ALANS ALEKSANDRS MILNS

VINNIJS PŪKS UN VIŅA DRAUGI

Vinnijs Pūks un viņa draugi

.

VIŅAI

Roku rokā pie tevis mēs nakam,

Kristofers Robins un es,

�o grāmatu nolikt tev klēpī.

Nu saki � tev patīk? Nu saki � tev prieks?

Nu saki � tā tev pa prātam?

Tāpēc, ka grāmata veltīta tev,

Tāpēc, ka mēs tevi mīlam.

Ja jums ir gadījies lasīt citas grāmatas par Kristoferu Robinu, jus varbūt atcerēsieties, ka viņam reiz bija gulbis (vai ari gulbim bija Kristofers Robins, es īsti labi nezinu) un ka �o gulbi viņ� sauca par Pūku. Tas bija ļoti sen, un �ķiroties mēs vārdu paņēmām līdzi, jo nospriedām, ka gulbim tas vairs nebūs vajadzīgs. Toties vēlāk, kad mūsu Lācis ieminējās, ka viņ� arī gribētu sev īstu vārdu, tādu � kā nevienam citam, Kristofers Robins, galvu nelauzīdams, paziņoja, ka �is vārds ir Vinnijs Pūks. Un tā tas palika. Nu jūs zināt, kā radies Pūks, un es varu pastāstīt, kā radies Vinnijs.

Dzīvot Londonā un laiku pa laikam neaiziet uz Zooloģisko dārzu vispār nav iespējams. Bet vai visi māk to pareizi darīt? Da�i sāk no sākuma, ko sauc par Ieeju, tad skrien, ko kājas nes, gar visiem būriem uz Izeju � un cauri ir. Prātīgs cilvēks iet tie�i pie sava vismīļākā zvēra un paliek tur. Tāpēc ari Kristofers Robins, Zooloģiskajā dārzā nonācis, tūlīt dodas pie lā�iem. Viņ� pa�ukst da�us vārdus tre�ajam uzraugam pa kreisi, durvis atveras, mēs ejam pa tum�iem gaiteņiem un stāvām kāpnēm, kamēr nonākam pie zināmā būra. Būris atsprāgst vaļā, no tā izveļas kaut kas brūns un spalvains, un Kristofers Robins ar laimīgu kliedzienu �Lācīt!� metas pukaiņa apkampienos. Lā�u mā�ti sauc par Vinniju, kas lieku reizi pierāda, cik ļoti �is vārds piederas lā�iem vispār. Dīvainā kārtā mēs nevaram atcerēties tikai vienu: lācim dots Vinnija vārds par godu Pūkam vai Pūka vārds par godu Vinnijai? Mēs kādreiz to zinājām gan, nu esam aizmirsu�i. . .

Tik tālu bija uzrakstīts, kad no pagaldes izbāza �ņukuru sivēns un aizvainoti iekviecās: �Bet es?���Dārgo Sivēn,� es atbildēju, �visa grāmata būs par tevi.���Nekā, par Pūku,� viņ� tiepās. Jūs, protams, esat uzminēju�i, ko Sivēns ņēmis ļaunā. Viņ� dusmojas, ka Lielais Ievads runā tikai par Pūku vien.

Labi, būsim taisnīgi. Mēs neslepjam, ka Pūks ir mūsu mīlulis, tomēr Sivēnam ir savas priek�rocības, kuru nav Pūkam. Pūku, pieme ram, nepaņemsi uz skolu līdzi tā, lai neviens to neuzzinātu, bet Sivēns ir tik mazs, ka viņu var ielikt kabatā, un grūtā brīdī, kad nav īsti skaidrs, cik ir divreiz septiņi � divpadsmit vai divdesmit divi, kļūst vieglāka sirds, slepus paglaudot viņa muguru. Reizēm Sivēns izlien no kabatas un ilgi sē� pie tintnīcas, skatīdamies tintē, tāpēc izglītība viņam augstāka nekā Pūkam, bet Pūks to neņem pie sirds.� Vienam galvā smadzenes, otram � zāģu skaidas,� viņ� saka, un taisnība vien ir.

Bet nu arī citi saka jautāt: �Un mēs?� Tāpēc prātīgāk būs pielikt punktu Ievadam un ķerties tie�i pie grāmatas.

A. A. Milns

kurā mēs iepazīstamies ar Vinniju Pūku un kādu bi�u koku un stāsts sākas

Bums! Bums! BumsI� viens nak pa kāpnēm lejā. Pakaļkājas viņam gaisā, pakausis � bums! bums!� sitas pa kāpieniem, jo Kristo�fers Robins velk viņu aiz priek�ķepas. Cik viņam zināms, nekādas citas iespējas tikt pa kāpnēm lejā nav, kaut gan reizem liekas, ka ir un viņ� �o iespēju atrastu, ja vien varētu kādu mirkli nebumsīties un par to padomāt. Bet padomāt nevar � bums! bums!� tāpēc skaidrs, ka laikam nav vis. Sā vai tā, bet nu viņ� ir lejā. Iepazīstieties ar Vinniju Puku!

Dzirdot �o vārdu pirmoreiz, es jautaju, kā būtu jautājis ikviens no jums:� Vai tad viņ� ir meitene?

� Nē,� atbildēja Kristofers Robins.

� Tad kāpēc tu sauc viņu meitenes vārdā par Vinniju?

�� Es nesaucu.

�� Bet tu nupat teici. . .

Es teicu, ka viņ� ir Vinnijs Pliks. Vai tu nezini, ko tas nozīmē, ja vārdam galā �s�?

� Pareizi, pareizi,� es attapos un ceru, ka jūs attapāties tikpat ātri, jo vairāk nekādu paskaidrojumu nebūs.

Reizēm, kad Vinnijs Pūks ticis pa kāpnēm lejā, viņ� grib rotaļā ties, bet reizēm viņam labāk patīk mierīgi sēdēt pie uguns un klausīties kādu stāstu. �ovakar. . .

� Ko tu mums stāstīsi?� jautāja Kristofers Robins.

� Kas man būtu jāstāsta?� es apvaicājos.

�� Tu vari pastāstīt kaut ko jauku Vinnijam Pūkam?

� Domāju, ka varu,� es teicu.� Kādi stāsti Pūkam patīk?

� Par viņu pa�u. Jo viņ� ir tāds lacis.

� Ā, es saprotu.

� Kaut ko jauku, jauku.

� Jāpamēģina,� es sacīju. Un tad es mēģināju.

Reiz senos, senos laikos, varbūt pat tik ļoti senos ka pagājusī piektdiena, Vinnijs Pūks pavisam viens dzīvoja me�ā zem vārda Sanders.

�Ko tas nozīmē, �zem vārda*?� jautāja Kristofers Robins.

Tas nozīmē, ka �is vārds bija rakstīts ar zelta burtiem uz durvju plāksnītes. Plāksnīte bija aug�ā, un pats viņ� dzīvoja apak�ā.

��� Vinnijam Pūkam tas nebija īsti skaidrs,� sacīja Kristofers Robins.

� Nu man ir,� noņurdēja Pūks.

�� Labi, tad stāstī�u tālāk,� es teicu.

Kādu dienu pastaigādamies viņ� iznāca klajumā, kas bija pa�ā me�a vidū, bet pa�ā klajuma vidū bija liels ozols, un pa�a ozola galā kaut kas skali dūca.

Vinnijs Puks nosēdās zem koka, saņēma galvu abās ķepās un sāka domāt.

Pirmā doma bija tāda: �Sī dūk�ana kaut ko nozīmē. Nevar ta�u dūkt tāpat vien, lai tas neko nenozīmētu. Ja es dzirdu dūk�anu, tad ir kāds, kas dūc, un viņam ir savi iemesli dūkt. Bet es zinu tikai vienu iemeslu: ja tu dūc, tad tāpēc, ka tu esi bite.�

Viņ� atkal ilgi domāja un teica:�Cik es zinu, vienīgais iemesls būt par biti ir medus vāk�ana.

Nu Pūks ceļas kājās un sacīja: Un vienīgais iemesls vākt medu ir, lai es to apēdu.�Tā nospriedis, viņ� sāka rāpties kokā.

Viņ� kāpa un kāpa, un kāpa, un

kāpdams viņ� dziedāja pie sevis medus dziesmiņu,

kas skanēja apmēram ta:

To laikam nepateiks neviens,

�Kamdēļ pēc medus lā�i lien.

D�inn, d�inn, d�inn,

�Kas gan lai to zin?

Viņ� pakāpās vel kādu gabaliņu. . . un vēl kādu gabaliņu. . . un tad vēl mazliet augstāk. Pa to laiku viņam ienāca prātā cita dziesma:

Tik augstu rāpda�mies, Pūks jau bija krietni noguris un tāpēc dziedāja �ēlabu Dzies�mu. Viņ� bija gandrīz klāt, un ja vēl pakāptos uz tā tur zariņa. . .

KRAKS!

��������� Glābiet! � noelsās Pūks, atsizdamies pret zaru, kas bija kādas desmit pēdas zemāk.

��������� Ja es nebūtu � � viņ� teica, ietriekdamies nākamajā zarā, vēl kādas divdesmit pēdas zemāk.

���������� Vai tad es ko sliktu � � viņ� taisno�jās, apmezdams kūleni pret nākamo zaru, trīs�desmit pēdu zemāk, � es tikai gribēju . . . Man, protams, nevajadzhēja, � viņ� atzinās, izlidodams cauri se�ām pa zarēm.

Ja lā�i būtu bites un bite būtu es, Tad nerīkotu stropu pie pa�as galotnes. Neviens pa zariem nerāptos, pēc salda medus nācis. Ja medus lejā stāvētu, ja bite būtu lācis.

��� Un viss tikai tāpēc, es domāju, � Pūks nosprieda, kad pēdējais zars bija garām un viņ�, trīs reizes apgriezies gaisā, beidzot iekrita ērk�ķu krūmā, � tāpēc, ka esmu loti kārs uz medu. Vai dieniņ, vai!

Viņ� izlīda no ērk�ķu krūma, vilkdams lauka dzeloņus, kas bija sadūru�ies degunā, un atkal saka domāt. Pirmais, kas viņam ienāca prātā, bija Kristofers Robins.

��� Vai patie�ām es? � Kristoferam Robinam uztraukumā aizrāvās balss, jo viņ� gandrīz neuzdro�inājās ticēt tadai laimei.

� Patie�am tu.

Kristofers Robins neka vairs neteica, bet acis viņam pletās arvien platākas un vaigi piesarka.

Ta nu Vinnijs Pūks gāja pie sava drauga Kristofera Robina, kas dzīvoja aiz zaļām durvīm otrā me�a malā.

�� Labrīt, Kristofer Robin,� viņ� teica.

� Labrīt, Vinnij Pūk,�tu atbildēji.

� Vai tev nav kāds balons?

�� Balons?

Ja. Es nupat vēl, �urp nākdams, domāju, vai Ķristoferam Robinam ir kads balons vai nav. Visu ceļu lauzīju galvu par balo�niem.

�� Kam tev vajadzīgs balons?�tu jautāji.

Vinnijs Pūks paskatījās apkārt, vai neviens nenoklausās, pielika ķepu pie mutes un aiz�ņaugtā balsi no�ukstēja: Medus!

� Vai tad kads iet pēc medus ar balonu?

� Es eju,� sacīja Pūks.

Labi, ka dienu iepriek� tu biji viesībās pie sava drauga Sivēna un Sivēns katram ciemiņam uzdāvināja balonu. Tev tika liels, zaļ� balons, bet vienam no Trusī�a radiem liels, zils balons, kas palika pāri, jo Trusī�a radinieks bija tik maziņ�, ka vispār vēl pa viesībām nestaigāja, un tu pārnāci mājās ar abiem baloniem � zilo un zaļo.

� Kur� tev patīk labāk?� tu jautāji Pūkam.

Viņ� saņēma galvu ķepās un ilgi domāja.

� Kas ir galvenais, ejot pēc medus ar balonu?� viņ� prātoja. � Galvenais ir, lai bites nepamana. Ja man būs zaļ� balons, tas izskatīsies pēc koku lapam � un viņas neko nenojautīs. Ja man būs zils balons, tas izskatīsies pēc debesīm � un viņas atkal nenojautīs. Vajag tikai izvēlēties, kā būtu labāk.

� Bet vai bites neredzēs, ka zem balona esi tu?

� Varbūt redzēs, bet varbūt ari neredzēs,� teica Vinnijs Pūks.� Ar bitēm nekad neko nevar zināt.� Viņ� bridi padomāja un piebilda:� Es izlik�os par mazu, melnu mākonīti un piemānī�u bites.

� Tad labāk ņem zilo balonu,� tu teici.

Sacīts � darīts. Jūs paņēmāt zilo balonu un gājāt. Katram gadīju�mam tu paņēmi arī �auteni, kā tu to parasti dari. Pa ceļam Vinnijs Pūks uzmeklēja lielu peļķi un vārtījās pa dubļiem tikmēr, kamēr bija pavisam melns. Zem ozola tu piepūti balonu, cik vien lielu varēji, un

Pūks tev palīdzēja turēt to aiz aukliņas. Tad tu aukliņu palaidi vaļā. Pūks ar balonu uzlidoja gaisā un palika karājamies pie pa�as ozola galotnes, tikai labu gabaliņu nostāk.

� Urrā!� tu kliedzi.

�� Vai nav vareni?� Vinnijs Pūks no aug�as apvaicājās.� Pēc kā es izskatos?

� Pēc lā�a, kas lido ar balonu,� tu atbildēji.

�� Ko tu saki?� uztraucās Pūks.� Vai tad pēc maza, melna mākonī�a zilās debesīs es neizskatos?

�� Ne visai.

�� Nu, nekas. Varbūt no �ejienes izskatās citādāk. Un, kā jau es teicu, ar bitēm nekad neko nevar zināt.

Vēja, kas Pūku aizpūstu pie koka, todien nebija, un tā viņ� palika gaisā karājamies. Viņ� gan redzēja medu un saoda medu, bet klāt netika.

Pēc kāda laika viņ� no aug�as tevi uzrunāja.

�� Kristofer Robin!� viņ� skaļi �ukstēja.

�� Nu?

� Man liekas, ka bites ir aizdomīgas.

� Kāpēc tu tā domā?

� Es nezinu. Bet viņas izskatās aizdomīgas.

�� Varbūt viņas jūt, ka tu gribi tikt pie medus?

Dro�i vien. Ar bitēm jau nekad neko nevar zināt.� Kādu brīdi bija klusums, tad Pūks atkal pasauca tevi:

�� Kristofer Robin!

-Jā!

� Tev ir majas lietussargs?

� Liekas, ka ir gan.

� Ludzu, atnes lietussargu un tad staigā ap koku, skaties aug�ā uz mani un saki: �Ai ja-jā! Drīz būs lietus!� Ja tu to izdarīsi, tu palīdzēsi man piemānīt bites.

Tu pasmējies pie sevis un nodomāji: �Vecais, dumjais lācis!� Bet balsi to neteici, jo tu viņu ļoti mīli, un aizgaji pēc lietussarga.

� Beidzot!� no debesim atskanēja Vinnija Pūka balss, tikko tu paradijies zem ozola.� Es jau sāku uztraukties. Nu es redzu pavisam skaidri, ka bites ir noteikti aizdomīgas.

� Taisīt lietussargu vaļā?

Jā, bet pagaidi mazliet. Mums jābūt ļoti viltīgiem. Galvenais ir apmānīt bi�u māti. Vai tu no apak�as redzi viņu?

� Nē.

Zel. Sāc vien staigāt �urp un turp ar lietussargu un saki: �Ai ja jā, tūlīt būs lietus!� Bet es darī�u visu, ko varu te aug�ā. Es dziedā�u Mazā Mākonī�a dziesmu, kā pieklājas kārtīgām mākonim. Sac!

Tad tu staigāji ap koku ar savu lietussargu un runāji, ka būs lietus, bet Vinnijs Pūks dziedāja tādu dziesmu:

Kam labāk vel, kā mākonī�iem Zila gaisā iet? Visi mazi mākonī�i Skaļā balsī dzied.

Var ūdeni uz galvas katram Mākonītis liet

Un, kad tu būsi slapj� līdz adai, Atkal projām skriet.

Bet bites dūca aizvien aizdomīgāk. Vēl vairāk � da�as sāka riņķot ap mākonīti. Kamēr mākonītis dziedāja otro pantu, kāda bite pat nometās viņam uz deguna. Nometās un tūlīt aizlidoja.

�� Kristofer! Vai! Robin!�iebrēcās mākonītis.

� Jā?

�� Es te domāju un domāju, kamēr sapratu. Tās ir nepareizas bites.

�� Patie�ām?

�� Galīgi nepareizas. Un tāpēc viņām noteikti ir nepareizs medus, vai ne?

�� Nepareizs medus?

�� Nu jā. Es domāju, ka man labāk jānāk lejā.

�� Bet kā?�tu jautāji.

Par to Vinnijs Puks nebija padomājis. Ja viņ� palaistu aukliņu vaļā, tad nokristu, un bumsī�anās viņam pietika jau no pagāju�as reizes. Viņ� padomāja un teica:

�� Kristofer Robin, tev vajadzēs sa�aut balonu. �autene tev ir?

�� Protams, ka ir,� tu atbildēji.� Bet, ja es to darī�u, balons būs pagalam.

� Ja tu to nedarīsi, es bū�u pagalam.

Kad jautājums bija nostādīts ta, tu saprati, ka cits nekas neatliek, rūpīgi notēmēji un iz�āvi.

�� Vai!� iekliedzās Pūks.

� Es netrāpīju?�tu jautāji.

� Nevar teikt, ka tu pavisam netrāpīji,�atbildēja Pūks,� bet tu netrāpīji balonam.

� Es ļoti atvainojos,� tu teici un iz�āvi vēlreiz. Nu tu trāpīji balonam, gaiss lēnam nāca laukā, un Vinnijs Pūks laimīgi nolaidās zemē.

Tikai rokas viņam bija pavisam stīvas no ilgas turē�anās aukliņas galā. Veselu nedēju viņ� staigāja ar rokām gaisā, jo nevarēja tās nolaist, un, ja Pūkam uz deguna nosēdās mu�a, viņam vajadzēja

aizpūst to projām ar pu�anu � pu! pu! Un es reizem domāju, ka viņu varbūt arī tāpēc nosauca par Pūku.

�� Stāsts ir beidzies?� jautāja Kristofers Robins.

� Sis stāsts ir beidzies, bet būs vēl citi.

� Par Pūku un mani?

Par Sivēnu, Trusīti un jums visiem. Vai tad tu neatceries?

� Atceros gan. Bet, kad es loti, loti gribu atcerēties, es atkal aizmirstu.

� Taja dienā, kad Pūks un Sivēns gribēja noķert Milzu Lempi. . .

� Bet viņi nenoķēra, vai ne?

Nē.

Pūks jau nevar. Viņam zāģu skaidas galvā. Bet vai es noķēru?

�� To tu uzzināsi, kad noklausīsies stāstu. Kristofers Robins pamāja.

� Es atceros, bet Pūks ir daudz ko aizmirsis, un tāpēc viņam gribētos paklausīties vēlreiz. Jo īsts stāsts vienmēr ir labāks par atmiņām.

� Man arī tā liekas, � es sacīju.

Kristofers Robins dziļi nopūtās, paņēma savu lāci aiz kājas un gāja uz durvīm, vilkdams Puku sev pakaļ. Pie durvīm viņ� apgriezās un jautāja:� Tu nāksi paskatīties, kā es mazgājos?

�� Dro�i vien, � es teicu.

� Pūkam nesapēja, kad es viņam ie�āvu?

� Nemaz.

Viņ� pamāja ar galvu un izgāja, un pēc brī�a es dzirdēju, kā Vinnijs Pūks � bums! bums! bums!� bumsījās pa kāpnēm aug�ā.

kurā Pūks iet ciemos pie Trusī�a un nokļūst �aurā Bezizejā

Mums jau pazīstamais lācis Vinnijs Pūks, ko draugi ērtibas labad sauca vienkār�i par Pūku, kādu dienu gāja pa me�u un lepni dungoja jaunu dungā-dziesmiņu. Dungā-dziesmiņu viņ� bija sacerējis, vingro dams pie spoguļa. Te nu jāpiezīmē, ka ar Resnuma Vingro�anu Pūks nodarbojās katru rītu, jo ļoti gribēja kļūt tievāks.

Dungā-dziesmiņa radās tā:

tra-la-lā, tra-la la, kamēr viņ� stiepās garumā, cik augstu vien varēdams, tad tra lalā, tra-la-vaimandieniņ,

vai!-lā, sniedzoties pie kāju pirkstgaliem. Pec brokastīm Pūks dzies�miņu atkārtoja tik ilgi, ka iemācījās to no galvas, un tagad varēja nodungat no viena gala līdz otram, kā pieklājas:

Tra-la lā, tra-la-lā, Tra la-lā, tra-la-lā, Rum tum tidlī rum-tum,

Tidlī-ridlī, tidlī-ridlī, Tidlī-ridlī, tidlī-ridlī, Rum-tum-tum-tidli-bum.

Ta nu viņ� priecīgi gāja pa me�u un klusi dungoja savu dungā-dziesmiņu, domādams, ko pa�laik dara citi un kā citiem varētu būt ap dū�u, ja viņi nav viņi, bet citi. Domādams un dungodams Puks nonāca pie smil�u kalniņa un ieraudzīja kalniņa slīpumā alu.

� Ahāl� teica Pūks.� Rum-tum tidlī rum tum. Ja es ko saprotu, tad �ī ala nozīmē Trusīti. Trusītis nozīmē Kompāniju. Kompānija nozīmē pacienā�anu un klausī�anos, kā es dungoju savu dungā-dzies miņu, un vēl visādas citādas jaukas lietas. Rum tum tum-tidlī burn.

Pūks noliecās, iebāza galvu alā un uzsauca:

� Vai kāds ir mājā?

Ala kaut kas no�abēja un apklusa.

� Es prasu, vai kāds ir mājās?� kliedza Pūks.

� Nē,� atbildēja balss no alas.� Un nevajag tā bļaut. Es arī pirmoreiz labi dzirdēju.

� Sasodīts!� Pūks norūca.� Te vispār neviena nav?

� Neviena pa�a.

Vinnijs Pūks izvilka galvu no alas un bridi padomaja. �Nē,� viņ� nosprieda, �tur tomēr kādam jābūt, jo kas gan citādi man būtu

atbildējis, ka neviena nav mājās?� Tāpēc viņ� atkal iebāza galvu alā un teica:

�� Hallo, Trusīt, tas esi tu?

�� Nē,� sacīja Trusītis pavisam pārvērstā balsī.

�� Vai tad tā nav Trusī�a balss?

�� Nedomāju vis,� teica Trusītis.� Manai balsij nevajadzēja iz�klausīties pēc Trusī�a balss.

�� Atvainojiet,� Pūks sacīja.

Viņ� izvilka galvu no alas, vēlreiz padomāja, iebāza galvu atpakaļ un jautāja:

�� Vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu man, kur ir Trusītis?

�� Aizgāja ciemos pie Lācī�a Pūka. Viņi ir lieli draugi.

�� Bet tas esmu es!� lācītis ļoti pārsteigts iesaucās.

�� Kāds es?

�� Lācītis Pūks.

�� Jūs esat par to pārliecināts?� jautāja Trusītis, kas likās vēl vairāk pārsteigts par Pūku pa�u.

�� Pilnīgi pārliecināts,� apgalvoja Pūks.

��� Nu tad nāc iek�ā!

Ala bija �aura, bet Pūks spraucās, kamēr iespraucās.

�� Tev taisnība,� Trusītis teica, apskatījis viņu no galvas līdz kājām.� Tas esi tu. Prieks tevi redzēt.

�� Kas cits es varētu būt?

�� Es nebiju īsti dro�s. Tu jau zini, kā ir me�ā. Kuru katru vis nevar laist iek�ā. Vajag būt ļoti uzmanīgam. Vai tu negribi kaut ko uzkost?

Ap vienpadsmitiem no rīta Pukam parasti gribējās kaut ko uzkost. Viņ� uzreiz kļuva priecīgāks, redzot, ka Trusītis liek galdā �ķīvjus un podus. Kad Trusītis jautāja:� Ko tu ēdīsi pie maizes? Medu vai krējumu?� Pūks tā uztraucās, ka atbildēja:� Abus.� Lai neliktos pārāk badīgs, viņ� piebilda:� Toties maizi man nevajag. Nerūpējies, lūdzu.

Ilgu laiku Pūks vairs nerunāja neko. . . līdz beidzot, dungodams pie sevis saldi lipīgā balsī, piecēlās no galda, sirsnīgi paspieda Trusītim ķepu un teica, ka nu viņam jāiet.

�� Vai tie�ām?� pieklājīgi jautāja Trusītis.

��� Protams, es varētu vēl mazliet palikt,� teica Pūks,� ja tu man. . .� un viņ� zīmīgi paskatījās uz pieliekamā kambara pusi.

��� Patiesību sakot,� Trusītis iebilda,� es arī taisījos iziet.

�� Nu labi. Tad es eju. Uz redzē�anos.

�� Uz redze�anos, ja tu patie�ām steidzies.

�� Vai tad vēl kaut kas ir?� Pūks dzīvi apvaicājās.

Trusītis ieskatījās traukos un nopūtās:� Nekā vairs nav.

�� Es jau tā domāju.� Pūks pamāja.� Visu labu! Man jāiet. Viņ� sāka rāpties laukā no alas. Viņ� kārpījās ar priek�ķepām un

atspērās ar pakaļķepām, līdz izdabūja ārā degunu, tad ausis. . . tad priek�ķepas. . . tad plecus. . . un tad. . .

�� Glābiet!� noelsās Pūks.� Es labāk rāp�os atpakaļ.

� Sasodīts!� viņ� sacīja.� Vajadzēja tomēr uz priek�u. Es vairs nevaru nekā. . . Ne turp, ne atpakaj. Palīgā!

Pa to laiku Trusītis, kam arī gribējās pastaigāties, bija ieraudzījis, ka viņa galvenā eja ir ciet, tika laukā pa otru, atnaca apkārt pie Pūka un skatījās uz viņu.

�� Ei, vai tu esi iesprūdis?�Trusītis jautāja.

� Nē!� Pūks bezrūpīgi teica.� Tikai atpū�os, domāju un drus�ciņ dziedu.

� Dod labāk ķepu!

Pūks pastiepa ķepu, un Trusītis sāka vilkt. Viņ� vilka, vilka un vilka. . .

� Vai!� iebrēcās Pūks.� Man sāp!

� Skaidrs,� Trusītis teica.� Tu esi iesprūdis.

� Tikai tāpēc,� Pūks dusmīgi sacīja,� ka da�iem ir pārāk �au�ras durvis.

� Nē, tāpēc ka da�i pārāk daudz cd,� Trusītis atcirta.� Es, protams, nekā neteicu, bet jau pie galda man likās, ka viens no mums pārāk daudz ed. Un tas noteikti nebiju es. Neko darīt,� Trusītis piebilda,� jāiet pēc Kristofera Robia.

Kristofers Robins dzīvoja otrā me�a malā. Atnācis kopā ar Trusīti un ieraudzījis pusi no Puka, viņ� tik mīļā balsī teica:� Vecais, dumjais lāci!�ka visiem uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi.

� Es te guļu un domāju,� Pūks no�ņaukājās,� ka Trusītis nekad vairs nevarēs staigāt pa savām parādes durvīm. Cik man tas butu nepatīkami.

� Man arī,� teica Trusītis.

� Nevarēs staigāt pa savām parādes durvīm?� brīnījās Kristo fers Robins.� Protams, ka varēs.

� Jauki!� Trusītis priecājās.

� Ja mēs nevaram tevi izvilkt, tad varam iegrūst atpakaļ.

Trusītis domīgi pakasīja ūsas un iebilda, ka atpakaļ iegrūsts ir un

arī paliek atpakaļ iegrūsts. Ka, protams, viņ�, Trusītis, ar vislielāko prieku redzētu Pūku savā māja, bet vienmēr ir bijis tā, ka citi dzīvo kokos, citi alās un citi atkal. . .

� Tu gribi teikt, ka es nekad netik�u laukā?� Pūks jautāja.

� Es domāju, puse tev tomēr ir ārā un būtu �ēl grūst �o pusi atpakaļ,� teica Trusītis.

Kristofers Robins piekrīto�i pamāja.

�� Te atliek tikai viens,� viņ� sacīja,� gaidīt, kamēr tu kļūsti atkal tievāks.

��� Cik ilgi jāgaida, kamēr kļūst tievāks?� Pūks ba�īgi apvaicājās.

��� Kādu nedēļu, es domāju.

�� Bet es ta�u nevaru palikt te veselu nedēļu!

��� Palikt tu vari glu�i labi. Grūtāk izdarīt, lai tu nepaliktu.

��� Mēs tev lasīsim priek�ā,� priecīgi piedāvājās Trusītis.

�� Es ceru, ka nesāks snigt,� viņ� piebilda.

���� Paklausies, veco zēn, tu esi aizņēmis krietnu daļu manas ista bas. Vai tev nebūtu nekas pretī, ja es lietotu tavas kājas par dvieļu

pakaramo? Reiz nu kajas tur ir un pa�laik nav tev vajadzīgas, man būtu ļoti parocīgi kārt uz tām dvieļus.

������������� Nedēļu!� Pūks bēdājas.� Un ko es ēdī�u?

������������� Baidos, ka neko,� Kristofers Robins atbildēja.� Citādi tu nekļūsi tievāks. Bet mēs tev lasīsim priek�ā.

Pūks gribēja dziļi nopūsties, bet neva�rēja, jo bija pārāk cie�i iesprūdis. Gar viņa degunu noritēja liela asara, un viņ� teica:

������������� Tad lasiet vismaz Gar�īgu Grāmatu, lai Lācim, kas iesprūdis �aurā Bezizejā, ir kāds mierinājums.

Veselu nedēļu Kristofers Robins lasīja Gar�īgu Grāmatu Pūkam pie Ziemeļu gala un Trusītis kāra izmazgāto veļu pie Dien�vidu gala. Pa to laiku nabaga lācis juta, ka viņ� kļūst tievāks un tievāks. Nedēļas bei�gās Kristofers Robins teica:� Sākam!

Viņ� ķērās pie Pūka priek�ķepām, Trusītis ķērās pie Kristofera Robina, visi Trusī�a radi un draugi garā rindā pie Trusī�a, un � viens-divi � reizē!� viņi vilka.

Ilgu laiku Pūks stenēja vien:� Uh. . . uh. . .

Tad:� Oh!

Un tad viņ� pēk�ņi iebrēcās �hop!� un izsprāga no alas kā korķis no pudeles.

Kristofers Robins, Trusītis, visi Trusī�a radi un draugi apmeta kūleni gaisā un sakrita vienā �upā. Pa�ā aug�ā ķepurojās Vinnijs Puks � laimīgs un brīvs!

Sirsnīgi pateicies glābējiem, viņ� aizgāja pa me�a ceļu uz mājām, lepni dungodams savu dungā-dziesmiņu. Bet Kristofers Robins noska�tījās viņam pakaļ ar mīlestības pilnām acīm un noteica:� Vecais, dumjais lācis!

kurā Pūks ar Sivēnu dodas medībās un gandrīz noķer Bubuli

Sivēnam bija ļoti liela māja skābar�a dobuma pa�ā vidu, skābar dis savukārt bija me�a vidū, un Sivēns dzīvoja mājas vidū. Turpat pie mājas bija pārlauzts dēlis ar uzrakstu

������������������������������������������������������������������� AIZLIEGTS V

Kad Kristofers Robins apjautājās, ko tas nozīmē, Sivēns atbildēja, ka tas esot viņa vectētiņa vārds un sens ģimenes īpa�ums. Kristofers Robins teica, ka neviens nevar saukties par Aizliegts V, bet Sivēns sacīja, ka var gan, jo tā saucies viņa vectēvs, un ka tas ir saīsinājums no Aizliegts Villija, kas atkal ir saīsinājums no Aizliegts Viljama.

Un ka vectētiņam biju�i divi vārdi, ja viņ� netī�ām vienu pazau�dētu,� Aizliegts, par godu krusttēvam, un Viljams, par godu Aizlieg�tam.

� Man arī ir divi vārdi,� nevērīgi ieminējās Kristofers Robins.

� Nu redzi, tātad man ir taisnība,� teica Sivēns.

Kadā jaukā ziemas dienā Sivēns, slaucīdams sniegu savas mājas priek�ā, neviļus pacēla acis un ieraudzīja Vinniju Pūku. Puks gāja riņķī vien un bija tik dziļi nogrimis domās, ka neapstājās pat tad, kad Sivēns viņam uzsauca, bet �āpoja tālāk.

� Hei!� Sivēns kliedza.� Ko tu dari?

� Eju medībās,� Pūks atbildēja.

� Kādās medībās?

� Dzenu viņam pēdas,� Vinnijs Pūks ļoti noslēpumaini atrūca.

� Kam tu dzen pēdas?� Sivēns pienāca tuvāk.

� Jā, to es arī gribētu zināt. Tie�i par to es pa�laik domāju. Kam?

� Un kad tu to uzzināsi?

� Ne ātrāk, kamēr bū�u viņu noķēris,� sacīja Vinnijs Pūks. � Skaties!� Viņ� rādīja ar ķepu sniegā.� Ko tu te redzi?

� Pēdas,� atbildēja Sivēns.� Ķepu nospiedumus.� Viņ� uztrau kumā iekviecās:� Vai, Pūk! Ka tikai tas nav Bubulis! Kā tu domā?

� Viss var būt,� Pūks noteica.� Reizēm ir un reizēm atkal nav. Ar pēdām nekad neko nevar zināt.

To pateicis, viņ� gāja atkal tālāk, un Sivēns, kādu bridi noskatī�jies, metās viņam pakaļ. Vinnijs Pūks bija pēk�ņi apstājies un visai ba�īgi pētīja pēdu nospiedumus sniegā.

� Kas tur ir?� Sivēns jautāja.

� Ļoti savādi,� sacīja Pūks,� bet izskatās, it kā nu te būtu jau divi zvēri. Sis nezin-kas ir pienācis klāt otram nezin kam, un tālāk viņi abi ir gāju�i kopā. Vai tu nenāktu man līdzi, Sivēn? Ja izrādītos, ka tie ir plēsīgi zvēri, diviem dro�āk.

Sivēns pieklājības pēc pakasīja aiz auss un teica, ka lidz piektdie�nai viņam nekādu steidzīgu darbu neesot un viņ� labprāt nāk�ot, ja gadījumā tas nezin-kas patie�ām būtu Bubulis.

� Tu gribēji teikt, ja gadījumā tie būtu divi Bubuļi,� Pūks sacīja, bet Sivēns atbildēja, ka tikpat viņam līdz piektdienai neesot ko darīt. Un tā viņi gāja kopā.

Priek�ā bija lapegļu puduris, un likās, ka abi Bubuļi, ja tie patie�ām bija Bubuļi, ir gāju�i apkārt �im pudurim, tāpēc ari Pūks un Sivēns, viņiem sekojot, gāja apkārt pudurim. Sivēns kavēja Pukam laiku, stāstīdams, ko darījis viņa vectēvs Aizliegts V, kad viņam no pēdu dzī�anas iemetusies krika mugurā, kā Aizliegts V savās vecuma dienās mocījies ar aizdusu un vēl daudzas citas interesantas lietas, bet Pūks tikmēr prātoja, kā īsti �is vectētiņ� izskatījies un vai viņ� tagad nedzen pēdas diviem vectētiņiem, un, ja tas tā būtu, vai viņ� nevarētu

vienu vectētiņu paturēt sev, un ko par to sacītu Kristofers Robins. Un pēdas gāja viņiem pa priek�u . . .

Pēk�ņi Vinnijs Pūks apstājās un uztraukts rādīja ar ķepu sniegā:� Skaties!

�� Ko?� Sivēns iekviekdamies salēcās. Bet tad, lai izliktos, ka tas nav bijis aiz bailēm, viņ� ļoti sparīgi uzlēca gaisā vēl da�as reizes.

�� Pēdas!� sacīja Puks.� Tre�ais zvērs ir pievienojies tiem diviem.

�� Pūk!� Sivēns iekliedzās.� Tu domā, ka tas ir vēl viens Bubu�lis?

�� Nē,� atbildēja Pūks,� jo �is pēdas ir citādākas. Vai nu tie ir biju�i divi Bubuļi un viens, kas varētu būt Pēka, vai arī divi Pēkas un viens, kas varētu būt Bubulis. Iesim vien viņiem pakaļ.

Tā nu viņi gāja uz priek�u un bija mazliet noba�īju�ies, jo tiem trim zvēriem tur priek�ā varēja izrādīties Plēsīgi Nodomi! Sivēns klusībā vēlējās, lai viņa vectēvs Aizliegts Villijs būtu �eit, nevis kādā citā, nezināmā vietā, un Pūks domāja, cik jauki būtu, ja viņi glu�i nejau�i satiktu Kristoferu Robinu, bet, protams, tikai tāpēc, ka viņ� Kristoferu Robinu ļoti mīlēja. Tad pēk�ņi Vinnijs Pūks atkal apstājās un aplaizīja no uztraukuma sakarsu�o degunu, jo nu viņ� bija noba�ījies kā vēl nekad. Viņiem pa priek�u gāja �etri zvēri!

��� Tu redzi, Sivēn? Paskaties uz �im pēdām! Trīs, kas varētu būt Bubuli, un viens, kas varētu būt Pēka! Atkal par Bubuli vairāk!

Tā patie�ām izskatījās. Lai gan pēdas bie�i krustojās, �ķīrās un atkal juka kopā, tomēr ik pa gabalam bija skaidri redzams, ka tās ir �etru ķepu pāru pēdas.

���� Man liekas, � teica Sivēns, kad arī viņ� bija aplaizījis degunu un sapratis, ka tas tikpat kā nemaz nepalīdz, � man liekas, es tagad esmu gan atcerējies. Es patie�ām atcerējos, ko es aizmirsu izdarīt vakar un' nekādi nevarē�u izdarīt citu dienu. Tāpēc man noteikti vajag iet mājas un izdarīt to tagad.

� Izdarīsim to pēcpusdienā, es tev palīdzē�u,� Pūks sacīja.

Tas nav tāds darbs, kur tu varētu man palīdzēt pēcpusdienā,�

steidzīgi atbildēja Sivēns.� Tas ir īpa�s rīta darbs, ko vajag darīt no rīta un, ja iespējams, noteikti starp . . . Cik varētu būt pulkstenis, Pūk?

� Ap divpadsmitiem, � paskatīdamies saulē, sacīja Vinnijs Pūks.

� Starp, kā es jau teicu, divpadsmitiem un divpadsmitiem piecām minūtēm. Tā ka, lūdzu, atvaino mani, mI|o Pūk, bet man patie�ām . . . Kas tad tas?

Pūks pacēla acis uz debesīm un, sadzirdējis otru svilpienu, sāka skatīties lielā Ozola zaros, kur drīz vien ieraudzīja savu draugu.

� Tas ir Kristofers Robins,� viņ� teica.

� Nu, tad jau viss ir kārtībā,� Sivēns nopriecājās.� Ar viņu tu esi pilnīgā dro�ībā. Uz redzē�anos!� Un Sivēns skrēja prom, ko kajas nesa, laimīgs, ka visas briesmas nu ir garām.

Kristofers Robins rāpās no koka lejā.

� Vecais, dumjais lāci,� viņ� sacīja,� ko tu te dari? Vispirms tu divas reizes apgāji pudurim apkārt viens pats, tad atskrēja Sivēns � un jūs gājāt kopā, un, kad jūs gājāt ceturto reizi. . .

� Pagaidi, pagaidi!�teica Vinnijs Puks, ķepu pacēlis.

Tad viņ� nosēdās sniegā un sāka domāt, un domāja, cik vien domīgi varēja. Tad viņ� ielika ķepu vienā no �īm pēdām, divreiz pakasīja degunu un piecēlās.

� Jā,� Vinnijs Pūks noteica.

� Nu es saprotu,� Vinnijs Pūks sacīja.� Es biju muļķis un piekrāpos,� viņ� bēdājās.� Es jau esmu tikai lācis ar zāģu skaidām galvā.

� Tu esi vislabākais lācis pasaulē,� Kristofers Robins mierina dams atbildēja.

Patie�ām?� Pūks ar cerību pārvaicāja. Un tad pēk�ņi viņ� atkal kļuva priecīgs.

� Sā vai tā,� viņ� teica,� bet brokastu laiks ir klāt.

Un viņ� gāja uz mājām brokastis ēst.

kurā ēzelītis I-ā pazaudē asti un Pūks to atrod

Vecais, pelēkais ēzelis I-ā, no�ķiebis galvu pār talu atstiepto priek�kāju, vientulīgi stāvēja savā dad�u biezoknī un domāja par dzīvi. Reizēm viņ� bēdīgi jautāja sev: �Kāpēc?��reizēm prātoja: �Kālabad?�� un pēc brī�a atkal: �Ja ņemtu vērā, ka . . � bet laiku pa laikam viņ� pats nezināja, par ko īsti domā. Tāpēc, ieraugot Vinniju Pūku, kas lā�oja �urp pa me�a taciņu, I-ā bija priecīgs, ka nu viņam ir iegansts uz kādu mirkli pārtraukt grūto domā�anu, lai drūmi noņurdētu:� Sveiks! Kā iet?

� Labi. Un kā tev?� Vinnijs Pūks apvaicājās.

I-ā lēni pakratīja galvu.

� Ne sevi�ķi kā,� viņ� teica.� Nu jau kur tie gadi, kop� es neesmu manījis nekādus kā.

� Ko tu saki?�Puks nobrīnījās.� Ļoti �ēl, ja tā patie�ām ir. Ļauj, lai es uz tevi paskatos.

I-ā, bēdīgi acis nodūris, stāvēja un [āva, lai uz viņu paskatās, un Vinnijs Puks apgāja ēzelītim apkārt.

� Klausies� kas noticis ar tavu asti?�viņ� pārsteigumā iesau cās.

� Kam tad vajadzēja ar to notikt?� prasīja I-ā.

� Astes nav!

� Vai tu esi par to pārliecināts?

� Aste vai nu ir savā vietā, vai nav. Pārskatīties nevar pie labākās gribas, un tavas astes tur nav.

� Kas tad tur ir?

� Tur nav nekā.

�� Jāpaskatās,� sacīja I-ā un sāka lēni griezties riņķī ap to vietu, kur vēl pavisam nesen viņam bija aste, tad, pārliecinājies, ka tā nevar asti noķert, sāka griezties uz otru pusi, kamēr bija veltīgi apgriezies pavisam apkārt. Nu ēzelītis nokāra galvu un mēģināja saskatīt asti caur priek�kājām. Beidzot viņ� ar dziļu, bēdīgu nopūtu teica:� Jā�domā, ka tev taisnība.

�� Nu, protams, man taisnība,� Pūks sacīja.

�� Ko citu varēja gaidīt,� I-ā drūmi teica.� Viss ir skaidrs. Nav jau arī nekāds brīnums.

�� Tu varbūt esi to kaut kur aizmirsis?� ieminējās Vinnijs Pūks.

�� Kāds to ir paņēmis,� teica I-ā un apklusa.� Tas pēc viņiem izskatās,� viņ� piebilda pēc laba brī�a.

Pūks juta, ka viņam vajadzētu pasacīt ēzelītim kādu palīdzīgu vārdu, bet viņ� neviena palīdzīga vārda nezināja. Tāpēc viņ� nolēma izdarīt palīdzīgu darbu.

�� I-ā,� viņ� nopietni paziņoja.� Es, Vinnijs Pūks, atradī�u tev asti.

�� Paldies, Puk,� atbildēja I-ā.� Tu esi īsts draugs. Ne tā kā viens otrs,� viņ� piebilda.

Un tā nu Vinnijs Pūks aizgāja meklēt ēzelī�a asti.

Pavasara rīts me�ā bija ļoti jauks. Mazi, apaļi mākonī�i jautri dzenājās pa zilajām debesīm, reizēm aizskriedami saulei priek�ā, it kā gribētu to nodzēst pavisam, un tad atkal traukdamies tālāk, lai ari nāko�ie tiek pie saules. Bet saule lieliski spīdēja gan starp mākoņiem,

gan cauri tiem, un vecais egļu biezoknis, kas bija valkājis savas skujas visu gadu, tagad izskatījās sirms un noplucis blakus jaunās, caurspīdīgi zaļās me�ģīnēs ietērptajiem skābar�iem. Lācītis Pūks gāja pa egļu biezokņiem un pa skābar�u birzīm, pa irbuleņu piekalnēm un pa vir�u laukiem, no akmens uz akmeni pāri strautiņiem, aug�ā pa stāviem smil�akmens krastiem un atkal lejā vir�u klajumos, līdz beidzot noguris un izsalcis nonāca Septiņjūd�u Me�ā, jo taisni tur, Septiņjūd�u Me�ā, dzīvoja Pūce.

� Ja ir kāds, kam par kaut ko kaut kas zināms,� lācītis sprieda,� tad tā ir Pūce, jo viņa zina visu ko par visu ko, vai arī mani nesauc Vinnijs Pūks. Un, tā kā mani sauc Vinnijs Pūks,� viņ� piebilda,� tad tā lieta ir skaidra.

Pūce dzīvoja �Kastaņos�, ļoti skaistā, veclaicīgā pilī, un tādas varenas un lielas pils patie�ām nebija nevienam. Vismaz lācītim tā likās, jo pie Pūces durvīm bija gan klauvējamais riņķis, gan zvaniņ�. Zem riņķa bija uzraksts:

LUC ZVANT JA UZ KLOPI NELAIS IEK�A

Zem zvana auklas bija otrs uzraksts:

LUC KLOPET JA UZ ZVANT NELAIS IEK�A

Abas zīmītes bija rakstījis Kristofers Robins, jo viņ� vienīgais visā me�ā mācēja rakstīt veselus teikumus. Kas attiecās uz pa�u Pūci, tad viņas galva gan bija da�ādu gudrību pilna, viņa prata lasīt un uzrakstīt savu vārdu Pūce, bet nekādi netika galā ar tik sare�ģītiem vārdiem kā Masalas vai Sviestmaizīte.

Vinnijs Pūks ļoti uzmanīgi izlasīja abas zīmites: vispirms no kreisās uz labo, tad � katram gadījumam, ja viņ� kaut ko būtu izlaidis,� arī no labās puses uz kreiso. Pēc tam, lai tā lieta būtu pavisam dro�a, viņ� pieklauvēja un paraustīja riņķi, paklauvēja un paraustīja zvanu un vēl skaļi nokliedzās:� Pūce! Laid mani iek�ā! Tas esmu es, lācis!� Tad durvis atvērās un uz sliek�ņa parādījās Pūce.

� Labdien, Pūk!�viņa teica.� Kas jauns pasaulē?

� �ausmas un bēdas,� atbildēja Pūks.� Mans draugs I-ā ir pazaudējis asti. Un viņ� ir ļoti nelaimīgs par to. Vai tu nebūtu tik laipna un nepateiktu, kā lai es atrodu viņa asti?

� Pēc parastās procedūras, kas izriet no tādas lietas,� cienīgi paskaidroja Pūce.

� Kas tas ir par izrietu procedūrēju?� Pūks jautāja.� Man galvā ir tikai zāģu skaidas, tāpēc man grūti saprast garus vārdus.

� Tas nozīmē, ko vajag darīt.

� Ja tā, man nav nekas pretī,� pazemīgi sacīja Pūks.

� Un darīt vajag sekojo�o. Pirmkārt izsludināt atlīdzību. Tad . . .

� Vienu brīdi, � Pūks pacēla ķepu. � Ko tu teici, mums vajag

darīt, lai to izdarītu? Tu no�ķaudījies, un es nekā nesapratu. Atkārto, lūdzu.

�� Es ne�ķaudīju.

�� �ķaudīji gan, Pūce.

�� Atvaino, Pūk, bet ne�ķaudīju vis. Neviens nevar no�ķaudīties tā, lai pats to nepamanītu.

� Bet neviens nevar dzirdēt �ķaudienu, ja kāds nav �ķaudījis.

� Es atkārtoju. Pirmkārt izsludināt atlīdzību.

� Atkal tu �ķaudi,� Pūks bēdīgi sacīja.

� Atlīdzību!� Pūce brēca.� Mums jāuzraksta zīmīte, lai pazi notu, ka mēs dosim kaut ko lielu tam, kas atradīs I ā asti.

� Saprotu, saprotu.� Pūks pamāja ar galvu.� Bet, runājot par kaut ko lielu,� viņ� sapņaini piebilda,� es katru rītu ap �o laiku esmu pieradis pie kāda maza . . .� Viņ� ilgu pilnām acīm paskatījās uz bufeti Pūces viesistabas stūrī.� Pie kādas mazas lāsītes salda krējuma vai kaut kā cita, teiksim, maza �ķīvī�a medus . . .

� Nu redzi,� Pūce sacīja.� Tātad mēs rakstām �īs zīmītes un izsprau�am pa visu me�u.

� Mazdrusciņ medus,� lācītis pie sevis murmināja,� vai nu jā,

vai arī nē . . . neko darīt.� Viņ� dziļi nopūtās un ļoti pūlējās saprast, ko Pūce viņam stāsta.

Bet Pūce tikai runāja un runāja � arvien garākos un garākos vārdos, kamēr atkal nonāca pie tā, ar ko bija sākusi, un paskaidroja, ka vienīgais cilvēks, kas var �os sludinājumus uzrakstīt, ir Kristofers Robins.

� Tas bija viņ�, kas uzrakstīja man abas zīmītes durvīm. Tu tās redzēji, Pūk?

Pukam nu jau labu laiku acis ciet vien lipa, un uz visu, ko Pūce sacīja, viņ� pēc kārtas atbildēja tikai �jā� vai �nē�. Tā kā pagāju�o reizi viņ� bija teicis �jā, jā�, tad tagad nomurmināja ��nē, nepavi�sam�, kaut gan nebija īsti sapratis, ko Pūce jautāja.

� Kā, patie�ām tu neievēroji?� Pūce, mazliet izbrīnījusies, pār�vaicāja.� Nu tad nāc un paskaties!

Viņi izgāja ārā. Pūks skatījās uz klauvējamo riņķi un zīmīti zem tā, viņ� skatījās uz zvana auklu un zīmīti zem tās, un, jo ilgāk viņ� skatījās uz zvana auklu, jo vairāk viņam likās, ka tā atgādina pavisam ko citu, iepriek� redzētu un pazīstamu.

� Glīta aukla, vai ne?�Pūce sacīja.

Pūks pamāja.

� Sī aukla man kaut ko atgādina,� viņ� teica,� es tikai nevaru iedomāties, ko īsti. Kur tu to dabūji?

� Pavisam nejau�i atradu me�ā. Tā karājās krūmā, un sākumā es nodomāju, ka tur kāds dzīvo, un piezvanīju, bet neviens neatsaucās, un tad es zvanīju vēlreiz, no visa spēka, un aukla notrūka. Es nopratu, ka tā nevienam nav vajadzīga, atnesu to mājās un . . .

� Pūce, tu esi kļūdījusies,� Pūks svinīgi teica.� Ir viens, kam �ī aukla loti vajadzīga.

� Kam?

� I ā. Manam dārgajam draugam I-ā. Viņ� visai . . . Viņ� visai to mīlēja.

�� Mīlēja?

�� Viņ� bija tai ļoti pieķēries,� Vinnijs Pūks bēdīgi nopūtās. To pateicis, viņ� noņēma zvana auklu un aiznesa atpakaļ ēzelītim

I-ā, un, kad Kristofers Robins bija atkal pienaglojis to īstajā vietā, I-ā spriņģoja pa me�u, vicinādams savu asti tik laimīgi, ka Pūks no sirds izpriecājās viņam līdzi. Pavisam saguris no līksmības, viņ� steidzās mājās, lai mazliet iestiprinātos. Pēc pusstundas, muti slaucī�dams, viņ� lepni nodziedāja:

Kas atrada asti?

��� Es!� teica Puks.

�� Jums asti vajag? Lūk!

Es atradu to viens un divi

�(kaut bija tikai vienpadsmit),

�Es atradu asti!

kurā Sivēns satiek Milzu Lempi

Kādu dienu, kad Kristofers Robins, Vinnijs Pūks un Sivēns tērzēdami ieturēja kopīgu launagu, Kristofers Robins izēda muti tuk�u un tāpat, starp citu, piebilda:� Es �odien redzēju Milzu Lempi, Sivēn.

� Ko viņ� darīja?� Sivēns apjautājās.

� Tāpat vien aizlempoja,� teica Kristofers Robins.� Jādomā, viņ� mani nepamanīja.

�� Es arī reiz redzēju,� Sivēns sacīja.� Vismaz man likās, ka tas bija viņ�. Bet varbūt nebija. Nezinu.

Es tāpat,� teica Pūks, domādams, kā tāds Milzu Lempis varētu izskatīties.

� Viņus nemaz tik bie�i nedabū redzēt,� nevērīgi iebilda Kristo�fers Robins.

� Nav manīti,� teica Sivēns.

� Vismaz �ajā gadalaikā ne,� Pūks sacīja.

Viņi pļāpāja par �o un par to, kamēr Pūkam un Sivēnam vajadzēja iet mājās. �āpojot pa �auro taciņu gar Septiņjūd�u Me�u, viņi neko daudz nerunāja, bet, kad, pa akmeņiem laipodami un viens otru pieturēdami, bija tiku�i pāri upītei un nonāca vir�u laukos, kur varēja atkal draudzīgi iet blakus, viņi sāka runāties, un Sivēns teica:� Ja tu saproti, uz ko tas zīmējas . . .� Bet Puks sacīja:� Es arī nupat par to domāju.� Un Sivēns sprieda:� Bet, no otras puses, Pūk, to vajag paturēt prātā.� Un Puks piekrita:� Pareizi, Sivēn, kaut gan vienu brīdi es biju pavisam aizmirsis . . .

Kad viņi bija nonāku�i pie Se�ām Priedēm, Pūks paskatījās apkārt, vai kāds nenoklausās, un ļoti svinīgā balsī paziņoja:

� Sivēn, es esmu apņēmies!

� Ko tu esi apņēmies, Pūk?

� Es apņemos noķert Milzu Lempi.

To pateicis, Puks vairākas reizes nopietni pamāja ar galvu un gaidīja, ka Sivēns iekliegsies: �Kā?�� vai: �Ko tu runā, Pūk?!��vai kaut ko citu tikpat uzmundrino�u, bet Sivēns klusēja. Tas bija tāpēc, ka Sivēnam gribējās, kaut viņam pirmajam būtu ienācis prātā noķert Milzu Lempi.

� Es to izdarī�u,� veltīgi izgaidījies, turpināja Pūks,� ar Lama�tām. Tām jābūt Ļoti Viltīgām Lamatām, tāpēc tev vajadzēs nākt man palīgā, Sivēn.

�� Protams, Pūk,� Sivēns teica un jutās atkal laimīgs,� es palīdzē�u.� Tad viņ� apvaicājās:� Kā mēs to izdarīsim?� Un Pūks sacīja:� Patie�ām, kā?� Tad viņi abi apsēdās un sāka domāt.

Pūkam pirmā doma bija izrakt Ļoti Dziļu Bedri, un tad Milzu Lempis naks un iekritīs Bedre, un . . .

�� Kāpēc?� Sivēns jautāja.

�� Kas par kāpēc?� Pūks atjautāja.

�� Kāpēc lai viņ� iekristu?

Pūks paberzēja degunu ar ķepu un teica, ka Milzu Lempis varētu nākt, dungodams kādu dziesmiņu un skatīdamies gaisā, vai tikai netaisās uz lietu, un ka tā viņ� nemaz nepamanīs Ļoti Dziļo Bedri, kamēr nebūs iekritis iek�ā, un tad jau būs par vēlu.

Sivēns sacīja, ka tādas Lamatas esot gan ļoti labas, bet ja nu lietus jau līs?

Pūks bēdīgi paberzēja degunu un atzinās, ka par to viņ� neesot padomājis. Bet tad viņ� kļuva atkal priecīgs un teica � ja lietus jau lī�ot, Milzu Lempis varē�ot skatīties gaisā, vai nesāk skaidroties, un nepamanī�ot Ļoti Dziļo Bedri, kamēr nebū�ot tur iekritis . . . Un tad jau, kā zināms, ir par vēlu.

Sivēns sacīja, ka nu viņam tā lieta ir skaidra un ka, pēc viņa domām, tādas Lamatas ir patie�ām viltīgas.

Pūks bija ļoti lepns, dzirdēdams Sivēna uzslavu, un viņam sāka likties, ka Milzu Lempis ir jau gandrīz vai noķerts. Viņiem vēl vajadzēja izlemt tikai vienu: kur rakt Ļoti Dziļo Bedri?

Sivēns teica, ka vislabākā vieta būtu tur, kur tie�i pirms iekri�a�nas stāvētu Milzu Lempis, tikai apmēram kādu metru nostāk.

�� Bet tad jau viņ� redzēs, ka mēs rokam,� iebilda Pūks.

�� Ja viņ� skatīsies gaisā, tad neredzēs vis.

�� Bet, ja Milzu Lempis nejau�i paskatīsies lejā,� Pūks teica,� viņam radīsies aizdomas.� Viņ� ilgi domāja un beidzot skumji sacīja:� Tas nebūs tik viegli, kā man likās. Dro�i vien tāpēc Milzu Lempjus reti var noķert.

� Dro�i vien,� Sivēns piekrita.

Abi nopūtās un cēlās aug�ā. Viņi palīdzēja viens otram izvilkt dzeloņus, kas bija iedūru�ies, irbuleņu cerā sē�ot, un apsēdās atkal, bet Pūks pie sevis prātoja: �Kaut jel es spētu ko izdomāt!� Viņ� bija pārliecināts, ka ar Ļoti Gudru Prātu var noķert Milzu Lempi, vajag tikai zināt, kā to īsti dara.

� Pieņemsim,� viņ� teica Sivēnam,� ka tu gribētu noķert mani. Ka tu rīkotos?

�� Es? � prasīja Sivēns. � Es darītu tāpat. Vispirms es izraktu Lamatas un ieliktu Lamatās medus podu. Tad tu saostu medu un ietu to meklēt, un tad . . .

�� Un tad es ietu to meklet,- aizrautīgi turpināja Pūks,� bet es darītu to ļoti piesardzīgi, lai ar mani nekas nenotiek, un tad es paņemtu medus podu un aplaizītu maliņas, it ka pods būtu pavisam tuk�s. Pec tam es ietu projām un domātu par medu, bet drīz es nāktu atkal atpakaļ un sāktu laizīt no pa�a vidus un tad . . .

� Tas nav svarīgi, Puk. Galvenais, ka tu būtu Lamatās un es tevi noķertu. Tagad mums, vispirmām kārtām, vajag domāt, kas gar�o Milzu Lempjiem. Dro�i vien zīles, kā tev �ķiet? Mēs salasītu labi daudz zīļu . . . Mosties jel, Pūk!

Pūks, kas bija nogrimis laimīgos sapņos, saraudamies pamodās un teica, ka medus esot daudz lamatigaka lamatu ēsma nekā zīles. Sivēns tā nedomāja, un viņi jau sāka strīdēties, kad Sivēns aptvēra, ka tad, ja lamatās liks zīles, viņam pa�am būs �īs zīles jāsalasa, bet, ja medu, tad Pukam vajadzēs dot kādu no saviem podiņiem, tāpēc viņ� sacīja:� Labi, lai būtu medusl� reizē ar Pūku, kas teica:� Labi, lai būtu zīles!� jo arī viņ� to bija laikus sapratis.

� Medus, � domīgi noteica Sivēns, it ka �ī lieta būtu pavisam izlemta.� Es sāk�u rakt bedri, bet tu tikmēr aizej pec medus.

� Lai notiek, � sacīja Pūks un lā�oja projām.

Mājās pārnācis, viņ� tūlīt gāja pie plauk tiem un, pakāpies uz krēsla, nocēla vislielāko meduspodu no visaugstākā plaukta. Uz poda bija rakstīts ��MEC�, bet, lai būtu pavisam dro�s par to, Pūks noņēma papīru un paskatījās iek�ā. Patie�ām, tas arī izskatījās pēc medus. �- Bet ar medu nekad neko nevar zināt,� prā�toja Puks.� Mans krusttēvs stāstīja, ka reiz redzējis sieru, kas bijis tie�i tādā krāsā. � Tā�pēc viņ� izbāza mēli un ielaizīja krietnu malku.� Jā,� viņ� teica.� Tas ir medus. Par to nav ne mazāko �aubu. Tīrs medus līdz pa�am dibenam. Ja, protams, � viņ� piebilda, � kāds nav joka pec iesviedis podā gabalu siera. Var but man vajadzētu vēl mazlietiņ . . . papētīt . . . jo var izrādīties . . . var ta�u izrādīties, ka Mii zu Lempjiem negar�o siers . . . tāpat kā man . . . Uff! � Viņ� dziļi nopūtās. � Man bija tais�nība. Tīrs medus līdz pa�ai apak�ai.

Pārliecinājies par to, viņ� paņēma medus podu un gāja pie Sivēns. Sivēns paskatījās uz vi ņu no Ļoti Dziļās Bedres dibena un jautāja:

��� Atnesi?� Puks atbildēja:� Atnesu, tikai pods nav glu�i pilns,� un nosvieda to Sivēnam, un Sivēns teica:�Jā, par pilnu to nevar saukt. Vai tas bija viss, kas tev palicis?� Pūks sacīja:

Jā.� Jo tas patie�ām tā bija. Sivēns nolika podu bedres dibenā, izrāpās laukā, un viņi abi gāja uz mājām.

Arlabvakar, Pūk,� teica Sivēns, kad viņi bija nonāku�i pie Pūka durvīm.� Satiksimies se�os no rīta pie Priedēm un iesim paskatīties, cik Milzu Lempju būs iekritu�i mūsu lamatās.

� Labi, se�os no rīta, Siven. Vai tev atradīsies kāda aukliņa?

� Nē. Kam tev vajadzīga aukliņa?

� Ko vest viņus mājās.

A. . . Es domāju, ka Milzu Lempji nāk tāpat, ja tikai viņiem pasvilpj.

Da�i nāk, da�i nenāk. Ar Milzu Lempjiem nekad neko nevar zināt. Arlabunakti!

� Arlabunakti!

Un, kamēr Puks taisījās uz gulētie�anu, Sivēns aizrik�oja uz savu māju, ko sauca vecteva vārdā �Aizliegts V�.

Pēc vairākām stundām, jau krietni uz rīta pusi, Puks pēk�ņi pamodās ar tādu sajūtu, it kā viņ� kristu. Tāda sajūta viņam negadījās pirmo reizi, un viņ� zināja, ko tā nozīmē. Viņ� bija izsal�cis. Tāpēc viņ� gāja uz pieliekamo kambari, pakāpās uz krēsla, pa- �audīja ķepu pa aug�ējo plauktu un � neko ne�atrada.

� Jocīgi,� viņ� nobrīnījās.� Man te bija viens medus pods. Vesels pods, vistīrākais me�dus līdz pa�am dibenam, un virsū bija rakstīts MEC, lai es dro�i zinātu, ka tur ir medus. Patie�ām jocigi.

Viņ� staigāja pa istabu, prātodams, kur tas medus varējis pazust, un rūca rūcīgu rūcam dziesmiņu, kas skanēja �ādi:

Ja podam būtu kājas, Tas aizietu no mājas. Bet kāju nebij gan. Tad kāpēc pods nav mājas?

Ar medu pilns līdz malām Sis podiņ� plaukta gala Bij glīti nolikts man. Un tagad pods nav mājas. . .

Kad Pūks bija norūcis savu rūcamdziesmiņu jau tre�o reizi, viņ� pēk�ņi atcerējās. Pods bija nolikts Viltīgajās Lamatās, lai noķertu Milzu Lempi.

� Sasodīts!� �ķendējās Pūks.� Tā iet, kad grib darīt kaut ko labu Milzu Lempjiem.� Un viņ� likās atpakaļ gultā.

Bet aizmigt viņ� nevarēja. Jo vairāk viņ� pūlējās aizmigt, jo vairāk nevarēja. Viņ� mēģināja skaitīt aitas, kas reizēm tīri labi uzdzina miegu, bet aitas nelīdzēja. Tad viņ� sāka skaitīt Milzu Lempjus. Tas bija vel sliktāk. Jo katrs Milzu Lempis, ko viņ� skaitīja, metās pie viņa medus poda un izēda to tuk�u. Pūks gulēja un jutas ļoti nelaimīgs, bet, kad jau piecsimt astoņdesmit septītais Milzu Lempis, muti laizīdams, no�āpstinājās: � Ļoti labs medus, savu mū�u neesmu tadu ēdis, � Pūks vairs nevarēja izturēt. Viņ� izlēca no gultas, metās laukā pa durvīm un skrēja, ko kājas nes, uz Se�ām Priedem.

Saule vel nebija cēlusies no gultas, bet debesīs par Septiņjūd�u Me�u jau bija manāms gai�ums, kas lika saprast, ka saule mostas un drīz nosviedis segu. Mijkrēslī priedes izskatījās nedzīvas un vientuļas.

Ļoti Dziļā Bedre likās daudz dziļāka, nekā tā patiesībā bija, un tās dibenā Pūka meduspods rēgojās tikai ka noslēpumaina ēna, ne vairak. Tomēr, jo tuvāk lācītis nāca, jo skaidrāk viņa deguns sacīja, ka tur patie�ām ir medus, bet mele jau pati iz�āvās no mutes un aplaizīja purniņu, gatavodamās uz gardo maltīti.

� Sasodīts!� teica Pūks, iebāzis degunu podā.� Milzu Lempis izēdis visu!� Bet, brītiņu padomājis, viņ� sacīja:� Ak nē, es pats izēdu. Es biju aizmirsis.

Protams, viņ� bija gandrīz visu izēdis. Tomēr pa�ā dibenā vēl bija palicis mazliet medus, tāpēc viņ� bāza vien galvu podā un sāka laizīt. . .

Pa to laiku pamodās Sivēns. Tikko pavēris acis, viņ� sacīja:� O!� Tad apņēmīgi noteica:� Jā!� Un vel apņēmīgāk pabeidza:� Tie�i tā!� Bet viņ� nejutās ne apņēmīgs, ne dro�s, jo patiesībā Sivēnu mocīja viens vienīgs vārds un tas bija � MILZU

LEMPIS.

Pēc kā Milzu Lempis varētu izskatīties? Vai viņ� ir plēsīgs?

Vai viņ� nak, kad viņam pasvilpj? Un, ja nāk, tad kā nāk?

Vai viņ� ir kārs uz sivēniem? Un, ja ir, vai uz visiem, bez izņēmuma? Ja pieņemtu, ka viņ� plē� un ēd sivēnus, vai viņ� plēstu tādu sivēnu, kura vectētiņam bijis vārdā AIZLIEGTS VILJAMS?

Sivēns nespēja atbildēt ne uz vienu no �iem jautājumiem. . . un jau pēc stundas viņam vajadzēja satikt pirmo Milzu Lempi savā mū�ā! Protams, viņam līdzi nāks Pūks, un divatā vienmēr ir dro�āk. Bet ja nu Milzu Lempji ir nikni ne vien uz sivēniem, bet uz lā�iem arī? Vai labāk nebutu izlikties, ka viņam sap galva, un �orīt vispār neiet uz Se�ām Priedēm? No otras puses, diena var izrādīties ļoti jauka, un Milzu Lempis arī varbūt nemaz nav bedrē iekritis, un tad Sivēnam glu�i par neko vajadzētu visu ritu palikt gultā. Ko darīt?

Un tad Sivēnam ienāca prātā Gudra Ideja. Viņ� aizies uz Se�ām Priedem tūlīt, ļoti piesardzīgi palūrēs Lamatās, lai uzzinātu, vai Milzu Lempis tur vispār ir. Ja būs, tad Sivēns ies atpakaļ un liksies gultā, bet, ja nebūs, tad ne.

Tā nospriedis, Sivēns devās ceļā. Brī�iem viņ� bija cie�i pārlieci�nāts, ka Milzu Lempja bedrē nebūs, brī�iem atkal, ka noteikti būs, bet, jo tuvāk viņ� nāca, jo skaidrāk zināja, ka lamatās kāds ir, tāpēc ka no bedres skanējā briesmīga mil�o�anās un lempjo�anās.

� Vai dieniņ, vai dieniņ, vai dieniņ,� Sivēns klusītēm vaimanāja. Viņam gribē�jās bēgt, ko kājas nes. Un tomēr, ja reiz viņ� bija pienācis tik tuvu bedrei, va�jadzēja kaut ar vienu aci palūrēt, kā īsti tāds Milzu Lempis izskatās. Sivēns pieza�gās pie bedres malas un paraudzījās iek�ā. . .

Visu �o laiku Vinnijs Pūks bija veltīgi pūlējies izvilkt galvu no meduspoda. Bet, jo vairāk viņ� to purināja, jo cie�āk galva iesprūda.

� Sasodīts! � no poda skanēja Puka balss. � Vai, glābiet! � Un bie�a kunkstē�ana: � O! O!� Viņ� mēģināja podu pret kaut ko sasist, bet, tā kā viņ� pats neredzēja, pret ko sit, tad nekas neiznāca. Puks mēģināja izkāpt no bedres, bet acu priek�ā viņam bija tikai poda mala un tā pati tum�a, tāpēc viņ� nevarēja atrast ceļu. Beidzot nelaimīgais Puks pacēla poda iespīlēto galvu un izrēca skaļu un dārdo�u Bēdu un Izmisuma rē�cienu. . . un tas notika tie�i tajā brīdī, kad Sivēns skatījās lejā.

Palīgā! Palīgā!� iekviecās Sivēns.� Milzis! Briesmīgais Lem�pis!� Pa kaklu pa galvu Sivēns metās projām, brēkdams:� Palīgā, palīga! Lusmigais Lempis! Blies. . . blies. . . iesmīgais lempis! Lem. . . lem. . . lemzis!� Tā vaimanādams, viņ� viena rāvienā noskrēja visu ceļu līdz Kristofera Robina majai un ieklupa pa durvīm istabā.

�� Kaut kas noticis, Sivēn?� jautāja Kristofers Robins, kur� nupat tikai cēlās aug�ā.

�� Smī!. . .� nokviecās Sivēns, aizelsies tā, ka gandrīz nevarēja parunāt.� Lemzis! Milpis! Milzu Lempis!� viņ� beidzot izdvesa.

� Kur?

� Tur. . .� Sivēns pamaja uz Prie�u pusi.

�� Pēc kā viņ� izskatās?

Pēc. . . pec. . . Tu nevari iedomāties, kas viņam par galvu, Kristofer Robin! Briesmīgi milzīgs nezinkas. Izskatās pēc milzonigi briesmīga nezinka. . . Pec poda!

Labi,� teica Kristofers Robins, uzvilkdams kurpes.� Ie�u un paskatī�os pats. Nāc līdzi.

Kopā ar Kristoferu Robinu Sivēnam nebija bail, un viņi devās ceļā.

��������� Es viņu jau dzirdu,� ba�īgi sacīja SivĒns, kad viņi bija pienāku�i tuvāk.� Un tu?

�������� Es ari kaut ko dzirdu,� Kristofers Robins atbildēja.

Tas bija Pūks, kas dauzīja galvu pret priedes sakni, ko bija uztaustījis bedres sānā.

� Redzi!� Sivēns no�ukstēja.� Vai nav briesmīgs? � Un viņ� cie�i ieķērās Kristofera Robina rokā.

Pēk�ņi Kristofers Robins saka smieties. Viņ� smējās un smējās, un smējās, un, kamēr viņ� smējās, Milzu Lempja galva nobrak�ķēja pret priedes sakni, pods saplīsa � un parādījās Pūka galva.

Tad Sivēns redzēja, kāds Muļķa Sivēns viņ� ir bijis, un sakaunējās tā, ka tūlīt aizbēga uz mājām un nolikās gultā. Tagad viņam patie�ām sāpēja galva. Bet Kristofers Robins ar Pūku devās ieturet draudzīgas brokastis.

� Lāci, lāci,� teica Kristofers Robins,� kā es tevi mīlu!

� Es tevi ari,� Pūks sacīja.

kurā ēzelītim i-ā ir dzim�anas diena un viņ� saņem divas dāvanas

I-ā, vecais, pelēkais ēzelis, stāvēja strautiņa malā un skatījās uz savu atspīdumu ūdeni.

No�ēlojami,� viņ� teica.� Tā nu tas reiz ir. No�ēlojami.

Viņ� pagriezās un lēnām pagājās pa strautmalu kādu gabaliņu uz leju, pārbrida strautam pāri un pa otru krastu atkal tikpat lēni atnāca atpakaļ. Tad viņ� vēlreiz paskatījās ūdenī uz savu atspīdumu.

� Ta jau es domāju,� viņ� teica.� Skaties, no kuras puses gribi, tas pats vien būs. Bet nevienam jau nav nekādas daļas. Kas tad viņiem? Bēdīgi. Ne vairāk, ne mazāk.

Ēzelītim aiz muguras nobrik�ķejās papardes, un no krūmiem parādījās Pūks.

� Labrīt, I-ā,� teica Puks.

� Labrīt, lāci,� I-ā drūmi atsaucās.� Ja �o ritu var saukt par labu. Par ko es �aubos,� viņ� īdzīgi piebilda.

� Kas noticis, I ā?

� Nekas, lāci, nekas. Visi jau nevar. Da�iem jau nepienākas. Un tur neko nevar darīt.

�� Kas nepienākas? � Pūks apjucis paberzēja degunu.

�� Līksmība. Visi tie �Tūdaliņ�tagadiņ� un �Zaļā dārzā bijām mēs�.

�O!� teica Pūks. Viņ� ilgi domāja un tad pajautāja:� Kas tas ir par dārzu?

� Labsirdība,� vēl drūmāk atbildēja I-ā.� Reti lietots sve��vārds: �labsirdība�. Es, protams, ne�ēlojos, bet tā nu tas reiz ir.

Pūks nosēdās uz liela akmens un pūlējās apdomāt, ko ēzelitis gribēja ar to sacīt. Tas izklausījās ļoti mīklaini, bet mīklas nebija Puka stiprā puse, jo viņ� jau bija tikai lācītis ar zāģu skaidām galvā.

Tāpēc viņ� nolēma uzdziedāt ēzelītim �Rabarberu rausi�:

Rabarberu � rabarberu � rabarberu rausisl

Kam baravikai kaja un medus podam ausis?

Es to miklu uzminē�u, ja tu minēt ļausi:

Rabarberu � rabarberu � rabarberu rausis!

Tā skanēja pirmais pants. Kad tas bija nodzie�dāts un I-ā savukārt nebija teicis, ka viņam �ī dziesma nepatīk, Pūks visā sirsnībā nodziedāja ēzelī tim arī otru pantu:

Rabarberu � rabarberu � rabarberu rausis!

Kam karote grimst medu, bet peld pa virsu sausiņ�?

Es to mīklu uzminē�u, ja vien tu man ļausi:

Rabarberu � rabarberu � rabarberu rausis!

Ezelītis vēl arvien neko neteica, un tāpēc Puks omulīgi nodungoja arī tre�o pantu:

Rabarberu � rabarberu � rabarberu rausis!

Kamdēļ var lidot zivis, bet nevar lidot strausi?

Es to mīklu uzminē�u, ja tu minēt ļausi:

Rabarberu � rabarberu � rabarberu rausis!

�� Pareizi,� I ā teica.� Dziedi vien. Trādi-rīdi-ral-la-lā, viss ir jauks vasarā. Dziedi un līksmojies.

�� Es līksmojos,� sacīja Puks.

��� Da�i jau var.� Ezelītis nokāra galvu.

�� Nē, patie�ām, kas tev noticis?

�� Vai tad kam būtu jānotiek?

�� Tu izskaties tik bēdīgs, I-ā.

�� Bēdīgs? Kāpēc lai es būtu bēdīgs savā dzim�anas dienā? Vai tad tā nav vislaimīgākā diena gadā?

� Tev ir dzim�anas diena?� Pūks, ārkārtīgi izbrīnījies, jautāja.

�� Nu, protams, ka ir. Vai tad tu neredzi? Paskaties uz �īm dāvanām, ko esmu saņēmis.� Viņ� pamāja ar priek�kāju uz visām pusēm:� Paskaties uz dzim�anas dienas torti! Skaisti, vai ne,� ar svecēm un zemeņu glazūru!

Pūks skatījās pa labi un pa kreisi, pa kreisi un pa labi.

� Dāvanas?�jautāja Pūks.� Dzim�anas dienas torte? Kur tad?

� Tu tie�ām neredzi?

� Nē,� Pūks sacīja.

�� Es arī ne,� teica 1-ā.� Tas bija tikai joks,� viņ� paskaid roja.� Ha-ha!

Pūks kasīja pakausi un bija galīgi apjucis.

� Tev pa īstam ir dzim�anas diena?

� Pa īstam.

� O! Nu tad daudz laimes dzim�anas dienā, I-a!

� Daudz laimes tev ari, lācīt!

� Si jau nav mana dzim�anas diena.

� Nē, mana.

� Bet tu teici: daudz laimes. . .

�� Kāpēc ne? Tu ta�u negribēsi būt nelaimīgs manā dzim�anas dienā?

� Nu es saprotu,� sacīja Puks.

� Pietiek jau ar to,� tik tikko valdīdams asaras, runāja I-ā,� ka cs pats esmu nelaimīgs, bez dāvanām, bez dzim�anas dienas tortes un svecēm, bez kādas ievērības no savu draugu puses. . . Lai arī citi vēl būtu nelaimīgi �ajā dienā. . .

Tas nu bija vairāk, nekā Pūks varēja izturēt.

��� Pagaidi tepat! � viņ� uzsauca ēzelītim un skrēja uz mājām, cik ātri vien .varēdams, jo viņ�. juta, ka noteikti vajag atnest nabaga ēzelītim kaut vai kādu dāvanu tūlīt, lai pēc tam viņam būtu laiks izdomāt īsti labu dāvanu.

Pie savas majas durvīm viņ� ieraudzīja Sivēnu, kas veltīgi lēkāja gar zvanu, pūledamies to aizsniegt.

� Sveiks, Sivēn!� viņ� teica.

� Sveiks, Pūk!� sacīja Sivēns.

� Ko tu te lēkā?

�� Es gribu aizsniegt zvanu,� Sivēns atbildēja.� Es tāpat garām ejot pienācu . . .

� Ļauj, es tev palīdzē�u,� laipni piedāvājās Pūks un piezvanīja pie durvīm.� Es nupat biju pie I ā,� viņ� stāstīja,� un nabaga ēzelītim ir ļoti bēdīgs prāts, jo viņam ir dzim�anas diena, bet neviens par to neliekas ne zinis, un viņ� ir pavisam drūms � tu jau zini, kāds I ā vienmēr ir,� un viņ� tur stāv, galvu nokāris, un . . . Kāds sliņķis te dzīvo, ka nevar vien pienākt pie durvīm?� Pūks piezvanīja vēlreiz.

�� Bet, Pūk,� teica Sivēns,� �ī ta�u ir tava māja!

�� A! Patie�ām!� Pūks attapās.� Nu tad iesim iek�ā!

Viņi iegāja. Pūka pirmās rūpes bija pārmeklet savu pieliekamo, vai tur nav vēl paglabājies kāds medus podiņ�. Viens podiņ� tur tie�ām atradās, un Pūks nocēla to no plaukta.� To es aiznesī�u ēzelītim,� viņ� teica,� un uzdāvinā�u dzim�anas dienā. Ko tu viņam dāvināsi?

�� Vai mēs nevarētu �o podiņu dāvināt kopīgi,� Sivēns jautaja, � no mums abiem?

��� Nē,� atbildēja Pūks.� Tas nebūs glu�i labi.

Nu ko, tad es uzdāvinā�u viņam balonu. Man viens ir palicis pāri no viesībām. Es aizskrie�u pakaļ, jā?

�� Ļoti prātīga doma, Sivēn. Tā ir īstā dāvana, kas ēzelīti iepriecinās. Vai kāds vispār var justies neiepriecināts, ja viņam ir balons?

Tā viņi iz�ķīrās. Sivēns aizrik�oja uz vienu pusi, Pūks ar savu medus podiņu � uz otru.

Diena bija karsta un ceļ� � tāls . . . Pūks vēl ne pusi nebija nogājis, kad viņu pārņēma ļoti savāda sajuta. Tā sākās ar deguna

galiņu, tad kņudēdama laidās arvien zemāk un zemāk, līdz arī pēdas sāka kņudēt.

Bija taisni tā, it kā iek�ā viņam kāds sacītu: �Būtu laiks mazliet iestiprināties, Pūk . . .�

Vai dieniņ,� teica Puks,� es nemaz nezināju, ka ir jau tik vēls! Viņ� apsēdās un noņēma podiņam vāku.

� Kāda laime, ka man ir medus līdzi,� viņ� prātoja.� Ne katrs lācis, iziedams karstā dienā pastaigāt, iedomājās paņemt kaut ko uzko�amu.� Tā nopriecājies, Pūks ķērās pie medus poda.

�� Pagaidi, pagaidi, � viņ� gudroja, kad bija izlaizījis podiņu pavisam sausu, � uz kurieni es taisījos iet? Ak jā, pie ēzelī�a!

Pūks smagi piecēla savu pilno vederu.

Un tad pēk�ņi viņ� atcerējās. Viņ� bija apēdis I-ā dzim�anas dienas dāvanu!

� Sasodīts!� bēdājās Pūks.� Ko nu lai dara? Man ta�u vajag viņam kaut ko uzdāvināt!

Labu laiku Pūks vispār nespēja domāt. Tad viņam ienāca prātā, ka galu galā tas ir ļoti glīts podiņ�, pat ja tur iek�ā nav medus, ka to var izmazgāt un vēl palūgt kādu, lai uzraksta uz podiņa �Daudz laimes dzim�anas dienā�. I-ā varētu likt podiņā, ko vien gribētu, jo podiņ� ir saimniecībā derīga manta.

Sī doma nomierināja Pūku. Viņ� pa�laik bija netālu no Septiņ�jūd�u Me�a un nolēma iegriezties pie Pūces, kas tepat dzīvoja.

� Labrīt, Pūce,� viņ� sveicināja.

�� Labrīt, Pūk,� viņa atbildēja.

�� Daudz laimes ēzelī�a dzim�anas dienā!� sacīja Pūks.

� Ak tad viņam ir dzim�anas diena?

� Ko tu viņam dāvināsi?

� Un tu, Pūk?

� Es dāvinā�u viņam saimniecībā derīgu podiņu, kur ielikt visā�das lietas, un es gribēju palūgt . . .

� So te?�Pūce izņēma podiņu no Pūka ķepām.

� Jā, un es gribēju palūgt, lai tu . . .

� Kādam tajā podiņā ir bijis medus,� sacīja Pūce.

� Bet tur var glabāt visu ko,� Pūks nopietni paskaidroja. � Tāda manta vienmēr noder. Un es gribēju tevi palūgt. . .

� Uz podiņa vajag uzrakstīt �Daudz laimes dzim�anas dienā�.

� Taisni to es gribēju lūgt,� Pūks teica.� Es gan arī pats protu rakstīt, bet ar maniem burtiem vienmēr kaut kas notiek � tie lēkā un lēkā, kamēr salēkā nepareizās vietās. Vai tu varētu man te uzrakstīt �Daudz laimes dzim�anas dienā�?

Ļoti glīts podiņ�,� sacīja Pūce, apskatījusi to no visām pu sēm.� Vai tā nevarētu būt kopīga dāvana? No mums abiem?

� Nē,� Puks atbildēja.� Tas nebūtu īsti labi. Es tagad podiņu izmazgā�u, un tad tu varēsi uzrakstīt.

Kamēr Pūks cītīgi mazgāja un slaucīja podiņu, Pūce laizīja zīmuja galu un gudroja, kā īsti jāraksta �dzim�anas diena�.

� Vai tu lasīt proti, Pūk?� viņa ba�īgi apvaicājās.� Pie durvīm man ir klauvē�anas un zvanī�anas zīmītes, ko rakstīja Kristofers Robins. Vai tu varēji tas izlasīt?

� Kad Kristofers Robins man pateica, kas tur rakstīts, tad es varēju.

� Labi, tad es arī tev pateik�u, kas būs uzrakstīts uz podiņa, lai tu vari izlasīt.

Pūce sāka rakstīt un uzrakstīja tā:

DAUCT LAMU DZISINDIN DINAA

Pūks sajūsmā acis vien iepleta.

� Te ir sacīts: �Daudz laimes dzim�anas dienā,�� Pūce nevainīgi noteica.

� Cik brīni�ķīgi gar� uzraksts!� iesaucās Pūks, kas juta lielu bijību pret gariem vārdiem.

� Nu, protams, jo te ir sacīts: �Ļoti daudz laimes dzim�anas dienā no sirds vēle Puks.� Paskaties, cik daudz zīmuļa man izgājis, lai uzrakstītu tik garu novēlējumu.

� O, patie�ām,� teica Pūks.

Kamēr Pūces mājā tika sacerēts garais laimes vēlējums, Sivēns bija aizgājis uz savu māju un paņēmis balonu. Viņ� nesa to, cie�i piespiedis pie vēdera, lai balons neizspruktu un neaizlidotu projām. Sivēns ļoti steidzās, jo viņam gribējās nokļūt pie ēzelī�a ātrāk par Pūku un pirmajam atnest dāvanu, it ka viņam neviens neko nebūtu teicis un dzim�anas dienu viņ� būtu atcerējies pats no sevis.

Tā skriedams un iztēlodamies, cik priecīgs būs I ā, Sivēns nemaz neskatījās zemē un nepamanīja, ka ceļā ir tru�a ala, paklupa un nostiepās gar�ļaukus ar degunu smiltīs.

BLAUKS!!!

Sivēns gulēja smiltīs, nesaprazdams, kas noticis. No sākuma viņam likās, ka visa pasaule uzsprāgusi gaisā, tad � ka gaisā uz- sprādzis viņu Me�s, bet vēl pēc brī�a � ka tikai viņ� pats un ka nu viņ� viens ir uzsviests kaut kur uz mēness un nekad vairs neredzes ne Kristoferu Robinu, nc Pūku, ne 1-ā. Beidzot viņ� nosprieda:� Ja ari es esmu uz mēness, tad tāpēc vien man nav jāguļ visu laiku ar degunu smiltīs.� Sivēns bailīgi piecēlās un paskatījās apkārt.

Viņ� vēl arvien bija Me�ā!

� Neiedomājami I�viņ� prātoja.� Kas tas varēja but par sprādzienu? Es ta�u nebūtu kritis ar tik briesmīgu troksni. Un kur ir mans balons? Un kas tā par no�ēlojamu, slapju lupatiņu, kas te pinas man pa kājām?

Tas bija balons!

Ak vai!� noelsās Sivēns.� Ak vai manu, vaimanu, vaimandie- niņ, vai! Viss pagalam! Atpakaļ iet ir jau par vēlu, un cita balona man arī nav . . . Bet varbūt ēzelītim ne sevi�ķi patīk baloni?

Un ta nu viņ� bēdīgi rik�oja tālāk, lidz nonāca strautmala, kur vēl arvien, galvu nokāris, stāvēja ēzelītis I-ā.

�� Labrīt, I-ā!� Sivēns uzsauca.

Labrīt, labrīt, Sivēntiņ,� sacīja I-ā.� Ja �is rīts vispār ir labs. Par ko es �aubos. Bet tam jau nav nekādas nozīmes,� viņ� piebilda.

� Daudz laimes dzim�anas dienā!� tuvāk pienācis, novēlēja Si�vēns.

I-ā pacēla acis no strauta, kurā bija tik sērīgi spoguļojies, un neizproto�i skatījās uz Sivēnu.

� Ko tu teici?� viņ� jautāja.

� Daudz laimes . . .

� Vienu bridi!

Grīļodamies uz trim kājām, viņ� pūlējās ceturto kāju pacelt pie auss.� Vakar es tā izdarīju,� viņ� paskaidroja, kad bija nokritis zeme jau tre�o reizi.� Tas ir pavisam viegli. Un tad es labāk dzirdu . . . Tā, gatavs ir! Nu, ko tu man gribēji sacīt, Sivēntiņ?� jau tā ja I-ā, paslējis ausi ar pakavu.

Daudz laimes dzim�anas dienā!� Sivēns atkārtoja.

� Tu man to saki?

�� Nu protams, I-ā.

�� Manā dzim�anas dienā?

Jā.

� Tātad man ir īsta dzim�anas diena � ka visiem?

� Jā, un es tev atnesu dāvanu.

I-ā atņēma labo pakavu no labās auss un ar lielām grūtībām pacēla kreiso pie kreisās auss.

� To man vajadzētu dzirdēt ar otru ausi arī,� viņ� teica.� At�kārto, lūdzu.

�� Dāvanu!� kliedza Sivēns.

�� Arī man? -Jā.

� Mana dzim�anas dienā?

�� Protams, I-ā.

� Un mana dzim�anas diena patie�ām būs kā īsta?

� Jā. Es atnesu tev balonu.

� Balonu?� jautāja I-ā.� Tu teici: balonu? Tas ir tāds krāsains bumbulis, kas lido pa gaisu? Prieks un gaviles, vai ne? Mēs dejojam un dejojam, un citus neievērojam . . .

Jā, bet es baidos . . . man ļoti �ēl, I-ā . . . bet, kad es skrēju pie tevis ar balonu, es pakritu.

� Vai, Sivēntiņ, cik nelaimīgi tev tas atgadījies. Tu parak ātri skrēji, ko? Vai tu stipri sasities, Sivēntiņ?

� Nē. Bet es . . . bet man, I-ā . . . saplīsa balons.

Iestājās ilgs, nepatīkams klusums.

� Mans balons?� I-ā beidzot jautāja.

Sivēns pamāja ar galvu.

� Mans dzim�anas dienas balons?

� Jā,� Sivēns ie�ņukstējās.� Te nu tas ir. Daudz laimes dzim�a�nas dienā . . .� Viņ� pastiepa ēzelītim mitro lupatiņu.

� Tas ir balons?� I-ā izskatījās mazliet pārsteigts.

Sivēns pamāja ar galvu.

� Mana dāvana?

Sivēns atkal pamāja.

� Balons? Jā.

� Paldies, Siven,� teica I-a.� Neņem, ludzu, ļauna,� viņ� turpi�nāja,� bet kādā krāsā �is balons bija, kad tas vēl bija balons?

� Sarkanā.

� Es taisni tā domāju . . . Sarkans,� viņ� pie sevis murmināja. � Mana mīļākā krāsa . . . Un cik liels tas bija?

� Gandrīz tikpat liels kā es.

Es jau domāju . . . Gandrīz tik liels kā Sivēns,� viņ� bēdīgi runāja.� Mans mīļākais lielums. Jā, jā . . .

Sivēns jutās bezgala nelaimīgs un nezināja, ko teikt. Viņ� jau pavēra muti, lai sacītu vismaz kaut ko, bet tūlīt iedomājās, ka nekas labs viņam no tādas sacī�anas neiznāks. Sajā bridī strauta otrā krastā atskanēja priecīga balss. Tas bija Pūks.

� Daudz laimes dzim�anas dienā!� Puks kliedza, aizmirsis, ka ir to jau vienreiz teicis.

� Paldies, Pūk, man jau ir,� i-ā drūmi atbildēja.

� Es atnesu tev mazu dāvanu!� jautri paziņoja Pūks.

� Man jau ir,� teica I.-ā.

Puks pa�laik brida pāri strautam pie ēzelī�a, bet Sivēns, galvu priek�kājās iespiedis, sēdēja maliņā un klusi �ņukstēja.

Tas ir ļoti noderīgs podiņ�,� Pūks sacīja.� Lūdzu! Un virsu ir rakstīts: �Ļoti daudz laimes dzim�anas dienā vēlē Pūks.� Tā tur ir rakstīts! Un iek�ā vari likt, ko gribi! Paskaties!

Kad I-ā ieraudzīja podiņu, viņ� apskurba no prieka.

� O!� viņ� iesaucās.� Es tur varē�u ielikt savu balonu!

Nē jau, i-ā,� sacīja Pūks.� Baloni ir par lieliem, lai tos varētu glabāt podiņos. Balonu vajag turēt aiz aukliņas vai . . .

� Tikai ne manējo,� I ā lepni atbildēja.� Paskaties, Siven!� Un, kad Sivēns paskatījās uz viņu ar saraudātām acīm, i-ā paņēma zobos balona skrandiņu un rūpīgi ielika to podiņā, tad tikpat uzma�nīgi izvilka to laukā un nolika zemē, tad atkal lika podiņā un atkal ņēma laukā . . .

� Patie�ām!� iesaucās Pūks.� Iet gan iek�ā!

��� Patie�ām!� iesaucās Sivēns.� Un nāk ārā!

��� Redziet nu!� I-ā teica.� Iet iek�ā un nāk ārā tik labi, ka labāk nevajag.

Es ļoti priecājos, ka man ienaca prata uzdāvināt tev noderīgu podiņu, kurā tu vari likt, ko gribi,� laimīgi sacīja Puks.

��� Un es atkal priecājos,� Sivēns tikpat laimīgi piebilda,� ka man ienāca prātā uzdāvināt kaut ko tādu, ko tu vari ielikt noderīgajā podiņā.

Bet I-ā neklausījās. Viņ� ņēma balonu ārā, lika atkal iek�ā un bija tik laimīgs, cik vien tas iespējams.

��� Un es viņam neko neuzdāvināju?� Kristofers Robins bēdīgi jautaja.

Ka tad ne,� es atbildēju,� tu ēzelītim uzdāvināji� man piemirsās . . . da�us . . .

��� Es viņam iedevu krāsu kasti, lai viņ� var krāsot.

�� Pareizi.

��� Bet kāpēc es viņam to neiedevu jau no pa�a rīta?

��� Tev bija loti daudz darba, rīkojot viņam viesību galdu. Tur bija torte ar glazūru, trim svecēm un viņa vārdu, kas bija uzrakstīts uz tortes ar ro�aina cukura burtiem, un . . .

�� Jā, es atceros,� sacīja Kristofers Robins.

kurā parādās Kenga un Mazulītis Rū, bet Sivēnu ieliek vannā

Liekas, neviens nezinaja, no kurienes viņi uzklīda, bet klāt viņi bija. Pa Me�u staigāja Kenga un Mazulītis Rū. Kad Pūks jautāja Kristoferam Robinam, kā viņi te nokļuvu�i, Kristofers Robins atbil dēja: � Vistaisnākajā ceļā, ja tu saproti, ko tas nozīmē, Pūk.� Un

Pūks, kas to nesaprata vis, izvairīgi norūca:� O!� Tad viņ� divas reizes pakratīja galvu un piebilda: � Vistaisnākajā ceļā! Skaidrs!

Un Pūks gāja apciemot savu draugu Sivēnu, lai uzzinātu, ko Sivēns par to domā. Pie Sivēna viņ� satika Trusīti. Tā nu viņi apsprieda jautājumu trijatā.

� Redziet, kas man visā �ajā lietā sevi�ķi nepatīk,� teica Trusī�tis.� Mēs te dzīvojam Me�ā: tu, Pūk, un tu, Sivēn, un es, un tad pēk�ņi.. .

� Un I-ā,� sacīja Pūks.

� Un I-ā, un tad pēk�ņi . . .

� Un Pūce,� piebilda Pūks.

� Un Pūce, un tad pavisam negaidot . . .

� Ak, un I ā,� teica Pūks.� Es biju viņu aizmirsis.

�� Mēs te dzīvojam Me�ā,� Trusītis |oti lēni un svinīgi teica,� mes visi kopā, un tad mēs pēk�ņi kādu rītu pamostamies, un ko mēs redzam? Mēs redzam starp mums Savādu Dzīvnieku. Dzīv�nieku, par ko mums pat dzirdēt nav gadījies! Dzīvnieku, kas staiga apkārt ar savu ģimeni kabatā. Iedomājieties, ka es sāktu staigāt ar savu ģimeni kabatā! Cik kabatu man vajadzētu?

� Se�padsmit!� teica Sivēns.

Septiņpadsmit, vai ne?�Trusītis piekrita.� Un vēl vienu mutautiņam, tātad astoņpadsmit. Astoņpadsmit! Astoņpadsmit ka�batu vienā uzvalkā! Galvu var pazaudēt!

Iestājās ilgs un domīgs klusums � un tad Pūks, kur� jau labu bridi bija raucis pieri, sacīja:� Man iznāk piecpadsmit.

� Kas?� jautāja Trusītis.

� Piecpadsmit.

� Kas piecpadsmit?

� Tava ģimene.

� Nu un tad?

Pūks paberzeja degunu un teica, ka Trusītis ta�u nupat esot ru�nājis par savu ģimeni.

� Patie�ām?� Trusītis nicīgi apvaicājās.

� Jā, tu teici . . .

� Nē jel, Pūk,� Sivēns nepacietīgi sacīja.� Mēs runājam, ko mums darīt ar Ķengu?

� A, skaidrs,� saprata Pūks.

Vislabākais,� sacīja Trusītis,� būtu nozagt Mazulīti Rū, noslēpt viņu, un, kad Kenga prasītu: �Kur ir Mazulītis Rū?�� mēs teiktu:� AHA!

� AHA!� Pūks izmēģināja balsi.� AHA! AHA! . . . Protams, protams,� viņ� turpinaja,� bet mēs varētu sacīt AHA, pat ja nebūtu nozagu�i Mazulīti Rū.

� Puk,� Trusītis pacietīgi teica,� tev galvā ir tikai zāģu skai�das.

� Es zinu,� Pūks pazemīgi piekrita.

� AHA mēs sacīsim tā, lai Kenga saprastu, ka mēs gan zinām, kur ir Mazulītis Ru. AHA! nozīmēs: �Mēs varam tev pateikt, kur ir Mazulītis Rū, ja tu apsolies iet projām no mūsu Me�a un nekad vairs nenākt atpakaļ.� Un tagad nepļāpājiet, ļaujiet man domāt.

Pūks nosēdās kaktiņā un pūlējās izsacīt AHA! nozīmīga balsi. Reizcm viņam likās, ka iznāk tā, kā Trusītis domājis, un reizēm atkal � ka neiznāk. �Vajag tikai labi ievingrināties,� viņ� domāja. �Bet vai Kenga bus ievingrinājusies saprast mūsu AHA?�

� Ir vēl viena lieta,� Sivēns diezgan nemierīgi iebilda.� Es runāju ar Kristoferu Robinu, un viņ� teica, ka Kenga vispār ir no Plēsonīgo Zvēru Sugas. No parasta plēsīga zvēra es, protams, nebai�dos, bet ir ta�u labi zināms, ka Viens Plēsonīgs Zvērs, Kam Nolaupīts Viņa Mazulis, ir niknāks nekā Divi Plēsonīgi Zvēri kopā. Un tādam sacīt AHA! varbūt nav prātīgi?

Sivēn,� teica Trusītis, izvilkdams zīmuli un aplaizīdams tā galiņu,� tu esi bailīgs.

� Grūti būt varonim,� Sivēns bēdīgi no�ņaukājās,� ja tu esi tikai Ļoti Mazs Dzīvnieciņ�.

Trusītis, kur� bija sācis kaut ko steidzīgi rakstīt, pacēla acis un sacīja:

� Taisni tāpēc, ka tu esi ļoti mazs dzīvnieciņ�, tu būsi sevi�ķi noderīgs mūsu pasākumā.

Sivēnu tā iepriecināja doma, ka viņ� būs noderīgs, ka viņ� aizmirsa visas savas bailes. Kad Trusītis jau stāstīja tālāk, ka Ķengas ir plēsīgas vienīgi ziemas mēne�os un citos gadalaikos ir piemīlīgas dabas, Sivēns aiz nepacietības gandrīz vairs nevarēja nosēdēt uz vietas, tik ļoti viņam gribējās tūlīt būt noderīgam.

� Un es?� Puks skumīgi jautāja.� Vai es arī nevarētu but noderīgs?

� Nebēdājies, Pūk,� Sivēns mierināja,� varbūt kādu citu reizi.

�� Bez Pūka,� Trusītis, zīmuli drazdams, svinīgi paziņoja,� pasā�kums būtu neiespējams.

O!� iesaucās Sivēns, pūledamies neizrādīt savu vil�anos. Bet Puks aizgāja uz istabas otru galu un lepni nodomāja: �Neiespējams bez Manis! Tāds Lācis es esmu!�

�� Un tagad klausieties!� sacīja Trusītis, kad bija beidzis rakstīt. Pūks un Sivēns apsēdās, klausīdamies tik uzmanīgi, ka pat muti aizmirsa pievērt. Lūk, ko Trusītis nolasīja:

PLANS, KA NOĶERT MAZULĪTI RU

1.��vispārīgas piezīmes. kenga skrien ātrāk par jebkuru no Mums, pat par Mani.

2.���vēlreiz vispārīgas piezīmes. kenga nekad nenolai� acis no mazulī�a ru, ja vien Rū nav dro�i iepogāts viņas kabatā.

3.����tātad. ja mēs gribam aizbēgt ar Rū, mums jābūt Tālu Priek�ā, jo Kenga skrien ātrāk par jebkuru no Mums, pat par Mani (skat. .1.).

4.����ideja. Ja Rū izlektu no kabatas ārā, bet Sivēns ielēktu iek�ā, Kenga nemanītu nekādas starpības, jo Sivēns ir Ļoti Mazs Dzīvnie�ciņ�.

5.����kā rū.

6.����bet kengai vajadzētu skatīties kaut kur projām, lai viņa neredz, ka ielēcis Sivēns.

7.���skat. 2.

8.���atkal ideja. bet, ja pūks viņai kaut ko aizraujo�u stāstītu, viņa varētu kādu laiciņu paskatīties uz citu pusi.

9.����un tikmēr es aizbēgtu ar rū.

10.���atri.

11.��� Un Kenga nepamanītu starpību līdz Vēlākam Laikam.

Tātad Trusītis lepni nolasīja savu plānu, un neviens vēl labu brīdi pēc lasī�anas neko neteica.

Un tad Sivēns, kur� bija bez nevienas skaņas vārstījis muti va|ā un ciet, aizsmaku�ā balsī izgrūda:

�� Un vēlākā laikā?

�� Ko tu nesaproti?

��� Kad Kenga pamanīs starpību?

�� Tad mēs visi teiksim: AHA!

�� Visi trīs?

-Jā.

��� Ka tad . . .

�� Es nesaprotu, ko tu uztraucies, Sivēn?

��� Neko,� sacīja Sivēns.� Ja tikai mēs visi trīs teiktu. Kamēr mēs to sakām visi trīs, es neiebilstu. Bet es negribētu sacīt AHA! viens pats. Tas neskanēs ne pustik labi. Starp citu,� viņ� piebilda,� tu esi dro�s, ka tas par ziemas mēne�iem ir patiesība?

�� Par ziemas mēne�iem?

�� Ja, ka plēsīga tikai ziemas mēne�os.

�� Protams, protams, vari nebaidīties. Ko tu teiksi, Pūk? Tu saprati, kas tev jādara?

Nē,� atzinās Pūks.� Vēl ne. Kas man būtu jādara?

�� Tev jārunā ar Ķengu tik aizrautīgi, ka viņa vairs neko citu nepamana.

�� A! Un ko lai es runāju?

�� Ko vien gribi.

�� Tu domā, es varētu noskaitīt viņai kādu dzejoli vai kaut ko tamlīdzīgu?

�� Kaut vai dzejoli,� sacīja Trusītis.� Lieliski! Ejam!

Un tā viņi devās meklēt Ķengu.

Kenga un Ru jauko pēcpusdienas laiku pavadīja Me�a smiltiņās. Mazulītis Rū vingrinājās ķengurlēcienos, krizdams kurmju alās un rāpdamies atkal ārā, bet Kenga uztraukti skraidīja viņam pakaļ un runāja:�Tikai vēl vienu lēcienu, dārgumiņ, un tad mums jāiet mājās!� Un kas gan �ajā brīdī lā�oja pāri smil�u kalniņam, ja ne Pūks?

�� Labdien, Kenga!

�� Labdien, Pūk!

��� Paskaties, kā es lekaju,� spiedza Rū un iekrita nākamajā kurmja alā.

�� Sveiks, Mazulīti Rū!

�� Mes nupat taisījamies iet mājās,� sacīja Kenga.� Labdien, Trusīt! Labdien, Sivēn!

Trusītis ar Sivēnu, pienāku�i no smil�u kalniņa otras puses,

teica ��Labdien!� un �Sveiks, Rū!�, un Rū gribēja, lai viņi paskatās, cik vareni viņ� lekā. Trusītis ar Sivēnu stāvēja un skatījās. Un Kenga arī stāvēja un skatījās.

� Kenga,� ieminējās Pūks, kad Trusītis jau divas reizes bija pamirk�ķinājis viņam ar aci,� saki: vai tev patīk dzejoļi?

�� Ne visai,� atbildēja Kenga.

�� A,� teica Pūks.

Rū, dārgumiņ, tikai vēl vienu Iecienu, un tad mums jāiet mājās. Uz brīdi visi apklusa, jo Rū atkal bija iekritis kurmja ala.

�� Sāc!� Trusītis, ķepu mutei priek�ā aizlicis, skaļi no�ukstēja.

� Ja mēs runājam par dzejoļiem,� teica Pūks,� es nupat, �urp nakdams, vienu sacerēju. Tas skan tā. E . . . pagaidi, tūlīt atcerē��os . . .

Iedomājieties tikai, dzejoli!�sacīja Kenga.� Rū, dārgumiņ, nu gan mums . . .

� Tev �is dzejolis patiks!� iesaucās Trusītis.

�� Ļoti, ļoti patiks!� uztraucās Sivēns.

�� Bet tev jāklausās uzmanīgi,� teica Trusītis.

� Lai tu neko nepalaid garām,� piebilda Sivēns.

Jā, jā,� sacīja Kenga, bet nenolaida acis no Mazulī�a Rū.

�� Kā tas skanēja, Puk?� jautaja Trusītis. Puks nokrek�ķinājās un sāka:

DZEJISKAS PĀRDOMĀS, KAS RADU�AS LĀCIM AR ZĀĢU SKAIDIŅĀM GALVA

Kad pirmdien spo�a saule viz, Es sē�u domās nogrimis, Jo īsti nevar zināt vis, Vai �is ir tas, ja tas ir �is?

Bet otrdien, kad vēji �ņāc,

Ak, smagas �aubas mani māc:

Vai to ir pierādījis kads,

Ka �ads nav tāds, bet tāds ir �āds?

Gan tre�dien vēji neauro,

�Bet nesaprotu vairs neko,

Es bēdīgs galvu lauzu: jo �

Kur starpība starp �o un to?

Vai ceturtdien man vieglāk tiks?

Pār visām peļķēm ledus pliks.

Es gribu uzminēt, kad snigs.

Un, ja reiz snigs, tad cik vai tik?

Bet piektdien . . .

Jauks dzejolītis, vai ne?� sacīja Kenga, netaisīdamās klausī�ties, kas notika piektdien.� Vēl vienu Iecienu, Rū, bērniņ, un tad mums patie�ām jāiet.

Trusītis iegrūda Pūkam dunku sānā, lai viņ� pasteigtos.

� Ja mēs runājam par dzeju,� ātri nobēra Pūks,� vai tu esi kādreiz ieskatījusies tajā kokā?

Kurā?�pavir�i apjautājās Kenga.� Nu, bērniņ . . . Kas tur aug,� sacīja Pūks, rādīdams uz koku Kengai aiz muguras.

� Nē,� teica Kenga.� Rū, dārgumiņ, lec nu kabatā, mēs ejam mājās.

� Tev noteikti jāpaskatās uz to koku,� teica Trusītis.� Gribi, Rū, es tevi pacel�u?� Un viņ� cie�i saņēma ķepās Mazulīti Rū.

Es redzu, ka tur sē� putns,� sacīja Pūks.� Jeb vai tā būtu zivs?

� Protams, putnu no �ejienes tu labi redzēsi,� teica Trusītis. � Ja tā nav zivs.

�� Tā nav zivs, tas ir putns,� kvieca Sivēns.

��� Nu jā, ka putns,� sacīja Trusītis.

�� Tas būtu pelēkais strazds vai melnais?� Pūks prātoja.

��� Patie�ām sare�ģīts jautājums,� teica Trusītis.

��� Pelēkais vai melnais?

Tad arī Kenga beidzot pagrieza galvu, lai paskatītos. Un, kad viņa bija galvu pagriezusi, Trusītis skaļi iesaucās:� Kāp iek�ā, Ru!� Sivēns ielēca Ķengas kabatā, bet Trusītis ar Ru ķepās �āvās prom, cik ātri vien varēdams.

Kur tad Trusītis?� nobrīnījās Kenga, kad bija apskatījusi koku un griezās atpakaļ.� Rū, bērniņ, tev ir labi?

Sivēns no Ķengas kabatas iepīkstējās Mazulī�a Rū balsī.

�� Trusītim bija jāsteidzas,� sacīja Pūks.� Man liekas, viņ� atce- rējas, kur viņam pēk�ņi bijis jāiet un kas jādara.

��� Un Sivēns?

Man liekas, Sivēns arī uzreiz kaut ko tādu iedomājās. Pēk�ņi iedomājās � un viss.

��� Labi, mums beidzot jātiek mājās,� teica Kenga.� Uz redzē�a�nos, Pūk!� Un trīs lielos lēcienos viņa bija projām.

Puks noskatījās pakaļ, kā viņa aizlēca.

�Kaut es varētu lēkt tā kā Kenga,� viņ� nodomāja. �Bet citi var � un citi atkal nevar. Tā nu tas reiz ir.�

�Ja . nekad nevare�u

Toties Sivēnam bija brī�i, kad viņ� gribēja, kaut jel Kenga to nevarētu. Bie�i vien, no tāla ceļa pa Me�u mājās atgriezdamies, Sivēns vēlējās kļūt par putniņu, bet nu � Ķengas kabatas dibenā � viņa domas lēkāja apmēram tā:

�ī pie tas

lido�ana, es

pierast

Uzrauts gaisā, viņ� teica: �Oooooo!��un, gāzdamies lejā, viņ� sacīja: �Ūu!� Tā viņ� kunkstēja: �Ooooooūū! Ooooooūū! Ooooooūū!>�visu ceļu līdz Ķengas mājai.

Protams, tikko Kenga bija atpogājusi savu kabatu, viņa redzēja, kas noticis. Pirmajā brīdi viņa izbijās, bet tad saprata, ka nav ko baidīties, jo viņa bija dro�a, ka Kristofers Robins nekad nepieļaus, lai ar Mazulīti Rū notiktu kaut kas ļauns. Tāpēc Kenga pie sevis nodomaja: �Ja viņi ir izjokoju�i mani, tad es viņus ari izjoko�u.�

� Un tagad, Ru, manu dārgumiņ,� viņa teica, izņemdama Si�vēnu no kabatas,� laiks gulēt dienasvidu.

Aha!�teica Sivēns, cik zīmīgi vien spēdams pēc tik Sausmi no�a Ceļojuma. liet tas nebija nekāds labais �aha!�, un Kenga, liekas, nesaprata, ko tas nozīmē.

Vispirms nomazgāsimies,� Kenga mundra balsī sacīja.

Aha!� Sivēns atkārtoja, ba�īgi meklēdams ar acīm pārējos. Bet pārējo nebija. Trusītis savā majā rotaļājās ar Mazulīti Ru, un jaunais draugs Trusītim patika ar katru bridi vairāk, bet Pūks, nolēmis kļūt par Ķenguru, Me�a smiltiņas vēl arvien mēģinājās lēk�anā.

�� Es neesmu glu�i pārliecināta,� Kenga teica domīgā balsī,� ka �ovakar derētu silta vanna. Man liekas, auksta būtu labāka. Kā tev tas patiktu, Rū, manu dārgumiņ?

Sivēns, kas palaikam necieta mazgā�anos, aiz sa�utuma nodrebinājās un paziņoja tik varonīgi, cik vien spēja:

�� Kenga, es redzu, ka nu mums ir laiks runāt skaidri un gai�i!

�� Mazais jokupēteris Rū!� teica Kenga, liedama vanniņā aukstu ūdeni.

�� Es neesmu Rū!� Sivēns iebrēcās.� Es esmu Sivēns!

�� Jā, dārgumiņ, jā!�Kenga mierinadama sacīja.� Sivēna balss tev ari labi padodas. Kas par gudru bērnu!�viņa turpināja, paņem�dama no skapja lielu, dzeltenu ziepju gabalu.� Kādus jokus viņ� vēl rādīs?

� Vai tad tu neredzi?�kliedza Sivēns.�Tev nemaz nav acu pierē? Paskaties uz mani!

� Es skatos, dārgumiņ,� Kenga diezgan bargi atbildēja.�Tu labāk atceries, ko es tev vakar teicu par mēdi�anos. Ja tu sāksi izmedīt Sivēnu un vaibstīties viņam pakaļ, tu sāksi patie�ām izskati ties pēc Sivēna, kad izaugsi liels, un iedomājies vien, kā tad tu to no�ēlosi. Bet tagad ej vannā un neliec man to atkārtot vēlreiz.

Nepaspējis vēl īsti atjēgties, Sivēns jau bija vannā, un Kenga no visa spēka berza viņu ar lielu, saziepētu lupatu.

� Vī-ī!� kvieca Sivēns.� Laid mani vaļā! Es esmu Sivēns!

Dārgumiņ, netaisi muti vaļā" tu sarīsies ziepes,� sacīja

Kenga.� Nu redzi! Vai es tev neteicu?

� Tu � tu � tu .. . izdarīji to tī�ām,� sprauslāja Sivēns, tikko atkal bija spējīgs runāt � un pavisam nejau�i ziepjainā lupata atkal nokļuva viņam mutē.

Pareizi, dārgumiņ, nesaki neko,� teica Kenga, un jau pēc brī�a Sivēns bija izcelts no vannas un sausi noberzts ar dvieli.

� Un tagad,� sacīja Kenga,� iedzer savas zāles un ej gultā.

� K k-k-kādas zāles?�stostījās Sivēns.

�� Lai tu izaugtu liels un stiprs, dārgumiņ. Tu ta�u negribesi izaugt tik sīciņ� un vārgs ka Sivēns, vai ne? Dzer nu!

Sajā brīdī pie durvīm kāds pieklauvēja.

�� Iek�ā!� sacīja Kenga, un ienaca Kristofers Robins.

�� Kristofer Robin! Kristofer Robin!� vaimanāja Sivēns. � Pasaki Kengai, kas es esmu! Viņa domā un domā, ka es esmu Rū! Es ta�u neesmu Rū, vai ne?

Kristofers Robins apskatīja viņu ļoti uzmanīgi un pakratīja galvu.

�� Tu nevari būt Ru,� viņ� teica,� jo nupat es redzēju Rū Trusī�a mājā, viņ� tur spēlējās.

�� Lai nu viens padomā!� iesaucās Kenga.� Sita pārskatīties!

Nu redzi!� sacīja Sivēns.� Vai es tev neteicu? Es esmu Sivēns.

Kristofers Robins atkal pakratīja galvu.

�� Sivēns gan tu neesi,� viņ� sacīja.� Sivēnu es labi pazīstu. Sivēns ir pavisam citā krāsā.

Sivēns taisījās paskaidrot, ka tas ir tāpēc, ka viņ� nupat bijis vannā, bet tad iedomājās, ka labāk to nesacīs vis, un jau atvēra muti, lai sacītu kaut ko citu, kad Kenga iegrūda viņam mutē zāļu karoti, paplik�ķināja pa muguru un teica, ka �īs zāles nemaz negar�o tik slikti, ja pie tām pierod.

�� Tagad es zinu, ka tas nebija arī Sivēns,� sacīja Kenga.� Es tikai nesaprotu, kas tas varētu būt.

Iespējams, kāds no Pūka radiniekiem,� prātoja Kristofers Robins.� Brālēns, krusttēvs vai vēl kaut kas tamlīdzīgs?

Kenga piekrita, ka tā laikam patie�ām būs, un sacīja, ka viņiem vajadzētu dot jaunatnāku�ajam radiniekam kādu vārdu.

�� Sauksim viņu par Pūteli,� ierosināja Kristofers Robins.� Īsi un skaidri: Henrijs Pūtelis.

Tikko tas bija nolemts, Henrijs Pūtelis izrāvās no Ķengas ķepām un nolēca uz grīdas. Durvis, viņam par lielu atvieglojumu, Kristofers Robins bija atstājis vajā. Nekad savā mū�ā Henrijs Pūtelis Sivēns nebija tik ātri skrējis, viņ� apstājās un atvilka elpu, nonācis gandrīz jau pie savas mājas.

Kādus simt jardus* no tās viņ� nolikās zeme un vel�us vēlās līdz pa�ām durvīm, lai atkal būtu patīkami pierastā Sivēna krāsā . . .

Tā Kenga un Ru palika Me�ā. Un katru otrdienu Rū pavadīja ar savu sirdsdraugu Trusīti, katru otrdienu Kenga pavadīja ar savu sirdsdraugu Pūku, macidama viņu lekat ķenguru mode, un katru otrdienu Sivēns pavadīja ar savu sirdsdraugu Kristoferu Robinu. Tā viņi visi atkal bija laimīgi.

kurā Kristofers Robins vada Ekspotīciju uz Ziemeļpolu

Kādā jaukā dienā Pūks �āpoja uz Me�a vidu, lai paskatītos, vai viņa draugs Kristofers Robins vēl lā�us arī atceras. Sīrita brokastis ēdot (pieticīga, maza uzkoda ar marmelādi, uztrieptu vienam vai diviem medus �unu gabaliņiem), viņam pēk�ņi bija ie�āvusies prātā jauna dziesma. Tā sākās �ādi:

Lai dzīvo Lācis! Lai dzīvo sveiks!

So rindu izdomājis, Pūks pakasīja pakausi un pie sevis noprātoja: �Tas ir ļoti labs sākums dziesmai, bet kas nāks tālāk?� Viņ� divas vai trīs reizes mēģināja nodziedāt: �Lai dzīvo sveiksi�� bet tas neko nelīdzēja. �Varbūt labāk izklausītos, ja es dziedātu: �Sveiks lai dzīvo Lācis. . .�� Pūks domāja. Viņ� dziedāja tā, bet labāk nebija. �Nu ko,� viņ� nolēma, �es dziedā�u pirmo rindu divreiz, un, ja dziedā�u to loti ātri, varbūt izrādīsies, ka es jau esmu sācis dziedāt arī tre�o un ceturto rindu, nepaspēdams ne padomāt, un tad tā būs Laba Dziesma. Tātad:

Lai dzivo Lācis! Lai dzīvo sveiks!

Lai dzīvo Lacis! Lai dzīvo sveiks! Kas daļas man, lietus vai sniegi snieg, Ja medus uz mēles man brokastīs tiek? Var plosīties vēji un putenis brāzt, Ja medū drīkst ķepu un degunu bāzt!

Lai dzīvo Lācis! Lai dzīvo Pūks!

Lai dzīvo Lācis! Lai dzīvo sveiks! Kad vēders būs pilns, tad viņ� brokastis beigs!�

Pūkam tik ļoti bija iepatikusies �ī dziesma, ka viņ� to dziedāja gandrīz visu ceļu, bet tad attapās. �Ja es to dziedā�u vēl ilgāk,� viņ� domāja, �tad vēders būs tuk�s un pēdējā rinda vairs neskanēs pareizi.� Tāpēc viņ� pēdējo rindu sāka dungot tāpat vien, bez vārdiem.

Kristofers Robins sēdēja ārā pie savas mājas durvīm un vilka kājās Lielos Zābakus. Tikko Pūks bija ieraudzījis Lielos Zābakus, viņ� saprata, ka nu jānotiek Piedzīvojumam, tāpēc viņ� noslaucīja medaino degunu ar ķepas virspusi un sakopās, cik glīti vien varēdams, lai izskatītos gatavs uz visu.

�� Labrīt, Kristofer Robin!� viņ� bra�i uzsauca.

�� Sveiks, Lāci Pūk! Es nevaru dabūt �os zābakus kājās.

�� Tas ir slikti,� teica Pūks.

�� Vai tu nevarētu būt tik laipns un atspiesties man pret muguru? Es velku tik stipri, ka citādi krītu atpakaļ.

Pūks nosēdās, ieurba kājas zemē un cie�i atspiedās pret Kristofera Robina muguru. Kristofers Robins savukārt cie�i atspiedās pret Pūka muguru un vilka, un vilka, kamēr uzvilka zābaku.

�� Tas nu ir nodarīts,� sacīja Pūks.� Ko mēs darīsim tālāk?

�� Mēs visi dosimies Ekspedīcijā,� teica Kristofers Robins, kad bija piecēlies un nopurinājis putekļus no drānām.� Paldies, Pūk.

�� Iesim Ekspotlcijā?� Pūks dedzīgi jautāja.� Man liekas, es vēl nekad tur neesmu bijis. Kur tā Ekspotīcija ir?

�� Ekspedīcija, vecais, dumjais Lāci! Tur ir iek�ā �ks� saproti?

�� Jā,� teica Pūks,� zinu.� Bet viņ� nezināja vis.

�� Mēs iesim atklāt Ziemeļpolu.

�� A!� sacīja Pūks.� Un kas ir Ziemeļpols?� viņ� vaicāja.

� Tā ir tāda lieta, ko atklāj,� nevērīgi paskaidroja Kristofers Robins, lai gan viņam pa�am tas nebūt nebija īsti skaidrs.

�� A! Es saprotu,� teica Pūks.� Lā�i arī var to atklāt?

�� Protams, ka var. Un citi arī var � Trusītis, Kenga, visi. Jo tā ir Ekspedīcija. Tāpēc jau to sauc par Ekspedīciju, ka visi iet garā rindā. Tu labāk pasaki citiem, lai viņi sataisās, kamēr es apskatos, vai mana �autene ir kārtībā. Un katram jāņem līdzi Provīzija.

�� Kas jāņem?

�� Edamlietas.

�� A!� Pūks nopriecājās.� Man izklausījās, ka tu teici Provīzija. Es ie�u un viņiem pasacī�u.� Un viņ� lā�oja projām.

Pirmo viņ� satika Trusīti.

�� Sveiks, Trusīti� viņ� iesaucās.� Tas esi tu?

�� Izliksimies, ka ne,� atbildēja Trusītis,� un paskatīsimies, kas no tā iznāk.

�� Man jānodod tev ziņa.

�� Es Trusītim pasacī�u.

�� Mēs visi ejam Ekspotīcijā ar Kristoferu Robinu!

�� Kas tā tāda ir?

�� Man liekas, kaut kas laivai līdzīgs,� teica Pūks.

�� A! Laivai līdzīgs . . .

�� Jā. Un ar to mums vajadzēs atklāt Polu vai ko citu. Jeb varbūt Olu? Sā vai tā, bet mēs ejam to atklāt.

�� Tu domā � mēs patie�ām atklāsim?� jautāja Trusītis.

�� Ja. Un vel katram jāņem līdzi Pro � lietas, ko ēst. Gadījuma, ja mēs gribēsim tās ēst. Es tagad ie�u pie Sivēna. Kengai tu pateiksi, jā?

Viņ� atstaja Trusīti un steidzas uz Sivēna māju. Sivēns sēdēja mauriņā pie savām durvīm un laimīgi pūta uz pienenes galviņu, zīlēdams: �ogad � nako�gad � citugad � nekad . . . Nupat viņ� bija uzzinājis, ka �nekad�, un nu mēģināja atcerēties, ko īsti viņ� bija vēlējies, cerēdams, ka tā nebūs bijusi pārāk skaista vēlē�anās. Tajā brīdī parādījās Pūks.

�� Klausies, Siven!� uztraukti paziņoja Pūks.� Mēs ejam Ekspotīcijā, visi, visi, ar lietām, ko var ēst. Kaut ko atklāt!

�� Ko atklāt?� Sivēns ba�īgi apvaicājās.

�� Tāpat vien kaut ko.

�� Neko plēsīgu?

Kristofers Robins par plēsīgumu neko neteica. Viņ� tikai sacīja, ka tur iek�ā ir �ks�.

�� Ja kis-kis, tad nekas,� nopietni teica Sivēns.� Ka tikai neko� un neskrāpē. Bet, ja mēs ejam kopā ar Kristoferu Robinu, man vispār nekas nav pretim.

Nepagāja ilgs laiks, kad visi bija gatavi, sapulcēju�ies Me�a vidū, un Ekspotīcija varēja sākties. Pa priek�u gāja Kristofers Robins ar Trusiti, tad Sivēns ar Pūku, tad Kenga ar Mazulīti Ru kabatā, tad Pūce, I-ā un, beidzot, garā virtenē visi Trusī�a radi un draugi.

�� Es viņus neesmu aicinājis,� Trusītis nicīgi nosprauslojās. � Viņi pa�i atnāca. Viņi vienmēr tā dara. Lai viņi iet Ekspotīcijas galā aiz I-ā

� Ja kads grib zināt,� iebilda I-ā,� tad tas krīt uz nerviem. Man nav nekāda prieka iet tajā Ekspo, vai kā nu Pūks to nosauca. Es atnācu tikai pienākuma pēc. Bet klāt es esmu, un, ja man jābūt Ekspogalā, vai kā nu to sauc, tad ļaujiet man būt galā. Ja katru reizi, kad man iegribēsies drusciņ apsēsties un atpūsties, man vispirms vajadzēs izslaucīt no zāles duci Trusī�a mazāko radu un draugu, tad tas vairs nav nekāds Ekspo � vai kā nu to sauc �, bet Spiedzieni un Kviecieni. Pieminiet manus vārdus!

� Es saprotu, ko i-ā ar to ir domājis,� sacīja Pūce.� Ja man kāds jautātu . . .

Es nevienam neko nejautāju,� atcirta I ā.� Es saku un saku to visiem. Mēs varam meklēt Ziemeļpolu, varam spēlēt �Ādamam bij' septiņ' dēli� un sēsties skudru pūznī, kad sacīs �Visi dara tā!�. Nu man reiz ir viss vienalga.

Tad rindas sākumā atskanēja sauciens.

�� Uz priek�u!� kliedza Kristofers Robins.

�� Uz priek�u!� kliedza Pūks un Sivēns.

��� Uz priek�u!� kliedza Pūce.

� Sākas!� teica Trusītis.� Man jāiet!� Un viņ� aizcilpoja uz Ekspotīcijas priek�galu pie Kristofera Robina.

� Lai notiek,� sacīja I ā.� Ejam. Tikai nesakiet, ka es biju vainīgs.

Tā nu viņi visi gāja atklāt Ziemeļpolu. Ceļ� bija gar�, laiku viņi kavēja pļāpādami par �o un par to. Nepļāpāja tikai Pūks, jo viņ� domāja jaunu dziesmu.

�� Tas ir pirmais pants,� viņ� teica Sivēnam, kad bija izdomājis.

��� Kam pirmais?

��� Manai dziesmai.

��� Kādai dziesmai?

�� Sai te.

��� Kurai te?

�� Ja tu klausīsies, Sivēn, tu dzirdēsi.

��� Kā tu zini, ka es neklausos?

Uz to nu Pūkam nebija ko atbildēt, tāpēc viņ� sāka dziedāt:

Kā izskatās Ziemeļpols � kas to lai zin?

To Pūce un Sivēns, un Trusītis min.

Tā ir Lieta, ko Atklāt ikviens no mums var:

Pūce un Sivēns, un Trusītis ar'.

Nāk Kristofers Robins, nāk Pūks un I-ā,

Visi Trusī�a radi un paziņas nāk.

Kur Ziemeļpols atrodams � kas mums to teiks?

Pūce, Trusītis, Sivēns lai dzīvo sveiks!

�� Ku�!� teica Kristofers Robins, atskatīdamies uz Pūku,� mēs tuvojamies Bīstamai Vietai!

��� Ku�!� Pūks pa�ukstēja atpakaļ Sivēnam.

��� Ku�!� uzsauca Sivēns Kengai.

��� Ku�!� sacīja Kenga Pūcei, bet Rū klusītēm pateica �ku�!� pats sev, toties vairākas reizes pēc kārtas.

�� Ku�!� uz�ņāca Pūce ēzelītim I-ā.

��� Ku�!� I-ā briesmīgā balsī uzbļāva visiem Trusī�a radiem un draugiem.� Ku�! Ku�! Ku�!�steidzīgi no�ukstēja visa garā virtene, līdz nonāca pie pa�a pēdējā. Pēdējais un vismazākais rads un paziņa

tā pārbijās, dzirdot, ka visa Ekspotīcija saka �ku�!� viņam, ka viņ� �ausmās ierakās ar galvu zemē un nelīda laukā divas dienas, kamēr briesmas bija pāri. Pēc divām dienām viņ� pa galvu pa kaklu aizskrēja mājās pie savas krustmātes un palika tur uz visiem laikiem. Viņa vārds bija Pēterītis Cikuzitis.

Ekspotīcija bija nonākusi pie strautiņa, kas vijās un kūleņoja starp krūmainām klintīm, un Kristofers Robins vienā acu uzmetienā pamanīja, cik tas ir bīstami.

�� �ajos krūmos,� viņ� paskaidroja,� var būt Slēpnis!

�� Ko viņ� teica, kas var būt krūmos?� Pūks �ukstus apvaicājās Sivēnam.� Ērk�ķi?

�� Mīļo Pūk,� pārākuma pilnā balsī sacīja Pūce,� tu nezini, kas ir Slēpnis?

�� Pūce!� teica Sivēns, bargi paskatīdamies uz Pūci.� Pūka �ukstiens bija personīgi slepens �ukstiens, un nepiedero�ām perso�nām . . .

�� Slēpnis,� turpināja Pūce,� ir zināmā mērā Pārsteigums.

�� Ērk�ķu krūmi arī,� teica Pūks.

�� Kā es jau nupat gribēju paskaidrot Pūkam,� teica Sivēns, � Slēpnis ir sava veida Pārsteigums.

�� Ja paslēpjas un negaidot uzbrūk, tas ir Slēpnis,� sacīja Pūce.

�� Tātad Slēpnis, Pūk, ir, kad tev negaidot uzbrūk,� paziņoja Sivēns.

Pūkam tagad bija skaidrs, kas ir Slēpnis, un viņ� teica, ka todien, kad viņ� kritis no bi�u koka, ērk�ķi paslēpu�ies krūmā un tad negaidot uzbruku�i, un viņam veselu nedēļu vajadzējis vilkt tos laukā no ādas.

�� Mēs te nerunājam par ērk�ķiem,� īgni sacīja Pūce.

�� Bet es runāju,� Pūks atbildēja.

Ekspotīcija piesardzīgi kāpa gar strautmalu uz aug�u, rāpdamās no klints uz klinti, līdz beidzot nonāca vietā, kur klintis pa�ķīrās uz abām pusēm, atstājot gar strauta malām gludu, zaļu mauriņu, kur viņi varēja apsēsties un atpūsties. Ieraudzījis �o vietu, Kristofers Robins nokliedza: �Stāt!� Un visi apmetās zālē.

�� Es domāju,� teica Kristofers Robins,� ka tagad mums vajag apēst visu savu Provīziju, lai mums nebūtu tik daudz nesamā.

�� Ko visu savu apēst?� jautāja Pūks.

�� Visu, kas mums nesams,� Sivēns atbildēja un ķērās pie darba.

�� Tā ir laba doma,� piekrita Pūks un arī ķērās pie darba.

�� Vai katram ir kaut kas līdzi?� ar pilnu muti apvaicājās Kristofers Robins.

�� Katram, izņemot mani,� teica I-ā.� Kā parasti.� Viņ� bēdīgi paskatījās uz Ekspotlcijas dalībniekiem.� Es ceru, neviens no jums nav netī�ām iesēdies kādā dad�u pudurā?

�� Liekas, ka es,� sacīja Puks.� O!� Viņ� piecēlās un apskatīja savu mugurpusi.� Jā, patie�ām. Man jau bija tāda sajūta.

�� Paldies, Pūk, ja tu esi diezgan tur izsēdējies.� I ā atnāca pie vietas, no kuras Pūks bija piecēlies, un sāka ēst.

�� Virsū sēdē�ana nenāk dad�iem pa labu,� I-ā gremodams mur�mināja.� Tas atņem gar�ai Asumu. Atcerieties to uz priek�dienām � jūs visi. Mazliet Smalkjūtības, mazliet Uzmanības pret Citiem, vairāk no jums neviens neprasa.

Ticis galā ar savām sviestmaizītēm, Kristofers Robins kaut ko ie�ukstēja Trusītim. Trusītis atbildēja:�Jā, jā, protams!�un viņi abi pagājās mazliet aug�up pa krastmalu.

�� Es negribētu, lai citi to dzird,� sacīja Kristofers Robins.

�� Es tāpat,� ļoti nozīmīgi atbildēja Trusītis.

�� Redzi, Trusīt� Es tikai domāju . . . Un tad man ienāca prātā, ka ari tu varbūt nezināsi, pēc kā tas Ziemeļpols varētu izskatīties?

�� Hm!� Trusītis nobraucīja ūsas.� Un tu tikai tagad man to prasi?

�� Es jau zināju pats, bet man tagad ir piemirsies,� mierīgi atbildēja Kristofers Robins.

�� Jocīgi,� sacīja Trusītis,� man arī. Zināju, bet esmu aizmirsis.

�� Ja Ziemeļpols ir zemes ass, tad ta�u tam jābūt iespraustam zemē, vai ne?

�� Protams,� Trusītis piekrita,� jo kas tā citādi būtu par zemes asi? Nekur citur kā zemē to nevarēja iespraust.

�� Jā, es arī tie�i tā domāju.

�� Tātad mums jāmeklē kāds zemē iesprausts ass koks, puļķis vai miets,� nosprieda Trusītis.� Tikai kur tas varētu būt iesprausts?

�� Taisni to jau mūsu Ekpedlcija meklē, � Kristofers Robins teica.

Viņi atgriezās pie pārējiem. Sivēns, vēderu pret sauli pagriezis, snauda. Rū mazgāja strautā purniņu un ķepas, un Kenga lepni stāstīja visiem, ka �ī ir pirmā reize, kad viņ� pats mazgā muti. Pūce stāstīja Kengai Interesantu Anekdoti, pilnu ar tik jauki gariem vārdiem kā Enciklopēdija un Rododendrons, bet Kenga neklau�sījās.

�� Es neatzīstu �ito jauno modi ar mazga�anos,� ņurdēja I ā,� berzē�anu aiz ausim un citas blēņas. Kā tu domā, Puk?

Bet mes nekad neuzzināsim, ko par to domāja Pūks, jo pēk�ņi atskanēja Mazulī�a Rū spiedziens, plunk�ķis ūdenī un Ķengas izbi|a brēcieni.

�� Pie tā noved mazgā�anās,� teica I ā.

�� Rū iekrita ūdenī!� iekliedzās Trusītis, un viņi abi ar Kristoferu Robinu skrēja palīgā.

�� Paskatieties, kā es peldu!� spiedza Rū, griezdamies atvara vidū, līdz iekļuva ūdenskritumā un novēlās vienu atvaru zemāk.

��� Rū, bērniņ, tu esi dzīvs?� Kenga izbijusies sauca no krasta.

�� Jā!� atsaucās Rū.� Paskatieties, kā es . . .� Un atkal novē�lās pa ūdenskritumu zemāk.

Katrs centas kaut kā palīdzēt. Sivēns, pēk�ņi pamodies, lēkāja aug�ā un lejā, kviekdams:� Vai � dieniņ � vai � dieniņ!� Pūce skaidroja, cik Svarīgi ir Pēk�ņas un Īslaicīgas Iekri�anas Gadījumā

Turēt Galvu Virs Ūdens. Kenga skraidīja pa krastu, taujādama: � Vai tu tie�ām vēl esi dzīvs, Rū?� bet Rū no katra atvara spiedza:� Paskatieties, kā es peldu!� I-ā piegāja pie strauta, iemērca asti pirmajā atvarā, kurā Mazulītis Rū bija iekritis, un, pagriezis visu uztraukumu vietai muguru, pie sevis murmināja:� Viss no muļķīgās mazgā�anās! Nekas, Rū, ķeries pie manas astes, un es tevi izvilk�u.� Kristofers Robins un Trusītis paskrēja viņam garām, sasaukdamies ar pārējiem, kas jau bija tālu viņiem priek�ā.

Turies, Rū! Es jau naku!� kliedza Kristofers Robins.

Ei, jūs tur lejā, pārmetiet kaut ko pāri strautam!� sauca Trusītis.

Pūks taisni kaut ko tādu bija dabūjis. Divus atvarus lejāk viņ� pārsvieda ūdenim pāri garu kārti, Kenga to satvēra aiz otra gala, un viņi turēja to, cik zemu vien varēdami. Rū, burbuļus laizdams, vēl arvien lepni gavilēja:� Paskatieties, kā es peldu!� Viņ� uzpeldēja uz kārts un izrāpās no ūdens.

�� Jūs redzējāt, kā es peldēju? Rū nevarēja vien nomierināties, kamēr Kenga viņu rāja un slaucīja.� Pūk, tu redzēji, kā es peldēju? To, ko es darīju, sauc par peldē�anu. Trusīt, tu redzēji, ko es darīju? Peldeju! Ei, Sivēn! Dzirdi, Sivēn! Kā tu domā, ko es darīju? Es peldēju! Kristofer Robin, vai tu redzēji . . .

Bet Kristofers Robins neklausījās. Viņ� skatījās uz Puku.

�� Puk,� viņ� jautāja.� Kur tu atradi �o kārti?

Puks paskatījās uz kārti, ko vēl arvien turēja ķepās.

Tepat bija iesprausta zemē,� viņ� atbildēja.� Es iedomājos, ka laba vien būs, un izrāvu.

�� Pūk!� Kristofers Robins svinīgi paziņoja.� Ekspedīcija ir galā. Tu esi atradis Ziemeļpolu!

�� O!� noelsās Pūks.

Atpakaļceļā viņi nonāca pie I ā, kas sēdēja ar asti ūdeni.

��� Pasakiet kāds Mazulītim Rū, lai viņ� ķeras ātrāk,�I ā teica.� Man salst aste. Man negribējās par to runāt, bet reiz tāpat jārunā. Es, protams, ne�ēlojos, bet nav arī ko slēpt. Man salst aste!

�� Te es esmu!� spiedza Rū.

�� Ak te tu esi?

�� Tu redzēji, kā es peldēju?

I-ā izvilka asti no ūdens un pavicināja.

��� Es jau domāju,� viņ� teica.� Nekā vairs nejūt.� Nejūtīga. Neko citu, zināms, nevarēja gaidīt. Nejūtīga. Protams, ja nevienam nav gar to nekādas daļas, tad uzskatīsim, ka viss kārtībā.

�� Nabaga vecais I ā! Ļauj, es tev palīdzē�u,� iesaucās Kristofers Robins. Viņ� izvilka mutautiņu un sāka berzt I-ā asti.

�� Paldies, Kristofer Robin. Tu esi te vienīgais, kas kaut ko saprot no astēm. Citi vispār nav spējīgi domāt. Nē, tas viņiem nav pa spēkam. Viņiem nav iztēles. Kas viņiem aste? Pu�ķītis muguras galā � un cauri . . .

�� Nebēdā neko, I ā,� mierināja Kristofers Robins, berzdams, cik stipri vien iespējams.� Vai nu ir labāk?

�� Jā, nu tā sāk atkal justies pēc astes. Tā atkal ir piederīga, ja tu saproti, ko es ar to gribu teikt.

�� Hallo, I ā!� uzsauca Puks, nākdams pie viņiem ar Ziemeļpolu ķepās.

�� Hallo, Pūk! Paldies par apvaicā�anos, bet īsti lietot es to gan laikam nevarē�u ātrāk kā pēc dienas vai divām.

�� Ko lietot?�Pūks nesaprata.

�� To, par ko mēs runājām.

�� Es ne par ko neesmu runājis,� apjucis sacīja Pūks.

�� Piedod manu kļūdī�anos. Man izklausījās, ka tu teici, cik ļoti tev �ēl manas astes, kas sastingusi pavisam nejūtīga, un ka tu gribēji zināt, vai nevari man palīdzēt.

�� Nē,� atzinās Pūks.� Tas nebiju es.� Viņ� brīdi padomāja un ar cerību balsī ieminejās:� Varbūt tas bija kāds cits?

�� Kad satiksi, pateicies viņam manā vārdā.

Pūks nelaimīgi paskatījās uz Kristoferu Robinu.

�� Pūks atrada Ziemeļpolu,� Kristofers Robins teica.� Vai tas nav vareni?

Pūks kautrīgi nolaida acis.

�� So te mietu?�jautāja I-ā.

�� Jā,� atbildēja Kristofers Robins.

�� Un tas ir tas, ko mēs meklējām?

�� Jā,� teica Pūks.

�� A!� sacīja ēzelītis.� Bija vērts. Nekas. Labi vismaz, ka lietus nelija .. .

Viņi iesprauda kārti zemē, un Kristofers Robins piesēja tai uzrakstu:

ZieMEĻPOLs ATKLAjis PUKS Pūks TO atraDA.

Pēc tam viņi visi gāja mājās. Un es domāju, kaut gan cie�i apgalvot neņemos, ka Mazulīti Rū Kenga tūlīt ielika karstā vannā un sūtīja gulēt. Bet Pūks gāja pats uz savu māju un, loti lepodamies ar savu atklājumu, mazliet iestiprinājās.

kurā Sivēnam Visriņķī un Visapkārt ir Ūdens

Lietus lija un lija, un lija. Sivēns pie sevis noprātoja, ka nekad savā mū�ā � un viņ� bija neiedomājami vecs: trīs vai varbūt pat �etrus gadus,� viņ� nav piedzīvojis tādu bezgalīgu lī�anu. Dienām un naktīm, naktīm un dienām.

�Kaut jel tad, kad lietus sākās,� viņ� domāja, skatīdamies pa logu, �es būtu bijis ciemos pie Pūka vai pie Kristofera Robina, vai Trusī�a. Tad es visu �o laiku būtu pavadījis Kompānijā, nevis sēdētu te viens pats un lauzītu galvu, kad tas reiz beigsies, tāpēc ka nekā cita man nav ko darīt.� Un Sivēns iztēlojās, kā viņ� sē� Pūka istabā un saka:� Vai tu kādreiz esi redzējis tādu lietu?� bet Pūks saka: � Patie�ām, vai nav briesmīgi, Sivēn?� un Sivēns saka:� Es gri�bētu zināt, kas tagad notiek ar ceļu uz Kristofera Robina māju,� un Pūks savukārt saka:� Man liekas, nabaga Trusīti plūdi jau izskalo�ju�i no alas.� Cik patīkami būtu prātīgi aprunāties ar draugu, jo kāds gan labums no tik uztrauco�a notikuma kā plūdi, ja nav neviena, ar ko savā uztraukumā dalīties!

Un patie�ām bija par ko uztraukties! Mazie, sausie grāvī�i, kuros Sivēns tik bie�i bija rakņājies, tagad pārvērtās strautos, sīkie strauti, kuriem viņ� agrāk viegli brida pāri, nu k|uva par upēm, bet upe, kuras stāvajos krastos viņi bija tik bezrūpīgi rotaļāju�ies, nu bija atstājusi savu parasto gultni un meklēja arvien jaunu un jaunu, līdz Sivēnam sāka likties, ka drīz upe iegulsies viņa gultā arī.

� Ir diezgan bīstami,� viņ� prātoja,� kad Ļoti Mazam Dzīvnie�ciņam Visriņķi un Visapkārt ir Odens. Kristofers Robins un Pūks var glābties, Uzkāpdami Kokā. Kenga var glābties ar Lēcieniem. Trusītis var glābties, Ierakdamies zemē. Pūce var glābties Lidojot. I-ā var glābties, Brēcot Skaļa Balsī, Kamēr būs Izglābts. Bet es te sē�u, visapkārt man ūdens, un neko nevaru darīt.

Lietus nerimās. Ūdens ar katru dienu kāpa mazliet augstāk, kamēr uzkāpa jau gandrīz līdz pa�ai Sivēna palodzei. Bet viņ� vēl arvien neko nebija izdarījis.

� Ņemsim kaut vai Pūku,� Sivēns pie sevis sprieda.� Galvā viņam Zāģu Skaidas, bet vai tāpēc viņam notiek kas ļauns? Viņ� var izdarīt jebkuru muļķību, bet beigās izrādīsies, ka tie�i tā ir bijis pareizi. Ņemsim Pu�i. Viņai arī galvā nav nekā sevi�ķa, bet Pūce Visu Saprot. Viņa saprastu, ko darīt, kad Visriņķī un Visapkārt Ūdens. Ņemsim Trusīti. Viņ� nav Gājis Skolā, bet vienmēr var izdomāt Gudru Plānu. Ņemsim Ķengu. Viņa nav gudra, nepavisam ne, bet viņa vienmēr tā uztraucas par savu Ru, ka izdarīs īsto Lietu īstā Brīdī, nemaz nedomājot. Un tad vēl ņemsim I-ā. Viņ� arī bez kādiem plūdiem ir tik bezgala no�ēlojams, ka tur nav vērts galvu lauzīt. Bet vienu gan es gribētu zināt � ko manā vietā būtu darījis Kristofers Robins?

Tad Sivēns pēk�ņi atcerējās kādu Kristofera Robina stāstītu gadījumu par vīru uz neapdzīvotas salas, kur� bija uzrakstījis zīmīti, ielicis to pudelē un iemetis jūrā. Sivēns iedomājās, ka viņ� arī varētu iemest ūdeni tādu pudeli, varbūt tad kāds ierastos un izglābtu viņu.

Viņ� nokāpa no palodzes un sāka meklēties pa tām savam mantām, kas vēl nebija zem ūdens. Beidzot viņ� atrada zīmuli, gabaliņu sausa papīra un pudeli ar krietnu aizbāzni. Uz papīra vienas puses viņ� uzrakstīja:

PALĪGA!

SIVNS (ES)

uz otras puses:

TAS ESMU ES, SIVNS, PALĪGA, PALĪGA!

Tad viņ� iebāza zīmīti pudelē, iesprauda aizbāzni, cik stingri vien varēja, izliecās pa logu, cik tālu vien varēja, lai neizkristu laukā, un iesvieda pudeli ūdenī � atkal, cik tālu vien varēja izsviest. Plunk�!� pudele nogrima un pēc brī�a atkal parādījās virs ūdens. Sivēns skatījās pakaļ, kā pudele lēni aizpeld pa straumi, līdz kamēr

viņam acis sāka sāpēt no skatī�anās un reizēm likās, ka viņ� redz pudeli, reizēm � ka tikai ūdens burbuli, bet beidzot � ka viņ� pudeli vairs neredz un nekad vairs neredzēs un ka viss, ko viņ� varējis darīt savas dzīvības glāb�anai, ir izdarīts.

�Un tagad,� Sivēns nolēma, �laiks citiem kaut ko darīt. Es ceru, ka viņi to darīs drīz, jo, ja viņi to nedarīs, man vajadzēs peldēt, un peldēt es neprotu. Cerēsim, ka viņi to darīs drīz.� Tad viņ� dziji nopūtās un piebilda:

� Kaut jel Pūks būtu te! Diviem ir daudz dro�āk.

Kad lietus sākās, Pūks gulēja. Lietus lija un lija, un lija, Pūks gulēja un gulēja, un gulēja. Vakardien viņ� bija ļoti noguris. Jūs atceraties, kā viņ� atklāja Ziemeļpolu un cik viņ� bija lepns, un kā viņ� jautāja Kristoferam Robinam, vai ir ari citi Poli, ko Lā�i ar Zāģu Skaidām Galvā varētu atklāt.

��� Vēl ir Dienvidpols,� atbildēja Kristofers Robins.� Jādomā, ka ir arī Austrumpols un Rietumpols, kaut gan par to neviens īpa�i nerunā.

Pūku tāda iespēja visai satrauca, un viņ� sacīja, ka vajadzētu tūlīt taisīt Ekspotīciju uz Austrumpolu, bet Kristofers Robins bija kaut ko jau sarunājis ar Ķengu, tāpēc Puks gāja atklāt Austrumpolu viens pats. Esmu aizmirsis, vai viņ� to atklāja vai neatklāja, bet viņ� pārnāca mājās tik ļoti noguris, ka vakariņu vidū, kad viņ� bija tikai kādu pusstundu vai mazliet ilgāk ēdis, viņ� aizmiga turpat krēslā pie galda un gulēja, gulēja, gulēja . . .

Un tad viņam sāka rādīties sapnis. Viņ� bija Austrumpolā, un tas bija ļoti auksts pols, viscaur pa�ā aukstākajā sniegā un ledū. Puks bija atradis bi�ustropu, kur pārgulēt, bet kājām nepietika vietas, un viņ� atstāja tās ārpusē. Un Me�onīgie Bubuļi, kas apdzīvoja Austrum�polu, nāca un plūca spalvu no Pūka ķepām, lai izklātu Midzeņus saviem Mazajiem Bubuļiem. Un, jo ilgāk viņi plūca, jo briesmīgāk sala kājas, līdz beidzot ar skaļu au\ Pūks pamodās un ieraudzīja, ka viņ� gan sē� savā krēslā, bet kājas mirkst ūdenī un arī istaba pilna ar ūdeni.

Pūks aizbrida līdz durvīm un paskatījās ārā.

�� Lietas kļūst nopietnas!�viņ� teica.� Jāmēģina glābties.

Viņ� paņēma lielāko medus podu un glābās sava koka visplatā�kajā zarā, krietnu gabalu virs ūdens. Tad viņ� nokāpa lejā un glābās ar nāko�o medus podu . . . un, kad visa Glāb�anās bija galā, Pūks, kājas �ūpodams, sēdēja uz zara � un blakus viņam bija desmit medus podi�

Pēc divām dienām Pūks, kājas �ūpodams, sēdēja uz zara � un blakus viņam bija �etri medus podi.

Pēc trim dienām Pūks, kājas �ūpodams, sēdēja uz zara � un blakus viņam bija viens medus pods.

Pēc �etrām dienām uz zara, kājas �ūpodams, sēdēja Pūks viens pats . . .

Un �is ceturtās dienas rītā kokam garām peldēja Sivēna pudele.

��� Medus!� uzgavilēja Pūks, metās ūdenī, sagrāba pudeli un rāpās atpakaļ kokā.

�� Sasodīts!� no�ķendējās Pūks, kad bija izvilcis aizbāzni.

��� Samirkt no galvas līdz kājām glu�i par neko! Un kas tā par papīra strēmeli?

Pūks izvilka zīmīti un apskatīja to.

�� Tas ir Paziņojums,� viņ� nosprieda,� citādi nemaz nevar būt. Sis burts ir �P�, �is ari un vēl �is arī. �P� nozīmē Pūkam, tātad tas ir ļoti svarīgs Paziņojums man. Zēl, ka es nevaru to izlasīt. Man jāuzmeklē Kristofers Robins, Pūce vai Sivēns. Viņi ir Lieli Lasītāji un varēs man pateikt, ko �is Paziņojums nozīmē. Bet es neprotu peldēt. Sasodīta bū�ana!

Un tad viņam ienāca prātā doma, un man liekas, ka no Lā�a ar Zāģu Skaidām Galvā varenāku domu vispār neviens nav sagaidījis. Pūks nosprieda:

�� Ja pudele var peldēt, pods ari var peldēt. Un, ja liels pods peld, es varu sēdēt tam virsū.

Viņ� paņēma savu vislielāko podu un aizsēja tam galu.

�� Katram kuģim ir vārds,� viņ� teica.� Mans kuģis sauksies �Peldlācis�.� Tā nolēmis, viņ� nosvieda savu kuģi ūdenī un pats metās pakaļ.

Kādu laiku ne Pūkam, ne �Peldlācim� nebija īsti skaidrs, kuram īsti jābūt virspusē, bet pēc īsa cīniņa, vienāda un otrāda, viņi laidās lejā pa straumi ar �Peldlāci� apak�ā un Pūku tam virsū, un Pūks � uzvarētāja izskatā � dū�īgi airējās ar kājām uz priek�u.

Kristofers Robins dzīvoja pa�ā Me�a vidū, kalna galā. Lietus lija un lija, un lija, bet ūdens netika un netika, un netika viņa mājai klāt. Kristoferam Robinam patika skatīties no kalna lejā un redzēt tikai ūdeni, bet lietus lija tik briesmīgi, ka viņam vajadzēja gandrīz visu laiku sēdēt istabā un domāt par negaidītajiem plūdiem. Katru rītu viņ� izgāja laukā ar lietussargu un iesprauda kociņu ūdens malā. Katrā nākamajā rītā vakardienas kociņ� vairs nebija redzams, un viņ� sprauda jaunu kociņu un gāja mājās, un katru ritu ce|� no mājas līdz ūdens malai izrādījās īsāks nekā dienu iepriek�. Piektās dienas rītā

ūdens bija visapkārt Kristofera Robina mājai, un viņ� pirmo reizi mū�ā dzīvoja uz īstas salas. Tas jau bija piedzīvojums!

Torīt pāri ūdeņiem atlidoja Pūce, lai apsveicinātos ar savu draugu Kristoferu Robinu un uzzinātu, kā viņam klājas.

��� Iedomājies, Pūce,� teica Kristofers Robins,� es dzīvoju uz salas. Vai tas nav jocīgi?

��� Atmosfēriskie apstākli ir biju�i loti nelabvēlīgi pēdējā laikā,� sacīja Pūce.

��� Kas?

��� Lietus ir lijis,� paskaidroja Pūce.

��� Ir gan,� piekrita Kristofers Robins.

��� Ūdenslīmenis ir sasniedzis nepieredzētu augstumu.

��� Kas, kas sasniedzis?

��� Ļoti daudz ūdens visapkārt,� Pūce paskaidroja.

��� Daudz gan,� teica Kristofers Robins.

��� Tomēr izredzes drīzumā būs labvēlīgas. Pa�reizējā momentā . . .

��� Vai tu Pūku neredzēji?

��� Nē. Pa�reizējā momentā . . .

��� Es ceru, ka viņam nekas ļauns nav noticis,� sacīja Kristofers Robins.� Es visu laiku par viņu domāju. Jādomā, ka Sivēns ir pie viņa. Kā tev liekas, Pūce, viņi ir dro�ībā?

��� Ceru, ka jā. Redzi, pa�reizējā momentā . . .

��� Aizlido un paskaties, Pūce. Jo Pūks ar savām zāģu skaidām galvā var izdarīt kādu muļķību, un es viņu tik ļoti mīlu. Tu saproti mani, Pūce?

��� Lai notiek,� teica Pūce,� aizlido�u. Drīz bū�u atpakaļ.� Un Pūce aizlaidās.

Pēc īsa brī�a viņa atgriezās.

��� Pūka tur nav,� viņa sacīja.

��� Pavisam nav?

��� Viņ� tur ir bijis. Viņ� ir sēdējis savā kokā uz zara līdzās deviņiem medus podiem. Bet tagad viņa tur nav.

��� Pūk, Pūk!� ie�ņukstējās Kristofers Robins.� Kur tu esi?

��� Tepat!� viņam aiz muguras atskanēja bra�s rūciens.

��� Pūk!

Viņi no priekiem apkampās.

��� Kā tu tiki �urp, Pūk?� jautāja Kristofers Robins, kad bija atkal atguvis valodu.

��� Ar savu kuģi,� Pūks lepni atbildēja.� Man atsūtīts Ļoti Svarīgs Paziņojums pudelē, bet man bija ticis ūdens acīs, un es nevarēju izlasīt, tāpēc es atvedu to tev. Pats savā kuģī.

Ar �iem lepnajiem vārdiem viņ� pasniedza Kristoferam Robinam zīmīti.

��� Tā ir no Sivēna,� Kristofers Robins iesaucās, kad bija izlasījis.

���� Vai tur nav nekas sacīts par Pūku? � lācis jautāja, skatīda�mies viņam pār plecu.

Kristofers Robins nolasīja zīmīti balsī.

��� A, tad tie �P� ir biju�i Palīgā. Un man izlikās, ka tie bija Pūki.

��� Mums vajag viņu glābt bez kavē�anās. Es visu laiku domāju, ka viņ� ir pie tevis, Pūk. Vai tu vari glābt Sivēnu uz muguras, Pūce?

��� Nevarē�u vis,� pēc ilgām un nopietnām pārdomām atbildēja Pūce.� Ļoti ap�aubāmi, vai nepiecie�amā muguras muskulatūra . . .

��� Tad aizlido tūlīt pie Sivēna un pasaki, ka Palīdzība būs Atra. Mēs ar Pūku izdomāsim Palīdzību un ieradīsimies, cik drīz vien varēsim. Tikai nesāc atkal runāt, Pūce, pasteidzies!

Pūce, vēl arvien domādama par to, ko būtu varējusi pasacīt, aizlidoja.

��� Un tagad, Pūk,� teica Kristofers Robins,� kur ir tavs kuģis?

��� Man gan jāsaka,� paskaidroja Pūks, kad viņ� gāja uz salas krastu,� ka tas nav glu�i parasts kuģis. Reizēm tas ir Kuģis, reizēm Avārija. Tas viss atkarājas.

��� No kā atkarājas?

��� Vai es esmu aug�ā vai apak�ā.

��� Tie�ām? Kur ir tas kuģis?

��� Te!� Pūks lepni parādīja �Peldlāci�.

Tas neizskatījās glu�i tā, kā Kristofers Robins bija gaidījis, bet, jo ilgāk viņ� aplūkoja kuģi, jo skaidraks viņam kļuva, cik Gudrs un Varonīgs Lācis ir Puks, un, jo ilgāk Kristofers Robins tā domāja, jo kautrīgāk Pūks skatījās zeme un mēģināja izlikties, ka tā nemaz nav.

Bet mums diviem tas ir par mazu,� Kristofers Robins bēdīgi sacīja.

��� Ar Sivēnu trijiem.

Tātad vēl un vel par mazu. Ak vai, Pūk,� ko lai mes darām?

Un tad �is Nesalīdzināmais Lācis, �is Vinnijs Pūks, Sivēna Draugs, Trusī�a Kompanjons, Ziemeļpola Atklājējs, I a Mierinātājs un Astes Atradējs � īsi sakot, Pūks � pateica kaut ko tik gudru, ka Kristofe- ram Robinam mute bija vaļa un acis apaļas no brīnumiem. Likās gandrīz vai neticami, ka tas ir viņa mīļais, bet dumjais lācis ar zāģu skaidiņām galvā.

Mēs varam braukt tavā lietussargā,� teica Pūks.

�?

Mēs varam braukt tava lietussargā,� teica Puks.

�??

���� Mes varam braukt tava lietussarga,� teica Puks.

����� !!!!!!

Jo Kristofers Robins bija pēk�ņi sapratis, ka tie�ām var. Viņ� atvēra lietussargu un ielika to ūdenī ar kātu gaisā. Lietussargs peldeja gan, bet ļoti valstījās. Pūks iekāpa. Viņ� jau gribēja teikt, ka viss ir kārtībā, bet nebija vis, un, sarijies vairāk ūdens, nekā būtu gribējis, viņ� brida atpaka| pie Kristofera Robina. Tad viņi kāpa abi reizē � un lietussargs vairs nevalstījās.

� So kuģi mēs sauksim �Pūka Gudrība�,� teica Kristofers Ro�bins, un �Pūka Gudrība� pilnās burās aizpeldēja dienvidrietumu virzienā, skaisti griezdamās ap savu kātu.

Jūs varat iedomāties, cik priecīgs bija Sivēns, kad kuģis parādījās pie apvār�ņa. Vēl pēc gadiem viņam patika atcerēties, ka viņ� ir bijis

Ļoti Lielās Briesmās Lielo Plūdu laikā, bet patiesībā viņ� bija dzīvības briesmās tikai pēdējo pusstundu, kad atlidoja Pūce, nosēdās uz zara aiz viņa loga un, lai mierinātu Sivēnu nelaimē, sāka stāstīt garu stāstu par savu krustmāti, kas aiz pārskatī�anās reiz bija izdējusi kaijas olu, un stāsts stiepās un stiepās bezgalīgs kā �is teikums, kamēr Sivēns, kas, uz stāsta beigām pat vairs necerot, sēdēja un klausīda�mies aizmiga; un miegā viņ� sāka slīdēt pāri palodzei, arvien tuvāk ūdenim, un būtu jau izkritis, kad Pūce skaļi ieķercās, kas arī piederējās pie stasta, jo tā bija teikusi minētā krustmāte, bet Sivēns paspēja pamosties, noturēties uz palodzes un pateikt:� Cik intere�santi! Viņa tie�ām ta sacīja?� un tad . . . Jā, jūs pa�i varat iedomā�ties Sivēna prieku, kad viņ� ieraudzīja krietno kuģi �Pūka Gudrība� (kapteinis K. Robins; stūrmanis V. Puks) nākam pāri jūrai viņam palīgā. . .

Un, tā kā �eit ir arī stāsta gals un esmu ļoti noguris no garā, pēdējā teikuma, es domāju, ka ar �o varu beigt.

kurā Kristofers Robins rīko viesības par godu Pūkam un mēs atvadāmies

Un tad kādu dienu par Me�u atkal parādījās saule, nesdama sev līdzi pirmā pavasara zaļuma smar�u, visi Me�a strautiņi laimīgi burbuļoja, atgriezu�ies savu skaisto krastu izlokos, sīkas peļķes sapņaini atcerējās aizgāju�ās dienas un lielos darbus, ko bija toreiz darīju�as, dzeguze Me�a mierā un klusumā piesardzīgi mēģināja balsi un pati klausījās, kā tas Me�am paticis, balo�i, slinki dūdodami, pie sevis �ēlojas un taisnojās, ka vainīgi citi, bet viņi gan ne, un nav jau arī svarīgi, kas vainīgs . . . Tāda bija �ī diena, kad Kristofers Robins nosvilpa savu īpa�o aicinājuma svilpienu Pūcei un Pūce izlidoja no Septiņjud�u Me�a uzzināt, ko no viņas vēlas.

��� Pūce,� Kristofers Robins paziņoja,� es rīko�u viesības.

��� Patie�ām?� brīnījās Pūce.

Un tās būs pavisam sevi�ķas viesības tāpēc, ka ir tāpēc, ka Puks izdarīja, ko viņ� izdarīja, kad viņ� izglāba Sivēnu no plūdiem.

��� Ak tāpēc tas ir tāpēc?� teica Pūce.

�� Jā, un to nu steidzīgi vajag paziņot Pūkam un citiem ari, jo viesības būs rīt.

��� Patie�ām rīt?�sacīja Pūce � tikpat izdarīgi kā iepriek�.

��� Tātad tu viņus apziņosi, Pūce?

Pūce mēģināja izdomāt kādu ļoti gudru sakāmo, bet nekas nenāca prāta, un viņa aizlidoja aicināt visus uz viesībām. Viņa sāka ar Pūku.

�� Puk,� viņa teica,� Kristofers Robins rīko viesības.

�� A,� sacīja Pūks. Redzēdams, ka Pūce gaida, lai viņ� sacītu vel kaut ko, Puks piebilda:� Vai kūkas ar zemeņu glazūru būs?

Pūce juta, ka būtu zem viņas goda runāt par kaut kādām kūkām ar zemeņu glazuru, tāpēc atkārtoja tikai Kristofera Robina vārdus un aizlidoja pie I-ā.

Viesības Manis dēļ!� Pūks pie sevis prātoja.� Cik lieliski!� Viņ� sāka gudrot, vai citiem zvēriem arī ir zināms, ka tās būs Puka Viesības, un vai Kristofers Robins ir viņiem pastāstījis par �Pel dl aci� un �Puka Gudrību�, un citiem kuģiem, ko viņ� bija izgudrojis un stūrējis, un domaja, cik netaisni būtu, ja citi to butu jau aizmirsu�i un neviens nezinātu, kādiem varoņdarbiem par godu viesības sarīkotas. Jo vairāk viņ� par to domāja, jo ncskaidrāk viss kļuva, un viesības likās līdzīgas sapnim, kurā viss notika a�gārni. Jocīgais sapnis Pūka galva sāka pats no sevis dziedat, kamēr izrādījās, ka jauna dziesma ir gatava. Tas bija

Pūkam slava!

Pūkam gods!

Par ko

Gan gods

Ir Lācim dots?

Kad ūdeņi no krastiem kāpa,

Viņ� Sivēnu no plūdiem glāba.

Lācis Pūks lai dzīvo sveiks!

(Kas veikts,

Lai sveiks

Ir Lācim teikts?)

Viņ� peldēt neprata, bet tas

Nav dro�am glābējam nekas!

Un tatad � ko ir glābis Pūks?

Jūs nezināt?

Tad lūk

Sis Pūks

Nav vis no tiem, kas bailēs mūk, Kad brūk . . .

(Ak ne, man kaut kas jūk!)

Jūs sacīsiet, kas to lai gaida

No galvas, kurā zāģu skaidas?

Bet Pūkam galvā varens prāts.

�Tad kāds Ir galvā Pūkam prāts?

Gan runā � ēdot viņ� bez sāta

Un peldēt neprotot.

Bet kā tad Viņ� glābis Sivēnu? Ar prātu!

Peld kuģis,

Pūka izgudrots.

�Kam prāta nav,

Tam pods lr pods,

Bet Pūks ar podu kuģot prot,

Un lietussargs ir jurā braucams.

Lai trīskārt sveikas Pūkam saucam!

Pūks lai dzīvo! Pūks lai dzīvo!

Lai dzīvo Pūks! Un vēlreiz Pūks! Un vēlreiz Pūks!

Lai dzīvo Pū-ū-ūks! LAI DZĪVO PūKS!

Kamēr Pūka galvā radās suminājuma dziesma, Pūce runāja ar I ā.

��� I-ā,� sacīja Pūce.� Kristofers Robins rīko viesības.

��� Patīkami dzirdēt,� I-ā atbildēja.� Ceru, viņ� man pēc tam atsūtīs pārpalikumus, kas bus nokritu�i pagaldē un samīdīti ar kājām. Laipni un Rūpīgi. Nodod manus sveicienus un vissirsnīgāko pateicību!

��� Es nododu tev Ielugumu.

��� Kas tas ir?

��� Ielūgums!

��� Tiktāl es pats dzirdēju. Kāds nav varējis to pats apēst?

��� Ielūgums nav ēdams. Tas nozīmē, ka tevi lūdz uz viesībām. Rīt.

I ā lēni pa�ūpoja galvu.

�� Tu būsi mani sajaukusi ar Sivēnu. Zini, to mazo zelli ar drebelīgajām ausīm. Es viņam pateik�u, ja velies.

�� Nē, nē!� Pūce sacīja jau diezgan niknā balsī.� Tas domāts tev.

�� Tu esi par to pārliecināta?

Nu, protams, ka esmu. Kristofers Robins teica, lai es aicinot visus un pasakot visiem.

�� Visiem, izņemot I ā?

�� Visiem,� Pūce īgni atcirta.

A,� sacīja ēzelītis.� Lai nu gan tā ir acīm redzama pārskatī�a�nās, es tomēr atnāk�u. Tikai nevainojiet mani, ja būs lietus.

Bet lietus nelija. No da�iem gariem dēļiem Kristofers Robins bija iztaisījis garu galdu, un visi sasēdās tam apkārt. Kristofers Robins sēdēja vienā galda galā, Pūks sēdēja otrā, bet starp viņiem pa labo pusi Pūce, I-ā un Sivēns, bet pa kreiso � Trusītis, Rū un Kenga. Visi Trusī�a radi un draugi sēdēja zālītē un ar cerību gaidīja, ka arī viņiem kāds kaut ko pateiks, kaut ko nometīs vai vismaz pajautās, cik pulkstenis.

Mazulī�a Rū mū�ā tās bija pirmās viesības, un viņ� ļoti uztraucās. Tikko visi bija apsedu�ies, Ru uzsāka saviesīgu sarunu.

�� Sveiks, Pūk!� viņ� iespiedzās.

�� Sveiks, Rū!� atsaucās Pūks.

Rū bija tik ļoti sajūsmināts, ka viņam vajadzēja labu brīdi lēkāt pa savu sēdekli aug�ā lejā, kamēr viņ� varēja runāt talak.

�� Sveiks, Sivēn!� viņ� spiedza.

Sivēns, būdams pārāk aizņemts, lai atbildētu, tikai pamāja viņam ar priek�kāju.

� Sveiks, I-ā!� Sauca Rū.

I ā drūmi palocīja galvu.� Drīz būs lietus, jus redzēsiet. Tas vēl neko nenozīme, ka pa�laik nelīst.

Rū pacēla galvu, redzēja, ka nelīst, ka nekas neko nenozīmē un viņ� var mierīgi uzsaukt Pūcei:� Sveika, Pūce!� Un Pūce mīļi atņēma:� Sveiks, mazais draudziņ!� Tad viņa turpināja stāstīt Kristoferam Robinam par nelaimes gadījumu, kas gandrīz noticis ar kādu viņas draudzeni, ko Kristofers Robins nepazina. Un Kenga teica

Mazulītim Rū:� Izdzer savu pienu, bērniņ, tad tu varēsi runāt tālāk.� Tad Rū, dzerdams savu pienu, mēģināja iebilst, ka to visu var darīt reizē � un vēl ilgu laiku pēc tam viņu vajadzēja slaucīt un plik�ķināt viņam pa muguru.

Kad visi jau bija tikpat kā paēdu�i, Kristofers Robins padauzīja karoti pret galdu, neviens vairs nerunāja un klusi gaidīja, izņemot Rū, kas nupat bija skaļi no�agojies un mēģināja izlikties, ka to izdarījis kāds no Trusī�a radiem un draugiem.

��� Sis viesības,� runāja Kristofers Robins,� ir par godu vienam no mums, ko mēs visi zinām un kur� ir izdarījis to, ko mēs visi zinām. Un tās ir viņa viesības tāpēc, ka viņ� to ir izdarījis, un es viņam uzdāvinā�u dāvanu, ko jus �eit redzat!� Viņ� apmulsis paskatījās apkārt un no�ukstēja:� Jūs neredzējāt, kur tā palika?

Kamēr viņ� meklēja, 1-ā cienīgi atklepojās un sāka runāt.

��� Draugi,� viņ� teica,� pat nelūgtos viesus ieskaitot, man ir liels prieks vai, pareizāk sakot, līdz pat �im brīdim ir bijis liels prieks redzēt jūs pie manu viesību galda. Tas, ko esmu izdarījis, nav nekas. Katrs no jums, izņemot Trusīti, Pūci un Ķengu, manā vietā arī būtu to izdarījis. Jā, un vēl izņemot Puku. Mana piezīme, dabīgi, ncattie cas uz Sivēnu un Rū, jo viņi ir pārāk maziņi. Ikviens no jums būtu

rīkojies tāpat. Tikai gadījuma pēc tas izrādījos Es. Man nevajadzēs jums teikt, ka es nedarīju to tāpēc, lai saņemtu lietu, ko Kristofers Robins pa�laik meklē.� I-ā, pacēlis pakavu pie mutes, skaļi no�uk�stēja:� Paskaties zem galda!� Tad viņ� turpināja:� Ko es izdarīju, to izdarīju vienīgi tāpēc, ka jutu � ikviens no mums butu izdarījis visu, kas viņa spēkos. Es jutu, ka mēs visi. . .

��� I-k!� pēk�ņi no�agojās Rū.

��� Rū, bērniņ!� Kenga pārmeto�i teica.

��� Vai tad tas biju es?� mazliet izbrīnīti atsaucās Rū.

��� Ko I-ā te tik savādi runā?� Sivēns �ukstus apvaicājās Pūkam.

��� Es nezinu,� diezgan bēdīgi atbildēja Pūks.

��� Es biju domājis, ka �īs ir tavas viesības.

Es arī kādreiz tā domāju. Bet acīmredzot nav vis manas.

��� Man labāk patiktu, ka viesības būtu tavas, nevis viņa.

��� Man tāpat,� Pūks nopūtās.

��� Ik!� Rū atkal no�agojās.

��� KA ES JAU TEICU,� I ā skaļi un bargi sacīja,� kā es jau teicu, pirms mani pārtrauca Nepieklājīgas Skaņas, es jutu, ka . . .

�� Atradu!� Kristofers Robins uzgavilēja.� Padodiet to tālāk vecajam lāga Pūkam. Dāvana Pūkam!

��� Pūkam?� jautāja I-ā.

��� Nu protams! Viņ� ir labākais lācis pasaulē.

Man vajadzēja to zināt,� teica I-ā.� Protams, es ari nevaru �ēloties. Man ir tik jauki draugi. Vēl vakar mani viens uzrunāja. Bet pagāju�ā vai varbūt aizpagāju�ā nedēļā Trusītis lekdams ietriecās man sānos un sacīja: �Sasodīts!� Jauka Sabiedrība. Par garlaicību nevar sūdzēties.

Neviens neklausījās, jo visi skubināja Pūku:� Taisi vaļa, Pūk! . . . � Kas tur ir iek�ā, Pūk? . . .� Es zinu, kas tur ir! . . . � Neko tu nezini! . . .

Tādas un līdzīgas piezīmes skanēja no visām pusēm, un Puks, protams, arī pats ļoti steidzās atraisīt sainīti, bet viņ� to darīja

uzmanīgi, lai nesarautu aukliņu, jo ar aukliņu nekad neko nevar zināt, tā var izrādīties Noderīga Saimniecībā. Beidzot dāvana bija attita.

Kad Pūks to ieraudzīja, viņam no laimes apreiba galva tā, ka viņ� gandrīz nokrita. Tā bija Sevi�ķa Zīmuļu Kaste. Tajā bija zīmuļi ar burtu �L�� Lācim un zīmuļi ar burtiem �GL�� Glābējam Lācim, un ar burtiem �DL�� Dro�sirdīgajam Lācim. Vēl tur bija nazītis zīmuļu asinā�anai un dzē�gumija, ar ko izdzēst visu, kas nepareizi uzrak stīts, bija lineāls, ar ko novilkt līnijas, pa kurām vārdiem jāiet, un uz lineāla bija centimetru svītriņas, lai var izmērīt, cik centi�metru gara ir jebkura lieta, un Zili Zīmuļi, un Sarkani Zīmuļi, un Zaļi Zīmuļi, ar ko rakstīt īpa�i zilus, sarkanus vai zaļus vārdus. Katrai no �īm brīni�ķīgajām lietām bija sava kabatiņa Sevi�ķajā Kastē, kas vērās vaļā un ciet ar jauku knik�ķi. Un tas viss nu piederēja Pūkam!

�� O!� nodvesās Pūks.

�� O, Pūk!� nodvesās visi, izņemot I-ā.

��� Paldies!� Lā�a balsī ierēcās Pūks.

Bet I-ā pie sevis noņurdēja:� Atkal �ī rakstī�anas mode. Zīmuļi un citi krāmi. Ja kāds grib zināt manas domas, tad rakstī�ana nav nekāda lielā gudrība. Tuk�a blēņo�anās. Nekas vairāk.

Vēlāk, kad zeltainā saulrieta stundā visi bija pateiku�i Kristoferam Robinam �paldies!� un �uz redzē�anos!�, Pūks ar Sivēnu klusi un domīgi gāja mājās.

��� Kad tu no rīta pamosties, Pūk,� Sivēns pēc ilga klusuma ierunājās,� par ko tu iedomājies vispirms?

��� Kas bus brokastīs,� Pūks atbildēja.� Un tu, Sivēn? Par ko tu iedomājies?

��� Es domāju, kas �odien notiks neparasts un aizraujo�s,� Sivēns teica.

Pūks domīgi paklanīja galvu.

�� Tas ir viens un tas pats,� viņ� teica.

��� Un kas notika?� jautāja Kristofers Robins.

�� Kad?

�� Nākamajā rītā.

�� Es nezinu.

��� Vai tu nevarētu padomāt un izstāstīt to mums ar Pūku citreiz?

�� Ja jūs ļoti gribat, lūdzu.

��� Pūks grib,� teica Kristofers Robins.

Viņ� dziļi nopūtās, paņēma savu lāci aiz kājas un gāja uz durvīm, vilkdams Vinniju Pūku sev pakaļ. Pie durvīm viņ� pagriezās pret mani un jautāja:� Tu nāksi paskatīties, kā es mazgajos?

��� To var,� es piekritu.

��� Vai Pūka zīmuļu kaste bija labāka par manējo?

��� Tā bija tie�i tāda pati,� es atbildēju.

Viņ� pamāja un izgāja no istabas. Pēc brī�a es dzirdēju, kā Vinnijs Pūks � buml bum! buml� bumsījās pa kāpnēm aug�ā.

No tevis man Kristofers Robins � mans dēls �

Un Lācis, kas dzejo un dzied.

It viss, kas te rakstīts, no tevis nāk

Un pie tevis atpakaļ iet.

Tā radusies grāmata.

Tava balss Ik rindiņai cauri skan.

Es varētu tev to kā dāvanu sniegt,

�Ja tā nebūtu dāvana man.

Iepazī�anās ir, kad cilvēkus iepazīstina, bet Kristofers Robins un viņa draugi, kas ar jums ir jau iepazīstināti, taisās teikt:� Ardievu!� Un tas nu ir kaut kas glu�i pretējs. Kad mēs jautājām Pūkam, kads vārds ir glu�i pretējs vardam Iepazī�anas, viņ� iepleta acis:� Pretejs pret ko?� Tāpēc viņa atbilde nedeva mums to skaidrību, uz kuru mēs bijām cerēju�i. Par laimi, Pūce prātīgi pie�ķieba galvu un teica, ka vārdam Iepazī�anās, mīļo lācīt, Pretējs Vārds ir Atpazī�anas, un gari vārdi, kā zināms, bija Pūces stiprā puse, tādēļ mēs varam but dro�i, ka tā patie�ām ir.

JAUNA MAJA PŪKA PRIEDITES

Bet Atpazīties mums vajadzēs tāpēc, ka pirms nedeļas, kad Kristofers Robins jautāja, kas bū�ot ar to stāstu, ko es esot taisījies

viņam pastāstīt par Pūku, un Pūkam atgadījies � es laikā paspēju iesaukties:� Cik ir deviņreiz simt septiņi?� Tiku�i galā ar �o uzde�vumu, mēs ķērāmies pie otra � par govīm, kas nāca sētā, ik minūti divas govis, bet aiz vārtiem bija trīs simti govju, un cik tur vēl bija palicis pēc pusotras stundas? Mēs ļoti uztraucāmies par nelaimīgajām govīm, kas palika aiz vārtiem, un, kad mēs jau bijām pavisam saguru�i no ilgiem uztraukumiem, mēs saritinājāmies zem segas un aizmigām . . . Pūks vēl kādu brīdi sēdēja nomodā pie musu pagalvja un domāja Sevi�ķu Domu par Neko Sevi�ķu, kamēr arī viņa acis aizvērās, galva sāka klanīties, un viņ� uz pirkstu galiņiem sekoja mums Me�ā . . . Un tur mēs piedzīvojām brīnumainas lietas, daudz brīnumainākas, nekā es jums spētu izstāstīt, bet no rīta, kad mēs modāmies, viss pagaisa kā nebijis. Mēs ne attapties nepaspējām. Patie�ām, ka sākās pēdējais piedzīvojums? �Kādu dienu, kad Pūks staigāja pa Me�u, pie vārtiem stāvēja simt septiņas govis �� Nē, jus pa�i redzat, ka mums aizmirsies. Un tas, ja nemaldos, bija mūsu visskaistākais piedzīvojums. Neko darīt, stāstīsim citus, kurus mes tomēr atceramies. Bet par Atpazī�anos nebēdājiet, tā nav nekāda īsta Atpazī�anās, jo Me�s ir bijis un paliks savā vietā un katrs, kas Draugos ar Lā�iem, var to atrast.

A. A. M.

kurā ēzelītis I-ā dabū jaunu māju

Pūka Priedītēs

Kadu dienu, kad lācītim Pūkam nebija nekā cita, ko darīt, viņ� sēdēja un gudroja, ka viņam vajadzētu kaut ko darīt, un tāpēc viņ� cēlās un gāja pie Sivēna, lai paskatītos, ko Sivēns dara. Sniegs vēl arvien sniga, un, brizdams pa baltu me�a taku, Pūks domāja, ka atradis Sivēnu, sē�ot pie uguns un sildot kājas. Sev par lielu brīnumu, Pūks ieraudzīja, ka Sivēna durvis pamestas vaļā, un, jo vairak viņ� skatījās pa durvīm iek�ā, jo vairāk Sivēna nebija mājās.

� Viņ� ir aizgajis,� Pūks bēdīgi teica.� Aizgājis citur. Nav mājās. Sasodīts! Vajadzēs apmest kādu ātru Domā�anas Riksi.

Bet vispirms viņ� tomēr nolēma ļoti skaļi pieklauvēt, lai tā lieta būtu pavisam dro�a. Klausīdamies, ka Sivēns neatsaucas, viņ� lēkāja aug�ā lejā, lai mazliet sasildītos. Lēkājot Pūkam glu�i nejau�i ienaca prāta maza dungā dziesmiņa, un �ī dungā-dziesmiņa viņam likās tik Laba, ka Cerams, tā Patiks Citiem Arī.

Jo vairak snieg

�� tidlī-bums �, Jo vairāk tiek

�� tidlī-bums �, Jo vairak tiek

� tidlī-bums � Mums sniega!

Kas zin to gan

�� tidlī bums �, Cik ļoti man

�� tidlī-bums �, Cik loti man

� tidlī-bums � Salst kājas!1

��� Nu es zinu gan, ko darī�u,� Sacīja Pūks.� Es ie�u tūlīt mājās un paskatī�os, cik pulkstenis. Tad varbūt es aplik�u kaklautu, aizie�u ciemos pie I-ā un nodziedā�u viņam savu dungā-dziesmiņu.

Pūks steidzās atpakaļ uz mājam un bija tik loti sadomajies par dungā-dziesmiņu, ko gatavoja ēzelītim I ā, ka, ieraudzījis Sivēnu sē�am savā vismīkstākajā krēslā, viņ� varēja tikai stāvēt, kasīt pakausi un nesaprast, kurā majā viņ� īsti atrodas.

��� Sveiks, Sivēn,� viņ� teica.� Man likās, ka tu nebiji mājās.

��� Nē,� atbildēja Sivēns.� Tas esi tu, kas nebija mājās, Puk.

1 Izmantots vecs atdzejojums.

��� Pareizi,� piekrita Pūks.� Viens no mums nebija mājās.

Viņ� pacēla acis uz pulksteni, kas bija apstājies jau pirms nedeļas,

rādot bez piecām minūtēm vienpadsmit.

�� Tūlīt būs vienpadsmit,� Pūks laimīgi teica.� Tu esi atnācis pa�ā laikā, Sivēn. Mēs drusciņ iestiprināsimies,� viņ� iebāza galvu skapī,� un tad mēs iesim pie I-ā nodziedāt manu dziesmiņu.

�� Kuru dziesmiņu, Pūk?

�� To, kuru mēs dziedāsim viņam,� Pūks paskaidroja.

Pulkstenis vēl arvien rādīja bez piecām vienpadsmit, kad Pūks ar Sivēnu pēc pusotras stundas devās ceļā. Vēj� vairs nepūta,�un sniegs, kam bija apnicis griezties riņķī un ķert savu asti, tagad krita vien mierīgi lejā, līdz atradās kada vieta, kur nosēsties. Reizem �ī vieta bija Pūka deguns, reizem atkal ne, un drīz Sivēnam ap kaklu uzauga balts, auksts kaklauts � un viņ� juta aiz ausīm tādu sniegainību, kādu vēl nekad nebija jutis.

��� Puk,� viņ� beidzot nedro�i ieminējās, jo negribēja, lai Puks domātu, ka viņ� padodas.� Zini, ko es nupat izdomāju? Kā butu, ja mēs tagad ietu mājās, labi samēģinātu tavu dziesmiņu un tad pa īstam to nodziedātu rīt vai citu reizi, kad mēs satiksim I-ā?

��� Ļoti prātīga doma,� Pūks sacīja.� Bet mums vajadzēs to mēģināt pa ceļam. Nav nekādas nozīmes mēģināt istabā Tikai Ara Dziesmu, kas Noteikti Jādzied Sniegā.

�� Tu domā?� Sivēns �aubīgi prasīja.

�� Klausies � un tu pats sapratīsi. Tāpēc ka dziesma tā sākas. Jo vairāk snieg, tidtī-bums . . .

�� Tidlī kas?� jautāja Sivēns.

��� BumsI�atbildēja Pūks.�To es tur ieliku, lai labāk dungojas.� Jo vairāk tiek, tidlī bums, jo vairāk . . .

�� Vai tad tu neteici � snieg?

�� Jā, bet tas bija iepriek�.

�� Iepriek� tidlī buma?

��� Tas bija pavisam cits tidlī-bums,� sacīja Pūks un pēk�ņi pats vairs nesaprata, pie kura tidlī-buma palicis.� Es nodziedā�u visu pēc kārtas, un tad tu redzēsi.

Pūks sāka atkal no gala.

Jo vairāk

SNIEG � tidlī bums �, Jo vairāk

TIEK � tidlī bums �,

Jo vairāk

TIEK � tidlī-bums

Mums

Sniega.

Kas zin to

GAN tidlī bums�, Cik ļoti

Man � tidlī bums �, Cik |oti

MAN � tidlī bums �

Salst Kājas.'

No jauna un �ādā veida dziesma izklausījās vēl labāk, un, kad Pūks bija beidzis, viņ� gaidīja, lai Sivēns iesaucas, ka no visām Ara un Sniegaina Laika Dziesmām, ko viņ� jebkad dzirdējis, �ī ir visskaistākā. Bet Sivēns, krietni padomājis, pateica pavisam ko citu.

� Pūk,� viņ� nopietni sacīja,� kājas nemaz tik briesmīgi nesalst kā ausis.

Pa to laiku viņi jau bija nonāku�i pavisam tuvu Drūmajam Kaktam, kur dzīvoja I-ā. Sivēnam aiz ausīm nu bija sakrājusies tik sniegaina sajūta, ka to vairs nemaz nevarēja izturēt, tāpēc viņi nogriezās sīku priedī�u pudurī. Priek�ā bija redeļu vārti, un viņi apsēdās uz tiem. No sniega te varēja patverties, bet no aukstuma ne, un viņi, lai sasildītos, nodziedāja Pūka dziesmu se�as reizes pēc kartas. Sivēns dungoja tidlī-bums, Pūks visu pārējo, un katras rindas gala viņi vēl uzsita ar sprunguļiem pa vārtu redelēm. īsā laikā viņi bija tik krietni atsilu�i, ka atkal varēja parunāt.

�� Es domāju,� teica Pūks.� Un zini, par ko es domāju? Es domāju par I-ā.

�� Kas tur ko domāt?

�� Nabaga ēzelītim nav kur dzīvot.

�� Nav gan,� Sivēns piekrita.

�� Tev ir māja, Sivēn, un man ir māja. Mums ir labas mājas. Kristoferam Robinam ir māja, Pūcei, Kengai un Trusītim ir mājas, un pat Trusī�a radiem un draugiem ir mājas vai kaut kas tamlīdzīgs, un tikai nabaga ēzelītim nav nekā. Es domāju, ka mums vajag uzcelt viņam māju.

�� Tā ir Varena Doma!� iekviecās Sivēns.� Kur mēs būvēsimies?

�� Būvēsimies tepat,� sacīja Pūks,� Me�a malā, jo te ir aizvēj�, un te es izdomāju, ko mums vajag darīt. Mēs nosauksim �o vietu par Pūka Priedītēm un uzcelsim no sprunguļiem Ezeļmāju Pūka Prie- dītēs.

Turpat otrā pusē bija vesela kaudze sprunguļu,� teica Si vēns.� Es redzēju. Milzums sprunguļu. Un visi vienā �upā.

�� Paldies, Sivēn,� sacīja Pūks.� Tas, ko tu nupat teici, mums būs tik ļoti Palīdzīgs, ka es nosauktu �o vietu par Pūkunsivēna Priedītēm, ja Pūka Priedītes neskanētu labāk, jo tad vārds ir īsāks un vairāk izklausās pēc mazām priedītēm. Ejam!

Viņi norāpās no vārtiem un gāja uz prie�u puduriņa otru pusi pēc sprunguļiem.

Kristofers Robins visu rītu bija pavadījis istabā, ceļodams uz Āfriku�un atpakaļ. Viņ� tikko bija izkāpis no kuģa un jau sāka domāt, kāds laiks varētu būt ārā, kad pie durvīm kāds pieklauvēja,� un kas gan tas bija cits, ja ne ēzelītis I a?

� Sveiks, I ā!� sacīja Kristofers Robins, atvērdams durvis un iznākdams ārā.� Ka tev iet?

� Snieg un snieg,� I-ā drūmi atsaucās.

� Snieg gan.

� Un nejauki auksts.

� Patie�ām?

� Jā,� teica I ā.� Kaut gan toties,�viņ� piebilda jau mazliet priecīgāk,� pēdējā laika nav bijusi neviena zemestrīce.

� Kas noticis, I-ā?

� Nekas, Kristofer Robin. Nekas sevi�ķs. Tu jau dro�i vien nebūsi redzējis kādu māju vai vismaz kaut ko mājai līdzīgu . . .

� Kādu māju?

� Parastu māju.

� Un kas tur dzīvo?

�� Es. Tas ir, man likās, ka es tur dzīvoju. Bet izrādās, ka ne. Galu galā � kāpēc lai kaut kādam ēzelim arī būtu māja? Kuram katram jau nepienākas.

�� Bet, I-ā, es ta�u nezināju! Es vienmēr domāju . . .

�� Es ari nezinu, Kristofer Robin, tikai ja snieg, salst un puteņo, par lāstekām un citām nepatik�anām nemaz nerunājot, tad manā kaktā ap trijiem no rīta naV tik Karsts, kā da�i varbūt iedomājas. Protams, pla�uma pietiek. Neteiksim, ka nav kur Apgriezties. Svaiga Gaisa arī papilnam. Bet, taisnību sakot,� I-ā tagad �ukstēja,� cie�i starp mums, un nesaki nevienam: tur ir Auksts!

�� Ak, nabaga I-ā!

�� Un tad es nodomāju: citiem būs �ēl, ja es nosal�u. Lai arī nevienam no viņiem nav Smadzeņu galvā, labi, ja kāda zāģu skaida � un tā pati aiz pārskatī�anās tur nokļuvusi, un Domāt viņi nav spējīgi, tad tomēr, ja snigs un puteņos vēl se�as nedēļas, kāds no viņiem var netī�ām ieminēties, ka ēzelītim I ā gan laikam nav sevi�ķi Karsti viņa kaktā, ipa�i ap trijiem 110 rīta. Bet tad būtu jau Par Vēlu. Un tad viņiem būtu �ēl.

�� Nabaga I ā!� iesaucās Kristofers Robins, kuram jau tagad bija ļoti �ēl.

�� Uz tevi tas neattiecas, Kristofer Robin. Tu neesi tāds. Bet, lai nevienam nebūtu jāraud, es uzcēlu māju savā Me�iņā.

�� Ko tu saki? Brīni�ķīgi!

�� Būs vēl brīni�ķīgāk!� I ā sāpīgi teica.� �orīt, kad es gāju laukā, man bija māja. Kad es pārnācu, man mājas vairs nebija. Un kas par to? . . . Ļoti dabīgi. Kaut kāda ēzeļa māja . . . Viss skaidrs. Es jau tikai tāpat vien ieminējos . . .

Toties Kristofers Robins nu vairs netērēja laiku nekādai minē�a�nai. Viņ� ieskrēja savā mājā un, cik vien ātri varēdams, iegrūda kājas gumijas zābakos, apvilka lietusmēteli un uzsvieda galvā cepuri.

�� Tūlīt mēs noskaidrosim, kas tur noticis,� viņ� ģērbdamies izkliedza pa logu.

�� Reizēm,� teica I-ā,� kad ļaudis ir pievāku�i cita māju, paliek pari viens otrs sprungulis, kas viņiem nav bijis vajadzīgs, un viņi pat ir priecīgi, ja mājas saimnieks to sprunguli paņem atpakaļ. Nu, tu jau pats sapratīsi, ko es ar to gribēju sacīt. Es domāju, ja mēs tagad pasteigtos . . .

�� Ejam!� uzsauca Kristofers Robins. Viņi teciņus vien devās ceļā un pēc īsa brī�a nonāca klajuma stūrī pie prie�u puduriņa, kur vairs nebija ēzelī�a mājas.

�� Seit!� sacīja I-ā.� Ne sprunguļa galiņa nav atstāju�i. Pro�tams, man te ir palicis viss sniegs, ar ko es varu darīt, ko vien gribu. Nav ko �ēloties.

Bet Kristofers Robins neklausījās ēzelī�a vaimanās, viņ� klausījās tālākās skaņās.

�� Tu dzirdi?�Kristofers Robins jautāja.

�� Kas tur ir? Kāds smejas?

�� Klausies!

Viņi abi klausījās un dzirdēja dobju, resnu balsi dziedam par sniegu, kas, jo vairāk snieg, ja vairāk tiek, un sīku, smalku balstiņu, kas tidlībumojās resnajai pa vidu.

�� Tas ir Puks!� priecīgi teica Kristofers Robins.

�� Iespējams,� drūmi norūca I-ā.

�� Un Sivēns!� vēl priecīgāk iesaucās Kristofers Robins.

Ļoti var būt,� vēl drūmāk piekrita I ā.� Pa�laik mums gan labāk derētu kāds asinssuns pēdu dzī�anai. Dziesmas vārdi pēk�ņi mainījās.

�� Ir pabeigts NAMS!� gavilēja rupjā balss.

�� Tidlī-bums!� nokviecās smalka balstiņa.

�� Cik varens NAMS!

�� Tidlī bums!

�� Kaut tas būtu MANS!

�� Tidlī bums!

�� Puk!� iekliedzās Kristofers Robins. Dziedātāji uz vārtiem pēk�ņi apklusa.

�� Tas ir Kristofers Robins!� jūsmīgi nodvesās Pūks.

�� Viņ� ir tajā puse, no kuras mēs nesām sprunguļus,� teica Sivēns.

�� Ejam!� sacīja Puks.

Viņi nokāpa no vārtiem un skrēja apkart priedītēm. Pūks aiz priekiem elsa vien.

�� Skaties, I-ā arī ir te!� iesaucās Pūks, kad bija apmīļojis Kristoferu Robinu. Viņ� iegrūda dunku Sivēnam, un Sivēns iegrūda dunku viņam, un abi klusībā nodomāja, cik jauku pārsteigumu sagādaju�i ēzelītim.

�� Sveiks, I-ā!

�� Sveiks tu arī, Lāci Puk, un pa Ceturtdienām divreiz,� ēzelītis drūmi atbildēja.

Pirms Pūks paguva apvaicāties, kāpēc pa ceturtdienām divreiz, Kristofers Robins jau sāka Nozudu�ās Mājas Bēdu Stāstu. Puks ar Sivēnu klausījās, un viņu acis pletās arvien platākas.

�� Kur, jūs teicāt, �ī māja stāvēja?� Pūks jautāja.

�� Taisni te, atbildēja I-ā.

�� Celta no sprunguļiem?

-Jā.

�� Ak!� iekunkstējās Sivēns.

�� Ko?�I ā jautāja.

�� Es tikai teicu: ak!� Sivēns nervozi atcirta. Un, lai izliktos pavisam nevainīgs, viņ� nodungoja da�us Tidlībumus, kas gan izklau sījās drīzāk pēc: ak ko-nu-lai mēs-tagad-darām? . . .

� Vai tu esi pārliecināts, ka tā bija māja,� ba�īgi apprasījās Pūks.� Es gribēju teikt, vai tu esi pārliecināts, ka māja bija tie�i te?

�� Nu, protams, ka esmu,� sacīja ēzelitis. Tad viņ� pie sevis nomurmināja:� Patie�ām, ko var gaidīt no tādiem, kam tikai zāģu skaidas galvā . . .

� Kas noticis, Pūk? Tu izskaties tik savāds,� jautāja Kristofers Robins.

�� Nemaz,� teica Pūks.� Patiesību sakot,� viņ� stomījās.� Nu, pareizāk sakot . . . redziet� tā ir ļoti līdzīga � � Pūks apklusa, nojauzdams, ka viņa paskaidrojums nav īsti sakarīgs, un atkal iegrūda elkoni Sivēnam sānā.

�� Ļoti līdzīga �ai,� Sivēns steidzīgi nokvieca.� Tikai daudz siltāka,� viņ� piebilda, krietnu brīdi padomājis.

�� Kas ir siltāka?

�� Me�a otra puse, kur stāv ēzelī�a māja.

�� Mana māja?� brīnījās I-ā.� Mana māja bija �eit.

�� Ne,� Sivēns jau pavisam noteikti atbildēja.� Otrā pusē.

�� Jo tur ir siltāks aizvēj�,� apstiprināja Pūks.

��� It kā es nezinātu labāki

Nāc un paskaties pats,� sacīja Sivēns un gāja pa priek�u, ceļu rādīdams.

� Divas mājas te nekādi nevar but,� teica Puks.� Vismaz ne tik tuvu blakus. .

Viņi apgāja apkārt priedītēm. Tur nu stāvēja ēzelī�a māja un izskatījās tik mājīga, cik mājīga vien māja var būt.

��� Re, kur ir!� sacīja Sivēns.

�� Un no iek�puses tikpat glīta kā no ārpuses,� Puks lepni piebilda.

I ā iegāja iek�ā un iznāca atkal āra.

� Taisni brīnums,� viņ� teica,� tā ir mana māja, bet tomēr es to uzbūvēju tur, kur pirmīt sacīju, dro�i vien to te atpūtis vēj�. Vēj� ir pūtis māju pāri priedēm, nopūtis to atkal lejā, un majai nekas nav noticis. Bet vieta patie�ām ir labāka.

��� Daudz labāka,� vienbalsīgi apstiprināja Puks un Sivēns.

Tas lieku reizi pierada, ko var panākt, ja vien drusciņ piestrādā,� I-ā pamāco�i teica.� Redzi, Puk? Redzi, Siven? Mazliet smadzeņu galva un labu tiesu Centīga Darba. Paskatieties un iegaumējiet! Tā vajag būvēt mājas!� ēzelītis lepni nobeidza.

Atstājis ezelīti viņa jaunajā mājā, Kristofers Robins ar saviem draugiem Pūku un Sivēnu devās ieturēt pusdienas, un pa ceļam viņi pastāstīja, kādu Drausmīgu Kļudu izdarīju�i. Un, kad viņi bija atelsu�ies no lieliem smiekliem, tad visi kopā dziedāja Ara Dziesmu Sniegainam Laikam, kamēr nonāca līdz Kristofera Robina mājai. Sivēns, nebūdams glu�i dro�s par savu balsi, gan kvieca tikai kārtējos tidli-bumus.

�Tas, protams, izklausas viegli,� pie sevis nodomāja Sivēns, �bet ne jau katrs to var izdziedāt.�

kurā parādās Tīģeris un ēd brokastis

Nakts vidū Vinnijs Pūks pēk�ņi pamodās un ieklausījās. Tad viņ� izkāpa no gultas, iededzināja sveci un gāja pāri istabai uz pieliekamo kambari paskatīties, vai tur kāds nena�ķojas ap viņa medus podiem. Neviena nebija, tāpēc Pūks varēja mierīgi �āpot atpakaļ, nodzēst sveci un likties gultā. Bet skaņa tūlīt atkartojās.

�� Tas esi tu, Sivēn?� viņ� jautāja.

Tas nebija Sivēns.

�� Nāc iek�ā, Kristofer Robin,� viņ� aicināja.

Kristofers Robins nenāca.

�� To tu man pastāstīsi rīt, I-ā,� Pūks miegaini norūca.

Bet skaņa neapklusa.

Vorrāvorrāvorrāvorrāvorrā,� sacīja Sis-Nezin Kas, un Pūks juta, ka miegs nu ir kā ar roku noņemts.

�� Kas tas varētu but?� viņ� prātoja.� Me�ā gadās dzirdēt visādus trok�ņus, bet �is ir glu�i sve�s. Tas nav reciens, un tas nav murrājiens, tas nav rējiens, un tā nav murminā�ana, ar ko, piemēram, es sāktu sacerēt jaunu dziesmiņu, bet pavisam cits troksnis, ko taisa nezināms zvērs. Atradis, kur taisīt troksni! Pie manām durvīm! Jāiet un japasaka, lai viņ� tā nedara.

Pūks izkāpa no gultas un gāja atvērt durvis.

�� Hallo!� katram gadījumam, ja tur ārā kāds butu, uzsauca Pūks.

�� Hallo!�atbildēja Sis Nezin-Kas.

�� A!� teica Pūks.� Hallo!

�� Hallo!

�� Ak tad te tu esi,� sacīja Pūks.� Hallo!

�� Hallo! atkārtoja Nezināmais Zvērs, nesaprazdams, cik ilgi lai tā turpina.

Puks jau gribēja ceturto reizi sacīt �hallo�, bet laikus nolēma to nedarīt un tāpēc jautāja:� Kas tur ir?

�� Es!� atbildēja balss.

�� Ā, tu?�teica Puks.� Nu tad nāc iek�ā!

Sis Nezin Kas ienāca iek�ā, un sveces gaisma viņi abi skatījās viens uz otru.

�� Es esmu Pūks,� sacīja Pūks.

�� Es esmu Tīģeris,� sacīja Tīģeris.

�� Ā!� novilka Pūks, jo viņ� vēl nekad nebija tādu zvēru redzē jis. Vai Kristofers Robins tevi pazīst?

�� Protams, ka pazīst,� atbildēja Tīģeris.

�� Nu labi,� teica Pūks� Tagad ir vēla nakts un vajag gulēt. Bet rīt�no rīta mēs ēdīsim brokastīs medu. Ka Tīģeriem patīk medus?

Viņiem viss patīk,� Tīģeris dzīvespriecīgi atbildēja.

�� Tad viņiem dro�i vien patīk ari gulēt uz grīdas � un es varu likties gultā,� sacīja Pūks.� Rīt redzēsim, ko tālāk darīt. Ar labu�nakti!

Pūks nolikās atpakaļ gultā un tūlīt aizmiga.

Pirmais, ko viņ�, no rīta pamodies, ieraudzīja, bija Tīģeris, kas sēdēja pie spoguļa un skatījās sev acis.

�� Labrīt!� teica Pūks.

�� Labrīt!� atsaucās Tīģeris.� Te ir vēl tāds kā es. Un es domāju, ka esmu vienīgais.

Pūks izkāpa no gultas un sāka skaidrot, kas ir spogulis, bet, kad viņ� bija nonācis visinteresantākajā vietā, Tīģeris iesaucās:

�� Atvaino, te viens kāpj uz tava galda!� Un ar skaļu vorravorra- vorrāvorrā viņ� metās virsu galdauta stūrim, norāva to zeme, rūkdams iepinās tajā un pārvēlās pāri istabai. Pec ilgas un briesmīgas cīņas Tīģera galva beidzot parādījās dienas gaismā, un viņ� priecīgi jautāja:� Es uzvarēju?

�� Tas ir mans galdauts,� teica Puks un sāka tīt Tīģeri vaļā.

�� Un es atkal domāju: kas tas varētu but?� brīnījās Tīģeris.

�� To klāj uz galda un tam liek virsū ēdienus.

�� Kāpēc tad viņ� gribēja man iekost, kad es neskatījos?

�� Nedomāju gan, ka viņ� gribēja.

�� Viņ� mēģināja,� teica Tīģeris,� tikai viņam nekas neiznāca. Pūks uzklaja galdautu atpakaļ, nolika uz galdauta lielu medus

podu, un viņi sēdās pie brokastīm. Bet, tikko viņi bija piesēdu�ies un Tīģeris bija pakampis pilnu muti medus, viņ� pie�ķieba gal vu, saka skatīties griestos un �āpstināt muti. Tas izklausījās pēc

�vai-tas man gar�o� un pec �vai-es to-gri bu�, un pēc �kas-man- ir mutē?�. Beidzot viņ� noteikti paziņoja:

�� Tīģeriem negar�o medus.

�� OI� teica Pūks un mēģināja izlikties Apbēdināts un No�ēlo�jo�s.� Es domāju, ka viņiem viss gar�o.

�� Viss, izņemot medu,� atbildēja Tīģeris.

Pūks klusībā nopriecājas un teica, ka, tikko viņ� būs paēdis pats savas brokastis, viņ� aizvedis Tīģeri pie Sivēna un Tīģeris varēs nogar�ot Sivēna zīles.

�� Paldies, Pūk,� sacīja Tīģeris.� Zīles Tīģeriem gar�o vairak par visu.

Tā nu pēc brokastīm viņi devās apciemot Sivēnu, un Pūks pa ceļam brīdināja, ka Sivēns ir Loti Mazs Dzīvnieciņ� un ka viņam nepatīk tāda lēkā�ana, un tāpēc lai Tīģeris vismaz no sākuma nav pārāk Lecīgs. Bet Tīģeris, kas uzjautrinājās, slēpdamies aiz kokiem un lekdams virsū Puka ēnai, kad Pūks uz viņu neskatījās, teica, ka Tīģeri ir lecīgi tikai pirms brokastīm. Toties, apēdu�i da�as zīles, viņi uzreiz kļūst Mierīgi un Uzvedas Ļoti Smalki.

Drīz viņi jau klauvēja pie Sivēna durvīm.

�� Sveiks, Pūk!� sacīja Sivēns.

�� Sveiks, Sivēn! Tas ir Tīģeris.

�� Tie�ām?� teica Sivēns un aizspruka galda otrā pusē.� Es domāju, ka Tīģeri ir mazāki.

�� Tikai ne lielie,� atbildēja Tīģeris.

�� Viņiem gar�o zīles,� Pūks sacīja,� un tāpēc mēs atnācām pie tevis, jo nabaga Tīģeris vēl neko nav ēdis brokastīs.

Sivēns piestūma Tīģerim zīļu bļodiņu un laipni teica:

�� Uzcienājies!� Tad viņ� apsēdas blakus Pūkam un, juzdamies jau krietni, dro�āk, bezrūpīgā balsī sacīja:� Ak tad tu esi Tīģeris? Ļoti patīkami!

Tīģeris neteica neko, jo viņa mute bija pilna ar zīlēm. Pēc krietna brī�a viņ� no�āpstināja:

�� I-e-ie, e-a-o, ī-e . . .

Kad Pūks un Sivēns reizē iesaucās:� Ko?� viņ� atbildēja:� A-a o-o!� un izskrēja no istabas.

Atgriezies viņ� apņēmīgi noteica:

�� Tīģeriem negar�o zīles.

� Tu ta�u teici, ka viņiem gar�o viss, izņemot medu,� brīnījās Pūks.

������ Viss, izņemot medu un zīles,� paskaidroja Tīģeris.

To dzirdējis, Pūks palocīja galvu:� A, saprotu.� Sivēns, kur� drīzāk gan bija priecīgs, ka Tīģerim zīles negar�o, apvaicājās:� Var but tu gribētu dad�us?

�� Uz dad�iem tīģeri ir briesmīgi kāri!� Tīģeris paziņoja.

��� Nu tad iesim ciemos pie I-ā,� sacīja Sivēns.

Visi trīs devās ceļā. Viņi gāja, gāja un gāja, kamēr nonāca Me�a stūri, kur ganījās I ā.

��� Labrīt, I-ā!� uzsauca Pūks.� Tas ir Tīģeris.

�� Kur�?� vaicāja I ā.

�� Sis te!�vienā balsī paskaidroja Puks un Sivēns. Tīģeris laimīgi smaidīja un neteica neko.

I-ā apgāja Tīģerim apkārt no vienas puses, tad pagriezās un apgāja apkārt no otras puses.

�� Kas, tu teici, tas ir?�viņ� jautāja.

�� Tīģeris.

�� A,� teica ēzelitis.

��� Viņ� nupat kā atnāca,� paskaidroja Sivēns.

��� A,� ēzelitis teica vēlreiz.

Tad viņ� bridi padomāja un prasīja:

�� Un kad tas Tīģeris ies projām?

Puks paskaidroja ēzelītim, ka Tīģeris ir Kristofera Robina tuvs draugs un paliks Me�ā uz visiem laikiem. Sivēns savukārt paskaidroja Tīģerim, ka nevajag apvainoties par ēzelī�a vārdiem, jo I-ā vienmēr ir ļoti drūms. I-ā paskaidroja Sivēnam, ka, taisni otrādi, �orīt viņ� ir sevi�ķi priecīgs, un Tīģeris paskaidroja viņiem visiem, ka �orīt vēl neko nav ēdis.

Es zināju, ka tev kaut kas būs krājumā,� teica Pūks.� Tīģeri parasti ēd dad�us, un tāpēc mēs atnācām pie tevis, I-ā.

�� Skaidrs, ka tikai tāpēc, Pūk.

��� Atkal tu apvainojies. Vai tad es teicu, ka bez brokastīm es negribētu tevi redzēt

��� Lai nu paliek. Bet jūsu jaunais, strīpainais draugs noteikti grib ēst. Kā, tu teici, viņu sauc?

�� Tīģeris.

�� Nāc �urp, Tīģeri!

Ezelītis aizveda Tīģeri uz tik dad�ainu vietu, cik nu kāda dad�u vieta vispār var būt, un pamāja ar pakavu.

�� So mazo pļaviņu es gan taupīju savai dzim�anas dienai,� viņ� teica,� bet galu galā � kas ir dzim�anas diena? �odien tā ir, bet rītu vairs nav. Uzcienājies, Tīģeri!

Tīģeris pateicās un diezgan �aubīgi paskatījās uz Pūku.

�� Vai tie patie�ām ir īsti dad�i?�viņ� �ukstus jautaja.

�� Jā,� teica Pūks.

�� Kas Tīģeriem gar�o par visu vairāk?

�� Tie pa�i,� Pūks apstiprināja.

�� Skaidrs,� sacīja Tīģeris.

Viņ� sagrāba pilnu muti un skaļi sacirta zobus.

�� Vā-ā!� Tīģeris iebrēcās.

Viņ� nosēdās zemē un iegrūda ķepu mutē.

�� Kas noticis?� jautāja Pūks.

�� Karsts � novaidējās Tīģeris.

�� Tavs draugs laikam ir uzkodis bitei,� I-ā sacīja.

Pūka draugs pārstāja purināt galvu un, dzeloņus no mutes braucīdams, paskaidroja, ka Tīģeriem negar�o dad�i.

�� Kāpēc tad vajadzēja izbradāt pa�us labākos?�dusmojās I a.

�� Bet tu sacīji,� iebilda Pūks,� ka Tīģeriem gar�o viss, izņemot medu un zīles.

�� Un dad�us! atsaucās Tīģeris, skriedams apkārt un apkārt klajumam ar izkārtu mēli.

Pūks bēdīgi skatījās uz viņu.

�� Ko nu mēs lai darām?� viņ� jautāja Sivēnam.

Sivēns zināja, ko darīt. Viņ� teica, ka vajag tūlīt doties pie Kristofera Robina.

�� Viņ� pa�laik ir pie Ķengas,� I ā sacīja. Viņ� pabāza purnu pie Pūka auss un dusmīgi �ukstēja:

�� Vai tu nepalūgtu savu draugu, lai viņ� lēkā pa kādu citu vietu? Drīz man tur vajadzēs ēst pusdienas, un es negribu, ka viņ� tās galīgi nolēkā. Tas varbūt ir sīkums, un varbūt es neuzvedos pieklājīgi, bet katram ta�u ir savi paradumi.

Pūks nopietni pamāja ar galvu un pasauca Tīģeri.

�� Iesim labāk pie Ķengas. Viņai noteikti ir daudz un da�ādu lietu, kas tev derēs brokastīs.

Tīģeris apmeta pēdējo līkumu un metās pie Pūka un Sivēna. � Karsts!� viņ� sacīja ar platu un draudzīgu smaidu.� Ejam!� Un viņ� iebrāzās Me�ā.

Pūks un Sivēns lēni gāja Tīģerim pakal. Viņi gāja klusēdami. Sivēns neko neteica tāpēc, ka nevarēja neko izdomāt, un Pūks neko neteica tāpēc, ka domāja. Līdz galam savu domu izdomājis, viņ� nodziedāja Bedu Dziesmu par Tīģeri:

Kur brokastis ņemt Tīģerim?

Kas tādās bēdās darāms?

�Viņ� neaugs liels, ja neēdis.

�Viņ� nepieņemsies svara.

Ne ēzelī�a dad�u krūms, ne medus viņam netīk,

Jo �is dur mutē dzeloņus un tas pēc gar�as pretīgs.

Viņ� ari zīles negrib, tam negar�o nekas,

Ko citi zvēri apēd un saldi nolaizās.

�� Viņ� tāpat ir pietiekami liels,� teica Sivēns.

�� Patiesībā viņ� nemaz tik liels nav.

��� Vienalga, viņ� izskatās.

Si atbilde uzvedinaja Puku uz jaunam rindām, un viņ� atkal saka murmināt:

Kaut mārciņās un �iliņos ir niecīgs viņa svars,

Viņ� liels un dū�īgs izskatās, jo augstu lēkāt var.

�� Nu dzejolis ir galā,� viņ� teica.� Kā tev patīk, Sivēn?

�� Man tikai tie �iliņi nepatīk,� sacīja Sivēns.� Man liekas, �iliņi ir nauda, nevis svars.

�� �iliņiem gribējās ienākt dzejolī kopā ar mārciņām,� paskaid�roja Pūks,� un es viņus ielaidu. Jo � kā raksta dzejoļus? Ļauj tikai vārdiem, lai nāk pa�i.

�� A, es nezināju. . .� teica Sivēns.

Tīģeris visu laiku lēkāja pa priek�u un skrēja atkal atpakaļ, lai pavaicātu, vai tas ir pareizais ceļ�, līdz kamēr viņi nonāca pie Ķengas mājiņas, un tur pa�laik tie�ām bija Kristofers Robins. Tīģeris metās viņam klāt.

�� Ak te tu esi, Tīģeri,� sacīja Kristofers Robins.� Es zināju, ka tu kaut kur esi.

�� Es izpētīju Me�u un atradu visādas lietas,� Tīģeris cienīgi paziņoja.� Es atradu pūkus, sivēnus un ēzeļus. Visu ko, tikai ne brokastis.

Pūks un Sivēns arī pienāca klāt, apkampa Kristoferu Robinu un izsūdzēja savas bēdas.

�� Vai tu nezini, kas gar�o tīģeriem?�jautāja Pūks.

�� Man liekas, es zinātu gan, ja vien kārtīgi padomātu,� sacīja Kristofers Robins,� bet, manuprāt, Tīģerim pa�am vajadzētu to zināt.

�� Es zinu,� sacīja Tīģeris.� Man gar�o viss, kas vien pasaulē ir, izņemot medu, zīles un. . . kā sauca tos karstos?

�� Dad�i.

�� Jā, un tos arī.

�� Nekas, gan jau Kenga sameklēs tev kaut ko brokastīm.

Viņi iegāja Ķengas istabā, un, kad Mazulītis Rū bija pateicis pa

vienai reizei �Sveiks, Pūk!� un �Sveiks, Sivēn!� un veselas divas reizes �Sveiks, Tīģeri!�, jo nekad vēl nebija sacījis tādu vārdu un tas skanēja tik jocīgi, draugi pateica, kas viņiem uz sirds. Un Kenga ļoti laipni sacīja:� Tīģeri, bērniņ, paskaties manā bufetē un paņem pats, kas tev labāk gar�ol� Jo viņa uzreiz redzēja, ka Tīģeris tikai izliekas liels un ka ar viņu vajag apieties tikpat mīļi kā ar Mazulīti Rū.

�� Es arī paskatī�os, drīkst?� jautāja Pūks, kas jau bija sācis justies mazliet pulkstenvienpadsmitīgi. Viņ� atrada mazu kārbiņu kondensētā piena, un kāda iek�ēja balss viņam pa�ukstēja, ka Tīģeriem tas noteikti negar�o, tāpēc Pūks noslēpās kaktiņā, kur viņu neviens nevaretu iztraucēt, un izlaizīja kārbiņu līdz dibenam.

Tīģeris bāza degunu vienā traukā, bāza ķepu otrā traukā, un pamazām atklājās, ka Tīģeriem negar�o loti daudzas un da�ādas lietas. Kad viņ� bija pārmeklējis visu bufeti un neko sev ēdamu nebija atradis, viņ� izmisis jautāja Kengai:� Kas nu ar mani būs?

Tikmēr Kenga, Kristofers Robins un Sivēns stāvēja apkārt Mazulī�tim Rū un skatījās, kā viņ� izēdis karoti Iesala Ekstrakta. Rū �inkstēja:� Vai man tas jaed?� Un Kenga teica:� Bet, Rū, bērniņ, atceries, ko tu man solīji?

�� Kas tas ir?� Tīģeris �ukstus jautāja Sivēnam.

�� Viņa Stiprumzāles,� Sivēns atbildēja.� Rū tās necie� ne acu galā.

Tīģeris naca tuvāk un tuvāk, viņ� noliecas pār Mazulī�a Ru krēsla atzveltni, pēk�ņi pa�āva garu mēli � un karote ar skalu klunk�ķi pazuda.

� OI� Kenga salēcās no pārbīļa, tomēr paspēja vēl saķert karo�tes kātu un laikus izraut to no Tīģera mutes. Bet Iesala Ekstrakta karotē vairs nebija.

�� Tīģeri, bērniņi�iesaucās Kenga.

�� Viņ� aprija manas zāles, viņ� aprija manas zāles, viņ� aprija manas zāles!� gavilēja Mazulītis Ru par �o vareno joku.

Tad Tīģeris paskatījās griestos, svētlaimīgi aizvēra acis � un viņa mele zibēdama griezās ap purnu, meklējot vēl kādu lāsīti Iesala Ekstrakta. Beidzot viņ� atviegloti uzsmaidīja un teica:� Tad �ī ir tā lieta, kas gar�o tīģeriem!

Līdz ar to mums ir skaidrs, kāpēc Tīģeris apmetās uz dzīvi Ķengas mājā un ēda Iesala Ekstraktu brokastīs, pusdienās un pie tējas. Reizēm Kengai likās, ka Tīģerim vajag Stiprumzāļu, un tad viņ� pēc ē�anas zāju tiesai dabūja karoti vai divas no Mazulī�a Rū brokastīm.

� Man gan liekas,� Sivēns teica Pukam,� ka viņ� bez visam stiprumzālēm ir pārāk uzstiprinājies.

kurā tiek organizēta meklē�ana un Sivēns atkal satiek Milzu Lempi

Kādu dienu Pūks sēdēja istabas vidū, skaitīdams savus medus podiņus, kad pie durvīm kāds klauvēja.

�� �etrpadsmit!�teica Puks.� Iek�ā! �etrpadsmit. Vai tomēr piecpadsmit? Sasodīts. Man jau galva grie�as.

�� Sveiks, Pūk!�teica Trusītis.

�� Sveiks, Trusīti �etrpadsmit, vai ne?

�� Kas �etrpadsmit?

�� Mani medus podi, ko es skaitīju.

�� Skaidrs, ka �etrpadsmit.

�� Tu esi par to pārliecināts?

�� Nē,� teica Trusītis.� Vai nav vienalga?

�� Es tikai gribēju zināt,� Pūks bēdīgi atbildēja.� Lai es varētu sev atgādināt: nu ir atliku�i �etrpadsmit podiņi. Vai piecpadsmit, ja būtu piecpadsmit. Tā tomēr ir dro�āk.

�� Pieņemsim, ka tagad tev ir se�padsmit,� sacīja Trusītis.� Es nācu pajautāt, vai tu neesi kaut kur manījis Sīku?

�� Nedomāju vis,� atteica Pūks. Tad, bridi padomājis, viņ� apvaicājās:� Kas ir Sīks?

�� Viens no maniem radiem un draugiem,� Trusītis bezrūpīgi sacīja.

It kā Pūks no tā tiktu gudrāks! Trusītim bija tik daudz radu un draugu, tie bija tik da�ādi p�c sugām un lielumiem, ka Pūks nezinātu, vai meklēt Sīku ozola galotnē vai purenes ziedlapiņā.

�� �odien es nevienu neesmu redzējis,� teica Pūks.� Pat ne tik īsu mirkli, lai uzsauktu �sveiks, Sīk!�. Vai tev no viņa ko vajadzēja?

�� Neko man nevajadzēja,� teica Trusītis,� tomēr labak, ja zini, kur tavs draugs un rads atrodas, vai nu tev no viņa ko vajag, vai nevajag.

�� Skaidrs,� sacīja Pūks.� Viņ� ir pazudis?

�� Laikam gan, jo neviens viņu jau ilgu laiku nav redzējis. Sā vai tā,� Trusītis |oti svarīgi paziņoja,� es apsolīju Kristoferam Robi�ņam, ka Organizē�u Meklē�anu. Ejam!

Pūks sirsnīgi atvadījās no saviem �etrpadsmit medus podiem, klusībā cerēdams, ka tomēr ir piecpadsmit, un viņi ar Trusīti izgāja Me�ā.

�� Tā,� teica Trusītis.� Sī ir Meklē�ana, un es to esmu Orgāni zējis.

�� Ko tu viņai esi izdarījis?

�� Organizējis. Tas ir tas, ko vajag darīt ar Meklē�anu, lai visi nemeklē vienā vietā. Tāpēc es gribu, lai tu, Pūk, meklē Sīku vispirms pie Se�ām Priedēm, tad meklēdams virzies uz Pūces Māju un tur uzmeklē mani. Saproti?

�� Nē,� sacīja Pūks.� Ko lai. . .

�� Nu tad apmēram pēc stundas mēs satiksimies pie Pūces Mājas!

�� Vai Sivēns arī ir organdizēts?

�� Visi, visi,� atsaucās Trusītis un projām bija.

Tikko Trusītis bija nozudis, Pūks atcerējās, ka viņ� aizmirsis pajautāt, kas ir Sīks un vai viņ� ir no tiem Trusī�a draugiem un radiem, kas dīkdami sēstas uz deguna, vai ari no tiem, kam gadās netī�ām uzmīt virsū � un tad ir Jau Par Veļu? Tāpēc Pūks nolēma, ka vispirms viņ� labāk uzmeklēs Sivēnu un apvaicāsies, ko viņi īsti meklē, un tikai tad sāks Meklē�anu.

�� Nav nozīmes meklēt Sivēnu pie Se�ām Priedēm,� Puks nosprieda,� jo viņ� ir organdizēts kādā īpa�ā Sivēna Vietā. Tāpēc īpa�o Sivēna Vietu vajag atrast vispirms. Nez kur tā varētu būt?

Domās Pūks sastādīja tādu plānu:

PAZUDU�O MEKLESANAS KARTĪBA

1.�� īpa�ā Vieta. (Lai atrastu Sivēnu.)

2.��� Sivēns. (Lai uzzinātu, kas ir Sīks.)

3.��� Sīks. (Lai atrastu Sīku.)

4.��� Trusītis. (Lai pateiktu viņam, ka esmu atradis Sīku.)

5.��� Atkal Sīks. (Lai pateiktu viņam, ka esmu atradis Trusīti.)

�Sāk izskatīties, ka �ī būs traka diena,� Puks domāja, �āpodams pa taku.

Jau nāko�ajā brīdī diena patie�ām kļuva traka, jo Pūks bija tā nogrimis meklē�anā, ka nemaz neskatījās sev zem kājām, un viņ�

uzkāpa uz zemes tādā vietā, kur zemes nezināmu iemeslu dēļ vispār nebija. Viņ� vēl paspēja nodomāt: �Es lidoju. Kā Pūce. Nez kā lai apstājos?�� un ar skaļu bummt viņ� apstājās.

��� Kvīl� kaut kas iekviecās.

�Savādi,� nodomāja Pūks. �Es teicu �kvīl�, kaut gan nemaz nekvīkstēju.�

�� Palīgā!� iespiedzās smalka, vārga balstiņa.

�Atkal es spiedzu,� domāja Pūks. �Ir noticis Nelaimes Gadījums. Gā�oties bedrē, mana balss kļuvusi spiedzīga un runā pati par sevi. Man laikam no �ī kritiena kaut kas iek�ā samaitājies. Sasodīts!�

��� Palīgā! Palīgā!

�Ko tu neteiksi! Es kliedzu, kad man ne prātā nenāk kliegt. Tas laikam ir ļoti smags Nelaimes Gadījums.�

Pūks pēk�ņi nobijās, ka, gribēdams kaut ko sacīt, viņ� varbūt, taisni otrādi, nevarēs. Lai to pārbaudītu, viņ� skaļi teica:� Ļoti Smags Nelaimes Gadījums ar Lāci Puku!

�� Puk!� iekviecās balstiņa.

�� Tas ir Sivēns!� Pūks priecīgi atsaucās.� Kur tu esi?

�� Apak�ā,� atbildēja Sivēns visai apak�īgā balsī.

�� Kam apak�ā?

�� Tev!� kvieca Sivēns.� Kāp nost!

�� Vai dieniņ!� Pūks iesaucās un uzslējās kājās, cik ātri vien spēja.� Es tev uzkritu virsū, Sivēn?

�� Tu uzkriti man virsū,� apstiprināja Sivēns, berzēdams sānus.

�� Tas bija netī�ām,� Pūks no�ēlas pilnā balsī teica.

�� Es jau ari netī�ām biju apak�ā,� Sivēns bēdīgi atbildēja.� Bet nu viss ir kārtībā � un es priecājos tevi redzēt, Pūk.

�� Kas noticis?� jautāja Pūks.� Kur mēs esam?

�� Man liekas, kaut kādā Bedre. Es gāju un meklēju Sīku, un pēk�ņi manis vairs nebija, un, kad es atkal biju un cēlos kājās, lai paskatītos, kur es esmu, man kaut kas uzkrita virsū. Un tas biji tu.

�� Tas biju es,� Pūks nopūtās.

�� Jā,� teica Sivēns.� Pūk,� viņ� satraukti ie�ukstējās, pievirzī�damies Pūkam tuvāk,� vai tu nedomā, ka mēs esam Lamatās?

Pūks ne brīdi nebija tā domājis, tomēr pamāja ar galvu, jo pēk�ņi atcerējās, kā viņi abi ar Sivēnu bija raku�i Viltīgās Pūka Lamatas Milzu Lempjiem, un tūlīt aptvēra, kas noticis. Viņi ar Sivēnu bija iekritu�i Viltīgajās Milzu Lempju Lamatās Pūķiem! Tas nu bija skaidrs!

�� Kas būs, ja Milzu Lempis atnāks?� drebēdams jautāja Sivēns, kad Pūks bija apstiprinājis viņa ba�as.

�� Var but, ka viņ� tevi nemaz nepamanīs,� dro�ināja Pūks,� jo tu esi Ļoti Mazs Sivēntiņ�.

�� Bet tevi, Pūk, viņ� pamanīs!

�� Viņ� pamanīs mani, un es pamanī�u viņu,�brīdi padomājis, sacīja Pūks.� Mēs ilgu laiku pamanīsim viens otru, un tad viņ� teiks: ho-ho!

Sivēns nodrebēja, iedomādamies �o drausmīgo �ho-ho!�, un ausis viņam sāka raustīties no bailēm.

�� Un k-ko t-teiksi tu?

Pūks mēģināja izdomāt, ko lai viņ� saka, bet, jo vairāk domāja, jo skaidrāk redzēja, ka nav iespējama nekāda prātīga atbilde uz �ho ho!�, ko Milzu Lempis teiks tādā balsī, kādā Milzu Lempji mēdz to sacīt.

�� Es neteik�u neko,� Pūks beidzot nolēma.� Es tikai savā nodabā dungo�u, it kā es kādu gaidītu.

�� Un ja nu viņ� tad vēlreiz saka: �Ho-ho!��Sivēns ba�īgi ieminējās.

�� Noteikti sacīs,� atbildēja Pūks.

Sivēna ausis raustījās tik neganti, ka vigam vajadzēja atspiest tās pret Lamatu sienu, lai noturētu mierā.

�� Viņ� sacīs to vēlreiz,� Pūks turpināja,� bet es tikai dungo�u. Un tad viņ� vairs Nezinās, ko iesākt. Jo, redzi, ja tu esi divas reizes tik briesmīgā balsī sacījis ��ho-ho!�-, bet otrs dungo, tad, gribēdams sacīt tre�o reizi, tu pēk�ņi jūti, ka tu . . . vārdu sakot, tu jūti.

�� Ko?

�� Ka tas nav tas,� teica Pūks.

�� Kas nav tas?

Pūks zināja, ko bija gribējis teikt, bet nevarēja atrast īstos vārdus, jo galu galā viņ� bija tikai Lācis ar Zāģu Skaidām Galvā.

�� Vienkār�i nav tas,� viņ� atkārtoja.

�� Tu domā, Milzu Lempis sapratis, ka tas vairs nav nekāds �ho-ho�?� Sivēns ar cerību jautāja.

Pūks pateicīgā sajūsmā paskatījās uz savu draugu un teica, ka taisni tā viņ� domājis,� ja kāds dungo vien talak, tu nevari brēkt �ho-ho!� visu laiku.

�� Bet viņ� var pateikt kaut ko citu,� iebilda Sivēns.

�� Jo sliktāk viņam pa�am! Viņ� sacīs: �Kas tad tas?!� Un tad es sacī�u . . . Nē, tu tikai paklausies, Sivēn, cik spo�a ideja man nupat ie�āvās prātā! Es tad viņam sacī�u: �Tās ir Lamatas, ko es izraku Milzu Lempjiem, un es te sē�u un gaidu, kad Milzu Lempis iekritīs.� Un atkal dungo�u tālāk savu dziesmiņu. Tad viņ� vairs Nezinās, ko darīt.

�� Pūk!� iekviecās Sivēns, un tagad bija viņa reize pateicīgā sajūsmā skatīties uz draugu.� Tu esi mūs glābis!

�� Vai tad jau?� Puks �aubījās, jo nebija par to īsti dro�s.

Bet Sivēns bija par to dro�s. Viņ� jau iztēlojās, kā Puks runās ar

Milzu Lempi, bet tad pēk�ņi viņ� diezgan bēdīgi nodomāja, ka daudz jaukāk būtu, ja �ī lieliskā saruna ar Milzu Lempi būtu Sivēnam, nevis Pūkam, jo, lai kā viņ� Pūku mīlēja, viņ�, protams, bija gudrāks par lāci, kam tikai zāģu skaidas galvā. O, tā būtu pavisam cita saruna, ja Pūka vieta būtu Sivēns! Un ar kādu labpatiku viņ� pēc tam pa vakariem varētu atcerēties ievērojamo dienu, kad viņ� atbildējis Milzu Lempim tik varonīgi, it kā nekāda Milzu Lempja tur nebūtu bijis. Tas likās bezgala viegli. Viņ� jau iepriek� zinaja, ko sacīs.

Milzu Lempis (ar ļaunu prieku). Ho-ho!

Sivēns (bezrūpīgi). Tra-la-lā, traļa lā!

Milzu Lempis (ļoti pārsteigts, jau nedro�āk). Ho-ho!

Sivēns (vēl bezrūpīgāk). Rum-tum tildi rum-tum!

Milzu Lempis (sāk �ho-ho�, bet nemākulīgi pārvēr� to klepū). Ho-hm-hm! Kas tad tas?!

Sivēns (izbrīnīti). Hallo?! Tās ir Lamatas, ko es izraku. Es te gaidu, kad nāks Milzu Lempis un kritis iek�ā.

Milzu Lempis (ļoti vīlies). Ak tā . . . (pēc neveikla klusuma brī�a) jūs esat par to pārliecināts?

Sivēns. Protams.

Milzu Lempis. Ak tā . . . (nervozi) es � es domāju, ka tās ir Lamatas, ko es izraku Sivēniem.

Sivēns (pārsteigti). Nu ko jūs, ko jūsl

Milzu Lempis. Ak tā . . . (atvainodamies) es acīmredzot bū�u pārskatījies.

Sivēns. Baidos, ka jā . . . (pieklājīgi) man ļoti �ēl. (Turpina dungot.)

Milzu Lempis. Ne par ko � ne par ko � es domāju � Es tad nu labak ie�u.

Sivēns (bezrūpīgi skatās uz aug�u). Patie�ām? Jūs steidzaties? Ja jūs gadījumā sastopat Kristoferu Robinu, vai jūs nebūtu tik laipni un nepateiktu, ka es vēlētos viņu redzet?

Milzu Lempis (priecīgs pakalpot). Protams, protams! (Steidzīgi aizskrien.)

Pūks (kuram te nevajadzētu būt, bet bez kura'tomēr kaut ka nevar iztikt). Ak, Sivēn, cik tu esi dro�sirdīgs un gudrs!

Sivēns (kautrīgi). Nu, ko tu, Pūk! (Un pēc tam, kad atnāk Kristofers Robins, Pūks viņam visu izstāsta.)

Kamēr Sivēns gremdējās savos laimīgajos sapņos un Pūks atkal lauzīja galvu, cik viņam bijis medus podu � �etrpadsmit vai piecpa�dsmit, citi vēl arvien meklēja Sīku pa visu me�u. Sīka īstais vārds bija Sīks Mazs Kukainītis, bet par Sīku viņu sauca tāpēc, ka ta bija ērtāk un īsāk, ja kādam gadījās viņu uzrunāt, kas gan tikpat kā nekad nenotika, varbūt vienīgi kads nejau�i pateica: �Patie�ām, sīks!�

Pakavējies īsu brītiņu ar Kristoferu Robinu, Sīks bija devies mazā pastaigā apkārt irbuleņu krūmam, lai izkustinātu kājas. Viņam

vajadzēja atkal parādīties no krūma otras puses, bet viņ� neparādījās, un tāpēc neviens nezināja, kur viņ� ir.

�� Man liekas, viņ� būs aizgājis mājās,� Kristofers Robins teica Trusītim.

�� Vai viņ� atvadījās un pateicās par kompāniju?� jautāja Tru�sītis.

�� Viņ� tikai sacīja �sveika bū�ana�,� atbildēja Kristofers Ro�bins.

��� Ha!� saviebās Trusītis. Brīdi padomājis, viņ� turpināja:� Vai

viņ� neatstāja vēstuli, kurā bija rakstīts, cik patīkami biju�i kopā pavadītie mirkji un cik ļoti viņ� no�ēlo, ka vajadzējis pēk�ņi aiziet?

Kristoferam Robinam likās, ka viņ� tādu vēstuli nav saņēmis.

��� Ha!� atkārtoja Trusītis visai daudznozīmīgā balsī.� Tas ir loti Nopietni. Viņ� ir Pazudis. Mums vajag nekavējo�i sākt Meklē��anu.

Kristofers Robins, kas domāja pavisam par ko citu, jautāja: Kur ir Pūks?� Bet Trusītis jau bija aizskrējis. Tāpēc Kristofers Robins gāja mājās un uzzīmēja Pūku agra rīta pastaigā. Uzzīmējis Pūku, viņ� uzkāpa sava koka galotnē un nokāpa atkal lejā, pēc tam sāka domāt, ko pa�laik dara Pūks, un devās uz Me�u paskatīties.

Drīz viņ� nonāca pie Grantsbedrem, paraudzījās lejā, un tur ar muguru pret viņu laimīgi snauda Pūks un Sivēns.

�� Ho-ho!� Kristofers Robins skaļi un negaidīti uzsauca.

Sivēns no Bailēm un Pārsteiguma palēcās se�as pēdas gaisā, bet Pūks pat nepamodās.

�Tas ir Milzu Lempis!� Sivēns satrūcies nodomāja. �Sākam!� Viņ� atkrekstējās un padungoja pie sevis, lai neviens vārds neaizķertos kaklā, un tad ar visjaukāko nepiespiestību iedziedājās:� Tra-la-lā, tra-la-lā,� it kā tie�i to un ne citu būtu taisījies darīt. Atpakaļ viņ� neskatījās, jo, ja tu sāc skatīties apkārt un ieraugi Ļoti Plēsīgu Milzu Lempi, kas glūn lejā uz tevi, tu vari aizmirst visu, ko esi gribējis teikt.

��� Rum tum tidlī-rum tum,� Kristofers Robins atsaucas Pūka balsī, jo tas ta�u bija Pūks, kas reiz sacerēja dziesmu:

Tra-la-lā, tra-la-lā, Tra-la-lā, tra-la-lā, Tum tum tidli-rum-tum.

Tāpēc Kristofers Robins vienmer dziedāja �o dziesmu Pūka balsi, jo tā viņam likās labāk.

�Viņ� runā nepareizi,� Sivēns uztraukti domāja. �Viņam va�jadzēja vēlreiz teikt: �Ho-ho!� Varbūt lai es to pasaku viņa vietā?� Un Sivēns, cik plēsīgi vien iespējams, nobrēcās:� Ho ho!

Kā tu te gadījies?� Kristofers Robins jautāja savā parastajā

balsī.

�Tas ir Drausmīgi,� domāja Sivēns. �Vispirms viņ� runā Pūka balsī, tad viņ� runā Kristofera Robina balsī, un viņ� to dara, lai es nezinātu, ko darīt.� Un, kad Sivēns vairs Galīgi Nezināja, ko darīt, viņ� steidzīgi iekviecās:� Tās ir Lamatas Pūķiem, un es gaidu, ho-ho, lai viņi krīt iek�ā ar labu, citādi es atkal teik�u: ho ho!

�� Ko?� nesaprata Kristofers Robins.

�� Tās ir lamatas ho-hoiem,� Sivēnam no bailēm aizkrita balss.� Es tās izraku un gaidu, lai ho-ho nāk nāk.

Cik ilgi Sivēns to būtu izturējis, nav zināms, bet �ajā brīdī Pūks pēk�ņi pamodās un nosprieda, ka bija tomēr se�padsmit. Pūks uzrau�sās kājās un pagrieza galvu, lai paskatītos, kas tur tik patīkami kutina viņam muguru, it kā gribēdams viņu mierināt �ajā bēdu vietā, un pēk�ņi ieraudzīja bedres malā Kristoferu Robinu.

�� Hallo!� viņ� priecīgi iesaucās.

�� Hallo, Pūk!

Sivēns paskatījās uz aug�u un kaunīgi novērsās. Viņ� jutās tik Dumj� un tik Izgāzies, ka jau gandrīz nolēma pamest Me�u uz visiem laikiem un kļūt par Jurnieku, kad pēk�ņi kaut ko ieraudzīja.

�� Pūk!�viņ� iesaucās.�Tev kaut kas rāpo pa muguru.

�� Man arī tā likās,� teica Pūks.

�� Tas- ir Sīks!� spiedza Sivēns.

�� Ak tad viņ� tas ir?� brīnījās Puks.

�� Kristofer Robin, es atradu Sīku!� kliedza Sivēns.

�� Labi darīts, Sivēn!� Kristofers Robins sacīja.

No tādas uzslavas Sivēns jutās atkal laimīgs un nolēma, ka viņam nav vērts kļūt par Jūrnieku. Un, kad Kristofers Robins bija palīdzējis

Pūkam ar Sivēnu izkāpt no Grantsbedres, viņi roku roka devās uz mājām.

Divas dienas vēlāk Trusītis nejau�i sastapa me�ā ēzeliti I ā, kas klīda, cie�i skatīdamies zemē.

�� Sveiks, I-ā!�viņ� uzsauca.� Tu kaut ko meklē?

�� Prasa kā bez prāta,� atrūca I-ā.� Es meklēju Sīku.

��� Kā, vai tad es tev nebūtu pateicis?� brīnījās Trusītis.� Sīku atrada jau aizvakar.

Kādu brīdi bija dziļ� klusums.

��� Ha, ha,� ēzelītis rūgti iesmējās.� Kam prieki, kam asaras. Nav ko atvainoties. Kā gan citādi varēja būt?

kurā izrādās, ka Tīģeri nekāpj Kokos

Reiz Pūks sēdēdams un domādams izdomāja, ka vajadzētu aiziet pie I-ā, jo viņ� nebija ēzeliti saticis jau kop� vakardienas. Bet, brizdams pa vir�u lauku un pie sevis dziedādams, viņ� pēk�ņi atcerējās, ka Pūci nav saticis jau kop� aizvakardienas, tāpēc nolēma pa ceļam iegriezties Septiņjud�u Me�ā un paskatīties, vai Pūce ir mājās.

Tā nu viņ� gāja un dziedāja, kamēr nonāca pie strauta, kam pāri tiltiņa vietā veda akmeņu rinda. Uz tre�ā akmens pakāpies, Pūks sāka prātot, kā varētu klāties Kengai, Mazulītim Rū un Tīģerim, jo viņi dzīvoja Me�a otrā pusē. Un viņ� nodomāja: �Es ļoti ilgu laiku neesmu redzējis Mazulīti Rū. Ja es pie viņa neaizie�u �odien, tad tas laiks būs vēl ilgāks.� Tāpēc Pūks apsēdās uz akmens strauta vidu un, gudro�dams, ko lai dara, nodziedāja savas dziesmas otro pantu.

Dziesmas otrais pants skanēja �ādi:

Rīts ar mazo Rū man būtu

Tīkams gan. Rīts bez Rū man būtu tīkams

Arīdzan. Visu darī�u ar prieku, Ja vien resnāks nepalieku, Bet es resnāks nepalieku, Tā �ķiet man.

Saule spīdēja tik brīnum silti un akmens, uz kura viņ� vel arvien sēdēja, arī bija tik patīkami silts, ka Pūks jau gandrīz nolēma, ka viņ�

visu ritu varētu but vienkār�i Pūks strauta vidū un nekas vairāk, kad viņ� atcerējās Trusīti.

� Trusītis,� Pūks sapņaini teica.� Cik jauki būtu patērzēt ar Trusīti. Trusītis vienmēr runā loti prātīgas lietas. Viņ� nelieto garus, grūtus vārdus kā Pūce. Viņ� saka īsus, vieglus vārdus, kā, piemēram: �Ēdīsim pilsdienas?�� vai: �Uzcienājies, Pūk!� Patie�ām, man liekas, ka man vajadzētu labāk aiziet pie Trusī�a.

Tas lika viņam sacerēt vēl vienu pantu:

Trusīt, ak, cik tavi vārdi Jauki skan!

Divatā ar tevi runāt Patik man.

Kad tu saki: �Uzcienājies!��

Tas ir ļoti draudzīgs mājiens.

Lā�a ausij �itāds mājiens Saprotams.

Nodziedājis �o pantu, viņ� piecēlās no sava akmens, nāca atpakaļ pāri strautam un devās uz Trusī�a māju.

Bet, kādu gabaliņu pagājis, Pūks atkal sāka domāt.

�� Jā, bet ja nu Trusī�a nav mājās? Vai atkal � ja nu es iesprūstu viņa durvīs tāpat kā pagāju�o reizi, kad viņa durvis nebija pietiekami platas? Es gan neesmu kļuvis resnāks, to es noteikti zinu, bet ja nu viņa durvis kļuvu�as tievākas? Vai tāpēc nebūtu labak, ja es . . .

Savā nodabā visu to runādams, Pūks, pats īsti nemanīdams, kā un kad, bija nogriezies no iesāktā ceļa un glu�i negaidot ieraudzīja, ka atkal nonācis pats pie savām durvīm.

Un pulkstenis bija vienpadsmit.

Tas bija īstais Laiks, lai kaut ko mazdrusciņ . . .

Bet pusstundu vēlāk viņ� darīja to, ko no pa�a sākuma bija gribējis darīt,� viņ� lā�oja uz Sivēna māju. Un, tā kā pa ceļam viņ� slaucīja muti ar ķepu, tad caur viņa ka�oka pūkām lauzās diezgan pūkainas skaņas. Tas izklausījās apmēram �ādi:

Tas ir laimīgs rīts, ja Sivēns

Ir ar mani kopā. Tas nav laimīgs rīts, ja Sivēns

Nav ar mani kopā. Nebēdāju es nenieku, Ja es Pūci nesatieku

(Vai es citus nesatieku). �odien man ir tāda diena, Kad es neie�u ne pie viena,

Pat pie Kristofera Robina.

Uz papīra uzrakstīta, �ī dziesma neliekas sevi�ķi izdevusies, bet, skanot caur brūni pūkainu ķepu ļoti saulainā rītā � un pēc vienpa�dsmitiem!� tā Pūkam izklausījās pēc vislabākās dziesmas, ko viņ� jebkad dziedājis. Un viņ� gāja un dziedāja.

Sivēns raka mazu bedrīti savas majas priek�ā.

�� Sveiks, Sivēn!�teica Pūks.

�� Sveiks, Pūk!�atsaucās Sivēns, salekdamies no pārsteiguma. � Es zināju, ka tas esi tu.

�� Es arī,� teica Pūks.� Ko tu dari?

�� Es stādu zīli, Pūk, lai no tas izaug ozols un lai man ir daudz zīļu tepat pie mājas un nevajag staigat un meklet tās jūdzēm un jūdzēm tālu. Saproti, Pūk?

�� Bet ja nu ozols neizaugs?� jautāja Pūks.

�� Izaugs gan, jo Kristofers Robins teica, ka izaug�ot, un tāpēc es stādu.

�� Kā tu domā,� teica Puks,� ja es iestādītu medus �ūnas pie savas mājas, vai no tām izaugtu bi�u strops?

Sivēns nebija par to glu�i pārliecināts.

�� Vai varbūt atlauzt no �ūnām tikai gabaliņu, � Pūks prātoja,

� lai velti ne�ķērdētu labu mantu? Bet tad var gadīties, ka izaug tikai gabals stropa, un tas var izrādīties neīstais gabals, kur bites duc, bet nemedojas. Sasodīts!

Sivēns piekrita, ka tas tie�ām būtu sasodīti.

�� Bez tam, Pūk, stādīt nemaz nav tik vienkār�i, it īpa�i, ja tu nezini, kā to dara,� viņ� teica. Tad Sivēns ielika zīli bedrītē, uzbēra virsū zemi un sāka lēkāt pa stādījuma vietu.

�� Es zinu, kā to dara,� teica Pūks,� jo Kristofers Robins iedeva man tre�u sēklas, un es tās iestādīju. Tagad man visa durvju priek�a bus notresota ar tresēm.

�� Man likās, ka tās puķes sauca par kresēm,� Sivēns nedro�i iebilda, lēkādams pa iestādīto zīli.

�� Nē,� sacīja Pūks.� Manējās nav kreses. Manējās sauc par tresēm.

Kad Sivēns bija beidzis lēkāt, viņ� apslaucīja kājeles gar vēderu un teica:� Ko mēs tagad darīsim?� Pūks sacīja:� Aiziesim pie Ķengas, Tīģera un Mazulī�a Rū.� Sivēns diezgan negribīgi piekrita:� Jā, jā . . . aiziesim . . .� Viņ� vēl arvien mazliet baidījās no Tīģera, kas bija tik Briesmīgi Lecīgs Zvērs, jo vienmēr, kad Tīģeris izlēca ar savu �Sveiks, Sivēn!�, Sivēnam uzreiz bija smil�u pilnas ausis. Un viņam nekļuva daudz vieglāk ari tad, kad, pacēlusi Sivēnu no zemes, Kenga jau bija iesaukusies:� Tīģeri, bērniņ, mierīgāk! � Un tā nu viņi devās uz Ķengas maju.

Taisni torit Kengai bija ļoti Saimniecisks garastāvoklis un viņa Gribēja Saskaitīt Visu, kas viņas saimniecībā atrodams,� kā, piemē�ram, Mazulī�a Rū jaciņas, pāri paliku�os ziepju gabalus un divas tīrās vietas Tīģera lācītī. Tāpēc viņa iedeva Mazulītim Rū sainīti ar salātu maizītēm, Tīģerim sainīti ar iesala ekstrakta maizītēm un palaida viņus Me�ā uz visu rītu, lai viņi tur rotaļājas pēc sirds patikas un nedara nekādas blēņas. Un projām viņi bija.

Pa ceļam Tīģeris stāstīja Mazulītim Ru visu, ko vien Rū gribēja zināt par Tīģeriem.

�� Vai viņi prot lidot?� jautāja Rū.

�� Jā,� atbildēja Tiģeris,� Tīģeri ir ļoti labi lidotāji. Simtparcen tīgi labi lidotāji.

�� O-o!� brīnījās Rū.� Viņi var lidot tikpat labi kā Pūce?

�� Jā,� sacīja Tīģeris,� bet viņi negrib.

�� Kāpēc viņi negrib?

�� Tāpat vien. Viņiem nepatīk lidot pa gaisu.

Rū nespēja to saprast, jo viņam likās, ka lidotmācē�ana ir brīni�ķīga lieta, bet Tīģeris atbildēja, ka grūti to ieskaidrot tādam, kas pats nav Tīģeris.

�� Varbūt,� teica Ru.� Bet vai viņi var lēkt kā ķenguri?

�� Jā,� sacīja Tīģeris,� kad viņi grib.

�� Man ļoti patīk lēkt,� teica Rū.� Pamēģināsim, kur� var tālāk aizlēkt: tu vai es!

�� Noteikti es,� teica Tīģeris.� Bet mums tagad nav laika, ci�tādi mēs būsim par vēlu.

�� Kur par vēlu?

�� Tur, kur mēs gribam nokļūt laikā,� atbildēja Tīģeris, pielik dams soli.

Pēc īsa brī�a viņi bija nonāku�i pie Se�ām Priedēm.

�� Es protu peldet,� palielījās Rū.� Es vienreiz iekritu upē un peldēju. Vai Tīģeri prot peldēt?

�� Zināms, ka prot. Tīģeri prot visu.

�� Un viņi var uzkāpt kokā vel labāk nekā Pūks?�jautāja Rū, apstādamies zem vislielākās Priedes un skatīdamies aug�ā.

��� Kokos kāp�ana ir Tīģeru mīļākais darbs, teica Tīģeris.� Un to viņi dara daudz labāk nekā Pūks.

�� Viņi varētu uzkāpt tādā priedē?

�� Tikai tādās priedēs viņi parasti kāpj,� sacīja Tīģeris.� Aug�ā un lejā, no rīta līdz vakaram.

�� O, Tīģeri, vai tas var būt?!

�� Es tev tūlīt parādī�u,� Tīģeris dro�sirdīgi paziņoja.� Sēsties man mugurā un skaties! � Jo no visām lietām, kuras, pēc viņa

vārdiem, prata darīt Tīģeri, vienīgā, par ko viņ� pēk�ņi jutās kaut cik pārliecināts, bija kokos kāp�ana.

�� O, Tīģeri, o-o, Tīģeri, o-o-o, Tīģeri!� sajūsmā spiedza Rū.

Rū uzsēdās Tīģerim mugurā, un viņi kapa.

Pēc pirmām desmit pēdām Tīģeris laimīgi nomurmināja:

�� Tā lieta iet!

Pēc nākamajām desmit viņ� sacīja:

�� Es vienmēr esmu teicis, ka Tīģeri prot kāpt kokos!

Vēl pēc desmit pēdām viņ� piebilda:

�� Protams, viegli tas nav.

Pēc tālākajām desmit pēdām viņ� nopūtās:

�� Un tad vēl, bez �aubām, būs jākāpj lejā. Atmuguriski.

Un tad viņ� teica:

�� Tas būs jau grūtāk . . .

�� Izņemot kri�anu . . .

�� Kad tas būtu pavisam . . .

VIEGLI.

Pie vārda �viegli� zars, uz kura Tīģeris stāvēja, pēk�ņi nolūza, un viņ�, juzdams, ka krīt, tik tikko paspēja saķert aug�ējo zaru. Vispirms viņ� dabūja pāri �im zaram zodu . . . tad vienu pakaļkāju . . . pēc brī�a otru . . . līdz beidzot viņ� elsdams un pūzdams sēdēja uz zara un gribēja, kaut labāk būtu izvēlējies peldē�anu.

Rū nokāpa no viņa muguras un apsēdās blakus uz zara.

�� O, Tīģeri,� viņ� uztraukti jautāja,� vai mēs jau esam pa�ā galotnē?

�� Nē,� teica Tīģeris.

�� Mēs kāpsim galotnē?

�� Nē,� teica Tīģeris.

�� Ā,-- noskuma Rū. Bet tad viņam atausa jauna cerība:� Tas tik bija vareni, kad tu nupat izlikies, it kā mēs gāztos no koka lejā, bet nemaz nenogāzāmies. Mēs atkal darīsim tāpat?

�� Nē,� teica Tīģeris.

Rū bridi klusēja, tad ierunājās:� Vai neapēdisim mūsu maizī�tes?� Un Tīģeris teica:� Jā, kur tās ir?� Un Rū teica:� Lejā, zem koka.� Un Tīģeris teica:� Nedomāju vis, ka mums jau tagad va�jadzētu ēst.� Un tā viņi sēdēja neēdu�i.

Pa to laiku Pūks un Sivēns nāca uz Se�ām Priedēm. Pūks dziedo�ā balsī kaut ko stāstīja Sivēnam, un viņa stāsts izklausījās pec �nebē�dāju es nenieku, ja vien resnāks nepalieku, bet es resnāks nepalieku, tā �ķiet man� . . . Bet Sivēns pie sevis prātoja, pēc cik dienām uzdīgs viņa zīle.

�� Paskaties, Pūk,� Sivēns pēk�ņi iesaucās.� Tur Priede viens sē�!

Tie�ām se�,� teica Puks, domīgi skatīdamies aug�ā.� Priedē ir kads Zvērs.

Sivēns pieķērās Pūka ķepai, lai Pūkam butu dro�āk, ja viņ� gadījumā nobītos.

Vai tas ir kads Plēsīgais Zvērs?� Sivēns jautāja, skatīdamies uz otru pusi.

Pūks pamaja.

�� Tas ir Jagulars,� viņ� teica.

Ko Jagulāri dara?�jautaja Sivēns, cerēdams, ka viņi to nedarīs.

�� Viņi noslēpjas koku zaros un uzklup tiem, kas apak�a, paskaidroja Pūks. � Kristofers Robins man stāstīja.

�� Varbūt neiesim viņam apak�a, Pūk? Uzklupdams viņ� var sasisties.

Viņi nekad nesasitas, � teica Pūks. � Viņi ir ļoti labi uzklupēji.

Sivēns juta, ka nokļūt zem koka, kurā sē� Ļoti Labi Uzklupēji, būtu liela Aplamība, un viņ� jau taisījās skriet uz maju, kur bija kaut ko aizmirsis, kad Jagulārs viņus uzrunāja.� Palīgā! Palīgā!� viņ� vaimanāja.

�� Jagulāri tā vienmēr dara,� teica Pūks, ļoti ieinteresēts.� Viņi kliedz: �Palīgā! Palīgā!��un, kad tu paskaties uz aug�u, viņi tev uzklup.

�� Es skatos uz leju!� Sivēns iebrēcās, lai Jagulārs aiz pārskatī�a�nās neizdarītu to, ko nevajag.

Jagulāram blakus bija vēl kāds, un �is vēl kāds, viņu balsis padzirdējis, izmisīgi iespiedzās:

�� Pūk un Sivēn! Pūk un Sivēn!

Sivēns pēk�ņi juta, ka diena ir daudz jaukāka, nekā viņam bija pirmīt licies. Tik silta un saulaina . . .

�� Pūk!�viņ� iesaucās.� Man liekas, tas ir Tīģeris un Mazulītis

Rū!

�� Patie�ām,� teica Pūks.� Un es biju iedomājies, ka tas ir Jagulārs un vēl viens Jagulārs.

�� Hallo, Rū!� kliedza Sivēns.� Ko jūs tur darāt?

�� Mēs netiekam lejā! Mēs netiekam lejā!� gavilēja Rū.� Vai tas nav jocīgi? Pūk, vai tas nav jocīgi, ka mēs ar Tīģeri dzīvojam uz zara kā Pūce un ka mums te būs jāpaliek uz visiem laikiem? Es redzu Sivēna māju. Sivēn, es no �ejienes varu saredzēt tavu māju! Vai mēs neesam augstu? Pūces māja ir tikpat augstu vai zemāk?

�� Kā tu tiki aug�ā, Rū?� jautāja Sivēns.

�� Tīģera mugurā! Un Tīģeri var kāpt tikai aug�up. Lejup viņi nevar, jo tad aste maisās pa kājām, un Tīģeris 110 sākuma bija to aizmirsis, viņ� tikai tagad atcerējās. Un tāpēc mums te jāpaliek uz mū�īgiem laikiem, ja tikai mēs neuzkāpjam vēl augstāk. Ko tu teici, Tīģeri? Nē, Tīģeris domā � ja mēs uzkāpsim vēl augstāk, mēs vairs neredzēsim Sivēna māju tik labi kā tagad, tāpēc mēs paliksim tepat.

�� Sivēn,� Pūks nopietni sacīja, kad bija to visu noklausījies, � ko nu lai mēs darām?� Un viņ� sāka ēst Tīģera maizītes.

�� Viņi tie�ām netiek lejā?� Sivēns uztraukti jautāja.

Pūks pamāja.

�� Vai tu nevari uzkāpt viņiem pakaļ?

�� Es varu, Sivēn, un es varu arī nonest lejā Rū uz savas muguras, bet es nevaru nonest Tīģeri. Tāpēc mums vajadzēs izdomāt kaut ko citu.� Un, domās nogrimis, Pūks ķērās pie Mazulī�a Rū maizītēm.

Vai viņ� vispār ko domāja, pirms bija ticis galā ar pēdējo maizīti, es nezinu, bet, kad viņ� bija to apēdis, papardēs nobrīk�ķēja soļi un klajumā iznāca Kristofers Robins ar ēzelīti I-ā.

�� Es nebrīnītos, ja rīt būtu briesmīga krusa,� runāja I-ā.� Vēt�ras un puteņi. Nevajag pajauties uz to, ka �odien jauks laiks. Tam nav noz . . . nu, kas tas bija par vārdu? īsi sakot, nav. Brītiņ� jauka laika � un nekas vairāk.

�� Te ir Pūks!� iesaucās Kristofers Robins, kam bija glu�i vien alga, ko laiks darīs rīt, ja �odien, kad viņ� staiga pa Me�u, tas ir saulains.� Sveiks, Pūk!

�� Tas ir Kristofers Robins!� teica Sivēns.� Viņ� zinās, ko darīt!

Puks ar Sivēnu metās viņam pretim.

�� O, Kristofer Robin!� iesaucās Pūks.

�� Un I-ā,� atgādinaja I-ā.

�� Tīģeris ar Mazulīti Rū ir aug�ā Se�ās Priedēs un lejā netiek, un . . .

�� Un es nupat ka teicu,� Sivēns iejaucās,� ja nu vienīgi Kristo fers Robins . . .

�� Un I-ā . . .

�� Ja viņ� te butu, mēs izdomātu, ko darīt.

Kristofers Robins paskatījās aug�ā uz Tīģeri un Ru un mēģinaja kaut ko izdomāt.

��� Man ienāca prātā,� Sivēns nopietni teica,� ka I-ā varētu nostāties zem koka, tad Pūks uzkāptu viņam mugurā, es atkal uzkāptu Pūkam mugurā . . .

�� Un, ja viena ēzeja mugura tad pārlūztu, kas tie būtu par smiekliem. Ha, ha! Klusa un pieklājīga izprieca,� sacīja I-ā,� bet labuma no tās nebūs nekāda.

�� Neņem jaunā,� Sivēns piejāvīgi sacīja,� es tikai gribēju . . .

�� Vai tev tie�ām pārluztu mugura, I-ā?� Pūks ļoti pārsteigts jautāja.

Tev gan patiktu to noskaidrot, Pūk. Gan jau vēlāk redzēs � būs pārlūzusi vai nebūs?

Puks �ēli teica:� O!� Un viņ� atkal sāka domāt.

�� Man ir ideja!� Kristofers Robins pēk�ņi iesaucās.

�� Klausies, Sivēn,� sacīja I ā,� un tad tu zināsi, ko mēs taisā�mies darīt.

��� Es novilk�u jaku, mēs to izpletīsim un turēsim aiz stūriem. Tad Rū un Tīģeris varēs lēkt tur iek�ā, jaka būs mīksta un vajīga, un viņiem nekas jauns nenotiks.

�� Lai Tīģeris būtu lejā,� teica I-ā,� un lai nevienam nekas jauns nenotiktu. Iegaumē �is divas lietas, Sivēn, un tu vienmēr rīkosies prātīgi.

Bet Sivēns neklausījās. Viņ� dega nepacietībā atkal ieraudzīt Kristofera Robina zilos bik�turus. Reiz, kad Sivēns vēl bija pavisam maziņ�, viņ� bija tos redzējis un tā ap�ilbis 110 sajūsmas, ka todien aizgāja gulēt veselu stundu agrāk neka parasti. Līdz �im brīdim viņ�

tos atcerējās un nevarēja izdomāt, vai tie patie�ām ir tik zili un tik bik�turīgi, ka viņam toreiz bija licies. Un, kad Kristofers Robins novilka jaku un bik�turi bija savā vietā, Sivēnu atkal pārņēma siltas draudzības jūtas pret I-ā un, turēdams blakus eso�o jakas stūri, viņ� laimīgi uzsmaidīja ēzelītim. I-ā ie�ukstēja viņam ausī:� Es negalvoju, ka te nenotiks kāds Nelaimes Gadījums, piemini manus vārdus. Ar Nelaimes Gadījumiem tā ir. Tie nekad nenotiek ātrāk, pirms nav notiku�i.

Kad Rū saprata, ko tur lejā dara, viņ� sāka kliegt aiz briesmīgas sajūsmas: � Tīģeri! Tīģeri! Mēs lēksim! Skaties, kā es lēk�u, Tīģeri!

Tas būs kā lidojums! Vai Tīģeri tā var?� Iespiegdamies:� Es naku, Kristofer Robin!� viņ� ielēca taisni pastieptās jakas vidū. Un viņ� bija lidojis tik ātri, ka no atsitiena uzlēca gaisā gandrīz tikpat augstu kā pirms tam, un, laiku pa laikam iegavilēdamies �o o!�, viņ� ilgi lidoja aug�ā un lejā, līdz beidzot ar kliedzienu: �O, vareni!�� apstā jās. Un tad viņi nocēla Mazulīti Rū zemē.

�� Nāc, Tīģeri!�viņ� sauca.� Tas ir viegli.

Bet Tīģeris, cie�i ieķēries zarā, pie sevis nodomāja.�Tas var gan būt labi tādiem Lēcējzvēriem kā Ķenguriem, bet nepavisam neder tādiem Peldētājzvēriem kā Tīģeriem.� Viņ� iedomājās, kā būtu peldējis uz muguras pa upi lejā, no vienas salas uz otru salu. Tā patie�ām būtu īstā dzīve Tīģerim!

�� Lec lejā!� sacīja Kristofers Robins.� Nekas tev nenotiks.

�� Pagaidi mazliet,� Tīģeris nervozi atsaucās.� Man mizas gaba�liņ� iebiris aci.� Un viņ� lēni rāpās pa zaru uz priek�u.

�� Lec ta�u, tas ir viegli!� spiedza Ru. Un pēk�ņi Tīģeris uzzinaja, cik viegli tas ir.

�� Au!�viņ� iebrēcās, kad koks nolidoja viņam garām.

�� Uzmanību!� Kristofers Robins un viņa draugi reizē iesaucās.

Kaut kas nodimdēja, kaut kas plīsa, un visi sagāzās ņudzo�ā kaudzē.

Kristofers Robins, Pūks un Sivēns uzslējās kājās pirmie, tad viņi piecēla Tīģeri. Pa�ā apak�ā izrādījās I ā.

�� I ā, nabadziņ!� iekliedzās Kristofers Robins.� Tu ļoti sasi ties?� Viņ� ba�īgi aptaustīja ēzelīti, noslaucīja viņam putekļus un palīdzēja nostāties uz kājām.

I-ā ilgu laiku neteica ne vārda. Tad viņ� jautāja:

�� Tīģeris ir lejā?

Tīģeris bija lejā un tikpat lecīgs kā vienmēr.

�� Jā,� atbildēja Kristofers Robins.� Viņ� ir te.

�� Pasaki viņam lielu paldies no manis,� norūca I ā.

kurā Trusītim ir Darbīga Diena un mēs uzzinām, ko Kristofers Robins dara no rītiem

Izskatījās, ka �ī būs viena no Trusī�a darbīgajām dienām. Jau no rīta pamodies viņ� jutās ārkārtīgi atbildīgs, it kā viss atkarātos no viņa. Tā bija tie�i tāda diena, kad vajadzēja Kaut ko Or-gan-di zēt vai izsūtīt Vēstules ar Parakstu �Trusītis�, vai apskraidīt Visus Citus

un Izdibināt, ko Visi Citi Par To Domā. Tas bija īstais rīts, lai steigtos pie Pūka un izmestu:� Ļoti labi, es pateik�u Sivēnam!� Un tad ietu pie Sivēna un sacītu:� Tā domā Pūks, bet varbūt vajadzētu vēl pavaicāt Pūcei.� Bija pienākusi Komandē�anas Diena, kad visi sacīs:� Jā, Trusīt!� un:� Nē, Trusīti� un gaidīs, ko viņ� liks darīt.

Trusītis iznāca no savas mājas un o�ņāja silto pavasara gaisu, prātodams, ar ko sākt. Vistuvāk bija Ķengas maja, un Ķengas mājā dzīvoja Ru, kur� prata sacīt �Jā, Trusīti� un �Ne, Trusīt!� tik labi kā neviens cits visā Me�ā; bet tagad tur mitinājās vēl kāds zvērs, sve�ais un Lecīgais Tīģeris, viens no tiem Nepatīkamajiem Tīģeriem, kas tev grozās pa priek�u, kad tu rādi, kur viņam vajadzētu iet, un ir pazudis, kad tu beidzot ierodies nosacītajā vietā un lepni saki: �Te�un mēs esam!�

� Nē, tikai ne pie Ķengas,� Trusītis domīgi noteica, virpinā dams ūsas siltajā saulē; un, lai būtu pavisam dro�s, ka viņ� uz turieni neies, Trusītis pagriezās pa kreisi un aizcilpoja pretējā virzienā uz Kristofera Robina mājas pusi.

�Galu galā,� Trusītis pie sevis nosprieda, �Kristofers Robins var paļauties tikai uz Mani. Viņ�, protams, mīl Pūku, Sivēnu un I-ā, es arī mīlu, bet nevienam no viņiem nav Smadzeņu galvā. Ne kripatiņas prāta. U11 viņ� ciena Pūci, jo kā lai neciena personu, kas prot uzrakstīt �OTRDIENA�, vai nu viņa to raksta pareizi, vai nepareizi, bet pareizrakstība vēl nav viss. Ir tādas dienas, kad Otrdienas uzrakstī�ana pilnīgi nekrīt svarā. Un Kenga pārāk noņemas ar Rū, un Rū ir pārāk maziņ�, un Tīģeris pārāk lecīgs, lai no viņa būtu kāds labums, un patie�ām, ja padomā, Kristoferam Robinam nav neviena cita, izņemot Mani. Jāiet un jāpaskatās, vai viņam nav kas darāms, un tad es to izdarī�u. �odien ir īsti izdarīga diena.�

Trusītis laimīgi cilpoja uz priek�u, drīz viņ� bija pie strautiņa un pāri strautiņam, tad nonāca vietā, kur dzīvoja viņa radi un draugi. Likās, ka �orīt viņu tur bija krietni vairāk nekā parasti. Trusītis pamāja ar galvu vienam vai diviem e�iem, jo viņam nebija laika paspiest roku, un cienīgi pateica:� Labrīt, labrīti� Da�iem citiem sirsnīgi uzsauca:� A, tas esi tu!� Vismaziņākajiem pavicināja ar ķepu pāri plecam un projām bija. Trusī�a noslēpumainā steiga tik ļoti satrauca radus un draugus, ka viņi nezināja, ko domāt. Da�i no vaboļu ģimenes, Cipu Cabuli ieskaitot, tūlīt metās uz Septiņjūd�u Me�u, kur sāka kāpt kokos, cerēdami, ka paspēs uzrāpties galotnē, pirms tas notiks, lai kas tas arī nebūtu, un viņi no aug�as visu labi redzēs.

Trusītis cilpoja pa Septiņjūd�u Me�a malu, ar katru brīdi juzda�mies svarīgāks un izdarīgāks, un drīz vien nonāca pie koka, kura dobumā dzīvoja Kristofers Robins. Viņ� pieklauvēja pie durvīm, reizi vai divas pasauca, tad pagājās gabaliņu atpakaļ, pacēla ķepu pār pieri, lai saule nespīdētu acīs, un, koka galotnē skatīdamies, pauji- nāja. Pēc tam viņ� vairakas reizes griezās apkārt un kliedza uz visam pusēm:� Hallo!� un:� Auū!� un:� Tas esmu es, Trusītis!� bet neviens neatsaucās. Tad viņ� apklusa un klausījās, koki un krūmi apklusa un klausījās, bet Me�s sildījās pavasara saulē rāmi, cienīgi un mēmi, līdz kamēr augstu, augstu gaisā pār koku galotnēm iedziedājās kāds cīrulis.

� Sasodīts,� teica Trusītis.� Viņ� ir izgājis.

Trusītis vēlreiz piegāja pie zaļajām durvīm, lai galīgi par to pārliecinātos, un jau pagriezās, lai aizietu, juzdams, ka �is rīts ir neglābjami samaitāts, kad viņ� ieraudzīja zemē papīra gabaliņu.

�� Hā!� teica Trusītis, juzdamies atkal laimīgs.� Jauna zīmīte!

Zīmītē bija rakstīts:

IZGAIS DRIZNAKS. AIZŅEMC DRIZNAKS.

K. R.

�� Hā!� Trusītis atkārtoja.� Tas jāpasaka citiem arī!� Un viņ� ļoti norūpējies aizskrēja.

Vistuvāk dzīvoja Pūce, tāpēc Trusītis devās uz Pūces māju Septiņjūd�u Me�ā. Nonācis pie Pūces durvīm, viņ� klauvēja un zvanīja, zvanīja un klauvēja, līdz beidzot Pūce izbāza galvu un ieķērcās:� Ej projām, man nav laika, es domāju! A, tas esi tu?� Bet Pūce jau vienmēr tā sagaidīja savus ciemiņus.

�� Pūce,� bez liekiem vārdiem iesāka Trusītis,� smadzenes galvā ir tikai mums diviem. Pārējiem ir zāģu skaidas. Ja Me�ā atgadās kaut kas tāds, ko vajag apdomāt, un, kad es saku apdomāt, tad tas patie�ām nozīmē apdomāt, un to varam tikai mēs divi.

�� Jā,� miegaini nomurmināja Pūce.� Es to darīju.

�� Izlasi �o te.

Pūce paņēma Kristofera Robina zīmīti un nedro�i paskatījās uz to. Viņa prata uzrakstīt pati savu vārdu Pūce, un vēl viņa prata uzrakstīt Otrdiena tā, ka varēja saprast, ka tā nav Tre�diena, un viņa varēja arī diezgan brīvi lasīt, ja neviens neskatījās viņai pār plecu, visu laiku prasīdams: �Nu?�� un viņa varēja . . .

�� Nu?� prasīja Trusītis.

�� Jā,� Pūce pamāja visai Gudri un Dziļdomīgi.� Es redzu, ko tu ar to gribi teikt. Neap�aubāmi.

�� Nu, un?

�� Pareizi,� sacīja Pūce.� Precīzi.� Brīdi padomājusi, viņa piebilda:� Ja tu nebūtu atnācis pie manis, man vajadzētu iet pie tevis.

�� Kāpēc?� jautāja Trusītis.

�� Sī pa�a iemesla dēļ,� atbildēja Pūce, neskaidri cerēdama uz kaut kādu glābiņu.

�� Vakar no rīta,� nozīmīgi teica Trusītis,� es gāju pie Kristo- fera Robina. Viņa nebija mājās. Pie durvīm bija piesprausta zīmīte.

�� Sī pati?

��� Nē, cita. Bet saturs bija tas pats. Ļoti savādi.

�� Jā, savādi,� sacīja Pūce, atkal ieskatīdamās zīmītē, un uz brīdi viņai radās dīvaina sajūta, ka Kristofers Robins ir kaut ko saplēsis driskās.� Ko tu darīji tālāk?

��� Neko.

�� Tas bija labākais, ko tu varēji darīt,� Pūce gudri teica.

Kā Pūce jau bija paredzējusi, Trusītis atkal prasīja:� Nu?

��� Pareizi,� sacīja Pūce.

Kadu laiciņu Pūce vispār nespēja neko domāt, bet tad glu�i negaidot viņai atausa ideja.

�� Trusit,� viņa teica,� pasaki man vārdu pa vārdam, kas bija rakstīts pirmajā zīmītē. Tas ir ļoti svarīgi. No tā atkarīgs viss pārējais. Vārdu pa vārdam, kas bija pirmajā zīmītē.

�� Bet tur viss bija vārdu pa vārdam tāpat kā te.

Pūce paskatījās uz viņu un iedomājās, vai labāk nenogrūst Trusīti no koka zemē, bet, juzdama, ka to viņa vienmēr vēl paspēs izdarīt, mēģināja vēlreiz izdibināt, par ko ir runa.

�� Vārdu pa vārdam, lūdzu,� viņa sacīja, it kā Trusītis viņai neko nebūtu atbildējis.

���� Tur bija rakstīts: �Izgais. Driznaks.� Tāpat ka �odien, tikai �odien vel pierakstīts klāt: �Aizņemc. Driznaks.�

Pūce atviegloti nopūtās.

�� Ahā,� viņa teica.� Nu man ta lieta ir skaidra.

�� Jā, bet kur ir Kristofers Robins?� sacīja Trusītis.� Tas ir galvenais.

Pūce atkal palūkojās zīmītē. Personai ar viņas izglītību to izlasīt bija nieka lieta. �Izgais. Driznaks. Aizņemc. Driznaks.� Kas gan cits lai zīmītē butu!

�� Man ir pilnīgi skaidrs, kas noticis, mīļo Trusīt,� Pūce sacīja. � Kristofers Robins ir izgājis ar Driznaku. Viņi abi ar Driznaku ir aizņemti. Vai tu �ajās dienās esi saticis Me�ā Driznaku?

�� Es nezinu,� atbildēja Trusītis.� Tamdēļ jau es pie tevis at�nācu. Pēc kā viņ� izskatās?

�� Plankumainais vai Zālesēdājs Driznaks,� Pūce teica,� ir gan�drīz kā. . .

�� Galu galā,� viņa turpināja,� Driznaks izskatās pēc. . .

�� Protams,� viņa piebilda,� tas atkarājas no. . .

�� Vārdu sakot,� Pūce vaļsirdīgi atzinās,� es pati nezinu, pec kā viņ� izskatās.

Paldies,� pateicās Trusītis. Un viņ� aizskrēja meklēt Pūku.

Viņ� nebija tālu aizgājis, kad sadzirdēja jocīgu klaigā�anu. Trusī�tis apstajās, ieklausījās un pazina Pūka balsi.

PŪKA KLAIGĀ�ANA

Taurenī�i lidinājās.

Ziema, ziema, ej nu mājas!

Velk jau gaiļbiksites kājās Maūriņ� zaļ�.

Visām puķēm ziedēt sokas,

Me�iem darba pilnas rokas.

Balo�iem uz katra koka Ķīviņ� ska|�.

Bites ari ceļas gaisā

Un uz mēdo�a nu taisās.

Jaunu podu krājums aizsakts � Spej tik ēst!

Tāpēc visas govis duko,

Dūjas mauj un vistas kūko,

Tāpēc Pūks tik saldi pūko Piesaulē.

Visur pavasari mana, Visur skaļa dziedā�ana. Sila pulkstenī�i zvana

Tā, ka trīc!

Dzeguze gan neprot dukot, Tikai kuk � un tikai � ūkot, Toties Puks var glīti pūkot

Putniem līdz.

��� Sveiks, Pūk,� teica Trusītis.

��� Sveiks, Trusīt,� Pūks sapņaini atsaucās.

�� Tu pats izdomāji �o dziesmu?

������������� Jā, es,� atbildēja Pūks.� Es gan neprotu īsti domāt,� viņ� pazemīgi sacīja,� un tu jau zini, Kāpēc, bet reizēm man tas vienkār�i uznāk.

A,�teica Trusītis, kur� nekad negaidīja, lai viņam kas uz�nāktu, bet gāja un uznāca pats. � Es tikai gribēju uzzināt, vai tu neesi redzējis Plankumaino Zālesēdāju Driznaku?

��� Nē,� atbildēja Pūks.� Neko tādu. Bet es nupat redzēju Tīģeri.

��� Tas mums neko nedod.

��� Protams,� piekrita Pūks.� Man arī tā liekas.

��� Vai Sivēnu tu esi saticis?

������������� Jā,� Pūks atbildēja.�Bet ari tas mums dro�i vien neko nedod,� viņ� lēnīgi piebilda.

�� Atkarībā no tā, ko viņ� ir redzējis.

��� Viņ� ir redzējis mani,� teica Pūks.

Trusītis nosēdās zemē blakus Pūkam, bet, iedomājies, ka tā viņ� neizskatās pietiekami cienīgs, atkal piecēlās.

� Jautājums ir vienkār�s,� viņ� teica.� Ko pēdējā laikā Kristo�fers Robins dara no rītiem?

� Kas tad viņam būtu jādara?

� Nav svarīgi. Es tikai prasu: vai tu vari man pateikt, ko viņ� dara no rīta? Tu esi redzējis? Tie�i pēdējās dienās?

� Jā,� sacīja Puks.� Vakar mēs kopā brokastojām. Pie Se�ām Priedēm. Es biju paņēmis līdzi mazu groziņu, tādu mazu, glītu groziņu, nu, tu jau zini, parastu palielu grozu pilnu ar . . .

� Labi, labi,� teica Trusītis,� bet es runāju par vēlāku laiku. Vai tu esi redzējis Kristoferu Robinu starp vienpadsmitiem un divpadsmitiem?

� Ak tā,� Pūks sastomījās,� ap vienpadsmitiem, ak tad ap vienpadsmitiem . . . Saproti, ap vienpadsmitiem es vienmer esmu mājās. Jo man ir Sis vai Tas Darāms ap to laiku.

� Varbūt ceturksni pāri vienpadsmitiem?

� Ne glu�i,� teica Puks.

� Pusdivpadsmitos?

� Jā,� Pūks sacīja.� Ap pusdivpadsmitiem vai mazliet vēlāk es varētu viņu redzēt.

Bet, to pateicis, viņ� pēk�ņi atcerējās, ka patie�ām viņ� pēdējā laika nemaz tik bie�i neredz Kristoferu Robinu. Vismaz no rītiem ne. Pēcpusdienās � jā, vakaros � jā, pirms brokastīm � jā un tūlīt pēc brokastīm arī. Un tad tūlīt: �Uz redzē�anos, Puk!�� un projām ir.

Tie�i par to mēs runājam,� teica Trusītis.� Kur viņ� pazūd?

� Varbūt viņ� kaut ko meklē.

. �Bet ko?�jautāja Trusītis.

� Tie�i to es gribēju teikt,� atbildēja Pūks. Un tad viņ� piebilda:� Varbūt viņ� meklē taisni to . . .

� Plankumaino Zālesēdāju Driznaku?

� Jā,� Pūks sacīja.� Kādu no viņiem, kas pazudu�i.

Trusītis bargi paskatījās uz Pūku.

� Es redzu, ka no tevis nekāda labuma nebūs,� viņ� teica.

�� Nē,� piekrita Pūks.� Bet cs pūlos,� viņ� pazemīgi piebilda.

Trusītis pateicās viņam par pūlēm un sacīja, ka taisās iet pie I-ā

un ka Puks var nākt līdzi, ja grib. Bet Pūks, kur� juta, ka viņa dziesmai taisās uznākt jauns pants, atbildēja, ka viņ� gaida Sivēnu, novēlēja Trusītim visu labu, un Trusītis aizskrēja.

Tomēr sagadījās, ka Trusītis pirmais satika Sivēnu. Sivēns torit bija agri uzcēlies, lai salasītu vijolītes, un, kad viņ� bija tās salasījis un ielicis pu�ķi vāzē, istabas vidū uz galda, viņam pēk�ņi ienāca prātā, ka neviens nekad nav salasījis pu�ķi vijolī�u ēzelītim I-ā, un, jo ilgāk viņ� par to domāja, jo skaidrāk iztēlojās, cik bēdīgi ir būt par Dzīvnieku, kam neviens nekad nav salasījis pu�ķi vijolī�u. Sivēns izskrēja āra, pie sevis murminādams: �I-ā un vijolītes . . . Vijolītes un I-ā . . >� lai neaizmirstu, ko nodomājis darīt, jo �odien bija tāda aizmirstīga diena. Viņ� salasīja lielu pu�ķi un teciņus devās pie I-ā, ostīdams puķes un juzdamies loti laimīgs, līdz kamēr nonāca pie ēzelī�a.

�� Vai, I-ā,� Sivēns nedro�i ierunājās, jo I-ā likās ļoti aizņemts.

Ezelītis pacēla kāju un pamāja, lai viņ� iet projām.

�� Rīt,� sacīja I ā,� vai kādu citu dienu.

Sivēns pienāca mazliet tuvāk, lai redzētu, ko I-ā dara. I ā bija nolicis sev priek�ā trīs sprunguļus un cie�i skatījās uz tiem. Divi sprunguļi bija saslieti ar vieniem galiem kopā, bet otriem atsevi�ķi, un tre�ais sprungulis bija �ķērsām pāri. Sivēns nodomāja, ka tās ir kādas Lamatas.

�� Ak, I-ā,� viņ� atkal ierunājās,� es tikai . . .

�� Tas esi tu, Sivēntiņ?�jautāja I-ā, nepaceldams acis no �iem sprunguļiem.

�� Jā, un es gribēju . . .

�� Tu zini, kas tas ir?

�� Nē,� teica Sivēns.

�� Tas ir A.

�� O!� iesaucās Sivēns.

�� Nevis O, bet A,� ēzelītis bargi sacīja.� Tu nedzirdi? Jeb vai tu varbūt iedomājies, ka tu esi gudrāks par Kristoferu Robinu?

�� Jā,� teica Sivēns.� Tas ir, ne,� viņ� steidzīgi izlaboja un pienāca vēl tuvāk.

Kristofers Robins sacīja, ka tas ir A, un tas būs A, kamēr kāds tam neuzkāps virsū,� I-ā stingri piemetināja.

Sivēns tūlīt palēcās atpakaļ un sāka ostīt savas vijolītes.

�� Vai tu zini, ko nozīmē A, Sivēntiņ?

�� Nē, I-ā, es nezinu.

�� Tas nozīmē Mācības, tas nozīmē Izglītību, tas nozīmē visas tās lietas, kuru jums ar Puku nav. Redzi, ko nozīmē A.

�� Ak tā,� Sivēns sacīja.� Es gribēju teikt, vai tie�ām?�viņ� steidzīgi paskaidroja.

�� Vari man ticēt. Visi, kas te Me�ā nak un iet, saka: �Tas jau ir tikai I ā, viņ� neskaitās.� Viņi staigā apkārt un ņirgājas: �Ha-ha!� Bet vai viņi ko zina par A? Neko viņi nezina. Viņiem tie ir tikai trīs sprunguļi. Bet Izglītotiem Ļaudīm, ievero, Sivēntiņ, Izglītotiem Ļaudīm, nevis kaut kādiem Pūķiem un Sivēniem,� tas ir liels un brīni�ķīgs A. Nevis,� viņ� piezīmēja,� kaut kas nesaprotams, kam var muļķīgi pūst elpu virsū.

Sivēns bailīgi atkāpās un; glābiņu meklēdams, paskatījās apkārt.

�� Trusītis!� viņ� priecīgi iesaucās.� Sveiks, Trusīt!

Trusītis cienīgi pienāca klāt, pamāja Sivēnam un izmeta: �A, ēzelīt!�� tādā balsī, kādā sveicina, kad taisās jau pēc pāris minūtēm sacīt: �Visu labu!�

�� Es gribēju tev kaut ko pajautāt, I-ā. Kas pēdējā laikā notiek ar Kristoferu Robinu? Ko viņ� dara no rītiem?

�� Kas tas ir, uz ko es skatos?� atvaicāja I-ā, acis nepaceldams.

�� Trīs sprunguļi,� Trusītis nekavējo�i atbildēja.

�� Redzi?� I ā zīmīgi jautāja Sivēnam. Tad viņ� griezās pie Trusī�a.� Es tūlīt atbildē�u uz tavu jautājumu, viņ� svinīgi pazi ņoja.

�� Paldies,� teica Trusītis.

�� Ko dara Kristofers Robins no rītiem? Viņ� mācās. Viņ� kļūst Izglītots. Viņ� apgūst � man liekas, tā skanēja vārds, ko Kristofers Robins minēja, bet es varu arī mazliet kļūdīties�viņ� apgūst Zinā�anas. Savu iespēju robe�ās, ja es pareizi izsakos, es daru to pa�u, ko dara viņ�. Sis burts, piemēram, ir . . .

�� A,� teica Trusītis,� tikai ne sevi�ķi glīts. Labi, man jāiet atpakaļ un jāpastāsta citiem par Kristoferu Robinu.

I ā paskatījās vispirms uz saviem sprunguļiem, tad uz Sivēnu.

��� Ko teica Trusītis? Kas tas ir?

�� A,� atbildēja Sivēns.

�� Tu viņam pateici?

�� Nē, I-ā, es ne. Viņ� noteikti pats zināja.

�� Viņ� zināja? Tu gribi teikt, ka A ir tāda lieta, ko zina pat Trusītis?

�� Protams, I ā. Trusītis ir ļoti gudrs.

�� Gudrs!� I-ā nicīgi iesaucās, smagi uzsizdams ar pakavu saviem trim sprunguļiem, kas tūlīt pārlūza.

��� Izglītība!�rūgti nopūtās I-ā, sabradādams savus se�us sprun guļus.� Kas ir Mācības?� jautāja I-ā, aizsperdams savus divpadsmit sprunguļus pa gaisu.� Tas, ko Visi Tru�i zina! Ha!

�� Es domāju . . .� Sivēns nelaimīgi teica.

�� Labāk jau nedomā,� atcirta I-ā.

��� Es domāju, vijolītes ir skaistas,� sacīja Sivēns. Viņ� nolika savu pu�ķi ēzelītim priek�ā un metas projām.

Otrā rītā zīmīte uz Kristofera Robina durvīm pavēstīja:

IZGĀJIS.

DRĪZ NAKS.

K. R.

Un tāpēc visi Zvēri, kas dzīvoja Me�ā, izņemot, protams, Plankumaino Zālesēdāju Driznaku, tagad zināja, ko Kristofers Robins dara no rītiem.

kurā Pūks izdomā Jaunu Spēli un I-ā spēlē līdzi

Pa ilgo laiku, ko strautam vajadzēja, lai nonāktu līdz Me�a malai, tas bija pieaudzis gandrīz par īstu upi, un, pieaudzis būdams, tas vairs neskrēja, nelēkāja un nemeta burbuļus, ko mēdza darīt, kad bija mazs, bet kustējās daudz lēnāk. Jo nu strauts zināja savu ceļu un sprieda: �Nav kur steigties. Gan jau kādreiz nonāksim galā.� Tikai mazie, ātrie un nepacietīgie strauteļi tur augstāk, Me�ā, �audījās �urp un turp, it kā viņiem būtu nezin kas jāredz un jāizdibina, kamēr nav par vēlu.

No Ārpasaules uz Me�u veda plata taka, gandrīz tik plata kā lielceļ�, bet, pirms tā nokļuva Me�ā, takai vajadzēja �ķērsot upi. Tur tad nu bija koka tilts, gandrīz tik plats kā lielceļ�, ar koka margām gar abām pusēm. Kristofers Robins, ja gribētu, varētu atspiest zodu uz aug�ējā �ķērskoka, bet daudz patīkamāk bija izliekties pār apak �ējo un skatīties upē, kas lēni tecēja zem tilta. Pūks, ja gribētu, varētu atspiest zodu uz apak�ējā �ķērskoka, bet daudz patīkamak bija nogulties zemē, pabāzt galvu zem �ķērskoka un skatīties upē, kas lēni tecēja pa leju. Bet Sivēns un Rū vispār tikai tā varēja skatīties upē, jo bija pārak maziņi, lai aizsniegtu apak�ējo �ķērskoku. Tā viņi gulēja uz tilta un skatījās ūdenī, kas tecēja lēni, lēni, jo nebija jau kur steigties.

Kādu dienu, kad Pūks pastaigādamies gāja uz tilta pusi, viņ� mēģināja sacerēt mazu dzejolīti par �iekuriem tāpēc, ka �iekuri bija visapkārt abās takas malās un Pūkam bija uznākusi dziedamā reize. Viņ� pacēla vienu, apskatīja to un nosprieda: �Ļoti glīts �iekurs, un kaut kādai atskaņai uz to arī vajadzētu būt.� Bet viņ� neko nevarēja izdomāt. Pēk�ņi viņam ie�āvās prātā tādas rindas:

Kas par �o egli zina ko, Lai strīdu iz�ķirt lūko. Kliedz Pūce: tas esot viņas koksl Bet Kenga: tas esot Rū koksl

�� Dumja dziesma,� Pūks nopūtās.� Kenga un Rū nedzīvo kokā.

Tikmēr viņ� bija nonācis pie tilta. Zem kājām viņ�, protams,

neskatījās, tāpēc paklupa pret kādu sakni, un �iekurs no viņa ķepām iekrita upē.

�� Sasodīts,� norūca Pūks, kad �iekurs lēni iepeldēja patiltē, un gāja meklēt citu �iekuru, ko varētu apdziedāt. Bet tad viņ� iedomājās,

ka labāk butu vienkār�i skatīties upe, jo diena bija tik jauka un rama. Tāpēc viņ� nogūlās uz tilta un skatījās upe, kas lēni, lēni slīdēja garām � un pēk�ņi . . . tas ta�u bija viņa �iekurs!

�� Jocīgi,� nobrīnījās Pūks.� Es iemetu �iekuru tajā pusē, un �iekurs iznāca �ajā pusē. Nez vai cits �iekurs ari ta darītu?� Un Pūks gāja pēc �iekuriem.

Nāko�ais tie�ām darīja tāpat. Un citi nāko�ie ari. Tad Puks iemeta ūdenī divus uzreiz un pabāza galvu zem tilta �ķērskoka, lai paskatītos, kur� izpeldēs pirmais. Viens izpeldēja, bet, tā ka abi bija vienāda lieluma, Pūks nezināja, vai �is bija tas, ko viņ� gribēja redzēt izpeldam pirmo un vinnēt, vai ari otrs. Tāpēc nākamo reizi viņ� iesvieda ūdenī vienu lielu un vienu mazu �iekuru. Lielais izpeldēja pa priek�u, kā Puks bija paredzējis, un mazais izpeldēja pēc tam, ka Pūks ari bija paredzējis, tātad viņ� bija vinnējis divreiz. Kad viņ� gāja uz mājām launagā, viņ� bija vinnējis trīsdesmit se�as un zaudējis divdesmit astoņas reizes, kas nozīmēja, ka viņ� bija � ka viņ� bija . . . Vardu sakot, atņemiet no trīsdesmit se�iem divdesmit astoņi un jūs zināsit, kas tur ar viņu bija. Tikai nesāciet atskaitīt trīsdesmit se�i no divdesmit astoņiem.

Tā sākās spēle, ko, tās izgudrotājam Pūkam par godu, sauca Puksprunguļi un ko viņ� ar saviem draugiem tagad bie�i spēlēja me�malā uz tilta. Un �iekuru vieta viņi meta upē sprunguļus tāpēc, ka tos bija vieglāk at�ķirt.

Kādu dienu Pūks, Sivēns, Trusītis un Ru atkal spēlēja Pūksprun- guļus. Viņi iemeta sprunguļus ūdenī. Trusītis nokliedza: � Aiziet!� Un viņi skrēja tiltam pari un izbāza galvas otrā puse, gaidīdami, kura sprungulis izpeldēs pirmais. Pagāja ilgs laiks, jo upe todien bija ļoti slinka, un likās, ka tai ir pilnīgi vienalga, kad tā nonāks galā un vai vispār nonāks.

�� Manējais peld!� spiedza Rū.� Nē, nav vis manējais. Tu savējo neredzi, Sivēn? Es domāju, ka tur peld manējais, bet nepeld. Re, kur nak! Nē, nenāk. Pūk, tu savējo neredzi?

�� Nē,� atbildēja Pūks.

�� Mans sprungulis būs kaut kur aizķēries,� teica Ru.� Trusīt, mans sprungulis ir aizķēries. Vai tavs sprungulis ari ir aizķēries, Sivēn?

�� Vienmēr jau paiet vairāk laika, nekā mēs iedomājamies,� sacīja Trusītis.

�� Kā tev liekas, cik ilgi mums vēl būs jāgaida?� jautāja Rū.

�� Es redzu tavējo, Sivēni� pēk�ņi iesaucās Pūks.

�� Mans bija tāds pelēcīgs,� teica Sivēns, baidīdamies pārāk tālu liekties pār tilta malu, lai neiekristu upē.

�� Taisni tāds pa�laik nāk. Vairāk pa manu pusi.

Trusītis izliecās pār malu-, cik tālu vien varēja, skatīdamies pēc savējā, bet Ru lēkāja un spiedza:

�� Nāc, sprungu-sprungu sprunguli! Nāc, sprungu-sprungu-sprun- guli!

Sivēns bija tā uztraucies ka neviens, jo viņa sprungulis bija parādījies pirmais, un tas nozīmēja, ka viņ� vinnēs.

�� Nāk!� sacīja Pūks.

�� Tu noteikti redzi, ka tas ir manējais?� Sivēns uztraukumā iekviecās.

�� Jā, jo tas ir pelēks. Liels un pelēks. Re, kur peld! Ļoti. . . liels . . . pelēks . . . Ak nē, nav vis, tas ir I-ā!

No tilta apak�as izpeldēja I-ā.

�� I ā!� visi reizē iekliedzās.

�� Tas ir I-ā!� spiedza Rū, briesmīgi uztraucies.

Ļoti rāmi, Joti cienīgi, ar visām �etrām kājām gaisā no patiltes izpeldēja I ā.

�� Patie�ām?� teica I ā, ko bija sagrābis mazs atvariņ� un nu lēni grieza apkārt trīs reizes.� Neticami.

�� Es nezināju, ka tu ari spēlē ar mums,� sacīja Rū.

�� Es nespēlēju,� atbildēja I-ā.

�� I-ā, ko tu tur dari?� jautāja Trusītis.

��� Vari minēt trīs reizes, Trusīt. Roku bedrīti smiltiņās? Nepa�reizi. Lecu no zara uz zaru jaunā ozolā? Nepareizi. Gaidu, kad man kāds palīdzēs tikt ārā no upes? Pareizi. Dodiet Trusītim laiku, gan viņ� atradīs īsto atbildi.

�� Bet, 1-ā!� Pūks izmisis iesaucās.� Ko tad mēs varam � es gribēju teikt, kā mēs varam � tu domā, ja mēs . . .

�� Jā,� sacīja ēzelītis.� Viena no tavām domām noteikti būs īstā. Paldies, Pūk.

�� Viņ� grie�as riņķī un riņķī!�sacīja Rū dziļā apbrīnā.

�� Kāpēc gan ne?� auksti apvaicājās I ā.

�� Es arī protu peldēt!� Rū lepni paziņoja.

�� Tikai ne riņķī un riņķī,� teica I-ā.� Tas ir daudz grūtāk. Es gan �odien vispār netaisījos peldēties,� viņ� turpināja, lēni griezda mies atvarā.� Bet, tā kā es tomēr biju iekritis ūdenī, es nolēmu pavingrināties vieglā riņķa kustībā no labās puses uz kreiso vai, teiksim,� viņ� piebilda, iekļuvis nākamajā atvarā,� no kreisās uz labo, kā nu tas man kuro reizi ienāk prātā, un tā ir tikai mana darī�ana. Citiem tur nav ko jaukties.

Kādu laiku bija klusums, jo visi domāja.

�� Man ir ideja,� beidzot sacīja Pūks,� bet, liekas, ne sevi�ķi laba.

�� Man arī tā liekas,� teica I-ā.

�� Ko tu izdomāji, Pūk?� jautāja Trusītis.� Pastāsti mums arī.

�� Ja mēs visi mestu akmeņus un visādus citādus smagumus ēzelītim vienā pusē, tad akmeņi saceltu viļņus un izskalotu ēzelīti otrā pusē.

� Tā ir loti laba ideja,� uzslavēja Trusītis, un Pūks atkal jutās laimīgs.

Ļoti laba,� norūca I-ā.� Kad es gribē�u, lai mani samērcē viscaur, es darī�u tev to zināmu, Pūk.

� Bet ja nu mēs netī�ām trāpīsim viņam?� Sivēns ba�ījās.

� Vai ari netī�ām netrāpīsiet viņam,� teica I-ā.� Apsver visas �īs iespējas, Sivēn, pirms jūs sākat uzjautrināties.

Bet Pūks jau bija paņēmis vislielāko akmeni, ko varēja panest, un izliecās pār tilta malu, turēdams to ķepās.

� Es nesviedī�u stipri, es tikai palaidī�u va]ā,� viņ� paskaid roja,� un tad es nevarē�u trāpīt tev garām. Tas ir � es nevarē�u trāpīt tev. Vai tu nevarētu vienu brītiņu negriezties riņķī? Tā man grūti notēmēt.

� Nē,�teica I ā,� man ļoti patīk griezties.

Trusītis juta, ka nu pienācis komandē�anas laiks.

� Sākam, Pūk � viņ� sacīja.� Kad es teik�u: �Met!�� tu laidīsi akmeni vaļā. I ā, kad es teik�u: �Met!�� Pūks laidis akmeni vaļā.

� Mīļ� paldies, Trusīt, bet gan jau es pats to pamanī�u.

� Tu esi gatavs, Pūk? Sivēn, paej nost, lai viņam pietiek vietas. Atkāpies mazliet, Rū! Visi ir gatavi?

� Nē,� teica I-ā.

� Met!� komandēja Trusītis.

Puks palaida akmeni vaļā. Odens skaļi noplunk�ķēja, un ēzelītis bija pazudis.

Tas nu bija briesmīgs brīdis skatītājiem uz tilta. Viņi skatījās un skatījās � un pat Sivēna sprungulis, kas izpeldēja no patiltes mazu

gabaliņu pa priek�u Trusī�a sprungulim, neiepriecināja viņus tā, kā to varētu gaidīt. Bet tad, kad Pūkam jau sāka likties, ka viņ� ir izvēlējies nepareizu akmeni vai nepareizu upi, vai pat nepareizu dienu savai Idejai, kaut kas pelēks parādījās upes malā . . . Pelēkums auga arvien lielāks un lielāks. I ā brida laukā no ūdens.

Klaigādami viņi noskrēja no tilta un metās ēzelītim palīgā, vilka un stūma, stūma un vilka, līdz kamēr I ā atkal stingri nostājās uz sauszemes.

Vai, I-ā, cik tu esi slapj�!� teica Sivēns, pataustījis viņu.

I ā nopurinājās un palūdza, lai kāds paskaidro Sivēnam, kas notiek, ja ilgāku laiku pavada upē.

�� Lieliski, Pūk!� Trusītis atzinīgi teica.� Mūsu ideja bija ļoti laba.

�� Kāda ideja?� I-ā jautāja.

�� Izplunk�ķināt tevi malā ar akmeni.

Izplunk�ķināt mani?� brīnījās I ā.� Mani izplunk�ķināt? Vai tikai jūs neiedomājaties, ka jūs mani izplunk�ķinājāt? Es vienkār�i ieniru. Puks meta man virsū lielu akmeni, un, lai tas netrāpītu man pa krūtīm, es ieniru un izpeldēju malā.

Tu nemaz nemeti viņam virsū,� Sivēns pa�ukstēja Pūkam, lai mierinātu viņu.

�� Man arī liekas, ka ne,� bēdīgi sacīja Pūks.

�� I-ā vienmēr ir tāds,� teica Sivēns.� Es domāju, ka tava Ideja bija ļoti gudra Ideja.

Pūkam kļuva vieglāk ap sirdi, jo, ja tu esi Lācis, kam tikai Zāģu Skaidas Galvā, un tu domā par visādām Lietām, tad reizēm izrādās, ka Lieta, kas te pa�am likusies ļoti Lietīga, ir glu�i Nelietīga, kad tu to esi izdarījis un citi to redzēju�i. Bet, lai nu kā,� ēzelītis pirmīt bija upē un tagad vairs nav upē, un tas nozīmē, ka nekas ļauns viņam nav nodarīts.

�� Kā tu iekriti ūdenī?� jautāja Trusītis, slaucīdams I-ā ar Sivēna mutautiņu.

�� Es neiekritu,� atbildēja I-ā.

�� Bet kā tad . . .

�� Mani IELECINĀJA,� teica I-ā.

�� Ool� uztraucās Rū.� Tevi kāds pagrūda?

�� Kāds mani Ielecināja. Es stāvēju upes malā un domāju � ja kaut jel viens no jums saprot, ko nozīmē domāt,� un pēk�ņi es jutu SKAĻU SALECIENU.

�� O, I-ā!� visi nodvesās.

�� Vai tu esi pārliecināts, ka tu vienkār�i nepaslīdēji?� neticīgi jautāja Trusītis.

�� Protams, ka paslīdēju. Ja tu stāvi uz slidena upes krasta un kāds tevi Skaļi Salecina, tev jāslīd vien ir. Kas cits man atlika?

�� Bet kas to izdarīja?� vaicāja Rū.

I-ā neatbildēja.

�� Man liekas, tas būs bijis Tīģeris,� Sivēns nervozi ieminejās.

�� Bet, I-ā,� jautāja Pūks,� tas bija Joks vai Nelaimes Gadī jums? Es gribēju teikt. . .

�� Es neuzkavējos, lai to noskaidrotu, Pūk. Pat upes dibenā es neuzkavējos, lai padomātu, vai tas ir Draudzīgs Joks vai arī Tikai Gadījums. Es tūlīt uzpeldēju virspusē, nodomāju, ka ūdens ir slapj�, un neko vairāk. Tu, cerams,* saproti, ko es ar to gribēju teikt?

�� Un kur bija Tīģeris?� jautāja Trusītis.

Pirms I-ā paspēja atbildēt, skaļi nobrīk�ķēja krūmi un caur dzīv�ogu izlauzās Tīģeris pats.

� Sveiki visapkārt!� Tīģeris dzīvespriecīgi uzsauca.

� Sveiks, Tīģeri!� sacīja Ru.

Trusītis ļoti cienīgi saslējās.

� Tīģeri,� viņ� svinīgi jautāja.� Kas jums tur pirmīt notika?

�� Kad pirmīt?�atvaicāja Tīģeris, juzdamies mazliet neērti.

� Kad tu ielecināji upē I-ā.

� Es viņu neielecināju.

� Ielecināji gan,� īgni atcirta I-ā.

� Patie�ām ne. Man tikai uznāca �ķaudiens, un tas notika ēzelītim aiz muguras un kad es teicu: �Grrrs oppp-p�-� � p�ī . . .>

� Ūja!� iesaucās Trusītis, pieceldams Sivēnu un apslaucīdams viņam putekļus no muguras.� Viss kārtībā, Sivēntiņ.

� Tas bija no pārsteiguma,� Sivēns taisnojās.

�� Nu redzi,� sacīja I-ā.� Tādus pārsteigumus es saucu par Ielecinā�anu. Ļoti neglīts paradums. Man nav nekas pretim, ka Tīģeris dzīvo Me�ā,� viņ� turpināja,� jo Me�s ir liels un vietas te diezgan, kur izlēkāties. Bet es nesaprotu, kāpēc viņam jānāk mana mazajā stūrītī un jālēkā taisni tur. Protams, ja kādam patīk tie�i mitras, aukstas un drūmas vietas, tad mans kakts viņam kā radīts, bet citādi tur nav nekā sevi�ķa, īpa�i jau lēkā�anai . . .

� Es nelēkāju, es �ķaudīju,� Tīģeris spītīgi atcirta.

�� Upes dibenā man bija pilnīgi vienalga, vai es tur esmu ieteci�nāts vai ie�ķaudināts.

�� Labi,� sacīja Trusītis,� viss, ko es varu teikt . . . O, tur nāk Kristofers Robins, viņ� pateiks.

Kristofers Robins nāca pa Me�u uz upi tik saulainā un bezrūpīgā noskaņā, it kā nemaz nebutu svarīgi, cik ir divreiz deviņpadsmit, un tik jaukā pēcpusdienā tas patie�ām nebija svarīgi. Viņam likās, ka vajag tikai apstāties uz tilta, noliekties pār margām, paskatīties, cik lēni lejā tek ūdens, un viņ� zinās visu, kas cilvēkam jāzina, un varēs to pastāstīt ari Pūkam, kur� nebija dro�s par savām zinā�anām. Bet, kad viņ� nonāca pie tilta un redzēja uztraukto kompāniju, viņ� saprata, ka ir kļūdījies. Si nebija bezrūpīga pēcpusdiena, bet � taisni otrādi � tāda, kad vajadzēs par kaut ko parūpēties.

�� Redzi, kas par lietu, Kristofer Robin,� Trusītis iesāka.� Tīģe�ris .. .

��� Nav taisnība!� teica Tīģeris.

��� Bet iek�ā cs tomēr biju,� apstrīdēja I-ā.

��� Es domāju, ka viņ� netī�ām,� sacīja Pūks.

�� Viņ� vienmēr ir bijis lecīgs,� teica Sivēns,� un tur viņ� neko nevar darīt.

�� Pamēģini ielecināt mani,� Ru uzplijās Tīģerim.� I ā, Tīģeris ielecinās mani! Sivēn, kā tu domā . . .

�� Pagaidiet!� iesaucās Trusītis.� Nerunājiet visi reizē. Galvenais ir, ko Kristofers Robins par to domā?

��� Es tikai �ķaudīju,� taisnojās Tīģeris.

�� Viņ� lēkāja,� sūdzējās I-ā.

�� Varbūt �ķaudīdams es drusciņ salēcos,� teica Tīģeris.

�� Klusu!� Trusītis pacēla ķepu.� Ko par to visu domā Kristo�fers Robins? Tas ir galvenais.

�� Labi,� teica Kristofers Robins, vēl arvien nesaprazdams, par ko zvēri uztraucas.� Es domāju . . .

��� Ko?� visi reize iesaucās.

��� Es domāju, ka mēs varētu saspēlēt Pūksprunguļus.

Sacīts � darīts. I-ā, kur� vēl nekad nebija spēlējis, vinnēja par divām reizēm vairāk nekā pārējie. Rū divas reizes iekrita ūdenī: pirmo reizi netī�ām, otro � tī�ām, jo bija pēk�ņi ieraudzījis me�malā Ķengu, un tas nozīmēja, ka viņam �ā vai tā būs jāiet gulēt. Trusītis teica, ka ie�ot viņiem līdzi, bet I-ā aizgāja kopā ar Tīģeri, jo viņ� gribēja Tīģerim paskaidrot, Kā Vinnēt Pūksprunguļos, ko var panākt, kad met savu sprunguli upē ar izgriezienu; bet Kristofers Robins, Pūks un Sivēns palika uz tilta vieni pa�i.

Ilgu laiku viņi skatījās upē un neteica nekā. Un upe arī neteica nekā, jo bija visai rāma un miermīlīga �ajā saulainajā pēcpusdienā.

�� Tīģeris tomēr ir lādzīgs zvērs,� slinki ieminējās Pūks.

�� Protams, ka ir,� piekrita Kristofers Robins.

�� Un mēs visi esam,� Pūks sacīja.� Tā vismaz man liekas. Bet var būt, ka man nav taisnība,� viņ� pazemīgi piebilda.

�� Ir gan taisnība,� teica Kristofers Robins.

kurā Tīģeri pārmāca

Kādu dienu Trusītis un Sivēns sēdēja piesaulē pie Pūka durvīm, klausīdamies, ko saka Trusītis, un Pūks sēdēja kopā ar viņiem. Bija miegaina vasaras pēcpusdiena, Me�s klusi �alkoja un likās pierunā jam Pūku: * Neklausies Trusītī, klausies mani!� Puks ierīkojās ērtāk, lai neklausītos Trusītī. Laiku pa laikam viņ� atvēra acis un sacīja:� A!� Un atkal tās aizvēra, sacīdams:� Pareizi.� Trusītis

savukārt laiku pa laikam ļoti nopietni atkārtoja:� Tu saproti, ko es ar to gribu teikt, Sivēn?� Un Sivēns ļoti nopietni māja ar galvu, lai izrādītu, ka viņ� saprot.

�� Fakti liecina,� Trusītis beidzot bija novedis savu domu līdz galam,� ka Tīģeris pēdējā laikā ir kjuvis pārāk Lecīgs, un mums vajag viņu pārmācīt. Vai tu tā nedomā, Sivēn?

Sivēns piekrita, ka Tīģeris tie�ām kļuvis pārāk Lecīgs, un, ja kāds varētu izdomāt, kā lai viņu atradina no Lecības, tā būtu Ļoti Laba Ideja.

�� Glu�i manas domas,� sacīja Trusītis.� Ko tu teiksi, Pūk?

Pūks satrūkdamies atvēra acis un teica:� Galīgi.

�� Kas galīgi?� brīnījās Trusītis

�� Tas, ko tu sacīji,� atbildēja Pūks.� Neap�aubāmi.

Sivēns iegrūda Pūkam sānā pamatīgu dunku, un Pūks, sākdams pamazām nojaust, ka viņ� ir kaut kur citur, lēni piecēlās un paskatījās apkārt, kur īsti viņ� atrodas.

�� Bet kā mēs varētu to izdarīt?� jautāja Sivēns.� Kas Tīģerim derētu par mācību?

�� To nu mums vajag izdomāt,� sacīja Trusītis.

Pūkam sāka neskaidri likties, ka vārdu �mācība� viņ� ir jau kaut kur dzirdējis.

�� Ir tāda lieta, ko sauc par Divreiz Divi,� viņ� teica.� Kristo�fers Robins solīja man to mācīt, bet tas nebija.

�� Kas nebija?� Trusītis nesaprata.

�� Kāpēc nebija?� vaicaja Sivēns.

Pūks pakratīja galvu.

�� Es nezinu,� viņ� bēdīgi teica.� Vienkār�i nebija. Par ko jūs runājat?

�� Pūk,� Sivēns pārmeto�i iesaucās,� vai tad tu neklausījies, ko Trusītis sacīja?

�� Es klausījos, bet man bija pūkas salīdu�as ausī. Vai tu, ludzu, neatkārtotu, Trusit?

Trusītis, kā vienmēr, bija gatavs atkārtot, viņ� tikai pajautāja, 110 kuras vietas atsākt. Pūks teica, ka jāatsāk no tā brī�a, kad viņam aizpūkojās ausis. Bet, kad Trusītis jautāja, kad tas bijis, Puks atbildēja, ka viņ� nezina, jo nav īsti sadzirdējis. Beidzot Sivēns iz�ķīra �o sare�ģīto lietu, paskaidrodams, ka viņ� pūlas izdomāt, kā lai atradina Tīģeri no lecīguma, jo, kaut gan viņi visi ļoti mīl Tīģeri, tomēr nav noliedzams, ka Tīģeris ir pārāk lecīgs.

�� Nu es saprotu,� teica Pūks.

�� Viss Me�s ir pilns ar Vienu Pa�u Tīģeri,�sacīja Trusītis. � Tas sāk Krist uz Nerviem.

Pūks pulējās kaut ko izdomāt, bet viss, ko viņ� varēja izdomāt, nekam nederēja. Un tāpēc viņ� labāk nodungoja pie sevis dziesmiņu:

Ja Trusītis Būtu

Kaut pusīti

Lielāks

Un resnāks,

Un plecīgāks,

Tad Tīģeris varētu būt

Ari lecīgāks.

Ja Tīģeris

Maziņāks būtu

Kaut pusīti,

Mēs neņemtu |aunā,

Ka lec viņ� uz Trusīti.

���� Ko Pūks tur runā? � jautāja Trusītis. � Kaut ko prātīgu?

���� Nē, � Puks bēdīgi atbildēja. � Neko prātīgu.

���� Man ir ideja! � iesaucās Trusītis. � Klausieties! Mēs paņem sim Tīģeri līdzi tālā Ekspotīcijā uz tādu vietu, kur viņ� vēl nekad nav bijis, un.tur viņu pazaudēsim. Otrā rītā mēs viņu atkal atradīsim, un, pieminiet manus vārdus, � tas būs pavisam cits Tīģeris.

���� Kāpēc? � nesaprata Pūks.

���� Tāpēc, kas tas būs Pazemīgs Tīģeris. Tāpēc, ka tas būs Bēdīgs

Tīģeris, Grūtsirdīgs Tīģeris, ļoti Mazs un Zeligs Tīģeris un Ak Trusīt- kā es priecājos-tevi redzēt Tīģeris. Lūk, kāpēc.

�� Viņ� būs priecīgs redzet mūs ar Sivēnu ari?

�� Protams.

�� Tas ir labi,� teica Pūks.

�� Man būtu �ēl, ja viņ� vienmēr paliktu Bēdīgs,� �aubīdamies sacīja Sivēns.

Tīģeri nevar palikt Bēdīgi vienmēr,� Trusītis paskaidroja. � Tas viņiem pāriet Apbrīnojamā Ātrumā. Es dro�ības pēc pajautāju Pūcei, un Pūce apgalvoja, ka tie�i tā viņiem parasti pārejot. Bet, ja mēs varam panākt, lai Tīģeris jūtas Maziņ� un Bēdīgs kaut vai piecas minūtes, mēs būsim izdarīju�i svētīgu darbu.

�� Kristofers Robins arī tā domā?� jautāja Sivēns.

�� Jā,� teica Trusītis.� Viņ� sacīs: �Tu esi izdarījis svētīgu darbu, Sivēn. Es būtu izdarījis to pats, tikai man todien bija izdarāms kaut kas cits. Paldies, Siven! Un, Pūk, protams.�

Sivēns no sirds par to priecājās, viņ� uzreiz bija sapratis, ka tas, ko viņi taisās darīt ar Tīģeri, būs labi darīts un, ja to darīs vēl Pūks un Trusītis, tas būs tads darbs, par ko pat Loti Mazam Dzīvnieciņam, no rīta pamostoties, nav jāsarkst. Atlika vienīgi izlemt, kur lai viņi pazaudē Tīģeri.

�� Vedīsim viņu uz Ziemeļpolu,� ierosināja Trusītis,� jo mums bija vajadzīga tāla Ekspotīcija, lai to atrastu, un Tīģerim būs vajadzīga tikpat tāla, lai to atrastu par jaunu.

Nu bija Pūka reize justies priecīgam, jo tas bija viņ�, kas pirmais atrada Ziemeļpolu, un, kad viņi tur ieradīsies, Tīģeris ieraudzīs uzrakstu: �Atklājis Puks. Pūks to atrada.� Un tad Tīģeris, kas to varbūt vēl nezināja, uzzinās( kāds Lācis ir Pūks. Ka viņ� ir Tāds Lācis!

Tika nospriests, ka ceļā viņi dosies rit no rīta un ka Trusītis, kur� dzīvoja kaimiņos Kengai, Mazulītim Rū un Tīģerim, tagad aizies un apjautāsies, ko Tīģeris rīt domā darīt, un, ja viņ� neko nedomā, vai viņ� nevēlētos nākt līdzi Ekspotīcija, un vai nepasaukt Pūku un Sivēnu arī? Un, ja Tīģeris sacīs �jā�,� viss būs kārtībā, bet, viņ� sacīs �nē� . . .

�� Nesacīs,� apgalvoja Trusītis.� Gan es to nokārto�u.� Un viņ� �igli aizskrēja.

Nāko�ā diena izrādījās pavisam citādāka. Tā nebija vis silta un saulaina, bet auksta un miglaina. Pūkam pa�am pret tādu laiku nebūtu nekas iebilstams, bet, kad viņ� iedomājās par visu to medu, ko bites nevares savākt, viņam, kā vienmēr aukstās un miglainās dienās, bija ļoti �ēl bi�u. Viņ� pateica to Sivēnam, kad Sivēns atnaca viņam pakaļ, un Sivēns atbildēja, ka tas viņam nav ienācis prātā, bet viņ� domāja, cik auksti un nelaimīgi ir būt pazaudētam visu dienu un visu nakti Me�a vidū. Bet, kad viņ� ar Puku ieradās Trusī�a mājā, Trusītis teica, ka �ī diena viņiem kā radīta, jo Tīģeris vienmēr aizlec visiem tālu priek�ā, un, tikko viņ� būs aizlēcis, viņi bēgs uz otru pusi � un Tīģeris viņus nekad vairs neredzēs.

�� Pavisam nekad?� jautāja Sivēns.

�� Jā, kamēr mēs viņu atkal atradīsim, Sivēn. Rīt vai kādu citu dienu. Ejam. Viņ� mūs gaida.

Kad viņi bija nonāku�i pie Ķengas, izrādījās, ka viņus gaida ari Mazulītis Rū, kā jau Tīģera tuvākais draugs, un tas bija mazliet Neērti. Trusītis pacēla ķepu pie mutes un pa�ukstēja Pūkam:� Es to nokārto�u!� Un tad viņ� sacīja Kengai:� Mazulītim Rū gan labāk nevajadzētu nāk. Vismaz �odien ne.

��� Kāpēc ne?� iespiedzās Rū, kaut gan viņam nemaz nebija jānoklausās, ko lielie runā.

�� Nejauki drēgna diena,� Trusītis kratīja galvu.� Un tev �orīt ir klepus.

�� Ka tu zini?� Rū sa�utis iebrēcās.

��� Rū, kāpēc tu man neteici?� pārmeto�i jautāja Kenga.

�� Tas bija biskvītklepus,� taisnojās Rū,�nevis tev sakāmais klepus.

�� �odien labāk ne, dārgumiņ. Kādu citu reizi.

�� Rīt?� Rū ar cerību balsī jautāja.

��� Redzēsim,� atbildēja Kenga.

�� Ja tu saki redzēsim, tas nozīmē nekad,� Rū noskuma.

�� Tādā miglainā dienā neviens neko nevar redzēt, Rū,� Trusītis mierināja.� Es nedomāju, ka mēs iesim sevi�ķi tālu. Pēc pusdienas mēs visi būsim . . . mēs visi būsim . . . mēs visi . . . A, Tīģeri, beidzot! Ejam. Uz redzē�anos, Rū! Pēc pusdienas mēs būsim . . . ejam, Pūk. Viss kārtībā. Labi. Ejam.

Tā viņi devās ceļā. No sākuma Pūks, Trusītis un Sivēns gāja blakus un Tīģeris riņķoja viņiem apkārt apa]iem riņķiem, vēlāk, kad taciņa kļuva �aura, Trusītis, Sivēns un Puks gāja rindiņā un Tīģeris

riņķoja viņiem apkārt gereniem riņķiem. Reizēm, kad irbuleņu krūmi gar takas malām bija pārāk biezi, Tīģeris skraidīja �urp un turp viņiem pa priek�u. Da�reiz viņ� ielēca Trusītim krūtīs, da�reiz atkal ne. Jo tālāk viņi gāja, jo biezāka kļuva migla, kurā Tīģeri nemaz vairs nevarēja saredzēt, un, kad likās, ka Tīģera tuvumā nav, blakus atskanēja viņa balss:� A, jūsl Ejam!� Bet, pirms kāds paspēja atbildēt, viņa atkal vairs nebija.

Trusītis pagriezās atpakaļ un piebikstīja Sivēnam.

�� Nāko�o reizi,� viņ� �ukstēja.� Pasaki Pūkam.

�� Nāko�o reizi,� Sivēns pa�ukstēja Pūkam.

�� Nāko�o ko?� Pūks jautāja Sivēnam.

Tīģeris pēk�ņi parādījās, uzlēca Trusītim un pazuda.

� Tagad!� teica Trusītis. Viņ� metās bedrītē takas malā, un Pūks ar Sivēnu metās viņam pakaļ. Viņi noslēpās papardēs un klausījās. Me�s bija ļoti kluss, kā jau vienmēr, kad tī�ām apstājas un klausās. Viņi neko nevarēja ne redzēt, ne dzirdēt.

�� Ku�!� �ukstēja Trusītis.

�� Ir jau ku�,� teica Pūks.

Uz takas nodipēja so|i . . . tad atkal klusums.

� Aū!� iekliedzās Tīģeris. Tas bija tik negaidīti un tuvu, ka Sivēns salektos, ja Pūks nebūtu nejau�i uzsēdies viņam virsū.

� Kur jūs esat?� sauca Tīģeris.

Trusītis piebikstīja Pūkam, Pūks skatījās pēc Sivēna, lai piebik stītu viņam, bet nevarēja ieraudzīt, un Sivēns slapjajās papardēs elpoja, cik klusu vien spēdams, un jutās ļoti varonīgs un uztraukts.

� Savādi,� teica Tīģeris.

Bridi bija klusums, un tad viņi dzirdēja, ka soļi aiziet. Vēl kādu laiku viņi gaidīja, kamēr Me�ā iestājās tāds klusums, ka viņiem gandrīz sametās bail. Tad Trusītis piecēlās un izstaipījās.

Nu?� viņ� lepni jautāja.� Gatavs! Taisni tā, kā es paredzēju.

� Es nupat domāju,� sacīja Pūks,� un izdomāju . . .

� Nē,� teica Trusītis.� Labāk nedomā. Bēgam! Aiziet!� Un viņi skrēja projām. Trusītis cilpoja pa priek�u, rādīdams ceļu.

� Tagad,� pēc kāda gabala teica Trusītis,� mēs varam runāt. Ko tu gribēji sacīt, Pūk?.

� Neko sevi�ķu. Kāpēc mēs ejam uz �o pusi?

� Tāpēc, ka tā ir māju puse.

� A,� teica Pūks.

� Man gan �ķiet, ka mājas ir vairāk pa labi,� nedro�i ieminējās Sivēns.� Kā tu domā, Pūk?

Pūks paskatījās uz savām ķepām. Viņ� zināja, ka viena no tām ir labā. Un vēl viņ� zināja � ja viena ir izrādījusies par labo, tad otra noteikti ir kreisā, bet viņ� nekādi nevarēja atcerēties, ar kuru ķepu jāsāk.

� Nu ko,� viņ� novilka.

Ejam,� teica Trusītis.� Es zinu, ka tā ir īstā taka.

Viņi gāja tālāk. Pēc desmit minūtēm viņi apstājās atkal.

� Tas ir ļoti muļķīgi,� teica Trusītis.� Vienu brīdi . .. A, pro�tams. Ejam . . .

� Klāt mēs esam,� sacīja Trusītis pēc desmit minūtēm.� Nē, neesam vis . . .

�� Tā,� teica Trusītis vēl pēc desmit minūtēm.� Man likās, mums vajadzēja būt iznāku�iem . . . Bet varbūt mēs nogriezāmies vairāk pa labi, nekā es domāju?

�� Taisni jocīgi,� ieminējās Trusītis atkal pēc desmit minūtēm, � cik miglā viss izskatās vienāds. Tu esi to ievērojis, Pūk?

Pūks sacīja, ka viņ� ir ievērojis.

�� Labi, ka mēs pazīstam savu Me�u, citādi varētu apmaldīties,� Trusītis teica pēc stundas un bezrūpīgi iesmējās, kā jau tāds, kas tik labi pazīst Me�u, ka nevar apmaldīties.

No aizmugures Pūkam blakus pienāca Sivēns.

�� Pūk!� viņ� �ukstēja.

�� Jā, Sivēn?

��� Nekas,� teica Sivēns, pieķerdamies Pūka ķepai.� Es tikai gribēju zināt, vai tu te esi.

Kad Tīģeris bija diezgan izgaidījies, kamēr citi viņu panāks, un neviens viņu nepanāca, un kad viņam jau bija apnicis iztikt bez kāda, kam varētu uzsaukt: �Aidā, ejam!�� viņ� nolēma iet mājās. Viņ� aizauļoja pa taciņu atpakaļ, un pirmais, ko Kenga, viņu ieraudzījusi, teica, bija:� Cik labi, ka tu pārnāci, Tīģeri! Tev laiks iedzert Stipruma Zāles!� Un ielēja viņam. Rū lepni paziņoja:� Es savas jau izdzēru!� Tīģeris norija savējās un teica:� Es arī!� Un tad viņi abi sāka draudzīgi grūstīties, un, kad Tīģeris bija apgāzis divus krēslus netī�ām un Ru vienu Tī�ām, Kenga sacīja:� Pietiek. Ejiet paskraidīties!

�� Kur lai mēs paskraidāmies?�jautāja Rū.

�� Jūs varētu salasīt man �iekurus,� teica Kenga un iedeva viņiem grozu.

Tā viņi aizgāja uz Se�ām Priedēm un tikmēr svaidījās ar �iekuriem, kamēr aizmirsa, kāpēc viņi te atnāku�i, atstāja grozu zem Priedēm un gāja uz māju pusdienās. Viņi nupat jau bija paēdu�i, kad pa durvīm pabāza galvu Kristofers Robins.

�� Kur ir Pūks?� viņ� jautāja.

Tīģeri, bērniņ, kur ir Pūks?� prasīja Kenga. Tīģeris tūlīt sāka stāstīt, kas noticis, Rū tūlīt sāka stāstīt par Biskvītu Klepu, Kenga tūlīt sāka rāties, lai nerunā abi reizē, un Kristoferam Robinam vajadzēja labu laiku, kamēr viņ� noprata, ka Pūks, Sivēns un Trusītis ir apmaldīju�ies miglā pa�ā Me�a vidū.

�� Tas ir ļoti savādi,� Tīģeris pa�ukstēja Mazulītim Rū,� bet Tīģeri nekad neapinaldās.

�� Kāpēc ne, Tīģeri?

�� Viņi to vienkār�i nevar,� paskaidroja Tīģeris.� Tā viņi ir iekārtoti.

�� Nu ko,� teica Kristofers Robins,� mums vajadzēs iet un viņus atrast, cits nekas neatliek. Ejam, Tīģeri!

Man ir jāiet un jāsameklē viņi,� Tīģeris paskaidroja Mazulī�tim Ru.

�� Es arī drīkstu viņus atrast?�dedzīgi iejaucās Rū.

�� �odien labāk ne, bērniņ,� teica Kenga.� Kādu citu dienu.

�� Ja viņi apmaldīsies kādu citu dienu, es drīkstē�u viņus atrast?

�� Redzēsim,� sacīja Kenga. Rū zināja, ko tas nozīmē. Viņ� aizgāja istabas kaktā un sāka vingrināties lēkā�anā; pa pusei tāpēc, ka viņam pa�am patika lēkāt, pa pusei tāpēc, ka viņam negribējās, lai Kristofers Robins un Tīģeris pamanītu, cik apbēdināts viņ� jutas par to, ka jāpaliek mājās.

� Sāk izskatīties,� teica Trusītis,� ka mēs esam noklīdu�i no ceļa.

Viņi sedeja un atpūtās mazā smil�u bedrē pa�ā Me�a vidū. Pukam jau sāka apnikt �ī smil�u bedre, viņam radās aizdomas, ka bedre seko viņiem pa pēdām; lai uz kuru pusi viņi ietu, viņi nonāca atkal pie bedres, un katru reizi, kad tā iznira no miglas, Trusītis uzvaro�i paziņoja:� Nu es zinu, kur mēs atrodamies!� Pūks bēdīgi nopūtās: � Es arī. . .� Bet Sivēns neteica neko. Viņam arī ļoti gribējās izdomāt kaut ko tādā bridi sakāmu, bet viņam nāca prāta tikai: �Palīgā! Palīgā!� Un tas nu izklausītos pavisam muļķīgi, kad viņam blakus bija Pūks un Trusītis.

�� Nu ko,� teica Trusītis pēc ilga klusuma, ko neviens nebija izmantojis, lai pateiktos par �īsdienas jauko pastaigu,� varbūt labāk tomēr iesim. Uz kuru pusi mēģināsim?

�� Kā butu,� lēni sacīja Pūks,� ja, aizejot kādu gabalu no �īs bedres, mēs mēģinātu to atkal uzmeklēt?

�� Kads no tā labums?� brīnījās Trusītis.

�� Redzi,� paskaidroja Puks,� kad mēs meklējam ceļu uz Mājām, mēs to neatrodam, tāpēc es domāju: ja mēs meklētu ceļu uz Bedri, mēs to noteikti neatrastu, un tas jau būtu Ļoti Labi. Tā mēs varētu nejau�i atrast to, ko neesam meklēju�i, un tas tad butu tie�i tas, ko mes patiesībā meklējam.

�� Es neredzu tur nekādas jēgas,� teica Trusītis.

�� Es arī ne,� Pūks pazemīgi piekrita.� Jēgas nav. No sākuma man likās, ka es to jēgu redzu, bet tad tā pazuda. Laikam jēga pa ceļam apjēgusies un vairs negrib.

�� Ja es aizie�u no �īs bedres un nāk�u atkal atpakaļ, es to, protams, atradi�u.

�� Es iedomājos, ka varbūt tu tomēr neatradīsi,� teica Pūks. � Bet tas jau bija tāpat vien.

�� Pamēģini,� Sivēns pēk�ņi iesaucās.� Mēs tevi te pagaidīsim.

Trusītis nicīgi iesmējās, lai parādītu, cik Sivēns ir dumj�, un

pazuda miglā. Nogājis kādu gabalu, viņ� pagriezās un nāca atpa kaļ . . . Un, kad Pūks ar Sivēnu bija velti gaidīju�i divdesmit minūtes, Pūks piecēlās.

�� Es domāju, Sivēn,� teica Puks,�ka nu man vajadzētu iet mājās.

�� Bet, .Pūk,� Sivēns uztraukti iespiedzās,� vai tad tu zini, kā tikt mājās?

�� Nē,� atbildēja Pūks,� bet manā pieliekamajā kambarītī palika divpadsmit medus podi, un tie jau stundām ilgi sauc mani atpakaļ. Agrāk es nevarēju īsti sadzirdēt, jo Trusītis visu laiku runāja, bet, ja neviens nejaucas maniem medus podiem pa vidu, tad man liekas, Sivēn, ka es dzirdu, kur tie ir. Ejam.

Viņi cēlās un gāja, un Sivēns ilgu laiku neteica ne vārda, lai nejauktos pa vidu medus podiem; un tad pēk�ņi viņ� klusi iekviecās . . . un ieruk�ķējās � jo viņam sāka likties, ka viņ� zina, kur atrodas, bet skaļi pateikt viņ� to neiedro�inājās, lai neizrādītos, ka viņ� kļūdījies. Bet, tikko Sivēns bija gandrīz jau nospriedis, ka ir vienalga, vai podi vēl sauc, vai nesauc, priek�ā kāda balss sāka ūjināt � un no miglas paradījās Kristofers Robins.

�� A, tie esat jūs,� Kristofers Robins bezrūpīgi sacīja, lai neizrā dītu, cik noba�ījies viņ� bijis.

� Tie esam mēs,� atbildēja Pūks.

� Kur ir Trusītis?

� Es nezinu,� teica Pūks.

� Nekas. Es ceru, ka Tīģeris viņu atradīs. Tīģeris aizgāja jūs visus meklēt.

� Labi,� teica Pūks.� Man tagad jāiet mājās, lai kaut ko mazdrusciņ . . . Un Sivēnam tāpat, jo viņ� arī mazdrusciņ � un tāpēc. . .

�� Es ie�u līdzi un paskatī�os, kā tu ēd,� sacīja Kristofers Robins. Viņ� aizgāja Pūkam līdzi uz mājām un skatījās uz savu Lāci ilgi, ilgi, un visu laiku, kamēr viņ� skatījās, Tīģeris skraidīja pa me�u un ūjināja, meklēdams Trusīti. Beidzot Ļoti Mazais un Bēdīgais Trusītis viņu sadzirdēja. Ļoti Mazais un Bēdīgais Trusītis metās cauri miglai

uz saucēja balsi, un izrādījās, ka saucējs ir Tīģeris � viņa draugs Tīģeris, Di�enais Tīģeris, Lielais un Palīdzīgais Tīģeris, kur� lēkāja, ja viņ� vispār lēkaja, tik skaisti un cildeni, cik vien skaisti un cildeni kāds Tīģeris var lēkāt.

Ak, Tīģeri, kā es priecājos tevi redzēt!� iesaucās Trusītis.

kurā Sivēns veic Cēlu Varoņdarbu

Pusceļā starp Puka māju un Sivēna māju bija Domīgā Vieta, kur viņi reizēm sastapās, kad bija nolēmu�i viens otru apciemot. Tā bija silta un jauka aizvēja vieta, kur viņi varēja pasēdēt un apdomāt, ko lai dara tālāk, ja ir satiku�ies jau pusceļā. Kādu dienu, kad viņi bija nolēmu�i nedarīt neko, Puks sacerēja pat dzejoli, lai katram butu skaidrs, kas tā par Vietu un kam tā derīga.

Jūs gribēsit zināt par Domīgo Vietu, Kas notiek tur īpa�i svarīgs?

Tur pārdomā Pūks, kur lai �odien viņ� ietu, Un prātīgi nosprie�, ko darīt.

Ak piķis, es aizmirsu vēl vienu lietu Ka pieder tā Sivēnam arī!

Kādā rudens rītā, kad vēj�, kas pa nakti bija nopūtis kokiem visas lapas un tagad pūlējās nopūst zarus ari, Puks ar Sivēnu sēdēja Domīgajā Vietā un domāja.

Zini, ko es domāju?�Pūks sacīja.� Es domāju, ka mums vajadzētu aiziet uz Pūka Priedītēm un apraudzīt I ā. Varbūt vēj� ir sagāzis viņa māju un viņam vajadzīgs kāds, kas to atkal uzceļ.

�� Man atkal liekas,� teica Sivēns,� ka labāk mums vajadzētu aiziet pie Kristofera Robina, tikai viņ� tāpat nebūs mājā � un nav vērts.

�� Iesim ciemos pie visiem pēc kārtas,� sacīja Pūks.� Jo, kad tu esi jūdzēm tālu gājis pa aukstu vēju un pēk�ņi ieej kāda mājās, un tad kāds tev saka: �Sveiks, Pūk, tu esi atnācis taisni laika, lai mēs mazliet uzkostu!��un jus uzko�at� tad diena nav vis veltīgi, bet Draudzīgi Pavadīta.

Sivēns domāja, ka vajadzīgs Iemesls, lai visus pēc kārtas apcie�motu, kā, piemēram, Sīka Meklē�ana vai Ekspotīcijas Organizē�ana. Vai Pūks nevarētu kaut ko izdomāt?

Pūks varēja.

�� Mēs iesim tāpēc, ka ir Ceturtdiena,� viņ� teica.� Mēs iesim un visiem novēlēsim Daudz Laimes Ceturtdienā. Ejam, Sivēn!

Viņi cēlās aug�ā un, kad Sivēns bija atkritis atpakaļ sēdus, nezinādams, ka vēj� būs tik stiprs, un Pūks bija palīdzējis Sivēnam atkal tikt kājās, devās ceļā. Vispirms viņi gāja uz Pūka māju, un laimīgā kārtā saimnieks bija mājās un laipni aicināja ienākt. Viņi mazliet iestiprinājās un ar svaigiem spēkiem devās pie Ķengas, palīdzēdami viens otram noturēties pret vēju un kliegdami:� Vai ne?. . . Ko?. . . Nedzirdu. . .� Pie Ķengas viņi atnāca tā nomocīju�ies, ka palika uz vēl vienām brokastīm. Pēc tam izrādījās, ka ārā ir ļoti auksts, un viņi skrēja pie Trusī�a, cik ātri vien spēdami.

�� Mēs atnācām novēlēt tev Daudz Laimes Ceturtdienā,� teica Pūks, kad viņ� bija divreiz iegājis un izgājis pa Trusī�a durvīm, lai pārbaudītu, ka tiks atkal laukā.

��� Kas tad �ī par sevi�ķu ceturtdienu?� brīnījās Trusītis, un, kad Puks bija to paskaidrojis, Trusītis, kura dzīve sastāvēja no Svarīgām Darī�anām, teica:� A. . . un es domāju, ka jums tie�ām kas nopietns sakāms. . .� Viņi apsēdās, lai mazdrusciņ. . . un drīz Pūks ar Sivēnu atkal devās ceļā. Vēj� nu pūta no mugurpuses, un viņiem nevajadzēja kliegt.

�� Trusītis ir gudrs,� domīgi teica Pūks.

�� Jā,� Sivēns piekrita,� Trusītis ir gudrs.

�� Viņam galvā ir Smadzenes, nevis Zāģu Skaidas.

�� Jā,� Sivēns sacīja,� viņam ir smadzenes.

Kādu brīdi viņi klusēdami domāja par Trusī�a smadzenēm.

�� Un man liekas,� piebilda Pūks,� tāpēc viņ� nekad neko nesa�prot.

Izrādījās, ka Kristofers Robins arī ir mājās, jo bija pēcpusdiena, un viņ� tik ļoti priecājās par ciemiņiem, ka Pūks ar Sivēnu palika te gandrīz līdz tējas laikam un padzēra Gandrīz Tēju, ko pēc tam var viegli aizmirst. Tad viņi steidzās tālāk uz Pūka Priedītēm steig�us apraudzīt 1-ā, kamēr nav par vēlu nokļūt pie Pūces uz Tēju īstā Laikā.

�� Sveiks, I-ā!� viņi priecīgi uzsauca ēzelītim.

�� A,� teica I-ā,� jūs esat apmaldīju�ies?

�� Mēs nācām apraudzīt, kā tev klājas,� teica Sivēns.� Tev un tavai mājai. Skaties, Pūk, vēl turas!

�� Patie�ām,� sacīja I-ā.� Ļoti savādi. Kādam vajadzētu gan nākt un to sagāzt.

�� Mēs iedomājāmies, ka varbūt vēj� aizpūtis tavu māju,� teica Pūks.

�� Ak tā! Acīmredzot tāpēc neviens nav uzņēmies liekas pūles. Un es, muļķis, iedomājos, ka vienkār�i aizmirsu�i.

�� Mums bija ļoti patīkami parunāties ar tevi, I-ā. Tagad mums jāaiziet pie Pūces.

�� Protams, protams. Pūce ir tik mīļa. Vakar vai aizvakar viņa lidoja garām un pamanīja mani. Viņa gan to nekādi neizrādīja, bet es zināju, ka ir pamanījusi. Tas, manuprāt, bija ļoti draudzīgi no viņas puses. Ļoti sirsnīgi.

Pūks ar Sivēnu vēl brīdi pamiņājās un sacīja: �Uz redzē�anos, I-ā!�� tik nesteidzīgi, cik vien tas iespējams, bet viņiem bija tāls ceļ� priek�ā, un viņi negribēja kavēties.

�� Uz redzē�anos,� teica I-ā.� Un pieskaties, Sivēntiņ, ka vēj� tevi neaizpū�. Citādi tu pazudīsi. Visi runās: �Kur gan mūsu Sivēn�tiņ� ir aizpūsts?� Tādas lietas jau visi grib zināt. Labi, uz redzē�anos! Paldies, ka jūs te netī�ām nācāt garām.

�� Uz redzē�anos!�teica Pūks un Sivēns pēdējo reizi, un viņi devās uz Pūces māju. Nu vēj� atkal pūta viņiem pretim, un Sivēna ausis, pret vēju cīnoties, plivinājās kā divi karodziņi, un likās � bija pagājusi vesela mū�ība, kamēr viņi nonāca Septiņjūd�u Me�a aizvējā

un varēja atliekt muguras taisni. Tomēr klausīties, ka vētra plosās koku galotnēs, bija diezgan nepatīkami.

Iedomājies, Pūk, ja nu koks, zem kura mēs stāvam, ņem un uzgā�as mums virsū?

� Iedomājies labāk, ka neuzgazīsies,� rūpīgi apdomājis Sivēna jautājumu, atbildēja Pūks.

Sivēns nomierinājās, un pēc brī�a viņi priecīgi klauvēja un zvanīja pie Pūces durvīm.

�� Labdien, Pūce,� sacīja Pūks.� Es ceru, mēs neesam atnāku�i par veļu un dabūsim. . . Tas ir, es gribēju teikt � kā tev klājas, Pūce? Mes ar Sivēnu iedomājāmies apraudzīt tevi tāpēc, ka ir Ceturtdiena.

�� Sēsties, Puk! Sēsties, Sivēn!� laipni aicinaja Pūce.� Jūtieties kā mājās!

Viņi pateicās un cik prazdami jutās kā mājās.

�� Jo redzi, Pūce,� sacīja Puks,� mēs ļoti steidzāmies, lai paspētu laikā. . . lai apciemotu tevi, pirms atkal iesiin projām.

Pūce svinīgi pamāja.

�� Nebīstieties pateikt, ka man nav taisnība,� viņa sacīja,� bet vai es maldos, domādama, ka �odien ir visai Vētrains laiks?

�� Ļoti,� atbildēja Sivēns, sildīdams pie pavarda ausis un vēlēda�mies, kaut viņ�, sveiks un vesels, būtu jau atpakaļ pats savā mājā.

��� Man arī tā likās,� teica Pūce.� Taisni tādā vētrainā dienā kā �ī te mans Onkulis Roberts, kura portrets karājas tev aiz muguras, Siven, pa labi, vēlākā rita stundā atgriezdamies no. . . Kas tad tas?

Atskanēja briesmīgs brik�ķis.

�� Sargies!� iebrēcās Pūks.� Glāb pulksteni! Bēdz, Sivēn! Es krītu tev virsū!

� Palīgā!� kvieca Sivēns.

Tā istabas puse, kur sēdēja Pūks, leni slējās uz aug�u, un viņa krēsls sāka slīdēt lejā pie Sivēna. Pulkstenis cienīgi no�ļūca no kamīna dzegas, pa ceļam paķerdams līdzi vāzes, kamēr viss vienā kaudzē �ķindēdams saplīsa pret to, kas agrāk bija grīda, bet tagad izskatījās drīzāk pēc sienas. Onkulis Roberts bija sadomājis kļūt par paklāju un katram gadījumam, lai būtu lielāks, norāva arī gabalu sienas, bet paklājs savukārt uzklupa Sivēna krēslam tad, kad Sivēns mēģināja piecelties, un kādu laiku patie�ām bija diezgan grūti iz�ķirt, kur nu ir ziemeļi un dienvidi. Tad noskanēja vēl viens brik�ķis. . . Pūces istaba krampjaini noraustījās. . . un iestājās klusums

Istabas kakta sakustējas galdauts.

Tas satinas kamolā

un pārvēlās pari istabai,

tad da�as reizes uzlēca gaisa un izbaza divas ausis

Kamols atkal pārvēlās pari istabai un attinas vaļā.

�� Pūk?�Sivēns bailīgi iepīkstējās.

�� Jā?� atbildēja viens no krēsliem.

�� Kur mēs esam?

�� Grūti pateikt,� nopūtās krēsls.

�� Vai mēs neesam Pūces mājā?

�� Laikam gan, jo mēs atnācām uz tēju, bet mums nedeva.

�� O!� iespiedzās Sivēns.� Vai Pūces vēstuļkastīte vienmēr bija pie griestiem?

�� Ko tu saki?!

�� Jā, paskaties.

�� Es nevaru,� atbildēja Puks.� Es guļu uz mutes zem kaut kā smaga, un tādā stāvoklī, Sivēn, nav diez cik ērti skatīties uz griestiem.

�� Bet vēstuļkaste ir pie griestiem, Pūk.

�� Varbūt Pūce to pakārusi pie griestiem pārmaiņas pēc,� sacīja Pūks.

Istabas otrā kaktā aiz galda kaut kas sakustējās � un parādījās Pūce.

Ā, Sivēns,� teica Pūce visai īgni.� Kur ir Pūks?

�� Grūti pateikt,� Pūks atsaucās.

Pūce pagriezās uz to pusi, no kuras skanēja balss, un nikni pa�ķielēja uz Pūka pekām.

�� Puk,� viņa bargi jautāja.� Tu to izdarīji?

�� Nē,� Pūks pazemīgi atbildēja.� Domāju, ka ne.

��� Kas tad?

�� Man liekas, tas bija vēj�,� ieminējās Sivēns.� Es domāju, ka tava māja ir apgāzusies.

�� Patie�ām? Es atkal domāju, ka tas bija Puks.

�� Nē,� Puks teica.

Ja tas bija vēj�,� visu apdomājusi, sacīja Pūce,� tad ta nav Pūka vaina. Negods nekrīt uz viņu.� Ar �iem laipnajiem vārdiem viņa pacēlās spārnos apskatīt savus jaunos griestus.

�� Sivēn!� Puks skalā �ukstā pasauca. Sivēns noliecās pie viņa.

�� Jā, Puk?

�� Pūce teica, ka vēl kaut kas krīt man virsū?

�� Nē, viņa teica, ka tu neesi vainīgs.

�� A! Man atkal izklausījās. . . Skaidrs. Labi, ka tā.

�� Pūce!�Sivēns sauca.� Laidies lejā un palīdzi Pukam piecel�ties.

Pūce, kas bija apbrīnojusi savu vēstuļkastīti, atkal nolaidas zemē. Pūce ar Sivēnu tikmēr vilka un stūma atzveltnes krēslu, kamēr Puks izlīda laukā un beidzot varēja paskatīties apkārt.

�� Jauki, vai ne?�teica Pūce.� Viss kājām gaisā.

�� Ko nu lai mēs darām, Pūk? Vai tu nevari kaut ko izdomāt?� jautāja Sivēns.

�� Jā, es nupat izdomāju,� Puks atbildēja.� Vienu mazu dzies�miņu.� Un viņ� sāka dziedāt:

� Uz deguna triekts, Pie grīdas �miegts,

Es te izliekos, it kā man nāktu miegs.

Es mēģinu rūkt Un dziesmu dūkt,

Bet dziedamais ne�aujas prātā ne lūgts.

Jo smagums tāds

Man galvu māc,

Ka to panestu vienigi akrobāts.

Ja viņ� to mak,

Lai pie Pūces nāk.

Es gan ciemiņus uzņemtu viesmīlīgāki. . . Ak vai, kā man spie�! Ak vai, kā grie�!

Cik ilgi lai mans nabaga deguns cie�?

Ka visu to sauc,

Kas virsu man krauts,

To es nezinu labi, bet jutu, ka daudz.

Tas ir viss,� teica Pūks.

Pūce neizskatījās sajūsmināta par dziesmu. Viņa nosodo�i ieklepo�jās un sacīja: ja Pūks patie�ām esot pārliecināts, ka tas ir bijis viss, viņi tagad varētu apdomāt Glāb�anās Problēmu.

�� Tāpēc,� Pūce paskaidroja,� ka mēs vairs netiekam laukā pa agrākajām durvīm. Kaut kas ir uzkritis tām virsū.

�� Bet kā tad citādi mēs varam iziet?� nobijās Sivēns.

�� Tā ir Problēma, Sivēn, par kuru es lūdzu Pūku padomat.

Pūks apsēdās uz grīdas, kas kādreiz bija siena, paskatījās uz

griestiem, kas kādreiz bija otra siena ar durvīm vidū, un sāka domāt.

�� Vai tu varētu uzlidot līdz vēstuļkastitei ar Sivēnu mugurā?� viņ� jautāja Pūcei.

�� Nē,� Sivēns steidzīgi iekviecās,� viņa nevar!

Pūce sāka skaidrot par Nepiecie�amo Muguras Muskulatūru. Viņa jau reiz bija to skaidrojusi Pūkam un Kristoferam Robinam un sen gaidīja gadījumu, kad varēs atkal par to parunāt. Tā bija tāda lieta, ko dro�i varēja skaidrot vēlreiz, jo neviens tikpat neko tur nespēja saprast.

�� Redzi, Pūce, ja Sivēns tiktu pie vēstujkastes, viņ� varētu izlīst pa vēstuļu spraugu, nokāpt no koka un aizskriet pēc palīgiem.

Sivēns steidzīgi iebilda, ka pēdējā laika viņ� paaudzies lielāks un, lai kā gribētu, nevarēs izlist pa spraugu, bet Pūce savukārt sacīja, ka sprauga pēdējā laikā arī pataisīta lielāka gadījumam, ja viņai, Pūcei, pienāktu lielākas vēstules, tāpēc Sivēns varētu gan.

Sivēns iebilda:� Bet tu sacīji, ka nepiecie�amā, kā tur viņu sauca, nevarēs.

Pūce piekrita:� Jā, patie�ām nevarēs. Nav vērts par to domāt.

Sivēns teica:� Nu tad domāsim par kaut ko citu.� Un tūlīt saka domāt.

Bet Pūks bija nogrimis atmiņās par to dienu, kad viņ� glāba Sivēnu no plūdiem un visi bija viņu apbrīnoju�i. Tādas lietas nenotika bie�i, bet Pūkam gribējās, lai notiktu atkal. . . Un tad pēk�ņi, ka jau tas parasti gadījās, viņam ie�āvās prātā ideja.

�� Pūce,� viņ� teica,� es kaut ko izdomāju.

�� Apķērīgais un Palīdzīgais Lāci!� iesaucās Pūce.

Pūks bija lepns, ka nosaukts par Apķērīgu un Palīdzīgu Lāci, tomēr pieticīgi iebilda, ka viņ� to iedomājies pavisam nejau�i. Lai Pūce apsien Sivēnam ap vidu aukliņu, bet otru galu lai paņem knābī, uzlido pie vēstujkastes, izvelk aukliņu cauri vēstujkastes re�ģim un nolai�as atkal lejā. Tad viņi abi ar Pūci vilktu aukliņu aiz viena gala, bet Sivēns lēni celtos gaisā aiz otra gala. Un aug�ā viņ� butu.

�� Un Sivēns būtu aug�ā,� Pūce piekrīto�i pamāja.� Protams, ja aukla nepārtrūks.

�� Bet ja pārtrūktu?�ar patiesu interesi apvaicājās Sivēns.

�� Tad mēs pamēģināsim ar citu auklu.

Sivēnam tas nebija nekāds mierinājums, jo auklas varēja būt citas, cik uziet, bet Sivēns, kas ikreiz kritīs zemē, nebūs cits. Tomēr tā bija un palika vienīgā izeja. Tāpēc, atskatījies domās uz tām laimīgajam stundām, ko viņ� Me�ā bija pavadījis ne aukliņas galā pie griestiem velkams, Sivēns dro�sirdīgi pamāja Pukam un teica, ka tas esot Ļoti Gudrs pla-pla-pla. . . Gudrs pla-pla plāns.

� Gan jau nepārtrūks,� Pūks �ukstus mierināja Sivēnu,� jo tu esi Ļoti Mazs Dzīvnieciņ�, un es stāvē�u apak�ā, un, ja tu mūs visus izglābsi, tas būs ļoti Cildens Varoņdarbs, par ko runās vēl ilgu laiku pēc tam. Varbūt es pat sacerē�u Dziesmu, un visi teiks: �Sivēns izdarījis kaut ko tik varenu, ka Pūkam vajadzēja par to sacerēt Goda un Slavas Dziesmu!�

No tādiem vārdiem Sivēnam kļuva vieglāk ap sirdi, un, kad viss bija gatavs un viņ� sāka lēni tuvoties griestiem, viņ� jutās tik lepns, ka būtu uzsaucis: �Paskatieties uz mani!�� ja nebaidītos, ka Pūks un Pūce, uz viņu skatīdamies, palaidis vaļā auklas galu.

� Aiziet!� uzgavilēja Pūks.

Drīz griesti bija klat. Sivēns atvēra vestuļkasti un ierāpās iek�a. Tad viņ� atraisīja auklu un sāka spraukties spraugā, pa kuru vecajos

� Pacel�anās norit, kā paredzēts,� svinīgi teica Pūce.

labajos laikos, kad durvis vēl bija durvis, bija kritu�as daudzas negaidītas vēstules, ko Pūce bija sev rakstījusi.

Viņ� spiedās un spraucās, kamēr beidzot ar pamatīgu spraucienu izspruka laukā. Aizelsies un laimīgs viņ� iekvieca pa spraugu pēdējo uzmundrinājumu gūstekņiem.

�� Viss kārtibā!� Sivēns kliedza vēstuļkastē.� Tavs koks ir ap kārt, Pūce, un durvīm virsū pamatīgs zars, bet mēs ar Kristoferu Robinu dabūsim to nost, un tad mēs atnesīsim virvi Pūkam, un tagad es ie�u un visu viņam izstāstī�u, un es tik�u lejā pavisam viegli, tas ir bīstami, es gribēju teikt, bet gan jau es nenositī�os, un mēs ar Kristoferu Robinu būsim klāt pēc pusstundas. Uz redzē�anos, Pūk!� Un, nenogaidījis Pūka atsauk�anos: �Laimīgu ceļu! Paldies, Sivēn!�� viņ� aizskrēja.

�� Pusstunda,� sacīja Pūce, ierīkodamās ērtāk krēslā.� Tie�i pietiks laika pabeigt, ko es iesāku stāstīt par Onkuli Robertu, kura portrets tagad ir tev zem kājām. Pagaidi, pie kā es paliku? Aha, pareizi. Tādā pa�ā vētrainā dienā kā �ī te mans Onkulis Roberts. . .

Pūks aizvēra acis.

kurā I-ā atrod Pucmāju un Pūce pārvācas uz jaunu dzīvokli

Pūks bija ieklīdis Septiņjūd�u Me�ā un nu stāvēja pie tā, kas reiz bija Pūces Māja. Tagad tā vairs nemaz neizskatījās pēc mājas, tā izskatījās pēc vēja izgāzta koka, un, ja kāda māja sāk tik nepiedienīgi izskatīties, skaidrs, ka jāmeklē cita. Pūka durvju spraugā �orīt bija iesprausts Noslēpumains Paziņojums, kurā bija rakstīts: ES MEKLĒJU JAUNU MĀJU PŪCEI TU ARĪ TRUSĪTIS. Un, kamēr viņ� bija gudrojis, ko tas varētu nozīmēt, Trusītis atnāca un nolasīja viņam to priek�ā.

� Es tūlīt apskrie�u pārējos ari,� teica Trusītis,� pateik�u vi�ņiem, ko tas nozīmē, un lai tad viņi visi meklē. Man jāsteidzas, uz redzē�anos!� Un Trusītis aizcilpoja.

Puks lēni lā�oja pakaļ. Viņam bija svarīgākas darī�anas nekā meklēt Pūcei māju, viņam vajadzēja sacerēt Puka dziesmu par vētrainās dienas notikumiem. Jo viņ� to bija Sivēnam apsolījis jau labu laiku atpakaļ, un tagad, lai kad viņi satiktos, Sivēns gan neko neteica, bet tūlīt varēja manīt, ko viņ� nesaka. Un, ja kāds pieminēja Dziedā�anu vai Kokus, vai Auklas, vai Vētru Naktis, Sivēnam nosarka �ņukuriņ� � un viņ� steidzīgi sāka runāt par kaut ko glu�i citu.

Bet tas nemaz nav Viegli,� Puks pie sevis noteica, skatīdamies uz to, kas reiz bija Pūces Māja.� Jo Dzejas un Dziesmas nav tī�ām atrodamas, tās atrod tevi pa�as, kad tām iepatīkas. Un tev cits nekas neatliek, kā uzmeklēt vietu, kur tām būtu vieglāk tevi atrast. . .

Puks stāvēja un cerību pilns gaidīja . . .

� Nu ko,� teica Puks, kad bija pietiekami ilgi gaidījis.� Es sāk�u tā: �Te guļ �is koks���jo koks te patie�ām guļ, un paskatī�os, kas no tā iznāks.

No tā iznāca:

Te gul �is koks, kas bija zaļ�

Un Pūcei likās ļoti jauks.

Ar viņu sarunājās draugs,

ES (ja tas jums vēl zināms nav),

�Kad atskanēja brik�ķis skaļ�.

Jo, redziet, bija vētrains laiks

Un apkārt gāzās Pūces koks.

Un tas nu nebija vairs joks,

Bet, es jums teik�u, kaut kas baigs!

Pat Lācim nobālēja vaigs.

Bet Sivēns (SIVĒNS) dro�i sauc:

� Kam galvas nokariet? Nav vērts!

Ja būs caur padusēm man vērts

Viens auklas gals, tad, jusu rauts,

Es tik�u aug�ā. Ko tur daudz!�

Viņ� lido augstāk, augstāk vien.

Velk Pūce dū�īgi. Velk Pūks,

Līdz Sivēns galā tiek un, lūk,

Jau �ņukuru pie spraugas slien.

Caur TIKAI VĒSTULĒM viņ� lien.

Ak, Sivēns drosmīgais! Urrā!

Vai drebēja viņ�? It nemaz!

Kur piedzīvots, ka zvēriņ� mazs

Caur vēstulkasti sprauktos tā

Un nebaidītos ne no kā?

Un tad viņ� drā�as, tad viņ� brēc:

� Ak, steidziet Pūci, putnu, glābt!

Ak, steidziet Pūku, lāci, glābt!�

Līdz sauciens Me�ā sadzirdēts

Un zvēri auļo, rik�o, lec . . .

� Jel ātrāk, ātrāk!�Sivēns bļauj,

Un citiem ceļu rāda viņ�. (Urrā, lai dzīvo SIVĒNTIŅ�!)

Drīz viņi durvis vaļā rauj

Un mums ar Pūci iznākt ļauj.

Lai dzīvo Sivēns! Sveiks! Urrā! Urrā!

Gatavs ir!� teica Pūks, kad bija to pie sevis nodziedājis trīs reizes.� Iznāca gan citādāk, nekā es biju domājis, bet labi vien būs. Jāiet un jānodzied Sivēnam.

ES MEKLĒJU JAUNU MAJU PŪCEI TU ARĪ TRUSĪTIS

�� Ko tas nozīmē?�jautāja I-ā.

Trusītis paskaidroja.

�� Kas tad notika ar veco māju?

Trusītis paskaidroja.

�� Man jau neviens neko nesaka,� teica I-ā.� Mani neviens neinfurme. Nako�ajā piektdienā bus septiņpadsmit dienas, kop� neviens nav ar mani runājis.

�� Nav vis septiņpadsmit.

�� Nāko�ajā piektdienā,� I-ā atgādinaja.

�� Bet tagad ir sestdiena,� sacīja Trusītis.� Tatad pagaidām tikai vienpadsmit. Un es pats te biju pirms nedē|as.

�� Bet tu ar mani nerunāji,� I-ā iebilda.� Nekādu jautājumu, nekādu atbil�u. Tu tikai nokliedzi: �Sveiks!�� un Aiz�āvies Garām. Kamēr es izdomāju, ko atbildēt, tava aste jau nozibēja pāri kalnam. Es jau gribēju sacīt: �Ko?�� bet bija, protams, par vēlu.

�� Es toreiz ļoti steidzos.

Ne mazākās Domu Apmaiņas,� I ā turpināja,��sveiks� un �ko� nav nekāda saruna, it īpa�i, ja sarunas otrajā pusē es redzu tikai baltu ļipu kalna galā.

�� Tu pats esi vainīgs, I-ā. Tu ne pie viena neatnāc ciemos. Tu stāvi te savā kaktā un gaidi, lai citi nāk pie tevis. Bet kāpēc tu nekad neej pats?

Ezelītis labu brīdi neteica neka. Viņ� domāja.

�� Var jau būt, ka tev ir sava daļa taisnības, Trusīt,� viņ� beidzot sacīja.� Esmu bijis nevērīgs pret citiem. Man vajag izkustē�ties. Man vajag nākt un iet.

�� Pareizi, I ā. Iegriezies pie jebkura no mums katrā laikā, kad tev patīk.

�� Paldies, Trusīt. Un, ja kāds, redzēdams mani iegrie�amies, Skaļā Balsī sacīs: �Sasodīts, tas ir I ā!��es varē�u atkal izgriezties.

Bet Trusītis jau stāvēja uz vienas kājas.

��� Man ir jāskrien,� viņ� teica.� Es �orīt esmu ļoti aizņemts.

�� Uz redzē�anos,� I ā noņurdēja.

�� Ko? A, uz redzē�anos! Un, ja tu atrodi labu māju Pūcei, dari mums to zināmu.

�� Es pacentī�os,� teica I ā.

Trusītis aizskrēja.

Pūks uzmeklēja Sivēnu, un viņi abi kopā gāja atpakaļ uz Septiņ jud�u Me�u.

�� Sivēn,� Puks mazliet nedro�i ieminējās, kad viņi labu gabalu bija gāju�i klusēdami.

�� Jā, Pūk?

�� Atceries, es reiz teicu, ka man laikam vajadzēs sacerēt Goda un Slavas Dziesmu? Tu jau zini, Par Ko.

�� Tie�ām, Pūk?� jautāja Sivēns, un viņa �ņukuriņ� mazliet nosarka.� Jā, liekas, tu teici gan . . .

�� Es to sacerēju, Sivēn.

Sārtums leni kāpa no Sivēna �ņukuriņa līdz pat ausu galiem un tur arī palika.

�� Nopietni, Pūk?� viņ� aizkritu�ā balsī jautāja.� Par . . . Par � To Reizi, Kad? � Tu tie�ām to izdarīji?

�� Jā, Sivēn.

Sivēna ausu gali nu dega kā ugunī, viņ� mēģināja kaut ko teikt, bet visi vārdi bija iestrēgu�i kaklā, un, lai kā viņ� klepoja, laukā nekas nenāca. Tāpēc Pūks turpināja:

�� Dziesmā ir septiņi panti.

Septiņi?� Sivēns pēc iespējas mierīgi pārvaicāja.� Tas nemaz tik bie�i negadās, ka vienā dziesmā būtu septiņi panti, vai ne, Pūk?

Nekad,� atbildēja Pūks.� Kaut kas tāds, manuprāt, vispār nav bijis.

�� Vai Citi jau zina?� apvaicājās Sivēns, noliecies, lai, protams, tikai paceltu un aizsviestu no takas kādu �agariņu.

�� Nē,� teica Pūks.� Es nupat domāju, kā tev patiktos labāk: vai ja es tev tūlīt nodziedātu vienam pa�am, vai ja mēs pagaidītu citus ari � un tad es nodziedātu visiem uzreiz?

Sivēns brīdi padomāja.

�� Zini, Pūk, man vislabāk patiktu, ja tu nodziedātu man tagad, un tad . . . un vēlāk tu nodziedātu mums visiem. Jo tad Katrs dzirdētu, bet es varētu sacīt: �O jā, Pūks mart teica . . .� Un izlikties, ka es nemaz neklausos.

Tāpēc Pūks nodziedāja viņam visus septiņus pantus, un Sivēns neteica neko, tikai stāvēja un ko�i sarka. Jo nekad vēl nebija dziedāts urrā Sivēnam (SIVĒNAM), urrā vienam pa�am! Kad dziesma bija galā, viņam ļoti gribējās dzirdēt vienu pantu vēlreiz, bet bija neērti prasīt. Sis pants sākās ar vārdiem: �Ak, Sivēns drosmīgais!� Un tāds sākums viņam likās ļoti piemērots jebkuram dzejas darbam.

���������������������� Vai es tie�ām visu to izdarīju?� viņ� beidzot jautāja. Redzi,� sacīja Pūks,� dzejā, tas ir, dzejas darbā,

tu izdarīji, Sivēn, jo dzejā ir teikts, ka izdarīji. īsi sakot, tā ir pieņemts.

�A,� teica Sivēns.� Tāpēc, ka es . . . Man likās, es tomēr mazliet drebēju gan. No pa�a sākuma. Bet dziesmā ir teikts: �Vai drebēja viņ�? It nemaz!�

�� Tu drebēji iek�ķīgi, �Pūks paskaidroja, �un, ja

Ļoti Mazs Dzīvnieciņ� dreb iek�ķīgi, tā ir liela varonība no viņa puses.

Sivēns laimīgi nopūtās un sāka klusībā lepoties ar sevi. Viņ� bija VARONĪGS . . .

Tad viņi gāja uz Pūces veco maju un atrada tur priek�a visus pārējos, izņemot I ā. Kristofers Robins izrīkoja viņus pie darba, un Trusītis katram vārdu pa vārdam atkārtoja, ko Kristofers Robins teicis, ja kāds gadījumā nebūtu dzirdējis, un visi darīja, kas viņiem bija likts. Viņi bija dabūju�i virvi un vilka Pūces krēslus, gleznas un citas mantas ārā no vecās mājas, lai viss būtu gatavs pārie�anai uz jauno māju. Kenga Pūces istabā sēja mantas virves gala un jautāja no

lejas Pūcei:�Vai �ī vecā trauklupata tev ir vēl vajadzīga? Un ko darīt ar paklāju? Tur tikai caurumiņi vien vairs ir . . .� Un Pūce sa�utusi atkliedza:� Protams, ka vajadzīgai Tā nav nekāda trauklu pata, bet mans kaklauts. Un paklājs arī vēl pavisam labs, ja tikai prot salikt mēbeles, kā pieklājas.� Rū visu laiku lēca lejā un atkal, uzsedies mantām, brauca pa virvi aug�ā, un Kenga par to ļoti uztraucās, jo nevarēja viņu pieskatīt. Kenga sapīka un saka ķildoties ar Pu�i, teikdama, ka tā nav nekāda maja, bet īsts pelējuma un netīrības Midzenis, kam sen bijis laiks apgāzties. Lai tikai viens paskatās uz �īm drausmīgajām suņu sēnēm, kas aug kaktā! Pūce, mazliet izbrīnījusies, paskatījās lejā, jo viņa neko nezināja par kaut kādam suņu sēnēm, tad viņa nicīgi iesmējās un paskaidroja, ka tas ir sūklis, un, ja da�as personas nepazīst mazgājamo sūkli, tad patie�ām, kas par laikiem pienāku�i!� Labi jau, labi,� noņurdēja Kenga, bet Rū iespiedzās pa vidu:

� Es gribu redzēt Pūces sūkli! Re, kur ir! Vai, Pūce! Tas nav sūklis, tas ir jūklis! Tu zini, Pūce, kā no sūkļa iznāk jūklis? Tas iznāk, kad . . .� Bet Kenga izmisīgi viņu pārtrauca:� Rū, bērniņ!� Jo tā ta�u nedrīkstēja runāt ar personu, kas prot rakstīt OTRDIENA.

Tomēr visi bija priecīgi, kad parādījās Pūks ar Sivēnu. Mantu krau�anu partrauca, lai varētu bridi atpūsties un noklausīties Pūka jauno dziesmu. Un pēc tam visi Pūku slavēja � un Sivēns nevainigi ieminējās:� Patie�ām vareni, vai ne? Tas ir, es domāju, dziesma.

Kāda būs tava jaunā māja?� Pūks jautāja.� Tu to jau atradi, Pūce?

�� Pūce ir atradusi nosaukumu,� teica Kristofers Robins, slinki ko�ļādams smildziņu,� tā ka nu vajadzīga tikai pati māja.

�� Te ir manas mājas vārds,� Pūce svinīgi paziņoja un parādīja, ko uzrakstījusi. Uz �etrstūraina deja gabala lieliem burtiem bija uzkrāsots:

PUCMĀJA

Sajā svarīgajā brīdī kāds iznāca no krūmiem un uzgrūdās Pūcei. Dēlis nokrita zemē, un Pūks ar Sivēnu jūsmīgi noliecās to apskatīt.

�� A, tas esi tu,� Pūce īgni teica.

�� Sveiks, I-ā!� iesaucās Trusītis.� Tu arī esi klāt! Kur tu biji?

I ā nelikās viņu dzirdam.

�� Labrīt, Kristofer Robin,� viņ� sveicināja, pagrūzdams malā Puku un Sivēnu un apsēzdamies uz PUCMAJAS.� Neviens mūs nenoklausās?

�� Nē,� savā nodabā smaidīdams, atbildēja Kristofers Robins.

�� Tajā Me�a kaktā, kur es dzīvoju tāpēc, ka tā ir tik slapja un nejauka vieta, kas nevienam citam nav vajadzīga, nonaca baumas, ka mums zināma Persona meklē māju. Es viņai to atradu.

�� Labi darīts!� paslavēja Trusītis.

I ā gari noskatījās uz viņu un atkal griezās pie Kristofera Robina.

Kads tomēr noklausās,� viņ� ska|i �ukstēja.� Bet tas nav svarīgi. Mēs viņu tikpat neņemsim līdzi. Ja gribi, Kristofer Robin, iesim � un es parādī�u tev to māju.

Kristofers Robins salēcās.

� Ejam, Pūk!� viņ� teica.

�� Ejam, Tīģeri!�spiedza Rū.

� Tu arī nāksi, Pūce?� jautāja Trusītis.

Vienu brītiņu,� sacīja Pūce, paceldama mājas vārdu, kas nu atkal bija parādījies dienas gaismā. I ā dusmīgi atvicinājās ar pakavu.

�� Mēs ar Kristoferu Robinu ejam Mazā Pastaigā,� viņ� teica.

�� Mēs, nevis Vesels Bars. Ja Kristofers Robins grib ņemt līdzi Pūku un Sivēnu, es priecā�os par kompāniju, bet tikai bez tāda Biezuma, ka elpu nevar atvilkt.

� Pareizi!� piekrita Trusītis, priecādamies, ka viņ� viens pats paliks par rīkotāju.� Mēs strādāsim tālāk. Tīģeri, kur ir virve? Ķeries klāt! Kas noticis, Pūce?

Pūce, kas nupat bija atklājusi, ka viņas jaunā adrese ir SMUCMAJA, bargi paskatījās uz I-ā, bet neko neteica, tikai zīmīgi noklepojās, I-ā ar pusi PUCMAJAS uz dibena aizsoļoja pakaļ saviem draugiem.

Pēc kāda laiciņa, kad viņi jau tuvojās I ā atrastajai mājai, Sivēns piebikstīja Pūkam, Pūks piebikstīja Sivēnam, Sivēns teica:� Kad es tev saku!� Pūks �ukstēja:� Nevar būt!� Un Sivēns atbildēja:� Tu pats redzēsi! . . .

Un, kad viņi bija klāt, Pūks redzēja pats.

Lūdzu!�lepni sacīja I-ā, rādīdams viņiem Sivēna māju.

�� Nams ar visām ērtībām. Pat uzraksts klāt.

�� O!� iesaucās Kristofers Robins, nezinādams, vai viņam smie�ties vai raudāt.

�� Māja kā radīta Pūcei. Vai tev tā neliekas, Sivēntiņ?

Un tad Sivēns izdarīja Cēlu Darbu, jo viņ� vēl arvien staigāja kā pa mākoņiem, sevī atkārtodams visus brīni�ķīgos vārdus, kas viņam bija veltīti Pūka Goda un Slavas Dziesmā.

�� Jā, �ī maja Pūcei kā radīta,� viņ� augstsirdīgi teica.� Es ceru, ka viņa te dzīvos laimīgi.� Un Sivēns slepus norija asaras, jo pats bija te tik laimīgi dzīvojis . . .

�� Un kā tu domā, Kristofer Robin?� I-ā jautāja mazliet nemie�rīgi, juzdams, ka te kaut kas nav glu�i kārtībā.

Kristoferam Robinam arī vispirms bija kāds jautājums, tikai viņ� nezināja, kā īsti lai to uzdod. Beidzot viņ� teica:

�� Māja, protams, ir ļoti glīta, un, ja kādam vēj� apgāzis māju, tad viņam noteikti vajadzīga cita, vai ne, Sivēn? Ko tu darītu, ja tavu māju butu apgāzis vēj�?

Pirms Sivēns paspēja kaut ko izdomāt, Pūks atbildēja viņa vietā.

�� Viņ� nāktu dzīvot pie manis,� sacīja Pūks.� Vai ne, Sivēn?

Sivēns paspieda viņa ķepu.

�� Paldies, Pūk! Ar vislielāko prieku.

kurā Kristofers Robins un Pūks

atnāk uz Apburto Vietu, un tur mēs no viņiem �ķiramies

Kristofers Robins gāja projām. Neviens nezināja, kāpēc viņ� iet, neviens nezināja, uz kurieni viņ� iet, patiesību sakot, neviens nezināja, kā viņ� zina, ka Kristofers Robins iet projām. Tomēr katram Me�a iemītniekam bija skaidrs, ka tam beidzot jānotiek. Pat Vismazākais no-visiem, Trusī�a rads un draugs, kur� domāja, ka ir vienreiz redzējis

Kristofera Robina kāju, bet neņemas to apgalvot, jo varbūt tas bija kaut kas cits,� pat �is Vismazākais-no-visiem pie sevis prātoja, ka Gaidāmas Pārmaiņas. Agrāks un Vēlāks, divi citi radi un draugi, tik bezcerīgi jautāja viens otram:� Kā tu domā, Agrāk?� un:� Kā tu domā, Vēlāk?� ka nebija vērts pat atbildi gaidīt.

Kādu dienu Trusītis, juzdams, ka ilgāk gaidīt viņam nav vairs spēka, sastādīja Paziņojumu, kurā bija sacīts:

�Paziņojums par sapulci ka visiem jāsapulcējas pie Majas Pūka Priedītēs lai pieņemtu Rizolūciju Visiem Pēc Kārtas no Kreisās Paraksts Trusitis.�

Viņ� pārrakstīja to vairakas reizes, jo ar �rizolūciju� kaut kas nelikās īsti kārtībā, bet galu galā Paziņojums bija uzrakstīts. Trusītis apstaigāja ar to visus pārējos un nolasīja viņiem to priek�ā. Un visi nosolījās ierasties.

�� Kāds negaidīts pārsteigums!� teica I ā, kad tajā pēcpusdienā ieraudzīja visus pārējos nākam uz viņa māju.� Es arī drīkstē�u piedalīties?

�� Neklausies uz 1-ā,� Trusītis pa�ukstēja Pukam.� Es viņam �orīt visu pastāstīju.

Visi sacīja ēzelītim: �Labdien!�� un: �Kā tev klajas?� Un i-ā atbildēja, ka neklājas un viņ� pat nav neko manījis citur klājāmies, un visi apsēdās. Tikko viņi visi bija apsēdu�ies, Trusītis atkal piecēlās kājās.

�� Mes gan zinām, kāpēc te esam,� viņ� teica,� bet es tomēr palūdzu savu draugu I-ā . . .

�� Tas ir, Mani,� sacīja I-ā.� Augstsirdīgi.

�� Es palūdzu viņu nolasīt mums Rizolūciju.� Viņ� atkal apse dās.� Nu, L-ā!� viņ� teica.

�� Nav ko nuināt,� noņurdēja I ā, lēni sliedamies kājās.�Bez �iem �nū-ēzeli�!

1 ā paņēma papīra gabalu, ko bija aizspraudis aiz auss, un atlocīja vaļā.� Nevienam nekas par to nav zināms,� viņ� paziņoja.� Tas ir Pārsteigums. I-ā cienīgi atklepojās un runāja tālāk:� Attiecīgi un Aug�minēti, pirms es sāk�u vai varbūt, teiksim, pirms es beig�u, es vēlētos nolasīt jums Dzejas Darbu. No pa�a sākuma līdz �im laikam � tas izklausās gari, bet īsumā jūs sapratīsit � līdz �im laikam, kā jau es teicu, visus Dzejoļus pie mums Me�ā ir sacerējis Pūks, kur�, kā jums zināms, ir Lācis ar Patīkamām Manierēm, bet Patie�ām Pār steidzo�u Smadzeņu Trūkumu galvā. Poēmu, ko tagad taisos jums nolasīt, ir rakstījis I ā jeb Es Pavaļas Brīdī. Ja kāds parūpēsies, lai Rū tik skaļi negrau� konfektes, un pamodinās Pūci, mēs varēsim baudīt dzeju. Es nosaucu to par Poēmu.

I-A POĒMA

Kristofers Robins iet projām. Es vismaz domāju tā. Kāpēc? Kurp?

To nezin neviens,

Bet viņ� iet projām � Es sacītu: skrien.

(Lai ir atskaņa vārdam �neviens�.) Vai mums sāpēs? (Atskaņa vārdam �kāpēc�.) Loti.

(Vardam �kurp� no ceturtās rindas arī Man nav atskaņas. Ko darīt? Sasodīts!)

(Nu man nav atskaņas vārdam

�sasodīts�.

Sasodīts!)

Viens sasodīts un atkal otrs sasodīts, Tur kopā iznāk atskaņojums glīts. Bet vispār dzejot ir gan grūtāk, Kā man �ķita. Lai cita . . .

(O, atskaņa pati no sevis!) Lai cita

Rinda labāk sākas. Bet kā tas nākas, Ka pabeigt vieglāk Nekā sākt?

Laimīgu ceļu, Kristofer Robin!

Es . . .

(Asara nobirst.) Es

Un visi tavi draugi Teiksim . . .

Es gribēju sacīt, visi tavi draugi Teiksim . . .

(Neiet un neiet, kā vajadzīgs.) Bet tu jau saproti, Kā mēs tevi mīlējām Arī bez vārdiem. BEIGSIM.

�� Ja kāds vēlas aplaudēt,� �o dzejas darbu nolasījis, teica I-ā,� tad tagad ir īstais laiks to darīt.

Visi sita plaukstas.

�� Paldies,� pateicās I-ā.� Negaidīti un iepriecino�i, kaut gan jūs būtu varēju�i plauk�ķināt arī skaļāk.

�� Daudz labāk par maniem dzejoļiem,� jūsmīgi sacīja Pūks, un viņ� no sirds tā domāja.

�� Tā es ari biju gribējis,� I-ā pieticīgi paskaidroja.

�� Rizolūcija,� teica Trusītis,� ir, kad mēs visi parakstāmies un pasniedzam to Kristoferam Robinam.

Viņi parakstījās:

un gāja ar savu Rizolūciju pie Kristofera Robina.

� Labdien, draugi!� teica Kristofers Robins.� Labdien, Pūk!

Un viņi visi reizē atsaucās:� Labdien!� pēk�ņi juzdamies Joti

neveikli un nelaimīgi, jo patiesībā sacīja �Ardievu!� un viņiem bija grūti par to domāt. Viņi stāvēja apkart Kristoferam Robinam, un katrs cerēja, ka cits kāds saks runāt. Viņi bikstīja cits citu un �ukstēja:� Runā tu!� līdz I ā beidzot bija izbikstits pa�ā priek�ā un citi saspiedu�ies pūlītl viņam aiz muguras.

�� Kas tas ir,�I ā?� jautāja Kristofers Robins.

I-ā, mēģinādams saņemt dū�u, ilgi vicināja asti un tikai tad sāka runāt.

�� Kristofer Robin,� viņ� sacīja,� mēs esam atnāku�i, lai pateiktu � lai pasniegtu tev � ko sauc par . . . nu, kas rakstīts . . . bet mēs visi � jo esām dzirdēju�i . . . tas ir, mēs zinām � tu saproti pats . . . mēs . . . tu . . . labi, nav ko vilkt garumā, te tas ir, ņem!� I ā dusmīgi pagriezās pret pārējiem un teica:� Visi spie�as un grūstās, it kā Me�ā vietas nebūtu. Te jau nevar apgriezties. Savu mū�u neesmu redzējis tādus Muļķīgus dzīvniekus, kas tik vien jēdz kā pa kājām

maisīties. Jums vajadzētu gan saprast, ka Kristofers Robins grib pabūt viens. Es eju!� Un I-ā, galvu nokāris, aizgāja.

Pa�i nezinādami, kāpēc to dara, arī citi sāka kāpties atpakaļ, un, kad Kristofers Robins bija izlasījis POĒMU un pacēla acis, lai sacītu �paldies!�, viņa priek�ā stāvēja tikai Pūks.

� Tā būs jauka piemiņa,� teica Kristofers Robins, salocīdams papīru un iebāzdams to kabatā.� Ejam, Pūk,� viņ� pamāja un ātriem soļiem devās projām.

�� Kur mes ejam?� jautāja Puks, teciņus steigdamies viņam pakaļ un prātodams, vai viņi dodas Ekspotīcijā vai Kas gan-to-lai zina-kādā gājienā.

�� Nekur,� atbildēja Kristofers Robins.

Tā nu viņi gāja Nekur. Kādu gabalu pagājis, Kristofers Robins vaicāja:

�� Ko tev patīk darīt par visām lietām vislabāk, Puk?

�� Nu,� sacīja Pūks,� vislabāk man patīk . . .� Te nu viņam vajadzēja apstāties un padomāt. Jo kaut gan Medus Ē�ana bija ļoti patīkams darbs, tomēr brīdis pirms pa�as ē�anas bija vēl saldāks, un Puks nezināja, kādos vārdos to izteikt. Tad viņ� iedomājās, ka satik�anās ar Kristoferu Robinu arī ir bezgala patīkama lieta un, ja vēl turpat atrodas Sivēns, tā ir ļoti Draudzīga patik�ana. Tāpēc viņ� sacīja:� Vislabāk man patīk kopā ar Sivēnu aiziet pie tevis ciemos, un tu tad saki: �Kā butu, ja mēs mazliet iestiprinātos?� Un es saku: �Man nav nekas pretim, un tev, Sivēn?� Un ārā ir tik jauka diena, un putniņi dzied.

�� Man tas arī patīk,� teica Kristofers Robins,� bet tomēr visla bāk man patīk darīt Neko.

�� Kā tu dari Neko?� jautāja Pūks pēc ilgām un pamatīgām pārdomām.

�� Ļoti vienkār�i. Kad es taisos to darīt, kāds parasti jautā: �Ko tu domā darīt?� Un es viņam atbildu: �Neko!� Pēc tam es eju un to daru.

�� A, es saprotu,� nedro�i teica Pūks.

�� Pa�laik mēs darām Neko.

�� Es saprotu,� atkārtoja Pūks.

�� Tas nozīmē, ka mēs tāpat vien ejam, klausāmies, cik me�ā ir kluss un ka neko nevar dzirdēt, un ne par ko nebēdājam.

�� Ai� teica Pūks.

Ta viņi gāja, domādami par So un To, līdz sasniedza Me�a vidu apburto vietu, ko sauc par Komandtiltiņu. Te auga se�desmit un- nezin-cik augstu prie�u, un Kristofers Robins zināja, ka �ī vieta ir apburta, jo nevienam nebija izdevies saskaitīt, vai te ir se�desmit trīs vai se�desmit �etri koki, pat ja apsēja aukliņu katram saskaitītam kokam. Un tāpēc, ka �ī vieta bija apburta, te neauga, kā citur Me�ā, irbulenes, papardes un vir�i, bet biezi nodidzis mauriņ�, mīksts, līdzens un zaļ�. Tā bija vienīgā vieta Me�ā, kur varēja savā nodabā sēdēt un sēdēt, neceļoties tūlīt aug�ā un neskrienot paskatīties, kas notiek citur. Te sē�ot varēja vērot visu pla�o pasauli līdz pat tai vietai, kur tā aizsniedz debesis, un, lai kas pla�ajā pasaulē notiktu, no Komandtiltiņa to varēja redzēt.

Tad Kristofers Robins sāka stāstīt Pūkam par Cilvēkiem, ko sauc Karaļi un Karalienes, un par citiem, ko sauc Aģenti, un par vietu, ko sauc Eiropa, un par salu jūras vidū, kur nepiestājas neviens kuģis, un kā var iztaisīt Sūkņa Pumpi (ja grib), un kad Bruņiniekus Iesvēta par Bruņiniekiem, un kādas mantas nāk no Brazīlijas. Pūks, atspiedies pret vienu no se�desmit un nezin-cik priedēm un salicis rokas uz vēdera, sēdēja un klausījās, pa reizei iesaukdamies: �O!�� un: �Es to

nemaz nezināju!�� un domāja, cik labi būtu, ja viņam galvā būtu īstas Smadzenes un viņ� tik daudz zinātu. Pa to laiku Kristofers Robins bija visu izstāstījis un apklusis un sēdēja, skatīdamies pla�ajā pasaulē un vēlēdamies, kaut vienmēr tā butu.

Bet Pūks domāja savas domas un pēk�ņi jautāja Kristoferam Robinam:

� Vai tas ir Augsts Gods būt tādam Brūniniekam, par ko tu stāstīji?

�� Kādam?� izklaidīgi pārvaicāja Kristofers Robins, kur� pa�laik klausījās kaut ko citu.

�� Kas uz zirga,� Puks paskaidroja.

�� Bruņiniekam?

�� Pareizi, bruņiniekam,� teica Pūks.� Es domāju, vai tas ir tikpat Augsts Gods kā but Karalim, Aģentam un citiem, ko tu nosauci?

�� Glu�i tik augsts gods kā karalim tas nav,� atbildēja Kristofers Robins. Redzēdams, ka Pūks izskatās vīlies, viņ� piebilda:� Bet augstāks nekā Aģentiem.

�� Vai Lācis var būt Bruņinieks?

�� Protams, ka var,� t^ica Kristofers Robins.� Es tevi tūlīt iesvētī�u.� Viņ� paņēma �agariņu, uzsita Pūkam pa plecu un sacīja:� Celies, Ser Pūk fon Lāci, uzticamākais no visiem maniem bruņiniekiem!

Pūks piecēlās, atkal apsēdās un teica:� Paldies!� kā pieklājas, kad esi iesvētīts par Bruņinieku. Viņ� iegrima pussnaudas sapnī, kurā viņ�, Sers Pumpis, Sers Brazīlija un Aģenti dzīvoja Me�ā ar zirgu un bija (izņemot Aģentus, kas baroja zirgu) ļoti uzticami bruņinieki Labajam Karalim Kristoferam Robinam. Laiku pa laikam viņ� mie�gaini papurināja galvu un pie sevis noteica:� Nē, kaut kas tur nesanāk . . .� Pūks sāka domāt par visām tām brīnumainajām lietām, ko Kristofers Robins gribēs viņam izstāstīt, kad atgriezīsies no turienes, uz kurieni bija sataisījies aiziet. Pūks jau tagad bēdājās, ka viņ� ir tikai Lācis ar Zāģu Skaidām Galvā un viņam būs ļoti grūti kaut ko saprast.� Bet varbūt,� viņ� skumīgi prātoja,� Kristofers Robins man neko vairs nestāstīs? � Un Pūks sāka domāt, vai Uzti�

cams Bruņinieks vairs ir uzticams, ja viņam nestāsta visādas gudras lietas?

Un tad pēk�ņi Kristofers Robins, kas, zodu plaukstā atspiedis, sēdēja un skatījās pla�ajā pasaulē, ierunājās:� Puk!

� Jā?� Puks atsaucās.

� Redzi, kad es bū�u . . . kad . . . Puk . . .

� Jā, Kristofer Robin?

� Es vairs nevarē�u darīt Neko.

� Nekad? Nepavisam?

� Ļoti reti. Man nebūs laika.

Pūks gaidīja, ko Kristofers Robins sacīs tālāk, bet viņ� klusēja.

� Jā, Kristofer Robin?� Pūks skubināja.

� Puk, kad es bū�u � nu, kad es nevarē�u darīt Neko, tu reizēm atnāksi �urp?

� Viens pats?

� Jā, Pūk.

� Un tu tad arī atnāksi?

� Jā, Pūk, noteikti. To es tev apsolu, Pūk.

� Tas ir labi,� teica Pūks.

Pūk, apsoli tu arī, ka tu mani nekad neaizmirsīsi. Nekad, nekad. Pat ja man būs jau simt gadu.

Pūks bridi padomāja.

�� Un cik tad man būs gadu?

�� Deviņdesmit deviņi.

Pūks pamāja ar galvu.

�� Es apsolu,� viņ� teica.

Vēl arvien skatīdamies pla�ajā pasaulē, Kristofers Robins pastiepa roku un saņēma Pūka ķepu.

�� Pūk,� Kristofers Robins nopietni sacīja,� ja es . . . ja es nebū�u glu�i . . .� Viņ� apklusa un tad sāka vēlreiz:� Pūk, lai kas arī notiktu, tu sapratīsi, vai ne?

�� Ko sapratī�u?

�� Ak, neko!� viņ� iesmējās un uzlēca kājās.� Ejam!

�� Kur?� jautāja Pūks.

�� Pasaulē!� teica Kristofers Robins.

Roku rokā viņi aizgāja. Bet, lai kurp viņi ietu, lai kas ar viņiem ceļā notiktu, pa�ā Me�a vidū, apburtā vietā, kāds mazs zēns vienmēr rotaļāsies ar savu Lāci.

ALANS ALEKSANDRS MILNS (1882�1956)

�Bērni kļuva par manu nelaimi!� rakstnieks pukojas autobiogrāfijā. Vai tie�ām tā? Drīzāk glu�i otrādi. Milna lācīti Vinniju Pūku, ēzelīti ī-ā, Sivēnu, Kristoferu Robiņu pazīst visā pasaulē, atkārtoti izdod �Vinniju Pūku�. Milns tiek uzskatīts (un pamatoti!) par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta bērnu rakstniekiem. Tiesa gan, pats viņ� gribēja gūt panākumus ar romāniem un lugām pieaugu�ajiem, ta�u liktenim labpatika izspēlēt joku.

Alans Aleksandrs Milns (daudziem angļu rakstniekiem ir divi vārdi; otrs parasti tika dots par godu kādam radiniekam, krusttēvam vai spilgtai personī�bai; tā bija aristokrātisma pazīme) dzimis materiāli samērā nodro�inātā, inteliģentā ģimenē. Viņa tēvam piederēja privātskola; tajā par skolotāju strādāja populārais zinātniski fantastisko romānu rakstnieks Herberts D�ord�s Velss (1866-1946), un viņ� savā autobiogrāfijā piemin arī mazo Alanu, kur� te mācījies un aktīvi piedalījies skolas literārā �urnāla darbā. Vēlāk, mācīdamies Kembrid�as universitātē, Milns rediģē studentu literāro �urnālu. Var dro�i teikt, ka viņa interese par literatūru nāk jau no bērnības. To it īpa�i veicināja tēvs, bērnībā lasīdams priek�ā gan Johana Volfganga Gētes �Lapsu Kūmiņu�, gan D�oela Harrisa �Tēvo�a Rima pasakas�; vēlāk zēns pats aizrautīgi lasīja grāmatas, viņam ļoti iepatikās Keneta Greiema �Vēj� vītolos�, mazais Alans dedzīgi dzīvoja līdzi trakulim un viltniekam Krupim, viņa draugam Ūdens�ur-kam, Āpsim. . . Varbūt no bērnībā lasītajiem darbiem Milns mantojis labestīgo, silto attieksmi pret dzīvniekiem, pret visu pasauli? Varbūt Krupja un Ūdens-�urka draudzība rosinājusi attēlot Vinnija Pūka un Kristofera Robiņa draudzību? Lai nu būtu kā būdams, ta�u viens ir skaidrs � arī Milns nāk no bērnības zemes. Un tomēr tēvs ieple� acis, ir acīm redzami neapmierināts, kad dēls pēc studiju beig�anas pēk�ņi paziņo:

�� Es gribu būt rakstnieks!

� Bet ko tu darīsi?� tēvs brīnās.

� Rakstī�u.

� Ko īsti?

� Visu ko.

� Padomā, mans mīļais, cik daudzi vēlas rakstīt, cik daudzi domā, ka viņi varētu būt rakstnieki, un tikai da�i. . .

� Es gribētu būt starp da�iem. . .

� Ne jau katram lemts kļūt par Dikensu!

� Ne jau tikai Dikensam rakstnieka darbs deva maizi. . .

� Pat misters Velss bija spiests piepelnīties, līdz pilnīgi nostājās uz savām kājām. . .

� Velsam vajadzēja sākt bez gra�a kabatā, bet tu man uzdāvināji trīssimt mārciņas.

� Pieņemsim, trīssimt divdesmit, un tomēr. . .�

Tēva iebildumos Milns neklausījās, viņ� riskēja un par savu profesiju izvēlējās rakstniecību. Anglijā jau tolaik bija profesionāli rakstnieki, starp citu, pat bērnu literatūrā, piemēram, D�eimss Grīnvuds (1833�1929), kur� ra�īgi strādāja un daudz uzmanības veltīja nabadzīgo, likteņa varā pamesto bāreņu tēmai; populārākā �ī rakstnieka grāmata ir �Mazais skrandainis� (1866), latviski iznākusi Tijas Pētersones tulkojumā 1982. gadā. Milns rakstnieka karjeru iesāka ar parodijām par Serloka Holmsa piedzīvojumiem; drīz viņ� kļuva par pazīstama satīriska �urnāla līdzstrādnieku, vienbrīd pat galvenā redaktora vietnieku, tajā katru nedēļu piektdienās publicēdams esejas. Par ko

tikai viņ� nerakstīja � par laika kaprīzēm un pīpē�anas kaitīgumu, par jauna spieķa izvēli, par modi un sportu! Viņ� acīm redzami izdabāja publikas gaumei un laika garam. Milns �īs esejas apkopoja un izdeva grāmatā; izmēģināja arī savus spēkus dramaturģijā, turklāt visai veiksmīgi, piemēram, dzīvo dialogu un spraigās intrigas dēl luga �Misters Pims aiziet garām� (1919) guva lielus panākumus.

Ta�u drīz vien viņa dzīvē notika negaidīts pavērsiens. 1920. gadā Milna ģimenē piedzima pirmais un vienīgais bērns, kuru vecāki nosauca par Kristo-feru Robiņu. Dēls būtiski ietekmēja viņa turpmāko likteni. Vispirms Milns uzrakstīja da�us bērnu dzejoļus, kuri pa�am gan nepatika, bet sieva bija sajūsmā. Tad Milns zobodamies izmeta: �Vari publicēt un honorāru paturēt sev!� Vēlāk rakstnieks ar smaidu atcerējās, ka tādējādi viņam izdevies sievai pasniegt dārgu dāvanu, jo dzejoļus nepārtraukti pārpublicēja, īpa�i populāra kļuva �Balāde par karaļa sviestmaizi�. Starp citu, pirmoreiz Milna pla�āka kopa Māras Cielēnas atdzejojumā ievietota sestajā �Garajā pupā� (1988). Viņa dzejoļi iznāca krājumos �Kad mēs bijām ļoti mazi� (1924) un �Tagad mums jau se�i� (1927). Dzejoļi ir asprātīgi, daudz tajos rotaļu elementu, atsevi�ķu rindu atkārtojumu, tie ir viegli iegaumējami, reizēm veidoti kā vārdu apspēlē. Autobiogrāfijā Milns, sūrodamies par savu bērnu rakstnieka slavu (viņam tā bija kā dadzis acīs), taisnojas: �Es uzrakstīju tikai �etras bērnu grāmatas, kas nepārsniedz viena vidēji liela romāna apjomu.� Jā, apjoms nav liels, bet, kā saka, laba daudz nevajag. Un ne jau pēc dzejoļu publicē�anas viņ� kādā jaukā rītā pamodās kā bērnu literatūras klasiķis; pasaules slavu viņ� iemantoja pēc �Vinnija Pūka� (1926) iznāk�anas. Divus gadus vēlāk �ai grāmatai sekoja turpinājums ��Jaunā māja Pūka Priedītēs�. Pirmoreiz lat�vie�u lasītāji ar Milna darbiem iepazinās 30. gados, kad tika izdoti �Lācītis Miks. . .� (1935) un �Lācī�a Pū brīni�ķīgie piedzīvojumi� (1938). Turpinājums ar nosaukumu �Lācītis Miks ceļ māju� arī iznāca 1938. gadā. Padomju laikā abas grāmatas apvienotas vienā ��Vinnijs Pūks un viņa draugi� un izdotas 1967. un 1977. gadā Vizmas Bel�evicas tulkojumā.

Kā �Vinnijs Pūks� radās? �Es neko neizdomāju, man atlika tikai pierak�stīt,� atzīst pats Milns. Rakstniekam daudz palīdzēja dēls Kristofers Robins un viņa rotaļlietas (tāpat kā Kenetam Greiemam � dēls Alistērs, kuram viņ� stāstīja par Kurmi un �urku). Vēl Milnām palīdzēja mākslinieks Ernests H. Separds (tāpat kā Kerolam, zīmējot Alises tēlu, D�ons Teniels). Bērnu grāmatu panākumi bie�i ir cie�i saistīti ar mākslinieku ilustrācijām. �Pēc zīmējumiem da�iem maniem bērnu dzejoļiem, kuri bija publicēti �urnālā, es uzreiz sapratu, ka Separds ir manu grāmatu ilustrators.� Viņa zīmējumi kļuva par tālāko notikumu rosinātāju un risinātāju, pat rakstniekam pateica priek�ā varoņu rīcību. Separds zīmēja Milna dēlu Kristoferu Robiņu. Ilustrācijās viņ� nedaudz atgādina meiteni; viņa īsie mati kļuva par angļu zēnu 20. gadu modi. Mātes � glu�i kā sarunāju�as � cita pēc citas vēlējās, lai viņu dēli līdzinātos Kristoferam Robiņam.

Starp citu, dēls agri saprata, ka viņam ir lemts un būs lemts dzīvot kāda cita dzīvi, viņ� bēga no sava dubultnieka, tāpat kā tēvs gribēja aizbēgt no bērnu rakstnieka slavas. Kāds tad bija Milna dēla liktenis? Viņ� mācījās universitātē, ieguva pat divus diplomus, karoja, tika ievainots, ilgi nevarēja atrast sirdij tuvu darbu. Beidzot provincē atvēra grāmatu veikalu, uz kura izkārtnes nebija Kristofera Robiņa vārda (tātad grāmatas varoņa populari�tāti � gods un slava!� viņ� neizmantoja). Un tomēr viņu pazina, godināja kā Kristoferu Robiņu, viņam nebija lemts izbēgt no grāmatas varoņa ēnas.

Ar ko tad �Vinnijs Pūks un viņa draugi� tik nedalīti saista lasītājus? Milns radījis nesare�ģītu un gai�u (glu�i kā sapni) bērnības pasauli. Gai�a ir arī Kristofera Robiņa attieksme pret rotaļlietām. Vai nu tas būtu lācītis Vinnijs Pūks ar zāģu skaidām galvā un savām dungādziesmiņām, vai Trusītis, Sivēns un ēzelītis ī-ā � visi viņi ap Kristoferu Robiņu dzīvo savu dzīvi, ir savstarpēji draudzīgi, draiskulīgi un asprātīgi. Un vēl. Visi zvēri uzvedas kā bērni, runā, domā kā bērni. Dabisks un silts labsirdīgums un humors staro no �īs grāmatas. Milnām ļoti patika Kerola darbi bērniem, ta�u patiesībā Kerols tēlo pieaugu�o pasauli; var piekrist angļu literatūrpētniekiem, ka �Alises piedzīvojumi Brīnum�zemē� ir �maskēta� pieaugu�o grāmata, jo autors citādi nevarēja vai negribēja tiesāt Viktorijas laika liekulību. �Vinnijā Pūkā� visi varoņi uzvedas un dzīvo kā bērni, pat tie, kas cen�as tēlot pieaugu�os,� Pūce, Trusītis vai ī-ā. Toties Kerola grāmatā pat galvenā varone vienotrreiz izturas tik solīdi un pieklājīgi kā pieaugu�ie.

Milna bērns � konkrēti Kristofers Robins � cilvēcisko savas rotaļlietas, dod savu cilvēciskumu ikvienai dzīvai un nedzīvai būtnei ap sevi. Vinnijs Pūks ir skaists un pievilcīgs, kad blakus atrodas Kristofers Robins, jo, lai cik lācītis būtu patstāvīgs, tomēr pasaulē viņ� skatās ar Kristofera Robiņa acīm. Tikai cilvēciskotas, apgarotas rotaļlietas, tikai apgarota pasaule ir skaista, aicino�a un labsirdīga � atgādina rakstnieks. Pasakas varoņi, nonākdami visfantastis�kākajos apstākļos, būtībā dzīvo bērnu ikdienas dzīvi, priecājas, jokojas, rotaļājas un skumst. Ta�u �ajā parastajā ikdienā rakstnieks parāda daudz negaidīta, cilvēcīga, audzino�a, un visu to viņ� dara ar labsirdīgu aizrautību un bagātu izdomu, nelikdams lasītājiem (neatkarīgi no viņu vecuma) garlaikoties. Grāmatu caurau� smalks humors un vienlaikus ironija (piemēram, kā Kristo�fers Robins un visi viņa zvēri iet atklāt Ziemeļpolu un cik to vienkār�i atklāj Vinnijs Pūks).

�Ar bitēm nekad neko nevar zināt,� saka lācītis Vinnijs Pūks. Ar rakstnieka slavu arī nekad neko nevar zināt. Milns gribēja valdīt tikai pār pieaugu�o lasītāju prātiem un sirdīm, bet valda gan pār bērniem, gan pieaugu�ajiem, kuri bie�i liedzas, ka lasa bērnu grāmatas, un tomēr labprāt to dara. Jo bērnība nezūd, bērnībai nav pagātnes, tāpēc ��pa�ā Me�a vidū, apburtā vietā kāds mazs zēns vienmēr rotaļāsies ar savu Lāci�.

Uldis Auseklis