Jūlijs Vanags

To dienu stāsti jaunajai audzei par Ļeņinu

.

� Vecotēv, tu esot bijis strēlnieks?

� Biju.

� Vai tu redzēji Ļeņinu?

� Redzēju. Smoļnijā stāvēju sardzē pie pa�ām Ļeņina istabas durvīm.

� Vai Ļeņins bija liels?

� Liels gan, dēliņ. Lielākais no visiem gara mil�iem pasaulē.

� Vecotēv, pastāsti par Ļeņinu!

� Nu labi, klausies. Jau pagājis apaļ� gadusimtenis kop� Ļeņina dzim�anas.

� Es zinu. Tētis toreiz par labu darbu dabūja medaļu ar Ļeņina ģīmetni.

� Nu jā. Ļeņina simtgades medaļu. Bet daudz agrāk, vēl pirms Ļeņina piedzim�anas, pavisam tālajos sentēvu laikos, vācu zemē dzīvoja divi gara mil�i: Markss un Engelss.

� Zinu. Skolā pie sienas ir viņu portreti.

� Are nu! Abi �ie varenie vīri, redzēdami, cik grūta dzīve pasaulē visiem verdzībā nomāktajiem nabaga ļautiņiem, nolēmu�i izkalt tādu ieroci, ar kuru apspiestie varētu izkarot sev brīvību. Viņi to kalu�i visu mū�u. Un izkalu�i patie�ām brīnumainu gudrības ieroci...

� Gudrības ieroci?

� Jā, lai ar �o ieroci visi pasaules sērdieņi varētu izcīnīt sev brīvu un laimīgu dzīvi. Bet nekā.

� Kāpēc nekā?

� Tāpēc, ka �o ieroci paņēma lielrunīgi un mazdarīgi vīri, kuri tikai lielījās visām zemēm pāri: sak, mums ir gan zinību klētī noglabāts viens varens ierocis! Tikai pagaidām negribam laist to darbā � pārāk ass! Cīnoties pret varmākām, varam pa�i sevi ieskrambāt... Kad paies trejdeviņi mū�i, gan tad ķeizariem un visiem viņu dienderiem pa�iem uznāks labs prāts�un viņi pa�i nāks lūgt, lai ceļam to ieroci gaismā...

� Kas bija �ie mazdarīgie vīri?

� Viņi pa�i sevi dēvēja par sociāldemokrātiem, ta�u neko nedarīja, lai nodibinātu patiesu demokrātiju un palīdzētu ļaudīm tikt vaļā no apspiedējiem... Bet, par laimi, Krievzemes lielās upes Volgas krastā tolaik piedzima Ļeņins. Kad Ļeņins izauga liels, viņ� uzmeklēja �o zinību klētī noglabāto ieroci un ņēmās to spodrināt un asināt. Viņ� to nospodrināja spo�āku par rīta zvaigzni un asāku par pērkona bultu. Tad atvēzējās pār visu pasauli. Un, kur vien pa�ķīlās iero�a spo�ās gudrības dzirkstis, tur cēlās brīvības cīņai karotāji...

� Un kas bija �ie karotāji?

� Tie bija komunisti. Strādnieku �ķiras priek�pulks. Viņi gāja priek�galā visās taisnības kaujās, un brīnumainais, Ļeņina pārkaldinātais ierocis visur nesa uzvaru. Ar �o Ļeņina ieroci arī mēs �odien gūstam uzvaras � darba uzvaras, tā padarīdami mūsu dzīvi labāku un skaistāku ...

� Saprotu, vecotēv.

� Ar �o Ļeņina ieroci, dēliņ, �odien iet taisnības kaujās visas pasaules grūtdieņi, kas cīnās par brīvu un cilvēcīgu dzīvi. Nu, tā, dēliņ! Tagad tu zini, cik liels ir Ļeņins.

� Zinu, vecotēv. Tomēr nākamreiz pastāsti par Ļeņinu vēl.

.

Mazais Volodja Uļjanovs ļoti mīlēja savu vecāko brāli Aleksandru. Tas jau gāja skolā, prata slidot un pat spēlēt �ahu, un Volodja arvien centās darīt visu tā, kā darīja lielais brālis. To zinādama, vecākā māsa Anna mazo Volodju da�kārt izjokoja.

Reiz klusā ziemas dienā, kad Volodja, pagalmā izdraisko-jies, ieskrēja ēdamistabā pusdienot, māsa viltīgi vaicāja:

� Volodja! Vai tu putriņu ēdīsi ar sviestu vai ar ievārījumu?

� Tā � kā Sa�a! � Volodja atsaucās. � Tā � kā Sa�a! � Un steidzās pie galda.

� Sa�a teica, ka viņ� putriņu neēdī�ot, un aizgāja uz slidotavu.

� Tad arī es neēdī�ul le�u pagalmā pikoties!

Un izskrēja ārā, kaut gan bija ļoti izsalcis. Viņ� atcerējās, ka brālis bija teicis: �Ja esi devis vārdu, tad turi to, lai vai kas!�

Viena no iemīļotākajām atpūtas brī�u nodarbībām Volod-jam bija �aha spēle. Astoņu gadu vecumā viņ� iepazinās ar dīvaino figūru gājieniem uz melnbalto lauciņu dēļa, bet piecpadsmit gadu vecs jau pieveica tēvu. Tēvs beidzot sacīja:

� Nu jau tu sāc mani apspēlēt reizi pēc reizes. Vajadzēs tevi iepazīstināt ar Iļjina kungu, lielāko Simbirskas �aha meistaru. Pamēģini sakaut viņu!

� Un sakau�u arī, � Volodja atbildēja. � Ja ne uzreiz, tad pēc kāda laika, kad bū�u iemācījies spēlēt vēl labāk.

Volodja stingri ievēroja likumu: gājienus atpakaļ neņemt. Arvien kā īstās sacensībās: ja esi figūrai pieskāries � ej!

Reiz Samērā kādā �aha spēles vakarā notika jocīgs, ta�u ļoti pamāco�s gadījums. Spēlēja pie vairākiem galdiņiem. Volodja savu partiju jau bija beidzis, kad pie galdiņa, kur sacentās divi resnī�i, izcēlās skaļ� ķīviņ�.

Izrādījās, ka viens no partneriem nejau�i nolicis savu dāmu pretiniekam pa sitienam. Tūdaļ gribējis raut to atpakaļ, bet pretinieks jau dāmu bija nogrābis un turēja augstu paceltajā rokā.

Volodja, to redzēdams, smējās pilnā kaklā un sauca:

� Bāz kabatā! Bāz kabatā!

Zaudētājs sakaunējās un apsveica partneri ar uzvaru.

Togad bija silts rudens.

Volodja tikko bija sācis iet ģimnāzijas piektajā klasē un ar nepacietību gaidīja aizsalstam ūdeņus, lai varētu slidot.

Pagaidām vakaros gāja uz dārza mājiņu pie vecākā brāļa Aleksandra � spēlēt �ahu.

Sa�a tolaik vēl deva Volodjam zirdziņu priek�ā. Arī tad Volodjam tikai retu reizi izdevās pieteikt brālim matu.

Ta�u tovakar laimējās.

Galotnē Sa�am misējās. Viņ� nolika dāmu uz vienas diagonāles ar karali. Volodja brāļa kļūdu acīgi izmantoja un piesēja viņa dāmu ar savu laidni.

Dāmai neglābjami bija jākrīt.

Sa�a tūdaļ padevās.

Ņemt atpakaļ gājienu?

Pilnīgi izslēgts! To viņi nekad nedarīja.

� Ar tavu uzvaru arī beigsim, � Sa�a teica un novāca figūras galdiņa atvilktnē.

� Citreiz priek�ā ņem�u tikai bandinieku!�Volodja jūsmoja.

� Labi, labi. Nu jau esi ietrenējies. Vēl tikai jāpastudē atklātnes. Ar dāmas gambitu tev bie�i iziet greizi.

� Jā, � Volodja atsaucās, raudzīdamies zvaig�ņotajās debesīs, � dāmas gambits diem�ēl ved mani greizos ratosl Bet �onakt, �ķiet, uzsals. Re, cik zvaigznes spo�i mirgo! Lūk, viena nokrita! ...

� Meteors. Iekrītot Zemes atmosfērā, tas no berzes uzliesmo.

� Aukle mums maziem stāstīja, ka tās esot debesu tētiņa asaras par mūsu grēkiem.

� Blēņas! Nu jau tu vairs neesi maziņais, mācies piektajā klasē. Laiks tev zināt, ka nekāda debesu tētiņa nav. Tas krusts, ko tu redzi uz baznīcu torņiem un nēsā valdziņā ap kaklu, ir apspiedēju izdomāts. Tikai tādēļ, lai apspiestie pacietīgi nestu savu verdzības krustu. Bet tur aug�ā � bezgalība. Visums. Miljardi un miljardi mūsu Saules sistēmai līdzīgu pasauļu. Nekādas paradīzes, ne elles. Tās ir tepat zemes virsū.

Volodja pēc brāļa garās runas neko neteica.

Augu vakaru viņ� bija kluss un domīgs. Naktī ilgi valstījās gultelē no vieniem sāniem uz otriem. Aizmidzis murgoja. Bet nākamajā rītā, iedams uz ģimnāziju, paslepus norāva no kakla zīda saitīti ar mazo sudraba krustiņu un aizmeta mēslainē.

1887. gada nogalē Kazaņas universitātē izcēlās studentu nemieri.

� Kāpēc mums neļauj sanākt pulciņos?

� Kāpēc neļauj lasīt visā Eiropā atļautu literatūru?

�ādi un tamlīdzīgi saucieni skanēja visos gaiteņos un auditorijās.

Kaut gan studentu prasības bija visai mērenas, cariskās patvaldības kalpi nemierus ne�ēlīgi apspieda. Policija arestēja daudzus studentus.

Kā vienu no galvenajiem nemieru organizētājiem apcietināja arī juridiskās fakultātes pirmā kursa studentu Vladimiru Uļjanovu.

Policijas pristavs ormaņa pajūgā pats veda bīstamo jaunekli uz iecirkni. Izlikdamies līdzjūtīgs, pristavs ceļā jautāja:

� Cik tad jums gadu? Septiņpadsmit?

Volodja neatbildēja. Pristavs viņa vecumu patie�ām bija uzminējis.

� Pirmais kurss, � pristavs tēvi�ķīgā tonī turpināja. � Tātad tikko beidzāt ģimnāziju. Saņēmāt gatavības apliecību, un � gatavsl Sabojājāt sev dzīvi. Bet brīdinājumu ta�u netrūkst! Nupat pavasarī notiku�ais sadrebināja visu Krieviju, kad Pēterburgā piecus tādus neprā�us, kas bija iedro�ināju�ies pacelt roku pret viņa majestāti, sodīja ar nāvi...

Volodja nobālēja.

Atgādinājums par traģiski bojā gāju�o brāli Aleksandru bija kā sāls svaigā brūcē.

Viņ� sakoda zobus, ta�u neko neteica.

Satrauktajās smadzenēs atkal atplaiksnīja dego�ā doma:

�Nē, Sa�a! Tas nav īstais ceļ�! Ir jāiet citu ceļu...�

Bet pristavs, pēk�ņi iekaisis, bez aplinkiem iesaucās:

� Nu, ko jūs dumpojaties, jaunais cilvēk! Tas ta�u veltīgi! Jūsu priek�ā siena!

Un Volodja nenocietās:

� Siena gan, bet satrūdējusi. Pagrūd � un sabruks!

I

1900. gada sākumā izbeidzās Vladimira Uļjanova � Ļeņina trimdas laiks �u�enskā, kur viņ� bija izsūtīts par revolucionāro darbību un cīņu pret carisko iekārtu.

�u�enskā bija nodzīvoti trīs gadi, un nu varēja atgriezties.

Jā, bet kur atgriezties?

Uz kurieni braukt?

Abās galvaspilsētās � Pēterburgā un Maskavā viņam dzīvot aizliegts.

Visās universitā�u pilsētās � aizliegts.

Visās lielās rūpniecības pilsētās, kur daudz strādnieku, arī aizliegts.

Uz kurieni lai brauc?

Kur lai apmetas uz dzīvi?

Policijā jāpieteicas tūlīt, jādabū atļauja.

Un Ļeņins izvēlējās Pleskavu.

Kāpēc?

Tāpēc, ka tuvu Pēterburga, galvenais revolucionāru darbības centrs. Tāpat nav tālu Maskava. Sasniedzamas arī tādas lielas rūpniecības pilsētas kā Rīga un Viļņa.

Kaut gan cara policija viņu, bez �aubām, stingri uzmanīs, tomēr...

Gan jau radīsies iespēja izvairīties no policijas ok�ķeriem un uz īsu laiku aizbraukt, kur nepiecie�ams.

Un Ļeņins devās uz Pleskavu.

Viens, jo dzīvesbiedrei Nade�dai Konstantinovnai vēl zināms trimdas laiks bija jāpavada Ufā.

Atkal bija jādzīvo �ķirti. Bet tāds jau ir revolucionāru liktenis.

2

Pienāca pavasaris.

Starp daudzajām vēstulēm, ko Ļeņins bie�i saņēma no saviem domubiedriem un tuviniekiem, viņu sevi�ķi ieinteresēja viena, kas pienāca marta beigās no Rīgas.

To rakstīja viņa sens paziņa un revolucionārās darbības līdzgaitnieks Mihails Silvins, kur� patlaban atradās karadienestā Rīgā.

Vēstulē, starp citu, bija �ādas rindas:

�Atbrauciet ciemos! Iepazīstinā�u Jūs ar interesantiem cilvēkiem. Te Jūs gūsiet daudz lielisku iespaidu!�

Vladimirs Iļji�s tūdaļ saprata, kas slēpjas aiz �iem no pirmā acu uzmetiena tik vienkār�ajiem vārdiem. Jau sestdienas naktī viņ� iekāpa Rīgas vilcienā.

3

�Svētdienas rīts.

Pār Rīgas namu jumtiem staro silta pavasara saule.

Ar apaļiem akmeņiem bruģētajā stacijas laukumā iznāk bezrūpīgs ceļotājs. Vienā rokā tam viegla ceļasoma, otrā � elegants spieķis.

Va�oņu rinda laukuma malā pagrie� galvu uz atbraucēja pusi, bet tas vienaldzīgi paiet garām. Acīmredzot nolēmis iet kājām. Varbūt nav tālu ...

Marijas ielas galā pastaigājas gorodovojs. Atbraucējs pieiet tam klāt, paceļ cepuri un vāciski jautā:

� Wo ist die Alexanderstrasse, biite?

� Aļeksandrovskaja? � gorodovojs pārjautā krieviski. � Dori, doril � Viņ� ar roku norāda. � Prjamo! Gerade!

� Danke schon!

Atbraucējs paceļ platmali un aizsoļo norādītajā virzienā. Tālākais bija skaidrs no vēstules: jānogrie�as pa labi uz Aleksandra ielu. Tad � tikai taisni vien.

Un Ļeņins iet.

Iet jau ilgāk nekā pusstundu.

Beidzot�baznīca. Pa�ā ielas vidū.

Ahā! Aleksandra iela aizvirzās baznīcai gar labo pusi, bet pa kreisi...

Ļeņins �ķērso laukumu.

Jā, te sākas Cēsu iela.

Nu jau tikpat kā klāt!

Lūk, jau piecpadsmitais numurs!

Un tūdaļ � septiņpadsmitais.

Necils koka namin�.

Ļeņins uzkāpj otrajā stāvā un klauvē pie durvīm, uz kurām numurs pieci.

Durvis atveras.

Tajās stāv jauna sieviete. Pēto�i noraugās atnācējā. Tas ceļ platmali un vaicā:

� Vai �eit dzīvo Silvina kungs?

� Jā. Lūdzu, nāciet iek�āl

Silvina sieva gaiteņa puskrēslā Ļeņinu nepazīst, tomēr nojau�, ka atnācējs ir no nelegālistiem. Tāpēc vispirms noslēdz durvis un tikai tad sauc:

� Mi�a, tev ciemiņ�!

Viņa jau pagrie�as, lai ietu, kad pēk�ņi dzird:

� Jūs mani vairs nepazīstat, Olga Aleksandrovna?

Vai tie�ām Ļeņins!...

� Nudien, nepazinu! Mi�a! Tu nemaz nevari iedomāties, kas atnācis!

Bet Ļeņins smejas.

� Tā ir vislabākā liecība manam lojāla pilsoņa izskatam!

No istabas, karavīra mundieri aizpogādams, nāk Silvins.

� Vladimir Iļji�! ...

� Sveiki, Mihail Aleksandrovi�!

Un viņi apskaujas.

� Saņēmu jūsu intriģējo�o vēstuli un, kā redzat, esmu klāt.

� Lieliski! Tik sen neesam tiku�ies... Sieviņ! Patvāri! � Un viņ� metas palīdzēt ciemiņam noģērbt mēteli.

� Nē, nē, pateicos! Es pats, � Ļeņins atvaira. � Degu nepacietībā iepazīties ar tiem interesantajiem cilvēkiem, par kuriem rakstījāt.

� Pagūsim, pagūsim, Vladimir Iļji�! Lūdzu � dziļāk! Un jūtieties kā mājās! Vai ilgi meklējāt?

� Itin nemaz! Stacijas laukumā pie gorodovoja gribēju pārbaudīt savas vācu valodas zinā�anas, bet gorodovojs prata vēl sliktāk par mani. Tomēr virzienu uz Aleksandra ielu parādīja. Un ar to man pietika. Vēstulē viss bija aprakstīts.

� Varējāt sēsties ormanī. Tad ir pavisam vienkār�i.

� Man tīk pastaigāties. Tikai tā var īsti iepazīties ar pilsētu. Rīgā esmu pirmo reizi... Sena Hanzas citadele!...

� Tagad te ļoti attīstīta rūpniecība. Spēcīgs proletariāts. Pirms da�iem gadiem bijusi īsta sacel�anās.

� Jā, Rīgas dumpis toreiz nodimdēja pār visu Krieviju... Pie tējas galda Silvins pastāstīja, ka sakarus ar latvie�u

sociāldemokrātiem nodibinājis tūlīt pēc iera�anās Rīgā. Ar Pētera Stu�kas starpniecību. Esot lieliski pui�i...

� Kad es viņus satik�u? Man jau vakarā jābrauc atpakaļ.

� Padzersim tēju un iesim. Ar viņiem viss norunāts. Viņi gaida jau otro svētdienu. Iespēja tikties ar krievu sociāldemokrātijas vado�u personu viņus ļoti ieinteresēja. Jūsu vārdu, protams, neteicu.

� Tad ejam tūlīt! Tēju jau padzēru. Paldies!

Un Ļeņins piecēlās no galda.

Laiks bija jauks, un līdzi nāca arī Silvina sieva, lai izskatītos, ka viņi dodas svētdienas pastaigā.

Jautri tērzēdami, visi trīs soļoja pa Aleksandra ielu vecpilsētas virzienā.

� Te mums jānogrie�as pa kreisi, � Silvins klusi sacīja, kad viņi tuvojās Elizabetes ielai. Kad pagāja garām Vērmanes dārzam, Silvins teica:

� Pāri Suvorova¹ ielai. Labajā pusē. Se�padsmitais numurs².

4

Kad bija izrunāti teorētiskie jautājumi, kuros nekādas domstarpības neradās, Ļeņins pārgāja pie galvenā, kas viņu nodarbināja visu pēdējo laiku.

Lai saliedētu daudzos pa visu Krieviju izkaisītos sociāl-

'Tagad� Kri�jāņa Barona iela.

²Tagad � Kirova ielas 18. numurs.

demokrātu pulciņus, jānoorganizē īpa�s laikraksts. Laikraksts palīdzēs �is savrupās �ūniņas sakaldināt vienotā Krievijas sociāldemokrātu partijā.

Laikraksta nosaukums jau izdomāts: �Iskra�. Dzirkstele.

No dzirksteles iedegsies liesma.　

Revolūcijas liesma.　

Kur �ādu laikrakstu iespiest?　

Protams, tikai ārzemēs.　

Krievijā �andarmērija drīz nāktu tam uz pēdām, un tad visas pūles būtu veltīgas.　

Tātad � ārzemēs.　

� Jā, jā, tas ir ļoti riskants uzdevums. Tie�i tāpēc es grie�os pie latvie�u revolucionāriem, � Ļeņins nobeigumā sacīja. � Jūs lā�u dzīvojat pie jūras. Varbūt jūs varētu mums palīdzēt?

Iestājās klusums.

Tad viens no latvie�u biedriem teica:

� Domāju, ka varēsim.

� Mēģināsim, � citi piebalsoja. � Mūsējie ta�u daudzi strādā uz kuģiem!

� Tādā gadījumā varu uzskatīt, ka mans brauciens pie jums ciemos bijis visai sekmīgs, � Ļeņins smaidot sacīja un sāka atvadīties.

Pēc M.Gorkija atminām

1908. gada pavasarī Ļeņins apciemoja Maksimu Gorkiju Kapri salā, Itālijā, kur lielais krievu rakstnieks dziedināja savas grūtajā bērnībā un jaunībā sabojātās plau�as.

Ļeņins gan neprata itālie�u valodu, tomēr drīz vien sadraudzējās ar vietējiem zvejniekiem.

Tie bija redzēju�i te ciemojamies gan �aļapinu, gan daudzus citus ievērojamus vīrus no Krievzemes, tomēr �is ciemiņ� viņiem �ķita kaut kā īpa�i pievilcīgs.

Kapri salas sirmais zvejnieks D�ovani Spadaro, dzirdējis Ļeņinu gardi smejam, sacīja:

� Tā smieties var tikai godīgs cilvēks.

Tāpēc viņi ar prieku uzņēma Ļeņinu laivā, kad tas pa pusei ar �estiem izteica vēlē�anos izbraukt viņiem līdzi zvejā.

Laiva �ūpojās viļņos, kas bija tikpat dzidri un zili kā debesis virs galvas.

Zvejnieki rādīja Ļeņinam, kā jāmak�ķerē zivis dziļumā bez mak�ķerkāta un bez pludiņa, turot mak�ķeres auklu uz pirksta.

Viņi mācīja piecirst, tiklīdz zivs satver ēsmu un pirksts sajūt auklas ietrīcē�anos.

� Kozi: drin-drin. Kāpis?

Ļeņins a�i uztvēra zināmo mirkli, spēji piecirta, sajuta, ka zivs uzķērusies, un vilkdams īstā mednieka sajūsmā iesaucās:

� Ahā! ... Drin-drin!

Kop� tās reizes Kapri salas zvejnieki iemīļoto ciemiņu no Krievzemes dēvēja par sinjoru �Drin-drin�.

Kad Ļeņins aizbrauca, zvejnieki pēc kāda laika vaicāja Gorkijam:

� Kā klājas sinjoram �Drin-drin�? Vai nav iekritis cara slazdos?

� Nē, � Gorkijs atbildēja. � Nupat saņēmu vēstuli. Liek jūs sveicināt.

� Paldies! Rakstiet, lai atkal brauc ciemos! Būs labi lomi! Drin-drin!

No rīta jau agri atskrēja kaimiņu Kola, vicinādams avīzi �Rabo�ij i Soldat� un saukdams:

� Celies! Skriesim uz rūpnīcu! Revolūcija!

Petriks paķēra avīzi.

Burti kā dzīvi vēstīja:

�Krievijas pilsoņiem!

Pagaidu valdība gāzta. Valsts vara pārgājusi Petrogradas strādnieku un zaldātu deputātu Padomes orgāna � Kara revolucionārās komitejas rokās...�

� Mamm! � Petriks iesteidzās virtuvē. Bet mātes tur nebija.

� Aizgāja! � Kola sauca Petrikam pakaļ. � Visas sievas jau agri aizdrāzās uz rūpnīcu. Skriesim arī mēs! Tur dabūsim dzirdēt visus jaunumus!

Petriks a�i apģērbās, noskaloja miegu no acīm un laidās līdzi Kolam uz Putilova rūpnīcu, kur cerēja sastapt tēti...

3

Pagāja da�as dienas.

Pilsētas ielās sadursmju vairs nebija, toties bie�i klaudzēja uz fronti aizejo�o sarkangvardu vienību soļi. Sarkangvardi devās pretī ienaidniekam � kerenskie�u kontrrevolucionārajam karaspēkam, kas uzbruka no Krasnoje Selo puses, no Lugas, no Taiciem.

Petrika tētis bija ievēlēts rūpnīcas komitejā un nenāca mājās dienām un naktīm. Petriks katru rītu un vakaru nesa viņam uz rūpnīcu ēst, ko nu kuro reizi māte spēja sarūpēt.

Kādā vēlā vakarā, kad de�urējo�ie komitejas vīri dzēra tēju un mielojās ar zaldātu katliņā turpat uz �uguna krāsniņas uzvārītiem kartupeļiem, vagonu nodaļas telpā, kur atradās rūpnīcas komiteja, ienāca divi te neredzēti cilvēki.

Petriks un Kola, jau sataisīju�ies doties mājās, gandrīz saskrējās ar nācējiem un parāvās aizdurvē.

Viens no sve�ajiem bija liela auguma, melnā ādas jakā un tādās pa�ās biksēs, gariem stulmu zābakiem kājās, pistoli pie sāna. Otrs � vidēja auguma, ģērbies vienkār�ā rudens mētelī ar saslietu apkakli, galvā �okejcepure.

Viņ� nāca pirmais, sniedza visiem roku, apsēdās pie galda un sāka iztaujāt:

� Kāds rūpnīcā noskaņojums, biedri? Kā strādnieki reaģē uz varas pārņem�anu valstī?

� Noskaņojums labs, Vladimir Iļji�, � komitejas pārstāvis atbildēja. � Strādnieki priecājas, ka beidzot valsts vara ir pa�as tautas rokās.

� Bet �ī vara vēl jānotur. Kerenskie�i mums uzbrūk ar lieliem spēkiem. Vai jūsu strādnieki po�as uz fronti, lai nosargātu padomju varu?

� Uz fronti jau esam nosūtīju�i vairākas vienības un organizējam vēl. Mūsu strādnieki gandrīz visi labprāt dotos kaujā, bet jāstrādā arī rūpnīcā, jāra�o bruņojums.

� Pareizi, pareizi. Rūpnīca nedrīkst apstāties. Vai izejvielu un kurināmā jums pietiek?

� Pagaidām vēl pietiek.

� Un kā ar vieglajiem iero�iem? Ar �autenēm un lo�metējiem? Vai savas vienības labi apbruņojāt?

� �autenes ir visiem, biedri Ļeņin. Pietiek arī munīcijas. Lo�metēju gan pamaz. Toties nupat da�us vagonus, no kuriem izkrāvām akmeņogles, apdarinājām ar biezām tērauda plātnēm un izveidojām bruņuvilcienu. Jau rīt laidīsim uz fronti!

� Tas ir labi! Ienaidnieks uzbrūk tie�i gar dzelzceļu līnijām. Un kā jums ar pārtiku?

Ļeņins pameta acis uz kūpo�o kartupeļu katliņu.

� Kaut kā iztiekam, Vladimir Iļji�. Vai nevēlaties glāzi tējas?

� Karstu tēju � labprāt!

� Varbūt neapsmādēsiet arī kādu kartupeli mundierī un ar sāli? Laipni lūdzam!

� Paldies! Mundierī un ar sāli. Sibīrijā medībās tādus tiku ēdis.

Ļeņins nolobīja karsto kartupeli, pamērcēja sāls trauciņā un koda.

� Ļoti gar�īgs kartupelis!

Saruna pie galda turpinājās, bet Petriks un Kola klusi izslīdēja pa durvīm.

� Dzirdēji? � Kola �ukstēja. � Ļeņins!

Smoļnija gaiteņos kustība nerima ne dienu, ne nakti. Mazliet klusāka tā bija tikai otrā stāva viņējā galā, kur 86. istabā strādāja Ļeņins.

Strēlnieki, kas ik stundu mainījās sardzē pie 86. istabas durvīm, brīnījās:

� Kad gan Iļji�s guļ?

Līdz veļai naktij, da�kart pat līdz rīta gaismai te naca jaunās valsts darbinieki, un visi gribēja runāt ar Ļeņinu, visiem bija svarīgi un neatliekami jautājumi, ko var izlemt vienīgi viņ�.

Tovakar, kad stundu pēc pusnakts pie 86. istabas durvīm sardzē nostājās strēlnieks Jānis Rubenis, lielajā sekretariāta telpā jau bija samērā kluss. Tikai paretam gaitenī noklaudzēja durvis, aizdipēja steidzīgi soļi.

Nolaidis �auteni pie kājas, Jānis ieklausījās, kas notiek aiz 86. istabas durvīm. Tur klusums. Ļeņins netraucēti strādā. Vai varbūt atpū�as. Tik reti gadās �ādi mierīgi brī�i!...

Atbalstījies ar muguru pret durvju stenderi, Jānis iemiedza �auteni padusē un izvilka no azotes paplānu grāmatiņu. Uz pelēkā vāka bija lasāms: RAINIS. ZELTA ZIRGS.

Pagriezies pret blāvo griestu spuldzi, jaunais strēlnieks, neizlaizdams �auteni no labās rokas, ar kreiso pacēla grāmatu pret gaismu un at�ķīra ielocīto lapu.

Jau kuro reizi viņ� pārlasa aizraujo�o saulgrie�u pasaku, kā to nosaucis pats Rainis. �ukstus, ta�u ar dziļu izjūtu Jānis �ķetināja vārsmu pēc vārsmas, it kā teikdams tās neredzamam klausītāju pulkam.

Saulgrie�i!

Tā ir revolūcija.

Un Saulvedis � tas ir varonis, kur� ved brīves sauli visiem sērdieņiem!

Tas ir viņ�!

Nē.

Tie ir viņi visi.

Visi strēlnieki.

Visi revolucionāri.

Visi tie, kuriem sirdis pārkaltas tautas cie�anās. Pārkaltas gan liesmainā Piektā gada ēzē, gan Oktobra kauju ugunīs...

Jānis aizvēra grāmatu un �ukstus atkārtoja:

Ņems, kas atdos,

Veiks, kas zaudēs,

Pastāvēs, kas pārvērtīsies!

Pēk�ņi atvērās durvis�un iznāca Ļeņins.

Jānis pārsteigumā izslējās taisni, �autenes laide noklaudzēja uz grīdas. Ta�u grāmatu paslēpt azotē viņ� nepaguva. Tā nodevīgi palika lejup nolaistajā rokā.

�Kas nu būs!� Jānis piesarcis nodomāja. �Lasī�ana postenī... Var iziet greizi...�

Ļeņins jau bija pagājis garām, tad atskatījās un paspēra soli atpakaļ.

� Ā! Jūs lasāt? Tas ir labi. Katru mirkli vajag izmantot, lai mācītos. Mums vēl daudz jāmācās. Ko lasāt, ja drīkstu zināt?

Un pastiepa roku pēc grāmatas.

� Tas ir Rainis, Vladimir Iļji�. Latvie�u dzejnieks.

� Latvie�u? Jā, jā! Jūs ta�u esat latvietis. Latvie�i � krietni revolucionāri, krietni cīnītāji. Paldies, latviski vēl neesmu iemācījies.

Un sniedza grāmatu atpakaļ. Tad �igliem soļiem aizsteidzās garām sekretariāta galdu rindai un izgāja gaitenī.

Jaunais strēlnieks jutās, kā izaudzis par galvas tiesu lielāks, un jau pilnīgi dro�i at�ķīra grāmatu. No tās izkrita iebrūna, divkārt pārlocīta lapa. Jānis noliecās un pacēla. DEKRĒTS PAR ZEMI.

...Jānis Rubenis, Ungurmui�as kalpa dēls, jau zina to no galvas, tomēr �ad un tad atloka un skata kā kādu talismanu, jo vārdi tajā skan kā milzīgas līksmas taures, kas atbalso tālu pār kalniem, me�iem un ūdeņiem:

MUI�NIEKU ĪPA�UMS UZ ZEMI TIEK NEKAVĒJOTIES ATCELTS... ZEME... TOP PAR VISAS TAUTAS ĪPA�UMU UN PARIET VISU ZEMES APSTRĀDĀTĀJU LIETO�ANA...

Kad revolūcija būs galīgi uzvarējusi un strēlnieki varēs braukt mājās, Jānis Rubenis atgriezīsies savā dzimtajā Ungurmui�as pagastā un ars zemi...

Nē, nē, viņ� nears viens!

Viņi sanāks kopā augstajā kalnā aiz Silabebru ezera, sanāks kopā visi biju�ie mui�as kalpi un dibinās KOMŪNU. LIELU KOPĪGU SAIMNIECĪBU.

Jā, jā, tikai tādas rentējoties. Tā vakar teica Ļeņins.

Ļeņins bie�i nonāk lejā � lielajā un stāvgrūdām pilnajā Smoļnija aktu zālē un divas stundas atbild uz jautājumiem. Un strēlnieki, kas vien brīvi no dienesta, iet klausīties Ļeņina atbildes. Ta�u brīvu brī�u visai maz, jo cīņa par revolūcijas mērķu īsteno�anu vēl tikai sākas...

Jānis gribēja atkal at�ķirt grāmatu, bet tajā brīdī kāds ienāca. Jauns cilvēks karavīra �inelī.

� Es pie Ļeņina, � nācējs ierunājās aizsmaku�ā balsī un sniedza caurlaidi.

Jānis paņēma, ieskatījās. Viss bija pareizi. Iek�lietu tautas komisariāta darbinieks. Bet vārds un uzvārds... Latvietis! Jānis cie�i ielūkojās atnācēja sejā. Nē, nebija pazīstams.

� Biedra Ļeņina patlaban te nav, � Jānis sacīja, atdodams caurlaidi. � Viņ� nupat izgāja.

� Nekas, pagaidī�u.

Jānis jau grasījās uzsākt sarunu, pavaicāt, kāda biedram vajadzība, ta�u tajā mirklī strauji atvērās durvis � un Ļeņins a�iem soļiem nāca uz savu istabu.

Ieraudzījis gaidītāju, spēji apstājās.

� Vai jūs pie manis?

� Tie�i tā, Vladimir Iļji�.

� Tik vēlā stundā? Hm, hm. Ko vēlaties?

� Esmu komisārs bēgļu lietās. Man uzdots nosūtīt lielu naudas summu poļu tautības bēgļiem. Tie apmetu�ies Novo-�erkaskas apgabalā. Bet tur jau klaiņo ģenerāļu Kaļedina un Krasnova organizētās baltgvardu bandas. Tāpēc sūtīt naudu ļoti riskanti. To var sagrābt baltie un izmantot cīņai pret padomju varu. Tādu atbildību es nevaru uzņemties un nezinu, ko lai dara.

Ļeņins noklausījās teikto, pagājās da�us soļus turp un atpakaļ, tad apstājās un, sabāzis abus īk�ķus aiz vestes rok-caurumu malām un smīnīgi piemiedzis acis, sacīja:

� Arī es nezinu!

Un pēc brītiņa turpināja:

� To jautājumu nokārtot uzdots jums?

� Man.

� Un jūs nezināt, kā rīkoties?

� Nezinu.

� Tad domājiet! Kāpēc jūsu vietā jādomā citiem? Arī es nezinu, kā pārvaldīt tik milzīgu valsti, kāda ir mūsējā, bet neko nevar darīt � jāpārvalda!

Un pēc pauzes piebilda:

� Ejiet mājās un domājiet pats! Rūpīgi apsveriet visus �par� un �pret� un izlemiet, ko darīt! Ja kļūdīsieties, neno-

kariet galvu. Mēs visi esam jauni darbinieki. No kļūdām mācāmies. Galvenais � nevairīties no atbildības. Ar labu nakti!

� Ar labu nakti, Vladimir Iļji�!

Paspiedis jaunajam komisāram roku, Iļji�s iegāja savā istabā.

� Dzirdēji? � komisārs jautāja strēlniekam.

� Dzirdēju.

� Viņ� nezinot, kā pārvaldīt valsti! Zina gan.

� Protams, zina.

� To viņ� teica tikai aiz smalkjūtības, lai mani neaizvainotu.

� Protams. Ko tad darīsi ar to poļu naudu?

� le�u mājās un domā�u. Bet tu sargā modri Ļeņinu!

� Nebīsties, nosargāsim!

� Sveiks!

� Uz redzē�anos!

1

� Centrāle? Lūdzu, savienojiet mani ar Lietuvas lietu komisariātu,� sauca klausulē Jakovs Sverdlovs, Viskrievijas centrālās izpildkomitejas priek�sēdētājs. � Hallo! Vai biedrs Kap-suks?

� Kapsuks klausās.

� Runā Sverdlovs. Sveiki!

� Esiet sveicināti, Jakov Mihailovi�!

� Man pie jums lūgums, biedri Kapsuk.

� �aubos, vai no mums ir ko lūgt.

� Tomēr, tomēr. Vai jums nav kāds dū�īgs puika ar �iglām kājām? Man vajadzīgs kurjers.

� Kur tad jūsu bra�ais jauneklis, kas te nāca?

� Izlūdzās un aizbrauca uz fronti.

� Jā, tagad jau visi prasās uz fronti...

� Tāpēc jau es gribētu kādu pusaudzi.

� Puiku gan man nav. Bet ir viens dū�īgs skuķis...

� Meitene? Vai viņa jaudās? Da�dien jāapskrien vai puse Maskavas.

� �ī jaudās.

� Bie�i jāstaigā arī naktīs. Baidīsies...

� �ī nebaidās ne no velna! Uz Maskavu nākusi pāri frontei... Varat būt dro�i!

� Ja jūs tā domājat, tad lai nāk �urp! Pieņemiet manu paldies!

� Nav par ko.

� Ir gan par ko. Uz redzē�anos!

� Uz redzē�anos, Jakov Mihailovi�!

2

Jau pēc stundas Sverdlova priek�ā stāvēja acīgs meitēns visai nopluku�ā apģērbā.

Sverdlova degunkniebis vērtējo�i nozibsnīja.

�Tad tāds ir tas skuķis, kur� ne velna nebaidās! Redzēsim, redzēsim ...�

� Kā jūs sauc?

� Oļa.

� Vai Maskavu labi pazīstat?

� Nu jau kaut cik pazīstu...

� Te jums būs iznēsājamā grāmata. Uzmaniet, lai katrs sūtījuma saņēmējs parakstās! �odien vēstuļu nav daudz. Ja kādu adresi nezināt, pajautājiet.

� Gan atradī�u.

� Tātad uzdevums skaidrs?

� Skaidrs.

� Tad � labu veiksmi!

� Paldies.

3

Tā mazā Oļa kļuva par Viskrievijas centrālās izpildkomitejas kurjeri.

Maskavu viņa pazina vēl diezgan vāji, ta�u visas galvenās iestādes atradās centrā, un tas jau bija izstaigāts krustām �ķērsām: Kremlis, Ohotnijs Rjads, Tveras iela, Arbats... Ja gadījās kāds adresāts patālāk, Oļa nekautrējās vaicāt katram pretimnācējam, kamēr nokļuva vajadzīgajā vietā, un tad jau viens jauns pilsētas sektors atkal bija iepazīts.

Visbie�āk nācās iet uz Kremli, jo tur bija daudzas jaunās Padomju valsts iestādes.

Kremli apsargāja latvie�u strēlnieki. Oļai tie �ķita tuvi kā brāļi. Arī daudzi strēlnieki mazo kurjeri jau pazina un tikai pienākuma pēc prasīja caurlaidi, kas Oļai arvien bija pie rokas.

4

Kādudien Sverdlovs teica:

� Desmitos vakarā, Oļa, ienāciet pie manis! Būs svarīgs sūtījums.

Kad lielais sienas pulkstenis kancelejā rādīja tie�i divdesmit divi, Oļa klauvēja pie priek�sēdētāja kabineta durvīm.

� Ienāciet, � atsaucās Sverdlova skanīgā balss.

Viņ� jau stāvēja pie rakstāmgalda ar lielu aploksni rokā.

� Tūlīt aiznesiet Ļeņinam! Vai caurlaide uz Kremli jums ir?

� Ir, Jakov Mihailovi�, � Oļa atbildēja, ar abām rokām bijīgi saņemdama aploksni.

Ielikusi vēstuli iznēsājamā grāmatā, Oļa pusteciņus steidzās uz Kremli.

Vārtos de�urēja tas pats jaunais cilvēks, kuru Oļa jau vairākkārt tur bija sastapusi. Laikam liels grāmatnieks, jo arī �oreiz bija nogrimis lasī�anā.

� Ā! Mazā Rīgas lietuviete atkal klāt! � saņemdams caurlaidi, strēlnieks mēļoja. � Vai neesat nosalusi, jaunkundzīt? Varbūt ienāksiet apsildīties? Mums de�ūrtelpās �odien sakurināts kā pirtiņā.

� Paldies. Nav laika. Vēstule Ļeņinam! � Oļa norādīja uz lielo aploksni.

� Tādā gadījumā nedrīkstu aizkavēt. Laipni lūdzu! Aiz stūra � pa labi, otrajā stāvā.

Un atdeva caurlaidi.

Pārskrējusi lielajam Kremļa pagalmam, kur tālumā rēgojās Cars Zvans un Cars Lielgabals, Oļa sameklēja vajadzīgo namu, atvēra smagās durvis un ap�ilba.

...Baltas marmora kāpnes. Līdz aug�ai noklāts spilgti sarkans celiņ� ...

Aug�ā, sabāzis īk�ķus vestes rokcaurumos, �urp un turp staigāja kāds pusmū�a cilvēks tum�ā uzvalkā.

� Labvakar! � Oļa sveicināja un nedro�i spēra soli uz sarkanā celiņa. Viņas audekla kurpes bija pārāk sabristas.

� Labvakar!�cilvēks aug�ā atņēma sveicinājumu un apstājās, gaidot Oļu uznākam.

� Vēstule biedram Ļeņinam, � Oļa sacīja un atvēra iznēsājamo grāmatu.

� Pateicos.

Saņēmējs a�i parakstījās un laipnā balsī atkārtoja:

� Ļoti pateicos.

Un nolūkojās Olai pakaļ, kamēr tā noskrēja pa kāpnēm un izmetās pa durvīm.

Atgriezusies izpildkomitejā, Oļa jau durvīs sadūrās ar Sverdlovu.

� Vai vēstuli nodevāt Ļeņinam pa�am? � viņ� jautāja.

Oļa izbīlī sastinga.

Ko lai atbild? Tas dro�i vien bija kāds no Ļeņina apsardzes, kur� saņēma vēstuli ...

Redzot meitenes apmulsumu, Sverdlovs cie�i viņā paskatījās un jautāja:

� Paraksts ir?

Oļa klusēdama sniedza iznēsājamo grāmatu.

At�ķīris Sverdlovs ieraudzīja pazīstamo parakstu un apmierināts pasmaidīja.

Tātad viss kārtībā. Vēstuli ir saņēmis uzticams cilvēks.

Un Oļai kā slogs novēlās no krūtīm.

5

Pēc da�ām dienām Sverdlovs atkal ieaicināja Oļu savā kabinetā. �oreiz viņ� sacīja:

� Aiznesiet �o vēstuli uz Kremli Vladimiram Iļji�am!

�Vladimiram Iļji�am... Vladimiram Iļji�am... Vladimiram

Iļji�am...� Oļa, steigdamās uz Kremli, klusībā atkārtoja. Tik neierasti un grūti bija iegaumēt vārdus un tēvvārdus! Gan lietuvie�iem, gan latvie�iem �āds paradums sve�s...

Kā par postu, Kremļa vārtos atkal de�urēja tas pats strēlnieks Jānis, kuram Oļa garām ejot jau bija paguvusi izklāstīt gandrīz visu savu dēkaino dzīves stāstu, ta�u Jānis arvien lika atkārtot to no jauna.

Arī �oreiz, paņēmis caurlaidi, viņ� smaidot vaicāja:

� Nu, �arlotes ielas jaunkundze! Kā tur bija ar to bēg�anu alus mucā? Viņdien neizstāstīji līdz galam.

� Citreiz, citreiz, �odien nav laika. Re, steidzama vēstule Vladimiram Iļji�am... � Oļa pavēra iznēsājamo grāmatu.

Izdzirdis, ka vēstule Vladimiram Iļji�am, strēlnieks tūdaļ kļuva nopietns un atdeva caurlaidi.

� Kurā namā viņu meklēt? � Oļa jautāja.

� Vai tad neatceries? � Jānis pabrīnījās. � Turpat, kur viņreiz!

� Viņreiz... Kad es gāju pie Ļeņina?

� Nu jā!... Aiz stūra pa labi, otrajā stāvā.

� Baltas kāpnes ar sarkanu celiņu?

� Tie�i tā!

� Paldies! Sveiki!

� Uz redzē�anos!

Atvērusi smagās durvis, Oļa atkal ieraudzīja aug�ā staigājam to pa�u cilvēku tum�ā uzvalkā. Viņa gribēja aizlavīties tam garām, lai meklētu Vladimiru Iļji�u un nodotu vēstuli tie�i adresātam, bet staigātājs jau bija nopratis, kam kurjere nes vēstuli.

Viņ� bez vārda runas paņēma grāmatu, izņēma sūtījumu un parakstījās tik a�i, ka Oļa bailēs nepaguva ne ko teikt, ne iebilst.

� Pateicos, � saņēmējs laipnā balsī sacīja un steidzīgi aizgāja pa gaiteni.

Oļa brītiņu stāvēja kā mēma.

Tāda neveiksme!

Viņa atkal nebija pratusi nodot vēstuli tie�i tam, kam tā adresēta.

Pārnākusi mājās kopmītnē, kur mitinājās daļa Lietuvas lietu komisariāta darbinieku, Oļa raudādama izsūdzēja savas bēdas istabas kaimiņiem, bet tie sāka smieties.

� Abas vēstules tu esi nodevusi pareizi, meitenīt! Vladimirs Iļji� ta�u ir tas pats Ļeņins! Viņa dzimtais uzvārds ir Uļjanovs. Vai tad neesi redzējusi, kā viņ� parakstās uz dekrētiem? Tautas komisāru padomes priek�sēdētājs V. I. Uļjanovs-Ļeņins.

Par �o gadījumu biedrs Kapsuks bija pastāstījis Sverdlo-vam.

Jakovs Mihailovi�s nākamreiz, sūtot Oļu ar vēstuli uz Kremli, smīnēdams sacīja:

� �o vēstuli nodosiet biedram Ļeņinam!

Bet citā reizē teica:

� �odien aiznesiet vēstuli Vladimiram Iļji�am!

Un degunkniebja stiklos nozibsnīja labsirdīgs smaids.

Bet Oļa sarkdama murmināja:

� Nu jau zinu ...

6

Tagad Oļa jau diezgan bie�i nesa vēstules Ļeņinam un arvien sastapa viņu kāpņu aug�galā. Jādomā, ka biedrs Sverdlovs, sūtot Oļu ar vēstuli, vispirms piezvanīja Vladimiram Iļji�am pa tālruni.

Reiz, kad Oļa aiznesa vēstuli saltā puteņa vakarā, Ļeņins aicināja viņu apsēsties un sāka iztaujāt:

� Jūs krieviski runājat ar akcentu. Vai bēgle? No kurienes esat?

� No Rīgas.

� Rīgā esmu bijis. Tīkama pilsēta. Krietni ļaudis. Latvie�i� drosmīga tauta. Lieliski cilvēki.

� Es neesmu latviete. Esmu lietuviete.

� Arī lietuvie�i ir krietni cilvēki. Kā tad kļuvāt par rīdzinieci?

� Tur mēs dzīvojām... �arlotes ielā...

� �arlotes ielā? Hm, hm. Tik sīki Rīgu nepazīstu.

� ...Tēvs strādāja Stricka alus darītavā. Kādā strādnieku sapulcē �andarmi viņu arestēja un veda uz iecirkni. Ceļā tēvs izbēga. Paslēpās Vāgnera dārzā. No turienes ieskrēja atpakaļ alus darītavā. �andarmi drīz atkal bija klāt, bet strādnieki paslēpa tēvu alus mucā un aizveda uz ostu. Tur �o mucu ar celtni kopā ar pilnajām alus mucām iekrāva kuģī. Tā tēvs aizbēga.

� Lieliski! Brīni�ķīga bēg�ana! Alus mucā! Ha, ha, ha! Latvie�u strādnieki tie�ām asprātīgi cilvēki!

Izsmējies Vladimirs Iļji�s iejautājās:

� Un tagad? Kur jūsu vecāki tagad? Maskavā?

� Nē, piecpadsmitajā gadā mēs ar bēgļu e�elonu nokļuvām Jekaterinoslavā. Māte ar mazo mā�eli vēl tagad dzīvo turpat...

� Un tēvs?

� Par viņu nekā nezinām... Laikam karo...

� Un jūs? Kā jūs nokļuvāt Maskavā?

� Kad Jekaterinoslavu ieņēma vācu karaspēks, sākās boļ�eviku vajā�ana. Netaupīja arī sievietes. Tad biedri nolēma, ka mums, da�ām meitenēm, jāmēģina bēgt pāri frontes līnijai. Mēs pārģērbāmies par vecenītēm, laimīgi tikām pāri un nonācām Maskavā...

� Hm, hm . ..

Ļeņins pēto�i nolūkojās uz meitenes plāno jaciņu, uz brezenta �ņorzābakiem ar virves pazolēm un pēc neilgas klusē�anas sacīja:

� Lūk, ko! Man jums būtu uzdevums, bet nedrīkstu jūs tādā apģērbā nekur sūtīt. Nosalsiet. Norunāsim tā: rīt atnāciet un ieejiet darbvedībā. Tur būs vēstule. Paņemiet to un aiznesiet pēc norādītās adreses. Un pielūkojiet: gaidiet, kamēr vēstuli izlasa! Tad jums teiks, kas darāms tālāk. Arlab-vakaru!

Un Ļeņins sniedza Olai roku.

7

Nākamajā rītā jau agri Oļa ieradās pēc vēstules. Tā bija adresēta Galvenā universālveikala pārzinim. Pārzinis izlasīja vēstuli un lika Olai nākt līdzi.

Viņ� ieveda Oļu noliktavā, kur garās rindās bija sakarināti ka�oki un mēteļi. Da�i ļoti skaisti, ar lielām zvērādu apkaklēm.

� Izvēlies, � pārzinis sacīja.

Olai ļoti patika mētelis ar mīkstu, sniegbaltu zaķādas apkakli, ta�u viņa baidījās to ņemt.

�Tas dro�i vien dārgs, bet naudas man nav. Un kā es, kurjere, skraidī�u pa ielām tik lepnā mētelī?� Oļa nodomāja. Un izvēlējās pavisam necilu mētelīti bez zvērādas apkakles. �Ar tādu varē�u staigāt arī pavasarī, līdz siltām dienām,� viņa sevi mierināja.

Pēc tam pārzinis veda Oļu uz citu noliktavu. Tur viņai iedeva �ņorzābakus ar galo�ām.

Visu saņēmusi, Oļa veikala grāmatvedībā parakstījās, tomēr sirdi dzeldīja nemiers:

�Kā visu to samaksā�u?...�

Viņa izteica savas ba�as grāmatvedim, bet tas paskaidroja, ka nekas neesot jāmaksā, jo VCIK kurjeriem dienesta apģērbs pienākoties bez maksas.

Nu Oļa jutās pavisam priecīga. Apģērbusi vatēto mētelīti un apāvusi ādas �ņorzābakus ar spo�ām galo�ām, viņa līksmi soļoja pa Maskavas ielām. Vēj� meta sasarku�ajos vaigos miklas sniega pārslas, bet Olai bija silti, silti...

Pēc da�ām dienām Oļa atkal nesa vēstuli Vladimiram Iļji-�am.

Ļeņins tūdaļ ieraudzīja viņas jauno mēteli.

� Vai tad labāka nebija? � viņ� vaicāja. � Vajadzēja ņemt ar zvērādas apkakli.

� Ar zvērādas apkakli man nepiedien, � Oļa sacīja. � Ar tādām tikai bur�uji staigā.

Ļeņins pasmaidīja.

� Nekas, gan arī mēs staigāsim. Tiklīdz atkausimies no interventiem un nostāsimies uz kājām, visi ģērbsimies skaisti.

� Man labs arī �is. Paldies par gādību, Vladimir Iļji�l

� Kas par gādību? Kas par gādību? Jums ta�u pienākas! Hm, hm! Valkājiet vesela!

Un Iļji�s atkal paspieda Olai roku.

Oļa gāja pāri piesnigu�ajam Kremļa pagalmam un prātoja:

�Laikam gan nav pasaulē otra tik laba un gādīga cilvēka!�

Tautas komisāru padomes sēdēs runātājiem atvēlētais laiks bija stingri ierobe�ots: referātam � desmit minūtes, runātājiem� pirmoreiz piecas, otrreiz trīs minūtes.

Ļeņins mēdza sacīt:

� Te, biedri, nav mītiņ�, te nav jānodarbojas ar aģitāciju, bet jārunā īsi un lieti�ķi.

Sēdi vadot, Ļeņins alla� turēja kreisajā rokā savu kabatas pulksteni un cie�i uzmanīja, lai neviens runātājs nepārkāptu atvēlēto laiku.

Klausoties runātājos, Ļeņins tajā pa�ā laikā nemitīgi darbojās: pārskatīja ārzemju laikrakstus vai lasīja kādu korektūru; ik brīdi tvēra bloknotu, izplēsa lapiņu un rakstīja zīmīti kādam biedram zālē; saņēma atbildes zīmīti; pārlasījis to, vai nu piekrīto�i pamāja ar galvu, vai noraido�i papurināja. To visu darot, viņ� tomēr alla� precīzi pateica runātājam, ka tā laiks beidzies, un deva vārdu nākamajam.

Reiz kādam biedram izgāja visai greizi. Gribēdams apgāzt sava pretinieka viedokli, viņ� sāka savu runu iztālēm, vispirms apgaismodams pretinieka viedokli, izsacīdams pretinieka domas. �ī viņa runas daļa aizņēma visas trīs minūtes.

� Jūsu laiks beidzies, � Ļeņins viņu pārtrauca.

� Kā tad tā? Es jau tikai izteicu to, ko domā mans oponents, savas domas vēl neesmu paguvis izsacīt!

� Neko nevar darīt, reglaments!

Un zālē atskanēja vispārēji jautri smiekli. Smējās arī Ļeņins.

Bet neapdomīgajam runātājam nācās pierakstīties rindā pēc vārda vēlreiz, lai pateiktu to, ko domā viņ� pats.

Ļeņins necieta smēķē�anu.

Tomēr neko neteica, ja kāds ciemiņ� nekautrējās piesārņot gaisu viņa istabā, tikai kļuva manāmi nervozs, rāva vaļā vēdlodziņu.

Pēc atveseļo�anās no ienaidnieka raidīto lo�u smagā ievainojuma krūtīs un kaklā Ļeņinam ārsti kategoriski aizliedza uzturēties piesmēķētās telpās. Tāpēc Kremļa administrācija Tautas komisāru padomes sē�u zālē redzamā vietā izlika uzrakstu: �Smēķēt aizliegts�.

Lielākā daļa smēķētāju �o uzrakstu ievēroja un sē�u laikā no plau�u kvēpinā�anas atturējās.

Tomēr gadījās arī tādi egoisti, kuri nerēķinājās ne ar uzrakstu, ne ar citu cilvēku veselību. Paslēpu�i smēķi plaukstā, viņi pūta dūmus zem galda.

Ta�u dūmi tik un tā kāpa gaisā.

Reiz pēc ilgākas sēdes, kad telpā vāliem vien stiepās indīgie dūmi, Vladimirs Iļji�s izsauca sekretāri.

� Lūdzu, noņemiet �o uzrakstu! Ja neprotam to ievērot, cienīt, tad nevajag izlikt. Citādi mēs kompromitējam pa�i savus rīkojumus.

Kremlī dzīvoja vairākas darbinieku un apsardzes komandieru ģimenes ar bērniem. Turklāt 1920. gada beigās te izveidoja skolu, kas atradās valdības ēkas kreisajā spārnā, pie Nikoļskas vārtiem.

Stundu starpbrī�os zēni turpat skolas priek�ā spēlēja futbolu. Par bumbu noderēja brangs lupatu kamols, stingri nosiets ar auklām.

Reiz bumba pēc dū�īga spēriena aizlidoja līdz pa�ām Tautas komisāru padomes durvīm.

Un gadījās, ka tie�i tajā brīdī nāca pār slieksni Vladimirs Iļji�s. Ilgi nedomādams, viņ� atspēra bumbu atpakaļ. Un, pienācis tuvāk, vaicāja:

� Nu, kura komanda uzvar? Baltie vai sarkanie?

� Sarkanie, sarkanie! � zēni vienā balsī atsaucās.

� Bet bumba gan mums nav nekam derīga!

� Kas tā par spēli ar tādu bumbu!

� Lupatu vīk�ķis!

� Pāris rei�u iespersi � un izjūk!

� Un nekur nevar dabūt!

Vladimirs Iļji�s piekrita:

� Jā, bumba patie�ām nav nekāda labā. Un citu dabūt nekur nevar. Tagad tāds laiks. No visām pusēm uzbrūk baltie: nav mums vaļas bumbas taisīt, jākaļ iero�i! �autenes, lo�metēji, lielgabali! Bet pienāks brīdis � būs arī futbolbumbas. Pagaidām jāpacie�as, jāspēlē ar to pa�u.

� Skaidrs. Spēlēsim ar to pa�u!

Un bumba atkal uzlidoja augstu gaisā.

Pagāja da�as dienas.

Pusdienas pārtraukumā klasē ienāca skolas pārzinis. Rokās viņam bija spo�a brūnas ādas futbolbumba.

� To, bērni, jums sūta biedrs Ļeņins, � pārzinis sacīja, � ar novēlējumu, lai jūs izaugtu par krietniem padomju sportistiem, savas Dzimtenes patriotiem!

Reiz notika tā. Iļji�s Kremlī kāpj pa �aurajām sētas kāpnēm uz tre�o stāvu, kā da�kārt agros rītos mēdza darīt, lai netraucētu gulētājus.

Un pusceļā pēk�ņi redz, ka no aug�as nāk uz leju apkopēja ar pilnu spaini un mazgājamo bļodu rokās.

Ieraudzījusi Ļeņinu, apkopēja apstājas un jau pagrie�as, lai kāptu atpakaļ. Bet Vladimirs Iļji�s uzsauc:

� Ko jūs, ko jūs, biedre! Kāpēc jums, turklāt ar smagu nesamo, kāpt atpakaļ? Palūk, es te ierau�os kaktiņā, un jūs itin ērti paiesiet garām!

Apkopēja paklausa un patie�ām ērti tiek Ļeņinam garām.

� Paldies, Vladimir Iļji�!

� Lūdzu, lūdzu!

Pēc atveseļo�anās no smagā ievainojuma Ļeņins vēl nejutās visai spēcīgs, tādēļ Kremļa ēkā uz tre�o stāvu, kur atradās Ļeņina dzīvoklis un Tautas komisāru padome, administrācija ierīkoja liftu.

Ar laiku liftu sāka lietot arī pārējie Tautas komisāru padomes ļaudis, īpa�i sekretariāta darbinieces.

Un bie�i gadījās, ka Vladimirs Iļji�s ar kādu no tām pie lifta sastapās. Tādās reizēs viņ� arvien laipni vēra vaļā lifta durvis un aicināja:

� Lūdzu!

Un nekad neiegāja kabīnē pirmais.

Ja turpretim gadījās, ka Ļeņins jau bija iegājis kabīnē, bet pirms durvju aizvēr�anās vēl iesteidzās kāda braucēja, Vladimirs Iļji�s tūdaļ piecēlās, laipni sveicināja un lūdza apsēsties.

Atteik�anās nelīdzēja, jo viņ� tik un tā palika stāvot kājās, kamēr lifts lēni slīdēja aug�up.

Viesnīcas pagalmā izskrēja gadus desmit divpadsmit vecs zēns un pilnā balsī sauca:

� Sa�ka-a! Kur tu esi?

� Te-e! � noskanēja kaut kur aiz atkritumu kastēm.

No �ķūnī�a ar āmuru rokā un naglām mutē iznāca tāda pa�a vecuma vīrelis ar izpuru�u salmu krāsas matu ērkuli. Mugurā viņam bija svītrains matro�a krekls, ap stilbiem kūlējās noskretu�as zaldāta bikses, kas valkātājam bija acīm redzami par lielām, toties izdevīgi aizēnoja kailās pēdas un da�kārt arī pasargāja tās no nobrāzumiem.

Izņēmis naglas no mutes, Sa�a ievaicājās:

� Kas ir? Ugunsgrēks, vai?

� Amerikānis tevi meklē!

� Misters Mainors?

� Jā! Lika steidzami dabūt tevi rokā. Ko tu tur būvē?

� Taisu ķebli. Gultas un galds tai istabā mums ir, bet nav uz kā sēdēt. Visi krēsli pērnziem sadedzināti.

Zēns nolika āmuru un naglas, aizslēdza �ķūnī�a durtiņas, sarāva uz aug�u lielās bikses un cie�āk sajoza jostu.

� Ejam! Kur viņ� ir?

� Teica, ka gaidī�ot savā istabā.

Zēni uzskrēja viesnīcas tre�ajā stāvā un apstājās pie durvīm, kur bija piesprausta neliela balta vizītkarte:

�Roberts Mainors, laikraksta �Daily Worker� korespondents�.

Sa�a pieklauvēja.

Zema vīrie�a balss atsaucās:

� Ienāciet!

Sa�a atskatījās un �ukstēja:

� Tu, Vasja, pagaidi te!

� Labi!

Un Sa�a iegāja amerikāņa istabā.

Tas sēdēja pie galda un zīmēja lielā albumā. Zīmējumi karājās pie visām istabas sienām. Sa�a tos bija apskatījis jau iepriek�ējā apciemojuma laikā, kad amerikānis izpra�ņāja visu par Sa�as dzīvi. Toreiz viņi abi dzēra tēju ar cukuru un Sa�a stāstīja augu vakaru.

� Labdien, mister Mainor! Jūs mani saucāt?

� Jā! Labdien, draudziņ! Lūk, kāda lieta, Aleksandr Iva-ni�... Tu viņdien teici, ka bie�i ejot uz Kremli...

� Jā, mēs tur ar latvie�u puikām spēlējam futbolu. Biedrs Ļeņins mums uzdāvāja īstu futbolbumbu � no brūnas ādas!...

� Tu esi redzējis Ļeņinu?

� Vairākkārt. Kad viņ� iznāk pa durvīm un kāpj automobilī. Mēs ta�u turpat netālu spēlējam. Un reiz viņ� mūs visus izvizināja . ..

� Tad, lūk, ko... � Amerikānis paņēma no galda prāvu aploksni. � Tu aiznes Ļeņinam �o vēstuli un pagaidi, kamēr viņ� to izlasa! Tad atnes man atbildi! Saprati?

� Tie�i tā, mister Mainor, sapratu! Aiznest biedram Ļeņinam vēstuli un atnest atbildi.

� Pareizi. Te ir tā vēstule. � Amerikānis sniedza aploksni.� Ej tūlīt! Es gaidī�u.

� Labi, mister Mainor. Uz redzē�anos!

Sa�a paņēma aploksni un izmetās pa durvīm.

Vasja vaicāja:

� Nu?

Viņa seja bija izpletusies kā liela jautājuma zīme.

� Jāskrien uz Kremli, � Sa�a neapstādamies atbildēja. � Vēstule biedram Ļeņinam. Re! � Viņ� pavicināja aploksni.

Un abi zēni nodārdināja lejā pa kāpnēm.

Sa�a aizsteidzās pāri laukumam uz Kremli, bet Vasja palika gaidot. Viņ� domīgi paspēra tuk�u papirosu kārbiņu uz Ohotnija Rjada pusi, kur stūra tējnīcā pie rūsganmatainās sievas �ad un tad varēja nopelnīt konfekti par ūdens atne�anu no sūkņa.

2

Bija pagāju�as jau pāris stundas. Vasja sen bija izsūkājis par diviem ūdens spaiņiem nopelnīto stikleni, bet no Sa�as vēl nebija ne ziņas, ne miņas. Amerikānis misters Mainors jau tre�i lāgi kāpa lejā, sauca Vasju un tincināja pēc Sa�as.

Beidzot, kad Kremļa kuranti jau nozvanīja divdesmito stundu un metās krēsla, Sa�a, rokas plato bik�u kabatās lepni sabāzis, platiem soļiem nāca no Sarkanā laukuma.

Vasja bija noskaities uz draugu un neskrēja vis pretī, bet drūmā vienaldzībā sagaidīja pie ieejas viesnīcas vestibilā.

Kad Sa�a jau vēra durvis, viņ� sauca:

� Nu tu dabūsi piparus!

� Jūsu sūtnis ir visai dū�īgs zēns, biedri Mainor, � Vladimirs Iļji�s smiedamies sacīja nākamajā dienā, kad pieņēma amerikāni uz piecpadsmit minūtēm. � Viņ� nevienam nebija uzticējis jūsu vēstuli: tā esot jānodod tikai personiski man. Vai jūs viņam tā piekodinājāt?

� Nē, glu�i tā es neteicu.

� Man bija garu garā padomes sēde, bet viņ� pacietīgi gaida. Tāda neatlaidība man patīk!

� Viņ� lepni paziņoja, ka esot ar jums sarunājies.

� Jā, mēs parunājāmies ... Bārenis ... Tēvs kritis frontē ... Nespējam mēs vēl pienācīgi parūpēties par kritu�o sarkanarmie�u ģimenēm ...

� Māte viņam strādā kādā rūpnīcā.

� Jā, esot iedota istaba, bet krēsli aukstajās ziemās sadedzināti. Tagad pats taisot ķebli, lai būtu uz kā sēdēt un gatavot uzdevumus, kad sāk�oties mācības skolā... Bet tagad� par jūsu jautājumu: citreiz, ja sūtāt man tik garas vēstules, tad aug�ējā stūrī pāris vārdos uzrakstiet, kāds ir jautājuma kodols, lai jau pirmajā mirklī var redzēt, par ko vēstulē runāts. Man ta�u tik maz laika! ...

� Bet pusstundu runājāties ar zēnu!

� O, tā bija svarīga saruna! Mēs noskaidrojām daudzas pasaules mēroga problēmas. � Vladimirs Iļji�s pavīpsnāja. Ta�u tūdaļ piebilda nopietni: � Jautājums par kritu�o cīnītāju

ģimeņu apgādi arvien vēl ir ļoti sasāpējis... Līdz galam nav atrisināta arī bezpajumtnieku problēma... Bet tiks atrisināta, noteikti tiks! Nākotne pieder viņiem � tādiem kā Sa�a!

1920. gada 14. jūnijā Ļeņins ieradās Gorkos kārtējā atpūtas izbraukumā.

Diena bija karsta.

Izkāpis no auto, Vladimirs Iļji�s tūdaļ glābās lapotnes ēnā, slaucīja nosvīdu�o pieri un elpoja dziļi.

Drīz tuvumā parādījās arī Centrālās Komitejas norīkotie apsardzes pui�i � Beļeņkijs un Gabaliņ�.

� Jauki!�viņ� smaidot iesaucās. � Nekas nav skaistāks par zaļojo�u koku! Dzīvība! Vai jūsu pusē ir daudz me�u, biedri Gabaliņ?

� Ir jau!... Ir me�i, ir ūdeņi!...

Gabaliņ� tikko manāmi nopūtās.

� Saprotu, saprotu. Negribot pieskāros jūsu dvēseles sāpīgākajai stīgai. Bet nezaudējiet cerību, biedri Gabaliņ! Pieminiet manus vārdus: arī jūsu Latvija reiz būs brīva zeme! Būs!

Uz brīdi iestājās klusums.

Pastaigādamies viņi lēnām soļoja pa galveno aleju, kuras galā vērās pla�s skats uz apkārtējiem laukiem un Ka�inas sād�u.

Pēk�ņi Ļeņins apstājās.

Parastajā ainavas ietvarā kaut kas bija izmainījies.

Pirmajā mirklī Vladimirs Iļji�s vēl neaptvēra, kas.

� Biedri Beļeņkij! Biedri Gabaliņ! Paraugieties! Vai jums neliekas, ka alejas galā kaut kā trūkst?

Uzrunātie paskatījās norādītajā virzienā.

� Jā! ... Patie�ām! ... � Gabaliņ� iesaucās. � Viena egle nocirsta!

� Nocirsta?! � Ļeņins sa�uta.

� Laikam gan, � Beļeņkijs apliecināja. � Tur ta�u bija divas.

� Jā, jā! Stāvēja kā divi sargi alejas galā! Kā divi zaļi mil�i!

Un Ļeņins ātriem soļiem steidzās pa aleju.

Egle tie�ām bija nocirsta.

Svaigajā celmā vēl rasoja sveķu lāses.

Kā asaras.

� Barbarisms! � Ļeņins iekaisa vēl vairāk. � Par tādu noziegumu jāliek cietumā. Biedri Beļeņkij! Tūlīt sameklējiet vainīgos! Es pagaidī�u.

Pēc īsa brī�a Beļeņkijs atgriezās. Viņam līdzi nāca vairāki sanatorijas strādnieki.

� Vai jūs nocirtāt egli? � Ļeņins jautāja, norādot uz celmu.

Strādnieki nobiju�ies cits caur citu stāstīja:

� Mēs ...

� Mēs gan ...

� Bet mēs neesam vainīgi...

� Biedrs Vēveris lika novākt. Traucējot iebrauk�anu ar vezumiem ...

� Skaidrs. Jūs neesat vainīgi. Biedri Beļeņkij, ataiciniet sanatorijas pārzini!

� Viņa patlaban nav, Vladimir Iļji�. Aizbraucis uz Po-doļsku, uz apriņķa izpildkomiteju.

� Tādā gadījumā sastādiet protokolu saskaņā ar strādnieku liecībām.

Un Ļeņins turpat Gorkos uzrakstīja lēmumu, ka sanatorijas pārzinis Vēveris tiek sodīts ar vienu mēnesi arestā.

Un uzdeva Beļeņkijam, lai tas nolasa �o lēmumu sanatorijas pārzinim viņa palīgu klātbūtnē, brīdinot, ka turpmāk par līdzīgiem nodarījumiem sodī�ot ne vien pārzini, bet arī visus vainīgos kalpotājus un strādniekus.

� Lai mēģina izprast nodarījuma dziļāko būtību! � Ļeņins piebilda. � Un pajautājiet biedram Vēverim, vai viņ� savā mū�ā jel vienu koku ir iestādījis! Bet cērt! Ar tādu rīcību mēs iznīcināsim visu dzīvo dabu! Pārvērtīsim zemi par kailu tuksnesi!

Tā Ļeņins jau tajos gados mācīja izprast dabas aizsardzības dziļo nozīmību.

� Nadju�a! Tu nevari iedomāties, cik tas bija skaisti! � iesaucās Vladimirs Iļji�s, kad bija atgriezies no sloku medībām un stīvēja nost no kājām smagos, piemirku�os ūdenszābakus.

� Redzu, redzu! Atkal bridi līdz padusēm!

� Bridu gan! Bridu! Citādi nemaz nevar būt! Tāpēc jau pilsētas ļaudis tikai retais redz dabas daiļumu pavasarī, ka nevī�o pabrist. Baidās samērcēt pleznas!

Padzēris karstu tēju, Vladimirs Iļji�s vai līdz pusnaktij aizrautīgi stāstīja.

Jā, jā! Sloka! ... Neliels pelēks putns. Atlido marta beigās vai aprīļa sākumā. Kāds �odien datums? Tre�ais aprīlis? Pilnīgi pareizi! �ogad bija dziļa ziema, slokas atlidoja pavēlāk. Tagad klausies.

Tu ej pa me�u. Pilnīgi viens. Pārējie nogriezu�ies katrs savā virzienā. Tu ej pa me�a ceļu pretī valganajam vējam, pretī pavasarim...

Me�s tikko modies no ziemas miega. Strauji kūst sniegi. Visās lejās un gravās urdz un �alo. Strauti pārvērtu�ies par upēm, upes palo.

Silts.

Un, lūk, tu jau esi pie mērķa. Līkumota me�a pļava. Piesaulē sniegs gar gār�as malu nokusis. Tērcēs pēk� pīles, lidinās tārtiņi.

�aurākajā vietā tu nostājies koka paēnā un saplūsti ar tuvā vakara noskaņu.

Saule aiz kokiem jau riet.

Debesīm pārlīst sārta atblāzma.

Visās krūmu pazarēs �ivina un vid�ina sīkie putneļi. Augstāko koku galotnēs svilpo strazdi. Viņu meldiņ� da�kārt tik skaists, ka atgādina lakstīgalas dziesmu. Tas atbalsojas tālu gār�ā un silā.

�ķiet, gavilē visi me�i.

Pavasaris!

Pavasaris!

Pavasaris!

Tu stāvi un klausies!

Diena dziest.

Debesīs iezogas tuvās nakts zilganums.

Pēk�ņi kaut kur tālumā tikko sadzirdami ieskanas slokas gaiļa raksturīgā mīlas dziesma:

�Ku-or! ... Ku-or!... Ku-or!... Kur tu esi, mana mazā, pelēkā līgaviņa? Es tevi meklēju! Ku-ur! ... Ku-ur! ... Ku-ur tu slēpies? Ir atnācis pavasaris! Laiks vīt mūsu ligzdu!...�

Un piepe�i tu ieraugi uz naksnīgā debess fona melno siluetu.

Met bisi pie vaiga un nospied sprūdu.

Bladāc! ...

Bladāc! ...

Norīb �āvieni.

Tu esi izgāzis no abiem stobriem.

Un no abiem � garām.

Putna siluets pasitas sānis un aizlido pār gār�as galotnēm.

Un labi ir, ka aizlido.

Tev kļūst viegli ap sirdi, ka neesi aizcirtis pavasara vēstne�a dziesmu ...

Kādu brīdi ne�ivina neviens putns.

Tikai tālumā vēl skan:

�Ku-ur!... Ku-ur!... Kur tu esi?...�

1921. gada decembra beigās ārsti secināja, ka Ļeņinam nepiecie�ama atpūta. Partijas Centrālā Komiteja pieņēma attiecīgu lēmumu, pie�ķīra Ļeņinam ilgāku atvaļinājumu un uzdeva Veselības aizsardzības tautas komisāram Nikolajam Se-ma�ko jautājumu nokārtot.

Komisārs ieradās pie Ļeņina, darīja zināmu CK lēmumu un ieteica braukt uz Gorkiem.

� Uz Gorkiem nebrauk�u, � Ļeņins noraidīja. � Tur pārāk daudz ļau�u. Jūs ta�u zināt, Nikolaj Aleksandrovi�, ka īstai atpūtai man nepiecie�ams ne tikai svaigs gaiss, bet arī pilnīga vienatne.

� Zinu, Vladimir Iļji�. Bet kur tādu vietu lai atrod? Nepiecie�ama arī pilnīga dro�ība . ..

Vladimirs Iļji�s piecēlās un sāka staigāt pa istabu, sabāzis īk�ķus vestes rokcaurumos. Pēk�ņi apstājies, piebilda:

� Tad pavaicājiet Fēliksam Edmundovi�am! Varbūt viņam ir kas piemērots padomā... Kur varētu pastaigāt pa me�u ar bisi...

� Labi, Vladimir Iļji�. le�u pie Dzer�inska.

Sema�ko piecēlās.

� Fēliksam Edmundovi�am es varu piezvanīt pats. � Ļeņins jau grasījās iet pie tālruņa.

� Nē, Vladimir Iļji�! Pa tālruni nevajag. Izskanēs pa pasauli, un tas jūsu nākamai vienatnei var tikai kaitēt.

Sema�ko atvadījās un aizgāja.

Jau pēc stundas Dzer�inskis aicināja pie sevis Ārkārtējās komisijas saimniecības daļas priek�nieku Anveijeru.

� Vai mūsu palīgsaimniecība Kostinā jau kārtībā?

� Kārtībā, Fēliks Edmundovi�. Pagaidām gan vēl meklējam piemērotu vadītāju, kas būtu ne vien uzticams cilvēks, bet arī labi pārzinātu lauksaimniecību. Viena kandidatūra man jau ir...

� Ēkas? Iekārta?

� Ēkas izremontētas, pienācīgi iekārtotas. Lielajā mūra mājā pie saimniecības ēkām dzīvo strādnieki. Abas atpūtai domātās koka vasarnīcas ziemas mēne�os stāv tuk�as. Patlaban atpūtai vispiemērotākā ir mazā mednieku mājiņa ...

� Tā, kas me�malā?

� Jā, istaba un virtuve. Silta mājiņa, ērti apkurināma... Tādam, kas labprāt pastaigā pa me�u ar bisi, kā radīta.

� Domāju, ka tā noderēs.

� Gribat kādu dienu atpūsties, Fēliks Edmundovi�?

� CK devusi rīkojumu organizēt atpūtu Ļeņinam.

Anveijeram it kā kāds aizsita elpu. Pats Ļeņins atpūtīsies

viņu palīgsaimniecībā!

Steidzami jāzvana uz Sarkanās Presņas rajona komiteju, lai dod �urp to vīru, kuru viņi ieteic palīgsaimniecības pārziņa postenim ...

Bet Dzer�inskis turpināja:

� Mednieku mājiņa viņam patiks. Tikai jāizdomā, kā atrisināt ēdiena gatavo�anas un apsardzības problēmu. Iļji�s katrā ziņā grib būt pilnīgi viens. Ja varētu dabūt tādu cilvēku, kas reizē būtu gan sargs, gan pavārs...

� Tāds cilvēks ir, Fēliks Edmundovi�.

� Kur� tad?

� Marta.

� Marta?... Kāda Marta? Ak jā, tā lieliskā �āvēja...

� Tā pati, Fēliks Edmundovi�.

� Tā ir ideja! Sargs viņa būtu labu labais. Bet kā ar virtuvi? Vai tiks galā?

� Par to nav �aubu. Virtuves mākslā latvie�u meitenes nav īpa�i jāskolo.

� Vai tikai latvie�u? Es domāju, tas attiecināms uz visu tautību meitenēm, biedri Anveijer.

� Tie�i tā, Fēliks Edmundovi�.

� Tātad rīkojieties! Martai jau �odien�jābrauc uz Kostinu un viss jāsagatavo, lai Ļeņinu sagaidītu.

2

Mazā mednieku mājiņa mui�as parkā Vladimiram Iļji�am patie�ām iepatikās.

� Skaties, Nadja, cik te jauki! � iegājis cauri virtuvei gai�i izbalsinātajā istabiņā, viņ� iesaucās.

Mēbeles bija pa�as nepiecie�amākās: istabas vidū apaļ ēdamgalds, ap to trīs pīti krēsli, pie sienas mazs galdiņ�, aiz aizkariem tīri uzklāta gulta.

Ļeņins tūdaļ ģērba nost mednieka ka�oku, jo istaba bija silti sakurināta. Nade�da Konstantinovna atgriezās virtuvē un pievēra durvis.

Izvaicājusi Martu par �o un to, viņa beigās teica:

� Vladimirs Iļji�s nav izsmalcināts. Gatavojiet viņam visparastāko ēdienu! Rītos un vakaros tēju...

� No palīgsaimniecības dos pienu.

� Arī piena kādu glāzi... Sviestmaizes, varbūt kādu biezputru ... Pusdienā � zupu, kartupeļus ar piedevām... Ja ir augļi � paretam kompotu...

� Augļu neesot. Dabūsim kaltētas sēnes...

� Arī sēnes... Volodja būs priecīgs, ja iepazīstināsiet viņu ar kādu no saviem nacionālajiem ēdieniem.

� Latvie�iem nekādu sevi�ķu nacionālo ēdienu nav...

� Gan atradīsies.

� Ir jau �is tas ...

Un Marta jau gribēja sākt stāstīt par latvie�u putrām, par zirņiem ar speķi, par sausiem kartupeļiem ar biezpienu un paniņām, par piena zupu ar kartupeļu klimpām, par kartupeļu biezeni un pankūkām, bet tajā brīdī pavērās durvis. Ļeņins, jau izmeties vestē un istabas �ībās, sauca:

� Nadju�a! Nāc ta�u, paskaties, cik lieliski esmu iekārtojies!

Nade�da Konstantinovna iegāja un pārlaida acis istabai.

Mazais galdiņ� pārvietots pie loga. Uz tā � laikrakstu kaudzīte, rakstāmpiederumi, atvērts bloknots. Uz krēsla atzvelt-

nes��akete. Pie sienas � divstobrene un patronjosta, neliela mednieka soma. Kaktā pie podiņu krāsns � velteņi.

� Patie�ām mājīgi!�Nade�da Konstantinovna iesaucās. Tad piegāja pie mazā galdiņa un ieskatījās atvērtajā bloknotā. Tur jau bija uzmests kāda raksta virsraksts. � Redzu, redzu. Jau esi sācis atpūsties. � Nade�da Konstantinovna zīmīgi pasmīnēja.

� Tas tikai tāpat vien, Nadju�a! Jau rīt ņem�u bisi plecā un � uz me�u! Neviens mani te netraucēs. Izņemot tevi, nevienam nav brīv pie manis braukt. Un arī tālruņa te nav, � Vladimirs Iļji�s mierināja Nade�du Konstantinovnu. Ta�u tūdaļ piemetināja: � Bet avīzes gan Gils lai atved katru rītu!

� Un lai aizved tavas vēstules, ko pa diennakti būsi sarakstījis. Es jau tevi pazīstu!

� Tikai pa�u nepiecie�amo!

� Labi, Volodja! Nestrīdēsimies! Ar ēdienu, liekas, būs normāli. Es ar Martu aprunājos. Viņa �ķiet prātīga meitene.

� Liekas gan.

Pie durvīm klauvēja.

� Lūdzu! Nāciet iek�ā!

Ļeņina balss skanēja mo�i, gandrīz priecīgi.

Ienāca �oferis Gils, liela auguma vīrs, ģērbies melnā ādas jakā. Rokās viņ� turēja stateniski paceltu slēpju pāri ar nūjām.

� Kur nolikt slēpes, Vladimir Iļji�?

Ļeņins pavērās apkārt.

� Kaut kur priek�telpā. Istabā pārāk silts, izkaltīs.

� Kaktā vienas jau redzēju. Turpat pieslie�u.

� Tās laikam Martas. Viņa esot liela sportiste.

Pēdējā piezīme vairāk bija domāta Nade�dai Konstantinov-

nai.

Gils izgāja. Uz brīdi iestājās klusums. Tad Nade�da Konstantinovna atpogāja mēteli un apsēdās.

� Te patie�ām silts...

� Vai! Nadju�a! Kāds es ēzelis! Tu sakarsīsi un saaukstēsies ...

Viņ� steidzās palīdzēt noģērbt mēteli.

� Atsēdies te � uz gultas... Manā guļamistabā...

� Tikai uz brītiņu, Volodja! Jābrauc atpakaļ, kamēr gai�s. Uznāks tumsa � noslīksim kupenās...

� Jā, putenis gaudo... Bet tu neraizējies, Nadju�a! Man te būs labi... Un atbrauc bie�āk ...

� Cik jau nu varēs ... Nāk Jaungads, jābrauc pa skolām ...

� Tomēr, tomēr... Tu ta�u zini, ka man bez tevis pasaule pelēka...

� Tāpat kā man bez tevis... Tāpēc veseļojies ātrāk...

� Es ta�u neesmu slims! Tikai jāatvelk elpa...

� Tālab mazāk sēdi pie tā galdiņa, vairāk staigā pa me�u...

� Jā, jā, Nadja! Me�s � tas ir tas, kā cilvēkam pilsētā visvairāk pietrūkst... Ejot pa valganu sūnu, pa �auksto�ām lapām, brienot pa mīkstu sniegu, klausoties lapotnes �alkās vasarā vai saplūstot ar dziļo klusumu ziemā, cilvēks kļūst it kā tīrāks, vislabāk raisās domas...

� Domāt gan centies pēc iespējas mazāk, Volodja! Citādi no galvas sāpēm vaļā netiksi...

� Būs labi, Nadju�a, būs labi!...

3

Vladimirs Iļji�s pamodās agri. Vēj� dūmvados vairs negaudoja. Tātad putenis rimis. Būs redzamas zaķu pēdas.

Ar �ādu domu Vladimirs Iļji�s izkāpa no gultas, piegāja pie loga un pa�ķīra aizkaru. Jā. Debesīs mirdzēja zvaigznes.

Ieslēdzis nelielo elektrisko spuldzi, kurai strāvu deva īpa�i uzstādītie akumulatori, Ļeņins veicīgi apģērbās un drīz jau klauvēja pie virtuves durvīm.

� Lūdzu, lūdzu! � atskanēja Martas sulīgā balss.

�Jau aug�ā!� Ļeņins klusībā pabrīnījās. Ta�u vēl vairāk bija pārsteigts, kad iegāja virtuvē: Marta sēdēja uz ķeblī�a pie nekrāsotā virtuves galda un tīrīja... revolveri!

Vladimirs Iļji�s tomēr ne ar ko neizrādīja savu pārsteigumu. Kā vienmēr, ar smaidu sveicināja:

� Labrīt, biedre Marta!

� Labrīt, Vladimir Iļji�!

� 2ēl, ka nezinu, kā jūs godāt tēvvārdā.

� Tēvvārdā nevajag. Sauciet mani vienkār�i par Martu. Tēja gatava. Tūdaļ nomazgā�u rokas un ienesī�u.

Marta parausa sānis izjaukto ieroci un piecēlās. Bet Iļji�s protestēja:

� Nē, nē, nē! Nekādā ziņā. Ienest nevajag. Ēdamistaba mums būs tepat virtuvē. Lūk, uz brīvā galda stūra!

Un, paņēmis otru ķebli, Ļeņins apsēdās galda galā.

Pēc tik noteiktas prasības Martai atlika tikai paklausīt. Klādama galdu, viņa tomēr iebilda:

� Jums ta�u te būs neērti...

� Nebūs neērti. Daudz neērtāk būtu, ja jūs nestu man ēdienu istabā.

� Kā vēlaties.

Kad riecienos sagrieztā rupjmaize, trauciņ� ar sviestu un cukura kārbiņa bija jau galdā, Marta lēja glāzē tēju.

� Vai stipru? � viņa vaicāja.

� Vidēji stipru, lūdzu! Pietiek, pietiek, paldies! Bet brokastis jāēd arī jums! Vienam man negar�o.

� Bet... Vladimir Iļji�!...

� Nekādu bet! Lūdzu � pie galda!

Un Martai atlika tikai paklausīt.

Pēc brī�a Vladimirs Iļji�s, pamājis ar galvu uz izjauktā iero�a pusi, ar jautru smīniņu iejautājās:

� Redzu, ka rūpīgi kopjat savu lielgabalu. Vai protat arī lietot?

� Garām �auju reti, � Marta nopietni atbildēja.

� Tie�ām? Arī man ir brauniņ� kabatā, bet �āvis neesmu ne reizi. Ar bisi gan. Tā pavisam cita lieta. Vai bijāt frontē?

� Biju gan.

� Sanitāre?

� Izlūks.

� Oho! Jūs esat bīstama sieviete! � Ļeņins pasmaidīja. � Vai tikai jums nav uzdots mani apsargāt?

� Uzminējāt, Vladimir Iļji�.

� Tad es saprotu. Jūs esat no Fēliksa Edmundovi�a ļaudīm. Visu cienību! Bet apsardzība man nav vajadzīga. Jā, jā. Tas pilnīgi lieki. īpa�i te, atpūtā. Bet par tēju � paldies. Un tagad � uz me�u!

Vladimirs Iļji�s piecēlās un aiziedams pamāja ar roku.

� Uz redzē�anos!

Bet klusībā nopriecājās:

�Kamēr tu samontēsi savu ieroci, es jau bū�u gabalā!� Pēc īsa brī�a Ļeņins jau slēpoja cauri parkam uz me�u. Pretim nāca saimniecības strādnieki, dodamies rīta solī. Ļeņins, kā vienmēr un visur, sveicināja pirmais:

� Labrīt, biedri!

� Labrīt, labrīt! � strādnieki atņēma sveicienu.

� Labu veiksmi darbā, biedri!

� Paldies, paldies! � strādnieki pateicās un smaidīdami savukārt vēlēja: � Ne spalviņas jums, biedri medniek!

� Lai tā arī būtu! � Vladimirs Iļji�s iesmējās un, �ķērsojis ceļu, iegriezās gār�ā.¹

4

Marta gāja platiem trenētas slēpotājas soļiem, atspiezdamās ar abām nūjām un turēdamās ieblakus Vladimira Iļji�a atstātajai slēpju sliedei.

Sākumā sliede veda taisni gār�ā, tad pēk�ņi sāka līkumot un mest dīvainas cilpas. Marta izbrīnījās, neizprazdama tādas līkumo�anas jēgu, bet drīz pamanīja, ka slēpju sliede iet līdzteku svaigām garau�a pēdām.

Nu arī Marta pielika soli un drīz ieraudzīja priek�ā pazibam Vladimira Iļji�a plikādas ka�ociņu.

Pēdas izveda krūmainā me�a malā, pārvilka tai taisni pāri, atkal iegriezās gār�ā, tad uzlīkumoja paugurainā eglājā.

Te zaķis pēk�ņi bija meties pilnīgi �ķērsu sānis, lieliem lēcieniem laidies lejā no pakalna un ieskrējis biezā lazdājā.

Izspraukusies cauri lazdājam klajā me�vidus norā, Marta pavisam tuvu priek�ā ieraudzīja mednieku un apstājās krūmu ēnā.

Vladimirs Iļji�s patlaban piemeta bisi pie vaiga un tēmēja.

�Kam tad?� Marta brīnījās.

Baltajā sniega klajumā nekas nebija redzams.

Norībēja �āviens.

Tikai tagad Marta pamanīja klajuma viņējā malā tādu kā kustību.

Otrs �āviens...

Mednieks uzkāra bisi plecā, aizslēpoja pāri norai un kaut ko pacēla.

�Baltais zaķis! Tāpēc neredzēju,� Marta nodomāja un atvilkās dziļāk krūmos, lai paliktu nepamanīta. Vladimirs Iļji�s tomēr nāca atpakaļ uz lazdāju un Martu ieraudzīja.

� Jūs? Panācāt gan! Tad saņemiet trofeju! Gaļas jautājums uz kādu laiku atrisināts.

Viņ� sniedza Martai no aukliņām pīto mednieka somu ar zaķi.

� Pilnīgi balts! � Marta neviļus iesaucās.

� Jā. Tikai ausu galiņi melni, kā ar oglīti notriepti.

Ļeņins noņēma ausaini un slaucīja norasoju�o pieri.

� �odien pietiks. Varat vadīt savu apsargājamo mājās.� Ļeņins pavīpsnāja. � Vēl tikai atgriezīsimies pie tā paugura eglājā. Gribu paskatīties, kāpēc tajā vietā mans garausis tik spēji mainīja virzienu...

Izsprauku�ies cauri lazdājam, slēpotāji uzkāpa ar zarainām eglēm apaugu�ajā kalniņā.

� Tā jau domāju! � Ļeņins iesaucās. � Lapsu alas!... Re, kur kūmiņ� nupat rāpies laukā no midzeņa, bet baltiņ� to pamanījis! Būs te jāsarīko lapsu medības...

Atceļā abi slēpoja blakus. Ļeņins iztaujāja Martu par daudzām un da�ādām lietām. Pirmām kārtām sakarā ar medījumu. Vai Marta protot to gatavot? Viņ� gan esot iemācījies. Tajos laikos, kad bijis izsūtīts Sibīrijā, Su�enskā. Izteica cildino�us vārdus par latvie�u revolucionāro strādniecību, par latvie�u strēlniekiem.

Un Martai kļuva viegli ap sirdi. Grūtais uzdevums, kuru viņa bija uzņēmusies ar lielām �aubām un smagu atbildības sajūtu, pēk�ņi �ķita dro�i veicams un patīkams. Turklāt neizmērojami liels un svarīgs. Sargāt Ļeņinu... Visu pasaules brīvības cīnītāju ceļvedi. Visas pasaules sērdieņu gai�o cerības zvaigzni.

5

Turpmākajās dienās Marta tomēr centās Ļeņinu viņa pastaigās pavadīt tā, lai netraucētu. Slēpoja līdzi pa gabalu, turēdamās koku un krūmu ēnā, un Ļeņins viņas klātbūtni bie�i pat nemanīja.

Marta turpretim arvien paturēja Ļeņinu acīs, un tādos brī�os, ja tuvojās kāds pretimnācējs vai braucējs, viņa jau da�os mirkļos bija tie�ā tuvumā.

Reiz Ļeņins pievakarē atgriezās mājās pa me�a ceļu un panāca zemnieku pajūgus, kas veda malku uz tuvējo Kostinas sād�u.

Zemnieki bija apstāju�ies, lai sapīpētu un atpūtinātu zirgus.

� Sveiki, biedri! � Ļeņins sveicināja.

� Sveiks, sveiks! � Zemnieki pēto�i nolūkojās nepazīstamajā medniekā.

� Ko tad tā sprie�at, pārsprie�at?

� Tāpat vien, kvēpinām dievam debesis. Zirdziņi jāatpūtina,� bārdains zemnieks atbildēja.

� Kā tad veicas ar malkas sagādi? Vai iet jau uz beigām?

� Cērtam pamazām... Kapājam... Cirvji strupi, zāģiem puse zobu izlūzu�i... Cik ar tādiem sagādāsi? Es jau, e�e, stāstu kaimiņiem: viņdien aizgāju pie kalēja, lai apkaļ zirgu, bet �im ne ogļu ēzei, ne naglu pakaviem. Nav arī pa�u pakavu ...

� Un kā ar pavasara sēju? Vai esat gatavi? Apsēsiet visus laukus? Vai nepaliks daudz zemes atmatā?

� Jel nevaicā, labais cilvēk! Kas par gatavību, kad arkli visi pa kara gadiem nodeldēti, minerālmēslu ne saujas...

� Jā, biedri. Kara sekas mēs jutīsim vēl ilgi. Padomju vara tomēr gādā, lai zemniekam viss nepiecie�amākais būtu. To visu drīz varēsiet pirkt veikalos.

� Stāsti vien... � kāds no zemniekiem īgni norūca. Bet bārdainis pavērās medniekā.

� Kā tad tu to zini, mīļais cilvēk? Runā, it kā būtu apspriedies ar pa�u Ļeņinu!

� Es esmu Ļeņins.

Vladimirs Iļji�s noņēma ausaino cepuri un pārvilka plaukstu pierei.

Zemnieki izbrīnā noraudzījās medniekā. Ļeņins bija redzēts daudzos fotoattēlos. Raksturīgā augstā piere... Jā, tas bija viņ�...

� Patie�ām!... � kāds �ukstēja.

Bet Ļeņins uzmauca cepuri galvā un sacīja:

� Paldies par sarunu, biedri! � Sniegdams visiem roku, turpināja:� Bet pakavu naglas būs. Būs arī cirvji un zāģi. Ar minerālmēsliem gan vēl jāpagaida. Visas rūpnīcas nopostītas, bet ārzemnieki vilcinās sākt ar mums tirgoties. Izmantojiet cītīgāk kūtsmēslus! Mācieties no mūsu palīgsaimniecības! Arī viņiem nav nekādu minerālmēslu, tomēr aug labi. Uz redzē�anos!

Un Ļeņins spraucās garām ne visai smagi piekrautajiem malkas vezumiem.

� Jā, zirdziņi jums gandrīz visi neapkalti, � viņ� līdzjūtīgi piezīmēja.

Bārdainais zemnieks it kā pamodās un pēk�ņi iesaucās:

� Bet viņi mūs pletē un pletē!

Ļeņins apstājās.

� Jā, jā! � zemnieki cits caur citu sauca. � Tos vīrus gan vajadzētu savaldīt, biedri Ļeņin! Nav vairs nekāda glābiņa!

� Kādus vīrus? Par ko savaldīt? � Ļeņins nesaprata. � Izsakieties skaidrāk!

� Nu, tos pa�us mūsu ciema padomniekus!

� Kas viņus ievēlēja?

� Mēs pa�i, protams...

� Tad pa�i arī pārvēliet! Izraugiet labākus!

� Vai tad to drīkst?

� Ne tikai drīkst, bet tā ir jādara. Padomju likums atļauj pirms termiņa pārvēlēt jebkuru, ja tas nav attaisnojis tautas uzticību. Tā, biedri. Tas viss jūsu pa�u rokās. Uz redzē�anos!

Iegriezies parkā, Vladimirs Iļji�s atskatījās un ieraudzīja, ka Marta arī �oreiz viņam sekojusi. Sagaidījis meiteni pie mājiņas lieveņa, Iļji�s jautāja:

� Arī pie malciniekiem bijāt tuvumā?

� Biju, � Marta īsi atbildēja.

� Sarunu dzirdējāt?

� Dzirdēju, Vladimir Iļji�. To vajadzētu noklausīties visiem zemniekiem.

6

Ziemas dienas tomēr tik īsas.

Neskatoties uz Nade�das Konstantinovnas ieteikumu, vakarus Ļeņins arvien pavadīja pie mazā galdiņa. Arī �odien steig�us nometa ka�oku un velteņus, izslaucīja bisi un, pat nesagaidot vakariņu tēju, ķērās pie spalvas.

Nejau�ā tik�anās ar zemniekiem bija ierosinājusi veselu virkni pārdomu. Pamazām tās izkristalizējās skaidros slēdzienos. Tos vajadzēja īstenot konkrētā darbībā.

Un bloknotā drīz liesmoja rindas:

�Krievijas komunistiskās (boļ�eviku) partijas Centrālās Komitejas Politbiroja direktīvas projekts...�

Vladimirs Iļji�s piecēlās un, domu saviļņots, ātriem soļiem staigāja turp � atpakaļ pa istabu.

Tad atkal sēdās pie galdiņa un rakstīja tālāk.

1

1922. gada ziema.

Sestdienas pievakare.

Ļeņins savā kabinetā Kremlī. Raksta. Brī�am pieceļas un staigā turp � atpakaļ pa istabu. Tad atkal apsēstas pie galda un raksta tālāk.

Ieskanas tālrunis.

Ļeņins noskatās uz to ar nepatiku. Tad paceļ klausuli.

� Hallo! Ļeņins.

� Sveicināti, Vladimir Iļji�! Runā Kriļenko no Tieslietu tautas komisariāta.

� Sveiki, Nikolaj Vasiļjevi�!

� Vai nevēlaties rītdien izbraukt svaigā gaisā?

� Uz kurieni?

� Tepat tuvumā � uz Ļuberciem. Lapsu medībās. Ar karodziņiem.

� Ar karodziņiem? Labprāt! Cikos?

� �oreiz nav jāsteidzas. Kamēr me�sargi meklēs pēdas un aplenks ...

� Tomēr, tomēr.

� Nu, kādos septiņos. Tad ar gaismu būsim tur.

� Labi. Septiņos. Uz redzē�anos!

2

Ļeņins, Kriļenko, Gils un divi vietējie pēdu zinātāji me�sarga istabā dzer tēju. Uz galda sīkdams kūp patvāris. Ļeņins, izņēmis no mednieka somas sviestmaizes un skārda kārbiņu ar mazos gabaliņos saskaldītu cukuru, cienā me�sargu un pārējos galda biedrus. Skārda kārbiņa iet no rokas rokā un apceļo visu galdu.

Bārdainais me�sargs ar troksni strebj no apak�tasītes karsto tēju, dzesinādams pū� un pūtienam pa starpu runā:

� Ūdeņi aizsalu�i... Me�i piesnigu�i... Lapsām akots pilnā plaukumā ...

Aiz loga zilgana rīta krēsla.

3

Lapsa ielenkta. Me�a pudurim, kurā, domājams, tā atrodas, apkārt apvilkta un ne visai augstu virs sniega nostiprināta aukla ar sarkaniem karodziņiem. Pavēja galā atstāts ap simt divdesmit soļu plats robs. Tajā stāv mednieki. No ielenkuma otra gala me�sargs ar palīgiem, koka klabatas paklusi pa-klaudzinādami, pa vējam dzen lapsu uz medniekiem.

Pirmais no kreisās stāv Vladimirs Iļji�s. Me�sargs ierādījis viņam labāko vietu mastā, tie�i uz zvēru tekas. Pa labi, soļus �etrdesmit atstatu, � Kriļenko, tālāk � Gils.

Ļeņins novietojies aiz nelielas piesnigu�as eglītes, izmīdījis sniegā apli, lai var pagrozīties uz abām pusēm.

Sals nav liels. Vēja tikpat kā nemana, tikai jūt, ka tas nes pretim tīkamu me�a smar�u un aizpū� visu nedēļas nogurumu. Elpot viegli, viegli...

Klabatu klaudzieni tikko sadzirdami. Tie vēl tālu, tālu. Ta�u me�s it kā sāk ieklausīties. Klaudzieni tuvojas.

Un pēk�ņi no tum�ā biezokņa baltajā sniega klajumā izveļas ugunīgs kamols...

Lapsa!

Kriļenko redz, ka lapsa, da�us mirkļus stāvējusi uz vietas un neko aizdomīgu nemanījusi, lēnā riksī dodas tie�i uz pirmo mednieku. Tas ir Ļeņins. Kriļenko redz zvēru no sāniem: lapsa patie�ām ir pilnā akotā, sarkanbrūna, liesmaini oran�a, kuplās astes gals � balts dūres lieluma kamols...

Kāpēc Ļeņins ne�auj?

Aha, nupat ceļ bisi pie vaiga, bet... ir jau par vēlu. Lapsa pamana mednieka kustību, ar strauju lēcienu metas sānis un nozūd piesnigu�ajās eglītēs.

Viss.

Medības beigu�ās.

Dzinēji iznāk no masta. Visi sapulcējas pie Vladimira Iļji�a. Bārdainais me�sargs, kur� nāk tie�i pa zvēra pēdām, jau iztālēm sauc:

� Kāpēc ne�āvāt, Vladimir Iļji�? Neredzējāt?

� Redzēju. Bet viņa bija tik pārāk skaista!

Kādudien pulciņ� latvie�u sarkano strēlnieku stāvēja Kremļa gaitenī un sarunājās, gaidot norīkojumu.

Tajā brīdī no sava kabineta durvīm iznāca Ļeņins un ātriem soļiem gāja pa gaiteni. Ieraudzījis strēlniekus, apstājās, sasveicinājās un vaicāja:

� Nu, biedri, kā klājas? Kas jauns dzirdams?

Strēlnieki pārsteigumā apmulsa un brītiņu neattapās neko atbildēt.

Pirmais mulsumu pārvarēja strēlnieks Miltiņ�. Viņ� teica:

� Viss kārtībā, biedri Ļeņin. Ienaidnieki visās frontēs uzvarēti: Kol�aks sakauts, arī Deņikins gandrīz jau galīgi sakauts.

� Jā, biedri, � Ļeņins sacīja, � frontē mēs esam uzvarēju�i, bet visgrūtākā cīņa vēl priek�ā. Mums jāpāraudzina pa�iem sevi. Līdz �im ļaudis dzīvoja pēc sakāmvārda �katrs par sevi, dieviņ� par visiem�, bet mums jāpanāk, lai cilvēki dzīvotu pēc tikuma �viens par visiem, visi par vienu�.

Viktoram bija raiba bumba.

Gumijas bumba.

To viņam uzdāvināja tēvocis Vladimirs Iļji�s.

Kad Viktors bumbu ār spēku meta pret grīdu, bumba atlēca gandrīz līdz griestiem.

Ja patika, varēja bumbu mest pret sienu un tvert ar abām rokām.

Viktors tā arī darīja.

Kad apnika spēlēties istabā, izgāja dārzā. Tur ēnā uz sola sēdēja tēvocis Vladimirs Iļji�s.

� A,�viņ� sacīja, ieraugot Viktoru, � arī tu iznāci svaigā gaisā! Rādi nu, cik augstu vari uzsviest!

Un Viktors rādīja.

Viņ� meta bumbu augstu zilajās debesīs, kur tā uz mirkli it kā apstājās, tad krita lejup � sākumā lēni, pēc tam arvien ātrāk, ātrāk � Viktoram taisni rokās.

� Noķēri gan! Malacis! � tēvocis Ļeņins uzslavēja.

Un Viktors meta vēlreiz.

Meta un ķēra. Meta un ķēra.

Ir ta�u tik patīkami darboties, ja skatītāji pienācīgi novērtē tavu veiklību!

Bet reiz Viktoram misējās: bumba izspruka no rokām un aizlēca tie�i klēpī sanatorijas apkopējas skuķēnam Verai, kas turpat mauriņā spēlējās ar savu lupatu lelli.

Vera paķēra bumbu, priecīgi pietrūkās kājās un arī sāka mest bumbu gaisā un tvert rokās.

Viktors noskaitās.

� Atdod bumbu! � viņ� dusmīgi sauca un grasījās to izraut meitenei no rokām.

Bet Verai sarkanzilzaļā bumba tik ļoti patika!

Un viņa raudulīgi dīca:

� Es arī gribu spēlēties ar bumbu!

� Nē! Atdod!�Viktors neatlaidās.

Tad tēvocis Vladimirs Iļji�s viņam uzsauca:

� Viktor, Viktor! Tu ta�u esi vīrietis! Un īsts vīrietis nekad nedara pāri sievietei. Ļauj, lai viņa paspēlējas!

Bet Vera sacīja:

� Spēlēsimies abi: es metī�u tev, tu � man!

Un meta bumbu Viktoram.

Viktors bumbu notvēra un sākumā it kā negribīgi meta atpakaļ.

Bet jau pēc brī�a �āda spēle likās vēl interesantāka nekā vienkār�a bumbas gaisā svie�ana.

Turklāt Viktors katrā ziņā gribēja būt īsts vīrietis.

Vladimira Iļji�a mazajam Viktoram teikto, kā īstam vīrietim jāizturas pret sievieti, dzirdēja lielais gudrinieks Go�a.

Viņ� iesaucās:

� Bet tagad ta�u ir vienlīdzība! Vīrie�iem un sievietēm ir vienādas tiesības!

� Vienādas gan, � Ļeņins sacīja. � Bet vīrietim pret sievieti alla� jāizturas bruņnieciski. īsts vīrietis nekad nepacels roku pret sievieti. Tu ta�u neietu kauties ar meiteni, vai ne?

� N-ja. Laikam neietu vis.

� Krietnam puikam tas būtu liels negods!

Kad Ļeņins dzīvoja emigrācijā Alpu pakājē �veicē vai Tatru pavēnī Polijā, Vladimiram Iļji�am ļoti iepatikās kāpt kalnos. Māsai Marijai Uļjanovai viņ� tad rakstīja:

�...Pirms da�ām dienām mēs ar Nadju un vienu draugu veicām jauku pastaigu līdz Sālēva kalna virsotnei. Lejā, 2e-nēvā, visnotaļ migla, drūma krēsla, bet te, kalnā (ap 1200 metru virs jūras līmeņa), � krā�ņa saule, sniegs, ragutiņas. Glu�i krieviska, tīkama ziemas diena!�

Lai gan Vladimirs Iļji�s nebija alpīnists �ā vārda sportiskajā nozīmē, tomēr viņ� arvien izvēlējās visgrūtākos kalnu tūrisma mar�rutus.

Vladimiru Iļji�u ekskursijās pa Tatru kalniem visbie�āk pavadīja viņa kaimiņ� � poļu revolucionārs Sergejs Bagockis. Garāki kāpieni ilga pāris dienu � ar nak�ņo�anu ganu būdās, ar maldī�anos miglā un rāp�anos pa kraujām gar bezdibeņu malām ...

Reiz viņi tuvojās kādai grūti sasniedzamai kalna virsotnei. Atlika tikai pārvarēt nelielu, tomēr visbīstamāko kāpiena posmu. Pāri aizai jau bija skaidri saskatāma taciņa, kas uzvijās kalna virsotnē. Ta�u, lai līdz �ai taciņai nokļūtu, vajadzēja tikt pāri dziļai aizai pa �auru, asai jumta korei līdzīgu �ķautni, kurai abās pusēs slējās stāvas sienas un rēgojās dziļi bezdibeņi...

Apstājies Bagockis izteica �aubas, vai bīstamo nāves aizu viņi spē�ot veikt, vai nevajagot griezties atpakaļ, bet Vladimirs Iļji�s dedzīgi protestēja:

� Nekādā ziņā! Tad ta�u veltīgas visas mūsu pūles! Nekādā ziņā!�viņ� atkārtoja. � No grūtībām nevajag vairīties! Jāprot tās pārvarēt!

Un gāja tālāk.

Beidzot virsotne bija sasniegta.

Skatienam pavērās pasakaina kalnu ainava. Tā pilnam atalgoja kāpiena grūtības.

Tāltālu aizvijās saules apspīdētā Tatru kalnu grēda. Dziļi lejā starp melnām klintīm un tum�zaļiem me�iem zilgoja ezeri. Tie patie�ām izskatījās kā jūras acis. Vienu no ezeriem vietējie iedzīvotāji tā arī dēvē � par Jūras Aci.

� Redziet nu, � Vladimirs Iļji�s sacīja, � mūsu pūliņi nebija veltīgi!

Atpūtu�ies, ieturēju�i vieglu azaidu, tūristi devās atceļā.

Nekādā ziņā nevairīties no grūtībām, pārvarēt visus �ķēr�ļus, lai sasniegtu sprausto mērķi, � tāda bija Ļeņina devīze visā dzīvē un darbībā.

Kalnā kāpējs.

Tagad viņ� pats ir kā visspo�ākā virsotne, kuru saredz visa pla�ā pasaule.

Un cilvēce no viņa domu virsotnes redz skaidru ceļu uz saulainu nākotni.

Leģenda ........

�Tā � kā Sa�a!�.....

�ahs ..........

Krustiņ�........

Siena.........

Ļeņins Rīgā ......

�Drin-drin!� ......

Oktobra dienās.....

Domā un izlem pats! ....

Mazā kurjere......

Runā īsi un lieti�ķi! ....

Smēķēt aizliegts.....

Futbolbumba......

Kāpnēs ........

Liftā .........

Zēns, kur� sarunājās ar Ļeņinu

Egle.........

Mednieka stāsts . . . . :

Atpūtā ........

�Viņa bija tik pārāk skaista! . . .�

Visgrūtākā cīņa.....

�Tu ta�u esi vīrietis!�

Gudrinieks Go�a.....

Kalnā kāpējs......

Юлий Петрович ванаг РАССКАЗЫ ТЕХ ДНЕЙ Юному поколению о Ленине

Издательство �Лмесма� Рига 1978 На латышском языке Художник Г. Кроллис

Jaunākā skolas vecuma bērniem MB № 35 Jūlijs Vanags TO DIENU STĀSTI

Redaktore E. Marjutina. Māksi, redaktors H. Pur-viņ�. Tehn. redaktore I. Soide. Korektore L. Be-taga. Nodota salik�anai 1977. g. 25. jūlijā. Parakstīta iespie�anai 1977. g. 14. decembrī. Ofseta papīrs 80 g, formāts 70x84/16. 5 fiz. iespiedi.; 5,45 uzsk. iespiedi.; 3,30 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. JT 05592. Maksā 25 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 311/28757*B-404. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā Rīgā, Vienības gatvē 11. Pasūt. Nr. 291.

Iespiesta Latvijas KP CK izdevniecībā Rīgā, Balasta dambi 3. Pasūt. Nr.-427