ARKĀDIJS GAIDARS

TIMURS UN VIŅA KOMANDA

Jau kop� trim mēne�iem bruņu diviziona koman�diera pulkve�a Aleksandrova nebija mājās. Domā�jams, ka viņ� bija frontē.

Vasaras vidū viņ� atsūtīja telegrammu un ieteica savām meitām Olgai un Zeņai atliku�ās brīvdienas pavadīt vasarnīcā Maskavas tuvumā.

Atstūmusi raibo lakatiņu pakausī un atspiedusies uz sukas kāta, Zeņa sabozusies stāvēja Olgas priek�ā, bet tā viņai teica:

� Es brauk�u ar mantām, bet tu sakop dzīvoklil Vari uzacis neraustīt un lūpas nelaizīt. Pēc tam aizslēdz durvisl Grāmatas aiznes uz bibliotēkul Pie draudzenēm neej, bet nāc tie�i uz stacijul No turie�nes nosūti tētim �o telegrammu! Tad sēdies vilcienā un brauc uz vasarnīcu!� Jevgeņija, tavs pienākums ir mani paklausīt. Es esmu tava māsa �

��� Un es esmu atkal tava.

�� Jā� bet es esmu vecākā� un, beigu beigās, tēvs tā lika.

Kad aizbraucot pagalmā ierūcās ma�īna, Zeņa no�pūtās un apskatījās visapkārt. Viss bija sajaukts un nekārtībā. Viņa piegāja pie noputēju�ā spoguļa, kura atspīdēja pie sienas piekārtais tēva portrets.

Cik labi! Lai arī Olga ir vecākā un pagaidām viņa jāklausa! Bet par to viņai, Zeņai, ir tāds pats de�guns, mute un uzacis kā tēvam. Arī raksturs dro�i vien būs tāds pats kā viņam.

Viņa apsēja lakatiņu cie�āk ap matiem. Nosvieda sandales. Paņēma lupatu. Norāva no galda gald�autu, pabāza zem krāna spaini un, paķērusi suku, sarausa pie sliek�ņa gru�u kaudzi.

Drīz sāka �ņākt petrolejas pavards un iedūcās prīmuss.

Grīda bija pielaistīta ar ūdeni. Cinkotajā vejas toverī �ņāca un �aukstēja ziepju putas. Garāmgājēji uz ielas izbrīnīju�ies noskatījās uz sarkanā sarafānā tērpto baskājaino meiteni, kura, stāvot uz palodzes tre�ajā stāvā, dro�i mazgāja atvērtā loga rūtis.

Smagais auto drāzās pa platu, saulainu ceļu. Uz�likusi kājas uz �emodāna un atbalstījusies pret mīk�stu saini, Olga sēdēja pītā krēslā. Viņai uz ceļiem gulēja ruds kaķēns un ar ķepām plūkāja rudzupuķu pu�ķi.

Trīsdesmitajā kilometrā viņus panāca sarkanar�mie�u motorizētā kolonna. Sē�ot rindās uz koka so�liem, sarkanarmie�i turēja �autenes ar gaisā izslie- tiem stobriem un saskanīgi dziedāja.

Dziesmai atskanot, pla�āk atvērās māju logi un durvis. Pa sētu spraugām un vārtiņiem priecādamies skrēja laukā puikas. Viņi māja rokām, svieda sarkan�armie�iem vēl nenogatavoju�os ābolus, sauca no�pakaļ �urā� un turpat uz vietas uzsāka kaujas, straujā kavalērijas uzbrukumā kapājot vērmeles un nātres.

Smagais auto iegriezās vasarnīcu ciematā un ap�stājās pie nelielas, efejām apaugu�as vasarnīcas.

�oferis ar palīgu nolaida ma�īnas sānus un sāka izkraut mantas, bet Olga atvēra stikloto verandu.

No �ejienes bija redzams liels, nolaists dārzs. Dziļi dārzā rēgojās neglīts divstāvu �ķūnis, un uz �ā �ķūņa jumta plīvoja mazs sarkans karodziņ�.

Olga atgriezās pie ma�īnas. Pie viņas piesteidzās veca, ņipra sieviete � tā bija kaimiņiene, piena sieva. Viņa piedāvājās uzpost vasarnīcu, nomazgāt logus, sienas un uztīrīt grīdas.

Kamēr kaimiņiene cilāja bļodas un lupatas, Olga paņēma kaķēnu un iegāja dārzā.

Uz zvirbuļu apknābāto ķir�u stumbriem mirdzēja izkusu�i sveķi. Stipri smar�oja upenes, kumelītes un vērmeles. �ķūņa apsūnoju�ais jumts bija cauru�mains, un pa �iem caurumiem stiepās aug�up kaut kādi tievi auklu vadi un pazuda koku lapotnē.

Olga izspraucās cauri lazdu krūmiem un norausa no sejas zirnekļu tīklus.

Kas tas? Sarkanā karodziņa uz jumta vairs ne- v bija, un tur rēgojās tikai kārts.

Te Olga izdzirda ātru, uztrauktu �ukstē�anu. Un pēk�ņi, lau�ot sausos zarus, pie �ķūņaug�as loga pieslietās smagās kāpnes ar troksni gāzās gar sienu lejā un, piespiezdamās dad�us, smagi atsitās pret zemi.

Auklu vadi virs jumta iedrebējās. Kaķēns, saskrā�pējis Olgai rokas, iekūleņoja nātrēs. Nekā nesapraz�dama, Olga apstājās, palūkojās apkārt, ieklausījās. Tomēr ne krūmos, ne aiz sve�ās sētas, ne �ķūņa mel�najā loga kvadrātā nekas nebija ne redzams, ne dzir�dams.

Viņa atgriezās pie lieveņa.

� Tur puikas citu dārzos blēņojas, � piena sieva paskaidroja Olgai. � Vakar kaimiņiem divas ābeles nopurināju�i, bumbieri nolauzu�i. Tādi tagad sara�du�ies� huligāni. Es, mīļā, dēlu Sarkanajā Armijā dienēt izvadīju. Gāja projām, degvinu nedzēra.

�Sveika, māt!� viņ� sacīja. Un gāja projām svilpo�dams, mījais. Pret vakaru, kā jau pienākas, uznāca skumjas, apraudājos. Bet naktī pamostos, un man rā�dās, it kā pa pagalmu kāds �audās un lo�ņā. Do�māju, tagad nu esmu vientuļ� cilvēks, neviena aiz�stāvja nav� Un vai daudz man, vecai, vajag? Iezveļ ar ķieģeli pa galvu � gatavs ir. Tomēr dievs ap�ēloja � nekā nebija nozagu�i. Palo�ņāja, palo��ņāja un aizgāja. Man pagalmā stāvēja toveris � ozolkoka; pat par diviem nav kustināms � to sojus divdesmit uz vārtu pusi aizvēlu�i. Tas arī bija viss. Kas tie tādi bija, kas par ļaudīm � tum�a lieta.

Krēslā, kad uzkop�ana bija beigusies, Olga izgāja uz lieveņa. No ādas futrāļa viņa saudzīgi izņēma baltu, perlamutrā mirdzo�u akordeonu � tēva dā�vanu, ko tas bija atsūtījis viņas dzim�anas dienā.

Viņa nolika akordeonu uz ceļiem, pārsvieda siksnu pār plecu un mēģināja pielāgot melodiju nesen dzir�dētajiem dziesmas vārdiem:

� Ak, tikai reizi vien

Man jūs vēl ieraudzīt,

Ak, tikai reizi vien.,,

Un divas� tris�

Bet jums to saprast grūti,

Ķo gaidot, cilvēks, jūti,

Kad sārta rita blāzma drīz logā atausis,

Jāl

Lidotāji � vēji! Bumbas � lo�metējil

Tālē aizlidoja. Atgriezīsies kad,

Kad būs atkal mājās?

Nezinu, vai driz gan,

Tikai atgriezieties� nu vienalga, kad

Jau dziesmiņu dziedot, Olga vairākas reizes pa* meta satrauktu skatienu uz tum�o krūmu, kas auga pagalmā pie sētas.

Beigusi spēlēt, viņa strauji piecēlās un, pagriezu�sies pret krūma pusi, skaļi jautāja:

������� Klausieties! Kādēļ jūs slēpjaties, un ko jums te vajag?

Aiz krūma parādījās cilvēks, ģērbies parastā baltā uzvalkā. Viņ� nolieca galvu un pieklājīgi viņai at�bildēja:

������� Es neslēpjos. Es pats esmu mazliet māksli�nieks. Negribēju jūs traucēt. Tāpēc stāvēju un klau�sījos.

������� Jā, bet jūs varējāt stāvēt un klausīties uz ielas. Tomēr jūs nezin kāpēc esat pārkāpis pāri sētai.

■� Es� Pāri sētai?� � cilvēks apvainojās. � Atvainojiet, es neesmu kaķis. Tur, sētas stūrī, iz�lauzti dēļi, un es no ielas iespraucos pa �o caurumu.

������� Saprotams! � Olga pasmīnēja. � Redzat, tur ir vārtiņi. Esiet tik laipns un izspraucieties pa tiem atpakaļ uz ielas!

1 Vārsmas atdzejojis Māris �aklais.

Cilvēks bija paklausīgs. Neteicis ne vārda, viņ� izgāja pa vārtiem, aiz�aujot bultu; Olgai tas patika.

��� Pagaidietl � nokāpdama pa kāpnēm no lie�veņa, viņa tam uzsauca. � Kas jūs esat? Māksli�nieks?

��� Nē, � cilvēks teica. � Esmu in�enieris mehā�niķis, bet brīvajā laikā spēlēju un dziedu mūsu fab�rikas operā.

��� Klausieties! � glu�i negaidot Olga izteica vi�ņam priek�likumu. � Pavadiet mani līdz stacijai! Es gaidu jaunāko mā�eli. Ir jau tum�s, bet viņas vēl arvien nav. Es neviena nebīstos, bet vēl nepārzinu �ejienes ielas. Ko tad jūs, kādēļ atverat vārtus? Va�rat mani pagaidīt arī pie sētas.

Viņa aiznesa akordeonu, uzmeta uz pleciem lakatu un iznāca uz tum�ās ielas, kur smar�oja rasa un ziedi.

Olga dusmojās uz Zeņu, tādēļ ceļā maz runāja ar savu pavadoni. Viņ� gan Olgai pateica, ka viņu sau�cot par Georgu, ka viņa uzvārds esot Garajevs un viņ� strādājot par in�enieri mehāniķi automobiļu rūpnīcā.

Gaidot Zeņu, viņi palaida jau divus vilcienus; bei�dzot pienāca arī tre�ais, pēdējais.

� Ar to nelietīgo skuķi gan ir tīrais posts! �Olga iesaucās sarūgtināta. � Ja man būtu gadu �etrdesmit, nu kaut vai trīsdesmit! Bet viņai trīspadsmit, man � astoņpadsmit, tādēļ viņa mani nemaz neklausa.

��� �etrdesmit nevajag! � Georgs noteikti iebilda.

�� Astoņpadsmit daudz labāk! Jūs velti uztraucaties. Jūsu māsa atbrauks agri no rīta.

Uz perona ļau�u vairs nebija. Georgs izņēma et�viju. Tai brīdī pie viņa pienāca divi iznesīgi pus�aud�i un, gaidot uguni, izņēma savus papirosus.

������� Jaunais cilvēk, � aizdedzinot sērkociņu un apgaismojot vecākā pusaud�a seju, teica Georgs.

��� Iekāms sniedzaties pie manis ar savu papirosu, vajag sasveicināties, jo man jau ir bijis gods iepazī�ties ar jums parkā, kur jūs ar lielu centību lauzāt dēļus no jaunās sētas. Jūs esat Mihails Kvakins. Vai nav tiesa?

Puika no�ņācās un atkāpās, bet Georgs nodzēsa sērkociņu, paņēma Olgu zem rokas un veda viņu uz mājām.

Kad viņi aizgāja, otrs puika aizlika nosmulēto papirosu aiz auss un nevērīgi vaicāja:

������� Kas tas te par propagandistu gadījies? Vietē�jais?

������� Vietējais, � Kvakins negribot atteica. � Tas ir Garajevu Timkas krusttēvs. Vajadzētu noķert Timku un noslānīt. Viņ� savācis sev kompāniju, un viņi, liekas, pret mums kaut ko perina.

Tad abi draugi ieraudzīja perona galā pie luktura sirmu, cienījamu d�entlmeni, kas, atspiezdamies uz nūjas, kāpa lejā pa kāpnēm.

Tas bija vietējais ārsts F. G. Kolokoļ�ikovs. Puikas skrēja ārstam nopakaļ un skaļi prasīja, vai viņam neesot sērkociņu. Tomēr viņu balsis un izskats ne�maz nepatika �im d�entlmenim, jo, pagriezies at�pakaļ, viņ� padraudēja puikām ar zaraino nūju un cēli aizgāja savu ceļu.

Zeņa nepaspēja Maskavas stacijā nosūtīt tēvam telegrammu, tādēļ, izkāpusi no vasarnieku vilciena, nolēma uzmeklēt ciemata pastu.

Ejot pa vecu parku un plūcot pulkstenī�us, viņa nemanot iznāca divu dārzu ie�ogotu ielu krustojumā; tuk�ās ielas skaidri liecināja, ka viņa ir nokļuvusi ne tur, kur vajadzēja.

Netālu viņa ieraudzīja mazu, ņipru meiteni, kas bārdamās stiepa aiz ragiem tiepīgu kazu.

� Mīļā, pasaki, lūdzu, � Zeņa viņai uzsauca, � kā no �ejienes lai tieku uz pastu?

Te uzreiz kaza izrāvās, pasita ragus aug�up un aizaulek�oja pa parku, bet meitene brēkdama aiz�drāzās tai pakaļ. Zeņa atskatījās: jau krēsloja, bet cilvēku tuvumā neredzēja. Viņa atvēra kādas pelē�kas divstāvu vasarnīcas vārtiņus un pa taciņu gāja uz lieveni.

��� Sakiet, lūdzu, � neatverot durvis, skaļi, bet ļoti pieklājīgi jautāja Zeņa, � kā lai es no �ejienes tieku uz pastu?

Viņai neatbildēja. Viņa pastāvēja, padomāja, at�vēra durvis un pa gaiteni iegāja istabā. Saimnieku nebija mājā. Apmulsusi viņa griezās atpakaļ, lai ietu projām, bet tad no pagaldes klusi izlīda liels, gai�i ruds suns. Viņ� uzmanīgi apskatīja apmulsu�o mei�teni, klusi ierūcās un �ķērsām nogūlās durvīm priek�ā.

��� Tu stulbaisl � bailīgi izpletu�i pirkstus, Zeņa iesaucās. � Es tak neesmu zagle! Es pie jums nekā neesmu paņēmusi. Tā ir mūsu dzīvokļa atslēga. Te telegramma tēvam. Mans tēvs ir komandieris. Vai tu saproti?

Suns klusēja un nekustējās. Bet Zeņa, lēnitiņām virzoties uz atvērtā loga pusi, turpināja:

��� Tā, lūki Tu guli? Guli vien� Ļoti tabs sunī�tis� Tāds gudrs, simpātisks.

Bet, tikko Zeņa ar roku pieskārās pie palodzes, simpātiskais suns, nikni rūkdams, pietrūkās kājās, un, bailēs uzlēkusi uz dīvāna, Zeņa pavilka kājas sev apak�ā.

��� Pavisam dīvaini, � valdot raudas, viņa ieru�nājās. � Ķer laupītājus un spiegus, bet es� esmu cilvēksl Jāl � Viņa parādīja sunim mēli. � Muļķis!

Zeņa nolika atslēgu un telegrammu uz galda ma�las. Vajadzēja gaidīt saimniekus.

Bet pagaja viena stunda, otra� Jau satumsa. Pa at�vērto logu bija dzirdami tāli lokomotīvju svilpieni, suņu rie�ana un volejbola bumbas sitieni. Kaut kur spēlēja ģitāru. Tikai te, pie pelēkās vasarnīcas, viss kluss kā izmiris.

Nolikusi galvu uz cietā dīvāna rullī�a, Zeņa klusi raudāja.

Beidzot viņa cie�i iemiga.

Viņa pamodās tikai otra rītā.

Aiz loga �alca kuplas, lietus noskalotas lapas. Ne�

tālu �īkstēja akas rats. Kaut kur zāģēja malku, be� te, vasarnīcā, joprojām bija kluss.

Tagad Zeņai pagalvī bija mīksts ādas spilvens, kājas bija apsegtas ar vieglu palagu. Suņa uz grī�das nebija.

Tātad naktī te kāds bija atnācisl

Zeņa pielēca kājās, saglauda matus, sakārtoja sa�burzīto sarafānu, paņēma no galda atslēgu, nenosū�tīto telegrammu un gribēja bēgt.

Tad viņa uz galda ieraudzīja papīra lapu, uz tās ar zilu zīmuli lieliem burtiem bija uzrakstīts:

�Meitene, kad iesi projām, aizsit cie�āk durvis!� Zemāk bija paraksts: �Timurs.�

�Timurs? Kas tas tāds par Timuru? Vajadzētu sa�tikt un pateikties �im cilvēkam.�

Viņa ieskatījās blakus istabā. Tur atradās rak�stāmgalds, uz tā tintnīca, pelnu trauks, neliels spo�gulis. Pa labi, blakus autovadītāja ādas cimdiem ar platiem atlokiem, bija redzams vecs, apbru�āts revol�veris. Turpat pie galda piesliets līks turku zobens saskrāpētā un apdriskātā makstī. Zeņa nolika at�slēgu un telegrammu, pataustīja zobenu, izņēma to no maksts, pacēla asmeni virs galvas un paskatījās spogulī.

Izskats bija bargs, draudīgs. Labi būtu tā nofoto�grafēties un tad aiznest uzņēmumu uz skolu! Varētu samelot, ka kādreiz tēvs ir ņēmis viņu līdzi uz fronti.

Kreisajā rokā var paņemt revolveri. Rau, tā. Tā būs vēl labāk. Viņa cie�i savilka uzacis, saknieba lūpas un, mērķējot spogulī, nospieda gaili.

Istabā norībēja �āviens. Dūmi aizklāja logus. Galda spogulis uzkrita uz pelnu trauka. Atstājusi uz galda atslēgu un telegrammu, apdullinātā Zeņa iz�āvās ārā no istabas un drāza projām no �ās sa�vādās un bīstamās mājas.

Kaut kā viņa bija nokļuvusi upītes krastā. Tagad viņai nebija ne Maskavas dzīvokļa atslēgas, ne tele�grammas kvīts, ne arī pa�as telegrammas. Un ta�gad vajadzēs izstāstīt Olgai visu: gan par suni, gan par gulē�anu tuk�ā vasarnīcā, gan par turku zobenu un beidzot par �āvienu. Slikti! Būtu tētis, viņ� sa�prastu. Olga nesapratīs. Olga dusmosies vai, kas zina, sāks raudāt. Tas vēl ļaunāk. Raudāt arī Zeņa pati prot. Bet, redzot Olgas asaras, viņai vienmēr gribas uzrāpties telefona stabā, augstā kokā vai uz jumta dūmeņa.

Lai iegūtu drosmi, Zeņa izpeldējās un lēnītiņām gāja meklēt savu vasarnīcu.

Kad viņa kāpa aug�ā uz lieveņa, Olga stāvēja vir�tuvē un rīkojās ap prīmusu. Izdzirdusi soļus, Olga apgriezās un klusēdama naidīgi uzlūkoja Zeņu.

�� Sveika, Oļa! � Zeņa teica, apstājusies uz pē�dējā pakāpiena un mēģinādama smaidīt. � Oja, tu nerāsies?

��� Rā�osl � nenolai�ot no māsas acis, atteica Olga.

��� Nu, tad rājies! � Zeņa padevīgi piekrita. � Zini, tāds savāds gadījums, tāds neparasts pie�dzīvojums! 0|a, es tevi lūdzu, nesavelc uzacis, nav jau nekas briesmīgs, es pazaudēju dzīvokļa atslēgu, tētim telegrammu nenosūtīju �

Zeņa piemiedza acis un atņēma elpu, lai iz�autu visu vienā reizē. Bet tad mājas priek�ā ar troksni atsprāga vaļā vārtiņi. Pagalmā ielēca ar dad�iem apvēlusies, pinkaina kaza un, zemu noliekusi ragus, joza dziļāk dārzā. Aiz viņas brēkdama skrēja Zeņai jau pazīstamā baskājainā meitene.

Izmantojot �o gadījumu, Zeņa pārtrauca bīstamo sarunu un metās dārzā izdzīt kazu. Viņa panāca mei�teni, kad tā, smagi elpojot, turēja kazu aiz ra�giem.

��� Vai tu neesi kaut ko pazaudējusi? � ātri caur zobiem prasīja meitene, bez mitas ar kāju buknī- datna kazu.

��� Nē, � Zeņa nesaprata.

�� Bet kam tā pieder? Nav tava? � Un meitene parādīja viņai Maskavas dzīvokļa atslēgu.

��� Mana, � �ukstot atbildēja Zeņa, bailīgi skato�ties uz terases pusi.

��� Ņem atslēgu, zīmīti un kvīti, telegramma jau ir nosūtīta, � tikpat ātri caur zobiem nomurmināja meitene.

Iespiedusi Zeņai rokā papīra vīstoldīti, viņa iesita kazai ar dūri.

Kaza aizaulek�oja uz vārtiņu pusi, bet baskājai- nais meitēns tie�i pāri ērk�ķiem un nātrēm kā ēna drāza tai pa pēdām. Abas reizē nozuda aiz vārti�ņiem.

Sarāvusi plecus, it kā belzienus būtu saņēmusi viņa, nevis kaza, Zeņa attina vīstoklīti.

Tā ir atslēga. Tā ir telegrammas kvīts. Tātad kāds ir nosūtījis tēvam telegrammu. Bet kas? Ahā, te ir zīmīte! Bet kas tad tas?

Zīmītē lieliem burtiem ar zilu zīmuli bija uzrak�stīts:

�Meitene, mājās ne no viena nebīsties! Viss kār�tībā, un no manis neviens nekā neuzzinās.� Zemāk bija paraksts: �Timurs.�

Kā apburta Zeņa lēni iebāza zīmīti kabatā, tad at�lieca plecus un mierīgi aizgāja pie Olgas.

Olga arvien vēl stāvēja turpat blakus neiededzi�nātam prīmusam, un viņas acīs jau bija sakāpu�as asaras.

��� Oļa! � nu jau bēdīgi iesaucās Zeņa. � Es pa�jokoju. Kāpēc tu dusmojies uz mani? Es uzkopu visu dzīvokli, es notīrīju logus, es centos, visas lupa�tas, visas grīdas izmazgāju. Te ir atslēga, te ir tele�grammas kvīts. Ļauj, es labāk tevi noskūpstī�u." Vai zini, kā es tevi mīlul Gribi, es tevis dēj no jumta nātrēs ielēk�u?

Un, nenogaidījusi Olgas atbildi, Zeņa metās viņai ap kaklu.

������� Jā� bet es uztraucos, � Olga izmisusi ieru�nājās. � Mū�īgi tev tādi nejauki joki� Un man tētis lika� Zeņa, liecies mierā! Zeņka, man rokas ar petroleju! Zeņka, ielej labāk pienu un uzliec kas�troli uz prīmusa!

������� Es� bez jokiem nevaru, � Zeņka murmināja, kamēr Olga stāvēja pie mazgājamā trauka.

Viņa uzlika piena kastroli uz prīmusa, pataustīja kabatā zīmīti un vaicāja:

��� Olga, vai dievs ir?

������� Nav, � Olga atteica un iebāza galvu mazgā�jamā traukā.

��� Bet kas tad ir?

������� Liecies mierā! � Olga atteica īgni. � Nekā navi

Zeņa brīdi klusēja, tad atkal jautājas

��� Oļa, bet kas ir Timurs?

������� Tas nav dievs, tas ir tāds valdnieks, � ziepē�jot seju un rokas, negribot atteica Olga, � ļauns, klibs, no viduslaiku vēstures.

������� Bet, ja nav valdnieks, nav ļauns un nav no viduslaikiem, kas tad?.

������� Tad es nezinu. Liec mani mierā! Un ko tu ņe�mies ar to Timuru?

��� Tāpēc, ka man liekas � es loti mīlu �o cilvēku.

������� Ko? � Olga nesapra�anā pacēla ar ziepju pu�tām apklāto seju. � Ko tu tur murk�ķi, izdomā blē�ņas, neļauj mierīgi nomazgātiesl Pagaidi tikai, at�brauks tētis, viņ� paskatīsies to tavu mīlestību.

������� Ko nu tētis! � Zeņa iesaucās ar grūtsirdīgu patosu. � Ja viņ� arī atbrauks, tad uz neilgu laiku. Un viņ�, protams, neapbēdinās vientuļu, neaizsar�gātu cilvēku.

������� Un tu esi tā vientuļā, neaizsargātā? � Olga neticīgi prasīja. � Ai, Zeņka, es nezinu, kas tu esi par cilvēku un kurā tu esi atsitusies!

Tad Zeņa nolieca galvu un, apskatīdama savu seju niķelētās tējkannas atspulgā, lepni un bez �aubī��anās atteica:

������� Tētī. Tikai. Viņā. Un vairāk nevienā uz visas pasaules.

Padzīvojis d�entlmenis doktors F. G. Kolokoļ�i- kovs sēdēja savā dārzā un laboja sienas pulksteni.

Viņa priek�ā skumīgs stāvēja mazdēls Koļa.

Skaitījās, ka viņ� palīdz vectēvam darbā. īstenībā viņ� jau veselu stundu turēja rokā skrūvgriezi, gai�dot, kad vectēvam �ā darbarīka ievajadzēsies.

Tomēr tērauda spirālatspere, ko vajadzēja iedabūt savā vietā, bija ietiepīga, bet vectēvs pacietīgs. Li�kās, ka nebūs gala �ai gaidī�anai. Tas bija bēdīgi vēl jo vairāk tādēļ, ka pa kaimiņu sētas spraugu jau vairākas reizes pabāza savu cekulaino galvu Sima Simakovs, ļoti nadzīgs un lietpratīgs cilvēks. Sis Sima Simakovs ar mēli, galvu un rokām rādīja Ko�lam tik dīvainas un mīklainas zīmes, ka pat Koļas piecus gadus vecā māsa Tatjana, kas sēdēja zem liepas un neatlaidīgi mēģināja iebāzt dad�a lapu laiski guļo�am sunim mutē, negaidot iebrēcās un pa�raustīja vectēvu aiz biksēm, bet tad Simas Simakova galva vienā mirklī nozuda.

Beidzot atspere iegūla savā vietā.

��� Cilvēkam ir jāstrādā, � pacēlis mitro pieri un pagriezies pret Koju, pamāco�i noteica sirmais d�entlmenis F. G. Kolokoļ�ikovs. � Bet tev ir tāda seja, it kā es tevi pacienātu ar rīcineļļu. Padod skrūvgriezi un paņem knaibles! Darbs dara cilvēku cildenāku. Tev tie�i trūkst dvēseles cēluma. Piemē�ram, vakar tu apēdi �etras porcijas saldējuma un ar jaunāko māsu nedalījies.

�� Viņa melo, nekaunīgā! � uzmetis Tatjanai sir�dīgu skatienu, iesaucās apvainotais Koļa. � Trīs reizes es devu viņai nokosties pa divi lāgi. Bet viņa aizgāja mani nosūdzēt un pa ceļam vēl no mātes galda �etras kapeikas no�iepa.

������ Bet tu nakti pa virvi no loga nolaidies, � ne�pagriezusi galvu, nesamulsdama izmeta Tatjana. � Tev zem spilvena ir lukturis. Un vakar mūsu gu�ļamistabā kāds huligāns svieda akmeņus. Met un tikai uzsvilpj, met un tikai uzsvilpj.

Koļam Kolokoļ�ikovam elpa aizrāvās no �iem ne�krietnās Tatjanas bezkaunīgajiem vārdiem. Sermuļi pārskrēja pār muguru līdz pat papē�iem. Par laimi, darbā aizņemtais vectēvs tik bīstamai apmelo�anai nepievērsa uzmanību vai arī to nesadzirdēja. īstā laikā ar kannām dārzā ienāca piena sieva un, atmē- rijot ar krūzēm pienu, sāka sūdzēties:

��� Pie manis, tētiņ, Fjodor Grigorjevi�, naktī bija za glii gandrīz vai ozola toveri no pagalma aizvēla. Bet �odien ļaudis stāsta � pie manis mazā gaismiņa uz jumta divi cilvēki redzēti: sēdēju�i, nolādētie, uz dūmeņa un �ūpoju�i kājas.

��� Kā tad tā � uz dūmeņa? Atļaujiet, kādā gan nolūkā? � pārsteigtais d�entlmenis sāka jautāt.

Te no vistu kūts puses bija dzirdama �ķindoņa un zvana skaņas. Skrūvgriezis sirmā d�entlmeņa rokā nodrebēja, un ietiepīgā atspere, izlidojusi no savas ligzdas, spindzēdama atsitās pret skārda jumtu. Visi, pat Tatjana, pat slinkais suns, uzreiz pagriezās, nesaprazdami, kas tā par �ķindoņu un kas noticis. Bet Koļa Kolokoļ�ikovs, ne vārda neteicis, kā zaķis aizlikās pāri burkānu dobēm un nozuda aiz sētas.

Viņ� apstājās pie govju kūts � no tās, tāpat kā no vistu kūts, bija dzirdamas spalgas skaņas, it kā kāds ar svaru bumbu sistu pa tērauda sliedes ga�balu. Te viņ� saskrējās ar Simu Simakovu un uz�traukti tam jautāja:

������� Klausies� Es nesaprotu. Kas tas ir?� Trauksme?

������� Nē jel! Tas, liekas, kopīgais izsaukuma signāls pēc pirmā numura formas.

Viņi pārlēca pāri sētai un izspraucās pa caurumu parka �ogā. Te ar viņiem sadūrās plecīgs, spēcīgs zeņķis Geika. Pa pēdām atdrāza Vasilijs Ladigins. Un tad vēl un vēl da�i. Klusi, veikli, tikai pa viņiem vien zināmām ejām viņi skrēja uz kaut kādu mērķi, skrienot aprauti sarunādamies:

��� Vai trauksme?

������� Nē jel! Kopīgais izsaukuma signāls, pirmā nu� mura forma.

������� Kas par izsaukumu? Tas nav �trīs � stop�, �trīs � stop�. Tur kāds stulbiķis liek ar ratu desmit sitienu no vietas.

��� Nu paskatīsimies!

��� Kā tad, pārbaudīsim!

��� Uz priek�u! Zibeņātrumāl

Tai brīdī tās pa�as vasarnīcas istabā, kur bija pār�nak�ņojusi Zeņa, stāvēja slaids, tum�matains puika, gadus trīspadsmit vecs. Viņam bija melnas, vieglas bikses un tum�i zils sporta krekls ar iz�ūtu sarkanu zvaigzni.

Pie viņa pienāca sirms, nopinkojies vecis. Viņa au- dekla krekls izskatījās no�ēlojams. Platās bikses � vienos ielāpos. Pie kreisās kājas ceļa bija piesprā�dzēts rupji darināts koka stumbenis. Vienā rokā viņ� turēja zīmīti, otrā bija sa�ņaudzis vecu, apbru�ātu revolveri.

��� �Meitene, kad iesi projām, aizsit cie�āk dur�vis!� � vecais izsmejo�i lasīja. � Tātad varbūt tu man tomēr pateiksi, kas �onakt pārgulēja pie mums uz dīvāna?

�� Viena pazīstama meitene, � pui�elis negribot atteica. � Man promesot, viņu aizturēja suns.

��� Nu gan melo! � vecais saskaitās. � Ja tu viņu pazītu, tad �eit, zīmītē, viņu būtu nosaucis vārdā.

�� Kad es rakstīju, tad nepazinu. Bet tagad es viņu pazīstu.

��� Nepazini. Un tu no rīta atstāji viņu vienu� dzīvoklī? Tu, mans draugs, esi slims, un tevi vajag nosūtīt uz trakomāju. Tā neliete sasitusi spoguli, sa�dauzījusi pelnu trauku. Labi vēl, ka revolveris bija pielādēts ar salūta patronām. Bet ja būtu biju�as kaujas patronas?

��� Bet, krusttēv� kaujas patronu tev nav, tāpēc ka taviem ienaidniekiem �autenes un zobeni� ir tikai no koka.

Likās, ka veicais pa� smaidīja. Tomēr, papuri�nājis izspūru�o galvu, viņ� bargi noteica:

� Pielūko man! Es visu redzu. Tavi darbi, kā es skatos, ir tum�i, un ka ti�kai to dēj es tevi neaiz�sūtu atpaka| pie mātesl

Klaudzinot ar koka kāju, vecais devās pa kāpnēm aug�ā. Kad viņ� nozuda, pui�elis palēcās, saķēra aiz

ķepām istabā ieskreju�o suni un noskūpstīja to uz purna.

������� Ahā, Rita! Mēs abi iekritām. Nekas, viņ� �odien ir labs. Viņ� tūliņ dziedās.

Un tie�ām. No aug�as istabas bija dzirdama krek- �ķinā�ana. Tad �āds tāds tral-la-la!.., Beidzot zems baritons uzsāka dziesmu;

� Jau tre�o nakti nenāk miegs. Man liekas � atkal

jūtu

Es slepus kustību �ai drūmā klusumā.

�������� Stāvi, trakais sunsl � Timurs uzkliedza. � Ko tu man plēs bikses, un uz kurieni tu mani velc?

Pēk�ņi viņ� ar troksni aizsita durvis, kas veda aug�ā pie krusttēva, un cauri gaitenim, sekojot su�nim, izskrēja verandā.

Verandas stūrī pie neliela tālruņa raustījās, lēkāja un sitās gar sienu aukliņā piesiets bronzas zvaniņ�.

Pui�elis saspieda to saujā, aukliņu aptina ap nagu. Tad drebo�ā aukliņa atslāba, laikam kaut kur pārtrūka. Tad pārsteigts un saskaities viņ� saķēra tālruņa klausuli.

Stundu pirms visa �ā notikuma Olga sēdēja pie galda. Viņas priek�ā atradās fizikas mācību grā�mata.

Ienāca Zeņa un paņēma joda pudelīti.

�� Zeņa, � Olga jautāja neapmierināta, � kā tev uz pleca gadījusies skramba?

��� Es gāju, � Zeņa bezbēdīgi atteica, � bet tur pa ceļam kaut kas dzeloņains vai ass. Tā arī ga�dījās.

��� Kāpēc tad man pa ceļam negadās nekas dzelo�ņains vai ass? � Olga ķircināja.

��� Nav taisnībai Tev ceļā stāv pārbaudījums ma�temātikā. Tas ir gan dzeloņains, gan ass. Pielūko, izgāzīsies!� Oldziņ, neej uz in�enieriem, ej uz me�diķiem! � Zeņa teica, piebīdot Olgai galda spoguli. � Nu paskaties: kas tu par in�enieri? In�enierim jābūt � tā � tā � un �itā. (Viņa ļoti enerģiski trīs reizes sa�ķobīja seju.) Bet tev � tā� tā� un tā. � Te Zeņa pagrozīja acis, pacēla uzacis un ļoti maigi pasmaidīja.

��� Muļķīte! � viņu apkampjot, skūpstot un viegli atgrū�ot, teica Olga. � Ej, Zeņa, un netraucēl La�bāk būtu aizskrējusi uz aku pēc ūdens.

Zeņa paņēma no �ķīvja ābolu, iegāja kaktā, pa�stāvēja pie loga, tad atvēra akordeona futrāli un ierunājās:

��� Oļa, zini! Pie manis �odien pienāk viens krust- tētiņ�, no izskata tīri nekas � blonds, baltā uzvalkā, un prasa: �Meitene, kā tevi sauc?� Es sakuj �Zeņa��

��� Zeņa, netraucē un neaiztiec instrumentul � nepagrie�oties un neatraujoties no grāmatas, teica Olga.

�� �Bet tavu māsu,� � Zeņa turpināja, izņemot akordeonu, � �Liekas, sauc par Olgu?�

�� Zeņka, netraucē un neaiztiec instrumentul � negribot ieklausīdamās, atkārtoja Olga.

��� �Tava māsa,� viņ� saka, �ļoti labi spēlē. Vai viņa negrib mācīties konservatorijā?� (Zeņa izņēma akordeonu un pārsvieda siksnu pār plecu.) �Nē,� es viņam saku, �viņa jau mācās dzelzsbetona specia�litātē.� Bet tad viņ� teica: �A-ā!� (Zeņa nospieda vienu taustiņu.) Un es viņam teicu: �Be-ēl� (Zeņa nospieda otru taustiņu.)

��� Nelietīgais skuķi! Liec instrumentu nost! � uz�lēkdama kājās, uzkliedza Olga. � Kas tev atļāva sākt sarunas ar kaut kādiem krusttētiņiem?

��� Nolik�u arī, � Zeņa apvainojās. � Es jau ne�sāku. Viņ� sāka. Es gribēju tev izstāstīt, kas bija tālāk, bet tagad nekas nebūs. Pagaidi, atbrauks tē�tis, viņ� tev parādīs!

�� Man? Tev gan parādīs. Tu man traucē mācī�ties.

��� Nē, tevi � paķērusi tuk�o spaini, jau no lie�veņa atsaucās Zeņa. � Es viņam pastāstī�u, ka tu mani simtreiz dienā te pēc petrolejas, te pēc ziepēm, te pēc ūdens trenkā! Es tev neesmu ne smagais auto, ne zirgs, ne traktors,

Viņa atnesa ūdeni, nolika spaini uz sola, bet, tā kā Olga sēdēja, noliekusies pār grāmatu, un viņu neievēroja, Zeņa apvainota izgāja dārzā.

Aizgājusi pļaviņā vecā divstāvu �ķūņa priek�ā, Zeņa izņēma no kabatas kaķeni un, savilkusi gu�miju, iz�āva debesis mazu papes izpletņu lēcēju.

Uzlidojis ar kājām gaisā, izpletņu lēcējs apgrie�zās. Virs viņa atvērās zils papīra izpletnis, bet tad vēj� uzpūta stiprāk, izpletņu lēcēju aizvilka sāņus, un viņ� pazuda �ķūņaug�as melnajā logā.

Avārija! Papes cilvēciņu vajadzēja glābt. Zeņa ap�gāja apkārt �ķūnim. No caurumainā jumta uz visām pusēm stiepās tievi auklu vadi. Viņa pievilka pie loga satrunēju�as kāpnes un, uzrāpusies pa tām, nolēca uz �ķūņaug�as grīdas.

Ļoti dīvaini! Sī �ķūņaug�a bija apdzīvota. Pie sie�nas karājās virvju sai�ķi, lukturis, divi krusteniski salikti signālkarodziņi un ciemata karte, no vienas vietas izraibināta nesaprotamām zīmēm. Kaktā at�radās ar maisu pārklāts salmu klēpis. Turpat stāvēja apgāzta saplāk�ņu kaste. Pie caurā, sūnainā jumta rēgojas liels, stūres ratam līdzīgs ritenis. Virs riteņa karājās pa�taisīts tālruņa aparāts.

Zeņa paskatījās pa spraugu. Viņas priek�ā kā jūra viļņoja kuplo dārzu lapotne. Gaisā rota|ājās balo�i. Tad Zeņa nolēma: lai balo�i kļūst par kaijām, �is vecais �ķūnis ar virvēm, lukturiem un karodzi�ņiem � par lielu kuģi. Viņa pati būs kapteinis.

Viņai kļuva līksmi. Viņa pagrieza stūres ratu. Stingri savilktie virvju vadi ietrīsējās, sāka dūkt. Sacēlās vēj� un sāka dzenāt zaļos viļņus. Viņai �ķita, ka tās kuģis � �ķūnis lēni un mierīgi grozās pa viļņiem.

�� Stūri uz kreiso bortu! � skaņi nokomandēja Zeņa un cie�āk uzgūla smagajam ratam.

Iesprauku�ies pa jumta spraugām, �auri, taisni saules stari krita viņai uz sejas un apģērba. Bet Zeņa saprata, ka ienaidnieka kuģi tausta viņu ar saviem pro�ektoriem, un viņa nolēma sākt kauju.

Ar spēku viņa vadīja �īksto�o ratu, manevrējot pa labi un pa kreisi, un valdonīgi izkliedza komandas.

Un tad asie, taisnie pro�ektora stari nobālēja, no�dzisa. Protams, ne jau saule paslēpās aiz mākoņa. Uzvarētā ienaidnieka eskadra nogrima dzelmē.

Kauja bija beigusies. Ar putekļainu delnu Zeņa noslaucīja pieri, un pēk�ņi pie sienas ie�ķindējās tāl�ruņa zvans. To Zeņa nebija gaidījusi; viņa domāja, ka �is tālrunis ir parasta rotaļlieta. Viņa samulsa. Viņa noņēma klausuli.

Skaļa, skarba balss prasīja:

��� Hallo! Hallo! AtbildietI Kāds ēzelis norauj va�dus un dod muļķīgus un nesaprotamus signālus!

�� Tas nav ēzelis, � pārsteigtā Zeņa nomurmi�nāja. � Tā esmu es � Zeņa!

��� Trakais skuķi! � skarbi un gandrīz izbailēs nokliedza tā pati balss. � Atstāj stūres ratu un skrien prom! Tūliņ atdrāzīs� ļaudis, viņi tev sa�dos pa kaklu.

Zeņa nometa klausuli, bet bija jau par vēlu. Gaismā parādījās kāda galva: tas bija Geika, aiz viņa Sima Simakovs, Koļa Kolokoļ�ikovs, viņiem pa�kaļ līda vēl citi puikas.

��� Kas jūs tādi esat? � atkāpjoties no loga, iz�bailēs prasīja Zeņa. � Ejiet projām!� Tas ir mūsu dārzs. Es jūs te neesmu saukusi.

Plecu pie pleca puikas kā cie�a siena mēmi virzī�jās uz Zeņas pusi. Atjēgusies, ka ir iespiesta kaktā, Zeņa iekliedzās.

Tai brīdī gaismā pazibēja vēl viena ēna. Visi ap�griezās un pa�ķīra ceļu. Zeņas priek�ā stāvēja slaids, tum�matains zēns, ģērbies zilā sporta kreklā, kam uz krūtīm bija iz�ūta sarkana zvaigzne.

��� Klusāk, Zeņa! � viņ� skaļi teica. � Nevajag kliegt. Neviens tevi neaiztiks. Mēs esam pazīstami. Es esmu Timurs.

��� Tu esi Timurs?! � plati iepletusi asaru pilnās acis, neticīgi iesaucās Zeņa. � Vai tu mani apsedzi naktī ar palagu? Tu atstāji man uz galda zīmīti? Tu nosūtīji tētim uz fronti telegrammu, bet man atsū�tīji atslēgu un kvīti? Bet kādēļ? Par ko? Kā tu mani pazīsti?

Tad viņ� piegaja 2eņai klāt, paņēma viņu aiz ro�kas un atbildēja:

��� Nu tad paliec pie mumsl Sēdies un klausies, tad tu visu sapratīsi.

Nometu�ies uz salmiem, kas bija apklāti ar mal� siem, zēni sasēdās apkārt Timuram, kur� izklāja va�sarnīcu ciemata karti.

Pie cauruma virs jumta lodziņa virvju �ūpolēs iesēdās novērotājs. Aukliņā ap kaklu viņam karājās apbru�āts teātra binoklis.

Netālu no Timura sēdēja Zeņa un uzmanīgi klau�sījās un vēroja visu, kas notika �ajā nevienam ne�zināmā �tāba apspriedē. Runāja Timurs:

��� Rīt, saulei lecot, kamēr jaudis guļ, mēs ar Koļu Kolokoļ�ikovu izlabosim viņas (viņ� parādīja uz Zeņu) sarautos vadus.

�� Viņ� aizgulēsies, � drūmi piemetināja lielgal- vis Geika, kas bija ģērbies matro�a kreklā. � Viņ� pamostas tikai brokastu un pusdienu laikā.

�� Meli! � uzlecot un stostoties iekliedzās Koļa Kolokoļ�ikovs. � Es ceļos reizē ar pirmajiem saules stariem.

��� Es nezinu, kur� stars saulei pirmais, kur� ot�rais, bet viņ� noteikti aizgulēsies, � Geika ietiepīgi turpināja. ^

Te novērotājs, �ūpodamies virvēs, iesvilpās. Zēni pietrūkās kājās.

Pa ceļu putekļu mākonī au|oja artilērijas divi�zions. Spēcīgie zirgi, ietērpti siksnās un dzel�os, ātri vilka zaļas munīcijas kastes un pelēkiem apvalkiem klātus lielgabalus.

Vējā un saulē iedegu�ie jātnieki, seglos nesalīgo- joties, veikli nogriezās aiz stūra, un baterijas cita aiz citas nozuda birzī. Divizions aizjoņoja.

������� Uz staciju, brauks projām, � Koļa Kolokoļ��ikovs svarīgi paskaidroja. � Es pēc viņu ietērpa redzu: kad viņi jāj uz mācībām, kad uz parādi, kad vēl kaut kur citur.

��� Ja redzi, ciet klusu! � Geika viņu apturēja.

�� Mums arī ir acis. Vai zināt, puikas, ka �is pļāpa grib bēgt uz Sarkano Armiju?

������� Nedrīkst! � Timurs iejaucās. � Tā ir pavisam tuk�a iedoma.

��� Kā tā � nedrīkst? � Koļa nosarcis prasīja.

��� Bet kāpēc agrāk puikas vienmēr uz fronti bēga?

������� Tas bija agrāk! Tagad stingri jo stingri visiem priek�niekiem un komandieriem pavēlēts �itādus brā�ļus dzīt- ratā.

������� Kā tā � ratā? � iekaisis un vēl vairāk nosar�cis, iesaucās Koļa Kolokoļ�ikovs. � Tas ir� sa�vējos ta�u!

������� Tā jau ir!� � Timurs nopūtās. � Savējos gani Bet tagad, zēni, pie lietasl

Visi nosēdās vietās.

�������� Līkajā �ķērsielā, trīsdesmit ceturtajā mājā, ne�zināmi puikas dārzā nopurināju�i ābeli, � Koļa Ko�lokoļ�ikovs aizvainots paziņoja. � Nolauzu�i divus zarus un izbradāju�i dobi,

�������� Kam pieder māja? � Un Timurs ieskatījās burtnīcā ar vaskadrānas vākiem, � Sarkanarmie�a Krjukova māja. Kur� no mums ir biju�ais sve�u dārzu un ābeļu speciālists?

��� Es, � atskanēja nokaunējusies balss.

��� Kur� to būtu varējis izdarīt?

������� Tur ir strādājis Mi�ka Kvakins un viņa palīgs, ar palamu �Figūra�. Ābele � mi�uriniete, �ķirne � �Zelta dzidrais� un, protams, speciāli izraudzīta.

������� Atkal un atkal Kvakins! � Timurs kļuva do�mīgs. � Geika! Vai tu ar viņu runāji?

��� Runāju.

��� Un kas iznāca?

��� Iekrāvu viņam divas reizes pa kaklu.

��� Un viņ�?

��� Nu, viņ� man arī iegāza divas reizes.

������� Ek! Tev vienmēr � �iekrāva� un �iegāza�� Bet jēgas kā nav, tā nav! Labi! Par Kvakinu būs īpa�a runa. Skatīsim tālāk!

������� Divdesmit piektajā mājā vecajai piena sievai dēlu paņēma kavalērijā, � kāds no kakta paziņoja.

33

��� Nu gan trāpīji! � un Timurs pārmeto�i pakra-

2 � 2157

tija galvu. � Tur ta�u uz vārtiem jau aizvakar mūsu zīme uzlikta. Bet kur� uzlika? Kolokoļ�ikov, tu?

��� Es.

<� Kādēļ tad tev aug�ējais kreisais zvaigznes stars liks kā dēle? Ja esi apņēmies padarīt, padari labi! Atnāks ļaudis, izsmies. Skatīsim tālāki

Sima Simakovs pielēca kājās un pārliecino�i, bez stomī�anās nobēra:

������� Lielgabalnieku ielā piecdesmit �etri kaza pa�zudusi. Es eju, redzu � vecene per meiteni. Es kliedzu: �Krustmāmiņ, likums neatļauj pērt!� Viņa saka: �Kaza pazudusi. Ak tu nolādētā!� � �Kur tad viņa pazuda?� � �Rau, tur gravā aiz me�iņa grauza mizu un pazuda, it kā vilki to būtu apēdu�i!�

��� Pagaidi! Kam tā māja?

������� Sarkanarmie�a Pāvela Gurjeva māja. Mei�tene � viņa meita, sauc par Ņurku. Viņu pēra vecā�māte. Kā sauc, nezinu. Kaza pelēka, mugura melna, sauc par Maņku.

������� Uzmeklēt kazu! � Timurs pavēlēja. � Ies �etru cilvēku komanda. Tu� tu un tu. Nu, zēni, vai viss?

������� Divdesmit otrajā mājā meitene raud, � it kā negribot ziņoja Geika.

��� Kāpēc viņa raud?

��� Taujāju � nesaka.

������� Vajadzēja labāk taujāt. Varbūt viņu kāds iekulstījis � apvainojis?

�� Taujāju � nesaka.

��� Vai liela meitene?

��� �etri gadi.

������� Ir gan nelaimei Ja būtu cilvēks� bet tikai �etri gadi. Pagaidi, kam tā māja?

������� Leitnanta Pavlova māja. Tā pa�a, kur� nesen krita uz robe�as.

������� �Taujāju � nesaka�, � Timurs sarūgtināts mēdījās. Viņ� savilka pieri, padomāja. � Labi� To es pats. Jūs tur nejaucieties!

������� Pie apvār�ņa parādījies Mi�ka Kvakins! � no�vērotājs skaļi paziņoja. � Iet pa ielas otru pusi. Gd ābolu! Timur! Izsūtīt komandu: lai sadod pa ri�bām vai iekrauj pa sprandu!

������� Nevajag. Palieciet visi uz vietas! Es drīz bū�u atpakaļ.

Viņ� nolēca pa logu uz kāpnēm un pazuda krū�mos. Novērotājs no jauna ziņoja:

������� Pie dārza vārtiņiem manā redzes lokā nezi�nāma jaunava, izskatās skaista, stāv ar krūzi un pērk pienu. Dro�i vien vasarnīcas saimniece.

������� Vai tā ir tava māsa? � raustot Zeņu aiz pie�durknes, jautāja Koļa Kolokoļ�ikovs. Un, nesaņēmis atbildi, viņ� svarīgi un ar aizvainojuma pieskaņu brīdināja: � Pielūko, nemēģini viņai no �ejienes uzkliegti

2*

������� Sēdil � izraujot piedurkni, zobgalīgi atteica viņam Zeņa. � Atradies priek�nieks �

35

������� Neuzbāzies viņai, � Geika kaitināja Ko|u, � citādi viņa tev sados.

������� Man? � Koļa apvainojās. � Kas viņai? Nagi? Bet man � muskulatūra. Paskat� rokām, kājām!

������� Viņa tev sados ar visu tavu roku un kāju mus�kulatūru. Puikas, uzmanību! Timurs iet klāt Kva- kinam.

Viegli vicinot nolauzto zariņu, Timurs gāja �ķēr�sām pār ielu pretī Kvakinam. To pamanījis, Kvakins apstājās. Viņa plakanajā sejā nebija ne izbrīna, ne baiļu.

������� Sveiks, komisāri � noliecis galvu sāņus, viņ� paklusu teica. � Uz kurieni steidzies?

������� Sveiks, atamanl � Timurs atteica tādā pa�ā tonī. � Tev pretī.

������� Priecājos par viesi, bet nav ar ko pacienāt. Varbūt tikai �o? � viņ� iebāza roku azotē un snie�dza Timuram ābolu.

�� Zagtie? � Timurs pavaicāja, ieko�ot ābolā.

������� Tie pa�i, � Kvakins paskaidroja. � �ķirne �Zelta dzidrais�. Viena nelaime: nav vēl īsti gatavi!

������� Skābs! � Timurs teica, nometot ābolu. Klausies: vai tu trīsdesmit ceturtajā numurā uz mā�jas sētas �ādu zīmi redzēji? � Un Timurs parādīja uz zvaigzni, kas bija iz�ūta uz viņa zilā sporta krekla.

������� Redzēju gan, � Kvakins k|uva domīgs. � Es, brāl, kā dienā, tā naktī visu redzu.

������� Tad nu tā: ja tu dienā vai naktī vēl kaut kur tādu zīmi redzi, tad bēdz projām no tās vietas, it kā tu ar verdo�u ūdeni būtu applaucēts.

������� Ai, komisāri Cik tu karstsl � Kvakins teica, stiepjot vārdus. � Parunājāmies, pietiks!

������� Ai, ataman, cik tu ietiepīgs! � Timurs atbi! dēja, nepaceļot balsi. � Bet tagad iegaumē pats un pasaki savai bandai, ka �ī ir mūsu pēdējā saruna ar jumsi

Neviens no malas pat neiedomātos, ka te runā nevis divi sirsnīgi draugi, bet ienaidnieki. Un tāpēc Olga, turot rokā krūzi, jautāja piena sievai, kas tas esot par puiku, kas apsprie�oties par kaut ko ar hu�ligānu Kvakinu.

��� Nezinu, � piena sieva dusmīgi atbildēja. � Dro�i vien tāds pats huligāns un palaidnis. Viņ� bez mitas te slaistās ap jūsu māju. Tu pielūko, mīļā, ka tik viņi tavu mā�eli nesamizol

Nemiers pārņēma Olgu. Viņa naidīgi paskatījās uz abiem puikām, aizgāja uz verandu, nolika krūzi, aizslēdza durvis un izgāja uz ielas meklēt Zeņu, kas jau divi stundas nebija rādījusies mājās.

Atgriezies �ķūņaug�ā, Timurs izstāstīja zēniem par savu satik�anos. Nolēma rīt visai bandai nosūtīt rakstveida ultimātu.

Bez trok�ņa bērni lēca lejā no �ķūņaug�as un pa caurumiem �ogos vai pāri �ogiem izklīda pa mājām kur kurais. Timurs piegāja pie Zeņas.

��� Kā it? � viņ� vaicāja. � Vai tagad tu visu saprati?

�� Visu, � Zeņa atteica, � tikai vēl ne visai. Pa�skaidro man vienkār�āki

������� Tad kāp lejā un nāc man līdzil Tavas māsas tik un tā pa�laik nav mājās.

Kad viņi bija nokāpu�i no �ķūņaug�as, Timurs apgāza kāpnes. Metās jau tum�s, bet Zeņa uzticīgi sekoja viņam pa pēdām.

Viņi apstājās pie mājiņas, kur dzīvoja vecā piena sieva, Timurs apskatījās visapkārt. Cilvēku tuvumā nebija. Viņ� izņēma no kabatas svina tūbiņu ar eļ|as krāsu un piegāja pie vārtiem, kur bija uzzīmēta zvaigzne; zvaigznes aug�ējais kreisais stars tie�ām bija izlocījies kā dēle.

Dro�u roku viņ� nolīdzināja starus, uzzīmēja asus un taisnus.

��� Pasaki � kādēļ? � Zeņa viņam jautāja.

� Izskaidro man vienkār�āk: ko tas viss nozīmē?

Timurs iebāza tūbiņu kabatā. Norāva dad�a lapu. noberza krāsas traipus no pirkstiem un, skatoties Zeņai sejā, teica:

������� Tas nozīmē, ka no �ās mājas kāds cilvēks aiz�gājis Sarkanajā Armijā. Un no tā laika �ī māja at�rodas māsu uzraudzībā un aizsardzībā. Vai tavs tēvs ir armijā?

������� Jā! � Zeņa atbildēja ar uztraukumu un lep�numu. � Viņ� ir komandieris.

������� Tātad arī tu esi mūsu uzraudzībā un aizstā�vībā.

Viņi apstājās pie citas vasarnīcas vārtiem. Arī te uz sētas bija uzzīmēta zvaigzne. Ap tās taisnajiem, gai�ajiem stariem bija apvilkta plata, melna mala.

��� Redzi! � Timurs sacīja. � Arī no �ās mājas cilvēks aizgāja Sarkanajā Armijā. Bet viņa vairs nav. Tā ir leitnanta Pavlova vasarnīca, un viņ� ne�sen krita uz robe�as. Te dzīvo viņa sieva un tā mazā meitene, no kuras labsirdīgais Geika nevarējis iz�dibināt, kādēļ viņa bie�i raud. Un, ja tev gadīsies, Zeņa, tad izdari .viņai kaut ko labu!

Viņ� visu to pateica ļoti vienkār�i, tomēr drebuļi pārskrēja Zeņai pār krūtīm un rokām, kaut gan va�kars bija silts, pat tveicīgs.

Viņa klusēja, noliekusi galvu. Un tikai tādēļ, lai kaut ko teiktu, viņa jautāja:

��� Vai tad Geika ir labsirdīgs?

�� Jā, � Timurs atbildēja. � Viņ� ir matro�a dēls. Viņ� bie�i bar lielīgo, mazo Kolokoļ�ikovu, bet pats viņu vienmēr un visur aizstāv.

Skarbs, pat dusmīgs sauciens lika viņiem apgriez�ties. Netālu stāvēja Olga.

Zeņa pieskārās Timuram pie rokas: viņa gribēja to aizvest pie Olgas un iepazīstināt.

Ta�u jauns sauciens, stingrs un pavēlo�s, pie�spieda viņu no �ā nodoma atteikties.

Juzdamās vainīga, pametusi Timuram ar galvu un nesapra�anā paraustījusi plecus, viņa gāja pie Ol�gas.

�� Jevgeņijai � smagi elsojot, ar asarām balsī sacīja Olga. � Es aizliedzu tev sarunāties ar �o puiku! Saprati?

��� Bet, Oļa, � Zeņa nomurmināja, � kas tev no�ticis?

��� Es tev aizliedzu saieties ar �o puiku, � Olga cieti noteica. � Tev � trīspadsmit, man � astoņ�padsmit. Es esmu tava māsa � Es esmu vecākā, un, kad tētis brauca projām, viņ� man lika�

��� Bet, Oļa, tu nekā, nekā nesaproti! � Zeņa iz�misusi iesaucās. Viņa trīcēja. Viņa gribēja izskaid�rot, attaisnoties. Tomēr viņa nevarēja. Viņai nebija tiesību. Un, atmetusi ar roku, viņa neteica māsai vairs ne vārda.

Viņa tūlīt likās gultā, bet ilgi nevarēja aizmigt. Ta�u, kad bija iemigusi, tad tā ir nedzirdēja, ka naktī pieklauvēja pie loga un iedeva telegrammu no tēva.

Ausa gaisma. Iedziedājās gana tā�u taure. Vecā piena sieva atvēra vārtiņus un dzina govi pie ga�nāmpulka. Viņa nepaspēja iegriezties aiz stūra, kad no akāciju krūma, cen�oties neskandināt tuk�os spai�ņus, izlēca pieci puikas un metās pie akas.

�� Sūknēl

�� TOC \o "1-3" \h \z Dod!

�� Ņem!

��� ĶerI

Ap�ļakstīdami ar aukstu ūdeni basās kājas, puikas joza uz pagalmu, izgāza spaiņus ozola toverī un nekavējoties a�i skrēja atpakaļ uz aku.

Pie samirku�ā Simas Simakova, kas bez atelpas cilāja akas sūkņa rokturi, pieskrēja Timurs un jau�tāja:

��� Vai jūs Kolokoļ�ikovu te neredzējāt? Nē? Tātad viņ� ir aizgulējies. Ātrāk, steidzieties! Vecā tūliņ nāks atpakaļ.

Nokļuvis Kolokoļ�ikovu vasarnīcas dārzā, Timurs nostājās zem koka un uzsvilpa. Nesagaidījis atbildi, viņ� uzrāpās kokā un ieskatījās istabā. No koka viņ� varēja redzēt tikai pusi gultas, kas bija piebīdīta pie palodzes, un segā ietītas kājas.

Timurs uzmeta uz gultas mizas gabaliņu un klusi pasauca:

��� Koļa, celies! Koļkal

Gulētājs nekustējās. Tad Timurs izņēma nazi, no�grieza garu rīksti, rīkstes galā noasināja kāsīti, pār�svieda rīksti pār palodzi un, ar kāsīti aizķēris segu, vilka to uz savu pusi.

Vieglā sega slīdēja pāri palodzei. Istabā atskanēja aizsmacis, izbrīna pilns brēciens. Iepletis miegainās acis, no gultas izlēca sirms d�entlmenis apak�veļā un, ar roku ķerstīdams slīdo�o segu, pieskrēja pie loga.

Nokļuvis aci pret aci ar cienījamu vecu vīru, Ti�murs vienā rāvienā no�ļūca lejā no koka.

Bet sirmais d�entlmenis, nometis uz gultas atka�roto segu, norāva no sienas divstobreni, steidzīgi uz�lika brilles un, izbāzis �auteni pa logu ar stobru pret debesīm, aizmiedza acis, un iz�āva.

Pārbiedētais Timurs apstājās tikai pie akas. Viņ� bija kļūdījies. Viņ� bija noturējis guļo�o d�entlmeni par Koļu, bet sirmais d�entlmenis, protams, noturējis viņu par zagli.

Tad Timurs ieraudzīja, ka vecā piena sieva ar nē�iem un spaiņiem iznākusi pa vārtiņiem pēc ūdens. Viņ� paslēpās aiz akācijas un sāka vērot. Atgriezu�sies no akas, vecā pacēla spaini, izgāza to mucā un tūlīt atlēca nost, jo muca bija pilna līdz malām un ūdens �ņākdams un �ļakstīdamies gāzās pāri viņai tie�i zem kājām.

Stenēdama, �aubīdamās un vērodama vecā apgāja mucai apkārt. Viņa iesmēla saujā ūdeni un pielika pie deguna. Tad aizskrēja uz lieveni pārbaudīt, vai ir vesela durvju atslēga. Beidzot, nezinādama, ko darīt, viņa sāka klauvēt pie kaimiņienes loga.

Timurs iesmējās un iznāca no savas paslēptuves. Vajadzēja steigties. Saule patlaban lēca. Koļa Kolo�koļ�ikovs nebija ieradies, un vadi vēl arvien nebija izlaboti.

� Lavīdamies uz �ķūni, Timurs ieskatījās dārza pusē atvērtajā logā.

Pie galda blakus gultai, ģērbusies sporta bik�elēs un kreklā, sēdēja Zeņa un, nepacietīgi atmetot uz pieres slīdo�os matus, kaut ko rakstīja.

Ieraudzījusi Timuru, viņa nenobijās un pat nebrī�nījās. Viņa tikai padraudēja Timuram ar pirkstu, lai viņ� nepamodina Olgu, iebāza nepabeigto vēstuli atvilktnē un uz pirkstu galiem izgāja no istabas.

Te, dabūjusi no Timura zināt, kāda nelaime viņam �odien gadījusies, viņa aizmirsa visas Olgas pamā�cības un labprāt piedāvājās tam palīdzēt izlabot pa��as sarautos vadus.

Kad darbs bija pabeigts un Timurs jau stāvēja otrpus sētas, Zeņa viņam teica:

������� Nezinu � kādēļ, bet mana māsa tevi ļoti ne�ieredz.

�� Redzi nu, � Timurs sarūgtināts atteica, � un

mans krusttēvs tāpat tevi!

Viņ� gribēja aiziet, bet viņa to aizturēja:

■� Pagaidi, sasukājies! Tu �odien esi ļoti izpūris.

Viņa izņēma ķemmi, pasniedza to Timuram, un tai pa�ā brīdī aizmugurē no loga atskanēja sa�utuma pilns Olgas sauciens:

��� Zeņa! Ko tu dari? .,�

Māsas stāvēja uz verandas.

������� Es tev paziņas neizmeklēju, � Zeņa izmisusi aizstāvējās. � Kādus? Ļoti vienkār�us. Baltos uz�valkos. �Ak, cik jūsu māsa brīnum jauki spēlē!� Jauki! Jūs labāk būtu paklausījies, cik brīnum jauki viņa lamājas! Skaties! Es jau par visu rakstu tētim.

������� Jevgeņija! Sis puika ir huligāns, bet tu esi muļķe, � Olga sacīja salti, cenzdamās izlikties mie�rīga. � Ja gribi, lūdzu, raksti tētim, bet, ja es kaut reizi redzē�u tevi kopā ar �o puiku, tad tai pa�ā dienā es atstā�u vasarnīcu un mēs no �ejienes brauk�sim projām uz Maskavu. Tu zini, ka es savu vārdu turu.

������� Jā� mocītāja! � Zeņa atbildēja ar asarām. � To jau nu es zinu �

��� Bet tagad ņem un lasi! � Olga nolika uz galda naktī saņemto telegrammu un izgāja.

Telegrammā bija rakstīts:

��inīs dienās cauri braucot da�as stundas bū�u Maskavā datumu stundu telegrafē�u papildus punkts. Tēvs.�

Zeņa noslaucīja asaras, piespieda telegrammu pie lūpām un klusu �ukstēja:

�� Tēt, brauc ātrāk! Tēti Man, tavai Zeņkai, ļoti grūti.

Tai mājā, no kurienes bija pazudusi kaza un kur dzīvoja vecāmāte, kas iekaustīja sprigano meiteni Ņurku, atveda divus vezumus malkas.

Bārdama bezrūpīgos vedējus, kas izgāzu�i malku, kā pagadās, vecāmāte stenēdama un vaidēdama sāka kraut malku grēdā. Sis darbs nebija viņai pa spē�kam. Krek�ķēdama viņa apsēdās uz kāpnēm, atvilka elpu, paņēma lejkannu un aizgāja uz sakņu dārzu. Tagad pagalmā palika tikai trīs gadus vecais Ņur- kas brālītis � kā redzams, enerģisks un centīgs cilvēks, jo, tikko vecāmāte nozuda, viņ� pacēla koku un sāka dauzīt ar to pa solu un pa apgāztas siles dibenu.

Tad Sima Simakovs, kur� tikko bija gūstījis izbē�gu�o kazu, kas lēca pa krūmiem un gravām ne slik�tāk kā Indijas tīģeris, vienu cilvēku no savas ko* mandas atstāja me�malā, bet ar pārējiem �etriem kā viesulis iedrāzās pagalmā.

Viņ� iebāza mazulim mutē sauju zemeņu, iesprauda viņam rokā spo�u kovārņa spārna spalvu, un visi �etri metās kraut malku grēdā.

Pats Sima Simakovs aiz�āvās apkārt gar �ogu, lai aizturētu pa to laiku vecoināti. sakņu dārzā. Apstā�jies tai vietā, kur pie �oga cie�i piekļāvās ķir�i un ābeles, Sima palūkojās pa spraugu.

Vecāmāte bija salasījusi brun�u stērbelē gurķus un taisījās iet uz pagalmu.

Sima Simakovs klusu padauzīja pa sētas dēļiem.

Vecāmāte sāka ausities. Tad Sima pacēla koku un sāka ar to kustināt ābeļu zarus.

Vecaimātei tūlīt likās, ka kāds lēnītēm lien pāri sētai pēc āboliem. Viņa izbēra gurķus uz e�as, izrāva lielu ku�ķi nātru, piezagās un paslēpās pie sētas.

Sima Simakovs atkal paskatījās pa spraugu, bet vecomāti viņ� tagad neredzēja. Noraizējies viņ� pa�lēcās, aizķērās ar rokām aiz sētas malas un uzma�nīgi sāka vilkties aug�up.

To pa�u brīdi vecāmāte ar uzvaras saucienu iznāca no savas paslēptuves un veikli uz�āva Simam Sima- kovam ar nātrēm pa rokām.

Vēcinādams apsvilinātās rokas, Sima �āvās uz vārtiem, pa kuriem jau skrēja ārā savu darbu pa- beigu�ais �etrinieks.

Pagalmā palika mazulis viens pats. Viņ� pacēla no zemes skaidu, nolika to uz grēdas malas, pēc tam vilka turp tāss gabalu.

Pie �ā darba viņu atrada no sakņu dārza atgrie- zusies vecāmāte. Iepletusi acis, viņa apstājās pie kārtīgi sakrautās grēdas un jautāja:

��� Kas tad te bez iņan is strādā?

Mazulis, likdams tāsi grēdā, svarīgi atteica:

�� Vai tu, vecmāmiņ, neredzi � es strādāju.

Pagalmā ienāca piena sieva, un abas vecenītes

dzīvi sāka apspriest savādos notikumus ar ūdeni un malku. Viņas mēģināja izdabūt atbildi no mazuļa, tomēr daudz nekā neuzzināja. Viņ� tām paskaidroja, ka pa vārtiem ieskrēju�i ļaudis, iebāzu�i viņam mutē saldas zemenes, iedevu�i spalvu un vēl apsolīju�i noķert zaķi ar divām ausīm un �etrām kājām. Pēc tam �igli sakrāvu�i malku un atkal aizskrēju�i.

Pa vārtiņiem ienāca Ņurka.

������� Ņurka, � vecāmāte taujāja, � vai tu nere�dzēji, kas tikko pie mums pagalmā bija ieskrējis?

������� Es meklēju kazu, � Ņurka skumji atteica. � Es pati visu rītu pa me�u un pa gravām skrai�dīju.

������� Nozagu�i! � vecāmāte bēdīgi sūdzējās piena sievai. � Bet kas tā bija par kazu! Dūjiņa, ne kaza. Dūjiņa!

��� Dūjiņa! � pavirzoties nostāk no vecāsmātes, atcirta Ņurka. � Kā sak slaistīt ragus, nezini, kur sprukt. Dūjiņai ragu nav.

� Ciet klusu, Ņurka! Ciet klusu, nesaprātīgā tūļa! � vecāmāte iekliedzās. � Tā, zināms, bija kaza ar raksturu. Es viņu, kaziņu, pārdot gribēju. Bet tagad manas dūjiņas vairs nav.

Vārtiņi �īkstot atvērās. Zemu noliekusi ragus, pa�galmā ieskrēja kaza un metās taisni pie piena sievas. Paķērusi smago kannu, piena sieva spiegdama uz�lēca uz lieveņa, bet kaza, atsitusies ar ragiem sienā, apstājās.

Tad visi ieraudzīja, ka kazai pie ragiem cie�i pie�sieta finiera plāksne un uz tās lieliem burtiem uz�rakstīts;

Kaza es, kas apkārt klist. �ēlastības nepazīst. Kas Ņurka sitīs, Nelaimē kritis.

Bet aiz sētas stūra no sirds smējās apmierinātie puikas.

Iespraudis zemē mietu, piecirzdams kājas un de�jodams tam apkārt, Sima Simakovs skaņi dziedāja:

� Bra�ulīga banda neesam, Kas tik lielīga, ka plīst. Jautra komanda mēs esam,

Katrs � pionieris īsts, U�uh, tul

Un kā �urkstes zēnu bariņ� strauji un klusu aiz�spurdza prom.

�odien bija vēl daudz darba, bet galvenais � tūliņ vajadzēja sastādit un nosūtīt Mi�kam Kvakinam ul�timātu.

Kā sastāda ultimātus, to vēl neviens nezināja, un Timurs pajautāja krusttēvam.

Tas viņam paskaidroja, ka ikviena valsts rakstot ultimātus pēc savas modes, bet beigās pieklājības dēļ esot jāpieraksta:

�Pieņemiet, ministra kungs, mūsu visdziļākās cie�ņas apliecinājumu.�

Tad akreditētais sūtnis ultimātu nododot naidīgās valsts valdniekam.

Ta�u �āda kārtība ne Timuram, ne viņa komandai nepatika. Pirmkārt, nekādu cieņu viņi huligānam Kvakinam negribēja apliecināt; otrkārt, ne pastāvīga sūtņa, ne ari pārstāvja pie �ās bandas viņiem ne�bija. Apspriedu�ies viņi nolēma ultimātu nosūtīt vienkār�āk, tāpat kā aizkrācie�i nosūtīja vēstījumu turku sultānam; to katrs ir redzējis attēlā, lasot, kā dro�sirdīgie kazaki cīnīju�ies ar turkiem, tatāriem un ļahiem.

Aiz pelēkajiem vārtiem ar melnsarkano zvaigzni, tās mājas ēnainajā dārzā, kas atradās pretī Olgas un Zeņas vasarnīcai, pa smil�ainu aleju gāja maza, gai�mataina meitenīte. Viņas māte � jauna, skaista sieviete ar skumju, noguru�u seju � sēdēja �ūpuļ�krēslā pie loga, uz kura stāvēja kupls lauku puķu pu�ķis. Viņas priek�ā gulēja kaudze atplēstu tele�grammu un vēstuļu � no radiem un no draugiem, pazīstamiem un nepazīstamiem. Sīs vēstules un te�legrammas bija sirsnīgas un laipnas. Tās skanēja no tālienes kā me�a atbalss, kas ceļinieku nekur ne�sauc, nekā nesola, tomēr uzmundrina viņu, �ukst viņam, ka ļaudis tuvu un tum�ajā me�ā viņ� nav viens.

Turot lelli ar kājām gaisā tā, ka tās koka rokas un kaņepāju bizes vilkās pa smiltīm, gai�matainā meitene apstājās pie sētas. Gar sētu uz leju laidās no saplāk�ņa izgriezts un izkrāsots zaķis. Tas kus�tināja ķepu, trink�ķinot uzzīmētās balalaikas stīgas, un purniņ� viņam bija skumj� un jocīgs.

Sajūsmināta par tādu neizskaidrojamu brīnumu, kam līdzīgu, protams, pasaulē nav, meitene izlaida lelli no rokām, piegāja pie sētas, un labais zaķis ieslīdēja viņai taisni plaukstā. Aiz zaķa parādījās blēdīgā un apmierinātā Zeņas seja.

Meitenīte paskatījās uz Zeņu un jautāja]

� Vai tu ar mani spēlējies?

�� Ja, ar tevi. Gribi � es nolēk�u leja pie tevis?

��� Te ir nātres, � meitenīte padomājusi brīdi�nāja. � Te es vakar apsvilināju sev roku.

��� Nekas, � nolēkdama no sētas, teica Zeņa. � Es nebīstos. Parādi, kura nātre tevi vakar apsvi�lināja! Vai tā? Skaties: es to izrāvu, nometu, saminu ar kāju un uzspļāvu tai virsū. Sāksim spēlēties: tu glabā zaķi, es ņem�u lelli.

Olga redzēja no verandas lieveņa, ka Zeņa gro�zās pie sve�a �oga, bet viņa negribēja mā�eli trau�cēt, tāpēc ka tā �orīt jau tāpat bija daudz raudājusi. Bet, kad Zeņa uzrāpās uz �oga un ielēca sve�ā dārzā, Olga norūpējusies izgāja no mājas, piegāja pie vārtiņiem un atvēra tos. Zeņa un meitenīte jau stāvēja pie loga, blakus sievietei, un tā smaidīja, kad viņas meitiņa rādīja, kā jocīgais, skumīgais zaķis spēlē balalaiku.

Pēc Zeņas satrauktās sejas sieviete uzminēja, ka dārzā ienākusi Olga ir neapmierināta.

��� Nedusmojieties uz viņu! � sieviete paklusu teica Olgai. � Viņa rotaļājas ar manu meitiņu. Mums ir bēdas� � sieviete apklusa. � Es raudu, bet viņa, � sieviete parādīja uz savu sīko meitiņu un klusu piebilda: � Bet viņa pat nezina, ka viņas tēvs nesen kritis pie robe�as.

Tagad apmulsa Olga, bet Zeņa no tālienes paska�tījās uz viņu rūgti un pārmeto�i.

����� Es esmu viena, � sieviete turpināja. � Mana māte ir kalnos, taigā, ļoti tālu, brāļi armijā, māsu nav.

Viņa aizskāra pienāku�ās Zeņas plecu un, rādī�dama uz logu, jautāja:

���� Meitēn, vai tu noliki to puķu pu�ķi naktī uz mana lieveņa?

���� Nē, � Zeņa ātri atteica. � Es neesmu likusi, bet dro�i vien kāds no mūsējiem.

��� Kas? � Olga nesapratnē paskatījās uz Zeņu.

���� Es nezinu, � Zeņa izbijusies ieminējās, � es neesmu likusi, es nekā nezinu. Skatieties, �urp nāk ļaudis.

Aiz vārtiem ierūcās automa�īna, un pa celiņu no vārtiem nāca �urp divi lidotāji komandieri.

���� Tie nāk pie manis, � sieviete teica. � Viņi, zināms, atkal piedāvās man braukt uz Krimu, Kau�kāzu, kūrortu, sanatoriju �

Abi komandieri pienāca, militāri sveicināja, un, kā redzams, dzirdējis viņas pēdējos vārdus, vecākais � kapteinis � teica:

����� Ne uz Krimu, ne uz Kaukāzu, ne uz kūrortu, ne sanatoriju. Jūs vēlējāties redzēties ar savu māti? Jūsu māte �odien ar vilcienu izbrauc no Irkutskas pie jums. Līdz Irkutskai viņu aizveda ar speciālu lidma�īnu.

���� Kas? � priecīgi apmulsusi, iesaucās sieviete. � Jūs?

■� Nē, � lidotāju kapteinis atteica, � mūsu un jūsu biedri.

Pieskrēja mazā meitenīte, dro�i paskatījās uz at�nāku�ajiem, un zilais formas tērps, redzams, viņai bija labi pazīstams.

��� Māmiņ, � viņa lūdzās, � uztaisi man �ūpoles, es lido�u �urpu un turpu, �urpu un turpu� Tālu, tālu, kā tētis.

��� Ai, nevajag! � apkampusi un piespiedusi pie krūtīm meitenīti, iesaucās māte. � Nē, nelido tik tālu � kā tavs tētisl

�Mazās Gravas ielā aiz kapli�as ar nopluku�ām sienu gleznām, kurās bija zīmēti bargi, matiem apaugu�i sirmgalvji un maigi eņģelī�i, pa labi no gleznas, kas attēloja pastaro tiesu ar darvas kat�liem un spriganiem velniem, kumelītēm apaugu�ā laukā Mi�kas Kvakina kompānijas puikas spēlēja kārtis.

Naudas spēlmaņiem nebija, un viņi spēlēja uz �dunku�, �uz knipi� un uz �atdzīvini mironi�. Zau�dētājam aizsēja acis, nolika viņu zālē aug�pēdu un iedeva rokā svecīti, tas ir, garu nūju. Ar �o nūju vi�ņam, nekā neredzot, bija jāatkaujas no saviem la�bajiem biedriem, kas, �ēlojot nelaiķi, centās viņu at�saukt dzīvē, cītīgi sukājot ar nātrēm pa kailajiem ceļiem, lieliem un pēdām.

Spēle gāja pilnā sparā, kad aiz sētas atskanēja spalgas signāltaures skaņas.

Ārpusē pie sienas stāvēja Timura komandas sūtņi.

�tāba taurētājs Koļa Kolokoļ�ikovs bija sa�ņau�dzis rokā spo�u misiņa tauri, bet baskājainais, drū�mais Geika turēja no ietinamā papīra salīmētu ap�loksni.

��� Kas tad te par cirku vai komēdiju? � pārliek�damies pāri sētai, jautāja puisis, ko sauca par Fi�gūru. � Mi�ka! � viņ� pagriezies iebļāvās. � Met kārtis pie malas, te pie tevis vesela ceremonija at�nākusi!

��� Esmu �eit, � rāpjoties uz sētas, atsaucās Kva�kins. � Ehe, Geika, sveiks! Un kas tas par mīkst- pēdiņu tev līdzi?

��� Ņem aploksni! � sniegdams ultimātu, teica Geika. � Apdomā�anai jums ir dotas divdesmit �et�ras stundas. Pēc atbildes atnāksim rīt �ajā pa�ā laikā.

Apvainots, ka viņ� nosaukts par mīkstpēdiņu, �tāba taurētājs Koļa Kolokoļ�ikovs pacēla tauri un, piepūtis vaigus, sirdīgi nospēlēja atkāp�anās sig�nālu. Neteiku�i vairāk ne vārda, abi parlamentā�rie�i cienīgi aizgāja, uz sētas sakāpu�o puiku ziņkā�rīgo skatienu pavadīti.

��� Kas tad tas? � grozīdams aploksni un uzlūko�dams puiku ieplestās mutes, Kvakins jautāja. � Dzī�vojām, dzīvojām, ne par ko nebēdājām� Pēk�ņi�

taure, negaiss klāti Es, brālī�i, tie�ām nekā nesa�protu! ,..

Viņ� atplēsa aploksni un, nenokāpjot no sētas, sāka lasīt:

��� �Sve�u dārzu aptīrī�anas bandas atamanam Mihailam Kvakinam�� �Tas ir man, � Kvakins skaļi paskaidroja. � Ar pilnu titulu, viss pēc for�mas, �� un viņa,� � viņ� turpināja lasī�anu, � �palīgam, neģēlībās slavenajam Pjotram Pjatako- vam, ar iesauku Figūra�� Tas tev, � ar gandarī�jumu Kvakins paskaidroja Figūrām. � Vai tu re, kā iespēru�i: �neģēlībās slavenajam�. Tas jau va- ren di�ciltīgi, varēja, muļķi, arī vienkār�āk nosaukt. �� tāpat visiem �ās apkaunojo�ās bandas locekļiem tiek nosūtīts u 11imāts.� Kas tas ir, to es nezinu, � Kvakins zobgalīgi paziņoja. � Dro�i vien kāds la�muvārds vai kas tamlīdzīgs.

��� Tas ir tāds starptautisks vārds. Sāks mūs kaut, � paskaidroja Figūrām blakus stāvo�ais pui��elis Aļo�ka ar kaili noskūtu galvu.

�� Tad tā arī būtu rakstīju�i! � Kvakins teica. � Lasu tālāk. Pirmais punkts:

�Ievērojot to, ka jūs naktīs rīkojat uzbrukumus mierīgo iedzīvotāju dārziem, netaupot arī tās mā�jas, uz kurām stāv mūsu zīme � sarkanā zvaigzne, un pat tās, uz kurām stāv zvaigzne ar melnu sēru apmali, jums, bailīgajiem nelie�iem, mēs pavē�lam ��

Paskat tik kā �ie suņi lamājas! � apmulsis, bet cen�oties smaidīt, turpināja Kvakins. � Un kāds stiis tālāk, kādi komati! Jā!

�� pavēlam: ne vēlāk kā rīt no rīta Mihailam Kvakinam un neģēlīgajai personai Figūrām ierasties tai vietā, kādu viņiem norādīs vēstne�i, ņemot līdz jūsu apkaunojo�ās bandas locekju sarakstu.

Atteik�anās gadījumā mēs paturam sev pilnīgu rī�cības brīvību,�

������� Kādā nozīmē brīvību? � Kvakins atkal pār�vaicāja. � Mēs viņus, liekas, pagaidām nekur ne�esam ieslodzīju�i.

������� Tas ir tāds starptautisks vārds. Sāks mūs kaut, � atkal paskaidroja Aļo�ka ar noskūto galvu.

������� Tad tā arī būtu teiku�i! � Kvakins sa�utis no�teica. � 2ēl, ka Geika aizgāja; var redzēt, viņ� sen nav raudājis.

������� Viņ� nesāks raudāt, � sacīja zēns ar noskūto galvu, � viņa brālis ir matrozis.

��� Nu?

��� Arī viņa tēvs bija matrozis. Viņ� neraudās.

��� Bet kas tad tev?

��� Mans krusttēvs arī ir matrozis.

������� Tad ta muļķis, skandina vienu un to pa�u! � Kvakins saskaitās. � Te tēvs, te brālis, te krusttēvs. Bet, kas un kādēļ, � nav zināms. Ataudzē, Aļo�a, matus, citādi tev saule karsē pakausi. Bet ko tu tur īdi, Figūra?

������� Vēstne�i rīt jānoķer, bet Timka un viņa kom�pānija jānomizo, � īsi un drūmi ieteica ultimāta apvainotais Figūra.

Tā arī nolēma.

Aizgāju�i kapli�as ēnā un divatā apstāju�ies pie gleznas, kur nadzīgi, muskuļaini velni izmanīgi vilka uz elli grēciniekus, kas gaudoja un stīvējās pretim, Kvakins jautāja Figūrām:

������� Klausies, vai tu līdi tai dārzā, kur dzīvo sku� ķis, kam tēvs kritis?

�� Jā, es.

������� Tad tā� � Kvakins nomurmināja, bakstot ar pirkstu sienā. � Es, protams, par Timkas zīmēm no�spļaujos, un Timku es vienmēr slānī�u �

������� Labi, � Figūra piekrita. � Bet ko tu man ar pirkstu uz velniem rādi?

������� Lūk, tā, � sa�ķiebis lūpas, Kvakins viņam at�teica, � lai arī tu esi mans draugs, Figūra, bet ar cilvēku tev maz līdzības, drīzāk, rau, ar �o resno, ne�ķīsto sātanu.

No rīta piena sieva nesastapa mājās trīs pastāvī�gos pircējus. Uz tirgu iet bija jau par vēlu, un, uz�vēlusi piena kannu uz pleca, viņa sāka apstaigāt dzīvokļus.

Ilgi viņa staigāja bez panākumiem un pēdīgi ap�stājās pie vasarnīcas, kur dzīvoja Timurs.

Aiz sētas viņa izdzirda zemu, patīkamu balsi: kāds paklusu dziedāja. Tātad saimnieki bija mājās, un te varēja gaidīt izdo�anos.

Iegājusi pa vārtiņiem, vecā dziedo�i saucas

��� Pienu, vai nevajag pienu?

�� Divas krūzes! � zema balss atbildēja.

Nocēlusi no pleca kannu, piena sieva apgriezās un

ieraudzīja no krūmiem iznākam pinkainu, skrandās ģērbu�os, klibu veci, kas turēja rokā kailu, līku zo�benu.

������� Es, tētiņ, prasu, vai pieniņu nevajag, � nobi�jusies un pakāpusies soli atpakaļ, ierunājās piena sieva. � Kāds tu, tētiņ mans, no skata nopietns! Ko tad tu, ar zobenu zāli p|auj?

������� Divas krūzes. Trauks uz galda, � strupi at�teica vecais un iesprauda zobenu zemē.

������� Tu, tētiņ, būtu nopircis izkapti, � steidzīgi lie- dama pienu un bailīgi pamezdama acis uz veco, sacīja piena sieva. � Bet zobenu labāk atstāj! Ar �iiādu zobenu nabaga cilvēku var nobaidīt līdz nāvei.

������ Cik jāmaksā? � noprasīja vecais, bā�ot roku plato bik�u kulē.

������� Kā jau visiem, � piena sieva viņam atteica, � rubli �etrdesmit � pavisam divi astoņdesmit. Lieka man nevajag.

Vecais parakņājās un izvilka no kabatas lielu, ap�bru�ātu revolveri.

������� Es, tētiņ, vēlāk� � paķērusi kannu un steig�damās projām, izgrūda piena sieva. � Tu, mans mīļais, nepūlies! � viņa turpināja, pielikdama soli un nemitīgi skatīdamās atpakaļ. � Man, dārgais, nauda nedeg.

Viņa izskrēja pa vārtiņiem, aizcirta tos un, uz ielas izgājusi, dusmīgi kliedza:

������� Slimnīcā tevi, veco velnu, vajag turēt, nevis laist brīvībā. Jā, jā! Aiz atslēgas, slimnīcā!

Vecais paraustīja plecus, iebāza atpakaļ kabatā izņemto trijnieku un tūliņ paslēpa revolveri aiz mu�guras, jo dārzā ienāca padzīvoju�ais d�entlmenis, ārsts F. G. Kolokoļ�ikovs.

Ar vērīgu, nopietnu seju, atspiezdamies uz nūjas, taisnā, mazliet stīvā gaitā viņ� soļoja pa smil�aino aleju.

Ieraudzījis dīvaino veci, d�entlmenis ieklepojās, sakārtoja brilles un jautāja:

������� Vai tu, mīļais, nepateiktu, kur es varu satikt �ās vasarnīcas īpa�nieku?

��� Sai vasarnīcā dzīvoju es, � vecais atteica.

������� Tādā gadījumā, � paceļot roku pie salmu ce�pures, turpināja d�entlmenis, � jūs man pateiksiet, vai tāds puisēns Timurs Garajevs neiznāk jums rada.

������� Jā, tā iznāk gan, � vecais atteica. � Sis pui�sēns ir mans brāļadēls.

�� Man ļoti nepatīkami, � ieklepodamies un neiz�pratnē pa�ķielēdams uz zemē iesprausto zobenu, iesāka d�entlmenis, � bet jūsu brāļadēls vakar mē�ģināja aplaupīt mūsu māju.

�� Ko? � vecais brīnījās. � Mans Timurs gri�bējis aplaupīt jūsu māju?

��� Jā, iedomājieties! � mezdams skatienus veca�jam aiz muguras un uztraukdamies, d�entlmenis turpināja. � Man guļot, viņ� mēģināja nozagt fla�neļa segu, ar ko biju apsedzies.

��� Kas? Timurs jūs aplaupījis? Nozadzis flaneļa segu? � vecais apjuka. Aiz muguras paslēptā roka ar revolveri negribot noslīdēja lejup.

Cienījamo d�entlmeni pārņēma uztraukums, un, ar cieņu atkāpjoties uz vārtiem, viņ� teica:

��� Es, protams, neapgalvoju, bet fakti� fakti! Cie�nījamais kungs! Es jūs lūdzu, netuvojieties man! Es, protams, nezinu, kā lai izskaidroju� Bet jūsu iz�skats, jūsu savādā izturē�anās�

��� Paklausieties, � tuvodamies d�entlmenim, teica vecais, � bet tas, redzams, ir pārpratums.

��� Cienījamais kungs! � neizlai�ot no acīm revol�veri un vēl arvien kāpjoties atpakaļ, iekliedzās d�entlmenis. � Mūsu saruna pieņem nevēlamu un, es pat teiktu, mūsu vecumam necienīgu vir�zienu.

Viņ� izmuka pa vārtiņiem un ātrā solī gāja pro�jām, arvien atkārtodams:

��� Nē, nē, nevēlamu un necienīgu virzienu�

Vecais piegāja pie vārtiņiem taisni tai brīdī, kad Olga, iedama peldēties, sastapās ar uztraukto d�entl* meni.

Pēk�ņi vecis sāka māt ar rokām un saukt Olgu, lai tā apstātos. Bet d�entlmenis �igli kā āzis pār�lēca pār grāvi, saķēra Olgu aiz rokas, un viņi abi tūlīt nozuda aiz stūra.

Tad vecis sāka pilnā kaklā smieties. Uztraukts un iepriecināts, bra�i piesperdams savu koka kāju, viņ� dziedāja:

� Bet jums to saprast grūti,

Ko gaidot, cilvēks, jūti,

Kad sārta rita blāzma driz logā atausis.

Jāl

Viņ� atsprādzēja uz ceļgala siksnu, aizsvieda zālē koka kāju un, pa ceļam noraujot parūku un bārdu, aizskrēja uz māju.

Pēc desmit minūtēm jaunais, jautrais in�enieris Georgs Garajevs noskrēja no lieveņa, izstūma no �ķūņa motociklu, uzsauca sunim Ritai, lai sarga māju, nospieda starteri un, uzlēcis uz sēdekļa, aiz�joņoja uz upi meklēt pārbiedēto Olgu.

Pulksten vienpadsmitos Geika un Koļa Kolokoļ�i- kovs gāja saņemt atbildi uz ultimātu.

�- Ej mierīgi! � Geika rūca uz Koju. � Soļo viegli, stingri! Bet tu ej kā cālēns, pēc tārpa lēkā�dams. Viss tev, brāl, ir labs � gan bikses, gan krekls, gan visa forma, bet izskata tev tomēr nav. Tu, brāl, neapvainojies, es runāju to, kas ir. Nu saki man: kādēļ tu ar mēli lūpas apslienā? Ievelc mēli mutē, un lai tā paliek savā vietā� Bet kāpēc tu ieradies? � Geika prasīja, ieraugot pretī izskrēju�o Simu Simakovu.

��� Mani Timurs sūtīja sakaru uzturē�anai, � Si- makovs �igli nobēra. � Tā vajag, tu nekā nesaproti. Jums sava, bet man sava darī�ana. Koja, padod, iepūtī�u taurē. Paskat, cik tu �odien lepns! Geika. muļķi! Ejot darī�anās � būtu jel zābakus apāvis! Vai tad sūtņi basām kājām iet! Nu, ir jau labi, jūs uz turieni, bet es te. Hop-hop, uz redzē�anos!

��� Ir gan tark�ķis! � Geika pakratīja galvu.

�� Pasaka simt vārdu, kur pietiktu ar �etriem. Taurē, Nikolaj, redz, kur sēta!

�� Lai panāk aug�ā Mihails Kvakins! � Geika pavēlēja uz �oga uzlīdu�ajam puikam.

�� Ienāciet pa labi! � Kvakins kliedza aiz sētas.

�� Tur tie�i jums ir atvērti vārti.

�� Neej! � raustot Geiku aiz rokas, Koja �uk�stēja. � Viņi mūs saķers un sados.

��� Vai �ie visi pret diviem? � Geika uzpūtīgi jau�tāja. � Taurē, Nikolaj, skaļāk! Mūsu komandai vi�sur ceļ� vaļā.

Viņi iegāja pa sarūsēju�iem dzelzs vārtiņiem un nokļuva aci pret aci ar zēnu baru, kura priek�ā stā�vēja Figūra un Kvakins.

������� Dodiet atbildi uz vēstulil � Geika sacīja stingri.

Kvakins smaidīja, Figūra bozās.

�- Kas ir, parunāsimies, � Kvakins lika priek�ā.

�� Atsēdies, pasēdi � kur steidzies?

������� Dodiet atbildi uz vēstuli! � Geika vēsi atkār�toja. � Bet runāt mēs runāsim vēlāk.

Un likās savādi, nesaprotami: vai viņ� tēlo vai jokojas, �is atklātais, druknais zēns matro�a kreklā, kuram blakus stāv mazs, jau nobālis taurētājs? Vai, piemiedzis savas vērīgās, pelēkās acis, �is plecīgais baskājis tie�ām prasa atbildi, jūtot tiesības un spēku?

�■� Se, ņeml � pasniegdams papīru, Kvakins teica.

Geika atvēra lapu. Tur bija redzama piga un zem tās rupji lamu vārdi.

Mierīgi, nemainot sejas izteiksmi, Geika saplēsa papīru. Tai pa�ā brīdī viņu un Koļu cie�i saķēra aiz rokām un pleciem.

Viņi nepretojās.

������� Par tādiem ultimātiem jums vajadzētu sadot pa kaklu, � pieejot klāt pie Geikas, Kvakins teica.

65

��� Bet� mēs esam labsirdīgi ļaudis. Līdz naktij mēs jūs ieslodzīsim, rau, te, � viņ� norādīja uz

8 - 2157

kapli�u, � bet naktī mēs notīrīsim divdesmit ceturtā numura dārzu pavisam tīru.

�� Tas nenotiks, � Geika mierīgi atteica.

������� Nē, notiks, � kliedza Figūra un iesita Geikam pa vaigu.

������� Sit kaut simt rei�u, � piemiedzis un atkal at�vēris acis, Geika teica. � Koja, � viņ� norūca uz�mundrino�i, � nebīsties! Es jūtu, ka �odien būs kopējā sasaukuma signāls pēc pirmā numura formas.

Gūstekņus iegrūda mazajā kapli�ā ar cie�i aiz�vērtiem dzelzs slēģiem. Abas durvis aiz viņiem aiz�vēra, aizgrūda aizbīdni un iedzina tajā koka ķīli.

������� Nu, kā ir? � piegājis pie durvīm un pielicis plaukstu pie mutes, Figūra kliedza. � Kā nu tagad iznāk: pēc jūsu vai pēc mūsu prāta notiks?

Aiz durvīm dobji, tikko dzirdami atskanēja:

������� Nē, klaidoņi, tagad pēc jūsu prāta nekad un nekas vairs nenotiks!

Figūra nospļāvās.

������� Viņam brālis ir matrozis, � drūmi paskaidroja AJo�ka ar noskūto galvu. � Viņ� ar manu krusttēvu uz viena kuģa dien.

������� Nu, � Figūra jautāja draudo�i, � un kas tu tāds � kapteinis, vai?

������� Viņu turēja aiz rokām, bet tu viņam siti. Vai tā ir labi?

������� Se tev ar! � Figūra saskaitās un atvēzējies iesita Aļo�kam.

Abi puikas ievēlās zālē. Viņus vilka aiz kājām, rokām, mēģināja iz�ķirt�

Un neviens nepaskatījās uz aug�u, kur biezajā liepu lapotnē �oga tuvumā pazibēja Simas Simakova seja.

Kā pa spirāli viņ� noslīdēja zemē un tie�i pāri sve�iem sakņu dārziem aizaujoja pie Timura, pie sa� vējiem uz upīti.

Apsegus! galvu ar dvieli, Olga gulēja pludmales karstajās smiltīs un lasīja.

2eņa peldējās. Negaidot kāds apkampa tās plecus.

Viņa apgriezās.

��� Sveiki, ■� slaida melnace meitene viņai teica.

�� Es atpeldēju no Timura. Mani sauc Taņa, un es arī esmu no viņa komandas. Viņam joti �ēl, ka viņa dēj māsa tev sadeva. Tava māsa dro�i vien ļoti |auna?

������� Lai viņ� ne�ēlo, � 2eņa piesarkusi nomurmi�nāja. � Olga nav ļauna, viņai tāds raksturs. � Un, sasitusi plaukstas, Zeņa izmisumā piebilda:

��� Nu, māsa, māsa un māsai Pagaidiet tikai, at�brauks tētis�

Viņas iznāca no ūdens un uzkāpa stāvajā krastā pa kreisi no smil�ainās pludmales. Te viņas uzgrū�dās Ņurkai,

��� Meitēn, vai tu mani pazini? � kā vienmēr ātr! un caur zobiem viņa jautāja Zeņai. � Jāl Eb tevi uzreiz pazinu. Un tur ir Timurs! � nometusi ap- ģērbu, viņa rādīja uz pretējo krastu, kas bija pilns zēnu. � Es zinu, kas noķēra manu kazu, kas sa� krāva mūsu malku un kas iedeva manam brālītim zemenes. Un tevi arī es pazīstu, � viņa pievērsās Taņai. � Tu reiz sēdēji uz dobes un raudāji. Bet tu neraudi! Kāda tur jēga?.,, Eil Mierā, velna nute, vai arī es tevi iesviedī�u upēl � viņa uzkliedza krū�mos piesietajai kazai. � Meitenes, lēksim ūdenī!

Zeņa ar Taņu saskatījās. Viņa bija ļolī smieklīga, �ī mazā, iedegusī, �igānietei līdzīgā Ņurka.

Saķēru�ās rokās, viņas piegāja pie pa�as kraujas malas, zem kuras plunk�ķēja dzidrs, gai�i zils ūdens.

��� Nu, lēksim?

r- Lēksim!

Un viņas reizē metās ūdenī.

Bet meitenes nepaguva iznirt, kad aiz viņām ūdenī ielēca vēl kāds ceturtais.

Kā bijis � ar sandalēm, biksēs un kreklā � Sima Simakovs kā skrēja, tā metās upē. Purinādams slap�jos matus, spļaudīdamies un sprauslādams viņ� ga�riem vēzieniem peldēja uz otru krastu.

��� Nelaime, Zeņa, nelaimei � viņ� nokliedza, pa�griezies atpakaļ. � Geika un Koja iekritu�i slazdos!

Lasot grāmatu, Olga kāpa kalnā. Tur, kur slāvā iaka �ķērsoja ceļu, viņa satika Georgu, kas stāvēja pie motocikla. Viņi sasveicinājās.

�������� Es braucu, � Georgs viņai paskaidroja, � ska�tos, jūs nākat. Nodomāju � pagaidī�u un aizvedī�u, ja būs pa ceļam.

������� Nav taisnība! � Olga neticēja. � Jūs ar no�domu stāvējāt un mani gaidījāt.

������� Pareizi, � Georgs piekrita. � Gribēju samelot, bet neizdevās. Man jūsu priek�ā jāatvainojas, ka no�biedēju jūs no rīta. Klibais vecis pie vārtiem ta�u biju es. Es biju grimējies un gatavojos mēģināju�mam. Sēdieties, es jūs aizvedī�u.

Olga noraido�i papurināja galvu.

Viņ� nolika puķu pu�ķi uz viņas grāmatas.

Pu�ķis bija skaists. Olga nosarka, apjuka un.,# nometa to uz ce|a.

Georgs to nebija gaidījis.

�������� Klausieties! � viņ� sarūgtināts teica. � Jūs labi spēlējat, dziedat, acis jums patiesas, gai�as. Es jūs ne ar ko neesmu aizvainojis. Man �ķiet, ka tā kā jūs ļaudis nedara � pat dzelzsbetona speciālisti ne.

������� Puķu nevajag! � pati nobijusies par savu iz�turē�anos, vainīgi atteica Olga. � Es� arī bez pu�ķēm ar jums brauk�u.

Viņa apsēdās uz ādas sēdekļa, un motocikls aiz�joņoja pa ceļu. Ceļ� dalījās, un, pabraucis garām tam, kas veda uz ciematu, motocikls aizdrāzās laukos.

������� Jūs pagriezāt uz nepareizo pusi, � Olga iesau� cās, � mums vajag pa labi!

������� Te labāks ceļ�, � Georgs atteica, � te jautrāks cej�.

Atkal pagrieziens, un viņi drāzās cauri �alco�ai, ēnainai birzij. No ganāmpulka izlēca suns un kvek- �ķēdams centās viņus panākt. Bet nē! Kur nu! Tālu.

Kā smags �āviņ� garām aizdūca pretimbrauco�ā kravas ma�īna. Un, kad Georgs un Olga izrāvās no saceltā putekļu mākoņa, viņi kalna pakājē ieraudzīja kādas nepazīstamas pilsētas dūmus, dūmeņus, tor�ņus, stiklu un dzelzi.

������� Tā ir mūsu fabrika! � Georgs uzsauca Olgai. -� Pirms trim gadiem es braucu �urp lasīt sēnes un zemenes.

Gandrīz nemaz nesamazinot ātrumu, motocikls spēji apgriezās.

������� Taisni! � Olga brīdino�i sauca, � Laidiet taisni mājup!

Pēk�ņi motors apklusa, un viņi apstājās.

������� Pagaidiet, � Georgs nolecot sacīja, � maza avārija. i

Viņ� aizstūma motociklu zālē zem bērza, izņēma no somas uzgrie�ņu atslēgu un sāka kaut ko pie�griezt un pievilkt.

��� Ko jūs tēlojat tajā operā? � atsē�oties zālē, Olga jautāja. � Kāpēc jūsu grims tik bargs un briesmīgs?

��� Es tēloju vecu invalīdu, � nemitīgi rosīdamies gar motociklu, Georgs atteica. � Viņ� ir biju�ais partizānis, un viņ� mazliet� sajucis. Viņ� dzīvo robe�as tuvumā, un viņam aizvien liekas, ka ienaid- nieki mūs ar viltību pārsteigs un piemānīs. Viņ� ir vecs, bet uzmanīgs. Turpretim sarkanarmie�i jauni, viņi smejas, pēc sardzes spēlē volejbolu. Viņiem tur visādi skuķi� Katju�as!

Georgs savilka pieri grumbās un sāka klusi dzie�dāt:

� Dziest mēness, mākoņi tam priek�ā tiek, Man tre�o nakti nenāk miegs, es aklā tumsā sēdu, Ai, mana zeme, negulit Lien tumsā ienaidnieks. Es vecs. Es vārgs. Ai, bēdas man� ai, bēdast

Te Georgs mainīja balsi un, atdarinot kori, no�dziedāja:

Jel mierigs, vecais.., mierigsl

�� Ko nozīmē �mierīgs�? � ar mutautiņu slaukot apputēju�ās lūpas, jautāja Olga.

�� Tas nozīmē, � joprojām dauzīdams ar atslēgu pa uzgriezni, paskaidroja Georgs, � tas nozīmē: guli mierīgi, vecais mu|ķi! Sen jau visi cīnītāji un komandieri stāv savās vietās� Oļa, vai jūsu mā- �ele par manu sastap�anos ar viņu jums ko teica?

��� Teica, un es viņu sarāju.

��� Nepelnīti. Ļoti jocīga meitene. Es viņai saku �ā�, viņa man �bē�!

��� Ar �o jocīgo meiteni nelaimē var iekulties, � atkal ierunājās Olga. � Viņai piesējies nez kāds puika, par Timuru sauc. Viņ� no huligāna Kvakina kompānijas. Un es nekā nevaru �o puiku atradināt, lai nelo�ņā ap mūsu māju.

��� Timurs!� Ilm� � Georgs samulsis ieklepo�jās. � Vai viņ� no kompānijas? Viņ�, liekas, nav tāds� ne visai� Nu labi! Neuztraucieties! Es viņu no jūsu mājas atradinā�u. Oļa, kādēļ jūs nemācāties konservatorijā? Ak tu mū�s � in�enieris! Es pats esmu in�enieris, bet kāda jēga?

��� Vai jūs esat slikts in�enieris?

��� Kādēļ slikts? � pievirzījies Olgai tuvāk un sākdams sist pa priek�ējā riteņa ieliktni, Georgs at�bildēja: � Nemaz neesmu slikts, bet jūs ļoti labi spēlējat un dziedat.

��� Klausieties, Georg, � samulsusi atvirzoties sa�cīja Olga. � Es nezinu, kāds jūs esat in�enieris, bet� motociklu gan jūs labojat ļoti dīvaini.

Un Olga pavicināja roku, rādot, kā viņ� sit ar atslēgu te pa ieliktni, te pa riteņa loku.

■� Nemaz nav dīvaini. Viss darīts, kā vajag. � Viņ� pielēca kājās un iesita ar atslēgu pa rāmi.

�� Nu, rau, viss kārtībā! OJa, vai jūsu tēvs ir koman�dieris?

�� Jā.

�� Tas labi. Es arī pats esmu komandieris.

��� Kas jūs lai izprot! � Olga paraustija plecus.

�� Te jūs esat in�enieris, te aktieris, te komandieris. Varbūt pie viena jūs esat arī lidotājs?

������� Nē, � Georgs iesmējās. � Lidotāji apdullina galvas ar bumbām no aug�as, bet mēs no zemes caur dzelzi un betonu trāpām tie�i sirdī.

Un atkal viņiem garām aizzibēja rudzu druvas, lauki, birzis, upītes. Un beidzot vasarnīca.

Dzirdot motocikla troksni, no verandas izskrēja 2cņa. Ieraudzījusi Georgu, viņa samulsa, bet, kad viņ� aizjoņoja, tad, noskatoties paka), Zeņa piegāja pie Olgas, apkampa viņu un ar skaudību teica:

�� Ai, cik tu �odien laimīga!

Norunāju�i satikties netālu no 24. numura mājas dārza, puikas aiz �oga izklīda.

Aizkavējās tikai Figūra. Viņu kaitināja un mulsi�nāja klusums kapli�ā. Gūstekņi nekliedza, neklau�vēja un uz Figūras jautājumiem un kliedzieniem ne�atsaucās.

Tad Figūra ķērās pie viltības. Atvēris ārējās dur�vis, viņ� iegāja mūra priek�telpā un sastinga, it kā viņa te nemaz nebūtu.

Un tā, pielicis aus! pie atslēgas, viņ� stāvēja tik Ilgi, lidz ārējās dzelzs durvis aizcirtās ar tādu trok�sni, it kā pa tām kāds būtu iesitis ar bajķi.

� Ei, kas tur? � pieskrējis pie durvīm, saskaitās Figūra. � Ei, neāksties, citādi sado�u pa kaklul

Bet viņam neatbildēja. Ārpusē atskanēja sve�as balsis. Ie�īkstējās slēģu viras. Kāds caur loga res�tēm sarunājās ar gūstekņiem.

Pēc tam kapli�ā atskanēja smiekli. No �iem smiek�liem Figūrām kļuva nelabi.

Beidzot ārējās durvis atvērās. Figūras priek�ā stā�vēja Timurs, Simakovs un Ladigins.

��� Attaisi otru aizbīdni! � Timurs nekustoties pa�vēlēja. � Attaisi pats, citādi būs sliktāk!

Negribot Figūra atvilka aizbīdni. No kapli�as iz�nāca Ko|a un Geika. !

���� Lien viņu vietā! � Timurs pavēlēja. � Lien, rāpuli, �igli! � viņ� uzkliedza, sa�ņaudzis dūres. � Man nav laika ar tevi pļāpāt!

h'z Figūras aizcirtās abas durvis. Smagajam �l-^rskokam uzlika skavu un pielika piekaramo at�slēgu.

Tad Timurs paņēma papīra lapu un greiziem bur�tiem ar zilu zīmuli uzrakstīja;

�Kvakin, sargāt nevajag. Es viņus ieslēdzu, at�slēga pie manis. Es atnāk�u tie�i, kur norunāts, uz dārzu vakarā.�

PCc tam visi nozuda. Pēc piecām minūtēm pie kap�li�as atnāca Kvakins.

Viņ� izlasīja zīmīti, pakustināja atslēgu, pasmī�nēja un gāja uz vārtiņiem, bet ieslēgtais Figūra tobrīd izmisumā bungoja ar dūrēm un papē�iem pa dzelzs durvīm.

Pie vārtiņiem Kvakins atskatījās un vienaldzīgi norūca.

��� Klauvē, Geika, klauvēt Nē, brāl, līdz vakaram

tu vēl diezgan izklauvēsies. �

Notikumi risinājās tālāk.

Pirms saules rieta Timurs un Simakovs aizskrēja uz tirgus laukumu. Tur, kur nekārtīgās rindās stā�vēja kvasa, gāzētā ūdens, sakņu, tabakas, pārtikas pre�u un saldējuma bodītes, pa�ā malā atradās sa- �ķiebusies, tuk�a būda, kur tirgus dienās strādāja kurpnieki.

Sai būdā Timurs un Simakovs neuzturējās ilgf.

Krēslai iestājoties, �ķūņaug�ā sāka strādāt stūres rats. Cits pēc cita savilkās stiprie auklu vadi, pār�raidot signālus tur, kur vajag, un tādus, kā vajag.

Pienāca pastiprinājumi. Salasījās puikas, viņu bija daudz � divdesmit trīsdesmit. Bet pa �ogu sprau�gām klusi, bez trok�ņa līda vēl un vēl.

Taņu un Ņurku aizsūtīja atpakaļ. Zeņa sēdēja mājā. Viņai vajadzēja aizkavēt un nelaist dārzā Olgu.

�ķūņaug�ā pie rata stāvēja Timurs.

������� Atkārto signālu pa sesto vadul � Simakovs, izliecies pa logu, norūpējies lūdza. � Tur nez kāpēc neatbild.

Divi pui�eļi uz saplāk�ņa loksnes zīmēja kaut kādu plakātu. Pienāca Ladigina posms. i

Pēdīgi atnāca izlūki. Kvakina banda pulcējoties klajumā, netālu no 24. numura mājas dārza.

�� Ir laiks, � Timurs teica. � Visiem sagatavo�ties!

Viņ� izlaida no rokām ratu un ķērās pie virves. Virs vecā �ķūņa starp mākoņiem slīdo�ā mēness mainīgajā gaismā lēni pacēlās un sāka plandīties komandas karogs � kaujas signāls.

Gar 24. numura mājas sētu ķēdē virzījās "desmit pui�eļu. Apstājies ēnā, Kvakins teica:

��� Visi sanāku�i, nav tikai Figūras.

�� Viņ� ir viltīgs, � kāds atbildēja. � Viņ� dro�i vien jau dārzā. Viņ� vienmēr lien pa priek�u.

Kvakins atbīdīja divus jau iepriek� no naglām at�lauztus dē|us un pa spraugu ieslīdēja dārzā. Aiz viņa ielīda pārējie. Uz ielas pie spraugas palika vienīgi sargs � Aļo�ka.

No nātrēm un citām nezālēm aizaugu�ā grāvja otrpus ielas iznira piecas galvas. �etras no tām tūlīt paslēpās. Piektā � Ko]as Kolokoļ�ikova � aizkavē�jās, bet kāda plauksta uzsita tai pa pakausi, un galva nozuda.

Sargs Aļo�ka apskatījās visapkārt. Visapkārt bija klusu, un viņ� pabāza galvu pa spraugu � paklau�sīties, kas notiek dārzā.

No grāvja izlīda trīs. Nākamajā mirklī sargs juta, ka stiprs spēks parauj viņu aiz kājām un rokām.

Nepaspējis iekliegties, viņ� aizlidoja gabaliņa no �oga.

��� Geika, � viņ� nomurmināja, pacēlis galvu,

�� no kurienes tu?

������� No turienes, � Geika no�ņāca. � Stāvi klusul Citādi es neievēro�u to, ka tu mani aizstāvēji.

��� Labi, � Ajo�ka bija ar mieru, � es klusēju.

�� Un negaidot viņ� griezīgi iesvilpās.

Tūlīt viņam muti aizspieda Geikas platā plauksta. Vairākas rokas satvēra Aļo�ku aiz pleciem, aiz kā�jām un aizvilka projām.

Svilpienu dārzā sadzirdēja. Kvakins pagriezās. Svilpiens vairs neatkārtojās. Kvakins uzmanīgi ap�skatījās visapkārt. Tagad viņam likās, ka dārza stūri sakustas krūmi.

������� Figūrai � Kvakins paklusu uzsauca. � Vai tu, muļķi, tur slēpies?

�� Mi�ka! Uguns! � pēk�ņi kāds iekliedzās.

�� Tur nāk saimniekil

Bet tie nebija saimnieki.

Aizmugurē, lapu biezoknī, uzdzirkstīja ne mazāk kā desmit elektrisko laterniņu. �ilbinot acis, tās strauji tuvojās apjuku�ajiem iebrucējiem.

������� Sitiet, neatkāpietiesl � izraujot no kabatas ābolu un svie�ot uz ugunīm, iekliedzās Kvakins.

�� Izrauj lukturus no rokām! Tur nāk viņ�� Timkal

������� Tur Timka, bet te Simkal � no krūmiem iz�lecot, ieķērcās Simakovs.

Un vēl kādi desmit puikas izlēca no aizmugures un flanga.

������� Ehē! � Kvakins iebrēcās. � Siem ir spēksl Puikas, joziet cauri �ogam! �

Ielenktā banda panikā metās pie �oga.

Grūstoties, sasitoties ar pierēm, puikas izspruka uz ielas un nokjuva tie�i Ladigina un Geikas rokās.

Mēness bija pavisam paslēpies aiz mākoņiem. Bija dzirdamas tikai balsis:

�� Laid vaļāl

��� Liec mierul

��� Nelienl Neaiztiec!

������� Visi klusāk! � tumsā atskanēja Timura balss. � Gūstekņus nesisti Kur Geika?

��� Geika tel

�� Ved visus uz zināmo vietu!

��� Bet ja kāds nenāk?

������� Grābiet aiz rokām un kājām un stiepiet ar godu kā dievmātes svētbildi!

������� Laidiet vajā, velnil � atskanēja kāda raudu�līga balss.

������� Kas kliedz? � Timurs jautāja dusmīgi. � Ne�lietības strādāt jūs, huligāni, esat meistari, bet at�bildēt baidātiesl Geika, dod komandu, aizieti

Gūstekņus aizveda pie tuk�ās būdas tirgus lau�kuma malā. Te viņus citu pēc cita iegrūda pa dur�vīm.

�- Mihailu Kvakinu pie manisl � Timurs palūdza

Pieveda Kvakinu.

��� Gatavs? � Timurs noprasīja.

��� Viss gatavs.

Pēdējo gūstekni iegrūda būdā, aiz�āva aizbīdni un cilpā iebāza smago atslēgu.

������� Laidies projām! � Timurs tad sacīja Kvaki nam. � Tu esi smieklīgs. Tu nevienam neesi ne bīs�tams, ne arī vajadzīgs.

Gaidīdams, ka viņu sāks sist, nekā nesaprazdams, Kvakins stāvēja, nodūris galvu.

������� Laidies projām! � Timurs atkārtoja. � Pa ņem, rau, �o atslēgu un atslēdz kapli�u, tur sē� lavs draugs Figūra.

Kvakins negāja.

������� Izlaid pui�us! � viņ� drūmi lūdza. � Vai ari iesēdini mani kopā ar viņieml

������� Nē, � Timurs atteicās, � tagad visam beigas. Ne viņiem ar tevi, ne tev ar viņiem vairs nav nekā�das darī�anas.

Svilpienu, trok�ņa un ūjinā�anas pavadīts, ierāvis galvu plecos, Kvakins gausi vilkās projām. Nogājis sojus desmit, viņ� apstājās un saslējās.

61

������� Piekau�u! � viņ� naidīgi kliedza, pagriezies pret Timuru. � Tevi vienu pa�u piekau�u. Viens pret vienu, līdz nāveil � Palēcis sāņus, viņ� nozuda tumsā.

�- ?sr,T

��� Ladigin, tu un tavs piecnieks, jūs esat brīvi, � Timurs teica. � Kas tev uzdots?

��� Divdesmit otrā numura māja � pārvelt baļķus Lielajā Rudzupuķu ielā.

��� Labi. Strādājiet!

Blakus, stacijā, atskanēja svilpiens. Pienācis va�sarnieku vilciens. No tā nāca pasa�ieri, un Timurs sāka steigties. � Simakov, tev un tavam piecniekam, kas uzdots?

��� Trīsdesmit astotā numura māja Mazajā Petra- kova ielā. � Viņ� iesmējās un piebilda: � Mūsu darbs kā vienmēr: spaiņi, baļļa un ūdens. HopI Hop! Uz redzē�anos!

��� Labi, strādājiet! Bet tagad� �urp nāk ļaudis. Pārējie visi pa mājām � Reizēl

Laukumā bija dzirdami dārdi un sitieni. No vil�ciena nāko�ie pasa�ieri rāvās sāņus un apstājās. Sitieni un kaucieni atkārtojās. Tuvāko vasarnīcu lo�gos iedegās ugunis. Kāds ieslēdza gaismu virs bū�das, un sapulcēju�ies ļaudis ieraudzīja pie tās �ādu plakātu:

Garāmgājēj, ne�ēlot Te sē� laudis, kas naktis gļēvulīgi aptīra mierīgo

iedzīvotāju dārzus. Atslēga pakārta aiz �ā plakāta, un tas, kur� laidis laukā �os arestantus, lai iepriek� apskatās, vai starp tiem nav viņa tuvinieku vai paziņu.

Vēla nakts. Melni sarkanā zvaigzne uz vārtiem nav redzama. Bet tā tur ir.

Tās mājas dārzs, kur dzīvo mazā meitenīte. No zaraina koka uz leju nolai�as virves. Pēc tam pa grumbuļaino stumbru zemē noslīd zēns. Viņ� uzliek dēli, atsē�as un mēģina, vai �īs jaunās �ūpoles būs izturīgas. Resnais zars mazliet �īkst, lapas �ab un ietrīsas. Uzspurdz un iepīkstas izbiedēts putns. Ir vēls. Sen jau gul Olga, gul Zeņa. Gul arī viņa biedri: jautrais Simakovs, klusais Ladigins, jocīgais Koja. Grozās, protams, un murmina pa miegam dro��sirdīgais Geika.

Pulkstenis ugunsdzēsēju sargtornī sit ceturk�ņus: �Bija diena � bija darbs! Bim-bam, viens, divi!��

Jā, jau vēls.

Zēns pieceļas, ar rokām pagrābstās pa zāli un pacel smagu lauku puķu pu�ķi. Sīs puķes bija plū�kusi Zeņa.

Uzmanīgi, lai neuzmodinātu un neizbiedētu gulē�tājus, viņ� uzkāpj uz mēness apspīdētā lieveņa un rūpīgi noliek pu�ķi uz aug�ējā pakāpiena. Tas ir Timurs.

�Bija izejamās dienas rīts. Godinot sarkanā ka�raspēka uzvaru pie Hasana ezera, ciemata komjau�nie�i atceres gadadienā sarīkoja parkā lielu karne�vālu ar koncertu un dejām.

Meitenes aizskrēja uz birzi jau laikus. Olga stei�dzīgi beidza gludināt blūzi. Pārcilājot drānas, viņa papurināja Zeņas sarafānu, un tam no kabatas iz�krita papīriņ�.

Olga pacēla to un izlasīja:

�Meitene, mājās ne no viena nebīsties! Viss kār�tībā, un no manis neviens nekā neuzzinās. Timurs.�

�Ko neuzzinās? Kāpēc nebīsties? Kas tie par no slēpumiem �ai noslēgtajai un viltīgajai meitenei? Nē! Tam jādara gals. Tēvs aizbrauca, un viņ� lika� Vajag rīkoties noteikti un ātri.�

Pie loga pieklauvēja Georgs.

��� OJa, � viņ� teica, � izpalīdziet! Pie manis bija atnākusi delegācija. Lūdza, lai dziedu uz ska�tuves. �odien tāda diena � atteikties nevarēju. Pa�vadiet mani ar akordeonul

�� Jā� Bet to jau var izdarīt pianistel � Olga brīnījās. � Kādēļ tad ar akordeonu?

� Oļa, es negribu ar pianisti. Gribu ar jums! Mums izdosies labi. Vai drīkst � es pie jums pa logu ielēk�u? Atstājiet gludekli un izņemiet instru�mentu! Nu, paraug vien, es pats to izņēmu. Jums tikai ar pirkstiem jānospie� taustiņi, bet es dzie�dā�u.

��� Paklausieties, Georg, � Olga aizvainoti teica, � beigu beigās jūs varējāt nekāpt pa logu, kad ir durvis.,. '

Parkā bija trok�ņaini. Rindām piebrauca ma�īnas ar zaļumniekiem. Lēni vilkās smagās ma�īnas ar sviestmaizēm, veģiem, pudelēm, desām, konfektēm, cepumiem.

Kārtīgi, zilās grupiņās, ieradās saldējuma nesēji un vedēji.

Pļaviņās da�ādās balsīs brēca patafoni, ap tiem bija apmetu�ies atbrauku�ie un vietējie zaļumnieki ar ēdieniem un dzērieniem.

Spēlēja mūzika.

Pie estrādes teātra �oga vārtiem de�urēja vecītis un rāja montieri, kas gribēja ieiet pa vārtiņiem ar savām atslēgām, siksnām un dzelzs kāp�ļiem.

��� Ar instrumentiem, mīļais, te neielai�am. �o�dien svētki. Tu papriek� aizej uz māju, nomazgājies un pārģērbiesl

■� Bet te ta�u, tētiņ, bez biļetēm, bez maksas!

��� Vienalga, nevar. Te dziedā�ana. Tu vēl telefona stabu varēji sev līdzi atvilkt. Un tu, pilsoni, ari ej apkārt! � apturēja viņ� kādu citu cilvēku. � Te ļaudis dzied� mūzika. Bet tev pudele no kabatas ārā rēgojas.

��� Bet, mīļais tētiņ, � stostīdamies mēģināja pre�toties cilvēks, � man vajag� es pats esmu tenors.

��� Ej, ej, apkārt, tenor! � rādot uz montieri, turpi�nāja vecais. � Palūk, bass neprotestē. Un tu, tenor, arī nepretojies!

Zeņa, kurai puikas pateica, ka Olga ar akordeonu aizgājusi aiz skatuvers, nepacietīgi trinās pa solu.

Beidzot uz skatuves iznāca Georgs un Olga. Zeņai k]uva baigi: viņai likās, ka par Olgu tūlīt sāks smieties. Bet neviens nesmējās.

Georgs un Olga stāvēja uz skatuves tik vienkār�i, jauni un jautri, ka Zeņai gribējās viņus abus ap�kampt.

Olga pārmeta siksnu pār plecu. Dziļa rieva iegūla Georga pierē, viņ� sakumpa. nolieca galvu. Tagad tas bija vecs vīrs, un zemā, sulīgā balsī viņ� sāka dziedāti

� Jau tre�o nakti nenāk miegs. Man liekas, atkal

jūtu

Es slepus kustību �ai drūmā klusumā.

Deg rokās �autene. Sit trauksmi sirds man krūtis,

Reiz kara tum�ās naktis tāpat sita tā.

Bet tevi, sve�zemniek, ja sastap�u vēl tagad

Uz sava ceļa ejamā, uz savas takas rit.

Es, sirmgalvis, tad cel�os kaujai smagai

Bargs, mierīgs kā pirms gadiem divdesmit.

� Ai, cik skaisti! Un �ēl �ā klibā, dro�sirdīgā ve�a! Vareni, vareni� � Zeņa murmināja. � Ta, tā. Spēlē, Oļa! Tikai �ēl, ka tētis tevi nedzird.

Pēc koncerta, draudzīgi saķēru�ies rokās, Georgs un Olga gāja pa aleju.

������� Viss būtu labi, � teica Olga. � Bet es nezinu, kur pazudusi Zeņa.

������� Viņa bija pakāpusies uz sola, � Georgs atbil�dēja, � un kliedza: �Bravo, bravo!� Pēc tain pie viņas piegāja� � te Georgs sastostljās, � kādi zēns un viņi nozuda.

������� Kāds zēns? � Olga uztraucās. � Georg, jūs esat vecāks, sakiet � ko lai es ar viņu daru? Ska- tietiesl �orīt es viņas drēbēs atradu, rau, �o paplriņul

Georgs izlasīja zīmīti. Un nu arī viņ� kļuva do�mīgs un sarauca pieri.

������� Nebaidies, tas nozīmē � neklausi. Ek, gadījies tas puika man pa rokai, tad gan es ar viņu būtu parunājis!

Olga noglabāja zīmīti. Brīdi viņi klusēja. Bet spē�lēja ļoti jautra mūzika, apkārt skanēja smiekli, un, atkal saķēru�ies rokās, viņi gāja pa aleju.

Pēk�ņi krustceļos viņi saskrējās ar otru pāri, kas arī, draudzīgi sadevies rokās, nāca viņiem pretim. Tie bija Timurs un Zeņa.

Apjuku�i abi pāri, garām ejot, pieklājīgi sasvei�cinājās.

������� Tas ir viņ�l � raustot Georgu aiz rokas, iz�misusi teica Olga. � Tas ir tas pats puika.

������� Jā, � Georgs apjuka, � bet galvenais, ka tas ir Timurs, mans pārgalvīgais brāļadēls.

������� Un tu� jūs zinajatl � Olga saskaitas. �- Un jūs man nekā neteicātl >■

Palaidusi vaļā Georga roku, viņa aizskrēja pa aleju. Bet ne Timurs, ne Zeņa vairs nebija redzami. Olga nogriezās pa �auru, liku taku, un tikai te viņa uzdūrās Timuram, kas stāvēja Figūras un Kvakina priek�ā.

������� Klausieties, � pieejot viņam cie�i klāt, teica Olga. � Vai nepietiek vēl, ka esat aplo�ņāju�i un aplauzu�i visus dārzus, pat ve�iņām, pat meitenei bārenei; vai vēl nepietiek, ka no jums pat suņi beg, � tu samaitā un kūdi pret mani mā�eli. Tev ap kaklu pioniera kaklauts, bet tu vienkār�i esi.., nelietisl

Timurs bija bāls.

������� Tas nav taisnība, � viņ� teica. � Jūs nekā nezināt.

Olga atmeta ar roku un aizskrēja meklēt Zeņu.

Timurs stāvēja un klusēja.

Klusēja pārsteigtie Figūra un Kvakins.

������� Nu, komisār? � Kvakins ievaicājās. � Ari tev, kā redzu, neiet jautri?

������� Jā, ataman, � lēni paceļot acis, atteica Timurs. � Man pa�laik ir smagi, man nav jautri. Labāk jūs būtu mani noķēru�i, noslānīju�i, piekāvu�i nekā man jūsu dēļ jādzird� lūk, tas.

��� Ko tad tu klusēji? Kvakins pasmīnēja.

� Būtu teicis: es jau tas neesmu. Tie ir viņi. Mēs te blakus stāvējām.

�� Jāl Būtu teicis, bet mēs tevi par to pift �niieglu, � piebilda iepriecinātais Figūra.

Bet, nepavisam negaidījis tādu atbalstu, Kvakins klusējot vēsi paskatījās savā draugā. Timurs, ar roku aizskarot koku stumbrus, lēnām aizgāja.

��� Lepns, � Kvakins klusu teica. � Grib raudāt, bet klusē.

��� Gāzīsim viņam reiz, tad arī sāks raudāt, � Figūra teica un laida Timuram nopakaļus ar egļu �iekuru.

� Viņ�� ir lepns, � Kvakins atkārtoja aiz�smaku�ā balsī, � bet tu� tu esi neģēlis! � Un atvēzējies viņ� iesita Figūrām ar dūri pa pieri.

Figūra apstulba, tad iebrēcās un nietās skriet. Kvakins divas reizes viņu panāca un zvēla pa mu�guru.

Pēdīgi Kvakins apstājās, pacēla nokritu�o cepuri, nopurināja to, sitot pret celi, piegāja pie saldējuma pārdevēja, paņēma porciju, pieslējās pie koka un, smagi elpojot, kāri sāka rīt saldējumu lieliem ku�mosiem.

Laukumā pie �au�anas stenda Timurs atrada Geiku un Simu.

�� Timur! � Sima viņu brīdināja. � Tevi meklē (viņ�, �ķiet, ļoti dusmīgs) tavs krusttēvs.

��� Jā, eju, es zinu.

��� Tu nāksi atpakaļ?

��� Nezinu.

������� Timai � negaidīti maigi sacija Geika un sa�ķēra biedra roku. � Kas ir? Mēs ta�u nekā ļaun;i nevienam neesam darīju�i� Bet tu jau zini, ja cil�vēkam taisnība�

������� Jā, zinu� tad viņ� ne no kā pasaulē nebīstas. Bet viņam tomēr sāp.

Timurs aizgāja.

Pie Olgas, kas nesa uz mājām akordeonu, piegāja Zeņa.

��� Oļa!

������� Ej projām! � neskatīdamās uz māsu, atteica Olga. � Es ar tevi vairs nerunāju. Es tūliņ brauk�u uz Maskavu, un tu bez manis vari staigāt, ar ko gribi, kaut līdz rīta gaismai.

��� Bet Oļa �

������� Es ar tevi nerunāju� Parīt mēs brauksim projām uz Maskavu. Un tur sagaidīsim tēti.

������� Jā! Tētis, bet ne tu � viņ� visu uzzināsi � dusmās un asarām acīs iekliedzās Zeņa un aizskrēja meklēt Timuru.

Viņa sameklēja Geiku, Simakovu un jautāja, kur Timurs.

������� Viņu aizsauca uz mājām, � Geika teica. � Krusttēvs par kaut ko tevis dēļ ļoti sadusmojies uz viņu.

Trakās dusmās Zeņa piespēra kāju un, savilkusi dūres, iekliedzās:

��� Lūk, tā� ne par ko� iet bojā cilvēki!

Viņa apkampa bērza stumbru, bet te pie viņas pie�skrēja Taņa un Ņurka.

������� Zeņkal � Taņa iekliedzās. � Kas tev lēcies? Zeņa, skriesim! Tur atnācis bajānists, tur sāku�ās dejas � skuķēni dejo.

Viņas saķēra to, sapurināja un vilka rota]u lokā, kur vidū kā spilgti ziedi zibēja sarafāni, kleitas un blūzes.

������� Zeņa, nevajag raudāt! � tāpat kā vienmēr � ātri un caur zobiem sacīja Ņurka. � Kad mani vecā�māte per, arī tad es neraudu! Meitenes, iesim labāk lokā!� Skriesim!

�� �Skr-r-riesim!� � ķircināja Ņurku Zeņa.

Un, izlauzu�ās cauri ķēdei, viņas sagriezās un uzvirpuļoja neprātīgi jautrā dejā.

Kad Timurs atgriezās mājās, viņu pasauca krust�tēvs.

������� Man ir apniku�as tavas nakts gaitas, � Georgs teica. � Apniku�i signāli, zvani, auklas. Kas tas bija par dīvainu notikumu ar segu?

��� Tā bija k|ūda.

������� Laba kļūda! Pie tās meitenes tu vairs nelien: viņas māsa tevi necie�.

��� Kāpēc?

��� Nezinu. Laikam esi pelnījis. Kas tās tev par zīmītēm? Kas tā par dīvainu tik�anos dārzā rīt ausmā? Olga saka, ka tu meiteni gribot novest no ceļa.

��� Viņa melo, � Timurs sa�uta, � un vēl esol komjaunietei Ja viņai kas nav saprotams, viņa va rēja pasaukt mani, noprasīt. Un es viņai uz visu atbildētu.

��� Labi. Bet, kamēr tu viņai nekā neesi atbildējis, es aizliedzu tev tuvoties viņu vasarnīcai, un vispār, ja tu būsi patvaļīgs, es tevi tūlīt aizsūtī�u atpakaļ pie mātes.'

Viņ� gribēja aiziet.

��� Krusttēv, � Timurs viņu aizturēja, � bet, kad jūs bijāt zēni, ko jūs darījāt? Kā rotaļājāties?

��� Mēs?� Mēs skrējām, lēcām, līdām pa jum�tiem, gadījās arī, ka izkāvāmies. Bet mūsu rotaļa? bija vienkār�as un visiem saprotamas.

Lai pārmācītu Zeņu, pievakarē, neteikusi mā�elei ne vārda, Olga aizbrauca uz Maskavu.

Maskavā viņai nekādu darī�anu nebija. Tādēļ, ne- iegriezusies savā dzīvokli, viņa devās pie draudze�nes, nosēdēja pie tās lidz tumsai un tikai ap pulk�sten desmitiem pārnāca mājās. Viņa atvēra durvis, uzdedzināja gaismu un tūlit nodrebēja: pie durvīm bija piesprausta telegramma. Olga norāva tele�grammu un izlasīja to. Telegramma bija no tēva.

Pievakarē, kad no parka jau brauca projām pēdē�jās smagās ma�īnas, Zeņa ar Taņu ieskreja vasarnīcā. Viņas gatavojās spēlēt volejbolu, un Zeņai vajadzēja apmainīt kurpes pret �ībām.

Viņa patlaban sēja aukliņu, kad istabā ienāca sieviete � gai�matainās meitenītes māte. Meitenīte viņas rokās snauda.

Uzzinājusi, ka Olgas nav mājās, sieviete noskuma.

��� Es gribēju pie jums atstāt meiteni, � viņ� teica. � Es nezināju, ka nav māsas� Vilciens pie�nāk �onakt, un man jātiek Maskavā � sagaidīt māti.

�� Atstājiet vieni � Zeņa teica. � Ko nu Olga� Vai tad es neesmu cilvēks? Lieciet viņu manā gultā, bet es gulē�u otrā.

��� Viņa guj mierīgi un tagad pamodīsies tikai rīt no rīta, � māte nopriecājās. � Viņai tikai pa reizei jāpa�ubina spilvens zem galvas.

Meitenīti izģērba un - noguldīja. Māte aizgāja. Zeņa atvilka aizkarus, lai pa logu būtu redzama gul�tiņa, aizcirta verandas durvis, un viņas abas ar Taņu izskrēja spēlēt volejbolu, norunāju�as pēc kat�ras spēles atskriet un paskatīties, kā meitenīte guļ.

Tikko viņas bija aizskrēju�as, uz lieveņa uznāca pastnieks. Viņ� ilgi klauvēja, bet, tā kā viņam ne�atsaucās, viņ� atgriezās pie vārtiņiem un jautāja kaimiņam, vai saimnieki nav aizbrauku�i uz pilsētu.

�� Nē, � kaimiņ� atteica, � skuķi nupat es te redzēju. Dod, es pieņem�u telegrammu!

Kaimiņ� parakstījās, iebāza telegrammu kabatā, atsēdās uz sola un aizsmēķēja pīpi. Viņ� Zeņu gai�dīja ilgi.

Pagāja pusotras stundas. Atkal pie kaimiņa pie�nāca pastnieks.

��� Paraug, � viņ� sacīja. � Kas par ugunsgrēku un steigu? Pieņem, draugs, ari otru telegrammul

Kaimiņ� parakstījās. Bija jau pavisam tum�s. Viņ� iegāja pa vārtiņiem, uzkāpa pa verandas kāp�nēm un ieskatījās pa logu. Mazā meitenīte gulēja. Blakus viņas galvai uz spilvena gulēja ruds kaķēns. Tātad saimnieki ir kaut kur mājas tuvumā. Kaimiņ� atvēra vēdlodziņu un ielaida pa to abas telegram�mas. Tās nogūlās tie�i uz palodzes, un Zeņai atgrie��oties vajadzēja tās tūlīt ieraudzīt.

Bet Zeņa tās neieraudzīja. Atnākusi mājās, mē�ness gaismā viņa sakārtoja spilvenu meitenītei, aiz�trieca kaķēnu, noģērbās un gāja gulēt.

Viņa ilgi gulēja va|ējām acīm un domāja: kāda gan ir dzīvei Viņa nav vainīga un Olga � arī it kā nebūtu. Un nu pirmo reizi viņas ar Olgu nopietni sastrīdēju�ās.

Viņa jutās ]oti aizskarta. Miegs nenāca, un Zeņai iegribējās baltmaizes ar ievārījumu. Viņa izlēca no gultas, piegāja pie skapja, ieslēdza gaismu un ierau� dzīja uz palodzes telegrammas.

Viņai k]uva baigi. Drebo�ām rokām viņa pārrāva aizlīmējumu un izlasīja: Pirmajā bija:

�Bū�u �odien caurbraucot no divpadsmitiem naktī līdz trim rītā punkts. Gaidiet pilsētas dzīvoklī tētis.� Otrajā:

�Brauc nekavējoties naktī tētis būs pilsētā Olga.� Ar �ausmām viņa paskatījās pulkstenī. Bija bez ceturk�ņa divpadsmit. Uzmetusi kleitu un paķērusi miegaino bērnu, Zeņa kā neprātīga metās uz lieveņa. Tad viņa pārdomāja. Nolika bērnu gultā. Izdrāzās uz ielas un aizjoņoja uz vecās piena sievas māju. Viņa dauzīja durvis ar dūri un kāju tik ilgi, kamēr logā parādījās kaimiņienes galva.

��� Ko dauzies? � viņa jautāja miegainā balsi.

�� Ko blēņojies?

��� Es neblēņojos, � Zeņa lūdzo�i ierunājās.

��� Man vajadzīga piena sieva, krustmāte Ma�a. Es viņai gribētu atstāt bērnu.

��� Ko muldi? � kaimiņiene atteica, aizsitot logu ciet. � Saimniece jau no pa�a rita aizbrauca uz lau�kiem viesoties pie brāļa.

No stacijas puses atskanēja pienāko�ā vilciena svilpiens. Zeņa izskrēja uz ielas un uzgrūdās virsū sirmajam d�entlmenim, ārstam.

������� Piedodiet, � viņa nomurmināja. � Vai jūs nezināt, kāds vilciens tur pū�?

D�entlmenis izņēma pulksteni.

Divdesmit trīs piecdesmit pieci, � viņ� teica

�� Tas �odien uz Maskavu pēdējais.

��� Kā � pēdējais? � rijot asaras, �ukstēja Zeņa

�� Bet kad nāko�ais?

������� Nāko�ais ies no rīta, trijos �etrdesmit. Mei tene, kas noticis? � satverot sagrīļoju�os Zeņu aiz pleca, līdzjūtīgi jautāja vecais. � Tu raudi? Varbūt es tev kaut kā varu palīdzt?

������� Ai nēl � apvaldījusi elsas, Zeņa aizskrienot teica. � Nu man vairs nevar palīdzēt neviens visā pasaulē!

Mājās viņa iespieda galvu spilvenā, bet tūlīt atkal uzlēca un naidīgi paskatījās uz guļo�o meitenīti. Tad attapās, sakārtoja segu, nogrūda no spilvena rudo kaķēnu.

Viņa iededza gaismu verandā, virtuvē, istabā, at�sēdās uz dīvāna un pa�ūpoja galvu. Tā viņa sēdēja ilgi un, liekas, ne par ko nedomāja. Nejau�i viņa piegrūdās turpat nomestajam akordeonam. Mehā�niski viņa pacēla to un sāka piespiest taustiņus. Ieskanējās melodija, svinīga un skumja. Zeņa pēk�ņi

aprāva spēlē�anu un pie�gāja pie loga. Viņas pleci trīcēja.

Nēt Palikt vienai un ciest tādas mokas viņai nav vairs spēka. Viņa aiz�dedzināja sveci un caur dārzu aizgāja klupdama uz �ķūni.

Te nu ir �ķūņaug�a. Virve, karte, maisi, karogi. Viņa aizdedzināja lukturi, piegāja pie stūres rata, at�rada vajadzīgo vadu, no�stiprināja to aiz āķa un spēji pagrieza ratu. Timurs gulēja, kad Rita ar ķepu aizskāra viņa plecu. Pieskārienu viņ� nesajuta. Tad, saķērusi zobos segu, Rita novilka to uz grīdas.

Timurs uzlēca kājās.

� Ko tu? � viņ� apjucis prasīja. � Kaut kas noticis?

Suns skatījās viņam acīs, luncināja asti, kratīja purnu. Timurs sadzirda bronzas zvaniņa skaņu.

Neaptverdams, kas tur varētu zvanīt melnā naktī, viņ� izgāja uz verandas un paņēma tālruņa klausuli.

��� Jā, es, Timurs, pie aparāta. Kas? Tā esi tu� tu, Zeņa?

Sākumā Timurs klausījās mierīgi. Bet nu viņa lū�pas sāka kustēties, uz sejas parādījās sarkani plan�kumi, viņ� elpoja ātri un aizgūtnēm.

���� Un tikai uz trim stundām? � viņ� uztraucies jautāja. � Zeņa, tu raudi? Es dzirdu� Tu raudi. Nav brīv! Nevajag! Es bū�u drīz�

Viņ� pakāra klausuli un paķēra no plaukta vil�cienu sarakstu.

���� Jā, te nu ir, pēdējais divdesmit trijos piecdes�mit piecās. Nāko�ais ies tikai trijos �etrdesmit. � Viņ� stāv un koda lūpas. � Par vēlu! Vai tie�ām nekā nevar izdarīt? Nē! Par vēlul

Bet sarkanā zvaigzne dienu un nakti deg uz Zeņas mājas vārtiem. Viņ� pats ar savu roku to aizdedzi�nāja, un tās stari, taisni, asi, spīd un laistās acu priek�ā.

Komandiera meita nelaimē! Komandiera meita ne�jau�i nokjuvusi nelaimē.

Viņ� ātri apģērbās, izmetās uz ielas un pēc da��ām minūtēm stāvēja pie sirmā d�entlmeņa vasar�nīcas lieveņa. Ārsta kabinetā vēl bija gai�s. Timurs pieklauvēja. Viņam atvēra.

�� Pie kā tu? � sausi un pārsteigti noprasīja vi�ņam d�entlmenis.

��� Pie jums, � Timurs atteica.

������� Pie manis? � D�entlmenis padomāja, pēc tam ar pla�u �estu atvēra durvis un teica: � Tad� lūdzu iek�ā!�

Saruna nebija ilga.

������� Un tas ir viss, ko mēs darām, � acīm mirdzot, nobeidza savu stāstu Timurs. � Un tas ir viss, ko mēs darām, kā rotaļājamies, un tādēļ man tūlīt vaja�dzīgs jūsu Koļa.

Klusējot vecais piecēlās. Strauji viņ� saņēma Ti- muru aiz zoda, pacēla tā galvu, ieskatījās acīs un izgāja.

Viņ� iegāja istabā, kurā gulēja Koļa, un paraus�tīja to aiz pleca.

��� Celies, � viņ� sacīja, � tevi sauc!

������� Bet es nekā nezinu, � izbīlī iepletis acis, ieru�nājās Koļa. � Es, vectētiņ, tie�ām nekā nezinu.

������� CeliesI � d�entlmenis sausi atkārtoja. � Pie tevis atnācis tavs biedrsl

�ķūņaug�ā uz salmu klēpja, ar rokām aptvērusi ceļus, sēdēja Zeņa. Viņa gaidīja Timuru. Bet viņa vietā spraugā parādījās izpūrusī Koļas Kolokoļ�i-

kova galva.

��� Tas esi tu? � Zeņa brīnījās. � Ko tev vajag?

������� Es nezinu, � Koļa atbildēja klusi un bailīgi. � Es gulēju. Viņ� atnāca. Es piecēlos. Viņ� sūtīja. Viņ� lika, lai es ar tevi noeju lejā, pie vārtiņiem.

��� Kāpēc?

�� Es nezinu. Man pa�am galvā klaudz un rūc. Es, Zeņa, arī pats nekā nesaprotu.

Nebija kam prasīt atļauju. Krusttēvs pārnak�ņoja Maskavā. Timurs aizdedzināja lukturi, paņēma cirvi, pasauca suni Ritu un izgāja dārzā. Viņ� apstājās aizslēgto �ķūņa durvju priek�ā. Paskatījās uz cirvi un tad uz atslēgu. Jāl Viņ� zināja � tā nedrīkstēja darīt, bet citas izejas nebija. Ar stipru cirtienu viņ� notrieca atslēgu un izstūma motociklu no �ķūņa.

��� Ritai � viņ� rūgti teica, nometies uz ceļgala un noskūpstīdams suņa purnu. � Tu nedusmojies! Es nevarēju citādi rīkoties.

Zeņa un Koļa stāvēja pie vārtiņiem. Tālumā parā�dījās uguns, kas ātri tuvojās. Uguns lidoja tie�i uz viņiem, varēja dzirdēt motora rūkoņu. Ap�ilbināti viņi aizmiedza acis, atkāpās pie sētas, tad pēk�ņi uguns nodzisa, motors apklusa un viņu priek�ā no�stājās Timurs.

��� Koļa, � viņ� sacīja, nesveicinot un nekā ne�jautājot, � tu paliksi te un apsargāsi guļo�o mei�tenīti. Tu atbildi par viņu visas mūsu komandas priek�ā. Zeņa, sēdies! Uz priek�u! Uz Maskavu!

Zeņa iekliedzās, ar visu spēku apkampa Timuru un noskūpstīja.

������� Sēdies, Zeņa, sēdies! � cen�oties būt skarbs, uzsauca Timurs. � Turies stingrāk! Uz priek�ul Uz priek�u, aiziet!

Motors ierūcās, taure iekaucās, un sarkanā ugun�tiņa drīz nozuda apjuku�ā Kolas acīm.

Viņ� brīdi pastāvēja, pacēla nūju un, turot to uz rokas kā �auteni, apgāja apkārt spilgti apgaismo tajai vasarnīcai.

��� Jā, � viņ� nomurmināja, cienīgi so|ojot. � Ek, smags gan ir kareivim dienestsl Nav tev miera ne dienu, ne naktil

Laiks tuvojās pulksten trim naktī. Pulkvedis Aleksandrovs sēdēja pie galda, uz kura stāvēja at�dzisusi tējkanna un desa, atgriezts siers un balt�maize.

��� Pēc pusstundas es aizbrauk�u, � viņ� Olgai teica. � �ēl, ka neiznāca satikt Zeņķu. Oļa, tu raudi?

��� Es nezinu, kāpēc viņa neatbrauca. Man viņas tik �ēl, viņa tevi tā gaidīja. Tagad viņa pavisam sajuks prātā. Jau tā viņa ir glu�i bez prāta.

��� 0|a, � tēvs teica pieceļoties, � es nezinu, es neticu, ka Zeņka varētu nokļūt sliktā sabiedrībā, ka viņu varētu samaitāt, komandēt. Nēl Tāds nav viņas raksturs.

������ Kā tadl � Olga noskuma. � Tu tikai pasaki

viņai to! Viņa jau tā atkārto, ka raksturs viņai tāds pats kā tev. Bet ko tu ar tādu. Viņa uzlīda uz jumta un nolaida pa dūmeni virvi. Es gribu paņemt gludekli, bet tas lēkā uz aug�u. Tēt, kad tu aizbrauci, viņai bija �etras kleitas. Divas jau ir lupatās. No tre�ās viņa izaugusi, vienu es pagaidām nedodu viņai valkāt. Bet trīs jaunas es pati viņai pa��uvu. Viss viņai kūst kā sniegs. Vienmēr viņa vienos zilumos un skrambās. Bet viņa, protams, pienāks, jauki savilks lūpas, iepletīs zilās acis. Nu, protams, visi domā � puķe, ne meitēns. Bet pagaidi tikai! Oho! Puķe! Pieskaries tikai � apdedzinā�sies. Tēt, tu neiedomājies, ka vi�ņai tāds pats raksturs kā tev! Pasaki tik viņai tol Viņa trīs dienas uz dūmeņa dejos.

� Labi, � tēvs piekrita, apkampjot Olgu. � Es viņai pateik�u. Es viņai uzrakstī�u. Nu, bet tu, 0|a, neapspied viņu par daudz! Pasaki viņai, ka es viņu mīlu un atceros, ka mēs atgriezīsimies drīz un ka viņa nedrīkst manis dēļ raudāt, jo viņa ir koman�diera meitai

������� Tāpat raudās, � Olga teica, pieglauz�damās tēvam. � Arī es esmu komandiera meita. Un ari es raudā�u.

Tēvs paskatījās pulk�stenī, piegāja pie spo�guļa, aplika siksnu un sakārtoja formas blūzi. Pēk�ņi noklaudzēja ār�durvis. Atvērās durvju priek�kars. Un, stūraini savilkusi plecus, it kā gatavodamās lēcienam, ienāca 2eņa.

Bet viņa neiekliedzās, neskrēja klāt, nelēca, ti�kai ātri piegāja un klu�sējot paslēpa seju tēvam pie krūtīm. Viņas piere bija ap�ļakstīta dubļiem, saburzītais apģērbs vienos trai�pos. Un Olga bailēs iesaucās:

��� Zeņa, no kurienes tu? Kā tu �e nokļuvi?

Nepagriezusi galvu, Zeņa pameta ar roku un tas

nozīmēja: �Pagaidi!� Liec mieru!� Nejautā!��

Tēvs paņēma Zeņu uz rokām, atsēdās uz dīvāna, nosēdināja viņu sev uz ceļiem. Viņ� ieskatījās meitai sejā un ar delnu noberza viņas notriepto pieri.

�� Jā, labi! Tu esi bra�a meita, Zeņai

������� Bet tu esi no�ķiesta ar dubļiem, seja melna! Kā tu tiki �urp? � Olga atkal vaicāja.

2eņa parādīja viņai uz priek�karu, un Olga ierau�dzīja Timuru.

Viņ� patlaban vilka nost automobilista ādas cim�dus. Deniņi viņam bija notriepti ar dzeltenu eļļu. Viņam bija mitra, nogurusi seja kā darba cilvēkam, kas godīgi izpildījis savu uzdevumu. Sveicinot vi�sus, viņ� nolieca galvu.

������� Tēt! � pielecot no tēva ceļiem un pieskrienot pie Timura, sacīja Zeņa. � Netici nevienam! Viņi nekā nezina. Tas ir Timurs � mans vislabākais biedrs!

Tēvs piecēlās un nevilcinādamies paspieda Timu- ram roku. Ātrs un gavilējo�s smaids pārslīdēja pār Zeņas seju � vienu mirkli viņa pētījo�i paskatījās uz Olgu. Tā apjukusi, arvien vēl nekā nesapraz�dama, piegāja pie Timura.

��� Nu � tad sveiks �

Drīz pulkstenis nosita trīs.

������� Tēt! � Zeņa izbijās. � Tu jau celies? Mūsu pulkstenis ir ātrāks.

��� Nē, Zeņa, pareizs.

������� Tēt, un tavs pulkstenis arī steidzas, � viņa pieskrēja pie tālruņa un uzgrieza �pareizu laiku�, un no klausules atskanēja rāma, metāliska balss:

��� Trīs un �etras minūtes!

Zeņa pavērās sienā un nopūzdamās sacīja:

������� Mūsējais ātrāks, bet tikai par vienu minūti. Tēt, ņem mūs līdz uz staciju, mēs tevi pavadīsim līdz vilcienam!

��� Nē, Zeņa, nevar. Man tur nebūs laika.

��� KādeļJ Tēt, biļete ta�u tev jau ir?

��� Ir.

��� Mīkstajā?

�� Mīkstajā.

������� Ak, kā es gribētu ar tevi braukt mīkstajā tālu, tālu!.,.

Un tur ir kāda stacija, līdzīga Piemaskavas pre�u stacijai, līdzīgā �ķirotavai. Sliedes, pārmijas, vil�cieni, vagoni. Cilvēku neredz. Uz sliedēm stāv brti- ņuvilciens. Pavērās dzelzs logs, pazibēja un nozuda liesmu apmirdzētā ma�īnista seja. Uz platformas, ģērbies ādas mētelī, stāv pulkvedis Aleksandrovs � Zeņas tēvs. Pienāk leitnants, militāri sveicina un jautā:

��� Biedri komandieri, atļausiet doties ceļā?

������� Jā! � Pulkvedis skatās pulkstenī: trīs un piec�desmit trīs minūtes. � Pavēlēts doties ceļā trijos un piecdesmit trīs minūtēs.

Pulkvedis Aleksandrovs pieiet pie vagona un ska�tās. Svīst gaisma, bet debess apmākusies. Viņ� sa�tver mitrās margas. Viņa priek�ā atveras smagās durvis. Un, uzlicis kāju uz pakāpiena, pasmaidījis viņ� pats sev jautā: � Mīkstajā?

� Jā, mīkstajā �

Smagās tērauda durvis aiz viņa dārdēdamas aiz* cērtas. Vienmērīgi, bez grūdieniem, bez trok�ņa bru�ņotais milzenis sakustas un pakāpeniski palielina ātrumu. Aiztrauc lokomotīve. Aizpeld lielgabalu torņi. Maskava paliek aiz muguras. Migla. Zvaig�znes dziest. Aust gaisma.

No rīta, atgriezies no darba un neatradis mājas ne Timura, ne motocikla, Georgs uz vietas nolēma nosūtīt Timuru uz mājām pie mātes. Viņ� atsēdās rakstīt vēstuli, bet pa logu ieraudzīja �urp nākam sarkanarmieti.

Sarkanarmietis izvilka aploksni un jautājas

��� Biedrs Garajevs?

�� Jā.

��� Georgs Aleksejevi�s?

�� Jā.

��� Pieņemiet vēstuli un parakstieties!

Sarkanarmietis aizgāja. Georgs paskatījās uz vēs�tuli un saproto�i iesvilpās. Jā! Te nu ir tas, ko viņ� jau sen gaidīja. Viņ� atplēsa sūtījumu, izlasīja un saburzīja iesākto vēstuli. Tagad nevajadzēja Timuru sūtīt projām, bet ar telegrammu atsaukt viņa māti uz vasarnīcu.

Istabā ienāca Timurs, un sakaitinātais Georgs uz�sita ar dūri pa galdu. Bet tūliņ aiz Timura ienāca Olga un Zeņa.

��� Klusāk! � Olga teica. � Nevajag ne kliegt, ne galdu dauzīt. Timurs nav vainīgs. Vainīgs esat jūs un arī es.

�� Jā, Zeņa piekrita, � jūs uz viņu neklie- dziet! 0)a, nepieskaries galdam! Rau, tas revolveris loti stipri �auj.

Georgs paskatījās uz Zeņu, tad uz revolveri, uz māla pelnu trauku ar nodauzīto rokturi. Viņ� sāka kaut ko saprast, nojaust un jautāja:

�� Tad toreiz naktī tu biji �eit, Zeņa?

�� Jā, tā biju es. Oļa, izstāsti cilvēkam visu, kā nākas, bet mēs paņemsim petroleju, lupatu un iesim tīrīt motociklu.

Otrā dienā, kad Olga sēdēja verandā, pa vārti�ņiem ienāca komandieris. Viņ� soļoja stingri, no�teikti, it kā ienāktu savās mājās, un pārsteigtā Olga piecēlās viņam pretī. Viņas priek�ā tankistu kapteiņa formas tērpā stāvēja Georgs.

�� Kas tad tas? � Olga klusi prasīja. � Vai atkal� jauna loma operā?

��� Nē, � Georgs atteica. ■� Es ienācu uz mirkli, lai atvadītos. Tā nav jauna loma, bet tikai jauns formas tērps.

�������� Un tas, � rādot uz zīmotnēm un mazliet sark�stot, jautāja Olga, � arī tas pats?� �Mēs caur dzelzi un betonu trāpām tie�i sirdi�?

������� Jā, tas pats. Padziediet un uzspēlējiet, Oļa, man kaut ko tālajam ceļami

Viņ� atsēdās, Olga paņēma akordeonu.

Lidotāji � vējiI Bumbas � lo�metējil

Tālē aizlidoja. Atgriezīsies kad,

Kad būs atkal mājās?

Nezinu, vai drīz gan.

Tikai atgriezieties� nu vienalga, kad,

Heil Vai uz �is zemes pla�ās,

Vai padebe�os pa�os,

Vai pār zemēm sve�ām �

Spārni skrien,

Spārni sarkanzvaig�ņotie,

Draudīgie un mīļotie,

Gaidu jūs, kā gaidiju

, . Es arvien�

������� Tā, � viņa teica. � Bet tas viss par lidotājiem, par tankistiem es tik jaukas dziesmas nezinu.

������� Nekas, � Georgs atbildēja. � Atrodiet man arī bez dziesmas labu vārdul

Olga kļuva domīga un, meklējot labo vārdu, ap�klusa, uzmanīgi paskatīdamās viņa pelēkajās acīs, kas tagad vairs nesmējās.

Zeņa, Timurs un Taņa bija dārzā.

������� Klausieties, � Zeņa ieteica, � Georgs tūlīt aizbrauc. Sanāksim uz atvadībām visa komanda! Palaidīsim pēc pirmā numura formas kopējo sasau�kuma signālu. Tad tik būs tracisl

��� Nevajag, � Timurs atteica.

��� Kāpēc?

��� Nevajag! Mēs citu nevienu tā nepavadījām.

������� Nu, kad nevajag, nevajag, � Zeņa piekrita. � Jūs te pasēdiet, es ie�u padzerties.

Viņa aizgāja, bet Taņa iesmējās.

��� Kas tev lēcies? � Timurs nesaprata.

Taņa smējās vēl skaļāk. � Ir gan bra�a un viltīga mūsu Zeņa! �Es ie�u padzerties�!

������� Uzmanību! � no �ķūņaug�as atskanēja skaļ�, līksms Zeņas sauciens. � Dodu pēc pirmā numura formas kopējā sasaukuma signālu.

������� Trakā! � Timurs pielēca kājās. � Tūlīt �urp atdrāzīs simt cilvēku! Ko tu dari?

Bet smagais rats jau griezās un �īkstēja, ietrīsē�jās, noraustījās vadi � �trīs � stop�, �trīs � stop�, pauze! Un zem �ķūņu jumtiem, pieliekamajos kam�baros, vistu kūtiņās notrink�ķēja zvani, tark�ķi, pu�deles, skārda bund�as. Simts jau nu ne, bet ne ma�zāk kā piecdesmit bērnu ātri auļoja uz pazīstamā signāla saucienu.

������� Oļa, � Zeņa ieskrēja verandā, � mēs arī iesim pavadīt. Mūsu ir daudz. Paskaties pa logu!

��� Ellē, � Georgs brīnījās, atvelkot aizkarus.

� Jums ta�u ir liela komanda. To var iesēdināt e�e�lonā un sūtīt uz fronti.

��� Nevar! � Zeņa nopūtās, atkārtojot Timura vārdus. � Tagad stingri jo stingri visiem priek�nie�kiem un komandieriem pavēlēts no turienes �itādus brāļus dzīt ratā. Bet �ēl! Es arī gribētu kaut kur tur� kaujā. Lo�metēji ugunslīnijā! Pir-r-mā!

��� Pir-r-mā� tu pasaulē lielībniece un ala- mans! � Olga viņu ķircināja un, pārmetu�i pār plecu akordeona siksnu, teica: � Nu labi, ja jau pa�vadīt, tad pavadīsim ar mūziku.

Viņi izgāja uz ielas. Olga spēlēja akordeonu. Tad ieskanējās pudeles, bund�as, nūjas, priek�ā izlauzās pa�u sastādīts orķestris, atskanēja dziesma.

Viņi gāja pa zaļām ielām, un viņu pulkam pievie�nojās arvien jauni un jauni pavadītāji. Sākumā ne�zinātāji nesaprata: kādēļ troksnis, rīboņa, spie�dzieni? Kādēļ dziesma? Bet sapratu�i viņi uzsmai�dīja, un da�s pie sevis, da�s arī skaļi vēlēja Geor�gam laimīgu ceļu. Kad viņi tuvojās platformai, ga�rām stacijai aizdārdēja kara e�elons.

Pirmajos vagonos bija sarkanarmie�i. Viņiem māja ar rokām un kliedza. Tad nāca vaļējas plat�formas ar vezumiem, virs kuriem slējās gaisā vesels me�s zaļu ilk�u. Tad � vagoni ar zirgiem. Zirgi pu�rināja galvas un ēda sienu. Arī tiem sauca �urā�. Beidzot pazibēja platforma, uz kuras atradās kaut kas liels, stūrains, rūpīgi nosegts ar pelēku brezentu. Turpat, �ūpojoties līdzi vilciena gaitai, stāvēja sargs. E�elons nozuda, pienāca vilciens. Un Timurs atva�dījās no krusttēva.

Pie Georga piegāja Olga. � Uz redzē�anos! � viņa sacīja. � Un varbūt uz ilgu laiku?

Viņ� pa�ūpoja galvu un spieda viņai roku.

��� Nezinu� Kā liktenis lems!

Svilpiens, troksnis, apdullino�ā orķestra dimdoņa. Vilciens aizgāja. Olga bija domīga. Zeņas acīs spul�goja liela, pa�ai neizprotama laime.

Timurs satraukts, tomēr nezaudē dū�u.

�������� Redzi nu, � viņ� saka mazliet savādākā balsī nekā parasti, � tagad arī es paliku viens. � Un tūlīt, saslējies taisni, viņ� piebilda: � Starp citu, rīt pie manis atbrauks māte.

������� Bet es? � 2eņa iekliedzās. � Bet viņi? � viņa parādīja uz biedriem. � Bet tā? � un viņa piegrūda pirkstu pie sarkanās zvaigznes.

������� Esi mierīgs! � Olga, atvairījusi skumjās do�mas, teica Timuram. � Tu vienmēr domāji par citiem, un viņi tev atmaksās ar to pa�u.

Timurs pacēla galvu. Ak, un tad, arī tad viņ� nevarēja citādi atbildēt, �is vienkār�ais un mīļais zēns!

Viņ� pārlaida skatienu pār biedriem, pasmaidīja un teica: � Es stāvu � es skatos. Visiem labi! Visi mierīgi. Tad arī es esmu mierīgs!