Anderss de La Моте
Burbulis
Grāmatu [geim] un [troksnis] turpinājumi
Tas, kur� kontrolē pagātni; tas pārvalda nākotni.
[burbulis] ir aktuāls trilleris par to, kā mēs digitālās uzraudzības ēnā cen�amies izveidot dro�us burbuļus sākot ar banku seifiem un beidzot ar milzīgām serveru hallēm. Ta�u visiem burbuļiem, gan lieliem, gan maziem, ir viena kopīga īpa�ība: agri vai vēlu tie*pārplīst�
Anderss de la Mote piedāvā izklaidējo�u un vienlaikus �ausmi�no�u lasāmvielu, kas ievelk lasītāju neomulīgi ticamā stāstā. �ī trilo�ģija neap�aubāmi ir detektīvu zelta grauds.
Skdnska Dagbladet
Salīdzinot ar pirmajām divām triloģijas grāmatām, �ajā ir vēl vai�rāk notikumu, vēl vairāk dramatisku pavērsienu, kas strauji seko cits citam. Uzticēties nevar nevienam, nekas nav tā, kā izskatās pirmajā mirklī� Tiesa, autora humora izjūta ir tik lieliska, ka lasītājs ik pa brīdim pieķer sevi smaidām, lai gan notikumi ir diezgan skarbi. Ar nepacietību gaidīsim Andersa de la Motes nākamo grāmatu, jo esam pārliecināti viens no mūsdienu talantīgākajiem zviedru trilleru rakstniekiem mūs pārsteigs arī turpmāk.
Dast
Augsta līmeņa izklaide un pārsteidzo�i interesanta intriga mūs�dienu kiberrealitātē.
Kristianstadsbladet
Triloģija [geim] patīkami izceļas starp daudzajiem vidusmēra kriminālromāniem un trilleriem, kas pēdējā laikā piepildīju�i grāmatveikalu plauktus. Spraigs si�ets, asi un dzēlīgi izteiksmes līdzekļi. Anderss de la Mote ir uzrakstījis perfektu trilleri.
Paragraf
Notikumu centrā izvirzot digitālo sabiedrību, Anderss de la Mote jau atkal radījis spriedzes piesātinātu virpuļviesuli, kas pārvietojas neprātīgā tempā. Tā kā [burbulis] ir triloģijas noslēdzo�ā grāmata, no sirds apskau�am tos, kuri nav lasīju�i iepriek�ējās daļas Igi'in'l un [troksnis]. Viņiem viss vēl priek�ā.
Metro
No zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa
Vāka dizainu adaptējusi Ilze Isaka
Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Lo�melis imantslochmelis@inbox.lv
Redaktore Elīna Vanaga ..
Projekta vadītāja Una Orinska
Apgāds Zvaigzne ABC, 2015
Anderss de la Mote
[burbulis]
Anders De La Motte
[Bubble]
Anetei
Vissirsnīgākā pateicība visām Skudrām, bez kuru padomiem un darba Spēle nebūtu kļuvusi par īstenību.
Autors
Kam: Magnus.sandstrom@farookalhassan.se
Temats: Spēle
Mange, velns parāvis, kā gan varēja nonākt tik tālu?
Viss ta�u sākās tik vienkār�i. Tik nevainīgi.
Mobilais telefons, kuru kāds bija aizmirsis vilcienā. Telefons, kur� zināja, kas es esmu, sauca mani vārdā.
Vai gribi uzspēlēt Spēli, Henrik Peter�on?
YES or NO?
Sākumā viss gāja kā smērēts. Mani uzdevumi bija diezgan vienkār�i. Nozagt lietussargu, atskrūvēt uzgrie�ņus lepnam autiņam, izslēgt NKvei�kala pulksteni.
Videoklipi izdevās labi, faniem redzētais patika, un es sāku pakāpties rezultātu sarakstā. Peldējos slavā un apbrīnā, nomērķēju uz virsotni.
Gāzt no troņa Kentu Haselkvistu, spēlētāju numur piecdesmitastoņi. Gandrīz par katru cenu�
Kultūrists Birkagātanā, kura ģīmi un durvis es nopūtu ar krāsu. Uzbru�kums karaliskajam korte�am. Akmens policijas ma�īnas vējstiklā noTrāneberjas tilta.
Es nepamirk�ķināju ne aci, Mange, nevilcinājos ne sekundi.
* Tulkojumus un skaidrojumus skatīt grāmatas beigās.
Darīju visu, lai sasniegtu virsotni, lai iegūtu tautas mīlestību. Gūtu atzinību.
Bet tad es kļūdījos. Pārkāpu pirmo noteikumu�
Nekad ne ar vienu nerunā par Spēli.
Vispirms, viņi mani izmeta, pēc tam brīdināja.
Pielaida uguni manam dzīvoklim, centās to pa�u izdarīt arTavu datorveikalu.
Nemaz nerunājot par juku�o Ērmanu eremītu, kur� bija pārāk iepi�nies visā un centās izbēgt, dzīvojot nomaļā nostūrī bez tehnoloģijām.
Didn't do him much good, did if�
You are always playing the game
Tāpēc es viņiem atriebos, big time*. Uzspēru gaisā viņu serveru fermu, iztuk�oju kasi un aizlaidos.
Dzīvoju bezrūpīgu dzīvi Āzijas pludmalēs, par kādu sapņo visi, patie��ām centos izbaudīt priek�laicīgo pensionē�anos.
Nu tā ne visai izdevās�
Esi piesardzīgs ar to, ko tu vēlies�
�etrpadsmit mēne�us man izdevās izvairīties, līdz viņi mani atrada Dubaijā. Piesēja man Annas Argosas slepkavību, lika mani ieslodzīt un spīdzināt.
Ta�u man izdevās izbēgt no viņu lamatām. Es nolēmu noskaidrot, kur� ir vēlējies Annas nāvi. Un arī manējo�
�ķita, ka atbilde ir saistīta ar Annas firmu ArgosEye.com un tās, maigi izsakoties, ap�aubāmajām darba metodēm. Uzpirkti blogeri, tūksto�iem neīstu interneta personību, kas raksta atsauksmes un klientiem labvē�līgus vērtējumus. Visi iespējamie tehniskie instrumenti, lai aizvāktu no acīm un paslēptu da�as lietas. Lai padarītu tās neredzamas internetā.
Piemēram, Spēli�
Ta�u mē� uzvarējām arī viņus, lai gan tas maksāja dārgi. Trojas zirgs, kuru Tu uztaisīji un es ielaidu viņu datortīklā, izdarīja tie�i to, kas tam bija jāizdara. Izlaida troļļus dienasgaismā. Nosēdināja nelietīgo Filipu
Argosu uz poda, sagādāja visiem mazajiem sazvērniekiem to, ko viņi bija pelnīju�i.
Visam vajadzēja būt mierīgi.
Ja ne viņ��
Tage Sammers jeb onkulis Tage, kā Beka viņu dēvē. Viņ� apgalvo, ka osot sens tēva draugs no virsnieku laikiem.
�is vecis ir piemuļķojis manu māsu, bet es zinu, kas viņ� patiesībā ir. Spēles vadītājs. Visas sistēmas smadzenes.
Viņ� deva man uzdevumu, Mange. Pēdējo uzdevumu, kas padarīs mani slavenu.
Es cen�os izgudrot plānu, kā no tā izsprukt. Kā izraut gan sevi, gan Beku no viņa nagiem.
Ja Tu saņemsi �o vēstuli, tas nozīmēs, ka man nav izdevies.
Ka viņi ir piespiedu�i mani izpildīt uzdevumu.
Un es, visticamāk, esmu miris�
Tagad ir kluss, pārāk kluss.
Bet es zinu, ka viņi tur ir, vēro katru manu soli.
Drīz tas sāksies.
Jautājums tikai: vai es esmu gatavs izspēlēt pēdējo spēli?
Kā Tu domā?
YES or NO?
Tavs vecais draugs v HP
This message is set to send at a future date�
Bubble ['bAbal]
A small quantity of air or gas within a liquid body A small, hollow, floating bead or globe Anything that is more spacious than real; a false show A cheat or fraud; a delusive scheme; an empty project; a dishonest specu�lation
A person deceived by an empty project; a gull A small spherical cavity in a solid material To cheat, to delude (verb)
A (usually temporary) state of existence, in which what you see, touch, hear, feel, and smell are under close control either by those around you or a systerfi
When an electronic device or person is remotely under surveillance (bub�bled)
A fantasy/dream that is so farfetched it couldn't ever be true
�In a personalized world, we will increasingly be typed and fed only news that is pleasant, familiar, and confirms our beliefs and because these filters are invisible, we won�t know what is being hid�den from us. Our past interests will determine what we are exposed to in the future, leaving less room for the unexpected encounters that spark creativity, innovation, and the democratic exchange of ideas.�
Eli Pariser
�Knowledge is power. Information is power. The secreting or hoarding of knowledge or information may be an act of tyranny camouflaged as humility.�
Robin Morgan
�It is not so important who starts the game, but who finishes it.�
John Wooden
Kā dūres trieciens pa krūtīm apmēram tāda bija sajūta. Dīvainā kārtā tas lika visam izskatīties vēl lēnākam. Piepe�i viņ� uztvēra ik sīkāko detaļu sev apkārt. Ieroci, kas pavērsts viņam pret krūtīm, ļau�u pūļa stieptos panikas kliedzienus. Visur augumi, kas spie�as cits citam virsū palēninātā kustībā. Cen�as pēc iespējas attālināties no viņa.
Tomēr, par spīti pierādījumiem, par spīti tam, ka pulvera dūmi dedzināja nāsis un blīk�ķis joprojām atbalsojās pret bungādiņām, sma�dzenes atteicās pieņemt īstenību. It kā tās aizsargātos pret neiespējamo, neiedomājamo, neaptveramo�
Tas glu�i vienkār�i nevarēja notikt.
Ne tagad!
Nekad!
Viņa bija uz viņu iz�āvu�i�
VIŅA
BIJA
UZ VINU IZ�ĀVUSI!!!
Pistole joprojām bija pavērsta pret viņa krūtīm. Viņas skatiens virs stobra � ledains, pilnīgi bez emocijām. It kā tas piederētu pavisam citam cilvēkam. Sve�iniekam.
Viņ� centās pacelt vienu roku, atvēra muti, lai kaut ko sacītu. Ta�u vienīgā skaņa, kas izvēlās pār lūpām, bija kluss vaids. Piepe�i un bez kāda brīdinājuma laiks atguva savu parasto ātrumu. Sāpes izplatījās no krū�kurvja kā vilnis un turpinājās lejup caur augumu, liekot asfaltam zem viņa sa�ūpoties. Ceļgali padevās, un viņ� paspēra pāris grīļīgu soļu atpakaļ, cenzdamies noturēt līdzsvaru.
Nākamajā mirkli viens papēdis atdūrās pret trotuāra malu. Bezsvara sekunde, kamēr viņ� cinijās pret gravitāciju.
Tad sapnim līdzīga brīvā kritiena sajūta.
Un līdz ar to Spēle viņam bija galā.
Jau pamo�anās mirklī HP saprata, ka kaut kas nav labi. Tomēr pagāja vairākas sekundes, iekams viņ� aptvēra, kas viņam nepatīk.
Bija kluss.
Pārāk kluss�
Guļamistaba atradās Guldgrenda pusē, un viņ� jau sen bija piera�dis pie aizvien klāteso�ā pārsimt metru tālāk ducino�ā Sēderledenas satiksmes pārvada trok�ņa. Tik tikko pievērsa tam uzmanību.
Ta�u �obrīd nebija ne miņas no klusās satiksmes rūkoņas, kurā parasti iejaucās arī pa kādai sirēnai. Vasaras nakts bija pilnīgi klusa.
HP pa�ķielēja uz radiopulksteni: 03.58.
Dro�i vien ielas remonts, viņ� minēja. Sēderledena, Dienvidu Mēlarstranda un �lusena slēgtas kārtējai lāpī�anai� Bet, pat ja ceļi�nieki strādāja bez trok�ņa, trūka citu skaņu. Nebija ne avī�u iznēsā�tāju, kas dauzītu namu ārdurvis, ne dzērāju, kas klaigātu uz Hūrnsgātanas. Patiesībā nedzirdēja ne pīkstiena, kas norādītu, ka ārpusē atrodas dzīva galvaspilsēta. It kā viņa dzīvokli būtu apņēmis milzīgs burbulis, kas izslēdz ārpasauli. Piespie� HP dzīvot savā kosmosā, kur parastie likumi vairs nedarbojas.
Savā ziņā tā bija taisnība�
HP juta, ka sirds sāk sisties mazliet straujāk. Viegla �abē�ana kaut kur dzīvoklī lika viņam sarauties.
Kramplauzis?
Nē, tas nebija iespējams. Viņ� bija aizslēdzis dzelzs durvis ar visām trim atslēgām kā parasti. Durvis bija maksāju�as labu naudu, ta�u bija katru grasi vērtas. Dzelzs aplodas, divkār�a bultu slēdzene un viss pārējais, tā ka tīri loģiski neviens dzīvoklī nevarēja iekļul. Tomēr paranojas lietussargu nevarēja tik vienkār�i aizvērt�
HP piecēlās no gultas, aizlavījās pāri guļamistabai un piesardzīgi ielūkojās dzīvojamā istabā. Pagāja da�as sekundes, kamēr acis pierada pie tumsas, ta�u rezultāts bija viennozīmīgs. Nekā, nevienas kustības ne dzīvojamā, istabā, ne mazajā virtuvītē tai blakus. Viss bija kārtībā, nekādu briesmu pazīmju. Ja neskaita nedabisko, nomāco�o klusumu, kas joprojām nebija pazudis�
Viņ� uzmanīgi pielavījās pie loga un paskatījās ārā. Uz ielas neredzēja nevienu dzīvu dvēseli, bet tas patiesībā nemaz nebija tik dīvaini, ņemot vērā diennakts laiku. Marīa Trapgrenda pat dienā nebija īpa�i ļau�u pilna.
Noteikti remontu dēļ slēgta satiksme. Ja jau sasodītā Sēdera tāpat izskatījās pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, tad kāpēc gan naktī neapturēt visu pilnībā? Ceļinieki dro�i vien baudīja kafijas pauzi�
Plausible noteikti! Tomēr nelāgā sajūta neizgaisa.
Vēl tikai priek�nams.
HP uz pirkstgaliem aizlavījās pār jaunajiem grīdas dēļiem pie ārdurvīm, rūpīgi uzmanīdamies no tre�ā un piektā dēļa, jo zināja, ka tie �ikst.
Kad bija atliku�i vien da�i metri, HP piepe�i �ķita, ka viņ� redz sakustamies vēstuļspraugas aizvaru. Viņ� sastinga pussolī, bet sirds sāka pukstēt straujāk.
Pirms diviem gadiem kāds bija ielējis pa vēstuļspraugu deg�ķidrumu un pielaidis uguni. Sasodīti nepatīkams piedzīvojums, kas bei�dzās ar skābekļa masku Sēderas slimnīcā. To, ka tas bija brīdinājuma �āviens, lai atgādinātu viņam par Spēles noteikumiem, HP aptvēra tikai daudz vēlāk.
Viņ� uzmanīgi paostīja sastāvēju�os gaisu, bet petrolejas smaku nejuta. Tomēr �obrīd jau bija pavisam dro�s: skaņa bija nākusi no ārdurvīm.
Varbūt tomēr avīzes?
HP paspēra vēl da�us zaglīgus soļus uz priek�u un piesardzīgi pieliecās pie durvju actiņas.
Spējā skaņa bija tik stipra, ka viņ� aizstreipuļoja atmuguriski.
Velns!
Da�us mirkļus acu priek�ā �ķīda zvaigznītes un sirds �ķita gandrīz apstājusies.
Vēl viens briesmīgs dārds pārtrauca �oku.
Kāds lauza vaļā vina durvis!
Dzelzs aploda jau bija sākusi padoties, tātad, lai kas tas būtu, viņ� biju stiprāks par Halku. Tre�ais dārds, metāls pret metālu. Nekāds tur Kniss Baners, bet dro�i vien īsts tarāns varbūt pat vairāki.
Durvis padevās vēl par da�iem centimetriem, un HP spraugā ieraudzīja slēdzenes bultu. Vajadzēja vēl tikai pāris sitienu.
Viņ� apgriezās, paklupa pats pār savām kājām un nogāzās gar�ļauI iis uz grīdas. Vēl viens dārds no durvīm lika grabo�am apmetuma lieium nolīt pār HP kailajām kājām.
Pēdas slīdēja pa koka grīdu, rokas meklēja, kur pieķerties.
Beidzot viņ� pietrausās kājās.
Ātri soļi: dzīvojamā istaba, guļamistaba.
Atkal dārds durvīs!
Asiņu gar�a mutē. Sirds plīsa krūtīs. Rokas tā drebēja, ka bija�grūti pagriezt atslēgu slēdzenē.
Piejodakastenotiekkk�
Vēl viens dārds no priek�nama. Un �oreiz tam sekoja brīk�ķis, Līs, visticamāk, nozīmēja, ka durvju kārba ir padevusies.
HP satvēra guļamistabas kumodi, atspērās pret grīdu un gandrīz nokrita, kad mēbele pavisam viegli aizslīdēja priek�ā durvīm.
Sūda skaidu plāksnes!
Ja jau uzbrucējus nevarēja apturēt pat dzelzs durvis, tad baltie�u �..iliekamā mēbele nodro�inās vien pāris papildu sekundes. HP ievēlās l'.ultfi un taustījās uz naktsskapī�a, kas bija nokrauts ar avīzēm un I',u matām papīra vākos.
Telefons. Kur, ellē, bija viņa telefons?!
Re! Nē, nolādēts, tā bija televizora pults�
HP dzirdēja skrejo�us soļus dzīvojamā istabā, rupjas balsis, kas kliedza cita uz citu, ta�u bija pārāk aizņemts ar mēS^ariņ, lai ieklauMi os, ko tās saka.
Piepe�i viņa pirksti atsitās pret telefonu tik stipri, ka tas nokrita uz gridas.
Velns!
Durvju roktura graboņa, tad rupja balss kaut ko uzkliedza.
-��� Tur iek�ā!
HP nometās uz grīdas un me�onīgi taustījās ar rokām.
Te tas bija, pie kreisās plaukstas.
Paķēris telefonu, viņ� drud�aini bakstīja podziņas. Parkinsons drebināja pirkstus.
Viens viens divi�. nolādēts.
Blīk�ķis durvīs gandrīz apgāza IKEA kumodi.
-��� Hallo, glāb�anas dienests. Ar ko varu palīdzēt? telefonā atbil�dēja sausa balss.
-��� Policija! HP iekliedzās. Palīdziet ma�
Viņu ap�ilbināja spilgts gaismas zibsnis, apdedzinādams tīkleni.
Pēc tam gaisu satricināja tik skaļ� blīk�ķis, ka HP aizsitās elpa.
Un tad tie jau bija viņam virsū.
*
-��� Tas ir atgriezies.
-���� Furgons, viņa piebilda, nesagaidījusi nekādu reakciju.
Viņ� pameta ātru skatienu atpakaļskata spogulī.
-��� Tas pats, kas vakar?
-��� Mhm, viņa atbildēja, neatraudama skatienu no papildu spo�guļa, kas bija piestiprināts pie vējstikla virs pasa�iera vietas.
Kas gan cits lai tas būtu, viņa domās piebilda. �
-���� �etras ma�īnas aiz mums. Jau kādu brīdi� Tāpat kā vakar un gandrīz tajā pa�ā vietā.
-��� Vai esi dro�a, ka tas ir tas pats vāģis? Pilsētā netrūkst baltu furgonu�
-���� Esmu dro�a, viņa īsi atteica. Mazliet samazini ātrumu un ļauj viņam pietuvoties.
-���� Bet tad es pazaudē�u VIP� Viņ� ar �estu norādīja uz sporta auto viņiem priek�ā.
-��� Aizmirsti Dro�ības policijas rokasgrāmatu, �ellgrēn. Esi mazliet fleksiblāks! viņa nevajadzīgi nikni no�ņācās.
Viņ� negribīgi atlaida gāzes pedāli. Ma�īna aiz viņiem aizkaitināti uzpīpināja un tad asi viņus apdzina. Tai sekoja vēl viena.
Rebeka atvēra cimdu nodalījumu un izņēma fotokameru. Viņa to turēja tik zemu, lai furgona vadītājs neieraudzītu caur aizmugures stiklu.
Atkal skatiens spogulī.
Teleobjektīvs bija labs, tomēr furgons joprojām atradās aiz divām automa�īnām un palika daļēji apslēpts.
-��� Vēl drusciņ, Rebeka nomurmināja �ellgrēnam, sagatavodama aparātu klēpī.
Viņa cīnījās ar kārdinājumu pagriezt galvu.
Piepe�i VIP viņiem priek�ā mainīja joslu, �ķērsoja nepārtraukto līniju un stūrēja uz Kungsgātanu.
Sellgrēnam nebija citas izvēles kā vien atkārtot manevru.
Rebeka klusībā nolamājās izdevība bija zudusi.
Tomēr pēc pāris sekundēm viņa saprata, ka furgons turpina sekot. Bija nozudtisi vēl viena ma�īna viņu starpā, un tagad tas bija daudz tuvāk. Krietni tuvāk, nekā viņa pati atrastos, ja kādu izsekotu.
Straujais manevrs noteikti bija vadītāju pārsteidzis. Licis viņam kļūdīties.
Rebeka piesardzīgi sagrozījās, ar kreiso elkoni atbalstījās pret sēdekli, ar kāju atspiedās pret durvīm. Furgona numura zīmi jopro�jām aizsedza ma�īna, kas brauca aiz viņiem, ta�u caur tonēto stiklu viņa varēja saskatīt abus stāvus salonā. Gai�s apģērbs ar garām pie�durknēm, kaut kādi kombinezoni, tāpat kā vakar. Ta�u vakat viņa nebija paspējusi paņemt kameru. �o kļūdu viņa negrasījās atkārtot.
Automa�īna aizmugurē piepe�i signalizēja, ka mainīs joslu, un Rebeka sagatavojās. Zibenīgi pagriezās, pacēla fotoaparātu un nomēr�ķēja uz vietu, kur teju teju vajadzēja parādīties furgona numura zīmei. Viņa turēja kameras slēdzi pa pusei piespiestu.
Ma�īna aiz viņiem uzsāka manevru.
īss pīkstiens, autofokusam noregulējot asumu�
Slēdzis nospiests. Viņa uzņēma da�us kadrus. Ideāli!
Tad Rebeka ātri pacēla fotoaparātu nedaudz augstāk un samek�lēja objektīvā salonu. Notēmējusi uz vadītāju, nospieda slēdzi. Teleobjektīvs iedūcās, un miglainā kontūra aiz stūres kļuva ievē�rojami asāka. Ta�u mirklī, kad iepīkstējās autofokuss, Sellgrēns uzņēma ātrumu, un straujā kustība lika Rebekai zaudēt līdzsvaru.
Kad viņa atkal sameklēja salonu objektīvā, furgons jau bija palicis tālu aizmugurē.
-��� Sasodīts, ko tu dari, Sellgrēn? viņa no�ņācās, gandrīz uz aklo uzņemdama vairākus kadrus ar furgona sarūko�o siluetu.
-��� VIP, Vennergrēns juniors, Sellgrēns norādīja uz mazo sporta auto, kas gandrīz bija pazudis no redzesloka. Viņ� pēk�ņi aiznesās kā nelabais. Neuzdro�inājos riskēt viņu pazaudēt.
Rebeka nolaida fotoaparātu klēpī un atslīga sēdeklī.
Velns!
Ātrs skatiens atpakaļskata spogulī, bet viņa jau zināja rezultātu furgons bija nozudis.
Rebeka ātri izskatīja kadrus kameras mazajā ekrānā. Reģistrācijas numurs bija redzams skaidri, bet salona fotogrāfijas, kā jau likās, nebija izmantojamas.
Nolādēts!
Vienalga, vai bija sarosījusies policistes intuīcija vai kas cits, ta�u �is furgons Rebeku uztrauca. Līdzko būs atgriezusies birojā, viņa pārbaudīs reģistrācijas numuru, varbūt pat kādam piezvanīs un pār�baudīs arī Izmeklē�anu reģistru, ja Ceļu satiksmes direkcija nedos rezultātu.
Piepe�i Rebeka no�ēloja, ka uz�ņākusi Sellgrēnam. Viņa priori�tātes bija pilnīgi pareizas. VIP galu galā bija galvenais, un viņa būtu darījusi tie�i to pa�u, ja sēdētu pie stūres.
Sellgrēns bija lielisks �oferis tie�i �ī iemesla dēļ Rebeka bija viņu ataicinājusi no Dro�ības policijas. Viņ� jau bija samazinājis attālumu līdz VIP auto un ieņēmis parasto vietu aiz tā.
-��� Tu spriedi pilnīgi pareizi, Sellgrēn, Rebeka sacīja, ļoti cenz�damās izklausīties neitrāla.
Viņ� tikai pamāja ar galvu, un abi da�as minūtes klusēja, pārmai�ņus ielūkodamies atpakaļskata spoguļos.
-��� Tad kā tu teici? Kad mums jābrauc uz Cietoksni? Sellgrēns ierunājās gandrīz pārspīlēti draudzīgi.
-��� Tas atkarīgs no Bleķa grafika. � Rebeka papūlējās atbildēt uz viņa smaidu.
-���� Labi. Starp citu, vai redzēji Dagens Nyheter rakstu? Tur bija parādīts, kā vecās armijas būves izmanto pavisam jauniem mērķiem. Viņi ir ne tikai pārvērtu�i kalnu bunkurus par serveru zālēm, bet ari pārbūvēju�i veco komunikāciju tuneli uz krastu, lai varētu pievadīt ūdeni dzesē�anas sistēmām. Visprogresīvākās tehnoloģijas. Dro�ība ari noteikti ir līmenī�
Sellgrēns samazināja atstatumu līdz Vennergrēna ma�īnai un mazliet uzgāzēja, lai nobiedētu kādu citu auto, kas grasījās iesprauklies starp viņiem.
-��� Acīmredzot PayTag grib saglabāt objektam īpa�ās aizsardzības statusu, un tas ir glu�i labi saprotams. Tādā gadījumā apsardze drīkst būt bruņota.
Sellgrēns uz pāris sekundēm izlaida no acīm VIP, iesāņus uzmez�dams skatienu Rebekai.
Viņa dzirdēja jautājumu, jau pirms viņ� bija atvēris muti.
-��� Starp citu, kā mums veicas iero�u frontē, �ef?
-���� Licen�u komisija joprojām izskata iesniegumu�
� atkal, viņa gandrīz piebilda, ta�u �ajā mirklī �aketes kabatā ievibrējās mobilais telefons. Slēpts numurs. Dro�i vien telemārke-
i ings vai kāds biju�ais policijas kolēģis, kas meklē darbu.
Rebeka pārvietoja īk�ķi uz sarkano ikonu, lai atteiktu sarunu, lomēr pēdējā brīdī pārdomāja. Sellgrēns joprojām �ķielēja uz viņu, acīmredzot kārodams turpināt sarunu par iero�u licencēm. Un viņ� i.ids nebija vienīgais būtībā visi viņas jaunpieņemtie miesassargi bija stāju�ies darbā ar pārliecību, ka varēs nēsāt dienesta ieroci. Ja licenci atteiks�
Rebeka ātri nospieda zaļo ikonu telefonā.
-���� Sentry Security, Rebeka Normēna, viņa sacīja pārspīlēti lie�tiskā tonī.
-���� Miesassargu nodaļa, komisārs Ludvigs Rūnebergs, otrā galā atbildēja viņas biju�ais priek�nieks.
-���� Sveiks, Lude, kur tas laiks. Jauki, ka piezvanīji!
-���� Diezin vai tu tā domāsi, kad būsim pabeigu�i sarunu, Nor�mēna.
Kaut kas viņa balss tonī lika Rebekas mugurai saspringt.
-���� Tev laikam vajadzētu ierasties pārvaldē, vislabāk tūliņ pat, ja vari�
Savienojums noraustījās, un Rūneberga balss uz da�ām sekun�dēm pazuda. Ta�u Rebeka jau bija uzminējusi turpinājumu. Viņas vēders savilkās kamolā.
Nē, nē, nē�
�� tavs brālis.
Viņa augums gulēja pār galdu pavisam nekustīgs. Acis bija aizvērtas. Gandrīz izskatījās, ka viņ� ir aizmidzis.
Pēdējoreiz, kad Rebeka brāli satika, viņam bija īsi mati, ta�u tagad tie bija paspēju�i ataugt un karājās pār krīta bālo seju taukainās, gai�ās �ķipsnās. Dienasgaismas spuldzes ldaūstrofobiski mazajā telpā lika lokiem zem acīm izskatīties pārspīlēti tum�iem pret bālgano ādu. It kā tā būtu vaska lelle, nevis nekustīgs cilvēka ķermenis, ko viņa vēroja caur lielo stikla rūti.
Rebeka jau bija baidījusies, ka tas notiks. Baidījusies tie�i no �ī mirkļa, kop� Henke pirms diviem gadiem iemeta akmeni ma�ī�nas salonā, gandrīz nogalinādams viņu un kolēģi Krūsi. Kaut gan� patiesībā viņa bija baidījusies vēl ilgāk. Daudz, daudz ilgāk.
-��� Viņu atveda �onakt, sacīja Rūnebergs kaut kur aiz viņas labā pleca, ta�u Rebeka viņu tik tikko dzirdēja.
-���� Mani informēja tikai pirms kādas stundas, un es tūlīt tev pie�zvanīju. Tas varbūt nav glu�i saskaņā ar noteikumiem, ta�u man �ķita, ka tu gribēsi to uzzināt nekavējoties. Katrā ziņā es to gribētu, ja viņ� būtu mans brālis.
Rebeka ar pūlēm atrāva skatienu no nekustīgā ķermeņa un pagriezās pret Rūnebergu.
-���� Paldies, Lude, es to tie�ām novērtēju� Vārdi spriedās viņai kaklā.
Da�as sekundes valdīja klusums.
-���� Nelāgs gadījums, Rūnebergs beidzot norūca un neveikli pacēla plaukstu pret Rebekas roku.
Piepe�i atvērās durvis, un pa tām ienāca tievs, aptuveni se�desmit gadus vecs vīrietis plāniem matiem. Viņ� padusē nesa dokumentu
mapi un, par spīti vasaras karstumam, bija ģērbies tum�ā uzvalkā ar vesti un nevainojami iecentrētu kaklasaites mezglu. Vīrietis īsi pamāja ar galvu Rūnebergam, tad pagriezās pret Rebeku.
-��� Jūs laikam esat māsa.
-���� Rebeka Normēna, viņa nomurmināja un sniedza roku.
Ta�u vīrietis nevis sasveicinājās, bet no vestes kabatas izvilka �au�ras lasāmbrilles, rūpīgi uzlika tās uz deguna un atvēra dokumentu mapi.
-��� Tu teici, ka viņa agrāk strādāja Firmā, Rūneberg?
-���� Formāli viņa joprojām te strādā, Stigson, Rebekas biju�ais priek�nieks atbildēja pieglaimīgā tonī, kādu Rebeka agrāk nebija dzirdējusi. Normēna ir atvaļinājumā līdz jaunajam gadam, pēc tam viņai būs jāizlemj, kam dot priek�roku. Dro�ības policijai vai privātbiznesam. Rūnebergs centās savilkt smaidu, ta�u otrs vīrietis nepakustināja ne vaibstu.
-���� Skaidrs. Stigsons pagrieza galvu un pār briļļu malu paskatījās uz Rebeku. Tā kā jūs joprojām skaitāties darbā Dro�ības policijā, Normēna, ir spēkā gan dro�ības klasifikācija, gan apliecinājums par konfidencialitātes ievēro�anu, ko parakstījāt, stājoties darbā. Māsa vai ne, viss, ko jūs te dzirdēsiet, ir noslēpums, un ir stingri aizliegts to kādam atklāt. Vai sapratāt?
-Jā. Viņa pamāja ar galvu. Bet, tā .kā vīrietis ne�ķita apmieri�nāts ar atbildi, a�i piebilda: Protams. Tad par ko ir runa?
�ajā mirklī otrpus stikla rūtij atvērās dunas, un telpā iegāja divi cilvēki, vīrietis un sieviete, arī ģērbu�ies tum�os, formālos tērpos. Da�as sekundes tur valdīja pilnīgs klusums. Tad Henke atvēra acis.
Viņ� pacēla galvu, izslējās krēslā un pārspīlēti lēnām izstaipījās, it kā būtu tikko pamodies. Henke kaut ko teica, ta�u Rebeka caur stiklu to nedzirdēja, un uz mirkli viņu pārņēma vēlme ieskriet nopra�tinā�anas telpā un iecirst brālim pļauku.
Stigsona sausā balss lika viņai pārdomāt.
-��� Jūsu brālis tiek turēts aizdomās par noziedzīgu sazvērestību vai gatavo�anos terora aktam.
*
-Jā, Henrik, tātad, kā mēs jau teicām: jūs esat plānojis un veii i.s zināmus sagatavo�anās darbus noziegumam, kura mērķis ir nopietni destabilizēt vai iznīcināt valsts politiskās, konstitucionālās, ekono miskās vai sociālās struktūras, cie�i uzlūkojot viņu, sacīja noprati nā�anas vadītāja, aptuveni �etrdesmit gadus veca sieviete ar tum�iem, īsiem matiem.
Ta�u HP viņu tik tikko manīja. Viņa gurdās smadzenes joprojām pūlējās sasaistīt visu kopā. Par vienu gan viņ� bija diezgan dro�s: at�ķirībā no tās reizes pirms diviem gadiem, kad viņ� domāja, ka
ir��� notverts, bet patiesībā bija iekritis uz milzīgu blefu, �oreiz katra detaļa bija pareiza � no īpa�o uzdevumu vienības ielau�anās dzīvoklī līdz pat piedegu�as automāta kafijas gar�ai brūnajās plastmasas glā�zītēs uz galda. Viss �ķita īsts. Visticamāk, bija īsts. Un tādā gadījumā tas nozīmēja�?
Temats ir sazvērestību teorijas, un �is jautājums ir tūksto� kronu vērts�
-��� Mmm� � HP norūca, jo no viņa acīmredzot tika gaidīta kāda ai bilde. Tad aizvēra acis un paberzēja deniņus, lai iegūtu nedaudz apdomā�anās laika. Par ko, ellē, tas sievi�ķis runāja? Destabilizēt politiskās�?
-���� Kā jau esmu teicis vismaz desmit rei�u, es gribu, lai nopratinā��anā piedalās advokāts, � viņ� beidzot izgrūda.
Sieviete, kuras uzvārds bija Rūslunda vai Rūskvista, vai kaut kas uz to pusi, ātri saskatījās ar savu kolēģi.
-��� Jā, mēs to sapratām, Henrik, sacīja policists, kura vārdu HP jau bija aizmirsis. Bet domājām, ka varētu sākt kārtot da�as for�malitātes, pirms ierodas jūsu advokāts. Viņ� ta�u ieradīsies? Galu galā esam gaidīju�i jau vairākas stundas. Cik birojiem jūs piezvanījāt? Viņ� pie�ķieba galvu un pasmaidīja nepārprotamu smaidu.
-���� Protams, ieradīsies, HP norūca.
-��� Bet kā būtu, ja mēs pamazām sāktu? Lai ietaupītu mums visiem mazliet laika, policists piebilda, vēlreiz pasmaidīdams. Vai varbūt jūs gribat piezvanīt vēl kādam? Kādam tuviniekam?
-���� Nē! HP mazliet pārāk skaļi atcirta, sagrozīdamies krēslā.
Viņ� manīja policistu skatienus. Bļāviens, viņ� ta�u bija nolēmis
spēlēt vēso�
-���� Man pietiek laika, un es negrasos neko sacīt, iekams nebū�u dabūjis advokātu, HP sacīja, cik savaldīgi vien spēja, pievērsis ska�tienu galdam.
-���� Bet jūs jau varat runāt, viņ� pēc pāris sekundēm nomurmi�nāja, lai aizpildītu nospiedo�o klusumu.
-��� Labs ierosinājums, Henrik. Vīrietis, kura vārdu HP joprojām nespēja atcerēties, piebīdīja krēslu un apsēdās. Tad izņēma no �aketes kabatas mazu digitālo diktofonu un nolika uz galda starp viņiem.
-Tre�ajā jūnijā pulksten 15.13 tiek nopratināts Henriks Peter�ons, saukts par HP. Piedalās policijas inspektori Rūsvalla un�
*
-���� � Hellstrems.
Stigsons bija piespiedis podziņu blakus stikla rūtij, un tagad no skaļruņiem plūda nopratinā�anas vadītāja balss.
-��� Tad ko tie�i Henke ir izdarījis? nevērsdamās ne pie viena konkrēti, jautāja Rebeka, kamēr Hellstrems tur iek�ā turpināja runāt ar diktofonu. Viņa centās izklausīties mierīga, it kā īpa�i nesatrauktos par atbildi.
-��� Mums ir informācija, kas norāda, ka jūsu brālis plāno kaut kādu atentātu pret valsts vadību, visticamāk, saistībā ar princeses kāzām.
-Jūs jokojat! Rebeka izsaucās, nepaspējusi savaldīties.
Stigsons uzmeta viņai īsu skatienu, un viņa iekoda mēlē. Pro�tams, tas viss bija viens liels practical joke'
Dieva dēļ, saņemies, Normēna!
Kļūda. Acīmredzot te bija runa par kaut kādu milzīgu kļūdu. Viņi noteikti bija Henki ar kādu sajauku�i, saputroju�i informāciju un uzlauzu�i nepareiza dzīvokļa durvis. Nebūtu jau pirmā reize�
Turklāt mums ir informācija, kas liecina, ka �āda veida smagi noziegumi jūsu brālim nav sve�i.
Jūs runājat par Dāgu? Rebeka iejaucās. Tā patiesībā nebija Henkes vaina, viņ� tikai centās mani pasargāt. Turklāt tas notika gandrīz pirms piecpadsmit gadiem.
Stigsons papurināja galvu.
Nē, nē, tas nav stāsts par jūs partneri, kur� gāja bojā, lai gan arī �is notikums ir interesants kopainā� Runa ir pavisam par ko citu. paskaieties pati.
Viņ� norādīja uz pratinā�anu telpu, kur izmeklētājs bija ieslēdzis videoprojektoru. Drebo�i, ar rokas kameru uzņemti kadri kaut kāda siena, zilas debesis, tum�as namu fasādes, tikko izplauku�as koku lapotnes un zem tām āra kafejnīcas galdiņu rinda. Pēc mirkļa Rebeka to vietu atpazina. Kungstredgordena. Vai precīzāk Kungstredgordsgātana. Fonā bija dzirdams aizvien stiprāks troksnis, ko viņa tūlīt nespēja identificēt. Ta�u, kad skaņa pieņēmās spēkā, Rebeka saprata, kas tas ir. Zirgu pakavi. Daudz zirgu pakavu, kas klabēja pret asfaltu, kad attēlā iebrauca karaliskais korte�s, Rebeka piepe�i nodrebēja�
*
Viņ� tūlīt pazina ierakstu. Kungstredgordsgātana tie�i pirms diviem gadiem, korte�s ar karaļpāri un Grieķijas prezidentu.
Karavīri jāja uz zirgiem, skatītāji uz trotuāra darbojās ar mobilo telelonu kamerām. Viņ� bija redzējis �o filmu simtiem rei�u, pazina Litru cilvēku, katru sejas izteiksmi. Puisis ar suni, sieviete baltajā � i |*nrē, vācu tūristi ar milzīgajām mugursomām� Turpinājumu viņ� /ināja no galvas. Kuru katru mirkli uzliesmojums padarīs attēlti krīta Ii.iIiii, un gandrīz vienlaikus līdzīga kalibra blīk�ķis, kādu viņ� bija piedzīvojis savā dzīvoklī, liks kamerai noraustīties. Tad sekos pilnīgs li.ioss auļojo�i zirgi, zemē gulo�i karavīri un cilvēki, kas kliedz
ļMiiikā.
Ta�u kamera nevis fokusējās uz korte�u, kā viņ� bija gaidījis, bet pievērsās panorāmai. Da�i saraustīti kadri, un tad tā sāka slīdēt pār un /11 pūli uz trotuāra.
Uztvērusi pazīstamu siluetu, kamera apstājās un klusi pievilka to tuvāk, līdz figūra aizpildīja gandrīz visu kadru.
HP nevil�us sakustējās. Viņu spēji pārņēma viegls nelabums.
Melnā ģērbts vīrietis uz mopēda. Tum�ais ķiveres sejsegs gan aiz�klāja seju, tomēr Rebekai nebija grūti viņu atpazīt. Stāja, raustīgās kustības, tas, kā viņ� turēja galvu mazliet pie�ķiebtu� Nebija nekādu �aubu.
Viņa jau toreiz bija to nojautusi, bet necentās iztaujāt, jo negri�bēja zināt atbildi.
Vīrietis ierakstā parakņājās plastmasas maisiņā, kas karājās uz mopēda stūres. Tad izvilka cilindra formas priek�metu un sāka ap to darboties. Korte�am tuvojoties, zirgu pakavu klaboņa kļuva aiz�vien skaļāka. Kamera pievilka siluetu tuvāk. Vīrietis pacēla skatienu un sekundi nogaidīja, turēdams priek�metu abās rokās. Pēc tam īsi parāva gredzenu priek�meta vienā galā un pacēla roku. Rebeka jau zināja, ko viņ� metīs.
Apdullinā�anas granātas blīk�ķis lika noraustīties arī �ai kamerai, tomēr filmētājs nenovirzīja fokusu no mopēda. Saskaņā ar hrono�metru kadra stūrī melnā figūra ledaini savaldīgi sēdēja gandrīz desmit sekundes, vērodama savu darbu, pirms ieslēdza pārnesumu, strauji pagriezās un nozuda Vārendorfsgātanā.
Ieraksts strauji pārtrūka, un iestājās klusums.
HP sagrozījās un nevil�us pāris rei�u norija siekalas.
Da�i datora klik�ķi, un pēk�ņi visu ekrānu aizņēma nekustīgs viņa attēls. Stopkadrs tie�i no mirkļa, kad viņ� svieda granātu. Roka gaisā, augums sasprindzis kā atspere. Ja pieskaitīja tum�o sejsegu, viņ� izskatījās, maigi izsakoties, briesmīgs.
-��� Nu, Henrik, ierunājās Hellstrems, un viņa balss tonī bija krietni mazāk laipnības nekā iepriek�. Vai tas�
-���� � ierakstā ir jūsu brālis?
Gan Stigsons, gan Rūnebergs bija pagriezu�ies pret viņu, un da�as sekundes Rebekai �ķita, ka galva ir pavisam tuk�a. Blūze zem �aketes lipa pie miesas, gaiss mazajā telpā pēk�ņi bija sasmacis, un kļuva grūti elpot. Abu vīrie�u skatieni urbās viņai cauri.
Rebeka pa�ķielēja uz nopratinā�anas telpu, bet ari tur bija iestā�jies pilnīgs klusums. Viņai bija jāiegūst laiks, jārod iespēja apdomālies� Diem�ēl abu vīrie�u sejas izteiksme liecināja, ka tiek gaidīta tūlītēja atbilde.
Ko darīt? Melot vai teikt patiesību?
Velns parāvis, pieņem lēmumu!
Rebeka pāris rei�u norija siekalas, lai izdabūtu kamolu no kakla.
-���� Nu� � vina iesāka.
-��� Jums nav jāatbild, Henrik!
Pratinā�anu telpas durvis bija atvēru�ās, un telpā iegājis gar� vīrietis ar atķemmētiem, sirmiem matiem. Viņ� pārspīlēti uzmanīgi ■u pogāja zeltītās bleizera pogas un tad apsēdās uz brīvā krēsla blakus I lenkem. �ajā mitklī Rebeka aptvēra, ka viņu pazīst.
-��� Mans klients atsakās atbildēt uz jautājumiem, � vīrietis turpinaja, �oreiz vērsdamies pie policistiem, kamēr uzlika uz galda portfeli nu izņēma dokumentu mapi, ko novietoja blakus HP kafijas glāzei.
-�� Tā, un tagad es gribētu zināt, kāpēc nopratinā�ana sākās, neraul�oiies uz to, ka mans klients skaidri izteica vēlmi pēc juridiskas palī�dzības. Jūs noteikti zināt, ka tas ir pretrunā ar Procesuālā kodeksa divdesmit pirmo nodaļu�
*
Juhans Sandelss! Rūneberga pārsteigtā balss aizēnoja advoLiia turpmāko izklāstu. Kā tavam brālim tik īsā laikā izdevies nolīgt tādu smagsvaru?
-��� Nav ne jausmas, atbildēja Rebeka, paraustīdama plecus.
Turklāt tā bija pilnīga taisnība.
Kas, ellē, te īsti notika?
Varti aizcirtās aiz muguras, un viņ� paspēra da�us soļus uz Berjsgātanas. Atkal brīvībā ah, cik patīkami!
Prokurors bija piekāpies gandrīz tūlīt. Neskaidrs videoieraksts nevarēja būt par pamatu arestam, katrā ziņā ne tad, ja bija iesaistīts Juhans Sandelss.
Kruķi acīmredzot nebija izpildīju�i mājasdarbu, joprojām domādami, ka viņ� ir sīks zaglēns, kuru var pārbiedēt ar naksnīgu ielau�anos, da�u stundu gaidī�anu uz koka lāviņas un krietnu devu psiholoģiskās iespaido�anas karstajā krēslā. Pirms pāris gadiem tas varētu izdoties, dro�i vien būtu izdevies. Ta�u tagad viņ� bija cits cilvēks spēlēja krietni augstākā līgā, kas atradās tālu pāri kruķu sapra�anai.
Pat ja viņ� būtu izvēlējies pārkāpt pirmo noteikumu un pastāstīt, kas patiesībā noticis, viņu mazās kruķu smadzenes nemū�am nespētu pieņemt patiesību.
Es vilcienā atradu mobilo telefonu, spīdīgu, sudrabotu mantiņu ar skārienekrānu, un tas mani uzaicināja uzspēlēt spēli. Alternatīvās realitātes spēli, kas mainīja manu realitāti uz visiem laikiem. Ta�u es no tās izlauzos� mēģināju izlauzties�
Kāds bija izpļāpājies, tas bija pilnīgi skaidrs. Nosūtījis ierakstu un atklājis Dro�ības policijai viņa vārdu.
�is video nebija jauna Zaprudera
pretēji HP bija jābūt uz brīvām kājām, lai viņam būtu kaut mazākā iespēja izpildīt uzdevumu, ko Spēle mēģināja uztiept.
Starp citu, HP pats jau bija apsvēris iespēju iesēsties ar nodomu. Izdomāt kādu sīku noziegumu, kas sagādātu da�us mēne�us cietumā un, burtiski runājot, izslēgtu viņu no Spēles. Bet, tāpat kā daudzas citas spo�ās idejas, arī �o viņ� pagaidām bija atlicis malā. Cietums glu�i vienkār�i nebija viņa gaumē.
Been there, done that
Kāda veiksme, ka uzradās tas Sandelss!
HP bija piezvanījis �etrām lielākajām juridiskajām firmām un jautājis pēc pazīstamākajiem advokātiem, bet visās vietās nokļuvis pie kāda snobiska sīkā gariņa, kas pa pusei negribīgi apsolīja dot ziņu. Viņ� jau bija sagatavojies kādam jaunākam advokātam no otrās līgas un vismaz pāris naktīm uz koka lāviņas, kad piepe�i kā pērkons no skaidrām debesīm uzradās �is Sandelss. Varbūt advokātam bija apni�kusi ģimenes dzīve laukos un viņ� meklēja kādu iemeslu aizbraukt uz pilsētu, lai satiktu savu mīļāko?
Tātad tīrā veiksme. Ja vien ne�
Lai būtu kā būdams, tagad HP jutās pilnīgi pārguris. Viņ� bija parakstījies par neizbrauk�anu, turldāt kruķi bija paņēmu�i viņa pasi.
Tomēr viņ� vismaz bija brīvs.
pāris rei�u dziļi ievilcis elpu, HP nosprauda kursu uz tabakas veikalu da�us kvartālus tālāk.
*
Viņu bija izlaidu�i pārāk viegli.
īslaicīgās aizturē�anas termiņ� bija septiņdesmit divas stundas, un terora noziegumu gadījumos tiesa parasti piekrita Dro�ības policijas spriedumiem un pieņēma lēmumu par apcietinā�anu. Tomēr HenI < in brīvība bija laupīta tikai nepilnas trīspadsmit stundas. Diezin � ii lāpēc, ka viņ� bija sagādājis sev slavenību advokātu.
Cik ilgi Stigsons strādā Firmā? Rebeka pajautāja Rūneberl, uii, kas sēdēja viņai pretī pie galda policijas ēdnīcā.
-���� Kāpēc jautā?
-���� Man �ķita, ka es pazīstu lielāko daļu seju Dro�ības policijā, bet viņējā bija jauna.
Rūnebergs tikai mazliet sagrozījās, tomēr pietiekami, lai Rebeka to ievērotu.
-��� Ā, nē, viņ� nav jauns. Patiesībā viņ� reiz bija mans instruktors. Pēc tam daudzus gadus strādāja ārzemēs, ANO, EDSO vai kaut kas tamlīdzīgs, bet �obrīd mēs piesaistām visus pieejamos resursus. Starp citu, vai esi saņēmusi vēstuli?
-��� Vēstuli?
-��� Visus, kas devu�ies atvaļinājumā, lūgs uz kāzu laiku atgriezties dienestā. Mums vajadzīgs ikviens pieejamais apmācītais miesassargs. Personāla situācija jau tā ir saspīlēta, jo Zviedrijas Demokrātu depu�tāti jāsargā no vēlētājiem. Vai tu negribētu? Runa ir tikai par da�ām nedēļām�
Rebeka papurināja galvu.
-���� Ne tagad, Lude, mēs patie�ām cen�amies sakārtot lietas Sentry. Iet diezgan grūti ar visu jauno personālu un iepirkumiem. Man ir pārāk daudz darbu reizē�
Piepe�i Rebeka aptvēra, ka Rūnebergam ir izdevies mainīt tematu.
-��������������� Skaidrs, izklausās apmēram tāpat kā �eit, viņ� piebilda.
-��� Jauns ģenerāldirektors un viss pārējais. Bet apsoli man, ka pado�māsi. Vai gribi vēl kafiju? Viņi drīz slēgs.
Rebeka papurināja galvu un piecēlās.
-��� Man jābrauc mājās, Mike ir pagatavojis vakariņas, un es jau kavējos.
-��� Labi. Rūnebergs atstūma savu krēslu. Kā iet mājas frontē ar ēē� Nu, es domāju, pēc�
-��� Tobes Lunda? Mēs to izrunājām. Mike ir no tiem, kas piedod.
-���� Labi. Rūnebergs uz da�ām sekundēm novērsās. � Zini, man tevi jāpavada līdz durvīm un jāizlai� ārā. Jauni priek�nieki, jauna kārtība, saproti.
*
HP iznāca no tabakas veikala, noplēsa cigare�u paciņai celofānu un izvilka vienu Marlboro. Rokas joprojām mazliet drebēja, bet tas dro�i vien vairāk bija nikotīna abstinences dēļ. Vismaz viņ� deva priek�roku �ādam izskaidrojumam�
Pāris dziļu dūmu uz trotuāra, lai nomierinātu trakāko kāri, un tad uz metro. Laiks doties mājās apskatīt nodarīto skādi. Kruķi noteikti bija apgriezu�i visu dzīvokli ar kājām gaisā. Par laimi, viņ� tur neglabāja neko tādu, par ko vajadzētu uztraukties.
HP atvēra metrostacijas durvis un, neuzmetis biļe�u lodziņam ne skatienu, ierasti pārlēca pāri barjerām. Ceļā uz eskalatoru viņam garām pagāja slaida, platīnblonda sieviete apmēram viņa vecumā. Da�as sekundes HP automātiski ļāva skatienam sekot sievietes gurnu kustībām, bet tad atgriezās pie sava domu virpuļa.
Jācen�as aptvert, kas īsti notika. Kur� bija viņu nodevis? Un gal�venais jau kāpēc?
Bet vispirms jāmēģina da�as stundas pagulēt.
HP nokļuva Udz eskalatora pakājei un lēnām soļoja pa peronu uz brīvu soliņu.
Blondā sēdēja gabaliņu tālāk. Mūzika viņas milzīgajās austiņās laikam bija ārkārtīgi aizraujo�a, jo viņa stiklainu skatienu raudzījās taisni uz priek�u un �ķita nemanām HP.
Vai nav vienalga. Skuķi �obrīd bija viņa mazākā problēma, tur�klāt, sprie�ot pēc melnās nagu lakas, matiem un drūmā ģērb�anās stila, viņa �ķita sliecamies uz emo pusi. Ne glu�i HP gaumē.
Viegla vējpūsma uz kājām lika pagriezt galvu uz tuneļa., ieeju. Viņ� ar pūlēm piecēlās, kad metrovilciens piedārdināja pie perona.
*
-���� Katrā ziņā bija jauki tevi satikt, Normēna, Rūnebergs sacīja, kad viņi tuvojās apmeklētāju caurlaidei. � Lai gan apstākļi, protams, varētu būt jautrāki�
Viņ� pacēla savu karti pret mazu, melnu kar�u lasītāju pie dur�vīm. Tas izskatījās jauns; uz sienas aiz tā joprojām iezīmējās vecā lasītāja gai�ās aprises, kas bija krietni lielākas.
Rūnebergs nospieda rokturi, tomēr durvis palika slēgtas. Viņ� kaut ko nomurmināja un atkārtoja procedūru. Tas pats rezultāts.
-��� Sasodītā dro�ības sistēma, Rūnebergs norūca. Divu gadu iepirkuma process, iztērēts daudz miljonu, un tas mēsls joprojām nedarbojas, kā nākas.
Viņ� atkārtoja procedūru tre�o reizi, tagad daudz lēnāk, un atslēga spēji noklik�ķēja. Da�i cilvēki pie letes bija iesaistīju�ies ner�vozā diskusijā ar sargiem. Rūnebergs ātri aizvadīja Rebeku viņiem garām un tālāk uz ārdurvīm.
Viņa atvēra muti, lai kaut ko sacītu, bet Rūnebergs pasteidzās pirmais.
-��� Es do�u ziņu� Viņ� ar galvu viegli pamāja uz griestiem, un Rebekai vajadzēja pāris sekun�u, lai aptvertu, ka viņi stāv gandrīz precīzi zem mazas, tum�as kameras lodes. Tāpat kā kar�u lasītājs, tā izskatījās glu�i jauna.
Rebeka sarauca pieri, un brīdi viņi palika stāvam viens otram pretī klusēdami. Tad viņa ātri apskāva Rūnebergu un atvēra ārdurvis.
-��� Atā, Lude, viņa sacīja, iedama ārā, bet Rūnebergs kaut kāda iemesla dēļ neatbildēja, tikai savilka seju nevil�ā grimasē. Mikroiespaids ilga vien sekundi, tad vīrie�a seja atkal atguva dabisko izteiksmi. Tomēr Rebeka jau otro reizi da�u stundu laikā nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka te kaut kas nav kārtībā.
*
Lapiņa bija pielīmēta pie ārdurvīm. Daudz netrūka, ka viņ� būtu to saburzījis un nometis uz kāpņu telpas grīdas. Pelēkbalts, dabai draudzīgs papīriņ� ar vienu vienīgu �auru līmlentes strēmelīti, kas to turēja pie durvīm, tie�i tāpat kā visus pārējos priek�gājējus. Lūdzu, neatskaņojiet mūziku naktīs vai Mēs atgādinām par kooperatīva statū�tiem, bla bla bla�
Naksnīgais pretterorisma vienības apciemojums dro�i vien būs licis kooperatīva valdei aptaisīties. HP bez grūtībām varēja iztēloties, Līda diskusija varētu būt notikusi koplieto�anas telpā. Tagad mums nudien jārīkojas stingri, Jēsta, �oreiz raksti ar LIELAJIEM burtiem.
Iepriek�ējos gados viņ� alla� pārvietoja �īs lapiņas uz Kazas durvīm. Tagad apdomājoties, nācās secināt, ka varbūt tas nebija īsti for�i darīts. Mazais ha�i�a rūķis jau tā bija sasodīti nervozs. Starp citu, dīvaini, ka �alis nebija pastāstījis par pārcel�anos vai piezvanījis, lai lugtu palīdzību�
Bet galu galā viņ� pats arī pēdējos mēne�os nebija uzvedies īpa�i sabiedriski. Turklāt jau sen bija pārgriezis durvju zvana vadu.
Nu ko, tikpat labi mazu sveicienu varēja saņemt arī viņa jaunais, nezināmais kaimiņ�.
>
HP norāva lapiņu un piespieda to pie blakusdzīvokļa durvīm. Rokas joprojām mazliet drebēja, kaitinot viņu vairāk, nekā gribētos ai/it.
Nu tad tā, laipni lūgts Kooperatīvā numur 6, pamuļķi!
HP paspēra soli atpakaļ un jau grasījās pagriezties, kad aptvēra, ka lapiņa neizskatās glu�i kā parasti. Tā bija aprakstīta nevis ar val�des priek�sēdētāja ve�u ķeburiem, bet ar apaļīgu, mazliet sievi�ķīgu rokrakstu.
Problēmas?
Nepadodies mēs varam Tev palīdzēt!
Aizdomīgi piemiedzis acis, HP pāris sekun�u aplūkoja tapiņu. Viņam nudien noderētu kāda deva tūlītējas pestī�anas, tomēr �Sarglorņa� abonements tur nekādi nevarēja palīdzēt.
Katrā ziņā kruķi bija izrādīju�ies pietiekami pieklājīgi, lai salaIioi ii durvis. Nu, vismaz kaut kas. Divas slēdzenes bija pilnīgi salauz-
i�� i.. bet tre�ā �ķita gandrīz neskarta.
�ķībā aploda izdvesa piesmaku�u �ēlabu saucienu, kad viņ� ii)',nīda durvis.
Sperdams kāju pār slieksni, HP sadzirdēja kādu troksni aiz kai�miņu durvīm, un mirkli viņam likās, ka tūlīt pa tām kāds iznāks. Viņ� ātri aizvēra sava dzīvokļa durvis un pieplaka pie actiņas, ta�u jaunais kaimiņ� dro�i vien bija pārdomājis, jo nekas nenotika.
Gan jau agri vai vēlu viņi saskriesies. �obrīd HP bija citas, KRIETNI svarīgākas lietas, par ko domāt.
�ķīsto�ās kafijas burkā ledusskapī paslēpto USB atmiņu kruķi, protams, nebija atradu�i, ta�u citādi dzīvoldis izskatījās akurāt tā, kā viņ� bija gaidījis. Visas atvilktnes izgāztas, grāmatu plaukti iztuk�oti, un plankumainais matracis gultā apgriezts otrādi.
Daudzu mantu trūka, to HP jau zināja. Viņ� bija dabūjis izņem��anas protokola kopiju, pirms tika izmests no izolatora. Jautājums tikai: ko kruķi iegūs no da�ām noskrandu�ām bro�ētām grāmatām un blokbāsteru kaudzītes? Nemaz nerunājot par viņa apjomīgo pornofilmu kolekciju�
Par laimi, marihuānas viņam mājās nebija jau mēne�iem ilgi. Patiesībā viņ� pat neatcerējās, kad pēdējoreiz to pīpējis. Laikam Dubaijā, kur tas viltus francūzis/algotais slepkava bija viņu apdulli�nājis un pēc tam centies piesiet viņam seksa dievietes Annas Argosas slepkavību.
�obrīd HP turējās tālāk no zālītes, jo tāpat jau bija pietiekami paranojāls.
Desmit minūtēs novācis lielāko nekārtību, viņ� iekrita gultā.
*
-��� Starp citu, tev pienākusi vēstule, Mike sacīja, kad viņi jau bija gandrīz paēdu�i. Kaut kas par bankas seifu�
Rebeka sastinga, un Mike acīmredzot pārprata viņas �estu.
-��� Sorry, es negribēju atplēst tavu vēstuli. Vienkār�i ieraudzīju uz aploksnes, SEB logo un automātiski nospriedu, ka tā ir man. �obrīd man ir pārāk daudz, par ko domāt.
-��� Nekas, Rebeka nomurmināja. Man no tevis nav noslē�pumu.
� vairs ne, piebilda klusa balstiņa viņas galvā, un, sprie�ot pa Mikes reakcijas, to dzirdēja ari viņ�.
Mike ātri piecēlās un atgriezās ar pavir�i atplēstu aploksni.
Labdien, Rebeka Normēna!
Tā kā līgumam par bankas seifu Nr. 0679406948, kurā Jūs esat minēta kā viena no atslēgu īpa�niekiem, tuvojas beigu termiņ�, mēs lūdzam Jūs tuvākajā laikā sazināties ar mūsu biroju Svēavēgenā 6, Stokholmā, saistībā ar iespējamu Ilguma pagarinā�anu.
Ja nesaņemsim no Jums atbildi trīsdesmit (30) dienu laikā no �is vēstules datuma, seifi tiks atvērts notāra klātbūtnē un tā saturs uzglabāts bankā vēl se�desmit (60) dienas. Pēc tam saturs tiks reali�zēts izsolē, bet tā iespējamā vērtība, atskaitot izsoles nodevu, tiks ieskaitīta bankas kontā uz atslēgu īpa�nieku vārda.
Ar cieņu L. Helanders SEB
-���� Man �ķita,* ka banku seifi jau sen ir izzudu�i, Mike sacīja pārspīlēti jautrā tonī. Skārda kaste dziļi pagraba velvē �ķiet visai nemoderna metode vērtību glabā�anai. To varētu darīt mani vecāki v;ii vecvecāki. Nezināju, ka tev tāds ir.
-���� Es arī ne, Rebeka nomurmināja.
Mike atvēra muti, lai kaut ko sacītu, bet laikam pārdomāja. -Tad ko tu domā darīt? viņ� tomēr jautāja pēc da�u sekun�u pauzes.
-���� K-ko? Rebeka pacēla acis no vēstules.
-��� Ir piektdienas vakars, un mums abiem pārmaiņas pēc ir brīvs. Ko tu teiktu par kino?
-��� Vai tad tev nav jāstrādā? Man �ķita, ka jums ir�
-��� Jā, bet tas var pagaidīt līdz rītam. Klūnija jaunā filma varētu būt laba.
Lai gan Mike turpināja tēlot priecīgu omu, ne viņa balss tonis, ne smaids Rebeku nepārliecināja. Viņi, protams, bija izrunāju�ies.
Viņa bija izstāstījusi vismazāk sāpīgās detaļas no sava romāna ar kolēģi Tobi Lundu, un Mīkaels bija sacījis, ka piedod viņai. Viņ� ticot viņas apgalvojumiem, tā esot bijusi muļķīga kļūda, un viņ� zinot, ka Rebeka vinu mīl.
Un tomēr� kaut gan bija pagājis jau gandrīz pusgads kop� viņas atzī�anās un Mike ne reizi nebija to pieminējis � pat ne kādā no viņu nedaudzajiem strīdiem -, Rebekai nebija grūti uztvert emocijas, kas burbuļoja zem gludās virsmas.
Mike par viņu �aubījās.
Un ne tikai viņ��
Paņēmis no virtuves krēsla avīzi, Mike atvēra īsto lapu.
-��� To rāda Sēderas Filmstaden, mēs varam iet uz seansu deviņos un pēc tam iedzert kādu aliņu.
Rebekai gribējās teikt �nē�. Viņas dators bija pilns ar darbiem, ar lietām, kas patiesībā nevarēja gaidīt. Ta�u vēlais seanss un kāds alus kauss varbūt varētu stiprināt ilūziju, ka viņu attiecībām joprojām ir iespēja. Varbūt tas pat izstumtu no smadzenēm parastos nakts mur�gus un palīdzētu vieglāk iemigt.
Vismaz tā viņa cerēja.
-��� Protams! Laba doma. Rebeka papūlējās izklausīties, it kā patie�ām tā domātu. � Nopirksi biļetes?
-Jā!
Mike piecēlās, lai paņemtu savu portatīvo datoru, un Rebeka izmantoja izdevību, lai vēlreiz izlasītu vēstuli.
Skārda kaste dziļi pagraba velvē�
Kaut kāda iemesla dēļ viņa nevil�us nodrebēja.
��� .Labdien, mani sauc Rebeka Normēna. Kā saprotu, man �eit ir bankas seifs. Viņa pasniedza vīrietim aiz letes vēstuli un savu auto�vadītājas apliecību.
Mazs birojs aiz anonīmām durvīm blakus Sergela laukumam. Viņa noteikti bija tūksto�iem rei�u gājusi garām, nepievērsdama tām uzmanību. Zvana poga un namrunis, apkalpo�anas lete un vien�tuļ� uzvalkā ģērbies vīrietis. Aiz viņa kāpnes lejup uz tum�ām dzelzs durvīm. Viss izskatītos ļoti nevainīgi, ja ne diskrētās kameru lodes pie griestiem. Piecas kameras, tie�i tādas pa�as kā policijas pārvaldē, noteikti par trim vairāk, nekā vajadzīgs. Ikviens decimetrs �ajā telpā bija nosegts no diviem leņķiem.
-��� Jums jāizraanto sava karte�
-���� Kā, lūdzu?
-��� Caurlaides karte. Lai iekļūtu seifu telpā, jums jāizvelk caur lasī�tāju karte, vīrietis paskaidroja, ar īk�ķi norādīdams uz dzelzs dur�vīm sev aiz muguras. Lejā tā atvērs arī vajadzīgo sekciju. Tad jums jāizmanto atslēga, lai atslēgtu pa�u nodalījumu. Jums ta�u ir atslēga?
Rebeka papurināja galvu.
-��� Man nav ne caurlaides kartes, ne atslēgas. Godīgi sakot, es pat nezināju, ka man ir seifs, pirms saņēmu no jums vēstuli. Biju cerē�jusi, ka jūs varēsiet paskaidrot ko vairāk, viņa ar galvu pamāja uz papīru vīrietim priek�ā.
-���� Skaidrs. Vienu mirkli.
Viņ� sāka klabināt tastatūru, un Rebeka pamanīja mazu moni�toru, kas bija diskrēti iegremdēts letes virsmā.
Kad vīrietis mazliet pagriezās, viņa ievēroja vēl kaut ko: uz viena s l.ipstiņas bija redzams mazs, bet pazīstams uztūkums, biezākas kārtas
aprises zem krekla un labi pa�ūtās �aketes. Viņa to bija tūksto�iem rei�u redzējusi darbā gan pati sev, gan citiem. Vīrietim bija lo�u necaur�aujamā veste. Diezin vai viņ� bija ari bruņots?
Rebeka paspēra piesardzīgu soli tuvāk un viegli noliecās pār leti, ar skatienu sekojot �aketes līnijām lejup uz vīrie�a gurniem.
-���� �im* seifam ir divi īpa�nieki.
No vīrie�a balss Rebeka nevil�us sarāvās un izslējās.
-���� Kā, lūdzu?
-Jūs un kāds Henriks Peter�ons. Jūs viņu pazīstat?
Rebeka pamāja ar galvu. Viņ� ir mans brālis.
-��� Tad varbūt viņam ir atslēga un karte?
Tas, ka Henkem varētu piederēt bankas seifs, izklausījās savādi. Diezin vai viņam bija kaut kas tik vērtīgs, kam vajadzētu �āda veida glabā�anu. Bet, no otras puses, rēķins nebija apmaksāts, un tas izklausījās pēc viņa. Turklāt, sprie�ot pēc tā, kā Henke bija uzvedies pēdējos mēne�os, nebūtu nekāds brīnums, ka viņam ir noslēpumi, ko vajag pasargāt.
Rebeka paraustīja plecus.
-��� Varbūt�
-���� Katrā ziņā karte nav problēma, vīrietis turpināja. Tā kā jūs esat konta īpa�niece, es varu pasūtīt jums jaunu. Tas maksās divsimt kronu. Turklāt jums jāsamaksā nokavētais maksājums, ja negribat, lai mēs seifu atveram.
-���� Protams, nekādu problēmu, nosūtiet man rēķinu.
Vīrietis pamāja ar galvu un kaut ko uzklabināja uz tastatūras. Rebeka minēja, ka tas ir pasūtījums.
-��� Tātad karte pēc pāris dienām pienāks pa pastu. Diem�ēl ar atslēgu es jums nevaru palīdzēt.
-���� Kā tā?
-��� Visas atslēgas dabū tas, kur� noslēdz līgumu. Tad viņ� pats var izlemt, vai tās izdalīt citiem. Atslēgas ir pasargātas no kopē�anas, tāpēc mums nav iespēju uztaisīt vairāk eksemplāru, pat ja mēs to gribētu. Tie�i tāpēc mums slēdzene ir jāizurbj, ja neviens neuzrodas.
-���� B-bet es ta�u esmu ierakstīta kā īpa�niece�?
Nav nekas neparasts, ka tas, kur� noslēdz līgumu, kā nodro�inājumu pieraksta savam kontam vairākus citus cilvēkus. Gadījumā ja ar līgumslēdzēju kaut kas notiktu�
*
Aiz tā visa stāvēja PayTag.
Lai gan HP kļuva aizvien grūtāk savienot puzles gabaliņus kopbildē, �is secinājums joprojām bija pilnīgi dro�s. PayTag bija ACME ķlrkomunikāciju īpa�nieks, bet ACME savukārt piederēja serveru ferma �istā, kuru viņ� bija uzspridzinājis pirms nepilniem diviem gadiem
�ī pati PayTag grupa vēlējās nopirkt ArgosEye un pārvērst par multimiljonāriem visus Hētorjeta debesskrāpja biroja sazvērniekus pirms viņ� bija izvilcis korķi un nogremdējis kuģi ar visu apkalpi.
Tomēr �ķita, ka PayTag vienkār�i iet tālāk. Turpina lielā ātrumā aprīt mazos uzņēmumus, audzējot savu impēriju aizvien varenāku.
HP bija sadabūjis visus kibertelpā pieejamos faktus par PayTag un lielāko daļu noglabājis zibatmiņā, ko policisti neatrada. Pat ja būtu atradu�i, tā nebūtu nekāda problēma viņ� gandrīz visu zināja no galvas.
HP aizsmēķēja cigareti un izpūta nevainojamu dūmu riņķīti pretī nikotīndzeltenajiem griestiem.
1992. gads. Uzņēmumu PayTag nodibina �etri pui�i no Amerikas universitātēm. Biznesa ideja ir ātri naudas pārskaitījumi internetā. Idejai nav nekādas vainas, bet tīri tehniski tā nāk desmit.gadus par agru un programmatūra sagādā problēmas. Tomēr uzņēmumā ieplūst riska kapitāls un tiek izveidotas vairākas lielas serveru fermas,
lai varētu apstrādāt visas gaidāmās naudas transakcijas.
1997. gads. Pēc pieciem gadiem mīnusos kase sāk izsīkt. Izceļas strīds, un divi no dibinātājiem aiziet. Atliku�ie divi nolemj mainīt kursui un, izmisīgi cen�oties likt lietā savas neizmantotās fermas, sāk izīrēt uzglabā�anas vietu citiem uzņēmumiem, kam nepiecie�amas
ārējas rezerves kopijas, gadījumā ja pa�u serveri sabrūk. Pui�i ir uzdū�ru�ies zelta āderei: gandrīz tūlīt firmai sāk pieplūst klienti.
1999. gads. Bilance pirmo reizi un turklāt diezgan pārliecino�i ir plusos. Tas padara Pay Tag par gandrīz unikālu uzņēmumu IT nozarē.
2001. gads. BUM! Globālais IT burbulis pārsprāgst, bet, tā kā nepiecie�amība pēc dro�a backup
2005. gads. Uzņēmumu kotē NASDAQ. Par lielāko atsevi�ķo īpa�nieku kļūst fonds, kas, visticamāk, ir saistīts ar diviem paliku�a�jiem dibinātājiem, tomēr da�ādas IKEA stila finan�u viltības praksē neļauj noteikt, vai tā tie�ām ir.
2009. gads. Vēl viena robe��ķirtne: par jauno izpilddirektoru tiek iecelts IT guru un mediju favorīts Marks Bleks, kur� tūlīt sāk īstenot savu vīziju Mākoni. Klientiem pie Pay Tag jāizvieto ne tikai savas kritiskās rezerves kopijas, bet gan VISI dati. Serveru telpu izmet no biroja un ievieto internetā vai, pareizāk sakot, vienā no PayTag\abi zināmajām, milzīgajām serveru hallēm, kas tagad kā sēnes izaug reti
Tomēr HP bija gandrīz pārliecināts, ka Spēle ir sākusies vēl senāk labu laiku pirms 1992. gada. Un Pay Tag patiesībā �ķita pil�nīgi leģitīma diezgan daudzus gadus. Kaut kur to ceļi bija krusto�ju�ies.
Piemēram, Spēle varēja būt slepens finansētājs, kas iesaistījies IT kraha laikā. Vai arī mistiskais fonds, kam piederēja akciju kontrol�pakete, patiesībā varēja slēpt kaut ko daudz nepatīkamāku nekā pārīti alkatīgu Ķampradu, kas nevēlas maksāt nodokļus.
Tomēr nez vai ar akciju iegū�anu pietika, lai pārņemtu kontroli. Visticamāk, ar to vien bija par maz. Bija nepiecie�ama arī klātbūtne kāds, kur� uzrauga, lai viss notiek, kā vajag.
�is pieņēmums glu�i dabiski aizveda HP pie viņa jaunākās teorijas.
Tiesi tāpat, kā viņ� pats bija izdarījis ar ArgosEye, Spēle noteikti bija iesūtījusi PayTag grupā Trojas zirgu. Kaut ko vai kādu, kas no ārpuses �ķita vērtīgs ieguvums, bet patiesībā ieveda cietok�ņa mūros kaut ko bīstamu. Lai �ī taktika darbotos, Trojas zirgs bija jāievieto pa�ā piramīdas virsotnē. Un tādā gadījumā bija tikai viens kandidāts�
Marks Bleks.
tiesi viņa laikā uzņēmums patie�ām kļuva globāls. Mākonis un serveru fermas bija daļa no Bleķa vīzijas, un �ķita, ka /-^7^īpa�nieki li devu�i viņam pilnīgu rīcības brīvību. Gan slavenības, gan politiķi dievināja �o saldeno tipu, mediji burtiski siekalojās ap visu, ko viņ� ■ l.nīja. �ķita, ka neviens nav sapratis, kas �is Bleks patiesībā ir.
Neviens, izņemot Henriku HP Peter�onu.
Hmm� ja nu varētu nokārtot mazu sarunu ar misteru Bleķu?
Aci pret aci.
Spēlētājs pret Spēlētāju�
HP ievilka pēdējo dūmu un nospieda cigareti pārpildītā pelnu-
ii� aukā uz naktsskapī�a.
Tik�anās ar Marku Bleķu tā nepavisam nebija slikta ideja.
-��� Kā jūs visi zināt, pēc nepilnām divām nedēļām ieradīsies PayTag izpilddirektors un netie�i mūsu augstākais priek�nieks Marks Bleks.
Rebeka aizkJik�ķināja līdz pirmajam attēlam savā Powerpoint pre�zentācijā. Tajā bija redzami kādi trīsdesmit cilvēki baltās drēbēs, Gaja l oksa
-��� Draudu līmenis �obrīd ir novērtēts kā augsts, galvenokārt saisubā ar da�ādajiem protestiem, ko esam redzēju�i citās atklā�anās.
Viņa pārgāja uz attēlu ar demonstrantiem, kurus aizved policija.
-���� Bleķa privātā lidma�īna ar reģistrācijas numuru November Six Hravo nolaidīsies Brommā 27. jūnijā pulksten 19.55. �ellgrēns un es sagaidīsim viņu ar Audi, Mrsi�s un Pellebergs gaidīs pie pirma|inn vārtiem ar pavado�o auto. Mēs brauksim taisnā ceļā uz viesnīcu
Grand, un es, varbūt kopā ar Mrsi�u, do�os aug�ā. Mēs to izlemsim pa ceļam. Blekam īpa�i nepatīk, ka apkārt ir pārāk daudz dro�īb�nieku� Mūsu rīcībā būs 623. numurs tajā pa�ā gaitenī, kur atrodas Bleķa istabas, un es tur nak�no�u.
Piepe�i mute �ķita pavisam izkaltusi. Rebeka paņēma no galda glāzi un iedzēra malku ūdens.
-���� Izbrauk�ana uz Cietoksni 26. jūnijā pulksten 6.15. Tās pa�as ma�īnas un apkalpes, kas iepriek�ējā dienā. Ieradīsies objekta vadī�tājs, kā arī Antea Ravela no vadības grupas.
Rebeka redzēja, ka miesassargi saskatās, un ātri turpināja, pirms kāds no viņiem paspēja atvērt muti.
-���� Atklā�anas ceremonija sāksies pulksten 9.30, un preses konfe�rence būs tūlīt pēc tam. Jautājumi?
Neviens no se�iem klāteso�ajiem mazajā sapul�u telpā nepakus�tināja ne vaibstu.
-���� Labi, Rebeka turpināja. Lind, tu un Gudmundsons gaidī�siet tur. Vai esi runājis ar vadītāju?
Linds, dzīslains, iededzis vīrietis ap �etrdesmit, nokrem�ļojās un ielūkojās mazajā, melnajā piezīmju bloknotā, ko bija nolicis sev priek�ā uz galda.
-���� Jā, viss ir sagatavots. Ir pieteikti trīsdesmit �urnālisti, vēlāk būs viens bars pa�valdības politiķu, ekonomikas ministrs ar anturā�u un da�i pārstāvji no lielajiem klientiem. Kopā se�desmit divi cilvēki, bet varētu būt vēl kāds. Pagaidām neviens vārds neliek celt trauksmi. Mēs, protams, esam pārbaudīju�i visus.
Kad apspriede bija galā, Rebeka nokāpa uz apak�stāvu, pasveici�nāja pāris paziņu un iegāja Mikes mazajā, piebāztajā kabinetā. Viņ� sēdēja, noliecies pār datoru, un tik tikko paskatījās aug�up.
-���� Sveiks! � Rebeka pieliecās un ātri noskūpstīja viņu uz vaiga.
-���� �au, Beka, vai viss izdevās? Mike apgriezās krēslā.
-��� Jā, Bleķa gaidāmās vizītes norise tiek pilnībā kontrolēta.
-��� Tas labi, jo visi te mazliet nervozē. Vispār jau vareni, ka viņ� izvēlas ierasties tik drīz pēc pirkuma. Vai tu brauksi viņam līdzi uz Cietoksni?
Rebeka pamāja ar galvu mirklī, kad iezvanījās Mikes mobilais telefons.
Viņ� paņēma to no rakstāmgalda un paskatījās uz displeju. Tad steidzīgi piecēlās.
-��� Sorry, man jāatbild. Mums �obrīd ir briesmīgi daudz darāmā, patiesībā pilnīgs ārprāts�
-��� Tas nekas, es jau eju. Gribēju tikai pajautāt par bildēm.
-��� Bildēm? Mike jau bija paspēris soli uz durvīm un pacēlis telefonu pie auss.
-��� Tām, ko es uzņēmu piektdien, ar furgonu. Jums vajadzēja palielināt pikseļus vai kā to tur sauc?
Telefons turpināja zvanīt, un Rebeka skaidri manīja, kā �ī situācija Miki kaitina.
-��� Ā, nē, mums neizdevās. Klau, man jāatbild�
Viņ� neuzdro�inājās iegādāties pats savu datoru. Pagāju�ajā ziemā divus mēne�us strādājot ArgosEye, HP bija uzzinājis, cik daudz pēdu cilvēks atstāj gan'internetā, gan sava datora cietajā diskā. Un tagad nekādā ziņā negrasījās sagādāt viņiem tādu kumosiņu.
Tāpēc viņ� bija izstrādājis stratēģiju, saskaņā ar kuru pēc nejau�ī�bas principa pārmaiņus lietoja da�ādus palienētus datorus. īsas pietu�ras, kurās viņa niecīgajām interneta pēdām pāri pārklājās tūksto�iem ' iru. Vismaz tā HP bija sev iegalvojis.
Patiesībā viņam, protams, būtu vajadzējis turēties pa gabalu no interneta. Darīt tāpat kā eremītam Ērmanam pārcirst visas saites ar sabiedrību, paslēpties būdiņā me�ā un vadīt loivtecb'' dzīvi tālu no Spēles radara.
Tomēr no �īs domas HP bija ātri atteicies. Viņ� bija asfalta bērns, un me�a vientuļnieka dzīve viņu pilnīgi noteikti nogalinātu. Tie�i tāpat kā nabaga Ermanu�
Nē, labāk nenervozēt, turpināt spēlēt un izmantot miera periodu, lai savāktu pēc iespējas vairāk puzles gabaliņu. Sagatavoties vislabā�kajā iespējamā veidā, lai būtu apbruņojies, kad viņi gribēs atbildi.
Katrā ziņā tā HP bija domājis ziemā, pēc tik�anās ar Spēles vadī�tāju.
Sasodīts, viņam būtu vajadzējis piebremzēt ar Xbox spēlē�anu un daudz vairāk koncentrēties uz realitāti. Ta�u līdz brīdim, kad kruki izspēra viņa ārdurvis, pilnīgajam klusumam bija gandrīz izdevies viņu pārliecināt, ka tik�anās me�ā ir bijusi tikai ļauns sapnis. Traka fantāzija, kas iznirusi no viņa sa�akarētajām smadzenēm, kuras alka pēc atzinības. Bet, protams, tā nebija.
Bija pagāju�i se�i mēne�i, kop� HP saņēma uzdevumu baisajā dzīvnieku kapsētā. Se�i mēne�i mānīga miera un puse no apdomā�a�nās laika, kas viņam apsolīts.
�odien izvēle bija kritusi uz bibliotēku Pilsoņu laukumā. Uz vien�tuļu kaktu, no kura nemanīti varēja novērot visus, kas nāca un gāja.
HP iesprauda mazo zibatmiņu vienā no datora USB portiem un gaidīja, kad faili ielādēsies. Tad atvēra dro�ības programmu, kas atradās pa�ā saraksta aug�ā.
Skenē� lūdzu, uzgaidiet, paziņoja mazs dialoglodziņ�, līdzko sāka griezties taimeris. Parasti vajadzēja nepilnu minūti, lai pārbaudītu spiegu programmu vai ārējās novēro�anas klātesamību. Piecpadsmit minūtes, ilgāk viņ� nekad nepalika, un, sprie�ot pēc nesenās noti�kumu attīstības, labāk būtu ierobe�ot sevi vēl vairāk.
HP nepacietīgi bungāja ar kāju pa grīdu, ko�ļādams nelīdzenu nagu. Viņam joprojām bija pusgads laika. Se�i mēne�i, simt astoņ�desmit dienu, lai izstrādātu plānu, atrisinājumu, izejas stratēģiju, kas varētu atbrīvot no velni�ķīgajām lamatām, kurās viņ� iekūlies.
Pareizāk sakot � kurās vini iekūlu�ies�
Lai kā visu grozītu, nevarēja izvairīties no secinājuma, ka viņ� ievilcis tur arī Beku. Aizvien dziļāk ar katru reizi, kad abi satikās. Kop� tik�anās me�ā, kad Beka bija savedusi viņu kopā ar Spēles vadī�tāju, HP regulāri apciemoja pazīstamas un, maigi izsakoties, nelāgas sajūtas.
Beka bija nosaukusi viņu par onkuli Tagi. Apgalvojusi, ka viņ� esot viens no tēva draugiem rezerves virsniekiem. Ka viņi visi HP, Beka un tēvs pirms daudziem gadiem pat ciemoju�ies ve�a vasarnīcā.
Protams, viņ� bija centies izstāstīt Bekai patiesību, ta�u bez panā kūmiem. Māsa nekad nebija tā īsti noticējusi stāstam par Spēli, lai ka HP būtu centies paskaidrot. Toties onkuļaTages tēlu acīmredzot pieņēma bez kādām iebildēm.
Nolādēts! Runājot par onkuli, Bekas balsī parādījās kaut kāds mai�gums, gandrīz kā brī�os, kad viņa runāja par tēvu. Attiecībā uz to veci laiks nudien bija licis viņas atmiņām izbalēt. Pēc da�iem gadiem Beka dro�i vien pat neatcerēsies visus kāvienus, ko viņ� dabūjis no vecā draņķa. Visas reizes, kad tas sātans bija melojis ārstiem un sociālo die�nestu tantēm, licis meitai un muterei atbalstīt viņa sadomātos stāstus.
Nē, lai cik ļoti HP censtos, viņ� glu�i vienkār�i nespēja apspiest naidu, kas viņā uzburbuļoja, līdzko bija runa par tēvu. Un tas pats ai tiecās arī uz �onkuli Tagi�.
Naids un � let�s face ii
Vēl pirms da�iem gadiem viņ� nemū�am nebūtu atzinis, ka to ļiit un ir jutis gan pret tēvu, gan Dāgu. It kā tie nozagtu viņa Beku, pārvērstu viņu par pavisam citu cilvēku. Par cilvēku, kuru viņ� tik tikko pazina. Par sve�inieci.
Tātad greizsirdība un naids vecā labā kombinācija kopā ar viņa jau tā zemo ticamības līmeni efektīvi iznīcināja visas iespējas pārliecināt Beku par Tages Sammera īsto identitāti.
Bet viņ� jau nevarēja Beku vainot. Patiesībā viņa stāsts izklausījās tik neticams, ka brī�iem pa�am bija grūti tam noticēt. Par laimi, viņam bija da�i pierādījumi, paslēpti dro�ā vietā.
Pirmkārt, telefons, ko viņ� pirms diviem gadiem uz �osejas E4 bija paņēmis no Kenta �58� Haselkvista. Ja neņem vērā ciparus aiz�mugurē, telefons bija tie�i tāds pats kā tas, kuru viņ� bija atradis vilcienā un kur� bija ievilcis viņu �ajā trakajā stāstā.
Otrkārt, caurlaides karte mazais, baltais trusis, kas bija izkriiis no grāmatas NKveikalā, palīdzējis viņam apturēt ierastās dzīves pulksteni un atvēris ieeju Brīnumzemē.
Tre�ā manta viņa kolekcijā bija cietais disks ar visiem failiem no ArgosEye, kuras �aklie darboņi bija raudzīju�ies, lai Spēle paliktu paslēpta dziļi interneta dziļūdens vagās.
Manges uzkonstruētais Trojas zirgs, kuru HP pats ar zināmām pūlēm bija ielaidis ArgosEye datu tīklā, bija padarījis savu darbu. Gaismā bija nāku�i ne tikai mākslīgie troļļi un pēc pasūtījuma vei�dotie blogi, bet arī statistikas reģistri par viedokļu pretiniekiem un daudz citu ap�aubāmu lietu, ar ko Filips Argoss un viņa banda nodar�bojās augstu Hētorjeta debesskrāpī.
Un tomēr� Lai gan HP bija aizdomas, nē lai gan viņ� zināja, ka ArgosEye sargā Spēli, palīdz tai slēpties un vienlaikus reģistrē visus, kuri ok�ķerē vai pārkāpj pirmo noteikumu, noplūdinātie faili nebija sagādāju�i pat ne vienu vienīgu no�ēlojamu pierādījumu tam, ka viņa teorija būtu pareiza. Varbūt �āda veida datus viņi bija pasargāju�i aiz dubultatslēgas? Vai arī Manges spiegu programma glu�i vienkār�i bija meklējusi nepareizā vietā?
Spēle nebija uznirusi virspusē, kā viņ� cerēja. Tā joprojām uzglū�nēja dzelmē, tikpat neredzama kā iepriek�. Citiem vārdiem sakot: viņa noglabātās lietas neko nepierādīja tādam, kur� neredzēja visu kopumu. īstas pierādījuma vērtības nebija pat pēdējam kolekcijas ieguvumam: parastai A4 lapai ar tekstu ma�īnrakstā. Tādu būtu varējis sacerēt jebkur�. Tavs pēdējais uzdevums, HP, bija teicis Tage Sammers alias Spēles vadītājs, kamēr viņi dzēra kafiju starp kapakmeņiem.
Par spīti visam, ko HP Spēlei nodarījis, par spīti plāniem, ko viņ� kalis, un naudai, ko nozadzis, vecis tomēr bija �ķitis pavisam mierīgs. It kā tur nebūtu nekādu hardfeelings
Bet, no otras puses, viņi jau arī nerunāja par kādu parastu uzde�vumu.
Cik briesmīga izvēle!
Ja viņ� uzdevumu izpildīs, tad ar viņu principā būs cauri. Fucked for life
VELNS!
Pārbaudīti 46 no 78 failiem, sve�i objekti nav atrasti, paziņoja programma.
HP ieskatījās pulkstenī. Bija pagājusi vairāk nekā minūte. Tikai deviņas atliku�as, līdz viņam būs jāiet prom.
Nuta�u, nuta�u, nuta�u� Sasodītais bibliotēkas kompis!
Pārbaudīti 70 no 78 failiem, sve�i objekti nav atrasti.
HP noliecās pār tastatūru, pārvietoja kursoru uz interneta ikonas un sagatavojās. Nekādu meklē�anas programmu, ierakstīt īstās adre�ses, tad izdzēst no datora visas grāmatzīmes un sīkfailus, pirms viņ� l/logosies. Tik maz pēdu, cik vien iespējams.
Negaidīta skaņa, kas nāca no durvju puses, lika viņam sarauties.
HP pacēla galvu un uzmanīgi palūrēja pār monitora malu.
Datorzālē bija ienācis neliela auguma vīrietis saulesbrillēs, ģērbies lielas jakā un novilcis uz pieres sporta cepurīti. Viņ� apstājās durvīs un pārlaida acis darbstacijām.
Kaut kas vīrie�a izskatā lika iedarboties visām HP signalizācijas sistēmām.
Nolādēts!
Viņa ievadīja numuru un nospieda zaļo ikonu.
Zvana, apgalvoja displejs, ta�u, lūkojusies uz to vismaz pusmiuuti, viņa aptvēra, ka tā nav taisnība. Aizkaitināti pārtraukusi zvanu, viņa ievadīja numuru vēlreiz. Visjaunākais viedtālrunis, un ar to tik likko varēja piezvanīt!
-��� Policijas pārvaldes komutators, piepe�i sacīja balss klausulē, |>irms bija atskanējis kaut viens signāls.
Rebeka pāris sekun�u vilcinājās.
-��� Lūdzu, licen�u nodaļu, viņa beidzot sacīja.
-��� Vienu mirklīti.
Jūs esat piezvanījis uz licen�u nodalu, jūsu gaidī�anas laiks būs� \<t!as� minūtes�
Rebeka nopūtās un ielūkojās rokaspulkstenī. Mirkli apsvēra iespēju pārtraukt savienojumu un piezvanīt Rūnebergam, lai mēģi�nām izdabūt vairāk informācijas par notieko�o.
Stigsons bija aizliedzis viņai sazināties ar Henki. Tas gan neko daudz nemainīja. Viņa bija medījusi Henki jau vairākas nedēļas vai
patiesībā, ja tā padomā, pat vairākus mēne�us. Ta�u brālis, lai gan pavisam noteikti bija mājās, neatvēra durvis, kad viņa pie tām zva�nīja, un ari necēla telefonu.
Pāris pienākuma vadītu īsziņu tas principā bija viss, un Rebeka neloloja lielas ilūzijas, ka tagad Henke varētu būt vieglāk sadabūjams.
Vinu Satrauca tas bankas seifs.
Acīmredzot Henkem bija tik vērtīgi noslēpumi, ka viņ� jutās spiests paslēpt tos dziļi seifu pagrabos. Stigsona banda jau bija iztuk�ojusi viņa dzīvokli, tagad tikai vajadzēja, lai kāds, kur� izskata izņemtās mantas, atrod bankas līguma kopiju vai līdzīgu atgādinā�jumu tam, kādu bija saņēmusi viņa. Lēmums par kratī�anas orderi, un tad pie darba ķertos urbis un Henkes noslēpumi nāktu gaismā.
Lai kas tajā seifā glabātos, tas nepadarīs viņa situāciju labāku.
-���� Licen�u nodala, Pēr�uns� Balss klausulē lika viņai satrūkties.
-��� Jā, labdien, ē-e, mani sauc Rebeka Normēna. Viņa ielūkojās papīrā sev priek�ā un centās koncentrēties. � Es zvanu saistībā ar dro��ības pakalpojumu firmas iesniegumu par iero�u nēsā�anas atļauju. Gribētu zināt, cik tālu jūs esat tiku�i.
Kruķis!
HP instinktīvi ienira aiz monitora. Tas vecis oda pēc plakanās pēdas tik stipri, ka smaka svilināja nāsis.
Viņ� noliecās, lai izņemtu no datora zibatmiņu. Negrasījās uzdā�vināt viņiem informāciju, ko bija savācis pēdējos mēne�os. Dro�ības policija noteikti atrastu veidu, kā to visu izmantot pret viņu. Un apcietinātu uz nenoteiktu laiku�
HP pirksti saliecās ap mazo plastmasas gabaliņu, ta�u �ajā pa�ā mirklī vīrietis cepurē uzsāka skaļu tirādi nepazīstamā valodā. Gandrīz tūlīt viņam atbildēja cita, gai�āka balss, un, piesardzīgi palūkojies aug�up, HP redzēja, kā cepurē tērptais pamet zāli kopā ar pusmū�a sievieti, kas bija sēdējusi pie datora gabaliņu tālāk.
Viņ� pagaidīja vēl da�as sekundes, tad lēnām izslējās un uzelpoja.
Viltus trauksme.
Velns, cik viņ� bija nervozs!
Sirds joprojām stipri dauzījās krūtīs, rokas drebēja, un vajadzēja vairākas reizes dziļi ievilkt elpu, lai nomierinātu pulsu. Laiks salocīt paranojas lietussargu un atgriezties pie �īsdienas uzdevuma.
Skenē�anas programmai �obrīd vajadzēja būt beigu�ai darbu, turklāt HP trakoti gribēja uzzināt, kādu reakciju viņa aizturē�ana būs Izraisījusi avīzēs.
Reklāmas dīvainā kārtā joprojām piedāvāja tikai tievē�anas ietei�kumus, bet gan jau avīzes Expressen interneta versija kaut ko ziņos par viņu.
Dro�ības policija aizdomās par gatavo�anos terora aktam vakar�nakt aizturējusi 32 gadus vecu vīrieti. Aizturē�ana, visticamāk,
novērsusi terora aktu uz Zviedrijas zemes.
Yep, tie�i tā tika radītas lielākas tirā�as. To, ka viņu izlaida jau pēc ila�ām stundām, ņoteikti publicēs tikai nākamnedēļ, un tobrīd jau las nevienu vairs neinteresēs.
Mediju logs ir mazs, Henrik, cilvēki spēj uztvert tikai vienu stāstu reizē�
Velns, reizēm viņam gandrīz pietrūka Filipa un ArgosEye ban�das. Lai gan viņi bija nogalināju�i Annu Argosu un pēc tam gandrīz Ietupināju�i viņu pa�u par slepkavību, nemaz nerunājot par visu, ko tie bija viņam nodarīju�i, kad viņu atmaskoja, HP da�kārt nespēja atturēties no fantāzijām par to, kas būtu noticis, ja viņu neatklātu.
Kas viņ� �obrīd būtu? Rilkes draugs? Filipa labā roka? Vai vēl labāk: viņa pēctecis� Spēles vadītāja uzticamais partneris, varbūt pat nākamais Marks Bleks. Nekas no tā, godīgi sakot, neizklausījās slikti.
Piepe�i uz monitora atvērās mazs, zaļ� lodziņ�. Meklē�anas pro�gramma dro�i vien bija uzkārusies, kad viņ� paraustīja zibatmiņu. Sasodīts, divas minūtes izmestas vējā!
HP aizkaitināts pārvietoja kursoru, lai aizvērtu lodziņu un sāktu skenē�anu no jauna. Ta�u mirklī, kad bultiņa sasniedza krustiņu aug��ējā labajā stūri, sāka parādīties burti. Cits pēc cita tie kopā izveidoja teikumu, kas lika saslieties matiņiem uz delmiem.
V
a
i
T
u
9
r
i b
i
u
z
s
p ē
I
ē t
S
P
ē
I
i,
H
e
n
r
i
k
P
e
t
e
r
�
o
n
?
�
Viņ� nometās zem galda un izrāva no datora zibatmiņu. Celda�mies aug�ā, sasita galvu pret galda virsmu, paklupa pret biroja krēslu n n gandrīz nogāzās gar�ļaukus uz grīdas. Pēdējā brīdī satvēris galdu, u/.vilkās ceļos un izmisis mēģināja novērsties. Ta�u bija jau par vēlu. Monitors nepielūdzami pievilka viņa skatienu kā UV staru lampa n.ivci nolemtu kukaini.
Skrien, kliedza maza, pārbijusies balstiņa viņa ausī.
Bēdz, stulbeni!
Ta�u ķermenis neklausīja.
HP pavērtu muti palika stāvam uz ceļiem pie datora, iepletis ,11 is pingponga bumbiņu lielumā, kamēr smadzenes uzsūca to, kas notika uz ekrāna.
Atvērās jauns programmas logs, un sākās slīdrāde. Izgriezumi un virsraksti no da�ādiem jaunāko ziņu portāliem.
Pils ziņo par lielu ārvalstu mediju interesi pirms gaidāmajām princeses
kāzām.
Vecā militāras nozīmes objektā uz ziemeļiem no Upsālas atklāta milzīga serveru halle. Stingri dro�ības�
Ziņo par vēl vienu masīvu ielau�anos datorsistēmās, ta�u �oreiz vairākos aizsardzības rūpniecības uzņēmumos. Tie�i tāpat kā iepriek�ējos gadīju�mos policija apgalvo, ka nav nozagta nekāda informācija.
Jau otro reizi nedējas laikā Dienvidu satiksmes pārvada slēg�anu izrai�sījusi datorsistēmas kļūme, kuras dēļ pārstāj darboties barjeras un ven�tilācijas sistēma.
Vairāki vado�ie ziņu portāli atkal slēdz komentē�anas iespēju.
HP to visu pazina. Viņ� pats bija sameklējis rakstus, izgriezis un saglabājis zibatmiņā.
Tad piepe�i sekoja jauni izgriezumi, kurus viņ� neatcerējās.
Tre�o nedēļu pēc kārtas ziņo par traucējumiem datorsistēmu un mobilo telefonu tīklā. Tas galvenokārt attiecas uz operatoriem 3 un Telia, ta�u ir skarti arī citi�
Nesen ASI/ nodoti trīs kilogrami plutonija no slepena zviedru aukstā kara projekta. "Tie netiks izmantoti militāriem mērķiem,"sola ārlietu ministrs.
ES piespie� Zviedriju ieviest Datu uzglabā�anas direktīvu!
Virsraksti pazuda, un to vietā nāca strupas īsziņas.
Ienāko�ā īsziņa 03/04 09.55:
Esmu mainījusi darbu, te būs mans jaunais numurs. Piezvani! Beka
Ienāko�ā īsziņa 12/04 14.55:
Kāpēc tu necel telefonu? Beka
Ienāko�ā īsziņa 02/05 16.39:
Vakar biju pie dzīvokļa durvīm. Televizors bija ieslēgts.
Kāpēc nevēri vaļā? Beka
Izejo�ā īsziņa 06/05 22.02:
�au, Mangelito, esi atpakaļ? HP
Ienāko�ā īsziņa 14/0521.13:
Kur tu esi, Henke? Vai tev iet labi? Lūdzu, piezvani! Beka
Izejo�ā īsziņa 15/05 03.11:
Mange, dod ziņu, vajag parunāt, pronto
Ienāko�ā īsziņa 23/05 18.36:
Henke, lūdzu, atbildi!!! Beka
Mirkli, kad HP saprata, ka tā ir viņa pa�a sarakste, teksts no monitora pazuda un tā vietā parādījās kustīgi attēli.
Labi pazīstama figūra, kas izrauj no maisiņa lietussargu.
KLIK
Jātnieku korte�s ceļā caur Stokholmu.
KLIK
Tum�i ģērbta figūra uz mopēda.
KLIK
Netrafaretēta policijas automa�īna, kas palēninājumā met kūleņus. KLIK
Dego�a me�a būdiņa.
KLIK
Putni, kas riņķo virs smil�u kāpām.
Un visbeidzot
pret tum�u, apsnigu�u, plīvojo�ām liesmiņām pilnu me�a puduri iezīmējās siluets vecs vīrs ar spieķi.
Piepe�i monitors satumsa. Tomēr HP joprojām nespēja atraut '.k.uienu. Viņ�, sastindzis, elpu aizturējis, stāvēja uz ceļiem pie datora un gaidīja. Kad ziņa beidzot parādījās, viņ� gandrīz ap�urājās.
Laiks izlemt, Henrik!
Tas ir Tavs pēdējais uzdevums. Vai gribi uzspēlēt Spēli?
Ves
or
No?
Viņai, protams, vajadzētu censties sadabūt viņu rokā. Galu galā I Icnke bija viņas brālis. Un vajadzētu pateikt Stigsonam, lai viņ� Iebā� savus sasodītos noteikumus�
Bet patiesībā viņa jau bija mēģinājusi. Medījusi Henki gandrīz visu pavasari, zvanījusi, sūtījusi īsziņas un vairākas reizes klauvējusi ļ�ir dzīvokļa durvīm. Viņa zināja, ka brālis tur ir. Dzīvoklī varēja s.iost dzīvību, nevis sastāvēju�os gaisu kā mēne�os, kad viņ� bija aizbraucis. Pāris rei�u viņa lejā no ielas bija redzējusi televizora gaismas ,iiblāzmu, tomēr Henke neatvēra.
Kaut kad ziemā viņ� acīmredzot bija arī nomainījis slēdzeni, jo viņas rezerves atslēgas vairs nederēja. Henke bija dusmīgs uz viņu. 1 )n viņa zināja, kāpēc.
Henkem nepatika viņas kontakti arTagi Sammeru. Viņ� ļoti labi /ināja, kāpēc Rebekai vecais vīrs patīk, un tie�i �ī pa�a iemesla dēļ I Icnke bija spiests Sammeru nīst, nedodot viņam iespēju.
Onkulis Tage atgādināja tēvu�
Tomēr, lai gan Henke bija stūrgalvīgs muļķis, viņa jutās spiesta brālim palīdzēt. Darīt visu, ko spēj, lai paglābtu Henki no viņa ļ >a�a.
Rebeka sameklēja numuru kontaktu sarakstā, bet mirkli vilcinā�ms, pirms uzspieda uz ikonas.
Tā bija muļķīga ideja. Ta�u viņai nebija izvēles�
Viņ� atbildēja jau pēc pirmā signāla:
-��� Miesassargu nodaļa, Rūnebergs.
-��� Sveiks, Lude, te Rebeka. Piedod, ka zvanu tik agri, bet es no�spriedu, ka tu strādā�
-��� Sveika, Normēna. Jā gan, mēs te esam �akli kā bites. Kā jau tu zini, mums ir darba pilnas rokas. Vai tu zvani, lai pateiktu, ka esi pārdomājusi? Ilgojies tikt atpakaļ uz mātes kuģa?
Rūneberga balss izklausījās kā parasti, un tas nepadarīja turpi�nājumu vieglāku.
-��������������� Nu, ne glu�i. Bet es joprojām par to domāju, Rebeka meloja.
-���� Gribēju lūgt tev vienu pakalpojumu, Lude� Tādu delikātu.
-���� Mm.
Rebeka dzirdēja no�īkstam biroja krēslu, kad Rūnebergs izslēja savu milzīgo rumpi.
-��� Tas ir saistīts ar manu brāli�
-���� Piezvani man uz mobilo pēc desmit minūtēm. Rūneberga tonis piepe�i izklausījās pavisam pārvērties.
-���� K-ko?
Bet viņ� jau bija nolicis klausuli.
*
Jau tre�o reizi pēdējo piecu minū�u laikā viņ� piesardzīgi pavēra �alūzijas un palūkojās lejup uz tum�o ielu. Viss �ķita mierīgi, tomēr viņ� zināja, ka tiek novērots. Simtprocentīgi, pilnīgi dro�i, kā bankā.
Ikvienu kustību, ikvienu mājaslapu, ko viņ� apmeklējis, viņa saraksti to visu viņi bija kontrolēju�i par spīti dro�ības pasāku�miem. Viņi spēlējās ar HP, centās sajāt viņam smadzenes.
Un viņiem tas izdevās diezgan labi.
HP nolaida �alūzijas un apgāja ap dīvānu vispirms vienu apli, tad vēl vienu. Pēc tam apsēdās un pabungāja ar pirkstiem pa ceļgalu, tad pamanīja nagu, kuru vēl nebija pilnīgi nograuzis.
Plāns, cik nu viņam vispār tāds bija, neparedzēja �ādu scenāriju.
Not by a longshot!'
Viņ� pat bija centies sev iestāstīt, ka tie viņu ir aizmirsu�i.
Epic fuckingfail!
Viņam jāizkļūst no dzīvokļa. Un tūlīt pat, pirms viņ� sāk rāpties pa sienām.
Bija tikai nedaudz pāri septiņiem no rīta, un parasti paietu vēl v.iirākas stundas, līdz viņ� izlīstu no gultas, ta�u piedzīvojums bib�liotēkā �ķita atvēris visus aizsprostus smadzenēs. Galvu joprojām pie�pildīja zibsnījo�i attēlu fragmenti. It kā viņ� būtu nosapņojis veselu lilmu ar sākumu, vidu un nobeigumu, ta�u tagad atcerētos tikai da�as ainas. Memento sekvences, ko nebija iespējams salikt kopā, lai (ik stipri viņa sāpo�ā galva pie tā strādātu.
Turklāt pārpildītais pelnutrauks uz �urnālu galdiņa tikko bija .iprijis viņa pēdējo cigareti, un tas nozīmēja pilnīgi likumīgu iemeslu doties uz veikaliņu pie Marīatorjeta un mazliet ieelpot svaigu gaisu.
Atvēris durvis un izgājis uz ielas, HP tūlīt sajuta viņu acis pakausī. Viņ� pagrieza galvu, pārbaudīja visus iespējamos leņķus, bet viņi, protams, bija pietiekami slīpēti, lai tik viegli neatklātos.
Kaut gan bija agrs rīts, veikaliņā jau drūzmējās �etri pieci cilvēki.
I abi trenēts, notetovēts �alis pie kāda plaukta uzmeta viņam ātru iesāņus skatienu, un HP sastinga pussolī. Viņ� bija gandrīz dro�s, ka ir�� �o puisi redzējis jau agrāk. Vīrie�a māksloti nevainīgā ņem�anās ap sveramo saldumu stendu vairoja viņa pārliecību, �elejkonfektes diezin vai ietilpa LCHF
Tāpēc HP turpināja iet pa Hūrnsgātanu uz Slusenas pusi, cīnī�damies ar kārdinājumu iz�maukt cauri rīta satiksmes automa�īnu drūzmai, lai pārbaudītu sekotājus. Pastaiga ilga ne vairāk par piecām minūtēm, un laiks nebija īpa�i silts, tomēr T krekls lipa pie muguras un HP bija spiests apsēsties uz soliņa pie metrostacijas, lai atvilktu elpu.
Kūtrums bija pārņēmis ne tikai ķermeni: labu brīdi rakņājies kabatās, meklējot cigaretes, viņ� beidzot atcerējās, ka tie�i smēķu trūkums bija mazās pastaigas iemesls.
Tie�i blakus metro ieejai atradās Pressbyrān kiosks, un, pametis apkārt da�us �iglus skatienus, HP piecēlās un uzņēma kursu turp.
Acīmredzot tikko bija pienācis kāds vilciens, jo durvīs viņ� satika veselu baru cilvēku, kas nāca laukā. Kantora �urkas kaklasaitēs un �aketēs, mo�i tūristi un pavisam parasti zviedri ceļā uz darbu. HP nodūra zodu pie krūtīm un ar elkoņiem lauzās pret straumi, neņem�dams vērā īgno ņurdē�anu.
Pēk�ņi viņ� saņēma dunku sānos un gandrīz zaudēja līdzsvaru. HP dusmīgi palūkojās aug�up, bet sejas plīvoja garām visos virzienos, un nebija iespējams noteikt, kur� viņu pagrūdis.
Tad burzma piepe�i beidzās un viņ� atradās biļe�u zālē. Ta�u HP nevis devās uz mazo kiosku, bet gan palika stāvam, kamēr smadze�nes taustījās pēc pareizās sinapses. Arī viena no garāmgājēju sejām bija �ķitusi pazīstama. Kultūrists 7-Eleven veikaliņā varbūt bija iedomu spoks, ta�u �ī bija cita lieta. Skatiens, piere, rieva virs acīm un deguna tas viss bija briesmīgi labi pazīstams. Tomēr kaut kas te nesakrita, kaut kā trūka, lai puzle būtu salikta.
Pagāja vēl pāris sekun�u, iekams smadzenes savienoja pareizos lokus.
Bārda!
HP paspēra da�us nedro�us soļus atpakaļ uz durvju pusi, tad vēl da�us ātrāk. Viņ� izskrēja laukumā, grozīja galvu kā fucking Linda Blēra
�Ērman! viņ� uzsauca. Ēēērmāāān!
Ta�u redzēja tikai muguras, kas steidzās projām, un neviena no tām neizskatījās pazīstamāka par citām.
HP atvēra muti, lai uzsauktu vēlreiz, bet sajuta apkārtējo skatie�nus. Par spīti drūzmai laukumā, ap soliņu bija izveidojies skatītāju loks, it kā visi gribētu redzēt, bet neviens neuzdro�inātos pienākt par tuvu. Pāris tīņu ķiķinādami rādīja uz viņu ar pirkstiem, kāds tēvs pievilka sev tuvāk bērnu, bet da�i vācu Stīga Lārsona
HP pamanīja savu spoguļattēlu stikla durvīs, pa kurām tikko bija iznācis. Ko�i sarkana seja, izspūru�i mati, izvalbītas acis. Plus vēl nedēļu veci bārdas rugāji un netīras drēbes. Nekāds brīnums, ka cilvēki blenza. Viņ� nudien izskatījās pilnīgi jucis!
Schwedisch Wahnsinn, ja, ja � sehr gut!
Nokaunējies HP ātri nokāpa no soliņa, pievērsa skatienu bruģak�meņiem un centās iejukt ļau�u pūlī, nomērķēdams uz Guldgrendu.
Viņ� bija kļūdījies. Noteikti kļūdījies. Tūksto�o reizi izlaidis savu trako fantāziju no krātiņa un ļāvis tai auļot.
Protams, tā.
-��� Spoku nav, viņ� nomurmināja.
Spoku
Nav.
*
-�� Tu aptver, ka tas ir pret visiem iedomājamiem noteikumiem, Normēna?
Viņa pamāja ar galvu.
-��� Pilnībā. Kā jau teicu, Lude, es tie�ām novērtēju to, ka tu�
-��� Jā, jā, pietiks par to. Tev ir aptuveni pusstunda. Kad bū�u paēdis, man vajadzēs mantas atpakaļ. �odien noliktavā de�urē SūneMins, tu viņu noteikti atceries.
-��� Atsūtīts no Normalmes. Protams, atceros. Viņ� kādu brīdi strā�dāja par sargu.
-��� Labi, tad lejā nebūs problēmu. Tikai uzsmaidi un pamāj. Gai�teņos tagad ir pusdienu pārtraukuma burzma, visur staigā daudz (ilvēku. Ta�u Sūne ir pārāk skops, viņ� ņem līdzi pusdienu kastīti. I .likām negrib palaist garām pusdienlaika pārraidi no hipodroma�
Rūnebergs paliecās uz priek�u un piesardzīgi pastūma pār kafej�nīcas galdiņu salocītu avīzes Metro numuru.
-��� Te ir viss, kas tev vajadzīgs.
-��� Un tu esi pilnīgi dro�s, ka tas tur ir?
-Jā, es pārbaudīju izņem�anas protokolu, pēc tam kad tu pie�zvanīji.
-���� Lieliski!
Mirkli Rebeka nezināja, ko sacīt. Pat nepieminot �o tematu, viņa l'.mdrīz dro�i zināja, kāpēc Rūnebergs viņai palīdz. Viņ� bija Tobrs
Lunda labs draugs un viņa dēla Jūnatana krusttēvs. Tā pa�a Jūnatana, kur� kopā ar savu draugu Markusu bija radījis interneta spoku MayBey un mēne�iem ilgi vajājis Rebeku: izplatījis internetā baumas par viņu, pat licis noticēt, ka Henke iekļuvis nopietnās briesmās, līdz bei�dzot viņa bija sapratusi, kā viss saistās kopā, un pārtraukusi �o spēli.
Protams, galvenā vainīgā jau bija viņa pati. Tie�i viņa bija uzsā�kusi dēku ar Lundu, labi zinādama, ka viņ� ir precējies un ģimenes cilvēks�
Bet, lai būtu kā būdams, Rūnebergs zināmā mērā jutās atbildīgs par notiku�o.
Rebeka piepe�i no�ēloja, ka izmanto viņa vainas apziņu. �is plāns patiesībā bija muļķīgs jau kop� pa�a sākuma. Stigsona instrukcijas ta�u bija pilnīgi skaidras.
Kamēr tiek izmeklēta terorisma lieta, jūs, protams, nedrīkstat
uzturēt ar brāli nekādus kontaktus. Atkārtoju: nekādus. Vai skaidrs,
Normēna?
Tomēr viņai nebija izvēles. Viņa bija spiesta atvērt bankas seifu, pirms tur ieradīsies Stigsona izmeklētāji. Pārliecinājusies, ka tajā iek�ā nav nekā tāda, kas varētu pasliktināt Henkes situāciju, viņa principā pati varēs paziņot par seifa eksistenci. Palīdzēt izmeklē�anai. Vismaz tā Rebeka centās sev iestāstīt� .
�ķita, ka Rūnebergs jūt viņas �aubī�anos.
-���� Pasteidzies, Normēna, pulkstenis tik�ķ, un tur nāk mans ēdiens.
Tuvojās viesmīle ar smagu paplāti, un Rebeka piecēlās, pirms
jaunā sieviete bija pienākusi pie viņu galdiņa. Celdamās aug�ā, viņa ātri paķēra no galda avīzi un iebāza to somā.
-��� Vēlreiz paldies, Lude, es tie�ām�
Rūnebergs pasmaidīja un paraustīja plecus.
-���� Labi, Normēna, teci nu.
-���� Starp citu� viņ� iesmējās, kad Rebeka bija paspērusi pāris soļu uz izejas pusi. Ja viss noies greizi, man vajadzēs jaunu darbu, un tad tu vari gaidīt zvanu.
trīs minū�u gājiens ātrā solī aizveda Rebeku līdz darbinieku Ieejai.
Viņa piespieda karti pie turniketa lasītāja, tī�ām turēdama to otradi, lai neviens neredzētu, ka priek�pusē ir Rūneberga fotogrāfija.
Sargs uzmeta viņai �iglu skatienu un pazinis pamāja ar galvu.
Pirmais �ķērslis pieveikts.
Rebeka soļoja pa stikla eju starp ēkām augstu paceltu galvu un mitās izskatīties tā, it kā �ī viņai būtu pavisam parasta darbdiena. tam nevajadzētu būt īpa�i grūti, galu galā viņa bija te strādājusi līdz pat �ai ziemai. Un tīri teorētiski viņa joprojām skaitījās darbā Dro�ības policijā, tā ka at�ķirība nemaz nebija tik liela.
Tomēr viņa jutās kā sve�iniece, it kā te neiederētos. Nespēja atm�rēties, nepa�ķielējusi uz kamerām griestos, un centās atrasties pēc Iespējas tālāk no tām.
Gara, dzelteni izkrāsota gaiteņa pa�ā galā Rebeka apstājās pie platām dzelzs durvīm ar mazu, baltu plāksnīti. �Konfiscēto lietu nodaļa�.
Viņa pacēla Rūneberga karti pie lasītāja.
Atskanēja pīkstiens, bet nekas nenotika. Sasodīts!
Viņa mēģināja vēlreiz, �oreiz lēnāk.
Atkal pīkstiens, un tagad atslēga iedūcās.
Mieru, Normēna!
Viņa iegāja mazā biroja telpā. Gabaliņu tālāk aiz letes sēdēja ļuvecs, tukls vīrietis ar Robiņa Huda frizūru. Pie sienas piestiprināts televizors rādīja zirgu skrie�anas sacīkstes, un vīrietis savilka aizkaiti�nātu grimasi par to, ka spiests atraut skatienu no ekrāna.
-��� Sveiks, Sūne, Rebeka pārspīlēti sirsnīgi sveicināja. Nē, sēdi vien, es pati tik�u galā, viņa turpināja, kad vīrietis negribīgi grasījās celties. Man tikai vēlreiz jāpārbauda pagāju�ajā nedēļā izņemtās mantas.
-��� Labi, nomurmināja resnītis un ļāva savam smagajam augu�mam noslīgt atpakaļ krēslā. Pieraksties.
Viņ� ar roku pamāja uz galdu, atkal pievērsdams uzmanību ekrā�nam.
Rebeka pievilka sev klāt apmeklētāju �urnālu un vārdu ailītē uzvilka nesalasāmu ķeburu.
�Gatavs!
Nenovērsis skatienu no televizora, Sūnesons pacēla roku un no�spieda pogu uz galda. Durvis pa labi no Rebekas iedūcās, un da�as sekundes
Bija pagāju�i vairāki gadi, kop� viņa te iegriezās pēdējo reizi, tāpēc sākumā paspēra vien da�us solus, cenzdamās orientēties. Katrā ziņā smar�a bija tie�i tāda, kādu viņa atcerējās: vēss gaiss, sajaucies ar kartona un krāsota betona izgarojumiem. Da�us metrus tālāk pie vienas sienas stāvēja dators, un Rebeka steidzās turp.
Paņēmusi Rūneberga datu karti, viņa iebāza to mazā kastītē blakus tastatūrai. Tad ātri ierakstīja Rūneberga lietotājvārdu un paroli.
Smil�u pulkstenis uz monitora vienu reizi apgriezās, un atvērās datu bāze.
Henriks Peter�ons, viņa ierakstīja meklē�anas lauciņā, bet apak�ējā rindiņā brāļa dzim�anas datus. Noklik�ķināja uz komandas Meklēt, un smil�u pulkstenis apgriezās vēl divas reizes.
Rebeka paskatījās apkārt, bet lielā telpa bija pilnīgi tuk�a. Pa gabalu viņa dzirdēja Sūnesona televizoru.
Smil�u pulkstenis pazuda, un tā vietā parādījās teksta josla.
Lietas numurs K3429302-12, 5. sekcija, 47. rinda, 23-25. plaukts.
Noliktava bija lielāka, nekā viņa domājusi, un vajadzēja pāris minū�u, lai tajā atrastu ceļu.
Galvenā eja stiepās gar vienu ārsienu, un no tās uz da�ādajām sekcijām veda mazākas ejas. Piektā sekcija atradās telpas tālākajā daļā, kur gaismas bija krietni mazāk nekā pie ieejas.
Dega tikai katra otrā dienasgaismas lampa, un Rebeka minēja, ka te kaut kur ir slēdzis, kas varētu situāciju uzlabot, ta�u viņai nebija laika to meldēt.
Lielie plaukti sniedzās līdz pat griestiem, un gandrīz visi bija pie�krauti pilni ar lielām, brūnām kartona kastēm, kas uzsūca jau tā vājo apgaismojumu. Lejā uz grīdas stāvēja paletes, apkrautas ar mantām, kas bija par lielu kastēm, un ceļā uz pareizo sekciju Rebeka starp izņemtajām mantām paspēja saskatīt gan mēbeles, gan vadu sai�ķus, gan kaut ko līdzīgu bronzas skulptūrai.
[�etras kastes divdesmit tre�ajā plauktā bija apzīmētas ar īsto lietas numuru. Viņa paņēma tuvāko un atvēra vāku.
Kaste bija pilna ar grāmatām un filmām, kas izskaidroja tās svaru. rebeka aizvēra vāku un atlika kasti atpakaļ plauktā.
Nākamajā kastē bija gandrīz tādas pa�as mantas, bet tre�ā izska�tījās daudzsolo�a. Da�as mapes, da�ādi papīri un beidzot bingo! liels atslēgu sai�ķis ar kādām piecdesmit da�ādām atslēgām, glu�i kā aprakstīts izņem�anas protokolā.
Pēc tēva nāves viņi bija atbrīvoju�ies tikpat kā no visām viņa m.intām, ta�u māte bija ļoti apņēmīga attiecībā uz atslēgu sai�ķi.
Nekad nevar zināt, kādu atslēgu ievajagas, tāpēc mēs to paturēsim.
Dro�i vien �ī pa�a iemesla dēļ Henke bija izvēlējies atslēgu kolekciju paglabāt.
Puse atslēgu bija tik vecas, ka metāls sācis rūsēt, citas bija �ķības un nodilu�as no lieto�anas, ta�u, ielūkojusies uzmanīgāk, Rebeka p.i manīja, ka tur ir vismaz piecas se�as velosipēdu atslēgas un da�as, k.is atgādināja mopēda vai motocikla aizdedzes atslēgas. Tātad, kā jau viņa domājusi, Henke bija turpinājis papla�ināt kolekciju.
Bet kā īsti izskatījās bankas seifa atslēga?
Viņas domas pārtrauca negaidīta skaņa. Kāds bija atvēris nolikdivas durvis.
*
Problēmas? Nepadodies , mēs varam tev palīdzēt!
070-931151
Lapiņa bija pielīmēta virs atslēgas cauruma. Teksts tas pats, kas iepriek�ējā reizē. Dro�i vien tā pati lapiņa, un tas nozīmēja, ka jaunais slepenais kaimiņ� ir izspriedis, no kurienes tā nākusi. Ta�u �obrīd viņam bija pilnīgi vienalga.
Smadzenes darbojās uz augstākajiem apgriezieniem. HP bija ap�staigājis pusi Sēderas, cen�oties saprast, ko redzējis. Bet tas nebija iespējams.
Ja tas, kas notika pie Slusenas, nebija fantāzija, ja viņam nebija tikai izlicies, tad principā viss, ko viņ� piedzīvojis pēdējos divos gados, bija� jā, kas?
Fuckiri belll
Rīta galvassāpes tikai pieņēmās spēkā, un HP refleksīvi ieknieba sev virsdegunē. Norāvis lapiņu, viņ� izmak�ķerēja no kabatas dzī�vokļa atslēgas.
Pēk�ņi kreisajā pusē kaut kas nograbēja. HP sastinga un palika stāvam ar atslēgu slēdzenē. Sirds gandrīz izsita caurumu krū�u kaulā, un viņam nācās ievilkt da�us dziļus elpas vilcienus, lai nomierinātu pulsu. Ak kungs, cik viņ� bija nervozs!
Tagad mieru�
HP piesardzīgi pa�ķielēja uz kaimiņu durvīm. Skaņa bija nākusi no turienes, par to viņ� bija dro�s, turklāt atpazina to no vakardienas. Dro�ības ķēde, kas atsitās pret durvju iek�pusi. Tā nesāka �ūpoties pati no sevis, tātad kāds bija tai uzdūries. Acīmredzot jaunais kaimiņ� grasījās nākt ārā.
Nezināmu iemeslu dēļ vēlme noskaidrot, kas ir jaunpienācējs, bija kļuvusi vēl stiprāka, tāpēc HP da�as sekundes nogaidīja, tur�pinādams blenzt uz kaimiņu durvīm. Ta�u nekas nenotika. Durvis palika aizvērtas.
HP jau grasījās pagriezties, kad �ķita pamanām durvju actiņā kādu kustību. Vāru pāreju no gaismas uz tumsu, it kā tur kāds būtu. Un piepe�i HP bija pārliecināts, ka otrpus durvīm kāds stāv.
Kāds, kur� vinu vēro�
Viņ� ātri pagrieza atslēgu slēdzenē, atgrūda savas �ķībās ārdurvis un tūlīt aizvēra tās aiz sevis.
*
Viņa aizturēja elpu, ieklausīdamās skaņās, kas nāca no durvju puses. �ķita, ka pa gabalu dzirdami soli. Pat ja tas būtu resnītis Sūnesons, kas nāca, �ļūkādams kājas savās Birkenstocks sandalēs, Rebekai nebija vēlē�anās viņam atklāt, kurā lietā viņa rakņājas. Viņa ātri Iebāza atslēgu sai�ķi somā un aizvēra kastes vāku.
Soļi tuvojās pa galveno eju. Cieti papē�i, kas klaudzēja pret betona grīdu. Pāris kārtīgu kurpju at�ķirībā no Sūnesona sandalēm vai kārtības policijas zābakiem. Policijas pārvaldē nebija daudz cil�vēku, kas tādas valkātu, un, lai kur� tas būtu, Rebeka negribēja ar viņu sastapties. Ta�u vienīgā izeja no �ejienes bija pa galveno eju�
Viņa piesardzīgi iebāza kasti atpakaļ plauktā.
Soļi tuvojās vienmērīgi, ritmiski, gandrīz militāri.
A�i palūkojusies apkārt, Rebeka paspēra da�us soļus tālāk pa eju. Viens no grīdas nodalījumiem �ajā pusē bija tuk�s. Vairāk impulsa nekā apziņas vadīta, viņa notupās un ielīda tajā.
Tagad soļi bija tuvu, bet palete ar augstām brūna kartona kā��iem efektīvi aizsedza skata līniju no gaiteņa. Vajadzēja tikai nogaidīt, līdz �is cilvēks būs pagājis garām, un tad pēc iespējas piesardzīgāk i/lavīties ārā.
Piepe�i soļi apstājās.
Rebeka sarāvās un aizturēja elpu.
Tad cilvēks turpināja iet, ta�u nu jau krietni lēnāk. Rebekai vaja�dzēja pāris sekun�u, lai aptvertu, kurp viņ� dodas. Pa viņas eju!
Viņa piespiedās pie kartona kastēm. Starp viņu un gaiteņa galu I >ija vēl da�i plaukti. Ja �is cilvēks gāja pie kāda no tiem, viņu noteikti pamanīs.
Ak dievs, cik stulbi bija tā slēpties! Viņai vajadzēja tikai saglabāt vēsu prātu, sasveicināties un izlikties, ka viss ir kārtībā.
Ko lai viņa tagad saka?
Sveiki, es te ielīdu tikai tāpēc, lai paskatītos, kā palete izskatās no lejas.
Soļi tuvojās, nu tie klaudzēja vairs tikai pāris metru attālumā.
Viņai jālien ārā, tas laikam būtu mazliet normālāk nekā tikt atklātai, tupot plaukta nodalījumā. Sirds dauzījās krūtīs.
Rebeka dziļi ievilka elpu un pārvietoja ķermeņa svaru uz priek�u. Tagad vajadzēja izlikties mierīgai un dabiskai.
Pēk�ņi soļi apklusa. Viņa dzirdēja kartona �abē�anu, tad kāds nokrem�ļojās.
Vīrietis, pilnīgi noteikti, tikai da�u metru attālumā.
Rebeka pie�ķieba galvu, paliecās uz priek�u un uzmanīgi palūrēja ap kastes stūri.
Velns!
Viņa zibenīgi atvilka galvu. Tum�as uzvalka bikses un tām pie�skaņotas melnas kurpes, vairāk viņa neredzēja. Tomēr bija pilnīgi dro�a: ejā stāvēja Stigsons. Viņ� bija pagriezies pret kastēm, ko tikko cilājusi viņa pati.
Rebeka dzirdēja, kā vīrietis izvelk vienu no tām un tad ar būk�ķi noliek uz grīdas. Ar sausu �vīkstu atvērās vāks. Pēc tam dobjas skaņas liecināja, ka Stigsons rakņājas kastē.
Durstīgas sāpes kreisajā stilbā lika Rebekai nevil�us sarauties. Sasodīts, no neērtās pozas viņai sāka tirpt kājas. Sāpes kļuva aizvien stiprākas un lēnām izplatījās aug�up. Kad tās sasniedza cisku, Rebeka bija spiesta iekost lūpā, lai neievaidētos.
Stigsons turpināja rakņāties kastē.
Rebeka mēģināja pārnest ķermeņa svaru, lai nomocītajiem mus�kuļiem pieplūstu asinis, ta�u zaudēja līdzsvaru un atsitās pret paletes malu.
Skaņas ejā apklusa.
Sāpes kājā pārvērtās krampjos, un Rebeka iekoda lūpā tik stipri, ka �ķita sajūtam asiņu gar�u.
Stigsons atkal nokrem�ļojās.
Rebekas mugura sāka lēnām slīdēt pret kartonu, un viņa spieda funkcionējo�o kāju pret grīdu, lai noturētos. Ta�u atgūt līdzsvaru nebija iespējams. Viņas augums lēnām slīdēja gar kasti, aizvien tuvāk ejai.
pēc da�ām sekundēm viņa izkritīs no nodalījuma un nogāzīsies Stigsonam pie kājām.
Pēk�ņi bija dzirdams, ka kaste tiek iestumta atpakaļ plauktā. Kā pātagas cirtieni noskanēja soļi. Mirkli viņai �ķita, ka sirds ir apstājusies.
Ta�u tad viņa saprata, ka skaņas pieklust, un sakopoja pēdējos spēkus, lai noturētos taisni. Mirklī, kad ārdurvis aizcirtās, Rebeka nogāzās gar�ļaukus uz betona grīdas.
Jau trīs rītus pēc kārtas viņ� bija trinis pēcpusi uz tā sasodītā soliņa. Sācis pusstundu agrāk nekā pirmajā reizē un sēdējis stundu ilgāk. Kapuce uz galvas, cepure zemu uz pieres, un dro�ības pēc lētas sau�lesbrilles uz deguna. Tas viss, lai viņu nepamanītu.
Bet tie�i tāpat kā citās dienās rezultāta nebija un viss projekts sāka likties pilnīgi muļķīgs. Pēcpusei notirpstot, viņ� pamazām sāka saprast, cik stulbi uzvedas. Viņam ta�u bija krietni nopietnākas pro�blēmas par iespējamu dubultnieku Sēdermalmes laukumā. Tāpat kā datorspēles vai onanē�ana, viss �is pasākums bija tikai vēl viens veids, kā izvairīties no reālās situācijas.
Ērmans bija miris, sadedzis me�a namiņā gandrīz pirms diviem gadiem, kad Spēle beidzot viņu atrada. Nabags bija iestrēdzis uz smalkās robe�as starp ģeniālu gai�redzību un pilnīgu vājprātu, tomēr galu galā izrādījies ļoti noderīgs. Atvēris HP acis un palīdzējis saprast, ko Spēle īsti nozīmē. Ne tikai virsējos un, maigi izsakoties, ļoti nesimpātiskajos līmeņos: Skudras, kas visu novēroja, sagādāja informāciju un rekrutēja piemērotus Spēlētājus uzdevumu veik�anai; likmes, kas cēlās, kamēr uzdevumi tika filmēti un tos onlainā vēroja azartiski interneta spēlmaņi�
Viss, ko bija pastāstījis Ērmans, apvienojumā ar viņa pa�a piedzī�vojumiem pamazām lika HP apjaust Spēles krietni tum�āko pusi � to, uz ko tā patiesībā spējīga. Lai kā būtu ar tā �aļa saprātu, HP bija me�a muļķītim parādā, un, lai gan viņ� mēģināja sevi pārliecināt, ka Ērmana nāve nav viņa vaina, aizbildinājumi izklausījās visai tuk�i. Vairāk nekā ticams, ka tie�i vainas apziņa un miega trūkums kopā ar drusciņu parastas paranojas lika viņam saskatīt spokus gai�ā dienas laikā.
Nekāda cita izskaidrojuma jau nebija.
Vai vienkār�i nevarēja būt, HP sevi izlaboja, nomaukdams krosenes un iegāzdamies dīvānā.
Mugura atsitās pret kaut ko cietu. Izpildījis da�us akrobātiskus vingrojumus lāstu pavadībā, viņ� beidzot izvilka sev no apak�as pulti. Tad sāka nepacietīgi klik�ķināt caur bezjēdzīgo dienas televīzijas pro�grammu.
Uz �urnālu galdiņa atradās pustuk�a Marlboro paciņa. HP aiz�smēķēja cigareti un centās novirzīt dūmu stabu pret lampas āķi griestos.
�ajā mirklī viņ� to ieraudzīja. Tā gulēja pa�ā aug�ā uz viņa Billy plaukta kā maza, tum�a kastīte. Vientuļa, pamesta grāmata.
No vietas, kur atradās HP, bija nedaudz redzama tikai grāmatas muguriņa, tātad tas, kur� stāvēja pie pa�a plaukta, to nemaz nevarēja saskatīt. �is fakts izskaidroja, kāpēc kruķi to bija palaidu�i garām.
HP pagrieza galvu un, mazliet piemiedzis acis, centās noteikt, kas tā ir par grāmatu, ta�u burti bija par mazu. Noteikti bibliotēkas grā�mata, jo viņ� varēja saskatīt baltos klasifikācijas burtus pa�ā apak�ā. Trīs gabali, visticamāk, ĀrD � Ārvalstu daiļliteratūra.
Tātad poli�i bija palaidu�i garām zagtu mantu, kas gulēja viņiem deguna priek�ā, bet piebāzu�i kastes ar pavisam likumīgu pornogrā�fiju un apbru�ātām grāmatām papīra vākos.
Viņ� mēģināja atdarināt Hellstrema mazliet nazālo balsi:
-��� Henrik Peter�on, jūs tiekat turēts aizdomās par smagu noziegumu pret valsti, jo neesat laikā atdevis bibliotēkas grāmatu. Ko varat atbildēt uz �o apsūdzību?
Guilty as charged, fuckface!!!
HP iesmējās un izpūta vēl vienu dūmu stabu, �oreiz grāmat�plaukta aug�as virzienā.
Piepe�i sevi lika manīt izsalkums. Kad viņ� pēdējoreiz bija ēdis pa īstam, nevis tikai virs izlietnes aprijis mikrenē uzsildītu picu?
Viņ� neatcerējās.
Tomēr vēdera kurkstē�ana bija laba zīme, it kā vecā bibliotē�kas grāmata būtu likusi smadzenēm mainīt sliedes un atgriezties
uz cietākas zemes. Du�a un rijamais noteikti uzlabos garastāvokli. Ķinie�u ēdiens vai varbūt pamatīgs kebabs no Jerusalem. Mmm!
HP palūkojās televizora pulkstenī: 10.25.
Mazliet par agru pusdienām, jāiztur vēl vismaz pusstunda. Tātad vispirms du�a. Viņ� piecēlās, ta�u nevis devās taisnā ceļā uz vannasistabu, bet piegāja pie grāmatplaukta, pacēlās pirkstgalos un pasnie�dzās pēc grāmatas.
Pirkstu gali aizskāra tās muguriņu, un viņ� pavilka grāmatu da�us centimetrus tuvāk.
Selind�era �Uz kraujas rudzu laukā�. HP mīļākā grāmata, viņ� bija to izlasījis vismaz desmit rei�u. �ī dro�i vien nāca no Bagarmosenas bibliotēkas, un tas nozīmēja, ka noziegumam ir vismaz desmit gadu noilgums.
Saistībā ar nesen iegūto informāciju mans klients vēlas mainīt savu atbildi uz not guiltyyy
HP paslējās vēl augstāk un mēģināja satvert pirkstos grāmatas muguriņu, ta�u zaudēja līdzsvaru, un grāmata noslīdēja pār plaukta malu. Priek�mets, kas bija gulējis uz grāmatas, tai sekoja. Stipri iebel�zis HP pa galvu, tas nokrita uz grīdas.
Telefons.
Spīdīgs, sudrabots telefons ar skārienekrānu.
*
Caurlaides karte bija balta un at�ķirībā no tās, kuru viņa pirms pāris dienām bija aizņēmusies no Rūneberga, nesaturēja nekādu redzamu informāciju. Nebija ne vārda, ne logo vai vēl jo mazāk � īpa�nieka fotogrāfijas. Tikai spīdīga, balta kartīte, kas ieradās oderētā aploksnē bez nosūtītāja vārda.
Dro�i vien anonimitāte bija papildu dro�ības pasākums. Uztū�kusi aploksne ar lodziņu un bankas logo jau pa gabalu ostu pēc kredītkartes un līdz ar to palielinātu zādzības risku par simt pro�centiem.
Acīmredzot dro�ību tur uztvēra ar vislielāko nopietnību.
Rebeka pasniedza savu autovadītājas apliecību vīrietim otrpus letei, un viņ� to uzmanīgi aplūkoja, pirms ievadīja viņas personas datus datorā.
Tas bija tas pats vīrietis, tomēr, lai gan kop� iepriek�ējā apmeklē juma bija pagāju�as tikai da�as dienas, viņ� nekādi nelika manīt, ka Rebeku pazīst. Drīzāk �ķita vēl formālāks nekā pirmajā reizē.
-��� Lūdzu.
Viņ� atdeva Rebekai apliecību.
-��� Vai esat pazīstama ar procedūru?
-Nē.
Vīrietis piegāja pie letes stūra un norādīja uz durvīm aiz sevis.
-��� Es atvēr�u jums durvis, tur iek�ā jūs izvilksiet karti caur lasītāju. Tad atvērsies tālākās durvis, un jūs iekļūsiet seifu telpā.
Rebeka pamāja ar galvu, lai parādītu, ka sapratusi.
-Tur ir vairākas telpas ar seifu nodalījumiem. Durvis ir slēgtas, ta�u durvis, kas ved uz jūsu seifu, būs atslēgtas. Pēc tam jums jāiz�manto sava atslēga, lai atvērtu īsto seifa nodalījumu. Jums ta�u ir līdzi atslēga?
-��� Protams, Rebeka atbildēja un uzsita pa savu plecu somu, no visa spēka cenzdamās apspiest smaidu.
Sprie�ot pēc vīrie�a sejas izteiksmes, tas viņai īsti nebija izdevies.
-��� Nodalījumā būs metāla kaste. Parasti īpa�nieks paņem kasti un aiziet uz vienu no privātajām kabīnēm, kas atrodas pa�ā galā. Tur var justies pavisam netraucēti�
Vīrietis uz da�ām sekundēm ieturēja pauzi, ta�u kaut kas Rebekas sejas izteiksmē lika viņam turpināt.
-��� Privātajās kabīnēs nav novēro�anas kameru, viņ� piebilda.
-��� Es sapratu, Rebeka īsi atteica.
Vīrietis nospieda kādu pogu, un tum�ās dzelzs durvis aiz viņa atvērās.
Rebeka iegāja mazajās slū�ās. Tie�i viņai priek�ā, tikai da�us meti us tālāk, atradās vēl vienas dzelzs durvis, vēl robustākas nekā tās, pa kurām viņa tikko bija ienākusi.
Viņa piesardzīgi pagrieza galvu, pa�ķielēja uz kameru griestos un centās izskatīties tik mierīga, cik vien iespējams. Viņas atra�anās �eit bija pilnīgi likumīga, tad kāpēc viņa tā nervozēja?
Durvis aiz muguras aizvērās, un �ī skaņa lika sarauties.
Nomierinies, Normēna!
Rebeka dziļi ievilka elpu, da�as sekundes to aizturēja un tad lēnām izelpoja. Pēc tam izvilka karti caur mazo lasītāju. Pāris sekun�u valdīja klusums, tad dzelzs durvis viņas priek�ā atvērās.
Seifu pagrabs bija daudz ekskluzīvāks, nekā viņa iztēlojusies. Diskrēta, aug�up vērsta gaisma gar betona sienām un viegls citronu aromāts tam dro�i vien vajadzēja mazināt bunkura un ieslēgtības sajūtu. Zināmā mērā tā arī bija.
Uz spo�ās marmora grīdas uzzīmēta fluorescējo�a līnija aizveda Rebeku līdz restotu durvju rindai. Telpās aiz tām viņa saskatīja daudz misiņa krāsas durtiņu, bet pa�ā gaiteņa galā ieraudzīja kaut ko līdzīgu pielaiko�anas kabīņu durvīm. Dro�i vien tās bija sarga pieminētās privātās kabīnes.
Virs ceturtajām durvīm kreisajā pusē dega zaļa lampiņa. Rebeka satvēra rokturi, un durvis bez skaņas aizslīdēja sāņus. Telpa bija �aura, neaizņēma vairāk par pāris kvadrātmetriem. No griestiem lejup ska�tījās vēl viena kamera, bet Rebeka mēģināja to ignorēt. Tad kur� no divsimt nodalījumiem �ajā telpā bija viņas?
Rebeka vilka ar pirkstu pār durvīm: M 5, 120, 125� Tur tas bija, gandrīz pa�ā rindas galā.
Viņa notupās, izņēma no somas lielo atslēgu sai�ķi un tad uzma�nīgi nopētīja misiņa durvis. Viens no vidējā lieluma nodalījumiem, apmēram trīsdesmit centimetrus plats.
Atslēgas caurums bija paliels, un tas nozīmēja, ka viņa var at�ķirot lielu daļu atslēgu sai�ķī, tomēr joprojām palika apmēram desmit, kas varētu derēt.
Rebeka palūkojās aug�up uz kameru. �ķita, ka objektīvs iek�ā sakustas, lai pievilktu viņu tuvāk. It kā viņi jau būtu nojautu�i, ka Rebekai te nav jābūt, ka seifa nodalījums un tā saturs patiesībā pieder kādam citam.
Nē, tagad jānomierinās. Banka bija sazinājusies ar viņu un nosūnjusi viņai caurlaides karti. Kas attiecās uz Henki� nu, acīmredzot viņ� nebaidījās par savām vērtslietām tik ļoti, lai neuzticētu māsai maksā�anu par seifa Iri.
Tātad viņai bija visas tiesības atvērt �o nodalījumu.
Rebeka uzmeta kamerai vēl vienu īsu skatienu, tad paliecās uz priek�u un paņēma pirmo atslēgu no tām, ko bija at�ķirojusi kā piemērotas.
Par lielu, daudz par lielu. Tātad varēja izslēgt gan �o, gan da�as vēl lielākas.
Rebeka izmēģināja nedaudz mazāku atslēgu. Tā ielīda caurumā, ta�u apgriezās apkārt nepieķeroties slēdzenes cilindram. Tātad prom gan to, gan vienu vēl mazāku.
Palika �etras iespējamās atslēgas, un viņa tās uzmanīgi nopētīja.
Viena bija mazliet �ķība un izskatījās par vecu, tāpēc viņa nolēma to at�ķirot, bet pāris citu izskatījās daudzsolo�ākas.
Tomēr ari neviena no tām nederēja.
Rebeka jau grasījās izmēģināt �ķībo atslēgu, kad viņai �ķita, ka pagrabā sadzird klusu skaņu. Viņa sarāvās un pielēca kājās, tad pagriezās un piesardzīgi paskatījās gaitenī.
Protams, tuk�s.
Pagrabam bija automātiskās durvis, tātad viņai jau pa gabalu vajadzētu dzirdēt, ja tās atvērtos.
Rebeka atgriezās pie nodalījuma un ielika slēdzenē �ķībo atslēgu,
Tā�derēja, ta�u Rebekai neizdevās to pagriezt. Pēc vairākiem mēģi�nājumiem viņa to atkal izņēma.
Nolādēts!
Cerības uz atslēgām bija izgāzu�ās. Henke atslēgu dro�i vien bija paslēpis kaut kur citur, un iespēja atvērt seifa nodalījumu bija zudusi.
Varbūt viņa varētu pierunāt banku izurbt slēdzeni, ta�u, sprie�ot pēc daudzajiem dro�ības pasākumiem, �āda procedūra prasītu vaii.ikus mēne�us.
Tātad Stigsonam un viņa bandai pietiktu laika atklāt seifu.
Ko lai iesāk?
�ķībā atslēga vismaz derēja, varbūt to varēja atliekt?
Rebeka noņēma atslēgu no sai�ķa, nolika to uz akmens grīdas un pāris rei�u ar papēdi uzmina saliektajai daļai. Tad pacēla atslēgu un uzmanīgi to nopētīja. Katrā ziņā tā bija pēdējā mēģinājuma vērta.
Viņa ielika atslēgu slēdzenē, piesardzīgi pakustināja�
Slēdzene noklik�ķēja, un mazās misiņa durvis atvērās.
Metāla kaste, kas stāvēja seifa nodalījumā, viņu pārsteidza. Ne tikai ar to, ka bija aizslēgta ar �ifra atslēgu, bet arī tāpēc, ka tās krāsa un forma �ķita neiederamies ekskluzīvajā un gandrīz sterilajā bankas pagrabā. Kādreiz kaste dro�i vien bija bijusi zaļa, ta�u tagad krāsa bija pamatīgi nolupusi, un vienā vietā Rebeka saskatīja dzeltenu burtu un ciparu atliekas. Turklāt metāls vairākās vietās bija pamatīgi ielocīts, it kā �o kasti kāds būtu mēģinājis atvērt ar spēku.
Viņa lēnām izņēma kasti no seifa nodalījuma. Tā bija septiņdes�mit astoņdesmit centimetrus gara un smagāka, nekā izskatījās, bet, par laimi, aizmugurē bija rokturis, un viņa varēja kasti bez problē�mām aiznest uz vienu no mazajām kabīnēm.
Rūpīgi aizvērusi aiz sevis durvis, Rebeka pagrieza mazo aizbīdni un tad uzlika kasti uz galda.
�ifra atslēga izskatījās pazīstama: �ķiet, viņa tādu bija redzējusi kādā policijas iecirknī, kam iero�u telpas vietā atradās seifs.
Vajadzēja sākt no nulles, izvēlēties skaitli no viens līdz simts, tad griezt atpakaļ uz nulli un pēc tam uz nākamo skaitli, līdz iegūta pareizā kombinācija. Parasti papildus nullēm bija trīs skaitļi. Nu, kurus lai izvēlas?
Piepe�i viņa atkal izdzirdēja kādu skaņu un sastinga. �oreiz tā bija skaidrāka ātrs, ass �vīksts, it kā tur kāds pārāk ātri vilktu pa marmora grīdu mīkstu gumijas zoli.
Viņa nebija dzirdējusi atveramies pagraba durvis, tātad kāds te jau bija, kad viņa ienāca.
Ja vien te nebija citas ieejas, ko viņa nebūtu pamanījusi�
Rebeka pagrieza aizbīdni, piesardzīgi pavēra kabīnes durvis spraugā un palūkojās gaitenī.
-���� Vai te kāds ir? viņa pusbalsī vaicāja, ta�u atbildi nesaņēma.
Da�as sekundes nogaidījusi, viņa atkal aizvēra un rūpīgi aizslēdza durvis aiz sevis.
Tagad jākoncentrējas uz pareizās kombinācijas uzminē�anu.
Viņa izmēģināja Henkes dzim�anas datumu, ta�u bez rezultātiem.
Tad mēģināja ar mātes datiem. Atkal nekā.
Ja Henke bija ņēmis skaitļus no zila gaisa, viņai būs jāpacen�as atvērt kasti citādi.
Tā bija pārāk liela viņas somai. Diez, viņa varēja doties prom ar kasti rokā? Vai tas vispār bija atļauts?
Rebeka brīdi stāvēja nekustīgi un atkal nevil�us ieklausījās uz pagraba pusi. Ta�u, neskaitot vieglo gaisa kondicionētāja dūkoņu, viss bija kluss.
Pēk�ņi viņai prātā ie�āvās kāda doma, un viņa sāka sastādīt jaunu skaitļu kombināciju. Nulle, tad deviņpadsmit, atpakaļ uz nulli, tad se�i, atkal nulle, un visbeidzot septiņdesmit pieci.
Rebeka lēnām grieza atslēgu atpakaļ uz nulli, un tajā mirkli atska�nēja skaidrs klik�ķis.
Henke bija izmantojis viņas dzim�anas datumu!
Kastei bija dubultais dibens, kas to sadalīja divos nodalījumos. Aug�ējā viņa atrada pāris paciņu dolāru. Blakus naudai gulēja mazu grāmatiņu kaudzīte, apsieta ar stipru, brūnu gumiju. Kad Rebeka grāmatiņas pacēla, sausā gumija pārtrūka, izkaisot visu pa galdu. Vajadzēja tikai da�as sekundes, lai saprastu, kas �īs da�ādu krāsu grāmatiņas patiesībā ir.
Ārvalstu pases, visticamāk, pavecas, citādi viņa tās būtu uzreiz atpazinusi.
Rebeka vienu atvēra un izbrīnīta ieraudzīja graudainu fotogrāfiju, kurā bija redzams gai�matains vīrietis ar ūsām un tum�ām brillēm. Matu līnija, rievas ap acīm un mazliet izcilnie vaigukauli atgādināja Henki.
Saskaņā ar pases tekstu: D�ons Ernests, dzimis 1938. gadā Blomfonteinā Dienvidāfrikā.
Bet tā nevarēja būt taisnība. Par spīti matu krāsai, brillēm un ūsām, Rebeka bija pilnīgi dro�a. Vīrietis fotogrāfijā bija viņas tēvs.
Pagāja gandrīz minūte, iekams viņ� vispār uzdro�inājās pieskar�ties telefonam. Rokas tā trīcēja, ka tik tikko spēja noturēt metāla priek�metu.
HP sajuta ciparus pret pirkstu galiem, nevajadzēja pat pagriezt telefonu, lai pārbaudītu.
1
2
8
Protams, citādi nemaz nevarēja būt�
Viņ� uzmanīgi nolika telefonu uz galda un pēc tam apmeta loku ap dīvānu. Tad vēl vienu.
Grāmata joprojām gulēja uz grīdas. Tā bija novilkusi sev līdzi no plaukta da�as lielas putekļu lēk�ķes, ta�u tās virspuse, tāpat kā telefons, bija pilnīgi tīra, un tas varēja nozīmēt tikai vienu: abi priek��meti tur bija novietoti pavisam nesen.
HP virtuvē sameklēja izņem�anas protokolu. Piecās saburzītās A4 lapās akurāti bija uzskaitīta ikviena lieta, ko kruķi paņēmu�i no viņa dzīvokļa. Tre�ajā lapā viņ� atrada meklēto.
103. Grāmata, viens gab., Selind�ers �Uz kraujas rudzu laukā�.
Skaidrāks par skaidru. Kāds bija paņēmis grāmatu no polici�jas noliktavas un nolicis to viņa dzīvoklī kopā ar telefonu. Kā jau Ērmans tika teicis, Spēle bija visur, un grāmata viņa dzīvojamā istabā pierādīja, ka pat Dro�ības policija nav izņēmums. �
Velns un elle!
HP iegāzās dīvānā un, vilkdams pirkstus caur matiem, blenza uz telefonu.
Pirksti sakļāvās aizvien cie�āk un cie�āk, raujot sev līdzi matus, bet viņ� to tikpat kā nemanīja.
Telefons varētu būt arī kopija.
Pirms diviem gadiem viņ� savējo bija atdevis Mangem, un tad Beka bija to pārņēmusi un nodevusi atrasto mantu nodaļā. Vēlāk viņ�
bija uzzinājis, ka telefons pieder ACME telekomunikāciju pukiilpoju miem, un dro�i vien firma bija dabūjusi to atpakaļ.
ACME telekomunikācijas, lepns PayTaggrupas biedrs�
HP pārstāja plēst matus, izklaidīgi izpurināja tos no pirkstu stai�pām un atkal pasniedzās pēc telefona.
Metāla virsma bija vēsa. Viņ� pacēla telefonu pret gaismu un grozīja da�ādos leņķos, līdz atrada meklēto. Pāris mazu skrāpējumu vienā displeja stūri no tās reizes, kad viņ� bija karājies uz mūra Birkastanā un tetovēts, muskuļots gorilla, sadusmojies par apķēpātām durvīm, bija centies noraut viņu zemē.
Kopija, kā tad!
HP to bija zinājis jau tajā pa�ā mirklī, kad ieraudzīja telefonu uz grīdas. Tas bija viņējais.
*
Vēl nepacēlusi apak�ēja nodalījuma vāku, viņa jau zināja, kas tur glabājas.
Viņu brldināja�.tie�i smar�a asa, eļļaina, tik labi pazīstama.
Rebeka lēnām pacēla vāku. Apak�ējā nodalījumā gulēja melns revolveris ar mazu, brūnu spalu. Pulss tūlīt sāka sisties ātrāk.
Apspiedusi pirmo impulsu paņemt ieroci rokā, viņa pieliecās un nopētīja revolveri, cik uzmanīgi vien spēja. At�ķirībā no daudziem citiem kolēģiem Rebeka īpa�i neinteresējās par iero�iem. Policijas pārvaldes Sig-Sauer un kompaktā automātiskā karabīne, miesassargu grupas pastiprinājuma ierocis, principā bija vienīgie, no kā viņa �āvusi. Salīdzinājumā ar pistoli vai karabīni revolveris bija diezgan vienkār�s ierocis.
Vidū rotējo�a magazīna, kurā parasti ietilpa se�as patronas. Spals, stobrs un liels, labi redzams gailis, ko varēja uzvilkt ar īk�ķi, tas principā arī viss. Strupais stobrs lika ierocim izskatīties neglīti, gan�drīz kā buldoga purnam.
Rebeka piesardzīgi nomērīja stobra caurumu ar mazā pirk�stiņa galu. Diametrs bija gandrīz tāds pats kā viņas dienesta
ierocim apmēram deviņi milimetri. Bet tad viņa atcerējās, ka revolveru kalibru parasti mēra collas tūksto�daļās. Rebeka mēģināja aprēķināt to galvā, ta�u rēķins drīz sajuka.
Uz galdiņa stāvēja neliela lampa, viņa to ieslēdza un tad pacēla, lai apgaismotu metāla kastes saturu.
Tie�i zem revolvera magazīnas vīdēja iegravēts teksts Cal .38. Tam sekoja garāka ciparu virkne, dro�i vien iero�a sērijas numurs. Nolēmusi, ka to vajag pierakstīt, Rebeka izņēma no somas bloknotu un pildspalvu. Viņa rūpīgi pierakstīja ciparus un tad tos divreiz pār�baudīja, apvilkdama divtik treknus � vienkār�i lai pagarinātu pro�cesu. Lai smadzenēm būtu ar ko nodarboties.
Ta�u atelpa bija īsa.
Ko īsti viņa bija te atradusi?
Rebeka nolika pases uz galda un iz�ķirstīja.
Visas piecas bija izdotas septiņdesmito gadu beigās, un fotogrā�fijās bija redzams viņas tēvs. Da�ās viņam bija brilles, ūsas vai bārda, citās no dabiskās at�ķirīga matu krāsa. Visām pasēm kopīgs bija tikai tas, ka nevienā nebija minēts tēva īstais vārds.
Rebeka pa�ķielēja uz metāla kasti, vēlreiz cīnīdamās ar impulsu izņemt revolveri. Ta�u policistes izglītība �ajā virves vilk�anā uzvarēja. Kamēr ierocis atradās kastē, tas nebija bīstams, turpretī, pieskaroties tam bez cimdiem, viņa atstātu uz tā savus pirkstu nospiedumus.
Tomēr� neliela pakustinā�ana jau arī neko ļaunu nenodarītu.
Rebeka iebāza pildspalvu revolvera stobrā, pacēla to un tad mēģi�nāja ieroci pagriezt. Cilindrs mazliet izbīdījās uz āru, un, kad viņa ieroci pagrieza, tas izslīdēja pavisam. Se�as patronu ligzdas, kā jau viņa domājusi, un visās bija redzami plakani misiņa krāsas gali. Tātad ierocis bija pielādēts.
Divām patronām bija skaidri redzami iespiedumi, kas nozīmēja, ka tās ir biju�as iz�autas, bet pārējās �etras bija neskartas.
Piepe�i viņai prātā ie�āvās kāda doma. Protams, būtu vajadzējis iedomāties par to uzreiz, nevis noņemties ar piezīmju bloknotu.
Rebeka nolika revolveri uz galda un izvilka no somas mobilo telefonu.
Te lejā gan nebija zonas, bet tam ari nebija nekādas nozīmes. Sameklējusi kameras ikonu, viņa uzņēma da�as revolvera fotogrāfijas no da�ādiem leņķiem. Pēc tam piesardzīgi novietoja to atpakaļ kastes dibenā.
Ātrs skatiens pulkstenī liecināja, ka ir laiks braukt uz darbu. Laiks pieņemt kādu lēmumu.
Rebeka ātri savāca pases, atvēra somu un iebāza tās iek�ējā kabatā.
Da�as sekundes apdomājusies, viņa turpat salika arī naudu, ta�u sastomījās pie revolvera ierocis lika viņai justies nelāgi. Stigsona bandai revolveri nevarēja atstāt, tas bija skaidrs. Bet, no otras puses, viņa noteikti negribēja arī ņemt to uz darbu un pēc tam uz mājām pie Mikes. Varbūt bija kāda cita iespēja?
Viņa vēl brīdi vilcinājās, tad aizvēra smago vāku un uzgrieza �ifra atslēgu. Pēc tam paņēma kasti vienā rokā, uzmeta somu plecā un devās uz durvīm.
Da�as sekundes palika stāvam, uzlikusi plaukstu uz roktura, un ieklausījās uz pagraba pusi. Tad atvēra kabīnes durvis, pa�ķielēja uz tuvāko novēro�anas kameru un tēlotā mierā devās atpakaļ pie sava seifa nodalījuma.�Nolikusi kasti vietā, viņa ar zināmām grūtībām pagrieza �ķībo atslēgu, lai aizslēgtu durtiņas, un pēc tam izgāja no pagraba.
-��� Es gribēju jautāt, vai ir iespējams dabūt seifa līguma kopiju? Rebeka uzrunāja vīrieti aiz letes. Turklāt es gribētu parakstīt jaunu, tikai uz sava vārda. Un vislabāk tūlīt�
*
Viņ� nolika telefonu, pacēla grāmatu no grīdas un trīco�ām rokām �ķīra lapas.
Stokholmas pilsētas bibliotēka, Bagarmosena, vēstīja spiedogs vāka iek�pusē, un, brīdi meklējis, HP atrada iespie�anas gadu 1986.
Ta�u ziņa pirmajā lappusē lika roku trīcei pāriet pavisam neval dāmās kustībās. Akurāti, vecmodīgi burti, kas mazliet atgādināja tēva rokrakstu.
.
Viņ� pārvietoja glāzi uz citu vietu sienā un piespieda ausi pie tās dibena, tomēr dzirdamība neuzlabojās. Tāda pati klusa balsu mur�doņa, vairākas balsis vienmērīgā plūsmā joprojām nekādu iespēju uztvert sacīto.
Sasodīts!
Viņ� bija novērojis kāpņu telpu vairākas dienas, gaidījis, ka pa durvīm kāds ieies vai iznāks, pāris rei�u piezvanījis un pat nopircis �okolādes kasti kā pieklājīgu iepazī�anās dāvanu�
Bet, kaut gan HP bija pārliecināts, ka dzīvoklī ir cilvēki, viņa jaunais kaimiņ� nebija atvēris durvis. Lai kur� slēptos tur iek�ā, viņ� vai viņa nekādos apstākļos nevēlējās satikties, un tas principā tikai apstiprināja HP aizdomas.
Spēle viņu dzel�aini kontrolēja, zināja, kad viņ� nāk un iet. Tam bija vajadzīgs novēro�anas postenis, turklāt ļoti labā vietā. Tiklīdz 1IP to saprata, pārējo bija viegli izrēķināt. Viņ� varēja iztēloties cilvē�kus kaimiņu dzīvoklī, veselu bandu anonīmu, uzvalkos tērptu Stāsi
HP nolika glāzi un izmeta ātru loku pa dzīvokli.
Bez �aubām, viņam vajadzētu doties prom. Aizbēgt pēc iespējas (ālāk un paslēpties kādā alā. Ta�u tas nelīdzētu, Spēle viņu noteikti agri vai vēlu atrastu. Uzturēdamies dzīvoklī, viņ� vismaz zināja, kur viņi ir. Toties Spēles vadītājs nevarēja zināt, ka HP ir izrēķinājis, kur atrodas viņu slepenā novēro�anas centrāle.
Tātad viņam bija priek�rocība!
Tiesa, loti mazina�
Turklāt, lai to varētu saglabāt, vajadzēja veikt zināmus dro�ības pasākumus.
Izolācijas lente. Viņam vajadzēja vairāk izolācijas lentes. Visas rozetes jau bija aizklātas, tāpat arī lielākās plaisas un spraugas sienās, bet HP vēl aizvien nejutās dro�s. Sienas bija vecas, ar daudziem nelīdzenumiem un izliekumiem, kas viegli varēja apslēpt mikroskopiski mazu kameras objektīvu.
Ta�u, lai sagādātu izolācijas lenti, viņam bija jāiziet ārā, jāmēro viss ceļ� līdz saimniecības pre�u veikalam Hūrnsgātanā, jāatstāj dzī�voklis neuzraudzīts.
HP nebija gājis ārā jau gandrīz nedēļu, bija pārticis no sardīņu konserviem, cigaretēm un krāna ūdens, līdz atraugās sajuta alumī�niju. Bet izvēles nebija.
Pirmā pietura Konsum veikals: sausmaizītes, kaviārs, konservi, da�i Findus pusfabrikāti un tik daudz cigare�u paciņu, ka resnā mei�a kasē sastomījās, kad viņ� izteica savu vēlmi.
Visu ātri plastmasas maisiņā, tad atpakaļ uz ielas.
HP ar skatienu ieurbās trotuārā, no visa spēka sasprindzinādams kakla muskuļus, lai apspiestu impulsu pagriezt galvu. Tomēr, lai kā cīnītos tam pretī, viņ� nespēja neparaudzīties apkārt.
Un gandrīz tūlīt tos arī pamanīja. Pāris pui�u ap trīsdesmit, kuri mīņājās pie kāda skatloga gabaliņu tālāk. Chinos bikses, ērtas, melnas kurpes, asi skatieni, pievērsti apkārtnei, nevis sarunbiedram. Kruķi, par to HP bija itin dro�s.
Bet tikpat labi viņi varēja strādāt Spēlei. Vai abām pusēm�
HP strauji pagriezās pa labi, juzdams viņu acis degam sev pa�kausī.
Pārsimt metru līdz santehnikas pre�u veikalam, da�i rullī�i izo�lācijas lentes un tad atpakaļ uz mājām.
Kad dzīvoklis būs nodro�ināts, viņam varbūt radīsies izdevība padomāt.
Avī�u reklāmas stendi ielas malās vēstīja par pēdējiem kāzu jau�numiem. Tērpi, ēdienkarte, viesu saraksts�
Kā jau HP gaidījis, viņa aizturē�ana sen bija aizmirsta, lagad iicīmredzot galvenais temats bija jaunā prin�a �grūtā izvēle� kura labdarības organizācijā izlikties strādājam, ja jau nodokļu maksātāji arī turpmāk garantēs viņa uzturē�anu.
HP nospļāvās renstelē un pameta vēl vienu ātru skatienu pār plecu. Sekotāji vairs nebija nekur manāmi, bet tas dro�i vien nozī�mēja tikai to, ka viņam seko vairāk nekā divi.
Sviedri lipināja T kreklu pie miesas, un HP apstājās pie santehni�kas pre�u veikala, lai atrautu to no krūtīm. No kakla izgriezuma uzvē�dīja ass ķermeņa aromāts, un viņ� sarauca degunu. Fū, kā smirdēja!
HP ātri ielūkojās skatlogā. Miklais T krekls tagad bija drīzāk dzeltens nekā balts, un caurumainie d�insi sāka kļūt stīvi no netī�rumu pleķiem. Ja vēl pieskaitīja bārdu, taukainos matus, lokus zem acīm un stiklainās, izvalbītās acis, diagnoze bija pilnīgi skaidra. Nekāds brīnums, ka ļaudis uz trotuāra parāvās malā. Viņ� izskatījās pēc psihiatrijas klīnikas pacienta.
Piepe�i caur satiksmes �alkoņu izlauzās kāda skaņa, kas lika HP sarauties un paātrināja viņa pulsu vēl par divdesmit Beats Per Minūte
Velns un elle!!!
Viņ� metās taisni uz ielas. Iesvilpās signāli, nodzirksteļoja brem�zes, pret asfaltu nokauca gumija. Bet nekas no tā nelika viņam izlaist autobusu no acīm.
HP par mata tiesu izvairījās no sadursmes ar kādu Saab, tomēr Volvo blakusjoslā nobremzēja mazliet par vēlu un trāpīja viņam ceļ�galu augstumā.
Viņ� saļima uz asfalta, maisiņa saturs izkaisījās pār brauktuves joslām. Ta�u HP pat negrasījās glābt savas mantas. Viņ� tikai izman�toja Volvo buferi, lai ātri pieraustos kājās.
Situācijas pārbaude: īdo�as sāpes, bet nekādu asiņainu brū�u vai cauri ādai izdūru�os kaulu.
HP paspēra da�us grīļīgus soļus. Sāpes bija pacie�amas.
Volvo vadītājs sasarku�u seju izlēca uz ielas.
-���� Kotudariidiņ�!
Bet HP neapstājās, lai diskutētu.
Autobuss jau bija pametis pieturu un grasījās uzņemt ātrumu uz Hūrnsgātanas. HP iekustināja kājas: kreiso, labo, tad atkal kreiso. Ātrāk un ātrāk. Viņ� izvairījās no vēl vienas ma�īnas un nokļuva aiz autobusa.
Tagad viņ� bija uzņēmis tempu, skrēja gandrīz maksimālajā ātrumā tomēr autobuss attālinājās. Sarkanā gaisma nākamajā krus�tojumā to varētu labot.
Ta�u autobusa �oferis nedomāja samazināt ātrumu, �ķita, ka viņ� vēl stiprāk uzmin uz gāzes pedāļa.
HP ieraudzīja luksoforu zaļ�.
Fuck!
Viņ� atradās kādus septiņdesmit piecus metrus aiz autobusa, un tagad ma�īnas traucās viņam garām abās pusēs, kamēr vadītāji sig�nalizēja kā traki.
Kājas pēc trieciena sāpēja, plau�as dega no piepe�ās piepūles, bet HP negrasījās padoties, katrā ziņā ne tik ilgi, kamēr autobuss vēl atradīsies redzamības lokā.
Viņ� pārskrēja pāri brauktuvei un turpināja jozt pa trotuāru. Tālu priek�ā pie Marīatorjeta autobuss beidzot �ķita apstājies. Yes!
HP vēl vairāk palielināja ātrumu un �ķērsoja Torkela Knutsona ielu, tuvodamies autobusam.
Piecdesmit metru.
�etrdesmit.
Trīsdesmit.
*
-���� Labdien,. Nīna Branda klausās!
-���� Sveika, Nīna, uzgaidi mirklīti�
Rebeka nolika telefonu, piecēlās no rakstāmgalda un aizvēra sava kabineta durvis.
-Tā, tagad varu runāt.
-��� Vai viss kārtībā, Beka?
-��� Protams, Rebeka meloja. Varbūt mazliet par daudz darba.
-��� Tad tu jau ilgojies pēc pārvaldes?
Rebeka izspieda smiekliņu.
-���� Nē, katrā ziņā ne �obrīd� Vai esi kaut ko uzzinājusi? viņa atri piebilda, pirms Nīna paguva turpināt.
-��� Ne glu�i.
Rebeka nemanāmi uzelpoja.
-���� Revolveris sistēmā nav reģistrēts. Nekad nav ziņots par tā no�zag�anu, un tas arī nav fiksēts saistībā ar kādu noziegumu.
-��� Labi.
-��� Ta�u mana kontaktpersona no tehniskās gribētu dabūt to uz �au�anas ekspertīzi.
-���� Kāpēc?
-Tāpēc, ka tas ir 38. kalibrs, ra�ots pirms 1986�
-Ko?
-���� Paklausies, Rebeka, teorētiski tas revolveris varētu būt ŪPSI.
-��� Tagad es nesaprotu, Nīna.
-��� Ūlofa Palmes slepkavības ierocis.
Pāris mirkļu, kamēr Rebeka centās aptvert �o informāciju, valdīja klusums.
-���� Bet slepkava ta�u izmantoja Magnum 357. Holmers televīzijā teica�
Gadu gaitā viņa noteikti bija redzējusi tos kadrus simtiem rei�u: preses konferenci ar apgabala policijas priek�nieku, kas pārliecināti �ūpo rokā divus pamatīgus revolverus.
-���� Njā, diem�ēl Holmeram izdevās daudz ko saputrot, tajā skaitā arī iero�us. Saproti, Rebeka: 38. un 357. kalibram ir vienāda izmēra lodes, at�ķiras tikai patronu garums. Da�us 38. kalibra modeļus mie�rīgi var izmantot, lai �autu ar 357. munīciju, tāpēc tehniķi tik ļoti grib iz�aut no visiem vecajiem iero�iem, kas atbilst ŪPSI profilam. Mans draugs no tehniskās to varētu nākamnedēļ�
-��� Jā, labi. Klau, es tev pārzvanī�u, Nlna, mani kāds meklē� Mil�zīgs paldies par palīdzību, Rebeka piebilda. Es do�u ziņu nākam�nedēļ, tad kopā aiziesim pusdienās.
Viņa pabeidza sarunu, nolika mobilo telefonu uz rakstāmgalda un lēnām atspiedās pret atzveltni. Pēc pāris sekundēm atvēra atvilktni un izņēma da�us papīrus. Kop� bankas seifa apmeklējuma viņa nebija spējusi salikt puzles gabaliņus kopā.
Līdz pat tam brīdim, kad saņēma līguma kopiju�
Rebeka bija dzīvojusi pilnīgā pārliecībā, ka seifs pieder Henkem. Ta�u kļūdījusies.
Seifa līgums bija noslēgts 1986. gadā, un zemāk rindiņā �Citas personas, kam atļauta pieeja seifam� bija minēti viņas un Henkes vārdi. Tas arī viss.
Citiem vārdiem sakot, Henke par seifu zināja tikpat maz, cik viņa pati.
Atgādinājumi par nokavēto maksājumu dro�i vien bija nosūtīti abiem, at�ķirība tikai tā, ka Henkes vēstuļu kaudzīti bija paņēmusi policija, pirms viņ� paguva tās izlasīt. Tātad seifa noslēpumi piede�rēja nevis Henkem, bet cilvēkam, kura vārds bija minēts īpa�nieka rindiņā. Cilvēkam, kuram bija piederējis atslēgu sai�ķis, pirms Henke to mantoja.
Erlandam Vilhelmam Peter�onam.
Viņu tēvam.
*
Kad bija atliku�i divdesmit metri, autobuss ieslēdza pagrieziena signālu.
HP skrēja, cik ātri vien jaudāja.
Autobuss atstāja pieturu.
Vēl desmit metru.
Astoņi.
Pieci.
Attālums pārstāja sarukt. Tas atkal lēnām pieauga, kad autobuss uzņēma ātrumu nokalnē lejup uz Slusenu.
Velns!
Kuņģis sa�ņaudzās, HP sajuta tuvojamies vēmienu un centās to norit. Piespieda kājas kustēties uz priek�u.
�etrstūrainais autobusa siluets kļuva aizvien mazāks.
>
Vēmiens nokļuva gandrīz līdz mutei.
Autobuss pazuda no redzesloka.
Ta�u viņ� nedrīkstēja padoties.
Tre�o vēmiena uzplūdu HP nepaspēja noķert un bija spiests paspert da�us grīļīgus soļus sāņus, lai neapvemtu savas krosenes.
Noteikti jau bija pagājusi kāda minūte, kop� autobuss apstājies laukumā pie Slusenas, un tas nozīmēja, ka viņ� nokavēs jebkurā gadī�jumā. Autobuss jau brauks pa �epsbrū tiltu uz centru.
Viņam glu�i vienkār�i bija jāmēģina.
Iepriek�ējā reizē HP bija redzējis Ērmana līdzinieku pie metrostacijas; varbūt arī tagad viņ� devās turp? Ja mazliet paveiktos, viņ� panāktu �ali pie biļe�u zāles durvīm. Viņam vajadzēja tikai da�u sekun�u kontaktu tie�ā tuvumā�
HP pagriezās pa labi un piespieda savas stīvās kājas apskriet ap Pilsētas muzeja labo stūri.
Kuņģis signalizēja, ka ir gatavs jaunai zalvei, bet �ajā pa�ā mirklī HP priek�ā pavērās Risgordenas laukums, un viņ� spēji apstājās. Izklepoja no kakla rūgtu siekalu kamolu un izpļāva to caur vienu mutes kaktiņu. Plau�as svila, sirds krūtīs sitās tik stipri, ka viņ� neapzināti samiedza acis. Kaut kur tur, starp visiem cilvēkiem, bija tas viens.
Katrā ziņā viņam tur vajadzēja būt.
Vai arī�
Nē�
Velns!
Pulss lēnām pierima, un kuņģa krampji atlaidās.
HP paspēra vēl da�us soļus laukumā. �ali joprojām neredzēja. Vai nu viņ� jau bija paspējis nokāpt lejā uz metro, vai arī ar autobusu brauca uz centru.
Tipiska neveiksme!
Adrenalīna uzplūdi lēnām norima, un piepe�i HP juta tuvojamies ģīboni. Viņ� atbalstījās ar plaukstām pret ceļiem, atklepoja vēl vienu vēmiena pikuci un izspļāva to uz bruģa.
-���� Cik pretīgi! no�ņācās kāds pa labi no viņa, bet HP tam nepie�vērsa uzmanību.
�ķita, ka bruģakmeņi zem viņa lēnām grie�as pretēji saulei, sviedri lija pār muguru, izmērcēdami bik�u jostu, un pēdējie gai�ie plankumi uz krekla jau bija pazudu�i.
HP nolieca galvu vēl zemāk pie ceļiem, lai palielinātu asiņu pie�plūdumu smadzenēm. Stāvēja tā da�as minūtes, sakopodams spēkus.
Kad zeme pārstāja griezties, viņ� izslējās, dziļi ievilka elpu un palūkojās pāri laukumam.
Tajā pa�ā mirklī HP viņu pamanīja. Lifta stikla būrī, tikai astoņu desmit metru attālumā. Balts krekls, uzvalka bikses un gai�a �akete, nevērīgi uzmesta pār vienu plecu.
Par spīti citādajam apģērbam, par spīti tam, ka �is vīrietis bija gludi skuvies, krietni tievāks un turklāt izskatījās pilnīgi normāls, viņ� bija ārkārtīgi līdzīgs Ērmanam.
Pat riebīgi līdzīgs�
HP vajadzēja piekļūt vēl tuvāk, lai.pārliecinātos pilnībā.
Viņ� paspēra da�us grīļīgus soļus uz priek�u, tad vēl da�us, un tajā pa�ā mirklī lifts sāka slīdēt lejup. HP palielināja ātrumu, piespieda kājas paklausīt.
Zeme aprija vīrie�a pēdas, tad kājas, rumpi, un, tie�i pirms pa�zemē nozuda viņa galva, HP sastapa viņa skatienu.
Nolādēts�
*
Kāda velna pēc tēvam bija slepens bankas seifs ar viltotām pasēm, tūksto�iem dolāru skaidrā naudā un liela kalibra revolveri?
Ja runa būtu par spiegu romānu, atbilde būtu pa�saprotama, bet �is ta�u bija viņas tēvs. Pavisam parasts zviedrs ar parastu darbu, dzīvokli Bagarmosenā, sievu un diviem bērniem.
Uz galda viņai priek�ā bija izklātas visas piecas pases.
Bez Dienvidāfrikas pases tur vēl bija ari �veices, Kanādas, Beļģijas un Dienvidslāvijas pase. Tajās visās bija ārvalstu ieceļo�anas zīmogi, lielākoties ASV, ta�u bija arī zīmogi no citām valstīm.
Kanādas pasē Rebeka atrada vecu, melnbaltu fotogrāfiju, kas bija ielipusi starp pēdējām lappusēm. Tajā aptuveni trīsdesmit jaunu vīrie�u formastērpos pozēja ap bruņotu transportlīdzekli. Uz bruņu�torņa lieliem baltiem burtiem bija rakstīts �ANO�.
Zilās beretes, Kipra, 1964, kāds bija uzrakstījis fotogrāfijas aiz�mugurē vecmodīgā, akurātā rokrakstā, kas tik ļoti atgādināja tēva rokrakstu, ka Rebekas sirds uzsita ekstrasistoli.
Fotogrāfija bija neskaidra, un daudzas sejas tik tikko varēja iz�ķirt. Ta�u vienam no vīriem, kas bija notupu�ies pirmajā rindā, virs deguna un acīm bija pazīstamā rieva. Vai viņas tēvs bijis ANO karavīrs? Kāpēc viņ� to nekad nebija pieminējis?
Rebeka zināja, ka jaunībā tēvs bijis rezerves virsnieks un tie�i tur iepazinies ar onkuli Tagi. Veterānu tik�anās bija viena no nedaudza�jām lietām, kas viņam uzlaboja garastāvokli. Ta�u fakts, ka tēvs būtu dienējis ārvalstīs, pēc "tam to nekad nepieminēdams, �ķita dīvains. Viņ� gan nebija no runīgajiem, bet viņam ta�u vajadzētu būt kādam vimpelim, diplomam vai citam suvenīram, ar ko savus kabinetus piepildīja kolēģi, kas dienēju�i ANO.
Rebeka domās vairākas reizes izstaigāja bērnības mājas, bet neat�cerējās nevienu vienīgu �ādu priek�metu. Mātes spāņu toreadoru leļļu kolekcija un jubilejas �ķīvji principā bija vienīgās greznumlietas viņu mājās, un arī tēva atstātas mantas nedeva nekādus pavedienus. Ja neskaita kreklus, uzvalkus, da�as smagas mēbeles un izļurkātu rakstāmma�īnu, viss viņa atstātais mantojums ietilpa vienā plastma�sas maisiņā.
>
Rebeka bija spiesta atteikties arī no idejas, ka revolveris varētu būt tēva vecais dienesta ierocis. Cik viņai izdevās noskaidrot, rezer-
>
ves virsniekiem piecdesmitajos un se�desmitajos gados tika pie�ķir�tas pistoles, nevis revolveri, turklāt armija ta�u būtu devusi ziņu, ja tēva iero�a trūktu. Nekas no seifā atrastā nebija īsti saprotams,
un patiesībā bija tikai viens cilvēks, kur� varētu viņai palīdzēt visu noskaidrot.
Rebeka pievilka klāt tastatūru, ielogojās savā hotmail kontā un sāka rakstīt jaunu vēstuli.
Kam: tagp.sammer@hotmail.com No: rebecca.normen@hotmail.com Temats: ANO dienests
Mīļo onkuli Tage!
Ceru, ka Tev klājas labi.
Es nesen atradu da�as mantas, ko tēvs glabāja bankas seifā. Starp tām bija arī fotogrāfija no ANO misijas Kiprā 1964. gadā.
Es patiesībā nezināju, ka tēvs reiz bijis ANO karavīrs, un ceru, ka Tu varētu pastāstīt mazliet vairāk.
Lūdzu, piezvani!
Ar mīļiem sveicieniem Rebeka
* .
Viņ� sāka skriet uz liftu, bet, sapratis, ka tas brauc lejup uz Pilsētas muzeju, pagriezās lielo akmens kāpņu virzienā da�us metrus tālāk.
HP nolēca pa diviem pakāpieniem reizē, pagrūda sāņus da�us vecākus ar maziem bērniem un metās uz ieeju. Viņ� nedaudz atpa�lika, ta�u no lifta līdz muzeja ieejai veda gar� iestiklots gaitenis. Tas �alis nepaspētu aiziet līdz galam, pirms HP pats tur nokļūtu.
Automātiskās durvis tik tikko paspēja atvērties, kad viņ� jau bija iek�ā.
Kā jau domājis, viņ� bija pirmais.
HP pāris rei�u dziļi ievilka elpu un tad sāka lēnām soļot pa gai�teni uz spīdīgajām lifta durvīm.
�okļi kustējās, viņ� juta, kā acis pieplūst asinīm. Durvīm kuru katru mirkli vajadzēja atvērties, un viņ� stāvēs aci pret aci ar Ērmanu.
Jo viņ� ta�u bija redzējis Ērmanu!
Gludi skuvies, nomazgājies un nometis da�us kilogramus, loma lai velns par stenderi tas bija viņ�!
Me�a �alis acīmredzot nebija sadedzis Fjerdhundras krūmos. Un izskatījās arī, ka viņu vairs nemoka elektrības alerģija, kas bija pie spiedusi izvēlēties dzīvi bez tehnoloģijām.
Un tas nozīmēja�?
To HP gribēja noskaidrot, tiklīdz tās sasodītās durvis atvērsies. Kaut vai pielietojot vairāk varas darbu, nekā vajadzīgs.
Viņ� sa�ņaudza dūres, sajuta adrenalīna gar�u uz mēles.
Pagāja desmit sekundes.
Divdesmit.
Trīsdesmit.
�is lifts gan bija lēnais invalīdu variants, bet tomēr tam jau vajadzēja būt klāt!
HP uzsita pa izsauk�anas pogu, tad palūkojās apkārt un da�as sekundes apsvēra, vai nevajadzētu skriet atpakaļ uz laukumu.
Ta�u piepe�i lifts tā noplink�ķēja, ka viņ� gandrīz izlēca no bik�sēm. <*.
Sirds krūtīs meta kūleņus, HP pacēla dūres un sagatavojās.
Durvis lēnām atvērās.
-��� Labdien, dārgais draugs, vai drīzāk laikam: labrīt!
�Jā, te patiesībā ir rīts. Starp citu, labi, ka piezvanījāt. Vai viss gatavs?
-���� Vairāk vai mazāk�
-��� Kā jūs to domājat? Vai tad�?
-���� Neuztraucieties, dārgais draugs, visi gabaliņi pamazām sakrīt savās vietās.
-���� Es ceru, jo neveiksme nav pieļaujama.
-�� Jā, es saprotu�
*
-���� Mīļā Rebeka, kāds prieks tevi redzēt!
-���� Sveiks, onkuli Tage, man tāpat.
Rebeka bija ieradusies uz tik�anos desmit minūtes par agru, ta�u viņ�, protams, jau bija tur.
-��� Es domāju, ka esi ārzemēs. Kad tu atgriezies? Rebeka noliecās pār kafejnīcas galdiņu un noskūpstīja veco vīru uz vaiga.
Viņ� joprojām smar�oja tāpat. Ziepju putas, odekolons, cigārs un kaut kas cits, labi pazīstams. Kaut kas patīkams�
-���� Ā, pirms da�ām nedēļām. Vai tu kaut ko gribēsi? Kafiju, tēju? Ai, cik muļķīgi no manas puses� Jaunkundzi
Tage pamāja viesmīlei.
-���� Lūdzu, kapu�īno, un, ja iespējams, ar pienu bez laktozes.
Viņ� uzsmaidīja Rebekai, bet pagāja da�as sekundes, iekams viņai
izdevās atbildēt uz Tages smaidu.
�ķita, ka viņ� ir manījis Rebekas reakciju.
-��� Piedod, ka nedevu ziņu agrāk, mīļā Rebeka, bet kop� atgrie�a�nās mans plānotājs ir bijis pierakstīts pilns. �obrīd iet karsti, bet to jau tu zini tikpat labi kā es.
Viņ� atkal pasmaidīja un iemalkoja savu kafiju.
-��� Jā gan, Rebeka nomurmināja. Protams.
Viesmīle atnesa kapu�īno, un viņa ātri iedzēra vienu malku.
-��� Nu, un kā klājas jaunajā darbā, Rebeka? Varu iedomāties, ka las mazliet at�ķiras no darba Dro�ības policijā�
-��� Paldies, labi, ir bijis ko nopūlēties, visu sakārtojot. Aprīko�jums, personāls, da�ādas licences un daudz kas cits. Papīra darbi prasa daudz vairāk laika, nekā es biju rēķinājusi.
-��� Zviedru birokrātijas dzirnas maļ lēni�
-��� Vai ne?! �oreiz uz Tages smaidu bija vieglāk atbildēt.
-���� Minē�u, ka jūs esat lūgu�i atļauju nēsāt dienesta iero�us. Parasti privātam biznesam nav viegli saņemt �ādu atļauju. Valsts savu var�darbības monopolu tur stingri.
Rebeka pavēra muti, lai kaut ko sacītu, ta�u tūlīt aprāvās un tikai pamāja ar galvu. Patiesībā jau te nebija, par ko brīnīties. Onkulis Tage vienmēr bija precīzi zinājis, ar ko viņa nodarbojas, jau tad, kad viņa vēl bija Dro�ības policijā. Un acīmredzot nekas nebija mai�nījies arī tagad. Doma, ka tēva draugs viņu pieskata, galīgi izgaisināja pirmītējo vil�anās sajūtu.
-��� Varbūt es varu palīdzēt. Kā jau tu zini, man vēl ir daudz kon�taktu.
-Jā, lūdzu!
Rebeka ļoti labi atcerējās, kā Tages kontakti bija viņai palīdzēju�i ziemā. KāTagem bija izdevies atbrīvot viņu no aizdomām par smagu amatpārkāpumu un paglābt no atlai�anas. Patiesībā viņai nevajadzētu lāgi izmantot �ādiem sīkumiem, bet viņ� ta�u pats bija pieteicies.
Turklāt viņa jau divas reizes bija saņēmusi atteikumu uz iesnie�gumu par iero�u licencēm. Komanda sāka kurnēt aizvien skaļāk, un tas bija tikai laika jautājums, kad �ī kurnē�ana sasniegs vadību. Bet tas nu Rebekai nekādi nebija vajadzīgs.
-��� Ja tas nav pārāk apgrūtino�i� viņa piebilda.
-��� Nepavisam, es pirmdien �ur tur piezvanī�u. Nevaru neko garan�tēt, bet darī�u, ko spē�u. Kam gan domāti draugi, ja ne savstarpējai izpalīdzē�anai.
-���� Liels paldies, es to patie�ām novērtēju, onkuli Tage.
Vecais vīrs nolika tasīti uz galda un tad uzmanīgi pabīdīja to sāņus.
-��� Un tagad ķersimies pie tava jautājuma. Kā jau teicu, es to negri�bēju apspriest e-pastā. Da�as lietas labāk pārrunāt zem �etrām acīm.
Rebeka pamāja ar galvu.
-���� Es labprāt pastāstī�u par tava tēva un manu kopīgo pagātni, bet vispirms ir mana kārta lūgt mazu pakalpojumu, Rebeka.
-Jebko, onkuli Tage, tu ta�u zini�
-���� Labi.
Viņ� pieklusināja balsi un paliecās uz priek�u pār galdiņu.
-Tu rakstīji par bankas seifu, kas piederējis tavam tēvam, par vecām fotogrāfijām?
-��� Jā, tie�i tā.
Tage paliecās vēl vairāk uz priek�u.
-��� Es gribu, lai tu pastāsti man, ko tie�i tu atradi, Rebeka. Ir sva�rīgi, lai tu neko neizlaid!
Piepe�ais asums vīrie�a balsī Rebeku pārsteidza, un viņa mazliet parāvās atpakaļ.
-���� Da�ādus papīrus, viņa atbildēja, spēlēdamās ar kafijas tasīti.
-���� Kāda veida papīrus, Rebeka?
Tages skatiens �ķita urbjamies viņai cauri, un viņa pārspīlēti lēni iedzēra malku kafijas, lai iegūtu iemeslu novērst skatienu. Tage Sammers bija viens to tēva senākajiem draugiem. Kāds, kuram Rebeka uzticējās. Tomēr piepe�i viņu pārņēma �aubas.
-��� Es saprotu, ka tas var būt delikāti, runa galu galā ir par tavu tēvu.
Viņa tonis bija kļuvis maigāks, personiskāks.
-���� Ļauj man mazliet palīdzēt, mīļā Rebeka�
Tage pameta ātru skatienu uz blakusgaldiņu un vēl vairāk pie�klusināja balsi.
-��� Vai tie papīri, ko tu atradi, varētu būt pases ārvalstu pases ar tava tēva fotogrāfiju?
Rebeka vēl mirkli vilcinājās, bet pēc tam lēnām pamāja ar galvu.
-���� Es saprotu� -Tage atkal sacīja, un �oreiz viņa balss izklausījās gandrīz skumja.
Viņi brīdi sēdēja klusēdami, kamēr Tage �ķita apdomājamies.
-���� Bankas seifs patiesībā ir tāds kā burbulis, vai esi par to domā�jusi, Rebeka? Dzīve ārpusē turpinās, lietas mainās, bet iek�ā laiks ir apstājies. Ar dzīvi ir tāpat. Mēs radām savu realitāti, mazas sfēras, uzskatīdami, ka kontrolējam to, kas tur notiek. Patiesībā kontroles sajūta ir tikai ilūzija un sfēra nav nekas cits kā burbulis. Ta�u visiem burbuļiem ir lemts agri vai vēlu pārsprāgt, vai ne?
Viņ� pa�ūpoja galvu.
-��� Tev jāapsola, ka paturēsi pie sevis visu, ko es stāstī�u, Rebeka! Tage turpināja.
Viņa pamāja ar galvu.
-��� Tu to nedrīksti stāstīt nevienam, arī brālim ne. Kā jau tu zini, Henriks nespēj glabāt noslēpumus tā kā tu vai es, bet, ja manis stās�tītais nāks gaismā, t^m var būt sekas, nopietnas sekas. Vai saproti?
-���� Protams, onkuli Tage, tu vari uz mani paļauties.
-Jā, es zinu, Rebeka. Jūs ar tēvu esat līdzīgāki, nekā tu domā�
Viņ� veltīja Rebekai greizu smaidu, kas lika viņas sirdij notrīsēt.
-��� Viss sākās 1964. gadā mazā pilsētiņā Ziemeļkiprā. Es biju rotas komandieris, tavs tēvs viens no maniem �etriem vadu komandie�riem. Mēs jau bijām pazīstami kop� virsnieku skolas un labi sapra�tāmies. Erlandam varbūt nepiemita dabiskas vadītāja dotības, ta�u viņ� to kompensēja, rūpīgi sagatavodamies visiem iedomājamiem scenārijiem. Turklāt viņ� bija uzticams un lojāls, mūsdienās �ādas īpa�ības ir aizvien retāk sastopamas.
Tage uzmanīgi pagrozīja savu kafijas tasīti.
-���� Reiz mūs nosūtīja aizsargāt kādu Kipras turku ciemu, kuru nemitīgi ap�audīja ievērojami labāk bruņotas un daudzskaitlīgākas grieķu grupas. Diem�ēl mūsu klātbūtne kaujas neapturēja, un mēs bijām spiesti noskatīties, kā grieķi noposta turku ciemu. Tavam
tēvam un da�iem viņa kolēģiem bija ļoti grūti samierināties ar faktu, ka mums nav tiesību iejaukties, lai aizstāvētu vājāko pusi. Erlands bija ļoti principiāls vīrs�
Rebeka pamāja ar galvu.
-���� Jebkurā gadījumā savās dusmās viņi nelaimīgā kārtā nolēma piekraut da�ūs no mūsu ANO transportlīdzekļiem ar lo�metējiem un munīcijas kastēm, lai pēc tam aizvestu to visu turkiem. Viņi gribēja kaut nedaudz izlīdzināt spēku līdzsvaru. Tā nebija politiska viedokļa pau�ana, un, pat ja piegāde būtu izdevusies, es �aubos, vai tam būtu iz�ķirīga nozīme.
Viņ� domīgi pa�ūpoja galvu.
-���� Katrā ziņā viņus apturēja pie grieķu posteņa, un tad gāja vaļā īsta elle� Sākās liela izmeklē�ana, tavu tēvu un viņa kolēģus tūlīt atvaļināja, un visu Zviedrijas ANO kontingentu gandrīz nekavējoties pārgrupēja uz salas dienvidu daļu. Erlands visu uzņēma ļoti smagi. Viņ� uzskatīja, ka rīkojies, aizstāvot vājāko pusi, tie�i kā to prasīja uzdevums. Nevaru teikt, ka es viņu nesapratu, tomēr noteikumi bija skaidri un viņ� bija ne tikai tos pārkāpis, bet arī kaitējis ANO spēku reputācijai kopumā.
-���� Kas notika?
Tage Sammers paraustīja plecus.
-Tūlītēja atlai�ana no ANO un armijas. Būdams viņa tie�ais priek�nieks, es biju spiests tur piedalīties un parakstīt papīrus. Skumja diena, ļoti skumja�
Viņ� mirkli ieturēja pauzi, joprojām spēlēdamies ar kafijas tasīti.
-���� Saproti, Rebeka, tavam tēvam ļoti patika būt par virsnieku, par daļu no lielākas kopības, būt starp sev līdzīgajiem. Viņ� bija iecerējis garu un veiksmīgu karjeru armijā. Kad viņam to piepe�i atņēma, viņ��
-��� Sadusmojās?
Tage pacēla acis.
-���� Es varbūt teiktu pārvērtās, bet tev, protams, ir pilnīga taisnība. Erlands vairs nekad nebija tāds kā iepriek�.
Tuk�s!
Tas stulbais lifts bija pilnīgi tuk�s!
HP joprojām nesaprata, kā tas varējis notikt.
Ne liftā, ne gaitenī, ne ieejas durvīs. Tad kur tas �alis bija pal u iv' Viņ� ta�u nevarēja izkūpēt gaisā kā burvju mākslinieks!
Tomēr pamazām HP sāka nojaust, kas notiek. Tie nelie�i ar viņu spēlējās! Nepietika ar to, ka tie novēroja katru viņa soli un noklausījās caur sienām, tie spēlēja ar viņu arī prāta spēlītes. Ielavījās dzīvokli, kamēr viņ� bija prom, nolika plauktā telefonu un vēstuli. Lika viņam vajāt spoku pār pusi Sēdermalmes.
Bet tik viegli tie viņu nesalauzīs!
HP bija pasācis katru nakti aizkraut durvīm priek�ā mēbeles. Un lajās retajās reizēs, kad devās ārā, viņ� pār durvīm pielīmēja matu, lai redzētu, vai viņi biju�i iek�ā. Bet vislabprātāk viņ�, protams, vispār nekur negāja.
Visu dzīvojamās istabas grīdu klāja tuk�as picu kastes un avīzes. Viņ� bija savācis no kioskiem visu lasāmo, un zīmes bija nepārpro�tamas. Dīvainību ketus gāza kā no spaiņa: neizskaidrojami pārtrauc darboties datorsistēmas, uzkaras aptiekas recep�u sistēma, nolai�as barjeras tunelī uz Dienvidu pārvadu, nodziest skrejceļa gaismas Arlandā. Cilvēki iziet nopirkt cigaretes un neatgrie�as. Lietas vien�kār�i pazūd kā tas karogs Kastelholmenā, kam jābūt paceltam miera laikā. Vakarrīt tā pēk�ņi vienkār�i nebija, un visi Stokholmas pen�sionāri zvanīja uz armijas de�ūrcentrāli. Avīzēm tas �ķita ļoti jautri. Nevainīgs jociņ� pirms princeses kāzām�
Bet, kā parasti, zviedru pasaule neko nesaprata.
Nav karoga nav miera.
Tātad kar�!
Ja viņi gribēja karu, tad to arī dabūs!
BIG TIME!!
HP piecēlās no grīdas un, kasīdams bārdu, soļoja uz virtuvi. I aik.s inventarizēt krājumus: �etras pudeles alus, se�i Gorby pīrāgi, pusiii biņa ikru. Ledusskapja pirmais plaukts papildināja viņa krājumus ar
trim paciņām sausmaizl�u un skārdeni Bullēns desiņu. Otrajā plauktā bija vesela kaudze sudrabotu izolācijas len�u. Precīzāk sakot, se�pad�smit. HP ātri sarēķināja uz pirkstiem. Vismaz trīs dienas, varbūt pat �etras, līdz viņam vajadzēs iet ārā.
Lieliski!
Viņam bija ko darīt, things to do�
*
-���� Bet kāda tam saistība ar pasēm?
Tage Sammers dziļi ievilka elpu un tad klusi izpūta gaisu.
-Tas, ko es pastāstīju līdz �im, patiesībā nav nekas slepens. To visu tu vari atrast internetā vai da�ādās grāmatās par ANO vēsturi. Ta�u tas, ko es stāstī�u tagad, ir stingri konfidenciāls, saproti?
Rebeka pamāja.
-���� Pēc Kipras misijas es tupināju savu militāro karjeru. Aukstais kar� ritēja pilnā sparā, un armija bija krietni lielāks un nozīmīgāks spēlētājs nekā �odien. Es saglabāju kontaktus ar Erlandu, lielākoties pēc savas iniciatīvas, jo savā ziņā jutos vainīgs par notiku�o. Būdams viņa draugs un priek�nieks, es tomēr nebiju spējis viņam palīdzēt� Lai vai kā, es apzinājos, ka vienmēr ir vajadzība pēc tādiem lojāliem, apņēmīgiem vīriem kā Erlands, un sāku viņu nolīgt uz nelieliem� konsultāciju uzdevumiem, laikam tā tos varētu saukt. Vai gribi vēl ko dzeramu? Varbūt minerālūdeni?
Tage pamāja viesmīlei un pasūtīja divas Ramlosa pudeles. Vies�mīle tās nekavējoties atnesa.
-��� Tie konsultāciju uzdevumi kas tie bija? Rebeka jautāja, iedzērusi da�us malkus.
-���� Diem�ēl to es nedrīkstu sīkāk stāstīt.
-��� Tu gribi teikt, ka mans tēvs bija spiegs?
-��� Nē, nepavisam ne. Tage pacēla rokas sev priek�ā. Nekā tam�līdzīga, lielākoties tie bija kurjera uzdevumi. Apmaiņa ar zināmiem pakalpojumiem un informāciju� Bet vairāk es diem�ēl nedrīkstu stāstīt, slepenības nosacījumi joprojām ir spēkā.
-���� Kam tad viņam vajadzēja viltotas pases?
-���� Es apzinos, ka tas izklausās mazliet dīvaini, bet tev jāsaprot, ka tie bija pavisam citi laiki. Aukstais kar� pieņēmās spēkā, un Zviedrija atradās starp lielvarām. Tu noteikti atceries, kā Padomju Savienība virs Baltijas jūras notrieca zviedru DC3 lidma�īnu un pēc tam arī Catalina, kas bija nosūtīta meklēt izdzīvoju�os. Ienaidnieks var par prast pat visnevainīgākos uzdevumus, tāpēc vajadzēja īstenot visus iespējamos piesardzības pasākumus, it īpa�i vēlāk, kad Erlands nodi�bināja ģimeni.
-���� Bet tēvam ta�u bija darbs, viņ� strādāja par pārdevēju tajā�
Rebeka veltīgi centās atcerēties firmas nosaukumu kaut kas ar
T burtu, par to viņa bija gandrīz dro�a. Tage deva viņai da�u sekun�u apdomā�anās laiku.
-���� Es brīnītos, ja kāds no jums īpa�i daudz zinātu par Erlanda darbu� Pat ja viņ� jums kādreiz kaut ko stāstīja, tās, visticamāk, bija vispārīgas lietas bez detaļām. Tikai tik daudz, lai izskaidrotu savu prombūtni un garos ārvalstu braucienus.
Rebeka pacēla pudeli, lai piepildītu savu glāzi, ta�u labā roka piepe�i pāris rei�u'�noraustījās un ūdens izlija pa galdu. Paņēmusi da�as salvetes, viņa uzslaucīja peļķīti.
Ja kāds vēl pirms pāris dienām būtu teicis, ka viņas tēvs ir bijis kas vairāk par parastu nodokļu maksātāju, viņa būtu smējusies. Nūjā, tad viņa vēl nebija atvērusi seifu�
-���� Es saprotu, ka tas noteikti �ķiet mazliet� nereāli, Rebeka. Tage noliecās uz priek�u un uzlika plaukstu uz Rebekas rokas. Tici man, es labprātāk nebūtu to stāstījis.
Rebeka viņu uzmanīgi nopētīja, meklēdama zīmes, ka viņ� patie�sībā tā nedomā. Tomēr Tage �ķita pilnīgi godīgs.
-T-tad ko mēs tagad darīsim? izstostīja Rebeka. Ar seifa mantām, viņa paskaidroja, nolikdama labo roku uz ceļgala, lai 1.1 pārstātu drebēt.
-��� Atstāj tās manā ziņā. Es parūpē�os, lai viss pazustu, gan pases nn seifs, gan dokumenti, kas saista �īs lietas ar tavu tēvu. Vienk.n�i atdod man atslēgas, kodus un tamlīdzīgi, un tavas raizes būs gala.
Rebelca nevil�us sastinga.
-���� Protams, es gādā�u arī par to, lai nekas neapēnotu tava tēva piemiņu. Tage laipni pasmaidīja, tomēr Rebekai vajadzēja pāris sekun�u pārdomām.
-���� Es neesmu glu�i dro�a, ka to vēlos, viņa pēdīgi sacīja. Nu, atdot visu�
Tage sarauca pieri un uzmeta viņai cie�u skatienu. Pēc tam lēnām noņēma plaukstu no viņas rokas un izslējās krēslā.
-���� Kāpēc tu to negribi, Rebeka?
Viņa sejas izteiksme piepe�i bija mainījusies, kļuvusi skarbāka. Tage aizvien turpināja skatīties uz Rebeku: acis lēnām piemiedzās, mute kļuva par svītriņu.
-���� Seifā bija kaut kas vēl, vai ne? Bez pasēm un fotogrāfijas.
Rebeka nepakustināja ne vaibstu, tomēr Tage lēnām pamāja ar
galvu, it kā viņa kaut kādā veidā būtu apstiprinājusi tikko izteikto apgalvojumu.
-Tu esi atradusi kaut ko citu, krietni satrauco�āku�
Roka uz ceļgala turpināja drebēt. Rebeka juta, ka sirds sitas stip�rāk, un centās nepieļaut ne mazāko izteiksmi, kas viņu nodotu.
Onkulis Tage turpināja raudzīties uz viņu, bet �oreiz Rebeka neiz�vairījās, tikai par da�iem centimetriem nolaida zodu un saglabāja acu kontaktu.
Piecas sekundes.
Desmit�
-���� Labi. Tage nopūtās un pacēla rokas. � �im stāstam ir vēl viena daļa. Es līdz pēdējam cerēju, ka nevajadzēs tev to stāstīt. Mēs strādā�jām pie īpa�a� projekta. Tas bija� teiksim, diezgan kontroversiāls projekts, tāpēc bijām spiesti būt ārkārtīgi piesardzīgi. Mēs neizman�tojām savus darbiniekus, bet piesaistījām nepiedero�os, tādus kā tavs tēvs. Cilvēkus bez formālas saistības ar projektu, ta�u nesalau�ami lojālus.
-���� Bez kuriem varētu iztikt, ja kaut kas noietu greizi?
-Tas gan izklausās nedaudz ciniski�
-���� Bet tā bija, vai ne?
Tage paraustīja plecus.
-Tavs tēvs labi pārzināja spēles noteikumus, viņ� zināja, (>.n ko ir runa. Katrā ziņā daudzus gadus �im projektam bija priori tārs statuss un mums bija neierobe�oti resursi. Bet tad piepe�i viss mainījās: politiskais atbalsts izbeidzās un bud�ets tika dramatiski samazināts. Tomēr mēs turpinājām darbu, tiesa, mazliet diskrētākā veidā. Mēs visi, projektā iesaistītie, bijām pārliecināti par tā nozīmi valsts dro�ībā. Turklāt mūs vēl joprojām atbalstīja daļa veco spon�soru, tāpēc varējām turpināt darbu arī astoņdesmitajos. Diem�ēl beigās mūs pievīla arī viens no senākajiem draugiem, cilvēks, kur� iepriek� bija sniedzis vislielāko atbalstu. Mūsu mazo vienību likvi�dēja uz visiem laikiem, telpas slēdza, atliku�os darbiniekus pārcēla. Pēc tam es izvēlējos pilnībā pamest armiju. Kop� tā laika strādāju privātajā sektorā�
-���� Un tēvs. Kas notika ar viņu?
-��� Tavs tēvs nebija formāli pieņemts darbā, nekāda līguma, ne�kādu pienākumu.
Tage Sammers papurināja galvu.
-��� Tas nebija pareizi, ņemot vērā, cik uzticami viņ� bija kalpojis mūsu lietai� Protams, bija ari citi tādi pa�i cilvēki, kas nonāca uz ielas, nesaņēmu�i pat pliku paldies. Bet, manuprāt, tie�i Erlands to uztvēra vissmagāk. Tā bija jau otrā reize, kad viņ� tika atraidīts, izmests no kopības�
Tage ieturēja pauzi, lai izdzertu atliku�o minerālūdeni.
-���� Kad tas notika, kurā gadā?
-��� Astoņdesmito beigās, tev varēja būt vienpadsmit divpadsmit gadu.
Rebeka dziļi ievilka elpu un tad lēnām izpūta gaisu. Labā roka beidzot bija nomierinājusies tik daudz, lai viņa uzdro�inātos novietot to atpakaļ uz galda.
-��� Vai tu kaut ko atceries no tā laika, Rebeka?
-���� Nē� khm. Balss aizlūza, un viņa nokrem�ļojās. Neko daudz patiesībā.
Bet tā nebija taisnība. �o to viņa atcerējās, pat pārāk labi.
HP pamodās tikai vakarpusē. Bet tas nemaz nebija dīvaini galu galā tikai �etros no rīta bija ielīdis gultā.
Pusi nakts viņ� bija sēdējis, piespiedis ausi pie tās sasodītās sienas, un klausījies, cen�oties uztvert vissīkākās detaļas no sarunas, kas �ķita notiekam blakusdzīvoklī. Stunda pēc stundas nesaprotamas murmi�nā�anas, no kuras varēja iz�ķirt tikai da�us vārdus.
�obrīd piezīmju bloknots bija pierakstīts ar vārdiem, ko HP bija dzirdējis, tomēr necik gudrāks viņ� nekļuva.
Vairākas reizes bija atkārtoju�ies vārdi Luters, labirints un plē�sējs, bet, tāpat kā visus pārējos, arī �os nebija iespējams sasaistīt itin nekādā veselumā.
HP pieslējās sēdus, pakasīja bārdu, tad paduses un kājstarpi. Pēc tam no pelnutrauka uz naktsgaldiņa izzvejoja kādu garāku cigaretes galu un taustījās pēc �ķiltavām. Situācija, �ķiet, slīdēja ārā no rokām. Viņam nebija plāna, nebija itin nekādas aizsardzības, bet kruķi elpoja pakausī, turklāt viņu nemitīgi novēroja.
Ar Beku viņ� nebija runājis nedēļām, varbūt pat mēne�iem ilgi. Kaut gan� patiesībā tas bija labi. Ja viņ� turēsies no māsas pa gabalu, viņai vajadzētu būt dro�ībā. Nelaime tikai tā, ka viņ� jutās sasodīti vientuļ�.
>
HP bija mēģinājis dabūt rokā Mangi, ta�u tas nolāpītais paklāju pielūdzējs neatbildēja uz zvaniem un datorveikals bija slēgts kop� zie�mas, kad Manges mazie mācekļi nokļuva aiz restēm. Viņ� jau varētu arī aizbraukt uz Fa�tu un piezvanīt pie Manges dzīvokļa durvīm, bet tas �ķita pārāk liels projekts. Pirmkārt, HP negribēja atstāt dzīvokli, un, otrkārt, viņam nebija nekādas vēlē�anās saskrieties ar Manges likumīgo laulāto draudzeni, to raganu Betulu.
Kādā virtuves atvilktnē HP atrada vecu sērkociņu kastīti un ar zināmām pūlēm aizsmēķēja cigaretes galu. Tomēr pat cigarete neuz�laboja garastāvokli.
Viņam vajadzētu būt briesmīgi izsalku�am, bija pagāju�as dau�dzas stundas kop� pēdējās ar mikroviļņiem bombardētās gardē�u maltītes. Bet apetītes nebija.
Mirklī, kad HP iezvēlās dīvānā, guļamistabā iezvanījās telefons. Da�as sekundes viņ� apsvēra domu neatbildēt. Ta�u, lai kur� tas būtu, �is cilvēks acīmredzot bija nopietni apņēmies dabūt viņu rokā, jo telefons uzstājīgi turpināja zvanīt.
HP nosprieda, ka tā ir Beka, un garastāvoklis piepe�i uzlabojās. Viņ� nolēma pārkāpt savu principu un �oreiz atbildēt tikai īsu sarunu, lai dzirdētu māsas balsi. Tas ta�u nevarētu stipri kaitēt.
Viņ� ar pūlēm piecēlās no dīvāna un vilkās atpakaļ uz guļamis�tabu, bet apmēram pusceļā aptvēra, kas te nesakrīt. Melodija bija pareiza, tikai� viņ� bija izslēdzis savu Nokia tūlīt pēc tam, kad kruķi viņu palaida, un ielicis to vienā no virtuves atvilktnēm ar izņemtu akumulatoru.
Tātad ne jau tas telefons zvanīja.
HP pielika soli un apskrēja ap guļamistabas stenderi.
Signāls turpināja skanēt, melodija mainīja raksturu un tagad skanēja skaļāk un asāk. Kā �ilete pret bungādiņām. Pagāja vairākas sekundes, iekams viņam izdevās lokalizēt avotu. Avī�u kaudze uz naktsgaldiņa, tikai da�us centimetrus no pelnu trauka, kurā viņ� nesen bija rakājies.
Trakā steigā HP norāva visu uz guļamistabas grīdas. Un pamanīja sudraboto telefonu aizlidojam pār parketu un paslīdam zem gultas. Mirkli �ķita, ka viņa sirds ir apstājusies.
Telefons bija miris, izslēgts par to viņ� bija pilnīgi dro�s! Vel �onakt HP bija mēģinājis dabūt to pie dzīvības, vienkār�i lai pārlie�cinātos.
Kāda velna pēc viņ� nebija to mēslu iznīcinājis, sadauzījis ar āmuru un izmetis atkritumos?
Displejs mirgoja, un vibrācijas lika telefonam kustēties, gandrīz ic kā tas būtu dzīva būtne, kas slēptos zem gultas.
HP juta matus saslejamies pakausī. Telefons bija veicis jau gandrīz pusapgriezienu ap savu asi, un viņ� nespēja novērst no tā skatienu.
Protams, viņam nevajadzētu atbildēt. Bija vismaz tūksto� loģisku iemeslu, kāpēc to nedarīt.
NĒ, desmit tūksto�i!
Tomēr HP nometās ceļos un lēnām pasniedzās zem gultas. Veltīgi centās savaldīt roku, lai tā nedrebētu. Pirksti pieskārās virsmai, lēnām sa�ņaudzās ap �etrstūraino metāla korpusu�
-���� Hallo, viņ� no�erkstēja.
Klausulē valdīja klusums, un kādu mirkli �ķita, ka cilvēks otrā galā ir pārtraucis savienojumu.
Bet tad atskanēja mūzika, attāla melodija.
HP piespieda telefonu stingri pie auss, cenzdamies to uztvert.
Ērģeļmūzika kā baznīcā.
Pagāja vēl da�as sekundes, iekams viņ� aptvēra, ko klausās.
Kāzu mar�u.
Viņa joprojām nezināja, ko domāt. Viss onkuļa Tages stāsts, pro�tams, izklausījās pilnīgi neticams, un, ja to būtu stāstījis kāds cits, viņa visu būtu noraidījusi kā tīrās blēņas.
Ta�u �obrīd Tages stāsts viņai bija vienīgais izskaidrojums. Un daudzējādā ziņā tas ari lieliski derēja. Tas izskaidroja gan fotogrā�fiju, gan viltotās pases un zināmā mērā arī visu citu, it īpa�i sarūg�tinājumu, kas, �ķiet, bija sagrauzis tēvu no iek�puses un pamazām pārvērtis viņu par tādu cilvēku, ko bija aizvien grūtāk mīlēt. Rebeka tie�ām bija centusies. Darījusi, ko spējusi, lai viņam izdabātu, mek�lējusi kaut mazākās atzinības pazīmes. Ilgojusies�
Un tomēr stāstā jpprojām bija daudz caurumu. Saskaņā ar onkuļa Tages stāstu tēvs bija zaudējis darbu astoņdesmito gadu vidū. Bet, cik viņa zināja, tēvs bija turpinājis strādāt, devies komandējumos vēl gandrīz desmit gadus, līdz atgriezās no Spānijas zārkā.
Rebeka nebija par to jautājusi Tagem, nebija pieskārusies deta�ļām par tēva nāvi un, par spīti viņa uzstājībai, nebija arī pastāstījusi par revolveri, ko atrada seifā. Ta�u, jo vairāk viņa par to domāja, jo pārliecinātāka jutās, ka Tage par to jau zina. Un ka patiesībā vairāk par visu viņ� gribētu tikt pie �ī iero�a�
Tie�i tāpēc Rebeka gribēja nogaidīt ar tālākiem jautājumiem, katrā ziņā tikmēr, līdz būs pārbaudījusi onkuļa Tages stāstu, ieguvusi mazliet vairāk informācijas.
Tiesa, vilcinā�anās iemesls tikpat lielā mērā bija arī viņas bailes no atbildēm.
Un vēl arī tas, ka smadzenēs jau drūzmējās citas, krietni sva�rīgākas lietas. Piemēram, dīvainie Henkes aizturē�anas apstākļi un
gaidāmais Marka Bleķa apciemojums, līdz kuram adiku�as vairs tikai �etras dienas.
Turklāt Rebeka joprojām nespēja izmest no prāta furgonu, kas bija viņiem sekojis. Viņas pastkastītē tikko bija pienākusi atbilde no Ceļu satiksmes direkcijas: tas esot līzinga auto, piedero�s kādai tikko nodibinātai akciju sabiedrībai Vesterortā. Grundstenen AB standarta apzīmējums, kuru izmantoja reizēs, kad uzņēmuma īpa��nieks nebija reģistrējis firmas nosaukumu. Adreses vietā pastkastīte uz pieprasījumu, glu�i tāpat kā tūksto�iem citu firmu. Visā visumā direkcijas atsūtītā informācija neko īsti nedeva, ne apstiprināja, ne noraidīja viņas aizdomas.
Zināmu atvieglojumu sniedza fakts, ka furgons vairs nebija redzēts.
Toties aizvien vairāk Rebeku sāka satraukt roku drebē�ana, it īpa�i labā roka. Kop� viņa kafejnīcā bija gandrīz nometusi zemē ūdens pudeli, drebē�anas lēkmes bija pāris rei�u atkārtoju�ās. Visticamāk, tās izraisīja miega trūkums, katrā ziņā tā apgalvoja viņas ārsts. Vai arī tās varēja būt jauno table�u blakusparādība.
Paies vairākas nedēļas, iekams organisms pieradis, Rebeka, jums jābūt pacietīgai�
Viņa nebija neko teikusi ne Mikem, ne kādam citam. Izrakstītā deva gan nebija liela, un tomēr� ar antidepresantiem cilvēki nemēdz lielīties.
Rebeka pa gaiteni devās atpakaļ uz savu kabinetu un pa ceļam pagāja garām Mikes kabineta durvīm. Tās bija aizvērtas, bet caur mazo stikla rūti Rebeka varēja saskatīt drauga muguru-.
Tāpat kā citus rītus viņ� bija piecēlies agri un ieradies darbā, jau pirms viņa vispār izlīda no gultas.
Abi pārāk maz laika pavadīja kopā, to Rebeka labi apzinājās. Bet �oreiz tā nebija viņas vaina vien. Viņa bija uzņēmusies darbu Sentry, cen�oties kaut mazliet atlīdzināt Mikem par romānu ar Lundu. Lai viņi varētu pavadīt vairāk laika kopā. Nu, doma bija laba�
Tomēr patiesībā Rebekai labāk būtu paticis, ja viņi strīdētos. Ja Mike būtu apsaukājis viņu visādos vārdos, ko viņa noteikti bija
pelnījusi. Dauzījis durvis un nerunājis ar viņu nedēļām ilgi, līdz viņa pielabinātos un lūgtu piedo�anu.
Varbūt pat ne tad�
Mikes uzvedība, protams, liecināja par daudz lielāku briedumu. Viņa pieļāva kļūdu, viņ� piedeva, punkts. Tas bija krietni savaldīgāk un saprātīgāk nekā izkliegt apvainojumus un dauzīt durvis. Bet reizē arī tik nedabiski.
Rebeka aizvēra kabineta durvis un ieslēdza datoru. Kamēr pār ekrānu slīdēja sākuma izvēlne, viņa nevil�us pa�ķielēja uz rakstām�galda atvilktni. Pāris minū�u ta�u nevarētu kaitēt, turklāt dators acīm redzami grasījās veikt atjauninājumus kādām programmām.
Viņa atvēra atvilktni un uzmanīgi izņēma fotogrāfiju. Tad ieslēdza galda lampu, noregulēja gaismas kūli un izņēma no somas nopirkto lupu.
Iz�ķirtspēja nebija tā labākā, un gandrīz piecdesmit gadu, kas pagāju�i kop� fotogrāfijas uzņem�anas, nebija uzlaboju�i attēla kva�litāti. Tomēr vīrietis, kur� pirmās rindas vidū at�ķirībā no pārējiem tikai viegli smaidīja, nerādīdams zobus, nenoliedzami ļoti atgādināja viņas tēvu. ,
Rebeka viņu rūpīgi nopētīja caur lupu. Tāds pats smails deguns kā viņai, tie pa�i izcilnie vaigukauli un tum�ās acis. Ta�u pilnīgi dro�s nevarēja būt. Cepure bija novilkta zemu uz pieres, likdama sejas proporcijām izskatīties mazliet saspiestām, turklāt tā apslēpa matus, padarot identificē�anu vēl grūtāku.
Rebeka pievērsās pārējiem vīriem ap bruņuma�īnu.
Kopā se�desmit deviņi, visi aptuveni divdesmit gadus veci, ģēr�bu�ies gai�ās haki krāsas formās un beretēs. Arī viens no vīriem.aizmugurējā rindā �ķita nedaudz pazīstams. Viņa seju aizēnoja priek�ā stāvo�ie, tāpēc bija vēl grūtāk iz�ķirt detaļas. Bet tas, ļoti iespējams, bija onkulis Tage�
Dators iepīkstējās, Rebeka nolika lupu un ierakstīja lietotājvārdu nn paroli. Pēc da�ām sekundēm viņa atvēra meklē�anas programmu un ierakstīja da�us vārdus.
Iero�u kontrabanda, ANO, Kipra.
Vairāk nekā 50 000 rezultātu�
Pirmais bija no Zviedrijas militārās vēstures arhīva, un pēc neilgas meklē�anas Rebeka atrada vajadzīgo.
1963.�� gada decembrī Kiprā izcēlās kaujas starp grieķiem un turkiem, tāpēc ANO nolēma nosūtīt uz salu miera spēkus. Pēc ANO pamu�dinājuma Zviedrija izveidoja zviedru bataljonu 955 vīru sastāvā, un
1964.�� gada pavasarī tas tika nosūtīts uz īpa�i apdraudētu reģionu Kipras rietumos. Bataljonam tika pie�ķirta liela novēro�anas teritorija ar 35 posteņiem, ko papildināja patrulējo�as bruņuma�īnas (KP). Vasa�ras beigās situācija saasinājās, zviedru spēki nokļuva starp karojo�a�jām pusēm un bija spiesti evakuēt turku civiliedzīvotājus. �ajā brīdī grieķu karavīri atklāja, ka da�i zviedri slepus piegādā turkiem iero�u?. Vainīgie saņēma sodu, tika nomainīti da�i komandējo�ā sastāva virs�nieki un paaugstināts disciplīnas līmenis, turklāt zviedru bataljonu pārcēla uz Famagustas rajonu.
Rebeka atzvēlās krēslā, dziļi ievilka elpu un savija pirkstus uz pakau�a. Tiktāl Tages stāsts �ķita patiess. Bet kā lai atrod vairāk detaļu?
>
Viņa pārbaudīja vēl citus rezultātus no saraksta, ta�u neviens īpa�i nepalīdzēja.
Tad viņa mēģināja modificēt meklējamos vārdus. Rezultāti necik nemainījās, toties Rebeka atrada vairākas grāmatas par zviedru ANO misijām un nolēma da�as no tām pasūtīt. Brīdī, kad viņa bija beigusi, pie durvīm kāds pieklauvēja.
-���� Ienāciet!
Pa durvīm galvu pabāza Sellgrēns.
-���� Labrīt, priek�niec, vai viss kārtībā?
-���� Mhm, vai gribēji ko īpa�u?
-���� Sanna teica, ka tu gribot pārrunāt nākamās nedēļas grafiku.
-��� Jā, apsēdies.
Rebeka pamāja uz apmeklētāju krēslu, ielikdama fotogrāfiju un lupu aug�ējā atvilktnē.
Laiks sakārtot prioritātes.
*
Viņ� turēja telefonu rokā. Juta vēso virsmu plaukstā, pāris tvi/ii to pa�ūpoja, it kā lai sajustu telefona svaru. Pēc tam jau tūksto�o i c i/i pār�ūdināja pirkstu galus pār izcilnajiem cipariem otrā pusē.
1-2-8
Reiz viņ� bija first runner up, the Ayatollah of Fuckenrolla
Velns, cik selektīva atmiņa!
Viss pārējais kā viņu piemuļķoja, kā viņam lika pārkāpt visas robe�as un pēc tam izmeta viņu atkritumos bija gandrīz aizmirsts. Varbūt pat piedots� Līdzīgi tam, kā veci ve�uki runāja, cik jautri bijis armijā un tas draņķa ser�ants galu galā bijis glu�i lāga �alis.
Ta�u Spēle nebija nekādas mācības, nebija viltots kar� ar vilto�tiem �āvieniem un ieplānotu pusdienu pārtraukumu zirņu zupai un speķim. Tā bija simtprocentīgi reāla!
HP nevarēja noliegt, ka turēt telefonu rokā ir diezgan patīkami. Kaut uz da�ām sekundēm atkal justies kā daļai no kaut kā liela, kam vidējais Svensons nemū�am nepiekļūs ne tuvumā.
Bet, lai būtu kā būdams, �o uzdevumu viņ� nevarēja paveikt, nebija tāda tipa cilvēks.
Viss, kas notika Bagarmosenā, bija pilnīgi kas cits. Varētu teikt nepiecie�amā aizsardzība. Dāgs vai Beka tā nebija grūta izvēle.
Turpretī tas, ko Spēles vadītājs prasīja no viņa tagad, bija pavisam kas cits. Pilnīgi skaidri un bez aplinkiem. Bet viņ� to nespēja.
Viņ� nebija slepkava. Ne jau �ādā veidā�
HP saprata, ka tie cen�as ar viņu manipulēt. Kruķi, ziņa datorā, noklausī�anās, raksti avīzēs. Telefona zvans, kāzu mar�s. Tas viss bija viens liels mindfuck, smadzeņu skalo�ana, lai padarītu viņu pakļā vīgu. Lai piespiestu darīt to, ko pieprasīja Spēles vadītājs.
Viņam jāatgūst iniciatīva, jādabū virsroka�
HP lēnām nolika telefonu un apklāja to ar avīzēm. P�t tam paņēma mazo lauzni.
*
�Nu tad, ja nevienam vairs nav jautājumu, mēs varam beigt, tiksimies pirmdien pulksten 6.00 un pirms izbrauk�anas pēdējo reizi iziesim visam cauri. Kā jau zināt, �ajā uzdevumā mūs vēros daudz acu, tātad būs laba izdevība parādīt, ko varam dot uzņēmumam.
Visi piekrīto�i māja ar galvu; �ķita, ka nevienam nekas nav pie�bilstams.
-��� Labi. Rebeka piecēlās un rūpīgi savāca savus papīrus, tā dodot pārējiem signālu izklīst. Rokas uzvedās nevainojami, ne mazāko dre�bē�anas pazīmju. Varbūt tas bija kaut kas pārejo�s, tie�i kā dakteris teicis.
Rebeka paņēma telefonu un ieslēdza skaņu. Pāris rei�u nomirgojis, displejs kļuva zils. Rebeka klusībā saīga un nospieda izslēg�anas pogu. Jau tre�ā reize �onedēļ! Patiesībā to vajadzētu saremontēt pirms Bleķa iera�anās, ta�u, no otras puses, ja viņa atstās telefonu ieslēgtu un nejauksies uzstādījumos, tam vajadzētu strādāt normāli. Turklāt visa iek�ējā komunikācija ta�u notiks pa rāciju.
Tikko ienākusi sava kabinetā, Rebeka ieraudzīja vēstuli, kas gu�lēja uz galda. Viņa tūlīt saprata, kas par lietu, un nepacietīgi atplēsa aploksni.
Lēmums attiecībā uz Sentry Security iero�u licencēm.
Daudz birokrātiska teksta un tad pa�ā apak�ā labajā stūrī liels zīmogs.
Apstiprināts.
Yes!
Tas nozīmēja, ka tagad viņiem ir tiesības darbā nēsāt iero�us tāpat kā Dro�ības policijā. Pistoles, ar kurām viņi bija vingrināju�ies lejā jaunuzceltajā �autuvē, beidzot drīkstēja ņemt līdzi.
Par vienām raizēm mazāk, turklāt diezgan lielām raizēm. Katrā ziņā spiediens krūtīs nedaudz samazinājās.
Bruņojums bija svarīgs, bez iero�iem miesassargs bija tikai light
bija profesionālis, speciālists, kur� var aizstāvēt sevi un apsargājamo personu līdz pēdējam.
Lēmumā nebija teikts, kāpēc licen�u nodaļa mainījusi domas, bet tam ari nebija nozīmes. Rebeka tik un tā zināja.
Telefons �ķita atdzīvojies. Viņa ritināja kontaktu sarakstu, līdz .11 rada īsto vārdu, un tad uzrakstīja vienu vienīgu teikumu.
Paldies par palīdzību!
Rebeka nosūtīja īsziņu.
Atbilde kavējās tikai da�as minūtes.
Nav par ko. Priecājos, ka varēju līdzēt!
Vai esi paspējusi apdomāt manu priek�likumu attiecībā uz savu atradumu?
Sveicieni!
O.T.
Rebeka iesāka rakstīt atbildi, bet pusceļā apstājās.
Protams, vislabāk�būtu visu atdot Tagem viņ� �ķita spējīgs atri�sināt jebkuru problēmu, turklāt revolveris Rebeku satrauca vairāk, nekā viņa vēlējās atzīt. Un tomēr� ne�ķita pareizi atdot mantas, iekams viņa bija uzzinājusi ko vairāk par tēva pagātni.
Rebeka izdzēsa iesākto atbildi un tās vietā uzrakstīja vien pāris vārdu.
Man vajag vēl apdomāties.
Tad atgriezās pie datora, lai izziņotu �īsdienas labos jaunumus.
*
Viņ� piesardzīgi palūkojās ārā pa �alūziju spraugu. Protams, vaja�dzētu pagaidīt, līdz pienāks vakars, ta�u Zviedrijas vasaras tumsa neiestāsies agrāk par vienpadsmitiem. Tik ilgi viņ� noteikti nevarēja gaidīt!
HP piesardzīgi pavēra savas �īksto�ās dzīvokļa durvis un ieklau�sījās tum�ajās kāpnēs. Kaut kur lejā varēja dzirdēt klusus televizora trok�ņus, nekā cita.
Viņ� paspēra pāris soļu vienās zeķēs un pielika ausi pie kaimiņu durvīm.
Kluss kā kapā. Pirmo reizi vairāku dienu laikā, un tas dro�i vien nozīmēja, ka dzīvoklis ir tuk�s. Pat Stāsi spiegiem acīmredzot bija ģimenes, kas gaidīja mājās.
HP pietupās un uzmanīgi pacēla vēstuļspraugas aizvaru. Tum�s, krietni tum�āks nekā kāpņu telpā; iespējams, logi iek�ā bija aizsegti. Smar�a tā pati, kas iepriek�ējās reizēs, kad viņ� te spiegoja. Zāģskaidas. Viņi tur iek�ā noteikti ir kārtīgi pārbūvēju�i�
HP izslējās, paspēra da�us soļus un dro�ības pēc vēlreiz palūkojās lejup kāpnēs. Tad iebāza roku piedurknē un izvilka mazo lauzni.
Tas bija pārsteidzo�i vienkār�i iecirst galu durvju spraugā tie�i virs slēdzenes, uzsist ar plaukstu, lai ieķīlētu to vietā, kārtīgi paraut, un gatavs!
Patiesībā jau tur nebija nekā dīvaina. At�ķirībā no viņa pa�a dzīvokļa durvīm �īs bija darinātas no koka. Piecdesmit se�desmit gadus �uvusi koksne, pamatīgi sarāvusies un atstājusi pietiekami lielu spraugu starp durvīm un aplodu.
Atskanēja paklusa �ņerkstoņa. Tai sekoja dobj� troksnis, kad slē�dzene izlēca ārā.
Sezam, atveries!
Uz durvīm nepalika gandrīz nekādas zīmes.
HP mirkli stāvēja klusu un klausījās. Bez televizora dūkoņas joprojām nebija citu skaņu ne kāpnēs, ne dzīvokļos.
Ar vienu zeķē tērpto kāju viņ� uzmanīgi pastūma malā da�as koka �ķēpelītes, lai tās tik skaidri neiezīmētos uz betona grīdas. Pēc tam izņēma no kabatas mazu lukturīti, iegāja dzīvoklī un uzmanīgi aizvēra durvis aiz sevis, cik labi vien spēja.
Iek�ā skaidu smar�a bija stiprāka. HP da�as sekundes palika stā�vam, darbodamies ap lukturīti.
Pēk�ņi atmiņā uznira kāda aina: viņ� pats un Beka pie ugunskura. Nē, pie pavarda. Dzirksteles sprak�ķot aizlec pār ķieģeļu grīdu. Viņ� tās ķer, mēģina panākt, pirms nodzisu�as. Bekas smiekli�
Lukturī�a gaismas zibsnis lika viņam salēkties.
Saņemies, vecīt! Ar atmiņām būs jāpagaida.
HP apgaismoja mazo, tum�o priek�namu.
Dzīvoklis atgādināja viņa pa�a mitekli, plānojums bija gandrīz tāds pats. Viņ� ta�u te bija ciemojies simtiem rei�u, kad to vēl īrēja Kaza! Tomēr tagad �ī vieta �ķita savādi nepazīstama, un HP uzma�nīgi lavījās uz priek�u, ļaudams gaismas kūlim spēlēties pa tuk�o grīdu.
Nevienas mantas, pat ne sasodīta krēsla vai aizmirstas kartona kastes. Lai gan dzīvoklis �ķita savādi pamests, HP juta, ka sirds sāk sisties mazliet straujāk.
Viņ� notupās un apgaismoja grīdu glu�i kā CSI komanda. Putekļos bija skaidri redzami pēdu nospiedumi izmīdīta taka istabas vidū, gandrīz ideāli taisna. Pēdas veda no ārdurvīm caur priek�namu un tālāk caur dzīvojamo istabu uz guļamistabas durvīm. Viņ� varēja iz�ķirt vismaz trīs da�ādu veidu apavus: divi dro�i vien kaut kādi sporta apavi, bet tre�ās pēdas �ķita gludākas, smalkāku apavu atstātas.
Katrā ziņā izskatījās, ka visu apmeklētāju mērķis ir guļamistaba. Tas bija mazliet savādi, jo �ī telpa atradās vistālāk no viņa dzīvokļa. Turklāt pārbūve laikam bija veikta tie�i tur, jo, par spīti smar�ai, līdz �im viņ� nebija ieraudzījis nevienu vienīgu zāģskaidu.
Piegājis tuvāk, HP pamanīja zem durvīm vieglu gaismas svītru. Viņ� sastinga un sagatavojās ātri atkāpties. Bet tad aptvēra, ka gaisma ir par vāju, lai nāktu no parastas lampas. Turklāt tā bija sarkana, tāpēc viņ� minēja, ka to rada kādas elektroniskas ierīces displejs.
HP paspēra da�us piesardzīgus soļus un pielika ausi pie guļam�istabas durvīm.
Klusums.
Zāģskaidu smar�a tagad bija tik stipra, ka gandrīz koda nāsīs. Turldāt zem saldenās koksnes vēdīja skāņāka smaka, ko viņ� nepa�zina.
HP da�as sekundes nogaidīja.
Piecas.
Desmit.
Tad uzlika plaukstu uz roktura, dziļi ievilka elpu un uzmanīgi atvēra durvis.
Se�u iero�u uguns bija tik blīva, ka blīk�ķi gandrīz saplūda kopā. Dubulti �āvieni ar da�u sekundes simtdaļu atstarpi. Mērķi aizgriezās ar strupu hidraulisku �ņākoņu.
Būk�ķiem, ko radīja tuk�ās magazīnas, nokrītot uz grīdas, sekoja īsa metāliska skaņa, kad �āvēji ātri aizstāja tās ar jaunām.
Mērķi atkal pagriezās.
�oreiz pa vienam �āvienam, pēc tam visi iero�i gandrīz reizē noklik�ķēja. Tomēr neviens no se�iem miesassargiem ne�ķita ne mazākajā mērā pārsteigts. Ātras aizslēgu kustības lika zaļajām tuk��ajām patronām, ko Rebeka bija paslēpusi viņu rezerves magazīnās, aizripot pa grīdu.
Pēc tam jauni �āvieni, līdz pulkstenis notik�ķēja un pagrieza prom mērķus.
-���� Stop, pārtraukt uguni, izņemt patronas! Rebeka nokoman�dēja, paceldama austiņas.
Dārgā ventilācijas sistēma darbojās nevainojami. Lai gan pēdējā minūtē �autuvē bija izdarīti se�desmit �āvieni, pulvera smar�u tik tikko varēja sajust.
Rebeka nospieda pogu uz pults, un mērķi atkal pagriezās uz priek�u. Se�as brūna kartona figūras cilvēka augumā un ar cilvēka aprisēm. Ta�u uz mērķiem nebija uzzīmēts draudīgs uzbrucējs, tur bija tikai tasītes lieluma apļi. Krū�kurvim pa vidu sirds, plau�as, mugurkauls.
Trāpījums aplī uz neizsargāta ķermeņa, visticamāk, bija nāvējo�s. Divi trāpījumi nāvējo�i ar garantiju.
Viņai pat nevajadzēja aiziet līdz mērķiem, lai pārbaudītu rezullātu. Nevienam no viņas miesassargiem nevajadzēs atkārtot �au�anu.
Visi desmit �āvieni bija apļos, tie�i trāpījumi nāves zonā, un pat uguns pārtrauk�ana uz beigām nebija likusi �āvējiem zaudēt kon�centrē�anos.
-��� Visi �āvāt lieliski! Rebeka īsi sacīja, pierakstīdama rezultātus protokolā.
-��� Prasmes jamatā ir treniņi, �ef. Mrsi�s viņai uzsmaidīja. Labi, ka tas nav velti iz�ķiests laiks�
>
Rebeka laida komentāru gar ausīm, kaut gan viņai bija iemesls justies apmierinātai. Galu galā viņa pati te bija visu izdomājusi: no �autuves izkārtojuma līdz prasībām �āvējiem. Tas viss bija izmaksājis vairāk nekā divus miljonus, un, ja viņa nesaņemtu iero�u licenci, nauda būtu izmesta vējā. Ta�u onkulis Tage bija viņu izglābis�
-��� Vai gribi iz�aut savu kārtu, Rebeka? Es varu parūpēties par mērķiem. �ellgrēns pastiepa roku pēc tālvadības pults.
-���� Nē, paldies, Rebeka pārāk ātri atteica. Ir jau vēls, es iz�au�u rīt no rīta, viņa piebilda un izlikās ieskatāmies pulksteni. Bet paldies ar piedāvājumu, �ellgrēn.
Rebeka izspieda smaidu, tad ātri pagriezās pret pārējiem pieciem miesassargiem. Visiem ieskaitīts, labi pastrādāts!
Viņa demonstratīvi ievilka ķeksīti protokola malā un reizē pa�grieza paliktni tā, lai neviens neredzētu, ka viņas labā roka dreb.
*
Pagāja vairākas sekundes, iekams viņ� saprata, no kurienes nāk smaka.
Terāriji!
Lieli terāriji, kas novietoti uz steķiem gar sienām. Virs tiem karā�jās sildo�ās lampas, pavisam piecas, pa vienai virs katras stikla kastes. Tikai viena no tām bija iedegta, un HP sajuta tās siltumu vairāku metru attālumā.
Istabas vidū stāvēja liels darba galds, apkrauts ar da�ādām man�tām.
HP uzmanīgi pārlaida lukturī�a gaismu pār telpu, tad paspēra da�us piesardzīgus soļus uz priek�u. Durvis bez skaņas aizvērās, bet viņ� to tik tikko manīja.
Diezin kādi dzīvnieki mitinājās aiz �iem stikliem?
HP pavērsa gaismas kūli pret terārijiem, ta�u visi stikla būri �ķita tuk�i.
Jauki!
Spēja �aboņa labajā pusē lika viņam sarauties un nomest lukturīti uz grīdas.
Nolāpīts!
HP ātri noliecās, lai to paceltu, un iztaisnojies ielūkojās acis �ur�kai. Tā bija tik sasodīti liela, ka matiņi saslējās uz rokām.
�urka atradās tikai kādu metru tālāk, ieslēgta �aurā, mazā metāla būrī, kas bija piekārts pie viena terārija sānu sienas. HP varēja saska�tīt, kā dzīvniekam dreb ūsas, kamēr tas viņu nopēta.
Viņ� ienīda �urkas. Pretīgas, mazas baktēriju viesnīcas ar dzelte�niem zobiem un plikām astēm.
�ī acīmredzot nebija parastais riebīgais kloāku variants, bet tāda melnbaltā, ko varēja nopirkt zooveikalā un turēt kā mājas mīluli.
Tfu, tu velns!
Bet ko �ī �urka te darīja?
Un terāriji?
HP neredzēja ne mikrofonus, ne magnetofonus, vienīgā tehniskā ierīce viņa tuvumā bija kastīte, kas līdzinājās mazam radioaparātam lielā darba galda stūri. Displejs spīdēja, un, aiz tīrās ziņkārības pie�skāries vienai no pogām, viņ� izdzirdēja radio balsis kaut ko murmi�nām nesaprotamā valodā. Visticamāk, pavisam parasts radioaparāts, noregulēts uz AM frekvencēm.
HP ar lukturīti aplaida vairākus apļus pa telpu, bet joprojām neatrada ne mazākās liecības tam, ka �eit būtu atradusies viņa iedo�mātā noklausī�anās centrāle.
Jocīgi�
Skaļ� plastmasas klik�ķis un tam sekojo�a klusa dūkoņa atkal lika HP sarauties. Par laimi, �oreiz viņ� turēja lukturīti pietiekami cie�i.
Samanījis kustību pie �urkas būra, HP pavērsa gaismas kūli turp.
Būrim trūka vienas sienas tās vietā bija koka plāksne, kas kal�poja arī par terārija sienu. Lēnām atvērās maza lūciņa starp būri un terāriju; acīmredzot to regulēja elektrisks motors. HP pieliecās zem terārija un patie�ām ieraudzīja mazu, tum�u kastīti, kas savienota ar taimeru.
Lūka bija gandrīz vaļā, un �urka, kas �aurajā būrī dro�i vien bija briesmīgi nogarlaikojusies, jau sāka pētīt caurumu uz pla�o terāriju. Mirkli tā �aubījās, ūsām nodrebot, bet laikam jau tur iek�ā kaut kas ļoti labi smar�oja, jo �urka sāka kāpt lejā.
HP pieliecās, lai labāk saskatītu notieko�o.
Lai gan sildo�ā lampa bija ieslēgta, terārijs �ķita tuk�s. Bija redzams tikai rāp�anās zars vienā stūrī, bļodiņa ar ūdeni un bieza kārta zāģskaidu.
�urka paspēra da�us piesardzīgus soļus caur zāģskaidām, tad augstu pacēla galvu un nopētīja jauno vietu. Atkal iedūcās motors, lēnām aizverot lūku, bet ne HP, ne �urka to nemanīja.
Dzīvnieks paspēra soli uz priek�u, tad vēl vienu. Piepe�i noraus�tījās ūsas un �urka apstājās. Mazais rozā purniņ� drebēja�
�ūska uzradās zibenīgi. Tā iz�āvās no zāģskaidām kā atspere un cirta �urkai pa muguru ar tādu spēku, ka abi dzīvnieki atsitās pret stiklu tikai pārdesmit centimetru no HP sejas.
Viņ� nogāzās atmuguriski uz grīdas, un lukturītis aizripoja. Sirds meta kūleņus krūtīs. Tomēr HP nevis sekoja pirmajam impulsam un panikā metās projām, bet kā paralizēts palika sē�am pie terārija.
�ūska gulēja pavisam nekustīga, iecirtu�i zobus dziļi raustīgās �urkas mugurā. Nedzīvās reptiļa acis caur stikla sienu �ķita blen�am tie�i uz HP.
Viņ� nevil�us aizturēja elpu.
�urkas cīņa bija īsa: raustī�anās mitējās, to nomainīja vāra pīkstoņa, kas tūlīt arī apklusa, tad sekoja da�as īsas kāju un kailās astes konvulsijas, bet pēc tam �urka kļuva pavisam nekustīga.
�ūska vēl brīdi gulēja, pirms atlaida tvērienu. Tad tā pagriezās, lēnām iekodās �urkas galvā un saraustītām kustībām sāka rīt to veselu.
HP nodrebēja.
Cik pretīgi! Un cik slimas smadzenes bija izgudroju�as taimera vadīto ierīci! Dzīva barība� Kas tad bija vainas vienai kārbiņai
Whiskas?
Viņ� piecēlās no grīdas, sameklēja lukturīti un pārlaida gaismas kūli pārējiem būriem. Tomēr visi �ķita tuk�i. Nekādu �urku būru pie sienām, lampas izslēgtas, lūciņas atvērtas. Visticamāk, terāriji gaidīja jaunus īrniekus.
HP atgriezās pie darba galda un pēc neilgas taustī�anās atrada slēdzi vecai lampai, kas bija piestiprināta pie galda malas.
Uz gada atradās da�ādi darbarīki, mazi skrūvgrie�i, dīvainas knaibles, kādas viņ� nekad nebija redzējis, kā arī da�ādas elektro�niskas ierīces un vadi. Brīdi HP sprieda, ka viņam tomēr bijusi taisnība ka tas viss ir saistīts ar viņa dzīvokļa novēro�anu un visi mazie mērinstrumenti un rezistori patiesībā ir mikrofoni un kame�ras. Tomēr, pārskatījis rasējumus, kas kaudzītē gulēja galda malā, viņ� saprata, ka ir kļūdījies.
Smagi kļūdījies�
Te tika būvēts kaufc kas daudz nopietnāks.
*
Rokas gar sāniem.
Elpot dziļi.
I-i-e-elpot.
I-i-z-elpot.
Koncentrējies, Normēnal
I-e-e-e�
Mērķis ar blīk�ķi pagriezās. Viņas kustības bija zibenīgas. Roka zem �aketes, izvilkt pistoli, aizslēga kustība, dubult�āviens.
Mērķis aizgriezās. Rebeka noņēma pirkstu no gaiļa, nolaida ieroci līdz viduklim un paspēra soli uz priek�u. Tad vēl vienu.
Mērķis atkal pagriezās. Viņa pacēla ieroci, veica divus ātrus �āvie�nus. Nolaida ieroci, atlaida gaili un izņēma patronu.
Mērķis turpināja ieprogrammēto cilpu, ta�u Rebeka nepūlējās turpināt. Viņa tāpat zināja rezultātu.
Jau pirmie divi �āvieni bija �ķitu�i nedro�i, bet divi pārējie ar nolaistu gaili un stiprāku uzspiedienu, visticamāk, bija tik tikko aiz�skāru�i mērķi, nemaz nerunājot par nāves zonu krūtis.
Nolāpīts!
Par laimi, viņai bija pieticis prāta nosūtīt pārējos miesassargus mājās.
�au�ana bija viņas jājamzirdziņ�, viņa vienmēr bija bijusi labākā. Jau kop� policijas skolas laikiem, kad bija pārvarējusi bailes no iero��iem, sagādājusi sev pistoles maketu un trenējusies tā, ka pirksti sāpēja.
Tagad viņa pat nenokārtotu pārbaudījumu. Daļēji tā, protams, bija viņas pa�as vaina. Viņa bija izplānojusi ieskaiti, padarījusi to grūtāku nekā Dro�ības policijā.
Un tagad pati neizturēja savu eksāmenu�
Cik ironiski!
Rebeka turēja pistoli sev priek�ā. Abas rokas ap spalu labā izstiepta, bet kreisā, viegli saliekta, vilka ieroci atpakaļ pie ķermeņa. Parasti Vīvera tvēriens lika ierocim gandrīz nekustīgi stāvēt pret mērķi, ta�u �obrīd stobrs dejoja un viņai bija pamatīgi jānopūlas, lai grauds un mērķis atrastos vienā līnijā ilgāk par pussekundi.
Vairāk treninu, Rebeka centās sev iestāstīt.
>�����
Viņa pārāk daudz sēdēja pie rakstāmgalda, vairāk stundu �autuvē noteikti atrisinātu problēmu. Tomēr viņa pati dzirdēja, cik neīsti skan �is aizbildinājums. Trīco�ajām rokām nebija nekāda sakara ar treniniem.
>
Itin nekāda.
*
Bumba.
HP bija pilnīgi dro�s. Viņ� ne tuvu nesaprata visas dīvainās zīmes un simbolus rasējumos, bet tas arī nebija vajadzīgs. Tas, kuram
piederēja darba galds, instrumenti un �ūskas, neap�aubāmi, kon�struēja bumbu. Lielu bumbu.
Kaut kāda HP neizprotama iemesla dēļ tā bija apaļa. Nevaino�jams aplis, 1016,1 milimetru plats un 224,3 milimetrus biezs, ar melnu re�ģi apak�ā. Turklāt, sprie�ot pēc visām elektroniskajām lie�tiņām apļa vidū, tā nebija parasta bumba. Nekādu vadu vai mobilā telefona tālvadībai kā tai, kuru viņ� pats bija uzspridzinājis �istā.
Baterijas, procesors un maza izmēra cietais disks, ko HP �ķita saskatījis rasējumā, varēja nozīmēt tikai vienu: �ai draņķībai būs pa�ai savs mākslīgais intelekts, dro�i vien spējīgs pieņemt lēmumus atka�rībā no apstākļiem. Tātad bumba ar smadzenēm�
Vienā zīmējuma stūrī bija raksts. Rozā krāsas trīsdimensionālas kastītes ar zilām apmalēm savijās, veidojot figūras ar taisnām līni�jām.
Luternas labirints kāds bija uzkricelējis vienā malā.
Tātad caur sienu viņ� bija dzirdējis gandrīz pareizi: Luterna, nevis Luters. Bet ko tas īsti nozīmēja?
Un kas bija Plēsējs? �ūsku feti�ista konstruktora segvārds?
Jauna �aboņa aiz muguras lika HP nevil�us sarauties, lai gan �obrīd viņ� jau zināja, kas notiek. �ūska noteikti bija izsalkusi, bet �urka bija tikai līdz pusei kaklā. Un tagad �ūska lēnām valstījās uz priek�u un atpakaļ, lai iespiestu sevī atlikumu.
Starp citu, vai �ūskām bija kakls? Vai patiesībā tām nebija nekā cita?
Nespēdams atturēties, HP ieķiķinājās.
Shit, cik viņ� bija nervozs!
�ūska turpināja blenzt uz viņu nedzīvām acīm, un viņ� tai parā�dīja vidējo pirkstu, iekams atgriezās pie rasējuma. Plēsējs vai kur� nu te darbojās, nebija nekāds muļķis�
HP �ķirstīja rasējumu lapas. Kad viņ� noliecās, lai labāk visu saskatītu, viena kāja zem galda pret kaut ko atdūrās. Resns, garens priek�mets, un uz mirkli HP nosprieda, ka tā ir stipra virve.
Dīvaina tark�ko�a skaņa lika viņam mainīt domas�
>����������������������� ) >
Viņ� uzmanīgi paliecās atpakaļ un palūrēja zem galda.
�ūska bija liela, līklo�iem izkrāsotais ķermenis resnākajā vietā vismaz desmit centimetrus plats. Tā gulēja saritinājusies pie HP zeķē ieautās labās kājas. Ķīļveida galva bija pacelta, mēle nervozi �audījās, un skaņas, kas nāca no klabekļa pie astesgala, kļuva aizvien skaļākas.
Mati HP pakausī saslējās stāvus, sirds spiedās pret krū�u kaulu. Aiz pārbīļa viņ�*gandrīz ap�urājās, tomēr pēdējā brīdī atguva kontroli pār savu iegurni.
Run, you fool!
Ta�u draņķa �ūska stāvēja ceļā. Tā atradās starp viņu un izeju, un viņam nebija ne mazākās vēlē�anās atkāpties tālāk telpā.
HP bija domājis, ka �etri atvērtie un aptum�otie būri ir neapdzī�voti, bet patiesībā to iemītnieki acīmredzot bija istabā drūzmējās tumsā zem terārijiem, kur nesniedzās gaisma.
Viņ� mēģināja uzmanīgi pavilkt labo kāju atpakaļ. Klabē�ana kļuva vēl skaļāka.
> >
Velns!!!
Cik indīga bija klabur�ūska skalā no viens līdz desmit?
Dro�i vien pietiekami, ja jau tai bija attīstījusies sava brīdinā�anas audiosistēma�
Nenāctuvākiedzels��s�uuuU!
Viņam vajadzēja kaut kādu ieroci. Diem�ēl uz darba galda nebija nekā piemērota. Neviena vienīga instrumenta, kas būtu lielāks par viņa pa�a no�ēlojamo lukturīti. Bet vajadzēja kaut ko pamatīgu! Āmuru vai, teiksim, lauzni, ko viņ� bija atstājis pie ārdurvīm�
Stulbenis!
Tie�i zem galda plāksnes bija atvilktne, un HP piesardzīgi pār�vietoja roku turp. Pa vienam centimetram.
Klabē�ana turpinājās pilnā spēkā, �ūska blenza uz viņa netīrajām zeķēm.
>
Laba �ūskina!
>
Rādāmi un mierīgi�
Pirksti sasniedza atvilktni, satvēra rokturi.
�ūska joprojām �ķita koncentrējamies uz viņa kājām.
HP uzmanīgi pavilka atvilktni. Da�us centimetrus. Tad vēl da�us�
Viņam vajadzēja pāris sekun�u, lai aptvertu, uz ko skatās. Viņ� bija cerējis uz kādu instrumentu, bet �is bija vēl labāk. DAUDZ labāk!
HP iebāza roku atvilktnē, sakļāva pirkstus ap spalu un sajuta tīkla rakstu plaukstā. Bija spiests savaldīties, lai tūlīt neizrautu roku no atvilktnes.
Rādāmi�
�ūska turpināja klabināt. �ķita, ka tā vēl nav izlēmusi, ko darīt.
HP pa�ķielēja uz rāpuli ar acs kaktiņu un pamanīja, ka tas ir pacēlis galvu vēl mazliet augstāk. Viņa labā kāja bija tikai piecpa�dsmit divdesmit centimetru no �ūskas mutes. Mēle �audījās iek�ā ārā aizvien ātrāk.
HP piesardzīgi pagrieza roku un lēnām to pacēla.
Klabē�ana pieņēmās spēkā, �ūska pievilka galvu sev klāt. Saga�tavojās�
Viņ� uzmanīgi pārnesa svaru uz kreiso kāju, vēl mazliet pagrieza augumu. Vēl piecas sekundes, viņam vajadzēja tikai piecas sasodītas sekundes�
Piepe�i �ūskas gal^a cirtās uz priek�u.
HP pierāva kāju sev klāt, izrāva roku no atvilktnes un nospieda iero�a mēlīti.
Blīk�ķis bija tik skaļ�, ka viņam aizkrita ausis. Viņ� instinktīvi aizmiedza acis, aizgrieza galvu un �ausmās iekliedzās. Tomēr, par spīti visam, turpināja vilkt revolvera mēlīti uz savu pusi.
Vienu reizi.
Divas.
No grīdas pa�ķīda skaidas un putekļi, niknam riko�etam aiz�au�joties kaut kur pa labi. Tad atskanēja sausa, dobja skaņa, nokrak�ķēja koks un viss smagais darba galds sabruka. Putekļu un pulvera virpulis trāpīja HP sejā, un viņ� paspēra da�us soļus atpakaļ, pāris rei�u norī�dams siekalas, lai dabūtu prom no ausīm pīksto�o skaņu.
Sirds auļoja no adrenalīna pieplūduma, diafragma tā uzpumpēja plau�as, ka ribas nokrak�ķēja.
� Fucking hell�
Viņ� piesardzīgi palūkojās uz vietu, kur bija gulējusi �ūska. Sabru�ku�ais galds sedza lielāko daļu grīdas, ta�u starp lauskām bija skaidri redzamas asinis un lipīgas, melnas �ūskas iek�as. Gabals astes bija nogriezts un gulēja tālāk uz grīdas. Tas joprojām spazmās raustījās, ta�u skaņa vairs nebija draudīga, tā izklausījās pēc salūzu�a marakasa. YES!
Aizrijies un mirsti, velna �ūska!!
EATSHITAND FUCKING DIEU!
Visticamāk, viņam bija izdevies vismaz viens tie�s trāpījums ar revolveri, un pēc tam krīto�ais galds bija parūpējies par pārējo. Bet vai Klaburkundze bija paguvusi viņam iedzelt?
Nākamajā mirklī sāpes izlauzās caur adrenalīna vilni HP smadze�nēs, un viņ� pārbijies paraudzījās lejup.
Uz labās zeķes tie�i ielocē starp pēdu un apak�stilbu bija skaidri redzami divi mazi, sarkani plankumiņi.
*
Kad viņa pārnāca mājās, Kipras grāmata gaidīja anonīmā paciņā uz priek�nama grīdas.
Rebeka to pārlapoja, tomēr neuzzināja neko daudz vairāk. Kon�trabandas stāsts bija īsi aprakstīts kā mazs un neveiksmīgs incidents citādi ļoti sekmīgā operācijā. Detaļu bija visai maz. Kā jau onku�lis Tage stāstījis, pāris jaunu zviedru virsnieku nebija spēju�i pasīvi noskatīties, kā pārspēks no vienas puses sagrauj ielenktu un slikti bruņotu grupu no otras.
Tas viss �ķita drīzāk impulsīva rīcība nekā politiska pozīcija, un dro�i vien iero�i, ko viņi slepus bija mēģināju�i piegādāt, atstāja iespaidu tikai uz zviedru sirdsapziņu. Tomēr impulsīvās rīcības sekas bija dramatiskas. Abus virsniekus tūlīt atlaida un ar pirmo lidma�īnu nosūtīja uz mājām, bet pārējo vienību steidzīgi pārvietoja uz Kip�ras dienvidiem, tālāk no karstajiem notikumiem. Rebeka neatrada nekādas ziņas par virsnieku vārdiem. Tas gan viņu ne mazākajā mērā neizbrīnīja.
Tiesa, vienu lietu viņa bija atradusi, turklāt diezgan satrauco�u.
Tā bija jauna virsnieka fotogrāfija. Ērgļa izskats un �etrstūrainām atzinības zīmēm nosēta formas jaka. Teksts apak�ā apgalvoja Virsleit�nants Andri Pellass.
Rebeka bija pilnīgi pārliecināta, ka fotogrāfijā redzams onkulis Tage.
*
Viņ� nemū�am nepaspēs uz slimnīcu.
Sēdermalmes slimnīca gan atradās netālu, tomēr attālums nebija lielākā problēma. Viņam nebija telefona, nekādu iespēju piezvanīt.
Blīk�ķi, protams, bija sataisīju�i pamatīgu traci, ta�u �ūsku ista�bas durvis bija biezas, turklāt tuvākais kaimiņ� viņ� pats. Pagaidām �ķita, ka neviens viņu nav dzirdējis.
Visi instinkti kliedza, lai HP bēg uz mājām. Skrien uz dzīvokli un aizcērt durvis aiz sevis. Bet, ja viņ� dosies turp, nekad vairs neiznāks ārā dzīvs�
HP jau juta stipru nelabumu, kāja bija sākusi tirpt, un viņam bija grūti izkļūt dzīvojamā istabā.
Kaut kas jāizdomā! Tūlīt!
Pat ja viņ� izstreipuļotu kāpņu telpā, sauktu pēc palīdzības un dauzītu pa durvīm kā traks, nez vai kaut viens to tiem sūda koope�ratīva paju īpa�niekiem uzdro�inātos atvērt. Labākajā gadījumā viņi izsauktu policiju, un, kad pogainajiem labpatiktu ierasties, viņ� jau būtu piedzīvojis stīvu randiņu ar Rigor Mortis.
Un, pat ja viņam tomēr izdotos dzīvam nokļūt slimnīcā, nebija nekādas garantijas, ka tur atrastos vajadzīgais serums. Parasta zviedru odze bija viena lieta, klabur�ūska pavisam kas cits. Diezin vai Stok�holmas apkaimē īpa�i bie�i sastopama�
Citiem vārdiem sakot: lai ko viņ� darītu, iznākums bija skaidrs!
Asaras aiz�ņaudza kaklu.
Velns, velns, velns!
Vajadzēja kaut kā nomierināt pulsu. Sirds �obrīd bija tikai saso�dīts sūknis, kas izplata indi organismā. Ja viņ� nesavaldīs paniku, drīz gulēs uz netīrās grīdas kā nosiekalojies dārzenis.
HP notupās, palūkojās pār plecu, lai būtu dro�s, ka durvis uz �ūsku istabu ir aizvērtas, un tad pāris rei�u dziļi ievilka elpu.
Kāja stipri sāpēja, nelabums lēnām pieņēmās spēkā, ta�u vis�maz sirds �ķita mazliet nomierināmies. Cik vēl laika palicis, līdz viņ� atslēgsies? Varbūt piecas septiņas minūtes, diezin vai daudz ilgāk�
HP pacēla galvu un palūkojās uz putekļaino grīdu.
Kā jau viņ� iepriek� bija konstatējis, pēdas no ārdurvīm lielāko�ties veda tie�i pāri istabai uz �ūsku telpu. Ar diviem izņēmumiem tualeti un ledusskapi. Ja jau Plēsējam patika savā darbistabā palaist brīvā vaļā �ūskas, bet vienlaikus viņ� bija tipā�s, kur� radīja sare�ģītas, pacietību praso�as bumbas, vai tad nebūtu ticami, ka viņam būtu rezerves plāns? Da�as �ļirces ar serumu katram gadījumam�
Un kur �āds serums varētu glabāties, Ein�tein?
HP piecēlās un uz mirkli salīgojās. Labā kāja jau bija kļuvusi ievērojami stīvāka. Ledusskapis noteikti darbojās, viņ� tuvodamies dzirdēja to rūcam.
Tikai uzlicis plaukstu uz roktura, HP pamanīja aizbīdni ar pie�karamo atslēgu.
Bļāviens!
Viņ� pat nemēģināja atraut ledusskapja durvis. Toties aizkliboja pēc lau�ņa, ko pirms tam bija atslējis pret priek�nama sienu.
Inde laikam jau bija sākusi iespaidot muskuļus, jo lauznis �ķita negaidīti smags, un HP bija spiests kārtīgi saņemties, lai to vispār paceltu no grīdas.
Labā kāja tik tikko klausīja, turklāt arī elpot kļuva grūtāk.
Da�as sekundes HP ieturēja pauzi, sakopodams spēkus. Tad mēģi�nāja iebāzt lau�ņa galu starp dzelzi un ledusskapja durvīm. Tas neiz�devās, un viņ� gandrīz nometa darbarīku zemē. Kakls piepe�i likās aizpampis, plakstiņi dega, un kļuva aizvien grūtāk koncentrēties.
Dziļa, saraustīta ieelpa.
Tad vēl viena�
�oreiz lauznis aizķērās, slēdzenes dzelzs aizlidoja sāņus, ta�u HP no piepūles zaudēja līdzsvaru un nokrita uz grīdas. Mirkli viņ� apsvēra, vai nepalikt guļam, lai atpūstos, tikai īsu brīdi.
Bet tad durvis lēnām atvērās, un ledusskapja lampiņas asā gaisma lika viņam mainīt domas. HP paslējās ceļos un pieķērās pie durvīm.
Ledusskapis bija tuk�s.
Gandrīz tuk�s. Uz vidējā plaukta stāvēja mazs, glīts paliktnis ar piecām piepildītām �ļircēm.
HP centās pierausties kājās, norāva zemē vienu no stikla plauk�tiņiem. Tad vēl vienu. Sniedzās pēc �ļir�u trauka, saspieda pirkstus ap vēso virsmu.
Tad viss satumsa�
Melnā lidma�īna nolaidās divas minutes pirms noliktā laika, bet Rebeka bija tā iegrimusi domās, ka tik tikko to pamanīja.
-���� Global Express, nav slikti!
-���� K-ko?
-���� Bleķa lidma�īna, November Six Bravo.
Sellgrēns norādīja uz skrejceļu.
-��� Var aizlidot no Ņujorkas līdz Tokijai bez nolai�anās pa ceļam. Kāds Firmā teica, ka lidma�īna piederot viņam pa�am, nevis uzņē�mumam. Global Express var uzņemt divdesmit pasa�ierus, bet Blekam laikam labāk patīk lidot vienam�
-���� Mhm, Rebeka norūca un piemiedza acis, lai labāk saskatītu.
Sellgrēns turpināja runāt par da�ādiem lidma�īnu veidiem, bet
viņa klausījās tikai pa ausu galam. Bija dīvaini redzēt pilnīgi melnu lidma�īnu; lielākā daļa lidma�īnu parasti bija baltas vai pelēkas. �ī krāsa dro�i vien ir statusa apliecinājums, Rebeka minēja.
Lidma�īna nogriezās uz viena no sānu celiņiem un lēnām tuvojās savai stāvvietai. 7
Rebeka atvēra ma�īnas durvis un izkāpa ārā. Kaut kāda iemesla dēļ viņa mazliet nervozēja.
Bet Bleks viņai iepatikās gandrīz uzreiz. Nevarēja jau arī nepatikt: at�ķirībā no teju visām VIP personām, ar ko Rebeka bija strādājusi, viņ� pienāca klāt, sniedza roku un nosauca savu vārdu. It kā tas būtu bijis nepiecie�ams� Turklāt viņ� lūdza Rebeku aprakstīt dro�ības pasākumus un pat apjautājās, kas viņam būtu jādara, lai atvieglotu viņas un pārējo miesassargu darbu.
Patiesībā Bleks bija garāks, nekā izskatījās CNN, un arī jaunāks. Varbūt tāpēc, ka viņ� smaidīja vairāk nekā televīzijā. �ilbino�s, snieg�balts smaids, kas tūlīt pielipa arī citiem.
Blekam nevarēja būt daudz vairāk par �etrdesmit. Lai gan viņ� bija vismaz metru deviņdesmit gar� un kalsns, divrindu uzvalks sēdēja kā uzliets. Mati pakausi bija apcirpti īsi, tomēr Blekam �ad tad vajadzēja izvilkt pirkstus cauri iesirmajam vilnim uz pieres, lai to atglaustu. Kaut kādā veidā �is �ests padarīja viņa skatienu vēl klāteso�āku un spraigāku.
Pēc desmit stundu lidojuma Bleks �ķita gandrīz nekaunīgi svaigs. Ne kreklam, ne �aketei nebija ne mazāko burzījumu, tātad viņ� bija pārģērbies. Varbūt arī nomazgājies du�ā?
Sprie�ot pēc kolēģa stāsta, Bleķa lidma�īnā ērtību netrūka. Ta�u gan �ellgrēns, gan Rebekas informācijas mape bija kļūdīju�ies vienā punktā: Bleks nebija ceļojis viens. Lidma�īnā bija arī drukns vīrietis ar resnu kaklu, ģērbies slikti piegulo�ā, vaļīgā uzvalkā un mokasīnu tipa kurpēs.
Sākumā Rebeka nosprieda, ka viņ� ir stjuarts, bet, sastapusi vīrie�a skatienu, mainīja domas. Vēr�a kakls pilnīgi noteikti strādāja viņas nozarē.
j
Vīrietis turējās aizmugurē, tomēr Rebeka redzēja, ka viņ� uzma�nīgi klausās sarunā.
Kad viņa bija iesēdinājusi Bleķu sava auto aizmugurējā sēdeklī un vēlreiz pārbaudījusi, vai visa bagā�a ir vietā, vēr�a kakls diskrēti paveda viņu sāņus.
-��� Tomass, viņ� īsi sacīja, un Rebeka pat nesaprata, vai tas ir viņa vārds vai uzvārds. � Chief Security Officer at PayTag, vīrietis turpināja. � Pleased to meet you, Rebecca. I�ve heard a lot about you..
Rebeka īsi pamāja ar galvu, kamēr abi sarokojās.
Diem�ēl es nevaru teikt to pa�u, viņa nodomāja.
Neviens tevi vispār nav pieminējis.
*
Viņ� skrēja.
Cik ātri vien spēja, taisni uz izeju tālu gaiteņa galā.
Ta�u, par spīti pūlēm un tam, ka kabinetu durvis abās pusēs aizzibēja garām netveramā ātrumā, �ķita, ka viņ� nemaz netuvojas savam mērķim.
Vajātāji sekoja pa pēdām�
Pelēkais linolejs zem kājām iegrima, kļuva mīkstāks ar katru soli. Gandrīz kā.
Smiltis.
Viņ� turpināja skriet. Zināja, ka tie joprojām viņu vajā. Dzirdēja viņu elpu caur tuksne�a nakti.
�ūskas uzradās nez no kurienes. Izlēca no savām paslēptuvēm, pla�i atvēru�as mutes un rādīdamas zobus. Desmitiem, varbūt pat simtiem.
Viņ� centās no tām izvairīties. Līkumoja pār smil�u kāpām, lai tām būtu grūtāk viņam trāpīt.
Ta�u tas nebija iespējams.
Viņ� juta zobus iecērtamies ciskā.
Vienu reizi, divas, trīs�
Vēl vairāk�
Tad �ūskas piepe�i pazuda.
Viņ� pameta ātru skatienu pār plecu un redzēja viņus tuvojamies. Simtiem uzvalkos ģērbtu vīrie�u skrēja pār smiltīm. Melnie katliņi novilkti gandrīz līdz uzacīm, deguna un mutes vietā liels, zaļ� ābols.
Vīri tuvojās, smiltīm virpuļojot ap viņu labi nospodrinātajām kur�pēm. Viņa krūtis vai plīsa, kājas �ķita smagas kā svins, ta�u viņ� pie�spieda tās paklausīt.
Uz priek�u!
Uz aug�u.
Uz virsotni.
Ieraudzījis priek�ā krauju, viņ� mēģināja mainīt virzienu. Ta�u kājas vairs neklausīja. Tās turpināja skriet taisni uz priek�u, dzina viņu uz kraujo malu, kas tagad bija ne vairs smil�u kāpa, bet jumts.
Viņ� redzēja putnus, kas gaidīja apak�ā. Tūksto�iem melnu tuksne�a kraukļu ar spīdīgām spalvām un knābjiem kā līkiem zobeniem.
Vai varbūt viņ� kļūdījās? Vai patiesībā tie bija asi, naftas slacīti akmeni?
>
Viņ� krita.
Vispirms lēnām. Tad aizvien ātrāk.
Zeme tuvojās.
Viņ� zināja, ka tas būs sāpīgi. Sāpīgāk nekā viss cits, ko viņ� pie dzīvojis savā mū�ā.
Mirklī, kad sāpes iz�āvās caur augumu un lika locekļiem savilkties briesmīgos krampjos, viņ� izdzirdēja balsis.
�Vai gribi uzspēlēt spēli, Henrik Peter�on?!�
Wanna play a�
GEIM?
Vārds joprojām atbalsojās galvā, kad viņ� pamodās.
Pagāja vairākas sekundes, iekams smadzenes saprata, kas viņ� ir. Un vēl da�as, lai atminētos, kas noticis.
Tad iestājās panika.
HP atvēra acis un mēģināja piecelties sēdus, bet ķermenis neklau�sīja.
Turklāt viss bija tum�s. Piķa melna tumsa.
Skaidrs, viņ� ir paralizēts.
Akls.
Soon to be dead�
Tātad �ādi tas beigsies. Uz netīras virtuves grīdas pamestā dzīvokli.
No acīm sāka plūst asaras, un HP no visa spēka centās aizmirk�ķināt tās prom.
Bet tad viņ� pamanīja pārmaiņas piķa melnajā tumsā gai�pelēku svītru, kas kļuva aizvien spilgtāka. Pamazām HP sāka iz�ķirt detaļas.
Griesti, lampa. �alūziju aizklāts logs, �ķība priedes koka kumode stūrī.
Locekļos lēnām atgriezās jutīgums, un viņ� aptvēra, ka neguļ uz cietas virtuves grīdas. �ķita, ka viņ� ir mājās, savā guļamistabā.
Jēziņ, kā gan�?
HP vēlreiz mēģināja piecelties sēdus, un �oreiz veicās labāk.
Jā, viņa aizdomas apstiprinājās. Viņ� atradās savā sasodītajā gultā, un viņu mocīja kaut kas līdzīgs visu paģiru ciltsmātei. Sāpēja visas
malas no pirkstgaliem līdz matiem. Galvassāpes bija tik stipras, ka pulsēja pret acāboliem un gandrīz lika viņam mirk�ķināt taktī. Saju�tis rīklē kāpjam nelabumu, HP pierausās kājās un streipuļoja uz tualetes pusi.
Diem�ēl mērķi viņ� īsti nepaspēja sasniegt, bet vismaz paguva uztvert lielāko daļu vēmekļu rokās. Tad ar pūlēm iekāpa vannā, atgrieza krānu un pavērsa seju aug�up pret brīnumaini atbrīvojo�o ūdens strūklu.
HP nosēdēja vannā vairāk nekā stundu, ļaudams ūdenim plūst pār augumu, vien pāris rei�u pabīdījās, lai izvemtos du�as notekā. Tikai tad, kad āda jau sāka sakrunkoties, viņ� jutās pietiekami at�ir�dzis, lai varētu novilkt drēbes un aplūkot ievainojumus.
Augumu pārmaiņus kratīja te auksti, te karsti drebuļi, tomēr, par spīti visam, viņ� bija dzīvs�
Potīte izskatījās pēc amerikāņu futbola bumbas, un mazie, �ūskas zobu atstātie caurumi bija skaidri redzami. Tad kāpēc viņ� nebija nomiris?
Atbildi HP atrada labās ciskas sānos.
Pāris zilumu pieckronu monētas lielumā un da�i pilieni sare�cēju�u asiņu. Acīmredzot viņam tomēr bija izdevies iedurt �ļirces ar pretindi. Visticamāk, viņ� bija sagrūdis iek�ā visas piecas un tad aizrāpojis atpakaļ uz savu dzīvokli. Izglābies pēdējā mirklī.
Labi pastrādāts, HP!
Zobus sāka klabināt vēl viena drebuļu lēkme, un viņ� pagrieza ūdens maisītāju vairāk uz sarkano pusi. Karstais ūdens svilināja ādu, tomēr drebuli nerimās.
y
HP aizgrieza ūdeni, ietinās da�os vecos dvieļos, stīvu kāju izkli�boja priek�namā un gandrīz paklupa pār lauzni, kas gulēja uz grīdas. Uz priek�nama paklāja viņ� pamanīja kabatas lukturīti. Tātad viņam bija izdevies paņemt visu līdzi no �ūsku dzīvokļa, lai neatstātu pēdas.
Lieliski! ■
Tad HP pamanīja revolveri, kas gulēja pie pa�ām durvīm, un pie�sardzīgi to pacēla. Ierocis �ķita krietni smagāks, nekā viņ� atcerējās. Joprojām bija skaidri sajūtama pulvera asā dvaka.
HP pa durvju actiņu palūkojās ārā kāpņu telpā, bet viss lika*, mierīgi.
Durvis uz kaimiņu dzīvokli bija aizvērtas labi! Pat drūmāko briesmu brīdī viņ� bijis pietiekami apķērīgs, lai ieslēgtu tās velna �ūskas� Principā izglābis dzīvību saviem stulbajiem kaimiņiem.
Dzīvokļu kooperatīvs numur 6 vēlas informēt visus biedrus, ka mūsu ēkā diem�ēl izbēgu�as vairākas indīgas �ūskas�
HP mēģināja pasmieties, ta�u no mutes izlauzās tikai skumīga �ērkstoņa, kas lika smadzenēm skaloties pret pieres kaulu, tāpēc viņ� tūlīt mitējās. Tad aiz�ļūca atpakaļ uz virtuvi un izdzēra �etras lielas glāzes remdena krāna ūdens.
Revolveri viņ� atstāja izlietnē.
*
Bleks turpināja tērzēt ar Rebeku gandrīz visu ceļu līdz pilsētai. Izjautāja par Zviedriju un zviedru kultūru, un, pirms viņi nokļuva līdz viesnīcai, Rebeka bija paguvusi pastāstīt gan par vecāku atvaļi�nājumiem, gan dīvainiem vasaras saulgrie�u rituāliem.
Tomass neteica ne vārda. Viņ� pēc savas iniciatīvas bija apsēdies aizmugurējā sēdeklī blakus Blekam un brauciena laikā lielākoties darbojās ap savu Blackberry telefonu. Bet Rebeka tik un tā manīja, ka vīrietis uzmanīgi seko visam, kas notiek ma�īnā.
Pie viesnīcas ieejas drūzmējās kāds desmits �urnālistu, un Rebeka viņus pamanīja jau pa lielu gabalu.
-���� Prese ir klāt, viņa sacīja. Mēs varam iet pa sētas durvīm, ja jūs gribat izvairīties�
Izskatījās, ka Tomass apdomājas, ta�u Bleks viņu apsteidza.
-��� Nē, nē, iesim pa galveno ieeju. Es pieļauju, ka mēs esam dro�ās rokās, mis Normēna.
-��� Galvenā ieeja, Rebeka sacīja mikrofonā pie plaukstas locītavas un no pavado�ās automa�īnas saņēma īsu �sapratu�.
Viņi apstājās pie ietves. Rebeka deva abiem vīriem pavado�ajā ma�īnā da�as sekundes laika apstāties un ieņemt vietas, pirms atvēra savas durvis.
Kopumā te bija desmit divpadsmit cilvēki, un neviens neizskatī�jās īpa�i entuziastisks vai agresīvs. Gaidīdami viņi turējās pienācīgā attālumā.
Mrsi�s no pavado�ās ma�īnas jau bija nostājies uz kāpnēm. Viņ� palūkojās apkārt, tad pamāja Rebekai ar galvu. Viņa atvēra Bleķa durvis, un tūlīt'sāka zibsnīt fotoaparāti. Tomēr tie nebija necik aiz�rautīgi klik�ķi, vairāk izklausījās pēc pienākuma izpildes. Rebeka minēja, ka lielākā daļa fotogrāfu �eit ieradu�ies, lai fotografētu kāzu viesus, nevis viņas VIR
Viņa devās pa priek�u, un abi vīrie�i sekoja da�us metrus aiz viņas.
Pēc desmit sekundēm viņiem jau vajadzēja būt iek�ā, ta�u Bleks pēk�ņi pamanīja televīzijas kameru.
-��� Mis Juhansone, viņ� mazliet par skaļu sacīja un sasveicinājās ar �urnālisti.
-���� Protams, man ir laiks, Rebeka dzirdēja viņu sakām, tāpēc tūlīt ātri pārgrupējās un nostājās slīpi aiz Bleķa. Toties Tomass devās iek�ā, un viņa redzēja, kā Mrsi�s atver viņam durvis.
Piepe�i bara malā pie pa�as ēkas sienas parādījās divi cilvēki bal�tiem kombinezoniem līdzīgos apģērbos, un Rebeka manīja, ka viņi sāk darboties ap līdzi atnestu maisu. Dro�i vien amatnieki, tomēr kaut kāda iemesla dēl vinu klātbūtne �ķita satrauco�a.
5 > >
Rebeka pacēla roku ar mikrofonu pie mutes un nogaidīja. Blondā televīzijas �urnāliste, kuru viņa neskaidri atcerējās no kāda kanāla ekonomikas redakcijas, acīmredzot bija pateikusi kaut ko jautru, jo Bleks skaļi iesmējās. Kombinezonos tērptie, vīrietis un sieviete ap div�desmit, turpināja darboties ap savu maisu. Rebeka pagrieza galvu, lai pasauktu pie sevis Mrsi�u, ta�u durvis bija neapsargātas. Viņ� acīmre�dzot bija iegājis foajē kopā ar Tomasu, nepamanot, ka viņi apstāju�ies.
-���� Redziet, mis Juhansone, PayTag pastāv tikai viena iemesla dēļ. Viņa dzirdēja Bleķa balsi. Tāpēc, ka mēs gribam radīt at�ķirību. Gribam palīdzēt saviem klientiem gan Zviedrijā, gan visā pasaulē uzglabāt konfidenciālo informāciju simtprocentīgi dro�ā veidā. Mums jākontrolē riski, kas saistīti ar informācijas apstrādi, bet, pro�tams, mūs neinteresē klientu dati�
Abu kombinezonos tērpto kustības kļuva aizvien saraustītākas, drud�ainākas. Mrsi�u joprojām nemanīja.
Rebeka nospieda rācijas podziņu. Labā roka piepe�i bija sākusi drebēt.
-��� �ellgrēn, divi cilvēki baltos kombinezonos kaut ko dara pie ēkas fasādes, tu viņus redzi?
-��� Es viņus redzu, eju!
Rebeka ar acs kaktiņu manīja, kā ma�īnas durvis atveras. �ellgrēns bija pa pusei izkāpis uz trotuāra, kad abi kombinezonos pagriezās.
*
Protams, viņam vajadzētu bēgt prom no pilsētas. Aizbraukt saso�dīti tālu, kur neviens draņķis vinu neatrastu.
�is Plēsējs vai kā viņu sauca, varēja kuru katru brīdi atgriezties savā dzīvoklī un atklāt, ka no viņa mīlules kāds uztaisījis malto gaļu, nospēris viņa revolveri, turklāt salādējis sevī visu serumu no ledus�skapja.
HP gan nebija atstājis pirkstu nospiedumus, un cerams, ka visas asinis bija paliku�as zeķē, tāpēc vismaz kruķi viņam nevarētu neko piesiet. Bet tam nebija nozīmes, viņ� jau zināja, ka Plēsējs nemū��am neiejauks policiju. Viņ� pats uzmeklēs tuvāko aizdomās turamo. Tuvāko. Un �ī apciemojuma mērķis nebūs draudzīga kaimiņu papļā�pā�ana�
Tomēr bija divi iemesli, kāpēc HP nevarēja nekur braukt. Pirm�kārt, kruķi bija paņēmu�i viņa pasi un noteiku�i ceļo�anas aizlie�gumu. Tā gan nebija liela problēma, viņ� tik un tā varēja brīvi pār�vietoties pa visu �engenas zonu, turklāt par naudu vienmēr varēja uzburt viltotu pasi. Tikai� doma tikt izsludinātam starptautiskajā meklē�anā ne�ķita īpa�i vilino�a.
Otrais iemesls bija krietni nopietnāks: viņ� bija pārāk sliktā formā, lai ceļotu. �ūskas inde apvienojumā ar seruma kokteili bija padarījusi viņu vecāku par kādiem se�desmit gadiem. Jau īsa pārvie�to�anās no gultas līdz dīvānam atņēma visus spēkus.
Tātad viņam atlika vien turpināt slēpties dzīvoklī kā tādai Annai Frankai
Piepe�i no ārdurvju puses atskanēja troksnis, un HP sarāvās. Metāliska skrāpē�anās, it kā tur kāds mēģinātu pacelt vēstuļspraugas aizvaru.
HP uzslējās no dīvāna un lēnām aizkliboja uz priek�namu.
Nebija nekādas steigas. Viņ� bija sakārtojis aizvaru tūlīt pēc tam, kad policija izgāza durvis. Pievilcis da�as skrūves tā, lai to varētu pacelt tikai par da�iem milimetriem. Tagad sprauga bija par mazu, lai tur varētu iemest kaut ko uzliesmojo�u.
Un tas bija dro�i arī pret �ūskām�
Vismaz tā viņ� domāja.
HP redzēja, ka pa spraugu ielīdis tikai vēstules stūris, un pēc mirkļa vilcinā�anās uzmanīgi to pavilka. Aploksne ar lodziņu un oficiālu logo.
Viņ� to uzplēsa ar rādītājpirkstu, lēnām atgriezdamies pie dīvāna.
Nopratinā�anas pavēste
Ar �o Henriks Peter�ons tiek uzaicināts uz nopratinā�anu lietā K-345456-12�
HP saņurcīja papīru un svieda pret sienu. Ja kruķi gribēja runāt, tad būs spiesti ierasties viņam pakaļ.
Viņ� noslīdēja zemāk dīvānā, paņēma pulti un lēnām klik�ķināja pār kanāliem, līdz atrada ziņu izlaidumu.
Ēriks Seder�elds, agrākais Moderātu partijas komunikācijas stratēģis un jaunais karalnama preses sekretārs. Kā jūs raugāties uz karaļnama rekordzemajiem popularitātes rādītājiem? Vai tie zināmā mērā neap�tum�o gatavo�anos kāzām�
HP klik�ķināja tālāk, pirms glumais tips uzvalkā uz ekrāna bija paspējis atbildēt.
Veļas pulvera reklāma�
Uzticies rozā�!
KLIK
Emerdeila.
KLIK
Jauns kanāls, vēl viena garlaicīga intervija. Viņ� atkal nospieda pults pogu. Tomēr, sekundi pirms televizors nomainīja kanālu, paspēja izlasīt titrus.
HP gandrīz uzlēca kājās no dīvāna un uzsita pa pulti tā, ka plast�masa noknik�ķēja.
Marks Bleks, PayTag grupas izpilddirektors.
Viņ� uzspieda skaņas skalu līdz galam, bet tik un tā bija grūti saklausīt runāto. �ķita, ka ausīm ir uzlikts vāks. HP spēja sadzirdēt tikai sve�u balsu murminā�anu, teikumu fragmentus, kas likās nesa�deram kopā.
PayTag vienīgais mērķis ir palīdzēt�
Piedāvājam tikai to, ko prasa tirgus�
Dro�āka pasaule�
Novērst terora aktus�
Nesaprotu kritiku�
Laiks ieviest Zviedrijā modernus likumus, kas pielāgoti reālajai situācijai� ,
HP pielīda pie televizora tik tuvu, ka varēja pieskarties ekrānam. Blenza uz to ar tādu pa�u �ausmu pilnu aizrautību, kā pētīdams �ūsku, kas bija aprijusi �urku. Un piepe�i saprata, ka patiesībā �ūska un Bleks ir viena veida radības.
Nezvēri ar ledainām un nekustīgām acīm. Nezvēri, kas aprij naivo medījumu.
Viņ� blenza uz Bleķu, uz nevainojamo uzvalku, labi izgludināto kreklu un �ausmino�i simpātisko reptiļa smaidu vīrie�a lūpās. Ta�u visvairāk uz sievieti, kura turēja Bleķu aiz rokas.
*
PayTag kills internet freedom,
Tā bija rakstīts uz transparenta, ko atritināja abi kombinezonos tērptie. Neviens neko neteica. Viņi stāvēja pavisam klusi, paslēpu�i sejas aiz �ausmīgajām, baltajām Gaja Foksa maskām.
�ellgrēns bija jau gandrīz ldāt, ta�u Rebeka redzēja, ka viņ� saminstinās.
Neviens no abiem demonstrantiem nekustējās ne no vietas.
Bleks pa pusei pagriezās pret Rebeku un uzmeta viņai skatienu, kas lika nekavējoties atlaist tvērienu ap viņa delmu.
-��� Varbūt laiks iet iek�ā? Rebeka nomurmināja, bet Bleks viņu ignorēja.
-��� Atvainojiet, mis Juhansone. Bleks atkal pagriezās pret �urnā�listi. Vai jūs nebūtu tik laipna un neatkārtotu pēdējo jautājumu?
-���� Nekad vairs tā nedariet, mis Normēna, viņ� īsi sacīja pēc da�ām minūtēm, kad viņi jau devās uz vestibilu.
*
�etri paracetamoli.
Trīs glāzes ūdens.
Divas cigaretes.
Viens revolveris.
Viņ� bija gatavs. �is uzdevums viņam būs pēdējais, to viņ� jau zināja. Ta�u izvēles nebija.
Bleks bija indīga �ūska, briesmonis, kuru radījis Spēles vadītājs. Nosūtīts aprīt visu pasauli.
Un viņ� sāks ar Beku�
>
Aina bija pazīstama: Bekas plauksta uz viņa rokas, viņas nemie�rīgais skatiens.
Beka un tēvs.
Beka un Dāgs.
Beka un Bleks.
Protams, aiz tā visa stāvēja Spēles vadītājs. Viņ� bija iegrūdis Beku Bleķa nagos. Un, tie�i tāpat kā gadījumā ar to nelieti un sievu sitēju Dāgu, pastāvēja tikai viens veids, kā Beku izglābt. At�ķirība tikai tā, ka �oreiz viņam bija īsts ierocis un nevajadzēja paļauties uz sabojātām balkona margām.
HP uzvilka jaku. To pa�u veco armijas jaku, ko bija sameklējis pirms otrā uzdevuma. �ķita, ka kop� tās dienas pagāju�i jau simt gadi.
Viņ� pats jutās kā pārsniedzis simt gadu vecumu. Vairāk nobrie�dis pansionātam nekā a man on a mission
Revolveris nevainojami iegūla vienā no dziļajām sānu kabatām.
HP da�as reizes pavingrinājās pie spoguļa, tomēr īsti nespēja uzķert sajūtu no filmas �Taksists�.
Nebija jau nekāds brīnums. Viņam nepietika spēka. Un kā viņ� izskatījās! Bārda izspūrusi uz visām pusēm, acis iegrimu�as, bet vaigi kā divas lielas bedres. Apak��oklī ērmīgi izspiedu�ies zobi, it kā lūpa būtu atkārusies no smaganām.
HP novilka cepuri zemu uz pieres, bet pārējo seju paslēpa aiz pārāk lielām spogulbrillēm. Viņu nepazītu neviens, pat ne Beka. Viņ� pats tik tikko sevi pazina�
Revolveris �ķita smags, bija grūti to noturēt taisni. Lai uzvilktu gaili, vajadzēja pamatīgi nopūlēties. Tagad tikai nelielu spiedienu, vieglu rādītājpirksta kustību, un viss būs galā�
Gan Blekam, gan viņam pa�am.
Nekādu izred�u, ka Spēles vadītājs ļautu viņam dzīvot pēc �āda pārkāpuma.
Ta�u izvēles nebija.
Viņam jānocērt �ūskas galva.
Viņu pamodināja klauvējieni, un pagāja krietns bridis, iekams viņa aptvēra, kur atrodas. Grand viesnīcas numurā, �etru istabu attā�lumā no Bleķa luksusa numura.
Rebeka piecēlās sēdus un ieskatījās radio pulksteni: 02.12.
Galva �ķita dulla, it kā būtu piepildīta ar kādu viskozu vielu, un viņa paberzēja acis ar plaukstām, cenzdamās atmodināt smadzenes.
Klauvējieni atkārtojās. Rebeka izkāpa no gultas un ātri uzvilka bikses un blūzi, pirms pavēra durvis spraudziņā.
Tas bija Tomass.
-���� Sorry for waking you, Rebeccaviņ� nomurmināja un paspēra soli uz priek�u, tā ka Rebekai neatlika nekas cits kā vien viņu ielaist.
Tomass pavicināja savu Blackberry, ko turēja vienā rokā.
-��� Mēs esam saņēmu�i ziņas par draudiem misteram Blekam, ļoti ticamas zinās.
-��� Ak tā�
Rebeka īsti nesaprata, ko viņai vajadzētu sacīt.
-Tikko zvanīja sens draugs no Slepenā dienesta. Ir saņemta informācija, ka teroristu organizācija Stokholmas apmeklējuma laikā plāno pret mums atentātu.
-���� Skaidrs� Rebeka darbojās ap blūzes apak�ējām podziņām, cenzdamās ieviest kārtību savās miegainajās smadzenēs. � Kāda orga�nizācija?
-��� Viņiem nav īsta nosaukuma, kas varbūt izklausās mazliet dīvaini. Parasti jau teroristiem patīk lielīties. Bet mēs esam novē�roju�i viņus pietiekami ilgi, lai saprastu, ka, par spīti neuzkrīto�ajai uzvedībai, viņus nevajag novērtēt par zemu.
-���� Un kāds būtu vinu intereses iemesls?
Tomass paraustīja plecus.
-��� Teroristiem ne vienmēr ir vajadzīgs iemesls, mis Normēna. Fanātiķiem ir pa�iem sava loģika, bet, visticamāk, tam ir saistība ar pēdējiem protestiem. Transparents vakar vakarā�
Rebeka pamāja ar galvu un aizgriezās, lai atpogātu bikses un sakārtotu blūzes apak�malu. Reizē izmantodama iespēju iebāzt bik�u kabatā zāļu pudelītes, kas stāvēja uz naktsskapī�a.
Viņa pagriezās un atvainodamās uzsmaidīja Tomasam, ta�u vīrie�a sejas izteiksme neatklāja, vai viņ� ir ievērojis tabletes.
-���� Labi, ko tie�i mēs zinām? Rebeka turpināja.
-���� Neko daudz, bet mans draugs bija pietiekami satraukts, lai piezvanītu man nakts vidū. Viņ� nevarēja īpa�i daudz stāstīt, un tas, visticamāk, nozīmē, ka informācija nāk no slepena avota.
-���� No kāda savējā?
Tomass pamāja ar galvu, ar brīvo roku knibinādams pārāk garo �aketes piedurkni.
-���� Bet mēs tik un tā nezinām organizācijas nosaukumu?
-��� Viņiem ir at�ķirīgi vārdi, atkarībā no tā, kam jautā. Cirks, Noti�kums, Izrāde� �
Rebeka papurināja galvu.
-���� Nekad neesmu dzirdējusi.
-Jā, tā jau es domāju. Viņi ir ļoti anonīmi. Izmantot daudzus da�ādus vārdus ir labs paņēmiens, kā palikt ārpus redzesloka. Ta�u mēs no pieredzes zinām, ka viņi ir spējīgi gandrīz uz jebko� -Tomass turpināja raustīt piedurkni, it kā censtos padarīt to vēl garāku.
-���� Labi, iesākumam es nolik�u pie Bleķa kunga durvīm pastāvīgu apsardzi. Rebeka brīdi apdomājās. Un ierosinu rīt lidot ar. heli�kopteru, nevis braukt ar auto.
-���� Lieliski, bet vai jūs varat to nokārtot tik īsā laikā?
Rebeka pamāja ar galvu.
-��� Nekādu problēmu.
Viņa paņēma no naktsskapī�a pistoles maksti, piestiprināja to pie jostas un uzvilka �aketi.
-��� Vai man vēl kaut kas jāzina, Tomasa kungs?
-���� Ne �obrīd, man apsolīja vairāk informācijas rīt no rīta, tad mēs varēsim visu pārrunāt no jauna.
-���� Labi.
Rebeka sekoja viņam līdzi gaitenī un apstājās pie Bleķa durvīm.
-��� Vai vin��?
-��� Ar viņu viss kārtībā, mēs pirms kāda brī�a runājām.
-���� Labi.
-��� Tad arlabunakti, Rebeka, atsūtiet man e-pastu, kad būsiet no�kārtojusi transportu.
-���� Protams.
Viņa brīdi vilcinājās. Doma bija uzradusies ne no kurienes, tomēr viņa bija spiesta to izrunāt.
-Tikai pēdējais jautājums. �ī organizācija�
-Jā?
-��� Vai tā kādreiz ir bijusi zināma ar vārdu�
*
Spēle!
Tas bija viss, par ko viņ� spēja domāt.
Par spīti visiem paracetamoliem, galva sāpēja tik stipri, ka vai acis sprāga laukā.
-��� Tu nu gan neizskaties lāgā, vecīt� nomurmināja taksometra �oferis.
No shit, Sherlock!
-��������������� Gripa, HP īsi attrauca, ko�ļādams neaizsmēķēto cigareti.
-��� Tik stulbi noķert to vasaras vidū.
�oferis ieķiķinājās.
-��� Kā tad! Es katru rudeni potējos, lai nebūtu jāslimo. Tu jau zini, darbā satieku tik daudz tautas, un vīrusi un visi citi dranki, kas lido
) > H
pa ma�īnu�
Viņ� apstājās, paskatījās apkārt un tad veica strauju pagriezienu uz pretējo joslu pār nepārtraukto viduslīniju.
-���� Bet skaidrs, ka pēc cūku gripas un visiem, kuri saslima pat sapotēju�ies, jāsāk drusku �aubīties.
-��� Mhm, HP norūca. �oferis viņam kādu atgādināja, bet viņ� īsti nespēja pateikt, ko.
-���� Reizēm gandrīz jāsāk prātot, vai cūku gripa vispār bija vai ari tas viss notika tikai tāpēc, lai radītu noietu lielam daudzumam nepār�baudītu vakcīnu� �oferis turpināja.
Ja tik tu zinātu, draudziņ!
Parastos gadījumos HP būtu ieslīdzis diskusijā, ta�u tagad tik tikko uzdro�inājās atvērt muti, baidīdamies izlaist no tās vēmekļu kaskādi.
Viņi jau bija uz Sepsbrū tilta, atliku�as vien trīs �etras minūtes, tāpēc vajadzēja tikai izturēt.
HP nospieda loga podziņu, lai ielaistu salonā mazliet rīta gaisa.
-���� � tik daudz cita, ar ko varas iestādes mūs muļķo. Piemēram, vai esi dzirdējis, ka viņiem būs jāsaglabā viss interneta un mobilo telefonu trafiks? Tad jau līdzīgā veidā pastam būtu pirms piegādes jāatver visas vēstules un paciņas! Stulbs ES izdomājums, kuru sabied�rība vienkār�i norij, jo mēs esam pārāk aizņemti ar visām tām tuvradnieciskajām karaliskajām personām, kas ierodas pilsētā. Pilnīga Austrumvācija, ja tu man jautātu�
HP izklaidīgi pamāja ar galvu.
Piepe�i viņ� aptvēra, ko �oferis viņam atgādina.
Mangi�
Ak kungs, kā viņam pietrūka Manges! Nebija ne ziņas, ne miņas kop� ziemas. Necēla telefonu: ne mobilo, ne mājas. Gandrīz it kā izvairītos ar nolūku�
-��� Tā, esam klāt, Kungstredgordena. Ar karti vai skaidrā?
HP nomurmināja kaut ko nedzirdamu un izvilka no bik�u kaba�tas saburzītu simtnieku.
-��� Starp citu, cik pulkstenis?
-���� Bez piecpadsmit se�i no rīta, vecīt, briesmīgs laiks, kad būt nomodā.
HP atvēra ma�īnas durvis un izkāpa uz trotuāra, knibinādamies ap �ķiltavām. Rokas tā trīcēja, ka viņ� gandrīz apsvilināja degungalu, pirms dabūja aizsmēķēt cigareti.
Rita vēsums lika nodrebēt, un HP ievilka pāris dziļu dūmu, lai mazliet sasildītos. Grand apgaismotā fasāde atradās simt metru uz priek�u. Viņ� iebāza roku jakas kabatā, sakļāva pirkstus ap revolvera spalu.
Gandrīz galā.
Gandrīz mājās�
*
Rebeka izstaipījās un izmeta īsu loku pa gaiteni. Pēc gandrīz �et�rām stundām, nosēdētām uz krēsla, locekļi bija pavisam stingi.
Viņa apspieda �āvas un ieskatījās pulksteni. Pēc da�ām minūtēm būs laiks doties ceļā.
y
Apkalpo�ana numurā bija sākusies pirms pusstundas, un tas nozī�mēja, ka Bleks tagad ir izgulējies, nomazgājies un paēdis.
At�ķirībā no viņas pa�as�
Rebeka vēlreiz apspieda �āvas, tad pacēla gaisā labo roku. Tikai viegla, gandrīz nemanāma drebē�ana.
Miegazāļu efekts vēl īsti nebija izgaisis. Tiesa, tabletes nemaz lāgā nelīdzēja pret bezmiegu. Lai gan ārsts bija licis palielināt devu, viņa bie�āk iekrita neskaidrā snaudā, nevis dziļajā miegā, kas patie�ām bija vajadzīgs.
Pudelītes izspīlēja bik�u audumu.
Viena veida tabletes, lai pārciestu nakti;*otra veida, lai tiktu galā ar dienu�
Domas turpināja riņķot: bankas seifs, pase, revolveris, Tage Sammers vai patiesībā Andrē Pellass un, protams, Henke.
Rebeka viņam naktī bija zvanījusi �etras reizes un nosūtījusi arī īsziņu. Klaj� Stigsona norādījumu pārkāpums. Bet tie�i tāpat kā alla� atbildē viņa bija saņēmusi tikai bezpersonisku balss ierakstu.
Tā, protams, varēja būt sagadī�anās. Un dro�i vien tā arī bija. Difūzai teroristu grupai, kas da�kārt dēvēja sevi par Spēli, visticamāk, nebija nekāda sakara ar spēli, kurā iejaukts Henke�
Rebeka bija pieradusi pie nenoteikta rakstura draudiem Dro�ī�bas policijā tā bija gandrīz ikdieni�ķa parādība. Tomēr viņa nevarēja
būt dro�a, iekams nebija runājusi ar Henki, dzirdējusi brāļa balsi un pārliecinājusies, ka ar viņu viss kārtībā. Ka nekas no visa, kas notiek ap PayTag un Bleķu, nav saistīts ar Henki.
Viņas austiņa iesprak�ķējās.
-���� Mēs esam pie galvenās ieejas, �ef, �ellgrēns sacīja. Te stāv kādi desmit cilvēki, da�i �urnālisti un viens mundrs bariņ�, kas iera�dies vērot karaliskās personas un slavenības. Demonstranti gan nekur nav redzami, beidzu!
-���� Labi, man vajag divus vīrus uz ietves. Mēs dro�i vien dosimies pēc pāris minūtēm, beidzu!
-��� Sapratu!
Tālāk gaitenī atvērās durvis, un pa tām iznāca Tomass.
Uzvalks bija tas pats, kurpes arī, bet krekls jauns. Tāpat kā iepriek�ējam, arī �im apkaklīte izcīnīja nevienlīdzīgu cīņu ar vīrie�a resno kaklu, un kaklasaites mezgls jau bija krietni vaļīgs.
-���� Labrīt, Rebeka. Vai esam gatavi?
-��� Viss ir gatavs. Mēs brauksim atpakaļ uz Brommas lidostu un pacelsimies gaisā. Helikopters uzņem �etrus pasa�ierus, vietas pietiks
. . a
visiem.
-��� Vai galamērķī viss ir sagatavots?
-��� Tur gaidīs divas ma�īnas, es tās �onakt nosūtīju turp tūlīt pēc mūsu sarunas.
-��� Lieliski, Rebeka, iespaidīgi efektīvi, man jāteic.
Rebeka pamāja ar galvu un novērsās.
-��������������� Es tikko saņēmu ziņu no mistera Bleķa, Tomass turpināja.
-��� Viņ� būs gatavs pēc piecām minūtēm.
-���� Paldies, es brīdinā�u pārējos.
Nospiezdama savas rācijas podziņu, Rebeka pamanīja vieglo, tik tikko redzamo izvirzījumu �aketē pie Tomasa labās gū�as. Tas varēja būt viņa Blackberry, lielākā daļa amerikāņu dievināja jostas makus. Aģents 007 ar tiesībām rakstīt e-pastus.
Ta�u piepe�i viņu pārņēma pārliecība, ka �is izcilnis ir pavisam kas cits. Kaut kas daudz bīstamāks�
Rebeka atvēra muti, lai bilstu pāris vārdu, bet �ellgrēna balss austiņā viņu apsteidza.
-��� �ef, man �ķiet, ka mums ir neliela problēma�
*
4
Viņ� turējās mazliet pa gabalu, apskatīja ļau�u bariņu pie sarka�nās samta virves. Iesākumā tur viss bija mierīgi. Pulciņ� vecu tantī�u, pāris gurdenu fotogrāfu.
Tie�i pie ieejas stāvēja divas melnas ma�īnas, un tām blakus uz ietves divi vīri uzvalkos. Jau pa gabalu oda pēc policijas, tāpēc HP palika pienācīgā attālumā.
Piepe�i notikumi sāka risināties straujāk. Tālāk krastmalā bija apstāju�ies vairāki minibusi, un no tiem izkāpa vesels bars cilvēku. Divdesmit, trīsdesmit, varbūt vairāk, visi gai�os kombinezonos un baltās plastmasas maskās, kas viņus padarīja gandrīz vienādus. Tikai da�u sekun�u laikā viņi bija �ķērsoju�i ietvi un nu sāka atritināt trans�parentus.
PAYTA6 = STĀSI APTURIET DATU UZGLABĀ�ANAS DIREKTĪVU!'!
BEWARE THE CORPORATE INVASION OF PRIVATE MEMORY!
Kruķi uzvalkos kļuva manāmi nervozi. HP redzēja, kā viens no tiem runā mikrofonā pie rokas locītavas.
Viņ� paspēra da�us ātrus soļus, lai nokļūtu tuvāk, bet gandrīz tūlīt bija spiests gaitu palēnināt. Ja nu Bleks pēdējā brīdī izvēlas citu ceļu? Bija ta�u ari sētas puses izeja.
Viņ� nepaspēs turp laikā�
Nolādēts!
HP gāja gar krastmalu, uzmanīgi vērodams visu, kas notika otr�pus ielai. Bija ieradusies televīzijas komanda, miegainie fotogrāfi tūlīt
pamodās un sāka drūzmēties. Kņada kļuva aizvien lielāka, u/mnnlgl sāka tuvoties ziņkārīgie.
Pēk�ņi skatu aizsedza balts furgons. Pēc da�ām sekundēm tas apstājās gabaliņu tālāk.
�ķita, ka demonstranti ir ieņēmu�i vietas pie virves. Viņi Izsīca tījās diezgan �ausmino�i savos baltajos kombinezonos un maskās. Neviens neteica ne vārda, vienīgās skaņas nāca no fotogrāfiem un televīzijas ļaudīm, kas �ķita ķildojamies par vietu.
Viens no uzvalkotajiem turpināja runāt savā mikrofonā. Neizska�tījās, ka viņ� būtu apmierināts ar situāciju.
No �epsholmenas lēnām tuvojās policijas automa�īna, un otrs uzvalkotais izgāja uz ielas un ar mājienu aicināja to tuvāk.
HP ie�mauca starp minibusiem. īsā pastaiga no Kungstredgordenas bija prasījusi visus spēkus viņ� bija spiests atbalstīties pret busiņu, lai atvilktu elpu.
Baltais furgons stāvēja tikai da�us metrus pa labi. HP sejā sitās dīzeļa izplūdes gāzes, bet viņ� bija pārāk gurdens, lai dusmotos.
Pulciņam pie viesnīcas bija pievienoju�ies vēl citi ziņkārīgie, un ap ieeju tagad drūzmējās vismaz piecdesmit se�desmit cilvēku.
Policisti atstāja savu patruļma�īnu un izkāpa uz trotuāra. Kamēr viņi stāvēja un runāja ar uzvalkotajiem, HP izmantoja izdevību, lai �ķērsotu ielu.
Nokia telefons gulēja krū�u kabatā; bija nepiecie�amas vairākas minūtes, lai to atdzīvinātu.
Sirds stipri sitās krūtīs, nelabums bija tik tikko savaldāms.
*
�Labrīt, mis Normēna!
�Labrīt, Bleķa kungs! Rebeka atbildēja un ieskatījās viņam acīs.
Nekādu pēdu no vakardienas neapmierinātības. Jauki!
������������ �odien ir vairāk demonstrācijas dalībnieku, viņa sacīja.
-���� �etrdesmit līdz piecdesmit cilvēku, bet viņu skaits arvien pieaug. Es ierosinu izmantot alternatīvo evakuācijas ceļu.
Rebeka pa�ķielēja uz Tomasu.
-���� Kāda �obrīd ir situācija? � viņ� īsi vaicāja.
-��� Mierīga, ta�u nedaudz saspringta. Mums ir divi viri uz ietves, un ir ieradu�ies arī divi policisti formastērpos.
-���� Mediji? � �oreiz tas bija Bleks.
-��� Apmēram tāpat kā vakar, varbūt mazliet vairāk. Da�i fotogrāfi un vismaz viena televīzijas grupa.
Bleks un Tomass saskatījās.
Rebekas labajam apak�delmam pārskrēja vieglas trīsas, liekot pirkstiem sarauties.
Velns, ne tagad!
-���� Mēs negribētu, ka mūs uzskata par cilvēkiem, kas aiz�mauc pa sētaspusi, Rebeka, Tomass sacīja. � It īpa�i, ja klāt ir mediji. To varētu iztulkot tā, ka mums patiesībā ir kas slēpjams. Atklātība ir nozīmīga PayTag zīmola daļa.
Rebeka pamāja ar galvu, piesardzīgi savilkdama labo dūri aiz muguras, lai apvaldītu drebē�anu.
-���� Saprotu.
Telefons iek�kabatā sāka vibrēt, bet viņa to ignorēja.
-���� �ellgrēn, mēs ejam lejā, viņa sacīja mikrofonā.
*
-��� Te es, viņ� sacīja, kad ieslēdzās viņas automātiskais atbildētājs. Pēc tam īsti nezināja, kā turpināt.
-���� Es� nu�
Piepe�i uzvalkotie kļuva steidzīgi. Viens atvēra pirmās ma�īnas durvis, otrs paspēra da�us soļus ļau�u pūļa virzienā.
Abi policisti formastērpos pielika rokas pie jostas, bet, �ķiet, īsti nezināja, ko iesākt. Kā pēc mājiena demonstranti sāka skandēt:
Don�t be evil!
Dorit be evil!
HP pārtrauca sarunu un iebāza brīvo roku jakas kabatā. Pirksti pieskārās revolvera spalam.
Kaut kur aiz muguras aizcirtās smagas ma�īnas durvis, liekot viņam satrūkties.
>
*
Liftā spēlēja klusa mūzika. The winner takes it all pāna flautas versijā. Acīmredzot tas bija nerakstīts likums, ka zviedru viesnīcu liftos jāspēlē ABBA meldiņi�
Rebeka piesardzīgi atpogāja �aketi un piespieda labo apak�delmu pie sāniem, lai sajustu, vai pistole un saliekamais steks ir vietā. Patie�sībā viņai vajadzētu valkāt aizsargvesti, tomēr pretēji saviem ierasta�jiem principiem viņa bija izvēlējusies to nedarīt. Lielākoties tāpēc, ka negribēja stāties blakus Blekam sakarsusi un nosvīdusi.
Kļūda, liela kļūda to Rebeka tagad saprata.
Nolādēts, viņai jāsaņemas, jāsaved kārtībā galva�
Mute bija izkaltusi, sirds sitās straujāk, nekā vajadzētu. Labā roka tik stipri drebēja, ka viņa bija spiesta iebāzt to bik�u kabatā.
Viņa bija piedalījusies ievērojami riskantākos uzdevumos, tātad nevajadzētu tā nervozēt.
Iek�kabatā vibrēja telefons. Jau tre�o reizi. Lai kur� tur zvanītu, �is cilvēks �ķita apņēmies dabūt viņu rokā. Bet tam glu�i vienkār�i būs jāpagaida. Darbs pirmajā vietā.
Lifts apstājās pirmajā stāvā, un durvis lēnām atvērās.
Rebeka dziļi ievilka elpu.
*
Ļau�u pūļa saucieni skanēja aizvien skaļāk. Kāds uzgrūdās vie�nam no misiņa stabiem, un norobe�ojuma virve sa�ūpojās.
Uzvalkotais pie virves sāka kliegt:
-��� Atpakaļ, atpakaļ!
Abi policisti vilcinādamies paspēra da�us soļus uz priek�u.
HP pirksti sa�ņaudzās ap revolvera spalu. Ceļa atpakaļ vairs nebija.
Ārdurvis atvērās, un saucieni pārtapa rēcienos, ta�u piepe�i H1
�ķita, ka viņa ausis ir aizkritu�as. Skaņu sega visapkārt pārvērtās klusā murdoņā, un viņ� dzirdēja tikai savu smago elpu.
I-i-e-elpa
I-i-z-eipa�
Skats sa�aurinājās, pārvēr�oties par neskaidru tuneli, un uz mirkli HP bija pārliecināts, ka zaudēs samaņu. Viņ� vēl stiprāk sa�ņaudza revolveri, tīkla raksts iespiedās plaukstā.
Viņu pamodināja simtiem mazu, svelo�u adatas dūrienu, atgādiļ not, kāpēc viņ� ir �eit.
Jāpaveic uzdevums.
Pēdējais�
Un tad HP viņu ieraudzīja.
Pa�u �ūsku. Marku Bleķu.
Kliedzieni atskanēja, līdzko viņi atvēra ārdurvis. Ļau�u pūlis spie-
dās tuvāk.
Rebeka paspēja ievērot maskas, baltos kombinezonus un Sell-
grēna satraukto skatienu. Tad abu policistu ātrās kustības, kad viņi
izbīdīja stekus.
�ī ceļa izvēle bija kļūda.
Atpakaļ, mēs ejam atpakaļ! Rebeka uzbļāva Tomasa platajam
skaustam.
Ta�u �ķita, ka Tomass viņu nedzird. Viņ� turpināja ceļu uz
ma�īnu, un Bleks viņam cie�i sekoja.
Viens no virves stabiņiem apgāzās un kritienā aizvilka līdzi pārē-
ar pātagas cirtienam līdzīgu skaņu, uz�ļākdama baltajiem kombine�zoniem asiņu un siekalu du�u. Tomass par to neuztraucās, viņ� tikai pagrūda grīļīgo augumu atpakaļ, lai atbrīvotu vietu. Vēl viens sitiens un vēl viens.
jos.
Nākamajā mirklī demonstranti jau bija soļa attalumā.
Tomass nekavējoties ietrieca elkoni vienam sejā. Maska pārplīsa
Tad Rebeka ieraudzīja, kā viņ� saliecas un iebā� roku zem �aketes labi pazīstamā �estā.
Viņa ar kreiso roku satvēra Bleķa aug�delmu un pavilka vīrieti luvāk sev, vienlaikus ar labo roku taustīdamās gar jostu pēc steka. Koka tik stipri trīcēja, ka viņa nevarēja to atrast.
Nākamajā mirklī atskanēja Tomasa kliedziens.
*
Viņ� izskatījās gandrīz tāpat kā televīzijā.
Augsta piere, smails deguns, atpakaļ atķemmēti iesirmi mati. liivumā reptiļa iespaids bija vēl izteiktāks. HP gandrīz �ķita, ka viņ� saredz �ķeltu mēli iz�aujamies starp plānajām lūpām. Novērojam apkārtni, plānojam uzbrukumu.
Ļau�u pūlis auroja, spiedās cauri norobe�ojumam. HP sekoja, sviedriem plūstot pār muguru.
Atskanēja krak�ķis, un viens no baltajiem viņa priek�ā nokrita uz muguras. Maska noslīdēja, atklājot krīta bālu, �okētu sievietes seju. Asinis plūda viņai no deguna, �ļācās pār baltā kombinezona priek�pusi.
Nākamajā mirklī viņ� pamanīja Beku. Tie�i aiz Bleķa, ar plaukstu uz vina rokas.
>
Pārāk tuvu.
HP lēnām sāka vilkt roku ārā no kabatas�
*
-��� GU-U-UN!!
Starp baltajiem kombinezoniem pavīdēja tum�a figūra. Cepurīte ar nagu, saulesbrilles, pinkaina bārda.
Rokas rāva vinu aiz drēbēm, centās saķert Bleķu�
J 5
Kliedziens atskanēja no kreisās puses. Guturāls bļāviens, kuru viņ� tik tikko uztvēra. Ta�u viņ� nepagrieza galvu. Tikai turpināja celt roku, pievērsis skatienu Blekam.
*
*
Piepe�i �ķita, ka viss notiek palēninātā kustībā. Viņa uztvēra katru sīkāko detaļu ainā ap sevi.
Baltos demonstrantus, ko Tomass tikko bija nogāzis zemē.
Asinis, kas notraipīja viņu kombinezonus.
Tad Tomasa sudraboto milzu revolveri, kas lēnām slīdēja ārā no maksts.
Demonstranti viņa priek�ā pacēla rokas, centās aizsargāties.
Viņa skaidri redzēja aizdomīgo personu ļau�u pūlī. Cepure, spoguļbrillles, tum�a armijas jaka. Roka pusceļā ārā no kabatas�
Tad viņ� uz da�ām sekundēm pazuda no skata. Rebekas roka tikmēr sasniedza pistoli, pirksti saslēdzās ap spalu.
Drebē�ana nemitējās. Trauksmes signāli trok�ņoja galvā, pārklie�dzot domas. Kaut kas �ajā situācijā nebija pareizi�
Rokas turpināja viņu raustīt, centās izraut Bleķu no viņas tvēriena.
Tomasa ierocis jau bija izvilkts, stobrs pavērsts pret vīrieti armijas jakā. Ta�u demonstranti aizsedza ugunslīniju* Tomass pakāpās sāņus, meklējot brīvu vietu.
Trauksmes signāli turpināja skanēt.
APLAM, APLAM, APLAM!
Pēk�ņi starp demonstrantiem pavērās brīvs laukumiņ�. Vīrietis armijas jakā nekustīgi stāvēja tikai piecu metru attālumā. Viņ� ska�tījās tie�i uz Bleķu, tie�i uz Rebeku. Roka lēnām izslīdēja no kabatas. Tajā pazibēja tum�s priek�mets.
Instinkts ņēma virsroku. Ātras, trenētas kustības.
Izvilkt,
aizslēgs�
uguni!
Blīk�ķis nāca no priek�as. Pietiekami tuvu, lai viņ� sajustu triei icna vilni sejā.
Sekoja stiprs sitiens pa vēderu, un nākamajā mirklī ceļgali pade�vās.
Kliedzieni, panikas falseti visapkārt.
Kāds sagrāba viņu aiz kakla un aizvilka atpakaļ.
Acīs satumsa.
*
Cilvēki panikā kliedza, metās zemē.
Viņa redzēja, kā Tomass pagrie� galvu un skatās uz viņu, kamēr Italti ģērbtie cilvēki visapkārt bēga.
Rebeka zibenīgi iebāza ieroci atpakaļ makstī, saķēra Bleķa roku un, cik ātri vien spēdama, stūma viņu sev pa priek�u uz ietves malu, kur gaidīja ma�īnas.
�ellgrēns viņu panāca, palīdzēja iesēdināt Bleķu.
-���� Brauc! ielēku�i ma�īnā, Rebeka uz�ņāca Sellgrēnam.
-��� Un otrs?
Tomass joprojām stāvēja uz ietves ar revolveri rokās, pār stobru skatījās uz pūli, itin kā tur kādu meklētu.
Viens no policistiem kaut ko uzkliedza Tomasam un pacēla pret viņu ieroci.
>
-��� Viņ� tiks galā pats, brauc, brauc!
�ellgrēns nospieda gāzes pedāli līdz grīdai, un viņi ar rāvienu pameta ietves malu.
-��� Kas, ellē, tur notika? viņ� iesaucās, kad viņi bija nokļuvu�i 11/ Strēmbrū tilta.
*
Līgana, �ūpojo�a, labi pazīstama kustība.
Viņ� gulēja kaut kādā ma�īnā, furgonā, kas ātri brauca. Ļoti ātri.
Strauj� pagrieziens meta viņu pret sienu, un viņ� ievaidējās n sāpēm.
-��� Viņ� ir pamodies, HP dzirdēja sievietes balsi kaut kur ai, galvas.
Viņ� mēģināja pagriezt galvu, ta�u acu priek�ā atkal satumsa.
-��� Nē, nu Viņ� atkal ir bezsamaņā� Tie bija pēdējie vārdi, 1� HP sadzirdēja.
Viņai nepatika lidot helikopterā. Lidaparāta saraustītās kustības Iluta nedabiskas. Tā nebija lidma�īna, kas mīksti slīdēja uz gaisa mi.tumēm. Ja lidma�īnas dzinēji piepe�i apstātos, patiesībā nekas in notiktu: pilots vienkār�i pavērstu priek�galu lejup un lidma�īna I nomu brīdi planētu, kamēr problēma tiktu novērsta.
Turpretī, ja apstājās helikopters, neatlika necik daudz laika, lai Uzveiktu gravitāciju.
Rebeka atvairīja nelāgās sajūtas un ieskatījās pulkstenī.
Vēl desmit minūtes.
Bleks pacēla acis no sava Blackberry.
-� Jā, paldies.
Vai esat saņēmis�kādu ziņu no Tomasa?
Jā, viņ� teica, ka ar policiju viss atrisinājies un viņ� pats atbraukAoi ar ma�īnu.
-�� Labi.
Rebeka dziļi ievilka elpu.
Kā jūs jūtaties? viņa pajautāja.
Labi, Bleks mazliet sasteigti atbildēja. Lieliski, viņ� pie�bildu. Atvainojiet, Rebeka, man, protams, vajadzēja pateikties par ļir.ii ieguldījumu. Kas tur īsti notika?
Bleks centās izklausīties savaldīgs, tomēr Rebekai nebija grūti 11/1 vērt vieglo drebē�anu viņa balsī. Turklāt viņ� no �mis Normēna� lilj.i pārgājis uz �Rebeka�.
ILs patiesībā īsti nezinu. Demonstrācija kļuva nekontrolējama, |�ri pēc tam viss ir mazliet neskaidrs. Cerēju, ka Tomass man piem .hiis un paskaidros.
Viņ� laikam ir bijis aizņemts ar policiju�
-��� Jā, es saprotu. Iero�u likumi Zviedrijā ir stingri, es to Tomasam būtu paskaidrojusi, ja viņ� būtu pajautājis. Bet viņ� man nestāstīja, ka ir bruņots.
>
-Jā, tas nebija īsti prātīgi. Tomass ir pienākuma cilvēks. Viņ� grib to labāko man un uzņēmumam.
Rebeka tikai pamāja ar galvu.
Bleks izslējās un sakrustoja kājas.
-���� Bet viņ� ta�u neiz�āva, un to vajadzētu tulkot viņam par labu, vai ne?
-��� Tas tiesa, Rebeka īsi atteica. Es �āvu.
-���� Vai tas radīs kādas problēmas jums vai mums?
-��� Es vēl nezinu. Mums ir iero�u nēsā�anas licence, turklāt es pie�zvanīju Stokholmas de�urējo�ajam komisāram, pastāstīju, kas notika un kur policija var mani sameklēt. Tad jau redzēsim�
Pēdējais teikums bija meli.
Viņa jau tagad zināja, ka vajadzēs pamatīgi izskaidroties. Ar licenci vai bez tās, tik vienkār�i �audīties nevarēja, it īpa�i jau pilsētā. Nosacījumi brīdinājuma �āvienam bija tādi pa�i kā �āvienam mērķī: akūti, skaidri un nopietni draudi dzīvībai vai veselībai.
Bet tādi ta�u arī bija!
Vīrietim jakā bija ierocis, kā jau Tomass bija kliedzis, un viņ� pilnīgi noteikti mērķēja uz Bleķu.
Tomēr Rebeka bija iz�āvusi tikai brīdinājuma �āvienu�
Tas viss notika instinktīvi, un tagad viņai bija grūti paskaidrot, kāpēc viņa rīkojusies tie�i tā.
Lai darītu labāko iespējamo katastrofālā situācijā, Rebeka centās sev iestāstīt.
Viss bija �ķitis tik aplam. Tomass bija aizsegts, bez iespējas rīko�ties. Ierocis, uzbrucējs viss glu�i kā grāmatas piemērā par nepie�cie�amo pa�aizsardzību.
Izpildīti visi nosacījumi �āvienam mērķī. Tomēr pūlī nebija iespē�jams iz�aut uz noziedznieku, neriskējot trāpīt nevainīgajiem.
Protams, tā.
Rebeka paskatījās uz savām rokām un aptvēra ceļgalus, lai tās nomierinātu.
Piepe�i viņa sajuta, ka Bleks joprojām skatās uz viņu. Uzmanīgi pēta viņas seju, nepatīkami cie�i, un tad pievēr� skatienu trīco�ajām rokām.
-��� Adrenalīns, viņa sacīja. Drīz pāries�
Mirkli Rebekai �ķita, ka Bleks redz viņai cauri.
>
-���� Nolai�anās pēc divām minūtēm, atskanēja balss skaļrunī.
-���� Nu tad� � viņa noteica un ātri uzsmaidīja Blekam.
Ta�u viņ� neatbildēja uz smaidu.
*
Viņ� brī�iem atguva samaņu un atkal to zaudēja.
Vairākas reizes dzirdēja balsis, sarunas, kas norisinājās virs viņa.
-���� Viņ� ir loti sliktā stāvoklī�
>������������ >
-���� Cik daudz viņ� dabūja?
-��� Trīskār�u devu, vairāk es neuzdro�inos dot.
-��� Vai runāji ar Avotu?
-���� Mhm�
-Un?
-Teica, lai mēģinām dabūt viņu pie dzīvības. Citu iespēju nav.
-���� Labi� Tad ko mēs tagad iesāksim?
-���� Gaidīsim.
-��� Vai mēs kaut ko zinām par vietu?
Papīra �aukstoņa kaut kur pa kreisi.
Tagad viņ� bija nomodā jau kādas piecas minūtes, bet turpirtāja turēt acis ciet. Kaut kur pie kreisās auss skanēja ritmiska pīkstoņa, un I 11� minēja, ka tā ir ierīce, kas mēra viņa pulsu. Labāk gulēt mierīgi, elpot lēni un dziļi.
Telpā bija vēl divi cilvēki, vīrietis un sieviete. Viņ� pats gulēja uz kaut kādas ku�etes vai galda da�us metrus tālāk. Viegls spiediens labajā elkonī dro�i vien radās no infūzijas, bet citādi ķermenis jutās p.irsteidzo�i labi.
�eit dīvaini oda, pēc ētera un kaut kā līdzīga muskusam, ko viņ� nespēja identificēt.
-��� Pirmkārt, tā ir liela, daudz lielāka, nekā domājām. Paskaties! Atkal sievietes balss, tad papīru �aukstoņa, un HP minēja, ka tiek
pētīti kaut kādi plāni.
-���� Mhm,� un tās sarkanās zīmes ir�? � Vīrie�a balss izklausījās pazīstama, tomēr HP īsti nespēja to atpazīt.
-���� Sarkanie ir sargi, zilās kameras, dzeltenās da�ādu veidu signalizācija.
-���� Okei. Un tas viss nāk no Avota?
-Jā.
-Tu viņam uzticies?
>
-��� Viņ� nekad nav devis man iemeslu �aubīties. Viss, ko viņ�
>
Pagāja pāris sekun�u, iekams HP saprata, ka sieviete domā viņu.
-���� Es joprojām �aubos. Gan par viņu, gan visu pasākumu.
Atkal vīrie�a balss, mazliet gaudulīga, ļoti pazīstama. HP cīnījās
ar kārdinājumu atvērt acis un pagriezt galvu.
Piepe�i viņ� juta, ka pīksto�ajiem signāliem pieaugusi frekvence. Sasodīts, viņam jānomierinās.
Elpo dziļi, rāmi un mierīgi.
Viņ� gribēja paklausīties vēl, censties saprast, kas te notiek.
-��� Tātad se�i stāvi, turpināja sieviete.
-��� Trīsdesmit metru lejā klintī, katrs stāvs kā ratu rumba, no kuras spieķu veidā izstaro tuneļi, katrs piecdesmit metru gar�. Piecreiz piec�desmit ir divsimt piecdesmit, reiz se�i stāvi�
-���� Pusotrs kilometrs. Ellīgi daudz telpas.
-��� Turklāt katrs tunelis ir desmit metru plats, un tas nozīmē, ka tajos var ielikt vairākas serveru plauktu rindas. Teiksim, katrā tunelī ir divas ejas personālam, un viens plaukts ir apmēram metru dziļ�? Tas būs�
-��� Vismaz pieci kilometri, varbūt vairāk. Pieci kilometri serveru shit, kāda jauda!
Vīrie�a balss izklausījās uzbudināta.
-���� Pietiekami, lai nosegtu�
*
-���� � principā visu Eiropas pieprasījumu pēc dro�as datu uzgla�bā�anas.
Objekta vadītājs ieturēja pietiekami ilgu pauzi, lai visi paspētu uztvert teikto. Tas atstāja lielu iespaidu uz apmēram simt preses kon�ferences apmeklētājiem. Rebeka pati klausījās tikai ar pusausi.
Uz lielā ekrāna aizzibēja da�ādi dati par glabātavas jaudu, palai�kam tos nomainīja pa�a objekta fotogrāfijas.
Rebeka uzmanīgi izstaipījās un nolēma pārbaudīt ienāku�ās īszi�ņas. Ta�u ienāku�o ziņu mape bija tuk�a, turklāt �ķita, ka telefons nav reģistrējis zvanu, ko viņa bija palaidusi garām Grand liftā. Savādi�
At�ķirībā no vasaras siltuma ārpusē gaiss te iek�ā bija vēss, un, lai gan viņi atradās virs zemes, Rebekai �ķita, ka viņa sao� vieglu klints smar�u, mazliet līdzīgi metro. Tas jau ari nebūtu nekāds brīnums.
Aukstā kara gados te bija atradusies pazemes vadības centrāle, to viņa bija izlasījusi avīzē. Garais tunelis, kā jau �ellgrēns teica, bija kalpojis par avārijas izeju un vienlaikus ietilpinājis visus komunikā�ciju kabeļus uz artilērijas bunkuriem piekrastē pāris kilometru tālāk.
Tagad �is pats tunelis no Baltijas jūras piegādāja dzesē�anas ūdeni gaisa kondicionē�anas sistēmai klintī. Tas viss apvienojumā ar vēso Zviedrijas klimatu, neierobe�oto un dro�o pieeju elektrībai, kā arī labi attīstītu datu tīklu acīmredzot bija galvenie iemesli, kāpēc �is objekts pārcelts uz Zviedriju, blablabla�
Viņai dro�i vien vajadzētu izrādīt lielāku interesi, galu galā runa bija par viņas darba devēju. Tomēr Rebekai bija grūti koncentrēties uz prezentācijas detaļām. Viņu nelaida vaļā urdo�ā sajūta, ka viss notiek kaut kā pavisam nepareizi. Patiesībā viņai vajadzētu vēlreiz mēģināt piezvanīt Tomasam.
Bleks te iek�ā noteikti bija dro�ībā. Visi apmeklētāji bija iepriek� reģistrēti un pārbaudīti, turklāt viņiem vajadzēja iziet stingrāku
dro�ības kontroli nekā lidostā. Visas elektroniskās ierīces, atskaitot �urnālistu fotoaparātus, jau labu bridi bija ieslēgtas pie sargiem. Viņa pati, protams, bija izņēmums no dro�ības priek�rakstiem un paturēja gan rāciju, gan telefonu.
Tomēr Rebeka nojauta, ka viņas zvans būtu lieks, tāpat kā iepriek�, Tomāss neatbildētu. Atlika paļauties uz to, ka apmēram stundas laikā viņ� pats būs klāt. Viņu veda Sellgrēns, un, kā vēstīja pirms pāris minūtēm pienākusī īsziņa, viņi jau bija garām Upsālai.
Rebeka nepriecājās par �o tik�anos.
Kaut arī� ne jau viņa bija rīkojusies muļķīgi, ne jau viņa bija izvilkusi nelikumīgu ieroci�
-��� Mūsu objekts darbojas gandrīz tāpat kā sendienu bankas seifa telpa, turpināja vadītājs, kamēr videoprojektors parādīja attēlu, ko Rebeka pazina.
Bankas pagrabs uz ekrāna precīzi līdzinājās tam, ko viņa bija apmeklējusi tikai pirms pāris dienām. Biezas betona sienas, pulēta marmora grīda, mazi misiņa skapī�i garās rindās�
Vai tas tie�ām bija tas pats pagrabs?
Rebeka nevil�us sagrozījās krēslā. Viņa bija centusies izmest no prāta gan seifu, gan Tages Sammera stāstu. Nolikt visu malā uz da�ām dienām, līdz Bleķa apciemojums būs galā.
-���� Bieza �aula, kas sargā no ārējiem uzbrukumiem, turpināja vadītājs. Tad atsevi�ķi nodalījumi iek�pusē, visi no�ķirti cits no cita, lai saturam piekļūtu tikai īpa�nieks. Ta�u pie mums nodalījumu lielumu iespējams variēt ar da�iem vienkār�iem klik�ķiem no mūsu kontroltelpas. Citiem vārdiem sakot, mēs varam zibenīgi pielāgo�ties klientu vajadzībām. Nodalījumi pārvēr�as par burbuļiem, kuru lielumu laika gaitā var mainīt. Desmit, simt vai tūksto� rei�u vairāk informācijas nav nekāda problēma, izmaiņas var veikt da�u sekun�u laikā. Kura serveru telpa var mēroties ar �āda veida jaudu?
Viņ� ieturēja vēl vienu labi re�isētu pauzi, ļaudams retoriska�jam jautājumam da�as sekundes karāties gaisā. Projektors bankas pagrabu nomainīja ar pla�u klints telpu, kurā rindojās identiski serveru skapji.
-��� Viss sakopots vienā vietā. Veikli, rentabli un pats galvenais � dro�i, vadītājs piebilda.
Projektors rādīja jaunu attēlu �ķībi uz iepriek�ējā. Gandrīz iden�tiska telpa, pēc tam vēl viena un vēl viena�
Spo�u serveru plauktu rindas, tik daudz, ka Rebeka jau bija zaudē�jusi skaitu. Tūksto�iem, miljoniem noslēpumu, apkopoti vienā vietā.
Piepe�i viņa sajuta vieglu nelabumu. Dro�i vien atkal spokojās adrenalīns. Par laimi, vismaz rokas bija pārstāju�as drebēt.
Vadītājs atsāka priek�lasījumu, uz ekrāna turpināja vairoties ser�veru rindas, ta�u Rebeka vairs neko nedzirdēja.
Kā mazi, spīdīgi burbuli, kam lemts agri vai vēlu pārsprāgt�
*
-��� Vai esi nomodā, HP?
Mirkli viņ� apsvēra, vai neturpināt tēlot bezsamaņu, lai slepus izdibinātu ko vairāk par �eit notieko�o. Tomēr kāda nianse sievietes balsī lika atvērt acis, pirms viņ� bija paspējis izlemt.
Pagāja tikai da�as sekundes, līdz viņ� sievieti atpazina. Platīnblondie mati tagad bija tum�i, ta�u deguna pīrsings un pārspīlētās acu ēnas tās pa�as.
Tā bija emo meitene ar austiņām, kuru viņ� bija redzēja metro.
-���� Lieliski. Viņa pamāja ar galvu. Kā tu jūties?
HP mēģināja kaut ko pateikt, ta�u no mutes izvēlās tikai sausi krek�ki.
>
-��� Lūdzu. � Meitene pasniedza viņam ūdens pudeli, un viņ� paslējās uz elkoņa. Vēsi, brīni�ķīgi malki�
-��� Drudzis ir mazinājies, meitene īsi sacīja, skatīdamās uz moni�toru viņam blakus. Bet paies da�as dienas, līdz infekcija būs pavi�sam uzveikta. Tu saņēmi, burtiski runājot, zirga devu penicilīna.
HP necentās atbildēt, tikai pamāja ar galvu, piesardzīgi skatīda�mies apkārt. Telpa atgādināja slimnīcu, vien ar to at�ķirību, ka te viss bija lielāks. Ku�ete, uz kuras viņ� gulēja, lampas pie griestiem, siksnas, kas karājās no griestiem�
Pagāja kāds brīdis, iekams HP aptvēra.
-��� Veterināri? � viņ� nokrek�ķēja.
-���� Yepp, meitene atbildēja. Acīmredzot tu neesi pilnīgi apdul�lis. Mani sauc Nūra. Kentu tu jau pazīsti.
HP ar pūlēm piecēlās sēdus un palūkojās uz stūri, kur vajadzēja sēdēt vīrietifn.
Tur viņ� arī bija.
-��� Sveiks, HP, vīrietis sacīja. Vai varbūt labāk saukt tevi par 128?
Pagāja vēl da�as sekundes, iekams HP smadzenes salika visus gabaliņus kopā.
-���� Haselkvists, raksta ar qv� viņ� nomurmināja, pats to īsti neaptverdams.
-��������������� Jeb spēlētājs numur piecdesmit astoņi. Vīrietis pavīpsnāja.
-���� Mēs neesam tiku�ies, kop� tu uz Simlinges ceļa iepūti man sejā asaru gāzi. Es dabūju alerģisku reakciju un trīs dienas gulēju slim�nīca, ja nu tu gribi zināt�
Viņ� uzlēca kājās no saliekamā krēsla un ātriem soļiem tuvojās HP.
-���� Mieru, Kent� � sacīja emo meitene un nostājās starp viņiem.
Viņa bija gandrīz desmit centimetrus garāka par Haselkvistu un,
sprie�ot pēc stājas, arī krietni muskuļotāka.
-���� Mums nav laika aizvainotiem ego.
Haselkvists mirkli nikni blenza uz meiteni, tad noplātīja rokas.
-���� Esmu mierīgs, viņ� norūca un paspēra soli atpakaļ. Nu, patiesībā jau es tev esmu pateicību parādā. � Viņ� pasmīnēja HP virzienā. Ja tu nebūtu iejaucies, tur tagad varētu sēdēt es.
Viņ� pamāja uz milzīgo ku�eti, kur sēdēja HP.
HP viņu ignorēja.
-���� Kur mēs esam? viņ� ar pūlēm nomurmināja emo meitenei, kuru acīmredzot sauca Nūra.
-���� Gvardes veterinārajā klīnikā.
-Ko?
-���� Līdingevēgena, pretim Estermalmes sporta centram. Gvardes staļļi. Man ir vārtiņu atslēga, un mēs iekļuvām pa sētas ieeju.
-���� Okei�
HP iztuk�oja ūdens pudeli, cenzdamies sakārtot domas. Bet tas nebija iespējams.
Galva sāpēja, un, lai gan viņ� jutās mo�āk nekā pēdējās dienās, ķermenis joprojām �ķita glu�i kā izvilkts caur veļasrulli.
-���� Un kur� no jums domā pastāstīt, ko es te daru?
-��� Redzi, HP, Nūra iesāka, ieliedama viņam tasīti kafijas no lielā termosa uz galda. Mēs jau kādu brīdi centāmies ar tevi sazināties, l>ct tu spēlēji nepieejamo.
-��� Zīmītes pie tavām durvīm� viņa piebilda, kad HP �ķita nesa�protam. Kents, es un Jefs, kuru tu drīz satiksi, mēs visi esam ļ>iedalīju�ies Spēlē. Tāpat kā tu, mēs darījām lietas, par ko nemū�am nebūtu domāju�i�
-��� Bet: tad mūs izmeta, iejaucās Haselkvists. Vai aizstāja ar kādu citu, piemērotāku. Ar jaunu favorītu. Viņ� nikni pablenza uz HP.
-��� Kaut kas uz to pusi. Nūra pamāja ar galvu. Jebkurā gadī�jumā, kad bijām atskurbu�i un pārvarēju�i ļaunāko Spēles abstinenci, mēs visi sākām aptvert, ka ne tikai rīkojāmies aplam, bet ar mums arī manipulēja. Mēs bijām tikai marionetes.
HP steidzīgi iedzēra vienu malku. Kafija bija negaidīti karsta un apdedzināja mēli, bet viņ� piespieda sevi to norit.
-��� Katrs par sevi mēs mēģinājām uzzināt vairāk par Spēli un Spēles vadītāju, bet, kā tu zini, ir bīstami pārkāpt�
-��� Pirmo noteikumu, HP norūca.
-�� Tie�i tā. Mēs visi esam brīdināti, turklāt da�i vairāk par citiem. I�irms da�iem mēne�iem mūs saveda kopā kāds cilvēks� v
Nūra ātri saskatījās ar Haselkvistu.
-��� Viņ� ir strādājis Spēlei, Haselkvists piebilda. Mēs dro�i nezinām, bet domājam, ka viņ��
-���� Lai ko mēs domātu� Nūra pārtrauca Haselkvistu un dusmīgi paskatījās uz viņu, � �is cilvēks saveda mūs kopā.
-��� Un tagad jūs gribat atriebties? Atmaksāt Spēles vadītājam par visiem sūdiem? Iebāzt sprunguli riteņos, lai varētu gulēt mazliet labāk?
HP papurināja galvu un iztuk�oja tasīti.
-���� Been there, done that� Paldies par kafiju, bet man ir krietni lielākas problēmas.
-��� Apsēdies, HP! Nūra sacīja, pirms viņ� bija paguvis pierausties kājās. Sev pa�am par pārsteigumu HP tūlīt paklausīja.
-��� Mēs neesam tikai lūzeri, kas bezmērķīgi klaiņo apkārt. Mums ir Avots, insider. Kāds, kur� zina, kā viss ir sakārtots, varbūt pat zina, kas notiks tālāk. Un galvenais � kāpēc!
Nūra skatījās uz HP, gaidīdama, kad viņ� aptvers teiktā nozīmi.
-��� Ar Avota palīdzību mēs varam visu apturēt. Izgāzt ne tikai atse�vi�ķus uzdevumus, bet visu kopā, visu viņu sasodīto Game plān�, tu saproti?
Pirms HP bija paspējis atbildēt, pie durvīm pieklauvēja.
-��� Tas ir Jefs, es atvēr�u.
Haselkvists aizgāja pie durvīm.
-���� Kas tur ir?
Viņ� piesardzīgi pavēra dzelzs durvis spraugā, lai palūkotos ārā, ta�u cilvēks otrā pusē parāva rokturi tā, ka Haselkvists gandrīz no�krita.
-���� Izbeidz, Kent, �is nav nekāds spiegu romāns, norūca vīrietis, kur� ienāca telpā.
Viņ� bija ģērbies d�insos un piegulo�ā T kreklā, kas bīstami ap�spīlēja viņa pietūku�os muskuļus.
-���� Re, Erk�ķrozīte pamodusies. Vīrietis strupi pamāja ar galvu HP, noņemdams saulesbrilles. Tad tev izdevās viņu atdzīvināt? Labi pastrādāts, dakterīt!
Vīrietis, vārdā Jefs, atplauka �ilbino�i baltā smaidā un pamirk��ķināja Nūrai, bet meitene HP par apmierinājumu viņu pilnīgi ignorēja. �ķita, ka tas Muskuļu Jefu nemaz nesatrauc. Viņ� pavilka uz priek�u krēslu, jāteniski apsēdās uz tā iepretī HP un pāris rei�u pakasīja skaustu, atklādams treknu tetovējumu uz apak�delma.
-���� Kafija ir?
-���� Es ielie�u, Jef!
Haselkvists sāka darboties ap termosu.
-��� Tad ko mēs zinām? jautāja Nūra.
Jefs paraustīja plecus.
-���� Es atbrīvojos no revolvera un viņa telefona. Viņ� pamāja uz HP pusi. Bleks ir ieradies Cietoksni. Domāju, ka �obrīd viņi pārgrie� lenti. Pilsētā joprojām ņudz no kruķu ma�īnām, kas, �ķiet, īsti nezina, ko meklēt.
Haselkvists pasniedza Jefam kafiju.
-��� Tev jāpriecājas, ka es tevi dabūju rokā, vecīt. Jefs pavērsa pret HP resnu rādītājpirkstu. Ja ne mēs, tu �obrīd būtu miris. Tas druk�nais miesassargs turēja tevi uz grauda, divas sekundes un BAM!
Viņ� pievienoja rādītājpirkstam saliektu īk�ķi, nodemonstrējot, ko ar to domājis.
-���� Starp citu, kā tev varēja ienākt prātā doma no�aut Bleķu? Tas ta�u neko nebūtu atrisinājis�
Jefs smīkņādams papurināja galvu.
HP kaut ko nedzirdamu nomurmināja savā kafijas krūzē. Diem��ēl �im muskuļu kalnam bija taisnība. Kad zirgu zāles bija padarīju�as savu, viņ� sāka atgūt ari kontroli pār smadzenēm. Tomēr, lai kā tītu filmu uz priek�u un atpakaļ, viņ� īsti nespēja izskaidrot, kas noticis. Viss �ķita tik tāls. It kā nekas no pēdējās diennaktīs notiku�ā nebūtu pa īstam. Tikai sapnis. Correction
-��� Vai mēs esam saņēmu�i kādu ziņu no Avota? Jefs noņurdēja.
-���� Mēs dabūjām visus plānus� iesāka Haselkvists, bet Nūra viņu pārtrauca.
-��� Ne tagad. Vispirms mums jānoskaidro, vai viņ� grib sadarbo�ties.
Viņa pamāja ar galvu uz HP pusi.
-��������������� Paklau, es patiesībā neesmu nekāda mēbele, viņ� norūca.
-���� Nu� Es jūtos pateicīgs par to, ka jūs man palīdzējāt, bet, godīgi sakot, man ir līdz kaklam pa�am savu prob�
-��� Tu domā savu māsu? Nūra viņu pārtrauca. To, kura strādā Sentry�
-���� Ko? Nē, viņa strādā Dro�īb� ē, ko?
HP manīja, ka visi saskatās, un tas viņam nepatika.
-��� Tava māsa �oziem atvaļinājās no Dro�ības policijas, sacīja Nūra un pieliecās mazliet tuvāk. Viņa sāka strādāt Sentry Secu�rity, kur jau strādā viņas draugs Mīkaels. Tur viņa ir izveidojusi miesassargu grupu, kas apsargā visādus biznesa dū�us. Pagāju�ajā gadā Sentry nopirka uzņēmums ar nosaukumu PayTag. Tu dro�i vien par viņiem daudz zini, ja jau nesen centies no�aut viņu izpild�direktoru�
HP atvēra muti, lai atbildētu, bet Nūra nedeva viņam iespēju.
-���� Labi, tad tu arī varbūt zini, ka PayTagv\sā pasaulē būvē vairākas lielas serveru fermas. Vai varbūt piemērotāks apzīmējums būtu ser�veru viesnīcas. Zviedrijā ir uzbūvēts milzīgs objekts vecajā armijas bunkurā pie Upsālas. �o vietu dēvē par Cietoksni, un pavisam drīz tajā tiks uzglabāti principā visu Ziemeļeiropas uzņēmumu un varas iestā�u dati.
HP pamāja ar galvu un piepe�i nespēja apspiest smaidu.
Beka bija Bleķa miesassardze.
Nu, protams!
Viņa netie�ā veidā strādāja Spēlei, un tās, protams, bija sliktas ziņas. Ta�u savā sajātajā stāvoklī viņ� bija visu pārpratis. Domājis, ka Beka ir kopā ar Bleķu.
Epic Fail!
Cik stulbs gan viņ� reizēm varēja būt�
HP papurināja galvu, kamēr visu augumu pār�alca atvieglojums.
Piepe�i viņ� aptvēra, ka pārējie skatās uz viņu.
-���� Nu, ko tu saki?
-���� K-ko?
Jefs paliecās krēslā uz priek�u, un plastmasas atzveltne nokrak��ķēja. HP aptvēra, ka vīrie�a �etrstūrainajā sejā ir kaut kas pazīstams. It kā ari viņi jau būtu tiku�ies�
-��� Vai tu mums palīdzēsi?
-��� Ar ko?
Atkal skatieni, �oreiz �aubu pilni.
Vispēdīgi Nūra atvēra muti.
-���� Izrubīt Cietoksni!
������ Labvakar, draugs.
������ Ā, tas esat jūs, ļoti labi. Vai �ī līnija ir dro�a?
������ Pilnīgi noteikti.
������ Nu tad es gribētu dzirdēt izskaidrojumu notiku�ajam.
������ Es saprotu�
������ Man nepatīk, ka netiek ievērotas vieno�anās. Nesenais notikums�
������ Nes labumu mūsu lietai tālākā perspektīvā, ticiet man!
������ Kādā veidā?
�Visos�
������ Paklausieties, man nepatīk �ādas spēlītes. Jūs varat saukt sevi par Spēles vadītāju, cik vien gribat, bet neaizmirstiet, kur� apmaksā jūsu darbību.
������ Klientu intereses man, protams, vienmēr ir pirmajā vietā, draugs.
������ Es ceru! Ja mēs tagad uz mirkli aizmirstam �o� incidentu. Kā veicas ar pārējo plānu?
�Lieliski. Mēs patiesībā grasāmies sākt. Jūs nebūsiet vīlies, Bleķa kungs.
Lifts bija novedis viņus lejā uz skatu laukumu. Tas līdzinājās iestiklotai rumbai ar pieciem spieķveida atzariem, kas stiepās piec�desmit metru klinti uz visām pusēm viņiem apkārt. Un, ja viņa bija sapratusi pareizi, tad apak�ā bija vēl vairāki �ādi stāvi.
Kontroltelpa, kurā viņi ielūkojās caur lielo stikla rūti pretī lifliem, nenoliedzami bija iespaidīga. Vēl strādājot Dro�ības policijā,
Rebeka bija redzējusi da�us pazemes vadības centrus. Visiespaidīgā�kais no tiem laikam bija Ārkārtas situāciju centrs zem Jāņa baznīcas. Tomēr tas nebija nekas salīdzinājumā ar �o.
Aptuveni trīsdesmit darba vietu, sagrupētas pusmēness formā trīs stāvos, lai visiem pavērtos brīvs skats uz milzīgajiem monitoriem �
vidū. Uz katra darba galda trīs lieli, savstarpēji savienoti monitori ar peli un tastatūru un glīti uzkārtām austiņām vienā pusē. Viss maz�liet atgādināja apgabala sakaru centrāli policijas pārvaldē, tikai �eit, protams, bija krietni modernāk un daudzkārt dārgāk.
�obrīd kontroltelpa bija tuk�a, monitori izslēgti.
-���� Pie pilnas jaudas mums būs trīsdesmit operatoru, kas strādās trīs maiņās. Visi datu dro�ības eksperti. Nepiecie�amības gadījumā mēs varēsim operatoru skaitu papildināt ar vēl desmit, burbuļoja vadītājs, izskatīdamies tā, it kā kuru katru brīdi varētu pārsprāgt aiz lepnuma.
Nebija jau nekāds brīnums� Ielūgtie �urnālisti, pa�valdības poli�tiķi un parlamenta locekļi �ķita tikpat pārsteigti kā Rebeka pati. Kāds no viņiem uzdeva jautājumu, kuru Rebeka nedzirdēja, bet, lai kas būtu runāts, tas acīmredzot bija uzjautrino�i, jo visi izplūda kopīgos smieklos.
Bleks stāvēja mazliet iesāņus, viņam blakus divi cilvēki no vadības grupas un tum�mataina, aptuveni.�etrdesmit gadus veca sieviete, kuru Rebeka pāris rei�u bija satikusi birojā. Viena no jau�najiem ārzemju priek�niekiem, Antea Ravela. Ne īpa�i simpātiska, turklāt runāja tajā sausajā, nicīgajā angļu valodā, kas citiem lika jus�ties kā vienkār�iem apkalpotājiem. Sejas āda plastiskajās operācijās tā nostiepta, ka izteiksme gandrīz vienmēr bija vienāda. Da�i birojā bija iesauku�i viņu par Sniega karalieni, visai piemēroti.
-���� Labs jautājums. Mēs, protams, uztveram objekta dro�ību ļoti nopietni, sacīja centra vadītājs. Starp citu, esam pieprasīju�i sev paaugstinātas dro�ības objekta statusu, kas nozīmē palielinātas piln�varas mūsu personālam. Drīzumā plānojam lielākas mācības kopā ar īpa�o uzdevumu vienību. Dro�ība ir mūsu galvenā prioritāte�
Bleks piepe�i pagrieza galvu un sastapa Rebekas skatienu. Tad paliecās sāņus un kaut ko pateica Sniega karalienei. Arī viņa paska�tījās uz Rebekas pusi.
Pēc tam sieviete uzlika plaukstu uz Bleķa aug�delma, paliecās uz priek�u un kaut ko pa�ukstēja, ar lūpām gandrīz pieskaroties Bleķa ausij. Viņa turpināja �ukstēt vēl vairākas sekundes, pirms lēnām atlie�cās atpakaļ.
Lai ko Sniega karaliene būtu sacījusi, �ķita, ka tas abus uzjautrina, un Rebeka nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka tie apsprie� viņu.
Viņa piespieda sevi abus ignorēt un atkal pievērsa uzmanību vadītājam.
�Ir pienācis laiks lielajam mirklim, viņ� pēk�ņi sacīja angļu valodā. Es lūg�u mūsu izpilddirektoru Marku Bleķu nospiest pogu.
Skatītāji pa�ķīrās un palaida Bleķu pie lielā loga.
Viens no darbiniekiem pasniedza Blekam mazu kastīti ar lielu, sarkanu pogu, un viņ� da�as minūtes pozēja ar �o uzkrīto�o simbolu, kamēr apkārt zibsnīja fotoaparāti.
-��� Līdz ar to es pasludinu �o kompleksu par atklātu, viņ� beidzot sacīja.
Tiklīdz Bleks nospieda pogu, kontroltelpā atdzīvojās visi moni�tori.
*
Viņam būtu vajadzējis uzreiz piecelties, pateikties par palīdzību un vilkties mājās. Ta�u HP bija ļāvis, lai tie parāda viņam plānus, pastāsta par elektrisko �ogu, kamerām un sargiem, kas patrulēja apkārtnē.
Lai gan viņ� klausījās tikai pa ausu galam, vienu manīja skaidri: neviens nebija teicis ne vārda par to, kā viņi grasās tikt tam visam ļ'.arām. Tādai piesardzībai varēja būt divi iemesli. Vai nu viņi vēl neuzticējās HP un, pirms dalījās ar savu ģeniālo plānu, gribēja zināt, vai viņ� piedalīsies. Vai arī, daudz ticamāk, �iem amatieriem nekāda plana vispār nebija�
Pirms diviem gadiem viņ� pats bija ielauzies līdzīgā objektā, ta�u tas bija krietni mazāks un sliktāk apsargāts, turklāt viņam bija palī�dzējis ģēnijs Reimans, kas dro�i aizvadīja viņu garām visiem �ķēr�ļiem.
-���� Nu, ko tu domā?
HP manīja trijotnes cerību pilnos skatienus un vienu mirkli apsvēra iespēju formulēt atbildi tā, lai mīkstinātu triecienu. Bet tam nebija jēgas. �iem ākstiem jādzird patiesība un tikai patiesība.
-��������������� Godīgi? Jūs neesat pie pilna prāta! Viņ� paraustīja plecus.
-���� Jūs visā nopietnībā domājat, ka ir iespējams tur iekļūt? HP nolika pirkstu kontroltelpas vidū. Un, pat ja jums brīnumainā kārtā tas izdotos, ko jūs tur darīsiet? Un varbūt vēl svarīgāk kā tiksiet ārā?
-���� Par to neraizējies, Muskuļu Jefs norūca tādā toni, ka HP trauksmes zvani ieskanējās vēl skaļāk. Viņ� pilnīgi noteikti jau bija �o �ali saticis; tikai kur?
-��� Vienkār�i palīdzi mums tur iekļūt, un mēs parūpēsimies par pārējo, viņu pārtrauca Nūra.
-��� Avots teica, ka tu tiksi galā, ka esi to darījis jau iepriek�, pie�bilda Haselkvists. Ka tu �ajā jomā esi tāds kā eksperts.
HP pamāja ar galvu.
-���� Iespējams�
Viņ� mirkli visu apdomāja. Tas �ķita vilino�i un reizē ļoti pazīs�tami. Ta�u, pirmkārt, viņ� bija līdz ausīm pats savās problēmās, un, otrkārt, viņ� �im trio uzticējās tikpat maz, cik tie viņam.
Zirgu daktere �ķita vairāk vai mazāk okei, toties Haselkvists bija glums zellis un tas gorilla lika viņam justies nelāgi vairāku iemeslu dēl.
>
Tomēr� viņiem bija arī kaut kas tāds, ko viņ� varētu izmantot un kas varbūt palīdzētu viņam izprast situāciju.
HP dziļi nopūtās.
-���� Okei,ja nu es vispār apsvērtu iespēju jums palīdzēt, es par to gribu kaut ko pretī.
-��� Tu domā bez tā, ka mēs izglābām tev dzīvību� sacīja Nūra, pirms kāds no abiem pārējiem bija paspējis atvērt muti.
HP paraustīja plecus. Muskuļu kalnam pierē bija sakusi pulsēt il/.īsla. Vini da�as sekundes nikni blenza viens uz otru.
3
-Tas Avots� HP gurdeni uzzīmēja gaisā pēdiņas. Es gribu runāt tie�i ar vinu.
■>
-���� Neviens nerunā tie�i ar Avotu, Haselkvists atcirta. Mēs esam satiku�i vinu tikai vienu reizi, visa sazina notiek�
Nūra pacēla roku, un viņ� tūlīt apklusa.
-��� Nu tad kā viņ� izskatās? HP visiem spēkiem centās neizklau�sīties pārāk ziņkārīgs.
Mirkli iestājās klusums, tad Nūra paraustīja plecus.
-���� Parasti, viņa sacīja un atkal pacēla roku, �oreiz, lai neļautu abiem pārējiem iebilst. īsi mati, vidējs augums, brilles, vecums nedaudz zem �etrdesmit. Tipisks uzvalku cilvēks, es teiktu.
HP pamāja ar galvu.
-��� Vai jūs zināt, kāda ir viņa loma Spēlē?
-���� Ne glu�i, ta�u Kentam un Jefam ir teorija�
Viņa pagriezās pret Haselkvistu.
-���� Nu� tā ir tikai sajūta. Da�i izteicieni, ko viņ� lieto. Bet man �ķiet, ka viņ� nodarbojas ar tehniskajām lietām. Komunikācija, ser�veri vai tamlīdzīgi. Plānos ir daudz tehnisko detaļu, vai ne, Jef?
Muskuļu kalns da�as sekundes vilcinājās, bet tad klusi pamāja.
-��� �ie plāni ir tādi pa�i, kādus mēs darbā izmantojam IT projek�tiem. Ja viņ� būtu kāds no būvnieku puses, tad mēs redzētu venti�lācijas �ahtas, caurules un tamlīdzīgas lietas, ta�u �ajos plānos nekā tāda nav. Tikai IT infrastruktūras detaļas.
-��� Tātad jūs domājat, ka Avots ir IT guru. Kāds, kur� palīdzējis to visu uzstādīt? HP vēderā lēnām izplatījās kutino�a sajūta.
Abi vīrie�i pamāja.
-��� Un kā jūs zināt, ka viņam tie�ām var uzticēties?
-���� Mēs neesam mulki, HP, atteica Nūra. Skaidrs, ka arī mēs sākumā �aubījāmies, ta�u līdz �im Avots ir bijis precīzs visos punktos. Viņ� saveda mūs kopā, sagādāja plānus, informāciju par Sentry un I�ayTag un galvenais palīdzēja dabūt rokā tevi, apturēt tevi, pirms tu i/dari kaut ko muļķīgu. Viņ� mūsu dēļ ļoti riskē, turklāt neizklausās
pa meļa. Tā visa dēļ mēs esam izvēlēju�ies viņam uzticēties, lai gan joprojām izturamies piesardzīgi. Bet, kā jau Kents teica, mēs esam satiku�i Avotu tikai vienu reizi, pa�ā sākumā. Nevaram aizvest tevi pie viņa, pat ja gribētu.
-��� Ak tā� HP da�as sekundes lūkojās uz ceļgaliem, cenzdamies saglabāt bezkaislīgu seju.
Tagad viņam jānotēlo maza vil�anās, lai �ķistu, ka viņ� padodas.
-��� Man viss jāpārdomā, � viņ� beidzot sacīja. Tikai pāris dienu. Kā lai es ar jums sazinos?
-���� Lūdzu!
Jefs izvilka mobilo telefonu un nolika to uz galda.
-��� Priek�apmaksas karte, nevar sadzīt pēdas. Zvani uz Ķīmiskās tīrītavas numuru kontaktos un ierunā ziņu.
-���� Labi.
HP paņēma telefonu, piecēlās un devās uz durvīm.
-���� Pagaidi! iesvilpās Haselkvists, un HP apstājās. Neaizmirsti savas zāles.
Viņ� pameta HP baltu plastmasas pudelīti.
-��� Tas labi, Kent, sacīja Nūra. Es biju gandrīz aizmirsusi. Tev jādzer pa divām tabletēm piecas dienas, HP.
-���� Labi, paldies. Viņ� pavicināja pudelīti uz atvadām un centās saglabāt neitrālu sejas izteiksmi. Es do�u ziņu!
*
Viņa sēdēja pie vienas no konferen�u telpām galvenajā ēkā un spēlējās ar ūdens pudeli.
Preses pārstāvji bija aizbrauku�i, paliku�i tikai da�i politiķi un da�ādi priek�nieki, gan no Cietok�ņa, gan Sentry. �obrīd viņi ēda pusdienas mazliet tālāk gaitenī. Pirms brī�a Bleks un Sniega karaliene bija pametu�i kompāniju, lai veiktu konferences zvanu mazajā telpā viņai aiz muguras.
Rebeka ieskatījās pulkstenī. Tomasam un �ellgrēnam vajadzēja būt klāt kuru katru brīdi.
Tre�o reizi pēdējo piecu minū�u laikā viņa izņēma mobilo tele�fonu. Jaunu ziņu nebija ne no �ellgrēna, ne Mikes.
Rebeka nospieda zvana simbolu, ta�u tāpat kā pirms brī�a tika savienota ar Mikes balss pastkastīti. Tas gan nebija nekas dīvains�
Taisnību sakot, viņai nebija sanācis normāli aprunāties ar draugu jau veselu nedēļu vai vēl ilgāk. Visbie�āk abi pārnāca mājās ļoti vēlu un tad vienkār�i iekrita dīvānā.
Rebeka nebija Mikem stāstījusi par tik�anos ar Tagi un bija atklājusi tikai atsevi�ķus faktus par bankas seifu. Pateikusi, ka seifā biju�i vien veci papīri: laulību apliecība, kristību apliecība un da�as bezvērtīgas akcijas. Laimīgā kārtā Mike nebija uzdevis jautājumus. Viņ� �obrīd gandrīz vispār nejautāja, ko Rebeka dara. Laikam gribēja parādīt, ka uz viņu paļaujas. Un Rebeka par to pateicās, jau atkal melodama�
Viņa ieskatījās pulkstenī, izvilka no somas zāļu pudelīti, pār�baudīja, vai tā ir pareizā, un tad izņēma vienu tableti. Pāris rei�u ātri paskatījusies apkārt, norija to kopā ar ūdens malku no pudeles.
Jums nav jākaunas par to, ka izmantojat antidepresīvo medika�mentu palīdzību, Rebeka�
Yeah right!
�is apgalvojums varbūt derēja tai realitātei, kurā uzturējās ārsts. Rebekas pasaulē nedrīkstēja izrādīt ne mazākās vājuma pazīmes.
Nu, vismaz grūsto�ās attiecības nebija tikai viņas vaina. Patiesībā viņa bija mainījusi darbu lielākoties Mikes dēļ, tik tie�ām centusies izprast, ar ko viņ� nodarbojas, kaut nemaz nebija viegli izsekot līdzi visām tehniskajām detaļām. Galvenais, ko viņa bija sapratusi, dau�dziem uzņēmumiem un valsts iestādēm ir problēmas ar da�ādu veidu hakeru uzbrukumiem.
Distributed Denial of Service jeb DDoS viņa pazina no tās reizes, kad uzbrukumu bija piedzīvojusi policijas interneta vietne. Kāds bija piespiedis simtiem vai pat tūksto�iem datoru vienlaikus nosūtīt kādam serverim pieprasījumu daudzām da�ādām operācijām tik daudzām, ka serveris bija pārstājis darboties.
Arī vīrusus viņa saprata.
T.iru t)ij;i vēl daudz citu dro�ības apdraudējumu: DoS, kas bij;i i.idnici īgi DDoS, Trojas zirgi, tārpi, spiegu programmas un vesela kaudze citu, kam viņa jau bija aizmirsusi nosaukumus un funkcijas.
I lakeru uzbrukumi bija pastāvēju�i vienmēr, ta�u Mike stāstīja, ka tie�i �obrīd tie esot pieņēmu�ies spēkā. Lielākā daļa uzņēmumu baidījās no vīrusiem un citiem uzbrukumiem, kas ietekmēja to ikdie�nas darbu. Tomēr tas, kas patiesi biedēja uzņēmumus un lika tiem vērsties pēc palīdzības pie Sentry, bija risks, ka nepiedero�as personas gūs pieeju viņu klientu specifiskajiem datiem: dzim�anas datiem, kredītkar�u numuriem, slimības vēsturēm, apdro�inā�anas vēsturēm, iepirk�anās paradumiem, sodāmības reģistram, bankas kontu infor�mācijai� Ja kāds nepiedero�ais piekļūtu �ādiem datiem, uzņēmu�mam rastos milzīgas uzticamības problēmas.
Kāda liela banka jau bija pazaudējusi vairākus simtus tūksto�u kredītkar�u numuru, bet kāda spēļu vietne piedāvājusi hakeriem bonusā arī veselu kaudzi papildinformācijas, piemēram, e-pasta un �atu adreses.
Tāds objekts kā Cietoksnis varētu būt risinājums �āda veida pro�blēmām. Visa informācija būtu sakopota vienuviet, to sargātu visjau�nākā tehnika un visu diennakti uzraudzītu trīsdesmit datu dro�ības eksperti. Kura firma vai iestāde varētu ar to mēroties?
Rebeka dzirdēja, ka tālāk gaitenī aizcērtas durvis, un mirkli vēlāk ieraudzīja pa gaiteni nākam Tomasu. Viņam sekoja Sellgrēns.
Tomass neizskatījās priecīgs.
*
Es do�u ziņu!
Not fucking even!
HP jau zināja, kas ir Avots. Un ari to, kur viņ� slēpjas.
Bet viņ� vēl bija domājis, ka redz spoku! Ka zaudē prātu!
Beidzot puzles gabaliņi ieņēma savas vietas. Bija tikai viens cil�vēks, kas derēja gan fiziskajam, gan profesionālajam aprakstam. Ser�veru karalis, datorģēnijs, me�a dīvainītis, izraidītais, mīts, leģenda: Fucking nolāpītais Ērmans!
Tātad �alis bija izdzīvojis ugunsgrēkā me�ā, sagādājis sev jaunu identitāti un tad piesardzīgi atgriezies civilizācijā ar jaunu plānu. Vispirms atradis paslēptuvi, pēc tam sācis ievākt informāciju.
Divi gadi tas bija ilgs laiks. Tiesa, Ērmans nebija �ķitis pie pilna prāta toreiz, kad abi satikās, bet to, ka puisis ir gudrs, nevarēja noliegt. Datorģēnijs, katrā ziņā pēc pa�a izteikumiem. Ja �itāds �alis sakārtotu galvu un apsēstos pie tastatūras, noteikti spētu uzrakt ļoti daudz ko. Izpildīti uzdevumi, izgāzu�ies Spēlētāji�
Velns, viņ� ta�u pats bija ierosinājis Ērmanam izslēgt serveru fermu Sistā.
Un PayTag Cietoksnis acīmredzot bija simt rei�u lielāks. Jaunā, uzlabotā nāves zvaigzne.
Avots teica, ka tu tiksi galā, ka esi to darījis jau iepriek�. Ka tu �ajā jomā esi tāds kā eksperts�
Ha! Neapstrīdami pierādījumi.
Avots bija Ērmans!
Vai, pareizāk sakot, Ērmana jaunā, uzlabotā versija.
Novājējis, noskuvies, apgrieztiem matiem un krietni mazāk aler�ģisks nekā iepriek�. Idioti veterinārajā klīnikā domāja, ka viņ� jopro�jām strādā Spēlei. Varbūt tā bija daļa no Ērmana plāna, lai izklausītos ticami. Jo viņa īstā biogrāfija, nervu sabrukums un dīvainī�a laiks me�ā ta�u nerosinātu uzticē�anos, vai ne? Tad jau labāk izlikties, ka vēl aizvien esi Spēlē.
Tagad vajadzēja tikai atrast �ī draņķa paslēptuvi.
HP domāja, ka �o jautājumu jau ir atrisinājis, un tas itin nemaz nebija grūti. Ērmans ta�u pats bija to izstāstījis namiņā, kad HP izpra�ņāja viņu par Spēli: vislabākā paslēptuve ir tā, kur neviens neie�domātos meklēt.
Nu, kas bija Stokholmas visredzamākā, visaprakstītākā, visap�dzīvotākā vieta?
Protams, Slusena.
Un kas atradās Slusenas vidū, granīta un stikla sienu ieskauts, lai saplūstu ar apkārtni?
Lifts.
Nevainīgs lifts, kas pārvietoja ratiņkrēslus, bērnu ratiņus un rola loms lejup uz Pilsētas muzeju.
HP nesaprata, kāpēc viņ� to nebija ievērojis iepriek�ējā reizē, kail apskatīja liftu, bet �obrīd tas �ķita skaidrs kā diena. Dro�i vien viņ� bija juties pārāk noguris, smadzenes bija pārāk uzvilktas, lai uztveri n visas detaļas. *
>
Uz lifta plāksnītes bija �etras pogas, ta�u tikai uz divām no tām bija norādīti stāvi Sēdermalmes laukums ielas līmenī un Pilsētas muzeja ieeja pusstāvu zemāk. Pārējās divas pogas nespīdēja, ja tika nospiestas, un tas bija licis viņam domāt, ka tās nemaz nedarbojas. Stulbi, bet toreiz viņ� nebija īsti pie sajēgas.
Turpretī tagad, apskatot liftu lēni un mierīgi, HP ieraudzīja kaut ko citu. Blakus plāksnītei bija mazs balts kar�u lasītājs, kādus lietoja ierobe�otai pieejai. Durvīm, vārtiņiem, vārtiem�
Un kam vēl, ja lasītājs atradās liftā, Ein�tein?
Citam stāvam, protams!
Ērmans 2.0 nebija izkūpējis gaisā. Viņ� glu�i vienkār�i bija novil�cis savu kartīti, atmodinājis miru�ās pogas un nobraucis tālāk lejā uz pagrabstāvu, kas nebija atzīmēts liftā. Uz slepenu stāvu, kuram tehnikas ģēnijs itin viegli varēja gūt pieeju.
Miris cilvēks, kur� slēpjas stāvā, kas neeksistē�
Tur jau aiz cieņas jānoņem cepure.
Tagad viņam vajadzēja tikai gaidīt, kad Ēcmans 2.0 atkal uzradī�sies Slusenā, un noorganizēt mazu sarunu uz paklāja. Izspiest no tā nelie�a visu, ko viņ� zināja par Spēli, Sammeru un to, cik dziļi tajā visā iejaukta Beka, bet pēc tam izplānot, kā māsu no turienes izraut.
Izraut abus.
Uz visiem laikiem.
Bet vispirms jāveic zināmi sagatavo�anās darbi�
HP pamanīja kruķu ma�īnu brīdī, kad pagriezās ap savas ielas stūri. Melns, neitrāls busiņ� ar kāpnītēm uz jumta, nekā ievērojama. Ja vien nebūtu mazās, resnās antenas�
Kāds tips flīsa jakā, kargo biksēs, zābakos un ar tikko manāmu austiņu vienā ausī stāvēja blakus un runājās ar �oferi caur logu.
HP apgriezās un devās atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru bija atnācis. Savaldījās, lai nesāktu skriet.
*
-���� Sveiki! viņa sacīja un piecēlās.
Tomass neatbildēja.
-��� Vai misters Bleks ir iek�ā? Viņ� norādīja uz durvīm.
-��� Jā, bet�
Tomass aizspraucās Rebekai garām un pieklauvēja. Negaidījis atbildi, viņ� iegāja iek�ā un aizcirta durvis aiz sevis.
-���� Ko tas nozīmē? Rebeka vaicāja �ellgrēnam.
-��� Viņ� ir pārskaities. Policijā viņam kārtīgi sadeva�
-��� Tas jau nav nekāds brīnums, vai ne?
Rebeka pasmaidīja, ta�u �ellgrēns �ķita izvairāmies no viņas ska�tiena.
Tad durvis atkal atvērās.
-���� Ienāciet, Tomass strupi sacīja Rebekai.
-��� Jā�
Bleks un Sniega karaliene sēdēja vienā konferen�u galda pusē. Rebeka pamāja viņiem ar galvu, bet neviens neatbildēja uz sveicienu. Viņu arī nelūdza apsēsties.
-��� Mis Normēna, mums vairs nebūs vajadzīgi jūsu pakalpojumi, Bleks īsi sacīja.
-���� Piedodiet?
-��� Jūs esat atlaista, piebilda Sniega karaliene. No �ī brī�a jūsu darbu pārņems �ellgrēns. Jūs ar viņa ma�īnu dosieties atpakaļ uz Stok�holmu un atbrīvosiet savu kabinetu. �odien pulksten 17.00 beigs dar�boties jūsu caurlaides karte, tāpēc es ierosinu doties turp taisnā ceļā.
-���� B-bet es nesaprotu? Vai tas ir saistīts ar Grandi
Rebeka uzmeta ātru skatienu Tomasam un tad palūkojās uz Bleķu. Viņ� nepakustināja ne vaibstu.
-Jūs �āvāt gaisā, � Tomass norūca. � Nevis neitralizējāt uzbru�cēju, bet tī�ām radījāt jukas, lai neļautu man padarīt viņu nekaitīgu.
Mēs sākumā nesapratām jūsu rīcību, ta�u nesen saņemtā informācija visu izskaidro.
Rebekai bija grūti uztvert sacīto. Vai viņi tie�ām pilnā nopietnībā domāja, ka viņa ir rīkojusies aplam? Ka viņai būtu vajadzējis �aut?
-��� Henriks Peter�ons, sacīja Tomass. Tā sauc uzbrucēju, un bez tā, ka �is vīrietis ir aizdomās turēts terorists, viņ� ir arī jūsu jaunākais brālis, vai ne?
Spidometra adata veselu stundu nebija nokritusies zem simt div�desmit.
Mums vairs nebūs vajadzīgi jūsu pakalpojumi�
Tie maitas bija viņu atlaidu�i!
Pēc visa, ko viņa darījusi, pēc simtiem stundu, ko viņa bija vel�tījusi darba organizē�anai. Plānojusi stratēģijas, rakstījusi rokasgrā�matas, pieņēmusi īstos darbiniekus� Nemaz nerunājot par visām bezmiega naktīm!
Nekam no tā acīmredzot nebija nekādas vērtības.
Ja tā būtu cita darbavieta, viņa jau būtu piezvanījusi arodbiedrī�bai. Dotu pretī tie�i tāpat.
Bet kam lai zvana tagad? Viņa ta�u bija tikai atvaļinājumā un tāpēc nebija parūpējusies par arodbiedrības maiņu. Policijas arod�biedrība nepalīdzēs privātfirmas darbiniecei.
Atlika tikai sagādāt labu advokātu. Bet� ko tas līdzētu? Viņa nevarēja tos piespiest atdot viņai darbu, un, pat ja tas izdotos, viņai nebija nekādas vēlē�anās strādāt tādiem kā Tomass.
Skaidrs kā diena, ka Tomass bija viņu pārdevis. Uzvēlis viņai vainu par savām kļūdām�
Tas, ka vīrietis armijas jakā būtu Henke, protams, bija pilnīgi absurdi. Kāds vienkār�i bija pastāstījis Tomasam par Henki pirms vai pēc nopratinā�anas. Varbūt pat parādījis fotogrāfiju. Un Toma�sam vajadzēja tikai pateikt �Jā, tas bija viņ��, lai lieta būtu nokār�tota.
Henke jau izmeklē�anas laikā tika turēts aizdomās par terorismu, un, ja Tomass tagad bija norādījis uz viņu kā uzbrucēju, tad viņa pa�a rīcība pie Grand kļuva gandrīz vai slavējama. Viņ� gan bija
pārkāpis iero�u nēsā�anas likumu, bet galu galā centies apkarot tero�ristu.
Tas arī noteikti būtu izdevies, ja vien nebūtu iejaukusies noziedz�nieka māsa�
Un hops! � piepe�i grēkāzis bija viņa.
Diez ar ko Tomass bija runājis īslaicīgās aizturē�anas izolatorā?
Ja bija tā, kā Rebeka domāja, tad atlika tikai viens iespējamais kandidāts�
Viņa ielika ausi handsfree austiņu, nospieda telefonā ātrās izvēles ciparu un da�as sekundes gaidīja.
-���� Normalmes izolators, Mirēns.
-���� Sveiks, Mira, te Rebeka Normēna, viņa pārspīlēti priecīgi sacīja.
-���� Sveika, Normēna, kur tas laiks! Kā mēs, parastie kārtībnieki, varam palīdzēt Dro�ības policijai? Vīrietis otrā galā iesmējās. Viņ� acīmredzot nebija dzirdējis, ka Rebeka atvaļinājusies, un tas viņai lieliski derēja.
-Tikai viens ātrais jautājums� viņa iesāka.
-���� Sper vaļā!
-Jūs �orīt aizvedāt pie sevis vienu puisi no Grand. Ārzemnieku, aizdomās par iero�u likuma pārkāpumu�
-���� Mhm.
Rebeka dzirdēja, kā vīrietis cilā papīrus.
-��� Vai tu nezini, kur� viņu nopratināja?
-���� Uzgaidi!
Atkal papīru �aboņa. Tad viņ� atgriezās.
-��� Jā, Normēna. Viņu atveda kārtībnieku patruļa, un noprati�nā�ana bija paredzēta Bengtsonam no de�ūrdaļas. Ta�u aizturētais uzstāja, ka runās ar citu kolēģi. Ar vienu no tavējiem.
-��� Tu zini, kuru?
Rebeka neapzināti aizturēja elpu.
-��� Jā, te rakstīts. Viņ� pats ir ierakstījis sevi uzskaites �urnālā. Komisārs Eskils Stigsons.
*
�eit nokļūt nemaz nebija vienkār�i.
Vispirms viņ� bija spiests riņķot pa daudzām mazajām ieliņām, bet pēc tam pārrāpties pāri da�ām sētām un mūriem, lai nokļūtu īstajā pagalmā.
�āda piepūle prasīja upurus: visa miesa sāpēja, krekls bija slapj� no sviedriem, un, lai gan viņ� bija nosēdējis uz palodzes jau krietnu brīdi, pulss negribēja atgriezties normālā līmenī.
HP prātoja, vai nebūtu laiks iedzert vienu no zirgu tabletēm, ko daktere Nūra bija iedevusi līdzi. Ta�u muļķīgā kārtā viņ� nebija paņēmis līdzi neko dzeramu, un norīt �īs dziļumbumbas sausā nebija iespējams. Tātad ar to jāpagaida.
Katrā ziņā skatu laukums bija ideāls. Viņ� sēdēja kādā namā slīpi iepretī savai mājai, kāpņu telpas pa�ā aug�ā, ar brīvu skatu uz visu, kas notika lejā uz ielas.
Kruķu busiņ� joprojām stāvēja turpat, bet �oferis un civilā ģērbtais policists bija nozudu�i. Dro�i vien sēdēja busiņā.
Tie nebija parasņ izmeklētāji, to HP jau bija at�ifrējis. Puisis ar austiņu pārāk stipri oda pēc kruķa, un tas pats attiecās uz melno minibusu. Drīzāk tie bija uniformētie gorillas, kas uzvilku�i civilās drēbes.
Tas būtībā varēja nozīmēt tikai vienu�
Tajā pa�ā mirklī pa Hūrnsgātanu lēnām atripoja vēl viens līdzīgs busiņ� un apstājās pie viņa namdurvīm. Vīrietis pasa�iera vietā pacēla pie mutes mikrofonu. Da�as sekundes vēlāk iela jau burtiski mud�ēja no policistiem.
Mājas ārdurvis tika atrautas vaļā, un iek�ā ievēlās varenāko orku banda. Pāris no viņiem nesa tarāniem līdzīgus instrumentus. Nu, necik daudz laika viņiem nevajadzēs, lai sadauzītu jau tā stipri cie�tu�ās HP dzīvokļa ārdurvis. Vienu reizi ta�u viņi jau bija trenēju�ies.
Vēl viens dīvains dйjа vu kolekcijā�
Urīnpūslis bija tā pārpildīts, ka HP gandrīz nespēja nosēdēt mie�rīgi, tomēr viņam bija grūti atraut skatienu no lejā notieko�ā.
�oreiz viņi nebija īpa�i nopūlēju�ies ar norobe�o�anu. Patruļma��īna ar bākugunīm bloķēja ielu gabaliņu tālāk, un HP redzēja, kā cilvēki sāk pulcēties pie lentes.
Tad viņ� pamanīja noplīvojam �alūzijas savā logā.
Kāda laime, ka viņ� nebija centies uzkopt!
Bet ko kruķi gribēja atrast �oreiz? Pagāja krietns bridis, iekams HP aptvēra.
Protams, viņu pa�u!
*
Stigsons varēja iet ellē.
Viņai jādabū rokā Henke, pat ja viņa būs spiesta ielauzt brāļa dzīvokļa durvis. Viņai jāpārliecinās, ka ar Henki viss kārtībā. Ka Tomasa stāsts ir tikai izdomājums un ka viņ� tagad turas pa gabalu no Spēles, Notikuma, Cirka vai kā nu to sauc�
Rebeka mainīja joslu, nospieda pedāli līdz grīdai un apdzina trīs ma�īnas tikai tāpēc, lai pēc tam ātri atgrieztos labajā joslā un mazu gabaliņu tālāk pagrieztos uz nobrauktuves.
Ma�īna aiz viņas pamirk�ķināja ar lukturiem, bet Rebeka atbil�dēja, virs labā pleca izslejot vidējo pirkstu.
Viņa iegriezās Hūrnsgātanā un, �ķērsojusi nepārtraukto līniju, nokļuva uzkalnā. Tajā pa�ā mirkli viņa priek�ā ieraudzīja bākugunis un samazināja ātrumu.
Krustojumā bija novietota patruļma�īna, un divi formās tērpti kolēģi vilka norobe�ojuma lenti �ķērsām pāri Marīa Trapgrendai.
Rebeka lēnām pabrauca garām, pūlēdamās saskatīt, kas noticis. Ta�u redzēja tikai to, ka Henkes mājas ārdurvis ir vaļā. Nelabums, kas bija licis sevi manīt jau pirms pāris stundām, tagad atgriezās, un viņa ātri uzmeklēja brīvu stāvvietu gabaliņu tālāk.
Par laimi, viens no policistiem pie norobe�ojuma Rebeku pazina un bez vārda runas pacēla plastmasas lenti, ļaudams viņai paiet garām.
Kāpnēs Rebeka satika īpa�o uzdevumu vienību. Se�i vīri, visi ģērbti civilā, bet tikpat labi viņi varēja valkāt formastērpus. Maksts pie jostas un aizsargveste virs drēbēm neradīja necik diskrētu iespaidu�
Pāris policistu pamāja Rebekai ar galvu, bet, tikai gandrīz sasnie�gusi dzīvokli, viņa aptvēra, kura grupa tā ir.
Viņ� stāvēja dzīvokļa priek�namā, pagriezis muguru durvīm, un Rebekai bija da�as sekundes laika saņemties.
-���� Sveiks, Tobe, viņa sacīja, cik savaldīgi vien spēja.
Vīrietis sarāvās un pagriezās.
-��� Ēe, s-sveika Beka� viņ� atteica un, �ķiet, īsti nesaprata, kur likt acis. � Jau domāju, vai nevajadzētu tev piezvanīt�
-Tie�ām? Kāpēc? Rebeka uzmanīgi pārkāpa durvju atliekām.
Priek�nams bija tik �aurs, kaTobem vajadzēja piespiesties pie sie�nas, lai viņa varētu aizspraukties garām. �ķita, ka �is tuvums Lundu satrauc vēl vairāk.
-��� Dzīvoklis. Mēs ta�u mēdzām�
-��� �eit satikties, Rebeka pabeidza.
Viņa pagriezās un paskatījās uzTobi. Viņ� joprojām bija diezgan glīts, un uz mirkli Rebeka gandrīz sajuta fizisko pievilk�anos. Bet tikai gandrīz.
Kāpnēs atskanēja soļi, izklausījās, ka tur nāk vairāki cilvēki.
-Ja es būtu tavā vietā, Tobe, tad turētu muti par �o lietu, Rebeka klusi sacīja.
Durvīs nostājās pāris tehniķu kombinezonos, katrs ar savu dar�barīku kasti.
-��� Vai viss tīrs? viens no viņiem jautāja.
-��� Protams, ejiet iek�ā. Tobe Lunds ar galvu pamāja uz dzīvokļa pusi.
Abi vīri aizspraucās garām, un pēc mirkļa iedūcās viņu fotoapa�rāti.
-��� Ko tas viss nozīmē? Rebeka sacīja, paliekdamās uz priek�u, lai tehniķi viņu nedzirdētu.
Tobe ātri paskatījās pār plecu.
-��� Tavs brālis ir izsludināts meklē�anā. Aizdomas par slepkavības mēģinājumu.
-Ko?!
Tobe pamāja un vēlreiz paskatījās atpakaļ.
I's vairāk neko nezinu, izmeklē�anu vada Dro�ības policija, mēs iik.ii palīdzam. Viņi būs �eit kuru katru brīdi. Varbūt tev vajadzētu laisties?
Rebeka papurināja galvu.
Nē, viņa negrasījās nekur iet. Viņa gribēja to noskaidrot reizi par visām reizēm. Iespējams, Henke bija idiots, viegli ietekmējams muļ�ķis ar pārspīlētu ego un īpa�i vāju impulsu kontroli. Tomēr slepkava viņ� nebija, arī neveiksmīgs ne.
Vai�?
Tīri teorētiski varbūt bija, ta�u gadījums ar Dāgu bija kas cits. Pavisam cits�
Rebeka paspēra da�us soļus tālāk dzīvoklī.
Ak kungs, kā te izskatījās! Dzīvoklis bie�i bija neuzkopts, ta�u tagad �is jēdziens ieguva pavisam jaunu dimensiju.
Avī�u kaudzes gan priek�namā, gan virtuvē. Cigare�u dūmu un atkritumu smaka tik stipra, ko koda acīs. �alūzijas visos logos nolais�tas, vienīgais gaismas avots � kailā kvēlspuldze pie griestiem.
Siena izskatījās dīvaini, pārāk svītraina, un pagāja da�as sekun�des, iekams Rebeka aptvēra, kas ir tum�ie plankumi. Izolācijas lente. �ķita, ka Henke ir aizlīmējis visas spraugas un rozetes.
Viņa turpināja ceļu uz dzīvojamo istabu. Tā pati aina: avī�u kau�dzes, pārpildīti improvizēti pelnutrauki un kārtīgi aizlīmētas sprau�gas un rozetes.
-��� Te ir iztērēti vismaz desmit rullī�i, konstatēja viens no tehni�ķiem un uzņēma da�as bildes ar savu fotoaparātu.
-���� Laikam nabags baidījies no starojuma�
Viņ� pievilka tuvāk vienu no aizlīmētajām rozetēm un atkal uz�ņēma vairākus kadrus.
-��� Vai nu tā, vai arī viņu noklausījās citplanētie�i, ieķiķinājās otrs, rakādamies savā instrumentu kastē.
-���� Es ņem�u guļamistabu, viņ� sacīja kolēģim un nozuda durvīs.
Rebeka izdzirdēja balsis priek�namā, vairākas no tām pazīstamas,
un dziļi ievilka elpu.
Ienāca Stigsons, un viņam aiz muguras Rebeka manīja Rūneberga milzīgo augumu.
-Jūs jau esat paspējusi, Stigsons strupi sacīja. Viņ� pat neiz�klausījās pārsteigts. Vai jūs �eit kaut kam pieskārāties, Normēna?
-��� Nē, protams, ne.
-��� Labi, tomēr mēs uzstāsim, lai promejot iztuk�ojat kabatas, llūneberg, vai tu par to parūpēsies?
-���� Protams, nekādu problēmu, nomurmināja viņas biju�ais priek�nieks un paspēra soli uz priek�u.
-��� Jūs runājāt ar Tomasu izolatorā, Rebeka sacīja, pievērsdama Stigsonam policistes skatienu. Viņ� pat nesamirk�ķināja acis.
-���� Protams.
-���� Vai jūs viņam ierosinājāt, ka cilvēks pie Grand varēja būt Henke? Piedāvājāt viņam piemērotu uzbrucēju, lai varētu turpināt vajāt manu brāli?
Stigsons papurināja galvu.
-��� Tas nebija vajadzīgs. TV komanda, kas tur atradās, bija ļoti laipna un dalījās ar uzņemto materiālu. Uzbrucējs ir skaidri redzams.
Tas ir jūsu brālis, bez mazākajām �aubām. Viņ� kaut ko velk ārā no jakas kabatas, un Tomasa kungs noteikti apgalvo, ka tas bijis ierocis. Varbūt viņ� kļūdās, bet diem�ēl, kā jūs zināt, pēc jūsu brīdinājuma �āviena tur izcēlās zināms tracis, tāpēc kadros nav redzams, kas notika pēc tam. Tomass ir ļoti uzticams liecinieks, un, ņemot vērā iepriek��ējās aizdomas pret jūsu brāli, mēs nevaram riskēt. Tā kā tuvojas princeses kāzas, visdro�āk būtu viņu arestēt�
Stigsons uz brīdi apklusa, it kā gaidītu, ka Rebeka kaut ko teiks.
-��� Vai jūs vēl kaut ko gribat zināt, Normēna? Citādi mums te ir darbs darāms�
Rebeka atvēra muti, lai atbildētu, bet �ajā mirkli istabā atgriezās tehniķis.
-��� Jums laikam vajadzētu to redzēt, viņ� sacīja.
*
Viņ� bija pa�urājis aiz riteņu �ķūnī�a pagalmā, tad sameklējis ūdens krānu un norijis vienu zirgu tableti. Vēders rūca.
Patiesībā viņam vajadzētu dabūt kaut ko ēdamu, nospļauties par visu un uz da�ām dienām nozust, līdz �is stāsts būs noplūdināts vakara presei un viņ� varēs izlasīt, kas, pie velna, te notika. Turklāt viņam bija jāturas pie sava plāna jāsameklē Ērmans un jāizspie� no datorģēnija viss, kas viņam zināms par Spēli.
Tomēr HP nespēja aiziet, katrā ziņā ne �obrīd.
Nenoliedzami, viņ� juta zināmu apmierinājumu, pārmaiņas pēc vienu reizi esot soli priek�ā. Medījot medniekus.
Dzīvokli kruķi bija iztuk�oju�i jau pirmajā reizē, tātad �oreiz tie acīmredzot bija ieradu�ies pakaļ viņam. Viņam personiski. Tie stul�beņi noteikti domāja, ka viņ� ir mājās.
Ja vien viņi būtu rīkoju�ies mazliet neuzkrīto�āk, viņiem izrādī�tos taisnība un HP tik tie�ām atgrieztos aiz restēm. Turldāt viņ� bija diezgan dro�s, ka �oreiz tik viegli netiktu cauri�
Kad HP atkal bija iekārtojies uz palodzes, ma�īna jau stāvēja pie viņa mājas ārdurvīm. Liels tum�s Volvo ar maziem hromētiem karo�dziņu turētājiem abās pusēs motora pārsegam. Ne glu�i izmeklētāju auto.
�oferis joprojām sēdēja ma�īnā, bet pasa�ieri laikam bija iegāju�i iek�ā.
Ma�īnai bija melns reģistrācijas numurs ar dzelteniem cipariem, un pagāja kāds brīdis, iekams HP aptvēra, ko tas nozīmē. Ma�īna piederēja armijai.
Viss kļuva aizvien dīvaināk un dīvaināk.
Guļamistabas siena bija gandrīz pilnībā noklāta ar avī�u izgrie�zumiem, kas pielīmēti ar platu izolācijas lenti. Tik cie�i, ka tie pār�klājās un vietām aizsedza cits citu. Pa�ā vidū � Bleķa fotogrāfijas no
da�ādiem �urnāliem, visās viņa seja apvilkta ar melnu flomāsteru tā, ka zīmējums atgādināja krustu tālskata tēmēklī.
Visam pāri no avīzes izgriezts virsraksts ar tekstu HE IS THE
ONEV
Stigsons uzmeta Rebekai ātru iesāņu skatienu.
-��� Vai jūs joprojām domājat, ka jūsu brālis ir nevainīgs?
Viņa neatbildēja. Mute piepe�i bija pilnīgi izkaltusi, kuņģis sa��ņaudzās.
Uzbrucējs vai ne, pie Grand tas acīmredzot patie�ām bija bijis Henke, un viņa pat nebija brāli pazinusi. Vai varbūt tomēr bija?
Ja viņa būtu vēl kādu sekundi vilcinājusies, visticamāk, viņ� �o�brīd jau būtu miris. Tomass būtu viņu no�āvis.
Vai kāds cits no miesassargiem. Piemēram, viņa pati�
Grīda sa�ūpojās, un mirkli Rebeka apsvēra, vai neapsēsties uz gultas.
Ja neskaita kafijas tasi un da�as sausas siermaizītes, ko viņa bija paspējusi apēst Cietok�ņa atklā�anas laikā, Rebeka nebija kārtīgi ēdusi gandrīz diennakti. Ar miegu bija vēl ļaunāk�
Ta�u �ī nebija 'piemērota situācija, lai sabruktu. Henke nejutās labi, tas bija acīm redzams. Brālim bija nepiecie�ama palīdzība. Un tūlīt, pirms viņ� paspēj izdarīt kaut ko vēl stulbāku.
Rebeka dziļi ievilka elpu un pagriezās pret Stigsonu, lai kaut ko sacītu.
�ajā mirklī istabā ienāca divi vīrie�i uzvalkos. Viens bija aptu�veni trīsdesmit gadus vecs, tievs, īsiem matiem un brillēs ar tum�iem ietvariem, otrs Tage Sammers.
-��������������� Pulkvedi Pellas, cik labi, Stigsons sacīja, un abi vīri sarokojās.
-��� Jūs jau iepriek� esat saticis manu kolēģi, komisāru Rūnebergu, un �ī ir�
-���� Rebeka Normēna, aizdomās turamā māsa, Sammers ātri pa�beidza un sniedza roku. Priecājos iepazīties, mani sauc Andrē Pellass, esmu saistīts ar Karalisko dro�ības dienestu.
Rebeka kaut ko nomurmināja un paspieda Sammera roku, mek�lēdama vīrie�a skatienu, bet viņ� tī�ām skatījās sāņus.
-��� Vai drīkstu iepazīstināt ar savu adjutantu Edleru? Sammers ar spieķi norādīja uz vīrieti brillēs, un tas īsi pamāja sveicienu. Tad ko mēs zinām, Eskil?
-���� Diem�ēl aizdomās turamā �eit nebija, toties mēs varam apstip�rināt, ka virtam ir kāda fiksācija uz Bleķu. Stigsons norādīja uz sienu ar izgriezumiem.
Sammers īsi pamāja Edleram, un adjutants piegāja pie sienas un sāka cilāt izgriezumus.
-��� Vai esat atradu�i kādas pazīmes interesei par karaļnamu?
-���� Pagaidām tikai videoklips, Stigsons atbildēja. Ta�u Peter�ons kop� �ī rīta ir izsludināts meklē�anā, un bez �ī dzīvokļa viņam principā nav citas vietas, kurp doties. Normēna, protams, pilnībā sadarbosies.
Viņ� ar galvu pamāja uz Rebekas pusi.
Viņa atvēra muti, bet ātri saprata, ka nezina, ko sacīt. Domas riņķoja galvā bez kādas struktūras.
Viesnīca Grand, notikumi Cietoksnī, kratī�ana dzīvoklī un pie�pe�i kā pērkons no zilām debesīm Sammers, turklāt vēl pazīstams ar Stigsonu un Rūnebergu�
-���� Pulkvedi Pellas, jums vajadzētu apskatīt �o.
Adjutants Edlers bija pacēlis da�us izgriezumus. Aiz tiem bija citas fotogrāfijas, un arī tajās cilvēku sejas bija apvilktas ar melnu flomāsteru. Viņ� uz labu laimi pacēla vēl da�as. Rezultāts bija tas pats.
Zem izgriezumiem visur atradās karaliskās ģimenes fotogrāfijas.
*
Viņ� redzēja tos iznākam pa namdurvīm.
Vispirms drukns gorilla, kas varētu derēt par Policijas skolas reklāmas modeli. Cie�i aiz viņa mazi, pelēki vīriņi uzvalkos, �ķietami iegrimu�i nopietnā diskusijā. īsāko viņ� nepazina, toties Sammeru identificēja, līdzko bija pamanījis spieķi.
Sirds sāka sities straujāk.
Spēles vadītājs un policists roku rokā, glu�i kā viņ� domājis.
Kad pa dūnām iznāca Beka, garastāvoklis nokritās vismaz par divām iedaļām. Sammers, kruķis un Beka nebija laba kombinācija, lai kā uz to skatītos.
Ta�u pa īstam salēkties viņam lika pēdējais kompānijas loceklis. Velns parāvis!
Nu ir sūdi�
Sveicināti Krukena ķīmiskajā tīrītavā. Lūdzu, atstājiet ziņu.
Viņ� bija tik satraukts, ka gandrīz aizmirsa sagaidīt signālu.
-���� Ar jums ir cauri! viņ� kliedza klausulē, rik�odams uz Sinnar vīkas parka pusi. Avots, tas, kur� jūs vervē, ir� Viņ� strādā Spēles vadītājam. Es tikko redzēju viņus kopā.
Kakls piepe�i aizsmaka, un HP pāris rei�u noklepojās, cenzda�mies to iztīrīt.
-��� Ja viņ� strādā Spēles vadītājam, tad to darāt arī jūs. Ejiet ellē un nekad vairs nesazinieties ar mani. Nekad, jūs saprotat?!
Pusceļā uz ielas viņu pārņēma vēl viena klepus lēkme, un viņ� bija spiests saliekties. Kāda ma�īna aiztraucās garām bīstami tuvu, un vadītājs signalizēja, bet HP nespēja atbildēt pat ar �estu.
Ērmans, tas mazais draņķis, nebija atgriezies no miru�ajiem ar atriebības plānu kabatā. Nē, viņ� bija saņēmis grēku atlaidi no Spēles vadītāja!
Kaut gan� vispār jau tas bija pilnīgi loģiski. Ērmana vienīgais noziegums ta�u bija tas, ka viņ� gribēja visā piedalīties. Gribēja atkal ņemties ap saviem mīļajiem serveriem. Viens no labākajiem pasaulē savā jomā� Tas acīmredzot bija viņam palīdzējis. PayTag milzīgajā projektā pavisam noteikti trūka serveru ekspertu.
Piedāvājums un pieprasījums, un piepe�i Ērmans bija saņēmis piedo�anu un ielaists siltumā. Kapitālisms uzvar!
Tad kāda velna pēc viņ� bija savācis to lūzeru bandu? Un kāpēc musināja viņus ielauzties Spēles dārgumā?
Saprotams, aiz tā visa bija kāds plāns. Turklāt �ajā plānā bija iekļauts arī viņ� un Beka�
Diem�ēl, tāpat kā visu pārējo, kas noticis pēdējās dienās, ari �o IIP nespēja līdz galam izprast. Smadzenes strādāja virsstundas, un skrējiens bija licis pulsam pakāpties līdz bīstamam līmenim, tāpēc viņ� nomērķēja uz tuvāko parka soliņu.
Viss bija tā sa�akarēts! Taisni neizturami. Jau no domas par to, ka viņ� reiz bija sapņojis atgriezties tajā psihajā cirkā, viņam gribējās vemt. Spēle viņu acīm redzami vajāja, un to pa�u darīja policija�
Tagad viņ� vēlējās tikai aizbraukt, aizbēgt tālu projām un ielīst kādā caurumā, līdz negaiss būs pāri.
Ta�u Rebeka palika �ajos mēslos un, burtiski runājot, gāja Spēles vadītāja pavadā, bet mazais nodevējs Ērmans lēkāja nopakaļ.
Protams, tā nebija sagadī�anās. Nekas no Spēles vadītāja darītā nebija sagadī�anās.
HP atspieda galvu plaukstās un da�as sekundes cīnījās ar vēl vienu klepus lēkmi.
Plaukstas �ķita karstas, un tas nebija tikai skrējiena dēļ, tātad drudzis bija atgriezies. Tā tikai vēl trūka!
Viņam vajadzēja paēst. Un vajadzēja mazliet naudas, lai apmak�sātu kādu mierīgu vietiņu, kur atgūties un saprast �o jucekli.
Ja tas vispār bija iespējams�
*
-���� Kā jau teicu, priecājos jūs satikt, Rebeka, sacīja pulkvedis l�ellass, paspiezdams viņai roku uz atvadām. Ja saņemsiet ziņu no brāļa vai kaut mazāko informāciju par viņa atra�anās vietu un tūlīt par to ziņosiet, mēs būsim īpa�i pateicīgi.
Viņ� sniedza vizītkarti, un Rebeka automātiski iebāza to kabatā.
-���� Sazināsimies, Eskil, � Sammers sacīja Stigsonam, iekāpdams lielā, tum�ā Volvo aizmugures sēdeklī.
Durvis aizcirtās, �oferis ieslēdza pārnesumu, un, tie�i pirms ma�īna aizslīdēja, Sammers uzmeta Rebekai ātru skatienu pa sānu logu. Viņa mēģināja izspiest drebo�u smaidu, meklēja kaut mazākās apstiprinājuma pazīmes. Ta�u Sammers nepakustināja ne vaibstu.
Auto pazuda ap stūri, riepām no�vīkstot lejup pa bruģēto pakalnu.
-��������������� Ak jā, Normēna� sacīja Stigsons, kad Rebeka jau grasījās iet.
-���� Mēs esam atradu�i bankas seifu, kas piederēja jūsu brālim.
Viņ� ar nolūku ieturēja pauzi, un Rebeka gandrīz iekrita slazdā. Tomēr pēdējā brīdī iekoda mēlē.
-��� Vai jūs pār to kaut ko zināt? Stigsons turpināja, kad viņa neatbildēja.
Rebeka papurināja galvu.
-���� Mēs ar Henki pēdējā laikā neesam sazināju�ies.
-Jā, to jūs teicāt Dro�ības policijā, tomēr jūs uzrodaties viņa dzīvoklī tie�i brīdī, kad mēs veicam kratī�anu�
Rebeka atkal neatbildēja. Kamēr viņa neko neteica, Stigsons nevarēja apgalvot, ka viņa melo. Tomēr �ķita, ka �ī taktika neaizkai�tina Stigsonu, kā viņa bija cerējusi.
-��� Jūs esat reģistrēta kā seifa līdzīpa�niece, tāpēc es pieļauju, ka jūs zināt, kas atradās tur iek�ā?
Rebeka papurināja galvu.
-���� Nekas, Normēna. Seifs bija tuk�s.
-��� Ak tā� Viņa tēloja vienaldzību, cik labi vien spēja.
-���� Par laimi, bankai ir moderna dro�ības sistēma�
Rebeka juta, kā paātrinās pulss.
-���� Daudz kameru, apmēram tāpat kā policijas pārvaldē.
Stigsons atkal ieturēja pauzi, mēģinādams no Rebekas kaut ko
izvilināt, ta�u viņa skatījās uz bruģakmeņiem. Kurā datumā viņa bija apmeklējusi banku?
Rebeka domāja par kamerām un klusi skaitīja pie sevis. Septiņas, astoņas, deviņas�
-��� Vai jūs gribat man kaut ko pastāstīt, Normēna? Stigsona balss tagad skanēja mazliet laipnāk. Rūnebergs apgalvo, ka jūs esat ļoti laba miesassardze. �ķiet, viņ� pat nosauca jūs par nodaļas pērli�
Rebeka pacēla galvu un ieskatījās viņam acīs. Stigsons turpināja:
-��� Mēs, protams, iestājamies par savējiem. Palīdzam kolēģiem, kas nokļuvu�i grūtībās�
Vēl viena pauze.
Rebeka atvēra muti, lai kaut ko sacītu, bet da�as sekundes vil�cinājās.
-Jā? Stigsons mudināja.
-���� Septiņas, viņa sacīja.
-���� K-ko? Beidzot �ķita, ka vīrie�a kontrolētā sejas izteiksme no�dreb.
-��� Septiņas dienas, tik ilgi bankas mēdz uzglabāt savus ierakstītos materiālus, vai ne? Katrā ziņā tā bija, kad es strādāju izmeklē�anas nodaļā�
Stigsona mute aizcirtās kā �urku slazds. No iepriek�ējās gandrīz tēvi�ķās sejas izteiksmes vairs nebija ne vēsts. Ta�u tam arī nebija nozīmes viņa blefs bija atmaskots, un viņi abi to zināja. Nebija nekādu kadru, kas varētu saistīt Rebeku ar seifu. Viss bija izdzēsts pirms vairākām dienām.
-���� Vai jūs vēl kaut ko gribējāt?
Stigsons neatbildēja, tāpēc Rebeka pamāja Rūnebergam, kas stā�vēja gabaliņu tālāk, un pagriezās, lai ietu.
-��� Mēs esam pieprasīju�i bankas caurlaides kar�u sarakstu, Stig�sons ierunājās, kad viņa jau bija aizgājusi pāris metru. Saņemsim tos pēc da�ām dienām, tā ka dro�i vien drīz atkal tiksimies, Normēna.
*
HP pamodās no tā, ka viss augums kratījās kā pneimatiskais urbis.
Lai gan bija vasaras vidus, vakara snaudiens ārā, kuterī, zem sūdīga brezenta laikam nebija viņa gudrākais gājiens.
Viņam vajadzēja sasildīties. Nekavējoties. Ta�u ķermenis īsti ne�gribēja klausīt. Galva vai plīsa, mute bija izkaltusi, rokas un kājas kā pārvārīti spageti.
Cenzdamies apvelties uz vēdera, HP piepe�i sajuta slapjo kunkuli apak�biksēs. Vispirms viņ� nosprieda, ka tas ir naudaszīmju rullītis, ko bija izvilcis no apraktās burkas pārsimt metru tālāk me�ā. Bet tad atcerējās, ka iebāzis to vienā no d�insu priek�ējām kabatām.
Pagāja vēl da�as sekundes, iekams HP aptvēra.
Velns un elle!
Viņ� taustījās pēc treliņiem, centās pierausties kājās. Smaka no biksēm koda degunā, vēders savilkās krampjos. Bija vajadzīga pama�tīga piepūle tikai tam, lai vispār pieceltos.
Klājs zerrt viņa līgojās, un ceļgali atkal padevās. HP krita uz priek�u, sasita zodu pret soliņa dēli un palika guļam kutera dibenā.
Saindē�anās ar ēdienu cik stulbi ironiski! Nedēļām ilgi viņ� nebija kārtīgi ēdis, principā bija pārticis no sardīņu konserviem un baltajām pupiņām. Bet tagad, beidzot tiku�am pie kebaba, viņam nācās secināt, ka tas bijis vien stafilokoku perēklis ar ķiploku mērci�
Vēders sarāvās krampjos, un HP savilkās �okurā.
Nolādēts!
Viņ� atkal mēģināja pierausties kājās, bet tas bija veltīgi. Spēki bija viņu atstāju�i, un drebuļi negribēja rimties.
Tik un tā� viņam jātiek prom no �ejienes, citādi rudenī Nise vai kā nu sauca �īs sasodītās tupeles īpa�nieku atradis viņa iz�āvēto līki.
Bija jau vēls vakars, turklāt Polsunda daļa, kur gulēja vecais kute�ris, nebija īpa�i apmeklēta pat dienā.
Kritiens bija laupījis lielāko daļu spēku, bet, ja viņ� negribēja beigt dzīvi kā AJpu cilvēks Eci, viņam bija jātiek projām no �ejienes.
Vēders atkal sarāvās krampjos, un HP vēlreiz pievilka ceļus pie ausīm. Aukstais mīklas kunkulis biksēs pārvietojās mazliet augstāk gar muguras lejasdaļu.
Bļāviens�
HP nogaidīja krampju lēkmes beigas, tad sakopoja visus spēkus un uzvilkās ceļos. Piestātne bija kādu pusmetru tālāk.
Viņ� atspiedās ar vienu kāju pret laivas dibenu, sasprindzināja aug�stilbu muskuļus un pieslējās kājās. Kājas ļodzījās, tomēr viņ� noturējās stāvus. Solis uz priek�u, pēc tam vēl viens. Viņ� pacēla vienu kāju, cen�oties nomērķēt uz piestātni.
Ta�u atbalsta kāja sa�ūpojās, un HP atmuguriski iekrita tum�ajā ūdenī.
Viņ� me�onīgi airējās ar rokām, sarijās litriem ūdens. Uz mirkli nokļuva atpakaļ Dubaijas cietumā, kur kruķi, simulējot slīcinā�anu, bija mēģināju�i izspiest atzī�anos�
Tad kāju pirksti pieskārās lī�a dibenam un panika mazliet atkā�pās.
Ar pūlēm izlīdis krastā, HP uzvilkās sēdus un atspieda muguru pret koku. Pāris rie�u alkaini iekampa gaisu un izgrūda zaļā Mēlarena ūdens strūklu. Atkal un atkal, caur muti un degunu, līdz kuņģis bija pilnīgi iztuk�ots. Un viņ� pats arī�
Nolāpīts�
Dīvainā kārtā pēc brī�a HP sajutās mazliet mundrāks. It kā pelde un nelabprātīgā kuņģa skalo�ana būtu pārstartēju�as viņa organismu. Turklāt viņam bija radusies ideja. Longholmenas hostelis. Kā viņ� nebija par to iedomājies agrāk?
HP izmantoja koka stumbru par atbalstu, lai pieceltos kājās, tad mehāniski taustījās kabatās pēc cigaretes. Visbeidzot izvilka izmir�ku�u galiņu un veltīgi centās to aizsmēķēt.
Ar neaizdegto cigareti lūpās HP piesardzīgi uzstreipuļoja pa kāp�nēm, kas veda uz veco cietumu.
*
Viņa kabineta durvis bija aizvērtas, ta�u Rebeka nepūlējās pie�klauvēt.
-���� Mani atlaida, viņa sacīja, pirms Mike bija paspējis pagriezties.
-��� Ē, jā� Es jau dzirdēju.
Viņ� piecēlās, ta�u negrasījās tuvoties Rebekai.
-��� Ak tad baumas jau klīst. Ko tu zini?
-���� Neko daudz, mums pirms kāda brī�a bija konferences zvans ar Anteu.
-Un?
Mike paraustīja plecus un �ķita pētām kādu plankumu uz sienas Rebekai aiz muguras.
-��� Viņa tikai teica, ka tu esi atlaista bez brīdinājuma.
Viņ� uz da�ām sekundēm sastapa Rebekas skatienu, bet tad atkal novērsās.
-���� Runāja kaut ko par nesaprātīgu rīcību, kas apdraudot uzņē�mumu. Tāpēc tu esot zaudējusi vadības uzticību.
-��� Tu ta�u netici �ai versijai? Rebeka cie�i pievērsa viņam ska�tienu.
-��� Nē, protams, ne�
-���� Neizklausās īpa�i pārliecino�i.
-���� Izbeidz, Beka, patiesībā es tevi aizstāvēju. Pastāstīju, cik smagi tev gājis pēdējos mēne�os. Miegazāles un tas�
-���� KO tu pateici?
Mike pacēla rokas sev priek�ā.
-���� Neko, tikai to, ka tev ir bezmiegs. Tā ta�u ir taisnība. Miega trūkums var ietekmēt spriestspēju�
-���� Es nespēju noticēt savām ausīm! Rebeka uz da�ām sekundēm ar plaukstām aizsedza seju.
-���� Es tikai gribēju palīdzēt� nomurmināja Mike.
Rebeka pāris rei�u dziļi ievilka elpu un piespieda sevi neizrunāt nevienu no teikumiem, kas bija uzpeldēju�i smadzenēs.
-���� Man tūlīt jāiztuk�o rakstāmgalds, viņa sacīja, cik savaldīgi vien spēja. Pēc tam domāju piezvanīt advokātam. Tas viņiem neies cauri. Viņa ieskatījās pulkstenī. Parunāsim par to mājās.
-���� Ehm. '*
Piepe�i �ķita, ka Mike saņem drosmi.
-���� Zini, Beka, man patīk �is uzņēmums. Patiesībā ļoti patīk. Esmu piedalījies gandrīz no pa�a sākuma, un tagad, kad PayTag ir iepumpējis naudu�
Viņ� ieskatījās Rebekai acīs. Mirkli neviens no abiem neko ne�teica.
-���� Godīgi sakot, Beka, mums abiem jau sen vairs īsti nesanāk. Jau kop��
Rebeka atvēra muti, lai kaut ko teiktu, lai atcirstu viņam noga�lino�u repliku.
Ta�u palika stāvam klusēdama.
-��� Tagad vai pēc diviem mēne�iem, rezultāts būs tāds pats, tad kāpēc vilkt garumā�
Mike paraustīja plecus.
Ledus gabals, ko Rebeka bija jutusi krūtīs visu rītu, izauga divtik liels. Viņa gribēja strīdēties pretī, kliegt, ka viņ� kļūdās, ka viņ� ir idiots. Ka visu var atrisināt�
Bet tā visa vietā tikai klusi pagriezās, uzmeta viņam gurdenu skatienu pār plecu un izgāja no kabineta, uzmanīgi aizvērdama aiz sevis durvis.
Viņas mantas satilpa vienā plastmasas maisiņā.
Pāris vāciņu ar algas lapām, darba līgums un da�ādi dokumenti. Viņas vecā policistes cepure, ko viņa bija pakārusi pie sienas kopā ar da�ām ierāmētām fotogrāfijām no miesassargu apmācībām. Zaļais augs podiņā, ko bija dāvinājis Mike� Tas vispirms nonāca papīr�grozā, bet tad Rebeka pārdomāja un nolika to atpakaļ uz palodzes.
Visi viņas miesassargi bija nosūtīti uzdevumos, bet biroja dar�binieki jau sen devu�ies mājās. Rebeka paņēma maisiņu un nokāpa stāvu zemāk vispirms uz seifa telpu, kur ieslēdza savu ieroci, bet pēc tam iztuk�oja drēbju skapīti.
Tagad atlika tikai atstāt atslēgas un caurlaides karti personāla daļas pastkastītē. Tomēr viņa nevis kāpa atpakaļ aug�ā, bet gan izgāja uz ielas pa pagraba durvīm un devās uz metro pusi.
Kādu mirkli taustījusies pa kabatām, Rebeka sameklēja metro talonu. Ta�u kopā ar talonu nejau�i izņēma arī vizītkarti, ko onkulis Tage bija iedevis viņai pie Henkes dzīvokļa.
Biezs, balts papīrs, vienā malā lielais valsts ģerbonis sarkanā, zilā un zelta krāsā.
PULKVEDIS ANDRĒ PELLASS
Valsts mar�ala birojs Zviedrijas karalnams
Apak�ā komutatora numurs un e-pasta adrese, bet dīvainā kārtā neviena mobilā telefona numura.
Ii> viņa atrada vizītkartes otrā pusē, uzrakstītu ar lodī�u pild�spalvu.
070 43 05 <96
O.T.
Kaut kāda'iemesla dēļ �ī īsā ziņa mazliet uzlaboja Rebekai gara�stāvokli.
*
Viņ� brīdi gāja gar ķieģeļu mūri, līdz atrada tajā atvērumu.
Lai gan �ī celtne vairāk nekā trīsdesmit gadu vairs nebija cietums, vecās ēkas izskatījās diezgan briesmīgi, it īpa�i tagad, nakts vidū. Bija grūti nokratīt Ārkemas psihiatriskās dziednīcas sajūtu.
Lielais, mūra apņemtais pagalms, kur HP �obrīd stāvēja, reiz bija kalpojis par cietuma iek�pagalmu. Kaut kur tālu priek�ā viņ� dzirdēja mūziku, kas sajaucās ar Vesterbrū tilta satiksmes skaņām augstu virs galvas. Nīkulīgu gaismu deva pāris gurdenu laternu stāvlaukuma vienā stūrī un da�as lampas garās ēkas logos tajā vietā, no kuras �ķita skanam mūzika.
Diem�ēl visi logi milzīgajā ēkā labajā pusē bija tum�i, un, nonācis līdz durvīm, HP saprata, kāpēc.
Hostelis ir slēgts pārbū vei.
Tiksimies rudenī!
Sasodīts! Viņ� jau bija noskaņojies uz du�u un nakti īstā gultā.
Tomēr mazliet veiksmes viņam uzsmaidīja. Vienā ēkas galā HP ievēroja celtnieku vagoniņu un da�as darbarīku būdiņas, bet, apgājis tai apkārt, atrada finiera durvis. Divas skavas un vienkār�a piekaramā slēdzene bija viss, kas atturēja nepiedero�os. HP tos vienkār�i atlauza ar ķieģeli.
Iek�pusē atklājās pilnīgi tum�s gaitenis, kur oda pēc celtniecī�bas putekļiem. Tālāk ceļa gaismu nodro�ināja vienīgi viņa uzticamās �ķiltavas.
Pēc da�iem metriem HP nokļuva lielajā kameru blokā. Tas izska�tījās gandrīz precīzi tā, kā viņ� bija iztēlojies.
Caur logu augstu griestos telpā ieplūda vāra vasaras nakts gaisma. Bet līdz griestiem noteikti bija vismaz divdesmit metru, kurus aizpil�dīja vairāki stāvi un garas rindas ar kameru durvīm.
Pa labi melnēja dzelzs kāpnes, un HP kādu brīdi apsvēra iespēju uzkāpt aug�ā un tūlīt sameklēt gultu. Tomēr ātri saprata, ka vispirms viņam vajadzīga sanitārā apstrāde. Vēderā joprojām turpinājās kram�pji, un, par spīti nelabprātīgajai peldei, viņ� vēl aizvien varēja sajust smaku no biksēm. Tātad prioritāte bija du�a.
HP devās tālāk pa pirmo stāvu, pacēlis �ķiltavas pēc iespējas aug�stāk, lai varētu labāk visu aplūkot.
Pēdējos gados �ajā ēkā darbojās hostelis, tomēr cietuma gaisotne bija saglabāta, un nakts tumsā tā �ķita daudzkārt spēcīgāka. Simtiem, nē, dro�i vien tūksto�iem nabadziņu te dienu no dienas bija bezcerīgi drebināju�i restes. Burtiski runājot. �auras kameras, biezi akmens mūri, īstas dzelzs restes pie logiem. Pārmācības darbs se�as dienas nedēļā, trūcīga maizes un ūdens diēta.
Fū, tas tomēr bija diezgan tālu no viņa pa�a cietuma pieredzes, lai cik nelāga tā būtu�
Piepe�a skaņa lika HP sarauties. Metālisks blīk�ķis, kas atskanēja no tumsas labajā pusē.
Viņ� da�as sekundes nogaidīja, pacēlis �ķiltavas pēc iespējas augs�tāk. Tomēr telpa bija pārāk liela, un mazo plīvojo�ās gaismas lauku�miņu ātri aprija tumsa.
HP norija siekalas un nevil�us nodrebēja. Nebija jau nekāds brī�nums, �ī vieta bija ļoti creepy\ un viņ� bija izmircis un aptaisījies.
Skaņa dro�i vien nāca no kāda transformatora vai kā tamlīd�īga.
Dro�ības pēc viņ� nogaidīja vēl minūti. Tomēr viss bija kluss.
Laiks sameklēt to du�u�
Pāris metru tālāk uz priek�u varēja iz�ķirt metāla plāksnes aprises, kas at�ķīrās no biezā mūra. HP pacēla �ķiltavas, lai varētu izlasīt, kas tur rakstīts.
Mazgātava.
Yes!
Viņa nolika kastes iek�ā pie durvīm un iegāja dzīvojamā istabā, neieslēgusi lampu.
Gaiss bija sastāvējies.
Ziemā viņi bija apspriedu�i, vai Rebekai nevajadzētu atbrīvoties no dzīvokļa. Mikes divistabnieks bija gan lielāks, gan tuvāk centram, un par iegūto naudu viņi varētu nopirkt blakus vienistabas dzīvokli un izgāzt sienu.
Tomēr Rebeka bija �aubījusies, izvairījusies no diskusijas tik ilgi, līdz kaimiņu dzīvoklis tika pārdots. Iespējams, viņa jau bija nojautusi, ka kopdzīve neizdosies un tāpēc viņai nepiecie�ams rezerves plāns.
Viņa atvēra logu un ielaida mazliet vēsa nakts gaisa. Tad izbēra savā gultā visas mantas, ko bija paņēmusi no Mikes dzīvokļa.
Izjuku�as attiecības, kas reducētas līdz zobu sukai, kaudzītei saburzītu drēbju, pāris apskretu�ām grāmatām un da�iem citiem priek�metiem.
Atlaista un pamesta vienā dienā. Labi pastrādāts, Normēna.
Dīvainā kārtā darbs sāpēja vairāk, piepe�ā atlai�ana �ķita kā totāla neveiksme. Turpretī viņa un Mike jau kādu laiku bija attālināju�ies viens no otra, tur nu viņ� runāja taisnību. Godīgi sakot, Rebekai daudz labāk bija paticis laiks, kad abi tikai satikās, kad vēl nedzīvoja kopā. Un arī tās pāris nedēļas, kad viņa Mikem aiz muguras slepus bija sagājusies ar Tobi Lundu. Dro�ība un paredzamība, pēc kā tik ļoti tiecās lielākā daļa cilvēku, lika Rebekai justies neomulīgi. Palikt nomodā augām naktīm.
Un laimes tabletītes te neko daudz nelīdzēja�
Pēdējos mēne�os Rebeka bija mēģinājusi atrast jaunu veidu, kā tikt galā ar nemieru. Vairāk treniņu, vairāk stundu �autuvē, bet gal�venokārt jau vairāk darba. Ļoti daudz darba.
Tomēr visas �īs metodes bija tikai veids, kā atvirzīt neizbēgamo. Viņa glu�i vienkār�i vairs nemīlēja Miki. Varbūt pat nekad nebija mīlējusi. Ne pa īstam�
Zēl, jo viņ� bija jauks puisis, ļoti jauks.
Tiesa, ja palūkojās atpakaļ pagātnē, kļuva skaidrs, ka jaukie pui�i nekad nav biju�i Rebekas gaumē�
Saskaņā ar vispārpieņemto viņai tagad vajadzētu ieslēgties dzī�voklī, uzvilkt peldmēteli, ēst saldējumu tie�i no kārbas un augu diennakti skatīties amerikāņu situāciju komēdijas. Bet patiesībā viņas sirdssāpes sastāvēja galvenokārt no gurdenas vil�anās apvie�nojumā ar da�ām karotēm atvieglojuma. Turklāt viņai nebija laika sevi �ēlot.
Bankas seifs, Bleks, Stigsons, onkulis Tage/Andrē Pellass, brāļa dzīvoklī redzētais � tas viss dro�i vien kaut kādā veidā saistījās kopā, un viņai bija jānoskaidro, kā.
Rebeka atvēra vannasistabas skapīti, izvēlējās īsto pudelīti un iedzēra savu vakara tableti.
Pēc tam izņēma no kabatas vizītkarti un sameklēja telefonu.
*
Table�u pudelīte, izmirkusī cigare�u paciņa, �ķiltavas, dzīvokļa atslēgas un rullītis*sasmirdu�u naudaszīmju no slepenās krātuves.
HP sarindoja mantas uz palodzes lielajā du�as telpā. Flīzes uz sienām atspoguļoja mazliet gaismas no ārpuses � pietiekami, lai viņ� varētu orientēties bez �ķiltavām.
>
Vienā jakas kabatā HP atrada lēto priek�apmaksas kartes tele�fonu, ko bija saņēmis no bandas veterinārajā klīnikā.
Shit, viņ� bija pārliecināts, ka izmetis to jau parkā. Nu vienalga, tā plastmasas truba tik un tā bija pilna ar Mēlarena ūdeni un noteikti pilnīgi beigta.
HP atgrieza du�u, pārsteigts konstatēja, ka tajā ir silts ūdens, un, noskalojis lielākos netīrumus, sāka mazgāt drēbes.
Apak�bikses bija pagalam, neatmaksājās tās glābt. D�insus viņ� berza pret nelīdzeno flī�u grīdu tik ilgi, līdz lielākā daļa netīrumu l>ija pazudu�i. Ar jaku un kreklu jau bija vienkār�āk.
Visbeidzot viņ� pakāra visas drēbes �āvēties uz da�iem āķiem kaktā, bet pats apsēdās uz grīdas, ļaudams ūdenim plūst pār augumu.
Pēc mirkļa HP atspiedās pret sienu un aizvēra acis. Domu spirāle galvā lēnām sāka pierimt.
Griezās lēnāk
un
lēēēnāk�
�
-��� Tevi nebija viegli atrast.
Balss atskanēja no nekurienes.
HP sarāvās, atsitās ar pakausi pret flīzēm un ieraudzīja acu priek�ā zvaigznītes.
Tad mēģināja uzslieties kājās, kamēr sirds auļoja, bet smadzenes centās saprast, kur viņ� atrodas un kur� viņam pielavījies īsās snaudas laikā.
-���� Nav īpa�i iespaidīgi, vai ne?
Atkal vīrie�a balss. �ķita, ka viņ� runā ar kādu citu.
HP samiedza acis pret durvīm, no kurienes nāca skaņas. Un instinktīvi nolaida rokas, lai paslēptu svarīgāko ķermeņa vietu.
Rupjā balss izklausījās pazīstama.
No tumsas iznira divas tum�as figūras, un HP pakāpās soli atpa�kaļ.
-���� Ņem, mēs atnesām tīras drēbes�
�o balsi viņ� noteikti pazina. Tā bija Nūra, dzīvnieku daktere. Viņa nolika HP blakus sporta maisiņu.
Vienu �ausmino�u mirkli HP iedomājās, ka tas ir svītrains, sa�ūts mājturības stundā un ar viņa telefona numuru iek�pusē. Tomēr, pie�skāries maisiņam, viņ� sev par atvieglojumu sajuta, ka tas darināts no neilona.
-���� P-paldies, HP izstostīja.
-���� Ģērbies ātri, mums jābrauc! norūca vīrietis, un tagad HP vairs nebija nekādu �aubu par balss īpa�nieku.
Bijfalo Buli no veterinārās klīnikas, Jefs vai kā nu viņu tur sauca.
-��������������� Ko jūs te darāt�? HP izspieda, bet neviens viņam neatbildēja.
-���� Kā jūs atradāt�
Tad viņ� aprāvās.
-��� Telefons, vai ne?
-���� Pareizs minējums, Ein�tein! Jefs noņirdzās.
-���� Mums jātiek prom, HP, un tūlīt, sacīja Nūra. Ikviens kruķis �ajā valstī tevi meklē. Ja kāds galvenajā ēkā manīs, ka te ir cilvēki�
-��� Jā, jā. HP ātri uzvilka apak�bikses, sporta bikses, T kreklu un kapu�jaku.
Viss derēja nevainojami, ieskaitot krosenes. It kā viņi būtu zinā�ju�i īsto izmēru.
-���� Tu joprojām izskaties visai nelāgi. Vai dzer zāles? jautāja Nūra.
-���� Mhm, HP norūca. Bet laikam apēdu kaut ko nelabu. Bries�mīgi sāpēja vēders.
Nūra pagāja viņam garām un paņēma zāļu pudelīti no palodzes.
-���� Labi, es iebēr�u vēl da�as, ja nu tu pirmās esi izvēmis�
Pārējās mantas HP sabāza kabatās un uzmeta atvadu skatienu
savām slapjajām drēbēm.
-���� Labi, esmu gatavs. Paldies par palīdzību!
-��� Tad braucam� Jefs norādīja uz dūnām.
-���� Sorry, es nezinu, vai jūs esat noklausīju�ies savu automātisko atbildētāju, bet es negribu piedalīties. Tas nav man�
Neviens nekustējās.
-���� Klau, vecīt, Jefs ierunājās nebūt ne laipnā tonī. Tas nebija jautājums.
Viņ� stingri satvēra HP labo bicepsu un deva Nūrai zīmi iet pa priek�u. Brīdi pagaidīja, līdz viņa bija pieveikusi da�us metrus.
-���� Izdari man pakalpojumu, Jefs uz�ņāca HP, reizē saspiezdams viņa roku. Mums ar tevi ir nenokārtoti darījumi. Tad kā būtu ar nelielu preto�anos?
-��� Par ko tu runā?
-���� Birkagātana 32. Vai tas tev kaut ko izsaka? Es dabūju braukt uz slimnīcu, lai izskalotu no acīm sarkanu aerosola krāsu. Veselu nedēļu uz slimības lapas, un mana meitene atteicās palikt mājās pēc tavas zinās uz mūsu dzīvokļa durvīm.
I.���������� kI, 111k. no kurienes viņ� pazina muskuļu kalnu!
|.1. bija pagāju�i divi gadi, un toreiz HP bija paspējis ievērot tikai daļu sarkanas sejas un tetovētu roku, bet tagad viss �ķita pilnīgi skaidrs.
Remember rule number one?
haniem patika vērot, kā uz iesma spirinās�
-���� �urka.
�is vārds izlauzās neapzināti, un viņ� juta, kā Jefs saraujas. Tvē�riens ap roku kļuva vēl stingrāks, un mirkli HP nodomāja, ka Jefs viņam sitīs.
>
-��� Vai jūs nākat? jautāja Nūra.
Uz da�ām sekundēm iestājās klusums.
-���� Protams, nākam, � Jefs nomurmināja un pagrūda HP uz priek�u.
Viņu ma�īna stāvēja aiz mūra.
-���� Lec iek�ā! Jefs atvēra aizmugures durvis.
-��� Tikai tad, kad pateiksiet, kurp braucat!
-���� Lec iek�ā, es teicu. � Jefs paspēra soli tuvāk un sa�ņaudza dūres.
-���� Nemaz nedomāju. HP palūkojās pār plecu, meklēdams bēg��anas ceļu. Diem�ēl viņ� atradās uz salas, turklāt �aubījās, vai būtu spējīgs uz garāku spurtu.
-���� Nomierinieties abi!
Atkal Nūra. Viņa uzlika plaukstu Jefam uz pleca, un �is intīmais �ests tikai palielināja HP nepatiku pret milzīgo broileru.
Tomēr tas acīm redzami iedarbojās, jo Jefs nolaida rokas.
-���� Mums ir tik�anās, Nūra īsi sacīja. Nav jābrauc tālu, un pēc tam mēs tevi izlaidīsim, kur tu gribēsi.
HP nepakustināja ne muskuli.
-���� Nu, HP, tu ta�u nevarētu baidīties no tik�anās�
Nūra viņam pamirk�ķināja, un piepe�i HP bija grūti apspiest smaidu. Viņ� vēl da�as sekundes stāvēja nekustīgi un izlikās visu apdomājam. Bet patiesībā bija pārāk noguris, lai domātu.
-���� Labi. Viņ� nopūtās un noplātīja rokas. Braucam.
*
Tum�ais Volvo pieslīdēja pie viņas namdurvīm.
�oferis vēl nebija paguvis apstāties, kad Rebeka jau stāvēja uz ietves. Viņa bija gaidījusi tum�ajā kāpņu telpā vairāk nekā stundas ceturksni, un gaidī�ana nebija uzlabojusi viņas garastāvokli.
Rebeka ielēca aizmugurējā sēdeklī un stipri aizcirta aiz sevis dur�vis.
-��� Pie velna, kas te notiek? viņa �ņāca.
-���� Mieru, es varu visu paskaidrot. Lūdzu, dod man iespēju.
Tage Sammers tik pārspīlētā �estā pacēla gaisā rokas, ka Rebekai
bija grūti saglabāt niknumu.
-��� Labi, viņa atteica un dziļi ievilka elpu. Es klausos�
-���� Kā jau tu zini, es strādāju ar dro�ības jautājumiem. Es ar to nodarbojos, kop� aizgāju no dienesta armijā. Viens no maniem klien�tiem ir karajnams vai, pareizāk sakot, valsts mar�als.
-��� Jā, to es sapratu, Rebeka atcirta. Bet kāpēc tu to nestāstīji, kad mēs pēdējoreiz tikāmies? Kāpēc tu sevi sauc par Andrē Pellasu, nevis Tagi Sammerji? Un kā tajā visā iesaistīts mans brālis?
Sammers uzlika plaukstu Rebekai uz rokas, it kā lai viņu pieklu�sinātu.
-��� Varam braukt, Junson, viņ� pārspīlēti skaļi sacīja �oferim.
-��� Jā, pulkvedi. �oferis ieslēdza pārnesumu un izgrieza automa��īnu uz ielas.
Tage Sammers paliecās tuvāk Rebekai.
-���� Saproti, Rebeka, viņ� sacīja. Tie�i tāpat kā tavam tēvam, arī man reizēm vajag izmantot da�ādus vārdus. Andrē Pellass ir yārds, ko es izmantoju agrākajā karjerā.
-���� Militārajā izlūkdienestā, ja?
Aizmugurējā sēdeklī bija tum�s, tomēr Rebekai �ķita, ka viņa pamana vieglu sarau�anos Sammera sejā.
-���� Es atradu vecu fotogrāfiju ar tevi vienā grāmatā par Kipru, viņa piebilda.
-���� Skaidrs�
Mirkli valdīja klusums.
Njā, man, protams, nevajadzēja novērtēt tevi par zemu, Rcbeka, Sammers turpināja ar greizu smaidu. Tavs tēvs arī bija ļoti rūpīgs savā darbā, sagatavojās līdz pēdējam, neko neatstāja nejau��ībai�
Viņ� smagi" nopūtās.
-���� Ir tā: pēc uzbrukuma Kungstredgordenā pirms diviem gadiem Pils saprata, ka nepiecie�ams uzlabot kompetenci dro�ības un izlū�ko�anas jomā. Valsts mar�als un es bijām seni paziņas, un viņ� ar mani sazinājās. Kā jau tu zini, Viņa Majestātei ir bijis diezgan daudz� Sammers ieturēja pauzi, it kā meklēdams īstos vārdus,
-���� � neveiksmju sabiedrisko attiecību sfērā, ja tā varētu teikt.
-��� Tu domā to skandalozo grāmatu, draugus, kas saistīti ar mafiju, baumas par�
-���� Izlaidīsim detaļas, Sammers viņu pārtrauca. Ta�u zaudēta uzticība vienmēr iet roku rokā ar draudiem, un, gaidot tādu noti�kumu kā princeses kāzas, visi ir īpa�i nervozi.
-���� Es saprotu, bet par to jau rūpējas Dro�ības policija.
-Jā, to viņi dara. Ta�u incidents Kungstredgordenā uzrādīja daudz trūkumu gan draudu novērtējumā, gan komunikācijā starp Pili un Dro�ības policiju. Mana loma ir būt vidutājam, celt tiltu pār iespējamām domstarpībām.
Viņ� salika kopā pirkstu galus, lai ilustrētu'tikko teikto, un Rebeka nespēja apspiest smaidu. �ests bija tik skaidrs, tik labi pazīstams.
-Turklāt es varu palīdzēt ar pieredzi un kontaktu tīklu, ko esmu paspējis izveidot savos trīsdesmit gados starptautiskās dro�ī�bas nozarē, Sammers turpināja. Tā sakot, varu piedāvāt seconcl opinion
Ma�īna �ķērsoja Vesterbrū tiltu un turpināja ceļu uz Hūrnstullu. Labajā pusē vīdēja vecās, tum�ās Longholmenas cietuma ēkas.
-���� Mēs uzskatām, ka atentātu Kungstredgordenā veica īpa�s tīkls. Grupa, kas sevi dēvē par Cirku, Notikumu un da�kārt par�
-���� Spēli, Rebeka iejaucās.
-��� Tie�i tā! Es pieņemu, ka tev par viņiem pastāstīja Henriks?
Rebeka pamāja ar galvu.
-���� Sākumā es to uzskatīju par muļķībām. Par vienu no viņa paras�tajiem stāstiem.
-���� Bet pamazām tu pārliecinājies?
-Jā, galvenokārt pēc tam, kad biju runājusi ar�
Rebeka iekoda lūpā.
-���� � Magnusu Sandstremu? Sammers pabeidza. Vai Farūku Al-Hasanu, kā viņ� �obrīd sevi dēvē.
Viņa neatbildēja.
-���� Neuztraucies, Rebeka, mēs labi pazīstam Sandstrema kungu. Esam paturēju�i viņu acīs jau ilgāku laiku. Zinām, ka viņa uzdevums ir rekrutēt cilvēkus, ko Spēle varētu izmantot.
-��� Tu domā: tādus kā Henke?
-Tie�i tā, tavs brālis ir piemērs aktīvai dalībai. Bet Sandstrems un viņa līdzinieki rekrutē arī citus tipus� pasīviem resursiem.
-���� Piemēram?
Sammers paliecās vēl tuvāk un pieklusināja balsi gandrīz līdz �ukstam.
-���� Piemēram, tevi.,
Viņi atstāja ma�īnu autostāvvietā pie Dienvidu stacijas.
-��� Ņem. Nūra sniedza HP lētas saulesbrilles. Uzliec arī kapuci.
HP īsti nesaprata, kāpēc tas jādara, līdz viņi pagāja garām tabakas
veikalam un viņ� ieraudzīja no sienas blen�am pretī savu pases foto.
VIŅU MEKLĒ VISA ZVIEDRIJA avī�u reklāmas stendi kliedza tik skaļi, ka HP gribējās aizspiest ausis.
-��� Vai tev viss labi? klusi pajautāja Nūra.
-��� Jā� � viņ� nomurmināja, itin nemaz neizklausīdamies pārlie�cino�i. Vai vēl tālu?
Nūra papurināja galvu.
-���� Mums jādodas uz Fātbūra parku, un tad jau būsim gandrīz galā.
Apgāju�i apkārt da�iem strādnieku vagoniņiem, viņi turpināja ceļu gar celtniecības sētu. Pat �eit lejā varēja dzirdēt mūziku un troksni no Pilsoņu laukuma āra kafejnīcām.
Jefs uz mirkli apstājās un paskatījās apkārt.
-Tur, viņ� sacīja, norādot uz caurumu sētā.
Otrpus sētai bija �aurs asfaltēts celiņ�, kas puslokā aizvijās lejup. Kad zemes līmenis pazuda no skata, asfaltu nomainīja grants, un tūlīt pēc tam viņi nokļuva nelielā ieplakā ar stāvām klin�u sienām abās pusēs.
Dīvaini� HP bija domājis, ka pazīst Sēdermalmi kā savu kabatu, ta�u par �o stūri nekad nebija pat dzirdējis. Viņ� noteikti daudz rei�u bija gājis pa gājēju tiltiņu, kas stiepās septiņus astoņus metrus virs galvas, bet ne reizi nebija prātojis, kas varētu atrasties apak�ā. Dro�i vien tāpēc, ka ieplakas sienas sedza zaļi augi, veidojot jumtu, kas pasargāja to no skatieniem.
Ieplaka strauji beidzās pie kalna sienas. Sienai pa vidu bija lieli dzelzs vārti, no kuriem pretī sitās vēss, mitrs alas gaiss.
Jefs pameta vēl vienu skatienu pār plecu, tad pārlaida acis ēkām aug�ā.
-���� Okei? sacīja Nūra.
Jefs pamāja ar galvu, izņēma no jakas kabatas lielu atslēgu un atslēdza vārtus. Kad viņi iegāja iek�ā, viņ� tos atkal aizslēdza. Tad izvilka kabatas lukturīti un apgaismoja telpu.
Desmit metru tālāk bija divvērtņu vārti.
Nūra ātri pagāja uz priek�u un sāka darboties ap slēdzeni, bet HP nekustējās. Viņ� bija noguris, izpumpējies un nespēja vairs paiet ne metru, katrā ziņā ne līdz brīdim, kad kāds pastāstīs, kurp viņi dodas.
-���� Nāc! Jefs pavilka viņu aiz rokas.
HP atvēra muti, lai liktu tam broileram vākties pie velna, bet �ajā mirklī otrpus vārtiem iedegās gara lampiņu rinda, atklājot tuneli klintī.
Viņ� �aubījās vēl da�as sekundes, bet tad ziņkārība ņēma virsroku.
Tunelis bija liels -* sprie�ot pēc augstuma un platuma, agrāk dro�i vien izmantots vilcienu satiksmei. Griesti mūrēti no akmens, un pēc katriem piecpadsmit metriem no tiem nokarājās vecas dienasgaismas spuldzes, kas deva pietiekami labu ceļa gaismu. Toties sānu sienas lie�lākoties veidoja nelīdzena klints; �ur tur lejup sūcās ūdens, nopulējot virsmu nedaudz gludāku.
Itin drīz tunelis pagriezās pa kreisi, grīda viegli noliecās lejup, un HP gurdās kājas ar pateicību pieņēma palīdzību.
Viņu soļi atbalsojās starp sienām. Kad viņi bija nogāju�i apmēram piecdesmit metru, divvērtņu vārti aiz muguras vairs nebija redzami.
-���� Kurp mēs ejam? HP jautāja Nūrai, bet viņam atbildēja Jefs.
-���� Mēs ta�u teicām: uz Longholmenu. Uz tik�anos.
-Jā, bet es domāju� HP nepabeidza teikumu.
Ko viņ� īsti bija domājis?
HP pats to lāgā nezināja. Visa viņa sistēma bija pārstartējusies, tomēr �ķita, ka galva pareizos procesus ieslēgusi tikai tagad.
Viņi bija devu�ies iek�ā pie Fātbūra parka, tunelis bija pagriezies pa kreisi, un �obrīd viņi bija pieveiku�i apmēram divsimt metru. Tas nozīmēja, ka virs viņiem atrodas�
*
Sanktpolsgātana.
�oferis apturēja ma�īnu brīvā stāvvietā. Pēc tam, negaidījis ne vārda no Sammera, izkāpa uz ietves un aizvēra durvis aiz sevis.
-��� Tev noteikti ir daudz jautājumu, Rebeka, un tici man nekas mani neiepriecinātu vairāk kā iespēja uz tiem visiem atbildēt. Diem��ēl, kā tu noteikti saproti, tas nav iespējams.
Sammers paskatījās uz Rebeku tā, ka viņa neapzināti piekrīto�i pamāja.
-���� Bet, tā kā es tev uzticos, tad darī�u, ko spē�u, lai nāktu tev pretī. Pastāsti, ko tu zini, un es centī�os aizpildīt baltos plankumus.
Rebeka atvēra muti, lai kaut ko sacītu, bet aprāvās.
Tas, ka Sammers strādāja gan Pilij, gan Dro�ības policijai, daudz ko izskaidroja. Ta�u viņai bija vairāk jautājumu, daudz vairāk jautā�jumu, kurus tagad jācen�as pārformulēt.
-���� Bankas seifs� viņa iesāka. Tu zināji, ka tur ir ierocis.
Sammers brīdi vilcinājās, bet tad klusējot pamāja.
-���� Katrā ziņā man bija tādas aizdomas. Kā jau teicu, tavs tēvs sāka rīkoties uz savu roku, pieņēma vairākus-neapdomīgus lēmumus. Būtu ļoti slikti, ja �o ieroci varētu saistīt ar� viņ� ar roku pamāja pret logu, � notikumiem no pagātnes.
Sammers uz brīdi apklusa un skatījās uz Rebeku. �
-���� Bankas seifs daudzējādā ziņā ir tāds kā burbulis, Rebeka. Vieta, kur laiks uz brīdi ir apstājies un visi parastie likumi nedarbojas. Bet, kā jau tu zini, visiem burbuļiem ir viena kopīga iezīme�
-���� � agri vai vēlu tie pārsprāgst, Rebeka pabeidza.
Sammers pamāja.
-���� Un pases?
-��� �is risks ir mazāks, tomēr es būtu pateicīgs, ja tu tās atdotu man kopā ar ieroci. Galvenokārt tāpēc, lai pasargātu tava tēva piemiņu.
Rebeka neatbildēja. Viņa centās apvienot visus jautājumus tā, lai t ie līdzinātos stāstam.
-���� Papīrs, ko tu iedevi Henkem kapsētā. Tu teici, ka gribi nodot viņam ziņu, ka tāpēc tev vajag viņu satikt�
Sammers neatbildēja; �ķita, ka viņ� gaida, kamēr Rebeka pabeigs apgalvojumu.
-���� Es īsti nesaprotu, kā tas saistās kopā, � viņa atzinās.
Sammers dziļi ievilka elpu, da�as sekundes aizturēja gaisu plau�ās
un tad nopūtās.
-���� Es jūsu tēvam apsolīju jūs pieskatīt. Gan tevi, gan Henriku. Kad mums sāka pienākt informācija, ka Henriks ir nopietni iesaistī�jies Spēlē, es nolēmu pārkāpt noteikumus.
-���� Kaknēsa. Tur kaut kas notika� Rebeka sacīja.
Sammers pameta ātru skatienu pa logu.
-Varētu teikt, ka es izvēlējos diezgan netradicionālu taktiku�
-���� Paklau, tas ta�u attiecas uz manu mazo brāli. Tev jāpastāsta, onkuli Tage!
Sammers pieklusināja balsi un paliecās uz priek�u.
-��� Es Henrikam nepatīku, vai ne? Viņam nepatīk, ka mēs ar tevi uzturam cie�us kontaktus?
-��� Ē, ko? � Jautājums Rebeku pārsteidza. � Nūjā, var jau būt. Bet tas nav saistīts ar tevi.
-���� Nē, Rebeka, diem�ēl ir gan.
Viņ� dziļi ievilka elpu un �ķita brīdi apdomājamies.
-���� Redzi, lielāko daļu Spēles dalībnieku agri vai vēlu piemeklē stipra paranoja. Viņiem ir grūti at�ķirt īstenību no fantāzijas, un viņi sāk saskatīt sazvērestības aiz katra stūra.
Sammers uz mirkli ieturēja pauzi, un Rebeka nevil�us pamāja ar galvu.
-���� Kā jau es baidījos, tas attiecas ari uz Henriku. Tavs brālis jau sen ir pagājis garām punktam, kurā vēl bija iespējams apelēt pie viņa saprāta�
Rebeka atkal pamāja, �oreiz stiprāk.
I )ic'iir/,ēl vienīgais veids, kā varēju Henriku glābt, bija spēlēt līdzi viņa stāvoklim. Es ar to nelepojos, Rebeka. Ceru, ka tu to saproti.
Bet ko tu izdarīji?
-���� Es liku Henrikam noticēt, ka patiesībā esmu Spēles vadītājs.
-���� K-ko?!
Sammer� pacēla roku, lai viņu apklusinātu.
-��� Es saprotu, ko tu domā, Rebeka, un, kā jau teicu, nelepojos ar izdarīto. Bet man �ķita, ka �ie meli ir vienīgais veids, kā viņu glābt. Saproti, es devu Henrikam uzdevumu. Pilnīgi neiedomājamu uzde�vumu, kas viņam nav pa spēkam. Es gribēju, lai tavs brālis meklē iespēju, kā izrauties no Spēles tvēriena. Lai viņ� atgrie�as realitātē, lai atkal ir spējīgs sarunāties, varbūt pat�
-��� Gatavs sadarboties! Rebeka viņu pārtrauca. Tu gribēji, lai Henke izpļāpājas par Spēli, kļūst par informatoru. Vai tāpēc viņ� nokļuva Dro�ības policijā?
Sammers klusēdams pamāja.
-�� Ta�u Eskils rīkojās pāragri. Henriks nebija glu�i gatavs, un, kad ieradās advokāts�
-���� � Stigsons kļuva nervozs un ļāva Henkem iet.
Rebeka dziļi ievilka elpu.
-�� Tātad plāns bija izdarīt uz Henki tik lielu spiedienu, lai viņ� izstātos. Ta�u tā vietā jūs pagrūdāt viņu pār malu, un viņ� kaut kāda iemesla dēļ mēģināja uzbrukt Blekam. Uri tagad tu baidies, ka viss nāks gaismā. Tāpēc jūs gribat tikt klāt Henkem pirmie, lai parūpētos, ka viņ� jūs nenodod�
-���� Nē, nē, nekā tamlīdzīga, tu pārproti!
Sammers pacēla abas rokas, it kā lai neļautu Rebekai pabeigt teikumu.
-��� Mīļā Rebeka, tev man jātic, kad es saku, ka gribu jums tikai labāko. Gan tev, gan Henrikam. Erlands bija draugs, uzticams biedrs, vienmēr lojāls man un mūsu lietai. Tas, ka es nebiju klāt un nevarēju izglābt viņu no viņa pa�a, ir vienas no lielākajām sāpēm manā dzīvē. Tie spēki, kas iecirtu�i nagus Henrikā, ir cie�i saistīti ar Erlanda lik�teni, un tāpēc es izvēlējos ķerties pie dramatiskām metodēm.
Piepe�i Rebekas sirds sāka sities straujāk.
-��� Tu gribi teikt, ka Spēle izmantoja ari tēvu?
Sammers saviebās.
-Tu nedrīksti atbildēt, vai ne? Rebeka sacīja.
Viņ� pameta vēl vienu ātru skatienu ārā pa logu.
�oferis joprojām stāvēja uz ietves gabaliņu tālāk un, sprie�ot pēc viņa kustībām, bija sācis drebināties saltajā nakts gaisā.
-��� Mums vairs nav daudz laika, Rebeka, Sammers turpināja.
-���� Kas tas bija par uzdevumu?
-���� Kur�?
-���� Uzdevums, kuru tu devi Henkem kapsētā. Tas neiedomāja�mais, kura dēļ viņam, tavuprāt, vajadzēja izstāties. Tie�i kas tas bija?
Rebeka redzēja, kā Sammers paskatās pa logu. �oferis bija pagrie�zies un nāca atpakaļ uz ma�īnu. Brīdi, kad viņ� satvēra durvju rok�turi, Sammers pieliecās tik tuvu Rebekai, ka viņa sajuta skū�anās losjona smar�u.
-��� Viņam ir jāveic uzbrukums karaliskajās kāzās.
*
Viņi bija nogāju�i vēl aptuveni divsimt metru, un tagad ceļ� veda lejup aizvien straujāk.
Piepe�i atskanēja kaut kādi trok�ņi, iespējams, vāra ventilācijas sistēmas rūkoņa. No lielām restēm tuneļa labajā pusē ielauzās gaisa pūsma, un da�as sekundes vēlāk otrā pusē garām aiztraucās metro vilciens.
Kaut kur tālumā HP dzirdēja izskanam automātisko paziņojumu uz perona.
Pārdesmit metru uz priek�u tunelī vīdēja tādas kā celtnieku bara�kas, pa vienai katrā pusē.
Un piepe�i viņ� aptvēra, kurp viņi dodas.
Velns!
HP spēji apstājās un pameta ātru skatienu pār plecu. Bet� Nūra bija aizslēgusi vārtus aug�ā, atslēga atradās viņas jakas kabatā, turklāt viņ� nemū�am nejaudātu turp aizskriet.
-��� Tu nāc? Jefs paspēra soli tuvāk.
HP paliecās uz priek�u un atspiedās ar plaukstām pret ceļgaliem.
-��� Mazliet pagaidiet, viņ� nomurmināja, cenzdamies izklausīties pārguris, un tas nebija īpa�i grūti. Pulss jau sen bija pārslodzē, un elpot kļuva aizvien grūtāk.
Vajadzēja iegūt mazliet laika, da�as sekundes, lai apdomātos.
Viņi visu ceļu bija griezu�ies pa kreisi, turklāt gāju�i uz leju, tātad �ai metrostacijai jābūt Slusenai. Un barakas tur priek�ā atradās tie�i zem�
-���� Mums jāsatiek Avots, vai ne? HP ierunājās, paskatīdamies aug�up.
Neviens no pārējiem nespēja saglabāt bezkaislīgu seju.
-���� Nāc nu, sacīja Jefs un paspēra vēl soli tuvāk.
HP nekustējās.
-Jūsu avotu sauc Ērmans. Es iepazinos ar viņu jau sen. Toreiz viņ� slēpās me�ā un stāstīja, ka esot izmests no Spēles.
HP izspļāva siekalas uz tuneļa grīdas.
-��� Ērmans strādā Spēles vadītājam. Pirms da�ām stundām es viņu redzēju kopā ar policistiem. Un pirms tam redzēju viņu braucam lejup ar liftu, kura �ahta beidzas tur. Viņ� pamāja baraku virzienā.
Jefs mēģināja kaut ko sacīt, bet HP viņu ignorēja. Viņ� cie�i skatījās uz Nūru, meklēja viņas skatienu.
-Tas ir slazds, Nūra� viņ� sacīja, cik savaldīgi vien spēja.
-����� Labākajā gadījumā Avots ir jūs piemuļķojis, licis turpināt Spēles uzdevumus.
Nūra neatbildēja, bet viņas virsdegunē iezīmējās neliela rieva.
-���� � vai arī jūs visu laiku strādājat Spēles vadītājam.
Nūras sejas izteiksmi īsti nevarēja izprast, tomēr HP gandrīz tūlīt sajuta pārliecību, ka viņa ir piemānīta tāpat kā viņ�. Ta�u �obrīd bija vienalga.
-���� Lai būtu kā būdams, Spēle mani meklē, grib dabūt rokā par katru cenu. Un jūs esat piegādāju�i mani tie�i tā, kā viņi to vēlējās. Jūs saprotat?
HP ieturēja pauzi, lai atvilktu elpu.
-���� Muļķības, norūca Jefs. -Tu gribi mums iestāstīt, ka esi saticis gan Avotu, gan Spēles vadītāju�
Viņ� iesmējās un ar galvu pamāja uz Nūras pusi.
-���� Mums nu gan te ir smagsvars, ne?
-���� Kā viņ� izskatās?
>
Pagāja da�as sekundes, iekams HP saprata, ka Nūra runā ar viņu.
� Ko? Kur�?
-���� Spēles vadītājs, protams. Kuru tad tu domāji?
-���� Ā, nu� ap septiņdesmit gadu, labi ģērbies, staigā ar spieķi. Tipisks vecs funkcionārs.
HP lēnām izslējās.
-��� Viņ� sauc sevi par Tagi Sammeru.
-���� Un jūs esat tiku�ies?
HP pamāja ar galvu. Nūras tonis un sejas izteiksme apstiprināja viņa teoriju, viņa nevarēja apzināti strādāt Spēlei.
-���� Mēs pat kopā dzērām kafiju dzīvnieku kapsētā pie Kaknēsas. Rūtains termoss piknika kastē, tipisks ve�u stiliņ��
-���� Un tu gribi, lai mēs tam ticam?
Tas atkal bija Jefs, bet HP viņu ignorēja.
Viņam bija jāpārliecina Nūra. Turklāt ne tikai tāpēc, ka viņ� negribēja, lai viņu nodod Ērmanam un Spēles vadītājam. HP gri�bēja, lai Nūra viņam tic.
Pa īstam.
-���� Nu, ko tu saki?
Viņ� noplātīja rokas un veltīja Nūrai savu �armantāko smaidu.
-��������������� Tev taisnība, viņa sacīja, un HP manīja, kā Jefs saraujas.
-��� Avots grib tevi satikt. Viņ� gaida tur� Viņa ar �estu norādīja pār plecu baraku virzienā. Parasti viņ� ir neticami piesardzīgs, bet, tik�līdz mēs pastāstījām, ka tu nepiekrīti, viņ� gribēja tikties. Tas noteikti kaut ko nozīmē�
-��� Tas nozīmē tikai to, ka viņ� grib mani notvert!
Jefs bez brīdinājuma strauji parāva HP labo roku, mēģinādams pielietot kaut kādu policista tvērienu.
Ta�u HP bija tam gatavs. Viņ� pussekundi turējās pretī, lai atspertos, un tad strauji pagriezās pa labi. Mirkli pirms viņi sadū�rās, HP pacēla labo kāju un ar ceļgalu trāpīja pa Jefa ģimenes dār�gumiem.
�alis sabruka kā kār�u namiņ� un gandrīz aizrāva HP līdzi kri�tienā. Tomēr pēdējā brīdī viņam izdevās atbrīvoties.
Viņ� paspēra da�us grīļīgus soļus, tad atguva līdzsvaru un sāka skriet uz barakām.
Nūra iepleta rokas, mēģinot viņu aizkavēt, bet tunelis bija pietie�kami plats, lai HP bez grūtībām varētu tikt viņai garām.
Piecdesmit metru līdz barakām un liftam.
Sirds jau dunēja krūtīs.
Skriet briesmu virzienā ne�ķita īpa�i gudri, bet citu iespēju nebija. Jācer, ka Ērmans tupēja kādā no barakām un neuzdro�inājās skatīties ārā.
Vēl trīsdesmit metru.
Piepe�i viņ� sadzirdēja soļus aiz muguras. Tā noteikti bija Nūra, Jefs tagad nevarētu būt spējīgs paskriet.
-��� Apstājies, HP! Nūra ldiedza, un HP centās apspiest refleksu pagriezt galvu.
Divdesmit metru.
Piecpadsmit.
Rīkle svila, savilkās kokteiļu salmiņa izmēra.
Soļi tuvojās.
Vēl desmit metru.
Tunelis sa�aurinājās, pārvērzdamies taciņā starp barakām. Aiz tām klints sienā bija gai�s �etrstūris, dro�i vien lifta durvis.
Tās bija vaļā!
-��� Apstājies, HP!
Tagad Nūras balss bija asāka, un �oreiz viņam neizdevās pretoties refleksam. HP pagrieza galvu.
Viņa bija se�us septiņus metrus aiz muguras, tomēr tālāk, nekā viņ� domājis.
Viņ� varēja paspēt�
Viņam jāpaspēj!
Nākamajā mirklī HP ar acs kaktiņu samanīja kustību.
Sācis griezt galvu uz priek�u, viņ� paguva pamanīt durvis, kas atvērās tie�i deguna priek�ā.
Pēc tam viss satumsa.
-��� Vai ar vinu viss labi?
-Jā, viņ� atgūstas�
HP sajuta kaut ko mīkstu un vēsu uz acīm un pieres.
Galva sāpēja, deguns �ķita aizpampis, un viņ� bija spiests elpot caur muti. Lēni, burbuļojo�i elpas vilcieni.
-��� Tu mani dzirdi, Henke?
Priek�mets virs acīm pazuda, un viņ� samirk�ķināja acis gaismā. Aug�ā lidinājās Nūras seja, un vienu mirkli HP pārņēma patī�kama dro�ības sajūta. Viņa bija teikusi �Henke�, glu�i tāpat kā māsa�
Bet piepe�i viņ� atcerējās, kur atrodas.
Un kāpēc!
Viņi dro�i vien bija ievilku�i viņu kādā no barakām�
HP mēģināja piecelties sēdus, nolikt kājas uz grīdas un uzslieties stāvus.
-���� Mieru�
Nūra viņu turēja, mēģināja apturēt, ta�u nepielika lielu spēku.
-��� Avots� viņ� elsa. Ērmans, man�
5 �*
Nākamajā mirklī HP viņu ieraudzīja.
Viņ� sēdēja uz krēsla, paliecies uz priek�u, tikai da�us metru tālāk. Tievs, plāniem matiem un tum�u ietvaru brillēs, precīzi kā aprakstā.
Abu skatieni sastapās, un da�as sekundes HP smadzenes mēģināja aptvert, ko viņ� redz. Ko tas nozīmē.
Bet tas nebija iespējams.
Pilnīgi.
Absolūti.
Neiespējami.
-���� �au, HP. For�i, ka varēji piekāpt� Mange iesmējās.
before breakfast
-KĀ�
ELLĒ�
TU�
VARI�
BŪT�
�EIT..?!!!
Viņ� sēdēja jāteniski uz Manges krū�kurvja, pirkstus cie�i sakļāvis ap viņa skaustu un kaklu, un dauzīja viņa galvu ar plānajiem matiem pret linoleja klāto grīdu.
�Laaaaid� Hrrr� P� Veeelns!! � Mange gārdza, me�onīgi cīnī�damies ar rokām.
Bet HP bija vienalga.
Kāds vilka viņa plecus, rāva aiz aug�delmiem. Nūra kaut ko klie�dza viņam ausī, bet viņ� neklausījās. Viņ� grasījās nogalināt to mazo, melīgo �urku�
Pēk�ņi kāds aplika spēcīgu roku viņam ap kaldu un sa�ņaudza tā, ka uz sekundi apturēja asiņu pieplūdi smadzenēm.
Acu priek�ā satumsa, HP pirksti sāka raustīties spazmās, un viņ� zaudēja tvērienu ap Manges kaklu. Nākamajā mirklī viņu uzvilka kājās. Tvēriens ap kaklu mazliet atslāba, pietiekami, lai HP atgūtu redzi.
Viņ� redzēja, kā Nūra noliecas pār Mangi.
-���� Nu, vecīt, vai nu tu nomierināsies, vai� Jefs ie�ņāca viņam ausī, � es labprāt pārlauzī�u tev sprandu.
HP mēģināja turēties pretī, taustījās ar rokām aiz muguras, cenz�damies satvert kādu Jefa daļu, kurai varētu nodarīt kaitējumu. Bet tas bija bezjēdzīgi. Tvēriens bija dzel�ains. Vēl vairāk HP patētisko
preto�anās mēģinājumu saniknots, Jefs viņu pacēla tā, ka pirkstgali tik tikko skāra grīdu.
Tagad gan spēki viņu pameta. Rokas un kājas kļuva svina sma�gas, un HP vairs nejaudāja tās pacelt. Gandrīz nespēja noturēties stāvus.
Jefs aizvilka viņu pāris metru tālāk un nometa uz maza dīvāna.
Pagāja da�as sekundes, iekams HP saņēma spēkus, lai izslietos.
Mange jau bija piecēlies kājās un taustīja kaklu. Pēc tam vienā rāvienā izdzēra glāzi ūdens, ko Nūra �ķita uzbūrusi ne no kurienes.
HP pa�am ari būtu gribējies iedzert: rīkle bija pilnīgi sausa un �obrīd slāpes bija vienīgā jēdzīgā sajūta, pie kā pieķerties.
Mange bija Avots.
Mange
bija
Avots.
Tas nozīmēja�
TAS NOZĪMĒJA???
HP aizvēra acis un uzlika plaukstu uz pieres. Asaras svilināja plakstiņus, un viņ� samiedza acis no visa spēka, lai tās netiktu ārā.
Fuck!
Fuck!
FUCK!!
Mange piecēlās no krēsla, uz kura bija sēdējis, un nolika to HP priek�ā.
-���� Nem!
Viņ� sniedza glāzi, kurā joprojām bija mazliet ūdens.
HP tikai blenza uz vinu.
)
-���� Paklau, HP! Tev nav jābaidās, tu esi starp draugiem�
HP paķēra glāzi un vienā paņēmienā iztuk�oja. Ūdens bija tik ledaini auksts, ka stindzināja rīkli.
-���� Cik sen? viņ� norūca.
-���� Ko?
-��� Cik sen tu esi iesaistīts Spēlē, Mange jeb Farūk, vai kā nu tu sevi �onedēļ dēvē�
Mange paraustīja plecus.
-���� Patiesībā jau krietnu laiciņu.
HP nolika glāzi, paliecās uz priek�u un paberzēja deniņus. Veltīgi centās piespiest smadzenes izveidot pareizos savienojumus. Tas nebija iespējams.
-���� K-ko, kāpēc� nu� eh!
Viņ� turpināja berzēt seju, aizvien stiprāk un stiprāk. Spieda pirk�stu galus, līdz āda sāka svilt.
-��� No pa�a sākuma? HP beidzot izgrūda grīdas virzienā. Vai tu biji iejaukts jau no sākuma? viņ� izsliedamies piebilda skaidrākā balsi.
Mange dziļi ievilka elpu.
-���� Esmu piedalījies ilgāk nekā tu, krietni ilgāk�
-Tātad tie�i tu mani ievilki?
Mange papurināja galvu.
-���� Nē, patiesībā ne. Es neapjautu, ka esi iejaukts, līdz tai rei�zei, kad tu ieradies veikalā un izvilki telefonu. Patiesībā pat tad ne. Sākumā nospriedu, ka esi telefonu nejau�i atradis, ka cits Spēlētājs ir to pazaudējis. Kad sapratu, ka esi iesaistīts�
Viņ� noplātīja rokas.
-���� B-bet es nesaprotu� HP nokrem�ļojies mēģināja vēlreiz.
Ar acs kaktiņu viņ� redzēja, ka Nūra viņu vēro.
-���� K-kā tu tur nonāci? Ko tu dari? Vai tuesi Spēlētājs vai Skudra? Tev jāpastāsta�
-���� Par to parunāsim vēlāk, HP, �obrīd mums nav laika. Tevi meklē visa pilsēta: kruķi, Skudras, visi.
Mange pagriezās pret Jefu.
-��� Vai vari uzmanīt tuneli?
-���� Protams.
-��� Tagad varu pateikt tikai to, ka mēģināju tev palīdzēt, Mange turpināja, kad durvis aiz Jefa bija aizvēru�ās.
-��� Palīdzēt! HP juta asinis saskrienam galvā. Nolādēts, tu ta�u būtu varējis pastāstīt, ka esi iejaukts, paskaidrot, cik bīstami tas ir. Pateikt, lai izstājos! Velns parāvis, tu ta�u esot mans labākais draugs!
-���� Kā tad! It kā tas būtu varējis izdoties� Mange papurināja galvu. Turklāt tu zini, kas notiek, ja pārkāpj pirmo noteikumu. Tu neesi vienīgais, kas saņēmis brīdinājuma �āvienu.
Nūra atnesa vēl ūdeni, �oreiz glāzi katram.
-��� Datorveikala dedzinā�ana, remember? � Mange piebilda, kad HP palika neizpratnē. Tas bija vērsts pret mani, nevis tevi. Mazs Spēles vadītāja atgādinājums: kas var notikt, ja es neievēro�u notei�kumus. Dro�i vien nemaz nebija domāts, ka veikalam jāaizdegas. Bet brīdinājums kļuva skaidrāks, kad es sapratu, kas likts uz spēles.
Nūra nejau�i pie�ķieba glāzi un izlēja mazliet ūdens uz HP bik�sēm, bet viņ� to tik tikko manīja. Viņa smadzenes veltīgi meklēja cietu pamatu.
-Tātad� cik daudz no tā visa ir bijis pa īstam? HP izstostīja.
-���� Ko tu ar to gribi teikt?
-���� Ko es gribu teikt� Jā, pie joda, kā tu domā?! Viss, ko es pie�dzīvoju, ugunsgrēks manā dzīvoklī, bumba uz E4, serveru ferma, ko uzspridzināju �istā, bēg�ana, visi sūdi Dubaijā un tas, kas notika ArgosEye. Cik daudz no tā bija realitāte, pa īstam?
-��� Viss, protams*�
Mange iedzēra vēl vienu malku ūdens.
-��� Tikai varbūt ne glu�i tādā veidā, kā tu domā, viņ� piebilda un mazliet sagrozījās krēslā. � Varētu teikt, ka tu nekad īsti nepameti Spēli. Ka patiesībā visu laiku strādāji viņiem. Vai, nūjā� mums�
HP nolika glāzi uz grīdas un aizsedza seju ar plaukstām.
Mange turpināja runāt, bet viņa balss piepe�i skanēja neskaidri un tālu, it kā viņ� atrastos citā telpā.
Situācija bija nereāla, tik līdzīga sapnim, ka viņam vajadzēja kniebt rokās.
Strādājis viņiem�
HP smadzenes drud�aini pūlējās salikt visu kopā, ta�u tām nebija ne mazāko izred�u uz veiksmi. Viņ� ta�u bija uzspridzinājis Spēles serveru fermu, izmucis no slepkavības sazvērestības un nogremdējis viņu biznesa partneri ArgosEye ar visu apkalpi!
Vai varbūt viņ� kļūdījās?
Vai viņ� tie�ām visu laiku bija�
Strādājis viņiem?
HP skatījās uz Mangi. Uz garlaicīgo, uzticamo, plikpauraino Mangelito. Viņa veco �omu, viņa BFFK
Pasaule sa�ūpojās.
Uz mirkli viņ� bija atgriezies astoņdesmitajos, tupēja dīvānā pie televizora, dzelteniem, siera nūjiņu notraipītiem pirkstiem un ieples�tām acīm. Uz ekrāna tikko bija pavēru�ās du�as kabīnes durvis un pa tām ārā palūkojies Bobijs Jūings
Strādājis�
Mums�
-���� Ko, ellē, es te daru, Mange? viņ� �ukstēja.
*
-���� Lūdzu, dod mums vēl pāris minū�u, Junson!
�oferis aizvēra durvis, neteicis ne vārda.
-���� Vai tu tagad saproti, kāpēc es tik ļoti gribu dabūt to ieroci? Tage Sammers ldusā balsī turpināja.
Rebelca pamāja.
-���� Katrā zinā tā man �ķiet.
� >
-��� Labi, es patie�ām novērtētu, ja tu vistuvākajā laikā iztuk�otu tēva seifu un atdotu visu tā saturu man. Vai es varu to lūgt, Rebeka? Dodu godavārdu, ka ierocis pazudīs un ne tas, ne pases nemū�am neuzradīsies vietā, kur tos varētu ļaunprātīgi izmantot.
Rebeka da�as sekundes domāja.
-���� Iero�a seifā vairs nav�
-Ko?
-���� Es to pārvietoju tajā pa�ā dienā, atvēru jaunu seifu uz sava vārda.
-��� Ā, saprotu. Lieliska doma, Rebeka!
-��� Pases ir manās mājās. Es aizbrauk�u uz banku rit agri no rīta un piezvanī�u tev, kad bū�u visu izdarījusi.
-��� Labi, Rebeka, tu nekad neliec man vilties! Kaut mani darbi�nieki būtu tādi kā tu!
Sammers atkal papliķēja Rebekai pa celi, un viņa aptvēra, ka vieglais pieskāriens viņai patīk.
-���� Nekādu problēmu, onkuli Tage, viņa nomurmināja.
-���� Lūdzu, atpakaļ uz Frēdhellu, Junson, � Sammers sacīja �ofe�rim. Normēnas jaunkundzei jātiek gultā. Viņai, maigi izsakoties, ir bijusi smaga diena�
*
-���� Ir tā, HP, Mange iesāka. Tu �eit esi tie�i to iemeslu dēļ, kurus Nūra tev jau minēja. Mums jāizslēdz Cietoksnis, jāaptur PayTag un Spēles vadītājs, lai viņi neiegūtu neierobe�otu monopolu uz cilvēku pagātni.
-���� Ē, pagaidi�
Mange pacēla roku un pārtrauca viņu.
-���� Es zinu, ka tev ir daudz jautājumu, HP. Viņ� ieskatījās pulk�stenī. Ta�u laiks skrien. Es biju spiests izdomāt tik�anās vietu pēdējā brīdī, tādu, par kuru viņiem nerastos aizdomas.
Viņ� ar strupu �estu norādīja uz griestiem.
-���� �ī ir viena no pa�as Spēles tik�anās vietām, tāpēc te nav spie�gojo�u ausu un acu. Bet mēs nevaram palikt te pārāk ilgi. Nebijām rēķināju�ies ar to, ka tu zaudēsi samaņu.
Viņ� uzmeta vēl vienu skatienu pulkstenim.
-���� Es pievienojos diezgan sen. Man bija draugi, kas jau piedalījās Spēlē, un es būtībā saņēmu uzaicinājumu palīdzēt. Tāpat kā tev viss sākās ar sīku mērogu, kā for�a izklaide. Bet ar laiku es iesaistījos aiz�vien vairāk, man patika būt daļai no lielākas kopības, par kuru zina maz citu cilvēku.
HP negribīgi pamāja.
-���� Es klausos.
-��� Ar Spēli būtībā bija iespējams ietekmēt lietas, radīt viedokli. Izcelt gaismā to, ko citi vēlējās noslēpt: noslēpumus, ko mēģināja apslēpt da�ādi varasvīri, izmeklē�anas, ziņojumus, kas nobēdzināti vai noklusēti� �ie mazie uzdevumi izveidoja lielāku veselumu, un vēlāk mēs varējām nopludināt informāciju medijiem vai publicēt
savus atklājumus da�ādās whistleblower
-���� Bet?
Mange pa�ķielēja uz Nūru.
-���� Es un mani draugi redzējām tikai nelielu daļu no tā, kas notiek. Tā tas vienmēr ir bijis. Visa Spēle ir iedalīta mazās �ūniņās, un Spēles vadītājs principā ir vienīgais, kur� redz kopainu. Pamazām kļuva aizvien skaidrāks, ka viņ� maina kursu. Spēle tika vadīta aizvien stingrāk, Spēlētājiem bija arvien mazāk izvēles iespēju, uzdevumi kļuva ap�aubāmāki. Mēs, pārējie, pamazām zaudējām savu ietekmi, visam bija jānotiek caur Spēles vadītāju. Kļuva acīmredzams, ka viņ� izmanto Spēli, lai iegūtu sev personisku varu. Kad PayTag�
-���� Kur �ajā bildē esmu es? HP viņu pārtrauca.
Negaidītais jautājums Mangi iztraucēja, un pagāja brīdis, iekams viņ� atguva pavedienu.
-��� Njā� ja ķeramies tie�i pie lietas, varētu teikt, ka lielākā daļa tevis paveiktā ietilpa Spēles ietvaros. Tā sakot, kalpoja Spēles vadītāja mērķiem.
>
Mange nedro�i uzsmaidīja HP, it kā gaidītu viņa reakciju.
-���� B-bet es ta�u uzspridzināju serveru fermu. Iemaucu tie�i pa olām, izslēdzu viņus uz vairākiem mēne�iem, iztuk�oju kasi, nogrem�dēju ArgosEye� Es ta�u to izdarīju? viņ� piebilda, kad Mange neat�bildēja. t
HP pats juta, cik neskanīga ir viņa balss.
-���� Kā jau teicu, es centos tev palīdzēt, mēģināju dabūt tevi ārā, Mange nomurmināja. Bet pēc ugunsgrēkiem� Viņ� ātri saska�tījās ar Nūru. Pēc ugunsgrēkiem es piekritu viņu noteikumiem. Spēles vadītājs man apsolīja palaist tevi vaļā, kad viss būs galā.
Mange skatījās grīdā.
-��� Viņi iztuk�oja namu Sistā dienu pirms tam, kad tur ieradies tu ar Reimanu. Pārcēlās uz jaunu, dro�āku vietu. Tu uzspridzināji nojauk�anai paredzētu ēku, tas ari viss. Es tūksto�iem rei�u gribēju tev visu izstāstīt, bet tas nebija iespējams, kamēr viņi paturēja acīs tevi un Beku.
HP dziļi ievilka elpu.
-��� Tātad viss bija izplānots, viņi man vienkār�i ļāva aizlaisties ar piķi? Bet kāpēc?
-���� Spēlei bija vajadzīgs uzbrukums, ar ES galotņu sanāksmi saistīts sprādziens, kuru nebūtu iespējams izsekot tālāk. Nauda bija atal�gojums par to, ka tu tiki galā ar savu End Game
-���� Un viss, kas notika pēc tam: Dubaija, ArgosEye�?
Mange novaikstījās.
-���� Man, protams, būtu vajadzējis zināt, ka noteikumus izvirza Spēles vadītājs. Viņ� izlemj, kad Spēle sākas un beidzas. Acīmredzot tu biji pārāk vērtīgs, lai viņi tevi palaistu vaļā. Es biju aizbraucis, pa apkārtceļiem uzzināju, ka tu atkal esi iek�ā, un tad vairs neko daudz nevarēju izdarīt. Es lūdzu kādu draugu paturēt tevi acīs un sūtīt man ziņojumus par notieko�o.
-���� Kuru?
Mange paraustīja plecus.
-���� Vai tam ir kāda nozīme? Katrā ziņā tu vēlāk sazinājies ar mani, pastāstīji par ArgosEye un lūdzi palīdzību ar Trojas zirgu, lai viņus nogremdētu. Tas mani nostādīja drausmīgā situācijā. Vai man palī�dzēt tev tie�ā veidā vai vispirms sazināties ar Spēles vadītāju? Viņ� sa�ņaudza rokas uz ceļiem.
>������������������������������������ >
-Tu piezvanīji Spēles vadītājam� HP brīdi domāja, � un tāpēc neuzpeldēja nekāda informācija par Spēli. Tu izveidoji spiegu programmu tā, lai izlaistu ārā tikai to, kas nav saistīts ar viņiem.
Mange papurināja galvu.
-��� To es ierosināju Spēles vadītājam, bet viņ� teica, ka tas nav ne�piecie�ams. Ka man jāpalīdz tev, cik vien varu. Pagāja kāds brīdis, iekams es aptvēru�
HP atvēra muti, lai kaut ko sacītu, bet pagāja da�as sekundes,
līdz viņ� atrada īstos vārdus.
)
-���� Pagaidi! Tad tu gribi teikt, ka ArgosEye�
-���� � neslēpa Spēles noslēpumus, � Mange pabeidza.
-���� B-bet viņi ta�u bija Spēles partneris. PayTag vajadzēja viņus nopirkt un�
Mange papurināja galvu.
-���� Padomā, HP. Kur� tev pastāstīja par PayTag pirkumu? Varu derēt, ka tas nebija ne Filips Argoss, ne kāds no firmas darbiniekiem, vai ne?
Domas bezmērķīgi riņķoja, pagāja kāds brīdis, iekams HP satvēra īstos pavedienus.
-��� Ēhm, nē. Par to man Līdingē pastāstīja Monika, Annas Argosas māsa. Teica, ka Anna pretojusies pirkumam un tāpēc pārējie viņu nogalināju�i.
-���� Okei. Mange pamāja ar galvu. Ir tā�
Viņ� vēlreiz saskatījās ar Nūru, ielūkojās rokaspulkstenī un tad paliecās pret HP.
-���� PayTag nekad nav interesējies par ArgosEye. Viņi par niecīgu summu jau bija nopirku�i citu uzņēmumu apmēram tajā pa�ā nozarē un centās savākt kompetentu vadības grupu. Filips Argoss savai fir�mai plānoja tikai parastu kotē�anu bir�ā. Ja tā noritētu labi, PayTag iegūtu nevēlamu konkurenci.
HP nodrebēja.
-��� Tu gribi teikt, ka Annas Argosas māsa man meloja? Izlikās, ka kotē�ana bir�ā patiesībā ir pārpirk�ana? Kāpēc lai viņa to darītu?
-���� Divu diezgan vienkār�u iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai motivētu tevi palīdzēt. Tu ienīsti Spēli, Spēles vadītāju un PayTag, tāpēc uzķēries uz iespēju sabotēt viņu plānus.
HP gurdi pamāja.
-���� Un otrs iemesls būtu�?
-���� Njā, nu kuram gan patiktu doma, ka Filips Argoss iztuk�o firmas kontu tavā kabatā, lai izpirktu Annas akcijas? Līdz ar to viņ� patiesībā pats nogremdēja savu kuģi, jo Trojas zirgs tikai stundu vēlāk noplūdināja visas viņu ap�aubāmās metodes, pazeminādams interesi par akcijām līdz nullei. Tuk�a kase, sagrauta reputācija un nekādu investoru.
Mange skatījās uz HP, it kā gaidītu tūlītēju atbildi. Ta�u HP smadzenes tālu atpalika.
-���� Padomā, HP� Mange mazliet lēnāk sacīja. Kur� ienīda Filipu Argosu pietiekami stipri, lai noorganizētu velni�ķīgi sare�ģītu atriebību?
Viņ� pacēla savu mobilo telefonu. Spo�u metāla mantiņu ar skārienjutīgu displeju, kas lika HP nevil�us nodrebēt.
Uz displeja bija redzama sieviete pie restorāna galdiņa. Viņai bija tum�i, karē stilā apgriezti mati, rokā viņa turēja vīna glāzi un grasījās saskandināt ar vīrieti, kur� bija pagriezis kamerai muguru.
Sieviete izskatījās attāli pazīstama, bet HP īsti nespēja viņu atce�rēties.
-���� Ieskaties uzmanīgāk un abstrahējies no matu krāsas, � sacīja Mange.
HP paklausīja. Un piepe�i viņam �ķita, ka ir saskatījis kaut ko pazīstamu� Poza, veids, kā tum�mate uzlūkoja vīrieti sev pretī�
Bet tas bija neiedomājami. Neiespējami!
-���� Aizmirsti Moniku, Mange turpināja. � Mēs runājam par tie��ām cinisku cilvēku. Tādu, kur�, burtiski runājot, ietu pāri līķiem. Pat pār savējo�
Viņ� atvēra telefonā jaunu attēlu, un �oreiz vīrietis bija redzams labāk. Tas bija Marks Bleks. Tomēr HP smadzenes joprojām atteicās sadarboties.
-��� Tagad viņa sevi dēvē par Anteu Ravelu, � Mange turpināja. -Viņai ir augsts amats PayTag grupā, un �obrīd viņa organizē jauno biznesu. Starp citu, daudzos aspektos piemērots uzvārds. RaveP ta�u ir Jānusa vārds.
-���� Runā zviedriski� HP izklaidīgi norūca, skatienam līpo�t pie ekrāna.
-��� Jānuss var nozīmēt savu pa�a pretstatu. Proti, Jānuss ir romie�u dievs ar divām sejām.
Mange vēl vairāk pietuvināja telefonu HP degungalam.
-���� Divas sejas, tagad saproti?
-���� Anna Argosa, HP nomurmināja, īsti nespēdams noticēt pa�a balsij.
-�� Tev jābūt piesardzīgai, Rebeka. Apsoli man, ka uzmanīsies, sacīja Tage Sammers, kad ma�īna apstājās pie ietves un �oferis izkāpa ārā, lai atvērtu Rebekai durvis.
-��� Ne tikaLtad, kad apmeklēsi banku. Spēlei ir acis un ausis visur, un Magnuss Sandstrems ir ļoti bīstams cilvēks. Tu nedrīksti ticēt nekam, ko viņ� tev stāstījis. Visticamāk, viņ� ir apstrādājis jūs abus. Izdomājis stāstus, organizējis tik�anās�
Rebeka papurināja galvu.
-��� Es vienkār�i nespēju tam noticēt. Mēs esam pazīstami kop� bērnības. Mange ir jauks puisis.
-Jā, es saprotu, ka to ir grūti pieņemt. Ta�u Sandstrems ir strā�dājis Spēlei ilgi, ļoti ilgi. Tagad viņam ir nozīmīgs amats, varbūt pat viens no nozīmīgākajiem. Henriks jau ir izslīdējis mums no rokām, un es baidos, ka �obrīd Sandstrems vēr� ieroci pret mums. Mēs ļoti gribētu dabūt viņus abus rokā pirms kāzām, pirms vēsture atkār�tojas�
Ma�īnas durvis atvērās, un Sammers tūlīt apklusa.
-��� Apsoli, ka sargāsi sevi, mīļā Rebeka. Ja saņem ziņu no brāļa, tūlīt piezvani man. Es no savas puses centī�os jums palīdzēt, cik vien varu, bet, iekams Henriks neatrodas dro�ā vietā, mēs diem�ēl vairs nedrīkstam kontaktēties tie�i.
Rebeka pamāja.
-��� Saprotu�
-��� Labi, un, kā jau teicu, man tie�ām ļoti �ēl, ka tā iznācis, Rebeka, no sirds �ēl. Daļa no tā visa ir mana atbildība, es to labi apzinos. Nebiju vēlējies �ādus pārbaudījumus, vismazāk jau tev, un tie�ām ceru, ka tu spēsi man piedot.
Rebeka neatbildēja, tikai pieliecās un viegli noskūpstīja tēvoci Tagi uz vaiga.
Ma�īnas durvis aiz viņas aizcirtās, un da�as sekundes vēlāk viņa viena pati stāvēja uz ielas.
*
-��� Bingo! Mange iesmējās. Nav slikta darījumu pakete, vai ne? Anna Argosa var atriebties, PayTag atbrīvojas no konkurenta, bet Spēles vadītājs saņem samaksu. Viss, kas bija vajadzīgs darījumam, piemērots Spēlētājs un veids, kā motivēt viņu atgriezties lapseņu pūznī. Tā nu tava priek�laicīgā pensionē�anās bija galā.
HP neticīgi grozīja galvu. Manges stāsts, protams, izklausījās pilnīgi neprātīgs. Extra large
Anna Argosa bija dzīva�
Tā nolādētā maita bija likusi viņu ieslodzīt, spīdzināt un pēc tam deportēt no valsts aizdomās par viņas noslepkavo�anu. Un tas viss tādēļ, lai iedvestu viņā kādu drusku atriebības alku! Bet pati tikmēr bija uzdzīvojusi pludmalē, pieņēmusi jaunu vārdu un sadziedējusi plastikas ķirurga uzliktās �uves.
-�� Tātad visas pūles nogremdēt ArgosEye bija bezjēdzīgas, HP nomurmināja. ,
-��� Nē, nē, noteikti ne! Mange uzsvērti papurināja galvu. Var�būt Filips Argoss nebija slepkava, tomēr viņ� bija profesionāls blē�dis. Padomā, ko viņi nodarīja tev. Turklāt viņu darba metodes bija pavisam ap�aubāmas.
-��� Tomēr tagad PayTag un Anna Argosa dara to pa�u, tikai ar jaunu vārdu.
-��� Diem�ēl tā �ķiet, un tas mūs aizved atpakaļ pie tā, ko teicu par Spēles vadītāja aizvien nestabilāko kompasu. Mange novaikstījās.
-��� Un PayTag jauno firmu sauc?
-��� Sentry Security.
�oreiz HP smadzenes gandrīz tūlīt saslēdza pareizās sinapses.
-��� Sentry? Pie joda, tur ta�u�
�� strādā Rebeka, pilnīgi pareizi. Vai tagad tu sāc saprast, kā viss saistās kopā?
Mange ieskatījās pulkstenī, dro�i vien jau kādu desmito reizi.
Sorry, mums jāiet. Kents tev ir sagādājis vietu, kur tu kādu bridi varēsi slēpties, līdz mēs būsim gatavi rīkoties. Tev�
-��� Klau, es tagad esmu vienu soli no insulta, tāpēc nestāsti, kas man jādara. Kā tu pats noteikti saproti, �obrīd tev nav liels uzticības reitings. Nosauc kaut vienu vienīgu iemeslu, kāpēc man nevajadzētu vienkār�i aizlaisties no �ejienes un ielīst kādā bedrē, līdz negaiss būs pāri.
-Tāpēc, ka tu mums esi vajadzīgs, HP! Mange pacēla rokas. -Jā, es saprotu tavu skepsi. Esmu tevi pamatīgi vazājis aiz deguna, to es godīgi atzīstu. Bez vārda runas. Bet to visu es darīju, lai palīdzētu tev un Bekai, es zvēru!
Durvis atvērās, un pa tām galvu pabāza Jefs.
-��� Kāds aug�ā tikko izmantoja caurlaides karti, viņ� �ņāca. Lifts brauc lejā, mums jāiet tūlīt!
Mange un Nūra piecēlās gandrīz reizē.
Ta�u HP palika sē�am.
-��� Nāc, HP, mums jālai�as! Es pastāstī�u ko vairāk pa ceļam. Ja viņi mūs atradīs te, lejā, tad viss būs cauri!
-��� Tikai pēc tam, kad tu pastāstīsi, kas tie viņi ir.
-��� Metro apsargi, kruķi vienalga! Jefs no�ņācās. Taisies, citādi es�
Mange pacēla roku, un Jefs tūlīt apklusa.
-��� Es vēlāk pastāstī�u, HP, es apsolu. Bet tagad mums jāiet. Es saprotu, ka tas ir daudz prasīts, bet tev man jāuzticas. Ja kruķi tevi dabūs rokā, visam beigas.
HP uzmanīgi nopētīja Manges seju, pirms negribīgi piecēlās.
Viņi skrēja caur tuneli. Nūra pirmā, tad HP, nopakaļ Mange un Jefs.
HP nespēja atturēties, brī�iem nepaiūkojies pār plecu. Viņ� mēģi�nāja kaut ko pateikt Mangem, uzdot jautājumus, ta�u temps un aug�upejo�ais ceļ� pilnībā nodarbināja viņa plau�as.
Barakas pazuda aiz tuneļa līkuma, un vēl pēc da�iem metriem Nūra mazliet samazināja ātrumu.
-��������������� Es tik un tā nesaprotu, HP elsodams uzsauca Mangem.
-��� PayTag ta�u pieder Spēlei. Bleks strādā Spēles vadītājam�
-��� Nē, nē, atteica Mange. PayTag pieder slepenam fondam. Mums ir savas teorijas par to, kas aiz tā stāv, bet tas ir cits stāsts. Sākumā PayTagtikai deva Spēlei uzdevumus, bija viens pasūtītājs no daudziem. Ta�u nu jau da�us gadus principā ir vienīgais.
Nūra strauji apstājās, un pārējie bija spiesti darīt tāpat.
Viņa pacēla roku. Da�as sekundes vienīgās skaņas bija tālā ven�tilatoru dūkoņa un HP saraustītā elpa.
Tad kaut kur priek�ā atskanēja klusa, ritmiska skrāpē�anās. Skaņu bija viegli atpazīt soļi, dro�i vien vairāku cilvēku.
Piepe�i starp akmens sienām atbalsojās ass trīs toņu signāls, lik�dams visiem satrūkties.
-��� Rācija, tie noteikti ir metro apsargi! �ņāca Jefs.
-��� Atpakaļ, Nūra īsi sacīja, un viņi sāka skriet virzienā, no kura ieradu�ies.
-���� Bet tad jau mēs iekritīsim tie�i viņiem nagos, lai kas viņi� Jefs protestēja.
-��� Klusu! Nūra uzsauca. Turies līdzi!
Viņi turpināja skriet.
-��� Tātad tu un tavi biedri esat nodomāju�i sacelties. Neliels galma apvērsums? � elsa HP.
-���� Kaut kas uz to pusi, atbildēja Mange. Spēli joprojām var izmantot labiem mērķiem. Ta�u tādā gadījumā ir nepiecie�ams pār�griezt saiti ar PayTag un nomainīt tagadējo Spēles vadītāju.
-��� Veco Sammeru? ,
Mange satrūkās un gandrīz apstājās.
-�� Tātad tu esi viņu saticis?
-��� Ziemā, dzīvnieku kapsētā pie Kaknēsas. Beka domā, ka viņ� ir viens no tēva vecajiem draugiem virsniekiem. Vai tā ir?
-��� Tur! Nūra spēji apstājās un norādīja uz vienu tuneļa sienu. Starp divām resnām caurulēm bija iespiesta maza, sarūsējusi metāla lūka.
Jefs ai/spraucās viņiem garām un no jostas maka izvilka daudzfunkciju instrumentu. Da�as sekundes vēlāk viņ� jau bija atvēris lūkas vāku, atklājot tum�u caurumu.
Viņiem pretī sitās silta, sasmakusi metro gaisa pūsma.
Nūra nevilcinājās ne sekundi, aizspraucās garām caurulēm un ielīda caurumā.
-��� Ej līdzi, � sacīja Mange, norādīdams uz caurumu. Nūra par tevi parūpēsies. Mēs arJefu paliksim �eit un aizvērsim aiz jums lūku. Te ir viena izeja caur Slusenas metro. Ja paveiksies, mēs paspēsim.
-��� B-bet� ē, pagaidi, HP protestēja.
-��� Taisies nu! Jefs �ņāca. Viņi kuru katru bridi būs klāt.
HP uzmeta Mangem niknu skatienu.
-��� Mums vēl jāaprunājas�
-��� Protams, es apsolu, HP. Mēs visu noskaidrosim, bet tikmēr tev man jāuzticas. Nu, lien ta�u!
HP vēl mirkli vilcinājās. Tagad skaņas no tuneļa ieejas puses bija dzirdamas pavisam skaidri. Smagi zābaku soļi un balsis, kas �ūpojās cauri tumsai rācijas sprak�ķu pavadībā.
HP dziļi ievilka elpu un ienira tumsā.
Viņai vajadzētu gulēt. Bija nakts vidus, aizvadīta spraiga diena, un kop� miegazāļu iedzer�anas pagājusi vairāk nekā stunda.
Tomēr viņa bija nomodā.
Portatīvais dators uz mazā virtuves galda cīnījās par vietu ar �ķīvi, kurā mētājās atliekas no mikroviļņu krāsnī uzsildītā pīrāga. Viņa bija burtiski piespiedusi sevi ieturēt vakariņas.
Domas riņķoja galvā. Rebeka vairs nezināja, kam ticēt.
Onkuļa Tages stāsts izklausījās neticams, ta�u nebija arī pilnībā neiespējams. Ja pierādījumus nolika citu citam blakus un tuk�ās vie�tas aizpildīja ar sīkiem notikumiem un pierādījumiem, viss patiesībā �ķita diezgan reāli.
Apgalvojums numur viens: Tēvs un Andrē Pellass/Tage Sammers kopā dienēja Kiprā':
Bankas seifā un grāmatā atrastās fotogrāfijas �ķita apstiprinām �o teoriju.
Apgalvojums numur divi: Tēvs un da�i citi mēģināja slepus piegā�dāt iero�us, lai paglābtu skaitliski mazāko konflikta pusi no slaktiņa.
Pats notikums bija patiess, un, ja pieņēma faktu, ka tēvs dienējis Kiprā, tā varēja būt taisnība.
Bet tālāk? Tas, ka tēvs turpinājis strādāt armijas labā kā palīgs? Kā ziņnesis, kuram delikāto uzdevumu dēļ vajadzēja viltotas pases?
Vispār jau tas nebija glu�i tik neticami, kā viņai sākumā licies. �obrīd aukstais kar� �ķita kaut kas ļoti tāls, kaut kas tāds, ko var redzēt tikai kino vai televīzijas dokumentālajās filmās. Bet tolaik, se�desmitajos un septiņdesmitajos, tas bija augstākajā mērā reāls.
Pavisam negaidīti pēckara laiks bija aizrāvis Rebeku vairāk, nekā viņa vēlējās atzīt. Par laimi, da�as stundas kopā ar Vikipēdiju bija viss, kas vajadzīgs, lai iegūtu labāku priek�statu par pagātni�
Zviedrijai reiz bija vieni no pasaulē lielākajiem gaisa spēkiem, un lā būvēja milzīgas pazemes aviobāzes, līdzīgas tai, kas atradāsTullingē. Nedz tolaik, nedz tagad nebija daudz cilvēku, kas ap�aubītu domu, ka ienaidnieks atrodas austrumos, bet draugi � rietumos. Zviedrija spē�lēja neitralitāti, tomēr vienlaikus FRA
Ta�u visvairāk Rebeku fascinēja fakts, par kuru viņai vēl pirms da�ām nedēļām nebija nekādas nojausmas. Ja nebūtu viena no avī�u izgriezumiem pie Henkes guļamistabas sienas, viņa dro�i vien vispār nebūtu aptvērusi saistību�
Zviedrija pavisam nesen bija nodevusi ASV trīs kilogramus plu�tonija. Saskaņā ar oficiālo informāciju se�desmitajos un septiņdesmi�tajos gados plutonijs bija izmantots zinātniskā projektā un kop� tā laika gulējis paslēpts kādā militārā kalnu bāzē, dro�i vien tāda pa�a veida objektā kā Cietoksnis.
Tas izklausījās pilnīgi neticami. Zviedru projekts, kura ietvaros pētīti kodoliero�i un �etrdesmit gadus glabāti vairāki kilogrami ļoti bīstama plutonija? Tam ta�u vajadzētu būt pilnīgi slepeni!
Tomēr par plutonija nodo�anu ziņoja ne tikai svaigi avī�u raksti; Rebekai par pārsteigumu, arī Vikipēdija vārēja daudz pastāstīt par �o lietu.
Tātad pastāvēja divas da�ādas pētniecības programmas. Viena no tām tika dēvēta par �S� programmu, un tās mērķis bija radīt pret�līdzekļus kodoliero�u uzbrukumiem. Tas �ķita glu�i loģiski, ņemot vērā laika garu. Rebeka Discovery kanālā bija redzējusi informatī�vas melnbaltās amerikāņu filmas no Kubas krīzes. Skolasbērnus, kas metas zem soliem�
Duck and.cover!
It kā tas varētu līdzēt�
Bet pavisam kas cits bija daudz slepenākā �L� programma, kuras dalībnieki pētīja pa�u zviedru iespējas radīt atomiero�us. Ja
dokumentācija nebūtu tik pla�a, Rebeka, visticamāk, nospriestu, ka tas viss ir izdomājums. Līdzīgi kā safabricētā dokumentālā filma par to, ka piecdesmit astotā gada pasaules �empionāts nemaz nenotika Zviedrijā, vai teorija, ka Nīls Armstrongs patiesībā staigāja pa smil��ainu Holivudas studiju, nevis Mēness virsmu.
Un tomēr� pirmā eksperimentālā reaktora atliekas joprojām bija saglabāju�ās klintīs zem Karaliskās Tehniskās augstskolas, būtībā pa�ā pilsētas centrā. �o informāciju apstiprināja KTA mājaslapa.
Cits reaktors Eltā bija paredzēts iero�u plutonija ra�o�anai. Starp citu, tie�i to pa�u tagad, pēc piecdesmit gadiem, mēģināja darīt irāņi. Diem�ēl tas bija izrādījies grūtāk, nekā gaidīts, un tāpēc armija bija sākusi piegādāt plutoniju no citiem avotiem. Un tie�i �ajā vietā Vikipēdija kļuva ļoti interesanta:
1960. gada 6. aprīlī ASV Nacionālā dro�ības padome nolēma neatbal�stīt zviedru atomiero�u programmu, tajā skaitā arī atomiero�u izstrādi, jo tika uzskatīts, ka Rietumu aizsardzībai pret Padomju Savienību būs noderīgāk, ja Zviedrija savus ierobe�otos resursus veltīs konvencio�nālajiem kaujas spēkiem, nevis dārgai atomiero�u programmai.
Tātad formāli amerikāņi �L� programmu noraidīja, nekādas palī�dzības ar atomiero�iem. Tomēr turpmākie teikumi lika uzmesties zosādai.
Par spīti 1960. gada lēmumam, Zviedrijas pārstāvji se�desmito gadu beigās ar ASV armijas ziņu guva pieeju slepenai informācijai saistībā ar kodoliero�u taktikas īpatnībām un prasībām, kas tiek izvirzītas izlū�ko�anas resursiem un ātrai lēmumu pieņem�anai, kā arī zināmiem kodolfizikas datiem.
Zviedrijas pārstāvji aplūkoja iero�u sistēmu MGR-1 Honest John, kuru var aprīkot ar kodolgalviņām W7 un W37. Artilērijas mērķiem ASV bija izstrādāju�as �āviņu W48, kas domāts 155 mm artilērijai ar 0,072 kt jaudu. Tiesa, vēl aizvien nav atrasti nekādi plāni tik maziem zviedru kodoliero�iem.
Honest John. Ear nest John.
John Earnest�
D�ons Ērnests no Blomfonteinas Dienvidāfrikā ar daudziem ASV iebrauk�anas zīmogiem pasē. Un viņas tēvs pases fotogrāfijā�
Tā nevarēja būt sakritība.
*
Viņi bija līdu�i pa piķa melno tumsu jau aptuveni �etrdesmit piecas minūtes.
Tuneļa grīda bija grubuļaina, ceļgali un plaukstas protestēja aiz�vien jūtamāk. Kreisajā pusē stiepās vairākas resnas caurules, un vis�maz viena no tām bija karsta kā elle.
HP jau padsmit rei�u bija apdedzinājis kreiso roku, sviedri plūda pār seju un muguru. Viņam izmisīgi vajadzēja pauzi, ta�u nebija ne mazākās vēlē�anās izskatīties pēc nīkuļa Nūras priek�ā. Ja meitene varēja izturēt, tad arī viņ� spēs!
Viņ� turējās Nūrai pēc iespējas tuvāk, ieklausījās viņas kustībās un elpā.
Sajutis kaut ko uz plaukstas virspuses, HP uz mirkli nosprieda, ka atkal pielīdis Nūrai par tuvu. Bet tad aptvēra, ka pie plaukstas skaras nevis ādas zābaks, bet drīzāk kaut kas līdzīgs miklam ka�okam.
Kutino�a kustība pret stilba iek�pusi lika viņam sarauties un atkal atsisties ar roku pret karsto cauruli.
-��� Velns! HP izgrūda.
-��� Vai tev viss kārtībā?
Priek�ā iedegās vāra, zilgana gaismiņa un pagriezās viņa virzienā. Nūra izmantoja mobilo telefonu par kabatas lukturīti.
-��� Sasodītā �urka, � HP nomurmināja. Es necie�u �urkas�
-��� Varam ieturēt pauzi, ja gribi.
-��� Nē, nē, viss ir labi. Turpinām.
Tomēr Nūra �ķita ievērojusi, cik viņ� noguris. Viņa pagriezās un apsēdās �ķērsām ejai, pievilka kājas sev klāt un atspieda zābakus
pret karsto cauruli. Tad no bik�u kabatas izvilka tabakas dozi un, pat negrasījusies to piedāvāt HP, iebāza aiz lūpas vienu tabakas porciju.
-��� Laikam vairs nav tālu. Meitene iebāza dozi atpakaļ kabatā.
-��� Līdz Slusenas stacijai?
HP izstiepa sastingu�os locekļus un mēģināja apsēsties tāpat kā Nūra.
-��� Es sākumā tā domāju, ta�u eja ved uz nepareizo pusi. Mēs ejam uz dienvidiem. Domāju, ka tuvojamies Pilsoņu laukumam.
-��� Okei� Un kad būsim nokļuvu�i laukumā, kurp tālāk? Kur atrodas dzīvoklis, ko pieminēja Mange?
-Tad jau redzēsi�
HP mēģināja nopētīt Nāru tuvāk, ta�u telefons bija pavērsts uz viņa pusi un meitenes seja palika ēnā. Patiesībā tīri cooP skuķis. Acīmredzot gudrākā no sazvērniekiem.
Kents Haselkvists bija no�ēlojams, pēc atzinības alksto�s gļēvulis, bet Broilers Jefs pilnībā attaisnoja visus aizspriedumus par skūtiem, tetovētiem kultūristiem. Toties Nūra at�ķīrās.
-��� Nu, un kāda bija tava loma Spēlē? HP jautāja, cenzda�mies runāt mierīgā^ ne īpa�i ieinteresētā toni. Tu biji Spēlētāja vai Skudra? viņ� piebilda mazliet nedro�āk, kad Nūra neatbildēja.
-��� Vai varbūt Funkcionārs kā Mangelito?
Atbildes joprojām nebija.
-��� Okei, Grēta Garbo. Atvaino, ka pajautāju� HP norūca un atgriezās rāpo�anas pozā.
-��� Dodamies? viņ� pamāja uz tuneli.
Nūra vēl brīdi sēdēja, bet tad arī viņa pagriezās un nodzēsa tele�fona gaismiņu.
-��� Spēlētāja tāpat kā tu.
*
Rebeka turpināja ritināt lapu uz leju. Lielākā daļa informācijas �ķita nākusi no Karaliskās bibliotēkas, tāpēc tās apmeklējums likās dabisks nākamais solis.
1968. gadā, �etrus gadus pēc tam, kad tēvs bija atlaists no armijas un saskaņā ar Sammera/Pellasa stāstu sācis strādāt par konsultantu, Zviedrija parakstīja kodoliero�u neizplatī�anas līgumu, kas oficiāli likvidēja programmu 1972. gadā. Ta�u jau nākamajā fragmentā Vikipēdija �ķietami runāja sev pretī.
Tomēr ar atomiero�iem saistīta darbība Aizsardzības ministrijas zinātniskās pētniecības centrā turpinājās arī pēc tam, kad kodolprogrammas likvidē�ana 1972. gadā bija pabeigta, tikai ievērojami mazākā mērogā. (1972. gadā pieejamie resursi bija aptuveni tre�ā daļa no 1964-1965. gada resursiem.) Galvenokārt tika turpināta aizsardzī�bas iespēju izpēte, nesaistot to ar iero�u konstruē�anas izstrādēm.
Tas ideāli saderēja ar Tages stāstu. Liels, noslepenots pētniecības projekts, kas prasījis slepenus kontaktus ar ārzemēm. Projekts, kur� pēc likvidē�anas tomēr turpinājis dzīvot mazākā mērogā un vēl slepenāk nekā sākumā. Tik�ķējis zem redzamās virsmas ar varasvīru klusu piekri�anu�
Bet tad 1985. gadā kāds lielu ievērību piesaistījis avī�raksts bija padarījis Palmes valdību nervozu. Tika uzsākta izmeklē�ana, kas divu gadu laikā noskaidroja tikai to, ka nav nekā, ko noskaidrot, jo visa ar kodoliero�iem saistītā pētniecība patie�ām ir izbeigta 1972. gadā. Akurāt kā valdība visu laiku bija apgalvojusi.
Ar diviem gadiem vairāk nekā pietika, lai visu slēgtu, pārtrauktu kontaktus un aizslaucītu pēdas uz visiem laikiem. Sis risinājums derēja visām pusēm. Vai gandrīz visām�
Ja viņai bija taisnība, ka �L� programma un tās vēl slepenākā sekotāja bija Sammera un arī tēva projekts, tad viņi abi no tā pilnībā tika atstādināti 1985. vai 1986. gadā.
Līgums par bankas seifu bija parakstīts 1986. gadā, un ap to pa�u laiku tēvs bija sācis mainīties. Kļuvis nīgrāks, dusmīgāks, krietni var�darbīgāks. Vai revolveri viņ� bija sagādājis tie�i tolaik vai arī dabūjis to daudz agrāk? Varbūt no Tages?
Kodoliero�u projekts sākotnēji bija pakļauts Gaisa spēkiem, un at�ķirībā no armijas viņu personāls tika apbruņots tie�i ar trīsdesmit
astotā kalibra iero�iem. Tas varētu izskaidrot, kāpēc onkulis Tage tik ļoti kāroja dabūt ieroci, papildus tam, ka viņ� nevēlējās, lai to atrod Henke.
Viņ� gribēja atbrīvoties no revolvera uz visiem laikiem.
Būtu ļoti slikti, ja to varētu sasaistīt ar notikumiem no pagātnes�
Diezin ko Tage ar to bija domājis?
Un vēl tas mīklainais atvadu komentārs, kuru Rebeka tā īsti aptvēra tikai tad, kad jau bija izkāpusi no ma�īnas� Kaut kas par to, ka vēsture nedrīkst atkārtoties.
Viņa aizvēra acis, atspieda galvu plaukstās un masēja deniņus ar pirkstu galiem.
Cik same�ģīts stāsts!
*
-��� Vai tu nokļuvi augstu rangu tabulā? HP elsa, sekodams Nūras kājām. Es pats biju first runner up, spēlētājs numur 128. Patiesībā vienu brīdi biju vadībā, bet tu jau noteikti to visu zini�
Atbildes nebija.
Velns parāvis, cik nepieejamu viņa tēloja!
Pēk�ņi Nūra bez brīdinājuma apstājās, un HP gandrīz atsitās ar galvu pret viņas pēcpusi. Tas gan nemaz nebūtu tik nepatīkams piedzīvojums.
Viņ� jau grasījās atvērt muti, lai pateiktu kaut ko asprātīgu, kad Nūra uz�ņāca:
-Ku�!
Tagad arī HP pamanīja vāro gaismiņu priek�ā. Tā plūda no tuneļa griestiem, dro�i vien caur restēm vai kaut ko tamlīdzīgu. Pa gabalu varēja dzirdēt klusu balsu murdoņu.
-��� Cik pulkstenis? HP �ukstēja.
-��� Pusse�i.
Mirkli viņam �ķita, ka Nūra domā vakaru. Ka viņi ir rāpoju�i tumsā visu dienu�
Bet tā, protams, nebija.
Viņi bija savāku�i HP no Longholmenas nakts vidū un tad gāju�i pa lielo tuneli tie�i laikā, lai redzētu aizbraucam pēdējo vilcienu pirms slēg�anas. Tad bija sekoju�as vēl da�as stundas sarunu un rāpo�anas, un nu acīmredzot tuvojās brokastlaiks.
Nūra turpināja uzmanīgi līst uz priek�u, bet apstājās tie�i pirms restēm. Viņa notupās, piesardzīgi piecēlās un pastiepa rokas pret gaismu. Viņas galva pazuda no skata, un uz mirkli HP sajutās pa�mests, lai gan redzēja visu pārējo meitenes ķermeni.
Tad Nūras galva atkal parādījās.
-��� Nāc! Veikli, veikli! � viņa piebilda un pamāja ar roku, kad HP nereaģēja pietiekami ātri.
Viņ� aizlīda uz priek�u un notupās Nūrai blakus, tik tuvu, ka sajuta viņas elpu sejā.
-Tā ir Pilsoņu laukuma stacija. Nūra norādīja uz aug�u.
-���� Perons ir tuk�s, bet viņi kuru katru mirkli atvērs, jo es dzirdu balsis. Mums jātiek aug�ā, pirms tiek ielaists rīta pūlis.
HP �ķita nesaprotam meitenes teikto.
-��� Citādi izskatīsies dīvaini, � viņa piebilda. � Divi ļoti netīri cilvēki, kas izlien pa caurumu grīdā�
-Jā, protams, HP nomurmināja.
Ak kungs, kāds viņ� bija bremze!
Nūra piecēlās un, brīdi darbojusies ap kaut kādu aizbīdni, pacēla restes. Pēc tam viņa palēcās un veikli uzvilkās aug�ā.
-��� Nāc! Nūra pastiepa roku pretī HP.
Mirkli viņ� apsvēra domu meiteni ignorēt: izlīst no tā sūda cau�ruma jau nu viņ� varēja pa�a spēkiem! Tomēr ķermenis �ķita galīgi nokausēts, un viņam nebija nekādas vēlē�anās palikt karājamies pus�ceļā, bezpalīdzīgam kā nīkulim uz vingro�anas rika. Tāpēc HP satvēra Nūras roku, atspērās pret grīdu un lēca uz lūkas malu. Nūra viņu vienkār�i izvilka uz perona.
-��� Nāc! Viņi tūlīt ielaidīs pasa�ierus, es dzirdēju kādu grabinām atslēgu sai�ķi.
Nūra nebija atlaidusi HP roku un izmantoja satvērienu, lai vis�pirms uzrautu viņu kājās, bet pēc tam aizvilktu sev līdzi uz perona vidu.
No kāpnēm tālumā tuvojās metāliskas skaņas, bet joprojām ne�bija redzams neviens pasa�ieris.
Viņu redzeslokā parādījās divi tum�i zilu bik�u pāri. Tad iero�u jostas ar grabo�iem roku dzel�iem, kam sekoja zilas formas jakas un divas cepurēm rotātas galvas.
Kruķi sieviete un vīrietis.
Ceļā pie viņiem!
Velns!
HP pārņēma impulss mesties bēgt, ta�u Nūra stingri turēja viņa roku, tā piespie�ot viņu nomierināties.
-��� Uzliec kapuci, � viņa no�ukstēja un sāka lēnām soļot uz tuvāko izeju. Balsu ņurdoņa �ķita nākam no turienes.
HP viņai paklausīja un lēnām uzvilka uz galvas sporta jakas kapuci.
-��� Mēs ellīgi kavējam, kusties! sacīja kāds aug�ā. Dro�i vien metro sargs, kam vajadzēja atvērt vārtus.
HP piesardzīgi pa�ķielēja pār plecu.
Kruķi tuvojās, panāca viņus ar katru soli. Kā nomērķēju�i uz viņu mugurām.
Piepe�i HP aptvēra, cik netīra ir viņa jaka. Visur plankumi un brūnas apdeguma pēdas gar vienu piedurkni. Nūra izskatījās apmē�ram tāpat. Nebija nekāds brīnums, ka policisti �ķita ieinteresēti, viņi ta�u izskatījās pēc bezpajumtniekiem.
Nūra sa�ņaudza viņa roku, un HP nevil�us uz to atbildēja.
Kāpnes vēl bija desmit metrus uz priek�u, kruķi krietni tuvāk.
Viņi nepaspēs. Ja neskries�
HP sasprindzināja ķermeni, mēģināja atbrīvot roku un sagata�voties spurtam.
Ta�u Nūra vinu neatlaida.
j
Mirklī, kad kruķi viņus panāca, meitene pievilka HP sev klāt, piespieda savas lūpas viņējām un sāka viņu kaislīgi skūpstīt.
Skūpsts pārsteidza HP nesagatavotu, tomēr pēc pāris sekundēm viņ� atguvās un atbildēja uz skūpstu. Nūras lūpas un mēle bija tie�i
tik maigas, kā viņ� gaidījis, toties viņu pārsteidza vieglā, itin patī�kamā tabakas gar�a.
Viņ� aplika vienu roku Nūrai ap gurniem un pievilka viņu sev klāt.
Vēja pūsma no tuneļa saplivināja viņas matus, pakutinot ar tiem HP vaigu. Bet Viņ� to gandrīz nemanīja�
-��� Atrodiet ta�u sev istabu! ieķiķinājās policiste, kad tie abi pa�gāja garām.
Da�as sekundes vēlāk pie perona piedārdināja vilciens.
Cilvēki skrēja lejā pa kāpnēm un grūstīdamies spiedās viņiem garām, lai gan vagona durvis vēl nebija atvēru�ās.
Nūra atkāpās, atlaida HP kaklu un roku.
-��������������� Ņem, viņa teica, izvilkusi no bik�u kabatas saburzītu aploksni.
-���� Brauc līdz Me�a kapiem, Kents tur ir sagādājis dzīvokli. Atslēgas un adrese ir aploksnē, mēs dosim ziņu pēc da�ām dienām.
-��� Ē, labi, HP nomurmināja, nezinādams, kas viņam īsti būtu jāsaka vai jādara.
-�� Tavs vilciens� Nūra pasmaidīja un norādīja uz vagonu da�us metrus tālāk.
-��� Ē, labi.
Jau otrā reize pēc kārtas. Ak kungs, viņ� bija tāds daiļrunības ģēnijs! īsts lādies man
Un Me�a kapi! Nu gandrīz kā mājās. Fensrera mazais zagto mantu uzpirk�anas pagrabiņ�, ar kura palīdzību HP bija finansējis tikpat kā visu savu pieaugu�a cilvēka dzīvi.
Viņ� iekāpa vagonā un pagriezās.
Da�as sekundes abi stāvēja viens otram pretī.
-��� Dedzinā�anas, Nūra sacīja mirklī, kad ieskanējās durvju sig�nāls.
-Ko?
-Tu jautāji, ko es darīju Spēlē.
-Jā�
Durvis lēnām sāka aizvērties.
-��� Es rīkoju dedzinā�anas�
Lakats ap galvu, lielas, melnas saulesbrilles, gar� mētelis un cimdi. Glu�i kā no piecdesmito gadu �urnāla un pavisam noteikti ne viņa. Bet tas jau arī bija �īs mazās maskarādes mērķis.
Rebeka sasveicinājās ar sargu pieņem�anas telpā un pasniedza savu caurlaides karti. �oreiz aiz letes stāvēja cits vīrietis, vismaz viņai
tā �ķita.
i
-��� Lūdzu, sargs sacīja, izvilcis viņas karti caur lasītāju.
-��� Paldies.
Viņa turpināja ceļu līdz durvīm. Lielā pludmales soma mazliet berza plecu, bet to vajadzēja vienkār�i paciest.
Rebeka izvilka savu karti caur nākamo lasītāju un centās neska�tīties uz kameru griestos.
Plāns bija vienkār�s: atvērt jauno seifu, iebāzt zaļo metāla kasti somā un tad iziet pa durvīm, lai nekad vairs neatgrieztos. Nedrīk�stēja zaudēt laiku. Agri vai vēlu Stigsons un viņa rokaspui�i iegūs caurlaides kar�u reģistra datus un izskaitļos detaļas. Rebeka nevarēja pieļaut, ka viņi atrod revolveri. Viņi tūlīt saistītu to ar notikumiem pie Grand un izmantotu kā dro�u pierādījumu, ka Henke tie�ām grasījies no�aut Bleķu. Visvienkār�āk bija atdot ieroci Tagem, kā viņa vairāk vai mazāk bija apsolījusi. Ta�u tagad �ī doma vairs ne�ķita tik vilino�a kā vinu sarunas laikā ma�īnā�
>
Nu labi, to varēs izlemt vēlāk, kad viņa būs dabūjusi revolveri laukā no �ejienes.
Durvis caurlaides slū�u otrā galā atvērās, un Rebeka iegāja seifu telpā.
Te izskatījās tie�i tāpat kā pagāju�ajā reizē, tomēr dro�ības pēc viņa kādu brīdi nekustīgi stāvēja pie durvīm, klausīdamās, vai nedzir�dēs citus apmeklētājus.
Viss bija kluss, un pēc da�ām sekundēm Rebeka sāka iet pa cen�trālo eju. Sākumā lēnām, bet pēc tam arvien ātrāk, it kā baidītos, ka nepaspēs laikā. Papē�u klaboņa atbalsojās pret sienām un radīja savādas atbalsis mazajās sānu telpās gar eju.
Iedama garām restotajām durvīm uz vecā seifa telpu, viņa neva�rēja atturēties, tur neieskatījusies. Skaidri bija saredzams caurums misiņa durtiņās, kur reiz atradusies slēdzene� Rebeka apspieda pie�pe�u impulsu apstāties un aplūkot to tuvāk.
Viņa pagāja garām vēl divām restotām durvīm, līdz sasniedza tās, kuru lampiņa zaļi spīdēja. Sirds bija sākusi sisties stiprāk, un viņa uz pāris sekundēm apstājās, lai paskatītos apkārt. Viena no tum�ajām kamerām atradās gandrīz tie�i virs galvas, un Rebekai bija jāpiepūlas, lai nevil�us nepaskatītos aug�up.
Iegājusi mazajā telpā un atradusi savu seifa nodalījumu, viņa tūlīt sajutās mierīgāk. Viss bija labi: slēdzene neskarta, ne mazāko pazīmju, ka to kāds būtu mēģinājis atvērt ar spēku.
Rebeka ielika atslēgu slēdzenē un dro�ības pēc paskatījās pār plecu. Tad pagrieza atslēgu un atvēra durtiņas.
Pagāja vairākas sekundes, iekams viņa saprata, uz ko skatās.
Skārda kaste bija pazudusi, nodalījums bija gandrīz tuk�s. Tā vidū stāvēja tikai mazs, apaļ� priek�mets maza stikla lodīte, kuras diametrs nepārsniedza piecus centimetrus.
Rebeka to uzmanīgi izņēma no seifa, satvērusi starp īk�ķi un rādītājpirkstu. Piepe�i labā roka sāka drebēt, un viņa gandrīz nometa lodīti zemē.
Ātri paņēmusi lodīti kreisajā rokā, Rebeka pacēla to. pret gaismu un uzmanīgi nopētīja, cenzdamās izprast situāciju. Viss �ķita tik nereāli, gandrīz kā sapnī. Lodīte bija caurspīdīga, un viņa uzmanīgi to pagrozīja pirkstos.
Vidū peldēja mazs burbulītis.
*
Dzīvoklis bija mazītiņ�, ne vairāk par divdesmit pieciem kvad�rātmetriem. �aura virtuvīte, kur oda pēc piedeguma, un istaba ar
appelēju�u korķa paklāju, IKEA salokāmo gultu un rulli tualetes papīra. Nekāds Hilton. Turklāt ellīgi karsti.
Rīta saule spīdēja tie�i logā, bet �alūzijas drīzāk uzkrāja, nevis atstaroja siltumu.
HP pacēla gaisā caurspīdīgo zāļu pudelīti un to pakratīja. Iek�ā lēkāja piecas lielas tabletes. Dro�i vien kādu desmito reizi pēdējo piecu minū�u laikā viņ� atvēra vāciņu un izvilka vienu no tām.
Viņam, protams, vajadzētu izlīst no gultas, ieliet glāzē ūdeni no virtuves �ķībā krāna un norīt �o draņķi. Bija pēdējais laiks galu galā viņ� te bija nogulējis gandrīz diennakti un tātad zāļu dzer�anu pamatīgi iekavējis. Galva satrauco�i dunēja, un, par spīti karstumam, viņ� jau pāris rei�u bija jutis tuvojamies drebuļu lēkmi.
Tomēr HP vilcinājās�
Nūra dro�i vien bija iebāzusi pudelīti viņam kabatā, kamēr abi skūpstījās. Tas bija vienīgais saprātīgais izskaidrojums.
Viņ� ielika tableti atpakaļ pudelītē, izvilka Marlboro paciņu, ko bija nopircis ceļā no metro, un aizsmēķēja cigareti.
Es rīkoju dedzinā�anas�
Jauka mei�a. Patiesi jauka.
Bija vairākas dedzinā�anas, no kā izvēlēties. Ērmana namiņ�. Manges veikals. Viņa pa�a dzīvoklis� Izvēlies jebkuru!
Iepriek�ējā reizē pēc vienas no tām zirgu tabletēm viņam bija sāku�ies gremo�anas traucējumi. HP jau agrāk bija gadījies saindēties ar ēdienu, ta�u �oreiz sajūtas bija citādas, to viņ� saprata tikai tagad. Turklāt �ķita, ka nelabprātīgā kuņģa skalo�ana Polsundā bija likusi viņam at�irgt gandrīz uz vietas, bet tā noteikti nemēdza notikt pēc kebabu stafilokoku pārdozē�anas.
Ja nebūtu pēk�ņi saslimis, viņ� jau sen būtu prom. Aizmucis kaut kur uz laukiem un ieracies tik dziļā bedrē, ka viņu apskaustu pat Sadāms Huseins. Ta�u viņ� bija klīdis pa Longholmenu, juzdamies vienkār�i drausmīgi, līdz prātā bija ienākusi gai�ā doma nosnausties laivā. Pēc tam jau vairs nebija nekādu grūtību viņu nopeilēt�
Un nu viņ� gulēja viņu dzīvoklī. Tie�i tā, kā viņi vēlējās.
Un tas viss pateicoties Mangem!
Nolādētais Mange, kas bija uzmetis viņu karaliskā nē, impera�tora stilā! Bet tagad gaidīja, ka HP aizmirsīs visu notiku�o un noticēs st.īstam, ka visu laiku darbojies Spēles labā.
FUCKH
HP meta table�u pudelīti pret griestiem tā, ka pudelīte izdauzīja robu vienā no-ģip�a plāksnēm, pirms atsitās pret ārdurvīm.
Ja vien viņam būtu dators, viņ� varētu atvērt Google un pārbaudīt da�as no muļķībām, ko Mange bija centies viņam iebarot. Ta�u viņ� gulēja �eit bez platjoslas interneta, telefona vai pat sūda televizora. Kā eremīta Ērmana priek�pilsētas versija.
Jā, Ērmans�
Spēles vadītāja mazais draudziņ�, acīmredzot viens no tiem, kas pēc vajadzības izmantoja metro biroju. Izstumtais, kur� atgriezies no trimdas un veiksmīgi iekarojis vietu pie siles. Ja vien vispār kādreiz bijis izstumts�
Ar Ērmanu viņu bija savedis kopā Mange. Tas pats Mange, kuru HP domājās pazīstam kā savus piecus pirkstus. Vecais Mange, kura pirmo Commodore 64' viņ� bija dabūjis pie Fenstera, iemainot to pret trim nospertām automagnetolām. Mange, kur� vienmēr bija palīdzējis, lai kā viņu izsmietu, vienmēr�
Bļāviens!
>
HP uzlēca no gultas, drud�aini meklēdams, uz ko izpaust savas dusmas, bet, neko neatradis, sāka staigāt uz priek�u un atpakaļ pa nodilu�o grīdas segumu. Galvassāpes pieņēmās spēkā ar katru apli.
Izlemt.
Viņam glu�i vienkār�i vajadzēja izlemt.
Norīt tableti un noticēt Manges stāstam, ka viņ�, Nūra, Haselkvists un Broilers Jefs pieder pie labajiem. Ka viņi ir izveidoju�i pre�to�anās grupu, lai gāztu Spēles vadītāju.
Vai nenoticēt�
Laiks pieņemt lēmumu, mister Peter�on.
Sarkans
vai
melns?
*
Revolveris bija pazudis. Kāds bija atvēris viņas seifu, neatstājot ne mazākās pēdas, un paņēmis līdzi gan ieroci, gan metāla kasti. Acīmredzot viņ� nebija gribējis gaidīt vai varbūt vēl ļaunāk neuz�ticējās viņai.
Visiem burbuļiem ir lemts agri vai vēlu pārsprāgt�
Rebeka izņēma no somas telefonu un ritināja kontaktu sarakstu, līdz atrada īsto numuru.
-��� Sveiki, te Rebeka, viņa sacīja, kad otrā galā ieslēdzās auto�mātiskais atbildētājs. Es zinu, ka uz �o numuru varu zvanīt tikai ārkārtas gadījumā.
Viņa uz mirkli apklusa un ievilka elpu.
-Ta�u es domāju, ka Henkem draud briesmas. Patie�ām draud briesmas, un es darī�u jebko, lai viņam palīdzētu. Jebko�
*
Signāls gandrīz lika izlēkt no gultas. Sākumā bija grūti orientē�ties, un, tikai atjēdzis, kur atrodas un kāpēc, viņ� mēģināja identificēt skaņas avotu.
Skaņa nāca no priek�nama; precīzāk izsakoties, no durvju zvana.
HP paspēra da�us piesardzīgus soļus uz durvju pusi, bet, pirms viņ� nokļuva galā, kāds pacēla vēstuļspraugas aizvaru. HP nevil�us satrūkās un pakāpās pāris soļu atpakaļ uz dzīvojamo istabu.
Dzīvoklis atradās ceturtajā stāvā, pārāk augstu, lai lēktu. Ja sāks degt, ar viņu būs cauri.
-��� Tas esmu es� �ukstēja balss no spraugas. Kents.
HP uzelpoja. Aizgāja atpakaļ uz priek�namu un atslēdza durvis.
Haselkvists ieslīdēja dzīvoklī un ātri aizspraucās viņam garām. HP nāsīs iesitās sviedru dvaka no neilona krekla.
-�������������� Viss mierīgi, Kents sacīja, pirms HP bija paguvis atvērt muti.
-���� Man neviens nesekoja, es izmantoju visus trikus no grāmatas.
Viņ� iegāja virtuvē, piepildīja zem krāna ūdens glāzi un ātri to izdzēra. Tad vēl vienu.
I .līdzu. Kents uzmeta uz darbvirsmas lielveikala maisiņu.
Man �ķita, ka tavi krājumi sāk izsīkt.
HP atvēra maisiņu.
Piens, baltās pupiņas, pusfabrikāti, da�ādi dārzeņi un YES! cigaretes. Super! Viņ� apspieda pēk�ņu vēlmi nobu�ot Haselkvistu. Tā vietā atplēsa paciņu un izņēma vienu cigareti.
-��� Kas tagad notiks? Viņ� ievilka pāris dziļu dūmu.
Haselkvists neatbildēja, tikai uzmeta HP nepatikas pilnu ska�tienu.
-�� Ja gribi smēķēt, stāvi zem nosūcēja.
-��� Protams�
HP paraustīja plecus un pavirzījās tuvāk plītij.
-���� Pārējie ir ceļā, Haselkvists sacīja. Būs klāt pēc kādas stun�das. Tad arī uzzināsi vairāk. Jefam ir plāns, kā mēs varam iekļūt Cietoksnī.
-��� Skaidrs, tātad jūs vēl neesat atteiku�ies no tā projekta.
-��� Kāpēc lai mēs to darītu? Ja izrubīsim Cietoksni, viss būs galā.
-��� Nu, nu�
HP ievilka vēl vienu dūmu.
-��� Ko tu ar to gribēji teikt?
-���� Neko, Kent, parunāsim par to vēlāk. Gribu uzsildīt kādu rijamo, tu arī ēdīsi?
-��� Nē, paldies, pa ceļam apēdu vienu hotdogu.
-��� Okei, pats vainīgs.
HP iemeta mikroviļņu krāsnī kotletes versiju un uzgrieza pilnu jaudu.
-��� Starp citu, es nedusmojos.
-��� Ko? HP pagriezās.
-���� Par to, kas notika uz E4. Par asaru gāzi un visu pārējo, Hasel�kvists paskaidroja.
-��� Ā, tad jau labi�
-Tā jau nebija tava vaina. Gribēju tikai, lai tu zini.
-��� Okei. HP īsti nezināja, kāda atbilde no viņa tiek gaidīta.
-��� Tas ta�u nebija personiski, vai ne?
-��� Nē, protams, ne. HP iepūta dūmu stabu tie�i notraipītajā nosūcēja filtrā.
Uz brīdi iestājās klusums.
HP sagrozījās. Viņ� bija piepūtis Haselkvistam pilnu ģīmi ar asaru gāzi, iespēris �alim pa olām, kamēr tas gulēja zemē, turklāt vēl mēģinājis ielauzt galvaskausu. Tobrīd Haselkvists bija Spēlētājs 58, ļaunākais HP konkurents, kuru viņ� turēja aizdomās par daudzām riebīgām lietām. Bet patiesībā viss bija pavisam citādi. Un tagad viņam laikam vajadzētu� nu�
-��� Paklau, Kent� HP iesāka.
Ta�u mikroviļņu krāsns signāls viņu pārtrauca.
*
Dialoglodziņ� uznira tikai da�as sekundes pēc tam, kad viņa bija ieslēgusi datoru. Viņa nosprieda, ka tā ir kaut kāda veida automā�tiskā programmas atjauninā�anās, un uzspieda svītriņai aug�ējā labajā stūrī, lai lodziņu samazinātu.
Ta�u lodziņ� palika atvērts.
Rebeka mēģināja vēl vienu reizi un, kad tas nelīdzēja, centās programmu aizvērt.
Bet lodziņ� palika, kā bijis.
Pēk�ņi atskanēja īss divtoņu signāls un parādījās teksts.
Farook: Sveika, Beka, te Mange. Es dzirdēju tavu ziņu, diem�ēl nevaru
atzvanīt. Kas noticis?
Kādu brīdi Rebeka īsti nezināja, ko iesākt.
Dialoglodziņ� nepiederēja nevienai no parastajām �ata pro�grammām, par to viņa bija dro�a, tātad Mangem bija izdevies no attāluma instalēt �o programmu viņas datorā. Bet kā viņ� bija uzzi�nājis viņas IP adresi?
Parādījās jauna ziņa.
Farook: Tev nav jāuztraucas, �ī programma ir �ifrēta, un mūsu saruna paliks starp mums.
Farook: Pastāsti, kas noticis ar HP?
Rebeka pārvietoja kursoru un noklik�ķināja mazajā teksta laukā, kas rādija viņag vārdu.
Becca: Kā Tu esi iesaistīts Spēlē?
Pagāja gandrīz minūte, iekams viņ� atbildēja.
Farook: Ar ko Tu esi runājusi?
Becca: Ar senu draugu.
Farook: Man �ķita, ka es esmu sens draugs.
Becca: Man arī tā �ķita, Mange� ~
Vēl viena pauze, �oreiz mazliet īsāka.
Farook: Okei, es to biju pelnījis. Tev taisnība, Beka, es neesmu bijis godīgs ne pret Tevi, ne HP. Es biju Spēles daļa jau ilgi pirms tam, kad tur iesaistījās viņ�. Bet visam, ko es darīju, bija viens mērķis palīdzēt viņam un palīdzēt Tev. Tev man jātic!
Farook: Tu esi runājusi ar Sammeru, vai ne?
Tagad bija Rebekas kārta ieturēt pauzi. Acīmredzot Mange bija informēts labāk, nekā viņa gaidījusi, un tas viņu mazliet pārsteidza. Bet, ja ņem vērā, ko Tage par viņu stāstīja�
Becca: tā ir.
Farook: Okei, tad es saprotu, kāpēc Tu uztraucies. Viņ� ir daudz ko sastāstījis, vai ne?Teicis, ka es esmu viens no tiem, kas stāv aiz Spēles, un HP draud lielas briesmas?
Becca: Vai viņam tās draud?
Farook: Es Tev nemelo�u, Beka. HP ir smagā situācijā. Bet mēs abi varam viņam palīdzēt. Ja sadarbosimies.
Becca:Tu man meloji, izlikies, ka neko nezini par Spēli. Kāpēc lai es Tev uzticētos tagad?
Farook: Tāpēc, ka alternatīva ir uzticēties Sammeram.
Becca: Un tas būtu slikti tāpēc, ka�?
Farook:Tāpēc, ka viņ� nav tas, par ko uzdodas, Beka.
Becca: At�ķirībā no Tevis?
Atkal pauze, �oreiz gandrīz divas minūtes.
Farook: Sorry, man jāiet. Drīz do�u ziņu.Tev jābūt piesardzīgai, Beka. Ļoti piesardzīgai!!!
*
Viņi ieradās tikai ar da�u minū�u atstarpi, tāpēc HP radās aizdo�mas, ka patiesībā viņi brauku�i kopā. Nūra vienkār�i kādu brīdi bija pagaidījusi kāpnēs, lai viņ� nesaprastu, ka viņi ir pāris.
HP gribēja atmaskot viņu mazo teātri. Diezin kā Jefam patiktu, ka viņa draudzene ir maigojusies ar HP Pilsoņu laukuma metrostacijā?
-��������������� Labi, visi ir �eit, varam sākt, sacīja Nūra, pakārdama jaku.
-��� Ejam uz virtuvi.
-��� Un Mange? HP norūca.
-��� Viņ� neieradīsies, pārāk bīstami, Nūra atteica, neskatīdamās viņam acīs. Bet viņ� tik un tā piedalīsies�
Viņa izņēma no kabatas melnu viedtālruni, mirkli darbojās ap to un tad nolika uz palodzes, pavērsusi displeju pret viņiem.
-��� Vēl divas minūtes. Vai tikmēr sameklēsi plānus, Jef?
Muskuļu kalns no savas velosipēda somas izvilka papīru kaudzi
un nolika to uz virtuves galda. HP nebija grūti izlasīt spiedogu uz pirmās lapas.
Pilnīgi slepeni
-��� Viņ� ir onlainā, sacīja Haselkvists.
Visu skatieni pievērsās mazajam telefona displejam, kurā pēk�ņi parādījās Manges seja.
-��� Okei, esmu te. Vai jūs mani labi redzat un dzirdat? � viņ� vai�cāja gandrīz �ukstus.
-��� Mēs tevi dzirdam, atteica Nūra.
-��� Lieliski! TU izskaties mundrāks, HP, jauki.
HP neatbildēja un sev par atvieglojumu ievēroja, ka Mangi tas mazliet aizskar.
-��� Nu tad, kā jau iepriek� runājām, mūsu mērķis ir Cietoksnis, Mange pēc īsa brī�a turpināja. Tāds uzņēmums kā PayTag nevar atļauties zaudēt klientu uzticību, ta�u baumas par to, ka viņu sis�tēmā notikusi ielau�anās, izsitīs pamatu viņiem zem kājām. Tāpēc mums jāielai� viņu sistēmā Trojas zirgs, ko es saucu par Lācīti. �ī programma gan izdzēsīs, gan sajauks informāciju serveros. Radīs ļoti daudz haosa īsā laikā, vai skaidrs?
Trīs sazvērnieki pamāja ar galvu, bet HP nepakustināja ne vaib�stu.
-���� No ārpuses Lācīti ielaist nav iespējams, turpināja Mange. -Tātad mums ir jāiekļūst iek�ā. Jef, tu esi aplūkojis da�ādas iespējas�
Muskuļu kalns izslējās.
-�� Jā, mēs ar Kentu visu izskatījām. Ikvienus vārtus, durvis un kameru, un esam kopīgi secināju�i, ka �ī vieta ir ellīgi labi apsargāta.
No shit, Sherlock. Tik tie�ām bija vajadzīgas divas bezgala gudras smadzenes, lai nonāktu pie �ī unikālā secinājuma! Citādi ta�u varētu tikai paskatīties plānos. Atzīme �īpa�i apsargājams objekts� pirmās lapas stūrī deva pietiekami daudz norā�u. �ie abi pamuļķi bija izcila reklāma kampaņai pret laulībām radinieku starpā�
-���� HP, izskatās, ka tu kaut ko gribi teikt, ierunājās Mange.
-��� Nē, nē, HP nomurmināja.
Muskuļu kalns uzmeta HP niknu iesāņus skatienu, tad turpi�nāja:
-��� Mēs esam secināju�i, ka vienīgais mums derīgais ceļ� ved caur pazemes tuneli. Agrāk tas bija kabeļu tunelis līdz krasta artilērijai, bet tagad viņi to ir aizvilku�i tālāk līdz Baltijas jūrai.
-��� Cietoksnis to izmanto, lai iegūtu ūdeni dzesē�anai, dedzīgi papildināja Haselkvists, izvilkdams da�us papīrus no kaudzītes apak��as. Te ir bildes.
Fotogrāfijās bija redzamas tikai da�as melnas, stāvas klintis un daudz nemierīga jūras ūdens.
-��� Ieeja ir te lejā, apmēram piecus metrus zem ūdens virsmas. Tur dro�i vien ir restes, bet Jefs var tās pārgriezt.
-��� Armijā biju nirējs, apmierinātā tonī piebilda muskuļu kalns, vēl vairāk sabojādams HP jau tā slikto garastāvokli. Es pārgrie�zī�u restes, mēs izpeldēsim caur tuneli un nokļūsim mazā dzesē�anas ūdens rezervuārā �eit. Viņ� norādīja uz kartes. No turienes mums jāuzrāpjas �etrus piecus metrus aug�up un jāuzspridzina durvis, lai�
-��� Pagaidi!
HP bija sev apsolījis turēt muti, bet nu vairs to nespēja.
-��� Man �ēl pārtraukt Betmenu un Robiņu, ta�u zemūdens meti�nā�ana, nir�ana, drusku alpīnisma un tad spridzinā�ana nopietni?
Viņ� atgāzās krēslā, sakrustoja rokas un ļoti izteiksmīgi pa�ūpoja galvu.
-��� Te kāds pilnīgi noteikti ir par daudz saskatījies filmas.
Viņ� uzsmaidīja Jefam, bet atbildē saņēma slepkavīgu skatienu.
-��� HP� Mange iesāka.
-��� Nē, nē, pagaidiet. Es labprāt gribētu dzirdēt, kā nirējs D�eisons Borns to paskaidros. Kā mēs visi tiksim cauri tām bangām un tad aizpeldēsim� cik tālu? Divus vai divarpus kilometrus caur to sasodīto tuneli?
-���� Divus komā trīs. � Haselkvists nopūtās un tūlīt saņēma niknu skatienu no Jefa.
-��� Paldies, Kent. Divi tūksto�i trīssimt metru zemūdens peldē�a�nas, dro�i vien pilnīgā tumsā. Vai bez D�eisona kādam citam vēl ir Open Water sertifikāts no nir�anas atvaļinājuma Taizemē?
Neviens neatbildēja.
-��� Nūjā, tā jau es domāju. Tātad, ja mēs pretēji gaidītajam tunelī nenoslīksim kā kaķēni, tad beigsim savu peldējumu ar nelielu alpī�nisma atrakciju, kam sekos durvju spridzinā�ana.
III� iesmējās un papurināja galvu.
�Jūs nudien neesat gudri�
Jefs pa pusei piecēlās no krēsla un atvēra muti, ta�u Nūra viņu apsteidza.
-�� Tad kā tu darītu, HP? Es pieņemu, ka tev ir kāds ģeniāls priek��likums�
-��� Protams, tikai dodiet man laiku apdomāties. Jebkas būtu labāks par �o.
-��� Labi, tad domā, HP. Rezerves plāns nekaitēs. Turklāt man daļēji tev jāpiekrlt. Zemūdens peldē�ana diezin vai ir aktuāla. Vai mēs esam dro�i, ka tunelis ir pilnībā piepildīts ar ūdeni?
Nūra pagriezās pret Jefu.
-��� Ē, nu, tas ta�u ir zemūdens tunelis. Tas redzams plānā�
-Jā, es redzu, bet, ja paskatās uz augstuma norādēm �eit� -
Nūra norādīja uz plāna malu, � tad vismaz tuneļa griesti visu ceļu atrodas virs jūras līmeņa. Vai es saprotu nepareizi?
Viņa paskatījās uz Haselkvistu, un tas tūlīt noliecās pār plāniem.
-��� Nē, tu saproti pareizi, Nūra. Pati ieeja tunelī atrodas zem ūdens, bet katrā ziņā puse tuneļa ir virs ūdens līmeņa. Tas nozīmē, ka mēs varam peldēt, nevis nirt.
-��� Gumijas laiva, Jefs norūca. Mēs varam paņemt līdzi gumijas laivu, ienirt ieejā un uzpūst to tunelī. Tad nevajadzēs peldēt.
-��� Labi, noteica Nūra. Tas izklausās daudz reālāk. Vai tev ir ko piebilst, HP?
Viņ� klusēdams papurināja galvu.
-��� Nu tad norunāts, mēs atnāksim tev pakaļ parit�
-Jā.
HP vajadzēja gandrīz izstumt Haselkvistu no dzīvokļa. Abi pārē�jie bija aizgāju�i ar divu minū�u starplaiku. Jefs nebija bildis gandrīz ne zilbes, kop� HP apgāza �aļa stulbo plānu. Bet tas patiesībā nāca visiem par labu. Izņemot viņu pa�u, �ī banda bija priecīgu amatieru bariņ�. Lai būtu kaut mazākās cerības uz izdo�anos, plānam jābūt pēc iespējas vienkār�ākam.
Viņ� nespēja neapbrīnot Nūru, un ne tikai tāpēc, ka viņai pietika gaumes piekrist HP. Viņai bija vajadzējis tikai uzmest aci plāniem, lai pamanītu to, ko tie abi pamuļķi pat nebija ievēroju�i. Mazliet dīvaini, ka viņa un Jefs nebija to apspriedu�i pirms tik�anās� bet dro�i vien viņiem nebija laika.
Arī HP protestu pārvēr�ana uzdevumā bija ellīgi gudrs gājiens. Tādā veidā Nūra neuzmina Jefam uz pirkstgaliem pārāk stipri, katrā zinā ne �obrīd.
>
Ta�u tas mainīsies, līdzko viņa ieraudzīs alternatīvo plānu, ko HP jau bija sācis sacerēt. Vajadzēja tikai da�as pastaigas un vizīti Fenstera pagrabā. Viņam bija divas dienas, ar to vajadzētu pietikt.
HP rūpīgi aizslēdza durvis un uzlika dro�ības ķēdi.
Pēk�ņa skaņa dzīvoklī lika viņam sarauties. Divi toņi, glu�i kā īsziņas signāls.
Viņ� iegāja virtuvē. Nūras telefons joprojām stāvēja uz palodzes, un uz displeja mirgoja ienāko�o ziņu ikona.
HP paņēma telefonu un brīdi turēja to rokā, prātodams, ko tagad darīt. Nūra acīmredzot bija to aizmirsusi. Un tas nozīmēja, ka pēc da�ām minūtēm viņa atgriezīsies. Kaut kāda iemesla dēļ viņam �ī doma patika. Toties pastāvēja arī risks, ka viņa uzradīsies ar savu draugu Jefu. Ja viņi patie�ām bija kopā�
Bija tikai viens veids, kā to noskaidrot.
HP novilka pirkstu pār displeju un atvēra ienāko�o ziņu mapi. Ziņa bija īsa, tikai da�i vārdi.
Tev jāuzmanās!! VD
Okei, tas nebija glu�i tas, ko viņ� gaidījis.
Nekāda �kur tu esi?�. Vai �tiksimies Pilsoņu laukumā�.
VD kas tas bija? HP nezināja Jefa uzvārdu, ta�u viņa vārds neatbilda nevienam no iniciāļiem. Varbūt mīlas �atam viņi izmantoja citus vārdus?
Telefons atkal nopīkstēja, un HP gandrīz izmeta to no rokām.
Vai tu tur esi?
HP brīdi domāja, tad nospieda ikonu �Atbildēt�. Tūlīt uznira tuk�s ziņas lauciņ�. Viņ� vēl pāris mirkļu vilcinājās un tad uzrakstīja:
Esmu.
Atbilde atnāca gandrīz tūlīt.
Es sāku domāt, ka viens no viņiem spēlē dubultspēli�
HP pats juta, ka aiztur elpu, un piespieda sevi nolikt telefonu. Tas nebija lāgā. Kāda velna pēc viņ� bija atbildējis! Tomēr ziņa viņu fascinēja.
Sūtītājs noteikti domāja viņu mazo grupu, nekas cits nebūtu loģiski. Tad uz ko viņ� mērķēja? Uz Haselkvistu, Mangi, viņu pa�u�?
Nūras ienāko�o ziņu mapē parādījās vēl viena īsziņa.
Apsoli man, ka uzmanīsies. Tu noteikti saproti, ka no jums daudz kas ir atkarīgs!
Velns, ko tagad iesākt? Ja viņ� neatbildēs, tad VD, lai kur� tas būtu, sajutīs aizdomas.
HP vēl da�as sekundes vilcinājās, pirms atbildēja:
Apsolu!
Atbilde ieradās tūlīt.
Labi!
HP uzelpoja.
Bet jau nākamajā mirklī dzirdēja aizcērtamies mājas ārdurvis. Tur noteikti nāca Nūra. Jārīkojas ātri!
�Izvēlne�, tad �Izdzēst sarunu�. Ideāli!
Viņ� gandrīz jau bija nokļuvis priek�namā, kad telefons atkal nopīkstēja. Tajā pa�ā mirklī pie viņa durvīm piezvanīja.
Labāk neskatīties, tikai atvērt durvis un atdot telefonu Nūrai, it kā nekas nebūtu noticis. Izlikties, ka nekas nav noticis, tēlot vēso.
Tomēr� ziņas izlasī�ana jau nevarēja kaitēt, vai ne�
Ieraudzījis tekstu, viņ� �o lēmumu no�ēloja.
Lai veicas, HP!
Sirds pēk�ņi sāka dauzīties tik stipri, ka viņ� sajuta to sitamies pret krū�u kaulu.
Kasvelnspar�
Kas tu esi?
HP nosūtīja ziņu, nepaspējis apdomāties.
Atkal durvju zvans. Tam sekoja piesardzīgi klauvējieni.
� Tā esmu es, atver. Viņ� dzirdēja Nūras balsi.
Kas tu esi!!???
Viņ� atkārtoja jautājumu, spiezdams īk�ķi tik stipri, ka tas kļuva balts.
Ta�u atbildi nesanēma.
���� Hallo, te Rebeka�
-��� Labrīt, Rebeka, te onkulis Tage.
-��� Ā, sveiki� Viņa centās noslēpt vil�anos.
-��� Es vakar gaidīju, bet nesagaidīju tavu ziņu. Vai bankā viss gāja labi?
-To gan tu pats varētu pastāstīt, onkuli Tage�
Klausulē uz mirldi iestājās klusums.
-�� Tagad es nesaprotu, Rebeka. Izbrīns viņa balsī izklausījās pil�nīgi patiess, un Rebekas pārliecība sa�ūpojās. Vai tad viņ� nebija teicis, ka viņiem jāizvairās no tie�a kontakta? Kāpēc viņ� riskēja un zvanīja?
Ja vien�
-��� Tad tev tā nav? Es domāju: revolvera.
-��� Ko?! � Tages izbrīns joprojām �ķita pavisam īsts.
Nolādēts!
Rebeka dziļi ievilka elpu, pirms turpināja:
-��� Es vakar no rīta biju bankā, tie�i kā nerunājām, bet kāds bija pasteidzies pirms manis. Seifs bija tuk�s, iek�ā tikai maza stikla lodīte ar burbuli vidū� Es nodomāju, ka tu varbūt�
Brīdi valdīja klusums.
-��� Mīļā Rebeka, domāju, ka tu pārspīlē manas spējas, Tage nopietni teica. Turklāt es nemū�am nenodarītu kaut ko tādu tev.
Rebeka pa�ūpoja galvu.
-��� Jā, es zinu, piedod!
-�� Tātad ierocis ir pazudis un mums nav ne jausmas, pie kā tas atrodas?
-Jā, bet, izgājusi ārā, es kaut ko iedomājos, Rebeka sacīja.
-��� Seifs noteikti ir iztuk�ots tikai pirms da�ām dienām. Tur nesen bija
Stigsona darbinieki un izņēma visus ierakstus no kameras servera. Vai tu varētu�?
�ķita, ka Tage mirkli apdomājas.
-��� Raudzī�u, ko varu darīt, Rebeka.
*
Iepirkumu saraksts atviegloja uzskaiti.
Kā jau HP bija cerējis, Fensters joprojām nodarbojās ar savu mazo biznesu. Un viņam bija vajadzējis tikai pēc iespējas labāk nomaskēties un nosoļot pāris kvartālu, lai atkal būtu starp draugiem.
HP nolika mantas priek�ā uz grīdas.
Balti kombinezoni check\
Cietas plastmasas mugursomas � check.
Aizsargmaskas check.
Elektro�oks oh yes!!
For�i!
HP aptaustīja ieroci, kas vairāk atgādināja lielu tālvadības pulti ar diviem metāla zobiem galā. Vajadzēja tikai piespiest podziņu, lai starp puļķiem sāktu dejot maza, zila liesmiņa.
BZZZT!
Piecdesmit tūksto�i voltu, tie�i Muminielejā!
Tas brie-e-esmīgi sāpēja, to HP zināja no pieredzes; pirms laba laika viņu �ādi bija grilēju�i abi Filipa Argosa rokaspui�i�
Ta�u �oreiz ieroci turēja viņ�.
BZZZT! BZZZT! BZZZT!
HP nespēja atturēties: viņ� atkal un atkal atkārtoja manevru ar elektro�oku. Nu jau visā dzīvoklī varēja just elektrības smaku. Okei, tagad gan labāk likt to mantiņu lādēties�
Viņ� pievilka tuvāk lielu hokejista somu un sāka kravāt tajā aprī�kojumu.
Trūka tikai pa�as pēdējās, bet reizē arī svarīgākās mantas. Pēc tam viņa rezerves plāns būs pilnīgs. Jācer tikai, ka Fenstera kontakti spēs to piegādāt.
I II* izstaipījās. Ķermenis joprojām �ķita stīvs, pastaigas nebija līdzēju�as.
Labāk aprīt da�as tabletes un likties uz auss.
*
�
Dro�ības kontrole viņu pārsteidza. Nekādu rokassomu vai port�feļu, visas citas mantas saliktas caurspīdīgā plastmasas maisiņā un tikai tad varēja tikt iek�ā.
Gaidīdama rindā, Rebeka centās sameklēt kameras. Trīs viņa pa�guva atrast, jau pirms pienāca viņas kārta. Mazas, tum�as lodes pie griestiem vai biezajām akmens sienām. Tie�i tādas pa�as, kādas viņa bija redzējusi gan policijas pārvaldē, gan bankas seifu telpā.
-��� Dokumentus, sacīja sieviete pie ieejas.
-��� Kā, lūdzu?
-���� Man jānoskenē jūsu dokumenti, sieviete atbildēja. Tā ir Karaliskās bibliotēkas jaunā dro�ības politika. Jūs noteikti esat dzir�dējusi par zādzībām�
Rebeka kaut ko nomurmināja atbildes vietā un izvilka savu auto�vadītājas apliecību. Sieviete to nolika uz mazas, plakanas stikla virs�mas letē. īss gaismas zibsnis, pēc tam pīkstiens.
-��� Lūdzu!
Rebeka iebāza karti kabatā.
-��� Starp citu, viņa ierunājās, kad sieviete jau grasījās pagriezties pret nākamo apmeklētāju. Ko jūs darāt ar informāciju?
-��� Kā, lūdzu?
-��� Ar datiem, manas kartes informāciju. Kas ar to notiek?
-���� Par mūsu datu politiku varat izlasīt tur. � Sieviete norādīja uz ziņojumu dēli un aizgriezās.
Visi apmeklētāju dati dro�ības iemeslu dēļ tiek uzglabāti trīsdesmit diennaktis; pēc tam tiek no�ķirta personiskā informācija.
Anonīmo informāciju izmanto par pamatu apmeklējumu un plāno�anas statistikai.
Karaliskā bibliotēka nenodod datus tre�ajām personām.
Rebeka nespēja atturēties, nepa�ķielējusi uz vienu no kamerām griestos. Mirkli viņai �ķita, ka redz kustību aiz tum�ā stikla, un viņa nevil�us nodrebēja.
Saņemies, Normēna!
Rebeka ātri nokratīja nepatīkamās izjūtas un devās uz lasītavu.
Pagāja desmit minūtes, līdz viņa atrada meklēto: da�us sausus ofi�ciālās izmeklē�anas ziņojumus un vienu biezu grāmatu. Ceļā atpakaļ uz savu vietu viņa apstājās pie kafijas automāta.
-��� Kodoliero�u programma, par to �obrīd interesējas daudzi! Dro�i vien saistībā ar plutonija lietu�
Balss lika Rebekai satrūkties.
Viņai aiz muguras stāvēja pavecs vīrs baltā kreklā, kaklasaitē un adītā vilnas vestē. Acīmredzot bija slepus apskatījis grāmatu viņai padusē.
-��� Piedodiet, negribēju jūs nobiedēt�
-��� Nekas, Rebeka nomurmināja, paņemdama savu glāzi.
-Tūre �egrēns, vīrietis sacīja. Bet es nespiedī�u jums roku. �
Viņ� pacēla baltos kokvilnas cimdos ietērptās plaukstas. �ķiet, jūs jau esat atradusi, kg meklējāt. Tomēr sakiet, ja nepiecie�ama palīdzība.
Vīrietis �ķita mazliet par vecu, lai �eit strādātu. Varbūt viņ� bija pastāvīgais apmeklētājs? Vientuļ� nabadziņ�, kas meklēja kontaktu? Lai vai kā, Rebekai nebija laika �ādām izklaidēm.
-��� Protams. Paldies, Tūre! Viņa izspieda pieklājīgu smaidu un devās uz savu vietu.
-�� Tas bija aizraujo�s laiks, vīrietis noteica viņai nopakaļ, ielik�dams monētu kafijas automātā. Tas ir, līdz mūs likvidēja�
Rebeka nolika savu kafijas glāzi uz tuvākā galda un pagriezās. Vīrietis pie automāta nesteidzīgi rīkojās ar glāzi, cen�oties nenotraipīt baltos cimdus.
-��� Vai jūs strādājāt kodoliero�u programmā?
Vīrietis īsi pamāja un uzmanīgi papūta kafiju.
-��� Vai jūs varētu pastāstīt mazliet vairāk?
-��� Protams. Viņ� palūkojās apkārt. Man pat ir da�as fotogrā�fijas, ja tas jūs interesē.
Vilit ijs izvilka savu kartīti caur lasītāju liftā un nospieda vienu no pogām.
Mums jābrauc uz mīnus trīs, viņ� sacīja. Pavisam ir pieci stāvi. Piecas bibliotēkas ēkas sakrautas pazemē cita uz citas, plus vēl tā, kas atrodas virs zemes. Te glabājas ikviens Zviedrijā iespiestais darbs kop� 1661. gada. Tiklīdz kaut kas iznāk no iespiedma�īnas � avīze, �urnāls, grāmata, jā, �obrīd pat audiogrāmatas, tas saskaņā ar likumu jāsūta �urp. Fantastiski, vai ne? Es mēdzu iedomāties grā�matas kā mazus laika burbulī�us, miljoniem eksemplāru, katram savs mazais stāsts par pagātni. Mēs, zviedri, mīlam laika burbuļus. Vai esat par to domājusi?
Rebeka papurināja galvu. Vārds �burbulis� lika viņai satrūkties, ta�u viņa saprata, ka Tūres �egrēna burbuļi ir pavisam at�ķirīgi no tiem, par ko runāja onkulis Tage.
-��� Līdz ar visām pārmaiņām, ar visu moderno tehniku, ko mums patīk apgūt, mēs tomēr gribam, lai noteiktas parādības paliek tādas, kā biju�as: Donalds Daks Ziemassvētku vakarā, Eirovīzijas dziesmu konkurss, dziedā�anas festivāls Skansenā. Nemaz nerunājot par Karaļnamu. Tikai palūkojieties, cik ļoti visi ir aizrāvu�ies ar princeses kāzām! Protams, tam visam nepiecie�ams daudz vietas, piektais stāvs atrodas veselus �etrdesmit metrus dziļi klintī� Tūre �egrēns turpināja.
Rebeka klausījās tikai pa ausu galam. Tas viss noteikti bija ļoti interesanti, ta�u viņai prātā mutuļoja kas cit$. Kāpēc viņ� nevarēja ķerties pie lietas?
Skita, ka mazais vīriņ� nemana Rebekas intereses trūkumu. Viņ�
>�����
Beidzot lifts apstājās, un viņi izgāja garā, labi apgaismotā gaitenī. Tum�ā kameras lode pie griestiem bija labi redzama.
Tre�ā pazemes glabātava trīs nedēļu laikā, Rebeka nodomāja. Dīvaina sakritība�
-��� Mums jāiet līdz pa�am galam. Tur ir mana mazā aliņa, sacīja Tūre un ar brīvo roku parādīja uz gaiteņa tālāko galu.
Vīrietis sāka iet, un Rebeka sekoja da�us metrus aiz viņa.
Smieklīgs vīriņ�, augumā mazliet mazāks par Rebeku pa�u. Plāni, sirmi mati ar akurāti noķemmētu sānceliņu. Lasāmbrilles aukliņā ap kaklu. Vilnas veste, balts krekls un kaklasaite, lai gan ārpusē bija gandrīz trīsdesmit grādu karstums. Un vēl balti kokvilnas cimdi!
Apģērbs raisīja asociācijas ar jauka vectētiņa tēlu. Tomēr pēc mirkļa Rebeka ievēroja, ka labi izgludinātā krekla apkaklīte ir apspurusi un kārtīgi nospodrinātajām kurpēm jau sen būtu vajadzējis nomainīt papē�us.
Piepe�i viņu pārņēma lēna, bet neizbēgama sabrukuma apjausma, kas uzvēdīja vieglas skumjas. Viņa to bija redzējusi jau iepriek�, ļoti tuvu�
Tēvs.
Viss laikam sākās un beidzās ar tēvu�
Tūre �egrēns norādīja uz divviru durvīm mazliet tālāk pa labi.
-��� Tur ir dzīvoklis, viņ� �ukstēja.
-��� Kā, lūdzu?
Vīrietis apstājās un pagriezās.
-��� Dzīvoklis. Nellijas Zaksas dzīvoklis, tie�i tāds kā dienā, kad viņa nomira. Tur idk�ā ir viss līdz pēdējam sīkumam. Tas ir galējais laika burbulis. Fascinējo�i, vai ne?
Rebeka pasmaidīja un mēģināja izlikties, ka saprot, par ko viņ� runā, bet laikam tas neizdevās īpa�i labi.
-Jūs ta�u zināt, kas bija Nellija Zaksa?
-��� Ē� patiesībā ne.
Tūre �egrēns nopūtās un tad dziļi ievilka elpu.
-���� Nellija Zaksa, ebreju izcelsmes vācu rakstniece, dzimusi 1891. gada 10. decembrī �ēnenbergā. Rakstīja galvenokārt dzeju. Viņas agrīnos darbus sadedzināja nacistu grāmatu sārtā 1933. gadā. 1940. gadā pati Seima Lāgerlefa palīdzēja viņai aizbēgt uz Zviedriju, bet 1952. gadā viņa kļuva par Zviedrijas pilsoni. Te viņa palika līdz savai nāvei 1970. gadā�
Vīrietis ieturēja pauzi, lai ievilktu elpu.
-���� Nellija Zaksa ieguva Nobela prēmiju literatūrā 1966. gadā, starp citu, to pie�ķīra tie�i viņas dzim�anas dienā. Testamentā viņa
novēlēja Karaliskajai bibliotēkai visas savas mantas: papīrus, grāma�tas, pat dzīvokļa iekārtu. Tas viss ir izstādīts tur iek�ā� viņ� atkal norādīja uz divviru durvīm, � tie�i kā brīdī, kad viņa nomira.
Rebeka pamāja ar galvu, īsti nezinādama, ko teikt. Ta�u �oreiz �egrēns �ķita ievērojis viņas vēso reakciju.
-��� Piedodiet, tā laikam ir neliela novirzī�anās no tēmas. Ne jau bie�i mani apciemo, un reizēm sametas vientuļi�
Mirkli gandrīz izskatījās, ka mazais vīriņ� nosarkst.
-�� Tomēr savā ziņā Nellijas Zaksas stāsts iet roku rokā ar tematu, par kuru interesējaties jūs.
�egrēns apstājās pie nelielām durvīm, izņēma atslēgu un atslēdza.
-��� Lūdzu, ienāciet, Nellij�
-��� Nē, nē, es, protams, domāju Rebeka, viņ� steidzīgi sevi izlaboja.
Rebeka domīgi pārkāpa pār slieksni.
Telpa nevarēja būt lielāka par desmit kvadrātmetriem, un viegli klaustrofobiskā sajūta gandrīz tūlīt lika viņai atcerēties nopratinā��anu telpas Policijas pārvaldē. Ar papīriem nokrauts rakstāmgalds, da�i pārpildīti grāmatu plaukti gar vienu sienu un divi biroja krēsli aizņēma gandrīz visu pieejamo platību.
Mazais vīriņ� aizvēra durvis aiz viņas. �ķita, ka biezās betona
> > y
sienas kaut kādā veidā uzsūc skaņas, liekot tām izldausīties apcirstām.
-�� Jā, kā jau teicu, Tūre turpināja, Nellija Zaksa kļuva par Zviedrijas pilsoni 1952. gadā, kad mēs sākām būvēt pirmo kodolre�aktoru klintī zem Karaliskās tehniskās augstskolas. Bet apsēdieties!
Viņ� norādīja uz vienu no krēsliem.
-���� 1966. gadā, kad Zaksa saņēma Nobela prēmiju, Zviedrija pa�rakstīja kodoliero�u neizplatī�anas līgumu, kurā mēs apsolījām pār�traukt darbu pie savas atombumbas izstrādā�anas, un līdz viņas nāves brīdim 1970. gadā programmas slēg�ana norisa pilnā sparā. Divus gadus vēlāk principā viss jau bija likvidēts.
-��� Bet ne pa īstam� Rebeka ātri piebilda.
Tūre uzmeta viņai ilgu skatienu un pirmo reizi iemalkoja savu kafiju.
-Jā, jums taisnība. Daļa projekta turpinājās. To sauca par aiz�sardzības izpēti�
-��� Bet patiesībā tas bija kaut kas cits, papildināja Rebeka.
Tūre klusi papurināja galvu.
-��� Nē, mīļā, nevajag ticēt visam, ko var izlasīt internetā.
Viņ� paplik�ķināja pa aizvērtu veca modeļa portatīvo datoru, kas stāvēja uz galda.
-���� Kodoliero�u programmu apturēja septiņdesmitajos gados, Ogestas reaktoru slēdza 1973. gadā. Palika gan vēl zināmas pro�grammas daļas, ta�u to darbības joma bija ierobe�ota un runa bija tikai par pētījumiem aizsardzības vajadzībām.
-��� Un kāda bija jūsu loma, Tūre?
Rebeka ieskatījās savā rokaspulkstenī.
-��� Es biju zinātniskais asistents tā sauktajā �L� projektā. Lielāko�ties strādāju Ogestā, vietā, ko sauca par Tre�o reaktoru. Mēs centā�mies iegūt savu plutoniju, bet diem�ēl mums neveicās. Kad Erlanders
Viņ� pēk�ņi piecēlās.
-���� Bet piedodiet, mīļā, cik es esmu nepieklājīgs! Tikai pļāpāju vien. Jūs ta�u nepaņēmāt līdzi savu kafiju. Vai varu piedāvāt kaut ko citu? Varbūt mazliet minerālūdens?
Tūre noliecās pie viena no grāmatu plauktiem, atvēra mazu ska�pīti un izņēma minerālūdens pudeli un glāzi.
Rebeka atvēra pudeli, piepildīja glāzi un klusēdama dzēra. Ogļ�skābā gāze dedzināja mēli, un viņa aizvien vairāk sliecās domāt�, ka iz�ķie� vērtīgo laiku.
-��� Nu tad paskatīsimies� Kop� mēs aizgājām no savrupmājas, esmu savācis lielāko daļu savu papīru �eit. Maja Brita negribēja to visu turēt mājās. Es grasījos rakstīt grāmatu�
Vīrietis cilāja papīru kaudzītes uz galda, �ķita kaut ko meklējam. Pēdējais laiks ķerties vērsim pie ragiem, pirms viņ� iegrimst jaunā izklāstā.
-��� Tūre, vai jūs kādreiz esat strādājis kopā ar cilvēku, kuru sauca Erlands Peter�ons?
Nekādas reakcijas, Tūre pat nepacēla galvu, un kaut kādā ziņā tas �ķita labi. Bet� dīvainā kārtā arī sagādāja vil�anos.
-��� Un Tagi Sammeru?
Joprojām nekādu izmaiņu.
-��� Nē, diem�ēl �ie vārdi neizklausās pazīstami, � Tūre nomurmi�nāja un pievērsās mapēm tālākajā grāmatu plauktā.
Rebeka gandrīz nolamājās aiz atvieglojuma un vil�anās. Bet tad piepe�i atcerējās vēl kādu vārdu.
-��� Un kā ar Andrē Pellasu?
Tūre apstājās.
-�� Jūs viņu pazināt, vai ne? Rebeka pati juta, cik ieinteresēta izldausās.
-��� Pazinu vai nepazinu� Virsleitnants Pellass vadīja vienu no pro�grammas sekcijām.
-��� Kuru tie�i? Kuru sekciju? Rebeka pretojās spontānai vēlmei pielēkt kājās.
-��� Viņus sauca par �I� grupu. Varētu teikt, ka viņi turējās mazliet nomaļus. �Informācija un izlūko�ana� tā laikam viņus sauca, bet neesmu glu�i dro�s. Diem�ēl mana atmiņa vairs īsti nav agrākā. Tūre papurināja galvu.
-��� Un kāda bija viņu loma projektā?
-��� Precīzi nezinu. Ta�u mums bija ikmēne�a atskaites, kurās mēs reģistrējām radu�ās problēmas. Vietu, kur bijām iestrēgu�i, visbie��āk apzīmēja ar lielu �I�. Parasti pagāja kāda nedēļa, un mēs saņē�mām glītu aprakstu, kā �o problēmu vajadzētu risināt. Ziņojums bija zviedru valodā, ta�u �ur tur varēja manīt, ka tas laikam tulkots no angļu valodas. Tā lielākoties bija tikai sajūta, da�i izteicieni un tā�
-��� Un �is ziņojums nāca no �I� grupas? Tas varētu nozīmēt, ka viņi sazinājās ar kādu ārpusē?
Tūre paraustīja plecus.
-��� Mēs bijām par to pārliecināti, ta�u tie�us pierādījumus negu�vām.
-��� Amerikāņi?
-�� Tas varētu būt ticamākais izskaidrojums. Lai gan politiķi gribēja uzsvērt mūsu domstarpības, starp Zviedriju un ASV jau kop� kara laikiem pastāvēja cie�as militāras saites. Amerikāņu Stratēģisko die�nestu pārvalde, kas bija CIP priek�tece, starp citu, finansēja slepenu militāru darbību gar Norvēģijas ziemeļu robe�u. Nolūks bija nevis apkarot nacistus, bet turēt karaspēku gatavībā, kad vācie�i atkāpsies. Lai varētu novērst iespējamu Norvēģijas aneksiju no Padomju Savie�nības puses, Tūre paskaidroja. Operācija nebūtu iespējama bez Zviedrijas armijas un izlūkdienesta palīdzības�
Viņ� aprāvās teikuma vidū un atvainodamies pasmaidīja.
-��� Es laikam atkal aizrāvos, mīļā. Gribēju tikai teikt, ka zviedru un amerikāņu militāristi neoficiāli sadarbojās jau sen pirms mūsu projekta sākuma.
Rebeka pamāja ar galvu.
-��� Vai jūs zināt, kas notika ar �I� grupu pēc 1972. gada?
Tūre kādu brīdi klusēdams dzēra savu kafiju.
-��� Kā jau teicu, .projektu slēdza, militārpersonas pārcēla uz jau�niem dienestiem, bet mums, civilajiem, bija jāmeklē citi darba devēji. I'rotams, ļoti skumji, tik daudz uzticamu darbinieku, tik daudz iegul�dīta darba. Viss veltīgi�
Viņ� nopūtās.
-��� Es pats pārcēlos uz Vesterosu, sāku strādāt ABB par automāti�kas in�enieri. Paliku tur līdz pensijai. Fantastiska darbavieta, tāpēc varu teikt, ka viss tomēr notika uz labu. Saprotiet, mēs izstrādājām procesus, lai�
Tūre turpināja stāstīt, bet Rebeka viņā vairs neklausījās.
Viņai bija izrādījusies taisnība. Onkulis Tage bija strādājis kodol�iero�u programmā, vadījis informācijas apmaiņu ar amerikāņiem.
-��� Paskatīsimies�
Tūre Segrēns paņēma aploksni un izklāja tās saturu pa galdu. I otogrāfijas, daudzas melnbaltas, bet bija arī krāsu foto. Izbalēju�as bildes no senaizmirstiem vasaras atvaļinājumiem, ekskursijām vai
citiem atcerē�anās vērtiem notikumiem. Sprie�ot pēc apģērbiem un frizūrām, lielākā daļa uzņemtas se�desmitajos un septiņdesmitajos.
-��� Mana sieva Maja Brita, Tūre nomurmināja, paņemdams foto�grāfiju ar smaido�u, iedegu�u sievieti vasaras kleitā pie restorāna gal�diņa. Viņa nomira pirms trim gadiem.
-��� Izsaku līdzjūtību!
Tūre turpināja meklēt starp fotogrāfijām.
-Lūk!
Viņ� nolika sev priek�ā da�as melnbaltas bildes. Tipiski grupas foto, kas varētu piederēt jebkuram uzņēmumam. Daudz nopietnu vīrie�u uzvalkos, da�i baltos uzsvār�os. Kopā se�desmit septiņdesmit cilvēki, nostādīti trīs rindās uz lielām kāpnēm.
-��� Fotogrāfija ir uzņemta se�desmit sestajā vai se�desmit septītajā, man �ķiet. Lūk, te stāvu es.
Ture norādīja uz glīti saķemmēju�os vīrieti vidējā rindā. Līdzība bija nepārprotama.
-��� Jauns un stilīgs. Viņ� iesmējās. Tagad esmu tikai� Un, lūk, arī� Tūre vilka pirkstu pār seju rindām. Re!
Ta�u Rebeka jau bija ieraudzījusi. Pēdējā rinda, tre�ais no kreisās.
Pēk�ņi viņu pārņēma stiprs nelabums.
-��� Pulkvedis Pellass, Tūre norādīdams sacīja, bet Rebekas ska�tiens bija pievērsts pavisam citai sejai.
Tēva sejai.
left behind
Viņi stāvēja klajumā starp kokiem.
Lai gan bija tum�s un sākumā viņ� atradās tālu, nebija grūti viņus iitpazīt. Vecais, staltais vīrs ar spieķi un blakus viņam Manges sagu�mu�ais siluets. No abu kafijas krūzītēm cēlās tvaiki.
Pamazām tuvojoties viņiem pa sniegu, viņ� starp kokiem ieraudzīja vēl citus cilvēkus. Desmitiem, varbūt pat simtiem klusu siluetu, kas �ķita vērojam viņu.
Viņ� juta sniegu gurkstam zem kājām, bet dīvainā kārtā nebija i Izirdama ne skaņa.
Abiem vīriem klajumā bija uzradusies kompānija. Vēl �etras figūras bultās Gaja Foksa maskās ar uzzīmētām saskrullētām ūsām un kazbārdiņām. �*.
-��� Sveicināts, Henrik, � sacīja Spēles vadītājs, kad viņ� izgāja kla�jumā.
-��� Vai gribi kafiju? Mange sniedza plastmasas krūzīti, un viņ� to /'ieņēma, neteikdams ne vārda.
-��� Kas viņi ir? � viņ� norādīja uz �etrotni maskās.
-��� Vai tad tu nezini? � Spēles vadītājs iesmējās. Divi ir pavisam neinteresanti, bet divi pārējie var izrādīties ārkārtīgi svarīgi.
Pirmais no viņiem paspēra soli uz priek�u un sniedza roku. Par spīti biezajām ziemas drēbēm, varēja manīt stūrainu, muskuļotu augumu. I ini sarokojās.
-��� Draugs? �jautāja HP, ta�u atbildi nesaņēma.
Uz priek�u panāca nākamais.
- Ienaidnieks? HP jautāja.
Atbildes joprojām nebija.
Tre�ais cilvēks bija sieviete, par to viņ� bija dro�s.
Draugs? w
Mirkli viltam �ķita, ka sieviete parausta plecus.
Viņi sniedza roku ceturtajam stāvam, ta�u �is cilvēks paliecās pret viņu un ie�ukstēja kaut ko ausī. Balss bija tik pazīstama, tik skumja, ka IIP pārņēma smeldze.
� Luternas 'labirints, � viņa �ukstēja. � Tev mūs jāizglābj. Plēsējs�
Tālumā ieķērcās krauklis. Divi nelaimi vēsto�i ķērcieni, kas lika
matiem saslieties pakausī.
Ēnu figūras starp kokiem piepe�i sāka kustēties. Nāca uz klajumu kā tum�i ģērbti zombiji. Un HP aptvēra, kas viņi ir�
� Vēl, � viņi �ņāca.
� VĒĒĒĒUM
Nākamajā mirklī viņ� metās skriet. Sniegs �ķīda ap kājām, sirds dauzījās krūtīs.
Tālumā pie apvār�ņa vīdēja ceļa gaisma.
�Tiksimies Luternas labirintā, numur 128� � viņam nopakaļ uzsauca Spēles vadītājs. Vai varbūt viņ� dzirdēja Manges balsi�
*
Rebeka izgāja kāpnēs un dziļi ievilka elpu.
Svaigais gaiss padzina nelabumu, un pēc da�ām minūtēm viņa jutās krietni mundrāka.
Puzles gabaliņi cits pēc cita ieņēma savas vietas. ANO uzdevums, kodoliero�u programma. Tēvs un onkulis Tage. Pases, slepenie kur�jera uzdevumi. Tad Palmes valdība, kas pieviļ. Tēva trakās dusmas. Seifs Svēavēgenā, atvērts 1986. gadā. Lielā kalibra revolveris ar divām iz�autām patronām, kas lika Tagem justies tik nelāgi. Revolveris, kuram nedrīkstēja sadzīt pēdas�
Pagātnes notikumi�
Svēavēgena.
1986.
Tēva dusmas.
Revolveris ir ŪPSI, Ūlofa Palmes slepkavības ierocis.
Viņa izņēma no somas mobilo telefonu. Pirksti īsti negribēja klausīt, un bija vajadzīgi divi mēģinājumi, lai ievadītu PIN kodu.
Tages vēstule ielādējās gandrīz tūlīt, bet pagāja kāda minūte, iekams tai sekoja pievienotais fails. Melnbalts klips no bankas pag�raba, trīsdesmit divas sekundes gar�, dro�i vien uzņemts no kamerām gaitenī.
Vīrietis gāja pa gaiteni un tad iegriezās telpā, kur atradās viņas seifs. Viņam bija saulesbrilles un uz pieres novilkta cepure ar nagu.
Tomēr Rebekai nebija nekādu grūtību viņu atpazīt.
Tas bija Mange.
*
6
Fū, cik drausmīgi murgi viņam rādījās! Iepriek�ējā reizē tādus bija provocējusi �ūskas inde, �oreiz � dro�i vien zāles. Tabletes bija pare�dzētas zirgiem, ne cilvēkiem, un tas noteikti daudz ko izskaidroja.
Gaidī�ana dzīvoklī padarīja viņu traku. Te nebija ne Xbox, ne Playstation vai citas konsoles, ar ko nosist laiku, bet no vecās televi�zora kastes varēja izdabūt tikai pamata kanālu paketi. Skatīties vēl kādu �Emerdeilas� vai �Kaimiņu� sēriju viņ� vairs nejaudāja, turklāt aiz stresa jau bija divas reizes onanējis un no tre�ās noteikti dabūtu �ūlas uz d�oistika. Par laimi, viņam vismaz bija kārtīgi cigare�u krā�jumi.
HP aizsmēķēja vēl vienu Marlboro un atsāka iek�telpu pastaigu. Dzīvojamā istaba, virtuve, priek�nams un atpakaļ.
Da�u sekun�u atpūta, lai padomātu.
Tātad viens no �īs bandas bija nodevējs. Ja varēja ticēt noslēpu�mainajam VD, kas bija atsūtījis viņam ziņu caur Nūras telefonu. VD�
Viens Draugs?
Neviens, atskaitot mazo grupu, nezināja, ka Nūras telefons bija atradies �ajā dzīvoklī. Tātad tīri loģiski VD vajadzētu būt kādam no grupas.
Viens Draugs.
Viens Ienaidnieks.
Nelaime tā, ka nevienu iespēju nevarēja izslēgt.
Jefs viņu ienīda jau kop� notikumiem Birkagātanā, un pēdējās dienās abu attiecības nebija uzlaboju�ās.
Haselkvists, kura vārds rakstāms ar qv, gan apgalvoja, ka pagātne esot pagātne, bet tie, protams, tikpat labi varēja būt meli. Viņ� ta�u to �ali uz E4 bija pilnīgi sagrāvis. Piepūtis seju ar asaru gāzi, paze�mojis, turklāt vēl sabojājis viņa End Game. �āda veida pāridarījumu tik vienkār�i nepiedeva, pat ja tas bija mīkst�aulis Kents.
Nūru bija grūtāk izprast. Viņa acīmredzot bija pielikusi roku pie dedzinā�anām gan pie tās, kura gandrīz nogalināja HP viņa pa�a dzīvoklī, gan pie pa�likvidējo�ā ugunsgrēka Manges veikalā. Arī domu, ka Nūra bija saindējusi viņu ar tām tabletēm, īsti nevarēja atmest.
Pēdējais sarakstā bija HP senais draugs Farūks Al-Hasans aka' Magnuss Sandstrems. Tas pats Mītomāns Mange, kur� ar Spēles vadī�tāja svētību bija iebarojis viņam tik daudz melu, ka viņ� vairs nespēja at�ķetināt, kas no visa pēdējos gados notiku�ā bijis pa īstam.
Nebija slikta aizdomās turamo kolekcija�
Veiksmi izmeklē�anā, Kolombo!
Tad kāpēc viņ� vienkār�i nepalika mājās? Kāpēc grasījās pakļaut sevi riskam �ajā trakajā projektā? Lūk, vēl pāris labu jautājumu, kam trūka saprātīgu atbil�u�
Tā vien rādās, ka Pīteram Falkam
*
Rebeka nokāpa no eskalatora tie�i tajā mirklī, kad atskanēja brīdinājuma signāli, un vēl paspēja ielēkt piebāztajā metro vagonā, pirms durvis aizvērās.
Nosvīdu�i tūristi, lielākā daļa ar jostas somām, cepurēm un ūdens pudelēm dro�i vien amerikāņi. Rebeka nokļuva grupas vidū, un viņai nebija, kur pieturēties. Kāds spiedās virsū no mugurpuses. Rebeka centās pakāpties sāņus, cik nu tas bija iespējams.
Par laimi, vismaz gaisa kondicionētājs darbojās. Tā dūkoņa kopā ar vilciena dārdiem neļāva sadzirdēt, ko runā apkārt stāvo�ie.
Cilvēks aizmugurē vēlreiz uzgrūdās Rebekai. Viņa jau grasījās pagriezties un paskaidrot, ka te ir pārāk maz vietas, kad pie vienas auss izdzirdēja pazīstamu balsi.
-��� Negriezies apkārt!
-��� Mange, ko�?
Rebeka ar acs kaktiņu pamanīja saulesbrilles un cepurīti ar nagu.
-��� Nē, nē, tikai negriezies apkārt� Viņ� uzlika plaukstu Rebekai uz muguras.
-��� Labi. Viņa turpināja skatīties pretējā virzienā.
Tas bija, maigi izsakoties, smieklīgi, un, ja Mange nebūtu izklau�sījies tik nervozs, viņa jau būtu pārkāpusi norādījumu.
-��� Es tev kaut ko aizsūtīju, viņ� �ukstēja. Izlasi, un tu sapratīsi, kā viss saistās kopā.
-��� Klau, Mange, tas ta�u ir� Rebeka pagrieza galvu.
-��� Nē, tu nedrīksti griezties apkārt. Viņi tevi vēro. Viņ� tevi vēro!
-��� Kur�, Mange? Kur� mani vēro?
-��� Sammers, protams! Manges balsī skanēja bailes.
-��� Kāpēc lai viņ� to darītu, Mange? Cik zinu, viņ� ir ļoti aizņemts, meklējot tevi. Un viņ� noteikti ļoti priecātos, ja es savestu jūs kopā.
Vagons sa�ķiebās, un mirkli Rebeka bija tuvu kritienam, ta�u citu pasa�ieru tuvums ļāva viņai noturēties kājās.
-��� Nejoko par tādām lietām, Beka, Mange �ņāca.
-���� Es nejokoju, Mange. Henke jau mēģināja mani pārliecināt, ka onkulis Tage ir Spēles vadītājs. Tagad laikam ir tava kārta. Bet at�ķirībā no jums abiem Tage Sammers man palīdzēja, pāris rei�u izglāba manu ādu�
Balss skaļrunī nosauca staciju, kuras nosaukumu Rebeka nedzir�dēja, un vilciens sāka samazināt ātrumu.
-��� Turklāt pie tevis ir kaut kas mans, Mange� viņa sacīja.
-Ko?
-���� Netēlo muļķi. Bankas seifs Svēavēgenā. Tu nozagi no mana seifa tēva metāla kasti. Es tevi redzēju ierakstā�
-��� Es nezinu, par ko tu runā, Rebeka, Mange mazliet pārāk ātri atteica. Redzi� viņ� pieliecās tuvāk Rebekas ausij, Spēle ir kā Ror�aha tests, tie tintes traipi, tu jau zini. Smadzenes veic savu interpretāciju un pa�as aizpilda baltos plankumus. Cilvēks redz tikai to, ko grib redzēt.
Vilciens sasniedza peronu, strauji nobremzēja, un Rebeka atkal gandrīz nokrita.
Durvis atvērās, un cilvēki spiedās visos virzienos.
Kad Rebeka beidzot atguva līdzsvaru un atskatījās, Mange jau bija nozudis. Tikai pēc da�ām minūtēm viņa atrada mobilo telefonu, ko viņ� slepus bija iebāzis viņai kabatā. Spo�a, sudrabota mantiņa ar skārienekrānu.
Gandrīz visa puzle bija gatava.
Vismaz tā viņa domāja.
Viņas tēvs, Andrē Pellass, kodoliero�u programma, bankas seifs, Tage Sammers visa ķēde saistījās kopā. To pat varēja padarīt garāku, ja iekļāva neiedomājamo: revolveri, Svēavēgenu un Ūlofu I�almi.
Tomēr līdz �im Rebeka bija centusies savaldīt fantāziju un vairāk uzmanības pievērsusi skaidri zināmajiem faktiem.
Tēvs un Andrē/onkulis Tage kopā dienē ANO spēkos.
Tēvu netaisni atlai� par rīcību, kuru viņ� uzskatījis par pareizu.
Tage pieņem tēvu slepenajā kodoliero�u programmā un nosūta slepenos uzdevumos uz ASV, lai dalītos informācijā ar amerikāņiem. Viņ� turpina to darīt daudzus gadus, lai gan oficiāli projekts ir aptu�rēts.
Astoņdesmito gadu vidū �ajā lietā sāk rakņāties avīze. Tad visi krīt panikā, projekts tiek aprakts uz visiem laikiem un tēvs bez brī�dinājuma atkal izlido uz ielas. Turklāt viss, kam Tage un viņ� ticēju�i, nonāk papīrgrozā.
Notiku�ais ir Palmes valdības vaina�
Nelabums, kas bija sācies jau Tūres Segrēna klaustrofobi�kajā kabinetā, negribēja atkāpties. Rebeka piecēlās no dīvāna, piegāja pie loga un to atvēra.
Iela lejā bija tum�a, bez mazākās kustības. Blīvās koku lapotnes ielas pretējā pusē neļāva saredzēt vairāk kā desmit metrus no parka teritorijas. Mirkli Rebekai �ķita, ka tur starp ēnām kāds stāv. Kāds, kur� viņu vēro. Viņa zināja, ka tās ir tikai iedomas, tomēr aizvilka aizkarus, pirms atgriezās pie dīvāna un portatīvā datora.
Vajadzēja tikai da�as minūtes, lai atrastu noziedznieka aprakstu Vikipēdijā.
Vientuļ� vīrietis, kuru vada naids pret Palmi. Viņam, visticamāk, visu mū�u ir biju�as grūtības attiecībās, it īpa�i attiecībās ar autoritātēm. Viņ� ir introverts, vientuļ� un ar personības traucējumiem, ta�u ne psihotisks. Viņa stāvoklis ir cie�i saistīts ar to, ka viņ� sevi izjūt kā "neveiksminieku". Neveiksmes rada depresiju, savukārt depresija padziļinās līdz paranojai. Ja �āda tipa cilvēki pievēr�as vardarbīgiem noziegumiem, tas parasti notiek 35-45 gadu vecumā�
1986. gadā tēvam bija 45 gadi. Motivēts, pievilts, neveiksmīgs un paranojāls. Turklāt tips, kur� nekad neaizmirsa pāridarījumus, vienalga, iedomātus vai īstus. It nekad�
Vajadzēja tikai ieroci, ŪPSI. Un nelielu palīdzību.
Iespējams, viņ� nebija viens. Iespējams, saņēma piesardzīgu grū�dienu pareizajā virzienā no kāda, kuram uzticējās. Tā varēja būt telefona saruna, laika un vietas norādes neko daudz vairāk jau nevajadzēja�
Varbūt tēvs domāja, ka saņems jaunu iespēju. Ka atkal būs daļa no lielākas kopības, kurai viņa pakalpojumi būs vajadzīgi. Kurā viņ� atkal par kaut ko kļūs�
Atpakaļ Spēlē.
Vēsture atkārtojas�
Tomēr te kaut kas nesakrita, mazs puzles gabaliņ�. īsti neiede�rējās.
Nelaime tā, ka viņa nespēja saprast, kur�.
*
Baltais furgons uzrāpās pakalnā un tad iebrauca mazā, bruģētā pagalmā, ko L formā ierāmēja pussabrukusi lauksaimniecības celtne.
�Esam klāt.
Nūra piesardzīgi uzlika roku uz HP pleca, bet viņ� bija pamodies jau pirms brī�a, kad furgons nobrauca no asfalta un iegriezās mazajā grants ceļā.
�ķūņa durvis bija vaļā, un Haselkvists atmuguriski iebrauca fur�gonu pa tām ar milimetra precizitāti. Manges mazais, sarkanais Polo jau gaidīja iek�ā.
Jefs ātri izlēca ārā un aizvēra durvis aiz viņiem.
HP nesteidzās atstāt sēdvietu. Divreiz pārbaudīja uz grīdas nolik�tās hokeja somas atslēgu, tad izstaipījās un ieelpoja sastāvēju�os vecu salmu smārdu.
Pagāja kāds brīdis, iekams acis pierada pie tumsas.
Vienā �ķūņa stūrī viņ� saskatīja lielus, baltus plastmasas mai�sus, tiem blakus vairākas paletes, apkrautas ar vecām riepām, pāris degvielas mucu un da�ādus lū�ņus. Mazliet tālāk stāvēja kaut kāda sarūsējusi lauksaimniecības tehnika. �ī vieta noteikti nebija izman�tota vismaz desmit piecpadsmit gadu. Vai vēl ilgāk.
-��� Sveiki, laipni lūgti!
-��� Sveiks, HP nomurmināja, izvairīdamies no Manges skatiena.
-��� Nāciet līdzi�
Mange, apgājis ap vairākiem �ķēr�ļiem, sasniedza durvis �ķūņa otrā galā. Pārējie sekoja, bet HP rindā gāja pēdējais.
-�� Tikai skatieties uz kājām, grīda nav glu�i kārtībā.
Mange atvēra durvis, viņi izgāja caur īsu gaiteni un nonāca mazā virtuvē.
Tur oda pēc mitruma un svaigas kafijas.
HP tūlīt atcerējās Ērmana mazo namiņu me�ā. Ta�u namiņ� bija krietni labākā stāvoklī par �o vietu. Pie sienām vecas, atlupu�as tape�tes, no sadzeltēju�iem griestiem pāris vietās pilēja ūdens, bet grīdas īlēļi �ur tur bija padevu�ies un atklāja aptrupēju�us caurumus. Istabas vidū stāvēja galds un pieci salokāmie krēsli.
-�� Tad te tu mitinies, HP norūca, norādīdams uz guļammaisu un saliekamo gultu vienā stūrī. Vai Betula tevi izmetusi?
Mange paraustīja plecus.
-��� �obrīd visdro�āk ir �eit, viņ� atteica. Ir kafija, ja kāds vēlas�
HP paņēma papīra glāzi un ielēja kafiju no termosa, kas stāvēja uz maza galdiņa. Kamēr pārējie sekoja viņa piemēram, Mange apsēdās. Viņ� paņēma portatīvo datoru, atvēra to un tad pagrieza tā, lai visi varētu redzēt monitoru.
-��� Okei, viss ir sagatavots. Operācija Punkcija sāksies tie�i pēc� viņ� ieskatījās rokaspulkstenī, � � deviņām stundām, divdesmit sep�tiņām minūtēm un vienpadsmit sekundēm.
Visi, atskaitot HP, noregulēja savus pulksteņus.
-��� Brauksim ar furgonu, mana ma�īna paliks �eit.
-��� Nē, mums vajag abus vāģus, Jefs viņu pārtrauca autoritatīvā balsī. � Es vakar biju izlūkot. Pēdējais gabals pie klintīm ir vienkār�i mīksts me�a ceļ�, un furgons tur iestigs. Ja negribam stiept visas mantas puskilometru, mums viss jāiekrauj Polo. Tā ir vieglāka un ar priek�ējo piedziņu, tā ka problēmu nebūs.
-��� B-bet, ēē� Izklausījās, ka Mange grib protestēt, tomēr pār�domā. Okei, tā arī darīsim. Laba doma!
Viņ� pamāja ar galvu, un Jefs atviegloti pasmaidīja.
-��� Iziesim visam cauri vēl vienu reizi, turpināja Mange. Es ierosinu pārģērbties un pārbaudīt aprīkojumu pusstundu pirms izbrauk�anas. No �ejienes jābrauc stundu uņ piecdesmit trīs minū�tes, pēc tam divdesmit minūtes mantu izkrau�anai, un tas nozīmē, ka mums vēl ir daudz laika. Ja kāds grib pastaigāties, otrā pusē ir ezers. Sviestmaizes un dzērienus atradīsiet aukstumsomā. Viņ� norādīja uz vienu stūri. � Tualete nedarbojas, bet aiz �ķūņa ir veca āra ateja.
-��� Ā, nolikt kluci oldschool
Mulki bez humora izjūtasl
Vienalga. Viņam bija septiņas stundas, kuru laikā izdibināt, kur� te ir draugs un kur� ienaidnieks. Varēja sākt kaut tūlīt.
*
Vēstule gulēja uz priek�nama paklājiņa kopā ar rīta avīzi. Aploksne ar lodziņu, kurā redzams viņas vārds. Visticamāk, kāds rēķins, vina nosprieda.
Tikai ielējusi kafiju, apsēdusies dīvānā un atplēsusi aploksni, Rebeka ieraudzīja, ka tas ir pavisam kas cits. Uz A4 lapas ar viņas vārdu bija tikai divas rindiņas: pirmajā kādas interneta vietnes adrese, otrajā divi skumji smaidiņi.
Mange! Tas nevarēja būt neviens cits.
Rebeka paņēma lapu un apsēdās pie datora, tad ievadīja adresi u 11 nospieda Enter.
Atvērās lodziņ� ar lauciņiem lietotājvārdam un parolei. Pēc zinā�mām �aubām Rebeka aug�ējā rindiņā ierakstīja savu pilno vārdu, lā�u viņai nebija ne jausmas, kādu paroli lapa vēlas. Rebeka nopētīja aploksni no iek�puses un ārpuses, bet neatrada nekādu norādi.
Beidzot viņa ierakstīja �Mange� un nospieda Enter.
�Nepareiza parole,� paziņoja lapa.
Sasodīts!
Rebeka mēģinaja vēlreiz, �oreiz par paroli izmantojot vārdu �Henke�.
�Nepareiza parole, atlicis vēl viens mēģinājums.�
Tikai viens!
Viņa izgāja priek�namā, lai pārbaudītu, vai nav saņēmusi vēl vienu vēstuli, kurā būtu ielogo�anās dati. Ta�u nē, nekādas vēstules lur nebija.
Dro�ības pēc Rebeka izlasīja vēstuli vēlreiz, pacēla to un aploksni pret gaismu, mēģinādama noteikt, vai tur nav kāda slēpta ziņa". Vie�nīgā novirze, ko viņa atrada, bija viņas pa�as vārds, ko sūtītājs bija uzrakstījis ar kk.
Lai nu kuram, bet Mangem ta�u vajadzētu prast uzrakstīt viņas vārdu!
Ja vien�
Viņa ierakstīja paroles lauciņā vārdu �Rebekka� un nospieda I nter. Lodziņ� mainīja krāsu, un piepe�i viņa bija iek�ā.
Vietne atgādināja Vikipēdijas lapu. Patiesībā tā bija tik līdzīga, ka bulu grūti pamanīt at�ķirības, tomēr Rebeka bija pilnīgi dro�a, ka tie�i �ī lapa nav pieejama atvērtajā tīklā.
Spēle,
arī Cirks,'Notikums vai Izrāde, ir nosaukums slepenam militāram projektam, ko aizsāka ASV, visticamāk, kaut kad piecdesmitajos gados.
Sākotnēji Spēle bija tikai daļa no tā sauktā MK-ULTRA projekta, kura ietvaros tika pētīta da�ādu veidu smadzeņu skalo�ana un mind control (sk. arī jēdzienu Mand�ūrijas kandidāts).
At�ķirībā no MK-ULTRA, kas ar narkotiku un piespiedu līdzekļu palī�dzību centās piedabūt savu eksperimentu dalībniekus izpildīt da�ā�das darbības, Spēles pētnieki strādāja ar pavisam pretēju metodi. Izmantojot spēcīgus pozitīvus stimulus, piemēram, atzinību, novēr�tējumu un elku pielūgsmi, viņi veiksmīgi provocēja daudzus ekspe�rimenta dalībniekus izpildīt darbības, kuras tie eksperimenta sākumā bija norādīju�i kā tādas, ko nespētu veikt.
Eksperimenta dalībnieki, kam piemita narcistiskas iezīmes, tika iekļauti viņu psihei piemērotos da�ādu veidu scenārijos. Da�i pie�dzīvoja sajūtu, ka atrodas sporta sacensībās, citi ka filmējas kino vai piedalās nozīmīgā politiskā notikumā. Neatkarīgi no scenārija pret visiem eksperimenta dalībniekiem izturējās kā pret zvaigznēm un ar manipulāciju palīdzību lika viņiem uztvert situāciju tā, it kā viņi atrastos lielā ļau�u pūlī, kas viņus apbrīno un seko katram viņu solim.
Atjautīgi paspilgtinot eksperimenta dalībnieku pārspīlēto pa�tēlu un padarot viņus par galvenajiem varoņiem lielākā kopībā, zinātniekiem itin ātri izdevās panākt, ka daudzi no viņiem brīvprātīgi pārvieto pa�u noteiktās robe�as un veic da�ādas dramatiskas darbības. Da�i militārā personāla pārstāvji, kas bija saistīti ar projektu, pat sāka slēgt derības par to, cik tālu eksperimenta dalībnieki būs gatavi iet, un tā radās nosaukums Spēle.
Gan MK-ULTRA, gan visi tā apak�projekti septiņdesmitajos gados tika likvidēti, ta�u eksistē pierādījumi, ka Spēle ir izlauzusies ārpus pro�jekta robe�ām un dzīvo pati savu dzīvi.
Saskaņā ar �iem pierādījumiem Spēli vada cilvēks, kas tiek dēvēts par Spēles vadītāju. Izmantojot psihiskas manipulācijas, viņ� provocē �ķietami parastus cilvēkus veikt neizskaidrojamas un da�kārt kata�strofālas darbības. Spēlē darbojas daudz palīgu, tā saukto Skudru, kas palīdz ar informāciju un vienkār�ākiem uzdevumiem. Viņi sagatavo ceļu aktīvajiem dalībniekiem jeb Spēlētājiem.
Spēlei tiek piedēvēti daudzi labi zināmi notikumi, piemēram, slep�kavības, ļaunprātīgas dedzinā�anas, sabotā�as un laupī�anas, ta�u, līdzīgi lielākajai daļai citu sazvērestības teoriju, ari �eit trūkst īstu pie�rādījumu.
Iespējams, informācijas trūkumu rada tas, ka Spēle lielu daļu savu resursu izmanto, lai paturētu sevi slepenībā; līdz ar to tie�i informā�cijas trūkums zināmās aprindās tiek uzskatīts par pierādījumu apgal�vojumam, ka Spēle patie�ām eksistē.
Rebeka izlasīja lapu vismaz trīs reizes, pēc tam uztaisīja ekrānuz�ņēmumu un izdrukāja da�as kopijas ar savu printeri.
Viss lapā rakstītais nevainojami atbilda gan Henkes fragmentā�rajiem stāstiem, gan viņas pa�as novērojumiem, gan arī informācijai, ko bija uzticējis Tage.
Tātad� patie�ām pastāvēja Spēle, kas ar manipulācijām piespieda cilvēkus veikt da�ādas darbības. Spēki, kas varēja panākt, lai viņi dara pavisam trakas lietas� Un ar savu personu apmāti nabadziņi, uzskatīdami, ka pasaule nenovērtē viņu unikālās īpa�ības un di�umu, bija gatavi darīt gandrīz jebko, lai beidzot gūtu atzinību.
Tie�i tādi kā Henke.
Un viņas tēvs�
>
Bet kura versija galu galā bija pareizā?
Onkulis Tage bija viņai palīdzējis gan Dārfūras incidentā, kad viņu turēja aizdomās par amatpārkāpumu, gan ar iero�u licencēm un visbeidzot ar kadriem no bankas. Viņ� bija pastāstījis par tēva tum�o
pagātni un, lai gan daļu informācijas viņai vajadzēja vilk�us izvilkt, beigās uzticējis vairāk noslēpumu, nekā būtu pieļaujams.
Bet, no otras puses� Mangi viņa bija pazinusi visu mū�u, un doma par to, ka viņ� varētu būt criminal mastermind
Tad kura versija galu galā bija patiesa? Kuram varēja uzticēties? Kur� no abiem varēja palīdzēt glābt Henki?
Rebeka atzvēlās dīvānā un vēlreiz izgāja cauri visam, kas noticis pēdējās dienās.
Sajūta, ka viņa kaut ko ir palaidusi garām, joprojām neatkāpās.
*
Lai gan bija vasaras vidus, koka rāmis zem pēcpuses �ķita ledaini auksts. Starp atejas durvju dēļiem bija spraugas, kas ielaida pietie�kami daudz dienasgaismas, lai viņ� varētu saskatīt spīļastes, kas �au�dījās iek�ā un ārā pār slieksni.
Jefs un Haselkvists tūlīt pēc apspriedes bija ķēru�ies pie aprīko�juma pārbaudes, tāpēc HP bija cerējis uz netraucētu sarunu ar Nūru. Ta�u viņa �ķita dodam priek�roku Manges sabiedrībai virtuvē. Tad nu viņ� tagad varēja dāvāt nedalītu uzmanību mātei dabai.
Diezgan for�i tā atviegloties zaļumos, nu, vismaz vasarā. Tualetes papīra te, protams, nebija, bet varēja iztikt arī ar sadzeltēju�u vecu avī�u kaudzīti. Turklāt tās būtībā atrisināja gandrīz obsesīvo vaja�dzību lasīt, sē�ot uz poda.
lips Alas jaunā avīze.
Njā, �is eksemplārs bija no 1986. gada, tātad glu�i jauna tā lai�kam nebija.
33 gadus vecais vīrietis atbrīvots no apcietinājuma.
Policija neinformē par detaļām.
33 gadus vecais vīrietis tas laikam bija pirmais �alis, kur� tika turēts aizdomās par Palmes slepkavību. Beidza mū�u kā invalīds �ta�tos, ja HP atcerējās pareizi.
Ak jā, ASV� Viņu PayTag nebija nekas vairāk kā vien pretīgi nelie�i. Viņi un Spēles vadītājs bija HP vairākas reizes piedrāzu�i, liku�i spīdzināt viņu Dubaijā, bet pēc tam izmantoju�i kā instru�mentu, lai nogremdētu ArgosEye un padarītu priecīgo salmu atraitni Annu par savu jauno superzvaigzni.
Un ko viņ� par to bija saņēmis?
Da�us miljonus kā plāksteri uz brūces summu, kas noteikti Kija tikai sīknauda PayTag grāmatvedībā. Sīka noapaļo�anas kļūda!!!
Turklāt pēdējās nedēļās tie bija mēģināju�i viņu salauzt, un tas viņiem gandrīz arī izdevās. Tagad viņu meklēja visa Zviedrijas polilija�
Tad kāpēc viņ� bija tik stulbs un piekrita vēlreiz bāzt galvu lauvu bedrē?
Njā�
Atriebība noteikti bija viens dzinulis, turklāt ļoti stiprs.
Jau doma vien par Spēles vadītāja sejas izteiksmi, kad viņu galve�nais sponsors ieraudzīs spieķus riteņos, bija riska vērta. Viņ�, Bleks un Anna Argosa vienā telpā, kliedz cits uz citu. Tik for�i!
Ta�u pastāvēja arī citi faktori.
Spriedze.
Medības.
Turklāt viņam vajadzēja atrisināt veselu kaudzi mīklu, kas bija '..listītas ne tikai ar �o bandu.
Kas bija Plēsējs? Kur atradās Luternas labirints, kurā, visticamāk, p.i redzēts novietot bumbu? Pret ko būs vērsts uzbrukums?
Un varbūt vissvarīgākais: kur �ajā vienādojumā iederējās Beka?
*
Viņa sē� pasa�ieru sēdeklī. Tēvs ir pie stūres, māte un Henke � aiz�mugurē.
Viņi līkumo pa daudzām mazām ieliņām, un, tikai ieraudzījusi milzīgo baznīcu pakalnā pa kreisi, Rebeka saprot, kur viņi atrodas.
Dēbelnsgātana, pavisam blakus Jāņa baznīcai ceļā uz Brunkeberju.
Henkem nav vairāk par se�iem septiņiem gadiem, un viņ� �inkst aizmugurējā sēdeklī. Māte cen�as viņu pieklusināt, sakot, ka vairs nav tālu. Tēvs neko nesaka, ta�u Rebeka redz, kā viņa �oklis saspringst.
�Vai drīz būsim galā?� �inkst Henke, un viņa pagrie�as, lai palī�dzētu mātei.
Tad Rebeka viņu ierauga.
Viņ� pavisam nekustīgi stāv gabaliņu tālāk tum�ajā kapsētā un �ķiet viņus vērojam, kamēr ma�īna lēnām aizslīd garām. Vienā rokā viņa saskata kvēlo�u cigāru. Otrā viņ� tur spieķi. īsti nezinādama, kāpēc, viņa paceļ roku un pamāj.
-���� Vai tu pazīsti D�onu Ernestu, Rebeka? māte rāmi jautā.
-��� Klusu! uzbrēc tēvs, un Henke tūlīt sāk raudāt.
�Velns parāvis, apklusini ta�u viņu! � Rebeka redz, kā tēva pirkstu kauliņi ap stūri kļūst balti. Māte kaut ko atkliedz viņam pretī, Rebeka to nesadzird.
Viņa paceļ plaukstas un aizspie� ausis.
Ta�u balss turpina �ukstēt viņai galvā.
Vai tu pazīsti D�onu Ernestu, Rebeka?
Ma�īna turpina lēnām slīdēt caur sniega^ putru, un piepe�i viņa saprot, kurp viņi dodas. Kad viņi sasniedz pakalna virsotni un Dēbelnsgātana pāriet Malm�ilnadsgātanā, scenārijs ir mainījies.
Tagad pie stūres sē� viņas pieaugu�ais es.
Aizmugurējā sēdeklī joprojām skan Henkes raudas, ta�u, palūkoju�sies atpakaļskata spogulī, viņa ierauga Tages Sammera seju.
� Uz priek�u, Rebeka, nevis atpakaļ. Tev jāskatās uz priek�u, � viņ� saka tik skumjā tonī, ka tas sāpīgi iedur sirdī.
Bet mirklī, kad viņa pagrie�as, viņ� ir tur, tie�i priek�ā motora pārsegam. Vīrietis tum�ā jakā ar aug�up saslietu apkakli. Viņ� dro�i vien uzkāpis pa stāvajām kāpnēm labajā pusē. Pa tām, kas ved lejā uz Tunelgātanu, kur guļ mirsto�ais premjerministrs.
Rebeka nospie� brem�u pedāli, riteņi saslēdzas, tomēr ma�īna tur�pina kustēties caur sniega putru. Tie�i virsū vīrietim.
Henkes raudas aizvien vairāk pārvēr�as kliedzienā.
Viņa atlai� bremzes, tad atkal nospie�. Cen�as atrast sakeri. Bet tas ir veltīgi.
Vīrietis pagrie� galvu un paceļ roku pret Rebeku, it kā lai aizsargā�tos. Tad viņa ierauga revolveri vīrie�a otrā rokā.
�Tēt, nēēēl� kliedz Henke.
Vai varbūt viņa pati.
Tad viņa dzird citu balsi gabalu tālāk. Tā sauc viņas vārdu.
Rebeka, Rebeka!
Mirklī, kad pamostas, viņa beidzot saprot, kas ir aplam.
Vārds.
Da�as minūtes viņa nekustīgi gulēja uz dīvāna, pārdomādama un iekļaudama jauno informāciju visā, ko piedzīvojusi pēdējās dienās.
Pēc tam piecēlās, paņēma mobilo telefonu un sameklēja īsto numuru.
-�� Te es, viņa sacīja, līdzko vīrietis otrā galā atbildēja. Domāju, ka tagad saprotu, kā viss saistās kopā. Tēvs, Henke, Spēle, viss. Saki, ko tu gribi, lai es daru!
of private memory
Viņ� tikko bija ievilcis pirmo rīta dūmu un grasījās apiet ap �ķūņa stūri, kad izdzirdēja viņu balsis un spēji apstājās.
-��� Viņam nevar uzticēties, vai tu nesaproti? �ņāca Jefs. Viņ� ir bijis pārāk iesaistīts, sastrādājis pārāk daudz�
-��� Tu domā: tāpat kā es?
Nūras balss, tikai da�u metru attālumā.
HP piespiedās pie sienas un saspicēja ausis.
-��� Tas nav tas pats. �im �alim vispār nav sirdsapziņas.
Ā, tātad arī mīlas pāris neuzticējās Mangem, katrā ziņā vismaz viens no viņiem ne. Varbūt mazliet jāpaaugstina Jefa statuss �is d�eks acīmredzot nebija tik stulbs, kā izskatījās.
-��� Visiem jādod otrā iespēja, Jef. Turklāt viņ� mums ir vajadzīgs.
-���� Man nav problēmu dot cilvēkiem otro iespēju, Nūra, bet� vispirms ir jāno�ēlo grēki. Jāparāda, ka esi mainījies. Turpretī viņ� joprojām domā tikai par sevi. Un nesaki, ka neesi to manījusi!
HP nespēja apspiest smaidu. Mīlas ķīviņi krūmos�
-��� Tu vienkār�i esi nikns par to, ka viņ� uzpūta krāsu tavām durvīm.
HP smaids zibenīgi nodzisa.
-��� Es toreiz septiņas stundas notupēju acu traumpunktā, to ta�u tu atceries?
-Jā, un es tie�ām novērtēju, ka tu to dari manis dēļ, Jef.
HP saviebās. Nepietika ar to, ka tie abi runāja par viņu; tagad Nūras balsī bija iezadzies vēl arī �ķebino�i maigs tonis.
-��� Es bū�u tev mū�am pateicīga par to, ka man palīdzi. Bez tevis es joprojām būtu Spēlē� � viņa turpināja.
Iestājās klusums, un mirkli HP �ķita: tie abi ir sapratu�i, ka viņ� noklausās.
Bet tad Nūra turpināja:
-��� Tu zini, ka tas ir svarīgi. Ne tikai man, bet ari visiem pārējiem, ko viņi izmantoju�i un turpina izmantot. Ja mēs to paveiksim, viss būs galā�
Jefs nomurmināja kaut ko nedzirdamu.
-���� Dod viņam iespēju, Jef, tas ir viss, ko es lūdzu.
Velns!
Nodegusī cigarete apdedzināja HP pirkstus, viņ� bija spiests no�mest to zālē un pāris rei�u stipri uzmīt, lai nodzēstu. Kad HP palū�kojās ap stūri, Jefs un Nūra bija prom. Tomēr viņ� bija kļuvis mazliet gudrāks.
Jefs acīmredzot nebija viņa fans, lai gan viņ� jau arī nekad tā nebija domājis, un tas dro�i vien nozīmēja, ka broileru karali varēja svītrot kā iespējamo VD. Toties Bifalo Buli joprojām varēja būt node�vējs, katrā ziņā tiktāl, kamēr nodevība neskāra Nūru.
HP apgāja ap stūri un lēnām ieslīdēja �ķūnī.
Haselkvists kaut ko darīja aiz furgona.
-���� Cau, Kent! HP uzsauca caur atvērtajām sānu durvīm.
Haselkvists salēcās un nometa to, ko bija turējis rokās. Pa grīdu
uz durvju pusi aizripoja apaļ� priek�mets, kas līdzinājās hokeja ripai. 1 laselkvists metās tam pakaļ, bet HP bija ātrāks.
-���� Kas tad mums te ir? viņ� jokodams sacīja, pacēlis ripu gaisā.
Haselkvists izrāva to viņam no rokas.
-��� Atdod! viņ� no�ņācās, un HP neapzināti pakāpās soli atpakaļ.
-��� Sorry, � viņ� nomurmināja.
Ta�u Haselkvists aizcirta durvis viņam deguna priek�ā. Nu nekas, viņ� tik un tā bija paspējis ievērot tekstu uz mazās ripas.
Elite GPS 512.
Interesanti.
Loti interesanti�
>
HP caur �ķūni devās atpakaļ uz �dzīvojamo ēku�.
Mange sēdēja, noliecies pār datoru, ta�u pacēla galvu, līdzko HP ienāca virtuvē.
-���� �au! viņ� sacīja mazliet par skaļu.
HP tikai pamāja ar galvu.
-���� Klau, es zinu, ka tu dusmojies uz mani, HP.
-��� Ai, nu ko�
-���� � un tev ir visas tiesības dusmoties. Es tev meloju, turklāt vai�rākas reizes. Es ļoti atvainojos. Mange nedro�i pasmaidīja. Bet, kā jau teicu, ēs tie�ām centos tev palīdzēt. Pasargāt tavu muguru� Tavu un Bekas�
-���� Ko tu zini par Beku?!
Mange savilka seju grimasē.
-���� Ne tik daudz, kā gribētu. Man ir diezgan labi informēts avots Sammera tuvumā, bet es zinu tikai to, ka viņ� pāris rei�u ir ticies ar Beku. Viņa Sammeru ļoti interesē, tas ir acīm redzams, bet es joprojām nezinu, kā viņa visā iesaistīta. Kā jau teicu, Spēles vadī�tājs neko nedara tāpat vien. Jebkurā gadījumā es zinu tik daudz, ka �obrīd viņai nedraud briesmas. Sammers �ķiet pilnībā pievērsies tev�
-��� Okei, labi. HP dziļi ievilka elpu. Kas ir Luternas labirints, un kas ir Plēsējs? Kā tie iesaistās �ajā bildē?
-Ko?
-���� Izbeidz, Mange, netēlo muļķi! Dzīvoklis blakus manējam, darbnīca, �ūskas�?
Viņ� piekala skatienu Mangem, meklējot kādu vājuma pazīmi. Ta�u neko neatrada, pat ne izvairīgu skatienu vai nevil�u sejas mus�kuļu sarau�anos.
-���� Godīgi sakot, HP, man nav ne jausmas, par ko tu runā.
-��� Un tu gribi, lai es tā vienkār�i noticu? Tavs ticamības līmenis nav necik augsts, Mange�
-���� Izbeidz, HP, es ta�u atvainojos! Arī Manges balss izturēja testu. Ne mazākās nedro�ības.
-���� Es nezinu visu, kas notiek. Kā jau teicu, Spēles vadītājs nevie�nam neļauj ieraudzīt kopainu. Man ir tikai mazi fragmenti, bet tu varētu pastāstīt vairāk par dzīvokli. Viss kaut kādā veidā noteikti saistās kopā�
HP apdomādamies skatījās uz Mangi.
Mange, protams, bija melis, ta�u viņa meli bija labi domāti. Par spīti visam, viņi bija seni draugi, correction labākie draugi.
HP vienmēr bija uzskatījis Mangi par bailuli, datornūģi un pēdē�jos gados arī par mīkstpēdiņu niknās pūķenes nagos. Bet, lai cik grūti Initu to atzīt, viņ� bija kļūdījies. Mage nebija gļēvulis, patiesībā �alis bija izrādījies itin spējīgs.
Turklāt, tagad apdomājoties, HP saprata, ka ir turējis Mangi aiz�domās jau kop� pirmās dienas, kop� tās pa�as sekundes, kad vilcienā bija atradis to nolādēto telefonu. Tātad kaut kādā ziņā viņ� nebija pilnīgi piemuļķots. Mazliet tomēr kaut ko sajēdza.
Un tomēr� da�as lietas gudrāk bija paturēt pie sevis. Neliels informācijas pārsvars nevarēja kaitēt.
-��� Tas var pagaidīt, HP sacīja. Labāk atgādini, kāpēc tie�i man jāpiedalās �ajā muļķīgajā plānā.
-���� Protams, nekādu problēmu. Vil�anās drauga balsī bija skaidri saklausāma. Skaties.
Mange atkal apsēdās pie galda un pagrieza portatīvo datoru tā, lai HP varētu skatīties ekrānā.
-���� Esmu sastādījis sarakstu ar klientiem, kuri jau sāku�i uzglabāt savus datus �ajā objektā. Apsēdies!
Viņ� ar �estu norādīja uz vienu no krēsliem. Tad atvēra Excel failu un sāka ritināt sarakstu uz leju.
-Transportlīdzekļu reģistrs, Ieņēmumu dienests, policija, muita, trīs da�ādas bioloģisko datu bankas, vienā no tām jau vairāk nekā 500 000 DNS paraugu. Stomatoloģiskais dienests, Valsts iedzīvo�tāju reģistrs, Vēlē�anu komisija un vēl vesela rinda mazāku iestā�u. Principā visi telekomunikāciju un internēta pakalpojumu piegādā�tāji parakstīja līgumus, jau pirms tika pieņemta ES direktīva, un tas nozīmē, ka visas telefona sarunas, IP adreses un īsziņu trafiks jau atrodas Cietoksnī.
-��� Okei, apmēram tā arī biju to iztēlojies, HP nomurmināja.
-Ko?
-���� Pirms da�ām nedēļām viņi man nodemonstrēja visu manu datu vēsturi plus īsziņas, ko biju sūtījis tev un Bekai. Neliels brīdinājums,
lai parādītu, ka viņi mani vēro. Es īsti nesapratu, kā viņi to visu tik ātri saliku�i kopā no tik daudziem da�ādiem avotiem. Tagad saprotu. Viņiem vajadzēja tikai nospiest pāris pogu�
Mange pamāja ar galvu.
-��� Turpini! HP pavicināja roku.
-���� Labi, tu jau esi sapratis svarīgāko. Pavisam drīz �im sarakstam pievienosies arī lielās pārtikas veikalu ķēdes un gandrīz visi pārējie uzņēmumi ar da�ādu veidu klientu kartēm. Visi loti baidās, ka vinu informācija noplūdīs un klienti zaudēs uzticību. Tomēr visinteresan�tākais, iespējams, ir tas, kas atrodas pa�ās kalna dzīlēs�
*
-��� Sveiks, Lude! Te Rebeka, piedod, ka zvanu tik agri�
-Ā, nekas. Es jau biju pamodies.
Rebeka saprata, ka Rūnebergs melo, un deva viņam da�as sekun�des laika atjēgties.
-���� Kā varu tev palīdzēt? viņ� pēc mirkļa sacīja mazliet mo�ākā balsī.
-��� Es gribu atpakaļ uz darbu.
-Jauki. Tā dro�i vien nebūs problēma. Pēc deviņiem piezvani uz personāla daļu, un viņi tev palīdzēs. Tas prasīs pāris nedēļu�
-���� Nē, nē, man nav laika. Es gribu atpakaļ tūlīt. Kāzas ir rīt, un tu pats teici, ka jums vajag ikvienu pieejamo miesassargu.
-��� Jā, jā. Bet tu noteikti pati saproti� Viņ� nokrem�ļojās. Nu, kamēr risinās tava brāļa lieta, es nevaru tevi pieņemt, lai cik ļoti vēlētos. Stigsons pārskaistos, ja es to ierosinātu.
-���� Pajautā!
-Ko?
-���� Piezvani viņam un pajautā!
-Tagad es īsti nesaprotu, Normēna�
-���� Es tevi lūdzu piezvanīt Stigsonam un pajautāt, vai es drīkstu atgriezties dienestā. Esi tik laipns un izdari to tūlīt!
Mirkli valdīja klusums.
-���� Protams, � Rūnebergs nomurmināja. Bet es jau zinu, kāda būs atbilde.
Es ari, Rebeka nodomāja.
*
-���� Pats apak�ējais stāvs kalnā ir atvēlēts īpa�am klientam. Tur valda vislielākā slepenība�
Mange palūkojās pār plecu, it kā baidītos, ka viņu kāds noklau�sīsies.
-Ta�u es personiski domāju, ka tas ir kas vairāk par parastu klientu. Iespējams, apak�stāva slepenais īrnieks patiesībā stāv aiz visas PayTag grupas. Ta�u tā vietā, lai riskētu ar savu dārgo zīmolu, viņi izmanto PayTag^zx fasādi, vējstiklu, pret kuru sa�ķīst kukaiņi, kamēr īstie varenie ērti un bez riska sē� pasa�iera vietā otrā pusē.
-���� Un kas tas būtu?
Mange paraustīja plecus.
-���� Kā tu pats domā? Kur� uzņēmums ir visietekmīgākais informā�cijas uzkrā�anas nozarē? Kur� visu laiku rada jaunus pakalpojumus, lai iegūtu informā�iju par to, ko mēs �obrīd darām, kur atrodamies, kādus meklē�anas vārdus izmantojam vai pat ko mēs domājam?
HP brīdi prātoja.
-���� Kandidātu netrūkst. Meklētājprogrammas, sociālie tīkli�
-Tu esi uz pareizām pēdām, jaunais Padvan�
Mange aizcirta portatīvā datora vāku.
-���� Google, Facebook, Twitter un vēl da�i ir sapratu�i to, ko mēs, muļķi, nekādi neaptveram.
-���� Un tas būtu�?
-���� Ka informācija ir jaunā valūta. Ja vari sagādāt pietiekami daudz informācijas, beigās visi gribēs ar tevi sadarboties. Paskaties tikai uz Facebook bir�as vērtību. Tā gan izrādījās mazāka, nekā viņi cerēju�i, tomēr viņi ir trīs �etru Ericsson vērti. Bet vai tu zini, kas ir Facebook ;iktīvs, HP? Uzmini! Ne jau telekomunikāciju sistēma, gadiem ilgi pētījumi vai desmitiem tūksto�u patentu. Facebook miljardus vērtais īpa�ums, viņu lielākais aktīvs ir�
-���� Lietotāji, HP nomurmināja.
-���� Pareizi! Vai, precīzāk izsakoties, informācija, ko pa�i lietotāji tur ievieto. Sistēma uzglabā visu vēsturi, komentārus, dalī�anos, foto�grāfijas, dziesmu sarakstus, likes�
Manges seja piesarka.
-���� Kā cilvēks paredz nākotni, HP? Skatoties atpakaļ pagātnē! Pagātne ir jebkura progno�u izteicēja pamats. Jo vairāk tev ir informā�cijas par pagātni, jo dro�ākas prognozes par nākotni. Bet padomā�
Mange uz mirkli apklusa, lai ievilktu elpu.
-���� Padomā� ja pagātne, VISU cilvēku pagātne būtu sakopota vienā vietā? Valsts un medicīnas iestā�u reģistri, patēriņa paradumi, sociālo tīklu un meklētājprogrammu izvēles. Viss vienā milzīgā datu bāzē? Tad būtu vajadzīgs tikai apvienot informāciju un pēc tam ieva�dīt jebkuru vēlamo meklējamo vārdu, lai varētu izsekot tendencēm. Cik daudzi noteiktā gadā saslimu�i ar vēzi; cik daudzi dod priek�roku baltām, nevis zilām ma�īnām; kuras vecuma grupas vairāk nosliecas uz noziedzību; kur� vairāk meklē noteiktu zīmolu; kur� ir aktīvākais tviterī; kur viņi dzīvo; kādas dziesmas klausās; kādas grāmatas lasa un ko pērk lielveikalā tre�dienā pirms algas dienas�
Viņ� atkal iepauzēja, lai ievilktu elpu.
-���� Tas, kur� kontrolē pagātni, pārvalda nākotni, grāmatā �1984� rakstīja Orvels, un viņam nenoliedzami bija sava taisnība. Lai gan es uzdro�inos apgalvot, ka PayTag projekts ir vēl izsmalcinātāks�
Mange atkal ieturēja pauzi, un HP nevit�us paliecās uz priek�u.
-Tas, kur� pārvalda nākotni, HP� pārvalda bez mazākajām �aubām� patiesībā ir tas, kuram pieder pagātne. Tie�i tas ir PayTag projekts!
HP aizsmēķēja cigareti. Apzināti nesteidzīgi, lai iegūtu laiku apdomāties.
Tas viss bija, godīgi sakot, mazliet grūti sagremojams. Turklāt tā jau nebija pirmā sazvērestības teorija, ko viņ� uzklausījis. Iepriek�ējā reizē Ērmans runāja par Spēli, tagad Mange par PayTag.
Bet, ja pēdējos divos gados HP kaut ko bija iemācījies, tad noteikti to, ka neviena teorija, lai cik neticama �ķistu, nav pilnībā noraidāma. Nav dūmu bez uguns, katrā ziņā ne saistībā ar Spēli.
Turklāt viss, ko Mange stāstīja, ļoti labi saskanēja ar mazo izrādi, ko viņ� pats bija noskatījies bibliotēkas datorā. Vēl vairāk tas saska�nēja arī ar mazo rezerves plānu, ko viņ� lēnām bija sācis izstrādāt. I�at padarīja to labāku.
HP dziļi ievilka dūmu un tad lēnām to izpūta.
-���� Okei, Mange, es saprotu, ko tu domā, bet teik�u godīgi: man nospļauties, ar ko PayTag nodarbojas. Es gribu tikai iespert pa olām Spēles vadītājam, Annai Argosai un Blekam. Un �ajā ziņā mūsu inte�reses laimīgā kārtā sakrīt. Tātad mums ir kopīgs ienaidnieks.
Viņ� ievilka vēl vienu dūmu un tad rūpīgi nospieda cigareti ieplī�su�ā vecā tasītē, kas stāvēja uz virtuves galda.
-��� Tātad, Mange, ja tu gribi manu palīdzību, es prasu kaut ko pretī. Man jādabū rokā Reimans, un vislabāk tūlīt. Jāparunā ar viņu tā, lai neviens mūs nenoklausās.
Mange pacēla acis no monitora.
-��� Ko? Kāpēc?
-���� �obrīd es to negribu stāstīt. Tu lūdzi, lai es tev uzticos, es lūdzu to pa�u. Bet skata pēc mēs to varam saukt par cenu manai līdzdalībai �ajā� HP ar vienu roku pamāja uz dzeltenajiem griestiem.
Mange apdomādamies uzmeta viņam pēto�u skatienu.
-��� Okei, tas laikam būtu taisnīgi.
Viņ� kaut ko ierakstīja datorā, tad sameklēja pildspalvu un papīru un pierakstīja uz lapiņas numuru.
-���� Nem, viņ� ir onlainā, vari zvanīt tūlīt. Tur atvilktnē ir da�i telefoni ar priek�apmaksas kartēm. Kad būsi beidzis, salauz SIM karti un iemet me�ā, labi?
-���� Protams, nekādu problēmu.
Mange vēlreiz uzmeta viņam pēto�u skatienu.
-��� Vai tu saproti, kur iesaisties, HP? �ī nav spēle. Ja noies griezi�
-��� Protams, neuztraucies, es visu kontrolēju. Nav jau pirmā reize, kad cīnos ar Spēles vadītāju.
-���� Nu, savā ziņā tev taisnība. Ta�u �ī ir pirmā reize, kad tu dari kaut ko pretēji Spēles plāniem.
-��� Tad jau labi, ka neesmu viens. HP pasmīnēja. Ja noies greizi, tad ar mums visiem būs cauri!
Viņ� sniedza Rebekai viņas iero�u skapī�a atslēgu.
-��� Tur glabājas arī tava apliecība un caurlaides karte, vai ne?
Viņa pamāja ar galvu.
-��� Nu tad paņem mantas un pēc tam lejā uz �autuvi! Tev jāiz�tur �au�anas ieskaite, pirms varam atkal pielaist tevi pie dienesta. Ja netrenējas, var ātri zaudēt formu�
-��� Tā nebūs problēma, Lude.
-��� Tad jau labi.
-��� Vēl kas?
Viņ� pamāja ar galvu.
-���� Pirms tu aizej, Normēna, man tomēr jāpajautā. Kā tev izdevās piedabūt Stigsonu, lai viņ� atļauj tev atgriezties dienestā?
-��� A, varētu teikt, ka es izmantoju kopīga drauga palīdzību.
Rebeka pasmaidīja, un Rūnebergs jautājo�i palūkojās uz viņu.
-��� Vai tu varētu to sīkāk izklāstīt savam �efam?
Rebeka dziļi ievilka elpu.
-��� Vēl ne, Lude. Varbūt vēlāk�
-���� Labi.
Viņ� turpināja raudzīties uz Rebeku.
-��� Tu ta�u zini, ko dari, Beka? viņ� klusi pajautāja.
-��� Neuztraucies, Lude, tu gribēji mani atpakaļ, un te nu es esmu. Pagaidām iztiec ar to. Viņa pasmaidīja.
Mērķis pagriezās, kad bija atliku�i desmit metri, un, pirms viņas smadzeņu apzinātā daļa paspēja to aptvert, Rebeka jau bija uzsākusi kustību.
Tvēriens zem �aketes, abas rokas pie maksts. Izvilkt ieroci, kreiso roku uz aizslēga. Tad kustība uz priek�u un uz aug�u, iebīdīt pat�ronu patrontelpā. Atbalsta roka ap pistoles spalu. Grauds, tēmēklis, mērķis.
>
Divi ātri blīk�ķi.
Mērķis aizgriezās.
Rebeka uzvilka gaili ar labo īk�ķi. Turpināja kustēties uz priek�u.
Pagriezās jauns mērķis, �oreiz tālāk pa labi. Viņa iz�āva, pat nedo�mādama par rezultātu. Ātri uzvilka gaili un turpināja iet uz priek�u.
Divi mērķi sāka griezties reizē, un viņa bija iz�āvusi caurumu pirmajā, pirms tie vispār apstājās.
Tad ierocis noklik�ķēja.
Rebeka uzsita ar kreiso roku pa magazīnas dibenu un ātri parāva aizslēgu, izmetot streikojo�o patronu uz grīdas. Trīs ātri �āvieni.
Mērķi aizgriezās.
-��� Stop, pārtraukt uguni, izņemt patronas! uzsauca instruktors.
-���� Izņemt patronas! Rebeka nomurmināja.
Viņa izņēma magazīnu, pavilka aizslēgu un izņēma patronu, kas bija gatava �āvienam. Tad atlaida aizslēgu, ielika ieroci makstī un nonēma austiņas.
>������������ >
Visi mērķi, skaļi �ņācot, pagriezās, ta�u viņa neskatījās uz rezul�tātiem.
Instruktors pagāja viņai garām, izmeta līkumu pie mērķiem un atgriezās. Rebeka dzirdēja, kā viņ� nosvilpjas.
-���� Klau, Normēna, nudien nav slikti. Ko teiksi?
-��� Tie�i tā, vina atteica.
-���� Es gan neuzņēmu laiku, ta�u, ja būtu to darījis, tu neatpaliktu no �autuves rekorda. Es tūlīt piezvanī�u Ludem un pateik�u, ka tava �au�ana ir ieskaitīta. Esi tik laipna un atzīmē pati. Viņ� sniedza rullīti ar mazām, melnām līmlapiņām.
-���� Protams.
Instruktors pagrieza viņai muguru un devās uz durvīm.
Rebeka norāva �etras līmlapiņas, tik tikko pastmarkas izmērā, un nolika rullīti.
Ceļā pie mērķiem viņa pacēla zaļo, tuk�o patronu, ko instruktors bija slepus ielicis viņas magazīnā, lai izraisītu uguns pārtrauk�anu.
Visi �āvieni tie�i nāves zonā. Trīs caurumu pāri tik tuvu cits citam, ka saplūda kopā; starp diviem pārējiem caurumiem tikai milimetru bieza kartona strēmelīte.
4
*
-���� Labi, tad tu dosi ziņu. Jau iepriek� pateicos par palīdzību. Viņ� pārtrauca sarunu, atvēra telefona aizmugures vāciņu un
izvilka SIM karti. Brīdī, kad viņ� bija to pārlauzis uz pusēm, ap stūri parādījās Haselkvists.
-���� Ē, �au, HP. Es tikai gribēju paskaidrot�
-Jā.
HP pagrieza Haselkvistam muguru un iemeta pusi SIM kartes tuvējā nātru krūmā.
-��� Tā manta ma�īnā�
-��� Tu domā GPS?
Viņ� iemeta otru SIM kartes pusi egļu jaunaudzē.
-Jā, tie�i tā� Redzi, es tikko biju to atradis, kad tu atnāci. Krāvu ārā mantas, un viena no somām bija iesprūdusi zem sēdekļa. Kad to izrāvu, ārā izripoja GPS raidītājs. Tie�i tobrīd tu atvēri durvis� '/
-���� Okei.
-��� Vai tas ir tavs?
-���� Ko? HP pagriezās.
-���� GPS, vai tas�?
-��� Jā, es sapratu, Kent. Nē, tas nav mans.
-���� Labi, es tikai gribēju pārliecināties. Tu sēdēji aizmugurē, tāpēc es nospriedu�
HP papurināja galvu.
-��� Noup, nav mans. Varbūt tas ir no furgona?
-��� Nedomāju vis�
-��� Tādā gadījumā es ierosinu tūlīt no tā atbrīvoties.
-���� Labi, tikai vispirms pajautā�u Jefam, ja nu tas ir viņa. Viņ� pāris dienu izmantoja furgonu izlūko�anai.
-���� Labi, dari tā.
-��� Tiksimies pēc brī�a!
Llaselkvists nozuda, bet HP pagaidīja vēl kādu minūti, pirms no bik�u kabatas izņēma jaunu SIM karti. Viņ� ielika to no Manges dabūtajā telefonā un ievadīja PIN kodu.
īsziņa ielādējās gandrīz tūlīt.
Gatavs!
Slēpts numurs, tomēr viņ� zināja, kur� to sūtījis.
Ellīgi ātrs gan tas Reimans�
Viņi pārģērbās klusēdami.
Melni, piegulo�i hidrotērpi, gumijas apavi, tad neoprēna slēpo�tāju maskas, kas padarīja karstumu necie�amu.
HP masku tūlīt novilka. Kaut kāds stulbums!
-��� Viss ir vietā. Viņ� dzirdēja Manges balsi aiz Polo bagā�nieka.
-���� Es tomēr gribu vēlreiz pārbaudīt, atteica Jefs.
-��� Bet laiks�
-���� Paspēsim, Jefs viņu pārtrauca. Pārbaudīt inventāru vienmēr ir laiks.
Acīmredzot Mange bija padevies, jo, apgājis apkārt furgonam, HP ieraudzīja, ka bagā�nieks jau ir vaļā.
-���� Nir�anas inventārs, gumijas laiva, metinātājs, sprāgstvielas� Jefs pie sevis skaitīja, uzlikdams plaukstu melnajām somām bagā��niekā.
Vārds �sprāgstvielas� lika HP nodrebēt. Viņ� piepe�i atcerējās K4 pirms diviem gadiem, kad bija ielicis savu telefonu līdzīgā somā. Somā, kas bija tik pilna ar sprāgstvielām, ka ar to pietika, lai uzspertu gaisā veselu māju.
Gandrīz divus gadus viņ� bija domājis, ka ir uzlaidis debesīs Spē�les smadzenes. Ta�u saskaņā ar Manges teikto tā bija tikai ilūzija, turklāt veikla ilūzija, ko Spēles vadītājs iemānījis viņa prātā. īstā
n.i\ rs /.viiig/ne jau tad bija atradusies nevis vecās biroju telpās �istā, bc i ļ>.m dziļi klintis nepilnu divu stundu brauciena attālumā.
bet, ja viss, ko viņ� piedzīvojis līdz nesenam brīdim, bija tikai iestudēta prāta muļķo�anas spēle, tad kādas garantijas, ka �obrīd pie�dzīvotais bija īsts?
Par �o problēmu HP lauzīja galvu jau vairākas dienas.
Lai gan viņ� bija nolēmis uzticēties Mangem, pārliecības nebija. �ķita, ka �oms runā patiesību, un, cik varēja spriest, viņ� pats tie�ām ticēja savam stāstam.
Bet ja nu stāsts nemaz nebija viņa? Ja nu kāds spēlēja prāta spēles ar Mangi, tāpat kā bija darījis ar viņu? Ja nu tas, ko viņi grasījās darīt, bija daļa no vēl izsmalcinātāka plāna?
Tā bija sazvērestības teoriju problēma: ja akceptēja to eksistenci, kļuva neiespējami noteikt, kur tās beidzas.
Just because you�re paranoid, doesn�t mean they aren�t after you�
-���� Klusu! Jefs pēk�ņi iesaucās un pacēla galvu no bagā�nieka. -Jūs dzirdējāt?
Neviens neko neteica.
-���� Ko tad, Jef? pēc da�ām sekundēm nopīkstēja Haselkvists.
-Tur!
No austrumiem �ķita tuvojamies dobja, pulsējo�a skaņa.
HP tūlīt aptvēra, kas tas ir. Pāris lēcienos viņ� bija pie lielajām durvīm, satvēra tās un sāka vilkt ciet. t
-���� Ko tu� Jefs iesaucās.
HP viņu ignorēja.
Skaņa tuvojās aizvien ātrāk, dunēja pret bungādiņām kā pnei�matiskais urbis.
Durvis bija gandrīz ciet, palicis tikai kāds metrs, un HP ieķērās rokturī ar visu spēku. Ta�u durvis iesprūda un, skaļi no�īkstot, strauji apstājās.
Pulsējo�ā skaņa jau atbalsojās starp ēkām un pastiprinājās tiktāl, ka vibrācijas varēja sajust pret krū�u kaulu. Tikai tagad pārējie �ķita sapratu�i virs koku galotnēm kuru katru mirkli varēja parādīties ļoti zemu lidojo�s helikopters.
HP vēlreiz mēģināja dabūt ciet durvis, bet ritenītis aug�ā laikam bija izlēcis no sliedes un durvis nekustējās ne no vietas. Viņ� ieliecās ceļos un ar visu svaru iekārās rokturi, aptvēris durvis ar kājām.
Pēk�ņi durvis, bez mazākā brīdinājuma atbrīvoju�ās, sāka strauji slīdēt viņam virsū. HP pavēlās sāņus, un tikai pārdesmit centimetru glāba viņu no galvas iespie�anas.
-���� Sorry! iesaucās Jefs, joprojām turēdams durvis otrā pusē.
Nākamajā mirklī helikopters jau dārdēja virs pagalma, pulsējo�ās
rotoru lāpstiņas gandrīz padarīja HP kurlu.
Gan viņ�, gan Jefs instinktīvi pietupās, cenzdamies saskatīt heli�kopteru pajumta caurumiem. �ķita, ka tas karājas tikai da�us metrus virs �kūna.
>�� >
HP uzmeta ātru skatienu pārējiem. Jefs �ķita pilnībā pievērsies helikopteram, tāpat arī Nūra. Toties Haselkvists �igli ielīda furgonā.
-��� Mums jābrauc prom, tūlīt! viņ� kliedza, ierāpdamies vadītāja sēdeklī.
-���� Bet mēs nevaram� atsaucās Nūra.
Helikopters joprojām karājās virs viņiem, un rotora saceltie vir�puļi sakustināja jumta plāksnes. Vispirms lēni, tad aizvien ātrāk.
Plāk�ņu gabali atrāvās un krita lejup �ķūnī.
-��� Kentam taisnība! kliedza Jefs. Kuru katru brīdi jumts sa�bruks mums uz galvas.
Kāds lielāks plāksnes gabals ar skaļu blīk�ķi trāpīja pa furgona jumtu.
-��� Es atvēr�u durvis, jūs brauciet! Tikai brauciet, neapstājieties un negaidiet mani! Jefs kliedza HP ausī.
HP pamāja ar galvu un pietupies virzījās uz furgonu. Maza plāk�snes atlūza trāpīja viņam pa galvu, un viņ� instinktīvi pacēla roku, lai aizsargātos.
Atskanēja skaļ� dārds, tad vēl viens. Acīmredzot pilots bija ļāvis vienai no sliecēm atsisties pret jumtu.
-���� Nāc, Nūra! HP sauca, sasniedzis furgona durvis.
Ta�u viņa vilcinājās.
Jefs viņai kaut ko uzsauca, tikai HP nedzirdēja, ko. Viņ� ar roku māja uz furgona pusi.
Vēl viens būk�ķis, �oreiz skaļāks. Milzīga jumta plāksne nokrita zemē tie�i furgona priek�ā, izsvaidot �ķembas uz visām pusēm.
Haselkvists iedarbināja motoru.
-���� Mums.jābrauc, nāciet! viņ� atkal iesaucās.
Nūra paskatījās uz viņa pusi, tad atkal uz Jefu. Ta�u Jefs bija pagriezis muguru un atspēries pret durvīm.
Kāds desmits plāk�ņu nokrita zemē, apberot furgonu ar �ķembu lietu.
HP ar rokām aizsedza acis. Kad viņ� palūkojās apkārt, Nūra gulēja zemē.
Velns!
Viņ� izlēca no ma�īnas, ta�u Nūra piecēlās kājās, pirms viņ� pa�guva pieskriet klāt.
-���� Ma�īnā, HP! Viņa grūda HP pa priek�u.
Vēl viens būk�ķis, tad brak�ķi. Vairākas jumta plāksnes, gāzdamās lejup, aizvilka sev līdzi daļu jumta. Nūras seja bija bāla, no slapjas brūces pakausī pār pieri tecēja asinis. HP iespieda viņu vienā no sēdekļiem.
-��� Jefs� Nūra vaidēja.
-��� Aizmirsti par draugu, mums jābrauc! HP �ņāca.
Caur vējstiklu viņ� redzēja durvis lēnām, aizslīdam sāņus.
Haselkvists uzkurbulēja motoru.
-���� Brālis� Nūra vaidēja.
-Ko?
-��� Viņ� ir mans brālis, stulbeni!
Jefs gandrīz bija atvēris smagās durvis. Muguras un skausta mus�kuļi izspīlējās pret T kreklu, draudēdami to pārplēst.
Furgons sāka ripot uz priek�u.
Viņas brālis�
y
HP ar roku atspiedās pret tuvākā sēdekļa kakla balstu un izkārās pa durvīm.
-��� JEEEF! viņ� kliedza.
Muskuļu kalns pagriezās un ieskatījās viņam acīs.
Furgona aizmugures ritenis spolēja pret netīro betona grīdu, meklējot saķēri�
HP izstiepās, cik tālu vien spēja, un sniedza roku. Jefs paspēra da�us ātrus solus.
>
Jumts sāka brukt, sekcijas cita pēc citas krita lejup, birdinādamas asu �ķembu lietu, kas atsitās pret ma�īnas metālu. Plaukstas lieluma lauska aizlidoja garām tikai da�us centimetrus no HP sejas, bet viņ� to tik tikko manīja. Viņ� pasniedzās vēl da�us centimetrus.
Jefs metās uz priek�u�
Riepas piepe�i atrada saķēri, un ma�īna iz�āvās no �ķūņa kā bulta. Nākamajā mirklī iebruka viss jumts.
*
Kad viņa atgriezās mājās, tum�ā ma�īna gaidīja tie�i pie nam�durvīm.
Viņai tuvojoties, �oferis atvēra durvis un izkāpa ārā. Ta�u tas nebija tas pats �oferis, kas iepriek�ējā reizē; �is vīrietis bija krietni jaunāks, un pagāja kāds brīdis, pirms Rebeka viņu atpazina.
-���� Labdien, Rebeka, mani sauc Edlers, esmu pulkve�a Pellasa adjutants.
Vīrietis sniedza roku.
-���� Mēs tikāmies dzīvoklī Marīa Trapgrendā.
-���� Labdien, Rebeka nomurmināja un paspieda vīrie�a roku.
Viņ� atvēra aizmugures durvis.
-��� Labvakar, mīļā Rebeka, sacīja Tage Sammers. Piedod, ka ierodamies nepieteiku�ies, bet man ir labas ziņas�
Rebeka vilcinoties palūkojās uz Edleru. �ķita, ka Sammers ir nolasījis viņas domas.
-��� Mēs varam runāt brīvi, man nav noslēpumu no Edlera.
-��� Labi�
-Tad varbūt varam uzkāpt aug�ā pie manis, Rebeka piebilda, mirkli apdomājusies. � Tas būtu mazliet jaukāk nekā sēdēt ma�īnā.
-���� Paldies par uzaicinājumu. Sammers pasmaidīja. Labprāt citu reizi, bet �odien do�u priek�roku ma�īnai. Dzīvoklī nekad nevar zināt, kur� noklausās�
Viņ� papliķēja pa sēdekli sev blakus, un Rebekai neatlika nekas cits kā apsēsties.
Edlers ielēca vadītāja vietā, iedarbināja ma�īnu un lēnām izbrauca uz Rolambsvēgenas.
-��� Vai esat atradu�i, Henki? Rebeka jautāja, pirms Sammers bija atvēris muti.
-��� Vēl ne, bet �ķiet, ka zinām, kur viņ� un Sandstrems atrodas.
Domājam, ka drīz vien aizturēsim.
-��� Labi. Kaut gan �labi� laikam ir aplams vārds�
-���� Es saprotu, ko tu domā, Rebeka. Tas viss notiek Henrika pa�a labā, un mēs esam ļoti pateicīgi par tavu palīdzību. Mums Henriks jānotver, pirms viņ� izdara kaut ko patie�ām muļķīgu. Tu saproti, runa ir ne tikai pa revolveri�
Sammers uzmeta ātru skatienu Edlera mugurai.
-���� Ir informācija par bumbu�
-���� Ko? Bet tad jums jāaptur princeses kāzas!
-���� Nē, par to nevar būt ne runas. Pils �ajā punktā ir nepielū�dzama.
-���� Bet risks?
Sammers dziļi ievilka elpu, tad paraustīja plecus.
-���� Risks ir novērtēts kā atbilsto�s situācijai.
-���� Bet kā tas var būt? Bumba�
-��� Tā ir vēl neapstiprināta informācija. Mums ir par maz detaļu, lai varētu ierosināt tik krasus mērus kā kāzu atcel�ana. Tādi draudi ir bie�i, un mans darba devējs�
Viņ� nopūtās.
-���� Uz spēles ir likts ļoti daudz, Rebeka, krietni vairāk, nekā tu spēj iztēloties. Pēdējos piecpadsmit gados tautas atbalsts karaļnamam ir sarucis uz pusi, riksdags ir pilns ar republikāņiem, kas nogaida savu laiku, un, ja skaitļi turpinās kristies tādā pa�ā tempā�
Sammers ieturēja pauzi un paraustīja plecus.
-���� Protams, �āda veida faktori nav jāņem vērā, veicot apdraudē�ji ma analīzi, bet tu tikpat labi kā es zini, kā tas notiek. Visas lielās organizācijas ir līdzīgas. Kaut kur vienmēr ir kāds atbildīgais, kur� baidās zaudēt darbu un tāpēc vilcinās pieņemt nepatīkamus, bet rei�zēm nepiecie�amus lēmumus.
Viņ� noplātīja rokas.
-���� Nav gandrīz nekā cita, kas varētu palielināt atbalstu karaļnamam tik ļoti kā kāzas. To mans darba devējs saprata jau pirms da�iem ļ',adiem. Diem�ēl visi nomelnojo�ie skribelējumi, lai cik aplami būtu, principā likvidēja visu aug�upeju.
-���� Bet kristības? Tās ta�u bija pavisam nesen?
Sammers papurināja galvu.
-���� Kristības ir pārāk klusas un nerada tādu spo�umu. Diem�ēl �obrīd ir tikai divas lietas, kas liek mums saliedēties ap karaļnamu, kāzas vai nacionālā krīze. Ir jānotiek kaut kam ekstremālam, lai kāds uzdro�inātos ierobe�ot svinības, nemaz nerunājot par atcel��anu. Turklāt attiecībā uz iespējamo bumbu mums joprojām ir ļoti maz detaļu.
j
-��� Tad ko jūs zināt? Vai tu drīksti stāstīt?
-���� Patiesībā jau ne, Rebeka. Sammers da�as sekundes vilcinā�jās, tad atpakaļskata spogulī ātri pārmija skatienu ar Edleru, iekams turpināja: Pirms da�ām stundām mēs saņēmām ziņas par kādu dzīvokli. Veicām kratī�anu un atradām zināmus norādījumus, ka tur varētu būt izgatavota bumba.
-���� Un kā tas saistīts ar Henki?
Sammers dziļi ievilka elpu.
-��� Tas dzīvoklis atradās Marīa Trapgrendā, tie�i blakus Henrika dzīvoklim�
Sirds Rebekai krūtīs dauzījās aizvien stiprāk, bet viņa visiem spē�kiem centās to noslēpt.
-���� Bet pagaidi! Tātad jūs domājat, ka Henke�? Nē, to varat izmest no galvas. Viņ� tik tikko spēj saskrūvēt IKEA grāmatplauktu, kur nu vēl�
-���� Es tev pilnīgi piekrītu, mīļā Rebeka.
Sammers piesardzīgi papliķēja viņai pa ceļgalu.
-���� Mēs ari nedomājam, ka Henriks būtu izgatavojis bumbu pats. Toties tā nevar būt sagadī�anās, ka tās izgatavotājs ir darbojies blakusdzīvoklī. Turklāt mēs tur esam atradu�i da�us Henrika pirkstu nospiedumus.
Rebeka negribīgi nogrozīja galvu.
-���� Kā jau teicu, Henriks ir nokļuvis bīstamā sabiedrībā. Ļoti bīs�tamā. Cilvēki ap viņu ir eksperti manipulācijās ar citiem. To viņi ir darīju�i daudz rei�u iepriek�, un Henriks, kā tu zini, diem�ēl ir�
-��� Viegli ietekmējams.
-��� Tie�i tā.
Ma�īna apstājās pie sarkanās gaismas apļa krustojumā pie Lindhāgena laukuma, un uz mirkli iestājās klusums.
Tikai da�us simtus metru tālāk pirms diviem gadiem bija ava�rējusi Rebekas un Krūses ma�īna, jo Henke no viadukta tilta bija iemetis vējstiklā akmeni. Viņ� gan nezināja, ka ma�īnā atrodas māsa, bet� tik un tā. Kāds ar manipulācijām bija piespiedis viņu mest akmeni un pilnībā ignorēt acīmredzamo secinājumu, ka viņa rīcības rezultātā cietīs citi cilvēki. Vai tas varētu notikt atkal?
Piemērotos apstākļos noteikti.
-��� Tad ko tu gribi, lai es daru, onkuli Tage? Rebeka jautāja, kad ma�īna tuvojās tiltam.
Sammera balss skanēja skumji. -
-���� Uz spēles ir daudzu cilvēku dzīvības, Rebeka. Ja neizdosies notvert Henriku �onakt, mums visiem jābūt gataviem darīt gandrīz jebko, lai viņu apturētu. Jebko, tu saproti?
Viņ� uz mirkli ieturēja pauzi.
-���� Bet tu, protams, vari atteikties no uzdevuma. Neviens tevi ne�vainotu. Es varu parunāt ar Eskilu Stigsonu�
Viņi pabrauca zem tilta, un Rebeka nespēja atturēties, nepacēlusi acis uz margām. Da�as sekundes viņai �ķita, ka tur kāds stāv. Tum�a figūra ar kapuci galvā.
-���� Nē! Rebeka mazliet pārāk skaļi atteica. Un ievēroja Edlera skatienu spogulī.
-���� Paldies, tas nav nepiecie�ams, viņa piebilda, cik savaldīgi vien spēja. Kā jau tu teici, uz spēles ir likts tik daudz. Esmu pateicīga par visu, ko tu jau esi izdarījis�
-��� Nav par ko pateikties. Mums vajadzīgi īstie cilvēki īstajā vietā. Cilvēki, uz kuriem var paļauties, par to esam vienisprātis gan es, gan Stigsons, gan mani darba devēji.
Sammers atkal papliķēja Rebekai pa ceļgalu.
-Tu esi tik līdzīga tēvam, Rebeka� Vai es to jau esmu teicis? Pienākuma cilvēks, lojāla un uzticama, lai notiktu kas notikdams. Diem�ēl mūsdienu egocentriskajā sabiedrībā �ādas īpa�ības ir atro�damas aizvien retāk.
Rebeka centās nenosarkt.
Ja viņa aizmugures sēdeklī mazliet piemiedza acis, onkulis Tage diezgan stipri atgādināja tēvu. Stāja, nedaudz vecmodīgais runas veids, pat smar�a bija gandrīz tāda pati. Cigaretes, odekolons un kaut kas cits.
Kaut kas tāds, kas radīja skumju kamolu pakrūtē.
i *
Viņ� gulēja, piespiests pie grīdas, bet Jefs nekustīgi viņam virsū.
Furgons kratījās pa grants ceļu, viena sēdekļa kāja spiedās HP stilbā. Dīvainā kārtā viņ� nedzirdēja apkārt nekādas skaņas, izņemot skaļu d�inkstoņu ausī, kas �ķita atbalsojamies galvaskausā. HP atspie�dās pret grīdu un mēģināja atbrīvoties.
Piepe�i viņ� sajuta, kā Jefs noraustās, un nākamajā mirklī smagais augums aizvēlās sāņus. Reizē HP atguva dzirdi.
-���� Kas te notika? viņ� nosvepstēja.
-��� �ķūnis! kliedza Nūra.
>
-���� K-ko? HP mēģināja paslieties no grīdas.
-��� �ķūnis uzsprāga! bļāva Nūra, piespiedusies pie viena no sānu logiem. Jumts iebruka, pēc tam bija sprādziens. Visas debesis ir pilnas ar dūmiem, un helikopters nav redzams. Nesaprotu, kas no�lika!
-��� Sprāgstvielas� ie�erkstējās Jefs. Sprāgstvielas un degļi atra�dās Polo blakus metināmajam aparātam. Bagā�nieks bija vaļā. Turklāt baltajos maisos kaktā bija minerālmēsli�
HP ar pūlēm ierāpās sēdeklī blakus Jefam. Muskuļu kalna acis bija aizvērtas, bet HP varēja skaidri saskatīt, kā platais krū�kurvis cilājas zem slapjā T krekla.
Ma�īna aizlidoja pār pakalna kori, un HP atkal nokrita uz grīdas.
Būk�ķis, pēc tam ass pagrieziens pa kreisi, un pēk�ņi skaņas mai�nīja raksturu.
-Tu labi brauc, Kent! Nūra uzsauca priek�ējā sēdekļa virzienā un atbildē saņēma murminā�anu.
-���� Mēs esam uz lielā ceļa, viņa teica un palīdzēja HP piecelties.
-���� Kā ar�? HP pamāja uz viņas asiņaino seju.
Nūra uzlika roku uz galvas, un tā tūlīt iekrāsojās sarkana.
-���� Shit!viņa noteica. Es to pat nejutu, noteikti adrenalīna dēļ. Man tur ir pirmās palīdzības somiņa�
Nūra aizlīda viņam garām un iespraucās priek�ējā sēdeklī.
HP paliecās uz priek�u, lai pajautātu, vai viņai nevajag palīdzību, bet kāda roka pavilka viņu atpakaļ.
Jefs bija atvēris acis.
-���� Paldies, � viņ� īsi sacīja.
-���� Nav par ko, HP nomurmināja.
Jefs pamāja ar galvu un atkal aizvēra acis.
-��� Tur ir viens benzīntanks, iegriezies tur! Nūra sacīja Haselkvistam.
HP paliecās tuvāk sānu logam. Lielais dūmu stabs bija skaidri saskatāms virs me�a, bet helikopteru nemanīja.
-��� Viņiem aizmugurē ir serviss, iegriezies tur, un nogaidīsim, līdz satumsīs, Nūra turpināja.
Haselkvists apbrauca ap ēku un ieslīdēja servisa hallē, viļņotā skārda boksā ar putekļsūcējiem un ūdens spaiņiem pie sienas. Vien�tuļ� pensionārs berza sava vecā SAAB vējstiklu, bet citādi halle bija tuk�a. Haselkvists apturēja ma�īnu, un visi da�as minūtes sēdēja klu�sēdami.
Nūra izmantoja saules aizsarga spoguli, lai apkoptu ievainojumu galvā.
-��� Auu� viņa norūca, ar pinceti izceldama no brūces asu vienkronu monētas lieluma lausku. Vai vari te drusciņ piespiest, HP?
-���� Protams.
Viņ� paliecās uz priek�u pār Nūras galvu.
-��� Paņem kompresi un vienkār�i spied, tā labi stipri.
HP darīja, kā viņa teikusi, cenzdamies savaldīt no adrenalīna pieplūduma drebo�ās rokas.
-��� Viss ir cauri, pēk�ņi iepīkstējās Haselkvists. Viņi zina, kur mēs esam, kādā ma�īnā braucam. Mums nav izred�u�
Uz mirkli iestājās klusums.
-���� Neviens ta�u nedomā, ka tas nolādētais helikopters tur uzradās nejau�i? Tagad Haselkvista balss bija stabilāka. Ja brauksim tūlīt, varam būt atpakaļ pilsētā līdz pusnaktij. Pēc tam varam izdomāt jaunu plānu, atrast citu veidu, lai�
-���� Nav cita veida, Kent! no�ņācās Nūra. Un tu to sasodīti labi zini! Ja padosimies tagad, tikpat labi varam atmest tam ar roku vispār. Tādā gadījumā Spēle uzvarēs. Vai to tu gribi?
Haselkvists neatbildēja.
-���� Mums nav nekā, Nūra, viss aprīkojums tikko izkūpēja dū�mos, Jefs nomurmināja. Bez tā mums nav izred�u iekļūt Cie�toksnī�
Furgonā iestājās kapa klusums.
-���� Ir gan, ierunājās HP, bet visi �ķita pārāk nomākti, lai ieklau�sītos.
-��� Tu man lūdzi izstrādāt rezerves plānu, atceries?
Viņ� skatījās uz Nūru un beidzot sagaidīja kādu reakciju.
-���� Es zinu, kā mēs tur varam iekļūt, bet tad jums jādara tas, ko es lik�u�
Tālumā piepe�i atskanēja sirēnas, kas nāca aizvien tuvāk.
-��� Mums jābēg, īdēja Haselkvists.
-���� Pagaidi, sacīja HP. Kruķi vienmēr izslēdz sirēnas, kad tuvo�jas mērķim� Lai neaizbiedētu huligānus, � viņ� piebilda, jo neviens
acīmredzot nesaprata viņa teikto. Kamēr sirēnas skan, viņi vēl nav galā. Jūs saprotat?
Tagad sirēnas, vismaz trīs vai pat vairāk, bija tuvu.
Nūra pa�ķielēja uz HP.
Haselkvists pārvietoja roku uz aizdedzes atslēgu.
HP uzlika plaukstu viņam uz pleca.
-��� Mieru, Kent. Tie ir ugunsdzēsēji, es zvēru, viņ� nomurmi�nāja.
Sirēnas tagad bija tik tuvu, ka skaņas atbalsojās mazajā skārda boksā, un pensionārs pacēla acis no kukaiņu notraipītā vējstikla.
Pēc mirkļa sirēnas lēnām sāka zaudēt spēku. Pusminūti vēlāk tās noklusa pavisam.
-��� Tagad vari braukt, Kent, HP sacīja, papliķēdams Haselkvistam pa plecu. Brauc uz ziemeļiem�
Viņ� atgāzās sēdeklī un centās sakopot domas.
-��� Starp citu, mēs kaut ko palaidām garām, HP sacīja, kad viņi izbrauca uz lielā ceļa.
-���� Kāds redzēja, vai Mange izkļuva ārā?
Jaunais autiņ� smar�oja pēc gaisa atsvaidzinātāja. Jasmīns vai varbūt vienkār�i jaunas ma�īnas smar�a�
HP bija vajadzējis apmēram desmit minūtes, lai aizdzītu to no kādas augstceltnes autostāvvietas, un tas nozīmēja, ka viņ� ir sācis zaudēt prasmes. Dro�ības dēļ viņ� bija nospēris numura plāksnes kādai citai ma�īnai gadījumā ja autiņa īpa�nieks ātri paziņotu par nozag�anu.
Kādu stundu viņi bija pavadīju�i nomaļā rūpniecības teritorijā, lai pārģērbtos un sakārtotu jauno ma�īnu. Balti kombinezoni un visu seju aizsedzo�as aizsargmaskas, ko HP bija izvilcis no hokeja somas kopā ar pāris lielām auto uzlīmēm. Un divas identiskas cietas plastmasas mugursomas ar metāla sprādzi uz krūtīm, kas lika viņiem abiem ar Jefu izskatīties pēc kosmonautiem. Tas viss, pateicoties l'enstera mazajam biznesam.
Me�a ceļ�, kur viņi �obrīd stāvēja, atradās gandrīz pretī Cietok�ņa piebraucamajam ceļam. Cauri tum�ajam pame�am pārsimt metru attālumā varēja saskatīt lampas, kas apspīdēja dzelzs vārtus.
Viss bija gatavs.
Tikai jāsāk kustēt�
-��� Labi, tad sākam. Turiet īk�ķus, lai viss izdodas.
Trīs galvas pamāja: Nūra un viņas bra�ka ļoti skaidri, Haselkvists mazliet �aubīgāk.
-��� Visiem mantas sagatavotas? Vārdu piespraudes vietā?
Atkal mājieni.
-���� Kā jūtas tava galva, Nūra?
-���� Ir okei, �ķiet, ka brū�u līme turēsies.
-��� Lieliski!
HP dziļi ievilka elpu.
-���� Nu tad braucam.
Haselkvists �ķita da�as sekundes vilcināmies, bet tad iedarbināja motoru un ieslēdza pārnesumu.
-���� �ēl par Mangi, sacīja Nūra, kad viņi sāka braukt. Viņ� �ķita labs puisfs.
-��� Jā, HP norūca.
-��� Vai tu esi dro�a, ka viņ� nevarēja izdzīvot? jautāja Haselkvists.
-��� Nekādu izred�u. Kad atskanēja sprādziens, viņ� bija iesprostots aiz mums, atteica Nūra.
HP norija kamolu kaklā.
-��� Turklāt mēs ta�u vismaz divdesmit rei�u viņam zvanījām, bet nesaņēmām atbildi.
Viņi izbrauca uz jaunā asfalta ceļa un lēnām ripināja vārtu vir�zienā. Tie bija pamatīgi, abās pusēs iestiprināti lieta betona sta�bos. Un, it kā ar to nepietiktu, asfaltā bija iestrādāta zobaina dzelzs barjera gandrīz visā brauktuves platumā. Pie stabiem divkār�a starme�u rinda, bet zem tiem skaidri redzami alumīnija kameru korpusi. Forsēt vārtus ar kaut ko mazāku par tanku būtu pilnīgi bezcerīgi.
Lielā, dzeltenā brīdinājuma zīme bija novietota pie mazā betona bunkura galasienas, tas dro�i vien bija sargu namiņ�. Zīmi daļēji aiz�sedza melna plēve, ta�u vēj� to bija tā saplosījis, ka viņi bez grūtībām varēja izlasīt tekstu.
STOP!
īpa�i apsargājams objekts.
Aizliegts iebraukt bez atļaujas.
Aizliegts objektu bez atļaujas fotografēt, attēlot, aprakstīt vai uzmērīt.
Haselkvists apturēja ma�īnu tie�i pie skaidri uzzīmētās stoplīnijas, tikai divus metrus no zāģim līdzīgās barjeras.
HP atvēra durvis, izlēca ārā un piegāja pie sargu namiņa loga.
Caur divām bruņustikla kārtām uz viņu lūkojās formastērpā ģēr�busies drūma sieviete. HP uzmanīgi sakārtoja brilles un veltīja viņai savu laipnāko smaidu.
-���� Sardzes postenis. Kā es varu palīdzēt?
Sievietes balss bija pārsteidzo�i melodiska un gandrīz izsita HP no līdzsvara. Velns, viņai vajadzētu strādāt radio, nevis sēdēt �ajā būdā.
-���� Ē� Ē-ēriks, Ēriks Ander�ons� HP iesāka.
Bļāviens, tā maigā radiobalss gandrīz bija likusi viņam aizmirst segvārdu!
-��������������� No �Ander�ona Sanitārajām sistēmām�, viņ� ātri piebilda.
-���� Jums laikam bija problēmas ar da�iem aizsērēju�iem filtriem. Mums teica, ka tas esot steidzami�
-��� Vai jūs esat pieteikti?
-��� Es ceru� � HP pamāja ar galvu, vēlreiz izspiezdams kaut ko līdzīgu nevainīgam Smaidam, un centās neskatīties uz kameru, kas bija piemontēta pie loga rāmja tie�i pa kreisi no sievietes.
-��� Vienu mirkli.
Viņ� redzēja, ka sieviete pagrie�as pa kreisi un kaut ko klabina uz tastatūras.
-��� Vai jums ir dokumenti, Ērik?
HP atkal pamāja, izņēma savu viltoto ID karti no plastikāta fut�rāļa, kas bija piesprausts pie kombinezona krū�u kabatas, un ielika to dzelzs kastītē, kura izslīdēja no stikla apak�as.
Atskanēja dūkoņa, kastītei aizslīdot atpakaļ. Tad klusa taustiņu klaboņa skaļruņos.
>������ > >
HP pameta ātru skatienu pār plecu.
Ma�īna izskatījās pilnīgi pieņemami, gandrīz labāk, nekā viņ� cerējis. Uzlīmes ar tekstu �Ander�ona Sanitārās sistēmas� varbūt varēja stāvēt mazliet taisnāk, bet pie joda! Viņiem nebija laika smalkumiem, turklāt to gandrīz nevarēja manīt, kamēr bīdāmās dur�vis bija atvērtas.
Jefs sēdēja durvīs, Nūra dziļāk salonā aiz viņa.
Motors joprojām rūca.
Atkal taustiņu klaboņa.
j >
Nu ta�u, Reiman! Show us your magic!
-���� Lūdzu, paskatieties kamerā, Ērik!
-���� Protams.
HP sakārtoja brilles un centās izskatīties mierīgs. Sprie�ot pēc bruņustikla spoguļattēla, viņam tas izdevās tikai pa pusei�
Ja nu viņiem ir seju atpazī�anas programma?
Velns, par to viņ� nebija iedomājies!
Viltus brilles derēja, kad vajadzēja at�ķirties no fotogrāfijas uz avī�u reklāmas stendiem, ta�u tās nespētu apmānīt programmu�
HP pameta vēl vienu skatienu pār plecu, tad ielūkojās kamerā. Uz skausta izspiedusies sviedru pilīte noripoja starp lāpstiņām. Tad vēl viena. Pēc da�ām sekundēm pilī�u māsīcas parādīsies arī uz pieres, sasodīts.
Sieviete pacēla acis.
-��� Tā, Ērik�
HP pasmaidīja tik nervozu smaidu, it kā viņam steig�us vajadzētu uz tualeti; nemaz nevajadzēja skatīties stiklā, lai to konstatētu.
-Te būs jūsu caurlaides. E-pastā bija teikts: kopā pieci cilvēki. Ekspluatācijas daļas pui�i būs atbildīgi par jūsu ielai�anu un izlai��anu, un es negribu dzirdēt, ka jūs ieķīlējat kādas durvis, vai skaidrs?
-���� Protams. HP pamāja.
-��� Labi, brauciet lejā no kalniņa un sekojiet norādēm uz Eksplua�tācijas daļu. Jums jāturas pa labi, bet to jūs redzēsiet. Braucot projām, neaizmirstiet atdot caurlaides.
-���� L-labi, paldies!
Kastīte apstājās, HP paķēra savu ID karti un piecas caurlaides ar vārdu �Apmeklētājs�, tad pagriezās un devās uz furgonu.
Skaļ� klik�ķis lika viņam salēkties. Ta�u tā bija tikai robainā bar�jera, kas ielocījās zemē.
Mirklī, kad HP iesēdās ma�īnā, vārti sāka atvērties.
Haselkvists ieslēdza pārnesumu, viņi lēnām uzbrauca pakalna virsotnē un tad ripināja lejā. Ceļ� veda tie�i lejup klintī, un drīz viņi vairs neredzēja me�malu.
-���� Velns, tas tie�ām izdevās� Haselkvists izklausījās mazliet | niecīgāks.
-���� Jā, Kent, mans �oms Rein� es domāju, Reimans ir viens velna zellis dro�ības stellēs. Viņam vajadzēja tikai desmit minūtes, lai iitrastu vājās vietas sistēmā. Parasta ne�ifrēta e-pasta vēstule starp ('.ietoksni un sardzi. Reimans tikai noskaidroja adreses un radīja klonētu kontu, kas izskatījās nākam no Cietok�ņa�
-���� Un hops! mēs esam pieteikti. Jā, to mēs sapratām, kad tu stāstīji. Bet vēl jau neesam galā. Grūtākais ir priek�ā�
HP atvēra muti, lai apsauktu �o Drūmkvistu, ta�u pēdējā brīdī aprāvās. Viņam rokā joprojām bija Manges liekā caurlaide. Da�as sekundes lūkojies uz laminēto kartīti, viņ� lēnām ieslidināja to krū�u kabatā.
-Tur ir norāde, Nūra rādīja pa labi.
-��� Velns, kas par vietu�
Viņi bija sasniegu�i ieplakas dibenu un nokļuvu�i lielā, gran�tētā laukumā. Viņiem pretī atradās divstāvu ēka un kaut kas līdzīgs garā�ai. Klints siena aiz ēkām stiepās vismaz trīsdesmit metru tie�i uz aug�u.
. No �ejienes ir tikai viena izeja, nomurmināja Haselkvists, palūkodamies atpakaļskata spogulī.
Viņi novietoja ma�īnu ēkas labajā pusē, blakus kravas piebrauktuvei ar pareizo norādi.
Vienas no garā�u durvīm bija mazliet pavērtas, un HP �ķita, ka viņ� tur iek�ā saskata kaut ko līdzīgu melnam minibusam. Sirds sitās aizvien stiprāk.
Kaut kur ierējās suns, un rejas atbalsojās visapkārt mazajā ieplakā, līdz izgaisa vasaras nakts tumsā.
Nomierinies, HP, un turies pie plāna!
Viņ� dziļi ievilka elpu, iebāza roku kabatā un aptaustīja elektro�oka rokturi.
-���� Uzkariet maskas kaklā. Visam jāizskatās pa īstam, sacīja Nūra. Jef, vai esi gatavs?
-���� Protams, esmu, nomurmināja viņas brālis.
-���� Nu tad aiziet. �oreiz runā�u es.
Viņa strupi pamāja HP ar galvu un atvēra durvis.
*
-Tātad, "kā jūs visi zināt, rīt ir lielā diena. �ķiet, ka laika dievi jaunajam pārim ir labvēlīgi, rit būs labs laiks, un tas nozīmē, ka tiks īstenots plāns A: atvērta ekipā�a, nevis kariete, kā mēs ieteicām. Pils PR nodaļa vēlas, lai jaunlaulātie atrastos tuvāk tautai, nevis sēdētu aiz stikliem un rāmjiem�
Rūnebergs paraustīja plecus.
-��� Bet, no otras puses, viņi principā pavadīs aiz stikla visu atliku�o mū�u, tā ka varam atvēlēt viņiem �o pēdējo brīvības kumosiņu.
Viņ� nospieda podziņu uz tālvadības pults un nomainīja attēlu.
-��� Mums būs skrējēji, tāpat kā iepriek�ējās princeses kāzās. Se�i cilvēki, trīs katrā ekipā�as pusē. Divas komandas, katra skrien pusi mar�ruta.
Rūnebergs norādīja uz attēlu, kurā se�i uzvalkos tērpti miesas�sargi skrēja abās pusēs karaliskajai ekipā�ai.
-���� Kā redzat, ar gadiem esmu kļuvis tikai glītāks.
Viņ� novietoja lāzera rādāmkociņu uz viegli atpazīstama stāva labajā malā. Istabā ieskanējās klusi smiekli. Fotogrāfijā viņ� laikam runāja rācijā, savilcis jocīgu grimasi.
-��� Aiz otrās kavalērijas grupas mums būs trīs pavado�ās ma�īnas. Divas rezervē evakuācijas gadījumam un busiņ� skrējējiem, tie�i tāpat kā iepriek�ējā reizē. Jautājumi?
Neviens no trīsdesmit miesassargiem telpā neko neteica.
-��� Nu tad es do�u vārdu Pils dro�ības ekspertam. Viņam ir �is tas, ko stāstīt, un es jums visiem iesaku uzmanīgi klausīties.
Rūnebergs ar �estu norādīja uz Tagi Sammeru, kur� sēdēja krēslā gabaliņu tālāk. Rebeka jau bija viņu pamanījusi, ienākot sapul�u zālē, tomēr viņas sirds sāka sisties mazliet straujāk, kad Sammers piecēlās un aizpogāja �aketi.
Vīrietis otrpus mazajai letei �ķirstīja savus papīrus.
-���� Filtru maiņa, � viņ� sacīja savā mazajā rācijā, vai tu esi par to kaut ko dzirdējis?
Rācija nosprak�ķēja.
-���� Nē, atbildēja balss otrā galā.
-��� Vai esi pārbaudījis dienas ziņojumu?
-��� Jā, te nekā nav. Nav arī nekādu brīdinājuma signālu sistēmā.
Uz mirkli iestājās ldusums.
Visbeidzot vīrietis paraustīja plecus un uzsmaidīja Nūrai.
-���� Piedodiet, diem�ēl es nevaru jūs ielaist bez priek�niecības atļau�jas.
-���� Es saprotu, Nūra atteica. Mēs, protams, varam griezties apkārt un braukt mājās, bet tas izklausījās steidzami, kad mums piezvanīja�
Viņa izlikās, ka ieskatās rokaspulkstenī.
-���� Un mēs jau esam nokavēju�ies. Ja sistēma pārkarsīs�
Vīrietis atkal pasmīnēja.
HP bija sajutis pret viņu nepatiku, tiklīdz viņi bija ienāku�i mazajā telpā. Labi trenēts, viļņaini, atķemmēti mati, pieglaimīgs smaids, izcilni vaigukauli. Mazliet par glītu �ādai vietai�
Viņ� paspēra da�us soļus tuvāk, lai varētu palūkoties pār mazo leti. Tum�zils rievota adījuma svīteris, pieskaņotas bikses ar kabatām un melni, nospodrināti zābaki.
Uz galda nedaudz tālāk stāvēja kaudze ar dzeltenām aizsargķi�verēm, bet virs plaukta ar rācijām karājās da�ādi virsapģērbi neona krāsās. Viss tie�i tā, kā to varētu gaidīt no Ekspluatācijas daļas.
Tomēr kaut kas īsti neatbilda�
Atkal iesprak�ķējās rācija:
-���� Okei, es nevaru sadabūt Jakobsonu pie telefona, viņ� laikam ir aizņemts ar visu pārējo. Bet darīsim tā� Pagaidām atstāj to grupu aug�ā un pats nobrauc uz ventilācijas telpu un pārbaudi.
-Vai kāds no mums var iet līdzi? Nūra pasteidzās pajautāt, pirms vīrietis paspēja atbildēt. Tad mēs vismaz varēsim pateikt,
ka esam pārbaudīju�i filtru uz vietas un priek�nieks nesados man pa galvu. Jūs jau zināt, kā tas ir� Viņa uzsmaidīja vīrietim un maz�liet pie�ķieba galvu. Sprie�ot pēc �aļa stulbā smīna, �is triks izdevās.
-���� Klau, viņi jautā, vai var aizsūtīt kādu līdzi kārtības labad. Var�būt to varētu?
-���� Protams, tā arī darīsim.
-���� Skaidrs, beidzu!
Vīrietis nolika rāciju un pamirk�ķināja Nūrai.
-���� Nu tad mēs abi brauksim lejā�
-���� Izklausās jauki, diem�ēl tikai Jūnasam ir tiesības veikt �ādu pārbaudi, Nūra uzlika plaukstu uz Jefa rokas.
-Ak tā� Vīrie�a vil�anās bija acīm redzama, bet HP to tik tikko ievēroja. Urdo�ā sajūta, ka te kaut kas nav lāgā, arvien pieņē�mās spēkā.
Aizņemts ar visu pārējo�
-��� Neaizmirstiet mani. Ja tie ir UV filtri, tad jāpārbauda diviem, HP sacīja.
Nūra uzmeta viņam ātru skatienu, un HP saglabāja acu kon�taktu, viegli pamādams ar galvu. �ķita, ka viņa mirkli apdomājas.
-��� Ak jā, Nūra beidzot sacīja. To es aizmirsu. Jābūt diviem, lai paceltu rāmi.
-��� To tikpat labi varu izdarīt arī es� vīrietis iebilda.
-���� Protams, bet, ja tas nejau�i paslīdēs, varat zaudēt pāris pirkstu. Jūs ta�u atceraties, kas notika ar Kaili? Nūra pagriezās pret pārējiem.
-��� Tu domā Trīspirkstu Kaili no ABB? zibenīgi iejaucās Haselkvists. Ak vai, un apdro�inā�ana to nesedza�
Vīrie�a smaids zibenīgi nodzisa.
-���� Labi, jūs arī drīkstat nākt līdzi. Viņ� norādīja uz HP. Pārējie var pagaidīt �eit, kafijas automāts atrodas tur.
Viņ� piecēlās, apgāja apkārt letei un nostājās pie pamatīgām dzelzs durvīm. Tad pietuvināja lasītājam caurlaides karti, kas ar elas�tīgu auklu bija piestiprināta pie jostas. Durvis atvērās, un viņ� tās pieklājīgi pieturēja.
-���� Uz priek�u, mani kungi!
Sardzes telpā starp liftu durvīm sēdēja īsi apcirpts sargs ar glītu, rudu kazbārdinu. Tas uzmeta viņiem ātru skatienu, bet tūlīt atkal pievērsās monitoriem sev priek�ā.
-��� Es aizvedī�u divus apmeklētājus uz ventilācijas telpu, sacīja Ekspluatācijas daļas darbinieks.
-���� Protams. Neatrāvis skatienu no monitora, sargs nospieda pogu, un vienas no liftu durvīm atvērās.
Viņi iekāpa liftā, un Ekspluatācijas daļas smukulītis atkārtoja kartes manevru pie jauna lasītāja, pirms nospieda uz tā pogu. Durvis aizvērās, un lifts sāka kustēties. Neviens neko neteica.
HP piesardzīgi palūkojās apkārt.
Spogulis griestos noteikti slēpa kameru, bet ne jau tas bija inte�resantākais�
Kontrolpanelis rādīja kopumā se�us stāvus zem ieejas līmeņa. Stāvs, uz kuru devās viņi, bija apzīmēts ar un blakus pogai
bija maza plāksnīte ar nosaukumu �Tehniskās apkopes telpa�. Pie pogas �-2� bija plāksnīte ar vārdu �Kontroltelpa�. Apak�ējiem stā�viem nosaukumu nebija.
Lifts nobremzēja tik strauji, ka HP kuņģis apmeta mazu kūleni. Ar acs kaktiņu viņ� manīja, ka Jefs sāk rakāties vienā no kombine�zona kabatām.
-���� Nu tad� ierunājās viņu pavadonis.
-��� Mums te nav jāizkāpj, mehāniski atteica Jefs.
-���� Kā, lūdzu?
Jefs izvilka revolveri un pielika vīrietim pie galvas. HP tūlīt to atpazina tas pats ierocis, ko viņ� bija paņēmis līdzi uz Grand. Saso�dīts, viņ� jau bija nojautis, ka tāds kauslis kā Jefs negribēs atbrīvoties no pilnībā funkcionējo�a iero�a�
-��� Kontroltelpa, un veikli! Jefs pavēlēja.
Vīrietis nekustējās no vietas.
Velns parāvis�
HP paliecās uz priek�u un lēnām pabīdīja Jefa roku. Tad paņēma caurlaides karti no smukulī�a jostas un pielika pie lasītāja. Pēc tam nospieda pogu �-2�.
-��� Tikai mieru� viņ� izlasīja vārdu zem bildes pavadoņa caur�laidē, � mieru, Johen, tad viss būs labi.
Izskatījās, ka vīrietis grasās kaut ko teikt, ta�u pēdējā brīdī pār�domāja un aizvēra muti.
HP pa�ķielēja uz spoguli griestos.
Diez cik ilgs laiks paies, iekams sargs aug�ā pamanīs, ka te kaut kas nav kārtībā? Ja viņa aizdomas bija pareizas, sarga uzmanība patie�sībā bija pievērsta pavisam kam citam�
HP lēnām noņēma brilles un iebāza krū�u kabatā. Maskarādes beigas vai katrā ziņā gandrīz beigas.
Lifts apstājās, durvis atvērās. Lielā telpa bija tuk�a, un caur mil�zīgiem logiem tās malās viņi varēja saskatīt garus, apgaismotus tune�ļus ar serveru rindām. Ta�u HP vairāk interesēja kontroltelpa. Tajā apmēram trīsdesmit darba vietas veidoja kaut ko līdzīgu pusapaļam amfiteātrim ar lieliem ekrāniem priek�ā, skatuves vietā. Zemākajās rindās viņ� redzēja vismaz astoņu cilvēku muguras.
Jefs pastūma Johenu pa priek�u.
-���� Durvis.
�oreiz vīrietis neprotestēja. Viņ� pielika karti pie lasītāja blakus smagajām dzelzs durvīm un tad pakāpās sāņus.
HP atvēra durvis un deva zīmi abiem pārējiem iet iek�ā. Mute piepe�i �ķita pilnīgi izkaltusi.
-���� Nevienam nekustēties! uzkliedza Jefs, pacēlis revolveri gaisā.
Lights, camera, actionl
(Pilsēta Oregonas �tatā, kur atrodas liels datu uzglabā�anas centrs.)
��� Labrīt visiem! Es esmu pulkvedis Andrē Pellass, un diem�ēl man jādalās ar jums satrauco�ā informācijā. �ķiet, ka pastāv tālejo�i plāni izjaukt karaliskās kāzas. Un mums ir aizdomas, ka tur kaut kādā veidā varētu būt iesaistīti �ie cilvēki.
Pulkvedis ar mājienu lūdza Rūnebergam mainīt attēlu.
Uz projektora parādījās fotogrāfija, un Rebeka nevil�us iekoda lūpā.
-���� Henriks Peter�ons alias HP vai 128. Policijai jau pazīstams, agrāk tiesāts par netī�u slepkavību. Pastāv aizdomas, ka viņ� stāv aiz uzbrukuma Kungstredgordenā pirms diviem gadiem, turklāt, kā jūs varbūt zināt, ir izsludināts meklē�anā pēc neveiksmīga uzbrukuma pie viesnīcas Grand pirms da�ām nedēļām.
Rebeka redzēja, kā policisti viņai apkārt māj ar galvu, un no visa spēka centās izlikties vienaldzīga.
-���� Otrs ir jaunāks paziņa.
Rūnebergs atkal nomainīja attēlu.
-��� Magnuss Sandstrems, zināmās aprindās pazīstams arī kā Farūks Al-Hasans. Viņ�, visticamāk, ir smadzenes aiz kādas autonomas gru�pas, sauktas par Spēli. Ārkārtīgi gudrs, manipulatlvs un uzskatāms par ļoti bīstamu. �obrīd mēs intensīvi meklējam abus kungus un domājam, ka jau esam viņiem tuvu. Tāpēc ir labas izredzes aizturēt viņus pirms rītdienas kāzām, bet, ja kaut kāda iemesla dēļ tas neiz�dosies, jums visiem būs viņu fotogrāfijas.
Pulkvedis paskatījās uz Rūnebergu.
-���� Fotogrāfijas ir mapēs jums priek�ā. Tur atradīsiet arī kartes, brauciena mar�rutu un visus kontaktnumurus, ieskaitot pulkve�a IVllasa mobilā telefona numuru, � Rūnebergs piebilda.
-���� Paldies, komisār. Ļaujiet man novēlēt jums veiksmi rītdien un piebilst, ka gan es personīgi, gan Valsts mar�als un Viņa Majestāte karalis esam ļoti pateicīgi par jūsu pūlēm. Cerēsim, ka mūs gaida mierīga un jauka diena�
*
Ieplestas acis, pavērtas mutes, bālas sejas.
Jefs pagrūda nost Ekspluatācijas daļas puisi un paspēra da�us apņēmīgus soļus lejup pa mazajām kāpnītēm, kas veda uz telpas zemāko daļu. Revolveris joprojām rādīja uz griestiem.
-���� Kur� te ir priek�nieks?
-���� Es. No sava biroja krēsla piecēlās neliela auguma vīrietis baltā īspiedurkņu kreklā ar pildspalvu etviju krū�u kabatā.
-��� Apsēdies! Jefs pavērsa revolveri pret viņu.
Vīrietis mirkli vilcinājās, bet tad paklausīja.
Jefs turpināja iet lejup pa kāpnēm, līdz sasniedza kontroltelpas vadītāja darba vietu. HP lēnām sekoja, skatīdamies apkārt. Te nebija kameru, glu�i kā viņ� domājis� Arodbiedrībai nepatika, ka cilvēkus filmē pie viņu rakstāmgaldiem.
Pāris operatoru saskatījās, pārmija nervozus smaidus.
Jefs bija apstājies pie vadītāja datora. HP turējās aizmugurē, kamēr Jefs lēnām pavilka lipekli, lai atvērtu vienu no kombinezona krū�u kabatām.
-���� Nem.
>
Viņ� izvilka resnu USB zibatmiņu un nolika uz galda blakus vadītājam.
-��� Iespraud to �eit, tad palaid failu ar nosaukumu Bamse.exe. Pēc tam saņemsi jaunus norādījumus.
-���� Labi�
Vadītājs uzlika plaukstu uz zibatmiņas un lēnām vilka to sev klāt.
HP pameta ātru skatienu pār plecu. Ievēroja pārējo operatoru skatienus.
Bailes?
Jā, ta�u tās nebija dominējo�ā emocija. Drīzāk�
Gaidas�!?
Vadītājs noliecās pie viena no USB portiem blakus monitoram.
Jefa ādamābols kustējās kā amerikāņu kalniņi. Revolveris stipri drebēja.
Ar acs kaktiņu HP pamanīja, ka Johens uzmanīgi pārvietojas tuvāk.
Vadītājs pagrieza zibatmiņu pareizi un tuvināja to USB portam. Kad viņ� pasniedzās uz priek�u, krekla piedurkne pavilkās aug�up un atklāja tetovējuma apak�daļu. No vīrie�a vaigubārdas atdalījās sviedru pilīte un sāka ritēt lejup pa vaigu.
-���� STOP! piepe�i iesaucās HP.
Vadītājs sarāvās un nometa zibatmiņu uz galda.
-���� K-ko? Jefs pagriezās pret HP.
-��� NELIEC iek�ā atmiņu! HP uz�ņāca vadītājam, kas atkal bija paņēmis zibatmiņu.
-���� B-bet pagaidi. Lācītis� Jefs iesāka.
-��� Tu nopietni domā, ka te tā vienkār�i var iespraust zibatmiņu ar vīrusu?
HP paspēra soli uz priek�u un izrāva zibatmiņu vadītājam no rokām.
-���� Pastāsti, kas notiktu� viņ� sacīja vīrietim.
-���� K-ko?!
HP izvilka no kabatas elektro�oku un pa pusei nospieda pogu, zilā liesmiņa uzsāka raustīgo deju starp metāla zobiem.
-���� Pastāsti, kas notiktu, ja tu iespraustu sistēmā �o zibatmiņu, citādi es ie�au�u piecdesmit tūksto�us voltu tie�i tavā treknajā pakaļā!
-���� Ē, nu pagaidiet� vīrietis protestēja.
HP pielika elektro�oka zobus vīrietim pie krūtīm, un viņ� tūlīt sāka raustīties trakās spazmās.
-��� AAAAUUUUU!
HP atvilka elektro�oku un ļāva vīrietim saļimt uz grīdas. Viņa augums vēl da�as sekundes turpināja raustīties krampjos, pirms iprima. Telpā izplatījās viegla degu�u matu smaka.
HP lēnām apgriezās un ar elektro�oku norādīja uz Ekspluatācijas daļas darbinieku. Tas tūlīt atkāpās.
-���� Ko, ellē, tu dari?! Jefa seja bija līķa bāla, ta�u HP viņu ignorēja. Gaisotne telpā piepe�i bija mainījusies, un tagad bailes varēja
gandrīz sataustīt.
HP paspēra da�us soļus aug�up pa kāpnēm līdz tuvākajam ope�ratoram un pacēla elektro�oku.
-���� Kas būtu noticis, ja mēs iespraustu zibatmiņu?
-���� Sistēma tūlīt atslēgtos, � vīrietis bez vilcinā�anās atbildēja.
-���� Lieliski, un vēl�?
-��� Ēē, nu, nodzistu gaisma, pazustu strāva, apstātos lifti. Signa�lizācija, s-sargi�
Vīrietis pāris rei�u norija siekalas, bet HP uzmundrino�i pamāja ar elektro�oku, lai liktu viņam turpināt.
-���� Sargi, policija, armija� Visi!
HP pagrieza galvu pret Jefu. Ta�u �ķita, ka muskuļu kalns nav uztvēris būtību.
-��� Tas ir slazds, Jef. Viņi zināja, ka mēs ieradīsimies. Vai ne?
Viņ� pietuvināja elektro�oku operatora sejai un atkal ļāva liesmi�ņai dejot starp metāla zobiem.
-���� Ne jau tā� Vīrietis pacēla rokas un paliecās atpakaļ krēslā, cik tālu vien spēja. -T-tunelis, jums bija jāierodas caur tuneli. Tas viss bija� ■(
-���� Bija kas�? �ķita, ka Jefs ir atguvis runas spējas.
-��� T-tests, tādas kā mācības. Tā viņi teica. Ne jau�
Operators pār galdu palūkojās uz nokautēto vadītāju, kas embrija
pozā �ņukstēja uz grīdas.
-���� � t-tā�
-��� VELNS!
�ķita, ka Jefs nesaprot, kur likties.
HP deva viņam da�as sekundes laika nomierināties.
-Viss ir cauri! Ja nevaram ielaist vīrusu, tad tikpat labi�
Jefs lēnām papurināja galvu. Viņ� nolaida roku ar revolveri pret grīdu, un HP redzēja, kā Johens uzmanīgi pavirzās tuvāk.
-���� Mieru, D�eferson, HP nomurmināja. � Viss vēl nav galā. Paturi acis mūsu varoni.
Viņ� iebāza elektro�oku kabatā, novērsās no jefa un sāka taustīties ap milzīgās mugursomas siksnām.
Jefs palūkojās uz Johenu, pamanīja, ka tas ir pārvietojies, un ātri pacēla revolveri.
-��� Atpakaļ! viņ� uz�ņāca.
Johens izstiepa rokas sev priek�ā.
-���� Nomierinieties, ve�i, jums nav nekādu izred�u, viņ� teica asākā un krietni nelaipnākā tonī nekā iepriek�, l iesa, jums izdevās te iekļūt, apsveicu. Ta�u īpa�o uzdevumu vienība aug�ā ir savās vie�tās. �obrīd noteikti jau ir iedarbojusies signalizācija�
Viņ� paspēra pussoli uz priek�u.
-Jef, tā laikam tevi sauc? Klausies, Jef. Jums nemū�am neiz�dosies izsist no ierindas �o sistēmu. Tā ir muļķudro�a. Mazākais mēģinājums kaut ko iebāzt, un tā tūlīt izslēdzas. Turklāt jums nav, kur bēgt�
Vēl pussolis.
-��� Vislabākais, ko varat darīt, ir padoties!
Jefa revolveris drebēja vēl stiprāk nekā pirms brī�a.
-���� īpa�o uzdevumu vienība jau noteikti nāk lejā pa kāpnēm. Ielau��anās notiks kuru katru brīdi, un tad es negribētu turēt ieroci rokā, tu saproti?
Johens meklēja acu kontaktu ar Jefu, paspēra vēl soli uz priek�u. Pastiepa roku pēc revolvera stobra.
-��� Klausies, Jef. Es apsolu tev palīdzēt. Viss nokār� GLGRRRLRRRR!!!
No elektro�oka trieciena vīrietis sāka drebēt kā pneimatiskais urbis. Viņa mute atvērās un aizvērās, acis izvalbījās, tā ka redzami bija tikai baltumi.
HP turēja elektro�oku pie Johena rokas kādas piecas sekundes, iekams to nolaida.
Visi vīrie�a pamatmuskuļi tūlīt pārstāja funkcionēt, un viņ� nogā�zās uz grīdas. Telpā ātri izplatījās urīna smaka.
-��� Tas bija stulbi darīts! HP nikni teica bezsamaņā gulo�ajam darbiniekam, pabikstīdams viņu ar zābaku.
-���� Dro�i vien biju�ais armijnieks� viņ� pēc tam piebilda Jefam, ta�u Jefs �ķita pārāk �okēts, lai reaģētu. Nekad neesmu redzējis Ekspluatācijas daļas �ali ar tik tīrām rokām. Nekādu netīrumu zem nagiem, turldāt viņ� runāja militārā stilā. Tā izklausītos mans fāters. Kārtības labad, priek�niecība un mani kungi, nu, kur� tā runā? Skaidrs, ka tas muļķis bija spiests tēlot varoni.
Jefs joprojām neatbildēja. HP paraustīja plecus un uzlika mugur�somu uz galda. Pēc da�iem mēģinājumiem viņam izdevās atmūķēt mugursomas niķīgo metāla sprādzi un atvērt cieto vāku.
-Tā!
Viņ� izņēma ūdens pudeli, ko pameta Jefam. Jefs noķēra pudeli un mirkli �ķita nesaprotam, ko ar to darīt. Tad viņa smadzenes bei�dzot mainīja sliedes, viņ� ar zobiem atvēra korķi un iedzēra pāris lielu malku.
-���� �alim ir zināma taisnība, HP sacīja, palūkodamies uz lielo pulksteni pie telpas tālākās sienas. Vienība noteikti ir ceļā, mums dro�i vien ir mazāk nekā desmit minūtes.
Viņ� no mugursomas izņēma ārējo cieto disku gumijas futrāli, bet pēc tam roku dzel�us.
-��� Ierosinu likt stroķi kabatā, Jef, �ie pui�i jau ir sapratu�i, ka mēs to domājam nopietni, vai ne?
Neviens no operatoriem neko neteica, bet viņu pārbiedētie ska�tieni bija pietiekama atbilde.
HP nolika cieto disku uz tuvākā operatora galda.
-���� Esi tik laipns un pievieno.
Operators pasniedzās pēc cietā diska. Vīrie�a rokas tā drebēja, ka viņam bija grūti satvert mazo vadiņu diska aizmugurē.
-��� P-pagaidi! �ķita, ka Jefs ir atguvis runas spēju. Viņ� iebāza revolveri vienā no kombinezona kabatām un paspēra da�us soļus HP virzienā.
-���� Mēs neko nevaram ielaist. Tu pats tikko teici. Signalizācija�
HP pamāja operatoram ar galvu, pavicinādams elektro�oku, lai pastiprinātu savu pavēli. Vīrietis noliecās un iesprauda vadiņu. Monitors uz galda viņam priek�ā nomirgoja. Visa telpa �ķita aiztu�ram elpu, sienas pulksteņa rādītājs pagāja sekundi uz priek�u.
Divas.
Un vēl�
*
-��� Jauki, ka esi atpakaļ, Normēna. Rūnebergs pasmaidīja, kad abi gāja pa gaiteni. Bet es joprojām īsti nesaprotu. Nu, Henriks Peter�ons ta�u ir� viņ� mirkli ieturēja pauzi, kamēr viņi pagāja garām da�iem citiem miesassargiem, � tavs brālis. Kāpēc tu gribi�?
-��� Tas patiesībā ir ļoti vienkār�i, Lude. Neviens nepazīst Henriku labāk par mani, neviens nezina, kā viņ� iekārtots.
-Jā, tur ir zināma loģika, bet, kas notiks, ja�
Viņi pagāja garām atvērtām durvīm, un Rebeka iek�ā pamanīja Stigsonu un Sammeru kopā ar tre�o vīrieti, ko neskaidri atcerējās redzējusi televīzijā.
-���� Esmu gatava darīt visu, kas nepiecie�ams, lai apturētu Henki un tos, kas stāv aiz viņa, Rebeka sacīja mazliet par skaļu. Diem�ēl man jālūdz tev vēl viens pakalpojums, Lude, viņa piebilda, kad abi bija pagāju�i garām durvīm. Turklāt ļoti liels�
*
Nekas nenotika.
-��� Atver Excel failu ar nosaukumu R-day. Tad veic meklē�anu ar personas kodiem, kas tajā uzskaitīti, HP sacīja, cik savaldīgi vien spēja. Sirds krūtīs sitās tik stipri, ka gandrīz varēja saskatīt vibrējam kombinezonu.
-��� Izmanto datubāzi no glabātavas apak�stāviem. Noziegumu reģistrs, meklētājprogrammu rezultāti, soda naudas par stāvē�anu
neatļautā vietā, īsziņas, telefoni, e-pasti, Facebook, slimības vēstures, sasodītās lielveikalu ldienta kartes� Es gribu visu!
Operators pavēra muti, lai kaut ko sacītu, bet HP viņu pārtrauca.
-��� Tavā vietā es mazāk protestētu, bet vairāk strādātu.
Viņ� ļāva elektro�okam nosprak�ķēt pārdesmit centimetru no vīrie�a sejas/
Operators brīdi apdomājās, tad saknieba lūpas un pamāja ar galvu. Uzklabināja uz tastatūras da�as komandas.
-���� Redzi, Jef, mēs neko nelaidīsim iek�ā. Tas ir tie�i tas, ko viņi gaida, � HP turpināja, cenzdamies izlikties krietni mierīgāks, nekā bija. Tā vietā, lai sekotu sākotnējam plānam un censtos sabojāt to, ko nav iespējams sabojāt, bet pēc tam paceltu rokas gaisā, mēs darīsim pavisam ko citu. Paņemsim kaut ko līdzi, kaut ko ārkārtīgi vērtīgu. Kaut ko tādu, ar ko �ī vieta ir piebāzta līdz malām, saproti?
HP pacēla uzacis pamudino�ā izteiksmē.
-��� Informācija, � Jefs nomurmināja. Bet kā tā mums palīdzēs? Kā nedaudz zagtas informācijas apturēs PayTaģ!
-���� Klau, �ajā sarakstā ta�u ir teju piecsimt vārdu! � operators viņus pārtrauca.
-���� Gandrīz pareizi, labo cilvēk. HP pasmaidīja. Pirmajā sarakstā ir simt vārdu. Visu Zviedrijas avī�u vado�ie �urnālisti, visu iespējamo televīzijas un radio kanālu ziņu dienestu vadītāji un vis�beidzot banda, ko vada Bonjers vai Vallenbergs.
-��� Un otrā? Piepe�i Jefs izskatījās mazliet mundrāks.
-��� Otrā sarakstā ir 349 vārdi. Tie�i 349. Vai tagad tu sāc saprast?
*Gatavs pēdējam cēlienam?
Jefs pamāja ar galvu.
-���� Labi, tad dodamies. Turi īk�ķus!
HP iebāza cieto disku mugursomā, aizslēdza vāku un sasprādzēja metāla sprādzi uz krūtīm. Caurlaides karti ar Ekspluatācijas daļas darbinieka fotogrāfiju varēja piekārt pie vienas no siksnām. Zilais svīteris bija divus izmērus par lielu un formastērpa bikses slapjas no urīna, bet to varēja paciest.
-��� Pui�i, labākais, ko varat darīt, ir nekustīgi gulēt zem galdiem .ipmēram desmit minūtes un censties elpot caur degunu! HP uz�sauca operatoriem kontroltelpā.
Tad viņ� uzvilka uz sejas aizsargmasku, izņēma dūmu sveci, norāva tai aizsargiepakojumu un aizdedzināja. Bija nepiecie�amas nlcai trīsdesmit sekundes, lai telpa būtu pilna ar bieziem, kodīgiem dūmiem.
HP atvēra dzelzs durvis, aizdedzināja jaunu sveci un iemeta to liftu vestibilā.
Viņi nogaidīja da�as sekundes. Tālumā iegaudojās signalizācija.
-���� Ejam!
HP un Jefs iegāja dūmu piepildītajā vestibilā. Viņi tik tikko varēja saskatīt roku sev priek�ā, un aizsargmaskas situāciju nepadanja labāku.
Jefs pacēlās pirkstgalos un ar pistoles spalu sadauzīja novēro�anas kameru griestos. Tad viņi aiztaustījās līdz vestibila stūrim, apsēdās uz C,rīdās un piespieda muguras pie sienas.
Tie�i blakus atradās dzelzs durvis ar kāpņu simbolu un zaļu plāk�snīti �Rezerves izeja�.
Viņi dzirdēja grabinā�anos otrpus durvīm, zābakus, kas klaudzēja pret pakāpieniem, sprak�ķo�as rācijas.
-��� Tagad esi gatavs kuru katru brīdi! HP no�ņācās, izņemdams no kabatas roku dzel�us. Fire at will
jefs pacēla revolveri pret griestiem un pāris rei�u iz�āva. Telpas akmens virsmas padarīja skaņu vēl apdullino�āku.
-��� Ap�aude! iekliedzās kāds viņpus dzelzs durvīm. Sagatavoties iebrukumam!
Jefs aizslidināja ieroci pa grīdu un salika rokas uz muguras. HP ātri uzlika viņam roku dzel�us, bet atslēgu atstāja slēdzenē.
Nākamajā mirklī durvis atsprāga gandrīz viņiem sejā un iespieda viņus stūrī.
j
Pa durvju spraugu HP redzēja, kā telpā iebrūk vairāki bruņoti, tum�os formastērpos ģērbti vīri ar aizsargmaskām un ķiverēm.
Viņ� un Jefs turpināja spiesties pie sienas, lai būtu pēc iespējas nemanāmāki. Vīri nozuda dūmos, un pēc mirkļa pie kontroltelpas durvīm bija dzirdamas īsas komandas.
-��� Aiziet! � kāds iekliedzās.
Atskanēja brīk�ķis, kontroltelpas durvīm padodoties triecienam.
Tajā pa�ā mirklī HP un Jefs pierausās kājās, apgāja ap durvīm, izskrēja kāpņu telpā un metās aug�up, lēkdami pār diviem pakāpie�niem reizē.
-���� Mums ir augstākais divas minūtes, līdz viņi sapratīs, HP �ņāca caur masku.
Durvis uz pirmo stāvu bija vaļā, aug�ā skanēja satrauktas balsis un rāciju sprak�ķi.
Priek�pēdējā stāvā viņi da�as sekundes apstājās, lai atvilktu elpu.
HP noņēma Jefam aizsargmasku.
-���� Pēdējais rāviens. Vai esi gatavs?
-Jā, bet mums jāpasteidzas, pirms viņi atrod pliko Johenu�
Jefs ar galvu pamāja uz HP lielo formastērpu un, �ķiet, gribēja sacīt vēl kaut ko, bet HP jau bija sācis vilkt viņu aug�up pa kāpnēm, cie�i satvēris roku dzel�us.
Trīs melnā ģērbtie drūzmējās pie durvīm. Tiklīdz HP un Jefs viņiem tuvojās, viņi pacēla savas karabīnes.
-��� Viens aizturēts! HP pilnā rīklē iebļāvās caur masku. Otra
1
joprojām nav. Piesedziet durvis, lai viņ� neizbēg!
Vīri blenza uz HP, pārmaiņus pievērsdami skatienus te viņa drē�bēm, te ĪD kartei pie krūtīm, te Jefa roku dzel�iem. Pēc tam pakāpās
1
sāņus, un HP varēja aizspraukties garām.
Viens no melnajiem uzsita viņam pa muguru.
-���� Izved viņu ārpusē pie pārējiem�
HP turpināja ceļu caur vestibilu, stumdams roku dzel�os saslēgto
Jefu uz priek�u kā vairogu. Vispirms garām da�iem ugunsdzēsējiem
un ātrās palīdzības mediķiem, tad vēl bariņam cilvēku, kas runāja pa
rācijām vai mobilajiem telefoniem.
Viņ� nomērķēja uz galveno ieeju, jau redzēja pagalma starme�us caur stikla durvīm.
Piepe�i kāds satvēra HP no aizmugures.
Spēcīgs, drukns tips īsiem matiem, uzvalkā un mokasīnu tipa kurpēs.
-��� Vai tas ir viens no ^viņiem? vīrietis uzsauca angļu valodā.
-���� Yes! � atsaucās HP, cenzdamies turpināt ceļu, bet vīrietis viņu turēja.
-���� Labi pastrādāts, puis. Kā tevi sauc?
-��� Ander�ons! HP ldiedza caur masku, atkal cenzdamies izraui ies no vīrie�a tvēriena.
-���� Mani sauc Tomass, esmu visas PayTag grupas dro�ības dienesta vadītājs. Kad būsi viņu ieslēdzis, sameklē mani, es gribu dzirdēt visu sīkāk. Tu esi tie�i tāds darbinieks, kādi mums firmā vajadzīgi!
-���� Protams, atsaucās HP.
Vīrietis atlaida tvērienu, bet HP un Jefs turpināja ceļu caur ieejas durvīm.
Laukums bija pilns ar automa�īnām: policijas transports, ātrā medicīniskā palīdzība, ugunsdzēsēju ma�īnas un vairāki melni miniImsi ar tonētām rūtīm. Turklāt no visām pusēm spīdēja gaisma. Starme�i no ēkām, auto lukturi. Vairāki cilvēki staigāja apkārt,
apgaismodami visu ar kabatas lukturī�iem, lai gan vasaras nakts ne�maz nebija tum�a.
Bariņ� melnā ģērbtu policistu pilnā kaujas ekipējumā stāvēja un pļāpāja, bet, pamanīju�i HP, tūlīt apklusa.
-��� Vēl viens aizturēts! uzsauca HP. Kur jums ir pārējie?
-��� Busiņa, atbildēja viens no policistiem un pamāja uz ma�īnu gabaliņu tālāk. Bet mēs parūpēsimies par �o. Labi pastrādāts.
Divi drukni policisti panāca uz priek�u un satvēra Jefu aiz rokām.
Tajā pa�ā mirklī HP pagrieza atslēgu un atslēdza roku dzel�us.
Jefs aiz�āvās prom kā raķete. Viņ� apgāza divus policistus, kas stāvēja viņam pretī, un turpināja ceļu pāri pagalmam. Kājas cilājās kā virzuļi, izsvaidot granti visapkārt.
-��� Viņ� mūk, viņ� mūk! HP iesaucās, un abi kruķi tūlīt uzsāka pakaļdzī�anos. Tie�i kā viņ� cerējis.
-���� Ķeriet viņu, velns parāvis!
-��� Stāvi, stāvi�
Jefs turpināja skriet pa ceļu, un viņam sekoja vismaz desmit poli�cisti.
HP da�as sekundes nogaidīja, tad aizlavījās pie busiņa, uz kuru bija norādījis policists. Tas bija liels, tum�s auto ar divviru durvīm aizmugurē, uz mata līdzīgs tam, kur� vēl nesen bija stāvējis pie viņa mājas ārdurvīm.
Viņ� pielika plaukstu pie aizmugures stikla un ielūkojās caur res�tēm.
Nūra un Haselkvists sēdēja iek�ā viens otram pretī, ar rokām uz muguras. Kāda laime, ka viņ� bija paglabājis atslēgu� HP atturējās no kārdinājuma pieklauvēt pie stikla un aizskrēja apkārt uz vadītāja durvīm.
Kruķis �ofera sēdeklī bija pa pusei paspējis izkāpt, kad HP iespieda elektro�oku viņam vēderā. At�ķirībā no abiem vīriem Cie�tok�ņa kontroltelpā policists pirms saļim�anas izdvesa tikai pārsteigtu nopūtu. Acīmredzot elektro�oks sāka izlādēties�
HP ievilka policistu starp da�ām citām ma�īnām un ielēca vadī�tāja sēdeklī.
Nebija laika kabināt nost mugursomu, turklāt viņ� katram gadī�jumam gribēja paturēt to blakus.
HP pastiepa roku pret aizdedzes atslēgu.
Velns!
Atslēgu tur nebija! Arī aiz saules aizsarga ne.
Kruķim tās noteikti glabājās kabatā. Kā gan viņ� nebija iedo�mājies!
Tomēr HP neuzdro�inājās lēkt ārā, lai rakņātos �ofera kabatās. Viņ� palīda zem stūres un norāva plastmasas paneli. Sameklēja īstos vadiņus, kamēr pulss me�onīgi dunēja pret bungādiņām.
Tas bija jau otrais auto, ko viņ� �odien nospēra. Atkārto�ana zinā�anu māte.
Kaut kur tālu tumsā aiz starme�u gaisinām viņ� dzirdēja klie�dzienu, kam tūlīt sekoja citi. Dro�i vien kruķi bija panāku�i Jefu un tagad centās viņu sagūstīt. Nu, lai veicas�
Rokas drebēja no adrenalīna uzplūdiem, ta�u HP piespieda tās paklausīt. Sameklēja īstos vadus, savija kopā un savienoja ar zilo vadiņu, ko jau bija noliecis sāņus. Mazs zibsnis, aizdedze. Viņ� nospieda gāzes pedāli.
Vienu reizi. Divas.
Motors klepodams ierūcās.
Palūkojies aug�up, HP ieraudzīja drukno dro�ības dienesta vadītāju skrienam taisni uz busiņu. Viņam sekoja vesels bars melnā ģērbtu kruķu.
HP uzgāzēja un paskatījās apkārt, meklēdams īsāko ceļu prom no �ejienes.
Kreisajā pusē ceļu aiz�ķērsoja divas ugunsdzēsēju ma�īnas, labajāi irs kruķu vāģis. Vienīgais bēg�anas ceļ� bija taisni uz priek�u. Taisni virsū poli�iem.
Sirds gandrīz lēca ārā no krūtīm.
Here goes!
HP ieslēdza pārnesumu un nospieda gāzes pedāli līdz grīdai.
Druknais spēji apstājās un palika nekustīgi stāvam tie�i HP ceļā.
Busiņa motors rēca, attālums zibenīgi saruka.
Divdesmit metru.
Desmit.
Vīrietis nekustējās.
HP iekrampējās stūrē, meklēja izeju, bet neatrada. Viņ� pārvie�toja kreiso kāju uz bremzes pedāli.
Druknais pat negrasījās kustēties.
Bļāviens!
Mirklī, kad HP palaida vaļā gāzes pedāli, divi kruķi metās virsū druknajam un aizvilka viņu malā. Pēk�ņi ceļ� bija brīvs.
� Chicken///
Viņ� juta, kā krūtīs sāk burbuļot, uz mēles jautās adrenalīna gar�a.
Tas varēja izdoties!
Velns, tas varēja izdoties!!
Busiņ� uzlidoja uz pandusa un nesās tālāk uz vārtiem.
Pusceļā gulēja kaudze melnā ģērbtu kruķu, ta�u viņi �ķita pārāk aizņemti, lau�oties ar Jefu, lai vispār ievērotu auto, kas viņus apbrauca.
HP taustījās ap kloķiem, līdz pa�ā aug�ā uz instrumentu paneļa ieraudzīja da�as pogas, kas izskatījās daudzsolo�i, un nospieda tik daudzas, cik vien varēja.
Bākuguns pie vējstikla tūlīt sāka mirgot, un mirldi vēlāk tai pie�palīdzēja gāzes darbinātā sirēna.
Vārti bija sāku�i atvērties, jau pirms viņ� tos ieraudzīja.
Burbulis krūtīs izsprāga caur rīkli, sasniedza muti, un mirklī, kad busiņ� izbrauca caur vārtiem, HP izplūda histēriskos smieklos, kas gandrīz lika aizkrist pa�a ausīm.
Elvis has left the fucking buUding'/'
���� Hallo?
-���� Labvakar, dārgais draugs, vai laikam, pareizāk sakot, labrīt. Bet jūs dro�i vien nedomājat, ka tas ir īpa�i labs. Varu iztēloties, ka jūtaties mazliet sarūgtināts�
-��� Sarūgtināts nav īstais vārds!
-��� Es saprotu un ļoti no�ēloju, ka lietas nav notiku�as tā, kā plānots.
�Jūs no�ēlojat?
-��� Protams, esmu tikpat sarūgtināts kā jūs, ta�u reizē gribu apgalvot, ka mēs darām, ko spējam, lai atgūtu nozagto informāciju.
-�� Jūsu apgalvojumiem �obrīd ir ļoti maza vērtība. Līdzko būsim atguvu�i kontroli pār situāciju, jūs būsiet mūsu pirmā prioritāte. Ja es būtu jūsu vietā, tūlīt pat izbeigtu visu darbību un paslēptos kaut kur ļoti tālu. Kad būsim beigu�i�
-��� Mums nevajadzētu steigties, Bleķa kungs. �obrīd jūs esat dusmīgs, un tas ir glu�i saprotami. Ta�u nevajag tādēļ padarīt draugu par ienaid�nieku. Saprotiet, nekad jau nevar zināt, kur� beigās izrādīsies cietā diska pēdējais īpa�nieks�
-�� Jūs gribat teikt: ja jums to izdosies iegūt pirmajam?
�Ja īstenosies �āds scenārijs, es varu jūs jau tagad nomierināt, Bleķa kungs. Protams, es personiski garantē�u, ka �ī informācija tiks dro�i uzglabāta. Jūs un PayTag ne ar ko neriskēsiet.
-��� Ak tā, tagad es saprotu� Un jūsu garantijām notikti ir sava cena
-��� Nekas �ajā pasaulē nav par brīvu, Bleķa kungs, un lai nu kuram, bet jums būtu jāzina, cik vērtīga var būt informācija, vai ne?
-��� Es jūs brīdinu�
-��� Apdomājieties labi, Bleķa kungs. Ja es būtu jūsu vietā, rūpīgi izsvērtu katru vārdu. Tātad ko jūs gribējāt teikt?
�� neko.
-��� Labi, tad �ķiet, ka mēs saprotamies. Es drīz atkal piezvanī�u un ceru, ka tad man būs labākas ziņas. Bet tikmēr � uz redzē�anos.
-���� Pie velna, kā tu varēji zināt�? Haselkvists paberzēja plaukstu locītavas. Nu� ka viņi mūs gaida?
Pamazām ausa gaisma, visapkārt me�ā sāka dziedāt putni.
HP paraustīja plecus, uzvilka kapu�jaku un nospļāvās nātrēs.
-���� Drīzāk nojautu. Visu laiku �ķita, ka mums kāds ir soli priek�ā. Vispirms tunelī, tad tas helikopters. It kā viņi zinātu, kur mēs atro�damies, paturētu mūs acīs. Turklāt mani brīdināja�
-���� Kur�?
-���� Nu, varētu teikt, ka draugs.
HP salocīja pēc urīna smirdo�o darbinieka formastērpu, pabāza to zem viena no sēdekļiem un sameklēja cigareti. Adrenalīna uzplūdi, kas pēdējo stundu bija liku�i rokām drebēt kā no Parkinsona slimī�bas, beidzot mazinājās.
Haselkvists joprojām ne�ķita īsti apmierināts.
-��� Bet kur tu dabūji visas tās mantas: elektro�oku, cieto disku ar personu kodiem�? Kad tu paspēji to sagādāt?
-��� Me�a kapu rajonā dzīvo viens mans vecais �oms, HP salika plaukstas ap cigareti. Viņ� var sadabūt gandrīz jebko, ja tikai cilvēks ir gatavs maksāt, HP nomurmināja caur mutes kaktiņu, cīnīdamies ar �ķiltavām. Vajadzēja tikai piekāpt, piezvanīt pie durvīm un jauki palūgt. Jūs ta�u uzdevāt man izstrādāt rezerves plānu�
Cigarete beidzot aizdegās, HP dziļi ievilka dūmu un tad izpūta dūmus pret egļu galotnēm.
For�i!
-���� Kas notiks ar Jefu? �oreiz tā bija Nūra.
-��� Nekas traks, gan jau viņ� tiks sveikā cauri. Draudi, nelikumīga iekļū�ana, mazliet vardarbīgas preto�anās apvienojumā ar uzbrukumu
policistiem. Ja viņ� iepriek� nav sodīts, nebūs nekas vairāk par naudas sodu. Nu, augstākais, pāris mēne�u cietumā.
Nūra neizskatījās tik atvieglota, kā HP bija cerējis, tāpēc piebilda:
-��� Atvērtā tipa cietumā�
Kāpēc viņ� nespēja iemācīties turēt muti!
-���� Bet es nesaprotu, kāpēc� īdēja Haselkvists. Kāpēc viņi mūs neaizturēja daudz agrāk. Kāpēc vispār ļāva mums pietuvoties Cietoksnim?
-�������������� Velns parāvis, nu padomā ta�u mazliet, Kent! no�ņācās Nūra.
-��� Vai tad PayTag varētu būt vēl labāks PR kā interneta teroristu gru�pas notver�ana nozieguma vietā? Ideāls veids, kā parādīt pasaulei un klientiem, cik efektīvs ir viņu dro�ības aparāts un vienlaikus cik izmisu�i un ļauni esam mēs, viņu pretinieki? Ja tu neesi ar mums, tad esi ar teroristiem. �is triks ir nostrādājis jau agrāk. Velns, kā es to jau sen nesapratu�
Viņa pacēla no zemes kādu zariņu un aizkaitināti uzvilka smiltīs da�as svītras.
-���� ES direktīva par datu uzglabā�anu noteikti strauji izietu caur visiem Eiropas valstu parlamentiem tie�i tādā pa�ā veidā, kā tas pēc vienpadsmitā septembra notika ar pretterorisma likumiem. Pēc tam PayTagatliktu tikai iekasēt naudu. Spēles vadītājs sagādāja meklē�anā izsludinātu teroristu un saveda viņu kopā ar da�iem citiem piemēro�tiem grēkā�iem. Ar cilvēkiem, kas jau bija izlietoti�
Nūra uzzīmēja �ķērssvītras pār svītrām, pārvēr�ot tās krustos.
�etri gabali�
Kādu brīdi neviens neko neteica.
Tad Haselkvists atkal pavēra muti, bet Nūra viņu apsteidza.
-Tas noteikti bija viņ�, to ta�u tu saproti?!
HP neatbildēja.
-���� K-kur�? Es nesaprotu� ņerkstēja Haselkvists.
-��� Avots, Mange. Viņ� mūs piemuļķoja.
-��� Tas nemaz nav tik dro�i, norūca HP.
-���� Protams, ir� Izskatījās, ka Hasekvistam beidzot ir pielēcis.
Tas viss bija viņa ideja! Viņ� saveda mūs kopā: mani, Nūru, Jefu�
-���� Un tevi, HP, Nūra nomurmināja, turpinādama vilkt svītras smiltīs.
-���� Var būt arī citi izskaidrojumi. Viņu pa�u varēja piemuļķot, Spēles vadītājs�
-���� Tu laikam negribi saprast! Nūra no�ņācās, iesviezdama zariņu brik�ņos. Mūs pie�ņāca, kārtīgi pie�ņāca kāds, kur� ir eksperts tāda veida prāta spēlēs. Cik mēs zinām, Mange varēja strādāt tie�i Spēles vadītājam, varbūt viņ� pat�
Nūra aprāvās.
-���� Ko? Ko tu gribēji teikt, Nūra? HP atcirta. Vai drīkstam dzirdēt tavu ģeniālo secinājumu?
-���� Es zinu, ka Mange ir tavs draugs, bet varbūt tev vajadzētu ap�svērt faktu, ka viņ� patiesībā IR Spēles vadītājs�
-���� Neiespējami!
-���� Kāpēc? �ķita, ka Haselkvists nostājas Nūras pusē.
-���� Tāpēc, ka esmu saticis Spēles vadītāju, es to jau teicu. Viņu sauc Tage Sammers, viņ� ir aptuveni septiņdesmit gadus vecs�
-���� Kā tu zini, ka viņ� ir Spēles vadītājs? Vai viņ� tā teica? -Tā atkal bija Nūra. Tagad viņi laikam strādāja pārī.
-��� Jā vai arī nē, ne glu�i� HP pats dzirdēja, cik �aubīgi izklau�sās. � Es viņu satiku me�a vidū. Viņ� deva man uzdevumu, pilnīgi traku uzdevumu, kuru es nekādi nevarēju izpildīt. Gribēja, lai es uzbrūku karaliskajai ģimenei. Jūs aptverat?
Neviens neko neteica, �ķita, ka tie abi gaida, kad viņ� turpinās.
-���� Kop� tā laika viņi mani vajā, cen�as padarīt mani traku�
-Vai tāpēc tu nolēmi no�aut Bleķu? Nūra jautāja.
-���� Ē� jā, vai pareizāk sakot, nē. Nu, es laikam nebiju savā ādā.
-���� Bet ko Spēle iegūtu, ja tu sajuktu prātā? Ja jau viņi gribēja, lai tu izpildi uzdevumu�
HP nebija atbildes uz �o jautājumu. Viņam joprojām trūka daudz gabaliņu, lai saliktu puzli kopā.
-��� Mange ir miris, viņ� atcirta. Tas ta�u kaut ko pierāda.
-��������������� Vai mēs tie�ām to zinām? �ķita, ka Haselkvists ir iekarsis.
�Nūra redzēja tikai to, ka �ķūnis uzgāja gaisā. Ja nu Mange paspēja izkļūt?
>
-���� Njā, man laikam jāpiekrīt HP, noteica Nūra. Tādā sprā�dzienā nevarēja izdzīvot neviens, par to es galvoju!
Mirkli iestājās klusums, kamēr Haselkvists apdomājās.
-��� Nu tad paskatieties �ādi! Helikopters tur ieradās tāpēc, lai dotu Mangem izdevību aizlaisties. Novērsa uzmanību, lai mēs aizbrauktu bez viņa. Patiesībā viņi nebija rēķināju�ies ar to, ka sprāgstvielas uzsprāgs, tām ta�u bija jāatrodas furgonā. Vai neatceraties, kā Mange protestēja, kad Jefs paziņoja, ka mums jāpārkravā mantas viņa ma�īnā?
Haselkvists kļuva aizvien dedzīgāks.
-Tā noteikti bija. Helikopters deva viņam iespēju aizlaisties, lai mēs tunelī dotos vieni. Turklāt te iederas arī GPS raidītājs, ko es ;itradu furgona aizmugurē. Viņiem vajadzēja paturēt mūs acīs pēc tam, kad turpinājām bez Manges�
Izskatījās, ka Nūra grib kaut ko teikt, bet Haselkvists pasteidzās pirmais.
-��� Pēc tam kad mēs nomainījām ma�īnu, viņi mūs pazaudēja. Sēdēja un blenza uz tuneli, kamēr mēs braucām pa galveno ceļu. Viss sakrīt�
HP neatbildēja, tikai piecēlās un sāka brist tie�i me�ā.
-��� Kur tu? Nūra uzsauca viņam nopakaļ.
-��� �urāt, viņ� atrūca lielākoties pats sev.
Viņam nebija nekādas vēlē�anās turpināt �o diskusiju. Mange bija miris, Sammers bija Spēles vadītājs. Ja arī Mange kaut kādā veidā bijis iejaukts, tad tā nabaga mazā briļļu �ūska, visticamāk, bija piemuļķota tāpat kā viņ� un tie abi āksti pie ma�īnas.
HP apstājās, izvilka d�oistiku un nomērķēja uz skudru pūzni. Kāds bija viņus nodevis, tas nu bija pilnīgi skaidrs. Bet, ja tas nebija Mange, kur� tad?
Vēl viens jautājums, uz kuru viņam trūka atbildes.
-��� Ko mēs tagad iesāksim? jautāja Nūra, kad HP atgriezās pie ma�īnas ar jaunu cigareti lūpu kaktiņā.
-��� Laidīsim atpakaļ pie civilizācijas, sameklēsim datoru ar labu pieslēgumu un nosūtīsim cietā diska saturu uz ikvienu iedomājamo /iņu redakciju un, protams, ari uz parlamenta locekļu e-pastiem.
Viņ� dziļi ievilka dūmu.
-��� Tad viņiem būs par ko padomāt pirms balsojuma par ES direk�tīvu. Tas ir visai �okējo�s piedzīvojums, � HP turpināja, �ādā veidā saņemt visas savas elektroniskās pēdas tie�i sejā. Un avīzes arī dabūs savu daļu. Iedomājieties tikai, cik �ajā burkā saldumu!
Viņ� pamāja uz savu mugursomu.
-��� Ārlaulības sakari, krāp�anās ar nodokļiem, visu iespējamo veidu nepiemērotie kontakti. You name it!
Viņ� iesmējās un papurināja galvu.
-���� Varbūt viss beigsies pat ar jaunām vēlē�anām. Jebkurā gadī�jumā�
-���� � ar PayTag, Bleķu un Spēli būs cauri! Nūra viņu papildināja.
Tagad viņas balss skanēja mazliet priecīgāk.
-���� Nekādu izred�u, ka viņi pēc tā atgūsies. Un ne tikai tāpēc, ka Zviedrijas meklētākais vīrietis pārspēja viņus viltībā un iekļuva viņu superdro�ajā klin�u bunkurā�
HP kaut ko norūca, pabeidza smēķēt cigareti un nospieda node�guli smiltīs.
-���� � vēl svarīgāk ir tas, ka cietais diska pierāda: viņi patie�ām bija izveidoju�i instrumentu, ar kuru piesavināties klientu informāciju. Atlasīt visu interesanto, bet pēc tam pārvērst informāciju pārdodamā vērtībā. Glu�i kā mēs visu laiku domājām!!! Nekādu iespēju, ka ar viņiem pēc tam kāds sadarbosies.
-Tad jau viss ir cauri, Haselkvists nopūtās. Mēs uzvarējām, viņi zaudēja. Game overP
HP jau grasījās atbildēt, ta�u aprāvās un pacēla roku. Tālumā atskanēja sirēnas.
Tad piepe�i iestājās klusums.
-��� Ātri ma�īnā! viņ� no�nācās.
Dzidri zilas debesis, gandrīz ne mākonī�a. Pavērtais virtuves logs ielaida telpā svaigu vēja pūsmu ar vasaras gaisu. Ideāls laiks kāzām, jauno pāri varēja tikai apsveikt.
Rebeka bija pamodusies jau ilgi pirms modinātāja zvana. �ķita, lca pa nakti viņai galvā ieķērusies kāda grupas Kent dziesma, un, lai gan smadzenēm pietika citas vielas, teksta rindiņas turpināja atkār�toties ausis. Atkal un atkal�
Tu neko nezini par mani.
Es neko nezinu par tevi.
Viņa ielika Nespresso automātā kafijas kapsulu un pacietīgi nogai�dīja, līdz dzeltenbrūnā �urkas astīte būs beigusi tecēt, pirms paņēma tasīti.
Kafija noslīdēja lejā bez problēmām, grūtāk gāja ar sviestmaizi. Uztraukums jau bija licis kuņģim sarauties uz pusi mazākam, un tur vairs neatlika necik daudz vietas.
Rebeka aizvēra acis un pāris rei�u dziļi ieelpoja, tad nolika kafijas tasīti un izstiepa rokas uz priek�u. Dziesma turpināja riņķot galvā.
Tu neko nezini par mani.
Es neko nezinu par tevi.
Atliku�as tikai da�as stundas, bet viņa joprojām nebija pieņēmusi lēmumu.
Vai varbūt bija'to izdarījusi jau sen�
Kā tu tagad jūties?
Vai tu kaut ko jūti?
Joke Bergs dziedāja viņai galvā.
Labs jautājums! Patiesībā lielisks.
Dīvainā kārtā pirmo reizi pa ilgiem laikiem Rebeka jutās pār.icidzo�i mierīga.
Viņa pārskatīja galvā visu shēmu, mēģināja iztēloties ekipā�as mar�rutu. Katru pagriezienu, katru ielu. Centās iztēloties skaņas, smar�as, iespaidus. Aizsargveste pie miesas, rācijas austiņa ausī, ieroi is pie gū�as.
Kādu bridi tas līdzēja, ta�u pēc da�ām minūtēm mūzika atgriezās.
Es neko nezinu par tevi.
Rebeka atvēra virtuves skapīti un gandrīz automātiski izņēma /.iļu pudelīti. Pasvārstīja to rokā, dzirdēja iek�ā nograbam mazās kapsulas.
Laiks izlemt. Ko viņa grib?
Melns vai sarkans?
Viņa noskrūvēja vāciņu.
Tu neko nezini par mani�
-���� Nolādēts, kā viņi varēja mūs tik ātri atrast?
-���� Nezinu, norūca HP, cenzdamies iespiesties sēdeklī.
Lielais policijas auto �ūpojās pa grantēto ceļu.
-Varbūt ma�īnu var izsekot� Nebiju domājis, ka kruķi tiku�i
tik tālu savā attīstībā�
Viņi pārlidoja pār grambu, un uz pussekundi ma�īna pacēlās virs zemes. Autiņam atsitoties pret ceļu, HP galva nobūk�ķēja pret sānu logu.
-���� Bļāviens!
Viņ� mēģināja paskatīties pa mazo aresta lodziņu busiņa aizmu�gurē, ta�u redzēja tikai smiltis, kas uzvirpuļoja aiz ma�īnas.
-���� Cik? viņ� uzkliedza Haselkvistam.
-��� Vismaz divas. Dro�i vien tām seko vairākas!
-���� Pagaidiet, sasodīts, mums vajadzēja iedomāties par to agrāk� Nūra atsprādzēja dro�ības jostu un pārrāpās uz priek�ējo sēdekli. Viņa padarbojās ap policijas radio, un mirkli vēlāk no skaļruņiem jau plūda atrauktas balsis.
9150, viņi dodas jums tie�i pretī.
Sapratu!
Haselkvists nospieda bremzes, parāva stūri un ar pla�u loku iegrieza busiņu sānceļā. Sakiet, ko gribat, bet braukt tas �alis prata�
Septiņdesmitais, te 9127, viņi nogriezās pa kreisi, tagad brauc uz ziemeļiem�
Sapratu, 9127, visām ma�īnām no septiņdesmitā, uz ziemeļiem, virziens Jaunceltne�
Radio operators apgabala komunikācijas centrālē izklausījās krietni mierīgāks nekā policisti, kas piedalījās vajā�anā.
Busiņa motors rēca, un grants ceļ� viņiem priek�ā bija manāmi sa�aurinājies. Ta�u Haselkvists ne�ķita īpa�i uztraucies.
-���� Pēc divsimt metriem es strauji griezī�os pa labi, tā ka turie�ties� � viņ� uzsauca.
-���� Kā tu zini? HP izstostīja, turēdamies no visa spēka.
-���� Pirms da�iem gadiem te braucu rallijā, atbildēja Haselkvists.
Viņ� nospieda brem�u pedāli un uzsāka vēl vienu kontrolētuslīdē�anu.
Septiņdesmitais, 9126, viņi strauji nogriezās, mēs pazaudē� pagai�diet.
HP aizturēja elpu.
Nē, mums atkal ir kontakts, viņi brauc uz rietumiem.
Sapratu, 9127, helikopters ir cefā.
-��� Ja helikopters mūs ieraudzīs, tad ir cauri, Haselkvists izgrūda caur zobiem.
Viņ� iegrieza busiņu vēl vienā sānceļā.
-���� Ir tikai viena izeja, viņ� sacīja pār plecu. Jums jālec ārā.
-Ko?!
-��� JUMS JĀLEC ĀRĀ! uzkliedza Haselkvists, neatraudams ska�tienu no ceļa. Es apstā�os un jūs izlaidī�u, tad turpinā�u braukt. Tvertnē vēl ir puse benzīna, un es varu braukt vēl vismaz pusstundu vai �etrdesmit minūtes. Ja viņi neaptvers, kur jūs izlēcāt, nemū�am jūs neatradīs.
-���� B-bet mēs esam me�a vidū� iesāka Nūra.
-��� Dzelzceļ� ir tur.
Haselkvists ar roku pamāja uz sānu logu viņas pusē.
-���� Sameklējiet to un ejiet uz dienvidiem. Pāris stundu gājiens līdz tuvākajai stacijai. Pēc tam vienkār�i ar vilcienu jāaizbrauc uz pilsētu.
-���� Bet mēs nevaram tevi atstāt�
-���� Kentam taisnība. Mums nav izvēles, HP viņu pārtrauca. Ja mūs aizturēs, cietais disks nonāks Spēles vadītāja rokās stundas laikā, un tad itin viss būs bijis veltīgi.
Nūra iekoda lūpā.
-��� Labi, viņa noteica. Saki, kas mums jādara, Kent.
-���� Mums vajag mazliet atelpas, kādu uzmanības novēr�anas manevru, lai paspēju apstāties.
Visām ma�īnām no Septiņdesmitā, helikopters būs klāt aptuveni pēc piecām minūtēm.
�obrīd vini brauc uz rietumiem. Turklāt �ķiet, ka vini mūs noklausās, tāpēc pāriesim uz rezerves kanālu. Kop� �ī brī�a tātad rezerves kanāls, beidzu!
Radio nopīkstēja, un busiņā iestājās pilnīgs klusums.
-���� Ugunsdzē�amais aparāts! Nūra pagriezās pret HP un pamāja ar galvu uz grīdu.
Pagāja kāda sekunde, iekams viņ� saprata.
HP atsprādzēja dro�ības jostu, atspērās starp sēdekļiem un nolie�cās. Uz grīdas pie vienas sienas stāvēja ugunsdzē�amais aparāts. Pāris sekundēs viņ� bija atrāvis gumijas siksnas un varēja to izņemt no stiprinājuma.
Nūra atgriezās aizmugures sēdeklī.
-��� Atver durvis! viņa uzsauca, un HP tūlīt paklausīja.
Smagās bīdāmās durvis tūlīt izrāvās no viņa tvēriena un atsprāga vaļā.
HP skatījās uz kokiem, kas aizzibēja garām tikai da�u metru attālumā.
-���� Mieru! Nūra kliedza. � Es tevi turu!
Tomēr viņ� vilcinājās.
-���� Helikopters ir gandrīz klāt! no vadītāja vietas uzsauca Haselkvists.
HP aizvēra acis.
Tagad vai nekad.
Viņ� atkabināja ugunsdzē�amā aparāta �ļūteni, izrāva dro�inājumu un piecēlās.
Nūra tūlīt satvēra viņu aiz jostas.
-��� Turieties! Es piebremzē�u un pielaidī�u viņus tuvāk.
Haselkvists atlaida gāzes pedāli, un piepe�i viņi aizmugurē izdzir�dēja policijas sirēnas.
-��� Tagad! Haselkvists uzsauca.
HP nolika vienu kāju uz pakāpiena. Pēc tam pabāza rumpi pa pusei ārā no ma�īnas. Josta griezās kreisajā nierē, un viņ� stingrāk sajuta Nūras tvērienu pret savu gurnu.
Pirmā policijas ma�īna atradās tikai desmit metru attālumā.
HP pacēla ugunsdzē�amā aparāta �ļūteni, nomērķēja�
Pēk�ņi viens busiņa riteņu pāris iebrauca bedrē, ma�īna salēcās, un HP ar galvu atsitās pret griestiem. Viņ� zaudēja līdzsvaru un da�as sekundes simtdaļas karājās gaisā.
Tad Nūra satvēra HP aug�delmu un ievilka viņu busiņā.
Velns, viņ� gandrīz�
-��� Aiziet, aiziet, AIZIET!!! no vadītāja sēdekļa kliedza Haselkvists.
HP atkal piecēlās, izkārās pa durvīm un atspērās pret kāpsli. Pacēla �ļūteni un nospieda rokturi.
No sprauslas iz�ļācās pulvera lietus. Ma�īnas saceltais vēj� to satvēra un pēc tam noklāja uz policijas auto vējstikla kā lielu, baltu segu.
Vadītājs tūlīt spieda uz bremzēm, bet HP tik un tā turpināja pūst pulveri, līdz auto bija nozudis dūmu mākonī viņiem aiz muguras. Pēc tam viņ� izmeta ugunsdzē�amo aparātu un ļāva Nūrai ievilkt sevi atpakaļ salonā.
Haselkvists atkal nospieda gāzes pedāli līdz grīdai.
-��� Pēc simt metriem būs pievedceļ�! viņ� sauca. Jūs leciet ārā, kad es samazinā�u ātrumu, lai nogrieztos. Pēc tam guliet nekustīgi, līdz viņi būs garām�
-���� Sapratu! HP atkal pietuvojās durvīm. Lai veicas, Kent. Tu esi ellīgi labs braucējs! viņ� uzsauca Haselkvistam un atbildē saņēma mājienu ar roku.
-���� Neaizmirsti mugursomu, Nūra sacīja viņam pie auss.
Velns!
Padomā, ja viņ� būtu aizmirsis cieto disku, pilnīgs Epic Fail!
HP pievilka sev klāt mugursomu, kas gulēja uz grīdas, un uzmauca siksnas uz pleciem.
Sprādzi arī! Nūra norādīja viņam uz krūtīm.
HP� kaut ko norūca pie sevis, tomēr paklausīja un aizsprādzēja veiklo metāla sprādzi starp plecu siksnām.
Busiņ� samazināja ātrumu, tad asi pagriezās pa labi.
-���� AIZIET! iekliedzās Haselkvists.
Viņa ar velosipēdu lēnām minās pa Rolambsvēgenu. Tad nogriezās uz parku un ripoja pa taciņu caur zālieniem.
Kaijas un vārnas, kā parasti, ķīvējās par naktī pamestajiem atkri�tumiem un ēdiena atliekām, bet sētnieku patruļa no komunālā die�nesta jau sāka visu uzkopt. Tagad, kad pilsētai bija pievērsta vismaz daļa pasaules skatienu, vajadzēja parādīt sevi no labākās puses. Citādi parkā redzēja tikai pārīti suņu saimnieku un kādu mo�u rīta skrējēju.
Rebeka mainīja ātrumu, lai tiktu galā ar stāvo uzbrauktuvi uz tilta pār Ziemeļu Mēlarstrandu. Zem viņas aizbrauca tuk�s pilsētas
autobuss, izrotāts ar zili dzelteniem karodziņiem.
Viņa turpināja ceļu uz Frīdhema laukumu, aizripināja garām sarkanajam signālam un apstājās pie caurlaides. Sajūta, izvelkot no kabatas policistes apliecību, bija negaidīti patīkama.
-��� Labrīt! sargs pārspīlēti priecīgi sveicināja, ar mājienu virzī�dams viņu garām.
Kad Rebeka bija pabraukusi garām vārtiem un ieripināja tunelī zem policijas ēkām, iepīkstējās viņas mobilais telefons.
Viņa izlasīja īsziņu tikai tad, kad bija atstājusi velosipēdu garā�ā.
Lai �odien veicas, Rebeka!
Tavs tēvs ar Tevi ļoti lepotos.
Kad viss būs galā, es apsolu pastāstīt visu par viņu.
Onkulis Tage
Rebekai nevil�us izlauzās smaids. Bet tad viņa ieraudzīja, ka mapē ir vēl viena īsziņa.
Tikai divi vārdi, bez nosūtītāja.
Neuzticies nevienam!
Rebeka to tūlīt izdzēsa.
Pie ģērbtuvēm viņa uzskrēja virsū Rūnebergam.
-��� Vai esi kaut ko dzirdējis? viņa jautāja pat nesasveicinājusies.
-���� �orīt agri uz ziemeļiem no Upsālas policija vajāja kādu auto. Vismaz desmit patruļma�īnas, helikopters, aiz�ķērsoti ceļi, itin viss. Pagāja kāda stunda, līdz vajā�anu pārtrauca�
-���� Un�? Rebeka aizturēja elpu.
Rūnebergs papurināja galvu.
-��� Viņi izspruka. Acīmredzot slēpjas kaut kur�
-���� � me�ā, viņa pabeidza teikumu, kaut gan HP ldausījās tikai ar pusausi.
Bija pagājusi apmēram pusstunda, līdz viņi atrada dzelzceļu. Tad sekoja vairāk nekā divu stundu gājiens zem kokiem gar sliedēm. Par spīti resnajām, polsterētajām plecu siksnām, mugursoma griezās sprandā un plecos. Kājas �ķita smagas, un HP jau pāris rei�u bija nogāzies uz izcilnām saknēm vai akmeņiem, kad viņi bija spiesti skriet me�ā zem kokiem, lai paslēptos no garāmbrauco�iem vilcieniem.
HP bija asfalta bērns, nevis me�inieks, un, kad adrenalīna uzplūdi bija norimu�i, viss lēnām nostājās savās vietās. Lietas, par ko viņ� nebija iedomājies iepriek�.
Sākumā viņi bija mazliet pļāpāju�i, lielākoties apspriedu�i, pa kuru ceļu doties, ta�u HP neparastā kārtā �oreiz bija mazrunīgs, un saruna apsīka.
Tagad Nūra acīmredzot gribēja mēģināt vēlreiz.
-���� Ko tu teici? HP nomurmināja.
-��� Es teicu, ka drīz būsim ārā no me�a. Man �ķiet, tikko dzirdēju baznīcas zvanus�
-���� Mhm.
Nūra pagriezās un uzmeta viņam ātru skatienu.
-Tu izskaties pilnīgi beigts. Kad tu pēdējoreiz gulēji?
HP neatbildēja. Mirkli valdīja klusums.
-���� �ēl par Mangi, Nāra beidzot ierunājās.
-���� K-ko? HP pacēla acis un apstājās.
-��� Avots, Mange. �ēl, ka tā notika.
HP tikai muļķīgi blenza, tāpēc viņa piebilda:
-���� Nu, ar �ķūni�
-��� Ā, okei, to jau tu vienreiz teici. � Viņ� novērsās.
-��� Vai tu dusmojies uz viņu?
HP neatbildēja, bet tas nekavēja Nūru turpināt.
-��� Tu ta�u saproti? Ka Mange mūs kaut kādā veidā uzmeta�
-���� Es negribu par to runāt.
-���� Bet tu pats teici, ka varbūt arī Mangi uzmeta. Ka Spēles vadītājs piemuļķoja viņu tāpat kā mūs, lika viņam noticēt, ka viņ� patiesībā dara labu.
-���� Pirms da�ām stundām tu biji vairāk vai mazāk dro�a, ka viņ� ir Spēles vadītājs� HP aizspēra no ceļa akmeni, tad vēl vienu.
-���� Es zinu un atvainojos par to. Stresā cilvēki sarunā ērmīgas lietas. Mangi apveda ap stūri tie�i tāpat kā tevi un mani, Nūra sacīja. Katrā ziņā tā es izvēlos uz to raudzīties.
HP turpināja spert uzbēruma akmeņus krūmos.
-��� Mange nav tas tips, kur� pārdotu draugu, viņ� norūca, neiz�klausīdamies īsti tik pārliecino�i, kā vajadzētu.
Laikam jāsaka nebija, viņ� klusībā sevi izlaboja.
Velns, Mange, kā gan tas varēja notikt!
Pēdējo notikumu virpulī HP nebija lāgā paspējis padomāt par �ķūni un sprādzienu. Bija izmantojis savu labi attīstīto prasmi likt smadzenēm pārlēkt pāri visam, ar ko bija nepatīkami saskarties. Ta�u �obrīd viņa superspējas pievīla�
Laiks mainīt tematu.
HP atsāka iet, bet Nūra strauji pagriezās, lai būtu viņam blakus.
-�� Tikai viena lieta� HP ierunājās. Es to gribēju jautāt kop� Pilsoņu�
-��� Tu gribēji zināt, vai es pielaidu uguni tavam dzīvoklim?
HP salēcās, bet, pirms viņ� bija paspējis atbildēt, Nūra ātri pa�skrēja uz priek�u.
-���� Redzi, tur? Vilciena stacija.
-���� Nu tad tā, kungi!
Policisti konferen�u telpā apklusa, tiklīdz ienāca Rūnebergs.
-���� Pēdējā pārbaude, pirms viss sākas. Ceremonija baznīcā beigsies pulksten 13.30, un tūlīt pēc tam izbrauks korte�s. Mēs brauksim pa Slotsbakenu, tad pa Norrbrū tiltu. Pa labi uz Kungstredgordenu un tad pa Kungstredgordsgātanu�
Viņ� ieturēja īsu pauzi, un da�i miesassargi saskatījās.
-���� Gar Kungstredgordenu esam izvietoju�i papildu darbiniekus civilā, lai novērstu risku, ka tur kāds mēģina atdarināt� Rūnebergs turpināja. Pēc tam pa kreisi, pa Hamnsgātanu uz Sergela laukumu un Svēavēgenu koncertzāles virzienā. Tiktāl ir jautājumi?
-���� Kādi jaunumi par aizdomās turētajiem? � jautāja viens no mie�sassargiem pa�ā priek�ā, dro�i vien jauniņais. Par Peter�onu un Al-Hasanu, viņ� piebilda svarīgā balsī.
-��� Gribēju pie tā ķerties vēlāk, bet, ja nu tu jautā� norūca Rūne�bergs, acīmredzot saīdzis par nepiecie�amību mainīt tematu. Vakar un �onakt ir bijis daudz notikumu. Farūks Al-Hasans jeb Magnuss Sandstrems, kā viņ� sevi da�kārt dēvē, visticamāk, ir gājis bojā. Viņa ma�īnu atrada saistībā ar sprādzienu kādā �ķūnī uz ziemeļiem no Upsālas kopā ar mirstīgajām atliekām. Tehniķi ir diezgan dro�i, ka tas ir viņ�. Starp atliekām bija vēl arī sprāgstvielu un mākslīgā mēs�lojuma pēdas, tātad runa varētu būt par pa�taisītu spridzekli, kas uzsprādzis par ātru. Drīz mēs saņemsim vairāk informācijas.
Rūnebergs īsi pamāja Tagem Sammeram, kas sēdēja uz krēsla netālu no durvīm. Stigsons sēdēja viņam blakus, un, kad Rūnebergs turpināja, Stigsons pieliecās un ie�ukstēja kaut ko Sammeram ausī. Rebeka sajuta kaklā kamolu un pāris rei�u norija siekalas, lai tiktu no tā vaļā.
-���� Attiecībā uz pārējiem � mēs esam aizturēju�i vēl vienu cilvēku zagtā policijas auto. Ta�u divi noziedznieki joprojām ir uz brīvām kājām, starp viņiem ari otrs galvenais aizdomās turētais.
Rūnebergs pa�ķielēja uz Rebekas pusi.
-���� Es runāju par Henriku Peter�onu, sauktu ari par HP.
Viņiem veicās. Nākamais vilciens uz Stokholmu bija jau pēc des�mit minūtēm, tie�i laikā, lai Nūra paspētu nopirkt biļetes un kaut ko ēdamu no stacijas automāta.
HP slēpās aiz vienas no kolonnām uz perona, vērodams, vai nemanīs vajātājus.
Viņ� aprija divus Snickers un paspēja noskalot �delikateses� lejā ar puspudeli kolas, ko Nūra viņam iedeva, pirms vilciens pieripoja pie perona.
Kad abi bija atradu�i divas brīvas vietas, HP jutās tik noguris, ka, aizmirsis noņemt mugursomu, iegāzās vietā pie loga. Par kroni visam metāla sprādze saķērās, un HP skaļi nolamājās, līdz ar to pievērsdams viņiem vairākus niknus citu pasa�ieru skatienus.
-���� Pagaidi, es palīdzē�u. � Nūra ieslīdēja sēdeklī un paliecās pret HP. Vispirms jāpaceļ un tad plāksnītes jāpagrie� prom vienu no otras.
Viņas galva bija pavisam tuvu HP sejai, viņ� juta Nūras pirkstus pie krū�kurvja, un uz mirkli pat �ķita, ka viņ� sao� viņas �ampūna smar�u. Savādi, bet sintētiskais ziedu aromāts piepe�i lika viņam sajusties mazliet labāk.
-���� Lūk, tā! Nūra dabūja vaļā sprādzi, un siksnas aizslīdēja katra uz savu pusi.
HP noņēma mugursomu, nolika to uz grīdas un dro�ības pēc atspieda pret vienu kāju, lai sajustu, ja ar to kaut kas notiktu. Tad atliecās atpakaļ un pamasēja sāpo�os plecus, cīnīdamies ar piepe�u vēlmi aizvērt acis.
Vilciens bija uzņēmis ātrumu, un bija gandrīz neiespējami preto�ties maigajai, līganajai kustībai. Tomēr HP gribēja mēģināt.
Viņ� pagriezās pret Nūru. Viņa grasījās aizbāzt aiz lūpas tabaku, tāpēc HP pieklājīgi pagaidīja, līdz mazā porcija būs ieņēmusi savu vietu.
-���� Mēs būsim pilsētā pēc mazāk nekā divām stundām, viņ� klusi sacīja. Lai visu pabeigtu, mums vajag tikai datoru un labu interneta pieslēgumu. Ir viena interneta kafejnīca pie Hētorjeta laukuma, es to esmu pāris rei�u izmantojis�
Nūra pamāja, ar mēles galu sakārtodama tabakas piciņu. �ī kus�tība HP tā fascinēja, ka viņ� gandrīz pazaudēja sarunas pavedienu.
-���� Izklausās labi, HP, tā arī darīsim. Vai esi domājis, ko iesāksim pēc tam?
Viņ� papurināja galvu.
-���� Man patiesībā ir vienalga. Kad faili būs publiskoti, PayTag nogrims kā akmens, visticamāk, aizvelkot līdzi Spēles vadītāju un varbūt pat visu Spēli. Viņi būs aizņemti, glābjot savu ādu.
-���� Un tu domā, ka viņi mūs aizmirsīs?
-��� Tad jau redzēsim�
HP paraustīja plecus.
-���� Kā būtu, ja tu pastāstītu, kā tur iesaistījies? � viņ� pēc mirkļa jautāja, īsti nezinādams, kāpēc.
Nūra aizcirta tabakdozes vāciņu un apdomādamās lēnām iebāza to kabatā.
-��� Tas ir gar� stāsts� viņa sacīja.
-��� Man tuvāko stundu nekas nav darāms, HP atteica, cenzda�mies savilkt lūpas visapburo�ākajā smaidā.
-��� Labi, bet tā būs īsā versija. Mums abiem mazliet jāatpū�as� Bija tā. Es spēlēju rokasbumbu elites līmenī. Veicās labi, mani pat uzņēma valsts izlasē. Trenējos gandrīz katru dienu�
HP pamāja ar galvu, lai izrādītu interesi, un tas bija vieglāk, nekā viņ� domājis.
-���� Es dzīvoju sportam, komandas garam, sacensībām. Bet tad guvu traumu.
-��� Ak vai!
HP būtu varējis sev iespert. Te vajadzēja izrādīt empātiju, bet viss, ko viņ� spēja izdvest, bija �Ak vai��
Ta�u Nūra nelikās to manām.
-��� Vienam ceļgalam pārplīsa krusteniskās saites, un ārsts paskaid�roja, ka mans organisms vienkār�i nespēj izturēt tik smagus treni�ņus. Es apzvērēju atgriezties, izgāju rehabilitācijas kursu, tomēr vairs nebija tā kā agrāk. Ja reiz ir radu�ās problēmas ar saitēm, cilvēks nekad vairs īsti neatlabst. Agrāk bijusi viena no labākajām, es atgrie�zos kā viduvējība. Trenējos vēl smagāk, bet tas, protams, bija pilnīgi stulbi.
Viņa pa�ūpoja galvu.
-���� Guvu jaunas traumas, un laiks uz rezervistu soliņa kļuva arvien ilgāks un ilgāks. Beidzot pati izvēlējos aiziet, pirms mani izmet uz visiem laikiem� Negribēju uzdāvināt nevienam to prieku; labāk aiz�iet, pirms piedzīvoju pazemojumu, katrā ziņā tā es spriedu. Tagad apdomājoties, tas ne�ķiet īpa�i gudri� Tu vari iztēloties abstinenci?
HP pamāja ar galvu. Plaksti �ķita smagi, tomēr viņ� gribēja dzir�dēt pārējo. �ķita, ka jau ir sapratis, kurp �is stāsts velk.
-��� Es nolēmu pabeigt mācības, ieguvu diplomu un sāku strādāt par veterināri. Tomēr man briesmīgi pietrūka sporta. Nekas cits tam nestāvēja ne tuvu. Tāpēc, kad Spēles vadītājs sazinājās ar mani, pie�dāvāja man jaunu kopību, jaunu spēles plānu�
Viņa paraustīja plecus.
-���� Kā tas notika? Es domāju: kā viņ� tevi dabūja rokā? Nu, Spēles vadītājs.
-��� Viss sākās ar vienkār�u e-pasta vēstuli, ielūgumu�
-���� � piedalīties pavisam unikālā piedzīvojumā, kādu tu nekad agrāk neesi�
-��� Jā, kaut kas tamlīdzīgs. Nūra pasmaidīja. Tikai vēlāk es sapratu, ka viņi ir mani izpētīju�i. Zināja visu: kas es esmu, ko esmu darījusi. Kā esmu iekārtota, uz kurām pogām jāspie��
HP pamāja.
-���� Izklausās pazīstami.
Galva �ķita aizvien smagāka, un viņ� bija spiests piepūlēties, lai noturētu acis vaļā.
-���� Klau, par to ugunsgrēku tavā dzīvoklī� ierunājās Nūra.
-���� Mums par to nav jārunā tagad, HP nomurmināja.
-���� Zinu, bet es gribu. Tev taisnība, tā biju es. Ta�u nebija domāts, ka tev būtu jācie�, es piezvanīju ugunsdzēsējiem, jau pirms pielaidu uguni. Gribēju būt dro�a, ka viņi ir ceļā. Bet tas, protams, nebija labi, varu aizbildināties tikai ar to, ka toreiz nespēju skaidri domāt. Gribēju pakāpties rezultātu sarakstā, sasniegt virsotni�
HP pamāja ar roku.
-��� Tev nav jāpaskaidro.
-���� Nē, ir gan. Es negribu, lai tu domā, ka�
-��� Es jau arī nedomāju, nomierinies. Trust me
Pēk�ņi vagona galā atvērās durvis un pa tām ienāca vīrietis tum�ā jakā. Viņ� aplūkoja vagonu ar tādu skatienu, kas lika HP ienirt aiz priek�ējā sola atzveltnes.
Durvis atkal atvērās, un tagad vīrietim blakus parādījās sieviete. �ķita, ka viņi brīdi kaut ko apsprie�, bet pēc tam atgriezās vagonā, no kura nāku�i.
-��� Viltus trauksme, sacīja Nūra. Viņi tikai meklēja brīvas vie�tas. Klau, kā jau teicu. Man ļoti �ēl par to ugunsgrēku, viņa turpi�nāja. -Tev man jātic. Es toreiz nedomāju'�kaidri.
-���� Nomierinies, Nūra.
Piepe�i HP �ķita, ka viņa galva ir pilna ar putru, un viņam bija ļoti grūti to noturēt taisni.
-���� Paklau, es esmu pilnīgi beigts. Kā būtu ar mirkli snaudas? viņ� nomurmināja. Varam dalīties ar kara stāstiņiem vēlāk�
-���� Protams. Nūra pamāja ar galvu. Nekādu problēmu.
HP atspieda galvu pret atzveltni, un Nūra viņam pievienojās.
Da�as minūtes vēlāk viņa piesardzīgi atvēra acis. Ieklausījās HP smagajā elpā, tad noliecās uz priek�u un uzmanīgi paņēma mugur�somu, ko viņ� bija nolicis uz grīdas.
Pēc tam klusi izslīdēja no sēdekļa un izgāja no vagona.
-���� Labi, ka es jūs satiku, Normēnas jaunkundz.
Tas bija Sammers. Viņam cie�i sekoja Stigsons un attāli pazīsta�mais vīrietis, ko Rebeka vakar bija manījusi gaitenī.
-���� Es un komisārs Stigsons esam ārkārtīgi pateicīgi par jūsu sadar�bo�anos. Mēs abi apbrīnojam jūsu gribasspēku un pienākuma apziņu.
Rebeka nedro�i pasmaidīja gan tāpēc, ka nespēja izprast �o �arādi, gan tāpēc, ka īsti nezināja, kā reaģēt uz negaidīto uzslavu.
-���� Paldies, viņa izstostīja.
Tre�ais vīrietis no kompānijas sniedza viņai roku.
-���� Ēriks Seder�elds, karaļnama preses sekretārs. Priecājos iepazī�ties. Pulkvedis Pellass par jums ļoti labi atsaucas. Viņ� pasmaidīja.
Ta�u smaids īsti nesniedzās līdz acīm, rokasspiediens bija mikls, un mākslotās pieklājības frāzes viegli atmaskojamas.
-���� Priecājos iepazīties, Rebeka nomurmināja. Diem�ēl man jāiet, mēs jau dodamies.
-���� Protams, noteica Sammers/Pellass. Mēs tikai gribējām no�vēlēt jums veiksmi, Normēnas jaunkundz.
Rebeka paskatījās viņam acīs, un mirklī, kad abi pārējie vīrie�i pagriezās, viņ� Rebekai ātri pamirk�ķināja.
*
Viņ� atradās labirintā, tas bija skaidrs gandrīz tūlīt. Ro�ainās sienas visapkārt nesniedzās līdz griestiem, turklāt �ķita sākamies un beidza�mies bez mazākās loģikas.
Viņam nebija ne jausmas, kā viņ� tur nokļuvis un kas viņu vajā. Eja priek�ā un aizmugurē bija tuk�a, nekur nedzirdēja ne skaņas. Tomēr viņ� zināja, ka viņi tur ir, ka no visām pusēm lau�as caur labirintu viņam pretī.
Mugursomas siksnas griezās plecos, un sāpes bija tik stipras, ka lika viņam samiegt acis, tomēr viņ� turpināja iet uz priek�u. Kaut kur �ajā labirintā bija visa atrisinājums, par to viņ� bija pārliecināts.
Ja tikai viņ� nokļūs galā pirmais, viss nokārtosies.
Kad viņ� apgāja ap stūri, viņa tur jau sēdēja. Maza meitene ar sar�kanu matu lenti, un viņ� tūlīt zināja, kas viņa ir. Viņa bija aizsegusi seju ar plaukstām, bet, viņam tuvojoties, palūkojās aug�up.
-���� Vai �is ir Luternas labirints? � viņa jautāja, un balss bija tie�i tāda, kā viņ� to atcerējās.
-����� Protams. Viņ� dzirdēja pats savu atbildi. Vari nākt man līdzi, ja gribi.
Viņ� pastiepa roku, bet meitene to nesatvēra.
-���� Es neuzdro�inos, � viņa sacīja. � Viņ� teica, ka tu esot bīstams�
-���� Kur� tad? Plēsējs?
-���� Nē, es viņu nepazīstu.
Nākamajā mirklī viņ� dzirdēja tuvojamies solus. Skaņas nāca no visām pusēm, pret asfaltu klaudzēja labi nospodrinātas melnas kurpes. Un viņ� zināja, kam tās pieder. Mati saslējās pakausī.
-���� Nāc, � viņ� teica meitenei. � Tevjānāk man līdzi�
Viņa papurināja galvu.
-�� Ja ie�u līdzi, mēs abi mirsim.
-��� Bet tev jānāk. Plēsējs� Viņa balss piepe�i skanēja gra�īgi kā mazam bērnam.
Viņa piecēlās, un piepe�i �ķita, ka abi ir pārvērtu�ies, mainīju�ies lomām. Viņa pieliecās, noglāstīja viņam matus un noskūpstīja vaigu.
-��� Aizmirsti Plēsēju. Luternas labirintā nokļūst tikai viena iemesla dēļ, Henke, � viņa �ukstēja. � �eit ierodas, lai mirtu�
*
Viņ� sēdēja divus vagonus tālāk un atplauka smaidā, līdzko viņu ieraudzīja.
-���� Lieliski, Nūra, es zināju, ka jums izdosies.
-���� Paldies.
Viņa apsēdās tuk�ajā sēdeldl viņam blakus un sniedza mugur�somu. Viņ� nolika to uz grīdas, pat negrasīdamies atvērt.
-��� Vai ar tevi viss labi? viņ� pajautāja.
-���� Protams, vina atteica.
-���� Un viņ�?
Atbildes nebija.
-���� Mums nav citas izvēles, tu to zini, Nūra�
-��� Jā, es zinu� Kā klājas Jefam?
-���� Neuztraucies par viņu, viņ� ir dro�ībā tur, kur atrodas. Cik mums ir laika?
-���� Pusstunda vai mazliet vairāk. Es iemetu kolas pudelē pusi rohipnola, un apvienojumā ar miega trūkumu� Viņa paraustīja plecus.
-���� Labi, tad laika pietiek. Tā stāv tur.
Viņ� ar �estu norādīja uz plauktu viņiem virs galvas.
-��� Un kā viņa māsai? � Nūra jautāja.
-��� Viņa ir tie�i tur, kur viņai jābūt.
Viņ� da�as sekundes skatījās uz Nūru.
-��� Tev viņ� patīk, vai ne? viņ� beidzot sacīja. HP�
Nūra neatbildēja.
Viņa tikai piecēlās, noņēma priek�metu no plaukta un uzmeta plecā.
-���� Viņ� domā, ka ar tevi manipulēja, viņa īsi sacīja. Ka tu gribēji labu, bet arī tevi piemuļķoja. Viņ� dod priek�roku �im skaid�rojumam, Mange�
Vņi bija izvietoti pie lielās baznīcas.
Se�i cilvēki ap ekipā�u. Rūnebergs priek�ā labajā pusē, Rebeka tādā pa�ā pozīcijā kreisajā pusē. Divas jātnieku vienības ar karavīriem svētku formastērpos visapkārt obeliskam. Zirgi nemierīgi mīņājās uz bruģa, un pakavu skaņas atbalsojās starp ēkām.
Dro�i vien jau kādu desmito reizi viņa domās uzskaitīja savu aprīkojumu. Steks, rācija, pistole. Viss piestiprināts pie jostas zem �aketes.
Rācijas vadiņ� stiepās pār muguru, pārvērzdamies telefona vadā virs apkaklītes, pirms sasniedza austiņu viņas kreisajā ausī. Otrā ausī bija austiņa no mobilā telefona, kur� ielikts �aketes iek�kabatā.
Rebeka pamēģināja paskriet pa pils pagalmu. Nekādu problēmu, viss atradās tur, kur tam jābūt.
Viņa ieskatījās pulkstenī.
Vēl �etrdesmit minūtes.
-���� Mosties, HP! Viņa piesardzīgi papurināja HP aiz pleca.
Negribīgi atvēris acis, viņ� tikai pēc brī�a aptvēra, kur atrodas.
-���� Mēs esam gandrīz galā, � Nūra sacīja.
-���� Okei. HP piecēlās sēdus, izberzēja acis un tad palūkojās uz grīdu, meldēdams mugursomu.
Tā bija pazudusi!
Panikas pārņemts, viņ� pieliecās tik ātri, ka atsitās ar galvu pret priek�ējo sēdekli. Bet tajā pa�ā mirklī pamanīja, ka soma ir tikai paslīdējusi tālāk zem sēdekļa.
-Tu miegā runāji, sacīja Nāra.
-��� Ak tā. HP atliecās atpakaļ, berzēdams galvu.
-��� Vienus un tos pa�us vārdus, atkal un atkal.
-���� Kādus?
-���� Luternas labirints. Ko tas nozīmē?
HP paraustīja plecus.
-����� You tellmeK Es jau vairākas nedēļas cen�os to izdibināt. Luterna ir kāda vieta Vācijas ziemeļos, precīzāk, Vestfālenē. Tas ir viss, ko man izdevies uzzināt.
-���� Skaidrs, tas izskaidro ielas nosaukumu�
-Ko?
-���� Vestfālene kādu laiku piederēja Zviedrijai, tāpēc tās vārdā no�sauca ielu.
-���� Bet pagaidi, par ko tu runā? Stokholmā nav Luternas ielas�
-���� Nē, vairs ne. Tā pazuda, kad tika uzbūvēta Kungsgātana. Gan iela, gan Hētorjsgrenda�
Nūru pārtrauca skaļruņa paziņojums.
Vilciens pienāk Stokholmas Centrālajā stacijā. Izkāp�ana kreisajā pusē.
�Zviedrijas dzelzceļ�� sveic jūs Stokholmā un vēlreiz atvainojas par nokavē�anos�
Nūra piecēlās no sēdekļa.
-���� Laiks doties�
HP izstaipījās un ar pūlēm piecēlās no savas vietas pie loga.
-���� Kur tad tā Luternas iela bija?
-��� Apmēram tur, kur Malm�ilnadsgātana �ķērso Kungsgātanu. Universitātē nopelnīju piecpadsmit kredītpunktus Stokholmas arhi�tektūras kursā, ja nu tu brīnies� viņa piebilda. Vienīgais iemesls, kāpēc atceros Luternas ielu, ir tas, ka mums bija brīva puse dienas, lai aizbrauktu un nofotografētu plāksnīti.
Vilciens strauji samazināja ātrumu, un vagons sa�ūpojās.
-���� Plāksnīti? HP uzlika plecos mugursomu.
-���� Zem Malm�ilnadsbrū tilta ir plāksnīte� Nūra piepalīdzēja viņam ar siksnām. Par piemiņu Brunkebergsosenas pārrau�anai un
pilsētas daļu apvieno�anai vai kaut kas uz to pusi. Tas bija arī jautā�jums eksī.
Vilciens vēl vairāk samazināja ātrumu.
Nūra rūpīgi aiztaisīja sprādzi HP uz krūtīm un pārvilka viņam pār galvu jakas kapuci. Cilvēki vagonā sāka lēnām virzīties uz izejām, Nūra satvēra *HP aiz rokas un apņēmīgi spiedās uz durvīm.
Vilciens klusi pieslīdēja pie perona.
Viņi tos ieraudzīja uzreiz. Divus vīrus tum�os uzvalkos un sau�lesbrillēs perona galā un vēl divus perona vidū. Austiņas viņiem ausīs bija skaidri saredzamas.
Nūra saspieda HP roku.
-���� Gatavs?
Viņ� pamāja.
Nūra pagriezās un darbojās ap biezo audumu virs sprādzes, vairā�kas reizes pārlipināja lenti, līdz bija apmierināta. Tā spieda HP krūtis, it kā būtu izaugusi lielāka, kamēr viņ� gulēja.
-��� Tā, tagad varēsi skriet, tev neberzīs.
Vilciens pēdējo reizi noraustījās.
-Ja mēs pa�ķirsimies, negaidi mani, Nūra sacīja. Uzdevums ir pirmajā vietā. Lai notiktu kas notikdams, tev jādodas uz interneta kafejnīcu, skaidrs?
HP pamāja.
-���� Labi.
Mirklī, kad atskanēja durvju signāls, Nūra paliecās uz priek�u, aplika rokas HP ap kaklu un noskūpstīja viņu.
-��� Vēl trīsdesmit minūtes. Vai esi gatava?
Viņa pamāja ar galvu Rūnebergam, kas apņēmīgiem soļiem nāca pār bruģi, ta�u viņ� uz mājienu neatbildēja.
-��� Visi �urp.
Viņiem pievienojās pārējie �etri miesassargi.
-Tikko ir saņemta jauna informācija. Diviem atliku�ajiem no�ziedzniekiem no pakaļdzī�anās Upsālas me�os ir izdevies tikt līdz Stokholmai.
-��� Vai atcelsim? jautāja viens no miesassargiem.
Rūnebergs papurināja galvu. Acīmredzot draudi nav pietiekami
nopietni�
Viņ� uzmeta Rebekai ātru skatienu.
-���� Kāds patie�ām vēlas, lai �is korte�s tomēr brauktu. Gandrīz �ķiet, ka par katru cenu�
Nūra aizspraucās garām da�iem nervoziem pasa�ieriem un izvilka HP sev līdzi uz perona.
Vilciens pretējā pusē arī acīmredzot tikko bija piestājis, jo peronu ātri piepildīja cilvēki, kas devās da�ādos virzienos.
Viņi līklo�iem piesardzīgi devās uz priek�u, turēdami galvas noliektas. Līdz izejai vairs nebija tālu, kad skaļ� sauciens aiz mugu�ras lika HP pagriezties atpakaļ. Divi uzvalkos tērpti vīri nāca tie�i pie viņiem.
-���� Nāc!
Nūra vilka HP sev līdzi, kustoties uz priek�u aizvien ātrāk.
Slīpi priek�ā pa kreisi divi citi vīri ar elkoņiem centās izlauzties cauri pasa�ieru straumei. Nūra pagrūda da�us tuvāk eso�os un metās skrie�us. Viens no pasa�ieriem nokrita tie�i priek�ā uzvalkos tērpta�jiem, ta�u Nūra neapstājās. Atradusi brīvu joslu gar perona malu, viņa saspieda HP roku stiprāk un kāpināja tempu.
Līdz izejai bija atliku�i vēl pārdesmit metri.
Tajā pa�ā mirklī HP pamanīja vīru no Cietok�ņa. Stūraino augumu nevarēja nepazīt. Dro�ības dienesta vadītājs, kuru viņ� bija gandrīz sabraucis�
Vīrietis nekustējās, tikai gaidīja pie izejas, blenzdams tie�i viņiem virsū. Ceļgali viegli saliekti, rokas paceltas priek�ā kā amerikāņu fut�bola spēlētājam.
HP parāva Nūras roku un palūkojās pār plecu. Sekotāji bija tikai da�us metrus aiz viņiem. Nekādu iespēju skriet atpakaļ, bēg�anas ceļ� bija pilnībā nogriezts�
Vēl desmit metru līdz stūrainajam. HP saskatīja smaidu vīrie�a sejā. Riebīgu �ūskas smaidu, kas lika viņam nodrebēt.
Ta�u Nūra turpināja skriet uz priek�u, �ķietami nemanot bries�mas.
Vīrietis saguma, uzrāva plecus�
Nākamajā sekundē Nūra atlaida HP roku. Viņas garās kājas kus�tējās uz asfalta kā virzuļi, vēl vairāk palielinot ātrumu.
Viņa atspērās�
� un uztriecās vīrietim virsū. Abu augumi sadūrās ar dobju būk�ki.
HP dzirdēja, kā Nūra iekliedzas, redzēja meitenes rokas ceļamies un krītam, kad viņa nikni uzbruka vīrietim. HP pārņēma refleksīva vēlme viņai palīdzēt.
Ta�u piepe�i viņ� aptvēra, ka Nūra nekliedz uz vīrieti.
Vina kliedz uz vinu.
-���� Neapstājies, neapstājies, ne�
Vīrie�a milzīgās rokas satvēra Nūras kaklu, pacēla viņu virs zemes un aprāva kliedzienu. HP centās skatīties taisni uz priek�u, mērķēt uz izeju, ta�u bija neiespējami nelūkoties atpakaļ. Nūra me�onīgi ķepurojās, cenzdamās atraisīt tvērienu ap kaklu, ta�u stūrainais acīm�redzot �ņaudza no visa spēka.
HP bija spiests paskatīties uz priek�u, lai netrāpītu stenderē. Izskrējis hallē, viņ� pēdējo reizi pagriezās atpakaļ un paguva ierau�dzīt, kā milzenis nomet Nūras nekustīgo ķermeni, it kā viņa būtu lupatu lelle.
�īs jūtas pārsteidza HP. Tās uzradās ne no kurienes, un viņam vajadzēja tikai sekundes simtdaļu, lai tās identificētu.
Naids.
Nokaitēts, svilino�s naids.
Sekotāji joprojām bija cie�i uz pēdām. HP metās cauri lielajai hallei, nomērķējis uz galveno ieeju. Ta�u, grasīdamies pagriezties pa
kreisi uz Centrālo laukumu, viņ� caur stikla durvīm pamanīja ārpusē stāvo�o policijas ma�īnu un turpināja skriet taisni uz priek�u. Kāds kliedza viņam nopakaļ, ta�u viņ� to neņēma vērā.
Velns, protams, viņam būtu vajadzējis skriet lejā uz metro, nevis mesties uz tuvāko izeju kā tādai sasodītai �urkai!
Halles dienvidu gals tuvojās ātri, un visas izejas palika aiz mugu�ras. Te bija tikai restorāni, neviena saprātīga bēg�anas ceļa.
Ātrs skatiens atpakaļ.
Divi uzvalkotie desmit metru aiz muguras, tad vēl viena banda ar stūraino priek�galā mazliet tālāk.
Nesamazinot ātrumu, HP tuvojās restorāna durvīm. Tad paskrēja garām zāles pārziņa ni�ai un nomērķēja uz telpas tālāko galu.
Pa kreisi atvērās divviru durvis, un pa tām iznāca viesmīlis ar diviem �ķīvjiem. HP apskrēja viņu ar mazāko iespējamo atstarpi un ienesās virtuvē.
Divi pui�i pavāru uzsvār�os izbrīnīju�ies pacēla acis.
�Izeja? HP kliedza.
Viens no pavāriem norādīja ar cepamo lāpstiņu.
-���� Paldies, HP izmeta, atsākdams skrējienu.
Pie vienas sienas stāvēja servējamie ratiņi, un viņ�, daudz nedo�mādams, pagrūda tos aiz sevis sekotāju virzienā. Tad ar pilnu spēku metās ārdurvīs, nospieda rokturi un izstreipuļoja ie�ogotā pagalmā.
Tie�i viņam priek�ā, otrpus �ogam, slējās desmit metru augsti cementa stabi Klārstrandas viadukta balsti.
Dabiska refleksa vadīts, HP metās pa labi, un pagāja vairākas sekundes, iekams viņ� aptvēra, ka izeja ir pretējā virzienā.
Velns! Vajātāji jau lauzās caur durvīm.
Stacijas ēkas galasienu klāja sastatnes, un gandrīz tie�i sev priek�ā HP pamanīja kāpnītes. Viņ� uzrāpās pa tām kā satrakojies �impanze, sasniedza otro stāvu un mirklī, kad pirmais no uzvalkotajiem uzlika roku uz kāpnītēm, iespēra pa tām, cik stipri vien spēja.
Kāpnītes nogāzās zemē, HP dzirdēja lāstus no lejas, ta�u neka�vējās, lai paskatītos, vai kādam ir trāpīts. Viņ� skrēja pa dēļiem, līdz sasniedza citas kāpnes un uzrāpās uz nākamo stāvu.
Tagad viadukta margas bija saskatāmas jau skaidrāk.
Vēl viens stāvs, un nu viņ� juta sastatnes līgojamies zem vajātāju skrejo�ajiem soļiem.
Ceturtais stāvs bija vienā augstumā ar margām. Vienīgā pro�blēma divi metri gaisa, kas tās �ķīra no sastatnēm�
Pēdējās kāpnītes, un HP sasniedza aug�ējo stāvu.
Ak kungs, cik augstu!
Kāds kaut ko kliedza angļu valodā.
Sastatnes stipri �ūpojās, un HP minēja, ka dro�i vien visi vajātāji vienlaikus ir metu�ies aug�up pa kāpnēm.
Viadukta asfalts bija tikai kādu metru zem viņa, ta�u atstarpe noteikti bija lielāka par diviem metriem. Grūti, bet ne neiespējami�
Tomēr tagad viņam bija mugursoma, un dīvainā kārtā tā �ķita smagāka nekā iepriek�. Patiesībā jau tas nozīmēja vien to, ka spēki sāk izsīkt.
Sastatnes �ūpojās aizvien stiprāk.
HP aizspēra dro�ības margas, pakāpās soli atpakaļ un atspiedās pret ēkas sienu.
Mirklī, kad pirmais vajātājs sasniedza viņa stāvu, HP atgrūdās no sienas, paspēra tikai vienu soli un lēca taisni uz priek�u�
-���� Nu ko, kungi, ceremonija ir galā, viņai ausī sacīja Ludes radiobalss. Rēķinieties ar desmit minūtēm, kamēr līgava atsvai�dzināsies, un tad būs laiks. Mēs tūlīt vedīsim ekipā�u, uz pils ārējo pagalmu.
Rūnebergs stāvēja desmit metru tālāk, bariņa vidū, un viņam apkārt drūzmējās mundieros ģērbti kolēģi ar lielu daudzumu zelta uz pleciem. Rebeka centās notvert viņa skatienu, ta�u neveiksmīgi. Sirds sāka sisties straujāk, mute bija izkaltusi.
Nākamajā mirklī iezvanījās viņas telefons.
Viņa nospieda handsfree austiņu pogu.
-Jā.
-���� Es tikai gribēju zināt, kā tev klājas�
-���� Nekādu problēmu.
-���� Labi�
-���� Un kā tev? viņa jautāja.
-Tā nekas, bija nelieli sare�ģījumi, bet nekas traks�
-���� Kādi sare�ģījumi? viņa vaicāja.
Ta�u viņ� jau bija pārtraucis sarunu.
Viņ� pārlēca pār viadukta margām ar nepilnu desmit centimetru rezervi un piezemējās uz ietves. Kritiena spēks izmeta viņu uz brauk�tuves, tomēr pēdējā brīdī viņ� paguva izvairīties no me�onīgi signali�zējo�a autobusa, kas pabrauca garām tikai pāris centimetru attālumā.
HP aizstreipuļoja atpakaļ uz ietvi un ieraudzīja vajātājus uz sa�statnēm. Neviens no tiem ne�ķita pietiekami mundrs, lai atkārtotu viņa lēcienu, un HP nespēja atturēties viņiem nepamājis. Bet tad ieraudzīja, ka uz priek�u panāk stūrainais.
-����� You there don�t fuckin move!
HP atbildēja ar paceltu vidējo pirkstu.
-���� �aujiet uz viņu! vīrietis pavēlēja tuvākajam uzvalkam.
-���� No way
-���� Kurā pusē tu esi, puis? Viņ� ir fucking terorists, �auj uz viņu. It�s an order!
Uzvalkotie �ķita saviebjamies.
-��� Jūs neesat mūsu �efs, viens norūca. Turklāt �eit ir Zviedrija.
Stūrainais skaļi nolamājās, tad uzmeta ātru skatienu HP, pagrūda uzvalkotos sāņus un atspērās pret sienu.
Bļāviens! Tas trakais tie�ām domāja lēkt.
HP apgriezās, �ķērsoja brauktuvi un sāka skriet.
Nokļuvis pusceļā lejup pa slīpumu, viņ� aptvēra, ka būtu vaja�dzējis doties otrā virzienā. Slīpums veda tie�i lejā uz Sēderledenu, turklāt pretēji brauk�anas virzienam. Automa�īnas plūda viņam pretī, vairākas nikni signalizēja, un HP skaļi nolamājās par savu stulbo
izvēli. Ta�u griezties atpakaļ bija par vēlu. Viņ� vienkār�i turējās tik tuvu malai, cik vien spēja.
Palūkojies pāri margām, HP lejā ieraudzīja virpuļojo�o ūdeni.
Stremmenā lēkt nevarēja peldē�ana nebija viņa stiprā puse; visticamāk, viņ� beigtu mū�u kā uzpampis slīkonis kādā no slū�u kanāliem pie parlamenta ēkas. Nemaz nerunājot par neveiksmīgo kombināciju ūdens un cietais disks�
Labāk turpināt skriet.
Pēc pāris soļiem HP beidzot uzdro�inājās paskatīties atpakaļ.
Stūrainais bija tikai piecpadsmit divdesmit metru attālumā. Seja ko�i sarkana, īsās, muskuļotās kājas cilājās neiedomājamā tempā. Lai gan vīrietis bija ģērbies uzvalkā un mokasīnos, bet pats HP skrie��anai krietni piemērotākās drēbēs, �ķita, ka stūrainais viņu panāk.
Nu, protams, mugursoma! Tā viņu kavēja. Ja vēl pieskaita pēdējo nedēļu pārgurumu, nebija nekāds brīnums, ka kājas vairs lāgā neklausīja.
Stremsborga bija HP vienīgā cerība.
Ta�u, vēl nesasniedzis mazo saliņu, viņ� jau saprata, ka tas ir bez�cerīgi. Lai gan attālums nemaz nebija tik liels, tilta margas traucētu kārtīgi atsperties. Un cietais disks nedrīkstēja samirkt.
Tāpēc HP turpināja skriet.
Attālums līdz stūrainajam vienmērīgi saruka.
Tuvākā sala bija Ridarholmena. Tur viņam nāksies �ķērsot visu �oseju, tad dzelzceļa sliedes un visbeidzot cīnīties ar stāvu kalna sienu� Ta�u citu iespēju nebija.
HP palaida garām da�as ma�īnas un izskrēja uz brauktuves. Kāds Passat viņu gandrīz notrieca, bet pēdējā brīdi vadītājs pagrieza stūri un apbrauca HP par pusmetru. Sķērītē pārlēcis pār betona barjeru starp joslām, viņ� nokļuva dienvidu virziena joslā.
Plau�as krūtīs svila, bet rīkle bija sarāvusies kā kokteiļu salmiņ�.
HP turpināja skriet pa brauktuvi, �oreiz satiksmes virzienā.
Ķieģeļu pils Ridarholmenā meta uz brauktuves garas ēnas.
-��� Nu tu man esi rokā, maita! ierēcās stūrainais viņam aiz muguras.
-���� Nu tad aiziet!
Atkal Rūneberga balss rācijā, un da�as sekundes vēlāk no rietumu velves iznāca jaunlaulātie.
Viņi neizskatījās tik laimīgi, kā Rebeka bija gaidījusi. Drīzāk mazliet nervozi. Tas gan nebija nekāds brīnums, ņemot vērā mediju uzmanību galvenokārt jau televīzijas tie�raidi kā Zviedrijā, tā vai�rākās citās valstīs, kur tika uzturēta dzīva interese par monarhijām. Turklāt jaunlaulātajiem līdz dienas beigām vēl bija jāiztur gan kor�te�s, gan garas formālas vakariņas. Tur nepalika īpa�i daudz spēka kāzu naktij�
Livrejā tērpts vīrs atvēra ekipā�as durvis, un kāds cits palīdzēja līgavai sakārtot kleitu, pirms viņa apsēdās.
Līgavainis gaidīja lejā. Viņ� ātri paskatījās uz Rebeku un nedro�i pasmaidīja. Rebeka atbildēja ar īsu mājienu.
HP ieskrēja noēnotā ceļa posmā un turpināja skriet da�us metrus gar brauktuvi.
Doma par rāp�anos klints sienā bija jāatmet. Milzenis jau atradās pārāk tuvu, HP nepaspētu pieveikt ne metru, kad jau būtu norauts zemē.
Sirds krūtīs gandrīz sprāga pu�u, mutē jautās asiņu gar�a, un vēmiens vairs nebija tālu.
HP spēji apstājās un pagriezās. Nedaudz ietupās ceļos, sagatavo�damies cīņai.
Arī stūrainais samazināja ātrumu, līdz beidzot pavisam apstājās pāris metru attālumā un ņirdzīgi pasmīnēja.
-Tu domā, ka vari tikt ar mani galā, puis? viņ� uzsauca angļu valodā.
HP neatbildēja, tikai blenza uz satiksmi, kas kustējās aiz vīrie�a muguras.
Automa�īnas plūda viņiem abās pusēs, vadītāji signalizēja, bet stūrainais nelikās par to ne zinis. HP paspēra da�us piesardzīgus soļus atpakaļ un piepe�i sajuta svilino�us saules starus uz skausta. Vēl pēc pāris soļiem viņ� atkal bija ēnā.
Tālumā aiz stūrainā muguras parādījās liels kravas auto.
Un HP prātā uzradās kaut kas līdzīgs idejai�
-����� Come on boy, let�s do this the easy way..? vīrietis auroja, lai pārldiegtu satiksmi.
HP ielūkojās viņam acīs, tad paspēra vēl da�us soļus atpakaļ, pirms strauji apstājās un pacēla gaisā vidējo pirkstu.
Stūrainais saspringa, sagatavojās lēcienam. Viņa lūpas atiezās plē�soņas smaidā.
-��� Any last words?
-����� Yippikayee, motherfucker! iekliedzās HP.
Pēc tam viņ� metās zemē uz brauktuves un apsedza galvu ar rokām.
Kravas auto trāpīja stūrainajam no aizmugures ar pilnu spēku. Tas izskatījās gandrīz kā filmā: vienu mirkli viņ� tur bija nākamajā vairs ne.
Kravinieks kauco�ām bremzēm turpināja ceļu pār gulo�o HP un aizripoja vēl gandrīz piecdesmit metru, iekams �oferis ma�īnu aptu�rēja.
Pirmais, ko HP ieraudzīja, piesardzīgi pacēļis galvu, bija vientuļ� mokasīns uz brauktuves.
Viņ� nolēca uz metrostacijas jumta, iekārās vienā no stiprajām sijām un tad ļāva sev nokrist uz perona. Piezemē�anās izdevās mīkstāka, nekā viņ� gaidījis, turklāt perons bija gandrīz tuk�s.
HP dzirdēja vairākas sirēnas skanam aug�ā uz Sēderledenas auto�strādes, bet drīz vien tās izgaisa pienāko�ā metro dunoņā.
Iekāpis vagonā, HP iekrita tuvākajā brīvajā sēdeklī. Mugursoma atsitās pret atzveltni, un viņ� trīco�ām rokām sāka ņemties ap sprādzi. Tomēr pēc da�ām sekundēm padevās.
Adrenalīna uzplūdi bija tik milzīgi, ka ķermenis drebēja kā pnei�matiskais urbis un viņam kļuva nelabi. HP paliecās uz priek�u un centās turēt galvu tik zemu, cik vien iespējams.
Fūūū!
Viņ� vēl nekad agrāk nebija redzējis cilvēku mirstam.
Vismaz ne tādā veidā.
Lai gan patiesībā bija�
Tie�i tāpat kā ar Dāgu un balkona margām, HP bija visu izplāno�jis. Atradis gaismas joslu, kur �ofera acis, tobrīd pieradu�as pie ēnas, ap�ilbs. Un aizvilinājis stūraino uz īsto vietu�
Bet, tie�i tāpat kā ar Dāgu, viņam nebija izvēles. Toreiz tas notika, lai glābtu Rebeku; �oreiz, lai glābtu sevi pa�u.
Nu, ne glu�i�
Patiesībā lai glābtu viņus abus.
Tagad vajadzēja tikai nosūtīt cietā diska saturu avīzēm, tad Spēle un PayTag būs vēsture. Viņ�, Beka, Nūra un pārējie būs brīvi.
Starp citu, Nūra�
Viņa bija upurējusies HP dēļ, metusies virsū stūrainajam, labi zinādama, ka viņai nav nekādu izred�u. Uzņēmusies sitienu komandas labā. Neviens nekad agrāk viņa dēļ neko tādu nebija darījis. Kad viss būs galā, vajadzēs skaisti pateikties.
Tas ir, ja Nūra joprojām bija dzīva�
Vilciens iedārdināja Centrālajā stacijā, un HP instinktīvi sarāvās sēdeklī. Bet tie�i tāpat kā vecpilsētā perons bija gandrīz tuk�s. īsta spoku pilsēta'.
Savādi�
Kur paliku�i visi cilvēki?
Slotsbakenu bija piepildījis cilvēku pūlis. Un vēl citi gaidīja vietā, kur viņi nogriezās pa kreisi gar pils dārzu. Kameras, fotoaparāti, simtiem mobilo telefonu�
Kad diena būs galā, viņa būs redzama tūksto�os fotogrāfiju un video kadru, vai nu gribēja to, vai ne.
Braucot lejup no pakalna, temps bija patīkams, ta�u, kad viss korte�s nokļuva līdzenā ceļa gabalā, jātnieki no soļiem pārgāja rik�os. Ekipā�as zirgi darīja to pa�u, bet Rebeka un pārējie pieci miesassargi ap ratiem bija spiesti mesties skrie�us, lai turētos līdzi.
Pirmo masku viņa ieraudzīja jau uz Norrbrū tilta.
HP atvēra interneta kafejnīcas durvis un taisnā ceļā devās pie letes.
-��� Man vajag datoru ar ātrāko pieslēgumu uz divām stundām vai ilgāk� viņ� sacīja darbiniekam, ta�u tas gandrīz nenovērsās no televizora, kas karājās virs letes.
-���� Sorry, vecīt, internets nedarbojas.
-���� Ko? Mobilais arī ne?
-���� Yep, darbinieks pa pusei pagriezās pret HP. Platjosla, ADSL, mobilais� Nedarbojas jau kop� pagāju�ās nakts. Viņi domā, ka kaut kur uzkārusies programmatūra. Es pats domāju, ka tas ir kāzu dēļ�
-���� Kā dēļ?
-���� Kāzu dēļ, vecīt! Darbinieks ar �estu norādīja uz ekrānu, kur bija redzama ekipā�a un daudz zirgu. Lielais brālis negrib protestus, tāpēc viņi ir izslēgu�i tīklu, tie�i tāpat kā izdarīja Ēģiptē, saproti?
-���� Okei, HP izklaidīgi nomurmināja.
Kaut kas televizora ekrānā piesaistīja viņa uzmanību. Viens no uzvalkos tērptajiem pie ekipā�as izskatījās attāli pazīstams. Kamera pievilka tuvāk�
Piepe�i HP sastinga.
-���� Kurp viņi brauc? viņ� izdvesa, satvēris darbinieku aiz izbalē�ju�ā T krekla.
-���� Atpakaļ uz pili, kur gan citur. Nomierinies�
-��� Ak nē, stulbeni, es domāju mar�rutu. Izskatās pēc Kungstredgordenas� Kurp viņi brauks tālāk?
-��� Uz Sergela laukumu, pēc tam uz Svēavēgenu un tad nogriezīsies pa kreisi uz�
Kungsgātanu!!!
Nolādēts!
Otrā un tre�ā maska stāvēja Stremgātanā pie Operas.
Baltas Gaja Foksa maskas ar melnu bārdiņu un uzliektām ūsām tie�i tāpat kā pie Grand Hotel pirms da�ām dienām.
Balti ģērbtie cilvēki aiz maskām nekustējās, tikai stāvēja pilnīgi mierīgi, padarīdami iespaidu vēl �ausmino�āku.
-��� Tu viņus redzēji, Lude? � Rebeka sacīja mikrofonā pie plaukstas locītavas.
-��� Jā, viņ� īsi atbildēja. Tagad visu uzmanību, kungi, tūlīt būs Kungstredgordsgātana, viņ� piebilda.
Korte�s veica pla�u kreiso pagriezienu.
HP izskrēja no kafejnīcas, pagriezās ap stūri un metās uz Hētorjetu. Viņam �ķita, ka pa gabalu dzird skatītāju gaviļu saucienus.
�etras jaunas maskas, izkliedētas gar Kungstredgordsgātanu, pie�cas gar Hamngātanu, bet ne mazāko nemiera pazīmju.
Varbūt tas nebija nemaz tik dīvaini. Papildu visiem karavīriem un brīvprātīgajiem, kas veidoja sardzes sienu gar mar�rutu, viņa bija redzējusi vēl vismaz divdesmit kolēģus formastērpos un da�us civilā.
Tomēr masku skaits pieauga�
Par vienu vairāk uz katras ielas, pa kuru viņi brauca. Tā nevarēja būt sagadī�anās. Te pilnīgi noteikti kaut kas notika.
Viņi iegriezās Sergela laukumā un apbrauca ap stikla obelisku. Gaviļu saucieni bija tik skaļi, ka Rebeka tik tikko dzirdēja ie�erkstamies rāciju.
Hētorjeta laukums bija pilns ar cilvēkiem, un viņ� bija spiests lauzt ceļu ar elkoņiem. Jo tuvāk nāca Svēavēgena, jo blīvāka kļuva ļau�u masa, un HP saprata, ka viņam vajadzīgs alternatīvais plāns. Protams, metro!
Viņ� pagriezās un skrēja atpakaļ pa Sergelsgātanu, iegriezās starp diviem augstiem namiem un centās neskatīties uz aug�u.
Pārlēca pāri barjerai, trīs lēcienos pieveica kāpnes un tad skrēja pa peronu uz stacijas ziemeļu galu. Neapstādamies viņ� izvilka no jakas kabatas telefonu.
-��� Uzmanību visiem miesassargiem! Tikko pie Hētorjeta ir redzēts cilvēks, kura apraksts atbilst vienam no aizdomās turētajiem.
Balss rācijā piederēja Stigsonam, Rebeka par to bija gandrīz pār�liecināta.
Mute bija izkaltusi, un viņa pāris rei�u norija siekalas, cenzdamās to samitrināt. Veltīgi.
-��� Vai viss kārtībā, Normēna?
-��� Viss okei, Lude.
-��� Labi, tagad visiem uzmanību. Tās maskas mani uztrauc� Svēavēgena un tagad septiņas maskas. Par vienu vairāk, ja salīdzi�nāja ar Sergela laukumu.
Korte�a priek�ējā daļa uzsāka pagriezienu uz Kungsgātanu. Atskanēja mobilā telefona zvans, ta�u Rebeka to ignorēja.
Nolādēts, neatbild!
Viņ� uzskrēja aug�ā ziemeļu pusē, izlauzās līdz izejai un nokļuva uz ietves. Ielu ielenca cilvēki formastērpos, ta�u viņi �ķita tur novie�toti vairāk dekorācijas pēc.
Malm�ilnadsbrū tilts bija tikai piecdesmit metru pa labi.
HP uzvilka kapuci uz galvas, izņēma no kabatas saulesbrilles un sāka spraukties turp.
Pa gabalu bija dzirdama zirgu pakavu klaboņa.
Viņa ieraudzīja maskas mirklī, kad ekipā�a uzsāka pagriezienu. �oreiz tās stāvēja cie�i blakus cita citai. Vispirms astoņas, bet pēc tam vairāk.
Daudz vairāk�
-��� Tas man nepatīk, nomurmināja Rūnebergs.
Telefona signāls turpināja skanēt Rebekas labajā ausī.
*
Bija atliku�i vēl piecpadsmit metri, kad viņ� ieraudzīja rakstu zem tilta velves. Trīsdimensonālas rozā kastītes ar zilām apmalēm savijās, veidojot hipnotiskas figūras. Tie�i tāpat kā rasējumā, �is raksts atgādināja labirintu.
Luternas labirints!
Viņ� bija to atradis!
Pakavu klaboņa kļuva skaļāka, atbalsojās starp ēkām un sajaucās ar skatītāju gavilēm.
Tajā pa�ā mirklī viņ� ieraudzīja lielos, melnos ventilācijas cauru�mus abos tilta velves galos. Piecus metrus virs ietves, pavērstus ideālā leņķī pret brauktuvi.
Divas melnas apļa formas restes, tie�i tā, kā bija aprakstīts Plēsēja zīmējumā, apmēram metru diametrā. Vai, precīzāk sakot, 1016,1 milimetrs.
NOLĀDĒTS!!!
Pirmie priek�pulka zirgi bija jau gandrīz pie tilta.
HP iebāza kabatā telefonu, pagrūda sāņus cilvēkus sev priek�a, ar elkoņiem izlauzās uz ceļa un sāka skriet pretī korte�am. Mugursoma joprojām lēkāja viņam uz muguras. Piepe�i tā �ķita smagāka nekā jebkad�
Rebeka ieraudzīja viņu pa lielu gabalu.
Tum�as drēbes, izspūrusi bārda, saulesbrilles, galvā kapuce. Gai��ās mugursomas lences bija skaidri saskatāmas uz krūtīm. Viņ� skrēja tie�i pretī ekipā�ai, tie�i pretī viņai.
Vicināja rokas un kaut ko kliedza.
Viņas rokas tūlīt ķērās pie maksts. Satvēra pistoles stobru. Izvilkt aizslēgs�
-���� BUMBA! viņ� kliedza. TUR IR BUMBA!!
Ta�u �ķita, ka Rebeka vinu nedzird.
HP redzēja, kā viņa un pārējie miesassargi pavēr� pret viņu savus iero�us. It kā tie�i viņ� būtu apdraudējums!
Nākamajā mirklī viņ� pamanīja maskas. Visur gar ielu. Piec�desmit, simt, vēl vairāk. It kā tās kaut ko gaidītu. Un piepe�i viņ� saprata�
Pasaule sāka griezties palēninātā kustībā, kamēr visi puzles gaba�liņi viņa galvā piepe�i uzvirpuļoja, salauza iepriek� salikto zīmējumu un izveidoja jaunu.
Daudz �ausmīgāku�
Tunelis, bumba, sprādziens �ķūnī. Stipras rokas, kas iznesa viņu no �ūsku dzīvokļa, injicēja viņam serumu. Kāds, kur� stāvēja aiz viņa dzīvokļa durvīm pie Me�a kapiem un nosūtīja īsziņu. Brīdināja par nodevēju.
Sprādziens, Reimans, bēg�ana.
Nūra, kas rūpīgi sasprādzēja viņa smago mugursomu. Aprakstīja viņam īsto vietu, iz�ķiro�o puzles gabaliņu. Nāves skūpsts�
HP strauji apstājās un pacēla rokas. Balsis atbalsojās viņa galvā, pārkliedza cita citu. Brī�iem skaidras, brī�iem neskaidras.
Tas ir tavs pēdējais uzdevums, Henrik!
Melns vai sarkans?
Tev jāveic nāvējo�s uzbrukums karaliskajās kāzās�
Wanna play a geim, Henrik Peter�on?
Luterna, nevis Luters.
Plēsējs, es viņu nepazīstu�
Vai tu esi pārliecināts?
Ne jau Plēsējs�
Viņ� lēnām kāpās atpakaļ, raustīja lences, lai noņemtu mugur�somu. Ta�u sprādze atteicās padoties.
-��� ATKĀPIETIES! viņ� iekliedzās, cik skaļi vien spēja.
Luternas labirintā ierodas, lai mirtu � �ukstēja balss viņa galvā.
Nevis Plēsējs.
Bet�?
Nesējs!
-���� MAN MUGURSOMĀ IR BUMBA! viņ� iekliedzās.
Viņa mērķēja tie�i nāves zonā, tur, kur mugursomas lences sa�krustojās virs sirds.
-���� BUMBA! kāds kliedza rācijas austiņā, un uz mirkli viņai �ķita, ka tā ir Tages Sammera balss. Ta�u brīdinājums bija pilnīgi lieks.
Viņa uzspieda mēlītei.
Ieelpoja�
Kā dūres trieciens pa krūtīm � apmēram tāda bija sajūta. Dīvainā kārtā tas lika visam izskatīties vēl lēnākam. Piepe�i viņ� uztvēra ik sīkāko detaļu sev apkārt. Ieroci, kas pavērsts viņam pret krūtīm, ļau�u pūļa stieptos panikas kliedzienus. Visur augumi, kas spie�as cits citam virsū palēninātā kustībā. Cen�as pēc iespējas attālināties no viņa.
Tomēr, par spīti pierādījumiem, par spīti tam, ka pulvera dūmi dedzināja nāsis un blīk�ķis joprojām atbalsojās pret bungādiņām, sma�dzenes atteicās pieņemt īstenību. It kā tās aizsargātos pret neiespējamo, neiedomājamo, neaptveramo�
Tas glu�i vienkār�i nevarēja notikt.
Ne tagad!
Nekad!
Vina bija uz vinu iz�āvusi�
VIŅA
BIJA
UZ VIŅU iz�Āvusi!!!
Pistole joprojām bija pavērsta pret viņa krūtīm. Viņas skatiens virs stobra ledains, pilnīgi bez emocijām. It kā tas piederētu pavisam citam cilvēkam. Sve�iniekam.
Viņ� centās pacelt vienu roku, atvēra muti, lai kaut ko sacītu. Ta�u vienīgā skaņa, kas izvēlās pār lūpām, bija kluss vaids. Piepe�i un bez kāda brīdinājuma laiks atguva savu parasto ātrumu. Sāpes izplatījās no krū�kurvja kā vilnis un turpinājās lejup caur augumu, liekot asfaltam zem viņa sa�ūpoties. Ceļgali padevās, un viņ� paspēra pāris grīļīgu soļu atpakaļ, cenzdamies noturēt līdzsvaru.
Nākamajā mirklī viens papēdis atdūrās pret trotuāra malu. Bezsvara sekunde, kamēr viņ� cīnījās pret gravitāciju.
Tad sapnim līdzīga brīvā kritiena sajūta.
Un līdz ar to Spēle viņam bija galā.
Sprādziens bija tik spēcīgs, ka viņa to sajuta krūtis. Tas pāris sekun�u atbalsojās starp namu sienām, pirms tam sekoja otrais un tre�ais.
Pret nakts debesīm uzplauka gaismas strūklakas, baltas, sarkanas, zilas. Tām sekoja jauna uguņo�ana.
Tālumā pie pils bija dzirdamas ļau�u pūļa gaviles.
-���� Krā�ņi, vai ne?
-��� Jā. Viņa pakāpās pēdējos pakāpienus līdz platformai un no�stājās viņam blakus pie margām.
Da�us metrus virs viņu galvām griezās milzīgā neona reklāma un zaļais NK\ogo pārvērtās sarkanā pulkstenī.
-��� Mīļā Rebeka, man tie�ām no sirds �ēl� Viņ� pagriezās pret Rebeku un iepleta rokas. Atbildība, protams, gulst arī uz mani.
Rebeka paspēra soli uz priek�u un aplika rokas viņam ap kaklu.
-���� Paldies, onkuli Tage� viņa sacīja viņam pie pleca.
-��� Vai es varu kaut ko darīt, mīļā? Viņ� paliecās atpakaļ un piesardzīgi satvēra viņas aug�delmus. 7
-���� Nē, katrā zinā ne �obrīd.
Viņa skatījās uz pili, kur uzplauka jaunas salūta puķes.
-Tādā veidā zaudēt brāli. Būt spiestai izdarīt to pa�ai� Viņ� pa�ūpoja galvu.
Rebeka neatbildēja, viņa centās norīt kamolu, kas spriedās kaklā.
-���� Mīļā Rebeka, es pat nespēju iztēloties, kā tu jūties.
Viņa skumjā balss iedūra Rebekai kā nazis, un vienu mirkli emo�cijas gandrīz guva virsroku. Tomēr viņa ātri savaldījās.
-���� Mans plāns izgāzās, briesmīgi izgāzās, un, par spīti visiem mūsu centieniem, Henriku nevarēja glābt, Sammers turpināja.
-������ Henriks nesa bumbu un, tikai pateicoties tavai apņēmīgajai
rīcībai, nepaspēja to uzspridzināt. Viņ� par to zināja, pat kliedza, ka viņam ir bumba�
Tage Sammers noplātīja rokas un paspēra soli atpakaļ.
-���� Henriks bija izdarījis savu izvēli, un tu biji spiesta izdarīt savu. Tu �opēcpusdien izglābi daudz dzīvību, ceru, ka tu to saproti. Da��kārt daudzu labums jāpaceļ pāri indivīda labumam�
Rebeka norija siekalas un klusēdama pamāja ar galvu. Asaras svi�lināja plakstiņus, tomēr viņa no visa spēka centās saņemties. Saglabāt kontroli�
Nakts debesīs uzplauka jauns salūts.
-���� Drosmīgs lēmums turpināt kāzu svinības, viņa noteica.
-��� Viņam bija laba runa�
-Jā, Viņa Majestāti bie�i novērtē par zemu. �ādos brī�os cilvēki parāda, ko viņi patiesībā ir vērti. Runa televīzijā tam bija labs pie�rādījums.
-���� Mhm, Rebeka nomurmināja.
-���� Nācijai ir nepiecie�ams vienojo�s spēks, Sammers turpināja,
-����� kāds, kur� palīdz mums stāties pretī visām grūtībām, kas gaida nākotnē. Viņa Majestāte to saprot�
-��� Vai katrā zinā vina PR nodala�
-���� Kā, lūdzu?
-��� Nekas, Rebeka nomurmināja. Vienkār�i viss �ķita tik saga�tavots, it kā�
-���� It kā kas, Rebeka?
Sammers pie�ķieba galvu un pēto�i palūkojās uz viņu.
-��� Nekas, viņa nomurmināja. Piedod, bet es īsti neesmu savā ādā, onkuli Tage.
-���� Es saprotu, mīļā Rebeka, tev nav par ko atvainoties.
Viņa pagriezās pret margām, un abi brīdi stāvēja blakus klusēdami.
-���� Kas notiks tālāk, izmeklē�anā? Rebeka ierunājās.
Sammers paraustīja plecus.
-��� Magnuss Sandstrems un tavs brālis ir miru�i, trīs pārēji sē� aiz restēm. Lai gan atliek vēl daudz detaļu, galvenais uzdevums principā ir atrisināts. Spēle ir sagrauta, un vainīgie saņems sodu.
-���� Glu�i tik vienkār�i ta�u nevar būt, onkuli Tage�
-���� Kā tu to domā?
-��� Aiz viņiem ta�u stāv kaut kas vairāk, ir citi iesaistītie. Piemē�ram, kur� izgatavoja bumbu, kas bija Henkes mugursomā? Un kas bija cilvēki maskās?
-���� Nu, cik mums zināms, aiz tās bumbas varēja stāvēt jebkur�. Sandstrems bija ticamākais kandidāts� Bet masku protests gar kor�te�a ceļu varēja būt tīrā sakritība. Da�kārt sazvērestības teorijas ir tikai vienkār�s veids, kā aizbēgt no smagās īstenības.
-���� Un tēvs?
-���� Ko tu ar to gribi teikt?
-��� Viņ� strādāja tev, darīja visu, ko tu lūdzi. Apmēram tāpat kā
es�
Rebekas kuņģis sa�ņaudzās, un viņa bija spiesta ieturēt pauzi.
-Tas tiesa, Erlands bija īpa�i uzticams kolēģis. Tādiem vienmēr ir vieta lielākajā daļā organizāciju, Rebeka.
Viņ� pagaidīja, līdz vārdi sasniedza Rebekas apziņu.
-��� V-vai tu man piedāvā darbu, onkuli Tage?
Viņ� klusi pasmaidīja.
-Ja es to darītu, vai tu to pieņemtu, Rebeka? Domāju, ka mēs varētu kļūt par lielisku komandu. Cilvēks ar tavu apņēmību un pa�kontroli. Tāds, kur� nevilcinās darīt to, kas nepiecie�ams, lai cik nepatīkams būtu uzdevums. Tādiem cilvēkiem ir vieta ikvienā orga�nizācijā�
Rebeka dziļi ievilka elpu.
-Tu ta�u zini, ka man jau ir darbs. Kad viss būs nomierinājies, es tur atgriezī�os. Palīdzē�u noskaidrot, kas īsti te notika� Viņa ar galvu pamāja Karaļa torņu virzienā.
Sammers pasmaidīja.
-���� Es jau patiesībā nemaz negaidīju citu atbildi, Rebeka.
Viņ� pieliecās un pacēla rūtainu termosu, kas bija atbalstīts pret margām.
-��� Vai drīkstu vismaz piedāvāt tasi kafijas, pirms �ķiramies?
-��� Jā, paldies�
Sammers izņēma divas krūzītes un tās piepildīja.
-��� Vai es stāstīju, kāpēc esmu tā pieķēries �ai vietai?
Rebeka papurināja galvu un uzmanīgi papūta karsto kafiju.
-��� Mans tēvs strādāja kompānijā ASEA. Viņ� piedalījās pulksteņa montē�anā 1939. gadā. Toreiz gan tas atradās uz telefonu torņa Brunkeberjas laukumā.
Sammers norādīja pāri māju jumtiem.
-��� Tēvs mēdza vest mani turp, lai to rādītu. Stāstīja, kā tas nogā�dāts aug�ā. Redzi, tornis bija �etrdesmit piecus metrus augsts, reibi�no�s augstums tiem laikiem�
Rebeka pamāja ar galvu un lēnām pacēla krūzīti pie mutes.
-���� Es ļoti lepojos ar savu tēvu, da�kārt pat lielījos saviem drau�giem ar to, ka viņ� uzstādījis pulksteni viens pats. Sammers iesmē�jās. Diem�ēl 1953. gadā telefonu tornis aizdegās, pulkstenis tika noņemts un atstāts noliktavā. Tēvs nomira pēc da�iem gadiem�
Rebeka slepus pētīja vīrie�a profilu. Ērgļa degunu, ādu, kas no�stiepās pār vaigiem, tum�ās acis, kas tik ļoti atgādināja tēvu.
-���� Par laimi, ar da�ādu kontaktu palīdzību man pamazām izdevās panākt, ka tiek uzstādīts �is masts. Tādā veidā mana tēva pulkstenim varēja atdot īsto vietu.
Sammers pagriezās un uzsmaidīja viņai. Viņ� joprojām turēja rokā krūzīti, bet �ķita, ka nav pieskāries kafijai.
-���� Paldies par stāstu, onkuli Tage, bet es labāk gribētu, lai tu�
-���� Pastāstu par tavu tēvu, jā, es saprotu. Tāpēc tu esi �eit. Tu ba�ī�jies, ko Erlands būtu varējis izdarīt ar to revolveri. Ko viņ� varētu būt pastrādājis. Tik ļoti ba�ījies, ka nespēji gulēt, vai ne?
Rebeka smagi pamāja, lēnām paceldama un nolaizdama galvu, it kā viņas kakls īsti negribētu klausīt.
-���� Nabaga Rebeka. Sammers pasmaidīja. Pēdējie gadi tev nav biju�i viegli, vai ne? Viss, kas noticis, avārija Lindhāgena laukumā, atentāts pret ASV Valsts sekretāri. Starp citu, policijas auto ar bumbu vadīja Henke, bet to jau tu noteikti esi uzminējusi�
Rebeka pavēra muti un mēģināja kaut ko teikt.
-���� Ku�, nesatraucies. Sānimers uzlika lūpām cimdā tērptu pirk�stu. -Tas paliks starp mums. Turklāt tie�i Henriks meta �oka granātu uz karalisko korte�u Kungstredgordenā, bet ari to tu noteikti zināji, it īpa�i, kad ieraudzīji viņu videoierakstā Dro�ības policijā. Sammers pasmaidīja un viegli saviebās. Henriks ir �ur tur piedalījies, man patiesībā viņa pietrūks. Viņ� iesmējās. Domāju, ka mums visiem pietrūks� Bet, mīļā Rebeka, kas ar tevi?
Plastmasas krūzīte bija izkritusi viņai no rokas un ar blīk�ķi atsi�tusies pret restoto grīdu.
-���� Varbūt tev vajadzētu apsēsties� Viņ� ar �estu pamāja uz kāp�nēm.
Rebeka paklausīja, noslīga uz aug�ējā pakāpiena un atspieda galvu pret margām. Metāls �ķita vēss un auksts.
-���� Nabaga Rebeka, Sammers sacīja, lēnām pieiedams viņai klāt. -Turēta aizdomās par amatpārkāpumu Dārfūrā, pēc tam tevi atlaida no darba un pameta draugs. Un �odien tu biji spiesta no�aut savu brāli. Tik bezgala traģiski�
Viņ� uzmanīgi noglāstīja Rebekai pieri.
Zaļie burti reklāmā viņiem virs galvas pārvērtās par pulksteni, pie�ķirdami Sammera sejai sarkanu nokrāsu. Viņ� pieliecās un sāka atpogāt Rebekas �aketi.
-���� Skumji, ka visam jābeidzas �ādi, mīļā, diem�ēl manā nozarē nevar atļauties risku atstāt vaļējus pavedienus. Es patiesībā brīnos par to, ka pēc visa, kas noticis, kolēģi joprojām ļauj tev nēsāt ieroci.
Viņ� taustījās Rebekai pie jostas un izvilka no maksts viņas die�nesta ieroci.
Viņa nemēģināja Sammeru apturēt.
-��� Nekad jau nevar zināt, ko tu varētu izdomāt, mīļā Rebeka.
Viņ� pagrieza ieroci, mirkli to rūpīgi nopētīja.
Rebekai no acs kaktiņa izripoja asara, tad vēl viena.
-���� Turklāt varbūt pat nebūtu slikti no tā visa aizbēgt? Nabaga policiste, kas no�āva pati savu brāli. Prese nebūs �ēlīga. Varētu pat teikt, ka tādā veidā es izdaru tev pakalpojumu.
Rebeka skatījās uz viņu, mēģināja atvērt muti.
-���� K-kafija� viņa beidzot izstostīja.
-��� Ā, nekas traks. Tā pati viela, kas tabletēs, ko tu jau lieto. Tikai mazliet stiprāka. Paskaties, uz etiķetes pat ir tavs vārds�
Sammers izvilka pudelīti un pakratīja to starp īk�ķi un rādītāj�pirkstu. Pēc tam iebāza to Rebekai kabatā.
-���� Baidos, ka laiks atvadīties�
Viņ� pacēla ieroci un pavilka aizslēgu.
Pēc tam pielika stobru viņai pie deniņiem un nospieda mēlīti.
Ierocis noklik�ķēja.
Sammers parāva to pie sevis, vēlreiz pavilka aizslēgu un nospieda mēlīti.
Ierocis atkal noklik�ķēja.
Viņ� blenza uz pistoli, nesaprazdams, kas notiek.
Rebeka pacēla galvu un ieskatījās viņam acīs. Pēc tam uzlika plaukstu uz pistoles stobra, piecēlās un vienkār�i izrāva ieroci vīrie�tim no rokas.
Sammers paspēra grīļīgu soli atpakaļ, tad vēl vienu. Pirmo reizi kop� abi bija satiku�ies, viņa savaldība ieplaisāja, un mirkli viņ� izskatī�jās gandrīz nobijies. Tas pārgāja pāris sekundēs, pēc tam viņ� saņēmās.
Rebeka satvēra ieroci abās rokās un divas reizes pavilka aizslēgu. No aptveres izlidoja divas tuk�ās patronas, atsitās pret restēm un tad pa spraugām nokrita uz jumta divdesmit metru zemāk.
Rebeka nolaida ieroci vidukļa augstumā, bet joprojām turēja to pavērstu pret Sammeru.
-��������������� Kaujas patronas, viņa īsi sacīja, ar galvu pamājusi uz ieroci.
-���� Ja nu tu gadījumā to apsver� Starp citu, es vairs nelietoju ne tabletes, ne filtrēto kafiju, viņa piebilda. Kāds pastāstīja, ka tas nenākot man par labu.
Sammera mute savilkās svītriņā.
-���� Skaidrs� � Viņ� brīdi nopētīja Rebeku. Kas īsti tas bija�?
-��� Ā, sīka detaļa. Nenozīmīgs nieks, kura atklā�ana prasīja vairā�kas dienas.
Sammers neatbildēja, tikai turpināja viņu vērot.
-���� Bankas seifs, tavs stāsts, fotogrāfijas, viss ideāli derēja kopā. Ikviens puzles gabaliņ� nevainojami iekrita vietā, un Turēs Segrēna
stāsts Karaliskajā bibliotēkā sasēja pēdējos pavedienus. Kā jau teicu, viss bija nevainojami�
-���� Bet?
-���� Nevainojami, ja nebūtu vārda�
-��� Tagad es īsti nesaprotu. Sammers pie�ķieba galvu.
-Tūre mazliet novirzījās no temata un nejau�i nosauca mani aplamā vārdā, lai gan ātri un pieklājīgi sevi izlaboja. Maza, nepa�tīkama pārteik�anās, tas arī viss. Tikai viena problēma� Es nebiju teikusi Tūrēm, kā mani sauc, tātad viņ� to jau zināja. Zināja, kā es izskatos, zināja, ka es ieradī�os bibliotēkā un mani interesēs kodol�iero�u programma. Vienīgais, kur� to zināja, biji tu.
-���� Un ar to pietika, lai tev rastos aizdomas?
-���� Ar to un ar aizvien lielāku pārliecību, ka manu telefonu kāds noklausās. Zina, kur es atrodos un ar ko kontaktējos. Visbeidzot man izpalīdzēja sens draugs�
-Ā�
Sammers da�as sekundes stāvēja klusēdams un domāja.
-���� Sandstrems, vai ne?
-��� Tagad viņu sauc Al-Hasans.
-���� Protams�
-���� Starp citu, tu nejautāsi, vai viņ� ir dzīvs, onkuli Tage? Nē, protams, sprādziens �ķūnī ta�u bija daļa no tava plāna. Veids, kā aizvākt viņu no ielau�anās Cietoksnī. Mange apmainīja cieto disku pret bumbu, tie�i kā plānots, ta�u dro�ības pēc parūpējās, lai lādiņu mugursomā nevarētu uzspridzināt.
Viņa palūkojās aug�up uz TV/pulksteni.
-����� Pirms trim minūtēm viņ� nosūtīja cietā diska informāciju visiem zinu kanāliem.
Sammers klusēdams pamāja.
-���� Manā pozīcijā vienmēr jābūt gatavam, ka tevi nodos. Vienmēr ir kāds jaunāks, kāds izsalku�ais, kur� gaida savu izdevību. Līdz �im man veiksmīgi izdevās apspiest tāda veida apvērsuma mēģinājumus. Ta�u Sandstrema manā sarakstā nebija� Viņ� �ķita pārāk bailīgs tāda veida varas spēlēm. Pārāk maigs.
Rebeka paraustīja plecus.
Bailes var būt spēcīgs motīvs.
Protams, ta�u �ādam plānam ir vajadzīgs kāds krietni stiprāks, kāds, kuram piemīt tas, kā �im Sandstremam trūkst�
Viņ� uzmeta Rebekai ilgu skatienu.
-��� Acīmredzot viņ� to ir atradis. Tu zināji, kas notiek, Rebeka, tomēr spēlēji līdzi. Ļāvi man paraustīt pavedienus un dabūt tevi atpakaļ miesassargu grupā. Novietot pa�ā korte�a priek�ā, lai�
Viņ� pa�ūpoja galvu.
-�� Tu no�āvi savu brāli, lai tiktu man klāt. Viņa balsī ieskanējās gandrīz apbrīna. Es tie�ām par zemu esmu novērtējis tavu mērķ�tiecību, Rebeka. Tavam tēvam bija�
-��� Nerunā par manu tēvu! Rebeka ie�ņācās un pacēla ieroci pret Sammera seju. Tu ar mani manipulēji, izmantoji manas atmiņas par tēvu, lai piedabūtu mani tev uzticēties. Lai es sajustu simpātijas pret tevi�
Viņa uzspieda uz mēlītes.
-��� Bet nav jau ne onkuļa Tages, ne Andrē Pellasa, ne D�ona Ernesta, ne slepena armijas uzdevuma� � Pulss dunēja viņai deni�ņos. Nav sazvērestības, nav Ūlofa Palmes slepkavības iero�a, nav viltotu pasu aizmirstā bankas seifā. Esi tikai tu. Vecs vīrs un milzum daudz melu. Onkulis Tage� Pat vārds ir ņirgā�anās, it kā tu smietos par mani. Tage Sammer Game Master.
Pēdējos vārdus viņa izspļāva.
-��� Viss, kas notika, bija daļa no tava plāna. Henke, es un visi pārēji bijām tikai spēļu kauliņi. Vismaz divi da�ādi pasūtītāji, kam izmisīgi bija nepiecie�ama palīdzība. Bleks ar datu uzkrā�anas direktīvu un karaļnams ar savu popularitāti. Varbūt aiz viņiem vēl citi, kas vēlas stingrākus likumus, vairāk resursu, lielākas iespējas uzraudzībai�
Viņa lēnām nolaida ieroci. Piepe�i tālumā atskanēja sirēnas.
-���� Grand Hotel bija tikai izrāde, paraugs tam, ko tu spēj paveikt, cik liela vara tev pieder. Pēc tam kad viņi uzķērās, tu viņus apspē�lēji. Liki Henkem nozagt informāciju no Cietok�ņa, lai pats to varētu iegūt. Lai varētu turēt uz āķa PayTag, Bleķu un viņu slepeno
īpa�nieku, nemaz nerunājot par visiem parlamenta locekļiem� Informācija ir jaunā valūta.
Rebeka dziļi ievilka elpu, pirms turpināja:
-���� Kā mazu plāksteri uz brūces tu viņiem sagādāji to, kas atradās visaugstāk vēlmju sarakstā, to, kas varētu likt viņiem pieņemt tavu mazo robe�u pārkāp�anu. Meklē�anā izsludināts briesmīgs terorists, kur� uzbrūk viszviedriskākajam, kas vispār eksistē, un kuru piemē�rotā kārtā no�auj pa�a māsa, pirms viņ� pagūst izstāstīt savu neti�camo stāstu. Pēc tam visi saliedēsies ap karaļnamu un riksdags varēs pieņemt gandrīz jebkādus likumus. Neviens neprotestēs, un neviens nekad neap�aubīs tavu varu. Nevainojama spēle�
Viņa ieturēja pauzi un ievilka elpu.
-���� Saki: vai es kļūdos?
Sammers pāris sekun�u stāvēja nekustīgi, bet tad paraustīja plecus.
-��� Mīļā Rebeka, tagad tu gandrīz liec man vilties. Tu ta�u pilnā nopietnībā nedomāji, ka es komentē�u �āda veida apgalvojumus?
Viņ� pārspīlēti smagi nopūtās.
-���� Beigās nelietim jāatzīstas, lai publika varētu iegūt visas atbildes, filmai jābeidzas laimīgi, un visiem naktī jādodas mājup apmierinā�tiem un atvieglotiem. Varbūt tev ir pat kaut kas tik banāls kā paslēpts diktofons?
Viņ� papurināja galvu.
-���� Mana atbilde ir tāda: tu un visi pārējie varat domāt tie�i to, ko vēlaties. Es, protams, negrasos neko komentēt.
Sirēnas skanēja aizvien tuvāk, vismaz �etras piecas ma�īnas. Var�būt vairāk.
-��� Tad ko tu tagad grasies darīt, Rebeka, aizvest mani uz iecirkni roku dzel�os? Parādīt pasaulei, cik esi veikla?
-���� Katrā ziņā man pietiek pamatojuma, lai aizturētu tevi par slep�kavības mēģinājumu.
Viņa papliķēja pa savu iek�kabatu.
-��� Tavu stāvokli Pilī, tuvo sadarbību ar Eskilu Stigsonu un polittehnologu Seder�eldu to visu izpētīs līdz sīkākajai detaļai. Vēlākais, nedēļas beigās būs cauri ar tavu labo draugu Bleķu un viņa firmu.
Domāju, ka tas pats attieksies uz datu uzglabā�anas direktīvu, ja tā vispār izturēs tik ilgi�
-���� Saprotu. Sammera balss bija sausa, tomēr tajā skaidri varēja saklausīt sarūgtinājumu.
-���� Un, ja ar to nepietiks, mums ir visi liecinieki. Mange, es, tie trīs, kas bija līdzi Cietoksnī.
Viņa mirkli ieturēja pauzi.
-���� Un, protams, pats galvenais � tas, kur� patie�ām var pastāstīt par uzdevumu, ko tu viņam devi�
Pagāja kāda sekunde, iekams Sammers saprata. Tad lēnām papu�rināja galvu.
-Tavs brālis� Protams, kā gan es varēju iedomāties ko citu? Viņ� pasmaidīja. Pieņemu, ka tu piedabūji Rūnebergu palīdzēt tev ar �arādi Kungsgātanā. Labais komisārs dara gandrīz visu, ko tu viņam lūdz, vai ne?
Viņ� dziļi ievilka elpu un tad noplātīja rokas.
-��� Apsveicu, Rebeka, izcila spēle. Atzīstu, ka esmu uzvarēts�
Sammers klusi pagriezās un smagi atspiedās pret margām.
Pāris sekun�u stāvēja pavisam nekustīgi, tad pagriezās pret
Rebeku un palūkojās aug�up uz riņķojo�o reklāmu.
-���� Es lepojos ar savu darbu, Rebeka. Esmu paveicis lietas, par ko cilvēki var tikai sapņot�
Sarkanais pulkstenis pārvērtās reklāmā un pie�ķīra viņa sejai zaļ�ganu nokrāsu.
-���� Bet es nekad neesmu pārkāpis Spēles noteikumus. Starp citu, vai tu tos zini?
Viņa papurināja galvu.
Tagad sirēnas bija visur, tās atbalsojās starp ēkām un namu jum�tiem. Zilās bākugunis atspīdēja apkārtējo namu logos.
-���� Pirmais un svarīgākais: nekad nerunā ne ar vienu par Spēli. Otrais: Spēles vadītājs ir tas, kuram pieder vara, tas, kur� izlemj, kad un kā Spēle beidzas. Vairāk patiesībā arī nav nepiecie�ams atcerēties�
Viņ� pameta pēdējo skatienu uz riņķojo�o reklāmu, tad uzlika vienu kāju uz �ķērskoka un uzkāpa uz margām.
Rebeka necentās vinu aizturēt.
Vēl bridi Sammers palika stāvam uz margu malas, balansēdams ar izstieptām rokām.
Mirkli, kad pulkstenis veica pilnu apgriezienu un pārvērta gaismu no zaļas sarkanā, viņ� lēnām spēra soli taisni lejup tumsā.
Da�as sekundes vēlāk viņa ķermenis izkrita caur stikla jumtu, turpināja krist lejup caur TV/Tāmju, līdz ar smagu būk�ķi atsitās pret marmora grīdu piecdesmit metrus zemāk.
Rebeka lēnām ielika ieroci makstī, pacēla termosu un krūzītes, tad sāka kāpt lejup pa spirālveida kāpnēm. Sasniegusi jumtu masta piekājē, viņa izņēma savu telefonu. Spo�u sudrabotu mantiņu ar skārienekrānu.
Viņ� atbildēja uz pirmo signālu.
-��� Vai tas ir galā?
-Jā�
-Un?
-��� Apmēram tā, kā mēs domājām.
-��� Vai tev viss kārtībā, Beka? Es domāju, ņemot vērā�
-��� Ar mani viss ir labi, Mange, patiesībā pārsteidzo�i labi. Jau sen tā nav bijis.
-���� Lieliski, prieks to dzirdēt.
-���� Kā viņ� jūtas?
-���� Ellīgi pārskaities un pavisam zilu krū�kurvi, ta�u dzīvos. Tādi kā HP vienmēr izdzīvo. Viņ� sē� pie Nūras. Es joprojām nesaprotu, kā tu uzdro�inājies �aut, es domāju: sprādze un kevlar futrālis ta�u nav lielāki par plaukstu�
Gabaliņu tālāk atskanēja balsis, sprak�ķēja rācija un kāds grabi�nāja atslēgas. Rebeka veikli pārlēca uz nākamo jumtu, atvēra nelielas durvis un iegāja tum�ā kāpņu telpā.
-��� Tad ko mēs tagad darīsim?
-Tu vari darīt, ko gribi, Beka. Atgriezties vecajā dzīvē, satikt kādu, radīt bērnus un dzīvot līdz simt gadu vecumam�
-Ja vien tu negribi darīt kaut ko pavisam citu� viņ� piebilda pēc da�ām sekundēm. Kaut ko tādu, kas patie�ām visu maina. Izlem pati. Melns vai sarkans?
-���� Nekas vairs nebūs kā agrāk, vai ne? viņa jautāja.
-��� Vai tad tas galu galā ir tik slikti, Beka?
-��� Varbūt ne�
Viņa dziļi ievilka elpu.
-���� Klau, Mange� vai laikam jāsaka, Farūk� Kā tevi �obrīd sauc? Tālumā viņa dzirdēja smieklus.
-���� Un kā tev patiktu� Spēles vadītājs?
Neliels gaisa vai gāzes daudzums �ķidrumā
Maza, doba, peldo�a bumbiņa vai lodīte
Jebkas, kas aizņem vairāk vietas, nekā tam pienāktos; izrāde
Muļķo�ana vai krāp�ana; krāpnieciska shēma; uzpūsts plāns; negodīgas baumas
Cilvēks, kuru piemuļķojis krāpniecisks plāns; vientiesis
Neliels, sfērisks tuk�ums cietā materiālā
Piekrāpt, maldināt (darbības vārds)
(Parasti īslaicīgs) stāvoklis, kurā visu, ko cilvēks redz, satausta, dzird, jūt un sao�, stingri kontrolē vai nu apkārtējie, vai sistēma Stāvoklis, kad elektronisku ierīci vai cilvēku novēro no attāluma Fantāzija/sapnis, kas ir tik nereāls, ka nekad nevarētu īstenoties
Viens ļ a whole new [geim]?
Pavisam cita spēle?
Divi | Opening Sākums
Trīs | Timeout Pārtraukums
�etri | Knowledge is power
Zinā�anas ir spēks
' Backup � rezerves kopija.
Fucked for life sa�akarēta dzīve.
Pieci | Ghosts from the past
Spoki no pagātnes
Se�i | headgames
Maldinā�ana
Septiņi | just because you're paranoid�
Tas, ka tev ir paranoja�
Astoņi |� it doesn't mean they aren't after you
� nenozīmē, ka viņi tevi nevajā
Deviņi | guns, guards and gates�
Iero�i, sargi un vārti�
Desmit ļ Snake Eyes
�ūskas acis
Vienpadsmit ļ electric sheep
Elektriskā aita
�
Divpadsmit | deathmatch
Nāvīgā cīņa
Trīspadsmit ļ team fortress
Komanda Cietoksnis
�etrpadsmit ļ abandonware
Novecojis programmnodro�inājums
Piecpadsmit ļ Double play Dubultspēle
Se�padsmit ļ quit while you're ahead
Apstājies laikus
Septiņpadsmit ļ Game change Spēles maiņa
Astoņpadsmit | Impossible things before breakfast
Neiespējamais pirms brokastīm
Deviņpadsmit | Being Earnest
Būt godīgam Vārdu spēle: Earnest arī vīrie�a vārds angļu vai.
FRA (Forsvarets Radioanstalt) Zviedrijas valdības aģentūra, kas nodarbojas ar radioelektronisko izlūko�anu un IT dro�ību.
Duck and cover! � Pieliecies un aizsedzies!
Cool for�s.
Ladies man dāmu mīlulis.
Divdesmit ļ A Friend Draugs
Commodore 64 personālo datoru modelis.
Divdesmit viens ļ Time Bubbles Laika burbuļi
Check ir.
Tāge Erlanders (1901-1985) Zviedrijas premjerministrs (1946-1969). Divdesmit divi ļ And those we've left behind
Un tie, kurus mēs atstājām aiz muguras
Aka (also known as) zināms arī kā.
Pīters Falks (1927-2011) amerikāņu aktieris, pla�i pazīstams ar inspektora lomu detektīvseriālā Colombo.
Divdesmit trīs ļ spheres of reality
Realitātes sfēras
Old school � vecmodīgs.
Criminal mastermindnoziedzīga grupējuma vadonis.
Divdesmit �etri | Corporate invasion of private memory
Korporatīva iejauk�anās privātajos datu nesējos
Divdesmit pieci ļ Quests Uzdevumi
Divdesmit se�i | Game change Spēles maiņa
Divdesmit septiņi ļ Prineville Prainvila
Pilsēta Oregonas �tatā, kur atrodas liels datu uzglabā�anas centrs.
Divdesmit astoņi | Ninjas Nindzjas
Divdesmit deviņi ļ information is power
Informācija ir spēks
Trīsdesmit | Under the spreading chestnut tree�
Zem plauksto�ā kastaņkoka�
Trīsdesmit viens ļ point of no return
Punkts, no kura nav ceļa atpakaļ
Trīsdesmit divi | Insignificant bearer
Nenozīmīgais nesējs
Trīsdesmit trīs | Mastermind Organizators, pelēkais kardināls
Trīsdesmit �etri | The Red King Sarkanais karalis
Trīsdesmit pieci ļ just one more thing�
Vēl tikai viena lieta�
Ir pagāju�i se�i mēne�i, kop� Henriks Peter�ons baisajā kapsētā saņēma to nolādēto uzdevumu. Nu viņam atlicis vēl pusgads, lai izstrādātu ģeniālu plānu un atbrīvotos no velni�ķīgajām lamatām, kurās viņ� iekūlies. Jo HP ta�u nevar izpildīt Spēles doto uzdevumu! Galu galā viņ� nav slepkava. Vai varbūt tomēr ir�?
Kamēr HP izmisīgi cen�as izrauties no Spēles dzelzs tvēriena, Rebeka ir sākusi jaunu karjeru PayTag augo�ās IT impērijas dro�ības nodaļā. Ta�u prieku par profesionālajiem panākumiem aptum�o sena bankas seifa savā�dais saturs, un Rebeka ir spiesta vērsties pie noslēpumainā Tages Sammera, lai lūgtu palīdzību. Vai vecais vīrs tie�ām ir tēva kolēģis no armijas laikiem, vai arī kā apgalvo HP � patiesībā viņ� ir Spēles vadītājs?
Laikā, kad Stokholma po�as karaliskajām kāzām, Henriku un Rebeku gaida pēdējais izaicinājums. Bet, ja īstenība ir tikai spēle, kā at�ķirt draugu no ienaidnieka? Un vai ienaidnieks patiesībā var izrādīties draugs?
Anderss de la Mote ir strādājis Stokholmas policijā un ieņēmis vado�us amatus vairāku starptautisku kompāniju dro�ības dienestos. �obrīd viņ� apvieno rakstnieka darbu un starptautiska konsultanta pienākumus.
Triloģija [geim] izdota jau 28 valstīs, un ir plānots to ekranizēt.
Photo � Jцrgen Ringstrand