Laurenss�Roberts Stains
Briesmoņa asinis
Asinis, Visur Asinis�
Ciemojoties pie savas dīvainās krustmātes Ketrinas, Evanss apmeklē jocīgu, vecu rotaļlietu veikalu un nopērk putekļiem klātu kārbu ar Briesmoņa asinīm. Sākumā rotaļas ar tām sagādā prieku. Evansa sunim Trigeram kārbas saturs iepatīkas tik ļoti, ka viņ� to nogar�o!
Ta�u pēc kāda laika Evanss ievēro, ka ar zaļo, glumo nasu notiek kaut kas savāds �ķiet, ka tā aug.
un aug.
un aug.
un augot Briesmoņa asinīm pamostas briesmīga apetīte�
Lasītāj, ne�aubies mati stāvus sacelsies!
Par autoru
Domājot par jaunie�iem, R. L. Stains ir sarakstījis ap divdesmit aizraujo�a, noslēpumaina un nedaudz �ausmi�no�a si�eta grāmatu, kas guvu�as vispla�āko lasītāju at�saucību. Noteikti pieminamas izdevniecības Scholastic iz�dotās grāmatas Sit un skrien, Draudzene un Auklīte II. Viņa spalvai pieder arī Baiļu ielas sērija. (�is grāmatas gan jūs vēl nevarat izlasīt latvie�u valodā. Red.)
Kad R. L. Stains neraksta �ausmino�as grāmatas, viņ� ir Nickelodeona bērnu TV �ova Eurikas pils idejas autors.
Rakstnieks dzīvo Ņujorkā kopā ar sievu D�einu un dēlu Metjū.
Sajā sērija:
Kr. 1 LAIPNI LŪDZAM MIROŅU MĀJĀ Nr. 2 TURIETIES TĀLĀK KO PAGRABA Kr. 3 BRIESMOŅA ASINIS Kr. 4 PASMAIDI UN MIRSTI
isbn 118401335-2
drīzumā nr5 KAPEŅU LĀSTS
Egmont 2001
Tulkojusi Sandra Rutmane
Redaktore Aija Lāce
Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Lo�melis
Laurenss Roberts Stains
Briesmoņa asinis
.
-��� Es negribu �eit palikt. Lūdzu, neatstāj mani �eit.
Evanss Ross raustīja māti aiz rokas, pūloties aizvilkt vi�ņu projām no maza, pelēka namiņa ar �īfera jumtu. Nepa�cietīgi saraukusi seju, Rosās kundze pagriezās pret zēnu.
-��������� Evans, tev ir divpadsmit gadu. Neuzvedies kā zīdai�nis, viņa sacīja un atbrīvoja roku no puisēna tvēriena.
-���������� Es nevaru ciest, ka tu tā saki! dusmīgi iesaucās Evanss, sakrustodams rokas uz krūtīm.
Atmaigusi viņa pasniedzās un glāsto�i pārlaida plauk�stu Evansa sprogainajiem burkānkrāsas matiem. Un es nevaru ciest, ka tu tā dari! viņ� iesaucās, atiedams nos�tāk un teju nepaklupdams pār sadrupu�u plāksnīti uz ce�liņa. Nepieskaries maniem matiem. Es to nevaru ciest!
-��������� labi, tātad tu mani nevari ciest, paraustījusi plecus, atteica māte. Uzkāpusi divus pakāpienus, viņa pieklauvē�ja pie parādes durvīm. Tik un tā tev nāksies �eit palikt, kamēr es atgriezī�os.
-�������� Kāpēc es nevaru braukt tev līdzi? noprasīja Evanss, vēl aizvien uz krūtīm sakrustotam rokām. Pasaki man vismaz vienu kārtīgu iemeslu.
-Tev atsējusies kurpe, atbildēja māte.
-�������� Nu un tad? nelaimīgs noprasīja Evanss. Man patīk, ka kurpes ir atsēju�ās.
-�� Tu pakritīsi, viņa brīdināja.
-�������� Mammu, noteica Evanss, pacēlis skatienu pret de�besīm, vai tu kaut reizi esi redzējusi, ka kāds būtu pa�kritis tāpēc vien, ka viņam atsējusies kurpe?
-��������� Nu, neesmu, atzina Evansa māte, smaidam lēni at�grie�oties skaistajā sejā.
-�������� Tu vienkār�i negribi par to runāt, neatbildēdams uz viņas smaidu, sacīja Evanss. Tu gribi mani atstāt �eit uz daudzām nedēļām pie briesmīgas vecenes un�
-���������� Evans, tas ir par daudzi neizturēja Rosās kundze. Viņa atmeta atpakaļ taisnos, gai�os matus. Ketrina nav nekāda briesmīgā vecene. Viņa ir tava tēva krustmāte. Tavas vecmāmiņas māsa. Un viņa ir�
-��������� Viņa ir pavisam sve�a, iesaucās Evanss. Zēns juta, ka zaudē savaldī�anos, ta�u viņam bija vienalga. Ka māte kaut ko tādu varēja viņam nodarīt? Kā māte varēja viņu atstāt pie kaut kādas vecas vecas, kuru viņ� nebija redzē�jis kop� divu gadu vecuma? Ko gan viņ� �eit viens pats darīs līdz mātes pārbrauk�anai?
-��������� Evans, mēs par to esam runāju�i tūksto�iem rei�u, nepacietīgi sacīja māte, vēlreiz piebungojot pie krustmā�tes mājiņas durvīm. Tā nu tas �oreiz ir sanācis. Es tie��ām gan gaidīju, ka tu būsi kaut drusciņ iejūtīgāks.
Viņas turpmākos vārdus apslāpēja Evansa kokerspaniels Trigers, kas, izbāzis brūno galvu pa nomātās automa�īnas aizmugurējo logu, sāka nevaldāmi riet un gaudot.
-�� Nu ari viņ� man nedos miera! izsaucās Rosās kundze.
-��������� Vai drīkstu izlaist viņu laukā? dedzīgi noprasīja Evanss.
-���������� Dro�i vien būs labāk, ja izlaidīsi, atbildēja māte. -Trigers ir tik vecs, mēs ta�u neļausim viņam ma�īnā da�būt infarktu! Es tikai ceru, ka suns nenobiedēs Ketrinu.
-��� Eju jau, eju, Triger! uzsauca Evanss.
Pa grantēto celiņu aizskrējis līdz ma�īnai, viņ� atrāva vaļā durvis. Sajūsmināti ieķiukstējies, Trigers izlēca no ma�īnas un sāka mest pla�us lokus pa Ketrinas taisnstūr�veida dārziņu mājas priek�ā.
-�������� Nemaz neizskatās, ka viņam būtu divpadsmit gadu, noteica Evanss, vērojot savu sunīti un pirmoreiz pa visu dienu pasmaidot.
-��������� Redzi nu. Tev būs Trigera sabiedrība, sacīja Rosās kundze, atgriezdamās pie durvīm. Nepaspēsi ne acu pa�mirk�ķināt, kad es jau bū�u mājās no Atlantas. Pēc pāris nedēļām, ne vairāk. Nemaz ne�aubos, ka mēs ar tēti pa to laiku būsim spēju�i sameklēt piemērotu māju. Tu nemaz nepamanīsi, ka esam biju�i projām.
-�� Jā. Nepamanī�u gan, izsmējīgi novilka Evanss.
Saule nogrima aiz liela mākoņa. Pāri dārziņam mājas
priek�ā pārslīdēja ēna.
Trigers drīz vien piekusa un, izkāris mēli gandrīz līdz pa�ai zemei, elsdams skrēja �urp pa taciņu. Evanss pielie�cās un papliķēja suņa muguru.
Zēns pacēla skatienu un, kamēr māte no jauna klau�vēja pie durvīm, aplūkoja pelēko māju. Tā izskatījās tum�a un neviesmīlīga. Aug�stāva logiem priek�ā bija aizvilkti aizkari. Viens no slēģiem greizi karājās vaļīgā eņģē.
-��� Mamm, kāpēc tu klauvē? viņ� vaicāja, sabazis rokas d�insu kabatās. Tu sacīji, ka krustmāte Ketrina esot pavisam kurla.
-�� Ak, mātes seja piesarka, ar savu �ēlo�anos tu mani tik ļoti sarūgtināji, Evans, ka es pavisam aizmirsu. Pro�tams, viņa nevar mūs sadzirdēt.
Kā es nodzīvo�u veselas divas nedēļas pie sve�as, vecas tantes, kura pat nevar dzirdēt, ko es saku? drūmi prātoja Evanss.
Viņ� atcerējās pirms pāris nedēļām noklausīto sarunu, kad vecāki bija apspriedu�i savu plānu. Abi sēdēja pie vir�tuves galda viens otram pretī. Vecāki domāja, ka Evanss ir pagalmā, bet viņ� stāvēja gaiteni un, atspiedies ar mu�guru pret sienu, noklausījās, ko viņi runā.
Evanss uzzināja, ka tēvam nemaz nepatīk viņu atstāt pie Ketrinas. Viņa ir ļoti ietiepīga veca sieva, bija teicis Rosa kungs. Tu tikai paskaties. Jau divdesmit gadu kur�la, bet atsakās mācīties zīmju valodu vai lasīt no lūpām. Kā viņa varēs rūpēties par Evansu?
-�� Kad tu biji mazs, viņa par tevi prata rūpēties itin labi, iebilda Rosās kundze.
-��� Tas bija pirms trīsdesmit gadiem, protestēja Rosa kungs.
-�� Vienalga, mums nav izvēles, Evanss dzirdēja mātes balsi. Neviena cita nav, pie kā viņu atstāt. Visi citi iz�brauku�i atvaļinājumā. Augusts ir pats sliktākais mēne�sis, kad tevi varēja pārcelt uz Atlantu.
-���� Nu, pieieieiedod, lūdzu! sarkastiski novilka Rosa kungs. Labi, labi. Apspriede beigusies. Tev ir pilnīga taisnība, mīļā. Mums nav citas izejas. Paliek Ketrina. Tu aizvedīsi Evansu pie viņas, bet pēc tam lidosi uz Atlantu.
-�������� Tas viņam nāks par labu, Evanss dzirdēja māti sā�kām. Viņam jāmācās tikt galā ar grūtībām. Tu ta�u sa�proti pārcel�anās uz Atlantu, �ķir�anās no visiem drau�giem arī Evansam tas nebūs viegli.
-���������� labi. Es jau teicu, labi, nepacietīgi attrauca Rosa kungs. Tas ir nolemts. Evansam nekas nenotiks. Ketrina ir mazliet dīvaina, bet pilnīgi nekaitīga.
Izdzirdis virtuves krēslus noskrapstam pret linoleju, Evanss saprata, ka apspriede beigusies un vecāki ceļas kājās.
Viņa liktenis bija izlemts. Zēns klusējot izgāja pa ārdur�vīm, lai pagalma apdomātu to, ko nupat bija noklausījies.
Viņ� atspiedās pret lielas kļavas stumbru, kas apslēpa viņu skatienam no mājas. �ī bija Evansa mīļākā pārdomu vieta.
Kāpēc vecāki apsprie�oties vienmēr iztika bez viņa? prā�toja Evanss. Ja viņu grasījās atstāt pie vecas tantes, kuru viņ� savā mū�ā ne reizes nebija redzējis, vai tad arī viņam �eit nebūtu kāds vārds sakāms? Visus lielos ģimenes jaunu�mus viņ� uzzināja, noklausīdamies gaitenī. Tas glu�i vien�kār�i nebija godīgi.
Evanss pacēla no zemes �agariņu un uzsita ar to pa pla�to koka stumbru.
Krustmāte Kctrina bija dīvaina. Tā bija sacījis tētis. Vi�ņa bija tik dīvaina, ka tēvam nebūtu gribējies Evansu pie viņas atstāt.
Ta�u nebija izvēles. Nekādas izvēlēs.
Varbūt viņi pārdomās un paņems mani līdzi uz Atlantu, domāja Evanss. Varbūt viņi sapratīs, ka nedrīkst pret mani tā izturēties.
Ta�u tagad, pēc divām nedēļām, viņ�, pagalam sanervo�zējies, stāvēja krustmātes Ketrinas pelekās mājas priek�ā un vērās brūnajā ceļasomā ar savām mantām, kas atradās blakus mātei uz lieveņa.
Nav nekada iemesla baidīties, zēns sevi dro�ināja.
Tas ir tikai uz divām nedēļām, varbūt mazāk.
Ta�u vārdi paspruka pār lūpām, pirms Evanss paspēja apdomāties. Mammu, ko tad, ja krustmāte Ketrina ir ļauna?
Ko? jautājums pārsteidza māti nesagatavotu. Ļauna? Kāpēc lai viņa būtu ļauna, Evans?
Bridi, kad Rosās kundze, uzgriezusi mājai muguru, to sacīja, parādes durvis atsprāga vaļā un tajās, aizpildot vi�su tuk�o vietu, parādījās krustmāte Ketrina, liela auguma sieviete ar �au�alīgi melniem matiem.
Raugoties garām mātei, Evanss krustmātes Ketrinas rokā pamanīja nazi. Viņ� redzēja arī to, ka no na�a as�mens pil asinis.
Trigers izslēja purnu aug�up un sāka riet, pie katra rējiena paceldamies pakaļkājās un palēkdams soli at�pakaļ.
Spēji pagriezusies, Evansa māte aiz pārsteiguma gan�drīz nokrita no mazā lievenī�a.
Evanss, no �ausmām zaudējis valodu, platām acīm rau�dzījās uz nazi.
Ketrinas sejā parādījās smaids, un viņa ar brīvo roku atgrūda vaļā durvis.
Ketrina nepavisam neizskatījās tāda, kādu Evanss viņu bija iztēlojies. Viņ� iedomājās maza auguma trauslu, vecu kundzi ar sirmiem matiem. Ta�u Ketrina bija masīva, ga�ra, ļoti spēcīga sieviete ar platiem pleciem.
Viņai mugura bija apriko�u krāsas mājas tērps. Taisnos melnos matus viņa bija saņēmusi atpakaļ un sasējusi garā zirgastē, kas nokarājās par muguru. Krustmāte nelietoja kosmētiku, un viņas bālā seja �ķita pazūdam zem pārstei�dzo�i melnajiem matiem. Tikai ne acis. Tas bija lielas, apaļas un tēraudzilas.
-��������� Es griezu �ķēlēs liellopu gaļu, pamājusi ar virtuves nazi, Ketrina sacīja apbrīnojami zemā balsī. Viņa neno�vērsa acis no Evansa. Vai tev gar�o liellopu gaļa?
-���� Eē� jā, viņam izdevās izspiest, kaut krūtis vēl aiz�vien bija aiz�ņaugtas no �oka, kuru bija izraisījusi viņas parādī�anās ar paceltu nazi rokā.
Krustmāte turēja durvis pavērtas, ta�u ne Evanss, ne viņa māte napakustējās, lai dotos iek�ā. Viņ� ir liels, Ketrina sacīja Rosās kundzei. Liels gan. Nevis tāds, kā viņa tēvs. Es viņa tēvu agrāk saucu par Cālēnu. Tāpēc ka viņ� nebija lielāks par cālēnu. Viņa sāka smieties, it kā būtu pateikusi di�u joku.
Rosās kundze pacēla Evansa ceļasomu un neomulīgi atskatījās uz zēnu. Jā� viņ� ir liels, viņa sacīja.
Patiesībā Evanss bija viens no augumā mazākajiem savā klasē. Un, lai cik ari viņ� ēstu, viņ� bija un palika "tik tievs kā spageti makarons", kā mēdza sacīt tētis.
-��������� Tev nav man jāatbild, teica Ketrina, pakāpdamās malā, lai Rosās kundze ar ceļasomu varētu tikt viņai ga�rām. Es neko nedzirdu. Viņas balss bija zema, tik ze�ma kā vīrietim, un viņa uzsvērti skaidri izrunāja vārdus, ne tā, kā to da�kārt mēdza darīt nedzirdīgie.
Evanss sekoja mātei priek�namā, un Trigers vauk�ķēdams nāca aiz viņa. Vai tu nevari apklusināt to suni? neizturēja māte.
-������� Tas jau nav svarīgi. Viņa tik un tā nedzird, atbildēja Evanss, norādot uz krustmāti, kura devās uz virtuvi no�likt nazi.
Pēc brītiņa atgriezusies, Ketrina pievērsa zilo acu ska�tienu Evansam un savilka lūpas murskulī, it kā viņu pētī�dama. Tātad tev gar�o liellopu gaļa? viņa atkārtoja.
Evanss pamāja.
-Tas labi, vēl aizvien nopietnu seju, noteica Ketrina.
-���� Tavam tēvam es vienmēr gatavoju liellopu gaļu. Bet viņ� gribēja tikai pīrāgu.
-��������� Kādu pīrāgu? apvaicājās Evanss un nosarka, atcerē�jies, ka Ketrina nevar sadzirdēt, ko viņ� saka.
-�������� Tātad viņ� ir labs zēns? Nav palaidnis? Ketrina ap�vaicājās Evansa mātei.
iĀikodamās uz Evansu, Rosās kundze pamāja. Kur mēs liksim viņa somu? viņa vaicāja.
-��������� Es jau no skata redzu, ka viņ� ir labs zēns, sacīja Ketrina. Pastiepusi roku, viņa satvēra Evansa seju, ar lie�lo plaukstu turot puisēnu aiz zoda, un cie�i viņu nopētīja.
-���� Glīts puika, viņa sacīja, stipri saspie�ot zēna zodu.
-��� Vai meitenes viņam patīk?
Vēl aizvien turot Evansu aiz zoda, Ketrina pieliecās cie��i viņam klāt. Vai tev ir draudzenīte? viņa vaicāja, un viņas balā seja bija tie�i virs Evansa sejas, tik tuvu, ka va�rēja saost viņas skābeno elpu.
Soli atkāpies, Evanss mulsi pasmaidīja. Nē. Nav gan.
-��������� Jā? iesaucās Ketrina, iebļaujot viņam ausi. Ir? Es jau to zināju). Viņa no sirds iesmējās, pievēr�ot skatienu Evansa mātei.
-�������� Ceļasomu? ieminējās Rosās kundze, paceļot no grī�das somu.
-�������� Viņam patīk meitenes, ko? vēl aizvien ķiķinot, atkartoja Ketrina. Es jau redzēju. Tie�i tapat kā viņa tēvam. Viņa tēvam vienmēr patiku�as meitenes.
Evanss izmisīgi paraudzījās uz māti. Mammu, es ne�varu �eit palikt, viņ� teica �ukstot, kaut zinaja, ka Ketri�na nedzird. Ludzu, neliec man te palikt.
-�������� Ku�, ari �ukstus atbildēja māte. Viņa liks tevi mie�ra. Es apsolu. Viņa vienkār�i cen�as but draudzīga.
-�������� Viņam patīk meitenes, atkārtoja Ketrina, ar auksti zilo acu skatienu ieurbusies zēnā, un atkal pieliecās klāt viņa sejai.
-�������� Mammu viņai elpa smird kā Trigeram! nelaimīgs iesaucās Evanss.
-���������� Evans! dusmīgi apsauca Rosās kundze. Beidz vienreiz! Es gribu, lai tu censtos saprast.
-�������� Ie�u izcep�u tev pīrāgu, sacīja Ketrina, ar vienu lielo roku paraustot melno zirgasti. Vai tu gribēsi izrullēt mīklu? Varu saderēt, ka gribēsi. Ko tēvs par mani stāstīja, Evans? Viņa piemiedza ar aci Rosās kundzei. Vai viņ� tev teica, ka es esmu ļauna, veca ragana?
-��� Nē, paveroties mātē, protestēja Evanss.
-�������� Esmu gan! pavēstīja Ketrina, atkal smejot savus dzi�ļos, zemos smieklus.
Trigers atrada mirkli, lai sāktu, nikni riedams, lēkāt ap Evansa tēva krustmāti. Piemiegtām acīm, bargu sejas izteiksmi, Ketrina pameta niknu skatienu lejup uz suni. Piesargies, vai arī mēs tevi iecepsim pīrāgā, �unel! viņa iesaucās.
Trigers sāka riet vēl stiprāk, drosmīgi �audamies uz priek�u pretī garajai, draudīgajai sievietei, pēc tam a�i at�kāpdamies, vienlaikus drud�aini kulstot �urpu turpu as�tes stumbenīti.
-�������� Mēs viņu iecepsim pīrāgā, vai ne, Evans? Ketrina at�kārtoja, uzliekot lielo plaukstu Evansam uz pleca un sa�spie�ot, līdz Evanss sāpēs saviebās.
-��������� Mammu� zēns lūdzās, kad krustmāte beidzot bija palaidusi viņu vaļā un smaidot aizgājusi uz virtuvi.
-��� Mammu, lūdzu.
-�� Viņa tikai joko, Evans, nedro�i sacīja Rosās kundze.
-��� Viņa nedomā neko ļaunu. Tie�ām. Viņa grib tev izcept pīrāgu.
-��������� Bet es negribu pīrāgu! vaimanāja Evanss. Man �eit nepatīk, mammu! Viņa nodarīja man sāpes. Viņa tik stipri saspieda manu plecu�
-�������� Evans, es skaidri zinu, ka viņa tā negribēja. Viņa vien�kār�i mēģina ar tevi jokot. Viņa grib tev iepatikties. Ļauj viņai pamēģināt labi?
Evanss gribēja protestēt, ta�u saprata, ka nav vērts sākt.
-���������� Es paļaujos uz tevi, turpināja mate, pievērsdama skatienu virtuvei. Abi varēja redzēt Ketrinu, kas, uzgrie�zusi viņiem plato muguru, stāvēja pie virtuves galda un kaut ko kapāja ar lielo virtuves nazi.
-��� Bet viņa ir� dīvaina! nerimās Evanss.
-��� Klausies, Evans, es saprotu, kā tu juties, sacīja māte.
-���� Bet nav jau nekāda vajadzība visu laiku būt viņai bla�kus! �ajā apkārtnē ir daudz bērnu. Izved Trigeru pastai�gāties. Varu derēt, ka tu atradīsi sava vecuma draugus. Viņa ir veca sieva, Evans. Viņa nemaz negribēs, ka tu visu laiku esi viņas tuvumā.
-��� Domāju gan, nomurmināja Evanss.
Māte piepe�i pieliecās, apskāva zēnu un piekļāva seju viņa vaigam. Viņ� zināja, ka skāviens bija domāts, lai uz�mundrinātu. Ta�u viņ� jutās vēl ļaunāk nekā iepriek�.
-��� Es paļaujos uz tevi, māte atkārtoja viņam pie auss.
Evanss nolēma mēģināt saņemties. Es tev palīdzē�u
aiznest somu uz manu istabu, viņ� sacīja.
Viņi uznesa to aug�ā pa �aurajām kāpnēm. Evansa ista�ba patiesībā bija kabinets. Gar sienām stiepās grāmat�plaukti ar vecām grāmatām cietos vākos. Istabas vidū at�radās liels melnkoka rakstāmgalds. Pie vienīgā, aizka�riem klātā loga bija uzklāts �aurs dīvāns.
Logs izgāja uz pagalmu aiz mājas, garu, zaļu taisnstūri ar garā�u kreisajā pusē un augstu mietu �ogu labajā. Pa�galma tālākajā galā atradās mazs, ie�ogots laukums. Tas atgādināja kaut ko līdzīgu suņa aiz�ogam.
Istaba oda pēc pelējuma. Evansam nāsīs iecirtās asa naftalīna smaka.
Trigers nosprauslojās. Nokritis uz muguras, viņ� sāka mētāt pa gaisu kājas.
Trigers ari necie� �o vietu, nodomāja Evanss. Ta�u viņ� paturēja savas domas pie sevis un bra�i uzsmaidīja mātei, kura, nervozi ieskatīdamās pulkstenī, steidzīgi izkravāja viņa ceļasomu.
-�������� Man vairs nav laika. Negribētos nokavēt lidma�īnu, viņa sacīja. Apskāvusi dēlu vēlreiz, �oreiz ilgāk, Rosās kundze izņēma no kabatas portfeļa desmit dolāru naudas zīmi un iebāza to viņa krekla kabatiņā. Nopērc kaut ko gar�īgu. Uzvedies labi. Es atgriezī�os, cik drīz vien va�rē�u.
-��������� labi. Atā, sausu muti atteica Evanss, jūtot krūtīs kaut ko ietrīcamies. Mātes smar�as acumirklī pārmāca naftalīnu.
Evanss negribēja, ka māte brauc projām. Viņu mocīja ļauna priek�nojauta.
Tu vienkār�i baidies, viņ� sevi norāja.
Es tev no Atlantas piezvanī�u, uzsauca māte, stei�dzoties lejup pa kāpnēm, lai atvadītos no Ketrinas.
Viņas smar�a pagaisa.
Naftalīns atgriezās.
Kā saprazdams, kas notiek, kā zinādams, ka viņus pa�met �eit, �ajā savādajā mājā ar vecu, savadu sievu, Trigers klusi un skumīgi iegaudojās.
Evanss pacēla viņu uz rokām un noskūpstīja auksto, melno degunteli. Nolicis suni atpakaļ uz izvalkātā paklā�ja, viņ� piegāja pie loga.
Zēns ilgi stāvēja, ar vienu roku pieturēdams sāņus aiz�karus, veroties mazajā, zaļajā pagalmiņā, mēģinot apklu�sināt trīsas krūtīs. Pēc da�ām minūtēm viņ� izdzirda mā�tes ma�īnu braucam atpakaļ pa grantēto piemājas ceļu. Pēc tam motora dūkoņa attālinājās.
Kad to vairs nevarēja dzirdēt, zēns nopūtās un atkrita uz divāna. Tagad esam tikai mēs ar tevi, Triger, viņ� clrūmi noteica.
Trigers sparīgi o�ņājās aiz durvīm.
Evanss pavērās aug�up uz veco grāmatu klāstu.
Ko es �eit augām dienām sadarī�u? viņ�, atspiedis gal�vu rokās, sev vaicāja. Ne Nintendo, ne datora. Krustmā�tes istabiņā viņ� nebija redzējis pat TV. Ko es darī�u?
Vēlreiz nopūties, zēns piecēlās un, pārlai�ot skatienu grāmatu nosaukumiem, nogāja gar grāmatplauktiem. Viņ� redzēja, ka tajos atrodamas daudzas zinātniskas gramalas un rokasgrāmatas. Grāmatas bioloģijā un astrono�mijā, grāmatas par Seno Ēģipti, ķimijas un medicīnas grāmatas. Vairakus plauktus pildīja noputēju�as, nodzel�tēju�as grāmatas. Varbūt Ketrinas virs, Evansa tēvocis, bijis zinātnieks.
�eit nav nekā tāda, ko es varētu lasīt, puisēns drūmi no�domāja.
Viņ� atvēra drēbju skapja durvis.
-��������� Ai! viņ� iesaucās, kad no tā kaut kas izlēca viņam virsū.
-��� Palīgā! Lūdzu, palīgā!
Viss satumsa.
-��� Palīgā! Es neko neredzu! kliedza Evanss.
Sajutis, ka viņu apņem silta, melna tumsa, Evanss, bai�lēs streipuļodams, atkāpās.
Pagāja vairākas sekundes, lidz viņ� aptvēra, kas tas ir. Sirdij krūtis joprojām dobji dunot, zēns nogrūda bļaujo�o melno kaķi no sejas.
Kaķis klusi nokrita uz grīdas un aiz�āpoja uz durvīm. Pagriezies Evanss ieraudzīja Ketrinu, kura, stāvot durvīs, uzjautrināti smaidīja.
Cik ilgi viņa tur stāvējusi? viņ� prātoja.
-�������� Sārabeta, kā tu tur iekļuvi? noliekusies pie kaķa, ro�taļīgi pārmeto�ā tonī vaicāja Ketrina. Tu pārbiedēji zēnu.
Kaķis ieņaudējas un paberzējās gar Ketrinas kailo kāju.
-��������� Vai Sārabeta tevi nobiedēja? vēl aizvien smaidot, Ketrina vaicāja Evansam. Tam kaķim ir dīvaina humora izjūta. Viņa ir ļauna. Līdz sirds dziļumiem ļauna. Viņa ieķiķinājās, it kā būtu pateikusi kaut ko jocīgu.
-�� Tas nekas, nedro�i sacīja Evanss.
-���������� Piesargies no Sārabetas. Viņa ir ļauna, atkārtoja Ketrina un pieliekusies saņēma kaķi aiz �upra un pacēla gaisā. Ļauna, ļauna, ļauna, turot Sārabetu sev priek�ā, viņa sacīja.
Ieraudzījis kaķi paceltu gaisā, Trigers nelaimīgs iegau�dojās. Viņa astes stumbenītis sāka kustēties. Riedams un ķilkstēdams viņ� palēcās gaisā, mēģinot saķert Sārabetas asti, bet netrāpīja un leca atkal.
-��� Mierā, Trigeri Mierā! iesaucās Evanss.
Pūlēdamies izkļūt no Ketrinas rokām, kaķis, dusmās
un bailēs bļaujot, meta viņai ar melnu, nagainu ķepu. Trigers rēja un gaudoja, bet Evanss mēģināja satraukto kokerspanielu savaldīt.
Viņam izdevās satvert Trigeru brīdī, kad kaķis nolēca uz grīdas un nozuda pa durvīm. Slikts suns. Slikts suns, �ukstēja Evanss. Ta�u patiesībā viņ� tā nedomāja. Viņ� priecājās, ka Trigers kaķi aizbiedējis.
Pacēlis skatienu, zēns ieraudzīja, ka Ketrina vēl aizvien stāv durvis un nolūkojas viņā ar bargu skatienu. Ved su�ni �urp, piemiegusi acis, cie�i savilkusi bālās lūpas, viņa sacīja zemā balsī.
-��� Kā? Evanss cie�i apskāva Trigeru.
-������� Ved �urp suni, Ketrina auksti atkārtoja. Mēs neva�ram pieļaut dzīvnieku cīņas �ajā mājā.
-��������� Bet krustmāt Ketrina� Evanss sāka lūgties, ta�u tad atcerējās, ka viņa neko nedzird.
-�������� Sārabeta ir tā sliktā, ne par matu neatmaigdama, sa�cīja Ketrina. Mēs nevaram viņu kaitināt, vai ne? Viņa pagriezās un sāka kāpt lejup pa kāpnēm. Ved �urp suni, Evans.
Ar abām rokām cie�i turot Trigeru aiz pleciem, Evanss vilcinājās.
-�� Man jāparūpējas par suni, bargi noteica Ketrina. Nāc.
Evansu piepe�i pārņēma �ausmas. Ko viņa domāja, sa�kot, ka "jāparūpējas par suni"?
Viņa acu priek�ā uzzibsnīja aina, kad Ketrina bija par; dījusies durvīs ar asinīs pilo�u virtuves nazi rokās. Ved �urp suni, Ketrina neatlaidās. Evansam aizravās elpa. Ko viņa bija nolēmusi darīt Tr geram?
-�������� Es par tevi parūpē�os, �unel, atkārtoja Ketrina, no�sodo�i palūkodamās uz Trigeru. Suns par atbildi iesmilk�stējās.
-�� Nāc, Evans. Seko man, viņa nepacietīgi sacīja.
Redzot, ka nav citas izejas, Evanss paklausīgi nonesa
Trigeru lejā pa kāpnēm, sekojot pa pēdām krustmātei uz pagalmiņu aiz mājas. Man viss ir sagatavots, viņa sacīja, pagriezdamās, lai pārliecinātos, ka viņ� nāk līdzi.
Par spīti savam vecumam viņai bija vismaz astoņ�desmit gadu Ketrina gāja platiem, noteiktiem soļiem. Es zināju, ka tev līdzi būs suns, tāpēc jau laikus sagata�vojos.
Ejot pāri pagalmam uz garo, ie�ogoto laukumu tālākajā malā, Trigers nolaizīja Evansa plaukstu. �ī vieta ir īpa�i tavam sunim, sacīja Ketrina un pasniegusies satvēra virves galu, kas stiepās pāri laukumam. Piestiprini to pie kakla siksnas, Evans. Tavam sunim te būs jautri. Sa�rauktu pieri viņa nosodo�i paskatījās uz Trigeru. Un �eit nav gaidāmas nesaskaņas ar Sārabetu.
Evanss juta lielu atvieglojumu, ka tas ir viss, ko Ketrina grib darīt Trigeram. Ta�u viņ� negribēja atstāt Trigeru piesietu �ajā cietumā pagalma tālākajā malā. Trigers bija mājas suns, laukā viņ� nejutīsies laimīgs.
Tomēr Evanss saprata, ka viņ� nekādi nevar iebilst krust�mātei. Ketrina savā ziņā ir gudra, viņ� rūgti nodomāja, stip�rinot Trigera kaklasiksnu pie virves. Tā kā viņa netaisījās mācīties zīmju valodu un lasīt no lūpām, tad drīkstēja darīt visu, ko iedomājās, un neviens nevarēja viņai pateikt nē.
Pieliecies Evanss papliķēja Trigera silto galvu un palū�kojās uz veco sievu. Viņa bija sakrustojusi rokas uz krū�tīm. Zilajām acīm spo�i mirdzot saules staros, viņas sejā rotājās auksts, uzvaro�s smaids.
Redz, kāds labs zēns, viņa sacīja, gaidot, kamēr Evanss piecelsies kājas, lai dotos atpakaļ uz maju. Es jau to zināju, tiklīdz uz tevi paskatījos. Nāc iek�ā, Evans. Man ir cepumi un piens. Tev gar�os. Viņas vārdi bija laipni, bet balss skanēja cieti un auksti.
Kad Evanss devās nopakaļ Ketrinai uz māju, Trigers �ē�labaini iegaudojās. Gribēdams paieties atpakaļ, lai viņu nomierinātu, Evanss pagriezās, bet Ketrina satvēra viņa plaukstu glu�i kā knaiblēs un, raugoties taisni uz priek�u, veda uz virtuves durvīm.
Virtuve bija maza, piekrāmēta un ļoti silta. Ketrina no�rādīja, lai viņ� apsē�as pie maza galdiņa blakus sienai. Galdu klāja rūtaina vaskadrāna. Saraukusi pieri, cie�i kā pētīdama raugoties zēnā, Ketrina atnesa cienastu.
Auzu pārslu cepumus ar rozīnēm un pienu viņ� notiesā�ja, klausoties Trigera kauk�anā, kas skanēja no pagalma. Auzu pārslu cepumi nebija Evansa mīļākie cepumi, bet viņ� pārsteigts atklāja, ka ir izsalcis. Kamēr tie cits pēc ci�ta pazuda zēna mutē, Ketrina bargu seju stāvēja pie dur�vīm, cie�i viņu vērodama.
Es ie�u, izvedī�u Trigeru pastaiga, viņ� paziņoja, ar Ketrinas doto salveti noslaukot no virslūpas piena ūsas.
Ketrina paraustīja plecus un saviebās.
Ak, pareizi. Viņa ta�u mani nedzird, nodomaja Evanss. Nostājies pie virtuves loga, viņ� norādīja uz Trigeru un ar diviem pirkstiem attēloja ie�anu. Ketrina pamāja.
Fū, viņ� nodomāja. Tas nebūs viegli.
Pamājis zēns izsteidzas laukā, lai atbrīvotu Trigeru no ieslodzījuma pagalmā.
Pēc da�ām minūtēm abi devās pa ielu uz priek�u, un Trigers, raustot pavadu, ostīja gar ietves malu augo�ās puķes. Evanss redzēja, ka kaimiņu mājas ir apmēram tik�pat lielas, cik Ketrinas mājoklis. Visām priek�pusē bija mazi, rūpīgi kopti kvadrātveida pagalmiņi.
Viņ� redzēja, ka da�i mazāki bērni tvarsta cits citu, jo�ņodami ap kādu bērzu. Viņ� redzēja pusmū�a vīrieti spilgti oran�ās peldbiksēs uz piemājas ceļa mazgājam ma�īnu ar dārza �ļūteni. Ta�u viņ� neredzēja nevienu sa�va vecuma bērnu.
Riedams uz vāveri, Trigers izrāva pavadu Evansam no rokām. Ei, nāc atpakaļ! sauca Evanss. Trigers, nepa�klausīgs kā vienmēr, sāka dzīties pakaļ vāverei.
Vāvere bija pietiekami gudra, lai uzrāptos kokā. Ta�u Trigers, kura acis vairs nerādīja tik labi kā agrāk, turpi�nāja vajā�anu.
Skriedams, cik jaudas, un saukdams suņa vārdu, Evanss, viņam sekodams, nogriezās ap ielas stūri un no�skrēja vēl puskvartālu, kamēr Trigers beidzot saprata, ka sacīkstes zaudējis.
Smagi elpojot, Evanss satvēra pavadu. Rokā esi, viņ� sacija un parāva pavadu, mēģinot pagriezt aizelsu�os suni atpakaļ uz Ketrinas mājām.
Trigers, o�ņadamics ap tumsneju koka stumbru, rāvās pretējā virzienā. Evanss jau gribēja paņemt stūrgalvīgo ra�dījumu uz rokām, kad viņu kāds pēk�ņi saņēma aiz pleca.
Ei kas tu tāds esi? noprasīja kāda balss.
vSpēji pagriezies, Evanss ieraudzīja meiteni, kas vērās viņā ar tum�brūnām acīm. Kāpēc tu sagrābi mani aiz pleca? sirdij vēl aizvien dobji dunot, viņ� vaicāja.
-�� Lai nobaidītu, viņa vienkār�i atteica.
-��������� Jā? Nu labi� Evanss paraustīja plecus. Spēcīgi parāvis pavadu, Trigers gandrīz nogāza viņu no kājām.
Meitene iesmējās.
Viņa ir skaista, nodomāja Evanss. Meitenei bija īsi, viļ�ņaini brūni, gandrīz melni mati, zibo�as brūnas acis un rotaļīgi ķircino�s smaids. Viņai mugurā bija plats, dzel�tens T-krekls, kājās melnas elastīgās bikses un spilgti dzeltenas Nikes.
-�� Nu, kas tad tu esi? viņa vēlreiz noprasīja.
Viņa nav no kautrīgajām, nosprieda Evanss. Es esmu es, viņ� sacīja, ļaudams Trigeram apiet ap koku.
-�������� Vai tu esi atbraucis uz dzīvi Vinterhalteru mājā? vai�cāja meitene, sekojot Evansam pa pēdām.
Viņ� pakratīja galvu. Nē. Es tikai ciemojos.
Meitene vīlusies sarauca pieri.
-������� Pāris nedēļu, piebilda Evanss. Esmu atbraucis pie sava tēva krustmātes. Patiesību sakot, viņa ir gatava liel�māte.
-��� Kas tad viņā tik liels? meitene pajokoja.
-���������� Nekas, atbildēja Evanss, kuram nemaz nenāca smiekli. Tas nu ir pilnīgi dro�i.
Trigers apostīja vaboli uz biezas, brūnas lapas.
-�������� Vai tas ir tavs ritenis? pavaicāja Evanss, norādot uz sarkanu HMX, kas gulēja zālītē meitenei aiz muguras.
-�� Jā, viņa atbildēja.
-��� Superīgs, viņ� sacīja. Man arī tāds ir.
-��������� Man patīk tavs suns, sacīja meitene, uzlukojot Tri�geru. Viņ� izskatās īsti muļķīgs. Man patīk tādi muļķīgi suņi.
-��� Man arī. laikam, iesmejās Evanss.
-�������� Kā viņu sauc? Vai viņam arī vārds ir muļķīgs? Nolie�kusies viņa gribēja paglaudīt Trigera muguru, bet viņ� iz�vairījās.
-��������� Viņu sauc Trigers, sacīja Evanss, gaidot, ko viņa teiks.
-Jā. Tas ir gan muļķīgi, meitene noteica. Sevi�ķi jau nu kokerspanielam.
-��� Paldies, mulsi noteica Evanss.
Dedzīgi kulstot asti, izkāris mēli līdz zemei, Trigers pa�grie�as, lai apostītu meitenes rokas.
-�������� Man arī ir muļķīgs vārds, atzinās meitene. Viņa gai�dīja, kad Evanss pavaicās, kāds tas ir.
-��� Kāds? viņ� beidzot sacīja.
-��� Andrea, viņa atteica.
-�� Tas nemaz nav muļķīgs vārds.
-�������� Es to nevaru ciest, viņa sacīja, notraucot zāles stieb�ru no biksēm. Annndrēēēāāā, viņa gari novilka zemā, mākslotā balsi. Tas izklausās tik vecmodīgi, ka man tā�pēc pienāktos valkāt velveta d�emperi ar ko�i baltu blūzī�ti un pastaigāties ar pūdeliti. Tāpēc es visiem lieku sevi saukt par Endiju.
-�������� Sveika, Endij, sacīja Evanss, glaudot Trigeru. Ma�ni sauc�
-������� Tikai nesaki! viņa pārtrauca, ar karstu plaukstu aiz�spie�ot Evansam muti.
Kautrīga nu gan viņa nav, viņ� nodomāja.
-�������� Ļauj man uzminēt, viņa sacīja. Vai tev ari ir muļ�ķīgs vārds?
-Jā, viņ� pamāja. Evanss. Evanss Muļķīgais.
Endija sāka smieties. Tas patie�ām ir muļķīgs vārds.
Evanss jutās priecīgs, ka viņu sasmīdinājis. Viņ� sapra�ta, ka meitene viņu uzmundrina. Mājās daudzas meitenes nenovērtēja viņa humora izjutu. Pēc viņu domām, viņ� bi�ja tikai muļķīgs.
-�� Ko tu dari? viņa vaicāja.
-�� Pastaigājos ar Trigeru. Saproti. Iepazīstos ar apkārtni.
-�������� Tā ir drausmīgi garlaicīga, teica Endija. Tikai un vienīgi daudzas mājas. Vai negribi aiziet uz pilsētas cen�tru? Tas ir tikai da�us kvartālus no mums. Viņa norādīja uz ielas pusi.
Evanss �aubījās. Viņ� nebija pateicis krustmātei, ka do�sies uz pilsētas centru. Ta�u kas par to, viņ� nodomāja. Viņai tāpat vienalga.
Turklāt kas tad ar viņu varētu notikt?
-��� Labi, sacīja Evanss. Apskatīsim centru.
-��������� Man jaaiziet uz rotaļlietu veikalu un jānopērk dāvana brālēnam, sacīja Endija, aiz stūres pieceldama no ze�mes divriteni.
-�������� Cik tev gadu? vaicāja Evanss, velkot Trigeru uz ielas pusi.
-��� Divpadsmit.
-�������� Man arī, viņ� teica. Vai varu izmēģināt tavu divri�teni?
Meitene noliedzo�i papurināja galvu un uzrāpās �aurajā sēdekli. Nē, bet varu ļaut, lai tu skrien blakus, viņa iesmējās.
-�������� Tu nu gan esi mīļa, viņ� izsmējīgi noteica, pūlēda�mies tikt līdzi divritenim.
-��� Bet tu esi muļķis, viņa rotaļīgi atsaucās.
-�������� Ei, Annndrēēēāāā pagaidi! viņ� uzsauca, gari stiep�dams vārdu, lai viņu aizkaitinātu.
Pēc da�iem kvartāliem dzīvojamās majas beidzās, un vi�ņi atradās pilsētas centrā, trīs kvartālu garā divstāvu vei�kaliņu un biroju rajonā. Evanss ieraudzīja pastu mazā ķie�ģeļu ēciņā, frizētavu ar vecmodīgu izkārtni, pārtikas vei�kalu, bankas automātu un dzelzslietu tirgotavu, kuras lo�ga liels paziņojums vēstīja par putnu barības izpārdo�anu.
-���� Rotaļlietu veikals atrodas nākamajā kvartālā, teica Endija, stumdama divriteni pa ietvi. Evanss paraustīja Trigera pavadu, skubinot viņu iet ātrākā solī. Patiesību sakot, pilsēta ir divi rotaļlietu veikali, vecais un jaunais. Vecais man patīk labāk.
-��� Paskatīsimies, noteica Evanss, pētot piebāzto videoveikala skatlogu uz ielas stūra.
Nez vai krustmātei Ketrinai ir video, viņ� nodomāja, ta��u tūlīt pat atmeta �o domu. Kur nu�
Rotaļlietu veikals atradās vecā koka ēkā, kura daudzus gadus nebija izjutusi krāsotājā otas pieskārienus. Maza, ar roku rakstīta zīmīte putekļainajā logā vēstīja: VĀGNE�RA JAUNUMI UN DA�ĀDAS SĪKPRECES. Skatlogā ne�redzēja nevienu rotaļlietu.
Endija pieslēja divriteni pie ēkas fasādes. Reizēm vei�kala saimnieks prot būt mazliet nejauks. Nezinu, vai viņ� tev ļaus iet iek�ā ar suni.
-����� Nekas, pamēģināsim, sacīja Evanss, atverot durvis. Cie�i nostiepis pavadu, Trigers rāvās iek�ā vei�kalā.
Evanss atklāja, ka atrodas tum�ā, �aurā telpa ar ze�miem griestiem. Pagāja labs laiciņ�, kamēr acis aprada ar puskrēslu.
Vāgnera veikals vairāk atgādināja noliktavu nekā veika�lu. Gar abām sienām līdz pa�iem griestiem stiepās plauk�ti, piekrauti ar rotaļlietu kastēm, bet vidū telpu pār�ķēla vitrīnas lete, atstājot katrā pusē tik �auras ejas, ka pat tāds kaulains radījums kā Evanss tikai ar grūtībām varēja izspraukties cauri.
Veikala priek�pusē uz gara sola aiz vecmodīga koka ka�ses aparāta sēdēja sapīcis vīrs ar vienu pa�u sirmu matu �ķipsnu piesārtu�ajā galvvidū. Viņam bija nokarenas, sir�mas ūsas, kas, Evansam un Endijai ienākot, �ķita nosodo��i nokustamies.
-�� Sveiki, bikli sacīja Endija, pamādama vecajam vīram.
Par atbildi kaut ko nostenējis, viņ� turpināja lasīt iesāk�to avīzi.
Trigers aizrautīgi apo�ņāja zemākos plauktus. Evanss pārlaida skatienu rotaļlietu kaudzēm. Sprie�ot pēc biezās putekļu kārtas, tās �eit bija glabāju�ās vismaz simt gadu. Viss �ķita samests juku jukām, lelles blakus konstrukto�riem, zīmē�anas un glezno�anas piederumi bija sajauku��ies ar veciem piedzīvojumu stāstu varoņiem, kurus Evanss pat nepazina, rotaļu bungas vīdēja no futbolbum�bu kaudzes apak�as.
Viņi ar Endiju bija vienīgie pircēji.
-�������� Vai viņiem ir Nintendo spēles? Evanss �ukstus pa�vaicāja Endijai, baidoties partraukt dziļo klusumu.
-�������� Nedomāju vis, viņa tapat �ukstus atbildēja. Es pa�vaicā�u. Un viņa pakliedza uz priek�u: Vai jums ir Nin�tendo spēles?
Pagāja labs brīdis, līdz vīrs atbildēja. Viņ� pakasīja aiz auss. Tādas es neiepērku, viņ� beidzot norūca, aizkai�tināts par traucējumu.
Endija un Evanss aizklīda veikala dziļumā. Kāpēc tev �eit patīk? �ukstus pavaicāja Evanss, aplūkojot vecu ro�taļu pistoli kovboju makstī.
-�� Man vienkār�i �ķiet, ka te ir superīga vieta, atbildēja
Endija. Te var izrakt īstus dārgumus. Te nav kā citos rotaļlietu veikalos.
-�������� Tas nu gan tiesa, izsmējīgi atteica Evanss. Ei, pa�skaties! Viņ� pacēla sviestmai�u kārbu ar melni tērptu kovboju uz sāna. Houpalongas Kesidijs, viņ� izlasīja. Kas ir Houpalongas Kesidijs?
-�������� Kovbojs ar muļķīgu vārdu, atteica Endija, izņemda�ma viņam no rokām kārbu un to aplūkodama. Skat, tā gatavota no metāla, nevis plastmasas. Nez vai manam brālēnam tāda patiktu? Viņ� arī mīl muļķīgus vārdus.
-�� Tā butu visai dīvaina dāvana, sacīja Evanss.
-�������� Viņ� ir visai dīvains brālēns, pajokoja Endija. Ei, paskaties uz �o! Viņa nolika veco sviestmai�u kārbu un pacēla milzīgu kasti. Tas ir burvju mākslinieka kom�plekts. "Pārsteidz savus draugus ar simtu apbrīnojamu triku," viņa izlasīja.
-������� Tas nu ir liels daudzums apbrīnojamu triku, noteica Evanss.
Viņ� devās dziļāk nespodri apgaismotajā veikala. Trigers, nevaldāmi o�ņādamies, gaja pa priek�u. Ei� Evanss pārsteigts ieraudzīja �auras durvis, kas veda ma�zā dibenistabiņā.
Viņ� redzēja, ka tā ir vēl tum�ākā un putekļaināka. Pārkāpis slieksnim, viņ� ieraudzīja nopluku�as mīkstās rotaļlietas, samestas kartona kārbās, spēles izbalēju�ās, nodzeltēju�ās kastēs, beisbola cimdus, kuru āda bija no�valkāta plāna un saplaisājusi.
Kas varētu karot pēc �im graba�ām ? viņ� nodomāja.
Zēns jau gribēja iet projām, kad kaut kas piesaistīja viņa skatienu. Tā bija zila kārba apmēram sviestmai�u kārbas lielumā. Paņēmis kārbu rokās, viņ� nobrīnījās, cik tā smaga.
Viņ� pacēla kārbu tuvāk pie sejas, lai labāk aplūkotu, un izlasīja izbalēju�o etiķeti: BRIESMOŅA ASINIS. Zem uz�raksta mazākiem burtiem bija lasāms: APBRĪNOJAMA BURVJU VIELA.
Klau, tas izskatās superīgi, viņ� nodomāja, apgrie�ot kārbu otrādi.
Pēk�ņi zēns atcerējās desmit dolārus, ko māte bija iebā�zusi krekla kabatiņā.
Viņ� pagriezās un ieraudzīja veikala īpa�nieku dusmās satumsu�ām acīm stāvam durvīs. Ko tu �eit dari? viņ� ieaurojās.
Iztrūcies no dārdo�ās balss, Trigers skaļi ieķilkstējās. Evanss satvēra pavadu un pievilka suni tuvāk. Ēē� cik tas maksā? viņ� vaicāja, pacēlis uz aug�u kārbu ar Briesmoņa asinīm.
-�������� Netiek pārdots, atteica īpa�nieks, pieklusinājis bal�si. Viņa ūsas, �ķiet, nepatikā saraucās līdz ar pārējo sejas daļu.
-��� Kā? Tās atradās �eit uz plaukta, Evanss norādīja.
-��������� Tās ir pārāk vecas, neatlaidās vīrs. Iespējams, vairs nav derīgas.
-��������� Nekas, es tik un tā gribu nopirkt, sacīja Evanss. Vai varu dabūt lētāk, ja jau tās ir tik vecas?
-��� Kas tas ir? noprasīja Endija, parādoties durvīs.
-�������� Nezinu, atteica Evanss. Izskatās stilīgi. To sauc par Briesmoņa asinīm.
-��� Kārba netiek pārdota, atkārtoja īpa�nieks. Aizspraukusies viņam garām, Endija izņēma kārbu
Evansam no rokām.� Ooo, es arī tādu gribu, viņa sacī�ja, grozot kārbu rokās.
-�� Te ir tikai viena, sacīja Evanss.
-Tu skaidri zini? Viņa sāka pārmeklēt plauktus.
-�������� Es jums saku, ka tā nav derīga, pagalam aizkaitinātā balsī atkartoja veikala īpa�nieks.
-��� Man arī viena ir vajadzīga, Endija sacīja Evansam.
-��������� Piedod, atbildēja Evanss, paņemdams atpakaļ kār�bu. Es to ieraudzīju pirmais.
-��� Es to no tevis atpirk�u, sacīja Endija.
-��������� Kāpēc jums abiem nevarētu pietikt ar vienu? iemi�nējās īpa�nieks.
-��������� Tātad jūs to mums pārdosiet? dedzīgi noprasīja Evanss.
Paraustījis plecus, vīrs pakasīja aiz auss.
-��� Cik jāmaksā? vaicāja Evanss.
-Jūs skaidri zināt, ka jums nav otras kārbas? noprasī�ja Endija, vēlreiz pieiedama pie plaukta, pa ceļam pastum�jot malā kaudzi mīksto pandu. Varbūt jums ir vēl divas? Es varētu vienu paturēt sev, bet otru uzdāvināt savam brālēnam.
-�������� laikam divi dolāri, vīrietis sacīja Evansam. Bet es tev saku, ka tās nav derīgas. Tās ir pārāk vecas.
-�������� Man vienalga, atteica Evanss, bā�ot roku krekla ka�batā pēc desmit dolāru naudas zīmes.
-Tikai nenes man to atpakaļ un nesūdzies, sapīcis no�teica veikala saimnieks, dodamies pie kases aparāta vei�kala priek�pusē.
Pēc da�am minūtēm Evanss izgāja saules pielietajā ielā, turot rokā zilo kārbu. Trigers satraukti elsoja, vicinot as�tes stumbenīti, priecīgs, ka izkļuvis no tum�ā, putekļainā veikala. Endija, savilkusi nelaimīgu seju, sekoja abiem pa pēdām.
-�� Tu nenopirki sviestmai�u kārbu? vaicāja Evanss.
-��� Nenovirzies no temata, atcirta Endija. Es tev par to samaksā�u piecus dolārus. Viņa pasniedzās pēc kār�bas ar Briesmoņa asinim.
-��������� Nekādā ziņā, atbildēja Evanss. Viņ� saka smieties. -Tu nudien esi pieradusi panākt savu, vai ne?
-�������� Es esmu vienīgais bērns, viņa sacija. Ko lai es tev saku? Esmu izlutināta.
-��� Es ari, sacija Evanss.
-�������� Man ir ideja, teica Endija, atstumjot divriteni no vei�kala sienas. Dalīsimies!
-���������� Dalīsimies? noteica Evanss un pakratīja galvu. Skaidra lieta. Es ar tevi dalī�os tāpat, kā tu dalījies ar mani divriteņa brauk�anā.
-��������� Gribi braukt mājās ar riteni? Ņem, viņa pastūma Evansam riteni.
-��������� Nekā nebija, viņ� atteica, pastumdams to atpakaļ. Es vairs negribu braukt ar tavu muļķīgo riteni. Turklāt tas ir meiteņu ritenis.
-�������� Nav vis, viņa neatlaidās. Kur tu redzi, ka tas būtu meiteņu ritenis?
Nelikdamies zinis par jautājumu, Evanss parāva Trige�ru aiz pavadas, lai vecais suns sāktu kustēties, un devās atpakaļ uz krustmātes mājām.
-�������� Kur tu redzi, ka tas ir meiteņu ritenis? atkārtoja En�dija, stumdama riteni viņam blakus.
-�������� Zini ko, sacīja Evanss. Aiziesim pie manas krust�mātes un atvērsim kārbu. Es tev ļau�u ar to kādu brīdi pa�ņemties.
-�������� Ej bojā, sarkastiski noteica Endija. Tu nu gan esi labiņais, Evans.
-��� Es zinu, viņ� plati pasmaidīja.
Kad Evanss un Endija ieradās krustmātes mājā, Ketrina sēdēja dzīvojamās istabas lielajā atzveltnes krēslā. Ar ko viņa sarunājas? brīnījās Evanss, dzirdot krust�mātes balsi. Izklausījās, ka viņa ar kādu aizrautīgi strī�dētos.
Ievedis Endiju istabā, Evanss redzēja, ka tas ir tikai melnais kaķis Sārabeta. Evansam ienākot, kaķis pagrie�zās un augstprātīgi izgāja laukā.
Ketrina pārsteigtu skatienu pavērās Evansā un Endijā. Tā ir Endija, Evanss norādīja uz savu jauno draudzeni.
-�������� Kas tev tur ir? vaicāja Ketrina, nelikdamās zinis par Endiju un pastiepdama lielo plaukstu, lai satvertu zilo kārbu ar Briesmoņa asinīm.
Evanss negribīgi to pasniedza. Saraukusi pieri, viņa pa�grozīja kārbu plaukstā un, kustinot lūpas, pūlējās izlasīt etiķeti. Labu laiku paturējusi kārbu rokā, it kā to rūpīgi pētītu, viņa beidzot atdeva to atpakaļ Evansam.
Brīdī, kad Evanss kārbu saņēma un jau gribēja ar Endi�ju doties uz savu istabu, viņ� dzirdēja, ka Ketrina kaut ko klusi no�ukst. Viņ� lāgā nesadzirdēja, ko viņa saka. Ta�u teiktais izklausījās pēc: Esi piesardzīgs. Tā īsti zēns gan nebija par to pārliecināts.
Viņ� pagriezās un ieraudzīja, ka no durvīm, dzeltena�jām acīm puskrēslā kvēlojot, viņu vēro Sārabeta.
-Tēva krustmāte ir pilnīgi kurla, Evanss paskaidroja Endijai, kad abi kāpa aug�ā pa kāpnēm.
-�������� Vai tas nozīmē, ka tu vari klausīties atskaņotāju, cik skaļi gribi? vaicāja Endija.
-��������� Nedomāju vis, ka krustmātei Ketrinai būtu atskaņo�tājs, sacija Evanss.
-Tas ir ļoti slikti, atteica Endija, apstaigājot Evansa is�tabu. Atvilkusi aizkarus, viņa palūkojās lejup uz Trigeru, kas bēdīgi bija saritinājies savā laukumā.
-��������� Vai viņa patiesi ir tava vectante? apvaicājās Endija. Viņa nemaz neizskatās tik veca.
-�������� Tāpēc, ka viņai ir melni mati, atbildēja Evanss, no�liekot kārbu ar Briesmoņa asinīm uz rakstāmgalda ista�bas vidū. Tie dara viņu jaunāku.
-���������� Ei paskaties uz visām �īm vecajām grāmatām par maģiju! izsaucās Endija. Diez kāpēc tavai tantei tās va�jadzīgas.
Izvilkusi vienu veco, smago sējumu no plaukta, viņa nopūta no tā putekļu kārtu. Varbūt tava krustmāte do�mā atnākt un, kamēr tu guli, noburt tevi par tritonu.
-�������� Varbūt, smaidot atbildēja Evanss. Starp citu, kas ir tritons?
Endija paraustīja plecus. Manuprat, kaut kāda ķirza�ka. Viņa pār�ķirstīja vecās grāmatas nodzeltēju�ās lapas. �ķiet, tu sacīji, ka te galīgi neesot ko sadarīt, vi�ņa sacīja Evansam. Tu varētu izlasīt visas �īs fantastis�kās grāmatas.
-��� Brīni�ķīgas izredzes, izsmejo�i noteica Evanss.
Nolikusi grāmatu atpakaļ plauktā, Endija piegāja pie
rakstāmgalda un, nenolai�ot skatienu no karbas ar Bries�moņa asinīm, nostājās blakus Evansam. Ver vaļā. Tā ir tik veca. Iespējams, iek�ā viss sapuvis un pretīgs.
-��� Es ceru, sacīja Evanss. Paņēmis kārbu rokās, viņ� to nopētīja. Nekādu instrukciju.
-�� Vienkār�i noņem vāku, viņa nepacietīgi mudināja.
Evanss paraustīja vāciņu. Tas pat nepakustējās.
-�������� Varbūt vajadzīgs konservu atveramais vai kaut kas tamlīdzīgs, sacīja Endija.
-��������� Ļoti noderīgs padoms, viņ� nomurmināja, vēlreiz nopētot etiķeti. Paskat tik. Nekādu instrukciju. Nekādu sastāvdaļu. Nekā.
-��������� Protams, nav. Tās ir Briesmoņa asinis! iesaucās Endija, atdarinot grāfu Drakulu. Satvērusi Evansa kaklu, Endija izlikās, ka tūdaļ viņu no�ņaugs.
Endijs iesmējās. Izbeidz! Tu nemaz nepalīdzi.
Viņ� sparīgi nolika kārbu uz galda un vāks atsprāga vaļā pats no sevis.
-��� Ei, paskaties! zēns iesaucās.
Endija palaida vaļā viņa kaklu, un abi ieskatījās kārbā.
Viela, kas atradās kārbā, bija ko�i zaļā krāsā. Lustras gaismā tā trīsuļoja kā �eleja.
-��� Patausti, sacīja Endija.
Ta�u kur nu. Evanss nepaspēja ne attapties, kad viņa pati bija pastiepusi pirkstu un iebāzusi to kārbā. Tā ir auksta, viņa sacīja. Patausti. Tā patie�ām ir auksta.
Evanss pabikstīja vielu ar pirkstu. Tā bija auksta, biezā�ka par �eleju, smagāka.
Viņ� iebāza pirkstu dziļāk. Kad viņ� to izvilka, atskanēja plok�ķis, glu�i tāds, kā izvelkot kāju no staignāja.
-��� Pretīgi, sacīja Endija.
Evanss paraustīja plecus. Ir redzētas vēl sliktākas lietas.
-�������� Varu saderēt, ka tas tumsā spīd, sacīja Endija un piesteidzās pie elektrības slēd�a blakus durvīm. Tas izskatās pēc zaļā, kas tumsā spīd.
Meitene izslēdza griestu lampu, bet vakara saules stari vēl aizvien spraucās gar aizkariem. Pamēģini, kā ir skapī, viņa aizrautīgi skubināja.
Evanss iekāpa ar kārbu skapī. Endija viņam sekoja un aizvēra durvis. Fui! Naftalīns! viņa iesaucās. Man nav ko elpot.
Briesmoņa asinis tumsā kvēloja. �ķita, ka no kārbas nāk zaļ� starojums.
-Vai� Tas nu gan ir superīgi, noteica Endija, aizspie�dusi degunu, lai nebūtu jāieelpo kodīgā naftalīna smaka.
-�������� Man ir bijusi cita, līdzīga viela, vairak nekā mazliet vīlies, atteica P^vanss. To sauca Citplanētu viela vai Pre�tīgā masa, vai kaut kā tamlīdzīgi.
-��� Klau, ja tu negribi, tad es to ņemu, atbildēja Endija.
-�������� Es neesmu teicis, ka es to negribu, a�i iestarpināja Evanss.
-��� Iesim laukā no �ejienes, lūdzās Endija.
Evanss atgrūda vaļā durvis, un bērni, steig�us izkāpu�i no skapja, aizcirta skapja durvis. Abi kādu laiku stāvēja, dziļi ieelpojot svaigo gaisu.
-��������� Fui, cik riebīga smaka! paziņoja Evanss. Pavēries apkārt, viņ� ieraudzīja, ka Endija paņēmusi no kārbas pil�nu sauju Briesmoņa asiņu.
Viņa saspieda tās plaukstā. Ārpus kārbas tās ir vēl auk�stākas, viņa sacīja, uzsmaidot Evansam. Skaties! Kad masu saspie� plakanu, tā tūdaļ pat atgūst iepriek�ējo formu.
-�������� Jā. Varētu būt, ka tā atlec no zemes! sacīja Evanss, kuru vielas īpa�ības interesēja vismazāk. Pamēģini sist pret grīdu. Visas tādas vielas atlec no zemes kā gumija.
Endija savēla Briesmoņa asiņu pikuci bumbiņā un no�meta uz grīdas. Bumbiņa, atlēkusi atpakaļ, iekrita viņai tie�i rokā. Endija meta to mazliet stiprāk. �oreiz bumbiņa atsitās pret sienu un izlidoja pa guļamistabas durvīm.
-���������� Nudien labi lec, sacīja Endija, izskriedama pakaļ bumbiņai gaitenī. Paskatīsimies, vai tā stiepjas. Satvē�rusi pikuci ar abām rokam, viņa to izstiepa garā auklā. -Jā. Stiepjas arī.
-�������� Nu un tad, noteica Evanss. Tā viela, kas man bija agrāk, ari ļoti labi lēca un stiepās. Biju iedomājies, ka �i būs citāda.
-��������� Tā nemaz nesasilst, pat paturēta plaukstā, teica Endija, atgrie�oties istabā.
Evanss pameta skatienu uz sienu un ievēroja mazliet virs grīdas tum�u, apaļu traipu. Ak vai! Paskaties, Endij. Tā viela atstāj traipus!
-��� Iesim pamētāsim to laukā, ierosināja Endija.
-��������� lai notiek, viņ� piekrita. Iesim pagalmā aiz mājas. Tad Trigeram nebūs tik vientuļi.
Evanss pasniedza kārbu, un Endija atlika tajā Briesmo�ņa asinis. Pēc tam abi devās lejā pa kāpnēm uz pagalmiņu aiz mājas, kur viņus apsveica Trigers, kas izturējās tā, it kā nebūtu viņus redzējis vismaz divdesmit gadu.
Beigu beigās suns norimās un, skaļi elsojot, apsēdas koka ēnā. labs sunītis, mīļi noteica Evanss. Esi rāms. Esi rāms, vecais.
Iebāzusi roku kārbā, Endija izvilka zaļo masu. To pa�u darīja Evanss. Viņi valstīja vielu plaukstās, kamēr iznāca divas apaļas lodes. Pēc tam varēja sākties rotaļa.
-��������� Apbrīnojami, ka tas nezaudē formu, teica Endija, pāmetot zaļo bumbu augstu gaisā.
Evanss piesedza acis no vakara saules un noķēra bum�bu ar vienu roku. Visas �is vielas ir vienādas, viņ� sa�cīja. �ī nav nekas īpa�s.
-��� Nu, manuprāt, tā ir kolosāla, aizstāvējās Endija.
Evansa nākamais metiens iznāca pārāk augstu. Zaļais
lipeklis pārlidoja pāri Endijas gaisā izstieptajām rokām.
-�� Aijā! iesaucās Endija.
-��� Atvaino, uzsauca Evanss.
Abi noskatījās, kā bumba, palēkusies vienreiz, otrreiz, apstājās tie�i priek�ā Trigeram.
Suns sabijies pielēca kājās un izstiepa purnu, lai to pa�ostītu.
-�������� Neaiztiec! uzsauca Evanss. Liecies mierā. Liecies mierā, vecais!
Nepaklausīgs kā vienmēr, Trigers nolieca galvu un nolaizīja kvēlojo�o zaļo bumbu.
-��������� Nē, vecais! Nedrīkst! Nedrīkst! satraukumā iesau�cās Evanss.
Viņi ar Endiju metās pie suņa.
Ta�u par vēlu.
Trigers saņēma zobos Briesmoņa asiņu bumbu un sā�ka to ko�ļāt.
-�������� Nē, Triger! sauca Evanss. Tikai nenorij. Tikai ne�norij!
Trigers norija bumbu.
-�������� Vai dieniņ! iesaucās Endija, savilkusi plaukstas dū�rēs. Mums pa�iem nebūs palicis nekas!
Ta�u nejau tas uztrauca Evansu. Pieliecies viņ� pavēra suņa �okļus. Zaļā bumba bija pagalam. Norīta.
-��������� Muļķa suns, klusi noteica Evanss, palaizdams vaļā suņa purnu.
Viņ� domīgi nogrozīja galvu, jo prata ie�āvās biedējo�as domas.
Ko tad, ja Trigers saslimst? viņ� prātoja.
Ja nu zaļā masa ir indīga?
-�������� Vai mēs �odien cepsim to pīrāgu? Evanss apvaicājās krustmātei, uzrakstot �o jautājumu uz dzeltenas līniju la�pas, ko bija atradis uz rakstāmgalda savā istabā.
Ketrina izlasīja jautājumu, kārtojot melno zirgasti. Rīta gaismā, kas spraucās pa virtuves logu, viņas seja izskatī�jās tikpat balta ka milti pīrāgam.
-��� Pīrāgu? Kādu pīrāgu? viņa auksti noprasīja.
Evansam pavērās mute. Viņ� nolēma neatgādināt solī�jumu.
-�������� Ej spēlējies ar saviem draugiem, joprojām auksti sa�cīja Ketrina, noglāstot galvu Sārabetai, kas bija pienākusi pie brokastu galda. Kāpēc tu gribi palikt istaba ar vecu raganu?
Tas notika trīs dienas vēlāk. Evanss mēģināja but drau�dzīgs pret krustmāti. Ta�u, jo vairāk viņ� bija pūlējies, jo aukstāka viņa bija kļuvusi.
Viņa ir nejauka. Viņa nudien ir nejauka, zēns nodomā�ja, ēdot pēdējo no kvie�iem gatavoto sauso brokastu ka�roti. Tās bija vienīgās sausās brokastis krustmātes mājā. Evansam bija katru ritu jāpūlas ar to norī�anu. Pat kopā ar pienu brokastis bija briesmīgi sausas, bet cukuru Ket�rina neļāva uzbērt.
-���� Izskatās, ka būs lietus, viņa sacīja, iedzerot lielu malku stipras tējas, ko bija pagatavojusi sev. Dzerot, krustmātes zobi skali klik�ķēja pret krūzes malu.
Evanss pievērsa skatienu spo�ajai saules gaismai aiz loga. Kāpēc viņa domāja, ka būs lietus?
Viņ� pameta skatienu uz krustmāti, kura sēdēja viņam pretī pie mazā virtuves galdiņa. Pirmo reizi �ajās trijās dienās viņ� ievēroja Ketrinai ap kaklu rotaslietu. Tā bija krēmkrāsas un pēc formas atgādināja kaulu.
Tas ir kauls, nosprieda Evanss.
Viņ� nenolaida skatienu no kaula, pūloties izdomāt, vai tas ir īsts, varbūt tas ir kāda dzīvnieka kauls, bet varbūt rota, kas izgrebta no ziloņkaula. Pamanījusi viņa skatienu, Ketrina pacēla lielo plaukstu un aizbāza rotu aiz blūzes.
-��������� Ej apciemo savu draudzeniti. Viņa ir smuka, sacīja Ketrina. Viņa iedzēra vēl vienu malku lējās, un atkal zobi noklabēja, to norijot.
Jā. Man vajag tikt no �ejienes laukā, nodomāja Evanss. Viņ� atgrūda krēslu, piecēlās un aiznesa �ķīvi uz izlietni.
Es vairs ilgāk nespēju izturēt, nelaimīgs nodomāja Evanss. Viņa mani ienīst. Viņa patie�ām mani ienīst.
Zēns uzsteidzās aug�ā savā istaba, kur izsukaja sprogai�nos, rudos matus. Veroties spoguli, viņ� domāja par mā�tes telefona zvanu, kas bija atskanējis iepriek�ējā vakarā.
Māte bija piezvanījusi tūdaļ pēc vakariņām, un Evanss pēc viņas balss acumirklī varēja pateikt, ka Atlantā neiet ta, kā vajadzētu.
-���������� Kā klājas, mamm? viņ� bija vaicājis, priecīgs, ka dzird mātes balsi, kaut arī viņa atradās gandrīz tūksto� jū�d�u tālumā.
-�� Pamazām, vilcinoties bija atteikusi māte.
-��� Ko tas nozīmē? Kā klājas tētim? Vai jūs atradāt māju?
Jautājumi �ķita plūstam no viņa kā gaiss no balona.
-��������� Klau. Mazliet lēnāk, bija atbildējusi Rosās kundze. Viņa izklausījās nogurusi. Mums abiem iet labi, bet iz�rādās, ka māju nevar atrast tik ātri, kā mēs bijām domā�ju�i. Mēs vienkār�i neesam atradu�i neko tādu, kas mums patiktu.
-�� Vai tas nozīmē� ierunājās Evanss.
-���������� Mēs atradām vienu patie�ām jauku māju, ļoti lielu, ļoti skaistu, pārtrauca māte. Ta�u skola, kurā tev būtu jāmācās, nebija īpa�i laba.
-�� Nu, tas nekas. Es varu neiet skolā, pajokoja Evanss.
Viņ� dzirdēja, ka tuvumā tēvs kaut ko saka. Māte aiz�klāja klausuli, lai atbildētu.
-���������� Kad jūs atbrauksiet man pakaļ? dedzīgi vaicāja Evanss.
Māte brīdi klusēja. Nu� tur jau ir tā lieta, viņa bei�dzot sacīja. Var gadīties, ka mums būs vajadzīgas da�as dienas vairāk, nekā bijām domāju�i. Kā tev klājas, Evans? Vai viss kārtībā?
Dzirdot slikto ziņu, ka viņam vajadzēs palikt vēl ilgāk pie Ketrinas, Evansam gribējās kliegt un mesties pret sie�nu. Ta�u viņ� nevēlējās sarūgtināt māti, tāpēc sacīja, ka viņam klājas labi, un pastāstīja par jauno draudzeni.
Tēvs bija paņēmis klausuli un teicis da�us uzmundrino��us vārdus. Turies, viņ� bija sacījis pa�ās sarunas beigās.
Es jau turos, drūmi nodomāja Evanss.
Tomēr, dzirdot vecāku balsis, ilgas pec mājām kļuva vēl necie�amākas.
Pienāca nākamās dienas rīts. Nolicis matu suku, Evanss pārlaida a�u skatienu savam attēlam spogulī. Vi�ņam kājās bija apgriezti d�insu �orti un mugurā sarkans T-krekls.
Nokāpis lejā, viņ� izsteidzās cauri virtuvei, kur Ketrina strīdējās ar Sārabetu, izskrēja pa sētas durvīm un skrie��us devās uz pagalmiņu aiz mājas pēc Trigera. Ei, Trigeri
Ta�u suns bija aizmidzis. Tas, klusītēm krākdams, gu�lēja uz sāniem laukumiņa vidū.
-��� Vai negribi iet pie Endijas? Evanss klusi apvaicājās.
Trigers sakustējās, ta�u neatvēra acis.
-��� Labi. Tad redzēsimies vēlāk, sacīja Evanss. Pārlieci�nājies, ka Trigera trauciņ� ir pilns ar ūdeni, zēns iznāca mājas priek�ā.
Viņ� bija nogājis puskvartālu, domājot par vecākiem, kas atradās tik tālu Atlantā, kad kāda balss uzsauca: Ei, tu! Nakamajā mirkli Evansa priek�ā nostājās divi zēni, aiz�ķērsojot viņam ceļu.
Evanss iztrūcies lūkojās no viena zēna uz otru. Viņi bija dvīņi. Identiskie dvīņi. Abi bija liela auguma, miesās prāvi pui�i ar īsiem, baltiem matiem un apaļām, sarkanām se�jām. Abiem mugurā bija tum�i T-krekli ar smagā metāla grupu nosaukumiem priek�pusē, plati �orti un kājās neaiz�ņorēti sporta apavi bez zeķēm. Evanss nosprieda, ka dvīņi ir apmēram �etrpadsmit vai piecpadsmit gadus veci.
-��������� Kas tu tāds esi? viens no viņiem draudīgi vaicāja, piemiegdams gai�pelēkās acis un pūlēdamies par katru cenu izlikties pārāks. Abi dvīņi pienāca tuvāk, piespiezdami Evansu atkāpjoties spert platu soli atpakaļ.
�ie pui�i ir divreiz lielāki par mani, aptvēra Evanss, jū�tot, ka pāri pārskrien izbaiļu vilnis.
Vai viņi vienkār�i izliekas pārāki? Vai ari no tiesas grib ar mani izrēķināties?
-�������� Es es esmu atbraucis pie krustmātes, viņ� izstos�tīja, iebāzis rokas kabatās un atkāpdamies vēl vienu soli.
Dvīņi sasmaidījās. Tu nedrīksti staigāt pa �o kvartā�lu, sacīja viens no viņiem, sliedamies pāri Evansam.
-�� Jā. Tu te nedzīvo, piebilda otrais.
-��������� Tas nudien ir nopietns iemesls, pajokoja Evanss, tūdaļ pat no�ēlodams, ka to teicis.
Kāpēc es nekad nespēju turēt muti? viņ� sev vaicāja, pārlaizdams skatienu apkārtnei, meklējot ar acīm kādu, kas varētu nākt palīgā, ja dvīņi gribētu viņu aizskart.
Ta�u nevienu neredzēja. Parādes durvis bija ciet. Pagal�mi bija tuk�i. Ielas otrā galā varēja saskatīt pastnieku, kas devās pretējā virzienā, pārak talu, lai varētu viņu pasaukt.
Neviena cilvēka tuvumā. Neviena, kas nāktu palīgā.
Abi zēni, vēl aizvien draudīgi viņu pētot, neizteiksmī�gām sejām devās uzbrukumā.
-������� Kā tev �ķiet, uz kurieni tu dodies? vaicāja viens no dvīņiem. Viņa plaukstas bija savilktas dūrēs gar sāniem. Viņ� nāca tuvāk, kamēr atradās tikai collas vai divu attālumā no Evansa, spie�ot viņu atkāpties vēl divus soļus atpakaļ.
-�������� Apciemot draugu, Evanss nedro�i atbildēja. Varbūt �ie pui�i tikai gribēja viņu pabiedēt.
-�������� Nav atļauts, viens no dvīņiem a�i izmeta, uzsmaidot brālim.
Pasmīkņāju�i abi gāja tuvāk Evansam, liekot viņam nokāpt no ietves uz ielas.
-�������� Tu te nedzīvo, otrs atkārtoja. Cen�oties atstāt lielā�ku iespaidu, viņ� piemiedza acis.
-��������� Klau, lieciet mani mierā, pui�i, sacīja Evanss. Viņ� mēģināja paiet malā un apiet abus pa ielas pusi. Ta�u dvī�ņi a�i nostājās ceļā, neļaujot viņam aiziet.
-�������� Varbūt tu varētu samaksāt nodevu, viens no viņiem sacīja.
-�������� Jā, otrs steig�us pievienojās. Tu varētu samaksāt iebraucēja nodevu. Zini, lai dabutu pagaidu atļauju staigā��anai pa �o kvartālu.
-�������� Man nav naudas, sacīja Evanss, jūtot, ka bailes aug auguma.
Pēk�ņi viņ� atcerējās astoņus dolārus, kas atradās krekla kabata. Vai brāļi grasijās viņu aplaupīt? Vai abi vi�ņu piekaus un tad aplaupīs?
-�������� Tev būs vien jāmaksā nodeva, viens no brāļiem sa�cīja, nekaunīgi smaidot. Paskatīsimies, kas tev ir.
Abi metās virsū Evansam.
Viņ� atkāpās. Kājas pēk�ņi �ķita smagas aiz bailēm.
Te piepe�i no ietves puses atskanēja kāda balss: Ei, kas te notiek?
Evanss pacēla skatienu un aiz abiem būdīgajiem zēniem ieraudzīja Endiju, kura, cik jaudas minot velosipēda pe�dāļus, steidzās �urp pa ietvi. Evans, sveiks! viņa uzsauca.
Dvīņi novērsās no Evansa, lai apsveicinātos ar jaunpienācēju. Sveika, Endij, viens no viņiem sacīja izsmējīgā balsī.
-��� Kā klājas, Endij? pavaicāja otrs, atdarinot brāli.
Apturējusi divriteni, Endija nolaida abas pēdas uz ze�mes. Viņai kājās bija spilgti rozā �orti un mugurā dzel�tens krekliņ� bez piedurknēm. Meitenes seja bija piesārtusi, uz pieres izspiedu�ās sviedru lāsītes no sparīgās pedāļu mī�anas.
-�������� Jūs abi, viņa sacīja, nepatikā savilkusi seju. Riks un Tonijs. Viņa pagriezās pret Evansu: Vai viņi tevi nelika mierā?
-��� Nu� Evanss �aubīdamies novilka.
-��������� Mēs apsveicām viņu ar iera�anos mūsu pusē, uz�smaidot brālim, sacīja tas, kuru dēvēja par Riku.
Tonijs gribēja kaut ko piebilst, bet Endija viņu pārtrau�ca: Lieciet viņu mierā.
-���� Vai tu esi viņa māte? smīnot noprasīja Tonijs. Pa�griezies pret Evansu, viņ� iegrudzinājās kā zīdainis.
-�������� Mēs viņu liksim mierā, teica Riks, paspēris soli uz Endijas pusi. Mēs aizņemsimies tavu divriteni un liksim viņu mierā.
-��� Nekādā ziņā, dedzīgi iesaucās Endija.
Ta�u viņa nepaspēja pat pakustēties, kad Riks bija sa�tvēris riteņa ragus. Laid vaļā! kliedza Endija, mēģinot izraut riteni viņam no rokām.
Riks to cie�i turēja. Tonijs spēcīgi pagrūda Endiju.
Zaudējusi līdzsvaru, meitene pakrita, un ritenis uzgāzās viņai virsū.
-Au!
Endija klusi iekliedzās, atsitot galvu pret betona ietvi. Ieplestām rokām viņa palika guļam uz ietves zem divriteņa.
Viņa nepaspēja piecelties, kad Tonijs pieliecās un satvē�ra riteni. Pārmetis kājas sēdeklim, viņ� sāka nikni mīt pe�dāļus. Pagaidi! smiedamies uzsauca brālis, skriedams blakus ritenim.
Pēc mirkļa dvīņi bija nozudu�i aiz stūra ar visu Endijas riteni.
-�������� Endij, kas ar tevi? sauca Evanss, pieskriedams mei�tenei. Endij!
Satvēris Endijas roku, viņ� piecēla meiteni kājās. Viņa stāvēja uz ietves, mazliet grīļodamās un berzēdama pa�kausi. Ienīstu �os kropļus, viņa sacīja, notrau�ot ze�mes un zāli no �ortiem un kājām. Au! Sāp!
-��� Kas viņi ir? vaicāja Evanss.
-�������� Beimeru dvīņi, atbildēja Endija, sa�utumā saraukusi seju. Galīgi neaptēsti idioti, viņa sarkastiski piebilda, apskatot, vai uz kājas nav pu�uma. Tā bija tikai noskrāpēta. Viņi doma, ka ir baigi for�ie, bet patiesība ir gatavie kretīni.
-�������� Kā ar tavu riteni? Vai mums nevajadzētu izsaukt poli�ciju vai ko tamlidzīgu? vaicāja Evanss.
-�������� Nav nekādas vajadzības, viņa klusi atteica, atglau�ot tum�os matus. Es to dabū�u atpakaļ. �ī nav pirmā reize. Viņi to kaut kur pametīs, kad būs izpriecāju�ies.
-��� Bet vai mums nevajadzētu� ierunājās Evanss.
-�������� Viņi vienkār�i kļūst par me�oņiem, pārtrauca Endija. Mājās nav neviena, kas viņus pieskatītu. Viņi dzīvo pie ve�cāsmātes, bet viņas nekad nav tuvumā. Vai tu stipri nobijies?
Evanss pamāja. Es baidījos, ka man nāksies viņus iekaustīt, viņ� pajokoja.
Endija nesmējās. Es labprāt viņus iekaustītu, viņa dusmīgi noteica. 'Iikai vienreiz. Es gribētu viņiem atmak�sāt. Viņi aizskar visus apkārtējos bērnus. Viņi domā, ka var darīt visu, ko grib, tāpēc ka viņi ir tik lieli un turklāt divi.
-�� Tev pu�u celis, norādīja Evanss.
-��������� labāk ie�u mājās notīrīt, saviebusies atbildēja Endi�ja. -Tiksimies vēlāk, labi? �odien man vēl kaut kur jāaiz�iet, bet varbūt rīt varam kaut ko sadarīt.
Berzēdama pakausi, viņa devās atpakaļ uz mājām.
Evanss lēnā soli atgriezās pie Ketrinas, domādams par Beimeru dvīņiem, sapņodams, kā viņus pieveic, iztēloda�mies, kā sakauj nekaunīgos dvīņus lupatu lēveros, kamēr Endija, stāvot malā, noskatās un viņu uzmundrina.
Evansam ienākot, Ketrina priek�istabā slaucīja putek�ļus. Viņa nepacēla skatienu. Evanss steig�us uzkāpa pa kāpnēm savā istabā.
Ko lai es tagad daru? viņ� prātoja, soļodams �urpu turpu pa istabu. Viņa skatienu piesaistīja zilais trauks ar Briesmoņa asinīm. Piegājis pie grāmatplaukta, zēns no�cēla kārbu no vidējā plaukta.
Viņ� noņēma vāku. Kārba bija gandrīz pilna.
Dro�i vien Trigers nemaz tik daudz neapēda, viņ� nodo�māja, juzdams nelielu atvieglojumu.
Trigers!
Viņ� bija pavisam aizmirsis par Trigeru. Nabaga suns dro�i vien ir izsalcis.
Nolicis malā Briesmoņa asinis, Evanss, atbalstīdamies pret margām un lēkdams pāri trim pakāpieniem vienlai�kus, nodimdināja lejā pa kāpnēm. Pēc tam, skrienot, ko kājas nes, viņ� kā lidot aizlidoja līdz suņa laukumam pa�galma dziļumā.
-�� Triger! Ei, Triger! viņ� sauca.
Nonācis pagalma vidū, Evanss saprata, ka atgadījies kaut kas slikts.
Trigers bija izvelbis acis. Viņa rīkle bija pla�i pavērta, mēle strauji kulstījās uz abām pusēm, un pār pakrūti ze�mē pilēja baltas slienas.
-�� Triger!
Suns dobji gārdza, izmisīgi un smagi cīnīdamies pēc elpas.
Viņ� smok! saprata Evanss.
Kad viņ� sasniedza suņa pastaigas laukumu, Trigers pārgrieza acis, un, sāniem vēl aizvien smagi cilājoties, vi�ņa kājas sabruka zem ķermeņa svara, un gaisu pildīja skaļi, briesmīgi gārdzieni.
-�� Triger, nē!
Nometies ceļos blakus sunim, Evanss sāka raustīt Tri�gera kaklasiksnu. Viņ� redzēja, ka kaklasiksna kļuvusi daudz par cie�u.
Suņa sāni cilājās. Biezas, baltas slienas plūda no viņa at�vērtās rīkles.
-�� Turies, vecais. Turies! sauca Evanss.
Suņa acis sāka me�onīgi �audīties. �ķita, ka viņ� Evansu ne redz, ne dzird.
-�� Turies, labais! Tikai turies!
Kaklasiksna nekļuva ne par mata tiesu vaļīgāka. Tā bija cie�i iegriezusies suņa vilnā.
Drebo�ām rokām zēns pūlējās pārvilkt to pāri Trigera galvai.
Nāc nost, nāc nost, nāc nost, viņ� lūdzās. Jā!
Trigers sāpīgi iesmilkstējās, kad Evansam beidzot izde�vās kaklasiksnu novilkt.
-�� Triger, tā ir nost! Vai ir labāk?
Vēl aizvien skaļi elsodams, suns acumirklī pielēca kā�jās. Viņ� atzinīgi nolaizīja Evansa seju, pārklādams zēna vaigu ar biezām slienām un smilkstēdams, it kā saprastu, ka Evanss tikko izglābis viņam dzīvību.
Mierā, vecais! Mierā, draudziņ! atkārtoja Evanss, bet suns pateicīgi turpināja viņu laizīt.
Zēns apskāva satraukto suni. Viņ� zināja, ka daudz ne�trūka līdz nelaimei. Ja viņ� tie�i tobrīd nebūtu atnācis�
Nē, viņ� negribēja par to domāt.
Kad Trigers beidzot nomierinājās, Evanss nopētīja kaklasiksnu. Kāpēc tā tik ļoti sarāvās, vecais? viņ� vaicaja Trigeram.
Suns bija piegājis pie �oga un drud�aini laka ūdeni no sava trauka.
Pavisam dīvaini, nodomāja Evanss. Kaklasiksna neva�rēja sarauties. Tā ir gatavota no ādas. Nebija nekāda iemesla, lai tā sarautos.
Tad kāpēc tā pēk�ņi sāka smacēt Trigeru?
Pagriezies Evanss uzmanīgi nopētīja suni, kas, smagi el�podams, alkatīgi laka ūdeni. Uz mirkli atskatījies, suns palū�kojās uz Evansu, pēc tam atsāka drud�aino ūdens lak�anu.
Viņ� kļuvis lielāks, nosprieda Evanss.
Viņ� neap�aubāmi kļuvis lielāks.
Ta�u Trigers bija divpadsmit gadus vecs, kas, pārrēķi�not cilvēka gados, būtu astoņdesmit �etri. Vecāks par krustmāti Ketrinu.
Trigers bija daudz par vecu, lai viņam sāktos aug�anas drudzis.
Dro�i vien vainīgas manas acis, nosprieda Evanss, no�mezdams zemē kaklasiksnu. �īs mājas man dro�i vien iz�raisa halucinācijas.
Virtuves durvīs parādījās Ketrina, lai pasauktu Evansu otrajās brokastis. Viņ� iebēra bļodā sauso barību un uzsauca atvadas Trigeram, kas nepacēla skatienu no ūdens bļodas, un aizsteidzās uz māju.
Nākamajā rīta, kas bija apmācies un rudenīgi dzestrs, Evanss devās uz Endijas māju. Viņ� atrada meiteni tupam zem lielas kļavas kaimiņu pagalmā mājas priek�ā. Kas noticis? viņ� uzsauca.
Nākamajā mirklī zēns ieraudzīja, ka Endija noliekusies pār kaut ko kustīgu. Nāc palīgā! nepacēlusi skatienu, viņa pasauca.
Evanss pieskrēja tuvāk. Viņ� iesvilpās, ieraudzījis, ka Endija pūlas atbrīvot plankumainu kaķi, kas bija piesiets pie koka stumbra.
Kaķis bļāva un meta Endijai ar ķepu. Izvairījusies no nagiem, Endija turpināja darboties ap lielajiem virves mezgliem.
-To izdarīju�i Beimeru dvīņi. Es zinu, viņa skaļi sacī�ja, pārkliedzot spalgi protestējo�o kaķi. Ļoti var būt, ka �is nabaga kaķis te bijis piesiets visu nakti.
Panikas pārņemts, kaķis izgrūda apbrīnojami cilvēcis�kus kliedzienus.
-��������� Stāvi mierā, kaķi, sacīja Evanss, kad �ausmu pār�ņemtais dzīvnieks atkal centās ieskrāpēt Endijai. Vai varu palīdzēt?
-��������� Nē. Esmu jau gandrīz tikusi galā, viņa atbildēja, cī�noties ap mezglu. labprāt piesietu pie �ā koka Riku un Toniju.
-��� Nabaga pārbiedētais kaķis, klusi noteica Evanss.
-��� Gatavs, triumfējo�i sacīja Endija, atsvabinot virvi.
Sacēlis asti gaisā kā pīķi, kaķis izgrūda pēdējo protesta brēcienu. Jau nākamajā mirklī, skriedams, ko kājas nes, tas aiz�āvās projām un neatskatījies nozuda zem augsta �oga.
-��� Neko pieklājīgi tas nebija, nomurmināja Evanss.
Endija piecēlās kājās un nopūtās. Viņai mugurā bija iz�balēju�i d�insi un gai�i zaļ�, liels T-krekls gandrīz līdz pa�iem ceļiem. Pacēlusi krekla malu, viņa nopētīja cauru�mu, ko kaķis bija paguvis ieplēst.
-�� Tādi kretīni vēl nav redzēti, viņa nogrozīja galvu.
-���������� Varbūt mums tomēr vajadzētu piezvanīt policijai, dzīvnieku aizsardzības biedrībai vai kam tamlīdzīgam, ierosināja Evanss.
-�������� Dvīņi vienkār�i teiks, ka nav vainīgi, drūmi noteica Endija, pakratījusi galvu. Un kaķi nav īpa�i labi liecinie�ki, pēc brī�a viņa piebilda.
Abi iesmējās.
Evanss kopā ar Endiju atgriezās krustmātes mājās. Pa ceļam abi pārsprieda, cik ļoti gribētu, lai Beimeru dvīņi saņemtu kārtīgu mācību. Ta�u ne vienam, ne otram nebi�ja ne jausmas, ka to izdarīt.
Ketrinu viņi atrada sē�am pie galda dzīvojamā istabā un liekam puzli.
Evansam un Endijai ienākot, viņa, pacēlusi galvu, pa��ķielēja uz bērnu pusi. Jums patīk mozaīkas? Redziet, es cen�os nodarbināt prātu. Tāpēc jau es mīlu mozaīkas. Citādi prāts var kļūt slābans, kad cilvēkam pienāk tads vecums kā man. Simt divpadsmit gadu.
Viņa uzsita pa galdu, priecādamās pati par savu asprātī�bu. Evanss un Endija piekrītot uzzibsnīja pa smaidam. Ketrina, negaidot atbildi, no jauna pievērsās savai mozaīkai.
-�� Viņa padarīs mani traku! iesaucās Evanss.
-�������� Evans, viņa sadzirdēs! iebilda Endija, aizspie�ot at�plaukstu viņam muti.
-��������� Es jau tev teicu, ka viņa ir pavisam kurla. Viņa ne�dzird, ko es saku. Viņa nemaz negrib dzirdēt, ko kāds sa�ka. Viņa visus ienīst.
-���������� Pēc manām domām, viņa ir mīļa, teica Endija. Kāpēc viņa nēsā ap kaklu kaulu?
-�� Dro�i vien domā, ka tas ir stilīgi, pajokoja Evanss.
-�������� Iesim aug�ā, mudināja Endija, stumjot viņu uz kāp�ņu pusi. Es vienalga jūtos jocīgi, runājot par tavu krust�māti viņas klātbūtnē.
-Tu esi traka, veca �ība, Evanss, plati smaidot, uzsau�ca Ketrinai.
Ketrina pacēla skatienu no mozaīkas un apveltīja viņu ar aukstu skatienu.
-�� Viņa tevi dzirdēja! pārbijusies iesaucās Endija.
-�������� Neesi muļķe, atteica Evanss un sāka kāpt aug�ā pa kāpnēm, gandrīz paklūpot pār Sārabetu.
Nonākusi Evansa istabā, Endija nemierīgi soļoja �urpu turpu. Ko tu gribētu darīt?
-�������� Nu� mēs varētu palasīt kādu no �īm lieliskajām grā�matām, indīgi noteica Evanss, norādot uz putekļaina�jām, vecajām grāmatām, kas atradās plauktos gar sie�nām. Varbūt atrastu burvju vārdus, ar ko savaldīt Beimeru dvīņus. Saproti, tad mēs varētu pārvērst viņus par tritoniem.
-�� Liec mieru tritoniem, sausi noteica Endija. Ei, kur ir Briesmoņa asinis? Pirms Evanss paspēja atbildēt, viņa bija pamanījusi tās uz viena no plauktiem.
Abi reizē metās pāri istabai. Endija nonāca līdz mērķim pirmā un satvēra kārbu. Evans, paskaties, viņa sacīja pārsteigumā ieplestām acīm. Kas notiek?
Viņa pasniedza kārbu. Zaļā masa bija pacēlusi vaku un plūda laukā no kārbas.
-��� Uh? Vaks saplīsis, vai? brīnījās Evanss. Paņēmis kārbu no Endijas, viņ� to nopētīja. Vāks bija
atspradzis vaļā. Staipīgā masa vēlās pāri kārbas malām.
Evanss izņēma sauju zaļās vielas. Savādi, viņ� iesau�cās. Tā izple�as, viņ� sacīja, saspie�ot masu plaukstā.
-�� Tā nepārprotami aug.
-�������� laikam gan! iesaucās Endija. Ta ir izaugusi laukā no karbas!
-�������� Ei, tā vairs nav auksta, sacīja Evanss. Viņ� samīcīja vielu bumbā un pasvieda Endijai.
-�� Tā nudien ir silta, viņa piekrita. Dīvaini! Meitene gribēja pamest bumbu atpakaļ Endijam, bet tā
pielipa viņai pie plaukstas. Tā kļūst lipīga, viņa ziņoja.
-�� Vai tu esi pārliecināts, ka �ī ir tā pati viela?
-��� Protams, atbildēja Evanss.
-��� Bet atceries, agrāk tā nebija lipīga, viņa sacīja. Evanss izņēma no kārbas vēl vienu siltu vielas pikuci.
-��� Man �ķiet, tā pārvēr�as tikai pēc tam, kad kārba bijusi atvērta.
Izveidojis bumbu, viņ� meta to pret grīdu. Skaties, tā pielipa pie grīdas. Tā vairs neatlec.
-��� Dīvaini! atkārtoja Endija.
-��� Varbūt man to vajadzētu izmest atkritumu tvertnē, sacīja Evanss, atlipinot lodi no grīdas. Kāds no tās la�bums, ja tā nelēkā?
-�������� Ei, nekādā ziņā, noteica Endija. Jāpaskatās, ko tā darīs tālāk.
Kluss ņaudiens lika abiem pagriezties uz durvju pusi.
Evanss bija pārsteigts, redzot, ka durvīs, pie�ķiebusi gal�vu, viņam pievērstu dzelteno acu skatienu, stāv Sārabeta.
Vai varbūt viņa skatījās uz lodi no Briesmoņa asinīm, kas bija viņam rokā?
-�� Tas kaķis izskatās tik saprātīgs, sacīja Endija.
-������� Tas ir tikpat dumj� kā jebkur� cits kaķis, nomurmi�nāja Evanss. Skaties. Viņa grib rotaļāties ar Briesmoņa asinīm.
-�� Atvaino, kaķi, noteica Endija. Tā nelēkā.
It kā būtu sapratusi viņas vārdus, Sārabeta bēdīgi ieņaudējās, pagriezās un iz�āpoja no istabas.
-�������� Kur es to tagad glabā�u? vaicāja Evanss. Masa ir pārāk liela �ai kārbai.
-�������� Palūk. Ko tu teiktu par �o? noprasīja Endija. Ieskatī�jusies apak�ējā plauktā, viņa izvilka tuk�u kafijas kārbu.
-Jā. Labi. Evanss iemeta savu pikuci kafijas kārbā.
Endija savējo saplacināja kā pankūku. Skaties. Tā ari nespīd tā, kā agrāk, viņa sacīja, rādot pankūku Evansam. Ta�u nav �aubu, ka tā ir silta. Gandrīz karsta.
-Tā ir dzīvai jokojot iesaucās Evanss. Skrien, ko kā�jas nes! Tā ir dzīvai
Iesmējusies Endija sāka dzīties pakaļ Evansam, tēmējot viņam ar zaļo, plakano pankūku. Tūdaļ tu dabūsi savas Briesmoņa asinis! Panāc tik �urp!
Izvairījies Evanss izķēra masu Endijai no rokām. Viņ� to saspieda, ar vienu roku savēla lodē un iemeta kafijas kārbā.
Abi ieskatījās kārbā. Zaļā masa piepildīja to mazliet vairāk nekā līdz pusei.
-�������� Turpini tālāk. Pagar�o to, mudināja Endija, stumjot kārbu viņam sejā. Es tevi izaicinu.
-��������� Ko? Nekas nebūs. Es tevi divkārt izaicinu, atteica Evanss, stumjot kārbu viņai atpakaļ.
-�������� Divkār�iem izaicinātājiem jāsāk pirmajiem, smaidot pa visu seju, neatlaidās Endija. Nu! Pagar�o.
Riebumā saviebies, Evanss pakratīja galvu. Saņēmis lie�lu pikuci masas, viņ� meta ar to Endijai. Viņa smiedamās to pacēla no paklāja un meta viņam sejā. Metiens sanāca pārāk augsts, un zaļā viela pielipa pie sienas.
Evanss pasniedzās pēc nākamās pikas.
Bezrūpīgi līksmā kauja ar Briesmoņa asinīm turpinājās līdz vakariņu laikam. Vēlāk, mēģinot satīrīt istabu, abi iz�dzirda pa logu Trigera rējienus. Skaļā rie�ana atskanēja no suņa pastaigas laukuma.
Evanss nonāca pie loga pirmais. Debesis joprojām bija pelēkas un apmāku�ās. Trigers, saslējies uz pakaļkājām, stāvēja pie koka sētas un rēja, cik jaudas.
-��� Ēēē, Triger, uzsauca Evanss, paliec mierā!
-�������� Klau, kas noticis ar Trigeru? noprasīja Endija. Vai tavs suns vēl aizvien aug? Viņ� izskatās tik liels!
Evansam pavērās mute, un, sapratis, ka Endijai taisnī�ba, viņ� klusi noelsās.
Trigers bija kļuvis gandrīz divreiz lielāks.
-�� Triger, nāc atpakaļ! Nāc atpakaļl
Lielais suns turpināja skriet, milzīgajām ķepām dimdi�not pa betonu.
-Atgriezies! kliedza Evanss. Cen�oties panākt joņojo��o suni, zēns skrēja platiem, izmisīgiem soļiem, sirdij du�not un kājām no piepūles sāpot.
Nakts bija tum�a un bez zvaigznēm. Iela mirdzēja, it kā nesen būtu lijis.
Trigera ķepas dimdēja pret ietvi. Katrs solis atskanēja kā pērkona grāviens, kas �ķita nebeidzami atbalsojamies. Viņa milzīgās ausis plivinājās kā spārni, kā divi vienādi vējā plando�i karogi. Viņa lielā galva cilājās aug�up lejup, bet viņ� neatskatījās.
-�� Triger! Trigeri
Vēja brāzmas �ķita slāpējam Evansa balsi, dzenam to atpakaļ sejā. Viņ� mēģināja kliegt skaļāk, bet pār lūpām nenāca ne skaņas.
Plvanss zināja, ka suns jāaizkavē no bēg�anas. Viņam vajadzēja noķert suni un pēc tam sameklēt palīdzību. Trigers auga tik ātri, pilnīgi nevaldāmi. Viņ� jau bija ponija lielumā un ar katru mirkli kļuva vēl lielāks.
-��� Triger! Triger! Stāvi, vecais!
�ķita, ka Trigers viņu nedzird. Likās, ka Evansa balss nespēj izlauzties cauri virmojo�ajām vēja brāzmām.
Tomēr Evanss skrēja, sirdij krūtis dunot, katrai musku�ļu �ķiedrai smeldzot. Skrienot viņ� pēk�ņi aptvēra, ka nav vienīgais, kas skrien.
Milzīgajam sunim pa priek�u skrēja divi lieli stāvi.
Evanss pazina �os divus stāvus, kuri cik jaudas joņoja, glabdamies no dzīvnieka, kas nepielūdzami tuvojās.
Tie bija Beimeru dvīņi. Riks un Tonijs.
Evanss piepe�i atskārta, ka Trigers dzenas tiem pakaļ.
Zēni nogriezās ap stūri, nonākot uz vēl tum�ākas ielas. Trigers dimdināja viņiem pa pēdām. Evanss turpināja skriet, noslēdzot �o tum�o, noslēpumaino parādi.
Visapkārt valdīja klusums. Bija dzirdama tikai Trigera milzīgo ķepu ritmiskā duna.
Un klapklapklap skanēja Beimeru dvīņu sporta kurpes, abiem joņojot pa mirdzo�o ietvi.
Un Evansa saraustītā elpa, pūloties neatpalikt.
Pēk�ņi Evanss, �ausmu pārņemts, ieraudzīja, ka suns paceļas pakaļkājās. Izslējis purnu pret debesīm, tas grie�zīgi iegaudojās. Tā nebija suņa gaudo�ana. Tur gaudoja kāds nezvērs.
Pēc mirkļa Trigers sāka pārvērsties. Viņa piere izspie�dās uz āru un kļuva lielāka. Viņa acis iepletās un, kļuvu��as apaļas, iegrima zem izvirzītās pieres. No vaļējās mu�tes izlīda ilkņi, un viņ� vēlreiz iegaudojās pret debesīm, �oreiz skaļāk un vēl asinis stindzino�āk.
Briesmonis! Briesmonis! iesaucās Evanss.
Un pamodās.
Pamodās no �au�alīgā sapņa.
ļ
Un saprata, ka atrodas gultā Ketrinas mājas kabinetā.
Tas izrādījās sapnis, briesmīgs, biedējo�s sapnis ar pa�kaļdzī�anos.
Nekaitīgs sapnis. Tomēr kaut kas nebija tā, kā vaja�dzētu.
Gulta. Tā �ķita tik neērta. Tik �aura.
Acumirkli pamodies, Evanss pielēca gulta sēdus.
Viņ� pavērās uz savu milzīgo pēdu. Savām milzīgajām plaukstam. Viņ� atskārta, cik niecīga �ķita gulta zem viņa svara.
Tāpēc, ka tagad viņ� bija milzis.
Tāpēc, ka viņ� bija izaudzis tik milzīgs, tik briesmīgi milzīgs.
Ieraudzījis, cik liels kļuvis, Evanss plati atpleta mūli un sāka kliegt.
Pa�a kliedzieni viņu pamodināja.
�oreiz viņ� patie�ām pamodās.
Viņ� saprata, ka pirmoreiz bija tikai sapņojis, ka ir pa�modies. Tikai sapņojis, ka kļuvis par milzi.
Sapņi par sapņiem.
Vai �obrīd viņ� bija pamodies pa īstam?
Zēns piecēlās sēdus, samirk�ķināja acis un, tās izberzē�jis ar dūrēm, pūlējās koncentrēties.
Viņ� bija sviedriem noplūdis.
Segas bija noslīdēju�as uz grīdas.
Mitrā pid�ama lipa pie miklās ādas.
Viss �ķita sve�āds. Pagāja labs brīdis, pirms izdevās at�brīvoties no sapņa, atcerēties, kur viņ� atrodas. Ka viņ� ir savā istabā Ketrinas mājās. Tagad nomodā. Savā parasta�jā lielumā.
Vējā plandot, viņam pārslīdēja aizkari un ar troksni iz�slīdēja pa logu.
Evanss piecēlās sēdus un, vēl aizvien juzdamies ne�dro�s, paskatījās laukā.
Pelēku mākoņu skrandas slīdēja garām bālam pusmē�nesim. Koki kustējās un sa�ukstējās dzestrajā nakts vējā.
Tikai sapnis.
Draudīgs sapnis. Sapnis sapnī.
Viņ� redzēja Trigeru, kas, cie�i aizmidzis, bija saritinā�jies pie �oga.
Trigers nebija briesmonis. Ta�u viņ� redzēja, ka suns nepārprotami kļuvis lielāks.
Varbūt ar viņu kaut kas nav kārtībā. Raugoties uz guļo��o suni, līdz Evansa apziņai nonāca satrauco�a doma.
Varbūt vainīgas mandeles vai kaut kas tamlīdzīgs.
Varbūt viņ� par daudz ēda. Varbūt�
Evanss no�āvājās. Viņ� saprata, ka ir pārāk miegains, lai domas darbotos skaidri. Varbūt no rita vajadzētu pa�skatīties, vai pilsētā ir veterinārārsts.
Vēlreiz no�āvājies, viņ� mēģināja no jauna iekārtoties zem segas. Ta�u kaut kas piesaistīja zēna skatienu.
Kafijas kārba uz plaukta. Kārba, kurā viņ� glabāja Briesmoņa asinis.
Ei� viņ� iesaucās skaļā balsī.
Zaļā viela burbuļodama cēlās pāri kārbas malai.
-Tavs suns �ķiet glu�i vesels savam vecumam.
Dr. Forests vieglītēm pakasīja Trigera pazodi. Paskat, cik daudz sirmu spalvu, viņ� sacīja, pieliecies pie suņa purna. Tu esi labs, vecs suns, vai ne?
Trigers atzinīgi nolaizīja ārsta roku.
Griestu lampai atstarojot gaismu no spīdīgās pieres, Dr. Forests pasmaidīja un uzstūma dziļāk uz �aurā degu�na melnās brilles. Viņ� noslaucīja roku gar balto labora�torijas uzsvārci.
Evanss un Endija stāvēja iepretim Trigeram mazajā, spilgti apgaismotajā kabinetā. Ilgās izmeklē�anas laikā abi bija uzvilkti kā stīgas. Tagad, dzirdot ārsta spriedu�mu, abu sejās bija atvieglojuma izteiksme.
-�������� Tātad jūs domājat, ka viņam vienkār�i sācies aizkavē�jies aug�anas drudzis? atkārtoja Evanss.
Dr. Forests pamāja, atgriezdamies pie sava rakstāmgal�da kabineta stūrī. Ārkārtīgi neparasti, viņ� klusi sacija, nolīcis pār rakstāmgaldu, lai kaut ko ierakstītu piezīm�ju grāmatiņā. Ārkārtīgi neparasti. Pēc trim vai �etrām dienām mēs saņemsim laboratorijas slēdzienu. Tas varē�tu pateikt ko vairāk. Ta�u man suns �ķiet ļoti veselīgs. Es nudien nesāktu raizēties.
-��� Bet vai kokerspanieli mēdz izaugt tik lieli? vaicāja
Evanss, noliecies, lai pakasītu Trigeram pazodi, un pa�laizdams vaļīgāk pavadu.
Trigers gribēja iet projām. Viņ� rāvās uz durvju pusi. Evanss atlieca muguru un spēcīgi parāva pavadu, lai no�turētu suni uz vietas. Tas prasīja visus viņa spēkus. Tri�gers bija kļuvis ne tikai lielāks, bet arī daudz stiprāks nekā pirms da�ām dienām.
-�������� Nē. Parasti nē, atbildēja veterinārārsts. Tāpēc jau es paņēmu hormonu analīzes un asins un sekrētu parau�gus. Varbūt laboratorija zinās atbildi.
Beidzis rakstīt, ārsts izrāva no grāmatiņas lapu. Ņem, viņ� sacīja, pasniedzot to Evansan. Es uzrakstīju labu suņa barību. Baro Trigeru ar to, un paskatīsimies, vai viņ� vēl prasīs kārumus starp maltītēm. Viņ� pasmējās pats par savu joku.
Pateicies ārstam, Evanss ļāva Trigeram izvilkt sevi no kabineta. Endija teciņus viņiem sekoja. Uzgaidāmajā tel�pā aiz kabineta durvīm mazītiņ� �iahuahua, ieraudzījis tik lielu kokerspanielu, smilkstēdams paslēpās aiz dīvāna.
-���������� Cik labi, ka esmu no turienes laukā, iesaucās Evanss, kad visi trīs bija iznāku�i uz ielas.
-�������� Trigeru ļoti labi novērtēja, uzmundrino�i sacīja En�dija, glāstot suņa galvu. Ei, paskaties viņa galva ir pla�tāka par manu plaukstu!
-�������� Viņ� ir gandrīz tik liels ka aitu suns! nelaimīgs teica Evanss. Un dakteris vēl saka, ka viņam nekas nekaitot.
-��������� Nepārspīlē, pārmeta Endija. Viņa ieskatījās pulkste�ni. Nu gan! Nevar būt. Esmu nokavējusi klavierstundu. Jau atkal! Mamma mani nogalināsi
Pamājusi uz atvadām, viņa pagriezās un, cik kājas nes, aizjoza pa ielu, gandrīz saskrienoties ar vecāku pāri, kas tobrid nāca laukā no pārtikas veikaliņa ielas stūri.
-�������� Iesim, vecais, sacīja Evanss, domājot par dr. Foresta vārdiem. Vilkdams sumi aiz pavadas, viņ� devās laukā no mazā, trīs kvartālus garā pilsētas centra. Par spīti veterinār�ārsta teiktajam, Evanss vēl aizvien nespēja nomierināties.
Zēns apstājās pie pārtikas veikala. Varbūt saldējums mani uzmundrinās. Viņ� piesēja Trigera pavadu pie sar�kana ugunsdzēsēju sūkņa līdzās veikala durvīm. Stā�vi! viņ� nokomandēja.
Nelikdamies zinis par komandu, Trigers mēģināja iz�rauties brīvībā.
-Tūlīt bū�u atpakaļ, sacīja Evanss un iesteidzās veikalā.
Tur bija trīs vai �etri pircēji, un saldējuma pirk�ana pra�sīja mazliet vairak laika, nekā zēns bija iedomājies. Kad viņ� pēc desmit minūtēm iznāca uz ielas, atklājās, ka Beimeru dvīņi tobrīd raisa vaļā Trigeru.
-��� Ei, neaiztieciet! viņ� dusmīgi iesaucās.
Abi pagriezās pret Evansu, vienādiem smaidiem gaļīga�jās sejās. Paskaties, ko mēs atradām! viens no dvī�ņiem ķircinājās. Otrs veiksmīgi atsēja pavadu no sūkņa.
-�������� Dod man pavadu, uzstāja Evanss, vienā rokā turot �o�kolādes saldējumu, bet ar otru sniegdamies pēc pavadas.
Beimeru dvinis sniedza Evansam pavadu, bet tad veikli atrāva to atpakaļ. Nedabūsi!
Abi brāļi līksmi iesmējās un uzsita viens otram uz pleca.
-���������� Beidziet muļķoties, neatlaidās Evanss. Dodiet man pavadu!
-�������� Atrasts nav zagts, viens no dvīņiem sacīja. Vai tā nav taisnība, Tonij?
-�������� Tā ir, plati smaidot, atbildēja Tonijs. Suns gan ir neglīts. Bet tagad tas ir mūsu neglītais suns.
-�������� Iegādājies pats savu suni, �īkstuli, bezkaunīgi attei�ca Riks. Paspēris soli uz priek�u, viņ� izsita saldējumu Evansam no rokas. Turziņa ar plauk�ķi nokrita uz ietves.
Brāļi sāka smieties, ta�u smiekli tūlīt pat aprāvās, jo Trigers pēk�ņi klusu un brīdino�i ierūcās. Atvilcis lūpas, tas parādīja zobus, un rūk�ana pārvērtās niknā ņurdē�anā.
-��� Ei! iesaucās Riks un nometa pavadu.
Skaļi un dusmīgi ierēcies, Trigers izslējās pakaļkājās un metās virsū Rikām, liekot tam atlēkt atpakaļ uz ietves.
Tonijs jau bija meties skrie�us, viņa sporta kurpes skaļi dimdēja pa ietvi garām veterinārārsta klīnikai, garām pas�tam un tālāk prom.
-��������� Pagaidi! Ei, Tonij, pagaidi! Riks paklupa, uztrausās kājās un metās pakaļ brālim.
Evanss tvēra pēc Trigera pavadas ta�u nepaspēja.
-�� Triger, ēēē! Stāvi!
Nikni rejot, milzīgajām ķepām ducinot pa ietvi, suns metās pakaļ bēgo�ajiem dvīņiem, uzņemot ātrumu un pa�mazām viņiem tuvojoties.
Nē, nodomāja Evanss, sastindzis uz ielas stūra blakus pārtikas veikalam.
Nē. Nē. Nē.
Nevar būt, ka tas notiek īstenībā!
Tas ir mans sapnis.
Vai tas �obnd piepildītos?
Evanss nodrebinājās, atcerēdamies pārējo sapņa daļu, atcerēdamies, ka arī viņ� bija izaudzis, kļūstot divreiz tik liels, kā parasti. Vai arī tas kļūs par īstenību?
Todien, apmēram stundu pirms vakariņu laika, Evanss piezvanīja Endijai. Vai varu pie tevis aiziet? viņ� vaicā�ja. Man radusies neliela problēma.
-��� Izklausās pēc lielas problēmas, atteica Endija.
-������� Jā. Labi. Lai būtu liela problēma, nepacietīgi atcirta Evanss. Man nenesas prāts uz jokiem, labi?
-�������� labi. Atvaino, a�i atbildēja Endija. Vai uzradu�ies Riks un Tonijs? Viņi ta�u nav tava problēma, vai ne?
-�������� Pa�laik ne, viņ� sacīja. Es jau tev teicu, ka tad, kad panācu Trigeru, viņi jau bija prom. Pazudu�i. Izkūpēju�i. Trigers vēl aizvien rēja kā plēsts. Kaut kā man tomēr izdevās atvilkt viņu mājās un piesiet savā vietā.
-��� Kāda tad ir tava problēma? viņa vaicāja.
-���������� Es tev nevaru pateikt. To vajag parādīt, sacīja Evanss. Tūlīt pat bū�u klāt. Sveiki.
Nolicis klausuli, viņ� nosteidzās lejā pa kāpnēm ar spai�ni rokā. Ketrina, uzgriezusi muguru, virtuvē kaut ko ka�pāja ar lielo miesnieka nazi. Pasteidzies viņai garām, Evanss iz�āvās laukā pa durvīm.
Endija dzīvoja modernā koka namiņā, kas būvēts ran�o stilā, ar zemu dzīv�ogu ielas pusē. Viņa sacīja, ka tētis glu�i kā traks ņemoties ap zālienu. Tas bija apgriezts pre�cīzi pusotras collas no zemes un gluds kā paklājs. Mājas priek�ā pletās puķu dārzs, kurā garas oran�i dzeltenas tiģerlilijas �ūpoja galvas maigajā vējiņā.
Durvis bija vaļā. Evanss pieklauvēja.
-�������� Kas tas par spaini? viņu ielai�ot, sveiciena vietā no�prasīja Endija.
-��������� Skaties, aizelsies no skrējiena līdz pat viņas mājai, teica Evanss. Viņ� pacēla uz aug�u alumīnija spaini, ko bi�ja paņēmis Ketrinas garā�ā.
-�������� Ak �ausmas! iesaucās Endija, pacēlusi rokas pie se�jas un platām acīm veroties spainī.
-������� Jā. �ausmas, izsmējīgi atkārtoja Evanss. Briesmo�ņa asinis. Tās atkal ir paaugu�ās. Skaties. Tās ir gandrīz piepildīju�as lielo spaini. Ko lai mēs darām?
-�������� Ko tu gribi sacīt ar mēs? ķircināja Endija, vezdama viņu istabā.
-�� Nemaz nav smieklīgi, viņ� nomurmināja.
-�� Tu ta�u negribēji tajā dalīties! viņa neatlaidās.
-������� Tagad es esmu ar mieru, viņ� dedzīgi iebilda. Pa�tiesībā� vai tu to gribi? Es tev to atdo�u ļoti izdevīgi par brīvu. Viņ� pastiepa spaini Endijai.
-������� Tā, tā. Pakratījusi galvu, Endija sakrustoja rokas uz krūtīm. Noliec zemē, labi? Viņa norādīja uz istabas stūri aiz sarkana ādas dīvāna. Noliec tur. Man, to re�dzot, �ermuļi skrien pār kauliem.
-�������� Tev skrien �ermuļi!? iesaucās Evanss. Ko tad lai es saku? Ik reizi, kad paskatos, tas ir mazliet paaudzies. Tas aug ātrāk par Trigeru!
-��� Ei! abi iesaucās vienā balsī.
Abiem prātā bija ie�āvusies viena un ta pati doma, modu��as vienas un tas pa�as biedējo�ās atmiņas. Abi pēk�ņi bi�ja atcerēju�ies, ka Trigers bija apēdis gabalu zaļās vielas.
-��� Vai tu domā?� ierunājās Evanss.
-�������� Iespējams� atbildēja Endija, negaidot, kamēr viņ� pabeigs iesākto teikumu. Iespējams, ka Trigers aug tā�pēc, ka apēdis Briesmoņa asinis.
-��������� Ko lai es daru? vaimanāja Evanss, satraukti staigā�dams pa istabu, rokas zilo d�insu kabatās sabāzis. Masa aug aizvien lielāka, un tāpat nabaga Trigers. Es �eit esmu pilnīgi viens. Nav neviena, kas varētu man palīdzēt. Ne�viena.
-���������� Un tava krustmāte? ierosināja Endija, vērdamās spainī, kas atradās uz grīdas istabas stūri. Varbūt Ketrina var kaut ko izdomāt?�
-��������� Tu smejies? Viņa nevar dzirdēt, ko es saku. Viņa ne�grib dzirdēt, ko es saku. Viņa mani ienīst. Viņa tikai sē� pie savām puzlēm un visu dienu strīdas ar savu �ausmīgo melno kaķi.
-�������� Labi. Aizmirsti par to, teica Endija, savilkusi bezce�rīgu seju. Varbūt, ja tu pastāstītu ārstam�
-��������� Jā, jā. Protams, atcirta Evanss. Viņ� katrā ziņā noticēs, ka Trigers pārvēr�as par milzi tāpēc, ka es viņam ļāvu ēst Briesmoņa asinis.
Viņ� atkrita uz dīvāna. Es �eit esmu pilnīgi viens, Endij. Nav neviena, kas man varētu palīdzēt. Pat neviena, ar ko es varētu par to aprunāties.
-��� Izņemot mani?
-Jā, viņ� teica, nenolai�ot no Endijas skatienu. Izņe�mot tevi.
Viņa apsēdās dīvāna otrā galā. Nu labi, liii ko es te varu izdarīt? viņa �auboties vaicāja.
Pielēcis kājās, Evanss atnesa spaini. Paņem kādu daļu. Sadalīsim to.
-�������� Ko? Kāpēc mēs to nevaram vienkār�i iesviest atkritu�mu tvertnē? viņa vaicāja, raugoties spaini. Zaļā masa bija uzblīdusi gandrīz līdz spaiņa malām.
-��� Izmest? To mēs nevaram, atteica Evanss.
-������� Skaidrs, ka varam. Nāc! Es tev parādī�u. Viņa pasnie�dzās pēc spaiņa roktura, bet Evanss pastūma spaini tālāk.
-�������� Ko tad, ja viela pāraug atkritumu tvertni? viņ� vai�cāja. Ja nu tā turpina augt?
Endija paraustīja plecus. Nezinu.
-Turklāt, man vajag to saglabāt, Evanss satraukti turpinaja. Ja viela patie�ām liek Trigeram augt, man tā jāsaglabā kā pierādījums. Saproti, lai parādītu ārstiem vai kadam citam. Lai viņi varētu izārstēt Trigeru.
-�������� Varbūt mums vajadzētu piezvanīt policijai?� domī�gi sacīja Endija, virpinot matu cirtu.
-������� Jā. Protams! atteica Evanss, pavērsis acis pret debe�sīm. Viņi bez �aubām mums noticēs. Skaidra lieta. "Mēs �o vielu nopirkām rotaļlietu veikalā, inspektor, un tagad tā aug aizvien lielākā un lielākā un pārvēr� manu suni par milzu nezvēru."
-�������� Labi, labi. Tev taisnība, sacīja Endija. Mēs neva�ram izsaukt policiju.
-�������� Tad tu man palīdzēsi? noprasīja Evanss. Tu pa�ņemsi dalu no vielas?
-�� laikam gan, viņa negribīgi teica. Bet tikai mazliet.
Meitene piecēlās kājās, uzmanīgi apejot spaini. Tūlīt bū�u atpakaļ.
Viņa izgaja no istabas, bet drīz vien atgriezās ar tuk�u kafijas kannu. Ieliec �ajā, viņa smaidot sacīja.
Evanss pavērās uz kafijas kannu. Un tas ir viss, ko tu paņemsi? viņ� �ēlojās. Ta�u tūlīt pat bija ar mieru:
-��� labi. labi. Ari tas līdzēs.
Nometusies ceļos, Endija iegremdēja kafijas kannu spainī. Ei! viņa iesaucās. Pametusi gaisa rokas, viņa atkrita sēdus uz grīdas.
-��� Kas noticis? Evanss piesteidzies vaicāja.
-�������� Asinis gribēja ievilkt sevī iek�ā kafijas kannu, sacīja Endija, bailēs un pārsteigumā saspringtu seju. Sūca to iek�ā.
Evanss ieskatījās spainī. Kafijas kanna bija nozudusi. -Ko?
-��������� Es jutu, kā tās vilka, nedro�i noteica Endija, atkal notupdamās pie spaiņa.
-�������� Paskatīsimies! sacīja Evanss un iegremdēja abas ro�kas Briesmoņa asinīs.
-��� Fui! noteica Endija. Tas nu gan ir pretīgi.
-�������� Velk. Tev taisnība, piekrita Evanss. Tāda sajūta, it kā tās vilktu lejup manas rokas. 0! Tās ir tik siltas. It ka būtu dzīvas.
-����� Nerunā tā\ nodrebinādamas iesaucās Endija.
-��� Vienkār�i dabū laukā kannu, labi?
Evansam nācās vilkt no visa spēka, tomēr izdevās kan�nu izvilkt. Tā bija pilna ar trīso�u zaļu masu. Fui!
-�� Tu esi pārliecināts, ka man to vajadzētu ņemt? vai�cāja Endija, nesniegdamās pēc kannas, kaut ari Evanss to viņai deva.
-Tikai uz īsu bridi, viņ� sacīja. Kamēr mēs izdomā�sim kaut ko labāku.
-��������� Varbūt mēs to varētu izbarot Beimcru dvīņiem? ierosināja Endija, beidzot paņemot kannu.
-��������� Tad mums būs milzīgi Beimeru dvīņi, pajokoja Evanss. Nu nē, paldies.
-��������� Nopietni, labāk piesargies no viņiem, brīdināja Endi�ja. -Ja Trigers viņus �orīt pārbiedēja, viņi meklēs izdevību atriebties. Viņi tie�ām domā, ka ir briesmīgi varoņi, Evans. Viņi spēj būt ļauni. Viņi tie�ām var tev kaut ko nodarīt.
-��������� Paldies par mēģinājumu mani uzmundrināt, drūmi noteica Evanss. Viņ� vēl joprojām tīrīja no rokām sīkus Briesmoņa asiņu gabaliņus un meta tos atpakaļ spainī.
-�������� Pirms tavas atnāk�anas es skatījos video. Pirmo Indianas D�onsa filmu. Vai gribi redzēt?
Evanss pakratīja galvu. Nē. Es labāk ie�u. Kad gāju projām, krustmāte Ketrina gatavoja vakariņas. Kapāja kaut kādu gaļu. Atkal vienas lieliskas vakariņas klusumā, krustmātes Ketrinas un viņas kaķa skatiena pavadībā.
-�������� Nabaga Evanss, pa pusei zobgalīgi, pa pusei līdzjū�tīgi noteica Endija.
Evanss pacēla tagad tikai par divām tre�daļām pilno spaini un ļāva pavadīt sevi līdz ārdurvīm. Piezvani man vēlāk, labi? teica Endija.
Viņ� pamāja un izgāja uz lieveņa. Endija aizvēra durvis.
Evanss vēl nebija ticis līdz ietvei, kad no zaļā dzīv�oga, sa�ņaugu�i plaukstas sarkanās, gaļīgās dūrēs, izslīdēja Beimeru dvīņi.
Brāļi iznira no dzīv�oga mestās ēnas. Viņu īsajos, gai�a�jos matos atmirdzēja vēlīnā pēcpusdienas saule. Abi līk�smi smaidīja.
Sastindzis uz vietas, Evanss raidīja skatienu no viena uz otru.
Neviens neteica ne vārda.
Viens no Beimeriem izrāva spaini Evansam no rokām un nosvieda to zemē. Spainis atsitās pret zemi ar smagnē�ju būk�, un tā biezais, zaļais saturs, pretīgi klunk�ķēdams, izplūda pa zāli.
Ei! iesaucās Evanss, pārtraucot saspringto klusumu.
Vairāk pateikt viņam neizdevās.
Otrs dvīnis spēcīgi iesita ar dūri viņam pa vēderu.
Evanss juta, ka sāpes izstaro pa visu augumu. No si�tiena aizrāvās elpa. Viņ� tvēra pēc gaisa.
Nākamo sitienu viņ� neredzēja. Tas trāpīja pa vaigu tie�i zem labās acs.
Zēns sāpēs iegaudojās un bezpalīdzīgi savicināja rokas.
Nu viņu sita abi brāļi. Tad viens no viņiem spēcīgi pa�grūda Evansu aiz pleciem, un viņ� visā garumā pakrita vēsajā, mitrajā zālē.
Aizmiglodamas skatienu, viņu pārņēma sāpes. Tām se�koja nelabums. Skaļi tverdams gaisu, Evanss aizvēra acis, gaidot, kad rimsies asās sāpes vēderā.
�ķita, ka zeme paceļas gaisa. Zēns pastiepa roku un cie�i turējās pie zemes, lai nenokristu.
Kad Evansam beidzot izdevās pacelt galvu, viņam blakus satraukumā ieplestām acīm stāvēja Endija: Evans�
Viņ� ievaidējās un, atgrūzdamies ar abām rokām, mēģi�nāja piecelties sēdus. Reibonis, grie�anās, virpuļojo�ā zā�le piespieda atkal likties guļus.
-������� Vai viņi aizgāja? zēns vaicāja, pievērdams acis, atvai�rīdams nelabumu.
-��������� Riks un Tonijs? Es redzēju, ka viņi aizskrien, sacīja Endija, nometusies viņam blakus uz ceļiem. Kā tev ir? Vai man pasaukt savu mammu?
Viņ� atvēra acis. Jā. Nē. Es nezinu.
-��� Kas īsti notika? viņa noprasīja.
Evanss pacēla roku pie vaiga. Au! Vaigs jau bija pietūcis un pārāk sāpīgs, lai pieskartos.
-��� Viņi tevi piekāva?
-�������� Vai nu piekāva, vai arī notrieca kravas ma�īna, viņ� ievaidējās.
Pēc da�ām minūtēm tās �ķita kā stundas viņ� bija piecēlies kājās, varēja atkal paelpot un berzēja uztūku�o vaigu. Es nekad neesmu kāvies, viņ� stāstīja Endijai, purinot galvu. Nekad.
-�������� Es gan īsti nedomāju, ka to varētu nosaukt par kauli�ņu, viņa atteica, vēl aizvien izskatīdamās norūpējusies.
Evanss iesmējās, ta�u par sevi atgādināja sāpes vederā.
-���� Mēs viņiem atmaksāsim, dzēlīgi noteica Endija.
-��� Mēs atradīsim veidu, kā atriebties. Nelie�i.
-Ai! Paskaties! Briesmoņa asinis. Evanss piesteidzās pie apgaztā spaiņa.
Spainis gulēja uz sāniem. Zaļā masa bija izlijusi zālē, veidojot lielu, biezu peļķi.
-��������� Es tev palīdzē�u dabūt to atpakaļ, sacīja Endija, pa�celdama spaini. Cerams, ka viela nebūs iznīdējusi zāli. Mans tētis dabūs trieku, ja viņa mīļotais zāliens būs iz�bojāts!
-�������� Tā ir tik smaga, novaidējās Evanss, pūloties iecelt vielu spainī. Nemaz negrib kustēties.
-��� Mēģināsim savākt ar saujām, ierosināja Endija.
-�������� Vai! Tā negrib sadalīties gabalos, pārsteigts sacīja Evanss. Paskaties. Salipu�i kopā.
-��������� Glu�i kā karamele, sacīja Endija. Vai esi kādreiz redzējis, kā gatavo karameles speciālajās ma�īnās? Masa vienkār�i turas kopā vienā lielā gabalā.
-��������� �ī nu nav karamele, nomurmināja Evanss. Tā ir pretīga.
Kopīgiem speķiem viņiem izdevās pacelt visu zaļo ga�balu un iemest to spaini. Viela piepildīja spaini ar riebīgi �ļurksto�u skaņu, un abi bērni tikai ar grūtībām dabūja no tās lauka rokas.
-�������� Tā ir tik lipīga, pretīgumā saviebusies, noteica En�dija.
-��������� Un silta, piebilda Evanss. Beidzot viņam izdevās iz�vilkt no masas rokas. Tāda sajūta, it kā tā gribētu aprīt manas rokas, viņ� sacīja, slaukot plaukstas T-kreklā.
-��� Iesūkt tās iek�ā.
-��������� Nes to uz mājām, sacīja Endija. Pametusi skatienu uz māju pusi, meitene ieraudzīja, ka māte, mājot ar ro�kām, aicina viņu atgriezties. Ak vai. Vakariņas. Man jā�iet. Viņas skatiens apstājās pie Evansa uztūku�ā vaiga. Pagaidi tik, kad tevi ieraudzīs krustmāte!
-��������� Iespējams, ka viņa pat nepamanīs, drūmi noteica Evanss. Viņ� paņēma spaini aiz roktura. Ko mēs darī�sim ar �o te?
-��������� Mēs to rīt aiznesīsim atpakaļ uz rotaļlietu veikalu, atbildēja Endija, lieliem soļiem dodoties pāri zālienam uz māju pusi.
-Ko?
-�������� Tie�i tā mēs darīsim. Mēs vienkār�i aiznesīsim to at�pakaļ.
Evansam tā nemaz nelikās Uk pievilcīga doma. Ta�u �o�brīd viņam nebija spēka par to strīdēties. Noskatījies, kā Endija nozūd mājā, viņ�, galvai pulsējot, vēderam smeldzot, lēnītēm atgriezās pie Ketrinas.
Zagdamies gar mājas sienu, zēns ieslīdēja pa sānu dur�vīm garā�ā, lai paslēptu tur spaini ar Briesmoņa asinīm. Slēpjot to aiz apgāztas ķerras, viņ� atskārta, ka spainis ir pilns līdz malām.
Es ta�u iedevu lielu gabalu Endijai, viņ� nodomāja. To�brīd spainis bija pilns tikai par divām tre�daļām.
Man vajadzēs sameklēt lielāku trauku, kur to glabāt, viņ� nosprieda. Varbūt pagrabā ir kāda kaste vai kas cits.
Nolēmis pirms tik�anās ar Ketrinu sakopties, zēns ieza�gās mājā. Viņ� redzēja, ka krustmāte vēl aizvien rosās virtuvē un, nolikusi pār pavardu, ņemas ap vakariņām. Uz pirkstgaliem viņ� uzkāpa pa kāpnēm un nomazgājās. Tā kā uztūku�ajam, piesarku�ajam vaigam neko daudz nevarēja līdzēt, viņ� pārvilka tīrus, platus �ortus, tīru Tkreklu un rūpīgi saķemmējās.
Kad abi bija apsēdu�ies pie galda dzīvojamā istaba, Ketrinas skatiens pamanīja Evansa uztūku�o vaigu. Vai tu esi kāvies? aizdomīgi pa�ķielējusi uz zēnu, viņa vaicāja. Tu esi mazs huligāns, vai ne? Tie�i tāpat kā tavs tēvs! Cālēns vienmēr iekūlās ķīviņos, vienmēr aiztika zēnus, kas divreiz lielāki par viņu pa�u.
Nevarētu glu�i teikt, ka es viņus aiztiku, Evanss no�murmināja, ar dak�iņu spaidīdams gaļas gabalu.
Visu vakariņu laiku Ketrina nenolaida skatienu no viņa satūku�ā vaiga, bet vairs nebilda ne vārda.
Viņai vienalga, vai man sāp vai ne, nelaimīgs nodomā�ja Evanss.
Viņai patie�ām vienalga.
Viņa pat neapvaicajās, vai sāp.
Savā ziņā viņ� bija par to pateicīgs. Nebija nekādas vaja�dzības, lai krustmāte sāktu uztraukties, pārdzīvotu, ka viņ� sakāvies, varbūt zvanītu vecākiem uz Atlantu un visu izstāstītu.
Nu� vecākiem viņa nevarēja izstāstīt. Viņa nevarēja sarunāties pa telefonu, jo neko nedzirdēja.
Evanss notiesāja visu lielo gaļas sautējuma porciju. Tas bija ļoti gards, izņemot dārzeņus.
Klusums �ķita tik skals. Evanss sāka pārdomāt savu ne�laimi Briesmoņa asinis.
Vai viņam vajadzētu par to pastāstīt Ketrinai?
Viņ� varētu uzrakstīt par savām nepatik�anām dzelte�najā bloknotā un iedot viņai izlasīt. Būtu tik labi kādam izstāstīt, ļaut, lai kāds pieaugu�ais parūpējas par �o nelai�mi un tiek ar to galā.
Ta�u ne jau nu krustmāte Ketrina, zēns nosprieda.
Viņa bija pārāk dīvaina.
Viņa nesaprastu.
Viņa nezinātu, ko darīt.
Un viņai būtu vienalga.
Endijai bija taisnība. Viņiem jāaiznes viela uz rotaļlietu veikalu. Jāatdod atpakaļ. Vienkār�i jātiek no tās vaļā.
'Ia�u līdz tam brīdim jāatrod vieta, kur to glabāt.
Evanss nogaidīja savā istabā, kamēr dzirdēja, ka Ketri�na tūdaļ pēc pulksten desmitiem dodas pie miera. Pēc tam viņ� nozagās lejā pa kāpnēm un devās laukā uz ga�rā�u.
Nakts bija auksta un skaidra. Cikādes sisināja bez ap�stājas. Melnajās debesīs mirdzēja sīki zvaig�ņu punktiņi.
Kabatas lukturī�a apaļais gaismas kūlītis pārslīdēja pāri piemājas ceļam, vedot Evansu uz tum�o garā�u. Ieejot ta�jā, kaut kas aiz�āvās pa grīdu pie dibensienas.
Varbūt ta bija tikai sausa lapa, kuru, man atverot dur�vis, aiznesa vēj�, viņ� cerēja.
Evanss nedro�i aplaida gaismas kūli apkārt, pavēr�ot to pret apgāzto ķerru. Viņam noliecoties, pastiepjot roku aiz ķerras un izvelkot no turienes spaini ar Briesmoņa asi�nīm, gaismas kūlis uz�āvās pret garā�as griestiem.
Viņ� pavērsa gaismu uz spaini un noelsās.
Zaļā viela trīsuļodama tiecās pāri spaiņa malām.
Tā aug ātrāk nekā iepriek�, viņ� nodomāja. Man vajag atrast kaut ko lielāku, kur to paslēpt tikai uz vienu nakti.
Spainis bija pārak smags, lai to varētu panest vienā rokā. Iebāzis kabatas lukturīti padusē, Evanss saņēma stīpu ar abām rokām un ar pūlēm pacēla spaini no zemes.
Cenzdamies neizlaistīt saturu, viņ� sāka virzīties uz tum�ās mājas pusi. Pie pagraba kāpnītēm zēns apstājās un klusi nolika smago spaini uz linoleja grīdas.
Viņ� iededza elektrību. Kaut kur lejā uzzibsnīja nespod�ra gaisma, metot bālgani dzeltenu atspīdumu uz cementa grīdas.
Tur jābūt kaut kam, kur ielikt �o nejedzibu, nodomāja Evanss. Pacēlis smago spaini, viņ� lēnītēm un piesardzīgi sāka kāpt lejā pa stāvajam, tum�ajām kāpnēm, ar plecu atspiedies pret pagraba sienu, lai noturētu līdzsvaru.
Sagaidījis, kad acis aprod ar blāvo gaismu, viņ� ierau�dzīja, ka viss pagrabs ir viena liela un mitra telpa ar ze�miem griestiem. Telpa bija stāvgrūdām piebāzta ar karto�na kārbām, vecu laikrakstu un �urnālu kaudzēm, vecām mēbelēm un sadzīves priek�metiem, kas bija pārsegti ar pleķainiem, nodzeltēju�iem palagiem.
Sperot soli tālāk, kaut kas pieskārās zēna sejai.
Klusi iekliedzies, viņ� nometa spaini un pacēla rokas, lai noslaucītu no sejas biezos zirnekļu tīklus, kas, �ķiet, stiepās viņam pretī. Sausi un asi tie kļāvās pie ādas, ka�mēr Evanss izmisīgi pūlējās no tiem atbrīvoties.
Pēk�ņi zēns atskārta, ka tas nav zirnekļu tikls, kas kus�tas gar vaigu. Tas bija zirneklis.
Strauji ievilcis elpu, viņ� to noU auca. Ta�u ari pec tam, kad Evanss redzēja, ka kukainis aizrāpo pa grīdu, viņ� juta ta durstīgo kāju pieskārienus uz sejas.
Nu jau, sirdij dobji dunot, viņ� a�i atrāvās no sienas, bet, ar acīm pārmeklējot-vaļējos dēļu plauktus, kas slēpās puskrēslā pie tālākās sienas, viņ� paklupa pār kaut ko, kas gulēja uz grīdas.
Ai! Viņ� pārkrita tam pāri ar galvu pa priek�u, ro�kam cenzdamies slāpēt kritienu.
Cilvēka ķermenis!
Kāds gulēja uz grīdas viņam apak�ā! Nē.
Nomierinies, Evans! Nomierinies! zēns sev pavēlēja.
Viņ� grīļodamies piecēlās kājās.
Izrādījās, ka viņ� bija pakritis pār vecu manekenu. Iespē�jams, tas atbildis Ketrinas izmēriem, kad viņa bija jaunāka.
Evanss paripināja manekenu nost no ceļa, ar skatienu pārmeklējot ēnaino telpu cerībā atrast kādu trauku, kur varētu glabāt Briesmoņa asinis. Kas bija tas garais, ze�mais priek�mets darbgalda priek�ā?
Piegājis tuvāk, Evanss saprata, ka tā ir veca, izrūsējusi vanna, kam iek�pusē nolobījusies krāsa. Viņ� redzēja, ka vanna ir pietiekami liela, un nekavējoties izlēma tajā gla�bāt zaļo masu.
Skaļi nostenējies, zēns uzcēla spaini uz vecās vannas malas. Vēdera muskuļi vēl bija vārīgi no sitiena, un sāpes izstrāvoja cauri visam augumam.
Pagaidījis, kamēr sāpes rimstas, Evanss pie�ķieba spai�ni. Biezā, zaļā masa izlija no spaiņa un atsitās pret vannas dibenu ar pretīgu plak�ķi.
Evanss nolika spaini malā un nolūkojās Briesmoņa asi�nīs, vērojot, kā tās izplūst, biezi noklājot vannas dibenu. Viņam par pārsteigumu izrādījās, ka vanna ir gandrīz līdz pusei pilna.
Cik ātri tās auga?!
Evanss stāvēja, nolīcis pār vannu, jau grasīdamies kāpt atkal aug�ā, kad izdzirda kaķa brēcienu.
Satrūcies viņ� palaida vaļā vannas malu tie�i tajā brīdī, kad Sārabeta uzlēca viņam uz muguras. Krītot pāri vannas ma�lai biezajā, zaļajā vielā, Evansam nebija laika pat iekliegties.
Evanss ar visu sparu nokrita uz elkoņiem, bet biezās Briesmoņa asinis kritienu mikstināja. Viņ� dzirdēja, ka kaķis iebrēcas vēlreiz un aizlēk�o projām.
Grimstot zaļaja masā, zēns mēģināja ķepuroties. Ta�u lipīgā masa vilka viņu uz leju ar apbrīnojamu spēku.
�ķita, ka tā sagrābusi visu viņa augumu, turot to kā iecementētu, un, klusi burbuļojot, tā brieda arvien lielāka un cēlās uz aug�u pretī zēna sejai. Es nosmak�u, viņ� saprata.
Tā mēģina mani nosmacēt.
Viela izplatīja siltumu visā viņa ķermenī, ieplūda krūtīs, kājās, kaklā.
Es nevaru pakusteties.
Esmu iestidzis.
Tā mēģina mani nosmacēt.
Nē!
Evanss parāva galvu uz aug�u tie�i tobrīd, kad zaļā masa sāka pārklāt seju.
Pēc tam viņ� mēģināja pagriezties. Ar lielām pūlēm, skaļi el�ot, aizsmaku�iem kliedzieniem lau�oties pār lu�pām, viņam izdevās pieslieties sēdus.
Zaļā viela pacēlās vēl augstāk, kā sniedzoties pēc viņa, lai ierautu atkal atpakaļ.
Evanss ar abām rokām satvēra vannas malas, pieķērās tām cie�i jo cie�i un no visa spēka mēģināja izrauties. Projām, projām no līpo�ās, velko�ās masas! Projām no sa�vādās varas, kas, �ķiet, vilka viņu atpakaļ ar atjaunotu spēku.
Aug�ā. Aug�ā.
Nē! viņ� paguva iekliegties, kad siltā, zaļā masa apņēma plecus. -Nē!
Tagad tā bija satvērusi viņa plecus, apskāva kaklu, sūca viņu iek�ā, vilka atpakaļ savos lipīgajos dziļumos.
Lejā. Lejā.
Tā ir uzveikusi mani, atskārta Evanss.
Tagad tā ir mani uzveikusi.
Nē! Evanss skaļi iekliedzās, kad zaļā viela sāka burbuļot viņam ap kaklu.
Tā vilka viņu. Vilka viņu lejā.
-Nē!
Mēģini atkal. Aug�ā.
Mēģini vēl.
Aug�ā. Aug�ā. Jā!
Satvēris vannas malas, Evanss slējās aug�ā, rāva sevi uz aug�u, cīnījās, pūlēdamies no visa spēka.
Jā! Jā! Viņ� bija uzveicis zaļo vielu. Viņ� bija stiprāks par to. Vēl viens rāviens, un viņ� būs brīvs.
Atviegloti nopūzdamies, Evanss pārvēlās vannas malai uz vēsās pagraba grīdas.
Un palika tur guļam, piekļāvies miklajam cementam, gaidot, kamēr atgūs elpu.
Kad viņ� pacēla skatienu, da�u pēdu attālumā, pie�ķie�busi galvu, stāvēja Sārabeta, raugoties pretī ar savām dzeltenajām acīm, un viņas tum�i viltīgajā sejā bija ārkār�tēja apmierinājuma pilna izteiksme.
Nākamajā rītā, pēc trausla, nemierīga miega, Evanss pie brokastu galda atnāca ar dzeltena līniju papīra bloknotu.
-��� Nu, nu, viņu sagaidīja Ketrina, noliekot priek�ā bļo�du ar sausajām kvie�u brokastīm, tu izskaties tie�i ka pele, ko apskādējis kaķis! viņa smējās, purinot galvu.
-���� Nepiemini kaķi, nomurmināja Evanss. Pastūmis malā brokastu bļodu, viņ� norādīja uz bloknotu.
-��� Neļauj pārslām piemirkt, rājas Ketrina, pastumda�ma bļodu atpakaļ. Tā tu dabūsi vairāk vitamīnu. Un tas ir ari labs �ķiedrvielu avots.
-��� Mani neinteresē tavas muļķīgās �ķiedrvielas, īdzīgi noteica Evanss, zinot, ka krustmāte nedzirdēs. Viņ� vēl�reiz norādīja uz bloknotu un sāka ātri rakstīt lieliem, dru�kātiem burtiem.
Tas piesaistīja viņas interesi. Apgājusi ap galdu, Ketrina nostājās zēnam aiz muguras un nenolaida skatienu no bloknota, kurā viņ� rakstīja savu izmisuma pilno vēsti.
MAN IR NELAIME, viņ� rakstīja. MAN VAJADZĪGA TAVA PALĪDZĪBA. VANNA PAGRABA IR PILNA AR ZAI.AJAM BRIESMOŅA ASINĪM, KAS TŪDAĻ PLŪDĪS PĀRI, UN ES NEVARU TAS APTURĒT.
Nolicis rakstāmo, Evanss pacēla bloknotu viņai pie sejas.
Raugoties uz Ketrinu no savas vietas, redzot viņas bālo seju rīta gaismā, kad viņa, ģērbusies pelēkajos flaneļa ritasvārkos, bija noliekusies viņam pāri, krustmāte Evansam pēk�ņi �ķila ļoti veca. Vienīgi viņas acis, �īs vibrējo��ās, zilās acis, kas a�i pārslīdēja bloknotā rakstītajiem vārdiem, likās jaunības pilnas un dzīvas.
Ketrinas lūpas lasot bija cie�i sakniebtas, visu uzmanību veltot tam, ko viņ� bija uzrakstījis. Evanss nenolaida no krustmātes gaidpilnu skatienu. Nākamajā mirklī viņas mute savilkās platā smaidā un, atmetusi galvu, viņa sāka smieties.
Viņas reakcijas pagalam samulsināts, Evanss atstūma krēslu un pielēca kājās. Uzlikusi roku zēnam uz pleca, Ketrina viņu rotaļīgi pagrūda.
-���������� Nesmejies par vecu cilvēku! viņa iesaucās, galvu grozīdama, un devās atpakaļ uz savu vietu pie galda. Es domāju, ka tu esi nopietns zēns. Laikam jau tu nemaz ne�līdzinies savam tēvam. Viņ� nekad neizspēlēja dumjus jokus un trikus. Cālēns vienmēr bija tik nopietns.
-�������� Mani neinteresē tavs Calēnsl zaudējis savaldī�anos, iekliedzās Evanss un dusmīgi nosvieda bloknotu uz bro�kastu galda.
Krustmāte sāka nevaldāmi smieties. Viņa, �ķiet, ne�ievēroja, ka Evanss, zaudējis cerības, nolūkojas viņā ar niknumu, sa�ņaudzis rokas dūrēs.
-��������� Briesmoņa asinis! Tās tik ir iedomas! Ketrina no�slaucīja smieklu asaras no vaigiem. Pēk�ņi viņas sejas iz�teiksme kļuva nopietna. Satvērusi Evansa auss ļipiņu, viņa to saspieda. Es tevi brīdināju, Ketrina no�ukstēja. Es tevi brīdināju, lai esi piesardzīgs.
-Au!
Kad Evanss sāpēs iekliedzās, Ketrina, acīm kvēlojot kā ziliem dārgakmeņiem, palaida vaļā viņa ausi.
Man jātiek projām-no �ejienes, nodomāja Evanss, ber�zējot sāpīgo auss ļipiņu. Pagriezies viņ� steig�us izsoļoja no virtuves un devās uz savu istabu.
Es zināju, ka no viņas nebūs nekādas jēgas, zēns rūgti nodomāja.
Viņa ir tikai jukusi veca sieva. Man vajadzēja novilkt viņu lejā pagrabā un paradīt pretīgo masu , viņ� domāja, dusmīgi nomezdams uz grīdas iepriek�ējā dienā valkātās drēbes.
Bet ko tas līdzētu? Dro�i vien viņa smietos ari par to.
Viņa man nepalīdzēs.
Evanss zinaja, ka viņam ir tikai viens cilvēks, uz kuru varēja paļauties.
Endija.
Drebo�iem pirkstiem grie�ot numuru, viņ� piezvanīja Endijai.
-��������� Sveika. Tev taisnība, viņ� sacīja, nedodot meitenei iespēju kaut ko pateikt. Mums jānes viela atpakaļ uz veikalu.
-������� Ja mēs to varēsim panest, rai�pilnā balsī atbildēja Endija. Tas Briesmoņa asiņu gabals, ko tu man iedevi tas ir pāraudzis kafijas kannu. Es to ieliku vecāku ledus spainītī, bet drīz ari tur nebūs vietas.
-�������� Kā būtu, ja mēs izmantotu plastmasas atkritumu mai�su? ierosināja Evanss. Zini, vienu no tiem īsti lielajiem dārza maisiem. Iespējams, ka divos tādos mēs varēsim visu aiznest.
-�������� Vērts pamēģināt, teica Endija. Tā masa ir tik pre�tīga. No tās nāk tik riebīgas skaņas, un tā ir tik lipīga.
-�������� Vari man nestāstīt, drūmi atbildēja Evanss, atcero�ties iepriek�ējo nakti. Es tajā izpeldējos.
-�������� Ko? Pastāstīsi vēlāk, viņa nepacietīgi sacīja. Man �ķiet, ka rotaļlietu veikals tiek atvērts desmitos. Pēc div desmit minūtēm varu satikties ar tevi uz stūra.
-���������� Lai notiek. Evanss nolika klausuli un devās uz garā�u pēc piastikāta maisa.
Endija parādījās, aptinusi savu plastmasas maisu ap div�riteņa ragiem. Evansam atkal nācās iet viņai blakus. Viņa maiss bija izspilējies un tik smags, ka nācās to vilk�us vilkt pa ietvi. To nebija iespējams pacelt.
-�������� Vanna bija gandrīz pilna līdz malām, viņ� stāstīja Endijai, nostenēdamies, kad maisu vajadzēja dabūt pāri ietves malai. Baidos, ka maiss saplīsīs un viela izklūs laukā.
-��������� Vēl atliku�i tikai divi kvartāli, pūlēdamās runāt uz�mundrino�i, sacīja Endija. Garām lēni brauca automa�īna. Vadītājs, pusaudzis ar gariem, melniem matiem, smaidot izbāza galvu pa ma�īnas logu. Kas tajā maisā? Līķis?
-�� Tikai atkritumi, atbildēja Evanss.
-�������� Tā nu gan ir taisnība, nomurmināja Endija, ma�īnai aizbraucot tālāk.
Pilsētas centrā vairāki cilvēki apstājās un noskatījās uz abiem bērniem. Sveiki, Vinslova kundze! Endija uz�sauca kādai mātes draudzenei.
Vinslova kundze pamāja, tad, uzmetusi Endijai ziņkārī�gu skatienu, iegāja pārtikas veikalā.
Endija nokāpa no divriteņa un sāka stumt to blakus. Evanss turpināja vilkt pilno maisu aiz sevis.
Nonāku�i līdz nākamajam kvartālam, abi devās pāri ielai.
Ta�u ielas vidū apstājās, kā zemē iemieti.
Un satriekti iepleta acrs.
Veikala durvis un logs bija aiznagloti ar dēļiem. Pie dur�vīm piesprausta maza, ar roku rakstīta zīmīte vēstīja: VEI�KALA DARBĪBA PĀRTRAUKTA.
Izmisīgi gribēdams tikt vaļā no pretīgā atkritumu maisa satura, Evanss tik un tā sāka ar dūrēm dauzīt durvis.
-��� Vienalga, kas nāciet �urp! Ei, kāds, atveriet!
Nekādas atbildes.
Viņ� dauzīja durvis ar abām dūrēm.
Klusums.
Beigu beigās Endijai nācās aizvilkt viņu projām.
-��������� Veikals ir slēgts, no ielas otras puses uzsauca kāda jauna sieviete. To slēdza pirms vairākām dienām. Vai redzat? Viss ir aiznaglots un ciet.
-��������� Paldies par palīdzību, zem deguna nomurmināja Evanss. Viņ� dusmīgi uzsita ar plaukstu pa durvīm.
-��� Evans, pārstāj. Tu tikai sasitīsi roku, brīdināja Endija.
-�������� Nu un tad? viņ� noprasīja. Vai tev ir vel kāda fan�tastiska ideja, Endij?
Viņa paraustīja plecus: Tagad tava karta izdomāt kaut ko spo�u.
Evanss nelaimīgs nopūtās: Varbūt man atdot to Ketrinai un pateikt viņai, ka tā ir liellopu gaļa? Tad viņa to sa�kapātu ar savu nazi, ko vienmēr nēsā sev līdzi.
-��������� Manuprāt, tu �obrīd nespēj sakarīgi domāt, sacīja Endija, uzliekot līdzjūtīgu roku viņam uz pleca.
Abi nolūkojās uz atkritumu maisiem. Izskatījās, ka tie kustas izple�as un saraujas, it kā zaļā masa iek�ā elpotu!
-���������� Iesim atpakaļ pie Ketrinas, drebo�ā balsī sacīja Evanss. Varbūt pa ceļam kaut ko izdomāsim.
Kaut kā viņiem izdevās aizvilkt Briesmoņa asinis at�pakaļ uz Ketrinas mājām. Saule bija pacēlusies augstu de�besīs. Nonākot pagalmiņā aiz mājas, Evanss bija svied�riem noplūdis. Viņam smeldza rokas. Galva plīsa vai pu�u.
-��������� Ko tālāk? viņ� vārgā balsī vaicāja, palaizdams vaļā uzblīdu�o atkritumu maisu.
Endija pieslēja savu divriteni pie garā�as sienas. Viņa norādīja uz lielu alumīnija atkritumu tvertni, kas atradās pie garā�as durvīm. Ko tu saki par to? Izskatās visai iz�turīga. Piegājusi pie konteinera, viņa to nopētīja. Un paskaties vāku var stingri noslēgt.
-�������� labi, slaukot sviedrus T-krekla piedurknē, piekrita Evanss.
Endija nocēla lielajai tvertnei vāku un iegāza taja sava maisa saturu. Tas atsitās pret konteinera dibenu ar pretī�gu, �ļurksto�u troksni. Pēc tam viņa piesteidzās palīgā Evansam.
-�������� Tas ir tik smags, stenēja Evanss, pūloties pacelt maisu uz aug�u.
-��� Mēs to pieveikim, apgalvoja Endija.
Kopīgiem spēkiem izdevās izkratīt Briesmoņa asinis no plastikata maisa. Tās izvēlās kā paisuma vilnis, skaļi �ļācoties gar tvertnes sienām un ceļoties aug�up, it kā gri�bētu izbēgt.
Ar skaļu atvieglojuma nopūtu Evanss aizcirta metāla vā�ku un nospieda slēd�us.
-��� Heija! iesaucās Endija.
Abi ilgu bridi nolūkojās uz tvertni, kā gaidīdami, ka tā uzsprāgs gaisā. Ko tālāk? vaicāja Evanss bailēs sa�springtu seju.
Endija nepaspēja atbildēt, kad virtuves durvīs parādījās Ketrina. Viņa pārmeklēja ar skatienu pagalmiņu, kamēr ieraudzīja abus bērnus. Evans, laba ziņa! iesaucās Ketrina.
Atskatīju�ies uz atkritumu tvertni, Evanss un Endija piesteidzās pie krustmātes. Kelrinai rokā bija dzeltena papīra lapiņa. Telegramma.
-�������� �odien pēcpusdienā tev pakaļ ieradīsies tava māte, plati smaidot, sacīja Ketrina.
Manuprāt, Ketrina priecājas, ka tiks no manis vaļā, bija pirmā doma, kas Evansam ie�āvās prātā.
Ta�u nākamajā brīdī, to atvairījis, viņ� palēcās un aiz prieka skaļi ieaurojās. Tā bija labakā ziņa, kādu viņ� savā mū�ā bija saņēmis.
-��������� Es braucu projām no �ejienes! viņ� iesaucās, kad krustmāte bija atgriezusies mājā. Es braucu projām! Nevaru vien sagaidīt!
Izskatījās, ka Endija nemaz nepriecājas. Tu savai krustmātei tur atstāsi jauku pārsteigumu, viņa noradīja uz atkritumu konteineru.
-�������� Man vienalga! Es braucu projām! atkārtoja Evanss, pacēlis roku, lai sasistu ar Endiju plaukstas.
Viņa neatbildēja. Vai tev ne�ķiet, ka mums kādam vajadzētu pastāstīt par Briesmoņa asinīm? Vai kaut ko da�rīt lietas labā pirms tu aizbrauc?
Ta�u Evanss bija pārāk satraukts, lai tagad par to domā�tu. Ei, Trigeri viņ� uzsauca, skrienot uz suņa laukumi�ņu pagalma dziļumā. -Triger, mēs braucam mājās, drau�dziņ!
Evanss atrāva vaļā vārtiņus un noelsās.
-�� Triger!
Suns, kas lēk�us viņam tuvojās, izskatījās kā Trigers. Ta�u kokerspaniels bija ponija lielumā! Kop� vakardie�nas viņ� bija izaudzis divreiz lielāks!
-��������� Nē! Evansam nācās nokrist zemē, kad sajūsminā�tais Trigers mēģināja viņam uzlēkt virsū. Ei, pagaidi!
Pirms Evanss paspēja piecelties, Trigers sāka nikni riet. Milzīgais suns jau bija izsprucis aiz vārtiņiem un dipināja pa pagalmu uz ielas pusi.
-��������� Nespēju noticēt! iesaucās Endija, paceļot plaukstas pie sejas un �okā noraugoties, kā milzīgais radījums aplēk�oja ap mājas stūri un nozuda skatienam. Viņ� ir tik liels!
-��������� Mums viņ� jāaiztur! Viņ� var kādam nodarīt pāri! iesaucās Evanss.
-��������� Triger! Triger, atpakaļ! Vēl aizvien neatguvis līdz�svaru, Evanss sāka skriet, izmisīgi saukdams suņa vārdu. Ta�u viņ� paklupa pār Endijas divriteni un uzgrūdās at�kritumu konteineram.
-���������� Nē! iekliedzās Endija, bezpalīdzīgi vērodama, kā metāla tvertne apgā�as un Evanss uzkrīt tai virsū. Tvert�ne atsitās pret piemājas ceļu ar skaļu metālisku troksni.
Vāks atlēca nost un aizripoja.
Zaļā masa izlija laukā.
Izplūdusi no tvertnes, tā aprima un �ķita pieceļamies. Trīsot un izdve�ot skaļas �ļurksto�as skaņas, tā iztaisno�jās un izslējās visā augumā.
Kamēr abi bērni, sastingu�i klusās �ausmās, vēroja, trī�so�ā zaļā masa �ķita atdzīvojamies. Kā tikko piedzimis ra�dījums, tā pieslējās, izstaipījās un sāka lūkoties apkārt.
Nākamajā brīdī viela izliekusies ar skaļu �ļurkstu tuvo�jās Evansam, kas vēl aizvien gulēja, pārkritis apgāztajai tvertnei.
Celies aug�ā, Evans! sauca Endija. Celies aug�ā! Tā tūdaļ velsies tev pāri!
-��� Nēēēēēēē!
Evanss izgrūda dzīvniecisku kliedzienu, skaņu, kādu vēl nekad savā mū�ā nebija izdvesis un mēģināja aizvelties projām, bet trīso�ā zaļā masa lēk�us tuvojās.
-�������� Skrien, Evans! kliedza Endija. Satvērusi zēnu aiz ro�kas, Endija viņu pierāva kājās. Tā ir dzīva! viņa sauca. Skrien!
Briesmoņa asinis atslējās pret garā�as sienu. Uz īsu brī�di tās �ķita pielipu�as pie sienas. Pēc tam masa atrāvās un apbrīnojamā ātrumā sāka lēk�ot uz viņu pusi.
-��� Palīgā! Palīgā!
-��� Kāds lūdzu palīdziet!
Kliedzot pilnā rīklē, Evanss un Endija metās bēgt. Skrienot, cik atļāva kājas, kas aiz bailēm �ķita kļuvu�as vārgas un kā no gumijas, Evanss sekoja Endijai pa piemā�jas ceļu uz priek�pagalma pusi.
-��� Palīgā! Ai, lūdzu! Palīdziet mums!
Evansa balss bija aizsmakusi no klieg�anas. Sirds krū�tīs dunēja. Deniņos pulsēja.
Pagriezies viņ� ieraudzīja, ka Briesmoņa asinis seko cie�i pa pēdām un, lēkājot pār pagalmu, uzņem ātrumu, ar katru lēcienu izdve�ot pretīgi �ļurksto�as skaņas.
Plok�. Plok�. Plok�.
Sarkankrūtītis, knābājot zālē tārpiņu, laikus nepamanī�ja briesmas. Trīso�ā zaļā masa pārvēlās tam pāri.
-��������� Ak! ievaidējās Evanss, kas pagriezies redzēja, ka putniņ� tiek iesūkts zaļajā bumbā. Izmisīgi sizdams spār�nus, tas izdvesa pēdējo �iepstienu un nozuda iek�pusē.
Plok�. Plok�. Plok�.
Vēl aizvien lēkājot un trīsuļojot, Briesmoņa asinis mai�nīja virzienu, atstājot zālē baltus traipus kā milzīgus, apa�ļus pēdu nospiedumus.
-��������� Tā ir dzīva! kliedza Endija, piespiedusi plaukstas vaigiem. Ak, mans Dievs tā ir dzīva!
-�������� Ko lai mēs darām? Ko lai mēs darām? Evanss nepa�zina pats savu �ausmu pārņemto balsi.
-�������� Tā mūs panāks! kliedza Endija, velkot viņu aiz ro�kas. Skrien!
Skaļi elsojot, abi devās uz mājas priek�pusi.
-��� Ei, kas notiek? uzsauca kāda balss.
-Ko?
Satrūcies Evanss apstājās, kā zemē iemiets. Paskatījies uz ielas pusi, viņ� ieraudzīja Beimeru dvīņus ar vienā�diem smaidiem gaļīgajās sejās.
-��������� Mans mīļākais dauzāmais maiss, viens no viņiem sacīja Evansam. Viņ� draudīgi pacēla roku.
Abi paspēra da�us soļus tuvāk Evansam un Endijai. Brī�dī, kad uz piemājas ceļa parādījās milzīgā zaļā masa, kas vēlās velosipēda ātrumā, smaidi brāļu sejās izgaisa un vi�ņu mutes �ausmās pavērās.
-��� Sargieties! iekliedzās Evanss.
-�� Skrieniet! sauca Endija.
Ta�u abi brāļi aiz pārbīļa nespēja pakustēties.
Bailēs dvīņu acis izspiedās uz āru, un, ka mēģinot aiz�sargāties, viņi pameta gaisā rokas.
Plok�. Plok�. Plok�.
Lecot uz priek�u, milzīgā Briesmoņa asiņu bumba uz�ņēma ātrumu. Evanss aizmiedza acis, kad ar apdullino�u �maks tā sadurās ar dvīņiem.
-Au! -Nē!
Abi brāļi iekliedzās un, vicinot rokas, pūlējās atbrīvoties.
-��� Palīdziet mums! Lūdzu palīdziet mums!
Cīnoties viņu augumi locīties locījās.
Ta�u abi bija cie�i sagūstīti. Zaļā masa pārplūda pāri, pilnībā viņus pārklājot.
Pēc tam ar skaļu, svelpjo�u plop tā iesūca abus dvīņus sevī.
Endija aizsedza acis. Pretīgi, viņa nomurmināja. Ak vai, cik pretīgi.
Evanss tikai noelsās bezpalīdzīgās �ausmās, kad Beimeru dvīņi beidzot pārstāja pretoties.
Viņu rokas kļuva ļenganas. Viņu sejas nozuda trīso�ajā masā.
Abus zēnus velkot aizvien dziļāk, sūco�ās skaņas pa�stiprinājās. Tad Briesmoņa asinis augstu palēcās, pagrie�zās un sāka lēkt pa ceļu atpakaļ.
Endija un Evanss sastinga, nezinot, uz kuru pusi mesties.
-�������� Skrienam katrs uz savu pusi! iesaucās Evanss. Tā nevar dzīties pakaļ mums abiem.
Endija pavērās viņā izbiedētu skatienu. Viņa atvēra mu�ti, bet pār lūpām nenāca ne skaņas.
-�������� Katrs uz savu pusi! Katrs uz savu pusi! griezīgi at�kārtoja Evanss.
-��� Bet� ierunājās Endija.
Ta�u viņa nepaguva neko pateikt, kad mājas durvis at�vērās un uz lieveņa iznāca Ketrina.
-������� Ei, bērai, ko jūs tur darāt? Kas tad tas? viņa iesaucās �ausmu pilnu skatienu, tveroties pie durvīm.
Uzņemot ātrumu, milzīgā bumba sāka lēkt uz lieveņa pusi.
Ketrina izbīlī pameta uz aug�u rokas. I>abu bridi viņa stāvēja sastingusi, kā mēģinot apjēgt to, ko redzēja. Nākamaja mirklī, apgriezu�ies uz papē�a un atstājusi durvis līdz kājai vaļa, viņa iebēga mājā.
Plok�. Plok�.
Pie lieveņa Briesmoņa asinis kā �aubīdamās apstājās.
It kā pārdomājot, ko darīt tālāk, tās palēcās uz vietas vienu, divas, trīs reizes.
Evanss un Endija, pūlēdamies atgūt elpu, �ausmās vē�roja notieko�o no zāliena otras malas.
Evansu pārņēma nelabums, ieraugot Beimeru dvīņus, kas vēl aizvien bija saskatami dziļi trīsuļojo�ās bumbas iek�ienē un kā bezsejaini gūstekņi lēkāja tai līdzi.
Pēk�ņi, augstu palēku�ās, Briesmoņa asinis lēk�us uz�lēca pa lieveņa kāpnēm.
-�������� Ne! iekliedzās Evanss, kad, iesprauku�ās pa atvēr�tajām durvīm, tas nozuda mājas iek�ienē.
No pagalma vidus Endija un Evanss izdzirda Ketrinas asinis stindzino�o kliedzienu.
-��� Krustmāte Ketrina pagalam, vārgi noteica Evanss.
Evanss nokļuva līdz mājai pirmais. Viņ� bija skrējis tik ātri, ka, likās, tūdaļ pārplīsīs plau�as.
-�������� Ko tu domā darīt? sekojot cie�i aiz muguras, uzsau�ca Endija.
-��������� Nezinu, atbildēja Evanss. Satvēris durvju rokturi, viņ� iemetās mājā.
-�������� Krustmāt Ketrin! kliedza Evanss, iebrāzies dzīvoja�majā istabā.
Milzīgā lode aizpildīja istabiņas centru. Masa trīsuļoda�ma lēkāja, atstājot uz paklāja lipīgus nospiedumus, un tās sānos bija jau�amas Beimeru dvīņu aprises.
Evansam vajadzēja tikai da�as sekundes, lai ieraudzītu savu krustmāti. Lēkājo�ās Briesmoņa asinis bija liku�as viņai atkāpties līdz kamīnam.
-��� Krustmāt Ketrin, mūc! sauca Evanss.
Ta�u pat viņam bija redzams, ka krustmātei nav kur mukt.
-�������� Pazūdiet no �ejienes, bērni! spalgi trīco�ā balsī, kas pēk�ņi izklausījās ļoti veca, iesaucās Ketrina.
-��� Bet krustmāt Ketrin�
-�������� Pazūdiet no �ejienes tūlīt pat! vecā sieviete neatlai�dās. Viņas melnie mati bija izjuku�i, viņas acis, �īs zilas, caururbjo�ās acis cie�i vēroja zaļo lodi, it kā ar gribasspeka palīdzību varētu to padzīt.
Nezinādams, ko darit, Evanss uzlūkoja Endiju.
Endijas pirksti plucināja matus, viņas acis bija bailēs pla�i ieplestas, redzot, kā kūsājo�ā zaļā lode neatlaidigi tuvojās Evansa krustmātei.
Pazūdiet! spalgi atkārtoja Ketrina. Glābieties! Es to radīju! Tagad man tās dēļ jāmirst!
Evansam aizrāvās elpa.
Vai viņ� bija pareizi sadzirdējis?
Ko krustmāte tikko bija teikusi?
Vārdi atbalsojās viņa smadzenēs, tagad pavisam skaid�ri, tik skaidri un biedējo�i.
Es to rādiju! Tagad man tās dēļ jāmirst!
-Nē!
�ausmās pavērtu muti, redzot, kā pretīgā lode tuvojas krustmātei, Evanss juta, ka istaba paceļas gaisā un sāk griezties. Viņ� pieķērās Ketrinas atpūtas krēsla atzvelt�nei, bet acu priek�ā sāka dejot jau skatītas ainas.
Viņ� redzēja dīvaino kaula karekli, ko Ketrina vienmēr nēsāja ap kaklu.
Noslēpumainās gramatas, kas stiepās gar viņa guļamis�tabas sienām.
Sārabetu, melno kaķi ar kvēlo�i dzeltenajām acīm.
Melno �alli, ko Ketrina vienmēr vakaros aplika ap pleciem.
Es to radīju! Tagad man tās deļ jāmirst.
Tagad to redzot, Evanss sāka visu saprast.
Viņ� atcerējās to dienu, kad viņi ar Endiju bija atnesu�i no rotaļlietu veikala kārbu ar Briesmoņa asinīm. Ketrina par visu vari bija gribējusi to redzēt.
Izpētīt.
Tai pieskarties.
Zēns atcerējās, ka viņa bija grozījusi kārbu rokās, uz�manīgi jo uzmanīgi to pētot. Klusām lupu kustībām lasot uzrakstu.
Ko viņa tad darīja? Ko viņa tad sacīja?
Evansam ie�āvās prātā kada doma.
Vai viņa tobrīd butu nobūrusi kārbu?
Lai liktu Briesmoņa asinīm augt? lxii iebiedētu Evansu?
Bet kāpēc? Viņa Evansu pat nepazina.
Kāpēc krustmāte gribēja viņu biedēt? Viņu� nonāvēt?
-��������� Esi uzmanīgs, viņa bija uzsaukusi, atdodot atpakaļ zilo kārbu. Esi uzmanīgs.
Tas izrādījās patiess brīdinājums.
Brīdinājums no viņas burvestības.
-������� Tu to izdarīji! Evanss iekliedzās balsī, ko pats nepa�zina. Vārdi pa�i izlauzās pār lūpām. Viņ� pār tiem neval�dīja.
-�������� Tu to izdarīji! Tu nobūri Briesmoņa asinis! viņ� at�kārtoja, pavērsis apsudzo�u pirkstu pret krustmāti.
Viņ� redzēja, ka Ketrinas zilās acis, lasot vārdus no lu�pām, iemirdzas. Tās pieplūda asarām, kas sāka plūst pār viņas bālajiem vaigiem.
-��� Nē! viņa iesaucās. Nē!
-Tu kaut ko izdarīji kārbai! Tu to izdarīji, krustmāt Ketrin!
-���������� Nē! viņa iesaucās, pārkliedzot gigantiskās lodes pretīgo stenē�anu un plak�ķē�anu.
-�������� Nē! iesaucās Ketrina, kuras mugura bija cie�i pie�spiesta kamīna dzegai. Es to neizdarīju! Vainīga ir viņai
Un apsūdzot norādīja ar pirkstu uz Endiju.
Endija?
Vai krustmāte Ketrina apsūdzēja Endiju?
Spēji pagriezies, Evanss uzlūkoja meiteni. Ta�u arī En�dija pagriezās.
Evanss acumirklī saprata, ka krustmāte nerāda uz En�diju. Viņa rādīja garām Endijai uz Sārabetu.
Stāvot dzīvojamas istabas durvīs, melnais kaķis �ņāk�dams un izliecis muguru raidīja dego�i dzeltenu skatienu uz Ketrinu.
-��������� Viņa to izdarīja! Viņa ir vainīgā! izmisīgi rādot ar pirkstu, paziņoja Ketrina.
Milzīgā lode no zaļajām Briesmoņa asinīm atlēca soli atpakaļ kā Ketrinas vārdu sadzelta. Atstarojot gaismu, kas ieplūda dzīvojama istabā pa logu, trīsuļojo�ās lodes iek�ienē sakustējās neskaidras ēnas.
Evanss pavērās kaķī, pēc tam pievērsa skatienu Endi�jai. �ausmās un apjukumā sastingu�u seju viņa paraustīja plecus.
Krustmāte Ketrina ir jukusi, skumji nodomāja Evanss.
Viņa ir pavisam zaudējusi prātu.
Viņas vārdos nav nekādas jēgas.
Nekam nav nekādas jēgas.
-��� Viņa ir vainīga! atkārtoja Ketrina.
Kaķis par atbildi ie�ņācās.
Lode palēcās uz vietas, un tai līdzi palēcās nekustīgie Beimeru brāļi lodes iek�ienē.
-��������� Ai, skaties! Evanss uzsauca Endijai, kad melnais kaķis pēk�ņi pacēlās pakaļkājās.
Spēji ievilkusi elpu, Endija saspieda Evansa roku. Viņas plaukstas bija aukstas kā ledus.
Joprojām �ņācot, kaķis auga augumā līdzīgi ēnai uz sie�nas. Kulstīdams ar ķepām gaisu, Uis izlaida nagus. Kaķa acis aizvērās, un to aprija tumsa.
Neviens nepakustējās.
Vienīgās skaņas, ko Evanss dzirdēja, bija zaļas lodes burbuļo�ana un pa�a sirds dunoņa.
Visu skatieni bija pievērsti kaķim, kas cēlās aug�up, iz�staipījās un auga aizvien lielāks. Augot augumā, kaķa ap�rises pārvērtās.
Tās kļuva cilvēciskas.
Ar ēnām līdzīgam rokām un kājām mistiskajā tumsā.
Tad ēna izkāpa no tumsas.
Sārabeta bija pārvērtusies par jaunu sievieti ar ugunīgi sarkaniem matiem, balu ādu un dzeltenām acīm, tām pa��ām dzeltenajām acīm, kas bija vajāju�as Evansu kop� pa��as iera�anās. Jaunā sieviete bija ģērbusies plando�ā mel�nā tērpā, kas sniedzās viņai līdz potītēm.
Viņa stāvēja, aiz�ķērsojot durvis, un apsūdzo�i norau�dzījās Ketrinā.
-�������� Redzat? Viņa ir vainīgā, tagad klusa balsī sacīja Ket�rinā. Nākamie vārdi bija domāti tikai Sārabetai. Tava burvju vara pār mani ir lauzta. Es vairs tev nestrādā�u.
Atmetusi sarkanos matus aiz melni tērptā pleca, Sārabeta iesmējās: Es izlem�u, ko tu darīsi, Ketrin.
Nē, neatlaidās Ketrina. Tu mani esi izmantojusi divdesmit gadu, Sārabeta. Divdesmit gadu es �eit esmu bijusi tava gūstekne, atradusies tavu burvestību vara. Ta�u tagad es izmanto�u Briesmoņa asinis, lai glābtos.
Sārabeta iesmējās no jauna. Nekāds glābiņ� nav iespē�jams, muļķe. Tagad jums visiem jāmirst. Jums visiem.
-������� Jums visiem jāmirst! atkārtoja Sārabeta. Smaids jau�nās sievietes sejā apliecināja, ka viņa izrunā �os vārdus ar baudu.
Ketrina pagriezās pret Evan�u, un viņas acis atspoguļo�jās bailes. Pirms divdesmit gadiem man likās, ka viņa ir mana draudzene. Es �eit biju pavisam viena. Es domāju, ka varu viņai uzticēties. Ta�u viņa mani nobūra vienreiz. Tad otrreiz. Viņas melna maģija atņēma man dzirdi. Viņa neļāva man mācīties lasīt no lūpām vai apgūt zīmju valo�du. Tas bija viens no paņēmieniem, kā turēt mani savā gūstā.
-��� Bet krustmāt Ketrin� ierunājās Evanss.
Pielikusi pirkstu pie lūpām, Ketrina viņu apklusinaja.
-�������� Sārabeta piespieda mani noburt kārbu ar Briesmoņa asinīm. Redzi, viņa bija brīdinājusi, ka es nedrīkstu pie�ņemt viesus. Es biju viņas verdzene. Viņas kalpone visus �os gadus. Viņa gribēja, lai es piederētu viņai vienai, da�rītu visus viņas ļaunos darbus.
-��������� Kad tu ieradies, turpināja Ketrina, vēl aizvien pie�spiedusi muguru kamīna dzegai, viņa vispirms nolēma tevi aizbaidīt. Ta�u tas nebija iespējams. Tev nebija kul�iet. Tad viņa gribēja par katru cenu dabūt tevi nost no ce�ļa. Viņa baidījās, ka tu uzzināsi viņas noslēpumu, ka tu kaut kādā veidā atbrīvosi mani no viņas varas. Tāpēc Sārabeta nolēma, ka tev jāmirst.
Ketrina nolaida skatienu. Viņa nopūtās. Piedod, Evans. Man nebija izvēles, man nebija pa�ai savas gribas.
Viņa pievērsa skatienu Sārabetai. Ta�u turpmāk tā ne�būs. Vairs ne. Vairs ne. Ienirstot �aja rēgainajā radījumā, Sārabeta, es lauzī�u tavu burvju varu. Es izbeig�u tavu va�ru pār mani.
-�� Bērni tik un tā mirs, klusi un auksti noteica Sārabeta.
-���������� Ko? Ketrinas skatiena paradijās trakas dusmas. Manis vairs nebūs, Sārabeta. Ļauj, lai bērni iet. Tev nav nekāda iemesla viņiem kaitēt.
-�������� Viņi pārāk daudz zina, dzeltenajām acīm kvēlojot, sakrustojusi slaidās rokas uz krūtīm, klusi atbildēja Sā�rabeta.
-�������� Mums jātiek projām no �ejienes, Evanss pa�ukstēja Endijai, raugoties uz kūsājo�o zaļo lodi.
-��������� Bet kā? tāpat �ukstus vaicāja Endija. Sārabeta ir aiz�ķērsojusi durvis.
Evansa skatiens pārslīdēja istabiņai, meklējot bēg�anas ceļu.
Nekā.
Sārabeta pacēlusi roku, lēnam, it kā mudinot zaļo lodi, pamāja uz bērnu pusi.
Lode notrīsēja vienreiz, otrreiz un paklausīgi sekoja ro�kas aicinājumam.
-��� Nē! Sārabeta, pārstāj! lūdzās Ketrina.
Nelikdamies par viņas lūgumu ne zinis, Sārabeta
pamāja vēlreiz.
Zaļā masa burbuļodama sāka velties uz priek�u.
-��� Nogalini bērnus, pavēlēja Sārabeta.
Ripojot pāri paklajam pretī Evansam un Endijai, milzīgā lode uzņēma ātrumu.
-��������� Skriesim uz durvīm, atkāpjoties tālāk no ripojo�a�jām Briesmoņa asinīm, ierosināja Evanss.
-��� Viņa nemū�am nelaidīs mūs garām, raudāja Endija.
-��������� Nogalini bērnus, atkārtoja Sārabeta, pacēlusi abas rokas augstu virs galvas.
-�������� Varbūt vienam no mums izdosies tikt viņai garām! iesaucās Evanss.
-��� Par vēlu! kliedza Endija.
Lēkājo�ā, pulsējo�ā zaļā lode atradās tikai da�u soļu at�tālumā.
-��� Mūs mūs tūdaļ iesūks! iekliedzās Evanss.
-��� Nogalini bērnus! triumfējo�i iesaucās Sārabeta.
Lode vēlās uz priek�u.
Jūtot, ka visas ceribas pagaist, Evanss nopūtās. Sastin�dzis uz vietas, viņ� jutās tā, it kā svērtu simt mārciņu.
Endija satvēra viņa plaukstu.
Gaidot triecienu, abi aizvēra acis un aizturēja elpu.
Viņiem par brīnumu, Briesmoņa asinis apdullino�i ierē�cās.
-��� Kas tas?
Evanss atvēra acis. Viņ� redzēja, ka Endija skatās uz durvīm, garam Sārabetai.
Tās nebija Briesmoņa asinis, kas rēca.
-�� Trigeri iesaucās Evanss.
Milzīgais suns ielēk�oja pa durvīm, apdullino�iem rējie�niem atbalsojoties no zemajiem griestiem.
Sārabeta mēģināja izvairīties. Ta�u par vēlu.
Sajūsmināts, ka ieraudzījis Evansu, Trigers aizrautīgi uzlēca Sārabetai un pagrūda viņu no mugurpuses.
Zem milzīgo ķepu smaguma Sārabeta sāka streipuļot uz priek�u� uz priek�u� uz priek�u līdz, pacēlusi ro�kas, sadurās ar Briesmoņa asinīm.
Trieciena brīdī atskanēja slapj� �ņāks.
Pēc tam skaļas, pretīgas skaņas, kad zaļā lode sāka sūkt Sārabetu sevī.
Viņas plaukstas saskārās ar lodi pirmās. Tās ātri no�zuda. Pēc mirkļa Sārabeta bija lodē jau līdz elkoņiem.
Nākamajā bridi lode, �ķiet, izdarīja spēcīgu rāvienu, un Sārabetas pleci atdūrās pret zaļo masu. Pēc tam tika ievilkta viņas seja. Tā pārklājās ar zaļo vielu.
Pa visu �o laiku Sārabeta neizdvesa ne skaņas.
Priekā smilkstot, pat nenojauzdams, ko izdarījis, suns ielēk�oja istabā un devās pie Evansa.
-��������� Mierā, vecais! Mierā! sauca Evanss, kad Trigers priecīgs viņam lēca virsū.
Lecot viņ� sāka sarauties.
-������� Triger! pārsteigts iesaucās Evanss, pastiepdams ro�kas, lai viņu satvertu.
Trigers, �ķiet, nemaz nemanīja, ka pārvēr�as. Viņ� lai�zīja Evansa seju, un Evanss viņu cie�i apskāva.
Da�u sekun�u laikā Trigers bija atguvis normāla kokerspaniela lielumu.
-�������� Skaties, arī lode sarūk! iesaucās Endija, saspie�ot Evansa plecu.
Pagriezies viņ� ieraudzīja, ka zaļā lode strauji kļūst ma�zāka.
Tai sarūkot, Beimeru brāļi nokrita uz grīdas.
Viņi nekustējās. Viņi gulēja uz vēdera kā sagumzītas lelles. Viņu vaļējās acis raudzījās bez dzīvības. �ķita, ka viņi neelpo.
Tad viens samirk�ķināja acis. Otrs samirk�ķināja acis.
Viņu mutes pavērās un aizvērās.
-�� Āah, viens no brāļiem gari, klusi novaidējās.
Pēc brī�a, lēnām pieslēju�ies kājās, abi kā apreibu�i ap�laida skatienu istabai.
Arī noķertais sarkankrūtītis bija nokritis uz grīdas. Ne�ganti �ivinot, tas me�onīgi sita spārnus un panikā �au�dījās pa istabu, kamēr, atradis vaļējo dzīvojamās istabas logu, izlidoja laukā.
Endija un Evanss, piekļāvu�ies viens otram, noraudzījās uz Briesmoņa asinīm, gaidot, ka parādīsies arī Sārabeta.
Ta�u Sārabeta bija pazudusi.
Izgaisusi.
Briesmoņa asinis, saruku�as līdz sākotnējam lielumam, gulēja bez dzīvības, nekustīgas kā pelēcīgi zaļ� plankums uz paklāja, ne lielāks par tenisa bumbiņu.
Beimeru brāļi nedro�i piecēlās kājās. Viņu acis jopro�jām atspoguļoja �ausmas un apjukumu. Viņi izstaipījās, kā pārbaudot rokas un kājas, pārliecinoties, ka muskuļi vēl aizvien darbojas. Pēc brī�a abi izklunkuroja laukā no mājas, aizcērtot aiz sevis ārdurvis.
-������� Tas nu ir beidzies, klusi sacīja Ketrina un, piegājusi pie Evansa un Endijas, apskāva abus bērnus.
-��������� Sārabeta ir pagalam, teica Evanss, cie�i turot rokās Trigeru un vēl aizvien nenovēr�ot skatienu no sīkā Bries�moņa asiņu traipa uz grīdas.
-���������� Un es visu dzirdu! līksmi noteica Ketrina, abus skaudama. Sārabeta un viņas burvestības ir pazudu�as uz visiem laikiem.
Ta�u, to sakot, ārdurvis atsprāga vaļā un durvīs nostā�jās tum�s stāvs.
-��� Mammu! iesaucās Evanss.
Nolicis zemē Trigeru, viņ� piesteidzās pie mātes un, ap�licis abas rokas viņai ap kaklu, cie�i apskāva.
-�������� Kas īsti �eit notiek? vaicāja Rosās kundze. Kāpēc tie divi zēni tik steidzigi izmetās laukā no mājas? Viņi iz�skatījās pārbiju�ies līdz nāvei\
-������� To to ir pagrūti izskaidrot, sacīja Evanss. Es tik ļoti priecājos, ka tu atbrauci!
Ari Trigers priecājās. Kad viņ� beidzot bija pārstājis smilkstēdams lēkāt aug�up un lejup, Ketrina ieveda Evansa māmiņu virtuvē. Es uzvārī�u tēju, viņa sacīja. Man tev stāstāms diezgan gar� stāsts.
-�������� Es ceru, ka tas nav pārāk gar�, sacīja Rosās kundze, jautājo�i atskatīdamās uz Evansu. Mums jāpaspēj uz lid�ma�īnu, kas izlido pulksten �etros.
-�������� Mammu, es domāju, ka tev �is stāsts liksies intere�sants, pametot jautru skatienu uz Endiju, teica Evanss.
Abas sievietes nozuda virtuvē. Endija un Evanss pagu�ru�i atkrita uz dīvāna.
-�������� Dro�i vien tu aizbrauc uz visiem laikiem, teica En�dija. Tā teikt, uz Atlantu un vispār�
-��������� Es labprāt� hm� tev rakstītu, pēk�ņi juzdamies neveikli, sacīja Evanss.
-Jā. Labi! -atplaukusi teica Enclija. Un manam tētim ir telefona kredītkarte. Varbūt es varētu dabūt tavu nu�muru un� zini� tev piezvanīt.
-Jā. Lieliski, atteica Evanss.
-������� Vai es tev varu lūgt vienu mazu pakalpojumu? apvai�cājās Endija.
-�� Jā. Protams, ziņkāri atbildēja Evanss.
-��������� Nu, varbūt tas izklausīsies dīvaini, negribigi teica Endija. Bet, vai es varu� hm� vai es varu dabūt mazlie�tiņ Briesmoņa asiņu no tām, kas paliku�as pāri? Zini, kā suvenīru vai tamlīdzīgi?
-�� Saprotams. Man nekas nav pretī, atteica Evanss.
Abi pievērsa skatienus vietai, kur tās bija paliku�as gu�ļam uz paklāja.
-��� Ei� pārsteigumā iesaucās Endija.
Briesmoņa asinis bija pazudu�as.
Ja vēlies, lai bie�āk uzmetas
ZOSĀDa
paskaties, ko vēl sarakstijis R. L.STAINS�
Asinis stindzino�s fragments no nākamās grāmatas
3
-��� Esmu pagalam! Esmu pagalam!
Dzirdot Zvirbuļa �ausmu pilnos kliedzienus, Gregs padrāzās garām Sērijai un Maiklam, kas stāvēja sastingu�i, izbīlī pavērtām mutēm. Glu�i vai lidojot lejā pa stāvajām kāpnēm, Gregs uzsauca draugam: Es eju, Zvirbuli! Kas noticis?
Sirdij dunot, Gregs apstājās kāpņu apak�ā, jūtot, ka katrs muskulis bailēs sasprindzis. Viņ� drud�aini pūlējās kaut ko saskatīt dūmakainajā gaismā, kas ieplūda pa pa�graba logiem aug�ā pie pa�iem griestiem.
-��� Zvirbuli?
Tur jau viņ� bija, ērti iekārtojies uz apgāzta metāla at�kritumu konteinera. Zvirbulis rāmi sēdēja, un plats smaids rotājās viņa putnam līdzīgajā sejā. Piemānīju, viņ� klusi sacīja un sāka nevaldāmi smieties.
-��������� Kas ir? Kas noticis? atskanēja Sērijas un Maikla pār�biedētas balsis. Nodimdināju�i lejā pa kāpnēm, viņi apstā�jās blakus Gregam.
Vajadzēja tikai da�as sekundes, lai abi aptvertu situā�ciju.
-��������� Kārtējais dumjais joks? vēl aizvien drebo�ā balsī apvaicājās Maikls.
-���� Zvirbuli tu atkal mūs apmuļķoji? grozot galvu, noprasīja �erija.
Izbaudot mirkli, Zvirbulis pamāja, pasmaidot savu īpat�nējo pussmaidu. Jūs, ve�i, pārāk viegli uzķeraties, viņ� zobojās.
-��������� Bet Dougij� ierunājās �erija. Viņa sauca Zvirbuli par Dougiju tikai tad, kad viņ� �eriju bija sarūgtinājis.
-�� Vai tu nekad neesi dzirdējis par zēnu, kur� sauca "vilks aitās!"? Ja nu kādreiz kaut kas notiek, kad tev tie�ām vaja�dzīga palīdzība, mēs domāsim, ka tu tikai muļķojies!
-�������� Kas gan var notikt? nekaunīgi atteica Zvirbulis. Pie�cēlies kājās, viņ� pla�i norādīja uz visu pagrabtelpu.
-��� Skaties �eit lejā ir gai�āks nekā aug�stāvā.
Viņam bija taisnība. Saules stari no pagalma aiz māju kaskādēm ieplūda pa �etriem garajiem logiem pagrabstā�va līmenī netālu no pagraba griestiem.
-��������� Es tomēr domāju, ka mums vajadzētu iet projām no �ejienes, neatlaidās Gregs, a�i parlai�ot nemierīgu ska�tienu lielajai, pieblīvētajai telpai.
Aiz Zvirbuļa apgāzta atkritumu konteinera atradās uz ātru roku sameistarots galds, uzsliets no finiera plāksnes, kas balstījās uz �etrām krāsas kārbām. Pie sienas gulēja netīrs un traipiem klāts, gandrīz plakans matracis, kura kājgalī bija salocīta izbalējusi vilnas sega.
-��� Zirneklis dro�i vien �eit lejā dzivol iesaucās Maikls.
Ar kāju atbrīvojot ceļu, Zvirbulis izlauzās cauri kaudzei
tuk�u pārtikas kastu, kas mētājās pa visu pagraba grīdu galvenokārt tur bijaTV vakariņas. Ei, redz kur "Izsalku��ā vīra" vakariņas! viņ� iesaucās. Kur gan Zirneklis tās uzsilda?
-��� Varbūt viņ� tās ēd saldētā veidā, ieminējās Sērija.
-��� Zini, kā Popsicles.
Viņa piegāja pie augsta ozolkoka drēbju skapja un atrā�va vaļā durvis. Ai! Tas ir fantastiski! viņa paziņoja.
-��� Skatieties! Izvilkusi no skapja nopluku�u ka�oku, mei�tene aplika to ap pleciem. Fantastiski! viņa atkārtoja, grozīdamās vecajā ka�okā.
No telpas otra gala Gregs varēja redzēt, ka skapis bija pilns ar veciem apģērba gabaliem. Maikls un Zvirbulis steidzās pievienoties Sērijai un sāka vilkt laukā no skapja dīvaina izskata bikses ar zvanveida starām, nodzeltēju�as kreklkleitas ar ielocēm priek�pusē, batikotas kaklasaites glu�i vai pēdas platumā un �alles un kaklautus spilgtās krāsās.
-�������� Ei, ve�i� brīdināja Gregs. Vai jums ne�ķiet, ka �īs lietas varētu kādam piederēt?
Zvirbulis, aplicis ap kaklu un pleciem sarkani spalvainu boa, spēji pagriezās. Ja. �ie ir Zirnekļa karnevala tēr�pi, viņ� pajokoja.
-��������� Paskatieties uz �o brieeesmigo cepuri, sacīja �erija, pagriezdamās, lai nodemonstrētu spilgti violetu platmali ar platu lenti, ko bija uzmaukusi galvā.
-��� Eleganti, noteica Maikls, pētot garu, zilu apmetni.
-���� �īm te lupatām jābūt vismaz divdesmit piecus gadus vecām. Tas iedve� bijību. Kā tās kads varēja tik vienkār�i �eit pamest?
-�� Varbūt tām atbrauks pakaļ, ieminējas Gregs. Kamēr draugi pētīja skapja saturu, Gregs aizklīda līdz
pla�ā pagraba otram galam. Tālāko sienu aizņēma kurtu�ve, kuras caurules klaja biezi zirnekļu tikli. Daļēji cauruļu paslēptas, Gregs ieraudzīja kāpnes, kas, iespējams, veda uz izeju.
Blakus sienu klāja dēļu plaukti, nokrauti ar vecām krā�sas kārbām, lupatiim, avīzēm un sarūsēju�iem instru�mentiem.
Tas, kas �eit dzīvoja, dro�i vien piepratis simtiem amatu, domāja Gregs, pētot koka darbgaldu plauktu priek�ā. Pie darbgalda malas bija piestiprinātas metāla skrūvspīles. Gregs pagrieza rokturi, gaidot, ka spīles atvērsies.
Ta�u, viņam par pārsteigumu, pagrie�ot skrūvspīļu rok�turi, atsprāga vaļā durvis tie�i virs darbgalda. Gregs atvē�ra durvis līdz galam vaļā, un skatienam atklājās slepens plaukts.
Plauktā atradās fotoaparāts.
4
Grcgs labu bridi noskatījās uz fotoaparātu.
Kāda iek�ēja balss viņam sacīja, ka fotoaparāts nav no-, slēpts bez iemesla.
Kāda iek�ēja balss viņam teica, ka to nevajadzētu aiz�skart. Viņ� varēja aizvērt slepenās durtiņas un aiziet.
Ta�u viņ� nespēja pretoties.
Iebāzis roku slepenajā plauktā, viņ� izņēma fotoaparātu.
Tas bija viegli izņemams. Te, Gregam par pārsteigumu, durvis acumirkli aizcirtās ar skaļu bauk�.
Savādi, viņ� nodomaja, grozot rokās fotoaparātu.
Cik dīvaina vieta, kur glabāt fotoaparātu. Kāpēc to vajadzēja tur atstāt? Ja aparāts bija tik vērtīgs, lai to slēptu slepenā kamerā, kapec to nepaņēma līdzi?
Gregs aizrautīgi nopētīja fotoaparātu. Tas bija liels un apbrīnojami smags, ar garu objektīvu. Iespējams, ar teleobjektīvu, viņ� nodomāja.
Gregu ļoti interesēja fotoaparāti. Viņam bija lēts auto�mātiskais fotoaparāts, ar kuru varēja uzņemt tīri labus momentattēlus. Ta�u viņ� krāja kabatas naudu cerībā iegādāties patiesi labu fotoaparātu ar daudzām lēcām.
Viņam patika aplūkot foto�urnālus, apskatīt da�ādus aparātu modeļus un izvēlēties tos, kurus viņ� gribētu no�pirkt.
Reizēm viņ� sapņoja par ceļojumu apkārt pasaulei, ap�meklējot pasakainas vietas, kalnu virsotnes un nezinā�mas d�ungļu upes. Viņ� nofotografēs visu, ko redzēs, un kļūs par slavenu fotogrāfu.
Viņa fotoaparāts bija pārāk necils. Fotogrāfijas iznāca tum�as vai pārāk gai�as, un visiem tajās bija kvēlojo�i sarkani plankumi acu vietā.
Gregs prātoja, vai �is fotoaparāts varētu būt labs.
Pacēlis vizieri pie acīm, viņ� aplūkoja caur to visu telpu. Zēna skatiens apstājās pie Maikla, kas bija aplicis divus ko�i dzeltenus spalvu boa, uzlicis galvā ballu Stetson platmali un uzkāpis kāpņu aug�galā pozēt.
-�������� Pagaidi! Nekusties! uzsauca Gregs, pieejot tuvāk un paceļot pie acīm fotoaparātu. Ļauj man tevi nofotogra�fēt, Maikl.
-��� Kur tu to atradi? vaicāja Zvirbulis.
-��� Vai tajā ir filmiņa? noprasīja Maikls.
-��� Es nezinu, sacīja Gregs. Paskatīsimies.
Atspiedies pret margām, Maikls ieņēma, viņaprāt, iz�smalcinātu pozu.
Gregs pacēla aug�up fotoaparatu un uzmanīgi noregulē�ja fokusu. Pagāja īss brītiņ�, kamēr viņ� ar pirkstu sataus�tīja slēdzi. Labi, gatavs? Pasmaidi! Tūlīt izlidos putniņ�.
-�������� Strauss, noteica Maikls, uzsmaidot Gregam, bet sa�glabājot iepriek�ējo pozu.
-��������� Ļoti asprātīgi. Maikls ir jefiņ�, sarkastiski izmeta Zvirbulis.
Gregs nocentrēja Maiklu kadrā un nospieda slēdzi.
Fotoaparāts noklik�ķēja un uzzibsnīja.
Pēc tam atskanēja elektroniska dūk�ana. Apak�ā atvē�rās sprauga un izslīdēja kartona kvadrātiņ�.
-�������� Ei, tas ir fotoaparāts, kas automātiski kopē filmiņas, iesaucās Gregs. Izvilcis kartona kvadrātiņu, viņ� to nopētīja. Redziet, attēls sāk attīstīties.
-�� Parādiet man ari, pārliecies margām, uzsauca Maikls.
Ta�u viņ� nepaspēja nokāpt lejā pa kāpnēm, kad visi iz�dzirdēja skaļu krak�ķi.
Pacēlu�i skatienus skaņas virzienā, viņi ieraudzīja mar�gu lūstam un Maiklu lidojam pāri malai.
-��������� Nēēēēē! krītot iekliedzās Maikls, izstiepis rokas, spalvu boa lidojot nopakaļ kā dzīvnieku astēm.
Gaisā apmetis kūleni, viņ�, plati ieplestām acīm, kurās atspoguļojās pārsteigums un pārbīlis, atmuguriski nokrita uz cementa grīdas.
No spēcīgā trieciena viņ� palēcās aug�up.
Tad iekliedzās vēlreiz: Mana potīte! Auuu! Mana potī�te! Viņ� tvēra savainoto potīti, bet tūdaļ pat, skaļi noelsies, palaida vaļā. Sāpēja pārāk stipri, lai pieskartos.
-��� Vai! Mana potīte�
Vēl aizvien turot rokās fotoaparātu un attēlu, Gregs pie�steidzās pie Maikla. To pa�u darīja �erija un Zvirbulis.
-�������� Mēs iesim meklēt palīdzību, �erija sacīja Maiklam, kur�, joprojām guļot uz muguras, vaidēja sāpēs.
Ta�u tobrīd viņi izdzirdēja no�īkstam griestus.
Soļi. Virs viņiem.
Mājā kāds bija.
Kāds tuvojās pagraba kāpnēm.
Tūdaļ viņus pieķers.