D�ons Faulzs

Burvis

Lai gan �ajā Burvja versijā nav būtisku tematikas vai si�eta izmaiņu, to nevarētu saukt arī par tīri stilistisku korekciju. Daudzas epizodes ir pilnībā pārstrādātas, nāku�as klāt ari da�as jaunas. Neslēp�u, ka nozīmīgs stimuls �im neparastajam solim bija ari tas, ka tie�i �is romāns ir izraisījis lielāku interesi nekā jebkur� cits no maniem darbiem - ja lasītāju vēstules var uzskatīt par vērā ņemamu kritēriju. Savulaik man nenācās viegli samierināties ar faktu, ka darbs, kas no profesionālā viedokļa man patīk mazāk par citiem (�o pa�kritisko viedokli jūtami ietekmēju�as recenzijas par sākotnējo versiju), arvien radījis visdedzīgāko lasītāju atsaucību.

Burvja pirmā versija iznāca 1965. gadā kā mana tre�ā publikācija, tomēr citos aspektos to var uzskatīt par manu pirmo romānu. Tas tapis jau kop� 50. gadu sākuma un pieredzējis neskaitāmas izmaiņas. Sākotnēji tā ievirze bija klaji mistiska - mēģinājums radīt kaut ko radniecīgu Henrija D�eimsa meistardarbam Skrūves apgrieziens1. Ta�u tolaik man nebija stingri nosprausta kursa nedz dzīvē, nedz daiļradē. Raugoties objektīvi, es neuzdrīkstējos ticēt, ka jelkad kļū�u par atzītu rakstnieku, kurpretī mans subjektīvais �es� nekādi nespēja atteikties no tā mīta, kam moko�i un neatlaidīgi centās iedvest dzīvību; labi atceros, kā es likvidēju vienu uzmetumu pēc otra, jo manas spējas netika līdzi iecerēm. Tehniskā nevarība un iztēles ērmīgā iedaba - drīzāk tā �ķita nevis nespēja uzburt neeso�o, bet atcerēties kaut ko eso�u - saistīja mani kā pineklis.

Un tomēr 1963. gadā, kad Kolekcionāra2 panākumi nedaudz cēla manu

manu profesionālo pa�apziņu, tie�i �is izmocītais, nebeidzami pārvei-veidotais sāpju bērns guva priek�roku, lai gan 50. gados bija aiz-sācis vairākus cilus romānus, kas vareja izrādīties vērtīgāki un

labvēlīgāki mana vārda labajai slavai, vismaz Anglijā.

1964. gadā cs atsāku darbu, sakārtojot un pārstrādājot visus līdz�inējos uzmetumus Tomēr aiz burvja si�eta jautās iesācēja vingrinājumi.Kļūmju un maldu pilnas piezīmes ce|ojumā uz nezināmu zemt Pat pēdīgi publicētais variants bija daudz vairāk nejau�as veiksmes un naivas intuīcijas sasniegums,

nekā varētu domāt gudrs lasītājs, bargākie kritiķu pārmetumi nodē-vēja to par aukstasinīgufantāzijas vingrinājumu, intelektuālu rotaļu. Manuprāt, viena no galvenajam, turklāt nelabijamām romāna klū-mēm gan bija cita, proti, centieni slēpt tā tap�anas procesa nebeidzamās metamorfozes.

Līdzās nopietnai interesei par Junga3teorijām Burvi nenoliedzami ietekmēju�i vēltrīs daiļdarbi. Pirmkārt un galvenokārt par atdarinā�anas vērtu paraugu tam kalpoja Alana-Funjē romāns Le GrandMeaulnes4 - tā iespaids bija tik acīm redzams, ka otrajā redakcijā nācās notu�ēt vairākas pārāk klajas paralēles. Literāri profesionālam vērtētājam tās v arbūt nelik�os necik pārsteidzo�as, tomēr jāatzīst, ka bez �ī fren�u priekfte�a Burvis būtu glu�i cits darbs. Tie�i spēja dot mums (vismaz daļai no mums) ne vien literāru, bet arī cita veida pieredzējumu ir tā Le Grand Meaulnes kvalitāte, ko gribēju pie�ķirt ari savam romānam. Vēl viena laikus nesaskatīta un līdz ar to nelabojama Burvja kjūme - tajā atveidotās dvēseles kolīzijas ir izteikti jauneklīgas. Anri Furnjē galvenā varoņa jaunība vismaz pau� sevi klaji un apzināti.

Var likties pārsteidzo�i, bet otrs iedvesmas avots neap�aubāmi ir Ri�arda D�efrisa ēviss grāmata, kas savulaik valdzināja manu bērna iztēli. Manuprāt, rakstnieka tap�anas sākums (apzināts vai neapzināts) ir visai agrīns Bēviss līdzīgi Le Grand Meaulnesuzbur pasauli, kas ir pilnīgj �at�ķirīga no reālās � vismaz no tās vidu�ķiras apdzīvotās priek�pilsētas pasaulītes, kurai piederīgs es tolaik biju. Pieminot �o romānu, gribu atgādināt. ka �ādu darbu īpa-sā vide un noskaņa paliek ar mums vēl ilgi pēc um, kad esam no tiem izaugu�i.

Tre�o Burvja pamatakmeni es tolaik nebiju atpazinis un nu vara pieminēt, pateicoties kādai vērīgai Redingas universitātes studentei Jau labu laiku pēc romāna publikācijas saņēmu vēstuli, kas norādīja uz daudzām paralēlēm ar Lielajām cerībām. Vēstules autore nekādi nevarēja zināt, ka tie�i �o Dikensa romānu es vienmēr esmu mīlējis un apbrīnojis, līdz ar to piedodot citu viņa darbu trūkumus Burvja tap�anas sākumā es labprāt strādāju ar Cerībām klasē, rekomendējot to saviem skolēniem kā |oti pārdomātu darbu, un labu laiku pat spēlējos ar domu par dai|ā dzimuma Kon�isu - ideja, kas daļēji tika īstenota misis de Seitasas tēlā (mis Hevi�cmas virs atspulgs). Kāda maza alūzija Burvja jaunajā redakcijā ir cieņas apliecinājums �im neapzinātajam iespaidam.

Gribu pieminēt vēl pāris nozīmīgu izmaiņu. Divas epizodēs esmu paspilgtinājis erotisko momentu - sākotnēji man nebija izdevies pie�ķirt tām vēlamo intensitāti. Un, protams, nobeigums. Lai gan tā iecere nekad nav likusies man tik neizprotama kā da�iem lasītājiem - varbūt viņi vienkār�i nav pienācīgi novērtēju�i citātu no Pervigilium Veneris5 -, pieļauju, ka es varēju skaidrāk formulēt iecerēto atrisinājumu. Nu esmu to izdarījis.

Parasti rakstnieki nevēlas atklāt savas daiļrades intīmos motīvus, jo sevi�ķi tos, kas guļ zem parasto biogrāfijas datu virsmas, un es neesmu izņēmums. Tomēr varu teikt, ka Fraksosas (�ie�ogotās� salas) prototips ir īsta Grieķijas sala Spetsa, kur 1951. un 1952. gadā es strādāju par skolotāju privātā internātskolā. Tolaik gan �ī skola ne pārāk līdzinājās Lorda Bairona skolai - ja es būtu gribējis vairāk pieturēties pie īstenības, man nāktos rakstīt humoristisku darbu6.

Labi pazīstamajam grieķu miljonāram, kam tagad pieder daļa salas, nav nekāda sakara ar to, kur� mīt manā grāmatā; misters Niarhoss parādījās salā krietni vēlāk. Arī �Burāni� villas toreizējais īpa�nieks nav kalpojis par prototipu manam personā�am (cik man zināms, �is priek�stats gan kļuvis par vienu no vietējiem mītiem), ko nevar teikt par viņa namu un tā atra�anās vietu, kuru neparasto skaistumu neesmu necik piepu�ķojis. Ar �o cilvēku, vecā Venizelosa draugu, es tikos tikai divas reizes, un prātā man palikusi vienīgi viņa villa.

Runā, ka tagad Spetsas salu ir grūti iedomāties tādu, kādu esmu to attēlojis īsi pēc kara - man pa�am nav nācies tur atgriezties. Dzīve salā patiesi bija ārkārtīgi vientulīga, lai gan skolā vienmēr bija nevis viens, bet divi ang|u skolotāji. Laimīga nejau�ība saveda mani kopā ar toreizējo kolēģi, tagad senu draugu Denisu �eroksu. Viņ� bija |oti izglītots cilvēks, turklāt labi pārzināja grieķu paradumus. Deniss bija arī pirmais, kas aizveda mani uz villu. Pirms neilga laika viņ� bija nolēmis pielikt punktu pa�a literārajām ambīcijām. Beidzamo reizi viesojoties �Burāni�, viņ� esot uzrakstījis savu pēdējo dzejoli. Nez kādēļ tas ierosināja manu iztēli: savrupa villa pasakainas ainavas ietvarā, mana drauga miru�ās ilūzijas un �īs pārsteidzo�ās skaņas, kad mēs pirmoreiz tuvojāmies villai� nevis Plejela7 klavihorda svinīgā balss, bet antīkajai ainavai vēl sve�āka

skaņa, kas vairāk iederētos velsie�u kapelā. Ceru, ka vecais harmonijs ir saglabājies - arī �is instruments ta�u ņēmis dalību Burvja tap�anā.

Sve�as sejas - pat grieķu - tolaik uz salas bija liels retums. Atminos, kā kādu dienu pie mums ar Denisu atskrēja aizelsies pui�elis, lai paziņotu, ka Atēnu kuģītis atvedis vēl kādu angli, un mēs glu�i kā divi doktori Livingstoni8 metāmies sveikt mūsu vientuļās salas viesi. Citureiz tas bija Henrija Millera �Marusas koloss� Kacimbalis**, kam steidzāmies apliecināt savu cieņu. Toreiz Grieķija aizkustino�i līdzinājās vienam lielam ciematam.

Ārpus sava apdzīvotā stūrī�a sala patiesi bija mītu mājvieta; tās fantomi gan bija gaisīgāki un skaistāki nekā manis radītie. Nekur citur man nav gadījies pieredzēt tādu klusumu, kas patiesi sirreāls valdīja salas priedājā � mū�īgi balta lapa kādas nots vai vārda gaidās. Tas dāvāja vienreizēju, neparastu pārdzīvojumu � sajūtu, ka esi nokļuvis ārpus laika, kādas senas teiksmas ietvaros. �ķita, ka �eit nekad nekas nevar notikt, tomēr arvien klāteso�a bija netverama notikuma nojausma. �īs vietas gars ļoti līdzinājās tam, kas plīvo Malarmē9 izsmalcinātajās vārsmās par neredzamo lidojumu, par vārdiem, kas atkāpjas neizsakāmā priek�ā. Patiesi grūti izteikt, cik vērtīgas man kā rakstniekam ir �īs atmiņas, kas iesūku�ās manī daudz dziļāk, daudz pamatīgāk, nekā tās, kas saistās ar reālākām izjūtām vai ļaudīm. Tolaik jau apzinājos, ka vienmēr jutī�os kā trimdinieks attiecībā pret daudzām angļu mentalitātes izpausmēm, bet rakstniekam ir jāizdzīvo vēl dziļāki trimdas slāņi.

Virspusēji raugoties, �ī pieredze bija diīzāk nomāco�a, par ko nācās pārliecināties daudziem topo�iem rakstniekiem un māksliniekiem, kas devās uz Grieķiju iedvesmas meklējumos. �Egejas

melanholija� - tā mēs bijām iesauku�i �o grūtsirdību, �o bezcerīgo neatbilstības sajūtu. Tikai īsts mākslinieks spēj radīt labus darbus pasaules cēlāko un harmoniskāko ainavu sirdī, jo sevi�ķi apzinoties, ka tām cik necik līdzvērtīgi cilvēki izsenis vairs nav sastopami. Grieķijas salas tolaik vēl bija Kirkes10 valstība, kur klejojo�am māksliniekam nav ieteicams ilgi uzkavēties � tas ir bīstami viņa dvēselei.

Nekas radniecīgs Burvja si�etam Spetsas salā nenotika - vismaz manā laikā ne; impulsu tam guvu tikai pēc atgrie�anās Anglijā. Biju paglābies no Kirkes, tomēr arī tas bija smags pārdzīvojums. Tolaik vēl nebiju sapratis, ka zaudējums ir rakstniekam būtiska kategorija - lai cik sāpīgs viņa privātajam �es�, tas neap�aubāmi ir auglīgs rado�ajam. �ī neatgriezeniska zaudējuma, neizmantotas iespējas sajūta un da�as privātas problēmas, kas radās pēc atgrie�anās Anglijā, tika ietvertas atmiņās par salu un tās vientulību, ko arvien vairāk sāku identificēt ar zaudēto paradīzi, Alana-Fumjē domaine sansnom11 vai patBēvisa fermu. Mans galvenais varonis Nikolass pakāpeniski k|uva ja ne par universālu mūsdienu cilvēka tipā�u, tad vismaz manas dzimtās vidus�ķiras un vides paraugeksemplāru. Viņa uzvārds cēlies no tīri personiska rakstura vārdu spēles: bērnībā es nespēju izrunāt skaņu �th�, aizvietojot to ar �f�, un Urfe (Ērfs) patiesībā nozīmē �earth�, zeme; tikai krietni vēlāk tas tika saistīts ar Onorē d�Erfe un Astreju.

Ceru, ka esmu pateicis pietiekami, lai atbrīvotu sevi no pienākuma paskaidrot, ko �is darbs �nozīmē�. Pat romāns ar krietni vien konstruktīvāku ieceri un izpildījumu nav krustvārdu mīkla ar vienīgo pareizo atbil�u komplektu; esmu gandrīz zaudējis cerību izskaust �o priek�statu no mūsdienu studentu prātiem (�Dārgais mister Faulz, lūdzu, paskaidrojiet, ko īsti nozīmē��). Ja Burvim vispār ir kāda

�īstā nozīme�, tad glu�i tāda pati kā Ror�aha testam12 psiholoģijā, proti, lasītājā izraisītā reakcija, un es neesmu paredzējis nekādu �pareizo� variantu.

Vēl piebildī�u, ka, pārskatot Burvja pirmo versiju, neesmu centies apkarot tos daudzos trūkumus, ko man taisnīgi pārmet bargākie kritiķi, saucot to par sadomātu un si�etiski pārsātinātu. Nu es zinu, kuras paaudzes prātus �is darbs visvairāk saista, zinu, ka dziļākajā būtībā tas vienmēr paliks pāraugu�a jaunekļa romāns par jaunību. Par attaisnojumu sev varu teikt tikai to, ka jebkuram rado�am cilvēkam nākas pēc iespējas brivi un pilnīgi izmantot savu personīgo pieredzi. Visi pārējie to var cenzēt un slēpt, mēs � ne, tālab kāda mūsu apziņas daļa paliek jauneklīga līdz pat mū�a galam� zaļoksns prāts nerimtīgā brie�anas procesā. �ī kaite tiek iztirzāta ari pa�ā atklātākajā mūsdienu romānā par romānistiem, proti, Tomasa Hār-dija pēdējā mokpilnajā daiļdarbā Iemīļotā: krietni senāka gadagājuma patība �eit valda pār �ķietami nobriedu�u pusmū�a mākslinieku. Var atsvabināties no �īs despotijas, kā to izdarija pats Hārdijs, bet līdz ar to tiek zaudēta spēja rakstīt �ajā ziņā Burvi var uzskatīt par (gan drīzāk neapzinātu) intuitīvu �īs virskundzības akceptu.

Ja ari �im brūvējumam, ko veido nojausmas par cilvēka esības aspektiem un beletristiku, ir kāda noteikta recepte (drīzāk gan īru, nevis grieķu gaumē), tā drīzāk rodama alternatīvajā nosaukumā Dieva spēlei reizēm no�ēloju, ka esmu izvēlējies otru. Biju gribējis, lai Kon�iss rāda virkni masku, kas atspoguļotu cilvēka priek�status par Dievu - no mistiskiem līdz tīri zinātniskiem -, tas ir, virkni cilvēka ilūziju par absolūtu ziņu un absolūtu varenību, kaut ko patiesībā neeso�u, �ādu ilūziju apkaro�ana man joprojām �ķiet viens no galvenajiem humānista mērķiem, un reizēm es iedomājos, ka pasaulei nāktu par labu kāds visvarens Kon�iss, kur� spētu izlaist caur savām heiristiskajām13 dzirnavām ne vien Nikolasu, bet visus arābus un izraēlie�us, Olsteras katoļus un protestantus.

Es neaizstāvu Kon�isa lēmumu nāvessoda ainā, es tikai gribu teikt, ka �1 dilemma pastāv. Dievs un brīvība ir nesavienojami kon-cepti, un visbie�āk cilvēki tic saviem iedomātajiem dieviem, jo baidās ticēt brīvībai. Nu esmu pietiekami vecs, lai saprastu, ka tam var būt nopietns iemesls, tomēr pieturos pie viena principa, kas ir mana stāsta pamatakmens: patiesai brīvībai vienmēr ir divi dalībnieki, nevis viens, tāpēc tā nekad nevar būt absolūta brīvība. Jebkura, pat visrelatīvākā brīvības forma var izrādīties fikcija, tomēr mana brīvība arvien ir apliecinājusi pretējo viedokli.

D�ons Faulzs, 1976.

�āds dvēseles saltums raksturīgs tikai nelabojamiem izvirtuļiem.

De Sads, Justīne jeb tikumības nedienas

Esmu vidus�ķiras angļu pāra vienīgais pēcnācējs, dzimis 1927. gadā. Mani vecāki savukārt bija nāku�i pasaulē karalienes Viktorijas, �ī monstrozā pundura, groteski izstieptajā ēnā; nespēdami pietiekami pacelties pāri tādam procesam kā vēsture, viņi tā arī netika no tās ārā. Tiku izglītots slēgtā privātskolā, tad izniekoju divus gadus, dienot armijā. Pēc tam devos uz Oksfordu, kur nācu pie nelāgas atziņas: neesmu īsti tas, kas gribētu būt.

Jau krietni agrāk biju atklājis, ka mani vecāki un citi priek�te�i ari nav tādi, kādus man vajadzētu. Mans tēvs bija uzdienējis par brigādes komandieri, bet ne jau izcili profesionāli dotumi bija tam par iemeslu, drizāk viņ� piemērotā brīdī sasniedza piemērotu vecumu. Māte savukārt bijaīsts potenciāla ģenerālmajora sievas paraugs: nekad viņa ar tēvu nestrīdējās un alla� uzvedās tā, it kā viņ� sēdētu blakus istabā un klausītos, pat tad, ja viņ� atradās tūksto�iem jūd�u tālumā. Kara laikā es tēvu tikpat kā neredzēju; viņa ilgās prombūtnes laikā mēdzu konstruēt daudzmaz nevainojamu tēlu, ko viņ� �ģenerāli� - neveikls, bet visai precīzs kalambūrs�sagrāva pirmajās divās dienās pēc iera�anās.

Kā da�dien cilvēks, kas nav radis dzīvē īsto vietu, viņ� pie�ķīra pārlieku nozīmi da�ādām āri�ķībām un sadzīves sīkumiem, bet prāta darbību viņam aizstāja vesels arsenāls di�vārdu, tādu kā Disciplīna un Tradīcija, un Pienākums. Tajās retajās reizēs, kad atļāvos tēvam iebilst, viņ� ņēma kādu no �iem totēma vārdiem un blieza ar to kā ar steku; ne�aubos, ka �ādu taktiku viņ� piekopa ari attiecībās ar saviem padotajiem. Ja pretinieks vēl arvien nebija satriekts pī�|os, tēvs zaudēja savaldību - viņa ātrā iedaba bija kā nikns suns, kas ik biīdi var pasprukt no saites.

Bija pieņemts uzskatīt, ka mūsu dzimta - di�ciltīgi hugenoti, kas biju�i tālos rados ar Onorē d�Erfe, XVII gadsimta bestsellera Astreja autoru, - ieceļojusi no Francijas pēc Nantes edikta atcel�anas. Par visiem pārējiem sen�iem � izņemot vēl Kārļa 11 vēstuļu draugu Tomu Dērfiju14, kura saikne ar mūsu dzimtu ari ir visai ap�aubāma, - var dro�i teikt: nekad tie nav izrādīju�i nekādas rado�as tieksmes, paaudzi paaudzē vieni virsnieki un garīdznieki, jūrnieki, sīki mui�nieķeļi- visi vienlīdz pelēki ļautiņi un neveiksmīgi azartspēlmaņi. Manam vectēvam bija �etri dēli: divi no tiem krita Pirmajā pasaules karā, bet tre�ais aizbēga uz Ameriku, �ādā visnotaļ necienīgā veidā atkratīdamies no sava atavisma, proti, kār�u parādiem. Manam tēvam, kur� ģimenē bija jaunākais, bet lepojās ar visām tām īpa�ībām, ko uzskata par pienācīgu vecāko dēlu rotu, tēvocis bija tikpat kā miris, un man nebija ne jausmas, vai viņ� vēl dzīvs, viņpus Atlantijas man varēja būt ari kādi brālēni vai māsīcas.

Vecākajās klasēs sapratu, kāds ir galvenais manu vecāku trūkums: dzīve, pēc kuras tiecos es, varēja izraisīt viņos vienīgi sa�utumu. Man labi padevās angļu valoda, es rakstīju dzejoļus, ko ar pseidonīmu publicēju skolas �urnālā, un D. H. Lorensu uzskatīju par di�āko mūsu gadsimta personību; mani vecāki, protams, nekad nebija Lorensu lasīju�i, ja nu vienīgi dzirdēju�i par to sakarā ar Lēdijas �eterlijas mīļāko. Bija arī lietas, kas man �ķita daudzmaz pieņemamas, - zināms jūtu maigums mātē un tēva spontānie līksmes uzplūdi - bet vienmēr man patika tie�i tas, kas, viņuprāt, nebija ievērības cienīgs. Kad man apritēja astoņpadsmit - ar Hitleru tad jau bija cauri - vecākiem manā dzīvē bija atvēlēta vairs tikai apgādnieku loma, par ko gan nācās izrādīt simbolisku pateicību, bet tas arī viss, uz ko biju spējīgs.

Es dzīvoju divējas dzīves. Skolā biju izpelnījies kara laikam ne visai piedienīgo estēta un ciniķa reputāciju, savukārt tādi svēti

principi kā Tradīcija un Ziedo�anās Dzimtenei lika man stāties ierindā. Ar skolas direktora laipnu atbalstu uzstāju, ka studē�u pēc dienesta. Armijā mana dubultdzīve turpinājās: ļaudīs tēloju bra�ā komandiera dēliņa �ķebīgo lomu, bet slepus kāri lasīju Penguin New fVriting* un bro�ētas dzeju grāmatiņas. Demobilizējos, cik ātri vien varēju.

Oksfordas universitātē iestājos 1948. gadā. Otro gadu mācījos Magdalēnas koled�ā, kad manu tēvu norīkoja uz Indiju - tas bija neilgi pēc vasaras brīvdienām, kuru laikā vecākus tikpat kā neredzēju. Manu māti viņ� paņēma sev līdzi. Lidma�īna iekļuva pērkona negaisā un, acumirklī uzliesmojusi kā lāpa, avarēja kādas �etrdesmit jūdzes uz austrumiem no Kara�i. Sākotnējo �oku itin drīz aizstāja atvieglojuma un brīvības sajūta. Otrs tuvākais radinieks, mātesbrālis, apsaimniekoja fermu Rodēzijā; tā nu biju palicis bez tuviniekiem, kas traucētu dzīvot manam īstajam es.

Varbūt nebiju gana jūtīgs dēls, toties lieliski izjutu tā laikajaunās �vēsmas. Vismaz tā likās man un maniem domubiedriem, koled�ā �mēs izveidojām nelielu klubiņu, kas saucās Les Hommes Revoltes **. �Pulcējāmies, ģērbu�ies tum�pelēkos uzvalkos, ar melnām kaklasai- tēm (protests pret nopluku�o �etrdesmito gadu nogali), dzērām �sauso heresu un diskutējām par �esamību un neko�***, bet zinā- mas neadekvātas uzvedības izpausmes dēvējām par eksistenciālām. Mazāk izglītoti ļaudis �ādu izturē�anos sauktu par ākstību vai vienkār�i klaju egoismu, bet mēs nekādi negribējām saprast, ka fran�u eksistenciālistu romānu varoņi - vai drīzāk antivaroņi - nav paredzēti reālajai dzīvei. Centāmies neatpalikt, pieņemot to izjūtu plūsmas tēlainos aprakstus par sava veida uzvedības priek�rakstu, un apzinīgi pārdzīvojām pienācīgās dvēseles sāpes. Lielākā daļa no mums, uzticīgi Oksfordas tradicionālajai prāta �vītībai, glu�i vienkār�i tiecās pēc oriģinalitātes. �o tieksmi mēs īstenojām savā klubā.

* 1940. gadā dibināts literārs �urnāls.

** Dumpīgie cilvēki, (fran�u vai.) Alūzija uz fran�u rakstnieka eksislenciālista Albēra Kāmī traktātu �Dumpīgais cilvēks� (1951).

*** �Esamība un nekas� (1943) - fran�u eksistenciālistu Zana Pola

Sartra filosojisks darbs.

Oksfordā guvu dārgus ieradumus un mākslotas manieres, turklāt vēl tre�ās klases bakalaura grādu un pirmās klases ilūziju: uzskatīju sevi par dzejnieku. Patiesībā gan mana visgudri garlaikotā attieksme pret dzīvi nebija necik poētiska, arī tās materiālā puse neizraisīja manī nekādu entuziasmu. Biju vēl pārāk zaļ�, lai zinātu, ka cinisms

Augusta beigās padzirdēju, ka Britu padome meklē jaunus �darbiniekus, un devos uz Deivisstritu. Mani pieņēma kāda rosīga dāma, kuras prāts pilnībā bija ziedots kultūrai, bet runas veids un vārdu krājums neap�aubāmi apgūts Roudīnas skolā16. Ir ta�u tik bezgala svarigi, lai ārzemēs �mūs� reprezentētu pareizie cilvēki (to viņa paziņoja kā lielu noslēpumu), bet tas ir tik ne�ēlīgi apnicīgs darbs: visi �ie sludinājumi par vakantajām vietām, �īs pārrunas un kandidātu atlase, un tikpat nākas samazināt ārvalstu personālu. Beidzot viņa tika līdz lietas būtībai: vienīgā reālā iespēja �obrīd ir pasniegt angļu valodu ārzemju skolās - vai arī tas izklausās pārāk briesmīgi?

Teicu, ka izklausās gan.

Augusta pēdējā nedēļā ieliku avīzē standartveida sludinājumu. Neliku uz to lielas cerības, tomēr mans lakoniskais priek�likums kaut kur kaut ko darīt nepalika bez atbildes. Neskaitot bro�ūriņas, kas atgādināja, ka esmu tā kunga rokās, pienāca trīs amizantas vēstulītes no lunkaniem, uz sēkļa nonāku�iem krāpniekiem, un vēl viena, kas piedāvāja netradicionālu un labi apmaksātu darbu Tan�erā17 - �starp citu, vai jūs runājat itāliski?� bet uz manu atbildi tā arī neviens neatsaucās.

Septembra draudīgā tuvo�anās viesa manī izmisumu. Jutos iedzīts strupceļā, no kura ir tikai viena izeja: atgrie�anās pie Educational Supplement � nebeidzamām pelēksnējām slejām, kur uzskaitīti nebeidzami pelēksnēji piedāvājumi. Un tā kādu rītu es atgriezos Deivisstiītā.

Apvaicājos, vai viņiem nav kādas skolotāja vietas Vidusjūras valstīs, un dāma ar emocionāli pu�ķoto valodu izgāja paskatīties kartotēkā. Sēdēju uzgaidāmajā telpā zem sarkanīgi brūnas Metjū Smita18 gleznas un iedomājos sevi Madridē, Romā vai Marseļā, vai Barselonā� pat Lisabonā. Ārzemēs viss būs citādi, tur nebūs

tSdu skolotāju istabu un es atkal varē�u rakstīt dzeju. Dāma atgriezās: tik �ausmīgi �ēl, bet visas labākās vietas jau aizņemtas. Paliku�as tikai, lūk, �īs. Viņa sniedza man piedāvājumu no kādas skolas Milānā. Papurināju galvu. Neko neteikusi, dāma iedeva man kādu avīzes izgriezumu.

- ���Nu tad atliek vienīgi �is, ko mēs tikko kā ielikām avīzē.

LORDA BAIRONA SKOLA, FRAKSOSA Lorda Bairona skolai Fraksosā, Grieķijā, sākot ar oktobri vajadzīgs angļu valodas skolotājs. Lūdzam pieteikties neprecētus cilvēkus, diplomētus angļu valodas speciālistus. Modernās grieķu valodas prasme nav obligāta. Gada izpeļņa ap 600 mārciņām, pilnībā konvertējama. Līgums uz diviem gadiem, iespējams to atjaunot. Ceļa izdevumi tiek segti tīgumtermiņa sākumā un beigās.

Sludinājuma tekstu rosino�ām frāzēm papildināja skolas atsūtītā informācija. Fraksosa izrādījās sala Egejas jūrā, kādas astoņdesmit jūdzes no Atēnām. Savukārt Lorda Bairona skola - �viens no labākajiem pansionātiem Grieķijā, veidots pēc angļu privātskolu parauga�; ar to arī izskaidrojams tās nosaukums. Radās iespaids, ka tai piemīt turpat visas iespējamās priek�rocības. Maksimālā darba slodze - piecas mācību stundas dienā.

- ���Par �o skolu ir vienreizēji labas atsauksmes. Un pati sala ir vienkār�i debe�ķīga.

- ���Vai esat tur bijusi?

Gadus trīsdesmit veca, viņa bija tipiska vecmeita ar tik pilnīgu seksapīla trūkumu, ka elegantais tērps un dāsni lietotā kosmētika darīja viņu aizkustino�i līdzīgu neveiksmīgai gei�ai. Nē, viņa neesot tur bijusi, bet tā runā. Vēlreiz pārlaidu acis sludinājumam.

- ���Kādēļ viņi atsūtīju�i to tik vēlu?

- ���Mēs tā sapratām, ka viņi kādu jau bija sarunāju�i. Bez mūsu starpniecības. Bet tur iznācis kāds briesmīgs pārpratums. - Vēlreiz ielūkojos informācijas lapā. - Vispār mēs ar viņiem nesadarbojamies. Tā ir vienkār�i laipnība no mūsu puses. - Dāmas iecietīgais smaids atsedza pārāk lielus priek�zobus. Saņēmos un īstenā Oksfordas manierē uzaicināju viņu uz len�u.

Mājās aizpildīju veidlapu, ko mis Spensera-Heiga atnesa man uz restorānu, un uz karstām pēdām izgāju to nosūtīt. Pateicoties veiklam likteņa trikam, tajā pa�ā vakarā es sastapu Alisonu.

Domāju, ka mana seksuālā pieredze bija gana liela tiem lai

kiem� visatļautības ēra vēl nebija pienākusi - un manam

toreizējam vecumam. Es patiku meitenēm, pareizāk, noteiktai meiteņu kategorijai, man bija auto - visai reta parādība pēdējā kursa studentu vidū � un mazliet naudas. Nebiju arī īpa�i neglīts, un, kas vēl svarīgāk, biju viens kā koks - ikvienam pavedējam labi zināms, cik neatvairāmi tas iedarbojas uz sievietēm. Man bija arī sava taktika: iesākumā likos neaprēķināms, cinisks un vienaldzīgs un tad piepe�i kā burvju mākslinieks baltu trusi cēlu gaismā savu vientuļo sirdi.

Es nebiju kolekcionārs, tomēr līdz studiju beigām vismaz ducis meiteņu �ķīra mani no nevainības. Vienlīdz jaukas �ķita gan pa�as mīlas dēkas, gan to nemainīgi īslaicīgais raksturs. Līdzīgi ir ar cilvēku, kur� prasmīgi spēlē golfu, bet izturas pret to pietiekami vēsi�vienlīdz labi viņ� jūtas, gan piedaloties spēlē, gan atsakoties no tās. Savas dēkas es parasti pamanījos piedzīvot biīvdienās, dro�ā attālumā no Oksfordas, un jauna semestra sākums ļāva man likumīgi pamest notikuma vietu. Da�kārt vēl pāris nedēļu vilkās apnicīga sarakste, bet tad es atcerējos pienākumu pret savu �absolūto es�, un mana vientuļā sirds patvērās aiz lorda �esterfilda19 cienīgas

maskas. Nobeigt mīlas romānu biju iemanījies gandrīz tikpat veikli kā to uzsākt.

Jā, to var saukt par saltu aprēķinu, bet iemesls tam bija ne tik daudz pilnīgs jūtu trūkums, kā pa�tīksma uzticība noteiktam dzīves stilam. Neiztrūksto�o atvieglojumu, kas radās ik reizi, tiekot vaļā no kādas mei�as, es ne�aubīgi saucu par brīvības mīlestību. Par attaisnojumu sev varu teikt vienīgi to, ka es tikpat kā nemeloju; pirms savu kārtējo upuri izģērbu, nekad neaizmirsu pārbaudīt, vai tas pareizi izprot at�ķirību starp mīlē�anos un precē�anos.

Ta�u toreiz Austrumanglijā es sastapos ar problēmām. Biju sācis lenkt kāda vecākā pasniedzēja meitu. D�enetas glītā āriene bija tipiski angliska, viņa nīda provinci tāpat kā es, turklāt �ķita visai kaislīga; vēlāk gan sapratu, ka �ai kaislei ir tīri racionāls pamats, proti, doma par precībām. Kļūst nelabi, padomājot vien, ka, apmierinot tik dabisku organisma vajadzību, es riskēju izpostīt savu dzīvi. Vienu vai pat divus vakarus es nebiju tālu no kapitulācijas, pakļaudamies �ai visnotaļ stulbajai mei�ai, kuru nemīlēju un nekad nebūtu mīlējis. Mūsu �ķir�anās aina - nebeidzami gara nakts ma�īnā pie vasarīgās jūras, asaraina un moko�a, - vēl ilgi neizgāja man no prāta. Par laimi, es zināju, ka viņa nav stāvoklī. Viņa savukārt zināja, ka es to zinu. Londonā ierados ar cie�u apņem�anos kādu laiku turēties no sievietēm tālāk.

Noīrēju sev mitekli Raselskvērā. Apak�ējais dzīvoklis gandrīz visu augustu bija tuk�s, bet tad kādu svētdienu izdzirdu nepārprotamas dzīvības zīmes: klaudzēja durvis, skanēja mūzika. Pirmdien kāpnēs sastapu divas neizteiksmīgas mei�as. Kāpjot lejā, dzirdēju viņu sarunu, kurā visi īsie �a� nemainīgi pārvērtās par īsajiem �e�. Viss skaidrs - viņas bija no Austrālijas. Tad pienāca tās piektdienas vakars, kad biju ieturējis len�u ar mis Spenseru-Heigu.

Ap se�iem kāds klauvēja pie manām durvīm. Atvēris ieraudzīju druknāko no redzētajām mei�ām.

- Sveiks! Es esmu Mārgareta. No lejas. - Saņēmu pastiepto plaukstu. - Prieks iepazīties. Paklau, pie mums �odien būs neliela ballīte. Vai negribi piekāpt?

-Nezinu gan�

- ���Te tev tikpat miera nebūs.

Parasta lieta: ielūgums kā varbūtējo sūdzību profilakse. Mirkli vilcinājos, tad paraustīju plecus. - Nu labi. Paldies!

- ���Nu re, cik jauki! Tā ap astoņiem, ja? - Viņa jau sāka kāpt lejā, tad atskatījās. - Varbūt tev ir kāda meitene, ko gribi ņemt līdzi?

- ����obrīd nav.

- ���Gan mēs tev kaut ko atradīsim. Atā!

Un prom viņa bija. Es jau no�ēloju, ka biju tik viegli piekritis.

Nogaidīju, līdz savācas krietns bariņ�, tad kāpu lejā ceribā, ka visas neglītās meitenes - tās alla� ierodas pa�as pirmās - būs jau aizņemtas. Durvis bija vaļā. Izgāju cauri mazai priek�telpai un apstājos dzīvojamās istabas durvīs, turot rokā līdzpaņemto Al�īrijas burgundic�a pudeli. Lūkoju saskatīt pārpildītajā telpā kādu no savām jaunajām paziņām. Skaļas austrālie�u balsis, viens tipiņ� skotu svārkos, da�i no Kārību salām - rādījās, ka �is pasākums nav manā gaumē, un es jau grasījos nemanīts nozust. Te kāds ienāca un nostājās priek�telpā man aiz muguras.

Tā bija meitene - aptuveni manā vecumā, ar nelielu mugursomu plecos un lielu ceļasomu rokā. Gai�ais, sagumzītais putekļu mētelis �ķita mērojis tālu ceļu, bet tum�ais iedegums liecināja par daudzām karstā saulē aizvadītām dienām. Garie mati bija izbaloju�i glu�i gai�i. Tas izskatījās savādi, jo tobrīd modē bija īss griezums, meitenes, kas vairāk līdzinās zēniem nekā meitenēm. Un ne tikai tas -viņā jautās kaut kas vācisks vai dānisks, kāds netverams klaidonības gars, nepareizs un grēcīgs. Turoties tālāk no istabas durvīm, atnācēja pamāja man. Viņas smaids bija ļoti vārs, samocīts un īss.

- ���Vai tu nevarētu uzmeklēt Megiju un palūgt, lai viņa iznāk ārā?

- ���Mārgaretu?

Meitene palocīja galvu. Izlauzos cauri burzmai un pēdīgi atradu Mārgaretu virtuvē.

- ���Ā, tomēr atnāci. Sveiks!

- ���Tevi tur gaida. Kāda meitene ar ceļasomu.

- ���Tā tikai vēl trūka! - Mārgareta pagriezās pret sievieti, kas stāvēja viņai aiz muguras. Jutu, ka briest nepatik�anas. Mirkli viņa minstījās, tad nolika alus pudeli, ko grasījās atkorķēt. Sekoju ducī-gajiem pleciem atceļā cauri drūzmai. - Bet Alisona! Tu tak teici, ka nākamnedēļ!

- ���Notērēju visu naudu. - Klaidoņa uzmeta vecākajai mei�ai vainīgu, piesardzīgu skatu. - Vai Pīts ir pārradies?

- ���Nē. Bet Seit ir �ārlijs un Bils. - Tas tika teikts klusākā balsī un izklausījās pēc brīdinājuma.

- ���Merde!20 - Viņa likās netīkami pārsteigta. - Man vajag ieiet vannā.

- ����ārlijs tur dzesē alu. Tā ir piekrauta līdz malām.

Brūni iedegusī meitene pavisam sa�ļuka. Es iejaucos sarunā.

-�Vari izmantot manējo. Tepat aug�ā.

- ���Tu saki? Alisona, tas ir�

- ���Nikolass.

- ���Vai tie�ām? Es tikko pārbraucu no Parīzes. - Ievēroju, ka viņa runā divējādi - te kā austrāliete, te tikpat kā angliete.

- ���Kāpēc gan ne. Tūlīt uzvedī�u tevi aug�ā.

- ���Pag, vispirms man �is tas jāpaņem.�Tiklīdz viņa iegāja istabā, atskanēja skalas gaviles.

- ���Hei, Ellij! Kur tad tu biji, meitenīt?

Divi trīs austrālie�i saskrēja viņai apkārt un saņēma pavir�as bu�as. Mārgareta - viena no tām resnajām mei�ām, kas mēdz māti�ķi aprūpēt slaidās, - tos tūdaļ izgaiņāja. Alisona atgriezās ar visu vajadzīgo, un mēs kāpām aug�ā.

- ���Ak, Jēziņ, � viņa izdvesa. � �ie austrālie�i.

- ���Patie�ām, kur tu biji?

- ���Visur kur. Francijā. Spānijā.

Mēs iegājām dzīvoklī.

- ���Es tikai izdzī�u zirnekļus no vannas. Tu tikmēr vari kaut ko iedzert. Tur, istabā.

Kad atgriezos, Alisona stāvēja, svārstot rokā viskija glāzi. Viņa atkal pasmaidīja, un arī �oreiz tas prasīja manāmu piepūli; smaids izdzisa, tikko parādījies. Palīdzēju viņai novilkt mēteli un sajutu fran�u smar�as; pārlieku rūgtas, tās mazliet atgādināja karbolskābi. Bāli dzeltenā blūze nebija īsti tīra.

- ���Tu arī dzīvo tur lejā?

- ���Nu jā. Mēs kopā īrējam.

Viņa pacēla glāzi mēmā tostā. Pelēko acu skaidrais, tie�ais skatiens lika domāt, ka citādi rafinētie vaibsti nav dabas doti, bet dzīves veidoti. Apstākli acīmredzot bija iemācīju�i pa�ai par sevi gādāt, vienlaikus radot neaizsargātas būtnes iespaidu. Un valoda - kā jau teicu, tā nebija nedz izteikti austrāliska. nedz pareizi angliska, balss skanēja te spalgi, te ar vieglu nazālu pieskaņu, tc atkal ieguva savādu skarbumu. īsts staigājo�s oksimorons.

- ���Vai tu esi viens? Nu, tajā ballītē?

- ���Jā.

- ���Paliksi �ovakar ar mani?

- ���Kādēļ ne?

- ���Tad atnāc pēc kādām divdesmit minūtēm. Labi?

- ���Es pagaidī�u.

- ���Labāk gan atnāc.

Mēs apmainījāmies vāriem smaidiem, un es atkal devos lejā. Tūdaļ parādījās Mārgareta: �ķiet, viņa bija mani gaidījusi. - Te ir viena jauka angļu meitene, kas labprāt ar tevi iepazītos, Nikolas.

- ���Baidos, ka tava draudzene ir viņu apsteigusi.

Megija paskatījās uz mani, tad aplaida skatienu visriņķī un izstūma mani atpakaļ priek�telpā. - Klausies, to ir pagrūti izskaidrot, bet� Alisona, viņa ir mana brāļa līgava. Un da�i viņa draugi �ovakar ir te.

- ���Nu un?

- ���Viņa jau reiz bija savārījusi ziepes.

- ���Piedod, bet es īsti nesaprotu.

- ���īsi un skaidri: es vairs negribu nekādus skandālus. Man pietiek ar to iepriek�ējo. � Vēl arvien stulbi blenzu viņā. � Kā rādās, cilvēki reizēm kļūst greizsirdīgi pat citu vietā.

- ���Netaisos darīt neko tādu.

Istabā viņu kāds sauca. Nespēdama iz�ķirties, vai var man ticēt, viņa acīmredzot atmeta visam ar roku. - Tas gan būtu labi. Katrā ziņā esmu tevi brīdinājusi.

- ���Ļoti jauki no tavas puses.

Viņa uzmeta man daudzpieredzēju�u skatienu, drūmi pamāja ar galvu un devās prom. Norunāto laiku pamīņājos turpat pie durvīm, tad klusi izgāju ārā un kāpu aug�ā. Nospiedu zvana pogu. Pagāja labs brīdis, iekams aiz durvīm atskanēja balss. - Kas tur ir?

- ���Divdesmit minūtes jau cauri.

Durvis utvSrās. Alisona bija uzspraudusi matus un ietinusies dvielī; tum�brūni pleci, tum�brūnas kājas. Viņa steig�us atgriezās vannas istabā. Dzirdēju, kā ūdens guldzēdams tek ārā no vannas.

- ���Tiku brīdināts, lai turos no tevis tālāk, - saucu cauri durvīm.

- ���Vai Megija?

- ���Viņa teica, ka negribot piedzīvot skandālu.

- ���Kretīniskā govs! Viņa ir mana potenciālā vīramāsa.

- ���Es zinu.

- ���Studē socioloģiju Londonas universitātē. - Kādu brīdi bija klusums. - Vai nav trakums? Tu dodies prom un domā, ka cilvēki pa to laiku būs mainīju�ies. Bet kas tev deva - viss ir tie�i tāpat, kā bijis.

- ���Ko tu ar to gribi teikt?

- ���Uzgaidi brīsniņu!

Brīsniņ� izrādījās diezgan gar�; pēdīgi durvis atvērās un meitene ienāca istabā. Vaļējiem matiem, ģērbusies vienkār�ā baltā kleitiņā. Bez kosmētikas viņa izskatījās daudz jaukāka.

�ķelmīgi iekoda lūpā. - Vai būs labi?

- ���Balles karaliene, nav vārdam vietas. - Viņa uzlūkoja mani tik cie�i, ka es gandrīz apmulsu. - Ejam lejā?

- ���Varbūt vēl kādu lāsīti?

Ielēju viņai krietni vairāk par prasīto lāsīti. - Pati nezinu, kāpēc, bet man ir bail. Nudien nezinu, - viņa bilda, vērojot, kā viskijs līst glāzē.

- ���No kā gan?

-Nav ne jausmas. No Megijas. No zēniem. Vecajiem, mīļajiem aborigēniem.

- ���Tā skandāla dēļ?

- ���Kungs tētīt! Tas bija tik stulbi. Nu, gadījās tāds jauks ebreju zēns, ta�u mēs tikai bu�ojāmies. Ballītē. Neko vairāk. Bet �ārlijs pateica Pītam, un tās, protams, sāka meklēt ka�ķi un� ak, Jēziņ! Vari iedomāties. Tēviņi!

Lejā kādu brīdi paliku viens. Alisonu tūdaļ apstāja no visām pusēm; atnesu dzēriena glāzi un padevu viņai pāri kāda plecam. Tika runāts par Kannām, par Koliūru un Valēnsiju. Blakusistabā

sāka skanēt d�ezs, un es piegāju pie durvīm paskatīties; aiz tum�iem dejotāju stāviem vīda krēslā tinu�ies koki un palsi dzeltena debess. Jutos pilnīgi no�ķirts no visiem apkārtējiem. Pāri istabai man bikli uzsmaidīja briļļaina meitene ar tuvredzīgu skatienu un sāji labestīgiem vaibstiem - viena no tām dvēselīgi intelektuālajām radībām, kas ir labs ķēriens zināmas pasugas nekrietneļiem. Viņa stāvēja glu�i viena, un es nopratu, ka tā ir �jaukā angļu meitene�, ko man sarūpējusi Mārgareta. Par spīti indīgi sarkanajai lūpu krāsai, viņa bija pelēksnēja kā zvirbulis. Steig�us novērsos kā no klints-kraujas malas, gāju un apsēdos uz grīdas pie grāmatplaukta. Izlikos, ka mani ieinteresējusi kāda grāmata.

Pēc brī�a man līdzās nometās Alisona.

- ���Esmu maķenīt ierāvusi. Tas sasodītais viskijs. Ņem, pagar�o �o te! - Tas bija d�ins. Neviļus noskurinājos, atcerējies angļu bāl ģīmi ar sarkano muti. �ī meitene vismaz bija dzīva, paprasta, bet dzīva.

- ���Labi, ka tu atgriezies tie�i �ovakar.

Viņa iemalkoja d�inu un uzmeta man vērtējo�u mirkli.

- ���Vai esi lasījusi �o grāmatu? - mēģināju vēlreiz.

- ���Iztiksim bez �īm stulbībām. Pie velna ar literatūru! Lai jau tā būtu - tu esi gudrs, bet es skaista. Labāk parunāsim par to, kas mēs tādi esam. - Pelēkās acis raudzījās smējīgi, izaicino�i.

- ���Piemēram, par Pītu.

- ���Viņ� ir pilots. - Alisona nosauca kādu pazīstamu aviokompāniju. - Mēs kopā dzīvojam. Palaikam. Tas ari viss.

- ���Apmēram skaidrs.

- ����obrīd viņ� ir kvalifikācijas cel�anas kursos. �tatos. - Viņa stīvi lūkojās grīdā un mirkli likās glu�i cita, daudz nopietnāka. -Līgava - tā ir Megijas valoda. Tas nav tā. - Viņa pa�ķielēja uz mani. - Mēs esam brīvi cilvēki.

Netiku gudrs, vai tas tie�ām tā ir vai viņa vienkār�i grib mani iedro�ināt, vai �ī brīvība ir poza vai dzīves princips.

- ���Ko tu vispār dari?

- ���Tā, �o to. Strādāju pakalpojumu sfērā, piemēram.

- ���Viesnīcā?

- ����ur tur. - Viņa sarauca degunu. - Tagad man padomā kas cits. Gribu būt stjuarte. Tāpēc jau es �īs nedēļas biju prom - mazliet pieslīpēju fran�u un spāņu valodu.

- ���Varbūt rīt kaut kur aiziesim?

Istabā ienāca gadus trīsdesmit vecs smagsvara austrālietis un atslējās pret durvju stenderi mums iepretī. - Hei, �ārlij! - Alisona uzsauca viņam pāri telpai. - Es tikai izmantoju viņa vannu. Esi nu mierīgs! - �ārlijs gausi paklanīja galvu un pakratīja brangu pirkstu, tad atrāvās no stenderes un nedro�ā solī slāja prom.

- ���Burvīgs dēlietis.

Alisona pagrieza delnu uz aug�u un uzmanīgi to appētīja.

- ���Tev nav gadījies būt japāņu gūstekņu nometnē?

- ���Nē. Kādēļ tu tā jautā?

- ����ārlijs tur bija. Divarpus gadus.

- ���Nabaga �ārlijs.

Iestājās neveikls klusums.

- ���Austrālie�i ir rupekļi, toties angļi � iedomīgi pū�ļi.

- ���Ja,tu�

- ���Ja es atļaujos par viņu pasmieties, tad tāpēc, ka viņ� mani mīl un viņam tas patīk. Bet tas nenozīmē, ka to var atļauties kāds* cits. Vismaz manā klātbūtnē. - Atkal klusums.

- ���Nu piedod!

- ���Būs jau labi.

- ���Tu neatbildēji par rītdienu.

- ���Bet tu nepastāstīji par sevi.

Lai gan saņemtā mācība bija iedzēlusi manai patmīlībai, Aliso-nai tomēr izdevās mani iekustināt. Viņas tie�ie jautājumi nepieļāva izvairīgas atbildes. Pastāstīju par laiku, kad vēl biju virsnieka dēliņ�, par vientulību, turklāt darīju to nepierasti vienkār�i, bez liekas pozē�anas. Atklāju Alisonā divas lietas. Pirmkārt, aiz viņas �erpā tie�uma slēpās visai laba diplomāte, kas prot panākt savu, aptīt vīrieti ap pirkstu. Otrkārt, �ī meitene nenoliedzami bija pievilcīga, un tam par iemeslu bija tiklab viņas atklātā daba, kā skaisti veidotais augums un īpatnējie vaibsti, turklāt viņa to acīmredzami apzinājās. Viņai piemita tik neangliska spēja pārsteigt ar negaidītiem patiesuma, nopietnības vai pēk�ņas intereses uzplūdiem. Pēdīgi es apklusu. Jutu, ka viņa vēro mani. Mirkli nogaidījis, palūkojos pretī - mulsa, domīga seja, atkal cits tēls.

- ���Zini, tu man patīc.

- ���Tā vien �ķiet, ka tu ari man patīc. Tev ir glīta mute. Pārāk glīta tādam iedomīgam pūslim.

- ���Pirmo reizi esmu kopā ar austrālie�u meiteni.

- ���Ak tu angļu nabadziņ�!

Istabā dega tikai viena nespodra gaismiņa, pārējās jau sen bija izdzēstas. Ballīte bija sasniegusi to stadiju, kad kompānija ir sadalījusies pāros - tie bija apmetu�ies uz visām daudzmaz piemērotajām virsmām, ari uz gridas. Megija bija kaut kur nozudusi, bet �ārlijs saldi dusēja guļamistabā uz tepiķa. Mēs dejojām, arvien cie�āk piekļaujoties viens otram. Es skūpstīju Alisonas matus, kaklu, viņa saspieda manu roku un pieglaudās vēl stiprāk.

- ���Iesim aug�ā?

- ���Tu ej. Es tūlīt bū�u klāt. - viņa izslīdēja man no rokām. Uzkāpu savā dzīvoklī. Pēc desmit minūtēm Alisona jau stāvēja durvīs: balta kleitiņa, nedaudz tramīgs smaids. Viņa likās tik trausla, tik tīra un samaitāta, vulgāra un smalka vienlaikus; pieredzes bagāta iesācēja.

Viņa ienāca, es aizvēru durvis, un mēs jau skūpstījāmies, tumsā atspiedu�ies pret sienu. Pēc brī�a kāpnēs atskanēja soļi, kāds uzstājīgi piesita pie durvīm. Alisona uzspieda delnu man uz lūpām. Klauvēja vēl un vēlreiz, klusumā dobji sitās sirds. Beidzot soļi kāpa lejā.

- ���Nāc pie manis, - viņa �ukstēja. - Nu nāc, nāc ta�u!

Nākamajā rītā pamodos vēlu. Alisona vēl gulēja, uzgriezusi man savu brūno muguru. Pagatavoju kafiju un atnesu to uz guļamistabu. Nu viņa bija atmodusies un nenovērsdamās raudzījās manī pāri palaga malai. Stīvs un tuk�s, �is skatiens atraidīja manu smaidu. Piepe�i viņa apsviedās un pārvilka palagu pāri galvai. Apsēdos līdzās un neveikli lūkoju noskaidrot, kas noticis. Bet Alisona neatlaida palagu, un es beidzu ap viņu tītināties, atgriezos pie savas kafijas. Pēc brī�a viņa apsēdās un, vairoties mani uzlūkot, palūdza cigareti. Tad gribēja, lai iedodu viņai kādu kreklu; uzvilka to un devās uz vannas istabu. Atgriezusies gultā, Alisona atkal atvairīja mani ar spēju galvas kustību. Sēdēju gultas kājgalī un noraudzījos, kā viņa dzer kafiju.

- ���Kas tev lēcies?

- ���Ja tikai tu zinātu, cik vīrie�u man ir bijis pēdējo divu mēne�u laikā.

- ���Cik tad? Piecdesmit?

Viņa pat nepasmaidīja. - Nu, tad es vismaz būtu kārtīga profesionāle.

- ���Iedzer labāk vēl kafiju.

- ���Kad vakar tevi sastapu, es nodomāju - ja lik�os ar tevi gultā, tad gan esmu īsta padauza.

- ���Paldies tev!

- ���No tava runas veida vien var �o to secināt. -Ko tie�i?

-To, ka tu esi tipisks jāklis.

- ���Nerunā muļķības!

Bridi viņa klusēja.

- ���Biju piedzērusies, - Alisona turpināja.�Un tik ļoti nogurusi. -Apveltījusi mani ar ilgu skatienu, viņa noskurināja galvu un aizvēra acis. - Piedod. Tu esi jauks. Tik bezgala jauks gultā. Tikai ko tālāk?

- ���Es nemēdzu uzdot sev �ādus jautājumus.

. � Es gan.

- ���Nav jau nekāda traģēdija. Tu tikai lieku reizi pārliecinājies, ka būtu muļķīgi precēties ar to puisi.

- ���Man ir divdesmit trīs. Un tev?

- ���Divdesmit pieci.

- ���Vai neesi manījis - ir lietas, kas gribot negribot pieder pie tava es, un tur neko nevar līdzēt, neko nevar mainīt. Nekad. Es to jūtu ļoti skaidri. Un sāpīgi. Visu mū�u es bū�u tikai stulba austrālie�u slampa.

- ���Nu beidz!

- ���Es jau teicu tev, ko Pīts pa�laik dara. Zini, vēstulēs viņ� man visu stāsta. �Pagāju�o piektdien mazliet iemetu un krietni izvingrojos�.

- ���Ko tas nozīmē?

- ���Tas nozīmē: arī tu vari pārgulēt ar kādu, ja gribi. - Alisona raudzījās ārā pa logu. - Visu �o pavasari dzīvojām ar viņu kopā. Zini, mēs diezgan labi saderam, ārpus gultas esam glu�i kā brālis un māsa. - Viņa pa�ķielēja uz mani caur cigaretes dūmiem. - Tu nevari iedomāties, kā tas ir - pamosties līdzās vīrietim, par kuru vakar �ai pa�ā laikā nav bijis ne jausmas. Tu kaut ko zaudē. Ar to es nedomāju jaunavas godu, protams.

- ���Vai arī iegūsti.

- ���Kungs tētīt, ko gan mēs varam iegūt! Pasaki, lai es citreiz zinātu.

- ���Pārdzīvojumu. Baudu.

- ���Vai jau teicu, ka man loti patīk tava mute?

- ���Jau vairākas reizes.

Alisona nodzēsa cigareti un atspieda muguru pret sienu. - Vai zini, kāpēc es pirmīt raudāju? Tāpēc, ka tomēr precē�os ar viņu. Apprecē�os, tikko viņ� atgriezīsies. Neko labāku tikpat neesmu pelnījusi. - Viņa sēdēja, pret sienu atslējusies - mazs, meitenīgs zēns ar skumju ģīmīti, ieģērbts pārāk lielā kreklā, - sēdēja un skatījās te uz mani, te uz gultas pārklāju, un mēs abi klusējām.

- ����obrīd tu jūties nelaimīga. Bet tas pāries.

- ���Tā es jūtos ikreiz, kad mazliet piebremzēju un padomāju. Kad pamostos un redzu, kas es esmu.

- ���Tūksto�iem meiteņu palaikam jūtas tie�i tāpat.

- ���Kas man daļas gar tūksto�iem meiteņu! Es esmu es. - Pārslidi-nājusi kreklu pāri galvai, viņa palīda zem segas. - Kā tevi vispār sauc? Es domāju uzvārdu.

- ���Ērfs. Ē, R, f, s.

- ���Bet mani Kellija. Vai tavs papucis patiesi bija komandieris?

- ���Jā. Tie�i tā.

Skumjā jokā viņa piecirta brūno delnu pie deniņiem, tad pastiepa to uz manu pusi. Apsēdos viņai blakus.

- ���Vai tu arī domā, ka esmu padauza?

Iespējams, ka viss iz�ķīrās tie�i tobrīd, redzot viņu tik tuvu, tik cie�i man līdzās. Un es nepateicu to, ko patiesībā domāju: jā, tu esi padauza un vēl ļaunāk - tu ar to spekulē, labāk gan es būtu sekojis tavas nākamās vīramāsas padomam. Būtu es bijis nedaudz

tālāk, istabas otrā galā, un varētu izvairīties no viņas skatiena, varbūt tad spētu būt pietiekami skarbs. Bet �is pelēkais, pētīgais, nepielūdzami tie�ais skatiens, �ī mēmā prasība runāt atklātu valodu lika man samelot.

- ���Tu man patīc. Pat ļoti, patiesi.

- ���Nāc, lūdzu, gultā un apņem mani cie�i. Neko vairāk. Tikai apņem.

Ielīdu gultā un piespiedu viņu sev klāt. Nekad mū�ā vēl nebiju mīlējies ar raudo�u sievieti.

Tajā sestdienā Alisona apraudājās vēl pāris rei�u. Ap pieciem viņa nogāja lejā pie Megijas un atgriezās apsarku�ām acīm: Megija likusi viņai izvākties. Pēc pusstundas ieradās otra meitene, Anna, viena no tām nabadzītēm, kuru sejas apak�daļai trūkst jebkāda reljefa. Megija ir izgājusi un vēlas, lai Alisona savāc savas mantiņas. Tā nu mēs atkal kāpām lejā un uznesām tās pie manis. Pie reizes aprunājos ar Annu. Rāma un diezgan rezervēta, viņa izrādīja vairāk sapratnes, nekā varēja gaidīt, bet Megijas dusmas, �ķiet, bija vienkār�i principiāla māsas solidaritāte.

Bailēs no Megijas, kas Alisonai bija kā naidīgs, tomēr ietekmīgs austrālie�u tikumības bastions grēcīgās angļu dekadences purvā, kādu laiku viņa atļāvās iziet no mājas tikai vēlu vakaros. Es gāju iepirkties, un mēs tērzējām un gulējām, mīlējāmies un dejojām, un gatavojām sev maltītes jebkurā diennakts laikā, pilnīgi atslēgu�ies no laika un realitātes, un garlaicīgās ārpasaules viņpus logiem.

At�ķirībā no tik daudzām angļu meitenēm Alisona arvien bija īsta sieviete, arvien uzticīga savam dzimumam. Viņa nebija skaista, bie�i nelikās pat glīta, bet viņai bija modīgi zēnisks, slaids augums un laba stila izjūta, iznesīga gaita, vienu vārdu sakot, Alisonas tēls kopumā bija daudzkārt iespaidīgāks par atsevi�ķām tā daļām. Man patika sēdēt ma�īnā un noskatīties, kā viņa nāk pa ietvi uz manu pusi, apstājas, tad �ķērso ielu - tas bija patiesi lielisks skats. Bet tuvumā viņa nereti rādījās patuk�a, līdzīga izlaistam bērnam. Pat ikdienas tuvībā viņa ik bridi spēja sagādāt pārsteigumu: te viņa

likās neglīta, bet jau nākamajā mirklī viegla kustība, cita izteiksme vai rakurss izdzēsa �o iespaidu kā nebiju�u.

Izejot no mājas, viņa bagātīgi iekrāsoja acis, kas labi saderēja ar manieri īdzīgi uzmest lūpu un pie�ķīra viņai aizvainotu izskatu; �ī raksturīgā grimase nevil�us kurdīja dot tai patiesu iemeslu. Vīrie�i ievēroja Alisonu it visur � uz ielas, restorānos, pabos, un viņa to ]oti labi zināja. Bie�i manīju, kā tie pavada viņu ar skatienu. Alisona bija no tām sievietēm, kas apveltītas ar dabisku seksapīla auru un ir visai reta parādība pat skaistuļu vidū; viņu dzīve nav iedomājama bez pastāvīgas vīrie�u klātbūtnes', nemitīgas to uzmanības. Un tas iedarbojas uz visiem, arī pa�iem biklākajiem un kūtrākajiem.

Līdzko kosmētika bija nomazgāta, parādījās cita, daudz vienkār�āka meitene. Tā nebija glu�i tipiska Alisona, ko iepazinu pirmajās divpadsmit stundās, bet svaidīga un neaprēķināma viņa bija vienmēr. Nekad nevarēja zināt, kad atkal sevi pieteiks tā otra, tik komplicētā un gau�i sāpinātā būtne. Te viņa atdevās nevaldāmā kaislē, te pēk�ņi no�āvājās glu�i nevietā. Te rosījās bez mitas -uzposa dzīvokli, gatavoja ēst, gludināja, te trīs �etras dienas bohēmiski gul�ņāja kamīna priek�ā, �ķirstot Lear un sievie�u �urnālus, pa starpu palasot detektīvus un Hemingveju - vienā pēcpusdienā viņa paguva nobaudīt pa drusciņai no visa. Viņas stilā bija arī ieradums vispirms rīkoties un tikai pēcāk padomāt par �īs rīcības motīviem.

Kādu dienu viņa pārnāca mājās ar dārgu pildspalvu kabatā.

- ���Tas jums, mesjē.

- ���Bet� tu esi galīgi traka!

- ���Esi nu mierīgs. Es to nospēru.

- ���Nospēri?!

- ���Es visu zogu. Vai tad tu nezināji?

- ���Visu?!

- ���Es nekad nedaru to mazos veikaliņos. Tikai lielajos. Tie burtiski pa�i uzprasās. Nu beidz, tu jau izskaties kā ūdenī iekritis.

- ���Nebūt ne. - Bet tā nebija taisnība. Stāvēju, piesardzīgi turot rokā dāvanu. Viņa pavīpsnāja.

- ���Tas ir tikai tāds vaļasprieks.

- ���Se�i mēne�i sievie�u cietumā nav nekāds vaļasprieks.

Viņa ielēja sev viskiju. - Sante21. Es ienīstu lielveikalus. Un lieluzņēmējus. Pareizāk sakot, angļu lieluzņēmējus. Divi zaķi ar vienu zādzību, tas tik ir ķēriens! Nu, beidz ta�u pūsties, pasmaidi! - Viņa iebāza pildspalvu man kabatā. - Nu re! Tagad tu izskaties uz mata kā apzadzies kazuārs.

- ���Man steidzīgi vajag iedzert.

Paņēmis pudeli, apķēros, ka arī tā iegūta līdzīgā veidā. Pacēlu acis uz Alisonu. Viņa piekrīto�i pamāja.

Ielēju sev viskiju, viņa stāvēja man līdzās. - Nikolas, vai zini, kālab tu visu uztver tik pārlieku nopietni? Tālab, ka tu pats sevi uztver pārāk nopietni. - Viņa nosmaidīja savādi, reizē mīļi un ironiski, un devās mizot kartupeļus. Es sapratu, ka nevil�us esmu Alisnu aizskāris; viņu un arī sevi pa�u.

Reiz naktī izdzirdu, ka viņa pa miegam sauc kādu vārdā.

- ���Kas ir Mi�els? - no rīta apvaicājos.

- ���Kāds, ko gribu aizmirst.

Par citām lietām Alisona stāstīja labprāt: par savu māti, smalk-manīgu, valdonīgas dabas anglieti; par tēvu, kur� bija stacijas priek�nieks un pirms �etriem gadiem nomira ar vēzi.

- ���No tā arī nāk �is stulbais izrunas hibrīds. Vienkār�i tā turpinās manu vecāku mū�īgais konflikts - ik reizi, kad atveru muti. Laikam tāpēc es nīstu un reizē mīlu Austrāliju, nekad es nespētu būt tur laimīga un tomēr arvien ilgojos pēc mājām. Vai saproti, kā es to domāju?

Alisona arvien vaicāja, vai saprotu, kā viņa to domā.

- ���Biju aizbraukusi uz Velsu pie saviem angļu radiņiem. Pie mammas brāļa. Jēziņ! Desmit minū�u gana, lai ķenguru zemes iedzimtais sāktu balsī kaukt.

Bet es, viņasprāt, biju izņēmums: kaut īstens anglis, tomēr visnotaļ simpātisks tips. Daļēji tādēļ, ka biju tik �inteliģents� - viņai patika lietot �o vārdu. Pīts tikai �ņirdzis� par viņas gājieniem uz

koncertiem vai galerijām. - Varbūt labāk tomēr iemetīsim, ko? -viņa mēdījās.

Citu dienu viņa pavēstīja: - Tu nevari iedomāties, cik Pīts tomēr jauks. Kaut arī viņ� ir kretīns. Es vienmēr zinu, ko viņ� grib, ko domā. Saprotu viņu no pusvārda. Bet tu? Ar tevi nekad neko nevar zināt. Tu apvainojies, bet es nesaprotu, par ko. Esmu izdarījusi tev pa prātam - tāpat nezinu, kādā veidā. Tas tāpēc, ka tu esi anglis. Tu nekad nesapratīsi, kā tas ir.

Austrālijā viņa bija beigusi vidusskolu, vienu gadu pat studējusi valodas Sidnejas universitātē. Bet tad viņa sastapa Pītu un viss �sare�ģījās�. Nācās izdarīt abortu. Drīz pēc tam viņa atbrauca uz Angliju.

- ���Vai viņ� tā gribēja?

Viņa sēdēja man klēpī. - Viņ� nemaz to nezināja.

- ���Nezināja?!

- ���Var jau būt, ka vainīgais nemaz nebija viņ�. īsti nezinu.

- ���Ak tu nabadzīte!

- ���Pīts tikpat nebūtu to gribējis - būtu tas viņa jeb�u ne. Tā, lūk.

- ���Bet tu? Tev nebija �ēl?

- ���Tad es negribēju bērnu. Tas tikai traucētu. - Alisona noteica un maigākā tonī piebilda: - Nu, bija mazliet.

- ���Un tagad?

Mirkli padomājusi, viņa viegli paraustīja plecus: - Da�kārt.

Tobrīd nevarēju redzēt viņas seju. Klusi sēdējām, izjūtot mūsu tuvības siltumu, domīgi mulsi pēc �īs sarunas par bērniem. Mūsdienu cilvēka bubulis ir nevis sekss, bet mīlestība.

Kādu vakaru noskatījāmies veco Kamē filmu Miglu krastmala. Alisona slaucīja acis, nākot ārā no kino, un atsāka �ņukstēt, kad jau bijām gultā. Nemaz necentos slēpt, ka man tas �ķiet muļķīgi.

- ���Tu esi citādi ierīkots. Tu neizjūti visu tā kā es.

- ���Nav tiesa. Es visu izjūtu.

- ���Nē. Tu vienkār�i noskaņojies nejust, un viss ir lieliski.

- ���Neteiksim, ka lieliski. Bet arī ne tik drūmi.

- ����ajā filmā, tur bija tie�i tas, ko es pati jūtu. Ka viss ir bezjēdzīgi.

Tu dari visu, lai būtu laimīgs, bet tad kaut kas atgadās, kāda stulba nejau�ība, un viss ir pagalam. Tas tāpēc, ka mēs neticam pēcnāves dzīvei.

- ���Drīzāk nespējam tai ticēt.

- ���Katru reizi, kad tu kaut kur aizej, es iedomājos, ka tu vari nomirt. Nav tādas dienas, kad es nedomātu par mir�anu. Katru reizi, kad esam kopā, man �ķiet, ka tas ir izaicinājums nāvei. Iedomājies, ka tu esi dabūjis kaudzi naudas, bet veikali pēc stundas jau būs ciet. Tas ir briesmīgi, bet tev jāpagūst to iztērēt. Vai saproti, par ko es runāju?

- ���Kā tad. Tu runā par lielo laimestu.

Viņa gulēja un smēķēja. - Nē ta�u! Es runāju par mums.

Mana vientuļā sirds viņu neaizkustināja - Alisona nekļūdīgi uzķēra �āda veida trikus. Turklāt viņai tas �ķita tik jauki - tu esi pilnīgi viens pla�ajā pasaulē, tevi neapgrūtina nekādas ģimenes saites. Kādu dienu ma�īnā atsāku skumjo stāstu par to, ka man nav neviena tuva drauga; lietoju savu iemīļoto metaforu - esmu kā stikla krātiņā, kas �ķir mani no pārējās pasaules.

Viņa tikai smējās: - Tev ta�u tas patīk. Tu saki, ka esi vientuļ�, nuļā sirds, bet patiesībā domā, ka esi citāds. - Aizvainots apklusu, un viņa ar novēlo�anos piemetināja: - Tu patie�ām esi citāds.

- ���Un vientuļ�.

Viņa paraustīja plecus. - Apprecies ar kādu. Ar mani, piemēram.

Alisona pateica to tā, it kā ieteiktu aspirīnu pret galvassāpēm. Nenovērsu acis no ceļa.

- ���Tu ta�u taisies precēties ar Pītu.

- ���Tu tikpat neprecētu mani, tāpēc ka esmu tāda austrālie�u padauza.

- ���Man nepatīk, ka tu lieto �o vārdu.

- ���Un ari tāpēc, ka tev nepatīk, ka es lietoju �o vārdu.

Nākotne mums bija kā klintskraujas mala, arvien sargājāmies

pieiet tai par tuvu. Mēļojām par kādu citu, abstraktu nākotni: kā mēs dzīvosim nelielā mājiņā, kur es varē�u rakstīt, kā nopirksim d�ipu un �ķērsosim tajā Austrāliju. �Kad būsim Alisspringsā.� mēs teicām, tā bija tāda iecienīta piebilde, tiklab varējām teikt: �Kad būsim Nekumekadzemē22.�

Laika ritums nemanot nesa mūs no dienas dienā, tās saplūda un izkusa cita citā. Es skaidri apzinājos, ka �īs attiecības nevar salīdzināt ar iepriek�ējām. Nerunājot par visu citu, daudz pārāka bija to seksuālā puse. Dienā es biju audzinātāja lomā - laboju Alisonas izrunu, karoju ar sliktām manierēm un provinciālismu, bet naktī viņa skoloja mani. Mēs abi to apzinājāmies, un �ī savstar-pība bija mums kas jauns un mīklains, varbūt tāpēc, ka bijām vienīgie bērni ģimenē. Katrs no mums kaut ko deva un saņēma pretī� Un visam pamatā pilnīga fiziska saskaņa: bijām vienoti savās dziņās un vēlmēs, vienādi atbrīvoti kaislē. Alisona gan mācīja man ne tikai mīlas mākslu, bet tad es to vēl nesapratu.

Atceros, kādu dienu mēs stāvējām vienā no Teita galerijas zālēm. Alisona, viegli piekļāvusies, turēja mani aiz rokas un lūkojās uz Renuāru ar tādu seju kā bērns, kas sūkā konfekti. Piepe�i mani pārņēma sajūta, ka mēs abi esam viens ķermenis, viena persona, pat �eit, cilvēkos; ja Alisona piepe�i kaut kur nozustu, es būtu kā zaudējis daļu no sevis. Mans vēsais prāts un patmīlība tolaik neļāva saskatīt to, kas būtu skaidrs jebkuram citam � �ī biedējo�i sve�ā, satrieco�ā sajūta nav nekas cits kā mīlestība. Es noturēju to par iekāri. Aizvedu Alisonu uz mājām un tūlīt ievilku gultā.

Citu reizi D�ērminstrītā saskrējāmies ar Billiju Vaitu, manu koled�as laika paziņu; ītonas23 absolvents, viņ� piederēja pie mūsu dumpinieku kluba. Visai patīkams cilvēks bez kādām snobisma pazīmēm, lai aiī viņu neizbēgami pavadīja netverama di�ciltības aura - gan vaibstos, gan apģērbā un runas veidā jautās nevainojama augstākās sabiedrības gaume, piederība pie labākajiem ļaudīm. Iegriezāmies kādā austeru bārā - Billijs bija dzirdējis, ka tur jau sākusies Kol�esteras gliemeņu sezona. Alisona tikpat kā neatvēra muti, tomēr viņas klātbūtne, viņas akcents un krasā at�ķirība no

da�Sm turpat sēdo�ām smalko aprindu atvasēm lika justies neveikli. Kad glāzēs bija saliets pēdējais muskadets, viņa uz brīdi atstāja mūs vienus.

- ���Jauka meitene tev trāpījusies, vecais.

- ���Ak, ko nu� - es paraustīju plecus. - Tu jau saproti.

- ���Simpātiska.

- ���Turklāt lētāka par centrālapkuri.

- ���Arī tas nav slikti.

Bet es zināju, ko viņ� patiesībā domā.

Pēcāk mēs ar Alisonu braucām uz Hempstedu - noskatīties kādu filmu. Visu ceļu viņa neteica ne vārda. Pametu aci uz nīgro ģīmīti.

- ���Kas par lietu?

- ���Jūs tomēr esat tik lecīgi, jūs, augstākās �ķiras pū�ļi!

- ���Es neesmu augstākās, bet gan vidus�ķiras pūslis.

- ���Augstākās, vidējās - ak Jēziņ, kāda tur starpība! - Kādu bridi braucām klusēdami. - Jūs izturējāties tā, it kā es būtu no citas pasaules.

- ���Nerunā niekus!

- ���Tā, it kā es tikko no koka būtu nokāpusi.

- ���Muļķības.

- ���Tā, it kā man bik�u priek�a būtu vaļā vai kas tamlīdzīgs.

- ���Tu nesaproti. To grūti izskaidrot.

- ���Jā, kur nu man to saprast! Kur nu!

Kādu dienu viņa paziņoja: - Rīt man jāiet Uz pārrunām.

- ���Tu gribi iet?

- ���Un tu? Gribi, lai es eju?

- ���Tam nav nekādas nozīmes. Tev pa�ai jāizlemj.

- ���Būtu labi, ja mani pieņemtu. Būtu labi kaut vai zināt, ka esmu pieņemta.

Viņa sāka runāt par ko citu, un es neiebildu, lai gan varēju turpināt �o sarunu, ja gribēju; bet es negribēju.

Nākamajā dienā ari es saņēmu vēstuli ar aicinājumu uz pārrunām. Alisona aizgāja uz atlasi un bija ar sevi apmierināta. Pēc trim dienām pienāca īss paziņojums, ka viņa pieņemta; nodarbības sākās pēc desmit dienām.

Ar mani pa�u runāja vesela komisija nedabiski vēlīgu ierēdņu. Alisona sagaidīja mani, un mēs iegriezāmies kādā itā|u restorānā, kur stīvā atmosfērā ieturējām maltīti, glu�i kā divi sve�inieki. Viņas seja izskatījās pelēka, nogurusi un sakritusies. Apvaicājos, ko viņa pa �o laiku darīja.

- ���Vēstuli rakstīju.

- ���Vai viņiem?

-Jā.

- ���Un ko uzrakstīji?

- ���Ko man, tavuprāt, vajadzēja rakstīt?

- ���To, ka iesi mācīties, protams.

Iestājās neveikla pauze. Zināju, ko viņa grib dzirdēt, bet nespēju to pateikt Jutos kā lunātiķis, piepe�i atmodies pie pa�as jumta malas. Es nebiju vēl nobriedis likt pamatus ģimenes pavardam. Turklāt mums pietrūka psiholoģiskas tuvības, kaut kas netverams, netīkami sve�s �ķīra mūs, un tas nāca no Alisonas, nevis no manis.

- Viņiem ir reisi, kas iet caur Atēnām. Tā ka varēsim tikties, ja būsi Grieķijā. Protams, ari tad, ja paliksi Londonā.

Un mēs sākām plānot savu dzīvi gadījumam, ja es nedabūtu darbu Grieķijas salā.

Ta�u drīzumā es saņēmu vēstuli ar ziņu, ka mani dokumenti nosūtīti Atēnu Skolu pārvaldei, bet tā esot �tīrā formalitāte�. Bū�u gaidīts Grieķijā oktobra sākumā.

Uzskrējis pa kāpnēm, iegrūdu vēstuli Alisonai rokās un vēroju viņu lasām, bet gaidītā vil�anās izpalika. Viņa noskūpstīja mani un bilda: - Es ta�u tev teicu.

- ���Nu, teici.

- ���To vajag atzīmēt. Aizbrauksim kaut kur pastaigāties!

Ļāvos �ai pēk�ņajai iedomai. Jā, viņa nelikās necik apbēdināta,

bet es biju pārāk gļēvs, lai apstātos un padomātu, kālab tas man klusībā kremt. Tā mēs devāmies ārpus pilsētas, tad uz kino un pēcāk dejojām kādā Soho krodziņā, un arvien viņa izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Bet vēlāk gultā, gurdeni no mīlas, mēs nespējām iemigt. Nespējām arī izlikties vairs, ka nekas nav noticis.

- ���Ali, ko es rīt darī�u?

- ���Nosūtīsi viņiem savu jāvārdu.

- ���Vai tu gribi, lai es tā daru?

- ���Nesāc nu visu no gala!

Mēs gulējām līdzās, izstiepu�ies uz muguras, un es redzēju, ka acis viņai ir va|ā. Kaut kur lejā laternas gaismā nervozi dejoja lapotne, un ēnas atkārtoja �o deju uz mūsu istabas griestiem.

- ���Ja es pateiktu, ko pret tevi jūtu, vai tad tu�

- ���Es zinu, ko tu jūti.

Klusums kā pārmetums. Es pastiepu roku un pieskāros viņas kailajam vēderam, viņa atstūma manus pirkstus, bet neatlaida. - Tu jūti, es jūtu - kāda tam nozīme? Svarīgi, ko jūtam mēs. Es jūtu to, ko tu jūti. Esmu ta�u sieviete.

Tramīgi apsvēru atbildi.

-Vai tu precētos ar mani, ja es tevi lūgtu?

- ���Nerunā tā!

- ���Es apprecētu tevi rit pat, ja zinātu, ka patiesi esmu tev vajadzīgs. Ka tu to vēlies.

- ���Ak, Niko, Niko! - Lietus klaudzināja pie logu rūtīm. Viņa viegli saspieda manu roku. Labu brīdi gulējām klusi.

- ���Man vienkār�i vajag tikt prom no �ejienes.

Alisona neko neatbildēja, un klusums ieilga, līdz viņa sacīja:

- Nākamnedēļ Pīts atgrie�as Londonā.

- ���Kā viņ� izturēsies?

- ���Nesatraucies. Viņ� visu zina.

- ���Kā tu zini, ka viņ� zina?

- ���Es pati viņam uzrakstīju.

- ���Un viņ�? Vai atbildēja?

Viņa nopūtās. - Neatbildēja vis.

- ���Vai gribi atgriezties pie viņa?

Alisona paslējās uz elkoņa un pagrieza manu galvu, un mūsu skatieni tumsā satikās.

- ���Un tagad palūdz, lai precos ar tevi.

- ���Precies ar mani!

- ���Nē. - Viņa novērsās.

-�Kāpēc tu tā dari?

- ���Lai vienreiz pieliktu punktu. Es bū�u stjuarte, un tu brauksi uz Grieķiju. Vari justies pilnīgi brīvs.

- ���Tu tāpat.

- ���Ja tev tā labāk, lūdzu, uzskatīsim, ka esmu briva.

Lietus nu varenās �altīs nāca pāri koku galotnēm, triecās pret logu rūtīm un jumtu; tāda nelaikā gadījusies pavasara gāzma. Guļamistabas gaiss �ķita neizteiktu vārdu, mēmu apsūdzību piesma-dzis, kluss un sastringts kā sprādziena gaidās. Mēs gulējām līdzās nesaskaroties, kā divi kapakmens tēli, no�ēlojami savās bailēs paust to, ko patiesi domājam. Pēdīgi viņa ierunājās, lūkojot apvaldīt pēk�ņi aiztrūku�o balsi.

- ���Es negribu, bet tā iznāk�jo vairāk man� tevi vajag, jo vairāk tevi moku. Negribu ]aut arī sevi mocīt, bet ar mani ir otrādi - jo mazāk esmu tev vajadzīga, jo vairāk cie�u� - Uz bridi Alisona izkāpa no gultas. - Tātad viss izlemts? - viņa vaicāja atgriezusies.

- ���Tā rādās.

Vairāk mēs nerunājām. Alisona iemiga drīz, manuprāt, pārāk drīz.

No rīta viņa bija apņēmīgi mo�a. Piezvanīju uz Britu padomi un gāju saņemt mis Spenseras-Heigas apsveikumus un norādījumus. Otro un, Dievs dod, pēdējo reizi uzaicināju viņu uz len�u.

Alisonai nebija ne jausmas - es pats to lāgā neapzinājos -, �ka septembra beigās viņai bija radusies nopietna sāncense. Nē, ne jau sieviete - tā bija Grieķija. Būtu braucis turp pat neatkarīgi no Skolu pārvaldes lēmuma. Grieķu valodu nekad netiku mācījies un par mūsdienu Grieķiju zināju vien to, ka Mesolongijā miris Bairons. Bet tobrīd man bija nepiecie�ama �ī ideja, tā bija kā brīnumains glābiņ� cilvēkam, kam �ķiet zudusi jebkura cerība. Grieķija - kālab nebiju iedomājies par to jau agrāk? �Es dodos uz Grieķiju� - tas skanēja vienkār�i lieliski! Nepazinu nevienu, kas būtu tur bijis: tas notika vēl labu laiciņu pirms moderno persie�u24, proti, tūristu, ordu invāzijas. Izstudēju visas grāmatas, ko par Grieķiju varēju dabūt, un vēlreiz nobrīnījos, cik maz par to zinu. Es lasīju un lasīju, arvien vairāk līdzinoties viduslaiku bruņiniekam, kas iemīlas ģīmetnē, vēl neredzējis oriģinālu. Mans sākotnējais mērķis - bēgt no Anglijas - bezmaz zaudēja savu primāro nozīmi. Arī par Alisonu spēju domāt tikai saistībā ar gaidāmo ceļojumu. Jūtu uzplūdu brī�os iztēlojos, ka dzīvojam Grieķijā abi, bet citkārt biju tur viens. Sāncense neatstāja viņai tikpat kā nekādas izredzes.

Saņēmu ziņu no Skolu pārvaldes: biju apstiprināts amatā. Mazliet vēlāk pa pastu pienāca līgums, kas jāparaksta, un laipna, nebaudāmā angļu valodā rakstīta vēstule no mana jaunā direktora. Mis Spensera-Heiga sameklēja tā cilvēka vārdu un adresi, kur� pērn bija strādājis Fraksosas skolā. Manu priek�gājēju gan nebija sūtījusi Britu padome, tālab jaunkundze neko par viņu nezināja teikt. Aizrakstīju uz Nortamberlendas adresi, bet mana vēstule palika bez atbildes. Līdz prombrauk�anai bija atliku�as desmit dienas.

Attiecības ar Alisonu kļuva arvien smagākas. Biju atteicis dzīvokli Rasela laukumā, un trīs moko�as dienas nācās pavadīt jaunas dzīvesvietas meklējumos. Visbeidzot netālu no Beikerstritas-uzgājām pla�u studijas telpu. Mantu kravā�ana un pārvāksanās nomāca mūs vēl vairāk. Man bija jādodas ceļā tikai otrajā oktobrī, bet Alisona jau apmeklēja nodarbības, tālab nācās agri celties un ieviest ikdienā zināmu kārtību; tas viss mūs pilnīgi izsita no sliedēm. Rezultātā notika divi smagi ķīviņi. Pirmo iesāka viņa, uzkurinot un novedot līdz baltkvēlei savu nicinājumu pret vīrie�u dzimumu kopumā un mani kā tā pārstāvi. Biju gan snobs, gan iedomīgs pūslis, gan gra�a vērts don�uāns un sazin kas vēl. Nākamajā rītā viņa bija auksta un mēma kā zivs un vakarā neieradās uz norunāto tik�anos. Nogaidījis veselu stundu, devos mājās, bet Alisonas nebija ari tur. Zvanīju uz stjuartu kursiem: nē, neviena no meitenēm nav aizkavējusies. Gaidīju līdz vienpadsmitiem, dusmām briestot ar katru bridi, un tad viņa ieradās. Nebilstot ne pu�plēsta vārda, aizgāja uz vannas istabu, novilka mēteli un uzlika sildīties savu ikvakara piena krūzi.

- ���Pie velna, kur tu biji?

- ���Es netaisos atbildēt uz taviem jautājumiem.

Viņa stāvēja virtuves stūrītī pie plīts. Alisona pati bija gribējusi lētu mitekli, bet man derdzās �ī vārī�ana, gulē�ana un viss pārējais vienā telpā. Tāpat necietu kopīgas vannas istabas, vajadzību alla� klusināt otru un pa�am sevi.

- ���Varu iedomāties, kur tu biji.

- ���Iedomājies vien!

� Tu biji ar Pītu.

- ���Nu labi! Biju ar Pītu. - Viņa pablenza dusmās satumsu�ām acīm. - Nu un tad?

- ���Varēji jau nu sagaidīt ceturtdienu.

- ���Kāpēc man būtu jāgaida?

Tad mana pacietība bija galā, un es klāju va]ā visu, kas vien varēja viņu aizvainot. Alisona klusi izģērbās, ielīda gultā un pagriezās pret sienu. Un sāka �ņukstēt Ari es apklusu un atvieglots atcerējos, ka drīz, pavisam driz tik�u no tā visa vaļā. Protams, es nedomāju tā, kā biju tikko runājis, es vienkār�i nīdu Alisonu par �o dusmu izvirdumu, kam viņa bija par iemeslu. Aprimis nosēdos līdzās un vēroju, kā no aptūku�ajām acīm rit asaras.

- ���Es tevi visu vakaru gaidīju.

- ���Biju aizgājusi uz kino. - Pēc �ņuksta viņa piebilda: - Nevis pie Pīta.

- ���Kāpēc tad tu tā teici?

- ���Tāpēc, ka tu netici man. Tu patiesi domā, ka es varētu tā izdarit.

- ���Kāds draņķīgs fināls.

- ���Daudz netrūka, ka es būtu padarījusi sev galu. Gribēju mesties zem vilciena, bet pietrūka dū�as. Veselas �etrdesmit minūtes stāvēju uz perona un domāju par to.

- ���Atnesī�u tev mazliet viskija. - Atgriezos ar glāzi, viņa to paņēma. - Tev nevajadzētu dzīvot vienai. Vai tur kursos nav kāda meitene, kas gribētu?�

- ���Nekad mū�ā vairs nedzīvo�u ne ar vienu sievieti.

-����iesi atpakaļ pie Pīta?

Viņa nozibsnīja niknām acīm. - Taisies mani atrunāt? -Nē.

AtslTgusi pret spilvenu, Alisona stīvi blenza sienā. Pēdīgi lūpas pastiepās vārā smaida - viskijs darīja savu. - Glu�i kā tajās Hogārta25 bildēs. Mīlestība a la mode26. Kad pagāju�as piecas nedē|as.

- ���Vai esam atkal draugi?

- ���Mēs nekad vairs nebūsim draugi.

- ���Ja tā nebūtu tu, es �ovakar būtu aizgājis.

- ���Ja tas nebūtu tu, es �ovakar nebūtu pārnākusi.

Alisona pastiepa glāzi pēc jaunas viskija porcijas. Noskūpstīju viņas pirkstus un gāju pēc pudeles.

- ���Vai zini, kas man �odien ienāca prātā? - viņa sauca pāri istabai.

- ���Nezinu vis.

- ���Tu justos pat glaimots, ja es izdarītu pa�nāvību. Varētu visiem stāstīt: un tad viņa padarīja sev galu. Manis dēļ. Tie�i �ī doma mani vienmēr no tā atturēs - nevar ta�u pie|aut, ka tāds sūds kā tu varētu ar to di�oties.

- ���Nu gan tu �auj pār strīpu.

- ���Un tad es iedomājos: vajag ta�u paskaidrot, kāpēc to daru, atstāt vēstuli. - Joprojām nerimusies, Alisona spīvi vērās manī. -Paņem manu bloknotu! Tur, somiņā. � Izdarīju, ko viņa teica. -Paskaties pa�ās beigās!

Divas lappuses bija pieskripātas ar viņas lielajiem, nevī�īgajiem burtiem. - Kad tu to rakstīji?

- ���Izlasi!

Es vairs negribu dzīvot. Nekad arī neesmu to īpa�i gribējusi. Jūtos laimīga tikai tad, kad esmu �eit un mācos, un man nav jādomā ne par ko citu. Arī tad, kad lasu kādu grāmatu vai skatos filmu. Vai arī gultā. Tikai tad, kad aizmirstu par savu eksistenci. Kad dzīvo un jūt tikai manas acis vai ausis, vai āda. Neatceros, ka da�u pēdējo gadu laikā būtu bijusi laimīga vispār. Jā, kop� tā aborta. Nereti gan centos tāda izskatīties.

Paskatoties spogulī, tad kaut īsu brīdi varēju noticēt, ka tie�ām

tāda esmu.

Vēl divi teikumi bija trekni izsvītroti. Ielūkojos viņas saraudātajās acīs. - Tas nav nopietni. Patiesībā tu ta�u tā nedomā.

- ���Uzrakstīju to �odien kafijas pauzē. Būtu nonāvējusi sevi turpat uz vietas, bufetē, bet nevarēju izdomāt, kā.

- ���Tas ir� īsts histēriķes gājiens!

- ���Es ari esmu histēriķe! - viņa iebrēcās.

- ���Turklāt laba aktrise. Tu rakstīji to. lai es izlasītu.

Krietnu bridi viņa neatbildēja, gulēja aizvērtām acīm.

- ���Ne tikai izlasītu.

Alisona atsāka elsot, bet �oreiz manās rokās; es piekļāvu viņu sev cie�i un lūkoju mierināt Teicu, ka atlik�u braucienu uz Grieķiju, atteik�os no jaunā darba un vēl simt un vienu lietu, kam mēs abi neticējām, bet tobrīd tam bija labs placebo27 efekts.

Pie brokastīm pierunāju Alisonu piezvanīt un pateikt, ka viņa jūtas nevesela, un mēs visu dienu pavadījām ārpus pilsētas.

Nākamajā rītā - līdz prombrauk�anai bija atliku�as trīs dienas -es saņēmu atklātnīti ar Nortamberlendas pasta zīmogu; to bija sūtījis Mitfords, mans priek�gājējs Fraksosā. Paziņoja, ka da�as dienas būs Londonā - ja es gadījumā gribētu viņu sastapt.

Tre�dien sazvanīju viņu virsnieku klubā un uzaicināju iedzert kādu glāzīti. Mitfords bija divus trīs gadus vecāks par mani; izvelb-tas zilas acis �aurā, brūni iedegu�ā sejā, tum�zils bleizers un kaklasaite ar pulka zīmotni. Vai ik bridi viņ� noglauda tum�ās virsnieka Ūsiņas - civilais ietērps nespēja slēpt viņa visnotaļ zaldātisko dabu, un starp mums tūdaļ sākās maskēts pozīciju kar�. Vācu laikā ar gaisa desantu nogādāts Grieķijā, viņ� plātīgi sauca vārdā visus Ksanus un Pedijus, un citus tolaik populārus kondotjērus.Varēja manīt, ka viņ� ļoti centies, lai radītu tolaik modemā trīs vērtīgā fil-helēņa28 - d�entlmeņa, prātnieka un rīkļurāvēja - iespaidu, bet �o pūliņu rezultāts bija tikai patapināta izruna un vietām iespraustas pirmskolas līmeņa frāzes vikonta Montgomcrija stilā. Kategorisks, neiecietīgs tips, kas miera laikā nespēj rast sev vietu. Izdzertais d�ins kurdīja mani viņam iegriezt, un es paziņoju, ka divus kara gadus aizvadīju kvēlās demobilizācijas gaidās. Protams, tas bija muļķīgi. Man no viņa bija vajadzīga informācija, nevis antipātijas, tālab atzinos, ka esmu regulārās armijas virsnieka dēls, un apvaicājos par salu.

Viņ� pameta ar galvu uz bāra pusi, kur vitrīnā bija izliktas uzkodas. - Re, kur tā ir. Viens pret vienu. - Norādot ar cigareti, viņ� pateica kādu grieķu vārdu. - Pīrāgs, vecīt. Tā to sauc iedzimtie. īsts pīrāgs pēc formas. Kalnu grēda pārdala to uz pusēm. Vienā galā ir skola un ciemats. Ziemeļu puses pārējā daļa un faktiski visa dienvidu puse ir neapdzīvotas. Kas attiecas uz ģeogrāfiju.

- ���Un skola?

- ���Labākā Grieķijā, tā nu tas ir.

- ���Dzel�aina disciplīna? - Viņ� atbildēja ar izteiksmīgu karatē �estu.

- ���Un mācības? Ir kas īpa�s?

- ���Parastā apnicība. - Pa�ķielējis spogulī aiz bāra letes, viņ� gādīgi nobraucīja Ūsiņas un izmeta da�u mācību grāmatu nosaukumus.

Apjautājos par dzīvi ārpus skolas.

- ���Nav tur nekādas dzīves. Pati sala ir skaista diezgan, ja esi tādu lietu cienītājs. Puķītes un bitītes, visi �ie jaukumi.

- ���Nu, un ciemats?

Viņ� drūmi pavīpsnāja. - Grieķu ciemats - tas ir daudz trakāk par jebkuru Dieva aizmirstu Anglijas kaktu. Un �is it īpa�i. Sabiedrība - vienkār�i atbaido�a. Skolotāju sievas. Kāds pusducis ierēdņu. Paretam ierodas kāda knēveļa sen�i. - Viņ� izstaipīja kaklu, it kā viņu �ņaugtu krekla apkaklīte; �ī nervozā kustība laikam cēla viņa

pa�apziņu. - Vēl ir pāris villas, kuru īpa�nieki parādās reizi gadā uz diviem mēne�iem.

- ���Ļoti rosino�i, nav vārdam vietas.

- ���Viens draņķa caurums, teik�u, kā ir. Tie villu iemītnieki arī ir nāvīgi garlaicīga slaka. Ir viens tipiņ�, kur� varētu tevi interesēt, bet diez vai viņu sastapsi.

- ���Kāpēc tā?

- ���Nu, taisnību sakot, mēs ar viņu pamatīgi salēcāmies, un es iebāzu viņam ģīmī visu, ko domāju.

- ���Kā tad tā?

- ���Tas draņķis kara laikā bija sadziedājies ar brūnajiem. Ar to tas arī sākās. - Viņ� izpūta dūmu virmuli. - Tā ka tev nāksies iztikt ar citiem skolmeistariem, ja gribēsi kompāniju.

- ���Viņi vismaz runā angliski?

�Pārsvarā franciski. Ir gan otrs angļu valodas pasniedzējs, grieķis. Tāds mazs, lecīgs tusnis. Vienreiz nācās iedot viņam pa aci.

- ���Jā, redzu, ka esi iesildījis man vietiņu.

- ���Nevar jau |aut kāpt sev uz galvas, � Mitfords nosmējās un attapa, ka viņa maska ir nedaudz no�ķiebusies. - Bet zemnieki, it īpa�i krētie�i, tie gan ir īstā zemes sāls. Kolosāli ve�i! Es zinu, ko saku.

Painteresējos, kāpēc viņ� no turienes aizbrauca.

- ���Ak, esmu ķēries pie rakstniecības. Kara laika piedzīvojumi un tādā garā. Atbraucu tikties ar savu izdevēju.

�ai cilvēkā jautās kaut kas nostalģisks; radīts, lai drasētu apkārt kā ne�petns boiskauts, spridzinātu tiltus un dī�ātos iespaidīgā uniformā, �ai vienmuļajā, labklājības apmātajā pasaulē viņ� atgādināja uz sēkļa izsviestu arheozauru. Kapteinis skubīgi turpināja.

- ���Jo sliktāk būs, ja neielauzīsies grieķu mēlē. Tu balsī kauksi pēc Anglijas. Un sāksi dzert. Tāpat kā visi pārējie; tur savādāk nevar. - Viņ� sāka runāt par recinu un arecinato, raki un ūzo, �iem grieķu dzērieniem. Tad pārgāja pie sievietēm. - Tikai nedomā pīties ar Atēnu mei�ām. Ja negribi par piemiņu kādu jauku bacili.

- ���Vai uz vietas nav nekā lietojama?

- ���Pilnīgi garām, vecīt. Tur mīt neglītākās sievietes visā Egejas jūras baseinā. Un kur nu vēl goda laupī�ana un tamlīdzīgi. Tas

dara �o pasākumu trakoti bīstamu. Silti neiesaku. Es reiz tā iegrābos, gan citā vietā. - Sazvērniecisko skatienu pavadīja greizs smaidiņ�.

Aizvedu viņu atpaka| uz klubu. Drēgnā, depresīvā pēcpusdiena jau tīstījās krēslā, un viss apkārtējais - cilvēki, ma�īnas, nami -�ķita mikli pelēks kā zivs āda. Apvaicājos, kāpēc viņ� nepalika armijā.

-Necie�ami ortodoksāla atmosfēra, tā ja. Sevi�ķi miera laikos.

Man gan bija aizdomas, ka drizāk viņ� tika atzīts par nepiemērotu regulārajai armijai - zem zaldātiskās �aulas murdēja kaut kas me�onīgs, trakulīgs un neaprēķināms.

Bijām atbrauku�i. - Domā, es tik�u galā?

Viņ� uzmeta man �aubīgu skatienu. - Pievelc stingrāk gro�us -tā ir vienīgā metode. Ne|auj kāpt sev uz galvas. Tā gadījās ar �omu, kas bija tur pirms manis. Es pats viņu nesastapu, bet runā, ka viņ� esot nojūdzies. Piebeidza viņu tie mazie nekrietne|i.

Kapteinis Mitfords izkāpa no ma�īnas.

- Nu ko, vēlu veiksmes, vecīt! - viņ� plati pasmīnēja, roku uz durvju roktura uzlicis. - Un vēl kas. Sargies no uzgaidāmās zāles! -To pateicis, viņ� acumirklī aizcirta durtiņas, it kā �is moments būtu iepriek� iestudēts. A�i atgrūdu tās vaļā un saucu viņam nopakaļ: - No kā?

Mitfords pagriezās, bet tikai strupi pameta ar roku un ienira Trafalgaras laukuma burzmā. Viņa smaidiņ� neizgāja man no prāta. Tas bija kā daudzpunkte aiz pēdējā teikuma, kura nozīmi viņ� nodevīgi paturēja pie sevis. Uzgaidāmā zāle, uzgaidāmā zāle - augu vakaru �ie uzmācīgie vārdi grozījās man prātā.

1

Latv. vai. izdots 2000. g. (A/s �Valters un Rapa�). (�eit un turpmāk tulkot, piez.)

2

Latv. vai. izdots 1996. g. (Apgāds �Jumava�).

3

Karls Gustavs Jungs (1875-1961) - �veicie�u psihologs un psihiatrs, Z. Freida skolnieks un līdzstrādnieks.

4

īstajā vārdā Anri Albans Furnjē (1886-1914), fran�u rakstnieks. Daļēji autobiogrāfiskā fantāzija �Zaudētā valstība� (1913) bija 20. un 30. gadu kulta romāns.

5

Anonīma romie�u poēma (apt. 2.-3. gs.).

6

Par io skolu ir uzrakstīts vēl kāds savdabīgs romāns, proti, Keneta Metjūza �Aleko� (1934). Francūzis Mi�els Deons savukārt izdevis autobiogrāfisku darbu �Balkons Spetsas salā� (1961). (Autora piez.)

7

Ignats Plejels (1757-1831) - fran�u komponists, dibinājis Parīzē mūzikas instrumentu fabriku.

8

Deivids Livingstons (1813-73) - angļu ceļotājs, Āfrikas vidienes pētnieks.

9

Stefans Malarmē (1842-98) - fran�u dzejnieks simbolists.

10

Grieķu mitoloģijā ļauna un greizsirdīga burve, kas dzīvo Ajas salā greznā pilī meia vidū un pārvēr� par zvēriem salā nokļuvu�os Jūrasbraucējus.

11

Bezvārda valstība. (fran�u vai.)

12

Fiksējot, kādas asociācijas izraisa da�ādas formas tintes traipi, tiek pētītas cilvēka psiholoģiskās īpatnības.

13

Heiristika - mācību metode, kurā tiek izmantoti palīgjautājumi un uzvedino�i jautājumi.

14

Toms Dērfijs (1653-1723) - savulaik populārs literāts, sarakstījies ar daudzām ievērojamām personām.

15

Jūs to gribējāt, �or� Danton. Jūs to gribējāt, (fran�u vai.) Kļūdaini citēta frāze no Moljēra lugas ��or�s Dandēns�.

16

Viena no vado�ajām meiteņu privātskolām Anglijā.

17

�ī Marokas pilsēta tiek uzskatīta par homoseksuālistu Meku.

18

Metjū Smits (1870�1959) � modernismam tuvs angļu mākslinieks.

19

Lords Cesterfīlds (1694-1773)-angļu valstsvīrs un diplomāts. Sarakstījis �Vēstules dēlam� un �Vēstules krustdēlam�, kas satur asprātīgu labā toņa mācību un padomus, kā gāt panākumus sabiedrībā.

20

Sūds. (fran�u vai.)

21

Uz veselību! (fran�u vai.)

22

Alūzija uz skotu rakstnieka D�. M. Berija lugu �Pīters Pens�.

23

Viena no vecākajām privileģētajām zēnu vidusskolām Anglijā, kur mācās pārsvarā aristokrātisku ģimeņu atvases.

24

490.-479. g.p. m. ē. notika virkne grieķu-persie�u karu.

25

Viljams Hogārts (1697-1764) - angļu gleznotājs un grafiķis. Darbiem raksturīga asa satīra, bie�i moralizējo�a ievirze.

26

Modernā, (fran�u vai.)

27

Placebo (latīņu vai.) - zāles ar pilnīgi neitrālu sastāvu. Lieto medicīnisku preparātu psiholoģiskās Iedarbības pētī�anai.

28

Krievijā un Rietumeiropā - grieķu tautas atbrīvo�anās kustības piekritēji, arī aktīvi tās dalībnieki cīņā pret turku jūgu 19. gs. 20. gados.

Pa ceļam paķēru Alisonu, un mēs braucām uz garā�u, kur biju nodevis pārdo�anai savu auto. Vispirms biju piedāvājis to Alisonai, bet viņa atteicās.

- ���Tas man alla� liktu domāt par tevi.

- ���Tie�i tāpēc.

- ���Bet es negribu par tevi domāt. Arī pie stūres negribu redzēt nevienu citu.

- ���Varbūt vismaz paņemsi naudu, ko par to dabū�u? Tas nebūs daudz.

- ���Esmu godīgi to nopelnījusi?

- ���Beidz ākstīties!

- ���Man neko nevajag.

Bet es zināju, ka viņa ir iekārojusi motorolleru. Varētu atstāt �eku ar attiecīgu norādījumu, gan jau vēlāk viņa liktu to lietā.

Mūsu pēdējais vakars pagāja pārsteidzo�i rāms. Tā, it kā manis te vairs nebūtu un sarunātos nevis mēs. bet divi rēgi. Apspriedām, kā rīt visu labāk izdarīt. Es braucu ar vilcienu no Viktorijas stacijas, bet viņa negribēja mani pavadīt; mēs pabrokastosim kā parasti, un viņa ies savās gaitās - tā likās vienkār�āk un vieglāk.

Runājām ari par nākotnes plāniem. Viņa izmantos pirmo iespēju tikt uz Atēnām. Ja tāda neradīsies, mēs varētu tikties Anglijā uz Ziemassvētkiem. Vai ari kaut kur pusceļā - Romā vai �veicē.

- ���Alisspringsā, - viņa bilda.

Mēs ilgi nespējām iemigt. Zinājām, ka abi esam nomodā, tomēr baidījāmies iztraucēt klusumu. Tad viņas roka uzmeklēja manējo. Vēl bridi gulējām klusi, pēdīgi Alisona ierunājās.

- ���Ja es teiktu, ka gaidī�u tevi? - Es neatbildēju. - Man �ķiet, ka es to varētu. Es nopietni runāju.

- ���Es zinu.

- ���Tu vienmēr saki �es zinu�. Bet tā nav nekāda atbilde.

- ���Zinu. - Viņa ieknieba man rokā. - Nu, pieņemsim, es teik�u -labi, gaidi vien, gada laikā es varbūt tik�u skaidrībā ar sevi. Un tu visu �o laiku pa�aizliedzīgi gaidīsi?

- ���Tas mani nebaida.

- ���Bet tas ta�u ir kretīnisms! Tas ir tāpat kā aizvest meiteni uz klosteri un turēt tur, kamēr būsi nobriedis viņu precēt. Un gala beigās izspriest, ka tomēr negribi to darīt. Mums jābūt brīviem. Mums vienkār�i nav citas izejas.

- ���Tikai nedusmojies, lūdzu!

- ���Tad jau redzēsim, kā viss iegrozīsies. - Uz bridi saruna noklusa.

- ���Es tikai padomfiju, kā tas būs, kad rītvakar pārnāk�u mājās. Tas arī viss.

- ���Es tev rakstī�u. Katru dienu rakstī�u.

- ���Dari tā.

- ���Tas būs vienkār�i tāds kā pārbaudījums. Mēs sapratīsim, cik lielā mērā mums vienam otra pietrūkst.

- ���Es zinu, kā tas ir, kad kāds aiziet. Pirmā nedēļa ir īsta agonija, arī nākamo vēl sāp, tad pamazām tu sāc aizmirst, un drīz jau liekas, ka nekas tāds vispār nav bijis vai atgadījies ar kādu citu, un tu nesapratnē parausti plecus. Un saki sev: dingo, tā ir dzīve, tā tās lietiņas notiek. Tādas stulbības kā �ī. It kā tu nebūtu tikko zaudējis kaut ko uz visiem laikiem.

- ���Es neaizmirsī�u. Nekad neaizmirsī�u.

- ���Gan jau. Arī es aizmirsī�u.

- ���Bet mums jādzīvo tālāk. Lai cik skumji būtu.

Pēc laba brī�a viņa noteica:�Nedomāju, ka tu zini, kas ir skumjas.

Nākamajā rītā mēs aizgulējāmies. Tī�i biju uzlicis modinātāju vēlāk, lai neatstātu laiku asarām. Alisona iekoda uz ātru roku, tāpat kājās stāvot. Runājām visādas muļķības: turpmāk vajadzēs pasūtīt mazāk piena, kur gan varēja palikt mana bibliotēkas lasītāja karte. Bet tad viņa nolika savu kafijas tasi, un mēs stāvējām pie durvīm. Es skatījos Alisonai sejā, it kā nebūtu jau par vēlu, it kā tas viss būtu tikai nelāgs sapnis; vaigu maigais izliekums, pelēkais skatiens, kas pēto�i raudzījās pretī. Acis pierietēja asarām, lūpas pavērās, lai kaut ko teiktu, bet viņa tikai pasniedzās uz priek�u, izmisīgi un neveikli, un atvadu skūpsts iznāca tik strups, ka es tikko sajutu viņas muti. Nākamajā mirklī viņa jau bija prom, kamielvilnas mētelis nozuda kāpņu pagriezienā. Neatskatoties. Metos pie loga un noskatījos, kā viņa straujā solī �ķērso ielu; gai�s mētelis, salmu krāsas mati, abi gandrīz vienā tonī. Redzēju, kā viņa atver somiņu, iz�ņauc degunu un tā arī ne reizes neatskatās. Tad viņa sāka iet vēl ātrāk, gandrīz skrie�us. Es atrāvu logu un izliecos ārā, un nenolaidu acis, līdz viņa ielas galā iegriezās Merilbonroudā. Pat tad, pa�ā pēdējā brīdī, Alisona nepameta skatienu atpakaļ.

Atgriezos istabā. Nokopis traukus un saklājis gultu, piesēdos pie galda un uzmetu mazu vēstulīti. Izrakstīju arī �eku par piecdesmit mārciņām.

Ali, mī/d, tici man, ja es ar kādu saistītos, tad tā būtu tikai un vienīgi Tu, tici arī, ka patiesībā pārdzīvoju daudz dziļāk, nekā atļāvos parādīt. Lai mēs abi galīgi nezaudētu dū�u. Ceru, ka tev patiks nēsāt �os auskarus. Tāpat ceru, ka pieņemsi �o naudiņu un nopirksi sev motorolleru, un aizbrauksi ar to tur, kur bijām abi kopā, vai arī izlietosi to kur citur, kā nu vēlies. Rūpējies par sevi, lūdzu! Ak Kungs, ja vien esmu tā vērts, lai mani gaidītu�

Nikolass

Gribēju, lai �īs rindas liktos mirkļa ierosmē rakstītas, bet patiesībā biju sacerējis tās jau kādas dienas iepriek�. Aploksni ar �eku un vēstulīti noliku uz kamīna dzegas, klāt pieliekot kārbiņu ar ahāta auskariem, ko kādu dienu bijām noskatīju�i slēgta antikvariāta skatlogā. Tad es noskuvos un gāju meklēt taksometru.

Aiz pirmā pagrieziena mani sagaidīja apjauta, ka esmu laimīgi paglābies. Ne mazāk skaidra bija ari nelāga apziņa, ka viņa mīl mani daudz vairāk nekā es viņu; tā nu iznāca, ka biju vinnējis arī �o jūtu divcīņu. Atkal biju gatavs celties spārnos un doties pretī nezināmajam, un tīkamo satraukumu papildināja nevil�s prieks par �o emocionālo uzvaru. Salts prieks, jā, bet mans vēsais prāts arvien atvēsināja arī sirdi. Devos uz Viktorijas staciju kā krietni izsalcis cilvēks, kas dodas uz labām pusdienām pēc glāzes stipra Vīna. Sāku pat paklusām dungot, un, jāatzīst, tas nebija bra�s mēģinājums slēpt savas bēdas, bet gan drastisks brīvības slavinājums.

Pēc �etrām dienām es jau stāvēju Himeta kalnā un raudzījos lejup pāri Atēnām un Pirejai, pāri pilsētu un priek�pilsētu kvartāliem, namiem, kas kā neskaitāmi spēļu kauliņi sarū-toja Atikas līdzenumu. Dienvidos vizēja tīri zila atvasaras jūra ar pelēcīgām, saulē izbaloju�ām salām, bet tālumā pie apvār�ņa mierpilni gulēja Peloponēsas kalni, grezns satvars �im lieliskajam zemes un ūdens klaidam. Apskaidrots, grandiozs, majestātisks - centos piemeklēt retāk lietotus epitetus, bet ikkatrs no tiem izrādījās bezspēcīgs. Varēju redzēt savu astoņdesmit jūd�u tālumā, un viss redzētais bija tik �ķīsts un di�ens, un mirdzo�i krā�ņs kā tikko radīts.

Tas līdzinājās ceļojumam kosmosā. Es stāvēju uz Marsa, līdz ceļiem iebridis timiānā, un debesis pār manu galvu �ķita nekad nepazinu�as nedz putekļus, nedz mākoņus. Nolaidu skatienu uz savām bālajām londonie�a rokām. Pat tās �ķita citādas, divas netīkami sve�as lietas, kuras vairs negribēju atzīt par savām.

�ī spalgā Vidusjūras gaisma - visu apkārtni tā vērta teiksmaini skaistu, bet pieskaroties man, kļuva naidīgi dzeļo�a; tā nevis �ķīstīja, bet �austīja, iekodās līdz kaulam. Likās, ka esmu nokļuvis neredzamu spīdzinātāju varā - no visām pusēm cērt griezīga gaisma, caur pavērtām durvīm jau rēgojas moku rīki, un mans līdz�inējais �es� saprot, ka nespēs to pārciest. Tā varēja būt mīla, kas varmācīgi atkailināja manu būtību, - biju iemīlējis Grieķiju no pirmā acu uzmetiena, iemīlējis neglābjami, uz visiem laikiem. Pretrunīgas un bezcerīgas jūtas - kā pret sievieti, kuras daiļums neprātīgi valdzina, bet ķēni�ķais cēlums liedz tuvoties, radot moko�u mazvērtības apziņu.

Neviena no lasītajām grāmatām nelīdzēja izprast �o ne�ēlīgo valdzinājumu, Kirkes1 iedabu, kas piemita �ai zemei un izcēla to citu vidū. Anglijā mūsu attiecības ar to, kas atlicis no pirmatnīgās ainavas ar rēno ziemeļu gaismu, ir visai lēnprātīgas, ikdieni�ķi rimtas, kurpretī Grieķijas daba ir tik krā�ņa, tik intensīva un nepieradināta, ka prasa no cilvēka vienlīdz krasas jūtas: mīlu vai naidu.

Pagāja ne viens vien mēnesis, līdz es to sapratu, un vēl vairāki gadi, līdz pieradu pie tā.

Tās pa�as dienas novakarē es stāvēju pie loga viesnīcas istabā, kur mani bija nometinājis garlaikots jauneklis no Britu padomes pārstāvniecības. Tikko biju uzrakstījis vēstuli Alisonai, bet viņa jau likās tālu prom esam, pat ne attālumā vai laikā, bet kādā citā, vēl nenosauktā dimensijā. Varbūt tās vārds ir realitāte. Skatījos lejup uz Konstitūcijas laukumu, iecienītu tik�anos vietu, kur lēni maisījās vakarīgs |au�u pulks; balti krekli, tum�as brilles, kailas brūnas rokas. No tuvējās āra kafejnīcas cēlās sve�ādu balsu murdoņa. Bija tik tveicīgs kā Anglijā pa�ā vasaras karstumā, un debesis arvien bija pilnīgi skaidras. Izliecies pa logu, austrumu pusē varēju redzēt Himeta nokalni, kur �orīt biju stāvējis; noriets nu iekrāsoja to maigā tonī, sārti violetā kā ciklamenas zieds. Otrā pusē virs nelīdzenā jumtu klājiena slējās varens melns siluets - Akropole, tik līdzīga iedomātajai, ka �ķita neīsta. Es biju glu�i apmāts: līksme un gaidas, laimīga un trauksmes pilna vienatne; jutos kā Alise Brīnumzemē.

Fraksosa atrodas jūdzes se�as uz dienvidiem no Peloponēsas piekrastes - no Atēnām to �ķīra neaizmirstams astoņu stundu brauciens ar mazu tvaikonīti. Ainava, kas to ieskāva, bija tikpat fantastiska kā pati sala: ziemeļrietumos to sargāja no jūras izkāpu�u kalnu ieloks, austrumos vīdēja tāla arhipelāga viegli lauzītā kontūra, bet dienvidos līdz pat Krētai klājās Egejas maigi zilais tuksnesis. Fraksosa bija brīni�ķīga. Tas bija īstais vārds - tā nebija vienkār�i skaista, gleznaina vai burvīga, bet tie�i brīni�ķīga. Man aizrāvās elpa, kad pirmoreiz to ieraudzīju, � sala peldēja vakarīgi mēļajos viļņos kā majestātisks melns valis, un virs tās karājās Venēras bālais vaigs. Vēl tagad nespēju vienaldzīgi to atcerēties. Salas skaistums bija īpa�s pat �eit, Egejas pla�umos, jo tās pakalni bija noaugu�i ar Vidusjūras priedēm, maigi zaļām kā zaļ�ubītes spalva. Tās lielākā da(a bija neapdzīvota un neiekopta - tikai priedes, mazi līcī�i, klusums un jūra. Pa�ā ziemeļrietumu stūrī ap divām nelielām ostām drūzmējās glezni sniegbalti namiņi.

Nevainojamo ainavu bojāja tikai divas lietas, kas rēgojās jau iztālēm, labu brīdi pirms sasniedzām krastu. Viena no tām bija ra�ena viesnīca, Edvarda2 laika ēka grieķu interpretācijā; smagi iegūlusi pie lielākās no abām ostām, tā iederējās �eit kā ormaņa ekipā�a dorie�u templī. Otra, tikpat neiederīga kā pirmā, slējās ciemata nomalē kā milzis punduru pulkā; ar visu korintiski grezno fasādi �ī atbaido�ā vairākstāvu ēka atgādināja fabriku. Itin drīz es konstatēju, ka tā nav tikai ārēja līdzība vien.

Lorda Bairona skola, hotelis Philadelphia un pats ciemats bija vienīgie civilizācijas aizmetņi �ai trīsdesmit kvadrātjūdzes pla�ajā neskartajā zemē. Da�i sidraboti olīvu dārzi, da�i ielāpi iekoptas zemes ziemeļu stāvajās nogāzēs, bet viss pārējais - pirmatnīgs prie�u me�s. Nekādu senatnes pieminekļu. Acīmredzot senajiem grieķiem nebija pa prātam cisternās nostāvējies ūdens.

Saldūdens trūkums atbaidīja ne tikai grieķu sen�us - �eit tikpat kā nebija savvaļas dzīvnieku, ari putnu bija ļoti maz. Ārpus ciemata valdīja neparasts klusums. Retu reizi kalnos varēja sastapt kādu kazu ganu, kas, bronzas zvaniņiem tink�ķot, vada savu ziemas ganāmpulku (vasarās zāle ir saules izsvelmēta), zem brangas �agaru nastas salīku�u zemnieci vai sveķu vācēju. Tāda bija pasaule, pirms tā iepazina tehniku, varbūt pat cilvēku cilti, un tās no�ķirtība izcēla un paspilgtināja katru sīkumu, pie�ķirot tiem nesamērīgu nozīmību, - vai tas būtu �akstes lidojums, jauna taka vai tālu lejā pavīdusi kaika3 * bura. Bet tā nebija biedīgā ziemeļu vientulība; �ī sala nepazina baiļu, tā bija nimfu, nevis monstru mājvieta.

Bie�ās pastaigas paglāba mani no Lorda Bairona skolas spiedīgās atmosfēras. Ērmoti �ķita strādāt skolā, kas tiecas līdzināties Itonai vai Herovai4 tikai sprīdi uz ziemeļiem no tās vietas, kur Klitaimnēstra nonāvēja Agamemnonu5. Mācību spēki, dzimu�i valstī, kurā ir tikai divas universitātes, bija daudz labāk sagatavoti, nekā to iztēloja Mitfords, un zēni visumā bija tādi pa�i kā ikkurā citā zemeslodes vietā. Vienīgi attieksme pret zinībām, tai skaitā angļu valodu, bija necie�ami pragmatiska; tie neko negribēja zināt par literatūru, toties visu iespējamo - par zināmi un tehniku. Garlaikoti �āvāju�ies no Bairona vārsmām, tie pilnīgi pārvērtās, kad ķērāmies pie automobi|a da|u nosaukumiem, - stundai beidzoties, nespēju vien dabūt tos ārā no klases. Mū�dien viņi stiepa man amerikāņu zinātniski tehniskos �urnālus, pilnus ar specifiskiem terminiem -tie bija man tikpat sve�i kā zinātkārajiem grieķu ģīmī�iem, kas gaidīja no manis jēdzīgu skaidrojumu.

Kā zēni, tā skolotāji necieta salu, tā bija viņiem kā labprātīga trimda, kur atliek tikai darbs, darbs un vēlreiz darbs. Biju iedomājies, ka pēc angļu skolām �eit varēs uzelpot, bet nekā tamlīdzīga -tikumi �eit valdīja vēl spīvāki. Pats smieklīgākais, ka tie�i �ī fanātiski censonība, �is kurmja aklums pret apkārtējo krā�ņumu tika lepni uzskatīts par īsti anglisku pieeju. Varbūt grieķiem, dabas dāsnuma lutinātiem, arī nekaitē ieslodzījums �ādā termītu pūznī, bet mani tas darīja glu�i traku.

Pāris skolotāju nedaudz runāja angliski, vairāki citi - franciski, bet man ar viņiem bija maz kopīga. Vienīgais, kuru es kaut cik varēju pieciest, bija Dēmetriads, otrs angļu valodas skolotājs, bet ari tikai iūde|, ka viņa ang|u leksika neaprobe�ojās ar sarunvalodas minimumu.

ViņS izvadāja mani pa visām kapheneia un tavernām, un es iepazinos ar grieķu virtuvi un tautas mūziku. Dienasgaismā gan ciemats rādījās visai bēdīgs. Neapdzīvotas villas, reti gājēji �aurajās ieliņās un tikai divas pieklājīgas tavernas, kur mū�dien rēgojās vienas un tās pa�as sejas; iesūnojusi Levantes* provinciālu sabied-rtba, kas asociējās drīzāk ar Osmaņu impērijas* * laikiem, ar Balzaku feskā un pilnīgi neiederējās divdesmitā gadsimta vidū. �ajā ziņā Mufordam bija taisnība ~ Fraksosā patiesi valdīja bezcerīga garlai-

* Vidusjūras ausirumu piekrastes zemju, Tuvo Austrumu senāks nosaukums

Tiuviļa um uu ļmkfautSs tentotijas Osmaņu dinastijas sultānu

valdī�anas laikā( 15.gs.-1918.g.)

cītba. Izmēģināju ari pāris zvejnieku iecienītās vīna tirgotavas. Tur gāja itin jautri, bet es biju un paliku sve�inieks, turklāt tā arī nekad neapguvu vietējo dialektu.

Lūkoju izzināt kaut ko par cilvēku, ar kuru Mitfords bija salē-cies, bet neviens nelikās zinām nedz par viņu, nedz par �o incidentu, ari par mīklaino �uzgaidāmo zāli� ne. Nav �aubu, ka visu brivo laiku Mitfords maisījās pa ciematu un pamanījās izraisīt ne vien Dēmetriada, bet ari citu skolotāju antipātijas. Sava nozīme bija ari senās anglofobijas paliekām, ko tobrīd vēl uzurdīja politiskā situācija.

Neatlika nekas cits kā doties kalnos. Mani kolēģi ne soli nenovirzījās no savas dieni�ķās takas, ari zēnus nelaida ārpus augsta mūra apjoztās teritorijas, vienīgi svētdienās tiem bija ļauts mērot pusjūdzi garo ceļu līdz ciematam. Mani skurbināja kalnu mū�īgais svaigums, gaisma un vienatne. SavS vientulībā es pirmo reizi pievērsos dabai un ar no�ēlu atklāju, ka tās valoda man ir tikpat sve�a kā grieķu valoda. Citām acīm sāku skatīties uz visu apkārtējo, mācījos izjust akmeņus, putnus un puķes. Lieliskais klimats, bie�ās pastaigas un peldē�anās, kā ari jebkāda transporta trūkums - uz salas nebija neviena automobiļa, ārpus ciemata nebija ari ceļu, un mēne�a laikā nebiju manījis nevienu lidma�īnu - darīja savu: jutos labāk nekā jelkad agrāk. Mans prāts un miesa sāka rast zināmu saskaņu, tā vismaz likās. Bet tā bija ilūzija.

Kad ierados skolā, mani jau gaidīja Alisonas vēstule. Tā bija pavisam īsa, dro�i vien rakstīta kursos manas aizbrauk�anas dienā.

Es mīlu Tevi, Tu gan nezini, ko tas nozīmē, jo pats nekad nevienu neesi mīlējis. Es tā centos, lai Tu to saprastu - visu beidzamo nedēļu. Gribu lūgt Tev tikai vienu - atceries �o dienu, atceries tad, kad pats reiz kādu iemīlēsi. Atceries�es noskūpstīju Tevi, pagriezos un gāju, un ne reizes neatskatījos. Es zināju, ka Tu noskaties man pakaļ. Atceries, ka es darīju to. Tevi mīlot. Pat ja aizmirsīsi visu citu, atceries to vienīgo: es Tevi mīlu. Es gāju pa ielu un ne reizes neatskatījos, un es mīlu Tevi. Mīlu tik ļoti. ka no �īs dienas visu mū�u nīdī�u.

Nākamajā dienā pienāca vēl viena vēstule. Aploksnē bija manis dāvātais �eks, pārplēsts uz pusēm; uz vienas pusītes bija uz�ņāpts: �Lielais paldies!� Tre�ā vēstule pienāca pēc divām dienām. Tā bija viegla un pļāpīga, pilna jūsmas par tikko redzētu filmu, un beigās viņa rakstīja: �Aizmirsti, lūdzu, to pirmo vēstuli! Biju tik nelaimīga. Nu tas jau pāri, un es vairs nebū�u tik vecmodīga.�

Es, protams, atbildēju, ne jau katru dienu, bet vismaz divas tris reizes nedēļā. Tie bija gari sacerējumi, kuru galvenais motīvs bija pa�attaisno�anās, līdz kādā vēstulē viņa rakstīja: �Nevajag, lūdzu, nemitīgi urdīt mūsu attiecības. Pastāsti labāk par sevi, salu, par skolu. Es Tevi pazīstu, zinu, kāds esi. Tālab nevajag izlikties. Ja Tu raksti par to, kas Tev apkārt, varu iedomāties, ka esmu ar Tevi, redzu to pa�u, ko Tu. Un neapvainojies. Piedot nozīmē aizmirst.�

Pamazām emocijas mūsu vēstulēs aizstāja informācija. Alisona stāstīja man par darbu, savu jauno draudzeni, da�ādiem ikdienas sīkumiem, filmām, grāmatām. Es rakstīju par skolu, par salu, kā viņa lūdza. Kādā vēstulē bija ielikta fotogrāfija - Alisona savā jaunajā formas tērpā. Gai�ie mati bija īsi apgriezti un paslēpti zem laiviņcepures. Viņa smaidīja, bet �is smaids un ietērps pie�ķīra viņai profesionāli mākslotu izskatu, tas bija kā brīdinājums: tā vairs nav Alisona, kas mīt manās atmiņās un pieder vienīgi man. Drīz vien vēstules sāka kursēt reizi nedē|ā. Pamazām pierima arī alkas pēc viņas ķermeņa, kas mocīja mani veselu mēnesi; bija vēl reizes, kad tik ļoti to kāroju - biju gatavs nez ko atdot, lai viņa gulētu man līdzās, bet tās bija tikai seksuālas slāpes, nevis no�ēla par zaudēto mīlu. Kādu dienu nodomāju: ja es nebūtu �eit, uz salas, es tikpat būtu �o meiteni pametis. Vēstuļu rakstī�ana nesagādāja agrāko prieku, tas bija vairs tikai apnicīgs pienākums, un es nesteidzos pēc len�a ātrāk tikt savā istabā, lai pie tā ķertos; steidzīgi uz�ņāpu vēstuli klasē un pēdējā brīdī iedevu kādam zēnam, lai skrien lejā un nodod to skolas pastniekam.

Semestra vidū aizbraucu ar Dēmetriadu uz Atēnām. Viņ� gribēja parādīt man savu iemīļoto bordeli un dievojās, ka tas ir pilnīgi dro�s pasākums. Sākumā �aubījos, bet tad nospriedu, ka būt amorālam-tas ir katra īsta dzejnieka, jo vairāk ciniķa morāls pienākums. Un es piekritu. Kad iznācām ārā, lija lietus. Ieejas gaismā �ūpojās eikalipta slapjie zari, un lapu ēnu ņirbo�ais raksts atsauca atmiņā mūsu guļamistabu Rasela laukumā. Ta�u Alisona un Londona nu piederēja pagātnei, tās bija miru�as, izraidītas, izskaustas no manas dzīves. Nospriedu tonakt pat uzrakstīt viņai, pateikt, ka nevēlos vairs neko par viņu zināt. Pārradies viesnīcā, gan biju par daudz iedzēris, lai spētu to noformulēt. Varbūt jāsaka, ka tomēr neesmu tā vērts, lai mani gaidītu, varbūt, tie�i otrādi, ka viņa man apnikusi vai ari -jūtos vientulīgāks kā jebkad un gribu tāds palikt. Beigu beigās nosūtīju pastkarti, tā ari neko nepasakot, un nākamajā dienā atgriezos bordelī viens pats. Vakarējā libānie�u mei�a bija aizņemta, bet pārējās mani neierosināja.

Pienāca decembris, un mēs joprojām sarakstījāmies. Nopratu, ka Alisona nestāsta man visu - pārāk vienkār�a un �ķīsta rādījās viņas dzīve. Tālab mani nepārsteidza viņas pēdējā vēstule. Pārsteidza drīzāk tas, cik sa�auts un pievilts es jutos, un tā nebija tik daudz greizsirdība, cik skaudība pret pa�u Alisonu. Vēl dienām ilgi man prātā mijās tie maiguma un tuvības brī�i, kad izgaist otra cilvēka sve�ums, - kā lētas romantiskas filmas kadri, kas uzpeld atmiņā pret pa�a gribu. Lasīju un pārlasīju �o vēstuli un nespēju aptvert, ka tas ir tik vienkār�i � tikai pārsimt parastu, nodrāztu vārdu, un viss ir beidzies.

Mīļais Nikolas!

Man ļoti �ēl Tevi sāpināt, bet es tā vairs nevaru. Patiesi �ēl, tici man. Un nedusmojies par to, ka zinu, kā Tu jutīsies. Lai gan domās jau dzirdu Tevi to noliedzam.

Jutos tik ļoti vientuļa un nomākta. Tik ļoti, ka Tev par to nemaz nerakstīju, to nemaz nevar iztēikt vārdos. Tās pirmās dienas - darbā es varonīgi turējos, bet vakarā spēki bija galā, un es ļāvos savai sāpei.

Es atkal guļu ar Pītu, kad viņ� ir Londonā. Jau divas nedēļas. Ļoti lūdzu Tevi, tici man - tas nebūtu noticis, ja vien es zinātu� Tu saproti. Es zinu, ka Tu saproti. Man ar viņu vairs nav tā kā agrāk, nav un nekad nebūs tā kā ar Tevi. Greizsirdībai nav iemesla. Bet viņ� ir tik vienkār�s, viņ� izvelk mani no drūmām

domām, no vientulības. Esmu atkal kopā ar veco aborigēnu kompāniju. Varbūt mēs precēsimies. Vēl nezinu.

Tas ir tik �ausmīgi. Es gribu Tev rakstīt, gribu arī saņemt Tavas vēstules. Es neko neesmu aizmirsusi .

Paliec sveiks! ����Alisona

P.S. Tevi man neviens neaizstās. Nekad To pa�u pirmo vēstuli es rakstīju tai dienā, kad Tu aizbrauci. Ja vien Tu spētu saprast!

Abildē rakstīju, ka es jau gaidīju �ādu vēstuli un viņa ir pilnīgi briva. Bet tad saplēsu to. Visvairāk viņu sāpinās tie�i klusē�ana, un es gribēju viņu sāpināt.

Pēdējās dienās pirms Ziemassvētku brīvdienām mani pārmāca drūma bezcerība. Sāku neviļus nīst visu, kas saistīts ar skolu, �o aklo, cietumam līdzīgo ēku, kas iestrēgusi dievi�ķas ainavas pa�ā sirdī. Alisonas vēstules faktiski bija vienīgā saikne ar ārpasauli, un nu tapu pilnīgi no tās atgriezts. Anglija, Londona - tas viss �ķita absurdi, da�kārt pat biedino�i nereāls. Arī tie nedaudzie Oksfordas draugi, ar kuriem pa retam sarakstījos, bija nez kur nozudu�i. Lāgiem klausījos BBC ārzemju raidījumus, bet jaunākās ziņas �ķita nākam kā no mēness un vēstīja par notikumiem un sabiedrību, ar ko man vairs nebija nekāda sakara, kamēr tās retās angļu avīzes, kas nonāca manās rokās, arvien vairāk atgādināja �o pa�u avī�u rubriku �odien pirms simt gadiem. Visi salas iemītnieki, �ķiet, izjuta �o no�ķirtību no laikmeta realitātes. Diendienā tie pulcējās ostā jau ilgi pirms tam, kad pie ziemeļaustrumu apvār�ņa iznira Atēnu kuģītis; tas piestāja tikai uz piecām minūtēm, un labi ja pieci cilvēki iekāpa vai izkāpa no tā, bet saliniekiem tas bija jāredz. Mēs bijām kā trimdinieki, kuros vēl turas vārga cerība uz ap�ēlo�anu.

Bet trimdas vieta arvien bija tik skaista. Pirms Ziemassvētkiem laiks kļuva negants un auksts, tum�ie jūras vāli dārdot triecās pret liedaga oļiem. Peloponēsas kalni bija sniega nokaisīti, to varenie baltie muskuļi slējās virs saniknotās jūras glu�i kā Hokusai6 gravīrā. Salas pakalni rādījās vēl vientulīgāki, vēl klusāki esam. Joprojām klaiņoju tur, bēgot no smagās vienmuļības, un arvien uzgāju kādu jaunu, neredzētu nostūri. Tomēr ar laiku �ī �ķīstā, arhaiskā pasaule kļuva nedaudz biedino�a, jutu, ka arī tur man nav vietas. Es nepratu ar to sadzīvot, nebiju tai radīts - caur un cauri biju pilsētnieks, cilvēks bez saknēm. Sarāvis saikni ar �odienu, nespēju ari atgriezties pagājībā; tā es dzīvoju kā Skīrons7, starp debesīm un zemi.

Pienāca Ziemassvētku brīvdienas, un es devos braucienā pa Peloponēsu. Man vajadzēja pabūt vienam, prom no skolas, pārliecināties, ka kaut kur ir ari cita dzīve. Ja Alisona būtu brīva, es lidotu uz Angliju, tiktos ar viņu. Brī�iem jau domāju uzteikt vietu, bet tā atkal būtu pado�anās, vēl viena neveiksme, un es iegalvoju sev, ka jāiztur līdz pavasarim, tas atnesīs citu skatu uz dzīvi. Savus vientulīgos Ziemassvētkus sagaidīju Spartā, bet Jauno gadu � Pirgā. Pirms atgrie�anās uz salas iznāca brīva diena Atēnās, un es paguvu iegriezties jau zināmajā bordelī.

Par Alisonu domāju ļoti maz, bet nespēju ari aizmirst viņu; centos izdzēst �o meiteni no atmiņas, bet velti. Reizēm man likās, ka varētu iztikt bez sievietes vai visu dzīvi, glu�i kā mūks, bet citkārt biju izslāpis pēc sievi�ķas sabiedrības. Salas iemītnieces bija rada albānietēm, dzeltenīgām, skarbām sejām, turklāt morāli nesatricināmas kā protestantu baznīca. Daudz kārdino�āki �ķita da�i no zēniem; ar olīvkrāsas ādu, dabisku grāciju un spilgtu individualitāti tie patīkami at�ķīrās no saviem tipveida vienaud�iem Anglijā, �iem alvas zaldātiņiem, kas veidoti pēc Metjū Arnolda8 �ablona. Da�kārt man radās �ādas izjūtas Andrē �ida9 garā. bet es paturēju tās pie sevis Jo grieķu bur�uā ir visniknākie homoseksuālisma pretinieki; Arnolds �e varētu rast otrās mājas. Turklāt es nebiju gejs, vienkār�i spēju saprast - par spīti savai audzinā�anai -ka tas var sagādāt baudu. Tam par cēloni, domājams, bija ne tikai vientulība, bet ari Grieķijas īpa�ais gaiss. Angļu tradicionālie priek�stati par morāli �eit rādījās visai smieklīgi - darīt vai nedarīt kaut ko sabiedriski nosodāmu likās vairs tikai gaumes jautājums, tikpat triviāls kā cigare�u �ķirnes izvēle. Pretstatā ziemeļiem. Grieķijā �ķiet pieņemams viss, kas ir skaists. Starp diviem ķermeņiem �eit ir tikai gaisma.

Vēl bija mana dzeja. Atsāku rakstīt vārsmas - par salu, par Grieķiju; tās �ķita man filosofiski dziļas un oriģinālas pēc stila. Arvien vairāk nodevos iedomām par literāriem panākumiem. Stundām ilgi es varēju blenzt savas istabiņas sienā un sapņot par kritiķu jūsmu, par vēstulēm, ko man raksta citi ievērojami dzejnieki. Par slavu un slavas dziesmām. Tad es vēl nezināju Emīlijas Dikinso-nes10 viedos vārdus: �Publikācija nav dzejnieka misija�; svarīgi ir būt dzejniekam, nevis saukties �ai vārdā. Mans rūpīgi lolotais literārais es sāka pārmākt reālo, bet skola kļuva par ērtu grēkāzi -kā gan var sacerēt nemirstīgas vārsmas, ikdienības pinekļu saistīts?

Bet tad kādā nemīlīgā marta svētdienā man kā zvīņas nokrita no acīm. Pārlasīju savas Grieķijā rakstītās dzejas un sapratu, ka tās ir tikai skolnieciskas rīmes, bez ritma, bez noteiktas struktūras; domas un izteiksmes banalitāti rupji mēģināja piesegt pastoza retorikas glazūra. �ausmās pieķēros citiem dzejoļiem, ko biju sacerējis Oksfordā un Austrumanglijā; tie nebija labāki, pat sliktāki. Patiesība kā lavīna nogruva pār manu galvu: es nebiju nekāds dzejnieks.

Atbrīvojies no �īs ilūzijas, es nejutos atvieglots, bet pagalam sa�utis par �o dabas untumu: kā var dot cilvēkam tik izsmalcinātu dvēseli, liedzot spējas to izpaust. Un tā bija mana, �ī nelaimīgā dvēsele, kas īdēja kS cilpā notverts zaķis. Lēnām, lapu pa lapai es ņēmu savas vārsmas un plēsu tās sīkās skrandās, līdz pirksti sāka smelgt.

To paveicis, devos aug�ā kalnos; mani neatturēja nedz aukstums, nedz tikko sākusies lietusgāze. Visa pasaule nu bija sazvērējusies pret mani, pasludinājusi man nepārsūdzamu spriedumu, un es nespēju tikt tam pāri. Līdz �im pat ļaunākajos dzīves brī�os es mācēju ko gūt, cie�anu pelavās arvien atradās kāds vērtīgs grauds, kas deva man spēku un rūdījumu. Tādās reizēs arvien tvēros pie dzejas - tā bija kā rezerves izeja, kā glāb�anas riņķis un reizē arī attaisnojums. Tagad ķepurojos atklātā jūrā, un mans glāb�anas riņķis bija nogājis dibenā kā akmens. Es tikko valdīju asaras, vaibsti kļuva stingi kā kapakmens tēlam. Tā es staigāju vairākas stundas un jutos kā elles kambaros iegrūsts.

Daļa cilvēku iekļaujas sabiedrībā neapzināti, glu�i automātiski; otra daļa ir tie, kas vairāk vai mazāk �o sabiedrību kontrolē. Pirmie ir zobratiņi tās mehānismā, otrie � in�enieri, vadītāji. Tiem, kas nevēlas iekļauties sistēmā, paliek vienīgi spēja izteikt savu nepiede-rību īsajā sprīdī starp esību un neko. Nevis cogito, bet scribo, pingo, ergo sum11. Vēl dienām ilgi mani pildīja �ī tuk�ība, �is �nekas�, un tā nebija mana parastā, personīgā un sociālā vientulība, bet glu�i metafiziska sajūta, dvēseles robinsonāde. Apjautu to gandrīz kā fizisku sāpi, audzēju vai tuberkulozi.

Pēc nepilnas nedēļas �ī sāpe materializējās: kādu rītu pamodos un atklāju divas mazas �ūliņas. To jau varēja gaidīt. Februāra nogalē es atkal biju Atēnās un apmeklēju iestādījumu Kefisijā. Zināju, protams, ka tur ir savs risks, bet neuztvēru to pietiekami nopietni.

Tajā dienā es biju pārāk satriekts, lai kaut ko darītu. Uz salas bija divi ārsti; viens no tiem praktizēja �eit, aprūpējot arī skolu, un pastāvīgi apgrozījās skolotāju istabā. Es nevarēju viņam uzticēties. Otrs, nīgrs vecs rumānis, bija pensijā, bet da�kārt vēl pieņēma kādu pacientu. Tā es devos pie doktora Pataresku.

Viņ� palūkojās uz manām vainām, tad uz mani pa�u un paraustīja plecus.

- ���Fēlicitations, - viņ� noteica.

- ���C�est�

- ���On va voirga āAthenes. Je vous donnerai une adresse. C�est bienāAthēnes que vous l'avez attrape, oui? Piekrīto�i palocīju galvu. - Les poules la-bas. Infectes. Seulement Ies fous qui s�y laissent prendre12

Veco dzeltenīgo seju rotāja pensnejs un ļaunpriecīgs smaids. Mani jautājumi sagādāja viņam acīm redzamu baudu. Jā, es varot cerēt uz labvēlīgu iznākumu; �obrid es neesmu tie�s infekcijas avots, bet no dzimumattiecībām tomēr jāatturas; viņ� pats varētu mani izārstēt, ja būtu vajadzīgās zāles, benzatīna penicilīns, bet viņam tās nav pieejamas. Esot dzirdējis, ka �īs zāles var dabūt kādā privātā klīnikā Atēnās, tas gan maksās bargu naudu, turklāt par rezultātu varēs būt dro�s tikai pēc astoņām nedējām. Viss, ko viņ� varot piedāvāt, ir aizvēsturiskā ārstē�ana ar arsēnu un bismutu, un jebkurā gadījumā man vispirms jāsaņem laboratorijas slēdziens. Kad noliku uz galda honorāru, viņ� rēgājās manī savām bruņurupu�a acīm, kurās sen kā bija izdzisu�as pēdējās cilvēkmīlestības paliekas.

Stāvēju durvīs kā gatavais nejēga, arvien cerot izpelnīties viņa līdzjutību.

� Je suis maudit.13

Viņ� tikai paraustīja plecus un nesatricināmā vienaldzībā norādīja uz durvīm; mumificējies cilvēcisko likstu liecinieks.

Tas bija briesmīgi. Līdz mācību ceturk�ņa beigām vēl bija vesela nedēļa, un es gribēju uz karstām pēdām visu pamest, doties atpakaļ uz Angliju. Tomēr doma par Londonu likās necie�ama, turklāt, ja ne uz salas, tad Atēnās mani sargāja zināma anonimitāte. Doktoram Pataresku ari nevarēju pilnībā uzticēties - zināju, ka viņ� ir draugos ar da�iem vecākajiem pasniedzējiem, nereti tiekas ar tiem pie kār�u galda. Katrā smaidā, katrā man teiktā vārdā nu meklēju kādu divdomīgu mājienu, daudzās acīs saskatīju ironisku dzirksti. Kādu ritu starpbrīdī mani uzrunāja skolas direktors: �Galvu aug�ā, kyrios14

Ērf, citādi mēs vēl nodomāsim, ka tik drūmu jūs padarīju�as grieķu dai|avas.� Es, protams, uztvēru to kā vistie�āko mājienu, ari smīni, kas pavadīja �o piezīmi, likās nepārprotami. Nepagāja ne trīs dienas, kad es nospriedu, ka visi, pat zēni, zina par manu nelaimi. Katrā viņu �ukstā es saklausīju vārdu �sifiliss�.

Tai briesmīgajā nedē|ā pār Grieķiju pēk�ņi nolaidās pavasaris. Pietika, �ķiet, divu dienu, lai zemi pu�ķotu ko�a rota: visur plauka anemones, orhidejas, asfodeli un me�a gladiolas, visur rosījās gājputni. Virs galvas karkstēja stārķu nelīdzenās virtenes, debesis zili mirdzēja, zēni gavilēja un pat nīgrākie skolotāji atplauka smaidā. Visa pasaule pacēlās spārnos, tikai es paliku zemē iemīts - kā neapdāvināts Katulls15, spiests dzīvot �ai zemē, �ai Lesbas salā16, kas nepazīst �ēlastības. Visbriesmīgākās bija naktis; kādā no tām es uzrakstīju garu vēstuli Alisonai. Mēģināju izklāstīt visu, kas bija ar mani noticis, rakstīju, ka pats sev riebjos, ka tagad atceros un saprotu to vēstuli, ko viņa bija sacerējusi, domājot par pa�nāvību. Tomēr pacentos likties aizvainots, jo mūsu �ķir�anās tagad �ķita pēdējā un pati neveiksmīgākā no manām kļūmēm. Es ta�u varēju viņu apprecēt, vismaz man būtu kāds ceļabiedrs �ai dzīves tuksnesī.

Vēstuli es tā arī nenosūtīju, bet neatlaidīgi, nakti pēc nakts atgriezos pie domas par pa�nāvību. Tā vien likās, ka mana ģimene ir nāves izredzēta: vispirms divi tēvabrāļi, kurus nekad netiku redzējis, - viens tika nogalināts pie Ipras, otrs Pa�endelē -, tad mani vecāki. Varmācīga, nejēdzīga nāve, pirms laika zaudēta spēle. Mans gadījums bija pat ļaunāks kā Alisonai: viņa ienīda dzīvi, bet es - pats sevi. Es nebiju neko paveicis, es biju tuk�a vieta, piederīgs bezgalīgajam nekam, neant, likās, ka man atvēlēta vēl tikai viena iespēja sevi izteikt un tā ir nāve. Bet pat tad es nevil�us nodomāju, ka tas varētu būt iespaidīgs �ests, apsūdzība visiem, kas mani jelkad pazinu�i. Tā attaisnotu manu cinismu, manu eremīta egocentrismu, paliekot cilvēku atmiņā kā drūms fināla triumfs.

Dienu pirms ceturk�ņa beigām es iz�ķīros. Beidzot zināju, kas

man darāms. Skolas vārtsargam bija veca bise, ko viņ� teicās reiz aizdot, ja man iegribētos pamedīt. Nu bija īstā reize �o piedāvājumu izmantot. Sajūsmā viņ� piebēra man pilnu kabatu ar patronām: jā, jā, �obrīd kalnos paipalu ka mud�.

Devos aug�up pa gravu aiz skolas, uzrāpos uz nelielas akmens radzes un drīz jau biju priedāja pajumtē. Zieme|os, viņpus ūdens klaja, vakara saulē zeltaina gulēja Peloponēsas piekraste. Gaiss bija tik dzidrs un silts, sulīgi zils mirdzēja debesu jums. Kaut kur tālu aug�ā tink�ķēja kazu zvaniņi - ganāmpulks uz nakti atgriezās ciematā. Kādu bridi es klīņāju �urp turp, kā meklējot vietu, kur atviegloties, - gribēju būt dro�s, ka mani neviens neredzēs. Beidzot uzgāju starp klintīm piemērotu iedobi.

Ielādēju bisē patronu, nosēdos zemē un atspiedos pret koka stumbru. Izsprauku�ās cauri skuju klājam, visapkārt man ziedēja samtaini zilas hiacintes. Pagriezu bisi pret sevi un ielūkojos stobrā, nebūtības melnajā redzoklī. Aprēķināju leņķi, kādā jātur galva. Pavērsis stobru pret savu labo aci, pagriezu to tā, lai �āviņ� kā melns zibens izskrietu cauri smadzenēm un sa�ķaidītu pakausi. Izmēģinot pastiepos pēc mēlītes, bet tā nebija tik viegli aizsniedzama; liecoties uz priek�u, varēju izkustināt galvu un visu sabojāt. Aplaidu acis visriņķī un ieraudzīju piemērotu sausu zaru. Izņēmis no bises patronu, iebāzu to starp mēlīti un aizsargskavu. Nu viss bija sagatavots - sēdēju, iespiedis bisi starp ce|iem, uzlicis pēdas uz zara, un labā stobra atvere rēgojās tikai collu no manas acs. Sausi noklik�ķēja bclzcnis. Cik vienkār�i! Es no jauna pielādēju bisi.

Kalnājā virs manis atskanēja vientulīga meitenes balss. Acīmredzot viņa dziedāja, vedot lejā kazu pulku, dziedāja me�onīgi, ar visu neapvaldītas balss spēku. Dziedājumam nebija noteiktas melodijas. tas līdzinājās musulmaņu lūgsnai; likās, ka tā nav cilvēka, bet pa�as salas balss. Atcerējos, ka biju dzirdējis līdzīgu, varbūt �o pa�u balsi dziedam uzkalnē aiz skolas; skaņa ieplūda klasē, un zēni sāka ķiķināt. Nu tā izklausījās tik noslēpumaina, vientulības un cie�anu piesātināta, ka mani pārdzīvojumi saruka sīki un muļķīgi. Es sSdeju kā pārakmeņojies, ar bisi klēpī, un dziesma strāvoja cauri vakarīgajam gaisam. Nezinu, cik ilgi tas bija, bet debesis jau sāka tumst un jūra izbaloja perlamutra pelēka. Augstu virs kalniem norieta gaismā tvīka da�i gareni mākoņi. Zeme un jūra centās aizkavēt gaismu un siltumu, nejaujot tiem aiziet līdz ar sauli. Pēdīgi balss attālinājās ciemata virzienā, k|uva arvien vājāka, līdz izdzisa klusumā.

Atkal pacēlu bisi, stobra melnā acs lūkojās man pretī; koka sprungulis bija savā vietā, gatavs veikt liktenīgo uzdevumu. Bezgala kluss, gaiss saudzīgUpņēma mani. Salai tuvojās Atēnu kuģītis, no vairāku jūd�u tāluma atlidoja sirēnas gaudas. Bet �ī skaņa ielauzās manā vakuumā jau no citas pasaules. Es biju palicis divatā ar nāvi.

Es neko nedarīju. Es gaidīju. Rietumos virs kalnu korēm vēl rotājās dziesna, bāli dzeltena, tad dzidri zaiga, tad glā�aini zila. Es gaidīju un gaidīju, klausoties, kā tuvojas un pieaug sirēnas sauciens, gaidīju to tum�o brīdi, to impulsu, kas liks izdarīt iz�ķiro�o kustību. Bet tas nenāca. Visu �o laiku man likās, ka neesmu viens, ka mani kāds vēro, es izspēlēju �o ainu kādam skatītājam. �āds solis jāsper spontāni, ar skaidru sirdi, bet līdz ar pavasara novakares saltumu nāca apjausma, ka pat �ajā brīdī man svarīgāka ir forma, nevis būtība. Biju iecerējis savu nāvi kā iedomātā dzīves stila pēdējo izpausmi, sensacionālu un zīmīgu. Es negribēju vienkār�i izdarīt pa�nāvību, nomirt, nē, es gribēju mirt kā Merkucio17. Nāve, kas satrauc cilvēku prātus, nevis nāve, kas nes iznīcību un aizmirstību.

Un vēl �ī balss, �ī gaisma, debesis.

Vakara nokrēslā joprojām skanēja prombrauco�ā kuģī�a �ēlabas, un es joprojām sēdēju ar bisi pie sāniem un smēķēju, un visu pārdomāju. Biju zaudējis jebkuras ilūzijas par sevi, sapratis, ka esmu pelnījis tikai nicinā�anu, un tā tas būs vienmēr. Ne tikai tagad - vairāk vai mazāk nelaimīgs es biju vienmēr. Bet ari ļoti neīsts, eksistenciālistu valodā runājot, neautentisks. Zināju, ka nekad sevi nenonāvē�u, vienmēr gribē�u turpināt �o kopdzīvi ar sevi, lai cik niecīgs un nevarīgs es ari būtu. Pacēlu bisi un neskatoties iz�āvu gaisā. Apdullino�s rībiens atbalsojās tālumā, nokrita da�i sīki zariņi, un atkal visam pārvēlās smags klusuma vilnis.

- ���Nu, no�āvāt ar� kaut ko? - uzvaicāja vecais vīrs pie vārtiem.

- ���Iz�āvu tikai vienu reizi, - es atteicu. - Un netrāpīju.

Da�us gadus vēlāk Pja�encā es redzēju gabbia, tādu kā dzelzs putnu būri, kas bija uzkārts augstu pie kādas kampaniles sienas - savulaik tajā turēja ieslodzītos, ļaujot tiem nomirt badā un sapūt visas pilsētas acu priek�ā. Uzlūkojot to, es atcerējos drausmīgo ziemu Grieķijā, to gabbia . ko biju pats sev radījis no gaismas, vientulības un pa�apmāna. Dzeja un nāve, divas tik at�ķirīgas lietas, tolaik nozīmēja vienu - tas bija neveiksmīgs mēģinājums bēgt no realitātes. Un tā nolādētā ceturk�ņa beigās es tie�ām jutos kā ieslodzīts krātiņā, caur kura re�ģiem uz mani ņirdzīgi glūn nesenās ambīcijas.

Pēc doktora Pataresku ieteikuma devos uz Atēnām. Kāna reakcija apstiprināja viņa diagnozi. Desmit dienu kurss man izmaksāja apaļu summiņu - lielākā daļa medikamentu bija zagti vai nelegāli ievesti, un man nācās apmaksāt veselas spekulantu ķēdītes darbu. Jauns luncīgs ārsts ar amerikāņu diplomu apgalvoja, ka uztraukumam nav iemesla, prognozes esot ļoti labas. Kad atgriezos pēc Lieldienu brīvlaika, mani gaidīja pastkarte no Alisonas. Atbaido�a paskata ķengurs vaicāja man: �Domā, es aizmirsu?� Kamēr biju Atēnās, apritēja mana divdesmit sestā dzim�anas diena. Uz kartītes bija uzspiests Amsterdamas pasta zīmogs. Neviena vienīga vārdiņa, tikai paraksts: �Alisona�. Iemetu to papīrgrozā, tomēr vakarā atkal izvilku ārā.

Dienas vilkās moko�ā neziņā, gaidot, vai nesāksies slimības otrā stadija. Lai kaut nedaudz aizmirstos, es negausīgi baudīju visu, ko vien sala varēja dot. Ik dienas gāju kalnos, staigāju un pddējos katru brīvu brīdi. Laiks kļuva jo dienas karstāks. Pēcpusdienas svelmē visa skola gulēja, bet es mēdzu nozust priedājā. Kad vien varēju, devos pāri kalnu mugurai uz salas dienvidu pusi, prom no ciemata un skolas. �eit valdīja pilnīga vientulība: trīs mājeles,

satupu�as ap mazu līcīti, un da�as miniatūras kapelas. �ur tur iemaldīju�ās prie�u za|ajā kaskādē, tās bija glu�i pamestas līdz nākamajai sava svētā dienai. Tikpat pamesta un tikko samanāma villa. Viss pārējais bija cēla miera pilns un daudzsolo�s kā neapgleznots audekls, īstena mītu mājvieta. Sala likās pārdalīta divās glu�i at�ķirīgās daļās: gaismā un tumsā. Stundu saraksts tracināja mani kā pārāk cie�s pineklis - tālākās pastaigās varēju doties tikai nedēļas nogalē vai pa�ā rīta svīdumā, jo mācības sākās pusastoņos.

Par nākotni es nedomāju. Par spīti prognozēm, biju pārliecināts, ka ārstē�anās nebūs līdzējusi. Nebija �aubu, ka likteņa taka mani vedīs tikai lejup, arvien lejup.

Un tad sākās mistērija.

Savas pirmās neģēlības jo vairāk uzbudināti, nezvēri neapstājās pusceļā: tie lika jaunavai novilkt drānas un glu�i kailai nogulties liela galda vidū, tie aizdedza sveces, nolika Pestītāja attēlu viņai pie galvas un bez mazākā kauna uz �īs nelaimīgās gurniem nobeidza baismo mistēriju.

De Sads, Justīne jeb tikumības nedienas

Bija maija beigas, un svētdienas rīts spulgoja zils kā putna spārns. Es kāpu aug�up pa kazu takām, līdz sasniedzu salas kalnāja kori. Viņā pusē klājās prie�u tum�zaļās putas, tās vēlās lejup līdz pat divas jūdzes tālajai krastmalai, kuras pakājē kā zī�ains paklājs pletās jūra. Rietumos vīdēja kalnu tumsnējā siena, uz dienvidiem tā pakāpeniski saruka un sakusa ar apvārsni. Visam pāri jumās debesu varenais kupols - tā bija dievi�ķa, nereāli �ķīsta pasaule, un kā parasti, kad stāvēju �eit un to uzlūkoju, es jutos atpestīts no visām savām likstām. Devos uz rietumiem gar kalna muguru, un man abās pusēs gulēja neaptverami pla�as ainavas. �ur tur priedes stumbram pārskrēja ķirzaka - dzīva, kustīga smaragda rota. Visapkārt zēla timiāns, rozmarīns un citas zāles, krūmāji ar pienenēm līdzīgiem ziediem sniecās pretī me�onīgi spo�ajai zilgmei.

Pēc brī�a nonācu vietā, kur dienvidu nogāze aprāvās nelielā, stāvā kraujā. Mēdzu sēdēt pa�ā tās malā un smēķēt, skatienam klīstot jūras un kalnu bezgalīgajā klajā. Nepaguvis lāgā apsēsties, es ievēroju kādu pārmaiņu ierastajā ainavā. Tālāk uz vakariem krasta līnija aizlocījās, veidojot virkni nelielu zemesragu un slēptu iejomu, bet tie�i zem manis, dienvidu piekrastes vidū, atradās līcis ar trim zvejnieku namiņiem. Tā rietumu krasta stāvais kāpums pārgāja nelielā klintī, kas stiepās vēl kādus pārsimt jardus prom no jūras; apdrupusi un sasprēgājusi, �ī rūsenā siena bija kā dabisks nocietinājums savrupai villai, kas atradās uz zemesraga tās viņā pusē. Biju dzirdējis, ka tā pieder kādam turīgam atēnietim, kas ierodas �eit tikai pa�ā vasaras karstumā. No kalnāja muguras varēja redzēt tikai plakano jumtu, pārējo aizsedza priedāja kūkums.

Tagad virs �ī jumta stīdza caurspīdīga dūmu strūkliņa. Nebija �aubu, ka tur kāds parādījies. Pirmajā mirklī jutos aizskarts kā Robinsons, kas atklājis, ka apdraudēta viņa teritorijas vientulība. Jutos �eit kā saimnieks - tas bija mans un tikai mans slepenais īpa�ums. Biju samierinājies ar zvejnieku saimes klātbūtni, bet nevienam, kas nepiederēja pie salas iedzimtajiem, nebija uz to nekādu tiesību. Tomēr mani urdīja ziņkāre, tālab devos lejup pa taciņu, kas, zināju, aizvedīs uz līcīti viņpus Burāni - tā sauca zemesragu, uz kura stāvēja villa.

Drīz vien starp priedēm pavīdēja ūdens un saulē izbaloju�u o|u strēle. Iznācu me�malā; jūra, dzidra kā stikls, laiski skalojās pret akmeņaino krastu. Diezgan pla�o iejomu no abām pusēm ieskāva zemesmēles. Kreisajā, austrumu pusē slējās stāvākā no tām, Burāni; priedes, saaugu�as �eit cie�āk nekā jebkur citur uz salas, deva krā�ņu patvērumu villai. Pāris rei�u biju �eit jau agrāk bijis; kā daudzi salas liedagi, tas dāvāja brīnumainu pirmatklājēja sajūtu � likās, ka tu esi pirmais cilvēks, kas spēris �eit kāju, pirmais, kam dota dzīvība un acu gaisma, vispirmā cilvēciskā būtne zemes virsū. Villas pusē nemanīja nekādu dzīvības zīmju. Es iekārtojos liedaga klajākajā, rietumu galā. Izpeldējos un ieturēju maltīti, kas sastāvēja no maizes, olīvām un zouzoukakia - smar�īgām aukstas gaļas bumbiņām. Neviens mani netraucēja.

Pēc kāda laika, neveikli brienot pāri karstajiem oļiem, es devos uz lī�a viņu galu. Vienuviet starp kokiem bija iespraukusies mazītiņa, balti kaļķota kapela. Pa spraugu durvīs varēja redzēt apgāztu krēslu, tuk�u sve�turi un nelielu svētbil�u sienu ar nemākulīgi gleznotām ikonām. Ārpusē bija piesprausts nobru�āts zeltīta papīra krusts, bet līdzās uz sienas kāds bija uzvilcis neveikliem burtiem: �Agios Demetrios �18. Atgriezos liedagā. Austrumu galā tas aprāvās pie iespaidīgas akmeņainas kraujas, virs kuras spurojās krūmu un koku bie�ņa. Nu tikai pamanīju dzeloņstiepļu aiz�ogu, kas stiepās pārdesmit pēdu augstumā un acīmredzot norobe�oja villas teritoriju. Pat ve�a bez pūlēm varētu tikt cauri �īm rūsainajām drātīm, bet tās bija pirmās dzeloņstieples, ko sastapu uz salas, un man tās nebija pa prātam. Tas bija kā apvainojums �ai pirmatnīgajai vietai.

Stāvēju un noraudzījos uz iztvīku�o biezokni, un pēk�ņi sajutu, ka neesmu �eit viens. Kāds mani vēroja. Nopētīju tuvākos kokus -neviena. Piegāju vēl tuvāk klintsakmeņiem, virs kuriem brik�ņos stiepās dzeloņdrātis; pirkstgalos kņudēja satraukums.

Aiz tuvākā akmens pavīdēja kaut kas zils; klāt pienākot, ieraudzīju gumijas peldpleznu. Mazliet tālāk cita akmens vieglajā ēnā gulēja otra plezna un dvielis. Vēlreiz aplaidis skatu visriņķī, es pastūmu dvieli ar kāju. Zem tā gulēja pazīstama grāmata - viena no populārākajām modernās angļu dzejas antoloģijām, man pa�am tāda bija. Tas nāca tik negaidīti - es apstulbis blenzu sev pie kājām un pirmajā mirklī iedomājos, ka nozagta manējā.

Tā, protams, bija cita. īpa�nieks - vai īpa�niece - nebija ierakstījis tur savu vārdu, toties vairākās vietās iespraudis rūpīgi sagrieztas papīra sloksnītes. Pirmajā vietā, ko uz�ķīru, ar sarkanu tinti bija apvilkta �etrrinde no Eliota19 poēmas Viegls domas skurbums.

Un mūsu prāti nerims tālāk tiekties

Un beigu beigās aizvedīs mūs tur,

Kur savu ceļu kādreiz sākām;

Kā pirmoreiz tad iepazīsim vietu �o.

Pēdējās trīs rindiņas vēl izcēla līdzās novilkta vertikāla svītra. Pirms at�ķīru nākamo izvēlēto lappusi, vēlreiz pacēlu acis uz biezi noaugu�o krauju. Gan �ī, gan citas strēmelītes - to bija kāds ducis

- izrādījās ieliktas vietās, kur tā vai citādi parādījās jūras un salu motīvs. Vēlāk vairākus no �iem dzejoļiem sameklēju savā pa�a grāmatā.

Vēl �ūpulī mēs sapņojam par salām�

Kur mīla �ķīsta tālumā no pilsētām un kņadas.

Odena* vārsmā bija pasvītrotas tikai divas rindiņas - pirmā un pēdējā. Bija arī vairāki fragmenti no Ezras Paunda20 dzejām.

Nāc, kamēr zvaig�ņu pulks nav zudis prom.

Uz rītiem, pirms tā rieta stunda klāt Nāc jel tūlīt! Man sirdī dzelksnis trīs!�

Nakts palus izbaudi, jo galvenais ir būt.

Un vēl �is:

Gars paliek neskarts arī viņpus kapa!

Tā teica tumsā balss.

Pirms jāmēro tev ceļ� uz aizsauli,

Cereras meitas Proserpinas mājokli.

Caur tumsas vāliem iesi Tīrēsiju sveikt.

Kas neredzīgs bij � tagad pekles ēna vien,

Bet viedāks ir par katru dzīvo vīru -Tad ceļ� tavs galā būs.

Ir ziņa tikai citas ēnas ēna,

Un tomēr lemts tev pēc tās tiekties,

Vēl mazāk sajēdzot kā muļķa zvērs.

Vasaras brīze, kas pūsmoja �eit vai katru dienu, dzina uz krastu vieglus vilnī�us, un tie maigi badīja miklos oļus. Visa apkārtne �ķita saspringusi gaidās, bet neviens nerādījās. Es atkal jutos kā Robinsons Krūzo.

Atliku gramam vietā un veltīju nogāzei pa�apzinīgu skatienu -tagad vairs ne�aubījos, ka mani kāds vēro. Pacēlu dvieli un grāmatu un uzliku uz akmens, pie kura mētājās peldpleznas - nu īpa�nieks varēs vieglāk tos atrast. Tā gan nebija laipnība, drīzāk griba attaisnot savu ziņkāri �o neredzamo acu priek�ā. Dvielis glabāja sievi�ķīga parfīma un iedeguma eļļas smar�u.

Ar acs kaktiņu vērojot liedagu, atgriezos pie savām drēbēm. Pēc kāda laiciņa patvēros me�malas ēnā; kā �ilbs plankums uz klintsak-mens balsnīja dvielis. Atlaidos koku pavēnī un iemigu. Es nevarēju būt ilgi gulējis, ta�u, kad pamodos un pārlaidu skatienu liedagam, uz klints vairs nekā nebija. Meitene - man vismaz tikās tā domāt -bija pamanījusies paņemt savas lietas nemanīta. Apģērbos un devos turp.

Taka, kas veda uz skolu, sākās kaut kur pret liedaga vidu. Nu ieraudzīju vēl vienu �auru taciņu tajā vietā, kur me�ā iegriezās stiepļu aiz�ogs. Tā strauji kāpa aug�up, un paaugas bie�ņa neļāva redzēt, kurp tā ved. Ēnainē �ūpojās gladiolu sārtās galviņas, un tepat līdzās, pa�ā biezoknī, kāds putns sāka vērpt savu skaņo dziesmu. Līdzīga lakstīgalas treļļiem, tikai vēl vairāk lauzīta, tā cēlās un krita, itin kā putnam pietrūktu elpas. Netiku gudrs, vai tas ir brīdinājums vai, glu�i pretēji, aicinājums, bet tobrīd likās, ka tai noteikti piemīt kāda slēpta nozīme. Te putns nikni rājās, te biedino�i iekliedzās, pogoja un vīteroja, un es klausījos kā noburts.

Pēk�ņi kaut kur aug�ā ieskanējās zvaniņ�. Putns apklusa, un es kāpu tālāk. Zvaniņ� ietink�ķējās vēlreiz: vienu, divas, tris reizes. Iespējams, tas aicināja pie galda, uz pēcpusdienas tēju, vai varbūt bērns arto spēlējās. Pēc brī�a stāvums izlīdzinājās, es biju sasniedzis zemesraga muguru.

Krūmi te auga tikpat biezi, bet koki nedaudz pa�ķīrās. Ceļu aiz�ķērsoja ar ķēdi noslēgti vārti. To krāsojums bija aplupis un ķēde norūsējusi, bet labajā pusē līdzās vārtu stabam cauri stieplēm veda vMabi iestaigāta eja. Plats, zālains celiņ� aizlocījās starp kokiem uz jūras pusi, bet no mājas nebija ne miņas. Mirkli ieklausījos, vai nedzirdē�u balsis. Klusums, tikai lejā atkal iedziedājās putns.

Un tad es to ieraudzīju. Izlīdu cauri aiz�ogam. Rupji pienaglots augstu pie priedes stumbra, tas atgādināja angļu uzrakstus �Privātīpa�ums. Robe�as pārkāpēji tiek saukti pie atbildības�. Uz kādreiz baltā pamata vīdēja nopluku�i, tikko salasāmi sarkani burti, kas vēstīja glu�i ko citu - ��ALLE D �ATTENTE� 21. Acīmredzot tas nāca no kādas fran�u dzelzceļa stacijas, tāds krietni apbru�āts studentu

joks. Emalja vietām bija nolupusi, un plāksni klāja rūsaina metāla vātis. Vienā galā bija trīs vai �etri caurumi, kas varēja būt vecas lo�u pēdas. Tas bija Mitforda brīdinājums: �Sargies no uzgaidāmās zāles.�

Stāvēju uz zālainā celiņa neziņā - turpināt ceļu vai iet prom, ziņkāre cīnījās ar bailēm no īpa�nieka nelabvēlības. Tūdaļ sapratu, ka villa pieder tam pa�am dzimtenes nodevējam, ar ko Mitfordam bija domstarpības; biju gan iztēlojies tādu kā grieķu Lavālu* ar glumi �urcīgiem vaibstiem, nevis cilvēku, kura inteliģences līmenis ļauj lasīt - vai uzņemt viesus, kas lasa, - Eliotu un Odenu oriģinālā. Stāvēju ilgi, līdz man apnika pa�a neizlēmība, un es spēji devos prom. Atkal izlīdu pa caurumu aiz�ogā un gāju pa celiņu kalnup, prom no jūras. Drīz tas pārtapa par parastu kazu taku, bet bija redzams, ka pēdējā laikā tā tiek nereti lietota - saules izbalināto akmeņu vidū skaidri izcēlās rūsganie, kas ejot apmesti otrādi. Sasniedzis kalnāja kori, atskatījos. Māja no �īs vietas nebija redzama, bet es zināju, kur tā atrodas. Jūra saplūda ar vakarīgajām debesīm, sala un tālīnie kalni �ķita peldam �ai rēnajā mirdzumā. Pla�ums un miers - tikai pirmatnīgas stihijas, zeltains gaiss un zilpelēkas tāles kā Kloda22 ainavās. Līkumojot lejup pa pretējās nogāzes takām, es nodomāju, cik nomāco�a un neinteresanta salīdzinājumā ir salas ziemeļu puse.

Nākamajā rītā pēc brokastīm es piegāju pie Dēmetriada galda. Iepriek�ējā vakarā viņ� bija aizgājis uz ciematu un es necerēju viņu sagaidīt. Dēmetriads bija mazs, apaļīgs puisis, kura vaibstos varēja saskatīt zināmu līdzību ar vardi. Dzimis Korfu salā, viņ� patoloģiski necieta sauli un lauku idilli un mū�dien sūkstījās par �kretīnisko� provinciālo dzīvi uz salas. Atēnās viņ� dzīvoja nakts dzīvi, pilnībā nodevies diviem vaļaspriekiem -ielasmeitām un ē�anai, kas paņēma gandrīz visu viņa naudu; pārējā palika vīrie�u apģērbu veikalos. Tomēr viņ� neizskatījās slimīgi bāls, ļumīgs un izvirtis, bet gan sārts un bezgrēcīgs kā bērns. Viņa varonis bija Kazanova. Lai ari Dēmetriadam manāmi pietrūka itāļu elka smalkās iznesības un vēl jo vairāk talantu, viņ� ar savu mū�am svārstīgo - te jautro, te atkal sērīgo - noskaņojumu nemaz nebija tik slikts biedrs, kā to iztēloja Mitfords. Viņ� vismaz nebija liekulis, turklāt apveltīts ar tāda cilvēka pievilcību, kas ir sev ne�aubīgi uzticīgs un līdz ar to iegūst savdabīgu personības pilnību.

Izvilku viņu dārzā. Dēmetriads bija neganti kārs uz saldumiem, laikam tālab viņu dēvēja par Mēli, Medutiņu.

- ���Mēli, ko tu zini par to cilvēku, kas dzīvo Burāni villā?

- ���Vai tu viņu satiki?

- ���Nē.

- ���Kas nu būs! - Viņ� nikni uzkliedza zēnam, kas pūlējās kaut ko iegrebt mandeļkoka mizā. Kazanova nekad neizkāpa no privātās dzīves ietvariem, skolā viņ� bija stingrās disciplīnas piekritējs.

- ���Varbūt tu zini viņa vārdu?

- ���Konhiss.

- ���Mitfords teica, ka viņi esot pamatīgi salēku�ies. Nu, sastrīdēju�ies.

- ���Viņ� muldēja. Viņ� vienmēr kaut ko muldēja.

- ���Var jau būt. Bet tiku�ies viņi ir.

- ���Po po. Pekstiņi. Tas tips ne ar vienu nesatiekas. Nekad. Vari pajautāt citiem.

- ���Kādēļ?

- ���Nu� - Viņ� paraustīja plecus. - Kaut kādas vecas lietas. Es nemaz īsti nezinu.

- ���Pastāsti nu, ne�ņaudzies.

- ���Tur nav nekā interesanta.

Mēs lēni soļojām pa akmeņiem izlikto celiņu. Mēli nebija radis klusēt un labprāt izklāstīja man visu, ko zināja par �o Konhisu.

- ���Kara laikā viņ� darbojās vācie�u labā. Tālab viņ� nekad nenāk uz ciematu, �eit viņu vienkār�i nomētātu ar akmeņiem. Es darītu tāpat, ja viņu satiktu.

Es pasmīnēju. - Kādēļ tad tā?

- ���Tādēļ, ka viņ� ir bagāts, bet dzīvo uz �īs sasodītās salas. Tā vietā, lai dzīvotu Parīzē! � Sārtā roķele meta gaisā mazus, straujus lokus - iemīļots Mēli �ests. Apartamenti ar skatu uz Sēnu, kur ir viena istaba bez logiem un vēl citas izmeklētas labierīcības - tas bija viņa pa�a senlolots sapnis.

- ���Vai viņ� runā angliski?

- ���Domāju gan. Bet kālab tāda piepe�a interese?

- ���Tāpat vien. Vakar es nejau�i uzdūros viņa mājai.

Zvans, kas aicināja uz nākamo stundu, aizskanēja pāri augļu dārzam un celiņiem līdz pat augstajai baltajai sienai, kas apjoza skolas teritoriju. Ejot uz klasi, es uzaicināju Mēli uz kopīgām pusdienām ciematā.

Ciemata labākā krodziņa īpa�nieks, liels, valzirgam līdzīgs vīrs, vārdā Sarantopuloss, zināja par Konhisu ko vairāk. Kamēr ēdām viņa gatavoto maltīti, viņ� pasēdēja ar mums, iedzēra glāzi vīna. Jā, Konhiss patiesi ir vienpatis un nekad nenāk uz ciematu, bet runas par to, ka viņ� bijis nodevējs, ir salti meli. Okupācijas laikā vācie�i gan iecēla viņu par ciemata mēru, bet viņ� palīdzēja saliniekiem, cik spēja. Tagad viņu sevi�ķi nemīl, tas tiesa, bet tikai tāpēc, ka lielāko daļu savas provīzijas viņ� pasūta no Atēnām. Te Sarantopuloss izplūda garā monologā. Salinieku dialekts sagādā grūtības pat pa�iem grieķiem, un es nesapratu ne vārda. Viņ� uzbudināts pārliecās galdam, bet Dēmetriads �ķita garlaikots un ik pa brīdim miegaini paklanīja galvu.

- ���Ko viņ� tur stāsta, Mēli?

- ���Ē, neko īpa�u. Kara laika pastāsts. Gau�i neinteresants,

Piepe�i krodzinieks ieraudzīja kaut ko mums aiz muguras, pateica

Dēmetriadam pāris vārdu un piecēlās. Es apgriezos. Durvīs stāvēja gar�, drūma paskata vīrs. Viņ� apmetās garās, kailās telpas tālajā stūri, kur parasti sēdēja vietējie. Sarantopuloss uzlika roku vīram uz pleca un kaut ko sacīja. Brīdi tas �aubīgi uz mums nolūkojās, tad tomēr piecēlās un (āva, lai viņu atved pie mūsu galdiņa.

- ���Tas ir mistera Konhisa agogiati.

- ���Ago� kas?

- ���Nu, sagādnieks. Viņam ir ēzelis, viņ� piegSdā villai pastu un pfirtiku.

- ���Kā viņu sauc? - Ēzeļa īpa�nieku sauca Hermejs. Biju jau apradis ar tamlīdzīgiem kurioziem - skolnieku vidū bija viens grūtgalvīgs Aristotelis un tikpat viduvējs Sokrāts, bet manu istabu uzkopa atbaido�a ve�a vārdā Afrodīte. Hermejs stomīgi piekrita nobaudīt glāzīti Tecinās23. Nosēdās, nerimus skvirbinot pirkstos savu dzintara ro�ukroni, koumbologi. Viena acs viņam bija stinga, klāta ar bālganu plēvi. Mēli, visnotaļ nodarbināts ar omāru savā �ķīvī, izvilka no viņa pavisam maz jaunu ziņu.

Vai misters Konhiss dzīvo viens? Jā, viens, viņ� un mājkalpotāja. Ar ko viņ� nodarbojas? Nu, kopj savu dārzu - �ķiet, tas bija domāts burtiskā nozīmē. Tad vēl lasa. Viņam ir daudz grāmatu. Un klavieres. Runā visādās valodās. Agogiati īsti nezināja, kādās - viņaprāt, visās. Kur viņ� dzīvo pa ziemu? Kad Atēnās, kad kaut kur citur ārzemēs. Kur tie�i? Ari to Hermejs nezināja. Tāpat viņ� nemācēja teikt, vai villā bijis Mitfords, - tur nekad neviens nemēdzot būt.

- ���Pajautā, kā viņ� domā, vai es varētu apciemot misteru Konhisu.

Nē, tas nu ir pilnīgi izslēgts.

Mūsu ziņkāre �eit, Grieķijā, bija glu�i dabiska, neparasta bija drīzāk �ī vīrā atturība. Varbūt tās iemesls bija iedzimts nīgrums. Viņ� piecēlās.

- ���Vai esat dro�s, ka viņ� neslēpj tur veselu harēmu? Bariņu jauku mei�u, ko? - Mēli uzdeva savu jautājumu. Uzacis uzraucās, zilgais zods paslējās mēmā noliegumā; manāmi sa�utis, Hermejs pagriezās un aizgāja.

-Tas nu gan ir pāķis! - raidījis viņam nopakaļ pāri niknāko grieķu lamu, Mēli uzlika savu miklo plaukstu man uz rokas. - Paklau, veco zēn, vai esmu tev stāstījis, kā reiz Mikonā uzskrēju diviem pārī�iem? Kā viņi kniebās?

-Jā. Bet varu paklausīties vēlreiz.

Nez kāpēc jutos vīlies. Un ne tikai tāpēc, ka jau tre�o reizi man nācās noklausīties, uz kādiem akrobātiskiem trikiem bija spējīgs �is kvartets.

Līdz nedējas beigām man izdevās uzzināt vēl �o to. No pirmskara laikiem skolā bija paliku�i tikai divi skolotāji. Tolaik viņi pāris rei�u tiku�ies ar Konhisu, bet kop� 1949. gada. kad skola atsāka darbu, viņ� vairs neesot redzēts. Viens no viņiem teica, ka Konhiss ir izbijis mūziķis. Otrs uzskatīja viņu par nelabojamu ciniķi un ateistu, bet abi bija vienisprātis: viņ� ir cilvēks, kas |oti sarga savu vienpatību. Kara laikā vācie�i piespieda viņu dzīvot ciematā. Reiz tie sagūstīja da�us grieķu andarte , partizānus no cietzemes. Konhi-sam lika ar tiem izrēķināties, bet viņ� atteicās un līdz ar daudziem citiem saliniekiem tika sodīts ar nāvi. Tomēr brīnumainā kārtā paglābās - viņu nenogalināja, tikai ievainoja. Acīmredzot tie�i �o gadījumu mums atstāstīja Sarantopuloss. Daudzi ciematnieki, jo sevi�ķi tie, kas zaudēja savus tuviniekus, uzskatīja, ka viņam vajadzēja pakļauties vācie�iem. Bet �ī lieta jau piederēja pagātnei. Ja ari Konhiss bija kļūdījies, tas tikai darija godu grieķu tautai. Lai vai kā, bet ciematā viņ� vairs nerādījās.

Vēl atklājās kāds �ķietami nenozīmīgs, tomēr dīvains apstāklis. Ne vien Dēmetriadam, kur� strādāja �eit tikai gadu, vēl vairākiem citiem vaicāju, vai Mitfords un Leveijē, viņa priek�tecis, ir jelkad pieminēju�i tik�anos ar Konhisu. Atbilde palika nemainīga - nē, nekad. Leverjē gadījumā to vēl varētu saprast - viņ� bijis ārkārtīgi noslēgts, �pārāk nopietns�, kā to formulēja viens no skolotājiem, zīmīgi piesitot sev pie pieres. Kā pēdējo ņēmu priek�ā bioloģijas pasniedzēju. Sēdējām viņa istabā pie kafijas tases, un Karazoglu savā tīkami lauzītajā fran�u valodā paziņoja, ka ir pārliecināts -Leveijē nekad nav bijis Burāni, kā ari pats to apgalvojis. Esot pazinis viņu nedaudz labāk par citiem - viņus tuvinājusi interese par botāniku. Pameklējies kumodē, viņ� izcēla kārbu ar herbāriju, ko Leveijē bija vācis un gatavojis. Uz katras lapas bija sīki, kaligrā-fiskā rokrakstā un zinātniskā valodā rakstīti paskaidrojumi, vietām nesliktas, ar tu�u un akvareļkrāsām darinātas skices. Garlaikoti pārcilājot kārbas saturu, nometu zemē vienu no lapām. Pie tās bija piesprausta lapiņa ar papildu piezīmēm, kas nu izslīdēja no saspraudes un apmetās otrādi. Ieraudzīju kādas vēstules sākumu, kas gan bija pārsvītrots, tomēr pilnībā salasāms. Rakstīta 1951. gada 6. jū-nijfi - pirms diviem gadiem. �Godātais mister Konhis, es ļoti baidos, ka sakarfi ar ārkSrtējiem�� Te vēstule aprāvās.

Karazoglu neko nemanīja, es arī neko neteicu, bet tie�i tobrīd cie�i apņēmos tikties ar �o misteru Konhisu.

Pats nezinu, kālab �is cilvēks mani tik loti ieintriģēja. Da|ēji tam par iemeslu bija nospiedo�i vienmu|ā dzīve, kas nedeva iespēju interesēties par ko citu, da|ēji Mitforda mīklainā frāze un tas, ko uzzināju par Leveijē, un - varbūt galvenokārt - neskaidra sajūta, ka man ir zināmas tiesības uz �o vizīti. Abi mani priek�te�i bija tiku�ies ar �o nepieejamo personu, un abi uzskatīja par labāku to noklusēt. Nu bija mana kārta.

Tonedē] izdarīju vēl vienu lietu - uzrakstīju vēstuli Alisonai. Ieliku to aploksnē, kas bija adresēta Annai, manai Raselskvēra kaimiņienei, ar lūgumu pārsūtīt uz Alisonas tagadējo dzīvesvietu. Vēstulē nebija nekā īpa�a: rakstīju, ka �ad un tad iedomājos par viņu, ka beidzot noskaidroju, kas ir �uzgaidāmā zāle�, un ka nav man jāatbild, ja viņa pati to nevēlas, es neņem�u ļaunā.

Biju sapratis, ka dzīvojot �eit, uz salas, cilvēks gribot negribot tiek atgriezts pagātnē. Te bija tik daudz pla�uma, tik daudz klusuma un tik maz tuvības ar cilvēkiem, ka it viegli zuda reālā laika izjūta un pagātne �ķita daudzkārt tuvāka esam. Ļoti iespējams, ka Alisona jau nedēļām nav mani atcerējusies un piedzīvojusi vismaz pusduci jaunu dēku. Nosūtīju �o vēstuli tā, kā jūrā met pudeli ar vēstījumu, -tāpat vien, ne uz ko īpa�i necerot

Nākamā sestdiena padevās svelo�i karsta - trūka pierastā vasarīgā vēja. Bija sācies cikā�u laiks. To haotiskais koris nekādi nespēja vienoties kopīgā ritmā un griezās ausīs, līdz kļuva tik pierasts, ka retajās reizēs, kad to apklusināja lietusgāze, pēk�ņais klusums �ķita apdullino�s kā sprādziens. Me�s nu pilnīgi pārvērtās: atbiīvojies no svētsvinīgā stinguma, tas sanēja kā milzu strops, pilns jaunas dzīvības un enerģijas. Gaiss virmoja, sīca un zuzēja - tās bija ne vien tzitzikia , visapkārt ņudzēja bites un dunduri, vareni sirseņi un sīki knislī�i, siseņi un sienā�i ar kar-mīnsārticm spārniem un vēl tūksto�iem kukaiņu, kam nezināju vārda. Vietām man piesitās uzmācīgi sīku mu�iņu mākuļi, un es, sodīdamies un rokas vēcēdams, skrie�us manevrēju starp kokiem glu�i kā Sartra Orests24.

Drīz vien sasniedzu kalnāja kori. Maigi zilza|a vizēja jūra, tālie kalni zilpelēki gulēja tumīgajā tveicē. Varēju iz�ķirt Burāni prie�u tum�za]o vainagu. Ap dienasvidu iznācu uz o)u strēles netālu no mazās, baltās kapelas. Tur neviena nebija. Starp klintsakmeņiem neko neatradu, �oreiz nelikās ari, ka mani kāds vēro. Izpeldējos, tad notiesāju savu len�u: rupjmaizi, okru25 un ceptu kalmāru. Tālu jūrā aizpukstēja mucīgs kaiks, velkot līdzi se�as zvejnieku laiviņas -glu�i kā pīle ar mazu]u virkni. Karavāna nozuda aiz zemesmēles, un civilizācijas esību vēl īsu bridi apliecināja tikai tum�a ņirba uz pēr|aini zilās virsmas. Un atkal bija tikai jūra, kas tikko dzirdami sa�ukstējās ar krasta oļiem, tveicē pamiru�i koki, kukaiņu dinamo miriādes un bezgalīga, klusuma piesātināta ainava. Es snauduļoju priedes dzidrajā ēnā, ārpus laika un civilizācijas, pilnīgi sakusis ar Grieķijas pirmatnīgo dabu.

Ēna aizslīdēja un es sajutu saules karsto, uzbudino�o glāstu. Atcerējos Alisonu, mūsu mīlas spēles. �obrīd ļoti gribēju, lai viņa būtu �eit, kaila gulētu man līdzās. Mēs mīlētos tepat uz skuju klājiena, tad izpeldētos un mīlētos vēl. Domas par to, kas bijis un kas varētu būt, viesa manī vieglas skumjas; zināju, ka tas viss jau pieder pagātnei. Ta�u palēnām sāku apjēgt, ka garām arī citas, mazāk tīkamas lietas: pagātnē atstāta vismaz dala no manām ilūzijām, arī slimība vairs nelika sevi manīt. Fiziski jutos lieliski. Nebija ne jausmas, kā tālāk veidosies mana dzīve, bet tobrīd, guļot jūras malā, tas nelikās pārāk svarīgi. Pilnīgi pietika ar mirkļa esības prieku. Mierīgi dreifēju no dienas dienā un gaidīju kādu impulsu, kas liktu man doties tālāk. Pēc brī�a apgriezos uz vēdera un nodevos mīlai ar Alisonas atmiņu tēlu. Nebija nedz kauna, nedz vainas apziņas; izplājies zemē kā dzīvnieks, es izmantoju savu ķermeni kā baudas instrumentu. Tad pārskrēju nokaitēto oļu strēlei un metos ūdenī.

Uzrāpis pa taciņu gar dzeloņstiepļu aiz�ogu un izlīdis pa spraugu līdzās vārtiem, es vēlreiz pakavējos pie mīklainā uzraksta. Līdzenais, ar zāli noaugu�ais celiņ� viegli līkumoja nokalnis, vairoties no kokiem. Māja, �ilbi balta tur, kur to skāra pēcpusdienas saule, bija uzgriezusi nācējam savu ēnoto aizmuguri. Tā bija garena ēka ar plakanu jumtu, uzcelta līdzās nelielam namiņam, kas acīmredzot atradās �eit jau agrāk, mazliet nostāk no jūras. Gar austrumu un dienvidu pusi stiepās galerija ar slaikām arkām un virs tās - terase, uz kuru veda aug�stāva fran�u logi26. Aizmugurē un austrumu pusē auga gladiolas un sīkas krūmu skupsnas ar ko�i sarkaniem un dzelteniem ziediem, bet priek�ā pletās grantsstrēle, kas tie�i virs jūras aprāvās ar stāvu krauju. Akurāti apliktas ar balsinātiem akmeņiem, abos tās stūros slējās palmas, un priedes bija izrētotas tā, lai neaizsegtu lielisko panorāmu.

Es biju pārsteigts - māja �eit izskatījās tik sve�āda, tik ļotratgā-dināja fran�u Rivjēru. Tā stāvēja manā priek�ā balta un krā�ņa kā Alpu sniegs, un es sajutos nosvīdis un lempīgs.

Pa pāris kāpieniem nokļuvu mājas sānu galerijā. Durvis �eit bija slēgtas, logi līdzās cie�i aizslēģoti. Piesitu pie durvīm ar dzelzs klau-vēkli delfīna formā, troksnis dobji aizvēlās pāri sarkanajai flī�u grodai. Neviens nenāca. Māja un es, mēs saspringām gaidās, bet bija dzirdama vienīgi kukaiņu nerimus �irkstoņa. Aizgāju līdz stūrim, kur pavērās skats uz mājas dienvidu fasādi. Pati galerija, ari arkas �eit bija platākas, un, stāvot ēnas vēsumā, es raudzījos ārā -pāri koku galotnēm, pāri jūrai uz tālē snaudo�ajiem pelēki mēļajiem kalniem. Mani pārņēma tā neizskaidrojamā sajūta, ko fran�i sauc dejā vu27 - likās, ka esmu kādreiz jau stāvējis te, pie �īm arkādes ailēm, izbaudījis �o ēnas un kvēlo�ā āra kontrastu.

Galerijas vidū stāvēja divi veci, pīti krēsli un galds, klāts ar zili-baltu tautisku galdautu; divas tējas tasītes, �ķīvī�i un divi lieli, ar muslīnu pārsegti trauki. Pie sienas � pīta ku�ete ar spilveniem. Līdzās va|ējiem fran�u logiem karājās mazs, spo�s zvaniņ� ar no-spuru�u sarkanu pu�ķi.

Ievēroju, ka tējas galds klāts diviem, un mulsi stāvēju pie stūra, cmoties ar tipiski anglisku vēlmi klusi aiz�maukt. Te negaidot durvīs parādījās kāds stāvs, .jf Tas bija Konhiss.

Uzreiz varēja redzēt, ka mana iera�anās nav negaidīta. Viņ� �uzlūkoja mani bez izbrīna, ar smaidam līdzīgu vaibstu sejā. Neliela auguma, sausnējs un brūns kā veca āda, gandrīz pilnīgi kailu galvu, Konhiss bija no tiem cilvēkiem, kam grūti noteikt vecumu - varbūt viņam bija se�desmit gadu, bet varbūt visi septiņdesmit. Ģērbies viņ� bija tum�zilā kreklā, garos �ortos un teniskurpēs, uz kurām baloja jūras sāls pēdas. Visvairāk pārsteidza acis - tum�brūnas, turpat melnas, ar neparasti spo�iem baltumiem, tās raudzījās ar gudra pērtiķa aso, vērīgo skatienu un nelikās piederam cilvēciskai būtnei.

Pacēlis roku mēmā sveicienā, viņ� nejāva man bilst ne vārda, sparigiem soļiem aizgāja līdz galerijas stūrim un uzsauca: - Marija!

No vecā namiņa atlidoja vāra atbilde.

- ���Es esmu� - iesāku, kad viņ� atgriezās.

Konhiss atkal pacēla kreiso roku, �oreiz lai apklusinātu, saņēma mani aiz elkoņa un pieveda pie galerijas malas. No viņa strāvoja tāds iek�ējs spēks, skarba apņēmība, ka es jutos glu�i apjucis. Pār-slidinājis acis ainavai, viņ� pavērās manī. No puķēm grantsstrēles malā vēdīja salda, safrānam līdzīga smar�a.

- ���Visai veiksmīga izvēle, vai ne? - viņa angļu valoda bija nevainojama.

-Tā ir vienkār�i lieliska. Bet (aujiet man�

Atkal viņ� pārtrauca mani pusvārdā, ar brūnās, stiegrotās rokas pla�u �estu norādot uz jūru un kalniem dienvidos, kā �aubīdamies, vai esmu to visu pienācīgi novērtējis. Iesānis vēroju viņu. Likās, Konhiss reti smaida, seja bija bezkaislīga kā maska. No deguna līdz mutes kaktiņiem bija iegriezu�ās dziļas rievas; �ķita, tas ir cilvēks ar bagātu pieredzi, valdonīgs un neiecietīgs pret muļķību. Jā, arī nedaudz jucis, nekaitīgs, bet tomēr jucis. Iedomājos, ka varbūt viņ� noturējis mani par kādu citu. Pērtiķa acis joprojām raudzījās manī. Ieilgusī pauze un cie�ais skatiens gan satrauca, gan uzjautrināja, Konhiss atgādināja pitonu, kas mēģina hipnotizēt putnu.

Te pēk�ņi viņ� spēji sapurināja galvu - ērmīgs, retorisks �ests, kas neprasīja atbildi. Un acumirklī izmainījās, it kā tas viss būtu bijis tikai joks, iepriek� iestudēta �arāde, kas nu izspēlēta. Es atkal samulsu: izrādās, viņ� nemaz nav jucis, viņ� pat smaidīja, un acis tagad vairāk līdzinājās vāveres acīm.

-Un tagad dzersim tēju. - Konhiss pagriezās pret galdu.

- ���Es nācu lūgt tikai glāzi ūdens. Tas ir, �

- ���Jūs nācāt �urp, lai sastaptu mani. Sēdieties, lūdzu. Dzīve ir īsa.

Es apsēdos. Tātad otra vieta bija domāta man. Parādījās sieviete

melnā, no vecuma pelēcīgā ģērbā; brūnā seja bija sa�ervējusi kā pārvecai indiānietei. Viņa nesa paplāti, kas jokaini kontrastēja ar viņas tēlu: eleganta sudraba tējkanniņa, kanna ar ūdeni, cukurtrauks un apak�tasīte ar citrona �ķēlītēm.

- ���Tā ir mana saimniece, Marija.

Konhiss uzrunāja viņu perfektā grieķu valodā, un es izdzirdu savu vārdu un skolas nosaukumu. Nepasmaidot, pat nepaceļot acis, ve�a pakniksēja un izlika nesumu uz galda. Ar burvju mākslinieka aplombu Konhiss norāva �ķīvim pārsegto muslīnu, atsedzot sendvi�us ar gurķi. Ielēja tēju un norādīja uz citronu.

- ���Kā jūs zināt manu vārdu, mister Konhiss?

- ���Gribētu lūgt, lai izrunājiet manu vārdu ar ��, kā to dara angļi. Kon�iss - tā man patīk labāk. - Viņ� nogar�oja tēju. - Kas zināms Hermejam, top zināms arī Zevam.

- ���Baidos, ka mans kolēģis bija ne pārāk taktisks.

- ���Jūs, bez �aubām, izdibinājāt par mani visu iespējamo.

- ���Tas nebija daudz. Bet tad jūsu laipnība jo auģstāk vērtējama.

Viņ� raudzījās uz jūru.

- ���Ir tāda vārsma no Tanu dinastijas28 laikiem. - Izrunājot valdnieku vārdu, viņ� manierigi piesita mēli. - �eit, pierobe�ā, lapas krīt. Tik tumsoņas visapkārt mīt, un tu, tu simtiem jūd�u tālu prom, bet tējas galds mans alla� diviem klāts.

Es pasmaidīju. - Vai alla�?

- ���Es redzēju jūs pirms nedēļas.

- ���Vai tās bija jūsu lietas? Tur, liedagā?

Viņ� palocīja galvu. � Redzēju jūs arī �opēcpusdien.

- ���Ceru, ka mana klātbūtne jūs pārāk netraucēja.

- ���Nepavisam. Mans liedags ir �eit lejā. � Viņ� norādīja pāri grantsstrēlei. � Man tie�ām gribas, lai pludmale piederētu man vienam. Jums ari, man �ķiet. Labi. Ēdiet sendvi�us.

Kon�iss pielēja man vēl tēju. Kūpo�ajā �ķidrumā peldēja lielas lapu plūksnas, man pretī dvesa īstas Ķīnas tējas sveķotais aromāts. Uz otra �ķīvja bija kourabiedes � koniskas, ar glazūru pārlietas kūciņas. Biju jau aizmirsis, kādu baudu var sniegt pēcpusdienas tēja, un pamazām manī sarosījās skaudība, ko bagātu ļau�u nodro�inātā, tīkamā dzīve vie� cilvēkā, kas dzīvo zem kroņa jumta ar kroņa ēdienu un citām ērtībām. Līdzīgi jutos kādreiz Oksfordā, dzerot tēju ar vienu no saviem pasniedzējiem, padzīvoju�u vecpuisi; arī toreiz man skauda viņa dzīvoklis, viņa grāmatas un miers, pedantiski noregulētās dzīves tik�ķi.

Nogar�ojis pirmo kourabie, es izdvesu atzinīgu skaņu.

- ���Jūs neesat pirmais anglis, kas jūsmo par Marijas pavārmākslu.

- ���Jūs domājat Mitfordu? - Tum�ās acis asi iedzēlās manī. - Es tikos ar viņu Londonā.

Kon�iss atkal pielēja tēju. - Nu, un kā jums patīk kapteinis Mitfords?

- ���Atklāti sakot, nav manā gaumē.

- ���Vai viņ� ko teica par mani?

- ���Tikpat kā neko. Tas ir� - Spriegais skatiens neatlaidās. -Viņ� tikai teica, ka jums biju�as� nesaskaņas.

- ���Kapteiņa Mitforda dēļ man kļuva kauns par manām angļu asinīm.

Un man jau likās, ka mazpamazām sāku viņu atprast; vispirms viņa angļu valoda - lai visnotaļ nevainojama, tā nebija īsti mūsdienīga, �ķita, ka �is cilvēks jau gadiem nav bijis Anglijā. Arī Kon�isa ārienē nebija nekā angliska. Pārsteidza viņa neticamā līdzība Pikaso; kaut kas no ķirzakas, kaut kas no pērtiķa, gadu desmiti, aizvadīti kvēlā saulē - īsts Vidusjūras cilvēks, kas aizmē� no sava ceļa visu, kas traucē viņa dzīvotgribai. Kāds īpa�s sekrēts, līdzīgs pērtiķa hormoniem vai bi�u mātes pienam, �ķiet, baroja �o vitalitāti, kas bija tiklab dabas dota, kā apzināti kopta un vairota. Kas attiecas uz apģērbu, viņ� nebija �vīts, bet netrūka citu narcisma izpausmju.

- ���Nezināju, ka esat anglis.

- ���Pirmos deviņpadsmit mū�a gadus pavadīju Anglijā. Bet tagad esmu pieņēmis mātes uzvārdu un kļuvis par pilntiesīgu grieķi. Mana māte bija grieķiete.

- ���Vai reizēm vēl aizbraucat uz veco, labo Angliju?

- ���Paretam. - Viņ� spēji mainīja sarunas tēmu. - Kā jums patīk mana māja? Es pats to projektēju un cēlu.

Aplaidu acis visriņķī. - Jūs var tikai apskaust.

- ���Es varu teikt to pa�u. Jums ir viena nenovērtējama priek�rocība - visi lielie atklājumi vēl priek�ā.

Viņ� pateica to bez �ķērmi tēvi�ķā smaidiņa, kas arvien pavada �ādas replikas, arī skatiens apliecināja, ka tas teikts nopietni.

- ���Tā, lūk. Tagad uz brīdi atstā�u jūs vienu, bet pēcāk varēsim visu apskatīt. - Es ari piecēlos, bet viņa �ests atsēdināja mani vietā. - Apēdiet tās kūciņas, esiet tik labs! Marija jutīsies pagodināta.

Kon�iss piegāja pie arkādes un tīksmi iepleta rokas pēcpusdienas saulē. Devis man vēl vienu viesmīlīgu mājienu, viņ� nozuda mājas iek�ienē. No savas vietas varēju redzēt ar kretonu pārvilkta dīvāna galu un galdiņu, uz kura stāvēja trauks ar pienbaltiem ziediem. Sienu visā tās augstumā aizņēma grāmatplaukts. Paņēmu vēl vienu kūciņu. Saule jau slīga pretim kalniem; to pelnpelēko, blīvo ēnu pakājē maigi lāsmoja jūra. Glu�i negaidot klusumu pār�ķēla senlaicīgs akords, ātrs arped�o, tik skāņ� un dzīvs, ka nebija �aubu - tas nav nedz radio, nedz pla�u atskaņotājs. Pārstāju gremot un izbrīnīts gaidīju, ar kādu jaunu pārsteigumu tik�u apveltīts.

Sekoja maza pauze, varbūt viņ� ļāva man to apdomāt. Tad atkal

izdzirdu klavihorda pakluso, stiepto skanējumu. Mirkli vilcinājies, nolēmu pieskaņoties viņa neatkarīgajam stilam un paliku turpat sē�am. Viņ� spēlēja ātri, tad palēnināja tempu, pāris rei�u apstājās, lai atkārtotu iepriek�ējo frāzi. Atnāca ve�a un klusējot nokopa galdu, ne reizi nepaceļot acis, pat tad ne, kad norādīju uz atliku�ajām kūkām un uzteicu tās neveiklā grieķu valodā; acīmredzot �im īpatnim patika klusi kalpi. Skaņas strāvoja pa atvērtajām durvīm, apņēma mani un plūda tālāk, āra gaismā. Piepe�i viņ� aprāvās, atkārtoja beidzamo pasā�u un pabeidza tikpat negaidīti, kā iesācis. Kaut kur noklaudzēja durvis, un viss noklusa. Pagāja piecas, desmit minūtes. Pa sarkano flī�u grīdu uz manu pusi zagās saule.

Sāku jau domāt, ka vajadzēja pie viņa ieiet, iespējams, ka tagad viņ� jūtas aizvainots. Bet nākamajā mirklī Kon�iss stāvēja uz sliek�ņa.

- ���Tomēr neesmu jūs aizbaidījis.

- ���Ko jūs. Vai tas bija Bahs?

- ���Tēlemanis.

- ���Jūs lieliski spēlējat.

- ���Pareizāk sakot, kādreiz spēlēju. Bet tas nav svarīgi. Iesim nu. - īsts nemiera gars, likās, viņ� grib ātrāk tikt galā ne vien ar mani, bet ar pa�u laiku.

Es piecēlos.

- ���Ceru, ka vēl dzirdē�u jūsu spēli. - Kon�iss viegli paklanījās, atstājot manu mājienu bez atbildes. - Esmu tā noilgojies pēc mūzikas.

- ���Vai tikai pēc mūzikas? - Nesagaidījis atbildi, viņ� pagriezās uz ie�anu. - Nāciet! Prospero29 izrādīs jums savu domēni.

Kāpjot pa kāpieniem, kas veda uz grantsstrēli, es ieteicos: - Prospero bija meita.

- ���Ne tikai, mister Ērf, - viņ� uzmeta man skadru mirkli. - Bija ari citas radības, ne tik jaunas un daiļas.

Es pasmaidīju un taktiski noklusēju, domādams, ka tas zīmējas uz kara laika notikumiem.

- ���Vai dzīvojat �eit viens?

- ���Kā nu to ņem, - Viņ� skatījās taisni sev priek�ā, un balsī jautās sarkasms. Tā arī nesapratu, vai tas bija viņa kārtējais jociņ� vai man kā sve�iniekam vairāk neklājās zināt.

Kon�iss sparīgi so)oja uz priek�u, norādot te pa labi, te pa kreisi. Uz nelielas terases bija ieiīkots sakņu dārziņ�, un mēs apskatījām viņa audzētos gurķus, mandeles, pistācijas, Japānas mespilu30 ar iegarenām lapām. No galerijas tālākā gala varēja redzēt liedagu, kur vēl pirms pāris stundām biju gulējis.

- ���Tā ir Mutsa.

- ���Nekad nebiju dzirdējis �o nosaukumu.

- ���Tas zīmējas uz to klinti viņā pusē. - Viņ� piesita sev pie deguna. � Albāņu valodā �snuķis�.

- ���Tik jaukai vietiņai varēja piemeklēt ko liriskāku.

- ���Albāņi bija pirāti, nevis liriķi. �o zemesragu pirms diviem gadsimtiem viņi dēvēja par Burāni, kas nav nekas cits kā ķirbis. �argonā arī galvaskauss. - Viņ� traucās tālāk. - Nāve un ūdens.

- ���Sakiet, kas tā par izkārtni tur pie vārtiem? ��alle d�attente�!

- vaicāju, kājodams viņam blakus.

- ���To tur pielika vācu zaldāti. Kara laikā viņi bija rekvizēju�i Burāni.

- ���Bet kādēļ tie�i �ādu?

- ���Acīmredzot viņus pārcēla �urp no Francijas. Un viņi �eit garlaikojās. - Kon�iss pagriezās un ieraudzīja manu smaidu. - Jā, tie�i tā. Jābūt priecīgam par katru kripatiņu humora, kas nāk no vācie�iem. Man necēlās roka iznīcināt tādu retumu.

- ���Vai labi pazīstat vācie�us?

- ���Nav iespējams tos pazīt. Tos var tikai paciest.

- ���Bet Bahs? Vai viņ� nav vairāk kā cie�ams?

Kon�iss apstājās. - Nevajag vērtēt tautu pēc tās ģēnijiem, bet pēc tās mentalitātes. Senie grieķi spēja pasmieties pa�i par sevi. Romie�i to nespēja. �ī pa�a iemesla dēļ fran�us var uzskatīt par augstas kultūras tautu, bet spāņus - ne. Un ebrejiem un anglosak�iem var piedot visus viņu neskaitāmos trūkumus. Ja es ticētu Dievam, karsti pateiktos par to, ka viņ� nav devis man ne pilītes vācu asiņu.

Bijām nonāku�i pie mazas, ar bugenvilu un purpura tīteni apaugu�as lapenītes, kas no�ķiebusies stāvēja sakņu dārza galā. Kon�iss ar �estu aicināja mani iek�ā. Lapu pavēnī neliela klints atseguma priek�ā stāvēja postaments, uz kura di�ojās bronzas radījums ar milzīgu piebriedu�u failu. Rokas biedino�i paslietas virs galvas, bet ģīmis savilkts blēdīgā satīra smīnā; ne vairāk kā astoņpadsmit collas liels, tas tomēr izstaroja kādu pirmatnīgu, draudīgu spēku.

- ���Vai zināt, kas tas ir? � Kon�iss stāvēja man cie�i aiz muguras.

- ���Pāns?

- ���Priāps. Antīkajos laikos tāds bija katrā dārzā. Atbaidīja zagļus un nesa auglību. Pēc tradīcijas tam jābūt taisītam no bumbierkoka.

- ���Kur jūs to dabūjāt?

- ���Tas gatavots pēc mana pasūtījuma. Iesim. � �is �iesim� skanēja tā, it kā viņ� paskubinātu kūtru ēzeli; vēlāk iedomājos, ka biju glu�i kā jauns kalpotājs, kam steig�us izrāda viņa darba lauku.

Devāmies atpakaļ uz mājas pusi. Galerijas priek�ā sākās �aura taciņa, kuras stāvie līklo�i veda lejup, uz krastmalu. Mazais, klin�u ieskautais līcītis bija labi ja piecdesmit jardus plats. Pie miniatūra muliņa līgojās laiva ar piekarināmu motoru, krāsota zaļā un maigi sārtā krāsā. Liedaga galā vīdēja neliela grota, netālu stāvēja vairākas ietilpīgas petrolejas kannas. Bija ari maza sūkņa būdiņa, no kuras aug�up pa klinti stiepās ūdensvads.

- ���Vai gribat izpeldēties?

Mēs stāvējām uz muliņa.

- ���Manas peldbikses palika pie mājas.

- ���Var iztikt ari bez tām. - Viņ� paskatījās uz mani kā �aha spēlmanis, kas tikko izdarījis labu gājienu. Atcerējos Dēmetriada iecienītās jēlības par angļu dibentiņiem, tad vēl �o Priāpu. Iespējams, tie�i tas bija visam izskaidrojums � viņ� vienkār�i bija vecs gejs.

- ���Laikam tomēr ne.

- ���Kā vēlaties.

Aizgājām atpakaļ līdz oļu strēlei un nosēdāmies uz liela, jūras izskalota baļķa, kas bija izvilkts tālāk krastā.

Aizdedzu cigareti un smēķēdams vēroju Kon�isu, atkal mēģināju viņu at�ifrēt. Biju pilnīgā nesapratnē. Mulsināja ne vien tas, ka �is cilvēks, kas tik labi runā angliski un vispār �ķiet visai inteliģents kosmopolīts, ir tik pēk�ņi parādījies �manā� vientuļajā salā - glu�i kā eksotisks stāds, kas vienas nakts laikā izspraucies no akmeņainās zemes. Arī tas ne, ka viņ� pilnīgi neatbilda manam iedomu tēlam, -visvairāk mani intriģēja mīklainais incidents ar Mitfordu, par ko nezināmu apsvērumu dēļ negribēja runāt nedz viens, nedz otrs. Gaisā karājās neskaidras apjautas, kaut kas noslēpumains un neparedzams.

- ���Kā jūs �eit nokļuvāt, mister Kon�is?

- ���Vai neņemsiet ļaunā, ja lūg�u neko nejautāt?

-Nē.

- ���Tad jau labi.

Tā, lūk. Es iekodu lūpā. Ja manā vietā būtu kāds cits, es pirmais par viņu pasmietos.

Uz ūdens jau gulēja garas prie�u ēnas, un pār zemi nolaidās absolūts, glu�i nereāls miers; jūra gluda kā spogulis, noklusu�i pat cikā�u mū�īgie �irpsti. Ari Kon�iss klusēja, uzlicis rokas uz ceļiem, �ķietami nodevies kādiem mistiskiem elpo�anas vingrinājumiem Nenosakāms bija ne vien viņa vecums, bet ari viss pārējais. Izskatījās, ka es viņu īpa�i neinteresēju, tomēr jutu, ka viņ� mani vēro, vēro pat tad, kad skatās uz citu pusi. Jutu to jau no pa�a sākuma: viņ� vēro un gaida. Tā mēs klusi sēdējām kā seni un tuvi paziņas, kam nav vajadzīgas tuk�as valodas. Lai neparasts, �is klusums nebija nomāco�s, mēs it kā pieskaņojāmies rēnajai novakarei.

Piepe�i viņ� sakustējās un pa�āva acis pa kreisi, uz nelielas klints virsotni. Es arī palūkojos turp, bet neko neieraudzīju.

- ���Kas tur bija?

- ���Tikai putns.

Klusums. Domīgi vēroju viņa profilu. Varbūt viņ� tomēr nav īsti normāls? Vai ari vienkār�i mā�ojas, grib mani izmuļķot? Mēģināju atkal uzsākt sarunu.

- ���Es tā sapratu, ka jūs tikāties ar abiem maniem priek�te�iem. -Zibenīgi kā �ūska viņ� pagrieza galvu un klusējot pievērsa man pārmeto�u skatienu. Es neatlaidos: - Ari ar Leverjē.

- ���Kas jums to teica?

Nez kādēļ Kon�isu ļoti satrauca tas, ko ļaudis varētu par viņu teikt. Es pastāstīju par savu atradumu, un viņ� mazliet nomierinājās.

- ���Viņ� nebija laimīgs �eit, Fraksosā.

- ���To pa�u teica ari Mitfords.

- ���Mitfords? - Atkal man iedzēla ērcīgs skatiens.

- ���Dro�i vien saklausījies skolas tenkas.

Cie�i ielūkojies man acīs, Kon�iss stomīgi palocīja galvu. Es pasmaidīju, un viņ� piesardzīgi pasmīnēja pretī. Turpinājās mūsu savādā psiholoģiskā spēlīte. Pats nezinu, kādēļ, bet �ķita, ka dotajā brīdī man ir izdevīgāka pozīcija.

Kaut kur no aug�as, no neredzamās mājas puses atlidoja zvaniņa skaņas. Tas nodzinkstēja divas, tad trīs reizes, tad atkal divreiz. Nebija �aubu, ka tam ir kāda īpa�a nozīme, katrā ziņā tas deva balsi savādajai spriedzei, kas �ķita pārņēmusi �o vietu un tās īpa�nieku, tik savādi nesaderīga ar apkārtnes pilnestīgo mieru. Kon�iss tūdaļ pielēca kājās.

- ���Man laiks iet. Un jums arī krietns gabals priek�ā.

Kraujas vidū stāvā taciņa kļuva mazliet platāka; �eit bija nolikts

neliels �uguna sēdeklis. Uzņēmis pārāk jestru soli, Kon�iss atvieglots apsēdās; bridi bija dzirdama tikai mūsu smagā elpa. Pielika roku pie sirds. Savilku līdzjutīgu seju, bet viņ� atmeta ar roku.

- ���Jūs ari reiz kļūsiet vecs. To es jums varu garantēt. - Viņ� saviebās. - Jā, nāve vairs nav aiz kalniem.

Sēdējām klusi un pamazām atguvām elpu. Cauri prie�u vainagu smalkajam pinumam vīdēja dzeltenīgas debesis. Rietumu pamale tinās dūmakā, da�as vakara mākoņu plūksnas nekustīgi peldēja virs rimtās pasaules.

Jautājums nāca kā parasti negaidīts; - Vai esat izredzēts?

- ���Izredzēts?

- ���D�ons Leverjē, piemēram, jutās Dieva izredzēts.

- ���Es neticu Dievam. Un noteikti nejūtos izredzēts.

- ���Man gan liekas, ka esat.

Es nedro�i pasmaidīju. - Pateicos.

- ���Tas nav kompliments. Tas ir akls laimests, nevis jūsu nopelns.

- ���Un kas tad mani izredzējis?

- ���Nejau�ība. Un tai ir tūksto�iem seju.

Kon�iss piecēlās un uzlika roku man uz pleca - sak, neņemiet to pārāk nopietni. Pieveicām atliku�o kāpuma daļu un pēc brī�a atkal bijām uz grantsstrēles mājas sānos.

- ���Tā, lūk, - viņ� apstājies noteica.

- ���Liels paldies jums, patiesi. - Cerēju izvilināt atbildes smaidu un atzī�anos, ka viņ� tī�i jaucis man prātus, bet domīgā seja bija pilnīgi nopietna.

- ���Gribu lūgt jums divas lietas. Pirmkārt: nestāstiet par �o tik�anos nevienam tur, tajā pusē. Tas saistīts ar da�iem karalaika notikumiem.

- ���Esmu par to dzirdējis.

-Ko tad?

- ���Nu, tā notikuma atstāstu.

- ���Ir divas versijas. Bet tagad tam vairs nav nozīmes. Viņiem esmu tikpat kā miris, nekad ne ar vienu nesatiekos. Vai skaidrs?

- ���Pats par sevi. Es nevienam neko neteik�u.

Tikpat skaidrs bija, kāds būs otrs lūgums: nekad vairs viņu netraucēt.

- ���Mans otrs lūgums ir �āds: atnāciet �urp ari nākamajā nedēļas nogalē. Un palieciet līdz pirmdienas rītam. Ja jums nav iebildumu pret pastaigām saullēktā.

- ���Paldies. Liels paldies. Ar lielāko prieku.

- ���Domāju, ka mūs gaida daudz interesantu atklājumu.

- ����Un mūsu doma nerims tālāk tiekties�?

- ���Vai izlasījāt to liedagā?

- ���Vai jūs gribējāt, lai to izlasu?

- ���Kā gan es varēju zināt, ka jūs nāksiet?

- ���Man likās, ka mani kāds vēro.

Brūnās acis pēto�i urbās manī, viņ� nesteidzās ar atbildi. Sejā pavīda tikko jau�ama smaida ēna.

- ���Vai tagad jums tā neliekas?

Un atkal viņa skatiens pa�āvās pāri manam plecam, it kā manītu kaut ko starp priedēm. Palūkojos visriņķī. Neviena. Vai tas būtu kārtējais joks? Viņ� aizvien smaidīja savu paskopo, sauso smaidu.

- ���Vai tad vajadzētu?

- ���Es tikai apjautājos, mister Ērf. - Viņ� sniedza roku. - Ja kāda iemesla dēļ nevarat ierasties, atstājiet pie Sarantopulosa zīmīti Hermejam. Es dabū�u to nākamajā dienā.

Domīgi saņēmu dzīslaino plaukstu - sāku izturēties pret �o cilvēku ar zināmu piesardzību. Viņ� paturēja manu roku ilgāk, nekā prasīja pieklājība, ari tvēriens bija cie�āks, bet acīs dzalkstfja zobgalība.

- ���Neaizmirstiet, ko jums teicu. Par nejau�ību.

- ���Centī�os.

- ���Bet tagad ejiet

Nevil�us pasmaidīju. Tas bija tik ērmīgi - vispirms ielūgums, tad strupā izvadī�ana, it kā es pēk�ņi būtu izsmēlis viņa pacietības krājumu. Sapratis, ka turpinājuma nebūs, es rezervēti paklanījos un pateicos par tēju. Viņ� paklanījās tikpat stīvi, un man neatlika nekas cits kā doties prom.

Nogājis jardus piecdesmit atskatījos- Kon�iss vēl stāvēja turpat pilntiesīgs savas domēnes valdnieks. Es pamāju, un viņ� pacēla rokas dīvā �estā - pagānu priesteris, kas dod savu svētību. Atskatījos vēlreiz, pirms koki aizsedza māju, bet viņ� jau bija nozudis.

Skaidrs bija viens - lai kas �is cilvēks būtu, viņ� pilnīgi at�ķīrās no visiem, ko jelkad biju sastapis. �īs pārsteidzo�ās acis, impulsīvā valoda, kas aprāvās tikpat negaidot kā sākusies, un spējie bezmērķa skatieni nozīmēja ko vairāk par vientulības un vecuma izraisītām ēverģēlībām. Ieejot me�ā, es nenojautu, ka izskaidrojums mani gaida jau pēc pārsimt jardiem.

1

Skat. skaidr. 10. Ipp.

2

�eit domāts Anglijas karaļa Edvarda VII valdī�anas laiks (1901 -1910).

3

Neliels buru kuģītis Vidusjūrā.

4

Viena no vecākajām privileģētajām zēnu vidusskolām Anglijā.

5

Iecienīts antīks si�ets par Mikēnu valdnieka Agamemnona un viņa sievas Klitaimnēstras traģisko likteni.

6

Kacusika Hokusai (1760-1849) - japāņu gleznotājs un grafiķis.

7

Grieķu mitoloģijā Poseidona dēls, laupītājs, kas dzīvoja augstas piekrastes klints virsotnē. Reizē dieva dēls un parasts mirstīgais, nekur īsti nepiederīgs.

8

Metjū Arnolds (1822-88) - angļu dzejnieks un kritiķis, sarakstījis arī esejas par izglītību, kurās slavina ortodoksālu audzinā�anas sistēmu.

9

Andrē�ids (1869-1951) -fran�u rakstnieks, kura daiļradei raksturīgs protests pret tradicionālo morāli, indivīda brīvības slavinājums..

10

Emīlija Dikinsone (1830-1886) - amerikāņu dzejniece, kuras lirika balstās uz transcendentālisma idejām

11

Cogito, ergo sum (latīņu vai.) - �Es domāju, tātad es esmu� -fran�u filosofa R. Dekarta sentence. Nikolass to pārfrāzējis: �Scribo, pingo, ergo sum� - es rakstu, gleznoju, tātad es esmu.

12

Apsveicu. � Vai tas ir� Nāksies braukt uz Atēnām. Es iedo�u jums

adresi. Jūs to tur arī saķērāt, vai ne? � Viņas visas tur ir slimas.

Vajag būt pēdējam muļķim, lai tā iekristu, (fran�u vai.)

13

Es esmu nolādēts, (fran�u vai.)

14

Kungs, (grieķu vai.)

15

Katulls (ap 87 - ap 54 p. m. ē.) - romie�u dzejnieks.

16

Sala Grieķijā, kur Vilgs. p. m. ē. dzīvoja dzejniece Sapfo un viņas sekotājas.

3-M

17

V. �ekspīra lugas �Romeo un D�uljeta� personā�s, kas tiek nogalināts divkaujā pilsētas laukumā.

18

Svētais Dcmetrijs. (grieķu vai.)

19

Tomass Stērns Eliots (1888-1965) - angloamerikāņu dzejnieks, dramaturgs un kritiķis, �dumpīgā� modernisma pārstāvis.

Vistans Hjū Odens (1907-73) - angļu dzejnieks un dramaturgs.

20

Ezra Paunās (1885-1972) -amerikāņu dzejnieks, viens no ima�isma pamatlicējiem.

21

Uzgaidāmā zāle. (fran�u vai.)

Pjērs Lavāls (1883-1945) - kolaboracionistu valdības premjerministrs Francijā vācu okupācijas laikā. Par dzimtenes nodevību sodīts ar nāvi.

22

Zans Maksims Klods (1823(24)-!904) -fran�u gleznotājs marīnists.

23

Grieķu baltvīns, kam raudzējot tiek pievienoti Alepo prie�u sveķi.

�� 396

24

AJūzija uz fran�u eksistenciālisma klasiku - �ana Pola Sartra lugu �Mu�as�, �o kukaiņu uzmācīgo varu autors izmanto kā neadekvāta dzīvesveida simbolu.

25

Hibisku dzimtas dārzājs.

26

Augsti logi, kuru apak�mala ir grīdas līmenī.

27

Burtiski �jau redzēts �(fran�u vai.) - maldīga sajūta, ka notieko�ais ir jau pieredzēts.

28

Ķīnie�u imperatoru dinastija (618-907).

29

Viens no �ekspīra lugas �Vētra� personā�iem; vecs, ar burvja māku apveltīts vīrs, kas kā pilntiesīgs valdnieks dzīvo ar savu svītu vientulīgā salā.

30

Ro�u dzimtas koku un krūmu ģints ar ēdamiem augļiem.

Jau iztālēm manīju kaut ko baltganu guļam ejā līdzās lielajiem vārtiem. Sākumā nodomāju, ka tas ir kabatiakats, bet pieliecies ieraudzīju krēmkrāsas cimdu, turklāt ne glu�i para-:as bija smalks sievie�u cimds, kas sniedzas līdz pat elkonim. Ziliem zīda diegiem uz nodzeltēju�as zīmītes bija iz�ūts firmas nosaukums: �Mireille, gantiere�1. Kā zīmīte, tā pats cimds izskatījās loti vcci, gadiem nogulēju�i kādas kumodes atvilktnē. Es paodu to - kfl tad, tfi pati veclaicīgs, muskusam vai sandalkokam līdzīgā smar�a; tfi smar�oja dvielis, ko pirms nedējas atradu liedagā. Kad Kon�iss sacīja, ka tfis ir viņa lietas, tie�i �is saldais, sievi�ķīgais aromfits lika ap�aubīt viņa vārdus.

Tagad sfiku saprast, kSpēc viņ� tik |oti baidās no negaidītiem apmeklētājiem un ciematnieku valodām. Bet kālab tad viņ� riskē, ielūdzot mani viesos un līdz ar to pielai�ot glu�i klāt savam noslēpumam? Nespēju ari iedomāties, kam sievietei �eit vajadzīgi Eskota2 cimdi un, pats galvenais, kas viņa tāda ir. Ta varēja būt tiklab mīļākā kā meita, sieva, māsa - varbūt vājprātīga, varbūt vienkār�i prātu izdzīvojusi ve�a. Man pat ie�āvās prātā, ka viņu izlai� pastaigā tikai ar vienu noteikumu: nerādīties nevienam acīs. Dro�i vien viņa redzēja mani pagāju�o reizi un tagad, izdzirdusi sve�u balsi, atkal sagribēja uzmest aci - tas izskaidroja vecā vīra nervozos skatienus un da�as citas savādības. Acīmredzot viņ� zināja, ka �ī staigā savā yaļā. Tas izskaidroja ari to, ka tējas galds klāts diviem, un mīklaino zvaniņa signālu.

Es pagriezos, jau gatavs izdzirdēt smejas, idiotisku ķiķinā�anu, bet tad, stīvi blen�ot pabie�ņa ēnā, atcerējos Kon�isu pieminam Prospero, �o viņa drūmo paralēli: �Ari citas radības, ne tik jaunas un daiļas.� Nē, viņa nav vājprātīga, viņai piemīt kāds smags fizisks defekts, atbaido�a kroplība. Un pirmoreiz me�a vientulībā man pār muguru noskrēja vēsas tirpas.

Saule jau bija zemu, un Grieķijas nakts tuvojās ar īsti subtropisku ātrumu. Man nebija ne mazākās vēlē�anās tumsā trausties pa ziemeļu nogāzes stāvajām takām, tālab rūpīgi uzkāru cimdu uz vārtu �ķēr�a un steidzos prom. Pēc pusstundas gājuma man ienāca prātā vēl viena jauka hipotēze - nav izslēgts, ka Kon�iss ir trans-vestīts. Vēl pēc brī�a es sāku paklusām dungot - pirmo reizi pēc ilgiem mēne�iem.

Par savu vizīti pie Kon�isa nestāstīju nevienam, pat Mēli ne, bet nemitīgi lauzīju galvu par mīklaino tre�o personu viņa mājā. Pēdīgi izspriedu, ka visdrīzāk tā ir vājprātīga sieva; �ī versija saskanēja ar noslēgto dzīvesveidu un kalpu nerunību.

Prātoju ari par pa�u Kon�isu. Neatmetu iespēju, ka viņ� ir gejs; tas gan nebija īpa�i rosino�i, toties līdzēja izskaidrot Mitforda mīklaino brīdinājumu. �ī spriedze, nervozā �audī�anās no vienas vietas uz otru, no vienas tēmas uz citu, jestrā gaita un aforistiskās, mīklainās atbildes, kā ari �ķiroties pravietiski paceltās rokas - visas �īs manierīgās izdarības, �ķiet, kalpoja vienam mērķim, proti, likties pēc iespējas jaunākam un mundrākam.

Vēl atlika palauzīt galvu par gadījumu ar dzejas krājumu -acīmredzot tā tas arī bija domāts. Toreiz es aizpeldēju diezgan tālu no krasta, tā ka viņ� viegli varēja nolikt �īs lietas liedagā. Bet �āda priek�spēle tomēr likās pārāk izgudra. Un vēl - ko nozīmēja runas par to, ka esmu �izredzēts�? Un tas, ka mūs gaida daudz interesantu atklājumu? Varbūt tikai to, ka Kon�iss pats nav īsti normāls. Un �is �kā nu to ņem�, kad apvaicājos, vai viņ� dzīvo viens, - ievēroju, ar kādu neslēptu sarkasmu tas tika teikts.

Skolas bibliotēkā dabūju liela mēroga salas karti, kur bija atzīmētas Burāni īpa�uma robe�as. Tas pletās tālāk, nekā biju domājis, īpa�i austrumu virzienā: se�i vai septiņi hektāri, tātad kādi piecpadsmit akri. Lēni un moko�i grauzdamies cauri Ekerslija angļu valodas kursam, domās arvien atgriezos villā, kas kā putna ligzda bija patvērusies uz vientulīgās zemes mēles muguras. Man patika sarunvalodas nodarbības, patika strādāt ar tā saucamo �filoloģisko sesto� klasi - astoņpadsmit gadus veciem dulburiem, kas bija izvēlēju�ies valodas tikai tādēļ, ka eksaktajās zinībās bija pilnīgi bezcerīgi. Bet nebeidzamā iesācēju dresūra padarīja mani vai traku. �Ko es daru? Es paceļu roku. Ko viņ� dara? Viņ� paceļ roku. Ko viņi dara? Viņi paceļ rokas. Vai viņi ir pacēlu�i rokas? Jā, viņi ir pacēlu�i rokas.�

Jutos kā lenisa �empions, kas nosodīts spēlēt ar nepra�ām, nemitīgi skraidot pakal viņu nopūdelētajām bumbām. Mēdzu raudzīties pa logu uz zilajām debesīm, cipresēm un jūru un sevī lūgties, kaut drīzāk pienāktu vakars, kad varē�u nobēgt savā kabūzī, atlaisties gultā un iemalkot Ozo3. Burāni za)ā pasaulīte �ķita tik tāla no tā visa; tāla un reizē tuva ar saviem mazajiem noslēpumiem, kas, dienām ritot, zaudēja sākotnējo nozīmību un kļuva ne vairāk kā pikanta piedeva tam prāta baudījumam, ko cerēju gūt.

Kad ierados, namatēvs jau sēdēja pie galda. Nosviedu mugursomu pie sienas, un viņ� uzsauca Marijai, lai nes tēju. Kon-

_�isa uzvedība vairs nebija tik ekscentriska, varbūt tālab,

ka �oreiz viņ� bija plānojis mani iztaujāt. Runājām par skolu, par Oksfordu un manu ģimeni, par angļu valodas pasnieg�anu ārzemniekiem un to, kālab es atbraucu uz Grieķiju. Un atkal man uzmācās tā pati sajūta: lai arī tiek uzdoti jautājumi, atbildes viņam ir glu�i vienaldzīgas. Es neinteresēju viņu kā personība, drīzāk kā noteiktas kategorijas pārstāvis, noteikta sindroma nesējs. Kontroleksemplārs. Pāris rei�u lūkoju mainīties ar viņu lomām, bet arī �oreiz atdūros pret klaju nevēlē�anos runāt par sevi. Par atrasto cimdu es neko neteicu.

Tikai vienu reizi Kon�iss likās patiesi pārsteigts. Viņ� apvaicājās par manu neparasto uzvārdu.

- ���Tas nāk no Francijas. Esmu cēlies no hugenotiem.

- ���Ak tā.

- ���Bija tāds rakstnieks, vārdā Onorē d�Erfe�

Viņ� izbrīnā uzrāva uzacis. - Vai viņ� pieder pie jūsu sen�iem?

- ���Vismaz ģimenē tā pieņemts uzskatīt. Neviens to gan nav līdz galam izpētījis, cik man zināms. - Nabaga vecais d�Erfe. Cik netiku lietojis viņa vārdu, lai mestu uz sevi tālu gadsimtu kultūras atblāzmu. Kon�isa smaids �ķitās patiesi silts, bezmaz starojo�s, un es atsmaidīju pretī. - Vai tam ir kāda nozīme?

- ���Tas ir interesanti.

- ���Visdrīzāk tās ir blēņas.

- ���Nesakiet vis. Es gan tam ticu. Vai pats esat izlasījis Astreju!

- ���Ar mokām. �ausmīgi garlaicīga lasāmviela.

- ���Oui, un peu fade. Mais pas tout āfait saris charmes 4�- Arī fran�u valoda skanēja nevainojami; viņ� aizvien smaidīja savu dāsno smaidu. - Tātad jūs zināt fran�u valodu.

Ne pārāk labi.

- ���Kas to būtu domājis - pie mana galda sē� visīstākais le grand siecle5 pēctecis.

- ���Diez vai. - Bet man glaimoja �ī attieksme, pēk�ņi radusies vēlība.

Kon�iss piecēlās. - Tā. �odien es spēlē�u Rāmo6. Jums par godu.

Mēs iegājām istabā, kas stiepās visā mājas garumā. Trīs sienas aizņēma grāmatplaukti, ceturtajā bija iebūvēta zaļi glazētu podiņu krāsns, uz kuras dzegas stāvēja divas modernas bronzas figūriņas. Virs tām karājās oriģinālliela Modiljāni gleznas reprodukcija, smalks portrets - skumja, melnā tērpta sieviete uz nespodri zaļa fona.

Nosēdinājis mani atzveltnī, viņ� pārcilāja notis. Atradis īstās, sāka spēlēt: īsas, trillino�as etīdes, kam sekoja sare�ģītas uzbūves kurantes un pasakaljas. Nebiju par tām sajūsmā, bet nevarēja noliegt, ka spēlē viņ� meistarīgi, turklāt bez citādi viņam tik raksturīgās izrādī�anās. Bridi spēlējis, viņ� aprāvās opusa vidū, it kā negaidot būtu izdzisusi gaisma, un tūda| atguva parasto manieribu.

- ���Voilā .7

- ���Brīni�ķīgi. - Lūkoju apturēt �o fran�u invāziju, pirms tā iet pla�umā. - Es visu laiku jūsmoju par �o te, - pametu ar galvu uz Modiljāni pusi.

- ���Jā? - Piecēlāmies un piegājām tam klāt. - Mana māte .

Pirmajā brīdī nodomāju, ka viņ� joko. - Jūsu māte?

- ���Portreta nosaukums, protams. Tā ir viņa māte, ne jau mana. � Ielūkojos sievietes acīs - tie nebija Modiljāni raksturīgie blāvie

zivs redzokļi, tāpat kā Kon�isam, tās lūkojās ar primāta cie�o un vērīgo skatienu. Pievērsu uzmanību ari gleznas faktūrai un sapratu, ka tā nebūt nav reprodukcija.

- ���Ak Kungs! Tā jau ir veselas bagātības vērta.

- ���Tā gan. - Viņ� runāja, uz mani neskatoties. � Tas, ka dzīvoju �eit, no�ķirtībā, nebūt nenozīmē, ka esmu nabags. Esmu pat ļoti bagāts. - Vārdi �ļoti bagāts� izskanēja tā, it kā apzīmētu nacionālo piederību, un varbūt tā tas ari bija. Atkal pievērsos gleznai. - Patiesību sakot, dabūju to par baltu velti. Un ari tā bija �ēlastības dāvana. Gribētos palielīties, ka jau toreiz saskatīju viņā ģēniju. Bet nē, tolaik to neredzēja neviens. Pat gudrinieks misters Zborovskis ne.

- ���Vai pazināt viņu?

- ���Modiljāni? Es tikos ar viņu, un ne vienreiz vien. Pazinu viņa draugu Maksu �akobu. Tas bija jau viņa dzīves beigu posmā, kad bija gūta zināma ievērība. Monpamasa slavenības statuss.

Pa�ķielēju uz Kon�isu, kas joprojām raudzījās uz gleznu; nekas cits kā intelektuāls snobisms lika uzlūkot viņu ar jaunu respektu, saskatot ko vairāk par pavieglu, ākstīgu ērmu; nebiju ari vairs tik pārliecināts, ka labāk par viņu pazīstu dzīves īsteno seju.

-Tagad jūs dro�i vien no�ēlojat, ka nenopirkāt ko vairāk.

. - Kā ne. Nopirku gan.

- ���Vai �ie darbi vēl ir pie jums?

- ���Protams. Tikai pilnīgs bankrots var likt �ķirties no tādām gleznām. Tās ir citos manos īpa�umos. - Es ievēroju �o daudzskaitli; pie gadījuma to varēs izmantot, lai kāda priek�ā paspīdētu.

- ���Un kur atrodas jūsu� citi īpa�umi?

- ���Un kā jums patīk �is te? - Viņ� pieskārās vienai no bronzas figūriņām uz krāsns dzegas. Tā attēloja jaunu vīrieti. - �is ir Rodē-na makets. Jūs jautājat, kur atrodas mani īpa�umi. Nu piemēram, Francijā. Libānā. Amerikā. Biznesa intereses saista mani ar daudzām vietām. - Viņ� pievērsās otrai figūriņai, tik raksturīgi izdilu�am stāvam. - Bet �is ir D�akometi.

- ���Ak Kungs! Un tas viss �eit, Fraksosā?

- ���Kas tie�i jūs pārsteidz?

- ���Jūs ta�u var aplaupīt!

- ���Ziniet, Nikolas, ja jums ir daudz vērtīgu gleznu kā man -vēlāk parādī�u jums vēl divas �, agri vai vēlu nākas iz�ķirties. Vai

nu jūs uztverat tās kā apkrāsotus audekla gabalus, kas būtībā tā arī ir. Vai ari kā vērtību, kas pielīdzināma zelta stienī�iem. Tad jūs aizrestojat visus logus un nevarat mierīgi gulēt. Lūdzu! - Viņ� norādīja uz figūriņām. - Ņemiet tās, ja vēlaties. Protams, es ziņo�u policijai, bet varat mēģināt, varbūt jums paveicas. Vienīgais, ko es nejau�u sev laupīt, ir sirdsmiers.

- ���Netaisos laupīt nedz vienu, nedz otru.

- ���Turklāt Grieķijas salās nav zagļu. Tomēr man negribētos, lai kur� katrs zina par �īm lietām.

- ���Par mani varat būt pilnīgi dro�s.

- ����ī ir īpa�a glezna. Esmu redzējis viņa darbu catalogue rai-sonne8 - tā nav tur iekļauta. Redzat, tai trūkst autora paraksta. Kaut gan pie gadījuma nebūtu grūti pierādīt tās autentiskumu. Pagaidiet, es jums parādī�u. Pieturiet to stūri, lūdzu!

Viņ� pastūma Rodēnu malā, un mēs nocēlām audeklu uz grīdas. Kon�iss pie�ķieba to, rādot man otru pusi, kur bija aizsākts kādas citas gleznas mets. Audekla apak�ā bija uzskripāti da�i nesalasāmi vārdi, bet tiem līdzās, pie pa�a ķīļrāmja sasummēts ciparu stabiņ�.

-Parādi. Lūk, �eit - �Toto�. Al�īrietis, no kura viņ� pirka ha�i�u. -Kon�iss norādīja uz kādu citu vārdu. � �Zbo�. Zborovskis.

Noraugoties uz pavir�ajiem, piedzēru�ajiem burtiem, es sajutu �ī cilvēka bērni�ķo tie�umu, sajutu briesmīgo un neizbēgamo ģēnija at�ķirtību no vidusmēra pasaules. Viņ� izdiņģē no tevis desmit frankus, tad pāriet mājās un kaut ko uzglezno, un kādu dienu tas maksā desmit miljonus. Kon�iss vēroja mani.

- ����ī ir tā puse, ko muzejos parasti nerāda.

-Nabaga cilvēks.

- ���To pa�u viņ� varētu teikt par mums. Un tam būtu vairāk pamata.

Līdzēju pakārt gleznu vietā.

Tad viņ� pievērsa manu uzmanību logiem. Tie bija nelieli un pa�auri, ar smailu aug�u, vidu�spraislis un kapitelis darināti no griezta marmora.

-Tie nāk no Monemvasijas. Bija iebūvēti kādā zemnieku mājā. Nācās �o māju nopirkt.

- ���īsti amerikānisks gājiens.

Kon�iss nepasmaidīja.

- ���Venēcie�u logi no XV gadsimta. - Piegāja pie plaukta un izcēla kādu mākslas grāmatu. - Te tie ir. - Pavēros pāri viņa plecam un ieraudzīju slaveno Fra An�eliko Pasludinā�anu. Tūdaļ atskārtu, kālab galerija man �ķita tik pazīstama. Pat grīda - sarkanu flī�u grīda ar baltu apmalu - bija glu�i tāda pati.

- ���Nu, ko vēl es jums varētu parādīt? Mans klavihords ari ir liels retums - oriģināls Plejels. Vecmodīgs, bet ļoti skaists. - Viņ� noglauda tā spīdīgi melno virsu kā kaķa muguru. Klavihorda galā pie sienas stāvēja no�u pults, kas �ķita �eit glu�i lieka.

� ���Vai spēlējat vēl kādu instrumentu, mister Kon�is?

Viņ� pa�ķielēja uz pulti, pa�ūpoja galvu.

- ���Nē. Tā ir tikai sentimentāla piemiņa. - Kon�iss gan nelikās īpa�s sentimentu cienītājs.

� ���Tā. Nu labi. Tagad uz laiciņu atstā�u�jūs savā ziņā. Jātiek galā ar korespondenci. - Namatēvs pamāja uz grāmatplauktu pusi. - �eit ir pietiekami daudz avī�u un �urnālu. Un grāmatu -ņemiet, ko prāts kāro. Vai atvainosiet mani? Jūsu istaba ir aug�ā -ja vēlaties, protams.

� ���Man tepat būs labi. Paldies!

Kon�iss aizgāja; es vēl pakavējos pie Modiljāni, pieskāros Ro-dēnam, pārslidināju skatu istabai. Jutos nedaudz apstulbis - kā puisis pasakā, kas pieklauvē pie būdiņas durvīm un nokļūst pilī. Paņēmu fran�u un amerikāņu �urnālus, kas gulēja stūri uz galdiņa, un izgāju galerijā. Vēl pēc bri�a atļāvos ko tādu, ko nebiju darījis mēne�iem ilgi, proti, lūkoju sacerēt kādu vārsmu.

Uz akmens galvaskausa �ī lai� saknes Zīmes, lietas dīvas, un cilvēks maskā Vada spēli. Es esmu tas, kam prātus jauc,

Kas nemāk nogaidīt un vērot,

Uz mū�u sodīts Ikars, laika upuris�

Atgriezies viņ� piedāvāja apskatīt māju.

No istabas izgājām kailā, nemīlīgā hallē. Mājas ziemeļu pusē atradās ēdamistaba, kas nekad netiekot lietota, un vēl viena telpa; no grīdas līdz griestiem pieblīvēta ar grāmatām, tā atgādināja vecu

antikvariātu. īsts grāmatu haoss - sabāztas plauktos un sakrautas kaudzēs, tās mijās ar �urnālu un avī�u ķīpām, bet uz rakstāmgalda pie loga gulēja liels, acīmredzot nesen saņemts sainis.

Viņ� pagriezās pret mani ar taustmēru rokās.

�Es te nedaudz nodarbojos ar antropoloģiju. Vai drīkstu noņemt jūsu galvaskausa mērus? - Viņa tonis nepieļāva domu, ka es varētu atteikties. Padevīgi pieliecu galvu. Viegliņām to saspiedis, Kon�iss vaicāja: - Vai mīlat grāmatas?

�ķiet, viņ� bija aizmirsis � bet varbūt arī ne -, ka esmu studējis angļu valodu un literatūru.

- ���Kā gan citādi.

- ���Ko tad jūs lasāt? � Viņ� ierakstīja mērījumu rezultātus mazā piezīmju grāmatiņā.

- ���Nu� pārsvarā romānus. Dzeju. Literatūrkritiku.

- ����ai mājā gan nav neviena vienīga romāna.

- ���Kā tad tā?

- ���Romānu vairs nevar uzskatīt par mākslas �anru.

Es pavīpsnāju.

- ���Kas tur smieklīgs?

- ���Oksfordā tas bija visai iecienīts joks. Ja gadījās, ka kompānijā jums nebija ko teikt, dro�i varējāt nākt klajā ar �ādu jautājumu.

- ���Kādu jautājumu?

- ����Kā jums �ķiet, vai romāns ir sevi izsmēlis�? Protams, neviens negaidīja nopietnu atbildi.

- ���Saprotu. Tas noteikti nebija necik nopietni.

- ���Nepavisam ne. - Iemetu aci piezīmju grāmatiņā. - Vai ir kas īpa�s7

- ���Nav gan. - Viņ� pa�ūpoja galvu. - Bet es runāju visā nopietnībā. Romāns ir miris. Tāpat kā alķīmija. - Roka ar taustmēru kategoriski pār�ķēla gaisu. - �ī apskaidrība nāca pār mani vēl pirms kara. Un zināt, ko es izdarīju? Es sadedzināju visus romānus, kas vien man bija. Dikensu Servantesu. Dostojevski. Flobēru. Visus, gan lielos, gan mazos. Sadedzināju pat to, ko pats biju rakstījis jaunības naivumi. Uzkurināju sārtu tepat ārā. Patērēju tam veselu dienu, bet tā bija svētīga dezinfekcija debesīs pagaisa to dūmi, zemē izplēnēja pelni. Kop� tā laika jūtos daudz laimīgāks un veselīgāks. - Atcerējos

līdzīgu aktu no pa�a pieredzes un nodomāju, cik lieliski ir heroiski �esti, ja vien cilvēks uz tiem spējīgs. Pacēlis kādu grāmatu, Kon�iss izsita no tās putek]us. - Kāda velna pēc man jāgrau�as cauri simtiem lappu�u sve�u izdomu, lai izlobītu pusduci sīku patiesību?

- ���Kaut vai sava prieka pēc.

- ���Prieka! - Viņ� nikni uzklupa �im vārdam. - Vārdi ir domāti tam, lai paustu patiesību. Faktus. Nevis fantasmagorijas.

- ���Oriģināls viedoklis.

- ���Lūk, kam tie domāti.- Tas bija Franklina Rūzvelta dzīves apraksts. - Lūk, vēl. - Viņ� pacilāja fran�u grāmatiņu par astrofiziku.

- Vai �is darbs. - Tā bija kāda sena bro�ūra - Brīdinājums grēciniekiem jeb slepkavas Roberta Fulksa pēdējā grēksūdze, 1679. � Ņemiet un izlasiet to pa �īm dienām. Pats redzēsiet, ka tā ir daudzkārt patiesāka par jebkuru vēsturisku romānu.

Kon�isa guļamistaba atradās jūras pusē virs mūzikas istabas un tāpat stiepās gandrīz visā mājas garumā. Vienu tās galu aizņēma gulta - divguļamā, starp citu, - un varens drēbju skapis, bet durvis viņā galā veda uz kādu pavisam mazu telpu, varbūt ģērbistabu. Tām līdzās stāvēja savāds galdiņ�. Kon�iss pacēla tā virsu - izrādījās, ka tas ir vēl viens klavihords. Istabas vidusdaļa bija iekārtota kā dzīvojamā istaba un reizē kabinets: podiņu krāsns, divi ar gai�brūnu drēbi pārvilkti mīkstie krēsli, tiem pieskaņots guļamkrēsls un papīriem nokrauts galds, pie kura viņ� acīmredzot tikko bija strādājis. Tālāko kaktu aizņēma stiklots stūra skapītis, pilns ar bāli ziliem un zaļiem Iznikas darinājumiem. Vakara gaismas pielieta, �ī telpa rādījās mājīgāka par apak�ējo un tīkami at�ķīrās no tās ar pilnīgu grāmatu trūkumu.

Patiesībā �o noskaņu noteica pāris gleznu, divas kailas meitenes saulainos interjeros: zaļi, sarkani un sārti, medus un dzintara toņi, gaisma un siltums - zeltainās liesmiņās te tvīka dzīvība un cilvēcība, mājība un erotika, un kvēlais Vidusjūras gaiss.

- ���Vai pazīstat? � Es papurināju galvu. - Tas ir Bonārs9. �ie audekli tapa gadus piecus vai se�us pirms viņa nāves. - Piegāju tuvāk. - Par tiem gan es samaksāju, kā pienākas, - viņ� noteica man aiz muguras.

- ���Tas bija to vērts.

- ���Saule. Kaila meitene. Krēsls. Dvielis, mazgājamā bļoda. Mazs �unelis uz flī�u grīdas. Un mūsu esība uzreiz iegūst jēgu.

Bet es neskatījos uz gleznu, ko viņ� tikko bija aprakstījis, es lūkojos otrā: meitene stāv pie saulē mirdzo�a loga un susina gurnus, vērojot sevi spogulī- Atcerējos Alisonu, Alisonu, kas kaila staigā pa dzīvokli un trallina kā bērns. Patiesi izcils darbs - parastākos ikdienas mirkļus tas ietvēra zeltītā oreolā un uz mū�iem pacēla pāri ikdienībai.

Kon�iss izgāja uz terases, un es sekoju viņam. Pie viena no fran�u logiem greznojās mazs mauru stila galdiņ� ar ziloņkaula inkrustāciju. Uz tā - liela ģīmetne veclaicīgā sudraba ietvarā un tradicionālais ziedu pu�ķītis. Uz butaforiska korintie�u postamenta stāv meitene Edvarda laika ģērbā; pie sāniem tai kupla ro�u buķete, fonā - sentimentāli sērīgas birztalas gleznojums. Viens no tiem vecajiem uzņēmumiem, kuru dziļās, �okolādes brūnās ēnas tīkami harmonē ar pienaini gai�ajiem laukumiem; tas iemū�ināja laiku, kad sievi�ķie daiļumi vēl iedvesmoja dzejniekus. Krā�ņa gai�u matu rota, �maugs viduklis un maigi pilnīgi sejas panti - viņai piemita Gibsona10 jaunavu nedaudz smagnējais skaistums, kas tolaik bija lielā vērtē.

Kon�iss ievēroja manu skatienu.

- ���Viņa reiz bija mana līgava.

Vēlreiz noskatīju ģīmetni. Apak�ējo stūri uzmācīgiem zelta burtiem rotāja fotogrāfa vārds un adrese - Londonas adrese.

- ���Jūs neapprecējāties?

- ���Viņa nomira.

- ���Izskatās pēc anglietes.

- ���Ne tikai izskatās. - Arī viņ� vēroja uzņēmumu. Blakus pompozajai vāzei uz papluku�ās birztalas fona meitene likās jokaini veclaicīga kā muzeja eksponāts. - Viņa bija angliete.

Paskatījos uz veco vīru. - Kāds bija jūsu angļu uzvārds, mister Kon�is?

Viņ� dāvāja man vienu no saviem retajiem Smaidiem, kas uzplaiksnīja spēji kā pērtiķa grimase. - Esmu to aizmirsis.

- ���Jūs tā ari palikāt neprecējies?

Vēl bridi noraudzījies ģīmetnē, viņ� lēni pakratīja galvu. - Iesim.

Margu apjoztā terase L burta veidā aplieca mājas dienvidaustrumu stūri. Tur stāvēja apklāts, acīmredzot vakariņām sagatavots galds. Pāri koku galotnēm bridi noraudzījāmies pazīstamajā ainavā, bezgala gaismas klaidā virs zemes un jūras. Peloponēsas kalni jau tapa zili violeti, un Venēra karājās bāli zaigajās debesīs, spīdot vienmērīgi un rēni kā tālīna laterna. Vaļējā logā varēja redzēt Kon�isa līgavu � tā bija nolikta glu�i kā gādīga bērna lelle, ar skatu uz ārpasauli.

Uzgriezis ainavai muguru, Kon�iss atspiedās pret margām.

�Un jūs? Vai jums ir meitene? - Es noliedzo�i pa�ūpoju galvu. -�ejienes dzīve jums noteikti �ķiet ļoti vienmuļa.

- ���Biju tam gatavs.

- ���Tāds izskatīgs jauns vīrietis*

-Man bija meitene, bet�

-Bet?

- ���To grūti izskaidrot.

- ���Vai viņa ir angliete?

Atcerējos Bonāru - tā bija īstā realitāte, �ādi momenti, nevis tas, ko varēja izteikt vārdos. Es pasmaidīju.

- ���Vai drīkstu lūgt jums to pa�u, ko lūdzāt man pirms nedēļas? Nejautājiet man par to.

- ���Nu protams.

Kon�iss apklusa, un iestājās tas savādais, spriedzīgais klusums, ko pazinu no iepriek�ējās reizes krastmalā. Pēdīgi viņ� pagriezās pret jūru un atsāka sarunu.

- ���Grieķija ir kā spogulis. Tā liek ciest, un cilvēks no tā mācās.

- ���Dzīvot vienatnē?

- ���Vienkār�i dzīvot. Dzīvot saskaņā ar sevi, tādu, kāds esi. Pirms laba laiciņa �urp atbrauca kāds �veicietis, bija nolēmis pavadīt �eit mū�a nogali. Aptuveni tik vecs kā es tagad. Apmetās vientulīgā pussagruvu�ā mājelē salas viņā galā. Tur pāri, netālu no Akvilas. Visu savu dzīvi viņ� bija licis kopā pulksteņus un sapņojis par

Grieķiju. Bija pat iemācījies sengrieķu valodu. Saveda kārtībā mājiņu, iztīrīja cisternas, iekopa da�as terases. Viņam radās ari kaislīga aizrau�anās - jūs nevarat iedomāties! Kazas. Sākumā turēja vienu, tad divas, tad jau veselu bariņu. Nevainojami koptas, alla� tīras un izsukātas - viņ� ta�u bija �veicietis � tās pat gulēja ar viņu vienā istabā. Reizēm pavasaros viņ� mani apciemoja - visgrūtāk tad bija atkauties no �ī harēma, kas par visu vari gribēja tikt istabās. Viņ� iemācījās gatavot lielisku sieru, Atēnās par to maksāja labu naudiņu. Bet viņ� bija vientuļ�. Pilnīgi vientuļ�. Nekad neviens viņu neapciemoja, nerakstīja. Un domāju. �is vīrs bija laimīgākais cilvēks, ko jelkad esmu sastapis.

- ���Kas ar viņu notika?

- ���1937. gadā viņu ķēra trieka. Līdz ar viņu gāja bojā ari visas kazas: nelaiķi atrada tikai pēc divām nedēļām, bet toreiz bija ziema, durvis aizslēgtas.

Kon�isa grimase �ķita sakām, ka nāvei izdevies varen labs triks. Āda cie�i apkļāva galvaskausu, dzīvas bija tikai acis, un vienu baisu mirkli man likās - �is cilvēks pats pretendē uz nāves lomu. Teju, teju pī�ļos sairs sa�uvu�ai ādai līdzīgā miesa, acu āboli izvelsies no dobuļiem un vēlīgais namatēvs pārtaps par ģindeni.

Turpinājām mājas apskati. Otrā stāva ziemeļu pusē bija vēl trīs telpas. Vienā no tām glabājās da�ādi krāmi: augstos torņos sakrautas kastes, putek]u pārvalkiem klātas mēbeles. Tad nāca vannas istaba un tai līdzās - neliela guļamistaba. Gulta svaigi klāta, uz tās gulēja mana mugursoma. Biju gaidījis ari kādas slēgtas durvis, aiz kurām varētu mitināties cimda īpa�niece. Tad iedomājos, ka viņa dzīvo otrā mājā Marijas uzraudzībā vai ari istabā, kas tagad ierādīta man.

Viņ� sniedza man septiņpadsmitā gadsimta sacerējumu, ko biju atstājis kāpņu telpā uz galdiņa.

- ���Pēc kādas pusstundas taisos iebaudīt savu dieni�ķo aperitīvu. Vai nāksiet kompānijā?

- ���Nu protams!

- ���Gribēju jums ko teikt.

- ���Es klausos.

- ���Vai esat dzirdējis par mani ko sliktu sakām?

- ���Esmu dzirdējis tikai vienu lietu, bet tā, glu�i pretēji, dara jums godu.

- ���Vai nāves sods?

- ���Pagāju�o reizi mēs par to jau runājām.

- ���Gan jau esat dzirdējis vēl kaut ko. No kapteiņa Mitforda, piemēram.

- ���Neko vairāk, es jums galvoju.

Kon�iss stāvēja durvīs un noraudzījās manī ar savu hipnotisko skatienu. Likās, ka viņ� pūlas saņemties, lai atklātu savu noslēpumu.

- ���Man piemīt parapsihiskas spējas.

Māja bija dobja klusuma piesātināta; pēk�ņi viss �ķita guvis negaidītu izskaidrojumu.

- ���Baidos, ka man �ādas spējas nepiemīt. Ne mazākajā mērā.

Bijām nogrimu�i istabas pakrēslā, divi vīrie�i, kas pēto�i veras

viens otrā. Varēja dzirdēt, kā viņa istabā tik�ķ pulkstenis.

- ���Tas nekas. Tātad pēc pusstundas?

- ���Kādēļ jūs man to pateicāt?

Pagriezies pret mazu galdiņu pie durvīm, viņ� uzrāva sērkociņu un aizdedza petrolejas lampu. Rūpīgi noregulēja degli, liekot man gaidīt atbildi. Tad iztaisnojās un pasmaidīja.

- ���Tāpēc, ka tas tā ir.

To pateicis, viņ� devās prom pa gaiteni, �ķērsoja kāpņu telpu un iegāja savā istabā. Aizcirtās durvis, un mājai pārvēlās jauns klusuma vilnis.

Vienkār�a dzelzs gulta. Vēl viens galdiņ�, paklājs, mīkstais krēsls un aizslēgta veca cassone*, kāda stāvēja ikkurā salas �mājā. Bija grūti noticēt, ka �ī ir viesu istaba miljonāra villā.

Sienas kailas, tikai pie vienas karājās veca fotogrāfija: mājas, �īs pa�as mājas priek�ā stāvēja paliela grupa ciemata vīru. Pa�ā centrā sazīmēju Kon�isu; ģērbts �ortos un salmu cepurē, viņ� bija krietni jaunāks nekā tagad. Bija arī viena sieviete, zemnieku sieva Marijas vecumā - tātad tā nebija viņa, jo pats uzņēmums bija vismaz divdesmit, trisdesmit gadus vecs. Pacēlis rokā lampu, es pagriezu uzņēmuma otru pusi - varbūt tur ir kas rakstīts. Bet atradu tikai trauslu gekonu, kas ar visām �etrām bija pieķēries pie sienas un blenza manī stiklainām acīm. Biju dzirdējis, ka gekoniem patīk reti lietotas telpas.

Uz galdiņa pie gultas atradās plakans glieme�vāks, acīmredzot domāts kā pelnutrauks, un trīs grāmatas: spoku stāstu krājums, veca Bībele un paplāns, liela formāta albums ar nosaukumu Dabas krā�ņumi. Spoku stāsti tika uzdoti par tīru patiesību, ko �var apliecināt vismaz divi uzticami aculiecinieki�. Satura rādītājs atsauca atmiņā tās reizes, kad gulēju slims skolas internātā: Borlijas mācītājmui�a, Sesku vīra sala, Deningtonrouda nr. 18, Kleinkājis. At�ķīru Dabas krā�ņumus. Dabu �eit pārstāvēja vienīgi daiļais dzimums, bet �krā�ņumus� - visu iespējamo formu un izmēru krūtis, pasniegtas da�ādos rakursos uz da�ādiem foniem. Objektīvs pievilka tās arvien tuvāk un tuvāk, līdz beidzamais attēls rādīja vienīgi milzu krūtsgalu, kas kā tum�s plankums rēgojās pa�ā spīdīgās lappuses centrā. Pārāk uztiepīgi, lai būtu erotiski.

Paņēmu lampu un devos uz vannas istabu. Tā bija apgādāta ar visu nepiecie�amo, ieskaitot teko�u ūdeni un bagātīgu aptieciņu. Meklēju kaut ko, kas nodotu sievietes klātbūtni, bet velti. Arī ūdens bija auksts un sāj�, piemērots tikai vīrie�iem.

Atgriezos savā istabā un izstiepos gultā. Vaļējā loga taisnstūris rādīja gai�i naksnīgas debesis; �ur tur virs kokiem nespodras mirgoja pirmās zvaigznes. Ārā monotoni �irpstēja circeņi, haotiski ritmisks koris Vēbema11 stilā. No namiņa zem mana loga atlidoja sīki troksnī�i un virtuves aromāti, bet villa joprojām bija klusuma varā.

Kon�iss intriģēja mani arvien vairāk. Te es prātā pavīpsnāju par viņa katcgorismu, kas uzurdīja angļu izseno pārākuma apziņu, te atkal viņ� nemanot pak|āva mani savam iespaidam, un ne tikai kā bagāts cilvēks, kam pieder unikāli mākslas darbi. Jā, mazliet ari biedēja, un tās bija tās pa�as mū�senās bailes no pārdabiskā, par ko citkārt mēdzu tikai pasmīkņāt. No pa�a sākuma likās, ka viņa ielūgums nav vienkār�a viesmīlības izpausme, attiecībā uz mani viņam ir kādi noteikti nolūki. Un tie nav saistīti ar homoseksuālismu - viņam bija jau pietiekami izdevību sevi nodot. Turklāt Bonāra meitenes, līgava un �is albums ar krūtīm�

Jā, tam vajadzēja būt kaut kam visai neparastam. �Vai esat izredzēts?� � �Man piemīt parapsihiskas spējas�� Visdrīzāk tas zīmējās uz spiritismu, galdiņa dancinā�anu. Iespējams, ka dāma ar cimdu ari bija medijs. Kon�isam gan nepiemita tā sīkpilsoniskā smalkmanība un izgudrā leksika, kas man asociējās ar �o slaku, bet nebija ari �aubu, ka viņ� ir visai īpatnējs cilvēks. Maigi izsakoties.

Aizsmēķēju cigareti, ievilku pāris dūmu un pasmaidīju. Patlaban, guļot �ai mazajā, kailajā telpā, likās, ka tam visam nav lielas nozīmes, galvenais ir glu�i kas cits - manī atkal pulsēja dzīvīgs satraukums. Kon�isa loma ta�u bija glu�i nejau�a - veiksmīgs atradums, kas trāpījies ceļā īstā brīdī un vietā, glu�i kā senāk Oksfordā, kad pēc atturībā aizvadīta semestra man pagadījās dēka ar kādu mei�u. Tagad biju ielaidies dēkā ar Kon�isu, kas rādījās ne mazāk solo�a un satrauco�a, �im noskaņojumam bija ari zināms sakars ar vēlmi atkal sastapt Alisonu. Manī vienkār�i bija atmodusies dzīvotgriba.

Māja arvien bija klusa kā kapenes, un es jutos ieslēgts milzu galvaskausā, ta�u bija divdesmitā gadsimta vidus un es neticēju nedz Dievam, nedz spiritismam, nedz gariem un citiem māņiem. Pagaidām �ai klusumā nebija baiļu, tikai absolūts miers, un es gulēju un gaidīju, līdz paies noliktā pusstunda.

Ielēju sev mazliet ūzo un at�ķaidīju ar ūdeni, līdz tas kļuva pienaini blāvs. Ar glāzi rokā ņēmos apstaigāt grāmatplauktus. Tur valdīja metodiska kārtība. Divi plaukti atvēlēti medicīnas literatūrai, galvenokārt fran�u valodā, tai skaitā daudzi izdevumi par psihiatriju, kas likās īsti nesaderam ar spiritismu. Vēl divus plauktus aizņēma visāda veida zinātniskā literatūra, vairākus citus - filosofijas darbi. Ne mazums grāmatu par botāniku un ornitoloģiju, lielākoties angļu un vācu izdevumi, bet pārējā bibliotēkas daļa sastāvēja no neskaitāmām biogrāfijām un autobiogrāfijām. Tās likās gādātas un liktas plauktos bez jebkādas atlases: Vērdsverts, Mēja Vesta. Sensimons, ģēniji, noziedznieki, svētie un pilnīgas niecības. �is grāmatu krājums bija eklektisks un bezpersonisks kā publiskā bibliotēka.

Mūzikas istabā dega gaisma, bet pa�a Kon�isa vel nebija. Uz galdiņa pie krāsns stāvēja paplāte: pudele ūzo, ūdens krūka un trauks ar zilimelnām, treknām Amfisas olīvām.

Aiz klavihorda zem loga ieraudāju zemu vitrīnu, kurā bija izlikti da�i antīki trauki: ritons cilvēka galvas formā, melni apgleznots kiliks12 un neliela amfora ar sarkanu zīmējumu. Uz vitrīnas virsas stāvēja vēl trīs lietiņas: ierāmēta fotogrāfija, XVIII gadsimta pulkstenis un balti emaljēta tabakas doze. Aizspraucos aiz klavihorda sēdekļa, lai tuvāk aplūkotu grieķu keramiku. Pārsteidza gleznojums kilika lēzenajā iek�pusē: visai pornogrāfiskā veidā tas attēloja sievieti un divus safirus; arī amforas zīmējums lika �aubīties, vai kāds muzejs izliktu to apskatei.

Pievērsos pulkstenim zeltītā bronzas ietvarā. Emaljētās ciparnīcas pa�ā vidū greznojās ro�aini kails amoriņ�; stundu rādītāja �autra bija piestiprināta viņam starp gurniem, un tās apaļais galiņ� nepārprotami norādīja, kas ar to domāts. Uz ciparnīcas nebija atzīmētas stundas - visa tās labā puse bija iekrāsota melna, tikai pa�ā aug�ā baltiem burtiem stāvēja rakstīts: �Miegs�. Otrā puse bija balta. Smalkā, melnā �riftā �e bija rakstīti padzisusi, bet vēl salasāmi vārdi: pulksten se�os - �Tik�anās�, astoņos � �Kārdinājums�, desmitos -�Erekcija� un vispēdīgi pusnaktī - �Ekstāze�. Pulkstenis nedarbojās, un smaidīgā amoriņa vīri�ķais lepnums bija slīpi iestrēdzis uz pulksten astoņiem. Atvēru ķītri balto tabakas dozi: vāka iek�pusē, gleznota Bu�ē13 stilā, atklājās tāda pati ainiņa, ar kādu nezināms grieķis pirms diviem tūksto�iem gadu bija izrotājis kiliku.

Vai tā bija sava veida perversija, joks vai vienkār�i sliktas gaumes pazīme, bet tie�i starp �iem diviem priek�metiem Kon�iss bija radis vietu vēl vienai Edvarda laika meitenes, viņa miru�ās līgavas ģīmetnei.

No ovāla sudraba rāmī�a raudzījās dzīvas, smaidīgas acis. Stūrains dekoltē izcēla slaiko kaklu un lieliski balto ādu; uz krūtīm sakrokotās me�ģīnes vairākkārt apņēma �aura, balta lente, pie pleca rotājās ļengans melns pu�ķis. �eit viņa izskatījās loti jauniņa -meitene savā pirmajā vakartērpā. Ari vaibsti nelikās tik pilnīgi, tajos jautās kaut kas draisks, pat pikants, un �ķita, ka slepenībā viņai patīk būt par �īs savdabīgās kolekcijas karalieni.

Aug�ā aizcirtās durvis, un es atrāvos no ģīmetnes. Sastapu Modiljāni sievietes nosodo�o skatienu un izspruku galerijā. Pēc mirkļa man pievienojās Kon�iss gai�ās biksēs un pelēkā kokvilnas �aketē. Kā tum�s siluets viņ� stāvēja uz rēnās gaismas fona, pacēlis glāzi mēmā tostā. Kalnu viļņotā aprise bija tikko saredzama, kā ievilkta ar ogli uz tum�a papīra, debesis vēl glabāja pēdējās vakarblāzmas svēdras. Bet aug�ā virs galvas - es stāvēju uz galerijas kāpnītēm -atklājās neaptverams zvaig�ņu klaids. Ne tik spo�as kā Anglijā, tās zaigoja maigi un likās peldam kādā caurspīdīgā eļļā.

� ���Paldies par vakara lasāmvielu.

- ���Ja atrodiet plauktos ko interesantāku, ņemiet dro�i.

No satumsu�ajiem kokiem mājas austrumos atlidoja ērmots kliedziens. Biju to dzirdējis vakaros pie skolas un sākumā domāju, ka tas ir kāds garīgi atpalicis ciemata zēns. �Kjū� Kjū� Kjū�� -tā bija ļoti augsta, ar regulāriem intervāliem atkārtota skaņa, kas piedienētu sava �etrkāju mīluļa meklējumos izmisu�ai kundzītei.

- ���Tā ir mana draudzene, - paskaidroja Kon�iss. Kādu mirkli apstulbis un satraukts iedomājos, ka tā ir tā pati mīklainā būtne. Prātā jau redzēju, kā viņa maldās starp kokiem savos Eskotas cimdos, �ēli saucot �o netveramo Kjū. Nakts tumsā vēlreiz izskanēja muļķīgais un reizē baisais kliedziens. Kon�iss nesteidzīgi noskaitīja līdz pieci, tad pacēla roku, un sauciens atkārtojās. Viņ� skaitīja vēl - atkal tas pats.

- ���Kas tas ir?

- ���Otus scops. Mazā ausainā pūcīte. Patiesi ļoti maza - labi ja divdesmit centimetrus gara. Lūk, tāda.

- ���Jūsu bibliotēkā manīju grāmatas par putniem.

- ���Es interesējos par ornitoloģiju.

- ���Un medicīnu.

- ���Jā, savulaik es studēju medicīnu. Bet tas bija tik sen.

- ���Un nekad neesat praktizējis?

- ���Tikai pats pie sevis.

Tālu rietumos blāzmoja kuģī�a spo�ās ugunis. Sestdienas vakaros tas kursēja tālāk uz dienvidiem, līdz pat Kitirai. Tomēr tas netuvināja mūs ārpasaulei, tie�i pretēji, uzsvēra Burāni noslēpumaino savrupību. Pēdīgi es saņēmos.

- ���Ko jūs gribējāt teikt ar to, ka jums piemīt parapsihiskas spējas?

- ���Un ko jūs nodomājāt?

- ���Varbūt spiritisms?

- ���Infantilisms.

- ���No manas puses?

- ���Nu protams.

Viņa vaibsti bija tikko samanāmi vārajā gaismā, kas plūda no durvju ailes. Mana seja bija izgaismota daudz labāk � atsākot sarunu, biju pagriezies pret namu.

- ���Jūs tā arī neatbildējāt uz manu jautājumu.

- ���Jūsu reakcija ir tik raksturīga �im pretestības gara pārņemtajam laikam: visu ap�aubīt, visu noliegt. Plānā pieklājības �aula to nespēj slēpt, vismaz no manis. Jūs esat spuraini kā dzeloņcūkas. Tikai ar saslietām adatām tās nevar paēst. Un, ja jūs neēdat, jūs nomirstat badā un jūsu dzeloņi iet bojā līdz ar jums. *

Paskalināju glāzes dibenā atliku�o ūzo. - Vai tas nav arī jūsu laiks?

- ���Lielākoties esmu dzīvojis citā laikā.

- ���Jūs domājat literatūru?

-Nē, īstenību.

Pūce atsāka kliegt, ieturot tikpat precīzas pauzes. Es raudzījos priedāja tumsā.

- ���Reinkamācija?

- ���Muļķības.

- ���Nu tad� - es paraustīju plecus.

- ���Diem�ēl esmu ieslodzīts cilvēkam atvēlētajā laika nogrieznī. Un man ir tikai viena iespēja dzīvot citā laikā.

Mirkli vēl stomījos, tad sacīju: - Padodos.

- ���Nevajag padoties, vajag tikai palūkoties aug�up. Ko jūs tur redzat?

- ���Nu, zvaigznes. Visumu.

- ���Un ko vēl? Kas tur ir tāds, ko mēs nespējam saredzēt?

- ���Citas pasaules?

Pagriezos, lai paskatītos uz viņu, bet sastapu tikai tum�u siluetu krēslā. Pār muguru noskrēja vieglas tirpas. Viņ� uztvēra manu domu.

- ���Jums �ķiet, ka neesmu pie pilna prāta?

- ���Nē, domāju tikai, ka jūs maldāties.

- ���Nebūt ne. Tas nav nedz ārprāts, nedz maldi.

- ���Jūs gribat teikt, ka� ce|ojat uz citām pasaulēm?

- ���Jā, tie�i to es gribu teikt.

Es noliku glāzi un izvilku no paciņas cigareti. Aizsmēķējis turpināju sarunu.

- ���Vai savā miesiskajā veidolā?

- ���Pasakiet man, kur beidzas miesa un sākas gars, un es atbildē�u uz jūsu jautājumu.

- ���Un jūs� jums ir tam pierādījumi?

- ���Neap�aubāmi pierādījumi. - Viņ� ieturēja mazu pauzi. - Ja pietiek gara smalkuma tos uztvert.

- ���Vai to jūs domājāt, runājot par izredzētību un parapsihiskām spējām?

- ���Daļēji jā.

Es klusēju, apdomājot, kā man tagad izturēties. Jutu, ka mūsu starpā springst netverams naidīgums, ūdens un eļļas dabiskā pretestība. Labākais variants �ķita pieklājīgs skepticisms.

- ���Vai �ie ceļojumi� vai tas ir kas līdzīgs telepātijai?

Pirms Kon�iss paguva atbildēt, uz galerijas grīdas atskanēja mīksti soļu plak�ķi. No tumsas iznira Marija un neveikli pakniksēja.

- ���Sas efcharistoume14, Marija. Vakariņas ir galdā, - viņ� pagriezās uz manu pusi.

Mēs piecēlāmies un iegājām mūzikas istabā. Nolicis glāzi uz paplātes, viņ� noteica: - Ir lietas, ko vārdi nespēj izskaidrot.

Es noliku savējo un atbildēju: - Oksfordā mums mācīja tā: ko nevar izskaidrot ar vārdiem, to nevar izskaidrot vispār.

- ���Ļoti labi. - Kon�iss nosmīnēja. - Vai drīkstu saukt jūs vārdā?

- ���Bet lūdzu.

Viņ� ielēja vēl mazliet ūzo, mēs pacēlām glāzes un saskandinājām.

- ���Eis �ygeia sas, Nicholas.

- ���Sygeia.15

Nez kādēļ es tomēr ap�aubīju �ā tosta sakaru ar manu veselību.

Nakts ielokā galds rādījās pārsteidzo�i krā�ņs, dzirksto�a stikla un sudraba oāze. Vidū stāvēja slaika lampa ar tum�u kupolu; gaisma atstarojās no �ilbi baltā galdauta, savādi izgaismojot mūsu sejas uz tumsas fona - glu�i kā Karavad�o16 gleznās.

Maltīte bija patiesi lieliska: vīnā sutinātas zivis, brinumgards cālis un siers ar gar�zāļu piedevu. Desertā - biezpiena pīrāgs ar medu, gatavots pēc viduslaiku turku receptes, vismaz tā sacīja Kon�iss. Vīns glabāja maigu sveķu piegar�u, it kā vīna dārzs būtu audzis priedāja vidū, un nebija salīdzināms ar �ķērmo, terpentīnam līdzīgo dziru, ko varēja dabūt ciematā. Ēdām klusējot, acīmredzot viņam tā tikās. Arī tās nedaudzās frāzes, ko pārmijām, attiecās uz ēdienu. Kon�iss ēda nesteidzīgi un ļoti maz, kurpretī es centīgi notiesāju visu, kas bija galdā.

Vispēdīgi Marija atnesa turku kafiju misiņa kannā un novāca lampu, kas pulcināja pārlieku daudz kukaiņu. Tā tika aizstāta ar sveci; liesma rāmi cēlās rēnajā gaisā, un ik pa brīdim kāds uzmācīgs knislis dejoja ap to savu riņķa deju, līdz apsvilinājies nozuda nakts melnumā. Es aizdedzu cigareti un apsēdos tāpat kā Kon�iss - ieslīpi pret jūru, pret dienvidiem. Viņ� joprojām klusēja, un es labprāt pieņēmu �o tīkamo pauzi.

Piepe�i lejā uz grants ie�irkstējās soji. Tie attālinājās jūras virzienā, un pirmajā mirklī es nodomāju, ka tā ir Marija, lai gan netiku gudrs, ko viņa �ajā stundā varētu meklēt liedagā. Bet jau sekundi vēlāk apjēdzu, ka �ie soļi piederas ve�ai ne vairāk kā me�ā atrastais cimds.

Viegli, ātri un klusi, tie lika domāt, ka gājējs cen�as nozust nemanīts. Tas varēja būt drīzāk bērns, no savas vietas gan nevarēju redzēt. Paglūnēju uz Kon�isu. Viņ� mierīgi raudzījās tumsā, it kā tā būtu viena no parastajām nakts skaņām. Lūkoju nemanāmi paliekties uz priek�u un pa�aut skatienu pāri margām, bet soļi jau bija pagaisu�i klusumā. Sveces liesmai niknā apmātībā uzbruka milzu tauriņ�, tas metās tai virsū vēl un vēlreiz, kā neredzama gumijas pavediena raustīts. Kon�iss paliecās uz priek�u un apdzēsa sveci.

- ���Pasēdēsim tumsā. Jums nav iebildumu?

-Ne mazāko.

Galu galā tas patiesi varēja būt bērns, kāds Marijas izpalīgs no tuvējām zvejnieku mājām.

- ���Es varētu pastāstīt jums, kā atradu �o vietu.

- ���Tas tie�ām ir reti veiksmīgs atradums.

- ���Bez �aubām. Bet es nerunāju no arhitekta viedokļa. - Viņ� brīdi klusēja, it kā neprastu paust savu domu. - Atbraucu uz Frak-sosu, lai noīrētu māju. Vasaras māju. Ciematā man nepatika. Man vispār nepatīk uz ziemeļiem vērstas piekrastes. Pēdējā dienā es nolīgu kādu vīru ar laivu, lai apbrauktu salai visriņķī. Vienkār�i tāpat, sava prieka pēc. Tā bija tīrā nejau�ība, ka mēs piestājām izpeldēties tie�i �eit lejā, pie Mutsas. Tīrās nejau�ības dēļ laivinieks pateica man, ka aug�ā ir veca māja. Arī tas, ka toreiz �eit uzkāpu, bija nejau�ība. 1928. gada 18. aprīlī, tā ap �etriem pēcpusdienā. Kā �odien atceros spiedīgo pēcpusdienas svelmi.

Viņ� atkal pieklusa, nodevies �ai atmiņu ainai vai varbūt ieturēdams pauzi, pirms atklāja man jaunu savas personības skaldni, citu rakursu.

-Toreiz �eit bija daudz vairāk koku, jūru nemaz nevarēja redzēt. No mājas bija paliku�as tikai pussabrukusas sienas, dzelk�ņainu efeju apvīts grausts. Es stāvēju klajumā pie mājeles drupām un tūlīt apjautu, ka esmu �eit gaidīts. Kaut kas mani �eit gaidīja, gaidīja visu manu mū�u, un piepe�i zināju ari, kas - tas biju es pats. �eit biju es un �ī māja, bijām ari mēs abi un �is vakars, un tas viss arvien �eit bija bijis. Kā manas iera�anās atspulgi. Tas bija kā sapnī. Es biju tuvojies aizvērtām durvīm, un piepe�a burvība vērta koku stiklā, un es ieraudzīju pats sevi nākam sev pretī - no otras puses, no nākotnes. Es runāju metaforiski. Vai saprotat, kā es to domāju?

Es nedro�i pamāju, kaut īpa�i necentos viņu saprast. Visā, ko Kon�iss runāja vai darīja, jautās kaut kas teatrāls, rūpīgi pārdomāts, pat iestudēts. Arī �is nebija vienkār�s dzīves epizodes atstāsts, drīzāk tas līdzinājās monologam, ko dramaturgs iespraudis lugā vajadzīgajā vietā.

Kon�iss turpināja: � Tad ari sapratu, ka man jādzīvo tie�i �eit. Ka �ī ir vienīgā vieta, kur mana pagātne var saplūst ar nākotni, vienīgā iespēja tikt viņpus �īm durvīm. Tā es paliku. Un �onakt esmu �eit. Un ari jūs esat �eit.

Sajutu tumsā viņa skatienu. Kādu brīdi neko neteicu; pēdējais teikums �ķita īpa�i uzsvērts.

- ���Vai ari tas saistīts ar jūsu īpa�ajām spējām?

- ���Tas saistīts ar nejau�ību. Ikviena dzīvē pienāk �āds bridis, lūzuma punkts. Laiks pieņemt sevi. Vairs neiet runa par to, kas jūs varētu būt, ir tikai tas, kas jūs esat. Un vienmēr būsiet. Jūs esat par jaunu, lai to zinātu, jūs vēl tikai topat. Nevis esat.

- ���Varbūt.

- ���Nevis varbūt, bet noteikti.

- ���Un kas notiek tad, ja cilvēks palai� garām �o� lūzuma punktu? - Bet klusībā nodomāju, ka esmu tam jau pāri -*kā �odien atcerējos kluso priedāju, kuģī�a �ēlabas un bises stobra melno aci.

- ���Tad jūs pievienojaties vairākumam. Tikai nedaudziem dots notvert �o brīdi. Un attiecīgi rīkoties.

- ���Vai izredzētajiem?

- ���Jā, tiem pa�iem. Nejau�ības izredzētajiem. - Dzirdēju ie�īkstamies viņa krēslu. - Lūk, tur pāri. Nakts zvejnieki. - Kalnu pakājes biezajā ēnā vāri mirgoja sīki rubīnsārti punktiņi. Netiku gudrs, vai viņ� aicina mani vienkār�i paskatīties vai grib ilustrēt ar to savu domu par izredzētajiem.

- ���Jūsu runas reizēm ir tik moko�i mīklainas, mister Kon�is.

- ���Esmu gatavs laboties.

- ���Bū�u jums visai pateicīgs.

Bridi viņ� klusēja.

- ���Vai jums neliekas, ka mani vārdi varētu nozīmēt ko vairāk nekā saviesīgas pļāpas? Tie�i jums?

- ���Ļoti iespējams.

Atkal pauze.

- ���Man nav vajadzīga tuk�a pieklājība. Tā it bie�i piesedz nevēlē�anos saskatīt citus realitātes veidus. Tas jūs noteikti pārsteigs -es zinu pārjums ko tādu, ko nezināt jūs pats. - Viņ� atkal ieturēja pauzi, kā |audams man sagatavoties. - Ari jums piemīt īpa�as psihiskas spējas, Nikolas. Lai gan jūs esat pārliecināts, ka tas tā nav. Es zinu.

- ���Es patiesi esmu par to pārliecināts. � Pēc brī�a piebildu: -Gribētos gan zināt, kas liek jums tā domāt.

- ���Es to vienkār�i redzu.

- ���Kā tas izpau�as?

- ���Tas lai paliek manā ziņā.

- ���Kā tad tā? Es pat īsti nezinu, ko jūs ar to domājat. Ja domājat vienkār�i zināmu intuitīvu inteliģenci, tad ceru, ka varu jums piekrist. Bet man �ķiet, ka tas ir glu�i kas cits.

Viņ� kavējās ar atbildi, �oreiz laikam tādēļ, lai es saklausītu pa�a balss skarbumu. - Jūs izturaties tā, it kā tas būtu kāds noziegums. Vai būtisks trūkums.

- ���Es atvainojos. Man vienkār�i trūkst jebkādas pieredzes �ajā jomā, - es atteicu un vientiesīgi piebildu: - Un vispār es esmu ateists.

- ���Inteliģents cilvēks neizbēgami ir vai nu agnostiķis, vai ateists. -Kon�isa tonis bija iecietīgs, bet pasauss. - Un gļēvulis - tīri fiziskā nozīmē. Tās ir neatņemamas īstas inteliģences pazīmes. Tikai es patreiz nerunāju par Dievu. Es runāju par zinātni. - Es nogaido�i klusēju. Viņa tonis kļuva vēl dzedrāks. - Nu labi. Ņem�u vērā, ka jūs neredzat sevi �ādas spējas.

- ���Jūs man tā ari neko neizskaidrojāt.

- ���Gribēju tikai brīdināt.

- ���Nu ko, sirsnīgi pateicos.

- ���Atvainojiet mani uz mirkli.

Viņ� nozuda savā guļamistabā. Es piecēlos un aizgāju līdz terases stūrim, no kurienes pavērās skats uz trim debess pusēm. Visapkārt mājai klusas stāvēja priedes, to stāvi saplūda zvaig�ņu gaismā. Pilnīgs miers. Tikai no ziemeļiem atlidoja tāla lidma�īnas dūkoņa -tā bija tre�ā vai ceturtā reize, kad salas naktsmierā ielauzās �ī skaņa. Iedomājos Alisonu, kā viņa lēni virzās pa eju, stumjot dzērieniem pilnus ratiņus. Tāpat kā pirmīt kuģī�a ugunis, ari �is klusais troksnis drīzāk izcēla, nevis kliedēja Burāni vientulību. Piepe�i es smeldzīgi sajutu Alisonas prombūtni, �o visdrīzāk neatgūstamo zaudējumu, iedomājos, ka viņas plauksta guļ manā, viņa stāv līdzās kā vienkār�a, cilvēciska siltuma, parastas, normālas dzīves iemiesojums. Arvien biju juties .kā viņas aizsargs un balsts, un tovakar pirmo reizi apjautu, ka, iespējams, bija glu�i pretēji - viņa sargāja mani. Vai varētu sargāt.

Pēc pāris sekundēm atgriezās Kon�iss, piegāja pie balustrādes un dziļi ievilka elpu. Mūsu priek�ā pletās turpat puse universa: jūra un debess, un zvaigznes tajā. Vēl varēju dzirdēt lidma�īnas dziesto�o balsi. Es aizsmēķēju cigareti - arī Alisona �obrīd būtu tā darijusi.

1

Galantērija �Mireija�. (fran�u vai.)

2

Ikgadējās zirgu skrie�anās sacīkstes Eskota hipodromā ir nozīmīgs notikums angļu aristokrātijas dzīvē, kam piedien tradīcijām atbilsto�s ietērps.

3

Saldens degvīns ar anīsa gar�u.

4

Jā, varu jums piekrist. Un tomēr tur ir savs jaukums, (fran�u vai.)

5

Di�enais laikmets, (fran�u vai.)

6

2a ns Filips Ramo (1683-1764) - fran�u komponists, ērģelnieks, mūzikas teorētiķis.

7

Tā, lūk. (fran�u vai.)

8

Pilns darbu katalogs, (fran�u vai.)

9

Pjērs Bonārs (J867-1947)- fran�u gleznotājs, grafiķis, postimpre � sionisma pārstāvis.

10

D�ons Gibsons (l 790- J866) - angļu tēlnieks, pazīstamās � Venēras� autors.

11

Antons Vēberns (1883-1945) - austrie�u komponists un diriģents. Jaunās Vīnes skolas pārstāvis; strādājis dodekafonijas un puanti-lisma manierē.

12

Antīki dzeramie trauki: ritons veidots dzīvnieka raga formā, kiliks kā lēzena tase uz zemas pēdas ar divām līmeniskām osām.

13

Fransuā Bu�ē (1703-70) - fran�u gleznotājs, ievērojams rokoko laika mākslinieks.

8 � 396

14

Paldies, (grieķu vai.)

15

Uz jūsu veselību, Nikolas. � Uz veselību, (grieķu vai.)*

16

Karavad�o (1573-1610) � itāļu gleznotājs, reālisma aizsācējs Eiropas XVII gs. glezniecībā. Darbiem raksturīgs izteikts gaismēnu kontrasts.

Domāju, ka guļamkrēslos mums būtu krietni ērtāk. Atstiepām no terases viņa gala divus lielus, pītus guļam krēslus un, pacēlu�i kājas, ērti tajos atlaidāmies. Tikko atspiedies pret pagalvja spilventiņu, sajutu vāro vecmodīgi parfīma smar�u, ar ko bija iezīmēts dvielis un cimds. Biju pārliecināts, ka tā nepieder nedz Kon�isam, nedz vecajai Marijai - tad es būtu to manījis. �eit bija vēl kāds - sieviete, un viņa bie�i lietoja �o krēslu.

- ���Man vajadzēs daudz laika, lai to izskaidrotu. Vajadzēs izstāstīt visu savu dzīvi.

- ���Pēdējos septiņus mēne�us dzīvoju starp cilvēkiem, kas ar grūtībām izmoka pat vienkār�as ang)u frāzes.

- ���Tagad arī es franciski runāju labāk. Bet neko darīt. Comprendre, c�est tout1

- ����Rast saikni.�

- ���Kas to teicis?

- ���Kāds angļu romānists2.

- ���Viņam nevajadzēja tā teikt. Bcletristika nav tas labākais veids, kā rast saikni.

Es pasmaidīju tumsā. Klusums, zvaigznes mirgoja kā tālīnas signāluguntiņas. Kon�iss sāka stāstīt.

- ���Kā jau teicu, mans tēvs bija anglis. Komersants, kura darbība bija cie�i saistīta ar Vidusjūras valstīm - viņ� importēja tabaku un rozīnes. Viens no tēva konkurentiem bija kāds Londonā dzīvojo�s grieķis. 1892. gadā �is cilvēks saņēma traģisku vēsti: viņa vecākais brālis ar sievu bija gāju�i bojā zemestrīcē - tur, Peloponēsas kalnu viņā pusē. Trīs viņu bērni bija paliku�i dzīvi. Abus jaunākos, zēnus, nosūtīja uz Dienvidameriku pie otra tēvabrāļa, bet vecākā, septiņpadsmit gadus veca meitene, pārcēlās uz Angliju, lai vadītu sava Londonas tēvo�a saimniecību. Viņ� jau labu laiku bija atraitnis. Meitenei piemita tas īpatnais daijums, ko grieķietēm dod itāļu asiņu piejaukums. Tur viņu sastapa mans tēvs. Gan krietni vecāks, bet arvien visai izskatīgs, turklāt viņ� brīvi runāja grieķiski. Sava loma dro�i vien bija ari biznesa interesēm. Vārdu sakot, viņi apprecējās� un pasaulē nācu es.

Atceros savu māti dziedam - tās ir manas pirmās skaidrās atmiņas. To viņa darīja vienmēr, gan priecīga, gan skumja būdama. Dziedāja arī klasiku, spēlēja klavieres, bet vislabāk es atceros grieķu tautas melodijas - tām viņa deva priek�roku skumju brī�os. Vēlāk māte stāstīja par to liktenīgo dienu, kad viņa stāvēja piekabē un noraudzījās, kā tālumā pretim ko�ajām debesīm aug dzelteni putek|u vāli. Vēsts par vecāku nāvi viesa viņā dzi|u naidu pret dzimto zemi, viņa pameta to, lai nekad vairs neatgrieztos. Kā daudzi citi grieķi. Un, tāpat kā citi, nekad īsti nespēja samierināties ar dzīvi sve�umā. Tā ir maksa par to, ka esi dzimis �ajā tik skaistajā un ne�ēlīgajā zemē.

Jā, mana māmuja alla� dziedāja, un mūzika no sākta gala bija svarīgākā lieta manā dzīvē. Biju viens no tā saucamajiem brīnumbērniem. Savu pirmo koncertu sniedzu deviņu gadu vecumā un guvu lielu atsaucību. Pārējās disciplīnās gan nebiju no tiem labākajiem. Ne jau tādē], ka būtu bijis stulbs, nē, es vienkār�i biju bezgala slinks un atzinu tikai vienu lietu, proti, klavierspēli. Pienākuma apziņai pamatā ir spēja rast gandarījumu ikdienas rutīnā, un man tas nekad nav lāgā padevies.

Ar mūzikas pasniedzēju man patiesi paveicās � tas bija izcilais �ārlzs Viktors Brino. Viņam gan piemita daudzas īsti profesionālas vājības: sardonisks dēmons ar mazāk apdāvinātajiem un pacietīgs eņģelis ar talantīgajiem, viņ� di�ojās ar savām metodēm un saviem skolniekiem. Bet mūzikas jomā viņam neviens nestāvēja līdzās -te viņ� bija īsts rarissima avis3. Lielākā da|a izpildītāju tolaik domāja vienīgi par sevis un savas prasmes izrādī�anu, spēles ātrums un izkopts ekspresīvs rubāto,,,", bija galvenie meistarības kritēriji. �odien neviens vairs tā nespēlē. Neprastu tā spēlēt, pat ja loti gribētu. Rozentālu un Godovsku4 laiks ir garām. �ajā ziņā Brino bija krietni apsteidzis savu laikmetu, vēl tagad daudzas Haidna un Mocarta sonātes es atzīstu tikai viņa izpildījumā.

Ta�u lielākais viņa sasniegums bija tas, ka viņ� vienlīdz labi spēlēja kā klavieres, tā klavesīnu. Gadsimta sākumā tā bija gandrīz unikāla parādība. Nokļuvu pie viņa tie�i tajā laikā, kad viņ� pilnībā pievērsās klavesīnam. Tas nav nemaz tik vienkār�i, spēles tehnika ir glu�i cita. Viņa sapnis bija skola, kur jau no mazotnes tiktu gatavoti profesionāli klavesīnisti. Nevis, kā viņ� mēdza teikt, des pianistes en costume de bal masque5.

Piecpadsmit gadu vecumā mani piemeklēja tā saucamais nervu sabrukums, acīmredzot Brino bija nedaudz pārcenties. Mani nekad neaizrāva parastās zēnu nodarbes, ari īstu draugu nebija - varbūt tāpēc, ka skolā mani uzskatīja par ebreju. Internātā es nedzīvoju, pēc stundām gāju mājās un pilnībā nodevos mūzikai. Bet tagad ārsts ieteica mazāk gammu un vairāk svaiga gaisa, kas man, protams, nebija pa prātam. Kādu dienu tēvs pārnesa man krā�ņu grāmatu par purniem. Agrāk es ar grūtībām spēju at�ķirt strazdu no balo�a, un man tas nekad nebija licies īpa�i svarigi, tomēr dāvana guva necerētus panākumus. Zvilnēju savā vājnieka gultā un skatīju attēlos sastingu�os putnus, kas radīja vēlē�anos sastapties ar īstiem, dzīviem. Pagaidām varēju tikai ieklausīties balsīs, kas atlidoja caur istabas logu. Jā, mana pirmā saikne ar putniem bija skaņa. Kā pirmo reizi izdzirdēju strazdu vīterus, kas pirms tam diendienā skanēja mūsu Londonas dārzā. Pat zvirbuļa �irpstos pēk�ņi saklausīju kaut ko noslēpumainu. Vēlāk - ga sera pour un aut re jour6 - �īs kaislības dē| es piedzīvoju visai neparastu atgadījumu.

Nu jūs redzat, kāds bērns es biju. Laisks un vientulīgs, jā, ļoti vientulīgs. Kāds bija tas angļu vārdiņ�? Memmesdēliņ�. Muzikāli apdāvināts, bet tas arī viss. Vienīgais bērns, vecāku lolots un lutināts. Kad pārkāpu piecpadsmit gadu slieksni, kļuva skaidrs, ka neattaisno�u ari �īs cerības. Pirmais to saprata Brino, tad ari es pats. Abi gan slēpām to no maniem vecākiem, tomēr nenācās viegli ar to samierināties - �ajā vecumā īpa�i grūti pieņemt domu, ka nav lemts kļūt par ģēniju. Bet tad es jau biju iemīlējies.

Sastapu Liliju, tiklīdz biju atveseļojies; viņai tad bija �etrpadsmit, man - kādu gadu vairāk. Tolaik mēs dzīvojām Sentd�onsvudā, vienā no tām nelielajām, baltajām savrupmājām, kas paredzētas veiksmīgiem komersantiem. Pusloka piebrauktuve, portiks - jūs jau zināt. Aiz mājas stiepās garens dārzs ar se�iem, septiņiem augļu kokiem -vecas ābeles un bumbieres. Aizlaists, toties kupli sazēlis. Zem va-rēnas liepas man bija ierīkota pa�am sava mītne. Kādu dienu - tā bija īsti grieķiska, starojo�i zila un karsta jūnija diena - es biju tur iekārtojies un lasīju �opēna dzīvesstāstu. Atceros to kā �odien. Zināt, manā vecumā mū�a pirmos divdesmit gadus atceras daudz spilgtāk nekā nākamos vai aiznākamos. Es lasīju un, protams, iedomājos sevi �opēna vietā, jaunā grāmata par purniem gulēja man līdzās. Bija 1910. gads.

Te piepe�i izdzirdu troksni - tie�i aiz augstās ķieģe|u sienas, kur atradās kaimiņu dārzs. Biju pārsteigts, jo tur neviens nedzīvoja. Un tad piesardzīgi kā pelīte virs sienas pabāzās galviņa. Meitenes galviņa. Zaļā slēpņa aizsegā mani nebija viegli pamanīt, tā es varēju netraucēts viņu nopētīt. Kupli, gai�i mati, atmesti aiz pleciem -saule tobrid bija dienvidos, tie�i viņai aiz muguras, un, gaismas caurstrāvoti, tie staroja kā zeltains oreols. Vēroju ēnas ietonēto seju, tum�ās acis un mazo, ziņkārē pavērto muti; kaut nopietna un bikla, viņa tomēr bija saņēmusi drosmi. Tad meitene ieraudzīja mani. Kādu mirkli viņa skatījās kā pamirusi savā �ilbajā ietvarā, saspringusi kā tramīgs putns. Es piecēlos un stāvēju ēnā pie savas lapenes ieejas. Mēs nebildām ne vārda, pat neuzsmaidījām viens otram, un ap mums virmoja visi neizteiktie pusaudzības noslēpumi. Pats nezinu, kālab es toreiz nespēju parunāt� Tad kāda balss sauca viņu vārdā.

Acumirkļa burvība bija salauzta. Tāpat kā visa mana līdz�inējā dzīve. �ķiet, tas nāk no Sefera7 vārsmas: �Pilns zvaig�ņu pār�ķelts granātābols lāso.� Tas bija kaut kas līdzīgs. Viņa nozuda, es atkal apsēdos, bet nevarēju izlasīt ne rindiņas. Netālu no mājas piegāju pie mūra sienas, kas �ķīra mūsu dārzus, un saklausīju balsis -vīrie�a baritons mijās ar sidrabainiem sievie�u tembriem.

Es vēl nebiju īsti vesels. Ta�u �ī pirmā tik�anās, viņas gaismas mistiskais starojums, fluīdu vēsts, kas sasniedza manu pakrēslu, vēl nedēļām turēja mani savā varā.

Viņas vecāki bija apmetu�ies mums kaimiņos, un drīz es iepazinos ar Liliju kā pienākas. Starp mums uzreiz radās netverama saikne.

Nē, tā nebija iedoma vien, tas nāca tiklab no viņas, kā no manis un vienoja mūs kā nabas saite. Kaut kas tāds, par ko mēs, protams, neuzdrīkstējāmies runāt, tomēr skaidri apzinājāmies.

Mūs saistīja arī glu�i objektīvas lietas. Ari Lilijai Londonā nebija draugu, bet punktiņ� uz �i� �ai idillē bija tas, ka ari viņa bija ļoti muzikāla. Ne jau izcili talantīga, bet neap�aubāmi apdāvināta. Viņas tēvs bija turīgs īrs, visai savdabīgs cilvēks un kaislīgs mūzikas mī)otājs. Viņ� pats lieliski spēlēja flautu. Pats par sevi saprotams, viņ� dedzīgi vēlējās sastapt Brino, kas da�kārt mūs apciemoja. Brino savukārt saveda viņu ar Dolme�u8, kur� ieinteresēja Lilijas tēvu par kādu citu pusaizmirstu instrumentu, proti, blokflautu. Vēl tagad atceros, kā Lilija spēlēja savu pirmo solo uz �ī seklā diskantā skano�ā Dolme�a darinājuma, ko tēvs viņai bija dāvājis.

Mazpamazām mūsu ģimenes kļuva ļoti tuvas. Es mēdzu akom-panēt Lilijai, da�kārt spēlējām duetā. Nereti mums pievienojās ari viņas tēvs, bet sievietes dziedāja. Mēs atklājām mūzikas pasaulē veselu neskartu zemi. Ficviljama grāmata vērd�inelam9 , Arbo, Freskobaldi, Frobergers10 - tas bija laiks, kad cilvēki piepe�i apķērās, ka mūzikas vēsture nebūt nesākas ar XVIII gadsimtu.

Kon�iss uz bridi pieklusa. Gribēju aizsmēķēt, bet baidījos viņu iztraucēt, saraut �o atmiņu stīgu. Tā arī sēdēju ar cigareti pirkstos un gaidīju.

- Jā, viņai piemita īsts Boti�elli sievie�u daiļums: gari, gai�i mati, pelēkzilas acis. Tas gan izklausās pārāk pliekani, pielīdzina viņu sterilajam prerafaelītu11 ideālam. Viņā bija kas tāds, ko pasaule sen jau kā zaudējusi. Sievi�ķā pasaule, es domāju. Maigums bez lieka sentimenta, skaidra sirds bez vientiesības. Liliju bija tik viegli aizskart, pavilkt uz zoba. Bet viņas joki bija mīļi kā glāsts. Jā, mani vārdi laupa viņai krāsu, laupa dzīvību. Protams, nedrīkst aizmirst -tie bija laiki, kad meitenēs vērtēja vairāk dvēselisko nekā tīri fizisko pievilcību. Lilija bija ļoti glīta meitene, loti. Bet tie�i viņas dvēsele būtu pelnījusi epitetu �sans pareil� - nesalīdzināma.

Kā jau teicu, mums bija kopējas intereses, gaume. �o saskaņu spēja apēnot tikai viena lieta - viņas klātbūtnē es it bie�i jutos neglābjami nepareizs. Mums bija pilnīgi pretēji temperamenti. Lilija bija nemainīgi nosvērta, pacietīga, alla� gatava palīdzēt. Bet manī kūsāja emocijas, biju garastāvokļa cilvēks, impulsīvs un visai patmīlīgs. Lilija nekad nebija nodarījusi pāri nedz dzīvai būtnei, nedz lietai, vismaz manā klātbūtnē ne. Ar mani bija savādāk - ja es kaut ko gribēju, tad gribēju to tūlīt, uz karstām pēdām. Jā, Lilija nevil�us viesa manī riebumu pa�am pret sevi. Un visā es vainoju savas grieķu asinis - sāku domāt, ka tās nes sevī kādu tum�u, grēcīgu spēku, pirmatnīgu un neapvaldītu kā tum�ādaino rasei.

Pienāca bridis, kad sāku tiekties pēc Lilijas fiziski. Viņa gan joprojām mīlēja mani - vismaz izturējās - kā māsa. Tas, ka savulaik kļūsim vīrs un sieva, bija sen izlemts - to apsolījām viens otram jau tad, kad Lilija bija tikko se�padsmit gadus veca. Tomēr tikai paretam man tika atvēlēts kāds skūpsts. Jūs nevarat iedomāties, kā tas ir�pastāvīgi just meitenes klātbūtni, nedrīkstot tai pat pieskarties, apmīļot. �īs vēlmes tolaik bija glu�i nevainīgas - manā prātā vēl valdīja tradicionālie priek�stati par �ķīstību kā neapstrīdamu dzīves normu. Tomēr es nebiju tīrasiņu anglis.

Man bija o Pappous - vectēvs vai, pareizāk sakot, mātes tēvocis. Viņ� bija naturalizējies un pilnībā pielāgojies ang|u videi, bet nekad neļāvās savai angloftlijai tiktāl, lai kļūtu par puritāni, klīrīgu angļu bur�uā. Nevar arī teikt, ka viņ� būtu bijis vecs kārumnieks. Katrā ziņā tas, ko uzzināju pateicoties viņam, samaitāja mani daudz mazāk nekā aplamās idejas, kas man bija iepotētas. Sarunājos ar viņu tikai grieķiski - varbūt būsiet ievērojis, ka �ī valoda ir visai jutekliska un tie�a, bez liekiem eifemismiem. Paslepus lasīju zināma satura grāmatas, ko atradu viņa bibliotēkā, �ķirstīju La Vie Parisienne12 . Kādu dienu uzgāju biezu mapi ar iekrāsotām gravīrām. Pamazām sāku nodoties erotiskām vīzijām. Un man līdzās - alla� nosvērtā Lilija savā salmu cepuiītē, kas apņemta ar tillu, palsu kā vasaras mijkrēslis; vēl tagad atceros to tik skaidri, it kā redzētu savā acu priek�ā. Balt-sārti svītrota, tikli slēgta blūzīte� tum�zili, pārlieku �auri svārki -Lilija soļo man līdzās pastaigā pa Rīd�enta parku. Bija 1914. gada pavasaris. Meitene, kas stāvēja man priek�ā Koventgārdenas13 balkonā tuvu ģībonim no sajūsmas un tveices - togad bija padevusies īsta bula vasara - un klausījās Saļapinu kņaza Igora lomā� Manās nakts iedomās viņa pārtapa par jaunu, val�ķīgu netikli. Pats uzskatīju, ka neesmu īsti normāls, radīdams �o otru Liliju, tik at�ķirīgu no īstās. Atkal vainoju pie visa grieķu asinis, bet tas nelīdzēja - tās ritēja manās dzīslās un darīja savu. Nemitīgi sodījos par savu izcelsmi, un mana nabaga māte cieta. Viņai pilnīgi pietika ar tēva ģimenes nicīgo attieksmi, un tagad tai pievienojās ari miesīgs dēls.

Jā, tad es kaunējos. Bet tagad esmu lepns par to, ka manī sajauku�ās grieķu, itā]u, angļu, jā, pat kāds nieks ķeltu asiņu - vienā no mana tēva vecmāmiņām bija skotiete. Esmu eiropietis, un tas ir pats galvenais. Bet tolaik, 1914. gadā, es gribēju būt tīr�ķirnes anglis, lai varētu piedāvāt Lilijai savu sirdi un dvēseli neaptraipītas.

Jūs, protams, zināt, ka divdesmitā gadsimta Eiropas jaunajā apziņā milza kas nesalīdzināmi ļaunāks par manas pusaud�a iztēles Arābijas naktīm. Man bija tikai astoņpadsmit gadu, kad sākās kar�. Pirmajās dienās tas likās glu�i nereāls, īss un ļauns murgs. Tik ilgi bija valdījis miers un labklājība. Iespējams pat, ka sabiedrības zemapziņā bija nobriedusi vajadzība pēc pārmaiņas, pēc �īs asiņainās �ķīstītavas. Bet mēs, tik tāli no politiskajām spēlēm, uzskatījām to par tīri militāru ambīciju sadursmi, kurā varēs sevi apliecināt regulārā armija un viņa majestātes neuzvaramā flote. Nejutām ne mazāko aicinājumu pieteikties brīvprātīgajos, �ī kara bū�ana mums bija glu�i sve�a. Man pat prātā neienāca, ka kādu dienu es pats varu nokļūt ierakumos. Moltke, Bīlovs, Fo�s, Heigs, Frcn�s14 - visi �ie vārdi vēl neko nenozīmēja. Bet tad nāca Monsas un Lokālo kauju satrieco�ais coup d'archet15 . Tas bija kaut kas negaidīts: vācu armijas spēks, �ausmu stāsti par prū�u gvardi. Beļģijas asinspirts, kritu�o sarakstu melnā aura; Ki�eners16� �miljonu armija�. Un tad pienāca septembris, Mamas kauja - tā vairs nebija nekāda zaldātiņu spēle. Astoņsimt tūksto�i - iedomājieties �o armiju stāvam te lejā, jūras klajā. Astoņsimt tūksto�i dzīvību� ko ar reizi apdzē� baisi varena pūsma.

Pienāca decembris, un ielās vairs ne�vītējās modīgi tērpta publika. Kādu vakaru tēvs man pavēstīja, ka nedz viņ�, nedz māte nenosodīs mani, ja es neie�u brīvprātīgajos. Biju sācis mācīties Karaliskajā mūzikas koled�ā, kur sākumā neviens tam nebija noskaņots. Karam nebija nekāda sakara ar mākslu un māksliniekiem. Atceros manus vecākus un Liliju runājam par karu, par to, cik tas necilvēcīgs. Ta�u ar laiku tēva tonis mainījās. Viņ� kļuva par brīvprātīgo konsteblu, ārkārtējās situācijas komitejas locekli. Tad kaujā tika nogalināts tēva galvenā grāmatve�a dēls. Klusējot ēdām pusdienas, kad viņ� mums to pavēstīja un tūlīt piecēlās no galda. Vairāk viņ� neko neteica, bet viss tāpat jau bija skaidrs. Kādas dienas vēlāk mēs ar Liliju stāvējām un noskatījāmies, kā pa ielu aiziet karavīru vienība. No apkārtējiem uzzinājām, ka tie ir brīvprātīgie, kas dodas uz Franciju. Nesen bija nolijis lietus, un bruģis mikli lāsmoja. Atceros dziedo�ās sejas dzeltenīgajā gāzes gaismā, uzmudino�us pavadītāju saucienus, samirku�a sar�a smārdu. Gan pa�i kareivji, gan vērotāji bija iejūsmas apreibināti. Pārliecība apzīmogoja to vaibstus, fanātiska viduslaiku pārliecība. Tad es vēl nebiju dzirdējis pazīstamo

teicienu, kas tik trāpīgi raksturo �o ainu: le conseniementfremissant t) la (ļiierre*.

�Viņi ir juku�i,� es sacTju Lilijai, bet viņa nelikās mani dzirdam. Kad vienība bija aizso|ojusi, viņa noteica: �Ja mani rīt gaidītu nāve, es arī būtu kā jukusi.� Tas mani apstulbināja. Mājupce|u mērojām klusējot, vienīgi viņa visu laiku dungoja kādu tolaik populāru melodiju. Tagad ticu, ka tas nebija ]auni domāts. Tobrīd man tā nelikās.

Kon�iss paklusēja, tad pusbalsī iedziedājās:

Lai skumji mums, kad sveikas mājam �

Tev karā jāiet prom no mājām.

- Viņai blakus es pēk�ņi jutos kā mazs pui�elis. Arī �oreiz vainoju no�ēlojamās grieķu asinis, kas nesa sevī ne vien miesaskārību, bet arī g|ēvumu. Atskatoties pagātnē, jāatzīst, ka tā tas arī bija. Bet es nebiju tipisks, pragmatisks gļēvulis, nē, es vienkār�i biju tipisks, mierprātīgs grieķis, kas nekādi nespēj apjēgt, ka viņam varētu būt kāds sakars ar tādu lietu kā kar�. Sociālās atbildības sajūta nekad nav piederējusi pie grieķu tikumiem.

Pie mājām Lilija nomutēja mani uz vaiga un ieskrēja iek�ā. Nespēdama mani attaisnot, viņa tomēr spēja just līdzi. Visu nakti un dienu, un vēl nākamo nakti es aizvadīju �aubu mokās. No rīta sastapos ar Liliju un paziņoju, ka esmu izlēmis pieteikties. Viņa nobāla un �ņukstot metās man ap kaklu. Apraudājās arī mana māte, tikai viņas asaras bija daudz rūgtākas.

Mani pārbaudīja un atzina par dienestam derīgu. Nu tapu par varoni. Lilijas tēvs pasniedza man sen glabātu pistoli, manējais lika galdā �ampanie�a pudeli. Beidzot palicis viens savā istabā, nosēdos uz gultas un raudāju, arvien turot rokā dāvāto pistoli. Tās nebija bailes, nē, es vienkār�i biju pa�a cildenās rīcības saviļņots, pirmoreiz mū�ā izjutu pacilājo�u kopību ar sabiedrību. Iedomājos turklāt, ka esmu uzveicis sevī visu tum�o, grieķisko. Beidzot nu biju pilntiesīgs anglis.

Tiku iedalīts 13. Londonas strēlnieku daļā, princeses Luīzes Ken-singtonas pulkā. Tur mani piemeklēja personības dalī�anās - viena da|a vēroja visu notieko�o, kurpretī otra izmisīgi centās abstrahēties no �iem vērojumiem. Mūs mācīja ne tik daudz nogalināt ienaidnieku, kā pa�iem iet dro�ā nāvē. Mācīja doties uzbrukumā, ieturot divu solu intervālu � taisni virsū lo�metējiem, kas izspļauj divi simti piecdesmit lodes minūtē. Tāpat darīja ari vācie�i un fran�i. Zinādami, ka patiesi esam lemti lielgabalu gaļai, mēs noteikti sāktu protestēt. Mierināja izplatītais mīts, ka brīvprātīgajiem paredzēti apsargu un sakarnieku pienākumi, kaujās piedalās tikai regulārā armija un rezervisti. Turklāt mums arvien apgalvoja, ka milzīgo izdevumu dēļ kar� neturpināsies ilgāk par mēnesi.

Kon�iss sagrozījās krēslā un apklusa. Gaidīju turpinājumu, bet viņ� klusēja. Aug�ā dzidri spīgoja zvaig�ņu pulki, terase zem tiem līdzinājās skatuvei.

Kā būtu ar glāzīti brendija?

- ���Es ceru, ka turpināsiet savu stāstu.

- ���Vispirms mazliet iedzersim.

Viņ� piecēlās un aizdedza sveci, un nozuda mājas tumsā. Zvilnēju krēslā un raudzījos aug�up, debesīs. Likās, vesela mū�ība �ķir mani no 1914. gada; tas bija uz kādas citas planētas, kas riņķo ap vienu no pa�ām tālākajām, pa�ām blāvākajām zvaigznēm. Mūs �ķīra bezgalīgs tuk�ums, laika solis izplatījumā.

Te es atkal padzirdu soļus, tos pa�us steidzīgos soļus. �oreiz tie tuvojās. Nakts gaiss bija ļoti silts, pārāk silts straujam solim. Kāds vienkār�i gribēja ātrāk sasniegt māju, patverties nemanīts. Vienā mirkli biju pie terases malas.

Paguvu tie�i laikā, lai notvertu gai�u stāvu mājas viņā galā - tas uzskrēja pa kāpieniem un nozuda galerijā. Pēc ilgās tumsas sveces ap�ilbināts, nespēju skaidri saredzēt. Bet Marija tā nebija, to zināju noteikti. Kaut kas balts un plīvo�s, gar� peldmēteiis vai rītatērps-skatīju to tikai sekundi, bet ne�aubījos, ka tā ir sieviete, turklāt jauna. Nez kādēļ �ķita arī. ka man pienācās viņu ieraudzīt. Ja viņa patiesi gribētu palikt nemanīta, tad neietu pāri grantsstrēlei, bet pienāktu pie mājas no otras puses vai tālīnā gala.

Istabā atskanēja troksnis, un lampas izgaismotajās durvīs parādījās Kon�iss. Viņam rokās bija paplāte ar pudeli un divām glāzēm. Pagaidīju, kamēr viņ� noliek to līdzās svecei.

- ���Kāds tikko ienāca mājā, � es bildu.

Vaibsti nerādīja ne mazāko izbrīnu, viņ� rāmi atkorķēja pudeli un salēja glāzēs dzērienu.

- ���Vīrietis vai sieviete?

- ���Sieviete.

- ���Ak tā. - Namatēvs sniedza man glāzi. � �is brendijs nāk no Krētas, no Arkadionas klostera. - Nokniebis sveces dakti, viņ� atgriezās savā krēslā. Es paliku stāvam.

- ���Jūs teicāt, ka dzīvojat viens.

- ���Teicu, ka gribu, lai tā domā.

Dzedrais tonis lika noprast, cik naivs esmu bijis. Tā noteikti ir viņa mīļākā, un ir iemesli, kālab viņ� negrib, lai to sastopu. Vai ari to negrib viņa pati. Piegāju pie guļamkrēsla un apsēdos.

- ���Tas bija netaktiski no manas puses. Piedodiet.

- ���Tas nebija takta, drīzāk iztēles trūkums.

- ���Nez kādēļ liekas - tā nebija nejau�ība, ka redzēju to, ko man it kā nevajadzēja redzēt.

- ���Redzēt vai neredzēt - tas lielākoties nav atkarīgs no mums, Nikolas. No mums atkarīgs tas, kā to skaidrojam.

- ���Pilnīgi jums piekritu.

- ���Visam savs laiks.

- ���Vēlreiz piedodiet.

- ���Ko teiksiet par brendiju? Vai gar�o?

- ���Lielisks.

- ���Man tas atgādina armanjaku. Nu ko? Vai gribat turpinājumu?

Kon�iss atsāka savu stāstu. Elpoju sātīgo nakts gaisu; zem kājām

jautās ciets pamats, kabatā gulēja mazs krita gabaliņ�. Bet, līdzko atrāvu kājas no zemes un atlaidos krēslā, man piezagās cita sajūta -kaut kas netverams tīkoja iespiesties starp mani un īstenību.

Pēc nepilnām se�ām nedēļām es jau biju Francijā. Nepratu lāgā rīkoties ar �auteni, nepratu pat pārliecino�i ietriekt durkli ķeizara Vilhelma lupatu imitācijā. Bet mani atzina par �apķērīgu�, turklāt atklājās, ka esmu labs skrējējs. Tā mani nozīmēja par rotas ziņnesi, kam jāveic vēl da�i citi pienākumi, es piemirsu to vārdu�

- Raitnieks.

- Tie�i tā, par raitnieku. Manas mācību rotas komandieris bija gadus trīsdesmit vecs regulārās armijas virsnieks. Kapteinis Mon-tegjū. Nesen lauzis kāju, viņ� kādu laiku nebija derīgs aktīvajam dienestam. Caurspīdīgi bālajai sejai piemita īpa�s smalkums, ko uzsvēra �auras, elegantas Ūsiņas. Reti gadās sastapt tik perfekti stulbu cilvēku. Tomēr viņ� man daudz ko iemācīja.

Mūsu apmācība bija gandrīz beigusies, kad viņ� saņēma pavēli nekavējoties doties uz Franciju. Kā pie�ķirdams vērtīgu balvu, kapteinis pavēstīja � viņ� varētu panākt, lai norīko arī mani. Tikai tik aprobe�ots cilvēks kā viņ� varēja nemanīt tik acīmredzamu entuziasma trūkumu. Ta�u, par nelaimi, viņ� bija man pieķēries.

Viņa smadzenes spēja vienlaikus ietilpināt ne vairāk par vienu ideju. Tobrīd tā bija offensive outrance - strauj� frontālais uzbrukums, mar�ala Fo�a di�ais ieguldījums cilvēces vēsturē. �Trieciena spēks ir masā,� daudzināja kapteinis Montegjū. �Masas spēks ir cīņas sparā, bet cīņas spara avots ir morāle. Nesatricināma morāle, cīņas spars, varens trieciens - un uzvara!� �ajā vietā viņ� cirta dūri galdā: �Uzvara!� Mums vajadzēja to iekalt no galvas durkļu cīņas mācībās. Uz-va-ra! Muļķa cilvēks!

Pirms do�anās uz Franciju mani uz divām dienām atlaida mājās. Mēs ar Liliju zvērējām viens otram mū�īgu mīlestību. Viņu, tāpat kā manu tēvu, bija apsēdusi heroiskās ziedo�anās ideja. Mātē neteica neko, tikai atminējās senu grieķu parunu: miris vīrs vairs nespēj būt drosmīgs. To es vēlāk atcerējos.

Devāmies tie�i uz fronti. Kādas rotas komandieris bija miris ar plau�u karsoni, un kapteinis Montegjū bija norīkots viņa vietā. Tikko bija sācies 1915. gads, lietus pastāvīgi mijās ar slapju sniegu.

Stundām ilgi nīkām vagonos uz rezerves ceļiem, pelēkās pilsētās zem pelēkām debesīm. Uzreiz varēja at�ķirt tās armijas daļas, kas jau bija piedalīju�ās kaujās. Jauniesauktie, kara romantikas apmāti, dziedot ļāva vest sevi pretī nāvei. Bet tie otri bija kara realitātes, drausmās Totentanz17 atskurbināti un līdzinājās veciem spēlmaņiem, kas dirn kazino ar skaidru apziņu, ka ruletes ritenis tikpat beigās uzvarēs. Un tomēr nespēj saņemties un aiziet.

Vairākas dienas aizvadījām manevros. Tad kapteinis uzrunāja mūs: nu ir klāt bridis, kad ari mēs varēsim doties kaujā. Kaujā, kuras iznākums ir pilnīgi dro�s - tā pavērs ceļu uz Berlīni, pēc mēne�a jau būsim tur. Nākamās dienas vakarā mēs sakāpām vilcienā. Apstājāmies kaut kur pla�a līdzenuma vidū un mar�ējām uz austru-miem. Tumsā tīti grāvji un vītoli. Nebeidzams sīks lietus. Drīz mūsu rindas apskrēja ziņa, ka uzbruksim Nēv�apelas ciematam. Un vācie�iem tikko parādījies kāds jauns ierocis - milzu lielgabali, lidma�īnas vai kas tamlīdzīgs.

Pēc laiciņa nogriezāmies no ceļa un soļojām pa stīgri dubļainu lauku, līdz sasniedzām kādu lauku māju puduri. Divas stundas atpūtas pirms kaujas pozīciju ieņem�anas. Neviens nespēja iemigt. Bija (oti drēgns, bet uguni kurt nedrīkstēja. Lēnām sarosījās mans īstais es, mani pārmāca bailes. Lūkoju sev iegalvot � ja būtu pazinis tās jelkad iepriek�, spētu laikus atvairīt. Visu laiku biju centies nelaist tās sev klāt. Tā kar� mūs samaitā. Tas uzkūda mūsu lepnumu pret mūsu pa�u brīvo gribu.

Vēl pirms ausmas mūsu kolonna sāka lēni, bie�i apstājoties, virzīties pretī kaujas pozīcijām. Man gadījās dzirdēt Montegjū sarunu ar �tāba virsnieku. Izrādījās, ka �ajā operācijā iesaistīta visa pirmā armija Heiga vadībā, to atbalsta ari otrā. Tas viesa manī mānīgu dro�ības sajūtu, kaut nedaudz uzmundrināja. Bet tad mēs nokļuvām ierakumos. Drausmīgos ierakumos, kas piesūku�ies ar urīna smaku. Netālu no mums jau sprāga pirmie �āviņi. Es joprojām biju tik naivs - par spīti propagandai un tā dēvētajai apmācībai tā ari nespēju noticēt, ka kāds patie�ām var gribēt mani nogalināt. Atskanēja pavēle apstāties un piespiesties pie tran�eju sienām. �āviņi svelpa, gaudoja, eksplodēja mums visapkārt. Pēc acumirklīga klusuma pār galvu nobira zemes pinkuļu krusa. Trīcēju kā drudzī, man beidzot atvērās acis.

Cik atminos, vispirms es atskārtu, ka katrs no mums ir pilnīgi pats par sevi. Kā labi zināms, kar� iedarbojas glu�i pretēji, tas vieno cilvēkus. Bet kaujas laukā viss ir citādi, tur sastopam savu īsto ienaidnieku, nāvi. Iero�u biedru skaits vairs nebija nekāds mierinājums, aiz katra no tiem rēgojās varenais Tanats, nāves dievs, kas gaida kaut kur līdzās, gaida viņus un arī mani. Saskatīju tā ēnu tiklab savos biedros, kapteinī Montegjū, kā neredzamajos vācie�os.

Tas ir gatavais ārprāts, Nikolas. Kādā marta rītausmā tūksto�iem vīrie�u sagumu�i dziļos grāvjos. Angļi, skoti, indie�i, fran�i, vācie�i - kādēļ? Kā vārdā? Visīstākā elle, ja tāda vispār pastāv. Bez piķa katliem un liesmām, vienkār�i kā vieta, kuru pametis veselais saprāts. Tāda todien bija Nēv�apela.

Austrumu pamale sāka negribīgi sārtoties. Mitējās līņāt. Netālu no tran�ejas iedziedājās kāds putns. Es to pazinu, tā bija akmeņ-�aksfīte - pēdējā balss no citas pasaules. Mēs atkal pavirzījāmies uz priek�u, līdz sasniedzām pirmās līnijas tran�ejas - strēlnieku brigāde bija paredzēta otrā trieciena viļņa avangardā. Vācu pozīcijas atradās nepilnus divsimt jardus tālāk, neitrālā josla bija tikai simts jardus plata. Montegjū paskatījās pulkstenī un pacēla roku. Dobj� klusums. Roka nolaidās. Kādas desmit sekundes nekas nenotika, tad tālu aizmugurē nogranda gigantiskas bungas, tūksto�iem dārdo�u timpānu. īsa pauze. Un pēk�ņi visa pasaule mūsu priek�ā eksplodēja. Visi metās kņūpus. Me�onīgs spēks saārdīja zemi, debesis, prātu, pa�u esamību. Jūs nespējat iedomāties, kādas bija �īs pirmās minūtes. Tā bija spēcīgākā artilērijas ap�aude tajā karā, varenākā, kas līdz tam pieredzēta visā karu vēsturē.

Pa sakaru tran�eju ieradās ziņnesis. Viņa seja un uniforma bija no�ķiestas sarkanas. Kapteinis vaicāja, vai viņ� ir ievainots, bet puisis atbildēja, ka priek�ējā līnijā viss nota�ķīts ar asinīm no vācu ierakumiem. Tie bija tik tuvu. Ja vien spētu nedomāt par to, cik tuvu�

Pēc pusstundas viesuļuguns brāzās pāri ciematam. Montegjū pie periskopa iesaucās: �Viņi bēg!� Un pēc brī�a: �Ar bo�iem ir cauri!� Viņ� uzlēca uz brustvēra un ar rokas vēcienu sauca paskatīties pāri tran�ejas malai. Jardus simts tālāk mūsu vīru virkne jau skrēja pāri saplosītajai zemei, tuvojoties sadra�ķītu koku pudurim un sienu gruve�iem. Nobark�ķēja da�i vientuļi �āvieni. Kāds pakrita, pietrausās kājās un turpināja ceļu. Viņ� bija vienkār�i paklupis. Vīri sasniedza pirmās ēkas, un man apkārt visi sāka gavilēt. Atlidoja atbildes saucieni. Gaisā uzskrēja sārta signālraķete, nu bija mūsu kārta doties uz priek�u. Iet bija ļoti grūti, un bailes atkāpās, to vietā nāca �ausmas. Neviens uz mums ne�āva, bet apkārtne kļuva aizvien baismāka. Nenosakāmi ķermeņu lēveri, balti, sārti, tum�sarkani, dubļiem no�ķiesti, ietīti pelēkās vai haki krāsas skrandās. �ķērsoju�i savu priek�ējo līniju un neitrālo joslu, nokļuvām vācu ierakumos. Tur vairs nebija ko redzēt�viss sprādzienu aprakts, izsvaidīts uz visām pusēm. Uz bridi apstājāmies, sagūlām iedobēs īsā un bezmaz tīkamā atelpā. Zieme|u pusē joprojām dārdēja smaga ap�aude. Kameronie�i18 tika pārsteigti pie dzeloņstiepļu vāliem, pēc divdesmit minūtēm palicis dzīvs tikai viens virsnieks un viena piektā da)a vīru.

No tuvējiem gruve�iem līda ārā stāvi paceltām rokām. Tie bija mūsu pirmie gūstekņi. Daudzi spēja kustēt tikai ar biedru palīdzību. Daudzi kļuvu�i dzelteni no lidīta19. Dzelteni cilvēki uz bālā gaismas aizkara fona. Viens nāca taisni man virsū, grīļodamies, izslietu galvu kā mēnessērdzīgs. Ievēlās dziļā bedrē, pēc mirkļa izķepurojās pāri malai un ļodzīgs slāja tālāk. Citi raudāja. Viens izvēma tum�us asins recekļus un sabruka zemē.

Tad skrējām tālāk, ciemata virzienā. Iesoļojām �ajā posta�ā pa kādreizējo ielu. Akmeņi no māju sienām, apmetuma gabali, sadragātas sijas, lidīta dzeltenie plankumi ik uz soļa. Atkal sāka līņāt, un mikls spīdums pārklāja akmeņus un līķu ādu. Daudzus pēk�ņais uzbrukums bija pārsteidzis telpās. Kar� uzskatāmi parādīja man

savu īsto seju, �o �au�alīgo lopkautuvi: asinis, saplosīti ķermeņi, no miesas izlīdu�i kauli, iz�ķaidītu zarnu necie�amā dvaka. Es stāstu jums to tikai tādēļ, lai pateiktu, ka mani, kas līdz �im nebija skatījis pat zārkā duso�u mironi, tas iespaidoja ne glu�i tā, kā varēja gaidīt. Nebija nelabuma, nebija �ausmu. Es nevēmu, kā da�i no maniem biedriem. Toties es skaidri zināju - tam nav un nevar būt nekāda attaisnojuma. Lai Anglija kļūst par prū�u koloniju, lai notiek, kas notikdams. Grāmatās raksta, ka tamlīdzīgi skati jaunajos modina pārvarīgu vēlmi nogalināt pa�iem. Ar mani bija citādi - es jutu vienīgi pārvarīgu vēlmi palikt dzīvam.

Kon�iss piecēlās.

- ���Gribu piedāvāt jums kādu pārbaudījumu.

- ���Pārbaudījumu?

Viņ� nozuda guļamistabā un tūdaļ atgriezās ar eļļas lampu, kas iepriek� apgaismoja vakariņu galdu. Izlika da�as lietas baltajā gaismas lāmā; tur bija kauliņu spēles piederumi, apak�tasīte un zāļu kārbiņa. Pacēlu acis un sastapu viņa aso skatienu.

- ���Gribu izskaidrot jums, kālab mēs gājām karot. Kālab cilvēki mū�dien karo. Tā nav sociāla vai politiska parādība. Tās nav valstis, kas karo, tie ir cilvēki. Kar� ir kā sāls. Ja kāds reiz izgājis tam cauri, atliku�ajam mū�am nekad nepietrūks gar�as. Vai saprotat?

- ���Saprotu.

- ���Tad lūk, manā ideālajā valstī viss būtu glu�i vienkār�i. Sasniegu�i pilngadību, visi jaunie�i tiktu pakļauti īpa�am pārbaudījumam. Viņi dotos uz slimnīcu un tur izmestu kauliņus. Ar vienu no se�iem cipariem būtu apzīmēta nāve. Tas, kuram �is cipars kristu, tiktu bez sāpēm nonāvēts. Nekādas asinsizlie�anas. Nekādu zvērību. Nejau�u liecinieku, kas nevainīgi tiek novākti. Tikai viens kauliņa metiens - glu�i kā medicīniska procedūra.

- ���Salīdzinot ar karu, tas būtu neap�aubāms progress.

- ���Jūs patiesi tā domājat?

- ���Domāju gan.

- ���Vai esat pārliecināts?

- ���Ja vien tas būtu iespējams.

-Ja nemaldos, jūs teicāt, ka dienesta laikā ne reizi neesat bijis kaujas laukā?

- ���TS ir.

Paņēmis zāļu kārbiņu, Kon�iss izkratīja no tās se�us lielus, iedzeltenus dzerokļus; da�os no tiem melnēja vecas plombas.

- ���Tie domāti izlūkiem, gadījumam, ja viņus notver un spīdzina. Otrā pasaules kara laikā tādus izmantoja gan mūsējie, gan vācie�i. -Nolicis vienu no tiem uz �ķīvī�a, viņ� it viegli saspieda to ar kauliņu spēles biķeri - zobs izrādījās trausls kā konfekte ar liķiera pildījumu. Bet liķiera vietā bija bezkrāsas �ķidrums ar asu, draudīgu dvaku. Rūgto mandeļu aromāts. Nesot �ķīvīti izstieptā rokā, Kon�iss steig�us aizgādāja to uz terases viņu stūri.

- ���Vai inde? - vaicāju, kad viņ� atgriezās.

- ���Tie�i tā, inde. Ciānūdeņra�skābe. - Paņēma metamo kauliņu un apgrozīja to pirkstos tā, lai es redzētu visas se�as skaldnes.

Es pasmaidīju. - Vai gribat, lai es metu?

- ���Jums ir iespēja vienā sekundē izdzīvot veselu karu.

- ���Un ja es to nevēlos?

- ���Padomājiet. Pēc minūtes jūs varētu teikt: es izaicināju nāvi. Es metu, lai dzīvotu, un vinnēju. Tā ir fantastiska sajūta. Palikt dzīvam.

- ���Vai līķis jūs neapgrūtinās? - Mans smaids bija sarucis līdz vārai vīpsnai.

- ���Nebūt ne. Es it viegli pierādī�u, ka tā ir pa�nāvība. - Skatiens caururba mani kā �ebērklis. Būtu Kon�isa vietā kāds cits, es ne�aubītos, ka tas ir blefs, bet viņ� bija viņ�, un nemiers sagrāba mani, pirms paguvu tam pretoties.

- ���Glu�i kā krievu rulete.

- ���Dro�āk. �ī viela iedarbojas acumirklī.

- ���Es tomēr nepiedalos.

- ���Tad jūs esat gļēvulis, mans draugs. � Viņ� atslīga krēslā un pēto�i manī noraudzījās.

- ���Es gan sapratu, ka pārlieku drosmi jūs uzskatāt par muļķības pazīmi.

- ���Pārlieka drosme liek ripināt kauliņu vēl un vēlreiz. Bet jauns vīrietis, kas nevēlas riskēt ar dzīvību pat vienu vienīgu reizi, ir gan muļķis, gan gļēvulis.

- ���Vai esat izmēģinājis to ar maniem priek�te�iem?

- ���D�ons Leveijē nebija nedz muļķis, nedz gļēvulis. Un kapteinis Mitfords - tam vismaz nepietrūka drosmes.

Kon�iss panāca savu. Tas bija pilnīgs absurds, bet es nevarēju pieļaut, ka mani sauc par gļēvu. Pasniedzos pēc biķera.

- ���Acumirkli. � Paliecies uz priek�u, viņ� notvēra manu roku un piestūma klāt vienu no dzerokļiem. - Tas nav nekāds joks. Apzvēriet man, ka labprātīgi ieņemsiet indi, ja jums kritīs se�nieks. -Kon�iss bija pati nopietnība. Es nervozi noriju siekalas.

- ���Es zvēru.

- ���Pie visa, kas jums svēts.

Mirkli stomījies, paraustīju plecus un atkārtoju: - Pie visa, kas man svēts.

Kon�iss sniedza man kauliņu, un es ieliku to biķeri. Strauji sakratīju un metu. Pārskrējis galdam, tas atsitās pret lampas misiņa pamatni, atlēca nost un, mirkli pazvārojies, apstājās.

Se�nieks.

Kon�iss sēdēja, piesūcies man ar skatienu. Acumirklī zināju, ka nekad, nekad es nepieskar�os �ai kapsulai. Nespēju pacelt acis. Pagāja kādas piecpadsmit sekundes, tad es pasmaidīju, pavēros viņā un pa�ūpoju galvu.

Arvien cie�i manī raugoties, viņ� paņēma dzerokli, ielika to mutē, pārkoda un norija saturu. Asinis sakāpa man galvā. Neatraujot skatienu, viņ� pasniedzās vēlreiz, ielika kauliņu biķeri, sakratīja un izmeta. Se�nieks. Meta vēlreiz. Atkal se�nieks. Tad izņēma no mutes tuk�o zoba �aulu un bilda:

-Pirms �etrdesmit gadiem, torīt pie Nēv�apelas, es izlēmu tie�i tāpat kā jūs. Jebkur� ar prātu apveltīts cilvēks būtu tā rikojies. Apsveicu.

- ���Bet kā tad ar ideālo valsti?

-Jebkura ideja par ideālu valsti ir vienkār�i ideālistiska muļķība. Dziņa spēlēties ar nāvi ir viena no mūsu pēdējām lielajām perversijām. Mēs nākam no tumsas un tumsā aizejam. Tad kāda velna pēc tumsā dzīvot?

- ���Bet jūsu kauliņā ir svins.

- ���Patriotisms, propaganda, dienesta pienākums, esprit de

corps * - kas tad tas ir, ja ne svina iezīmēti kauliņi? Ar vienu sīku at�ķirību, Nikolas. Pie lielā spēles galda ir īstas indes kapsulas. -Viņ� savāca atliku�os zobus atpakaļ kārbiņā. - Nevis plastmasas māneklis.

- ���Un tie abi - kā viņi rīkojās?

Kon�iss pasmaidīja. - Ir vēl cita metode, kā sabiedrība lūko kontrolēt nejau�ību, ierobe�ot izvēles brivību. Tā cen�as iegalvot saviem vergiem, ka pagātne ir nozīmīgāka par tagadni. D�ons Leveijē bija katolis. Turklāt gudrāks par jums. Viņ� atteicās no �ī pārbaudījuma jau pa�ā sākumā.

� ���Un Mitfords?

- Es ta�u netērē�u vārdus, lai pārliecinātu kurlo.

Kon�isa skarbās acis mirkli kavējās pie manis, �ķiet, viņ� gribēja pārliecināties, vai esmu uztvēris �o netie�o komplimentu. Tad, kā vēlēdamies mazināt tā nozīmi, viņ� izdzēsa lampu. Es paliku tumsā - gan tie�ā, gan pārnestā nozīmē. Nu vairs nebija �aubu, ka neesmu vienkār�i viesis �ai mājā. Tas viss bija izspēlēts jau pirms manis, un stāsts par Nēv�apelu, iepriek� tik pārliecino�s, sāka likties sadomāts. Tā spilgtais patiesīgums izrādījās tik vien kā meistarības jautājums, pieslīpēts vairākos mēģinājumos. It kā kāds pūlētos iztirgot jums preci kā jaunu, vienlaikus liekot saprast, ka tā ir jau lietota, - jebkuras loģikas profanācija. Es nedrīkstēju visam tik lēti ticēt� bet kādēļ, kādēļ tas viņam bija vajadzīgs?

Tikām viņ� atsāka pīt savu tīklu, un es atkal sapinos tā valgos.

Pusi dienas nogaidot nīkām uz vietas. No vācu puses tikai paretam atlidoja kāds �āviņ�, tie nespēja atgūties no trie ciena. Skaidrāks par skaidru likās, ka uzbrukums nekavējoties jāturpina, bet izrādījās, ka vajadzīgs ģeniāls karavadonis, vismaz Napoleons, lai saprastu tik pa�saprotamas lietas.

Ap trijiem mums līdzās izvietojās gurkhu20 vienība. Uzzinājām, ka drīz sāksies uzbrukums Obēra augstienei un mūsu rota būs avangardā. Pus�etros tika dota pavēle uzspraust durkļus. Kā parasti es biju līdzās kapteinim Montegjū. �ķiet, ari tobrīd viņam prātā bija tikai viena doma, proti, pilnīgs nicinājums pret vācu �āviņiem un indīgajām gāzēm. Kapteinis nepacietīgi dī�ājās, pārlūkodams mūsu rindas. Pat periskops nu bija lieks, viņ� izslējās un pasnaikstījās virs brustvēra. Vācie�i joprojām neizrādīja nekādas dzīvības zīmes.

Sākām so)ot uz priek�u. Kapteinis un virsser�ants vienā laidā izkliedza komandas, turot mūs vienā līnijā. Pāri �āviņu saārdītam arumam vajadzēja tikt līdz papeļu rindai, tad �ķērsot citu, mazāku lauku, un tad jau būtu klāt tilts, mūsu mar�a mērķis. Aptuveni pusceļā mēs pielikām soli, �ur tur jau izlauzās jūsmīgi kliedzieni. Likās, ka vācie�i vairs netaisās �aut. �Uz priek�u, zēni! Tā ir uzvara!� Montegjū triumfa sauca.

Tie bija viņa pēdējie vārdi - bijām iekļuvu�i lamatās. Ierējās lo�metēji, kādi pieci vai se�i, tie pļāva mūs kā pāraugu�u zāli. Kapteinis spēji apsviedās un sa|ima man pie kājām. Gulēja uz muguras un stingi blenza manī ar*vienīgo aci, otru bija izrāvusi lode. Pieplaku pie zemes viņam līdzās un iespiedu seju dubļos. Gaisā spindzēja lo�u spiets. Bailēs pieslapināju bikses, biju pārliecināts, ka viena no tām būs manējā. Da�i no mūsējiem bezmērķīgi �āva pretī. Aiz izmisuma. Kāds nometās pie manis, tas bija virsser�ants. Nez kādēj viņ� sāka vilkt prom kapteiņa līķi, es ļenganām rokām centos palīdzēt. Ie�]ukām nelielā bedrē. Pakau�a vietā kapteinim bija melns caurums, bet sejā sastingusi idiotiska vīpsna, mute plati atvāzta, it kā viņ� smietos savā nāves miegā. �ī seja man uz mū�u palikusi atmiņā. Zināma evolūcijas posma pārstāvja pēdējais smaids.

Lo�metēji pieklusa. Dzīvi paliku�ie trausās kājās un salīku�i skrēja atpakaļ uz ciematu glu�i kā izbaidītu aitu bars. Ari es. Vairs nespēju būt pat gļēvulis. Daudzus panāca lodes, un es biju viens no nedaudzajiem, kam laimējās sasniegt izejas pozīcijas dzīvam un pat neievainotam. Tikko paguvām ievelties tran�ejā, mums pāri sāka lidot artilērijas �āviņi. Mūsējie. Sliktās redzamības dēļ viņi �āva uz labu laimi. Varbūt arī saskaņā ar kādu agrāk pieņemtu plānu. �āda kara ironija nav īpa�s negadījums. Tipiska situācija.

Komandiera pienākumus pārņēma kāds ievainots leitnants. Viņ� tupēja man līdzās ar pār�ķeltu vaigu, acis truli gailēja. Tas vairs nebija jauks, uzvedīgs angļu jauneklis, bet gan lamatās iedzīts zvērs, zaudējis sajēgu, akla niknuma apsēsts. Dro�i vien mēs visi tādi izskatījāmies. Jo ilgāk nāve mūs saudzēja, jo neticamāk tas likās.

Pienāca papildspēki, parādījās kāds pulkvedis. Atkal izskanēja pavēle ieņemt Obēra augstieni, līdz tumsai jāizcīna arī tilts. Bet man īsā atelpa bija ļāvusi daudz ko pārdomāt.

�ī kataklizma neap�aubāmi bija maksa par kādu nepiedodamu cilvēku dzimuma grēku, kādu �ausmīgu kļūdu. Nebiju tik gudrs nedz vēsturē, nedz zinātnē, lai saprastu tās būtību. Tagad zinu, kas tā bija par kļūdu: mūsu aklā ticība tam, ka kalpojam kādam taisnīgam mērķim, ka viss notiek pēc kāda di�a plāna, - tas visu attaisno un garantē labvēlīgu iznākumu. Ta�u patiesībā �āda plāna nav. Ir realitāte, un visu nosaka nejau�ība. Un tikai mēs pa�i varam sevi pasargāt.

Kon�iss pieklusa. Tumsā neskaidri iezīmējās viņa profils, skatiens pievērsts jūrai, it kā viņ� redzētu tur Nēv�apelu, �o dubļos iestigu�o elli.

- Mēs atkal pārgājām uzbrukumā. Tobrīd man bija tikai viena vēlme - ignorēt pavēli un palikt ierakumos. Ta�u gļēvuļus gaida tāds pats liktenis kā dezertierus: tos no�auj uz vietas. Tā, izdzirdis rīkojumu, es līdz ar citiem pieslējos kājās. Sekoja komanda skriet uz priek�u. Viss notika pēc iepriek�ējā scenārija: vācie�i mazliet pa�audīja, gana kūtri, lai pievilinātu mūs tuvāk. Bet es zināju, ka pusducis vācu lo�metēju tur mūs uz grauda. Varēju cerēt vienīgi uz vācu pedantismu: uguns tiks atklāta ne agrāk kā pirmīt.

Līdz �ai vietai atlika kādi piecdesmit jardi. Man līdzās nospindza da�as lodes, es tvēru pie sirds, sagrīļojos un izmetu �auteni. Tie�i sev priek�ā biju noskatījis prāvu �āviņa izrautu bedri. Sabrucis ceļos, pakritu un pārvēlos pāri malai. Virs manis noskanēja pavēle: �Neatpalikt!� Gulēju nekustīgi un gaidīju, kājas mirka ūdens paltī. Es nebiju maldījies - pēc pāris sekundēm nāve tika palaista no saites. Kāds ielēca bedres viņā pusē. Acīmredzot katolis, viņ� klusi murmināja latīņu lūgsnu. Pēc brī�a pār mani nobira dubļu piku�i un viņ� bija prom. Piesardzīgi izvilku kājas no ūdens, bet neuzdrīkstējos atvērt acis, iekams ap�aude nebija galā.

Izrādījās, ka neesmu viens. Peļķes otrā pusē mirka pelēksnēja masa - �urku apgrauzts vācie�a līķis. Vēders bija uz�ķērsts, viņ� gulēja kā dzemdētāja pēc ķeizargrieziena. Un smirdēja� varat iedomāties, kā tas smirdēja.

Visu nakti es tupēju tajā bedrē. Pamazām pieradu pie �ķērmās smakas. Bija auksts, un es trīcēju kā drudzī. Ta�u nolēmu palikt savā slēptuvē, līdz kauja būs galā. Man nebija kauna. Cerēju pat, ka vācie�i dosies pretuzbrukumā un es varē�u padoties gūstā.

Domāju, ka man ir drudzis, bet nē, tā bija dzīvības uguns, alkana vēlme dzīvot. Delirium vivens21. Es negribu sevi attaisnot. Jebkura mānija ir vairāk vai mazāk antisabiedriska, un to vajag aplūkot no medicīniskā, nevis filosofiskā viedokļa. Un tomēr� Visu nakti manā prātā mijās atmiņas par visvienkār�ākajām sajūtām, glu�i parastām lietām: vēsa ūdens glāze, cepta �ķiņķa smar�a. Tobrīd tās bija līdzvērtīgas atmiņām par mākslas, mūzikas �edevriem, tuvības mirkļiem ar Liliju. Pat pārākas. �is pieredzējums bija pilnīgā pretrunā ar to, ko mums cen�as iegalvot mūsu laikabiedri, vācu un fran�u metafiziķi: indivīdam ir naidīgs viss, kas nav viņ� pats. Man tas viss �ķita brīni�ķīgs. Pat trūdo�ais līķis, �urku kviecieni. Mani mocīja aukstums, izsalkums un nelaba dū�a, bet es spēju vēl just, un tas bija visu brīnumu brīnums. Iedomājieties, ka kādu dienu jums atklājas jauna maņa, par ko agrāk nebija ne jausmas, kaut kas pilnīgi cits nekā zināmās piecas. Daudz dziļāka un pilnīgāka, tā aptver arī visas pārējās. Un vārds �esība� vairs nav abstrakts termins, tas atdzīvojas� un pārņem varu.

Reliģiozs cilvēks laikam sauktu to par atklāsmi. Un debesu gaisma patie�ām apspīdēja mani, visapkārt liesmoja apgaismo�anas �āviņi. Ta�u es nesajutu Dieva klātbūtni, apjautu tikai to, ka vienā naktī esmu izdzīvojis veselu mū�u.

Kon�iss atkal pārtrauca stāstu. Pēk�ņi gribēju, lai līdzās būtu vēl kāds, Alisona, kāds draugs, ar kuru kopā vēl tīkamāk būtu izjust �o dzīvīgo tumsu, zvaigznes pār terasi, balsi. Bet �im kādam vajadzētu būt izdzīvoju�am līdz ar mani ari visus pēdējos mēne�us.

Pārvarīgās dzīvības alkas: tagad piedevu sev to, ka nespēju toreiz nospiest gaili.

- Gribu pastāstīt jums, kas ar mani toreiz notika, kāds es biju. Nevis apspriest, kādam man vajadzēja būt, iztirzāt manas pacifista nostājas par un pret. Ņemiet to vērā.

Rīta pusē sāka dārdēt vācu artilērija. Ar pirmo gaismiņu viņi sāka pretuzbrukumu - vācu ģenerāļi nebija necik gudrāki, tie atkārtoja mūsu kļūdu un cieta vēl smagākus zaudējumus. Pagāju�i garām manai bedrei, vācie�i tika līdz mūsu uzbrukuma izejas pozīcijām, bet tūlīt tika atsviesti atpakaļ. Es tikai dzirdēju cīņas troksni. Uz bridi kāda vācu kareivja zābaks atspiedās pret manu plecu, viņ� lūkoja ieņemt �au�anai ērtāku pozu.

Atkal iestājās nakts. Kaut kur dienvidu pusē vēl turpinājās cīņa, bet ap mani viss bija noklusis. �ī kauja bija galā, tikai mūsu pusē aptuveni trīspadsmit tūksto�i kritu�o. Trīspadsmit tūksto�i izdzēstu prātu, ar vienu vēzienu aizmēztas pasaules. Cilvēka apziņa ta�u ir vesela pasaule, universs Universā. Atmiņas, mīlestības, izjūtas -viss atdots par pārsimt jardiem dubļaina lauka.

Ap pusnakti es rāpus aizlīdu atpakaļ uz ciematu. Baidījos, ka mani var no�aut kāds iztrūcies sargkareivis. Bet ciematu sargāja vairs tikai līķi, es gāju pa nāves nopļautu lauku. Turpināju ceļu pa sakaru tran�eju, ari �eit mani sagaidīja tikai klusums un līķi. Pēc brī�a saklausīju priek�ā angļu balsis un iekliedzos. Tā bija sanitāru vienība, kas pārbaudīja, vai starp līķiem nav kāds ievainotais. Teicu, ka mani kontuzējis �āviņa sprādziens.

Neviens ne�aubījās par maniem vārdiem, tas nebija nekas neparasts. Uzzināju, kur atrodas mans bataljons, tas, kas no tā palicis pāri. Tobrīd man nebija nekāda plāna, tikai noklīdu�a bērna instinkts, kas dzina mani uz mājām. Bet, kā saka spāņi, slīcējs ātri vien iemācās peldēt. Es noteikti biju atzīts par miru�u. Ja bēg�u, neviens man pakaļ nedzīsies. Nākamajā rītā biju jau gabalā-jūdzes desmit no frontes līnijas. Man bija nedaudz naudas, un fran�u valoda mūsu ģimenē alla� bijusi cieņā. Pa dienu patvēros pie kādiem zemniekiem, tie mani pabaroja. Līdz ar tumsu devos tālāk, pāri Artuā līdzenumiem taisni uz rietumiem, uz Buloņu.

Ierados tur pēc nedēļas, atkārtojis Fran�u revolūcijas augstdzi-rau�o bēgļu ceļu. Pilsētā bija pilns kareivju un kara policijas patruļu, un es biju tuvu izmisumam. Nebija ko domāt bez dokumentiem tikt uz kuģa. Varēju teikt, ka mani dokumenti nozagti, ta�u pietrūka nekaunības. Tad kādu dienu liktenis izrādījās man vēlīgs, dodot iespēju pa�am tos nozagt. Sastapu kādu krietni ierāvu�u kareivi no strēlnieku brigādes un piedzirdīju to vēl vairāk. Nabags vēl krāca ostas krodziņa viesu istabā, kad es jau biju uz klāja.

Un tad sākās manas īstās likstas. Bet nu jau pietiks.

Klusums, tikai circeņi �irpst fonā. Kaut kur pusceļā starp zemi un zvaigznēm izskanēja kāda naktsputna pirmatnējais kliedziens.

- ���Kas notika tālāk? Kad atgriezāties mājās?

�Ir jau vēls.

-Bet�

- ���Rīt ari ir diena.

Kon�iss iededza lampu. Ticis galā ar degli, viņ� iztaisnojās un uzlūkoja mani.

- ���Vai jums nav kauns viesoties pie dzimtenes nodevēja?

- ���Jūs saglabājāt uzticību cilvēciskajam.

Piegājām pie vaļējā fran�u loga.

- ���Tas nav svarigi. Galvenais ir saglabāt uzticību sev pa�am.

- ���Domāju, ka Hitlers arī bija sev uzticīgs.

Viņ� pagriezās pret mani. � Tiesa. Viņ� bija sev uzticīgs. Toties miljoni vācie�u tādi nebija. Tā ir �īs traģēdijas būtība. Ne jau tas, ka viens cilvēks uzdrīkstas īstenot ļaunu varu. Bet tas, ka miljoni citu neuzdrikstas stāties tam pretī.

Viņ� aizvadīja mani līdz guļamistabai un iededza tur lampu.

- ���Labu nakti, Nikolas.

-Labunakti. Un�

Viņa pacelts roka lika man klusēt, un pateicības vārdi palika neizteikti. Tad viņ� atstāja mani vienu.

Atgriezies no vannas istabas, ieskatījos pulkstenī. Bez ceturk�ņa viens. Izģērbies izdzēsu lampu un piegāju pie va|ējā loga. Rēnajā gaisā jautās kāda nelaba dvaka, atkritumu bedres smārds. Izstiepos gultā un domās atgriezos pie Kon�isa.

Atkal mēģināju viņu at�ifrēt un atkal neveiksmīgi. Visi mani prātojumi nonāca strupceļā. No vienas puses, viņ� tagad likās vienkār�āks, pakļauts īsti cilvēciskām vājībām. No otras puses, �o iespaidu sabojāja apziņa, ka neesmu nedz pirmais, nedz pēdējais viņa klausītājs. Tī�a vaļsirdība vai spontāna, tās ir divas da�ādas lietas. Viņa objektivitāte bija pārāk uzsvērta, vairāk piedienīga autora attieksmei pret personā�u nekā cilvēka attieksmei pret savu agrāko es, lai arī viņ� ir novecojis un pilnīgi izmainījies. Radās iespaids, ka viņ� atstāsta nevis savas, bet kāda cita dzīves epizodes, vēstījums �ķita drīzāk pamāco�s nekā patiesi atklāts. Es nebiju tik pa�apmierināts, lai nespētu saskatīt tajā neko noderīgu. Bet kā viņ� varēja ar to rēķināties, mani tikpat kā nepazīstot? Un kālab viņam tas vajadzīgs?

Tad vēl �ie soļi, zīmju un atgadījumu nesakarīgais pineklis. Ģīmetne pikantajā stūrītī, �audīgie skatieni, Alisona, mazās Lilijas saulstaru apņemtā galviņa�

Es laidos miegā.

Iesākumā vāra, netverama kā halucinācija skaņa plīvoja gaisā, un es nespēju aptvert, kur tā rodas. Vispirms iedomājos, ka tas ir gramofons Kon�isa guļamistabā. Uzrāvos sēdus, piespiedu ausi pie sienas un ieklausījos. Tad pielēcu no gultas un metos pie loga. Skaņa nāca no āra, tā mēroja jūdzi vai vairāk, lēni kā migla plūda �urp no kalniem ziemeļu pusē. Nebija nedz gaismas, nedz kāda cita trok�ņa, izņemot circeņus dārzā. Tikai �ī skaņa, sirreāla kā iztēles untums, tikko sadzirdama daudzu vīru balsu dūkoņa. Zvejnieki? Bet kālab viņi ir tur, kalnos? Gani? Bet gani ir izteikti vienpatņi.

Dziesma kļuva skaļāka, kā nemanāma vēja nesta, tā pieauga un atkal noplaka. Vienu savādu mirkli likās, ka saklausu tajā kaut

ko pazīstamu, bet tas bija neiespējami. Skaņa pierima, �ķita, tā tūdaļ izdzisīs.

Te pēk�ņi - tik negaidot, tik satrieco�i spēji - dziesma cēlās jaunā vilnī, un es ne�aubīgi to atpazinu. Tā bija Tiperērija22. Vai tam par iemeslu bija attālums vai arī skaņuplate tika griezta lēnāk nekā vajadzīgs - tas tomēr varēja būt tikai ieraksts bet melodija lējās sapņaini lēna un nespodra, varēja manīt ari zināmu tonālu nobīdi. Likās, ka tā lai�as lejup no pa�ām zvaigznēm, cauri visam nakts debesu pla�umam.

Pavēru savas istabas durvis. Atskaņotājam tomēr jābūt Kon�isa istabā. Kaut kādā veidā viņ� pārraidīja skaņu uz vienu vai vairākiem skaļruņiem kalnos. Iespējams, ka ģenerators un cita vajadzīgā aparatūra glabājas mazajā kambarītī līdzās viņa istabai. Bet mājā valdīja pilnīgs klusums. Aizvēru durvis un atspiedu pret tām muguru. Dziesma joprojām sūcās no nakts dzīlēm un aizvijās cauri priedā-jam, pāri mājai uz jūras pusi. Piepe�i es pasmaidīju - notieko�ais bija tik absurds un reizē smalki asprātīgs, tik mīļi, aizkustino�i poētisks. Neap�aubāmi viens no viņa izgudrajiem trikiem, inscenēts man par godu, ari kā āķīgs tests manai humora un takta izjūtai, manām prāta spējām. Nebija nekādas vajadzības uz karstām pēdām izzināt tā tehnisko pusi. Tam būs laiks no rīta, bet tagad varēju to vienkār�i izbaudīt. Atgriezos pie loga.

Balsis nu bija noplaku�as līdz neskaidrai murdoņai, tikko dzirdamas, toties pirmītējā atkritumu smaka pieaugusi, necie�ama smirdoņa piesātināja rāmo gaisu. Trūdo�as miesas un izkārnījumu dvaka, tik �ķebīga, ka nācās aizspiest degunu un elpot caur muli.

Mans logs izgāja uz �auru eju starp abām mājām. �ķita, ka smakas cēlonis ir tepat līdzās, es izliecos pa logu cerībā kaut ko saskatīt. Katrā ziņā tai bija sakars ar dziedā�anu, par to nebija �aubu. Atcerējos Kon�isa stāstu, līķi sprādziena izrautā bedrē. Ta�u lejā nebija ne mazākās kustības, ne skaņas.

Driz melodija pilnīgi izdzisa, ari smaka kļuva arvien vājāka. Sasprindzināju visus jutekļus, gatavs uztvert vissīkāko troksnīti.

vismazāko kustību. Tā nostāvēju vēl kādu stundas ceturksni, bet nekas nenotika. Nekas netraucēja ari mājas ierasto klusumu. Nedz zaglīgi soļi uz kāpnēm, nedz paklusām aizvērtas durvis, pilnīgi nekas. Cizināja circeņi, pulsēja zvaigznes, nekas neatgādināja neseno pārdzīvojumu. Ievilku nāsīs gaisu. Nelāgā dvaka vēl kavējās gaisā, bet pamazām to pārmāca prie�u un jūras veselīgais aromāts.

Vēl pēc brī�a likās, ka tā tie�ām bija tikai iedoma. Vismaz stundu vēl gulēju nomodā. Nekas vairs nenotika, arī mani prātojumi bija visai neauglīgi.

Biju iegājis Prospero savādajā valstībā.

Kāds klauvēja pie durvīm. Vaļējais logs rādīja �ilbas debess

plankumu. Pa sienu virs gultas gausi rāpoja mu�a. Pavēros

pulkstenī. Pusvienpadsmit. Piegājis pie durvīm, izdzirdu Marijas �ības plak�ķinām lejup pa kāpnēm.

Starojo�s rits, cikā�u kņada. Tagad jo vairāk likās, ka nakts notikums bija tikai vīzija, ko varēja uzburt viegla deva skurbino�as zālītes. Bet mana apziņa vakar bija pilnīgi skaidra. Apģērbos, no-skuvos un kāpu lejā brokastot. Tūdaļ parādījās Marija un klusējot ielēja man kafiju.

- O kyrios?* - apvaicājos par Kon�isu.

Tāpat kā ciemata ļaudis, viņa neturēja par vajadzīgu ar ārzemnieku runāt lēnāk un skaidrāk, bet nevērīgi nodudināja virkni patskaņu: - Ephage. Eine epano. **

Pabrokastojis paņēmu paplāti un pa sānu galeriju aizgāju līdz Marijas namiņam. Durvis bija vaļā, un es ielūkojos virtuvē. Glu�i tāda pati kā citās salas mājās: veci kalendāri, atbaido�as kartona svētbildes, da�ādu zālī�u un �alota sīpolu sai�ķi, pie griestiem piekārts zili krāsots kubuls gaļas uzglabā�anai. Varbūt vienīgi trauki

un citi rīki bija smalkāki, arī plīts lielāka. Iegāju iek�ā un noliku paplāti uz galda.

Marija iznāca no dibenistabas, un es pamanīju prāvu misiņa gultu, svētbildes un fotoattēlus pie sienām. Ap vecīgo muti ievilkās krunciņas, tāda kā smaida atēna, bet �ai pieklājības vaibstā nebija patiesas sirsnības. Jautājot ko angliski, riskēju likties pārlieku ok�-ķcrīcs, bet mana grieķu valoda bija pārāk nevarīga. Mirkli vēl pa-mīņājos, bet viņas seja, tikpat tuk�a kā koka durvis fonā, nedeva ne mazāko cerību.

Pa eju starp villu un namiņu nonācu līdz sakņu dārzam. Aizslēģotais logs mājas rietumu sānā acīmredzot piederēja kambarītim Kon�isa istabas galā. Rādījās, ka tur varētu būt kas vairāk par drēbju skapi. Tad pametu skatienu uz mājas ziemeļu pusi, savas istabiņas logu. Varēja paslēpties aiz Marijas namiņa, bet zeme �eit bija kaila un cieta, tā neglabāja nekādas pēdas. Aizstaigāju līdz lapenei. Mazā Pnāpa biedino�ais �ests �ķita domāts tie�i man, ar nievīgu pagana vīpsnu viņ� rēgājās uz manu ang|a ģīmi, sak, te tev nav ko meklēt

Pēc desmit minūtēm jau biju lejā, Kon�isa liedagā. Ūdens, pirmajā brīdī auksts, tad spirdzino�i vēss, skalojās ap mani kā zili zaļ� stikls. Izpeldēju no kraujo klin�u sargātā līcī�a. Pēc kādiem simt jardiem apgriezos - manā priek�ā visā savā godībā slējās Burām klintājs, ko vainagoja sniegbaltais nams. Varēju redzēt pat Kon-�isu uz terases, tajā pa�ā vietā, kur bijām sēdēju�i vakar. Viņ� likās lasām. Pēc brī�a namatēvs piecēlās, un es pamāju. Viņ� paslēja rokas savā priestera �estā, un tagad es saskatīju tajā ko vairāk par ērmīgu pozu. tas ieguva zināmu simbolisku jēgu. Tum�s siluets augstu uz baltās terases, saules sūtnis, kas sveic savu aizgādni, seno valdnieku varenības iemiesojums. �e viss bija viņa ziņā - pavēlēt vai dot savu svētību, sodīt vai ap�ēlot, īsts kungs un pavēlnieks savā domēnē. Atkal iedomājos Prospero � būtu atjautis �o līdzību arī bez viņa norādes. Ieniru, bet jūras sāls koda acīs, un es tfUlt atkal parādījos virspusē. Kon�iss bija pagriezies uz mājas pusi -varbūt izrīkot Arielu, kas vajadzīgajā brīdī ieslēdza mūziku, vai ttalibanu23. kas nesa spaini ar smakojo�ām iek�ām, vai ., es apgriezos

uz muguras. Steidzīgu soļu troksnis, acumirkli skatīts bāls stāvs -vai neesmu par daudz sadomājies?

Pēc minūtēm desmit atgriezos līcītī; Kon�iss jau sēdēja liedagā uz baļķa. Kad iznācu no ūdens, viņ� piecēlās un teica: - Kāpsim nu laivā. Aizbrauksim līdz Petrokarāvi.

Petrokarāvi, �akmens kuģis�, bija neapdzīvota saliņa kādu pus-jūdzi jūrā no F raks osas rietumu gala. Ģērbies peldbiksēs un uzmācīgi ko�ā, sarkanbaltā cepurītē, viņ� nesa zilas gumijas peldpleznas, pāri zemūdens masku un gaisa pievadu. Sekodams vecajai, tum�i iedegu�ajai mugurai, es soļoju pāri karstajiem akmeņiem.

- ���Petrokarāvi ir interesanta zemūdens dzīve. Tad jau redzēsiet.

- ���Burām arī sauszemes dzīve ir gana interesanta. - Tagad gāju viņam līdzās. - Naktī es dzirdēju balsis.

- ���Balsis? - viņ� nelikās īpa�i pārsteigts.

- ���Acīmredzot skaņuplate. Nekad nebiju neko tādu piedzīvojis. Lieliska ideja.

Tā ari neatbildējis, viņ� iekāpa laivā un atvēra motora nodalījumu. Es atsēju tauvu no betonā iemūrētā dzelzs riņķa, notupos uz muliņa un noraudzījos, kā viņ� rīkojas ap motoru.

- ���Vai tie�ām jums me�ā ir skaļruņi?

- ���Es neko nedzirdēju.

Izlaidu tauvu caur pirkstiem un pasmīnēju. � Bet es ta�u dzirdēju, un jūs to zināt.

Viņ� pacēla uz mani acis. - Tikai no jūsu vārdiem.

- ���Jūs pat nejautājat: kā tā? Kas par balsīm, no kurienes? Tā būtu normāla reakcija, vai ne?

Viņ� strupi pamāja, lai kāpju laivā. Nosēdos uz soliņa viņam iepretī.

- ���Es tikai gribēju pateikties par �o lielisko pārdzīvojumu.

- ���Man ar to nav nekāda sakara.

- ���Nekādi nevaru tam noticēt.

Klusējot skatījāmies viens otrā. Ar ko�o cepurīti virs pērtiķa acīm viņ� nedaudz atgādināja sapostu cirkus �impanzi. Un saule, jūra, laiva - tik daudz taustāmu, vienkār�u lietu. Es arvien smaidīju, bet viņ� palika nopietns, it kā runa par dziedo�ajām balsīm būtu nelabojamsjfaa:pas*. Viņ� pasniedzās pēc startera auklas roktura

- ���Ļaujiet man. - Paņēmu no viņa rokturi.�Man nav ne mazākās vēlē�anās jūs aizvainot. Varu par to vairs nerunāt.

Noliecos, lai parautu auklu. Negaidot viņa plauksta uzgula man uz pleca.

- ���Es neesmu aizvainots, Nikolas. Neprasu arī, lai jūs man ticat. Gribētos tikai, lai jūs izliekaties ticam. Tā būtu vieglāk.

Savādi gan. Tomēr �is �ests un kāda cita nots viņa balsī, cita izteiksme acīs kliedēja saspringto noskaņu. No vienas puses, es zināju, ka viņ� atkal mēģina mani iznerrot - kā vakar ar spēļu kauliņu. No otras puses, jutu, ka beidzot viņ� ir nedaudz atvildzis. Darbodamies ap motoru, nodomāju, ka tālab vien esmu gatavs uzņemties �o muļķī�a lomu. Galvenais ir patie�ām par tādu nekļūt.

Izbraucām jūrā. Motora rūkoņa traucētu sarunu, tālab es raudzījos ūdenī, kur kādu piecdesmit pēdu dziļumā baloja zemūdens klintsradzes, dāsni nospraustas ar jūras e�u melnajiem bumbuļiem. Kon�isa kreisajā sānā ievēroju divas sen aizdziju�as rētas. Tās atkārtojās uz muguras - acīmredzot lodes bija izgāju�as miesai cauri. Arī labais plecs bija lodes iezīmēts. Jādomā, tā bija piemiņa no reizes, kad viņ� bija nāvei nolemto salinieku vidū. Tā �umot pie laivas stūres, viņ� izskatījās askētiski kalsnējs, līdzīgs Gandijam, bet, tuvojoties Petrokarāvi, Kon�iss piecēlās kājās un mirklī izmainījās. Piespiedis stūri pie iedegu�ā liela, viņ� vadīja laivu prasmīgi kā grieķu zvejnieks; spīvajā saulē aizvadītie gadi bija devu�i viņa ādai tādu pa�u tum�u sarkankoka nokrāsu.

Saliņu veidoja gigantiski konglomerātie�a blāķi; tuvumā tā rādījās daudz iespaidīgāka, nekā raugoties no Fraksosas, biedino�i sve�āds kailu akmeņu haoss. Noenkurojām laivu jardus piecdesmit no krasta, un Kon�iss iedeva man masku un gaisa pievadu. Tolaik Grieķijā tādas lietas vēl nebija pieejamas, es nekad nebiju tās lietojis.

Man priek�ā ritmiski kūla ūdeni Kon�isa peldpleznas. Lēni slīdējām virs zemūdens ainavas, milzīgām akmens �ķilām, starp kurām �audījās vai rāmi dreifēja neskaitāmi zivju pulki. Te bija gan plakanas, sidrabotas zivis, kas līdzinājās cienīgiem ierēdņiem, gan tievas un a�as kā �autras; da�ām grūti bija at�ķirt galvu no astes, ieslēpu�ās akmens spraugās, tās viltīgi glūnēja ar �ķietamo astesgalu. Spo�i zilas zivteles pamira uz vietas, glu�i kā pēc komandas, krā�ņs sarkanmelns bariņ� cēli aizplTvoja garām, tad bikli aizslīdēja zili zaigs. Kon�iss parādīja man kādu zemūdens grotu, iezilu ēnu velvi, ko caurdūra da�as bālas gaismas strēles - glu�i kā transā tur zvārojās varena zivs. Pie saliņas viņa gala akmeņainā ainava aprāvās, strauji ienirstot vilino�ā zilā tumsā. Kon�iss izbāza galvu virs ūdens.

- ���Es atvedī�u laivu. Palieciet �eit.

Lēni peldēju gar krastu. Man piesitās vesels spiets zeltaini pelēku zivte|u, vismaz pāris simtu. Es pagriezos - tās ari, peldēju tālāk -zivis neatpalika ne sprīdi, sekodamas man īsti grieķiskā ziņkārē. Bridi gozējos virs prāvas klints �ķēles, ūdens �eit bija karsts kā vannā. Tad akmeni skāra laivas ēna, un es sekoju tai, līdz Kon�iss norādīja uz dziļu spraugu starp diviem lieliem akmeņiem. Karājos ūdenī kā pums gaisā un vēroju, kā Kon�iss, iesējis mak�ķerauklā baltu lupatiņu, lūko izvilināt no slēpņa astoņkāji, �o slīkoņu ēdāju. Driz no spraugas iztinās lokans tausteklis un saķēra mānekli, tūlīt izlīda ari pārējie. Kon�iss veikli vadināja astoņkāji arvien tuvāk virsmai. Biju mēģinājis to pats un zināju - tas nav tik vienkār�i, kā rādās. Radījums negribīgi, bet spītīgi sekoja ēsmai, viegli grie�oties ap sevi, lunkanie locekļi stiepās un snaikstījās, meklējot, kam piezīsties. Zibenīgs �ebērkļa cirtiens, un tas jau gulēja laivā. Kon�iss pār�ķēla melno maisu un vienā mirklī izgrieza uz otru pusi. Es ierāpos laivā.

- ���Esmu noķēris te vismaz simtu. Jau rīt �eit būs ievācies kāds cits. Un būs tikpat viegli noķerams.

- ���Nabaga radījums.

- ���Kā redzat, nevienam netīk sūrā īstenība. Pat astoņkājis dod priek�roku ilūzijai. - Viņam līdzās gulēja vecs palags, no kura bija noplēsta strēmele �ēsmai�. Atcerējos, ka ir svētdienas rits, īstais bridis paust pamāco�as līdzības. Viņ� atrāva skatienu no mazas, duļķaini brūnas peļķītes laivas dibenā.

- ���Nu, kā jums patika ūdens pasaule?

- ���Pasakaini. Glu�i kā sapnī.

- ���Tāda pati kā �eit, aug�ā. Pirms miljoniem gadu. - Viņ� pastūma glumo ķermeni zem sola. - Kā jums �ķiet, vai viņam ari ir pēcnāves dzīve?

Paskatījos uz gļomaino masu, tad pacēlu acis un sastapu viņa sausno smaidiņu. Ko�ā cepurīte bija nedaudz no�ķiebusies, un viņ� atgādināja Pikaso, kas tēlo Gandiju, kas savukārt tēlo rūdītu jūras laupītāju.

Kon�iss iedarbināja motoru, un laiva strauji uzņēma gaitu. Iedomājos par Mamu, Nēv�apelu un pa�ūpoju galvu. Viņ� pamāja un norādīja uz balto audekla gabalu. Pat baltie zobi likās neīsti, pārāk līdzeni un spo�i �ilbajā saules gaismā. Muļķība it bie�i ir letāla, viņ� gribēja teikt un veltīja man zīmīgu skatienu - man bija pieticis prāta palikt dzīvam.

Galerijas spirgtajā pavēnī mūs gaidīja vienkār�s grieķu

ēdiens: kazas siers un zaļo piparu salāti ar olu. Visa apkārt

ne bija pamirusi zem svelmes sloga, vien cikādes kā parasti �īgāja starp priedēm. Atceļā es atkal lūkoju kaut ko izdibināt, it kā starp citu ievaicājos par Leverjē. Mirkli vilcinājies, Kon�iss pa�ķielēja uz mani tēlotā nopietnībā, aiz kuras vīda ironiska vīpsna.

- Vai to jums māca Oksfordā? Lasīt grāmatu no beigām?

Pasmīnēju un nodūru acis. �ī atbilde gan neapmierināja manu ziņkāri, toties iezīmēja jaunu pavērsienu, nākamo gājienu mūsu spēlē. Turklāt īpa�ā aplinkus manierē, ar kuru jau sāku aprast, tika norādīts, ka man pietiek prāta smalkuma, lai �o spēli pieņemtu. Tas glaimoja, lai gan zināju, ka vecākā paaudze kop� laika gala izmanto �o viltību savos centienos vadīt jaunos. Tā reizēm pievil nodrāzts, bet prasmīgi lietots literārs paņēmiens.

Pie azaida runājām par zemūdens pasauli. Viņam tā bija kā nebeidzams akrostihs, alķīmiķa laboratorija, kur katrai lietai ir maģiska nozīme, sava vēsture, kura jāat�ķetina un jāizzina. Dabas zinātnēm viņ� pie�ķīra īpa�u nozīmi un poētismu, tā nebija nedz nodarbe skautu vadoņiem, nedz viela Punch* atpaliku�ajiem jociņiem.

Maltīte bija galā, un viņ� piecēlās, lai dotos pēcpusdienas atpūtā.

~ Tiksimies pie tējas. Ko jūs tagad darīsiet?

Satīriski humoristisks prokonservatīva virziena �urnāls Anglijā.

At�ķīru vecu Times numuru, ko biju nolicis pa rokai. Saudzīgi ielikts starp lapām gulēja viņa dotais XVII gadsimta sacerējums.

- ���Vēl neesat to izlasījis? - viņ� �ķita izbrīnīts.

- ���Tūlīt ķer�os klāt.

- ���Labi. Tas ir to vērts.

Pametis ar roku, viņ� iegāja mājā. Es �ķērsoju grantsstrēli un lēnā garā kājoju cauri priedainei austrumu virzienā. Lēzena nogāze veda kalnup, tad nokalnis, pēc kādiem simt jardiem māju aizsedza neliels klintsvalnis. Manā priek�ā pavērās dziļa, ar oleandriem un dzelk�ņotiem krūmiem pieaugusi grava, kas krauji nolaidās līdz pat villas liedagam. Nosēdies zemē un atslējies pret koka stumbru, at�ķīru bro�ūru. Tajā bija apkopotas kāda Roberta Fulksa grēksūdzes, vēstules un lūgsnas, publicētas jau pēc viņa nāves. Vikārs Stentonleisijā, �rop�īras grāfistē, viņ� bija visnotaļ izglītots cilvēks, divu bērnu tēvs. Ta�u 1677. gadā vikārs pavedināja kādu mazgadīgu meiteni, un �ī sakara rezultātā radās bērns. Bērnu viņ� nogalināja un tika notiesāts uz nāvi.

Lieliska, sulīga valoda, kādā rakstīja piims Draidena*, XVII gadsimta vidū. Fulkss teicās �aizsniedzis bezdievības kalngalus�, vienlaikus apzinoties, ka �mācītājs ir tautas spieģelis�. �Jel iznīdējat nezvēru,� - �is izmisuma vaids noslāpa nāvinieka kameras biezajās sienās. �Likuma acīs es esmu miris,� viņ� bezcerībā atzina, bet attiecībā uz meiteni noliedza, ka lūkojis �novest to uz neceļiem tikko deviņus gadus vecu�, jo �tie ir nāvei lemta vīra vārdi - viņas acis bij� redzīgas un rokas rīcīgas, tās līdzēja visā, kas nodarīts�.

Grāmatiņā bija kādas �etrdesmit lappuses - izlai�ot lūgsnas, es pusstundā tiku ar to galā. Kon�isam bija taisnība: �is sacerējums bija iespaidīgāks par jebkuru vēsturisku romānu - dzīvs, pārliecino�s, cilvēcīgs. Atgūlos uz muguras un cauri zaru me�ģim raudzījos debesīs. Cik savādi, ka �ī sendienu Anglijas drumsla atceļojusi uz Grieķiju, uz �o tālo salu, un guļ man līdzās uz skuju klātās pagānu zemes. Aizvēru acis un vēroju dzeltainos lāsumus, kas peldēja un mijās acu priek�ā. Tad es iemigu.

Pēc laiciņa pamodos un, nepace|ot galvu, ieskatījos pulkstenī. Bija pagājusi pusstunda. Vēl brīdi pasnauduļoju, tad pieslējos sēdus.

Ieraudzīju viņu gravas otrā krastā, kādu septiņdesmit jardu attālumā. Viņ� stāvēja biezā, tintes zaļā ēnā zem kuplas ceratonijas24, aptuveni vienā līmenī ar mani. Pietrausos kājās neziņā, ko darīt: kliegt, aplaudēt, izbīties vai smieties, bet biju tik apstulbis, ka spēju tikai stāvēt un stingi blenzt. Vīra ģērbs bija visnotaļ melns: tāds kā gar� svārks, apmetnis, augsta cepure un garas zeķes. Melnas kurpes ar alvas sprādzēm. Gari, tum�i mati. Melnumu atdzīvināja tikai divas baltas lentes un stūraina me�ģīņu apkakle. Viņ� stāvēja tur pavēnī, īsts Rembranta tēls, tik neticami autentisks un tik neiederīgs laikā un vietā - smagnējs, svinīgi drūms vīrs ar sarkanēju seju. Roberts Fulkss.

Aplaidu skatu visriņķī, gatavs kaut kur tuvumā ieraudzīt arī Kon�isu. Neieraudzīju. Melnais cilvēks nekustīgs nolūkojās manī pāri saules pielietajai gravai. Tad no ēnas iznira vēl viens stāvs -gadus �etrpadsmit veca meitene bālu seju, garā, tum�brūnā kleitā. Ari viņai bija gari mati, pa�ā pakausī turējās cie�i piegulo�a purpura micīte. Nostājusies vīrietim blakus, viņa pagrieza galvu manu pusi. Meitene bija daudz mazāka, sniedzās viņam tikko līdz azotei. Kādu pusminūti mēs tā stāvējām, cie�i raugoties viens otrā. Tad es ievilku sejā smaidu un pacēlu roku sveicienam. Nekādas reakcijas. Pagāju jardus desmit uz priek�u un nostājos saulē pie pa�as kraujas malas.

- Laba diena, - sveicināju viņus grieķu valodā. - Ko jūs tur darāt? - Tad vēlreiz: - Ti kariete?

Tie divi neatbildēja, tikai stāvēja un skatījās manī - vīrietis ar tādu kā slēptu nepatiku, meitene vienaldzīgi. Viegls brīzes pūtiens saķēra un kā brūnu karogu uzplandīja viņas tērpa stērbeli.

Iedomājos Henriju D�eimsu. Arī Kon�iss bija atklājis, ka skrūve var izdarīt vēl vienu apgriezienu25. Atcerējos mūsu sarunu par literatūru, viņa frāzi: �Vārdi ir domāti tam, lai paustu faktus. Nevis fantāzijas.� Un viņam nebija neērti to teikt!

Es vēlreiz pametu acis uz mājas pusi, gaidot parādāmies Kon�isu. Bet mēs joprojām bijām vieni - pārītis zaļajā pavēnī un es ar savu smaidiņu, kas kjuva arvien muļķīgāks. Meitene pievirzījās vīrietim tuvāk, viņa roka smagi un valdonīgi uzgula tās plecam. Likās, ka viņi gaida manu tālāko rīcību. Vārdi bija bezspēcīgi, vajadzēja tikt viņiem klāt, gravas otrā krastā. Nopētīju tās aug�galu. Vēl vismaz simt jardu nebija ko domāt tikt tai pāri, tālāk stāvums rādījās lēzenāks. Ar �estu paskaidroju, ko taisos darīt, un devos aug�up gar kraujas malu. Vēl un vēlreiz atskatījos uz mēmo pāri koka atēnā. Pagriezu�i galvas, tie vēroja mani ejam, līdz starp mums izauga kāds kraujas izcilnis. Es laidos teciņus.

Beidzot atradu vietu, kur otra mala bija daudzmaz pieejama, izplēsos cauri ērk�ķotajam briksnim un skrēju tālāk. Nedaudz lejāk iznira ceratonija, un jau pēc pāris sekundēm es stāvēju uz pērno aug|u klāja. Ne vairāk kā minūte bija pagājusi kop� brī�a, kad viņus aizsedza klintsradze, bet te neviena nebija. Palūkojos uz vietu, kur biju gulējis. Uz izbaloju�ā skuju paklāja izcēlās grāmatiņas pelēkais taisnstūris un Times sarkanā apmala. Apgāju kokam apkārt un aizstaigāju līdz drā�u aiz�ogam, kas stiepās starp kokiem virs stāva kraujuma, iezīmējot Burāni austrumu robe�u. Lejā, neliela olīvu pulciņa ieskautas, nevainīgi baltas tupēja zvejnieku mājeles. Satraukts un apjucis atgriezos-pie koka. Pa gravas malu nogāju līdz klints virsotnei, kas slējās virs Burāni liedaga. Gana bieza, krūmu saauga �eit tomēr nespētu noslēpt pieaugu�u cilvēku, ja vien tas nebūtu glu�i pieplacis pie zemes. Un es nespēju iedomāties �o impozanto vīru guļam knūpus krūmu aizsegā.

Mājas pusē ieskanējās zvaniņ�, notink�ķēja trīs reizes un apklusa. Ieskatījos pulkstenī: tējas laiks. Skaņa atkārtojās: divi īsi piesitieni, viens garāks. Apķēros, ka tas pa zilbēm skandē manu vārdu.

Man laikam pienācās just bailes. Bet baiļu nebija, tikai apjukums un ziņkāre. Kā vīrietis, tā meitene ar pienbālo seju neap�aubāmi izskatījās pēc angļiem, katrā ziņā bija skaidrs, ka tie nav �ejienie�i. Tātad viņi ir speciāli �urp atgādāti, un visu laiku tepat kaut kur slēpās, gaidot, kad izlasī�u Fulksa grēksūdzi. Tas,

ka iemigu, turklāt pa�ā gravas malā, krietni atviegloja viņu uzdevumu. Bet tā bija tīrā sagadī�anās. Un vēl - kā Kon�iss pamanījās turēt tos pa rokai, turklāt slepus? Un kur viņi nozuda?

Bridi ļāvu savam prātam aizklīst citā dimensijā, kur mīt gari un visa manas dzīves pieredze kļūst pilnīgi bezpalīdzīga. Bet visās �ajās �mistiskajās� parādībās bija kaut kas pārlieku taustāms, īpa�i gai�ā dienas laikā nepārliecino�s. Likās bezmaz, ka Kon�iss negrib, lai es patiesi noticētu to pārdabiskajai būtībai � to apliecināja ari viņa savādais, mulsino�ais padoms izlikties ticam, tā bū�ot �vieglāk�. Kāpēc tie�i �vieglāk�? Tā varētu būt interesantāk, no manas puses taktiskāk, bet vārds �vieglāk� lika domāt, ka mani gaida kāds smags pārbaudījums.

Pilnīgā neizpratnē stāvēju prie�u ielokā, tad pasmaidīju. Biju nonācis ekscentriska veca vīra fantāziju varā, tas nu bija skaidrs. Kāpēc viņ� tās loloja un tik ērmotā veidā izspēlēja, vēl jo vairāk -kāpēc tie�i man bija tas gods būt par �īs izrādes vienīgo skatītāju, palika noslēpums. Katrā ziņā tas bija kaut kas tik unikāls, ka būtu pēdējā muļķība izvairīties vai visu sabojāt, izrādot nepacietību vai humora trūkumu.

Vēlreiz �ķērsojis gravu, es pacēlu grāmatiņu un �urnālu. Pāri plecam atskatījos uz tum�o, noslēpuma skarto koku un nevil�us , sajutu baiļu vēsos pirkstus. Bet tās nebija bailes no pārdabiskā, drizāk mani biedēja nezināmais un neizprotamais.

Tuvojoties galerijai, kur jau vīdēja Kon�isa mugura, es izlēmu, kā man �oreiz reaģēt vai, pareizāk sakot, nereaģēt.

Man pienākot, viņ� pagriezās. - Kā labi atpūtāties?

- ���Ļoti labi, paldies.

- ���Vai izlasījāt Fulksu?

- ���Jā gan. Jums taisnība - tas tie�ām ir daudz saisto�āks par jebkuru vēsturisku romānu. - Viņa vaibsti bija pilnīgi nejutīgi pret manu ironiju. � Lielais paldies. - Noliku grāmatu uz galda.

Vairāk neko neteicu, un viņ� klusēdams ielēja man tēju.

Pats namatēvs jau bija tēju padzēris un devās iek�ā pie klavihorda. Klausījos viņa spēli un domāju. �īs mistifikācijas acīmredzot bija iecerētas tā, lai pēc kārtas iedarbotos uz visām maņām:

pagāju�onakt - uz redzi, dzirdi un o�u, bet �odien - tikai uz redzi. Gar�a dro�i vien tika atmesta, bet tauste� muļķīgi būtu prasīt, pat lai izliekos ticam, ka taustāma lieta var būt pārdabiska. Un kāds tam visam sakars ar �ceļo�anu uz citām pasaulēm�? Vismaz viens nu bija skaidrs - kālab viņu satrauca tas, cik daudz esmu dzirdējis no Mitforda un Leveijē. Arī uz viņiem Kon�iss bija izmēģinājis savas ērmīgās atrakcijas un pēcāk nozvērinājis klusēt.

Kad viņ� beidza spēlēt, gājām laistīt sakņu dārzu. Ūdeni ņēmām aiz Marijas namiņa, kur zemē bija ieraktas vairākas cisternas ar gariem kakliem. Kad stādi bija padzirdīti, mēs nosēdāmies uz soliņa pie Priāpa lapenes; visapkārt garoja miklas zemes un dārzāju smar�a, tik sve�āda Grieķijas vasarai. Kon�iss izpildīja savus elpo�anas vingrinājumus, kas acīmredzot ari bija viens no viņa dzīves rituāliem. Tad viņ� pasmaidīja un atgriezās pie tēmas, ko bija skāris jau vakar.

- ���Pastāstiet man par to meiteni. - Tā bija drīzāk pavēle, nevis lūgums, vai ari viņ� nepieļāva iespēju, ka varu vēlreiz to noraidīt.

- ���Tur patiesi nav ko stāstīt.

- ���Viņa jūs pameta.

- ���Nē, ne glu�i. Ne jau viņa. Pametu es.

- ���Un nu jūs gribētu?�

- ���Viss jau ir cauri. Viss jau par vēlu.

- ���Jūs runājat kā Adonīds. Vai ari jums par to tika uzrīdīts nikns zvērs?26

Bridi vilcinājies, iz�ķīros. Gribēju visu izstāstīt, jau kop� uzzināju, ka viņ� studējis medicīnu; varbūt viņ� vismaz beigs ironizēt par manu pesimismu.

- ���Jā, varētu teikt arī tā. - Viņ� ar interesi mani uzlūkoja. -Tikai tā bija slimība. �oziem Atēnās saķēru sifilisu. - Viņ� arvien lūkojās manī, nebilzdams ne vārda. - Tagad jau viss kārtībā. Domāju, ka esmu izārstēts.

- ���Kas noteica �o diagnozi?

- ���Doktors Pataresku. Tepat ciematā.

- ���Pasakiet man simptomus.

- ���Viņa diagnozi apstiprināja Atēnu klīnika.

- ���Par to es ne�aubos, - viņ� sausi noteica, un es nojautu viņa domu. - Kādi tad bija simptomi?

Pēdīgi viņ� iztincināja visu, visos sīkumos.

- ���Tā jau es domāju. Mīkstais �ankrs.

- ���Mīkstais �ankrs?

- ���Viens no �ankra paveidiem. Ulcus molle. Veneriska slimība, visai izplatīta Vidusjūras valstīs. Nepatīkama, bet glu�i nekaitīga. Labākās zāles ir tīrs ūdens un ziepes.

- ���Tad kāda velna pēc�

Kon�iss paberzēja īk�ķi pret rādītājpirkstu parastajā grieķu �estā, kas apzīmē naudu, naudu un pērkamību.

- ���Jūs ta�u maksājāt?

- ���Jā. Par to deficīto penicilīnu.

- ���Mjā, ko nu vairs padarīsi.

-Es varu iesūdzēt tiesā to kretīnisko klīniku!

- ���Un kā pierādīsiet, ka tas nebija sifiliss?

- ���Jūs gribat teikt, ka Pataresku�

-Esneko negribu teikt. Viņ� rīkojās pēc visiem priek�rakstiem. Analīze nepiecie�ama jebkurā gadījumā. � Izskatījās gandrīz, ka Kon�iss ir viņu pusē. Viegli paraustīja plecus, sak, tāda nu ir tā pasaule.

- ���Viņ� ta�u varēja mani brīdināt.

- ���Varbūt viņam likās svarīgāk bridināt jūs no pērkamas mīlas. Nevis no pērkamas sirdsapziņas.

- ���Ak Kungs!

Spēj� atvieglojums cēlās manī vienlaikus ar dusmām - biju vesels, bet nelietīgi apkrāpts.

Pēc brī�a Kon�iss ieteicās: - Ja tas ari būtu sifiliss - kālab nevarat atgriezties pie savas meitenes?

- ���Tas nav tik vienkār�i.

- ���Tas nekad nav vienkār�i.

Kon�isa vakarējās atklātības mudināts, es negribīgi un visai nesakarīgi pastāstīju par Alisonu. Un kārtējo reizi jutu: �o interesi izraisa nevis patiesas simpātijas, bet pārlieka, neizprotama ziņkāre. Teicu, ka nesen atkal viņai aizrakstīju.

- ���Un ja viņa neatbildēs?

Paraustīju plecus. - Neatbildēs jau arī.

- ���Jūs ta�u domājat par viņu, gribat redzēt - jums jāraksta vēl un vēl. - Nevil�us pasmaidīju par viņa entuziasmu. - Jūs ļaujat visu gadījuma varai. Bet tas ir kā jūrā - nekustinot rokas, kājas, var noiet dibenā. - Viņ� sapurināja mani aiz pleca. � Peldiet ta�u!

- ���Var jau peldēt. Bet uz kurieni?

- ���Pie meitenes, protams. Jūs sakāt, ka viņa jūs izprot, redz jums cauri. Tas jau ir daudz.

Es neatbildēju. Ko�s dzeltenmelns tauriņ� plīvoja ap bugenvi-liem, kas ieskāva lapeni; medu neatradis, tas aizplandīja starp kokiem. Paurbīju ar kāju celiņa granti.

- ���Godīgi runājot, es nemaz īsti nezinu, kas ir mīlestība. Ja pieņem, ka tas ir kas vairāk par seksu. Tā vai citādi mani �is �vairāk� maz interesē.

- ���Tīrais posts ar jums, mīļo cilvēk. Jūs esat tik pesimistisks, jau visā vīlies.

- ���Vēl nesen biju visai godkārīgs. Ja es būtu turklāt arī akls, �ī vil�anās laikam būtu izpalikusi. - Uzlūkoju Kon�isu. - Ne jau es viens tāds esmu. Tāds laikmets. Tāda paaudze. Mēs visi tā jūtamies.

- ���Tagad, kad rit di�ākais apgaismības laikmets �īs zemes vēsturē? Kad pēdējos piecdesmit gados esam izrāpu�ies no neziņas tumsas vairāk nekā iepriek� piecos miljonos?

- ���Jā, Nēv�apela ir tam spilgts piemērs. Hirosima.

- ���Bet mēs abi? Mēs ta�u dzīvojam, mēs arī esam �ī fantastiskā laikmeta �ūniņas. Mēs neesam iznīcināti, pat pa�i neko neesam iznīcināju�i.

- ���Kā zināms, cilvēks nav vientuļa sala27.

- ���Pē! Muļķības! Ikviens no mums ir kā sala. Savādāk mēs jau sen būtu sajuku�i prātā. Protams, starp salām kursē kuģi, lidma�īnas, ir ari telefons, radio un kas viss vēl ne. Un tomēr tās ir salas. Salas, kas jebkuru bridi var nogrimt, nozust uz visiem laikiem. Bet jūsu sala nav nogrimusi. Nu, nevar ta�u būt tāds pesimists! Tas ir neiespējami.

- ���Diem�ēl nav vis.

- ���Nāciet man līdzi! - Viņ� pietrūkās kājās, it kā dārga būtu katra minūte. - Nāciet! Es parādī�u jums īsto dzīves noslēpumu. Nāciet ta�u! - Kon�iss strauji devās uz galerijas pusi. Uzkāpām otrajā stāvā. Viņ� izstūma mani uz terases.

- ���Ejiet, sēdieties pie galda! Ar muguru pret sauli.

Pēc minūtes viņ� jau nāca, nesot kaut ko smagu, ievīstītu baltā dvielī. Rūpīgi novietoja to galda vidū. Ieturējis pauzi un pārliecinājies, vai skatos, viņ� svinīgi norāva pārsegu. Skatienam atklājās akmens galva, vīrie�a vai sievietes - grūti pateikt; deguns tai bija nolūzis, ar lenti apņemtie mati brīvi krita abpus galvai. Ta�u galvenais bija sejas izteiksme, uzvaro�ais smaids, kas varētu likties pa�apmierināts, ja nepaustu tik daudz filosofiskas, labestīgas ironijas. Smaidīja ari austrumnieciski ieslīpās acis - Kon�iss uzsvēra to, aizklājot ar roku tēla muti. Lūpu daiļais liekums glabāja mū�senu prieku un prāta smalkumu.

-Lūk, patiesība! Nevis sirpis un āmurs. Vai zvaigznes un svītras*. Nedz krusts, nedz saule, nedz zelts. Nedz iņs un jans. Bet �is smaids.

- ���Tā nāk no Kiklādu salām, vai ne?

- ���Nav svarigi, no kurienes tā nāk. Ieskatieties! Ieskatieties tai acīs!

Viņam bija taisnība. Mazajā, saules apspīdētajā lietiņā jautās kāds augstāks spēks vai drīzāk apziņa par tā klātbūtni sevī. Absolūta ziņa. Ilgāk tajā noraugoties, sāku apjaust arī ko citu.

- ����ajā smaidā ir kaut kas nesaudzīgs.

- ���Nesaudzīgs? - Viņ� nostājās aiz mana krēsla un brīdi vēroja to pāri manai galvai. - Tā ir patiesība. Patiesība vienmēr ir nesaudzīga. Gan tikai ārēji � ne pēc būtības un nozīmes.

- ���Sakiet tomēr - no kurienes tā nāk?

- ���No Didimas. Mazāzijā.

- ���Un cik tā veca?

- ���Se�i vai septiņi gadsimti pirms Kristus.

- ���Interesanti, vai �ī galviņa tāpat smaidītu, ja zinātu par Osven-cimu.

�Jā. Viņi ir miru�i, bet tāpēc mēs jo asāk izjūtam savu dzīvtbu. Zvaigznes eksplodē un tūksto�iem pa�auju iet bojā, un mēs jo skaidrāk apzināmies, ka mūsu pasaule vēl pastāv. Tā ir �ī smaida būtība: tas, kas varētu nebūt, tomēr ir. Kad es mir�u, gribu, lai tā stāvētu man pie gultas. Tā būs pēdējā seja, ko gribē�u redzēt.

Akmens galva vēroja mūs, mēs - viņu; spītīgi neizdibināma, tā raudzījās ar vēlīgu pa�apziņu. Piepe�i apķēros, ka ari Kon�iss palaikam lieto �ādu smaidu, it kā būtu to iemēģinājis, skatoties oriģinālā. Reizē atjautu, kas man tajā nepatīk. Smaida savdabīgo ironiju noteica apziņa, ka tā īpa�niekam zināms kas īpa�s, citiem nepieejams. Pacēlu acis uz Kon�isu un sapratu, ka man taisnība.

1

Galvenais ir uztveri būtību, (fran�u vai.)

2

Epigrāfs E. M. Forstera romānam �Hovardenda�.

3

Rets putns (latiņu vai.) - kaut kas ļoti reti sastopams, �baltā vārna�.

4

Leopolds Godovskis (1870-1938) - ievērojams polu pianists un mūzikas pedagogs.

5

Pianisti karnevāla tērpos, (fran�u vai.)

6

Par to kādu citu reizi, (fran�u vai.)

7

Georgs Seferis (1900-71) - ievērojams grieķu dzejnieks, Nobela prēmijas laureāts.

8

Arnolds Dolme�s (1858-1940) - komponists, izpildītājs, pedagogs, mūzikas instrumentu meistars.

9

Skaņdarbu antoloģija taustiņinjtrumentiem, ko XVII gs.sākumā sastādīja Frensiss Trigjēns. Vērd�inels - stīgu taustiņisntruments, klavesīna paveida angliskais nosaukums.

10

TuanoArbo (1519-1595)-fran�u garīdznieks, kura darbs �Orche-sographie� ir svarīgākais avots 16. gs. dejas mākslas izpētē; D�irolamo Freskobaldi (1583-1643) - itāļu komponists un ērģelnieks; J. J. Frobergers (1616-1667) - vācu komponists, ērģelnieks, Freskobaldi skolnieks.

11

Angļu mākslinieku un rakstnieku grupa XIXgs. otrajā pusē. Daiļradei raksturīgs romantisms, kas balstās uz viduslaiku un agrās renesanses (pirms Rafaēla) tradīcijām.

12

Parīzes dzīve, (fran�u vai.)

13

Karaliskās Operas otrs nosaukums.

14

Ievērojami Vācijas, Lielbritānijas un Francijas militārie darbinieki Pirmā pasaules kara laikā.

15

�eit: iznīcino�s gājiens, (fran�u vai.)

16

I-3M

17

Nāves deja. (vācu vai.)

18

Britu armijas pulks, savulaik izveidots no skotu sludinātāja R. Ka-merona piekritējiem.

19

Trinitrofenols, ko 1. pasaules kara laikā lietoja kā sprāgstvielu.

20

Tautību grupa centrālajā un dienvidrietumu Nepālā.

21

Dzīvības delīrijs, (latīņu vai.)

22

Pazīstamakareivju dziesma, īpa�i populāra I. pasaules kara laikā (Tipperary, apgabals Īrijā).

23

D�ons Draidens (1631-1700) - angļu rakstnieks, viens no angļu klasicisma pamatlicējiem.

24

Vidusjūras valstīs sastopami koki ar mū�zaļām, plūksnainām lapām un uzturā lietojamām pākstīm.

25

Alūzija uz Henrija D�eimsu romānu �Skrūves apgrieziens�.

26

Sengrieķu dievs; Artemīda greizsirdībā uz Afrodīti uzsūtīja skaistajam jauneklim me�a kuili, kas viņu nāvīgi ievainoja.

27

Pazīstams angļu dzejnieka D�ona Donna (1572-1631) izteikums.

ASV karogs.

Zvaig�ņota tumsa pletās pār māju, me�u un jūru; vakariņu galds bija nokopts, lampa izdzēsta. Es jau zvilnēju guļam-krēslā. Kon�iss |āva, lai nakts mūs nemanot ietin, ieņem sevī, līdz laiks �ķiet stājies, un atkal aizrāva mani gadu desmitiem tālā pagātnē.

- Bija 1915. gada aprilis. Līdz Anglijai es tiku bez problēmām, bet pilnīgi nezināju, ko darit tālāk. Vajadzēja kaut kā sevi attaisnot. Deviņpadsmit gadu vecumā cilvēku vēl neapmierina tīri instinktīva rīcība, tā prasa motivāciju, attaisnojumu. Māte, mani ieraugot, zaudēja samaņu. Pirmo un vienīgo reizi redzēju sava tēva asaras. Iepriek� biju apņēmies teikt visu patiesību. Man likās, ka nespēju viņiem melot. Bet tad, skatot viņus vaigu vaigā� varbūt tā bija tīrākā gļēvulība, nemāku teikt. Ta�u ir patiesības, kas kļūst īpa�i ne�ēlīgas to cilvēku priek�ā, kam tās sakāmas. Tā es sastāstīju, ka man kritusi laimīgā loze, esmu atlaists atvaļinājumā un tagad, kad kapteinis Montegjū kritis, atgriezī�os savā bataljonā. Reiz sācis, melsu kā apsēsts, bagātīgi garnēti, mani meli pārauga jebkuru nepiecie�amību. Izdomāju jaunu Nēv�apelas kauju, it kā īstā nebūtu bijusi gana baiga. Teicu pat, ka esmu izvirzīts paaugstinājumam.

Sākumā viss gāja gludi. Divas dienas vēlāk pienāca oficiāls paziņojums, ka esmu pazudis bez vēsts, acīmredzot kritis kaujā, �ādas kļūmes gadījās pietiekami bie�i, lai neradītu nekādas aizdomas. Vēstule tika svinīgi saplēsta.

Un tad vēl Lilija. Iespējams, mana prombūtne bija ļāvusi viņai tikt skaidrībā par savām jūtām. Katrā ziņā es vairs nevarēju sūdzēties, ka esmu viņai kā brālis. Ziniet, Nikolas, lai kādu postu �is kar� bija atnesis, tas līdzēja izskaust slimīgo klīrību vīrie�a un sievietes attiecībās. Pirmo reizi kop� gadsimta sākuma sieviete atskārta, ka vīrietim nav vajadzīga �ķīsta mūķene, godprātības paraugs, tam vajadzīga cilvēciska, dzīva būtne. Es nesaku, ka Lilijas atturība bija pilnīgi zudusi un viņa. daudz nedomājot, man atdevās. Bet viņa deva man tik, cik varēja dot. Tās stundas, ko aizvadījām divatā� tās deva man spēku sadzīvot ar saviem meliem, reizē padarot tos vēl briesmīgākus. Mani arvien urdīja vēlme viņai visu izstāstīt, atklāties, pirms esmu nonācis likuma rokās. Atgrie�oties mājās, ikreiz domāju, ka mani sagaidīs policija. Un tēva dusmas. Un -pats (aunākais - Lilijas skatiens. Es vairījos runāt ar viņu par karu. Viņa pa savam saprata manu nervozitāti un, dziļi aizkustināta, dāvāja man bezgalīgu maigumu. Sirds siltumu. Piesūcos viņas mīlestībai kāri kā dēle. Kāri un jutekliski. Lilija bija izaugusi par ļoti skaistu jaunu sievieti.

Kādu dienu mēs devāmies pastaigā pa me�u - nu vairs neatceros, kā to vietu sauca, bet, ņemot vērā pilsētas tuvumu, tā bija visai skaista un vientulīga. Cik atminos, Londonas ziemeļu pusē, netālu no Bāmelas.

Mēs gulējām zālē un skūpstījāmies. Jums tas laikam �ķiet smieklīgi. Jā, mēs gulējām un skūpstījāmies. Un tikai. Jūs piedāvājat viens otram savus ķermeņus, spēlējaties ar tiem, dodat un iegūstat tos tik viegli, kā mēs nekad nespējām. Bet ziniet, tam ir sava cena ~ jums liegta vesela pasaule, kur mīt brīnumainas, smalkas izjūtas. Jā. izmirst ne vien dzīvnieku sugas, bet veselas izjūtu kategorijas. Gudrs cilvēks nekad neno�ēlos savus priek�te�us par to, kas tiem bijis liegts. Drīzāk sevi - par to, kas tiem bijis dots un tagad neatgūstams.

Todien Lilija paziņoja, ka grib ar mani apprecēties. Ja vajadzīgs, ar speciālu atļauju un pat bez vecāku piekri�anas, tā, lai līdz manai aizbrauk�anai mēs būtu vienoti ne vien dvēselē, ja drikstu lietot �o vārdu - nu, teiksim, garīgi bet ari miesā. Es karsti vēlējos viņu iegūt, būt saistīts ar viņu. Bet mans drausmīgais noslēpums arvien gulēja starp mums kā zobens starp Tristanu un Izoldi. Tā �ai bezgrēcīgajā vidē, starp puķēm, purniem un kokiem, man nācās izrādīt melīgu cēlprātību. Teicu, ka mani var nogalināt, tālab nevaru pieņemt �o upuri. Kā citādi es varēju viņu atraidīt? Lilija centās mani pārliecināt. Raudāja. Manas stomīgās atrunas rādījās viņai daudz cildenākas, nekā patiesībā bija. Vispēdīgi viņa paziņoja: �Lai kas ari notiktu, es nekad neprecē�u nevienu citu. Tikai tevi.� Grūti jums izstāstīt, cik svinīgi un nopietni, ar kādu neviltotu pa�aizliedzību tas tika teikts - �ī spēja nesavtīgi dāvāt sevi arī ir viens no pagātnes zudu�ajiem brīnumiem.

Kon�iss aprāvās uz bridi kā cejinieks, kas nonācis kraujas malā. Varbūt tā bija tikai daiļrunīga pauze, bet �ķita, pat zvaigznes, pati nakts sastingusi gaidās, it kā �is monologs, vēstījums vai dzīves stāsts izteiktu visa pastāvo�ā būtību un pats Visums būtu pakārtots �im stāstam, nevis otrādi.

- Gāja uz beigām mana �atvaļinājuma� otrā un beidzamā nedēļa. Man nebija nekāda konkrēta plāna vai, pareizāk sakot, to bija desmitiem, kas ir vēl ļaunāk. Brī�iem es pat apsvēru iespēju atgriezties Francijā. Bet ik reizi atcerējos rēgainos dzeltenos stāvus, kas, kā skurbulī zvārodamies, iznira no dūmu vāla� Biju centies izlikties akls, bet nespēju; tagad zināju, ko nozīmē kar� un kāda ir dzīvības vērtē.

Tā es apvilku formas tērpu un ļāvu, lai tēvs, māte un Lilija pavada mani uz Viktorijas staciju. Teicu, ka man jāpiesakās kara nometnē netālu no Duvras. Vilciens bija pilns kareivju, un man atkal uzklupa kara pārvarigā klātbūtne, eiropie�u nejēdzīgā nāves dziņa. Izkāpu kādā pilsētiņā Kentas grāfistē. Vairākas dienas nonīku vietējā viesnīcā kopā ar iebrauku�iem komersantiem. Mani pārņēma pilnīga bezcerība. Un bezmērķība. No kara nevarēja aizbēgt, nevarēja noslēpties, tas mācās virsū ik uz soļa. Pēdīgi atgriezos Londonā, pie vienīgā cilvēka, kur varēju cerēt uz patvērumu, - pie sava vectēva jeb pareizāk, mātes tēvo�a. Viņ� mīlēja mani kā savu radabēmu, turklāt viņ� bija grieķis, kam ģimeniskums arvien stāv pāri citiem principiem. Viņ� mani uzklausīja, tad piecēlās un pienāca klāt. Zināju, ko viņ� darīs. Viņ� iesita man pa seju, iesita stipri, tik stipri, ka es līdz �im atceros, kā tas sāpēja. Un noteica: �Lūk, ko es par to domāju.�

Bet es zināju ari to, ko viņ� noklusēja: �Es tevi nelaimē neatstā�u.� Opappous bija neganti nikns, visas iespējamās grieķu lamas nāca pār manu galvu. Bet nepadzina mani. Varbūt tādēļ, ka teicu viņam: pat ja es atgriezī�os, mani no�aus kā dezertieri. Nākamajā dienā viņ� devās pie manas mātes. Domāju, ka viņai tika piedāvāta izvēle: dot priek�roku mātes vai pilsoņa pienākumam. Māte ieradās pie manis, un viņas mēmais pārmetums bija vēl ļaunāks par vecā vīra dusmām. Labi zināju, kas viņai būtu jāizcie�, ja mans tēvs uzzinātu patiesību. Pēdīgi viņi izlēma aizgādāt mani projām, pie mūsu radiem Argentīnā. Par laimi, vectēvam bija gan nauda, gan vajadzīgie sakari. Viss tika nokārtots, aizceļo�anas diena nolikta.

Tris nedēļas kvemēju vectēva mājā, nedrīkstot nekur rādīties. Mani plosīja tādas bailes, tāds riebums pret sevi, ka vairākkārt biju gatavs iet un nodot sevi likuma rokās. Visvairāk mocīja doma par Liliju. Biju solījies rakstīt viņai katru dienu. Tagad, protams, solījums palika nepildīts. Man nerūpēja, ko par mani domā citi. Bet viņai vajadzēja zināt, vajadzēja saprast, ka es esmu pilnīgi normāls, tā ir visa pārējā pasaule, kas piepe�i zaudējusi prātu. Cerēju uz to, ka dabas dotā sapratne ņems virsroku pār sabiedrības iepotētajiem priek�statiem - ir cilvēki ar nemaldīgu morālu instinktu, kas ļauj tiem mirklī izvērtēt jebkuru ētisku problēmu; tā indie�u zemnieks da�kārt prātā veic īstus matemātikas brīnumdarbus. Lilija bija tie�i tāds cilvēks, un es izmisīgi tiecos pēc viņas izpratnes.

Kādu vakaru es vairs nespēju to ciest. Atstāju savu slēptuvi un aizlavījos līdz Sentd�onsvudai. Zināju, ka Lilija atgriezīsies no tuvējā draudzes saieta nama - reizi nedē|ā tur pulcējās sievietes, �uva un adīja armijas vajadzībām. De�ūrēju uz ielas, pa kuru viņai vajadzēja iet. Bija rēna maija novakare. Man paveicās: viņa nāca viena. Negaidot iznācu no pavārtes un nostājos ceļā. Lilija sastinga bailēs, nobāla. Mana sejas izteiksme un civilās drēbes uzreiz lika noprast, ka noticis kas ārkārtējs. Tiklīdz viņu ieraudzīju, visu pārmāca mīlestība un es aizmirsu savu aizstāvības runu. Neatceros vairs, ko sacīju, atceros tikai, kā pakrēslī soļoju viņai līdzās Rīd�enta parka virzienā - mums bija vajadzīga tumsa un vienatne. Viņa neko neiebilda, neteica ne vārda, neskatījās uz mani labu laiku. Pēdīgi nosēdāmies uz soliņa līdzās tum�am kanālam parka ziemeļu daļā. Tad viņa sāka raudāt. Es pat nedrīkstēju viņu mierināt. Es biju viņu piekrāpis, un tas bija nepiedodami. Nevis tas, ka biju aizbēdzis no kaujas lauka. Bet tie�i tas, ka atļāvos viņu krāpt. Lilija joprojām skatījās sāņus, uz kanāla melnajiem ūdeņiem. Tad uzlika roku uz manējās, apraujot manu grēksūdzi. Tāpat klusējot, viņa apskāva mani. Likās, ka viss Eiropas ļaunums ir labestīgu roku apņemts.

Bet mēs runājām da�ādās valodās. Pilnīgi iespējams, jā, pat glu�i normāli ir justies bez vainas vēstures priek�ā un visnotaļ vainīgam to priek�ā, kurus mīlam. Pēc brī�a Lilija sāka runāt, un kļuva skaidrs, ka viņa nav sapratusi nenieka no tā, ko stāstīju par karu. Viņa negribēja būt eņģelis, kas nes ilgoto piedo�anu, viņa bija uzņēmusies pestītāja lomu. Pierunāja atgriezties pulkā. Viņa uzskatīja, ka es bū�u �dvēselē miris�, iekams to neizdarī�u. Nemitīgi pieminēja �morālu atdzim�anu�. Bet es visu laiku vaicāju sev: kas gan ar mums būs? Vispēdīgi Lilija paziņoja savu spriedumu: tikai atgrie�oties frontē, es varot saglabāt viņas mīlestību. Ne jau viņas, manis pa�a dēļ. Lai atgūtu savu īsto es. Bet viņas jūtas pret mani un me�ā dotais solījums paliekot nemainīgs: tikai mani viņa sauk�ot par savu vīru, lai kas arī notiktu.

Pēdīgi vārdi izsīka, kādu laiku mēs sēdējām klusi. Domāju, jūs sapratīsiet. Mīlestība nav identitāte, tas ir noslēpums divu cilvēku starpā. Mēs ar Liliju piederējām pie cilvēces pretpoliem. Viņa pārstāvēja to daļu, kas ļaujas pienākuma un sociālu ideālu pinekļiem, liedzot sev izvēles iespēju. Kop� bērna kājas noslogoti ar �o krustu, tie visu mū�u iet savu Golgātas ceļu. Bet es biju brīvs, es biju kā Pēteris, kas trīskārt atsacījies no Jēzus. Apņēmies dzīvot, izdzīvot par katru cenu. Līdz �im atceros viņas acis - kā tās skatās, urbjas tumsā, pūloties ieskatīties tajā otra, sve�ajā pasaulē. Bijām kā ieslodzīti moku kambari. Mēs mīlējām viens otru, bet bijām piekalti pie pretējām sienām, nolemti mū�am skatīt vienam otru nepieskaroties.

Protams, kā jau visi vīrie�i, es mēģināju izvilkt no viņas kādu cerigu vārdu. Ka viņa gaidīs mani, nesodīs tik bargi� un tamlīdzīgi. Bet viņas skatiens apklusināja mani. Nekad neaizmirsī�u �o skatienu, kas bija bezmaz naidīgs un piederējās Lilijai ne vairāk kā Jaunavai Marijai; tas apvērsa lietu dabisko kārtību.

Klusējot mērojām atce|u. Atvadījāmies laternas gaismā, līdzās ziedo�u ceriņu pilnam dārzam. Mēs nebildām ne vārda. Nepieskārāmies viens otram. Divas jaunas sejas, piepe�i novecoju�as, raudzījis viena otrā. Tas bija viens no tiem mirkļiem, kas paliek arī tad. kad viss pārējais - krēslainā ieliņa, apkārtējie trok�ņi un lietas -sen nogrimis aizmirstībā. Divas gai�as sejas. Ceriņu smar�a. Un bezdibenīga tumsa.

Kon�iss apklusa. Viņa balss bija tikpat nosvērta, bet es atcerējos Alisonu, viņas atvadu skatienu.

- ���Tas ari viss. Pēc �etrām dienām es jau biju Liverpūles dokos, kur divpadsmit moko�as stundas pavadīju kāda grieķu kravas kuģa drēgnajā tilpnē.

Klusums.

- ���Vai jūs viņu vēl kādreiz sastapāt?

Kaut kur glu�i tuvu iespiedzās sikspārnis.

- ���Viņa nomira.

- ���Drīz pēc tam? - es nelikos mierā.

- ���1916. gada 19. februārī. Agri no rīta. - Lūkoju saskatīt viņa sejas izteiksmi, bet bija pārāk tum�s. - Tīfa epidēmija. Viņa strādāja hospitālī.

- ���Nabaga meitene.

- ���Tas viss pieder pagātnei.

- ���Jūs to atdzīvinājāt. - Viņ� kā nesapratis pielieca galvu. - Nu, ceriņu smar�a, un viss pārējais.

- ���Ak, veca vīra sentiments. Piedodiet.

Viņ� raudzījās nakti. Virs galvas atkal aizplīvoja sikspārnis, melnais siluets mirkli iezīmējās uz Piena Ceļa fona.

- ���Vai tādēļ neesat precējies?

- ���Miru�ie turpina dzīvot.

Ieklausījos me�a tumsībā, bet soļu �oreiz nebija. Nebija paredzēts.

- ���Kādā veidā?

Atkal viņ� ieturēja pauzi, it kā klusums spētu atbildēt labāk par vārdiem, un ierunājās tikai tad, kad to vairs negaidīju.

- ���Tie dzīvo mīlestībā.

�ķita, ka viņ� saka to nevis man, bet visai telpai ap mums, it kā viņa stāvētu biezajās ēnās pie durvīm un klausītos, it kā stāsts par pagātnes notikumiem būtu atsaucis atmiņā kādu nenovērtējamu patiesību, ko viņ� nu skata citām acīm. Es jutos aizkustināts un vairs neko nevaicāju.

Pēc bri�a viņ� pagriezās pret mani.

- ���Bū�u priecīgs, ja atnāksiet ari nākamnedēļ. Ja varēsiet.

- ���Ja jūs mani aicināt, es noteikti varē�u.

- ���Labi. Prieks to dzirdēt. - Bet tā bija tikai pieklājības frāze, viņ� nu atkal bija kungs un pavēlnieks. Piecēlās. - Laiks gulēt. Ir jau vēls.

Kon�iss atkal pavadīja mani līdz guļamistabai.

- ���Es negribētu, ka ciematā tiek pārspriesta mana biogrāfija.

- ���Pats par sevi.

Iededzis lampu, viņ� izslējās un pavērās manī.

- ���Kā tad būs - sestdien gaidīt jūs?

Es pasmaidīju. - Protams. Nekad neaizmirsī�u �īs divas dienas. Kaut tā ari nezinu, kālab es esmu izredzētais. Vai drīzāk izredzēts.

- ���Varbūt tie�i jūsu neziņas dēļ.

- ���Katrā ziņā tā ir liela privilēģija. Būt izredzētam.

Viņ� ielūkojās man acīs, tad negaidot pasniedzās un tēvi�ķi uzlika roku uz pleca. Glu�i kā no rīta laivā. Rādījās, ka esmu godam izturējis kādu mistisku pārbaudījumu.

- ���Labs ir. Marija sarūpēs ko nebūt brokastīm. Tiksimies nākamnedēļ.

Un prom viņ� bija. Nomazgājos, aizvēru savas istabas durvis un nogriezu lampu. Bet gulēt negāju. Tāpat drēbēs stāvēju pie loga un gaidīju.

Ari Kon�iss nomazgājās un atgriezās savā istabā, māja iegrima snaudā. Minūtes divdesmit viss bija mierigi, es jau apgūlos un jāvos miegam, kas lēnām mani pārmāca. Te pēk�ņi klusums pārtrūka. Viegli, bet bez īpa�as piesardzības noklaudzēja Kon�isa istabas durvis, un viņ� nokāpa lejā. Pagāja vēl minūte vai divas, es uzrāvos sēdus un izlēcu no gultas.

Ari �oreiz tā bija mūzika, kas skanēja tepat lejā, lielajā istabā. Klavihorda spēle surdinēti, tomēr skaidri atbalsojās nama akmens sienās. Sākumā jutos vīlies. Kon�isu vienkār�i māc bezmiegs vai skumjas, un viņ� spēlē sava prieka pēc. Bet te es saklausīju citu skaņu, un man pār muguru noskrēja vieglas tirpas. Piesteidzos pie durvīm un piesardzīgi tās pavēru. Acīmredzot arī apak�ā durvis bija vaļā - varēju pat dzirdēt, kā klikst klavihorda mehānisms. Tagad tam pievienojās vāra, spokaina flautas balss. Nē, tas nebija gramofons, kāds to spēlēja. Mūzika pieklusa uz brīdi, tad ieskanējās straujāk, se�u astotdaļu ritmā. Flauta svinīgā nopietnībā vilka līdzi, kļūdījās vienu reizi, tad vēlreiz, lai gan, jāatzīst, spēlmanis bija gana prasmīgs un greznoja savu partiju ar meistarigiem treļļiem.

Tāpat kails izgāju kāpņu laukumiņā un pavēros pāri margām. Uz grīdas pie mūzikas istabas durvīm gulēja viegls gaismas atspulgs. Man laikam bija paredzēta tikai klausītāja, nevis skatītāja loma, bet tas bija par daudz prasīts. Uzrāvu mugurā svīteri un bikses un basām kājām manījos lejā pa kāpnēm. Flauta apklusa, no�vīkstēja papīra lapa. Kāds pār�ķīra notis. Gara klavihorda pasā�a ievadīja jaunu opusa daļu, skaņas, dzidras kā lietuslāses, pildīja māju ar noslēpumainām, sve�ādām harmonijām. Ar lēnu, skumīgu adad�o pievienojās flauta, bridi sastomījās, bet tūdaļ saņēmās. Uz pirkstgaliem piezagos pie istabas durvīm un apstājos - jutos kā bērns, kur� blēņojas, kaut tikko nolikts gulēt. Durvis bija pla�i atvērtas, bet klavihordu nevarēja redzēt, arī pa spraugu ne - to aizsedza grāmatplaukts.

Muzikanti apklusa. Tika atbīdīts krēsls, un sirds man salēcās. Klusā balsī Kon�iss pateica kādu vārdu, ko es nesaklausīju. Pieplaku

pie sienas. Piepe�i tepat līdzās atskanēja sīks troksnītis. Kāds stāvēja istabas durvīs.

Slaida meitene aptuveni manā augumā, viņai varēja būt nedaudz pāri divdesmit. Vienā rokā viņa turēja flautu, otrā - mazu, sarkanbrūnu birstīti tās tīrī�anai. Zilibaltsvītrotā kleita bija dzi)i dekoltēta; uz leju sa�aurinoties, tā sniedzās gandriz līdz potītēm. Rokas bija kailhs, vienu no tām virs elkoņa apņēma rokassprādze. Valdzino�i glīta, saules un kosmētikas pilnīgi neskarta seja. Viss viņas veidols - matu sakārtojums un uzsvērti staltā stāja - �ķita piederīgs �etrdesmit gadus senai pagātnei.

Sapratu, ka viņa tēlo Liliju. Tā neap�aubāmi bija fotogrāfijās redzētā meitene, īpa�i līdzīga sev mūzikas istabas ģīmetnē. Tā pati Boti�elli seja, zilpelēkās mandelveida acis. Ļoti lielas, viegli ieslīpas acis, vēsas kā stirnai - īpa�i skaistas acis, kas pie�ķīra dabisku noslēpumu citādi pārlieku pareizajiem vaibstiem.

Stāvēju kā pieaudzis pie akmens grīdas. Viņa tūlīt ieraudzīja mani un pirmajā brīdī likās tikpat pārsteigta kā es. Pameta ātru mirkli uz klavihorda pusi, kur, jādomā, arvien sēdēja Kon�iss, un atkal pievērsās man. Pacēlusi birstīti pie lūpām, pakratīja to: nekusties! Nesaki neko! Un pasmaidīja. Glu�i kā senlaicīga �anra glezniņa -Noslēpums. Vai Brīdinājums. Meitene smaidīja savādi, it kā gribētu dalīties noslēpumā: mums abiem vajag uzturēt �o mānu vecā vīra dēļ. Nevis otrādi. Reizē rāms un �ķelmīgs, neizdibināms un atklāts, �is smaids maldināja, neslēpdams to. Vēlreiz slep�us atskatījusies uz Kon�isu, viņa pasniedzās un viegli pastūma manu roku ar birstītes galiņu: tev nu jāiet.

Tas viss ilga ne vairāk kā piecas sekundes. Durvis aizvērās, uzvēdot sandalkoka smar�as vilni, un es paliku stāvam tumsā. Laikam pat īsta parādība, meitene, kas ir glu�i caurspīdīga vai bez galvas, nespētu pārsteigt mani vairāk. Viņa ne�aubīgi lika saprast, ka �ī ir tikai spēle, un Kon�isam tas nav jāzina - �ī maskarāde domāta viņam, nevis man.

Metos pie ārdurvīm un atbīdīju aiz�aujamos, klusi izslīdēju galerijā. Ieskatījos vienā no �aurajiem, smailajiem logiem un tūdaļ ieraudzīju Kon�isu. Viņ� bija atsācis spēlēt. Gāju tālāk, lai redzētu meiteni. Tik īsā brīdī viņa nevarēja pagūt aizskriet pāri grants-strēlei. Bet istabā viņas nebija. Gāju gar logiem Kon�isam aiz muguras, līdz biju ielūkojies visos nostūros. Meitenes tur nebija. Iedomājos, ka viņa varētu būt galerijā mājas priek�ā, un piesardzīgi pa�āvu acis ap stūri. Neviena. Joprojām skanēja mūzika. Mirkli nesapratnē mīņājos, tad iedomājos, ka pa galerijas viņu galu meitene varēja tikt mājas aizmugurē. Pieliecoties zem logiem un piesardzīgi apejot vaļējās durvis, es devos turp un pārlaidu acis sakņu dārzam. Apgāju tam apkārt. Biju pārliecināts, ka viņa nozuda tie�i �ajā virzienā. Bet neko nemanīju - nedz kādu kustību, nedz skaņu. Nogaidīju kādu bridi. Kon�iss beidza spēlēt, izdzēsa lampu un devās aug�ā. Atgriezos galerijā un iesēdos vienā no krēsliem. Mani apņēma dziļ� klusums. To kliedēja tikai kukaiņu �irksti - neskaitāmas sīkas lāses, kas krīt gigantiskā akā. Galvā jaucās da�ādi pieņēmumi. Pēcpusdienā redzētais pārītis un nakts balsis, un �ķebīgā smaka - tas viss bija īsts, tur nebija nekā pārdabiska. Neizskaidrojams bija kas cits, proti, �o �parādību� tehniskā puse - nekādu slepenu istabu, vietu, kur paslēpties. Un, protams, nolūks. Bet �is jaunais pavērsiens, nepārprotamais mājiens, ka tas viss tiek darīts tiklab Kon�isa dēļ, mulsināja visvairāk.

Sēdēju tumsā, cerot, ka kāds nāks un visu izskaidros. Atkal sajutos kā bērns, kas atrodas starp pieaugu�ajiem un noprot - tie zina par viņu ko tādu, ko nezina viņ� pats. Sarūgtināja arī Kon�isa tēlotā nostalģija. �Miru�ie ir dzīvi mīlestībā� � acīmredzot tos uztur dzīvus ne vien mīlestība, bet ari mistifikācija.

īpa�i, protams, gaidīju atgrie�amies �Liliju�. �ījauniņā un skaistā, �ķelmīgā un inteliģentā ziemeļeiropietes seja bija mani ieintriģējusi, man vajadzēja iepazīties ar tās īpa�nieci. Gribēju zināt, no kurienes viņa nāk un ko dara �eit, Fraksosā, gribēju zināt, kas slēpjas aiz �ī noslēpumainā veidola.

Tā nosēdēju turpat stundu, bet nekas nenotika. Neviens nenāca, nedzirdēju nekādus trok�ņus. Beigu beigās devos atpakaļ uz savu istabu. Miegam gan bija atlicis gau�i maz laika. Pamodies pusse�os no Marijas klauvējiena, jutos kā smagu paģiru mocīts.

Tomēr agrais gājiens man sniedza patiesu prieku. Baudīju vēso gaisu, debesis, kuru maigais sārtums vērtās dzeltains, tad dzidri zils, vēl snaudo�o jūru, pelēku un ireālu, un kluso prie�u nogāzes.

Tā bija saudzīga atgrie�anās realitātē. Pēdējo dienu notikumi pamazām attālinājās un izbalēja kā nosapņoti, reizē rosinot savādu, agrās un vientulīgās stundas uzsvērtu sajūtu - esmu pārkāpis mītu valstības robe�u. Ar katru soli es bezmaz fiziski apjautu, ko nozīmē būt jaunam un reizē mū�senam kā Odisejam Kirkes īpa�umos, Tēsējam ceļā uz Krētas salu vai Edipam viņa liktens meklējumos. To nav iespējams izteikt vārdos. Tās nepavisam nebija literāras asociācijas, bet konkrēta, spilgta un satrauco�i mistiska jutoņa, ka ik brīdi var notikt neiespējamais, it kā pasaule �ajās trīs dienās būtu pārradīta no jauna un tikai man vienam.

Skolā mani gaidīja vēstule, ko svētdien bija atvedis Atēnu kuģītis.

Sveiks, Nikolas!

Sālcu jau domāt, ka neesi vairs starp dzīvajiem. Es nu atkal esmu viena. Vairāk vai mazāk. Mēģināju tikt skaidrībā, vai vispār vēl gribu Tevi redzēt. Jo ir tāda iespēja � tagad strādā�u reisā, kas iet caur Atēnām. Tā arī netiku gudra, vai Tu tomēr neesi pārāk liels cūka, lai ar Tevi vēl pītos. Tomēr nekādi nevaru Tevi aizmirst. Pat tad ne, kad ar mani ir daudz for�āki zēni, for�āki, nekā Tu jebkad varētu būt. Niko, esmu maķenīt iemetusi un tikpat laikam to visu saplēsī�u.

Nu ko, ja Atēnās uz pāris dienām varē�u izrauties, do�u ziņu. Dro�i vien. Kaut gan diez vai Tu vēl gribēsi mani redzēt, ja turpinā�u tādā garā. Tu jau tāpat to īsti negribi. Rakstīji man tikai tādēļ, ka esi tur pagalam nonīcis. Sapratu to, tikko saņēmu tavu vēstuli. Lai uzrakstītu atbildi, nācās drusku ieraut-pilnīgs stulbums, vai ne? Ārā līst un ir tik sasodīti auksts, esmu iekūrusi kamīnu. Viss tum�s, pelēks un baigi no�ēlojams. Bē�a vai varbūt

bē�a, velns viņu sazina, tapetes. Ar zaļām plūmēm. Tev no tā visa nelabi samestos.

A.

P.S. Ja vēlies, raksti uz Annas adresi.

�ī vēstule pienāca pilnīgi nelaikā. Sapratu, ka negribu ne ar vienu dalīties - Burāni pieder man vienam. Sākumā, tikko atklāju �o vietu, arī pēc pirmās tik�anās ar Kon�isu, jā, vēl vakar pēcpusdienā, kad parādījās Fulkss, es gribēju kādam to izstāstīt. Tie�i Alisonai. Tagad priecājos, ka nebiju to darijis, vēl īsti neapzināti priecājos ari par to, ka biju atturējies no citiem pārsteidzīgiem izteikumiem.

Piecas sekundes ir parī�u, lai iemīlētos, bet pilnīgi pietiekami, lai gūtu tam impulsu, jo sevi�ķi tad, ja cilvēks mīt tik nomāco�i vīri�ķā kopienā kā Lorda Bairona skola. Jo vairāk domāju par pusnaktī redzēto seju, jo pievilcīgāka un inteliģentāka tā �ķita -labu manieru un izglītības, un zināmas izsmalcinātības aura pievilka mani tikpat neatvairāmi, kā zvejnieku gaismekļi pievelk zivis bezmēness naktīs. Nu ko, ja jau Kon�iss var atļauties Modiljāni un Bonāru, viņ� var atļauties arī jaunu un skaistu mīļāko. Būtu naivi izslēgt �ādu iespēju, tomēr skatienā, ko viņa pāri plecam uzmeta Kon�isam, jautās vairāk meitas gādība, nekā mīļākās piesardzība.

Reizes desmit pārlasīju Alisonas vēstuli - nekādi netiku skaidrībā, ko ar to darīt. Pēdīgi nospriedu, ka prātīgāk būs nesteigties ar atbildi, - lai tiktu vaļā no uzmācīgās aploksnes, es iegrūdu to rakstāmgalda apak�ējā atvilktnē. Tad ielīdu gultā un, domās atgriezies Burāni, nodevos romantiski jutekliskām rotaļām ar mīklaino būtni. Par spīti nogurumam, nekādi nespēju iemigt. �ķietamais sifiliss lika justies man kā noziedzniekam un aizliegt sev jebkuru domu par seksu. Nu vainas slogs bija noņemts; palasījis Kon�isa doto medicīnas grāmatu, pārliecinājos, ka viņa diagnoze ir pareiza, un libido sarosījās ar jaunu sparu. Atkal iedomājos Alisonu, baud-pilnu nedēļas nogali kādā Atēnu viesnīcā. Atcerējos par zīli rokā, kas labāka nekā mednis kokā, un mana labākā da|a padomāja arī par to, cik būtībā vientuļa viņa ir savā juceklīgajā dzīvē. Viņas paprastajā, �ķērmajā vēstulē man patika tikai viena frāze, proti, pēdējā: �Ja vēlies, raksti uz Annas adresi.� Tā it kā pielīdzināja visus raupjumus un mīkstināja iesīkstēju�o aizvainojumu.

Izkāpu no gultas, tāpat pid�amas biksēs piesēdu pie galda un uzrakstīju diezgan garu vēstuli. Pārlasīju to un tūda] saplēsu. Otrais variants iznāca krietni īsāks un, manuprāt, veiksmīgi samēroja lieti�ķu no�ēlu ar mērenu jūtu kvēli un cerību, ka viņa neatteiksies pie gadījuma ar mani pārgulēt.

Rakstīju, ka arī nedē)as nogalēs nereti esmu nodarbināts skolā, bet pēc divām nedēļām būs semestra vidus, un brīvajās dienās es, iespējams, brauk�u uz Atēnām. Nevaru to dro�i solīt, bet katrā ziņā būtu priecīgs viņu redzēt.

Pirmdien pēc len�a notvēru Mēli viņa istabā. Biju izprātojis, ka skolā man tomēr vajadzīgs kāds sabiedrotais, kāds, kam varētu daļēji uzticēties. No de�ūras brivajos vīkendos nebija spiesta lieta pusdienot skolā, tāpēc vienīgais, kur� varēja ievērot manu prombūtni, bija Mēli, bet viņ� bija aizbraucis uz Atēnām. Tagad �is pūpēdis tupēja krēslā pie rakstāmgalda; attaisnojot savu iesauku, viņ� ķeksēja no burciņas medu un tīksmi atskaitījās, kādās prieka-mājās �oreiz bijis un kādus priekus tur guvis. Atlaidies gultā, es izklaidīgi uzklausīju viņa pļāpas.

- ���Un tu, Nikolas? Ko labu sadariji?

- ���Es biju pie mistera Kon�isa.

- ���Tu� nē ta�u, tu joko.

- ���Ceru, ka tas paliks starp mums.

Viņ� satraukts paslēja tuklās roķeles. - Nu protams, bet kā� es vienkār�i nespēju tam noticēt.

Apmierināju viņa ziņkāri ar krietni apcirptu pirmās vizītes versiju, uzsverot, ka nedz Burāni, nedz tā īpa�niekā nav nekā ievērības cienīga.

- ���Es jau domāju, ka viņ� nav diez cik gudrs. Un kā ar meitenēm?

- ���Ne miņas. Tāpat ar zēniem.

- ���Pat kazas nav?

Sviedu viņam ar sērkoku kastīti. Vai tam par iemeslu bija dabas dota slieksme, vai mērķtiecīga baudkāre, vai abi kopā, bet Mēli dzīvē bija tikai divi prieciņi: kopo�anās un ē�ana. Vardes ģīmis izplūda smaidā, un viņ� atkal pasmalstījās pa burciņu.

- ���Esmu ielūgts arī nākamo sestdien. Tālab gribēju vaicāt: ja es atbrīvotu tevi no divām pēcpusdienas nodarbībām� vai tu nepaņemtu manu svētdienas de�ūru? - Svētdienas de�ūra nebija grūts darbs: vajadzēja tikai būt uz vietas un reizi pa reizei doties apgaitā.

- ���Labs ir. Jā. Tad jau redzēs. - Viņ� apsūkāja karoti.

- ���Un palīdzi izdomāt, ko pie vajadzības teikt pārējiem. Es negribu, lai viņi zina, kurp dodos.

Bridi padomājis, viņ� savēcināja karoti un teica: - Saki, ka brauc uz Hidru.

Tā bija saliņa, kur pa ceļam piestāja Atēnu kuģītis, bet nereti uz turieni kuģoja ari zvejnieku kaiki. Tur veidojās tāda kā mākslinieku kolonija, nekas īpa�s, bet gana ticams iemesls ekskursijai.

- ���Laba doma. Tu ta�u nevienam neko neteiksi?

Mēli pārmeta sev krustu. � Es bū�u kluss kā� kas tas bija?

- ���Kaps, Mēli. īstā vieta priek� tevis.

Tonedē] vairākkārt aizstaigāju līdz ciematam - izlūkot, vai tur nav parādīju�ās jaunas sejas. Redzēju da�as mammas ar bērneļiem, gādīgi atsūtītas pie dabas krūts, un da�us vecīgus pārus, sa�uvu�us rantjē, kas steberēja iek�ā un ārā pa viesnīcas smagajām durvīm. Ne vēsts no tiem, ko meklēju.

Kādu vakaru nespēju nosēdēt �etrās sienās un aizstaigāju līdz ostai. Bija tā ap vienpadsmitiem, un tur jau bija tum�s un kluss, pret nakts debesīm slējās tikai katalpu1 silueti un vecs, melns lielgabals no 1821. gada. Pēc turku kafijas un glāzītes brendija vietējā kapheneion devos atpakaļ uz skolu. Netālu no viesnīcas pārsimt jardu garās akmens promenādes vidū līkņaja kāds pavecs, izstīdzējis vīrs; acīmredzot viņ� kaut ko meklēja. Man pienākot, vīrs izslējās; viņ� nudien bija ļoti gar� un pārsteidzo�i �vītīgi ģērbies, dro�i vien kāds no vasaras iebraucējiem. Gai�i dzeltenbrūns uzvalks ar baltu gardēniju pogcaurumā, vecmodīga panama ar melnu lenti un smaila kazbārdiņa. Rokā viņ� svārstīja niedres spieķi ar jūras putu rokturi un rādījās sērīgs kā apstāvētājs.

Grieķiski apvaicājos, vai viņ� ko pazaudējis.

� ���Ah pardon� est-ce que vous pariez frangais, monsieur?

Jā gan, atteicu, mazliet runāju franciski.

Izrādījās, ka viņ� nozaudējis spieķa uzgali, tik vien tās nelaimes. Dzirdējis, kā tas nokrīt un aizripo. Uz�ķīlis pāris sērkociņus, es drīz vien atradu �o vara nieciņu.

- ���Ah, trēs bien. Mille mērcis, monsieur2.

Viņ� izvilka kabatas portfeli un es jau nodomāju, ka tūdaļ saņem�u dzeramnaudu. �ķiet, viņa vaigs arvien bija drūmīgs kā E1 Grēko3 svētajiem, gadu desmitiem viņ� moko�i garlaikojās pats un garlaikoja citus. Naudiņu es tomēr nedabūju - rūpīgi noglabājis kabatportfelī atgūto dārgumu, viņ� pieklājīgi apvaicājās, kā mani sauc un kur esmu iemācījies tik labi runāt franciski. Pārmijām da�us vārdus. Viņ� pats neesot francūzis, bet gan beļģis. Palik�ot �eit dienu vai divas. Fraksosa viņam likās �pittoresque, mais moins belle que Dēlos�. 4

Vēl da�as banālas frāzes, tad mēs paklanījāmies un aizgājām katrs savu ceļu. Atvadoties viņ� izteica cerību, ka atliku�ajās divās dienās mēs vēl tiksimies un varēsim patērzēt ilgāk. Es veiksmīgi no tā izsargājos.

Beidzot pienāca sestdiena. Biju atstrādājis Mēli solītās nodarbības un jutos pagalam noguris no skolas. Ticis galā ar rīta stundām un ātri iekodis, uzmetu plecā somu un devos uz ciemata pusi. Vecajam vārtniekam paziņoju, ka brīvās dienas pavadī�u Hidrā - varēju būt dro�s, ka drīz to zinās visi mani kolēģi. Tiklīdz no skolas mani vairs nevarēja redzēt, es nogriezos gar tuvējām mājām un, no aizmugures apliecis skolas teritoriju, izgāju uz Burāni takas. Bet vispirms grasījos iegriezties kur citur.

Visu nedēļu biju prātojis par Kon�isu, prātojis nebeidzami un veltīgi. Tā ari netiku gudrs - prāts vai neprāts stāv aiz �īm smalki inscenētajām iedomu spēlēm, sapratu vien to, ka estētiskais ele-

ments tajās cie�i savijas ar didaktisko. Drīzāk gan tas izskatījās pēc neprāta, mānijas, nevis Loģiski pamatotas rīcības.

Iedomājos arī par zvejnieku mājelēm pie Agia Varvara , mazā līcī�a austrumos no Burāni. Pla�o oļu strēli �eit apstāja milzu aga-ves; to iespaidīgie, duci pēdu augstie ziedu �uburi bija pavērsti pret jūru. Piesardzīgi iznācis no koku aizsega, es nogūlos ar timiānu noaugu�ajā nogāzē un vēroju lejā satupu�ās mājeles. Nekā neparasta, pagalmā rosījās sieviete melnās drānās. Nē, maz ticams, ka �eit varētu mitināties Kon�isa asistenti, vieta bija pārāk atklāta, pārāk ērta slepenam vērotājam. Vēl bridi nogaidījis, es līkumoju lejup pa nogāzi. Pirmā namiņa durvīs parādījās pui�elis; ieraudzījis mani nākam cauri olīvu dārzam, tas sāka skaļi saukt pārējos. Man apkārt sanāca visa saime - �etras sievietes un kāds pusducis bērnu, visi neap�aubāmi vietējie. Ar parasto zemnieku viesmīlību viņi atnesa man ne vien prasīto ūdens glāzi, bet ari trauciņu ar cidoniju ievārījumu un malciņu raki*. Vīrie�i patlaban ir jūrā, zvejo. Teicu, ka dodos apciemot o kyrios Kon�isu, un viņu sejas izstiepās neviltotā izbrīnā. Vai viņ� �eit kādreiz iegrie�as? Sievas sastinga mulsā sa�utumā, it kā es būtu pateicis ko nepiedienīgu. Nu ierunājās vecākā sieva � acīmredzot es atkal tiku iepazīstināts ar bēdīgi slaveno karalaika notikumu, lai gan ātrajā vārdu jūklī iz�ķīru tikai divus -�mērs� un �vācie�i�. Bērni ilustrēja viņas stāstu, paceļot roķeles kā iedomātus �aujamos.

Nu labi, bet Marija? Marija ta�u ienāk, vai ne? Nē, nekad ar ne. Viņa nav �ejieniete, paskaidroja kāda no sievām.

Bet mūzika, dziesmas naksnīgajā me�ā? Viņas nesapratnē saskatījās. Kas par dziesmām? Es nebrīnījos � �ie ļaudis ceļas un guļas līdz ar gaismiņu.

- - Un jūs? � vaicāja runātīgā ve�a. � Vai esat viņam rada? � Acīmredzot viņas uzskatīja Kon�isu par ārzemnieku.

Teicu, ka esmu viņa draugs. Ve�a noburk�ķēja, ka viņam �eit draugu neesot un nīgri piemetināja: �No slikta cilvēka laba neceri.� Sacīju, ka viņam ir viesi - jaunkundze gai�iem matiem, gara auguma vīrietis un vēl viena, jaunāka meitene, apmēram tik gara. Vai tādi ir manīti? Nav gan. Tikai ve�a teicās bijusi Burāni, vēl labu laiciņu pirms kara. Tad viņas pārņēma iniciatīvu un sāka taujāt par Angliju, par Londonu, par mani pa�u - parastie bērni�ķīgie jautājumi, aizkustino�i ar savu neviltoto ziņkāri.

Pēdīgi, apveltīts ar bazilika zariņu, tiku no viņām va|ā. Devos gar krauju atpakaļ, līdz varēju uzrāpties uz klintskores, kas veda uz Burāni. Iesākumā man nopakaļ tipināja trīs baskājaini knēveļi. Drīz �aurā taka iznāca uz kalna kores un virs za|ā prie�u klaida skaidri iezīmējās villas plakanais jumts. Bērni apstājās, tā bija kā zīme, ka tālāk viņi nedrīkst iet. Pēc brī�a atskatījos - viņi arvien domīgi stāvēja turpat. Pamāju ar roku, bet atbildi nesaņēmu.

Pēc tējas iegājām mūzikas istabā, es apsēdos un klausījos,

kā viņ� spēlē Angļu svītu re minorā. Visu maltītes laiku es

___igaidīju, ka Kon�iss liks noprast - viņ� zina, ka esmu redzējis

meiteni. Viņ� vienkār�i nevarēja nezināt - nebija �aubu, ka nakts koncerta mērķis bija pieteikt viņas klātbūtni. Bet es paliku uzticīgs savai jaunajai taktikai: neko neteikt, iekams viņ� pats nepieminēs. Un mūsu saruna ritēja raiti un nepiespiesti, it kā nekas nebūtu

bijis.

Neesmu nekāds lietpratējs, bet Kon�iss spēlēja tā, it kā starp viņu un mūziku nebūtu nekādu baijeru, nekā lieka - tieksmes kā īpa�i to interpretēt, izpatikt klausītājiem vai sev pa�am. Pats Bahs tā varēja būt spēlējis: �ķiet, lēnākā tempā nekā vairākums mūsdienu pianistu un klavihordistu, bet saglabājot ritmu un melodijas zīmējumu. Sēdēju istabas vēsajā nokrēslā, skatījos uz viņa kailo galvu, viegli noliektu virs spo�i melnā instrumenta, un pilnībā ļāvos Baha mūzikas trauksmainajam kāpumam, tās nebeidzamajām sekvencēm. Pirmo reizi viņ� spēlēja īsteni di�u mūziku, un tas mani iespaidoja tāpat kā Bonāra audekli, gan savādāk, bet tikpat spēcīgi. Viņ� atkal �ķita tik cilvēcīgs. Klausoties atjautu, ka �obrīd negribētu

būt nekur citur, ka �is brīdis pie�ķir jēgu visam līdz �im pārdzīvotajam - tas ta�u bija ceļ�, tikai tā es varēju sasniegt �o vietu, �o mirkli, �o atskārsmi. Kon�iss bija stāstījis par savu pirmo tik�anos ar Burāni, ar nākamību, pavērsiena punktu dzīvē. Nu izbaudīju ko līdzīgu. Tā bija jauna sevis apzinā�anās, jauna atskārta - es biju, esmu un bū�u tie�i �is ķermenis un prāts - ar visiem tā tikumiem un trūkumiem - un man nav izvēles, nav citas iespējas. Nopratu sevī neapjaustas iespējas, pilnīgi at�ķirigas no tām tuk�ajām ambīcijām, ko agrāk sapratu ar �o vārdu. Mana aplamā dzīve, tās egoisms, maldi un nodevības - tam visam varēja rast vietu, no tā varēja kaut ko veidot, un tie�i tādēļ, ka man nebija citas iespējas. Tā nebija morāla apskaidrība vai kas tamlīdzīgs. Protams, pieņemot sevi tādu, kāds esi, tu atsakies no domas kļūt tāds, kādam vajadzētu būt; un tomēr tas bija solis uz priek�u - un uz aug�u.

Kon�iss bija beidzis spēlēt un vēroja mani.

- ���Jūs laupāt vārdiem jēgu. Tie kļūst nevarīgi un pliekani.

- ���Ko nu es. Tas ir Baha nopelns.

-Ari jūsu.

Kon�iss skeptiski saviebās, bet varēja redzēt, ka viņam patīkami to dzirdēt. Viņ� lūkoja to noslēpt, steig�us aizraujot mani uz sakņu dārzu - augiem pienācās dieni�ķā ūdens deva.

Pēc stundas es atkal biju �savā� istabā. Uz galdiņa pie gultas nu gulēja citas grāmatas. Iesieta bro�ūriņa fran�u valodā, glu�i plāna, izdota Parīzē 1932. gadā - De la communication intermon-diale*. Tā bija anonīma, acīmredzot iespiesta privātā kārtā, un nenācās grūti uzminēt, kas ir autors. Tad apjomīgs albums Dzīvā daba Skandināvijā. Tāpat kā viņreiz dabas krā�ņumi, ari dzīvā daba izrādījās visnotaļ sievi�ķa - skandināvu tipa sievietes visām gaumēm, kas gulēja, stāvēja, skrēja vai apskāvās uz egļu me�u un fjordu krā�ņā fona. Man nepatika to lesbiskā nosliece, varbūt tāpēc, ka mani vispār sāka kaitināt �ī Kon�isa daudzpusīgās personības skaldne, acīm redzamā slieksme uz da�ādām pikantērijām. Protams, es nebiju, vismaz vienmēr biju sev iegalvojis, ka neesmu puritānis. Biju pārāk jauns, lai zinām - tas vien, ka alla� sev to atgādinu, pierāda pretējo. Nezināju tāpat, ka, ļaujot vaļu savām seksuālajām iegribām, nebūt neesam gatavi pieņemt sve�as. Es biju anglis, tātad puritānis. Pārlapoju albumu divas reizes; attēli netīkami disonēja ar tikko dzirdēto Baha mūziku.

Un vēl viena fran�u grāmata, īpa�i rets un grezns izdevums: Le Masque Frangais au Dix-huitieme Siēcle*. Tajā bija iesprausta balta zīmīte. Atcerējos pludmalē atrasto dzejas izlasi un uz�ķīru �o vietu. Tur bija atzīmēta �āda rindkopa:

Aiz Senmartēna mui�as augstajām sienām, tās zaļajās pļavās un birzīs, apmeklētājs varēja vērot ganus un ganes, kas dejo un dzied savu balto ganīklu vidū. Ne vienmēr tie nēsāja XVIII gadsimta drānas; da�kārt tērpti romie�u un grieķu stilā, tie iedzīvināja Teokrita odas un Vergilija pastorāles. Klīda valodas, ka vasaras naktīs tur redzētas arī draiskākas ainas: kairas nimfas, kas bēguļo no ērmotām tum�ām radībām, pa pusei cilvēkiem, pa pusei ā�iem.

Beidzot viss daudzmaz noskaidrojās. Burāni notika kaut kas tamlīdzīgs, tāds kā mājas teātris, un �is fragments bija mājiens nebāzt degunu aiz kulisēm - pa daļai pieklājības, pa daļai pa�a izklaides dēļ. Nu es nokaunējos par savu izlūkgājienu uz Agia Var-varu.

Nomazgājies apvilku baltu kreklu un vasaras uzvalku, tā parādot cieņu tam mazumiņam etiķetes, ko Kon�isam tikās ievērot. Kad iznācu no savas istabas gatavs kāpt lejā, ieraudzīju, ka viņa durvis ir atvērtas. Viņ� iesauca mani iek�ā.

- �ovakar mēs savu ūzo dzersim tepat aug�ā.

Namatēvs sēdēja pie galda, pārlasot tikko pabeigtu vēstuli. Kamēr tika rakstīta adrese, es stāvēju viņam aiz muguras un noraudzījos Bonāra meitenēs. Mazā kambarī�a durvis stāvēja pusvirus; spraugā vīdēja drēbes, sienas skapis - tā tie�ām bija tikai garderobes istaba. No galdiņa pie vaļējā fran�u loga manī lūkojās Lilija.

Izgājām uz terases. �oreiz tur stāvēja divi galdi: viens bija klāts vakariņām, uz otra stāvēja glāzes un uzo. Tūdaļ ievēroju, ka pie vakariņu galda gaida trīs krēsli. Kon�iss to manīja.

- ���Mums �odien būs viesis.

- ���Vai kāds no ciemata? - es smīnīgi vaicāju, un viņ�, tāpat smaidot, pa�ūpoja galvu. Bija brini�ķīgs Grieķijas vakars, viens no tiem bezgala mirkļiem, kad lēni dziesto�ajā gaismā zūd robe�a starp debesīm un zemi. Kalni, pelēki kā Persijas kaķa ka�oks, padebe�i jumās virs tiem dzidri dzeltaini kā milzu dārgakmens. Reiz ciematā biju vērojis līdzīgu norietu. Visi ļaudis tavernu priek�ā pievērsās vakariem - it kā sēdētu kinoteātri un mēmi daiļrunīgais debesjums būtu tiem ekrāna vietā.

- ���Es izlasīju fragmentu, ko bijāt atzīmējis Le Mcisque Frangais.

- ���Tā ir tikai metafora. Bet tas var līdzēt.

Viņ� sniedza man ūzo, un mēs pacēlām glāzes.

Kafija jau bija atnesta un ielieta, lampa pārceļoja uz galda man aiz muguras; nu tā izgaismoja Kon�isa seju. Mēs abi gaidījām.

- ���Es ceru, ka neliegsiet man sava stāsta turpinājumu.

Kon�iss pameta ar galvu �estā, kas grieķiem nozīmē �nē�. Mazliet saspringts viņ� uzmeta skatienu istabas durvīm; tas atsauca atmiņā manu pirmo apciemojumu. Pagriezos, bet tur nevierfa nebija.

- ���Vai zināt, ko mēs gaidām? � viņ� pārtrauca klusumu.

- ���Pagāju�o svētdien nezināju, vai drīkstu ienākt piejums.

- ���Jūs drīkstat rīkoties pēc saviem ieskatiem.

- ���Tikai bez liekiem jautājumiem.

- ���Bez liekiem jautājumiem. - Viņ� strupi pasmaidīja. - Vai izlasījāt manu grāmatiņu?

- ���Vēl ne.

- ���Izlasiet to uzmanīgi.

- ���Bet protams. Grasījos to darīt.

- ���Tad rītvakar mēs varētu veikt kādu eksperimentu.

- ���Meklēsim kontaktus ar citām pasaulēm? � necentos slēpt savu skepsi.

-Tie�i tā. Tepat aug�ā, - viņ� norādīja uz zvaig�ņu piebiru�ajām debesīm. - Vai tālāk, tur pāri. - Kā vizuālu līdzību meklēdams, pavērās uz rietumiem, uz kalnu tum�o līniju.

- ���Tur aug�ā - tur runā grieķiski vai angliski? - atļāvos pajokot

Viņ� neatbildēja uzreiz, nepasmaidīja.

- ���Tur runā jūtas un sajūtas.

- ���Tā nav necik precīza valoda.

- ���Glu�i pretēji. Visprecīzākā no visām. Ja to spēj apgūt. - Viņ� pagriezās un uzlūkoja mani. � Tā precizitāte, ko jūs domājat, ir svariga zinātnēs, bet tai nav nekādas nozīmes�

To es tā ari neuzzināju. Atskanēja soļi, tie pa�i vieglie soļi, ko biju jau reiz dzirdējis. Ari tagad tie �ķita nākam no jūras puses pāri grantsstrēlei. Kon�iss uzmeta man ātru mirkli.

- ���Tikai, lūdzu, bez liekiem jautājumiem. Tas ir pats galvenais.

Es pasmaidīju. - Kā teiksiet.

�Uztveriet viņu kā cilvēku ar atmiņas traucējluniem. Medicīnā to sauc par amnēziju.

- ���Baidos, ka man trūkst vajadzīgās pieredzes.

- ���Viņa dzīvo �odienā, neatceroties to, kas bijis. Pagātne viņai neeksistē. Jautājot par to, tikai lieki viņu satrauksiet. Nabaga meitene ir tik jūtīga. Negribēs jūs vairs redzēt.

Domās atteicu, ka man patīk �is teātris un es nevēlos to sabojāt. Skaļi sacīju: - Ja ari es nesaprotu kāpēc , tad sāku vismaz saprast kā.

Viņ� pa�ūpoja galvu. - Ne glu�i. Jūs sākat saprast tie�i kāpēc.

Skatiens kavējās pie manis, liekot teiktajam iespiesties apziņā, tad pievērsās durvīm. Pagriezos ari es. Nu sapratu, ka lampa tika novietota man aiz muguras, lai izgaismotu viņas parādī�anos, un tā izdevās patiesi efektīga - nācēju ieraugot, man aizrāvās elpa.

Tādus vakartērpus, �ķiet, nēsāja ap 1915. gadu: indigo zila zīda pelerīne virs piegulo�as, no lāsmaina ziloņkaula krāsas auduma darinātas kleitas; uz leju sa�aurinoties, tā sniedzās līdz pat potītēm. �aurais tērps saistīja soļus, pie�ķirot gaitai īpa�u grāciju; viņa tuvojās mums kā vilcinoties, līgani slīdot lampas rēnajā gaismā. Gai�ie mati bija saņemti uz aug�u tādā kā ampīra frizūrā. Meitene smaidot skatījās uz Kon�isu, kas piecēlās viņai pretī. Man veltītais skatiens pauda vēsi atturīgu interesi. Viņa izskatījās tik pārsteidzo�i eleganta, iznesīga un pa�apzinīga, it kā tikko būtu iznākusi no Diora salona, pat vieglais satraukums �ķita meistarīgi uzspēlēts. Nodomāju, ka viņa ir profesionāla modele. Ak tu vecais velns!

Noskūpstījis vie�ņai roku, vecais velns sacīja: - Lilija, ļauj iepazīstināt tevi ar misteru Ērfu. Nikolasu Ērfu. Mis Montgomerija.

Saņēmu pastiepto roku. Vēsi, pasīvi pirksti - biju sarokojies ar rēgu. Ieskatījos viņai acīs, bet arī tās neko neizteica.

- ���Man patiesi prieks, - es sacīju. Viņa viegli palocīja galvu un pievērsās Kon�isam, kas noņēma viņas pelcnni un pārlika to sava krēsla atzveltnei.

Kaili pleci un rokas. Tērpu papildināja masīva rokassprādze, melnkoks ar zeltu, un neparasti gara kaklarota no safīram līdzīgiem akmeņiem; nospriedu tomēr, ka tas ir ultramarīns vai veiksmīga imitācija. Viņai varēja dot gadus divdesmit divus vai trīs, bet bija kas tāds, kas vērta viņu gadus desmit vecāku. Vēsums - nē, nevis dzedrums vai vienaldzība, bet tāda kā cēla savrupība, vēsums karstā vasaras dienā.

Nosēdusies savā vietā, viņa akurāti salika rokas un piesardzīgi pasmaidīja.

- ���Silts vakars �odien, vai ne?

Perfekta angļu runa. Nez kādēļ biju gaidījis ārzemju akcentu, bet �o izrunu pazinu nekļūdīgi - es pats tā runāju. Angļu privātskolas un universitātes devums; tā runāja tie, ko kāds sociologs bija nosaucis par �vado�ajiem simt tūksto�iem�.

- ���Tik tie�ām silts, - es piebalsoju.

- ���Misters Ērfs ir tas jaunais skolotājs, par ko stāstīju, - ieteicās Kon�iss. Viņa runā parādījās jauna, bezmaz goddevīga nots.

- ���Jā. Es zinu. Mēs pagāju�onedēļ tikāmies. Pareizāk sakot, saskatījāmies. - Viņa atkal pasmaidīja un nodūra acis; smaids bija tikpat rezervēts, bez mazākās val�ķības dzirksts.

Varēja nojaust to jūtu vārību, par ko brīdināja Kon�iss, bet tā bija drīzāk tēlota, lomai piederīga - viņas vaibsti, īpa�i mute, liecināja par asu prātu. Meitene skatījās uz mani ar to īpa�o izteiksmi, it kā zinātu ko man nezināmu - ne jau par savu pa�reizējo lomu, bet par dzīvi vispār, it kā arī viņa būtu iemācījusies to no akmens galvas. Nebiju gaidījis tik neizdibināmu un izteikti pa�apzinīgu būtni

- varbūt tālab, ka iepriek� viņa rādījās citāda, daudz vienkār�āka.

Tika atplests un veikli likts lietā mazs, ko�i zils vēdeklītis. Meitenes āda bija nevainojami balta, acīm redzami saules neskarta. Iestājās neveikla pauze, it kā neviens pēk�ņi nezinātu, ko teikt. Pēdīgi viņa ierunājās kā gādīga namamāte, kas cen�as iekustināt biklu viesi.

- ���Skolotāja profesija laikam ir loti interesanta.

- ���Tikai ne man. Man tā �ķiet visai garlaicīga.

- ���Cildenas un godājamas lietas parasti ir garlaicīgas. Bet kādam tās jādara.

- ���Katrā ziņā es piedodu �im amatam visus trūkumus. Kop� tas atvedis mani �urp.

Viņas skatiens paslīdēja uz Kon�isa pusi, kas tikko manāmi palocīja galvu. Sobrid viņ� līdzinājās Taleirānam5 � galants vecs lapsa.

- ���Moriss jau stāstīja, ka �is darbs nedara jūs īsti laimīgu. -Vārdu �Moriss� viņa izrunāja fran�u manierē.

- ���Nezinu, vai jums ir kāds priek�stats par vietējo skolu, bet� -es pieklusu, dodams laiku atbildei. Viegli smaidot, viņa papurināja galvu. - Es tikai domāju, ka zēni tiek pārāk nomocīti, saprotiet, un es tur neko nevaru līdzēt. Tas ir tik nomāco�i.

- ���Jūs ta�u varat sūdzēties. -Viņa uzlūkoja mani dzi|ā nopietnībā. Tas izskatījās tik skaisti un pārliecino�i - nodomāju, ka drīzāk viņa ir jauna aktrise.

- ���Redziet�

Un tā tālāk. Minūtes piecpadsmit vilkās �ī absurdā frā�u apmaiņa. Viņa vaicāja, es atbildēju. Kon�iss tikpat kā nepiedalījās, atstājis to mūsu ziņā. Ievēroju, ka nevijus sāku pielāgot savu valodu �īm veclaiku salona runām. Tas ta�u bija teātris, un nu es ari gribēju spēlēt savu lomu. Meitenes izturē�anās bija mazliet aizbildnieciska, un es uztvēru to kā mēģinājumu iesaistīt mani vai varbūt pārbaudīt, paskatīties, vai esmu labs partneris. Nevaru galvot, bet pāris rei�u Kon�isa acīs �ķita pazibam sardonisks prieks. Ta�u mis Montgo-merija bija pārāk jauka, visnotaļ tīkama - ari kā aktrise lai es par to uztrauktos. Uzskatīju sevi par lietpratēju, un �ī meitene bija simt citu vērta.

Pēdīgi saruna apsīka. �oreiz klusumu pārtrauca Kon�iss.

- ���Vai gribat dzirdēt, kas notika tālāk? Kad aizbraucu no Anglijas?

- ���Ja vien tas negarlaikos� mis Montgomeriju.

- ���Nē, ko jūs. Man patīk klausīties Morisa stāstus.

Nepievērsdams meitenei uzmanību, Kon�iss cie�i raudzījās manī.

- ���Lilija vienmēr dara tā, kā es gribu.

Pa�ķielēju uz Liliju. - Tad jums ir ļoti paveicies.

Viņ� nenovērsa no manis acu. Melna ēna izcēla rievas abpus degunam.

- ���Tā nav īstā Lilija.

Negaidītā frāze mani pilnīgi apstulbināja; tā tas laikam bija domāts.

- ���Nūja� protams. � Paraustīju plecus un pavīpsnāju. Nolaidusi acis, meitene pētīja savu vēdeklīti.

- ���Viņas uzdevums nav ari aizstāt vai atveidot īsto Liliju.

- ���Mister Kon�is� es īsti nesaprotu, ko jūs gribat teikt.

-Gribu teikt, lai jūs nesteidzaties ar secinājumiem. - Viņ� veltīja

man savu plato, reti lietoto smaidu. � Tā. Kur mēs palikām? Bet vispirms gribu brīdināt - �oreiz tas nebūs vienkār�i notikumu at-stāsts. Tas būs stāsts par kādu personu.

Paskatījos uz Liliju. Viņa rādījās aizvainota, bet tie�i tad, kad gandrīz jau sāku ticēt �aubīgajai ziņai, ka viņa ir skaista meitene ar psihisku defektu, kas tā vai citādi nonākusi Kon�isa rokās (kā tie�ā, tā pārnestā nozīmē), viņa uzmeta man ātru, jautājo�u skatu, kas paslepus pārlēca uz Kon�isu un atgriezās pie manis. Radās iespaids, ka mēs abi esam aktieri, kurus vienlīdz māc �aubas par re�isoru.

Buenosairesa. Sabiju tur �etrus gadus, līdz 1919. gada pavasarim. Strīdējos ar savu tēvoci Anastasiosu, pasniedzu ang|u valodu un klavierspēli. Un visu laiku jutos kā trimdinieks. Tēvs vairs nelikās par mani zinis, pēc laiciņa gan sāku saņemt ziņas no māmu|as.

Uzmetu aci Lilijai, bet viņa, atkal iejutusies teļā, ar pieklājīgu interesi lūkojās uz Kon�isu. Lampas gaisma vērta viņu īpa�i daiļu.

- Pa visu �o laiku notika tikai viena daudzmaz nozīmīga lieta. Kādu vasaru draugs paņēma mani līdzi braucienā pa Andu provincēm. Tur es saskāros ar peonu un gau�o sūro ikdienu. Pēc visa redzētā mani pārņēma ideja veltīt sevi dzīves pabērniem. Nolēmu kļūt par ārstu, bet izrādījās, ka tas nav tik vienkār�i. Buenosairesas medicīnas fakultātē es netiku uzņemts un veselu gadu sēdēju pie grāmatām, apgūstot vajadzīgās zinā�anas.

Tad beidzās kar�, un drīz pēc tam nomira mans tēvs. Viņ� tā ari nepiedeva nedz man, nedz mātei, bet viņam pietika tēva jūtu, lai nodotu �o lietu aizmirstībai. Cik man zināms, varas iestādes par to nekad neuzzināja. Arī par māti viņ� parūpējās, pēc tēva nāves viņa bija pienācīgi nodro�ināta. Es atgriezos Eiropā. Apmetāmies ar māti Parizē, milzīgā veclaiku dzīvoklī ar skatu uz Panteonu. Es sāku studēt medicīnu. Daļa studentu tolaik apvienojās Saprāta biedrībā, kā mēs pa�i to nokristījām. Medicīna mums bija tikpat kā reliģija - sapņojām, ka ārsti visā pasaulē reiz apvienosies un veidos tādu kā eliti zinātnes un ētikas jomā. Ikkurā valstī, pie jebkuras varas mēs būsim tie morāles nesēji, kas stāsies pretī demagoģijai un reakcijai, �ovinismam un politiķu savtībai. Mēs publicējām savu manifestu un noorganizējām publisku sanāksmi kādā kinoteātrī Neijī. Ta�u to uzzināja komunisti. Daudz nedomājot, tie nosauca mūs par fa�istiem un sarīkoja pamatīgu grautiņu. Mēģinājām pulcēties citā vietā, bet �oreiz uzradās ultranoskaņotie katoli, kas lepni sauca sevi par Kristīgās jaunatnes miliciju. Sejas bija citas, bet uzvedība tāda pati - viņi gan zākāja mūs par komunistiem. Tā mūsu di�ā pasaules utopizācijas projekta likteni iz�ķīra divi vietēja mēroga grautiņi. Un iespaidīgi rēķini par nodarītajiem zaudējumiem. Es biju Saprāta biedrības sekretārs, tālab varu teikt - kad pienāca bridis maksāt savu tiesu, mani bēdu brāļi vairs neizrādīja necik daudz saprāta. Tiesa kas tiesa, mēs saņēmām, ko pelnīju�i. Katrs muļķis var izzīst no pirksta plānu, kā visprātīgāk iekārtot pasauli. Desmit minūtēs, piecās. Bet prasīt no cilvēkiem, lai tie dzīvo saskaņā ar veselo saprātu, ir tikpat kā prasīt, lai tie diendienā lieto nomierino�as tabletes. � Kon�iss pagriezās pret mani. - Vai gribat izlasīt mūsu manifestu, Nikolas?

- ���Protams.

- ���Tad es ie�u to pameklēt. Pie reizes paķer�u brendiju.

Paliku divatā ar Liliju - tik necerēti driz. Pirms paguvu noformulēt frāzi, kas liktu saprast, ka Kon�isa prombūtnē nav vajadzības tēlot, viņa piecēlās.

- ���Varbūt paiesimies mazliet?

Rāmi piecēlos. Lilija izrādījās tikai collu vai divas mazāka par mani; so|ojot pa�apzinīgi, lēni un graciozi, viņa raudzījās uz jūru un vaiiījās mana skatiena, kā pēk�ņa mulsuma pārņemta. Es atskatījos; Kon�iss nevarēja mūs dzirdēt.

- ���Vai jau ilgi esat �eit?

- ���Es nekur neuzkavējos pārāk ilgi.

Viņa uzmeta man ātru mirkli, viegls smīns darīja to maigāku. Bijām aizgāju�i līdz terases viņam galam; mājas siena meta pār to blīvu ēnu.

- ���Lieliski atsista bumba, neko neteiksi.

- ���Ja reiz jūs to raidāt, gribot negribot jāatsit.

- ���Gribot negribot?

- ���Moriss, jādomā, lūdza jūs mani neizpra�ņāt.

- ���Ko niekus. Viņa klātbūtnē - lūdzu, bet� Mēs abi ta�u esam ang|i, vai ne?

- ���Vai tas ir pietiekams iemesls va|ībām?

- ���Tas ir pietiekams iemesls, lai iepazītos tuvāk.

- ���Varbūt man tas neliekas tik interesanti� iepazīties tuvāk. -Viņa raudzījās naktī. Jutos aizskarts.

- ���Tas jums labi izdevās. Bet kādu spēli mēs īsti spēlējam?

- ���Nevajag, lūdzu. - Viņas balsī ieskanējās dzedra nots. - Tas ir patiesi necie�ami. - Nu sapratu, kālab viņa atveda mani �urp. Tumsā tikko varēju saredzēt viņas seju.

- ���Kas tie�i?

Viņa pagriezās, pavērās manī un klusi, bet strikti noteica: -Jūs, mister Ērf.

Biju atsēdināts vietā.

Aizgājusi uz terases otru galu, Lilija nostājās pie margām un raudzījās uz salas kalnāju zieme|u pusē. Ap mums tikko jau�ami tinās jūras gurdenā dva�a.

~ Vai jūs neatnestu manu pelerīni?

- ���Ko lūdzu?

- ���Manu pelerīni.

Brīdi vilcinājies, aizgāju pēc tum�zilā apmetņa un apliku to viņai ap pleciem. Kon�iss vēl nerādījās. Negaidot viņa pasniedzās, saņēma un viegli paspieda manu roku - varbūt gribēja uzmundrināt mani, varbūt parādīt īstajai Lilijai raksturīgo maigumu. Viņas skatiens joprojām kavējās pie me�malas kokiem.

- ���Kādēļ jūs tā?

- ���Es negribēju būt nelaipna.

Lūkoju atdarināt viņas oficiālo toni: - Vai varu� vai drīkstu jautāt, kur jūs �eit dzīvojat?

Viņa pagriezās un atspiedās ar muguru pret margām, tā ka mēs tagad skatījāmies pretējos virzienos. Bridi vilcinājās, tad norādīja ar vēdeklīti: - Lūk, tur.

- ���Tur ir jūra. Vai jūs rādāt uz zilu gaisu?

- ���Ticiet man, es patiesi tur dzīvoju.

- ���Uz jahtas? - man ie�āvās prātā.

- ���Uz sauszemes.

- ���Savādi gan. Nekad neesmu manījis jūsu māju.

- ���Es jau domāju, ka jūs neprotat kārtīgi skatīties.

Samanīju tikko jau�amu smīnu lūpu kaktiņos. Stāvējām cie�i

līdzās, starp mums vēdīja pazīstamā parfīma smar�a.

- ���Jūs mani muļķojat.

- ���Varbūt jūs pats sevi muļķojat.

- ���Un es nevaru to ciest.

Lilija ironiski paklanīja galvu. Viņai bija ļoti daiļ�, Nofretetes cienīgs kakls. Fotogrāfija bija pie�ķīrusi viņas vaibstiem mānīgu pilnīgumu.

- ���Tad es darī�u to ari turpmāk.

Mēs apklusām. Kon�iss bija prom daudz ilgāk, nekā vajadzēja, lai atnestu minētās lietas. Lilijas skatiens piesardzīgi uzmeklēja manējo, bet es neko neteicu, un viņa novērsās. Ļoti uzmanīgi, kā pielabinot tramīgu dzīvnieku, es pasniedzos un pagriezu meitenes seju pret sevi. Viņa neatvairīja mani, ļāva turēt savu vēso vaigu, bet pēk�ņi skadrais skatiens bija kā brīdinājums, un es atņēmu roku.

Vēl bridi raudzījāmies viens otrā, un viņas acis sacīja: �Mani var iekarot ar maigumu, nevis ar varu.�

Viņa atkal pagriezās pret jūru.

- ���Jums patīk Moriss?

- ���Tiekos ar viņu tikai tre�o reizi. � Viņa klusēja, gaidot turpinājumu. - Esmu viņam ļoti pateicīgs par iespēju būt �eit. It īpa�i�

Mans kompliments tika aprauts pusvārdā. � Mēs visi viņu ļoti mīlam.

-Mēs?

- ���Es un citi viņa viesi. - Pēdējais vārds �ķita likts pēdiņās.

- ���Vārds �viesi� �eit nav īsti vietā, manuprāt.

- ���Morisam netīk vārds �parādības�.

Es pavīpsnāju. � Un ja lietotu vārdu �aktieri�?

Seja palika tikpat rāma; viņa vēl nedomāja padoties, atmest spēli.

- ���Mēs visi esam aktieri, mister Ērf. Ari jūs.

- ���Tas gan. Un pasaule ir mūsu skatuve.

Viņa pasmaidīja un nodūra acis. � Esiet pacietīgs.

- ���Nevaru iedomāties, ar ko vēl es varētu būt tik pacietīgs. Un tik lētticīgs.

Viņa raudzījās jūras tālē. Balss nu bija siltāka, īstāka, nepiede-riga vairs lomai, bet viņai pa�ai.

- ���Ne jau manis, Morisa dēļ.

- ���Ari Morisa dēļ.

- ���Pienāks laiks, jūs sapratīsiet.

- ���Vai tas ir solījums?

- ���Drīzāk paredzējums.

Pie galda atskanēja viegls troksnis. Lilija atskatījās, tad ielūkojās man acīs; �is skatiens piederēja meitenei, ko redzēju mūzikas istabas durvīs, - �ķelmīgs un sazvērniecisks, nu arī lūdzo�s.

- ���Paturiet savu skepsi pie sevis, es jūs lūdzu.

- ���Labi. Bet tikai viņa klātbūtnē.

Viņa pieķērās man pie elkoņa, devāmies pie Kon�isa. Viņ� sagaidīja mūs ar parasto vaicājo�o galvas kustību.

- ���Misters Ērfs ir ļoti saprātīgs jauns cilvēks.

- ���Prieks to dzirdēt.

- ���Viss būs kārtībā.

Apveltījusi mani ar smaidu. Lilija apsēdās un kādu brīdi domīgi sēdēja, atbalstījusi zodu plaukstā, tad iemalkoja piparmētru liķieri, ko Kon�iss bija viņai ielējis. Iepretī manam krēslam gulēja aploksne.

- Manifests. Ilgi nevarēju to atrast. Vēlāk izlasīsiet. Beigās ir izteikta anonīma, bet visai spēcīga kritika.

Mana aizrau�anās ar mūziku nebija pārgājusi, katrā ziņā es bie�i muzicēju. Lielais Plejela klavihords, kas tagad stāv lejā mūzikas istabā, tolaik atradās mūsu Paqzes dzīvoklī. Kādā jaukā pavasara dienā - tas varēja būt ap 1920/gadu - es sēdēju pie vaļēja loga un spēlēju. Te pie durvīm atskanēja zvans. Istabene paziņoja, ka kāds kungs grib ar mani runāt. Nevis runāt, bet klausīties, viņ� palaboja istabenei pār plecu. Viņa veidols bija tik impozants, ka es pat neļaunojos par pēk�ņo ielau�anos. Gadus se�desmit vecs, ļoti gar� un varen smalki ģērbies, ar pogcaurumā iespraustu gardēniju�

Uzmetu Kon�isam spēju skatienu. Viņ� bija pagriezis krēslu un, kā parasti stāstot, raudzījās jūrā. Lilija a�i pielika pirkstu pie lūpām.

- ���Turklāt izteikti drūms. Vismaz sākumā tā likās. Zem ercherco-ga �aulas jautās dziļa grūtsirdība - viņ� atgādināja aktieri �uvē, izpalika tikai pēdējā sarkasms. Ar laiku gan atklājās, ka �is cilvēks nav tik nelaimīgs, kā izskatās. Bez garām runām viņ� iesēdās atzveltnī un klausījās manu spēli. Neko daudz viņ� neteica ari tad, kad beidzu. Paņēma savu platmali un spieķi ar dzintara rokturi�

Es pavīpsnāju. Lilija to manīja, bet smaida vietā noraido�i nodūra acis.

- ����un sniedza man savu vizītkarti, uzaicinot nākamnedēļ viņu apciemot. Ieskatījos kartē - grāfs Alfonss de Dukāns. Noliktajā laikā ierados viņa apartamentos. Pla�ais dzīvoklis bija iekārtots grezni, ar īpa�u eleganci. Sekoju sulainim salonā, kur jau gaidīja namatēvs. Ari �oreiz viņ� daudz nerunāja, piecēlās un veda mani sev līdzi.

Kādā zālē stāvēja pieci vai se�i klavihordi, senlaicīgi, lieliski instrumenti - vienlīdz vērtīgi gan muzikālā, gan mākslinieciskā ziņā. tie daritu godu jebkuram muzejam. De Dukāns piedāvāja man tos izmēģināt, tad spēlēja pats. Ne tik labi kā es, bet glu�i pieklājīgi. Pēcāk sēdējām Bulāra6 krēslos un cienīgā nopietnībā baudījām austeres ar Mozeles vīnu, kas nāca no viņa personīgā vīna dārza. Tā sākās nozīmīgākā draudzība manā mū�ā.

Mēs tikāmies bie�i, bet es tikpat kā neko par viņu neuzzināju. Viņ� nekad nerunāja par sevi, par savu pagātni un atvairija jebkuru ziņkārību. Izdibināju tikai to, ka viņa ģimene nāk no Beļģijas. Ka viņ� ir ārkārtīgi bagāts. Ka pēc pa�a gribas viņam ir tikai pāris draugu. Un neviena radinieka. Ka viņ� ir sievie�u nīdējs, lai arī nav homoseksuālis. Visi viņa kalpotāji bija vīrie�i, un par sievietēm viņ� alla� izteicās ar neslēptu riebumu.

Savu īsto dzīvi viņ� vadīja nevis Parīzē, bet milzīgā pilī Francijas austrumos. XVII gadsimta beigās kāds superintendants bija uzcēlis to par kroņa naudu un izveidojis grandiozu parku, daudz lielāku par �o salu. Zilpelēkie tornī�i un baltās sienas vīdēja daudzu jūd�u tālumā. Atceros, jutos diezgan neomulīgi, kad pāris mēne�u pēc mūsu iepazī�anās pirmoreiz ierados �ivrēledikā. Bija oktobris, un labība �ampaņas laukos sen nopļauta. Visam pāri klājās zilga dūmaka, rudens dva�a. Atbraucu ar auto, kas bija atsūtīts man pakaļ. Pa greznām kāpnēm tiku aizvadīts uz man paredzēto istabu, pareizāk sakot, istabu virkni. Pēc bri�a man paziņoja, ka grāfa kungs gaida parkā. Visi kalpotāji bija viņam līdzīgi - nerunīgi, drūma paskata vīri. Nekad viņa tuvumā neskanēja smiekli vai �iglu soju dipoņa. Nekādu trok�ņu, nekādu dzīvības zīmju. Se valdīja miers, klusums un kārtība.

Sekoju sulainim cauri nepārredzamam fran�u dārzam pils otrā pusē. Pa svaigi nolīdzinātiem grants celiņiem, garām buksusa dzīv�ogiem, skulptūrām, tad nokalnis cauri dendrārijam. Iznācām pie neliela dīķī�a. Pavēros pāri klusajai lāmai, cauri rudenīgajai lapotnei - nedaudz tālāk pa�ā ūdens malā stāvēja austrumu tējas namiņ�. Sulainis paklanījās un atstāja mani vienu. Celiņ� veda gar dīķa krastu, pāri mazam strautiņam. Ne mazākā vējiņa, dūmaka, klusums - brīni�ķīga, mazliet sērīga ainava.

Tējas namiņu ieskāva zāliens, un de Dukāns nevarēja dzirdēt manus so|us. Viņ� nekustīgs sēdēja uz tatami un raudzījās ārā uz dīķi. Miniatūra, vītoliem apaugusi saliņa. Grezns zosu pulciņ�, kas līgoja uz gludās virsmas kā senā japāņu gleznojumā. Eiropie�a vaibsti un japāņa tērps. Es nekad neaizmirsī�u �o ainu. �o, ja tā var teikt, mise en paysage7.

Katra vietiņa �ai grandiozajā Ēdenes dārzā bija ierīkota tā, lai priecētu viņu ar savdabīgu skaistumu, radītu īpa�u noskaņu. Tur bija gan neliels antīks templis, gan rotonda. Fran�u dārzs, angļu, arī mauru. Bet es viņu atceros tie�i tādu, sē�am uz tatami vaļīgā kimono, zilpelēkā kā apkārtējā migla. Protams, �ī pasaulīte bija mākslīga. Ta�u jebkura ekscentriska greznības izpausme rādās vairāk vai mazāk mākslota pasaulē, kur valda izmisīgs cīniņ� par izdzīvo�anu.

Pirmajā reizē biju glu�i satriekts - kā jaunizcepts sociālists. Un sajūsmināts kā homme sensuel , smalku izjūtu cilvēks.

�ivrēledika bija īsts muzejs, varen pla�s un neticami bagāts. Neskaitāmas kolekcijas - gleznas, porcelāns, visu iespējamo veidu objets d�art8 . Lieliska bibliotēka. Patiesi unikāls senu taustiņinstru-mentu krājums. Klavihordi, spineti un vērd�ineli, arī lautas un ģitāras. Aiz katra stūra, aiz katrām durvīm gaidīja jauns pārsteigums. Renesanses bronza, vitrīna ar Bregeta pulksteņiem. Veselu sienu aizņēma stiklots skapis ar brīni�ķīgu Ruānas un Nevērās fajansu. Iero�i - vesels arsenāls. Skapītis, kura daudzajās atvilktnēs glabājās grieķu un romie�u monētas. Tā es varētu turpināt līdz rītam, jo krā�anas vājībai viņ� bija nodevies visu savu mū�u. Bula un Rīznera mēbeļu vien pietiktu vismaz se�ām mazākām pilīm. Domāju, ka tolaik ar �o krājumu varēja sacensties vienīgi Hertforda kolekcija. Kad tā tika dalīta, de Dukāns nopirka ne mazums labu lietu no Sekvila mantotās daļas. Zēligmana firma bija devusi viņam pirmpirkuma tiesības. Protams, viņ� kolekcionēja tikai sava prieka pēc. Māksla tolaik vēl nebija kļuvusi par preci pasaules tirgū.

Citā reizē de Dukāns parādīja man kādu slēgtu telpu, kur mitinājās ērmīga kompānija - mehāniskās lelles. Da�as gandrīz cilvēka augumā, tās bija kā izceltas no Hofmaņa9 stāsta lappusēm. Diriģents vada neredzamu orķestri. Divi huzāri izcīna dueli. Prima-donna tink�ķo�ā balstiņā izpilda āriju no Kalpones-kundzes10. Izbalojis kavalieris palokās jaunkundzei, kas pietupjas reveransā; abi dejo spokainu menuetu. Bet galvenā �eit bija Mirabella, la Maītresse-Machine11. Kaila lelle ar iekrāsotu zīda ādu; kad uzvilka atsperi, viņa atgāzās nopluku�ā gultā ar baldahīnu un aicino�i papleta rokas un kājas, stīvā skāvienā satverot savu mīlnieku. De Dukāns gan vērtēja viņā ko citu, proti, viltīgu ierīci, kas ne|āva uzlikt ragus tās īpa�niekam. Lellei uz pakau�a bija mazs kloķītis - ja laikus to nepabīdīja, rokas sakļāvās cie�i kā skrūvspīles un neveiksmīgajam mīlniekam tie�i starp kājām ietriecās stingrā atsperē iestiprināts stilets. �ī bīstamā spēlīte bija pagatavota Itālijā pagāju�ā gadsimta sākumā - pēc Turcijas sultāna pasūtījuma. Nodemonstrējis viņas �uzticību�, namatēvs pagriezās un noteica: �Ar �o viņa visvairāk līdzinās īstai sievietei.�

Pa�ķielēju uz Liliju. Nodūrusi acis, viņa pētīja savas rokas.

- Madame Mirabellu viņ� turēja aiz slēgtām durvīm, bet pils kapelā glabājās kāda, manuprāt, daudz neķītrāka lietiņa. Ievietota greznā agrīno viduslaiku relikvārijā, tā atgādināja savītu�u jūras gurķi, bet de Dukāns sauca to par Svēto Locekli. Bez mazākās humora pieskaņas. Viņ�, protams, zināja, ka �āds miesas gabaliņ� nevar tik ilgi saglabāties. Turklāt Eiropā vien bija vismaz se�padsmit citi svētie locek|i, kādreiz piederēju�i mūmijām un visi kā viens atzīti par viltotiem. Bet de Dukānam tas bija vienkār�i eksponāts, un nebija no svara, kā tas vērtējams no reliģiskā vai ētiskā viedokļa. �e parādās jebkuras kolekcionē�anas būtība: tā notrulina morālo instinktu un priek�mets gala beigās kļūst par īsto īpa�nieku.

Mēs nekad nerunājām par reliģiju vai politiku. De Dukāns mēdza apmeklēt katoļu misi. Domāju, gan tikai tādēļ, ka baznīcas rituāls ir viens no skaistuma kultivē�anas veidiem. Mū�u dienu viņ� bija dzīvojis dīkā greznībā, varbūt tālab da�as lietas bija pilnīgi sve�as viņa prātam. Piemēram, elementārs humānisms, ja vien tas nepiederēja pie kādas estētiskas koncepcijas. Reiz mēs stāvējām un noraudzījāmies, kā bariņ� zemnieku strādā rāceņu laukā. Dzīva Milē12 glezna. Pēc bri�a grāfs izmeta �ādu frāzi: �Cik labi, ka viņi ir viņi un mēs esam mēs.� Viņ� bija pilnīgi imūns pret kliedzo�ām sociālām pretrunām, kas liktu ieniezēties pat vulgārāko nouveau riche13 sirdsapziņai. Viņam tie bija tikai saisto�i kontrasti, kustīgas bildītes, kas uzskatāmi atgādināja par dzīves dabisko polaritāti.

�ēlsirdība, ko viņ� dēvēja par lediable en puritain14, jebkuras tās izpausmes izraisīja viņā dziļu neizpratni. Nu. piemēram. Kop� astoņpadsmit gadu vecuma es nelietoju uzturā savvaļas putnu gaļu. Tiklab es varētu ēst cilvēka gaļu kā stērsti vai me�a pīli. De Dukānu tas ērcināja glu�i kā kļūma zīme no�u rakstā. Viņ� nekādi nespēja aptvert, ka �ī nots ir savā vietā. Un tomēr es te sē�u pie viņa galda un atļaujos atteikties no cīruļu pastētes un slokas ar trifelēm.

Viņ� aizrāvās ne tikai ar priek�metisko pasauli. Uz pils jumta bija izbūvēta neliela observatorija. Bija arī lieliski apgādāta naturālista laboratorija. Viņ� nekad neizgāja parkā bez mazas etvijas ar mēģenēm. Tur viņ� lika noķertos zirnekļus. Pagāja labs laiciņ�, līdz atklājās, ka tā nav tikai kārtējā ērmība. Kā amatieris viņ� izrādījās vērā ņemams arahnologs, viņa vārdā pat bija nosaukta kāda zirnekļu suga: Theridion deukansii. Grāfs bija priecīgi pārsteigts, uzzinot, ka interesējos par ornitoloģiju. Ieteica man specializēties nozarē, ko pats jokojot nokristīja par omitosemantiku, proti, pētīt putnu balss skaņu nozīmi.

Jā, tas bija visneparastākais cilvēks, ko jelkad esmu pazinis. Visizsmalcinātākais. Un noslēgtākais. Cilvēks, kas nejuta nekādu pienākumu pret līdzcilvēkiem. Man tolaik bija divdesmit pieci, tāpat kā jums, Nikolas, un tie�i tāpēc jūs varētu saprast, kālab nespēju viņu nosodīt. Manuprāt, tas ir pats grūtākais un jūtīgākais vecums. Dzīvot un izprast dzīvi. Sevi pa�u un citus. Tavs prāts ir it kā nobriedis, un visi uzskata tevi par pieaugu�u cilvēku. Bet ir personas, ar kurām tu joprojām esi zaļknābis, jo tikai pieredze |auj tās izvērtēt un pieņemt. Tā de Dukāns - ne jau ar vārdiem, protams, ar savu personību kā tādu � viesa dziļas �aubas manā pasaules uzskatā. �aubas, ko pats vēlāk izteica piecos vienkār�os vārdos. Jūs tos vēl dzirdēsiet.

Es saskatīju viņa dzīvesveida grēcīgo pusi, tomēr tas mani neatvairāmi valdzināja. Un �is valdzinājums izrādījās stiprāks par principiem. Piemirsu pateikt, ka viņam bija ari neskaitāmi no�u manuskripti - nepublicēti XVII un XVIII gadsimta skaņdarbi. Sē�ot pils mūzikas zālē - tā bija gara rokoko galerija blāvos zelta un zaJos toņos, alla� saules pielieta, rāmi krā�ņa kā zaļojo�s dārzs -pie brīni�ķīga senlaiku klavihorda un baudot �o pārdzīvojumu, �o laimes bridi, man ikreiz bija jādomā: vai tie�ām tas ir kas ļauns? Vai tie�ām �is pilnestīgais prieks var nest kādam ļaunu? Vai tie�ām de Dukāns jāuzskata par visa ļauna iemiesojumu? Jā, da�s teiks: �Jūs savā pilī nododaties smalkām baudām, kamēr citur bērni cie� badu.� Bet vai tie�ām no tā visa jāatsakās - no pilīm, no smalkas gaumes un izmeklētiem priekiem, no gara lidojuma? Pat marksisti paredzēju�i sasniegt augstāku sabiedribas attīstības pakāpi, kas ta�u nozīmē, ka cilvēku cilts sasniegs arī augstākas prieka un laimes pakāpes.

Tā es pamazām sāku izprast �ī vienpatņa egoismu. Arvien skaidrāk atjautu, ka viņa aklība ir tikai poza, un to var uzskatīt par bezgrēcīgu. Viņ� vienkār�i bija iemaldījies �eit no kādas citas, perfektas pasaules un ar donkihotisku fanātismu - ja ne tik komisku, tad tikpat traģisku - apņēmies nosargāt pa�a pilnestību. Bet tad kādu dienu�

Teikums palika pusceļā. Austrumu puses tum�ajos kokos negaidīti un skaļi iekliedzās taure. Pirmajā brīdī iedomājos, ka tas ir angļu medību rags, tomēr tas skanēja asāk, pirmatnīgāk. Vēdeklītis sastinga Lilijas rokā, viņa uzlūkoja namatēvu. Kon�iss stīvi raudzījās jūrā kā pārakmeņojies no spējās skaņas. Plaksti aizvērās, un �ķita, ka viņ� skaita mēmu lūgsnu. Bet tas viņam nepiederējās.

Vēl viens uzstājīgs sauciens sarāva spriego klusumu. Trīs notis, vidējā - visaugstākā. Kraujie kalnu sāni atsaucās nespodrā atbalsī, un �ķita, ka arhaiskās skaņas uzjundīju�as salu un pa�u nakti pacēlu�as no pirmsmū�a miega.

- ���Kas tas? - vaicāju Lilijai.

Brīdi viņa pētīja manas acis kā �aubīdamās, vai es patiesi to nezinu.

SApollons.

- ���Apollons?!

Rags ietaurējās vēlreiz, skaļāk un tuvāk, glu�i blakus, bet balustrāde aizsedza skatu, un es nevarētu neko saskatīt pat tad, ja ārā būtu gai�a diena. Kon�iss sēdēja ar to pa�u atsve�ināto izteiksmi. Lilija piecēlās un pastiepa roku.

- ���Nāciet!

Sekoju viņai uz terases austrumu galu, kur pirmīt bijām stāvēju�i. Viņa lūkojās lejup, priedāja tumsā, un es vēroju viņas profilu.

- ���Tā vien �ķiet, ka �eit kāds aizraujas ar metaforu spēlēm.

Viņa nevil�us pasmaidīja un vieglītēm paspieda man roku.

- ���Esiet nu labiņ�. Skatieties!

Grants strēle, gabaliņu tālāk - me�malas koki. Neredzēju nekā neparasta.

- ���Es tikai gribētu zināt, kas programmā paredzēts. Neko vairāk.

- ���Ļoti muļķīgi, mister Ērf.

- ���Sauciet mani par Nikolasu. Esiet tik mīļa.

Lilija nepaguva atbildēt. Kaut kur starp māju un Marijas namiņu izspraucās gaismas stars, ne pārāk spo�s, acīmredzot no kabatas baterijas. Tas izgaismoja kādu figūru - kā marmora tēls tā stāvēja pa�ā priedaines malā, kādus se�desmit jardus attālu. Biju vēl vairāk pārsteigts, kad atjēdzu, ka �is cilvēks ir glu�i kails - varēju saskatīt tum�o apmatojumu un locekļa balgano apveidu. Slaiks, labi veidots, viņ� bija kā radīts savai lomai. Neparasti lielās acis likās apvilktas ar acu zīmuli, matos kaut kas vizēja - vainags, zeltīts lauru vainags. Viņ� stāvēja nekustīgs, mazliet atstatu turot savu jardu garo ragu, kas atgādināja �auru mēnessirpi ar paplatinātu galu. Pēc brī�a ievēroju, ka viņa āda ir nedabiski balta, bezmaz fosforescējo�a nespodrajā gaismā, it kā ari ķermenis būtu klāts ar grimu.

Atskatījos - Kon�iss sēdēja kā sēdējis. Pa�ķielēju uz Liliju, kas vēroja notieko�o bezkaislīgi, bet vērīgi, it kā iepriek� redzējusi mēģinājumu, tagad ar interesi skatītu pirmizrādi. Paturēju pie sevis kārtējo ironisko piezīmi. Pati izrāde mulsināja mani mazāk nekā atklājums, ka neesmu vienīgais jaunais vīrietis Burāni. To es sapratu uzreiz.

- ���Kas viņ� tāds ir?

- ���Mans brālis.

- ���Biju domājis, ka jūs esat vienīgais bērns.

Apollons pacēla ragu pie mutes un izpūta jaunu skaņu, gari stieptu un nepacietīgu, it kā piesauktu noklīdu�us medību suņus.

Lilija atbildēja lēni, nenovēr�ot no viņa acis: - Tas ir citā pasaulē. - Pirms attapu atbildēt, viņa norādīja pa kreisi, aiz Marijas namiņa. No tum�ās velves, kur starp kokiem aizvijās taka uz ciemu, parādījās gai�s skrejo�s stāvs. To tūda| notvēra gaismas strēle. Tā izrādījās meitene, arī kaila, ja neskaita antīkas sandales, kuru siksniņas apņēma lielus. Varbūt arī ne glu�i kaila - vai nu kaunuma matiņi bija noskūti, vai tos slēpa mazas micsaskrāsas biksītes. Mati bija saņemti antīkā frizūrā, bet āda, tāpat kā Apollonam, likās nedabiski balta. Ātrais skrējiens ne|āva saskatīt viņas vaibstus. Tuvojoties mums, meitene atskatījās - acīmredzot viņu kāds vajāja.

Steidzoties uz jūras pusi, viņa �ķērsoja klajumu mūsu priek�ā. Mirkli vēlāk parādījās tre�ais personā�s: vēl kāda vīri�ķa būtne iznira no me�a un metās pa taku viņai nopaka|. Tāds kā spalvains, uz aug�stilbiem polstēts triko imitēja ā�a pakaļkājas, galvu, kā pienākas, greznoja bārda un strupi radziņi - tas bija satīrs. Kailais torss tum�s, turpat melns. Kad viņ� pieskrēja tuvāk, es atkal sastingu mulsā izbrīnā - no tum�ās pavēderes slējās varens fails. Kādas astoņpadsmit collas gar�, pārāk liels, lai to varētu noturēt par īstu, tomēr skats bija gana piedauzīgs. Neviļus atcerējos mūzikai istabā redzēto kiliku. atcerējos arī. cik tālu ir manas mājas. Sajutos nedro�s kā seklumā izmesta zivs. Izrādījās, ka esmu daudz naivāks un tiklāks, nekā man labpatika likties. Paglūnēju uz līdzāsstāvo�o meiteni. Likās, ka viņa viegli smīn, tīksmi satraukta par gaidāmo

vardarbību. Lai arī tā bija tikai spēle, man tas nepatika, turklāt pilnīgi nesaderēja ar �citu pasauli�, kuras drānās viņa bija tērpta.

Atkal pievērsos nimfai, vēroju tās balto muguru, izspūru�os matus, �ķietami nokusu�ās kājas; pēc mirk|a viņa patvērās piekrastes priedājā. Sekoja jauns skatuvisks efekts - tie�i zem mūsu �lo�as� iedegās vēl viens, daudz spēcīgāks staru kūlis. Tur, kur tikko bija nozudusi kailā meitene, klajums mazliet pacēlās pirms straujā kritiena lejup - tagad tur stāvēja vēl viena, pati impozantākā figūra. Sieviete, tērpta safrāndzeltenā hitonā, kas sniedzās līdz ceļiem; tā apak�malu rotāja asinssārta josla. Melnas kotumas15 ar sudraba lielu aizsargiem savādi kontrastēja ar kailajām rokām un pleciem un pie�ķīra viņai visai kareivīgu izskatu. Arī viņas āda bija nedabiski balta, acis, apvilktas ar melnu, rādījās garenas un lielas. Pagarie mati veidoja antīku frizūru, kas gan izskatījās diezgan raganīga. Kreisajā rokā viņa turēja sudraba loku, pie sāniem karājās sudraba bultu maks. Bija kaut kas patiesi draudīgs viņas veidolā, niknuma pārvērstajā sejā.

Tā viņa stāvēja kādu brīdi, cēla un bīstama savās taisnajās dusmās, apņēmīgi sargājot ceļu. Tad pasniedzās un ar niknu kustību izrāva no maka bultu. Pirms viņa paguva pielikt to pie loka, staru kūlis pārmetās pie nedarbā pieķertā satīra. �ausmās sastindzis, tas teatrāli atmeta rokas un novērsa seju, neīstais fails, piķa melns spo�ajā gaismā, arvien slējās aug�up. Izteikti mākslota, tomēr pārliecino�a poza. Gaismas strēle atgriezās pie dievietes. Loka stiegra nu bija nostiepta, bulta izlidoja uz mērķi. Nozibsnīja un izgaisa tumsā. Nākamajā mirklī stars atkal pievērsās satīram. Satvēris �autru - to pa�u vai citu -, kas bija ieurbusies krūtīs, viņ� lēni noslīga uz ceļiem. Sagrīļojās un pakrita zemē starp akmeņiem un timiāna skupsnām. Gaismas plankums kavējās pie gulo�ā ķermeņa, kā apliecinot tā nāvi, tad izdzisa. Fonā arvien stāvēja Apollons un bezkaislīgi vēroja notieko�o kā balsena marmora ēna. dievi�ķs soģis, arēnas valdnieks. Slaidiem mednieces soļiem dieviete pagāja uz viņa pusi, rokā nesot savu sudraba loku. Brīdi tie stāvēja, pagriezu�ies pret mums, tad reizē pacēla brīvo roku ar atmestu delnu -tā bija fināla aina, skarbs atvadu sveiciens. Patiesi efektīgs skats, acumirklīgs, bet cēls; nemirstīgo atvadas. Tad izdzisa arī �ī gaisma. Varēju vēl iz�ķirt divas gai�as ēnas; tās pagriezās uz promie�anu jau glu�i ikdieni�ķi, kā aktieri, kas steidz atstāt skatuvi, kamēr zālē vēl tum�s.

Lilija sakustējās, kā gribēdama novērst manu uzmanību no aizkuli�u prozas.

- Atvainojiet uz mirkli.

Viņa �ķērsoja terasi un piegāja pie Kon�isa. Redzēju, kā viņa noliecas un �ukstus tam kaut ko saka. Vēlreiz pārlaidu skatienu klajumam. Tur vēl kustēja kāds tum�s stāvs - safīrs nebija paguvis atstāt nupatējo skatuvi. No pirmā stāva atlidoja viegls troksnis � kāds tumsā bija uzgrūdies krēslam, tā kājas noskrapstēja pret flī�u grīdu. Vēl �etri aktieri, divi, kas rīkojas ar gaismām� Tīri tehniski �īs epizodes likās tikpat neiespējamas, kā patiesi pārdabiskas. Lūkoju rast kādu saikni starp vecīgo kungu pie hoteļa - �o ilustrāciju, kas pieteica Kon�isa stāstu, - un tikko redzēto. �ķiet, biju uztvēris stāsta būtību- viņ� neap�aubāmi runāja par mums abiem, paralēles bija tik uzkrīto�as, ka tas vienkār�i nevarēja būt citādi. �Atvairīja jebkuru ziņkārību�� �tikai pāris draugu un neviena radinieka�� �kālab nespēju viņu nosodīt� - bet kāds gan tam sakars ar ainiņu, kam tikko biju liecinieks?

Tas varēja būt vienkār�i savdabīgs mēģinājums atdarināt Le Masgue Frangais nerātnās ainiņas. Tādā gadījumā par to varēja tikai pasmieties, tāpat kā par jebkuru mēģinājumu īstenot kādas parapsiholoģiskas muļķības. Ta�u, jo tālāk, jo vairāk �ajos divertismentos jautās kāda nelāga pieskaņa. �is fails, kailie ķermeņi, meitene� Iedomājos, ka agri vai vēlu arī mani lūkos iesaistīt, �ī ir tikai savdabīga iesvaidī�ana, sagatavo�ana kādām vēl negantākām izdarībām, kādai sektai, kultam - kas to lai zina kur valda Kali-buns un Miraudai* nav nekādas varas. Izjutu arī neskaidru nepatiku pret visiem �iem cilvēkiem, kas nez no kurienes bija uzradu�ies �mani� teritorijā un zināja vairāk par mani - uztvēru to kā sava veida sazvērestību. Varēju vienkār�i vērot, ļaut lai �ie aizvien dīvainākie notikumi sEd acu priek�ā kā kinofilmas kadri. Tomēr �īs salīdzinājums nebija īsti pareizs. Kinofilmas nemēdz uzņemt vienam skatītājam, ja vien ar to nesaistās kāds īpa�s nolūks.

Pēc brī�a Lilija beidza savu kluso monologu, iztaisnojās un atgriezās pie manis. Acīs tai zibēja �ķelmīga dzirksts - neslēpta ziņkāre par iespaidu, kādu uz mani atstājis tikko redzētais Es pasmaidīju un viegli pie�ķiebu galvu: esmu gan iespaidots, bet ne �okēts. Jā. īpa�i pielūkoju, lai neliktos �okēts. Ari viņa smaidīja.

� ���Man laiks iet, mister Ērf.

� ���Varat apsveikt savus draugus ar veiksmīgu uzstā�anos.

Plakstiņi notrīsēja tēlotā aizvainojumā, it kā es par viņu zobotos.

� ���Vai jūs patiesi domājat ka tā bija vienkār�i izrāde?

� ���Nevajag, - es klusi teicu.

Atbilde izpalika, bet acīs pavīda tikko jau�ams smaida atspulgs; viegli iekodusi lūpā, viņa saņēma tērpu un pakniksēja.

� ���Kad es jūs atkal redzētu?

Nepagrie�ot galvu, viņa pa�ķielēja uz Kon�isu, un man atkal likās, ka starp mums pastāv vārdos neizteikta sapratne.

� ���Tas atkarīgs no tā, kad mani atkal atmodinās no aizmirstības miega.

� ���Ceru, ka tas būs drīz.

Viņa pacēla vēdeklīti pie lūpām, tāpat kā toreiz flautas birstīti, un paslēpus norādīja uz aizmugurē sēdo�o Kon�isu. Noskatījos, kā Lilija ieiet mājā, tad gāju un nostājos pie galda viņam iepretī, �ķita, viņ� ir at�irbis no sava transa. Acis kā melns fosfors; skatiens dzēlās manī pat asāk kā parasti, piezīdās kā dēle. Tas bija drīzāk zinātnieks, kas pārbauda sava eksperimenta rezultātu, jūras cūciņas stāvokli, nevis namatēvs, kas sagādājis viesim labu izklaidi un gaida jūsmīgas atsauksmes. Kon�iss noteikti redzēja manu mulsumu, kaut ari vēros viņā no aug�as, atspiedies pret krēsla atzveltni ar to pa�u skeptisko smīniņu, ko biju iemēģinājis ar Liliju. Nez kādēļ nojautu - viņ� vairs negaida, ka uztver�u visu ar vēlamo vientiesību. Es apsēdos. Viņ� arvien skatījās, un man bija kaut kas jāsaka.

� ���Būtu guvis daudz lielāku baudījumu, ja zinātu, ko tas viss nozīmē.

Teiktais acīmredzot bija Kon�isam pa prātam. Viņ� atzvēla krēslā un pasmaidīja.

- ���Mīļais Nikolas, cilvēks aiklrto �o jautiiumu jau desmit tūksto-�us gadu. Un neviens no dieviem, kam tas adresēts vēl nav devis atbildi.

- ���Es neprasu atbildi no dieviem. Es prasu to nojums

- ���Vai var prasīt no manis to, ko pa�i dievi nespēj �dot? Nodomājiet, ka man ir gatava atbilde uz jebkura jautājumu. Tā tas nebūt nav.

Es raudzījos uz �obrīd vēlīgo vaibstu masku un klusi vaicāju: -Bet kālab tie�i es?

- ���Un kālab kāds cits? Vai kas cits?

Norādīju uz austrumiem. - Vai tie�ām tas viss notika tikai tālab, lai sniegtu man mazu teoloģijas stundu?

Viņ� pacēla roku pret debesīm. - Domāju, jūs man piekritīsiet: tam dievam, kas būtu radījis �o visu tikai tālab, lai sniegtu mums mazu teoloģijas stundu, varētu pārmest pilnīgu iztēles un humora trūkumu. - Brīdi viņ� klusēja. - izvēle ir pilnīgi jūsu ziņā - kaut �o pa�u brīdi varat atgriezties sīvā skolā Iespējams, ka tas būtu pat prātīgāk.

Smaidot pa�ūpoju galvu. - �oreiz es to zobu pārkodī�u.

- ����oreiz tas var izrādīties īsts

- ���Man sāk likties, ka visi jūsu rodamie kauliņi ir svina iezīmēti.

- ���Tad jau jūs nevarat pa īstam laimēt. - Viņ� steig�us turpināja, it kā būtu spēris soli par tālu: - Teik�u jums. lūk, ko. Ir tikai viena atbilde uz jūsu jautājumu - gan pla�ākā nozīmē, gan tajā. kas attiecas uz jūsu atra�anos �eit. Teicu jums to jau pa�ā pirmajā reizē. Visu nosaka tikai nejau�ība - gan jūsu, gan manu, gan dievu un visa pastāvo�ā eksistenci. Nekas cits. Tikai tīra nejau�ība.

Es ielūkojos viņam acīs un beidzot uztvēru �ai skatienā kaut ko uzticības cienīgu, un neskaidri apjautu, ka tie�i mana neziņa, mana būtība, mani tikumi un netikumi ir viņa ieceres nepiecie�ama sastāvda|a. Viņ� piecēlās un paņēma brendija pudeli, kas stāvēja uz otra galda līdzās lampai. Ielēja man, tad nedaudz sev pa�am un, tāpat kājās stāvot, pacēla glāzi.

- ���Iedzersim par to, lai labāk viens otru iepazītu, Nikolas.

- Ar lielāku prieku. - Iedzēru kādu malku, tad nomlgi pasmaidīju, - Jūs nepabeidzāt tavu stāstu. - Nez kādēļ viņi iķita apmulsis, it kā bOlu to piemirsis vai iedomājies, ka tas mani vairs neinteresē Bildi vilcinAjie�. atkal nosēdās savll krēslā,

- ���Nu labi. Kur mēs palikām? Bet tas nav svarīgi. - Viņ� paklusēja. - Paliesim uzreiz pie kulminācijas. Brī�a, kad fī cilvēka egocentrisms beidzot saniknoja tos dievus, kuriem mēs abi neucam.

Viņ� iegrozījās ērtflk un kādu mirkli noraudzījās uz jūru.

- ���Arvien, kad redzu kfidu fotogrāfiju ar ķīniciu zemnieku ņūkli vai kfidu militfiru parādi, kad redzu lētu avT�eli, kas reklamē da�ādus masu patēriņa mēslus, vai tos palus mēslus liclvcikalu plauktos, kad redzu pax Americana 16 �atbaido�o realitāti, valstis un tautas, kam mū�dien lemts nīku|ot pārāk augsta dzimstības un pārāk zema izglītības līmeņa dē|, es atceros grifu de Dukānu. Atceros viņu ik reizi, kad redzu, ka cilvēkiem trūkst vietas zem saules un elementāras inteliģences. Varbūt kādu dienu tālā nākotnē visi cilvēki būs tādi kā viņ� un dzīvos tādās pilīs vai tamlīdzīgi. Tie nevairosies kā suņu sēnes nevienlīdzības un ekspluatācijas trūdo�ajā mēslainē, bet iznāks no evolūcijas līklo�iem līdzsvaroti un harmoniski kā de Dukāna mazā pasaulīte �ivrēledikā. Tad virs zemes atkal valdīs Apollons un Dionīss17 atgriezīsies tumsībā, no kuras nācis.

Vai tā tas bija domāts? Nu epizodi ar Apollonu ieraudzīju jaunā gaismā. Kon�iss acīmredzot līdzinājās da�am labam mūsdienu dzejniekam, kas vienā simbolā lūko ietilpināt desmit nozīmes.

- ���Reiz kāds no kalpotājiem atveda uz pili savu draudzeni. Nezinu, kā tas gadījās - vai nu logs bija atvērts, vai meitene mazliet iereibusi, bet grāfs piepe�i padzirda sievietes smieklus. Protams, viņ� tūliņ lika noskaidrot, kur� uzdrīkstējies ievest viņa valstībā mīļāko, dzīvu mīļāko. Tas izrādījās viens no �oferiem, īsts tehnikas laikmeta produkts. De Dukāns viņu uz karstām pēdām padzina un drīz pēc tam aizbrauca viesos uz Itāliju.

Kādu nakti �ivrēledikas pārvaldnieks sajuta dūmu dvaku un izgāja paraudzīt, kas par lietu. Ēkas viens spārns un centrālā daļa bija uguns pārņemti. Gandrīz visi kalpotāji saimnieka prombūtnes laikā dzīvoja savās mājās tuvējos ciematos. Tie da�i, kas bija paliku�i pilī, ķērās pie spaiņiem un lūkoja dzēst satrakoju�ās liesmas. Gribēja sazvanīt ugunsdzēsējus, bet kāds bija pārgriezis telefona vadu. Kad tie beidzot ieradās, bija jau par vēlu. No grāmatām bija paliku�as tikai pelnu plēnes, porcelāns sa�ķīdis sīkās druskās. Gleznu audekli savirpu�i. monētas sakusu�as, unikālie instrumenti, mēbeles. mehāniskās lelles, madame Mirabella - viss bija beigts un pagalam, paliku�as tikai da�as sienas, neatgūstamās godības drupas.

Es arī tobrīd biju ārzemēs. De Dukānam par notiku�o paziņoja līdz ar gaismiņu, uzceļot viņu no miega Florences viesnīcas numurā. Grāfs nekavējoties pārbrauca mājās, bet runā, ka viņ� nav pat aizgājis līdz kūpo�ajām krāsmatām. Pagriezies un devies prom, līdzko aptvēris, ko uguns nodarījusi. Pēc divām dienām viņu atrada miru�u Parīzes dzīvokļa guļamistabā. Nāvējo�a miegazāļu deva. Sulainis �okēts stāstīja, ka saimnieka seja bija sastingusi ņirdzīgā vīpsnā.

Atgriezos Francijā mēnesi pēc viņa bērēm. Mana māte tolaik bija Dienvidamerikā, un es neko par notiku�o nezināju. Kādu dienu mani uzaicināja tikties ar viņa advokātiem. Iedomājos, ka viņ� būs atstājis man klavihordu. Tā tas arī bija. Pareizāk sakot, visus paliku�os instrumentus. Un vēl� bet varbūt jūs jau būsiet uzminējis.

Kon�iss ieturēja pauzi, ļaudams man izteikt savu minējumu, bet es klusēju.

- Ne jau visu savu mantību, nē, bet tolaik jaunam cilvēkam, kas vēl dzīvo uz mātes rēķina, tā bija vesela bagātība. Sākumā es pat nespēju tam noticēt Protams, es zināju par viņa simpātijām, zināju, ka viņi izturas pret inani tikpat kā pret radabēmu. Bet tāda summa! Un tāda nejau�ība. Tikai tālab, ka kfidu jauku dienu es spēlēju pie vaļēja loga Tikai tālab, ka kāda lauku mei�a pārāk skaļi iesmējās .. - Kādu brīdi Kon�iss sēdēja kluss.

Bet es solīju pateikt jums tos vārdus, ko de Dukāns atstāja man tītiz ar naudu un savu piemiņu. Nekādas vēstules, tikai viena

frāze latīņu valodā. Man tā ari neizdevās noteikt tās izcelsmi. �ķiet, ka tā ņemta no kāda sengrieķu teksta, jonie�u vai aleksandrie�u18. Tā skan sādi: �Utram bibis? Aquam an undam? Ar ko tu remdē slāpes? Ar ūdeni vai vilni?�

- ���Un viņ� pats? Ar vilni?

- ���Mēs visi veldzējamies kā ar vienu, tā otru. Bet viņ� uzskatīja, ka �is jautājums vienmēr jāpatur prātā. Ne jau kā vieds norādījums. Kā spogulis.

Padomāju, bet tā ari netiku skaidrībā, kā ir ar mani pa�u.

- ���Kas notika ar ugunsgrēka vaininieku?

- ���Viņ� saņēma pelnīto sodu.

- ���Un jūs palikāt dzīvot Parīzē?

- ���Man vēl tagad pieder viņa dzīvoklis. Mūzikas instrumentus gan es pārvedu uz savu pili Overņā.

- ���Vai noskaidrojāt, no kurienes cēlusies viņa bagātība?

-Jā. Lieli zemes īpa�umi Beļģijā. Investīcijas Francijā un Vācijā. Bet lielākā viņa līdzekļu daļa bija ieguldīta da�ādos uzņēmumos Kongo. Tā ka �ivrēledikas, tāpat kā Partenona pamatos gul tum�a sirds*

- ���Ari Burifii?

- ���Un ja es teik�u jā? Jūs tūdaļ iesiet prom?

- ���Nē.

- ���Tad jums nav tiesību jautāt.

Smaids norādīja, ka teiktais nav jāuztver pārāk nopietni. Namatēvs piecēlās, likdams saprast, ka saruna galā.

- ���Neaizmirstiet paņemt aploksni.

Ari �oreiz viņ� pavadīja mani līdz guļamistabai, iededza lampu un novēlēja labu nakti. Ticis tīdz savas istabas durvīm, Kon�iss atskatījās. Sejā atvīda �aubas, pastāvīgas neziņas acumirkļa atspulgs.

- ���Ar ūdeni vai vilni?

Tad durvis aizvērās.

Kādu laiku es gaidīju. Piegāju pie loga. Apsēdos uz gultas malas. Apgūlos. Atkal piegāju pie loga. Beigu beigās ķēros pie Kon�isa dotās aploksnes. Abi teksti bija fran�u valodā; pirmais acīmredzot kādreiz bija sa�ūts, uz lapām paliku�i caurumiņi un rūsas pēdas.

SAPRĀTA BIEDRĪBA

Ar �o mēs, Francijas augstskolu medicīnas fakultā�u pasniedzēji un studenti, darām zināmus savus uzskatus:

1. ���Saprāts ir galvenais cilvēces progresa virzītājspēks.

2. ���Zinātnes galvenais uzdevums ir cīnīties ar jebkurām nesaprātības izpausmēm, izskaust to no sabiedriskajām un starptautiskajām attiecībām.

3. ���Saprāta prasību ievēro�ana ir svarīgāka par jebkuru citu�ģimenisko, sabiedrisko, valstisko, nacionālo vai reliģisko � normu ievēro�anu.

4. ���Saprāta robe�as nosaka tikai cilvēciskās iespējas, jebkur� cits ierobe�ojums uzskatāms par nesaprātīgu.

5. ���Pasaule nevar būt pilnīgāka par valstīm, kas to veido, tāpat kā valstis nevar būt pilnīgākas par indivīdiem, kas tajās dzīvo.

6. ���Katrs, kas piekrīt �īm tēzēm, lai uzskata par savu pienākumu iestāties Saprāta biedrībā.

Ikvienam, kas vēlas kļūt par biedrības locekli, jāparaksta �ādas saistības:

1. ���Lai veicinātu biedrības mērķu drīzāku sasnieg�anu, apņemos nodot tās rīcībā desmito daļu no saviem gada ienākumiem.

2. ���Visu savu mū�u apņemos dzīvot saskaņā ar saprāta prasībām.

3. ���Apņemos nekad nepakļauties nekādām nesaprātības izpausmēm, vienmēr un visur aktīvi tās apkarot.

4. ���Es apzinos to, ka mediķi ir cilvēces avangards. Darī�u visu, kas manos spēkos, lai izpētītu savu fizioloģiju un psiholoģiju un izmantotu dzīvē iegūtās zinā�anas.

5. ���Es svinīgi apsolu, ka mans galvenais pienākums alla� būs pienākums pret saprātu.

Brāļi un māsas, cilvēku cilts piederīgie, mēs aicinām jūs apvienoties cīņā pret nesaprātības spēkiem, kas izraisīju�i pēdējās desmitgades bezjēdzīgo asinsizlie�anu. Palīdziet vairot Saprāta biedrības spēkus, lai tā spētu stāties pretī klerikālu un politiķu intrigām. Pienāks diena, kad mūsu biedrība būs varenākā visā cilvēces vēsturē. Pievienojieties tai jau tagad! Esiet starp tiem, kas pirmie apzinās, vienojas un cīnās!

Pāri pēdējai rindkopai kāds jau pirms laba laika bija uz�ņāpis vārdu �merde�*.

Gan teksts, gan komentārs pēc visa, kas bija noticis kop� 1920. gada, �ķita naivi patētisks kā pui�eļu plūk�anās kodolsprādziena laikā. Gadsimta vidū mēs jau bijām noguru�i kā no gai�iem ideāliem, tā no melniem zaimiem, no vārdiem, kas lidinās mākoņos, un vārdiem, kas o� pēc mēsliem; izeju vajadzēja meklēt kur citur. Vārdi bija zaudēju�i savu varu, tie vairs nespēja rosināt nedz uz labu, nedz ļaunu, tie karājās virs dzīves ņudzekļa kā smogs, visu sagrozot un sterilizējot patiesību, maldinot prātus. Pēc Hitlera un Hirosimas vismaz kļuva skaidrs, ka tā ir tikai migla, mānīga virsbūve.

Es ieklausījos - gan mājā, gan āra tumsā valdīja klusums. Paņēmu otru, iesieto tekstu. Nodzeltēju�ais papīrs un vecmodīgais �rifts liecināja, ka tas patiesi saglabājies no pirmskara laikiem.

PAR SAZIŅU AR CITĀM PASAULĒM Pat līdz tuvākajām zvaigznēm cilvēks varētu nokļūt tikai pēc miljoniem gadu, visu �o laiku lidojot ar gaismas ātrumu. Pat ja mēs rastu iespēju pārvietoties ar �ādu ātrumu, tikpat neva-

rētu sasniegt kādu citu Visuma civilizāciju viena cilvēka dzīves laikā; bezspēcīgi ir arī citi zinātnes piedāvātie saziņas līdzekli, piemēram, milzīgs heliogrāfs vai radioviļņi. Tā vien �ķiet, ka uz mū�u mū�iem esam ieslēgti savā mazajā laika burbulī.

Cik smieklīga ir mūsu jūsma par lidaparātiem! Cik muļķīga ir fantastika �ila Verna un Velsa garā, kas stāsta par ērmīgiem radījumiem no citām planētām!

Tomēr nav �aubu, ka arī ap citām zvaigznēm riņķo planētas, nav �aubu, ka dzīvība pakļauta universālām likumībām un kaut kur kosmosa telpā ir dzīvas būtnes, kas nogāju�as līdzīgu attīstības ceļu un lolo līdzīgas vēlmes. Vai tie�ām mums nekad nav lemts ar tām sazināties?

Ir tikai viens sazinā�anās veids, kas nav atkarīgs no laika. Daudzi noliedz tā eksistenci, tomēr zināms ne mazums gadījumu, kad domas pārraidītas no attāluma to ra�anās brīdī-par to ticamību galvo cienījami un izglītoti liecinieki. Da�ām primitīvajām kultūrām, piemēram, sāmiem, �ī parādība ir tik parasta un vispāratzīta, ka to izmanto sadzīves vajadzībām, glu�i kā mēs Francijā lietojam telegrāfu vai telefonu.

Nav vajadzības vēlreiz izgudrot velosipēdu, vajag tikai atjaunot brauk�anas iemaņas.

Tas patiesi ir vienīgais veids, kā mēs jelkad varēsim sazināties ar citu pasauļu iemītniekiem. Sic itur ad astra. 19

�ī domas vienlaicība, kas iespējama starp saprātīgām būtnēm, darbojas tāpat kāpantogrāfs. Kopija top vienlaikus ar zīmējumu.

�ī raksta autors nav spiritisma piekritējs un par to neinteresējas. Vairākus gadus viņ� ir pētījis telepātiju un cttus fenomenus, kas atrodas ārpus tradicionālās medicīnas ietvariem. �ī interese ir tīri zinātniska, un autors vēlreiz uzsver, ka netic pārdabiskajam un nav nedz rozenkreicerisma, nedz hermenei-tikas20 vai tamlīdzīgu viltus mācību sekotājs.

Autors ir pārliecināts, ka citas, vairāk attīstītas civilizācijas arī mēģina �ādā veidā ar mums sazināties un vesela virkne pozitīvu un vērtīgu garīgu izpausmju, tādu kā sirdsapziņa, cildena rīcība, mākslinieciska iedvesma vai zinātnes ģēnijs būtībā ir neapzināti uztverti telepātiski signāli no citām pasaulēm. Viņ� uzskata, piemēram, ka sengrieķu mūzas nav tikai tēlaina izdoma, bet mēģinājums atspoguļot objektīvo realitāti, ko mūsdienu cilvēkam vēl nāksies izzināt.

Autors aicina sabiedrību būt atsaucīgai un finansiāli atbalstīt telepātijas un tai radniecīgu parādību pētījumus, bet jo īpa�i aicina tam pievērsties citus zinātniekus.

Drīzumā viņ� grasās iepazīstināt pla�āku publiku ar konkrētiem faktiem, kas pierāda viņa teorijas pamatotību. Sekojiet Parīzes preses izdevumiem!

Nekad savā dzīvē vēl nebiju saskāries ar telepātiju, un maz ticams, ka pievērsī�os tai Kon�isa iespaidā. Skaidrs ir viens: ja reiz labdarīgas citplanētu būtnes iedvesmo mani cildeniem darbiem vai mākslinieciskai jaunradei, tad, jāatzīst, tās dara to visai nevērīgi un tas attiecas ne vien uz mani, bet uz lielāko daļu manu laikabiedru. Vienlaikus sāku noprast, kālab Kon�iss teica, ka man piemīt parapsihiskas spējas. Tā bija sava veida psihoprofilakse, sagatavo�ana nākamajam, ne�aubīgi vēl ekstravagantākam izrādes cēlienam, kas gaidāms rītvakar� eksperimentam, kā izteicās Kon�iss.

Jā, izrāde� Tā saistīja mani un reizē kaitināja kā neizprotams dzejolis, pat vairāk, jo neizprotama bija ne vien pati darbība, bet arī autora ideja. Vakara gaitā man ienāca prātā jauna versija: Kon�iss lūko restaurēt kādu savu, sen pagātnē zudu�u pasauli, un es nez kādēļ esmu izvēlēts tēlot viņu pa�u, viņa jaunības dienu es. Itin skaidri apzinājos, ka mūsu attiecības vai, pareizāk, mana loma tajās ir atkal mainījusies - kā pirmīt pārtapu no viesa par skolnieku, tā tagad nojautu, ka mani grib nemanot ieģērbt āksta kostīmā. Viņ� noteikti nedomāja, ka spēju saskatīt un izvērtēt viņa personības pretstatus. Piemēram, cilvēcību, kas parādījās, spēlējot Bahu, ari da�brīd viņa stāstījumā (lai cik tas būtu piepu�ķots), pilnīgi pārsvītroja viņa perversā, citreiz pat ļaunīgā iedaba. Viņ� acīmredzot to zināja, tālab ari gribēja sajaukt man prātu, jā, patiesi - visi �ie pikantie priek�meti un grāmatas, kas ne jau netī�i gadījās man ce|ā, tagad vēl Lilija un �ie mītiskie, izteikti erotiskie tēli - vai tā nebija blēdīgi izlikta ēsma? Un būtu muļķīgi izlikties, ka neesmu ļāvies tās kārdinājumam. Jo vairāk par to domāju, jo mazāk ticēju, ka patiesi bijis tāds beļģu grāfs vai, drīzāk, ka viņ� bijis tāds kā Kon�isa stāstā. Varbūt �im de Dukānam arī bija zināma līdzība ar kādu reālu personu, bet visdrīzāk tā prototips bija pats Kon�iss.

Jā, �ķita, ka �ovakar vairs nekas nav paredzēts, visapkārt netraucēts valdīja klusums. Ieskatījos rokaspulkstenī. Bija aizritējusi pusstunda. Miegs nenāca, un, vēl brīdi vilcinājies, es klusi nokāpu lejā un caurmūzikas istabu izgāju galerijā. Pagājos nedaudz uz to pusi, kur bija nozudu�as abas �dievības�, tad atgriezos un kāpu lejā uz liedagu. Gaiss bija pilnīgi rāms, un jūra miegaini �ļakstēja pret krastu, izkustinot te vienu, te otru oli, kas, viegli klakstot, paripoja tai līdzi. Pār klintīm un kokiem, un mazo laivu plūsmoja zvaig�ņu gaisma, miljoniem neatprastu ziņu no citām pasaulēm. Noslēpumainā, mirgojo�ā dienvidu jūra �ķita pierimusi gaidās; dzīva, tomēr tik tuksnesīga. Es izsmēķēju cigareti un atgriezos savā guļamistabā, nama spriegajā gaisotnē.

1

Bljļttomju dzimtai lapkoks.

2

Ak, cik labi. Liels paldies, mesjē, (fran�u vai.)

3

El Grēko (1541-1614) - grieķu izcelsmes spāņu gleznotājs, kura darbiem raksturīga uzsvērta tēlu apgarotība, mistiska eksaltācija.

4

Gleznaina, bet ne tik skaista kā Delosa. (fran�u vai.)

Stiprs degvīns, ko iegūst no raudzētām rozīnēm vai vīģēm, pievienojot anīsa sēkliņas; dzerot mēdz at�ķaidīt ar ūdeni.

5

Saris Taleirāns (1754-1838)-Francijas diplomāts, ārlietu ministrs.

6

Mi�eb Bulārs (1761�?) - Marijas Antuanetes galma tapsētājs.

7

Mizanpeizā�a. (fran�u vai.) Vārdu spēle, salīdz. �mizanscēna�.

8

Mākslas darbs, (fran�u vai.)

9

Emsti Teodors Amodējs Hofmanis (1776-1822) - vācu rakstnieks un komponists, romantisma pārstāvis.

10

* * Itāļu komponista Diovanni Batista Pergolezi (l 710-1736) komiskā opera.

11

Mehāniska mīļākā (fran�u vai.)

12

�ans Fransuā Milē (1814-75) - fran�u gleznotājs, grafiķis, bie�i attēloja zemnieku darba ainas.

13

Jaunbagātnieki, (fran�u vai.)

14

Sātans puritāņa veidolā, (fran�u vai.)

13 � 396

15

Antīkajā teātrī lietotas sandales ar ļoti biezu zoli, kas optiski pagarināja aktieru augumu.

V, �ekspīra lugas �Vttru� tēli; Kult hans - mītisks radījums, me�o-nīgs un nautlgs. Mtranda salas valdnieka Prospero meita.

16

Miera poli lika amerikāņu gaumē, (latīņu vai.)

17

Kā zemkopju dievs, kas saistīts ārzemes pirmatnējiem spēkiem, Dionīss vienmēr tiek pretstatīts di�ciltīgajam Apollonam - grieķu mitoloģijā gudrības, mākslas un saules dievam. Varbūt domāta arī viņa �tum�ā�, negrieķiskā izcelsme, piedzīvojumiem bagātā dzīve, kā arī grūtais ceļ� uz Olimpa dievu pulku.

18

Jonie�i - vienano galvenajām sengrieķuciltīm. Aleksandrija ~ ostas pilsētaĒģiptē, ievērojams antīkāskultūras centrs.

19

Lūk, ceļ� uz zvaigznēm, (latīņu vai.)

20

Rozenkreicerisms - ezotēriska reliģiski mistiska mācība 17.-18. gs. Eiropā, tuva masonu mācībai; hermeneitika - filosojjas mācība, kas pirmsākumā nodarbojās ar Bībeles skaidro�anas problēmām.

Lai pretotos sirēnu dziesmu bīstamajam vilinājumam, Odisejs aizlipināja savu biedru ausis ar vasku un pats sevi piesēja pie kuģa masta.

Arī �oreiz es brokastoju vienatnē. Diena bija padevusies vējaina; debesis gan zilas kfi vienmēr, bet ierastā pūsma, pēk&&ņi satrakojusies, brāzās �urp no jūras un plucināja abas palmas, kas stāvēja sardzē mājas priek�ā. Tālāk uz dienvidiem aiz Matapana zemesraga plosījās meliemi �īsta vasaras auka, kas nāca no J paijas salām.

Paēdis devos uz liedagu. Laivas tur nebija. Tas liecināja par labu vienai no manām hipotēzēm: Kon�isa �viesi� dzīvo uz jafttas, kas noenkurota kādā no daudzajiem nomaļajiem jomiem salas dienvidu vai rietumu krasti vai arī starp neapdzīvotajām saliņām jūdzes piecas uz auslrumicm no �ejienes. Izpeldēju no līcī�a, lai paraudzītos, vai Kon�iss nav uz terases. Ari tur neviena nebija. Apgriezos uz muguras un �ūpojos vēsajos viļņos, kas tīkami taustījās ap saulē sasilu�o ādu. Ļāvos domai par Liliju.

Pēc bri�a pametu acis uz liedaga pusi.

Tur jau viņa bija, krā�ņs stāvs uz jūras sāls un saules izbalināto oļu, okerdzeltenās klints un zaļo augu fona. Peldēju uz krastu, cik ātri vien spēju. Meitene paspēra pāris soļu, tad apstājās un vēroja mani. Beidzot es piecēlos kājās slapj� un aizelsies un uzlūkoju viņu. Lilija stāvēja kādus desmit jardus tālāk, tērpusies brīnumjaukā vasarīgā kleitā, kādas nēsāja Pirmā pasaules kara laikā. Bāli zilas, baltas un sārtas svītriņas - no tā pa�a auduma bija darināts ari bārkstains saulsargs, ko viņa nesa rokā. Vēj� papildināja �o komplektu kā eksotisks rotājums: tā nerātnie pirksti spēlējās ar tērpu, izceļot katru auguma līniju, lūkoja atņemt viņai saulsargu, pluinīja un jauca garos, palsi blondos matus, te apvijot tos ap kaklu, te piekļaujot lūpām.

Es stāvēju līdz ceļiem ūdenī, un viņa savilka jokainu grimasi, kā zobodamās par mani, par sevi pa�u. Vienu savādu bridi mēs neteicām ne vārda, uzlūkojot viens otru piepe�ā nopietnībā. Tas nenoliedzami bija Lilijas iespaids - viņa izskatījās tik jauniņa, tik mulsi val�ķīga. Meitene atkal uzsmaidīja, reizē �ķelmīgi un bikli, it kā viņas iera�anās būtu kāds pārkāpums, viņai neklātos te būt.

- ���Vai Neptūns būtu nogriezis jums mēli?

- ���Jūs esat tik burvīga. Dzīvs Renuārs.

Viņa paspēra pāris soļus un koķeti sagrieza saulsargu. iekāpu sandalēs un, susinot dvielī muguru, piegāju viņai klāt. Vēlreiz dāvājusi man savu tikli val�ķīgo smaidu. Lilija apsēdās uz plakana klints-akmens savrupas priedes ēnā, vietā, kur grava strauji kritumā nolaidās līdz piekrastes oļiem. Aizvēra saulsargu un, aicinot apsēsties ari mani, norādīja uz mazāku akmeni līdzās, saules gaismā. Ta�u es izklāju savu dvieli un nometos viņai cie�i blakus. Brīvi krīto�i mati, valganas lūpas, kaili delmi, neliela rēta uz kreisās plaukstas locītavas. Vakarējā stīvā būtne bija pazudusi bez pēdām.

- ���Jūs esat burvīgākais rēgs, kādu jelkad esmu sastapis.

- ���Patiesi?

Es nebiju melojis, turklāt gribēju viņu kaut mazliet samulsināt. Bet Lilija tikai plati nosmaic�ja.

- ���Kas ir tās citas meitenes?

- ���Kādas citas meitenes?

- ���Beidziet nu. Joks ir joks, bet�

- ���Tad nevajag to sabojāt.

- ���Nu beidzot! Beidzot jūs atzīstat, ka tas ir tikai job?

- ���Neko es neatzīstu.

Atkal viņa novērsis un kodīja lūpu. Es dziļii ievilku elpu. Likās, viņa tā vien gaida manu nākamo gājienu, gatava dot tam pīcnāctgu pretsparu. Kurpes purngals nervozi virpināja olī. Tās bija elegantas pelēkas smalkādas kurpes ar podziņām, virs kurām varēja redzēt a�ūras balta zīda zeķes, mantiņas kailas ādas lāsītes, ko collas �etras augstāk noslēpa kleitas mala. Acīmredzot kāja tī�i bija nolikta tā, lai es varētu novērtēt �o valdzino�o veclaiku tērpa detaļu. Vējā plīvo�ie mati uz brīdi aizsedza viņas seju. un man gribējis atglaust tos atpakaļ vai ari kārtīgi sapurināt viņu pa�u, pats nezinu, ko īsti. Pēdīgi es novērsos un raudzījos jūrā - glu�i kā Odisejs, piesējis sevi pie kuģa masta*.

�Jūs likāt noprast un, kā redzu, paliekat pie sava. ka piedalāties �ajā maskarādē par prieku vecajam vīram. Ja gribai iesaistīt ari mani, domāju, būs labāk, ja es zinā�u, kam tas īsti vajadzīgs. Piemēram, kāpēc man būtu jātic, ka viņ� neuztver lietas būtību.

Bridi Lilija vilcinājās, un es jau nodomāju, ka viņa padosies.

- ���Dodiet man savu roku. Es jums pazUēsu. Varat nākt mazliet tuvāk, tikai nesaslapiniet man kleitu.

Es vēlreiz ievilku elpu un sniedzu viņai roku. Galu galā to varēja iztulkot kā savdabīgu piekri�anas zīmi. Vieglītēm saņēmusi manu plaukstu, viņa ar rādītājpirkstu vilka līdzi delnas līnijām. Kleitas izgriezums neko neslēpa: varēju samanīt krū�u maigās aprises un pienbalto ādu, turklāt viņai izdevās radīt iespaidu, ka �ie triviālie paņēmieni ir īpa�a uzdrīkstē�anās, mammas lolojuma izaicinājums.

- ���Jūs nodzīvosiet ilgu mū�u, - viņa bilda. - Jums būs trīs bērni. �etrdesmit gadu vecumā jūs tikko paglābsieties no nāves. Jūsu prāts ir stiprāks par jūtām, tas nodod jūsu sirdi. Un vispār� es �eit rateu nc mazums nodevības. Palaikam jūs nododat pats sevi, palaikam tos, kuri jūs mTl.

- ���Vai tagad atbildēsiet uz manu jautājumu?

- ���Plauksta rflda mums tikai to. kas ir. Vai būs. Tur nav teikts, kfipēc.

- ���Vai varu paskatīties, ko rāda jūsējā?

- ���Tas vel nav viss. Jūs nekad nebūsiet bagāts. Sargieties no melniem suņiem, stipriem dzērieniem un vecām sievietēm. Jūs iepazīsiet daudz sievieSu, bet patiesi mīlēsiet tikai vienu; jūs viņu apprecēsiet� un būsiet |oti laimīgs.

- ���Neraugoties uz to, ka �etrdesmit gadu vecumā gandrīz aizie�u pie dieviem.

- ���Varbūt tie�i tāpēc. Lūk, kritiskais punkts. Laimes līnija visskaidrāk iezīmējas tie�i pēc tam.

Viņa atlaida manu plaukstu un akurāti salika rokas klēpī.

- ���Vai tagad varu ieskatīties jūsu nākotnē?

- ���Varēt vēl nenozīmē drīkstēt

Sniegusi man �o mazo pamācību ang|u vārdu lietojumā, viņa vēl brīdi klīrējās, tad spēji pastiepa roku. Pievērsos tai ar zino�u skatienu, tāpat kā viņa vilku ar pirkstu līdzi līnijām, lūkoju novērtēt to pēc �erloka Holmsa metodes. Baidos gan, ka �ajā gadījumā būtu pasējis pat dedukcijas lielmeistars, spējīgs ar pirmo acu uzmetienu atpazīt īru izcelsmes istabeni no Brikstonas, kas aizraujas ar airē�anu un medībām. Mīkstās, koptās rokas apliecināja tikai vienu -lai kur būtu Lilijas dzimtā puse, viņa noteikti nebija istabene.

- ���Tas aizņem jums daudz laika, mister Ērf.

- ���Nikolas.

- ���Arī jūs drīkstat saukt mani vārdā, Nikolas. Bet neviens jums nav |āvis tā sēdēt un stundām mīlināties.

- ���Pagaidām es redzu tikai vienu lietu.

- ���Un tā būtu?

- ���Daudz vairāk prāta, nekā jums �obrīd labpatīk izrādīt.

Viņa atrāva roku un sabozusies to nopētīja. Ta�u Lilija nebija no

tām meitenēm, kas mēdz ilgi pūsties. Vēj� pieglauda viņas vaigam matu �ķipsnu un aizvien kaitējās ar tērpu, pie�ķirot au�īgi koķetu niansi tam veclaiku jaunavas tēlam, ko viņai vajadzēja atveidot. Atcerējos, ko Kon�iss bija stāstījis par īsto Liliju. Jā, �ī meitene godam tika galā ar savu uzdevumu, ja vien nepieļauj iespēju, ka stāstā tika aprakstīta viņa pati, jau izvēlēta Lilijas lomai. Te gan būtu bezspēcīga jebkura aktiermāksla - �im tēlam tāpat nevarēja būt necik ilgs mū�s. Meitene atkal pastūma delnu uz manu pusi.

- ���Un kad man lemts mirt?

- ���Jūs aizmirstat par savu lomu. Jūs ta�u jau esat mirusi.

Viņa saņēma rokas un raudzījās jūrā.

- ���Varbūt man nav izvēles.

Tas bija negaidīts pavērsiens. Likās, viņas balsī ieskanas tāda kā spīts, kā no�ēla par savu mūsdienu es, kam nākas valkāt �o maskarādes tērpu. Es nopētīju viņas seju.

- ���Ko jūs ar to gribat teikt?

- ���Viņ� dzird visu, ko mēs runājam. Viņ� visu zina.

- ���Vai gribat teikt, ka jums viņam viss jāatstāsta? - es skeptiski vaicāju. Viņa palocīja galvu, un es sapratu, ka spēlīte turpinās. - Vai varbūt viņ� to panāk ar telepātiju?

- ���Nūja. Un vēl� - viņa nodūra acis.

- ���Kas tad?

- ���Neko vairāk es nedrīkstu teikt.

Lilija pacēla saulsargu un atvēra to, rādījās, ka viņa grasās iet prom. Pie saulsarga ribu galiem �ūpojās mazi, melni pu�ķī�i.

- ���Varbūt jūs esat viņa mīļākā? - Meitene pa�āva uz mani a�u skatu. Likās, ka beidzot esmu izsitis viņu no līdzsvara. - �o domu ierosināja vakardienas erotiskā izrāde. - Pēc mirkļa piebildu: - Es tikai mēģinu saprast, kas �eit īsti notiek.

Nu Lilija pielēca kājās un aizsteidzās pāri oļu strēlei uz taciņu, kas veda mājup. Panācu viņu un nostājos ceļā. Mirkli viņa stāvēja, nodūrusi acis, tad spēji pavērās manī. Skatiens bija spīvs un pārmeto�s, balss pulsēja dusmās.

- ���Kāpēc jūs vienmēr gribat visu izdibināt? Vai nekad neesat dzirdējis par tādu lietu kā iztēle?

- ���Labs �āviens. Tomēr garām.

Vēsu skatu viņa nopētīja manu plato vīpsnu, tad atkal nolaida acis.

-Nav nekāds brīnums, ka jūs nevarat rakstīt labu dzeju.

Nu bija mana kārta izbrīnā zaudēt valodu. Iepriek�ējo reizi gan tiku minējis Kon�isam par saviem neveiksmīgajiem centieniem lirikas jomā.

- ����ēl, ka neesmu kroplītis. Tad jums visiem būtu vēl viens iemesls papriecāties.

�is skatiens, �ķiet, piederēja viņai pa�ai, nevis viltus Lilijai: ātrs, bet ļoti dziļ�, īsu mirkli gandriz� Viņa novērsās.

- ���Man nevajadzēja tā teikt. Piedodiet.

- ���Tencinu.

- ���Es neesmu viņa mīļākā.

- ���Ceru, ka neesat ari neviena cita mīļākā.

Viņa uzgrieza man muguru un raudzījās jūrā.

- ����ī piezīme gan bija lieka.

- ���Glu�i tāpat kā iedoma, ka es varētu ņemt par pilnu visas �īs blēņas.

Viņa stāvēja, paslēpusies aiz saulsarga. Paliecies uz priek�u, es atklāju, ka Lilijas sejas izteiksme atkal nesaderas ar vārdiem, lūpas nebija vis pikti sakniebtas, tās nevarīgi cīnījās ar smaidu. Skatiens paslīdēja uz manu pusi, un viņa norādīja uz muliņu.

- ���Aiziesim turp?

- ���Nu, ja tas paredzēts pēc scenārija�

Viņa pagriezās pret mani un bridino�i pacēla pirkstu. - Mēs tāpat nevaram atrast kopīgu valodu, tāpēc labāk paklusēsim.

Es nosmīnēju un paraustīju plecus: lai jau būtu pamiers, ja viņai tā tīk.

Uz muliņa vēj� plosījās vēl negantāk, un viņa nekādi netika galā ar saviem matiem; tas bija patiesi aizraujo�s skats. Saules caurstrāvoti, tie cēlās un krita kā mirdzo�i zīda spārni. Pēdīgi viņa atdeva man saulsargu un lūkoja apvaldīt neklausīgās �ķipsnas. Lilijas noskaņojums nu atkal bija apsviedies: viņa līksmi smēja, zibinot saulē līdzenus, baltus zobus, un lēkāja, vairoties no �ļakatu brāzmām, kas lidoja aug�up, viļņiem sa�ķīstot pret muliņa galu. Pāris rei�u pieķērās man pie rokas, bet drīzāk nevil�us - viņa �ķita pilnībā nodevusies rotaļai ar dabas stihijām. Jauka, �ķelmīga ģimnāziste ko�i svītrotā kleitiņā.

Slepus nopētīju saulsargu - tas bija glu�i jauns. Nu pareizi -kālab lai rēgs, kas ieradies no 1915. gada, nēsātu vecu, nopluku�u saulsargu; tas būtu neloģiski, lai ari izskatītos daudz pārliecino�āk.

Spītējot vējam, no mājas puses atlidoja zvaniņa skaņas. Tāpat kā pagāju�o reizi, tas sauca mani vārdā. Lilija pierima un ieklausījās, zvaniņ� ieskanējās vēlreiz.

- ���Ni-ko-las. Tas sauc pēc jums, - viņa noskandēja tēlotā nopietnībā.

Pavēros aug�up uz kokiem kraujas malā.

- ���Nesaprotu tikai, kāpēc.

- ���Vienalga, jums jāiet.

- ���Vai nāksiet man līdzi? - Viņa papurināja galvu. - Kādēļ tā?

- ���Tādēļ, ka mani neviens neaicināja.

- ���Vai salīgsim mieru, pirms aizeju?

Lilija stāvēja cie�i līdzās, atglaudusi matus no sejas, un uzmeta man bargu skatienu.

- ���Bet mister Ērf! � viņa noskaldīja. Atpazinu iepriek�ējā vakara sauso toni. � Vai gribat lūgt, lai dāvāju jums skūpstu?

Tas bija burvīgi: �ķelmīga Edvarda laika jaunava zobgalīgi bilst pliekanu Viktorijas laika frāzi; smalks dubultretro, savdabīgs un amizants. Viņa aizvēra acis, pagrieza man vaigu un atrāvās, tikko paguvu skart to ar lūpām. Stāvēju un skatījos uz noliekto gai�o galviņu.

- ���Tūlīt bū�u atpakaļ. Cik ātri vien varē�u.

Atdevu viņai saulsargu, pacenties skatienā izteikt gan to, ka esmu neglābjami savaldzināts, gan to, ka palieku nesatricināmi skeptisks. Tad devos prom, ik bridi atskatoties, rāpos aug�up pa krauju. Viņa arvien stāvēja uz muliņa un pāris rei�u man pamāja. Pieveicis stāvo taku, cauri skrajumam tuvojos mājai. Redzēju Mariju, kas stāvēja pie mūzikas istabas durvīm līdzās zvaniņam. Bet, līdzko iznācu uz grants strēles, pasaule apvērsās manā priek�ā. Vismaz tāds bija pirmais iespaids.

Aug�ā uz terases, nepilnas piecdesmit pēdas attālu, stāvēja kāda sieviete. Tā bija Lilija. Tā nekādi nevarēja būt Lilija, bet bija. Tie pa�i mati plandīja vējā; ģērbs, saulsargs, stāvs un seja - viss bija tie�i tāds pats. Nepievērsdama man nekādu uzmanību, viņa skatījās tālumā uz jūru.

Pirmajā brīdī biju glu�i apmāts, satriekts, likās, man zūd pamats zem kājām. Ta�u jau tobrīd zināju, ka �ī meitene nav tā, ko tikko biju atstājis liedagā, kaut man acīmredzot pienācās tā domāt. Viņa bija tik līdzīga Lilijai, ka tam varēja būt tikai viens izskaidrojums -tā ir viņas dvīņumāsa. Tātad Kon�isa trupā bija divas Lilijas. Bet es nepaguvu to apdomāt. Uz terases parādījās vēl viena figūra.

Tas bija vīrietis, krietni garāks par Kon�isu - varbūt Apollons vai Roberts Fulkss, vai pat de Dukāns. Pareizāk sakot, es tikai pieņēmu, ka tas ir vīrietis, �is viscaur melnā tērptais stāvs - saule izgaismoja to no muguras, ietverot �ilbā oreolā, bet galvu apslēpa maska, draudīgākā maska, kādu jelkad biju redzējis: milzīga melna �akāļa galva ar garu pumu un smailām ausīm. Tā viņi tur stāvēja, verdzene un viņas pavēlnieks, trausla jaunava un baiss nāves gars. Tiklīdz at�irbu no sākotnējā �oka, �ī ainiņa sāka likties nedaudz groteska, lēti biedino�a kā �ausmu komiksa bildīte. Tā, protams, atdarināja kādu ļaunīgu arhetipu, iedarbojoties tiklab uz emocijām, kā uz prātu.

Ari �oreiz es nesaskatīju notieko�ajā neko pārdabisku, neko vairāk kā vēl vienu mulsino�u izrādes ainiņu, drūmu parodiju par nupatējo tik�anos pludmalē. Tas gan nenozīmē, ka man nebija bail. Bija, pat ļoti, bet bailes radīja apziņa, ka �ai izrādei nav nekādu robe�u, tā ignorē visas eso�ās normas un likumus. No tās var sagaidīt visu.

Sekundes desmit stāvēju kā sastindzis. Marija nāca man klāt, un abi tēli atkāpās, it kā nedrīkstētu rādīties tai acīs. Smaga melna ķetna sagrāba Lilijas dubultnieci aiz pleca un valdonīgi vilka sev līdzi. Pa�ā pēdējā mirklī viņa pameta uz mani skatienu, bet tas neko neizteica.

�Sargieties no melniem suņiem.�

Apcirtos un metos atpakaļ. Skrienot atskatījos, bet uz terases vairs neviena nebija. Nonācu pie līkuma, kur pavērās skats uz liedagu - vēl pirms nepilnas pusminūtes �eit redzēju Liliju, viņa pēdējoreiz pamāja man ar roku. Uz muliņa neviena nebija, ari tālākais liedaga gals bija tuk�s. Steidzos lejā, līdz sasniedzu mazo laukumiņu, kur stāvēja sols. No �ejienes varēja pārredzēt gandriz visu oļu strēli un takas lejasdaļu. Kādu bridi gaidīju, ka uz tās teju

teju parādīsies ko�ais tērps. Velti. Visdrīzāk viņa bija paslēpusies starp klintīm vai mazajā grotā. Nospriedu, ka mana rīcība pārlieku atbilst viņu iecerei, apgriezos un kāpu atkal aug�ā.

Marija arvien gaidīja mani uz galerijas aug�ējā kāpiena. Viņai līdzās stāvēja kāds vīrietis. Tuvāk piegājis, atpazinu Hermeju, mazrunīgo Kon�isa sagādnieku. Pēc auguma viņ� pilnīgi varēja būt melnā ģērbtais neradījums, bet nē, viņ� izskatījās pārāk rāms un nevainīgs, tik vien kā nejau�s garāmgājējs. - Mia stigmi. Acumirkli, - es izmetu grieķu frāzi un iegāju viņiem garām mājā. Marija sniedza man aploksni, bet es likos to neredzam. Uzskrēju pa kāpnēm un apstājos pie Kon�isa istabas durvīm, pieklauvēju. Neviens neatsaucās. Pieklauvēju vēlreiz, tad nospiedu rokturi. Durvis bija aizslēgtas.

Nokāpis lejā, mirkli pakavējos mūzikas istabā, lai aizsmēķētu cigareti un mazliet atgūtos.

� ���Kur ir misters Kon�iss?

� ���Then eine mesa. Nav mājās. - Marija atkal pastiepa man aploksni, bet es arvien nelikos to manām.

� ���Un kur tad viņ� ir?

� ���Ephyge me ti varca. Aizbrauca ar laivu.

� ���Uz kurieni?

To viņa nezinot. Pēdīgi paņēmu aploksni, uz kuras bija rakstīts mans vārds. Izņēmu divas pārlocītas papīra lapas.

Pirmā bija zīmīte no Kon�isa.

Dārgais Nikolas, diem�ēl Jums nāksies pa�am pakavēt sev laiku. Neparedzētas darī�anas liek man steidzīgi doties uz Navpliju. Vakarā atgriezī�os.

M.K.

Otra bija radiogramma no Atēnām, saņemta iepriek�ējā vakarā. Uz salas nebija nedz telefona, nedz telegrāfa un vienīgais saziņas līdzeklis bija krasta apsardzes radiostacija.

Domāju, ka tā izskaidros Kon�isa pēk�ņo prombūtni. Bet tad ieraudzīju parakstu un sapratu, ka tas ir tre�ais pārsteigums trīs minū�u laikā.

BŪ�U ATĒNĀS NĀKAMO PIEKTDIEN PUNKTS TRĪS

BRĪVAS DIENAS PUNKTS SE�OS VAKARĀ LIDOSTĀ PUNKTS LŪDZU ATBRAUC ALISONA

Nosūtīta sestdienas pēcpusdienā. Pacēlu acis uz Mariju un Hermeju. Viņi vērās manī tuk�iem, vienaldzīgiem skatieniem.

- ���Kad jūs to atnesāt?

- ���Proi proi, - atņēma Hermejs. Agri no rita.

- ���Un kas jums to iedeva?

- ���Profesors. Vakar vakarā, pie Sarantopulosa.

- ���Kālab neiedevāt man to agrāk?

Viņ� paraustīja plecus un paskatījās uz Mariju. Arī vecā sieva paraustīja plecus. Acīmredzot viņi gribēja teikt, ka radiogramma atdota Kon�isam, tā ir viņa vaina. Izlasīju to vēlreiz.

Hermejs apvaicājās, vai sūtī�u atbildi Viņ� tūlīt ie�ot atpakaļ uz ciemu. Atteicu, ka atbildes nebūs.

Vērtējo�i noskatīju Hermeju. Drūmais ģīmis ar balto aci viesa maz cerību, tomēr es uzvaicāju: - Vai redzējāt �orīt abas jaunkundzes?

Viņ� atkal nesapratnē pa�ķielēja uz Mariju.

- ���Kādas jaunkundzes? - viņa atvaicāja.

Atkal pievērsos Hermejam. - Un kāda ir jūsu atbilde?

- ���Ochi. Nē, - viņ� paslēja zodu.

Visu sarunas laiku centos paturēt acīs to vietu, kur taka laidās lejup pa krauju. Atgriezos liedagā un tūdaļ devos uz mazo grotu. Tur neviena nebija. Da�ās minūtēs pārliecinājos, ka Lilijas nav ari nekur citur. Nopētīju mazo iegravu. Faktiski te varēja uzrāpties aug�ā un patverties kaut kur Burāni austrumu pusē, bet tas likās maz ticams. Uzrausos kādu gabaliņu, lai paraudzītu, vai viņa nav paslēpusies aiz klintsakmens. Veltīgi.

Sē�ot zem mazas priedītes, es raudzījos uz jūru un lūkoju apkopot saraustītās domas. Viena no dvīnēm bija stāvējusi man cie�i līdzās, runājusi ar mani. Uz kreisās plaukstas locītavas tai bija rēta. Otra darbojās kā viņas dubliere. Diez vai man izdosies jelkad viņai tuvoties. Varbūt atkal redzē�u viņu uz terases, zvaig�ņu gaismā, bet alla� tiks ievērota pienācīga distance. Jā, dvīnes � tas ir kaut kas īpa�s, bet es pietiekami biju paguvis iepazīt Kon�isu, lai par to nebrīnītos. Ja cilvēks ir tik bagāts� kādē] ne? Viņ� var atļauties �ādus retumus. �ādus ekstravagantus untumus.

Domās pievērsos tai Lilijai, ko pazinu, Lilijai ar rētu uz rokas. �orīt, jā, pat vakar vakarā viņa neap�aubāmi centās man iepatikties. Ja viņa patiesi ir Kon�isa mīļākā, tad grūti izskaidrot, kālab viņ� to pieļauj, pat rosina, it kā tī�i atstājot mūs divatā. Varbūt viņ� ir vēl perversāks, nekā biju domājis. Turklāt viņa pietiekami skaidri lika saprast, ka spēlē ar mani savdabīgu spēli - tiklab sava prieka pēc, kā izpildot Kon�isa gribu. Bet jebkurai, pat visnevainīgākajai spēlei starp vīrieti un sievieti ir neizbēgami erotiska pieskaņa - to apliecināja pati Lilija, viņas vāji maskētie centieni mani valdzināt. Acīmredzot tas bija Kon�isa rīkojums, bet �ai au�īgajā flirtā jautās īpa�a tīksme, kas vairāk par nolīgtas aktrises uzcītību. Viņas tēlojums vairāk piederējās iedvesmas pilnam amatierim, nevis profesionālim; viss liecināja par to, ka mēs nākam no vienas vides un esam mantoju�i no tās labas manieres un labu tiesu angļu ironijas. Ari pats uzvedums nepanāca gribēto efektu - lai rūpīgi veidots, tas vairāk atgādināja �arādi mājas viesībās, nevis īstu teātri; katrs Lilijas skatiens, katra frāze lika noprast, ka viņa ar mani spēlējas. Un tie�i tas visvairāk valdzināja, atskaitot, protams, erotisko momentu. Taisnību sakot, viņa jau bija panākusi savu - tajā pa�ā bridī, kad pirms nedēļas pirmoreiz ieraudzīju viņas smaidu, tik �ķelmīgu un reizē noslēpumainu. Un, ja viņas uzdevums ir mani savaldzināt, lai notiek. Es tur neko nevarēju darīt. Biju sensuālas dabas cilvēks, turklāt dēkainis, neizdevies dzejnieks, kas grib iz-

teikt sevi - ja ne vārsmās, tad vismaz sajūtās. Biju gatavs dzert vilni, ja reiz tas pats ve|as man klāt.

�ī doma atgādināja par Alisonu. Viņas vēsts bija kā gruzis acī -tie�i tad, kad vēlams īpa�i skaidrs skatiens. Varēju iedomāties, kā tas bija noticis. Vēstulei, ko nosūtīju pagāju�o pirmdien, vajadzēja pienākt Londonā piektdien vai sestdien. Acīmredzot Alisona todien bija reisā, pusstundu viņai nācās nīkt Elinikonas lidostā, acīmredzot bija arī attiecīgs noskaņojums, viņa (āvās pēk�ņam impulsam un nosūtīja �o ziņu. Bet man tas bija tikai misēklis, apnicīgās realitātes ielau�anās aizraujo�ā dēkā, uztiepts pienākums pretstatā dabiskām dziņām. Es nevarēju tagad atstāt salu, veselas trīs dienas kvemēt Atēnās. Vēlreiz pārlaidu acis sasodītajai ziņai. Kon�iss, bez �aubām, arī to lasīja - radiogramma bija bez aploksnes. Dēmetriads laikam bija atplēsis to jau skolā.

Tātad viņ� zināja, ka man jābrauc uz Atēnām, un noteikti noprata, ka tā ir tā pati meitene, par kuru tiku stāstījis- meitene, pie kuras man, pēc viņa domām, �jāpeld�. Varbūt tas ari bija viņa prombūtnes iemesls - izrādes nākamais cēliens ta�u prasīja zināmus priek�darbus, ko tagad vajadzēja atcelt. Biju cerējis, ka viņ� piedāvās man pavadīt villā visas �etras brīvās dienas, nebiju ari domājis, ka Alisona atsauksies uz manu rezervēto priek�likumu.

Pēdīgi izlēmu. Nevarēju pie|aut, ka Alisona ierodas �eit, vēl jo vairāk � sastopas ar Kon�isu. Ja man ar viņu jātiekas, tad katrā ziņā neitrālā teritorijā, Atēnās. Ja Kon�iss mani uzaicinās, es it viegli varē�u izdomāt kādu atrunu un nebraukt. Ja ne, tad paliks iespēja braukt uz Atēnām un likties ar Alisonu gultā. Jebkurā gadījumā es nepalik�u glu�i be�ā.

Zvaniņ� atkal noskandēja manu vārdu - bija klāt len�a laiks. Savācu savas lietas un, saulē iztvīcis, gurdi kāpu aug�ā. Tomēr ne bridi nezaudēju modrību - acis nevi|us �audījās apkārt jaunu pārsteigumu gaidās. So|ojot caur vēja pluinīto priedāju, es nez kāpēc iedomājos, ka tūlīt ieraudzī�u vēl kādu neparastu skatu - abas dvīnes kopā, piemēram. �ī nojauta mani pievīla - nedz uz terases, nedz galerijā neviena nebija, pat Marija nerādījās. Galds bija klāts man vienam. Zem muslīna pārsega atradu taramasalata, vārītas olas un �ķīvi ar mespilu1. Ieturot maltīti vējotajā galerijā, izmetu no galvas Alisonu un biju gatavs visam, ko Kon�iss grasītos man piedāvāt. Lai atvieglotu viņu uzdevumu, aizstaigāju līdz vietai, kur pirms nedējas lasīju par Robertu Fulksu. Grāmatas man �oreiz nebija, es nogūlos uz muguras un aizvēru plakstus.

Es pat nepaguvu iesnausties. Nepagāja ne piecas minūtes, līdz saklausīju vieglus soļus un sajutu pazīstamo sandalkoka smar�u. Izlikos iemidzis. Soļi tuvojās, tiem līdzi klusi sprakstēja prie�u skujas. Nu viņa stāvēja tie�i virs manis. Izdzirdu skaļāku troksni - Lilija nosēdās man līdzās. Gaidīju, ka viņa metīs ar �iekuru vai kutinās man degunu. Es kļūdījos. Klusā balsī viņa sāka deklamēt �ekspīru.

Jel nebīstieties! Sala pilna trok�ņu Un skaņu, dziesmu maigu, kas gan prieku dod,

Bet pāri nedara. �ķiet, reizēm orķestris Kaut kur te spēlē; reizēm gaiss pat dzied.

Tad melodijas snaudā ieaijā Un sapni redzu: veras mākoņi Un debess bagātības parāda Tik skaistas, � atmodies tad raudu es Un gribu atkal miegā grimt. 2

Es gulēju klusi, aizvērtām acīm. Lilija spēlējās ar vārdiem, uzsverot to divdomību. Vēsa un reizē glāsmaina balss, vēj� prie�u galotnēs. Viņa apklusa, un es, arvien neatverot plakstus, nomurmināju: - Turpiniet.

- Viņa gars ir ieradies jūs mocīt.

Atvēru acis. Virs manis rēgojās velni�ķīgs zaļi melns ģīmis ar izvelbtām ugunssarkanām acīm. Es uzrāvos sēdus. Tā bija ķīnie�u karnevāla maska uz gara kātiņa; viņa turēja to kreisajā rokā, un es tūdaļ ievēroju rētu. Lilija bija pārģērbusies - balta blūze ar garām piedurknēm un gari pelēki svārki; mati bija saņemti ar melnu, pu�ķī sasietu samta lenti. Pastūmu masku sāņus.

- ���Kalibana lomai gan jūs nederat.

- ���Varbūt jūs tai labāk derētu?

- ���Es gan cerēju, ka varē�u būt Ferdinands3.

Viņa atkal piesedza seju ar masku un skatījās uz mani pāri tās malai, acīs spīgoja draisks izaicinājums. Mēs turpinājām spēli, bet jau citā, sirsnīgākā toņkārtā.

- ���Vai jums nepietrūks meistarības?

- ���Varbūt pietrūks meistarības, toties būs gana patiesas kaisles.

Viņas acīs arvien sprēgāja ironiska dzirksts. - Tā nedrīkst.

- ���Kas to teica? Prospero?

- ���Iespējams.

- ����ekspīram tas sākās tie�i tāpat. Ar aizliegumu. - Viņa nodūra acis. - Tikai viņa Mirandai bija daudz vairāk sirds �ķīstuma.

- ���Ari Ferdinandam.

- ���Jā, tikai es jums saku patiesību. Bet jūs melojat katrā vārdā.

Viņas plaksti arvien bija nolaisti, bet manīju, ka viņa ieko� lūpā.

- ���Ari es esmu pateikusi jums da�as patiesības.

- ���Piemēram, par melno suni, no kura jūs mani tik laipni bildinājāt? - Un steig�us piebildu: - Tikai, Dieva dēļ, nejautājiet man, kas tas par melno suni.

Lilija saāķēja pirkstus uz ceļiem, paliecās atpakaļ, un viņas skatiens aizklīda kaut kur priedainē. Kājās viņai bija muļķīgi melni �ņorzābaciņi, tagad viņas veidols asociējās ar vecmodīgu provinces skolu vai misis Pankhērstu** un pirmajiem sievie�u emancipācijas centieniem. Atbildi nācās gaidīt labu bridi.

- ���Kas tas par melno suni?

- ���Tas, kur� �orit bija uz terases kopā ar jūsu dvīņumāsu.

- ���Man nav māsas.

- ���Mu]ķības. - Es atspiedos uz elkoņa un plati pasmaidīju. -Kur jūs paslēpāties?

- ���Es devos uz māju.

Jā, tas bija bezcerīgi, no otras maskas Lilija acīmredzot nedomāja �ķirties. Nopētīju viņas impregnēto sejas izteiksmi un pasniedzos pēc cigaretēm. Viņa noskatījās, kā uzrauju sērkociņu un ievelku pāris dūmus, tad negaidot pastiepa roku. Iedevu viņai cigareti. Izstiepusi lūpas kā visi iesācēji, viņa ievilka mazliet, tad vairāk un sāka kāsēt. Paslēpa seju klēpī un klepoja vēl, turot cigareti izstieptā rokā. Pārslidināju skatienu viņas pakausim, kaklam, smalki veidotajiem pleciem un atcerējos vakardienas kailo nimfu - tā bija aptuveni tikpat gara, slaika, mazām krūtīm.

- ���Kur esat mācījusies? - es ievaicājos.

- ���Mācījusies?

- ���Karaliskajā Teātra mākslas akadēmijā? - Viņa neatbildēja. Mēģināju tuvoties no citas puses. - Jūs visu laiku cen�aties - jāat-zīst, visai veiksmīgi - mani savaldzināt. Kādēļ?

�oreiz vismaz izpalika tēlotais apvainojums. Nu ko, arī tas bija zināms progress - ja nekas nenāca klāt, tad vismaz gāja mazumā. Viņa pacēla galvu un atliecās atpakaļ, balstoties uz vienas rokas. Pagriezusies mazliet iesānis, pacēla masku un atkal pielika pie sejas līdzīgi �adrai.

- ���Es esmu Astarte, visu noslēpumu valdniece.

Vilino�ās zilpelēkās acis bija plati ieplestas, un es atturīgi pasmaidīju. Gribēju likt viņai saprast, ka �īs improvizācijas sāk zaudēt sākotnējo svaigumu.

- ���Diem�ēl esmu ateists.

Viņa nolaida masku. - Tad es iemācī�u jums ticēt.

- ���Ticēt mistifikācijām?

- ���Ne tikai.

No jūras puses atlidoja laivas motora dūkoņa, bet viņa nelikās to dzirdam.

- ���Gribētos tikties ar jums kur citur, dro�ā attālumā no Burāni.

Viņa pacēla acis un pavērās cauri priedēm dienvidu virzienā.

- ���Varbūt nākamajā nedēļas nogalē? - jautājums izskanēja negaidīti mūsdienīgi.

Tūdaļ sapratu, ka viņa zina par Alisonu; nu bija mana kārta tēlot vientiesīti.

- ���Kādēļ ne?

- ���Moriss to nekad neatļautu.

- ���Man �ķiet, jūs vairs neesat tajā vecumā, kad par visu jāatskaitās.

- ���Es sapratu, ka jums jābūt Atēnās.

�oreiz es kavējos ar atbildi. - �ejienes izklaidēm piemīt viena netīkama īpatnība.

Lilija zvilnēja, atspiedusies uz elkoņa, uzgriezusi man muguru. Beidzot viņa ierunājās klusā balsī.

- ���Var gadīties, ka jūs neesat vienīgais, kam tā �ķiet.

Tas nu reiz bija solis uz priek�u. Satraukts uztrūkos sēdus, lai vismaz iesānis redzētu viņas seju - tā arvien bija noslēgta un iecirtīga, bet �ķiet, ka patiesa.

- ���Tad beidzot jūs atzīstat, ka tā ir spēle?

- ���Daļēji.

- ���Ja jūs patiesi domājat tāpat kā es, viss ir ļoti vienkār�i - izstāstiet man, kas �eit īsti notiek. Kālab �eit rakņājas manā privātajā dzīvē.

Viņa pa�ūpoja galvu. - Neviens nerakņājas jūsu dzīvē. Moriss to pateica starp citu, sarunā. Tas ari viss.

- ���Es netaisos braukt uz Atēnām. Starp mums viss ir cauri. -Viņa klusēja. - Tas bija viens no iemesliem, kālab atbraucu �urp, uz Grieķiju. Lai laikus pieliktu punktu. - Pēc brī�a piebildu: -Viņa ir no Austrālijas. Strādā par lidma�īnas stjuarti.

- ���Un jūs vairs?�

- ���Ko vairs?

- ���Nemīlat viņu?

- ���Tās nebija tāda veida attiecības.

Viņa atkal neatbildēja. Nodūrusi acis, grozīja pirkstos �iekuru, it kā �ī saruna viņu mulsinātu. Turklāt likās, ka �obrīd viņas mulsums ir patiess, nevis lomai piederīgs, mulsums un �aubas, it kā viņa klusībā vērtētu, ciktāl var man ticēt.

- ���Es, protams, nezinu, ko jums teica Kon�iss.

- ���Tikai to, ka viņa grib ar jums atkal tikties.

- ���Nu mēs esam vairs tikai labi paziņas. Abi sapratām, ka tas nevar ilgi turpināties. Paretam sarakstāmies. - Tad piemetināju: -Jūs dro�i vien zināt, kādi ir tie austrālie�i. � Viņa papurināja galvu. - Ne �is, ne tas - kultūras aspektā. Pa�i nezina, kas viņi īsti ir, kur piederas. No vienas puses, viņa bija diezgan neaptēsta. Nīda visu anglisko. No otras� ja ari man bija pret viņu kādas jūtas, tad visdrīzāk līdzjūtība.

- ���Jūs� dzīvojāt kopā kā vīrs un sieva?

�Jā, ja jums tīk �is muļķīgais formulējums. Kādas pāris nedēļas.

- Lilija nopietni pamāja, it kā būtu pateicīga par tik intīmu atzī�anos. - Gribētos zināt, kālab tas jūs tik ļoti interesē.

Viņa kārtējo reizi noklusēja, tikai viegli paraustīja plecu kā cilvēks, kas atzīst, ka nevar atbildēt uz jūsu jautājumu, bet �is vienkār�ais �ests bija tik dabisks, daudz patiesāks par vārdiem. Viņa nezināja, kālab tas viņu interesē. Es turpināju.

- ���Ari �eit, Fraksosā, man klājas diezgan draņķīgi. Pareizāk sakot, klājās. Pirms nokļuvu �eit. Ļoti vientulīgi. Es nemīlu� to otru meiteni. Viņa vienkār�i bija man vienīgais cilvēks. Un tikai.

- ���Varbūt jūs viņai līdz �im esat vienīgais.

Es nicīgi nosprauslājos. - Viņai ir bijis du�iem vīrie�u. Patiesi. Vismaz tris, kop� aizbraucu no Anglijas. - Pa blūzītes balto audumu nervozi �audījās maza, ruda skudra. Es pasniedzos un notraucu to zemē. Lilija nelikās to manām. - Es ļoti gribētu, lai jūs beidzat reiz tēlot. Arī jums noteikti ir biju�as līdzīgas attiecības.

- ���Nē. - Viņa atkal pa�ūpoja galvu.

- ���Bet jūs ta�u atzīstat, ka jums ir arī cita, reālā dzīve. Muļķīgi izlikties, ka tādas lietas jums ir kas nedzirdēts.

- ���Es negribēju izrādīt lieku ziņkāri.

- ���Jūs labi zināt, ka esmu jūs vārda tie�ā nozīmē atmaskojis. Nekļūstiet ta�u smieklīga.

Vēl bridi viņa klusēja, tad piecēlās sēdus un pagriezās pret mani. Pameta skatu uz vienu pusi, uz otru, tad ielūkojās man tie�i acīs. Pēto�s, �aubu pilns skatiens, kas tomēr atzina manu taisnību, vismaz daļēji. Motora dūkoņa arvien tuvojās. Neredzamā laiva devās taisni uz Burāni iejomu, tas bija skaidrs.

- ���Vai mūs kāds novēro? - ievaicājos pēc brī�a.

Viņa vieglītiņām paraustīja plecus. - �eit vienmēr visu novēro.

Aplaidu acis visriņķī, bet neko nemanīju un atkal pievērsos Lilijai.

- ���Pieņemsim, ka tā. Bet jums neizdosies man iestāstīt, ka dzird arī visu, ko runājam.

Viņa atspieda elkoņus pret ceļiem un ielika zodu plaukstās; ska-. toties kaut kur man garām, ieteicās: - Tas ir tāpat kā ar paslēpēm, Nikolas. Vispirms jānoskaidro, vai tas, kam pienākas meklēt, vispār grib spēlēt. Un kādam ari jāpaliek slēptuvē. Citādi nekas nesanāk.

- ���Spēle nesanāk ari tad, ja kāds spītīgi negrib atzīt, ka viņa slēptuve ir atklāta. Un tā tas diem�ēl ir. - Pēc mirkļa piebildu: - Jūs neesat Lilija Montgomerija. Ja tāda vispār jelkad ir bijusi.

Viņa uzmeta man īsu mirkli. - Ir gan.

- ���Labi, bet tā neesat jūs, to atzina pat Moriss. Un kālab jūs esat par to tik pārliecināta?

- ���Tālab, ka esmu es.

Vai ar to gribat teikt, ka esat viņas meita?

-Jā.

- ���Abas ar māsu?

- ���Es esmu vienīgais bērns.

Tas nu bija par daudz. Es apsviedos uz ceļiem, spēji saķēru viņu aiz pleciem un nogāzu zemē. Turēju meiteni cie�i, tā, lai viņa nevarētu novērst skatienu. Platajās acīs atspoguļojās patiess izbīlis - vajadzēja izmantot �o mirkli.

- ���Klausieties. Tas viss ir ļoti intriģējo�i. Bet jums tomēr ir māsa, un jūs to zināt. Jūs varat pagaist bez pēdām, ja vajadzīgs, varat risināt smalkas runas retro stilā, garnējot tās ar antīkās mitoloģijas personā�iem un tādā garā. Bet ir pāris lietu, ko jūs nevarat noslēpt. Un proti - jūs esat visnotaļ saprātīga būtne, turklāt no miesas un asinīm tāpat kā es. - Jutu viņas plecus cauri plānajam audumam, saspiedu tos vēl cie�āk, līdz viņa saviebās sāpēs. - Nezinu, vai jūs darāt to aiz siltām jūtām pret Kon�isu vai tālab, ka viņ� jums par to maksā. Vai vienkār�i sava prieka pēc. Nezinu arī, kur jūs �eit

-uzturaties, jūs un jūsu māsa, un visi pārējie. Galu galā tas nav tik svarīgi, jo ideja pati par sevi ir lieliska, man patīkat jūs, patīk Moriss, un viņa priek�ā esmu gatavs izlikties, cik vien vajadzīgs� bet jūs uztverat to pārlieku nopietni. Spēlējiet savu �arādi. Bet nevajag ta�u tā pārspīlēt. Sarunāts?

Es vēl arvien raudzījos viņai tie�i acīs un sapratu, ka �oreiz esmu guvis virsroku. Izbīlis lika Lilijai padoties.

Beidzot viņa ierunājās: - Tu sadauzīji man muguru. Tur ir akmens vai kas tamlīdzīgs.

Negaidītā uzrunas forma apstiprināja manu uzvaru.

� ���Nu, lūk, pavisam cita lieta.

Es palaidu viņu vaļā, piecēlos un aizdedzu cigareti. Arī Lilija pieslējās sēdus, iztaisnojās un paberzēja muguru, un es tie�ām ieraudzīju �iekuru tai vietā, kur viņa bija gulējusi. Pievilkusi sev klāt ceļgalus, paslēpa seju svārku krokās. Skatījos lejup uz viņu; varēju gan agrāk iedomāties, ka maza vardarbība nāks tikai par labu. Apķērusi kājas ar rokām, meitene ieslēpa seju vēl dziļāk klēpī. Tā viņa sēdēja klusa un nekustīga, pārāk ilgi, manuprāt, līdz beidzot sapratu, ka viņa izliekas raudam.

� ���Arī tas tev lāgā nepadodas.

Vēl bridi nogaidījusi, viņa pacēla galvu un uzlūkoja mani skumjām acīm. Asaras bija īstas, redzēju tās lāsojam skropstās. Kā sakaunējusies viņa novērsās, tad noslaucīja miklumu ar delnas virspusi.

Notupos līdzās un piedāvāju cigareti, viņa to paņēma.

� ���Tencinu.

� ���Es negribēju nodarīt tev pāri.

Viņa ievilka dūmu - tagad jau glu�i normāli, bez izlik�anās.

� ���Pati esmu vainīga.

� ���Tu esi fantastiska meitene� nemaz nevari iedomāties, cik neparastas izjūtas esmu �eit guvis. Labā nozīmē neparastas. Bet saproti, cilvēkam ir dota realitātes izjūta. Tā ir kā gravitācijas spēks, tai grūti pretoties.

Viņas sejā parādījās piesardzīga, savādi drūma izteiksme.

� ���Ja tu zinātu, kā es to saprotu.

Nu viss tika pasniegts citā gaismā: ir iemesli, kas liek viņai spēlēt �o lomu.

- ���Klausos jo uzmanīgi.

Atkal viņa paskatījās kaut kur man garām.

- ���Tu �orīt ieminējies par scenāriju. Savā ziņā tev taisnība. Un saskaņā ar to man jāparāda tev kāda lieta. Kāda skulptūra.

- ���Jauki. Ved mani turp! - Es sniedzu viņai roku. Lilija pagriezās sānis un akurāti iesprauda zemē cigaretes galiņu, tad uzmeta man izteikti padevīgu skatienu.

- ���Vai (ausi mazu atelpu? Nemoki mani, kaut piecas minūtes.

Paskatījos pulkstenī. - Dodu tev veselas se�as. Bet ne sekundi

vairāk. - Satvēru pastiepto plaukstu un uzrāvu viņu kājās, bet roku neatlaidu. - Vai tad tā ir mocī�ana? Es vienkār�i gribu tuvāk iepazīt meiteni, kas man �ķiet tik simpātiska.

Lilija nolaida acis. - Kam nav pat jāizliekas, ka ir daudz mazāk pieredzējusi nekā tu.

� Tālab viņa nav mazāk simpātiska.

- ���Tas ir tepat netālu. Jāuzkāpj tikai tur aug�ā.

Roku rokā kāpām aug�up pa gravas malu. Pēc brī�a viegli saspiedu Lilijas pirkstus, un viņa atbildēja man, lai arī tas bija vairāk draudzīgs nekā juteklisks �ests. Viņas frāze par pieredzes trūkumu �ķita diezgan ticama: da|ēji to apliecināja viņas āriene, tas īpa�ais vaibstu smalkums, kas liek domāt par zināmu kautrību un izvēlīgu atturību seksuālo attiecību jomā. Aiz val�ķīgā izaicinājuma, vecmodīgās flirta spēles jautās apburo�a neziņa, varbūt pat nevainība, ar ko es biju gatavs cīnīties, tiklīdz pienāks īstais brīdis. Atgriezās arī tā neprātīgā, brīnumainā un senatnīgā sajūta, ka esmu iegājis kādā teiksmainā labirintā, ka negaidot man dotas fantastiskas iespējas. Nebija uz pasaules tāda cilvēka, ar ko es gribētu mainīties vietām, tagad, kad biju atradis savu Ariadni4, turēju viņu aiz rokas. Visi līdz�inējie romāniņi, egoisms un sīkas nekrietnības, pat tas, ka tikko biju atļāvies arī Alisonu bravūrīgi aizraidīt pagātnē, nu �ķita guvis attaisnojumu. Tā tam bija jānotiek, un kaut kur zemapziņā es to arvien zināju.

Nedaudz tālāk par to vietu, kur pirms nedēļas forsēju iegra-vu, to �ķērsoja taka ar rupji izcirstiem kāpieniem. Otrā pusē, vēl gabaliņu augstāk mēs nonācām tādā kā ieplakā, nelielā dabiskā amfiteātri, kas bija pavērsts pret jūru. Pa�ā tās centrā uz neapstrādāta akmens pjedestāla stāvēja skulptūra. Es to uzreiz pazinu. Tā bija slavenā Poseidona tēla kopija - oriģināls gadsimta sākumā tika izcelts no jūras netālu no Eibojas. Manā skolas istabiņā pie sienas bija piesprausts tā attēls. Varenais vīrs stāvēja, plati iepletis kājas, ar valdonīgu �estu norādot uz dienvidiem, uz jūru. Neaptverami di�ens, nesaudzīgi dievi�ķs kā visi lielie cilvēces mākslas darbi, mūsdienīgs kā Henrija Mūra5 darbi un mū�sens kā klints, uz kuras tas stāvēja. Pat tagad, pietiekami pazīstot Kon�isu, es biju pārsteigts, ka viņ� vēl nav man to parādījis; skaidrs, ka �ī kopija ir veselas bagātības vērta un turēt to tādā nostūrī me�a vidū, pat nepieminot� tas atkal atgādināja man de Dukānu un īpa�o māku rast īsto bridi pārsteigumam.

Klusi stāvējām un skatījāmies. Lilija pasmaidīja par manu neviltoto iespaidu un aizgāja līdz koka solam, kas stāvēja Poseidonam aiz muguras mandeļkoka paēnā, pa�ā nogāzes virsotnē. Pāri koku galotnēm varēja redzēt jūru, bet pati skulptūra nebija redzama nedz no krastmalas, nedz no jūras. �ķiet, aizmirsusi par neseno manierību, viņa apsēdās dabiskā pozā, savilka uz aug�u svārkus un atrotīja piedurknes � to varēja vērtēt tikpat kā izģērb�anos. Apsēdos kādas trīs pēdas nostāk. Lilija, bez �aubām, zināja, ka es viņu vēroju. Pamiera laiks bija beidzies, bet viņa vairījās mana skatiena un neko neteica.

- ���Pasaki man savu īsto vārdu.

- ���Vai Lilija nav gana labs?

- ���Labs gan. Viktorijas laika bārdāmai.

- ���Mans īstais vārds nav daudz labāks. - Viņa skāņi pasmaidīja un pēc brī�a sacīja: - Esmu kristīta kā D�uliāna, bet sauc mani vienmēr par D�ūliju.

- ���D�ūlija?�

- ���Holmsa. Bet es nekad neesmu dzīvojusi Beikerstrītā, - viņa piebilda.

- ���Un māsa?

Viņa mirkli paminstījās. - Vai esi tik pārliecināts, ka man ir māsa?

- ���Vai varētu būt savādāk?

Vēl bridi vilcinājusies, viņa iz�ķīrās. - Mēs esam dzimu�as vasarā. Un vecāki neizrādīja īpa�u oriģinalitāti. - Viņa paraustīja plecus, it kā tas būtu bezgala muļķīgi. - Viņu sauc D�ūna.

- ���Tātad D�ūlija un D�ūna.

- ���Tflcai nesaki Morisam.

Sjpf Vai sen jau viņu pazīsti?

Viņa papurināja galvu. - Bet liekas, ka sen.

-cik ilgi?

Viņa nodūra acis. � Es jūtos kā nodevēja.

- ���Es ta�u netaisos tevi nosūdzēt.

Atkal tas pats skatiens, urbīgs un �aubu pilns, kā pārmetums par manu uztiepību; bet nu viņa zināja, ka es tik viegli neatstā�os. D�ūlija paliecās uz priek�u un pētīja zemi sev pie kājām.

- ���Mūs atveda �urp pirms pāris nedēļām. Tika gan minēti pavisam citi iemesli. Muļķīgi, ka vispār te palikām.

Tūda| iedomājos par Leverjē un Mitfordu. Bridi svārstījos, tomēr nospriedu pietaupīt �o trumpi.

- ���Vai agrāk neesi �eit bijusi?

Pārsteigums viņas acīs �ķita neviltots. - Kāpēc tu tā jautā?

- ���Tāpat vien.

' - Savāds jautājums.

- ���Man ienāca prātā, ka varbūt tas viss nenotiek pirmoreiz. Varbūt kas līdzīgs ir noticis pērnvasar.

Atkal pētīgs, aizdomu pilns skatiens. - Vai kāds tev ir ko teicis?

- ���Nē, nē. - Pasmaidīju. - Tie ir tikai minējumi. Skaļas pārdomas. Kādi tad bija tie citi iemesli?

Saruna ar �o meiteni atgādināja braucienu ar tiepīgu mūli - mūlis gan bija ļoti jauks, bet skubināms ik uz soļa. Viņa skatījās zemē un meklēja īstos vārdus.

- ���Es gribu teikt, ka mēs tomēr palikām �eit labprātīgi. Lai ari skaidri nezinām� kas aiz visa tā slēpjas, bet mēs esam Morisam pateicīgas un, taisnību sakot, uzticamies viņam. - D�ūlija pieklusa, un es jau atvēru muti, bet mani apturēja viņas skatiens. - Ļauj man pabeigt, lūdzu. - Viņa sāka virpināt pirkstos matu �ķipsnu. - Tik grūti to izskaidrot. Mēs tie�ām esam viņam daudz pateicības parādā. Un vēl kas - es pilnīgi saprotu tavu ziņkāri, bet atklāti atbildēt uz visiem taviem jautājumiem būtu tas pats, kas tie�i pirms seansa izklāstīt aizraujo�as filmas si�etu.

- ���Tu vismaz varētu pastāstīt, kā nokļuvi uz ekrāna.

- ���Ne glu�i. Tā ari ir daļa no si�eta.

Viņa atkal izslīdēja man no rokām. Mandeļkoka vainagā dūca liela, bronzēta maijvabole. Nedaudz lejāk spo�ā saules gaismā stāvēja Poseidons, izsenais jūras un vēju pavēlnieks. Vēroju D�ū-lijas ēnas tonēto seju; �obrīd viņa �ķita nedro�a, bezmaz bikla.

- ���Vai jums par to� maksā?

Viņa neatbildēja uzreiz. � Jā, bet�

- ���Bet kas?

- ���Tas nav galvenais. Nauda.

- ���Vēl nupat lejā tu liki noprast, ka nebūt neesi sajūsmā par to, ko viņ� liek tev darīt.

�Mēs vienkār�i nevaram saprast, cik viņam var ticēt. Nedomā, lūdzu, ka mēs �eit zinām visu, ko tu nezini. Protams, viņ� mums ir stāstījis par saviem nodomiem. Bet varbūt tie ir meli. - Viņa paraustīja plecus. - �ai labirintā mēs esam tikai da�us sojus tev priek�ā. Un tas nebūt nenozīmē, ka esam tiku�as tuvāk centram.

Pēc brī�a ievaicājos: � Vai esi jau agrāk kaut kur spēlējusi?

- ���Jā. Bet ne jau profesionālā līmenī.

- ���Kur? Universitātē?

Viņa stīvi pasmaidīja. - Un vēl kas. Iespējams, ka viņ� tie�ām zina visu, ko mēs runājam. Es tagad nevaru tev to izskaidrot, bet domāju, ka drīz tu pats sapratīsi. Jau �ovakar. - Viņa pasteidzās atvairīt gaidāmo skepsi: - Tam nav sakara ar telepātiju.'Tas tikai tāds segvārds. Sava veida metafora.

- ���Kas tad tas ir?

-Ja es tev izstāstī�u� tas visu sabojās. Teik�u tikai vienu: tas ir patiesi vienreizējs pārdzīvojums. Pilnīgi ārpus �īs pasaules. Burtiski nozīmē.

- ���Vai zini to no personīgās pieredzes?

- ���Jā. Daļēji tāpēc mēs ar D�ūnu nospriedām, ka viņam var uzticēties. Tā nav tāda lieta, ko var darīt ar ļaunu prātu.

- ���Tomēr es nesaprotu, kā viņ� var zināt, ko mēs runājam.

Viņa raudzījās tālajā jūras klajā. - Nevaru teikt to arī tāpēc, ka

neesmu pārliecināta, vai tu viņam neatstāstīsi. �aubos, vai viņam tas patiks.

- ���Ak Kungs, es ta�u jau teicu, ka man prātā nenāk tevi nodot. Viņa uzmeta man īsu skatienu un atkal pievērsās ainavai. Pēc

brī�a ieteicās klusā balsī:

- ���Neesam pārliecinātas, vai tu esi tas, par ko uzdodies. Vai Moriss stāsta par tevi taisnību.

- ���Jo tālāk, jo trakāk!

- ���Es tikai gribu teikt � tu neesi vienīgais, kas �aubās, kam �eit var ticēt un kam ne. Varbūt arī tu slēpies aiz kādas maskas. Kaut liecies nevainīgs kā jēriņ�.

- ���Ap�ēliņ, tev tikai jāaiziet uz salas otru pusi, uz ciematu. Tur ir skola. Jautā, kam gribi, - es sacīju. - Un kas ir tie pārējie?

- ���Pārējie nav angļi. Un pilnīgi pakļaujas Morisam. Turklāt mēs viņus tikpat kā neredzam - tie parādās tikai uz īsu bridi.

- ���Un tu domā, ka esmu �eit, lai savukārt muļķotu jūs?

- ���Pilnīgi iespējams.

- ���Ak Kungs! - Es cie�i uzlūkoju D�ūliju, mēģinot pārliecināt, cik smieklīga ir �ī iedoma, bet viņa neļāvās manam iespaidam. - Nu beidz! Neviens aktieris tā nenospēlētu.

�ie vārdi izraisīja nevil�u smaidu. � Man jau ari tā liekas.

- ���Tu ta�u vari tikt prom kādu bridi - es sagaidī�u tevi pie skolas.

- ���Viņ� pietiekami skaidri lika saprast, ka man nevajadzētu to darīt.

- ���Tas būtu tikai zināms revan�s.

- ���Pats smieklīgākais ir tas, ka es� - viņa aprāvās un noskurināja galvu.

- ���D�ūlija, tu tie�ām vari man uzticēties.

Viņa ievilka elpu. � Pats smieklīgākais ir tas, ka mana nepaklausība ari varbūt ir ieplānota. Viņ� ir patiesi apbrīnojams cilvēks. Paslēpes� drīzāk gan aklās vistiņas. Tev aizsien acis un grie� tik

ilgi, kamēr tu zaudē jebkuru orientāciju. Un sāc saskatīt dubultas, trejādas nozīmes visā, ko viņ� saka vai dara.

- ���Tad pamēģini pārkāpt noteikumus. Un paskaties, kas no tā iznāks.

Vēl mirklis �aubu, un D�ūlijas sejā paplauka jau sirsnīgāks smaids. Tas �ķita apliecinām viņas vēlmi uzticēties un vienlaikus lūdza būt pacietīgam.

- ���Vai tu gribētu, lai tas viss beidzas? Jau rit pat?

-Nē.

- ���Nu redzi. Tas atkarīgs tikai no viņa gribas. Pāris rei�u mēģināju likt tev to saprast.

- ���Es sapratu.

- ���Visa �ī situācija ir tik trausla. Kā tīmeklis. Psiholoģiski komplicēta. Teatrāla, ja gribi. Bet to var saārdīt viens kļūmīgs solis, aplama ricība. � Viņa paskatījās uz mani. - Tas nav lomas teksts, es runāju nopietni.

- ���Vai viņ� kaut ko tādu ir teicis?

- ���Tas viņam nemaz nav jādara. Ja mēs pa�i neapjēdzam, ka �eit varam izbaudīt vienu no neparastākajiem pārdzīvojumiem mūsu dzīvē� Es saprotu, ka viņ� var likties ērmīgs, nedaudz jucis. Vecs āksts. Bet man �ķiet, ka viņ� ir atklājis kaut ko� - atkal viņa aprāvās pusvārdā.

- ���Ko es neesmu cienīgs zināt.

- ���Kaut ko tādu, ka mēs gau�i no�ēlosim, ja sabojāsim visu jau pa�ā sākumā, - viņa turpināja. - Es tikai nesen sāku noprast, kas tas varētu būt. Es gan nevarētu tagad sakarīgi to izstāstīt, pat ja�

Brīdi mēs klusējām.

- ���Jā, viņ� acīmredzot prot pārliecināt. Vakar vakarā� tā ta�u bija tava māsa?

- ���Vai tas tevi pārsteidz?

-����tikai tagad, kad es to zinu.

- ���Pat dvīņi mēdz da�ādi skatīties uz lietām, - viņa rāmi sacīja.

- ���Varu iedomāties, kas tev nāk prātā. Bet nav bijis ne runas, ne mazākā mājiena� tad mēs nebūtu te paliku�as. - Pēc brī�a piebilda:

- ���D�ūnai vienmēr ir biju�i daudz brīvāki uzskati. Savulaik viņu pat gribēja izmest..

D�ūlija aprāvās spēji, bet par vēlu. Viss viņas izskats lūdza neievērot �o kļūmi. Es pasmīnēju par klaji nelaimīgo ģīmīti.

- ���Oksfordā es jūs nemanīju. Tad kāpēc viņu gribēja izmest no Kembrid�as?

- ���Ak Dievs, kāda es esmu muļķe! - Viņas skatiens atkal raidīja piktu lūgumu. - Tikai nesaki viņam.

- ���Es apsolu.

- ���Nebija jau nekas īpa�s. Vienreiz viņa sadomāja pozēt kaila. Tāpat, joka pēc. To uzzināja, un izcēlās varens skandāls.

- ���Ko īsti jūs studējāt?

Viņa iecietīgi pasmaidīja. - Parunāsim par to kādu citu reizi. Tagad ne.

- ���Bet tā bija Kembrid�a, vai ne? - Viņa negribot palocīja galvu.

- Ak, Kembrid�a, laimības klēpis.

Pēc brī�a D�ūlija klusi teica: - Viņ� redz mums cauri, Nikolas. Ja pateik�u vairāk, nekā paredzēts, viņ� tūlīt to manīs.

- ���Ceru, viņ� negaida, ka izlik�os ticam Lilijas gara pārmieso-�anās brīnumam.

- ���Nē, negaida. Vari necensties.

- ���Vai tie�ām arī tas ir paredzēts scenārijā?

- ���Savā ziņā jā. - Viņa dziļi ievilka elpu. - Itin drīz tu atkal būsi neziņā, kam �eit var ticēt un kam ne. Kārtējais lētticības tests.

- ���Ko nozīmē drīz?

- ���Cik es viņu zinu, nepaies ne stunda, līdz tu sāksi ap�aubīt katru manu vārdu.

- ���Vai tas bija viņ�? Laivā?

Viņa palocīja galvu. - Var gadīties, ka tagad viņ� mūs novēro. Gaida savu kārtu.

Es neuzkrīto�i pa�ķielēju viņai garām, uz kokiem mājas pusē; tā vien gribējās pagriezties un paskatīties sev aiz muguras. Neko nemanīju.

- ���Vai mums ir vēl mazliet laika?

- ���Esi nu mierīgs. Tas atkarīgs arī no manis.

Viņa pieliecās un nolauza zariņu raudcnes krūmam, kas auga līdzās solam, pasmar�oja to. Mans skatiens arvien maldījās pa priedēm noaugu�o nogāzi, meklēju kādu kustību* sve�ādas krāsas plān* kurnu,., bet visapkārt tikai koki, necaurredzams za|� priek�kars. Pagaidām D�fllijai izdevās apturēt manu jautājumu lavīnu, bet at-tiecTbfi uz viņu pa�u tomēr biju �o to noskaidrojis - ja no tik daudz faktus, tad vismaz da�as psiholoģiskas un emocionālus dabas lietas. Neraugoties uz ārējiem dotumiem, viņu �ķita mazliet vecmodīgi klīrīga, neap�aubāmi vairāk intelekta nekfi instinktu cilvēks, bet kaut kurdzi|i trīsēja slēpta atsperīte, snaudo�a kaislība, kas gaidīja savu stundu; acīmredzot līdz �im tai cik necik Jāva izpausties darbo�anās uz skatuves. Zināmā mērā viņa vēl turpināja spēli, bet tagad tfi bija drīzāk aizsargrcakcija, griba noslēpt savu patieso attieksmi pret mani.

- ���Viena no si�eta līnijām, manuprāt, prasa īpa�u uzmanību, - es ieteicos. - Atkfirtotus mēģinājumus un smalku saspēli.

- ���Un kura tā būtu?

- ���Tu un es.

Viņa nogludināja svārkus uz ceļiem. - Tu neesi vienīgais, kas �odien saņēma �oka terapiju. Pirms divām stundām es uzzināju par tavu austrālie�u draudzeni.

- ���Es jau teicu, kā tas patiesībā ir. Tici man.

- ���Piedod manu uzmācību, bet tā ir tikai�

- ���Tikai kas?

- ���Piesardzība. Es negribu, lai tu man melo.

- ���Ja Kon�iss mani aicinās, es nekādā gadījumā nebrauk�u uz Atēnām. - Viņa klusēja. - Vai varu uz to cerēt?

- ���Cik man zināms, jā. - D�ūlija paraustīja plecus. - Bet tas atkarīgs tikai no Morisa. - Pelēkais skatiens uzmeklēja manējo.

- Mēs arī esam tikai mu�as viņa tīklā. - Viņa pasmaidīja. - Labi, teik�u, kā ir. Viņ� grasījās tevi aicināt. Bet len�a laikā brīdināja, ka viss vēl var mainīties.

- ���Es domāju, ka viņ� bija Navplijā.

- ���Nē ta�u. Visu dienu viņ� bija tepat uz salas.

Skatījos, kā viņa groza pirkstos nolauzto zariņu.

- ���Bet atgriezīsimies pie galvenā. Pirmajā cēlienā tev tātad vajadzēja man iepatikties. Lai vai kā, bet rezultāts ir tie�i tāds. Iznāk, tu esi ne vien mu�a tīklā, bet arī tā, ko liek uz āķa.

-Tā nebija īsta mu�a, tas bija tikai vizulis.

- ���Da�kārt uz tiem vislabāk ķeras. - Viņa nolaida acis un neko neatbildēja. - Rādās, ka tev �ī tēma nepatīk.

- ���Nē, es� vispRr tev taisnība.

- ���Ja tu darīji to tikai picnBkuma pēc, pasaki man.

- ���Nevaru teikt nedz jil, nedz nē. Neviena atbilde nebūs īsti patiesa.

- ���Un kas tfilfik?

- ���Tas pats, kas būtu, ja m6s sastaptos glu�i nejau�i. Kaut kur citur.

- ���Un proti?

Viņa akurfiti aprSva raudenes zariņa lapas, brīdi �ķita pilnīgi nodevusies �ai nodarbei.

- ���Nu, domSju, arī man gribētos iepazīt tevi tuv&&k.

Atcerējos �ārīta brīvdabas priek�nesumu. Sapratu, ko viņa grib

teikt: viņas īsto es nedrīkst pārāk steidzināt. Man savukārt vajadzēja parādīt, ka esmu to sapratis. Paliecies uz priek�u, atspiedu elkoņus uz ce|iem.

- ���Tas arī viss, ko gribēju zināt.

- ���Labi, - viņa lēni noteica. - Gs patiesi esmu kā ēsma. Viņaprāt, tu gribēsi atgriezties �eit galvenokārt manis deļ.

- ���Viņ� nek|ūdās.

- ���Mani satrauc vēl kas cits, - viņa nedro�i bilda. - Ja reiz esam tik tālu tiku�i, arī es negribu tevi mānīt.

Viņa apklusa, un es steidzīgi izmetu: - Vai ir kāds cits?

- ���Nē ta�u. Vienkār�i es Morisam skaidri un gai�i pateicu, ka darī�u, ko viņ� gribēs, spēlē�u savas etīdes kā �orīt pludmalē, bet�

- ���Pati noteiksi savas rīcības robe�as.

- ���Nūjā.

- ���Vai viņ� gribēja, lai tu�

- ���Nē, nekas tamlīdzīgs. Viņ� vienmēr uzsver, ka mums nekas nav jādara pret savu gribu.

- ���Es gribētu kaut aptuveni noprast, kas aiz tā visa slēpjas. Un tu varētu man drusku palīdzēt.

- ���Gan jau tev pa�am ir kādas versijas.

- ���Es jūtos kā tāds izmēģinājumu trusītis, nudien. Pats nezinu, kāpēc. Tas ta�u muļķīgi, jo es uzrados �eit glu�i nejau�i pirms trim nedēļām. Gribēju palūgt glāzi ūdens.

- ���Man neliekas, ka tas bija tik nejau�i. Tas ir, varbūt tu ari nāci pēc glāzes ūdens. Bet, ja tu nebūtu ieradies pats, viņ� atrastu kādu citu iespēju, - D�ūlija teica. - Mūs jau iepriek� brīdināja par tavu iera�anos. Kad atklājās, kālab īsti esam �urp aicinātas. Un sākotnējais iemesls izrādījās tīrais blefs.

- ���Sākumā viņ� dro�i vien pasolīja ko labāku par �īm spēlītēm.

- ���Jā gan. - Viņa pagriezās pret mani ar tādu kā vainīgu izteiksmi, roku izstiepusi uz sola atzveltnes.

-Nikolas, �obrīd es tik tie�ām neko vairāk nevaru teikt. Turklāt man laiks iet. Jā, viņ� patiesi solīja ko labāku. Bet tas, ko tu teici par trusīti� nav īsti pareizi. Lai kā tas �obrīd liktos. Tajā visā ir ari savs pozitīvais moments. Viens no iemesliem, kālab vēl esam �eit. Un vēl kas. � Viņa paraudzījās lejup uz jūru. � Pēc �īs sarunas jūtos krietni vieglāk. Labi, ka tu to panāci. - Pēc brī�a piemetināja klusākā balsī: - Var gadīties, ka tomēr esam kļūdīju�ās attiecībā uz Morisu. Un tad mums vajadzēs kādu uzticamu bruņinieku.

- ���Sāk�u asināt savu �ķēpu.

D�ūlija veltīja man ilgu, aizvien �aubīgu skatienu. Pēdīgi lūpās paplauka vārs smaids. Viņa piecēlās.

- ���Nokāpsim līdz Poseidonam, tad iesim katrs uz savu pusi. Tev laiks doties uz māju.

Paliku sē�am. - Vai vēlāk tevi redzē�u?

- ���Viņ� lūdza, lai es būtu tepat tuvumā. Bet nevaru galvot.

- ���Es jūtos kā pārgāzēta sodas pudele. Manī kūsā tūksto�iem jautājumu.

- ���Nāksies paciesties. - Viņa pastiepa roku, lai beidzot dabūtu mani kājās.

Soļodams lejup pa nogāzi, es ieteicos: - Ne jau es, tu pati visu panāci. Paziņoji, ka Lilija Montgomerija ir tava māte. - Viņa nosmīnēja. - Vai tāda vispār jelkad ir eksistējusi?

-Tiklab es varētu jautāt to tev, - viņa pa�ķielēja uz manu pusi.

- Un tava atbilde varētu būt tuvāka patiesībai.

- ���Prieks to dzirdēt.

- ���Tu ta�u redzi, ka �is cilvēks lieliski prot aran�ēt realitāti.

Stāvējām Poseidona pakājē.

- ����ovakar tātad gaidāms� Kas īsti �ovakar gaidāms? - es vaicāju.

- ���Nesatraucies. Tas ir� savā ziņā tas ir ārpus visa. Vai ari glu�i pretēji - tas ir pats galvenais �ajā spēlē. - Mirkli nogaidījusi, viņa pagriezās pret mani. - Nu gan tev jāiet.

Saņēmu viņas rokas. - Es gribu tevi noskūpstīt.

Viņa nodūra acis, �ķiet, manā priek�ā atkal stāvēja Lilija.

- ���Labāk gan ne.

- ���Tas tev būs nepatīkami?

- ���Mūs novēro.

- ���Tā nav atbilde uz manu jautājumu.

D�ūlija neko neteica, ari rokas neatņēma. Apskāvu viņu un piekāvu sev cie�i. Mirkli viņa vairījās, tad ]āva uzmeklēt savas lūpas. Cie�i sak|autas, tās liedzās, tikai viegli ietrisējās, pirms viņa atgrūda mani. �o skūpstu bija grūti saukt par juteklisku, vismaz pēc manas pieredzes, bet meitenes acis mirkli bija tik apjuku�as un tramīgas, it kā viņai tas nozīmētu daudz vairāk nekā man, it kā teju teju būtu noticis kaut kas nelabojams. Pasmaidīju kā mierinādams: �āds skūpsts vēl nav nekāds grēka darbs, viņa var man ticēt. Bridi D�ūlija nolūkojās manī, tad atkal nolaida plakstus. Viņas reakcija bija patiesi savāda, �ķita zaudēts viss, ko biju panācis pēdējās pusstundas laikā. Iedomājos, ka viņa atkal tēlo, lai izpatiktu Kon�isam vai kādam citam, kas mūs novēro. Bet, kad viņa pacēla acis, es sapratu, ka tās uzrunā mani vienu.

- ���Ja es jelkad uzzinā�u, ka tu esi man melojis, viss būs cauri.

Viņa pagriezās, pirms paguvu ko teikt, un ātri, bezmaz steig�us

devās prom. Noskatījos D�ūlijai pakaļ, tad pametu acis pāri plecam, uz iegravas otru krastu. Viņa gāja cauri priedājam uz jūras pusi, un vienu brīdi es grasījos sekot. Pēdīgi tomēr aizsmēķēju cigareti un, uzmetis vēl mirkli di�ajam un neizdibināmajam Posei-donam, sāku so|ot uz mājas pusi. Pa�ā iegravas malā apstājos un atskatījos. Lapu zaļumā vēl pavīdēja gai�s plankums, un prom viņa bija. Bet es ne bridi netiku atstāts bez uzraudzības. Tikko pa stāvajiem kāpieniem izrāpos no gravas, ieraudzīju Kon�isu.

Viņ� stāvēja kādus �etrdesmit jardus tālāk, uzgriezis man muguru, un likās vērojam binoklī kādu putnu, kas sēdēja augstu koku zaros. Padzirdis manus soļus, nolaida binokli un apgriezās; tēlotais izbrīns nebija necik pārliecino�s, bet tobrīd es nezināju, ka viņ� pietaupa iedvesmu nākamajai ainai.

Soļojot pāri skuju klājam - Kon�iss bija ģērbies solīdāk kā citudien: tum�zilas bikses un vēl tum�āks svīteris ar augstu apkakli � es apņēmos nezaudēt modrību, un viņa nevainīgi lapsīgais izskats apliecināja, ka tas būs prātīgi darīts. Nedomāju, ka viņa prīma būtu man melojusi, vismaz attieksmē pret Kon�isu jūtamais apbiīns un pārliecība, ka viņ� nav nekāds ļaundaris, �ķita patiesi. Bet vienlaikus manīju �aubas, pat bailes, turklāt daudz stiprākas, nekā viņa atļāvās parādīt. D�ūlijai nācās pārliecināt tiklab mani, kā sevi pa�u. Tikko atkal ieraudzīju veco lapsu, sapratu, ka mana neuzticība nav gājusi mazumā.

Sveicināti!

- ���Laba diena, Nikolas. Atvainojos par savu prombūtni. Maza ķibele Volstritā. - Volstrita �obrīd �ķita pat ne pasaules, pa�a Visuma otrā malā esam. Uzliku sejai ba�īgu izteiksmi.

- ���Vai kas nopietns?

- ���Pirms diviem gadiem atļāvos kādu muļķību - iestājos kredīt-konsorcijā. Vai varat iedomāties Versaļu, kurā ir nevis viens, bet pieci Saules karaļi?

- ���Ko jūs kreditējat?

- ���Da�ādas lietas. - Viņ� steidzīgi turpināja: - Nācās braukt uz Navpliju, lai runātu ar Zenēvu.

- ���Ceru, ka jums nedraud bankrots.

- ���Tas draud tikai muļķiem. Viņi bankrotē jau piedzimstot. Vai bijāt ar Liliju?

-Jā.

- ���Labi.

Sākām soļot uz mājas pusi. Uzmetis viņam vērtējo�u mirkli, es bildu: - Sastapu arī viņas māsu.

Kon�iss ķēra pie binokļa, kas karājās viņam kaklā, un saausījās.

- ���Pag, vai tikai tas nav kalnu ķauķis! Tiem gan vajadzēja būt jau pārceļoju�iem. - Tā nebija nevērība, drīzāk klaj� mēģinājums izvairīties no atbildes.

~ Vai, pareizāk sakot, redzēju.

Viņ� paspēra vēl pāris so|us, kā likās, skubīgi apsverot, ko teikt.

- ���Lilijai nav māsas. Jūs nekādi nevarējāt to redzēt.

- ���Es tikai gribēju teikt, ka jūsu prombūtnes laikā man nejāva garlaikoties.

Nepasmaidījis viņ� nodūra galvu. Atliku�o ceļu nogājām klusējot. Kon�iss atgādināja �aha spēlmani, kas apdomā nākamo gājienu, prātā steig�us pārcilā kombinācijas. Vienreiz grasījās ko teikt, bet pārdomāja.

Kad sasniedzām grants laukumiņu, viņ� apvaicājās: - Kā jums patika Poseidons?

- ���Fantastisks. Es gribēju�

Viņ� pārtrauca manu frāzi, uzlika roku man uz delma un lūkojās zemē, kā meklējot īstos vārdus.

- ���Ceru, ka Lilija nedaudz izklaidējās. Viņai tas ir ļoti vajadzīgs. Un nekādā gadījumā nedrīkst viņu apbēdināt. Nu jūs noteikti saprotat, kāpēc. Man jāatvainojas, ka sākumā jūs maldinājām, radot nedaudz mīklainu atmosfēru. - Viņ� viegli paspieda manu roku un devās tālāk.

- ���Vai jūs domājat� amnēziju?

Bijām pienāku�i pie galerijas kāpnītēm. Viņ� atkal apstājās.

- ���Vai nekas cits jums nelikās savādi?

- ���Man daudz kas liekas savādi.

- ���Varbūt kādas slimīgas izpausmes?

-Nē.

Kā izbrinā Kon�iss uzrauca uzacis, bet neko neteica un devās aug�ā pa kāpieniem. Nolicis binokli uz vecā niedru dīvāniņa, viņ� pievērsās tējas galdam. Piegāju pie sava krēsla un jautājo�i pametu ar galvu, kā to mēdza darīt viņ� pats.

- ����ī tieksme pārģērbties, nemitīgi mainīt savu veidolu. Sadomātas motivācijas. Vai tas jūs nepārsteidz?

Es apvaldīju smīnu, bet Kon�iss sāka atbrivot traukus no muslīna pārsegiem. Viņa seja bija neizdibināma kā pokera spēlmanim.

- ���Man likās, ka tie�i tas tiek no viņas gaidīts.

- ���Gaidīts? - Mirkli viņa vaibsti sastinga nesapratnē, tad atslāba.

- Ā, jūs gribat teikt, ka to var sagaidīt pie viņas slimības? Proti, �izofrēnijas.

- ����izofrēnijas?!

- ���Un ko jūs domājāt? - Viņ� norādīja uz krēslu, aicinot mani apsēsties. - Ak, atvainojiet! Psihiatrijas terminoloģija jums varētu būt sve�a.

-Tā nav. Bet�

- ���Personības dalī�anās.

- ���Es zinu, kas ir �izofrēnija. Bet jūs ta�u pats teicāt, ka viņa visu dara� pēc jūsu gribas.

- ���Nu protams. Tā mēdz teikt ari bērniem. Lai stimulētu viņu paklausību.

- ���Viņa vairs nav bērns.

- ���Es vienkār�i tēlaini izsakos. Ari vakar vakarā, starp citu.

- ���Bet viņa atstāj visai gudras meitenes iespaidu.

Kon�iss paskatījās uz mani ar profesionāļa iecietīgo skatienu.

- ����izofrēnija nereti sadzīvo ar augsti attīstītu intelektu.

Apēdis pēdējo sendvi�a kumosu, es veltīju viņam platu smaidu.

- ���Ar katru dienu, ko �eit pavadu, mans deguns pastiepjas arvien garāks.

Viņ� likās izbrīnīts, pat nedaudz aizskarts.

- ���Jūs ta�u nedomājat, ka vazāju jūs aiz deguna. Man tas ne prātā nenāk.

- ���Tā es domāju gan. Bet tas jau nekas.

Viņ� atgrūda krēslu no galda un nodemonstrēja jaunu �estu: piespieda rokas pie deniņiem, it kā būtu vainīgs kādā �ausmīgā pārpratumā. Tas bija viņam tik neraksturīgi - sapratu, ka Kon�iss tēlo.

- ���Un es biju pārliecināts, ka esat visu sapratis.

- ���Domāju, ka tā arī ir.

Spīvais skatiens lūkoja mani pārliecināt, bet velti.

- ���Ir tīri personīgi iemesli - par tiem tagad nerunā�u �, kālab jūtos atbildīgs par �o meiteni. Pat ja es nemīlētu viņu kā pa�a meitu. - Viņ� pielēja sudraba tējkanniņā kūpo�u ūdeni. - Viņa ir viens no galvenajiem, faktiski galvenais iemesls, kālab pavadu laiku �eit, Burāni no�ķirtībā. Domāju, ka būsiet to jau sapratis.

- ���Nu protams� savā ziņā.

- ����ī ir vienīgā vieta, kur nabaga bērns var netraucēti paklaiņāt un nodoties savām fantāzijām.

- ���Jūs gribat teikt, ka viņa ir jukusi?

- ���Tas nav īsti pareizs formulējums. Mediķu valodā to sauc par �izofrēniju.

- ���Un viņa iedomājusies, ka ir jūsu mirusī līgava?

- ���Tā ir mana ideja, es viņai to iestāstīju. Tas sagādā D�ūlijai prieku, turklāt ir glu�i nekaitīgi. Salīdzinot ar citām viņas lomām.

- ���Lomām?

- ���Uzgaidiet mirkli. - Viņ� iesteidzās mājā un tūlīt pat atgriezās ar kādu grāmatu. - Tā ir vispārīgā psihiatrijas mācību grāmata. -Kon�iss sameklēja vajadzīgo vietu. - Ļaujiet nolasīt jums pāris teikumu. �Raksturīga �izofrēnijas pazīme ir uzmācīgu iedomu ra�anās, kas var būt gan diezgan sistemātiskas un loģiski būvētas, gan pilnīgi absurdas,� - Kon�iss pacēla acis. - Lilija pieder pie pirmās kategorijas, - viņ� pavēstīja, tad lasīja tālāk. - �Tās vienmēr orientētas uz pa�u slimnieku un bie�i saistītas ar izplatītiem aizspriedumiem attiecībā uz noteiktiem cilvēka darbības veidiem; visbie�āk tas izpau�as kā lieluma mānija vai paranoja. Slimniece var iedomāties, piemēram, ka viņa ir Kleopatra, un gaidīt, lai visi apkārtējie izturas atbilsto�i �ai iedomai. Cits slimnieks ir pārliecināts, ka viņu grib nogalināt pa�a tuvinieki, un redz tam apstiprinājumu labvēlīgos, glu�i nevainīgos vārdos un rīcībā.� Un vēl: �Nereti �ī mānija skar tikai nelielu apziņas daļu un citādi slimnieka saprāts un sprie�anas spējas atbilst normai, kas var likties pārsteidzo�i, zinot par viņa slimību.�

Izvilcis no kabatas zeltītu zīmuli, viņ� atzīmēja izlasītās vietas un pastiepa atvērto grāmatu pāri galdam. Ieskatījos tajā, tad, arvien smaidot, pacēlu acis uz Kon�isu.

- ���Un viņas māsa?

- ���Vai nevēlaties vēl kūciņu?

- ���Nē, paldies. � Noliku grāmatu uz galda. - Mister Kon�is, es vaicāju par viņas māsu.

Viņ� pasmaidīja. - Ak jā, protams. Viņas māsa.

-Un?

- ���Jā, jā, un pārējie. Nikolas, �eit viņa ir karaliene. Mēnesi vai divus mēs visi cen�amies pieskaņoties nabadzītes maldu pasaulei.

Kon�isa balss atvilga neparastā maigumā un gādībā, ko tikai Lilija, �ķiet, spēja viņā modināt. Piepe�i apķēros, ka mans smīniņ� ir pagaisis un pārliecība, ka viņ� vienkār�i izspēlē jaunu si�eta līniju, vairs nav tik dro�a.

- ���Un kāda ir mana loma?

- ���Sakiet, vai bēmi Anglijā vēl spēlē to spēli� - viņ� pielika roku pie pieres, meklējot vajadzīgo vārdu. - Cache-cache?6

Man teju elpa aizrāvās - labi atcerējos, ka tā, par kuru runājām, pirmīt pati lietoja �o salīdzinājumu, un nodomāju: ak tu slīpētā skuķe, blēdīgais vecais kūmiņ�, viņi ta�u piespēlē mani viens otram kā bumbu. Atcerējos viņas savādo atvadu skatienu, lūgumus viņu nenodot un daudzus citus sīkumus; jutos pazemots un reizē bezgala valdzināts.

- ���Vai paslēpes? Jā, protams.

-Nu redziet, tam, kas slēpjas, vajadzīgs kāds, kas viņu meklē; tāda ir spēles būtība. �ajā gadījumā saudzīgs. Un ne pārāk acīgs.

- ���Un es gandrīz iedomājos, ka tas viss notiek manis dēļ.

- ���Es gribētu jūs iesaistīt, mans draugs. Domāju, ari jūs varētu no tā ko gūt. Negribu jūs aizvainot, piedāvājot naudu. Bet ceru, ka jūsu pūliņi tā vai citādi atmaksāsies.

- ���Atalgojums mani neinteresē. Es tikai vēlētos zināt ko vairāk par saviem darba devējiem.

- ����ķiet, teicu jums, ka nekad neesmu praktizējis kā ārsts. Tas nav glu�i tiesa, Nikolas. Divdesmitajos gados mans skolotājs bija pats Jungs7. Nevaru teikt, ka vēl tagad piederu pie viņa sekotājiem. Bet galvenā manas dzīves interese ir un paliek psihiatrija. Pirms kara man Parīzē bija neliela ārsta prakse. Nodarbojos tie�i ar �izofrēnijas slimniekiem. - Viņ� atspieda rokas pret galda malu.

- Vai gribat pierādījumus? Varu parādīt �urnālus, kur publicēti mani raksti.

- ���Es labprāt tos palasī�u. Vēlāk.

Viņ� atkal atzvila krēslā.

- ���Labi. Lūg�u jūs nekādā gadījumā neizpaust to, ko tagad teik�u. - Viņa acis cie�i dzēlās manī. - Lilijas īstais vārds ir D�ūlija Holmsa. Pirms gadiem �etriem vai pieciem viņa izraisīja īstu a�iotā�u psihiatru aprindās. �is gadījums ir pētīts un aprakstīts tik sīki kā neviens cits. Pats par sevi tas nav nekas neparasts - patiesi unikālu to padara apstāklis, ka viņai ir pilnīgi vesela dvīņu māsa -zinātnieki to sauc par kontroles analogu. Jautājums par �izofrēnijas etioloģiju ilgu laiku izraisīja karstas debates starp neiropatologiem un psihiatriem. Proti, kas to izraisa, - somatiskas dabas cēloņi un iedzimtība vai tīri psihiskas novirzes. D�ūlija un viņas māsa uzskatāmi apstiprināja otro hipotēzi. Tālab arī viņas izpelnījās tādu ievērību.

- ���Vai slimības vēsture ir pie jums?

- ���Visā drīzumā varēsiet to izlasīt. Bet �obrīd tas tikai traucētu. Ir |oti svarīgi radīt iespaidu, ka jūs neko par viņu nezināt. Un to grūti izdarīt, ja būsiet iepazinies ar slimības vēsturi un klīnisko ainu. Vai tā nav?

- ���Varbūt jums taisnība.

- ���D�ūlijai draudēja parastais neordināru pacientu liktenis - viņa būtu kļuvusi par tādu kā balagāna ērmu, dzīvu uzskates līdzekli. Es cen�os viņu no tā pasargāt.

Lūkoju paskatīties uz visu citā rakursā- D�ūlija ta�u brīdināja, ka arī nākamo kārti viņ� izspēlēs, paļaujoties uz manu lētticību. Nespēju noticēt, ka meitenei, ar kuru tikko runāju, ir nopietnas psihiskas novirzes. Blēde viņa bija, bet ne jau psihiatru iecienīta �izo-frēniķe.

- ���Vai drīkstu zināt, kālab jūs par viņu tā rūpējaties?

- ���Tā nav tikai profesionāla interese. Ir cits, visai vienkār�s iemesls - viņas vecāki ir mani seni draugi. Viņa nav tikai paciente, Nikolas. Viņa ir mana krustmeita.

- ���Es domāju, ka esat sarāvis visas saites ar Angliju.

- ���Viņi nedzīvo Anglijā, bet �veicē. Tur viņa arī pavada gada lielāko daļu. Kādā privātā klīnikā. Diem�ēl es nevaru viņai veltīt visu savu laiku.

Kon�isa griba mani pārliecināt bija bezmaz fiziski jūtama. Es novērsu acis, tad atkal uzlūkoju viņu ar vieglu vīpsnu.

- ���Un es jau grasījos apsveikt jūs ar to, ka esat nolīdzis tik talantīgu jaunu aktrisi.

Viņa skatiens pēk�ņi satumsa, tajā atvīda satraukums.

- ���Vai viņa uzvedināja jūs uz �ādām domām?

- ���Nebūt ne.

Nelikās, ka Kon�iss man ticētu, - kā gan citādi, �obiīd tas viņam nemaz nebija izdevīgi. Mirkli viņ� nodūra galvu, tad piecēlās, piegāja pie kolonādes un palūkojās āra. Pēc brī�a atskatījās ar samierino�u smaidu.

- ���Redzu, ka notikumi ir mani apsteigu�i. Jūsu priek�ā viņa spēlē jau citu lomu. Vai ne?

- ���Man viņa par to neko neteica.

Kon�isa skatiens neatlaidās, un es laipnīgi raudzījos pretī. Piepe�i viņ� sasita plaukstas kā dusmās par pa�a nesapratību. Atgriezās pie galda un apsēdās.

�Savā ziņā jums taisnība, Nikolas. Es gan neesmu viņu nolīdzis, kā jums labpatika izteikties. Bet nevar noliegt, ka viņa ir spējīga jauna aktrise. Ņemiet vērā, ka da�i no di�ākajiem krāpniekiem noziedzības vēsturē ari biju�i �izofrēniķi. � Saņēmis elkoņus saujās, viņ� atspiedās pret galdu. - Tikai nemēģiniet iedzīt viņu stūri. Tad viņa stāstīs melus pēc meliem, līdz jums galva ies riņķī. Jūs esat vesels, jums tas daudz nekaitēs. Bet viņai tas var beigties ar nopietnu recidīvu. Un gadiem ilgie pūliņi būs vējā.

- ���Tad kālab jūs neteicāt to jau agrāk?

Vēl bridi viņ� lūkojās manī, tad novērsās.

-Jā. Jums taisnība. Man vajadzēja pateikt to ātrāk. Acīmredzot esmu mazliet pārrēķinājies.

-Kātā?

- ���Redziet, pārlieka patiesības mīlestība var sabojāt mūsu mazās izklaides, kas, ticiet man, dod nesliktus rezultātus. - Mirkli vilcinājies, viņ� turpināja: - Neesmu vienīgais, kuru alla� mulsinājis tas, cik absurdai ārstē�anai būtībā pak|auti �āda tipa slimnieki. Mēs turam viņus klīnikā, nemitīgi izpra�ņājam, uzraugām katru viņu soli un tamlīdzīgi. Un apgalvojam, ka tas ir viņu pa�u labā. Ta�u patiesībā tas ir mūsu labā. Sabiedrības labā. Nereti tie�i �ī rutinētā terapija rosina vajā�anas māniju. Es cen�os dot D�ūlijai sajūtu, ka

viņa var rīkoties pēc sava prāta. Ka viņa nav muļķīte, kas atrodas citu varā. Mēs visi cen�amies to panākt. Reizēm es izliekos, ka nezinu, kas �eit īsti notiek, ka viņai izdevies mani apmuļķot.

Viņa tonis lika noprast - neesmu sevi�ķi anapīgs, neatjautis to pats. Mani māca jau pazīstama sajūta, kas radās ik reizi, runājot ar villas iemītniekiem, proti, mulsa nesapratne, kuru versiju pieņemt par pareizo. �obrīd svārstījos starp Kon�isa piedāvāto un savu personīgo: �Lilijas� �izofrēnija ir tikai jauna �slēptuve� �ajā spēlē.

- ���Atvainojiet. - Kon�iss vēlīgi atmeta ar roku, sak, nav par ko.

- Tad tāpēc jūs nelai�at viņu nekur ārpus Burāni?

- ���Nu protams.

- ���Un ja viņu� - es pētīju cigaretes kvēlo�o galiņu, - �kāds pieskatītu?

- ���Juridiski viņa atzīta par nepieskaitāmu. Tā ka atbildība guļ J uz maniem pleciem. Atbildība par to, lai viņa nekad nenokļūtu trakonamā.

- ���Bet jūs ļaujat viņai brīvi staigāt apkārt. Viņa ta�u var aizbēgt.

Viņ� spēji pakratīja galvu, noliedzot �ādu iespēju.

- ���Pilnīgi izslēgts. Kopējs nekad neatstāj viņu bez uzraudzības.

- ���Kopējs?!

�Tas notiek ļoti diskrēti. D�ūliju nomāc viņa pastāvīgā klātbūtne, it īpa�i �eit, un viņ� radis ievērot distanci. Gan jūs viņu vēl redzēsiet

Jā, ar �akāļa masku galvā. Bija grūti tam noticēt, bet dīvainākais bija iespaids, ka Kon�iss pats to saprot. Jau gadiem ilgi nebiju spēlējis �ahu, bet tikdaudz atcerējos - �ajā spēlē nereti nākas tī�i upurēt bandiniekus. Viņ� pārbaudīja nevis to, cik manī ir lētticības, bet gan to, cik ir veselīgas skepses.

- ���Vai tāpēc jūs turat viņu uz jahtas?

- ���Jahtas?

- ���Man vismaz tā likās.

- ���Tas ir D�ūlijas mazais noslēpums. Ļaujiet viņai to paturēt.

- ���Vai katru vasaru vedat viņu �urp?

- ���Jā.

Nepateicu to, kas nu bija pilnīgi skaidrs: viens no viņiem melo. Un man arvien vairāk likās, ka tā nav meitene, kuras vārds nu ir D�ūlija.

Pasmaidīju. - Tad tālab �urp nāca arī mani priek�gājēji. Un centās turēt to noslēpumā.

- D�ons lieliski prata� �meklēt�. Ko nevarētu teikt par kapteini Mitfordu - D�ūlija pilnīgi sajauca viņam prātus. Tie�i tobrīd viņai bija saasinājusies vajā�anas mānija. Un �vajātājs� parasti esmu es, cilvēks, kas auklējas ar viņu katru vasaru. Kādu nakti Mitfords -kā parasts, bez liekām ceremonijām - mēģināja viņu �glābt�. Kopējs, protams, iejaucās, vārdu sakot, bija vesels tracis. Tas D�ūliju pilnīgi izsita no līdzsvara. Ja es da�kārt liekos jums neiecietīgs, tas tāpēc, ka nevēlos vēlreiz piedzīvot ko tamlīdzīgu. - Viņ� samierino�i pacēla roku. - Es nekādā gadījumā negribu jūs aizvainot. At�ķirībā no Mitforda jūs esat inteliģents cilvēks, īsts d�entlmenis.

Paberzēju degunu. Man padomā bija vēl da�i kutelīgi jautājumi, bet es nospriedu paturēt tos pie sevis. Pastāvīgā atsauk�anās uz manām prāta spējām darīja mani piesardzīgu. Ir trīs gudrības pakāpes: pie pirmās pieder patiesi gudri cilvēki, un tas, ka citi to atzīst, �ķiet pats par sevi saprotams; otrie ir pietiekami gudri, lai at�ķirtu glaimus no patiesības, bet tre�ie tic visam, ko viņiem saka. Sevi pieskaitīju pie otrās kategorijas. Nevar teikt, ka es pilnīgi neticēju Kon�isam, tas viss varēja būt arī patiesība. Pilnīgi iespējams, ka vēl tagad atrodas pietiekami turigi un �ēlsirdīgi cilvēki, kas nevēlas turēt klīnikā savus nabaga juku�os tuviniekus. Kon�iss gan nelikās necik �ēlsirdīgs esam. Jā, visai ap�aubāmi, visai. Lai gan daudzi sīkumi D�ūlijas uzvedībā, �ie tramīgie skatieni un pēk�ņās asaras, bri�am neadekvātas emocijas � tas viss tagad parādījās jaunā gaismā un �ķita liecinām par labu Kon�isa stāstam. Tomēr tas neko nepierādīja - pilnīgi iespējams, ka ari �is pavērsiens bija iepriek� plānots, un viņa negribēja pilnībā atkāpties no scenārija.

- ���Nu ko, - viņ� ieteicās. - Jūs man neticat?

- Vai tā izskatās?

- ���Izskats it bie�i ir mānīgs.

- ���Jums nevajadzēja dot man to indes kapsulu.

- ���Domājat, ka zilskābes vietā vienmēr būs mandeļu liķieris?

-Nē, ne glu�i. Esmu jūsu viesis, mister Kon�is. Nav jā�aubās,

ka es jums ticu.

Maskas uz bridi �ķita atliktas malā: es redzēju cilvēku, kas nav noskaņots jokot, bet viņ�, domājams, cilvēku, kas nav noskaņots kādam izdabāt. Cimds beidzot bija mests, mēs uzlūkojām viens otru kā pretinieki. Un reizē pasmaidījām, labi zinot, kas aiz �ī smaida slēpjas: nevaram uzticēties viens otram ne par naga tiesu.

- ���Teik�u vēl tikai divas lietas, Nikolas. Nav nemaz tik svarīgi, vai jūs ticat tam, ko saku, jeb�u ne. Bet vienu gan lieku jums pie sirds. D�ūlija pati to neapzinās, bet viņa ir ļoti jūtīga un nebūt ne tik jauka, kā izskatās. Kā plāns asmens, kurā viegli iesist robu, bet viegli ari sagriezties. Mums visiem nācās apgūt māku emocionāli no viņas norobe�oties. Jo viņa spekulē tie�i ar mūsu emocijām -ja mēs to pieļaujam.

Pētot galdauta malu, es domāju par to savādo kautri tiklās būtnes auru un sapratu, ka tai varētu būt ari klīniskas dabas cēlonis� �ī �ķietamā seksuālā neziņa, jauna meitene, kam nav bijis iespējas iepazīt vīrieti intīmā situācijā. Neiedomājami. Un tomēr nevarēja pilnīgi noraidīt �o Kon�isa versiju.

- ���Un kas ir otra lieta?

- ���Tas ir visai delikāts jautājums, bet nāksies to izrunāt. Viena no D�ūlijas nelaimēm ir tā, ka viņa ir jauna sieviete ar glu�i dabiskām dziņām, kas diem�ēl nerod dabisku izpausmi. Izskatīgs jauns vīrietis būdams, jūs dodat viņai iespēju tās realizēt, un tas nāk tikai par labu. Ar vienu vārdu sakot, viņai vajadzīgs kāds, ar ko paflirtēt� izmēģināt savu sievi�ķo �armu. �ķiet, ka viņai jau ir zināmi panākumi.

- ���Jūs redzējāt, kā es viņu noskūpstīju. Bet jūs ta�u man neko nebijāt teicis�

Viņ� samierino�i pacēla roku.

- ���Es jums neko nepārmetu. Ja skaista meitene grib, lai viņu noskūpsta� ghi�i dabiski. Bet tagad jūs zināt patiesību, un es gribu, lai jūs saprastu, cik grūta un delikāta ir jums uzticētā loma. Nē, es neprasu, lai jūs atvairāt viņas val�ķīgās izdarības, jebkuru tuvības izpausmi, bet jāsaprot, ka ir noteikta robe�a, un to nedrīkst pārkāpt. Es nevaru pieļaut to tīri medicīnisku apsvērumu dēļ. Ja tomēr -tas ir tikai pieņēmums - jūs zināmā situācijā nespētu pretoties kārdinājumam, es būtu spiests iejaukties. Pērn D�ūlijai izdevās

iestāstīt Mitfordam, ka viņa būtu pilnīgi normāls cilvēks, ja vien viņ� aizvestu viņu prom un apprecētu� Tā pat nav viltība. Viņa pati visā nopietnībā tic tam, ko saka. Tālab ari viņas meli ir tik pārliecino�i.

Apvaldīju smīniņu. Pat ja viss pārējais bija patiesība, es nekādi nespēju noticēt, ka idiotiskais Mitfords varēja izraisīt kaut mazākās D�ūlijas simpātijas. Bet vecā vīra skatiens pauda tādu pārliecību un aizrautīgi nopietnu attieksmi pret savu lomu, ka man pietrūka dū�as ironijai.

- ���Jums vajadzēja jau agrāk man visu izstāstīt.

- ���Tā ir ari jūsu vaina. Es negaidīju tik spēju pacientes reakciju. -Viņ� pasmaidīja un atslīga krēslā. - Un vēl kas, Nikolas. Es nekad nebūtu to visu pasācis, ja zinātu, ka jums ir kāda meitene. Jūs stāstījāt�

�Tur viss ir cauri. Ja jūs domājat to radiogrammu� Es netaisos braukt uz Atēnām, lai ar viņu tiktos.

Nodūris acis, viņ� pa�ūpoja galvu. - Tā, protams, nav mana dari�ana. Bet tas, ko stāstījāt par �o meiteni, par savām attiecībām ar viņu, likās nākam no sirds. Manuprāt, būtu muļķīgi atraidīt �o piedāvājumu, iespēju atjaunot jūsu draudzību.

- ���Neņemiet, lūdzu, ļaunā, bet tā tie�ām nav jūsu dari�ana.

- ���Es ļoti ceru, ka jūsu lēmumu nekādi nav ietekmējusi vieso�anās Burāni.

- ���Nē, nebūt ne.

- ���Un tomēr. Tagad, zinot, ap ko lieta grozās, jums vajadzētu labi apsvērt, vai gribat vēl �urp nākt. Nebūtu brīnums, ja jūs izlemtu vairs nerādīties Burāni. - Neļāvis man iebilst, viņ� turpināja: -Katrā ziņā to pilnīgi varētu saprast. Bet jebkurā gadījumā manam nabaga krustbērnam vajadzīga neliela atelpa. Uz dienām desmit gribu aizvest viņu prom no salas. � Viņ� runāja tā, it kā konsultētos ar kolēģi psihiatru. - Pārāk stiprs emocionālais impulss arī var kaitēt.����Rūgti vīlies, cs klusībā pasūtīju Alisonu ar viņas stulbo radiogrammu, bet saņēmos to neizrādīt.

- ���Man nav nekas jāapdomā. Gribu arī turpmāk nākt piejums.

Kon�iss cie�i nopētīja mani, tad palocīja galvu. Vecais velna!

It kā ap�aubāms būtu mans, nevis viņa patiesīgums.

- ���Tomēr iesaku jums vēl padomāt. Un pavadīt Atēnās jaukas brīvdienas. Ar jauku meiteni. � Es atkal pavēru muti, un viņ� a�i piemetināja: - Kā nekā esmu ārsts, Nikolas. Tālab varu atļauties tie�u valodu: jauns vīrietis nav piemērots tādai einuha dzīvei kā �eit.

- ���Es par to jau pārliecinājos. Tikai tas pārāk dārgi maksāja.

-�Jā, atceros. Jo vairāk tāpēc.

- ���Bet aiznākamajā nedēļas nogalē?

- ���Tad jau redzēsim. Pagaidām paliksim pie tā, ko norunājām. -Viņ� negaidot piecēlās un sniedza man roku. - Labi. Lieliski. Priecājos, ka mūsu starpā viss noskaidrojies. - Tad lieti�ķi iesprauda rokas sānos. - Nu ko? Vai negribat mazliet pastrādāt?

- ���Nē. Bet varu, ja vajag.

Aplieku�i mājas stūri, aizgājām līdz sakņu dārzam. Akmens mūrītis, kas balstīja dārziņa terasi, bija pa daļai izgruvis, to riu vajadzēja atjaunot. Kon�iss paskaidroja, kas darāms: saplienēju�o augsni uzirdina ar kapli, tad atliek vietā izbiru�os akmeņus, par saistvielu izmantojot samitrinātu zemi. Tiklīdz ķēros pie darba, viņ� nozuda. Parasti ap �o laiku vēj� stājās, bet �odien pūta nerimus, kliedējot pēcpusdienas tveici, tomēr drīz vien biju nejauki nosvīdis. Strādājot apķēros, kālab tiku norīkots pie darba: mani vajadzēja ar kaut ko nodarbināt, neitralizēt, kamēr viņ� uzmeklēs D�ūliju un liks atskaitīties par mūsu tik�anos� vai varbūt uzslavēs par vēl vienu labi nospēlētu epizodi.

Minūtes �etrdesmit pastrādājis, es nosēdos zemē, atspiedu smeldzo�o muguru pret koka stumbru un aizsmēķēju. Piepe�i uz terases parādījās Kon�iss un uzlūkoja mani ar ironisku vīpsnu.

- ����Darbs ir cilvēka augstākais triumfs.�

- ���Es neesmu tas cilvēks.

- ���Vai jums ir kādi iebildumi pret Marksu?

Es pacēlu rokas. Kapļa kāts tur bija atstājis labi redzamas zīmes.

- ���Nē, man ir iebildumi pret tulznām.

- ���Tīrais sīkums.

Kon�iss aizvien skatījās lejup uz mani, skatījās tā. it kā es vai kaut kas, ko viņ� paguvis par mani uzzināt, būtu viņu uzjautrinājis;

tā klauna izdarības da�kārt ielīksmo filosofa prātu. Atspēlējos ar vienu no ietaupītajiem jautājumiem.

- ���Viņas teiktajam es nedrīkstu ticēt. Bet kā ir ar stāstiem par jūsu jaunību?

Biju gaidījis, ka tas viņu saērcinās, bet ne - smaids tapa vēl sulīgāks.

- ���Cilvēciskās patiesības - tā ir visai sare�ģīta lieta.

Es sāji atņēmu viņa smaidu. - Nedomāju, ka ir būtiska at�ķirība starp jūsu nīsto beletristiku un to, ar ko jūs pats �eit nodarbojaties.

- ���Man nav iebildumu pret literāro izdomu kā tādu, vienkār�i, grāmatās iespiesta, tā ir un paliek tikai izdoma, - viņ� atbildēja. -Uzklausiet kādu patiesību par cilvēku dzimumu, Nikolas: nekad neuztveriet vienpusīgi nevienu no tā pārstāvjiem. - Un piemetināja:

- Pat ja tas ir nejēga, kas īsti nesaprot �ī vārda nozīmi.

- ���Nu, man tas nedraud. Vismaz �eit.

Bridi viņa skatiens novērsās, tad atgriezās pie manis.

-Es izmantoju glu�i jaunu ārstniecības metodi, ko nesen izstrādāja Amerikas psihiatri. Viņi to sauc par situāciju terapiju.

-Ak jā, es gribētu palasīt jūsu rakstus.

- ���Zinu, zinu. Es tikko tos meklēju. Nevaru iedomāties, kur tie nobāzti.

Vēlīgi bezkaunīgais tonis it kā pasvītroja, ka tie ir salti meli, likās, ka viņ� tī�i grib uzturēt manas �aubas.

- �ēl gan.

Kon�iss atspieda elkoņus uz margām.

- ���Es te padomāju� par jūsu draudzeni. Kā jūs varbūt zināt, man ciematā pieder māja, tā, kur dzīvo Hermejs. Viņ� izmanto tikai pirmo stāvu. Varbūt jūs gribētu atvest to meiteni �urp uz kādu laiciņu. Viņa varētu apmesties otrajā stāvā. Protams, tur nav īpa�u ērtību. Bet vietas pietiekami, ir arī �ādas tādas mēbeles.

Nu es vairs neko nesapratu, kaut aiz �īs laipnības drīzāk jautās di�īgs izaicinājums� Tā noņemties, lai ievilinātu mani jamatās, un tad pa�am ierādīt atkāp�anās ce|u. Acīmredzot viņ� bija pilnīgi dro�s, ka esmu iekritis, un kādu mirkli man pat gribējās pieņemt viņa priek�likumu. Ne jau aiz karstas vēlmes redzēt �eit Alisonu, nē, tikai tālab, lai viņam iespītētu.

- ���Tad es vairs nebū�u jums nekāds palīgs.

- ���Varbūt jūs abi varētu man līdzēt.

- ���Viņa negribēs pamest savu darbu. Turklāt es patie�ām vairs negribu ar viņu nekādas attiecības. - To pateicis, piemetināju:

- Katrā ziņā paldies par piedāvājumu.

- ���Kā vēlaties. Tas paliek spēkā.

Viņ� strupi pagriezās uz ie�anu, it kā nu es būtu viņu saērcinājis. Ķēros atkal pie darba, ieliekot tajā arvien augo�o īgnumu. Vēl pēc �etrdesmit minūtēm es biju galā, un rezultāts rādījās daudzmaz pieņemams. Nogādājis darbarīkus nojumē aiz Marijas namiņa, es apliecu mājas stūri un ieraudzīju Kon�isu, kas zvilnēja pītajā krēslā un lasīja kādu grieķu laikrakstu.

- ���Jau gatavs? Lielais paldies.

Lūkoju vēlreiz visu izskaidrot: - Mister Kon�iss, ar to meiteni tie�ām nav tā, kā jūs domājat. Tas bija tikai tā, romāniņ�. Kas jau pieder pagātnei.

- ���Bet viņa ta�u grib jūs vēl satikt?

- ���Varu derēt, ka tas nav nekas cits kā ziņkāre. Jūs ta�u zināt, kādas ir sievietes. Varbūt vīrietis, ar ko viņa tagad dzīvo, ir kaut kur aizbraucis. Un viņa vienkār�i izmanto gadījumu.

- Atvainojiet, vairs nejauk�os jūsu darī�anās. Dariet, kā zināt. Kā jūtat.

Ejot uz durvīm, es no�ēloju, ka vispār biju atsācis �o tēmu. Viņ� pasauca mani, kad jau stāvēju uz mūzikas istabas sliek�ņa. Apgriezies sastapu valdonīgu un reizē tēvi�ķu skatienu.

- ���Brauciet vien uz Atēnām, mans draugs. - Viņ� paskatījās uz priedaini austrumu pusē un piebilda: - Guai a chi la tocca*.

Lai ari itāliski zināju ļoti maz, es sapratu �īs frāzes nozīmi. Uzkāpis aug�ā, izģērbos un devos uz vannas istabu, noskalojos sālsūdens du�ā. Sapratu ari, ko viņ� ar to gribēja teikt. Man nav ko cerēt uz D�ūliju, un nevis tāpēc, ka viņa būtu gars vai �izofrēniķe, vai kāds cits personā�s �ajā spēlē, vienkār�i viņa nav man domāta. Kon�iss bija izteicis netie�u brīdinājumu, nezinot, ka gēnos man ierakstīts spēlmaņa azarts.

Atgriezies istabā, es tāpat kails izstiepos gultā. Raudzījos griestos un domās vēlreiz skatīju D�ūlijas seju, skropstu izliekumu, vēlreiz izjutu viņas rokas, lūpu pieskārienu, to moko�i īso mirkli, kad man piekļāvās viņas ķermenis; atcerējos ari māsas kailo augumu. Iedomājos viņu ienākam �eit guļamistabā vai arī ārā, priedāja tumsā - pirmatnīga kaisle, abpusēja varmācības tīksme� Nu es biju satīra lomā, līdz atcerējos, kas ar viņu notika, un saskatīju ari �īs mitoloģiskās ainiņas zemtekstu. Piesedzu savu kailumu un iegro�oju kvēli; sāku jau palēnām apgūt grūto gaidī�anas māku.

1

Skat. skaidrojumu 91. Ipp.

2

V. �ekspīra luga �Vētra�, 3. cēliena 2. aina. Atdzejojusi Erna Sprince.

3

V. �ekspīra lugas � Vētra� tēls, di�ciltīgs jauneklis, kas nokļūst Prospero salā un iemīlas viņa meitā Mirandā.

4

Iemīlējusies Ariadne izglāba Tēsēju no labirinta, kur mīt briesmonis Mīnotaurs. Viņ� atrada izeju ar valdnieka meitas dotā diegu kamoliņa (Ariadnes pavediens) palīdzību.

5

Henrijs Mūrs (1898-1986) - angļu tēlnieks, sirreālisma pārstāvis.

6

Paslēpes, (fran�u val.

7

Skat. skaidrojumu 6. Ipp.

Nelaimīgs tas, kas tai pieskarsies, (itāļu vai.) Napoleons I attiecinājis �os vārdus uz imperatora kroni.

Pusdienas man nesagādāja nekādu baudu. Kon�iss pasteidzās izspēlēt kārtējo trumpi - tikko parādījos, viņ� sniedza man kādu bro�ūru.

- ���Mani raksti. Bija ielikti pavisam citā plauktā.

Paplāna grāmatiņa, iesieta lētos zaļa audekla vākos bez virsraksta. Atvēru to � at�ķirīgie lapu izmēri un �rifti lika domāt, ka raksti ņemti no da�ādiem �urnāliem un pēcāk iesieti. Rādījās, ka tie visi ir fran�u valodā. Pārlapojot ievēroju ari gadskaitli - 1936 - un da�us virsrakstus: Vieglo �izofrēnijas formu agrīnā prognoze. Profesijas ietekme uz paranojas sindromu. Stramonium eksperimentāls pielietojums psihiatrijā. Es pacēlu acis.

- ���Kas ir Stramonium ?

- ���Datura. Velnābols. Tas izraisa halucinācijas.

Es aizvēru grāmatu. � Labprāt to palasī�u.

Bet �is lietiskais pierādījums izrādījās glu�i lieks. Maltītes laikā es pārliecinājos, ka psihiatrijā Kon�iss patiesi orientējas kā profesionālis, nevis zino�s diletants, un labi pārzina Junga teoriju. Tas, protams, nenozīmēja, ka patiess ir arī stāsts par D�ūlijas slimību. Es lūkoju turpināt �o tēmu, bet Kon�iss bija nelokāms - jo mazāk es tagad par to zinā�u, jo labāk� Man jāpacie�as līdz vasaras beigām, tad varē�u uzzināt visu, ko vēlos. Nebija viegli pievaldīt mēli, bet mani biedēja tas pretestības gars, kas manī rūga: negaidot izlauzies uz āru, tas varēja izraisīt konfliktu, un es būtu tikai zaudējis -man vienkār�i strikti noliegtu �eit rādīties. Turklāt es ne�aubījos, ka viņ� glu�i kā tinteszivs gatavs izlaist jaunus duļķu mākoņus, tiklīdz radīsies tāda vajadzība. Atlika vienīgi pārņemt viņa mīklu un melu taktiku; mierināja ari nojauta, ka turpmāk viņ� vairīsies pieminēt Atēnas un Alisonu, negribot izprovocēt sev netīkamus jautājumus.

Tā pagāja maltīte: es klausījos, ko man stāsta neap�aubāmi gudrs, vecs ārsts, un vienlaikus jutos kā pele kaķa nagos. Sēdēju kā uz adatām: ik bridi gaidīju parādāmies D�ūliju, turklāt mani urdīja ziņkāre par gaidāmo �eksperimentu�. Pierimusi mellemi1 elpa joprojām staigāja ap mums, spēlējās ar lampas liesmu; tā trīsēja, te spo�i iekvēlodamās, te spēji novīzdama, un pastiprināja nemierpilno jutoņu. Tikai Kon�iss �ķita rimts un nepiespiests.

Kad galds bija nokopts, viņ� pielēja manu glāzi no nelielas pudeles pītā apvalkā. Tajā iedzirkstījās dzidrs salmu krāsas �ķidrums.

- ���Kas tas ir?

- ���Hiosas raki2. Ļoti stiprs. Gribu, lai jūs nedaudz apreibstat

Ari maltītes laikā viņ� cītīgi pildīja manu glāzi ar stipro Antiki-

teras sārtvīnu.

- ���Lai iemidzinātu manu kritisko garu?

- ���Lai saasinātu jūsu uztveri.

- ���Es izlasīju jūsu sacerējumu.

- ���Un nospriedāt, ka tas ir pilnīgs absurds.

- ���Katrā ziņā jūsu hipotēzi nav viegli pierādīt.

- ���Jā, zinātnei vajadzīgi fakti, vienīgais ne�aubīgais visu lietu mērs. Ta�u tas nenozīmē, ka nepastāv lietas, kuras nav iespējams zinātniski pamatot.

- ���Vai uz jūsu rakstu kāds atsaucās?

- ���Jā gan. Daudzi. Tikai ne tie, ko gaidīju. No�ēlojami �arlatāni, kas izmanto cilvēka kāri izzināt visus noslēpumus. Spiritisti, gai�reģi un kosmopāti, tie, kas no tīra gaisa materializē priek�metus, un tie, kas nāk no Mū�īgās vasaras zemes un Zilajām salām3� visa tā slaka. - Viņa balsī jautās dusmas. - Tie atsaucās gan.

- ���Bet nopietni zinātnieki?

- ���Neviens pats.

Es iemalkoju raki - ugunīga dzira, gandriz tīrs spirts.

- ���Rakstā ta�u teikts, ka jums ir pierādījumi.

- ���Jā, man bija pierādījumi. Bet tie nav necik uzskatāmi, nav viegli tos nodemonstrēt. Vēlāk es nospriedu, ka tā ir pat labāk, lai tā paliek nedaudzu privilēģija.

- ���Kurus jūs izvēlaties.

-Kurus es izvēlos. Lieta tā, ka jebkuram lielam noslēpumam piemīt enerģija. Un tas dod �o enerģiju katram, kas meklē un atklāj tā būtību. Ja jūs apsteidzat citus meklētājus� - viņ� uzsvēra �o vārdu, tā īpa�o nozīmi attiecībā uz mani, - �un paturat �o atklājumu sev, jums vienam pieder ari �is neizsmeļamais enerģijas avots.

- ���Un kā tad ar zinātnes attīstību?

- ���Tā ir pavisam cita lieta. Tehniskais progress iet savu ceļu, tas risina cilvēces praktiskās problēmas. Bet es runāju par tās garīgo pasauli, un tai vajadzīgi noslēpumi, nevis to risinājums.

Es iztuk�oju savu glāzi. - Fantastisks dzēriens.

Viņ� pasmīnēja, it kā es nevil�us būtu pateicis visprecīzāko epitetu, un pasniedzās pēc pudeles.

- ���Vēl vienu glāzīti. Bet tikai vienu. Ari dievu dzēriens var pārtapt par indi.

- ���Un tad sāksies eksperiments?

- ���Drizāk gan pieredzējums. Es gribētu, lai jūs paņemat savu glāzi un iekārtojaties vienā no guļamkrēsliem. Lūk, tur, - viņ� norādīja sev aiz muguras. Es piecēlos un aizvilku krēslu uz norādīto vietu. - Atgulieties. Mierīgi, laika mums diezgan. Tagad jāizvēlas kāda noteikta zvaigzne. Vai zināt Gulbja zvaigznāju? Lūk, tas krusts tie�i mums virs galvas.

Pats viņ� palika savā vietā, un es pēk�ņi atjautu, kas par lietu.

- ���Vai tā būs� hipnoze?

-Tā gan, Nikolas. Bet tādēļ nav jāsatraucas.

Atcerējos Lilijas vārdus: ��ovakar tu visu sapratīsi.� Mirkli vilcinājies, atlaidos krēslā.

- ���Es nemaz nesatraucos. Tikai nezinu, vai ar mani kas sanāks. Reiz Oksfordā to jau kāds mēģināja darīt.

- ���Tad jau redzēsim. Hipnoze - tā ir gribu saskaņa. Nevis sadursme. Jums tikai jādara tas, ko saku. � Nu ko, man vismaz nebūs jāskatās �ajās dabiski hipnotiskajās acīs. Atkāpties bija par vēlu. Turklāt biju brīdināts, tātad daļēji tam gatavs. - Vai redzat Gulbi?

- ���Jā.

- ���Tā kreisajā pusē ir plats trīsstūris ar vienu ļoti spo�u zvaigzni. Redzat?

- ���Jā. - Es vienā malkā izmetu atliku�o raki; man aizrāvās elpa un es sajutu, kā ugunīgā dzira ieplūst vēderā.

- ���Tā ir Liras alfa. Jums vajadzēs cie�i uz to skatīties. - Zili balta zvaigzne spīgoja vēja nospodrinātajā debesu velvē. Pa�ķielēju uz Kon�isu, kur� arvien sēdēja pie galda, tikai tagad bija uzgriezis muguru jūrai un pievērsies man. Es pasmīnēju tumsā.

- ���Glu�i kā pie ārsta.

- ���Labi. Tā ari guliet. Mazliet sasprindziniet muskuļus, tad atslābiniet. Tāpēc jau devu jums raki. Tas palīdzēs. D�ūlija �ovakar �urp nenāks. Nedomājiet par viņu. Ari par to otru meiteni ne. Izmetiet no prāta visas problēmas, visas vēlmes. Visu, kas nedod mieru. Es nedarī�u jums neko sliktu. Tikai labu.

�Problēmas. Tas nav tik vienkār�i. - Viņ� neatbildēja. - Labi, es mēģinā�u.

- ���Skatieties uz to zvaigzni. Tas jums palīdzēs. Nenovērsiet no tās acu. Guliet.

Iekārtojos ērtāk un pievērsos zvaigznei. Zem pirkstiem jutu �aketes auduma kroku. Pēcpusdienas darbs bija mani nogurdinājis, un nu es sapratu, ka ari tas ir sava veida palīglīdzeklis: bija labi tā gulēt, raudzīties zvaigznēs un gaidīt. Labu laiciņu valdīja pilnīgs klusums, vairākas minūtes. Uz bridi aizvēru acis, tad atkal atvēru. Zvaigzne �ķita peldam savā mazajā Visuma iejomā, tāda sīciņa balta pundursaule. Jutu, ka esmu apskurbis, bet skaidri apzinājos visu apkārtējo, pārāk skaidri, lai būtu gatavs Kon�isa iecerei.

Skaidri zināju, ka esmu uz terases, guļu uz terases kādā mājā Grieķijas salā, pū� viegls vējiņ�, un es pat varu saklausīt, kā lejā Mutsas līcī viļņi skaliņās gar krasta oļiem. Tad Kon�iss sāka runāt.

- ���Tagad es gribu, lai jūs skatāties uz zvaigzni, gribu, lai jūs atbrīvojat savu ķermeni. Ir ļoti svarīgi, lai jūs pilnīgi atbrīvotu visus musku|us. Saspringstiet uz brīdi. Un atslābinieties. Saspringstiet� atslābinieties. Un skatieties uz zvaigzni. Uz zvaigzni, kuru sauc Liras alfa.

Ak Kungs, es nodomāju, viņ� no tiesas mēģina mani hipnotizēt, un man jāpak|aujas spēles noteikumiem - nu ko, es izlik�os, ka hipnoze ir iedarbojusies, un paskatī�os, kas būs tālāk.

- ���Vai esat atslābinājies jā jūs esat atslābinājies. - Viņ� runāja vienmu|ā balsī bez pauzēm. - Jūs esat noguris un tagad atslābināties. Jūs atslābināties. Atslābināties. Jūs skatāties uz zvaigzni jūs skatāties� - Frāzes atkārtojās - tāpat darija arī tas tipiņ� Oksfordā. Kāds ķerts velsietis no Jēzus koled�as, vakarā pēc ballītes. Toreiz mēs tikai mujķīgi blenzām viens otrā - kur� kuru.

� ���Es saku jūs skatāties uz zvaigzni uz zvaigzni jā jūs skatāties uz zvaigzni. Uz to gai�o zvaigzni, balto zvaigzni, gai�o zvaigzni�

Kon�iss runāja tālāk, un viņa balsī vairs nebija ne miņas no parastā strupā skarbuma. Jūras miegainā �aloņa, vēja pieskāriens, �aketes auduma faktūra un balss vienmu|ā skaņa - tas viss lēni atkāpās, atstāja manu apziņu. Kādu brīdi es vēl biju uz terases un apzināti skatījos uz zvaigzni vai drīzāk zināju, ka tas tā ir, lai arī neko citu sev apkārt nemanīju.

Tad nāca savāda sajūta: es vairs neskatījos uz aug�u, nē, debesu telpa nu bija zem manis, un es raudzījos lejup kā akā.

Es zaudēju jebkuru saikni ar telpu, ar apkārtni, palika tikai zvaigzne, tā bija nevis tuvāka, nē, tikai savrupa, kā notverta teleskopā - nevis kā viens no punktiem zvaig�ņu rakstā, bet pati par sevi tā drcifcja zili melnajā tuk�umā, bezgalības dvesmā. Tik skaidri atceros �o sajūtu. �o pilnīgi jauno priek�statu: zvaigzne kā baltas gaismas lode. kas pati rada ap sevi tuk�uma kokonu, savu mājvietu debesu telpā, atceros ari savādo kopības sajūtu - es esmu tie�i tāds pats. tāpat peldu tuk�uma tumsā. Es skatījos uz zvaigzni, un zvaigzne uz mani. Mēs bijām līdzvērtīgi kā vienas vērtības atsvari, ja apziņu vispār var pielīdzināt masai, mēs līdzsvarojām viens otru. Nezinu, cik ilgi tas turpinājās, �ķiet, veselu mū�ību - divas sīkas esības daļiņai�, divi līdzvērtīgi pretpoli, kas dreile tuk�umā bez mērķa, bez domām un sajūtām. Nebija nedz skaistuma, nedz morāles, nedz dievu vai telpisku dimensiju, tikai vienkār�a situācijas izjūta; tā varētu justies dzīvnieks.

Tad manī sarosījās nemiers. Kaut kam bija jānotiek, es saspringu gaidās. Nezināju, vai to varēs uztvert ar redzi, dzirdi vai kādu cilu maņu. Bet tas tuvojās, un es lūkoju to sajust. Zvaigzne bija nozudusi, varbūt Kon�iss lika man aizvērt acis. Tagad visapkārt bija tikai bezgala tuk�ums. Atceros divus vārdus - �mirdzēt� un �klausīties�, acīmredzot tie bija Kon�isa teikti. Mirdzo�s, dzirdīgs tuk�ums, tumsa un gaidas. Tad man sejā iesitās vēj� - spilgta, dzīva sajūta. Tas bija spirgts un reizē silts, es griezos tam pretī un piepe�i pārsteigts atklāju, ka tas pretēji dabas likumiem pū� vienlaikus no visām pusēm. Es pacēlu roku un tvēru ar plaukstu �o tum�o vēju, pūsmu, kas �ķita simtiem neredzamu fenu radīta. Un atkal likās, ka tas turpinās bezgala ilgi.

Tad kādā brīdī sākās lēna metamorfoze: vēj� pārtapa par gaismu. �ķiet, tas pat nebija vizuāls iespaids, es vienkār�i zināju, bez izbrīna konstatēju, ka vēj� pārvērties par gaismu. Varbūt ari to man pateica priek�ā Kon�iss. Bezgala tīkama bija �ī gaisma, it kā pati dvēsele, aizvadījusi garu un tum�u ziemu, nu izbaudītu pirmo piesauli. Patiesi vienreizējs pārdzīvojums - tu jūti �o gaismu un pievelc to kā magnēts, tev ir dota spēja to piesaistīt un uztvert.

Pamazām es atskārtu, ka �is bridis, �ī gaisma pār mani nes kaut ko |oti nozīmīgu, patiesu, kādu nepieredzētu atklāsmi. Man �ķita, ka es sāku apjaust esību, pa�u tās būtību, un �ī apziņa pārmāca gaismu, tāpat kā gaisma pirmīt pārmāca vēju. Sāku pārveidoties ari pats - kā strūklaka, kas vējā maina apveidu, kā ūdens virmulis straumē. Vēj� un gaisma nu izrādījās tikai kāpieni, ceļ� uz �o stāvokli, kur nav dimensiju, nav sajūtu, tikai absolūta esības apziņa; filosofi to varbūt sauktu par soltpsismu*.

�ī jutoņa ilga kādu laiku, tad nemanot to nomainīja cita. T3 nāca no ārpuses, tika man iedvesta, es ne�aubīgi to zināju. Tas nebija kā pirmīt vēja un gaismas plūdums un tomēr plūdums, bet nē, tas nav īstais vārds. Nav vārda, lai to izteiktu, tas nāca, nolaidās pār mani, iespiedās manī no ārpuses. Tas nebija imanents stāvoklis.

bet gan pie�ķirts man, dots kā velte; es biju izraudzīts to saņemt. Un atkal �ī savādā, pārsteidzo�ā jutoņa: arī �ī sajūta nāca no visām pusēm, tai bija nevis viens, bet daudzi avoti, kas ietvēra mani cie�ā lokā, lai gan �avoti� arī nav īstais vārds, pārāk eksakts. Neviena valoda, kas nosauc konkrētas lietas, vienkār�as sajūtas, nevar izteikt manu stāvokli. Liekas, jau tobrīd es sapratu, cik neveiklas ir manas metaforas; vārdi bija kā pinek|i, tie saistīja mani, slējās apkārt kā caurumotas sienas. Īstenība gan spiedās tām cauri, tomēr es netiku ārā, lai pilnībā ar to savienotos. Esmu godīgi centies restaurēt un ietērpt vārdos savas izjūtas, lai gan jebkur� mēģinājums aprakstīt izjūtas ir tikai profanācija.

�ī bija īstā realitāte, kas apliecināja to kaut kādā universālā valodā, - nebija nedz dievi�ķā gara klātbūtnes, nedz visaptvero�as kopības sajūtas, nedz cilvēciskās brālības jūsmas, nekā tāda, ko varēja gaidīt. Nedz panteisma, nedz humānisma. Bet kaut kas daudz pla�āks, vēss un neaptverams. �ī realitāte bija nerimtīga savstarpība. Labais un jaunais, skaistais un neglītais, valdzinājums vai nepatika � �ie jēdzieni �eit bija sve�i. Bija tikai savstarpība. Kādas esības daļiņas bezgalīgā vientulība, pilnīgā no�ķirtība no visa pārējā, �ķiet, bija tas pats, kas absolūta visa pastāvo�ā kopība. Visi pretstati �ķita vienoti, jo bija viens otra neatņemama sastāvdaļa. Visa eso�ā atsve�inātība un savstarpēja nepiecie�amība arī bija viens vesels. Piepe�i es apjautu, kaut kādā jaunā, vēl nepieredzēta veidā zināju, ka pastāv arī viss pārējais, ārpus mana es.

Ziņa, griba, gudrība, labestība, izglītība, informācija, klasifikācija. visu veidu zinības, jūtīgums, seksualitāte - visas �īs lietas nu �ķita nesvarīgas. Man nebija nekādas vēlē�anās fiksēt vai formulēt, vai analizēt �o savstarpību, es vienkār�i gribēju tajā piedalīties. Pat ne gribēju, es jau piedalījos. Man nemaz nebija gribas, un nedz tam, nedz arī kam citam nebija nozīmes. Bija tikai esība.

Bet strūklaka atkal mainīja formu, ūdens virmulis griezās. Vispirms likās, ka atgrie�as tum�ais vēj�, kas pūta no visānr pusēm, bet vēja nebija, vēj� bija tikai metafora, un tagad mani ielenca miljoni, triljoni �ādu daļiņu, esības apziņas nesēju, neskaitāmi cerības atomi, kas dreifē bezgalīgā nejau�ības suspensijā, nevis fotonu,

bet noonu4, esības apziņas vienību plūdums. Satrieco�a, reibino�a Visuma bezgalības izjūta, bezgalības, kurā stabilais un mainīgais nav pretrunā viens ar otru un ir būtiska, organiska tās sastāvdaļa. Es jutos kā vērtīgs mikroorganisms, kā pirmais penicilīna mikrobs, kas nokļuvis ideāli piemērotā, barojo�ā vidē, turklāt ir neatņemama �īs kultūras daļiņa. Neizsakāma labsajūta, fiziska un garīga, bezsvara stāvoklis �ai kustīgajā suspensijā, kurai es biju pilnīgi piederīgs, radniecīgs, kur beidzot biju radis sev vietu, permanenta apziņu mijiedarbe.

Bet arī �im stāvoklim bija savs ritums, mainības līkne - kāpums, kulminācija, tad lejupslīde; plūdenā mainība bija organisks �ī pieredzējuma komponents. Tap�ana un pastāvē�ana kā nedalāms process.

Uz bridi es, �ķiet, atkal ieraudzīju zvaigzni, vienkār�i zvaigzni, kas spīgoja debesīs virs manis, bet tagad redzēju to nerimtīgā pastāvē�anas-un-tap�anas procesā. Es biju izgājis pa durvīm, apmetis loku apkārt zemeslodei un atgriezies pa tām pa�ām durvīm, tām pa�ām, bet reizē citām.

Tad visu izdzēsa tumsa, vairs neko neatceros.

Tad atkal gaisma.

Kāds klauvēja pie durvīm. Es pavēru plakstus, un skatiens atdūrās pret guļamistabas sienu. Gulēju gultā, ieģērbts pid�amā, manas drēbes bija kārtīgi saliktas uz krēsla. Bija rits, gan vēl ļoti agrs, pirmie palsie saulstari stīgoja prie�u galotnēs.

Apsēdos uz gultas malas. Man pārskrēja tum�s kauna vilnis, pazemojums - biju ta�u kails Kon�isa priek�ā. Gan tie�ā, gan pārnestā nozīmē - kails, bezpalīdzīgs, es biju viņa varā. Vēl sliktāk -varbūt to redzēja arī citi. D�ūlija. Iedomājos, kā es tur guļu un viņi visi sē� apkārt un smīkņā, kamēr Kon�iss uzdod man jautājumus un es neapzināti uz tiem atbildu. D�ūlija� jā, viņ� noteikti praktizē to ari ar D�ūliju, tāpēc viņa nevar Kon�isam samelot.

Svengalijs un Trilbija.5

Tad es atcerējos savu mistisko pārdzīvojumu, atcerējos tik dzīvi, tik skaidri kā no galvas iemācītu dzejoli, kā neaizmirstama ce|ojuma ainas. Iedomājos ari, kā viņ� to panāca. Raki dro�i vien bija piejaukta kāda droga, halucinogēns - varbūt tas pats velnābols, par ko viņ� tika rakstījis. Un, kamēr es bezapziņā tur gulēju, viņ� iedvesa man visu, ko pārdzīvoju, vadīja mani pa �īm atklāsmes pakāpēm, izraisīja tās citu pēc citas. Ar acīm pameklēju zaļos vākos iesietos Kon�isa rakstus, bet nekur tos neredzēju. Man bija liegta ari �ī iespēja rast kādu risinājumu.

Atcerei par brīnumainajām izjūtām piejaucās mulsums par to, ko es, iespējams, nezināju; netiku gudrs, vai notiku�ais jāvērtē kā labs vai slikts, un kādu bridi sēdēju, saņēmis galvu rokās, nespēdams iz�ķirties starp aizvainojumu un pateicību.

Iegājis vannas istabā, nopētīju sevi spogulī, tad nomazgājos un kāpu lejā, kur Marija klusējot pasniedza man rīta kafiju. Zināju, ka Kon�iss tagad nerādīsies, Marija kā parasti neko neteiks. Nekādi paskaidrojumi nav paredzēti, man jāpaliek neziņā līdz nākamajai reizei.

Atceļā es lūkoju visu izvērtēt, saprast, kāpēc �is brīni�ķais, tik spilgtais pārdzīvojums �ķiet slēpjam sevī ko ļaunu. Visa apkārtne staroja dzidrajā rīta gaismā, un bija grūti noticēt, ka uz pasaules vispār var būt kas ļauns, bet �ī sajūta neatkāpās. Tas nebija tikai pazemojums, drīzāk nelāga nojausma, ka esmu iepinies dīvainās, mistiskās lietās, no kurām labāk būtu turēties tālāk. D�ūlijas bailes no Kon�isa nu �ķita daudz ticamākas nekā viņa pseidomedicīniskā gādība; nav zināms, vai viņa patiesi ir �izofrēniķe, toties pilnīgi skaidrs, ka Kon�isam nav sve�i hipnozes noslēpumi. Rādās, ka viņi tomēr nav glu�i uz vienu roku; cs sāku drud�aini urdīties atmiņā, pārcilāju prāts mūsu tik�anās reizes - ja nu viņ� ir darījis to jau agrāk, man nezinot�

Smieklīgi, vēl vakar priek�pusdienā es teicu D�ūlijai, ka mana realitātes izjūta ir kā zemes pievilk�anas spēks. Un tai pa�ā vakarā es lidinos izplatījumā, izdzīvoju slima prāta vīzijas. Atcerējos sestdienas izrādi, Kon�isa transam līdzīgo stāvokli. Varbūt arī tā bija viņa iedvesta mirā�a? Varbūt viņ� lika man iemigt todien, kad redzēju sen miru�o Robertu Fulksu? Vai tas vīrietis un meitene tur jelkad stāvēja? Pat D�ūlija� bet es tik skaidri atcerējos viņas ādas smar�u, nepakļāvīgās lūpas. Mazpamazām atguvu pamatu zem kājām, tomēr arvien jutos kā apmāts.

Kon�iss turklāt nebija vienīgais, kas mani hipnotizēja; ne tie�ā nozīmē, bet ar tādiem pa�iem panākumiem to darīja ari meitene. Vienmēr tiku uzskatījis - un ne aiz tīrā cinisma �, ka jau pirmajās desmit minūtēs vīrietis un sieviete var pateikt, vai grib likties viens ar otru gultā, un turpmākais laiks ir sava veida nodeva, ko var maksāt, ja objekts ir to vērts, bet deviņos gadījumos no desmit tā tikpat izrādās nesamērīgi liela. Mani gan satrauca ne tik daudz tas, ka ar D�ūliju �ī takse solījās būt īpa�i augsta, kā tas, ka viņa vispār nepakļāvās �ai teorijai. �ai meitenē jautās zināma paļāvība, viņa bija kā durvis, kas gaida, kad tiks atvērtas, bet aiz durvīm bija tumsa, un es nedro�i mīņājos uz sliek�ņa. Pa daļai tā varbūt bija nostalģija pēc sen zudu�ā Lorensa ideāla, kas visur dod priek�roku vīrietim, paturot sev vareno sievi�ķā noslēpuma un dailes spēku; viņ� kā perfekts vīri�ķības iemiesojums, viņa - neizprotama un jūtīga radība. Mana apziņa, veidojusies �ajā uniseksa gadsimtā, glabāja visai miglainu priek�statu par dzimumu būtiskajām iezīmēm, tālab nokļūt situācijā, kur sieviete ir sieviete un man savukārt vajadzēja paust īsteno vīrestību, bija tikpat aizraujo�i, kā izbaudīt veca nama burvību pēc mūsdienu dzīvokļa bezpersoniskās �aurības. Gana bie�i es biju kārojis mīlēties, bet nekad vēl nebiju gribējis mīlēt.

Visu rīta cēlienu es sēdēju klasē, domās nogrimis, it kā joprojām atrastos hipnozes varā. Te Kon�iss likās kā psiholoģiska romāna autors, kas manipulē ar cilvēkiem, nevis ar vārdiem, te vienkār�i izsmalcināti perverss miljonārs; te es redzēju viņā Svengaliju, tc nepārspējamu mistifikatoru. Bet visi �ie tēli bija vienlīdz saisto�i, un tad vēl viņa, �Lilija�, vēja sajauktiem matiem, asarām acīs vai vakarā uz terases, lampas gaismā - āda kā vēss ziloņkauls� Es necentos sevi mānīt - vārda tie�ākajā nozīmē biju noburts, pilnīgi Burāni varā. Kāds spēks glu�i kā magnēts vilka mani laukā pa klases logu, cauri spo�ajai zilgmei uz kalnu grēdas pusi un tālāk lejā, turp, kur tik ļoti vēlējos būt. Rindās izkārtoti olīvkrāsas ģīmī�i, nolīku�as tum�as galviņas, krīta putekļu smar�a un pabalojis tintes traipu tests* uz mana galda - īstenība bija kā miglā tīta, reāla un reizē ireāla, traucēklis manam sapņojumam.

Pēc len�a pie manis ielauzās Dēmetriads un gribēja iztincināt, kas tā tāda Alisona; es atteicos jebko paskaidrot, un viņ� atspēlējās ar jēliem grieķu jociņiem par gurķiem un tomātiem. Pasūtīju viņu kur tālāk un izstūmu pa durvīm. Dēmetriads, protams, sapūtās un visu nedēļu nelikās mani redzam. Jo labāk, vismaz bija miers no viņa.

Pēc stundām es vairs nespēju izturēt, man vajadzēja aizstaigāt līdz villai. Nebija ne jausmas, ko tur dari�u, bet es jutu nepiecie�amību atkal pārkāpt domēnes robe�u. Tiklīdz pāri vēja �ūpoto prie�u klājienam ieraudzīju villas jumtu, �o noslēpumu oāzi, kas mierīga gulēja rieta gaismā, es izjutu spēju atvieglojumu, it kā tā varētu būt pazudusi bez pēdām. Tuvojoties villai, gan jutos arvien nelādzīgāk � kā no�ēlojams glūņa, un tāds ari patiesībā biju. Bet man vajadzēja viņus redzēt, zināt, ka viņi ir tur, gaida mani.

Jau krēsloja, kad sasniedzu Burāni robe�u. Pienācis no austrumu puses, izlīdu cauri stiepļu aiz�ogam un lavījos tālāk, garām Posei-donam, pāri iegravai, cauri priedājam uz to pusi, kur vīdēja villas baltais sāns. Visi logi �ajā pusē bija aizslēģoti, Marijas namiņ� nekūpināja dūmus. Steidzos tālāk, lai redzētu mājas fasādi. Arī mūzikas istabas logi bija aizdarīti, tāpat tie, kas veda uz terasi no Kon�isa guļamistabas. Skaidrs, ka tur neviena nav. Kājoju atpakaļ cauri priedāja tumsai, nomākts un nikns uz Kon�isu par to, ka viņ� atļāvās tā pēk�ņi aizburt prom savu pasauli, atņemt man to; tā ārsts bez �ēlastības atņem narkomānam viņa vīzijas.

Nākamajā dienā es uzrakstīju vēstuli Mitfordam. Pastāstīju, ka esmu bijis Burāni un iepazinies ar Kon�isu, lūdzu, lai viņ� dalās ar mani pieredzē. Aizsūtīju to uz Nortamberlendas adresi.

Devos atkal pie Karazoglu, lūkoju izdabūt no viņa vēl kādas ziņas. Bet vecais vīrs bija cie�i pārliecināts, ka Leveijē nekad nav ticies ar Kon�isu. Viņ� atkārtoja jau zināmas lietas: Leveijē bijis dievticīgs, vienādiņ braucis uz misi Atēnās. Vēl viņ� sacīja aptuveni to pa�u, ko Kon�iss - jaunais cilvēks alla� bijis nomākts, tā ari nav varējis �eit iedzīvoties. Kon�iss gan vēl teica, ka viņ� lieliski pratis vadīt �paslēpes�.

Skolas kancelejā uzzināju Leverjē adresi Anglijā, tomēr nospriedu nerakstīt; vajadzības gadījumā tā man vienmēr būs pie rokas.

Ievācu ziņas ari par Artemīdu. Senie mīti vēstīja, ka viņa ir Apol-lona māsa, nevainīgu jaunavu aizstāve un mednieku aizbildne. Klasiskajā poēzijā viņa parasti parādās safrāndzeltenā hitonā un kotumās, nesot sudraba loku kā jauna mēness sirpi. Artemīda patiesi bija visai agresīva pret kaisles apmātiem stiprā dzimuma pārstāvjiem, bet nekur nebija teikts, ka brālis būtu viņai palīdzējis. Viņa bija viens no trim senās Mēness dievības matriarhālā kulta elementiem, radniecīga sīrie�u Astartei un ēģiptie�u Izīdai. Pēdējo savukārt nereti pavadīja Anubiss, �is Cerbera priek�tecis, pazemes dievs ar �akāļa galvu.

Otrdien un tre�dien biju aizņemts pēcpusdienas nodarbībās, tikai ceturtdien varēju atkal aizstaigāt līdz Burāni. Nekas nebija mainījies, villa bija tikpat vientulīga kā pirmdien.

Apgāju mājai apkārt, paraustīju slēģus, tad apmetu pla�āku loku un nokāpu Kon�isa liedagā; ari laiva bija nozudusi. Kādu pusstundu sadrūvējies sēdēju galerijas mijkrēslī. Jutos izmantots un pamests, tiklab nikns uz viņiem, kā uz sevi pa�u. Biju vai traks, ļaudams iepīt sevi �ai lietā, un divkārt traks tagad, kāri un reizē ar bailēm gaidot tās turpinājumu. Pa �īm dienām manas domas bija guvu�as citu ievirzi - ja sākumā �izofrēnijas versija likās neiespējama, tad pamazām tā �ķita arvien ticamāka. Kālab gan citādi Kon�iss būtu pārtraucis savu spēli? Tik pēk�ņi? Ja nu vienīgi tā bija tikai apnikusi izklaide�

Manam aizvainojumam acīmredzot piejaucās krietna deva skaudības. Iedomājos par Modiljāni un Bonāra gleznām - kā var atstāt tās tuk�ā mājā, tik vientulīgā vietā? Vai tas ir stulbums vai di�manīga nevērība? No Bonāra manas domas pārlēca pie Alisonas. Naktī bija paredzēts kuģī�a papildreiss, kas uz brīvdienām nogādās Atēnās skolēnus un skolotājus. Augu nakti gan nāktos pussnaudā �ur-nēt nopluku�ā pirmās klases atzveltnī, toties piektdien no rīta es jau būtu Atēnās. Pats nezinu, vai impulsu deva dusmas, spīts vai atriebības kāre, bet es iz�ķīros par braucienu. Katrā ziņā tās nebija ilgas pēc Alisonas, ja nu vienīgi tik daudz, ka man vajadzēja ar kādu parunāt. Varbūt tas bija vecā pseidoeksistenciālisma novēlojies recidīvs, gribas brīvība kā untums.

Mirkli vēlāk es jau steidzos pa taku uz vārtu pusi. Tomēr pat tagad, pametot pēdējo skatienu uz villu, es loloju absurdu cerību, ka kāds pamās ar roku, sauks atpakaļ.

Neviens mani nesauca. īsi pirms pusnakts es biju uz kuģī�a klāja - man tikpat nebija labākas iespējas.

Atēnas. Sausums un putekļi, okerīgi un pelēksnēji toņi. Pat

palmas bija slābani nokāru�as lielās lapas. Viss cilvēciskais

ļaudīs, �ķiet, bija patvēries aiz tum�as ādas un vēl tum�ākām brillēm, un divos pēcpusdienā ielas jau bija glu�i tuk�as, gurduma un svelmes piesmagu�as. Izlaidies Pirejas viesnīcas gultā, es nemierīgi snaudu aizslēģotās istabas pakrēslā. Pilsēta bija mani pieveikusi; pēc Burāni tās nervozais ritms un satiksme, spējā atgrie�anās mūsdienās bija divtik moko�a.

Kūtras vilkās pēcpusdienas stundas. Jo tuvāks nāca tik�anās bridis, jo vairāk sapinās manas domas. Skaidri zināju, ka brauciens uz Atēnām nav nekas vairāk kā atbildes gājiens spēlē ar Kon�isu. Alisonai bija atvēlēta tikai bandinieka loma, vismaz tā man likās vakar, Burāni villas galerijā; bet tagad, divas stundas pirms tik�anās� nespēju iedomāties, ka varētu likties ar viņu gultā. Neiespējami

likās arī izskaidrot visu notiku�o. Nesapratu vairs, kālab biju �urp braucis. Tik kārdino�a likās doma bēgt, doties atpakaļ uz salu. Negribēju nedz maldināt Alisonu, nedz atklāt patiesību.

Kaut kas mani tomēr atturēja, un es paliku guļam. Zināma interese par to, kā Alisonai klājas, kāda viņa tagad ir, arī līdzjūtība, atmiņas par biju�o. �ī tik�anās bija ari savdabīgs tests, iespēja pārbaudīt manas jūtas pret D�ūliju, izvērtēt �aubas. Alisona bija kā ārpasaules, tās biju�ās un pa�reizējās realitātes simbols, un es gribēju konfrontēt viņu ar savu jauno iek�ējo pieredzi. Garajā naktī uz kuģa biju izdomājis ari dro�u līdzekli pret fiziskas tuvības draudiem, pastāstu, kas turklāt izraisīs viņas līdzjūtību un, galvenais, turēs pienācīgā attālumā.

Ap pieciem es piecēlos, noskalojos du�ā un ar taksometru aizbraucu līdz lidostai. Nosēdos uz sola iepretī garajai reģistrācijas letei, tad atkal pietraucos kājās, ar nepatiku konstatējis, ka mans satraukums aug ar katru bridi. Garām aizsteidzās da�as citas stjuartes - profesionāli glītas, sapostas, neīsti perfektas kā lubu romāna tēli.

Jau se�i, piecpadsmit pāri se�iem. Negribīgi piegāju pie letes, kur sēdēja grieķu mei�a striktā formas tērpā; spo�i balti zobi un tum�brūnas acis, to dāsnais skatiens �ķita uzlikts reizē ar bagātīgo meikapu.

- ���Man jāsatiek viena no jūsu meitenēm, Alisona Kellija.

- ���Ellija? Jā, viņas reiss ir pienācis. Dro�i vien pārģērbjas. - Nocēlusi telefona klausuli, meitene uzgrieza numuru un paspīdināja baltos zobus. Viņas izruna bija nevainojama, gan tīri amerikāniska.

- Ellij? Tevi te kāds gaida. Nāc tūlīt pat, citādi man nāksies tevi aizvietot. - Mei�a pastiepa man klausuli: - Viņa grib ar jums runāt.

- ���Sakiet, ka es pagaidī�u. Lai nesteidzas.

- ���Viņ� kautrējas. - Pasmaidījusi par Alisonas atbildi, meitene nolika klausuli.

- ���Tūlīt viņa būs klāt.

- ���Ko viņa teica?

- ���Teica, ka tā nav kautrība, tas vienkār�i ir jūsu stils.

- ���Ak tā.

Starp biezām, melnām skropstām uzzibsnīja skatiens, kas acīmredzot bija domāts kā vēsi izaicino�s. Tad viņai nācās pievērsties divām kundzītēm, kas kā glābiņ� parādījās letes viņā galā. Aiz�maucu un nostājos netālu no izejas. Kad tikko sāku dzīvot uz salas, Atēnas, lielpilsētas kņada man �ķita kā spirgta vēsma, tik pierasta un jauka. Tagad tā bija sve�a un netīkama; �ī glumā vārdu apmaiņa ar nemainīgi val�ķīgo ievirzi, kārtējais banālais stereotips. Tagad es biju no citas planētas.

Pēc minūtes vai divām dienesta durvīs parādījās Alisona. īsi, pārāk īsi apgriezti mati un balta kleitiņa, kas visu uzreiz iegrieza nepareizajās sliedēs - zināju, ka viņa to vilkusi, gribēdama atgādināt mūsu pirmo vakaru. Ari tum�ais iedegums bija manāmi pabalo-jis. Ieraudzījusi mani, Alisona noņēma tum�ās brilles, un es samanīju viņas sejā nogurumu, pelēkas ēnas zem acīm. Citādi viss bija pa vecam -glīts apģērbs, labs augums un viegla gaita, tas pats aizvainotais ģīmītis un caurredzo�ais skatiens. Jā, Alisona varētu pretendēt uz kādu kaktiņu manā sirdī, bet D�ūlija nu bija paņēmusi to visu. Viņa nāca un nostājās man pretī, un mēs apmainījāmies stīviem smaidiem.

-Sveiks!

- ���Sveika, Alisona!

- ���Piedod. Kā vienmēr kavējos.

Viņa runāja tā, it kā mēs nebūtu tiku�ies nedēļu, ne vairāk. Bet tas nelīdzēja. Bija pagāju�i deviņi mēne�i, kas �ķīra mūs kā neredzams smalks siets - tas laida cauri vārdus, nevis jūtas.

- ���Iesim?

Paņēmu somu ar aviokompānijas nosaukumu un devos uz taksometru stāvvietu. Ma�īnā nosēdāmies katrs savā malā un vēlreiz uzlūkojām viens otru. Alisona smaidīja.

- ���Es domāju, ka tu neatbrauksi.

- ���Nezināju, kurp nosūtīt �o ziņu.

- ���Redzi nu, cik viltīgi es visu izdomāju.

Viņa pavērās pa logu un pamāja kādam vīrietim formas tērpā. Alisona likās vecāka ar savas jaunās pieredzes uzkabi; viņu vajadzēja iepazīt no jauna, bet man trūka tam enerģijas.

- ���Es paņēmu tev istabu ar skatu uz ostu.

-Jauki.

- ���Grieķu viesnīcās valda idiotiski aizspriedumi. Tu jau zini.

- ���Aizspriedumi. Vienmēr un visur. - Pelēkais skatiens raidīja ironisku dzirksti, bet tūdaļ aprāvās. - Prieks, kur tu rodies. Lai dzīvo aizspriedumi!

Es jau gribēju klāt vaļā savu bēdu stāstu, bet mani kaitināja viņas pieņēmums, ka es nemaz neesmu mainījies, tas pats vecais britu klīribas vergs; kaitināja pat tas, ka viņa uzskatīja par vajadzīgu sevi apvaldīt. Alisona pastiepa roku, es saņēmu to, un mūsu pirksti savijās. Tad viņa pasniedzās un noņēma manas tum�ās brilles.

- ���Tu izskaties satrieco�i smuks. Vai tu to zini ar? Tik brūns, slaids. Pa vasaru pavisam izkaltīsi. Jēziņ, kas būs, kad tev būs �etrdesmit!

Acis nepacēlis, pasmaidīju un atlaidu viņas roku, lai paņemtu cigareti. Labi zināju, ko nozīmē �īs glaimu runas, viņas ielūgums sāka ņemt gaidīto ievirzi.

- ���Ar mani viss nav tik vienkār�i.

Acumirklī pagaisa visa val�ķība, viņa skatījās taisni sev priek�ā.

- ���Vai ir kāda cita?

- ���Nē. - Alisona uzmeta man a�u skatu. - Neesmu agrākais, nezinu vairs, no kura gala sākt.

- ���Vismaz viens ir skaidrs - tu negribi laist mani sev tuvu.

- ���Nē ta�u, es� es esmu priecīgs, ka tu atbrauci. - Viņa atkal aizdomīgi uz mani pa�ķielēja. - Patiesi.

Kādu brīdi Alisona klusēja. Izbraucām uz ceļa, kas ved gar jūru.

- ���Man ar Pītu viss ir cauri.

- ���Jā, tu rakstīji.

- ���Ak tā. Man piemirsās. - Bet es zināju, ka tā nav.

- ���Un tagad nav ne Pīta, ne ari kāda cita. - Viņa joprojām skatījās logā. - Piedod. Vajadzēja sākt ar ko vieglāku. Ar mīļu patērzē�anu.

- ���Nē ta�u. Es domāju� tu jau zini.

Alisonas skatiens paslīdēja uz manu pusi, centīgi slēpjot aizvainojumu. Viņa saņēmās.

- ���Es atkal dzīvoju ar Annu. Atkal vecajā dzīvoklī, kop� pagāju�ās nedēļas. Megija ir aizbraukusi uz mājām.

- ���Man patīk Anna.

- ���Jā, jauka meitene.

Labu bridi braucām klusējot. Aiz loga slīdēja Faleronas ainavas. Alisona vēroja tās, tad atvēra savu balto somiņu un izņēma brilles. Es zināju, kāpēc: ap acīm viņai lāsoja nodevīgs miklums. Es nepieskāros, nesaņēmu viņu aiz rokas, bet sāku runāt par Pireju un Atēnām, par to, ka Pireja ir gleznaināka, vairāk grieķiska un, manuprāt, patiks viņai labāk. Patiesībā �ai izvēlei bija cits iemesls: gribēju nodro�ināties pret niecīgu, bet gana biedino�u iespēju uzskriet virsū Kon�isam un D�ūlijai. Doma par viņas vēso, smīnīgo, varbūt pat nicīgo skatienu uzdzina man saltas tirpas. Alisonas izskatā un uzvedībā bija kaut kas tāds, kas nejāva �aubīties: ja reiz vīrietis ir ar viņu kopā, tad ne tikai uz ielas, bet ari gultā. Es runāju un klusībā domāju, kā mēs pārdzīvosim �īs trīs dienas.

Saņēmis dzeramnaudu, viesnīcas zēns atstāja mūs vienus. Alisona piegāja pie loga un raudzījās lejup uz rosīgo ostu, pla�o, balto krastmalu un vakarigi laisko |au�u burzmu. Nostājos viņai aiz muguras. Mirkli apdomājies, uzliku rokas uz kailajiem pleciem, un slaidais stāvs tūdaļ atbildēja, piekļāvās man.

- ���Es ienīstu lielpilsētas. Tāpat kā lidma�īnas. Gribu dzīvot mazā mājiņā Īrijā.

- ���Kāpēc tie�i Īrijā?

- ���Kaut kur, kur es nekad neesmu bijusi.

Jutu viņas ķermeņa siltumu, maigo padevību. Tūlīt viņa pagriezīs galvu un man nāksies viņu skūpstīt.

- ���Alisona, es� nudien nezinu, kā iai to pasaka. - Atņēmu rokas un pievirzījos tuvāk logam, lai viņa nevarētu redzēt manu seju.

- Vārdu sakot, pirms pāris mēne�iem es saķēru kādu slimību. Nelāgu slimību. Vēl precīzāk - sifilisu. - Pagriezos un uztvēru viņas skatienu, kurā �oks jaucās ar ba�ām un neticību. - Tagad jau viss it kā ir kārtībā, bet� es tomēr nedrīkstu�

- ���Tu gāji pie�

Es pamāju ar galvu. Neticība pagaisa, viņa nodūra acis.

- ���Tu nu esi pilnībā atriebta.

Alisona pienāca un aplika man rokas. - Ak, Niko, Niko.

Runāju pāri viņas galvai. - Vēl vismaz mēnesi nedrīkstu mīlēties. Pat skūpstīties ne. Es patiesi nezināju, ko darit. Man vispār nevajadzēja tev rakstīt. Bet tad vēl nekā nebija.

Viņa atlaida mani, gāja un apsēdās uz gultas malas. Sapratu, ka tikpat esmu iedzinis sevi stūrī, nu viņa iedomāsies, ka tas ir mūsu pirmītējās neveiklības iemesls. Alisona veltīja man mīļu smaidu.

- ���Pastāsti man visu.

Soļojot �urp turp pa istabu, es stāstīju viņai par Pataresku un klīniku, par dzeju, pat par pa�nāvības mēģinājumu - par visu, izņemot Burāni. Alisona atlaidās gultā un aizsmēķēja, un piepe�i man iepatikās �ī divkosīgā situācija; līdzīgu prieku dro�i vien guva Kon�iss, mani muļķodams. Beidzis runāt, nosēdos gultas galā. Alisona gulēja un blenza griestos.

- ���Vai varu tagad pastāstīt tev par Pītu?

- ���Protams.

Klausījos pa ausu galam, iejuties savos melos, un piepe�i aptvēru, ka man ir labi Alisonas klātbūtnē, varbūt ne tik daudz ar viņu, drīzāk �obrīd �ajā viesnīcas istabiņā, kuru aizsniedza surdinēta balsu murdoņa, kuģu sirēnu balsis un saguru�ās Egejas dva�a. Nebija nedz maiguma, nedz iekāres, nedz intereses par to, kā beidzās viņas attiecības ar stulbo austrālie�u pilotu, tikai tumsto�ās istabas netveramā, liegā skumība. Ari debesu gaisma plēnēja, to pamazām izdzēsa krēsla. Mūsdienu mīlas spējās pārvērtības �ķita gana aizraujo�as, un man bija mans lielais noslēpums, dro�i noglabāts. Tā atkal bija Grieķija, Kavafa6 aleksandrie�u Grieķija - tīri estētiska baudījuma pakāpes, izjūtu dekadence. Morāle ir tikai meli, ziemeļeiropie�u izdomājums.

Iestājās ilgs klusums.

- ���Ko mēs te īsti darām, Niko? - viņa pēdīgi ieteicās.

- ���Kā tu to domā?

Paslējusies uz elkoņa, Alisona raudzījās manī, bet es nepagriezos.

- ���Es saprotu� protams, - viņa paraustīja plecus. - Bet ne jau tāpēc es �urp braucu. Lai būtu tev veca �oma vietā.

Es iespiedu galvu rokās.

- ���Ali, man riebjas sievietes, riebjas mīla, sekss, viss riebjas. Es pats nezinu, ko gribu. Man nevajadzēja ar tevi tikties. - Nolaidusi

acis, viņa �ķita mēmi piekrītam. - Patiesībā� nu, to varētu nosaukt par tādu kā nostalģiju pēc māsas. Ja tu pasūtīsi mani kur tālāk, es sapratī�u. Man nav tiesību nesaprast.

- ���Nu labi. Māsa. - Viņa atkal uzlūkoja mani. - Bet kaut kad ta�u tu būsi atkal vesels.

- ���Es nezinu. Es tie�ām nezinu, - atmetu piedienīgi izmisīgā balsī. - īsi sakot�vari iet prom, lamāties, skaisties, dari, ko gribi, bet �obrīd es esmu tikpat ka miris, visādā ziņā nelietojams. - Es atkal piegāju pie loga. - Protams, tā bija kļūda. Nevar ta�u prasīt, lai tu trīs dienas auklētos ar tādu sprāgoni.

- ���Sprāgoni, ko es reiz mīlēju.

Ilgu brīdi nebildām ne vārda. Piepe�i viņa uzrāvās sēdus un izkāpa no gultas. Iededza gaismu un sasukāja matus. Izņēma no somiņas ahāta auskarus, ko prombraucot biju viņai atstājis, ielika tos ausīs. Uzkrāsoja lūpas. Iedomājos D�ūliju - lūpas bez pomādes, vēsums, elegance, noslēpums. Tas bija pat patīkami - �is miesiskās vēlmes trūkums, �ī jaunatklātā spēja būt uzticīgam. Pirmo reizi manā mū�ā.

Ironiskas sagadī�anās dēļ ceļ� uz manis izvēlēto restorānu veda cauri Pirejas sarkano laternu rajonam. Neskaitāmi bāri, neona izkārtnes da�ādās valodās, striptīza mei�u un vēderdejotāju foto, dīki slājo�u jūrnieku bariņi. Aiz kreļļu aizkariem ik pa brīdim atklājās ainiņas Lotreka7 stilā � uz polstēta soliņa rindā sasēdu�as mei�as, kairi skatieni. �aurajās ieliņās drūzmējās suteneri ar savu preci, zēni ar pistāciju un saulpuķu sēklu paplātēm, kastaņu, siltu pīrādziņu un loterijas biļe�u tirgoņi. Tipiņi pie durvīm sauca mūs iek�ā, citi uzmācās ar lētiem pulksteņiem un suvenīriem, Lucky Strike un Camel paciņām. Un ik pa desmit jardiem kāds uzsvilpa Alisonai.

Gājām klusējot. Iedomājos �Liliju� soļojam pa �o ielu, klusinot un �ķīstījot �o vulgāro jezgu; viņa stāvētu pāri tam visam, neviens neuzdro�inātos viņai uzsvilpt. Alisona gāja stīvu seju, mēs pielikām soli, lai ātrāk tiktu prom, tomēr viņas gaitai piemita tas mū�vecais seksīgi izaicino�ais piesitiens, neapzinātais piedāvājums, kas neizbēgami saista vīrie�u uzmanību.

Kad beidzot nosēdāmies Spiro krodziņā, viņa bilda neīsti līksmā tonī: - Nu, brālīt Nikolas, ko taisies ar mani darīt?

- ���Pārgāja apetīte? Gribi visu atcelt?

Viņa pagrozīja pirkstos savu ūzo glāzi. - Un tu?

- ���Es jautāju pirmais.

- ���Pats arī atbildi.

- ���Nu, mēs varētu kaut ko pasākt. Apskatīt kaut ko, ko neesi redzējusi. Aizbraukt kaut kur, kur neesi bijusi. - Par laimi, Alisona �ovasar jau bija Atēnās un apskatīja visu, ko pienākas redzēt.

- ���Tikai ne parasto tūristu programmu. Gribētos ko tādu, ko neviens nekad nedara. Tādā vietā, kur būtu tikai mēs. - Un steig�us piebilda: - Man tāds darbs. Es ienīstu cilvēkus.

- ���Un kā būtu ar pārgājienu? Kā tev ir ar tālu ie�anu?

- ���Bez problēmām. Kurp dosimies?

- ����eit ta�u ir Pamass. �ķiet, nav pārāk grūti tikt tur aug�ā. Tāda garāka pastaiga. Varam iznomāt ma�īnu. Pēc tam aizbraukt līdz Delfiem.

- ���Pamass? - viņa sarauca pieri pūlēs atcerēties, kur un kas tas īsti ir.

- ���Tas kalns, kur rotājas mūzas.

- ���Ak, Niko! - Acumirklī es atpazinu veco Alisonu, �o pārgalvīgo gatavību piedzīvojumam.

Mūsu barbounia bija gatava, ķērāmies pie ē�anas. Doma par Pamasu viņu spēji pārvērta: pārlieku dzīvelīga un uzbudināta, viņa līdz ar mani tuk�oja vienu recīnas glāzi pēc otras un uzvedās tā, kā D�ūlija nekad neatļautos.

- ���Es zinu, ka nedaudz pārcen�os. Bet tas ir tevis dēļ, - viņa atzinās savā parastajā tie�umā.

-Ja�

- ���Niko.

- ���Ali, ja vien tu�

- ���Pagaidi, Niko. Pagāju�onedēļ es atkal gulēju savā istabā vecajā dzīvoklī. Pirmo nakti. Tur aug�ā kāds staigāja, un man bija jāraud. Tāpat kā todien taksometrā. Tāpat kā varētu raudāt tagad, bet es

tomēr to nedarī�u. - Viņa pasmaidīja greizu smaidiņu. - Gribas raudāt no tā vien, ka mēs saucam viens otru vārdā.

- ���Vai tas ir slikti?

- ���Agrāk mēs tā nedarījām. Mēs bijām tik tuvi, ka tas nebija vajadzīgs. Es vienkār�i gribu teikt, ka� Ak, ko nu. Bet, lūdzu, esi mīļ� ar mani. Beidz skaisties par visu, ko es saku vai daru. - Viņas cie�ais skatiens neatlaida manējo. - Esmu, kāda esmu, tur neko nevar darīt.

Ar saproto�u grimasi palocīju galvu un mierinot saņēmu viņas roku. Vienu zināju pilnīgi skaidri - negribu nekādus strīdus, nekādas emocijas, �o mū�īgo urdī�anos pagātnē.

Pēc brī�a viņa iekoda sev lūpā un mēs pārmijām vārus smaidus, pirmoreiz kop� tik�anās brī�a va|sirdīgi viens otru uzlūkojām.

Pavadīju viņu līdz numuram un novēlēju labu nakti. Alisona noskūpstīja mani uz vaiga, un es apskāvu viņas plecus tā, it kā mana rīcība būtu cēlākais, ko no vīrie�a var sagaidīt.

Pusdeviņos no rīta mēs jau bijām ma�īnā. Kalnu ceļ� aizveda mūs līdz Tēbām, kur Alisona nopirka sev d�insus un ērtus apavus. Spīdēja saule, un vējoja vasaras brīze, ceļ� bija glu�i vientulīgs, un vecajam pontiakam, ko iepriek�ējā vakarā biju noīrējis, vēl bija spēks iek�ā. Alisonu interesēja itin viss - ainava, (audis, ziņas par vietām, kurām braucām garām, izlasītas manā 1909. gada Beidekera ceļvedī. Mani vairs nekaitināja �is entuziasma un zinā�anu trūkuma mistrs, ko tik labi atcerējos no Londonas laikiem, tagad tā bija vienkār�i organiska viņas rakstura daļa, viena no viņas enerģijas, tie�ās un atsaucīgās dabas izpausmēm. Bet man pienācās just pret viņu nepatiku, tālab pieķēros �im nepiedienīgajam dzīvespriekam, spējai tik viegli atgūties no dziļas vil�anās. Manuprāt, viņai vajadzēja būt daudz klusākai un skumjākai.

Piepe�i atcerējusies, Alisona apvaicājās, vai esmu kaut ko izdibinājis par uzgaidāmo zāli. Neatraujot acis no ceļa, es attraucu, ka ne, tā vienkār�i tiek dēvēta kāda villa; tā ari paliek mīkla, ko Mitfords ar to domājis. A�i ievirzīju sarunu citā gultnē.

No Tēbām braucām uz Levadiju, pontiaks traucās pa pla�u, zaļu ieleju starp labības un meloņu laukiem. Netālu no Levadijas ceļu aizsprostoja liels aitu pulks, nācās nobraukt malā. Izkāpām no ma�īnas. Par ganu bija gadus �etrpadsmit vecs zēns novalkātās drēbēs un komiski lielos armijas zābakos; viņam līdzi bija mā�ele, gadus se�us septiņus vecs skuķēns tum�ām acīm. Alisona izvilka da�as aviokompānijas ledenes, bet meitene bailīgi patvērās brālim aiz muguras. Alisona savā zaļajā kleitiņā pagājās uz priek�u un pietu-pās; saldi dudinot, pastiepa konfekti, lūkoja meitēnu pielabināt. Visapkārt tink�ķēja aitu zvaniņi, meitene neuzticīgi blenza uz Alisonu, un es sāku kļūt nepacietīgs.

- ���Kā lai pasaku viņai, lai nāk un to paņem?

Uzrunāju meiteni grieķu valodā. Viņa tikpat neko nesaprata, bet brālis nosprieda, ka mums var uzticēties, un stūma māsu tuvāk.

- ���Kāpēc viņa tā baidās?

- ���Tāpēc, ka viņa ir grieķu lauciniece.

- ���Bet tik jauka.

Ielikusi vienu ledeni sev mutē, otru viņa sniedza meitenei, kas, brāļa bikstīta, lēni nāca tuvāk. Pēdīgi bikla roķele pastiepās pēc kāruma; satvērusi to, Alisona atsēdināja bērnu sev līdzās, iztina no papīriņa konfekti. Pienāca ari brālis un, notupies viņām iepretī, mēģināja piedabūt mazo pateikties. Bet viņa sēdēja un drūmi zīda konfekti. Alisona pievilka viņu sev klāt, noglāstīja apaļos vaigus.

- ���Es tavā vietā tā nedarītu. Ļoti iespējams, ka viņai ir utis.

- ���Zinu.

Nepacēlusi acis, viņa turpināja mīļot bērnu. Piepe�i tas saviebās sāpēs, un Alisona atrāva roku.

- ���Paskaties, ak Kungs! - Meitenei uz pleca sārtoja neliels uztrūcis augonis. - Atnes manu somu! - Gāju un atnesu to, un noskatījos, kā Alisona atloka kleitiņas piedurkni un uzmanīgi apzie� vainu ar krēmu. Negaidot viņa uzlika vienu triepienu uz strupā degungala. Skuķēns izrivēja balto kleksi ar netīru pirkstu un uzlūkoja Alisonu,

un piepe�i kā krokuss, izlauzies virs sniega, brūnajā ģīmītī atplauka

bikls smaids.

- ���Vai nevaram iedot viņiem mazliet naudas?

- ���Nevaram.

- ���Kāpēc ne?

- ���Viņi to neņems. Nav jau nekādi ubagi.

Parakājusies somā, Alisona izvilka sīku banknoti un sniedza to zēnam, ar �estu norādot, ka dāvana brālīgi jādala uz pusēm. Brīdi stomījies, viņ� to pieņēma.

- ���Nofotografē mūs, lūdzu.

Negribīgi aizstaigāju līdz ma�īnai, atnesu Alisonas fotoaparātu un izpildīju viņas vēlmi. Zēns uzstāja, lai pierakstām viņu adresi, viņ� arī gribēja vienu attēlu.

Beidzot gājām atpaka| uz auto, skuķēns mūs pavadīja. Viņa arvien smaidīja savu starojo�o smaidu, kas patvēries aiz ikviena Grieķijas bēme|a sākotnējā bikluma. Alisona pieliecās un nomutēja viņu, aizbraucot pamāja ar roku. Pēc mirk|a pamāja vēlreiz. Ar acs kaktiņu manīju, kS mana nīgrā grimase izdzē� prieku viņas sejā. Alisona atlaidis sēdeklī.

- ���Atvaino. Es nezināju, ka mēs tā steidzamies.

Es tikai paraustīju plecus un neko neatbildēju.

Bija skaidrs, ko viņa ar �o ainiņu gribēja man parādīt. Varbūt Alisona darīja to ne tikai manis dēļ, bet lielā mērā gan. Atliku�ās pāris jūdzes viņa nebilda ne vārda. Sākām runāt tikai vajadzības spiesti - LevadijS mums bija paredzēts iepirkt pārtiku.

�is starpgadījums varēja sabojāt mums visu dienu. Bet tā nenotika varbūt tālab, ka diena bija pārāk jauka un mēs atradāmies vienā no skaistākajiem pasaules nostūriem; acumirkļa burvība līdz at Pamasa zilpelēko, stāvo siluetu lika mums aizmirst pa�iem sevi.

Ceļ� vijās starp vareniem pakalniem un dzi|āin gravām, un mēs telurējini lentu ar āboliņu un irbulenēm noaugu�ā pļavā, kur visapkārt manēja savvaļas bites. Nedaudz vēlāk �ķērsojām krustceles, kut pēc leģendas Kdips nogalējis savu tēvu. Cituviet izkāpām no auu> m pastivējim brīdi starp dzelk�ņiem pie mū�vecas akmens tienas, vientulības �ķīstīts kalntenes nostūris, kam nav pat sava vārda. Alisonas skubināts, ceļā stāstīju viņai par savu tēvu. �ķiet, pirmoreiz savā dzīvē dariju to bez rūgtuma vai pārmetuma pieskaņas, gandrīz tāpat, kā par savu dzīvi runāja Kon�iss. lesānis pa�ķielēju uz Alisonu, kas sēdēja ar seju pret mani, atspiedusies pret ma�īnas durtiņām, un piepe�i atskārtu, ka viņa ir vienīgais cilvēks pasaulē, ar ko varu tā runāt, ka nemanot ir atgriezies kaut kas no mūsu agrākās tuvības. �Kad nebija vajadzības saukt vienam otru vārdā.� A�i atrāvu skatienu, bet viņa arvien vēroja mani un bija kaut kas jāsaka.

- ���Par ko gan mēs runājam!

- ���Tu izskaties vienkār�i lieliski.

- ���Tu nemaz neklausījies manī.

- ���Kā nu ne.

- ���Jā, ar tādu skatienu. Pilnīgi bail metas.

- ���Vai māsa nedrīkst skatīties uz savu brālīti?

- ���Tāds skatiens liek bīties no asinsgrēka.

Alisona rātni atlaidās sēdeklī un palūrēja uz aug�u, uz varenajām pelēkajām klintīm, kuru pakājē līkumoja ceļ�.

- ���Tāda garāka pastaiga, tu teici.

- ���Jā, baidos, tas nebūs tik vienkār�i, kā likās.

- ���Kam - tev vai man?

- ���Pirmām kārtām tev.

- ���Vēl redzēsim, kur� pirmais nolūzīs.

Arahova izrādījās romantisks sārtenu un sarkanbrūnu mājiņu puduris, kalnu ciematiņ� augstu virs Delfii ielejas. Apvaicājos par iecerēto kāpienu un tiku nosūtīts uz kādu mājiņu līdzās baznīcai. Durvīs parādījās veca sieva; telpas pakrēslā rēgojās stelles ar pusē noaustu tum�sarkanu paklāju. Saruna apstiprināja to, ko varēja iedomāties, vien paskatoties uz di�eno milzeni.

Alisona uzlūkoja mani. - Ko viņa teica?

- ���Kādu se�u stundu gājiens. Nebūs vis viegla pastaiga.

- ���Burvīgi! Beidekers apgalvo to pa�u. Pagūsim tie�i uz saulrietu, kā tur ieteikts. - Ar skatienu nomērīju iespaidīgo kalna sānu. Ve$ā sieva pārtrauca manu apceri. - Ko viņa saka?

- ���Tur esot kaut kāda būdiņa.

- ���Tad kas par problēmu?

- ���Saka, tur bū�ot velni�ķīgi auksts. - Kvēlajā dienvidus tveicē tam bija grūti noticēt. Alisona iespieda rokas sānos.

- ���Tu apsolīji man piedzīvojumu. Un es to gribu.

�aubīgi uzlūkoju ve�u, tad atkal Alisonu. Norāvusi tum�ās brilles, viņa pievērsa man spīvu iecirtīgas sievietes skatienu; protams, viņa mā�ojās, tomēr uz bridi tajā atvīda �aubas, neuzticība. Nu ko, ja viņa nojau�, ka baidos gulēt ar viņu vienā telpā, tad tiklab var noprast, ka mans cēlsir�a nimbs ir tīrā butaforija.

Te ve�a uzsauca kādam vīram, kas gāja mums garām ar mūli pavadā. Viņ� grasījās doties uz alpīnistu mītni pēc malkas. Alisona varēja sēdēt mūlim mugurā.

- Pajautā, vai es varu ieiet pie viņas uzvilkt d�insus.

Viss notika pats no sevis, atkāpties bija par vēlu.

Garā taka līklo�iem rāpās aug�up pa klints sānu; tiku�i pāri tās dzegai, mēs atstājām pasaules zemākos stāvus un no-nācām Pamasa augstumos. Vēss pavasara vēj� klaiņāja divas trīs jūdzes pla�ās pļavās. Fonā slējās svinīgi melns eglājs un pelēcīgi akmens bastioni, tie tiecās aug�up, �ķita nedaudz izliecamies un pēdīgi izzuda balti pūkainos mākoņos. Alisona nokāpa no mūļa, un mēs soļojām pa zālaino klaju līdzās tā īpa�niekam. Tas bija gadus �etrdesmit vecs vīrs ar krā�ņām ūsām zem lauzta deguna un rāmu neatkarības auru. Viņ� stāstīja mums par ganu dzīvi, dzīvi pēc saules pulksteņa: lopu pārskaitī�ana un slauk�ana, mirdzo�as zvaigznes un stindzino�i vēji, un bezgalīgs klusums, ko pārtrauc tikai zvaniņu �ķinda, aizsargs pret vilkiem un ērgļiem; dzīvi, kas ir tāda pati kā pirms se�iem tūksto�iem gadu. Es tulkoju Alisonai. Viņai uzreiz radās pret �o vīru siltas jūtas, pa daļai jutekliska, pa daļai filantropiska saikne pāri valodu barjerai.

Vīrs teicās kādu laiku strādājis Atēnās, bet �ihen hyparchi esychia� - viņam pietrūka klusuma un miera. Alisonai iepatikās

�is vārds; �Esychia, esychia ,�* viņa atkārtoja vairākas reizes. Grieķis smējās un palaboja viņas izrunu, lūkojot izvilināt pareizās skaņas kā no mūzikas instrumenta. Alisona izaicino�i pavērās manī, pārbaudot, vai viņas uzvedība ne�ķiet man pārāk vaļīga. Es rādīju neitrālu seju, bet man patika �is cilvēks, viens no tiem cildenajiem grieķu lauciniekiem, kas veido pa�u lepnāko un visnotaļ cienījamo zemniecību Eiropā; patika ari tas, ka Alisona viņam ir pa prātam.

Ganību viņā galā mēs nonācām pie strauta, kura krastā �umēja divas kalyvia, primitīvas akmens mītnes. Mūsu ceļabiedram tālāk bija jāiet pa citu taku. Alisona a�i iebāza roku savā sarkanajā plecu somā un iespieda viņam saujā divas aviokompānijas cigare�u paciņas.

-Esychia, - mūļa vedējs bilda, nelaizdams vaļā Alisonas roku, kamēr es viņus nofotografēju.

- ���Esychia, esychia. Pasaki viņam, ka es zinu, ko tas nozīmē.

- ���Viņ� ta�u to zina. Tāpēc jau tu viņam patīc.

Tad mēs iesoļojām eglājā.

- ���Tu domā, ka tas ir tikai sentiments.

- ���Nebūt ne. Kaut gan pilnīgi būtu pieticis ar vienu paciņu.

- ���Nebūtu vis. Viņ� patika man tie�i par divām paciņām.

- ���Tik skaists vārds, - viņa ieteicās pēc brī�a.

- ���Tam ir nolemtības pieskaņa.

Kādu bridi kāpām klusējot.

- ���Vai dzirdi?

Apstājāmies uz akmeņainās takas un ieklausījāmies - visapkārt mums sanēja esychia , liega pūsma egļu zaros. Alisona satvēra manu roku, un mēs gājām tālāk.

Taka neatlaidīgi tiecās aug�up - cauri kokiem, pāri klajumiem, kur virmoja tauriņu pulki, un akmeņainēm, kur mēs vairākas reizes noklīdām no ceļa. Jo augstāk mēs kāpām, jo dzestrāks kļuva gaiss un kalna drēgni pelēkā virsotne pilnīgi ieslēpās mākoņos. Mēs runājām maz, tam vienkār�i pietrūka elpas. Bet vientulīgā apkārtne, piepūle, nepiecie�amība ik pa brīdim saņemt Alisonas roku, palīdzēt viņai, kad taka arvien vairāk sāka līdzināties arhaiskām kāpnēm - tas viss līdzēja pārvarēt fizisko distanci un iedibināt platonisku biedriskumu, kas tobrīd mums abiem bija pieņemama attiecību forma.

Ap se�iem mēs sasniedzām naktsmītni, kas bija ietupusi nelielā ieplakā virs eg|u rindas, - mazītiņ� bezlogu būcenis ar mucai līdzīgu jumtu un skursteni. Norūsēju�ās dzelzs durvis bija lo�u caurumu izraibotas, acīmredzot pieredzēju�as kādu pilsoņkara cīņu ar komunistu andarte*. Iek�ā atradām �etras lāvas, miklu sarkanbrūnu segu ķīpu, krāsni, lampu, zāģi un cirvi, pat vecu slēpju pāri. Izskatījās, ka �eit jau gadiem neviens nav apmeties.

- Esmu gatavs pavadīt �e dienas atliku�o daļu, - es ieteicos. Bet Alisona neatbildēja, tikai klusējot svīteri.

Mākoņi sakļāvās mums pāri, sāka līņāt, un nākamā kalna kore sagaidīja mūs ar Anglijas janvāra dzeļo�o vēju. Te piepe�i mākoņi bija mums visapkārt, balganie mutuļi neļāva redzēt tālāk par pārdesmit jardiem. Pāri plecam pa�ķielēju uz Alisonu. Meitenes deguns bija nosalis glu�i sārts, bet viņa nevilcinoties norādīja uz nākamo klintsakmeņiem nobiru�o nogāzi.

To pieveiku�i, mēs nonācām pie kalnu pārejas, un brīnumainā kārtā, it kā saltā migla būtu bijusi tikai īss pārbaudījums, debess sāka skaidroties. Slīpi saulstari caurdūra padilu�os mākoņus, līdz beidzot tie pa�ķīrās, atsedzot dzidras zilgmes lāmas. Drīz mums pāri atkal lējās spilgta saule. Priek�ā pavērās pla�a, zālaina ieplaka, ko ieskāva robots kalnu gredzens; spītīgi pieķēru�ās stāvāko nogā�u izciļņiem un ierobēm, to vēl rotāja �ilbas sniega strēles. It visur bija ziedi - pulkstenītes, genciānas, fiiksīnsārtas kalnu ģerānijas, ko�i dzeltenas asteres, akmeņlauzītes - tās spraucās ārā no katras klin�u plaisas, kā krā�ņa mozaīka noklāja zālaino klaju. Mēs bijām nokļuvu�i citā gadalaikā. Alisona trakulīgi brāzās uz priek�u, apcirtās pret mani ar platu smaidu, tad izpleta rokas kā spārnus un skrēja tālāk, komiski palēkdamās kā draisks bērns; tum�zils un d�insu zils stāvs uz ko�ā fona.

Likeri, augstākā Pamasa virsotne, bija gana stāva, nenācās viegli

to iekarot - vietām līdām turpat �etrrāpus, bie�i apstājāmies atvilkt elpu. Jau pa�ā aug�ā mūs pārsteidza lekna vijolī�u audze, lielie, violetie ziedi bija pa�ā plaukumā un vāri smar�oja. Visbeidzot roku rokā mēs pieveicām atliku�os jardus un sasniedzām virsotni - nelielu laukumiņu, ko vainagoja konusveida akmeņu krāvums.

- Ak Dievs, ak Dievs! - Alisona izdvesa.

Viņā malā laukumiņ� aprāvās virs varenas aizas, diviem tūksto�iem pēdu krēslainas dzīles. Rieto�ā saule karājās virs pa�a apvār�ņa, mākoņi bija nez kur paklīdu�i. Palsi zila, absolūti tīra, dzidra debess. Nekas neaizsedza lielisko skatu. �ķita, ka mēs stāvam bezgala augstu, vietā, kur zeme un matērija, tiecoties pretim bezgalībai, sasniegusi augstāko punktu. Bezgala tālu no pilsētām, cilvēkiem, visām kataklizmām un nejēdzībām. �ķīstīti.

Mums pie kājām simts jūd�u lokā gulēja kalni un ielejas, līdzenumi, salas un jūras: Atika, Beotija, Argolīda, Ahaja, Lokrida. Etolija, visa Senās Grieķijas sirds. Norieta gaisma bagātināja, mīkstināja un dzidrināja ikvienu krāsu. Mēļas rietumu nogāzes un lekni zilas ēnas rīta pusē, zaļās ielejas, nu guvu�as maigu vara nokrāsu, un zeme terakotas tonī; tālīnā jūra blāvoja sapņaina, dūmakaina kā piens, rāma kā zilgs veclaiku stikls. Nepārspējamā antīkā vienkār�ībā kāds tie�i pie konusa bija salicis no maziem akmentiņiem vārdu �- gaisma. Kalna galotne tik tiesām ietiecās gaismas pasaulē - kā burtiskā, tā metaforiskā nozīmē. Tas bijaīstais vārds -tik pla�s, tik cildens, tik tāls no visa cilvēciskā, tas dzīvoja ārpus pasaulīgām kaislībām. Vieta izrādījās tikpat skaista, mierpilna un ideāla, kādu dzejnieki to arvien bija attēloju�i, un sākotnējais �oks pārtapa cildenā garigā jūsmā, vairojot to neparasto tīksmi, kas strāvoja visā ķermenī.

Nofotografējām viens otru un ainavu, tad apmetāmies krautnes aizvējā un aizsmēķējām, aukstumā cie�i saspiedu�ies kopā. Cīnoties ar vēju, virs mūsu galvām ķērkstēja vārnas; vēju, kas bija auksts kā ledus un kodīgs kā skābe. Atcerējos to iztēles ceļojumu, kurā Kon�iss mani bija aizvedis hipnozes laikā. Pa�reizējais pārdzīvojums �ķita bezmaz līdzvērtīgs, tikai tā skaistums bija nepastarpināts, neiedvests, klāteso�s.

Pa�ķielēju uz Alisonu; viņas degungals atkal bija ko�i sarkans. Nācās novērtēt �o iecirtīgo krampi - ja ne viņa, mēs nesēdētu �eit kā pasaules tronī, nebūtu �ī iek�ējā triumfa, kad viņpus saprāta izkristalizējās viss, ko jutu pret Grieķiju.

- ���Tu laikam katru dienu redzi ko tamlīdzīgu.

- ���Nebūt ne. Nekad neko tādu neesmu redzējusi. - Pēc pāris minūtēm viņa turpināja: - Tas ir vienīgais patīkamais notikums pēdējo mēne�u laikā. �odien. �eit. - Mirkli vilcinājusies, viņa piebilda: - Ar tevi.

- ���Nesaki tā. Es esmu tikai pārpratums. Karote darvas.

- ���Tomēr es negribētu būt �eit ne ar vienu citu. - Viņas skatiens aizklīda Eibojas tālēs; rūgtenā izteiksme piepe�i kļuva bezkaislīga. Alisona pagriezās, uzlūkoja mani: - Un tu?

- ���Nevaru iedomāties nevienu citu meiteni, kas būtu spējīga �eit uzrāpties.

Bridi apsvērusi, viņa atteica: - Cūciski diplomātiska atbilde.

- ���Tas ir lieliski, ka mēs �urp atnācām. Tu esi īsts dragūns, Kel-lija!

- ���Un tu esi īsts izdzimtenis, Ērf.

Bet viņa nebija nopietni apvainojusies.

Atceļā mums tūlīt uzklupa nogurums. Jaunā kurpe bija uz-berzusi Alisonai tulznu, un mēs notērējām desmit minū-

tes strauji dziesto�ās gaismas, mēģinot izgudrot kādu apsēju. Tad spēji kā priek�kars pār mums nolaidās nakts. Tai līdzi nāca vēj�. Debesis gan palika skaidras, un zvaigznes dega nedabiski spo�as, bet vienubrīd mēs izvēlējāmies nepareizo nogāzi un neatradām naktsmītni domātajā vietā. Grūti bija rast dro�u pamatu zem kājām, arvien grūtāk kļuva saprātīgi spriest. Mēs automātiski kustējām uz priek�u, līdz nonācām milzīgā vulkāniskā krāterī, kailā Mēness ainavā ar sniega izraibotām klintīm. Visapkārt auroja me�onīgas brāzmas, ik mirkli varēja uzrasties arī vilki, tie vairs nebija komisks bērnu baidēklis, bet realitāte.

Alisona noteikti bija daudz vairāk sabijusies un pārsalusi nekā es. Sasniegu�i ieplakas vidu, mēs sapratām, ka izkļūt no �ejienes var vienīgi atgrie�oties, un uz brīdi nosēdāmies atvilkt elpu varena laukakmens paspārnē. Es piespiedu Alisonu cie�i sev klāt, lai kaut nedaudz sasildītu viņu un sasildītos pats. Viņa saritinājās, ieslēpusi seju man azotē; �ajā tuvībā nebija nekā jutekliska, aukstumā trīcēdams, es auklēju viņu �īs draudīgās ainavas ielokā miljoniem gadu un jūd�u no tveicīgās Atēnu nakts un piepe�i sajutu� bet tas neko nenozīmēja, tas nedrīkstēja neko nozīmēt. Sacīju sev, ka būtu juties tāpat ar jebkuru citu. Raugoties drūmajā apkārtnē, kas bija visai trāpīga manas dzīves metafora, es atminējos mūļa īpa�nieka teikto: vilki nekad nemedī pa vienam, tikai baros. Vientuļais vilks ir tikai mīts.

Es uzdabūju Alisonu kājās, un mēs lēni klunkurējām atpakaļ. Pagāju�i gar kori uz rietumiem, mēs uzgājām citu kalnu pāreju un nogāzi, kas veda lejup, pretim tālumā tumsto�am me�ājam. Pret padebesi skaidri iezīmējās kāda kalna smaile, ko biju ievērojis turp-ceļā. Naktsmītne atradās tam otrā pusē. Alisona bija glu�i apātiska, es stingri turēju viņu aiz rokas un vilku sev līdzi, gan sodīdamies, gan lūgdamies, lai tikai viņa kustētu uz priek�u. Pēc minūtēm divdesmit starp kalniem iznira naktsmītnes druknais, kantainais siluets.

Paskatījos pulkstenī. Virsotni mēs bijām sasniegu�i pusotrā stundā, bet atceļ� prasīja vairāk nekā trīs.

Taustoties ielīdu būcenī un nosēdināju Alisonu uz lāvas. Uz�ķīlis sērkociņu, sameklēju lampu un lūkoju to aizdedzināt, bet tai nebija ne dakts, ne eļļas. Pievērsos krāsnij - paldies Dievam, te bija sausa malka. Saplēsu visus papīrus, ko vien varēju atrast - Alisonas Penguin romānu un mūsu provīzijas iesaiņojumu, pieliku �im vīk�ķim uguni un lūdzu Dievu. Iekurs sāka dūmot, izplatot cerīgu gruzdo�a papīra un sveķu smārdu, tad beidzot aizdegās. Vēl pēc pāris minūtēm mitekli pildīja raustīga sārta gaisma un tum�brūnas ēnas, un tik gaidītais siltums. Es paņēmu spaini, un Alisona paslēja galvu.

- ���Ie�u pameklēt ūdeni.

- ���Labi, - viņa gurdi pasmaidīja.

- ���Lien zem segas.

Viņa pamāja ar galvu.

Pēc piecām minūtēm atgriezies no strauta, atradu viņu basām kājām līkņājam uz sarkanbrūnās segas, kas bija izklāta starp lāvām un pavardu, viņa uzmanīgi lūkoja iemānīt krāsnī pagales. Uz apak�ējās lāvas bija izliktas mūsu vakariņas: maize un sardīnes,paxima-dia *, �okolāde un apelsīni. Bija atradies pat vecs katliņ�.

- ���Kellija, es ta�u liku tev iet gulēt.

- ���Atcerējos, ka esmu stjuarte. Avarēju�as lidma�īnas sirds un dvēsele. - Viņa paņēma no manis spaini un ņēmās mazgāt katliņu. Kad Alisona notupās, ievēroju sārtus noberzumus uz viņas papē�iem. - Domā, mums nevajadzēja to darīt?

- ���Nē, nedomāju.

Viņa atskatījās uz mani. - Un tikai?

- ���Esmu ļoti priecīgs, ka mēs to izdarījām.

Apmierināta ar manu atbildi, viņa atsāka darboties, pielēja katliņu ar ūdeni un sāka drupināt tur �okolādi. Atsēdies uz lāvas, es ari noāvu kurpes un zeķes. Centos izturēties dabiski un nepiespiesti, bet nespēju; viņa arī ne. Mazā, siltā telpa un mēs abi, un visapkārt salta vientulība.

- ���Piedod manus sievi�ķīgos gājienus.

Balsī jautās ironija, bet viņas seju es neredzēju; nolīkusi virs katliņa, viņa ar skaliņu maisīja kūsto�o �okolādi.

- ���Nerunā niekus!

Vēja brāziens triecās pret metāla jumtu, ar �ēlu vaidu atvērās durvis.

- ���Viņi paglābās pēdējā brīdī, - Alisona bilda.

Nostiprināju durvis ar vienu no slēpēm, tad atskatījos uz viņu.

Vairoties no versmes, Alisona joprojām maisīja �okolādes virumu un iesānis vēroja mani. Ar ironisku jūsmu pārlaida acis nokvēpu�ajām sienām.

- ���Romantiski, vai ne?

- ���Jā, kamēr vēj� ir ārpusē. � Viņa nosmaidlja un atkal pievērsās katliņam. - Par ko tu smaidi?

- ���Par to, ka viss ir tik romantiski.

Es atslīgu uz lāvas. Alisona novilka d�emperi un sapurināja matus. Iedomājos D�ūliju, bet �ajā situācijā viņa pilnīgi neiederējās. Māksloti vieglā tonī sacīju: - Tu izskaties lieliski - glu�i savā elementā.

- ���Tā tam vajadzētu būt. Pusi dzīves es tagad rosos �ādā steliņģī. - Viņa stāvēja, iespraudusi vienu roku sānos. Saruna uz brīdi aprāvās, uzvirmoja atmiņas par dzīvi Raselskvērā. - Kas tā bija par Sartra lugu, ko mēs redzējām?

- ���Aiz slēgtām durvīm.

- ����eit durvis ir vēl vairāk slēgtas.

- ���Kāpēc tā?

Viņa runāja, uzgriezusi man muguru.

- ���Nogurums vienmēr noskaņo mani uz seksīga viļņa. � Es ievilku elpu. � Vēl viena riska pakāpe, � viņa klusi piebilda.

- ���Negatīvas analīzes vēl nenozīmē�

Viņa izņēma no katliņa netīri brūno �ķēpeli.

- ���Manuprāt, �is consomme ā la reine* ir gatavs.

Alisona pienāca un noliecās pie manis ar stjuartes īpa�o, lejupvērsto skatienu un automātisko smaidu.

- ���Vai nevēlaties kādu aperitīvu, ser?

Viņa pabāza katliņu man zem deguna, smīnīga par sevi un manu nopietnību; es ari pasmīkņāju un saņēmu pretī vienu no viņas vismaigākajiem Smaidiem. Paņēmu katliņu. Alisona piegāja pie lāvām būdas viņā galā un sāka atpogāt kreklu.

- ���Ko tu dari?

- ���Izģērbjos.

Es novērsos. Pēc mirkļa viņa jau stāvēja manā priek�ā, kā sarongu aptinusi vienu no segām; klusējot nosēdās uz tās, kas bija noklāta uz grīdas, piedienīgā divu pēdu attālumā no manis. Sniedzoties pēc ēdiena, sega pavērās un atsedza viņas klēpi; Alisona gan tūdaļ to sakārtoja, bet kādā nomaļā manas apziņas stūrītī ma-

zais Priāps jau paslēja rokas un vēl kādu ķermeņa da)u un viņa a�eles spīgoja iekārē.

Mēs ēdām. Paximadia bija kā parasti bezgar�īgi, �okolādes pa-dzēriens - ūdeņains un sardīnes te nemaz neiederējās, bet mēs bijām pārlieku badīgi, lai par to uztrauktos. Es pievienojos Alisonai uz grīdas, un paēdu�i mēs sēdējām, atspiedu�ies pret lāvas malu, un mūsu cigaretes dūmoja līdz ar krāsni. Abi klusējām, gaidījām. Jutos kā zēns ar savu pirmo meiteni, bija klāt tas mirklis, kad iesāktais vai nu jāpārtrauc, vai jānoved līdz galam. Baidījos pakustēties. Viņas kailie pleci bija apaļīgi un taisni, smalki veidoti. Zem paduses iebāztais segas stūris izslīdēja un atsedza vienu krūti.

Klusums kļuva arvien smagāks - vismaz man - un izvērtās par sava veida pārbaudi - kur� pirmais padosies un to lauzīs. Alisonas roka gulēja uz segas starp mums - pasniedzies un pieskaries. Sāku apjaust, ka viņa tī�i izmanto situāciju, vēl vairāk - re�isē to: �ī pauze tikai apliecināja, ka tie�i viņa �obrīd pārvalda situāciju, apliecināja, ka es viņu gribu - ne tie�i Alisonu, bet sievieti viņā, jebkuru sievieti, kas tobrid būtu man blakus. Pēdīgi es iesviedu cigareti krāsnī, atgāzos pret lāvu un aizvēru acis, it kā būtu ļoti noguris un gribētu tikai aizmigt, kā patiesībā arī bija, ja neskaita manu vēlmi pēc Alisonas. Piepe�i viņa sakustējās. Es atvēru acis. Glu�i kaila, nometusi segu, viņa stāvēja man līdzās.

- ���Nē, Ali, nē. - Bet viņa nometās ceļos un sāka mani izģērbt.

- ���Nabaga puika!

Viņa uzsēdās man uz ceļiem un atpogāja kreklu, izvilka to no biksēm. Es atkal aizvēru acis un ļāvos viņas rokām.

- ���Tas nav godīgi.

- ���Tu esi tik brūns.

Alisonas rokas slīdēja man pār krūtīm, pleciem, kaklam, lūpām, tās spēlējās ar mani, pētīja kā bērns jaunu rotaļlietu. Viņa pieliecās un noskūpstīja mani uz kakla, un krū�u galiņi noglauda man ādu.

- ���Es nekad sev nepiedo�u, ja�

- ���Neruni, lūdzu. Tikai guli, guli mierīgs.

Viņa turpināja mani izģērbt, tad vadīja manas plaukstas pāri savam augumam, lai es no jauna iepazītu tā samtaino ādu, maigo reljefu, vienmēr dabisko kailumu. Viņas rokas. Ļaujoties to glāstiem, es nevi|us nodomāju, ka tās ir kā prostitūtas rokas, tikpat prasmīgas un dro�as, it kā to vienīgais uzdevums būtu sniegt baudu. Un es pak|āvos �ai baudai. Pēc brī�a viņa noslīga pār mani, noguldīja galvu man uz krūtīm. Labu brīdi gulējām klusi. Uguns mājīgi sprakstēja, karsējot mūsu kājas. Tagad jau es glāstīju viņas muguru, slaiko kaklu un matus, pilnībā padevies savas miesas gribai. Iztēlojos D�ūliju Alisonas vietā, iedomājos to nesalīdzināmo uzbudinājumu un kaisli, pieraduma, noguruma karstuma un sviedru smakas nebojāto pārdzīvojumu� Tā nebūtu tikai seksuāla gribē�ana, bet gan mistiska, visu pārmāco�a baltkvēle.

Kaut ko sevī bubinot, Alisona pieliecās un viegli iekoda man, un turpināja ritmiski kustēties, �ūpoties virs manis pozā, ko pati sauca par turku pa�ā pozu; viņa zināja, ka tas man patīk, tas patika visiem vīrie�iem. Mana pavēlniece un verdzene.

Atceros, kā atkritām uz lāvas, uz nelīdzena salmu matra�a, atceros kodīgās segas un to, kā viņa pieglaudās man un noskūpstīja uz lūpām, pirms es paguvu aizgriezties, un pati pagrieza muguru; mana plauksta gulēja uz viņas miklajām krūtīm, viņas roka turēja manējo. Atceros mazo tvirto vēderu, lietus mazgāto matu vieglo smar�u. Pēc mirkļa jau iekritu miegā, nepaguvis neko pārdomāt.

Nakts vidū pamodos un aizgāju pie spaiņa nodzerties. Tievi mēnesstaru pirksti bija iesprauku�ies pa lo�u caurumiem durvīs. Atgriezos pie guļvietas un noliecos pār Alisonu. Sega bija nedaudz noslīdējusi, un gailo�o ogļu blāzma krāsoja viņas ādu tum�i sārtenu. Viena krūts bija kaila, mazliet nosvērusies, viņa klusi �ņākuļoja pus pavērtu muti. Jauna un mū�veca, �ķīsta un samaitāta, sieviete vienmēr, sieviete viscaur.

Maiga saviļņojuma uzplūdā es izlēmu - tā bija viena no tām pēk�ņas atklāsmes idejām, kas da�kārt piemeklē mūs �ādā pusnomoda brīdī -, ka rīt man viņai jāpasaka patiesība. Tā nebūs grēksūdze, bet gan godīgs mēģinājums paskaidrot viņai, ka mana īstā slimība nav ārstējama kā sifiliss, tā ir daudz banālāka un smagāka, proti, iedzimta seksuāla neuzticība. Es stāvēju tik tuvu, gandrīz pieskāros viņai, gandrīz norāvu segu un uzgūlos, ieslīdēju viņā, iegrimu, kā viņa to vēlējās� tomēr ne. Saudzīgi piesedzu kailo krūti, paņēmu vēl pāri segu un devos uz blakus lāvu.

Mūs pamodināja klaudzieni pie durvīm; kāds pavēra tās, �ielaizdams būcenī �ilbu sauli. Ieraudzījis, ka mēs vēl �guļam, sve�inieks nozuda. Pavēros pulkstenī: bija desmitā stunda. Ātri saģērbos un izgāju ārā. Tas bija aitugans, kaut kur netālu dzindzēja viņa ganāmpulka zvaniņi. Ar kūju padzinis divus milzīgus suņus, kas rādīja man zobus, viņ� izcēla no �ineļa kabatas skābeņlapās ietītu sieru - tas bija mums brokastīm. Pēc pāris minūtēm parādījās Alisona; miegdama acis saulē, viņa bāza d�insos kreklu. Dalījām ar ganu pārpaliku�os sausiņus un apelsīnus, izlietojām pēdējos fotofilmas kadrus. Biju priecīgs par gana klātbūtni. Alisonas skatienā izlasīju, ka, viņasprāt, viss atkal ir pa vecam. Viņa bija salauzusi ledu, bet ūdenī bija jālec man.

Aitugans drīz piecēlās, atvadījās un aizsoļoja abu me�onīgo suņu pavadībā. Mēs palikām vieni. Alisona izstiepās saulē uz varenas akmens plātnes, kas tikko bija mums galda vietā. Vēj� bija stājies, diena pavasarīgi silta un debesis spo�i zilas. Tālumā joprojām �ķindēja aitu zvaniņi, un augstu virs mūsu galvām trillināja cīrulim līdzīgs putnēns.

- ���Gribētos palikt te uz visiem laikiem.

- ���Man tikai jānogādā pie vietas ma�īna.

- ���Tā ir tikai vēlē�anās. - Alisona uzlūkoja mani. - Nāc, apsēdies. - Viņa paplik�ķināja akmeni sev līdzās. Pelēkais skatiens bija jo sevi�ķi atvērts un mīļ�. - Tu vairs nedusmojies?

Pieliecos un noskūpstīju viņu uz vaiga, Alisona apķēra mani ar rokām un nelaida vaļā, un mēs turpinājām sarunu, �ukstot viens otram ausī.

- ���Saki, ka tu arī to gribēji.

- ���Es arī to gribēju.

- ���Saki, ka tu mani vēl mazlietiņ mīli.

- ���Es tevi vēl mazlietiņ mīlu. - Viņa ieknieba man mugurā -Vel stipri mīlu.

- ���Un tu būsi atkal vesels.

-Mm� jā.

- ���Un nekad vairs nepīsies ar tām pretīgajām maukām.

- ���Nekad.

- ���Tas ta�u ir stulbi, ja tu vari dabūt to par velti. Turklāt ar mīlestību.

- ���Es zinu.

Raudzījos uz gai�ajiem matiem, kas bija izrisu�i uz akmens pāris collu attālumā, un centos saņemties grēksūdzei. Bet tas bija tikpat kā samīt ziedu, nevī�ojot paspert soli sāņus. Gribēju piecelties, bet Alisona cie�i turēja mani aiz pleciem, liekot skatīties viņai acīs. Brīdi izturēju �o skatienu, tā maigo tie�umu, tad atbrīvojos un apsēdos ar muguru pret viņu.

- ���Kas notika?

- ���Nekas. Es vienkār�i nesaprotu, kāpēc tik jauks bērns kā tu ir pieķēries tādam sūdam kā es. Vai tikai tas nav kādas |aunas dievības joks.

- ���Tas man atgādina kādu krustvārdu mīklu, ko pirms laiciņa risināju. Vai minēsi? - Pamāju ar galvu. � �Tā nebūt nav tā prātīgākā, tomēr labākā Nikolasa dala.� Septiņi burti.

Mirkli padomājis, es pasmaidīju. - Atbildei beigās ir punkts vai jautājuma zīme?

- ���Beigās es apraudājos. Kā parasti.

Klusumā virs mūsu galvām vērpās putna dziesma.

Mēs devāmies lejup, un ar katru bridi kļuva arvien siltāks - mums pretim cēlās vasara.

Alisona soļoja pa priek�u un nevarēja redzēt manu seju. Mēģināju tikt skaidrībā ar savām jūtām pret viņu. Kaitināja tas, ka tik svarīgs viņai �ķiet tie�i fiziskais aspekts, kopīgs orgasms. Viņa uzskatīja to par mīlestību, nesaprotot, ka mīlestība ir kas cits. Noslēpums, ko vērpj atkāp�anās, atturē�anās, starp kokiem aizejo�s stāvs� lūpu novēr�ana pēdējā brīdī. Tie�i te, Pamasa kalnā, es sapratu, ka mani ērcina viņas raupjais tie�ums, nespēja piesegties ar kādu metaforu, tas garlaikoja mani kā primitīva dzeja. Tomēr neizprotamā veidā viņa prata, vienmēr bija pratusi tikt pāri manis celtajām barjerām, it kā patiesi būtu man māsa un zinātu manas vājās vietas, arvien īstajā brīdī atgādinot par kādu dziļu līdzību starp mums, kas izdzē� vai padara nesvarīgas at�ķirības gaumē un izjūtās.

Alisona sāka stāstīt par sevi, savu stjuartes dzīvi.

-Sākotnējās jūsmas pietiek labi ja pāris reisiem. Jaunas sejas, jaunas pilsētas Jauni romāniņi ar smukiem pilotiem. Jēziņ, lielākoties viņi domā, ka mēs piederam pie viņu dienesta labumiem. Jā, jā, saskrienam rindā un gaidām, kad viņi aplaimos mūs ar saviem nolietotajiem daiktiem.

Es iesmējos.

- ���Tas nemaz nav smieklīgi, Niko. Tas ir ļoti nomāco�i. Sasodītais metāla bundulis, bet visapkārt tāds pla�ums un brīvība. Reizēm man vienkār�i gribas paraut dro�ības kloķi un ļaut, lai mani aizrauj prom. Vienkār�i krist, īsu, bet brīni�ķīgu mirkli lidot vienai pa�ai.

- ���Tas ta�u nav nopietni.

- ���Nopietnāk, nekā tev liekas. Mēs to saucam par laipnības depresiju. Tu esi mīļa un smaidīga kā automāts un pēdīgi nejūties vairs īsti cilvēks. Tas ir kā� Reisa sākumā mēs reizēm esam tik aizņemtas, ka nemanām, cik augstu lidma�īna pacēlusies. Un tad tu nejau�i paskaties ārā - tas ir satrieco�i, tu it kā apjēdz, cik tālu esi prom no tā, kas patiesībā esi. Vai no tā, kas kādreiz biji, vai kā. Es nemāku to izskaidrot.

- ���Māki gan. Vismaz es sapratu.

- ���Rodas sajūta, ka tu nekur vairs neesi piederīgs. It kā man ar to tāpat nebūtu pietiekami problēmu. Anglija, tas ir pilnīgi garām, gatavā kapsēta. Tā stulbā klīrība - ka tikai, Die�s pas�, nepadomā, ka viņiem arī mēdz būt netīra veļa. Un Austrālija� Austrālija. Ak, Kungs, kā es ienīstu �o zemi. No�ēlojama, trula, nejēdzīga zeme� - viņa aprāvās.

Brīdi so]ojām klusi, tad viņa turpināja.

- ���Man vienkār�i nekur vairs nav sakņu, es nekur neesmu piederīga. Ir tikai vietas, starp kurām es kursēju. Kurām lidoju pāri. Tikai cilvēki, kas man patīk. Kurus es mīlu. Tas ir vienīgais, kas man ir. Vienīgais pieturas punkts.

Viņa pameta atpakaļ a�u, kaunīgu skatienu, it kā ilgi būtu krājusi �o patiesību par sevi, par dzīvi bez saknēm, bez dzimtenes, kas, kā viņa zināja, attiecas arī uz mani.

- ���Mēs vismaz laikus esam tiku�i va]ā no daudzām liekām ilūzijām.

- ���Laimīgie mēs!

Alisona apklusa, un es necentos atspēkot viņas rūgto ironiju. Par spīti �ķietamai neatkarībai. �ai meitenei bija būtiski nepiecie�ams kādam pietverties. Visu savu dzīvi viņa bija centusies to noliegt, tā jo skaidrāk to apliecinot, kā jūras anemone viņa pieķērās katram, kas neapdomīgi viņai pieskārās.

Abi reizē izdzirdām ūdens �alkoņu - tas strauji brāzās kaut kur lejāk, ce|a labajā pusē. Alisona apstājās.

- ���Es labprāt nomazgātu kājas. Nokāpsim lejā?

Mēs nogriezāmies me�ā un pēc brī�a uzdūrāmies tikko manāmai taciņai. Tā veda arvien lejup, līdz izlaida mūs klajumā. Vienā galā ieraudzījām pēdas desmit augstu ūdenskritumu, kura pakājē virmoja dzidra ūdens lāma. Klajumu rotāja puķes un tauriņi - krā�ņs, zaļi zeltains lāsums tum�a me�a ielokā. Viņā malā slējās neliela klints ar seklu grotu, pie kuras kāds aitugans bija uzcēlis telti no egļu zariem. Iek�ā mētājās sen sakaltu�as aitu spiras - kop� vasaras sākuma �eit neviens nebija apmeties.

- ���Izpeldēsimies! - Alisona ierosināja.

- ���Ūdens noteikti ir auksts kā ledus.

- ���Sīkums!

Viņa norāva pār galvu kreklu un atāķēja krū�turi, �ķelmīgi smīnot telts raibajā pagaismā.

- ���Te noteikti ir pilns ar �ūskām, - es bildu.

- ���Glu�i kā Ēdenes dārzā.

Izlīdusi no d�insiem, viņa nometa baltās biksītes. Pastiepās, nolauza no telts zara �iekuru un sniedza to man. Noskatījos, kā viņa kaila aizskrien pa garo zāli līdz lāmai. Pamēģinājusi ūdeni, viņa noelsās, tad iebrida un ar skaļu spiedzienu laidās peldus. Nefrīta zaļais ūdens bija auksts kā izkusis sniegs - man salēcās sirds, kad ieniru viņai līdzās. Tomēr tas bija lieliski - saule un koku ēnas, mazā ūdenskrituma rūkoņa, ledainais ūdens, vienatne, smiekli, kailums; mirklis, ko tikai nāve spēj izdzēst no atmiņas.

Zvilnēdami zālē pie zaru telts, mēs �āvējāmies saulē un maigajā vējā. Notiesājām pārpaliku�o �okolādi. Alisona izstiepās uz muguras; atmetusi rokas, viegli papletusi kājas, viņa pilnībā ļāvās saulei un, protams, arī man. Kādu laiku gulēju tāpat kā viņa, aizvērtām acīm.

Pēc brī�a atskanēja sauciens: - Es esmu maija karaliene!

Alisona sēdēja, atspiedusies uz vienas rokas un pagriezusies pret mani. Viņa bija nopinusi vaļīgu vainagu no margrietiņām un savvaļas neļķēm - tas ie�ķībi sēdēja izspūru�ajos matos virs aizkustino�i nevainīga smaida. Viņa nevarēja to zināt, bet pirmajā mirklī �is tēls izraisīja spilgtu literāru asociāciju. Es pat varēju precīzi pateikt, ka tā saistās ar Anglijas Helikonu*. Biju piemirsis, cik da�ādas mēdz būt metaforas, piemirsis, ka liela poēzija visbie�āk ir tie�a, bez liekas metafizikas, �obrīd Alisona ļoti līdzinājās �ādam dzejolim, un es piepe�i kaislīgi viņu iekāroju. Nē, tā nebija plika iekāre, sarosījusies tāpēc, ka Alisona �obrīd izskatījās - kā jau nereti tas viņai izdevās - tik kairi pievilcīga: mazām krūtīm, slaiku vidukli, pievērsusi man tc �ķelmīgu, te nopietnu ģīmīti,īsts pusaugu skuķis, nevis sieviete, kam ir divdesmit �etri gadi. Tas bija kas cits - aiz raupjās, prozaiskās mūsdienu realitātes garozas es piepe�i spēju saredzēt viņas patieso būtību, kailu tāpat kā augums; caur tūksto� paaud�u kārtām atkal pavīdēja Ieva.

Negaidot es apjēdzu, cik patiesībā viss ir vienkār�i: es mīlēju viņu, es gribēju viņu paturēt, bet gribēju paturēt - vai drīzāk iegūt -arī D�ūliju. Nebija tā, ka vienu no viņām es gribētu vairāk, es vēlējos viņas abas. Jā, man vajadzēja viņas abas, un tur nebija nekā negodīga. Negodīgi bija kas cits: tas, ka jutos negodīgs, apzināti to slēpu. Beidzot tie�i mīlestība - nevis cietsirdība - mudināja mani atzīties; nevis griba būt brīvam, objektīvam un tīram, bet vien-kftr�i mīlestība. Acīmredzot �ajos ilgajos mirkļos Alisona bija ko manījusi, notvērusi kfidu sāpīgu vai skumju vaibstu manā sejā, jo saudzīgi vaicāja:

- ���Kas noticis?

- ���Man nebija nekāda sifilisa. Es tev sameloju.

Mirkli viņa cie�i manī skatījās, tud atkrita zālē. - Ak Kungs, Nikolas!

- ���Man tev ir kas jāsaka�

- ���Nesaki neko, lūdzu, tagad ne! Lai kas arī nebūtu, nāc un mīli mani!

Un es gāju un mīlēju viņu, un tā bija tie�i mīlestība, nevis sekss. Lai gan pēdējais būtu bijis daudz prātīgāk.

Gulēdams Alisonai līdzās, lūkoju izstāstīt pēdējo nedēļu notikumus. Senie grieķi mēdza teikt, ka pēc Pamasā aizvadītas nakts cilvēks top apgarots vai ari sajūk prātā. Nebija �aubu par to, kas bija noticis ar mani. Tikko sācis runāt, es aptvēru, ka labāk būtu bijis noklusēt, kārtējo reizi kaut ko sagudrot� bet bija mīlestība, �ī vajadzība atkailināties. Biju gan izvēlējies tam pa�u sliktāko bridi. Kā vairākums cilvēku, kas nav biju�i necik godīgi savā jūtu dzīvē, es pārrēķinājos ceribā uz sapratni, ko, likās, iemanto�u, beidzot būdams atklāts� bet bija mīlestība, �ī vajadzība tikt saprastam. Sava vaina bija arī Pamasam, tā grieķiskajai aurai - jebkurus melus tas vērta par (aunu skabargu apziņā.

Bez �aubām, vispirms Alisona gribēja zināt, kādēļ biju sagudrojis tik nejēdzīgu atrunu, savukārt es gribēju panākt, lai viņa izprot savādo Burāni atmosfēru, pirms pieminē�u galveno tā pievilcības iemeslu. Attiecībā uz Kon�isu es neko tī�i neslēpu, tomēr manā stāstā netrūka baltu plankumu.

- ���Es, protams, neticu tam visam, ko viņ� grib man iestāstīt, vismaz tā, kā viņ� to gribētu. Kaut gan� kop� tā hipnozes seansa es ne par ko vairs neesmu īsti dro�s. Vienkār�i �ī cilvēka tuvumā vienmēr pārņem sajūta, ka viņam pieejams kāds nezināms spēks, vara. Ne jau pārdabisks. Es nemāku to jēdzīgi izskaidrot.

- ���Nekas vairāk kā blēdīgi triki.

- ���Nu labi. Bet kāpēc tie�i es? Kā viņ� varēja zināt, ka es tur ieradī�os? Es ta�u viņa acīs nekas neesmu, var noprast, ka viņ� nevērtē mani necik augstu. Kā personību. Visu laiku tikai ironizē.

- ���Es tikpat nesaprotu� - Bet tad viņa saprata un spēji pagriezās pret mani. - Tur ir vēl kāds.

- ���Ali, mīļā, mēģini ta�u saprast! Uzklausi mani!

- ���Es jau klausos. - Viņa novērsa seju.

Beidzot tas bija pateikts. Pasniedzu to kā glu�i nevainīgu, tīri garīgu interesi.

- ���Nav tiesa, viņa interesē tevi ari kā sieviete!

- ���Ali, grūti pat izteikt, cik ļoti es ienīstu sevi �īs dienas. Jau desmitiem rei�u grasos tev visu izstāstīt. Es nemaz negribu, lai

viņa mani interesētu. Ne tā, ne citādi. Vēl pirms kāda mēne�a, trim nedēļām es nebūtu ticējis, ka tā var notikt, vēl tagad īsti nezinu, kas mani viņā tā piesaista. Godīgi. Zinu tikai to, ka esmu kā noburts, tur visam ir savāda vara pār mani. Ne jau viņa vien, tur notiek kaut kas bezgala dīvains. Un es� es esmu tajā iesaistīts. -Nelikās, ka mani vārdi būtu Alisonu pārliecināju�i. - Man ir jāatgrie�as uz salas. Darba dēļ. Un vispār. Ir tik daudz lietu, kas mani saista, es neesmu nekāds brīvais putns.

- ���Bet �ī viņa� -Nodūrusi acis, Alisona plucināja smilgas skaru.

- ���Viņa nav tik svarīga, kā tu iedomājies. Tici man. Tikai maza da|iņa no tā visa.

- ���Tad kāpēc bija vajadzīga visa �ī izrāde?

- ���To grūti izskaidrot. Es jūtos kā sarauts divos gabalos.

- ���Vai viņa ir skaista?

- ���Viss būtu gau�ām vienkār�i, ja es nebūtu tev tik loti pieķēries.

- ���Atbildi - vai viņa ir skaista?

-Jā.

- ���Tātad ļoti skaista.

Es neko neteicu. Alisona ieslēpa seju rokās. Lēnām sāku glāstīt viņas silto plecu.

- ���Viņa ir pilnīgi citāda nekā tu. Nekā jebkura cita mūsdienu meitene. Es nemāku to izskaidrot. - Alisona spēji aizgrieza galvu. -Nu. Ali!

- ���Tagad laikam es tev liekos īpa�i� - viņa nepabeidza.

- ���Nerunā muļķības!

- ���Teiksi, tā nav?

Saspringts klusums.

- ���Paklau, es nemeklēju sev attaisnojumu. Es vienkār�i izmisīgi cen�os būt godīgs - pirmoreiz savā draņķa dzīvē. Ja es satiktu to meiteni rit. varētu viņai teikt: �Es mīlu Alisonu. Alisona mīl mani. Neko darīt.� Bet es satiku viņu pirms divām nedēļām. Un man bāl jātiekas ar viņu vēl.

~ Un tu nemīli Alisonu. - Viņa skatījās man garām. - Vai ari mīli tik ilgi, kamēr neatrodi kādu for�āku caurumu.

- ���Kāpēc viss noteikti jāpasaka tik prasti!

- ���Bet es ta�u esmu prasta. Es prasti runāju. Prasti domāju. Es patie�ām tāda esmu. - Viņa pietrausās ceļos un dziļi ievilka elpu.

- Un ko nu? Man jātaisa kniksis un jāpazūd kokos?

- ���Ak Dievs, kāpēc man vienmēr viss ir tik sare�ģīti!

- ���Sare�ģīti! - viņa nosprausloja.

- ���Labi, egoistiski.

- ���Tas jau skan daudz labāk.

Mēs abi apklusām. Garām neveikli aizplandīja saķēries dzeltenu tauriņu pāris.

- ���Es tikai gribēju, lai tu zini, kāds es esmu.

- ���Es tāpat zinu, kāds tu esi.

- ���Ja tu zinātu, tad būtu at�uvusi mani jau pa�ā sākumā.

- ���Tad acīmredzot tam nav nozīmes.

Salts, pelēks skatiens dzēlās manī, līdz es novērsos. Alisona piecēlās un aizgāja noskaloties. Tas bija bezcerīgi. Es nespēju, nepratu viņai to izskaidrot, un viņa nekad nespēs mani saprast. Es apģērbos un aizgriezos, kamēr viņa klusējot uzvilka drēbes.

Pēc brī�a viņa sacīja: - Tikai, Dieva dēļ, nesaki neko vairāk! Man jau pietiek.

Ap pieciem mēs atgriezāmies Arahovā un devāmies atceļā uz Atēnām. Pāris rei�u mēģināju atsākt sarunu, bet viņa neielaidās. Mēs bijām pateiku�i visu, ko varējām pateikt, un visu ceļu Alisona sēdēja drūmi klusa.

Ap pusdeviņiem �ķērsojām pāreju pie Dafnijas - dziesto�ā gaisma krāsoja pilsētu sārti dzintarainos toņos, un Sintagmā un Ommonjā kā tāli dārgakmeņi kvēloja pirmās neona reklāmas. Iedomājos, kur mēs �ai stundā bijām vakar, un pa�ķielēju uz Alisonu. Viņa krāsoja lūpas. Varbūt tomēr kaut ko vēl varēja glābt - atgriezties ar viņu viesnīcā, ievilkt gultā, ar gumu kustībām apliecināt to. ko nespēju vārdiem� Jā, tie�ām, parādīt viņai, ka varbūt tomēr esmu cie�anu vērts - tāds, kāds esmu, kāds bū�u vienmēr. Pa brīdim izmetu kādu frāzi par Atēnām, bet Alisona atbildēja strupi un vienaldzīgi, padarot �o izlīguma mēģinājumu tik muļķīgu, ka es apklusu. Sārtie toņi palēnām tapa violeti, drīz iestājās nakts.

Devāmies uz Pirejas viesnīcu, kur biju rezervējis tos pa�us numurus. Alisona kāpa aug�ā, bet es noliku garā�ā ma�īnu. Atceļā ieraudzīju puķu pārdevēju un nopirku no viņa duci ne|ķu. Tūlīt steidzos uz Alisonas istabu, piebungāju pie durvīm. Nācās klauvēt trīs reizes, pirms viņa tās atvēra. Ap acīm varēja manīt asaru pēdas.

- ���Es atnesu tev puķes.

- ���Man nevajag tavas pretīgās puķes!

- ���Paklau, Ali, nav jau pasaulei gals klāt.

- ���Nūja, tikai kārtējā romāniņa gals.

- ���Varbūt tomēr ielaidīsi mani? � Es pārtraucu pauzi.

- ���Kāda velna pēc?

Alisona turēja durvis pusviru, istaba viņai aiz muguras grima tumsā. Viņas seja bija briesmīga - pietūkusi un nepielūdzama, dziji sāpināta.

- ���Ļauj ta�u man ienākt! Aprunāsimies.

-Nē.

- ���Lūdzu!

- ���Vācies prom!

Paspraucos viņai garām un aizvēru durvis. Alisona stāvēja, atslīgusi pret sienu, un skatījās manī. No ielas atspīdēja nespodra gaisma, un es varēju redzēt viņas acis. Pastiepu ziedus. Paķērusi tos, viņa pieskrēja pie loga un izlingoja sārto pu�ķi naktī. Un palika turpat stāvam, uzgriezusi man muguru.

- ���Tas viss� ir kā aizsākta grāmata. Es nevaru vienkār�i ņemt un izmest to atkritumos.

- ���Protams, labāk izmest mani.

Piegājis klāt, uzliku rokas Alisonai uz pleciem, bet viņa nikni nokratīja manu pieskārienu.

- ���Ej dirst! Ej ta�u vienreiz dirst!

Atsēdos uz gultas un aizsmēķēju cigareti. Lejā kafejnīcā �īgāja vienmu|a maķedonie�u melodija, bet savāds kokons �ķita no�ķiram mūs pat no tuvākajām ārpasaules lietām.

- ���Jau braucot �urp, es zināju, ka nedrīkstu tevi tagad satikt. Gan pirmajā dienā, gan vakar es darīju visu iespējamo, lai pierādītu sev, ka man pret tevi vairs nav īpa�u jūtu. Bet nekas nesanāca. Tādēļ jau es uzsāku to sarunu, tik nevietā un nelaikā. -Viņa nelikās

mani dzirdam, un es izspēlēju savu galveno trumpi. - Es runāju, lai gan varēju klusēt. Un turpināt tevi krāpt.

- ���Ne jau mani tu krāp.

- ���Paklau�

- ���Un kas tas vispār par stulbumu - �īpa�as jūtas�! � Es klusēju.

- Ak Kungs, tu ta�u baidies ne tikai no pa�as mīlestības. Tu baidies pat izrunāt �o vārdu!

- ���Es vienkār�i nezinu, kas ir mīlestība.

Viņa apcirtās pret mani. - Tad es varu tev to izskaidrot. Mīlestība nav tikai tas, par ko rakstīju savā vēstulē. Neapstāties un neatskatīties. Mīlestība nozīmē izlikties ejam uz darbu, bet doties uz Viktorijas staciju. Lai sagādātu tev pēdējo pārsteigumu, pēdējo skūpstu, pēdējo� nav svarīgi. Bet tad es ieraudzīju, kā tu pērc �urnālus. Tajā dienā es nebūtu spējīga smieties, nekādā gadījumā ne. Bet tu smējies. Tu stāvēji tur tik maucīgi apmierināts, runājies ar avī�nieku un smējies. Tad es ari sapratu, ko nozīmē mīlestība. Redzot, kā vienīgais cilvēks, ar kuru tu gribi būt kopā, priecājas, beidzot ticis no tevis vaļā.

- �-Bet kāpēc tad tu�

- ���Vai zini, ko es tad darīju? Es pagriezos un gāju prom, un visu to drausmīgo dienu kvemēju mūsu gultā. Ne jau tāpēc, ka tevi mīlēju. Tāpēc, ka biju vai slima aiz dusmām un kauna - par to, ka tevi mīlēju.

- ���Kā es to varēju zināt!

Alisona aizgriezās. -Kā es to varēju zināt! Ak Kungs! - Naid-pilns niknums virmoja gaisā kā statiskā elektrība. - Un vēl kas. Tu domā, ka mīlestība ir sekss. Tad lūk, ko tev teik�u - ja man tevi vajadzētu tikai priek� tā, būtu pasūtījusi kur tālāk. Jau pēc pirmās reizes.

- ���Nu, atvainojiet!

Viņa pavērās manī, ievilka elpu un rūgti pasmīnēja.

- ���Ak Dievs, tagad viņ� ir apvainojies! Es ta�u mēģinu tev ieskaidrot, ka mīlēju tevi tevis dēļ. Nevis tava sasodītā daikta dēļ. -Alisona atkal lūkojās tumsā, kas bija sabiezējusi aiz loga. - Neraizējies, gultā tev nav ne vainas. Tomēr tu neesi� - Viņa saminstījās.

- ���Labākais no tiem, kas tev biju�i.

- Ja vien tas būtu galvenais. - Viņa pienāca, atspiedās pret gultas galu un uzlūkoja mani. - Acīmredzot tu esi tik akls, ka nezini pat to, ka mani nemīli. Pat to, ka esi atbaido�s, patmīlīgs kretīns, nespējīgs, jā, patiesi impotents jelkad padomāt par ko citu kā tikai par sevi. Un nekas tevi nespēj ievainot, Niko. Tur dziji iek�ā, kur dzimst sāpes. Tu esi lieliski iekārtojies, nekas tevi neskar. Lai ko tu darītu, tev alla� ir gatavs sakāmais: �Es citādi nevarēju!� Tu vienmēr izlien sauss no ūdens, vienmēr gatavs jaunam piedzīvojumam. Svaigam romāniņam!

- ���Kā tu vienmēr visu sagrozi!

- ���Es sagrozu?! Kungs tētīt, un to saki tu! Tu, kas visvienkār�āko lietu nevar pateikt skaidri un gai�i.

Es pavēros viņā. - Ko tu ar to gribi teikt?

- ���Visas �īs pasakas par salas noslēpumiem. Domā, es uzķēros? Tur vienkār�i ir kāda skuķe, ar kuru tu gribi pārgulēt. Tas ari viss. Bet tā jau nedrīkst runāt, tas ta�u ir prasti. Un tu izdomā ko smalkāku. Kā parasti. Lai pats būtu bez vainas - di�ais intelektuālis, kam alla� vajag jaunas izjūtas. Un vecās turklāt. Vienmēr tu gribi, lai vilks ir paēdis un kaza dzīva. Vienmēr�

- ���Alisona, es zvēru� - Nikns �ests apturēja mani pusvārdā. Viņa sāka soļot �urp un turp. Izmēģināju citu atrunu. - Tas, ka es negribu ar tevi precēties un vispār negribu to darīt, nebūt nenozīmē, ka es tevi nemīlu.

- ���Tu atgādināji man par to bērnu. Domā, ka es neko nemanīju? Nu, tā mazā meitenīte ar augoni. Toreiz tu kļuvi vai zaļ� aiz dusmām. Alisona izrādās, tēlo gādīgo māmiņu. Cik viņa laba, cik mīļa pret bērniem. Un zini ko? Es patie�ām tēloju gādīgo māmiņu. Kad meitenīte pasmaidīja, es iedomājos sevi �ai lomā. Iedomājos, ka loti gribētu no tevis bērnus� Es rūpētos par tiem, un tu būtu man blakus �ausmīgi, vai ne? Manī ieperināju�ās �īs no�ēlojamās, pretīgās. bezgaumīgās jūtas, ko sauc par mīlestību. Ak kungs, sifiliss salīdzinājumā ir tīrais nieks� Un es esmu tik aprobe�ota, tik atpalikusi un provinciāla, ka at|aujos to izrādīt�

- ���Nu� Ali!

Viņa drud�aini ievilka gaisu, cīnoties ar asarām.

~ Sapratu to jau piektdien, līdzko tevi satiku. Tev es vienmēr btMu Alisona, kas pārgul ar katru otro d�eku. Nu, tā austrālie�u

mei�a, kurai bija aborts. Meitene bumerangs - tu viņu pamet, bet viņa tikpat atgrie�as, lai brīvdienās jauki nokniebtos. Bez liekām ceremonijām.

- ���Nu tu gan �auj pār strīpu!

Alisona aizsmēķēja. Es aizgāju līdz logam, un viņa, atspiedusies pret durvīm, svieda vārdus man mugurā.

- ���Viss tas laiks, pagāju�ais rudens� es nemaz negaidīju, necerēju, ka tu varētu kļūt citāds. Zināju, ka tava āda var kļūt tikai biezāka. Dievs vien zina, kāpēc tu biji man tuvāks nekā jebkur� cits vīrietis. Dievs vien zina. Ar savām debilajām angļa manierēm. Debilajiem aristokrāta aizspriedumiem. Es tā ari nespēju tikt pāri tavai aizie�anai. Es pamēģināju ar Pītu, ar vienu citu d�eku, bet nekas nesanāca. Visu laiku �ī stulbā, sentimentālā cerība� ka kādu dienu tu man atrakstīsi. Es vai no ādas izlīdu, lai dabūtu �īs trīs dienas. Un tik Joti uz tām cerēju. Neraugoties uz to, ka uzreiz bija redzams - tu vienkār�i garlaikojies.

- ���Tas nav tiesa. Es negarlaikojos.

- ���Un nepārtraukti domā par to skuķi uz salas.

- ���Ali, man arī tevis pietrūka. Ļoti, loti pietrūka, jo sevi�ķi sākumā.

Piepe�i istabu pārpludināja spalga gaisma; acīmredzot Alisona

bija to iedegusi.

- ���Pagriezies pret mani!

Darīju, kā viņa lika. Alisona stāvēja pie durvīm, joprojām d�insos un tum�zilajā kreklā ģērbta, viņas seja bija kā pelēcīgi bāla maska.

- ���Esmu iekrājusi drusku naudas. Tu ari noteikti neesi glu�i tuk�ā. Ja gribi, es pametī�u darbu, jau rīt pat. Brauk�u uz to tavu salu un dzīvo�u kopā ar tevi. Agrāk es runāju par mājiņu Īrijā. Lai būtu mājiņa Fraksosā. Tev gan tad būtu jāuzņemas drausmīga atbildība - dzīvot kopā ar cilvēku, kas tevi mīl.

Tas, protams, bija nekrietni, bet pirmā reakcija uz viņas vārdiem bija spēj� atvieglojums: cik labi, ka neesmu izpļāpājies par Kon�isa piedāvājumu.

- ���Vai ari?

- ���Tu vari teikt �nē�.

- ���Vai tas ir ultimāts?

- ���Nemēģini izlocīties - jā vai nē!

-Ali Ja vien�

- ���Jā vai nē!

- ���Tādas lietas ta�u nevar izlemt�

- ���Jā vai nē! - viņas balss griezās ausīs.

Apstulbis vēros viņā. Savilkusi greizu vīpsnu, Alisona atbildēja manā vietā: - Nē.

- ���Tikai tādēļ, ka�

Viņa atrāva vaļā durvis. Biju apskaities par �īm sasodītajām vai-nu-vai lamatiņām, �o klajo tīkojumu pēc manas neatkarības. Metos apkārt gultai, atrāvu Alisonas pirkstus no roktura un aizcirtu durvis. Saķēru viņu un mēģināju noskūpstīt, ar vienu roku taustoties pēc slēd�a. Istaba atkal iegrima tumsā. Alisona me�onīgi cīnījās, galva svaidījās no vienas puses uz otru. Ievilku viņu istabā un iegrūdu gultā, un pats iekritu līdzi, notriecot zemē lampu un pelnu-trauku. Domāju, ka viņa padosies, viņai vajadzēja reiz padoties, bet tā vietā izdzirdu kliedzienu, spalgu ķērcienu, kas izskrēja cauri visai viesnīcai un atbalsojās ostas viņā galā.

- ���LAID MANI VAĻĀ!

Es nedaudz atvirzījos, un viņa uzklupa man ar dūrēm; centos satvert me�onīgās rokas, savaldīt tās.

- ���Dieva dēļ, izbeidz!

- ���ES IENĪSTU TEVI!

- ���Beidz ta�u vienreiz kliegt!

Pēdīgi man izdevās viņu saturēt; blakus istabā kāds sāka dauzīt pa sienu. Vēl viens nervus ploso�s kliedziens.

-ES IENĪSTU TEVI!

Iesitu viņai pa seju. Alisona sagriezās gultā �ķērsām un sāka nevaldāmi �ņukstēt, cauri elsām un asarām izgrū�ot saraustītus vārdus.

- ���Vācies ta�u prom� vācies prom� tu sūds� pretīgais egoists� - Viņa raudāja aizvien stiprāk, pleci krampjaini raustījās. Piecēlos un piegāju pie loga.

�ķiet, viņa vairs nerada vārdus un niknā bezspēcībā sāka dauzīt ar dūrēm gultas galu. Tobrīd es pats nīdu viņu; man riebās �ī nesavaldība, �ī stulbā histērija. Atcerējos, ka manā istabā ir viskija pudele - viņa pati man bija to atvedusi.

- ���Paklau, es atnesī�u tev ko iedzert. Beidz ta�u reiz ārdīties!

Es noliecos pie viņas, bet Alisona nepievērsa man uzmanību un

turpināja kaustīt nejutīgo mēbeli. Aizgāju līdz durvīm, stomīgs atskatījos, tad izgāju ārā. Blakus istabu vaļējās durvīs bija sastāju�ies trīs grieķi, vīrs ar sievu un kāds vecāks vīrietis. Tie blenza uz mani tā, it kā es nule būtu kādu noslepkavojis. Noskrēju lejā un pagrābu pudeli, iedzēru krietnu malku pats, tad metos atpakaļ.

Durvis bija aizslēgtas. Skatītāji vēl bija turpat un ar interesi vēroja, kā es paraustu rokturi un pieklauvēju, atkal paraustu, atkal pieklauvēju, un saucu Alisonu vārdā.

Vecākais vīrs panācās uz manu pusi. Vai kas noticis?

Ar izmocītu smaidu nomurmināju kaut ko par necie�amo karstumu. .

Viņ� ska|i atkārtoja to abiem pārējiem. Tā gan, karstums, sieviete piekrita, it kā tas visu izskaidrotu. Visi stāvēja kā stāvēju�i.

Es mēģināju vēlreiz, lūkoju sasaukt viņu cauri koka panelim. Klusums. Paskatījos uz grieķiem, paraustīju plecus un kāpu atkal lejā. Pēc desmit minūtēm atgriezos, nākamās stundas laikā nācu aug�ā vēl �etras vai piecas reizes. Bet durvis arvien bija slēgtas, un, jāatzīst, es jutos atvieglots.

Mani pamodināja astoņos, kā biju lūdzis. Veicīgi saģērbos un steidzos aug�ā. Pieklauvēju. Nesaņēmis atbildi, nospiedu kliņķi. Durvis atvērās. Gulta bija savandīta, bet istabā nebija nedz Alisonas, nedz viņas mantu. Metos lejā pie portjē. Aiz letes kūkoja briļļains, trusim līdzīgs ve�uks, viesnīcas īpa�nieka tēvs. Savulaik strādājis Amerikā, viņ� tīri cie�ami runāja angliski.

- ���Jūs ta�u atceraties to meiteni, ar ko es biju kopā. Vai viņa jau aizbrauca?

- ���Tā gan, aizbrauca.

-Kad?

Viņ� paskatījās uz pulksteni.

- ���Nu, kāda stunda jau būs apkārt. Viņa atstāja �o te. Teica iedot jums, kad nokāpsiet lejā.

Saņēmu aploksni, uz kuras bija uz�ņāpts mans vārds.

- ���Vai viņa neteica, kurp dosies?

- ���Nē, samaksāja rēķinu un aizgāja. - Varēja redzēt, ka viņ� zina par pagāju�ās nakts skandālu.

- ���Bet es ta�u teicu, ka samaksā�u.

- Es tak viņai sacīju.

- ���Pie velna!

Apsviedos uz ie�anu, un ve�uks no�ērkstēja man paka): - Vai zināt, kā viņi �tatos saka? Jūrā arvien ir daudz citu zivtiņu. Vai ne? Daudz citu zivtiņu.

Uzkāpis savā istabā, es atplēsu Alisonas vēstuli. Tā bija steigā uz�ņāpta zīmīte, spontāna doma atstāt pāris atvadu vārdu.

Padomā, kā būtu Ja Tu atgrieztos uz savas salas un neatrastu vairs nedz to vīrieti, nedz mei�u. Nebūtu vairs noslēpumu un smalko spēlī�u. Un durvis slēgtas, slēgtas uz visiem laikiem.

Tas viss ir beidzies, beidzies, beidzies.

Ap desmitiem es piezvanīju uz lidostu. Alisona vēl neesot atgriezusies, reiss uz Londonu ir tikai piecos. Zvanīju vēlreiz pusdivpadsmitos, īsi pirms kuģī�a atie�anas; atbilde bija tā pati. Kamēr skolēnu pārpilnais kuģītis lēni izlīgoja no piestātnes, es uzmanīgi pētīju vecāku, tuvinieku un dīkdieņu drūzmu krastmalā. Nez kādēļ likās, ka viņa ir tur, pūlī, un vēro manu aizbrauk�anu, bet man tā arī neizdevās viņu saskatīt.

Beidzot bija garām Pirejas nomāco�i rūpnieciskā ainava, un kuģītis uzņēma kursu uz dienvidiem, pretim Egīnas zilā dūmakā tītajai virsotnei. Apmetos bārā un pasūtīju lielo porciju ūzo - tā bija vienīgā vieta, kur paglābties no skolēniem. Iedzēru krietnu malku neat�ķaidītā dzēriena un klusībā uzsaucu sev rūgtu tostu. Biju izvēlējies savu ceļu � sare�ģītu, riskantu un poētisku ceļu, visu liekot uz vienas kārts. Bet ausīs vēl skanēja Alisonas vēstules beidzamie vārdi.

Kāds uzrausās uz blakus ķebļa. Tas bija Demetriāds. Ar bramanīgu knipi viņ� pasauca bārmeni.

- Izmaksā man kādu glāzīti, perversais angli! Un es tev pastāstī�u, kā vajag pavadīt brīvdienas.

Padomā, kā būtu, ja Tu atgrieztos uz savas salas, un�� Visu otrdienu nespēju ne par ko citu domāt, redzēju sevi

Alisonas acīm. Sacerēju garu vēstuli, vairākas vēstules, bet nevienā no tām nepratu paust to, ko gribēju: kā ienīstu sevi par to, ko esmu viņai nodarījis, bet tomēr nespēju rīkoties citādi. Jutos kā viens no Odiseja kuģotājiem - pārvērsts par cūku8, es vairs nespēju būt savādāks. Beigās saplēsu visu uzrakstīto. Patiesībā es gribēju teikt, ka tie�ām esmu kā noburts un, lai cik nejēdzīgi tas liktos, man vajadzīga brīvība tādam būt.

Savus pienākumus tagad veicu apzinīgi un cītīgi, tas palīdzēja tikt galā ar spriedzi. Tre�dienas vakarā, pēc stundām atgriezies savā istabā, es ieraudzīju uz galda aploksni. Man salēcās sirds - es tūlīt atpazinu rokrakstu. �Būsim priecīgi redzēt Jūs nedēļas nogalē Burāni. Ja nevarat ierasties, dodiet ziņu. Moriss Kon�iss.� Lapiņas aug�ā bija minēts nosūtī�anas laiks: tre�dienas rīts. Mani pārņēma milzīgs atvieglojums un prieka pilna trauksme, un visi brīvdienu notikumi, ja arī ne glu�i attaisnojami, pēk�ņi tapa likumsakarīgi.

Uz galda pārmeto�i slējās burtnīcu blāķis, bet es nespēju nosēdēt �etrās sienās. Uzkāpu līdz kalnu korei, savam dabiskajam novēro�anas postenim. Man bija jāredz salas viņa puse, jūra, kalni, villas jumts, �ī �ķituma realitāte. Nu vairs nebija vajadzības rāpties lejā un spiegot kā pagāju�onedēļ, biju mierigs un gaidu pilns, dro�s par to, ka mūs aizvien saista savāda simbioze. Es arvien biju vajadzīgs viņiem un viņi man.

Devos atpakaļ uz skolu. Savāda domu līklo�a rezultātā pa�a līksmība lika man atcerēties Alisonu, bezmaz no�ēlot viņu un viņas neziņu attiecībā uz savu sāncensi. Pirms ķēros pie darba, mirkļa impulsā uzmetu īsu vēstulīti.

Ali, mīļā, cilvēks nevar tā vienkār�i pateikt: �Esmu izlēmis, ka man tevi jāmīl.� Es atzīstu, ka man ir tūksto�iem iemeslu

Tevi mīlēt, kā jau mēģināju Tev ieskaidrot, es arī mīlu Tevi -kā nu protu, savā īpa�i kretīniskajā manierē. Parnass bija vienkār�ifantastisks, nedomā, lūdzu, ka man tas nebija nekas vairāk kā tīri seksuāls prieciņ�, ka es to spē�u jelkad aizmirst. Dieva dēļ, paturēsim to abi. Es zinu, ka viss ir cauri, bet tie mirkļi pie ūdenskrituma, tie paliks vienmēr, lai cik piedzīvojumu mums katram vēl būtu.

Vēstuli nosūtīju nākamajā ritā, tā kaut cik atvieglojot savu sirdsapziņu. Un tikai pēdējā teikumā es nedaudz pārspīlēju.

Sestdiena. Desmit minūtes pirms �etriem es jau biju pie Burāni vārtiem. Pa celiņu man pretim nāca Kon�iss; mugurā viņam bija melns krekls, pagari haki �orti un izbaloju�as zaļas zeķes tum�brūnās kurpēs. Viņ� soļoja mērķtiecīgi, bezmaz steidzīgi, it kā gribētu nozust no ceļa pirms manas iera�anās. Mani ieraugot, viņ� apstājās un pacēla roku.

- ���Sveicināts, Nikolas!

- ���Sveicināti, mister Kon�is!

Kon�iss pameta ar galvu raksturīgajā �estā. - Jaukas brivdienas?

- ���Ne pārāk.

- ���Vai bijāt Atēnās?

Biju jau sagatavojis piemērotu versiju. Kon�iss varēja uzzināt no Hermeja vai doktora Pataresku, ka esmu bijis prom.

- ���Es biju, bet viens pats. Aviokompānija pārlika manu draudzeni uz citu reisu.

- ���Ak tā. �ēl gan. Patie�ām �ēl.

Paraustīju plecus, tad ieskatījos viņam sejā.

- ���Es visu laiku �aubījos, vai man vajadzētu vēl �urp nākt. Mani vēl nekad neviens nebija hipnotizējis.

Kon�iss pasmīnēja, saklausījis manos vārdos neizteikto jautājumu.

- ���Tas ir tikai jūsu ziņā - pieņemt to, kas jums tiek iedvests, jeb�u

ne'.

Atcerējos, ka esmu atgriezies zemtekstu pasaulē, un savilku plānu smaidiņu.

- ���Katrā ziņā esmu pateicīgs par �o reizi.

- ���Tā ir arī vienīgā. - Mans skeptiskais tonis Kon�isam acīmredzami nebija pa prātam, un viņ� ērcīgi turpināja. - Es esmu ārsts, un mani saista Hipokrata zvērests. Ja es būtu gribējis no jums ko izzināt hipnozes laikā, būtu iepriek� prasījis atļauju. Turklāt �ādam nolūkam �ī metode neder. Neskaitāmas reizes ir pierādījies, ka cilvēks spēj melot arī hipnozes laikā.

- ���Un kā tad nostāsti par ļaunajiem mesmeristiem*, kas piespie��

- Hipnotizētājs var likt jums darīt muļķīgas un neadekvātas

lietas. Bet viņ� ir bezspēcīgs pret superego. To es jums galvoju.

Klusējot ļāvu aizritēt kādam bridim.

- ���Vai ejat pastaigāties?

- ���Visu dienu es rakstīju, nu jāizloka kājas. Bet vispirms es gribēju satikt jūs. Kāds jau nepacietīgi gaida, lai cienātu jūs ar tēju.

- ���Un kādi būs norādījumi?

Kon�iss atskatījās uz neredzamo māju, saņēma mani aiz rokas un veda sev līdzi uz vārtu pusi.

- ���Mūsu pacientes noskaņojums ir visai svārstīgs. Viņa nespēj slēpt savu satraukumu sakarā ar jūsu vizīti. Kā ari nepatiku par to, ka esmu atklājis jūsu mazo noslēpumu.

- ���Kādu mazo noslēpumu?

Viņ� pablenza caur pieri. - Regulāri hipnozes seansi pieder pie ārstniecības kursa.

- ���Ar viņas piekri�anu?

- ���Ar viņas vecāku piekri�anu. �ajā gadījumā.

- ���Nūjā, protams.

- ���Es zinu, tagad viņa izliekas, ka ir aktrise. Zinu ari, kāpēc. Viņa grib jums izpatikt.

- ���Izpatikt?

- ���Cik es sapratu, jūs pārmetāt, ka viņa tēlo kādu lomu. Un viņa priecīgu prātu pieņēma �o pārmetumu. - Kon�iss paspieda manu elkoni. - Bet es devu viņai vielu pārdomām. Pateicu, ka zinu par viņas jauno masku. Un zinu to nevis hipnozes ceļā, bet no jums.

- ���Tad viņa man vairs neuzticēsies.

_ viņa nekad ari nav jums uzticējusies. Hipnozē atklājās, ka jau no pa�a sākuma viņai bija aizdomas, ka jūs esat ārsts. Mans palīgs.

Atcerējos D�ūlijas vārdus - par sajūtu, ka viņu aizsietām acīm iegrie� aklo vistiņu spēlē.

- Nu ko, pamatotas aizdomas. Tagad, kad jūs esat izstāstījis man� patiesību?

Kon�iss gandarīts izslēja pirkstu.

-Tie�i tā. - Viņ� izturējās kā skolotājs, kas uzteic sevi�ķi apķērīgu skolnieku, un vienlaikus bija tik akls, tik absurdi akls kā viena no Kerola karalienēm Alīses priek�ā, acīmredzot tas bija viens no paņēmieniem manis mulsinā�anai. - Tāpēc jūsu uzdevums tagad ir iegūt D�ūlijas uzticību. Noteikti piekrītiet, ja viņa ap�aubīs manus motīvus. Atbalstiet viņas viedokli. Bet esiet uzmanīgs, sargieties no lamatiņām. Nedrīkst ļaut viņai aiziet par tālu savās iedomās. Nekad neaizmirstiet, ka da|a no D�ūlijas sa�ķeltā prāta ir spējīga spriest glu�i racionāli, un viņai ir liela pieredze to ārstu muļķo�anā, kas mēdz līdz absurdam izdabāt pacientam. Es ne�aubos, ka gaidāms kāds stāsts par vajā�anu. Viņa lūkos dabūt jūs savā pusē -pret mani.

Ja ne burtiskā, tad pārnestā nozīmē iekodu sev lūpā. - Bet tagad, kad mēs visi zinām, ka viņa nav Lilija�

- ���Jā, �is variants nu ir atmests. Tagad es esmu vienkār�i ekscentrisks miljonārs, bet viņa ar māsu - jaunas aktrises, ko esmu atvīlis �urp - noteikti tiks minēts kāds dīvains iegansts - ar visai ap�aubāmiem nolūkiem. Vismaz tā viņa to pasniegs. �ie nolūki varētu būt, teiksim, seksuāla rakstura. Jūs savukārt prasīsiet faktus, pierādījumus� - Sekoja ietilpīgs �ests - sak, mana loma ir pilnīgi saprotama un neprasa sīkākas instrukcijas.

- ���Un ko darīt, ja viņa sadomās atkārtot pagāju�ās vasaras gājienu? Pierunāt mani, lai palīdzu viņai bēgt?

Viņ� uzmeta man ātru, brīdino�u skatienu.

- ���Tas tūdaļ jādara man zināms. Lai gan es nedomāju, ka tā notiks. Gadījums ar Mitfordu bija viņai pietiekami laba mācība. Paturiet prātā: kaut esat pilnīgi dro�s, ka D�ūlija jums uzticas, tas

tā nebūt nav. Un, protams, stingri turieties pie sava - jūs neesat bildis man ne vārda par to, kas notika pagāju�ajā reizē.

Es rātni pasmaidīju. - Pats par sevi.

- ���Domāju, jūs saprotat, kāds ir mans mērķis. Gribu panākt, lai �is nabaga bērns apzinās savu īsto problēmu. Lai viņa apjau�, cik mākslota ir situācija, ko mēs �eit veidojam. Kādā jaukā dienā viņa varbūt atjēgsies un teiks: �Bet �ī ta�u nav reāla pasaule, �īs nav reālas attiecības!� Un tas būs pirmais nopietnais solis pretim normālai dzīvei.

- ���Kādas ir viņas izredzes?

- ���Jāatzīst, visai niecīgas. Tomēr tās ir. Un rezultāts loti atkarīgs no tā, kā jūs tiksiet galā ar savu lomu. Viņa jums neuzticas, bet jūs viņai patīkat.

- ���Es centī�os.

- ���Paldies. Es ļoti paļaujos uz jums, Nikolas, - viņ� sniedza man roku. - Un es patiesi priecājos, ka esat atkal �eit.

Mēs �ķīrāmies, un pēc pāris soliem es atskatījos, lai uzzinātu viņa mar�rutu. Acīmredzot viņ� kāpa lejā uz Mutsu. Negribējās ticēt, ka tā ir parasta veselības promenāde: Kon�iss gāja kā cilvēks, kas dodas ar kādu tikties, kaut ko nokārtot. Jau atkal viņ� bija sajaucis man prātus. Biju atgriezies Burāni ar cie�u apņem�anos, dzimu�u garās neauglīgu pārdomu stundās: vienlīdz piesardzīgs bū�u gan ar viņu pa�u, gan ar D�ūliju. Tagad bija skaidrs, ka ar meiteni jābūt divtik uzmanīgam. Kon�isa zinā�anas psihiatrijā, viņa prasme hipnotizēt vismaz bija neapstrīdami fakti, bet no D�ūlijas teiktā pagaidām nekas nebija pierādīts. Arvien reālāka likās arī iespēja, ka viņi darbojas tandēmā, un tad D�ūlija Holmsa ir tāda pati fikcija kā Lilija Montgomerija.

Atliku�ajā ceļa sprīdī nevienu nemanīju. Uzskrējis pa kāpieniem un pagriezies ap stūri, es klusi spēru soli uz galerijas flīzēm.

Viņa stāvēja vienā no arkām uz saules un ēnas robe�as un noraudzījās uz jūru. Ģērbusies mūsdienu drēbēs - pirmajā brīdī biju pārsteigts, lai gan to varēja gaidīt. Tum�zila blūze ar īsām piedurknēm, baltas bikses un sarkana josta, basas kājas un vaļēji gai�i mati - �ī meitene varētu greznot jebkura Vidusjūras hoteļa terasi.

Acumirklī bija skaidrs, ka �ajā ietērpā viņa ir tikpat �ilbino�i skaista, tikpat iekārojama. Mazāk mākslota, bet ne mazāk valdzino�a.

Sadzirdējusi manus soļus, D�ūlija pagriezās. Uz brīdi starp mums nostājās savāds, mulss klusums. Viņa �ķita nedaudz pārsteigta, it kā būtu jau atmetusi domu, ka es varētu atgriezties. Un atvieglota, ko gan tūlīt pacentās noslēpt. Likās gandriz, ka viņa jūtas neveikli bez sava maskarādes tērpa, �aubās par manu reakciju - kā atrādot jaunu tērpu vīrietim, kas par to maksās. D�ūlija novērsās no mana skatiena. Man savukārt pārskrēja acumirklīga vainas apziņa - Alisonas tēls, viss Pamasā notiku�ais vēl nebija izgaisis no prāta. Tā pagāja labs mirklis,� es stāvēju turpat pie stūra ar ceļasomu rokā. Tad viņa atkal pavērās uz manu pusi. Ievēroju vēl kādu izmaiņu -viņas āda bija ieguvusi maigi medainu iedegumu. Kārtējo reizi lūkoju atprast �o meiteni - no psiholoģijas, no psihiatrijas viedokļa kārtējo reizi veltīgi.

- ���Tev piestāv mūsdienu drēbes, - pēdīgi noteicu.

D�ūlija aizvien rādījās apmulsusi, it kā pa �īm dienām būtu daudz ko pārdomājusi.

- ���Vai tu viņu satiki?

- ���Ko tad? - Bet tā bija kļūda, viņas acīs pavīda neiecietība.

- Morisu? Satiku gan. Viņ� gāja pastaigāties.

�aubas neizgaisa � viņa cie�i vēroja mani vēl bridi, tad sausi apvaicājās: - Vai vēlies tēju?

1

Spēcīgs vēj�, kas vasarās valda Egejas jūrā. (grieķu vaL)

2

Skat. skaidrojumu 176. Ipp.

3

Da�ādas sektas ar reliģiski mistisku ievirzi.

Uzskats, ka eksistē tikai domājo�ais subjekts, objektīvā pasaule pastāv vienīgiviņaapziņā.

4

Atvasināts no vārda �noos� (grieķu vai. � prāts, saprāts) - saprāta sīkākās daļiņas.

5

Mūziķis ar hipnotiskām dotībām un meitene, kas pozē māksliniekiem, - centrālie tēli angļu rakstnieka Diord�a di Morjē romānā �Trilbija� (1894).

Skat. skaidrojumu II. Ipp.

6

Konstantinoss Kavafis (1863-1933) - Aleksandrijā dzīvojis grieķu dzejnieks.

7

Anri Tulūzs-Loireks (1864-1901) - fran�u gleznotājs, grafiķis. Gleznojis Parīzes bohēmas ainas, portretus.

Eltoabeitt I laika dzejas antoloģija (1600. g.)

8

Kad Odisejs un viņa biedri nokļuva Kirkes salā, burve pārvērta tos par cūkām.

Austrie�u ārsta F. Mesmera (18. gs. otrā puse) sekotāji, kas ārstēja cilvēkus ar hipnozes un �dzīvnieku magnētisma� palīdzību.

- ���Labprāt.

Basās pēdas nedzirdami aizsoļoja pa akmens grīdu. Pie mūzikas istabas durvīm mētājās sarkanas sandales ar auklas zoli. Noskatījos, kā viņa uz�ķiļ sērkociņu, aizdedzina spirta lampiņu un uzliek tējkannu uz paliktņa. Vairīdamās mana skatiena, D�ūlija atbrīvoja traukus no muslīna pārsegiem; uz delnas locītavas skaidri izcēlās pazīstamā rēta. Viņa nepārprotami bija par kaut ko sadrūvējusies. Nosviedis somu pie sienas, piegāju tuvāk.

- ���Kas nolicis?

- ���Nekas.

- ���Es nekādā ziņā neesmu tevi nodevis. Lai ko viņ� arī neteiktu. -Mirkli skatiens pievērsās man, tad atkal iedūrās galdā. Nolēmu izmēģināt neitrālu tēmu. - Kur tu biji pa �o laiku?

- ���Uz jahtas.

- ���Un kur bija jahta?

- ����ur tur. Kiklādu salās, piemēram.

- ���Man tevis ļoti pietrūka.

Viņa neatbildēja. Nepacēla acis. Biju iztēlojies da�ādus tik�anās variantus, tikai ne �o klajo nevēlē�anos mani redzēt. Pakrūtē iekņudējās sīka bai)u trīsa - meitene rādījās tik nomākta, tik sve�āda. Turklāt� Tik skaista meitene bez drauga - vislabāk te derēja tie�i tas izskaidrojums, kam es vismazāk gribēju ticēt.

- ���Dzirdēju, ka ar Liliju ir cauri.

Viņa neatrāva skatienu no galda virsmas. � Izskatās, ka tas tevi īpa�i nepārsteidz.

- ���Mani �eit vairs nekas nepārsteidz. � D�ūlija saknieba lūpas. Es atkal biju atbildējis nepareizi. - Un kāda tagad ir tava oficiālā loma?

Viņa apsēdās. Tējkanna sāka �ņākulot, acīmredzot tā nesen bija uzvārīta. Negaidot D�ūlija pacēla skatienu, kurā izlasīju klaju pārmetumu, laikam mans jautājums bija skanējis pārāk dzēlīgi.

- ���Un tu? Vai labi pavadīji laiku?

- ���Nē. Turklāt bez draudzenes.

- ���Moriss gan teica glu�i ko citu.

Domās sulīgi nolamājos un jutu pietvīkstam ausis, �o nodevīgo melu simptomu.

- ���Savādi gan! Vēl pirms piecām minūtēm viņ� pats to nezināja, prasīja man.

D�ūlija atkal nolaida acis. - Un kāpēc tad nesatiki?

- ���Es tev jau teicu. Tāpēc, ka starp mums viss ir cauri.

Ielējusi tējkanniņā drusku verdo�a ūdens, viņa paskalināja to,

aizgāja līdz margām un izlēja zemē.

- ���Un vēl tāpēc, ka zināju - es atkal satik�u tevi, - sacīju, kad viņa atgriezās.

D�ūlija apsēdās un iebēra kanniņā tēju. - Ņem, lūdzu, sendvi�us. Ja vēlies.

- ���Daudz vairāk es vēlos zināt, kāpēc mēs tā uzvedamies. Kā divi sve�inieki.

- ���Mēs ari esam sve�inieki.

- ���Kāpēc tu negribi pastāstīt man par savu jauno lomu?

- ���Tāpēc, ka tu visu jau zini.

Zili pelēkās acis nu raudzījās manī cie�u skatienu. Ūdens sāka burbuļot, un viņa uzlēja to tējai.

- ���Es nevainoju tevi par to, ka uzskati mani par gaiīgi slimu, -viņa sacīja, atlikusi tējkannu vietā un nogriezusi liesmu. - Es jau pati sāku �aubīties par savu veselo saprātu. - Viņas tonis kļuva vēl dzedrāks. - Piedod, ja sabojāju iepriek� pārdomātu ainu. - Viņa sausi pasmaidīja. - Ko vēlies - pretīgo kazas pienu vai citronu?

- ���Citronu.

Atvieglots uzelpoju - D�ūlija nekad tā nerunātu, ja Kon�isa versija būtu patiesa. Ja vien viņa nebija tik ārprātīgi viltīga vai tik viltīgi ārprātīga, lai piekrāptu Kon�isu viņa pa�a spēlē. Tad atcerējos kādu vecu principu: vienmēr ticēt vienkār�ākajam no vairākiem izskaidrojumiem. Tomēr nolēmu nesteigties.

- ���Kāpēc lai es domātu, ka tu esi nenormāla?

- ���Un kāpēc lai es domātu, ka tu neesi tas, par ko uzdodies?

- ���Jā, kāpēc gan?

- ���Tāpēc, ka to pierāda jautājums, ko tikko uzdevi. - Viņa pagrūda tasi uz manu pusi. - Tava tēja.

Pablenzu uz tasi, tad pacēlu acis. - Nu labi. Es neticu, ka tu esi rets �izofrēnijas gadījums.

D�ūlijas skatienā vēl sprēgāja spīts. - Vai tie�ām negribat kādu sendvi�u, mister Ērf?

Es nepasmaidīju, ieturēju mazu pauzi.

- ���D�ūlij, tas ta�u ir absurds. Mēs iekrītam visās Kon�isa lamatās. Manuprāt, mēs jau vienojāmies, ka divatā nemelosim viens otram.

Negaidot viņa piecēlās un aizgāja līdz galerijas rietumu galam, kāpieniem, kas veda lejup uz sakņu dārzu. Uzgriezusi man muguru, atspiedās pret mājas sienu un raudzījās tālumā, kur jūrā gulēja Peloponēsas kalni. Pēc brī�a piegāju D�ūlijai klāt, bet viņa nepagriezās.

- ���Es tevi nevainoju. Ja par mani viņ� ir sastāstījis tikpat daudz melu kā man par tevi� - Piedūros viņas plecam. - Nevajag tā. Pagāju�o reizi mēs jau sākām uzticēties viens otram. - Mans pieskāriens palika bez atbildes, un es nolaidu roku.

- ���Man �ķiet, ka tu atkal gribi mani noskūpstīt.

Mirkli biju glu�i apstulbis no �īs frāzes naivā tie�uma.

- ���Vai tas būtu pretdabiski?

Piepe�i viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un pagriezās pret mani ar dzelo�u skatienu.

- ���Un pārgulēt ar mani.

- ���Tikai tad, ja tu pati to gribēsi.

Brīdi viņa pētīja manas acis, tad novērsās. - Un ja es negribē�u?

- ���Tad neko darīt.

- ���Tad varbūt tev nemaz nav vērts nopūlēties?

- ���Vai nevarētu iztikt bez �īm dzēlībām? - pateicu to pietiekami skarbi, lai viņa rimtos. D�ūlija nodūra galvu.

- ���Nu saki, ko viņ� tev atkal ir sastāstījis? - es nedaudz mīkstināju toni.

- ���Kaut es zinātu, kam �eit var ticēt, � viņa nomurmināja pēc krietnas pauzes.

- ���Uzticies savai intuīcijai.

- ����eit tā vairs nedarbojas. - Atkal pauze. D�ūlija viegli pa�ūpoja noliekto galvu. - Pēc mūsu pēdējās tik�anās Moriss man pastāstīja ko riebīgu. � Viņas balss vairs nebija tik �erpa. � Ka tu� ka tu ejot uz Atēnu bordeļiem un tie neesot diez cik dro�i, un man nevajag ļaut, lai tu mani skūpsti.

- ���Un tu domā, ka es ari �oreiz tur biju?

- ���Kā es varu zināt, kur tu biji!

- ���Tātad tu viņam noticēji? � D�ūlija neatbildēja. Manī uzvirda dusmas: un viņ� vēl atļaujas runāt par Hipokrata zvērestu! Paskatījies uz nodurto gai�o galvu, es strikti noteicu:�Nu man reiz pietiek! Es eju prom.

Nedomāju, protams, to nopietni, tomēr spītīgi apcirtos ie�anai.

- ���Neej, lūdzu, � viņa strauji bilda. - Es ta�u neteicu, ka tam ticu.

Apstājos un atskatījos pār plecu. Beidzot naidīgums viņas acīs bija apdzisis.

- ���Bet izturies tā, it kā ticētu!

- ���Nūja, izturos. Es nudien nesaprotu, kāpēc viņ� vienmēr stāsta man ko tādu. Labi zinot, ka es nevaru tam noticēt.

-jātas būtu tiesa, viņam vajadzēja brīdināt tevi jau pa�ā sākumā.

- ���Es ari tā domāju.

- ���Vai tu viņam to teici?

- ���Moriss teica, ka pats tikko esot to uzzinājis. - Pēc mirk|a viņa piebilda balsī, ko varētu saukt gandriz par maigu: - Lūdzu, neej prom!

D�ūlija izturēja manu skatienu pietiekami ilgi, lai es noticētu, ka lūgums ir patiess. Atkal nostājos viņai iepretī.

- ���Nu, vai jūs vēl arvien esat tik pārliecinātas par viņa labestību?

- ���Savā ziņā esam. - Pēc mirk|a piemetināja: - Par spīti visam.

- ���Pagāju�o reizi mums bija hipnozes seanss.

- ���Jā, Moriss mums teica.

- ���Vai viņ� ari tevi ir hipnotizējis?

- ���Ne vienreiz vien.

- ���Viņ� man apgalvo, ka tādā veidā zinot visu, kas notiek tavā galviņā.

Acumirklī viņa satrūkās un pievērsa man platas acis, tad skeptiski pavīpsnāja.

- ���Tas ta�u ir smieklīgi. Es to nekad nepieļautu. Un D�ūna vienmēr ir klāt, Moriss pats to pieprasa. Hipnoze vienkār�i ir metode, turklāt visai iedarbīga metode, kas palīdz iejusties lomā. D�ūna saka, ka Kon�iss tikai runā un runā� un tas kaut kā nonāk līdz manai apziņai.

- ���Un D�ūlija ir tava kārtējā loma?

- ���Es parādī�u tev pasi. Tagad man tā nav līdzi, bet� nākamreiz, goda vārds.

- ���Kad toreiz tikāmies� Varēji gan pabrīdināt par �o �izofrēnijas versiju.

- ���Es ta�u liku tev saprast, ka gaidāms kas jauns. Cik nu tobrīd varēju atļauties.

Atkal uzvirmoja �aubas un aizdomas, bet es nevarēju noliegt, ka tas tie�ām tfi bija. Tagad, kad pa�ai nācās taisnoties, viņa izturējis daudz pielaidīgāk.

- ���Labi . lai kas viņ� būtu, vai viņ� tie�ām ir psihiatrs?

- ���Jl. tas noskaidrojās pirms kāda laika.

~ Un visa n spēlīte ir ar to saistīta?

D�ūlija atkal uzmeta man vērtējo�u skatienu, tad pievērsa to flī�u grīdai.

- ���Moriss daudz runā par eksperimentālām situācijām. Par to, kādus uzvedības modeļus cilvēki izvēlas, nonākot neizprotamā situācijā. Arī par �izofrēniju. - Viņa paraustīja plecus. - Par to, kā cilvēks sa�ķeļ savu apziņu, saduroties ar nezināmo� gan ētiski, gan visos citos aspektos. Kādu dienu viņ� paziņoja, ka nezināmais ir spēcīgākais rosino�ais faktors visā cilvēces vēsturē. Mēs nezinām, kālab �eit esam. Kālab eksistējam. Nāve, pēcnāves dzīve -visas �īs lietas.

- ���Interesanti, kādu teoriju viņ� pārbauda ar mūsu palīdzību?

Arvien raugoties grīdā, viņa no�ūpoja galvu.

- ���Mēs visu laiku cen�amies to izdibināt, bet viņ�� viņam alla� pa rokai viens arguments: ja mēs zināsim viņa ieceres būtību, zināsim, ko no mums gaida, tas iespaidos mūsu uzvedību un visu sabojās. Tur ir sava loģika, - D�ūlija negribīgi piekrita.

- ���To pa�u viņ� teica arī man, kad gribēju redzēt tavu �slimības vēsturi�.

D�ūlijas skatiens satikās ar manējo. - Tāda patiesi ir. Man bija jāiekaļ tā no galvas. Viss, ko viņ� bija sagudrojis.

- ���Viens nu ir skaidrs. Kaut kāda iemesla dēļ viņ� cen�as iebarot mums savas absurdās izdomas. Bet mēs diem�ēl negribam tām pielāgoties. Mans sifiliss ir līdzvērtīgs tavai �izofrēnijai.

Viņa pie�ķieba galvu. - Es patiesi tam neticēju.

- ���Man ir glu�i vienalga, ko viņ� tev par mani stāsta, ja tas vajadzīgs viņa spēlei vai eksperimentam, vai kā to sauc. Bet man nav vienalga, ja tu sāc tam ticēt.

Sekoja draudzīgs klusums. D�ūlijas acis it kā pret pa�as gribu atkal uzmeklēja manējās. �obrīd tās runāja kādā citā, daudz senākā valodā, pauda ko tādu, kam nebija sakara ar konkrēto vietu un laiku. �aubas beidzot pagaisa, skatiens atmaiga, un mani vārdi tika klusējot pieņemti. Lūpu kaktiņos notrīsēja mirklīga paļāvība, tad viņa atkal nodūra acis un salika rokas uz muguras kā maza meitene, kas no�ēlo savu rīcību un gaida vēlīgu piedo�anu.

�oreiz tas bija glu�i citādi. Pretī pavērās siltas, dzīvas lūpas, viņa ļāva man cie�i apskaut savu augumu, iepazīt tā maigo reljefu�

delikāti, bet gana skaidri norādot, ka viss ir daudz vienkār�āk, nekā man likās. Nu viņa pati to gribēja. Mūsu mēles saskārās, ķermeņi dedzīgi piek)āvās viens otram, bet jau nākamajā mirklī viņa spēji atrāva lūpas un aizgrieza seju; augums gan palika cie�i piekļāvies. Noskūpstīju gai�o pakausi.

- ���Esmu vai prātu zaudējis, domājot par tevi.

- ���Es laikam būtu nomirusi, ja tu �odien neparādītos, - viņa pusbalsī atzinās.

- ���Un tā ir visīstākā īstenība. Viss pārējais manis pēc var būt meli un māņi.

- ���Tie�i tas mani uztrauc.

- ���Kāpēc?

- ���Tāpēc, ka gribu būt par to pārliecināta. Bet neesmu.

Vēl cie�āk apskāvu viņu. - Vai mēs nevarētu satikties vakarā? Kaut kur vieni pa�i? � D�ūlija neatbildēja, un es dedzīgi turpināju:

- Dieva dēļ, uzticies man! Es nekad nenodarī�u tev pāri.

Viņa lēni atraisījās no manām rokām un, joprojām nepaceļot acis, saņēma tās savās.

- ���Tas nav tik vienkār�i. �ajā pasākumā iesaistīts vairāk cilvēku, nekā tu domā.

- ���Starp citu - kur tu guli pa nakti?

- ���Te ir� viena slepena vietiņa, - viņa izstomīja un steig�us piemetināja: - Es tev to parādī�u. Es apsolu.

- ���Vai �ovakar ir kaut kas paredzēts?

- ���Moriss stāstīs mums kārtējo epizodi no savas dzīves. Es pievieno�os jums pēc vakariņām, - viņa pasmaidīja. - Un es tik tie�ām nezinu, kas tas būs par stāstu.

- ���Tad mēs varētu tikties pēc tam?

- ���Es mēģinā�u. Bet nevaru�

- ���Varbūt pusnaktī? Pie Poseidona?

- ���Ja vien varē�u. - D�ūlija pa�ķielēja uz galda pusi un viegli saspieda manus pirkstus. - Tava tēja nu ir pavisam atdzisusi.

Atgriezāmies pie galda. Es neļāvu viņai vēlreiz gatavot tēju, dzērām to remdenu. Notiesāju da�us sendvi�us, D�ūlija izsmēķēja pāris cigare�u. Runājām par Kon�isu. Tāpat kā es, arī meitenes nespēja izprast kādu paradoksu - no vienas puses, viņ� par katru

cenu gribēja ievilt mūs savā spēlītē, no otras - bija �ķietami gatavs jebkurā brīdī to pārtraukt.

- ���Katru reizi, kad izsakām savas �aubas, viņ� piedāvājas sūtīt mūs atpakaļ uz Angliju. Kādu vakaru uz jahtas mēs uzklupām Morisam - kas viņam īsti padomā, vai viņ� beidzot nevarētu� un tādā garā. Viņ� sadrūvējās tik ļoti kā nekad agrāk. Nākamajā rītā mums vajadzēja viņam bezmaz pielabināties. Lūgt piedo�anu par savu uzmācīgo ziņkāri.

- ���Acīmredzot viņ� pret mums visiem lieto vienu taktiku.

- ���Moriss nemitīgi atgādina, ka man jātur tevi dro�ā attālumā. Un visādi tevi noniecina. - D�ūlija notrauca pelnus uz grīdas un pasmīkņāja. - Viņ� pat atvainojās par to, ka tu neesot īpa�i apķērīgs. Ļoti gudri no viņa puses - to teātri ar Liliju tu ta�u at�ifrēji pirmajās piecās minūtēs!

- ���Vai viņ� nav mēģinājis piespēlēt tev domu, ka esmu viņam tāds kā asistents, jauns psihiatrs?

Mani vārdi acīmredzami pārsteidza un samulsināja viņu. Atbilde kavējās.

- ���Nē. Tas mums pa�ām ienāca prātā. - Vēl pēc mirkļa viņa piebilda: - Un kā tad ir? Vai tu tas esi?

Es plati nosmaidīju. - Pirmīt viņ� teica, ka esot izvilcis to no tevis hipnozes laikā. Ka tev esot tādas aizdomas. D�ūlij, mums jābūt ļoti piesardzīgiem. Viņ� grib, lai mums zem kājām visu laiku būtu plūsto�as smiltis.

D�ūlija izdzēsa cigareti. - Un lai mēs turklāt skaidri to apzinātos.

- ���Un vēl - turēt visu tādā līdzsvarā, lai nekādā gadījumā neizjauktu mūsu attiecības.

-Jā, arī mums tā �ķiet.

- ���Tad paliek viens jautājums - kāpēc? - D�ūlija piekrīto�i pamāja. - Un vēl otrs - kāpēc tu joprojām �aubies par mani?

- ���Dro�i vien ne vairāk kā tu par mani.

- ���Bet tie ir tavi vārdi - mums jāizturas tā, it kā mēs būtu satiku�ies glu�i nejau�i, glu�i citā vietā. Jo vairāk mēs viens par otru zināsim, jo mazāk būs �aubu. Jo neatkarīgāki būsim no viņa fantāzijām. - Es pasmīnēju: - Kas attiecas uz tevi, visneticamākais �ķiet tas, ka tu tiki prom no Kembrid�as neprecēta.

Viņa nolaida acis. - Daudz gan no tā netrūka.

- ���Vai tagad tas ir cauri?

- ���Jā. Pilnīgi un galīgi.

- ���Man tik daudz ko gribētos par tevi uzzināt. Par īsto tevi.

. - Mans īstais es ne tuvu nav tik interesants kā inspirētais.

- ���Kur ir tavas mājas?

- ���Dorsetā. Tur dzīvo mana mamma. Tēvs ir miris.

- ���Kas viņ� bija?

Atbilde izpalika. �ausmās ieplestām acīm viņa skatījās man pāri. Es apsviedos. Tur stāvēja Kon�iss, piezadzies tik klusi, ka es nedzirdēju ne skaņas. Zvārodams rokā cirvi garā kātā, viņ� it kā �aubījās � atvēzt to un pār�ķelt man galvu vai ne.

- ���Moris, tas nemaz nav smieklīgi! - izdzirdu D�ūlijas spalgo balsi.

Nelikdamies par viņu zinis, Kon�iss cie�i vērās manī.

- ���Vai tēju jau padzērāt?

-Jā.

- ���Es uzgāju vienu nokaltu�u priedi. Gribēju, lai jūs to sacērtat.

Viņ� pateica to strupā un valdonīgā tonī. Atskatījos uz D�ūliju.

Pielēkusi kājās, viņa niknām acīm urbās Kon�isā. Tūlīt nomanīju, ka �eit kaut kas nav kārtībā. Viņi izturējās tā, it kā manis �eit vispār nebūtu.

- ���Marijai vajadzīga malka plītij, - viņ� piemetināja tikpat savādā, neadekvāti bargā tonī.

D�ūlijas balsī parādījās spiedzīgs, bezmaz histērisks tonis.

- ���Jūs mani tā pārbiedējāt! Kā jūs varējāt tā darīt!

Es atkal pametu uz viņu skatu - acis plati ieplestas, likās, ka viņa ir Kon�isa hipnotiskā iespaida varā.

- ���Es ienīstu jūs! - viņa ie�ņāca tam sejā.

- ���Jūs esat pārāk satraukta, mana mīļā. Ejiet nu mazliet atpūsties.

- ���Nekur es neie�u!

- ���Es jūs lūdzu.

- ���Bet es jūs ienīstu!

Sājos pāris vārdos bija tik daudz �ults un slimīgas kaislības, ka pirmīt radusies paļāvība sa�ķīda sīkās druskās. Mans skatiens izmi-

sīgi �audījās no viena pie otra, meklējot kādu iepriek�ējas norunas zīmi. Kon�iss atslēja cirvi pie sienas.

- ���Es runāju nopietni, D�ūlij!

Virs manas galvas norisa īsa gribas impulsu sadursme. Nākamajā mirklī D�Glija apcirtās, pieskrēja pie istabas durvīm un iegrūda kājas sandalēs. Nākot atpakaļ garām galdam - visu �o laiku viņa nebija veltījusi man ne skatiena �, paķēra tējas tasi un ie�|āca tās saturu man sejā. �ķidruma tur bija pāris lā�u, un tas jau bija atdzisis, bet �ī �esta bērni�ķais niknums mani pilnīgi apstulbināja. Tad viņa metās prom.

- ���D�ūlij! - Kon�iss asi uzsauca.

Viņa apstājās galerijas austrumu galā, un viss viņas stāvs pauda spītīgu aizvainojumu.

- ���Jūs uzvedaties glu�i kā izlaists bērns. Tas nekam neder. -D�ūlija stāvēja, kā stāvējusi. Kon�iss pagājās uz viņas pusi un ierunājās klusā balsī, ko tomēr varēja sadzirdēt. - Aktrises drīkst reizēm izrādīt savu temperamentu. Bet nevajag aizskart glu�i nevainīgus skatītājus. Ejiet un atvainojieties mūsu viesim.

Brīdi viņa minstījās, tad apgriezās uz papē�a un stīvi atso|oja līdz galdam. Nostājās manā priek�ā un dumpīgi blenza grīdā. Es nopētīju viegli pietvīku�o seju, nodurtās acis, tad bezpalīdzīgi palūkojos uz Kon�isu.

- ���Tu nu gan mūs nobiedēji.

Uzmundrinājis mani ar �estu, viņ� sacīja: - Mēs gaidām, D�ūlij.

Viņa spēji pacēla acis. - Ari tevi es ienīstu!

Balss tie�ām bija gra�īga kā kaprīzai skuķei, bet tad viņa tikko manāmi piemiedza labo plakstu: nevajag uztvert nopietni �o mazo scēnu. Ar pūlēm saglabāju vienaldzīgu seju. Viņa atkal pagriezās un gāja prom garam Kon�isam. Viņ� satvēra D�ūliju aiz rokas, bet viņa nikni izrāvās, metās lejā pa kāpieniem un tālāk pāri grants laukumam. Pēc brī�a piebremzēja straujo soli un pārbrauca plaukstas sejai kā izmisumā par notiku�o, tad steidzās tālāk. Kon�iss pievērsās man un pasmaidīja par manu �ķietami ba�īgo grimasi.

- ���Neņemiet pārāk pie sirds �o ālē�anos. Viena viņas apziņas daļa pastāvīgi atrodas uz akūtas regresijas sliek�ņa. Mazliet viņa, protams, arī pietēloja.

- ���Jāatzīst, visai pārliecino�i.

_ jā tam bija jābūt. Vajadzēja uzskatāmi parādīt, kāds es esmu tirāns.

- ���Un intrigants. Vismaz tā rādās. � Kon�iss neizpratnē raudzījās manī. - Tas jau nekas, ka man uz�laksta drusku tējas, - es turpināju.

- Tīrais sīkums salīdzinot ar to, ka tieku apveltīts ar nelāgām slimībām. Jo vairāk tāpēc, ka jūs zināt patiesību.

Kon�iss pasmīkņāja. - Bet jūs ta�u saprotat, kādē) tas tiek darīts?

- ���Vēl ne.

- ���Es pateicu viņai ari to, ka Atēnās tikāties ar savu draudzeni. Kļūst skaidrāks? - Atbilde acīmredzot bija lasāma man sejā. Kon�iss mirkli padomāja, tad sniedza man cirvi. - Iesim. Pa ceļam paskaidro�u.

Piecēlos un paņēmu smago darbarīku, un mēs devāmies uz vārtu pusi.

- ���Ari �ovasar pienāks diena, kad viss būs beidzies. Un man jāparūpējas par to, lai, priek�karam krītot, D�ūlijai būtu pēc iespējas mazāk pārdzīvojumu. �īs divas pīles, ko atļāvos palaist, kalpo tie�i �im mērķim. Nu viņa zina, ka jūsu dzīvē ir kāda cita. Līdz ar to jūs vairs neesat tik iekārojams, kā likās sākumā. Turklāt �izofrēniķi, kā to nule redzējāt, ir emocionāli ļoti nelīdzsvaroti. Es zinu, ka varu jums uzticēties, ka jūs neizmantosiet situāciju, lai pavestu garīgi slimu meiteni. Tomēr jums pa�am būs vieglāk, ja viņas apziņā radīsies da�i papildu �ķēr�ļi. Es apmierināts sevī nogrudzināju. Viens skropstu vēziens, un visas �īs leģendas kļuva tuk�as un nekaitīgas, turklāt es dro�i varēju atļauties līdzīgu taktiku.

- ����ajā ziņā� protams. Es saprotu.

- ���Tādēļ arī pārtraucu jūsu tete-ā-tete*. D�ūlijai ir vajadzīgas mazas atkāpes, mazas problēmas, ko risināt. Tāpat kā cilvēkam pēc kājas vai rokas lūzuma vajadzīgi īpa�i vingrinājumi. Kā viņa pret jums izturējās, Nikolas?

- ���Ar neslēptām aizdomām. Kā jau jūs teicāt.

- ���Bet jums tomēr izdevās?�

- ���Man tikai sāka izdoties.

- ���Labi. Rīt es aizbrauk�u. Vismaz viņa tā domās. Visu dienu jūs varēsiet būt vieni. Paskatīsimies, kas no tā iznāks.

- ���Prieks, ka jūs man tā uzticaties.

Kon�iss uzlika roku man uz delma.

- ���Jāatzīst, tas nebija netī�i - es gribēju izraisīt �ādu vētrainu reakciju. Jūsu dē| - lai kliedētu jebkuras �aubas par viņas slimību.

- ���Es vairs ne�aubos.

Kon�iss palocīja galvu, un es atkal nosmīnēju savā prātā. Bijām pienāku�i pie kritu�ā stumbra. Kon�iss gribēja, lai saskaldu to parocīgos gabalos un sakrauju pagales kaudzē, ko Hermejs tad nogādās līdz mājai. Tiklīdz sāku cilāt cirvi, viņ� devās prom. �oreiz fizisks darbs man patika daudz labāk nekā iepriek�ējo reizi. Mazākie zari bija tik sausi un trausli, ka sa�ķēlās ar pirmo cirtienu. Turklāt pie�ķīru �ai nodarbei simbolisku nozīmi. Akurāti sastrādāts tika ne vien sausais koks - rūpīgi sagrēdājot sacirsto, es izkārtoju pa plauktiņiem Burāni nebeidzamās mīklas. Attiecībā uz D�ūliju biju noskaidrojis galveno, proti, ka viņa ir manā pusē. Tagad atlika izzināt visu pārējo. Savukārt Kon�iss lūkoja izmantot mūs kā savas ironijas tēlus, kā partnerus savos daudznozīmības pētījumos. Ikviena patiesība viņa pasaulē ietvēra nepatiesību, ikviena izdoma - da|u patiesības. Par spīti visiem trikiem un lamatām un to �ķietami nekrietnajai iedabai, es pamazām sāku piekrist D�ūlijai, ka viņa nodomi būtībā nav ļauni. Atcerējos smaidīgo akmens galvu - viņa absolūto patiesību.

Jebkurā gadījumā Kon�iss bija pārāk gudrs, lai iedomātos, ka mēs neredzēsim cauri viņa masku �aulai; klusībā viņ� dro�i vien vēlējās tie�i pretējo. Lai kāds arī būtu �īs mistērijas nolūks un slēptā nozīme, es tagad biju gatavs gaidīt.

Vēzējot cirvi pēcpusdienas saulē, izbaudot fizisko piepūli, es atkal jutu zem kājām dro�u pamatu. Pilnīgi aizmirsis Alisonu, es domāju par pusnakti, rītdienu, D�ūlijas skūpstu un, ja reiz tāda ir viņa griba, biju gatavs gaidīt kaut visu vasaru, nepacietīgi satraukts pa�as vasaras gaidās.

Sēdējām pie vakariņu galda terases dienvidaustrumu stūri. D�ūlija tuvojās mums lampas gaismā, un �is uznāciens krasi at�ķīrās no iepriek�ējā - tovakar, kad tiku iepazīstināts ar Liliju. Ģērbusies gandriz tāpat kā pa dienu - tās pa�as baltās bikses, sarkanā josta un sandales, tikai balta blūze ar platām piedurknēm bija kā zināma nodeva smalkām tradīcijām. Koraļļu kaklarota, nedaudz acu ēnu, mazliet lūpu krāsas. Mēs ar Kon�isu piecēlāmies. Pienākusi pie manis, D�ūlija sastomījās, tad veltīja man spriegu, vainīgu skatienu.

- ���Es ļoti no�ēloju, ka �odien tā iznāca. Vai tu man piedosi?

- ���Nerunāsim vairs par to. Tāds sīkums.

D�ūlija pa�ķielēja uz Kon�isu, it kā gaidot atzinīgu vērtējumu. Kon�iss vēlīgi pasmaidīja un noradīja uz krēslu starp mums. No blūzes izgriezuma tika izvilkts mazs jasmīna zariņ�.

- ���Izlīguma zīme.

Es paodu to. � Cik mīļi!

D�ūlija apsēdās. Kon�iss ielēja viņai kafiju, es piedāvāju cigareti un uguni. Viņa arvien vēl izskatījās kā nosodīta un vairījās mana skatiena.

- ���Mēs ar Nikolasu, - ieteicās Kon�iss, - runājām par reliģiju.

Tas tiesa. Kon�iss bija ieradies pie vakariņu galda ar Bībeli.

kurā divās vietās bija iespraustas papīra strēmeles, un mēs nu diskutējām par Dievu un tā esību.

- ���Ak tā, - viņa nepacēla acis no savas tases, tad paņēma to, iemalkoja, un tai pa�ā bridī es sajutu zem garā galdauta vieglu kājas pieskārienu.

- ���Nikolass nosauca sevi par agnostiķi. Bet tad paziņoja, ka �īs problēmas viņam vispār sevi�ķi nerūp.

D�ūlija rātni palūkojās uz manu pusi. - Vai tie�ām?

- ���Esot daudz svarīgākas lietas.

Viņa pieskārās karotītei uz apak�tases.

- ���Man gan likās, ka nevar būt nekā svarīgāka.

- ���Nekā svarīgāka par attieksmi pret to, ko mēs tikpat nekad neizzināsim? Manuprāt, tas ir velti iz�ķiests laiks.�Lūkoju sataustīt

viņas kāju, bet nesekmīgi. D�ūlija pasniedzās, paņēma manu sērkociņu kastīti un izbēra kādu duci sērkoku uz baltā galdauta.

- ���Varbūt tu vienkār�i baidies domāt par Dievu?

Viņas izturē�anās bija mākslota - kā tad, viss ir iepriek� saskaņots, tā sakot, improvizācija par tēmu.

- ���Nevar ta�u domāt par to, kas nav izzināms.

- ���Vai tu nekad nedomā par rītdienu? Par nākotni?

- ���Domāju gan. �ajā gadījumā es varu izdarīt loģiskus pieņēmumus.

D�ūlija niekojās ar sērkociņiem, veidojot no tiem kādu ornamentu. Ar acīm glauzdams viņas lūpas, garlaikoti izteicu savas replikas.

- ���Es varu izdarīt loģiskus pieņēmumus attiecībā uz Dievu.

- ���Piemēram?

- ���Piemēram, viņ� ir ļoti gudrs.

- ���Kāpēc tu tā domā?

- ���Tie�i tāpēc, ka es nespēju viņu izprast. Kas viņ� ir, kāpēc. Kāda ir viņa esības forma. Turklāt Moriss saka, ka ar intelektu man viss kārtībā. Tad kādai jābūt Dieva gudrībai, lai tik ļoti paceltos pāri manam saprātam? Lai nedotu man nevienu risinājuma pavedienu. Nekā noteikta, nekā taustāma. Nedz motīvu, nedz pamatojuma, nekā. - Viņas skatiens uz mirkli pārlēca no sērkociņiem pie manis, atpazinu viņas acīs Kon�isa sausi pētīgo izteiksmi.

- ���Ļoti gudrs � vai varbūt ļoti ne�ēlīgs?

- ���Ļoti gudrs. Ja es lūgtu Dievu, tad lūgtu, lai viņ� nekad man neatklājas. Jo tad viņ� vairs nebūtu Dievs. Viņ� būtu mani piekrāpis.

Viņa pameta aci uz Kon�isu, kura skatiens bija aizklīdis jūrā; viņ� acīmredzot gaidīja, kad D�ūlija tiks galā ar �o epizodi. Viegli uzsitusi pa galdu ar pirkstu, viņa norādīja ar acīm uz Kon�isu. Paskatījos uz galdu. Divi sērkoki bija salikti krustām, vēl divi tiem blakus: XII. Ieraudzījusi, ka esmu sapratis, viņa a�i tos sajauca un atslīga krēslā ārpus lampas gaismas loka. Pagriezās pret Kon�isu.

- ���Jūs �ovakar neesat īpa�i runīgs, Moriss. Vai ne?

- ���Es saprotu jūs, Nikolas, - viņ� pasmaidīja uz manu pusi. -Mani uzskati bija ļoti līdzīgi, kad biju jau vecāks un vairāk pieredzējis pārjums. Mums nav dota sievie�u intuitīvā cilvēcība, tā ka

mūs nevar vainot. - Tas nebija domāts kā kompliments* vienkār�i spriedums. D�ūlija neskatījās uz manu pusi. viņas seju slēpa mijkrēslis. - Bet tad kāds notikums ļāva man saprast to. ko D�ūlija jums tikko teica. Viņa glaimoja mums, runādama par Dievu vīrie�u dzimtē - domāju, ka viņa kā katra īsta sieviete zina: jebkur� kaut cik nopietns Dieva definējums būtībā ir mātes definējums. Iet runa par radī�anu, do�anu. Un da�kārt �īs veltes ir visai savādas. Jo reliģiskais instinkts patiesībā ir instinktīva vajadzība zināt, kas nosaka ikvienu situāciju.

Kon�iss ērtāk iegrozījās krēslā.

- Cik atceros, es jau teicu: 1922. gadā, kad jaunie laiki - tas �oferis ta�u pārstāvēja demokrātiju, vienlīdzību, progresu � izrēķinājās ar de Dukānu, es biju ārzemēs. Proti, pa�os Norvēģijas ziemeļos - pētīju pumus vai, pareizāk sakot, putnu balsis. Varbūt esat dzirdēju�i, ka arktiskajā tundrā mitinās daudzas retas pumu sugas. �ajā ziņā man palaimejies � Dieviņ� apveltījis mani ar absolūto dzirdi. Toreiz biju jau publicējis pāris rakstu par putnu dziesmu un kliedzienu no�u pieraksta problēmām. Biju pat uzsācis zinātnisku saraksti ar tādiem speciālistiem kā doktors van Orts Leidenē, doktors Aleksanderss Anglijā un Sonderss Amerikā. Tā 1922. gada vasarā es atstāju Parīzi, lai trīs mēne�us pavadītu Arktikā.

D�ūlija mazliet sakustējās, un es atkal sajutu viņas kājas baso glāstu. Man pa�am kājās bija sandales - atspiedis papēdi pret grīdu, es veikli atbrīvojos no kreisās; Kon�iss neko nemanīja. Jutu, kā viņas pēda slīd pa manu ādu, pirksti maigi kaitējas ar maniem -nevainīga, bet gana erotiska spēle. Lūkoju uzlikt savu pēdu viņējai, bet D�ūlija izvairījās: vairāk nebija Jauts. Kon�iss tikmēr turpināja savu stāstu.

- Pa ceļam kāds Oslo universitātes profesors pastāstīja man, ka pla�ajos egļu me�os, kas stiepjas no Norvēģijas līdz pat Krievijai, dzīvo kāds izglītots fermeris. Viņ� �o to zina par putniem -regulāri sūta profesoram ziņas par migrāciju, kaut personīgi nekad nav ar viņu ticies. �ajos me�os bija sastopamas vairākas retas sugas, ko gribēju dzirdēt, tā es nolēmu apciemot �o vīru. Izpētījis visu iespējamo galējo ziemeļu tundrā, es �ķērsoju Varangeras fjordu un nokļuvu Kirken�sā. Nodro�inājies ar ieteikuma vēstuli, devos uz Scidovarri.

Deviņdesmit jūdzes garais ceļ� prasīja �etras dienas. Pirmās divdesmit jūdzes braucām caur me�u, tālāk airu laivā kuģojām pa Pasvikas upi - no vienas savrupas lauku sētas līdz nākamajai. Me�s, bezgala me�s. Varenas egles kā vienlaidus tum�a siena, jūdzi pēc jūdzes. Upe plata un klusa kā apburts ezers pasakā, kā spogulis, kurā neviens nav ielūkojies kop� laiku sākuma.

Ceturtajā dienā abi pavadoņi airēja no rīta līdz vakaram, bet mēs tā arī neredzējām nevienu māju, nevienu cilvēku. Tikai bezgalīgās upes sudraboti zilo vizumu, bezgalīgā me�a melno sienu. Pret vakaru beidzot parādījās neliels klajums un māja. Kā zelta lējumi drūmajā eglājā lāsmoja divas gundegām klātas pļaviņas. Bijām sasniegu�i Seidevarri.

Trīs pusaplī sastāju�ās ēkas. Neliela koka mājiņa ūdens malā, pa pusei ieslēpusies gai�ā bērzu skupsnā. Gar� �ķūnis ar velēnām klātu jumtu, uz pāļiem paslējusies klēts - nodro�inājums pret �urkām. Turpat pie mājas bija piesieta laiva, �āvēties izkārti tīkli.

Pats saimnieks bija strupa auguma vīrs ar mo�ām, brūnām acīm, gadus piecdesmit vecs. Izlēcu krastā un iedevu viņam savu vēstuli, viņ� to izlasīja. Gadus piecus jaunāka sieviete iznāca no mājiņas un nostājās vīram aiz muguras. Viņai bija skarba, izteiksmīga seja; nesapratu viņu sarunu, bet jutu - sieviete nevēlas, lai palieku �eit. Ievēroju ari, ka viņa liekas nemanām manus pavadoņus; tie savukārt ziņkāri pētīja sievieti, it kā viņa būtu tāda pati sve�iniece kā es. Pēc brī�a viņa atgriezās mājā.

Lai vai kā, fermeris uzņēma mani kā viesi. Kā jau man tika teikts, viņ� runāja angliski - gausi, bet visumā pareizi. Jautāju, kur viņ� to apguvis. Jaunībā esot mācījies veterināriju un gadu nodzīvojis Londonā. Uzlūkoju viņu ar jaunu interesi - nespēju iedomāties, kas atvedis viņu uz �o me�onīgo Eiropas nostūri.

Izrādījās, ka sieviete nav saimnieka sieva, bet svaine. Viņai bija divi bērni, abi vēlos pusaud�a gados. Nedz bērni, nedz viņa pati nerunāja angliski, bet, saglabājot formālu pieklājību, viņa ari bez vārdiem lika noprast, ka atrodos �eit pret viņas gribu. Ar Gustavu Nigārdu gan mums uzreiz radās savstarpējas simpātijas. Viņ� izrādīja

man savas grāmatas par putniem un novērojumu pierakstus. Tāpat kā es, ari viņ� sirga ar ornitologa entuziasmu.

Protams, es jau pa�ā sākumā apvaicājos par viņa brāli* Likās, �is jautājums viņu mulsina, Gustavs atteica, ka brālis esot apbraucis. �Jau sen,� viņ� piebilda, lai pieliktu �ai tēmai punktu.

Kā jau teicu, māja bija |oti maza, un es gulēju sīcn.iucsā saliekamajā gultā. Maltītes ieturēju kopā ar saimniekiem. Pie galda Ni-gārds runāja tikai ar mani; svaine arvien klusēja, ari balasinīgā meitene neteica ne vārda. Likās, ka zēns. lai ari bikls, labprāt būtu piedalījies sarunā, bet tēvocis tikai retu reizi pacentās ko pārtulkot. Sākumā es nepievērsu uzmanību �īs norvēģu ģimenes sadzīves niansēm, biju glu�i apmāts no apkārtnes skaistuma un putnu neredzētās pārpilnības. Augām dienām es vēroju un klausījos - upes ieloki un lāmas bija pilni ar retu sugu pīlēm un zosīm, nirējputniem un me�a gulbjiem. �ī bija vieta, kur daba valda pār cilv ēku. TSs triumfs gan nebija me�onīgs, draudīgs kā tropos, �eit tas bija di�ens un rimts. Sentimentāli ir teikt, ka ainavai piemīt dvēsele, bet Seide-varrē tai bija tik spēcīgs raksturs, kādu neesmu sastapis nedz pirms, nedz pēc tam. Tā ignorēja cilvēku, �eīi tas bija melns un maziņ�. Tomēr daba nebija tik skarba, lai liegtu iespēju dzīvot - upē bija papilnam la�u un citu zivju, ari vasara gana gara un silta, lai izaudzētu kartupeļus un ievāktu sienu. Neredzēti varena un pla�a, tā vienkār�i liedza cilvēkam vienlīdzību, neļāva sevi piejaucēt. Vārdos tā varbūt �ķiet pārāk nomāco�a. Ari mani sākumā biedēja �ī nereālā vientulība, bet pēc pāris dienām sapratu, ka esmu to iemīļojis. Jo sevi�ķi da�ādās klusuma nianses, mierpilnos vakarus. Viegls plunk�ķis, pīlei nolai�oties uz ūdens, zivju ērgļa ķērciens - �īs skaņas atlidoja no tālienes tik dzidras, ka sākumā tas likās neticami, bet pēcāk noslēpumaini kā kliedziens tuk�ā mājā, kas tikai uzsver klusumu un mieru. Skaņas �eit bija klusuma fons, nevis otrādi.

�ķiet, tre�ajā dienā es nejau�i atklāju ģimenes noslēpumu. Jau pa�ā sākumā Nigārds bija norādījis uz garu, kokiem noaugu�u zc-messtrēli, kas ietiecās upē kādu pusjūdzi uz dienvidiem no fermas. Lūdza uz turieni neiet; esot izlicis ligzdo�anas kastes mazo gauru un gaigalu kolonijai un negribot putnus traucēt. Es, protams, nosolījos, lai gan domāju, ka pat �ajos platuma grādos pīles sen jau izperēju�as.

Tad es ievēroju, ka pie vakariņu galda arvien kāda trūkst. Pirmajā reizē nebija meitenes. Otrajā zēns ieradis tikai uz maltītes beigām, kauut biju redzējis viņu skumīgi �urnam upmalā brīdi pirms Gustavs nfica saukt mani pie galda. TreSajā dienā sagadījās tā, ka es pats pavēlāk atgriezos mājās. Līkumodams starp kokiem kādu gabaliņu no upes, es apstājos, lai apskatītu kfidu putnu. Man prātā nebija kādu izsekot, tā nu iznāca.

Kon�iss pieklusa uz brīdi, un es atcerējos, kā pirms divām nedēļām viņ� tāpat likās vērojam putnus - savdabīga �īs atmiņu epizodes priek�spēle.

- ���Piepe�i pamanīju meiteni, kas so|oja cauri gār�ai kādus pārsimt jardus tālāk. Vienā rokā viņa nesa ar drāniņu pārsegtu spaini, otrā -piena kannu. Paliku stāvam turpat aiz koka un sekoju viņai ar acīm, pareizāk sakot, ar binokli. Viņa turpināja ce|u gar krastu, un es biju visai pārsteigts, redzot, ka viņa iet tie�i uz aizliegto zemesmēli.

Gustavam netikās sēdēt kopā ar mani un saviem tuviniekiem, viņu kaitināja to nīgrā klusē�ana. Tā viņ� bija sācis pavadīt mani uz guļas vietu �ķūņaug�ā, lai izsmēķētu kādu pīpi un patērzētu. Tovakar pateicu viņam, ka redzēju brāļameitu nesam ēdienu un dzērienu uz aizliegto vietu. Jautāju, kas tur dzīvo. Nu Gustavs vairs neslēpa patiesību. Un patiesība bija tā, ka tur dzīvoja viņa brālis. Vājprātīgs brālis.

Pametu acis uz Kon�isu, tad uz D�ūliju, bet neviens no viņiem nelikās manām, cik savādi �is pagātnes stāsts sasaucas ar �eit inscenēto tagadni. Piedūros D�ūlijas pēdai. Viņa gan atbildēja, bet tūdaļ atvilka kāju nost. Stāsts viņu saistīja, viņa negribēja tikt traucēta.

- ���Es tūdaļ noprasīju, vai viņu ir izmeklējis ārsts. Gustavs no�ū-poja galvu; rādījās, ka viņ� nav pārāk augstās domās par medicīnas iespējām, vismaz �ai gadījumā ne. Atgādināju, ka es pats esmu ārsts. �Tā vien �ķiet, ka mēs visi �eit esam vājprātīgi,� viņ� noteica pēc brī�a, piecēlās un nokāpa lejā. Un drīz vien atgriezās, nesot rokā nelielu mai�eli. Viņ� izkratīja tā saturu uz manas gu|vietas: juku jukām izbira noapaļoti akmeņi, krama gabali un primitīvu trauku lauskas ar ierobītu ornamentu. Es uzreiz aptvēru, ka manā priek�ā guļ akmens laikmeta priek�metu kolekcija. Apvaicājos, kur viņ� tos atradis. �Seidevarrē,� Gustavs atbildēja un paskaidroja, ka ferma patapinājusi nosaukumu no tās pa�as zemesmēles. Tas esot lapu vārds, kas nozīmē svētakmens pakalns, dolmens1. Jā, senāk te dzīvoju�i lapi, ķēru�i zivis un ganīju�i ziemeļbrie�us un Seidevarre bijusi viņu svētvieta. Bet vēl pirms viņiem �eit mitināju�ies daudz senāku kultūru nesēji.

Sākumā �ī māja bijusi tikai dacha , vasaras mītne medībām un zvejai. To cēlis Gustava tēvs, ekscentrisks garīdznieks, kam izdevīgas laulības ienesu�as pietiekami daudz naudas, lai viņ� varētu nodoties savām daudzpusīgajām interesēm. Pirmkārt, viņ� bijis priek�zīmīgs luterāņu mācītājs. Otrkārt, tradicionālā norvēģu zemnieku dzīves stila piekritējs. Dabas pētnieks un citādi izglītots cilvēks, ievērojama persona vietējā mērogā. Turklāt kaislīgs mednieks un mak�ķernieks, kas sludinājis atgrie�anos dabas klēpī. Ta�u abiem dēliem biju�i iebildumi pret tēva strikto reliģiozitāti, vismaz jaunībā. Henriks, vecākais, kļuvis par kuģa mehāniķi un devies jūrā. Gustavs izmācījies par veterināru. Tēvs nomiris, gandrīz visu naudu novēlējis baznīcai. Ciemodamies pie Gustava Tronheimā, kur viņ� bija sācis strādāt, Henriks iepazinies ar Ragnu, un viņi apprecēju�ies. Pēc kāzām Henriks vēl kādu laiku braucis jūrā, bet driz viņu piemeklējis nervu sabrukums, viņ� pametis �o nodarbo�anos un apmeties Seidevarrē.

Pāris gadus viss bijis normāli, bet pamazām Henrika uzvedība kļuvusi arvien dīvaināka. Beigu beigās Ragna atsūtījusi Gustavam vēstuli. To izlasījis, viņ� sēdies pirmajā kuģītī, kas devās uz ziemeļiem. Seidevarrē viņ� uzzinājis, ka turpat deviņus mēne�us Ragna vada saimniecību viena pati, turklāt ar diviem mazuļiem uz rokām. Nokārtojis visas darī�anas Tronheimā, Gustavs uzņēmies pienākumu rūpēties par lauku saimniecību un brāļa ģimeni.

�Man nebija izvēles,� viņ� paskaidroja. Spriedzīgā mājas gaisotne jau pirmāk ļāva ko tādu nojaust. Gustavs mīlēja �o sievieti vai arī bija mīlējis. Viņa bezcerīgā mīlestība un Ragnas bezcerīgā uzticība noteica �īs attiecības, un pat mīla nespētu saistīt viņus cie�āk.

Gribēju zināt, kā izpau�as Henrika vājprāts. Gustavs pamāja uz akmeņu kaudzītes pusi. Sākumā viņ� esot gājis uz Seidevārri, lai �padomātu�. Tad brāli pārņēmusi iedoma, ka kādu dienu Dievs noteikti apmeklēs viņu vai katrā ziņā Seidevarri. Un nu jau divpadsmit gadus viņ� dzTvojot tur kā eremīts, gaidot �o lielo biīdi.

Viņ� nekad vairs neesot rādījies mājās. Pēdējo divu gadu laikā brāļi pārmiju�i labi ja simt vārdus, Ragna vispār nekad neejot uz to pusi. Protams, Henriks bija pilnīgi no viņiem atkarīgs, īpa�i kop� tā laika, kad kļuva arī vājredzīgs. Gustavs domāja, ka Henriks vairs neapzinās, ko tuvinieki viņa labā dara, viņ� pieņem to kā debesu dāvanu bez kādiem jautājumiem un pateicības. Apvaicājos, kad Gustavs pēdējoreiz runājis ar brāli - cik atceros, toreiz bija augusta sākums. �Maijā,� viņ� mulsi atteica un rezignēti atmeta ar roku.

Tagad �ī ģimene mani interesēja vairāk nekā putni. Vēlīgāk ielūkojies, saskatīju Ragnas sejā traģiskus vaibstus. Viņai bija skaistas, neparastas acis. Eiripīda* tēlu acis, tum�as un cietas kā obsidiāns. Kļuva �ēl arī abu bērnu, kas bija uzaugu�i kā mikroorganismi kolbā, kur par barotni kalpoja tīra Strindberga2 melanholija. Bez kādas iespējas izrauties no �īs vides: līdz tuvākajiem kaimiņiem bija mazākais divdesmit jūdzes, līdz tuvākajam ciematam - piecdesmit. Nu es sapratu, kālab Gustavs bija priecīgs par manu iera�anos. Savā ziņā tas palīdzēja viņam saglabāt veselo saprātu, realitātes sajūtu. Gustava vājprāts bija kļūmīga mīlestība pret savu svaini.

Kā ikviens jauns cilvēks, es uzskatīju sevi par pestītāju, spējīgu atrisināt vai ikvienu situāciju. Turklāt biju studējis medicīnu, smēlies zinības no di�ā vīnie�a3, kas tolaik gan vēl nebija tik pla�i pazīstams. Es uzreiz atpazinu Henrika sindromu�viņ� bija pieskaitāms pie tā saucamajām anālajām personībām, varētu teikt, hresto-mātisks gadījums; tam pievienojās uzmācīga identifikācija ar tēvu. Visu vēl pastiprināja vientulīgais dzīvesveids. Slimības aina man �ķita tikpat skaidra kā ik dienas vēroto putnu uzvedība. Reiz noslēpums bija atklāts, Gustavs bija gatavs to apspriest, un nākamajā vakarā turpināja savu stāstījumu. Tas apstiprināja manu diagnozi.

Henriku vienmēr bija valdzinājusi jūra, tālab arī viņ� izmācījās par kuģu mehāniķi. Bet ar laiku saprata, ka viņam nepatīk mehānismi, nepatīk arī cilvēki. Iesākumā viņ� nīda tikai ma�īnas. Mizan-tropija parādījās vēlāk, iespējams, ka viņa laulība - vismaz daļēji -bija mēģinājums apturēt tās attīstību. Viņ� mīlēja pla�umu un vienatni, acīmredzot tāpēc viņu valdzināja jūra. Nav brīnums, ka, iesprostots kuģa �aurībā, netīrajā un trok�ņainajā ma�īntelpā, viņ� sāka nīst visu pasauli. Henriks bija radīts, lai vienatnē kuģotu apkārt pasaulei. Tā vietā viņ� apmetās Seidevarrē, kur zemei piemita jūras pla�ums. Piedzima bērni. Tad pamazām viņ� sāka zaudēt redzi -pie galda apgāza traukus, me�ā klupa pār koku saknēm. Tas pilnīgi sajauca viņam prātu.

Henriks bija jansenisma* piekritējs, viņa Dievs bija bargs un nesaudzīgs. Viņ� uzskatīja, ka ir nolemts, īpa�i izvēlēts sodam un mocībām. Pazudinājis jaunību uz draņķa kuģiem draņķa klimatā, lai pūliņu atalgojums tiktu atņemts tie�i tad, kad viņ� bija atradis savu paradīzi. Henriks nebija sapratis, ka likteni veido nejau�ība, ka nav tādas fatālas netaisnības, lai arī ikviens no mums pārdzīvo daudz netaisnu nejau�ību. �ī doma par Dieva netaisno dabu gruzdēja viņa sirdī. Viņ� atteicies braukt uz slimnīcu, lai ļautu izmeklēt savas acis. Henrikam trūka objektivitātes vēsuma, viņa dvēsele bija nokaitusi līdz baltkvēlei, tā dega, uz lēnas uguns dedzinot viņu pa�u. Viņ� negāja uz Seidevarri meditēt. Viņ� gāja turp nīst.

Lieki teikt, ka es degu nepacietībā redzēt �o Dieva apsēsto. Ne tikai aiz medicīniskas ziņkāres, es vienkār�i biju no sirds pieķēries Gustavam. Lūkoju pat izskaidrot psihoanalīzes būtību, bet tas nerosināja viņa interesi. �Labāk lai paliek, kā ir,� - tā bija visa viņa atbilde. Nosolījos, ka pagaidām Seidevarrē nerādī�os. Ar to mūsu saruna beidzās.

Tad kādā vējainā dienā es devos gar upi uz dienvidiem. Biju aizstaigājis kādas trīs �etras jūdzes, kad izdzirdu saucam sevi vārdā. Tas bija Gustavs laivā. Iznācu upmalā, un viņ� pieīrās man klāt. Domāju, viņ� izmetis tīklus alatām, bet Gustavs meklēja mani. Viņ�

tomēr gribēja, lai paskatos uz brāli. Mēs slepus pielavīsimies un pavērosim Hennku glu�i kā putnu. �odien ir visai piemērota diena, paskaidroja Gustavs: kā daudziem vājredzīgajiem, brālim ir labi attīstīta dzirde, un vēj� līdzēs mums palikt nemanītiem.

Es iekāpu laivā, un mēs aizīrāmies līdz nelielai smil�u strēlei pa�ā zemesmēles galā. Gustavs nozuda uz brīdi, tad atgriezās. Henriks �obrīd esot pie seide , lapu svētakmens, un mēs dro�i varot apskatīt viņa būdiņu. Līkumojot starp kokiem, uzkāpām nelielā pakalnā. Tā dienvidu sānā biezi aizaugu�ā ieplakā bija paslēpies �is ērmīgais miteklis, zemē iegrimusi būda. No trijām pusēm varēja redzēt tikai jumta velēnas, ceturto atklāja pakalna slīpums - tur rēgojās durvis un mazs lodziņ�. Neliela malkas grēda bija vienīgā saprātīgas darbības zīme.

Gustavs palika stāvam sardzē, kamēr es devos būdā iek�ā. Tā bija |oti tum�a, kaila kā mūka celle: nedz aizkaru, nedz kādas grīdsegas. Zema gulta ar riteņiem, rupji pagatavots galds. Sve�u sai�ķis skārda bund�ā. Veca plīts stūrī bija vienīgā pie|autā ērtība. Diendienā lietotās vietas bija daudzmaz sakoptas, bet stūri pagalam aizaugu�i. Pērnās lapas, netīrumi, zirnekļu tīkli. Savalkātu drēbju smaka. Uz galda pie vienīgā mazā lodziņa gulēja grāmata, milzīga, melna Bībele ar milzīgiem burtiem. Blakus tai - palielināmais stikls. Sastingu�as sve�u vaska peļķītes.

Aizdedzu sveci, lai aplūkotu griestus. Pieci vai se�i baļķi, kas balstīja jumtu, bija nokasīti balti, brūniem burtiem tur bija iemū�ināti divi gari Bībeles citāti. Norvēģu valodā, protams, bet es iegaumēju atsauces. Uz �ķērssijas iepretī durvīm izlasīju vēl vienu frāzi norvēģu valodā.

Iznācis dienas gaismā, es vaicāju Gustavam, ko tas nozīmē. �Henriks Nigārds, Dieva nolādētais, uzrakstījis �o ar savām asinīm 1912. gadā,� pārtulkoja Gustavs. Tas bija pirms desmit gadiem. Tagad nolasī�u jums tos Bībeles citātus, ko viņ� bija iegrebis uz sijām un piesūcinājis ar asinīm.

Kon�iss atvēra grāmatu, kas gulēja viņam līdzās.

- Viens ir no Otrās Mozus grāmatas: �Un viņi apmetās pa�ā tuksne�a malā. Un Tas Kungs gāja tiem pa priek�u, mākoņu stabā pa dienu un uguns stabā pa nakti.� Otrs - �ī motīva atskaņa Apokrifa.

Lūk. No Ezras: �Un teica Tas Kungs: es devu jums gaismu uguns stabā, bet jūs esat mani aizmirsu�i.�

Tas atgādināja man Montēņu*. Jūs noteikti zināt, ka uz griestu sijām viņa kabinetā bija rakstīti �etrdesmit divi sakāmvārdi un citāti. Tikai Henrikam nepiemita ne kripatiņas Montēņa apcero�ā prāta. Drīzāk Paskāla4 slavenā darba Memoria spriegums: tās divas kritiskās stundas viņa dzīvē, kurām pēcāk viņ� spēja rast tikai vienu atbilsto�u vārdu-feu5. Da�kārt telpas pārņem savu iemītnieku auru - nu, kaut vai Savonarolas6 celle Florencē. �ī bija tie�i tāda telpa. Nemaz nebija jāzina �ī cilvēka dzīvesstāsts. Cie�anas, mokas, ārprāts �eit bija tikpat acīmredzami kā augoņi uz miesas.

Kad iznācu no būdiņas, mēs piesardzīgi virzījāmies uz svētak-mens pusi. Pēc brī�a seide pavīda starp kokiem. Tas nebija īsts dolmens, vienkār�i augsts akmens bluķis, kam vēj� un sals pie�ķīru�i dīvainu formu. Gustavs norādīja ar roku. Henriks stāvēja kādus piecdesmit jardus tālāk, paslēpies no svētakmens aiz bērzu skupsnas. Pievērsu viņam binokli. Kalsens un gar� vīrs, garāks par Gustavu. �ā tā apgraizīti tum�i sirmi mati, bārda, izteiksmīgs ērgļa deguns. Te viņ� pagriezās uz mūsu pusi un esvvarēju kārtīgi nopētīt askētiskos vaibstus. Vēl nekad nebiju redzējis seju, kas paustu tik sīvu apmātību. Skarbumu, kas robe�ojas ar naidīgumu. Un necilvēcīgu apņēmību: nekad nepiekāpties, nekad nesamierināties. Nekad nesmaidīt. Un kādas acis! Nedaudz izvelbtas, tās bija neiedomājamā auksti zilā krāsā. Nenoliedzami ārprātīgas acis, to varēja redzēt arī no attāluma. Mugurā viņam bija vecs, tum�zils lapu ģērbs ar nospuru�u sarkanu pīni gar malām. Tum�as bikses un smagi lapu zābaki ar uzliektiem purngaliem, rokā kūja.

Kādu brīdi es pētīju �o cilvēku cilts retumu. Biju gaidījis glu�i ko citu: tramīgu radību, kas klimst pa me�u, bubinot kaut ko zem deguna. Bet tas bija ērglis, neredzīgs, bet nikns plēsoņa. Gustavs piebikstīja man ar elkoni. Pie akmens bluķa parādījās brā)adēls ar grozu un kanniņu. Nolicis ne�)avu zemē, viņ� paņēma citu, tuk�u grozu, ko acīmredzot bija atstājis Henriks. Pameta skatienu apkārt un nokliedza kaut ko norvēģu valodā. Ne pārāk skaļi - acīmredzot viņ� zināja, kur tēvs atrodas, jo skatījās uz bērzu pudura pusi. Tad zēns pagriezās un nozuda starp kokiem. Pēc brī�a Henriks sāka soļot uz svētakmens pusi - diezgan dro�ā gaitā, gan taustot ceļu ar kūju. Pasitis to padusē, paņēma pienesumu un devās pa taku uz savu mītni. Taka veda tikai kādus divdesmit jardus no vietas, kur mēs stāvējām bērzāja aizsegā, un brīdī, kad viņ� gāja garām, augstu gaisā izskanēja viena no ierastajām upes skaņām, augsta un dzidra kā Tutanhamona fanfaras. Tā lidojumā kliedz melnkakla gārgales. Henriks apstājās, lai gan �ī skaņa viņam bija tikpat pierasta kā vējpūsma kokos. Stāvēja, atgāzis galvu, un viņa vaibstos nebija ne vēsts no satraukuma, no izmisuma. Viņ� vienkār�i gaidīja, ieklausījās - vai tik tās nav eņģeļu taures, kas vēstī Tā Kunga atnāk�anu?

Henriks nozuda skatienam, un mēs atgriezāmies mājās. Nezināju, ko Gustavam teikt. Negribēju sagādāt viņam vil�anos, negribēju arī atzīt savu bezspēcību, to neļāva mans muļķīgais pa�lepnums. Es ta�u biju viens no Saprāta biedrības dibinātājiem. Vajadzēja kaut ko izdomāt. Un es izdomāju: do�os pie Henrika viens pats. Teik�u viņam, ka esmu ārsts un gribu izmeklēt viņa acis. Pie viena lūko�u izmeklēt arī viņa prātu.

Ierados pie Henrika mītnes nākamās dienas vidū. Diena bija pelēka, smidzēja sīks lietiņ�. Pieklauvēju pie būdas durvīm un pāris soļus atkāpos, ilgi nekas nenotika. Tad viņ� parādījās durvīs, ģērbies glu�i tāpat kā vakar. Tik tuvu, aci pret aci, vēl vairāk pārsteidza viņa apmātības me�onīgais spēks. Bija grūti noticēt, ka Henriks ir gandrīz akls - tik cie�s un dzidri zils bija viņa skatiens. Tomēr varēja redzēt, ka tas ir bezmērķīgs, abās acīs bija skaidri saskatāma blāvā kataraktas uzplēve. Viņ� dro�i vien bija ļoti pārsteigts, bet nekādi to neizrādīja. Vaicāju Henrikam, vai viņ� saprot angliski -zināju no Gustava, ka saprot, bet es gribēju, lai viņ� pats to pasaka. Atbildes vietS viņ� paslēja savu kūju, it kā gribētu noturēt mani dro�ā attālumā. Tas rādījās drīzāk brīdinājums nekā drauds, un es sapratu, ka varu turpināt, ja ievēro�u pienācīgu distanci.

Runāju |oti lēni, jo Henriks nebija dzirdējis angļu valodu jau gadus piecpadsmit vai vairāk. Paskaidroju, ka esmu ārsts, ka interesējos par putniem un esmu atbraucis �urp tos pētīt, un tā tālāk. Nekādas reakcijas. Sāku stāstīt par mūsdienu metodēm kataraktas ārstē�anā, teicu, ka slimnīcā viņam noteikti palīdzētu. Henriks nebilda ne vārda. Pēdīgi apklusu arī es.

Viņ� pagriezās un iegāja atpakaļ būdā. Durvis palika vaļā, un es gaidīju. Te viņ� atkal parādījās, un rokā viņam bija tas pats rīks, Nikolas, kas man �odien pēcpusdienā. Cirvis garā kātā. Es uzreiz aptvēru, ka viņ� ir tikpat noskaņots skaldīt malku kā pirms kaujas satrakojies vikings. Mirkli viņ� vēl �aubījās, tad, atvēzis cirvi, metās man virsū. Mani paglāba tikai Henrika sliktā redze, citādi es būtu pagalam. īstajā sekundes simtdaļā paguvu atlēkt nost. Cirvja asmens ietriecās dziļi sūnās. Kamēr viņ� to izrāva, pagāja vēl mirklis un es patvēros me�ā.

Henriks klup�us cirtās pāri laukumiņam pie būdas man paka|. Ieskrēju me�ā jardus trīsdesmit, bet viņ� apstājās pie pirmā koka. �ādā attālumā viņ� visdrīzāk nespēja at�ķirt mani no koka stumbra. Tā viņ� stāvēja, zvērodams cirvi rokā, ausījās un miedza acis pūlēs mani saskatīt. Acīmredzot viņ� nojauta, ka tiek vērots, jo spēji apsviedās un ar visu spēku ietrieca cirvi tuvākajā bērzā. Koks notrīsēja visā augumā, lai gan nebija nekāds mazais. Tā bija Henrika atbilde. Viņ� vēl palūkojās uz manu pusi, tad apgriezās un iegāja būdā. atstājis cirvi kokā iestrēgu�u. Es biju tā pārbijies, ka vēl labu brīdi stāvēju glu�i stīvs.

Fermā atgriezos jau gudrāks, biju guvis labu mācību. Nekādi nespēju aptvert, ka cilvēks ar tādu naidu var vērsties pret medicīnu, veselo saprātu, zinātni. Noskārtu, ka �ādu attieksmi izpelnītos viss, kas bija man tuvs - mūzika un citas lietas, kas sniedz prieku. Cirvis bija tēmēts, lai pār�ķeltu galvaskausu visai mūsu hedoniskajai civilizācijai. Mūsu zinātnei, psihoanalīzei. Viss, kas nebija saistīts ar Lielo Tik�anos, nebija nekas - budisti to sauc par Mas : tuk�a dziņa pēc nīcīgā. Pat rūpes par pa�a acīm viņam likās necienīga nodarbe. Viņ� gribēja būt neredzīgs. Tas tikai vairoja cerību kādudien tapt redzīgam.

Pēc da�ām dienām es jau posos atce|am, un pēdējā vakarā Gustavs ilgi nosēdēja pie manis. Nebiju viņam stāstījis par savu gājienu pie Henrika. Gustavs devās prom, un es izgāju ārā sevis pēc. Nakts bija bez vēja, gaisā jautās augusta dzestrums. Spodri balts spīdēja mēness. Kā parasti zieme|u vasaras nogalē diena neizdzisa pilnīgi un debesu velve ieguva neparastu augstumu. �ķita, ka tur ik brīdi dzimst jaunas pasaules. Piepe�i pāri ūdenim no Seidevarres puses atlidoja kliedziens. Vispirms nodomāju, ka tas ir kāds putns, bet tad aptvēru, ka kliedzējs ir Henriks. Paskatījos uz mājas pusi: Gustavs bija apstājies pie durvīm, stāvēja un klausījās. Vēl viens kliedziens, gari stiepts, it kā tam vajadzētu pārvarēt milzu attālumu. Pārgāju pāri zāles noaugu�ajai sētai pie Gustava. Vaicāju, vai Hen-rikam kas lēcies. Viņ� tikai pa�ūpoja galvu, neatraujot skatienu no pussalas silueta, kas tumsa upes palsajā vizumā. Ko viņ� kliedz? �Vai tu mani dzirdi? Es esmu �eit.� Pēc brī�a saucieni atkārtojās, viens, pēc mirkļa otrs, un es varēju iz�ķirt norvēģu vārdus: �H0rer du mig? Jeg er her .� Henriks runāja ar Dievu.

Es jau stāstīju jums, kā Seidevarrē izplatās skaņas. �ie kliedzieni aizskanēja, pāri ūdeņiem, cauri me�iem, tie �ķita aizsniedzam pa�as zvaigznes un pagaistam bezgalībā. Mirkli vēlāk atlidoja dziesto�as atbalsis. Kaut kur tālumā spalgi atsaucās iztrūcināts putns. Mājā atskanēja kāds troksnis, un es pagriezos: pie viena no aug�ējiem logiem vīdēja balts stāvs. Vai tā bija Ragna vai viņas meita, nevarēju iz�ķirt. Mēs visi stāvējām kā noburti.

Gribēdams aizgainīt �o jutoņu, es sāku iztaujāt Gustavu. Vai viņ� bie�i tā kliedz? Nē, reizes tiīs �etras gadā. Pilnmēness naktīs, kad nav vēja. Vienmēr vienas un tās pa�as frāzes? Gustavs padomāja. Nē, vēl citas. �Es gaidu� un #Es esmu �ķīstījies�. Tad vēl: �Es esmu gatavs.� Bet visbie�āk tās divas, ko tikko dzirdējām.

Vaicāju, vai mēs nevarētu iet un paskatīties. Viņ� klusējot palocīja galvu, un pēc stundas ceturk�ņa mēs jau bijām pie mērķa. Ik pa brīdim atkārtojās kliedzieni. Aizgājām līdz svētakmenim, bet balss skanēja gabaliņu tālāk. �Viņ� ir pa�ā galā,� Gustavs sacīja.

Tiku�i garām būdai, mēs klusu cik spēdami tuvojāmies me�malai pussalas galā.

Tālāk bija krastmala, kādus trīs, �etrus desmitus jardu gar� o|u klājiens. Upes gultne �eit nedaudz sa�aurinājās un straume nikni lauza sev ceļu, ar ūdens �aloņu atdzīvinot nakts klusumu. Henriks stāvēja pa�ā akmeņu strēles galā, iebridis līdz ce|iem ūdenī, un raudzījās uz ziemeļaustrumiem, kur upe k|uva atkal platāka. Mēnesstari pārklāja to ar palsu atlasa spīdumu.'Straumes vidū stiepās garas miglas strēles. �Hfirer du mig?� Henriks atkal iesaucās ar varenu spēku, kā uzrunādams kādu vairāku jūd�u tālumā, upes pretējā krastā. Pēc ilgākas pauzes sekoja: �Jeg er her.� Tad atkal klusums. Pievērsu viņam binokli. Henriks stāvēja glu�i kā Bībeles tēls, plati ieplestām kājām, nūju rokā. Melns siluets uz spīgojo�ās straumes fona.

Pēc brī�a viņ� izteica vēl vienu vārdu, daudz klusāku. �Takk�, norvēģu �paldies�. Tad atkāpās pāris solu, iznāca no ūdens un nometās ce|os, varēja dzirdēt, kā nogurkst oli. Viņ� arvien raudzījās turpat, rokas gar sāniem nolaidis; tā nebija lūg�ana, drīzāk saspringta vēro�ana. Viņ� redzēja kaut ko, kaut ko tik tuvu un skaidri saskatāmu kā man Gustava tum�ā galva, koki, mēness gaisma uz lapām. Būtu ziedojis desmit gadus savas dzīves, lai varētu tā raudzīties uz zieme]iem ar viņa acīm. Es nezināju, ko viņ� redz, bet nebija �aubu - tam piemīt tāds spēks, tāda noslēpumaina vara, kas izskaidro visu. Un pamazām kā atspulgs no viņa apskaidrības nāca atjauta: viņ� negaidīja tik�anos ar Dievu. Viņ� to patlaban piedzīvoja. Un varbūt �ī tik�anās atkārtojās jau daudzus gadus. Viņi necerēja uz varbūtēju brīnumu, viņ� jau dzīvoja tajā.

Kā jūs noprotat, iepriek� manam pasaules uzskatam bija visnotaļ zinātniska, medicīniska, klasificējo�a ievirze. Es skatījos uz cilvēkiem ar ornitologa acīm: sugas un to uzvedība, novērojumi. Tā bija pirmā reize, kad sa�ķobījās mana paļāvība uz saviem uzskatiem, kritērijiem un aizspriedumiem. Sapratu, ka �ī cilvēka pieredzējums ir ārpus mana saprāta, ārpus manas zinātnes ietvariem. Sapratu arī to, ka �is saprāts un zinātne būs nepilnīgi tikmēr, kamēr nespēs izprast, kas notiek Henrika prātā.

Pieņemsim, ka Henriks redzēja tur, virs ūdens, uguns stabu, un es zināju, ka patiesībā tur nekā tāda nav, un varēju pierādīt, ka �is stabs kvēlo tikai viņa iedomās. Un piepe�i kā spējā gaismas zibsnī es ieraudzīju, ka visi mūsu skaidrojumi, visas klasifikācijas, domas atvasinājumi un cēloņsakarības līdzinās vāram tīklam. Realitāte vairs nebija inerts milzu monstrs, ar kuru var pēc patikas manipulēt, tā atdzīvojās acu priek�ā, pilna noslēpumainu spēku, nepazītu formu, jaunu iespēju. Tīkls izrādījās nekam nederīgs, realitāte izlauzās tam cauri. Varbūt starp mani un Henriku bija notikusi telepātiska saziņa. Es nezinu.

�ī vienkār�ā frāze - �es nezinu� - kļuva par manis pa�a uguns stabu. Arī man tā atklāja jaunu pasauli ārpus tās, kurā līdz �im biju mitis. Arī man tā mācīja pazemību, kas bija rada Henrika nolemtībai. Arī es apjautu Lielā Noslēpuma esību un daudzu mūsu gadsimta vērtību niecību. Agri vai vēlu es laikam tikpat būtu guvis �o apskaidrību, bet tonakt es pārkāpu vismaz desmit gadiem pāri. Lai ko, bet to es zinu noteikti.

Drīz Henriks devās prom. Nevarēju saredzēt viņa seju, bet domāju, ka tās nemainīgo, pārdabisko kvēli viņ� iemantoja tie�i no tuvības ar �o uguns stabu. Varbūt Henriku tas vairs neapmierināja un �ajā nozīmē viņ� tie�ām vēl gaidīja tik�anos ar Dievu. Dzīvot nozīmē mū�am gribēt ko vairāk, lai runa ir par sīkpre�u tirgotāju vai eremītu. Bet par vienu gan esmu pārliecināts: ja arī Henrikam vēl pietrūkst Dieva, tad Svētais Gars noteikti ir ar viņu.

Nākamajā dienā es braucu projām. Atvadījos no Ragnas. Viņas naidīgums nebija mazinājies. Domāju, at�ķirībā no Gustava viņa saprata, ka jebkur� ārstē�anas mēģinājums nogalinās Henriku. Gustavs un zēns aizveda mani ar laivu līdz nākamajai fermai divdesmit jūdzes uz ziemeļiem. Mēs sirsnīgi sarokojāmies, solījāmies rakstīt viens otram. Diem�ēl nespēju viņu mierināt, un viņam tas arī nebija vajadzīgs. Ir situācijas, kad mierinājums tikai izjauc laika radīto līdzsvaru. Es atgriezos Francijā.

D�ūlija uzlūkoja mani kā vaicājot - vai es joprojām �aubos

par to, ka �eit mums nekas nedraud? Ar skatienu piekritu

Jviņai, un ne tikai tādē), lai izpatiktu. Tobrīd nebūtu necik pārsteigts par gari stieptiem saucieniem norvēģu valodā vai uguns stabu virs priedāja tumsas. Bet klusumu kliedēja tikai cikā�u koris.

- ���Jūs vairs nekad uz turieni neaizbraucāt?

- ���Ir reizes, kad labāk neatgriezties. Tas būtu banāli.

- ���Vai tad jūs negribējāt zināt, kas notika tālāk?

-Nē, negribēju. Varbūt kādu dienu, Nikolas. aiījūs piedzīvosiet kaut ko ļoti nozīmīgu. - Pat ne dzirdama, tikko jau�ama ironijas nots. - Un tad jūs sapratīsiet manu domu - da�i pārdzīvojumi ir pārāk nozīmīgi, lai samierinātos ar domu, ka tie nepaliks ar mums visu dzīvi. Seidevarre ir tā vieta, ko es gribu saglabāt laika neskartu. Tāpēc mani neinteresē, kāda tā ir tagad. Kādi ir tās iemītnieki. Ja kāds tur vispār vēl ir.

- Bet jūs ta�u solījāties Gustavam rakstīt, - iebilda D�ūlija.

- ���Es arī rakstīju. Un viņ� rakstīja man, divus gadus es regulāri saņēmu viņa vēstules, vismaz �etras gadā. Bet Gustavs nekad neskāra to tēmu, kas interesē jūs, paziņoja tikai, ka viss ir pa vecam. Viņ� rakstīja par omitoloģiskām norisēm, un lasīt �īs vēstules kļuva aizvien garlaicīgāk - man bija zudusi interese par dabas parādību tipoloģiju. Tās sāka pienākt aizvien retāk. Pēdējā, �ķiet, bija Ziemassvētku kartīte 1926. vai 1927. gadā. Tagad viņ� ir jau miris. Arī Henriks ir miris, tāpat Ragna.

- ���Jūs atgriezāties Francijā. Un kas bija tālāk?

- ���Henriks savu ugunsstabu redzēja ap pusnakti 1922. gada 17. augustā. Tie�i tai pa�ā naktī, tai pa�ā stundā izcēlās ugunsgrēks �ivrēledikā.

Kon�iss sēdēja novērsies. Mēs ar D�ūliju saskatījāmies, un viņa neticīgi novaikstījās - �oreiz viņa likās skeptiskāk noskaņota nekā es.

- ���Jūs ta�u negribat teikt, ka� - es iesāku.

- ���Es neko negribu teikt. Starp �iem notikumiem nav nekādas

saiknes. Un nevar būt. Vai, pareizāk sakot, es esmu �ī saikne un manī meklējama �īs sakritības nozīme, ja tāda vispār ir.

Kon�iss pateica to ar neparastu iedomību, it kā viņ� patiesi uzskatītu, ka kaut kādā veidā ietekmējis �o notikumu gaitu vai sakritību laikā. Visdrīzāk gan �ī vienlaicība nebija jāuztver burtiski, viņ� bija to izdomājis un pie�ķīris tai tīri simbolisku jēgu. Abas epizodes bija saistītas pēc nozīmes, tā bija kārtējā mīkla, kuru atminot, varētu labāk izprast viņu pa�u un viņa nodomus. Ja stāstā par de Dukānu varēja saskatīt paralēles ar pa�u Kon�isu, tad tikko dzirdētais sasaucās ar hipnozes seansu. �Realitāte izlauzās cauri zinā�anu vārajam tīklam�� Toreiz es izjutu ko līdzīgu, un diez vai tā bija vienkār�i sagadī�anās. �īs smalkās sakarības, neredzamie pavedieni starp epizodēm caurauda visu viņa mistēriju.

- ���Mīļā, vai jums nav laiks doties pie miera? - Kon�iss tēvi�ķīgā tonī uzrunāja D�ūliju. Paskatījos pulkstenī- bija tikai da�as minūtes pāri vienpadsmitiem. Viņa viegli paraustīja plecus, it kā aizvainota par �ādu muļķīgu aizrādījumu.

- ���Kādēļ jūs mums to stāstījāt, Moris? - viņa vaicāja.

- ���Tādēļ, ka tagadne izriet no pagātnes. Burāni ir tāpēc, ka bija Seidevarre. Nav svarīgi, kas �eit pa�reiz notiek vai kāds tam iemesls. Tā vai citādi tas daļēji, nē, pilnīgi atkarīgs no trīsdesmit gadus seniem notikumiem Norvēģijas me�os.

�is tonis nereti parādījās arī sarunās ar mani. Doma, ka D�ūlijai ir glu�i cits statuss, ka viņai ļauts daudz vairāk zināt par notieko�ā būtību, bija gandrīz atmesta. Nu viņ� gribēja ievirzīt mūsu attiecības jaunā gultnē, izmainīt to nosacījumus. Savā ziņā mums abiem tagad bija iedalīta viņa skolnieku, mācekļu loma. Atcerējos pazīstamu Viktorijas laika gleznu: bārdains jūras vilks ar pla�u �estu norāda uz ūdens klaju un kaut ko stāsta diviem izbrīnītiem pui�eļiem. Atkal paslepus saskatījos ar D�ūliju - mums abiem bija skaidrs, ka tuvojamies vēl kādai neiepazītai teritorijai. Atkal sajutu viņas pēdu uz savējās, viegls pieskāriens kā steidzīgs skūpsts.

- ���Labi. Man tie�ām laiks iet. - Viņas sejā atkal atgriezās stīvā lomas izteiksme. Piecēlāmies ari mēs. � Moris, jūsu stāsts bija patiesi iespaidīgs un saisto�s.

D�ūlija pasniedzās un noskūpstīja viņu uz vaiga. Sarokojās ar mani. Zīmīgi ieskatījās acīs, zīmīgi saspieda man pirkstus. Jau pagriezās uz ie�anu un apstājās,

- ���Atvainojiet. Aizmirsu nolikt vietā tavus sērkociņus.

- ���Tas nekas.

Mēs ar Kon�isu atkal apsēdāmies un kādu brīdi klusējām. Pēc pāris sekundēm uz grants no�ņirkstēja viegli soļi, tic devās uz jūras pusi. Es pasmaidīju, bet Kon�isa stingajā sejā dzīvas bija tikai acis. To zīlītes kontrastā ar spodrajiem baltumiem rādījās glu�i melnas - maska, kas nerimus mani vēro.

- ���Vai �odienas stāstam nav paredzēta ilustrācija?

- ���Jums tā �ķiet vajadzīga?

- ���Nē. Jūs stāstījāt� vienkār�i lieliski.

Kon�iss atmeta ar roku, kā atraidot komplimentu, tad ar strupu �estu norādīja uz māju, kokiem, jūru.

- ���Lūk, ilustrācija. Lietas, kādas tās ir. Manā mazajā valstībā.

Citreiz es noteikti būtu iebildis. �ajā nebūt ne tik mazajā valstībā

bija daudz vairāk mistifikāciju nekā mistikas, un visām �lietām� �eit piemita viena raksturīga īpatnība: tās nebija tādas, kādas likās. Kon�iss nenoliedzami nebija sekls cilvēks, bet savā ziņā viņ� tomēr bija blēdīgs vecs �arlatāns.

-Jūsu paciente tagad uzvedās glu�i normāli, - es nevērīgi bildu.

- ���Varbūt rīt viņa uzvedīsies vēl normālāk, bet lai tas jūs nemaldina.

- ���Gan es tik�u galā.

- ���Kā jau teicu, rīt es nerādī�os. Ja mēs gadījumā netiekamies, es ceru, ka redzē�u jūs pēc nedē]as.

- ���Cik atkarīgs no manis - noteikti.

- ���Labi. Nu tad� - Viņ� piecēlās, it kā būtu sēdējis tikai tālab, lai novilcinātu laiku, ļautu D�ūlijai netraucēti nozust aiz kulisēm.

Es arī piecēlos. - Paldies jums vēlreiz. Par to, ka pakļāvāt mani savai varai.

Viņ� pamāja ar galvu kā pieredzējis impresārijs, kas uzklausījis tik daudz slavas dziesmu, ka vairs neņem tās necik nopietni. Iegājām viņa istabā. Uz pretējās sienas maigi blāvoja Bonāra meitenes. Kad iznācām kāpņu laukumiņā, es jau zināju, ko man darīt.

- ���Mister Kon�iss, es izmetī�u mazu līkumiņu. Tepat līdz Mulsai. Man vēl nenāk miegs.

Protams, viņ� varēja piedāvāties nākt man līdzi, un tad es nevarētu būt norunātajā laikā pie statujas, bet tā bija vienīgā iespēja piemānīt viņu, reizē nodro�inot sev alibi. Ja viņ� mūs pieķers, es varē�u teikt, ka satikāmies glu�i nejau�i. Vismaz es nebū�u slēpis to, ka kaut kur eju.

- ���Kā vēlaties.

Mēs sarokojāmies, un Kon�iss vēroja mani kāpjam lejup. Mirkli vēlāk noklaudzēja istabas durvis. Viņ� varēja iziet uz terases un klausīties, tālab es, ska|i skrim�ķinot granti, devos uz vārtu pusi. Nekāpu vis lejā uz Mutsu, bet pakāpos nokalnē un apsēdos pie kāda koka, no kurienes varēja pārredzēt taku un mājas ieeju. Nakts bija tum�a, bez mēness, tikai no zvaigznēm plūsmoja vāra gaisma, liega kā tikko dzirdama skaņa, pieneņu pūkas uz nakts melnkoka.

Sirds sitās straujāk; da|ēji tam iemesls bija gaidāmā tik�anās, daļēji neskaidra nojausma, ka esmu iemaldījies visdīvainākajā labirintā. Nu es patie�ām biju kā Tēsējs7; kaut kur tumsā mani gaidīja Ariadne un varbūt arī Mīnotaurs.

Nosēdēju tā kādu stundas ceturksni; smēķēju, aizsedzot ar plaukstu cigaretes kvēlo�o galiņu, skatījos un klausījos. Ne mazākās kustības.

Piecas minūtes pirms divpadsmitiem es ielavījos atpakaļ domēnē un devos cauri kokiem austrumu virzienā. Soļoju lēni, bie�i apstādamies. Sasniedzis iegravu, bridi nogaidīju, tad �ķērsoju to un klusi, cik spēdams, zagos pa taku uz statujas pusi. Pēc mirkļa varenais siluets pavīda starp kokiem. Sols zem mandeļkoka bija tuk�s. Apstājies laukumiņa malā, pūlējos saskatīt kādu stāvu blīvajā tumsā. Spriega nojausma sacīja, ka tūlīt kaut kas notiks, pazibēja pat doma, ka varētu parādīties cilvēks ar dzidri zilām acīm un cirvi paceltā rokā.

Kaut kas skaļi noklinkstēja; kāds bija trāpījis Poseidonam ar akmentiņu. Es atkāpos priedāja tumsā, un mirkli vēlāk man pie kājām pieripoja otrs akmens, liedaga olis. Nedaudz augstāk samanīju kādu kustību, gai�u apveidu. Tā noteikti bija D�ūlija.

Skrēju aug�up pa stāvo nogāzi, paklupu, steidzos tālāk. Apstājos. Viņa stāvēja pie koka biezā ēnā, varēju iz�ķirt tikai balto blūzi un bikses, gai�os matus un pretī pastieptās rokas. �etri lieli soli, un es jau biju līdzās, rokas satvēra mani, apskāva, un lūpas sastapās ilgā, kaislīgā skūpstā. Drud�aina ieelpa, un rokas sakļaujas vēl cie�āk nepacietīgas just otra ķermeni� Nu beidzot es iepazinu īsto D�ūliju: nometusi stīvo masku, viņa izslāpusi lāvās manam tvērienam, augums cie�i kļāvās man klāt. Lūkoju teikt kādus mīļus vārdus, bet viņa aizspieda man muti. Notvēru ar lūpām viņas plaukstu, tās lēni slīdēja pa maigo ādu, līdz sasniedza vietu, kur biju ievērojis rētu.

Nākamajā mirklī es palaidu viņu vaļā. Sagrābstījis kabatā sērkociņus, uz�ķīlu uguni un satvēru meitenes kreiso roku. Rētas nebija. Pacēlu sērkociņu augstāk: tās pa�as acis, mute, zoda līnija, itin viss �ajā sejā bija D�ūlijas. Bet tā nebija D�ūlija. Tikko manāmas rievas mutes kaktiņos, saspringts, tī�i nekaunīgs skatiens un tum�s iedegums. Brīdi izturējusi manu skatienu, meitene nolaida acis, tad atkal paglūnēja caur skropstām.

- ���Pie velna! - Aizsviedis sērkociņu, uzrāvu nākamo. Viņa tūdaļ to nopūta.

- ���Nikolas. - Balss bija pārmeto�a, zema un sve�a.

- ���Jūs kļūdījāties. Nikolass ir mans dvīņubrālis.

- ���Nebija viegli sagaidīt pusnakti.

- ���Kur viņa ir?

Runāju piktā tonī; es arī biju dusmīgs, bet nedaudz pietēloju. Situācija ļoti atgādināja Bomar�ē8, Restaurācijas laika komēdijas, un es zināju - jo vairāk vientiesītis dusmojas, jo greizāk viņam iziet.

- ���Viņa?

- ���Tu esi piemirsusi paķert līdzi savu rētu.

- ���Vai tu patiesi pamanīji, ka tā nav īsta?

- ���Un balsi.

- ���Pie tā vainīgs nakts gaiss, - viņa nokrem�ļojās.

Saņēmu meiteni aiz rokas un aizvilku līdz solam mandeļkoka pavēni.

- ���Nu, saki, kur viņa ir.

- ���Viņa nevarēja atnākt. Neesi ta�u tik brutāls.

- ���Labi jau labi. Kur viņa ir? - Meitene klusēja. - Tas ir diezgan stulbs joks.

- ���Vai tad? Man tas likās visai satrauco�s. - Viņa apsēdās un uzlūkoja mani. � Domāju, tev ari.

- ���Ak Kungs, es ta�u domāju, ka� - nepūlējos pabeigt domu.

� Tātad tu esi D�ūna?

-Jā. Ja vien tu esi Nikolass.

Nosēdos viņai blakus un izvilku no kabatas Papastratos paciņu. D�ūna arī paņēma cigareti, un sērkoka liesmas gaismiņā mēs vēlreiz cie�i nopētījām viens otru. Viņas acis nu vairs nelikās tik izaicino�as kā balss.

Māsu pārsteidzo�ā līdzība glu�i negaidot izrādījās lieks misēklis, kas atkal visu sare�ģīja. �ī otra D�ūlija, it kā sīkās at�ķirības -zeltainais iedegums, mazliet apaļākie vaigi, aktīva un veselīga cilvēka iespaids, ko radīja �ī meitene, lika padomāt, ka ari pirmā tāda varētu būt� normālā stāvoklī. Paliecies uz priek�u, atspiedu elkoņus pret ceļiem.

- ���Kāpēc viņa pati neatnāca?

-Vai tad Moriss tev nepateica?

Centos neizrādīt, ka jūtos kā pa�apzinīgs �ahists, kas tikko atklājis - viņa �ķietami neapdraudētā dāma tiks zaudēta jau nākamajā gājienā. Domās izmisīgi pārskrēju nesenajiem notikumiem, atcerējos, ka Kon�iss bija runājis par �izofrēniķiem ar viltīgu, augsti attīstītu prātu. Scēna ar tējas laistī�anu gan īsti neiederējās �ajā versijā, bet tā varēja būt ari tī�a improvizācija, lai beigās piemiegtu ar aci, apstulbinātu mani vēl vairāk. Tad �ī maigo�anās zem galda, konspiratīvā zīme ar sērkociņiem� Varbūt Kon�iss bija manījis daudz vairāk, nekā likās?

- ���Tu jau neesi vainīgs. D�ūlija spēj apvest ap stūri pat lielus speciālistus.

- ���Kāpēc jūs esat tik pārliecināti, ka esmu apvests ap stūri?

_ Nu, diez vai tu tik kaislīgi skūpstītos ar meiteni, kuru patiesi uzskatītu par psihiski slimu. - Pēc mirkļa viņa piebilda: - Vismaz es ceru, ka ne. - Es klusēju. - Mēs tevi patie�ām nevainojam. Es ta�u zinu, cik izgudri viņa prot radīt iespaidu, ka nenormāli ir visi citi, bet viņa - nabadzīte, kam nemitīgi dara pāri.

Saklausīju tikko jau�amu stomīgu pieskaņu, it kā viņa �aubītos par manu reakciju, par to, vai izdodas mani apvārdot.

- ���Jā, neko neteiksi, pārliecināt viņa prot labāk nekā tu.

Labu brīdi D�ūna klusēja.

- ���Vai tu man netici?

- ���Tu labi zini, ka es tev neticu. Un tava māsa, kā rādās, līdz �im negrib ticēt man.

�oreiz pauze bija vēl garāka.

- ���Mēs nekādi nevarējām abas tikt prom. Turklāt es arī gribēju pārliecināties, - viņa piebilda klusākā balsī.

- ���Pārliecināties par ko?

-Ka tu esi tas, par ko uzdodies.

- ���Es viņai nemeloju.

- ���Viņa apgalvo to pa�u, gan mazliet pārāk dedzīgi. Rodas �aubas, vai viņas spriedums ir pietiekami objektīvs. Jāsaka gan, tagad es to saprotu. Pēc �ī� fiziskā kontakta.

- ���Nav grūti pārliecināties, ka es tie�ām strādāju skolā salas viņā pusē.

- ���Vismaz to, ka tur ir skola, mēs zinām. Tev jau dro�i vien nav klāt nekādu dokumentu?

- ���Tas kļūst patiesi muļķīgi.

- ����ajā situācijā daudz muļķīgāk būtu to neprasīt.

Savā ziņā viņai bija taisnība.

- ���Man nav līdzi pases. Ir tikai grieķu izsniegtā uzturē�anās atļauja. Vai derēs?

- ���Jā, ja drīkstu lūgt.

Sataustīju prasīto bik�u aizmugures kabatā un aizdedzu vairākus sērkociņus, lai D�ūna varētu to izpētīt. Uzzinājusi manu vārdu, adresi un profesiju, viņa atdeva dokumentu.

- ���Nu, vai esi apmierināta?

Viņa, �ķiet, nebija noskaņota jokot. � Vai vari zvērēt, ka tu nedarbojies viņa uzdevumā?

-Tikai tik, cik jums zināms. Piedalos D�ūlijas �izofrēnijas eksperimentālajā ārstniecības kursā. Lai gan neticu tam visam. Vismaz tad, kad esmu kopā ar viņu.

- ���Un nekad agrāk neesi ticies ar Morisu?

- ���Nekad.

- ���Neesi ari noslēdzis ar viņu nekādu kontraktu?

Uzmetu viņai ieinteresētu skatienu. - Vai tas nozīmē, ka jūs?�

- ���Jā. Bet tam nav nekāda sakara ar pa�reiz notieko�o. - Viņa saminstinājās. - D�ūlija tev rit izstāstīs.

- ���Ari es labprāt redzētu kādu rakstītu liecību.

- ���Nu protams. Tev ir tiesības to prasīt. - Nometusi izsmēķi, viņa samina to ar kurpes purngalu. Nākamais jautājums bija visai negaidīts. - Vai �eit uz salas ir policija?

- ���Ir. Ser�ants un divi padotie. Kāpēc tāds jautājums?

- ���Tāpat vien, interesējos.

Es ievilku elpu. - Mēģināsim tikt skaidrībā. Visupirms jūs bijāt māņu tēli, tad - �izofrēniķos. Nu rādās, ka jūs esat harēma verdzenes.

- ���Reizēm man �ķiet, ka tā būtu pat labāk. Vismaz vienkār�āk. -D�ūna steidzīgi turpināja: - Viena no manām īpatnībām ir tā, ka es nekad neko neņemu pārāk nopietni. Pa daļai tādēļ mēs ari esam �eit, un pat tagad tā ir savā ziņā izklaide� bet mēs patiesi esam tikai divas angļu meitenes, kas pēdējo mēne�u laikā ir iemaldīju�ās tādos d�ungļos, ka� - viņa aprāvās, un iestājās klusums.

- ���Vai tu jūsmo par Morisu tāpat kā D�ūlija?

D�ūna mirkli vilcinājās, un, uzmetis viņai skatu, es manīju blēdīgu smīnu. ���*

- ���Tā vien �ķiet, ka mēs ar tevi atradīsim kopīgu valodu.

- ���Tātad tu neesi par viņu stāvā sajūsmā?

Viņa nodūra acis. - D�ūlija ir laba teorētiķe, bet viņai pietrūkst tās instinktīvās dzīves gudrības, kas dota man. Ja ari es īsti nesaprotu, kas �eit briest, jūtu, ka tas nav nekas labs. Bet D�ūlija ir glu�i kā bērns izpriecu laukumā.

- ���Kāpēc tu prasīji par policiju?

- ���Tāpēc, ka faktiski mēs esam kā gūsteknes. Cietums gan ir bez restēm, turklāt visai smalks, serviss tāpat. D�ūlija laikam teica tev, ka mums tika svēti apsolīts - varēsim braukt prom, kad vien uzskatīsim par vajadzīgu. Bet mūs nemitīgi pieskata kā aitas.

- ���Vismaz �obrīd varam dro�i runāt?

- ���Es ceru. Bet man drīz jāiet.

- ���Paziņot policijai var jebkurā laikā. Ja jūs to gribat.

- ���Ceru, ka līdz tam nenonāks.

- ���Un kāda ir tava versija par visu, kas �eit notiek?

Viņa pasmīkņāja. - Gribēju vaicāt tev tie�i to pa�u.

- ���Vismaz viens, �ķiet, ir skaidrs - viņ� patie�ām kaut ko sajēdz no psihiatrijas.

- ���Ak Kungs, pēc tavas aizie�anas viņ� stundām D�ūliju pratina. Ko tu teici, ko darīji, kādus melus viņa tev stāstīja� un tā tālāk. It kā katrs sīkums sagādātu viņam slimīgu baudu.

- ���Vai Kon�iss viņu hipnotizē?

- ���Viņ� mūs abas ir hipnotizējis, mani gan tikai vienreiz. Fantastiska sajūta� Un tevi?

- ���Ari vienu reizi.

- ���D�ūliju gan vairākas. Lai palīdzētu apgūt viņas lomas - vispirms visu, kas attiecās uz Liliju, tad visu, kas attiecas uz �izofrēniķiem un to uzvedību.

- ���Vai seansa laikā viņ� uzdod D�ūlijai jautājumus?

- ���Vispār jau ne. Vienmēr uzstāj, lai es arī būtu klāt. Tā es sē�u un klausos.

- ���Kas tad jūs satrauc?

D�ūna neatbildēja uzreiz.

- ���Kaut kas mums tajā visā nepatīk. Varbūt tfi perversā ziņkāre, ar kādu viņ� vēro jūsu attiecības. - Viņa pa�ķielēja uz mani. - Vai , D�ūlija tev ir stāstījusi par mīlas trīsstūri? - Pēc manas sejas bija redzams, ka nav. - Tad vēl pastāstīs. Rīt.

- ���Kas par trīsstūri?

- ���Sākumā nemaz nebija domāts, ka es tfi stāvē�u maliņā.

- ���Proti?

- ���Labtk lai viņa pati tev pasaka.

- ���Mēs ar tevi? - lūkoju minēt.

Stomīga pauze. � �is variants jau ir atmests. Viss pagriezās citādi. Bet mums ir aizdomas, ka viņ� nemaz nedomāja īstenot sākotnējo plānu. Nudien nezinu, kas man te darāms.

- ���Cūcība. Mēs ta�u neesam figūriņas uz �aha dēla.

- ���Viņ� ari to saprot, Nikolas. Manuprāt, viņ� grib ne vien piespēlēt mīklas mums, bet saņemt to pa�u pretī.- D�ūna pasmaidīja un izmeta: - Lai vai kā, bet es nemaz neesmu pārliecināta, ka �o variantu vajadzēja atmest.

- ���Vai to var nodot tavai māsai?

Viņa plati pasmīnēja un nodūra acis. - Nevajag uztvert mani pārāk nopietni.

- ���To es jau sapratu.

Bridi D�ūna klusēja. - Mā�elei bija viens smags romāniņ�. Tam tikko kā pielikts punkts. Pa da|ai tāpēc viņa gribēja tikt prom no Anglijas.

- ���Kā es viņu saprotu! Un jūtu līdzi.

- ���Es redzu, ka tu jūti, tikai �aubos, vai tā ir līdzjūtība. Es tikai gribēju teikt, ka nevēlos, lai tas viss tūlīt sākas no gala, visi �ie pārdzīvojumi.

- ���No manas puses viņai nekādi pārdzīvojumi nedraud.

D�ūna paliecās uz priek�u. - Viņai nudien veicas - arvien uztrā-

pa īstam dabas brīnumam. Tevi es nepazīstu, tā ka neuztver to personiski. Bet D�ūlijas pēdējais ieguvums ir darījis mani visai piesardzīgu. Varbūt pat pārlieku.

- ���No manis viņu nevajag sargāt.

- ���Nelaime ir tā, ka viņai mū�dien vajag liriku un kaislības, un cēlas jūtas, pilnu romantikas ēdienkarti. Es pati pārtieku no prastākas barības.

- ���Proza un auzu tume?

- ���Es vienkār�i esmu atmetusi cerību, ka pievilcīgam vīrietim varētu būt ari pievilcīga dvēsele.

Man patika, kā viņa to pateica - skadri, ar vieglu rūgtuma pieskaņu. Iesāņus noskatīju D�ūnas profilu un mirkļa iedomā jau redzēju citu izrādi, kur viņas abas spēlē vienu lomu, abas pieder man, gan gai�ā, gan tumsnējā. Atcerējos pikantos renesanses laika pastāstus par sievietēm, kas nakts laikā nomaina viena otru.

Tiku

pat līdz netālai nākotnei, kad es - kā gan citādi - apprecē�u D�ūliju un ne mazāk valdzino�ā, bet visnotaļ citādā māsa būs mūsu kopdzīves neatņemama pavadone, kaut tīri estētisks tās papildinājums. Ar dvīņiem noteikti var pieredzēt da�ādas nianses, variācijas par tēmu, tā ir vienas patības dalī�anās un reizē divu pārklā�anās, ķermeņi un dvēseles, kas nemitīgi atspulgojas viens otrā.

- ���Nu gan man jāiet, - D�ūna klusītēm bilda.

- ���Vai man izdevās kaut cik iekarot tavu uzticību?

- ���Cik nu bija tavos spēkos.

- ���Vai drīkstu pavadīt jaunkundzi līdz viņas slēpnim?

- ���Bet tu nedrīksti nākt iek�ā.

- ���Kā teiksi. Arī mana uzticība nevar balstīties uz zila gaisa.

Viņa nespēja iz�ķirties. - Bet tu nāksi tikai tik tālu, cik es ļau�u.

Ar mieru?

- ���Ar mieru.

Piecēlāmies un soļojām lejup uz Poseidona pusi. Vēl netiku�i līdz skulptūrai, atklājām, ka neesam biju�i vieni. Sastingām uz vietas. Pārdesmit jardus tālāk, iznācis no krūmāja klajuma jūras pusē, rēgojās balts stāvs. Kaut bijām runāju�i klusu un mūs nevarēja noklausīties, pārsteigums bija gana nelāgs.

- ���Velns viņu rāvis, - D�ūna noelsās.

- ���Kas tas tāds?

Viņa stingri satvēra mani aiz rokas. - Mūsu mī|ais sargsuns. Paliec tepat un stāvi mierīgs. Tālāk es ie�u viena.

Ieskatījos vērīgāk: vīrietis baltā mediķa virsvalkā, acīmredzot domāts kā slimnieku kopējs; tāda kā tum�a maska neļāva saskatīt viņa vaibstus. D�ūna saspieda manus pirkstus un ar māsas skatienu cie�i ielūkojās acīs.

- ���Es tev uzticos. Lūdzu, uzticies arī tu mums.

- ���Kas tagad būs?

Es nezinu. Tikai, lūdzu, nemeklē ka�ķi. Vienkār�i ej atpakaļ uz māju.

D�ūna pasniedzās, pievilka mani sev tuvāk un uzspieda uz vaiga steidzīgu bu�u. Tad devās lejup pretī baltajam virsvalkam. Kad viņa pienāca tam klāt, es sekoju. Stāvs soli atkāpās, ielai�ot viņu

priedaines blīvajā tumsā, un aiz�ķērsoja man ceļu. Pienācis pietiekami tuvu, es biju pārsteigts vēl vairāk, nekā pirmīt viņu ieraugot. Izrādījās, ka nekādas maskas nav. Tas bija nēģeris, gar�, spēcīgs vīrietis, gadus piecus vecāks par mani. Viņ� vienaldzīgi vēroja mani, līdz mūs �ķīra tikai pāris soļu, tad brīdino�i iepleta rokas, aizliegdams tālāku ce|u. Ievēroju, ka viņa āda ir gai�āka nekā vairākumam �īs rases pārstāvju, seja glīta, bet valganās dzīvnieka acis ar rāmu apņēmību fiksē katru manu kustību. Viņ� stāvēja saspringts un stalts, īsts atlēts, cīkstonis.

Nostājos viņa priek�ā un sacīju: - �akāļa maskā tu izskaties krietni labāk.

Ne kustības, ne skaņas. Aiz viņa pleca iznira D�ūnas seja, ba�īga un lūdzo�a.

- ���Ej uz māju, Nikolas! Lūdzu tevi! - Es atkal pievērsos nēģerim.

- Viņ� nerunā. Viņ� ir mēms. - D�ūna satraukta skaidroja.

- ���Un es jau domāju, ka melnie einuhi ir izmiru�i, beigti un pagalam līdz ar Osmaņu impēriju.

Vīrie�a sejā nekas nemainījās, varēja domāt, ka viņ� nav sapratis manus vārdus. Bet nākamajā mirklī viņ� nostājās vēl platāk un sakrustoja rokas uz krūtīm. Zem baltā halāta kļuva redzams melns d�emperis ar augstu apkakli. Nebija jā�aubās, ka �is tips tā vien gaida, lai es viņam uzbruktu, un man tā vien kārojās attaisnot viņa cerības.

Ļāvu izlemt D�ūnai. Palūkojos uz viņu pāri nēģera plecam.

- ���Vai ar tevi viss būs kārtībā?

- ���Jā. Lūdzu, ej.

- ���Es pagaidī�u pie statujas.

Viņa pamāja ar galvu un atkal ienira tumsā. Aizgāju atpakaļ pie jūras dieva un apsēdos uz klintsakmens, kas kalpoja tam par pamatni. Pats nezinu, kālab es pastiepu roku un pietvēros viņa bronzas potītei. Nēģeris arvien stāvēja kā garlaikots muzeja sargs, nē, drīzāk kā jani�ārs ar līku zobenu pie sultāna harēma durvīm. Atlaidis Poseidona potīti, es aizsmēķēju cigareti, lai kaut cik neitrāli* zētu lieko adrenalīnu. Pagāja viena minūte, otra. Neraugoties uz dvīņu mājieniem par slēptuvi, es klausījos pēc laivas motora trok�ņa. Bet visapkārt valdīja pilnīgs klusums. Jutos aizvainots savā

vīri�ķajā pa�apziņā, nemierpilns un vainīgs vienlaikus. Ziņa par slepeno tik�anos, protams, tūdaļ nāks Kon�isam ausīs. Varbūt viņ� pat ieradīsies �eit. Satraucos ne tik daudz par to, ka atklāsies mana divkosība attiecībā uz blefu par �izofrēniju, drīzāk baidījos, ka mans pārkāpums liksies viņam pārāk smags un mani nekavējoties noraidīs no laukuma. Jau apcerēju iespēju kaut kā apvārdot �o uzraugu, pierunāt, pielūgties. Ta�u viņ� stāvēja tik nepieejams, tik sve�s gan kā cilvēks, gan rases pārstāvis.

Piepe�i no jūras puses atlidoja skaļ� svilpiens. Viss tālākais notika ļoti ātri.

Nēģeris platiem soļiem pienāca man klāt. - Paklau� - es ieteicos, pieslējies kājās. Bet viņ� bija stiprs un veikls kā leopards, vismaz divas collas garāks par mani. Nebija arī noskaņots uz jokiem, to varēja redzēt pēc naidīgās sejas, pēc skatiena, kurā dzalkstīja glu�i neprātīgs niknums. Izbailēs man pat ie�āvās prātā, ka viņ� ir Henrika Nigārda melnais līdzinieks. Pilnīgi negaidot viņ� iespļāva man sejā un grūda pret statujas pamatni. Ceļu locītavas atsitās pret akmens �ķautni, es atkritu sēdus. Nākamajā mirklī viņ� jau soļoja lejup pa nogāzi. Slaukot degunu un vaigu, es pavēru muti, lai nokliegtos viņam pakaļ, bet pārdomājis noriju tos vārdus, kas man bija mēles galā. Izvilku kabatlakatu, notīrīju noķēzīto seju. Pretīgi. Biju gatavs nosist Kon�isu, ja viņ� tagad parādītos manā tuvumā.

Kon�iss neparādījās, un es kājoju atpakaļ uz vārtiem, tad lejup pa taciņu uz Mutsu; gribēju tikt ārā no vecā mā�a valstības. Nonācis pie jūras, nometu drēbes un iebridu ūdenī. Noberzu seju ar sā|o ūdeni, tad laidos peldus. Jūra bija pilna ar sīkām fosforiskām ūdenszālēm, katra kustība atstāja ūdenī garas, mirdzo�as �vīkas. Es ieniru un apgriezos uz muguras kā ronis, zvaigznes izplūda ūdenī kā mazi, spo�i ĪSsumi. Jūra atvēsināja un mierināja, maigi glauda man pavēderi. �eit es jutos dro�s par savu garu un miesu, ārpus viņu sniedzamības, ārpus viņu varas.

Man jau agrāk bija aizdomas, ka Kon�isa stāstam nar de Dukānu un viņa mehānisko leļļu kolekciju ir kāda īpa�a nozīme. Tas ta�u bija arī Kon�isa nolūks - pārvērst Burāni par �ādu panoptiku, turklāt leļļu vietā viņam bija d�īvi cilvēki� un es vairs nebiju noskaņots to paciest. Pa daļai mani bija ietekmējusi D�ūna, viņas veselīgais skatījums uz lietām. Es esmu vienīgais vīrietis, uz ko viņas �eit var pa|auties, un neatkarīgi no visa cita �obrīd viņām vajadzīga mana palīdzība, mans atbalsts. Nebūtu nekādas jēgas tagad ielauzties pie Kon�isa un sākt izskaidro�anos - viņ� tikai iebarotu man kārtējo melu porciju. Glu�i kā lapsa alā, kuru var sagūstīt un padarīt nekaitīgu, tikai izvilinot laukā, dienas gaismā.

Viegli kustinot kājas, gulēju ūdenī; austrumos virs rāmajiem ūdeņiem slējās Burāni tum�ā siena. Mans satraukums pamazām izplēnēja; varēju vēl priecāties, ka biju ticis cauri ar spļāvienu sejā, galu galā es �o cilvēku biju aizvainojis. Man bija daudz trūkumu, tomēr rasisms nebija to skaitā, vismaz biju radis tā domāt. Turklāt bumba tagad bija pretinieka pusē, un, lai kāda būtu Kon�isa reakcija, tā noteikti dos jaunu vielu pārdomām. Redzēsim, kādas izmaiņas �is starpgadījums ienesīs rītdienas scenārijā. Atkal uzvirmoja pazīstamais satraukums - lai nāk kas nākdams, melnais Mī-notaurs vai kas cits, lai notiek, kam jānotiek, līdz es sasnieg�u labirinta centru, iegū�u kāroto uzvarētāja balvu.

Izbridis krastā, es noslaucījos kreklā, apģērbu pārējās drēbes un devos atpaka] uz villu. Namā valdīja klusums. Pie Kon�isa istabas durvīm apstājos un ieklausījos, neraizējoties par to, ka kāds varbūt tāpat ieklausās manos so|os. Ne skaņas.

1

Neolīta un bronzas laikmeta kulta veidojumi-milzīgas, stāvus uzslietas akmens �ķilas, pārsegtas ar līmenisku akmens plāksni.

Eiripīds (ap 480-406p.m.ē.) - sengrieķu dramaturgs.

2

Augusts Strindbergs (1849-1912) - zviedru rakstnieks.

3

Zigmunds Freids (1856-1939) - austrie�u neiropatologs, psihiatrs, psihologs, psihoanalīzes koncepcijas radītājs.

Neortodoksāls virziens Nīderlandes un Francijas katolicismā 17. un 18. gs. Sludināja askētismu un iepriek�nolemtību.

Mi�els deMontēņs (1533-1592) -fran�ufilosofs humānists, rakstnieks.

4

BlēzsPaskāls (1623-1662)-fran�u fiziķis, matemātiķis, filosofs un literāts ar reliģiozu pasaules uzskatu, jansenisma piekritējs.

5

Uguns, (fran�u vai.)

6

Dtirolāmo Savonarola (1452-1498) - itāļu reliģisks un politisks darbinieks, Florences Sv. Marka klostera priors.

7

Skat. skaidrojumu 227. Ipp.

8

Pjērs Bomar�ē (1732- J 799) - fran�u dramaturgs (�Seviļas bārddzinis�, �Trakā diena jeb Figaro kāzas�).

Pamodos iztvīcis un ļengans kā labi izdauzīts sitenis - Grieķijas tveice �odien īpa�i lika sevi manīt. Pulkstenis rādīja desmito stundu. Apslacīju galvu ar aukstu ūdeni, gurdi uzstiepu mugurā drēbes un kāpu lejā. Zem muslīna pārsega mani gaidīja brokastis un spirta lampiņa kafijas sildī�anai. Brīdi pagaidīju, bet neviens nerādījās. Visapkārt valdīja tuksnesīgs klusums, un tas sāka mani mulsināt. Biju gaidījis Kon�isa uznācienu, jaunu komēdijas ainu, bet skatuve izrādījās tuk�a. Sēdos pie brokastīm.

Likdamies izpalīdzīgs, es aiznesu traukus līdz Marijas namiņam, bet atdūros pret slēgtām durvīm. Pirmais trauksmes signāls. Uzkāpu aug�ā un pieklauvēju pie Kon�isa durvīm, paraustīju rokturi - otrais trauksmes signāls. Izstaigāju visas apak�stāva istabas, pārskatīju pat mūzikas salona plauktus cerībā atrast viņa rakstus, bet bez panākumiem. Man uzklupa pēk�ņas izbailes: pagāju�ā nakts ir visu izjaukusi, viss nu ir beidzies. Viņi visi ir prom un vairs neatgriezīsies.

Aizgāju līdz Poseidonam, izstaigāju visu domēni, rūpīgi un vēlīgi kā cilvēks, kas nozaudējis atslēgu. Aptuveni pēc stundas atgriezos pie mājas - tā bija tikpat klusa un pamesta. Biju glu�i apjucis, tuvu izmisumam. Ko tagad darīt? Iet uz ciemu, ziņot policijai? Vispēdīgi es nokāpu Burāni liedagā. Arī laiva bija prom. Izpeldēju ārā no mazā līcī�a, apliecu zemesmēli tā austrumu pusē. Di�ākās salas klintis �eit izauga no varenu akmeņu un klintsbluķu haosa, tās slējās virs jūras simt vai vairāk pēdu augstumā. Pusjūdzi uz austrumiem tās veidoja ne glu�i līci, bet lēzenu ieloku, kas sargāja liedagu ar tiīs namiņiem. Pēdu pa pēdai es nopētīju klin�u sienu: �eit nebija iespējams nedz nokāpt lejā, nedz piestāt ar laivu. Tomēr tie�i �urp devās abas māsas, kad teicās ejam �mājās�. Starp klints-kraujas malu un priedēm - tikai sīkas, retas krūmu skupsnas, kur nevarētu paslēpties pie labākās gribas. Palika tikai viena iespēja: viņas gāja pa klin�u kaupri, tad nogriezās me�ā un devās lejup, garām zvejnieku namiņiem.

Iepeldēju vēl tālāk jūrā, bet auksta straume lika man griezties atpakaļ. Tūlīt pamanīju izmaiņu ainavā - jardus simt uz austru-miera klints virsotnē stāvēja meitene gai�sārtā kleitiņā - ko�s, uzkrīto�s lāsums uz tum�ā zaļuma fona. Meitene pamāja, es atbildēju. Viņa pagājās uz priek�u gar priedāja zaļo sienu, saulstari spiedās cauri zaru re�ģim un rotājās uz sārtā auduma. Pārsteigts satrūkos, ieraugot otru sārtenu apveidu, otru meiteni. Viņas stāvēja, viena otras replika, un tuvākā atkal pavēcināja roku, aicinot mani uz krastu. Tad abas pagriezās un nozuda, varbūt gribēja panākt man pretī.

Pēc piecām minūtēm glu�i aizelsies, uzrāvis kreklu virs slapjām peldbiksēm, es jau biju pie statujas. Meiteņu �eit nebija, un kādu mirkli es līvos niknām aizdomām - man viņas parādīja tikai ķircinot, tikai lilab, lai tūlīt atkal paslēptu. Garām ceratonijai steidzos uz klintskrauju. Starp prie�u stumbriem iedzirkstījās jūras ko�ais zilums, un es ieraudzīju meklēto - meitenes bija iekārtoju�ās ēnā uz nelielas, ar augsnes kārtiņu klātas klints kaupres. Dro�s par viņu klātbūtni, es gausināju soli. Vienādās sārtās kleitiņas bija loti vienkār�as, īsām, viegli savilktām piedurknēm un dzi]u izgriezumu ar robotu maliņu; zilpelēkas zeķes, gai�i pelēkas kurpes ar zemu papēdi. Abas izskatījās tik meitenīgi jaukas, divas vasaras svētdienai saposu�ās pirmkursnieces� manuprāt, pārāk saposu�ās, pārāk pil-sētnieciskas. Netrūka pat pīta groziņa-īstas Kembrid�as studentes za|umos.

D�ūna piecēlās un nāca man pretī. Mati izlaisti tāpat kā māsai, zeltainais iedegums vēl tum�āks, nekā likās naktī, arī vaibsti vairāk at�ķirīgi. Viņas seja bija atklātāka, joprojām izaicino�i drastiska. Uzsvērti nopietna un atturīga, D�ūlija vēroja mūs satiekamies.

- ���Es teicu viņai, ka tev ir glu�i vienalga, ar kuru no mums tu �orīt satiksies, - D�ūna sagaidīja mani ar platu smīnu.

- ���Ļoti laipni no tavas puses.

Saņēmusi aiz rokas, viņa aizveda mani pie D�ūlijas.

- ���Te nu ir tavs varonis ar mirdzo�u bruņogu.

D�ūlija vēsi uzlūkoja mani. - Sveiks.

- ���Viņa jau visu zina, - D�ūna pavēstīja.

D�ūlija sāņus paglūnēja uz māsu. - Zinu arī, kas pie visa vainīgs.

Viņa piecēlās un pienāca mums klāt, pārmetumu skatienā nomainīja līdzjūtīga interese.

- ���Kā tiki atpakaj? Bez problēmām?

Atstāstīju viņām fināla epizodi. Mirklī aizmirsās visas nesaskaņas, manī ba�īgi vērās divi zilpelēku acu pāri. Māsas saskatījās, it kā mans stāsts būtu apstiprinājis kādu pirmīt apspriestu pieņēmumu. Pirmā ierunājās D�ūlija.

- ���Vai Morisu �orīt redzēji?

- ���No Morisa nav ne miņas.

Viņas atkal pārmija skatienus.

- ���Nav gan, � D�ūna piekrita.

-Nekur nav ne dzīvas dvēseles. Es jūs visur izmeklējos.

Pāri manam plecam D�ūna pameta skatu uz priedāju.

- ���Varu derēt, ka tā tikai izskatās.

- ���Kas īsti ir �is velna nēģeris?

- ���Moriss sauc viņu par savu sulaini. Viņ� pat apkalpo pie galda, kad tevis nav. Un viņa uzdevums ir uzraudzīt mūs, kad esam savā slēptuvē. Mums no viņa �ermuļi iet pār kauliem.

- ���Vai viņ� patiesi ir mēms?

- ���Velns viņu sazina. Mēs domājam, ka ne. Viņ� tikai sē� un blen� uz mums. Ar tādu paskatu, it kā daudz ko varētu pateikt. -

- ���Vai viņ� nekad?�

D�ūlija papurināja galvu.�Diez vai viņ� vispār apjēdz, ka esam sievietes.

- ���Tad jau viņam jābūt arī aklam.

D�ūna sarauca degunu. - Es pat apvainotos, ja tas nebūtu tāds atvieglojums.

- ���Kon�iss noteikti visu zina.

- ���Par to mēs visu rītu lauzījām galvu.

- ���Nakts notikuma mīkla: kāpēc nerēja suns?1 - piemetināja D�ūna.

Paskatījos uz viņu. � Mūsu oficiāla tik�anās ta�u nebija plānota.

- ���Līdz �im ne. Mans uznāciens bija paredzēts �odien - lai palīdzētu Morisam tevi apvārdot.

- ���Pēc tam kad es būtu izspēlējusi kārtējo intelektuālās �izofrēni-ķes gājienu, - turpināja D�ūlija.

-Bet viņam vajadzētu�

- ���To ari mēs nekādi nevaram saprast. Lieta tā, ka mums vēl nav skaidrības par nākamo cēlienu. Kas mēs būsim, kad tu būsi ticis galā ar �izofrēniju.

- ���Un tā mēs nospriedām neko netēlot, būt, kas esam. Un paskatīties, kas no tā iznāks, - nobeidza D�ūna.

- ���Jūs beidzot varētu izstāstīt man visu, ko zināt.

D�ūlija veltīja māsai ne pārāk siltu skatienu. D�ūna saboza uzacis tēlotā izbrīnā. - Varbūt es esmu �eit lieka?

- ���Varbūt tu varētu iet un izlikt saulē savu jau tā atbaido�i brūno miesu. Nav izslēgts, ka pie len�a mēs pacietīsim tavu klātbūtni.

D�ūna pakniksēja un aizgāja pēc groziņa, tad brīdino�i pacēla pirkstu.

- ���Pēc tam atstāstīsiet visu, kas attiecas ari uz mani.

Ar smaidu noskatījos, kā viņa aiziet, un sastapu D�ūlijas skatiena dzedro jautājumu.

- ���Bija tik tum�s. Un ģērbusies viņa bija tie�i tāpat. Es�

- ���Esmu ļoti dusmīga uz viņu. Viss jau tāpat ir gana samud�inājies.

- ���Tava māsa ir pavisam citāda.

- ���Nu, pa da|ai �ī at�ķirība tiek tī�i uzsvērta. - D�ūlijas balss kļuva siltāka, īstāka. - Patiesībā mēs esam ļoti tuvas.

Saņēmu viņas roku. - Tu man patīc nesalīdzināmi vairāk.

Roku viņa neatņēma, tomēr neļāva neko vairāk.

- ���Esmu atradusi kādu vietiņu, tepat netālu. Tur mēs beidzot varētu netraucēti aprunāties.

Devāmies cauri priedainei austrumu virzienā.

Tu ta�u neesi nopietni dusmīga?

- ���Vai tev patika ar viņu skūpstīties?

- ���Tikai tāpēc, ka domāju - tā esi tu.

- ���Un ilgi tu tā domāji?

- ���Divus acumirkļus.

- ���Tu melo. - Viņa atgrūda manu roku, bet nespēja apvaldīt smaidu.

Mūsu ceļ� veda apkārt pla�am klints atsegumam, garām vientuļai priedei, tad - strauj� kāpiens lejup, un mēs atradāmies gandriz virs pa�as klints kraujas. Atsegums kā dabiska siena sargāja mūs no nelūgtiem skatieniem. Visos vējos augo�ā koka vārajā pavēnī bija izklāta tum�zaļa sega, uz tās stāvēja vēl viens groziņ�. Pametis skatienu visapkārt, es apskāvu D�ūliju. �oreiz skūpsts nebija noraido�s, tomēr strups, viņa tūdaļ aizgrieza galvu.

- ���Es tik ļoti gribēju atnākt pati. Vakar naktī.

- ���Jā, tas bija visai netīkams pārsteigums.

- ���Man vajadzēja ļaut viņai ar tevi satikties. - Apspiesta nopūta. - Viņa nemitīgi �ēlojas, ka man vienai tiek visi notikumi, nemaz nerunājot par pozitīvām emocijām.

- ���Tas vairs nav svarīgi. Tagad mums visa diena priek�ā.

Viņa noskūpstīja manu plecu cauri mitrajam kreklam.

f� Mums tik daudz ko vajag izrunāt.

D�ūlija nometa kurpes un nosēdās uz segas, rātni salocījusi kājas sev līdzās; virs zilpelēko zeķu maliņas parādījās kaili ceļgali. Tagad ievēroju, ka viņas kleita ir balta, sārto toni deva blfvs sīku rozī�u raksts. Dāsnais dekoltē rādīja krū�u maigo iedobīti, �ajā tērpā viņa izskatījās reizē jutekliska un tikla, meitenīgi val�ķīga skolniece. Vēj� jauca gai�ās �ķipsnas tāpat kā toreiz, kad viņa vēl bija Lilija, bet �is tēls jau bija pagaisis, straujo notikumu aizskalots. Nometos viņai līdzās; D�ūlija pasniedzās pēc groza, un kleitas audums saspringa, izceļot krū�u līniju, tievo vidukli. Viņa pagriezās, un mūsu acis sastapās - brīni�ķīgas pelēkzilas acis, viegli ieslīpas, to skatiens brīdi kavējās pie manis.

- ���Nu, jautā ta�u kaut ko.

- ���Ko tu studēji Kembrid�ā?

- ���Klasiskās valodas. � Viņa ievēroja manu izbrīnu. � Mana tēva priek�mets. Viņ� bija skolotājs. Tāpat kā tu.

-Bija?

- ���Viņ� krita karā. Indijā.

- ���Un D�ūna?

D�ūlija pasmaidīja. - Tas upurjērs biju es. Viņa varēja izvēlēties. Un izvēlējās modernās valodas.

- ���Kad jūs beidzāt?

- ���Pērngad. - Viņa grasījās vēl ko piebilst, bet pārdomāja un iecēla grozu starp mums. - Atnesu visu, ko varēju. Baidījos, ka viņi mani pieķers. - Es pavēros apkārt, bet klintsakmens siena sniedza dro�u patvērumu, mūs novērot varēja vienīgi tad, ja uzrāpās tās korē. D�ūlija izņēma no groza nelielu grāmatu; melnie ādas vāki ar zaļa marmorpapīra malām bija krietni vien apbru�āti. Ieskatījos titullapā: �Quintus Horatius Flaccus, Parisiis� 2.

- ���Tas ir Dido Enē.

- ���Un kas ir Dido Enē? - Ieraudzīju gadskaitli - 1800.

- ���Slavens fran�u grāmatiespiedējs.

Viņa at�ķīra balto lapu grāmatas sākumā. Centīgiem burtiem tur bija ierakstīts veltījums: �Mūsu mīļajai skolotājai mis D�ūlijai

Holmsai. No 4.b �muļķītēm�.� Zemāk - kādi piecpadsmit paraksti: Penija O�Braiena, Sjūzena Smita, Sjūzena Maubreja, D�eina Vilingsa, Lea Glukstaina, D�īna Anna Mofata�

- ���Kur tas bija?

- ���Vispirms paskaties �o te.

Se�as vai septiņas aploksnes. Uz trijām bija rakstīts: Morisam Kon�isam, eskvairam; Burāni villa, Fraksosa, Grieķija. Nodot mis D�ūlijai un D�ūnai Holmsām. Uz visām bija Anglijas pastmarkas un nesen Dorsetā uzspiesti zīmogi.

- ���Palasi kādu no tām.

Izņēmu vēstuli no pirmās aploksnes. Uz vēstuļpapīra ar iespiestu adresi - Enstija koted�a, Sēmebesa, Dorseta - bija steigā uzskri-pāts vēstījums:

Manas mīļās, klapatas ar izstādi atņem visu laiku un vēl vairāk, un �ai nelaikā vēl uzrodas misters Arnolds un grib dabūt to gleznu gatavu pēc iespējas ātrāk. Un uzminiet, kur� vēl zvanīja � Rod�ers, viņ� pa�laik ir Bovingtonā un pieteicās pie manis uz nedēļas nogali. Bija gan pagalam satriekts, uzzinājis, ka jūs abas esat ārzemēs, nebija to vēl dzirdējis. Manuprāt, viņ� ir mainījies uz labo pusi, nav vairs ne tuvu tik pompozs. Turklāt kapteinis! Es nudien nezināju, ko ar viņu iesākt, un uzaicināju uz vakariņām Draitonu meiteni ar brāli. �ķiet, viss nogāja daudzmaz gludi. Billijs kļūst aizvien resnāks, vecais Toms domā, ka vainīga ir zāle, tā nu es palūdzu D. meitenei, vai viņa nevarētu pāris reizītes ar to pajāt. Ceru, ka jūs neņemsiet ļaunā�

Paskatījos uz parakstu: �Jūsu mamma.� Pacēlu acis uz D�ūliju, un viņa pasmīkņāja. - Tīrās blēņas, vai ne?

Viņa sniedza man vēl trīs aploksnes. Viena acīmredzot bija no biju�ās kolēģes - jaunumi par kopējiem paziņām, skolu. Nākamā -no draudzenes, vārdā Klēra. Vēl vēstule no kādas Londonas bankas, kas darīja zināmu, ka �31. maijā ir saņemts naudas pārvedums 100 mārciņu apmērā�. Iegaumēju adresi: Bārkleja banka, Ln-glendsleina, Londona N W3. Bankas pārvaldnieku sauca P. D�. Fēms.

- ���Un vēl.

Tā bija viņas pase. Mis D�. N. Holmsa.

- ���Kas tas par N?

- ���Nīlsona. Manas mātes uzvārds.

Aplūkoju fotogrāfiju, izlasīju personas datus. �Profesija: skolotāja. Dzim�anas datums: 16.06.1929. Dzim�anas vieta: Vin�estcra.�

- ���Vai Vin�esterā strādāja tavs tēvs?

-Jā, vecākais klasisko valodu pasniedzējs.

�Pilsonība: Lielbritānijas pavalstniece. Augums: 5 pēdas 8 collas. Acu krāsa: pelēka. Matu krāsa: gai�a. īpa�as pazīmes: rēta uz kreisās plaukstas locītavas. Ir dvīņumāsa.� Lappuses apak�ā - viņas paraksts, akurāti ieslīpi burti. Ieskatījos lappusēs ar ārzemju vīzām. Divi braucieni uz Franciju, viens uz Itāliju, pērnvasar. Grieķijas vīza izdota aprīlī. Iebrauk�anas zīmogs iespiests 2. maijā, Atēnās. Pirms tam uz Grieķiju nav braukusi. 2. maijs, es nodomāju, viņ� sācis gatavoties visai laicīgi.

- ���Kurā koled�ā jūs mācījāties?

- ���Gērtonā.

- ���Tad jau jūs pazīstat veco mis Veinraitu. Doktori Veinraitu.

- ���No Gērtonas?

- ���Jā, �osera3 pētniece. No Lenglendas. - D�ūlija neizpratnē skatījās uz mani, nodūra acis. Tad apjukums nozuda un viņa pavīpsnāja, uzķērusi manu viltību.�Piedod. Labi, jūs mācījāties Gērtonā. Un pēc tam tu strādāji par skolotāju?

Viņa minēja pazīstamu klasisko skolu meitenēm Londonas ziemeļos.

- ���Tas gan neizklausās diez ko ticami.

- ���Kāpēc tā?

- ���Ne pārāk presti�a vieta.

- ���Es nemaz nedzinos pēc presti�a. Es vienkār�i gribēju būt Londonā. - Viņa norādīja uz savu kleitiņu. - Nevajag domāt, ka esmu radīta tikai un vienīgi �ādai dzīvei.

- ���Un kāpēc tu gribēji būt Londonā?

- ���Visu Kembrid�as laiku mēs piedalījāmies tefitra izrādēs. Mums abām bija labs darbs, perspektīvas, bet�

- ���Ar ko nodarbojas D�Ūna?

- ���Ar reklāmu. Rakstīja tekstus. Man tā vide gan nepatika, jo seviSķi vīrie�i, kas tur apgrozās.

- ���Atvaino, es tevi pārtraucu.

~ Gribēju teikt tikai to, ka mēs nebijām stāvā sajūsmā par savu nodarbo�anos. Un sākām darboties kādā Londonas amatierteātra trupā. Tavistock Rep., viņiem ir neliels teātris Kenonberijā.

- ���Kaut ko esmu par to dzirdējis.

Atlaidos puszvi|us. D�ūlija sēdēja taisni, atbalstījusies uz labās rokas, pāri viņas plecam es varēju redzēt, kā sulīgi zilā jūra sastopas ar spo�i zilo debesi. Vasaras vēj� �alkoja priedes zaros, glauda ādu kā silta ūdens strāva. Nu es iepazinu D�ūlijas jauno, īsto es, vienkār�u un nopietnu, un tas man patika vēl vairāk kā iepriek�ējie veidoli. Tie�i tas man bija pietrūcis: sajūta, ka viņa ir glu�i parasta, parastam cilvēkam pieejama meitene.

- ���Nu, un pagāju�ā gada novembrī viņi uzveda Līsistrati4.

- ���Vispirms pasaki, kāpēc tev nepatika skolotājas darbs.

- ���Un tev tas patīk?

- ���Nē. Vismaz nepatika līdz brīdim, kad satiku tevi.

-Nu� acīmredzot tas vienkār�i nav mans aicinājums. �ī stīvā skolmeistara maska, visu laiku jābūt tik apnicīgi pareizai. Vai tā nav?

Pasmaidīju un piekrīto�i pamāju. - Tagad par Līsistrati.

- ���Vai esi kaut ko lasījis par �o uzvedumu? Nē? Vārdu sakot, Tonijs Hils, visai talantīgs re�isors, uzticēja mums abām galveno lomu. Es stāvēju priek�plānā un runāju tekstu, vietām arī grieķu valodā, bet D�ūna attēloja to pantomīmā. Bija raksti presē, daudzi teātra cilvēki nāca noskatīties �o izrādi. Uzvedumu, ne jau mūs.

Pavandījusies groziņā, D�ūlija izvilka cigare�u paciņu. Mēs aizsmēķējām, un viņa turpināja stāstīt.

- ���Vienā no pēdējām izrādēm mūsu grimētavā parādījās kāds tips. Sacīja, ka esot teātra aģents - viņu sūtījis kāds cilvēks, kas

gribot mūs satikt. Kāds kino producents. - Es uzrāvu uzacis, un viņa pasmīkņāja. - Nu kā tad. �is tips runāja tik mīklaini, nebija jā�aubās par producenta nolūkiem. Pēc pāris dienām mums atnesa divus mi-ilzīgus puķu pu�ķus un ielūgumu uz len�u Klerid�a restorānā. No kāda cilvēka, kuru sauc�

- ���Varu gan iedomāties, kā viņu sauc.

D�ūlija palocīja galvu.

- ���Nu, mēs apspriedāmies un nolēmām aiziet - tāpat vien, joka pēc. - Mirkli viņa pieklusa. - Izrādījās, ka �is producents ir ļoti �armants kungs. Bijām gaidīju�as glu�i ko citu - kādu no tiem atbaido�ajiem pseidoholivudiskajiem tipiņiem. Bet viņ�� viņ� atstāja godīga un atklāta cilvēka iespaidu. Likās pat, ka viņam padomā nav nekā tāda. Acīmredzot ļoti bagāts, vismaz viņ� pieminēja savas pla�ās biznesa intereses. Iedeva mums vizītkarti ar �veices adresi un tūlīt pat piebilda, ka lielākoties dzīvojot Francijā un Grieķijā. Viņ� pat sīki smalki aprakstīja �o salu un Burāni. Tie�i tā, kā �eit ir� kā �eit izskatās.

- ���Par savu pagātni viņ� nestāstīja?

- ���Gribējām zināt, kāpēc viņ� tik labi runā angliski. Mūsu producents atbildēja, ka jaunībā domājis kļūt par ārstu un studējis Londonā medicīnu. - Skeptiska vīpsna. - Sākumā viņ� mums daudz ko sastāstīja, bet, saliekot kopā visus mozaīkas gabaliņus, �ķiet, ka lielu tiesu bērnības un jaunības viņ� tomēr pavadījis Anglijā. Tā rādās, ka viņ� mācījies kādā no smalkajām privātskolām, jo reiz visai dzēlīgi izteicās par angļu privileģēto skolu sistēmu. Un tas bija teikts no sirds. - D�ūlija izdzēsa savu cigareti. Tāpat esmu pārliecināta, ka savulaik viņ� bija sadumpojies pret naudas varu. Un savu tēvu.

- ���Vai izdevās kaut ko izdibināt par viņa vecākiem?

- ���Par to mēs vaicājām jau pirmajā reizē. Precīzi atceros viņa vārdus: �Mans tēvs bija garlaicīgākais cilvēks pasaulē. Miljonārs ar bodnieka dvēseli.� Ar to �ai tēmai tika pielikts punkts, mums nav izdevies uzzināt ko vairāk. Reiz gan viņ� izmeta, ka esot dzimis Aleksandrijā. Cik zinu, tur tie�ām ir liela grieķu kolonija.

- ���Tātad patiesībā kaut kas pilnīgi pretējs stāstam par de Dukā-nu?

- ���Tā vien �ķiet, ka �is stāsts atspoguļo kārdinājumu, ko Moriss pats reiz piedzīvojis. Kā varētu izmantot tēva atstāto naudu.

- ���Tā varētu būt. Bet tu nepabeidzi par len�u Klerid�ā.

- ���Visumā tas sasaucas ar to, ko tikko runājām. Moriss ļoti centās uzsvērt, ka ir kosmopolīts, kultūrai tuvs cilvēks. Nevis vienkār�i miljonārs. Pavaicājis, ko mēs studējām Kembrid�ā, viņ� guva iespēju paspīdēt ar savu erudīciju. Tad sākām runāt par moderno teātri, ari �ajā jomā viņ� izrādījās lietpratējs, zināja runāt par visām Eiropas novitātēm. Teica pat, ka subsidējot nelielu eksperimentālu trupu Parīzē. - D�ūlija ievilka elpu. - Lai nu kā, bet par viņa tuvajām attiecībām ar kultūru nebija jā�aubās. Pēdīgi jau sākām brīnīties, kālab esam aicinātas, un D�ūna to viņam klaji noprasīja. Moriss paziņoja, ka esot galvenais akcionārs kādā Libānas kinokompā-nijā. - Viņa uzlūkoja mani platām acīm. - Un tad nāca īstais pārsteigums. Viņ� piedāvāja mums filmēties. �ovasar, galvenajās lomās.

- ���Bet jums ta�u vajadzēja�

- ���Nezinu, ko vajadzēja, bet mēs gandriz skaļi iespurcāmies. Mums vēl arvien likās, ka viņam padomā glu�i kas cits. Bet tad viņ� sāka runāt par līguma noteikumiem. - D�ūlijas vaibsti atspoguļoja toreizējo izbrīnu. - Katra no mums saņemtu tūksto� mārciņas tūlīt pēc līguma parakstī�anas. Vēl pa tūkstotim pēc filmē�anas beigām plus simt mārciņas mēnesī izdevumiem. Kuru, kā izrādījās, �eit nemaz nav.

- ���Ak Kungs! Vai esat kaut ko arī saņēmu�as?

- ���Pirmo pusi līguma naudas. Ari izdevumu naudu, tu ta�u redzēji bankas vēstuli. - Viņa nodūra acis un noglauda segas plūksnas, bīdamās likties pārāk merkantila. - Jā, tas ir viens no iemesliem, kādēļ esam vēl �eit. Diezgan nelāga sajūta - mēs ta�u tikpat kā neko nedarām, lai �o naudu atpelnītu.

- ���Un kāds tad bija filmas si�ets?

- ���Filmē�ana bija paredzēta �eit, Grieķijā. Tūlīt pastāstī�u. -D�ūlija uzmeta man stomīgu skatienu. - Tikai nedomā, lūdzu, ka mēs esam tik naivas un tūlīt devām līksmu jāvārdu. Drizāk gan otrādi. Bet viņ� perfekti izspēlēja savas kārtis. Tāds labais onkulis -nu protams, nevar ta�u tā uzreiz iz�ķirties, vajag ta�u noskaidrot, kas un kā, apspriesties ar savu aģentu. It kā mums tāds būtu bijis.

- ���Un kas tālāk?

-īrētā rolzroisā nogādāja mūs mājās. �Mājās� - mazītiņā mansarda dzīvoklītī Belsaizparkā. Glu�i kā divas Pelnru�ķītes. Lika visu apdomāt, bet rīkojās loti gudri - nesteidzināja, necentās pierunāt. Tikāmies vēl pāris rei�u - Moriss veda mūs uz teātri, uz operu. Ne reizi nemēģināja apvārdot katru atsevi�ķi. Grūti to izstāstīt, bet tu jau zini, cik viņ� var būt �armants. Rodas iespaids, ka par dzīvi viņam zināms viss iespējamais.

- ���Un ko teica jūsu draugi? Tas re�isors?

-Teica, ka mums jābūt ļoti piesardzīgām. Tad mēs sameklējām sev aģentu. Viņ� nebija dzirdējis nedz par Morisu, nedz par kino-kompāniju Beirutā. Pēdīgi viņam izdevās ievākt par to ziņas. Kā jau Moriss bija teicis, �ī kompānija ra�o pla�a patēriņa filmas arābu tirgum, Irākai, Ēģiptei. Tagad tā gribot iefiltrēties Eiropas tirgū, bet mūsu filmu ieinteresēta finansēt sakarā ar kaut kādiem nodokļu atvieglojumiem.

- ���Kā sauc �o kompāniju?

- ���Polymus Films. - Viņa atkārtoja nosaukumu pa burtiem. - Atrodama firmu reģistrā vai kā to sauc. Pēc mūsu aģenta vārdiem, respektabla un samērā veiksmīga kompānija. Arī līgumā, kad līdz tam tikām, nebija nekā aizdomīga.

- ���Varbūt viņ� uzpirka to aģentu.

D�ūlija paberzēja degunu. - Bija tāda doma, bet mēs to atmetām. Laikam tā tomēr bija nauda, kas mūs beigu beigās pārliecināja. Nauda jau bija bankā, pārskaitīta uz mūsu rēķina. Un tā bija īsta. Protams, mēs rēķinājāmies ar zināmu riska momentu. Būtu savādāk, ja runa ietu par vienu no mums. Bet mēs ta�u esam divas. -Viņa palūrēja uz mani no uzacu apak�as. - Vai tu vispār tici tam, ko saku?

- ���Vai tas būtu nepareizi?

- ���Mans stāsts laikam nebija īpa�i sakarīgs.

- ���Nebija ne vainas.

Bet D�ūlijas skatiens aizvien pauda �aubas par manu attieksmi pret �ādu lētticību. Viņa novērsa acis un turpināja.

- ���Un, protams, Grieķija. Es ta�u studēju klasiskās valodas un visu laiku sapņoju �urp atbraukt. Tas bija vēl viens kārdinājums -

Moriss solīja, ka pagūsim arī visu apskatīt. Un savu solījumu viņ� turēja. Nūja, mums jāpiedalās �ajās mistiskajās izdarībās, bet viss pārējais ir kā necerētas brīvdienas. - D�ūlija atkal pieklusa, �ķiet, samulsusi no tā, ka viņu atalgojums ir nesalīdzināmi dāsnāks par manējo. - Un kāda Morisam ir jahta! Tur mēs jūtamies kā īstas princeses.

- ���Ko par to teica jūsu mamma?

- ���Moriss parūpējās ari par to. Viņ� satikās ar māmuļu, kad tā atbrauca uz Londonu mūs apciemot. Un māmuļa pilnīgi izkusa, tādu d�entlmeni viņa sen neesot redzējusi. - D�ūlija pavīpsnāja.

- Un tādu naudas maku ari ne.

- ���Vai viņa zina, kas �eit patiesībā notiek?

- ���Negribējām viņu lieki uztraukt, teicām, ka pagaidām notiek mēģinājumi. Mūsu mammai ir īpa�s talants satraukties par katru sīkumu.

- ���Nu, un pati filma?

- ���Si�ets ņemts no grieķu stāsta, kura autors ir kāds Teodoritis -vai esi par tādu dzirdējis? - Es pa�ūpoju galvu. - Visdrīzāk tas nemaz nav tulkots. Sarakstīts divdesmito gadu sākumā un saucas Trīs sirdis. Par divām angļu meitenēm, kas stāstā nemaz nav dvīnes. Ang|u sūtņa meitas, kas pirmā pasaules kara laikā aizbrauc atpūsties uz kādu Grieķijas salu un�

- ���Vai viena no viņām gadījumā nav Lilija Montgomerija?

- ���Nē ta�u. Klausies! Uz salas viņas sastop kādu grieķu dzejnieku, kas neglābjami slims ar tuberkulozi. Viņ� iemīlas pēc kārtas abās māsās, arī māsas viņu iemīl, un visi trīs ir bezgala nelaimīgi - vari jau iedomāties, ar ko tas viss beidzās. Kaut gan vispār stāsts nav tik banāls, kā izklausās. Tam piemīt neviltots tā laika aromāts.

- ���Vai esi to lasījusi?

- ���Cik nu spēju ar savām zinā�anām. Tas nav pārāk gar�.

-Xerete kala ta nea ellenika?* - es pavaicāju jaungrieķu valodā.

D�ūlija nedomājot atbildēja, ka mācās moderno grieķu valodu,

bet senās valodas zinā�anas palīdz daudz mazāk, nekā varētu domāt. Atbildēja daudz raitāk, ar pareizākiem akcentiem, nekā to spētu es pats, un veltīja man uzvaro�u skatienu. Pieveikts nodūru acis.

- ���Turklāt Moriss rādīja mums scenāriju. Vēl Londonā.

- ���Angļu valodā?

- ���Viņ� teica, ka domā ieskaņot divus filmas variantus - grieķu un angļu, katru no tiem dublējot otrā valodā. � Viņa paraustīja plecus. - Scenārijs nebija slikts, bet kā izrādījās, tas viss ir tikai trekns ēsmas kumoss. Diem�ēl.

- ���Bet kā tad�

- ���Pagaidi. Te būs vēl da�i lietiski pierādījumi.

Atkal pameklējusies groziņā, D�ūlija pagriezās pret mani ar kabatas portfeli rokā. Izvilka divus avī�u izgriezumus. Vienā bija redzamas abas māsas: mēteļos un vilnas cepurītēs ģērbtas, tās plati smaidīja uz Londonas ielas fona. Atpazinu laikrakstu jau pēc �rifta, bet aug�pusē bija pielīmēta strēmele ar nosaukumu: �Evening Standard, 1953. gada 8. janvāris.� Zem uzņēmuma - īsa informācija:

GALVIŅAS ARĪ STRĀDĀ!

Necerēti paveicies dvīņumāsām D�ūnai un D�ūlijai (pa labi) Holmsām � meitenes tēlos galvenās lomas filmā, ko �ovasar paredzēts uzņemt Grieķijā. Māsas ir Kembrid�as universitātes absolventes un jau studiju laikā daudz redzētās uz skatuves. Par abām kopā prot astoņas valodas! Slikta ziņa vecpui�iem -ne viena, ne otra vēl nedomā par precībām.

- ���Mēs to virsrakstu neizdomājām.

- ���Vai tie�ām?

Otrs izgriezums bija no Cinema Trade News. īsti amerikāniskā stilā tas apliecināja D�ūlijas teikto.

- ���Re, gadījās pa rokai. Mana mamma. - Viņa sniedza man foto: sieviete ar pārlieku kuplu frizūru sē� guļamkrēslā dārza mauriņā, viņai pie kājām nogūlies labi barots spaniels. Ievērojis vēl vienu uzņēmumu, lūdzu parādīt arī to: vīrietis sporta krekliņā ar inteliģentu, nervozu seju, gadus trīsdesmit piecus vecs.

- ���Vai tas ir?�

- ���Jā. Bija, Jt D�ūlija īsi noteica un atlika fotogrāfijas vietā. Varēja redzēt, ka viņa nevēlas runāt par tēvu, un es neuzstāju. Steig�us turpināja savu stāstu.

- ���Tagad mēs, protams, redzam, cik perfekti Moriss bija visu izplānojis. Ja reiz mēs būsim smalkas jaunkundzes, sūtņa atvases 1914. gadā� Savā naivumā skrējām uz labā toņa stundām, uz pie-laiko�anām. Visi Lilijas tērpi ta�u tika pasūtīti Londonā. Maijā mēs devāmies ce|ā. Moriss sagaidīja mūs Atēnās un teica, ka pārējā filmē�anas grupa ieradīsies tikai pēc divām nedēļām. Viņ� jau iepriek� bija mūs brīdinājis, aizdomām it kā nebija pamata. Devāmies braucienā uz Rodo�u, uz Krētu. Ar Aretūzu, viņa jahtu.

- ���Uz �ejieni viņ� to nekad neved?

- ���Parasti tā stāv Navplijā.

- ���Vai Atēnās dzīvojāt viņa mājā?

- ����ķiet, ka Atēnās viņam nemaz nav mājas. Vismaz tā viņ� saka. Apmetāmies viesnīcā Grande Bretagne.

- ���Pat biroja viņam tur nav?

- ���Tev taisnība, - D�ūlijas sejā paplaiksnīja vainas apziņa. - Bet mums teica, ka �eit uzņems tikai ārskatus, visu pārējo - Beirutā. Moriss pat rādīja mums dekorāciju skices. � Viņa sastomījās. - Tā mums bija pilnīgi jauna pasaule, Nikolas. Bijām nepieredzēju�as, tik jūsmīgi satrauktas. Turklāt viņ� iepazīstināja mūs ar vēl diviem cilvēkiem. Kādu grieķu aktieri, kas tēlos mirsto�o dzejnieku, un re�isoru, ari grieķi. Kopā aizgājām vakariņās, un tie abi likās patīkami cilvēki. Runas grozījās tikai ap nākamo filmu.

- ���Vai nemēģinājāt kaut ko par viņiem uzzināt?

�Bijām Atēnās tikai pāris dienu. Vēlāk viņiem vajadzēja atbraukt �urp.

- ���Bet viņi tā ari neparādījās.

- ���Vairs neesam viņus redzēju�as. - Viņa norāva diedziņu, kas bija izlīdis no svārku apak�malas. - Vispirms likās dīvaini, ka �eit neviens neko nav dzirdējis par filmē�anu, bet viņam ari uz to bija gatava atbilde - ja vietējie ko tādu padzirdētu, bariem vien saskrietu cerībā nopelnīt kādu grasi.

Gadījuma pēc zināju, ka tas ir tiesa. Pirms trim mēne�iem uz Hidras salu bija atbraukusi kāda grieķu kinogrupa. Rezultātā pat no mūsu skolas aizbēga divi virtuves strādnieki, lai salīgtu tur darbā. Veselas divas dienas vārījās vietēja mēroga skandāls. Es neteicu to D�ūlijai, tikai zino�i nosmīnēju.

- ���Jūs atbraucāt �urp. Un tālāk?

- ���Atbraucām gan, pēc fantastiska ceļojuma. Un tad tas viss sākās, nepagāja ne divas dienas. Ievērojām, ka Moriss kļuvis kaut kāds� citāds. Brauciena laikā mums sāka veidoties tik tuvas, siltas attiecības. Kop� 1943. gada mēs dzīvojam bez tēva, acīmredzot apzināti vai neapzināti bijām izjutu�as �o trūkumu. Protams, viņu neviens nevar aizstāt, bet Moriss bija mums kā tēvocis, kā labais pasaku burvis. Augas dienas bijām kopā, arvien vairāk sākām viņam uzticēties. Mums bija brīni�ķīgi vakari, aizrautīgas sarunas par teātri, literatūru, mīlestību, dzīvi� par visu iespējamo. Tikai tad, kad lūkojām izvaicāt viņu par pagātni, Moriss arvien noslēdzās, it kā būtu nolaidis bruņucepures sejsegu. Tu zini, kā tas ir. Ir lietas, kuras mēs īsti spējam izvērtēt, tikai atskatoties. Uz jahtas viss bija tik jauki, Moriss bija tik vēlīgs. Bet �eit viņ� acumirklī pārvērtās -it kā mēs vairs nebūtu viņa vie�ņas, bet viņa īpa�ums.

Atkal D�ūlijas skatiens nedro�i uztaustīja manējo, kā pārbaudot, vai nenosodu viņu par to, ka visumā Moriss viņai tomēr patīk. Viņa atlaidās uz elkoņa un pieklusa, pa brīdim atglau�ot matus, ko pie vaiga pielipināja vēja pūsma.

- ���Es pazīstu �o sajūtu.

- ���Sākās ar to, ka mēs gribējām aiziet līdz ciematam. Viņ� mūs nelaida, sak, gribot strādāt pie filmas bez liekas kņadas. Bet nebija vispār nekādas kņadas - ne ģeneratoru, ne kameru un pro�ektoru, nevienas dzīvas dvēseles, nerunājot par uzņem�anas grupu. Turklāt radās sajūta, ka Moriss mūs novēro, pieskata. Kaut kas savāds parādījās viņa smaidā. It kā viņ� zinātu ko īpa�u, mums nezināmu. Un nu vairs nebūtu vajadzības to slēpt.

- ���Pazīstu ari �o smaidu.

- ���Otrās dienas pēcpusdienā D�ūna - es biju iemigusi - gribēja iet pastaigāties. Viņa tika līdz vārtiem, kad piepe�i uz takas iznira mūsu melnais sargs - iepriek� nebijām viņu redzēju�as - un aiz�ķērsoja viņai ceļu. Nelaida viņu garām, neatbildēja uz jautājumiem. Protams, D�ūna bija �okā, tūlīt atskrēja pie manis un abas devāmies pie Morisa. - Viņa runāja, iedūrusi skatienu zaļajā segā. - Un tad viņ� pateica. - D�ūlija atkal noņēma no sejas neklausīgo �ķipsnu.

- Ne jau klaji acīs, nē, uzmanīgi, taustoties. Viņ� redzēja, cik sa�u-tuSas esam. Vispirms bija garS ievads. Vai tad viņ� vienmēr nav izturējies pret mums tik labi, cik iespējams, vai nav izpildījis visas finansiālās saistības, vai tad mums nebija lieliskas attiecības brauciena laikā� un tamlīdzīgi. Tad viņ� tika pie galvenā. Jā, viņ� atzīst, ka ir mūs da|ēji piekrāpis - nekādas filmas nebūs. Bet viņam patie�ām esot vajadzīgas divas skaistas, talantīgas un inteliģentas -�ie ir viņa epiteti - jaunas aktrises. Lūdza viņu uzklausīt un dievojās�ja viņa teiktais mūs nepārliecinās�

- ���Jūs tūdaļ varēsiet braukt prom.

Viņa palocīja galvu.

- ���Mēs viņu uzklausījām, un tā bija kārtējā k|ūda. Vairākas stundas viņ� nopūlējās mūs apvārdot. Pamatdoma bija �āda: viņu patiesi interesē teātris un viņam patiesi pieder tā Libānas kinostudija, bet galvenā viņa dzīves kaislība tomēr ir un paliek medicīna, ko iepriek� viņ� gan nav teicis. Precīzāk sakot, psihiatrija. Viņ� pat teica, ka esot studējis pie Junga.

- ���Tas arī man tika stāstīts.

- ���Es par Jungu tikpat kā neko nezinu. Tu domā, ka�

- ���Vismaz toreiz es tam noticēju.

- ���Ar mums bija tāpat. Gribot negribot mēs ļāvāmies �ai argumentu straumei. Ne vienreiz vien tika teikts, ka mēs palīdzēsim viņam pārkāpt jaunas pasaules slieksni. Ka tas būs unikāls psiholoģisks un filosofisks pieredzējums, kur māksla līdzdarbojas ar zinātni. Vēl nebijusi ekspedīcija cilvēka zemapziņas labirintos. Un tā tālāk, un tā joprojām. Protams, mēs gribējām zināt, ko �īs krā�ņās frāzes nozīmē tīri praktiski - kas īsti mums būs jādara. Un tad ari pirmoreiz dzirdējām tavu vārdu. Viņ� gribot veidot situāciju, kurā mūsu lomas būs visai līdzīgas filmā paredzētajām. Un tu, pa�am nezinot, būsi tas grieķu dzejnieks.

- ���Kungs �ēlīgais! Un jūs�

Viņa pielieca galvu un domīgi lūkojās tālē, meklējot piemērotus vārdus.

- ���Viņ� mums pilnīgi sajauca galvu. Lai gan� nezinu, gandriz likās, it kā mēs neapzināti būtu ko tādu gaidīju�as. Īstie teātra cilvēki dzīvē mēdz būt visai sekli un āri�ķīgi. Bet Moriss� Atceros, D�ūna izmeta, ka tas ir apvainojo�i. Lai neiedomājas, ka ar biezu maciņu var tā vienkār�i pirkt un izmantot cilvēkus. Tā bija vienīgā reize, kad varēja skaidri redzēt, ka viņam iedzelts vārīgā vietā. Viņ� uzsāka garu runu - stāstīja, ka bagātība viņam nozīmē arī nerimtīgu vainas apziņu, ka viņa vienīgā patiesā kaislība ir izzināt, papla�ināt cilvēka zinā�anu robe�as. Ka viņa sapnis ir pārbaudīt dzīvē kādu ilgi briedinātu teoriju. Un tas nav tikai egoista untums. Skanēja pārliecino�i, uzreiz bija redzams, ka viņ� runā no sirds. Pat D�ūnai beigās nebija ko teikt.

- ���Vajadzēja gan apvaicāties, kas tā par teoriju.

- ���Vaicājām, ne vienreiz vien. Bet viņ� atgaiņājās ar veco iebildumu: ja mēs visu zināsim, tas kaitēs eksperimenta tīrībai. Atkal nobēra mūsu priek�ā veselu klēpi metaforu. No vienas puses, to varot uztvert kā fantastisku Staņislavska5 metodes turpinājumu, īstenības imitācija, kas ir reālāka par pa�u īstenību. Un tu bū�ot cilvēks, kas seko noslēpumainai balsij, vairākām balsīm alternatīvu iespēju labirintā� kas pa�as īsti nezina� jo tās esam mēs� kāda ir �o alternatīvu jēga. Otra līdzība ir luga bez autora, izrāde bez skatītājiem. Ir tikai aktieri.

- ���Bet beigās � vai tad mēs visu uzzināsim?

- ���Uzzināsim. To viņ� cie�i apsolīja.

- ���Ari es?

- ���Vairāk par visu Moriss grib zināt, ko tu patiesībā jūti, ko domā. Tu ta�u esi centrālā figūra. Galvenā jūrascūciņa.

- ���Tātad todien viņ� jūs pieveica.

- ���Visu nakti mēs nevarējām iz�ķirties. Vienu bridi domājām palikt, tad atkal ne. Pēdīgi D�ūna izdomāja mazu pārbaudījumu. Nākamajā rītā mēs paziņojām, ka gribam braukt prom, tūlīt pat. Moriss atkal visādi izrunājās, bet velti. Un pēdīgi padevās, teica, ka izsauks no Navplijas jahtu un aizvedīs mūs uz Atēnām. Bet mēs uzstājām, ka gribam braukt tūlīt pat, ar kuģīti.

- ���Un ko viņ�? Tā vienkār�i jūs atlaida?

- ���Mēs sakravājām savas mantiņas, un viņ� ar laivu aizveda mūs līdz ciematam. Visu ceļu sēdēja kā akmens tēls, nebilda ne vārda.

Bet es visu ce|u domāju par sauli, jūru un spo�ajām debesīm, ko tūlīt pat nomainīs Londonas pelēcība. �ī doma bija necie�ama. Piestātne jau bija gandrīz klāt, mēs ar D�ūnu saskatījāmies�

- ���Un atkal iekodāt indīgajā ābolā. - Viņa pamāja. - Vai viņ� prasīja atpakaļ savu naudu? Kad grasījāties braukt prom?

- ���Nē. Tas arī bija viens no punktiem Morisa kontā. Un viņ� bija tik priecīgs, nemaz nepārmeta mums �o mazo intermēdiju. - D�ūlija nopūtās. - Teica, ka tas tikai apstiprina viņa izvēles pareizību.

Visu laiku gaidīju kādu atsauk�anos uz pagātni - es ta�u dro�i zināju, ka �ilgi briedinātā teorija� tiek pārbaudīta vismaz tre�o vasaru pēc kārtas. Bet pagaidām paturēju to pie sevis. Varbūt D�ūlija manīja manu aizvien skeptisko attieksmi.

- ���Tas vakarējais stāsts. Par Seidevarri. Manuprāt, tas varētu būt risinājuma pavediens, vismaz daļēji. Noslēpuma nozīme. Pasaule, kurā nekam nevar pilnībā ticēt, nekas nav pilnīgi dro�s. Tie�i to viņ� grib radīt �eit, Burāni.

- ���Ar sevi pa�u Radītāja lomā.

- ���Bet ne jau aiz lieluma mānijas, aiz tīri intelektuālas ziņkāres. Hipotēzes līmenī. Paskatīties, kā mēs reaģēsim. Turklāt viņa Dievam nav viena, bet vairākas sejas.

- ���Viņ� nemitīgi apgalvo, ka visu nosaka nejau�ība. Bet kā var uzņemties Dieva lomu ar �ādiem uzskatiem? Dievs kā nejau�ība?

- ���Varbūt ari tā ir viena no alternatīvām, kas mums jāapdomā. -D�ūlija pasmīnēja un piebilda: - Viņ� pats savureiz pajoko par �o tēmu. Kop� tu esi parādījies, mēs Morisu redzam daudz retāk, �ķiet, viņ� ir nogājis malā un vēro. Uz mūsu jautājumiem viņ� mēdz atbildēt �ādi: �Cilvēkam nav lemts izvaicāt Dievu.�

Es vēroju nodurto galvu un auguma izliekumu, izjutu viņas tuvību un prātā dzirdēju Kon�isa atbildi manām �aubām par nejau�ību. Kāpēc tad tu esi �eit kopā ar �o meiteni? Un vai tam ir kāda nozīme, kamēr tu esi kopā ar viņu?

- ���D�ūna sacīja, ka viņ� izvaicā tevi par mani.

Viņa pacēla acis, un tās atspulgoja debesu zilgmi.

- ���Ne tikai par tevi. Prasa ari par mani pa�u, manām izjūtām. Piemēram, vai es tev ticu� prasa pat to, kas, pēc manām domām, notiek viņa prātā. To grūti izstāstīt.

- ���Vismaz par vienu lietu nebija �aubu. Ka es neesmu nekāds aktieris.

- ���Nesaki vis. Es tie�i domāju, ka tu esi lielisks aktieris, jo tēlo tā, it kā to nemaz nemācētu. - Viņa izstiepās uz vēdera un atspieda zodu plaukstās. - Mēs jau sen nopratām, ka spēles pirmais uzdevums - pievilināt tevi un izvazāt aiz deguna - ir koks ar diviem galiem. Pēc scenārija tu esi tas, kam vajag sajaukt prātus. Bet līdz ar to mēs pa�as sāpināmies vēl vairāk.

- ���Vai tāds scenārijs patie�ām eksistē?

- ���Nē ta�u, tas ir joks. Moriss tikai pasaka, kad uznākt, kad noiet no skatuves, kādu noskaņu radīt. Da�kārt arī konkrētu tekstu.

Piemēram, vakarējā saruna par Dievu?

- ���Jā gan. Tas bija viņa teksts.�Viņa vainīgi palūrēja caur skropstām. - Tomēr nevar teikt, ka es nemaz tam neticu.

- ���Bet citreiz tā ir improvizācija?

- ���Moriss saka - nav nekāda nelaime, ja viss neiet strikti pēc plāna. Kamēr mēs pieturamies pie galvenās līnijas. Tas ta�u ir viens no �eksperimenta� motīviem - neprognozējams spēles moments cilvēku attiecībās. Cilvēka uzvedība neizprotamā situācijā. Tā viņ� saka. Es tev jau stāstīju.

- ���Viens nu ir skaidrs. Viņ� rada da�ādus �ķēr�ļus mūsu attiecībās. Un dod mums da�ādas iespējas tos pārvarēt.

- ���Sākumā par �āda veida attiecībām nebija ne runas, ja nu vienīgi vēsi distancētā gadsimta sākuma stilā. Otrajā nedēļā viņ� izdomāja, ka man jāmēģina rast kādu kompromisu attiecībās starp 1915. gada viltus Liliju un 1953. gada īsto Nikolasu. Vaicāja, ko es darī�u, ja tu gribēsi ar mani skūpstīties. - D�ūlija paraustīja plecus. - Uz skatuves ta�u arī nākas skūpstīties. Atteicu viņam - ja jau tas ir tik nepiecie�ams� Tajā otrajā svētdienā es vēl nebiju tikusi skaidrībā ar �o �kompromisu�, tālab tik muļķīgi uzvedos.

- ���Tu uzvedies ļoti jauki.

- ���Un mūsu pirmā saruna! Man bija tāds lampu drudzis. Daudz trakāk nekā uz skatuves.

- ���Tomēr tu saņēmies tam atvadu skūpstam.

- ���Tikai pienākuma pēc. - Atkal mans skatiens noglauda vjņas izliekto muguru. �ūpojot gaisā vienu zilpelēko pēdu, D�ūlija skatījās

taisni sev priek�ā. - Man �ķiet, ka Moriss to uztver kā matemātisku uzdevumu. Tikai �ajā gadījumā mēs visi esam iksi, viņ� var ielikt mūs jebkurā sava vienādojuma vietā. - Maza pauze. - Es mazliet sameloju. Toreiz gribēju zināt, kā tas būs, kad tu mani skūpstīsi.

- ���Par spīti naidīgajai propagandai?

- ���Tas sākās tikai tajā svētdienā. Kad tu saņēmi telegrammu. Lai gan jau iepriek� Moriss brīdināja, lai nelai�u tevi pārāk tuvu. Emocionālā ziņā.

Viņas skatiens atkal pētīja segas plūksnas. Vējpūsmas nests, virs mums aizplīvoja dzeltens tauriņ�.

- ���Vai viņ� minēja ari iemeslu?

- ���Jā. Varot pienākt bridis, kad man nāksies panākt pretējo, proti, atvēsināt tavas jūtas. - D�ūlijas skatiens neatrāvās no segas. - Jo tad tev būs pienācis laiks aizrauties ar D�ūnu. Saskaņā ar to muļķīgo stāstu, kur dzejnieks nemitīgi maina kaisles objektus. Viena no māsām aizsapņojas, un otra izmanto izdevību� Tu jau zini. -Pēc brī�a piebilda: - Un vispār viņ� nemitīgi cen�as tevi nopulgot. It kā atvainodamies suņiem, ka uzrīdījis tos tik ne�petnai lapsai. Tas nu gan ir smieklīgi. Jo vairāk tāpēc, ka tu esi drīzāk pēddzinis. � Beidzot viņa pacēla acis. - Vai atceries tās frāzes, ko sacīju tev Lilijas lomā? Ka tev nav dzejnieka talanta, nav humora izjūtas un tādā garā? Es ne�aubos, ka tās bija adresētas tiklab tev, kā man.

- ���Kāpēc tad viņ� vispār saveda mūs kopā?

Viņa apsvēra manu jautājumu.

- ���Es nedomāju, ka grieķu stāstiņam �eit vispār ir kāda nozīme. Manuprāt, tam visam ir sakars ar citu, daudz di�āku darbu. - Ļāva man bridi minēt, tad pateica priek�ā. - Vakar pēc manām pēcpusdienas izdarībām. Kāds cits burvis reiz citu jaunekli sūtīja malku cirst.

- ���Es palaidu to garām. Prospero un Ferdinands.6

- ���Es ta�u deklamēju tev �īs rindas, atceries?

- ���Viņ� ieminējās par to jau pa�ā pirmajā reizē. Kad es vēl neko par tevi nezināju. - D�ūlija atkal vairījās mana skatiena. Nav grūti saprast, kāpēc - zinot, ar ko beidzas �ekspīra Vētra. Es nomurmināju: - Viņ� ta�u nevarēja zināt, ka mēs�

- ���Jā, bet� - Viņa saminstījās. - Es esmu viņa parādniece. Ne jau tu.

- ���Mūsu burvis ir pagādājis sev ari Kalibanu.

- ���Ir gan, - viņa nopūtās.

- ���Tas atgādināja man vienu citu lietu. Jūsu slēptuvi.

- ���Es nevaru to tagad parādīt, Nikolas. Viņi var mūs pieķert.

- ���Vai tas ir tepat netālu?

-Jā.

- ���Varētu vismaz pateikt, kur tas ir. - D�ūna atkal paslēpa acis, bet likās, ka �oreiz viņas mulsumam ir cits iemesls. - Ja nu jums kas atgadās.

Viņa pasmīkņāja. � Ja tāds būtu mūsu ļaunais liktenis, domāju, tas jau būtu noticis.

- ���Bet kāpēc es nedrīkstu zināt? Tu ta�u solīji.

- ���Mans solījums paliek spēkā. Bet ne tagad. Lūdzu! - Saklausījusi manā balsī asāku noti, viņa pasniedzās un noglauda man roku.

- Nedusmojies! �īs stundas laikā esmu lauzusi tik daudzus Mori-sam dotus solījumus. Vismaz vienu vēl gribu saglabāt.

- ���Vai tas ir tik svarīgi?

- ���Nē, bet viņ� saka, ka ar to saistīts tavs kārtējais pārsteigums. Nezinu gan, kāds.

Atkal sasodītās mīklas; savā ziņā gan �ī iecirtība likās apstiprinām viņas stāsta patiesumu. Ieturēju mazu pauzi, klusums ir labs melu detektors. Ta�u �oreiz tas neiedarbojās.

- ���Vai esat runāju�as ar pārējiem?

- ���Nav bijis iespējas. Vēl ir Marija, bet tas ir pilnīgi bezcerīgs gadījums. Tikpat mēma kā D�o.

- ���Un jahtas apkalpe?

- ���Parasti grieķu jūrnieki. Nedomāju, ka viņi ir lietas kursā. � Vai D�ūna tev teica? Mums ir aizdomas, ka Kon�isam skolā ir kāds spiegs, - viņa negaidot nobeidza.

- ���Spiegs skolā? Kur� tad?

- ���Kādu dienu Moriss izmeta, ka tu esot ļoti rezervēts ar saviem kolēģiem. Un viņi tevi lāgā neieredzot.

Iedomājos Dēmetriadu un tikai tagad apķēru: vai nav savādi, ka �is rūdītais mel�a spēj klusēt par maniem gājieniem uz Burāni?

Turklāt cs patie�ām biju rezervēts. Viņ� bija vienīgais no kolēģiem, ar kuru kontaktējos ārpus skolotāju istabas. Atvieglots atcerējos, ka arī viņam neko nebiju teicis par tik�anos ar Alisonu; tā gan nebija viltība, drīzāk nevēlē�anās uzklausīt viņa jēlos jociņus.

- ���Varu iedomāties, kur� tas ir.

- ���Tā ir viena no Morisa īpa�ībām, ko es nevaru ciest. �ī nemitīgā ok�ķerē�ana. Uz jahtas viņam ir kinokamera ar teleobjektīvu. It kā putnu novēro�anai.

- ���Ja es kādreiz pieķer�u to veco ākstu�

- ���Nekad gan neesmu redzējusi to �eit. Dro�i vien kārtējais triks acu aizmālē�anai.

Vēroju D�ūliju. Likās, ka viņu urda kāds iek�ējs konflikts, neiz-lēmība, vēlme izvilināt no manis kādu aprobāciju pretsvarā visam iepriek� teiktajam. Atcerējos, ko par viņu bija teikusi māsa, un uz labu laimi sacīju:

Par spīti visam, tu tomēr gribi turpināt?

Viņa paberzēja degunu. - Es tie�ām nezinu, Nikolas. �odien, acumirklī - jā. Rīt varbūt vairs ne. Kaut kas tāds ar mani notiek pirmoreiz mū�ā. Un, par spīti saprāta argumentiem, es zinu - ja mēs tagad izstāsimies no spēles un aizbrauksim, nekad vairs neko tādu nepiedzīvosim. Vai tev tā neliekas?

Beidzot es notvēru viņas skatienu. Nu bija īstais brīdis izspēlēt pēdējo trumpi.

- ���Ne glu�i. Cik es zinu, tas notiek vismaz tre�o gadu pēc kārtas.

D�ūlija bija tik pārsteigta, ka nespēja uzreiz aptvert sacīto. Platām acīm noskatījās uz manu smīniņu, tad strauji pieslējās un nosēdās uz saliektām kājām.

- ���Tu gribi teikt, ka esi jau� ka �ī tev nav pirmā reize?

Nu viņa bija glu�i satriekta, viņas skatiens, aizvainots un mulss, pārmeto�i urbās manī.

- ���Ne jau es. Tie divi, kas strādāja �eit pirms manis.

Viņa joprojām nesaprata. - Viņi pa�i tev stāstīja? Un tu visu laiku to zināji?

- ���Zinu tikai to, ka ari pērngad �eit noticis kas savāds. Un ari gadu pirms tam. - Pastāstīju, kā es izdibināju to mazumiņu, ko zinu, ari to, ka Kon�iss neko nenoliedza. Vēroju viņas reakciju. - Vēl viņ� teica, ka jūs ari te bijāt. Un tikāties ar viņiem.

D�ūlijas sa�utums pieņēmās spēkā. - Bet mēs kāju neesam spēru�as�

- ���Es ticu.

Viņa nosēdās sāniski un bridi raudzījās uz jūru.

- ���Nē, viņ� ir nepārspējams. � D�ūlijas skatiens atgriezās pie manis. - Tātad tu visu laiku domāji, ka mēs�

- ���Ne glu�i. Vismaz vienu lietu viņ� noteikti bija samelojis. - Es pastāstīju par Mitfordu, par viņa mēģinājumu �glābt� D�ūliju. Viņa ņēmās mani tincināt, gribēja zināt visu sīkumos.

- ���Un tev patiesi nav ne jausmas, kas ar viņiem notika?

-Vismaz skolā viņi neko nav stāstīju�i. Mitfords deva man tikai

to vienu mājienu. Uzrakstīju viņam vēstuli, bet atbildes pagaidām nav.

Vēl bridi viņa pētīja manas acis, tad novērsās.

- ���Tas tikai pierāda, ka viss nav tik briesmīgi, kā rādās.

- ���Es ari mēģinu sev to iegalvot.

- ���Neiedomājami.

- ���Viņam gan labāk to nesaki.

- ���Nu protams! - Pēc brī�a viņa uzlūkoja mani ar nīgru smaidiņu.

- Viņam jābūt lielām dvīņumāsu rezervēm.

- ���Tādu kā jūs vairāk nav. Pat viņam.

D�ūlija atkal novērsās no mana nepārprotamā skatiena. - Un kas mums tagad būtu jādara?

- ���Kad viņ� atgriezīsies? Vai izliksies atgrie�amies?

- ����ovakar. Vismaz tā viņ� vakar teica.

- ����ī tik�anās solās būt visai interesanta.

- ���Kā tad, mani atzīs par nederīgu un uzteiks vietu.

- ���Es sameklē�u tev citu, - maigi atteicu.

Iestājās klusums, mūsu acis sastapās. Es pasniedzos, un sastapās rokas; pievilku viņu sev tuvāk, un mēs gulējām līdzās mazliet atstatu. Ar pirkstu galiem iepazinu smalkos vaibstus - aizvērtās acis, degunu, mutes liekumu. D�ūlija saņēma manu pirkstu ar lūpām, es piekļāvu viņu cie�i un noskūpstīju. Viņa atbildēja, gan nedro�i, gribot un reizē baidoties gribēt, tad mazliet atvirzījās un es pētīju

�o seju, kas �ķita nevainojama, bez kādas fiziskas vai garīgas nepilnības. Likās, tā arvien spētu uzturēt manī vēlmi mīlēt, maigi sargāt, es mū�am no tās nenogurtu. Viņa atvēra acis un pasmaidīja vāri, aizvien nedaudz atturīgi.

- ���Ko tu domā?

- ���Domāju, ka tu esi |oti skaista.

- ���Vai tu patie�ām nesatiki savu draudzeni?

- ���Un ja es būtu saticis? Tu būtu greizsirdīga?

-Jā.

- ���Tātad nesatiku.

- ���Man gan tā neliekas.

- ���Tici man. Viņa nevarēja atbraukt.

- ���Bet tu gribēji viņu satikt?

- ���Gribēju būt labs pret nesaprātīgiem zvēriņiem. Un pateikt, ka nekas mums nesanāks. Ka manu dvēseli pievākusi kāda ragana.

- ���īsta ragana, jā nudien.

Saņēmu viņas delnu un noskūpstīju, sameklēju ar lūpām rētu.

- ���Kur tu to dabūji?

D�ūlija pārbrauca tai ar pirkstu. - Spēlēju paslēpes. Toreiz man bija desmit gadu. - Bērni�ķi uzmeta lūpu. - Negribējās gatavot stundas. Es paslēpos �ķūnītī, kur glabājās dārza rīki, un nejau�i notriecu no vad�a garu kātu� un aizliku sejai priek�ā roku. - Viņa atkārtoja toreizējo �estu. - Izrādījās, ka tā bija izkapts.

- ���Ak tu nabadzīte! - Vēlreiz noskūpstīju rētu un piek|āvos augumam; atrāvies no viņas lūpām, es skūpstīju acis, kaklu, maigo ādu gar dekoltē malu, tad atkal uzmeklēju muti. Mūsu skatieni ilgi kavējās viens otrā, �aubu atspulgs viņas acīs jaucās ar maigu paļāvību. Piepe�i skropstas nolaidās, lūpas pasniedzās pēc manām, it kā �obrīd viņa labāk spētu izteikties citā, bezvārdu valodā. Bijām nonāku�i tā reibino�ā atvara malā, kad izzūd viss apkārtējais, bijām tikai mēs divi, sakļautas mutes un ķermeņi. Negaidot �ajā tuvībā ielauzās ārpasaule.

No villas atlidoja zvaniņa �ķinda, monotoni ritmisks, uzstājīgs aicinājums glu�i kā trauksmes zvans. Pielēcām sēdus kā nedarbā pieķerti, pavērāmies visriņķī. Rādījās, ka esam vieni. D�ūlija pagrieza manu roku un ieskatījās pulkstenī. - Dro�i vien D�ūna. Sauc mūs uz len�u.

Noskūpstīju gai�o pakausi. - Es negribu nekur iet.

- ���Tad viņa nāks pati. - D�ūlija pameta man tēloti pūcīgu skatienu. - Vīrie�i pārsvarā dod priek�roku viņai.

- ���Tad pārsvarā tie ir pēdējie idioti.

Zvanī�ana mitējās. Mēs sēdējām cie�i līdzās, un D�ūlija aizvien turēja manu plaukstu, pētīja to.

- ���Acīmredzot viņa vieglāk dod to, kas viņiem vajadzīgs.

- ���To var dot katra sieviete. - Viņa joprojām pētīja manu plaukstu, it kā tas būtu ar mani nesaistīts priek�mets. - Un tu? Vai devi to savam draugam?

- ���Es mēģināju.

- ���Kas tad tur īsti bija?

D�ūlija papurināja galvu, it kā tas būtu pārāk sare�ģīti.

- ���Es neesmu nevainīga, Nikolas. Ne jau tur tā lieta.

- ���Tu baidies piedzīvot jaunu vil�anos? Jaunas sāpes?

: Es baidos� tikt atkal izmantota.

- ���Kā tad viņ� tevi izmantoja?

Zvaniņ� ie�ķindējās no jauna. D�ūlija nopūtās un uzsmaidīja man.

- ���Tas ir gar� stāsts. Kādu citu reizi.

A�i mani noskūpstījusi, viņa piecēlās un paķēra groziņu. Es salocīju un pārliku pār plecu segu; devāmies uz villas pusi. Tikko bijām iegāju�i priedainē, es ar acs kaktiņu uzķēru kādu kustību -tum�s stāvs lūkoja paslēpties zaru biezoknī jardus astoņdesmit pa kreisi no mums. Atpazinu nevis pa�u cilvēku, bet raksturīgo kustību manieri.

- ���Mūs tomēr pieskata. Jūsu mīlulis D�o.

Gājām tālāk, D�ūlija tikai pa�ķielēja uz to pusi.

- ���Tur neko nevar līdzēt. Var vienīgi ignorēt viņu.

Tomēr slēptā acu pāra klātbūtne lika sevi manīt: mēs turējāmies atstatu un jutāmies neveikli, bezmaz vainīgi. No vienas puses, �ī vainas apziņa man likās nejēdzīga - jo vairāk es tuvojos īstajai D�ūlijai, jo muļķīgāki �ķita sadomātie �ķēr�ļi mūsu starpā. Savukārt cita manis da|a, mū�īgais pui�elis, kas rod baudu paslēpās izdarībās, nevēlējās tos pavisam sagraut; �ādai slepenībai arvien piemīt kaut kas erotiski satrauco�s. Vainas apziņai gan varēja būt cits, patiess iemesls, tāpat kā cits, daudz dziļāk slēpts acu pāris

varēja sekot man no zemapziņas d�ungļiem; varbūt es neapzināti to jutu un tas pie�ķīra manām izjūtām vēl asāku piegar�u. Tikai krietni vēlāk sapratu, kādēļ daudziem vīrie�iem, piemēram, sacīk�u braucējiem, ātrums ir kļuvis par narkotiku. Tie ir cilvēki, kas neredz nāvi sev priek�ā, bet aiz muguras - atliek piebremzēt un apdomāties, lai tūlīt sajustu pakausī tās salto elpu.

No saules apspīdētajiem galerijas kāpieniem pieslējās garkājains stāvs ķieģeļkrāsas kreklā, -Gandrīz jau sāku bez jums. Man gribas ēst.

Zem vaļējā krekla vīdēja tum�zils bikini peldkostīms. �is vārds, tāpat kā pats apģērba gabals, toreiz vēl bija jaunums; patiesību sakot, līdz �im biju skatījis to tikai �urnālu lappusēs un jutos glu�i apstulbis. Slaikas, zeltaini brūnas kājas, kaila naba, acīs �ķelmīgs vaicājums. D�ūlijas piktais skatiens darīja jo platāku �īs jaunās Vidusjūras nimfas smaidu. Sekojot viņai galerijā, kur ēnā nostumts gaidīja len�a galds, man pielavījās doma par Trim sirdīm , bet es steig�us to aiz-gainīju. Aizgājusi līdz galerijas stūrim, D�ūna pasauca Mariju, tad pagriezās pret māsu.

- ���Viņa mēģināja ieskaidrot man kaut ko par jahtu. Es, protams, neko nesapratu.

Tikko apsēdāmies, parādījās Marija un sāka runāt ar D�ūliju. Es gan sapratu, par ko tiek runāts: piecos atbrauk�ot jahta, lai paņemtu meitenes, bet pati Marija ie�ot ar Hermeju uz ciematu, viņai vajagot pie zobārsta. Jaunkungam esot jāatgrie�as skolā, jo māja tiks aizslēgta. D�ūlija vaicāja, kurp jahta dosies. �7'hen xero, despoina. Nezinu teikt, mis.� Pulksten piecos, viņa atkārtoja, it kā tas viņas vēstījumā būtu pats galvenais. Kā parasts pakniksēja un aiz�āpoja atpakaļ uz savu mājokli.

D�ūlija pārstāstīja visu māsai.

- ���Vai tas nebija plānots? - es vaicāju.

- ���Protams, ka ne. Es domāju, mēs paliksim �eit. - Viņa ar �aubām uzlūkoja māsu, tā savukārt pa�ķielēja uz mani un atkal pievērsās D�ūlijai.

- ���Vai mēs viņam uzticamies? Un viņ� mums? � viņa strikti noprasīja.

-Jā.

D�ūna pavīpsnāja uz manu pusi. - Tad laipni lūdzam, Pip!

Mulsi blenzu uz D�ūliju.

- ���Tu teicies studējis angļu valodu, - viņa klusi bilda.

Starp mums atkal noskrēja aizdomu ēna. Tad es sapratu mājienu un atvieglots pasmaidīju: - Angļu literatūra ir tik bagāta. Nemirstīgā mis Hevi�ema?

- ���Un Estella7 arī.

Skatījos no vienas uz otru. - Jūs jokojat?

- ���Jā, tie ir mūsu mazie jociņi.

- ���Tavi mazie jociņi, - D�ūlija palaboja.

- ���Gribēju �ajā spēlītē iesaistīt ari Morisu, � D�ūna sacīja. � Pilnīgi garām. - Viņa uzlika elkoņus uz galda. - Nu tā. Tagad stāstiet, pie kādiem di�iem slēdzieniem jūs nonācāt

- ���Nikolass man pastāstīja kaut ko glu�i neticamu.

Nu es varēju novērtēt otras māsas reakciju, kas ari bija gana pārliecino�a, lai gan D�ūna bija drīzāk sa�utusi nekā izbrīnīta par �o jauno Kon�isa divkosības pierādījumu. Sākām vēlreiz visu pārrunāt, un es uzzināju, ka viņa ir vecākā no dvīnēm, ko gan varēja noprast arī no meiteņu vārdiem. Tas lika sevi manīt - ievēroju viņas aizbildniecisko attieksmi, ko diktēja temperaments un acīmredzami lielākā pieredze attiecībās ar vīrie�u dzimumu. Tātad lomu sadalījums bija savā ziņā pamatots: viena māsa bija �normāla�, garā stipra un piezemēta, otra - ne tik �normāla�, proti, sapņaina un trausla. Sēdēju starp viņām ar seju pret jūru, modru aci uzmanot Kon�isa spiegu, kas gan nelika manīt savu klātbūtni. Meitenes ņēmās mani izvaicāt - nu bija mana kārta atskaitīties par savu pagātni.

Tā nu mēs sīki iztirzājām Nikolasa dzīvi: viņa ģimene, viņa centieni, viņa neveiksmes. Tre�ā persona te ir īsti vietā, jo �is Niko-

lass bija nedaudz citāds: nelāgu apstākļu upuris, nekaitīgi vieglprātīgs un būtībā dziļi godprātīgs puisis. Nācās atkal pieminēt Alisonu, bet es to pasniedzu kā likteņa nejau�ību, mānīgas simpātijas, neveiksmīgu īstā cilvēka meklējumu epizodi. Tāpat kā D�ūlija, liku saprast, ka nevēlos sīkāk apspriest �o tēmu. Tas nu ir garām un aizmirsts kā izbalojusi fotogrāfija līdzās ko�i krāsainajai �odienai.

Nesteidzīga maltīte, gards ēdiens un recina8, un abu meiteņu klātbūtne, runas un jautājumi, un kairais pretstats starp kārtīgi apģērbto un puskailo augumu, sajūta, ka mēs pamazām kļūstam arvien tuvāki, - viņas stāstīja par savu tēvu, bērnību, kas pagājusi zēnu privātskolas gaisotnē, izklaidīgo mammu, kas arvien dodot vielu komiskiem pastāstiem - jutos nokļuvis tīkami siltā istabā pēc gara, auksta ceļojuma. Telpas siltums, sievietes ķermeņa siltums. Uz maltītes beigām D�ūna atbrīvojās no krekla, izaicinot māsas aso mēli, par ko pati tikai pasmējās. Arvien grūtāk nācās tēlot piedienīgu vienaldzību; krūtis bija tikko piesegtas, biksītes, uz gurniem sasietas ar tievu, baltu saitīti, arī daudz neslēpa. Sapratu, ka viņa tī�i ķircina manu skatienu - nevainīgs flirts kā sīka atriebība par ilgo nīk�anu aiz kulisēm. Ja es mācētu, nudien, būtu sācis skaļi murrāt.

Ap pustrijiem nospriedām aiziet uz Mutsu izpeldēties; pārkāpt Burāni robe�u un pārbaudīt, vai mums tas tiks ļauts. Nosolījos lieki nekurdīt D�o, ja viņ� stāsies mums ceļā. Ne meitenēm, ne man pa�am nebija �aubu par to, kur� tad gūs virsroku. Devāmies uz vārtu pusi gatavi tam, ka ik bridi mūs var apturēt � tāpat kā toreiz D�ūnu. Bet nekas nenotika, visapkārt bija tikai priedes un sveķu tvans, tveice un cikā�u �irksti. Apmetāmies liedaga vidū netālu no kokos ieslēptās kapelas. Izklāju divas segas uz robe�as starp skuju klāju un oļiem. Atbrīvojusies no kleitas un skolnieciskajām zeķēm, D�ūlija palika baltā viendaļīgā peldkostīmā, �ķiet, sakaunējusies par savu necilo iedegumu.

D�ūna plati pasmīnēja. - Moriss gan varētu pagādāt tev ari septiņus rūķus.

- Aizveries! Tas nav godīgi. Es, protams, esmu bezcerīgi atpalikusi, - D�ūlija pameta uz mani bezmaz piktu skatienu. - Visu brau-

cienu nīku zem nolāpītā saulsarga, kamēr �ī� - viņa aizgriezās un salocīja kleitu.

Meitenes uzsprauda matus; pārskrēju�i karstajiem o|iem, mēs laidāmies peldus. Pārlaidu skatienu krastmalai: neviena. Mēs bijām vieni visā pasaulē, visā jūrā, trīs vientu|as galvas vēsā, zilā ūdenī. Mani atkal pār�alca turpat pilnīgas laimes un iek�ēja līdzsvara sajūta, es nezināju, kas būs tālāk, un negribēju zināt, pilnībā atdevies acumirklim: Grieķijai, �im vientulīgajam liedagam, divām dzīvām nimfām man līdzās. Iznāku�i krastā, noslaucījāmies un izstiepāmies uz segām; atspiedies uz elkoņa, es atlaidos blakus D�ūlijai, kas centīgi ieziedās ar iedeguma eļ|u. D�ūna iekārtojās uz otras segas; nogūlusies uz vēdera, uzlika galvu uz rokām un vēroja mūs. Iedomājos par skolu, par iegro�otajiem zēniem un nīgrajiem skolotājiem, �o necie�amo dzīvi bez sievietes, bez dabiskas seksualitātes klātbūtnes. D�ūlija uzlika saulesbrilles un nogūlās uz muguras.

Parunājām vēl par Morisu, bet drīz vien apklusām, vīna un saules nogurdināti. D�ūna atāķēja krū�turi, piepacēlās un ar veiklu kustību izlika to uz akmeņiem �āvēties. Paguvu ievērot kailās krūtis un slaido, zeltaino muguru, ko tum�zila, cie�i piegulo�a drāniņa atdalīja no slaidajām, zeltainajām kājām. Uz ādas nebija gai�u plankumu, krūtis bija tikpat brūnas kā pārējais, acīmredzot viņa vienmēr tā sau|ojās. �is �ests bija tik vienkār�s un dabisks, un tomēr mans skatiens meklēja patvērumu jūras klaidā. Nebiju radis nedz pie bikini, nedz pie �ādas uzvedības, kas krietni vien apsteidza savu laiku. Vēl vairāk mulsināja man pievērstais skatiens, kas it kā aicināja salīdzināt un vēroja manu reakciju. Pēc brī�a viņa sakustējās un aizgrieza seju. Vēlreiz pārslidinājis acis sulīgi brūnajam ķermenim, es paskatījos uz līdzās gulo�o meiteni, nogūlos uz muguras un sataustīju viņas roku. D�ūlijas pirksti ieslīdēja starp maniem, atsaucīgi maigai rota|ai. Es aizvēru plakstus. Tumsa, viņas abas. mū�vecais Grieķijas grēcīgums.

Ta�u man netika |auts nodoties �im nomoda sapnim. Nepagāja ne divas minūtes, kad nez no kurienes tuvojās dobja, arvien pieaugo�a rēkoņa. Acumirkļa apjukumā es nodomāju, ka kaut kas notiek villā. Tad atskārtu, ka tā ir pazīstama, sen nedzirdēta skaņa-zemu lidojo�a lidma�īna, sprie�ot pēc motora trok�ņa, iznīcinātājs. Mēs ar D�ūliju uzrāvāmies sēdus, D�ūna paslējās uz elkoņa. Lidma�īna tie�ām lidoja ļoti zemu - tā iznira virs Burāni raga kādus �etrsimt jardus no krasta un kā saniknots sirsenis aizducināja pāri jūrai Pe-loponēsas virzienā. Pāris sekundēs tā pagaisa aiz zemesmēles rietumu pusē, tomēr mēs - vismaz es - paguvām ievērot amerikāņu armijas pazī�anās zīmes. D�ūlija ievēroja māsas kailo muguru.

- ���Tas nu gan ir nekauņa, - izmeta D�ūna.

- ���Gan jau viņ� atgriezīsies, lai vēl par tevi papriecātos.

- ���Neesi nu tik klīrīga.

- ���Nikolass tāp�ft jau zina, ka mums viss ir savā vietā.

Atspiedusies uz elkoņiem, D�ūna pagriezās pret mums, atklājot

skatienam vienu brūnu krūtsgalu. �ķelmīgi pasmīkņāja.

- ���Nedomāju, ka esat tik tālu tiku�i.

D�ūlija stīvi blenza jūrā. - Man riebjas tavi izlēcieni.

- ���Nikolasam gan, �ķiet, patīk.

- ���Beidzot ir kam izrādīties?

- ���Ja jau reiz viņam ir bijusi tā laime redzēt mani�

- ���D�ūna!

Ķīviņa laikā D�ūlija ne reizi uz mani nepaskatījās, bet tagad viņas acīs skaidri izlasīju, kurā pusē man jānostājas. Lielisks skats -mulsums un dusmas viņas sejā bija kā pēk�ņa ņirba klusā ūdenī. Acis pārmeto�i nodzalkstīja, it kā es būtu pie visa vainīgs.

- ���Aiziesim līdz kapelai!

Paklausīgi piecēlies, pa�ķielēju uz D�ūnu, kas pavadīja mani ar ironiski bezkaunīgu grimasi. Es iekodu lūpā. Tāpat basām pēdām mēs iegājām koku pavēnī; D�ūlijas lūpas bija pikti sakniebtas, vaigu gali pietvīku�i.

- ���Tas jau nebija ļauni domāts.

- ���Ir brī�i, kad es varētu viņai acis izskrāpēt.

- ���Klasicisma speciālistei nevajadzētu būt tik sa�utu�ai par kailu ķermeni Grieķijā.

- ����obrīd es neesmu nekāda speciāliste. Vienkār�i greizsirdīga sieviete.

Pieliecos un noskūpstīju viņas deniņus. D�ūlija viegli atstūma mani.

Bijām pienāku�i pie balti kaļķotās kapelas. Domāju, ka durvis būs slēgtas tāpat kā pagāju�o reizi, bet tās padevās, līdzko atbīdījām vienkār�o koka aizbīdni, - acīmredzot kāds te bija bijis un piemirsis aizslēgt. Logu namiņam nebija, gaisma nāca tikai no durvju ailes. Trūka ari solu, vienīgie priek�meti bija paprāvs dzelzs sve�turis ar mū�veciem sve�u stumbeņiem un ikonostass, kas aizņēma visu gala sienu. Tikko jau�ams vīraka smārds. Aplūkojām primitīvi gleznotos svētos uz ķirmju izurbinātā koka, bet vairāk mūs iespaidoja �īs vietas vientulīgā pakrēsla. Apliku roku viņas pleciem. Pēc mirkļa D�ūlija pagriezās un mēs sākām skūpstīties, viņa gan kā parasti tūda] atrāvās un piek|āva vaigu manam plecam. Aizvilcis viņu līdz durvīm, aizvēru tās, atspiedos pret stenderi un turpināju skūpstīt saulē satvīku�ās lūpas, kaklu, plecus, tumsā taustoties pēc peldkostīma lencītēm.

- ���Nē. Nevajag.

Tas bija teikts ar to īpa�o sievi�ķo intonāciju, kas lūdz apstāties, vienlaikus aicinot turpināt. Es maigi noslidināju lences pār pleciem, rokām, līdz viņa stāvēja līdz pusei kaila. Manas plaukstas saņēma atsvabināto vidukli un, lēni slīdot augstāk, atrada mazas, stingras krūtis, vēl miklas pēc peldes, tomēr siltas un uzbudinātas. Pieliecies nolaizīju sāļos krū�u galiņus. D�ūlijas pirksti satraukti pārskrēja manai mugurai un iejuka matos. Manas rokas atgriezās pie peldkostīma, kas nokarājās pār gurniem, un viņas delnas stingri uzgūla manām.

- ���Lūdzu. Ne tagad, - viņa �ukstēja.

Noglaudu viņas lūpas ar savām. - Es tik ļoti tevi gribu.

- ���Es zinu.

- ���Tu esi tik skaista.

- ���Nevar ta�u. Nevar darīt to �eit.

Pieskāros viņas krūtīm. - Tu ta�u pati to gribi.

- ���Gribu. Bet ne tagad. Ne �eit.

D�ūlija apvija rokas man ap kaklu, un skūpsts bija vēl skurbāks, drud�ainā glāstā es pārlaidu rokas viņas mugurai, pirksti ielavījās zem peldkostīma malas, saņēma stingro mīkstumu un piekļāva viņas gurnus cie�i, vēl cie�āk, lai viņa sajustu manu nobriedu�o vēlmi, saprastu, cik ļoti es viņu gribu. Mūsu mutes sakusa vienā, mēles glaudSs negausīgā kaislē, |āvīgais ķermenis pieplaka man, un es jutu, ka prāts vairs nespēj to valdīt, ka �is kailums, tumsa, ieslodzītās emocijas, apspiestās vēlmes�

Pēk�ņs troksnis. Pārāk īss, lai noteiktu tā izcelsmi, bet nebija �aubu, ka tas radās tepat iek�ā, telpas viņā galā. Izbailēs sastingu�i, mirkli stāvējām kā akmenī kalts mīlas pāris. Arī D�ūlija pagrieza galvu trok�ņa virzienā, bet tievās saulstaru strīpiņas, iesprauku�ās pa durvju spraugām, ne|āva neko saskatīt. Mēs abi instinktīvi pasniedzāmies pēc peldkostīma, es palīdzēju ietrāpīt nervozās rokas lencītēs. Saņēmis viņas delnu, sataustīju durvju rokturi un atrāvu tās vaļā, kapelā ielauzās �ilbas gaismas kūlis. Svētie bezkaislīgi noraudzījās uz mums, melnais sve�turis stāvēja kā stāvējis. Nekas nebija mainījies. Tikai tagad ievēroju, ka ikonostass � kā parasti grieķu kapelās - stāv trīs �etras pēdas atstatu no sienas un vienā galā tam ir �auras durtiņas. Nojautusi manu nākamo soli, D�ūlija aiz�ķērsoja ce]u, purinot galvu mēmā, uzstājīgā lūgumā. Sapratu, ka tas atkal ir nolādētais nēģeris. Viņ� varēja it viegli �eit ielavīties, kamēr mēs peldējāmies, negaidot, ka �o vietu vēl kāds izvēlēsies par slēptuvi.

D�ūlija raustīja mani aiz rokas, pa brīdim pametot ba�īgu skatienu uz svētbil�u sienu. Vēl brīdi �aubījies, ļāvu izvilkt sevi ārā. Ar niknu spēku aizcirtu durvis un paskatījos uz viņu.

- ���Kretīns!

- ���Viņ� ta�u nevarēja zināt, ka mēs turp iesim.

- ���Varēja gan ātrāk likt sevi manīt.

Runājām pusbalsī. D�ūlija aizveda mani pāris soļu tālāk. Liedaga saulē paslējās D�ūnas galviņa, viņa noteikti bija dzirdējusi skalo durvju būk�ķi.

- ���Tagad gan Moriss visu uzzinās, - D�ūlija noteica.

- ���Tas mani vairs neuztrauc. Ir ari pēdējais laiks.

- ���Vai kas notika? - mums uzsauca D�ūna.

D�ūlija pielika pirkstu pie lūpām. Uzlikusi krū�turi, viņas māsa panācās mums pretī.

- ���Tur ir paslēpies D�o, - D�ūlija pavēstīja.

D�ūna pameta acis uz kapelas balto sienu, tad pievērsās mums; pirmītējā �erpā val�ķība bija nozudusi bez pēdām.

- ���Es runā�u ar Morisu, - D�ūlija turpināja. - Lai viņ� izvēlas -vai nu mēs, vai D�o.

- ���Es sen jau to teicu.

- ���Zinu jau, zinu.

- ���Jūs runājāt? Viņ� dzirdēja ko lieku?

D�ūlija nodūra acis un viegli piesarka. - Ne jau tur tā lieta.

D�ūna veltīja man saproto�u smaidiņu, bet �ēlsirdīgi noklusēja.

- ���Es loti gribētu iet atpakaļ un� - es bildu.

Māsas sāka dedzīgi protestēt, mēs atgriezāmies liedagā un vēlreiz visu pārspriedām, paslepus vērojot kapelas durvis. Nekas nenotika, bet viss bija sabojāts - neredzamā melnā radījuma klātbūtne �ķita saindējam ainavu, saules gaismu, visu jauko pēcpusdienu. Cieta ari mana piekrāptā miesa, bet tur nu nekas nebija līdzams. Pēdīgi nospriedām doties atpaka| uz villu.

Marija sēdēja pie sava namiņa un flegmatiski tērzēja ar Hermeju, ēzeļa īpa�nieku. Paziņoja, ka tēja jau galdā. Abi laucinieki uzlūkoja mūs kā citplanētie�us, tik sve�us viņu vienkār�ajai pasaulei, tik tālus, ka jebkura sapra�anās �ķita pilnīgi neiespējama. Tad viņa norādīja ar mezgloto pirkstu uz jūru un pateica vēl pāris vārdu. Nesapratnē pagriezāmies, bet no �ejienes tikpat neko nevarēja redzēt.

- ���Viņa saka, tur esot karakuģi, - D�ūlija paskaidroja.

Tiku�i līdz kraujai mājas priek�ā, mēs patie�ām ieraudzījām svina

pelēku karavānu, kas �ķērsoja Egejas ūdeņus austrumu virzienā, no Malējas uz Skillaju: lidma�īnu bāzes kuģis, kreiseris, �etri mīnu kuģi un vēl viens; acīmredzot tie bija ceļā pretim kādai jaunai Trojai. Nu guva izskaidrojumu arī iznīcinātāja pēk�ņā ielau�anās mūsu pēcpusdienas mierā.

- ���Varbūt tas ir Morisa atvadu gājiens. Likt kreiserim sa�aut mūs lupatu lēveros, - ieteicās D�ūna.

Mēs pasmējāmies, tomēr draudīgie silueti jaunavīgās pasaules pamalē viesa netīkamu iespaidu. �ī nāves ma�inērija, kas nesa tūksto�iem kareivju ar ko�amgumiju mutē un prezervatīvu kabatā, likās nevis trīsdesmit jūdzes, bet trīsdesmit gadus tāla esam, it kā, skatoties uz dienvidiem, mēs būtu ieskatīju�ies nākotnē, pasaulē, kur vairs nebūs vientulīgu salu, nebūs Prospero, nebūs poēzijas un fantāzijas, un maigu mīlas solījumu� Stāvot līdzās abām meitenēm, es piepe�i sāpīgi apjautu ne vien Kon�isa burvju tīmekļa, bet pa�a laika trauslo dabu. Zināju, ka man nekad vairs nebūs tāda piedzīvojuma, un biju gatavs ziedot visu atliku�o mū�u, lai tikai �ī pēcpusdiena nekad nebeigtos, nebeidzami atkārtotos noslēgtā lokā, lai tas nebūtu tikai īss mirklis, pakāpiens, uz kura var uzkāpt tikai vienu reizi.

Pie tējas galda mana eiforija pavisam izplēnēja. Meitenes iegāja namā un atgriezās, tērpu�ās savās ro�u kleitiņās. Jahtai drīz vajadzēja būt klāt, un mūsu runas kļuva steidzīgas un nesakarigas. Viņas līdz �im nezināja, kā rīkoties, vienubrīd pat tika apspriesta iespēja nākt man līdzi un apmesties viesnīcā. Pēdīgi nolēmām dot Kon�isam vēl vienu nedēļas nogali, vēl vienu iespēju nākt klajā ar saviem nodomiem. Nebijām vēl beigu�i par to spriest, kad manu uzmanību piesaistīja vēl kāds apveids jūrā. Tas lēni aplieca zemes-mēli rietumu pusē.

Biju jau gana dzirdējis par Kon�isa jahtu, par to, cik tā liela un grezna, kas noteikti pierāda vismaz vienu - Kon�iss patiesi ir ļoti bagāts. Ja tam vēl bija vajadzīgs kāds pierādījums. Tomēr man aizķērās elpa, kad atkal izgājām kraujmalā. Baltā divmastu jahta slīdēja lēni un cēli, motora dzīta; buras bija satītas, bet neliela masta galā slābi nokarājās Grieķijas karogs. Gar�, elegants korpuss, priek�ā un pakaļgalā pacēlās kajī�u virsbūves. Uz klāja rosījās kāds pusducis zilibaltu stāvu, acīmredzot apkalpe. Sejas vēl nevarēja iz�ķirt, jahta bija kādas pusjūdzes attālumā.

- ���Jā-ā, - es novilku. - No �āda ieslodzījuma es arī neatteiktos.

- ���Ja tu vēl redzētu, kas tur ir iek�ā, - D�ūna piemetināja. - Uz mūsu tualetes galdiņa vien stāv astoņu veidu fran�u smar�as.

Jahta bija gandriz apstājusies, trīs vīri sāka darboties ap laivu celtni. Sirēna bravūrīgi pieteica tās iera�anos, un es sajutu īsti anglisku skaudības dzēlienu, ko kompensēja viegls nicinājums -�āda greznība ta�u ir tikai dārga banalitāte. Man vēl nebija nācies apgrozīties mantīgo vidē - Oksfordā gan bija da�i �īs �ķiras paziņas, tādi kā Billijs Vaits, bet viņu dzīvesvide man bija sve�a. Iztēlojos sevi stāvam uz �īs jahtas klāja un apskaudu abas meitenes, kam tas bija daudz vienkār�āk - viņu āriene nodro�ināja brivu ieeju �ai pasaulē. Naudas iegū�ana ir vīrie�u lieta, sublimēts vīrestības apliecinājums. Varbūt D�ūlija nojauta manas domas. Kad atgriezāmies galerijā pēc mantām, viņa negaidot saņēma mani pie rokas un ievilka istabā, tālāk no D�ūnas acīm un ausīm.

- ���Tikai pāris dienu, Nikolas.

- ���Man tās būs kā pāris gadu.

- ���Man tāpat.

- ���Visu savu dzīvi es gaidīju tie�i tevi.

Viņa nodūra acis, mēs stāvējām cie�i līdzās.

- ���Es zinu.

- ���Vai tev ari tā ir?

- ���Es nezinu, Nikolas. Zinu tikai to, ka gribu, lai tev tā būtu.

- ���Vai tu nevarētu aiz�maukt kādu vakaru, kad atgriezīsies?

Pametusi mirkli uz durvīm, D�ūlija ieskatījās man acīs.

- ���Es jau gribētu, bet�

- ���Es varētu atnākt tre�dien. Satiksimies pie kapelas. - Pēc mirkļa piemetināju: - Ārpusē.

- ���Varbūt mēs vēl nebūsim atpakaļ, � viņa �aubījās.

- ���Es tik un tā atnāk�u. Kad satumsīs. Un gaidī�u līdz pusnaktij. Tomēr labāk, nekā nīkt sasodītajā skolā un kost pirkstos.

- ���Es mēģinā�u. Ja vien varē�u. Ja mēs būsim �eit.

Atvadu skūpsts bija steidzīgi strups.

Izgājām ārā. Mūs ieraugot, D�ūna pameta ar galvu uz jūras pusi - grants laukuma viņā pusē stāvēja nēģeris, gaidīja. Melnas bikses un svīteris ar augstu apkakli, tum�as brilles. Atkal iekaucās jahtas sirēna, krastam strauji tuvojās laivas motora dūkoņa.

D�ūna sniedza man roku, un es novēlēju viņām labu ce|avēju. Stāvēju un noskatījos, kā abas rātni aizsoļo pāri grants strēlei, �ūpojot rokā savus smieklīgos groziņus. Nesagaidījis meitenes pienākam, nēģeris pagriezās un kāpa lejā acīmredzami dro�s par viņu paklausību. Kad gai�ās galvas bija nozudu�as, es piesteidzos pie kraujas. Motorlaiva jau bija klāt, �ūpojās pie piestātnes. Pēc bri�a uz muliņa parādījās melns stāvs un divas gai�sārtas kleitiņas. Laivā sēdēja matrozis baltos �ortos un tum�zilā krekliņā; uz krūtīm ko�i sarkans uzraksts, acīmredzot vārds Aretūza, ko gan nevarēju salasīt. Viņ� palīdzēja iekāpt meitenēm, pēc tam laivā ielēca nēģeris un nosēdās viņām aiz muguras pa�ā priek�galā. Pamanīju�as mani,

meitenes sāka dedzīgi vicināt rokas, bet laiva tikām izbrauca no lī�a un uzņēma kursu uz jahtu, projām no manis.

Turpat simt jūd�u tālumā, līdz pa�ai Krētai rāmi mirgoja ūdens klajs; karakuģi tikko saredzami vairs netraucēja tā pēcpusdienas mieru. Uz kādas klints dzegas man pie kājām bija patvērusies vientuļa ciprese; tās melnā ēna jau stiepās garumā uz sarkanējās zemes garozas. Saule nogurusi sliecās pretim apvārsnim. Izjutu sociālu un seksuālu diskomfortu, necerēju ari, ka tre�dien izdosies tikties ar D�ūliju, tomēr kāda dziļa trauksme neļāva man sanīkt - tāpat kā pokera spēlmani uztur ceriba, ka jau nāko�ā uzceltā kārts vainagos viņa dū�u komplektu.

Atgriezos villā. Marija jau gaidīja, lai aizslēgtu durvis; es necentos viņu izpra�ņāt, labi zinot, ka tas ir bezcerīgi. Uzkāpu aug�ā un veicīgi sakravāju savas mantas. Kad biju atkal lejā, laivu jau cēla uz klāja un baltais brīnums bija gatavs ceļam. Apmetusi slaidu loku, jahta uzņēma kursu uz Peloponēsas dienvidiem. Gribēju sagaidīt to aizbraucam, bet varēja gadīties, ka ari mani kāds vēro. Negribēju izskatīties pēc pamesta, skumju sagrauzta pavadītāja.

Lēni slāju cauri priedājam; arvien attālinoties no sapņa, tuvojos dieni�ķajiem spaidu darbiem. Kā Ādams, padzīts no Ēdenes dārza, tikai manā paradīzē nebija Dieva, nebija neviena, kas varētu liegt man atgriezties.

1

Serloka Holmsa frāze no A. Konana-Doila stāsta �Sudraba zīme�.

2

Kvints Horācijs Flaks, Parīze, Horācijs � romie�u dzejnieks, viens no ievērojamākajiem �zelta laikmeta� literatūras pārstāvjiem.

3

D�efrijs �osers (ap 1340-1400) - angļu dzejnieks, angļu literārās valodas pamatlicējs.

4

Sengrieķu dramaturga Aristofana (ap 445-385 p.m.ē.) komēdija.

5

Skatuves mākslas teorijas un aktiertehnikas sistēma, ko izstrādājis Konstantīns Staņislavskis (1863-1938), krievu aktieris, re�isors, pedagogs un teātra teorētiķis.

6

Alūzija norāda uz V. �ekspīra lugu �Vētra�.

7

�. Dikensa romāna �Lielās cerības� personā�i.

8

Skat. skaidrojumu 81. Ipp.

Ilgajā�atceļā es neviļus vēlreiz izdzīvoju dienas notikumus. Atcerējos D�ūlijas paļāvīgo ķermeni - tas ne�aubīgi pieradīja vismaz to, ka neesmu viņai glu�i vienaldzīgs. Bet prātā grozījās vēl daudzi neizteikti jautājumi, ar kaunu iedomājos, ka vairākas reizes biju gatavs pieņemt Kon�isa pasaciņu par �izofrēniju. To gan nebija iespējams pārbaudīt kā, piemēram, faktus, ko �odien man piedāvāja D�ūlija. Pieļāvu domu, ka meitenes skrien kopā ar medījumu un reizē iet mednieka pavadā, proti, tas, ka es D�ūlijai patīku, neizslēdz iespēju, ka viņa joprojām man melo. Nebūtu slikti, ja līdz nākamai reizei, kad tik�os ar Kon�isu, es gūtu kādu pierādījumu tam, ka zinu par māsām patiesību un esmu guvis tam apstiprinājumu no pirmavotiem.

Tikko atgriezies savā cellē, es sacerēju vēstules misis Holmsai Sēmebesā, misteram P. D�. Fēmam no Bārkleja bankas un tās skolas direktorei, kur D�ūlija teicās strādājusi. Misis Holmsai es paskaidroju, ka esmu saticis viņas meitas sakarā ar filmas uzņem�anu. Vietējais skolotājs lūdzis man palīdzēt saistīties ar kādu Anglijas lauku skolu, kur viņa skolēni varētu atrast vēstu|u draugus. Pēc māsu ieteikuma es nu traucēju misis Holmsu, kas varētu būt tik laipna un nodot �o piedāvājumu Sēmebesas pamatskolai - pēc iespējas ātrāk, jo semestris jau tuvojas beigām. Otrajā vēstulē izteicu vēlē�anos atvērt rēķinu Bārkleja bankā, ko man rekomendēju�as divas tās klientes. Tre�ajā rakstīju, ka rudenī Atēnās tiks atvērta skola ar valodu novirzienu, un kā topo�ais direktors lūdzu kādas atsauksmes par mis D�ūliju Holmsu, vienu no kandidātēm uz skolotājas vietu.

Pirmdien caurskatīju un palaboju melnrakstus. Pirmās divas vēstules pārrakstīju ar roku, pie tre�ās nācās nedaudz piestrādāt, kamēr dabūju to gatavu uz aizvēsturiskas rakstāmma�īnas ar ang]u �riftu, kas noputējusi stāvēja grāmatve�a kabinetā. Pēdējā vēstule gan nebija īpa�i veiksmīga: kinozvaigznes parasti nemēdz piepelnīties, strādājot par skolotājām ārzemju skolās. Bet man derēja jebkura atbilde.

la reiz biju ļāvis vaļu aizdomām, nospriedu, ka neko nemainīs vēl divas vēstules - viena teātra studijai Tavistock Rep ., otra -Gērtonas koled�ai Kembrid�ā.

Līdz ar �īm piecām nosūtīju sesto vēstuli, adresētu D�onam Leverjē. Biju cerējis, ka beidzot būs pienākusi atbilde no Mitforda. Bet tās arvien nebija - vai nu viņ� bija izbraucis un mana vēstule tika pārsūtīta, vai arī viņ� vispār neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Pie Leverjē es griezos ļoti lakoniski; īsi stādījies priek�ā, rakstīju:

Traucēju Jūs tālab, ka esmu nonācis visai sare�ģītā situācijā. Cik man zināms, arī Jūs savulaik bijāt Burāni villas viesis � misters Kon�iss pats man to teica. Patlaban man ļoti noderētu

Jūsu pieredze un tās diktēts padoms. Gribu piebilst, ka tas nav tikai manis dēļ, ir iesaistīti arī citi cilvēki. Būsim ļoti pateicīgi par jebkuru atbildi - domāju. Jūs sapratīsiet, cik ļoti tas svarīgi un kāpēc.

Aizlīmējis arī �o aploksni, es nospriedu, ka manu priek�gājēju klusē�ana būtībā ir laba zīme. Ja Kon�isa mājā būtu noticis kaut kas patiesi nelāgs, tas noteikti netiktu slēpts. Bet klusē�anu varēja tulkot kā pateicības zīmi. Nebiju aizmirsis nedz Mitforda pieminēto ķīviņu, nedz viņa brīdinājumu, sāku vienīgi ap�aubīt viņa motīvus.

Jo vairāk par to domāju, jo cie�āka k|uva pārliecība, ka Kon�isa spiegs skolā ir Dēmetriads. Pirmais pretizlūko�anas noteikums ir �ķietama vientiesība, tā nu svētdien pēc vakariņām es likos īpa�i vēlīgs. Labu bridi promenējām pa skolas muliņu, ķerot kādu spirdzino�u vēsmu tumīgajā nakts tveicē. Jā, Mēli, paldies, es lieliski pavadīju nedēļas nogali. Lasīju un peldējos, un klausījos mūziku. Mēli gan bija savs ieskats par to, ko esmu tur darījis, un es pat pasmējos par �īm piedauzīgajām iedomām. Tagad gan zināju, ka tam bija savs mērķis - Kon�isa uzdevumā viņ� centās izdibināt, vai protu turēt mēli aiz zobiem. Es savukārt izteicu atzinību par to, ka ari viņ� ir uz to spējīgs.

Laiski soļodams pa muliņu, es lūkojos tum�ajā ūdens klaidā, kas �ķīra salu no Argolidas piekrastes; domāju, ko patlaban dara abas māsas, kādi tum�i ūdeņi viņas �ūpo� Jūra klusēja, nebeidzamā pacietībā glabādama savas neskaitāmās mīklas, bet tā nebija naidīga, un pamazām es tuvojos tās noslēpumu sapratnei.

Nākamajā dienā pavirzījos vēl soli tālāk. Pēc brokastīm piegāju pie direktora vietnieka, kas bija ari vecākais grieķu valodas pasniedzējs. Kāds ieteicis man izlasīt grieķu rakstnieka Teodorita stāstu� kā nu tas saucās� jā, Trīs sirdis. Vai tāds ir dzirdēts? Jā gan. Viņ� nerunāja ne angliski, ne franciski, tomēr tik daudz sapratu, ka �is rakstnieks bijis tāds ka grieķu Mopasāns un si�ets tik tie�ām atbilst D�ūlijas stāstītajam. Len�a laikā pienāca kāds zēns un nolika man līdzās grāmatu, izlases pēdējais, garākais stāsts bija Trīs sirdis. Tas gan bija rakstīts katharevousa , modernās valodas literārajā

variantā un tālab gandriz neaizsniedzams manām trūcīgajām zinā�anām; griezties pie Dēmetriada ari nedrīkstēju. Ta�u tie fragmenti, kam ar vārdnīcu izbūros cauri, apstiprināja D�ūlijas teikto.

Tre�diena� tre�diena. Nespēju sagaidīt �o tre�dienu un jau otrdien pēc stundām uzkāpu līdz kalnu korei, lai gan biju laikus sev iegalvojis, ka gājiens būs veltīgs. Bet biju maldījies. Tālu lejā, Mutsas vakarīgi mē]ajā līci, es ieraudzīju baltu, smalki veidotu rotaļlietu. Tā bija Aretūza. Pārsteiguma priekā man salēcās sirds. Kon�iss tomēr bija padevies.

Pusdesmitos es apstājos pie ��alle d'attente�, bridi ieklausījos,

tad pametu taku un zagos cauri priedainei līdz vietai, kur

varēja labi redzēt māju. Tā gulēja klusa kā parasti, melns siluets dziesto�ajā rieta gaismā. Mūzikas istabā dega lampa, no Marijas mājiņas vēdīja dego�as malkas sveķotais smārds. Kaut kur netālu iesaucās ausainā pūcīte. Kad gāju atpakaļ uz vārtiem, sīka, ātra ēna paslīdēja man pāri un aizplanēja starp kokiem jūras virzienā. Varbūt pats Kon�iss, burvis pūces izskatā?

Atstājis viņa domēni, �igli kāpu lejā uz Mutsas liedagu. Tum�s me�s, nespodra jūra, naksnīgi liega ūdens valoda. Kādu pusjūdzi no krasta spīgoja sarkans punktiņ� - noenkurotās jahtas signāluguns. Tā bija vienīgā gaisma, vienīgā dzīvības zīme. Me�malas aizsegā steidzos uz kapelu.

Tum�s stāvs atdalījās no baltās sienas un nāca man pretī. Tā bija D�ūlija, ģērbusies tum�zilā Aretūzas krekliņā un gai�os svārkos. Mati bija atglausti atpakaļ un sasieti ar lenti, kas darīja viņu līdzīgu jaunai, striktai skolotājai. Pēk�ņi apmulsu�i, mēs apstājāmies soļa attālumā viens no otra.

-Tev tomēr izdevās tikt prom? - es apvaicājos par acīmredzamo faktu.

- Moriss zina, ka esmu �eit, - viņa pasmaidīja. - Un nekādu spiegu. Mēs visu nokārtojām.

- ���Tu gribi teikt, ka�

- ���Viņ� zina par mums, es pati pateicu. Ari to, ka varu būt �izofrē-niķe viņa scenārijā, bet ne savā privātajā dzīvē.

Viņa aizvien smaidīja. Paspēris soli, apskāvu viņu un sāku skūpstīt. Bet D�ūlija neļāvās manam tvērienam, maigi atstūma mani un pa�ūpoja galvu.

- ���Kas par lietu?

Viņa pacēla manu roku un noskūpstīja delnu.

- ���Man ļoti �ēl, bet �odien nedrīkst. Sasodītais sievie�u kalendārs. Svētdien tā ari nesaņēmos tev to pateikt.

Biju gaidījis jebko, tikai ne �o fizioloģisko vīpsnu par mūsu romantisko tik�anos. Piespiedu lūpas viņas matiem un ieelpoju vāru meloņu smar�u.

- ���Tik tie�ām �ēl.

- ���Es tik |oti tevi gaidīju.

- ���Aiziesim līdz viņam galam.

Saņēmu viņas roku, un mēs devāmies garām kapelai, gar me�malu uz rietumu pusi. Tas noticis gandriz tūlīt kā viņas uzkāpu�as uz jahtas klāja. Sākumā viņ�, protams, tēlojis aizvainotu nevainību, bet tad D�ūna uzklupusi viņam par nēģeri, par spiego�anu kapelā. Nu reiz pietiek - vai viņ� beidzot visu izstāstīs, vai ari� D�ūlija ievilka elpu un pacēla uz mani priecīga izbrīna pilnas acis.

- ���Un vari iedomāties, ko viņ� teica? Vienā mierā, it kā mēs būtu teiku�as, ka sabojājies ūdenskrāns? - Es papurināju galvu. - �Ļoti labi. Tie�i tas, ko biju gaidījis, ko biju cerējis.� Nepaguvām lāgā elpu atgūt, kad viņ� paziņoja, ka viss iepriek�ējais bijis tikai mēģinājums. Tev vajadzēja redzēt viņa smaidiņu! Tik bezgala pa�apmierināts. It kā mēs būtu divas studentes, kas nokārtoju�as grūtu eksāmenu.

- ���Mēģinājums kam?

- ���Viss vēl tiks izskaidrots. Ari tev, �ajā nedēļas nogalē. Kop� �ī brī�a mēs darbosimies visi kopā. Viņa vadībā. Drīzumā �eit ieradīsies vēl kādi �cilvēki�, kā viņ� izteicās, tātad vairāk nekā viens vai divi. Un viņi būs mūsu lomās - aizsietām acīm taustīsies visapkārt. Mēs savukārt būsim tie, kas sit plaukstas viņiem pie deguna.

- ���Kas tie par �cilvēkiem�?

- ���To viņ� neteica. Neteica arī, kas īsti tiks izskaidrots. Moriss tikai gribēja, lai tu arī būtu klāt.

- ���Tagad tu pavedīsi kādu citu?

- ���To es viņam uzreiz pateicu. Ka man apnicis mā�oties sve�u vīrie�u priek�ā. It īpa�i tagad.

- ���Tu izstāstīji viņam par mums?

- ���Jā gan, - viņa viegli saspieda manu delnu un klusi nogrudzi-nāja. - Un viņ� atzinās: esot iedomājies to ļaunāko, tikko tevi ieraudzījis.

- ���Ko Jaunāko?

- ���Ka viņa ēsma pati iekritīs lamatās.

- ���Tu gribi teikt, ka viņ� tā vienkār�i samierinājās?

- ���Viņ� zvērēja pie savas acu gaismas.

- ���Un tu viņam tici?

D�ūlija sastomījās. - Cik nu viņam vispār var ticēt. Man pat tika izsniegts burkāns, ko pa�ūpot tev pie deguna.

- ���Neskaitot to, ko es turu pie rokas?

Viņa pieglauda vaigu manam plecam. - Moriss nebūt negrib izmantot tevi par baltu velti� par visu paredzēta samaksa. Sāksies viss tad, kad tev būs brīvdienas - lai kas tas arī būtu. Viņ� grib, lai mēs visi trīs dzīvotu viņa mājā ciematā. Katrā ziņā nak�ņotu. Tā, it kā mēs nekad nebūtu ar viņu tiku�ies.

- ���Vai tev tas nav burkāns?

Viņa neatbildēja uzreiz. - ir vēl kāda nianse. Pēc Morisa ieceres mums ar tevi jātēlo precēts pāris. Nu, to viņa �cilvēku� priek�ā.

- ���Es nekad to nevarē�u. Man nav tavu dotību.

- ���Neizliecies.

- ���Es neizliekos. Tas ir pilnīgi nopietni.

Viņas vaigs atkal pieskārās manam plecam. - Saki man, ko tu par to domā.

- ���Domāju, ka viss atkarīgs no �ī vīkenda. Kad mēs beidzot uzzināsim, ap ko lieta grozās.

- ���Glu�i mūsu domas.

- ���Vai tie�ām viņ� nedeva kādu mājienu?

- ���Teica tikai, ka nekļūdīsimies, ja saistīsim to ar psihiatriju.

Un, kā parasts, skaidri un saprotami piebilda, ka patiesībā tas ir kaut kas tāds, kam vēl nav vārda� zinātnes virziens, kas vēl jāiedibina un jānosauc. Viņ� savukārt �ausmīgi gribēja zināt, kāpēc es tomēr nolēmu tev uzticēties.

- ���Un ko tu viņam teici?

- ���Ka reizēm tas, ko jūtam, neatstāj vietu �aubām.

- ���Kā viņ� vispār tagad uzvedas?

- ���Taisnību sakot, nevainojami. Pat labāk nekā sākumā. Vieni vienīgi komplimenti - cik mēs izrādījāmies saprātīgas un drosmīgas, un tā tālāk.

- ���Sargies no danajiem1�

- ���Zinu, zinu. Bet viņam tika strikti pieteikts - vēl viens izlēciens un mēs kravājam koferus.

Pavēros uz spokaini bālo jahtu. - Kur tad jūs �oreiz vizināja?

- ���Bijām aizbrauku�i līdz Kitērai. Atgriezāmies jau vakar.

Neviļus iedomājos, ko pats biju pa �īm dienām darījis: cīniņ� ar

nerūko�ajām burtnīcu grēdām, divas pēcpusdienas de�ūras, krīta putek|i, pui�eļi� Bet tad �o ainu nomainīja cita: vasaras brīvlaiks, māja ciemata nomalē, abu meiteņu klātbūtne.

- ���Man izdevās dabūt Trīs sirdis.

- ���Izdevās arī izlasīt?

- ���Pietiekami, lai pārliecinātos, ka tu teici taisnību.

Brīdi viņa klusēja. - Kāds runāja par uzticē�anos sestajam prātam. Vēl pirms trim dienām.

- ���Saproti, tur, viņā pusē� Es dimu savā klasē un mani sāk mākt �aubas, vai Burāni vispār pastāv. Vai tas nav tikai sapnis.

- ���No tava priek�te�a nav nekādu ziņu?

- ���Nav gan.

Atkal maza pauze. - Nikolas, es darī�u, kā tu teiksi. - Nostājusies ceļā, viņa saņēma manu otru roku un ieskatījās acīs. - Varam tūlīt pat iet pie viņa un teikt, ka mēs nepiedalāmies. Nopietni.

Mirkli vilcinājos, tad pasmaidīju. - Es turē�u tevi pie vārda, ja man nepatiks viņa jaunais scenārijs.

- ���Dari tā.

D�ūlija uzlika rokas man uz pleciem, un viņas lūpas apliecināja to, ko pauda skatiens. Soļojām tālāk, cie�i piekļāvu�ies viens otram. Drīz nonācām lī�a tālajā galā. Gaisā biezēja īsti tropiska suta.

- ���Man patīk �īs naktis, - viņa bilda. - Pat vairāk nekā dienas.

- ���Man tāpat.

- ���Iesim pabradāt.

�ķērsojām oļu strēli. Nometu�i kurpes, iebridām remdenajā ūdenī, un viņa atkal ļāva sevi skūpstīt: lūpas, seju, kaklu. Turēju viņu viegli, kā sargājot.

- ���Cik muļķīgi tomēr sievietes ierīkotas,�es nomurmināju viņai pie auss.

D�ūlija līdzjūtīgi pieglaudās man. - Tur es tev piekrītu. Man tie�ām �ēl.

- ���Visu laiku atceros tevi kapelā.

- ���Biju pilnīgi zaudējusi galvu. - Bet tā ta�u tev nav pirmā reize.

- ���Ar tevi es jutos kā pirmajā reizē.

- ���Un ar citiem?

- ���Bija jau tikai da�as reizes.

- ���Un tas, ko pieminēja D�ūna? - Viņa neatbildēja. - Tu negribi man par viņu pastāstīt?

- ���Tur nav īpa�i ko stāstīt.

- Iesim apsēdīsimies.

Atgriezāmies me�malā un uzrāpāmies kādu gabaliņu pa rietumu zemesraga nogāzi. Kādreiz te bija noripoju�i divi prāvi klintsbluķi. Es apsēdos pie viena no tiem, un D�ūlija atslējās pret mani; pasniedzos un atraisīju lenti, un garie, palsie mati izrisa man klēpī.

Matemātikas pasniedzējs Kembrid�ā, viņ� bijis gadus desmit vecāks par D�ūliju; ļoti inteliģents, jūtīgs, vispusīgs cilvēks, nevis �viens no tiem vienvirziena sausiņiem�. Iepazinu�ies D�ūlijas otrajā mācību gadā, bet līdz pat pēdējam kursam viņu attiecības biju�as �gandrīz platoniskas�.

- ���Es nezinu, varbūt Endrū vienkār�i aptvēra, ka pēc diviem semestriem manis tur vairs nebūs, bet viņ� sāka aizvien vairāk pārdzīvot, ja kādu vakaru pavadīju ar citiem. Bija greizsirdīgs pat uz dramatisko studiju, kur mēs ar D�ūnu darbojāmies. Likās, ka viņ� cie�i nolēmis manī iemīlēties. Vienmēr bija tik mīļ�, mēdza pasmieties, ka esmu pavedinājusi tik rūdītu vecpuisi. Man patika būt ar viņu kopā, mēs bie�i devāmies pastaigās, izbraukumos, turklāt viņ� bija tik uzmanīgs - alla� ziedi, grāmatas� �ajā ziņā Endrū nemaz nelīdzinājās rūdītam vecpuisim. Bet īstas seksuālas intereses nebija. Tu jau saproti - visnotaļ patīkams cilvēks, turklāt vēl glaimojo�ais � reizēm pat mulsino�ais � fakts, ka esi piejaucējusi pasniedzēju, padarījusi viņu par savu pā�u. Tu jūsmo par viņa intelektu un�

- ���Un iedzīvojies problēmās?

� ���Tad viņ� uzstāja, lai mēs neoficiāli saderinātos. Tas bija vasaras trimestra sākums, es mācījos kā traka. Mēs vēl arvien nebijām pārgulēju�i, un es domāju, ka viņ� vienkār�i ir vecmodīgi delikāts� Vārdu sakot, tika nolemts, ka brīvdienās brauksim uz Itāliju un rudenī apprecēsimies. - D�ūlija nopūtās un pieklusa.

- Un kas notika tālāk?

� ���Tik grūti par to runāt.

Noglaudu viņas matus. - Labāk izrunāt, nekā turēt sevī.

Vēl brīdi viņa vilcinājās, tad turpināja; balss nu bija pavisam klusa.

� ���Es arvien jutu, ka ar Endrū kaut kas nav īsti kārtībā. Kā lai to saka - viņa maiguma izpausmes bija tik stīvas, neīstas� Likās, viņ� skūpsta mani tikai tāpēc, ka zina - meitenes to grib un gaida. Es nekad nejutu viņā īstu, kaislīgu vēlē�anos. �ajā jomā. - Viņa nogludināja svārkus. - Itālijā izrādījās, ka viņam patie�ām ir nopietnas problēmas. Viņ� nekad netika man teicis, bet jau skolas laikā viņam biju�i homoseksuāli sakari, tas turpinājies arī tad, kad viņ� pats pirms kara studēja Kembrid�ā. - Maza pauze. - Es laikam liekos tev briesmīgi naiva.

- ���Aizkustino�i naiva.

- ���Bet viņam nebija nekādu ārēju pazīmju, patiesi. Un viņ� tik izmisīgi gribēja būt normāls. Varbūt pat pārāk izmisīgi.

� ���Es saprotu.

- ���Mēģināju iegalvot, ka tam nav nozīmes. Tiklab viņam, kā sev pa�ai. Ka te var līdzēt tikai pacietība un laiks. Un mēs centā-

mies. Ārpus gultas ar viņu joprojām bija tik labi. - Krietnu brīdi D�ūlija klusēja. - Es briesmīgi izrīkojos ar viņu. Nikolas. Aizbēgu no mūsu pansijas Sjēnā un iesēdos pirmajā vilcienā uz Angliju. T3 vienkār�i, neteikusi viņam ne vārda. Kaut kas manī satrūka. Acīmredzot es sapratu, ka tas vienmēr stāvēs starp mums. Mēs mēdzām pastaigāties� pēc kārtējās neveiksmes, un es skatījos uz itāļu pui�eļiem un iedomājos� � Viņa aprāvās kā samulsusi par toreizējām domām. - Tur, kapelā, es to izjutu. Cik vienkār�i un dabiski tas var būt.

- ���Vai neesi viņu vairs satikusi?

- ���Par nelaimi, esmu.

- ���Pastāsti.

- ���Aizbraucu mājās uz Dorsetu. Mammai, protams, nevarēju to visu stāstīt. Tad atgriezās Endrū, zvanīja man un lūdzās, lai es ar viņu satiekos. - Viņa papurināja galvu, gaiņājot moko�ās atmiņas.

- Viņ� bija tādā stāvoklī, bezmaz tuvu pa�nāvībai, un es� pēdīgi es padevos. Negribu iedziļināties detaļās, tas ir pārāk briesmīgi. Par precībām vairs nevarēju ne domāt un skolotājas vietu Londonā pieņēmu galvenokārt tāpēc, lai būtu tālāk no Kembrid�as. No Endrū. Bet� mēs atkal mēģinājām likties gultā. Ak Kungs, tas vilkās vēl vairākus mēne�us. Divi it kā saprātīgi cilvēki, kas pakļauj viens otru lēnām mocībām. Ja viņ� piezvanīja un pateica, ka nedēļas nogalē nevarēs atbraukt, es jutu tikai milzīgu atvieglojumu. - D�ūlija atkal aprāvās, tad saņēmās un turpināja: - Gultā kaut kas sanāca tikai tad, ja uzņēmos zēna lomu� un man tas riebās. Viņam arī. -Jutu, kā viņa ievelk elpu. - Beigu beigās D�ūna piespieda mani izdarīt to, kam sen jau bija laiks. Reizēm saņemu no viņa vēstules. Bet tam visam ir pielikts punkts. - īsa pauze. - Mans mazais, skumjais stāsts ir galā.

- ���Tas patiesi ir skumj� stāsts.

- ���Es neuzskatu sevi par puritāni, bet�

- ���Tā nav tava vaina.

- ���Beigās tas jau bija tīrais mazohisms - jo briesmīgāk viss bija, jo cēlāka es jutos.

- ���Kop� tā laika tev neviens nav bijis?

- ����ogad es tikos ar vienu puisi no Tevistokas studijas. Bet viņ� Stri vien saprata, ka velti tērē laiku.

Es lēni laidu caur pirkstiem gai�ās �ķipsnas. - Kāpēc tā?

- ���Tāpēc, ka es netaisījos ar viņu gulēt.

- ���Tā ir tava taktika?

- ���Nē, vienkār�i Kembrid�ā man jau bija viens līdzīgs tipiņ�. Pirmajā kursā.

- ���Kas tam bija vainas?

- ���Smieklīgi, bet ar viņu viss bija glu�i otrādi - gultā viņ� bija nesalīdzināmi labāks nekā ārpus tās. Diem�ēl viņ� pats to zināja. Kādu dienu izrādījās, ka es neesmu vienīgā, ko viņ� aplaimo, -D�ūlija sausi piebilda.

- ���Viņ� laikam bija pilnīgs idiots.

- ���Es zinu, ka vīrie�iem tas ir savādāk. Vismaz �āda tipa vīrie�iem. Es vienkār�i jutos pazemota � vēl viena izbāzta galva pie sienas.

Pieskāros ar lūpām viņas matiem. - Par �ādu trofeju viņu var tikai apskaust.

Klusums.

- ���Un tu? Vai esi gulējis ar daudzām meitenēm? - jautājums izskanēja kluss, bikls, bezmaz vientiesīgs.

- ���Tāda kā tu man vēl nav bijusi. Nekad nav biju�as arī divas uzreiz.

Pēk�ņi samulsusi par neveiklo jautājumu, viņa nomurmināja:

- ���Es ne tā to domāju� tu ta�u saproti. - Man nebija ne mazākās vēlē�anās kavēties pie �īs tēmas, bet D�ūlijai, reiz aizskarta, tā acīmredzot �ķita saisto�a. - Man vienkār�i nav pret to tik pragmatiska attieksme kā D�ūnai.

- ���Vai arī pret mani viņai ir pragmatiska attieksme?

- ���Tevi viņa atzīst. Cik nu tas vispār ir svarīgi.

- ���Izskatās, ka ir.

- ���Svētdien gan es viņu ienīdu. - D�ūlija iebikstīja man ar elkoni.

- ���Un tevi arī. Viņas izdarības ta�u krita uz nerviem tikai man.

- ���Tikai tāpēc, ka varēju iztēloties tevi viņas vietā.

- ���Tagad viņa nebeidz mani kaitināt. Viņa, lūk, esot tavs īstais tips.

Pievilku D�ūliju sev tuvāk. - Es labāk zinu, kas ir mans tips. Pilnīgi mans tips.

Bridi viņa klusēja, spēlēdamās ar maniem pirkstiem.

- ���Vakar naktī mēs ari bijām �eit.

- ���Kāpēc tfi?

- ���Bija tik karsts. Mēs nekādi nevarējām iemigt un atnācām izpeldēties. D�ūna cerēja, ka no me�a izskries kāds jauks grieķu ganiņ�.

-Un tu?

- ���Man jau viens ir.

- ����ēl, ka mums nav peldkostīmu.

D�ūlija aizvien glauda manus pirkstus. - Mums vakar ari nebija.

- ���Vai tas ir priek�likums?

Bridi viņa sastomījās. � D�ūna ir pārliecināta, ka man nebūs dū�as.

- ���To ta�u nevar tā atstāt!

- ���Bet tikai izpeldēties.

- ���Bet tikai tāpēc, ka� Jā?

D�ūlija neatbildēja, bet es sajutu viņas smaidu. Pieliekusies klāt, viņa ie�ukstēja man ausī:

- ���Kāpēc vīrie�i neko nesaprot bez vārdiem?

Nākamajā mirklī viņa jau bija kājās un vilka mani sev līdzi. Skrējām atpaka| uz liedagu. Uguntiņa jahtas sānos pilināja sārtu atspulgu melnajā ūdenī. Starp augstajiem kokiem austrumu pusē vīdēja vāra blāzma, acīmredzot villā kāds vēl bija nomodā. Saņēmu viņas krekliņa malu, un D�ūlija rātni pacēla rokas, tad pagriezās, lai atāķēju krū�turi, kamēr pati attaisīja svārkus. Manas rokas izslīdēja caur viņas padusēm, svārki nokrita, un mirkli viņa atslīga pret mani, plaukstas uzgūla manām, piespie�ot tās kailajām krūtīm. Noskūpstīju maigo kakla liekumu. Spēji atbrīvojusies, viņa aizdipi-nāja uz jūru. Gai�s, slaids stāvs ar baltu strēmelīti ap gurniem, gai�i, plīvo�i mati, tepat saulē gulēju�ās māsas nakts atspulgs. �igli nometu drēbes. Neatskatoties viņa iebrida līdz viduklim un ar vieglu plunk�ķi laidās peldus. Pēc brī�a es jau biju viņai līdzās, mēs peldējām uz jahtas pusi. D�ūlija apstājās, viegli kustinot kājas, un �ķelmīgi uzsmaidīja man, līksma par savu draiskulību, �o mazo uzdrīkstē�anos.

Negaidot viņa sāka deklamēt kaut ko grieķiski. �ī valoda man bija sve�a, tā bija daudz senāka, dzidrāku un striktāku skanējumu.

- ���Kas tas bija?

- ���Sofokls.

- ���Un ko viņ� saka?

- ���Tas nav svarīgi, ieklausies, kā skan, - viņa atteica. - Kad es tikko �eit ierados, tas bija īsts brīnums - tūksto�i mazu, melnu vārdu ķeburu pēk�ņi atdzīvojās. �eit tie dzīvo joprojām.

- ���Varu iedomāties.

- ���Jutos kā cilvēks, kas visu laiku dzīvojis trimdā. Pats to neapzinoties.

- ���Pazīstama sajūta.

- ���Vai tev pietrūkst Anglijas?

-Nē.

Viņa smaidīja. - Ir ta�u jābūt kādai lietai, kur mūsu domas at�ķiras.

- ���Varbūt citā dzīvē, ne �ajā.

- ���Paskaties, kā es gulu uz ūdens! Tikai nesen to iemācījos.

Viņa izstiepās ūdenī uz muguras un izpleta rokas, izrādot savu

māku bērni�ķā priekā. Piepeldēju tuvāk. D�ūlija gulēja aizvērtām acīm, vieglu smaidu lūpās; slapjie mati vijās kā zāles, un viņa izskatījās pēc pusaugu meitenes. Jūras virsma bija pilnīgi rāma, plūsto�s melns stikls.

- ���Tu izskaties pēc Ofelijas.

- ���Varbūt man vēl vajadzēs iet klosterī?

- ���No manis gan neiznāks nekāds Hamlets, vismaz tagad ne.

- ���Varbūt tad tu būsi tas muļķis, ar ko viņ� gribēja mani apprecināt?

Es pasmaidīju tumsā. - Vai esi spēlējusi Ofēliju?

-Tikai da�as ainiņas. Vēl skolā, pārī ar kādu grūtsirdīgu lesbieti, kas acīmredzami izbaudīja katru minūti vīrie�u drēbēs.

- ���It īpa�i lieko krāniņu, vai ne?

- ���Bet mister Ērf! Kas būtu domājis, ka jūs esat tāds rupeklis, -viņa iesaucās �ķelmīgā sa�utumā.

Pievirzījos vēl mazliet tuvāk un noskūpstīju viņas slapjo sānu, manas lūpas jau taustījās augstāk, bet viņa spēji pagriezās un iegri-

ma ūdenī. Lūkoju viņu satvert, izcēlās neliels cīkstiņ�, ūdens ap mums plīk�ķēja un �ļakstēja. Pēdīgi viņa uzspieda man ātru skūpstu, pagriezās un savā vecmodīgajā brasā peldēja uz krastu.

Tuvāk krastam D�ūlijas spars pierima, viņa apstājās kā piegurusi; ūdens sniedzās viņai līdz padusēm. Piepeldēju blakus, un mūsu rokas sastapās zem ūdens, nu viņa ļāva saņemt savu augumu, pievilkt klāt. Apvija rokas man ap kaklu un pievēra acis, kamēr mani pirksti pētīja tā maigo reljefu - vidukļa izliekums, krūtis, paduses. D�ūlijas pēdas uzkāpa uz manām, mēs cie�i pieplakām viens otram, un viņa atlieca galvu, noraugoties manī caur skropstām. Mana plauksta iespraucās zem slapjās drāniņas uz gurniem, otra saņēma viņas krūti; mikla, vēsa, rimta, tā bija glu�i citāda nekā kapelas skurbajā tvīksmē.

D�ūlijas stāstā par neveiksmīgo mīlas sakaru biju uztvēris kaut ko vārdos nepateiktu, ķermeniska bikluma smalku līdzsvaru ar iztēles juteklību. Tālab arī sākumā �is vīrietis saistīja viņu, bet vēlāk tika norakstīts zaudējumos. īstā nimfa �eit bija D�ūlija, nevis D�ūna, kas tonakt spēlēja �o lomu, tie�i viņa bija tā, kas bēg no satīra, reizē vilinot sekot. Viņā mita tramīgs me�a zvērēns, kas necie� spējas kustības, pārāk klaju vēlmi to piejaucēt. Izlikusi sev apkārt neredzamus �ķēr�ļus, sīkas lamatiņas, �ī meitene pārbaudīja vīrie�a māku ar viņu apieties, laikus forsēt un atkāpties, pamazām uztaustot īsto ceļu. Bet tālāk es nojautu leknu pļavu, kur vairs nav robe�u, kur man, vīrietim, kādu dienu viss taps ļauts� Un tas notiks drīz, jo viņa jau padevās, augums ļāvīgi pieglaudās, viņas sievietība cie�i klāt manai vīrestībai, un mūsu mēles atdarināja to rituālu, kas gurniem pa�laik bija liegts.

Klusums, tum�ais ūdens un spīgojo�ais debesu jums, un mana satrauktā miesa, ko D�ūlija noteikti juta. Piepe�i viņa spēji, gandrīz nikni aizgrieza galvu.

- ���Ak tu nabadziņ�, - viņa �ukstēja. - Tas nudien nav godīgi.

- ���Es tevi tik loti gribu. Neko nepadarīsi.

- ���Nesaki vis.

D�ūlija atkāpās kādu sprīdi, un viņas roka ienira ūdenī, ieslīdēja starp mums un saņēma manu piebriedu�o vēlmi, apvija ar pirkstiem maigi un nedro�i, ar to pa�u meitenīgo biklumu, ko biju manījis jau iepriek�.

- ���Ak, nabaga radībiņa!

- ���Kas ir, tas ir.

Viņas pirksti sāka viegli glaust to un masēt. - Vai tev tā patīk? -�ukstus noprasīja.

-Tu vēl prasi!

Mirkli vilcinājusies, viņa pagriezās un aplika labo roku man ap vidu; apķēris viņu, pievilku cie�i sev pie sāniem. Pirksti kļuva dro�āki, tie glāstīja manus gurnus, vēderu, saņēma stingro stublāju un maigi saspieda, atlaida un atkal viegli nobraucīja. Tomēr tiem pietrūka mākas, tie baidījās nodaiīt sāpes. Ieslidināju blīvo roku ūdenī un parādīju, kas darāms, tad satvēru viņas zodu un pieplaku lūpām. Viss apkārtējais iz�ķīda kaisles reibonī, eksistēja tikai viņas mute, miklais kailums un mati, un maigais ritms zem ūdens. Tas varētu turpināties vai visu nakti, �ī savstarpējā pavedinā�ana, �ī necerētā burvestība, kas attuiīgo, smalko, Sofoklu citējo�o meiteni pārvērta padevīgā gei�ā, val�ķīgā nārā. Attiecībā uz pēdējo gan labi, ka �ī pārvērtība bija tīri metaforiska. Stāvēju, līdzsvaram iepletis kājas, un viņas kāja bija apķērusies manai, vienīgais apģērba gabals cie�i piespiests man pie gurna; mana roka atlaida viņas krūti un slīdēja lejup, bet laikus tika notverta un maigi atraidīta.

Visu nakti. Nē, spriedze neizbēgami tuvojās virsotnei, un D�ūlija instinktīvi apjauta, ka tagad man vajadzīgs ne tikai maigums, pirksti stingri sak|āvās, un viņas pa�as uzbudinājums pieauga līdz ar kustības ritmu. Kad es saļodzījos baudā, viņa pieplaka man vēl cie�āk un iekoda plecā, atbalsojot manu ekstāzi, izjūtot to kā savējo.

Tas nu bija galā. D�ūlijas plauksta atlaidās, noglauda man vēderu. Satvēru viņu un skūpstīju, nedaudz pārsteigts par to, cik trausla izrādījās āri�ķās klīrības �aula. Daļēji tas, protams, bija māsas izdarību nopelns, bet es ne�aubījos, ka aiī viņa pati, varbūt neapzināti, vienmēr bija ko tādu vēlējusies. Mēs stāvējām arvien apskāvu�ies, klusi, jo vārdi bija lieki, starp mums bija nojaukta pēdējā baijera. Siltas lūpas piespiedās manai ādai kā mēms solījums.

- ���Man jāiet. D�ūna gaida.

Pēdējais ātrais skūpsts, tad ar pāris vēzieniem mēs izpeldējām seklumā un rokrokā pienācām pie drēbju �upiņas. Tāpat slapja D�ūlija iekāpa svārkos, sagriezās, lai tos aiztaisītu. Vēlreiz noskūp-stijis miklās krūtis, es aizāķēju krū�turi un līdzēju uzvilkt krekliņu, ari viņa palīdzēja man apģērbties. Rokās sadevu�ies, gar ūdens malu sojojām uz villas pusi. Iedomājos, ka viņai tas varēja būt vēl lielāks pārdzīvojums: �īs siltās nakts, glāsainā ūdens, pirmatnīgās Grieķijas burvības iespaidā viņa palīdzēja gūt baudu man, līdz ar to iepazīstot - vai atpazīstot - pa�as slēpto juteklību. Viņas seja tagad likās maigāka, vienkār�āka, tai bija noņemta maska. Arī pēdējie aizdomu dzelk�ņi, ko Kon�iss tik cītīgi mūsos sēja, nu bija iznīdēti - �ī doma vainagoja manu pārvarigo jūsmu. Pie velna visas vēstules, tagad tās varēja palikt neatbildētas. Ja virspusē - vai zem ūdens - vēl bija kas neskaidrs, noklusēts vai nepatiess, tad tas bija abpusējs, vienlīdz pieņemams moments. Lai vēlreiz par to pārliecinātos, es apstājos un spēji pievilku viņu sev klāt, un D�ūlijas lūpas atbildēja ar tādu dedzību, it kā viņa būtu lasījusi manas domas. Starp mums vairs nebija vietas �aubām.

Gājām līdzās, kamēr uz nakts fona iezīmējās mājas siluets. Gaisma mūzikas istabā bija izdzēsta, bet manas guļamistabas logs spīdēja gai�s. Acīmredzot bija atnesta otra gulta, un manā prombūtnē viņas abas gulēja tur. īsti simbolisks vakara noslēgums - D�ūlija pavadīs nakti �manā� gultā. Atvadoties vēl īsi aprunājām gaidāmo nedēļas nogali, bet tas vairs nelikās tik svarīgi. Vecais bija godam turējis vārdu, mūs neviens neizsekoja, man beidzot tika ļauts būt par Ferdinandu �ai piekļāvīgajai Mirandai ar sāļajiem matiem un karsto muti. Lai kas arī gadītos, priek�ā bija vasara, visa dzīve, kas nu piederēja mums abiem.

Viņa noskūpstīja mani un paspēra pāris soļu, tad atgriezās un noskūpstīja vēlreiz. Nogaidīju, kamēr viņa nozūd aiz mājas stūra.

Jutos noguris, tomēr raitā solī kāpu aug�up pa kalnāja nogāzi, lai iz�āvētu mitrās drēbes. �obrīd man nerūpēja negulētā nakts, draudo�ā skolas diena un moko�ais cīniņ� ar miegu, tagad viss rādījās pacie�ams. D�ūlija bija paņēmusi mani savā varā. Biju sastapis apburtu princesi, kas, reiz atmodināta, pauda ne vien mīlestību, bet īstu seksuālu salkumu, satrauco�u gribu atbrīvoties no sava kļūmā romāna rūgtajām mielēm. Mana iztēle apveltīja D�ūliju ar Alisonas pieredzi un prasmi, viņas spējo kaislību un laisko juteklību, kā izsmalcinātu un pikantu piedevu pievienojot izkoptu gaumi, inteliģenci, poētiskumu� Gāju un tīksmi smaidīju sevī. Zvaigznēm bija pievienojies �aurs jauna mēness sirpis, bet nu jau es varēju kaut aizsietām acīm iziet cauri rēgaini klusajai priedainei. Soļoju kā transā, redzot tikai iztēles uzburtās ainas: nebeidzamas naktis ciemata mājā, laiskas siestas krēslainā istabā, �ī gribo�ā ķermeņa devīgais kailums� un tad, kad izsalkums būs remdēts, alla� līdzās būs D�ūna, vēl viens zeltaini brūns kārdinājums, necerēta ekstra. Protams, es mīlēju tikai D�ūliju, bet jebkurai mīlestībai nāk par labu kāds pipariņ�, nevainīga un spirdzino�a emociju spēle.

Vēlreiz apcerēju brīnumaino mistēriju, kas bija savedusi mūs kopā, atgriezos pie Kon�isa un viņa dīvainās ieceres. Ja reiz jums ir sava zvērnīca, vajadzētu rūpēties par to, lai zvēri neaizbēg, nevis par to, ko tie dara savos krātiņos. Un Burāni bija tāds krātiņ�, izgudri savītas emociju un juteklības saites turēja mūs �eit kā aiz restēm. Pats Kon�iss līdzinājās Elizabetes laika augstmanim, un mēs bijām viņa aktieru trupa, kaut kas līdzīgs Lesteras grāfa mui�as teātrim. Bet varbūt viņ� rīkojās pēc Heizenberga2 principa - �eksperimenta� tālākā norise nav paredzama ne tikai mums, divkāju trusī�iem, bet arī pa�am ar vuārismu3 sirgsto�ajam vērotājam? Domāju, ka viens no viņa nolūkiem bija iegriezt mums, pretstatot stīvo, introverto Angliju atvērtajai, brīvajai Eiropai, tomēr ar visu savu snobisko di�manību viņ� nespēja uztvert angļu mentalitātes smalkumus un emocionālo dziļumu. Kon�iss uzskatīja, ka esam vēl zaļi un naivi un nesaprata to, ka varam pārspēt viņu jebkurā maldu spēlē tie�i tāpēc, ka esam angļi, dzimu�i maskās un audzināti liekulībai.

Tuvojos kalnāja mugurai. Apkārtnes miegu traucēja tikai manu soļu skrapsti, paretam aizripoja kāds no vietas izkustināts akmens. Lejā nespodri vizēja jūra, aug�ā spīgoja zvaigznes, bet man aiz muguras klājās prie�u tum�ā samta krokas. Pār pasauli valdīja nakts.

Me�s kļuva skrajāks, biju nonācis pie nelielas klints, kas slējās kores dienvidu pusē. Brīdi apstājos, lai atvilktu elpu un atskatītos uz Burāni. Ieskatījos pulkstenī - tikko pāri pusnaktij. Mēness kā plāna sudraba skaidiņa karājās virs gulo�ās salas. Pār mani nolaidās tā eksistenciālās vientulības sajūta, ko da�kārt mums dāvā �ādas naktis; bez mazākās melanholijas pieskaņas jutu, ka esmu viens, pilnīgi viens visā kosmosa telpā.

Piepe�i man aiz muguras, kaut kur pie pa�as kores radās skaņa. Sīks troksnītis, tomēr es spēji nokāpu no takas un patvēros priedes pavēnī. Klikstēdams paripoja akmentiņ�, kāds bija aizķēris to ar kāju. Nogaidīju piecpadsmit sekundes, varbūt vairāk, tad pārsteigums un piesardzība lika man pieplakt koka stumbram.

Klints virsotnē slējās kāds tum�s stāvs. Tam pievienojās otrs, tre�ais. Saklausīju slāpētu soļu �vīkstus, klusu metālisku klinkstoņu. Nu jau viņi ir se�i, kā izburti no klints. Se�as tum�as ēnas uz nakts debess fona. Viens pastiepa roku, norādot kaut kur lejup, balsis es nesadzirdēju. Salinieki? Vasarās tie �eit tikpat kā nerādās, īpa�i �ajā diennakts laikā. Piepe�i aptvēru, ka tie ir zaldāti - tikko manāmas iero�u aprises, blāvs ķiveru spīdums, ko drīzāk nojautu, nekā redzēju.

Atcerējos, ka pirms mēne�a Peloponēsā notika grieķu armijas manevri, jūras �aurumā nemitīgi kursēja desantkuteri. �ie vīri acīmredzot piedalījās kādā līdzīgā pasākumā. Tomēr paliku uz vietas.

Viens no stāviem pagriezās atpakaļ, pārējie sekoja. Acīmredzot viņi bija nāku�i gar kori un palaidu�i garām taku, kas veda uz Mutsas līci un villu. Manu domu apstiprināja attāls pauk�ķis - uz rietumiem no Burāni debesīs uzplauka vēl viena ko�a zvaigznīte un lēni slīdēja lejup. Tā bija signālraķete, pats biju desmitiem tādas iz�āvis nakts apmācību laikā. Viņu uzdevums dro�i vien bija �ieņemt� kādu vietu Mutsas tālākajā galā.

Tomēr pārskrēju ar acīm apkārtnei. Kādus divdesmit jardus tālāk rēgojās sīkiem krūmiņiem cauraudzis klintsbluķu puduris, gana labs aizsegs. Pieliecies izskrēju no priedāja un, daudz nedomājot par tīrajām drēbēm, nolikos gar�ļaukus iedobē starp diviem akmeņiem. Tie vēl glabāja saules siltumu. Nenolaidu acis no ieroba tum�ajā koku sienā, kur garām gāja taka.

Pēc pārdesmit sekundēm neskaidra kustība apliecināja, ka mans pieņēmums ir pareizs - formās tērptais se�nieks kāpa lejup. Visdrīzāk tie bija lāga pui�i no Epīras vai citas vietas, bet es pieplaku zemei kā varde. Sadzirdējis, ka viņi soļo garām manam slēpnim, es pacēlu acis un palūrēju caur liesajiem krūmiņiem.

Sirds salēcās un apmeta pārsteiguma kūleni. Lai arī mūs �ķīra kādi trīsdesmit jardi, es nepārprotami sazīmēju vācu uniformas. Vispirms iedomājos, ka viņiem iedalīta ienaidnieka loma. Ta�u tas likās neiespējami - pēc okupācijas �ausmām neviens grieķis nebūtu ar mieru vilkt vācu formu, kaut tikai apmācību reizē. Un tad es sapratu. Mistērija turpinājās ārpus domēnes robe�ām, Kon�isa pado�anās bija tikai kamuflā�a.

Beidzamā gājēja mugursoma bija krietni apjomīgāka, virs tās slējās tieva, tikko saredzama rīkstīte. Mani satrieca jauna atklāsme - Dēmetriads nav vienīgais spiegs skolā. Bija vēl otrs - viens no eksakto zinību pasniedzējiem, grieķis ar īstu turka ārieni. Noslēgts tips ar kompaktu miesas būvi un īsi apcirptiem matiem, skolotāju istabā viņ� nekad nerādījās, mū�dien kleknēja savā laboratorijā, par ko bija izpelnījies iesauku o Alchemikos, Alķīmiķis. Drūmi novērtējot �o jaunumu, atcerējos, ka viņa vienīgais draugs ir doktors Pataresku. Bet vispirms atminējos, ka laboratorijā ir radioraidītājs. Da�i zēni bija sadomāju�i kļūt par radistiem, un skolai bija pat savs radioamatieru stacijas signāls. Dusmās triecu dūri pret zemi. Tad tāpēc villā vienmēr zināja par manu iera�anos; skolai bija tikai vieni vārti, un vecais vārtsargs nekad nepameta savu posteni.

Vīri bija nozudu�i. Acīmredzot zābakos ar gumijas zoli un rūpīgi nostiprinātu ekipējumu tie pārvietojās gandrīz bez trok�ņa. Tomēr viņi nebija paredzēju�i, ka ie�u tik ātri. Tātad raķete ziņoja, ka esmu ceļā, gan mazliet par vēlu. īsu mirkli es bezmaz apsūdzēju D�ūliju, bet tūlīt atmetu �o domu. �īs aizdomas būtu tie�i tas, uz ko Kon�iss cerēja, bet viņ� nebija gaidījis, ka ēsmai izdosies iekarot medījuma uzticību. Biju pārliecināts, ka �oreiz viņa nav vainojama, un medījums arī vairs nebija pliku roku ņemams.

Bridi gribēju sekot karavīriem, paskatīties, kurp viņi dodas, bet laikus atcerējos da�as armijā gūtas gudrības: bezvēja naktis ir ļoti neizdevīgas �ādām izdarībām, turklāt cilvēks mēness pusē redz tevi labāk nekā tu viņu. Bija pagāju�as labi ja trīsdesmit sekundes, bet viņus vairs nevarēja dzirdēt, tikai kāds akmens paripoja pa nogāzi. Tad vēl viens, jau klusāk. Nogaidījis vēl kādu pusminūti, pietrausos kājās un steidzos aug�up vēl sparīgāk nekā iepriek�.

Drīz nogāze izlīdzinājās, biju sasniedzis kalnāja kori. Manā priek�ā gulēja jardus piecdesmit plats, akmeņains klajums ar da�iem vējos novārgu�iem krūmiņiem. Viņā pusē ar pla�u tamarisku audzi sākās ziemeļu nogāze. Starp izspum�ajiem, pēdas septiņas augstajiem krūmiem rēgojās melns dobums, kur ienira taka. Apstājos un ieklausījos. Klusums. Ievilku elpu un metos pāri klajumam.

Biju pusceļā, kad atskanēja �āviena spalgais troksnis. Pārlejot apkārtnei �ilbu gaismu, pārsimt jardus pa labi uzliesmoja signālraķete. Nokritu ar seju pie zemes. Izdzisusī raķete vēl �ūkstēja tumsā, kad es jau biju kājās un, nedomājot par sacelto troksni, drāzos pretī patvērumam. Laimīgi iesprucis briksnājā, mirkli apstājos, atguvu elpu un lūkoju aptvert Kon�isa neprātīgo ieceri. Tad izdzirdu skrejo�u soļu dipoņu, kas tuvojās man no �āviena puses. Ko kājas nes, skrēju tālāk.

Bridi taka kļuva lēzenāka un platāka, sāku skriet vēl ātrāk. Pēk�ņi viena kāja kaut kur aizķērās un es ar joni nostiepos visā garumā. Negants blieziens pa ribām, asas sāpes rokā, kas acīmredzot bija uztrāpījusi akmens �ķautnei. Kritiens aizsita man elpu, izdvesu tikai dobju vaidu un vāru lāstu. Mirkli gulēju glu�i apdullis, nesajēdzot, kas īsti noticis. Negaidot kāds noskaldīja klusu, strupu komandu. Vācu valodā zināju tikai da�as frāzes, bet balss �ķita pilnīgi autentiska.

Abās takas pusēs sākās rosība, ap mani sastājās vācu uniformās ģērbti vīri. Saskaitīju septiņus.

- Pie velna, kas te notiek?

Es pietrausos ceļos, slaukot no delnām smiltis. No nobrāztajiem pirkstu kauliņiem sūcās asinis. Divi �vācie�i� sagrāba mani aiz rokām un uzrāva stāvus. Celiņa vidū stāvēja vēl viens. Acīmredzot tas bija grupas komandieris, bruņojies ar revolveri, nevis �auteni vai automātu kā pārējie. Iesāņus pablenzu uz ieroci, kas karājās

blakus stāvo�ā kareivja plecā - tas neizskatījās pēc butaforijas. Ari viņ� pats izskatījās pēc vācie�a, katrā ziņā ne pēc grieķa.

Vīrs ar revolveri, �ķiet, ser�ants, atkal deva kādu vācu komandu. Divi kareivji noliecās un sāka darboties ap tamarisku stumbriem abpus takai - biju paklupināts ar novilktas stieples palīdzību. Ser�ants paklusu iepūta svilpē. Es pa�ķielēju uz tiem diviem, kas mani turēja.

- ���Sprechen Sie English? Vai jūs runājat angliski?

Viņi neko neatbildēja, tikai parāva mani aiz rokām, liekot saprast, lai klusēju. Dievs Kungs, |auj tikai man vēlreiz sastapt Kon�isu, es domāju. Ser�ants uzgrieza man muguru, pārējie �etri piegāja viņam klāt. Divi nosēdās zemē.

Viens acīmredzot lūdza atļauju uzsmēķēt, ser�ants neiebilda. No�virkstēja sērkociņi, acumirkli izgaismojot sejas zem ķiverēm, sākās paklusa valodu murdoņa. �ķita, ka viņi visi ir vācie�i. Jā, tie�i vācie�i, nevis grieķi, kas prot pateikt da�as vācu frāzes. Griezos pie ser�anta.

- ���Kad jūs beigsiet ākstīties, varbūt pateiksiet man, ko tas viss nozīmē? Ko mēs tagad gaidām?

Viņ� apcirtās un pienāca man klāt, gadus �etrdesmit piecus vecs vīrietis ar garenu seju. Vaibsti nebija izteikti brutāli, tomēr gana piemēroti �ādai lomai. Gaidīju ko līdzīgu nesenajam spļāvienam, bet viņ� mierīgi noprasīja:

- ���Was sagen Sie? *

- ���Ej ellē!

Ser�ants noraudzījās manī ar nesapratni, bet zināmu interesi, tad vienaldzīgi novērsās. Kareivju tvēriens nedaudz atslāba. Ja es nebūtu tik saguris, varētu mēģināt izrauties un bēgt. Pēc bri�a izdzirdu soļus, kas tuvojās no kores puses, un pēc pāris sekundēm uz takas nelīdzenā virknē izsoļoja pirmīt redzētais se�nieks. Viņi pievienojās tiem �etriem, kas smēķēja.

Viens no maniem apsargiem bija vēl pavisam jauns, gadus divdesmit vecs puisis. Viņ� paklusām sāka svilpot LilīMarlēnas melodiju, un �is, jāatzīst, pārliecino�ā uzveduma moments netīkami izcēlās ar savu banālo tie�umu. Vai arī tas bija muļķīgs kalambūrs?

Masīvs, pūtēm izraibots �oklis un a�eles bez skropstām�ļoti veiksmīgs tipā�s, īsts teitonis, indiferents mehānisms, kas, �ķiet, nezina, kāpēc �eit atrodas, kas esmu es. Nezina un negrib zināt, tikai dara, ko liek.

Es ātri aplēsu: trīspadsmit cilvēki, vismaz puse no tiem - vācie�i. Atgādāt tos uz Grieķiju, no Atēnām uz salu, apgādāt ar ekipējumu. Visu izmēģināt, saskaņot. Tad nosūtīt atpakaļ. Vismaz pieci simti mārciņu. Un kāda velna pēc? Lai pabaidītu vai varbūt iespaidotu kādu glu�i nenozīmīgu personu? Tomēr, kad noplaka pirmais adrenalīna vilnis, es jutu, ka mana attieksme mainās. �ī aina bija tik pārdomāta, tik perfekti noorganizēta; es atkal ļāvos Kon�isa mistērijas burvībai, reizē izbijies un fascinēts. Manu apceri aprāva jauni soļi. -

Parādījās vēl divi vīrie�i. Pirmais, neliela auguma, kalsnējs, platiem soļiem kājoja lejup pa taku, viņam sekoja otrs, krietnu spridi garāks. Abiem bija vācu oficieru cepures, kokardes ar ērgli. Kareivji veicīgi rausās kājās, bet pirmais nācējs ar nevērīgu �estu tos apturēja un devās taisni pie manis. Vācu virsnieku lomas dro�i vien bija viņa ampluā - skarbi vaibsti, sakniebtas lūpas, trūka tikai mazas brillītes metāla rāmī.

- ���Sveicināti!

Viņ� neatbildēja, tikai nopētīja mani tāpat kā pirmīt ser�ants, kas tagad sasprindzis stāvēja gabaliņu nostāk. Otrais acīmredzot bija leitnants, pulkve�a adjutants. Izskatīgs vīrietis ar pilnīgu, iedegu�u itālie�a seju, biezām, tum�ām uzacīm. Ievēroju, ka viņ� nedaudz pieklibo.

- ���Kur tad pats re�isors?

Pulkvedis izcēla no iek�kabatas etviju, paņēma cigareti. Leitnants pasniedzās un uz�ķīla liesmiņu. Fonā kāds no kareivjiem �ķērsoja taku ar vaļēju papīra vīstokli, acīmredzot ko ēdamu. Nolēmu�i iestiprināties.

- ���Jāatzīst, �ī loma jums ļoti piestāv.

Pulkvedis izmeta tikai vienu vārdu, izspļāva to akurāti kā vīnogu kauliņu: - Gul. *

Pagriezies pret pārējiem, deva kādu rīkojumu. Ser�ants pagājās aug�up pa taku un atgriezās ar vējlukturi, aizdedza to un novietoja man aiz muguras.

Pulkvedis piegāja pie ser�anta, un es paliku aci pret aci ar leitnantu. Viņa skatienā bija kaut kas savāds, it kā viņ� gribētu man ko teikt, bet nevarētu, it kā meklētu manā sejā kādu atbildi. Skatiens sastomījās, leitnants neveikli, bet spēji apgriezās un pievienojās savam komandierim. Virsnieki pārmija da�as frāzes, tad ser�ants deva strupu komandu.

Kareivji piecēlās un brivstājā sarindojās abpus takai, it kā gaidītu kādu ejam garām. Biju pārliecināts, ka tas bū�u es, acīmredzot viņi grasījās mani kaut kur vest. Bet nē - sargi parāva mani atpakaļ kopējā ierindā. Tikai ser�ants un abi virsnieki palika stāvam takas vidū. Lampa iezīmēja ap mani spo�u gaismas apli � tas noteikti bija skatuvisks efekts.

Spriegs klusums. Tātad man bija drīzāk skatītāja, nevis galvenā varoņa loma. Beidzot kāds tuvojās. Uz takas parādījās pilnīgi at�ķirīgs, civils personā�s. Pirmajā bridī likās, ka �is cilvēks ir piedzēries, bet tad sapratu, ka rokas viņam sasietas uz muguras, viņ� ir gūsteknis tāpat kā es. Tum�as bikses bija vienīgais viņa apģērba gabals. Aiz muguras gāja divi kareivji, viens no tiem acīmredzot pagrūda vīrieti, un tas dobji novaidējās. Kad trijotnē pienāca tuvāk, es pēk�ņā �okā apjautu, ka notieko�ais kāpj pāri jebkuriem teātra mākslas rāmjiem. Vīrietis gāja basām kājām, savu apsargu trenkts, un izmocītā gaita nelikās tēlota.

Nu viņ� bija man līdzās. Pamaza auguma jauns puisis, kā rādās, grieķis. Viņa seja bija ne�ēlīgi sadauzīta un pietūkusi, labais vaigs vienās asinīs no dzi(as brūces pie acs. Rādījās, ka viņ� ar pūlēm kaut ko sajēdz, tik tikko spēj kustēt uz priek�u. Tikai tagad mani pamanījis, apstājās un pievērsa man vajāta zvēra skatienu. Ar �ausmām iedomājos, ka varbūt tas tie�ām ir kāds ciema puisis, ko viņi saķēru�i un piekāvu�i, ka viņ� nevis tēlo, bet patiesi izdzīvo �o lomu. Negaidot viens no konvojniekiem grūda �autenes laidi viņam mugurā. Tas bija ne�ēlīgs sitiens, redzēju, kā puisis konvulsīvi parāvās uz priek�u, dzirdēju pilnīgi neviltotu sāpju gārdzienu. Viņ� steberēja uz priek�u vēl jardus piecus se�us. Tad pulkvedis izspļāva kādu pavēli un sargi rupji parāva puisi atpakaļ, visi trīs tā ari palika stāvam takas vidū. Pulkvedis panācās uz manu pusi, leitnants kliboja nopaka]; abi apstājās man līdzās, uzgriezu�i muguru.

Atkal nogaido�s klusums, gūstekņa sēco�ā elpa. Pēc brī�a takas galā parādījās vēl viens stāvs, pirmajā mirklī ļoti līdzīgs iepriek�ējam - rokas sasietas, aiz muguras divi zaldāti. Nu es sapratu, kur biju nok|uvis: 1943. gads, vācie�i un grieķu Preto�anās kustības cīnītāji.

�is otrais acīmredzot bija kapetan, vadonis, gadus �etrdesmit vecs, miesās spēcīgs vīrietis, aptuveni se�as pēdas gar�. Viena roka viņam bija kaila, iekārta virves saitē, plecs �ā tā pārsiets ar asinīm piemirku�u drānu. Acīmredzot tā bija viņa kreklam noplēstā piedurkne, plānais audums nespēja apturēt asiņo�anu. Viņ� lēni soļoja pa taku man pretī; iespaidīga klefta4 seja ar krā�ņām, melnām ūsām, ērgļa degunu. Pāris rei�u biju sastapis �ādus tipā�us Pelopo-nēsā, bet �is cilvēks bija Krētas kalnietis - par to liecināja melnais, bārkstīm rotātais galvas apsējs. Redzēju viņu pozējam kādā pagāju�ā gadsimta sākuma gravīrā � tautastērpā, ar sudrabu greznotu jatagānu un pistolēm pie jostas; īsts Bairona apdziedāts laupītāju barvedis. Tagad viņam mugurā bija tādas kā britu armijas bikses un haki krekls. Ari viņ� bija kailām kājām, bet centās spert stingrus soļus. Seja bija cietusi mazāk nekā biedram, varbūt viņu paglāba savainotais plecs.

Man iepretī vīrs apstājās un pāri pulkve�a sīkajam stāvam paskatījās tie�i uz mani. Viņ� likās mani pazīstam, acīmredzot ari man vajadzēja viņu zināt. Skatiens pauda kaislīgu riebumu. Nicinājumu. Arī naidpilnu izmisumu.

Bridi viņ� klusēja, tad lūpas nikni izgrūda kādu grieķu vārdu.

Prodotis. Nodevējs.

No viņa strāvoja draudīgs spēks, �is cilvēks bija pilnīgi nodevies savai lomai. Gandrīz neapzināti, it kā piepe�i apjautis savu lomu �ai spēlē, es noriju kārtējo ironisko piezīmi un klusējot pieņēmu viņa iznīcino�o skatienu, viņa naidu. Pieņēmu savu nodevēja lomu.

Ar laides sitienu pagrūsts uz priek�u, viņ� vēl atskatījās, vēlreiz raidīja iznīcino�u skatienu manā gaismas lokā. Un vēlreiz apveltīja mani ar �o vārdu, it kā pirmīt es varētu būt to nedzirdējis.

� ���Prodotis.

Tam sekoja ska|� sauciens, pulkve�a pavēle trāpīja kā sitiens.

� ���Nicht schiessen!5

Apsargi sagrāba mani cie�i kā spīlēs. Pirmais gūsteknis bija meties sāņus, meklējot glābiņu tamarisku biezoknī. Abi apsargi un vēl trīs �etri zaldāti metās tam paka|. Bēglis tika noķerts, ieguvis labi ja desmit jardus brīvības. Spalgi uzbrēcieni, vācu lamas, kam sekoja stindzino�s sāpju kliedziens, tad vēl viens. Smagi būk�ķi, zābakiem un �auteņu laidēm triecoties pret cilvēka ķermeni.

No nākamā kliedziena leitnants tikko jau�ami sarāvās un pacēla acis pret debesīm. Ar to acīmredzot bija jāsaprot, ka viņam derdzas �ī aina, derdzas vardarbība; tas izskaidroja dtī savādo izteiksmi, ar kādu viņ� pirmīt bija manī noraudzījies. Ari pulkvedis to ievēroja, nomērīja leitnantu ar skatienu, pablenza uz sargiem un ierunājās franciski, lai viņi nesaprastu� un, protams, lai saprastu es.

� ���Mon lieutenant, voilā pour moi la lus belle musique dans le monde.**

Viņa fran�u valoda bija smagnēji vāciska, lūpas ņirdzīgi sa�ķiebās, izrunājot vārdu musique. Viss skaidrs � pulkvedis ir tipisks fa�istu sadists, viņa adjutants - humānā fa�ista tips.

Leitnants grasījās kaut ko bilst, bet nakti pār�ķēla me�onīgs kliedziens. Tas nāca no otra gūstekņa, krētie�a, mutes, izlauzās no viņa varenajām plau�ām un aizskanēja pāri visai salai, to varēja dzirdēt ikviens, kas �ajā stundā bija nomodā. Tikai viens vārds, pats grieķiskākais no visiem grieķu vārdiem.

Protams, tas bija tikai tēlojums, bet lielisks tēlojums. �is dēmoniskais rēciens, ugunīgi kvēls un reizē stindzino�s, izvirda no pa�ām dvēseles dzīlēm. Pulkvedis salēcās kā pātagas ķerts, apsviedās apkārt. Trijos soļos viņ� pieklupa pie krētie�a un atvēzies iegāza tam pa seju. Vīra galva nolīka sānis, bet tūdaļ spītīgi izslējās. Jutos tā,

it kā pats būtu saņēmis �o pliķi. Nebija grūti imitēt ievainojumu rokā vai sitienu pēdas sejā, bet �ī zvēliena niknais spēks bija patiesi neviltots.

Beidzot bēgli izvilka no krūmiem; puisis nejaudāja paiet, un zaldāti stiepa viņu zem padusēm. Palaists vaļā, viņ� saļima zemē, klusi stenot gulēja uz takas. Piegājis viņiem klāt, ser�ants paņēma viena kareivja ūdens bla�ķi un ie�ļāca tās saturu nelaimīgajam sejā. Puisis velti lūkoja pieslieties kājās. Pēc komandas sargi uzrāva viņu stāvus.

Pulkvedis deva rīkojumu. Zaldāti sastājās kolonnā pa divi un' devās pa taku lejup, gūstekņi klumzāja ierindas vidū. Pēc bri�a tumsā nozuda pēdējā mugura, pie manis palika apsargi un abi virsnieki.

Pienācis klāt, pulkvedis pievērsa man savu reptiļa skatienu un noteica angliski, pedantiski noskaldot katru vārdu: - Tās - vēl -nav - beigas.

Lūpas sakniebās tikko jau�amā sausā smīnā. Sausā un draudīgā, kas solīja turpinājumu ne vien �ai ainai, bet pa�am nacistu Weltan-schauung6, kas kādu dienu tiks reanimēts un īstenots dzīvē. Patiesi iespaidīgs nelokāma nacista tēls. Izteicis �o repliku, viņ� spēji pagriezās un leitnanta pavadībā sekoja zaldātiem.

- ���Kam nav beigas? - es saucu nopakaļ.

Atbilde izpalika. Abi tum�ie stāvi - garākais mazliet piekliboja -nozuda blāvajā, izplūdu�ajā krūmu blīvā. Pievērsos saviem apsargiem:

- ���Nu, kas tālāk?

Atbildes vietā mani pagrūda uz priek�u, tad atpakaļ, �ādā necienīgā veidā nosēdinot zemē. Lūkoju pretoties, bet tas bija smieklīgi, mani pieveica bez pūlēm un nepagāja ne minūte, kad manas potītes bija cie�i sasietas ar virvi. Tiku pavilkts mazliet nost no takas un atsliets pret palielu akmeni. Jaunākais pagramstījās mundiera kabatā un nometa man trīs cigaretes. Nopētīju tās sērkociņa liesmā. Katru no �iem lēta paskata smēķiem greznoja sarkans uzraksts, iespiests starp divām mazām, melnām svastikām: �Leipzig dankt euch.�7

Nejauka vecuma piegar�a lika domāt, ka tās tie�ām saglabāju�ās no kara laika, ka skrupulozajā iestudējumā paredzētas ari autentiskas cigaretes. 1943. gadā �is dūms noteikti būtu gar�ojis krietni labāk.

Visādi izmēģinājos izprovocēt viņus uz sarunu - angļu, visai no�ēlojamā vācu, tad fran�u un grieķu valodā. Bet zaldāti vienaldzīgi sēdēja man iepretī takas otrā pusē, acīmredzot uzticīgi pavēlei ar mani nerunāt. Ari savā starpā viņi pārmija ne vairāk kā desmit vārdus.

Kad pirmīt tiku sagūstīts, paguvu paskatīties pulkstenī. Bija bez divdesmit piecām viens. Tagad rādīja pusdivi. Kaut kur salas ziemeļu pusē, jūdzi vai divas uz rietumiem no skolas, klusi iepukstējās laivas motors. Diez vai tā bija jahta, drīzāk izklausījās pēc paliela kaika dīzeļa. Tātad trupa dodas atceļā. Mani apsargi, acīmredzot gaidīju�i �o signālu, cēlās aug�ā. Vecākais parādīja man virtuves nazi un nometa to sev pie kājām. Bez vārda runas abi devās prom pretējā virzienā - aug�up pa taku, tad lejā uz Burāni.

Bridi nogaidījis, pārrāpos pāri takai un sagramstīju nazi. Asmens bija truls, bet virve glu�i jauna, tā es nopūlējos vēl minūtes divdesmit, līdz tiku brīvs. Uzkāpu atkal kalnāja korē, pavēros uz dienvidu piekrasti. Klusa un rimta tā tiecās pretim zvaig�ņu velvei, Egejas ūdeņu ieaijāta, sala baudīja ierasto nakts mieru. Jahta aizvien bija noenkurota līcī, kaut kur man aiz muguras ducināja kaiks vai kas nu tas bija, attālinoties Navplijas virzienā. Brīdi grasījos skriet uz villu, modināt meitenes, Kon�isu, uz karstām pēdām pieprasīt paskaidrojumus. Bet biju pārlieku noguris, turklāt, pārliecināts par meiteņu nevainību, nebūt nebiju pārliecināts, ka tik�u laists villai tuvumā� Viņi noteikti bija paredzēju�i �ādu gājienu, un manas izredzes nomāca viņu skaitliskais un līdz ar to fiziskais pārspēks. Dusmām atkal piejaucās bijīga cienība pret Kon�isa garadarbu. Atkal jutos kā personā�s senā mītā, kuru nespēju saprast, zināju tikai vienu - lai to izprastu, jāļauj tam iet savu gaitu, lai cik draudīgs būtu si�eta vērpums.

Rīta nodarbības sākās septiņos, un es aizvilkos uz klasi, gulējis nepilnas piecas stundas. Arī laiks bija necie�ams,

blīvajā tveicē nejuta ne mazākās vēsmas. Ainavas krāsas

bija saules izkveldētas, nedaudzie za|uma pleķī�i likās panīku�i un nespodri. Kāpuru kolonijas rosījās prie�u zaros, oleandra ziedlapiņu malas bija apsvilu�as brūnas. Vienīgi jūrā turējās dzīvība, un spēju daudzmaz sakarīgi domāt es atguvu tikai pusdienas pārtraukumā, ieniris un atspirdzis tās zilajā veldzē.

Tomēr smagajā rīta cēlienā man ienāca prātā kāda doma. Visi �vācie�i�, izņemot galveno lomu tēlotājus, bija pavisam jauni, astoņpadsmit līdz divdesmit gadus veci pui�i. Bija jūlija sākums, un mācības vācu un grieķu universitātēs dro�i vien jau beigu�ās. Ja Kon�isam patie�ām bija kāds sakars ar kino industriju, nenācās grūti savervēt da�us vācu studentus. Lielisks ķēriens - da�as dienas pastrādāt viņa labā un pēc tam atpūsties Grieķijā. Negribējās gan ticēt, ka �ādā gadījumā viņ� izmantotu tos tikai vienu reizi. Kā pulkvedis tika brīdinājis - pats ļaunākais vēl priek�ā.

Rokas izpletis, acis aizvēris, gulēju uz ūdens kā peldo�s krucifikss. Biju pietiekami atvēsinājis gan ķermeni, gan prātu un nedomāju vairs rakstīt to nikno, �ultaino vēstuli, ko biju sācis sacerēt atceļā uz skolu. Neatkarīgi no citiem apsvērumiem, tas bija tie�i tas, ko Kon�iss no manis gaidīja - pie brokastu galda es notvēru Dēmetriada glūnīgi ziņkāro skatienu �, un visgudrākais, protams, bija nedarit to, ko no manis sagaida. Vēsuprāt apsverot, nospriedu, ka arī meitenēm nekas nopietns nedraud, katrā ziņā ne vairāk kā līdz �im. Vismaz kamēr viņ� domā, ka kārtējo reizi izdevies viņas apvārdot. Reiz man bija lemts būt par glābēju, prātīgāk pagaidīt, līdz pats viņas satik�u, nevis lieki brīdināt Kon�isu par saviem nodomiem. Turklāt viņ� bija �īs atrakcijas - un kādas atrakcijas! -autors un saimnieks, kas bija nenoliedzams pluss viņa kontā. Pēk�ņi iedomājos, ka muļķīgi ir niknoties par notieko�o, ja pats brīnumainākais ir fakts, ka tas vispār notiek.

Dienas kuģītis atveda pastu, len�a laikā to izdalīja. Es saņēmu trīs vēstules: viena - visai reta parādība - bija no mana tēvo�a

Rodēzijā, otra - kārtējais informācijas bi|etens no Britu padomes Atēnās, bet tre�ā� uzreiz atpazinu nedaudz pavir�o rokrakstu, bērni�ķi lielos, apa|os burtus. Atplēsu aploksni un izņēmu savu pēdējo vēstuli Alisonai - neatvērtu. Nekā vairāk tur nebija. Atgriezies savā istabā, es ieliku to pelnutraukā un sadedzināju.

Nākamā bija piektdiena. Len�a laikā man iedeva vēl vienu vēstuli, ko kāds bija atnesis uz skolu. Arī �is rokraksts man nebija sve�s. Neatvēru to, iekams nebiju ticis prom no ēdamzāles, un labi vien bija, jo tās saturs lika man ska|i nolamāties. Trīs strupi teikumi bez datuma, vietas norādes, uzrunas - tas bija tik satrieco�i, tik negaidīti kā plauka sejā.

Būtu labi. ja Jūs turpmāk vairs nerādītos Burāni. Domāju, ka iemesls nav īpa�i jāpaskaidro. Jūs esat sagādājis man dziļu vil�anos.

Moriss Kon�iss

Ja nu kādam bija sagādāta dziļa vil�anās, tad tas biju es; manī uzvirda sarūgtinājums un spīvas dusmas. Ar kādām tiesībām viņ� dod �ādu kundzisku rīkojumu?! Tas bija neloģiski, tas bija pretrunā ar visu, ko teica D�ūlija. Nūjā, bet tam sekoja vēl citi notikumi� Ne velti es tiku saukts par nodevēju, nakts aina nu ieguva jaunu nozīmi. Ar �ausmām aptvēru, ka okupācijas laika epizode varēja būt ari fināls, zīme, ka neesmu vairs vajadzīgs, ka viņam vairs nav man laika. Bet ko viņ� sacīja meitenēm? Kādu pastāstu lūkoja viņām iebarot? Vai ko teiks tad, kad viņas sapratīs, ka saņēmu�as kārtējo melu porciju?

Augu dienu neviļus gaidīju, ka viņas ieradīsies skolā. Ar Kon�isu ta�u tagad viss skaidrs. Apsvēru pat, vai nevajadzētu griezties policijā, sazināties ar Britu sūtniecību Atēnās. Mazpamazām tomēr iestūrēju mierīgākos ūdeņos. Atcerējos paralēles ar Vētru, pārbaudījumus, kam nelūgtais viesis tika pakļauts cita burvja teritorijā. Atcerējos ne vienu vien gadījumu, kad Kon�iss bija teicis glu�i pretējo tam, ko domāja, un, protams, vai ik brīdi atcerējos D�ūliju� ne tikai kailo ķermeni tum�ajā ūdenī, bet ari intuitīvo uzticē�anos mūsu mīļajam Prospero. Likos gultā ar domu, ka �ī zīmīte nav nekas vairāk kā pēdējais melnais jociņ�, vēl vipns tests kā iepriek� ar metamo kauliņu un indes zobu. Nespēju noticēt, ka viņ� vēl veselu nedēļu varētu izolēt mani no D�ūlijas un patiesības. Kon�iss ta�u labi zina, ka es tikpat rīt.do�os uz Burāni. Lai arī tik dziļi aizskarts un pievilts, viņ� ta�u tur būs. Būs ari viņa leļļu teātris, ar kura palīdzību beidzot varē�u viņu atmaskot.

Sestdien pēc diviem devos ceļā, ap trijiem biju sasniedzis tama-risku audzi. Gandrīz vai taustāmo pēcpusdienas tveici joprojām neizkustināja ne mazākā pūsma, ceturtdienas nakts notikumi nu �ķita glu�i nereāli. Bet lietiskie pierādījumi apliecināja pretējo; da�i svaigi aplauzti zari, da�i apveltu akmeņu traipi uz bezkrāsainās zemes - te bie�ņā bija lūkojis patverties viens no gūstekņiem. Mazliet tālāk uzgāju da�us izsmēķus, uz viena no tiem varēja salasīt pazīstama uzraksta sākumu: �Leipzig da��

Pēc brī�a jau stāvēju savā novēro�anas postenī un noraudzījos uz saules apspīdēto nogāzi. Tūlīt ievēroju, ka jahtas līcī nav, tomēr neļāvu tam laupīt man cerību.

Ticis garām vārtiem, devos taisni uz villu. Gan māja, gan vecais namiņ� gozējās saulē klusi un pamesti. Skaļi piedauzīju pie fran�u logu aizvirtņiem, paraustīju pārējos. Ik bridi pametu acis visapkārt - ne tādēļ, ka būtu jutis kāda skatienu, drīzāk iedomājos, ka tā tam vajdzētu būt. Viņi ta�u noteikti mani vēroja, varbūt tepat iek�ā, mājā, smīnot pakrēslā otrpus slēģiem. Aizgājis līdz kraujmalai, noskatīju Burāni liedagu. Viss bija savās vietās, cepinājās saulē -muliņ�, sūkņa namiņ�, jūras izskalotais baļķis, mazās grotas ēnainā mute; nebija tikai laivas. Aizstaigāju līdz statujai. Kluss Poseidons, klusi koki. Devos uz klinti, mūsu pagāju�ās svētdienas patvērumu.

Vietām jūras pamiru�o līdzenumu sagrumboja nomaldījies vēje-lis vai �audīgi sardīņu pulki, tum�zilas līnijas rāmi kā �ūskas aizslīdēja pār sirreālo virsmu; slimīgs drebulis uz mirdzo�ās jūras ādas.

Sāku iet gar krastu uz zvejnieku mājiņu pusi. Skatienam pavērās ainava austrumu pusē, un pēc mirkļa es uzdūros dzeloņstieplēm, domēnes robe�ai. Arī �eit rūsainas un noļimu�as, tās bija tikai simboliska robe�a, nevis reāls �ķērslis. Tūlīt aiz tām kraujā, septiņdesmit pēdu augstā kritumā aprāvās Burāni zemesmēle. Izlīdis cauri aiz�ogam, devos gar kraujmalu prom no jūras. Pāris vietās �eit varēja norāpties lejā, bet apak�ā spurojās necaurejami krūmu un dzelk�ņainu efeju d�ungļi. Sprīdi tālāk �ogs nogriezās uz rietumiem, vārtu virzienā. �eit nebija nedz apvērstu akmeņu, nedz acīmredzamu eju aiz�ogā. Krauja kļuva arvien lēzenāka, un pēc brī�a es sasniedzu reti lietotu taku, kuru biju izmantojis iepriek�ējā reizē.

Drīz jau soļoju cauri olīvu dārziņam, starp kokiem vīdēja namiņu �ilbi baltās sienas. Savādi, bet arī �eit viss bija kā izmiris - neredzēja pat ēzeli vai vistu. Vai suni - iepriek� to bija pat divi vai trīs.

Divas pirmās mājiņas vienoja kopīga gala siena. Abas ieejas durvis bija aizbultētas, pie aizbīdņiem karājās piekaramās atslēgas. Tre�ās rādījās pielaidīgākas, bet ari padevās tikai par collu - no iek�puses tās turēja koka �ķērsis. Apgāju namiņam apkārt - ari sētas durvis bija ciet. Ceturtajā sienā aiz vistu nojumes atradu vaļā atstātus slēģus. Pablenzu caur netīrajām rūtīm. Sagrabējusi misiņa gulta ar salocītu palagu kaudzīti. Pie sienas - vecas fotogrāfijas, svētbildes. Divi krēsli ar pītiem sēdekļiem. Bērna gultiņa zem loga, veca lāde. Uz palodzes man deguna priek�ā bija recīnas pudelē iesprausta brūna svece, sairis salmeņu vainags, norūsējis zobratiņ� un vismaz mēnesi veca putekļu kārta. Aizvēru slēģus.

Ari vidējā namiņa sētas durvis sargāja piekaramā atslēga, toties pēdējās bija vienkār�i atsietas ar mak�ķerauklu. Uz�ķīlu sēr-koku un pēc bri�a jau stāvēju citas guļamistabas patum�ā. Ari �eit nebija nekā aizdomīga. Izstaigāju virtuvi un dzīvojamo istabu, no kurienes durvis veda uz kaimiņmāju. Vēl viena virtuve, guļamistaba, sasmacis gaiss. Pavēru pāris atvilktņu, ieskatījos skapī. Tipiska trūcīgu salinieku mītne, nekādu butaforiju. Dīvaini bija vienīgi tas, ka mājiņas ir tuk�as.

Iznācis ārā, nostiprināju aizbīdni ar drāts galiņu. Starp olīvkokiem vīdēja balts atejas kambarītis. Aizgāju ari turp. Caurums gridā aizvilkts ar biezu zirnekļa tīklu. Uz rūsamas naglas uzsprausti nodzeltēju�i grieķu avī�u kvadrātiņi.

Tā bija sakāve.

Līdzās dvīņumājiņai rēgojās saldūdens cisternas nobalsinātais kakls. Noņēmis koka vāku, ielaidut ajā aukliā iesietu spaini, man pretī �kā ieslodzīta �ūska pasitis �tīkams drēgnums. Apsēdies uz vāka, dzēru kāriem malkiem, baudot �o svaigo, īsto ūdens gar�u, nesalīdzināmu ar pliekano krāna ūdeni.

Krā�ņs, sarkanmelns I�cējzimeklis uzmanīgi lavījas man klāt Noliku cc|ā plaukstu, un zirneklis atsperīgi uzlēca uz tās. Pacēlis roku, saskatīju sīkas, melnas acu pērlītes.Grozot masīvo, kantaino galvu, tas, �ķiet, parodēja Kon�isa ērmotos �estus, un atkal - kā nesen ar pūci - es apjautu biedīgu burvestības klātbūtni, sī cilvēka neatvairāmo, spokaino visuresību.

Visvairāk mani satrieca atklājums, ka nebūt neesmu viņun ne* piecie�ams. Biju domājis, ka vairāk par visu viņiem nepieciciama mana klātbūtne, bet acīmredzot es biju tikai mazsvarīgs otri pilna personā�s, kuru var izsvītrot no scenarija. tikildz tas sak-pārāk daudz iedomāties. Nu biju ielikts vieni plauktiņā ar Mitfordu. un tas man kremta jo seviSķi, es nespēju pieņem �o netaisnību. Bija ari bailes, izmisīgas bailes no nodevības. Proiams Kon�isam nebija grūti sagudrot kārtējo pasaciņu, kādu daudrmaz ticamu iemeslu, kādēj neesmu varējis ierasties, bet� nācās piekaut arī iespēju, ka viņi visi mani pievīlu�i. Tomēr es nespēju tam noticēs - mēs jau bijām tikpat kā mīlnieki, tikpat kā uzticējāmies viens otram. �ie skūpsti, glāsti, simboliskais mīlas akts naksnīgajā jūrā� tikai prostitūta spētu tā izlikties. Tas bija neiespējami Visdrīzāk es tie�ām vairs nebiju vajadzīgs, mana loma bija izspēlēta. Biju saņēmis izgudro metafizisku mācību par cilvēka vietu esībā, par egocentriskā skatījuma ierobe�otību. Nepamatoti ne�ēlīgu mācību, kas vairāk līdzinājās nesaprātīga zvēra mocībai nekā�didaktiskai �arādei Biju ievilināts maldu, aizdomu muklājā, kur�ap�aubams ir viss - gan ārējais, acīmredzamais, gan dziļi slēptie motīvi. Jau labu laiku mani neatstāja sajūta, ka tieku at�ķirts, atrauts no sava iepriek�ējā es, no tā sare�ģītās struktūras, priek�statu un izjūtu sistēmas. Biju izjaukts pa daļām, un tagad tās juku jukām gulēja uz liela darbagalda, meistars bija nez kur nozudis, un es nezināju, kā atkal salikt tās kopā.

Pieķēru sevi domājam par Alisonu, un pirmoreiz �ajās domās dominēja no�ēla, nevis vainas apziņa. Gandriz vai vēlējos, lai viņa

būtu �eit, kliedētu manu vienatni Parunāties ar viņu ki draugu, neko vairāk. Nebiju atcerējies Alisonu, kopt saņēmu atpakaļ tavu nelasīto vēstuli, straujie notikumi bija atstāju�i viņu litu pagātnē. Nu nevilus atcerējos mūsu pārgājienu: ūdenskrituma talkas, saule man u/ muguras, viņas plaksti aizvēni, ķermenis uzlicies, lai dziļāk ieņemtu manu miesu� pat ja viņa meloja, es vienmēr ziniju. kad un kāpēc viņa to dara; būtībā viņa vispār nespēja man samelot Tas deva zināmu dro�ības sajūtu, bet laupīja interesi, padarīja viņu pārāk prognozējamu, apnicīgi caurredzamu. Cilvēces sievi�ķā daļa mani saistīja tie�i ar to, kas tika slēpts, provocējot iztēli un pavedinot izģērbt tas tie�ā un pārnesta nozīmē. Ar Alisonu tas arvien bija pārāk vienkār�i. Un tomēr� Es piecēlos un apņēmīgi izdzēsu �īs domas līdz ar cigaretes izsmēķi. Alisona ir izliets ūdens vai, pareizāk, iz�ķiesta sperma. D�ūliju es gribēju desmitkārt vairāk.

Atliku�ajā dienas daļa es izstaigāju piekrasti uz austrumicm no zvejnieku mājelēm un tie�i uz pēcpusdienas tēju atgriezos Burām. Villa joprojām neizrādīja nekādas dzīvības zīmes. Vēlreiz pārmeklēju visu spītīgā cerībā atrast kādu vēsti, kādu zīmi, ko nebūt - kā sklerotiska ve�a, kas desmito reizi pārmeklē vienu un to pa�u atvilktni.

Ap se�iem devos atpakaļ uz skolu, neieguvis neko citu kā rūgtu vil�anos un bezspēcīgu niknumu. Uz Kon�isu, uz D�ūliju, uz visu pasauli.

Ciemata viņā galā bija vēl viena maza osta, ko izmantoja tikai vietējie zvejnieki. Neviens skolotājs, neviens ciematnieks, kam rūpēja sociālais presti�s, nespēra tur savu kāju. Ēkas gar laika zoba sagrauzto krastmalu bija nolaistas, pussabruku�as. da�as līdzinājās veciem celmiem ar iztrunēju�u vidu un izrobītām sienu apmalēm, da�as kropļoja daudzkārtējas pielāpī�anas pēdas - rievota skārda jumti, betona plankumi uz sienām. Bija arī trīs tavernas, viena kaut cik pieņemama; ārā pie durvīm bija izlikti rupji darināti koka galdi.

Kādā no savām vientulīgajām ziemas pastaigām biju tur ieklīdis, lai kaut ko iedzertu. Atcerējos, ka tavernas saimnieks bija diezgan valodīgs vīrs. Pēc vietējiem standartiem Georgiu varēja saukt pat par komunikablu, turklāt viņa runa bija salīdzino�i viegli uztverama, varbūt tālab, ka viņ� bija dzimis Anatolijā. Viņam bija sīka zebiekstes seja, kam pierei pieglausta plāna matu �ķipsna un mazas Ūsiņas pie�ķīra komisku līdzību ar Hitleru. Svētdienas tītā es nosēdos katalpas8 pavēnī, un Georgiu pietecēja man klāt, acīmredzami sajūsmināts par tik smalka un naudīga viesa iera�anos. Nu protams, iedzert ar mani glāzīti ūzo būs viņam liels gods. Atsaucis vienu no savām baskāju atvasēm, viņ� lika atnest labāko ūzo, labākās olīvas. Kā skolā labi klājas, kā patīk Grieķijā? Ļāvu viņam uzdot tradicionālos jautājumus, tad ķēros pie lietas. Norādīju uz duci izbaloju�u, kādreiz sarkanu un za|u kaiku, kas rāmi �ūpojās zilajā līcītī.

- ����ēl, ka jums �eit nav tūristu. Ārzemnieku ar jahtām.

- ���Ko nu par to! - Viņ� izspļāva olīvas kauliņu. - Fraksosa ir viena bezcerīga vieta.

- ���Un misters Kon�iss no Burāni? Vai viņ� reizēm neatstāj �eit savu jahtu?

- ���Ā, tas cilvēks! - Bija skaidrs, ka Georgiu nepieder pie Kon�isa cienītājiem. - Vai esat viņu saticis?

Atteicu, ka vēl ne, bet esmu domājis viņu apciemot. Viņam ta�u ir jahta, vai ne?

Ir gan. Bet viņ� nekad nerādās �ai pusē, ne ar jahtu, ne bez tās.

Un Georgiu pats, vai ir ticies ar Kon�isu?

- ���Ochi, nē.

- ���Vai viņam arī ciematā pieder kāda māja?

Kā nu ne, tā, kur dzīvo Hermejs. Netālu no Svētā Elijas baznīcas ciemata dziļumā. Kā mainot sarunas tēmu, es nevērīgi ieminējos par trim zvejnieku namiņiem Burāni pakājē. Kur paliku�i to iemītnieki?

Krodzinieks pameta ar roku uz dienvidiem.

- ���Aizbrauku�i uz cietzemi. Līdz rudenim. - Viņ� paskaidroja, ka daļa vietējo zvejnieku ir pa pusei klejotāji. Ziemā tie rosās Frak-tosas apkārtnē, bet pa vasaru ar visām ģimenēm kuģo gar Peloponē-sas piekrasti; meklējot labākas zvejas vietas, tie reizēm aizklīst pat līdz Kr�tai.

Viņ� norādīja uz zemi un izlikās dzeram. - Cisternas nav diez ko labas. Pavisam slikts ūdens vasarā.

- ���Ak tā?

- ���Ka es jums saku.

- ���Tad nu gan skāde.

- ���Viņ� pie tā vainīgs. Nu, tas no Burāni. Varētu jau nu pagādāt labākas, bet tam viņ� par skopu.

- ���Vai tad Kon�isam pieder ari tās mājiņas?

- ���Vevaios. Kā tad. - Tajā pusē viss viņam pieder.

- ���Viss?!

Pa vienam viņ� sāka noliekt savus raupjos pirkstus: Korbi, Stre-mi, Burāni, Mutsa, Pigadi, Zastena� uzskaitīja visus lī�us un zemesragus Burāni tuvumā; nav �aubu, ka tas ari bija viens no sali-nieku nepatikas iemesliem. Daudzi atēnie�i, bagāti kungi, labprāt būvētu tur villas. Bet Kon�iss iecirties, negrib pārdot ne pēdas. Un salai iet secen smuka naudiņa, un naudiņu vajag kā ēst. Pa krastmalu uz mūsu pusi tipināja ēzelis ar zaru nastu, soļi virknējās kā krellītes striktā modeles gaitā. �ī ziņa apstiprināja aizdomas par Dēmetriada līdzdalību - citādi jau sen būtu dzirdējis to no viņa mutes.

- ���Vai esat redzējis ciematā viņa viesus?

Georgiu paslēja galvu un nicīgi novaikstījās - kāda viņam daļa gar Kon�isa viesiem. Es neatlaidos. Vai nav dzirdēts par kādiem ārzemniekiem, kas uzturas villā?

Viņ� tikai paraustīja plecus. īsos , varbūt. Bet viņ� neko nezinot.

Te man uzsmaidīja veiksme. No blakus ieliņas iznira sīks ve�uks noskretu�ā jūrnieka cepurē un zilā audekla uzvalkā, glu�i bālā no saules un neskaitāmām mazgā�anas reizēm. Georgiu pamanīja viņu un piesauca klāt.

- ���Eh, Barba Dimitraki! Ela. Nāc nu �urp. Nāc parunāties ar angļu profesoru.

Vecais apstājās. Savus astoņdesmit gadus vecs, drebelīgs un rugājiem apaudzis, bet likās vēl tīri runājams. Georgiu pagriezās uz manu pusi.

- ���Pirms kara viņ� bija Hermeja vietā. Piegādāja Burāni pastu.

Nosēdināju ve�uku pie galda, pasūtīju vēl ūzo un porciju gaļas

uzkodas, meze.

- ���Vai labi zināt Burāni?

Viņ� atmeta ar roku: kā tad, nav vārdam vietas. Novervelēja kaut ko nesaprotamu. Negaidītā lingvistiskā atjautībā Georgiu salika mūsu cigare�u paciņas un sērkoku kārbiņas kopā kā ķieģeļus. Aha, celtniecība.

- ���Saprotu. 1929. gadā, vai ne?

Vecais paklanīja galvu.

- ���Vai pirms kara tur mēdza būt daudz viesu?

- ���Daudz gan, makten daudz. � Georgiu bija patiesi izbrīnīts, pārprasīja vēl un saņēma to pa�u atbildi.

- ���Ārzemnieki?

- ���Kā tad, daudz ārzemnieku. Fran�i, angļi, visvisādi.

- ���Un, angļu valodas pasniedzēji no skolas? Vai tie arī?

- ���Ne, ne. Oloi. Jā, jā. Tie arī.

- ���Vai atceraties viesu vārdus? - Vecais pasmīkņāja par muļķīgo jautājumu. Viņ� pat neatceras, kā tie izskatījās. Izņemot vienu, tas bija ļoti gara auguma.

- ���Vai gadījās sastapt �os cilvēkus arī ciematā?

- ���Kā nu ne. Gadījās gan.

- ���Un ar ko viņi tur nodarbojās? Nu, villā?

- ���Tjā, viņi ta�u bija ārzemnieki.

Georgiu saērcināja �ī laucinieka loģika. - Ne, Barba. Xenoi. Ma ti ekanon ?

- ���Nu� ar mūziku. Dziedā�anu, dejo�anu. � Atkal krodzinieks savilka skeptisku ģīmi un piemiedza man ar aci, sak, vecim jau smadzenes atmiek�ķēju�ās. Bet es zināju, ka ar viņu viss kārtībā, turklāt pats Georgiu pārcēlās �urp tikai 1946. gadā.

- ���Kas par dziedā�anu un dejo�anu?

To nu gan viņ� nemācēja teikt, ūdeņainais skatiens �ķita bezce-rigi taustāmies pēc kādām sen izdzisu�ām ainām. Pēdīgi viņ� nokrem�ļojās: - Bija vēl citas lietas. Viņi spēlēja teātri. - Georgiu skaļi nosprauslāja, bet vecais tikai paraustīja plecus un rāmi noteica:

- Tā nu tas ir.

Georgiu paliecās uz priek�u un smīnīgi vaicāja: - Un ko tu tēloji, Barba Dimitraki? Karajozisu, vai? - Tas ir viens no grieķu ēnu teātra jokdariem.

Liku saprast, ka ticu viņa vārdiem. - Kas tas bija par teātri?

Varēja redzēt, ka arī uz �o jautājumu viņam nav atbildes.

- ���Teātris bija dārzā.

- ���Kur dārzā?

- ���Nu tur, aiz mājas. Ar priek�karu. Jā-ā, īsts teātris bija.

- ���Vai pazīstat Mariju?

Izrādījās, ka tolaik Kon�isam bijusi cita saimniece, vārdā Sūla. Nu jau mirusi.

- ���Kad bijāt tur pēdējo reizi?

- ���Kur tas laiks. Vēl kar� nebija sācies.

- ���Vai jums patīk misters Kon�iss?

Barba pamāja, bet kaut kā strupi, atturīgi. Georgiu steidzās paskaidrot:

- ���Toreiz no�āva viņa vecāko dēlu.

- ���Ak tā. Piedodiet. Man tie�ām �ēl.

Ve�uks atmeta ar roku: liktenis, ko padarīsi. Un piemetināja:

- Viņ� nav slikts cilvēks.

- ���Vai kara laikā viņ� sadarbojās ar vācie�iem?

Barba paslēja zodu strikti noteiktā �nē�. Georgiu nikni no�ņācās, abi iekaisa strīdā, un es vairs nespēju izsekot viņu runai. Pēdīgi Barba guva virsroku: - Es tur biju, bet tu ne.

- ����is pagādāja Barbam māju, - Georgiu atkal piemiedza man ar aci. - Un naudu dod katru gadu. Tādēļ jau viņ� nedrīkst teikt, ko domā.

- ���Vai viņ� palīdz arī citu tuviniekiem?

- ���Tjā, pāris ve�ukiem. Un par ko ne? Viņam ta�u ir miljoni! -Krodzinieks izteiksmīgi parīvēja divus pirkstus, saķ, sirdsapziņa prasās tīra.

Piepe�i vecais atcerējās vel kaut ko: - Mm phora*� tur bija liels paneyiri, svētki ar gaismām, mūziku un uguņo�anu. Daudz ciemiņu, daudz uguņu.

Iztēlē skatīju smalku dārza viesību burzmu, krā�ņas dāmas, kungus vizītsvārkos un svītrotās biksēs.

- ���Kad tas bija?

- ���Nu-ū� pirms kara. Gadus trīs, varbūt piecus.

- ���Kam par godu tad bija �ādas svinības?

To viņ� nezināja teikt.

- ���Vai pats arī tur bijāt?

- ���Es biju ar savu dēlu. Mēs kā reizi zivis ķērām. Un redzējām, ka tur aug�ā kas notiek. Gai�s kā dienā, skaļas runas. Kai ta pyro-technimata. Un kāds feierverks!

- ���Stāsti nu! - Georgiu nenoturējās. - Tu kā likts biji krietni iemetis, Barba.

- ���Nemaz ar� ne.

Lai kā necentos, vairāk no Barbas neizdevās neko izvilkt. Sirsnīgi paspiedu abiem roku, bet smieklīgi mazo rēķinu papildināju ar dāsnu dzeramnaudu. Tad devos atpakaļ uz skolu.

Biju noskaidrojis vismaz vienu: pirms manis �ajā spēlē bija piedalīju�ies ne tikai Leveijē un Mitfords, bija vēl citi, kuru anonīmā virkne sākās jau trīsdesmitajos gados. Tas atgrieza man cerību un drosmi sagaidīt jebkuru jaunu pavērsienu �ajā mistērijā, kas, nokāpusi no skatuves, risinājās salas otrā krastā.

Pievakarē atgriezos ciematā, līkumoju pa �aurajām bruģa ieliņām, kas veda aug�up, prom no jūras. Balti kaļķotu sienu labirinti, sīki, mandeļkoku apēnoti pagalmi un laukumi, zemnieku sadzīves ainiņas. Bugenvilu ziedu ķekari sārti gruzdēja mijkrē�ļa ēnās, kvēli uzliesmojot no saules pieskāriena. �ī ciemata daļa atgādināja kasbu, gleznainu arābu vecpilsētu ar zilganpalsu vakara jūru vienā un zeltaini zaļu pakalnu vainagu otrā pusē. Pie mājiņām sēdo�ie cie-matnieki laipni sveicināja, un aiz muguras man glu�i kā pasaku Stabulniekam auga baskāju bērneļu virkne, kas līksmi iespurdzās ik reizi, kad atskatījos un gaiņāju tos prom. Ticis līdz baznīcai, iegāju iek�ā - vajadzēja ta�u kaut kā attaisnot savu nācienu. Dzedra nokrēsla un vīraka smagnējais smārds, no nespodra zelta ietvariem manī bargi noraudzījās svēto sejas - es biju nelūgts sve�inieks �ai drūmajā Bizantijas pasaulē.

Pēc minūtēm piecām iznācu ārā. Knēveļi bija �ēlsirdīgi izklīdu�i, un es netraucēts turpināju ceļu. Tūlīt aiz baznīcas nogriezos pa labi. Ieliņas vienā pusē slējās apsīdu9 apa|ie cilindri, otrā - pēdas astoņas deviņas augsta mūra siena. Ieliņa pagriezās, siena tai līdzi. Spridi tālāk nonācu pie vārtu arkas ar slēgakmenī iekaltu gada skaitli: 1823; virs tā reiz bija di�ojies dzimtas ģerbonis. Dro�i vien �o namu bija cēlis kāds neatkarības kara laika pirātu �admirālis�. Labās puses vērtnē bija �auras durtiņas ar vēstuļu spraugu, balti burti uz melnas, nosūbēju�as metāla plāksnītes darīja zināmu iemītnieka vārdu: �Hermejs Ambelass�. Kreisajā pusē aiz baznīcas lejup laidās krauja nogāze - �eit nekādi nebija iespējams palūkoties pāri sienai. Piesardzīgi nospiedu durtiņu rokturi, bet tās bija slēgtas. Salinieki pamatoti lepojās ar savu godīgumu, zagļus Fraksosā nepazina, un tā bija pirmā reize, kad sastapu �eit slēgtus vārtus.

Grambainā ieliņa strauji skrēja lejup starp diviem namiņiem, jumts labajā pusē bija zemāks par sienu. �ķērsiela nogāzes pakājē aizveda mani atpakaļ pa Hermeja cietok�ņa otru pusi. �eit nogāze bija vēl stāvāka, no īpa�uma sienas mani �ķīra desmit pēdas turpat vertikālas klints. Varēju gan aplūkot pa�as mājas aizmuguri, kas bija cie�i iespiesta mūlī. Tā nebija necik liela, pēc vietējiem standartiem gan vesela mui�a vienkār�am ēzeļu dzinējam.

Divi logi apak�ā, trīs aug�ā, visi cie�i aizslēģoti. Logus skāra pēdējie saulstari, no tiem noteikti bija lielisks skats uz visu rietumu pamali - pāri ciematam, pāri jūras �aurumam līdz pat Argosas piekrastei. Vai D�ūlijai tas bija pazīstams, varbūt pat pierasts? Stāvēju kā Blondels** zem Ri�arda Lauvassirds loga, pat ar dziesmu nespēdams nest vēsti ieslodzītajam. Pamanīju, ka no lejas mani ziņkāri vēro bariņ� sievu melnos lakatos. Pamāju ar roku un dīki soļoju tālāk, it kā būtu kavējies �eit aiz tīras tūrista ziņkāres. Kāpu aug�up pa nākamo �ķērsielu, līdz nonācu sava izlūkgājiena sākumpunktā - pie Svētā Elijas baznīcas. Jā, māja bija dro�i pasargāta no sve�ām acīm.

Lejā pie viesnīcas apstājos un pametu skatienu atpakaļ. Pāri jumtu �umuram slējās baznīca un māja ar pieciem aizslēģotiem logiem. Kaut akli, tie tomēr �ķita raugāmies ar mēmu izaicinājumu.

1

Senākās grieķu ciltis Argosā; Homēra eposā tie ieņēma Troju ar koka zirga palīdzību.

2

Verners Heizenbergs (1901-1976) - vācu fiziķis, filosofs, viens no kvantu mehānikas pamatlicējiem. Formulējis nenoteiktības principu.

3

Seksuāla novirze, saistīta ar erotiska rakstura ainu vēro�anu.

4

Grieķu un albāņu laupītāji; Grieķijas neatkarības kara laikā tika glorificēti kā tautas brīvības cīnītāji.

5

Ne�aut! (vācu vai.)

6

Pasaules uzskats, (vācu vai.)

7

Leipciga jums pateicas, (vācu vai.)

8

Skat. skaidrojumu 174. Ipp.

9

Pusapaļ� vai daudzstūrains celtnes izvirzījums, kam ir savs pārsegums; raksturīgs galvenokārt sakrālajām celtnēm.

Pirmdiena uzvēla man Sīsifa1 cienīgu darbu nastu; burtnīcu

grēdas uz mana galda �ķita nemanot pieaugam, nevis plo-

kam, ne mazāk apnicīgs bija semestra beigu pārbaudījums, ko gatavot bija pēdējais laiks, turklāt visu laiku vajadzēja atgainīt domas par D�ūliju.

Būtu velti lūgt Dēmetriadam, lai viņ� palīdz man uzzināt to angļu valodas skolotāju vārdus, kas strādāja �eit pirms kara. Visticamāk, ka viņ� tos nezina, bet pretējā gadījumā tāpat nebūtu teicis. Devos pie skolas grāmatve�a, bet ari viņ� �oreiz nevarēja man līdzēt: visi tālaika dokumenti bija nozaudēti okupācijas gados. Otrdien izmēģināju laimi pie skolotāja, kas vadīja skolas bibliotēku; viņ� tūdaļ piegāja pie grāmatplaukta un izvilka kādu sējumu. Tās bija skolas dibinā�anas gadadienas svētku programmiņas par visiem pirmskara gadiem, rūpīgi apkopotas un iesietas. Visai grezni noformētas, lai iespaidotu zēnu vecākus, tās saturēja arī audzēkņu un �profesūras� sarakstu. Nepagāja ne desmit minūtes, kad man jau bija rokā to se�u pasniedzēju vārdi, kas strādāja �eit no 1930. līdz 1939. gadam. Bet kur ņemt adreses?

Nedēļa vilkās moko�i gara. Len�a laikā es gaidīju ierodamies ciema pastnieku, tad satraukts vēroju, kā de�urants ar vēstulēm apstaigā galdus; viņa gaita likās necie�ami lēna, turklāt viņ� vienmēr pagāja man garām. Es vairs negaidīju �ēlastību no Kon�isa, bet nespēju izskaidrot D�ūlijas klusē�anu.

Visdrīzāk meitenes bija aizlidoju�as atpakaļ uz Angliju; negribējās gan ticēt, ka D�ūlija tūlīt pat neatrakstītu man vismaz lai to paziņotu. Iespējams arī, ka viņa noticējusi iemeslam, kas atcēla manu vizīti, bet arī �ajā gadījumā varēja uzrakstīt kaut pāris mierino�u vārdu, nerunājot par izskaidrojumu. Bija vēl tre�ais variants -D�ūliju tur kā gūstekni, vismaz liedz jebkuras saziņas iespējas, un viņa nevar vēstuli nosūtīt. Tas likās maz ticams, kaut gan nāca vēl spēju dusmu brī�i, kad biju gatavs skriet uz policiju.

Likās, nedēļai nebūs gala. Tikai nejau�s atradums mazliet kliedēja tās grūtsirdīgo ritumu. Meklējot piemērotus angļu tekstus eksāmenam, paņēmu bibliotēkas plauktā kādu Konrādā2 darbu. Pirmajā baltajā lapā bija ierakstīts īpa�nieka vārds - D. P. R. Nevin-sons, viens no skolotājiem, kas bija strādājis Fraksosā pirms kara. Bija minēta arī vieta: Beiljela koled�a**, 1930. Ņēmos pārbaudīt citas grāmatas; vēl daudzās atradu Nevinsona vārdu, adrese gan palika tā pati. Divos dzejas krājumos parādījās arī V. A. Hjūsa, cita tā laika skolotāja, vārds bez jebkādas adreses.

Ceturtdien ātri paēdu un pieteicu zēnam, lai atnes man vēstuli, ja tāda būs. Es vairs neko negaidīju. Biju jau uzvilcis pid�amu, gatavs siestas snaudienam, kad pie durvīm klauvēja. Zēns bija atnesis divas vēstules. Viena no Londonas, ar rakstāmma�īnu drukātā adrese lika domāt, ka tas ir kāds mācību literatūras katalogs. Bet otra�

Grieķijas pastmarka, nesalasāms pasta zīmogs. Elegantiem, slīpiem burtiem rakstīts mans vārds. Angliski.

Pirmdiena, Sifnosa Nikolas, mīļais!

Varu iedomāties, cik Tu esi sarūgtināts. Ceru, ka ir jau labāk. Moriss parādīja man Tavu vēstuli. Tīk �ēl, ka tā iznāca. Ar mani bija glu�i tāpat - saķēru katru bacili, ko sasodītās sīkaļas atnesa uz skolu. Ātrāk nekādi nevarēju Tev uzrakstīt - mēs bijām jūrā uz jahtas, tikai �odien beidzot tiku līdz pastkastītei.

Tagad sē�u ostas kafejnīcā un steidzos to darīt - man tikko pateica, ka kuģītis ar pastu aties pēc pusstundas.

Moriss uzvedas kā īsts eņģelis, kaut arī ir tikpat noslēpumains. Viņ� ļoti cer, ka līdz sestdienai Tu būsi vesels un varēsi mūs apciemot. (Lūdzu, esi gan vesels! Uz to cer ne tikai Kon�iss.) Viņ� ir arī nedaudz sapūties, jo mēs, muļķa radības, nekādi negribam akceptēt viņa jauno plānu, nezinot, ap ko lieta grozās. Esam gan atmetu�as domu to izdibināt - velts laika tēriņ�, Morisam tik ļoti patīk visi �ie noslēpumi un mīklainie mājieni.

Ak jā, sakarā ar mājieniem: viendien viņ� izmeta, ka gribot izstāstīt Tev sava dzīvesstāsta pēdējo nodaļu (viņa formulējums), turklāt smīnīgi piebilda, ka tagad Tu esi gatavs to uzklausīt. It kā būtu noticis kas tāds, par ko mēs neesam lietas kursā. Viņ� ir nelabojams, nekādi nevar atmest savas spēlītes. Ceru, ka vismaz Tu zini, par ko ir runa.

Pa�u labāko pietaupīju uz beigām. Moriss svēti nosolījās, ka vairs neierobe�os mūsu brīvību un, ja vien mēs gribam palikt uz salas, viņa ciemata māja ir mūsu rīcībā� Varbūt es Tev nemaz vairs nepatik�u, ja redzēsi mani katru mīļu dienu. Tā ir D�ūnas doma, viņai vienkār�i kremt, ka nu es arī esmu piedienīgi brūna.

Kad saņemsi �o vēstulīti, būs jāpacie�as vairs tikai pāris dienu. Morisam var būt padomā kāds atvadu triks, tāpēc, lūdzu, neļauj manīt, ka esmu Tev kaut ko teikusi. Lai viņam vēl pēdējo reizi tiek tas prieciņ�. �ķiet, ka viņ� ir maķenīt greizsirdīgs. Arvien piemin, kā tev paveicies, cik tu esi laimīgs, un neklausās, kad es saku� tu jau zini, ko es saku.

Nikolas.

Nakts jūra. Un Tu.

Nu gan jābeidz rakstīt.

Es mīlu Tevi.

Tava D�ūlija

Pārlasīju vēstuli otru, tad tre�o reizi. Jānudien, vecais mērglis nedomā atmest savus niķus. D�ūlija nebija redzējusi manu rokrakstu un nenācās grūti viņu piemānīt, bet varbūt Dēmetriads bija pagādā-

jis kādu paraugu - vecais ta�u mīlēja perfektu darbiņu. Kāda velna pēc vēl vajag visu novilcināt, vēl iespraust kādu sprunguli ritenī? Te nu mans prātiņ� bija parī�u. Bet D�ūlijas vēstule, īpa�i pēdējie trīs vārdi, doma par vasaru ciemata mājā visu nobīdīja otrajā plānā. Es atkal biju zirgā, atkal gatavs cīnīties, kamēr vien D�ūlija ir �eit, gaida mani, grib mani�

Pulksten �etros uztrūkos no zvana, ko de�urants ar jaunpriecīgu sparu skandināja pla�ajā akmens gaitenī. Tam sekoja nikni izsaucieni no manu kolēģu istabām, viss kā parasti. Paslējies uz elkoņa, vēlreiz pārlasīju D�ūlijas vēstuli. Tad atcerējos otru vēstuli, aizslāju līdz galdam un �āvādamies atplēsu aploksni.

Izvilku ar rakstāmma�īnu drukātu lapu un vēl vienu, jau atvērtu aviopasta aploksni, bet manu uzmanību saistīja divi avī�u izgriezumi, kas bija piesprausti pie drukātās lapas. Tos vajadzēja izlasīt vispirms.

Virsraksts.

�is virsraksts.

Tā jau bija reiz noticis - tā pati sajūta, tā pati nespēja noticēt, ka rakstītais ir patiesība, bet tā ir patiesība, tā ķer kā stindzino�s trieciens, līdzi nesot nedabīgu, ledainu mieru. Tas bija Oksfordā, tikko iznāku�i no Rendolfa koled�as, mēs devāmies uz Kērfaksu, pa ceļam kāds vīrs tirgoja Evening News. Es stāvēju tur, un kāda muļķīga mei�a izmeta: �Paskat tik, Nikolas izliekas, ka prot lasīt.� Es pacēlu acis, kurās atspoguļojās ziņa par lidma�īnas avāriju un manu vecāku bojāeju, un noteicu: �Mana mamma un tēvs.� It kā tikai nupat būtu uzzinājis par �o cilvēku eksistenci.

Pirmais izgriezums bija ņemts no kāda Londonas laikraksta.

STJUARTES PA�NĀVĪBA Stjuarte Alisona Kellija, 24 gadus veca austrāliete, vakar tika atrasta mirusi savā gultā Raselskvēra dzīvoklī, ko viņa īrēja kopā ar draudzeni, arī austrālieti Annu Teilori. Draudzene atrada viņu, atgriezusies no Stretfordā pie Eivonas pavadītā vīkenda. Mis Kellija tika nekavējoties nogādāta Midlseksas slimnīcā, kur uzņem�anas ārsts konstatēja nāvi. Mis Teilorei

bija nervu �oks, viņai tika sniegta palīdzība. Izmeklē�anas slēdziens gaidāms nākamnedēļ.

Paņēmu otru izgriezumu.

PA�NĀVĪBĀ VAINOJAMA NELAIMĪGA MĪLESTĪBA Otrdien policijas konstebls Henrijs Deiviss ziņoja Holbornas koronera palīgam, ka svētdienas vakarā, 29. jūnijā, pēc izsaukuma ieradies kādā dzīvoklī Raselskvērā un atradis miru�u jaunu sievieti, kas gulējusi gultā ar tuk�u miegazāļu pudelīti līdzās. Konsteblu izsaukusi nelaiķes dzīvokļa kaimiņiene, fizioterapeite Anna Teilore, Austrālijas pilsone. Viņa atradusi 24 gadus veco stjuarti Alisonu Kelliju pēc atgrie�anās no Stret-fordā pie Eivonas pavadīta vīkenda.

Izmeklē�anas slēdziens � pa�nāvība.

Mis Teilore pastāstīja, ka nelaiķei nereti biju�as depresijas lēkmes, kā arī sūdzības par miega traucējumiem, tomēr nav bijis pamata domāt, ka viņa varētu izdarīt pa�nāvību. Atbildot uz koronera jautājumiem, mis Teilore sacīja: �Pēdējā laikā manu draudzeni ļoti nomāca nelaimīga mīlestība, bet man likās, ka viņa jau tikusi tam pāri.�

Nelaiķes ārste doktore Bērensa sacīja, ka mis Kellija sūdzējusies par bezmiegu sakarā ar specifisko darba re�īmu. Uz koronera jautājumu, vai viņa parasti izraksta tik lielas zāļu devas, ārste atbildēja, ka sakarā ar īpa�o darba grafiku mis Kellijai būtu problemātiski regulāri apmeklēt aptieku, tālab viņa izdarījusi izņēmumu. Nav bijis nekāda pamata aizdomām par pa�nāvību.

Vēl koroners paziņoja, ka divas policijas atrastās zīmītes nekādi nepalīdz noskaidrot traģēdijas patiesos iemeslus.

Ar rakstāmma�īnu drukātā vēstule bija no Annas Teilores.

Sveicināts, Nikolas Ērfl

Izlasot �os avī�u izgriezumus, sapratīsiet, kālab Jums rakstu.

Patiesi �ēl Jūs sāpināt, bet man vajadzēja kaut kā Jums to paziņot. No Atēnām Alisona atgriezās ļoti nomākta. Neko man

nestāstīja, tālab nezinu, kas īsti starp jums notika, kur� vainīgs. Kādu laiku viņa bie�i runāja par pa�nāvību, bet mēs neņēmām to nopietni.

Alisona atstāja Jums �o aploksni. Vēstules tur gan nebija -policija uzskatīja par vajadzīgu to atvērt. Man viņa atstāja zīmīti, bet arī nepateica neko būtisku, tikai atvainojās.

Mēs visi esam pilnīgi satriekti. Protams, lielā mērā es vainoju sevi. Tikai tagad, kad Alisonas vairs nav, mēs spējam viņu pienācīgi novērtēt. Nesaprotu, kā vīrietis var neredzēt viņas patieso būtību un negribēt būt ar viņu kopā. Bet es laikam vispār lāgā neizprotu vīrie�us.

Dziļās skumjās -

Anna Teilore

P.S. Urna ar pelniem tiks nosūtīta uz Austrāliju. Varbūt Jūs gribēsiet uzrakstīt Alisonas mātei. Te būs adrese: Jaundienvid-velsa, Golbērna, Liverpūles avēnija 19. Misis Mērija Kellija.

Paņēmu aviopasta aploksni, uz kuras ar Alisonas roku bija rakstīts mans vārds. Uz galda izkrita trausls sa�uvu�u ziedu vīk�ķītis -pāris vijolī�u, trīs neļķītes. Divu neļķu stiebriņi joprojām bija cie�i saviju�ies.

Bija pagāju�as tikai trīs nedēļas.

Sev par �ausmām es sāku raudāt.

Man netika ļauts ilgi sērot - no�ķinda zvans uz stundu un Dēmetriads jau bungoja pie manām durvīm. Privātā dzīve �eit nebija īpa�ā cieņā. Ar roku notraucis asaras, piegāju pie durvīm un atrāvu tās vaļā. Man mugurā vēl arvien bija pid�ama.

- ���Tā! Ko tas nozīmē? Mēs kavējam!

- Es nejūtos labi.

- ���Tu tie�ām izskaties ne pārāk, draudziņ. - Viņ� savilka rai�pilnu vaibstu.

Es aizgriezos.

- ���Pasaki pirmajai grupai, lai atkārto eksāmena materiālu. Pārējie lai dara to pa�u.

- ���Jā, bet�

- ���Atstāj mani vienu, esi tik labiņ�.

- ���Bet ko lai es saku?

- ���Saki, ko gribi. - Izstūmu viņu pa durvīm.

Nogaidīju, līdz norima balsis un soļi. Tikko sākās nodarbības, es uzrāvu mugurā drebēs un izlavījos ārā. Man vajadzēja tikt projām: no skolas, no ciemata, no Burāni, no visa. Aizstaigāju līdz kādam vientulīgam līcītim ziemeļu piekrastē, nosēdos uz akmens un izvilku no kabatas avī�u izgriezumus. Pārlasīju tos vēlreiz. 29. jūnijs. īsi pirms tam viņa atsūtīja atpakaļ manu vēstuli - nelasītu. Viena no pēdējām lietām, ko viņa savā dzīvē izdarīja, varbūt pati pēdējā. Bridi biju dusmīgs uz Annu, bet tad atcerējos silto skatienu neizteiksmīgajā, plakanajā sejā. Vēstule bija pārmeto�i stīva, bet viņa nebija no tiem cilvēkiem, kas pamestu kādu nelaimē. Turklāt es labi pazinu Alisonas divējādo dabu � �erpā reāliste lika maldīgi domāt, ka visam spēj tikt pāri, bet otra, histēriskā aktrise, nekad netika uztverta pārāk nopietni. Un gala beigās �ī kombinācija izrādījās liktenīga: nekādu inscenējumu ar pāris tabletēm, iedzertām pusstundu pirms kaimiņa pārnāk�anas. Nāvei viņa atvēlēja veselu nedēļas nogali.

Vainīgs jutos ne tikai tādēļ, ka biju Alisonu pametis. Tā netveramā jutoņa, kas da�kārt pastāv divu cilvēku starpā, sacīja, ka tie�i mans stāsts par pa�nāvības mēģinājumu deva iz�ķiro�o impulsu. Strupais, ironiskais stāstījums retu�ēja manu neveiksmi, bet ari �oreiz man neizdevās viņu piemānīt. �Nedomāju, ka tu zini, kas ir skumjas.�

Atcerējos histēriju Pirejas viesnīcā, �atvadu vēstuli�, ko viņa bija rakstījusi īsi pirms manas aizbrauk�anas - tolaik uztvēru to kā emocionālu �antā�u. Domās atgriezos Pamasā, Raselskvēra dzīvoklī, atcerējos, ko viņa sacīja, darīja, kāda viņa bija� Mana drausmīgā egoisma apziņa jo sāpīgāk savilka vainas �ņaugu, prātā atbalsojās Alisonas pārmetumi, man tik labi zināmās rūgtās patiesības. Un tomēr viņa mīlēja mani, joprojām spēja mani mīlēt. Reiz viņa bija teikusi: �Kad tu mīli mani,� - un viņa bija domājusi tie�i mīlestību, nevis mīlē�anos - ��ķiet, pats Dievs piedod man, ka esmu tāda nejēga.� Arī to es uztvēru kā provokāciju, viltus gājienu, kura nolūks - likt saprast, ka esmu viņai būtiski nepiecie�ams, līdz ar to uzveļot pienācīgo atbildību. Nāve savā ziņā bija viņas pēdējā �antā�a, bet �antā�as upuris parasti jūtas nevainīgs, kurpretī mani mocīja sirdsapziņa. Tie�i tagad, kad tik ļoti vēlējos būt tīrs, atkal biju iestrēdzis vainas muklājā; pilnīgi brīvs nākotnei, nesaraujami saistīts ar pagātni.

D�ūlija - jā, no vēlē�anās viņa bija pārtapusi par nepiecie�amību.

Ilgojos ne vien būt ar viņu kopā, kopā dzīvot, bet ari uzticēt viņai savu grēksūdzi. Ja �obrīd D�ūlija būtu man līdzās, es izteiktu viņai visu, �ķīstītos pirms jauna sākuma. Tikai viņa varēja man tagad piedot, noņemt vainas nastu, un es izmisīgi alku nodot sevi viņas �ēlsirdībai. Biju paguris no meliem, saviem un sve�iem, bet visvairāk biju noguris melot pats sev. Mū�am būt atkarīgam no sava piektā locekļa gribas. Meklējot īsto sievieti, pats arvien mazāk līdzinājos īstajam vīrietim.

Ziedi, �ie necie�amie ziedi.

Mans noziegums bija mū�sens, jau kop� pirmtēva laikiem ļaunākais vīrie�a egoisma apliecinājums: uzspiest sievietei, tās patībai lomu, kas izraudzīta pēc pa�a gribas. Daudz ļaunāks par lese-ma-jeste. Drīzāk lēse-humanitē3. Kā Alisona toreiz teica par mūļa īpa�nieku? �Viņ� man patika tie�i par divām cigare�u paciņām.�

Es viņai patiku tie�i par vienu miegazāļu pudelīti.

Atgriezies skolā, uzrakstīju divas vēstules: Annai Teilorei un Alisonas mātei. Pirmajā pateicos un saskaņā ar mirkļa noskaņojumu uzņēmos vainas sloga lauvas tiesu. Misis Kellijai Golbēmā (atcerējos Alisonas nicīgi saviebto ģīmīti�Golbēma, pats vārdiņ� jau pasaka, kam tā derīga un kas ar to būtu jādara**) izteicu neveiklus līdzjūtības apliecinājumus; tas nenācās viegli ari tālab, ka nezināju, cik daudz Alisona par mani stāstījusi.

Pirms gulē�anas paņēmu Anglijas Helikonu un uz�ķīru Mārlo-va4 dzejoli:

Nāc, dzīvosim kopā, lai, mīlot viens otru. Mēs jaukākos priekus �ai dzīvē sev dotu � �os paugurus, palejas, birzis un noras. Zilzaļas gār�as vai augstkalnu kores.

Mēs sēdēsim abi virs klin�u kraujas.

Kur tālē klīst ganiņ� ar avju sauju,

Mums straujupes ielokā meldijas vīs Putni, kam balsis līksmībā trīs.

Uz ro�lapu pagalvja dusēsi balta,

To gars tavu sapni vērtīs jo saldu.

Ar kairām vārsmām varēsi mosties Un mirtēm rotātā tērpā posties.

Sestdien no rīta es saņēmu vēl vienu vēstuli no Anglijas. Aploksni rotāja mazs, melns ērglis, to sūtīja Bārkleja banka.

Godājamais mister Ērf,

Priecājos, ka mis Holmsu ieteikums pamudināja Jūs griezties pie manis, un pateicos par Jūsu vēstuli. Nosūtu Jums klienta veidlapu, kuru vajadzētu aizpildīt un atsūtīt man atpakaļ. Pievienoju arī nelielu bukletu ar informāciju par īpa�iem pakalpojumiem, ko varam piedāvāt mūsu klientiem ārzemēs.

Ar cieņu P. D�. Fērns,

.bankas filiāles pārvaldnieks

Pacēlis acis no vēstules, sastapu pretimsēdo�ā puisēna skatienu, un man paspruka viegls smīns - glu�i kā nepieredzēju�am pokera spēlmanim, kam trāpījusies laba kār�u kombinācija.

Pēc pusstundas es jau biju priedājā, rāpos aug�up pa kalnāja sānu. Vēja neskartā tveice savādi pārvērta ierasto ainavu - kalni slija bczmicsīgi un blāvi, salu aprises trīsēja virs ūdens kā mil�u bērna iekustināti vilciņi. Tiku līdz vietai, kur atklājas skats uz dienvidu pusi, un man salēcās sirds. Mutsas līcī kā savdabīga amnestija baloja jahta. Uzmeklēju klintīs ēnainu vietiņu, no kuras varēja redzēt Burāni. Apcerē iegrimis, nosēdēju tur kādu pusstundu; kaut kur iek�ā vēl smeldza tum�s kamols, bet man pie kājām saules gaismā zēla cerība uz D�ūliju, kuru tagad ne�aubīgi varēju tā saukt. Palēnām jau sāku sarast ar Alisonas nāves faktu, proti, sākotnēji morālo problēmu pārvērtu par apceres tēmu, kas ļāva vieglāk ar to sadzīvot.

Tā, protams, bija nekrietna elīzija5�patiesu no�ēlu, ticību, ka mūsu sirdī nogulsnētās cie�anas var �ķīstīt mūs vai vismaz nodro�ināt pret turpmākām nekrietnībām, es aizstāju ar maskētu pa�attais-nojumu, ticību, ka �īs cie�anas var �ķīstīt mūsu dzīvi, un sāpju nogulsnes �īs absurdās algebras rezultātā kļuva līdzvērtīgas savdabīgai indulgencei vai katrā ziņā bagātināja mūsu pieredzi. Izmantojot �o 20. gadsimtam raksturīgo tendenci, proti, pakārtojot saturu formai, būtību �ķitumam, ētiku estētikai, ūdeni vilnim, es cīnījos ar Alisonas beidzamo apsūdzību, notrulināju tās radīto sāpi. Burāni par notiku�o nolēmu neko neteikt. D�ūlijai es, protams, visu izstāstī�u, bet īstajā brīdī un vietā, kad manai grēksūdzei un vēlamajai atsaucībai būs gaidāms augsts maiņas kurss.

Pirms iesoļoju Kon�isa teritorijā, es izvilku no kabatas Bārkleja bankas vēstuli. Pārlasījis to, jutos spējīgs izrādīt vairāk iecietības, nekā biju plānojis. Pa�reiz man nebija iebildumu pret pāris sīkām -*cgan abpusējām - viltībiņām.

Viss bija kā pirmajā reizē - tāpat nācu neaicināts, nedro�s, tāpat izlīdu pa eju aiz�ogā un tuvojos mājai, kas klusa un noslēpumaina gulēja pēcpusdienas saulē. Apliecu galerijas stūri - arī �eit viss bija tie�i tāpat: pazīstamais flī�u raksts, ar muslīnu pārsegts vientulīgs tējas galds. Saules versme un jūra arku lokos, klusums un gaidas.

Arī mans nervozais satraukums atgādināja pirmo reizi, kaut �oreiz tam bija citi iemesli. Nosviedis somu uz pītā dīvāniņa, iegāju mūzikas istabā. Kā izniris no slēpņa, pie klavihorda izauga kāds stāvs. Labu brīdi klusējām.

- ���Vai jūs mani gaidījāt?

- ���Jā, protams.

- ���Bet jūsu vēstule?

Viņ� cie�i uzlūkoja mani, tad ievēroja nakts sadursmē nobrāzto roku. Tā bija nejauki aprepusi, vēl sarkana no skolas māsiņas dezinficējo�ās ziedes.

- ���Piesardzīgākam jābūt. Tā jau var dabūt tetānusu.

- ���Es alla� cen�os tāds būt, � nīgri pavīpsnāju.

Nekādas atvaino�anās, nekādu paskaidrojumu, pat mans jautājums palika bez atbildes. Nav �aubu: lai kas arī būtu sasolīts meitenēm, viņ� joprojām noskaņots pūderēt man smadzenes. Pāri viņa plecam ieraudzīju nākam Mariju ar paplāti. Ievēroju arī ko citu -no vitrīnas ar nerātnajām lietiņām bija nozudusi �Lilijas� ģīmetne. Sakrustoju rokas uz krūtīm un veltīju Kon�isam vēl vienu ironisku smīnu.

- ���Pirms pāris dienām es runāju ar Barbu Dimitraki.

-Ak tā.

- ���Un vēlreiz pārliecinājos, ka neesmu vienīgais jūsu upuris. Acīmredzot to ir pat vairāk, nekā biju domājis.

- ���Upuris?

- ���Kā tad jūs saucat tos, kam liek ciest, liedzot izvēles iespēju?

- ���Hm, lielisks definējums cilvēku dzimumam.

- ���Daudz vairāk man gribētos rast definējumu kādam no tā pārstāvjiem, kur� �ķiet iedomājies sevi Dieva vietā.

Beidzot viņ� atplauka smaidā, it kā būtu uztvēris kā komplimentu �o klaji sarkastisko piezīmi. Apliecis klavihordu, Kon�iss pienāca man klāt.

- ���Ļaujiet apskatīt jūsu roku. - Strupi pagrūdu to uz viņa pusi. Pirkstu kauliņi bija stipri nobrāzti, bet nu jau apdziju�i. Rūpīgi no-p�tījis vainu, viņ� apvaicājās, vai tā nav pū�ņojusi. Tad ieskatījās man acīs. - Tā tas nebija domāts. Tam jūs vismaz ticat?

- ���Es nekam vairs neticu, mister Kon�is. Tikai patiesībai.

-�Var izrādīties, ka esat laimīgāks, to nezinot.

- ���Esmu gatavs riskēt.

Viņ� uzmeta man vērtējo�u skatienu un viegli paraustīja plecus.

- ���Kā vēlaties. Bet tagad dzersim tēju.

Izgājām galerijā. Nepacietīgi norādījis uz manu vietu, viņ� salēja tasēs kūpo�o dzērienu. Es apsēdos.

- ���Cienājieties, lūdzu! - Kon�iss pamāja uz maizītēm.

Paņēmu sendvi�u, tomēr nespēju apvaldīt jautājumu.

- ���Vai meitenes �o patiesību uzzinās citreiz?

- ���Viņas to jau zina, - Kon�iss apsēdās man pretī.

- ���Arī to, ka mana vēstule D�ūlijai bija viltota?

- ���Runājot par viltojumiem, tiklab var minēt viņas vēstules jums.

Es ievēroju �o daudzskaitli. Tātad viņ� ir nopratis, ka D�ūlija

man rakstījusi, nezināja tikai, cik rei�u. Plati nosmīnēju.

- ���Man �ēl, bet �oreiz jūs no�āvāt greizi.

Nolaidis acis, viņ� kā mulsumā nogludināja galdautā neeso�u kroku, acīmredzot nezināja, cik tālu mēs savās attiecībās esam tiku�i. Tad pievērsa man smagu skatienu.

- ���Kas jums īsti nav pa prātam?

- ���Jūsu izdarības palaikam ir visai nelāgas.

- ���Vai jūs kāds spieda �eit atgriezties? Vai sauca pirmajā reizē?

- ���Neizliekaties tik naivs. Jūs ļoti labi zināt, ka neviens normāls cilvēks nespētu no tā atturēties. - Pacēlu savainoto roku. - Neraugoties uz �o te, esmu pateicīgs par �o izrādi vai eksperimentu, vai kā jums tīk to saukt. Tikai pirmais cēliens ir galā. - Es pasmaidīju.

- Jūsu rāmās baltās �urciņas vairs nav vakarējās. - Likās, viņ� nezina �ī teiciena nozīmi. - Tās ir dabūju�as pa degunu un negrib skriet vēl vienu labirinta loku, nezinot, kāda tam jēga.

Pēto�ais skatiens neatlaidās. Atcerējos D�ūnas vārdus: �Viņ� grib, lai ari mēs viņam būtu mīkla.� Tomēr bija skaidrs, ka �ī mīkla nedrīkst būt pārāk āķīga - lai cik liels būtu labirints, tas būs ierīkots tā, lai varētu novērot katru kustību. Viņ� likās par kaut ko iz�ķīries.

- ���Vai Barba jums teica, ka pirms kara man �eit bija neliels mājas teātris?

- ���Jā.

Kon�iss atlaidās krēslā. - Kara laikā, kad man bija daudz laika pārdomām un nebija draugu izklaidei, es radīju jaunu teātra koncepciju. Bez tradicionālā iedalījuma aktieros un skatītājos. Bez tradicionālā telpas izkārtojuma: avanscēna, skatuve, skatītāju zāle. Bez laika vai telpas ierobe�ojumiem. Turklāt darbība, si�ets veidojas spontāni, noteikta ir tikai sākuma un beigu pozīcija. Virzoties starp �iem pieturas punktiem, dalībnieki izspēlē pa�i savu drāmu.

- Arvien biju viņa hipnotiskā skatiena gūstā. - Arto, Pirandello, Brehts* - viņi visi ir domāju�i �ajā virzienā, katrs savā manierē. Tomēr nepietika nedz naudas, nedz gribas, nedz, protams, laika, lai tiktu tik tālu kā es. Turklāt viņi nekad nespētu atteikties no vienas būtiskas lietas � no skatītāja.

Veltīju Kon�isam klaji skeptisku smaidu. �is izskaidrojums gan bija sakarīgāks par iepriek�ējiem, bet viņ� tiepīgi negribēja saprast, ka ir iznīdējis jebkuru cerību jebkad notvert mani savu runu lamati-ņās. �o jauno versiju viņ� cēla priek�ā ar parasto pa�pārliecību, nepieļaujot domu, ka visi viņa siera kancī�i a priori6 �ķiet iepelēju�i.

- ���Neap�aubāmi.

- ���Mēs visi �eit esam aktieri, mans draugs. Neviens no mums nav īsts, nav patiess. Tikai da�s melo ik pa laikam, da�s - visu laiku.

- ���Izņemot mani.

- ���Jums vēl daudz jāmācās. Jūs esat tik tālu no sava īstā es, līdzināties tam tikpat, cik mūsu amerikāņu draugs tai ēģiptie�u maskai, ko reiz bija uzlicis.

- ���Man viņ� nav nekāds draugs, � strupi atmetu.

- ���Redzējis viņu Otello lomā, jūs nebūtu tik kategorisks. Viņ� ir patiesi apdāvināts jauns aktieris.

- ���Jā gan. Vēl nesen viņ� bija mēms, vai ne?

- ���Tas tikai apstiprina manus vārdus.

- ����ēl turēt �eit tādu spīdekli. - Viņ� vēroja mani ar pazīstamo sauso interesi. - Vai jūsu bankas bilance nesagādās jums nepatīkamu pārsteigumu?

- ���Tā ir viena no ļoti bagāta cilvēka nelaimēm - bankas bilance nespēj sagādāt tam nekādus pārsteigumus. Nedz patīkamus, nedz cita veida. Jāatzīst gan - �ī tie�ām bija domāta kā pati vērienīgākā no mūsu iecerēm. - Viņ� nokrem�ļojās. - Tālab, ka nākamo es varu nepiedzīvot.

- ���Vai sirds?

- ���Tie�i tā, sirds.

Iededzis un enerģijas pilns, viņ� �ķita mū�īgs, distancējies no jebkuras iespējas modināt līdzjūtību.

- ���Kāpēc �bija domāta�?

- ���Tāpēc, ka jūs nespējat tikt galā ar savu lomu.

Es nīgri pasmīnēju, tas jau bija pilnīgs absurds.

- ���Varbūt bija vērts papūlēties un izskaidrot man, ko tas viss nozīmē?

- ���Jums tika doti gana skaidri norādījumi.

- ���Klausieties, mister Kon�is, es zinu, ko jūs teicāt D�ūlijai par vasaras atliku�o daļu. Es nenācu �urp, lai ļautu izprovocēt sevi uz strīdu. Vai mēs nevarētu atmest stulbās runas par to, ka esmu pievīlis jūsu cerības? Vai nu mana �izgā�anās� bija paredzēta, vai arī tās ir muļķības. Tre�ā varianta nav.

- ���Es kā re�isors - ja jums tā tīk - atļau�os vēlreiz atkārtot, ka jūs izrādījāties nepiemērots savai lomai. Par mierinājumu varu teikt vienu - pat dabūjis �o lomu, jūs nedabūtu to, ko gribat vairāk par visu� meiteni, kas jūs tā valdzina. �īs vasaras scenārijā tas paredzēts jau no pa�a sākuma.

- ���Gribētos dzirdēt to no pa�as meitenes mutes.

- ���Jūs pats vairs negribēsiet viņu redzēt. Komēdija ir galā.

- ���Ļoti labi. Es tie�i gribēju tikties ar viņu privātā kārtā.

- ���Viņa, protams, to jums ir apsolījusi.

- ���Jā gan. Un viņai es ticu daudz vairāk nekā jums.

- ���Viņas solījumi nav ne plika gra�a vērti. �eit viss ir tikai fikcija. Viņa ta�u tēlo, spēlējas ar jums. Olīvija, kas tin ap pirkstu Malvolio7.

- ���Sakiet vēl, ka viņas vārds nav D�ūlija Holmsa.

- ���Viņas īstais vārds ir Lilija.

Mans triumfējo�ais smaids nespēja kaitēt viņa nesatricināmajam mieram. Pēdīgi es pirmais novērsu skatienu.

- ���Kur viņas tagad ir? Vai varu satikt D�ūliju?

- ���Viņas ir Atēnās. Jūs vairs neredzēsiet nedz Liliju, nedz Rozi.

- ���Rozi? � Sarkastiski iesmējos, bet viņ� tikai palocīja galvu.

- Jūs nudien dzīvojat citā laikmetā! Neviens vairs nedod meitenēm �ādus vārdus.

- ���Jebkurā gadījumā jūs viņas vairs neredzēsiet.

- ���Redzē�u gan. Pirmkārt, jūs pats to gribat. Otrkārt, pat ja jūs negribētu un būtu nez ko sagudrojis, lai �ajā vīkendā turētu viņas Atēnās, nekas mani nekavēs satikt D�ūliju. Un tre�kārt, jums nav pilnīgi nekādu tiesību jaukties mūsu attiecībās.

- ���Piekrītu. Ar vienu iebildi - ja �īs attiecības ir vienlīdz patiesas no abām pusēm.

Centos slāpēt savu agresīvo toni:- Tāds humānists kā jūs ta�u nevar iedomāties, ka tā vienkār�i, vieglu roku var manipulēt ar citu jūtām.

- ���Tas ir vēl vienkār�āk, nekā jūs domājat. Ja ir zināms si�ets.

- ���Līdz�inējais si�ets vairs nedarbojas. Tā saucamās Trīs sirdis. Jūs pats to loti labi zināt. - Izmēģināju pēdējo manevru. - Ja tik daudz esat atklājis meitenēm, kāda jēga izlikties manā priek�ā? -Kon�iss klusēja. Centos runāt tik pārliecino�i, cik vien spēju. - Mister Kon�is, mūs ta�u nevajag pierunāt! Mēs nemaz nenoliedzam, ka lielā mērā esam jūsu personības varā. Un ar lielāko prieku iesaistītos jūsu turpmākajos plānos. Zināmās robe�ās, protams.

- ���Manā metateātrī* nav vietas robe�ām.

- ���Tad jūs neesat izvēlējies īstos aktierus - mēs esam glu�i parasti cilvēki.

�ķita, ka mana runa ir iedarbojusies. Viņ� nodūra acis, un pāris mirk|us es jutos uzvarējis. Kad viņ� atkal mani uzlūkoja, sapratu, ka esmu maldījies.

- ���Do�u jums padomu. Brauciet atpaka| uz Angliju un izlīgstiet ar to meiteni, par kuru stāstījāt. Appreciet viņu, radiet bērnus un mācieties būt tas, kas patiesībā esat. - Es novērsos. Gribējās kliegt, teikt viņam, ka Alisona ir mirusi, mirusi galvenokārt tāpēc, ka viņ� iepinis manā dzīvē D�ūliju. Ka man līdz kaklam �ī mā�o�anās, �īs tuk�ās runas� tomēr apvaldījos. Negribēju, lai viņ� bā�as arī �ajā lietā.

- ���Vai tā var atrast savu īsto es? Precoties un radot bērnus?

- ���Kāpēc gan ne?

- ���Pastāvīgs darbs un mājiņa zaļajā zonā?

- ���Tā dzīvo lielākā daļa cilvēku.

- ���Tad labāk mirt.

Kon�iss no�ēlā paraustīja plecus, bet varēja just, ka viņam tagad jo mazāk rūp, kas es esmu un ko jūtu. Negaidot viņ� piecēlās.

- ���Tiksimies pie vakariņām.

- ���Es gribētu apskatīt jūsu jahtu.

- ���Diem�ēl tas nav iespējams.

- ���Man vajag aprunāties ar meitenēm.

- ���Es ta�u teicu - viņas ir Atēnās. - Pēc mirkļa pauzes viņ� piebilda: - �ovakar gribu pastāstīt jums ko tādu, kas domāts tikai vīrie�u ausīm. Maigā dzimuma klātbūtne būtu pilnīgi lieka.

Beidzamā dzīves stāsta epizode: nebija grūti noprast, kāda būs tās tēma.

- ���Kara laiku notikums?

- ���Tie�i tā. Tiksimies vakariņās. - Viņ� viegli palocīja galvu, pagriezās un iegāja mājā. Audience bija beigusies.

Protams, mani māca dusmas, kaut drīzāk to cēlonis bija nepacietība, nevis bailes par turpmāko. Acīmredzot mēs ar D�ūliju kaut kādā veidā bijām sabojāju�i vecajam spēles prieku, atpratu�i ko vairāk vai ātrāk, nekā paredzēts, saceļot viņā �o bērni�ķo aizvainojumu. Zināju, ka meitenes ir uz jahtas, - pat ja nesatik�u viņas �ovakar, tad noteikti rīt. Paņēmu gabaliņu kūkas un domīgs iekodu tajā. Man arvien palīdzēja tas, ko saucu par gravitācijas sajūtu, spēja loģiski spriest. Veikt visus priek�darbus, sagatavot �o grandiozo uzvedumu, lai pārtrauktu to tie�i tad, kad tas k]ūst patiesi interesants? Nu nē, turpinājums sekos, tā bija tikai pirmā pokera spēles kārta. īstā solī�ana vēl tikai būs.

Atcerējos len�u pie �ī pa�a galda pirms divām nedēļām. Palūkojos visapkārt: varbūt meitenes gaida kaut kur tuvumā� tepat priedainē� varbūt Kon�iss tī�i kurdīja mani: meklē ta�u, meklē viņas pats! Uznesu savas mantas aug�stāva istabiņā. Paskatījos zem spilvena, drēbju skapī - varbūt D�ūlija ir atstājusi kādu zīmīti. Neko neatradis, izgāju ārā.

Bezvēja svelmē apstaigāju visu Kon�isa domēni. Pakavējos katrā no mūsu tik�anās vietām, atskatījos, ieklausījos, cie�i vēroju apkārtni. Bet tā bija kā izmirusi � neviens nerādījās, nekas nenotika. Pat uz jahtas nemanīja nekādu dzīvības zīmju, lai gan motorlaiva līgojās ūdenī, piesieta pie trapa jahtas sānos. Skatuve rādījās patiesi tuk�a un, kā da�dien tuk�s teātris, radīja drūmu, pat biedino�u iespaidu. Tā tas noteikti bija domāts.

�oreiz vakariņas tika pasniegtas galerijā, nevis aug�stāvā kā parasti. Galds bija klāts divām personām un novietots rietumu galā, kur virs prie�u galotnēm vīdēja Mutsas līcis. Otrs galds - ar �eriju, ūzo, ūdeni un olīvu trauku - stāvēja pie kāpnītēm galerijas centrā. Namatēvs parādījās, kad es malkoju jau otru ūzo glāzi. Krēsla palēnām piesūcās ar tumsu, gaisā karājās tvanīgs klusums.

Biju nolēmis izturēties pēc iespējas iecietīgi - varēja noprast, ka mans niknums sagādā Kon�isam slēpu gandarījumu. Biju samierinājies ar to, ka �ovakar neredzē�u meitenes, un gatavs izlikties, ka esmu pieņēmis viņa beidzamo versiju. Viņ� klusi pienāca man klāt, un es uzliku laipnu smaidu.

- ���Vai drīkstu jums kaut ko ieliet?

- ���Mazliet �erija. Tencinu.

Pielēju pusi glāzes un sniedzu to Kon�isam.

- ���Man patiesi �ēl, ja esam izjauku�i jūsu plānus.

- ���Mani plāni dzīvo saskaņā ar notikumiem. - Viņ� pacēla glāzi klusā tostā. - Jūs nekādi nevarat tos izjaukt.

- ���Jums vajadzēja rēķināties ar to, ka agri vai vēlu mēs at�ifrēsim jūsu iedalītās lomas.

Viņa skatiens aizklīda jūras virzienā.

- ���Tas tie�i ir metateātra princips - ļaut, lai tā dalībnieki noloba viens otra pirmo �aulu. Bet tā ir tikai katastāze.

- ���Baidos, es nezinu, ko �is vārds nozīmē.

-Tā ir lugas da]a pirms fināla vai tā saucamās katastrofas klasiskajā traģēdijā. Vai komēdijā, - viņ� piemetināja. � Kā nu sanāk.

- ���Un no kā tas atkarīgs?

- ���No tā, vai mēs spējam atprast tās lomas, ko iedalām sev dzīvē.

Negaidot - viņa pa�a stilā - izspļāvu nākamo jautājumu: - Un

kādā mērā antipātija pret mani pieder pie jūsu lomas?

Kon�iss bija nesatricināms. - Simpātijas, antipātijas - tas nav būtiski. Jo sevi�ķi starp vīrie�iem.

Ozo deva man kurā�u. - Un tomēr. Es jums nepatīku, vai ne?

Kon�iss uzrāva uzacis.

- ���Vai patiesi gribat dzirdēt atbildi? - Es pamāju. - Nepatīkat vis. Vispār ir ļoti maz cilvēku, kas man patīk. It īpa�i starp jūsu vecuma un dzimuma pārstāvjiem. Simpātijas pret cilvēkiem ir ilūzija, ko nākas sevī kultivēt, ja gribam dzīvot sabiedrībā. Es jau labi sen esmu no tās atteicies, vismaz kop� dzīvoju �eit, uz salas. Jūs vēlaties būt ieredzēts. Es vēlos vienkār�i būt. Varbūt kādreiz arī jūs uzzināsiet, ko tas nozīmē. Un pasmaidīsiet - nevis par mani, bet kopā ar mani.

Ļāvu, lai aizrit kāds brīdis.

- ���Jūs runājat kā ķirurgs, kuram daudz vairāk interesē pati operācija, nevis pacients.

- ���Es negribētu nokļūt pie ķirurga, kam ir cita attieksme.

- ���Tad jau jūsu� metateātrim patiesi ir medicīniska ievirze.

Marijas siluets paslīdēja Kon�isam aiz muguras un nolika zupas

terīni gaismas lāmā balti sidrabotā galda vidū.

- ���Varat uzskatīt ari tā. Man gan tīk domāt, ka tam ir metafiziska ievirze. - Marija paziņoja, ka varam sēsties pie galda. Kon�iss palocīja galvu, tomēr palika stāvam. - Vispirms jau tas ir mēģinājums atbrīvoties no �ādām kategorijām.

- ���Vairāk māksla nekā zinātne?

- ���īsta zinātne vispār ir māksla. Un īsta māksla savukārt ir zinātne.

Pateicis �o eleganti tuk�o sentenci, Kon�iss nolika glāzi un devās pie galda.

- ���Tā vien �ķiet, ka īstais �izofrēniķis �eit esmu es. Pēc jūsu domām, - sekodams sacīju viņa mugurai.

Nosēdies savā vietā, Kon�iss atteica: � īstiem �izofrēniķiem nav izvēles - viņi ir tādi, kādi ir.

Stāvēju viņam iepretī. - Tātad es esmu viltus �izofrēniķis?

Uz brīdi viņ� atvilga, it kā es būtu pateicis ko bērni�ķi amizantu. Norādīja uz manu krēslu.

- ���Tagad tam nav lielas nozīmes. Tagad mēs ēdīsim.

Tiklīdz bijām sāku�i, man aiz muguras Marijas namiņa pusē iekrakstējās grants celiņ�. Nācēji bija vairāki-divi vai trīs. Atrāvos no zupas ar olu un citronu un paskatījos skaņas virzienā, bet galds ar gudru ziņu bija novietots tā, lai ierobe�otu manu redzesloku.

- ���Manam �īvakara stāstam paredzētas ilustrācijas, - Kon�iss paskaidroja.

- ���Manuprāt, esmu tās jau redzējis. Pārāk naturālas.

- ����oreiz tās būs autentiskas.�Ar �estu viņ� norādīja, lai turpinu ēst, vairāk komentāru nebūs.

Pēc biī�a saklausīju soļus uz terases mums virs galvas. Kaut kas nograbēja, noklinkstēja metāls. Ticis galā ar zupu, es izmantoju pauzi, lai viņam pielabinātos.

- ����ēl, ka nenācās dzirdēt ko vairāk par jūsu dzīvi pirms kara.

- ���Pa�u galveno jūs esat dzirdējis.

- ���Cik nopratu no stāsta par Norvēģiju, jūs atmetāt centienus zinātnes jomā. Tomēr esat pievērsies psihiatrijai.

- ���Tā, sava prieka pēc, - viņ� paraustīja plecus.

- ���Sprie�ot pēc jūsu publikācijām, tas nav tikai vaļasprieks.

- ���Tās nav manas. Titullapas ir viltotas.

Neviļus pasmaidīju - strupi noraido�ais tonis bija gandrīz dro�a zīme, ka teiktajam nedrīkst ticēt. Viņ�, protams, neatbildēja manam smaidam, acīmredzot gribēja atgādināt, ka būtībā viņ� ir visai nopietna persona.

- ���Tajā stāstā bija daļa patiesības. Manā dzīvē bija atgadījums, ļoti līdzīgs tam, ko jūs dzirdējāt. - Brīdi stomījies, viņ� nolēma turpināt: - Kas attiecas uz zinātni. Tieksme visu izzināt manī vienmēr cīnījusies ar vajadzību pēc noslēpuma. Gan kā mediķis, gan kā sociālists un racionālists biju devis priek�roku pirmajai - izziņa, zinā�anas tolaik bija mans elks. Bet vienubrīd sapratu, ka centieni iespiest realitāti zinātnes rāmī�os, sadalīt pa sastāvdaļām, visu nosaukt un salikt pa plauktiņiem nozīmē at�ķelt to no esības konteksta. Tāpat var mēģināt atdalīt gaisu no atmosfēras: pats pētnieks ies bojā vakuumā, ko ap sevi radījis.

- ���Bet jūsu bagātība? Vai tā radās līdzīgi kā stāstā par de Dukānu?

- ���Nē. - Strupo atbildi mīkstināja īsa piebilde: - Tā man ir kop� dzim�anas. Turklāt mana dzimtene nav Anglija.

- ���Tātad stāsts par pirmo pasaules karu�

- ���Ir tīrā izdoma. - Pirmo reizi viņ� novērsa acis.

Ievilku elpu. - Bet kaut kur ta�u jūs esat dzimis!

- ���Man jau sen nerūp �ādi rādītāji.

- ���Kādu laiku jūs noteikti esat dzīvojis Anglijā.

Viņ� uzlūkoja mani - vērīgs, nopietns skatiens, kura dzīlēs tomēr notvēru ironisku dzirksti.

- ���Jūsu kāre pēc izdomām nudien nezina sāta.

- ���Zinu vismaz vienu - Grieķijā jums pieder māja.

Drastiskā uguntiņa apdzisa, viņa skatiens domīgs iedūrās naktī.

- ���Es vienmēr esmu ilgojies pēc savas teritorijas. Tīri omitolo-ģiskā nozīmē - stingri noteikta teritorija, kur citi manas sugas pārstāvji nedrīkst uzturēties bez manas ziņas.

- ���Bet jūs �eit tik maz dzīvojat.

Kon�iss vilcinājās, varbūt viņam sāka apnikt �ī taujā�ana.

- ���Cilvēkveidīgajiem dzīve ir sare�ģītāka nekā putniem. Turklāt cilvēka teritoriju vismazāk nosaka robe�as telpā.

Marija atnesa kazas gaļas sautējumu un novāca zupas �ķīvjus. Saruna uz mirkli pārtrūka. Ve�a aizgāja, un Kon�iss negaidot turpināja.

- ���Bagātība ir īsts monstrs. Paiet aptuveni mēnesis, līdz iemācies kontrolēt to finansiāli. Un daudzi gadi, līdz iemācies kontrolēt to psiholoģiski. Visus �os gadus es dzīvoju savtīgu dzīvi. Baudīju visu, ko vien var baudīt. Daudz ceļoju. Krietnu �ūksni pazaudēju teātra eksperimentos, nesalīdzināmi vairāk nopelnīju bir�as dalījumos. Ieguvu daudz draugu, da�i no tiem tagad ir ievērojami cilvēki. Bet nekad neesmu juties īsti laimīgs. Un pēdīgi sapratu: spēja justies laimīgam vai nelaimīgam ir dabas dota, katrs saņem savu devu; to visai maz ietekmē finansiālā stāvokļa svārstības. Bagāti cilvēki to reti apzinās.

- ���Kad jūs sākāt nodarboties ar teātri? Es domāju �eit, Burāni.

- ����eit mēdza viesoties daudz cilvēku. Draugi, paziņas. Un viņi garlaikojās, garlaikoja arī mani. Persona, kas �ķiet atraktīva Londonā vai Parīzē, var izrādīties glu�i necie�ama uz salas jūras vidū. Ierīkojām mazītiņu teātri - klasisko, ar skatuvi. Tur, kur tagad stāv Priāps. Et voilā. *

- ���Toreiz arī �eit viesojās ang]u valodas pasniedzēji?

Viņ� uzlika sev nedaudz sautējuma.

- ���Toreiz tas nebija tā, kā tagad. Tika spēlētas parastas lugas. Vai to versijas. Mēs neradījām tās pa�i.

- ���Barba Dimitrakis runāja par krā�ņu uguņo�anu. Viņ� redzējis to no jūras.

Kon�iss pamāja. - Tad jau viņ�, pa�am nezinot, bija klāt svarīgā mana mū�a brīdī.

- ���Viņ� gan nevarēja atcerēties, kad tas īsti bija.

- ���Tas bija 1938. gadā. - Kon�iss ieturēja mazu pauzi. - Toreiz es pielaidu uguni savam teātrim. Tam par godu tika sarīkota uguņo�ana.

Atcerējos grāmatu sārtu, par ko Kon�iss tika stāstījis. Jau grasījos to atgādināt, bet viņ� ķērās pie ēdamrīkiem.

- ���Pagaidām pietiks. Ēdiens atdziest.

Tomēr ē�ana viņam nebija prātā - mazliet paknakstījies ap lielisko sautējumu, viņ� pielēca kājās, labu brīdi pirms es tiku galā ar savējo.

- ���Ēdiet vien. Es tūlīt bū�u atpakaļ, - Kon�iss nozuda durvīs.

Driz aug�ā izdzirdu slāpētas grieķu balsis, kas ātri noklusa. Marija atnesa desertu, tad kafiju. Aizsmēķēju cigareti. Es arvien spītīgi cerēju uz māsu iera�anos. Tik ļoti pietrūka viņu cilvēciskās, normālās, angliskās attieksmes. Visu mūsu sarunas laiku Kon�iss rādījās drūms un atsve�ināts, it kā viņa vārdos par komēdijas beigām būtu bijusi dziļāka jēga; bija kritu�i daudzi mistērijas plīvuri, bet

palicis tie�i tas, kas intriģēja mani visvairāk. Es ne�aubījos par to, ka viņam nepatiku. Tāpat nojautu, ka viņ� vairs neliegs man tikties ar meitenēm, vismaz ne tik varmācīgi, tomēr tas bija cilvēks, kura meliem tāpat piemīt gana varas� Kaut kur prātā kņudēja bailes, ka viņ� zina par manu tik�anos ar Alisonu, kaut kādā veidā uzo�ņājis to, lai pierādītu meitenēm, ka arī es esmu melis, turklāt tik banāls.

Beidzot Kon�iss parādījās mūzikas istabas durvīs, rokā viņam bija plāna kartona mapīte.

- ���Mēs varētu pārcelties tur, - viņ� ierosināja, norādot uz galdiņu galerijas centrā, ko Marija tikko bija nokopusi. - Atnesiet, lūdzu, divus krēslus. Un lampu.

Atgādāju visu prasīto. Kad liku lampu uz galda, aiz mājas stūra iznira kāds stāvs. Acumirklī man salēcās sirds - beidzot, tā ir D�ūlija, tie�i viņu mēs gaidījām. Bet tas bija nēģeris. Ģērbies viscaur melnā, viņ� nesa rokā garenu, blāvu priek�metu. Apstājās uz grants-strēles tie�i mūsu priek�ā pāris jardu attālumā un nolika zemē metāla trijkāji. Nu es sapratu, ka tas ir neliels ekrāns. Ar asu tirk�ķi atrāvis va|ā balto taisnstūri, viņ� uzkāra to uz statīva, pārbaudīja, vai tas karājas taisni.

- ���Entaxi , - no aug�as paklusām uzsauca nepazīstama grieķa balss. Viss kārtībā.

Pat nepaskatījies uz mūsu pusi, nēģeris devās atpakaļ. Nogriezis lampas liesmu, cik var mazāku, Kon�iss lika nosēsties viņam līdzās. Labu brīdi viņ� klusēja.

- ���Varbūt tas, ko tagad stāstī�u, palīdzēs jums saprast, kālab ar rītdienu tiek pārtrauktas jūsu vizītes manā villā. Un �oreiz mans stāsts būs patiess. - Es klusēju, lai gan viņ� atvēlēja mazu pauzi iebildumiem. - Gribētos arī, lai jūs saprotat, ka �ie notikumi ir iespējami tikai pasaulē, kur vīrietis iedomājas esam pārāks par sievieti. Amerikāņi to dēvē paristo vīrie�u pasauli. Kaut kas līdzīgs gaiļu cīņu arēnai, kur valda rupj� spēks un primitīvisms, uzpūtība un iedomāts presti�s komplektā ar pilnīgu pa�ironijas trūkumu. -Viņ� stīvi skatījās uz ekrānu. - Vīrietim patīk kar�, tas dod viņam nozīmību. Iespēju aizbāzt sievietei muti. Iespēju uztvert to kā vēl vienu īstenības objektu. Vismaz tā viņam �ķiet. Tā ir lielā at�ķinbaj� starp dzimumiem: vīrietis redz objektus, bet sieviete - saikni starp tiem. Pievilk�anos vai atgrū�anos, saderību vai nesaderību. Nepiecie�amību, mīlestību. Tie�i tādēļ ikviena īsta sieviete nīst karu, uzskata to par absurdu. Vīrietim �ī uztveres dimensija nav dota. Vai zināt, kas ir kar�? Kar� ir psihoze, ko izraisa nespēja saredzēt saikni. Saikni ar līdzcilvēkiem, ar ekonomisko un vēsturisko situāciju. Un, pats galvenais, saikni ar nebūtību. Ar nāvi.

Kon�iss apklusa. Nebiju vēl redzējis tik koncentrētu, sevī vērstu izteiksmi viņa vaibstu maskā.

- Tagad es sāk�u, - viņ� noteica.

Kad itāļi iebruka Grieķijā, -1940. gadā es nolēmu palikt

tepat. Grūti paskaidrot, kādēļ. Varbūt tā bija ziņkārība,

varbūt vainas apziņa, varbūt vienkār�i vienaldzība. Nevajadzēja jau nez kādu drosmi, lai paliktu �eit, nomaļas salas nostūri. 1941. gada 6. aprīlī itāļu vietā nāca vācie�i. Divdesmit septītajā aprīlī viņi jau bija Atēnās. Jūnijā sākās iebrukums Krētā, un kādu laiku mēs izjutām kara draudīgo tuvumu. Augām dienām salai pāri kursēja transporta lidma�īnas, ostas bija pilnas ar vācu desantkuģiem. Drīz vien viss atkal norima. Nedz vācie�i ar sabiedrotajiem, nedz Preto�anās kustība neuzskatīja salu par stratēģiski svarīgu punktu. �eit tika izvietots neliels garnizons, �etrdesmit austrie�i - nacisti arvien iedalīja itāļiem un austrie�iem mazsvaiīgākos okupācijas posteņus. Komandēja tos kāds leitnants, ievainots Francijas ieņem�anas laikā.

Jau Krētas kampaņas laikā man lika izvākties no Burāni. �eit tika ierikots pastāvīgs novēro�anas postenis, un garnizona uzdevums faktiski bija to apkalpot un aizsargāt. Par laimi, bija māja ciematā. Vācie�i izturējās itin pieklājīgi � palīdzēja man pārvākties un pat maksāja simbolisku īri par villas izmanto�anu. Tie�i tad, kad viss daudzmaz nokārtojās, nomira toreizējais proedros, ciema vecākais. Pēc divām dienām mani izsauca pie jaunā salas komandanta. Viņ� bija tikko ieradies un iekārtojis �tābu jūsu skolā, kas bija slēgta jau kop� Ziemassvētkiem.

Biju gaidījis aprobe�otu vietraugu, kas izpelnījies necerētu paaugstinājumu. Bet izrādījās, ka tas ir jauns, vēl ne trīsdesmit gadu vecs patīkama izskata vīrietis. Nevainojamā fran�u valodā viņ� vaicāja, vai tas tiesa, ka arī es teko�i runāju franciski. Izmeklēti pieklājīgs, viņ� bezmaz atvainojās, un starp mums uzreiz radās simpātijas, cik nu tas �ādā situācijā iespējams. Tūlīt arī paskaidroja, kālab esmu aicināts - viņ� gribēja, lai kļūstu par ciema vecāko. Es, protams, atteicos, nekādi negribēju būt saistīts ar karu. Tad viņ� atsauca da�us ciematā godājamus vīrus un atstāja mūs vienus. Izrādījās, ka tie�i viņi ieteiku�i manu kandidatūru. Kā tad - pa�i centās atkratīties no tautas nodevēja kauna, un es biju labs grēkāzis. Ņēmās mani apvārdot, likdami lietā gan morāles apsvērumus, gan glaimus. Es arvien pretojos. Tad viņi pārgāja uz tie�u valodu un piesolīja man savu atbalstu. Beigu beigās es padevos.

�is negaidītais un ap�aubāmais gods nozīmēja aiī pastāvīgu kontaktu ar leitnantu Klūberu. Mēnesi pusotru pēc mūsu pirmās tik�anās viņ� piedāvāja man saukt viņu vārdā, kad esam vieni. Un mēs nereti bijām divatā, mūsu pazī�anās kļuva arvien tuvāka. Sākumā mūs saistīja interese par mūziku. Antonam bija visai patīkams tenors. Kā daudzi patiesi apdāvināti amatieri, �ūbertu un Volfu8 viņ� izpildīja pat labāk - katrā ziņā izjustāk - nekā da�s labs profesionālis. Vismaz pēc manas gaumes. Pirmoreiz atnācis pie manis, viņ�, protams, ievēroja klavihordu. Un es tī�uprāt izvēlējos Goldberga9Variācijas - pārbaudīts līdzeklis, kā izspiest asaru no jūtelīga vācie�a. Ar to es negribu teikt, ka nācās grūti iekarot viņa uzticību. Viņ� tāpat bija tam nobriedis � nejutās diez ko ērti savā mundierī un bija priecīgs sastapt kādu cieņas vērtu antinacistu. Kad nākamreiz ierados skolā, Antons lūdza, lai akompanēju viņam, - skolas klavieres bija pārvietotas uz viņa istabām. �oreiz bija mana kārta saviļņojumam. Asaras izpalika, bet dziedāja viņ� patiesi labi. Man vienmēr ir bijusi vājība pret �ūbertu.

Mani ļoti interesēja, kāpēc Antons ar savu teicamo fran�u valodu atrodas Fraksosā, nevis okupētajā Francijā. Cik varēja noprast, �da�i tautie�i� nospriedu�i, ka viņa attieksme pret fran�iem nav gana �patriotiska�. Acīmredzot �o pa�u �tautie�u� vidū viņ� bija atļāvies atzinīgi izteikties par gailu kultūru. Un tādēļ tika pārcelts uz �o aizkākti. Turklāt 1940. gada kampaņas laikā viņ� tika ievainots celī, kop� tā laika nedaudz piekliboja un nebija derīgs aktīvajam dienestam. Cēlies no pārtiku�as vācu ģimenes, gadu pirms kara Antons bija studējis Sorbonnā, tad izlēmis k|ūt par arhitektu. Bet viņa plānus izjauca kar�.

Kon�iss apklusa un pagrieza spo�āku lampas liesmu. Izņēma no mapītes un atlocīja lielu rasējumu. Ieraudzīju vairāku ēku skices -perspektīvas un garengriezumi, viss no stikla un betona.

- ���Par �o māju Antons tikai nicīgi vīpsnāja. Solīja pēc kara atgriezties un uzcelt man jaunu. Labākajās Bauhaus10 tradīcijās.

Visas piezīmes bija rakstītas fran�u valodā, ne vārda vāciski. Apak�ā paraksts: Anton Kluber, le sept juin, l'an 4 de la Grande Folie.m* Kon�iss Jāva man to apskatīt un atkal nogrieza gaismu.

- ���Pirmais okupācijas gads pagāja puslīdz cie�ami. Trūka pārtikas, bet Antons un viņa padotie skatījās caur pirkstiem uz sīkiem re�īma pārkāpumiem. Asinskāri nacisti spo�os stulmcņos un izmocīti vietējie iedzīvotāji -tas ir visai trafarets priek�stats par okupācijas laiku. Lielākā da|a austrie�u bija vīri brieduma gados, pa�i ģimeņu tēvi, un ciemata bērne|ieni arvien izdevās izmangot no Uem kādu gardumu. Reiz agrā 1942. gada vasaras rītā sabiedroto lidma�īna torpedēja vācu apgādes transportkuģi, kas pa ce|ain uz Krētu bija piestājis vecajā ostā. Kuģis nogrima, un drīz viļņos fcOpojfts simtiem kastu ar pārtiku. Veselu gadu salinieki bija pārtikumi no zivīm un sliktas maizes, un tagad acu priek�ā peldo�ās delikateses - piens, gaļa, rīsi un sazin kas vēl - bija pārāk liels kārdinājums. Ļaudis metās jūrā, izmantojot visu, kas vien kaut cik turas virs ūdens. Tikko padzirdis par notiku�o, es skrēju uz ostu. Garnizonam tur bija postenis ar lo�metēju, kas tikko nikni ap�audīja ienaidnieka lidma�īnu, un man jau rādījās atriebes slaktiņa baiti aina. Bet ieraudzīju glu�i ko citu: salinieki drud�aini peras pa ūdeni pūlēs ī/vilkt pēc iespējas lielāku lomu. Lo�metējs atradās tikai simt jardu attālumā, bet tas klusēja. Antons un posteņa sardze 8ttuf|i Vfroja notieko�o.

Vēlāk viņ� izsauca mani uz �tābu. Nezināju vien, kā viņam pateikties. Leitnants teica, ka ziņojumā pieminēs salinieku apņēmīgo rīcību, kas līdzējusi glābt vairākus kuģa apkalpes locekļus. Bet man jāsarūpē da�as pārtikas kastes, ko uzrādīt kā izglābtu kravu. Pārējais skaitīsies �nogrimis vai kļuvis nelietojams�. �is gadījums izkliedēja pēdējās naidīguma ēnas vietējo attieksmē pret Klūberu un viņa vīriem.

Atceros, kādu vakaru - aptuveni mēnesi pēc �ī notikuma - ostas krodziņā sēdēja bariņ� austrie�u zaldātu. Gana iesilu�i, tie sāka dziedāt. Un piepe�i salinieki tiem atbildēja. Tā tas turpinājis -dziedāja vienu tad otri, vicu melodijas mijās ar grieķu. Tirolie�u jodelē�anai sekoja kalamatiano , un beigās viņi jau dziedāja viens otra dziesmas. Bija ļoti savidi to dzirdēt.

Ar to arī beidzis mūsu mazais �zelta laikmets�. Austrie�u vidū acīmredzot bija kids ziņu pienesējs. Nebija vēl nedēļa pagājusi, kad mūsu garnizonam tika piekomandēts vācu kareivju vads. �Morālā gara stiprinā�anai.� Antons atnāca pie manis un �ēlojis kā aizvainots bērns: �Viņi teica, ka es riskēju kļūt par apkaunojumu vērmahtam. Man esot krasi jflmaina nostāja.� Kareivjiem aizliedza dot saliniekiem pārtiku, daudz retāk viņi tagad bija redzami ciematā. Gorgopotamosa akcija novembrī radīja vēl lieliku spriedzi. Pateicīgi par līdz �im atviegloto re�īmu, kas gan nebija tikdaudz mans nopelns, salinieki bez kurnē�anas ar visu samierinājis.

Kon�iss atkal apklusa un divreiz sasita plaukstas.

- ���Gribu parādīt jums Antonu.

- ���Vai tad neesmu viņu jau redzējis?

- ���Nē. Antons ir miris. Jūs redzējāt aktieri, kas ir viņam ļoti līdzīgs. �is būs īstais leitnants KJūbers. Kara laikā man bija maza kinokamera un divi filmas rituļi. Glabāju tos līdz 1944. gadam, kad varēju filmu attīstīt. Kvalitāte gan ir visai bēdīga.

Klusi iedūcās projektors, staru kūlis uztaustīja ekrānu. Parādījās izplūdis, slikti fokusēts kadrs: izskatīgs jauns vīrietis aptuveni mani vecumā. �is tie�ām nebija tas cilvēks, ko sastapu pirms nedēļas, līdzīgus tos vērta galvenokārt biezās, tum�ās uzacis. Neap�aubāmi īsts karalaiķa virsnieks, ar savu nevērīgo eleganci tas drīzāk atgādināja angļu aviācijas pilotu nekā mlkstsirdi inteliģentu. Leitnants gāja pa celiņu gar augstu mūra sienu, varbūt pie Hermeja Ambela mājas. Pasmaidīja, nostājās varoņtenora pozā un neveikli pasmējās, tad desmit sekundes īsā epizode aprāvās. Nākamajā kadrā viņ� malkoja kafiju un kaitējās ar kaķi, kas sēdēja viņam pie kājām, tad iesānis uzlūkoja kameru - nopietns, mulss skatiens, it kā viņam būtu pieteikts nesmaidīt. Filma tie�ām bija loti neskaidra un raustī-ga, nemākulīgi uzņemta. Vēl viens kadrs: kareivju kolonna soļo gar salas ostu; uzņemts no aug�as, no kāda nama loga.

- ���Tas ir Antons - pa�ā kolonnas galā.

Leitnants mazliet piekliboja. Sapratu, ka �ie kadri nav viltojums: fonā bija redzama pla�a, neapbūvēta krastmala. Tagad tur stāvēja muitas un krasta apsardzes mājiņa, uzcelta tikai pēc kara.

Projektora stars izdzisa.

- ���Tā. Tas nu ir viss, kas man palicis. Biju uzfilmējis vēl, bet otrs rullis diem�ēl neizdevās. - Pēc mazas pauzes Kon�iss turpināja. -Par �morāles gara stiprinā�anu� �ajā rajonā bija atbildīgs SS pulkvedis Vimmels. Dītrihs Vimmels. Tobrīd Grieķijā sāka mosties Preto�anās kustība. Vietās, kur to lāva apstākli, - no salām, protams, tikai Krēta bija piemērota partizāņu cīņām. Bet ziemeļos un tepat pāri Peloponēsā veidojās ELAS11 un citas vienības. Aviācija piegādāja tām iero�us, apmācītus diversantus. Vimmels visai veiksmīgi bija darbojies Polijā, bet 1942. gada beigās viņu pārcēla uz Navpliju, nodeva viņa ziņā Grieķijas dienvidrietumu daļu. Arī Fraksosu. Pulkve�a metode bija ļoti vienkār�a. Viņam bija strikti noteikta likme: viens ievainots vācu kareivis maksāja desmit grieķu dzīvības, nogalināts - divdesmit. Ļoti efektīva metode, kā varat iedomāties.

Sev līdzi viņ� atveda teitoņu rīkļurāvēju izlasi, kas darīja visus melnos darbus: pratināja, spīdzināja, slepkavoja. DieRaben , kraukļi, �is putns bija attēlots viņu emblēmā, tā viņus arī sauca.

Pirmoreiz tikos ar Vimmelu, pirms valodas par viņa zvērībām bija guvu�as pla�āku rezonansi. Reiz ziemas rītā padzirdēju, ka vācu motorkuģis atvedis uz salu kādu augsti stāvo�u virsnieku. Vēlāk Antons izsauca mani pie sevis. Viņa kabinetā mani stādīja

priek�ā kalsenam neliela auguma vīrietim. Aptuveni manā vecumā un augumā. Pedantiski akurāts, nevainojami pieklājīgs. Piecēlās, lai paspiestu man roku; nedaudz runāja angliski, katrā ziņā pietiekami, lai saprastu, ka es �o valodu zinu daudz labāk. Atzinos, ka mani daudz kas saista ar Angliju, sevi�ķi kultūras jomā, kādu laiku esmu tur studējis. Tad pulkvedis izteica �ādu frāzi: �Viena no lielākajām mūsdienu traģēdijām ir tā, ka Vācija un Anglija atrodas pretējās nometnēs.� Antons sacīja, ka ir ieminējies par mūsu mūzikas vakariem un pulkve�a kungs labprāt gribētu, lai es ieturu ar viņiem len�u un pēcāk akompanēju pāris dziesmām. Es, saprotams, piekritu. A titre d�office *, tā teikt.

Pulkvedis nepatika man no pirmā brī�a. Nekad neesmu redzējis cilvēku ar tik netīkamu skatienu. Griezīgs kā bārdas nazis, tas prata tikai vērtēt un kalkulēt. Ne drusciņas simpātiju attiecībā pret uzlūkoto. Nebija tajā arī atklāta naida, perversijas vai varmācības, kas būtu pat labāk. Tie nebija cilvēka, bet robota redzokli.

Robots izrādījās visai izglītots. Bija atvedis da�as pudeles rein-vīna, un mēs ieturējām lielisku maltīti. Jau mēne�iem nebiju tik gar�īgi ēdis. Kara tēmu skārām garāmejot, tā saviesīgā sarunā mēdz pieminēt laika apstākļus. Literatūru kā sarunas tēmu izvēlējās pats pulkvedis. Viņ� neap�aubāmi bija daudz lasījis, labi pārzināja �ekspīru, vēl labāk - Gēti un �illeru. Minēja pat da�as interesantas paralēles ang|u un vācu vārda mākslā, necen�oties par katru cenu izcelt pēdējās pārākumu. Tad ievēroju, ka viņ� dzer mazāk nekā mēs. Arī to, ka Antons sāk mazāk pieskatīt savu valodu. Jau maltītes vidū man kļuva skaidrs, ka mēs abi tiekam novēroti. Un Vim-mels to manīja. Mēs bijām tie pretpoli, kas kontrolēja situācijas spriegumu, Antons bija ārpus �ī lauka. Vispār tas bija jāuztver kā pagodinājums - sīka grieķu amatpersona varēja sagaidīt tikai nicību no vācu pulkve�a, bet viņ� izturējās pret mani kā līdzīgu. Tomēr Vimmelam neizdevās mani maldināt.

Pēc pusdienām izpildījām da�as dziesmas un izpelnījāmies dāsnas uzslavas. Tad Vimmels paziņoja, ka dosies pārbaudīt Burāni novēro�anas posteni, un aicināja mani viņus pavadīt; objektam

nebija lielas stratēģiskas vērtības. Kuteris aizvedamus līdz Mutsas līcim, un mēs uzkāpām aug�ā. Visur bija sakrauti dzeloņstieples rituli un citi kara atribūti, vairākās vietās ierīkoti ugunspunkti. Ar prieku atklāju, ka nams tikpat kā nav cietis. Karavīri sastājās ierindā, un Vimmels uzrunāja tos dzimtajā valodā. Mani nosauca par �villas saimnieku�, kura īpa�ums ir jāsaudzē. Bet man palika prātā cits moments. Atce]ā pulkvedis apstājās pie vārtiem, ievērojis kādu sīku nekārtību sargkareivja ekipējumā. Viņ� norādīja uz to Antonam: �Schlamperei, Herr Leutnant. Sehen Sie?�* Nicīgo Schlamperei, ko varētu tulkot kā liderība, nolaidība, prū�i mēdz attiecināt uz bavārie�iem un austrie�iem. Acīmredzot tas attiecās uz kādu viņu sarunas tēmu, bet man līdzēja izprast viņa iedabu.

Pēc tam neredzējām viņu veselus deviņus mēne�us. Līdz 1943. gada rudenim.

Bija septembra nogale. Mierīgi sēdēju dārzā, baudot jauko rudens novakari, kad pie manis aizelsies atskrēja Antons. Uzreiz sapratu, ka noticis kas ārkārtējs. Viņ� tikko bija atgriezies no Burāni. Tolaik tur uzturējās divpadsmit vīri. �etri no tiem bija izmantoju�i brīvo brīdi un devu�ies uz Mutsu peldēties. Acīmredzot Schlamperei nebija gājusi mazumā, jo viņi iegāja ūdenī visi reizē. Pēc tam gulēja saulītē, spēlēja bumbu. Pēk�ņi no me�iņa iznāca trīs vīri, viens no tiem ar automātu. Vācie�i nu bija sprukās. De�ūrējo�ais unterofi-cieris sadzirdēja �āvienus �eit, villā. Tūdaļ sazinājies ar Antonu, viņ� kāpa lejā. Atrada liedagā trīs līķus un vienu tikko dzīvu, kas vēl paguva izstāstīt par notiku�o. Partizāni bija nozudu�i ar visiem vācu iero�iem. Antons nekavējoties kāpa motorlaivā un steidzās uz notikuma vietu, tad pie manis.

Nabaga leitnants! Viņ� gribēja gan izpildīt savu pienākumu, gan pēc iespējas novilcināt to brīdi, kad par notiku�o uzzinās briesmīgais pulkvedis. Noklusēt to, protams, nevarēja, un viņ� ziņoja, gan tikai vakarā, iepriek� apspriedies ar mani. Jau no rīta Antons bija izspriedis, ka tie ir andarte, kaujinieki no cietzemes, kas atairēju�i �urp naktī un noteikti neriskēs atgriezties pirms tumsas. Tālab viņ� lēni apbrauca salu, rūpīgi pārmeklējot katru vietiņu, kur varētu

būt paslēpta laiva. Un atrada - tā bija ievilkta briksnājā pa�ā salas galā, iepretī Petrokarāvi. Viņam nebija izvēles. Partizāni noteikti bija dzirdēju�i, varbūt pat redzēju�i viņu meklējam. �ādiem gadījumiem bija strikta virspavēlniecības instrukcija: likvidēt jebkuru bēg�anas iespēju. Antons sadedzināja laivu, slazds nu bija aizcirties.

Viņ� bija nācis, lai to man pavēstītu; tad mēs jau zinājām par Vimrmela �likmi�. Un bijām parādā viņam astoņdesmit saliniekus. Pēc Antona domām, bija tikai viena iespēja: notvert partizānus un nodot tos Vimmelam, uz kura iera�anos nebūs ilgi jāgaida. Tā vismaz varētu pierādīt, ka tie nav vietējie, bet aģents provocateur, komunisti no ELAS. Tā bija viņu taktika - tī�i provocēt ienaidnieka soda akcijas, tādējādi ceļot morālo garu grieķu pusē. Tā rīkojās arī astoņpadsmitā gadsimta klefti12, lai kurdītu pasīvos zemniekus cīņai pret turkiem.

Astoņos vakarā sasaucu kopā ciematniekū kodolu un izklāstīju situāciju. Tovakar vairs neko nevarēja pasākt, bet rit līdz ar kareivjiem nāksies pārķemmēt salu. Teicu, ka tā ir mūsu vienīgā cerība. Viņi, zināms, bija pagalam sa�utu�i - tik pēk�ņi, tik bezjēdzīgi tika apdraudēts viņu miers un dzīvība. Nosolījās augu nakti sargāt savas laivas un ūdens tvertnes un līdz ar gaismiņu iziet partizāņu medībās.

Ap pusnakti mani uzmodināja zābaku klaudzoņa un uzstājīga dauzī�anās pie dārza vārtiem. Tas atkal bija Antons, �oreiz nācis pateikt, ka ir jau par vēlu, viņ� saņēmis norādījumus. Nekādas akcijas uz savu roku, no rīta ieradīsies Vimmels ar �kraukļiem�. Mani likts nekavējoties apcietināt. Rītausmā jāsavāc visi ciemata vīrie�i vecumā no �etrpadsmit līdz septiņdesmit pieciem gadiem. Sēdēju uz gultas malas un uzklausīju Antonu, kur� nervozi soļoja no stūra stūri. Nabags bija tuvu asarām un paziņoja, ka kaunas par savu vācu izcelsmi, par to, ka vispār nācis pasaulē. K.a būtu padarījis sev galu, ja vien necerētu kaut nedaudz mīkstināt gaidāmo sodu. Runājām ilgi, un es uzzināju daudz jauna par Vimmelu. Mēs ta�u bijām tikpat kā atgriezti no ārpasaules, no ļau�u valodām. Beigās Antons atzinās, ka kar� tomēr devis viņam ko labu, proti,

savedis kopā ar mani. Paspiedām viens otram roku, tad devos viņam līdzi uz skolu, kur pārlaidu nakti sargu uzraudzībā.

Kad deviņos nākamajā rītā mani aizveda uz ostu, tur jau drūzmējās visi ciemata vīri un lielākā daļa sievie�u. Garnizona kareivji apsargāja visas izejas no ostas laukuma. Lieki teikt, ka partizāni bija nozudu�i bez pēdām. Ciematnieki bija pilnīgi izmisu�i, bet neko nevarēja līdzēt.

Pulksten desmitos desantkuģis atveda �kraukļus�. Viņi acīm redzami at�ķīrās no austrie�iem - daudz labāk trenēti, disciplinēti, pilnīgi nodro�ināti pret jebkādām cilvēcības izpausmēm. Un tik jauni. Tas bija pats briesmīgākais - �is kroplais jaunības fanātisms. Pēc desmit minūtēm nolaidās hidroplāns. Atceros tā spārnu ēnu uz sniegbalto mājiņu fona. Kā melna izkapts. Kāds jauns zvejnieks man līdzās noplūca hibiska sārto ziedu un piesprauda to kreisajā pusē pie krūtīm. Ikviens saprata �o zīmi.

Pulkvedis Vimraels izkāpa krastā. Vispirms viņ� lika sadzīt krastmalā visus vīrie�us, un pirmoreiz salinieki uz savas ādas izjuta, ko nozīmē zābaku spērieni un sitieni ar �auteņu laidēm. Sievietes tika atspiestas �aurajās ieliņās. Tad Vimmels ar Antonu iegāja ostas tavernā. Drīz vien izsauca arī mani. Visi salinieki pārmeta krustu, un divi no �kraukļiem� iegrūda mani telpā. �oreiz pulkvedis nepiecēlās un uzrunāja mani kā pilnīgi sve�u cilvēku. Arī angļu valodu viņ� �ķita piemirsis, sarunu tulkoja kāds līdzpaņemts grieķu kola-boracionists. Redzēju, ka Antons ir izmisumā. Pilnīgi satriekts, viņ� vairs nezināja, ko iesākt.

Vimmels paziņoja savus noteikumus. Tūlīt tiks izraudzīti astoņdesmit ķīlnieki. Pārējie pārmeklēs salu, līdz atradīs partizānus un atvedīs tos Vimmelam ar visiem nozagtajiem iero�iem. Dzīvus partizānus, nevis to līķus. Ja diennakts laikā izdosies to izdarīt, ķīlnieki tiks nosūtīti uz darba nometnēm, ja ne � visi tiks no�auti.

Jautāju, kā lai mēs sagūstām trīs bruņotus, strupceļā iedzītus vīrus. Ja mums izdosies tos atrast. Vimmels tikai ieskatījās pulkstenī un noteica vācu valodā: �Tagad ir vienpadsmit. Rīt divpadsmitos beidzas jums atvēlētais laiks.�

Krastmalā man lika atkārtot visu grieķiski. Pūlim pārvēlās satraukta murdoņa, tika izkliegti priek�likumi, lūgumi, prasīti iero�i.

Pēdīgi pulkvedis izvilka pistoli un iz�āva gaisā; visi ar reizi noklusa. Pēc saraksta tika izsaukti ciematnieku vārdi, un Vimmels pats izraudzīja ķīlniekus. Ievēroju, ka viņ� norāda uz spēcīgākajiem vīriem vecumā no divdesmit līdz �etrdesmit gadiem, it kā tie būtu domāti darba nometnei. Manuprāt, viņ� izmeklēja labākos eksemplārus nāvei. Atlasījis septiņdesmit deviņus, viņ� norādīja uz mani. Astoņdesmitais biju es.

Mūs aizveda uz skolu un ieslēdza visus vienā telpā ar �krauk)u� apsardzi. Bez ēdiena un dzēriena, bez tualetes un pats Jaunākais -bez kādām ziņām no ārpasaules. Tikai krietni vēlāk uzzināju, kas pa �o laiku bija noticis.

Pārējie skrēja uz savām mājām, paķēra tur, kas gadījās pa rokai - mietus, sirpjus, virtuves na�us un sapulcējās pakalnā virs ciemata. Ve�i, kas tikko velk kājas, desmit, divpadsmit gadus veci pui�eli. Da�as sievietes gribēja doties līdzi, bet tika aizdzītas atpa-ka] uz ciemu. Kā garantija, ka viņu vīrie�i atgriezīsies.

īsti grieķi būdami, viņi uzsāka garas debates, kā labāk rīkoties. Viens plāns nomainīja otru, līdz beidzot kāds uzņēmās vadību un izrīkoja �o no�ēlojamo soda vienību, sadalot to grupās un ierādot katrai noteiktu teritoriju. Simt divdesmit vīri devās kalnos. Tad viņi vēl nezināja, ka tas ir veltīgs gājiens. Pat ja partizāni būtu tur biju�i, maz ticams, ka izdotos tos atrast �ai gravu, klin�u un brik�ņu valstībā. Kur nu vēl sagūstīt.

Visu nakti tie pavadīja kalnos, izretināju�ies skrajā ķēdē �ķērsām salai. Cerēja, ka partizāni sadomās izrauties līdz ciematam. Līdz ar ausmu atsākās izmisīgi meklējumi. Desmitos viņi atkal sanāca kopā, sāka pat spriest, vai nevajadzētu uzbrukt vācie�iem. Bet prātīgākie zināja teikt, ka tas novedīs tikai pie lielākas traģēdijas. Pirms diviem mēne�iem Māni salā vācie�i bija ap�āvu�i veselu ciematu - visus vīrie�us, sievas un bērnus. Un viņu pārkāpums bijis daudz mazāks.

Noliktajā laikā vīri nāca lejup uz ciemu - īsta sēru procesija ar krustu un svētbildēm. Vimmels jau gaidīja. Viņu runasvīrs, vecs jūrnieks, lika lietā vēl pēdējo līdzekli: lūkoja iestāstīt pulkvedim, ka partizāni redzēti aizbēgam mazā laiviņā. Vimmels pasmīnēja, nogrozīja galvu un lika saņemt veco vīru kā astoņdesmit pirmo ķīlnieku. Viss bija ļoti vienkār�i - �kraukli� jau bija tos sagūstīju�i. Turpat ciematā. Bet tagad paskatīsimies uz Vimmelu.

Kon�iss atkal sasita plaukstas.

- Te viņ� ir Atēnās. Kādai Preto�anās kustības grupai izdevās viņu nofilmēt, un mēs vēl tagad varam par viņu papriecāties.

Uz ekrāna atkal iedegās gaisma. Pilsētas iela. Tās pretējā, ēnas pusē piebrauca un apstājās vācu apvidus ma�īna. Trīs virsnieki izkāpa un iznāca spo�ā saulē, �ķērsoja ielu ieslīpi garām kamerai. Acīmredzot tā atradās pirmajā stāvā, līdzās mājai, uz kuru tie gāja. Mirkli objektīvu aizsedza garāmgājēja galva. Pa priek�u gāja augumā mazākais virsnieks, izteikti akurāts un valdonīgs, neap�aubāma autoritāte. Pārējie divi sekoja viņam pa pēdām. Tad skatu aizsedza loga slēģis vai aizkars. Nākamais kadrs rādīja nekustīgu vīrie�a attēlu civilā ģērbā.

- ���Tā ir vienīgā zināmā viņa fotogrāfija no pirmskara laika.

Glu�i parasta seja, vienīgi sakniebtās lūpas nodeva tās īpa�nieka

ne�ķīsto dabu. Ne tikai Kon�isam ir smags un caururbjo�s skatiens, ir vēl ļaunāki gadījumi. Bija zināma līdzība ar iepriek� redzēto �pulkvedi�, bet tie noteikti bija divi da�ādi cilvēki.

- ���Un �ie ir fragmenti no Polijā uzņemtas kinohronikas.

Kon�iss ik pa brīdim komentēja attēlu: �Tas ir viņ�, ģenerālim

aiz muguras.� Vai arī: �Vimmels ir pirmais pa kreisi.� Filma neap�aubāmi bija autentiska un radīja to pa�u iespaidu, ko parasti filmas par nacistiem: �ie kadri, ko grūti pieņemt kā īstenību, lika sajust man dzi|u bezdibeni starp Eiropu, kur dzimst �ādi monstri, un Angliju, kur kaut kas tāds �ķiet neiespējams. Tā vien likās, ka Kon�iss atkal grib padarīt mani par muļķīti, neaptēstu pui�eli bez kādas sajēgas par vēstures īstenību. Zag�us pa�ķielēju uz viņa seju ekrāna atspulgā, bet Kon�iss pats bija filmas pārņemts, pilnīgi pārcēlies pagātnē.

- ���Partizāni acīmredzot bija rīkoju�ies �ādi. Atklāju�i, ka laiva ir sadedzināta, viņi aizlavījās līdz ciematam. Varbūt viņi jau bija te, kad Antons stāstīja man par notiku�o. Mēs nezinājām, ka vienam no viņiem ciemata nomalē dzīvo radinieki. Cacosu ģimene - tēvs, dēls un divas meitas, astoņpadsmit un divdesmit gadus vecas. Sagadījās tā, ka abi vīrie�i pirms divām dienām bija aizvedu�i uz Pireju olīveļļu - viņiem bija neliels kaiks, un vācie�i pieļāva zināmu kustību piekrastes ūdeņos. Mājās palika meitenes, māsīcas vienam no partizāniem. Runā, ka ar vecāko māsu viņu saistīja ne tikai radniecīgas jūtas.

Neviena nemanīti, partizāni sasniedza Cacosu māju, pirms ciematā padzirdēja par viņu izdarībām. Bez �aubām, viņi bija cerēju�i dabūt kaiku, bet tas bija prom. Vēlāk atskrēja kaimiņiene un raudot izstāstīja māsām par no�autajiem austrie�iem un visu, kas tam sekoja. Bet vainīgie tad jau bija paslēpu�ies. Dievs vien zina, kur viņi pavadīja to nakti, varbūt kādā tuk�ā cisternā. Lin�otāju grupas ta�u pārmeklēja katru māju, katru villu, kā apdzīvotās, tā tuk�ās. Arī Cacosu māju. Nav zināms, vai meitenes bija vienkār�i nobiju�ās vai arī tik bezgala patriotiskas. Zināms ir viens - tēvs un brālis bija dro�ībā, bet citu asinsradinieku viņām �eit nebija.

Acīmredzot nākamajā dienā partizāni nolēma iz�ķirties un lūkot tikt prom no salas. Katrā ziņā mei�as ņēmās cept maizi. Kāda acīga kaimiņiene to pamanīja un nobrīnījās � nupat ta�u kā cepa, pirms vīrie�i devās prom. Acīmredzot viņa tikai vēlāk apķēra, kas par lietu, pēcpusdienā aizgāja uz skolu un izstāstīja to vācie�iem. Kā nekā ķīlniekos viņai bija trīs radagabali.

Pie Cacosiem uz karstām pēdām ieradās �kraukļi�. Meiteņu brālēns paguva noslēpties skapī. Viņ� dzirdēja sitienu troksni, dzirdēja māsu kliedzienus. Sapratis, ka viņa stunda ir situsi, izlēca no slēptuves ar pistoli rokā un nospieda gaili, pirms vācie�i paguva attapties� Atskanēja sauss klik�ķis - �aujamais nenostrādāja.

Visus trīs aizveda uz skolu, pratināja. Kad ķērās klāt māsām, brālēns piekrita sadarboties. Pēc divām stundām satumsa, un viņ� aizveda vācie�us uz kādu tuk�u villu piekrastes ceļa malā. Pieklauvēja pie slēģa un pa�ukstēja saviem biedriem, ka māsām izdevies sadabūt laivu. �Kraukļi� sagaidīja tos pie vārtiem; partizānu vadoni sa�āva rokā, bet pa�i palika sveiki un veseli.

- ���Vai viņ� bija no Krētas? - es iejaucos.

- ���Jā. Visai līdzīgs tam vīram, ko jūs redzējāt. Nedaudz mazāks un druknāks. Visu to laiku mēs sēdējām ieslēgti klasē; logi izgāja uz priedāju, tā ka nevarējām redzēt, kas nāk un iet. Ap deviņiem

izdzirdām divus �ausmīgus sāpju kliedzienus, brīdi vēlāk - sirdi ploso�u saucienu. �Eleutheria ,� kliedza �is cilvēks. Brīvība.

Nedomājiet, ka mēs atbildējām. Tikai cerība sarosījās, cerība, ka partizāni beidzot notverti. Pēc laiciņa nosprak�ķēja divas automāta kārtas. Vēl pēc brī�a atsprāga klases durvis. Tika izsaukti divi: es un vietējais miesnieks.

Mūs izveda skolas priek�ā - pie rietumu spārna, kur tagad dro�i vien dzīvojat jūs, skolotāji. Vimmels ar vienu no saviem leitnantiem stāvēja pie ieejas. Turpat uz kāpnēm �umēja grieķu tulks, saķēris galvu rokās. Bāls, acīmredzot �oka stāvoklī. Kādus divdesmit jardus tālāk pie sienas gulēja divi sievie�u līķi. Kad iznācām uz lieveņa, zaldāti uzvēla tos uz nestuvēm. Leitnants paspēra soli uz priek�u un pamāja miesniekam, lai tas viņam seko.

Vimmels pagriezās un iegāja ēkā. Raudzījos, kā viņa mugura attālinās pa tum�o akmens gaiteni, tad mani pagrūda viņam nopakaļ. Viņ� apstājās gaiteņa galā un gaidīja. No kādām atvērtām durvīm krita gaisma. Kad pienācu, viņ� lika iet iek�ā.

Domāju, tikai ārsts varētu skatīt �o ainu nepaģībis. Arī es labprāt būtu zaudējis samaņu. Kaila telpa, tās vidū - galds. Pie tā piesiets jauns vīrietis. Brālēns. Mugurā viņam bija tikai asinīm notraipīts apak�krekls, ap acīm un muti - stipra apdeguma brūces. Bet es redzēju tikai vienu lietu. Vietā, kur vajadzēja būt dzimumorgāniem, rēgojās drausmīga tum�a vāts. Viņi bija nokniebu�i tam dzimumlocekli un sēkliniekus. Ar stiepļu knaiblēm.

Tālākajā stūrī uz grīdas gulēja vēl viens kails ķermenis. Gulēja uz mutes, tā ka es nevarēju redzēt, ko tie ar viņu izdarīju�i. Acīmredzot arī bezsamaņā. Es nekad neaizmirsī�u klusumu, kas valdīja �ai telpā. Tur bija trīs vai �etri zaldāti. Kādi zaldāti! Profesionāli spīdzinātāji, sadisti ar slimu psihi. Viens no tiem turēja rokā garu metāla stieni; pieslēgts pie strāvas, tas bija nokaitis sarkans. Visi bija apliku�i garus ādas priek�autus, kādus lieto kalēji. Lai nenoķē-pātu uniformas. Gaisā karājās necie�ama urīna un izkārnījumu smaka.

Tre�ais Vīrietis, īsts spēkavīrs, bija piesiets pie krēsla citā stūrī. Mute aizbāzta ar vīk�ķi. Ievainots rokā un smagi sists, viņ� acīmredzot gaidīja savu kārtu. Vimmels bija sācis ar tiem, kas rādījās vieglāk lau�ami.

Esmu redzējis kino, Rosellīni13 filmās, piemēram, kā �ādā situācijā uzvedas pozitīvais varonis. Kā viņ� vēr�as pret fa�istu nezvēriem ar kodolīgu un izjustu apsūdzības runu. Runā par vēsturi un cilvēcību un reizi par visām reizēm ierāda tiem viņu vietu. Par sevi teik�u tā: tobrīd visu pārmāca paniskas, dzīvnieciskas bailes par savu ādu. Saprotiet, Nikolas, es domāju-un Vimmels labu laiciņu ļāva man tā domāt ka nākamais bū�u es. Nezināju gan, kāpēc, bet pasaulē vairs nebija palicis necik loģikas, necik veselā saprāta. Ja cilvēks cilvēkam var nodarīt ko tādu�

Es pagriezos un uzlūkoju Vimmelu. Paradoksāli, bet viņa seja �ajā telpā pauda visvairāk cilvēcisku jūtu. Nogurums un dusmas. Jā, pat riebums. Pat tā kā kauns par cūcībām, ko sastrādāju�i viņa rokaspui�i.

Viņ� uzrunāja mani angliski. - Viņiem tas sagādā baudu. Man ne. Es gribu, lai jūs parunājat ar to slepkavu, pirms viņi sāk.

- ���Kas man jāsaka? - es vaicāju.

- ���Gribu zināt, kas ir viņa draugi. Kas viņam palīdz. Kur slēpjas pa�i, kur slēpj iero�us. Dodu savu godavārdu - ja viņ� man to visu pateiks, tad nomirs ātri un bez sāpēm.

- ���Vai viņi nav jums jau visu pateiku�i?

- ���Visu, ko zināja. Bet viņ� zina vairāk, - skanēja atbilde. -�ādu cilvēku es sen esmu gribējis sastapt. Citu mocības nespēja atraisīt viņam mēli. Nedomāju, ka to spēs pa�a mocības. Varbūt jūs. Sakiet visu, kā ir. Sakiet patiesību. Jūs esat izglītots cilvēks. Jūs nemīlat vācie�us. Jūs vienkār�i gribat izbeigt �īs� procedūras. Gribat dot viņam padomu - izstāstīt visu vajadzīgo. �ādā situācijā viņ� var atmest vainas apziņu. Pretoties ir bezjēdzīgi. Un tādā garā. Sapratāt? Nāciet �urp.

Mēs iegājām blakus telpā, arī tuk�ā. Mums pa pēdām ar visu krēslu iestiepa ievainoto, nolika pa�ā vidū. Viņam iepretī nolika krēslu man. Pulkvedis nosēdās tālāk pie sienas un aizraidīja prom visus pārējos. Es sāku runāt.

Darīju, kā Vimmels bija licis. Centos panākt, lai �is vīrs izstāsta visu, ko vācie�i grib dzirdēt. Jūs teiksiet, ka tas bija zemiski no manas puses, ka varēja ciest arī viņa biedri, to ģimenes. Bet tonakt es dzīvoju tajās divās telpās. Tā bija vienīgā realitāte, ārpasaule tobiīd neeksistēja. Mans svēts pienākums bija izbeigt �o baiso cilvēciskā saprāta degradāciju. Un krētie�a fanātiskā spītība tai līdzdarbojās, līdz sāka likties �im ārprātam piederīga.

Centos iegalvot viņam, ka neesmu kolaboracionists. Ka esmu ārsts un mans profesionālais ienaidnieks ir cilvēku cie�anas. Un man nebūt nav vienaldzīgs Grieķijas liktenis. Dievs piedos, ja viņ� tagad sāks runāt, viņa biedri jau gana ir cietu�i. Cilvēka spējai ciest ari ir savas robe�as, nevar prasīt neiespējamo� Un tā tālāk. Liku lietā visus iespējamos argumentus.

Bet viņ� uzlūkoja mani ar nemainīgu riebumu. Naidu. Sāku �aubīties, vai viņ� vispār klausās manos vārdos. �im cilvēkam es biju tautas nodevējs un manas runas - nelietīgi meli.

Pēdīgi apklusu un pagriezos pret pulkvedi. Nācās atzīt savu neveiksmi. Acīmredzot Vimmels bija devis apsargiem kādu zīmi, jo viens no viņiem ienāca, nostājās krētietim aiz muguras un atbrīvoja viņa muti no vīk�ķa. Un tas tūlīt palaida balsi, ieaurojās tā, ka uz kakla saspringa visas dzīslas. Tas pats vārds, viņa vienīgais vārds: �eleutheria�. �ai kliedzienā nebija nekā cildena, tikai me�onīgs naids, it kā viņ� būtu izspļāvis uz mums ugunsmetēja liesmu. Zaldāts iegrūda vīk�ķi atpakaļ.

�is vārds nepauda nedz ideju, nedz ideālu. Krētietis lietoja to tikai kā ieroci, pēdējo ieroci, kas viņam palicis.

� ���Vediet viņu atpakaļ un gaidiet manus norādījumus, � noteica pulkvedis. Vīrieti atkal aizstiepa uz drausmīgo telpu. Vimmels piegāja pie loga, atdarīja slēģus un kādu minūti raudzījās tumsā. Tad pagriezās pret mani un sacīja: - Nu jūs varbūt saprotat, ka ar viņiem nevar runāt citu valodu.

- ���Es vairs neko nesaprotu, - es atbildēju. Tad viņ� ieteicās: - Varbūt jums derētu noskatīties manu pui�u sarunu ar �o dzīvnieku. -Izmisis bildu: - Nē, es lūdzu jūs, nevajag. - Tad viņ� vaicāja, vai es domāju, ka �ādas ainas sagādā viņam baudu. Es neatbildēju, un Vimmels turpināja: - Vismīļāk es sēdētu savā �tābā. Parakstītu papīrus un priecStos par senatnes pieminekļiem. Bet jūs man neticat. Uzskatāt mani par sadistu. Es neesmu sadists. Esmu tikai reālists.

Es vēl arvien klusēju. Viņ� nostājās man tie�i priek�ā un sacīja:

- Lik�u ieslēgt jūs atsevi�ķā telpā. Dabūsiet ko ēdamu un dzeramu. Teik�u jums, lūk, ko. Kā viens civilizēts cilvēks otram: es no�ēloju to, kas notika �odien dienā, un to, kas notiek tepat aiz sienas. Jūs, protams, negaida pārējo ķīlnieku liktenis.

Mana seja laikam atspoguļoja pārsteigumu un pateicību.

Vimmels turpināja: - Gribu, lai jūs atceraties vienu: kā ikkur� vācu virsnieks, es kalpoju tikai vienam mērķim, Vācijas vēsturiskajam mērķim. Proti, ieviest kārtību Eiropas haosā. Kad tas būs daiīts, varēsim dziedāt dziesmas.

Nezinu kā, tomēr jutu, ka viņ� melo. Viens no lielākajiem mūsdienu maldiem ir iedoma - nacisti nāca pie varas tālab, ka uzspieda haosam kārtību. Patiesība ir glu�i pretēja - viņi guva panākumus, aizvietojot kārtību ar haosu. Viņi nonicināja visus bau�ļus, noliedza personību un tā tālāk, man nav jums jāstāsta. Viņi pasludināja: varat vajāt minoritātes, varat spīdzināt un slepkavot, varat kopoties un vairoties bez mīlestības. Viņi legalizēja cilvēces lielos kārdinājumus. Nav nekādu patiesu vērtību, viss ir atļauts.

Domāju, ka pretēji vairākumam vācie�u Vimmels to zināja, vienmēr bija to zinājis. Zināja, kas viņ� ir un ko dara. Viņa vārdi bija liekulība. Lai gan pirmajā bridi tā nelikās. Uzmetis man pēdējo skatienu, viņ� izgāja no telpas; dzirdēju, kā viņ� runā ar vienu no maniem sargiem. Mani aizveda uz kādu telpu citā stāvā, iedeva pudeli vācu alus un kaut ko paēst. Manī jaucās daudzas izjūtas, bet viena stāvēja pāri visām: liekas, es izdzīvo�u. Es vēl redzē�u saulīti. Elpo�u, ēdī�u maizi, pieskar�os klavihorda taustiņiem.

Pienāca rīts. Man atnesa kafiju, ļāva nomazgāties. Pusvienpadsmitos izveda ārā, kur jau gaidīja pārējie ķīlnieki. Viņiem nebija dots ne ēst, ne dzert, un man neļāva ar viņiem runāt. Nekur nemanīja nedz Vimmelu, nedz Antonu.

Mūs aizveda uz ostu. Krastmalā bija sapulcējies viss ciemats, kādi �etri pieci simti cilvēku - melns, pelēks un bāli zils pūlis �kraukļu� kordona ielenkumā. Ciemata dvēseļu gani, sievietes, pat mazi bērni. Mums parādoties, viņi tā kā nostenējās, tā kā iekliedzās. Kā bezveidīga protoplazma, kas grib izlauzties no apvalka, bet nevar.

Mūs dzina tālāk. Pie ostas ir liela māja ar prāvu atikas akrotē-riju14 - noteikti būsiet to ievērojis. Pirmajā stāvā tolaik bija taverna. Otrā stāva balkonā ieraudzīju Vimmelu, aiz viņa - Antonu, abus sargāja ar automātiem bruņoti zaldāti. Mani izrāva no kolonnas un nostādīja zem balkona starp galdiem un krēsliem. Pārējie turpināja ceļu pa kādu no ieliņām, līdz nozuda skatienam.

Bija |oti karsts. Lieliska, spo�i zila diena. Ciematniekus aizdzina no krastmalas, tagad tie drūzmējās tavernas priek�ā uz terases, kur stāv vecie lielgabali. Aug�upvērstas brūnas sejas, vējā plīvo�i melni lakati. Es neredzēju, kas notiek uz balkona, bet Vimmels acīmredzot nogaidīja, iespaidoja ar savu klusē�anu, savu klātbūtni. Un pamazām laukumu apņēma absolūts klusums. Gaidās saspringtu seju pulks, virs kura līksmi �audās bezdelīgas un �urkstes. Kā bērni, kas spēlējas starp izmisuma māktiem pieaugu�ajiem. Savādi - tik daudz grieķu un tāds klusums. Tikai sīko putnu gaisīgie saucieni.

Tad Vimmels sāka runāt. Līdzatvestais grieķis tulkoja.

- ���Tūlīt jūs redzēsiet, kas notiek ar Vācijas ienaidniekiem� un to palīgiem� saskaņā ar vācu virspavēlniecības kara tribunāla spriedumu� kas pasludināts vakar vakarā� tris jau ir sodīti ar nāvi� vēl divi tiks sodīti tagad.

Simtiem brūnu roku pa�āvās gaisā un pārmeta krusta zīmi. Vimmels ieturēja pauzi. Vācietim nāve ir kā katolim baznīcas rituāls -glu�i ikdieni�ķa lieta.

- ���Pēc tam� atmaksai par �etru nevainīgu vērmahta kareivju� ne�ēlīgu slepkavību� astoņdesmit ķīlnieki, kas arestēti saskaņā ar okupācijas likumiem� - Atkal pauze. -� arī tiks sodīti ar nāvi.

Kad tulks izteica pēdējo frāzi, pūlis satriekts noelsās, it kā katrs no viņiem būtu saņēmis sitienu pakrūtē. Daudzas sievietes, arī da�i vīrie�i nokrita ceļos, lūdzot balkonam �ēlastību. Cilvēku cilts lūdz neiespējamu �ēlastību no deus vindikans15. Vimmels acīmredzot iegāja iek�ā, jo izmisīgais lūgums pārauga vaimanās.

Mani parāva nost no sienas un lika sekot ķīlniekiem. Austrie�i apsargāja visas pieejas ostai un neļāva ciematniekiem izkustēties no vietas. Arī tas bija �ausmīgi - paklausīgi Vimmelam, viņi nu darbojās uz vienu roku ar �kraukļiem�, stāvēja ar trulām sejām un rupji grūstīja ļaudis, pret kuriem vēl pirms da�ām dienām nejuta nekādu naidu.

�aurā ieliņa izlocījās starp mājām un izveda laukumā līdzās ciemata skolai. Nedaudz nolaidena uz ziemeļu pusi, �ī vieta ir kā dabiska skatuve, kur pāri jumtiem paveras skats uz jūru un cietzemes kalniem. Otrā galā to norobe�o skolas siena, arī austrumu un rietumu pusē slejas augsti mūri. Ja esat ievērojis, rietumu malā aug varena platāna, tās zari sniedzas pāri dārza mūrim. Tas bija pirmais, ko ieraudzīju, iznācis laukumā. Platānas zaros karājās trīs ķermeņi, ēnā pelēkbāli un baisi kā Goijas gravīras. Cacosu brālēna kailais, izkropļotais līķis. Līdzās - abas māsas. Arī kailas, ar uz�ķērstiem vēderiem. Akurāts �ķēlums no krū�u kaula līdz kaunumam, viss vēdera saturs izvilkts ārā. Izķidātās miesas viegli �ūpojās dienvidus vējiņā.

Pēc tam ieraudzīju ķīlniekus, kas bija sadzīti dzeloņstiepļu aplokā pie skolas sienas. Aizmugurējos aizsniedza nama ēna, priek�ējie stāvēja �ilbā saulē. Tikko mani ieraudzīju�i, tie sāka kliegt. Skanēja gan lāsti, gan bikli lūgumi, it kā man būtu zināmi vārdi, kas spētu mīkstināt pulkve�a sirdi. Viņ� pats jau bija �eit, stāvēja laukuma centrā ar Antonu un diviem desmitiem �kraukļu�. Laukuma austrumu malu norobe�o gar� mūris. Varbūt būsiet ievērojis. Mūra vidū ir vārti, dzelzs re�ģis. Dzīvi paliku�ie partizāni bija piesieti pie �ī re�ģa. Ar virvi ne, ar dzeloņstiepli.

Man lika apstāties �kraukļu� ierindas aizmugurē, kādus divdesmit jardus no Vimmela, kur� uzmeta man īsu mirkli. Antons gan nelikās mani redzam. Stingām acīm skatījās vienā punktā, kā iegalvodams sev, ka nekas no apkārtējā patiesībā neeksistē. It kā viņ� pats vairāk neeksistētu. Pulkvedis piesauca savu grieķu tulku. Domāju, viņ� grib zināt, ko ķīlnieki kliedz. Mirkli apdomājies, paspēra pāris soļus uz viņu pusi. Vīri noklusa. Viņi, protams, nezināja, ka spriedums jau pasludināts. Vimmels pateica kaut ko, tulks atkārtoja. Es nedzirdēju viņa vārdus, bet vīri manāmi pieklusa. Tātad

tā nebija vēsts par nāvessodu. Tad Vimmels panācās uz manu pusi.

- ���Es izteicu �iem zemniekiem priek�likumu, - viņ� sacīja. Nopētīju pulkve�a seju - nekādas nervozitātes, uztraukuma, �is cilvēks pilnībā valdīja pār sevi. Viņ� turpināja: � Es ļau�u viņiem dzīvot. Nosūtī�u uz darba nometni. Ar vienu noteikumu. Ja jūs, ciemata vecākais, viņu acu priek�ā izpildīsiet nāvessodu �iem slepkavām.

- ���Es neesmu bende,atbildēju.

Ciemata vīri sāka me�onīgi kliegt uz mani.

Vimmels ieskatījās pulkstenī un teica: � Trīsdesmit sekundes pārdomām.

�ādā situācijā nav iespējams neko pārdomāt. Loģiskās sprie�anas spēja pilnīgi atslēdzas. Ņemiet to vērā - sākot no �ī brī�a es rīkojos bez saprāta līdzdalības. Ārpus tā robe�ām.

- ���Man nav izvēles, � pēdīgi noteicu.

Piegājis pie zaldāta ierindas galā, Vimmels nocēla tam no pleca automātu, pārbaudīja, vai tas pielādēts, tad atgriezās un svinīgi sniedza to man abām rokām. Kā balvu, ko tikko esmu laimējis. Ķīlnieki sāka uzmundrino�i bubināt, mest krustus. Tad apklusa. Pulkvedis vēroja mani. Radās neprātīga doma vērst ieroci pret viņu. Bet tad viņi iznīcinātu ne vien ķīlniekus, bet visus saliniekus.

Devos uz vārtu pusi. Nu man kļuva skaidrs, ko Vimmels grib panākt. �is notikums tiks pla�i atspoguļots okupantu cenzētajos laikrakstos. Un es bū�u tas grieķis, kas palīdz vācie�iem īstenot viņu �kārtības� teoriju. Neviens, protams, neminēs, kā tas tika panākts. Brīdinājums un piemērs � maniem amata brā|iem un visai iebaidītajai grieķu tautai. Bet tie astoņdesmit vīri � es ta�u nevarēju lemt tos nāvei. ����

Jau veselu mū�ību nebiju turējis rokā ieroci, jo vairāk �āvis. Tālab pienācu tuvu, jardu piecpadsmit attālumā. Kamēr nācu, vairījos uzlūkot savus upurus. Skatījos uz augsto, kārniņiem apjumto mūri, uz bezgaumīgajām akmens urnām, kas vainagoja vārtu stabus, uz viņpus augo�ā piparu koka zariem. Bet nu man nācās uz tiem paskatīties. Jaunākais neizrādīja nekādas dzīvības zīmes, galva bezspēcīgi nokārusies uz krūtīm. Kaut kas bija izdarīts ar viņa rokām - visi pirksti asinīs. Nē, puisis nebija miris, viņ� iekunkstējās un kaut ko nomurmināja. Ta�u diez vai apzinājās notieko�o.

Uzlūkoju otru. Viņi bija situ�i vai spēru�i tam pa rauti - lūpas sa�ķaidītas, asinīm aprepu�as. Es lēnām pacēlu ieroci, un viņ� lūkoja tās pavērt. Ieraudzīju, ka visi zobi ir ieliekti uz iek�u, mute pavērās kā tum�sarkana vāts. Biju pārāk satriekts, lai domātu, kā tas panākts. Un rokas - vai nu pirksti lauzti, vai nagi nomaukti, visu ķermeni klāja apdegumu pēdas. Tomēr viņi bija pieļāvu�i vienu lielu kļūdu. Bija atstāju�i acis.

Pacēlu automātu un neskatoties nospiedu mēlīti. Nekas nenotika. Sauss klik�ķis �āviena vietā. Nospiedu to vēl un vēlreiz. Tas pats.

Atskatījos. Vimmels un mani apsargi stāvēja kādus trīsdesmit jardus attālu, vēroja. Ķīlnieki sāka trok�ņot, nospriedu�i, ka man nav dū�as iz�aut. Pagriezos un mēģināju vēl. Atkal tas pats. Paskatījos uz Vimmelu un pacilāju ieroci, rādot, ka tas nedarbojas. No karstuma un pārdzīvojuma man kļuva nelabi. Tomēr paģībt neizdevās.

- ���Kas par lietu? - viņ� apvaicājās.

- ����is automāts nedarbojas, - atbildēju.

- ���Tas ta�u ir �meisers. Lielisks ierocis.

- ���Es mēģināju trīs reizes.

- ���Tas ne�auj tāpēc, ka nav pielādēts. Civilpersonām ir stingri noliegts ņemt rokās pielādētus iero�us.

Uzlūkoju viņu, tad automātu. Pilnīgā nesapratnē. Ķīlnieki bija atkal pieklusu�i.

Bezpalīdzīgi bildu: - Kā tad lai es viņus nogalinu?

Vimmela sejā ievilkās smīns, plāns kā zobena cirtiens.

- ���Es gaidu, - viņ� īsi noteica.

Nu es sapratu. Man nevajadzēja �aut. Man vajadzēja tos nosist. Sapratu arī daudz ko citu: Vimmela būtību, patieso nostāju. Aptvēru, ka viņ� ir nenormāls, glu�i vienkār�i slims. Un tāpēc nav vainojams - kā jebkur� ārprātīgais, lai cik ne�ēlīgs tas būtu. Perverss dabas untums, iemiesots perversā ķermenī vai prātā. Varbūt tie�i tas bija iemesls viņa personības varai, ļaunas dievības tum�ajam spēkam? Viņā patiesi jautās kaut kas pārcilvēcisks. Un īstie ļaunuma nesēji, īstie nezvēri �eit bija pārējie, �ie �normālie� leitnanti, kaprāļi un civilie, kas stāvēja un uz to visu noskatījās.

Devos uz Vimmcla pusi. Apsargi nosprieda, ka grasos viņam uzbrukt, spēji pacēla iero�us. Bet pulkvedis izmeta pāris vārdu un mierīgi gaidīja. Pēdas se�as no viņa apstājos. Mūsu skatieni sastapās.

- ���Es lūdzu jūs izbeigt �o barbarismu. Eiropas civilizācijas vārdā.

- ���Bet es pavēlu jums turpināt sprieduma izpildi. - Un, nenovēr�ot skatienu, piemetināja: - Atteik�anās gadījumā jūs pats tiksiet uz vietas no�auts.

Lēni soļoju pāri izkaltu�ajai zemei. Atkal stāvēju abu partizāņu priek�ā. Gribēju uzrunāt to, kur� vēl �ķita spējīgs ko saprast, teikt, ka man nav izvēles, ka man tas jādara. Bet es ļāvu paiet liktenīgajam mirklim. Varbūt tāpēc, ka tagad, tuvāk pienācis, sapratu, kas noticis ar viņa muti. Tā nebija sasista, nē, tā bija izdedzināta. Atcerējos elektrisko metāla stieni. Ar to bija ielauzti viņa zobi un sadedzināta mēle. Līdz pat saknei izsvilināta ar nokaitētu metālu. Viņi vairs nespēja dzirdēt to vārdu, ko viņ� kliedza. Un �ajās neaizmirstamajās piecās sekundēs, svarīgākajā manas dzīves mirklī, es beidzot sapratu �o cilvēku, sapratu, kas viņ� ir. Pat labāk par viņu pa�u. Un viņ� man palīdzēja. Ar pēdējiem spēkiem paslējis galvu, viņ� lūkoja teikt to vārdu, ko vairs nespēja izteikt. Tā pat nebija skaņa, tikai rīkles konvulsija, pieczilbju dvesiens. Bet tas ne�aubīgi bija tas pats vārds. To izkliedza viņa skatiens, visa viņa būtne, tas bija viņa būtības pamatu pamats. Ko teica Kristus, piesists krustā? �Kālab tu esi mani pametis?� �ī vīra pēdējais vārds nebija tik aizkustino�s, tik �ēlīgs un līdz ar to tik cilvēcīgs, bet tas bija daudz dziļāks. Viņa pasaule bija pilnīgs pretstats manai. Man pats vērtīgākais bija dzīvība, tā bija vārda vistie�ākajā nozīmē nenovērtējama. Bet viņa pasaulē nenovērtējama bija cita lieta: eleutheria, brīvība. Un viņ� bija uzticams �ī jēdziena nesējs, pati tā būtība, un kā tāds eksistēja kaut kur ārpus saprāta, ārpus loģikas, ārpus civilizācijas un vēstures. Viņ� nebija Dievs, jo Dievs pastāv ārpus mūsu uztveres robe�ām. Bet viņ� bija dzīvs pierādījums tam, ka ir Dievs, ko mēs nekad neiepazīsim, �is cilvēks iemiesoja tiesības noraidīt, pateikt pēdējo nē. Tiesības uz brīvu izvēli. Viņ� - vai tas, ko viņ� pārstāvēja,- ietvēra pat ārprātīgo Vimmelu un vācu zaldātus, jo iemiesoja jebkura veida brīvību, no pa�as zemiskākās līdz pa�ai cēlākajai.

Brīvību dezertēt no kaujas lauka pie Nēv�apelas. Brīvību tikties ar pirmatnīgo Dievu Seidevarrē. Brīvību izķidāt lauku meitenes un rūnīt vīrus ar stiepļu knaiblēm. Jā, viņ� pastāvēja ārpus morāles, cēlies no pa�as lietu būtības, kas atzina visu un zināja tikai vienu pretinieku - aizliegumu darīt visu.

Esmu iztērējis tik daudz vārdu, lai jums to aprakstītu. Tomēr neesmu pateicis, ka izjutu �o viņa pārcilvēcisko nepakļāvību kā īsts grieķis; es beidzot pieņēmu savas grieķu asinis. �ī apskaidrība aizņēma da�as sekundes, varbūt tā vispār nav mērāma laika vienībās. Sapratu, ka esmu vienīgais �ai laukumā, kam atstāta izvēles brīvība, un �īs brīvības pasludinā�ana un aizstāvē�ana stāv pāri veselā saprāta argumentiem, tā ir svarīgāka par izdzīvo�anu, jā, svarīgāka par manu un to astoņdesmit vīru dzīvību. Kop� tās dienas tie arvien ielau�as manos sapņos un tiesā mani. Un vienīgais, ko varu likt pretī �īm mocekļu sejām, ir pāris netverami atklāsmes mirkļi. Bet �ī atklāsme bija kā miesā iededzināta zīme. Turklāt neaizmirstiet - biju pārliecināts, ka arī mani gaida nāve. Saprāts līdz �im grib man iegalvot, ka rīkojos nepareizi. Bet mans absolūtais �es� saka, ka lēmums bija pareizs.

Stāvēju tā varbūt piecpadsmit sekundes - grūti teikt, tādos brī�os laiks zaudē jēgu-, tad nosviedu ieroci un nostājos līdzās partizāņu vadonim. Jutu sev piekaltu Vimmela skatienu un izteicu to vienīgo vārdu, kas man vēl bija sakāms - viņam un tam pusdzīvajam vīram, kas nu bija man blakus.

Redzēju vēl, ka Antons izkustas no sava transa, metas pie pulkve�a. Bet bija par vēlu. Vimmels deva pavēli, automāti ierējās, un es aizvēru acis tie�i tajā brīdī, kad man trāpīja pirmā lode.

Pēc ilgāka klusuma Kon�iss pasniedzās uz priek�u, uzgrieza lampas liesmu un uzlūkoja mani. Stāstījums �ķita uzjundījis viņā kaut ko dzi|i noglabātu, bet jau pēc bri�a skatiens kļuva ierasti sauss.

- ���Ņemot dalību manā teātri, jūs nemitīgi moka �aubas: kam ticēt un kam ne. Neviens no saliniekiem, kas toreiz bija laukumā, vairs nav starp dzīvajiem. Bet daudzi var apliecināt, ka pārējie notikumi ir tīra patiesība.

Atminējos epizodi kalnos; tā pārliecināja tie�i ar to, ka nebija patieso notikumu precīzs atveidojums. Un es nemaz neap�aubīju Kon�isa stāstu, tas viss reiz noteikti bija noticis. Viņa dzīvesstāsta patiesā epizode bija pietaupīta beigām.

- ���Kas notika pēc tam, kad jūs sa�āva?

- ���Es pakritu un zaudēju samaņu. Mirkli pirms, �ķiet, vēl sadzirdēju ķīlnieku sacelto troksni. Varbūt tie�i tas mani izglāba, jo uz bridi novērsa �āvēju uzmanību. Tad Vimmels pavēlēja �aut uz pārējiem. Pēc pusstundas, kad ciematniekiem atļāva paņemt miru�os, es gulēju asins paltī pie partizānu kājām. Mani atrada saimniece Sūla�Marijas priek�gājēja � un Hermejs. Kad viņi ķērās man klāt, es izrādīju vāras dzīvības zīmes. Mani aiznesa uz māju un noslēpa Sūlas istabā. Doktors Pataresku dabūja mani uz kājām.

- ���Pataresku?

- ���Jā, Pataresku. - Centos ko vairāk izlasīt Kon�isa skatienā un sapratu, ka viņ� gatavs uzņemties �o vainu, turklāt neuzskata to par vainu; viņam būtu gatavs attaisnojums, ja es tagad mēģinātu izspiest no viņa patiesību.

- ���Un Vimmels?

- ���Pēc kara viņu meklēja, lai sodītu par neskaitāmām zvērībām. Daudzām bija līdzīgs scenārijs: �ķietama sprieduma mīkstinā�ana, kas tikai paildzināja upuru mocības. Kara noziegumu komisija darīja, ko spēja, bet viņ� paguva nobēgt kaut kur Dienvidamerikā. Vai Kairā.

- ���Bet Antons?

- ���Antons bija pSrliecinSts. ka esmu miris. Izņemot Pataresku, neviens neko nezināja. Mani pat apbedīja, proti, apraka tuk�u zārku. Vimmels aizbrauca tai pa�ā dienā, atstājot Antonam kaudzi līķu un salinieku naidu. Visu vakaru vai pat visu nakti viņ� acīmredzot nosēdēja, rakstot sīku ziņojumu par notiku�o. Pats nodrukāja uz rakstāmma�īnas septiņos eksemplāros - �is skaits minēts ziņojumā. Vairāk laikam vienā reizē nevar nodrukāt. Antons neko neslēpa un nevienu neattaisnoja, vismazāk pats sevi. Es tūlīt jums to parādī�u.

Ieradās nēģeris un novāca ekrānu. Arī aug�stāvā bija manāma rosība.

- ���Kas ar viņu notika?

- ���Pēc divām dienām viņu atrada pie ciemata skolas mūra, kur zeme vēl bija tum�a no asinīm. Antons bija no�āvies - tā viņ� pauda savu attieksmi pret notiku�o un gribēja, lai ciematnieki to zinātu. Vācie�i pacentās �o gadījumu notu�ēt. Drīz vien nomainīja visu garnizona sastāvu. Izlasot Antona ziņojumu, kļūst skaidrs, kādēļ.

- ���Kur palika visas �īs kopijas?

- ���Vienu Antons iedeva Hermejam ar lūgumu nodot pirmajam no maniem draugiem, kas pēc kara par mani interesēsies. Otru ar tādiem pa�iem norādījumiem saņēma viens no ciemata garīdzniekiem. Tre�ā gulēja viņa kabinetā uz galda - acīmredzot domāta garnizona kareivjiem un vācu virspavēlniecībai. Par pārējām trim nekas nav zināms, varbūt viņ� nosūtīja tās radiniekiem vai draugiem Vācijā. Tad tās visdrīzāk tika pārtvertas. Tagad mēs to vairs tikpat neuzzināsim. Pēdējais eksemplārs uzpeldēja pēc kara. Kopā ar nelielu naudas summu labdarības mērķiem to saņēma kāda Atēnu avīze. No Vīnes. Iespējams, ka viņ� bija atstājis to kādam no saviem padotajiem.

- ���Un to publicēja?

- ���Jā. Daļēji.

- ���Vai viņ� ir apglabāts �eit, uz salas?

- ���Nē. Savas ģimenes kapos pie Leipcigas.

Atcerējos tās cigaretes. �Leipzig dankt euch.�

- ���Un vietējie nekad neuzzināja par jūsu izvēles brīvību?

- ���Ziņojumu ta�u publicēja. Citi tam tic, citi - ne. Es, protams, palīdzēju visiem, kas palika bez apgādnieka.

- ���Vai noskaidrojāt kaut ko par partizāniem?

- ���Ir zināmi meiteņu brālēna un tā otra pui�a vārdi. Ciemata kapsētā viņiem uzstādīts piemineklis. Bet viņu vadonis� Es papētīju viņa pagātni. Pirms kara viņ� se�us gadus bija pavadījis cietumā. Vienreiz par slepkavību, crime passionnel*. Vairākas citas - par vardarbību un zādzībām. Krētā klīda valodas, ka viņ� iesaistīts vēl vismaz �etrās slepkavībās. Viena no tām bija īpa�i cietsirdīga. Kad vācie�i ienāca Grieķijā, viņ� kārtējo reizi slēpās no policijas. Tad krētietis parādījās Peloponēsas dienvidos, kur kļuva slavens ar savu me�onīgo drosmi. �ķiet, viņ� nepiederēja nevienai Preto�anās grupai, tāpat vien klejoja apkārt laupīdams un slepkavodams. Ne tikai vācie�us, vismaz divos gadījumos viņa upuri bija grieķi. Mums izdevās sadzīt pēdas vairākiem vīriem, kas bija darboju�ies kopā ar viņu. Vieni teica, ka baidīju�ies no sava barve�a, citi jūsmoja par viņa drosmi, neko vairāk. Māni salā uzmeklēju kādu vecu zemnieku, kas vairākkārt bija devis viņam pajumti. Viņ� pateica īsi un kodolīgi: �Kakourgos, ma Ellenas.� Slikts cilvēks, bet grieķis. Tā būtu viņam lieliska epitāfija.

Saruna uz brīdi pārtrūka.

- ���Tie gadi dro�i vien sa�ķobīja jūsu dzīves filosofīju. Smaida filosofiju.

- ���Glu�i pretēji. �ī pieredze ļāva man pilnībā saprast, cik nenovērtējama lieta ir smaids. Tā ir brīvības manifestācija. Jo brīvība ir tur, kur ir �is smaids. Bez tā var iztikt tikai pilnīgi ieprogrammēta pasaule. Un gala beigās, tikai upurējot sevi, var paglābties no likteņa ironijas - smiltis pēdīgi aprok cilvēku, kas pastāvīgi slēpj tajās galvu, �is cilvēks ir pagalam, tas vairs nav brīvs. Bet vairākumam mūsu ciltsbrāļu �ī atklāsme vēl priek�ā. Un vienmēr būs priek�ā. - Viņ� pievērsās mapītei. - Nobeidzot �o tēmu, gribu parādīt jums Antona ziņojumu.

Viņ� sniedza man plānu sa�ūtu papīru kopu. Uz pirmās lappuses virsraksts: Bericht ūber die von deutschen Besetzungstruppen unmenschlicJie Grausamkeiten.

1

Grieķu mitoloģijas tēls. Pēc nāves Sīsifs tika bargi sodīts par savu grēcīgo dzīvi: viņam bija jā veļ kalnā smags akmens. Līdzko sasniegta virsotne, tas ripo lejup, un darbs jāsāk no gala.

2

D�ozefs Konrāds (1857 -1924) - ievērojams poļu izcelsmes angļu rakstnieks.

3

Necieņa pret majestāti, (fran�u vai.)� Necieņa pret cilvēcību, (fran�u vai.)

4

Kristofers Mārlovs (1564-93) - angļu dramaturgs, �ekspīra laikabiedrs.

5

Patskaņa zudums izrunā, galvenokārt vārda beigās nākamā patskaņa priek�ā (latīņu valodā �elisio� - izspie�ana, izgrū�ana).

6

Iepriek�, pirms laika, (latīņu vai.)

7

Alūzija uz V. �ekspīra komēdiju �Divpadsmitā nakts�.

Grieķu vai, �mita� pēc, aiz. pār, starp; tāds, kas atrodas aiz, pēc, pāri.

8

Hugo Volfs (J860-1903) - austrie�u komponists, kritiķis, pazīstams galvenokārt ar vokālo kamermūziku.

9

Johans Gotlībs Goldbergs (1727-1756) - vācu mūziķis un komponists, J. S. Baha skolnieks.

10

CHtnirtlbas im mākslinieciskās konstruē�anas augstskola Vācijā (1919-I987. tās iedibinātais stils.

11

Saīsinājums no �Grieķijas Tautas atbrīvo�anās armija� - grieķu Preto�anās kustības bruņotie spēki.

12

Skat. skaidrojumu 406. Ipp.

13

Roberto Rosellīni (1906-77) - itāļu kinore�isors, neoreālismapārstāvis.

14

Skulpturāls rotājums ēku frontonu stūros vai virsotnē (palmetes, volūtas, skulptūras).

15

Dievs, kas tiesā un soda. (latīņu vai.)

- ���Beigās ir angļu tulkojums.

Uz�ķīris to, izlasīju:

Ziņojums par zvērībām, ko pulkve�a Dītriha Vimmela komandētā vācu okupācijas karaspēka daļa pastrādāja Fraksosas salā laikā no 1943. gada 30. septembra līdz 2. oktobrim.

At�ķīru nākamo lappusi.

1943. gada 29. septembra rītā Argolidas apgabala 10. novēro�anas postenī, kas atrodas uz Burāni zemesraga Fraksosas salas dienvidu piekrastē, �etriem kareivjiem tika dota atļauja izpeldēties. Pulksten 12.45�

- ���Izlasiet pēdējo rindkopu, - ieteicās Kon�iss.

Zvēru pie Dieva un visa, kas man svēts, ka �ie notikumi ir aprakstīti precīzi un patiesi. Es redzēju to visu pats savām acīm un nekādi neiejaucos. Par to es piesprie�u sev nāvessodu.

Pacēlu acis. - Nu ko, leitnants Klūbers bija labais vācietis.

- ���Nebūt ne. Ja vien par labestības izpausmi neuzskata pa�nāvību. Es tā neuzskatu. Izmisums arī ir slimība, un ne mazāk ļauna kā Vimmela sadisms. - Atcerējos rindas no Bleika* dzejoļa, liekas, tā: �Vieglāk duso�am bērnam dzīvību ņemt, nekā dvēs�lē gruzdo�u kaislību dzēst�. �ī frāze man agrāk kalpoja kā ērts sauklis, ar ko pie gadījuma mierināt gan sevi, gan citus. - Jums jāiz�ķiras, Niko-las, - Kon�iss turpināja. - Vai nu jūs pievienojaties �im kapetan, grieķurbandītam, kas zināja tikai vienu, bet īsteni di�u vārdu, vai Antonam. Vai nu jūs skatāties apkārt un izmisumā sākat iīkoties. Vai ari krītat izmisumā un tad sākat skatīties apkārt. Pirmajā gadījumā jums draud fiziska pa�nāvība, otrajā - morāla.

- ���Tomēr es varu viņu saprast un no�ēlot.

- ���Varat gan. Bet vai vajadzētu?

Iedomājos par Alisonu un zināju, ka arī man nav citas izejas. Man bija �ēl gan viņas, gan nepazīstamā vācie�a, ko pāris mirkļus biju redzējis miglainos filmas kadros. Dro�i vien tas bija arī apbrīns

Viljams Bleiks (1757-1827) - angļu dzejnieks, gleznotājs, grafiķis.

vai, pareizāk, skaudība pret tiem, kas aizgāju�i līdz galam pa manis izvēlēto ceļu. Viņi abi bija pārāk izmisu�i, lai vēl turpinātu skatīties apkārt. Bet man acīmredzot bija lemts otrais variants - morāla pa�nāvība.

- ���Jā, vajadzētu, - es noteicu. - Viņam nebija citas izejas.

- ���Tad jūs ari esat slims. Jūs dzīvojat nāvei. Nevis dzīvei.

- ���Var būt da�ādi viedokļi.

- ���Viedokļi - jā. Bet te ir runa par pārliecību. Jo gadījums, ko stāstīju, vienkār�i un skaidri raksturo Eiropu. Tā ir Eiropa - kāds pulkvedis Vimmels, kāds bezvārda dumpinieks un kāds leitnants Klūbers, kas nespēj izlemt, kurā pusē nostāties. Un nogalina sevi, kad ir jau par vēlu. Kā mazs bērns.

- ���Varbūt ari man nav citas izejas.

Kon�iss neatbildēja, tikai noraudzījās manī, bet �ajā skatienā strāvoja visa viņa enerģija, viņa neiecietība un nesaudzība, un dusmas par manu muļķību, slābanību un patmīļu. �is niknums vērsās ne tikai pret mani, bet pret visu, ko es, viņaprāt, pārstāvēju: pasivitāti, mazasinību, tipisko angliskumu. Viņ� bija no tiem, kas alkst izmainīt visu pasauli, bet nespēj un tāpēc cie�. Un es, tik bezgala sīks mikrokosms, �obrīd biju viņam vienīgais objekts, ko pārveidot vai nīst.

Pēdīgi novērsu acis. - Tātad jūs uzskatāt, ka es līdzinos Antonam. Vai to man vajadzēja secināt?

- ���Jūs esat no tiem cilvēkiem, kuri nesaprot, kas ir brīvība. Un galvenais -jo labāk jūs to izprotat, jo mazāk jums tās ir.

Lūkoju sagremot �o paradoksu. � Esat pietiekami mani atpratis, lai es jums vairs nepatiktu?

- ���Lai jums nebūtu priek� manis turpmākas nozīmes. - Viņ� ielika papīrus atpakaļ mapē. - Un tagad es ieteiktu doties pie miera.

Nespēju novaldīt dusmas. - Nevar ta�u tā izturēties pret cilvēkiem! Mēs esam jums kā ķīlnieki, kas atvesti uz no�au�anu tikai tālab, lai ļautu pierādīt kādu abstraktu brīvības teoriju.

Kon�iss piecēlās un paskatījās uz mani no aug�as.

- ���Tie�i jūs ar savu attieksmi pret brīvību turat rokās slepkavas ieroci.

Atkal iedomājos par Alisonu, bet atgainīju �o domu.

- ���Kādēļ esat tik pārliecināts, ka pazīstat manu īsto es?

- ���Uz to es nemaz nepretendēju. Esmu pārliecināts tikai par to, ka jūs pats to necik nepazīstat.

- ���Sakiet godīgi - jūs tie�ām iedomājaties, ka esat pats Dievs Tas Kungs?

Kon�iss nepagodināja mani ar atbildi, bet viņa skatiens sacīja, ka varu palikt arī pie �ī ieskata. Nicīgi nosprauslojos, pau�ot savas patiesās domas, un turpināju uzbrukumu.

- ���Un kas man tagad jādara? Jāsavāc mantiņas un jākāto atpakaļ uz skolu?

Kon�isa reakcija bija visai negaidīta - īss, bet nepārprotams mulsuma mirklis.

- ���Kā jums tīk. Rīt no rīta gan paredzēta neliela noslēguma ceremonija. Bet tas nav tik svarīgi.

- ���Ak tā. Labi. Es tomēr negribētu palaist to garām.

Kon�iss noskatīja manu skadro smaidu un viegli paklanīja galvu. - Ar labu nakti. - Klusēdams aizgriezos, un viņa soļi lēni aiz-�vīkstēja pāri galerijai. Istabas durvīs viņ� tomēr apstājās un noteica: � Es atkārtoju: �ovakar neviens vairs nenāks.

Arī �o piezīmi es nelikos dzirdam, un Kon�iss iegāja iek�ā. Ne�aubījos par to, ka neviens nenāks, tomēr sejā ievilkās gandarīts smaids. Zināju, ka mani draudi tūlīt doties prom bija satrauku�i Kon�isu un viņ� steig�us pasvieda man vēl vienu burkānu, iemeslu palikt līdz rītam. Tas noteikti bija tikai kārtējais tests vai drīzāk pārbaudījums, pirms tieku ielaists labirinta sirdī� jebkurā gadījumā biju pilnīgi pārliecināts, ka meitenes ir uz jahtas. Tēlaini runājot, es jau stāvēju soda vienības priek�ā, bet biju dro�s, ka pēdējā brīdī nāks ziņa par ap�ēlo�anu. Jo ilgāk viņ� liedza man tikties ar D�ūliju, jo vairāk tuvojās Vimmela filosofijai. Bet es zināju, ka Kon�iss ir pilnīgi cits cilvēks - viņa cietsirdība izrietēja no visai savdabīgiem priek�statiem par cilvēcību.

Izsmēķēju vienu cigareti, otru, tad tre�o. Nakts gaiss bija sautīgi smags, nospiedo�s un kluss. Virs zemes karājās kuprains mēness, mirusi pasaule virs mirsto�as. Piecēlos un aizstaigāju līdz solam liedaga kraujas vidū.

Jā, nebiju gaidījis �ādu finālu: akmens viesis komēdijas kontekstā. Bet viņ� nekādi nevarēja zināt, cik liela tam priek� manis nozīme. Viņ� vienkār�i bija nospriedis, ka brīvība man nozīmē iespēju apmierināt savas vēlmes, personīgās ambīcijas, un pretstatīja tai brīvību, kas uzņemas atbildību par savām izpausmēm. Tā bija daudz senāka par eksistenciālistu brīvību - morālais imperatīvs, bezmaz kristietisks jēdziens bez jebkādas politiskas vai demokrātiskas nokrāsas. Atskatījos uz savas dzīves pēdējiem gadiem, individuālisma sērgu, kas bija piemeklējusi manu paaudzi pēc kara laika disciplīnas un pieticības, vēlmi bēgt no sabiedrības, nācijas, patverties savā karsti lolotajā es. Zināju, ka �obrid nevaru tikt galā ar Kon�isa apsūdzību, viņa stāsta izvirzīto dilemmu, nevaru ari izvairīties, apelējot pie tā, ka esmu sava laika upuris, negribot ieslodzīts egoisma �aulā - tā es nespētu tikt ne soli uz priek�u. Viņ� bija noslogojis mani ar �o negribēto apziņu, kas nu dūrās kā bande-rilja plecā, smacēja kā sukubs.

Un atkal Alisonu, nevis D�ūliju es sastapu nakts pelēkā klusuma gaiteņos. Raugoties jūrā, es beidzot piespiedu sevi nedomāt par viņu kā kaut kur - lai tikai atmiņā - vēl dzīvojo�u, elpojo�u, kusto�u būtni. Nu viņa bija tik vien kā vējā izkaisīta pelnu riek�ava, pārtrūcis posms, dabisks esības gals, mū�senā bēg�ana no realitātes. Reiz komplicēta būtne, kas nu saruka, sa�okurojās un izgaisa, atstājot aiz sevis vien sīku zīmi, sodrēju plēksnīti uz balta papīra.

Pārāk sīku, lai par to sērotu. Pats �is vārds ir tik arhaisks un svinīgs, piederīgs Brauna un Hārvija1 laikam. Tomēr Donnam2 bija taisnība: viņas nāve kaut ko atņēma arī manai dzīvei, atņēma uz visiem laikiem. Ikviena nāve uzveļ dzīvajiem smagu līdzvainī-bas slogu, ikviena nāve ir nepieņemama, tās nodarījums nepiedodams, vainas slogs nenoņemams. Sāpe neremdējama; gai�s matu vainags virs pī�ļiem.

Es neaizlūdzu par viņu, jo lūgsnas ir bezspēcīgas, es neraudāju nedz par viņu, nedz sevi, jo tikai ekstraverti raud divreiz; es vienkār�i sēdēju un domāju, domāju par viņu, un tum�ais klusums klājās bezgalīgs, naidīgs cilvēkam, pastāvībai, mīlestībai.

Kad pamodos, pulkstenis rādīja desmit no rīta. Uzrāvos no gultas bailēs, ka esmu visu nogulējis. Steig�us noskuvos; kaut kur lejā kāds darbojās ar āmuru, skanēja balsis - viena vīrie�a, otra varēja būt Marijas. Bet galerijā neviena nebija. Pie sienas stāvēja �etras koka kastes, trīs - lielas un plakanas, tur acīmredzot bija gleznas. Ieskatījos mūzikas istabā - kā tad, Modiljāni bija prom, arī mazais Rodēns un D�akometi, un nebija grūti uzminēt, ka atliku�ajās kastēs iepakots Bonārs. Redzot, ka tiek aizvāktas dekorācijas, mans nakts optimisms acumirklī noplaka. To aizstāja baisa nojauta, ka �oreiz Kon�iss bija teicis tie�i to, ko domāja.

Parādījās Marija ar manu kafiju. Pametu ar galvu uz kastēm.

� ���Kas te notiek?

� ���Phygoume. Mēs braucam prom.

� ���O kyrios Conchisl

� ���Tha elthei.

Tūlīt nāks. Likos mietā un steig�us izdzēru tasi kafijas, tad vēl vienu. Pūta spirgts vēj�, un rīts bija kā Difī3 gleznā: kustība un trauksme, ko�as krāsas. Aizgāju līdz kraujas malai. Arī jahta bija atdzīvojusies, uz klāja rosījās vairāki stāvi; sievietes gan starp tiem nemanīju. Atskatījos uz mājas pusi. Kon�iss stāvēja galerijā, acīmredzot gaidīja mani.

Viņa ietērps bija tik nepiemērots situācijai, ka drīzāk atgādināja karnevāla kostīmu. Biznesa cilvēks ar pretenziju uz inteliģenci:

tum�zils vasaras uzvalks, krēmkrāsas krekls, elegants punktots tauriņ� un melna ādas mape. �ādi varētu ģērbties Atēnās, bet �eit, Fraksosā� muļķīgi un glu�i lieki - viņam būs vēl vismaz se�as stundas, lai pārģērbtos. Vajadzēja ta�u man parādīt, ka viņu gaidīt gaida citās sfērās. Kon�iss saņēma mani bez smaida.

- ���Es tūlīt dodos prom, - viņ� ielūkojās rokas pulkstenī, ko līdz �im nebiju manījis. - Rīt ap �o laiku es jau bū�u Parīze.

Vēj� sapurināja spīdīgi lakotās palmu lapas, it kā uzsverot, ka fināla aina jāspēlē presto.

- ���Steidzaties nolaist priek�karu?

- ���īstā teātrī nav priek�kara. Izrāde tiek izspēlēta un tad turpinās pati par sevi.

Noraudzījāmies viens otrā.

- ���Un meitenes?

- ���Brauks man līdzi uz Parīzi. - Saņēmos un uzliku sejai skeptisku izteiksmi. � Jūs gan esat naivs, � viņ� piebilda.

- ���Kādā ziņā?

- ���Iedomājaties, ka bagāti cilvēki tik lēti atsakās no savām rotaļlietām.

- ���D�ūlija un D�ūna nav jūsu rotaļlietas. - Kon�iss tikai pavīpsnāja, un es nikni izgrūdu: - To nu jūs man neiestāstīsiet!

- ���Jūs domājat, ka inteliģence un laba gaume nav nopērkamas? Nemaz nerunājot par skaistumu? Mīļo cilvēk, jūs rūgti maldāties!

- ���Tad man jāsaka, ka jūsu mīlulēm ne pārāk rūp uzticība savam saimniekam.

Mani izlēcieni viņu tikai uzjautrināja.

- ���Ar gadiem jūs sapratīsiet, ka �āda veida neuzticībai nav nekādas nozīmes. Es maksāju par viņu klātbūtni, ārieni, sarunām. Nevis par viņu miesu. Manā vecumā ir citas prasības.

- ���Vai tie�ām jūs domājat, ka es�

Kon�iss neļāva man pabeigt. - Es zinu, kas jums prātā. Domājat,

-�esmu ieslēdzis viņas kādā kajītē? Ar apsardzi? Nu ko, loģisks secinājums pēc visiem pekstiņiem, ko esam jums iebaroju�i. - Paraustīja plecus. - Pagāju�onedēļ netikāt �eit uzņemts vienkār�a iemesla dēļ. Lilijai bija vajadzīgs laiks - lai padomātu un iz�ķirtos, vai ir vērts atteikties no tīkamas un interesantas dzīves dēļ trūcīga un, kā man �ķiet, neapdāvināta skolotāja.

- ���Ja D�ūlija ir tāda, kā jūs sakāt, viņai nerastos �āda dilemma.

Kon�iss sakrustoja pirkstus. - Par mierinājumu jūsu patmīlībai

varu teikt, ka tā tomēr radās. Bet meitenei pietika veselā saprāta, lai apjēgtu, ka vienmuļa, iepriek� paredzama un, atklāti sakot, visai no�ēlojama eksistence ir neadekvāta maksa par pārejo�as seksuālas tieksmes apmierinā�anu.

Brīdi klusējis, noliku savu krūzi.

-Tātad Lilija un� kā jūs teicāt? Roze?

- ���Es vakar jau teicu.

Uzlūkoju Kon�isu cie�i, tad izvilku savu kabatas portfeli un pastiepu viņam vēstuli no Bārkleja bankas. Viņ� uzmeta tai pavir�u mirkli.

- ���Tā ir viltota. Neņemiet nu ļaunā.

Izķēru to viņam no rokas. - Mister Kon�iss, man viņas jāredz. Starp citu, es zinu, kā jūs viņas �urp atvīlāt. Domāju, tas varētu ieinteresēt arī policiju.

- ���Tad tā būs Atēnu policija, jo meitenes ir tur. Policisti varēs gardi pasmieties par jūsu apsūdzībām.

- ���Tie ir meli. Viņas ir uz jahtas.

- ���Lūdzu, nāciet man līdzi, ja uzstājat. Meklējiet, vaicājiet komandas vīriem. Pirms brauk�anas mēs nogādāsim jūs krastā.

Tas varēja būt kārtējais blefs, tomēr likās, ka �oreiz viņ� runā nopietni. Pat ja viņ� būtu meitenes ieslodzījis, tad kādā dro�ākā vietā.

- ���Nu labi, tas tie�ām būtu pārāk muļķīgi no jūsu puses. Tomēr man nāksies griezties Britu sūtniecībā. Darī�u to, līdzko atgriezī�os ciematā.

- ���Stipri �aubos, vai tas viņus iedvesmos. Jo sevi�ķi uzzinot, ka tas viss ir vienkār�i neveiksmīga mīlnieka iedomas. - Kā noguris no maniem tuk�ajiem draudiem, viņ� a�i piebilda: - Un tagad no jums grib atvadīties divi no maniem aktieriem. - Kon�iss pagājās līdz mājas stūrim.

- ���Katrīna!

�o vārdu viņ� izrunāja ar fran�u akcentu. Pagriezies pret mani, paskaidroja: - Marija, protams, nav vienkār�a lauku ve�a.

Bet es neļāvu novērst uzmanību un atsāku uzbrukumu.

-Jebkurā gadījumā D�ūlijai - pat ja viņa ir tāda, kā jūs apgalvojat, - būtu pieticis drosmes pateikt man to visu pa�ai.

- ���Tādas ainas iederas vecā tipa teātri.

- ���Tam nav nekāda sakara ar D�ūliju pa�u.

- ���Varbūt kādreiz jūs viņu vēl satiksiet. Tad ari varēsiet ļaut vaļu savām mazohista tieksmēm.

No tālākas vārdu apmaiņas mūs paglāba Marijas iera�anās. Tā joprojām bija veca sieviete ar grumbu izvagotu seju, nu tērpta elegantā melnā kostīmā, kura atloku greznoja zeltīta granāta piespraude. Plānas zeķes un kurpes uz neliela papē�a, mazliet pūdera un rū�a, viegli krāsotas lūpas - īsta vidus�ķiras matrona, kādas var sastapt respektablajos Atēnu rajonos. Viegli smaidot, viņa nostājās manā priek�ā - pārsteigums, triks ar acumirklīgu pārtap�anu. Kon�iss sausi vēroja mani.

�Madame Katrīna Atanasulisa. Lauku māmuļas ir viņas ampluā. Ne reizi vien viņa man ir palīdzējusi. � Kon�iss pastiepa roku, aicinot viņu pienākt tuvāk.

Madame panācās uz priek�u un papleta rokas - kā atvainodamās, ka piedalījusies �ajā maldu spēlē. Uzlūkoju viņu saltu skatienu - no manis viņa aplausus nesagaidīs. Viņa pastiepa roku, bet es to ignorēju. Mirkli stomījusies, viņa ironiski palocīja galvu.

- ���Les valises?4 � Kon�iss vaicāja.

- ���Tout esi pret. � Viņa pacēla uz mani acis. - Eh bien, mon-sieur. Adieu.5

Pagriezās un aizpeldēja tikpat cienīgi, kā nākusi. Nelāgais pārsteigums sāka pāraugt izmisumā. Kon�iss, protams, melo, bet �ie meli bija tik elastīgi, tik grodi savērpti. Man netika dots atelpas mirklis.

- ���Nu lūk! Ari D�o ir klāt. To mēs saucam par dezintoksikāciju, -viņ� sacīja.

Pa taku no liedaga puses slāja nēģeris. Nevainojams tum�brūns uzvalks, violets krekls, kaklasaite, tum�as brilles. Pacēlis sveicienam roku, viņ� �ķērsoja grantsstrēli. Smaids Kon�isam, greizs smīns uz manu pusi.

- ���Tas ir D�o Harisons.

- ���Sveiks.

Es neatbildēju. Pa�ķielējis uz Kon�isu, D�o sniedza man roku.

- ���Neņem ļaunā, vecīt. Darīju, ko �efs lika.

Pēc izrunas sprie�ot, viņ� bija no Amerikas, nevis Vestindijas6. Arī �oreiz es ignorēju pastiepto roku.

- ���Godam atstrādāji, neko neteiksi.

- ���Kā gan citādi. Mēs, melnie, esam mērkaķiem tuvu radu. Mūs var saukt par einuhiem, mēs jau neko nesaprotam. - Viņ� runāja vieglā tonī, it kā tam vairs nebūtu nekādas nozīmes.

- ���Nu ko, neņem ļaunā arī tu.

- ���Būs jau labi.

Mēs piesardzīgi saskatījāmies, tad viņ� uzrunāja Kon�isu: - Viņi nāk pēc mantām.

- ���Man vēl aug�ā �is tas jāpaņem, - Kon�iss atteica un atstāja mūs vienus.

Uz takas parādījās vēl vairāki stāvi, �etri vai pieci jūrnieki tum�zilos krekliņos un baltos �ortos. �etri izskatījās pēc grieķiem, bet viens ar palsiem matiem varēja būt skandināvs vai vācietis. Meitenes par apkalpi neko nebija stāstīju�as, tie bija tikai �grieķu jūrnieki�. Man atkal iedūra greizsirdības dzelksnis. Un ne tikai - bezcerība jau smēlās mutē, nu es patiesi sajutos atstumts, izmests kā lieks balasts� turklāt no�ēlojams muļķītis. Un viņi visi zināja, ka esmu muļķītis. Paskatījos uz D�o, kur� stāvēja, laiski atslējies pret arkādes balstu. Vāja cerība, bet tā bija vienīgā.

- ���Paklau, kur ir meitenes?

Tum�ie stikli nesteidzīgi pagriezās uz manu pusi. - Atēnās. -Pazibsnījis uz durvju pusi, viņ� atkal pievērsās man ar no�ēlas sil-tinātu smīnu. Saproto�i no�ūpoja galvu.

- ���Ko tu ar to gribi teikt?

D�o tikai paraustīja plecus: tā nu tas notiek.

- ���Vai tā jau agrāk ir bijis?

- ���Var jau būt, - viņ� paklusām novilka

Jūrnieki devās mums garām pie lielajām kastēm. Pie mājas stūra

parādījās Hermejs, apkrāvies ar ceļasomām, viņ� kājoja liedaga virzienā. Pāris soļu iepakaļ cienīgi soļoja sve�ādā Marija. Nēģeris atrāvās no kolonnas un, paspēris pāris soļu uz manu pusi, pastiepa amerikāņu cigare�u paciņu. Bridi stomījies, paņēmu vienu. Viņ� uz�ķīla uguni un ierunājās klusā balsī.

- ���Man lika tev pateikt: viņai patiesi �ēl. - Notvēru D�o skatienu brīdī, kad viņ� pacēla galvu no �ķiltavu liesmas. - Es nemuldu. Viņa tie�ām tā teica, saproti? - Es joprojām stīvi blenzu viņā. D�o atkal atskatījās uz durvju pusi, it kā bītos tikt pieķerts. - Vecīt, �ajā partijā tev nav neviena trumpja. Nekādu izred�u. Compris?*

Dīvainā kārtā - pilnīgi pret manu gribu - viņa vārdi pārliecināja mani vairāk nekā visas Kon�isa runas. Jau grasījos nodot kādu pietiekami spīvu atbildi, bet nepaguvu to noformulēt. Durvīs stāvēja Kon�iss ar nelielu ceļasomu rokā. Viņ� pagriezās un grieķiski uzrunāja vienu no jūrniekiem. Kā slēptas līdzcietības vadīts, D�o viegli uzsita man uz pleca un, piegājis pie Kon�isa, paņēma no viņa somu. Nākot atpakaļ man garām, novaikstījās.

- ���Vai zini, kā ir ar to baltā cilvēka nastu? Viņ� to savāc, bet mums jānes.

Pametis man pavir�u atvadu sveicienu, D�o sekoja Hermejam un Marijai. Arī jūrnieki aizstiepa savu ne�ļavu, un es atkal paliku divatā ar Kon�isu. Nopietnu seju viņ� noplātīja rokas - tas vairs nebija joks, drīzāk drūms izsmiekls.

- ���Jūs vēl par mani dzirdēsiet, - es dusmās noņurdēju.

- ���Neturiet mani par muļķi. Ar naudu �ajfi valstī var daudz ko panākt.

- ���Ari ar sadiimu, kā rādās.

Beidzamo reizi izjutu viņa pētīgo skatienu.

- ���Hermejs atgriezīsies un visu aizslēgs. - Es klusēju. - Jums tika dota iespēja. Iesaku padomāt, kas liedza jums to izmantot.

- ���Ejiet pie velna!

Neko neteicis, viņ� ielūkojās man cie�i acīs, it kā gribētu iedvest, lai ņemu savus vārdus atpakaļ.

- ���Ji, tie�i Uts man bija jums sakāms, - pēc mirkļa piemetināju.

Viņ� lēni no�ūpoja galvu. - Jūs pats vēl īsti nezināt, kas jums sakāms. Un kas sakāms man.

Laikus sapratis, ka roku viņam nesnieg�u, Kon�iss vienkār�i pagāja man garām. Pie kāpieniem apstājās un pagriezās atpakaļ.

- ���Gandrīz piemirsu. Lai arī esmu sadists, negribu mērdēt jūs badā. Hermejs iedos jums samīti ar len�u. Tas jau ir sagatavots.

Kon�iss jau bija grantsstrēles vidū, kad man ie�āvās prātā pienācīga atbilde.

- ���Sendvi�i ar rūgto mandeļu smar�u? - nokliedzu viņam pakaļ.

Bet Kon�iss nelikās mani dzirdam. Gribējās skriet viņam līdzi,

saķert aiz rokas, aizturēt, bet es apzinājos savu bezspēcību. Dzirdēju motorlaivu dodamies pirmajā reisā uz jahtu. Hermejs nāca Kon�isam pretī, abi apstājās, pārmija pāris vārdu, sarokojās. Kon�iss nozuda aiz krasta kraujas, bet ēzeļa īpa�nieks turpināja ceļu uz manu pusi. Apstājies kāpienu apak�ā, viņ� nīgri pablenza ar savu balto aci, pa�vadzināja atslēgu sai�ķi.

- ���Vai meitenes ir uz jahtas? - grieķiski vaicāju viņam.

Viņ� savieba muti: nezinu.

- ���Vai esat viņas �odien redzējis?

Zods paslējis aug�up: nē.

Es nepatikā novērsos un iegāju villā. Hermejs sekoja man pa pēdām, pat uzkāpa līdzi aug�ā. Tikai pie manas istabas durvīm viņ� atstājās, lai aizvērtu aug�stāva logus un slēģus. Tikko pārkāpis istabas slieksni, es par viņu aizmirsu - uz spilvena gulēja atvadu dāvana: aploksne, biezi piestūķēta ar grieķu naudaszīmēm. Saskaitīju tās: divdesmit miljoni drahmu. Pat rēķinoties ar tā laika inflācijas galopa tempu, summa krietni pārsniedza divsimt mārciņu. Vairāk nekā tre�ā daļa no manas gada izpeļņas. Tad tāpēc vecajam pēdējā brīdī ieva-jadzējās kāpt aug�ā. �ī nauda saniknoja mani vēl vairāk - tas bija pēdējais pazemojums, klaj� mājiens, ka arī es esmu pērkams. To* mēr tā bija apaļa summa. Padomāju, vai nevajadzētu skriet lejā uz piestātni un iesviest to viņam sejā - vēl varēju paspēt, laiva ta�u jāizkrauj un jābrauc atpakaļ. Bet tikai padomāju. Padzirdis Hermeja soļus, steig�us sabāzu banknotes somā. Viņ� stāvēja durvīs, kamēr es savācu pārējo mantību, un novadīja mani lejā pa kāpnēm. Tā, it kā būtu saņēmis norādījumu uzmanīt katru manu soli.

Pēdējo reizi pārlaidu skatienu mūzikas istabai: tuk�s laukums, nagla Modiljāni gleznas vietā. Pēc mirkļa jau stāvēju galerijā, dzirdēju, kā Hermejs no iek�puses noslēdz durvis. Piestātnē atgriezās laiva - vēl bija laiks, vēl varēja� bet ko līdzētu �is simboliskais �ests? Vajadzēja rīkoties praktiski. Varbūt pielauzt ciema policijas ser�antu, lai ļauj man izmantot krasta apsardzes radio? Lai es izskatos pēc pēdējā muļķa, man vienalga. Pietvēros beidzamajam cerības salmiņam - varbūt Kon�iss apvārdojis meitenes ar jaunu pastāstu, kādu ticamu viņu prombūtnes ieganstu? Iespējams, ka �ī versija līdzinās tai, kas tika stāstīta man par viņām - arī es darbojos viņa uzdevumā un tikai jaucu D�ūlijai prātus. Man vajadzēja tikties ar viņām� kaut tikai tādēļ, lai uzzinātu, ka �oreiz Kon�iss nav melojis. Tikai viņas varēja mani par to pārliecināt. Pietvēros atmiņām par D�ūliju, par nakti jūrā, par neskaitāmiem mirkļiem, kas nekādi nevarēja būt viltoti; kā izmisīgs mierinājums derēja pat tas, ka viņa ir angliete, augusi tai pa�ā vidus�ķiras, tai pa�ā universitātes vidē. Par spēļlietiņu - pat Kon�isa spēļlietiņu - varēja kļūt tikai radība bez ironijas, bez objektīva skatījuma, tuk�a lelle, kas neko nezaudē, ziedojot pa�cieņu greznībai, dvēseli - miesai, turklāt� tas ta�u nav to vērts. Mans skepticisms laikam bija pārāk naivs, pārāk anglisks, lai līdzētu izprast �o grēcīgās Eiropas merkantilismu - tā arī nespēju sev izskaidrot, kālab divas visnotaļ burvīgas meitenes atteiku�ās no sabiedrības, no pielūdzējiem un kļuvu�as par klausīgām serāla iemītniecēm. Tad atkal iedomājos par Kon�isa nenoliedzamo ietekmi - vismaz uz D�ūliju -, viņa bagātību un neskaidru nojausmu, ka �ī greznā dzīve māsām nav tik sve�a, kā tika pasniegts. Es padevos; tā arī netiku gudrs.

Aizcirtās reti lietotās durvis ar delfīna klauvēkli, dzirdēju, kā tajās noskrapst atslēga. Pēk�ņā apņēmībā nolēcis uz grantsstrēles, es apcirtos un sparīgi devos uz vārtu pusi � jo drīzāk sāk�u rīkoties, jo labāk.

- Bet brokastis, kyrios\i0 - mani panāca Hermeja izmisīgais sauciens.

Neapstājies atmetu ar roku: pie velna ar jūsu brokastīm! Ēzelis, apkrauts ar vēderainiem saiņiem, mīņājās pie namiņa durvīm. Trulā apņēmībā izpildīt visus Kon�isa rīkojumus tā īpa�nieks traucās

�urp pāri pagalma plienam. Nelikdamies zinis, es turpināju ce]u, tomēr ar acs kaktiņu manīju, ka viņ� paķer kaut ko ēnā pie durvīm. Pēc brī�a mani panāca steidzīgu soļu �ņirksti. Pagriezos, lai ar niknu �estu pasūtītu viņu kur tālāk, bet paliku stāvam ar paceltu roku.

Hermejs sniedza man pītu groziņu. D�ūlijas groziņu! To pa�u, kas viņai bija līdzi tajā garajā, brīni�ķīgajā svētdienā. Lēni pacēlu skatienu uz Hermeju. Kā pierunājot viņ� piegrūda to man tuvāk, grieķiski teikdams: ņemiet, tā vajag. Pirmo reizi viņa sejā pavīda kaut kas smaidam līdzīgs.

Es vilcinājos. Nosviedu zemē somu, paķēru groziņu un atrāvu vāku: divi āboli, divi apelsīni, divi rūpīgi ietīti un pārsieti vīstokļi, starp kuriem vizēja pudeles zeltītais kakliņ�. Pastūmu malā vienu sainīti - Krūga �ampanietis. Atkal pacēlis acis, es laikam rādījos bērni�ķi apjucis. Hermejs pateica tikai vienu vārdu.

� Perimeni.

Viņa gaida.

Un norādīja ar zodu uz klintīm Burāni liedaga austrumpusē. Palūkojos turp, kā domādams ieraudzīt meitenes stāvu. Izdzirdu dūkoņu-no jahtas atgriezās motorlaiva. Hermejs pabakstīja ar īk�ķi pāri plecam un atkārtoja: - Perimeni.

Kā Kon�iss sacīja? �Jūs vēl nezināt, kas man sakāms.�

Nācās likt lietā visu savu gribu, lai saglabātu pa�cieņu un normālā solī tiktu līdz gravai. Te emocijas ņēma virsroku, un es drāzos lejā pa kāpieniem, tad atkal aug�ā, līdz aizelsies stāvēju līdzās Poseido-nam. Saules zeltīts, tas �oreiz nelikās tik di�ens: pie majestātiskā �estā pastieptās rokas plivinājās pa�taisīts ceļa rādītājs - glu�i kā uz auklas aizmirsts veļas gabals. Uz lapiņas uzzīmētā roka norādīja klin�u virzienā, un es metos pa taku cauri krūmiem un priedainei.

Tūlīt ieraudzīju viņu caur skrajā priedāja stumbriem. Bāli

zilas bikses, tum�zils krekliņ� un sārta cepurīte - D�ūlija

stāvēja kraujmalā un skatījās uz manu pusi. Es pavicināju roku, viņa arī, ta�u, kā par brīnumu, nenāca man pretī, bet pagriezās un nozuda aiz kraujas malas. Jutos tik atvieglots un spārnots, ka nepievērsu tam uzmanību - varbūt viņa grasās tiem uz jahtas dot zīmi, ka viss kārtībā. Metos skriet. Ne pusminūte nepagāja, līdz es biju tur, kur nupat redzēju viņu stāvam� tagad stāvēju tur pats un apjucis raudzījos visapkārt. Stāvā, jardus divdesmit augstā nogāze beidzās gandrīz pie pa�as klintskraujas malas. Olu un nelielu klints-akmeņu birums, da�as pat ne pēdu augstas krūmu skupsnas - te nebija kur paslēpties, sevi�ķi tik uzkrīto�ās drēbēs. Bet D�ūlija bija kā ūdenī iekritusi. Nosviedis somu un groziņu, soļoju gar kraujmalu uz to pusi, kur viņa nozuda. Bezcerīgi - tuvumā nebija nedz lielāka klintsbluķa, nedz slēptas iegravas. Norāpos līdz pa�ai klints malai: tālāk varētu nokāpt tikai pieredzējis, pienācīgi ekipēts alpīnists.

Tas bija pretrunā ar visiem fizikas likumiem - D�ūlija bija burtiski izgaisusi. Paraudzījos lejup uz jahtu. Laivu patlaban cēla uz klāja, kur rosījās vismaz desmit stāvi - komanda un pasa�ieri. Slaikais korpuss sakustējās un nesteidzīgi slīdēja uz manu pusi, it kā vēl nebūtu gana, vēl beidzamo reizi vajadzētu par mani pasmieties.

Pēk�ņi aiz muguras kāds skaļi nokrem�ļojās. Apsviedos un ieraudzīju ērmīgu ainu - kādus piecpadsmit jardus virs manis, aptuveni nogāzes vidū virs zemes rēgojās D�ūlijas galva un pleci. Atspiedusi elkoņus pret zemi, viņa au�īgi smīnēja, bet fonā kā grotesks, draudīgs nimbs melnēja robots aplis.

- ���Esi ko pazaudējis? Varbūt varu kā palīdzēt?

- ���Kungs tētīt!

Uzrāpos tuvāk, līdz �ķelmīgajam ģīmītim palika kādas se�as pēdas. D�ūlijas iedegums nu bija daudz tum�āks, gandrīz tikpat ko�s kā māsai. Tum�ais aplis izrādījās eņģēs iestiprināts dzelzs vāks, līdzīgs tiem, kas nosedz kanalizācijas lūkas. Tā virspuse nomūrēta akmeņiem, acīmredzot maskē�anas nolūkā, bet uz leju stiepās di-

vas mctfila troses, kas dro�i vien piederēja pie aizdarī�anas mehānisma. D�ūlija bija pabāzusies no zemē ierakta dzelzs cilindra; komiski savaikstījusies, viņa pamāja man ar pirkstu.

- ���Nāc nu iek�ā, būsi ciemiņ�, teica mu�ai�7

Trāpīgs jociņ�. Uz salas patiesi bija zirnekli, kas darināja �ādas smalkas lamatiņas ar vāciņu; biju vērojis, kā pui�eļi mēģina izmānīt tos ārā. Piepe�i pārvērtās gan viņas tonis, gan sejas izteiksme.

- ���Ak tu nabadzi ņ�! Kas noticis ar tavu roku?

- ���Vai tad viņ� tev nestāstīja? - D�ūlija satraukta papurināja galvu. - Tā, sīkums. Nu jau sadzijis.

- ���Briesmīgs paskats.

Viņa izrāpās no savas slēptuves. Bridi stāvējām un uzlūkojām viens otru, tad viņa paņēma savainoto roku un gādīgi appētīja, pacēla uz mani līdzjūtīgu skatienu. Es pasmaidīju.

- ���Tīrais nieks. Salīdzinot ar tiem brīnumiem, kas te notiek pēdējās divdesmit �etras stundas.

- ���To jau varēja gaidīt. - Viņa atkal pievērsās manai rētai. - Vairs nesāp?

- ���Fiziskas sāpes �eit ir tas mazākais. - Pamāju uz caurumu zemē.

- Un kas tas par elles priek�kambari?

- ���Kara laika mantojums. Vācie�i izraka.

- ���Ak Kungs! Kā es uzreiz neiedomājos!

Tas ta�u bija novēro�anas postenis. Kon�isam atlika tikai nomaskēt ieeju un aiztaisīt skata spraugas. Piegājām pie cauruma - pretī vēdīja drēgna tumsa. �auras trepītes, smagi atsvari tro�u galos, tikko samanāms betona grīdas plankums. D�ūlija pieliecās un pagrūda vāku; tas klusi aizvērās, un meistarīgi darinātā oļu garoza iegula apkārtnē kā bil�u mozaīkas lauska. Neviens nebūtu to ievērojis; vien ejot pāri, varēja pabrīnīties, ka akmeņi nav izkustēju�ies no vietas. Ta�u postenis atradās nelielā izvirzījumā, kur diez vai kāds gāja.

- ���Grūti noticēt, ka tā tie�ām esi tu, - es sacīju.

- ���Tu ta�u nedomāji, ka es� - viņa aprāvās.

- ���Vēl pirms pusstundas viņ� pavēstīja man, ka tu esi viņa mīļākā. Un es nekad vairs tevi neredzē�u.

- ���Viņa mīļākā?!

- ���Un D�ūna arī.

Nu es biju atspēlējies - pagalam satriekta, D�ūlija raudzījās manī tā, it kā tas būtu kāds viltīgs pārbaudījums. Sa�utusi nosprausloja.

- ���Un tu noticēji? - Viņas skatiens nu bija glu�i nopietns. - Ja tu kaut mirkli viņam noticēji, es nemū�am ar tevi nerunā�u!

Atbildes vietā es apskāvu viņu, mūsu lūpas sastapās; skūpsts bija īss, bet gana pārliecino�s. D�ūlija maigi novērsās.

- ���Domāju, ka mūs novēro.

Pavēries lejup uz jahtu, es atlaidu meiteni, bet tūlīt pat saņēmu viņas rokas.

- ���Kur ir D�ūna?

- Uzmini nu.

- ���Es vairs neko nespēju uzminēt.

- ����odien man bija tāda garāka pastaiga. Lieliska pastaiga, starp citu.

- ���Jūs esat ciematā? Hermeja mājā?

- ���Jau kop� piektdienas. Tev tik tuvu, nudien briesmīgi.

- ���Tātad Moriss?�

- ���Ļāva mums dzīvot tur visu vasaru! - Viņas smaidā atmirdzēja bērni�ķīgs prieks. - Jā, nudien. Es aiī sev vispirms iekniebu rokā.

- ���Dieviņ augstais! Tātad ies vaļā viņa jaunais projekts?

-Nē, nē, viss tiek atcelts. Pēk�ņi kādu vakaru Moriss paziņoja,

ka viņam nav tam laika. Kaut ko minēja par nākamo gadu, bet� -viņa viegli paraustīja plecus. Tātad viss iepriek�ējais bija maksa par mūsu vasaru. Es ielūkojos D�ūlijai acīs.

- ���Un tu vēl arvien gribi palikt?

Mirkli viņa lūkojās pretī, tad novērsās. - Ja tu domā, ka mēs varēsim būt kopā kā glu�i parasti cilvēki. Bez asu izjūtu piedevas.

- ���Es neatbildu uz muļķīgiem jautājumiem.

Viņa maigi papluinīja manu ausi. - Tad izskatās, ka mums nāksies pieciest vienam otru.

iegaudojās sirēna. Rokas sadevu�i, mēs pagriezāmies pret jūru. Jahta nu bija mums tie�i pretī, kādus trīssimt jardus no krasta.

D�ūlija pacēla roku un pamāja, pēc brī�a pamāju ari es. Varēju iz�ķirt Kon�isu un D�o, un Marijas sīko, tum�o stāvu; viņi atbildēja mūsu sveicienam. Kon�iss uzsauca kaut ko matrozim uz tiltiņa, un tur parādījās sīka dūmu plīva; norībēja �āviens un gaisā uzskrēja sīks, melns punktiņ�. Mirkli sastindzis, tas ar vieglu sprak�ķi sabira dzirkstīs, kas brīdi mirgoja uz zilā fona kā kvēlas varavīksnes drumslas. Tai sekoja otra raķete, tre�ā- uguņo�ana par godu izrādes beigām. Vēl viens gar� sirēnas kauciens, atvadām paceltas rokas. Pielikusi pirkstgalus pie lūpām, D�ūlija nosūtīja viņiem sirsnīgu gaisa skūpstu, es vēlreiz pavicināju roku. Gracioza un daiļa, jahta lēni sagriezās un devās jūrā.

- ���Vai viņ� patiesi teica, ka es ar viņu� dzīvoju?

Atstāstīju Kon�isa teikto vārds vārdā.

- ���Kāda nekaunība! - Viņa pavadīja jahtu ar piktu skatienu.

- ���Es ta�u zināju, ka tas ir blefs. Vecais labais pokera vecītis: melo ar akmens ģīmi.

��is ģīmis ir pelnījis vienu kārtīgu plauku. Un D�ūna būs gatava to viņam izsniegt. Kaut gan� - Bet tad viņa paskatījās uz mani, pasmaidīja un pavilka aiz piedurknes: - Ejam. Trakoti gribas ēst.

- ���Tu solīji man parādīt, kur jūs dzīvojāt.

- ���Tikai tad, kad bū�u dabūjusi ko ēdamu.

Mēs uzrāpāmies aug�ā un, paķēru�i groziņu, iekārtojāmies priedes paēnā. D�ūlija attina sendvi�us, es atkorķēju �ampanieti; pudele bija paguvusi sasilt, un da]a dzēriena iz�ļācās līdz ar korķi. Saskandināju�i glāzes, mēs vēlreiz saskūpstījāmies un ķērāmies pie len�a. Man vajadzēja sīki izstāstīt, kas bija noticis iepriek�ējā dienā, kā arī visu citu: par nakts manevriem, �manu� viltoto vēstuli un nebiju�o slimību.

- ���Bet manu vēstuli no Sifhosas tu saņēmi? Tā bija īsta.

- ���Jā gan.

- ���Mēs jau domājām, ka gaidāms kāds atvadu gājiens. Bet viņ� bija tik jauks kop� mūsu pēdējās izskaidro�anās.

Es savukārt gribēju zināt, ko viņas pa �o laiku darīju�as, kur biju�as� Esot aizvizinātas uz Krētu un vēl �ur tur. D�ūlija saviebās.

- ���Vāļājāmies saulē un garlaikojāmies.

- ���Es tomēr nesaprotu, kāpēc vajadzēja visu tā sare�ģīt. Stiept gumiju.

Viņa saminstījās. - Pagāju�o svētdien viņ� pasvieda mums jaunu ideju� vārdu sakot, gribēja piespēlēt tevi D�ūnai. Rādās, ka viņam bija grūti �ķirties no domas par Trim sirdīm.

- ���Es tev ko parādī�u. - Pasniedzos pēc somas un izvilku aploksni ar savu honorāru, pateicu arī, cik �is �ūksnis vērts un ko gribēju ar to izdalīt. Bet D�ūlija bija pavisam citās domās.

- ���Kādas muļķības, tev �ī nauda jāpatur! Tu esi to godīgi nopelnījis, un viņa maciņ� jau nu nesaruks. � �ķelmīgi pasmaidīja. - Varēsi vismaz mani barot. Es ta�u tagad esmu bezdarbniece.

- ���Vai viņ� nemēģināja iekārdināt jūs, piesolīt lielāku summu?

- ���Drīzāk jau �anta�ēt. Bija jāizvēlas - tu un māja ciematā vai pilna summa pēc kontrakta.

- ���Un D�ūna? Tagad būs nevainīgas cietējas lomā?

D�ūlija pavīpsnāja. � Viņai netika dotas balsstiesības.

- ���Man �ausmīgi patīk tava cepurīte.

Mīksta, bērni�ķīga cepurīte ar �auru maliņu. Viņa noņēma to un aplūkoja, bezmaz kaunīgi, kā meitene, kas pirmo reizi dzird komplimentu savai ārienei. Paliecos un noskūpstīju viņu uz vaiga, tad apliku roku un pievilku sev klāt. Jahta bija jau krietni sarukusi un grasījās nozust salas austrumu galā.

- ���Un kā ar lielo noslēpumu? Ne uz priek�u, ne atpakaļ?

- ���Tu nevari iedomāties. Vienu dienu mēs vai uz ce]iem stāvējām viņa priek�ā. Nē un nē. Arī tas ieskaitīts mūsu rēķinā. Vai nu �is absurda teātris turpinās, vai� tiekam atstāti neziņas tumsā.

- ���Tā gribētos zināt, kas notika �eit pirms gada. Pirms diviem.

- ���No viņiem nekādu ziņu?

- ���Ne ziņas, ne miņas, � es atteicu un piebildu: � Labāk tūlīt atzī�os. - Pastāstīju par vēstulēm, ko biju rakstījis, lai meitenes pārbaudītu, parādīju arī atbildi no Londonas bankas.

- ���Tu rīkojies ļoti nejauki, Nikolas. Neticēji mums, paskat tik! -Viņa iekoda lūpā. - Gandrīz tikpat nejauki kā D�ūna, kas zvanīja uz Britu padomi Atēnās, lai ievāktu ziņas par tevi. - Es pasmīnēju.

- Un zaudēja man desmit �iliņus.

- ���Tik vien es esmu vērts?

- ���Nevis tu, bet viņa.

Paskatījos uz austrumiem - jahta bija nozudusi. Tuksnesīgās jūras vieglā elpa �ū�oja prie�u zaros, �ķirstīja D�ūlijas matus. Sēdēju,

atspiedies pret stumbru, un jutu viņas ķermeni viegli man piekļāvu�os. Jutos kā putojo�a �ampanie�a pudele, kā raķete, pilna dzirksto�ām uguntiņām. Pagriezu D�ūlijas seju pret sevi un skūpstīju, mēs noslīgām zemē un turpinājām skūpstu, guļot uz saules izraibotā ēnas plankuma. Es gribēju viņu, gan ne tik drud�aini vairs - nu mums piederēja visa vasara, un �obrid man pietika ar viņas muti un kailo muguru, ko glāstīju zem krekliņa. Pēdīgi viņa gulēja man uz krūtīm, piespiedusi lūpas manam kaklam, un mēs abi brīdi klusējām.

- ���Vai tev manis pietrūka? - es klusi vaicāju.

- ���Vairāk, nekā tev būtu jāzina.

- ���Gribētu tā gulēt visu savu mū�u, katru nakti.

- ���Es gan ne. Diezgan neērti.

- ���Neesi tik prozaiska! - Es cie�āk piekļāvu viņu. - Saki, ka tā būs. Jau �onakt.

D�ūlija virpināja mana krekla pogu.

- ���Vai gultā viņa bija jauka? Nu, tava Austrālijas draudzene?

No negaidītā jautājuma pārskrēja vieglas tirpas. Lūkojos debesīs

cauri zaru me�ģim un gandrīz jau gribēju pateikt� tomēr ne, ne tagad.

- ���Kādu dienu es tev par viņu pastāstī�u.

Viņa viegli ieknieba man. - Vai tad ir vēl kas stāstāms?

- ���Kāpēc tad tu jautā?

- ���Tāpēc.

- ���Kāpēc tāpēc?

- ���Nu, varbūt es neesmu tik� tu saproti.

Pagriezos un noskūpstīju gai�o pakausi.

- ���Tu jau pierādīji, ka esi daudz iejūtīgāka par viņu.

Bridi D�ūlija klusēja, it kā nejustos vēl īsti dro�a.

- ���Es tā pa īstam nemaz neesmu mīlējusies.

- ���Tas nav nekāds defekts.

- ���Tā ir terra incognita*.

- ���Apsolu, ka tev tā patiks.

Atkal maza pauze.

- ���Būtu jauki, ja tu ari būtu divos eksemplāros. Lai D�ūnai ari kas tiek.

- ���Viņa arī grib palikt?

_ Kādu biīdi, - D�ūlija īgni novilka.- Tā ir dvīņu lielākā problēma. Vienāda gaume visās lietās.

- ���Man gan nelikās, ka jums varētu patikt viena tipa vīrie�i. Viņa pārbrauca ar lūpām pār manu kaklu.

- ���Tie�i �is konkrētais viens tips.

- ���Viņā vienkār�i ķircina tevi.

- ���Varu derēt, ka arī tu labprāt būtu izspēlējis Trīs sirdis.

- ���Protams! Aiz vil�anās es naktīs grie�u zobus un ko�u spilvenā. �oreiz kniebiens nebija tik maigs.

- ���Es nopietni runāju.

- ���Tu runā glu�i kā sīks skuķēns.

- ���Tie�i tā es arī jūtos. Un tu esi mans lācītis.

- ���Kuru tu ņemsi �onakt gultiņā?

- ����im lācītim nebūs vietas manā �aurajā gultiņā.

- ���Nu, ja atsakās no naktskrekla un cie�i saspie�as�

- ���No tā es �eit tāpat esmu atteikusies.

- ���Tu padari mani traku.

- ���Pati sevi es padaru traku. Tā kaila guļot un domājot par tevi.

- ���Un ko es daru tavās domās?

- ���Visādas neķītrības.

-Pastāsti!

- ���Tās nav stāstāmas.

- ���Mīļas neķītrības vai rupjas?

- ���Visādas.

- ���Pastāsti! Kaut vienu!

Mirkli stomījusies, viņa padevās: - Es bēgu, un tu dzenies man pakaļ.

- ���Un ko es daru, tevi noķēris? - Viņa neatbildēja. Noslidināju delnu pāri kailajai mugurai. - Pārlieku pār celi un sadodu pa dibenu?

- ���Tu sāc mani glāstīt. Un es pamazītēm ļaujos.

- ���Pamazītēm? Vai tāpēc, ka tu esi mazs skuķēns?

- ���Nūja.

- ���Es gribu izģērbt tevi. Tūlīt, �eit pat, uz vietas.

- ���Pēc tam aiznesīsi mani kukuragā uz ciemu?

- ���Nu, nāksies saņemties un aiznest.

PaslSjusies uz elkoņa, D�ūlija pieskārās ar lūpām manam degungalam un maigi pasmaidīja.

- ����onakt. Es apsolu tev. D�ūna mūs jau gaida.

- ���Parādi man jūsu slēptuvi!

- ���Tā ir baisa kā kapa bedre.

- ���Tikai aci uzmest.

Tramīgs skatiens - likās, tas grib mani atturēt. Ta�u nākamajā mirklī viņa pasmaidīja, pielēca kājās un sniedza man roku; rāpāmies atkal lejup pa kraujo nogāzi. D�ūlija notupās un piespieda vienu no akmeņiem: grubuļainais vāks pacēlās, atiezās ejas melnā mute. Sataustījusi pirmo kāpsli, viņa nozuda tumsā un pēc brī�a uzsmaidīja man no pēdas piecpadsmit dzi]as pazemes.

- ���Uzmanies! Da�i pakāpieni ir ielūzu�i.

Pagriezos un sekoju viņai. Tum�ajā caurulē bija �auri un neomulīgi. Apak�ā atklājās neliela, pēdas piecpadsmit plata un aptuveni tikpat gara telpa. Apradis ar patumsu, aplaidu acis visriņķī. Galds, trīs koka krēsli un mazs skapītis. Abās sānsienās bija durvis, bet jūras pusē varēja manīt aizdrīvētas skata spraugas. Sastāvējies, piesmacis gaiss, pazemes drūmā klusuma smārds.

- ���Vai tev ir sērkociņi?

D�ūlija padeva man vējlukturi un sērkociņus, es uz�ķīlu uguni. Kreisās puses sienu rotāja neveikls gleznojums, alus krodziņa aina - putoja kausi, mei�as lielām krūtīm aicino�i piemiedza aci. Laiks bija izdzēsis krāsas, atstājot tikai tum�as aprises, un gleznojums rādījās sens kā etrusku freskas, pagātnē nogrimu�as kultūras relikts. Labajā pusē varēja aplūkot nedaudz veiksmīgāku darbu -perspektīvā atainotu ieliņu, acīmredzot kādas Austrijas pilsētas skatu. Varbūt tā bija Vīne. Varēja redzēt, ka te pielicis roku lietpratējs, acīmredzot tas pats Antons. Sāndurvis �ķita izceltas no kāda kuģa starpsienas, abas noslēgtas ar lielām piekaramajām atslēgām.

D�ūlija pamāja ar galvu. - Tā bija mūsu celle. Otrā dzīvoja D�o.

- ���Omulīga vietiņa. Te ta�u ne�ēlīgi smird.

- ���Mēs saucām to par lapsu migu. Tā gan smird vēl daudz trakāk.

- ���Kāpēc durvis ir aizslēgtas?

- ���Nudien nezinu. Vienmēr tās stāvēja vaļā. Varbūt uz salas vēl kāds zina par �o vietu. - Viņa pavīpsnāja. - Tur jau nav ko redzēt -mūsu tērpi, gultas un tikpat briesmīgi smērējumi uz sienām.

Lukturis izgaismoja D�ūlijas seju.

- Jūs gan esat sīkstas mei�as! Tik ilgi nodzīvot �ādā būcenī.

-Ja tu zinātu, kā mums te riebās! Iedomājies tos nabaga zaldātiņus! Nīka te pazemē, bet ārā saule un zilas debesis.

Noglaudu viņas plecu. - Labs ir. Mana ziņkāre ir apmierināta.

-Nodzēs, lūdzu, lukturi!

Nogriezu degli, un viņa sāka kāpt aug�up. Slaidas kājas �aurās zilās biksēs, spo�s gaismas kūlis. Brīdi nogaidījis, sekoju viņai; D�ūlija jau bija pa�ā kāpņu aug�ā.

Piepe�i viņa spalgi iekliedzās, sauca mani.

Kāds vai drīzāk kādi, acīmredzot paslēpu�ies aiz vāka, nu izlēca no slēptuves un sagrāba D�ūliju aiz padusēm. Izcēla, bezmaz izrāva viņu no lūkas un stiepa prom - redzēju, kā viņa izmisīgi cen�as aizāķēt kāju aiz troses. Vēl viens aprauts sauciens, oļu �ņirksti. Nikni metos aug�up. Gaismas ripulī pabāzās kāda seja, jauns vīrietis gai�iem, ezītī apcirptiem matiem - matrozis, ko no rīta biju manījis pie villas. Ieraudzījis, ka man paliku�i tikai divi kāpieni, viņ� aizcirta lūkas vāku. Man pie kājām, atsitu�ies pret metāla sienu, dobji nodunēja atsvari.

- Dieva dēļ! Pagaidiet ta�u! - es nebļāvos pēk�ņajā piķa melnajā tumsā.

Cik jaudas atspiedos pret vāku, bet tas padevās ne vairāk par milimetru, it kā uz tā kāds sēdētu vai stāvētu. Mēģināju vēlreiz, bet �oreiz tas neizkustējās pat tik daudz. Tunelis bija pārāk �aurs, lai varētu rīkoties ar pilnu spēku.

Pēc tre�ā mēģinājuma ieklausījos. Klusums. Pēdējā neveiksmīgā piepūle, tad es padevos un norāpos lejā. Uz�ķīlu sērkociņu, no jauna iededzu vējlukturi. Paraustīju abas masīvās durvis, vēlreiz pārliecinājos, ka tās ir aizslēgtas. Atrāvu vaļā skapīti, bet neko tur neieraudzīju. Tāpat kā neredzēju jēgu tikko notiku�ajam. Bezspēcīgā naidā atcerējos Kon�isa atvadu gājienu. Atradies labais tēvocis: svinīgas ardievas, uguņo�ana, Krūga �ampanietis� Nu dzīres bija galā. Un Prospero bija pilnīgi izdzīvojis prātu, ar maniaka tvērienu pieķēries savai Mirandai.

Stāvēju kāpnī�u pakājē un dusmās griezu zobus - nekādi nespēju izsekot vecā sadista domas līklo�iem, at�ifrēt �o viņa palimp-sēstu8. Viņa daudzinātais teātris bez skatītāja bija tīrās blēņas, tas nebija nekāds izskaidrojums. Aktieri nevar un nekad nevarēs iztikt bez publikas. Varbūt tam visam arī ir kāds teorētisks sakars ar teātri, bet viņ� ta�u pats sacīja: �Teātris ir tikai metafora.� Kā to saprast? Kas tad tas ir? Kāds jauns, mistisks filosofijas virziens, metaforisms? Vai viņ� iedomājas sevi kā kādu absurdu mistifikācijas zinātņu doktoru, situāciju arhitektu? Es domāju un domāju, un, jo vairāk domāju, jo dziļāk iestigu nesapratnes un �aubu dūkstī. Manas aizdomas pārsviedās uz D�ūliju un D�ūnu. Acīmredzot �ie Kon�isa vārdi bija patiesi: no pa�a sākuma bija zināms, ka es viņu nekad neiegū�u, visu laiku bū�u tas muļķītis, ko spīdzina un izsmej. Dievu mocītais Tantals9. Atgriezos pat pie �izofrēnijas versijas. Kā savādāk gan izskaidrot viņas rīcību � es arvien jutu maigās, ļāvīgās lūpas, atcerējos ik vārdu no viņas pa�as izprovocētās val�ķīgās sarunas. Nespēju noticēt, ka tā bija tikai spēle - ja nu vienīgi viņa patiesi ir �izofrēniķe, kas apjau�, ka viņas solījumiem nav atbildības svara.

Bet Kon�iss? Kā gan cilvēks, kas uzdodas par ārstu, var pieļaut un pat veicināt �ādas lietas? Ari tas bija manam prātam neaptverami.

Pēc pusstundu ilgas stīvē�anās vāks negribot padevās. Trīs pakāpieni, un es atkal biju brīvībā, saules gaismā. Nedz jūrā, nedz tuvākajā apkārtnē nemanīja nekādu dzīvības zīmju. Uzrāpos līdz krauj-malai, bet tur, protams, neviena nebija. Alepo priedēs vienaldzīgs �ņāca vēj�, un es piepe�i jutos uz sve�as, neapdzīvotas planētas nokļuvis. Ieķērusies dzelk�ņu skupsnā, dīki plandīja balta papīra skranda, maza piemiņa no mūsu nesenā len�a. Groziņ� un mana soma stāvēja kur stāvēju�i, tiem līdzās sārtoja D�ūlijas cepurīte.

Pēc divām minūtēm es jau biju pie villas. Tie pa�i aklie, aizslēģotie logi, nekas nebija mainījies. Ātriem soļiem devos uz vārtu pusi. Tāpat kā pa�ā pirmajā reizē, te bija atstāta man domāta zīme.

Pareizāk sakot, divas zīmes.

Tās karājās priedes zarā līdzās vārtiem, pēdas se�as virs takas; saules apspīdētas un vēja viegli �ūpotas, tās rādījās nevainīgas kā bērna aizmirstas spēlītes. Viena no tām bija lelle. Otra - cilvēka galvaskauss.

Galvaskauss bija iekārts melnā auklā, kas ievērta paurī akurāti izurbtā caurumiņā, bet lelle pakārta abās nozīmēs - baltā aukla cilpā apmesta tai ap kaklu. Kādas astoņpadsmit collas liela, neveikli no koka izgriezta un melni krāsota, ar bērni�ķi iezīmētu baltu smai-diņu un acīm. Ap potītēm apsietas baltas lupatiņas bija tās vienīgais apģērbs. Tā neap�aubāmi bija D�ūlija, melna, ļauna D�ūlija, piesegta ar baltu nevainības drāniņu.

Es savērpu melno auklu, un galvaskauss sāka griezties. �okļi sakniebti drūmā vīpsnā, acu dobumos spokaini ņirb ēnas.

Ak, nabaga ioriks;10

Vai līķi ar uz�ķērstiem vēderiem?

Bet varbūt Freizers, Zelta zars11 ? Drud�aini rakņājos atmiņā. Lelles, pakārtas svētajā birzī. Ko tas nozīmēja?

�ķita, ka mani kāds vēro. Aplaidu acis apkārt, bet nemanīju ne mazāko kustību. Saulē iztvīku�i koki, ēnā pamiris krūmājs. Arī �oreiz man pārskrēja bailes, bailes un draudīga noslēpuma apjauta. Biju aizmaldījies bezgala tālu no mājām. Un īstie attālumi nav jūdzēs mērāmi.

Koki un saule, īstenības trauslā �aula. Un bezgala tumsa zem tās.

Lai kas tas būtu, tam nav vārda.

Savādais pāris lēni dejoja vēja viļņos. Vēlreiz noskatīju �o mīklaino alegoriju un steidzos tālāk.

Glu�i kā Gulivers liliputu pavedienu tīmeklī, es biju sapinies haotiskā pieņēmumu me�ģī. Skaidri zināju tikai to, ka sāpīgi ilgojos pēc D�ūlijas, esmu vai traks pēc viņas un nekam citam �obrid nav nozīmes. Kājoju uz skolu kā atriebes kārs laupītāju barvedis, tomēr kādā apziņas nostūri vēl gailēja cerība - varbūt tur mani gaidīs D�ūlija. Nepacietīgi atrāvu durvis uz savu tuk�o istabu. Varbūt iet pie Dēmetriada un izpurināt no viņa visu patiesību? Piespiest viņu nākt līdzi pie dabaszinātņu skolotāja? Tad nospriedu braukt uz Atēnām; jau nocēlu no skapjaug�as koferi, bet piepe�i pārdomāju. Līdz semestra beigām paliku�as divas nedēļas, pietiekams laika sprīdis, lai viss vēl varētu mainīties. Divas nedēļas mūs vēl varēs spīdzināt� vismaz mani.

Pēdīgi devos lejā uz ciematu, taisnā ceļā uz māju aiz baznīcas. �oreiz vārti bija vaļā; dārzā zaļoja apelsīnu un citronu koki, starp tiem veda akmeņiem izlikts celiņ�. Māja nebija liela, bet tai piemita zināma elegance: portiks ar kolonnām, logi ar skaistiem zelmiņiem. Ēna bija iekrāsojusi balto fasādi, palsi zila tā slējās uz toni ko�ākās vakara debess fona. Nebiju vēl ticis cauri dārza vēsajai pakrēslai, kad uz lieveņa iznāca Hermejs. Skatiens neticīgs pa�āvās pāri manam plecam, it kā viņ� būtu patiesi pārsteigts, ieraugot mani vienu.

- ���Vai jaunkundze ir �eit? - uzrunāju viņu grieķiski. Viņ� stīvi blenza manī, tad nesapratnē noplātīja rokas. - Un otra jaunkundze, viņas māsa? - nepacietīgi turpināju.

Hermejs paslēja zodu: nav.

- ���Kur tad viņa ir?

Aizbrauca ar jahtu. Tūlīt pēc len�a.

- ���Kā jūs to zināt? Jūs ta�u �eit nebijāt.

Sieva tā teica.

- ���Uz Atēnām? Ar misteru Kon�isu?

Nai. Jā.

Nu ko, pēc atvadu ceremonijas jahta varēja iegriezties kādā no ciemata ostām. Un D�ūnu varēja bez problēmām dabūt uz klāja, pasakot, ka mēs jau esam tur. Vai ari viņa bija lietas kursā. Vēlreiz nopētīju Hermeja mulso ģīmi, tad paspraucos viņam garām un iegāju mājā.

Pla�a un briva, vēsa priek�telpa; pie vienas sienas karājās krā�ņs turku paklājs, pie otras - nosūbējis ģerbonis, līdzīgs tiem, kas grezno angļu kapakmeņus. Pa vaļējām durvīm kreisajā pusē ieraudzīju konteinerus ar Burāni gleznām. Uz sliek�ņa stāvēja mazs pui�elis, acīmredzot viena no Hermeja atvasēm. Tēvs viņam kaut ko pateica, puika noskatīja mani nopietnām, brūnām acīm un iegāja istabā.

� ���Ko jūs gribat? - man aiz muguras atskanēja Hermeja jautājums.

- ���Kur ir viņu istabas?

Mirkli vilcinājies, Hermejs pabakstīja ar īk�ķi kāpņu virzienā. Viņ� rādījās pilnīgi apjucis. Veicīgi uzkāpu aug�ā. Visā mājas garumā stiepās patum�s gaitenis. Atskatījos uz Hermeju, kas nāca man pa pēdām. Atkal paminstījies, viņ� negribot norādīja uz durvīm labajā pusē. Iegāju tipiskā salinieku istabā: pulēta dēļu grīda, gulta ar tautisku pārsegu, kumode un smalki darināta koka lāde cassone. Da�i glīti akvareļi atainoja ciemata mājas; visnotaļ akurāti, precīzi un pasausi, tie atgādināja arhitekta skices, un nebija vajadzības meklēt parakstu, lai saprastu, ka tos gleznojis Antons. Uz rietumiem vērstie logi bija pa pusei aizslēģoti, uz palodzes stāvēja norasojusi kanati , poraina māla krūka, ko lieto, lai atvēsinātu ūdeni un reizē gaisu. Uz cassone vāka - neliela vāzīte ar zilibaltu jasmīna un plumbago ziediņu pu�ķi. Cik jauka, vienkār�a un omulīga aina.

Piegāju pie loga un pavēru slēģus, lai ielaistu vairāk gaismas. Hermejs mīņājās durvīs, sekoja man aizdomu pilnu skatienu. Vēlreiz noprasīja, ko es gribu. Ievēroju, ka viņ� nemaz neuzskata par vajadzīgu - vai neuzdro�inās � pavaicāt, kur ir D�ūlija. Arī �oreiz ignorēju viņa jautājumu, klusībā pat cerot, ka viņ� mēģinās mani dabūt prom ar varu, jo augo�ā spriedze prasīja tīri fizisku izlādē�anos. Bet viņ� nekustēja no vietas, un man nācās savādāk iztērēt pāri plūsto�ās emocijas. Nikni rāvu valā kumodes atvilktnes, bet neatradu neko citu kā drēbes, tualetes un kosmētikas piederumus. Vīlies aplaidu skatienu istabai. Vienā stūrī bija pierīkota metāla stanga ar aizkaru. Atrauts vaļā, tas atsedza īsu rindu kleitiņu un krekliņu, gai�u putekļu mēteli. Atpazinu sārto kleitu, ko D�ūlija nēsāja todien, kad man tika atklāta �patiesība� vai, pareizāk, tas,

ko tobrīd kā tādu pieņēmu. Uz grīdas sarindoti kurpju pāri, stūrī piesliets �emodāns. Paķēru to un nosviedu uz gultas, bez lielām cerībām pamēģināju slēd�us. Kā par brīnumu vāks atvērās.

Atkal drēbes - pāris vilnas svīteru, biezi tvīda svārki, lietas, kas nav piemērotas Egejas vasarai. Divas Grieķijā ra�otas plecu somas - pilnīgi jaunas, ar visām cenu birkām, it kā būtu pirktas dāvanai. �emodāna dibenā gulēja da�as grāmatas. Pirmskara ceļvedis pa Grieķiju, no kura izbira pāris atklātnī�u ar ievērojamām celtnēm un skulptūrām; nevienā nekas nebija rakstīts. Grīna* romāns un Amerikā izdota grāmatiņa par melno maģiju. Par grāmatzīmi tajā bija iesprausta kāda vēstule - izpurināju no aploksnes drukātu kartīti, kas ielūdza uz izlaidumu tai Londonas skolā, kur D�ūlija teicās strādājusi. Aptuveni pirms mēne�a tā bija pārsūtīta uz Burāni no Sēmebesas, meiteņu mātes dzīvesvietas. Tad vēl antoloģija Pala-tīns**. �D�ūlija Hoimsa, Gērtonā�, stāvēja rakstīts priek�lapā, da�viet viņas akurātajā rokrakstā bija pierakstīts angļu tulkojums.

Beidzot Hermejs sarosījās. - Ko jūs meklējat?

- ���Neko, - es atmetu. Manī brieda aizdomas, ka Kon�iss darbojas pēc izlūkdienesta principa: zemākstāvo�ie nekad nezina vairāk, kā nepiecie�ams. Un Hermejs bija viens no tiem, varbūt viņu tikai pabrīdināja, ka es varu ierasties, turklāt ne pa�ā labākajā noskaņojumā, un pret mani jāizturas iecietīgi. Aizcirtu �emodāna vāku un paglūnēju uz viņu.

- ���Un otras jaunkundzes istaba?

- ���Tur nekā nav. Viņa visu paņēma līdzi.

Liku man tomēr to paradīt. Iegājām blakusistabā, kas bija līdzīgi iekārtota, bet pilnīgi neapdzīvota. Pat papīrkurvis pie galda bija tuk�s. Es atkal uzklupu Hermejam.

- ���Kāpēc viņa nepaņēma ari māsas lietas?

Viņ� uzlūkoja mani tā, it kā es nebūtu pie pilna prāta.

- ���Kungs teica, ka viņa atgriezīsies. Ar jums.

Nokāpis lejā, liku Hermejam ataicināt sievu. Pēc brī�a viņ� atveda tipisku salinieci ar dzeltenīgu seju, tipiski melnu kārtu mugurā. Gadus piecdesmit veca, viņa izrādījās ne tuvu tik drūma un vārdos skopa kā vīrs. Jā, jā, matro�i atnesa kastes, arī kungs bija �eit. Tā ap diviem. Un jaunkundze aizgāja ar viņu. Vai likās nelaimīga? Nē, nemaz ar ne, smējās, staroja kā saulīte. Dikti skaista jaunkundze. Vai ir redzēta kad agrāk? Nav gan. Viņa ir ārzemniece, vēl piebilda, it kā es varētu to nezināt. Vai teica, kurp dodas? Tak uz Atēnām. Vai atgriezīsies? Sieva tikai neziņā noplātīja rokas, bet tūlīt piemetināja: īsos, varbūt. Pra�ņāju vēl, bet necik gudrāks netiku. Savādi gan likās, ka pats netiku tincināts, tomēr biju dro�s, ka viņi ir tikai izpildītāji, kas nezina daudz vairāk par mani. Diez vai izdotos izspiest ko vairāk arī tad, ja viņi būtu lietas kursā.

Eyele. Smējās. Laikam tie�i �is grieķu vārdiņ� atturēja mani no gājiena uz policiju. Pat ja Kon�isam būtu izdevies aizvest D�ūnu ar viltu, viņa noteikti kaut ko nojaustu, nebūtu �starojusi kā saulīte�. Tas bija glu�i neloģiski un apstiprināja manas ļaunākās aizdomas. Bet visa D�ūlijas mantība, kas gaidīja aug�stāvā? Arī absurds, tikai daudz cerīgāks. Tas viss bija kā triks ar diegā piesietu maciņu -tikko tu pieej tuvāk, to parauj nost, un tā neskaitāmas reizes. Pamazām es nomierinājos - izrāde vēl nav galā, man tikai jāgaida, pacietīgi jāgaida, lai cik sarūgtināts un nikns es būtu.

Pirmdien len�a laikā man iedeva vēstuli. Tā bija no misis Holm-sas, pagāju�o otrdien izsūtīta no Sēmebesas.

Cienījamais mister Erf!

Nav ko atvainoties, tas ta�u tik jauki, ka man atrakstījāt. Nodevu Jūsu vēstuli misteram Valemijam, mūsu pamatskolas direktoram, viņ� ir loti patīkams cilvēks un bija stāvā sajūsmā par Jūsu ideju. Jā, sarakstīties ar fran�iem un amerikāņiem vairs nav īsti tas, vai ne? Esmu pārliecināta, ka viņ� sazināsies ar Jums vistuvākajā laikā.

Esmu tik priecīga, ka esat iepazinies ar manām meitenēm. Tomēr atradās kāds anglis uz tās salas! Tur pie Jums esot tik

skaisti. Atgādiniet pie gadījuma, lai neaizmirst par mani, lai raksta. Ar to viņām alla� ir aizķer�anās.

Ar sirsnīgu sveicienu -

Konstansa Holmsa

Tovakar es de�ūrēju, tomēr nespēju atturēties - kad zēni jau bija gultās, iz�maucu no skolas un aizstaigāju līdz Hermeja mājai. Aug�stāvā bija tum�s un kluss.

Pienāca otrdiena. Nekur es neradu sev mieru, bezpalīdzīgs rūku, nezinot, pie kā ķerties, ko pasākt. Vēlā pēcpusdienā uzkāpu no krastmalas līdz soda laukumam. Pie skolas sienas bija pielikta piemiņas plāksne. Labajā pusē joprojām kupla zaļoja platāna, bet �uguna re�ģis bija nomainīts pret koka vārtiem. Trīs pui�eļi sita bumbu pret augsto mūri. Arī �is bija moku kambaris, tāpat kā telpa skolā, ko aizgāju apskatīt svētdienas vakarā, atgriezies no Hermeja. Tā gan bija aizslēgta, bet es ieskatījos pa logu: veci skolas soli, tāfeles, molberti, �ie krāmi bija pilnībā aizgainīju�i telpas baiso auru. Vajadzēja atstāt to tādu, kā todien: asinis, moku rīki un biedino�s galds pa�ā istabas vidū.

Arī darba man bija pāri galvai. Tikko bija beigu�ies eksāmeni, un skolas reklāmas prospekts sludināja, ka �katra audzēkņa eksāmena darbu pārbaudīs pieredzējis angļu pasniedzējs�. Tas nozīmēja, ka man bija jāpārskata turpat divi simti darbu. Savā ziņā tas pat bija labi, nepalika laika citām domām.

Apjautu sevī netveramu, bet būtisku pavērsienu. Zināju, ka nevaru vairs uzticēties meitenēm - skrūve tika piegriezta arvien cie�āk, bija grūti to neredzēt12. Tie�i pirms �nolaupī�anas� D�ūlija atgriezās pie tēmas par mani un D�ūnu, un tā nu �ķita viņas rupjākā kļūda; tobrīd biju pārāk aizrāvies un nepievērsu tam uzmanību. Nav �aubu, ka mā�eles joprojām danco pēc Kon�isa stabules -viņas zina, no pa�a sākuma zina, kas aiz visa tā slēpjas. Visai loģisks pieņēmums, vajadzēja tikai saskaņot to ar kādu citu, proti, manu pārliecību, ka neesmu D�ūlijai glu�i vienaldzīgs. Iznāk, ka viņa visu laiku spēlē uz abām pusēm - vecajam par prieku muļķo mani, bet reizē ari viņu pa�u. Un tas savukārt nozīmē, ka viņa zina vēl ko citu - mocības viendien būs galā, bū�u godam viņu nopelnījis. No�ēloju, ka neizstāstīju viņai par Alisonu � tas vismaz pieliktu punktu �īm muļķīgajām paslēpēm, ja viņas jūtas pret mani ir kaut cik patiesas. No otras puses, tagad bija skaidrs, ka par Alisonu viņai nekas nav zināms - nevar ta�u būt, ka viņa zina patiesību un tomēr turpina spēli.

Tre�diena bija glu�i neparasta Egejas vasarai - smaga tveice, blāva, dūmakā tinusies saule, īsta pastarās tiesas diena. Pēcpusdienā atkal ķēros pie eksāmena darbiem - jau rit tos vajadzēja nodot direktora palīgam. Tā solījās būt ilga un apnicīga nodarbe. Gaiss aizvien bija necie�ami smags, un pusvienpadsmitos norībēja tāli pērkona dārdi. Tuvojās pestītājs lietus. Vēl pēc stundas, kad biju ticis cauri savas Augeja13 kaudzes tre�ajai daļai, kāds pieklauvēja pie durvīm. - Ienākiet! - es atsaucos, domādams, ka tas ir kāds no skolotājiem vai sestās klases skolēniem, kas grib iztincināt par savu darbu.

Bet tas izrādījās Barba Vasilis, vecais vārtnieks. Viņ� gardi smaidīja zem kuplajām valzirga ūsām. Pielēcu kājās, tiklīdz viņ� sāka runāt.

� Sygnomi, kyrie, ma mia thespoinis�

Atvainojiet, kungs, bet kāda jauna dāma�

-Kur?

Viņ� norādīja uz vārtu pusi. Es drud�aini meklēju �aketē piedurkni.

- Dikti skaista jauna dāma. Ārzemniece, viņa�

�ie vārdi panāca mani koridorā. Neapstājies atgriezos pret smī-nīgo ģīmi un uzsaucu: - To phos! - Lai nodzē� gaismu. Nolēk�ojis pa kāpnēm, metos ārā pa durvīm, pa celiņu uz vārtu pusi. Kaila spuldzīte virs Barbas namiņa loga iezīmēja patumsa baltu gaismas ripuli. Neviena. Vārti jau bija aizslēgti, katram skolotājam bija sava atslēga. Pagramstījies kabatās, atcerējos, ka manējā gul vecajā �aketē, ko mēdzu valkāt klasē. Pieplaku pie vārtu re�ģa - nevienu neredzēja nedz uz ceļa, nedz dzelk�ņiem aizaugu�ajā klajumā, kas lēzeni nolaidās līdz pat jūrai. Aiī ūdens malā neviena nebija. Klusi pasaucu viņu vārdā.

Neviens nesakustējās, neiznira no mūra ēnas. Niknā nepacietībā apcirtos apkārt. Pa aleju no skolotāju spārna gausi �ļūca vārtnieks.

- ���Te neviena nav!

Vai veselu mū�ību viņ� grabinājās ap sānu vārtiņiem, kas tika lietoti vakaros. Beidzot izgājām uz ceļa. Vecais pameta ar roku ciematam pretējā virzienā.

- ���Vai viņa turp aizgāja?

- ���Tā ja.

Rādījās, ka spēlīte turpinās. Barbas savādais smaidiņ�, pērkona piesmagusī nakts, vientulīgais ceļ�� bet man bija maza bēda par to, kas gaidāms, ka tikai vispār būtu kas gaidāms.

- ���Vai neiedosiet man savu atslēgu, Barba?

Tomēr Barba nebija ar mieru dot to, ko turēja rokā - slāja atpakaļ uz savu būceni un meklēja citu, likās, viņ� tī�i cen�as mani aizkavēt. Beidzot vecais atgriezās, un es nervozi izķēru to viņam no rokas.

Ātrā solī kājoju pa ceļu prom no ciemata. Austrumu pamalē notrīsēja zibens. Kādus astoņdesmit jardus tālāk skolas mūris taisnā leņķī pagrie�as prom no jūras. D�ūlijas nebija arī �eit. Ceļ� veda kādu ceturtdaļjūdzi tālāk, vieglā lokā tas atkāpās no jūras un pa nelielu tiltiņu �ķērsoja iz�uvu�u strautu. Pa kreisi cipre�u alejas galā baloja viena no daudzajām salas kapelām. Mēness bija paslēpies aiz augstas mākoņu kāpas, tomēr pār zemi klājās Palmera* blāvā pagaisma. Apstājos pie tiltiņa neziņā: iet tālāk vai griezties

atpakaļ uz ciemata pusi, kur viņa acīmredzot aizgāja. Nākamajā mirklī izdzirdu savu vārdu.

Balss nāca no cipre�u rindas. Metos turp; ticis līdz alejas vidum, notvēru kustību takas kreisajā pusē. Viņa stāvēja divu lielāko koku pavēnī. Tum�s putekļu mētelis un blūze, bikses un lakatiņ� ap blāvo sejas ovālu. Jau pavēris muti, es manīju kaut ko sve�u �ajā stāvā, kas gaidīja mani, sabāzis rokas mēteļa kabatās.

- ���D�ūlija?

- ���Tā esmu es. D�ūna. Paldies Dievam, beidzot tu esi klāt.

Piegāju tuvāk. - Kur ir D�ūlija?

Ilgu mirkli viņa raudzījās manī, tad nodūra galvu.

- ���Man likās, ka tu esi sapratis.

- ���Ko sapratis?

- ���Kas te īsti notiek. - Meitene atkal sastapa manu skatienu.

- ���Starp viņu un Morisu, es domāju.

Es neatbildēju uzreiz, un viņa atkal nolaida acis.

- ���Velns parāvis, par ko jūs visi mani turat? - D�ūna klusēja.

- ���Par miljonāra mīļākajām es jau esmu dzirdējis, tu esi nedaudz atpalikusi.

Viņa pa�ūpoja galvu. - Es domāju ko citu. Vienkār�i D�ūlija� ir gatava izpildīt jebkuru viņa iegribu. Tam nav nekāda sakara ar seksu.

Viņa arvien stāvēja nodurtu galvu, un man bija dota izvēles iespēja. Tūdaļ apgriezī�os uz papē�a un do�os uz skolu, uz savu istabiņu, atpakaļ pie sava rakstāmgalda, saviem darbiem� nav �aubu, ka sācies jauns izrādes cēliens. Nezināju par �o mei�u neko vairāk kā tad, kad vēroju viņas kailo stāvu skrienam pāri klajumam zem Burāni terases. Bet es nevarēju tā vienkār�i apcirsties uz papē�a un aiziet, tāpat kā akmens nespēj ielēkt atpakaļ rokā, kas to sviedusi.

- ���Un ko tu te dari, ja drīkstu zināt?

- ���Es vienkār�i nospriedu, ka tas vairs nav īsti godīgi.

- ���Kas tie�i?

D�ūna pacēla acis. - Tas viss ta�u bija ieplānots. Tā saucamā nolaupī�ana. Viņai tas nebija nekāds pārsteigums.

- ���Un �ī saruna nav ieplānota?

Viņa rezignēti raudzījās man garām naktī.

- ���Nav brīnums, ka tu tā domā.

- ���Tu tā arī nepateici, kur ir D�ūlija.

- ���Atēnās. Ar Morisu.

- ���Un tu atbrauci �urp no Atēnām? � Viņa piekrīto�i pamāja.

- Tagad, naktī?

- ���Gaidīju, kamēr satumsīs.

Cie�i noskatīju viņas vaibstus. Mēms pārmetums manām aizdomām, klasisks aizvainotas nevainības tēls. Bija vairāk nekā skaidrs, ka viņa tēlo.

- ���Kāpēc nepagaidīji pie vārtiem?

- ���Es sabijos. Viņ� tik ilgi bija prom.

Līdz mums atskrēja svaiga vēsma, tuvīnā lietus smar�a. Austrumos atkal paplaiksiūja zibens, ko pavadīja stiepta, draudīga dārdoņa.

- ���No kā tad tev būtu jābaidās?

- ���Es ta�u aizlaidos, Nikolas. Viņiem nebūs grūti uzminēt, uz kurieni.

- ���Kāpēc negāji uz policiju? Uz sūtniecību?

- ���Nekas tāds jau nav noticis. Ar viltu panākt, ka kāds iemīlas sievietē - tas nav nekāds noziegums. Un �ī sieviete ir mana miesīgā māsa. - Pēc mirkļa piebilda: - Tas ir viņas darbiņ�, nevis Morisa.

Katrai frāzei sekoja maza pauze, it kā nākamo man varētu celt priek�ā tikai tad, kad bū�u sagremojis iepriek�ējo. Mans skatiens neatlaida viņu ne mirkli. Tumsā D�ūnas līdzība ar māsu �ķita glu�i pārdabiska.

- ���Gribēju tikai pabiīdināt tevi. Tas arī viss, � viņa noteica.

- ���Un sniegt mierinājumu?

No atbildes viņu paglāba klusa balsu murdoņa. Pabāzām galvas gar cipreses stumbru. Tiltiņam lēni tuvojās trīs neskaidri stāvi, grieķu mēlē runājo�i vīrie�i. Gan ciematnieki, gan skolotāji nereti mēdza �eit pastaigāties, iebaudīt malku vakarīgi spirgta gaisa. D�ūna pievērsa man skatienu, kam acīmredzot vajadzēja paust izbailes. Bet es �oreiz biju ļoti nepateicīgs skatītājs.

- ���Vai atbrauci ar dienas kuģīti?

Viņa veikli izvairījās no �īm lamatiņām. - Nē. Es braucu pa sauso ceļu. Caur Kranīdu.

�o mar�rutu reizēm izmantoja vecāki, kurus baida garāki jūras braucieni: Korintā jāpārsē�as, lai nokļūtu Kranīdā, tālāk jābrauc 502

ar taksometru un pēdīgi jānoīrē laiva, kas pārvedīs uz salu pa taisnāko ceļu no cietzemes. �is ceļojums paņēma visu dienu un bija grūti veicams bez elementāras grieķu valodas prasmes.

- ���Kālab tik sare�ģīti?

- ���Tālab, ka Morisam visur ir spiegi. Te, ciematā.

- ���Nu tu reiz pateici taisnību.

Vēlreiz pavēros uz ceļa pusi. Tikusi garām alejas galam, trijotne turpināja savu laisko promenādi. Aiz palsās ceļa strēles vīdēja melni krūmu traipi, tālāk tum�a gulēja jūra - lietas, kas nerada �aubas.

- ���Zini, man tas viss sāk apnikt, - es noteicu. - Rotaļas, tas ir jauki. Kamēr netiek aizskartas cilvēka jūtas.

- ���Tie�i manas domas.

- ���Esmu to jau dzirdējis. Piedod, bet tas vairs neiespaido.

- ���Viņai tie�ām izdevās tevi apmuļķot, vai ne? - D�ūna vaicāja klusā balsī.

- ���Ja ari tā, tad viņa to darīja daudz meistarīgāk nekā tu. Un �āda tipa saruna mums jau ir bijusi. Tālab iesim tālāk. Kur viņa ir?

- ���Tie�i �obrīd? Dro�i vien gultā ar savu mīļāko.

Man aizcirtās elpa. - Ar Morisu?

- ���Ar to cilvēku, kuru tu zini kā D�o.

Es iesmējos, tas nu bija par daudz.

- ���Kā vēlies. Vari man arī neticēt, - D�ūna atmeta.

- ���Sagudro ko mazāk murgainu, ja gribi, lai tev tic. Citādi es eju prom. - Klusums. - Laikam tāpēc viņam alla� gribas paskatīties, kā es ar viņu mīlinos.

- ���Var jau paskatīties, ja viņ� pats to dara katru nakti. Un zina, ka tas otrs ir tikai muļķītis, kam jāsagroza smadzenes.

Ar apskau�amu neatlaidību viņa centās notirgot �o kaķi maisā, turklāt cilvēkam, kas jau ne reizi bija �ādi iepircies.

- ���Tas nudien kļūst pārāk stulbi. Man nu reiz pietiek. - Pagriezos uz ie�anu, bet viņa notvēra manu piedurkni.

-Nikolas, pagaidi� neraugoties uz visu citu, man nav pat kur pārlaist nakti. Es nevaru iet uz māju ciematā.

- ���Varbūt tevi paņems viesnīcā?

Viņa norija �o krupi un turpināja: - Rīt viņi dro�i vien ieradīsies, un es gribētu, lai tu būtu ar mani. Kā dro�a aizmugure. Tas ir vienīgais, ko no tevis prasu. - Balsī ieskanējās bezmaz patiesa nots, bet vārajā smaidā jaucās līdzjūtība un aizkustino�s lūgums pēc aizstāvības.

- ���Nevajadzēja man stāstīt par Trīs sirdīm , - es nedaudz mīkstināju toni.

- ���Vai stāsta fabula liekas tev tik neiespējama?

- ���Neiespējamais sākas tad, kad jūs mēģināt pielāgot savām izdomām realitāti. Jūs pa�i to ļoti labi zināt.

- ���Neredzu tur neko neiespējamu. Un nereālu. Mēs ta�u esam �eit kopā, sastapu�i viens otru� - D�ūna sastomījās un novērsa seju.

- ���Un liksimies �onakt vienā gultā, vai ne? Tāda ir iecere?

- ���Gribu teikt tikai vienu: uzzinājis visu patiesību par D�ūliju, tu varbūt� - Viņa atkal aprāvās pusvārdā.

- ���Kāpēc mums tik ilgi jāgaida?

- ���Tāpēc, ka tu joprojām netici man.

- ���Viss kā parasti. Ar jums vienmēr gadās kāda aizķer�anās. -Manos vārdos bija arvien vairāk indes. Piepe�i viņa uzlūkoja mani platām acīm kā pārdro�ībai saņēmies bērns.

- ���Vai tas ir izaicinājums? Nu ko, es to pieņemu. Varbūt tad tu beidzot man noticēsi.

- ���Jo vairāk jūs iepazīstu, jo briesmīgākas jūs kļūstat.

- ���Vai tāpēc, ka mums abām tu esi vienlīdz patīkams? Tāpēc, ka man tevis �ēl? Tāpat kā sevis, starp citu. Bet kuru tad tas interesē.

Vēroju viņu un apsvēru kādu mazu pārbaudījumu. Lai gan patiesībā pārbaudīts tiku es.

- ���Vai D�ūlija tev teica, ka es aizrakstīju jūsu mammai?

-Jā.

- ���Pirms pāris dienām es saņēmu atbildi. Nez ko viņa teiktu, ja es pastāstītu, ar ko viņas lolojumi �eit nodarbojas?

- ���Neko viņa neteiktu. Tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka viņa nemaz neeksistē.

- ���Tad eksistē kāda mistiska persona, kas sē� Sēmebesā, lai sūtītu jums savas vēstulītes un pārsūtītu sve�as.

- ���Savu mū�u neesmu bijusi Sēmebesā. Un Holmsa nav mans īstais vārds. Arī D�ūna ne.

- ���Ak tā. Kaut ko par to jau esmu dzirdējis. Lilija un Roze?

- ���Parasti gan mani sauc par Roziju. Bet principā, jā.

-Muļķības.

Brīdi viņa domīgi manī raudzījās, tad novērsās. - Varbūt nepateik�u glu�i precīzi, bet mūsu mītiskās māmuļas vēstule skanēja aptuveni �ādi: cienījamais mister Ērf, esmu nodevusi jūsu vēstuli misteram Valemijam, mūsu pamatskolas direktoram. Tad tur bija vēl par vēstuļu draugiem Francijā un Amerikā, kas vairs neesot īsti tas. Un viņas meitiņas neraksta pietiekami bie�i. Vai ne?

Man sareiba galva; atkal piedzīvoju brīdi, kad cietais pamats zem kājām mirklī pārtapa plūsto�ās smiltīs.

Viņa pārtrauca klusumu. - Piedod, bet ir tāda lietiņa, ko sauc par universālo pasta zīmogu. Vēstuli uzrakstīja tepat uz vietas, uzlipināja tai Anglijas mārku un� � Viņa uzspieda iedomātu zīmodziņu savai delnai. � Nu, tu joprojām man netici?

Prātā iedūrās izmisīga doma: ja nu viņi atver visas manas vēstules�

- ���Vai jūs lasāt arī man rakstītās vēstules?

- ���Baidos, ka jā.

- ���Tad jau jūs zināt par?�

- ���Par ko?

- ���Manu austrālie�u draudzeni.

Viņa nesapratnē paraustīja plecus: protams, ka viņas par to zina. Bet intuīcija sacīja, ka viņa nezina to, ko es domāju. Beidzot biju viņu pieķēris.

- ���Tad pastāsti man.

- ���Ko tie�i?

- ���Ko tu par viņu zini.

- ���Nu, tev ar viņu bija romāns.

- ���Un tālāk? - Viņa vilcinājās. - Tu ta�u esi lasījusi visas manas vēstules. Tev jāzina.

- ���Es arī zinu.

- ���Arī to, ka patiesībā tikos ar viņu Atēnās? Toreiz, brīvdienās?

Beidzot viņa apjuka, sapinusies melu un patiesības me�ģī. Stomīgi atbildēja manam smaidam, bet neko neteica. Viņas mātes vēstule visu laiku mētājās uz mana galda - Dēmetriads vai ikkur� cits varēja ienākt un to izlasīt. Bet Annas Teilores vēstule bija dro�i noglabāta aizslēgtā koferī.

- ���Mēs patie�ām visu zinām, Nikolas.

- ���Pierādi to. Kā tad galu galā bija - vai es satikos ar viņu Atēnās? Jeb�u ne?

- ���Tu pats labi zini, ka ne.

Nākamajā mirklī es iecirtu viņai pliķi. Sitiens nebija stiprs un pārāk sāpīgs, bet gana �okējo�s. Pārsteigtiem pirkstiem viņa pieskārās vaigam.

- ���Kāpēc tu tā darīji?

- ���Izdalī�u ne tā vien, ja tu nebeigsi melot. Vai visas manas vēstules tiek lasītas?

Aizvien turoties pie vaiga, viņa kavējās ar atbildi. Pēdīgi padevās.

- ���Nē� tikai tās, kurām varētu būt kāds sakars ar mums.

- ���Ļoti muļķīgi! Jums vajadzētu lasīt tās visas. - D�ūna klusēja.

- Tad zinātu, ka es tomēr satikos ar to nabaga meiteni.

- ���Es īsti nesaprotu, kāds tam�

- ���Tavas mīļās māsas dēļ es taktiski liku viņai saprast, lai aizvācas no manas dzīves. - D�ūna tagad likās patiesi izbijusies un apjukusi, pilnīgā neziņā, kas sekos tālāk. - Nepagāja ne divas nedēļas, kad viņa aizvācās ne tikai no manas, bet arī pati no savas dzīves. Izdarīja pa�nāvību. - Ieturēju mazu pauzi. � Tāda cena ir jūsu izpriecām un feierverkiem.

D�ūna stīvi raudzījās naktī, un es jau nospriedu, ka viņa man noticējusi. Bet viņa saviebās un nogrozīja galvu.

- ���Morisa cienīgs jociņ�.

Saķēru meiteni aiz pleciem un nikni sapurināju.

- ���Tas nav nekāds jociņ�, tu stulbā idiote! Viņa patie�ām sevi nogalināja.

Varēja manīt, ka viņa grib, bet neuzdro�inās man ticēt.

- ���Tad� tad kāpēc tu mums to neteici?

Atlaidu viņas plecus. - Tāpēc, ka tā nav tēma saviesīgai sarunai.

- ���Cilvēki ta�u nenonāvē sevi tikai tāpēc, ka�

- ���Ir cilvēki, kas uztver dzīvi daudz nopietnāk, nekā kāds nojums vispār spēj iedomāties.

Iestājās klusums.

- ���Vai viņa� mīlēja tevi? - pēc brī�a D�ūna vaicāja ar biklu naivumu balsī.

Brīdi apsvēru atbildi.

-Es gribēju būt godīgs. Dro�i vien pārāk godīgs. Būtu rakstījis viņai vēstuli Ja jūs nebūtu toreiz atcēlu�i manu vizīti. Bet tad mēs satikāmies, un likās nekrietni visu slēpt� - Pārbraucu roku pierei.

- ���Vai pateici viņai par D�ūliju? � Viņas balsī trīsēja patiess satraukums.

- ���Esiet nu mierīgi. Miru�ie ir glu�i nekaitīgi.

- ���Es ne tā to domāju. - D�ūna nodūra skatienu. - Vai viņa� ļoti pārdzīvoja?

- ���Vismaz neizrādīja. Būtu es zinājis� Es tikai centos būt godīgs, atbrīvot viņu no tuk�as ilūzijas.

Pēc mazas pauzes atskanēja nespodra balss: -Ja tā ir taisnība� es nesaprotu, kā tu varēji ļaut mums turpināt visu �o balagānu.

- ���Es vienkār�i esmu līdz ausim ieķēries tavā māsā.

- ���Bet Moriss ta�u tevi brīdināja.

- ���Es neņemu nopietni Morisa brīdinājumus.

D�ūna neatbildēja, domīgi kodīja lūpu. Viņas attieksme �ķita nemanot izmainījusies, tika atmests farss ar pārnāk�anu manā nometnē. Pēdīgi viņa pacēla acis.

- ���Nikolas, tas ir ļoti svarīgi. Vai tu patiesi nemelo?

- ���Manā istabā guļ lietiski pierādījumi. Gribi tos redzēt?

- ���Jā, lūdzu. - Balss nu bija vainīgi iztapīga.

- ���Labi. Pēc divām minūtēm esi pie skolas vārtiem. Ja ne, aizmirsti �o sarunu. Manis pēc jūs visi varat iet ellē.

Atbildi nesagaidījis, es apcirtos un lieliem soļiem steidzos prom. Pat neatskatījos, lai pārliecinātos, vai viņa man seko. Kad bāzu atslēgu vārtu slēdzenē, nakts debesis atkal pār�ķēla varens zibsnis, daudz tuvāks un spo�āks. Ieraudzīju D�ūnu, kas nesteidzīgi soļoja metrus simt iepakaļ.

Atgriezies ar Annas vēstuli un avī�u izgriezumiem, es jau pa gabalu samanīju viņu ceļmalā iepretim vārtiem. Barba Vasilis mīdījās gai�ajā durvju ailē, bet es nelikos par viņu �inis. Meitene panāca man pretī, un es klusējot iegrūdu aploksni pastieptajā rokā. Viņas satraukums joprojām �ķita patiess, izņemta no aploksnes, vēstule

nokrita zemē, un D�ūna pietupās, lai to paceltu. Pagriezusies pret vfirtnieka namiņa gaismu, sāka lasīt. Pārskrējusi acīm Annas vēstulei, vēl mirkli kā pamirusi uzlūkoja to, tad izlasīja avī�u ziņas. Piepe�i viņa nolaida plakstus un kā lūgsnā nolieca galvu. Stīvām rokām salika visu atpakaļ un atgrieza man, tā arī nepacēlusi acis.

- ���Man neizsakāmi �ēl, ka tā noticis. Tie�ām nezinu, ko lai vēl saka.

-�Tas jau ir kas jauns.

- ���Mēs to patiesi nezinājām.

- ���Tagad zināsiet.

- ���Tev tomēr vajadzēja mums to pastāstīt.

- ���Lai Moriss man pavēstītu, ka tas piederas pie cilvēka esības skumjās komēdijas?

Negaidot viņa pacēla uz mani spīvu skatienu.

- ���Ja tu zināji� tas patie�ām nav godīgi, Nikolas.

- ���Ja es būtu zinājis.

D�ūna drūmi mani nopētīja, tad atkal novērsās.

- ���Es nudien nezinu, ko tur lai saka. Tas dro�i vien bija Joti�

- ���Nevis bija, bet ir.

- ���Jā, varu iedomāties� man tie�ām tik �ēl.

- ���Katrā ziņā tu pie tā esi vismazāk vainīga.

Viņa spēji pakratīja galvu.

- ���Tur jau tā lieta. Savā ziņā esmu. - Bet viņa nepaskaidroja, kādēļ.

Labu brīdi stāvējām sērīgi kā sve�inieki pie kapa kopiņas. Debesis atkal ie�ķēla zibens plaisa, �ķiet, tas pamudināja viņu iz�ķirties. Saņēmusi mani aiz piedurknes, viņa uzsmaidīja maigi, līdzjūtīgi.

- ���Uzgaidi mirklīti.

Meitene pagriezās un iegāja pa vārtiņiem pie vecā sarga, kas dīki vēroja mūs no sava namiņa sliek�ņa.

- ���Barba Vassili� - viņa sāka teikt kaut ko grieķiski, turklāt daudz raitāk, nekā to spētu es pats. Ātri un pietiekami klusi, es nevarēju izsekot līdzi. Vecais paklanīja galvu vienu, tad vēl divas reizes, acīmredzot viņam tika doti kādi norādījumi. D�ūna iznāca atkal uz ceļa un nostājās manā priek�ā ar greizu, tādu kā vainīgu smaidiņu.

-Ejam.

- ���Kur ejam?

- ���Uz Hermeja māju. D�ūlija ir tur, gaida.

- ���Tad kāda velna pēc�

- Tagad tas vairs nav svarīgi. - Viņa pablenza uz draudīgajiem mākoņiem. - Spēlīte ir beigusies.

- ���Ātri gan tu apguvi grieķu valodu.

- ���Kur nu ātri - esmu �eit jau tre�o vasaru.

Pieglaudīgais smaids lūkoja remdēt manu apjukumu un dusmas. Pienākusi man cie�i klāt un saņēmusi aiz rokām, viņa notvēra manu skatienu.

- ���Pacenties aizmirst visu, ko es pirmīt sarunāju. Es patie�ām esmu D�ūna Holmsa. Un viņa�D�ūlija. Mums ir arī mazliet ķerta mamma, lai gan viņa nedzīvo Sēmebesā. - Es spītīgi klusēju. D�ūna piebilda: � Viņa patiesi mēdz rakstīt �ādas vēstules. �o gan mēs rakstījām pa�as.

- ���Un kā ir ar D�o?

- ���D�ūlijai viņ� patīk, - balsī parādījās dzedra nots. - Bet tas arī viss - varu apzvērēt, ka viņa ar to neguļ. - Balsī jautās nepacietība, viņa drud�aini meklēja argumentus, lai mani pārliecinātu, pierunātu. Salika plaukstas lūdzējas �estā. - Nikolas! Lūdzu, lūdzu, uzticies man. Kaut pārdesmit minūtes, kamēr tiksim līdz D�ūlijai! Dievs ir mans liecinieks, mēs nezinājām par tavu draudzeni. Citādi tūlīt būtu beigu�i tevi spīdzināt. Un �oreiz es nemeloju, zvēru tev. - Viņas balss ieguva jaunu, neatvairāmu spēku; pilnīgi cita meitene, pilnīgi cits temperaments. - Ja piecas minūtes ar D�ūliju nepārliecinās tevi, ka greizsirdībai nav iemesla, vari noslīcināt mani tuvākajā cisternā.

Es nekustēju no vietas.

- ���Ko tu tur viņam tikko stāstīji?

- ���Mums ir norunāts signāls neparedzētiem gadījumiem. Lai pārtrauktu eksperimentu.

- ���Eksperimentu?

- ���Nūjā.

- ���Vai Kon�iss ir �dt?

- ���Jā, viņ� ir Burām. Ziņu nodos pa radio.

Pametu skatienu pSri meitenes plecam - aizslēdzis vSrtiņus, Barba Vasilis aiz�Spoja skolotāju spārna virzienā. Arī D�ūna atskatījās, tad pavilka mani aiz rokas.

- ���Ejam ta�u!

Es vēl svārstījos, bet viņas pārmāco�ā apņēmība guva virsroku. Sagūstījusi manu plaukstu, viņa vilka mani līdzi.

- ���Kas tas par eksperimentu?

D�ūna neatbildēja, tikai cie�āk saņēma manu roku.

- ���Jā, Morisam tas būs trieciens.

- ���Kāpēc?

- ���Tāpēc, ka visu savu mū�u viņ� centies pasargāt cilvēkus no tā, ko izdarīja tava draudzene.

- ���Kas viņ� galu galā tāds ir?

Mirkli �aubījusies, viņa iz�ķīrās par atklātu valodu.

- ���Gandrīz vai tas, par ko uzdevās vienu brīdi. - Vēlreiz uzmundrino�i saspiedusi manus pirkstus, viņas roka atlaidās. - Fran�u goda doktors psihiatrijā. Nu jau pensijā, bet vēl pirms pāris gadiem viens no Sorbonnas medicīnas pīlāriem. - A�s skatiens novērtēja manu reakciju - Un es neesmu mācījusies Kembrid�ā. Studēju psiholoģiju Londonas universitātē. Turpināju Parīzē aspirantūrā. Morisa vadībā. Tur bija arī mūsu jeņķis D�o un da�i citi, ko tu vēl neesi redzējis. - Viņa paberzēja degunu. - Starp citu� tev noteikti ir daudz aplamu priek�statu par mums, bet vienu gan es gribētu lūgt -neņem jaunā tās D�o izdarības. Tonakt, pie Poseidona. Patiesībā viņ� ir ļoti inteliģents un� jauks cilvēks. - Pa�ķielēju uz D�ūnu: viņa mazliet sastomījās, tad vaļsirdīgi pasmaidīja: - D�ūlija nav vienīgā, kas spēj novērtēt viņa vīri�ķo pievilcību.

- ���Jo tālāk, jo trakāk.

-Nesatraucies. Drīz tu visu sapratīsi. Jā, vēl kas. D�ūlija nemeloja, viņa patiesi �eit ir pirmo vasaru. Savā ziņā pat otra upura lomā.

- ���Būdama par visu lietās kursā?

- ���Jā, bet� viņai tāpat bija jāmeklē labirintā savs ceļ�. Ikviens no mums - es, D�o, pārējie - esam savulaik gāju�i tam cauri. Mēs zinām, ko tas nozīmē. Apjukums. Dumpība. Dusmas. Tagad zinām arī, ka tas bija to vērts.

Aiz muguras ik pa brīdim dzalkstīja zibens, iezīmējot pie apvār�ņa tālīno salu kontūru. Strupie vēja brāzieni nesa skurbu lietus smar�u. Ātrā solī gājām cauri ciematam, kas �ķita glu�i izmiris, tikai da�viet vēj� klabināja vaļēju slēģi.

- ���Kāda galu galā ir tā jūsu eksperimenta būtība?

Negaidot viņa apstājās. Saņēmusi mani aiz pleciem, pagrieza

pret sevi.

- ���Vispirms man jāsaka, Nikolas, ka tu esi pats interesantākais no mūsu upuriem. Otrkārt: tavas izjūtas, domu gājieni, ikviena slēpta reakcija, tas, ko tu pat D�ūlijai neesi teicis, - tas viss mums ir ārkārtīgi svarīgi. Būtu simtiem jautājumu, ko tev uzdot. Bet tev jāsaprot, ka, visu iepriek� izskaidrojot, mēs sabojātu tavu dabisko, spontāno reakciju, un tas nekam neder. Es tevi ļoti lūdzu - pacieties vēl pāris dienu!

Novērsos no viņas neatlaidīgā skatiena.

- ���Mana pacietība tūlīt būs iztērēta.

- ���Es saprotu, var likties, ka no tevis tiek par daudz prasīts. Bet saņemies, lūdzu, mēs būsim tev bezgala pateicīgi.

Neizrādīju piekri�anu, bet arī neiebildu. Turpinājām ceļu. Acīmredzot viņa manīja manu pretsparu, jo pēc pāris soļiem pasvieda kumosiņu ēsmas.

- ���Nu labi, do�u tev vienu pavedienu. Moriss jau labu laiku pēta psihiski slima prāta maldīgo īstenības uztveri. - D�ūna sabāza rokas kabatās. - Bet psihiatrija arvien vairāk sāk pievērsties medaļas otrai pusei - kālab normāli cilvēki ir normāli, kālab iedomas un fantāzijas tie neuztver kā realitāti. Protams, ir neiespējami to pētīt, ja jūs jau iepriek� brīdināt savu normālo - konkrētajā gadījumā pat ļoti normālo - jūrascūciņu, ka tiks darīts viss, lai viņu maldinātu un dezorientētu. - Es neko neteicu, un viņa turpināja:

- Tu noteikti uzskati, ka no ētikas viedokļa mēs balansējam uz visai bīstamas robe�as. Jā, mēs to saprotam un sev par attaisnojumu varam teikt tikai vienu: ļoti iespējams, ka �ie eksperimenti ar veseliem cilvēkiem, tādiem kā tu, kādu dienu palīdzēs ārstēt nopietni slimus. Tas ir daudz nopietnāk, nekā tu spēj iedomāties.

Ieturēju pauzi vēl pāris soļu garumā.

- ���Un kādi maldi bija paredzēti �onakt?

- ���Es kā tavs pēdējais uzticamais draugs. - D�ūna a�i piemetināja: - Un tie nebūt nav tīrie meli. Kas attiecas uz draudzību.

- ���Es tikpat nebūtu uzķēries uz �īs mak�ķeres.

- ���Neviens to arī necerēja. - Uz manu pusi pazibēja balts smaids.

- Tas ir tāpat kā �aha partija, kas tiek spēlēta nevis uzvaras dēļ, bet lai vērotu pretinieka gājienus.

- ���Un tas stulbums ar Liliju un Rozi.

- ���Tas bija vairāk joks. Taro14 komplektā ir viena kārts, ko sauc par magu. Burvi, brīnumdari. Lilija un roze ir divi no viņa tradicionālajiem simboliem.

Garām viesnīcai iznācām mazajā ostas laukumā. Zibens bālais atspulgs ik pa biīdim izrāva no tumsas aizslēģotu namu rindu -tie rādījās spokaini, neīsti kā skatuves finiera fasādes. Līdzīgi bija ar to, ko stāstīja D�ūna, - te viss rādījās skaidrs kā dienā, te atkal iegrima tumsā. Tomēr zibens spēra tik bie�i, ka gaismas brī�i likās pārmācam tumsu. Arī metaforiskā nozīmē.

- ���Kāpēc tad D�ūlijai tā ir pirmā vasara?

- ���Pirms tam viņa bija pārāk aizņemta ar savu intīmo dzīvi - ir ta�u tev stāstījusi.

- ���Viņa tomēr mācījās Kembrid�ā?

- ���Jā. Un attiecības ar Endrū bija īsta katastrofa. Es redzēju, ka viņa nekādi netiek tam pāri, un nospriedu, ka �āda vasara nāks viņai tikai par labu. Arī Moriss bija sajūsmā � iedomājies, dvīnes! Tādas iespējas!

- ���Vai man bija paredzēts viņā iemīlēties?

D�ūna apsvēra atbildi.

- ���Mūsu eksperimentā nekas nav paredzēts. Vismaz tā, kā tu to domā. Cilvēkam var daudz ko iegalvot, bet nevar piespiest viņu just pret kādu seksuālu tieksmi. Vai arī nejust. - Viņa skatījās uz bruģi sev zem kājām. - Viss tiek improvizēts. Nevis paredzēts. Varētu pat runāt par zināmu paritāti cūciņas un pētnieka starpā - ari tu piedalies labirinta veido�anā, pats gan to īsti neapjauzdams. - Pēc pāris soliem viņa pārgāja uz vieglāku toni. - Atklā�u tev vēl kādu mazu noslēpumu - D�ūlija nemaz nebija sajūsmā par to svētdienas

�nolaupī�anu�. Patiesību sakot mēs nemaz nebijām dro�i, vai viņa visu neizjauks. Līdz pa�am pēdējam bridim

Domās atgriezos tajā dieni un atcerējos, ka Dzulija pateica ne-gribēja man rādīt to sasodīto slēptu - sākumā aizbildinājās ar ēst-gribu, bet pēcāk es pats viņai to uztiepu.

- ���Un vai es saņem�u viņas māsas svētītību? istajadzīvē protams.

- ���Tev vajadzēja redzēt, ar ko Dieviņ apglaimoja viņu pagaju�o reizi! - D�ūna izsaucās un �igli piebilda - negribubūt netaisna Endrū ir ļoti gudrs cilvēks. Jūtīgs.Bet vins ir biseksuāls un tas radīja nopietnas problēmas. Viņai vajadzīgs kāds kas - D�ūna pasmīkņāja. � Vārdu sakot, viņa �o kādu jau atradusi - tas ir mans profesionālais viedoklis.

�aura ieliņa veda mūs kalnup, tur soda laukumu

- ���Vai tas. ko Kon�iss stāstīja par savu dzīvi� tas viss ir izdo-māts?

- ���Visupirms gan mēs gribētu dzirdēt tavu viedokli.

- ���Bet tu ta�u zini patiesību?

Arī �oreiz viņas atbilde kavējis

- ���Daļu patiesības. To. ko Moriss uzskata par vajadzīgu mums stāstīt.

Norādīju uz sienu ar piemiņas plāksni. - Un ko tu teiksi par to?

- ���Pajautā jebkuram iedzimtajam.

- ���Jā, es zinu, ka viņ� toreiz bija Scrt. Bet vai viss nolika tie�i tā, kā viņ� stāsta?

Atkal maza pauze.

- ���Kāpēc tu domā, ka ne?

- ���Skan jau loti skaisti - brīvības dziļākās būtības apjausma. Bet vai astoņdesmit dzīvības nav pārāk augsta cena? Turklāt tas kaut kā nesader ar viņa dzīvotkāri un, kā tu saki, negatīvo attieksmi pret pa�nāvību.

- ���Tad varbūt tas bija kļūdains lēmums? Vai kļūdaina apjausma?

Es samulsu no �is negaidītās domas.

- ���Man ari tas ienāca prātā.

- ���Vai tu viņam to teici?

- ���Nu tā, caur puķēm.

Dzūna pasmaidija- varbut tā savukārt bija tava kļuda? - Viņa turpināja, negaidot atbildi - Kad es reiz biju tavā lomā, viņi patē-rēja veselu vakaru, lai metodiski ~ ķieģelīt� pa ķieģelītim -noārdītu manu ticību pa�as intelektuālajām un profesionālajām spējām. Turklāt tik loģiski un pamatoti, ka man nebija ko iebilst Noveda mani turpat līdz histērijai. Pēdīgi es izmisusiiebrēcos: tie ir meli. meli, es neesmu tāda! Kad paskatījos uz Morisu, viņi smaidīja. Un tikai noteica: �Nu tad beidzot!�

-Butu labak. ja viņS nerādītu turklāt tik saldkaislu sadista ģimi

- ���Tie�i tāpēc jau viņa vārdi mus iespaido. Vai, viņa vārdiem sakot, tie�i tāpēc mēs padevīgi pieņemam īstenību. - Viņa uzmeta man nopietnu skatienu. - �o klaji sadistisko sazvērestību pret indivīdu, ko m�s saucam par evolūciju. Eksistenci Vēsturi.

- ���Cik es noprotu, par to arī gāja runa viņa �metateātrī�.

- ���Viena no viņa lekcijām savulaik bija īpa�i populāra - par mākslu kā sankcionētu ilūziju. - D�ūlija pasmīnēja. - Mēs vienmēr baiļojamies, ka kāds no mūsu trusī�iem būs to dzirdējis vai lasījis. Tālab nekad neiesaistām savā projektā jaunus fran�u intelektuālus.

- ���Vai Moriss ir francūzis?

-Nē, grieķis. Dzimis Aleksandrijā. audzis lielākoties Francijā. Viņa tēvs bija pasakaini bagāts. īsts pasaules pilsonis, cik var spriest. Bet Moriss sadumpojās pret dzīvi, kas bija viņam paredzēta. Apgalvo, ka devās uz Angliju galvenokārt tāpēc, lai paglābtos no vecākiem. Un studētu medicīnu.

- ���Un jūs abas esat par viņu stāvā sajūsmā.

Bez mazākās ironijas D�ūna paklanīja galvu un bilda: - Es domāju, ka viņ� ir di�ākais skolotājs pasaulē. Nē, es nedomāju, es to zinu.

- ���Un kā jums veicās pērn?

- ���Ak Kungs, tas briesmīgais vīri�ķis! Mums nācās sameklēt citu. Ne no skolas, tas cilvēks bija no Atēnām.

- ���Bet Leverjē?

Seja atmaiga smaidā.

- ���Nu, D�ons� - Viņa ieķērās man elkonī. - Tas bija pavisam cits gadījums. Bet par to rīt, labi? Tagad tava kārta. Pastāsti man ko vairāk par� Tu jau zini, par ko.

Es īsumā pastāstīju par Alisonu.

- ���Katrā ziņā es netiku viņu krāpis. Toreiz, Atēnās. Es vienkār�i nezināju, cik daudz viņa noklusē, cik daudz sāpju slēpj sevī.

- ���Vai agrāk viņa nebija mēģinājusi to darīt?

- ���Nekā tamlīdzīga! Vienmēr likās, ka viņa ir no tiem cilvēkiem, kas pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir.

- ���Varbūt bija depresijas?

-Nē.

- ���Nu ko, tā mēdz gadīties. Jo sevi�ķi ar sievietēm - glu�i negaidot, bez īpa�a iemesla. Un pats trakākais ir tas, ka visbie�āk viņas to nemaz negrib. Dziļākajā būtībā.

- ���Baidos, ka �is nav tas gadījums.

- ���Varbūt �ī tieksme visu laiku slēpās kaut kur zemapziņā. Vajadzēja gan būt kaut kādiem simptomiem. - Pēc mirkļa piebilda:

- Parasti arī iemesls ir nopietnāks nekā vienkār�i pārtrūku�as attiecības.

- ���Gribētos ticēt, ka tā arī bija.

- ���Tu viņai nemeloji, un tas jau ir liels pluss. - Viņa viegli paspieda manu roku. - Tā ka tu velti sevi vaino.

Beidzot bijām pienāku�i pie Hermeja mājas - pa�ā laikā, jo apkārt jau smagi pak�ķēja pirmās retās lāses. �ķita, ka negaiss ir izraudzījis salu par savu galveno mērķi. D�ūna pagrūda vārtiņus, un es sekoju viņai tum�ajā dārzā. Pameklējusies kabatā, viņa atslēdza ārdurvis. Vareno debesu lādiņu pārmākta, priek�namā vāri mirgoja spuldze. D�ūna pagriezās, ātri un bezmaz bikli uzspieda lūpas manam vaigam.

- ���Pagaidi tepat. Varbūt viņa jau gul. Vienu mazu brīsniņu!

Viņa nozuda kāpņu pagriezienā. Klusi piesitusi pie durvīm, pasauca D�ūliju. Pēc brī�a tās atvērās un, viegli �īkstot, aizvērās. Klusums. Ārā atkal iedegās zibens, nogranda pērkons, spēja lietus brāzma iecirtās loga rūtīs. Cauri telpai izskrēja dzestra pūsma. Nu jau bija pagāju�as kādas divas minūtes. Beidzot atkal no�īkstēja neredzamās durvis.

D�ūlija lēni kāpa lejā - basas kājas, melns kimono virs balta naktskrekla. Mirkli apstājās, stomīgi uzlūkoja mani, tad noskrēja lejā.

- ���Ak, Nikolas! - viņa iekrita manSs rokās.

D�ūna stāvēja kāpņu galā un māti�ķi smaidīja. Skūpsts izpalika, D�ūlijas skatiens rai�pilns pētīja manu seju.

- ���Kāpēc tu man neko neteici?

- ���Pats nezinu.

D�ūlija atkal piekļāvās man, it kā mierinājums pienāktos viņai. Es noglāstīju zīdaino plecu. D�ūna pasvieda man gaisa skūpstu -domāju, līdz ar māsas svētību - un atstāja mūs vienus.

- ���Vai D�ūna tev izstāstīja?

-Jā.

- ���Vai visu?

- ���Kopējos vilcienos.

Viņa piekļāvās man vēl cie�āk. - Tik labi, ka tas viss beidzot ir galā.

- ���Es vēl neesmu piedevis tev to svētdienas gājienu.

D�ūlijas skatiens bija daudz nopietnāks par maniem vārdiem,

tas tie�ām likās bezgala vainīgs.

- ���Tas bija vienkār�i pretīgi! Ar mokām piespiedu sevi to izdarīt, goda vārds. Briesmīgi bija visu laiku zināt, ka tam jānotiek.

- ���Pretīgi ir tas, cik labi tu to notēloji.

- ���Tikai tāpēc, ka zināju - tas viss drīz beigsies.

- ���Runā, ka arī tev tā ir pirmā reize.

- ���Un pēdējā. Man pietiek. It īpa�i tagad� - viņas balss atkal lūdza saprast, saprast un piedot. - D�ūna vienmēr bija tik noslēpumaina, un man gribējās pa�ai visu redzēt.

- ���Viss labs, kas labi beidzas.

Viņa knibināja mana krekla pogu. - Vienu gan es tev nemeloju.

- ���Kas gan tas varētu būt?

Viņa maigi ieknieba man auss ļipiņā, balss noplaka līdz �ukstam.

- ���Tāpat tu nevari iet atpakaļ uz skolu - tādā lietū. Un man loti nepatīk būt vienai negaisa naktīs.

- ���Man arī.

Saruna turpinājās bez vārdiem; pārmiju�i �īs mēmās frāzes, mēs sadevām rokas un kāpām aug�ā. Apstājāmies pie istabas, kur vēl pirms trim dienām biju veicis kratī�anu. D�ūlija vilcinājās, un viegla ironija viņas skatienā jaucās ar neviltotu mulsumu.

- ���Atceries, ko svētdien tev jautāju?

- ���Ak Kungs, jau labu laiku esmu aizmirsis, ka pasaulē ir arī citas sievietes.

D�ūlija nodūra acis. - Aiz �ī sliek�ņa burvestības vairs nedarbojas.

- ���Mēs tikpat esam Ferdinands un Miranda.

Viņa pasmaidīja, it kā būtu piemirsusi �o paralēli, tad uzmeta man spriegu skatienu. Grasījās vēl ko bilst, bet pārdomājusi atvēra durvis. Pie gultas dega lampa, slēģi bija aizvērti. Viņa tie�ām jau bija apgūlusies - palags un tautiskā sega steigā atmesti sāņus, spilvens sagumzīts. Zem lampas gulēja atvērta dzeju grāmatiņa, varēju saskatīt tās aprautās rindiņas; līdzās tai - glieme�vāks pelnutrauka vietā. Stāvējām nedaudz mulsi kā da�dien cilvēki, kas beidzot sagaidīju�i senlolotu mirkli. Gai�ie mati izrisu�i uz melnā zīda, baltā naktskrekla mala sniedzās turpat līdz gridai. D�ūlija noskatīja istabu manām acīm, it kā tā varētu likties pārāk necila, un mulsumā sa�ķobīja lūpas. Es gan smaidīju, bet mulsums bija pielipis arī man, mūsu attiecības tik negaidot bija ieguvu�as citu veidolu: nebija vairs maldu spēļu, vairī�anās, tī�o mocību, viņas vārdiem sakot, burvestību. Un pāris savādus mirkļus �ī zaudētā pasaule �ķita paradoksāli �ķīsta; Ādams un Ieva pirms kri�anas grēkā.

Ārpasaule ap�ēlojās par mums. Aiz slēģiem paplaiksnīja zibens, un lampas gaisma notrīsot apdzisa; istaba iegrima piķa melnā tumsā. Sekundi vēlāk nogranda varens pērkons. Pirms tā atbalss bija rimusi, es sajutu D�ūlijas ķermeni, D�ūlijas lūpas. Vēl viens zibsnis, vēl viens grāviens, tuvāks un niknāks par iepriek�ējo. Viņa sarāvās un pietvērās man kā izbijies bērns; mierinot noskūpstīju uz pakau�a, noglaudu muguru.

- ���Gribi, es tevi izģērb�u, nolik�u gultiņā, apmīļo�u?

- ���Ļauj brīdi pasēdēt tev klēpī. Es patiesi baidos no pērkona.

Lēni virzoties biezajā tumsā, tiku aizvests līdz krēslam pie pretējās sienas. Apsēdies paņēmu viņu klēpī, skūpstīju. D�ūlija pieglaudās cie�āk, atradusi manu brīvo roku, saāķēja pirkstus ar maniem.

- ���Pastāsti man par savu draudzeni. Kā tas īsti gadījās?

Atkārtoju to, ko pirmīt biju stāstījis viņas māsai.

-Aizbraucu mirkļa impulsa vadīts. Jūs visi bijāt mani nokaitināju�i - Moriss, ari tu. Es vienkār�i nespēju te vairāk izturēt;

- ���Vai tu viņai ko teici par mani?

- ���Tikai to, ka uz salas esmu sastapis kādu citu.

- ���Viņa ļoti pārdzīvoja?

- ���Tur jau tā lieta. Ja vien viņa būtu ļāvusi to manīt, ne tik veiksmīgi slēpusi�

D�ūlijas pirksti viegli sakļāvās.

- ���Un tu nemaz viņu negribēji?

- ���Man bija viņas �ēl. Bet vispār viņa nelikās īpa�i pārsteigta.

- ���Tu neatbildēji uz jautājumu.

Nosmīnēju par �o īsti sievi�ķo līdzjūtības, ziņkāres un greizsirdības kokteili.

- ���Gribēju tevi viņas vietā.

-Nabaga meitene! Varu iedomāties, kā viņa jutās.

- ���Alisona nebija tāda kā tu. Viņa neko neņēma pārāk nopietni. Jo sevi�ķi vīrie�us.

- ���Ne visus, kā izrādījās.

Biju gatavs atspēkot arī �o iebildumu: - Es biju drīzāk kā simbols, viņas kļūmīgās dzīves rezumē. Pēdējais salmiņ�. Un arī pēdējais piliens.

- ���Ko tad jūs darījāt Atēnās?

- ���Staigājām, �o to apskatījām. Pasēdējām krodziņā, papļāpājām. Iedzērām, varbūt mazliet par daudz. Ļoti civilizēti, bez kādiem ekscesiem. Vismaz ārēji.

Viņas nagi viegli iekniebās man rokā. � Varu derēt, ka tu ar viņu pārgulēji.

- ���Un ja tā? Tu ļoti par to dusmotos?

Jutu, ka viņa papurina galvu. - Nē. Es saprastu. Turklāt būtu to pelnījusi. - D�ūlija pacēla manu roku un pieskārās ar lūpām delnai.

� Pasaki man godīgi!

- ���Kāpēc tas tevi tā interesē?

- ���Tāpēc, ka es tik daudz ko par tevi nezinu.

Dziļi ievilku elpu. - Iespējams, tā būtu bijis labāk. Varbūt viņa būtu vēl dzīva.

Pēc mazas pauzes D�ūlija piespieda lūpas manam vaigam.

- ���Es tikai gribu noskaidrot, ar ko pavadī�u �o nakti - ar biez-ādainu cūķi vai kritu�u eņģeli.

- ���Ir tikai viens veids, kā to noskaidrot.

- ���Tu saki?

Vēlreiz mani noskūpstījusi, viņa atraisījās no manām rokām un ienira tumsā. Nevarēju redzēt, ko viņa dara. Bet tad zibens izgaismoja istabu - D�ūlija stāvēja pie lādes un vilka pār galvu naktskreklu. Vēl pēc mirkļa izdzirdu nedro�us solus, tad apdullino�u pērkona dārdu. D�ūlija noelsās, es pasniedzos pretī un, saņēmis pastieptos pirkstus, ievilku kailo augumu sev klēpī.

Devīgas lūpas, ķermenis atsaucīgs manām rokām: krūtis, gludenais vēders, mazais matu ielāps, gumi. Aiī desmit roku būtu par maz, lai izbaudītu �o maigi lāvīgo ķermeni, kas nu beidzot bija mans. Viņa pacēlās, pagriezās un, apsēdusies jāteniski, sāka atpogāt manu kreklu. Nākamais zibsnis lāva saskatīt viņas seju - pilnīgi pārņemtu un nopietnu kā bērnam, kas izģērbj savu lelli. Novilkusi kreklu un �aketi, aplika rokas man ap kaklu un atliecās mazliet nost - glu�i kā toreiz, Mutsas tum�ajā ūdenī.

- ���Nekad neesmu redzējis neko skaistāku par tevi, - es �ukstēju.

- ���Tu ta�u neredzi mani.

- ���Es tevi jūtu.

Pieliecos un noskūpstīju viņas krūtis, pievilku D�ūliju sev klāt un atkal atradu lūpas. �ī savdabīgā smar�a - mazliet muskusa un apelsīna, kaut kas no gailpie�u maigā aromāta - �ķita saderam ar viņas pa�as juteklisko nevainību, arvien augo�o lau�anos baudai, instinktīvai vēlmei dot to, ko gribēju viņā redzēt: īstu, reibino�u, pārmāco�u kaisli. Kā pagurusi viņa atrāvās no manām lūpām un ievilka dziļu elpu.

- ���Atvērsim logu. Man tik )oti patīk lietus smar�a.

Izkāpa man no klēpja. Steig�us nometis atliku�ās drēbes, es notvēru viņu atceļā, pagriezu pret logu un cie�i piespiedos kailajai mugurai. Stāvējām un izjutām lietus klātbūtni; kā vēss, tum�s �ķidrauts tas virmoja tepat, trīs pēdu attālumā. Ciemats grima pilnīgā tumsā, acīmredzot ģeneratoram bija izsisti dro�inātāji. Zibens plaisa ie�ķēla padebesi, ireālā, bāli violetā gaismā rādot māju, sienu un jumtu strēķi un lejāk gulo�o jūru. Pērkons nedaudz kavējās - negaisa centrs bija mums pāri.

Viņa atslīga pret mani, ļaujoties nakts vēsmai un maniem satrauktajiem pirkstiem; tie noslīdēja pāri vēderam, sabu�ināja sprogaino trīsstūri, un D�ūlija uzcēla kāju uz zema soliņa, dodot glāstiem lielāku brīvību. Manu otru roku uzlikusi sev uz krūtīm, viņa stāvēja kā pamirusi, ļaujot sniegt sev baudu, atlīdzināt par iepriek�ējo reizi. Lietus lāses sprakstēja uz palodzes, sīkiem pilieniem ap�ļācot manu roku un viņas vēderu, bet D�ūlija nelikās to manām; �ķita, ka īstenie viņas mīlnieki ir lietus un nakts.

- ���Cik labi būtu, ja mēs varētu iziet ārā, - es �ukstēju.

Aprauts skūpsts pauda piekri�anu, bet plaukstas uzgūla manām,

mudinot turpināt; viņai patika �ī maigā pavedinā�ana, lēnā kri�ana grēkā. Vēl arvien zibeņoja, bet tas bija jau citā pasaulē, patlaban eksistēja tikai mūsu kailie ķermeņi� krū�u zī�ainie pumpuri, siltas, tvirti apaļas daivas pret manu pavēderi. Klēpis, kas pieņēma arvien dro�ākus glāstus. Tā biju iztēlojies to pa�ā sākumā, Lilijas Montgo-merijas laikā - smalka, klīrīga būtne baudas reibonī, pilnīgi atdevusies miesas dziņām, saglabājot turklāt to bērni�ķo, �ķīsto iekāri, kas piemīt pusaugu meitenes un zēna jutekliskai rotaļai.

Piepe�i viņa sagūstīja manas delnas, piespieda sev pie vēdera. -Kas notika?

- ���Tu kļūsti bīstams.

- ���Vai tas ir slikti?

Pagriezusies pret mani, D�ūlija paslēpa seju pie mana pleca.

- ���Pastāsti, ko viņa darīja, lai tev būtu labi.

Atminējos vienu no saviem vērojumiem: takta izjūta intīmos brī�os parasti ir apgriezti proporcionāla meitenes izglītības līmenim. Bet �oreiz es redzēju tikai vienreizēju iespēju izglītot viņu citā jomā.

- ���Kāpēc tu gribi to zināt?

- ���Gribu, lai ar mani tev būtu tikpat labi.

Piekļāvu viņu sev cie�āk. - Tu man patīc tāda, kāda esi.

- ���Tev tas ir tik liels, - viņa nomurmināja.

D�ūlijas pirksti maigi taustījās gar manu pavēderi. Es mazliet atvirzījos. Nevainība, kas alkst no tās atbrīvoties, turpināt satrauco�o atklāsmi.

- ���Vai tev ir tas �truntiņ�?

- ���Ir. �aketes kabatā.

- ���Es gribu tev to uzvilkt.

Kad atgriezos, D�ūlija stāvēja pie gultas. Acīmredzot mākoņu klājs bija padilis, jo varēju iz�ķirt viņas gai�o stāvu. Paņēmusi prezervatīvu, viņa nosēdināja mani uz gultas malas; notupusies uz grīdsegas, uzrotīja gumijas cepurīti un viegli to noskūpstīja. Atsēdās uz pēdām un tēlotā kautrībā paslēpa zem plaukstām savu klēpi. Samanīju tumsā �ķelmīgu smaidu.

- ���Ko nu izliecies. Neesi jau nemaz tik kautra.

- ���Piecus gadus aizvadīju klostera guļamistabā, kur īstenības priek�ā nobāl pat iztēles ainas.15

Lietus pamazām stājās, atstādams istabā savu svaigo elpu, cisternu ūdens un slapja akmens smar�u. Iedomājos, kā tas bez skaņas plūst pāri rezervuāru malām, bet dziļumā satraukti lokās zu�i.

- ���Tās ar bēg�anu un vairī�anos?

Viņa neko neatbildēja, tikai smaids kļuva platāks. Es pastiepu roku, D�ūlija piecēlās un (āva, lai uzguldu viņu sev virsū. Acumirklī viss pazuda, izgaisa klusumā, palika tikai divu ķermeņu tuvība. Nu viņa bija pavedējas lomā, ķircināja un glāstīja mani ar lūpām, tad norima ari �ī valoda, viņa pamira kā izkususi manī, reizē saspringta gaidās. Es salauzu �o burvību, sakustējās ari viņa, nogūlās uz raupjās segas, galvu uz spilvena. Nu bija mana kārta - nometos ceļos, un manas lūpas klejoja pāri viņas augumam līdz pat potītēm; pacēlis galvu, noglaudu viņas kailumu ar acīm. D�ūlija gulēja, nedaudz sānis sagriezusies; virs galvas atmesta roka, seja novērsta. Es tuvojos, viņa pagriezās man pretī, un pēc mirkļa mēs bijām vienoti. �is mirklis nelīdzinājās nevienai no tām reizēm, kad pirmoreiz biju ieguvis kādu sievieti, tas bija kas vairāk par seksu - pagātnes drūmās vil�anās un nākotnes cerības mija, nenovērtējams guvums, kas bija ne tikai D�ūlijas ķermenis vien. Gulēju virs viņas, atbalstījies uz elkoņiem. Platām acīm viņa skatījās aug�up, tumsā.

- ���Es dievinu tevi.

- ���Dari tā, lūdzu.

- ���Vai vienmēr to gribēsi?

- Vienmēr.

Sāku lēnu, ritmisku kustību, bet tad notika kas negaidīts: spo�i iedegās nodzisusī lampa. Acīmredzot ģenerators bija savests kārtībā. Es sastingu, un pāris sekundes mēs gulējām apstulbu�ām acīm kā divi sve�inieki; tas bija tik komiski, un mēs neviļus pasmaidījām. Mans skatiens noslīdēja līdz vietai, kur bijām savienoti, tad atkal pārskrēja viņas augumam un ielūkojās sejā. Acīs vīda nemiers un pēk�ņa kautrība, viņa aizvēra plakstus un pagrieza galvu sānis. Ja es tā gribu�

Manas kustības kļuva straujākas. Atmetusi rokas, viņa gulēja kā neaizsargāts, divkārt atkailināts upuris, pilnībā atdota manā varā, atslābusi kairā verdzenes padevībā; tikai gumi atbildēja maniem grūdieniem. Gultas atspere �ēli atbalsoja mūsu kustības ritmu. �obrīd tik sīciņa un trausla, viņa kurdīja nevil�u dziņu būt nesaudzīgam, pat brutālam, ko teicās manījusi jau toreiz, Mutsas kapelā. Pirksti sa�ņaudzās, it kā es patiesi būtu nodarījis viņai sāpes. Es neatvairāmi tuvojos finālam. Viņai tas noteikti bija daudz par ātru, bet tie�i tad, kad es jau biju uz baudas sliek�ņa, jau gatavs padoties, viņa ieķērās ar pirkstiem man gurnos un lika turpināt, pati atbildot sīkiem, straujiem grūdieniem. Pēc mirkļa augums notrīsēja nepārprotamā konvulsijā, mute alkatīgi tvēra pēc manas.

Mūsu ķermeņi vienoti gulēja mājas klusuma dzīlē; pēc brī�a es paslējos un noslīdēju viņai blakus. D�ūlija pasniedzās pēc lampas slēd�a, un mēs atkal iegrimām tumsā. Nogūlusies uz vēdera, viņa pagrieza seju pret sienu. Mana roka slīdēja lejup pa kailo muguru, paijāja maigi apaļos kūkumus. Izjutu �ādiem mirkļiem neparastu eiforiju; nebiju cerējis, ka viņa būs tik maiga un atsaucīga kā āda zem manas rokas, nebiju gaidījis tik dalītu, devīgu, daudzsolo�u kaisli. Redzot D�ūnā �o kaislības stīgu, varēju gan paredzēt, ka tā slēpta arī mazāk ekstravertajā māsā.

Beidzot sevi izpaudu�i, mūsu ķermeņi solīja vēl daudz tīksmu brī�u, nesteidzīgu, izsmalcinātu, niansēm bagātu baudu. Divas samtainas persika pusītes, izspūru�i mati zem manām lūpām. Tālīna, rimta pērkona riba. Aiz loga bija gai�āks, acīmredzot starp mākoņiem izspraucies mēness vaigs. Visas vētras nu bija garām, mūs apņēma atgūtas paradīzes miers.

Gulējām klusi, vārdi nu bija lieki. Pagāja vēl minūtes piecas. Piepe�i viņa paslējās uz elkoņiem, noliecās virs manis un viegli noskūpstīja. Mirkli skatījās man acīs, viegls smaids gai�u �ķipsnu ietvarā.

- ���Es gribētu, lai tu vienmēr atceries vienu lietu. Kā piemiņu par �o nakti.

- ���Ko tad? � es pasmaidīju pretī.

- ���Ir svarigi ari kā, ne tikai kādēļ.

Es arvien smaidīju. - �is �kā� bija brīni�ķīgs.

- ���Tā tam ari vajadzēja būt.

Vēl mirkli D�ūlija vilcinājās, it kā tā būtu maģiska formula, kas man jāatkārto. Tad spēji pieslējās ceļos un, veikli izkāpusi no gultas, paķēra savu kimono. Man, protams, vajadzēja ātrāk atjēgties, vismaz no �īs spējās kustības, ja balss un skatiena vēso nopietnību biju noturējis par meitenīgu naivitāti.

- ���Kur tu iesi?

Tikai pēc bri�a viņa pagriezās pret mani, savilkdama kimono jostiņu. Ap lūpām vēl kavējās smaida atspulgs.

- ���Uz tiesas sēdi.

- ���Uz kurieni?!

Viss notika pārāk strauji. Pirms paguvu aptvert �o pēk�ņo pārvērtību, �o pilnīgo naivuma trūkumu, D�ūlija devās prom.

- ���D�ūlija?

Pie durvīm viņa apgriezās un ieturēja mazu pauzi kā aktrise pirms pēdējās replikas.

- ���Mans vārds nav D�ūlija, Nikolas. Un man jāatvainojas, ka pietrūks tradicionālo liesmu.

Es uz�āvos sēdus - liesmas? Kādas liesmas? Iekams attapu ko bilst, viņa ar pla�u �estu atrāva durvis un paspēra soli sāņus. Tumsā iecirtās �ilba gaisma.

Tai sekoja vairāki tum�i stāvi.

Trīs vīrie�i melnās biksēs un d�emperos - viss notika tik ļstrauji, ka es spēju tikai instinktīvi piesegt gurnus. Pirmais

bija D�o, nēģeris; pirms paguvu izdvest kaut skaņu, viņ�

rupji aizspieda man muti un ar negaidītu spēku nogāza guļus. Kāds iededza lampu, un es atpazinu otru seju. Biju redzējis to kalnos -ģērbts vācu uniformā, tās īpa�nieks tēloja leitnantu Klūberu. Tre�ais - gai�matis jūrnieks, ar kuru divreiz biju sastapies pagāju�o svētdien. Kārpīdamies D�o stingrajā tvērienā, es meklēju ar acīm D�ūliju - nekādi nespēju noticēt, ka tas nav vienkār�i Jauns murgs, kaut kas līdzīgs briesmīgai tipogrāfijas kļūmei, kad, pār�ķirot lapu, Lorensa romānu piepe�i turpina Kafkas darbs. Bet D�ūlija jau bija izgājusi gaitenī - kāds viņu sagaidīja, gādīgi apņēma ap pleciem un aizveda, it kā viņa tikko būtu paglābusies no avarēju�as lidma�īnas.

Sāku izmisīgi cīnīties, bet viņi bija tam gatavi - pēc pusminūtes gulēju uz mutes ar virves cie�i savilktiem locekļiem. Nezinu, vai skaļi izkliedzu tās lamas, kas man bija uz mēles, bet pēc mirkļa man mutē iegrūda vīk�ķi. Apklāja ar palagu. Tomēr man izdevās pa�ķiebt galvu tā, lai redzētu durvis.

Tajās parādījās vēl viens stāvs, viscaur melnā ģērbies Kon�iss. Patiesi - liesmas un sātani, improvizēta elle. Viņ� pienāca un nostājās virs manis, un glu�i bezkaislīgi noraudzījās manās neprātīgajās acīs. Ieliku skatienā visu savu naidu, mēģināju izdvest kādas artikulētas skaņas. Iztēlē iznira aina no viņa pēdējā stāsta: kaila telpa koridora galā, uz muguras guļo�s, tikko kastrēts ķermenis. Acīs sariesās nevarīga niknuma un pazemojuma asaras. Nu es sapratu D�ūlijas atvadu skatienu: viņa uzlūkoja mani kā ķirurgs, kas tikko paveicis sare�ģītu operāciju. Lēni novelkot gumijas cimdus, tas uzmet lieti�ķu skatienu rētas �uvēm. Pastarā tiesa, pekles liesmas� viņi visi ta�u ir juku�i, citādi vienkār�i nevar būt, un viņa ir ļaunāka par visiem. Nelietīgs, perverss, bezsirdīgs radījums.

�Antons� turēja Kon�isam pa rokai nelielu futrāli. Viņ� izņēma no tā �ļirci, pārbaudīja, vai nav gaisa burbulī�u, tad pieliecās un parādīja to man.

- Mēs vairs nemocīsim jūs, jaunais cilvēk. Vienkār�i būs labāk, ja jūs nedaudz pagulēsiet. Ari jums pa�am. Tāpēc esiet tik labiņ� un guliet rāms.

Mujķīgi, bet es iedomājos par eksāmenu darbiem uz mana galda. D�o un gai�matis jūrnieks apvēla mani uz muguras un kā spīlēs sakampa kreiso roku. Brīdi lūkoju pretoties, tad padevos. Sajutu miklu pieskārienu, adatas dūrienu. Vēnā ieplūda morfijs vai kāda cita indeve, adata tika izvilkta un roku vēlreiz skāra saltais miklums. Soli atkāpies, Kon�iss paraudzījās uz mani, pagriezās un atlika �)irci futrālī.

Gulēju un mēģināju tikt galā ar domu, ka esmu nokļuvis pasaulē, kur neeksistē nekādi likumi, nekādas robe�as.

Satīrs ar bultu sirdī.

Mirabella. La Maitresse-Machine , perverss mehānisms dzīvas miesas veidā, tālab jo pretīgāks.

Pagāja pāris minū�u. Uz sliek�ņa parādījās D�ūna-melnā kreklā un biksēs tāpat kā vīrie�i. Manī atkal uzbangoja naids - �ādi ģērbta, viņa sagaidīja mani pie skolas, tātad no pa�a sākuma zināja, kas mani gaida. Un tas viss pēc tam, kad pateicu viņai par Alisonas nāvi! Pat nepaskatījusies uz mani, viņa �ķērsoja istabu un sāka nesteidzīgi kravāt koferī D�ūlijas drēbes. Viņas mati nu bija sasieti uz pakau�a ar melnu �ifona lakatiņu. Istaba sāka peldēt acu priek�ā - griesti, priek�meti un sejas izplūda, sakusa un pamazām izdzisa, bet es grimu bezdibenīgā �ahtā, dziļāk, arvien dziļāk, un kaut kur apziņas miglā vēl lēni mijās �oks, nesapratne un bezspēcīga atriebības kāre.

1

Roberts Brauns (1550-1633) - angļu protestantu teologs, puritānisma radikālā virziena iedibinātājs. D�eimss Hārvijs (1714-1758) - reliģisku eseju autors, metodistu kustības aktīvists.

2

D�ons Donns (1572-1631) - angļu dzejnieks, tagad atzīts par vienu no izcilākajiem meta/iziskās dzejas pārstāvjiem. Domāti viņa vārdi: �Ikviena cilvēka nāve atņem kaut ko arī man, jo esmu vienots ar visu cilvēci.�

3

Rauls Difī (1877-1953) - fran�u gleznotājs, grafiķis.

4

Vai sakravājāt lietas? (fran�u vai.)

5

Viss kārtība. � Nu ko. mesjē. Ardievu, (fran�u vai.)

6

Salas Atlantijas okeānā starp Ziemeļameriku un Dienvidameriku.

7

Aprauta rindiņa no populāra angļu bērnu dzejolī�a �Zirneklis un mu�a�.

8

Pergaments vai papiruss, uz kura raksta atkārtoti, iepriek�ējo tekstu notīrot.

9

* Frāze no V. �ekspīra �Hamleta� sākuma ainas.

10

* Domāts pazīstamais Dieimsa D�ord�a Freizera (1854-1941) darbs

11

�Zelta zars� (1890), kurā pētīta reliģiju izcel�anās un sabiedrību intelektuālā vēsture.

Greiems Grīns (1904-91) - viens no ievērojamākajiem 20. gs. angļu rakstniekiem.

12

Alūzija uz Henrija D�eimsa romānu �Skrūves apgrieziens�.

Semjuels Palmers (1805-1881) - angļu ainavists un grafiķis.

13

Viens no Hērakla varoņdarbiem - epeju cilts valdnieka Augeja milzīgo, mēsliem aizaugu�o staļļu izmē�ana.

14

īpa�s kār�u komplekts, ko lieto zīlē�anā.

15

Frāze no marķīza de Sada romāna �Justīne jeb tikumības nedienas�.

Labu laiku man bija zudusi jebkura nojēga par laika ritumu. Pirmoreiz pamodos bez mazākā priek�stata, cik stundu pagājis. Apjēdzu tikai to, ka man ļoti slāpst - laikam tālab arī biju pamodies. Līdz apziņai nonāca vēl divas lietas: pārsteigts ievēroju, ka mugurā man ir pa�a pid�ama, bet istaba ir sve�a. Tad aptvēru, ka guļu nevis gultā, bet kojā - tātad esmu jūrā. Turklāt tas nebija grieķu kaiks, pēc telpas formas nospriedu, ka tā ir jahtas priek�gala kajīte. Nekādi nespēju atkratīties no smagā miega, nespēju domāt, darīt neko citu kā vien atgriezties bezdomu aizmirstībā. Jaunais matrozis ar gai�o ezīti padeva man glāzi ūdens -acīmredzot viņ� bija gaidījis mani pamostamies. Man slāpa tik stipri, ka biju spiests izdzert aizdomīgi duļķaino �ķidrumu. Tad visu atkal izdzēsa miegs.

Nākamreiz mani uzpurināja, lai aizvestu uz tualeti. Vārda tie�ā nozīmē aizvestu, jo es grīļojos kā piedzēries. Nosēdies uz poda, ievēroju iluminatoru, bet tas bija aizsegts ar cie�i pieskrūvētu metāla vāku, un es atkal iesnaudos. Izmocīju da�us jautājumus, kas palika bez atbildes, nelikās arī, ka tam būtu kāda nozīme.

�ī procedūra atkārtojās vēl vienu, divas, nezinu, cik rei�u, tikai pēc laiciņa es jau biju citā telpā ar īstu gultu. Un visu laiku bija nakts, pareizāk, nebija dienas gaismas. Neskaidri stāvi un balsis, tad atkal tumsa.

Tad kādu rītu - nez kādēļ likās, ka ir rīts, bet tiklab varēja būt pusnakts, mans pulkstenis bija apstājies - blondais puisis, mans kopējs un uzraugs, uzbuknīja mani, nosēdināja un palīdzēja apģērbties, tad labu bridi vadāja no viena istabas stūra uz otru. Pie durvīm stāvēja kāds vēl neredzēts tipiņ�.

Nemaņas miglai gaistot, es ieraudzīju vienu no saviem murgiem - iepretī gultai rēgojās atbaido�s gleznojums. Milzīga, melna figūra uz balti nokaļķotas sienas, dzīvs skelets, Buhenvaldes �ausmu tēls; �okurā savilcies, tas gulēja uz zāles vai uguns liesmu klāja. Izdēdējusi roka norādīja uz mazu spogulīti pie sienas, kā skubinot paskatīties uz savu pirmsnāves atspulgu. Patiesās �ausmas ģindeņa vaibstos pielipa ari skatītājam, nebija iespējams mierīgi uz to noraudzīties. Bet ne mazāk �ausmu iedvesa doma par perverso prātu, kas bija licis to man uzgleznot. Varēja redzēt, ka tas darīts pavisam nesen.

Pie durvīm pieklauvēja, un istabā ienāca tre�ais, nesdams paplāti ar kafijkannu. �ķiet, nekad nebiju odis tik brīni�ķīgu aromātu -īsta, laba kafija, nevis pliekanā �turku� dzira, ko lieto Grieķijā. Bija arī maizītes un sviests, un cidoniju marmelāde, olas ar �ķiņķi.

Mani atstāja vienu. Par spīti situācijai, tās bija vienas no labākajām brokastīm manā mū�ā. Katrs kumoss bija neatkārtojams baudījums, katra gar�a - Prasta1 cienīgs pārdzīvojums. Acīmredzot biju krietni izbadējies - neatstāju ne kripatas ēdiena, ne lāsītes kafijas un biju gatavs to visu atkārtot. Nebija aizmirsta pat paciņa amerikāņu cigare�u un sērkociņi.

Paēdis pavēros visapkārt. Mugura man bija pa�a pulovers un velveta bikses, ko nebiju vilcis jau kop� ziemas. Augstā griestu velve lika domāt, ka esmu ieslodzīts ūdens rezervuārā zem kādas mājas; ari bezlogu sienas, lai ari sausas, likās atrodamies zem zemes. Telpu apgaismoja elektriskā spuldze. Stūri ieraudzīju nelielu �emodānu, kas izrādījās manējais, līdzās uz pleciņiera karājās mana �akete.

Ķieģe]u siena, pie kuras stāvēja galds, izskatījās svaigi mūrēta, ar masīvām koka durvīm vidū. Savādajām durvīm nebija nedz roktura, nedz actiņas, nedz atslēgas cauruma, nebija pat vira. Pagrūdu tās ar plecu, bet ārpusē noteikti bija aizbīdnis vai krampis - durvis nepadevās. Citā stūri bija vēl viena mēbele�vecmodīgs mazgājamais galdiņ� ar spaini apak�ā. Pārlūkoju sava �emodāna satura: tīrs krekls, apak�veļa, vasaras bik�u pāris. Ieraudzījis skuvekli, iedomājos, ka mans zods �obrīd ir labākais laikrādis. Spogulī ieraudzīju vismaz divu dienu rugājiem noaugu�u seju. Arī citādi tā likās sve�a - apkaunota, tomēr savādi vienaldzīga. Pacēlu acis uz baiso fresku. Nāves rēgs, nāvinieka kamera, ari tradicionālā pēdējā maltīte jau saņemta. Atlika pārciest vēl beidzamo pazemojumu - fināla ainu ar nāves soda izpildi.

Bet visu pārmāca zemiska, mū�am nepiedodama nekrietnība, proti, D�ūlijas nodevība. D�ūlija, Lilija - kāda tam vairs nozīme -bija nodevusi ne vien mani, bet jebkuras cilvēciskas jūtas. Domās atkal sāku dēvēt viņu par Liliju, varbūt tālab, ka pirmais viņas veidols tagad �ķita patiesāks - rupj� viltojums, līdz ar to mazāk melīgs. Lūkoju izspriest, kas viņa ir patiesībā - acīmredzot talantīga jauna aktrise, cik talantīga, tik amorāla. Tikai prostitūta varēja tā izrīkoties. Pareizāk, divas prostitūtas - ne�aubījos, ka D�ūna vai Roze, vai kā viņu tur sauca, labprāt būtu aizstājusi māsu nelietīgajā fināla ainā, bet vismī]āk viņas būtu izspēlēju�as to divreiz, lai abas gūtu baudu, mani piesmejot.

Nu vairs nebija jā�aubās, ka visi viņu stāsti ir tīrā izdoma, prasmīgi izlikti slazdi. Ari visas vēstules ir viltotas - viņi nebūtu ļāvu�i man tik viegli tikt uz īstajām pēdām. Sapratu tāpat, ka nekas no manas korespondences nav palaists garām nelasīts. Vēl drūmāks bija secinājums, ka viņi jau no pa�a sākuma zināja patiesību par Alisonu. Kon�iss zināja to jau tad, kad ieteica man atgriezties Anglijā un apprecēt viņu, to zināja ari Lilija. Piepe�i mans prāts salēcās un krita, it kā es būtu pārkāpis pasaules malai pāri� Man ta�u tika rādītas viltotas avī�u ziņas par dvīnēm, tad jau ari� Metos pie savas �aketes, kur biju ielicis Annas vēstuli. Aploksne vēl bija kabatā. Satraukts pētīju vēstuli un avī�u lapiņas, meklējot kādas viltojuma pazīmes. Atcerējos otru aploksni, ko biju atstājis savā istabā. Mans vārds, rakstīts ar Alisonas roku, smeldzīgs sausu ziedu vīk�ķītis. To viņi varēja dabūt tikai no Alisonas pa�as.

Alisona.

Skatījos spogulī, savam atspulgam acīs. Piepe�i viņas godīgums, viņas nepiederiba nodevībai - jā, pat viņas nāve - �ķita pēdējais salmiņ�, pie kā varēju pietverties. Ja ari viņa, pat viņa� Viss sagriezās manā prātā. Vai tie�ām manu dzīvi virza kāda nelāga sazvērestība? Lauzos atpakaļ laikā, lai notvertu Alisonu, izlobītu viņas būtību no neuzticamā mīlas un naida kokona, vēlreiz par to pārliecinātos. Uz bridi manas domas iemaldījās neprāta biezoknī. Vai tie�ām visa mana dzīve pēdējā gada laikā ir pilnīgs pretstats Kon�isa uztie-pīgajai tēzei par nejau�ību? Bie�i skandētajai un varbūt tī�i - lai mani atkal maldinātu? Dzīvoklis Raselskvērā� es noīrēju to patiesi nejau�i, pēc sludinājuma avīzē. Alisona ballītē� varēju turp ari neaiziet, nenogaidīt tās piecas minūtes� un tad vēl Mārgareta, Anna Teilore, tie visi� Jaunā versija uzpūtās kā burbulis un pārsprāga.

Joprojām raudzījos uz savu attēlu spogulī. Viņi mēģina novest mani līdz ārprātam, visai dīvainā veidā sajaukt man prātu. Es cie�i pietvēros pie īstenības, pie Alisonas, kāda dzidra kristāla graudiņa, kas mājoja pa�ā viņas būtības sirdī. Kā mū�īgs nodevības noliegums, gaisma melnā naktī. Kā asaru lāse. Dabiska nespēja būt cietsirdīgai. Un manas pa�a asaras, kas mirkli aizmigloja skatienu, likās rūgts apliecinājums tam, ka viņa patiesi ir mirusi.

Tās pauda ne tikai sēras, bet arī naidu pret Kon�isu, pret Liliju. Zinot par Alisonas nāvi, tie izprovocēja �īs jaunās �aubas, jauno, pilnīgi neiespējamo varbūtību un izmantoja to kā vēl vienu moku līku, lai kāda mīklaina iemesla dē] turpinātu �o perverso, cietsirdīgo prāta vivisekciju.

It kā viņu galvenais mērķis būtu sodīt mani, pārmācīt un viņiem arvien liktos, ka sods vēl nav gana ne�ēlīgs. Bez kādām soģu tiesībām, bez kādiem motīviem.

Sagumu krēslā, iespiedis galvu rokās, un man atmiņā uzpeldēja daudzas viņu frāzes, nu ieguvu�as citu, nelāgu nozīmi. Gandrīz katrā Kon�isa vai Lilijas teiktā frāzē, arī pēdējā sarunā ar �D�ūnu� atklājās toreiz neapjausts zemteksts, ļaunas ironijas pieskaņa.

Toreiz tik pēk�ņi atceltā vizīte. Tagad bija skaidrs - viņi gribēja, lai es vispirms saņemu bankas fiktīvo atbildi, gribēja aizturēt mani bridi, lai pēcāk ar joni pagrūstu lejup pa krauju.

Acu priek�ā uzmācīgi mijās Lilijas - toreiz D�ūlijas - acumirkļa veidoli, kaisles bri�i, viņas pilnīgā paļāvība tajā pēdējā reizē; atmiņā nāca ari citi maiguma un sirsnības mirkļi, spontāni mirkļi, kas nekādi nevarēja būt iestudēti - acīmredzot viņa bija pilnībā nodevusies savai lomai. Es pat atgriezos pie vienas no agrākajām versijām, proti, apsvēru iespēju, ka viņa darbojas hipnozes iespaidā. Bet tas bija nereāli.

Aizkūpināju vēl vienu Philip Morris cigareti. Centos domāt par pa�reizējo situāciju, bet prātā kā aizķērusies skaņuplate arvien griezās tas pats niknums, tas pats pazemojums. �o slogu varēja atvieglot tikai viena lieta, proti, līdzvērtīgs Lilijas pazemojums. Mani tracināja tas, ka biju ar viņu tik iecietīgs. Tas patiesi bija smags aizvainojums - mana paskopā godprātība tika piesmieta tie�i tajā reizē, kad no sirds gribēju likt to lietā.

Ārpusē atskanēja troksnis, un durvis atvērās. Parādījās jūrnieks ar gai�o ezīti un viens no melnā ģērbto komandas. Viņiem sekoja �Antons�. Balts mediķa virsvalks, pildspalvas krū�u kabatiņā, mo�a

balss ar vācu akcentu - mats matā ārsts rīta apgaitā. Arī klibumu vairs nemanīja.

- ���Nu, kā labi jūtamies?

Nomērīju viņu ar skatienu un pacentos atbildēt pēc iespējas mierīgi.

- ���Lieliski. Izbaudu katru esības mirkli.

Antons pameta skatienu uz tuk�ajiem brokastu traukiem.

- ���Vai gribat vēl kafiju?

Pamāju ar galvu. Viņ� deva zīmi melnā ģērbtajam puisim, un tas aiznesa paplāti. Antons apsēdās pie galda, bet jūrnieks atslējās pret vaļējo durvju aplodu. Aiz tām varēja redzēt garu koridoru, kura galā kāpnes veda pretim dienas gaismai. Privātai mājai �āds ūdens rezervuārs bija daudz par lielu. Antons vēroja mani, es spītīgi klusēju. Tā mēs nosēdējām labu bridi.

- ���Esmu ārsts. Atnācu jūs apraudzīt. � Viņ� arvien pētīja mani.

- Ceru, ka jūsu pa�sajūta nav pārāk slikta?

Es atspiedos pret sienu un skatījos viņam pretī. Antons nosodo�i pacēla pirkstu.

- ���Lūdzu, atbildiet uz manu jautājumu.

- ���Man ļoti patīk izjust pazemojumu. Man ļoti patīk, ka meitene, pret kuru man ir maigas jūtas, vēsi kāpj pāri jebkurām cilvēcības normām. Katru reizi, kad tas vecais āzis izsniedzjaunu melu porciju, man pār muguru noskrien baudas tirpuļi. - Nikni izgrūdu pēdējo frāzi: - Un kādā ellē es tagad esmu?

Likās, ka viņu interesē nevis mani vārdi, bet reakcija.

- ���Tā ir laba zīme. Jūs esat pilnībā atmodies, - viņ� lēņi noteica un, eleganti atlaidies pret atzveltni, pārmeta kāju pār kāju. Jā, �ī loma viņam labi padevās.

- ���Un kur ir tā mazā mauka? - Viņ� likās nesaprotam; - Lilija. D�ūlija. Kā nu viņu tur sauc.

Viņ� pasmaidīja. - Mauka? Vai tā ir netikla sieviete?

Es pievēru acis, man sāka sāpēt galva. Mieru, tikai mieru. Jūrnieks pameta skatienu pāri plecam: uz kāpnēm parādījās puisietis ar paplāti. Ienācis istabā, viņ� nolika to uz galda, un Antons pielēja divas krūzītes - sev un man. Savējo viņ� izdzēra divos malkos.

-Jūs dziļi maldāties, mans draugs. Viņa ir jauka meitene. Inteliģenta, drosmīga. Jā gan, - viņ� noraidīja manu vīpsnu. - Ļoti drosmīga.

- ���Gribu teikt tikai vienu: kolīdz tik�u no �ejienes laukā, es jums tādu izpriecu uzrīko�u, ka jūs no�ēlosiet�

Viņ� pacēla roku - mierino�s, visu piedodo�s �ests.

- ���Jūs vēl neesat īsti atguvies. Pa �īm dienām esat saņēmis krietnu medikamentu porciju.

Es aprāvos. - Ko nozīmē �pa �īm dienām�?

- ����odien ir svētdiena.

Trīs dienas kā nebiju�as. Atcerējos nolāpītos eksāmena darbus. Zēni, skolotāji� nevar ta�u būt, ka visa skola ir ar Kon�isu uz vienu roku. Nevis narkotikas, bet �ī nedzirdētā cūcība lika man uzliesmot naidā. Viņiem viss ir ļauts - pie velna likumus, manu darbu, cieņu pret miru�ajiem, pie velna visu, kas dara �o pasauli pieņemamu, apdzīvojamu un ļauj tajā cik necik orientēties. Un tā nebija tikai mana pasaule, ko viņi noliedza, tā bija ari Kon�isa pasaule, kā man līdz �im likās.

Uzlūkoju Antonu. - Jums, vācie�iem, �ādas izpriecas dro�i vien ir īpa�i mīļas.

- ���Es esmu �veicietis. Un mana māte ir ebrejiete. Tā, lūk.

Biezās uzacis kā ievilktas ar ogles zīmuli, acīs smējīga dzirksts.

Saskalojis krūzītē atliku�o kafiju, ie�ļakstīju to viņam sejā. Uz baltā virsvalka izplūda brūni traipi. Izvilcis mutautu, Antons nosusināja seju un pateica kaut ko vīrietim, kas stāvēja viņam līdzās. Viņ� nemaz nelikās saniknojies, paraustīja plecus un ieskatījās pulkstenī.

- ���Tā. Tagad ir desmit un trīsdesmit� astoņas minūtes. �odien notiks tiesas sēde, un jums jābūt formā. Ļoti labi. - Viņ� pameta aci uz no�ķiesto virsvalku. - Nu esmu dro�s, ka ar jums viss kārtībā.

Antons piecēlās.

- ���Tiesas sēde?

- ���Tie�i tā. Pēc neilga brī�a jūs varēsiet mūs tiesāt.

- ���Tiesāt jūs?

- ���Jā gan. Jūs domājat, ka �eit ir cietuma kamera. Nekas tamlīdzīgs. �eit ir tiesne�a kabinets.

- ���Kas to būtu domājis.

- ���Tā gan. Tad varbūt jūs gribētu� - Antons nobraucīja sev zodu.

- ���Tas būtu jums pārāk liels gods.

- ���Tur būs daudz ļau�u. - Skeptiski viņā noraudzījos. - Jūs izskatītos solīdāk. - Pēdīgi viņ� atstāja to manā ziņā. - Nu labi. Ādams, -viņ� norādīja uz gai�mati, - atgriezīsies pēc divdesmit minūtēm un palīdzēs jums sagatavoties.

- ���Sagatavoties?

- ���Nesatraucaties, tas nav nekas īpa�s. Vienkār�i mums ir tāds mazs rituāls. Domāts vairāk pa�iem, nevis jums.

- ���Mums?

- ���Vēl drusciņu pacietības. Ļoti drīz jūs visu sapratīsiet.

Par agru biju iz�ķiedis savu kafiju, tagad būtu īstā reize ie�ļākt to viņam ģīmī.

Antons smaidot paklanījās un devās uz durvīm. Pārējie divi viņam sekoja, dzirdēju, kā aiz�aujas aizbīdnis. Paliku vienatnē ar skeletu, kas �ķita atkārtojam �os vārdus baisā, mēmā valodā: drīz, ļoti drīz tu visu sapratīsi. Visu.

Es uzvilku savu pulksteni. Tie�i pēc divdesmit minūtēm at

griezās Ādams un divi apsargi. Melnais ietērps pie�ķīra

_ tiem agresīvu, lomai piedienīgu izskatu, bet patiesībā viņu sejās nebija nekā brutāla. Blondais Ādams pienāca man klāt ar smieklīgi mazu sakvojā�u rokā.

- Lūdzu� nevajag pretoties.

Nolicis somu uz galda, viņ� izcēla divus pārus roku dzel�u. Es nicīgi pastiepu rokas un ļāvu pieslēgt sevi pie abiem apsargiem. Pēc tam viņ� izvilka savādu mutes aizbāzni: no melnas gumijas gatavots, izliekts daikts ar biezu izvirzījumu, kas tika iebāzts starp zobiem.

- Lūdzu� es to uzlik�u. Nebūs sāpīgi.

Mirkli saminstījāmies. Biju nolēmis nepretoties un saglabāt vēsu prātu - līdz brīdim, kad varē�u atriebties tiem, kas to patiesi pelnīju�i. Ādams piesardzīgi pastiepa sprūdu uz manu pusi, es paraustīju plecus un iekodu starp zobiem tā melno mēli. Sajutu gumijas un kādas antiseptiskas vielas gar�u. Viņ� veikli sastiprināja siksniņas man uz pakau�a, tad atrada somā platu melnu līmlenti un rūpīgi pielipināja sprūda malas man pie sejas. Jā, man tomēr vajadzēja noskūties.

Nākamā izricība bija vēl dīvaināka. Notupies un virs ceļgala uzrotījis manu labo bik�u staru, Ādams nostiprināja to ar elastīgu saiti. Piecēla mani kājās. Sekoja mierino�s �ests, tad viņ� pārvilka svīteri man pāri galvai un nobraucīja to līdz pat roku dzel�iem, līdz viduklim atpogāja kreklu un atkailināja kreiso plecu. To paveicis, izcēla no somas divas collu platas baltas lentes; katru no tām rotāja sārta auduma rozete. Vienu viņ� apsēja man ap labo lielu, otru izvēra cauri padusei un sasēja uz kailā pleca. Collas divas plats melnas līmlentes ripulis kā milzīga skaistuma mu�iņa tika uzlipināts man pieres vidū. Pēdīgi, pirms devis vēl vienu mierino�u zīmi, Ādams uzbāza man galvā vaļīgu melna auduma maisu. Beidzot nobriedis cīniņam, es sapratu, ka ir par vēlu. Sargi stingri saņēma mani pie elkoņiem, un mēs devāmies ceļā.

Koridora galā tiku apturēts, un Ādams teica: - Tagad uzmanīgi, iesim stāvu augstāk! - Nesapratu, vai tas nozīmē, ka virs mums ir māja, vai tikai to, ka viņa angļu valoda nav pārāk laba.

Sataustīju kāpienus, un mēs izkļuvām saules gaismā - maisa blīvais audums to nelaida cauri, bet es jutu siltu pieskārienu kailajai ādai. Nogājām vēl divus trīs simtus jardu. Man likās, ka samanu jūras smar�u, varbūt tikai likās. Nebūtu necik pārsteigts, ja sajustu aiz muguras mūra sienu, tad maiss tiktu norauts un es ieraudzītu sev pievērstus �auteņu stobrus. Bet mani atkal apturēja, un balss teica: - Tagad stāvu zemāk. - Lēni, soli pa solim virzījāmies lejup; �is kāpums bija garāks, pretī dvesa vēss gaiss. Pagriezāmies ap stūri, tad atkal kāpām lejup, līdz nonācām kādā visai pla�ā telpā, par ko liecināja mūsu soļu atbalss. Gaisā vēdīja noslēpumains un nedaudz biedino�s dego�a koka un darvas smārds. Mani apturēja, kāds noņēma no galvas maisu.

Biju gaidījis ļau�u pilnu zāli, bet mēs bijām vieni. Stāvējām pla�as pazemes telpas vienā galā; vidējas baznīcas lielumā, tā varēja būt milzīga ūdens tilpne zem kādas senas venēcie�u-turku stila pils. Peloponēsā vietām sastopamas to drupas, ko līdzīgu biju redzējis pagāju�o ziemu Pilo�ā. Pavēros aug�up - patiesi, griestos vīdēja divi dūmvadiem līdzīgi caurumi. Tagad acīmredzot aiztaisīti, savulaik tie savienoja rezervuāru ar ēkas pirmo stāvu.

Uz neliela postamenta telpas viņā galā slējās kaut kas līdzīgs tronim. Tā pakājē - galds, pareizāk, trīs puslokā salikti gari galdi, apklāti ar melnu drānu. Un divpadsmit melni krēsli, vidū atstāta vieta trīspadsmitajam.

Sienas kādu piecpadsmit pēdu augstumā bija balsinātas, virs troņa attēlots melns ritenis ar astoņiem spieķiem. Labajā pusē pie sienas starp troni un galdu bija ierīkota tāda kā zvērināto lo�a, vairāki pakāpjveidā izkārtoti soli.

Viena lieta pilnīgi neiederējās �ai ērmotajā tiesas zālē. Gar sienām dega daudzas lāpas, bet aiz troņa katrā stūrī ievēroju uz garo galdu vērstu pro�ektoru puduri. Tie gan nebija ieslēgti, bet kabeļi un tum�ās stikla acis viesa nepārprotamas asociācijas, kukluks-klana draudīgo gaisotni papildināja drūms atgādinājums par nopratinā�anas telpu. Nelikās, ka te tiks spriesta taisna tiesa, drīzāk otrādi - te bija Zvaig�ņu palāta2, inkvizīcijas sēdeklis.

Mani pastūma uz priek�u - �ķērsojām telpu, pagājām garām galdam, un piepe�i es aptvēru, kur būs mana vieta. Konvojs nogaidīja, kamēr uzkāp�u �etrus vai piecus kāpienus līdz tronim. Tāpat kā pavir�i gatavotais postaments, tas izskatījās pēc teātra rekvizīta -melni krāsots sēdeklis ar parocēm, smailu atzveltni un nelielu balustru katrā pusē. Masīvās atzveltnes vidū rēgojās ko�i balta acs, līdzīga tām, ar ko Vidusjūras zvejnieki rotā savas laivas, tā atvairot ļaunos spēkus. Uz sēdekļa gulēja plakans tum�sarkans spilvens, es tiku uz tā nosēdināts.

Apsargi tūlīt atbrīvojās no roku dzel�iem un piesprādzēja tos pie parocēm. Pavēros lejup - tronis bija cie�i pieskrūvēts pie podesta. Izdvesu da�as skaņas, bet Ādams pakratīja galvu: man bija paredzēta loma bez teksta. Konvojs ieņēma vietas aiz troņa, uz podesta zemākā kāpiena pie pa�as sienas. Kā nedaudz jucis kostīmu pārzinis Ādams pārbaudīja roku dzel�us un atbrīvoja manu kreiso plecu no krekla, ko biju pacenties dabūt vietā. Nokāpis lejā, viņ� vēl apgriezās, pavērās kā uz altāri un viegli paklanījās. Aplieca galdu un devās prom. Paliku sē�am viens; gaisā klusi sprakstēja dego�ās lāpas, man aiz muguras mēmi stāvēja sargi.

Pārlaidu skatienu telpai, centos uztvert visu pēc iespējas vēsu prātu. Ievēroju vēl citas kabalistiskas zīmes. Uz sienas labajā pusē bija uzvilkts melns krusts, kas gan nebija kristie�u simbols - tā galotne atgādināja apvērstu bumbieri. Iepretī tam kreisajā pusē sārtoja tum�a roze � vienīgais ko�ais plankums melni baltajā zālē. Viņā galā tie�i virs platajām durvīm rēgojās milzīga, pie locītavas nogriezta plauksta. Arī tā bija melna - rādītājpirksts un mazais pirkstiņ� paslieti aug�up, divi vidējie turēja saliekto īk�ķi. Gaisā virmoja mistisku rituālu dvaka, un es arvien biju nīdis jebkura veida rituālus. Bez mitas atkārtoju prātā: sargi savu pa�cieņu, sargi savu pa�cieņu. Zināju, ka izskatos visai smieklīgs ar melno ciklopa redzokli pierē, baltajām lentēm un rozetēm. Bet es nedrīkstēju patiesi kļūt smieklīgs.

Nākamajā mirklī man salēcās sirds.

Spēji un klusi durvju ailē izauga baiss stāvs.

Tas bija zvērkāvis Hēme - akmens laikmeta dievs, tumsas gars, kas valdīja ziemeļu me�os pirms visiem valdniekiem, melns un salts kā dzelzs asmeņa pieskāriens.

Ragotā brie�a galva aizpildīja plato arku, tum�ais siluets skaidri iezīmējās uz gaiteņa palsās sienas fona - patiesi iespaidīgs tēls. Milzīgie ragi melni un �uburoti kā mandeļkoka zari, melns bija arī viss pārējais, tikai acis un nāsis iezīmētas ar baltu. Ļāvis man izjust savu klātbūtni, tas lēni pienāca pie galda un kādu brīdi stāvēja tur, valdonīgs un varens, tad devās uz krēslu rindas galu. Ievēroju melnus cimdus un kurpes zem �aurā, sutanai līdzīgā tērpa, sapratu arī, kālab viņ� tik gausi kustas - apjomīgo masku nebija viegli nest.

Pār muguru noskrēja tās pa�as vecās bailes - nevis no tā, ko redzu, bet no tā, kālab man tas tiek rādīts. Nevis no maskas -zinātniskās fantastikas norūdīti un zinātniskās realitātes pārliecināti, mēs vairs nespējam baidīties no pārdabiskā �, bet no tā, kas aiz tās slēpjas. Mū�senais visu baiļu, �ausmu un īstenā ļaunuma avots, cilvēks pats personīgi.

Zem ieejas velves parādījās nākamais tēls; bridi sastinga pozā tāpat kā iepriek�ējais un visi nākamie.

�oreiz tā bija sieviete, ģērbta klasiskā angļu raganu kostīmā: smaila, melna cepure platām malām, sarkans priek�auts un melns apmetnis; sirmas �ķipsnas spurojās ap lapsīgu līkdeguna ģīmi. Kumpu muguru viņa aizsteberēja līdz galda otram galam un nosēdināja uz tā izbāztu kaķi. Tā nedzīvais skatiens pievērsās man tāpat kā viņa saimnieces melni baltie redzokļi. Ari brie�u cilvēks cie�i vērās manī.

Nākamais eksotiskais tēls: cilvēks ar milzīgu krokodila galvu, ko papildināja kuplas krēpes. �is tēls bija izteikti negroīds: atiezti balti zobi, izvelbtas acis. Tikko nostājies durvīs, tas steidzās uz savu vietu līdzās briedim: varbūt nejutās ērti savā kostīmā, varbūt nebija radis pie �ādām izdarībām.

Sekoja vēl viens vīri�ķs radījums. Neliels, melnā pon�o ģērbts augums nesa pārdabiski lielu galvu; negantā vīpsnā to ie�ķēla baltu, kantainu zobu rinda. Acis dziļi iegrimu�as tum�os dobumos, vareno pauri vainagoja krā�ņa iguānas sekste. �ajā personā�ā jautās kaut kas meksikānisks, kaut kas no acteku draudīgajiem viepļiem. �ķērsojis zāli, tas nosēdās līdzās raganai.

Parādījās otra sieviete, un es biju gandrīz pārliecināts, ka tā ir Lilija. Spārnots vampīrs ar ausainu, melni vilnainu sikspārņa galviņu, asiem, baltiem ilkņiem. Melni svārciņi, melnas zeķes un kurpes, slaidas, skaisti veidotas kājas. Viņa strauji devās uz savu vietu līdzās krokodilam. Stīvi saslietie, nagainie spārni ejot viegli piepūtās un lāpu gaismā rādījās visai draudīgi; tum�a, ātra ēna skāra krustu un rozi.

Durvīs stāvēja vēl viens eksotisks tēls - Āfrikas pasaku �aus-meklis, bezveida tīstoklis no melnu lupatu stērbelēm, kas skrandainos volānos sniedzās līdz pat grīdai. Galva bija tāda pati, to

rotāja trīs baltas spalvas un milzīgas, izbolītas acis; bezkāju, bez-roku, bezdzimuma murgs no bērnības �ausmu sapņa. Lēni aiztuntuļojis līdz savam krēslam, tas pievienoja savu ārprātīgo skatienu pārējiem.

Pēc brī�a zālei cauri izgoiījās tukls sukubs3 ar Bo�a4 gleznās redzētu snuķainu viepli.

Nākamais personā�s bija balts - �ēlīgs Pjero skelets, rada tam, kas rotāja manas kameras sienu. Ar melnu bija iezīmēti tikai kauli un ģindeņa vaibsti. Stīvā, kaulainā gaitā tas �ķērsoja telpu un ieņēma savu vietu.

Vēl fantastiskāks tēls. Tā bija sieviete, un es jau sāku �aubīties, vai Lilija ir vampīra maskā. Stīvinātā tērpa apak�daļa veidoja stilizētu zivs asti, kas pamazām piebrieda par smagu grūtnieces vēderu. Uz pleciem grūtā vārava nesa baltu putna galvu. Tā bija paslieta aug�up, un tum�ās mandeļveida acis �ķita raugāmies griestos. Parādība lēnītēm slīdēja uz priek�u, ar vienu roku balstot savu astoņu mēne�u punci, otru uzlikusi uz krūtīm, un �ķita savdabīgi mīlīga, pat daiļa pretstatā citiem baisajiem mā�iem. Garajā putna rīklē ievēroju divus caurumiņus īstajām acīm.

Brīvas palika vēl �etras vietas.

Ieraudzīju durvīs vecu paziņu - tur stāvēja Anubiss ar �akāļa galvu, naidīgs un bīstams. Vingrā nēģera gaitā tas pienāca pie galda.

Sekoja vīrs melnā apmetnī ar baltu astroloģisku un alķīmisku zīmju rakstu. Galvā tam bija cepure platām malām un turpat jardu augstu smaili, aizmugurē karājās tāds kā melns plīvurs. Melni cimdotā roka turēja garu, baltu zizli ar apli galā - �ūska saņēmusi mutē savu asti. Sejas aug�daļu gan slēpa melna maska, bet es atpazinu skarbo muti un smago skatienu.

Galda vidū palika vēl divas vietas, bet masku defilē piepe�i aprāvās. Mo�ķu rinda arvien klusi un nekustīgi blenza manī. Atska-

tTjos uz saviem sargiem - tie stāvēja stīvi kā zaldātiņi un skatījās taisni sev priek�ā. Paraustīju plecus; labprāt būtu plati un skaļi no�āvājies, tā ierādot visiem viņu vietu un palīdzot sev pats savā.

Te gai�ajā koridorā parādījās �etri stāvi. Tie nesa melnu palankī-nu, tik �auru kā stāvus paceltu zārku. Gan priek�ā, gan sānos aizkari bija aizvilkti, uz priek�ējā paneļa ar baltu krāsu uzzīmēts astoņspieķu rats, tāds pats kā man virs galvas. Jumtu rotāja kaut kas līdzīgs melnai tiārai, katra tās zobiņa galā - balts mēnestiņ� aug�up saslietiem ragiem.

Ari melni ģērbtajiem nesējiem bija groteskas maskas: melnbalti pesteļu ģīmji, virs kuriem slējās gandrīz jardu augsti krusti. Krustu galos spurojās lupatu vai rafijas vīk�ķi, un tie �ķita degam melnās liesmās.

Nesēji nenāca taisni pie galda, bet veica goda apli apkārt telpai, it kā nestu kādu svētu, �ķīstījo�u relikviju: gar kreisās puses sienu, garām manam tronim un atpakaļ līdz durvīm. Tikai tad tie pienāca pie galda. Paguvu ievērot uz savādās kastes sāniem uzzīmētus jaunus mēne�us - Artemīdas jeb Diānas simbolu. Izvilku�i no apak�as kārtis, nesēji nolika to galda priek�ā pretī tuk�ajai vietai centrā. Pārējie mā�i nenovērsdamies vērās manī. Jaunpienācēji nogāja malā un nostājās zem lāpām; trīs no tām jau bija gandrīz izdzisu�as, telpas pakrēsla kļuva arvien biezāka.

Tad parādījās trīspadsmitais tēls.

Pretstatā pārējiem tas bija tērpies baltā garā talārā, kura vienīgais rotājums bija melnas apmales plato piedurkņu galos. Roka sarkanā cimdā nesa melnu spieķi, augstu virs pleciem slējās piķa melna ā�a galva; uzlikta uz īstās galvas kā cepure, tā slēpa zem savas pinkainās bārdas cilvēka seju. Vareni izliekti ragi dabīgā krāsā, dzintarainas stikla acis. Nostiprināta starp ragiem, dega drukna, asinssarkana svece. Tobrīd man ļoti traucēja tas, ka nevaru runāt, - man vajadzēja, tūlīt pat vajadzēja izkliegt kaut ko smējīgu, puicisku varbūt, bet katrā ziņā veselīgi anglisku, piemēram: �0, doktors Kroulijs!5 Kāds gods!� Bet es varēju tikai �vītīgi pārlikt kāju pār kāju un rādīt vienaldzīgu seju.

Melnais āzis, viņa sātaniskā majestāte, visā savā godībā tuvojās galdam, un es saspringts gaidīju, kas notiks tālāk: acīmredzot savdabīga melnā mise, kur galds kalpos par altāri. Sapratu, ka tfi ir parodija par tradicionālo Kristus tēlu: netrūka nedz avju gana kūjas, nedz bārdas un sarkanā svece dega kā nievīgs nimbs. Viņ� pievienojās drūmajai rindai, uzmācīgajiem skatieniem, kas arvien mani tirdīja. Vēlreiz pārlaidu tiem skatienu: brie�galva, krokodils, vampīrs, tad sukubs, grūtā nāra ar putna galvu un burvis. Zārkam līdzīgās kastes otrā pusē sēdēja āzis un �akālis, Pjero skelets, lupatu mo�ķis, acteks un ragana. Mutes aizbāznis radīja netīkamu smeldzi. Nervozi norijis siekalas, atskatījos uz savu sargu koka ģīmjiem. Pēdīgi es iedūru skatienu grīdā.

Tā aizritēja da�as minūtes, izdzisa vēl pāris lāpu. Beidzot āzis pacēla savu zizli, brīdi paturēja to gaisā un noguldīja sev priek�ā uz galda. Tas iepinās tērpa krokās, un �ī nelielā kļūme nedaudz slāpēja nervu spriedzi. Ticis galā, viņ� pacēla rokas priestera �estā, kā ragus izslējis divus pirkstus, norādīja uz pro�ektoriem zāles stūros. Mani apsargi devās turp, un telpu spēji pielēja �ilba gaisma; acumirkli vēlāk tai pievienojās kustība.

Kā aktieri pēc izrādes, visi steig�us sāka noņemt maskas, vilkt nost tērpus. Paņēmu�i apdzisu�ās lāpas, nesēji viens aiz otra devās prom, bet pie durvīm atkāpās, lai ielaistu zālē kādus divdesmit jaunie�us. Ģērbti parastās drēbēs, tie brīvi ieso]oja telpā, klusi un ātri ieņemdami �piesēdētāju� lo�u labajā pusē. Vīri ar lāpām nozuda, un es nopētīju jaunpienācējus. Mazliet vairāk kā divdesmit gadus veci, tie izskatījās pēc studentiem - inteliģentas vācu vai skandināvu sejas, da�iem rokās grāmatas vai mapītes; bija arī trīs meitenes un pāris gados vecāki cilvēki. Divus jau biju sastapis tonakt kalnos, ģērbtus vācu uniformā.

Viņpus galdam turpinājās dzīva rosība. Ādams un mani sargi palīdzēja maskām atbrīvoties no kostīmiem, tika aizvākts izbāztais kaķis, zi�ļi un citi atribūti. Tos aizstāja kartona mapītes ar baltām��uzlīmēm, ko Ādams nolika katram priek�ā; viss notika ātri un

veikli, it kā būtu neskaitāmas reizes izmēģināts. Es �audīju acis no viena pie otra, nepacietīgs uzzināt, kas slēpjas zem katras maskas.

Ā�a galva izrādījās vecs virs ar tum�ām, zilpelēkām acīm un akurāti apcirptu sirmu bārdiņu, varen līdzīgs Janam Kristiānām Smetsam6. Tāpat kā visi pārējie, viņ� tagad acīm redzami vairījās mani uzlūkot. Ievēroju, ka viņ� uzsmaida Kon�isam, kas, protams, bija astrologs un burvis. No vāravas tērpa izkūņojās slaida dāma labākajos gados; nu ģērbta solīdā tum�pelēkā kostīmā, viņa izskatījās pēc skolas direktores vai biznesa sievietes. �akāļa galvu noņēma mans draugs D�o, kas arī izrādījās saposies tum�zilā uzvalkā. Biju nedaudz pārsteigts, kad no skeleta tērpa izlīda Antons. Bo�a sukubs viņam līdzās pārtapa par vēl vienu vecāku kungu, kura mīksnējos vaibstus rotāja zelta degunkniebis. Aiz viņa ieraudzīju Mariju, kas tikko bija atbrīvojusies no afrikāņu �ausmoņa melnajām skrandām. Acteku maska atklāja to vīru, kas kalnos tēloja pulkvedi Vimmelu. Vampīrs bija nevis Lilija, bet viņas māsa - trūka rētas uz plaukstas locītavas. Akurāta balta blūzīte un melni svārciņi. Krokodila galva bija slēpusi gadus trīsdesmit vecu vīrieti ar plānu bohēmisku bārdiņu; grieķu vai itāļu tipā�s, arīdzan ģērbies tum�ā uzvalkā. Arī brie�galvu es nebiju agrāk redzējis: gar� un kalsns, tum�i iededzis vīrietis ar nedaudz padilu�u pauri; gadus �etrdesmit vecs, viņ� izskatījās pēc tipiska ebreju intelektuāļa.

Palika vēl ragana pa�ā krēslu rindas galā. Tā bija Lilija, ģērbta baltā, slēgtā vilnas kleitā ar garām piedurknēm. Viņa sakārtoja ar �injonu kuplināto frizūru un uzlika brilles, tad pieliecās, lai uzklausītu, ko viņai saka blakussēdo�ais �pulkvedis�. Piekrīto�i palocīja galvu un atvēra savu mapīti.

Tikai viens personā�s nebija nometis savu �aulu, proti, tas, kas atradās ērmīgajā palankīnā.

Tagad man priek�ā sēdēja virkne parastu, pieklājīgi ģērbtu cilvēku. Tie ieskatījās savās mapītēs un pa brīdim uzmeta man īsu skatienu, kas gan pauda zināmu interesi, bet ne kripatiņas simpātiju. Notvēru D�ūnas - vai Rozes - skatienu, bet tajā nekas neizmainījās, viņa uzlūkoja mani kā vaska lelli. Visvairāk, protams, gaidīju Lilijas skatienu, bet ari tas izrādījās vienaldzīgs un sve�s. Radās iespaids, ka viņa irjauns un nepieredzējis loceklis �ajā savdabīgajā padomē, prezidijā vai sabatā, to apliecināja ari viņai ierādītā vieta.

Pēdīgi vecais kungs ar sirmo bārdiņu piecēlās kājās. Tūlīt aprāvās sarunu vieglā murdoņa, visi pievērsās viņam. Da�i �studenti� pat turēja gatavībā piezīmju burtnīcas un pildspalvas. Paskatījies uz mani caur brillēm zeltītā ietvarā, viņ� pasmaidīja un viegli paklanījās.

- Mister Ērf, jūs dro�i vien jau labu laiku domājat, ka esat nonācis psihiski slimu cilvēku varā. Vēl ļaunāk - �ie cilvēki ir ari sadisti. Tālab uzskatu, ka mans pirmais pienākums ir iepazīstināt jūs ar �iem maniakiem. - Da�ā sejā ievilkās viegls smīns. Runātāja angļu valoda bija nevainojama, tomēr ļāva saklausīt manāmu vācu akcentu. - Bet vispirms mēs gribam, lai jūs sekojat mūsu piemēram un atgrie�aties īstenībā. � Viņ� deva zīmi sargiem, kas bija atgriezu�ies savās vietās. Tie veicīgi atsēja muļķīgās lentītes, noņēma man no pieres melno punktu un sakārtoja drēbes, pat sasukāja matus. Tikai sprūds palika savā vietā.

-Tā. Un tagad� sāk�u ar sevi, ja drīkst. Doktors Fridrihs Krec-mers. Agrāk strādāju �tutgartē, bet patlaban esmu Aidaho universitātes Eksperimentālās psiholoģijas institūta vadītājs. Pa labi no manis sē� jums jau labi pazīstamais doktors Moriss Kon�iss. No Sorbonnas. - Kon�iss piecēlās un nevērigi paklanījās, un es atbildēju ar iznīcino�u skatienu. � Viņam līdzās�doktore Mērija Mārkusa, Edinburgas universitātes pasniedzēja, pirms tam darbojusies Viljama Elansona Vaita fondā Ņujorkā. - Solīdā dāma cienīgi palocīja galvu. � Nākamais ir profesors Mario �ardi no Milānas. � Mundri pietraucies kājās, palocījās tuklai vardei līdzīgais vīriņ�. - Tālāk -mūsu jaunā, apburo�ā un ne mazāk talantīgā kostīmu māksliniece Mārgareta Maksvela. - �Roze� veltīja man mazu, stīvu smaidiņu. -Aiz viņas jūs redzat misteru Janni Kotopulosu, mūsu re�isora palīgu. - Palocījās melnīgsnējais vīrietis ar bārdiņu, kā nākamais piecēlās garā auguma ebrejs. - Un tagad jūs sveicina Arne Halbersteds no Stokholmas Karaliskā teātra, mūsu scenārists un re�isors. Pateicoties viņa, kā arī mis Maksvelas un mistera Kotopulosa pūliņiem, mūsu� hm� iecere ir īstenota tik veiksmīgi un estētiski krā�ņi -mēs pārējie esam pilnīgi diletanti jaunā teātra jomā. - Kon�isa dedzīgajiem aplausiem tūdaļ pievienojās pārējie �prezidija� locekļi un studenti, pat mani apsargi.

Sirmais kungs pagriezās uz otru pusi.

- �eit jūs redzat tuk�u �ķirstu. Tomēr mums labpatīk iedomāties, ka tur atrodas kāda dieviete. �ķīsta dieviete, kuru nekad neviens nav redzējis un neredzēs. Mēs dēvējam viņu par Neredzamo Astarti. Zinā�anas literatūrā, jādomā, līdzēs jums atminēt tās simbolisko nozīmi. Un tas savukārt ļaus izprast mūs, vienkār�us mirstīgus zinātniekus. - Viņ� nokrem�ļojās. - Un tā� pa kreisi no �ķirsta jūs redzat doktoru D�ozefu Harisonu, manu kolēģi no Aidaho. Varbūt pat esat dzirdējis par viņa lielisko darbu Melnais un baltais apziņas tips, pētījumu par neirozēm, kas raksturīgas pilsētās dzīvojo�iem negroīdās rases pārstāvjiem. - D�o pieslējās kājās un pavir�i pameta man ar roku. Nākamais bija �Antons�. - Viņam līdzās -doktors Heinrihs Meijers no Vīnes. Un tagad ļaujiet iepazīstināt jūs ar Morisa Kon�isa kundzi, kuru daudzi no mums labāk pazīst kā talantīgu zinātnieci. Viņas pētījumu objekts ir psihotraumas, ko emigrantu bērni guvu�i kara laikā. Tātad - doktore Anete Ka-zanjana no �ikāgas institūta. - Es pacentos neizrādīt pārsteigumu, toties �auditoriju� pār�alca izbrīna �alas, visu skatieni uz mirkli pievērsās Marijai. - Iesim tālāk. Privātdocents Torvalds Jorgensens no Olborgas universitātes. - �oreiz sparīgi piecēlās un palocījās �pulkvedis�. - Un visbeidzot - doktore Vanesa Maksvela. - Lilijas briļļotais skatiens bija strups un lieti�ķs. Sēdes vadītājs pievērsās saviem kolēģiem. - Domāju, jūs man piekritīsiet - raugoties no zinātnes viedokļa, mūsu �īs vasaras panākumus lielā mērā noteica tie�i doktores Maksvelas dalība. Es gan tiku brīdināts jau pirms viņas iera�anās Aidaho: doktore Mārkusa lika saprast, ka no viņas labākās skolnieces var daudz ko gaidīt. Un, jāatzīst, �oreiz manas ceiības tika ne vien attaisnotas, bet pat pārspētas. Nereti man pārmet, ka es pārlieku uzsveru sievie�u lomu mūsu profesijā, - mana burvīgā kolēģe Vanesa ļāva man vēlreiz pārliecināties par savu taisnību. Proti, kādu dienu visus izcilos praktiķus mūsu profesijā -es nerunāju par tās teorētisko pusi - pārstāvēs Ievas dzimums. -�os vārdus pavadīja skaļi aplausi. Lilija sēdēja, mulsi iedūrusi ska

tienu galdā. Kad aplausi pierima, viņa pameta acis uz runātāju un nomurmināja: - Pateicos. - Doktors Kre�mers atkal pievērsās man.

- ���Jaunie�i, kurus �eit redzat, ir austrie�u un dāņu studenti no doktora Meijera fakultātes un Olborgas. Visi ta�u saprot angļu valodu, vai ne? - Doktors vērsās pie studentiem. Da�i pamāja ar galvu. Raidījis tiem vēlīgu smaidu, viņ� iedzēra malku ūdens.

- ���Nu lūk, mister Ērf, jūs noteikti jau būsiet uzminējis mūsu noslēpumu. Un proti, mēs esam starptautiska psihologu grupa, kuru man - gan tikai mana cienījamā vecuma dēļ - ir tas gods vadīt. - Vairāki prezidija locekļi protestā sarosījās. - Da�ādu iemeslu dēļ tai pētījumu sfērai un metodei, kuru esam izvēlēju�ies, vajadzīgi īpa�i eksperimentu objekti. Mēs nevaram izmantot brīvprātīgos, jo �īs personas nedrīkst pat nojaust, ka ir izmēģinājumu trusī�u lomā. Mēs pārstāvam da�ādus psiholoģijas virzienus, līdz ar to at�ķirīgs ir arī cilvēka uzvedības vērtējums, bet vienā ziņā mūsu viedokļi sakrīt: ņemot vērā eksperimenta raksturu, objekts nedrīkst būt informēts par tā mērķiem. Pat tad ne, kad tas jau ir noslēdzies. Kaut gan esmu pārliecināts: vēlreiz mierīgi izanalizējis mūsu metodes, jūs vismaz daļēji tiksiet skaidrībā par nolūkiem. -Prezidija locekļi draudzīgi pasmaidīja. - Labi. Beidzamās trīs dienas jūs atradāties dziļā narkozē. Ta�u ar jūsu palīdzību mums izdevās iegūt patiesi vērtīgu materiālu, tādēļ vispirms ļaujiet paust mūsu atzinību par jūsu nemaldīgi veselīgo reakciju visos labirinta līklo�os.

Visi piecēlās un sāka skaļi aplaudēt. Noraudzījos, kā sit plaukstas Lilija un Kon�iss, viņas māsa un D�o, arī �studentu� varza, un mans pacietības mērs bija pilns. Pamanījos pagriezt plaukstu uz aug�u un pasliet divus pirkstus V burta veidā. Tas acīmredzami samulsināja sēdes vadītāju, jo viņ� noliecās pie Kon�isa un taujāja, ko tas varētu nozīmēt. Aplausi aprāvās. Kon�iss savukārt pagriezās pret tā saukto zinātņu doktori no Edinburgas, kas atbildēja ar izteiktu amerikāņu akcentu.

- ����īs zīmes verbālais ekvivalents varētu skanēt aptuveni �ādi: �Es tavu pakaļu piesmie�u.�

Tas ieinteresēja veco kungu. Viņ� atkārtoja �estu, vērodams savu roku.

- ���Bet kā tad misters �ēr�ils?�

Paliekusies uz priek�u, sarunā iejaucās Lilija.

- ����īs zīmes semantiku at�ķir aug�upvērsta kustība, doktor Kre�-mer. Turpretī mistera �ēr�ila uzvaras zīme ir statiska, plaukstas iek�puse vērsta pret adresātu. Tiku jau minējusi to sakarā ar savu darbu Tie�ā anāli erotiskā metafora klasiskajā literatūrā.

- ���Ak tā. Atceros gan. Ja, ja.

Pie Lilijas vērsās Kon�iss: - Pedicabo ego vos et irrumabo, Aureli patheci et cinaedi Furi?7

- ���Tie�i tā, - viņa piekrita.

Tagad paliecās uz priek�u Vimmels alias Jorgensens, ari viņ� runāja ar stipru akcentu.

- ���Vai tam nav kāds sakars ar ragne�a simbolu? - Viņ� paslēja divus pirkstus sev virs galvas.

- ���Jā, es uzskatu, - atbildēja Lilī, - ka �ajā aizskaro�ajā �estā var saskatīt kastrācijas motīvu, vēlmi noniecināt un pazemot vīri�ķo sāncensi, ko savukārt var identificēt ar izteiktu infantilās fiksācijas pakāpi un visām tai raksturīgajām fobijām.

Es saspringu, ieķēros ar pirkstiem troņa parocēs un sakopoju visus prāta spēkus, lai rastu kaut kripatiņu jēgas �ai pilnīgajā bezjēdzībā. Es neticēju, nespēju noticēt tam, ka viņi patiesi ir psihologi, viņi nekad neriskētu nosaukt man savus īstos vārdus.

No otras puses, kā viņi varēja tik spīdo�i improvizēt �īs sarunas profesionālo stilu un leksiku? Mans �ests ta�u nāca glu�i negaidīts. Bet vai tā bija? Es saspringti prātoju. Lai izspēlētu �o intermēdiju, viņiem bija vajadzīgs �is �ests, kuru nebiju lietojis jau gadiem ilgi. Biju dzirdējis, ka, izmantojot kādu hipnozē iedvestu signālu, no cilvēka arī vēlāk var izvilināt vajadzīgo reakciju. Laikam tā ari bija: man veltītie aplausi lika paradīt �o, tie�i �o zīmi. Vajag nemitīgi sevi pieskatīt, neļauties spējiem impulsiem.

Sēdes vadītājs pārtrauca �īs debates.

- ���Mister Ērf, jūsu zīmīgais �ests liek man atģriezties pie mūsu pulcē�anās nolūka. Mēs skaidri saprotam, ka vismaz da�i no mums izraisa jūsos skaudru niknumu, pat naidu. Materiāls, ko ieguvām nojums narkotiskā miega laikā, gan rāda lietas nedaudz citā gaismā, bet, kā mēdz teikt mans kolēģis doktors Harisons, būtisks cilvēkam ir nevis patiesais, bet gan iedomātais lietu stāvoklis. Un �odien mēs esam sapulcēju�ies, lai dotu jums iespēju mūs tiesāt. Tādēļ jūs sē�at tiesne�a sēdeklī. Tādēļ esat mēms - taisnajai tiesai jābūt mēmai līdz tam brīdim, kad tiek pasludināts spriedums. Bet vispirms ļaujiet sniegt da�as papildu liecības � pret mums pa�iem. Mūsu vienīgais mērķis ir zinātnes progress, bet mēs visi uzskatām, ka godprātīgas medicīniskās prakses bau�ļi liedz uzskatīt to par attaisnojumu. Tagad es do�u vārdu doktorei Mārkusai, kas nolasīs to daļu no mūsu pētījumu pārskata, kur jūs tiekat analizēts nevis kā eksperimenta objekts, bet vienkār�i kā indivīds. Lūdzu, kundze.

Piecēlās sieviete no Edinburgas universitātes, gadus piecdesmit veca dāma. Iesirma zēngalviņa un skarba, inteliģenta, kosmētikas neskarta seja, kuras lesbiskie vaibsti rādīja īpa�u neiecietību pret jebkurām muļķības izpausmēm. Viņa sāka lasīt striktā, amerikāniski vienmuļā balsī.

1953. gada eksperimenta objekts pieder pie visai pla�ās intraverto kvaziintelektuāļu kategorijas. Gan lieliski piemērota mūsu nolūkiem, viņa individualitātes struktūra būtībā ir visai triviāla. Negatīvi vērtējams arī viņa dzīves stils, ko raksturo pilnīgs sociālas aktivitātes trūkums.

Iemesls �ādai nostājai ir tikai daļēji neitralizējies Edipa komplekss, par ko liecina visai tipisks simptoms � bailes un naidīgums attiecībā pret autoritāti, jo sevi�ķi vīri�ķu autoritāti. Tas apvienots ar parasto pamatsindromu, proti, ambivalentu attieksmi pret sievieti: tā tiek uztverta kā iekāres objekts, kas vienlaikus nes sevī nodevības draudus, tā izpelnoties atriebību un pretnodevību.

Laika limits neļāva mums pievērsties tām specifiskajām problēmām, ko objekta psihē izraisījusi at�ķir�ana no mātes klēpja un krūts, bet viņa izstrādātie kompensācijas mehānismi ir tik izplatīti tā dēvēto intelektuāļu vidū, ka mēs dro�i varam runāt par �āda rakstura psihotraumas klātbūtni. Tā varētu būt saistīta ar viņa tēva dienesta īpa�o re�īmu, kā arī ar to, ka tēvam -

vai vīrietim vispār- ļoti agri tika pie�ķirta �ķīrēja loma. Mūsu eksperimentā to uzņēmās doktors Kon�iss. Turpmāk objekts tā arī nespēja samierināties ar agrīno orālā apmierinājuma un māti�ķās aizstāvības zaudējumu, kas arī nosaka viņa autoero-tisko pasaules uztveri un attieksmi pret emocionāla rakstura problēmām. Viņ� atbilst arīĀdlera* dotajam vienīgās atvases sindroma aprakstam.

Mūsu objekts ir savtīgi - gan seksuāli, gan emocionāli -izmantojis daudzas jaunas sievietes. Saskaņā ar doktores Maks-velas sniegtajām ziņām, viņam ir sava pavedinā�anas metode. Proti, objekts īpa�i uzsver un eksponē to, ka jūtas vientuļ� un nelaimīgs. īsi sakot, tēlo mazu zēnu zaudētās mātes meklējumos, tā atmodinot savos upuros snaudo�o mātes instinktu un ekspluatējot tos ar �im tipam raksturīgu, incestuāli tendētu nesaudzību.

Tikpat raksturīga ir arī Dieva identificē�ana ar tēva tēlu un līdz ar to agresīvs jebkuras ticības noliegums.

Objekts konsekventi izvēlas tādu sociālo vidi, kas nostāda viņu izolācijas situācijā. Radu�os psihisko diskomfortu viņ� mēģina neitralizēt, iedomājoties sevi kā dumpinieku un autsaideru. �ie savrupības meklējumi nav nekas cits kā neapzināta vēlme rast attaisnojumu minētajai sievie�u izmanto�anai un tieksmei norobe�oties no jebkuras sabiedrības, kuras organizācijas principi ir pretrunā ar viņa izteikto pa�gandari�anas tendenci.

Ģimenes vide, kā arī sabiedriskā un nacionālā piederība nav palīdzēju�as objektam �o problēmu risinā�anā. Viņ� nāk no virsnieka ģimenes, kur valdīja izteikta patemāla diktatūra un no tās izrieto�a tabu sistēma. No strādājo�ās vidus�ķiras jeb, lietojot Cvīmana terminu, technobourgeoisie 8, ko objekta dzimtenē vispār raksturo pārmērīga uzticība �ādam konvencionālam dzīves un attiecību modelim. Sarunā ar doktori Maksve-lu objekts ir atzinis, ka �pusaud�a gados man nācās dzīvot divas dzīves�, tā visai precīzi raksturodams vides izraisītu un vēlāk apzināti uzturētu para�izofrēniju, kam Karena Hornija devusi trāpīgu apzīmējumu �vājprāts kā amortizators�.

Pēc universitātes beig�anas objekts izvēlējās sev pilnīgi nepiemērotu vidi � presti�u provinces privātskolu, kas ir viņa nīsto paternālā autoritārisma dogmu sociālā citadele. Pilnīgi loģiski, ka drīz vien, neradis sev atbilsto�u vietu nedz skolā, nedz pa�a dzimtenē, viņ� pieņēma atstumtā, trimdinieka lomu. Arī nākamā izvēle liedza viņam jebkuru adekvātas adaptē�anās iespēju. �oreiz tā bija skola Fraksosas salā, kas ne�aubīgi varēja nodro�ināt minēto nīstamo elementu klātbūtni. Objekta profesionālo sniegumu grūti saukt par atbilsto�u iegūtajai izglītībai, bet attiecības ar kolēģiem un skolēniem ir visai paskopas.

Rezumējot minēto, var teikt, ka objekts neapzināti pakļauts uzmācīgai recidīva tieksmei. Ikvienā vidē viņ� meklē pazīstamos elementus, kas ļauj justies izolētam un tādējādi attaisnot norobe�o�anos no aktīvas sociālās pozīcijas, sociālā pienākuma un atbildības, attaisnot savu konsekvento regresu bezcerīgā infantilas pa�gandarī�anas stāvoklī. Patlaban �ī autistiska re-gresija atkal izpau�as jau minētajā formā, proti, tiek meklēti mīlas sakari ar jaunām sievietēm. Objekts bija mēģinājis risināt �o konfliktu arī rado�ā ceļā, un, neraugoties uz neveiksmi, var prognozēt �ādu mēģinājumu atkārto�anos. Arī turpmāk paredzama �im personības tipam raksturīgā attieksme pret kultūru: nicība pret tradīciju un dumpīgā avangarda glorificē-�ana, pārspīlēta simpātija pret līdzīgiem �dumpiniekiem� un nonkonformistiem. Personīgajā un sociālajā dzīvē var prognozēt regulāras depresijas un paranojas fāzes.

Nobeigumā citē�u fragmentu no doktora Kon�isa monogrāfijas �Gadsimta vidus konflikts�: �Dumpinieks, kura dumpība nav dabas dota, neizbēgami kļūst par tranu, un pat �ī metafora nav īsti precīza, jo tranam ir dota vismaz niecīga iespēja apaugļot bi�u karalieni. Cilvēkveidīgajam tranam liegts pat �is mazumiņ�, un pēdīgi tas apzinās sevi kā pilnīgi sterilu radījumu, kam nav sasniedzama ne vien karalienes pilnvērtīgā dzīve,

bet pat vienkār�o darba bi�u necilais gandarījums. �ī tipa indivīds pakāpeniski degradējas, kļūstot līdzīgs sūklim, inertam iespaidu patērētājam, un �is stāvoklis turklāt ir viņa pamatdzi-ņas � dumpības � pilnīgs noliegums. Tālab nav brīnums, ka pusmū�a vecumā daudzi neveiksmīgi dumpinieki, kas kļuvu�i par pa�niecības māktiem traniem un ir uzņēmīgi pret intelektuālās modes svārstībām, pielāgo sev cinisma masku. Tas ir neveiksmīgs mēģinājums slēpt savu traumēto, pasaules noniecināto personu.�

Pārējie likās klausāmies - da�s skatiens bija pievērsts runātājai, da�s izgudri pētīja gaida virsmu, �studenti� kaut ko kricelēja savās kladēs. Lilija �ķita ieinteresēta vairāk par citiem. Es nenovērsu skatienu no dāmas, kas nolasīja savu tekstu, ne reizi nepaceļot uz mani acis. Manī kūsāja naids, es ienīdu viņus visus. Nevar noliegt, ka teiktajā bija zināma daļa patiesības, bet tas nebija attaisnojums �ādai publiskai vivisekcijai un vismazāk attaisnojama bija Lilijas ricība�lielākā daļa izmantotā �materiāla� ta�u bija viņas sarūpēta. Pārsviedu skatienu uz vainīgo, bet jaunizceptā �doktore� likās to nemanām. Ne mirkli ne�aubījos par to, kur� ir sacerējuma autors, pārāk skaidri te bija manāms Kon�isa pirksts. Mani nespēja maldināt viņa jaunā loma - viņ� joprojām bija centrālā figūra, kas stāv aiz visa notieko�ā, pa�ā tīmekļa centrā.

Amerikāniete paņēma ūdens glāzi. Publika nogaido�i klusēja, acīmredzot referāts vēl nebija galā. Pēc brī�a viņa turpināja.

- �eit ir divi papildinājumi. Piebildes. Pirmo ir rakstījis profesors �ardi.

Es negribu piekrist viedoklim, ka objekts var izraisīt interesi tikai mūsu eksperimenta ietvaros. Uzskatu, ka pēc pārdesmit gadiem rietumos gaidāms ievērojams labklājības uzplaukums, ko patlaban varbūt pat grūti iedomāties. Atļau�os atkārtot savu domu par kodolkatastrofas draudu labvēlīgo iespaidu uz Rietumeiropas un Amerikas sabiedrību. Pirmkārt, �is faktors stimulēs ekonomiku, otrkārt, kļūs par miera uzturē�anas garantu un, tre�kārt, nodro�inās reālu briesmu sajūtas pastāvīgu klāt-

būtni, kuras trūkums, manuprāt, bija viens no pēdējo pasaules karu veicino�ajiem faktoriem. Kaut gan permanentie kara draudi varētu mazināt sievietes lomu, kas tai iedalīta uz dzīves baudī�anu orientētajā miera laika sabiedrībā, es atļau�os prognozēt, ka vīrie�i, kas, līdzīgi mūsu objektam, saglabāju�i piesaisti mātes krūtij, ar laiku kļūs par normu. Mēs dzīvosim postmorālisma un visatļautības ērā, kad uz �ķietami nenovēr�amas apokalipses draudu fona notiek nemitīga pa�gandari�anas orģija, ko vairākumam nodro�inās ienākumu un pla�a patēriņa pre�u klāsta pastāvīgais pieaugums. �im laikmetam raksturīgais personības tips neap�aubāmi būs autoerotisks un klīniskā aspektā autopsihopātisks. Tāpat kā mūsu objektu personīgi radīti, tā �o indivīdu tīti ekonomiski apstākļi izolēs no tie�as saskares ar cilvēces lielākajiem ļaunumiem, tādiem kā bads, nabadzība, nepiemēroti dzīves apstākļi. Rietumu pasaules homo sapiens pārtaps par homo solitarius*. Tālab, neizraisot tīri cilvēciskas simpātijas, objekts ir interesants no sociālās psiholoģijas viedokļa � kā dzīvs piemērs tam attīstības modelim, kādu esmu paredzējis mūsdienu indivīdam ar vidēju intelekta līmeni, bet visai vājām analītiskajām spējām un pilnīgu zinātniskas pieejas trūkumu. Viņ� pierāda kaut vai to, ka mākslinieciskās mentalitātes aptuvenās vērtības un pseidoaksiomas ir visai nepilnīgs ekipējums mūsdienu cilvēka evolucionārās misijas veik�anai.

Dāma paņēma nākamo lapu.

- Otras piebildes autore ir doktore Maksvela, kurai ar objektu ir bijis viscie�ākais personiskais kontakts.

Es uzskatu, ka objekta egocentrisma un sociālās neatbilstības saknes meklējamas viņa pagātnē, tālab, iepazīstinot viņu ar mūsu pētījuma rezultātiem, nepiecie�ams īpa�i uzsvērt, ka �os personības dejektus radīju�i no viņa gribas neatkarīgi apstākļi. Objekts, iespējams, nesaprot, ka �is ir tīri klīnisks spriedums

bez mazākās pretenzijas uz morālu vērtējumu vai nosodījumu

� vismaz no manas puses. Persona, kas spiesta slēpt savus trūkumus aiz tik biezas apzinātu un neapzinātu melu maskas, pelnījusi drīzāk līdzjūtību nekā nosodījumu. Nedrīkstam aizmirst, ka objekts ir ienācis dzīvē bez jebkādām pa�analīzes un pa�orientācijas iemaņām un iegūtā izglītība visumā tikai kaitējusi viņa personības attīstībai. Var teikt, ka viņ� ir īsredzīgs no dabas, un viņa pa�a izvēlētā vide tikai padziļinājusi �o defektu.

Beidzot amerikāniete apsēdās. Vecais kungs apmierināts pamāja ar sirmo bārdiņu. Viņ� uzlūkoja mani, tad Liliju.

- ���Doktore Maksvela, es domāju, ka būtu godīgi attiecībā pret objektu, ja jūs tagad atkārtotu to, ko vakar teicāt man.

Lilija palocīja galvu, piecēlās un uzmeta man īsu, sausu mirkli. Kā dzīvam uzskates līdzeklim. Tad viņa uzrunāja klāteso�os.

- ���Jāatzīst, ka, kontaktējoties ar objektu, es pieredzēju zināmu emociju transmisiju. Kopā ar doktori Mārkusu mēs izanalizējām �o parādību un nācām pie slēdziena, ka tajā var saskatīt divus komponentus. Pirmais saistīts ar tīri seksuālu interesi par objektu, ko vēl pastiprināja manas lomas specifika. Otrs komponents ir empātiska* rakstura. Proti, objekta pa�no�ēlas emisija ir tik spēcīga, ka gribot negribot pakļauj savam iespaidam. Domāju, tas varētu būt interesanti sakarā ar profesora �ardi teikto.

Sēdes vadītājs paklanīja galvu. - Paldies. � Lilija apsēdās, un viņ� pievērsās man. - Jums tas var likties cietsirdīgi, bet mēs negribētu neko noklusēt. - Viņ� atkal uzrunāja Liliju. - Runājot par jūsu emocionālās reakcijas pirmo, proti, seksuālo komponentu, vai jūs neraksturotu mums savu pa�reizējo attieksmi?

- ���Jā. Es uzskatu, ka objekts ir visnota] nepiemērots dzīvesbiedra lomai, pozitīvi to var raksturot tikai kā seksa partneri. - Skadrs tonis, skadrs skatiens. Prātā sāpīgi uzplaiksnīja vēl glu�i svaiga atmiņa: viņa stāv, cie�i man piekļāvusies, un ir tikai nakts, lietus un mūsu glāsti.

SarunS iejaucās doktore Mfirkusa: - Jūs gribat teikt, ka �ajā aspektā viņam ir būtiski destruktīvi trūkumi?

-Jā.

- ���Tie būtu?

- ���Neuzticība. Egocentrisms. Nespēja uzturēt attiecības sadzīves rutīnas apstākļos. Iespējams, arī homoseksuālas tendences.

- ���Vai situācija varētu mainīties psihoanalīzes rezultātā? - vaicāja vecais kungs.

- ���Domāju, ka ne.

- ���Un kāds ir jūsu viedoklis, Moris? - viņ� pievērsās Kon�isam.

- ���Domāju, mēs visi esam vienisprātis � �is cilvēks bija |oti piemērots mūsu nolūkiem, - Kon�iss iesāka, raugoties tie�i uz mani.

- Varu piebilst, ka viņam piemīt izteiktas mazohista tieksmes, kas |auj gūt patiku pat no �īs publiskās viņa trūkumu analīzes. Jebkura turpmāka interese par viņu, manuprāt, ir pilnīgi lieka un pat nevēlama.

Sēdes vadītājs atkal griezās pie manis.

- ���Narkozes laikā atklājās, ka jūsu emocionālā attieksme pret doktori Maksvelu joprojām ir visai aktīva. Da�i no mums ir norūpēju�ies par iespaidu, kādu uz jūsu psihi var atstāt abi nesenie zaudējumi: vispirms jūsu austrālie�u draudzene un tagad arī noslēpumainā persona, kuru jūs pazināt kā D�ūliju. Attiecībā uz pirmo zaudējumu gribu piebilst, ka zemapziņā tas jums saistās ar dzi|u vainas apziņu. Da�us no maniem kolēģiem satrauca pa�nāvības iespēja, bet mūsu kopējais spriedums ir �āds: jūsu orientācija uz egoistisku pa�ganda-rīfianu ir tik izteikta, ka var prognozēt tikai nenopietnu, histēriska rakstura mēģinājumu. Iesakām no tā piesargāties.

Es palocījos sarkastiskā pateicībā. Galvenais - nezaudēt pa�cieņu, par katru cenu saglabāt to, kas vēl palicis.

- ���Un tagad .. varbūt kāds vēlas vēl ko teikt? � doktors Kre�mers palūkojis uz abftm pusēm. Visi draudzīgi pa�ūpoja galvas. - Ļoti labi. I īsam nonāku�i pie mūsu eksperimenta fināla. - Viņ� deva zīmi, un visi prezidija locekļi piecēlās kājās. Auditorija palika ttē�am. Vecais virs atkal pievērsās man. - Kā redzat, mēs neslēpām savas patiesās domas par jums. Tā kā �ī ir tiesa, iznāk, ka esam liecinājusi pali pret sevi. Vēlreiz atgādinu, ka tiesnesis �eit esat jūs, un nu ir pienācis laiks mūs tiesāt. Mums ir arī savs pharmakos, grēkāzis.

Viņ� pagrieza galvu pa kreisi. Lilija noņēma brilles, aplieca galdu un nostājās manā priek�ā troņa pakājē. Pazemīgi nodurta galva, balts grēku no�ēlnieces tērps. Pat tobrid es vēl biju tik naivs, ka iedomājos kādu pēk�ņu, fantastisku pavērsienu: saderinā�anās farss, absurdas laimīgās beigas� Drūmā tīksmē jau nodomāju, kā man tādā gadījumā iīkoties.

- Viņa ir jūsu varā, tomēr jūs nevarat rīkoties ar viņu pēc saviem ieskatiem. Esam ta�u mediķi, un mūsu taisnās tiesas kodekss nosaka konkrētu soda mēru par konkrētu noziegumu, proti, to, ka eksperimenta objektam laupīta jebkura piedo�anas spēja. - To pateicis, viņ� pagriezās pret velvēto ieeju, kur stāvēja Ādams. - Soda ierīci, lūdzu!

Ādams nodeva rīkojumu tālāk. Prezidijs pagāja malā, cie�ā pulciņā nostājās iepretī studentiem. Zālē ienāca �etri vīri melnās uniformās un veicīgi nostūma malā divus galdus un palankīnu, atbrīvojot telpas centru. Tre�o galdu novietoja troņa pakājē līdzās Lilijai. Divi vīri izgāja un atgriezās, nesot smagu koka rāmi, līdzīgu durvju aplodai uz masīviem līmeniskiem balstiem. Se�u septiņu pēdu augstumā statenisko �ķautņu pa�ā aug�ā bija iestiprināti divi dzelzs riņķi. Lilija pagriezās un aizgāja līdz zāles centram, kur �ī konstrukcija nu bija uzstādīta. Nostājās un pacēla rokas, un Ādams ieslēdza viņas locītavas dzelzs aprocēs; nu viņa stāvēja kā krustā sista, ar muguru pret mani. Galvā viņai uzmauca cietu ādas cepuri, kuras pagarinātā pakau�a daļa nosedza arī kaklu; acīmredzot tā bija aizsargķivere.

Un savādā konstrukcija bija soda rīks.

Ādams izgāja un tūdaļ atgriezās. Pirmajā brīdī nesapratu, ko viņ� nes, nevērīgi �ūpojot rokā. Tikai ieraudzījis �o priek�metu, es aptvēru viņu velni�ķo ieceri.

Stingrs, melns rokturis, kura galā karājās gara mezglotu ādas slok�ņu aste. Akurāti sakārtojis da�as saķēru�ās sloksnes, viņ� nolika �o riku uz galda, ar rokturi pret mani. Tad atgriezās pie Lilijas -darbību secība bija labi pārdomāta atrāva kleitas rāvējslēdzēju un atāķēja krū�turi, un nostūma drēbes malā, pilnībā atsedzot kailo muguru. Zem lāpstiņām varēja manīt sārtenu svītriņu, krū�tura gumijas pēdas.

Es nu biju viena no eimenīdām, cietsirdīgajām fūrijām9.

Plaukstas kļuva miklas, kārtējo reizi man saļodzījās pamats zem kājām. Kon�iss grūda mani arvien zemāk un zemāk; ikreiz likās, ka tālāk vairs nav kur iet, un tomēr katru reizi atklājās jauns lejup-ceJ�.

Smetsam līdzīgais vīrs atkal panācās uz priek�u un nostājās troņa pakājē.

� Nu jums ir gan grēkāzis, gan soda rīks. Un jūs pats esat reizē tiesnesis un bende. Mēs visi �eit esam pret liekām cie�anām. Varbūt jūs to sapratīsiet, vēlreiz atskatoties uz visu notiku�o. Ta�u esam vienoju�ies dot mūsu eksperimenta objektam revan�a iespēju, proti, iespēju sodīt mūs tādā veidā, kas būtu pietiekami sāpīgs mums visiem. Iespēju sodīt vai ap�ēlot - jums tiek dota pilnīga izvēles brīvība. �im nolūkam esam izraudāju�i doktori Maksvelujo viņa vistie�āk simbolizē jums nodarīto pārestību. Un tagad gribam lūgt jūs paust savu spriedumu, paceļot vai nolai�ot labās rokas īk�ķi, kā savulaik darīja Romas imperatori. Ja īk�ķis norādīs uz leju, jūs tiksiet atsvabināts un varēsiet izpildīt sodu tik bargi un ne�ēlīgi, cik uzskatīsiet par vajadzīgu, līdz pat desmit sitieniem. Tas ir pilnīgi pietiekami, lai nodarītu necie�amas sāpes un palieko�us miesas bojājumus. Pacelts īk�ķis būs ap�ēlo�anas zīme - pēc pēdējās īsās atskurbinā�anas procedūras jūs uz visiem laikiem tiksiet no mums brīvs. Bez �aubām, jūs tiksiet atbrīvots arī pirmajā gadījumā, kas turklāt norādīs uz jau pietiekamu atskurbuma pakāpi. Un tagad mans pēdējais lūgums: nopietni, patiesi nopietni apdomājiet savu izvēli.

Kā slēpu mājienu saņēmu�i, piecēlās ari studenti, nu es sēdēju visu skatienu krustugunīs. Uzdevums tik tie�ām nebija no vieglajiem: vajadzēja rīkoties tā, lai vēl ilgi paliktu viņiem atmiņā, lai liktu saprast, cik absurds ir viss viņu pasākums un fināls jo sevi�ķi. Es labi apzinājos, ka tiesnesis esmu tikai vārda pēc. Kā jebkur� tiesnesis, es pats beigās tik�u uz apsūdzēto sola, pa�a sprieduma notiesāts.

Tūlīt bija skaidrs, ka viņu piedāvātā izvēle ir tīrais blefs. Viss ta�u bija izkārtots tā, lai es nevarētu viņu patiesi sodīt: man nebija vajadzīgas sāpju, bet gan no�ēlas asaras, tas būtu vienīgais, kas varētu remdēt manu pārestību. Pat ja es iz�ķirtos par labu sodam, viņiem noteikti ir sagatavots atkāp�anās ceļ�. Visa �ī situācija ar absurdi sadistisko ievirzi, �ī viltus dilemma nebija nekas cits kā vēl vienas lamatas. Un tomēr niknuma un smagā apkaunojuma sūrumam - biju izlikts pie kauna staba visu �o statistu priek�ā -piejaucās vēl kāda sajūta, kas nebija nedz gatavība piedot, nedz jo vairāk pateicība, bet gan nerimsto�s izbrīns par to, ka tie�i es esmu �īs mistērijas centrālais tēls.

Aizritēja pāris garas un saspringtas minūtes; es lūkoju izvērtēt, vai �ī izvēle tik tie�ām ir brīva, sve�as gribas neuztiepta. Tad es noliecu īk�ķi uz leju.

Sēdes vadītājs ilgi noraudzījās manī, tad deva zīmi sargiem un atgriezās pie pārējiem. Tiku atbrīvots no roku dzel�iem. Piecēlos un paberzēju locītavas, izņēmu mutes aizbāzni. Līmlente sāpīgi parāva neskūtos rugājus, un kādu mirkli es varēju tikai stulbi mirk�ķināt asaru pilnās acis. Sargi stāvēja nekustīgi. Berzēdams zodu, es aplaidu acis visriņķī.

Klusums. Acīmredzot viņi gaidīja, ka es kaut ko teik�u. Tātad es neteik�u neko.

Nokāpu pa koka kāpieniem un paņēmu pletni. Tā nebija butaforija, kā varēja gaidīt, bet īsts, negaidīti smags rīks. Ādas pinumā iestrādāts koka rokturis ar apaļu metāla uzgali, garās sloksnes manāmi nodilu�as, mezgli cieti kā svina lodes. Pletne izskatījās krietni veca - autentisks kara flotes soda rīks no Napoleona kara laikiem. Grozīju to rokās un drud�aini prātoju. Visdrīzāk viņi izdzēsīs gaismas un sāksies vispārēja jezga. Bet Ādams un �etri melnā ģērbtie puisie�i stāvēja pie izejas, par bēg�anu nebija ko domāt.

Nākamajā mirklī es pacēlu pletni virs galvas un no visa spēka triecu pret galdu. Draudīgs �vīksts pār�ķēla gaisu, pletne piezemējās uz koka virsmas ar �āvienam līdzīgu troksni. Da�i studenti nevijus salēcās, viena mei�a pat nodūra acis. Tomēr neviens neizkustējās no vietas. Es lēni devos uz to pusi, kur stāvēja Lilija. Biju gandrīz pārliecināts, ka tik tālu netik�u.

Bet es tiku. Apstājos pletnes vēziena attālumā, un neviens nemēģināja mani apturēt, no pārējiem mani �ķīra vismaz trīsdesmit pēdas. Stāvēju, gatavs sitienam, paspēris uz priek�u vienu kāju, un likos novērtējam distanci. Izdarīju pat vieglu izmēģinājuma vēzienu, ļaujot velni�ķajam rīkam vieglītēm skart Lilijas muguru. Viņas seju slēpa ķivere, es nevarēju to redzēt. Tad pacēlu pletni virs galvas, it kā grasītos no visa spēka iecirst to baltajā miesā. Domāju, ka atskanēs kliedzieni, kāds metīsies man virsū. Bet zālē valdīja smags klusums - viņiem tāpat kā man bija skaidrs, ka ir jau par vēlu. Tagad mani varēja apturēt tikai lode. Atskatījos, gatavs ieraudzīt sev pievērstu stobru. Bet prezidijs, sargi un studenti - visi stāvēja kā sasalu�i.

Atkal pievērsos Lilijas bezpalīdzīgajam stāvam. Kāds ļauns dēmons, ne�ēlīgs marķīzs �ukstēja man prātā: sit vien, paskaties, kā maigo ādu uz�ķēr� sārtas, miklas �vīkas, un pat ne tāpēc, lai liktu ciest viņai, nē, lai �okētu viņus, liktu viņiem aptvert savas rīcības neprātu, to velni�ķo risku, kam tika pakļauta �ī meitene. �Antons� bija teicis: �Ļoti drosmīga meitene.� Viņi vienkār�i bija tik pārliecināti, tik simtprocentīgi dro�i par manu godprātību, stulbo angļu godprātību; jā, neraugoties uz visu, kas par mani tika teikts, visām banderiljām, kas �ūpojās manas pa�apziņas ķermenī, viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka nekad un nemū�am manam atvēzienam nesekos sitiens. Tas tie�ām nebija sitiens, bet lēna, ļoti lēna kustība, it kā es vēlreiz pārbaudītu attālumu. Nolaidu pletni un atkal atvēzu, vēlreiz lūkojot izsvērt, vai tie�ām manu rīcību diktē Kon�isa griba. Bet nē, biju dro�s, ka man tie�ām pieder pilnīga izvēles brīvība. Ja gribētu, es būtu to izdarījis.

Un tad piepe�i.

Piepe�i es sapratu.

Es nestāvēju pazemes ūdens tvertnē ar pletni rokā, nē, patiesībā tas bija saules pieliets laukums pirms desmit gadiem un rokā es biju sa�ņaudzis vācu automātu. Un ne jau Kon�iss bija Vimmela lomā. Pulkvedis Vimmels bija manī pa�ā, manā sitienam paceltajā rokā, visā manā pagātnē un jo sevi�ķi tajā pārestībā, ko biju nodarījis Alisonai.

Jo labāk jūs izprotat brīvību, jo mazāk jums tās ir.

Un mana brīvība arī bija atteik�anās no sitiena - lai ko tas man maksātu, lai ko viņi par mani domātu, lai astoņdesmit daļiņas mana es atdotu par to dzīvību. Lai domā, ka esmu tiem piedevis, kā viņi noteikti cerēja, lai domā, ka mana līcība ir sve�as gribas iedvesta, ka viņiem atkal izdevies mani piesmiet. Es nolaidu pletni un jutu asaras sakāpjam acīs - bezspēcīgu dusmu un vil�anās asaras.

Visiem Kon�isa manevriem, visām �arādēm - psihotropajām, teatrālajām, seksuālajām, psiholoģiskajām - bija tikai viens mērķis: likt man stāvēt �eit, tāpat kā viņ� reiz bija stāvējis partizāņu priek�ā, nespējīgs tos nogalināt. Savāda stunda reizēm tiek atvēlēta vecu parādu kārto�anai, vēl jo dīvaināka ir to cena.

Pārējie vienpadsmit aizvien nekustējās, cie�i sastāju�ies ap pa-lankīnu, kā sargājot to no manis. Redzēju D�ūnu, kam pietika smalkjūtības izvairīties no mana skatiena. Zināju, ka viņa ir patiesi izbijusies � �ai meitenei bija iemesls �aubīties par manu rīcību.

Tik maiga, tik gai�a āda.

Pagriezos un devos pie viņiem, pie Kon�isa. �Antons� stāvēja viņam līdzās un tikko manāmi saspringa, gatavs lēcienam. Arī D�o sekoja man tramīgu skatienu. Nostājos Kon�isa priek�ā un sniedzu viņam pletnes kātu. Viņ� paņēma to, nenovēr�ot skatienu, to pa�u veco, pētīgo pērtiķa skatienu.

Ilgu brīdi raudzījāmies viens otrā; viņ� laikam gaidīja, ka runā�u, izteik�u gaidīto vārdu. Bet es negribēju. Nevarēju.

Noskatīju pārējās sejas. Zināju, ka tie ir tikai aktieri un aktrises, bet pat vistalantīgākie viņu profesijas pārstāvji nespētu bez vārdiem paust da�as cilvēciskas kategorijas - inteliģenci, pieredzi, patiesu godīgumu, ko tagad redzēju �ajās sejās. Tāpat negribēju ticēt, ka tikai samaksas dē|, lai cik dāsna tā būtu, viņi piedalījās �ajā izrādē. Mirkli mūs �ķita vienojam savstarpēja sapratne un zināms respekts. No viņu puses varbūt ne vairāk kā atvieglojums - neraugoties uz visiem pārdzīvojumiem un pazemojumiem, es biju attaisnojis viņu cerības; no manas puses savukārt neskaidra apjauta, ka esmu iekļuvis kādā viedā ezoteriskā lokā un man labāk ciest klusu. Vienpadsmit klusi stāvi, sejas, kurās nav nedz naidīguma, nedz vēlības; manu dusmu neskartas, tās likās tikpat tuvas un reizē tālas un bezkaislīgas kā austrumzemju gudrajiem flāmu meistara gleznā.

Jutos gandrīz fiziski sarūkam, samazināmies viņu priek�ā - līdzīgu jutoņu mēdz iedvest di�i mākslas darbi vai di�as patiesības, kuru priek�ā neviļus topam niecīgi, aprobe�oti un nepilnīgi.

Es redzēju to Kon�isa skatienā: eleutheria bija guvusi virsroku, bet tā nebija vienīgā uzvara. Un tikai man �eit nebija ļauts zināt, ko vēl viņiem izdevies pierādīt. Arī atbildi meklēju Kon�isa acīs, bet tiklab varēju meklēt to nakts melnumā. Simtiem neizteiktu vārdu trīsēja man prātā un lūpās un turpat arī izdzisa.

Nekādas atbildes: ne skaņas, ne kustības.

Es spēji apsviedos un atgriezos savā tronī.

Noraudzījos, kā no zāles iziet studenti, kā tiek atsvabināta Lilija. D�ūna sakārtoja viņas drēbes, un abas pievienojās pārējiem. Tika aiznests rāmis. Pēdīgi palika tikai divpadsmit prezidija locekļi. Tie paklanījās saskaņoti kā Sofokla traģēdijas koris, pagriezās un devās prom.

Pie izejas vīrie�i pagāja malā, lai izlaistu sievietes, un Lilija izgāja pirmā. Kad zāli bija atstājis pēdējais vīrietis, viņa atgriezās un bridi noraudzījās manī tāpat kā es viņā. Raudzījās bez izteiksmes, bez mazākās pateicības, ļaujot man minēt, kālab dāvājusi man �o pēdējo skatienu. Vai paņēmusi piemiņai manu?

Zālē paliku tikai es un trīs apsargi, kas bija mani �urp at-vedu�i. Aizritēja minūte, divas. Ādams piedāvāja man ciga-reti, es aizsmēķēju. Man prātā jaucās dusmas un atvieglojums - no�ēloju neizmantoto iespēju teikt iznīcino�u runu, atmaskot viņus un viņu eksperimentus, bet tai pa�ā laikā jutu, ka biju izmantojis vienīgo iespēju saglabāt pa�cieņu. Cigarete bija gandrīz galā, un Ādams pavērās pulkstenī.

- ���Ir laiks, - viņ� norādīja uz roku dzel�iem, kas vēl karājās pie troņa paro�iem.

- ���Nu jau gan pietiks.

Es piecēlos, bet viņi tūdaļ saķēra mani aiz rokām. Es izteiksmīgi noelsos, Ādams paraustīja plecus.

-Bitte*

Ļāvu atkal piesprādzēt sevi pie abiem sargiem. Tad viņ� paņēma sprūdu. Tas nu bija par daudz � es lūkoju pretoties, bet viņi rupji nogrūda mani sēdeklī; cīnīties bija bezjēdzīgi, un es padevos. Ādams uzmauca sprūdu man uz galvas, �oreiz gan iztika bez līmlentes. Tam sekoja melnais maiss, un mēs devāmies ceļā. Izgāju�i no zāles, nogriezāmies pa labi, gājām citu ceļu, nekā bijām nāku�i. Vēl pārdesmit soļu, tad pieci kāpieni uz leju - �ķiet, bijām nonāku�i citā telpā vai ūdenstilpnē.

Tiku parauts atpakaļ, kāds sāka grabināties ap roku dzel�iem. Nākamajā mirklī mana kreisā roka tika pacelta uz aug�u, es izdzirdu klik�ķi un �ausmās aptvēru, ko viņi izdarīju�i � pieslēgts pie rāmja, nu biju Lilijas vietā. Sāku plosīties kā notverts zvērs - spārdījos un ļimu ceļos, un izmisīgi raustīju to roku, kas saistīja mani ar sargu. Pui�i varēja it viegli tikt galā, pamatīgi mani iekaustīt, viņi ta�u bija trīs, turklāt es nebiju nekāds pretinieks - ar maisu galvā un saistītām rokām. Acīmredzot bija dots norādījums būt pēc iespējas saudzīgiem. Pēdīgi viņi pieslēdza arī otru roku un noņēma maisu.

Tā bija gara, �aura telpa, arī ūdenskrātuve, bet zemākiem griestiem, savas astoņdesmit pēdas gara un divdesmit plata. Pa�ā vidū ieraudzīju baltu ekrānu, līdzīgu villā redzētajam; sprīdi tālāk telpu aiz�ķērsoja melni, cie�i aizvilkti aizkari, virs kuriem tikko varēja samanīt gala sienu. Mutsas kapelas palielināts variants, aizkari svētbil�u sienas vietā. Rāmis atradās �ajā galā, un tie�i man priek�ā pa labi stāvēja neliels kinoprojektors ar se�padsmit milimetru filmas rullīti. Vienīgo gaismu deva vaļējas durvis kreisajā pusē.

Melnkreklu pui�i tūdaļ ķērās pie lietas: ieslēdza projektoru, pārbaudīja, vai filma pareizi ielikta, un iedarbināja motoriņu. Uz ekrāna parādījās melns ritenis uz balta fona, varbūt filmu kompānijas emblēma. Viens no pui�iem noregulēja asumu, bet Ādams pagriezās pret mani un, stāvot dro�ā attālumā, paziņoja: - Pēdējais atskurbinā�anas seanss.

Tātad viņi panāca �o �ap�ēlo�anu�, lai varētu pakļaut mani vēl vienam pazemojumam; eksekūcijai tomēr bija jānotiek - ja ne tie�ā, tad vismaz metaforiskā nozīmē. Lejupceļ� vēl nebija galā.

Paliku viens ar dūco�o projektoru un to, kas slēpās aiz melnā aizkara. Emblēma izdzisa, uz ekrāna parādījās burti.

FILMU STUDIJA POLYMUS PIEDĀVĀ

Pēc balta kadra sekoja filmas nosaukums:

RŪGTA PATIESĪBA

Atkal melnais ritenis, tad turpinājās filmas titri.

GALVENAJĀ LOMĀ SLAVENĀ STAIGULE ĪO

Tuk�s kadrs.

KURU JŪS ATCERATIES KĀ IZĪDU ASTARTI KĀLĪ

Atkal pauze, �oreiz garāka.

UN APBURO�O LILIJU MONTGOMERIJU

Sekoja īss kadrs - Lilija bija nometusies ceļos līdzās gulo�am vīrietim. Tikai pēc bri�a attapu, ka tas esmu es pats. Kāds, dro�i vien Kon�iss, bija uzņēmis mūs brīdī, kad viņa deklamēja man rindas no �ekspīra Vētras. Ar teleobjektīvu - cik atceros, viņa pat tika minējusi, ka Kon�isam tāds ir.

KĀ ARĪ NEATVAIRĀMO D�ŪLIJU HOLMSU

Vēl viens īss kadrs, uzņemts tai pa�ā dienā: spo�a saules gaisma, es stāvu un skūpstu viņu pie Poseidona statujas.

UN BRA�O ZINĀTNIECI VANESU MAKSVELU

�oreiz kadrā parādījās fotogrāfija: Lilija sē� pie papīriem nokrauta laboratorijas galda. Statīvs ar mēģenēm, mikroskops - īsta Kirī kundze jaunībā.

BET TAGAD SAVĀ LABĀKAJĀ LOMĀ -

Uz mirkli atkal parādījās melnais ritenis.

VIŅA SPĒLĒS PATI SEVI!

Tuk�s kadrs.

Sekoja neskaidrs attēls, kas, pamazām saasinoties, rādīja D�o �akāļa maskā skrienam pa villas taku; dienasgaismā izlīdis pekles mo�ķis. Viņ� skrēja tie�i virsū kamerai, aptum�ojot kadru.

KĀ VIŅAS PARTNERI REDZĒSIET MISISIPI BRIESMONI

Tuk�s kadrs.

D�O HARISONU

Atkal melnais ritenis.

KAS ARĪ SPĒLĒS PATS SEVI

Tad nāca teksts grezni cakotā ietvarā:

JAUNĀ, AUGSTDZIMUSĪ �NETIKLE LĒDIJA D�EINA SAVĀ VIESNĪCAS ISTABĀ.

Izskatās pēc lētas pornogrāfijas.

Sākās: bagātīgi pu�ķots, bezgaumīgs buduārs karaļa Edvarda laika stilā. Parādās Lilija vaļējiem matiem, peņuārā, kas plivinās virs banālas melnas korsetes. Uzlikusi kāju uz krēsla, palabo zeķu gumiju - profesionāli pliekana kustība, bet ne tikai - tuvplāns ļāva parādīt ari rētu uz plaukstas locītavas. Piepe�i viņa atskatās uz durvīm un kaut ko saka. Ienāk izsūtāmais zēns, rokā paplāte ar vēstuli. Lilija paņem vēstuli, zēns aiziet. Viņa lasa vēstuli, tad ar nicīgu vīpsnu aizsvie� to pa roku galam. Kamera pievelk tuvāk uz grīdas gulo�o vēstuli.

Drebelīgais attēls, �vīku un pūslī�u faktūra atgādināja vecās mēmā kino filmas. Nākamais kadrs rādīja vēl vienu ierāmētu titru:

��NU ES ZINU DRAUSMO PATIESĪBU PAR TAVĀM . NEŅTRAJĀM IZPRIECĀM. DZIĻĀ RIEBUMĀ PAZIŅOJU, KA STARP MUMS VISS IR CAURI. VĒL ISU BRĪDI TAVS LAULĀTAIS DRAUGS � LORDS DE VĒRS.�

Nākamais kadrs. Kamera no aug�as skatās uz gultā zvilno�u Liliju. Peņuāra vairs nav, tikai melna korsete un tīkliņzeķes. Dāsni kosmētikas akcenti un uzmesta lūpa � visai veiksmīgs sapīku�as femme fatale* tēls. Bet visumā attēls atbilda tekstam, kā vairums pornogrāfijas balansējot uz komiskā robe�as. �oreiz, jādomā, tī�i.

Tātad viss beigsies ar joku. Gana pliekanu, tomēr joku.

KĀRĪBĀ TVĪKSTOT, VIŅA GAIDA SAVU MĪĻĀKO. MELNU KĀ NAKTS. KOPĀ TIE GRIMS NE�ĶĪSTĀ GRĒKĀ.

Atkārtojās iepriek�ējais kadrs. Tad viņa strauji pietrūkās no savas misiņa gultas, kas �ķita palienēta no fran�u priekanama. Kāds bija ienācis istabā.

IERODAS MELNAIS VĒRSIS, VODEVIĻAS DZIEDONIS.

Vaļējās durvīs stāvēja D�o, ģērbts smieklīgi �aurās biksēs un baltā blūzē ar platām piedurknēm. Drīzāk melns toreadors nekā vērsis. Viņ� aizvēra durvis un pievērsa kamerai iekārē kvēlo�u skatienu.

TĀ IR VIENĪGĀ VALODA, KO VIŅI PROT.

Acīmredzot tā tie�ām būs pornogrāfija. Lilija skrēja atnācējam pretī. Tas paspēra soli, sagrāba viņu aiz pleciem, un abi sakusa me�onīgā skūpstā. Tiku�i līdz gultai, mīlnieki iekrita viens otra skaujās. Pēc brī�a Lilija uzgula nēģerim virsū un noklāja skūpstiem viņa seju un kaklu.

MELNAIS ĒRZELIS GLĀSTA BALTO SIEVIETI.

Nākamajā kadrā Lilija stāv pie sienas, aicino�i atmetusi rokas. Līdz pusei kails, D�o nometas ceļos un taustās pēc korsetē paslēptajām krūtīm. Viņa satver melni sprogoto galvu un piekļauj sev klāt.

UN TĀLAB VIŅA ATTEICĀS NO MĪLO�A VĪRA, BURVĪGIEM BĒRNIEM, TUVINIEKIEM. DRAUGIEM, TICĪBAS igj NO VISA.

Nu nāca īsa feti�isma ainiņa. Nēģeris guļ, izstiepies uz grīdas, uz vēdera tam uzlikta sievietes kāja melnā smailpapē�u kurpē. Tuvplāns - to maigi glāsta melnas rokas. Beidzot es radu iemeslu �aubām - tā varēja būt jebkuras sievietes kāja, jebkura nēģera rokas un vēders.

KAISLĪBA KŪSĀ UN VERD.

Kamera skatās pāri istabai. Tagad Lilija piekļauj nēģeri pie sienas, skūpsta. Melna roka parādās uz sievietes muguras, sāk atāķēt korseti; slaika, balta mugura zem lielām, melnām rokām. Objektīvs pievilka viņus tuvāk, tad sāka neveikli taustīties uz leju, mirkli paturot kadrā negausīgās rokas. Likās, ka D�o jau ir pilnīgi kails, viņu gan aizsedza sievietes baltais ķermenis. Varēju redzēt tikai seju, un attēla kvalitāte nejāva dro�i noteikt, vai tas vispār ir viņ�. Sievietes seja netika rādīta.

KĀDA BEZKAUNĪBA!

Sākotnējo �oku pamazām nomainīja �aubas. Mirklīgu tuvplānu virkne: kailas, baltas krūtis, tum�i gumi, tad kopējais plāns - divi kaili augumi gultā. Tie bija vai nu par tālu, vai par tuvu, lai varētu tos atpazīt. Sievietes blondie mati sāka likties pārāk gai�i, pārāk spīdīgi kā lēta parūka.

PIEKLĀJĪGI ĻAUDIS IET SAVĀS GAITĀS, BET �E NORIS GRĒCĪGA ORĢIJA.

Uz ekrāna parādījās ielas skats - lau�u pilnas ietves, sastrēgum-stunda. Pilsēta bija man sve�a, nez kādēļ likās, ka tā ir Amerika. Daudz labākas kvalitātes, �ie kadri acīmredzot bija ņemti no kādas citas filmas, un pomoainiņas nu rādījās jo vairāk vecmodīgas un no�ēlojamas.

NEĶĪTRI GLĀSTI.

Anonīma balta roka glau� anonīmu melnu failu: glu�i parasts mīlas �ests. Nepieņemams likās tikai tas, ka viņi dara to kameras priek�ā. Tā bija labā roka, bez rētas; vienubrīd pirksti gan imitēja flautas spēli, tomēr es biju gatavs derēt, ka tā nav Lilija.

AICINĀJUMS.

Kadri kļuva arvien pikantāki: no aug�as skatīta, manā priek�ā gulēja kaila sieviete atplestām kājām; gatava pieņemt nēģeri, kura melnā mugura neskaidri vīdēja pie pa�as kameras. Arī �oreiz nevarēju saredzēt viņas seju, tā bija aizgriezta, bezmaz ārpus kadra.

PA TO LAIKU�

Filmas kvalitāte atkal izmainījās - gan tikpat slikta, tā bija uzņemta ar citu kameru, citos apstākļos. Jauns pārītis ļau�u pilnā restorānā. Acumirklīgs �oks, rūgta niknuma trieciens - tie bijām mēs, es un Alisona, mūsu tik�anās pirmajā vakarā Pirejā. Sprīdis tuk�as filmas, tad atkal mēs. Pirmajā brīdī pat nesapratu, kur tas ir - Alisona iet lejup pa stāvu ciemata ieliņu, es soļoju jardu vai divus iepakaļ. Likāmies pagalam nomākti; vaibsti gan nebija skaidri redzami, bet �ī distance, arī gaita rādīja, cik bēdīgi jūtamies. Nu es apķēros: tā bija Arahova, mēs atgriezāmies no Pamasa ekspedīcijas. Vīrs ar kameru acīmredzot bija paslēpies kādā ciemata mājā aiz pievērta slēģa - kadra sānos rēgojās tum�a priek�meta mala. Tie�i kā kara laika epizodē ar pulkvedi Vimmelu. Tātad mums visu laiku kāds sekoja, novēroja mūs, filmēja. Diez vai tas bija iespējams Pamasa akmeņainajās nogāzēs, bet tur, kur apkārt koki� Atcerējos ūdens palti, saules karsto pieskārienu, Alisonas augumu. Nē, pārāk briesmīga, pilnīgi nepieļaujama likās doma, ka arī toreiz mēs nebijām vieni.

Jutos izģērbts, nodīrāts; arī �ī atmiņa nu bija sabojāta, viņu klātbūtnes apgānīta.

Atkal tuk�a filma, tad jauns titrs.

1

Marsels Prūsis (1871-1922) - ievērojams fran�u intelektuālās literatūras pārstāvis.

2

14. gs. izveidots britu tiesas institūts, kam pārmeta negodīgu darbību monarha varas labā; ar �o nosaukumu mēdz apzīmēt netaisnus, subjektīvus spriedumus.

3

Eiropas viduslaiku mitoloģijā sievi�ķs dēmons, kas uzmācas gulo�iem vīrie�iem.

4

Hieronimuss Bo�s (ap 1450-1516) - nīderlandie�ugleznotājs, attēlojis fantastiskas ainas ar viduslaiku mitoloģijas tēliem.

5

D�ord�s Kroulijs (1780-J860) - ievērojams britu pilsonis, darbojies reliģijas un literatūras jomās.

6

Jans Kristiāns Smetss (1870-1950) - politisks darbinieks Dienvid-āfrikā.

7

Valgo�u jūs. piesmie�u jūs, pretekli Fūrij un netikli Aurēlij! (Katulls) (latīņu vai.)

Alfrēds Ādlers (1870-1937) - austrie�u psihologs, individuālās psiholoģijas izveidotājs.

8

Tehnobur�uāzija. (fran�u vai.)

Empātija�spēja iejusties cita cilvēka emocionālajā stāvoklī, izjust tā pārdzīvojumu.

9

Grieķu (eimenīdas vai erīnijas) un romie�u (fūrijas) mitoloģijā trīs atriebības dievietes ar lunkanām �ūskām matu vietā.

DZIMUMAKTS.

Uz ekrāna nozibēja cipariņi, raustīgas baltas �vīkas - bija beigusies lente. Projektors sāka skaļi tark�ķēt, man priek�ā balsnīja kails ekrāna taisnstūris. Kāds ieskrēja pa durvīm un izslēdza aparātu. Es nicīgi nosprauslojos - tā jau domāju, ka viņu uzdrīkstē�anās necik tālu netiks. Bet ienāku�ais - vārajā gaismā saredzēju, ka tas ir Ādams, - piegāja pie ekrāna un nolika to malā. Un atkal atstāja mani vienu. Kādu pusminūti stāvēju tumsā. Tad aiz priek�kara iedegās gaisma.

Aizkari lēnām pa�ķīrās - kāds vilka tos aiz aukliņas kā labdarības izrādē. Atvērās par divām tre�daļām un apstājās, pārsvītrojot jebkuru līdzību ar labdarības pasākumu. Gaismu deva griestu lampa; kupols nelaida to cauri, un maigās, intīmās gaismas kūlis bija vērsts tie�i uz leju.

Uz zemu sofu, kas pārsegta ar milzīgu zeltaini brūnu tepiķi -laikam persie�u rokdarbs. Uz tā zvilnēja pilnīgi kaila Lilija. Es, protams, nevarēju saredzēt rētu, bet tikpat zināju, ka tā ir viņa -iedeguma tonis bija gai�āks nekā māsai. Guļot spilvenu grēdas ielokā - zeltaini, dzintaraini, ro�aini un sarkanbrūni, tie balstījās pret guļvietas griezto, spo�i zeltīto galvgali - Lilija bija pagriezusies pret mani, nepārprotami atdarinot Goijas Kailo mahu. Rokas aiz galvas aizlikusi, viņa ļāva aplūkot savu kailumu. Nevis demonstrēja vai piedāvāja, bet tie�i ļāva aplūkot. Aplūkot un pieņemt kā mū�senu un neapstrīdamu faktu. Paduses iedobīte, tikpat kaira kā kaunuma trīsstūris. Krū�u galiņi - divi rozīgi dārgakmeņi, divas mazas rētiņas uz ādas medainā fona. Krū�u maigie konusi, gumi, potītes, maza, kaila pēda. Un nekustīgs skatiens ar tādu kā augstprātīgu mieru raudzījās patum�ā, kur es karājos, pieķēdēts pie rāmja.

Uz gala sienas bija attēlota slaiku, melnu arku rinda. Vispirms nodomāju, ka tas ir atgādinājums par Burāni, bet tās bija pārāk �auras, smailām galotnēm mauru stilā. Goija� varbūt Alhambras pils1? Tad ievēroju, ka telpas grīdai ir divi līmeņi kā romie�u pirtī. �Skatuve� atradās nedaudz zemāk; aizkari acīmredzot piesedza kāpienus, un pirmīt man likās, ka sofai nav kājiņu.

Augums nekustīgs gulēja zeltainās gaismas lāmā, Lilija skatījās uz mani kā senlaiku gleznas tēls. Tas turpinājās ilgi, un es jau nodomāju, ka tā arī ir fināla aina - �ī dzīvā bilde, kailais noslēpums. Nekad neatminams, nekad neiegūstams.

Pagāja vairākas minūtes; daiļais ķermenis arvien tinās sava noslēpuma aurā. Vienīgā dzīvības zīme bija tikko manāms elpas pulss� vai arī man tikai likās? Vienu bridi pat iedomājos, ka manā priek�ā guļ�vaska figūra, īsts meistardarbs.

Bet tad viņa sakustējās.

Galvu pagriezusi profilā, graciozi izstiepa labo roku - klasisks Rekamjē kundzes2 �ests, adresēts tara, kas bija iededzis gaismu un atvēris priek�karu. Uz skatuves iznāca otrs personā�s.

Tas bija D�o.

Ģērbts sniegbaltā, ar zeltu rotātā ģērbā bez izteiktām vēsturiskās piederības zīmēm, viņ� piegāja un nostājās pie krā�ņās gultas. Senā Roma? Ķeizariene un viņas vergs? D�o paskatījās uz manu pusi, un es sapratu, ka esmu kļūdījies. Pārāk majestātisks, pārāk cienīgs bija �is melni baltais stāvs; tas valdīja pār telpu, pār skatuvi, pār �o sievieti. Nēģeris uzlūkoja viņu, un Lilija pacēla skatienu: patiesas jūtas, gulbja kakls. Viņ� saņēma pastiepto roku.

Piepe�i es sapratu, kas viņi ir. Un kas esmu es pats, cik pārdomāta ir �ī aina. Jā, ari man bija jauna loma. Sāku izmisīgi darboties, lai atbrīvotos no sprūda, berzēju galvu pret roku, kodu, lūkoju plati atplest muti, izstumt to ar mēli. Nekas, protams, nelīdzēja.

Moris nometās ceļos un piespieda lūpas Lilijas plecam. Trausla, balta roka apņēma, piekļāva sev tum�o galvu, labu brīdi abi palika nekustīgi. Tad viņa atslīga spilvenos. Tīksminoties par gulo�o augumu, nēģeris lēni pārslidināja tam plaukstu. Kā zīda drānai, maigai un padevīgai. Tad piecēlās un nesteidzīgi atāķēja sprādzi, kas saturēja viņa togu.

Es aizvēru acis.

Nekas nav patiess, viss ir atļauts.

Kon�iss: �Viņa loma vēl nav izspēlēta.�

Es atkal atvēru acis.

Nekā vulgāra, nekā neķītra, tikai divi mīlnieki, kas patiesā kaislē nodevu�ies mīlai, tikpat atbrīvoti savas divatnes ietvarā kā bokseri ringā vai akrobāti arēnā. Bet �eit nebija akrobātisku triku, nebija cīņas spara, likās, ka viņi grib parādīt īstenību kā izteiktu pretstatu tikko redzētās filmas mākslotajai kārībai.

Ik pa bridim es aizvēru acis, atsakoties no necie�amās ainas. Un ikreiz jutos spiests tās atdarīt un skatīties vēl, glu�i kā ellē ieslodzīts vuārists3. Dvēseles mocību papildināja fiziska - man sāka smelgt rokas. Divi augumi uz paklāja lauvas ka�oka krāsā, sulīgi tum�ais un mirdzo�i blāvais, savijās un atlaidās, at�ķirti no manis, no visa, pilnībā nodevu�ies mīlas rituālam.

Jā, tur nebija nekā neķītra; parasta, intīma darbība, bioloģiska norise, kas notiek miljoniem rei�u katra zemeslodes apgrieziena laikā. Bet es centos atprast, kas licis viņiem to darīt manu acu priek�ā; kādus neiedomājamus argumentus Kon�iss piespēlējis, ko viņi pa�i izprātoju�i. Ja iepriek� es biju pārliecināts par savu handikapu jutekliskās pieredzes jomā, tad tagad Lilija izrādījās krietni aizsteigusies man priek�ā, iemācījusies melot ar savu ķermeni tā, kā citi to prot tikai ar mēli. Varbūt viņa tiecās pēc pilnīgas seksuālas emancipācijas, un �ī izrāde bija vairāk viņas pa�apliecinā�anās, nekā mana jau glu�i liekā �atskurbinā�ana�.

Visas manas atziņas par sievietes dabu nu zaudēja jēgu, tās sapinās, iz�ķīda un atkal saplūda ar noslēpuma maldīgajām ēnām, zemūdens straumēm, kas vilka arvien lejup, arvien dziļāk bezdi-benīgās dzīlēs.

Melna muguras velve, melni gumi cie�i piekļauti gai�iem. Ieplesti balti ceļgali. Necie�amais kustības ritms, pilnīga varas un padevības saskaņa. Atcerējos Apollona ādas savādo bālumu, nespodri zeltīto lapu kroni. Atlētisks ķermenis, dzīvs marmora tēls. Nu es zināju, ka Apollonu un Anubisu tēloja viens un tas pats cilvēks. Viņa toreiz tūlīt aizgāja� Un nākamais rīts, val�ķīgi tiklā būtne liedagā. Kapela. Melnā lelle zvārojās man prātā, un galvaskauss launīgi smīnēja. Artemīda, Astarte, mū�senās melu teicējas.

Vīrietis klusi svinēja savu orgasmu.

Abi ķermeņi nekustīgi gulēja uz gultas, �ī mīlas altāra. Viņa seja paslēpta pie sievietes pleca, viņas rokas rāmi glāsta tum�os plecus, muguru. Es atkal mēģināju atsvabināt sāpīgās rokas, apgāzt rāmi. Bet tas bija piestiprināts pie dzelzs āķiem sienā un riņķi bija stipri ieskrūvēti kokā.

Pēc necie�ami ilgas pauzes nēģeris piecēlās. Pieliecās un bezmaz formāli noskūpstīja Liliju uz pleca, paņēma savu ģērbu un nesteidzīgi atstāja dzelteno gaismas konusu. Vēl biīdi viņa nekustējās, iegrimusi spilvenos. Tad paslējās uz kreisā elkoņa un ieņēma sākotnējo pozu. Viņa raudzījās tie�i uz mani, bet skatienā nebija nedz nepatikas, nedz no�ēlas, nedz ļauna triumfa; tā Dezdemona savulaik atskatījās uz Venēciju.

Uz tās nesapratni, apvaldīto niknumu. Un es biju kā nodevējs, kā Jago*, kur� nu tiek sodīts neeso�ajā sestajā cēlienā. Ķēdes un elle. Bet es biju arī Venēcija: tas, ko pamet, no kā aizgrie�as un aiziet.

Lēni aizvērās priek�kars, izdzisa gaisma. Paliku stāvam tumsā tāpat kā sākumā. Vienu neprātīgu brīdi es sāku �aubīties: vai tas vispār ir noticis? Varbūt tā ir iedvesta vīzija? Un tiesas sēde? Vai jelkas no tā visa ir noticis? Bet niknas sāpes rokās atcēla jebkuras �aubas.

Un caur �īm sāpēm, tīri miesīgām mokām nāca sapratne. Jā, es biju Jago, bet es biju arī sodīts, sists krustā. Krustā sists Jago. Un to darījusi� Lilijas daudzie tēli brāzās cauri prātam kā menādas4, izdzenot dēmonu, kas bija liedzis man skaidri redzēt. Nu es redzēju cauri visām maskām, nu zināju viņas īsto vārdu. Zināju arī, kāpēc viņi bija izvēlēju�ies Otello. Kāpēc Jago. Es ieniru �ajā atklāsmē arvien dziļāk, dziļāk. Es zināju viņas īsto vārdu. Nē, es nebiju piedevis, mans niknums pat pieauga.

Bet es zināju viņas īsto vārdu.

Durvīs parādījās kāds stāvs. Kon�iss. Pienāca un nostājās manā priek�ā. Es aizvēru acis; visu citu �obrīd pārmāca sāpes rokās.

Izgrūdu tādu kā ņurdienu, kā vaidu. Pats īsti nezinu, ko ar to

gribēju teikt: vai tikai to, ka man sāp, vai ari ko citu: ja viņ� vēlreiz trāpīsies man ceļā, saplosī�u gabalu gabalos.

- ���Nācu pateikt, ka tagad esat izredzēts.

Ņēmos nikni skurināt galvu.

- ���Tas pilnīgi nav atkarīgs no jūsu gribas.

Es arvien purināju galvu, gan ne tik sparīgi vairs.

Viņ� raudzījās manī, un skatiens �ķita pieredzējis daudzus mū�us; notvēru tajā mirklīgu līdzjūtības atspulgu, it kā �aubas par to, vai viņa uzkrautā nasta nav pārmēru smaga.

- ���Mācieties smaidīt, Nikolas. Mācieties smaidīt.

Aptvēru, ka �ajā vārdā viņ� ieliek glu�i citu nozīmi, ka viņa smaida nemainīgā ironija, nesaudzība, labestīga prieka trūkums ir apzināts. Viņa smaids ir skarbs savā būtībā, jo skarba ir brīvība, tā brivība, kas uzliek mums kaut daļēju atbildību par to, kas esam. Smaids - ne tik daudz mūsu dzīves uztveres, kā dzīves ne�ēlīgās iedabas atspulgs. Ne�ēlības, no kuras nevaram izvairīties, jo tā ir pati cilvēka esība. Jā, �ajā frāzē slēpās kas vairāk par Smaila5 �smaidi un paciet�, drizāk to varēja tulkot �ādi: �Mācies būt skarbs, mācies būt sīksts, mācies izdzīvot�

Mums nav ļauts izvēlēties lugu vai lomu. Tas vienmēr ir Otello. Un būt vienmēr nozīmē būt Jago.

Kon�iss tikko manāmi paklanījās, un �is ceremoniālais �ests pauda ironiju un nicību. Tad viņ� devās prom.

Tūlīt atgriezās �Antons� ar Ādamu un abiem rokaspui�iem. Viņi attaisīja roku dzel�us, nolaida sāpīgās rokas. Gara melna kārts pārtapa par nestuvēm. Mani piespieda nogulties un atkal piesprādzēja pie nestuvju malām. Nespēju nedz pretoties, nedz lūgties. Gulēju nekustīgs, aizvēris acis, lai nebūtu viņi jāredz. Manīju ētera smaku, vieglu adatas dūrienu; �oreiz aizmirstība nāca kā glābiņ�.

Mans skatiens atdūrās pret kailu akmens sienu. Pāris vietās �vēl turējās robas apmetuma plēksnes, bet sienmalē �gulēja nodrupu�ie akmeņi, pārkaisīti ar kaļķu javas drupatām. Pēc mirkļa sadzirdēju loti tālu, vāru kazu zvaniņu skaņu. Brīdi gulēju, vēl pārāk apdullis, lai noskaidrotu, no kurienes uz sienas krīt gaisma, no kurienes �ai cietumā zvaniņu skaņa, vēja balss un svīru spiedzieni. Biju jau pieradis pie sava cietumnieka statusa. Pēdīgi saņēmos un pakustināju rokas. Tās bija brīvas. Paslējos uz elkoņa un pavēros apkārt.

Pajumta �ķirbām telpā spraucās gaisma. Pēdu piecpadsmit attālumā ieraudzīju tuk�u durvju aili, kas rādīja �ilbi spo�u dienu. Gulēju uz piepū�ama matra�a, apsegts ar raupju vilnas segu. Līdzās bija nolikts mans �emodāns, uz kura stāvēja termoss, brūna papīra turza, cigare�u paciņa un sērkoki, kā arī aploksne un melna, dārglietu futrālim līdzīga kārbiņa.

Apsēdos un noskurināju galvu. Atmetu segu un piegāju pie durvīm; grīda bija nelīdzena, mani soli nedro�i. Atrados kāda kalna virsotnē. Pla�ā nokalne man pie kājām bija drupu nosēta: simtiem akmens māju, visas sagruvu�as - ne vairāk kā pelēku akmeņu haoss, ko apjoza izdrupis mūris. Vietām vēl varēja redzēt sienas divu stāvu augstumā, melnus durvju caurumus, debesu taisnstūrus logu ailēs. Visvairāk pārsteidza tas, ka �ī mirusī pilsēta �ķita peldam gaisā - savas tūksto� pēdas virs jūras, kas to ieskāva. Ieskatījos pulkstenī. Tas vēl darbojās un rādīja piekto stundu. Uzrāpos uz aizsargmūra un aplaidu skatu visriņķī. Pēcpusdienas saule slīga pretim kalnainai zemei, kas pletās tālu uz ziemeļiem un dienvidiem. Acīmredzot es atrados milzīga, stāva zemesraga virsotnē; pilnīgi viens, pēdējais cilvēks uz zemes, kādā savādā viduslaiku Hirosimā, kas karājās starp debesīm un jūru. Mirkli �aubījos, vai pagātnē aizgāju�as stundas vai veselas civilizācijas.

No ziemeļiem pūta nikns vēj�.

Iegāju mājā un iznesu saules gaismā �emodānu ar visu, kas bija uz tā slikts. Vispirms pievērsos aploksnei. Atradu tur savu pasi, kadas desmit mārciņas grieķu naudā un īsu, uz rakstāmma�īnas

drukātu zīmīti. Tris skopi teikumi: �Kuģītis uz Fraksosu atiet �ovakar 11.30. Jūs atrodaties Monemvasijas vecpilsētā. Ceļ� lejup ir dienvidaustrumu pusē.� Nedz datuma, nedz paraksta. Atskrūvēju termosu: kafija. Ielēju sev pilnu vāciņu un gardi izdzēru, ielēju vēl. Papīra turzā atradu sendvi�us. Sāku ēst, tāpat kā tiesas dienā kāri izbaudot katru kafijas malku, katru kumosu maizes un aukstas jērgaļas ar gar�zālītēm un citronu sulu.

Tagad �o sajūtu papildināja cita � reibino�s prieks par to, ka viss ir garām, ka esmu visu pārcietis un atkal brīvs; pla�ā, vējotā ainava bija tam piemērots fons. Ne katram tiek dāvāts tāds pieredzējums, vienreizējs, īpa�s - �ī kvalitāte �ķita ietveram mani pa�u, tas bija mans lielais noslēpums, ceļojums uz Marsu, balva, ko nav ieguvis neviens cits. Arī mana loma un rīcība tagad rādījās glu�i citā gaismā, tiesas sēde un �atskurbinā�ana� nu likās kā ļauns lietuvēns, pārbaudījums manam veselajam saprātam, un es biju godam to izturējis. Tie�i viņi bija tie, kas pēdīgi tika pazemoti; iedomājos pat, ka pēdējā �okējo�ā aina varēja būt domāta kā abpusējs pazemojums. Tobrīd tā likās kā sāls uz rētas, kas tāpat jau ir gana sāpīga, bet varbūt tas bija savdabīgs revan�s, atlīdzība par to, ka viņi izspiegoja, zag�us vēroja mūs ar Alisonu?

Jā, tobrīd es jutos uzvarējis. Un brīvs, ieguvis jaunu, citādu brīvību� �ķīstījies varbūt.

Vai viņi būtu pieļāvu�i kādu kļūdu, pārrēķināju�ies?

�ī sajūta arvien brieda, vērtās priekā skart silto akmeni, uz kura sēdēju, just meltemi elpu, atkal iemalkot Grieķijas gaisu, izbaudīt vienatni �ai sen miru�ajā Gibraltārā, �ai savādajā augstienē, ko sen jau biju gribējis apmeklēt. Pārdomas, izvērtējums, atriebības plāni - tas viss nāks vēlāk, tāpat kā izskaidro�anās skolā un lēmums par palik�anu uz nākamo gadu. Galvenais, ka biju ticis tam pāri, izturējis, izdzīvojis.

Tikai vēlāk sapratu: kaut kas nedabisks, neīsts bija �ajā eiforijā, kas vieglu roku nogludināja pārciestos apvainojumus, spekulāciju ar Alisonas nāvi un �okējo�o izrīko�anos ar manu brīvību. Nospriedu, protams, ka ari �ī sajūta ir narkozes laikā iedvesta: maza atvadu velte, tīkama piedeva pie kafijas un sendvi�iem.

Paēdis atvēru melno futrāli. Iztapsēts ar zaļu audumu, tas glabāja pilnīgi jaunu Smith&&Wesson revolveri. Paņēmis rokā, atlauzu to vaļā un aplūkoju magazīnas saturu, se�as mazas, svina pelēkas actiņas tievos misiņa gredzenos. Nepārprotams izaicinājums. Izpurināju vienu patronu saujā - tā bija pilna. Pavērsu stobru pret jūru ziemeļos un nospiedu mēlīti. Apdullino�s rībiens iecirtās ausīs, paniskos zigzagos pajuka baltbrūno svīru pulks.

Kon�isa beidzamais joks.

Uzrāpos kādus simt jardus līdz kalna virsotnei. Tālāk ziemeļu pusē stiepās vēl viens aizsargmūris, piemiņa no sena venēcie�u vai Osmaņu nocietinājuma. Varēju redzēt desmit, piecpadsmit jūd�u tālumā: gai�a liedaga apmalota cietzeme, jūdzes divpadsmit attāls ciemats un da�u noklīdu�u māju vai kapelu baltie krikumi. Visam fonā slējās varens kalna sāns, acīmredzot Pamona grēda, ko skaidrās dienās varēja saskatīt no Burāni. Fraksosa atradās ziemeļaustrumos, starp mums gulēja jūdzes trīsdesmit jūras klaja. Pavēros lejup: krauja, savus septiņus astoņus simtus pēdu augsta klints, kuras pakāji ietvēra �aura oļu strēle; sulīgi zils ūdens klajs, balti putu triepieni un zilizaļ� līklocis tur, kur satrauktā jūra tikās ar krastu. Stāvot uz senā bastiona, es iz�āvu atliku�ās piecas lodes. �āvu bez mērķa, gaisā - tas bija svētku salūts, nāves noliegums. Kad noklusa pēdējā rībiena atbalss, es satvēru revolveri aiz spala un aizsviedu augstu gaisā. Griezdamies tas iezīmēja debesīs neredzamu parabolu, mirkli sastinga, tad lēni krita lejup bezdibenī. Nogūlies uz vēdera pa�ā krauj malā, es pat redzēju, kā tas sa�ķīda pret akmeņiem ūdens malā.

Devos prom. Pēc brī�a uzgāju kādu iestaigātu taku; pāris rei�u tā veda gar tum�ām durvju ailēm, aiz kurām vīdēja lielas, akmeņiem piebiru�as ūdenstvertnes. Tālu lejā, augstienes dienvidu pakājē, ieraudzīju vēl vienu senu, mūra apjoztu pilsētiņu, kas bija piemetusies uz slīpas zemesstrēles starp klintskrauju un jūru. Laika zoba skartas mājas un astoņi, deviņi, desmit - vesels metiens mazu dievnamu; da�ām ēkām bija atjaunoti jumti. Taka izlocījās cauri gruve�u laukam un atveda mani pie kādas mūra velves, gara tuneļa ieejas. Viņā galā to aiz�ķērsoja koka dēļu krusts - tālab aug�ā nebija neviena ganāmpulka. Acīmredzot tas bija vienīgais ceļ�, ari kazām. Pārrāpos �ķērslim un atkal izkļuvu saules gaismā uz takas, kuras mū�vecās bazalta plātnes iezīmēja uz kraujas tum�pelēku zigzagu. Lejā tā pagriezās uz pilsētiņas dzeltensārto jumtu pusi.

Soļoju starp balti kaļķotām sienām lejup pa �aurajām ieliņām. Veca sieva iznāca uz sliek�ņa ar mizu bļodu un ņēmās barot vistas. Es laikam izskatījos visai ērmīgs�neskuvies ārzemnieks ar �emodānu rokā.

- ���Kal� espera. *

-Pois eisai ? - viņa gribēja zināt. -Poupas? - Grieķu zemnieku homēriskie vaicājumi: kas tu esi? Kurp dodies?

Teicu, ka esmu anglis, viens no kinovīriem, kas �eit uzņem epano, filmu;

- ���Kas ta� tur aug�ā var būt par filmu?

Es atmetu ar roku, sak, tas nav svarīgi, un devos tālāk, ignorējot viņas aizdomu pilno purpinā�anu. Pēdīgi trāpīju uz galvenās ielas -labi ja se�as pēdas plata, tā bija tikpat bēdīga kā pārējās: mājeles cie�i spiedās cita pie citas, gandrīz visas pamestas, aizslēģotas. Virs vienām durvīm ieraudzīju izkārtni un gāju iek�ā; no patum�a kakta iznāca pusmū�a vīrs ar kuplām ūsām, vīna bodītes īpa�nieks.

Pasēdējām pie recinas krūkas un olīvu �ķīvī�a, un es izdibināju no viņa visu iespējamo. Pirmkārt, es biju nogulējis vairāk nekā divdesmit �etras stundas. �Tiesa� bija notikusi nevis �odien, bet vakar no rita - nu jau bija pirmdiena. Tātad viņi iemidzināja mani uz veselu diennakti un sazin ko vēl darija, dro�i vien atkal apsekoja mana prāta slēptākos nostūrus. �eit nav biju�as nedz kinovīru brigādes, nedz lielākas tūristu grupas, pēdējie ārzemnieki redzēti pirms dienām desmit - kāds fran�u profesors ar sievu. Kā viņ� izskatījās? Nu, tāds apvēlies kundziņ�, ne vārda nejēdza grieķiski� Nē, viņ� nav manījis, ka �ajās dienās kāds būtu kāpis aug�ā. Nevienam vairs nav intereses par veco Monemvasiju, ko tu padarīsi. Vai tur ir kādas lielas ūdenstilpnes ar zīmējumiem uz sienām? Nē, nekā tamlīdzīga, tur ir tikai drupas. Vēlāk, izgājis pa pilsētiņas vārtiem, krastmalas klin�u piekājē ieraudzīju da�us apskrubu�us muliņus. Te mierīgi varēja piestāt laiva, lai izlaistu krastā trīs �etrus vīrus ar nestuvēm.

Un tie bez pūlēm varēja izvairīties no nedaudzajām apdzīvotajām mājām, varēja iet cauri pilsētiņai naktī.

Peloponēsā ik uz soļa bija sastopamas senas pilis: Koroni, Mesē-ne, Pila, Korifasjona, Pasava. Tām visām bija lielas pazemes ūdens-tvertnes, un tās visas bija dienas brauciena attālumā.

Cīnoties ar vēja brāzmām, es pārgāju pāri dambim un nokļuvu mazā ciematiņā, kur piestāja tvaikonis. Vietējā tavernā man pagādāja negar�īgu maltīti, turpat virtuvē noskuvos - jā, es esmu tūrists - un iztaujāju viru, kur� bija reizē pavārs un viesmīlis. Neuzzināju neko jaunu.

Negantā meltemi aizkavēts, mazais tvaikonis parādījās tikai ap pusnakti; tas iznira no tumsas kā dzi[jūras briesmonis, pukstēja un zvārojās viļņos, spīdinot pērlaini blāvu spuldzī�u virteni. Mani un vēl divus pasa�ierus turp nogādāja ar laivu. Vairākas stundas nācās klanīties tuk�ajā salonā, cīnoties ar jūras slimību un kāda dārzeņu tirgotāja cie�o apņēmību ievilkt mani sarunā. Pats no Atēnām, viņ� bija braucis uz Monemvasiju iepirkt tomātus un nemitīgi gaudās par cenām. Grieķijā jebkura saruna tā vai citādi nonāk pie naudas - nevis politikas, ja nu vienīgi tai ir kāds sakars ar naudu. Pēdīgi jūras slimība atlaidās, arī dārzeņu tirgotājs vairs nelikās tik briesmīgs. Ar savu avī�papīra saiņu grēdu viņ� bija lieta savā vietā, skaidra un saprotama, caurcaurēm piederīga tai pasaulei, kurā es atgriezos. Vēl labu laiku ar aizdomām uzlūkoju katru sve�inieku, kas parādījās manā redzeslokā.

Kad tuvojāmies Fraksosai, es izgāju uz klāja. Melnais valis �ūpojās vējotajā tumsā, lēni augot arvien lielāks. Pēc brī�a varēju iz�ķirt pat Burāni zemesragu ar tum�o, neredzamo villu. Man apkārt �umēja kāds ducis sagumu�u stāvu, vietējie zemnieki, kas brauca uz klāja par viszemāko maksu. Dzīves kontrastu mū�īgā mīkla: interesanti, cik izmaksāja Kon�isa pasākums? Cik - piecdesmit? - rei�u vairāk, nekā ikkur� no �iem vīriem spēja nopelnīt gada laikā? Piecdesmit grūta darba gadi, vesels mū�s - tāda bija �īs izpriecas īstā cena.

De Dukāns. Milē. Rāceņu kaplē�ana.

Kāda ģimene bija iekārtojusies man tie�i līdzās - vīrs ar muguru pret mani, uzlicis galvu uz maisa, divi pui�eļi, siltumam cie�i iespiesti starp vecākiem. Apsegu�ies ar plānu, raupju segu. Sievas baltais lakats bija notīts cie�i ap zodu kā viduslaiku gleznā. Jāzeps un Marija; sievietes roka atdusējās uz zēna pleca. Pagramstījos kabatās; no Kon�isa atstātās naudas bija atliku�as septiņas vai astoņas mārciņas. Pametis apkārt a�u skatienu, es notupos un iegrūdu sagumzīto vīk�ķi segas krokā, un steig�us devos prom, it kā būtu izdarījis ko sliktu.

Ceturksni uz trijiem es zagos aug�ā pa skolotāju spārna kāpnēm. Mana istaba bija uzkopta, viss savās vietās. Vienīgi eksāmenu darbu kaudzes bija nozudu�as, to vietā gulēja vairākas vēstules.

Kā pirmo atvēru aploksni ar Itālijas adresi - nespēju iedomāties, kas man varētu no turienes rakstīt.

14. jūlijs.

Sakro Speķo klosteris, Subjako.

Godājamais mister ĒrJl

Jūsu vēstule tika pārsūtīta uz �ejieni. Grasījos atstāt to bez atbildes, tomēr pēdīgi nospriedu, ka godīgāk būs uzrakstīt un atklāti pateikt - neesmu gatavs apspriestjūs interesējo�o tēmu. Mans lēmums ir negrozāms.

Bū�u ļoti pateicīgs, ja savu lūgumu vairs neatkārtosiet.

Ar visu cieņu �

D�ons Leverjē

Pedantisks, piņķerīgs rokraksts, aiz kura jautās - ja vien tas atkal nebija viltojums - pedantiska un piņķerīga dvēsele. Patvēries no pasaulīgās dzīves, acīmredzot viens no tiem kārnajiem katoļu jaunekļiem, kas mana pēdējā mācību gada laikā klīda pa Oksfordas gaiteņiem un vāvuļoja par monsinjoru Noksu6 un Fārmstrītu.

Nākamā vēstule bija no Londonas, rakstīta uz �ķietami īsta skolas vēstulpapīra, ar �ķietami īstu skolas direktores parakstu.

Mis D�ūlija Holmsa.

Mis Holmsa strādāja pie mums tikai gadu, pasniedzot klasiskās valodas, angļu valodu un ticības mācību jaunākajām klasēm. Apzinīga un centīga, viņa labi sapratās ar audzēknēm un varēja izveidoties par labu skolotāju.

Cik nopratu, mis Holmsai padomā aktrises karjera. Patiesi prieks dzirdēt, ka viņa atkal grasās pievērsties skolotājas darbam.

Gribu piebilst, ka viņa veiksmīgi re�isēja skolas gadskārtējo uzvedumu, kā arī aktīvi darbojās Jauno kristie�u biedrībā.

Vislabākās rekomendācijas no manas puses.

Labs joks, neko teikt.

Vēl viena aploksne no Londonas. Izņēmu vēstuli, ko pats biju rakstījis Tevistokas teātra trupai. Lai vai kā, mans lūgums bija izpildīts: ar zilu zīmuli lapas apak�ā bija uz�ņāpts �D�ūlijas� un �D�ūnas� aģenta vārds.

Vēstule no Austrālijas. Iespiesta kartīte ar treknu melnu apmali un vietu nosūtītāja vārdam, kas bija ierakstīts aizkustino�i bērni�ķiem burtiem.

R. I. P.*

Misis ��������Mērija ��������Kellija

pateicas par Jūsu laipno līdzjūtības apliecinājumu patiesu sēru brīdī.

Pēdējā vēstule bija no Annas Teilores; izkratīju no aploksnes atklātnlti un da�as fotogrāfijas.

Atradām �īsfotogrāfijas un nodomājām, ka Jūs varbūt gribētu tās paturēt. Negatīvus nosūtīju misis Kellijai. Piekrītu tam, ko Jūs rakstījāt savā vēstulē�mēs visi esam savā ziņā vainīgi. Bet Ellija noteikti negribētu, lai mēs tik ļoti to pārdzīvojam. Tagad, kad vairs neko nevar līdzēt. Es joprojām nespēju tam lāgā noticēt. Man nācās sapakot visas viņas lietas, nu, Jūs varat iedomāties. Tāda nejēdzība tas viss, es atkal apraudājos. Bet vajag saņemties un tikt tam pāri. Nākamnedēļ es braucu uz mājām, pie pirmās iespējas apciemo�u misis Kelliju.

Ar sveicienu -

Anna

Astoņi neskaidri uzņēmumi. Piecos biju redzams es vai ainavas, trijos - Alisona pati. Alisona notupusies pie grieķu meitenītes, Alisona stāv Edipa krustcelēs, Alisona ar mūļa dzinēju Pamasa nokalnē. Uzņēmums krustcelēs bija visskaidrākais - pazinu atklāto, mazliet puicisko smaidu, kas vislabāk atspoguļoja viņas godīgo dabu. Kā viņa sevi nosauca? Rupja? Jā, rupja un neviltota kā sāls. Atceros, pēc tam mēs iekāpām ma�īnā un es sāku stāstīt par savu tēvu, un tikai viņas godīgums Jāva man tobiīd atklāties. Alisona bija kā spogulis, kas nekad nemelo, un es skaidri zināju, ka viņas interese ir īsta, viņas mīlestība ir īsta. Tas bija �īs sievietes galvenais tikums: viņa vienmēr bija īsta.

Sēdēju pie rakstāmgalda un skatījos uz �o seju, uz matu �ķipsnu, ko vēj� bija pielipinājis pie pieres; viens acumirklis, mati, vēj� -apturēts, klāteso�s mirklis, kas aizgājis uz visiem laikiem.

Mani atkal pārmāca skumjas, es nespēju iemigt. Ielicis vēstules un fotogrāfijas atvilktnē, devos paklaiņāt gar krastu. Ziemeļos aiz ūdens klaja gailēja lauzīta rubīnsārta līnija, tur laikam dega krūmājs. Uguns lēni grauzās pāri kalna sānam, cauri manai dvēselei.

Kas tad es galu galā biju? Kon�iss nebija tālu no patiesības: nekas cits kā neskaitāmu kļūmīgu soļu summa. Protams, es neņēmu

nopietni viņu freidisko �argonu, bet es patiesi vienmēr biju centies pārvērst savu dzīvi par daiļdarbu, no�ķirt to no realitātes; arvien biju darbojies tā, it kā kāds vērotu un klausītos, un izliktu man atzīmes - labas vai sliktas. Kāda dievi�ķa būtne, romāna autors, pret kuru es attiecos kā personā�s, pietiekami jūtīgs, lai justos noniecināts, un reizē spējīgs izdabāt, adaptēties jebkurā veidolā, ko iedomājies autora gribētu. Es pats biju radījis un izkopis �o parazītisko superego formu, līdz ar to laupot sev blīvas rīcības iespēju. Tas nebija mans vairogs, tas bija jūgs. Un to es sapratu tikai tagad, kad nāve bija �īs novēlo�anās cena.

Sēdēju krastmalā un gaidīju, kad virs pelēkās jūras atausīs rīts.

Jutos necie�ami vientulīgs.

Vai tas bija raksturīgi manai iedabai, vai tam Kuē7 metodes optimismam, kas bija man iedvests pēdējās narkozes laikā, bet es kļuvu jo drūmāks, jo gai�āka tapa diena. Skaidri apzinājos, ka man nav nedz pierādījumu, nedz liecinieku, kas varētu apstiprināt patiesību, un nebija jā�aubās, ka Kon�iss, �is tālredzīgais taktiķis, būs parūpējies par dro�u atkāp�anās ceļu. Viņ�, protams, rēķinājās ar iespēju, ka es tūlīt pat skrie�u uz policiju, un noteikti jau ir prom no Grieķijas, labā gabalā ar visu savu �trupu�. Nebūs neviena, ko izvaicāt, nopratināt, izņemot tādus cilvēkus kā Hermejs, kur�, iespējams, ir vēl nevainīgāks, nekā es domāju, un Pataresku, kur� tikpat visu noliegs.

Bija palicis tikai viens liecinieks, proti, Dēmetriads, bet arī no viņa būs neiespējami izspiest atzī�anos. Atcerējos mūsu pazī�anās sākumu, viņa saldo nevainību. Pirms es parādījos Burāni, viņ� ta�u bija Kon�isa galvenais informācijas avots. Mūsu sarunas par skolēniem ļāva noprast, ka viņam ir visai vērīgs prāts un trāpīgi spriedumi, viņ� ne�aubīgi mācēja at�ķirt sīkstu censoni no spējīga

slaista. Iedomājos viņa detalizētos ziņojumus un iedegos dusmās, tā vien gribējās kādu iekaustīt. Gribēju, lai visa skola zina, cik esmu nikns.

Negāju uz pirmo stundu, pietaupot savu atgrie�anos skolas saimē līdz brokastīm. Mana parādī�anās bija kā var�u dīķī iemests akmens - ēdamzālē iestājās spēj�, dziļ� klusums un pagāja labs brīdis, līdz atdzīvojās ierastā murdoņa. Da�i zēni smīkņāja, skolotāji blenza tā, it kā es būtu izdarījis gadsimta noziegumu. Demetriāds sēdēja zāles viņā galā; neļaujot viņam atjēgties, devos tie�i turp. Jau piepa-cēlies no krēsla, viņ� acīmredzot apjēdza, ka labi nebūs, un at�ļuka atpakaļ kā pārbiedēts Peters Lorre*. Nostājos viņam aiz muguras.

- ���Celies aug�ā, sūdabrāli!

Dēmetriads izmocīja �ķību smaidiņu un nesapratnē uzlūkoja blakus sēdo�o zēnu. Atkārtoju savu prasību skaļāk, turklāt grieķiski, pievienojot treknu lamu vārdu.

� ���Celies vien, mauku mājas gnīda!

Telpu atkal pārņēma kapa klusums. Dēmetriads tum�i piesarka un iedūra skatienu savā �ķīvī.

�ķīvī bija viņa iemīļotās brokastis - sasmalcināta maize ar pienu un medu. Paķēru to un iegrūdu viņam sejā, lipīgā ķēpa notecēja uz krekla un smalkā uzvalka. Cietu�ais pielēca kājās, velti mēģinot notraukt to ar rokām. Pacēla uz mani saniknota bērna skatienu, un es trāpīju tie�i tur, kur gribēju, tie�i pa labo aci. Neesmu nekāds boksa �empions, bet sitiens izdevās uz goda.

Visi pietrūkās kājās, de�uranti klaigāja, saucot pie kārtības. Vingro�anas skolotājs pieskrēja man klāt un atlauza roku aiz muguras, un es caur zobiem izgrūdu, ka nu jau būs labi, vairs nesitī�u. Dēmetriads stāvēja bridi kā parodija par ķēniņu Edipu, rokām aizsedzis acis, tad piepe�i metās man virsū, spārdījās un skrāpējās kā veca sieva. Vingro�anas skolotājs, kur� viņu nevarēja ciest, atlaida manu roku un bez pūlēm apvaldīja mazo resni.

Es pagriezos un devos uz durvīm, Dēmetriada nikno lāstu pavadīts. Durvīs stāvēja saimniecības pārzinis, un es palūdzu, lai kafiju atnes man uz istabu. Sēdēju tur un gaidīju.

Tiklīdz sākās nākamā stunda, mani izsauca uz direktora kabinetu. Tur gaidīja vesels tribunāls: direktors, viņa vietnieks, internāta vadītājs un vingro�anas skolotājs; pēdējais noteikti bija pieaicināts dro�ības dēļ, gadījumam, ja es atkal iedomātos palaist rokas. Internāta vadītājs Andrucoss brīvi runāja franciski un acīmredzot bija tulka vietā.

Tiklīdz apsēdos, man iedeva kaut kādu vēstuli. Atēnu Skolu pārvaldes vēstuļu blanka ar aizvakardienas datumu un tekstu birokrātiskā fran�u valodā.

Lorda Bairona skolas pārraudzības padome ir izskatījusi skolas direktora ziņojumu un ar patiesu no�ēlu paziņo, ka spiesta lauzt ar Jums noslēgto līgumu. Tas tiek darīts saskaņā ar �ī līguma septīto pantu - par sankcijām skolotāja necienīgas uzvedības gadījumā.

Saskaņā ar aug�minēto pantu Jums tiks izmaksāta alga līdz septembra mēnesim ieskaitot, kā ari segti ceļa izdevumi.

Tik vienkār�i - spriedums bez lietas izskatī�anas. Pacēlu acis uz savu kolēģu kvartetu. Viņu sejas pauda vienīgi mulsumu - Andru-cosa acīs, �ķiet, notvēru pat vieglu no�ēlas ēnu. Nekas neliecināja par viņu līdzdalību.

- Nezināju, ka misters Kon�iss ir uzpircis ari mūsu direktoru, -es nicīgi izmetu.

Andrucoss apmulsa vēl vairāk. - A la solde de qui?* - Viņ� pārtulkoja manu nikni izspļauto frāzi, un direktors nu likās tikpat apstulbis. Patiesībā viņ� bija pārāk cienījama, pārāk nomināla figūra, vairāk amerikāņu koled�as rektors nekā īsts direktors, lai pieļautu domu, ka viņ� iepīts �ai intrigā. Jā, Dēmetriads bija godam nopelnījis zilumu zem acs. Tātad Dēmetriads, Kon�iss un kāda ietekmīga persona Skolu pārvaldē. Slepens ziņojums un - lieta darīta.

Direktors sparigi apspriedās ar savu vietnieku. Divreiz dzirdēju Kon�isa vārdu, bet tas bija viss, ko sapratu no viņu ātrrunas. Tad Andrucosam lūdza pārtulkot.

- ���Direktora kungs nesaprot jūsu piezīmi.

- ���Vai tie�ām?

Es uzmetu vecajam grieķim spīvu skatienu, bet biju jau gandriz pārliecināts par viņa nevainību.

Pēc direktora vietnieka mājiena Andrucoss paņēma kādu papīru un sāka lasīt.

- ���Attiecībā uz jums ir �ādas pretenzijas. Pirmkārt, jums nav izdevies iekļauties skolas dzīvē, pēdējā ceturk�ņa laikā neesat bijis skolā nevienu nedēļas nogali. - Tas sāka kļūt uzjautrino�i. - Otrkārt: divas reizes jūs esat maksājis kla�u vecākajiem par savu de�ūras pienākumu veik�anu. - Tas tiesa, bet labāk ta�u bija samaksāt, nekā atlaist viņiem sacerējumu parādus. To man ieteica Dēmetriads, un tikai viņ� varēja mani nodot - Tre�kārt. Jūs neesat izlabojis eksāmena darbus, un tas ir ārkārtīgi nopietns pārkāpums. Ceturtkārt, jūs�

Ta�u man bija apnicis �is farss. Es piecēlos. Skolas direktors kaut ko sacīja; plāna mute, īdzīga veca seja.

- ���Vēl direktors grib teikt, - tulkoja Andrucoss, - ka jūsu barbariskā uzvedība �orīt pie brokastīm ir neglābjami iedragājusi viņa dziļo cieņu pret Bairona un �ekspīra tautie�iem.

- ���Dievs �ēlīgs! - Es skaļi iesmējos, tad pastiepu pirkstu uz And-rucosa pusi. Vingro�anas skolotājs saspringa, gatavs mesties man virsū. - Tagad klausieties. Un pārtulkojiet viņam. Es brauk�u uz Atēnām. Es ie�u uz Britu sūtniecību, uz Izglītības ministriju, es griezī�os presē un sacel�u tādu skandālu, ka�

Aprāvies pusvārdā, es raidīju pēdējo iznīcino�o skatienu un aizcirtu aiz sevis durvis.

Bet man neļāva mierīgi sakravāt mantas. Nepagāja ne piecas minūtes, kad kāds klauvēja pie durvīm. Ar sardonisku smīnu atrāvu tās vaļā. Koridorā stāvēja viens no apsūdzības pārstāvjiem, tas, kuru vismazāk biju gaidījis - direktora vietnieks.

Liess, alla� saspringts pusmū�a vīrs ar padilu�u pauri, visai rezervēts pat ar saviem tautie�iem, Mavromikalis bija skolas administrācijas faktiskā galva; atbildīgs arī par disciplīnu, tāds kā skautu nometnes vadītājs. Man ar viņu tikpat kā nebija nācies saskarties. Modernās grieķu valodas vecākais pasniedzējs, pēc senas profesionālas tradīcijas dedzīgs patriots, okupācijas laikā viņ� Atēnās vadīja populāru pagrīdes avīzi, un viņam bija pielipis tā laika segvārds -o Bouplūc8. Lai gan citu klātbūtnē vietnieks arvien piebalsoja direktoram, tie�i viņa nostāja pārsvarā noteica skolas gaisotni; viņ� nikni ienīda bizantiskā kūtruma sērgu, kas bija atmiek�ķējusi grieķu raksturu vairāk nekā jebkura cita sve�a strāva.

Tagad �is vīrs cie�i skatījās manī. Es stāvēju uz sliek�ņa, un dusmas nedaudz slāpēja pārsteigums�viņa skatienā �ķita pavīdam iejūtīga smaida ēna. Viņ� rāmi mani uzrunāja.

- ���Je veux vous parler, monsieur Urfe. 9

Vēl viens pārsteigums - arvien viņ� bija runājis tikai grieķiski, un es domāju, ka tā ir vienīgā valoda, ko viņ� prot. Ļāvu viņam ienākt. Pa�ķielējis uz gultu, uz vaļējiem �emodāniem, viņ� aicināja mani apsēsties pie rakstāmgalda. Pats iekārtojās krēslā pie loga un sakrustoja rokas uz krūtīm. Ass, pētīgs skatiens, izteiksmīga pauze. Un es nopratu: direktoram es biju tikai slikts skolotājs, bet �im cilvēkam - kas vairāk.

- ���Eh bien?10 - es sausi noprasīju.

- ���Es ļoti no�ēloju, ka tā iznāca.

- ���Jūs nenācāt �urp, lai man to pateiktu.

Viņ� arvien raudzījās manī.

- ���Kā jūs domājat, vai �ī ir laba skola?

- ���Dārgais Mavromikaļa kungs, ja jūs iedomājaties�

Viņ� pacēla rokas mierino�ā �estā. - Esmu �eit vienkār�i kā jūsu kolēģis. Un mans jautājums ir nopietni domāts.

Mavromikaļa fran�u valoda bija smagnēja un ierūsējusi, bet to nekādi nevarēja saukt par primitīvu.

- ���Kā kolēģis vai emisārs?

Viņ� iedzēla man ar skatienu. Zēni mēdza jokot: viņa tuvumā pat cikādes pieklust.

- ���Lūdzu, atbildiet uz manu jautājumu. Vai mūsu skolas līmenis ir pietiekami augsts?

Es nepacietīgi paraustīju plecus.

- ���Neslikta akadēmiska izglītība. Jā. Nav vārdam vietas.

Vēl bridi mani vērojis, viņ� nonāca pie galvenā.

- ���Tie�i tāpēc. Es nedrīkstu pieļaut skandālu.

Ievēroju �o pirmo personu, �o vienskaitli; cik daiļrunīgas ir gramatiskās formas!

- ���Vajadzēja laikus par to raizēties.

Bridi direktora vietnieks klusēja.

- ���Kādā senā grieķu tautasdziesmā teikts: �Bez vainas tas, kas maizei zog, jel ķeriet to, kas laupa zelta dēļ.� - Viņ� vēroja manu reakciju. - Ja jūs gribētu iesniegt atlūgumu� varat būt dro�s, ka Monsieur le Directeur to pieņems. Un tā vēstule tiks aizmirsta.

- ���Kur� Monsieur le Directeur?

Viņ� tikko jau�ami pasmaidīja, bet neko neteica. Un nekad neko neteiks. Dīvainā kārtā, varbūt tālab, ka sēdēju pie galda, es jutos kā varmāka pratinātājs. Un viņ� bija drosmīgā patriota lomā. Pēdīgi Mavromikaliss paskatījās pa logu un kā starp citu izmeta: - Mums �eit ir lieliski aprīkota laboratorija.

Es to zināju; zināju tāpat, ka iekārta pirkta par kāda anonīma labdara naudu tūlīt pēc kara. Klīda valodas, ka tas bijis kāds bagāts kolaboracionists.

- ���Ak tādas tās lietas, - es novilku.

- ���Es nācu, lai piedāvātu jums uzrakstīt atlūgumu.

- ���Tāpat kā maniem priek�te�iem?

Direktora vietnieks neatbildēja. Es noraido�i pa�ūpoju galvu.

Viņ� pavirzījās vēl sprīdi tālāk.

- ���Es nezinu, kas ar jums notika. Un nelūdzu jūs piedot viņiem. Es lūdzu jūs piedot mums.

Pla�s �ests norādīja, ka ar to domāta skola.

- ���Cik noprotu, jūs uzskatāt mani par sliktu skolotāju.

- ���Jūs saņemsiet nevainojamu rekomendāciju.

- ���Tā nav atbilde uz manu jautājumu.

Viņ� paraustīja plecus. - Nu, ja jūs uzstājat�

- ���Vai tie�ām esmu tik slikts?

- ���Mums vajadzīgi tikai pa�i labākie.

Nodūru acis zem skatiena, kas godam attaisnoja viņa iesauku.

Uz gultas gaidīja atvāztie �emodāni. Es gribēju tikt prom no �ejienes - uz Atēnām, vienalga, kur, prom no visām saistībām, no savas patības vecās �aulas. Es zināju, ka neesmu labs skolotājs. Bet es nespēju to �obrīd atzīt, tāpat jau man bija septiņas ādas pār acīm novilktas.

- ���Jūs gribat pārāk daudz. - Viņ� gaidīja klusi, neatlaidīgi. - Es klusē�u tikai ar vienu noteikumu. Un proti - viņ� satiksies ar mani Atēnās.

- ���Pas possible. 11

Klusums. Es brinījos, kā fanātisks skolas patriots viņā sadzīvo ar uzticamu Kon�isa pakalpiņu. Loga rūtī ietriecās varens sirsenis. Draudīgi dūkdams, tas sitās pret stiklu, tad aizducināja prom; tā mans niknums padevās gribai ātrāk tikt ar to visu galā, ātrāk tikt prom.

- ���Kāpēc tie�i jūs?

Viņ� atkal atļāvās mazu, taupīgu smaidu.

- ���Avant la guerre.12

Zināju, ka tolaik viņ� nestrādāja skolā, acīmredzot viesojās vai strādāja Burāni. Atkal iedūru acis galdā.

- ���Es gribu braukt projām tūlīt. �odien pat.

- ���Pats par sevi. Bet skandālu vairāk nebūs? - Ar to viņ� acīmredzot domāja izrādi pie brokastīm.

- ���Redzēsim. Ja� - Atkārtoju viņa visaptvero�o �estu. - Ja nu vienīgi jūsu dēļ.

- ���Bien. 13 �- Viņ� pateica to bezmaz silti un aplieca galdu, lai paspiestu man roku, pat saņēma aiz pleca - glu�i kā Kon�iss lika saprast, ka paļaujas uz maniem vārdiem.

Tad sparīgā, pla�ā solī atstāja mani vienu.

Tā nu es biju padzīts. Līdzko Mavromikalis bija prom, atgriezās dusmas, dusmas par to, ka kārtējo reizi nebiju laidis darbā pletni. Nē, man nebija �ēl atstāt skolu - grauzties cauri vēl vienam mācību gadam, izliekoties, ka Burāni nav un nekad nav bijis, nīkt �eit ar ierūgu�u atmiņu slogu� Tas bija neiedomājami. Tomēr� �ī sala, gaisma, jūra. Mans skatiens aizklīda pāri olīvu birzīm. Tas bija tikpat kā zaudēt kādu locekli, ķermeņa daļu. Sacelt traci bija ne tik daudz nejēdzīgi, cik veltīgi - lai kāds būtu iznākums, man tikpat uz visiem laikiem būs liegta iespēja �eit dzīvot.

Pēc brī�a saņēmos un turpināju kravāt mantas. Kāds kantora darbinieks atnesa man grāmatve�a sūtītu algas �eku un Atēnu tūrisma biroja adresi, kur esot jāgrie�as sakarā ar braucienu uz Angliju. Tie�i dienvidū pēdējo reizi izgāju pa skolas vārtiem.

Devos taisnā ceļā uz Pataresku māju. Durvis atvēra kāda zemnieku sieva: doktors esot aizbraucis uz Rodu, uz veselu mēnesi. Uzkāpu līdz mājai pakalnā un pieklauvēju pie vārtiem: tie bija slēgti, neviens nenāca atvērt. Izgājis cauri ciematam, nonācu vecajā ostā, tavernā, kur tiku runājis ar Barbu Dimitraki. Kā biju cerējis, krodzinieks Georgiu zināja kādu māju tepat kaimiņos, kur es varēju dabūt istabu. Zēns ar zivju ratiņiem aizbrauca uz skolu pēc manas bagā�as, bet es ieēdu maizi ar olīvām.

Divos dienā, pa�ā pēcpusdienas svelmē, es līkumoju starp dze-loņbumbieru stāviem, rāpdamies aug�up pa kalnāja ziemeļu nogāzi. Biju paķēris līdzi vējlukturi, lauzni un metāla zāģīti. Skandāls bija atcelts, bet es ta�u varēju atļauties mazu izmeklē�anu.

Ap pus�etriem nonācu Burāni. Vārtu aug�mala un eja tiem līdzās bija apstrādātas ar dzeloņstiepli, bet ��alle d�attente� aizklāta ar izkārtni, kas grieķu valodā vēstīja: �Privātīpa�ums. Ieeja stingri aizliegta.� Nebija grūti tikt pāri aiz�ogam. Tikko tas bija darīts, izdzirdu balsis, kas plūda cauri priedainei no Mutsas lī�a puses. Paslēpis lampu un instrumentus pie kāda krūma, es rāpos atpakaļ.

Sasprindzis kā kaķis zagos lejup pa taku, līdz varēju pārredzēt liedagu, lejoma viņā galā bija noenkurots kaiks, un liedagā apmetusies vesela kompānija - pieci se�i cilvēki ko�os peldkostīmos; tie noteikti nebija �ejienie�i. Divi vīrie�i paķēra spiedzo�u mei�u, aizstiepa pāri o]u strēlei un ar ska|u plunk�ķi iemeta ūdenī. Ar pilnu jaudu ķērca tranzistors. Pagāju vēl pāris jardu ar domu, ka varbūt pēk�ņi atpazī�u �os cilvēkus. Bet meitene bija maza un tumsnēja, tipiska grieķiete; vēl divas apa)as kundzītes un trīs vīrie�i: viens gadus trīsdesmit vecs un divi vecāki. Agrāk nekad nebiju tos redzējis.

Man aiz muguras no�vīkstēja soji. No kapelas puses nāca zvejnieks izdilu�ās pelēkās ūzās, basām kājām; acīmredzot kaika īpa�nieks. Apvaicājos, kas tie pārcilvēkiem. Smalki ļaudis no Atēnām, misters Sotiriadis ar ģimeni. Viņi �eit braucot katru vasaru.

Vai daudz atēnie�u brauc uz �ejieni? Kā tad! Vīrs norādīja uz krastmalu: pēc pāris nedēļām te būs desmit, piecpadsmit kaiku, ļau�u ka biezs.

Burāni tuvojās barbaru ordas: vēl viens iemesls atstāt �o vietu.

Kon�isa domēnē nekas nebija mainījies: villa stāvēja aizslēgta un aizslēģota. Devos pāri iegravai, taisnā ceļā uz Alu. Vēlreiz pabrīnījies par meistarīgi nomaskēto ieeju, es atvēru vāku; tum�ā aka uzdvesa man savu smago elpu. Norāpos lejā un aizdedzu lampu, tad atgriezos pēc rīkiem. Līdz pusei aizzāģējis piekaramās atslēgas uzliktni, liku lietā lauzni. Uzliktnis pārlūza; paņēmis lampu, es atvilku aizbīdni un atvēru smagās durvis.

Atrados taisnstūrveida telpas ziemeļrietumu stūri. Viņā galā rēgojās divas aiztaisītas ambrazūras; mazas ventilācijas restītes rādīja, ka tās nav pilnībā nobloķētas. Līdzās durvīm bija iebūvēts liels drēbju skapis. Pie pretējās sienas stāvēja divas gultas, parasta un divguļamā. Galdiņ� un krēsli, trīs atzveltņi. Grīdu sedza vienkār�s tūbas paklājs ar tautisku rakstu. Trīs sienas bija nobalsinātas, un �ī bezlogu telpa rādījās ne tik drūma kā vidējā. Ceturto sienu rotāja liels gleznojums: virs gultas līksmi dejoja tirolie�u zemnieku pāris, puisis ādas īsbiksēs un mei�a; griezienā uzvilnījusi brun�us kā zvanu, tā rādīja kājas puķotās zeķēs. Krāsas bija labi saglabāju�ās vai nesen atjaunotas.

Skapī karājās kāds ducis Lilijas tērpu; vismaz astoņi - divos eksemplāros, lai māsas pie vajadzības varētu viena otru dublēt. Vairākus es nemaz nebiju redzējis. Atvilktnēs glabājās da�ādi akse

suāri: tā laika cimdi, somiņas, cepures un zeķes, pat veclaicīgs linu peldkostīms komplektā ar neiedomājamu, lentēm rotātu micīti.

Glīti salocītas segas uz abām gultām. Paodu vienu no spilveniem, bet tas neglabāja Lilijas savdabīgo smar�u. Virs galda starp ambra-zūrām - neliels grāmatplaukts. Izvilku vienu grāmatu: Nevainojama namamāte. Neliels ieskats labā toņa likumos, kas pieņemti izmeklētā sabiedrībā. Londona, 1901. Kāds ducis Edvarda laika romānu, da�viet priek�lapās ar zīmuli rakstītas piezīmes. �Labs dialogs� vai �Noderīgas kli�ejas 98. un 164. lpp.�, vai �Skat. ainiņu 203. lpp.� Atvēru norādīto lappusi. ��Tā vien �ķiet, ka jūs gribat pavedināt mani uz skūpstu!� draiski iespurdzās Fanija.�

Vēl bija lāde, bet tā izrādījās tuk�a. Jutos vīlies - visas �īs lietas bija pilnīgi bezpersoniskas. Ķēros pie otrām durvīm. Atklājās līdzīga aina, tikai �freska� rādīja sniegotas kalnu virsotnes. Skapī atradu Apollona ragu, Roberta Fulksa ģērbu, �efpavāra virssvārci un cepuri, kā arī lapu virsjaku ar tautiskiem rakstiem. Vēl tur bija strēlnieku brigādes kapteiņa mundieris no pirmā pasaules kara laika.

Visu izpētījis, atgriezos pie grāmatplaukta. Dusmās izgāzu tā saturu uz galda, un no viena sējuma � �urnāla Punch 1914. gada komplekta, kur daudzas ilustrācijas bija atzīmētas ar sarkanu ķeksīti, - izkrita neliels pārlocītu lapu �ūksnis. Tas, ko sākumā noturēju par vēstulēm, izrādījās ar roneogrāfu pavairotas lapas, tādi kā norādījumi. Nekur neviena datuma.

1. ���Noslīku�ais itāļu lidotājs.

�ī epizode ir atcelta

2. ���Norvēģija.

Ilustrācija �ai epizodei arī tiek atmesta.

3. ���Bezdelīga.

Ievērot lielu piesardzību � tā joprojām ir vārīga vieta.

4. ���Ja objekts atklāj Alu.

Līdz nākamai nedēļas nogalei jums noteikti jābūt lietas kursā

par jauno rīcības plānu.

Lilija uzskata, ka �ī varbūtība ir pilnīgi reāla.

Ievēroju �o �Lilija�.

5. ���Bezdelīga.

Turpmāk objekta klātbūtnē nepieminēt.

6. ���Noslēguma Jaze.

Turpināsies ne ilgāk kā līdz jūlija beigām � visiem, izņemot kodolu.

7. ���Objekta stāvoklis.

Moriss uzskata, ka objekts patlaban ir viegli vadāms. Ņemiet vērā, ka �obrīd jebkura spēle tam ir labāka par nekādu. Vairāk izdomas, vairāk māņu manevru.

Astotajā lapā izlasīju fragmentu no Vētras, ko Lilija tika man deklamējusi. Un pēdīgi uz cita papīra uz�ņāptu zīmīti: �Pasaki Bo, lai neaizmirst ve�iņas un grāmatas. Un salvetes, lūdzu!�

Visām lapām otrā pusē bija ar roku rakstītas piezīmes - svītrotas, labotas. Acīmredzot to autore bija Lilija, vismaz tiku vedināts tā domāt. Tas patiesi izskatījās pēc viņas rokraksta.

1. ���Kas tas ir?

Ja tev teiktu vārdu to,

Nesaprastu tu tikpat.

Kālab ir?

Ja tev teiktu iemeslu,

Nesaprastu tu tikpat.

Vai tas ir patiesi?

Arī tas nav zināms dro�i,

Soļu skaņa tuk�ā istabā.

2. ���Mīlestība ir eksperimenta ceļ�.

Līdz pat iztēles robe�ai.

Mīlestība ir tava vīrestība manā dārzā.

Tava tum�ā seja, lasot �īs rindas.

Tava tum�ā, maigā seja, rokas.

Vai Dezdemona�

�ī vārsma bija palikusi nepabeigta.

3. ���Izvēle.

Lolo viņu, līdz viņ� mirst.

Moki, līdz viņ� dzīvot sāk

4. ���ominus dominus Nikolas hommulus est ridiculus

igitur meus parvus pediculus multo vult dare sine morari

in culus illius

ridiculus

Nikolas

colossicus ciculus*

5. ���Barons fon Mazohs 14�* uz spraudītes uzsēdās, Palēcās, noelsās un � vēlreiz apsēdās.

Teic Platons: �Cik lieliska ideja Par ceptu pīli man vīdēja!�

Par ideju labāk gan ēdējam īsta pīle vēderā derēja. 15

�Jums dzīve nudien ir tīrākā sodība!�

Tā teica draudzene marķīzes godībai.

De Sadas kundze attrauca: �Sodība?

Nu nē, varbūt vienīgi maza mocība��

Pasvied manu jaciņu,

Dabūsi tad pantiņu.

Acīmredzot māsām bija tāda spēlīte - vārsmas bija rakstītas divos da�ādos rokrakstos.

6.Ir dienas vidus noslēpumā tīts.

Tik pazīstamais jūras klajs Un maldino�as, nestaigātas takas -Tas labirints, kur maskas spēlē mijas.

Nav jāgaida uz mēness vaigu bālo �

Ir diena balta, �ilbi spo�a.

Bet klin�u kraujas dzīlē slēptā Ir dienas vidus noslēpumā tīts.

Uz pēdējām trim lapām izlasīju kādu fabulu.

PRINCIS UN BURVIS

Reiz senos laikos dzīvoja kāds jauns princis. Viņ� ticēja visam, tikai trim lietām ne. Viņ� neticēja, ka pasaulē ir princeses, neticēja, ka pasaulē ir salas, neticēja, ka ir Dievs. Viņa tēvs, karalis, bija princim to iegalvojis. Tā kā karaļvalstī nebija nedz prince�u, nedz salu, nedz arī Dievs lika sevi manīt, princis ticēja sava tēva vārdiem.

Bet tad kādu dienu princis aizbēga no tēva pils un nonāca kaimiņzemē. Kāds bija viņa pārsteigums, kad jūrā viņ� ieraudzīja salas, bet uz tām - savādas un satrauco�as būtnes, ko princis nezināja saukt vārdā. Viņ� sāka lūkoties pēc laivas un ieraudzīja gar krastu nākam vīru smalkās drānās.

- ���Vai �īs ir īstas salas? - taujāja princis.

- ���Nu protams, tās ir visīstākās salas, - skanēja sve�inieka

atbilde.

- ���Un kas ir tās savādās un satrauco�ās būtnes?

- ���Tās ir visīstākās princeses, visas kā viena.

- ���Tad jau iznāk, ka ir arī Dievs! - iesaucās princis.

- ���Es esmu Dievs, � svinīgi palocījās smalkais vīrs.

Jaunais princis steidzās mājup, cik ātri vien spēja.

- ���Nu beidzot tu esi atgriezies, - sagaidīja jaunekli karalis, viņa tēvs.

- ���Tēvs, es redzēju salas, redzēju princeses, redzēju Dievu, -pārmeto�i bilda princis.

Karalis ne aci nepamirk�ķināja. - Pasaulē nav nedz īstu salu, nedz īstu prince�u, nedz Dieva.

- ���Bet es to visu redzēju!

- ���Tad saki man, kā Dievs bija ģērbies!

- ���Dievs bija ģērbies smalkās drānās.

- ���Vai piedurknes tam bija atlocītas?

Princis atcerējās, ka tā tas tie�ām bija. Karalis pasmaidīja.

- ���Tas ir burvju ģērbs. Tu esi nelāgi piekrāpts, mans dēls.

To padzirdis, princis atgriezās kaimiņzemē un devās uz to

pa�u vietu, un atkal sastapa vīru smalkās drānās.

- ���Mans tēvs, karalis, pateica man, kas jūs esat, - sa�utis sacīja princis. - Pirmīt jūs mani piekrāpāt, bet vairs jums tas neizdosies. Tagad es zinu, ka tās nav īstas salas un īstas princeses, jo jūs esat burvis.

Vīrs krastmalā pasmīnēja.

- ���Tu patiesi esi piekrāpts, manu zēn. Tava tēva valdījumos ir daudz salu un daudz prince�u. Bet viņ� tevi ir nobūris, un tu tās vienkār�i neredzi.

Domīgs princis atgriezās pilī. Uzmeklējis tēvu, viņ� cie�i ielūkojās tam acīs.

- ���Tēvs, vai tas tiesa, ka jūs neesat karalis, bet gan burvis ?

Karalis pasmīnēja un atlocīja piedurknes.

- ���Jā, mans dēls, es esmu burvis.

- ���Tad jau vīrs jūras krastā bija Dievs!

- ���Vīrs jūras krastā bija cits burvis.

- ���Es gribu zināt, kas slēpjas aiz visām burvestībām, gribu zināt patiesību!

- ���Tur nav nekādas patiesības, - atteica karalis.

Princis bija tuvu izmisumam. - Es padarī�u sev galu, - viņ� sacīja.

Ar maģijas palīdzību karalis izsauca uz pili nāvi. Tā parādījās durvīs un māja princim ar roku. Princis sāka �ausmās trīcēt un atcerējās brīni�ķīgās, bet neīstās salas un neīstās, bet brīni�ķīgās princeses.

Nu labi, � viņ� pēdīgi noteica. - Es mēģinā�u ar to sadzīvot.

- ���Nu redzi, dēls, - atbildēja karalis. - arī tu sāc kļūt par burvi.

Kon�isa �instrukcijas� rādījās aizdomīgas - likās, ka tās visas nodrukātas uzreiz, tāpat kā vārsmas, kas, uz�ņāptas ar vienu rakstlkli un vienādu rokas spiedienu, �ķita vienā reizē tapis ekspromts. Neticēju arī, ka �ādi norādījumi jelkad sūtīti. Tāpat netiku gudrs, kas tā par �Bezdelīgu� - �vēl arvien vārīga vieta� -, ko nedrīkst pieminēt manā klātbūtnē - varbūt kārtējais pārsteigums, kāda ainiņa, kas tā arī palika neizspēlēta. Dzejolī�i un gnozeoloģiskā fabula par princi gan neslēpa nedz savu jēgu, nedz nolūkus. Viņi nevarēja būt simtprocentīgi pārliecināti par to, ka pārmeklē�u Alu. Pilnīgi iespējams, ka �ī nav vienīgā vieta, kur man atstāti �ādi lietiskie pierādījumi, pieņemot, ka atradī�u tikai daļu no tiem. Pasniegts ar gudru ziņu, �is �atradums� gan likās visai pārliecino�s, kaut visdrīzāk bija tikpat mānīgs kā visi pārējie.

Velti biju nācis uz Burāni, viss, ko varēju �eit atrast, vēl vairāk visu same�ģīja, vairāk sajauca man prātus.

Tāda bija arī fabulas morāle. Ar savu maniakālo urdī�anos es pārvērtu�o vasaras piedzīvojumu kriminālstāstā, bet uztvert dzīvi kā kriminālstāstu, kā vajadzību izmeklēt, izsekot un notvert ir tikpat absurdi (jo vairāk nepoētiski), kā pārcelt detektīvu no pēdējās uz pirmo vietu literāro �anru hierarhijā.

Ieraugot jautro kompāniju Mutsas līcī, mani tomēr pārņēma spēj� satraukums. Un tikpat spēja vil�anās, kad sapratu, ka tie ir tikai atpūtnieki. Varbūt tas arī bija Kon�isa lielākais pāridarījums. Ne jau tas, ka viņ� to darīja, bet tas, ka pārtrauca darīt.

Sākumā biju domājis ielauzties arī villā, veikt nelielu atriebības akciju. Bet nu �āda izrīcība likās no�ēlojama un sīkmanīga, un neadekvāti niecīga. Nē, es nedomāju atteikties no atriebības, tikai tagad zināju labāku veidu. Mani varēja atlaist no skolas, bet neviens nevarēja liegt man �eit atgriezties. Nākamvasar - tad mēs vēl redzēsim, kur� smiesies pēdējais.

Izrāpies no Alas, es devos atpakaļ uz mājas pusi, pēdējo reizi uzkāpu galerijā. Krēsli bija aizvākti, pat mazais zvaniņ� nozudis. Sakņu dārzā lēni dzeltēja gurķu lapas, arī Priāpa vieta bija tuk�a.

Mani pārņēma dziļas, pagātni, tagadni un nākotni aptvero�as skumjas. Pat �ī beidzamā apgaita nebija vienkār�i ardievas - mazītiņa, sīka cerība tomēr gaidīja parādamies kādu stāvu. Nebija ne jausmas, ko es tādā gadījumā darītu. Tāpat nebija ne jausmas, ko darī�u Atēnās. Nezināju, vai gribu dzīvot Anglijā, ko vispār gribu darīt. Jutos tie�i tāpat kā pēc Oksfordas beig�anas. Zināju tikai, ko noteikti negribu: viss mans profesionālais guvums bija izmisīgi skaidra apziņa, ka nekad mū�ā vairs negribu strādāt par skolotāju. Tad jau labāk savākt atkritumus.

Ari jūtu jomā pavērās visai tuksnesīga aina, �ķita, ka Lilijas metaforiskā un Alisonas faktiskā nāve atņēmu�as man spēju vēl kādu iemīlēt. Biju gan �atskurbis� no Lilijas, bet sarūgtinājums par to, ka nebiju viņai gana labs, nesa līdzi ari vil�anos sevī, negribētu un neatvairāmu sajūtu, ka viņa sabojās man jebkuras citas attiecības, kā arvien klāteso�s rēgs norādot uz ikvienu sliktas gaumes vai muļķības izpausmi. Vienīgi Alisona būtu spējusi aizgainīt �o lietuvēnu. Atcerējos tos atvieglojuma brī�us, ko piedzīvoju Mo-nemvasijā un atceļā uz kuģī�a, brī�us, kad visparastākās lietas �ķita bezgala skaistas un baudāmas, di�enas savā vienkār�ībā. Tie�i to es būtu varējis atrast Alisonā, tas bija viņas īpa�ais talants, viņas kristāla kodols � normālums, īstums, pastāvība un uzticamība. Tas viss, kā trūka Lilijai.

Jutos kā pamests neapdzīvotā salā; no�ņāptiem spārniem, svina slogu plecos, kā mirkli pabijis starp savādām spārnotām būtnēm, kas tūdaļ jau traucas prom debesu dzīlē - visgudras, noslēpumainas, acumirklīgas, gājputnu bars augstu virs galvas, kas atstāj aiz sevis atbalsīm piesmagu�u klusumu.

No lī�a skanēja citas, bezcerīgi banālas balsis. Tagadnes surdi-nētās klaigas, kas pamazām noārdīja pagātni. Vakarīgi slīpi stari dūrās cauri prie�u vainagiem, es gāju atvadīties no Poseidona.

Arvien dievi�ķi majestātisks, tā stāvs slējās virs pla�ās ūdeņu valstības, spēcīgas miesas un gara absolūta saskaņa. Pati Grieķija, mū�īgā, neizdibināmā zeme, lieliska savā skaidrībā. Dienvidus noslēpuma zeme. Varbūt tie�i �is dievs bija Burāni centrs, tā ompha-los16 - nevis villa vai Ala, Kon�iss vai Lilija, bet �ī mēmā figūra, kas, visvarena un vis�ēlīga, tomēr nespēja neko teikt, nespēja iejaukties - tā varēja tikai būt �eit un vērot.

Ieradies Atēnu Grande Bretagne hotelī, es tūlīt piezvanīju uz lidostu. Mani savienoja ar vajadzīgo numuru, un klausulē atskanēja vīrie�a balss.

Uzvārds viņam bija sve�s. Nosaucu to vēlreiz pa burtiem. Noprasījis arī manējo, vīrietis lūdza minūti uzgaidīt.

Viņ� laikam bija domājis to burtiski; beidzot tomēr izdzirdu balsi ar grieķiski amerikānisku akcentu. Izklausījās pēc meitenes, kas bija de�ūrējusi todien, kad satikos ar Alisonu.

- ���Kas, lūdzu, runā?

- ���Kāds viņas draugs.

- ���Vai dzīvojat �eit?

- ���Jā.

Viņa pieklusa, un man viss kļuva skaidrs. Jau stundām ilgi biju lolojis pēdējo vāro cerību. Iedūru skatienu nomītajā zaļajā paklājā.

- ���Vai tad jūs nezinājāt?

- ���Ko nezināju?

- ���Viņa ir mirusi.

- ���Mirusi?

�ķiet, pateicu to bez mazākā pārsteiguma.

- ���Pirms mēne�a, Londonā. Es domāju, ka visi jau zina. Viņa iedzēra�

Noliku klausuli. Atkritu gultā un raudzījos griestos. Pagāja krietns spridis, iekams atradu sevī spēku nokāpt lejā un sākt dzert.

Nākamajā rītā es devos uz Britu padomi un pavēstīju ierēdnim, ka esmu iesniedzis atlūgumu personisku iemeslu dēļ. Gana lojāls attiecībā pret Mavromikali, es tomēr liku saprast, ka viņiem nevajadzētu sūtāt cilvēkus uz tik nomaļām vietām. Bija redzams, ka ierēdnis nav sapratis to glu�i pareizi.

- ���Tas nenozīmē, ka es uzmācos zēniem, - lūkoju kliedēt viņa aizdomas.

- ���Ko jūs! Man tas pat prātā neienāca, Die�s pas�! - Mulsumā viņ� ķēra pēc cigare�u paciņas un piedāvāja ari man.

Pieklājīgi patērzējām par no�ķirtību, par dzīvo�anu Grieķijā vispār un pilnīgu bezcerību iestāstīt sūtniecībai, ka Padome nebūt nav viena no viņu kancelejām. Pēdīgi es kā starp citu ievaicājos, vai viņ� nav dzirdējis par cilvēku, vārdā Kon�iss. Nē, neesot gan.

- ���Kas viņ� tāds ir?

- ���Nekas īpa�s, vienkār�i gadījās sastapt viņu uz salas. �ķiet, viņam ir zobs uz angļiem.

- ���Tas viņiem kļūst par tādu kā nacionālo hobiju. Un jeņķi nu ir tie labie. - Viņ� eleganti aizcirta aktu vākus. - Nu ko, liels paldies jums, Ērf. Ļoti noderīga informācija. �ēl gan, ka jums tā iznāca. Bet nav vērts satraukties. Mēs ņemsim to vērā.

Pavadījis mani līdz durvīm, viņ� ie�ēlinājās tiktāl, ka ielūdza mani vakariņās.

Vēl neticis pāri Kolonaki laukumam pie Britu padomes, es nobrīnījos, kālab biju piekritis. Spiedīgi angliskā gaisotne likās sve�āka kā jebkad, tomēr es ar �ausmām pieķēru sevi nevil�ā vēlmē pielāgoties, iederēties, tikt atzītam par savējo. Ko viņi tur teica savā �ziņojumā�? �Viņ� apzināti izvēlas situācijas, kurās ir spiests kļūt par dumpinieku.� Nē, nu �recidīva sindromam� ir pielikts punkts, bet, atsakoties no tā, man jāatrod drosme atteikties no visas manas sociālās pagātnes, dzimtās vides. Jā, labāk gan savākt atkritumus,

bet nevis tālab, lai nestrādātu par skolotāju. Tālab, lai nekad mū�ā vairs nestrādātu un nedzīvotu kopā ar angļu vidus�ķiru.

Britu padomes ļaudis man likās pilnīgi sve�inieki, bet nepazīstamie grieķi ielās - sirdij tuvi tautie�i.

Reģistrējoties hotelī, es biju apvaicājies, vai nesen �eit nav manītas angļu dvīņumāsas - blondas, aptuveni divdesmit gadu vecas. Klerks pārliecināts apgalvoja, ka ne, un es apmierinājos ar �o atbildi - uz citu arī nebiju cerējis.

No Britu padomes devos uz Iek�lietu ministriju. Uzdevies par topo�u ceļojuma piezīmju autoru, es iekļuvu nodaļā, kur glabājās dokumenti par kara noziegumiem. Pēc nepilnas stundas ceturk�ņa turēju rokā angliski tulkotu leitnanta Klūbera ziņojumu. Apsēdos un izlasīju to; izņemot da�as sīkas detaļas, viss saskanēja ar Kon�isa stāstu.

Vaicāju arhivāram, vai Kon�iss vēl dzīvs. Viņ� pārlapoja attiecīgās aktis, bet atrada tikai Fraksosas adresi. Nezinot, nekad neesot par tādu Kon�isu dzirdējis, varbūt tālab, ka tikai nesen sācis strādāt �ajā noda|ā.

Kā beidzamo apmeklēju Francijas sūtniecību. Ar mani runāja mīlīga meitene, kurai pēdīgi izdevās izvilināt no kabineta kultūras ata�eju. Stādījos priek�ā un sacīju, ka ļoti gribētu iepazīties ar ievērojamā fran�u psihologa darbu par mākslu kā sankcionētu ilūziju. Pati ideja viņam acīmredzot �ķita amizanta, bet mēs nokļuvām strupceļā, līdzko pieminēju Sorbonnu. Ata�ejs tūdaļ strikti noteica, ka - patiesi �ēl - tas ir kāds pārpratums: Sorbonnas universitātē nav medicīnas fakultātes. Tomēr viņ� aizveda mani uz sūtniecības bibliotēku, pie uzziņu grāmatu plaukta. Un tūdaļ noskaidrojās vairākas lietas: Kon�iss nekad nav pasniedzis nedz Sorbonnā, nedz kādā citā fran�u universitātē, viņ� nav reģistrēts arī kā ārsts, vismaz Francijā, un nekad nav publicējies fran�u valodā. Tulūzā esot profesors Moriss Anri de Kon�ē-Vironvejs, kas uzrakstījis virkni darbu par vīnogulāju slimībām, bet es tūdaļ atmetu �o variantu. Nu ko, �o iestādi es vismaz atstāju ar sajūtu, ka esmu darījis kādu nieku angļu un fran�u sapratnes labā - katrā ziņā nebiju sabojājis fran�u tīksmo pārliecību, ka vairākums angļu ir neaptēsti un nedaudz ķerti.

Smagajā dienvidus svelmē kājoju atpakaļ uz hoteli. Portjē pagriezās, lai iedotu man atslēgu. Tai līdzi nāca vēstule, uz aploksnes stāvēja rakstīts mans vārds un piebilde: �Steidzami.� Nepacietīgi atplēsu to vaļā un izvilku nelielu lapiņu. Viens vārds un numurs: �Singrū 184�.

- ���Kas to atnesa?

- ���Kāds zēns. Kurjers.

- ���No kurienes?

Portjē neziņā noplātīja rokas.

Singrū bija plats bulvāris, kas veda no Atēnām uz Pireju. Metos ārā pa durvīm un ielēcu taksometrā. Nobrauku�i gar Zeva tempļa trim kolonnām, uzņēmām kursu uz Pireju, un jau pēc pāris minūtēm auto nobremzēja pie kāda nama veca dārza dziļumā. Aplupu�i emaljas cipari apliecināja, ka �is ir 184. numurs.

Dārzs bija aizaudzis, sen nekopts, mājas logi aizsisti ar dēļiem. Loterijas biļe�u pārdevējs, kas sēdēja turpat piparu koka pavēnī, apvaicājās, ko meklēju, bet es nelikos zinis. Aizgāju līdz parādes durvīm, tad apkārt namam. No tā bija palikusi tuk�a �aula - pirms pāris gadiem te viss bija izdedzis, plakanais jumts iebrucis. Ielūkojos dārziņā aiz mājas - tas bija tikpat pamests, nekopts un izkaltis. Aizmugures durvis stāvēja pusviru. Starp apdegu�ajām, nobruku�ajām sijām un sienām varēja manīt Valahijas �igānu uzturē�anās pēdas; vecajā pavardā vēl ne tik sen bija kurināta uguns. Pastāvēju bridi, nojau�ot, ka tikpat �eit neko neatradī�u. Vēl viens maldīgs pavediens.

Atgriezos pie dzeltenā taksometra. Vieglas putekļu virpatas griezās virs izkaltu�ās zemes, piepūderējot jau tā dzeltenīgos, iz�ākstēju�os oleandrus. Uz abām pusēm traucās automa�īnas, vējā sausi �vīkstēja palmu lapas. Biļe�u tirgotājs stāvēja pie taksometra un tērzēja ar �oferi. Man pienākot, viņ� pagriezās.

- ���Zitas kanenan? Vai kādu meklējat?

- ���Kam pieder �ī māja?

Neskuvies vīrietis apvalkātā pelēkā uzvalkā, netīri balts krekls bez kaklasaites. Rokās viņ� virpināja dzintara ro�ukroni un jautāts pavicināja to gaisā.

- ���Nemāku gan teikt. Nevienam.

Uzlūkoju viņu caur tum�ajiem briļļu stikliem un izmetu vienu vienīgu vārdu.

- ���Kon�iss?

Viņa seja tūdaļ atplauka, it kā ar to viss būtu pateikts.

- ���Redz kā! Jūs meklējat o kyrios Kon�isu?

- ���Jā gan.

Mans sarunu biedrs noplātīja rokas. - Viņ� ir miris.

-Kad?

- ���Nu jau būs kādi �etri gadi. Vai pieci. - Viņ� paslēja �etrus pirkstus, tad novilka plaukstu gar kaklu un paskaidroja: - Kaput. -Pametu skatienu uz garo, krēslam pieslieto koku, pie kura vējā plivinājās loterijas biļetes.

Dzēlīgi pasmīnēju un pārgāju uz angļu valodu.

-Un jūs no kurienes esat? No Nacionālā teātra? - Vīrs nesapratnē nogrozīja galvu.

- ���Makten bagāts cilvēks bija. - Viņ� atkal pievērsās �oferim, kas rādījās daudz prātīgāks klausītājs. - Tagad dus Svētā Georga kapsētā. Jauka vietiņa, dikti lepna. - Tipiskais grieķu dīkdieņa smaidiņ� un bērni�ķais tie�ums, ar kādu viņ� pasniedza �īs nelūgtās ziņas, gandrīz kliedēja manas �aubas - varbūt viņ� patiesi tirgo loterijas biļetes.

- ���Vai tas ir viss? - es noprasīju.

- ���Ne, ne. * Brauciet un paskatieties pats. Ļoti lepna kapavieta, patiesi lepna.

Es iekāpu taksometrā. Vīrs piesteidzās ar savām biļetēm un novicināja tās gar logu.

- ���Jums trāpīsies. Angļiem vienmēr trāpās.�Norāvis vienu biļeti, iegrūda to pa lodziņu. Un piepe�i izmeta tīrā angļu valodā: - Eh. Tikai viena maza biļetīte.

Nepacietīgi uzsaucu �oferim. Viņ� apgrieza auto un sāka braukt, bet kādus piecdesmit jardus tālāk es liku apstāties pie mazas kafejnīcas. Pamāju pa logu viesmīlim.

Tā māja tur pāri, vai viņ� zina, kam tā pieder?

Jā gan. Tā piederot kādai atraitnei, vārdā Rallija. Viņa dzīvojot Korfu salā.

Atskatījies pa aizmugures logu, ieraudzīju biļe�u pārdevēju. Naskā, bezmaz steidzīgā solī tas kājoja prom no notikuma vietas, iegriezās pirmajā �ķērsielā un nozuda skatienam.

Ap �etriem pēcpusdienā, kad nedaudz pierima trakā svelme, es iekāpu autobusā un devos uz svētā Georga kapsētu. Tā atradās pāris jūdzes no Atēnām, Egaleosa kalna me�otajā nogāzē. Bez lielas cerības uzrunāju veco vārtnieku. Viņ� stīvi ie�ļūca savā namiņā un ķērās pie milzīga reģistra sējuma. Pēdīgi paziņoja, ka man jāiet pa galveno aleju, piektais pagrieziens pa kreisi. Visapkārt slējās miniatūri joniski tempļi, uz kolonnām uztupu�as bistes un dāsni rotātas stēlas, hellēnisma17 stilā ieturēts sliktas gaumes biezoknis, gan tīkami zaļ� un ēnains.

Piektais pagrieziens pa kreisi. Starp divām cipresēm sērigas aspidistras ēnā ieraudzīju krustu un vienkār�u Pentelikas marmora plāksni ar iegravētu vārdu.

MI2PIZ KOrXII 1896-1949

Miris pirms �etriem gadiem.

Plāksnes piekājē stāvēja neliels zaļ� trauciņ�, balta lilija un sarkana roze necilu gai�u ziediņu aplocē. Es notupos un izcēlu ziedus no ūdens - kātiņi nesen griezti, varbūt tikai �orīt, ūdens arī glu�i svaigs. Tā viņ� acīmredzot gribēja pateikt to, ko biju sapratis jau pats-jebkura �izmeklē�anas� pavediena galā mani sagaida viltus kaps, vēl viens joks, gaisā kūsto�s smaids.18

Atliku ziedus vietā. Viena no bālajām skariņām nokrita zemē; es pacēlu to un paodu: salda, medaina smar�a. Ja reiz te ir lilija un roze, arī �iem ziediņiem varētu būt sava nozīme. Iespraudu zariņu pogcaurumā un tūlīt pat aizmirsu.

Atceļā lūkoju uzzināt kaut ko par nelaiķa radiniekiem. Vārtnieks vēlreiz atvāza savu foliantu, bet neko neatrada. Vai viņ� nezina, kas atnesa ziedus? To nu gan viņ� nevarot zināt, daudzi �urp nāk ar ziediem. Vēj� pacēla sirmu �ķipsnu virs rievotās pieres; vecs, saguris vīrs.

Debesis tik zilas. Viņpus Atikas līdzenuma lejup laidās sīciņa lidma�īna. Bija atnāku�i citi apmeklētāji, un ve�uks aizkliboja prom.

Vakariņas bija vienkār�i briesmīgas, atbaido�a angļu tuk�ās sa-viesības izrāde. Pirms ie�anas biju iedomājies, ka varētu pastāstīt viņiem �o to par Burāni, prātā jau redzēju klausītāju izbrīnītās sejas. Ta�u �ī doma atmira pirmajās piecās minūtēs. Pie galda bija astoņi cilvēki: pieci no Padomes, sūtniecības sekretārs un sīks pusmū�a pederasts, literatūrkritiķis, kas ieradies Atēnās ar lekciju kursu. Daudz tika mē(ots par literatūru; kritiķis kā sīks plēsoņa metās virsū katram izteiktajam personvārdam.

- ���Vai kāds ir lasījis jaunāko Henrija Grīna19 darbu? - vaicāja cilvēks no sūtniecības.

- ���Tas ir pilnīgi nebaudāms.

- ���Man gan patika tīri labi.

Vecais gejs iztaisnoja savu tauriņu. - Jūs, protams, zināt, ko mūsu mīļais Henrijs teica, kad�

Un tā visu laiku. Kad tas bija atkārtojies rei�u desmit, es aplaidu skatienu visriņķī cerībā saskatīt kādu domubiedru, kādu, kuram tāpat kā man gribētos uzkliegt: �Hei! Kritiķu darī�ana ir literatūra, nevis literātu privātā dzīve.� Bet viņi bija visi kā viens: neredzamās bruņās iespīlēti prāti, arhozauru biezā, impregnētā āda; lāsteku virkne pie notekas caurules. Visu vakaru bija dzirdami lūsto�a ledus tink�ķi, kas pavadīja katru biklo, veltīgo mēģinājumu izlauzties cauri vārdu blīvajam aizsprostam. Tink�! Tink�! Un atkāpjas solīti.

Neviens neteica to, ko gribēja, ko patiesībā domāja. Neviens neizcēlās ar dvēseles pla�umu, siltumu un dabiskumu, līdz pēdīgi tas sāka likties gandrīz aizkustino�i. Varēja just, ka namatēvs un viņa sieva patiesi mīl Grieķiju, bet �īs jūtas tā arī palika iespriedu�ās kā kamols kaklā. Kritiķis nāca klajā ar mazu, diezgan sakarīgu apceri par Līvisu20, bet tūdaļ sabojāja to ar pliekanu indes pie�pri-ci. Mēs visi bijām vienādi; es lielākoties klusēju, bet tālab nebiju labāks vai savādāks, mazāk iegro�ots. Sardzē aiz mūsu sēdekļiem stāvēja svinīgi rēgi - Vecā Labā Anglija, Karaliene, Privātskola, Oksbrid�a*, Pareizā Izruna, Mūsu cilvēki, gatavi vienā mirklī iznīcināt jebkuru brīvu, eiropeisku cilvēcības izpausmi.

Klasisks simptoms bija ari lietotā runas persona, arvien klāteso�ais Da�s labs: tika pieminēts Da�a laba viedoklis, Da�a laba draugi un kalpotāji, Da�a laba mīļākais rakstnieks, Da�a laba ceļojums pa Grieķiju, līdz �is atbaido�i bezpersoniskais britu bur�uāzijas elkdievs, Da�s labs, slējās virs vakariņu galda kā milzīgs, melns totēms.

Atceļu mēroju kopā ar kritiķi, kas ari bija apmeties Grande Bretagne; izmisīgi alku pēc Fraksosas gaismas piesātinātās vienatnes, pēc visa, kas bija neglābjami zaudēts.

- ���Drausmīgi garlaicīga tauta tie Padomes ierēdņi, - kritiķis bilda.

- Bet ko tu padarīsi, ir ta�u jāsadzīvo. � Iek�ā viņ� nenāca, grasījās aizstaigāt līdz Akropolei. Pagriezās un aizsteidzās uz Zapijona parku, kur klaiņo izmisu�i lauku zēni, par vēdera tiesu gatavi pārdot savus kārnos augumus.

Es aizgāju līdz Zonara restorānam Panepistemju ielā, nosēdos pie bāra un pasūtīju dubulto brendiju. Noskaņojums bija drūmākais, doma par atgrie�anos Anglijā �ķita pilnīgi necie�ama. Biju kļuvis par mū�īgu trimdinieku - neatkarīgi no tā, vai dzīvoju Anglijā vai kur citur. Mani gan nebiedēja pats fakts, drīzāk trimdas biedru trūkums.

Ap pusvieniem pārrados savā hoteļa numurā, kur mani apņēma Atēnu vasaras nakts tvans. Tiklīdz biju noģērbies un grasījos iet du�ā, pie gultas iezvanījās telefons. Ar drūmu smīnu nocēlu klausuli: visdrīzāk tas bija kritiķis, kas pēc neveiksmīgām medībām parkā meklēja cita veida upuri, kādu, kas uzklausītu viņa neizsmeļamās atceres par �mīļajiem� no mākslas aprindām.

-Hallo.

- ���Mīster Urf? - Tas bija nakts portjē. - Jums telefona zvans.

Klausulē noklik�ķēja.

- ���Hallo?__

* Apvienots divu presti�āko Anglijas universitā�u - Oksfordas un