo dzīvojamo istabu, kur ģimene vakaros mēdza sa�pulcēties. Tur viņ� sastapa vienīgi Gemnona tēvu un māti, Gemnona nebija.

���� Tev nenāk miegs? � māte vaicāja.

�� Nē, � atteica Tarzans. � Kur Gemnons?

����� Viņu aizsauca uz pili īsu brīdi pēc tam, kad tu aizgāji uz savu istabu, � Gemnona tēvs atbildēja.

Pateicis, ka gaidīs, līdz Gemnons atgriezīsies, Tarzans palika dzīvojamā istabā, kavēdamies sarunās ar vecākiem. Viņ� mazliet pa�brīnījās, ka Gemnons aicināts uz pili tik vēlā stundā; piedevām tas, ko bija pastāstījis Fobegs, darīja viņu diezgan nemierīgu, tomēr, negri�bēdams biedēt savus viesmīlīgos saimniekus, viņ� nekā par to nebilda.

Nepagāja ne stunda, kad ienāca vergs un teica, ka ieradies kāds kareivis, kas neatliekamā vajadzībā vēloties satikt Tarzanu.

D�ungļu cilvēks piecēlās.

���� Izie�u pie viņa, � tas sacīja.

����� Esi piesardzīgs, � brīdināja Gemnona tēvs, � tev ir neganti ienaidnieki, kas kāro tevi iznīcināt.

���� Piesargā�os, � Tarzans nosolījās, pirms kopā ar vergu izgāja ārā.

Pie vārtiem divi kareivji, kas sargāja māju, bija aizturēju�i liela auguma vīru, kurā Tarzans jau pa gabalu pazina Fobegu.

����� Man tūliņ ar tevi jāparunā � vienatnē, � lielais sacīja.

����� Viss kārtībā, � Tarzans sacīja, � laidiet viņu iek�ā, mēs runā�simies dārzā.

Atgāju�i nostāk no sargiem, viņi apstajas, un Tarzans jautāja atnā�cējam:

���� Kas noticis? Tu nes man ļaunas vēstis?

����� Ļoti ļaunas, � Fobegs atbildēja. � Gemnons, Tudoss un daudzi viņu draugi apcietināti un atrodas pils kazemātos. Arī Dorija saņemta ciet un ieslodzīta templī. Baidījos nesastapt tevi brīvībā, tomēr cerēju, ka Nemones labvēlība tevi pagaidām paglābusi. Ja vari aizbēgt no Katnes, tad dari to nekavēdamies; kuru katru mirkli viņas oma var mainīties; viņa ir jukusi kā traks mērkaķis.

����� Paldies, Fobeg, � sacīja Tarzans. � Ej atpakaļ uz mājām, ie�kams arī tu neesi iejaukts �ajā jezgā.

���� Tu bēgsi? � kareivis jautāja.

����� Esmu Gemnonam �o to parādā, � Tarzans atbildēja, � par viņa laipnību un draudzību; neie�u nekur, pirms nebū�u izdarījis visu, ko spēju, lai viņam palīdzētu.

���� Viņam neviens nespēj palīdzēt! � Fobegs dedzīgi iesaucas. � Tu tikai pats iekulsies ķezā.

����� Man jāriskē. Un nu paliec sveiks, draugs! Tikai pasaki, pirms aizej, kur ieslodzīta Dorija.

����� Tempļa tie�ajā stāvā, ēkas viņā galā virs durvīm, pie kurām �o�vakar tevi gaidīju.

Tarzans pavadīja Fobegu līdz vārtiem un izgāja tam līdzi uz ielas.

���� Kurp tu dosies? � kareivis jautāja.

����� Uz pili.

���� Tu esi galīgi jucis, � Fobegs uztraucās, bet Tarzans jau bija viņu pametis un ātriem soļiem aizsteidzās pa ielu uz pils pusi.

Bija vēls, ta�u pils sargiem Tarzans vairs nebija sve�s, un, kad viņ� tiem pateica, ka Nemone viņu aicinājusi, tie viņu ielaida, un līdz pat valdnieces apartamentu priek�istabai neviens viņu neaizkavēja. Tur gan sardzes augstmanis lūkoja iebilst, ka esot vēls un valdniece de�vusies pie miera, bet Tarzans neatlaidīgi uzstāja, ka viņam tā jāsatiek.

���� Saki, ka atnācis Tarzans, � viņ� pamācīja.

����� Neuzdro�inos viņu traucēt, � nervozi aizbildinājās augst�manis, bīdamies Nemones dusmu par traucējumu, ta�u tikpat lielā mērā baidīdamies, ka valdniece var apskaisties, ja viņ� būs aizraidījis jauno favorītu, kas stājies Erota vietā.

����� Bet es uzdro�inos, � teica Tarzans un devās uz ziloņkaula is�tabu, kur Nemone parasti viņu pieņēma. Augstmanis gan lūkoja stāties viņam ceļā, bet viņ� to pastūma malā un jau dzīrās vērt durvis, kad konstatēja, ka tās no iek�puses cie�i aizbultētas; savilcis roku dūrē, viņ� skaļi parībināja pa ziloņkaula ap�uvumu.

No istabas tūliņ atskanēja Beltara me�onīgā rēkoņa, un pēc mirkļa pārbiedētas sievietes balss jautāja:

����� Kas tur ir? Valdniece guļ. Kas uzdro�inās viņu traucēt?

����� Ej un pamodini viņu! � Tarzans sauca skaļā balsī, lai viņpus durvīm varētu dzirdēt. � Saki, ka Tarzanam viņa nekavējoties jāsa�tiek.

����� Man bail, � kalpone atsaucās. � Valdniece būs dusmīga. Ej projām un atnāc rīt rītā.

Tad Tarzans izdzirda aiz durvīm ierunājamies otru balsi un pazina, ka tā ir pati valdniece:

����� Kas tik'vēlā naktī dauzās pie Nemones durvīm?

���� Augstdzimu�ais Tarzans, � jaunā verdzene atbildēja.

����� Atvelc bultas un laid viņu iek�ā! � valdniece pavēlēja, un, kad durvis atvērās, Tarzans iegāja ziloņkaula istabā, kas viņam un�jau bija pazīstama un pierasta.

Nemone stāvēja istabas vidū un raudzījās uz ienācēju. Mati viņai bija sajuku�i un seja viegli piesārtusi. Acīmredzot viņa tikko bija blakustelpā izkāpusi no gultas un apmetu�i vieglu �alli, pirms iznāca ziloņkaula istabā. Viņa bija ļoti skaista. Acīs dega kvēla, aicino�a uguns. Viņa pavēlēja verdzenei iet ārā un aizvērt durvis; tad viņa pa�griezās, aizgāja līdz tahtai un aicināja Tarzanu nākt dzi|āk istabā. Ie- slīgusi mīkstajos spilvenos, viņa norādīja Tarzanam, lai apsē�as viņai līdzās.

����� Priecājos, ka tu atnāci, � viņa sacīja. � Nevarēju aizmigt. Domāju par tevi. Ta�u pastāsti, kāpēc atnāci. Vai tu arī domāji par mani?

����� Es domāju par tevi, Nemone, � Tarzans atbildēja. � Domā�ju, ka varbūt būsi ar mieru man palīdzēt, jo zinu, ka tu to spēj.

����� Prasi, ko gribi, � valdniece maigi atteica, � nav nekā tāda, ko Nemone tev liegs, ja palūgsi.

Vienas vienīgas nelielas lāpas maigā, nemierīgā gaisma kliedēja tumsu' istabā, kuras viņgalā Beltara dzeltenzaļās acis gailēja kā divi lukturī�i elles vārtu priek�ā. Sievietes iesmar�inātā ķermeņa vilino��ais aromāts jaucās ar aso plēsoņas miesas smaku un vīraka garojumu. Nemones siltā elpa skāra Tarzana vaigu, kad valdniece novilka viņu sev līdzās uz tahtas.

����� Beidzot tu esi atnācis pats, no savas brīvas gribas, � viņa �uk�stēja. � Ak, Tūs! Kā es esmu salkusi pēc �ā bri�a!

Mīkstas, kailās rokas strauji apvijās Tarzanam ap kaklu, kad tā viņu pievilka sev cie�i klat.

���� Tarzan, manu Tarzan! � viņa gandrīz �ņukstēja, un tad at�vērās liktenīgās durvis un atskanēja ar metālu apkalta spieķa gala pie�si�anās pie grīdas akmens flīzēm; abi sarāvās un kā sastingu�i vērās Mduzas niknuma izķēmotajā sejā.

����� Muļķe! � vecā ragana iespiedzās skaļi un spalgi. � Tūliņ sūti to vīrieti projām, ja negribi pieredzēt, ka viņu nokauj tev acu priek�ā! Uz vietas trenc viņu prom!

Nemone pietraucās kāiās, nenovērsdama acu no ve�as, kas aiz nik�numa drebēja pie visām miesām.

���� Tu atļaujies pārāk daudz, Mduza, � viņa sacīja saltā, mierīgā balsī. � Ej atpakaļ uz savu istabu un neaizmirsti, ka es esmu vald�niece.

����� Valdniece! Valdniece! � ķērca drausmīgais neradījums un sāka spalgi, sarkastiski smiet. � Sūti prom savu mīļāko, citādi nudien vēl pateik�u viņam, kas tu īstenībā esi.

Nemone a�i pieslīdēja viņai klāt, pa ceļam apstādāmās pie zema galdiņa un no tā kaut ko paķerdama. Vecā verdzene piepe�i iebrēcās un parāvās atpakaļ, bet, pirms tā paguva apgriezties, Nemone metās tai virsū un ieķērās matos. Mduza pacēla spieķi un iesita valdniecei, bet sitiens satracināto Nemoni iesvēla vēl negantākā niknumā.

����� Mū�am tu esi postījusi manu dzīvi! � Nemome kliedza. � Tu un tavs piegulētājs Tomoss. Nekad jūs neesat man ļāvu�i kļūt laimīgai, tad saņem nu savu algu! � Un viņa iegrūda spo�u dun�a asmeni ķēr�co�ās ve�as izkaltu�ajās krūtīs. � �e vēl un vēl, un vēl! � Un ikreiz duncis iedūrās līdz spalam, tā pauzdams valdnieces Nemones sirdī līdz baltkvēlei sasāpēju�o naidu.

Pēdīgi Mduzas ķērcieni apklusa, un viņa sabruka uz klona. Kāds sāka skaļi dauzīt pa priek�istabas durvīm, atskanēja sargkareivju un augstmaņu satrauktās balsis, kas sauca, lai tos lai�ot iek�ā. Istabas kaktā Beltars rāustīja ķēdes un rēca. Nemone stāvēja istabas vidū, de�go�ām acīm un at�ņiebtām lūpām noraudzīdamās Mduzas pēdējā cī�niņā.

����� Lai nolādēta tava melnā dvēsele! � viņa iesaucās, tad lēnām pagriezās pret durvīm, ko dimdināja viņas padoto dūres.

����� Nomierinieties! � viņa pavēlnieces balsī uzsauca. � Es, jūsu valdniece Nemone, esmu dro�ībā. Jūs dzirdējāt, kā kliedza nekaunīga verdzene, ar kuru es noslēdzu rēķinus.

Balsis aiz durvīm apklusa, sargi atgriezās savās vietās; Nemone pievērsās Tarzanam. Pēk�ņi viņa izskatījās sakritusies un pagalam sa�gurusi.

���� Tavs lūgums, � viņa sacīja, � lai paliek uz citu reizi. Nemonei pa�laik nav spēka.

����� Man jālūdz tagad, � atteica Tarzans, � rīt jau var būt par vēlu.

���� Labi, � viņa piekrita. � Klausos. Ko tu vēlies?

���� Tavā galmā ir di�ciltīgs augstmanis, kas pret mani izturējies ļoti labi kop� manas iera�anās brī�a Katnē, � Tarzans iesaka. � Pa�reiz viņ� nokļuvis grūtībās, un es atnācu lūgt, lai tu viņam palīdzi.

Nemones seja apmācās.

���� Kur� tas ir?

���� Gemnons, � atbildēja Tarzans. � Viņ� apcietināts � kopā ar

Tudosu, Tudosa meitu un vairākiem viņu draugiem. Tā ir vienīgi sa�zvērestība, lai iznīcinātu mani.

���� Tu esi atnācis aizlūgt par nodevējieml � valdniece viņam uz�kliedza, iedegusies pēk�ņās dusmās. � Zinu gan īsto iemeslu � tu mīli Doriju.

����� Es nemīlu Doriju. Esmu viņu tikai vienu vienīgu reizi redzē�jis. Gemnons viņu mīl. Ļauj viņiem kļūt laimīgiem, Nemone.

����� Es neesmu laimīga, � attrauca Nemone. � Kāpēc lai viņi kļūst laimīgi? Saki jel, ka tu mani mīli, Tarzan, un es bū�u lai�mīga. � Kvēls lūgums drebēja viņas balsī. Uz mirkli viņa aizmirsa, ka ir valdniece.

����� Puķe neuzplaukst ziedā, kad tā vēl ir tikai sēkliņa, � Tarzans atbildēja, � lai jāizaug pamazām, un glu�i tāpat jāizaug mīlestībai. Tas, kas izverd pats savā karstumā, nav mīlestība, tā ir kaisle. Es tevi vēl neesmu pietiekami iepazinis, Nemone. Tā ir mana atbilde.

Novērsusies viņa paslēpa seju plaukstās un atkrita uz tahtas; Tarzans redzēja viņas plecus drebam elsās, un viņa sirds pielija ar dziļu līdzjūtību. Viņ� pievirzījās tuvāk, lai valdnieci mierinātu, tomēr ne�paguva izteikt ne vārda, kad viņa apsviedās; asaru pilnās acis meta zib�ņus.

���� Tā meitene � Dorija � mirs! � viņa kliedza. � Rīt viņu iegūs Ksarators!

Tarzans skumji pagrozīja galvu.

���� Tu gribēji, lai es tevi mīlu, � viņ� ierunājās. � Kā lai mīlu to, kas tik ne�ēlīgi iznīcina manus draugus?

����� Vai tu mani mīlēsi, ja es tiem dāvā�u �ēlastību? � Nemone jautāja.

����� Nevaru uz �o jautājumu atbildēt. Varu vienīgi teikt, ka tad es tevi cienī�u un apbrīno�u; bet, ja tu viņus bez iemesla pazudināsi, tad gan vairs nav cerību, ka varē�u tevi iemīlēt.

Nemone paraudzījās viņā trulām, puspievērtām acīm.

����� Vai nav vienalga! � viņa gandrīz ievaidējās. � Neviens pats mani nemīl. Tomoss gribēja kļūt par valdnieku; Erots gribēja būt ba�gāts un varens, Mduza gribēja iemantot godu, kāds tai nebija pieejams; ja kāds vispār jebkad bijis man pieķēries, tā bija Mduza, un es viņu no�galināju. � Viņa apklusa, acīs dega neprāta uguns. � Ienīstu! � viņa kliedza. � Visus ienīstu! Nogalinā�u! Visus līdz pēdējam nogalinā�u! Ari tevi nogalinā�u! � Un tad pavisam citādā noskaņā iesaucās: � Ai, ko es sarunāju! � Viņa piespieda plaukstas pie deniņiem.

���� Galva! Man sāp galva!

����� Bet ka ar maniem draugiem? � jautāja Tarzans. � Tu atstāsi viņus sveikus?

����� Varbūt, � viņa vienaldzīgi atteica, bet piepe�i atkal pārvēr�tās. � Tā skuķe mirs! Ja tu vēlreiz iedomāsies aizlūgt par viņu, viņas mokas būs lielākas. Ksarators ir �ēlsirdīgāks nekā Nemone.

����� Kad viņai jāmirst? � jautāja Tarzans.

���� �onakt viņa tiks ie�ūta ādās un rit aizvesta uz Ksaratoru. Un tu nāksi mums līdzi. Saprati?

D�ungļu cilvēks pamāja.

���� Un ka ar maniem pārējiem draugiem? � viņ� jautāja. � Tos tu saudzēsi?

���� Atnāc rītvakar pie manis, � atbildēja Nemone. � Kad redzē�sim, kā tu būsi nolēmis izturēties pret Nemoni, tad Nemone ari zinās, kā izturēties pret taviem draugiem.

Ar sasaistītām rokām un kājām Tudosa meita Dorija gulēja uz lauvu ādu kaudzes kambarīti Tūsa tempļa tre�ajā stāvā. Palsa mēnes�nīca plūda iek�ā pa vienīgo logu, vārgi kliedēdama cietuma tumsu. Viņa bija redzējusi, kā sagrābj un aizved viņas tēvu; viņa bija tik ne��ēlīgas būtnes varā, ka skaidri zināja � uz �ēlastību nav ko cerēt, viņu gaida vienīgi nāve vai drausmīga sakropļo�ana; un tomēr viņa nerau�dāja. Tudosa dzimtas di�ciltīgais lepnums, sensenās karavīru cilts drosme pacēla viņas garu pāri sūrajai nedienai; viņa turējās drosmīgi.

Domas alla� no jauna atgriezās pie Gemnona, un asaras gandrīz sakāpa acīs � he viņas pa�as, bet viņa dēļ, to sāpju dēļ, ko viņ� cietis, uzzinājis viņai lemto likteni. Viņa nezināja, ka ari Gemnons kritis viņas tēva ienaidnieku nagos.

Un tad viņa izdzirda pa gaiteni tuvojamies soļus un apstājamies pie durvīm, aiz kurām viņa bija ieslodzīta. Durvis atvērās, un telpu apgaismoja lāpa, ko rokā turēja ienācējs, kur� tūliņ aiz sevis aizvēra v durvis.

Uz ādu kaudzes guļo�ā meitene ieraudzīja Erotu, redzēja, kā viņ� dego�o lāpu iestiprina �im nolūkam ierīkotā tureklī pie sienas un tad pievēr�as viņai.

���� A � daiļā Dorija! � viņ� izsaucās. � Kāds ļauns liktenis tevi atnesis �urp?

���� Di�ciltīgais Erots, bez �aubām, atbildi zina labāk nekā es, � viņa atteica.

���� Ja, varbūt gan. Pareizāk sakot, es tie�ām to zinu. Es pats pa�rūpējos, lai tevi atgādā �urp; es ari parūpē�os, lai apcietina tavu tēvu; es gādāju, lai Gemnonu iesloga tai pa�ā kamerā, kur ieslodzīts di�cil�tīgais Tudoss.

���� Gemnons apcietināts? � iesaucas meitene.

���� Jā gan � kopā ar citiem, kas plānoja sazvērestību pret troni. Aiz muguras viņi mācēja ņirgāties par Erotu, par manu nepiederību pie lauvu cilts vīriem; nu tie vairs ilgi neņirgāsies. Tāda ir Erota at�bilde; tagad viņi zina, ka Erots ir varenāks par visiem.

���� Un kas notiks ar mani? � meitene jautāja.

����� Nemone tevi novēlējusi Ksaratoram, � Erots atbildēja. � Tu jau �obrīd guli uz ādām. kurās tevi ie�ūs. Tāpēc ari es atnācu. Mans labais draugs valsts padomnieks Tomoss mani atsūtīja, lai ie�uju tevi ādās; ta�u pirms tam izbaudīsim, kā nākas, tavu pēdējo nakti zemes virsū. Esi miļa pret mani, varbūt tad vēl lūko�u novērst likteni, kādu Nemone, bez �aubām, nolēmusi tavam tēvam un mīļākajam. Viņa at�stās tos dzīvus vismaz vēl rit, lai tie varētu piedalīties tavā nogalinā��anā � tāds ir burvīgās Nemones vis�ēlīgais spriedums. � Viņ� rupji iesmējās. � Elles kaķene! Kaut nelabais viņu galu galā parautu!

���� Tev nav pat tik daudz godaprāta, lai justu pateicību, � sacīja Dorija. � Valdniece tevi dāsni apdāvinājusi � pie�ķīrusi tev varu un bagātību. Prāts liedzas ticēt, ka cilvēks var būt tik zemisks un nepa�teicīgs.

Erots smējās.

����� Jau rīt tu būsi pagalam, � viņ� sacīja, � vai nav vienalga, ko tu par mani domā? �onakt tu dāvāsi man mīlu, kaut arī tavā sirdī deg naids. Nekas pasaulē nav pārāks par mīlu un naidu, abām �īm jūtām, ar kurām mūs apveltījis lielais Tūss. Izbaudīsim tās visā pilnī�bā! � Viņ� piegāja pie meitenes, nometās ceļos, apskāva viņu un pār�klāja viņas seju un lūpas ar skūpstiem. Viņa centās uzmācīgo at�grūst, ta�u saistītie locekļi neļāva aizstāvēties.

Erots, kaislē elsodams, raisīja vaļā saites, kas �ņaudza viņas po�tītes.

���� Tu esi skaistāka par Nemoni! � viņ� aizsmaku�ā balsī ie�saucās, vilkdams meiteni sev klāt.

No loga puses atskanēja kluss rūciens. Erots atrāva seju no Do�rijas maigā kakla un paraudzījās turp. Nobālis izbailēs glu�i pelēks, viņ� pietraucās kājās un metās pāri istabai uz durvju pusi; viņa gļē�vuļa sirds �ausmās drebēja.

* * �

Jau agrā rīta stundā veidojās korte�s, lai pavadītu nāvei no�lemto Doriju uz Ksaratoru, jo Ksarators atradās kalnos se�padsmit jūd�u no Katnes pilsētas pa�ā Ontāras ielejas galā. Procesija nevarēja virzīties uz priek�u ātrāk, nekā spēja paiet lauvas, kas vilka valdnie�ces ratus; un �ī gaita bija gausa. Daudzās paaudzēs īpa�i �im no�lūkam audzētie lauvas bija daudz izturīgāki nekā savvaļas lauvas, un tomēr būs jau pienācis vakars, kad varēja cerēt pabeigt uz Ksaratoru sākto braucienu; tādēļ simtiem vergu nesa līdzi lāpas, ko aizdegt, iestā�joties tumsai.

Nemone iekāpa ratos. Viņa bija ietinusies vilnas drānās un zvēr�ādās, jo rīta gaiss vēl bija dzestrs. Viņai līdzās gāja Tomoss, nervozs un nelaimīgs. Viņ� zināja, ka Mduza pagalam, un baidījās, vai tikai pats nebūs nākamais upuris. Valdniece bija skarba un mazrunīga, iedve�ot viņam drausmas, jo tagad, palicis bez Mduzas aizsardzības, viņ� it viegli varēja krisl Nemones ne�ēlastībā.

���� Kur Tarzans? � viņa jautāja.

����� Nezinu, augstība, � Tomoss atbildēja, � neesmu viņu re�dzējis.

Valdniece uzmeta viņam skadru skatienu.

����� Nemelo! � viņa uzsauca. � Tu zini, kur viņ� ir. Ja viņam no�tiks kas Jauns, tad gatavojies ceļam uz lauvu bedri.

����� Bet, augstība, � gaudās Tomoss, � man par viņu nekas nav zi�nāms, neesmu viņa redzējis, kop� vakar iznācām no tempļa.

���� Gādā viņu rokā! � Nemone nikni pavēlēja. � Ir jau diezgan vēls, un Nemone nav radusi kādu gaidīt.

����� Bet, augstība � � Tomoss atkal iesāka.

���� Gādā rokā! � Nemone neļāva pabeigt sakāmo.

����� Bet�

���� Tur jau viņ� nāk! � iesaucās Nemone, redzēdama, ka Tarzans nāk pa ielu pie viņas.

Tomoss atviegloti nopūtās un noslaucīja sviedrus no pieres. Lai cik stipri viņ� neieredzēja Tarzanu, tomēr vēl nekad mū�ā nebija tā priecājies, ieraugot naidnieku dzīvu un veselu.

����� Tu esi nokavējies, � sacīja Nemone, kad Tarzans nostājās pie viņas ratiem.

D�ungļu valdnieks neatbildēja.

����� Mēs necie�am, ka mums izrāda nevērību, � viņa paskarbi tur�pināja.

����� Ja tu mani nodotu Erota pārziņā, kā es ierosināju, viņ� turpmāk vienmēr mani tev piegādātu laikā.

Nemone nelikās to dzirdam un pievērsās Tomosam:

���� Varam doties ceļā.

Pēc padomnieka pavēles taurētājs, kas stāvēja tam blakus, pie�lika instrumentu pie lūpām un nopūta sauksmi. Garā procesija sāka lēnām virzīties uz priek�u un līdzīgi garai �ūskai locījās uz Zelta tilta pusi. Sievietes un bērni nesa līdzi sainī�us ar pārtiku, vīrie�i bija apbru�ņoju�ies. Ceļojums uz Ksaratoru bija vesels notikums. Ceļ� veda cauri visai Ontāras ielejai, kur mita savvaļas lauvas un jebkurā diennakts stundā, it īpa�i naktī, varēja uzbrukt sirotāji no Atnes; tā nu procesija līdzinājās gan pastaigai, gan militāram pārgājienam.

Valdnieces ratiem sekoja otrs pajūgs, kurā uz dēļiem gulēja lauvu ādās ie�ūta pauna. Pie �iem ratiem bija pieķēdēts Tudoss un Gemnons. Tālāk aizmugurē brauca kāds simts zeltā un ziloņkaulā mirdzo�u ratu ar augstmaņiem, bet daudzi citi augstmaņi gāja kājām līdzās valdnie�ces ratiem.

Gājienam pa priek�u soļoja lielas kareivju vienības, bet proce�siju noslēdza Katnes karalauvas un valdnieces lauvas, ko uzraugi val- dlja zelta pavadās, bel abās pusēs lepni soļoja seno dzimtu piede�rīgie � Kalnes lauvu cilts vīri.

Ainas barbariskais krā�ņums �ķita varens pat Tarzanam, kur� vispār gan nejūsmoja par �ādām izrādēm; nekādu interesi viņ� tomēr neizradīja, iedams blakus valdnieces ratiem, ko vilka divdesmit �etru spēcīgu sarkanzeltainās tunikās tērptu vergu valdīti astoņi lieli lauvas.

Ejot cauri pilsētai, pāri Zelta tiltam un tālāk pa Lauvu lauku, Tar�zans dzirdēja piezīmes, kas atskanēja pūlī:

���� Skat, kur sve�ais, kas pieveica Fobegu.

���� Jā, un tagad viņ� ieņēmis Erota vietu padomē.

���� Kā tad � kļuvis par valdnieces mīluli.

���� Diezin kur palicis Erots?

���� Cerams, ka būs vienreiz pagalam, �itais liekas jēdzīgāks.

���� Gan jau drīz būs tikpat ne�ķīsts. Kā tiek pie bagātības un varas, tā visi vienādi.

���� Vai tiesa, ka Mduza esot pagalam?

���� Ir, ir. Manas māsīcas vīrs dienē apsargos. Viņ� pateicis mā�sīcai.

���� Ko? Ko?

���� Mduza beigta gan.

���� Lai slavēts Tūss!

���� Vai dzirdējāt? Mduza pagalam! � Un tā valodas gāja no mutes mutē pa visu garo ļau�u straumi, kas drūzmējās abās ceļa malās, kur garām vilkās garā procesija, un visiem citiem jaunumiem pāri skanēja gaviļu saucieni: �Mduza pagalam!�

Nemone izlikās aizņemta ar citām domām; viņa sēdēja izslējusies, raudzīdamās taisni uz priek�u; ja arī viņa dzirdēja savu pavalstnieku runas, tomēr to neizrādīja. Kas norisinājās aiz viņas daiļās sejas mas�kas? Pieķēdēti aizmugurē brauco�ajiem ratiem, gāja divi viņas ie�naidnieki; citi smaka cietumos. Meitene, kas bija uzdro�inājusies sa�censties ar viņu skaistumā, ādās ie�ūta nekustīgi gulēja ratos, pār kuriem vēlās viņas pajūga saceltie putekļi. Viņas mocītāja bija paga�lam. Mīļotais vīrietis soļoja līdzās viņas ratiem. Nemonei vajadzēja justies laimīgai, bet viņa tāda nejutās.

Saule, kāpdama augstāk, sāka karsēt. Vergi, turot saulsargu vald�niecei virs galvas, gādāja viņai pavēni no svelmainajiem stariem; citi vergi, vēdinot garos kātos piesietas lauvu astes, gaiņāja nost kukaiņus; maigs vējiņ� laiski nesa garās kolonnas saceltos putekļus uz rietu�miem.

Nemone nopūtās un uzrunāja Tarzanu, jautādama:

���� Kāpēc tu nosebojies?

���� Vai kāds brīnums, ka aizgulējos? � viņ� atjautāja. � No pils es aizgāju vēlu, un, kop� tu man atņēmi Gemnonu, nebija vairs ne�viena uzrauga, kas mani pamodinātu.

���� Ja tu būtu tikpat karsti vēlējies redzēt mani, kā es kāroju redzēt tevi, tu nebūtu nokavējis.

���� Es tikpat ļoti vēlējos būt �eit kā tu, � viņ� atteica.

����� Vai tu vēl nekad neesi redzējis Ksaratoru?

����� Nē.

���� Tas ir svēts kalns, ko radījis Tūss Katnes valdnieku un vald�nie�u ienaidnieku iznīcinā�anai. Visā pasaulē nav nekā, kas varētu ar to līdzināties.

���� Priecā�os to redzēt, � Tarzans drūmi noteica.

Viņi tuvojās ceļu sazarojumam.

���� Ceļ� pa labi ved cauri Karotāju aizai uz Tenāras ieleju, � Ne�mone skaidroja. � Kādreiz sūtī�u tevi sirojumā uz Tenāru, un tev būs jāpārnes man Atnes di�ākā karotāja galva.

Tarzans atcerējās Valtoru un labprāt būtu gribējis uzzināt, vai draugs sveiks un vesels sasniedzis Atni. Viņ� pameta skatienu atpakaļ uz Tudosu un Gemnonu. Līdz �im viņam nebija radusies izdevība ar tiem parunāt, bet vienīgi �o abu dēļ viņ� atradās te. Aizbēgt nebūtu bijis grūti, ja vien viņ� nebūtu cie�i apņēmies palikt, līdz būs dro�i pār�liecināts, ka nevar draugiem palīdzēt. Gadījums bija visai bezcerīgs, tomēr Tarzans pavisam vēl cerības nezaudēja.

Dienas vidū procesija apstājās ieturēt azaidu. Vienkār�ie ļaudis steidzās meklēt pavēni zem līdzenumā augo�ajiem kokiem, kur vēl ne�bija sasēdu�i augstmaņi. Arī lauvas aizveda koku ēnā, kur tie atgūlās atpūsties. Kareivji, vienmēr modri pret iespējamu briesmu draudiem, nostājās sardzē apkārt īslaicīgās atpūtas nometnei. Lauvu laukā jeb�kuru mirkli varēja uzbrukt briesmas.

Atpūta bija īsa; pēc pusstundas garā kavalkāde no jauna devās ceļā. Tagad valodas vairs nevedās, klusums un svelme smagi nogūla pār putekļu mākonī tīto kolonnu. Kalni, kas ziemeļu pusē robe�oja ie�leju, vairs nebija tālu, un drīz vien gājēji jau atradās kanjonā, kur� viņus noveda līdz līkumotam kalnu ceļam un pēc tam pa�os kalnos.

Nebija ilgi jāgaida, kad d�ungļu cilvēkam nāsīs iesitās sēra izga�rojumu smārds, un pēc brī�a kolonna, apejot milzīgu vulkānisko klin�u sablīvējumu, nonāca liela krātera malā. Dziļi lejā burbuļoja sakusu�i akmeņi, aug�up �āvās liesmu mēles, tvaika mutuļi un platas dzeltenu dūmu grīstis. Ikvienā, kas redzēja �o vareno ainu, tā modināja dziļu bijību. Kad vēl nebija Katnes, kad nebija Romas, nebija ne Atēnu, ne Babilonas, ne Ēģiptes, Ksarators vientulīgā valdonībā jau pacēlās pāri zemākajām virsotnēm. Līdzās �im milzu katlam valdniece ar saviem augstmaņiem saruka par no�ēlojamu niecību, kaut arī visā barā to varbūt atskārta viens vienīgs cilvēks. Rokas pār krūtīm sakrustojis un galvu noliecis, Tarzans stāvēja krātera malā un klausījās verdo��ajā ellē, līdz valdniece pieskārās tam pie pleca.

����� Ko tu domā par Ksaratoru? � viņa vaicāja.

Tarzans papurināja galvu.

����� Ir tādi pārdzīvojumi, kuriem vārdi vēl nav atrasti, � viņ� lēnām atteica.

���� To radījis Tūss � Katnes valdnieku labā.

Tarzans neatbildēja; varbūt viņ� domāja, ka ari �ai gadījumā cil�vēkiem vēl nav izdevies atrast īstos vārdus.

Ļaudis cie�i sablīvējās ap valdnieci un viņas pavadoņu grupu pa�ā krātera malā, lai nezustu itin nekas no visa tā, kam drīz vien vajadzēja notikt. Bērni smējās un draiskuļoja vai mēģināja mātēm izkaulēt ēdamo, kas bija atstāts vakariņu tiesai atceļā uz Katni.

Tarzans redzēja Tudosu un Gemnonu stāvam pie pajūga, kur ratos nekustīgi gulēja upuris. Lai kādas jūtas viņus plosīja, lepnās maskās sastingu�ās sejas to neizpauda, tomēr Tarzans zināja, kā asiņo viņu sirdis. Viņ� nebija �odien ar tiem ne vārda pārmijis, jo neradās iespēja parunāt, citiem klāt neesot, bet, kas viņam tiem sakāms, nebija domāts sve�ām ausīm. Viņ� vēl joprojām nebija zaudējis cerību tiem palīdzēt, ta�u saprata, ka bez vajadzības atklāti izrādīta tuvība tikai pastiprinātu Nemones aizdomas un viņu kopējo ienaidnieku modrību.

Ja arī Gemnons vai Tudoss manīja sava biju�ā drauga nevērību, kad tas soļoja blakus valdnieces ratiem tikai da�us soļus viņiem pa priek�u, viņi to neizrādīja un ne viens, ne otrs neveltīja viņam vairāk uzmanības kā lauvām, kas vilka ratus, pie kuriem viņi bija pieķēdēti. Viņu domas kavējās vienīgi pie nabaga nekustīgās būtnes uz kaila�jiem dēļiem bezasu ratos, kas veda to pretī ļaunajai nolemtībai. Ne reizes viņi nebija redzēju�i meiteni sakustamies, ne reizes nebija dzir�dēju�i ne skaņas un klusībā cerēja, ka viņa zaudējusi samaņu vai jau mirusi, jo tas viņu paglābtu no pēdējo mirkļu �ausmām un laupītu Ne�mones triumfam spo�umu.

Kaut arī ceremonija pie Ksaratora bija uzskatāma it kā par tais�nīga sprieduma izpildī�anu, tai tomēr tika pie�ķirts puslīdz reliģiska rituāla raksturs, tālab bija nepiecie�ama aktīva priesteru līdzdalība; divi priesteri izcēla maisu ar upuri no ratiem un nolika to uz krātera malas valdniecei pie kājām. Pa to laiku abiem piepulcējās vēl kāds ducis priesteru. Da�iem bija rokas mūzikas instrumenti; kamēr viņi unisonā murmināja savus rituālos penterējumus, bungas dobji dunēja, bet gaudīgās dūdu melodijas, plūstot pāri verdo�ajai ellei, skanēja kā pazudu�as dvēseles skaudrās �ēlabas.

Tudoss un Gemnons tika pievesti tuvāk, lai Nemone varētu pilnā mērā iztīksmināties par viņu sāpēm, kas ne tikai nozīmētu sodu viņiem, bet būtu arī lielisks papildinājums valdnieces izpriecai.

Viņa redzēja, ka neviens no abiem ne mazākā mērā neizrādīja savas sāpes, tā laupot viņai krietnu daļu baudas, ko bija cerējusi gūt, nogalinot viena meitu un otra mīļoto, un tas viņu gau�ām kaitināja. Ta�u pavisam viņa vēl neatmeta cerības, jo nupat viņai bija ie�āvusies prātā jauna doma, ka vēl pārbaudīt abu vīrie�u gara stiprumu.

Kad divi priesteri pacēla maisu no zemes, lai iemestu to krāteri, viņa tos ar asu pavēli apturēja.

����� Pagaidiet! � viņa uzsauca. � Paskatīsimies, cik brinum skaista tad ir �ī Dorija, nodevēja Tudosa meita. Ļausim viņas tēvam un mīl�niekam vēlreiz uz viņu paskatīties, lai viņi labak redz viņas mokas un novērtē savējās; un lai itin visi ilgāk atceras, ka nav labi sazvērēties pret Nemoni. Pārgrieziet maisu un paradiet upurējamo!

Visu skatieni liptin pielipa priesterim, kas izvilka no maksts dunci un atgrieza lieliem dūrieniem savārstītās ādas. Tudoss un Gemnons nespēja novērst acu no nekustīgā auguma, ko slēpa iedzeltenās lauvu ādas; uz pieres viņiem parādījās sviedru lāses; viņi stāvēja, zobus sako�du�i, rokas dūrēs savilku�i. Tarzana skatiens novērsās no priesteru rī�ko�anās un pārslīdēja pie valdnieces; uzacis saraucis, viņ� to vēroja �auri samiegtām acīm.

Priesteri, saņēmu�i maisu pie vienas malas, to pacēla, |audami sa�turam izvelties, lai visi varētu to apskatīt. Pūlim pārsteigumā aizrāvās elpa. Ķermenis, kas izvēlās, bija Erots, un viņ� bija miris.

Pēc pirmā neviļus paspruku�ā pārsteiguma un dusmu kliedziena pār barbarisko ainu nogūla biedējo�s klusums. Visu acis pievērsās vald�niecei, kuras daiļo seju neprāta niknums bija pārvērtis gandrīz atbai�do�ā maskā, niknums, kas pēc vienīgā neapvaldītā kliedziena uz mirkli viņai aiz�ņaudza kaklu. Beidzot, balsi atguvusi, viņa pārskaitusies pie�vērsās Tomosam.

����� Ko tas nozīmē? � viņa jautāja; balss atkal skanēja rimti, bet bija salta kā dun�a tērauds, kas makstī karājās viņai pie sāniem.

Tomoss, kas nebija mazāk pārsteigts kā valdniece, sāka stostīties un drebēja no galvas līdz ziloņādas sandalēs ieautajām kājām.

����� Pat Tūsa templī atrodas nodevēji! � viņ� kliedza. � Es izrau- dzlju Erotu, lai sagatavo meiteni Ksaratora skavām, jo zināju, ka, bū�dams uzticīgs valdniecei, viņ� uzdevumu izpildīs godam. Es nekā nezi�nāju, vis�ēlīgā Nemone, līdz �im brīdim nezināju ne par �o nozie�gumu, ne par to, ka meitenes vietā adās ie�ūts Erota līķis.

Ar riebuma izteiksmi sejā valdniece lika priesteriem iemest Erota līķi krāterī un, kad tas bija nozudis ugunīgajā bedrē, pavēlēja tūdaļ uzsākt atceļu uz Katni.

Nospiestā, drūmā noskaņā viņa brauca lejup pa līkumoto kalnu ceļu uz Lauvu lauku, un bie�i jo bie�i viņas skatiens kavējās pie brūni iedegu�ā mil�a, kas soļoja blakus viņas ratiem.

Pēdīgi viņa pārtrauca klusumu.

����� Divi tavi ienaidnieki nu ir beigti, � viņa sacīja. � Vienu no�galināju es; kas, pēc tavām domam, novācis otru?

���� Varbūt es pats, � ieminējās Tarzans un pasmaidīja.

���� Tāda iespēja man arī ie�āvās prātā, � piebilda Nemone, bet nesmaidīja.

����� Vienalga, kā darbs tas ir, �is cilvēks izdarījis Katnei pakal�pojumu.

����� Varbūt, � viņa pa pusei piekrita, � bet neba Erota nogali�nā�ana ir galvenais; mani visvairāk kaitina nekaunība, iedro�inā�anās izjaukt manus plānus. Kas to izdarījis, tas izpostījis jauko dienu, ko biju sev iecerējusi; un nav ari panācis labumu ne Tudosam, ne viņa meitai, ne Gemnonam. To skuķi es atradī�u, un viņa mirs daudz bries�mīgākā nāvē par to, no kuras �odien tika paglābta; nekur viņa man neizbēgs. Tudoss un Gemnons arī vēl smagāk samaksās tāpēc, ka at�radies kāds, kas uzdro�inājies piemuļķot valdnieci.

Tarzans tikai paraustīja plecus, bet nebilda ne vārda.

���� Kālab tu nerunā? � valdniece jautāja.

����� Man nav ko teikt, � atbildēja Tarzans. � Varu vienīgi tev nepiekrist, bet nespēju tevi pārliecināt. Es tikai nokaitinātu tevi vēl vairāk. Man nepatīk sadusmot cilvēkus vai padarīt tos nelaimīgus, ja vien tas nekalpo labam mērķim.

���� Tu domā � man patīk?

���� Acīmredzot.

Viņa nikni papurināja galvu.

����� Kāpēc es to visu no tevis pacie�u! � viņa iesaucās.

����� Dro�i vien tāpēc, lai, skai�oties uz mani, vieglāk paciestu citus kaitinājumus.

����� Kadā jaukā dienā mans pacietības mērs būs pilns, � viņa asi atcirta, � un es tevi iemetī�u pie lauvām. Ko tu tad darīsi?

���� Nositī�u lauvu, � d�ungļu cilvēks atteica.

���� Tam lauvam, pie kura es tevi iemetī�u, tu nekā nepadarīsi, � Nemone nosolījās.

Beidzot nogurdino�ais atceļ� uz Katni bija galā un lāpu gaismā valdnieces korte�s �ķērsoja Zelta tiltu un iebrauca pilsētā. Valdniece nekavējoties pavēlēja tūliņ sākt rūpīgu Dorijas meklē�anu.

Tudosu un Gemnonu, kas bija neizpratnē, tomēr laimīgi, aizveda atpakaļ uz cietumu, lai viņi tur sagaidītu jaunas mocības, kādām viņus nolems Nemone, kad tai atkal ienāks prātā izklaidēties. Tarzanam tika pavēlēts pavadīt Nemoni uz pili un kopā ar viņu ieturēt vakariņas. To- mosu valdniece atlaida ar īsu, asu pavēli: atrast Doriju vai pa�am saga�tavoties uz visļaunāko.

Tarzans un valdniece divatā sēdēja pie vakariņu galda nelielā ēdamistabā, kur viņus apkalpoja vergi; kad maltīte bija pabeigta, Ne�mone aizveda Tarzanu uz nu jau pārāk pazīstamo ziloņkaula istabu, kur nelūgto viesi sagaidīja Beltara niknie rēcieni.

����� Erots un Mduza ir miru�i, � valdniece sacīja, � un Tomosu es aizsūtīju projām. �ovakar mūs vairs neviens netraucēs.

D�ung|u cilvēks apsēdās un nenolaida acu no valdnieces, cenz�damies viņu izprast. �ķita neticami, ka �ī jaukā, burvīgā sieviete spēj būt tik ne�ēlīgs tirāns � valdniece Nemone. Katrs maigais vaibsts, katra liegā līnija apliecināja sievi�ķību, maigumu un mīlu; burvīgas, skaistās acis aizplīvuroja sapņaina gaisma, kuru viņ� izjuta kā hipnozi, kas nemanāmi lika mazpamazītēm aizmirst viņas cietsirdību.

Nemone pieglaudās viņam.

����� Pieskaries man, Tarzan, � viņa tikko dzirdami �ukstēja.

Nezināmas, par cilvēka spēku stiprākas varas vadits, viņ� uzlika

plaukstu viņas rokai. Dziļā apmierinājumā viņa nopūtās un pieglauda vaigu viņam pie krūtīm; silta elpa glāstīja viņa kailo ādu, nāsis kairi�nāja viņas matu smar�a. Viņa kaut ko runāja, bet tik klusu, ka viņ� ne�saprata vārdus.

���� Ko tu saki? � viņ� jautāja.

���� Apskauj mani! � viņa vāri izdvesa.

Viņ� pārvilka plaukstu pār acīm, it kā vēlēdamies aiztraukt miglu, un �ajā mirklī, kamēr viņ� vilcinājās, viņa apvija rokas viņam ap kaklu un sāka kvēli skūpstīt viņa seju un lūpas.

���� Mīli mani, Tarzanl � viņa kaismīgi iesaucās. � Mīli mani! Mīli! Mīli!

Viņa lēnām slīdēja lejup, līdz noslīga ceļos pie viņa kājām.

���� Ai, Tūs, visu dievu dievs! � viņa murmināja. � Kā es tevi mīlu!

D�ungļu cilvēks nolūkojās uz viņu, uz karalieni, kas saļimusi viņam pie kājām, un burvība, kas bija viņu pārmākusi, izgaisa; aiz brīnum skaistās ārienes viņ� ieraudzīja vājprātīgas sievietes aptum�oto prātu; ieraudzīja negadījumu, kas spēj neaizsargātus cilvēkus nomest zvēriem saplosi�anai, kas sakropļo vai dzen nāvē sievietes, kuras draud būt skaistākas par viņu. Un viss, kas Tarzanā bija cildens, sacēlās pret to.

Klusu ierūkdamies, viņ� piecēlās, bet Nemone noslīdēja uz grīdas un palika tur il kā sastingusi guļam. Tarzans paspēra pāris soļu uz durvju pusi, tad atgriezās, pacēla Nemoni un noguldīja to uz tahtas. Beltars kaktā neganti raustīja va�as, un istaba drebēja no zvēra rē�cieniem.

Nemone atvēra acis un neizpratnē mirkli uzlūkoja vīrieti, kas bija noliecies pār viņu; tad viņa, �ķiet, saprata, kas noticis, un ārprāta nik�numa ne�ēlīgā uguns iedegās viņas acīs. Pietraukusies kājās, viņa grī�ļodamās nostājās pretī Tarzanam.

���� Tu atraidi manu mīlu! � viņa pilnā balsī kliedza. � Tu mani noniecini! Tu iedro�inies noniecināt valdnieces mīlu! Tūs! Un es metos ceļos tev pie kājām! � Viņa aizskrēja uz otru istabas malu, kur no griestiem nokarājās metāla gongs, un, satvērusi sitekli, trīsreiz iebelza pa gongu. Metāliskais troksnis sajaucās ar trakojo�ā lauvas rēcie�niem.

Tarzans mierīgi stāvēja, viņu vērodams; viņ� redzēja, ka �ī sieviete vairs nespēj valdit pār sevi, ka tā pilnīgi zaudējusi prātu. Nebūtu ne�kādas jēgas uzsākt ar viņu sarunu. Lēnām viņ� gāja uz durvju pusi, bet nepaguva durvis sasniegt, kad tās atsprāga va|ā un istabā iesteidzās ap divdesmit kareivju kopā ar diviem augstmaņiem.

� Ņemiet ciet �o cilvēkul � Nemone pavēlēja. � Metiet viņu cietumā pie pārējiem valdnieces ienaidniekiem!

Tarzans nebija apbruņots, ienākot ziloņkaula istabā, viņam bija vienīgi zobens, kuru viņ� bija nosprādzējis un nolicis uz galda netālu no durvīm. Tagad viņu ielenca divdesmit �ķēpu. Paraustījis plecus, viņ� padevās. Vajadzēja izvēlēties starp pado�anos vai dro�u nāvi. Cie�tumā viņ� izdomās, kā aizbēgt; vismaz varbūt sastaps tur Gemnonu, un viņ� Joti vēlējās Gemnonam un Tudosam kaut ko pateikt.

Kad kareivji bija aizvedu�i Tarzanu un durvis aiz visiem aizvē�ru�ās, Nemone iekrita tahtas spilvenos un visu viņas ķermeni kratīja elsas, kas viņu slāpēja vai nost. Lielais lauva tum�ajā kaktā vēl jo�projām klusu rūca. Piepe�i Nemone uzslējās sēdus, sastinga, un viņas zvērojo�ais skatiens sastapās ar lauvas zvērojo�ām acīm. Brītiņu tā sē�dējusi, viņa piecēlās, un pār lūpām viņai izlauzās ārprātīgi smiekli. Tā smiedamās, viņa pārgāja pāri istabai uz durvīm, kas veda gulamtelpā.

Tudoss un Gemnons, savā kamerā sēdēdami, dzirdēja cietumam tu�vojamies kareivju soļus.

���� Acīmredzot Nemone nespēj paciesties līdz rītam, � sacīja Tu�doss.

���� Vai tu domā, ka viņa tagad sūta mums pakaļ? � Gemnons jau�tāja.

���� Ko gan citu? � atteica vecākais vīrs. � Lauvu bedri ta�u var arī apgaismot.

Kamēr viņi gaidīja un klausījās, soļi tie�ām apstājās pie viņu ka�meras durvīm, tās tika atgrūstas, un pa tām ienāca cilvēks. Kareivjiem lāpu nebija; ne Tudoss, ne Gemnons nevarēja sazīmēt ienācēja vaib�stus, lai gan trūcīgajā paisumā, kas iespīdēja pa logu un durvju �acti�ņu�, viņi redzēja, ka tas ir liela auguma vīrs.

Neviens nebilda ne vārda, pirms kareivji nebija aizgāju�i tik tālu, ka nevarēja vairs sadzirdēt.

���� Sveicināti,Tudos un Gemnon! � jaunais cietumnieks jautri uz�sauca.

���� Tarzan! � iekliedzās Gemnons.

���� Tas pats, � d�ungļu cilvēks apstiprināja.

����� Kas tevi te atvedis? � jautāja Tudoss.

���� Divdesmit kareivji un sievietes, vājprātīgas sievietes untums, � Tarzans atbildēja.

���� Ak tad ari tu esi kritis ne�ēlastībā! � Gemnons iesaucās. � Cik �ēl!

���� Tas bija neizbēgami, � Tarzans atteica.

���� Un kā tu tiksi sodīts?

����� Nezinu, bet man ir aizdomas, ka sods būs pamatīgs. Ta�u nedo�māsim par to, kamēr vēl nekas nav noticis, jo var ari gadīties, ka ne�notiek.

����� Nemones kazemātos optimismam nav vietas, � Tudoss, rūgti pasmiedamies, aizrādīja.

����� Varbūt nav gan, � Tarzans piekrita, � es tomēr atļau�os sev �o prieku. Dorijai, templī ieslodzītai, viņnakt, bez �aubām, arī nebija nekādu cerību, ta�u no Ksaratora viņa paglābās.

���� Tas ir brīnums, kuru es nespēju izprast, � sacīja Gemnons.

����� Viss notika glu�i vienkār�i, � Tarzans viņam paskaidroja. � Viens uzticams draugs, tu dro�i vien vari uzminēt, kur� tas bija, va�karvakarā ieradās pie manis un pastāstīja, ka viņa ieslodzīta templi. Es, daudz nekavēdamies, steidzos turp. Par laimi, Katnē ir daudz vecu, kuplu koku; viens aug pie pa�as tempļa aizmugurējās sienas tik cie�i, ka zari gandrīz sniedzas iek�ā pa logu tajā kambarītī, kur bija ieslodzīta Dorija. Kad es tur nokļuvu, Erots pa�laik viņai uzmācās; atradu ari ādas, kurās viņ� bija nolēmis ie�ūt Doriju ceļojumam uz Ksaratoru. Kas vēl vienkār�āk? Iesaiņoju Erotu un palaidu ceļā, kas bija iecerēts Dorijai.

���� Tu viņu izglābi? Kur viņa ir? � iesaucās Tudoss, un viņa balss aizlūza, atklājot jutas, ko viņ� bija slēpis, kop� meitai uzbruka nelaime.

����� Pienāciet tuvāk, � Tarzans brīdināja, � pat sienām var gadī�ties naidīgas ausis. � Abi vīri cie�i saspiedās ap stāstītāju, un Tar�zans, klusu �ukstot, turpināja: � Vai tu atceries, Gemnon, ka todien, kad bijām zeltraktuvēs, es sarunājos ar vienu vergu?

����� Laikam pamanīju gan, � Gemnons atteica, � nodomāju, ka tu viņu iztaujā par raktuvju darbu.

����� Nekā. Es viņam nodevu labasdienas no brāļa, un viņ� bija tik pateicīgs, ka lūgtin lūdzās, lai es atļauju viņam to atdarīt ar labu, ja rastos vajadzība. Un tā radās drīzāk, nekā jebkur� no mums varēja ie�domāties; tā nu, kad ievajadzējās dro�u slēpni Dorijai, es viņu nogādāju uz būdiņu, kur dzīvo Njaka, zeltraktuvju vergu priek�strādnieks.

Tur Dorija tagad ir dro�ībā, jo �is cilvēks viņu slēps, cik ilgi būs nepiecie�ams. Viņ� man apsolīja, ka gadījumā, ja pusmēnesi no manis nebūs nekādu ziņu, viņ� sapratis, ka neviens no mums trim nespēj doties palīgā, un lūkos sazināties ar Tudosa nama uzticamajiem ver�giem. Tas, pēc viņa vārdiem, bū�ot pagrūti, bet tomēr iespējams.

����� Dorija dro�ībā! � �ukstēja Gemnons. � Nu mēs ar Tudosu varam mirt mierīgu prātu.

Tudoss tumsā pastiepa roku un uzlika to Tarzanam uz pleca.

����� Neprotu tev izteikt savu pateicību, � viņ� sacīja, � jo tādu vārdu vispār nav.

Brīdi visi trīs sēdēja klusēdami, līdz beidzot Gemnons ierunājās:

����� Kā tev gadījās tik tuvu iepazīties ar tā verga brāli, lai pārnēsātu vienam otra vēstis? � Viņa balsī jautās izbrīns.

����� Vai atceries Kserstla lielās medības? � Tarzans iesmiedamies jautāja.

����� Protams, bet kāds tām sakars ar tavu stāstu? � Gemnons brī�nījās.

����� Vai atceries medījumu � to pa�u puisi, kuru tikām redzēju�i tirgū vergu izsolē?

���� Jā.

���� Tas ir Njakas brālis, � Tarzans paskaidroja.

����� Bet tev ta�u nebija iespējas ar viņu aprunāties, � jaunais augstmanis iebilda.

����� Bija gan. Es viņam palīdzēju aizbēgt. Tāpēc jau brālis jūt pret mani tādu pateicību.

���� Es vēl joprojām nekā nesaprotu, � atzinās Gemnons.

����� Ar Kserstla medībām, iespējams, saistās daudz kas, ko tu nesa�proti, � noteica Tarzans. � Vispapriek� neaizmirsti, ka medību gal�venais nolūks bija nogalināt mani, nevis oficiālo medījumu; plānu dro�i vien bija izperinājis Kserstls kopā ar Erotu. Otrkārt, man tādas medības nepagalam nepatika; nabaga velnam, kam viņi dzinās pakaļ, netika dota nekāda glāb�anās iespēja. Tāpēc aizlavījos pa koku ga�lotnēm uz priek�u, līdz panācu melno; aiznesu to kādu jūdzi tālāk, lai nojauktu lauvam pēdas. Nu tu, jādomā, saproti, cik labi mans plāns izdevās.

Kad es atgriezos un tika noslēgtas derības, Kserstlam un Pinde�sam radās vēlamā izdevība, lai gan viņi, vienalga, būtu tādu atradu�i, iekams pienāktu vakars. Pindess paņēma mani savā grupā; kad bijām aizgāju�i pietiekami tālu no jums, viņ� ierosināja sadalīties un drīz vien atlaida lauvu no pavadas man pa pēdām.

���� Tad tas biji tu, kas nogalināja lauvu?

����� Daudz labprātāk būtu nogalinajis Pindesu un Kserstlu, bet jutu, ka viņu laiks vēl nav pienācis. Un nu man varbūt nekad vairs nera�dīsies iespēja noslēgt ar viņiem rēķinus, � Tarzans ar no�ēlu piebilda.

���� Un man divkārt �ēl, ka tie�i tagad būs jānomirst.

���� Kāpēc tad tagad divkārt? � brīnījās Tarzans.

����� Man vairs nemū�am nebūs izdevības pastāstīt par Kserstla lie�lajām medībām, � sacīja Gemnons. � Kas tas būtu par stāstu!

Rīts atausa dzidrs un jauks, it kā pasaulē nebūtu ne posta, ne sāpju; bet apstākļos tas negrozīja gandrīz nekā, vienīgi kamerā, kur bija ieslo�dzīti cietumnieki, saulei augstāk kāpjot, kļuva necie�ami karsti.

Agrā pēcpusdienā ieradās sargkareivis aizvest Tarzanu. Apsardzes virsnieks visus trīs cietumniekus labi pazina, tas bija krietns puisis, kas ar viņiem sarunājās draudzīgi.

����� Vai viņ� atgriezīsies? � jautāja Tudoss, noraudzīdamies uz Tarzanu.

Virsnieks papurināja galvu. � Nē, valdniece �odien rīko lielās medības.

Tudoss un Gemnons paspieda d�ungļu cilvēkam plecu. Netika teikts neviens vārds, bet �ī klusā atvadī�anās pauda vairāk nekā vārdi. Palicēji noskatījās Tarzanam pakaļ, noskatījās, kā aiz viņa aizkrīt dur�vis. Ne viens, ne otrs nerunāja. Tā viņi klusēdami nosēdēja garu, grūtu stundu.

Apsardzes telpā, uz kuru Tarzanu no cietuma aizveda, viņu sava- �oja: ap kaklu aplika zelta stīpu, no kuras stiepās divas va�as, katru no tām turēja viens kareivis.

���� Kādēļ tik liela piesardziba? � Tarzans jautāja.

���� Tā glu�i vienkār�i ir tradīcija, � virsnieks paskaidro�ja. � Valdnieces medībās medījumu uz Lauvu lauku ved �ādā veidā.

Un atkal Tarzans no pērtiķu cilts soļoja netālu no valdnieces ra�tiem, tikai �oreiz viņ�, sava�ots gūsteknis, gāja aiz tiem starp diviem spēcīgiem kareivjiem un piedevām vēl divdesmit kareivju ielenkumā. Atkal viņ� �ķērsoja Zelta tiltu un nokļuva Ontāras ielejas Lauvu laukā.

Procesija neaizgāja tālu, tikai mazliet vairāk nekā jūdzi aiz pil�sētas. Gājienam pievienojās liels ļau�u pulks, jo Nemone bija uzaici�nājusi visu pilsētu noskatīties, kā tiks pazemots un mirs vīrietis, kas no�niecinājis viņas mīlestību. Drīz viņa tiks atriebta, tomēr nejutās lai�mīga. Drūmi sarauktām uzacīm viņa domīga sēdēja ratos, kas beidzot apstājās vietā, kuru viņa bija nozīmējusi medību sākumam. Ne reizes viņa nepagriezās atpakaļ, lai paraudzītos uz va�ās ieslēgto cilvēku, kas gāja aiz ratiem. Varbūt viņa apzinājās, ka neizdosies izjust ganda�rījumu � redzēt viņa sejā nāves bailes; bet varbūt viņa neuzdro�inājās atskatīties, baidīdamās, ka, uzlūkojot mīļoto vīrieti, viņas apņēmība varētu sākt svārstīties.

Tomēr tagad, kad iz�ķiro�ais brīdis tuvojās, viņa pārvarēja savu nedro�ību, ja bija tādu jutusi, un pavēlēja atvest gūstekni pie viņas. Kad Tarzans apstājās pie ratu riteņa, viņa, galvu nepagriezusi, raudzī�jās taisni uz priek�u.

����� Sūti visus projām, lai paliek vienīgi abi kareivji, kas viņu tur, � viņa pavēlēja virsniekam.

����� Ja vēlies, vari aizsūtīt arī tos, � teica Tarzans. � Dodu vārdu, ka nenodarī�u tev nekā ļauna un, arī palicis bez sargiem, nemēģinā�u aizbēgt.

Joprojām lūkodamās taisni uz priek�u, Nemone mirkli klusēja, tad sacīja:

���� Varat visi iet projām. Es sarunā�os ar gūstekni vienatnē.

Kad apsardze bija pagājusi gabaliņu nostāk, valdniece pievērsa

acis Tarzanam un ieraudzīja to smaidām viņai pretī.

���� Tu nu būsi ļoti laimīga, Nemone, � viņ� mierīgā, draudzīgā balsī ierunājās.

����� Ko tu gribi sacit? � viņa jautāja. � Kā gan es varu būt lai�mīga?

���� Tu redzēsi mani mirstam, � viņ� pasmiedamies sacīja. � Un tev patīk noskatīties, kā cilvēki mirst.

����� Tu domā, ka tas man sagādās baudu? Nu jā, es pati arī to ce�rēju, bet tagad sāku �aubīties, vai ta maz būs. Es nekad negūstu no mir��anas skatiem tādu baudu, uz kādu esmu cerējusi; nekad dzīvē man nav izdevies sasniegt to, pēc kā esmu ilgojusies.

����� Acīmredzot tu neilgojies pēc pareizām jūtām, � viņ� sacī�ja. � Vai nekad neesi vēlējusies sagādāt prieku un laimi kādam citam, nevis sev?

����� Kālab lai es to būtu vēlējusies? � viņa brīnījās. � Es ilgojos pēc laimes sev; lai citi dara to pa�u. Es cīnos par savu laimi.

����� Un nekad to neiegūsti, � Tarzans viņu labsirdīgi pār�trauca.

����� Dro�i vien man būtu vēl mazāk cerību to iegūt, ja nopūlētos citu laimes labā, � viņa palika pie sava.

����� Jā, ir arī tādi cilvēki, � Tarzans piekāpās, � laikam arī tu piederi pie tiem; cīnies vien par laimi pēc sava prāta. Laimīga tu, pro�tams, nekļūsi, bet vismaz izbaudīsi tīksmi, to priek�laikus iztēlojoties; arī tas ir kaut kas.

���� �ķiet, ka es pati sevi un savu rīcību pazīstu pietiekami labi, lai izlemtu, kā dzīvot, � viņa atteica, un balsī ieskanējās skad- rums.

Tarzans paraustīja plecus.

����� Nepavisam nedomāju iejaukties, � viņ� sacīja. � Ja esi nodo�mājusi mani nonāvēt un skaidri zini, ka gūsi no tā prieku, es gan bū�u pēdējais �ai pasaulē, kas centīsies tevi no tā atrunāt.

���� Tu mani neuzjautrini, � Nemone augstprātīgi atcirta. � Es nepieņemu ironiju, kas vērsta pret mani. � Viņa uzmeta tam dusmās zibsnījo�u skatienu. � Vienam otram da�kārt nācies nomirt par daudz mazāku vainu! � viņa skaļi iesaucās, un d�ungļu valdnieks sāka smie�ties klaji acīs.

����� Pirms mirkļa, � Nemone atkal ierunājās, � es sāku no�ēlot to, kam jānotiek. Būtu tu bijis citāds, būtu mēģinājis meklēt samie�rinā�anos, es būtu atmaigusi un no jauna kļuvusi tev labvēlīga. Bet tu dari visu man pretī. Tu man spītē, tu mani apvaino, tu mani izsmej. � Viņas balss kļuva arvien skaļāka, arvien spalgāka. Tarzans zināja, ka tā ir dro�a zīme � sākas neprāta lēkme.

����� Un tomēr, Nemone, kaut kas mani velk pie tevis, � viņ� at�zinās, � pats nesaprotu, kas tas ir. Tu tiecies pie manis, par spīti ievai�notajam lepnumam un aizskartajai cieņai, un es pie tevis, kaut arī ni�cinu tavus principus, neatzīstu tavus ideālus un metodes. Divaini, vai ne?

Sieviete pamāja.

���� Tie�ām dīvaini, � viņa domīgi sacīja. � Nekad neesmu ne�viena mīlējusi tā, kā mīlēju tevi, un tomēr grasos tevi nogalināt, par spīti tam, ka tevi joprojām vēl mīlu.

���� Un tā tu turpināsi galināt cilvēkus un būsi nelaimīga, līdz pie�nāks tava kārta tikt nogalinātai, � viņ� skumji runāja.

Viņa nodrebēja.

���� Tikt nogalinātai! � viņa atkārtoja. � Jā, visi viņi ir nogali�nāti, visi Katnes valdnieki un valdnieces. Bet mana kārta vēl nav pie�nākusi. Kamēr dzīvs Beltars, dzīva būs Nemone. � Mirkli klusējusi, viņa atsāka: � Ari tu varētu palikt dzīvs, Tarzan. Ir kaut kas, ko redzot es priecātos vairāk nekā noskatoties tavā nāvē. � Viņa atkal apklusa, it kā gaidīdama jautājumu, bet, kad viņ� neizrādīja nekādu interesi, turpināja: � Vakarvakarā es gulēju uz ceļiem tavā priek�ā un lūdzos tavu mīlestību. Nometies te, visai manai tautai redzot, ceļos un lūdz �ēlastību, tad tu paliksi dzīvs.

���� Sauc �urp savu lauvu, � sacīja Tarzans, � tā �ēlsirdība būs lielāka par tavējo, Nemone.

���� Tu atsakies? � viņa dusmās iesaucās.

���� Beigu beigās tu tikpat mani nogalinātu, � viņ� attieca. � Bet �ādi man paliek iespēja cerēt, ka lauvam tas neizdosies.

���� Tādas iespējas nav, � viņa sacīja. � Vai lauvu esi redzējis?

����� Nē.

Pagriezusies Nemone piesauca klāt kādu augstmani.

���� Liec atvest medību lauvu, lai tas uzņem medījuma smaku!

Viņiem aiz muguras kareivji un di�ciltīgie pa�ķīrās, lai atbrīvotu

ceļu medību lauvam un tā uzraugiem, un Tarzans ieraudzīja lielu lauvu raustāmies zeltītās pavadās, ko turēja astoņi vīri. Ņurdēdams un rēkdams zvērs lēca uz visām pusēm, cenzdamies sagrābt kādu no uz�raugiem vai uzklupt kādam kareivim vai augstmanim, kas stāvēja ceļa malas; �etri spēcīgi vīri tikai ar mokām spēja to novaldīt, lai neatga- dītos nekas ļauns.

Kā pats nelabais ar zvērojo�ām acīm tas tuvojās Nemones ratiem, bet Tarzans jau pa gabalu ieraudzīja balto matu �ķipsnu krēpēs uz pieres starp ausīm. Tas bija Beltars!

Nemone vēroja vīrieti sev līdzās tā, kā kaķis glūn uz peli, tomēr neredzēja nekādas pārmaiņas Tarzana vaigā, kaut ari lauva bija pie�nācis jau pavisam tuvu.

����� Nu, vai pazīsti? � viņa jautāja.

����� Protams, � atteica Tarzans.

����� Un tev nav bail?

����� No kā? � viņ� jautāja, uzmetis viņai izbrīnītu skatienu.

Viņa piecirta kāju, apskaitusies, ka viņ�, neizrādīdams nāves bailes, laupa viņai gandarījumu. Kā gan viņa varēja zināt, ka Tarzans no pērtiķu cilts nesaprot vārdu bailes?

������ Sagatavoties lielajām medībām! � viņa uzsauca, pagriezusies pret kādu augstmani, kas gaidīja pietiekamā attālumā, lai nevarētu no�klausīties valdnieces sarunā ar medību upuri.

Kareivji, kas turēja va�u galus, pieskrēja un atkabināja pie zelta kaklasaites piestiprinātās va�as; miesassargi sastajās ap valdnieces ratiem, un Tarzans tika palaists da�us soļus tiem priek�ā. Tad uzraugi pieveda Beltaru tuvāk Tarzanam, tikai ar pūlēm zvēru novaldīdami, lai tas netiek upurim klāt, jo, kad asinskārais plēsoņa pamanīja Tar�zanu, tas sāka tā trakot, ka �ķita � astoņi vīri to vispār nenoturēs.

Kareivji nostājās abpus pla�am gatves ceļam, kas veda ziemeļu vir�zienā no Nemones ratiem. Viņi izveidoja cie�as rindas, pavērsu�ies ar seju pret ceļu, �ķēpus turēdami ar nolaistām smailēm tā, ka lauva, ja tas pārtrauktu medījuma vāja�anu un gribētu mesties pa labi vai pa kreisi, atdurtos pret tērauda smaiļu mūri. Aiz vīru rindām, kaklus stai�pīdami, cenzdamies kaut ko saredzēt pāri kareivju pleciem, drūzmējās skatītāji, grūstīja cits citu, cen�oties izlauzties labākā vietā, no kuras noraudzīties gaidāmajā izrādē.

Tarzanam tuvojās augstmanis. Tas bija Gemnona tēvs Fordoss, Katnes valdnieku medību kapteinis no paaudzes paaudzē. Viņ� piegāja Tarzanam pavisam tuvu klāt un klusā �ukstā teica:

���� Man gau�ām �ēl, ka jābūt �eit, bet to liek mans amats, � un pēc tam skaļā balsī turpināja: � Valdnieces vārdā � klusumu! Nemo�nes, Katnes valdnieces, lielo medību noteikumi ir �ādi: medījums dosies uz priek�u pa gatvi starp kareivju rindām; kad viņ� būs attālinājies par simt soļiem, uzraugi palaidīs vaļā medību lauvu Beltaru; ikvienam, kas mēģinās aizkavēt lauvu vai palīdzēt medījumam, draud nāvessods. Kad lauva medījumu būs nogalinājis un paēdis, uzraugiem kopā ar ka�reivjiem tas no jauna jāsagūsta.

Pagriezies pret Tarzanu, viņ� vēl piebilda:

����� Skrien tie�i ziemeļu virzienā, līdz Beltars tevi panāks.

���� Ja es no viņa izbēgu, vai tad es bū�u brīvs? � jautāja Tarzans.

Fordoss skumji papurināja galvu.

���� Tu neizbēgsi, � viņ� sacīja, tad pagriezās pret valdnieci un no�slīga ceļos.

���� Viss sagatavots, augstība. Vai var sākt medības?

Nemone pameta a�u skatienu visapkārt. Viņa redzēja, ka kareivji sastāju�ies tā, lai viņa būtu aizsargāta gadījumā, ja lauva mestos at�pakaļ; redzēja savu staļļu vergus nesam lielus tīklus, kuros pēc medī�bām sagūstīt Beltaru. Viņa zināja, un arī vergi zināja, ka visi dzīvi Katnē neatgriezīsies, bet tas tikai sakāpinās satraukumu un padarīs �āsdienas notikumus interesantākus. Viņa piekrītot pamāja ar galvu. Tad pavēlēja:

���� Lai lauva vēlreiz aposta medījumu, pēc tam var sākt medības.

Uzraugi pielaida Beltaru mazliet tuvāk Tarzanam, ta�u pirms tam

bija pasauku�i palīgā vēl divpadsmit vīrus, lai zvērs, ticis medījuma tu�vumā, pirmajiem astoņiem neizrautos.

Nemone kaismīgi paliecās uz priek�u, ar skatienu liptin pielip- dama plēsoņam, kas bija viņas staļļu lepnums; �ai brīdi viņas acis gai�lēja nepārprotams ārprāts.

� Pietiek! � viņa uzsauca. � Nu Beltars viņu pazīst, nepazaudēs pēdas, līdz būs viņu notriecis, saplosījis un pieēdis pilnu vēderu no sava laupījuma, jo visā Katnē nav labāka medību lauvas par Beltaru!

Visgarām kareivju rindām, starp kurām veda medījuma un lauvas skrejceļ�, ik pa gabaliņam vienādās atstarpēs, �ķēpu galos uzsprausti, plīvoja da�ādu krāsu karodziņi. Skatītāji, augstmaņi un pati valdniece slēdza derības par to, kuras krāsas karodziņam tuvāk lauva sagrābs medījumu; derības vēl ritēja pilnā sparā, kad Fordoss noņēma Tarza�nam kaklasaiti.

Alā netālu no upes, kas plūst garām Katnei, krūmu bie�ņas aiz�segā aizmidzis gulēja lauva � varens zvērs ar zeltdzeltenu ka�oku un kuplām, melnām krēpēm. Neparastie trok�ņi, kas plūda no līdzenuma, to traucēja, un tas neapmierināts ierūcās; likās, ka tas vēl snau�. Acis zvēram bija ciet, ta�u miegainība bija tikai �ķietama. Numa bija pa�modies, bet gribēja gulēt un skaitās, ka tā sauktie cilvēki tam to neļauj. Vēl tie gan nebija pārāk tuvu, bet lauva zināja: ja pienāks tuvāk, va�jadzēs slieties kājās un lūkot, kas tur notiek, un to negribēsies; lauva jutās gau�ām slinks.

Klajumā Tarzans gāja cauri kareivju un �ķēpu rindām. Viņ� skai�tīja soļus, zinādams, ka pēc simtā soļa Beltars tiks palaists viņam pa pēdām. Tarzanam bija savs plāns. Upes otrā krastā austrumu pusē at�radās me�s, kurā viņ� bija medībās kopā ar Kserstlu, Pindesu un Gem- nonu; ja izdotos to sasniegt, viņ� būtu dro�ībā. Ne lauvas, ne cilvēki nevarētu pat cerēt, ka notvers tur d�ungļu valdnieku, ja vien tas būs ticis lielo koku zaros.

Bet vai viņ� sasniegs me�u, pirms Beltars būs viņu panācis? Tar�zans skrēja ātri, bet nav daudz tādu radījumu, kas spēj noskriet Numu, kad tas dzenas pakaļ laupījumam. Tarzans saprata, ka ar simt soļu pār�svaru varētu noskriet parastu lauvu, bet Beltars nav parasts lauva. Viņ� bija izkopts paaud�u paaudzēs un tādējādi ieguvis spēju ilgāk skriet lielā ātrumā, nekā spētu savvaļas lauva, un no visiem apmācītajiem Katnes medību lauvām Beltars bija vislabākais.

Simtajā soli Tarzans metās skriet, ko spēja. Aiz muguras viņ� dzirdēja medību satracināta lauvas rēcienus, kad tas tika atbrīvots no pavadām. Lauvas rēkoņa saplūda ar pūļa auro�anu.

Līdzeni, pieplacis skrēja medību lauva Beltars, strauji samazinot attālumu, kas viņu �ķīra no medījuma. Zvērs neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi; viņa neganto, zvērojo�o acu skatiens bija kā piekalts bē�go�ajam cilvēkam.

Beltarain nopakaļ traucās valdnieces rati; lauvu dzinēji trieca savus lauvas straujāk, lai Nemone būtu klāt nogalinā�anas brīdī, ta�u Beltars joņoja tik ātri, ka pajūgs �ķita kā zemē ieaudzis. Valdniece sa�traukumā bija pietraukusies kājās un bez mitas ar kliedzieniem uzmu�dināja Beltaru. Viņas acis zvēroja gandrīz tikpat me�onīgi kā neprāta pārņemtajam plēsoņam, ko viņa skubināja; satrauktā elpa strauji cilāja krūtis; sirds lēk�oja līdzi trakajā nāves skrējienā. Katnes valdnieci plosīja kaisle, ko radīja naidā pārtapusī mīla.

Augstmaņi, kareivji un pūlis vēlās kā vilnis valdnieces ratiem no�pakaļ. Beltars jau tuvojās medījumam, kad Tarzans, izkļuvis no abpu�sējās kareivju ierindas, kas viņu turēja uz noteiktas takas, piepe�i pa�sitās austrumu virzienā uz upes pusi.

Nikns kliedziens izlauzās Nemonei pār lūpām, kad viņa to ierau�dzīja un saprata Tarzana nodomu. Arī pūlis, kas traucās nopakaļ, sāka neapmierināts dūkt. Neviens nebija pat iedomājies, ka vajātajam bēg�lim ir kaut mazākā iespēja izglābties, bet nu visi saprata, ka viņ� varbūt tomēr pagūs nokļūt līdz upei un me�am. Tas, protams, nenozīmēja, ka tad viņ� būs glābts, jo Beltars noteikti dzīsies viņam pakaļ arī pāri upei; pūlis uztraucās vienīgi par to, ka tad būs laupīts varenais skats � redzēt, kā lauva saplosa laupījumu.

Ta�u drīz vien niknums noplaka, jo nu visi redzēja, ka Beltars tu�vojas medījumam ļoti ātri un nav ko domāt, ka bēglis pagūs sasniegt upi, pirms zvērs nebūs tam uzklupis un notriecis to zemē.

Arī Tarzans, palūkodamies pār brūno plecu atpakaļ, saprata, ka gals vairs nav tālu. Līdz upei vēl bija kādi divsimt jardi, bet zvērs vairs tikai jardus piecdesmit aiz muguras un nāca arvien tuvāk.

Tad d�ungļu cilvēks apstājās un sāka gaidīt. Viņ� stāvēja mierīgi, rokas gar sāniem nolaidis, bet bija sasprindzis un lēcienam gatavs. Viņ� skaidri zināja, kā izturēsies Beltars. Nekāda dresūra nepiespiedīs lauvu mainīt iedzimto uzbrukuma paņēmienu; tas metīsies Tarzanam klāt, tad sasliesies pakaļkājās, sagrābs upuri ķetnās un ietrieks asos nagus medījuma galvā un mugurā vai plecā; pēc tam nogāzīs to zemē un aprīs.

Ta�u Tarzans necīnījās ar lauvu pirmoreiz. Beltaram �īs medības nebūs glu�i tik vieglas, kā Beltars un skatītāju bars iedomājas, kaut gan Tarzans saprata, ka bez na�a viņ� nespēs panākt vairāk kā vienīgi uz īsu brīdi novilcināt neizbēgamo. Un tomēr viņ� nolēma cīnīties; tai brīdī, kad Beltars rēkdams metās uzbrukumā, viņ� pieliecās un atbil�dēja plēsoņam ar tikpat negantu rēcienu.

Pēk�ņi viņ� saklausīja rēkoņā jaunu skaņu � tur skanēja pār�steigums un apjukums. Beltars jau grasījās klupt viņam virsū, kad, skarot viņa gurnu, no aizmugures garām pa�āvās dzeltenbrūns zibens; un, tikko Beltars saslējās pakaļkājās, tam virsū kā viesuļvētra uzgāzās plēsīgi nagi un at�ņiebti ilkņi � liels lauva ar zeltainu ka�oku un mel�nām krēpēm � drausmīga satracināta niknuma un iznīcinā�anas kāres pārņemta me�onība.

Rēkdami un krākdami abi lielie zvēri, plosot viens otru ar nagiem un zobiem, vārtījās pa zemi, bet pārsteigtais Tarzans stāvēja blakus un noskatījās; tuvojās valdnieces rati, tuvāk, elpu aizturējis, spiedās pūlis.

Sve�ais lauva bija lielāks un varenāks par Beltaru, īsts milzenis pa�ā spara un spēka pilnbriedā, un cīnījās, it kā visi elles dēmoni to ur�dītu. Beltars itin drīz pagura, un sve�ais, to izmantodams, iekodās Ne- mones medību lauvas rīklē, varenie ilkņi izurbās cauri pretinieka bie�zajām krēpēm, ādai un dziļi iegrima Beltara jūga vēnā; tad sve�ais lauva pieslējās kājās un sāka purināt Beltaru kā kaķis peli, pārlauz�dams tam sprandu.

Nosviedis beigto ķermeni zemē, uzvarētājs ņurdēdams pavērās pārsteigtajos katnie�os, pēc tam lēni kāpās atpakaļ uz vietu, kur stā�vēja Tarzans, un nostājās tam blakus, bet Tarzans iegremdēja roku Zelta lauvas D�adbald�as melnajās krēpēs.

īsu brīdi valdīja pilnīgs klusums, kamēr viņi abi raudzījās uz d�ungļu valdnieka ienaidniekiem, un katnie�i neprata nekā cita kā pārdabiskā bijībā blenzt uz viņiem; tad noskanēja drausmīgs sievietes kliedziens. Kliedza Nemone. Lēnām viņa izkapa no saviem zelta ra�tiem un, valdot nāves klusumam, devas pie beigtā Beltara, kamēr pa�valstnieki nekustīgi un klusējot viņu vēroja.

Apstājusies viņa ar sandalē ieauto kāju pieskārās medību lauvas asiņainajām krēpēm un stingi raudzījās uz beigto plēsoņu. Varbūt viņa �ai īsajā brīdī, ko tur nostāvēja, klusībā skaitīja kādu lūgsnu; tad strauji pacēla galvu un pārlaida skatienu visapkārt. Acīs viņai kvēloja neprāts, seja bija ļoti balta, tik balta kā ziloņkaula rota ap kaklu.

� Beltars ir beigts! � viņa iekliedzās un, izrāvusi dunci no maksts, ietrieca spo�o asmeni dziļi sev krūtīs. Bez skaņas viņa noslīga ceļos un, uz priek�u ļimstot, pārvēlās �ķērsu pāri beigtajam Beltaram.

* * *

Kad debesīs parādījās mēness, Tarzans uzvēla pēdējo akmeni zemes kopiņai pie upes, kas tek pa Ontāras ieleju gar Katni.

Kareivji, augstmaņi un lielais ļau�u bars bija sekoju�i Fordosam uz pilsētu atdarīt Ņemoties kazemātu durvis un izsludināt Alekstaru par valdnieku; savu miru�o valdnieci viņi bija pametu�i guļam Lauvu lauka malā kopā ar beigto Beltaru.

Pēdējo cilvēcisko pakalpojumu, ko viņi valdniecei liedza, bija sniedzis d�ungļu cilvēks; un nu viņ�, galvu noliecis, Āfrikas mēnesnīcas liegajā mirdzumā atvadījās no kapa, kur atdusējās sieviete, kas beidzot bija ieguvusi mieru.

1.� Asiņaina sadursme . . . .

2.�� Baltais gūsteknis . . . .

3.�� Nakti visi kaķi melni . . .

4.�� Straumes varā��������..

5.�� Zelta pilsēta���������..

6.�� Cilvēks, kas uzmina dievam .

7.�� Nemone�����������.

8.�� Lauvu lauka���������..

9.�� Navi! Navi!���������..

10.�� Valdnieces pilī��������.

11.�� Katnes lauvas��������..

12.�� Cilvēks lauvu bedrē . . .

13.�� Uzbrukums nakti . . . .

14.�� Lielās medības��������.

15.�� Izjukusi sazvērestība . . .

16.�� Tusa templi���������..

17.� Tempļa noslēpums . . . .

18.�� Liesmojo�ais Ksarators . .

19.�� Valdnieces lielās medības . .

Edgars Raiss Barouzs TARZANS UN ZELTA PILSl-TA

Redaktore A. Baumanc Tehniska redaktore V. Irbe Korektore J. Indane

Parakstīta iespie�anai 11.03.91. Formāts 60X 84/16. Avī�u papīrs. Taims garnitūra. Ofsetspi ēdums. 8,37 uzsk. iespiedi.; 8,84 u�k. kr. nov.; 10.67 izdevn. I. Metiens 70 000 ek.s. Pa�ūt. N9 100693. Līgumcena. Latvijas �urnālistu savienības Komerc�centrs, 226050, Rīgā, Mārstaļu ielā 4. L. 000025. Iespiesta no gatavam fotoformām Rīgas Paraugtipogrāfijā. 226004 Rīgā, Vienībās gatvē 11.

Edgars Raiss Barouzs 697 Tarzans un zelta pilsēta. / H. Lapiņas tulk. no angļu vai., A. Lamstera vāka �im. � R.: Latvijas �urnālistu savie�nības Komerccentrs, 1991. � 140 lpp.

Fotogrāfijās dokumentiem VIENAS MINŪTES LAIKĀ

pēc pazīstamās ASV firmas POLAROID tehnoloģijas

jums izgatavos komercfirmas REITERNS fotosalonā

Rīgā Mārstaļu ielā 4.

Visa pasaule izmanto firmas POLAROID pakalpojumus. Bet jūs?

AMERIKĀŅU FIRMAS

POLAROID

jaunakais izstrādājums �aurfilmu aparatiem 35 mm krāsu negatīvu filma DX 100.

Augsta attēlu kvalitāte, apstrādē izmantojams process C-41, filmas jutība ISO 100.

Filmas cenā nav iekļauta apstrādes cena.

par brīvi konvertējamu valutu

filmas varat iegādāties

KOMERCFIRMAS REITERNS TIRDZNIECĪBAS SALONA

Rīgā Marstaļu iela 4. tel. 226864.