PIRMĀ NODAĻA

OTRĀ NODAĻA

Togad (1851. gadā) aptuveni 8 155 000 no visiem Britānijas iedzīvotājiem bija sievietes desmit gadu vecumā vai vecākas un tikai 7 600 000 � vīrie�i. No tā vien kļūst skaidrs, ka, ja Viktorijas laiku meitenēm sievas un mātes rūpes mēs uzskatām par vispiemērotāko darbalauku, diez vai viņām visām pietika vīrie�u.

E. ROISTONS PAIKS. "Dokumenti par cilvēku dzīvi Viktorijas Zelta laikmetā"

Vilk�u sidraba buru � pret sauli lai nes. Vilk�u sidraba buru � pret sauli lai nes; Tad lai raud mana mīļā, tad lai raud mana mīļā, Tad lai raud mana mīļā � tālu prom do�os es.

RIETUMANGLIJAS TAUTAS DZIESMA "Kad Silvija gāja"

�� Mīļā Tina, Neptūnam mēs esam parādīju�i godu. Viņ� nedus�mosies, ja tagad uzgriezīsim viņam muguru.

�� Sevi�ķi dro�s balsts tu neesi.

�� Kā to lai saprotu?

�� Es cerēju, ka tu labprāt paildzināsi izdevību �ādi pieturēt mani aiz elkoņa.

�� Ai, cik jūtīgi mēs esam kļuvu�i!

�� Mēs ta�u �obrīd neatrodamies Londonā.

�� Kā tad � Ziemeļpolā, ja nemaldos!

�� Es gribu aiziet līdz mola galam.

Tā nu jaunais vīrietis, pametis rezignētu skatienu uz krastu, it kā uzlūkotu to pēdējo reizi, atkal pagriezās, un pārītis turpināja pastaigu pa Kobu.

�� Un vēl es gribu, lai tu man sīki izstāsti savu pagāju�ās ceturtdienas sarunu ar papu.

�� Tava tante jau izvilka no manis vispēdīgo, kas saistīts ar �o jauko vakaru.

Meitene apstājās un paskatījās vīrietim acīs.

�� ārlz! Vai zini, �ārlz, tik vēsā tonī tu vari runāt ar citiem, ja vēlies, nevis ar mani! Pret mani tu nedrīksti izturēties vēsi.

�� Bet, mīļo meitēn, vēsumā cilvēks ilgāk saglabājas!

�� Pataupi savus muļķīgos jociņus klubam! � Ar manierīgu �estu viņa aicināja �ārlzu atsākt pastaigu. � Es saņēmu vēstuli.

�� Ā, tā jau man likās! No mammas?

�� Es zinu, starp jums kaut kas ir noticis� kamēr dzērāt portvīnu.

Viņi pagāja vēl da�us soļus uz priek�u, iekams �ārlzs atbildēja; mirkli viņ� �ķita noskaņots runāt nopietni, bet tad pārdomāja.

�� Jā, patiesi, mums ar tavu cienījamo tēvu radās nelielas filozofiska rakstura domstarpības.

�� Ai, cik nekrietni no tavas puses!

�� Es tikai gribēju izturēties godīgi.

�� Un par ko tad jūs spriedāt?

��Tavs tēvs izteica domu, ka misteru Darvinu vajagot iespundēt krātiņā zooloģiskajā dārzā. Pie pērtiķiem. Es mēģināju izklāstīt viņam da�us zinātniskus argumentus, kas runā par labu Darvina teorijai, ta�u bez panākumiem. Et voilà tout.

�� Kā tu uzdrīkstējies? Tu ta�u labi zini papa uzskatus.

�� Es izturējos ļoti goddevīgi.

�� Tātad ļoti nejauki.

�� Viņ� sacīja, ka neļau�ot savai meitai precēties ar vīrieti, kur� uzskata, ka viņa vectēvs bijis pērtiķis. Bet, manuprāt, nedaudz apdomājies, viņ� sapratīs, ka manā gadījumā runa ir par augstdzimu�u pērtiķi.

Iedama Ernestīne palūkojās uz �ārlzu un ar dīvainu, līganu kustību pagrieza galvu sāņus� �ai meitenei raksturīga izturē�anās, kad viņa gribēja izskatīties norūpējusies; �oreiz viņa likās norūpējusies par to, kas, viņasprāt, bija galvenais �ķērslis laulībām ar �ārlzu. Ernestīnes tēvs gan bija ļoti bagāts, toties vectēvs� tikai manufaktūras pre�u tirgonis, turpretim �ārlza vectēvs bija baronets. �ārlzs pasmaidīja un paspieda cimdoto plaukstu, kas viegli turējās pie viņa kreisā elkoņa.

�� Mīļā, mēs ta�u norunājām! Tas ir pilnīgi pareizi, ka tu jūti bijā�anu pret tēvu. Bet es jau neprecos ar viņu. Un neaizmirsti, ka es esmu zinātnieks. Vai ne? Es ta�u esmu uzrakstījis monogrāfiju. Un, ja tu tā smaidīsi, tad es visu laiku noņem�os tikai ar fosilijām un par tevi nelik�os ne zinis.

�� Man nenāk ne prātā būt greizsirdīgai uz fosilijām. � Ernestīne apklusa un �ķelmīgi pasmaidīja. � Jo tu jau krietnu bridi bradā pa tām un pat neuzskati par vajadzīgu tās pieminēt. � �ārlzs spēji palūkojās lejup un pēk�ņi pietupās. Kobs vietām ir bruģēts ar fosilijas saturo�iem akmeņiem.

�� Pie joda, paskaties ta�u! Certhidium portlandicum! �is akmens dro�i vien ir no Portlendas kaļķakmens karjeriem.

�� Ja tu tūlīt nepiccclsies, es novēlē�u tev mū�a katorgu tajos karjeros!

�ārlzs smaidīdams paklausīja.

�� Nu, vai es nebiju jauka meitene, atvezdama tevi �urp? Un paskaties �eit! � Ernestīne pieveda �ārlzu pie pa�as malas; te sākās sāniski nostiprinātu akmens plāk�ņu rinda, kas noderēja par primitīvām kāpnēm uz zemāko celiņu. � Pa �iem pakāpieniem D�eina Ostina savā romānā "Pārliecinā�ana" lika nokrist Lulzai. Masgrovai.

�� Cik romantiski!

�� Jā, tolaik vīrie�i bija romantiski�

�� Un tagad viņi ir pārgudri, vai ne? Nu, vai uzņemsimies riskanto kāpienu lejup?

�� Atpakaļceļā.

Un atkal viņi gāja tālāk. Tikai tagad �ārlzs ieraudzīja vai, pareizāk sakot, ievēroja, kas īsti ir dambja galā stāvo�ais cilvēks.

�� Sasodīts, man likās, ka tas ir zvejnieks! Tā ta�u ir sieviete! Ernestīne saspringti lūkojās uz priek�u � viņas ļoti skaistās, pelēkās

acis bija tuvredzīgas �, bet saskatīja vienīgi tum�u siluetu.

�� Vai viņa ir jauna?

�� No tik liela attāluma tas nav nosakāms.

� Tik un tā es varu iedomāties, kas viņa ir. Dro�i vien nabaga Traģēdija.

�� Traģēdija?

�� Tā ir iesauka. Viena no viņas iesaukām.

�� Un kādas ir pārējās?

�� Zvejnieki devu�i viņai piedauzīgu palamu.

�� Mīļā Tīna, tu, protams�

�� Zvejnieki saukā viņu par fran�u leitnanta� draudzeni.

�� Patiesi? Un tāpēc viņa ir izraidīta no sabiedrības un spiesta uzturēties �eit?

�� Viņa ir� nedaudz jukusi. Griezīsimies atpakaļ! Es negribu iet viņai tuvumā.

Abi apstājās. �ārlzs lūkojās uz melno stāvu.

�� Bet es kļūstu ziņkārīgs. Kas tas tāds par fran�u leitnantu?

�� Stāsta, ka tas esot vīrietis, ar kuru viņa�

�� Kurā viņa iemīlējusies?

�� Vēl ļaunāk.

�� Un viņ� viņu pameta? Un viņai piedzima bērns?

�� Nē. Manuprāt, nav nekāda bērna. Tās ir tikai baumas.

�� Bet ko viņa tur dara?

�� Stāsta, ka gaidot viņu atgrie�amies.

�� Bet� vai tad neviens par viņu nerūpējas?

�� Viņa ir tāda kā kalpone pie vecās misis Poltnejas. Mūsu apciemojumu laikā viņa nekad nerādās. Bet viņa tur dzīvo. Iesim, lūdzu, atpakaļ! Es viņu nepamanīju.

�ārlzs pasmaidīja.

�� Ja viņa tev uzklups, es tevi aizstāvē�u, lai pierādītu, ka tie�ām esmu dro�s balsts. Ejam!

Tā nu viņi piegāja tuvāk sievietei, kura stāvēja pie lielgabala. Viņa bija noraisījusi lakatu un turēja to rokā; matus cie�i apņēma melnā mēteļa apkakle; tas bija dīvains apģērba gabals, kas drīzāk atgādināja jātnieka svārkus, nevis kādu no pēdējo �etrdesmit gadu laikā �ūdinātiem sievie�u mēteļiem. Ari sve�ā iztika bez krinolīna, ta�u skaidrs, ka neba Londonas jaunākās modes pēc: viņai acīmredzot bija pilnīgi vienalga, ko vilkt mugurā. �ārlzs skaļi bilda kādu nenozīmīgu frāzi, lai brīdinātu nepazīstamo, ka viņa vairs nav viena, ta�u viņa pat nepakustējās. Pārītis nostājās tā, lai varētu saskatīt sve�inieces profilu, un ieraudzīja, ka viņas neatlaidīgais skatiens glu�i kā �autenes stobrs pavērsts pret vistālāko apvārsni. Vēj� kļuva vēl negantāks, un �ārlzs balstīdams aplika roku Ernestīnei ap vidukli, bet nepazīstamā vēl stingrāk pieplaka pie lielgabala. Tiklīdz vēj� nedaudz pierima, �ārlzs, pats īsti nesaprazdams, kāpēc, � varbūt gribēdams parādīt Ernestīnei, ka nav uz mutes kritis, � spēra soli uz priek�u un ierunājās:

�� Cienītā, mēs nevaram uzlūkot jūs bez ba�ām. Stiprāks pūtiens�

Sieviete pagriezās un paraudzījās uz �ārlzu� cauri viņam, kā

�ārlzam likās. Pēc �īs pirmās tik�anās �ārlza atmiņā iespiedās nejau pati seja, bet viss, kas viņu tajā pārsteidza, jo tais laikos sievietes izskatā meklēja nopietnību, paklausību, kautrību. Turpretim �ārlzu uzreiz pārņēma tāda sajūta, it kā viņ� būtu ielauzies sve�ā teritorijā, it kā Kobs piederētu nevis senatnīgajai Laimrid�as pilsētiņai, bet gan �ai sievietes sejai. Tā nebija jauka seja kā Ernestīnei. Tā nebija skaista seja � ne pēc viena laikmeta izpratnes vai gaumes. Ta�u tā bija neaizmirstama, traģiska seja. Bēdas plūda no tās dabiski un neapturami kā dzidrs ūdens no me�a avotiņa. �ajā sejā-nebija viltus, liekulības, histērijas vai izlik�anās, bet galvenais � ne mazāko ārprāta pazīmju. Ārprāts bija tuk�ajā jūrā, tuk�ajā apvārsnī, �ajās neizprotamajās cie�anās, glu�i tāpat kā avots pats par sevi ir dabiska parādība, ta�u nav normāli, ja tas plūst no tuksne�a smiltīm.

Vēlāk �ārlzs domās bie�i vien salīdzināja �o skatienu ar �ķēpu, domādams, bez �aubām, ne vien pa�u priek�metu, bet arī tā iedarbību. Tai īsajā mirklī �ārlzs jutās kā ļauns ienaidnieks, caurdurts un pelnīti nicināts.

Sieviete nebilda ne vārda. Viņas skatiens ilga labi ja divas trīs sekundes, pēc tam viņa atkal pagriezās uz dienvidiem. Ernestīne pavilka �ārlzu aiz piedurknes; viņ� novērsās, paraustīdams plecus, un pasmaidīja. Atceļā �ārlzs teica:

� �ēl gan, ka tu man izstāstīji �o no�ēlojamo atgadījumu. Tīrais negals ar to provinces dzīvi. Visi cits citu tik labi pazīst, ka nav nekādas noslēpumainības. Ne mazākās romantikas.

Ernestīne zobojās: te nu bija zinātnieks, romānu nicinātājs.

TRE�Ā NODAĻA

Ta�u vēl būtiskāks ir apsvērums, ka jebkuras dzīvas būtnes uzbūvi nosaka galvenokārt iedzimtība; no tā izriet, ka, lai gan ikviena būtne neap�aubāmi ir atradusi savu īsto vietu dabā, tomēr daudzām trūkst pietiekami cie�u un nepastarpinātu attiecību ar pa�reizējo dzīvesveidu.

DARVINS. "Sugu izcel�anās" (1859)

No visām mūsu vēstures desmitgadēm prātīgs cilvēks savai jaunībai izvēlētos tūksto� astoņi simti piecdesmitos gadus.

D�. M. JANGS. "Laikmeta portrets"

Pēc azaida �ārlzs pētīja savu ģīmi, nostājies "Baltā lauvas" istabā pie spoguļa. Viņa domas nemaz nav aprakstāmas, tik juceklīgas tās bija. Tajās ēnojās kaut kas neizskaidrojams, miglaina sakāves atskārta, kurai gan nebija nekāda sakara ar atgadījumu uz Koba, tad jau drīzāk ar da�iem nenozīmīgiem pa�a izteikumiem un pāris izvairīgām atbildēm pie Trenteras tantes azaida galda, ar �aubām � vai interese par paleontoloģiju patie�ām ir viņa iedzimto dotību cienīga, vai Ernestīne jelkad izpratīs viņu tikpat dziļi kā viņ� Ernestīni, � ar vispārēju bezmērķīguma sajūtu; varbūt tur bija vainojama, kā �ārlzs beigās nosprieda, tikai garlaicīgā un piedevām arī lietainā pēcpusdiena. Galu galā bija ta�u 1867. gads. �ārlzam bija tikai trīsdesmit divi. Un viņ� vienmēr uzdeva dzīvei pārāk daudz jautājumu.

�ārlzs uzskatīja sevi par progresīvu cilvēku � un varbūt patiesi viņ� nemaz nejustos sevi�ķi pārsteigts, uzzinājis, ka pasaulē kādreiz būs lidma�īnas, reaktīvie dzinēji, televīzija, radars, � ta�u, ja viņ� padzirdētu, kā mūsu gadsimtā mainījusies attieksme pret laiku, tad gan viņ� būtu ļoti izbrīnījies. Mēs uzskatām, ka mūsdienu lielākā nelaime ir laika trūkums, un tie�i tas, ka mēs to apzināmies, nevis nesavtīga zinātnes mīlestība un nepavisam ne gudrība liek sabiedrībai veltīt tik daudz izdomas un līdzekļu, lai atrastu paņēmienus, kā visu paveikt ātrāk � it kā cilvēcei būtu jātiecas nevis pēc augstākas cilvēcības, bet gan pēc krīto�a meteora ātruma. Turpretim �ārlzs, tāpat kā gandrīz visi viņa laikmetam un kārtai piederīgie, dzīvoja nemainīgā adagio tempā. Galvenā problēma bija, nevis kā visu paspēt, bet glu�i otrādi � ko iesākt ar milzīgajiem brīvā laika krājumiem.

Mūsdienās viena no raksturīgākajām pārtiku�a cilvēka pazīmēm ir neiroze, turpretim �ārlza gadsimtā bagātība izraisīja vienīgi miegainu garlaikotību. Tiesa, 1848. gada revolūciju vilnis, atmiņas par tobrīd jau izzudu�ajiem �artistiem kā milzīga ēna pacēlās pār �o laikmetu, bet daudziem � un ari �ārlzam � zīmīgākais tomēr �ķita tas, ka �ie tālie grāvieni tā arī bija noklusu�i bez kārtīga izvirduma. Nav apstrīdams, ka se�desmitie gadi bija pārticīgi � mantībā iedzīvojās ne vien amatnieki, bet pat strādnieku �ķira, un vismaz Lielbritānijā domas par revolūcijas iespēju gandrīz vai pavisam izgaisa sabiedrībai no prāta. Pats par sevi saprotams, ka �ārlzam nebija ne jausmas par bārdaino Vācijas ebreju, kur� tie�i tai pēcpusdienā klusi strādāja Britu muzeja bibliotēkas drūmajās telpās un kura darbam bija lemts nest spilgti sarkanus augļus. Ja jūs pastāstītu �ārlzam par �iem augļiem vai ari cik negausīgi tie tika apriti un ar ko tas viss reiz beidzās, �ārlzs neparko jums neticētu, kaut ari tikai se�us mēne�us pēc �īs 1867. gada marta dienas Hamburgā dienasgaismu ieraudzīja pirmais "Kapitāla" sējums.

Tīkamo pesimista lomu �ārlzam liedza arī neskaitāmi personiski iemesli. Viņa vectēvs, baronets, piederēja pie otrās no divām angļu mui�nieku grupām � sarkanvīnu tempjo�iem lapsu medniekiem un skolotiem kolekcionāriem, kuri vāca visu, kas vien �ai pasaulē atrodams. �ārlza vectēvs krāja galvenokārt grāmatas, bet mū�a nogalē sāka pamatīgi �ķiesties ar naudu un, vēl vairāk, ar savas ģimenes pacietību, rakņādamies pa nevainīga izskata pauguriņiem, kas glu�i kā izsitumi klāja viņa trīstūksto� akru lielos zemes īpa�umus Vilt�īrā. �ārlza vectēvs ne�ēlīgi uzklupa kromlehiem un megalltiem, krama darbarīkiem un neolīta kapenēm, toties viņa vecākais dēls, pārņēmis īpa�umu savās rokās, tūdaļ tikpat ne�ēlīgi iztīrīja māju no visām trofejām, ko vien spēja kustināt. Ta�u pār �ā dēla galvu nāca debesu sodība jeb varbūt svētība � viņ� tā arī neapprecējās. Vecā vīra jaunākais dēls, �ārlza tēvs, tika bagātīgi nodro�ināts gan ar zemi, gan naudu.

�ārlza tēva dzīvi apēnoja tikai viena traģēdija: dzemdībās nomira viņa jaunā sieva un bērns � meitenīte, kura būtu varējusi kļūt māsiņa gadu vecajam �ārlzam. Tomēr �ārlza tēvs nekrita izmisumā. Lai gan viņ� neizrādīja īpa�u pieķer�anos dēlam, būtībā zēns viņam patika gandrīz tikpat labi kā viņ� pats, tāpēc viņ� dāsni apgādāja dēlu ar privātskolotājiem un dresētājiem ser�antiem. Pārdevis zemes īpa�umus, �ārlza tēvs apdomīgi ieguldīja naudu dzelzceļa akcijās un neapdomīgi �kār�u spēlē; mierinājumu viņ� daudz labprātāk meklēja pie Olmeka kunga, nevis pie Tā Kunga, � īsi sakot, dzīvoja tā, it kā būtu dzimis nevis 1802., bet gan 1702. gadā, dzīvoja galvenokārt izpriecām� un galvenokārt izpriecu pēc 1856. gadā nomira. Tādējādi �ārlzs palika vienīgais mantinieks, turklāt viņam pienācās ne vien tēva saruku�ie (bakarā beigu beigās tomēr bij^ ņēmis virsroku pār ienesīgajiem dzelzceļiem), bet arī tēvo�a visai ievērojamie īpa�umi. Tiesa, kaut ari tēvocis bija atsācis negausīgi tempt sarkanvīnu, 1867. gadā nemaz neizskatījās, ka viņ� taisītos uz mir�anu.

�ārlzam patika tēvocis un tāpat tēvocim �ārlzs. Ta�u no viņu izturē�anās tas ne vienmēr bija noprotams. Kaut arī �ārlzs bija diezgan piekāpīgs un, ciemos uzaicināts, labprāt izklaidējās, �audīdams slokas un fazānus, tomēr medīt lapsas viņ� kategoriski atteicās. �ārlzam bija glu�i vienaldzīgi, ka medījums nav ēdams, bet viņam neizsakāmi riebās mednieku ne�ēlība. Vēl ļaunāk � �ārlzam piemita neparasts ieradums staigāt kājām, nevis jāt, un kājāmie�ana nepavisam nebija mui�nieka cienīga nodarbo�anās, ja nu vienīgi �veices Alpos. Pret zirgiem �ārlzam nebija īpa�u iebildumu, ta�u viņam piemita iedzimts dabaszinātnieka paradums visu izpētīt tuvumā un bez steigas. Tomēr �ārlzam veicās. Reiz pirms daudziem gadiem viņ� kādā rudens dienā bija iz�āvis uz ļoti neparastu putnu, kas bija skrējis gar tēvo�a kvie�u lauka malu. Kad �ārlzs saprata, kādu retumu nogalējis, viņ� tīri vai saskaitās pats uz sevi, jo tā bija viena no pēdējām lielajām sīgām, kas nomedītas Solsberijas līdzenumā. Toties tēvocis bija stāvā sajūsmā. Putnu izbāza un novietoja Vinzjetas viesistabā, un kop� tā laika tas vienmēr raudzījās no savas vitrīnas ar pērļu acīm, piepūties kā tāds neizdevies tītarēns.

Tēvocis garlaikoja savus viesus, mui�niekus, ar nebeidzamiem stāstiem par �ārlza varoņdarbu, un, kad viņam uznāca vēlē�anās atņemt �ārlzam manto�anas tiesības � īpa�umu drīkstēja mantot vienīgi vīrie�u kārtas pēcnācējs, un, to atcerēdamies vien, tēvocis mēdza piesarkt dusmās, � �ādās reizēs tēvocis piecēlās kājās un tik ilgi lūkojās uz �ārlza nemirstīgo sīgu, līdz viņa sirds atmaiga tēvi�ķīgā labvēlībā. Jo �ārlzam bija trūkumi. �ārlzs reti rakstīja vēstules, turklāt pēcpusdienās viņam sagādāja savādu prieku tupē�ana Vinzjetas bibliotēkā � telpā, ko tēvocis neizmantoja tikpat kā nemaz.

Tomēr �ārlzam bija piemitu�i vēl lielāki trūkumi. Studēdams Kembrid�ā, �ārlzs vispirms, kā pieklājas, bija iekalis klasiķus un parakstījies zem Trīsdesmit deviņiem ticības apliecinājumiem, un tad (at�ķirībā no vairuma tālaika jaunekļu) sācis pat kaut ko mācīties. Ta�u otrajā kursā �ārlzs bija sapinies ar sliktiem draugiem; nonāca pat tiktāl, ka reiz Londonā miglainā naktī viņ� bija sagulējis ar kailu mei�u. Bēgdams no koknejietes tuklo roku apkampiena, �ārlzs metās tie�i baznīcas klēpī un pēc da�ām dienām, par �ausmām savam tēvam, paziņoja, ka vēloties kļūt garīdznieks. �ai kritiskajā situācijā bija tikai viena izeja � samaitātais jauneklis tika aizsūtīts uz Parīzi. Tur viņam drīz vien piemirsās ne tikai aptraipītā nevainība, bet, tēvam par atvieglojumu, arī iecerētā savienība ar baznīcu. �ārlzs aptvēra, ko sevī slēpj vilino�ā Oksfordas kustība � Romas katolicismu propria terra] . Viņ� nebija ar mieru atdot vīrakam un katoliskajiem maldiem savu pazu�anai lemto, ta�u omulīgo angļa dvēseli, ko veidoja ironija uz pusēm ar tradīcijām. Atgriezies Londonā, �ārlzs pavir�i izlasīja kādu duci sava laika reliģisko teoriju aprakstu un tomēr palika (voyant trop pour nier, et trop peu pour s'assurerJ? veselīgs agnostiķis[3]. to mazumiņu Dieva, ko �ārlzam izdevās sameklēt, viņ� atrada drīzāk dabā, nevis Bībelē; pirms simt gadiem viņ� būtu bijis deists, varbūt pat panteists. Kopā ar citiem �ārlzs svētdienu rītos da�kārt apmeklēja dievkalpojumus, ta�u vienatnē to darīja gau�ām reti.

Pusgadu nodzīvojis Grēcīgajā pilsētā, �ārlzs 1856. gadā atgriezās mājās. Pēc trim mēne�iem nomira viņa tēvs. Lielo ēku Belgreivijā izīrēja, un �ārlzs iekārtojās Kensingtonā mazākā dzīvoklītī, kas neprecētam vīrietim bija piemērotāks. �ārlzu tur aprūpēja sulainis, virēja un divas istabenes � gandrīz vai pārsteidzo�i pieticīgs personāls jauneklim ar viņa sakariem un vērienu. Tomēr �ārlzs tur jutās labi, un jāņem vērā, ka viņ� ļoti daudz laika pavadīja ceļojumos. Viņ� iesniedza da�iem populāriem �urnāliem aprakstus par saviem braucieniem uz tālām zemēm; kāds uzņēmīgs izdevējs pat ieteica viņam uzrakstīt grāmatu par deviņiem Portugālē pavadītajiem mēne�iem, ta�u autora pienākumi �ārlzam �ķita diezgan infra dig[4] � viņaprāt, tie prasīja pārāk daudz nopietna darba un ilgsto�as koncentrē�anās. �ārlzs paniekojās ar �o domu un atmeta to. Nieko�anās ar idejām vispār bija �ārlza galvenā nodarbo�anās viņa dzīves tre�ajā desmitgadē.

Un tomēr �is jauneklis, kas peldēja lēnīgā Viktorijas laikmeta straumē, visā visumā nemaz nebija tik vieglprātīgs. Nejau�a tik�anās ar kādu vīru, kur� labi atcerējās vectēva māniju, pārliecināja �ārlzu, ka vienīgi pa�u ģimenei vecā kunga noņem�anās likusies uzjautrino�a: sapulcinājis apmulsu�us zemnieciņus ar lāpstām rokās, viņ� caurām dienām bija rakņājies pa zemi. Pārējie pieminēja seru �ārlzu Smitsonu kā Britu arheoloģijas Pirmsromas perioda celmlauzi, bet viņa novārtā pamesto kolekciju ar pateicību pieņēma Britu muzejs. Un �ārlzs pamazām nonāca pie secinājuma, ka atsities drīzāk vectēvā, nevis kādā no vectēva dēliem. Pēdējos trīs gados viņ� bija ļoti ieinteresējies par paleontoloģiju un nu nolēma, ka tie�i tas ir viņa aicinājums. Viņ� sāka regulāri apmeklēt Ģeoloģijas biedrības sanāksmes. Tēvocis alla� ar nepatiku nolūkojās, kā �ārlzs, apbruņojies ar kaltiem un kolekcionāra mugursomu, izsoļo no Vinzjetas, � pēc viņa domām, mui�niecības pārstāvis drīkstēja atļauties rokā nest vienīgi jājampātagu vai �auteni, � tomēr tas bija labāk par sasodītajām grāmatām sasodītajā bibliotēkā.

Ta�u vēl vairāk tēvoci kaitināja �ārlza nevērība pret politiku. Dzeltenās lentes un narcises, liberāļu partijas simbolus, Vinzjetā uzlūkoja ar riebumu; vecais vīrs pats bija viszilākais no torijiem � viņam jau nu gan nevērību pārmest nevarēja. Turpretī �ārlzs pieklājīgi noraidīja jebkuru mēģinājumu piedabūt viņu kandidēt uz vietu parlamentā. �ārlzs apgalvoja, ka viņam neesot politiskas pārliecības. Klusībā viņ� drīzāk apbrīnoja Gledstonu, ta�u Vinzjetā Gledstonu nemaz nedrīkstēja pieminēt � te viņu uzskatīja par pēdīgo nodevēju. Tādējādi cieņa pret ģimenes tradīcijām un sociālais kūtrums veiksmīgi atpestīja �ārlzu no karjeras, kas viņam būtu glu�i dabiska.

Manuprāt, slinkums vispār bija viena no raksturīgākajām �ārlza īpa�ībām. �ārlzs, tāpat kā daudzi viņa laikabiedri, noprata, ka �ī gadsimta sākotnējā atbildības sajūta pamazām pārvēr�as iedomībā; jauno Britāniju uz priek�u virzīja aizvien pieaugo�a tieksme pēc ievērības, nevis nesavtīga vēlē�anās darīt labu tāpat vien. Ta�u kā gan lai pētī vēsturi, ja tepat aiz muguras jūtama Makolija elpa? Kā lai sacer romānus vai dzejoļus, dzīvojot vienā laikmetā ar izcilākajiem talantiem visā līdz�inējā Anglijas literatūrā? Kā kļūt par progresīvu zinātnieku, kamēr Laijels un Darvins vēl dzīvi? Vai par valstsvīru, ja visur, kur vien skaties, izvērsu�ies Dizraeli un Gledstons?

Kā redzat, �ārlzs mērķēja augstu. Skoloti slaisti vienmēr mērķē augstu, lai savam intelektam kaut kā attaisnotu savu slinkumu. īsi sakot, �ārlzam piemita baironisks dzīves apnikums, ta�u pietrūka abu baironisma izpausmju � ģenialitātes un izlaidības.

Jāteic, ka nāve, lai cik ilgi kavējusies, beigās tomēr laipni ierodas � un mammas ar izprecināmām meitām to ļoti labi zina. Pat ja �ārlzam nebūtu bijis mantojuma izred�u, tik un tā viņ� bija interesants jauneklis. Diem�ēl ārzemju ceļojumos viņ� bija krietni vien nobru�ājis to pamatīgi uzsūbēju�o īgnuma kārtiņu (Viktorijas laikmetā to dēvēja par nopietnību, tikumību, godīgumu un tūksto� citos maldino�os vārdos), kura tai laikā tika pieprasīta no ikviena kārtīga angļu augstmaņa. Ārēji �ārlzam piemita zināms cinisms � neap�aubāma iek�ēja morāla pagrimuma pazīme, ta�u jebkurā sabiedrībā mammas alla� slepus uzlūkoja �ārlzu sirsnīgiem skatieniem, tēvi pliķēja viņam pa muguru un meitenes viņa klātbūtnē muļķīgi ķiķināja. Skaistas meitenes �ārlzam tīri labi patika, un �ārlzs labprāt mēdza vazāt viņas un viņu godkārīgos vecī�us aiz deguna. Tā viņ� ieguva augstprā�a un vienaldzīgā slavu � godam nopelnītu balvu par saviem veiklajiem gājieniem; trīsdesmit gadu vecumā �ārlzs rīkojās izmanīgi kā sesks medībās � pao�ņāja ēsmu un pagrieza muguru uz viņa takas noslēptajiem laulību lamatu �okļiem.

Apspriezdams �o jautājumu, tēvocis neskopojās ar pārmetumiem, ta�u �ārlzs nekavējoties aizrādīja, ka viņa �aujampulveris esot mitrs. Tēvocis rūca:

�� Man neizdevās atrast īsto sievieti.

�� Muļķības! Tu nekad neesi viņu meklējis.

�� Meklēju gan! Kad es biju tavā vecumā�

�� Tu ņēmies ar suņiem un medīji irbes.

Pēc tam vecais zēns skumji lūkojās sarkanvīna glāzē. Tēvocis būtībā nemaz neno�ēloja, ka palicis bez sievas, tomēr viņam ļoti pietrūka bērnu, kam dāvināt ponijus un rotaļ�autenes. Tēvocis juta, ka, �ādi dzīvojot, neatstās aiz sevis nekādas pēdas.

�� Es biju akls! Akls!

�� Toties manai redzei nav nekādas vainas. Nomierinies, mīļo tēvoc! Ari es esmu meklējis īsto meiteni. Un neesmu viņu atradis.

CETURTĀ NODAĻA

Kas padarīts, tas paliek! Slava tiem, Kam dzīve pilna mīlas veikumiem, Ko viņi pārrauga pat nāves klusumā; Nav dzīve veltīga, kaut pagājusi tā.

NORTONA KUNDZE. "Dāma no Lagarajas" (1863)

Vairums britu vidējo un augstāko slāņu ģimeņu dzīvoja tie�i virs savas atkritumu bedres.

E. ROISTONS PA1KS. "Dokumenti par cilvēku dzivi Viktorijas Zelta laikmetā"

Pagrabstāva virtuve lielajā misis Poltnejas angļu ampīra stila mājā, kas glu�i kā viņas sabiedriskā stāvokļa apliecinājums lepni slējās uz viena no stāvajiem pakalniem aiz Laimrid�as, �odien mums, bez �aubām, liktos pilnīgi necie�ama, jo tā nemaz neatbilda savam uzdevumam. Un, kaut arī 1867. gadā ēkas iemītniekiem neradās ne mazākās �aubas par to, kur� ir viņu dzīves lielākais tirāns, mūsdienās par īsto briesmoni tomēr uzskatītu milzīgo pavardu, kas stiepās gar visu iek�ējo sienu, aizņemdams ievērojamu daļu prāvās, vāji apgaismotās telpas. Pavardam bija trīs kurtuves � divreiz dienā tajās bija jāpiemet kurināmais un divreiz dienā no tām vajadzēja iztīrīt pelnus, turklāt ne brīdi nedrīkstēja pieļaut, ka uguns izdzistu, jo tad mājā apstātos visi darbi. Vienalga, vai svelmēja vasaras saule, vai ari, pū�ot dienvidrietumu vējam, no briesmoņa vēlās melnu, smacējo�u dūmu mutuļi, negausīgās kurtuves bija jābaro. Un kur tad vēl sienas! Tās lūgtin lūdzās pēc kāda gai�āka toņa, pēc balta. Velti � tās arvien krāsoja ar �ultaini pelēkzaļu krāsu, kas (mājas iemītniekiem par to nebija ne jausmas un, godīgi sakot, arī tirāns aug�ējā stāvā to nezināja) saturēja krietnu arsēna piedevu. Varbūt nemaz nebija tik slikti, ka virtuvē alla� garoja mitrums un nezvērs izverda tik daudz dūmu un kvēpu, � indīgie putekļi vismaz necēlās gaisā.

Par virsnieku �ajā pekles valstībā kalpoja misis Fērlija, sīciņa, izkritusies būtne, mū�dien tērpusies melnā � ne jau tikai tāpēc, ka bija atraitne, bet drīzāk sava rakstura pēc. Varbūt misis Fērlijas melanholiju vairoja arī tie zemākas kārtas mirstīgie, kuri nebeidzamās straumēs plūda caur viņas virtuvi. Virssulaiņi, kalpi, dārznieki, zirgu pui�i, aug�stāva istabenes, apak�stāva istabenes � viņi visi, cik nu katrs ilgi spēja, pacieta misis Poltnejas noteikumus un izdarības un tad bēga projām. No viņu puses tas, protams, bija ļoti apkaunojo�i un gļēvi. Tomēr, ja jāceļas se�os no rīta, jāstrādā no pusseptiņiem līdz vienpadsmitiem, pēc tam no pusdivpadsmitiem līdz.puspieciem un tad atkal no pieciem līdz desmitiem, un tā katru dienu, tātad simt stundu nedēļā, � tur nu patie�ām var izsīkt gan pacietība, gan drosme.

Tas jau bija kļuvis par leģendu, kā priek�priek�priek�pēdējais sulainis, aiziedams no misis Poltnejas, bija trāpīgi paudis kalpu noskaņojumu: "Kundze, es labāk līdz mū�a beigām dzīvo�u nabagmājā nekā vēl kaut nedēļu pavadī�u zem �ī jumta." Viens otrs gan nopietni ap�aubīja, vai kāds patiesi uzdro�inātos pasacīt �ai bargajai dāmai kaut ko tamlīdzīgu. Ta�u visi it labi saprata sulaiņa noskaņojumu, kad, nostiepis lejā savas somas, viņ� dievojās, ka patie�ām esot to izdarījis.

Mū�īga mīkla visiem vietējiem bija un palika tas, kā īsti sīkā, savam uzvārdam neatbilsto�ā misis Fērlija[5] spēja saimnieci tik ilgi paciest. Laikam gan tāpēc, ka ari no viņas pa�as būtu iznācis kaut kas misis Poltnejai līdzīgs, ja vien dzīve būtu iegrozījusies citādi. Skaudība un ļauns prieks par tra�iem, kas tik bie�i piemeklēja �o namu, neļāva misis Fērlijai aiziet. īsi sakot, abās sievietēs snauda sadisma iedīgļi, un viņām bija izdevīgi paciest vienai otru.

Misis Poltnejai bija divas mānijas jeb, pareizāk sakot, viena mānija divās da�ādās izpausmēs. Pirmā bija netīrības apkaro�ana � tiesa, virtuvē viņa uz �o to raudzījās caur pirkstiem, jo tur uzturējās vienīgi kalpotāji, � otra � netikumības iznīdē�ana. Nedz vienā, nedz otrā jomā mi�sis Poltnejas ērgļa skatienam nekas nepaslīdēja garām nemanīts.

Misis Poltneja atgādināja tuklu maitasputnu, kas visu laiku lidinās debesīs; viņa bija apveltīta ar apbrīnojamu sesto maņu attiecībā uz putekļiem, pirkstu nospiedumiem, nevī�īgi iestlvinātu veļu, smakām, traipiem, salauztiem priek�metiem un visām pārējām ķibelēm, kādas vien spēj piemeklēt cilvēka mājokli. Dārznieku misis Poltneja atlaida par to, ka viņ� bija redzēts ienākam mājā smil�ainām rokām, virssulaini � par vīna traipu uz zeķes, istabeni � par neizslaucītu pagulti.

Visnejēdzīgākais bija tas, ka pat ārpus sava mitekļa sienām misis Poltneja neatzina nekādus savas autoritātes ierobe�ojumus. Neiera�anās svētdien baznīcā uz rīta vai vakara dievkalpojumu tika pielīdzināta visļaunākajai izlaidībai. Dievs, stāvi klāt istabenei, kura kādā no savām retajām brīvajām pēcpusdienām � tās negribīgi tika atvēlētas reizi mēnesī� pieķerta pastaigājamies ar jaunu vīrieti! Un� Dievs, stāvi klāt puisim, kur� tā zaudējis galvu, ka uzdrīkstējies slepus pielavīties Mārlboro namam, lai saliktos ar iemīļoto, � jo dārzs ap māju bija īsti d�ungļi ar humānām cilvēklamatām; "humāns" �ajā gadījumā nozīmē to, ka milzīgie, pavērtie �okļi bija bez zobiem, kaut ari pietiekami stipri, lai salauztu upurim kāju. �os tērauda sulaiņus misis Poltneja loloja visvairāk. Tos viņa nekad nebija padzinu�i. Gestapo �ai dāmai būtu bijusi īstā vieta � viņa tā mācēja pratināt, ka piecu minū�u laikā noveda līdz asarām pat visstūrgalvīgākās skuķes. Savā ziņā viņa bija īsts topo�ās Britu impērijas rupjības un augstprātības iemiesojums. Taisnība misis Poltnejas izpratnē nozīmēja tikai to, ka taisnība ir viņai, un viņas vienīgais priek�stats par valdī�anu izpaudās kā "bezkaunīgo" padoto nikna tiranizē�ana.

Tomēr viņas aprindās � ļoti �aurā lokā � misis Poltneju pazina kā labdari. Un pamēģiniet tikai ap�aubīt viņas reputāciju, oponenti tūdaļ minēs neapstrīdamu pierādījumu � vai tad mīļā, labā misis Poltneja nebija ņēmusi savā paspārnē fran�u leitnanta� draudzeni? Diez vai nepiecie�ams piemetināt, ka tolaik mīļā, labā dāma zināja tikai otru � grieķisko iesauku.

�is ievērojamais notikums atgadījās 1866. gada pavasarī � tie�i gadu pirms laikposma, par kuru es rakstu, � un bija saistīts ar misis Poltnejas lielo noslēpumu. Viņas noslēpums bija gau�ām vienkār�s. Misis Poltneja ticēja ellei.

Toreizējais Laimrid�as vikārs bija diezgan brīvdomīgs teoloģijas jautājumos, ta�u par sevi alla� prata parūpēties. Viņ� bija lielisks gans Laimrid�as tradicionālajai anglikāņu baznīcas evaņģēliskā novirziena draudzei. Vikāram bija nags uz kvēli daiļrunīgiem sprediķiem, un viņ� neatļāva piegānīt baznīcu ar krucifiksiem, svētbildēm, greznojumiem un citām katoļu ķēmībām. Viņ� nerunāja pretim misis Poltnejai, kad tā izklāstīja viņam savas teorijas par aizkapa dzīvi, jo ne visai pārtiku�i baznīcas kalpi nekad nerunā pretim bagātām draudzes loceklēm. Misis Poltnejas naudasmaks vērās ar grūtībām, kad vajadzēja izmaksāt algu viņas trīspadsmit mājkalpotājiem, toties vikāram tas alla� tika dāsni atdarīts. Iepriek�ējā ziemā, kad Viktorijas laikmeta Britānija bija piedzīvojusi ceturto lielo holeras epidēmijas uzliesmojumu, misis Poltneja rādījās nedaudz sasirgusi; vikārs viņu apciemoja tikpat bie�i kā ārsti, kuriem nācās �o dāmu atkal un atkal pārliecināt, ka viņu piemeklējusi tikai kāda nenozīmīga vēderkaite, nevis nāvīgā austrumu sērga.

Misis Poltneja nebūt nebija muļķe, praktiskās lietās viņa bija patiesi apķērīga sieviete, un viņas mērķis aizkapa dzīvē bija ļoti praktisks, tāpat kā viss pārējais, kam bija kāds sakars ar viņas ērtībām. Dievu misis Poltneja iztēlojās vaigā diezgan līdzīgu Velingtonas hercogam, ta�u ar izmanīga jurista raksturu � �os ļaudis viņa ļoti cienīja. Gul�ņādama savā istabā, misis Poltneja ba�īgi prātoja par briesmīgo matemātisko problēmu, kas nomāca viņu aizvien vairāk, � proti, vai Dievs novērtē labdarību pēc tā, cik cilvēks ziedojis, vai pēc tā, cik būtu varējis ziedot? �ai ziņā viņai pa�ai bija pieejami precīzāki dati nekā vikāram. Misis Poltneja bija atvēlējusi baznīcai ievērojamas summas, bet labi apzinājās, ka tās ir krietni mazākas par noteikto desmito tiesu, no kuras jā�ķiras tiem, kas nopietni cer uz vietu paradīzē. Testamentu viņa, protams, ar gudru ziņu bija sastādījusi tā, lai pēc viņas nāves rēķins tiktu glīti sabalansēts, � bet, ja nu pēk�ņi Dievs nebūtu klāt �ī dokumenta nolasī�anā, ko tad? Piedevām misis Poltnejas slimības laikā misis Fērlija, kura vakaros lasīja kundzei priek�ā Bībeli, reiz sagadī�anās pēc izvēlējās līdzību par atraitnes artavu. �o līdzību misis Poltneja vienmer bija uzskatījusi par ārkārtīgi netaktisku, bet nu tā palika viņai prātā daudz ilgāk nekā enterits zarnās. Kādu dienu, kad misis Poltneja jau sāka atveseļoties, viņa izmantoja vienu no gādīgā vikāra apciemojumiem, lai piesardzīgi pārbaudītu savu sirdsapziņu.

Sākumā vikārs raudzīja viņu nomierināt.

�� Dārgā kundze, jūs ta�u dro�i stāvat uz ticības klints! Debesu Tēvam nekas nepaliek apslēpts. Ne jau mums būs ap�aubīt viņa �ēlastību un taisnīgumu.

�� Bet ja nu viņ� iedomājas pajautāt, vai man ir tīra sirdsapziņa?

Vikārs pasmaidīja.

�� Atbildiet, ka tā ir satraukta. Tā Kunga līdzjūtība ir bezgalīga, un viņ�, bez �aubām�

�� Bet ja nu ne?

�� Mana dārgā misis Poltneja, par �ādām runām man vajadzētu jums izteikt stingru rājienu! Mums nepiedien apstrīdēt Tā Kunga sapra�anu.

Iestājās klusums. Vikāra klātbūtnē misis Poltneju pārņēma tāda sajūta, it kā viņai būtu darī�ana ar diviem cilvēkiem reizē. No vienas puses, vikārs bija zemākas kārtas radījums nekā viņa pati; tie�i ar viņas gādību vikārs varēja atļauties vienu otru gardumu uz pusdienu galda, viņam nevajadzēja skopoties izdevumos baznīcas vajadzībām, un viņ� varēja arī veikt savu pienākumu ārpus baznīcas, palīdzēdams trūkumcietējiem; no otras puses, vikārs bija Dieva vietnieks zemes virsū, kura priek�ā misis Poitnejai � gan tikai pārnestā nozīmē � vajadzēja locīt ceļus. Tāpēc, ar viņu sarunājoties, misis Poltneja bie�i vien izturējās dīvaini un neizprotami. Vienu mirkli viņa noraudzījās uz vikāru no aug�as, nākamajā brīdī zemojās viņa priek�ā, turklāt da�reiz viņai izdevās paust abas �īs attieksmes vienlaikus.

�� Ak, kaut nabaga Frederiks būtu dzīvs! Viņ� nu gan dotu man padomu, kā rīkoties!

�� Protams! Un viņa padoms būtu tāds pats kā manējais. Varat man ticēt! Es zinu � viņ� bija kristietis. Un arī mani argumenti izriet no nesatricināmās Kristus mācības.

�� Tas bija brīdinājums. Sods.

Vikārs bargi pavērās misis Poltnejā.

�� Pielūkojiet, cienītā, pielūkojiet! Nevienam nav ļauts jaukties mūsu Radītāja darī�anās.

Tad viņa mainīja taktiku. Visi pasaules vikāri kopā nevarēja misis Poltnejai attaisnot viņas vīra pāragro nāvi. Tā palika starp misis Poltneju un Dievu kā melns, noslēpumains opāls, reizēm iemirdzoties svētsvinīgā atklāsmē, vai arī kā naudas summa, kas laikus iemaksāta, sedzot iespējamos parādus grēku no�ēlo�anā.

�� Es esmu ziedojusi, ta�u labus darbus neesmu darījusi.

�� Ziedo�ana ir ļoti labs darbs.

�� Es nespēju līdzināties lēdijai Kotonai.

�ī negaidītā nolai�anās pie pasaulīgām lietām vikāru nemaz nepārsteidza. Viņ� jau no agrākām grēksūdzēm ļoti labi zināja, ka misis Poltneja jūtas kā atpalicēja �ai dīvainajā dievbijības sacensībā. Lēdija Kotona, kura mitinājās da�u jūd�u attālumā no Laimrid�as, bija izslavēta par savu fanātisko labdarību. Viņa apmeklēja trūkumcietējus, vadīja misionāru biedrību, bija nodibinājusi pansiju neceļos noklīdu�ām sievietēm � tiesa gan, vairums aplaimoto nespēja izturēt bargo grēku no�ēlas gaisotni, kas valdīja �ajā Magdalēnas biedrībā, un pirmajā izdevīgajā gadījumā bēga atpakaļ uz netiklības zaņķi, � ta�u misis Poltnejai par to nebija ne jausmas, tāpat kā par Traģēdijas otro � neķītrāko palamu.

Vikārs nokrem�ļojās. � Lēdija Kotona ir paraugs mums visiem. � Tas bija kā uguns pakulās; starp citu, nav izslēgts, ka vikārs to zināja.

�� Es ie�u pie trūkumcietējiem.

�� Tas būtu lieliski.

�� Tikai trūkumcietēji mani alla� ļoti uzbudina. � (Vikārs nemaz nemēģināja mierināt misis Poltneju.) � Es zinu, tas ir ļoti nekrietni.

�� Nu, nu�

�� Jā, ļoti nekrietni!

Iestājās ilgs klusuma bridis; vikārs sapņoja par pusdienām, kas viņam vēl jāgaida veselu stundu, bet misis Poltneja apcerēja savu nekrietnumu. Tad viņa neparasti kautri ieminējās par kompromisu kā �īs dilemmas iespējamo atrisinājumu.

�� Ja jums būtu pazīstama kāda dāma, kāda izsmalcināta persona, kuru piemeklējis ļauns liktenis�

�� Es lāgā nesaprotu, par ko jūs runājat.

�� Vēlos pieņemt sev biedreni. Rakstī�ana man pēdējā laikā nepavisam vairs nevedas. Un misis Fērlija lasa ļoti vāji. Es ar prieku dotu pajumti �ādai personai.

�� Ļoti jauki! Ja jūs tie�ām to vēlaties. Es painteresē�os.

Nākamajā mirkli misis Poltneja �ķita jau nedaudz atskurbusi no sava

neprātīgā nodoma mesties īstas kristietības klēpī. � Viņai jābūt ar nevainojamu raksturu! Es nedrīkstu aizmirst savus kalpotājus.

�� Pats par sevi saprotams, cienītā. � Vikārs piecēlās.

�� Un, vēlams, bez radiniekiem. Padoto radinieki reizēm kļūst ļoti apnicīgi.

�� Varat uz mani paļauties � nepiemērotu es neieteik�u.

Viņ� paspieda misis Poltnejai roku un virzījās uz durvīm.

�� Un ne pārāk jaunu, mister Forsait!

Vikārs paklanījās un izgāja no istabas. Ta�u pusceļā uz pirmo stāvu kāpnēs apstājās. Viņ� atcerējās. Viņ� pārdomāja. Varbūt vikāra nodoms nebija glu�i tīrs � viņam ta�u bezgala garas stundas pie misis Poltnejas zīdā tērptajiem sāniem nācās ja ne glu�i liekuļot, tad vismaz brī�iem stingri ierobe�ot savu atklātību, � bet, lai būtu kā būdams, viņ�, pēk�ņa impulsa mudināts, pagriezās un devās atpakaļ uz viesistabu. Durvīs apstājies, vikārs teica:

�� Man ienāca prātā piemērota kandidatūra. Viņu sauc Sāra Vudrafa.

PIEKTĀ NODAĻA

Dievs zin, kāpēc tas nolikts tā! Ja Nāvi vispirms redzētu Kā Nāvi, Mīlas nebūtu Vai būtu tikai �aurībā;

Tie, kuru prāts pagalam dīks Vai kuros rupjais Satlrs mīt, No ogām liktu sulai līt Un me�os vaļotos, cik tik. TENISONS. "In Memoriam" (1850)

Visi jaunie�i trakoti vēlējās redzēt Laimrid�u.

D�E1NA OSTINA. "Pārliecinā�ana"

Ernestīnes seja lieliski atbilda viņas laikmeta modei un gaumei � ovāla, smalku zodu, trausla kā vijolīte. Tādas jūs joprojām varat aplūkot tālaika izcilāko ilustratoru Fiza un D�ona Lī�a zīmējumos. Pelēkās acis un bālā āda vēl vairāk izcēla sejas maigumu. Pirmajās tik�anās reizēs Ernestīne prata tik jauki nodurt actiņas, ka likās � viņa tūdaļ paģībs, ja kāds uzdro�ināsies viņu uzrunāt. Ta�u nedaudz pavērto plakstu un mazliet savilkto lūpu kaktiņu izteiksme � turpinot aizsākto līdzību, netverama kā vijolī�u aromāts februārī � kautri, ta�u pilnīgi nepārprotami noliedza Ernestīnes �ķietami neizmērojamo godbijību pret di�o dievu Vīrieti. Stingrs viktoriānis varbūt justu neuzticību pret �o tikko manāmo Bekijas �ārpas rakstura izpausmi, ta�u izrādījās, ka tādam vīrietim kā �ārlzs tā �ķiet neatvairāma. Ernestīne bija gandrīz tāds pats tikumīgs, jauks meitēns kā visas D�ord�īnes, Viktorijas, Albertīnes, Matildes un viņām līdzīgās, kuras varēja sastapt ikvienā ballē sē�am stingri apsargātos pulciņos, � un tomēr viņa nebija glu�i tāda pati.

Kad �ārlzs izgāja no Brodstrītas mājas, kur dzīvoja Trenteras tante, lai noietu aptuveni simt soļu līdz viesnīcai un uzkāptu aug�ā, savā numurā, un tur visā nopietnībā � saderinātie nudien ir lielākie muļķi pasaulē, vai ne? � pētītu spogulī savu glīto seju, Ernestīne atvainojās un devās uz savu istabu. Viņa vēlējās caur me�ģīņu aizkariem vēlreiz paskatīties uz savu līgavaini, turklāt tantes mājā �ī telpa bija vienīgā, kuru Ernestīne varēja ciest. Pienācīgi apbrīnojusi �ārlza stalto gaitu un eleganci, ar kādu viņ� pacēla cepuri, sveicinādams Trenteras tantes istabeni, kura tie�i tobrīd gadījās ceļā, � un nopukojusies, jo istabenei bija Dorsetas zemnieku mei�as �ķelmīgās acis un izaicino�i sārts ģīmītis, bet �ārlzam

bija stingri piekodināts nepievērst uzmanību nevienai sievietei, kas jaunāka par se�desmit gadiem (Trenteras tanti �is noteikums laimīgā kārtā neskāra, jo viņa bija tie�i gadu vecāka), � Ernestīne pagriezās ar seju pret istabu. Tā bija iekārtota tie�i Ernestīnei un, atbilsto�i viņas gaumei, uzsvērti franciskā garā; fran�u mēbeles tais laikos bija tikpat smagnējas kā angļu, tikai nedaudz vairāk apzeltītas un vēl groteskākas. Citās Trenteras tantes mājas istabās nepielūdzami, nospiedo�i un neierobe�oti valdīja muzeja atmosfēra; ceturtdaļgadsimtu novecoju�ās istablietas bija saglabāju�ās vēl no tiem laikiem, kad sākās pirmie biklie mēģinājumi noliegt visu eleganto, dekadentisko, gaisīgo, visu, kas vien glabāja piemiņu par riebīgo Prin�cli, D�ord�u Ceturto, un viņa netikumiem.

Neviens nespēja just nepatiku pret Trenteras tanti; kaut vai domās dusmoties uz viņas nevainīgi smaido�o un pļāpīgo � visbie�āk pļāpīgo � būtni �ķita bezjēdzīgi. Viņai piemita veiksmīgas vecmeitas nesatricināmais optimisms; vientulība vai nu padara īgnu, vai ari iemāca neatkarību. Vispirms Trenteras tante bija samierinājusies ar dzīvi pati, pēc tam viņa centās samierināt ar to arī pārējos.

Tomēr Ernestīne no visas sirds mēģināja uz tanti dusmoties: par nevēlē�anos pusdienot pulksten piecos, par drūmajām mēbelēm, kas smacēja pārējās istabas, par pārmērīgajām rūpēm, Ernestīnes labo slavu sargājot (tante neparko negribēja saprast, ka līgavainis un līgava varētu vēlēties pasēdēt vai pastaigāties divatā), bet visvairāk par to, ka Ernestīnei vispār jānīkst Laimrid�ā.

Nabaga meitenei nācās izturēt visus pārbaudījumus, kas kop� pasaules radī�anas lemti jebkuram vienīgajam bērnam, dzīvojot nomāco�ā un neatslābsto�ā vecāku rūpju lokā. Jau kop� Ernestīnes dzim�anas bija tā iegājies, ka viņai pietika ieklepoties, lai tūdaļ tiktu izsaukts ārsts; meitenei sasniedzot pusaudzes gadus, ikvienu viņas kaprīzi steidzās piepildīt dekoratori un drēbnieki; ja Ernestīne saīga, mamma un papus stundām ilgi mocījās pa�pārmetumos. Tas viss, protams, ļoti jauki, ja runājam par jaunām kleitām un jauniem aizkariem, ta�u vienā jautājumā vecāki nepadevās nekādiem meitas niķiem un �ēlabām � un tā bija Ernestīnes veselība. Māte un tēvs bija ieņēmu�i galvā, ka meitenei ir dilonis. Pietika viņiem sajust drēgnumu pagrabā, lai steig�us pārceltos uz citu māju, pietika, ja izbraukuma laikā divas dienas pēc kārtas lija lietus, � viņi tūdaļ pārcēlās uz citurieni. Puse Hārlijstrītas ārstu bija Ernestīni izmeklēju�i un neko nebija atradu�i; vēl nekad mū�ā Ernestīne nebija nopietni slimojusi, viņā nebija ne miņas no diloņslitnnieku apātijas un hroniskā vājuma. Ernestīne varēja� vai būtu varējusi, ja vien viņai*' ļautu, � cauru nakti dejot un nākamajā rītā bez jebkādām ļaunām sekām

uzspēlēt badmintonu. Ta�u kaut ko grozīt mīlo�o vecāku iesīkstēju�os uzskatos meitenei bija tikpat neiespējami kā zīdainim kalnus gāzt. Kaut viņi varēju�i ielūkoties nākotnē! Ernestīnei bija lemts pārdzīvot visu viņas paaudzi. Viņa piedzima 1846. gadā. Un nomira tai dienā, kad Hitlers iebruka Polijā.

Ikgadējā uzturē�anās pie mātesmāsas Laimrid�ā bija Ernestīnes pilnīgi nevajadzīgā re�īma neatņemama sastāvdaļa. Parasti viņa te ieradās atpūsties pēc kūrortsezonas beigām, bet togad bija atsūtīta agrāk, lai uzkrātu spēkus kāzām. Laman�a vēji Ernestīnei, bez �aubām, nāca tikai par labu, tomēr, kratoties ekipā�ā uz Laimrid�u, viņa alla� rādīja tik drūmu ģīmi kā trimdinieks, ko ved uz Sibīriju. Laimrid�as sabiedrība bija tikpat moderna kā Trenteras tantes sagrabēju�ās sarkankoka mēbeles un, ja runājam par izklaidē�anās iespējām, �jaunai dāmai, kura izbaudījusi labāko, ko vien spēj piedāvāt Londona, tās �ķita zem katras kritikas. Tāpēc Ernestīnes attieksme pret Trenteras tanti bija glu�i tāda pati kā niķīgam bēmam; viņas abas drīzāk varēja noturēt par angļu D�uljetu un tās aukli, nevis par māsasmeitu un krustmāti. Patiesi, ja vien iepriek�ējā ziemā uz skatuves laimīgā kārtā neparādījies Romeo un neapsolījies dalīties ar Ernestīni piespiedu vientulībā, viņa būtu sadumpojusies � vismaz viņa pati bija gandrīz pārliecināta, ka būtu. Ernestīnei noteikti bija daudz stiprāka griba, nekā viņas tuvinieki � un arī viņas laikmets � būtu uzskatīju�i par piedienīgu. Par laimi, viņa juta pienācīgu cieņu pret tradīcijām un, tāpat kā �ārlzs, spēja pasmieties par sevi; starp citu, tas bija viens no pirmajiem abpusēju simpātiju cēloņiem. Bez �īs iespējas un bez humora izjūtas Ernestīne būtu bijusi necie�ams, izlutināts bērns, bet, tā kā viņa pati itin bie�i sevi nostrostēja ("Ak tu necie�amais, izlutinātais bērns!"), tad stāvoklis īstenībā vēl nemaz tik ļauns nebija.

Tai pēcpusdienā Ernestīne savā istabā atpogāja kleitu un nostājās spoguļa priek�ā vienā krekliņā un apak�svārkos. Brīdi viņa kā Narciss nogrima ārkārtīgi jūsmīgā pa�apcerē. Kakls un pleci Ernestīnei bija tikpat daiļi kā seja � viņa patiesi bija ļoti skaista meitene, viena no skaistākajām, ko viņa pazina. Un, it kā gribēdama to kādam pierādīt, Ernestīne pacēla rokas un atraisīja matus; viņa neskaidri nojauta, ka tas ir kaut kas grēcīgs, lai arī nepiecie�ams, tāpat kā karsts buljons vai silta gulta ziemas nakti. īsu, patiesi grēcīgu mirkli viņa iztēlojās sevi īsti samaitātu � kā dejotāju vai aktrisi. Bet tad, ja vien jūs vērotu �o ainu, jūs ieraudzītu kaut ko pavisam dīvainu. Ernestīne pēk�ņi pārstāja grozīties un apbrīnot savu profilu un ba�īgi palūkojās griestos. Viņai trīsēja lūpas. Steidzīgi atvērusi vienu no drēbju skapjiem, viņa uzvilka rītakleitu.

Jo, taisīdama piruetes, Ernestīne spogulī bija ieraudzījusi gultas stūri,

un tūdaļ viņai prātā bija pavīdējusi seksuāla aina � neskaidra vīzija, kaut kas līdzīgs Lāokoonta un viņa dēlu kailajiem augumiem. Ernestīni �ausmināja ne vien pa�as pilnīgā neziņa par dzimumaktu, bet ari tas sāpju un brutalitātes oreols, kas, viņasprāt, bija neatņemama tā sastāvdaļa un sagandēja visu prieku par �ārlza maigo jūsmu un atturīgajiem glāstiem, kas viņai tā patika. Vienu vai divas reizes Ernestīne bija redzējusi, kā kopojas dzīvnieki, un joprojām nespēja aizmirst �o briesmīgo skatu.

Tā nu Ernestīne bija izdomājusi sev tādu kā bausli un, kad vien viņas smadzenēs tiecās ielauzties apziņa par pa�as ķermeņa sievi�ķīgo sūtību, par mēne�reizēm un dzemdē�anu, � alla� domās atkārtoja vienkār�o vārdu "nedrīkst". Bet, kaut arī vilkus var aizdzīt no namdurvīm, tie, vienalga, gaudo ārā, tumsā. Ernestīne gribēja vīru, gribēja tie�i �ārlzu sev par vīru, ilgojās pēc bērniem, ta�u neskaidri nojauta, ka par to visu būs jāmaksā � viņasprāt, nesamērīgi dārgi.

Reizēm Ernestīne brīnījās, kā gan Dievs pieļauj, ka �īs nevainīgās ilgas sagandē tik lopisks pienākums. Tais laikos vairums sievie�u domāja tāpat un lielākā daļa vīrie�u arīdzan, un kāds gan tur brīnums, ka pienākums ieņem tik nozīmīgu vietu mūsu priek�statos par Viktorijas laikmetu un mūsdienās savukārt kļuvis par tādu rūgtuma avotu?1

Aizgaiņājusi vilkus, Ernestīne piegāja pie tualetes galdiņa, atslēdza atvilktni un izņēma no tās dienasgrāmatu melnos safjāna vākos, ar zelta sprādzi. Citā atvilktnē viņa uzmeklēja rūpīgi noglabātu atslēdziņu un atvēra dienasgrāmatu, un tūdaļ uz�ķīra pēdējo lappusi. Savā un �ārlza saderinā�anās rītā Ernestīne bija sarakstījusi �ai lapā mēne�us un dienas, kas viņu vēl �ķīra no kāzām. Divi mēne�i jau bija glīti nosvītroti, vēl atliku�i kādi deviņdesmit datumi, un tagad E-uestīne paņēma dienas�grāmatas aug�pusē piesprausto zīmuli ar ziloņkaula uzgali un nosvītroja kārtējo ciparu. Līdz dienas beigām vēl bija atliku�as deviņas stundas, ta�u Ernestīne parasti atļāvās �o mazo mānī�anos. Pēc tam viņa dienasgrāmatu uz�ķīra sākumā vai gandrīz sākumā, jo tā bija Ziemsvētku velte. Apmēram piecpadsmit cie�ā rokrakstā piepildītām lappusēm sekoja viena balta ar piespraustu jasmīna zariņu. Brīdi Ernestīne vērīgi aplūkoja zariņu, tad noliecās un pasmar�oja to. Atrisu�ie mati noklājās pār dienasgrāmatas

' Autora piezīme. �eit ļoti iederas rindas no "In Memoriam", kas citētas nodaļas sākumā. �ai izcilajā antoloģijā, kas veltīta pārdomām par aizkapa dzīvi, nudien var atrast daudzus dīvainus argumentus, ta�u visdīvainākais no visiem sastopams tie�i �ai (XXXV) pantā. Apgalvojums, ka mīlestība var parādīties vienīgi Satīra izskatā � ja jau dvēsele nav nemirstīga�, pilnīgi nepārprotami ir paniska bēg�ana no Freida. Viktorijas laikmeta cilvēkiem debesis nozīmēja paradīzi galvenokārt tāpēc, ka tur*" varēja tikt vaļā no ķermeņa un līdz ar to ari no instinktiem.

lapu; meitene aizvēra acis, mēģinādama vēlreiz atsvaidzināt vis�brīni�ķīgākās atmiņas, dienu, kad likās � viņa nomirs aiz laimes, kad viņa bija ilgi, ilgi raudājusi, to neatkārtojamo dienu�

Tad viņa izdzirdēja Trenteras tantes soļus uz kāpnēm, steidzīgi paslēpa dienasgrāmatu un sāka sukāt viļņainos, brūnos matus.

SESTĀ NODAĻA

Ai, Moda, pienbalta stirna, nav no sievas tevī neka.

TE.NISONS. "Moda" (1855)

Topēcpusdien, kad vikārs atgriezās pavēstīt, kas viņam ienācis prātā, misis Poltnejas sejā bija lasāma pārsteidzo�a neziņa. Un tādām vecīgām dāmām kā viņa viss nezināmais parasti izraisa nepatiku. �ādas izjūtas misis Poltnejas sejai apbrīnojami piestāvēja; viņas acīm nebija ne mazākās līdzības ar Tenisona "kluso lūg�anu tempļiem", vaigi bija noļuku�i, gandrīz atkareni, lūpas cie�i sakniebtas kategoriskā noraidījumā pret visu, kas vien apdraudēja abus misis Poltnejas pamatprincipus � pirmkārt (es patapinā�u Tre�kes sarkastisko formulējumu), ka "izglītība ir blēņas", otrkārt, ka "cienījams ir vienīgi tas, kas mani neaizvaino". Misis Poltneja nedaudz atgādināja baltu pekinieti, pareizāk sakot, pekinie�a izbāzni, jo bailēs no holeras viņa pie krūtīm paslēptā maisiņā alla� nēsāja līdzi kamparu, tāpēc visur, kur vien viņa gāja, bija jūtama viegla naftalīna smaka.

�� Es viņu nepazīstu.

Vikārs jutās atraidīts un iedomājās, kas gan būtu noticis, ja �ēlsirdīgais samarietis nejau�i sastaptu misis Poltneju, nevis nabaga ceļinieku.

�� Es nemaz necerēju, ka jūs viņu pazīsiet. �ī meitene ir no �ārmutas.

�� Meitene?

�� Par viņas vecumu es vispār neesmu īsti dro�s� nu, sieviete, dāma tā ap trīsdesmit. Varbūt nedaudz vecāka. � Vikārs apzinājās, ka ievadu neizdodas ievirzīt klāt neeso�ai aizstāvamai labvēlīgā gultnē. � Ārkārtīgi skumj� gadījums. Jūsu �ēlsirdība būtu patiesi nepiecie�ama.

�� Vai viņa ir izglītota?

�� Jānudien. Viņa ir mājskolotāja. Vismaz strādājusi par mājskolotāju.

�� Un ko viņa dara patlaban?

�� Manuprāt, viņai nav noteiktas nodarbo�anās.

�� Kāpēc?

�� Tas ir gar� stāsts.

�� Es katrā ziņā gribētu to dzirdēt, iekams mēs ko norunājam.

Tā nu vikārs atkal apsēdās un izstāstīja misis Poltnejai visu � nē, daļu (jo, drosmīgi glābdams misis Poltnejas dvēseli, viņ� nolēma riskēt ar savējo) no tā, ko zināja par Sāru Vudrafu.

�� Meitenes tēvs bija lorda Meritona rentnieks; viņ� dzīvoja netālu no Bīminsteras. Parasts zemkopis, ta�u ar slavējamiem principiem; viņu tai apvidū ļoti cienīja. Būdams gudrs vīrs, viņ� deva meitai daudz labāku' izglītību, nekā tas viņa apstākļos būtu gaidāms.

�� Vai viņ� ir miris?

�� Jā, pirms da�iem gadiem. Meitene kļuva par mājskolotāju Cārmutā, kapteiņa D�ona Talbota ģimenē.

�� Vai viņ� dos ieteikuma vēstuli?

�� Dārgā misis Poltneja! Ja es pareizi sapratu mūsu iepriek�ējo sarunu, mēs patlaban apsprie�am labdarību, nevis pieņem�anu darbā. � Misis Poltneja pamāja; viņai tas nozīmēja gandrīz vai atvaino�anos, un uz kaut ko tamlīdzīgu viņa spēja saņemties gau�ām reti. � Tādu vēstuli, bez �aubām, varētu dabūt. Meitene pati pameta kapteiņa Talbota namu. Tas atgadījās �ādi. Jūs ta�u atceraties fran�u barku � ja nemaldos, tā kuģoja no Senmalo �, ko pērnajā decembri tai drausmīgajā vētrā izmeta krastā pie Stounbarovas? Un jūs, protams, atceraties, kā �ārmutas iedzīvotāji izglāba un uzņēma pie sevis trīs komandas locekļus? Divi bija parasti matro�i. Tre�ais, cik noprotu, bija kuģa leitnants. Viņam jau pa�ā sākumā savainoja kāju, ta�u viņ� pieķērās pie masta un tika izskalots krastā. Jūs ta�u esat lasījusi par �o atgadījumu, vai ne?

�� Ļoti iespējams. Man nepatīk fran�i.

�� Kapteinis Talbots, pats būdams flotes virsnieks, labprāt pieņēma savā mājā� sve�o virsnieku. Cietu�ais angliski nesaprata, tāpēc mis Vudrafu uzaicināja par tulku un lūdza viņu aprūpēt.

�� Ko? Viņa prot franciski? � �is briesmīgais atklājums mi�sis Poltneju tā satrauca, ka vikāram gandrīz sa�ļuka dū�a. Ta�u viņ� tikai pamāja un laipni pasmaidīja.

�� Dārgā kundze, vairums mājskolotāju prot franciski. Viņas jau nav vainīgas, ka cilvēki pieprasa no viņām �ādas spējas. Ta�u atgriezīsimies pie fran�u virsnieka. Man ar no�ēlu jāatzīst, ka viņ� izrādījās �ī vārda necienīgs.

�� Mister Forsait!

Misis Poltneja saslējās, ta�u ne pārāk draudīgi, lai nabaga virs nenobītos par daudz un neapklustu.

�� Man tūdaļ jāpiebilst, ka kapteiņa Talbota mājā nekādi grēka darbi nenotika. Un no mis Vudrafas puses arī vēlāk nevienā citā vietā ne. Tā apgalvo misters Fērsijs Hariss. Sīkumos viņ� ir informēts daudz labāk nekā es. � Pieminētā autoritāte bija �ārmutas vikārs. � Tomēr francūzis sagrozīja mis Vudrafai galvu. Kaut cik apārstējies, viņ� ar karieti aizbrauca uz Veimutu, un visi domāja, ka no turienes viņ� dosies uz mājām. Pēc divām dienām mis Vudrafa sāka ļoti uzstājīgi lūgties misis Talbotu, lai atbrīvojot viņu no darba. Man sacīja, ka misis Talbota esot mēģinājusi noskaidrot �ī lēmuma iemeslus, ta�u bez panākumiem.

�� Un viņa pieļāva, ka mis Vudrafa tā aiziet?

Vikārs nekavējoties tvēra izdevību: � Piekrītu � tas bija ļoti muļķīgi! Viņai vajadzēja rīkoties prātīgāk. Ne�aubos, ka, dzīvojot pie gudrākas saimnieces, �is bēdīgais atgadījums ietu mis Vudrafai secen. � Vikārs brīdi klusēja, lai misis Poltneja uztvertu caur puķēm izteikto komplimentu. � Es runā�u īsi. Veimutā mis Vudrafa satikās ar �o francūzi. Viņas rīcība pelna bargu nosodījumu, ta�u, cik man zināms, viņa esot apmetusies pie māsīcas.

�� Manās acīs tas nav nekāds attaisnojums.

�� Pats par sevi saprotams. Tomēr neaizmirstiet, ka mis Vudrafa nav augstdzimusi dāma. Zemāko kārtu ļaudis, at�ķirībā no mums, tik ļoti nerūpējas par savu labo slavu. Bez tam es vēl nepateicu, ka francūzis bija solījies viņu precēt. Mis Vudrafa devās uz Veimutu pilnīgā pārliecībā, ka brauc laulāties.

�� Bet vai tad viņ� nebija katolis?

Misis Poltneja uzskatīja sevi par sīciņu �ķīstības saliņu, tādu kā Patmosu bangojo�ā katolicisma sērgas okeānā.

�� Francū�a uzvedība diem�ēl liek domāt, ka kristīgā ticība viņam vispār ir sve�a. Ta�u mis Vudrafai viņ�, bez �aubām, iztēloja sevi par vienu no mūsu nelaimīgajiem ticības brāļiem �ajā maldu zemē. Pēc da�ām dienām viņ� devās uz Franciju, iepriek� sastāstījis mis Vudrafai, ka tikai apraudzīs savējos, dabūs jaunu kuģi � pie tam viņ� samelojās, ka pēc atgrie�anās tik�ot paaugstināts par kapteini, � un nekavējoties brauks atpakaļ uz Laimrid�u, lai apprecētu mis Vudrafu un aizvestu sev līdzi. Un kop� tā laika mis Vudrafa gaida. Skaidrāks par skaidru, ka francūzis ir bezsirdīgs krāpnieks. Veimutā viņ�, bez �aubām, gribēja ar nabadzīti pastrādāt kādu neģēlību. Bet, kad mis Vudrafas stingrie kristietes principi pārliecināja francūzi, ka viņa cerības ir veltīgas, viņ� aizbrauca prom.

�� Un kas ar mis Vudrafu notika pēc tam? Misis Talbota, jādomā, atteicās pieņemt viņu atpakaļ?

�� Kundze, misis Talbota ir visai dīvains cilvēks. Viņa pati aicināja mis Vudrafu atpakaļ. Un tagad es esmu ticis līdz notikuma bēdīgajām sekām. Mis Vudrafa nebūt nav vājprātīga. Ne uz to pusi. Viņai dro�i var uzticēt jebkuru pienākumu, un viņa to veiks. Ta�u viņu nomāc smaga melanholija. Zināmā mērā to, protams, var izskaidrot ar no�ēlu. Ta�u diem�ēl man �ķiet, ka mis Vudrafas grūtsirdību pastiprina arī viņas nesatricināmā pārliecība, ka leitnants ir godavīrs un kādā jaukā dienā atgriezīsies. Tie�i tāpēc mis Vudrafu bie�i var redzēt klaiņojam pa mūsu pilsētas piejūras ieliņām. Pats misters Fērsijs Hariss no visas sirds mēģināja nabadzītei izskaidrot, cik viņas gaidas ir bezcerīgas, lai neteiktu � nepiedienīgas. Kundze, izsakoties bez aplinkiem, viņa ir nedaudz sajukusi.

Iestājās klusums. Vikārs lika visas cerības uz pagānisko veiksmes dievu. Viņ� nojauta, ka misis Poltneja kalkulē. Pa�cieņa lika viņai izrādīt nemieru un sa�utumu, jau iedomājoties vien, ka �āds radījums varētu spert kāju pār Mārlboro nama slieksni. Ta�u vajadzēja rēķināties arī ar Dievu.

�� Vai radinieki viņai ir? ,

�� Cik man zināms, nav.

�� Kā tad viņa uztur sevi kop��?

�� Viņai klājas gau�ām no�ēlojami. Cik noprotu, viņa drusku piepelnās ar iz�uvumiem. Manuprāt, �ādus darbus viņai deva mi�sis Trentera. Ta�u galvenais iztikas avots viņai ir agrākie ietaupījumi.

�� Tātad viņai ir ietaupījumi?

Vikārs atvilka elpu.

�� Ja jūs viņu pieņemsiet, domāju, ka tas viņu patiesi varētu glābt. � Vikārs izspēlēja savu galveno trumpi. � Un varbūt � kaut gan nav manā varā tiesāt jūsu sirdsapziņu �, varbūt ari viņa spēj glābt.

Misis Poltneju pēk�ņi ap�ilbināja debe�ķīga vīzija � vecā liekule Kotona beidzot aplauzusi savu svētulīgi izslieto degunu. Misis Poltneja sagrumboja pieri un cie�i vērās uzkārstajā grīdsegā.

�� Es gribētu, lai misters Fērsijs Hariss iegrie�as pie manis.

Un tā pēc nedējas misters Fērsijs Hariss kopā ar Laimrid�as vikāru iegriezās pie misis Poltnejas un malkoja Madeiras vīnu, un stāstīja, un noklusēja � tie�i tā, kā kolēģis viņu bija samācījis. Misis Talbota bija atsūtījusi bezgalgaru ieteikuma vēstuli, kas nodarīja vairāk ļauna nekā laba, jo apkaunojo�ā kārtā nepauda pienācīgu nosodījumu mājskolotājas uzvedībai. Misis Poltneju sevi�ķi saniknoja viens teikums: "Mes�jē Vargens bija ļoti pievilcīgs vīrietis, un kapteinis Talbots lūdz, lai es aizrakstot Jums, ka jūrnieka dzīve nav nekāda tikumības skola." Arī tas, ka "mis Sāra bija prasmīga un apzinīga skolotāja" un ka "mani bērni sāpīgi izjūt viņas trūkumu", misis Poltneju nemaz neinteresēja. Tomēr misis Talbotas nepārprotami vaļīgā morāle un muļķīgā sentimentalitāte beigu beigās nāca Sārai par labu, jo misis Poltneja to uztvēra kā izaicinājumu.

Tā nu Sāra vikāra pavadībā atnāca uz pārrunām. Misis Poltnejai viņa īstenībā uzreiz iepatikās, jo likās ļoti nelaimīga un nomākta. �ķita gan aizdomīgi, ka Sāra drīzāk atgādina divdesmit piecus gadus vecu meiteni (kas viņa patiesībā ari bija), nevis sievieti "tā ap trīsdesmit vai varbūt nedaudz vecāku". Ta�u skumju māktā seja jau no pirmā acu uzmetiena liecināja, ka viņa ir grēciniece, un misis Poltncja nevēlējās ielaisties nekādās darī�anās ar tādiem, par kuru piederību �ai kategorijai nebija dro�i pārliecināta. Sāras atturību misis Poltneja atļāvās iztulkot kā mēmu pateicību. Iepazinusi savā mū�ā tik daudz mājkalpotāju, misis Poltneja vislielāko riebumu izjuta pret bezkaunīgajiem un uzbāzīgajiem; par tādiem viņa uzskatīja visus, kuri uzdro�inājās bilst kādu vārdu, pirms bija uzrunāti, un atļāvās nolasīt misis Poltnejas iegribas viņai no acīm, �ādi laupot iespēju pārmest, ka viņas vēlē�anās nav izpildītas.

Pēc tam misis Poltneja, vikāra pamudināta, nodiktēja Sārai vēstuli. Sāras rokraksts bija lielisks, pareizrakstība� nevainojama. Tad vecā dāma sarīkoja viltīgāku pārbaudi. Viņa pasniedza Sārai Bībeli un lika lasīt. Misis Poltneja jau iepriek� bija rūpīgi pārdomājusi, kuru fragmentu izvēlēsies, turklāt moko�i svārstījusies starp 119. psalmu ("Svētīgi tie, kas iet uz nenoziedzības ceļiem, kas iek� Tā Kunga bauslības staigā") un 140. psalmu ("Izglāb mani, Kungs, no tiem nikniem cilvēkiem"). Beigu beigās misis Poltneja bija iz�ķīrusies par pirmo un, Sārai lasot, ne vien klausījās viņas balss skaņās, bet piedevām ļoti vērīgi raudzījās pēc kādas liktenīgas zīmes, kas liecinātu, ka lasītājai pa�ai Dāvida dziesmas varbūt nemaz neiet pie sirds.

Sāra lasīja diezgan zemā, noteiktā balsī. Viņai bija neliels laucinieces akcents, ta�u toreizējā sabiedrībā smalka izruna vēl nebija kļuvusi par tādu prasību kā vēlākos laikos. Arī Lordu palātā vēl joprojām varēja sastapt vīrus, pat hercogus, kuri runāja tāpat kā viņu dzimtā novada zemnieki, un neviens par viņiem tāpēc nedomāja sliktāk. Sāras lasī�ana misis Poltnejai uzreiz iepatikās, varbūt tāpēc, ka viņa to neviļus salīdzināja ar misis Fērlijas miegaino purpinā�anu. Tā viņu pilnīgi apbūra, glu�i tāpat kā meitenes izskats brīdi, kad viņa teica: "Kaut mani ceļi uz to vien dzītos � tavus likumus sargāt."

Vēl tikai atlika uzdot da�us jautājumus.

�� Misters Forsaits sacīja, ka tu joprojām nespējot aizmirst to ārzemnieku.

�� Man negribētos par to runāt, kundze.

Dies Irae, ja kaut ko tamlīdzīgu misis Poltnejai uzdro�inātos bilst kāda no mājkalpotājām! Ta�u Sāra to pateica tik atklāti, dro�i un tomēr goddevīgi, ka �oreiz misis Poltneja palaida garām zelta iespēju iedvest bijā�anu.

�� Fran�u grāmatas gan es savā mājā necietī�u.

�� Man tādu nav. Un arī angļu nav, kundze.

Jāpiebilst, ka grāmatu Sārai nebija tikai tāpēc, ka viņai tās visas bija nācies pārdot, nevis tāpēc, ka viņa būtu nelabojamā Maklūena tāla priek�tece.

�� Bībele ta�u tev ir, vai ne?

Meitene papurināja galvu.

�� Par to es parūpē�os, dārgā misis Poltneja, � vikārs steig�us apsolījās.

�� Esmu dzirdējusi, ka dievkalpojumus tu apmeklējot kārtīgi.

�� Jā, kundze.

�� Lai tā būtu arī turpmāk! Dievs sniedz mums mierinājumu visās bēdās.

�� Centī�os būt savā ticībā tikpat stipra kā jūs, kundze.

Tad misis Poltneja uzdeva visgrūtāko jautājumu � tie�i to, no kura vikārs bija lūdzis viņu atturēties.

�� Un ja nu� �is vīrietis atgrieztos � ko tad?

Ta�u Sāra atkal atrada pa�u piemērotāko atbildi � viņa neteica ne vārda, tikai nodūra acis un papurināja galvu. Aizvien pieaugo�ā labvēlībā misis Poltneja noturēja to par klusas no�ēlas pazīmi.

Tā nu viņa ķērās pie savas cēlās misijas.

Misis Poltnejai, protams, neienāca nc prātā pavaicāt, kāpēc gan Sāra, iepriek� atraidījusi darbu, ko piedāvāju�as pieļāvīgāku kristie�u dvēseles, pēk�ņi jūt tādu vēlē�anos iekļūt viņas namā. Iemesli bija divi un abi ļoti vienkār�i. Pirmkārt, no Mārlboro mājas pavērās lielisks skats uz Laimrid�as līci. Otrs iemesls ir vēl vieglāk saprotams� visa Sāras bagātība �ai pasaulē bija tie�i septiņi pensi.

SEPTĪTĀ NODAĻA

Ārkārtīgi pieaugu�ais ra�īgais spēks lielrūpniecības sfērās� dod iespēju nera�īgi izmantot arvien lielāku strādnieku �ķiras daļu un tādējādi atra�ot arvien vairāk veco mājas vergu, tā saucamo "apkalpotāju �ķiru", piemēram, kalpus, kalpones, sulaiņus utt.

MARKSS. "Kapitāls" (1867)

Sems atvilka aizkarus, un �ārlzu no visām pusēm apņēma rīts; misis Poltneja, kura tobrīd vēl miegā krāca, labprāt būtu vēlējusies, lai pēc viņas nāves, kad būtu ieturēts pienācīgais klusuma brīdis, viņu �ādi apņemtu debesu valstība. Mērenais Dorsetas piekrastes klimats katru gadu dāvā apmēram duci �ādu dienu � nevis vienkār�i jaukas dienas no cita gadalaika, bet skurbino�as siltās un saulainās Vidusjūras veltes. Daba tādās reizēs �ķiet nedaudz apjukusi. Zirnekļi pamostas no ziemas miega un novembrī skraidelē pa sakarsu�ajām klintīm, decembrī svilpo melnie strazdi, janvāri saplaukst prīmulas, un marts ietērpjas jūnija rotās.

�ārlzs uzslējās sēdus, norāva naktscepuri, pavēlēja Semam atvērt logus un, atbalstījies uz rokām, vērās saules pilnajā istabā. Iepriek�ējās dienas grūtsirdība bija kā ar roku atņemta, pazudusi līdz ar tum�ajiem padebe�iem. �ārlzs juta, ka siltais pavasara gaiss ieplūst zem pusatpogātā naktskrekla un glāsta kailo kaklu. Sems stāvēja, asinādams bārdasnazi; no vara krūkas, ko viņ� bija atnesis, vēlās aicino�i tvaika mutuļi � dāsni kā Prusta asociācijas, solīdami vēl bezgala daudz �ādu laimīgu dienu, stiprinādami �ārlza paļāvību uz savu sūtību, pastāvo�o kārtību, mieru, civilizāciju. Lejā pa bruģēto ieliņu kāds jātnieks nesteidzīgi klidzināja uz jūras pusi. Vējiņ�, nedaudz pieņēmies spēkā, saplivināja nopluku�os, sarkanos samta aizkarus, ta�u spilgtajā gaismā pat tie izskatījās skaisti. Viss bija vienkār�i brīni�ķīgi. Dzīve vienmēr būs lieliska � tāpat kā �ai bridi.

Atskanēja mazu nadziņu dipoņa, satraukti blējieni un kaiju ķērcieni. �ārlzs piecēlās un pavērās laukā pa logu. Pretējā ielas pusē sarunājās divi sirmgalvji tautiskos virssvār�os. Viens no tiem bija gans, viņ� balstījās uz gana nūjas. Ielas vidū nervozi mīņājās divpadsmit avis un paprāvs pulciņ� jēru. Ap 1867. gadu �ādi tautastērpi, piemiņa no krietni senākas Anglijas, jau izskatījās gleznaini, tomēr nebija vēl kļuvu�i par īpa�u retumu � ikvienā ciemā varēja sastapt kādu duci pavecāku vīru tautiskajos virssvār�os. �ārlzam sametās �ēl, ka viņ� neprot zīmēt. Viņ� uzrunāja sulaini:

� Goda vārds, Scm, man uzmācās �aubas, vai vispār ir vērts atgriezties Londonā.

�� Pastāviet vien �iten tajā caurvējā � un neatgriezīsities ar.

Saimnieks uzmeta kalpam vēsu skatienu. Viņi dzīvoja kopā jau �etrus

gadus un pazina viens otru krietni labāk nekā da�as uz �ķietami stingrākiem pamatiem dibinātas saimes locekļi.

�� Sem, tu atkal esi dzēris.

�� Neesmu vis, ser.

�� Vai jaunajā istabā ir vairāk vietas?

�� Jā, ser.

�� Un kāds ir kopgalds?

�� Var iztikt, ser.

�� Quod est demonstrandum '. Jau no pa�a rīta tu esi tā sapūties, ka tur jau pat ubagam jāsmejas. Ergo [6] � tu esi dzēris.

Sems nobraucīja ar īk�ķa galu bārdasna�a asmeni un savilka tādu grimasi, ka likās� tūdaļ viņ� nazi izmēģinās uz sava vai varbūt uz smaidīgā saimnieka kakla.

�� Tā sasodītā Trentcras virtuvene! Man ne prātā nenāk�

�� Esi tik laipns un noliec to rīku! Un paskaidro, ko tu īsti gribēji teikt.

�� Skatos � �ī! Nostājusies tepat lejā� � Sems nikni pameta ar īk�ķi uz loga pusi. � Un bļaun pa visu ielu.

�� Un ko tad viņa tādu bļāva?

�� Ei, kvēpdeguni, pārdod man savus kvēpus!

�ārlzs pavīpsnāja.

�� To skuķi es pazīstu. Tā ar pelēko kleitu, vai ne? Tā nejaucene? � Tas bija gau�ām negodīgi no �ārlza puses, ka viņ� tā izteicās par glīto, �irgto meitēnu, kuru iepriek�ējā pēcpusdienā pats bija sveicinājis, paceļot cepuri.

�� Tik nejauka jau nu �ī nemaz nav. Vismaz ne pēc izskata.

�� Ahā, tad man viss skaidrs! Amors dara pāri brāļiem koknejie�iem.

Sema acis draudīgi iezibsnījās. � Ne acīs negribu redzēt! Atradusies

govju kūts daiļava!

�� Sem! Es ticu, ka �o vārdu tu lietoji tie�ā nozīmē. Var jau būt, ka tu patie�ām esi dzimis krogā, kā bie�i vien daudzini�

�� Kroga sētas pusē, ser.

�� Labi, sacīsim � tie�ā kroga tuvumā, bet, lai kā arī būtu, es necietī�u, ka �ādā jaukā rītā tu izrunājies kā dzertuvē.

�� Tas tak ir apkaunojums, mister �ārlz. Visi zirgu pui�i dzirdēja.

Tā kā "visi zirgu pui�i" bija divi cilvēki, pie tam viens no viņiem galīgi kurls, �ārlzs neizrādīja īpa�u līdzjūtību, tikai pasmaidīja un pamāja, lai Sems ielej viņam karsto ūdeni.

�� Esi nu labs zēns un atnes man brokastis. �orīt es noskū�os pats. Un paņem divreiz vairāk smalkmaizī�u kā parasti.

�� Tiks darīts, ser.

Ta�u �ārlzs vēlreiz aizturēja saīgu�o Semu un piedraudēja viņam ar skujamo otu.

�� īs laucinieces ir pārlieku biklas, lai atļautos tik rupjus izlēcienus pret Londonas kungiem, ja vien viņas klaji neizaicina. Man tā vien rādās, Sem, ka tu būsi pārsteidzies. � Sems stāvēja pavērtu muti. � Un, ja tu tagad steig�us neatnesīsi man brokastis, es tevi pasteidzinā�u ar zābaku pa tavu no�ēlojamo pakaļgalu.

Durvis aizvērās, pie tam ne sevi�ķi klusi. �ārlzs pamirk�ķināja savam attēlam spogulī. Pēk�ņi viņ� tā saviebās, ka uzreiz izskatījās desmit gadus vecāks � pēc nopietna, svinīga jauna papucī�a, � tad iecietīgi uzsmaidīja savai grimasei un labajai omai, pa�ūpojās pirkstgalos un ar patiku nodevās savu sejas vaibstu pētī�anai. �ārlzam nudien bija glīta seja � plata piere, ūsas tikpat melnas kā mati � naktscepuri noraujot, tie bija sabu�ināti, tāpēc �ārlzs izskatījās jaunāks, nekā bija īstenībā. Āda viņam bija pabāla, lai ari ne glu�i tik di�ciltīgi bāla kā vairumam Londonas jaunekļu; �ai laikmetā iedegums nebūt neliecināja par augstu sabiedrisko un seksuālo stāvokli, tie�i otrādi � par zemu �ķirisko piederību. Tiesa, rūpīgāk ieskatoties, �ārlza seja �obrīd likās nedaudz padumja. Tai atkal pārslīdēja vakarējā garlaikotības ēna. Pārlieku nevainīga seja � bez maskas, ar kuru �ārlzs piesedzās ļaudīs, pārlieku naiva. Patiesībā jau nekā vairāk tur ari nebija kā vien doriskais deguns un dzestrās, pelēcīgās acis. Di�ciltības un pa�apziņas �ārlzam toties netrūka.

Viņ� sāka ieziest savu neizteiksmīgo ģīmi ar putām.

Sems bija gadus desmit jaunāks par �ārlzu � pārāk jauns, lai būtu labs sulainis, turklāt izklaidīgs, ka�ķīgs, iedomīgs, pārlieku mīlēja dzīt velnu un slaistīties; reizēm, iespraudis mutes kaktiņā salmiņu vai pētersīļa lapiņu, viņ� mēdza dimēt pie staļļiem, tēlojot zirgu pazinēju, vai arī ķerstīt zvirbuļus ar sietu, kamēr saimnieks veltīgi centās sasaukt viņu no aug�stāva.

Jebkur� koknejie�u sulainis, kam vārdā Sems, mums, bez �aubām, tūdaļ liek atcerēties nemirstīgo Velleru; arī �is Sems nāca no tām pa�ām aprindām. Ta�u bija jau apritēju�i veseli trīsdesmit gadi, kop� "Pikvika kluba piezīmes" pirmoreiz ieraudzīja dienasgaismu. Zirgi Semam īstenībā bija diezgan vienaldzīgi; viņ� savā ziņā atgādināja mūsdienu strādniekpuisi, kur� ieņēmis galvā, ka labi pazīt automobiļus nozīmē pacelties augstāk pa sabiedrības kāpnēm. Sems pat zināja �o to par Semu Velleru, tiesa, ne jau no grāmatas � viņ� bija noskatījies teātra uzvedumu, � bet Sems zināja arī to, ka laiki mainīju�ies. Viņa paaudzes koknejie�i vairs nebija tādi kā agrākie, un pie staļļiem Sems grozījās galvenokārt tāpēc, lai nodemonstrētu savu pārākumu provinces zirgupui�iem un krogus izpalīgiem.

Gadsimta vidū Anglijā parādījās pilnīgi jauna tipa dendiji; agrākos aristokrātisko aprindu dendijus, bālos Skaistuļa Brammela sekotājus, sauca par �vītiem; tagad viņus apģērba elegances ziņā centās pārtrumpot jaunā pārtiku�o amatnieku �ķira un labāk situētie mājkalpotāji, tādi kā Sems. Pa�i �vīti dēvēja viņus par snobiem, un �ajā � vārda �aurākajā nozīmē Sems bija tipisks snobs. Viņ� ģērbās ļoti moderni, glu�i kā mūsu gadsimta se�desmito gadu "stilīgie" un lielāko daļu algas iztērēja, cenzdamies turēties līdzi modes prasībām. Turklāt Semam piemita vēl viena īpa�ība, kas raksturo �o jauno �ķiru, � viņ� centās apgūt pareizu izrunu.

Ap 1870. gadu Sema Vellera slaveno neprasmi izrunāt "v" citādi nekā "w", �o gadu simteņos iesakņoju�os vienkār�o londonie�u pazīmi, nicināja gan snobi, gan bur�uāzijas rakstnieki, kuri vēl ilgi, turklāt gau�ām pavir�i, izmantoja to, lai attēlotu koknejie�u dialogus. īstenībā daudz lielākas grūtības snobiem sagādāja aspirētās skaņas; arī mūsu Sems ar tām gau�i nopūlējās, turklāt bez īpa�iem panākumiem. Ta�u viņa kļūdainā izruna patiesībā nemaz nebija smieklīga, tā liecināja par sociālu revolūciju, tikai �ārlzs to nesaprata.

Jāteic, ka Sems pie�ķīra �ārlza dzīvei kaut ko ļoti būtisku � iespēju papļāpāt, atcerēties skolas gadus, kad �ārlzs varēja pēc sirds patikas ļaut vaļu sev tik raksturīgajam, kaut arī nosodāmajam prieciņam iepīt sarunā izsmalcinātas divdomības un aizplīvurotus mājienus � asprātība, kas īpa�i aizvainojo�ā kārtā alla� uzsvēra saimnieka pārākumu izglītības ziņā. Varētu rasties iespaids, ka �ārlza izturē�anās padarīja vēl ļaunāku jau tā diezgan smago ekonomiskās ekspluatācijas jūgu, tomēr jāpiezīmē, ka viņa attieksmē pret Semu bija jūtama pieķer�anās, daudz cilvēciskāka saikne nekā tās nepārvaramās barjeras, ar kādām daudzi jo daudzi jaunbagātnieki �ajā jaunu bagātību pārsātinātajā laikmetā mēdza norobe�oties no saviem mājkalpotājiem.

Protams, �ārlzam aiz muguras stāvēja vairākas paaudzes kalpu izrīkotāju, turpretim jaunbagātniekiem, kuri faktiski pa�i bie�i vien bija kalpu bērni, �ādas pieredzes trūka. �ārlzs nemaz nebūtu spējis iztēloties pasauli bez sulaiņiem. Jaunbagātnieki to spēja un tie�i tāpēc īpa�i stingri raudzījās, lai tiktu ievērots viņu stāvokļa relatīvais pārākums. Savus kalpotājus viņi centās padarīt par ma�īnām, turpretim �ārlzs ļoti labi apzinājās, ka Sems savā ziņā ir arī viņa līdzgaitnieks � viņa San�o Pansa, āksts, neaizstājams fons viņa cildenajai Ernestīnes�Dorotejas pielūgsmei. īsi sakot, �ārlzs paturēja Semu ne jau tāpēc, ka nebūtu atrodamas labākas "ma�īnas", bet vienkār�i tāpēc, ka Sems viņu uzjautrināja.

Ta�u starp Semu Velleru un Semu Ferovu (tātad starp 1836. un 1867. gadu) bija viena būtiska at�ķirība: pirmais bija glu�i apmierināts ar savu lomu, bet otrs to ienīda. Vellers būtu parādījis Trenteras virtuvenei tādu kvēpdeguni, tā atcirtis viņai� Sems turpretim vienīgi saknieba lūpas, sarauca uzacis un nicīgi novērsās.

ASTOTĀ NODAĻA

Kur auga koki, bangas �alc. Ak, zeme! Kā gan mainies tu! Kur reiz bij jūra, tagad nu Dārd garas ielas bruģis kalts.

Ir kalni ēnas, kuras plūst

Un mainās � mierā nav nekas; Un pagaist zemes veselas � Kā migla irst, kā sniegi kūst. TENISONS. "In Memoriam" (1850)

Ta�u �odien, ja vēlaties neko nedarīt un tomēr atstāt labu iespaidu, vislabāk aizbildināties ar kādas dziļas problēmas pētī�anu�

LESLIJS STĪVEN'S. "Kembrid�as piezīmes" (1865)

Neba Sems vienīgais torit Laimrid�ā rādīja skābu ģīmi. Ernestīne pa�modās tādā noskaņojumā, ka spo�ā rīta saule tikai saērcināja viņu vēl vairāk. Nekas īpa�s nebija noticis, bet viņa ta�u nedrīkstēja atzīties �ārlzam, ka nejūtas labi. Un tāpēc desmitos, kad �ārlzs apzinīgi ieradās Trenteras tantes mājā, �ī cienījamā dāma sagaidīja viņu viena pati; Ernestīne esot aizvadījusi nemierīgu nakti, un viņai nepiecie�ama atpūta. Vai �ārlzs nebūtu tik laipns un neatnāktu uz pēcpusdienas tēju, kad Ernestīne, bez �aubām, bū�ot at�irgusi?

Uz gādīgo piedāvājumu � pasaukt ārstu �: saņēmis pieklājīgu atteikumu, �ārlzs devās projām. Un, aizsūtījis Semu nopirkt puķes, cik skaistas vien iespējams, un nogādāt tās pievilcīgās vājnieces mājā un vēlīgi ieteicis Semam uzdāvāt pāris ziediņu arī tai jaunajai dāmai, kurai tā riebjas kvēpi, un apsolījis, ka pēc �ī vieglā uzdevuma paveik�anas puisis visu dienu varēs būt brīvs (nejau visi Viktorijas laikmeta saimnieki bija tie�i atbildīgi par komunisma izcel�anos), �ārlzs sāka prātot, kā pa�ām vislietderīgāk izmantot brīvo laiku.

Viņam nevajadzēja ilgi lauzīt galvu; Ernestīnes veselības labad viņ�, protams, būtu devies uz jebkuru vietu, ta�u tas, ka viņa atpūtās tie�i Laimrid�ā, ievērojami atviegloja saderinātā pienākumus. Akmens kapulauks, Melnais dumbrājs, Jūraszāļu klintis � jums �ie nosaukumi, iespējams, neko neizsaka. Ta�u Laimrid�a atrodas zilā lesa atsegumu centrā, vienā no nedaudzajiem rajoniem, kur sastopams �is retais iezis. Parastiem dabas mīļotājiem tas nebūt neliekas pievilcīgs. Nomāco�i drūms un pelēcīgs, līdzīgs pārakmeņotām dūņām, zilais less drīzāk ir atbaido�s nekā krā�ņs. Piedevām tas ir arī bīstams, jo zilā lesa trauslās formācijas ir ļoti slīdlgas; �ī iemesla pēc apmēram divpadsmit jūd�u garais zilā lesa krasts laika gaitā atkāpies jūras priek�ā tālāk nekā jebkura cita vieta visā Anglijas piekrastē. Ta�u �ī ie�a izteikti fosilā daba un kustīgums padara zilā lesa atsegumus par īstu Meku britu paleontologiem. Beidzamo simt vai pat vairāk gadu laikā visbie�āk sastopamais dzīvnieks �ajā piekrastē bijis cilvēks ar ģeologa veserīti rokā.

�ārlzs jau bija apmeklējis Laimrid�as tolaik populārāko veikalu � "Seno fosiliju pārdotavu", ko bija izveidojusi Mērija Eninga, sieviete bez speciālas izglītības, ta�u ar ģeniālu o�u uz lieliskiem, turklāt bie�i vien neklasificētiem paraugiem. Mērija Eninga pirmā uzgāja Ichthyosaurus platyodon kaulus, un tas ir viens no britu paleontoloģijas apkaunojo�ākajiem parādiem, ka, lai gan daudzi deviņpadsmitā gadsimta zinātnieki labprāt izmantoja Mērijas Eningas atradumus savas reputācijas nostiprinā�anai, neviens no vietējiem paraugiem nav nosaukts viņas vārdā. Lieliskajam veikalam �ārlzs jau bija izrādījis pienācīgo godu un atstājis tur arī nedaudz naudas, jo viņam kārojās papildināt savas kolekcijas, kas glabājās Londonas dzīvoklī gar kabineta sienām sarindotos stiklotos skapjos, ar da�ādiem amonītiem un Isocrina. Tomēr �ārlzs jutās zināmā mērā vīlies, jo nozarē, ar kuru viņ� bija tobrīd aizrāvies, "Seno fosiliju pārdotava" nevarēja piedāvāt tikpat kā neko.

Runa ir par ehinodermām jeb pārakmeņotiem jūras e�iem. Da�reiz tos sauc par testiem (no latīņu testa � dakstiņ� vai māla pods); amerikāņi tos dēvē par smil�u dolāriem. Testi at�ķiras cits no cita pēc apveida, ta�u tie visi alla� ir pilnīgi simetriski, ar smalki svītrotu rakstu. Nemaz jau nerunājot par testu zinātnisko nozīmi (1860. gadā Bī�ihedā atrastā vertikālā sērija bija viens no pirmajiem taustāmajiem evolūcijas teorijas pierādījumiem), tie ir arī ļoti glīti, un īpa�u pievilcību tiem pie�ķir apstāklis, ka tos grūti sameklēt. Daudzas dienas varat nopūlēties veltīgi un, ja kādu rītu atrodat divus vai trīs eksemplārus, tad tas patie�ām ir neaizmirstams rīts. Iespējams, ka �ārlzu, kā jau cilvēku, kam brīva laika atliku likām, dzimu�u diletantu, glu�i neapzināti tie�i tas arī piesaistīja testiem, kaut gan viņam, protams, netrūka zinātnisku argumentu � �ārlzs, tāpat kā citi kolekcionāri, viņa domubiedri, mēdza ar sa�utumu izteikties, ka līdz �im Echinodermia "apkaunojo�ā veidā atstāti novārtā" � tipisks iegansts, lai veltītu nesamērīgi daudz laika tik �aurai problēmai. Tomēr, lai kādi būtu �ārlza motīvi, viņ� nodevās testiem ar visu sirdi.

Ar zilo lesu testiem īstenībā nav nekāda sakara, tie atrodami krama virskārtā, tāpēc fosiliju veikaliņa īpa�niece bija ieteikusi �ārlzam tos meklēt rietumos no pilsētas un ne tikai pa�ā piekrastē vien. Un tā kādu pusstundu pec apciemojuma Trenteras tantes majā �ārlzs atkal bija pie Koba.

Lielais viļņlauzis torīt nebūt nebija vientuļ� un pamests. Zvejnieki darvoja laivas, lāpīja tīklus, noņēmās ar krabju un omāru murdiem. Augstākās sabiedrības cilvēki � gan agrīni ceļotāji, gan vietējie � pastaigājās gar nu jau aprimu�o, ta�u vēl joprojām viļņaino jūru. �ārlzs ievēroja, ka sievietes mola galā �oreiz nav. Ta�u viņ� nelauzīja galvu nedz par sve�inieci, nedz par Kobu, tikai ātriem, atsperīgiem soļiem, kas nemaz nelīdzinājās viņa ierasti nesteidzīgajai pilsētnieka gaitai, gar krastu Jūraszāļu klin�u pakājē devās pretī mērķim.

Jums būtu jāpasmaida par to, cik rūpīgi �ārlzs bija sagatavojies savai lomai. Kājās viņam bija vareni, nagloti zābaki un audekla getras, kas apņēma no bieza flaneļa �ūtās Norfolkas bikses; to visu papildināja cie�i un bezjēdzīgi gari svārki, mīksta nenosakāmas nokrāsas filca platmale, masīva o�koka nūja, ko �ārlzs bija iegādājies pa ceļam uz Kobu, un milzīga, smaga mugursoma, no kuras varētu izkratīt lērumu veseri�u, da�ādus saiņus, piezīmju grāmatiņas, pilulu kārbiņas, cērtes un sazin ko vēl. Viktoriāņu metodiskums mums ir pilnīgi neaptverams; vislabāk (vissmieklīgāk) to raksturo padomi, kurus ceļotājiem tik bagātīgi piedāvā pirmie Bedekera izdevumi. Gribot negribot jādomā � kāds gan viņiem vairs bija prieks no ceļo�anas? Un, ja runājam par �ārlzu, � kā gan viņ� neapjēdza, ka viegls apģērbs būtu ērtāks? Ka varētu iztikt bez cepures? Ka smagie, naglotie zābaki akmeņainajā liedagā ir tikpat noderīgi kā slidas?

Lai notiek, pasmiesimics! Bet varbūt �ajā neatbilstībā starp visērtāko un visieteiktāko tomēr ir kaut kas apbrīnas cienīgs? �eit mēs vēlreiz nonākam pie abu gadsimtu strīdus ābola, un proti � vai mums savā rīcībā jāvadās no pienākuma apziņas' vai kā cita? Ja uzlūkojam �o apmātību � par katru cenu saģērbties atbilsto�i lomai, alla� būt gatavam uz jebkuru iespējamību� vienīgi kā stulbumu, kā empīrisku aklumu, manuprāt, tādā gadījumā mēs pieļaujam rupju (vai drīzāk vieglprātīgu) kļūdu attiecībā uz saviem priek�te�iem, jo tādi un tikpat ekstravaganti ģērbu�ies vīri kā �ārlzs lika pamatus visai mūsdienu zinātnei. Viņu muļķība �ai jomā bija vienīgi simptoms, kas liecināja par nopietnību daudz svarīgākās lietās. Viņi nojauta, ka viņu pasaules uzskats neatbilst

' Amora piezīme. Kā atgādinājumu, ka Viktorijas laikmeta vidusposma agnosticisms un ateisms (at�ķirībā no mūsdienu agnosticisma un ateisma) bija saistīts vienīgi ar teoloģiskām dogmām, es gribēju citēt slaveno D�ord�a Eliota epigrammu "Dievs ir neaptverams, nemirstība ir neticama, bet pienākums ir neizbēgams un absolūts". Jāpiebilst, ka sevi�ķi neizbēgamu to padara �āds briesmīgs divkār�s ticības trūkums.

īstenībai, ka skatu uz realitāti viņi ļāvu�i aizmiglot para�ām, reliģijai, sabiedriskam kūtrumam, � īsi sakot, viņi apzinājās, ka viņus gaida atklājumi, kam cilvēces vēsturē būs milzīga nozīme. Mēs turpretim uzskatām (ja v ien nedzīvojam zinātniskās pētniecības laboratorijā), ka mums vairs nekas nav jāatklāj, un pievēr�am uzmanību vienīgi �odienai. Jo labāk mums? Varbūt. Ta�u ne jau mēs teiksim galavārdu.

Tāpēc man negribētos smieties par to, kā �ārlzs, klaudzinādams ar āmuriņu, pieliekdamies un uzmanīgi skatīdamies visapkārt, virzījās gar krastu un, mēģinādams ar slaidu lēcienu pārvarēt pārāk lielu attālumu starp diviem akmeņiem, jau vismaz desmito reizi apkaunojo�ā kārtā nojaucās uz dibena. �ārlzs par to daudz nebēdāja, jo diena bija lieliska, lesa fosiliju papilnam, turklāt drīz vien tuvumā vairs nemanīja nevienas dzīvas dvēseles,

Jūra spīguļoja, kuitalas ķērca. Jūras �agatu bars � melnas, baltas un sārtas � lidoja pa priek�u kā vēstneses. �ārlza skatienam pavērās vilino�as, klin�u ieskautas lagūnas � un nabaga pui�a galvā iezagās drausmīgi ķecerīga doma: vai nebūtu jaukāk, nē, nē, nozīmīgāk zinātnei, ja viņ� sāktu nodarboties ar ihtioloģiju? Varbūt pamest Londonu un pārcelties uz Laimrid�u� ta�u Ernestīne tam nemū�am nepiekristu. Man ar prieku jāatzīmē, ka �ārlzs pat padevās glu�i cilvēciskai vājībai un, piesardzīgi palūkojies apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens neredz, uzmanīgi noāva milzīgos zābakus, getras un zeķes. Tobrīd viņ� jutās kā nerātns skolaspuika, pat mēģināja atcerēties kādu rindiņu no Homēra, kura pie�ķirtu �im mirklim klasisku noskaņu, bet tad pēk�ņi pamanīja mazītiņu krabīti; zibinādams modrās a�teles, tas steidzās pazust no vietas, kur uz viņu krita milzīgā ēna, � un �ārlzs metās viņu gūstīt.

Ja jūs noniecināt �ārlzu viņa pārspīlētā inventāra dēļ, varbūt jūs noniecināt ari viņa specializācijas trūkumu. Ta�u neaizmirstiet, ka tolaik interese par dabu nenozīmēja no�ēlojamu bēg�anu no īstenības � un bie�i vien tikai sapņu pasaulē � kā mūsdienās. �ārlzs piedevām bija arī samērā labs ornitologs un botāniķis. Iespējams, ka zinātnes attīstībai patie�ām būtu ticis lielāks labums, ja �ārlzs būtu nodevies vienīgi jūras e�u fosilijām vai veltījis savu mū�u aļģu izplatības izpētei un ne par ko citu nelicies ne zinis, ta�u atcerieties Darvinu, "Ceļojumu ar kuģi "Bīgls"". "Sugu izcel�anās" ir vispārinājuma, nevis specializācijas triumfs, un, pat ja jums izdotos mani pārliecināt, ka �ārlzam kā neapdāvinātam zinātniekam specializācija būtu devusi vairāk, es tik un tā palik�u pie sava ieskata, proti, ka vispusība deva �ārlzam vairāk kā cilvēciskai būtnei. Nav tiesa, ka diletanti var atļauties bāzt visur sava' degunu; viņiem jābā� visur savs deguns� un pie velna zinātniskos iedomības pūķus, kuri cen�as iespundēt �os entuziastus smacīgā specializācijas pagrabā!

�ārlzs dēvēja sevi par darvinistu, kaut gan Darvinu pilnībā nemaz neizprata. Ta�u ari Darvins pats sevi pilnībā neizprata. �is ģeniālais zinātnieks apgāza Lineja Scala Naturae, dabas kāpnes, kuru stūrakmens, tikpat nozīmīgs �ai teorijai kā Jēzus Kristus dievi�ķā izcelsme teoloģijai, bija nulla species nova � jaunas sugas nevar nākt pasaulē. �is princips izskaidro Lineja apsēstību ar klasificē�anu, vārdu do�anu, visa eso�ā fosilizē�anu. Tagad mēs to uztveram kā jau iepriek� neveiksmei lemtu mēģinājumu stabilizēt un fiksēt to, kas faktiski atrodas nepārtrauktā kustībā, un �ķiet glu�i dabiski, ka Linejs pats beigu beigās sajuka prātā; viņ� saprata, ka iekļuvis labirintā, ta�u neapzinājās, ka �ī labirinta sienas un ejas nepārtraukti mainās. Pat Darvins nekad pilnīgi neatbrīvojās no zviedru va�ām, un diez vai �ārlzam var pārmest domas, kas virknējās viņa smadzenēs, veroties aug�up klintīs uz lesa noslāņojumiem.

�ārlzs zināja, ka nulla species nova ir blēņas, un tomēr �ajos noslāņojumos saskatīja bezgala nomierino�u kārtību. Vērodams lēni drūpo�ās zilganpelēkās klintis, viņ�, iespējams, būtu varējis nonākt pie ļoti mūsdienīgas sociālās simbolikas, tomēr viņ� tajās saskatīja tikai kaut ko līdzīgu nesatricināmai Laika ēkai, kuras nepielūdzamie (un tāpēc dievi�ķi labvēlīgie, jo kur� gan ap�aubīs, ka kārtība ir cilvēces lielākā priek�rocība?) likumi ļoti ērti gādā par to, lai izdzīvotu attīstītākie un piemērotākie, exempli gratia1 , �ārlzs Smitsons �ajā jaukajā pavasara dienā� domās nogrimis, ieinteresēts, dedzīgs, saproto�s, piekrīto�s, pieraksto�s un pateicīgs! Trūka, protams, dabas kāpņu sabruk�anas apliecinājuma � proti, ja jaunas sugas tie�ām nāk pasaulē, tad vecajām laiku pa laikam vajag atbrīvot tām vietu. �ārlzs apzinājās, ka nav nemirstīgs � neviens Viktorijas laika cilvēks nevarēja neapzināties savu mirstīgumu. Ta�u domas par vispārēju iznīcību �ārlzam todien bija tikpat tālas kā visniecīgākais mākonītis dzidrajās debesīs, par spīti tam, ka pēc neilga laika, atkal apāvis getras, zeķes un zābakus, viņ� turēja plaukstā ļoti konkrētu vispārējās iznīcības pierādījumu.

Tas bija ļoti jauks lesa gabals ar neparasti skaidriem amonītu nospiedumiem, mikrokosms makrokosmā, virpuļojo�as galaktikas desmitcollīgā klints atlūzā. Uzrakstījis, kā pienākas, etiķeti ar atra�anas vietu un datumu, �ārlzs, glu�i kā klases lēkdams, atkal aizlingoja prom no zinātnes � �oreiz tie�i mīlestībā. Viņ� nolēma, ka, atgriezies mājās, uzdāvinās atradumu Ernestīnei. Tas bija pietiekami skaists, lai sagādātu

' Piemēram (lat.).

viņai prieku, un drīz �ārlzs to tik un tā dabūtu atpakaļ kopā ar pa�u Ernestīni. Vēl vairāk � mugursoma bija kļuvusi ievērojami smagāka, tātad dāvana iegūta sviedriem vaigā. Pienākums � tīkamā saskaņā ar laikmeta garu � pacēla savu bargo galvu.

Pēk�ņi �ārlzs atjēdzās, ka gājis lēnāk, nekā pa�am licies. Viņ� atpogāja virssvārkus un izvilka atvā�amo sudraba pulksteni. Jau divi! Steig�us paskatījies atpakaļ, �ārlzs ieraudzīja, ka zemesragu aptuveni jūdzes attālumā jau apskalo paisuma viļņi. Briesmas viņam nedraudēja � tie�i priek�ā pa klints nogāzi aizvijās stāva, bet dro�a taka, kura veda aug�up me�a biezoknī, � ta�u atgriezties gar krastu vairs nebija iespējams. Faktiski �ārlza nolūks jau arī bija sasniegt �o taku, bet tikai tādēļ, lai uzrāptos pa to līdz krama noslāņojumiem. Pukodamies par savu tūļību, �ārlzs uzsāka kāpienu pārāk strauji, tāpēc bija spiests uz mirkli apsēsties un atvilkt elpu, jo zem sasodītā flaneļa bija nosvīdis slapj�. Turpat blakus viņ� izdzirdēja strautiņa urdzē�anu, padzērās, samitrināja mutautiņu, noslaucīja seju un sāka lūkoties apkārt.

DE VIT A NODAĻA

��ī sirds Nav lemta mīlai mū�īgai, Bet kaut kas nevaldāms un dīvs Kvēl nerimtīgi dzīlēs tai. METJŪ ARNOLDS. "Ardievas" (1853)

Es minēju divus vissaprotamākos iemeslus, kuru dēļ Sāra Vudrafa bija ar mieru nodot sevi misis Poltnejas vērtējumam. Pati Sāra gan nepavisam nebija tas cilvēks, kur� meklētu pamatojumus, lai ari neapzināti, turklāt viņas rīcībai netrūka arī citu iemeslu� tādiem vajadzēja būt, jo mi�sis Poltnejas reputācija Laimrid�as mazāk izsmalcinātajā milieux[7] sārai bija labi zināma. Veselu dienu Sāra pavadīja moko�ās �aubās un beidzot nolēma lūgt padomu misis Talbotai. Misis Talbota bija ārkārtīgi labsirdīga, ta�u ne sevi�ķi apķērīga sieviete; lai gan viņa mīļuprāt būtu atkal pieņēmusi Sāru pie sevis � nudien, sākumā viņa bija uzstājīgi aicinājusi Sāru atpakaļ, � viņa tomēr apzinājās, ka tagad Sāra vairs nespēs caurām dienām noņemties ar mājskolotājas pienākumiem. Ta�u viņa ļoti vēlējās Sārai palīdzēt.

Misis Talbota zināja, ka Sāru gaida trūkumcietējas liktenis, un naktīs nespēja aizmigt, iztēlodamās ainas no pusaudzes gados lasītās romantiskās literatūras, kur badā mirsto�as varones, �okurā sarāvu�ās, gulēja uz apsnigu�ām lievenēm vai drebēja karsoņa murgos kādā pamestā, drēgnā bēniņu telpā. Viena �āda aina, ilustrācija no kāda pamāco�a misis �ērvudas stāsta, apkopoja misis Talbotas ļaunākās nojausmas. Vajātā sieviete izmisumā metas lejup no klints. Zibens �autra apspīd viņas vajātāju zvērojo�ās acis, bet visbaismīgākā ir liktenim nolemtās nobālusī seja un viņas apmetnis � kā milzīgs, melns krīto�a kraukļa spārns tas plandās gaisā, drausmīgs kā pati nāve.

Tādēļ misis Talbota noklusēja savas �aubas par misis Poltneju un ieteica Sārai pieņemt vietu. Bijusī mājskolotāja uz atvadām noskūpstīja mazos � Polu iyi Vird�īniju � un gāja atpakaļ uz Laimrid�u � pazu�anā. Viņa paļāvās uz misis Talbotas spriedumu � un, ja gudra sieviete paļaujas uz dumju, kaut arī nez cik labsirdīgu, ko gan citu viņa var gaidīt?

Sāra tie�ām bija ļoti gudra, ta�u viņas īstā gudrība bija visai neparasta un mūsdienu prāta spēju pārbaudēs noteikti paslīdētu garām neievērota.

Tai nebija nekāda sakara ar prasmi analizēt vai risināt uzdevumus; zīmīgi, ka skolā Sārai vislielākās grūtības bija sagādājusi matemātika. Sāras spējas neizpaudās arī kā īpa�s mo�ums vai asprātība, pat viņas laimīgākajās dienās ne. Sārai � meitenei, kura nekad netika bijusi Londonā, nekad netika grozījusies ļaudīs, �piemita gandrīz pārdabiskas spējas novērtēt cilvēkus, izprast viņus �ī vārda vispilnīgākajā nozīmē.

Sārai bija tāds psihologa ķēriens, kāds mēdz būt rūdītam zirgu mijējam, kas prot gandrīz vai no pirmā acu uzmetiena at�ķirt labu zirgu no nekur nederīga klepera; izsakoties mūsu gadsimta valodā, Sāra bija piedzimusi ar skaitļotāju sirdī. Jā, tie�i sirdī, jo Sāras izskaitļotās vērtības iederējās drīzāk tur, nevis smadzenēs. Sāra nemaldīgi uztvēra uzspēlētu gudrību, aizspriedumainu loģiku, tuk�u strīdu āri�ķību, bet ne tikai to vien � viņa redzēja cauri cilvēkiem vēl daudz smalkāk. Pati nespēdama to izskaidrot, glu�i tāpat kā skaitļojamā ma�īna nevar pastāstīt par procesiem, kas norisinās tās iek�ienē, Sāra redzēja cilvēkus, kādi viņi bija īstenībā, nevis kādi centās izlikties. Tas vēl ir pieticīgi teikts, ka viņa lieliski prata novērtēt cilvēku morālās īpa�ības. Sāras izpratne bija daudz dziļāka, jo, ja viņa būtu vadījusies tikai pēc morāles principiem, tad būtu rīkojusies pavisam citādi � piemēram, Veimutā viņa nebūt netika apmetusies pie māsīcas.

�ī iedzimtā intuīcija bija Sāras pirmais lāsts; otrs bija viņas izglītība. Nekāda di�ā jau tā nebija� ko gan var gribēt no otr�ķirīga Eksiteras augstdzimu�u jaunavu semināra, kur Sāra pa dienu mācījās un pa vakariem � reizēm līdz. pat vēlai naktij � piepelnījās ar iz�uvumiem un citiem � līdzīgiem darbiem? Ar pārējām skolniecēm Sāra nebiedrojās. Viņas nolūkojās uz Sāru no aug�as, bet Sāra redzēja viņām cauri. Tā nu iznāca, ka Sāra bija lasījusi daudz vairāk romānu un dzejas (divi patvērumi vientuļajiem) nekā vairums viņai līdzīgo/ Daiļliteratūra viņai aizstāja dzīves pieredzi. Pati to neapzinādamās, Sāra vērtēja cilvēkus drīzāk no Valtera Skota vai D�einas Ostinas viedokļa nekā ar kādu empīriskā ceļā atrastu mērauklu, uzlūkodama apkārtējos kā romānu varoņus un izteikdama par viņiem dzejiskus spriedumus. Bet � ak vai! � to, ko Sāra bija �ādi iemācījusies, lielā mērā vājināja tas, ko viņai mācīja citi. Sārai tika uzspiests dāmas gods, padarot viņu par tipisku �ķiru sabiedrības upuri. Tēvs bija izstūmis Sāru no savas �ķiras, ta�u līdz nākamajai pacelt nespēja. Savu aprindu pui�iem Sāra bija pārāk smalka, lai derētu par sievu, bet tiem, kuru sabiedrībā meitene centās iekļūt, viņa joprojām �ķita par prastu.

Sāras tēvs, kuram Laimrid�as vikārs piedēvēja "slavējamus< principus", patiesībā bija pilnīgs pretstats �im raksturojumam, jo viņam piemita visi iespējamie nosodāmie principi. Ne jau rūpes par vienīgo meitu bija liku�as tēvam sūtīt Sāru internātskolā, bet gan apsēstība ar savu ciltskoku. Pirms �etrām paaudzēm pa tēva līniju dzimtā nepārprotami varēja sazīmēt mui�niekus. Pastāvēja pat attāla radniecība ar Dreiku ģimeni � nenozīmīgs fakts, kas gadu gaitā pārtapa dzel�ainā pārliecībā par tie�u izcel�anos no di�ā sera Frensisa. Savā laikā ģimenei tik tie�ām bija piederējusi necila mui�iņa kādā drēgnā un neiekoptā, visu pamestā nostūrī kaut kur starp Dārtmūru un Eksmūru. Sāras tēvs trīs reizes bija redzējis to pats savām acīm; vēlāk, atgriezies nelielajā fermā, ko nomāja no milzīgās Mcritonu mui�as, viņ� to vien darīja kā sapņoja un kala plānus.

Varbūt Sāras tēvs jutās vīlies, kad meita astoņpadsmit gadu vecumā atgriezās no skolas (kas zina, kādus brīnumus viņ� bija cerējis sagaidīt?) un sēdēja viņam iepretim pie gobas galda, vērodama tēva plātī�anos, vērodama ar klusu atturību, ērcinādama tēvu kā dārga, bet nekur neizmantojama ierīce � Sāras tēvs bija dzimis devon�īrietis, un nauda devon�īrie�iem ir viss �, padarīdama viņu vai traku. Sāras tēvs lauza nomas līgumu un pats nopirka fermu, ta�u nopirka to pārāk lēti; tas, kas, viņaprāt, bija vienreizēji izdevīgs darījums, vēlāk izrādījās nelabojama kļūda. Vairākus gadus Sāras tēvs rāvās vai pu�u, cenzdamies saglābt gan hipotēku, gan savu no�ēlojamo aristokrātismu, bet tad vārda tie�ā nozīmē kļuva traks un nonāca Dor�esteras garīgi slimo patversmē. Pēc gada viņ� tur nomira. Ap to laiku Sāra jau veselu gadu bija nostrādājusi, pelnīdama pati sev iztiku, � vispirms kādā Dor�esteras ģimenē, lai būtu tuvāk tēvam; pēc viņa nāves Sāra iestājās darbā pie Talbotiem.

Sāra bija pārāk interesanta meitene, kaut ari bez pūra, lai ciestu no pielūdzēju trūkuma. Ta�u visu alla� sabojāja viņas pirmais, iedzimtais lāsts � pa�pārliecinātajiem preciniekiem viņa redzēja cauri. Sāra saskatīja viņu sīkumainību, augstprātīgo laipnību, �ēlsirdību un muļķību. Tādējādi �ķita, ka Sāru dzīvē sagaida tie�i tas, no kā daba, miljoniem gadu nopūlējusies, viņu radīdama, nepārprotami centās viņu izpestīt, � vecmeitas liktenis.

Uz brīdi iztēlosimies neiespējamo, proti, ka misis Poltneja apkopo Sāras labās un sliktās īpa�ības, turklāt tie�i tai dienā, kad �ārlzs, uz laiku atbrīvojies no apgrūtino�ajiem saderinātā pienākumiem, nodevās savai visnotaļ zinātniskajai dēkai. �ķiet glu�i ticami, ka tie�i �ai pēcpusdienā misis Poltneja būtu varējusi ar to nodarboties, jo Sāra jeb mis Sāra, kā viņu godāja Mārlboro namā, bija izgājusi.

Sāksim ar patīkamo � ar kredīta aili. Pirmām kārtām misis Poltneja, bez �aubām, atzīmētu vispārsteidzo�āko, uz ko pirms gada, uzņemdamās aizbildniecību, nemaz nebija cerējusi. To varētu formulēt �ādi � "labāka gaisotne mājās". Taisni neticami, ta�u neviens kalps, nedz kalpone (statistika liecina, ka tas bie�āk gadījies kalponēm) �ā gada laikā vēl nebija padzīti, kur deguns rāda.

�īs dīvainās pārvērtības bija sāku�ās kādā jaukā rītā da�as nedēļas pēc tam, kad Sāra bija ķērusies pie saviem pienākumiem � tas ir, pie misis Poltnejas dvēseles glāb�anas. Vecā dāma ar savu parasto aso o�u bija konstatējusi rupju pārkāpumu � aug�stāva istabenei bija uzdots katru pirmdienu bez īpa�a atgādinājuma aplaistīt papardes otrajā viesistabā (misis Poltnejai bija divas "goda" istabas � viena sev un otra viesiem), ta�u viņa nebija to izdarījusi. Papardes izskatījās zaļas un piedodo�as, turpretī misis Poltneja � bāla un pārskaitusies. Tūdaļ tika atsaukta vainīgā. Istabene atzinās, ka viņai �is darbs esot piemirsies; ar zināmu piespie�anos ari misis Poltneja, iespējams, būtu nodevusi �o lietu aizmirstībai, ta�u uz meitenes sirdsapziņas pēdējā laikā jau bija pāris līdzīgu pārkāpumu. Istabenes liktenīgā stunda bija klāt, un mi�sis Poltneja � ar drūmu pienākuma apziņu, kā buldogs, gatavodamies iecirst zobus zagļa potītēs, � grasījās to iezvanīt.

�� Daudz ko es varu paciest, bet to nu gan necietī�u!

�� Es vairs tā nedarī�u, kundze�

�� Manā mājā tu nekādā ziņā vairs tā nedarīsi!

�� Ai, kundze! Ap�ēlojieties, kundze!

Da�us mirkļus misis Poltneja atļāvās patīksmināties par meitenes asarām.

�� Misis Fērlija izmaksās tev algu.

Sarunu dzirdēja mis Sāra, jo misis Poltneja tie�i pirms tam bija diktējusi viņai vēstules � galvenokārt bīskapiem adresētas, vismaz diktējusi tādā tonī, kādā cilvēki mēdz sarunāties ar bīskapiem. Sāra pēk�ņi uzdeva jautājumu un ar to panāca negaidītu efektu. Pirmkārt, Sāra misis Poltnejas klātbūtnē vēl nekad nebija jautājusi neko tādu, kam nebūtu tie�s sakars ar viņas pienākumiem. Otrkārt, Sāras jautājums netie�i ap�aubīja vecās kundzenes spriedumu. Tre�kārt, Sāra nemaz nejautāja misis Poltnejai, bet gan istabenei:

�� Kas tev kai�, Millij?

Vai nu tur bija vainojams Sāras līdzjūtīgais tonis vai arī meitenes stāvoklis, ta�u istabene, par pārsteigumu misis Poltnejai, noslīga uz ceļiem, purinādama galvu un aizsegdama seju ar rokām. Mis Sāra tūdaļ ^ nometās viņai līdzās, un nepagāja ne minūte, kad noskaidrojās, ka meitene

patie�ām jūtas slima, iepriek�ējā nedēļā divas reizes paģībusi, ta�u baidījusies par to ieminēties�

Pēc kāda laika mis Sāra atgriezās no kalpoņu guļamistabas, kur tikko bija apguldījusi Milliju, � un nu bija pienākusi misis Poltnejas kārta uzdot pārsteidzo�u jautājumu:

�� Ko lai es tagad daru?

Mis Sāra palūkojās misis Poltnejai tie�i acis, un viņas skatienā bija kaut kas tāds, kas padevīgo atbildi padarīja par vienkār�u nodevu tradīcijai:

�� Ko uzskatāt par vajadzīgu, kundze.

Tā Mārlboro namā bikli uzplauka neredzēta puķīte � piedo�ana, un, kad pie istabenes atnāca ārsts un konstatēja bālumkaiti, misis Poltneja pēk�ņi atklāja, kādu perversu apmierinājumu var gūt tēlotā laipnībā. Vēlāk atgadījās vēl viena vai divas epizodes, kuras, lai arī ne tik dramatiskas, tomēr norisinājās visumā līdzīgi, � bet tikai viena vai divas, jo turpmāk Sāra ņēma �o lietu savās rokās un pasteidzās alla� pati visu pārbaudīt. Viņa bija at�ifrējusi misis Poltneju un drīz vien iemanījās tikt ar saimnieci galā tikpat veikli kā prasmīgs kardināls ar vāju pāvestu, tikai cēlāku mērķu vārdā.

Otrais punkts iedomātajā misis Poltnejas sarakstā vairs nebūtu tik pārsteidzo�s � "viņas balss". Pasaulīgākās lietās saimniece pret saviem padotajiem izturējās diezgan nevērīgi, toties viņa ārkārtīgi rūpējās par kalpu garīgo labklājību.

Svētdienās visiem obligāti bija divas reizes jāiet baznīcā, bez tam katru rītu notika dievkalpojums arī mājās: korālis, sprediķis un lūg�anas, ko pompozi vadīja pati vecā kundzene. Misis Poltneju vienmēr bija kaitinājis tas, ka pat visbargākie skatieni nespēja iedvest kalpiem pilnīgu padevību un no�ēlu, ar kādu tiem, pēc misis Poltnejas domām, pienāktos godāt savu Dievu (kur nu vēl viņas Dievu!). Kalpu ģīmji parasti pauda tikai bailes no saimnieces un mēmu neizpratni � viņi izskatījās drīzāk pēc stulbām aitām, nevis pēc atgrieztiem grēciniekiem. Ta�u kop� Sāras iera�anās viss bija.mainījies.

Sārai paliesi bija ļoti jauka balss, rāma un skaidra, alla� nedaudz skumja un reizēm � spēcīgu jūtu pārņemta; galvenais � tā bija sirsnīga balss. Pirmo reizi savā nepateicīgajā pasaulītē misis Poltneja kalpu sejās ievēroja patiesu uzmanību un da�kārt pat neviltotu ticību.

Tiktāl viss būtu labi, ta�u Sārai ikreiz vajadzēja tikt galā ar vēl vienu dievbijības izvirdumu. Kalpi drīkstēja noturēt aizlūgumu virtuvē, kur valdīja misis Fērlijas vienaldzīgā acs un vienmuļā murminā�ana. Pēc tam aug�stāvā misis Poltnejai vajadzēja lasīt priek�ā vienai pa�ai, un tie�i �ajos intīmajos rituālos Sāras balss skanēja visjaukāk un visiespaidīgāk. Da�reiz Sāra panāca neticamo, izvilinot no maisiņos iegrimu�ajām bargajām acīm pa asarai. To viņa nekādā ziņā nedarīja ar nodomu, tur vienkār�i bija vainojama milzīgā at�ķirība starp abām sievietēm. Misis Poltneja ticēja Dievam, kur� nekad nebija eksistējis, turpretim Sāra pazina dzīvo Dievu.

Pretēji daudziem cienījamiem garīdzniekiem un baznīckungiem, kuru balsīs sprediķa laikā glu�i neviļus ieskanējās brehtiski atsve�inātības toņi (uzklausiet �jūsu tēvs lasa fragmentu no Bībeles), Sāras balss iedarbojās tie�i otrādi � viņa vienkār�i un saprotami runāja par Kristus cie�anām, par vīru no Nācaretes, un radās iespaids, ka tas nemaz nav noticis tik sen; da�reiz, kad istabā krēsloja, Sāra �ķita aizmirstam misis Poltnejas klātbūtni, un likās, ka viņa redz Jēzu Kristu sev priek�ā pie krusta. Kādu dienu, tikusi līdz vārdiem Eloi, eloi, lama zabachthani? Sāra sastomījās un apklusa. Misis Poltneja palūkojās uz meiteni un redzēja, ka viņas seja mirkst vienās asarās. �is mirklis vēlāk novērsa bezgala daudz grūtību, un, tā kā vecā dāma pietrausās kājās un pieskārās pie meitenes trīco�ā pleca, var cerēt, ka ari misis Poltnejas brangi apsvilusī dvēsele reiz tiks atpestīta.

Laikam gan Sāra manā attēlojumā sāk izskatīties pēc fanātiķes. Ta�u īstenībā teoloģija viņai bija sve�a� Sāra redzēja cauri ne vien cilvēkiem, bet arī Viktorijas laikmeta baznīcas blēņām, vulgāri izkrāsotajām vitrā�ām un aprobe�otajam dogmatismam. Viņa redzēja cie�anas un lūdza Dievu, lai tās izbeigtos. Nezinu, kas no Sāras iznāktu mūsu dienās, ta�u ticu, ka senatnē viņa būtu kļuvusi vai nu par svēto, vai par kāda imperatora mīļāko. Ne jau savas reliģiozitātes vai seksualitātes pēc, bet tāpēc, ka viņa bija apveltīta ar reti sastopamu spēju � izpratni un emocionalitāti, kas arī izteica viņas būtību.

Bija vēl ari citi punkti: pati par sevi iespaidīga, gandrīz vai unikāla spēja pārāk bie�i nekrist misis Poltnejai uz nerviem, prasme, nekad ne�aujot pār strīpu, nemanāmi uzņemties atbildību par da�ādiem sīkiem mājas darbiem, veikli pirksti, kas prot rīkoties ar adatu.

Misis Poltnejas dzim�anas dienā Sāra uzdāvināja viņai krēsla pārvalku, gar malām smalki iz�ūdinātu ar papardēm un kreimenēm, � ne jau tāpēc, ka visus misis Poltnejas sēdekļus vajadzētu īpa�i �ēlot, vienkār�i tolaik krēsli bez �ādas piedevas izskatījās tādi kā pliki. Misis Poltnejai dāvana sagādāja lielu prieku; piedevām ikreiz, kad briesmone kāpa savā tronī, tā viņai neuzkrīto�i atgādināja (varbūt Sārā patiesi bija kaut kas no viltīga kardināla), ka viņas aizbilstamajai ir arī da�as labas īpa�ības.

1 Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani atstājis? (Aramie�u.) 52

Zināmā mērā dāvana palīdzēja Sārai tie�i tāpat, kā nemirstīgā sīga bie�i vien bija palīdzējusi �ārlzam.

Visbeidzot � un tie upurim bija pa�i moko�ākie brī�i � Sāra bija izturējusi arī pārbaudījumu ar traktātiem. Misis Poltneja, tāpat kā daudzas jo daudzas vientuļas viktoriāņu atraitnes, ļoti ticēja traktātu audzino�ajam spēkam. Tas nekas, ka no desmit adresātiem labi ja viens spēja tos izlasīt � patiesību sakot, daudzi vispār neprata lasīt �, tas nekas, ka pat izlasīju�i viņi gandrīz nekad netika gudri, kas godājamiem autoriem bijis padomā, � vienalga, ikreiz, kad Sāra devās ceļā ar traktātu sainīti, misis Poltneja jutās dro�a, ka debesīs viņas rēķinā tiek ieskaitīts attiecīgs daudzums izglābtu dvēseļu, pie tam fran�u leitnanta draudzenei �ādi radās iespēja publiski no�ēlot grēkus, sagādājot misis Poltnejai vēl lielāku gandarījumu. Ta�u Laimrid�ā, vismaz tās trūcīgākajā daļā, tas nevienam nebija noslēpums, un pret Sāru tur izturējās labvēlīgāk, nekā viņas saimniece spētu iedomāties.

Sāra lietoja īsu uzrunu: "No misis Poltnejas. Lūdzu, izlasiet un lieciet pie sirds!" To sacīdama, Sāra raudzījās saņēmējam acīs. Tie ar viszinīgajiem smaidiņiem drīz vien pārstāja smīkņāt, mutīgie aprāvās pusvārdā. Manuprāt, meitenes acīs viņi izlasīja daudz vairāk nekā cie�i pierakstītajās lapiņās, kas tika iespiestas viņiem rokās.

Tagad mums diem�ēl jāpāriet pie debeta ailes. Pirmais un galvenais punkts, bez �aubām, skanētu tā: "Viņa staigā apkārt viena." Sākumā bija norunāts, ka reizi nedēļā mis Sāra pēcpusdienu drīkstēs izmantot pēc saviem ieskatiem, un, misis Poltnejas izpratnē tas deva Sārai vairāk nekā pietiekamas privilēģijas salīdzinājumā ar kalponēm; vienīgi nepie�cie�amība iznēsāt traktātus izjauca �o kārtību, bet tas bija vikāra priek�likums. Divus mēne�us viss gāja lieliski. Tad kādā rītā mis Sāra pēk�ņi neieradās uz lūg�anu, un, kad pie viņas uzsūtīja istabeni, izrādījās, ka Sāra nemaz nav piecēlusies. Misis Poltneja aizgāja viņu apraudzīt. Sāra atkal mirka asarās, ta�u �oreiz saimniece par to tikai saskaitās. Tomēr viņa lika ataicināt ārstu. Ārsts ilgi sarunājās ar Sāru zem �etrām acīm. Nokāpis lejā pie sapīku�ās misis Poltnejas, viņ� nolasīja tai īsu lekciju par melanholiju � ja ņemam vērā, kad un kur viņ� dzīvoja, jāatzīst, ka ārsts bija progresīvs cilvēks, � un stingri piekodināja, lai grēciniecei tiktu atvēlēts vairāk svaiga gaisa un brīvības.

�� Ja nu jūs apgalvojat, ka bez tā patie�ām nekādi nevar iztikt�

�� Cienītā kundze, es apgalvoju. Visā nopietnībā. Citādi es nevaru uzņemties ne mazāko atbildību.

� Tas sagādās lielas neērtības. � Ārsts ne�ēlīgi klusēja. � Labi, es mēģinā�u iztikt bez viņas divas pēcpusdienas nedēļā.

At�ķirībā no vikāra dakteris Grogans finansiāli nebija sevi�ķi atkarīgs no misis Poltnejas, un, atklāti sakot, nevienu mir�anas apliecību Laimrid�ā viņ� nebūtu parakstījis ar mazāku no�ēlu kā to, kas apliecinātu misis Poltnejas �ķir�anos no �īs pasaules. Ta�u ārsts savaldījās, tikai atgādināja misis Poltnejai, ka viņa pusdienlaikā guļ diendusu, izpildīdama viņa norādījumu. Un tā Sāra ieguva zināmu pusbrīvību.

Otrais debeta punkts būtu �āds: "Viņu ne vienmēr drīkst rādīt apmeklētājiem." Tā nu misis Poltnejai bija patie�ām smaga dilemma. Misis Poltneja, protams, gribēja, lai arī citi novērtētu viņas labdarību, bet tas nozīmēja, ka viņiem jāredz Sāra. Ta�u Sāras seja uz ciemiņiem atstāja ārkārtīgi nelabvēlīgu iespaidu. Sāras skumjas bija kā pārmetums, bet tajās retajās reizēs, kad viņa uzdro�inājās iesaistīties sarunā, bilzdama pāris vārdu kādā neskaidrā jautājumā, kas prasīja atbildi (attapīgākie no pastāvīgajiem viesiem, uzrunādami misis Poltnejas biedreni un sekretāri, drīz vien iemanījās savām pieklājības frāzēm pie�ķirt nepārprotami retorisku nozīmi), � viņa bija necie�ami kategoriska, gan ne tāpēc, ka vēlētos pielikt sarunai punktu, � glu�i vienkār�i Sāra savā vientiesībā skaidri un saprātīgi sprieda par lietām, kam ar skaidrību un veselo saprātu nebija nekā kopēja. Misis Poltnejai Sāra tādās reizēs pārlieku atgādināja kādu no tām noziedzniecēm, kuru kār�anu viņa neskaidri atminējās no jaunības dienām.

Un atkal Sāra apliecināja savas diplomātes spējas. Viņa nevairījās no labi pazīstamiem, Mārlboro namā sen apradu�iem apmeklētājiem, bet, tikko pieteica sve�ākus ciemiņus, piesardzīgi izgāja, iekams viņus ieveda istabā, vai arī pirmajās piecās minūtēs pēc vieso�anās sākuma. Misis Poltnejai tas vismaz deva iespēju izplūst garās runās par krustu, kas viņai jānes, kaut gan krusta aizie�ana vai prombūtne radīja aizdomas par nemākulīgu ne�anu, un tas bija ļoti nomāco�i. Tomēr Sāru tur diez vai var vainot.

Ta�u visļaunāko Sāras trūkumu es esmu pataupījis beigām. Lūk, kāds tas bija: "Viņa joprojām izrāda pieķer�anos savam pavedējam."

Misis Poltneja vairākkārt bija mēģinājusi izdibināt grēkā kri�anas apstākļus, kā arī pa�reizējo no�ēlas pakāpi. Pat klostera priek�niece tā neilgotos uzklausīt no ganāmpulka noklīdu�as avs grēksūdzi. Ta�u Sāra �ai ziņā bija jūtīga kā medūza; tikko misis Poltneja izteica kādu aplinkus mājienu, grēciniece uzreiz nojauta, kas gaidāms. Uz tie�iem jautājumiem viņa atbildēja, kaut arī citādiem vārdiem, būtībā to pa�u, ko pirmajā*' iztaujā�anas reizē.

Jāteic, ka misis Poltneja reti atstāja savu mitekli un �ajos retajos gadījumos nekad negāja kājām; viņa brauca �etrvietīgā karietē, apmeklēdama tikai savas kārtas ļaudis, tāpēc par Sāras uzvedību ārpus mājām viņai nācās spriest pēc sve�u acu vērojumiem. Misis Poltnejai par laimi, �āds acu pāris atradās, turklāt aiz �īm acīm slēpās ļaunas un aizvainotas smadzenes, kuras ar vislielāko prieku sniedza regulārus ziņojumus kustībās ierobe�otajai saimniecei. Spiegs, bez �aubām, nebija neviens cits kā misis Fērlija. Lai gan lasī�ana saimniecei īstenībā viņai nemaz nebija patikusi, atbrīvo�ana no �ī pienākuma tomēr aizvainoja, un, kaut arī mis Sāra izturējās pret viņu ar vislielāko uzmanību un cieņu, nedodama ne mazāko iemeslu aizdomām, ka cen�as nelikumīgi piesavināties saimniecības pārzines vietu, sadursme tomēr agri vai vēlu bija neizbēgama. Misis Fērlija nemaz nepriecājās par to, ka viņai nu palicis nedaudz mazāk darba, jo līdz ar to nedaudz samazinājās ari viņas ietekme. Millijas izpestī�ana un arī citas � piesardzīgākas iejauk�anās notikumu gaitā sagādāja Sārai popularitāti un cieņu apak�stāvā, un var būt, ka vislielāko niknumu misis Fērlijā izraisīja tie�i tas, ka padoto klātbūtnē viņa par saimnieces sekretāri nevarēja bilst nevienu ļaunu vārdu. Misis Fērlija bija veca īgņa, un viņas vienīgais prieciņ� � uzzināt visļaunāko vai paredzēt visļaunāko, tāpēc viņa juta pret Sāru nepatiku, kas pamazām pārauga svelo�ā naidā.

Protams, misis Fērlija bija pārlieku viltīga lapsa un misis Poltnejai �o naidu neizrādīja. Misis Fērlija izlikās, ka viņai ļoti rūp nabaga mis Vudrafas liktenis, un savus ziņojumus bagātīgi piebārstīja ar tādām frāzēm kā "mani māc ba�as" un "diem�ēl �ķiet". Spiego�ana misis Fērlijai nesagādāja grūtības, jo viņa regulāri apmeklēja pilsētu da�ādos saimnieciskos uzdevumos, turklāt viņas rīcībā bija ari pla�s radinieku un paziņu tīkls. Tiem viņa deva mājienu, ka misis Poltnejai vajagot � protams, viscēlāko kristīgo mērķu labad � vienmēr visu zināt par mis Vudrafas uzvedību ārpus augstajiem akmens mūriem, kas apjoza Mārlboro mājas dārzu. Un, tā kā tenku vāceļu Laimrid�ā nekad nav trūcis, ne tais laikos, ne mūsdienās, glu�i tāpat kā netrūkst tārpu Dorsetas siera ritulī, � Sāra savās brīvajās stundās nevarēja nedz soli paspert, nedz muti pavērt, lai tas drīz vien baismīgi pārspīlētā un bagātīgi izpu�ķotā veidā nekļūtu zināms misis Fērlijai.

Sāras pastaigu mar�ruts, ja vien nevajadzēja iznēsāt traktātus, bija vienkār�s: katru pēcpusdienu viņa devās vienā un tai pa�ā virzienā � vispirms lejup no kalna pa stāvo Paundstrītu līdz stāvajai Brodstrītai un no turienes līdz Koba Vārtiem, kvadrātveida terasei, no kuras paveras skats uz jūru un kurai ar pa�u Kobu nav nekāda sakara. Sāra mēdza pieiet pie margām un palūkoties uz līci, ta�u �eit viņa parasti uzkavējās tikai īsu mirkli � ne ilgāk kā kuģa kapteinis uz komandtiltiņa, vērīgi aplūkodams apvārsni; pēc tam Sāra nogriezās vai nu lejup uz Kokmoilu, vai ari uz pretējo pusi � uz rietumiem, kur gar nelielu līcīti vijās pusjūdzi gara taka, kas izveda tie�i uz Kobu. Pa ceļam uz Kokmoilu Sāra bie�i vien mēdza uz pāris minūtēm iegriezties draudzes baznīcā, lai noskaitītu lūgsnu (�o faktu misis Fērlija nez kādēļ nekad neuzskatīja par pieminē�anas vērtu), tad devās pa aleju tālāk uz Baznīcas klin�u zāļainās nogāzes pusi. Pļava pletās līdz pat Melnā dumbrāja nelīdzenajiem pakalniem. No tālienes varēja redzēt, kā Sāra kāpj aug�ā pa nogāzi, laiku pa laikam atskatīdamās uz jūru, līdz beidzot sasniedz veco, nu jau sen dumbrāja erozijas izskaloto �ārmutas ceļu � pa to viņa atgriezās atpakaļ Laimrid�ā. �o mar�rutu Sāra izvēlējās tais reizēs, kad Kobs �ķita ļau�u pilns, ta�u, ja slikta laika vai citu apstākļu dēļ uz Koba nevienu nemanīja, viņa labprātāk gāja uz turieni un nostājās pa�ā galā, kur viņu pirmoreiz bija ieraudzījis �ārlzs; tenku vāceles melsa, ka tur Sāra jūtoties vistuvāk Francijai.

Tas viss, pienācīgi sagrozīts un ietērpts melnā, tika celts priek�ā misis Poltnejai. Ta�u tolaik �o dāmu vēl nebija pametusi sajūsma par jauno rotaļlietu un viņa bija noskaņota tik labvēlīgi, cik nu tas vispār iespējams, ņemot vērā viņas veci�ķo, īgno, aizdomu pilno dabu. Tomēr misis Poltneja nekavējoties lika atgādāt rotaļlietu pie sevis.

�� Mis Vudrafa, esmu dzirdējusi, ka tevi alla� varot redzēt pastaigājamies pa vienām un tām pa�ām vietām. � Sāra nodūra acis pārmeto�ā skatiena priek�ā. � Tu raugoties uz jūru. � Sāra joprojām klusēja. � Man prieks, ka tu no�ēlo. Paliesi, kas cits tev atliek tavā pa�reizējā stāvokli?

Sāra saprata mājienu. � Esmu jums ļoti pateicīgai kundze.

�� Tava pateicība mani �obrīd neinteresē. Pirmām kārtām tā pienākas Tam Kungam.

�� Vai nu es to nesaprotu! � meitene nomurmināja.

�� Nezinātājiem varētu likties, ka tu nemaz neno�ēlo.

�� Ja viņi zina manu dzīvesstāstu, tad viņiem nav iemesla tā domāt.

�� Tomēr viņi tā domā. Esmu dzirdējusi runājam, ka tu lūkojoties pēc Sātana burām.

Sāra piecēlās un piegāja pie loga. Bija pats vasaras sākums, kad filadelfu un ceriņu smar�a saplūst ar strazdu dziesmām. Sāra kādu brīdi nolūkojās jūrā, ko viņai grasījās atņemt, tad pagriezās pret veco dāmu, kura nepielūdzami sēdēja atpūtas krēslā glu�i kā karaliene tronī.

�� Vai jūs vēlaties, lai es aizeju, kundze?

Misis Poltncja iek�ēji nodrebēja. Jau kuro reizi Sāras vientiesība apslāpēja saimnieces niknuma uzliesmojumu. �I brīni�ķīgā balss� un visi pārējie jaukumi, pie kuriem misis Poltneja jau paspējusi pierast! Kur tad vēl procenti, kas pieauga uz viņas vārda debesu rēķingrāmatās, � ja nu tie izput, ko tad? Misis Poltneja ierunājās rāmāk:

�� Es vēlos, lai tu parādi, ka �im� cilvēkam vairs nav vietas tavā sirdī. Es zinu, ka tas tā ir. Bet tev tas jāparāda.

�� Kā tad lai es to parādu?

�� Pastaigājies citur! Neplāties ar savu kaunu! Dari to kaut vai manis dēļ!

Sāra stāvēja nodurtu galvu un klusēja. Tad viņa ielūkojās misis Poltnejai acis un pirmo reizi kop� pārcel�anās uz Mārlboro namu tikko jau�ami pasmaidīja.

�� Es darī�u jums pa prātam, kundze.

Izsakoties �aha terminoloģijā, tas bija viltīgs upuris, jo misis Poltneja tūdaļ augstsirdīgi piebilda� viņa nebūt nevēloties liegt Sārai paelpot veselīgo jūras gaisu, laiku pa laikam Sāra varot pastaigāties arī gar līci, ta�u nejau tikai gar līci, un � "lūdzama, nestāvi un neblenz kā apmāta!", īsi sakot, tas bija kompromiss starp divām apsēstībām. Sāras ieminē�anās par aizie�anu lika abām sievietēm paskatīties patiesībai acīs � katrai no sava viedokļa.

Sāra turēja vārdu, vismaz savu pastaigu mar�rutu viņa mainīja. Tagad viņa uz Kobu gāja pavisam reti � tiesa gan, ja aizgāja, tad joprojām atļāvās pakavēties tur un pavērot jūru, tāpat kā todien, kad risinājās mūsu attēlotie notikumi. Tomēr Laimrid�as apkārtnē ir daudz jauku vietiņu, kur pastaigāties, un jūru var redzēt gandrīz no visām. Ja tā bija vienīgā Sāras vēlē�anās, tad viņai vajadzēja tikai pāriet pļavu pie Mārlboro nama.

Misis Fērlijai tagad uz vairākiem mēne�iem iestājās tuk�i laiki. Netika izlaista neviena reize, kad Sāra redzēta stāvam un skatāmies uz līci, bet tas negadījās sevi�ķi bie�i, bez tam �ai laikā Sāra misis Poltnejas acīs bija ieguvusi tādu kņ cietējas oreolu, kas paglāba viņu no jebkādiem nopietnākiem pārmetumiem. Beigu beigās � kā spiedze un saimniece bie�i vien atgādināja viena otrai � nabaga Traģēdija ta�u nebija pie pilna prāta.

Jūs, bez �aubām, jau būsiet noģidu�i patiesību� Sāra bija daudz normālāka, nekā izskatījās� vismaz nebija nenormāla tādā nozīmē, kā par viņu sprieda. Savu kaunu Sāra izrādīja ar zināmu mērķtiecību, un mērķtiecīgi cilvēki ļoti labi zina, kad pietiekami tuvoju�ies mērķim un var ļaut sev brīdi atelpas.

Bet tad kādu dienu (apmēram pusmēnesi pirms mana stāsta sākuma) misis Fērlija ieradās pie misis Poltnejas � korsetei �īkstot un ar tādu ģīmi, it kā viņai būtu paziņojama tuva drauga nāve.

�� Man jums jāziņo kaut kas ļoti nepatīkams.

�ī frāze misis Poltnejai bija kļuvusi tikpat pazīstama kā zvej�niekiem � vētras bojas, tomēr viņa ievēroja rituālu.

�� Cerams, ka ne par mis Vudrafu?

�� Kaut jel tā būtu, kundze! � Saimniecības pārzine drūmā nopietnībā uzlūkoja saimnieci, it kā gribēdama pārliecināties par viņas neviltotajām �ausmām. � Ta�u uzskatu, ka mans pienākums diem�ēl ir jums to pastāstīt.

�� Savus pienākumus nevajag no�ēlot.

�� Protams, kundze.

Misis Fērlija joprojām klusēja kā ūdeni mutē ieņēmusi, un cilvēks no malas dro�i vien būtu noraudzījies neizpratnē, kādi briesmu stāsti nu sekos. Varbūt Sāra kaila dejojusi uz draudzes baznīcas altāra, vai kaut kas cits tamlīdzīgs?

�� Kundze, viņa ir sākusi klaiņot pa Kopienas me�u.

Tik vien! Tomēr �ķita, ka misis Poltneja tā vis nedomā. Patiesi, ar viņas apak��okli notika kaut kas dīvains. Tas atkārās.

DESMITĀ NODAĻA

Tik reiz tā acis pacēla Un pēk�ņi liegi notvīka � Ar manām acīm tikusies� TENISONS. "Moda" (1855)

� ar romantisko klin�u ieskautajām zaļojo�ajām aizām, kur izklaidus augo�ie koki un bagātīgi sakuploju�ais pame�s liecina, ka acīmredzot ir nomainīju�ās neskaitāmas paaudzes kop� pirmā daļējā klin�u nogruvuma, kas ļāva izveidoties �ai brīni�ķīgajai un jaukajai ainavai, kura pārspēj pat līdzīgus dabasskatus apjūsmotajā Vaitas salā�

D�EINA OSTINA. "Pārliecinā�ana"

Se�as jūdzes uz rietumiem no Laimrid�as � uz Eksmutas pusi sastopama viena no visneparastākajām ainavām Dienvidanglijas piekrastē. Raugoties no aug�as, nekā dīvaina neredz � uzmanību saista vienīgi tīrumi, kas citos piejūras apgabalos ple�as līdz pa�ai klin�u pakājei, turpretim �eit izbeidzas jau kādu jūdzi no klintīm. Iekoptās zaļās un sarkanbrūnās rūtis tādā kā līksmā nepakļāvībā piepe�i pārtop krēslainā, kokiem un krūmiem apaugu�ā nogāzē. Neredz neviena jumta. Lidojot pietiekami zemu, var saskatīt, ka nogāze ir ļoti stāva un dziļu bezdibeņu izvagota, pār sulīgo lapotni kā sagruvu�u piļu sienas slejas dīvainas kraujas, krita un krama stabi. Jā, no aug�as raugoties� bet uz zemes �is �ķietami nenozīmīgais biezoknis neizprotamā kārtā iegūst varenus apmērus. Gadās, ka cilvēki stundām ilgi meklē no �ejienes izeju, Un, kad viņiem vēlāk parāda kartē, kur viņi maldīju�ies, tad nespēj vien nobrīnīties, kā gan varēju�i padoties tādai vientulības � un, ja laiks iegadījies nejauks, � pat bezcerības sajūtai.

Klintsapak�a � �ī jūdzi garā zemes strēle patiesi izveidojusies, erodējot senajai vertikālajai klints sienai, � ir ļoti stāva. Lēzeni laukumiņi te ir tikpat reti viesi kā cilvēki. Nogāzes stāvums pavēr� visu, kas vien uz tās aug, tie�i pretim saulei, un, ja vēl ņemam vērā neskaitāmos avotus, kas, tecēdami no .klints, nes līdzi augsni, tad vairs nav jābrīnās par Klintsapak�as īpatnējo augu valsti, par savvaļas zemeņkokiem un akmeņozoliem un citiem Anglijā reti sastopamiem kokiem, par mil�zīgajiem o�iem un di�skābar�iem, par zaļojo�iem Brazīlijas bezdibeņiem, kas aizaugu�i ar efejām un savvaļas me�vīteņu slīgām, par ērgļu papardēm, kas sasniedz septiņu līdz astoņu pēdu platumu, par puķēm, kas uzzied mēnesi agrāk nekā jebkur citur tuvākajā apkaimē. Nav Anglijā citas vietas, kas vasarā vēl vairāk līdzinātos tropu d�ungļiem. Un, kā jebkur� nostūris, ko cilvēki nekad nav nedz apstrādāju�i, nedz apdzīvoju�i, ari �is glabā savas mīklas, rēgus un briesmas � ģeoloģiskā ziņā pat ļoti nopietnas, jo �eit sastopamas gravas un visādas negaidītas pārkares, kur ātri vien var atgadīties nelaime; �ai nomaļajā vietā cilvēks ar lauztu kāju varētu veselu nedēļu saukt palīgā� un glu�i veltīgi: neviens viņu nesadzirdētu. Lai cik dīvaini, pirms simt gadiem Klintsapak�a tomēr nebija glu�i tik vientuļa kā �odien. Tagad �eit vairs nav nevienas zemnieku mājas, turpretim 1867. gadā da�as vēl bija saglabāju�ās; tajās dzīvoja me�sargi, malkascirtēji un cūkgani. Stirnām, kuru klātbūtne vien jau liecina par neskartu idilli, tolaik bijusi krietni nemierīgāka dzīve. Tagad Klintsapak�a ir pilnīgi pamesta. No mājām paliku�as vienīgi efejām apvītas drupas, izzudu�as senās, sazarotās takas, tuvumā nav nevienas �osejas, un vienīgais atliku�ais ceļ�, kas �ķērso �o apvidu, bie�i vien ir neizbraucams, pie tam tur vainojams parlamenta lēmums, jo tagad te ir nacionālais dabas rezervāts. Ne glu�i visur tiek meklēts vienīgi praktisks labums.

Lūk, �eit, �ajā angļu Ēdenes dārzā 1867. gada 29. martā nokļuva �ārlzs, uzkāpis aug�ā pa taku no Pinhedas lī�a liedaga; �īs vietas austrumdaļu sauca par Kopienas me�u.

Padzēries un noslaucījis pieri ar samitrinātu kabatlakatiņu, �ārlzs nopietni palūkojās visapkārt. Pareizāk sakot, viņ� centās nopietni palūkoties visapkārt, ta�u nokalnīte, uz kuras viņ� bija nokļuvis, ainava, kas pavērās skatienam, skaņas, smar�as, neapvaldītais auglības spēks, svaigo asnu sulīgums aizgainīja domas par zinātni. Zeme visapkārt bija kā nosēta ar zeltainām un gai�i dzeltenām strutenēm un gaiļbiksītēm, biezi saplauku�ās dzeloņplūmes mirdzēja kā balts līgavas plīvurs, un mazā strautiņa apsūnoju�os krastos, kur �ār izs pliederu ēnā bija veldzējis slāpes, veseliem puduriem auga bezslavītes un zaķskābenes � visjaukākās pavasara puķes Anglijā. Palūkojies aug�up, �ārlzs nogāzē ieraudzīja baltās vizbuļu galviņa, un aiz tām � tum�i zaļās ziedpulkstenī�u lapas. Kaut kur tālumā kāda slaida koka lapotnē kala dzenis, klusi svilpoja svilpis, ikvienā krūmā un koka galotnē dziedāja tikko atlidoju�ie �un�iņi un citi putniņi. Paskatījies lejup, �ārlzs tālumā ieraudzīja viļņojamies zilo jūru; viss Laimrid�as līcis bija skatāms kā uz delnas, klin�u strēle izgaisa tālē, pārtapdama dzeltenīgā �ezilas krastmalas zobenā, un dīvainais Anglijas Gibraltārs � Portlendas zemesraga gals � zilganajā klaidā vīdēja kā blāva, pelēcīga ēna.

Renesanses māksla ir vienīgā, kas jebkad spējusi iemū�ināt �ādas ainas, �ādu skaistumu, kurā atdzīvojas Boti�elli tēli un skan Ronsāra dziesmas. Un tad vairs nav svarīgi �īs kulturas revolūcijas apzinatie mērķi un centieni, tās ne�ēlības un maldu brī�i; savā būtībā renesanse bija vienkār�i cilvēces atmoda pēc vienas no visbargākajām ziemām. Tika nomestas ķēdes, valgi un ierobe�ojumi. Renesanses princips �ķita vienīgais pieņemamais: viss pastāvo�ais ir skaists. īsi sakot, renesansei piemita viss, kā �ārlza laikmetam trūka, � ta�u nevajag domāt, ka �ārlzs, skaistuma vidū stāvēdams, to neapzinājās. Tiesa, izskaidrojumu savam neizprotamajam nespēkam, savai neiederības, nepilnvērtības izjūtai viņ� meklēja daudz tuvāk � Ruso tēlojumos un bērni�ķīgajos mītos par zelta laikmetu un cildeno pirmatnību; sava laikmeta nenobriedu�o attieksmi pret dabu �ārlzs mēģināja izskaidrot ar pieņēmumu, ka atpakaļceļa uz leģendu vairs nav. Viņ� iegalvoja sev, ka ir pārāk izlutināts, civilizācijas samaitāts, lai jebkad spētu atgriezties pie dabas krūts, un viņam uznāca skumja, tīri patīkama, rūgteni salda noskaņa. Galu galā viņ� ta�u dzīvoja Viktorijas laikmetā. Nevar prasīt, lai �ārlzs saprastu to, ko mēs pa�i ar visu savu pieredzi un cksistenciālistu filozofiju esam atjautu�i tikai nesen, proti, ka tieksme paturēt nav savienojama ar tieksmi izmantot. �ārlza devīzei vajadzēja būt: "�obrīd tas ir mans, tāpēc es esmu laimīgs," � ta�u viņ�, kā jau īsts viktoriānis, tikai nodomāja: "Vienmēr tas nevar piederēt man, tāpēc man ir skumji."

Beidzot tomēr virsroku atkal ņēma zinātne, un �ārlzs starp krama gabaliem strautiņa krastos sāka lūkoties pēc saviem testiem. Viņ� atrada jauku pārakmeņoju�os ķemmes gliemenes fragmentu, ta�u jūras e�i nekādi nedevās rokā. Viņ� pieliecās, rūpīgi nopētīja katru zemes pēdu visapkārt, tad spēra da�us soļus uz priek�u un atkal atkārtoja visu no sākuma, �ādi lēnām virzīdamies starp kokiem uz rietumu pusi. Laiku pa laikam viņ� ar savu o�koka nūju apvēla kādu aizdomīgu krama gabalu. Ta�u viņam neveicās. Pagāja stunda, un pienākums pret Ernestīni sāka nomākt pat kāri pēc ehinodermām. �ārlzs paskatījās pulkstenī, apspieda lāstu un devās atpakaļ pēc pamestās mugursomas. Drīz vien rieto�ās saules staros viņ� jau kāpa aug�up pa nogāzi, sasniedza taku un pagriezās uz Laimrid�as pusi. Taka veda aug�up un, pamazām attālinādamās no jūras, aizvijās aiz efejām apaugu�a klints izciļņa, bet tad pēk�ņi � kā jau ar takām mēdz gadīties � nodevīgā kārtā sazarojās. �ārlzs saminstinājās, tad nogāja apmēram piecdesmit jardus pa apak�ējo taku, kas bija iemīta ieslīpā un tobrīd jau stipri krēslainā palejā. Negaidot �ārlza problēma atrisinājās pati no sevis, kaut ari viņ� lāgā nepārzināja apkārtni: vēl viena taka sazarojās pa labi un pa stāvu, zālainu nogāzi aizvijās atpakaļ uz jūras pusi. Nospriedis, ka, raugoties no aug�as, varēs labāk orientēties, �ārlzs sāka spraukties cauri kazenāju bie�ņai (taka bija diezgan aizaugusi) uz nelielo zaļo klajumiņu.

Piepe�i tas pavērās skatienam glu�i kā kalnu pļaviņa. Nozibēja trīs vai

�etras baltas tru�u ļipiņas, un kļuva saprotams, kādēļ �eit tik maz zāles.

�ārlzs apstājās piesaulē. Zālē mirdzēja �ibulī�i un seradeles, pretim plaukumam tiecās ko�i zaļie majorāna pumpuri. �ārlzs piegāja pie klajumiņa malas.

Un lejā zem kraujas ieraudzīja cilvēka augumu.

Pirmajā mirklī viņu pārņēma �ausmas; �ķita, ka viņ� uzdūries līķim. Bet tā bija tikai aizmigusi meitene. Viņa bija izraudzījusies ārkārtīgi dīvainu vietu � platu, ieslīpu, zālainu laukumiņu apmēram piecas pēdas zemāk par vietu, kur stāvēja �ārlzs; krauja pilnīgi aizsedza meiteni skatienam, viņu varēja pamanīt, vienīgi pieejot pie pa�as malas. Krīta siena aiz �ī nelielā dabiskā balkoniņa padarīja to par lielisku sauļo�anās vielu, jo tas bija vērsts tie�i pret dienvidiem. Tomēr tikai retais izvēlētos �ādu atpūtas vietu. Trīsdesmit vai �etrdesmit pēdu brīvā kritienā lejup zem laukumiņa ārmalas vīdēja draudīgs kazenāju ņudzeklis, un sprīdi zem kazenājiem sākās īsta klintssicna, kas sniedzās līdz pat pludmalei.

�ārlza pirmā instinktīvā vēlme bija � paslēpties no meitenes acīm. Viņ� to nepazina. Kādu bridi viņ� samulsis stāvēja un neko neredzo�u skatienu lūkojās brīni�ķīgajā ainavā. �ārlzs svārstījās; viņ� jau grasījās iet prom, bet ziņkāre neļāva.

Meitene bija cie�i aizmigusi. Viņas mētelis atsedza ļoti vienkār�u mēļu katūna kleitu, kuras vienīgais rotājums bija balta apkaklīte. Gulētājas seja bija pavērsta prom no �ārlza, labā roka atmesta atpakaļ un bērni�ķīgi saliekta elkonī. Blakus rokai zālē bija izkaisījies vizbuļu pu�ķītis. Gulētājas pozā bija kaut kas bezgala maigs un vienlaikus uzbudino�s, kas modināja �ārlzā neskaidras atmiņas par Parīzes piedzīvojumiem � kādu vakaru guļamistabā ar skatu uz Sēnu viņ� �ādā pozā bija redzējis citu meiteni, kuras vārdu �obrīd vairs neatcerējās, varbūt pat vispār nekad nebija zinājis.

�ārlzs pagājās gar roboto kraujas malu, līdz varēja īsti saskatīt gulētājas seju; tikai tagad viņ� beidzot saprata, kam uzdūries. Fran�u leitnanta draudzenei. Viņas vaigu pa pusei aizsedza nedaudz atrisu�ie mati. Uz Koba �ārlzam viņas mati bija liku�ies tum�i brūni, tagad viņ� redzēja, ka tiem ir silti sarkanīga nokrāsa, toties trūkst tais laikos tik pierastā malu eļļas spīduma. Sejas āda rieto�ās saules gaismā �ķita stipri iedegusi, gandrīz ruda, it kā meitenei vairāk rūpētu veselība, nevis modernais gurdais bālums. Spēcīgs deguns, biezas uzacis� muti �ārlzs nevarēja saskatīt. Viņ� juta dīvainu īgnumu � ka meitene jāaplūko a�gārnā pozā �, ta�u reljefs nedeva iespēju paraudzīties no piemērotāka redzes leņķa.

�ārlzs stāvēja kā zemē iemiets, negaidītās sastap�anās apmulsināts, nespēdams atraut acis no guļo�ās, un viņu pārņēma dīvaina sajūta� nē, ne jau iekāre, bet brālīgs, gandrīz vai tēvi�ķs maigums, pārliecība, ka �ī būtne ir nevainīga un netaisni izstumta, un� �ārlzs to nojauta tīri intuitīvi � līdz izmisumam vientuļa. �ārlzs nespēja iedomāties, kas gan cits, ja ne izmisums, spētu atvest meiteni uz �o me�onīgo vietu, � tajos laikos sievietes ta�u bija mazkustīgas, biklas, nepieradu�as pie ilgsto�as fiziskas piepūles.

Beidzot �ārlzs aizgāja līdz pa�ai kraujas malai un, nostājies tie�i virs gulētājas galvas, ieraudzīja, ka no milzīgajām skumjām, kas viņam tik ļoti bija iespiedu�ās atmiņā, tās sejā vairs nav ne vēsts; miegā �ī seja bija atmaigusi, tajā pat rotājās tikko jau�ams smaids. Un tie�i tobrīd, kad �ārlzs liecās lejup, iesāņus staipīdams kaklu, meitene pamodās.

Viņa tūdaļ palūkojās aug�up� tik pēk�ņi, ka �ārlza mēģinājums izvairīties bija glu�i veltīgs. Viņ� bija pamanīts un, d�entlmenis būdams, nemaz necentās to slēpt. Kad viņa uzrausās kājās, ietinās mētelī un palūkojās no sava balkoniņa aug�up, �ārlzs pacēla platmali un paklanījās. Meitene nebilda ne vārda, vienīgi nenovērsdamās skatījās uz �ārlzu � sa�utusi, apjukusi un tā kā nokaunējusies. Viņai bija skaistas, tum�as acis.

Tā nu viņi tur stāvēja, pirmajā brīdī nesaprazdami, ko iesākt. �ārlzam viņa �ķita tik maza, stāvēdama tur apak�ā, � līdz jostasvietai neredzama, �ņaudzīdama apkaklīti, it kā saspringusi lēcienam, ja vien �ārlzs spertu kaut soli tuvāk. Beidzot �ārlzs attapās.

� Tūksto�kārt atvainojos! Es jūs iztraucēju nejau�i. � Tad viņ� pagriezās un devās prom. Viņ� neatskatīdamies nokāpa līdz takai, pakuru bija atnācis, un gāja atpakaļ uz krustcelēm, tad atjēdzās � vajadzēja ta�u pavaicāt ceļu! �ārlzs pat pusminūti pagaidīja, vai meitene gadījumā nesekos viņam. Ta�u viņa nerādījās. Un pēc brī�a �ārlzs noteiktiem soļiem jau kāpa aug�up pa stāvāko taku.

Viņ� to nezināja, ta�u �ajās nedaudzajās �aubu pilnajās sekundēs virs gaidpilnās jūras, �ai dzidrajā vakara klusumā, ko traucēja vienīgi klusā viļņu �ala, viss Viktorijas laikmets nodrebēja līdz pa�iem pamatiem. Un es nebūt negribu sacīt, ka �ārlzs bija izvēlējies nepareizo ceļu.

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Alla� pau�ot padevību, Neizsakot savu gribu, Baznīcā ej � dzīve liek;

Un uz ballēm iet liek tā. Precies � vecākiem būs prieks, Turklāt māsas dara tā. A.H. KLAFS. "Pienākums" (1841)

'Tu pagāns!" dusmās kliedza tā. "�is nav ne gra�a vērtībā! No ārpuses jau tā nekas, Un mantelis, kā pienākas, Bet es no tiesas neticu, Ka jel kaut ko viņ� sajēgtu�"

VILJAMS BĀRNSS. "Dzejoļi Dorsetas dialektā" (1869)

Apmēram tai pa�ā laikā, kad iegadījās �ī satik�anās, Ernestīne nervozi izrausās no gultas un paņēma no tualetes galdiņa melnajos safjāna vākos iesieto dienasgrāmatu. Vispirms viņa diezgan īgni uz�ķīra tārita ierakstu, kur� neizcēlās ar īpa�u literāru iedvesmu: "Aizsūtīju vēstuli mammai. Nesatiku dārgo �ārlzu. Negāju pastaigāties, kaut gan laiks ir ļoti jauks. Nejūtos laimīga."

Nabaga meitenei �ī diena bija iznākusi pilna ar visādiem "ne", turklāt savu sapīkumu viņa varēja izgāzt vienīgi uz Trenteras tanti. Ernestīnei gan bija �ārlza dāvātās dzeltenās un baltās narcises, kuru smar�u viņa patlaban ieelpoja, tomēr sākumā pat puķes bija viņu kaitināju�as. Trenteras tantes māja bija samērā maza, un Ernestīne bija ļoti labi dzirdējusi Sema klauvējienus; Mērija, �ī nepakļāvīgā skuķe, gāja atvērt, atskanēja klusinātas balsis, un visbeidzot� tur nu nebija ne mazāko �aubu � istabene iespurcās; tūdaļ pēc tam noklaudzēja ārdurvis. Ernestīnei ie�āvās prātā nekrietnas un zemiskas aizdomas � ka atnācis �ārlzs un flirtē ar istabeni; tas meiteni sāpīgi satrauca, jo sirds dziļumos viņa par savu �ārlzu nejutās visai dro�a.

Ernestīne zināja, ka �ārlzs ir dzīvojis Parīzē un Lisabonā, daudz ceļojis, zināja, ka viņ� ir vienpadsmit gadus vecāks nekā viņa pati un ka sievietēm viņ� �ķiet pievilcīgs. Ernestīnes piesardzīgie, rotaļīgie jautājumi par �ārlza pagātnes iekarojumiem alla� tika atvairīti ar tikpat piesardzīgām, rotaļīgām atbildēm; un tas viņai nedeva miera. Ernestīnei likās, ka �ārlzs noteikti kaut ko slēpj � romānu ar traģisku fran�u grāfieni vai kaislīgu portugāļu marķīzi. Savās aizdomās viņa neuz�dro�inājās nolaisties līdz kādai no�ēlojamai Parīzes grizetei vai Sintras krodziniecei ar ieslīpām acīm, kas būtu krietni tuvāk patiesībai. Tomēr īstenībā jautājums, vai �ārlzs ir vai nav gulējis ar citām sievietēm, Ernestīni satrauca daudz mazāk, nekā tas būtu satraucis mūsdienu meiteni. Protams, tiklīdz Ernestīnes smadzenēs iezagās �ādas apgrēcīgas domas, viņa steig�us nomurmināja savu kategorisko "nedrīkst", ta�u patiesībā tā bija �ārlza sirds, kuras dēļ viņa cieta. �ai ziņā Ernestīne neparko negribēja dalīties ar citām � nedz pagātnē, nedz tagadnē. Par noderīgo Okama nazi Ernestīnei nebija ne jausmas. Tādējādi tā vien�kār�ā patiesība, ka �ārlzs nekad nebija īsti mīlējis, Ernestīnes uztverē � sevi�ķi, kad viņa bija sliktā omā, � pārvērtās par neapgā�amu pierādījumu tam, ka reiz agrāk �ārlzs mīlējis neprātīgi. �ārlza ārējā nosvērtība lika viņai domāt par pamesta karalauka drausmīgo klusumu viņa dvēselē, par Vaterlo � mēnesi pēc kaujas �, kaut gan īstenībā tā bija vieta vispār bez pagātnes.

Kad ārdurvis bija aizcirtu�ās, Ernestīne vēl pusotru minūti saglabāja cieņu, bet tad viņas maigā rociņa satvēra apzeltīto rokturi turpat līdzās gultai un valdonīgi parāva. No pagrabstāva virtuves atskanēja tīkami uzstājīgas zvana skaņas, drīz vien nodipēja soļi, pie durvīm pieklauvēja un ienāca Mērija, nesdama vāzi, pilnu ar pavasara puķēm. Meitene pienāca pie gultas, seju pa pusei aizsegusi ar ziediem un smaidīdama tā, ka vīrie�i nekādi nespētu uz viņu dusmoties, � �ai ziņā būdama pilnīgs pretstats Ernestīnei, kura negaidīto Floras sveicienu saņēma ar skābu un pārmeto�u viepli.

Manuprāt, Mērija ir pati pievilcīgākā no visām trim jaunajām sievietēm, kuras dzīvo �īs grāmatas lappusēs. Mērijai piemīt nesa�līdzināmi vairāk dzīvesprieka un nesalīdzināmi mazāk savtīguma� un kur tad vēl fiziskais skaistums � brīni�ķīgi tīra, kaut arī nedaudz iesārta sejiņa, kvie�u krāsas mati un lielas, jaukas, pelēkzilas acis, kas izaicina vīrie�us uz nebēdnīgu ķircinā�anos un tikpat nebēdnīgi atbild tai! Mērijas acis dzirkstīja kā vislabākais �ampanietis � neatturami, turklāt nekaitējot vēderam. Pat nomāco�ais Viktorijas laikmeta apģērbs, kādu viņai parasti nācās valkāt, nespēja noslēpt viņas augumiņa daudzsolo�o apaļīgumu, kaut gan "apaļīgs" nudien skan nelaipni. Nesen es pieminēju Ronsāru; runājot par Mērijas augumu, mums vajadzētu patapināt kādu no viņa vārdiem, angļu valodā tam nav ekvivalenta: rondelet� tas izsaka visu, kas valdzino�s apaļīgumā, nezaudējot neko no tā, kas pievilcīgs slaidumā. Mērijas mazmazmazmeita, kurai �omēnes, kad es rakstu, paliek pilni divdesmit divi gadi, ļoti līdzinās savai priek�tecei, un viņas seju pazīst visa pasaule, jo viņa ir viena no slavenākajām jaunākās paaudzes angļu kinoaktrisēm.

Ta�u 1867. gadā �ai sejai, manuprāt, nebija izred�u uz panākumiem. Tā, piemēram, nebija spējusi labvēlīgi ietekmēt misis Poltneju, kad pirms gadiem trim �ī dāma to bija iepazinusi. Mērija bija misis Fērlijas attāla radiniece, un misis Fērlija pierunāja misis Poltneju pieņemt jauno kalponīti briesmīgajā virtuvē. Ta�u Mārlboro namā Mērija iederējās tikpat labi kā paradīzes putns kapli�ā, un kādā jaukā dienā, kad misis Poltneja, drūmi pārraudzīdama savu valstību, pa aug�stāva logu novēroja pretīgo skatu, kā zirgu puisis mēģina noskūpstīt Mēriju un nesaņem pienācīgu pretsparu, � paradīzes putns tūdaļ tika palaists, kur deguns rāda, un atrada paspārni pie misis Trenteras, par spīti visiem misis Poltnejas nopietnajiem brīdinājumiem atturēties no tik stūrgalvīgas bezatbildības � pieņemt "�ito vējgrābsli".

Brodstrītas namā Mērija jutās laimīga. Misis Trenterai patika jaunas meitenes un vēl jo vairāk � jaunas, smejo�as meitenes. Protams, vairāk viņa uztraucās par Ernestīni, kā jau par pa�as māsasmeitu, ta�u Ernestīni viņa redzēja tikai pāris rei�u gadā, turpretim ar Mēriju tikās ik dienu. Meitenes au�īgā un �ķelmīgā āriene slēpa maigu dvēseli, un uz labsirdību viņa dāsni atbildēja ar labsirdību. Ernestīne nemaz nezināja drausmīgo Brodstrītas noslēpumu: reizēm, ja ķēk�ai iekrita brīva diena, mi�sis Trentera ieturēja pusdienas apak�stāva virtuvē kopā ar Mēriju, un tie nebūt nebija skumīgākie brī�i viņu abu dzīvē.

Mērijai piemita savi trūkumi, un viens no tiem bija zināma skaudība, ko viņa juta pret Ernestīni. Mērija apskauda Ernestīni ne jau tikai tāpēc vien, ka līdz ar Londonas jaunkundzes iera�anos viņa vienā mirklī zaudēja savu lutekles lomu; ļaunākais bija tas, ka Londonas jaunkundze atveda pilnus koferus ar tērpiem, kuri �ūdināti pēc pēdējās Londonas un Parīzes modes; tas nu nekādi nevarēja uzlabot omu kalponītei, kurai piederēja tikai trīs kleitiņas, turklāt neviena no tām viņai īsti nepatika, lai gan pret savu labāko kleitu Mērija varēja just nepatiku vienīgi tāpēc, ka to viņai bija atdāvinājusi galvaspilsētas princese. Pie tam Mērija uzskatīja �ārlzu par skaistu vīrieti, daudz par labu tādai bālai būtnei kā Ernestīne. Tie�i tādēļ Mērijas zilganpelēkās acis alla� tik vēlīgi nolūkojās �ārlzā, kad �ī kalponīte atvēra viņam durvis vai ari nejau�i satika viņu uz ielas. Godīgi sakot, mazā �ķelme tī�uprāt centās gadīties �ārlzam ceļā, un vienmēr, kad �ārlzs sastopoties pacēla cepuri sveicienam, Mērija domās parādīja Ernestīnei garu degunu; viņa ļoti labi saprata, kāpēc misis Trenteras brāļameita, atvadījusies no �ārlza, vienmēr tik ļoti steidzas nokļūt aug�stāvā. Kā visas zemāko aprindu meitenes, Mērija domās atļāvās daudz ko tādu, par ko viņas jaunā saimniece neuzdrīkstējās pat sapņot, � un tāpēc viņa saprata.

Nekrietni padi�ojusies slimnieces priek�ā ar savu veselību un jautro noskaņojumu, Mērija nolika puķes uz kumodes līdzās gultai.

�� No mistera �ārlza, mis Tīna! Vēlēj nodot sveiciens. � Mērija runāja dialektā, kas pazīstams ar nevērību pret vietniekvārdiem un galotnēm.

�� Noliec puķes uz tualetes galdiņa! Es negribu, ka tās stāv tik tuvu.

Mērija paklausīgi pārvietoja puķes tālāk un nepaklausīgi sāka tās

pārkārtot, uzsmaidīdama aizdomu pilnajai Ernestīnei.

�� Vai misters �ārlzs pats tās atnesa?

�� Nē, mis.

�� Kur viņ� ir?

�� Nezin, mis. Ncpajautāj. � Ta�u Mērijas lūpas bija cie�i sakniebtas, it kā viņa ar pūlēm valdītu smieklus.

�� Bet es dzirdēju, ka tu sarunājies ar sulaini.

�� Jā, mis.

�� Par ko jūs tur runājāt?

�� Es tik pajautāj, cik pulkstens.

�� Vai par to tu smējies?

�� Jā, mis. Kā �is runā.

Jāteic, ka, nokļuvis pie misis Trenteras mājas ārdurvīm, Sems it nemaz vairs neatgādināja to sadrūmu�o un aizkaitināto puisi, kur� no rīta bija asinājis bārdas nazi. Sems iegrūda draiskajai Mērijai rokās milzīgo puķu klēpi, sacīdams: � Tas priek� smukās jaunkundzes tur aug�ā. � Tad veikli iebāza durvīs kāju, neļaudams tās aizvērt, un, ar vienu roku pacēlis savu ā la mode cilindru � gandrīz pavisam bez maliņas �, ar otai tikpat veikli pasniedza Mērijai mazu krokusu pu�ķīti. � Un tas � priek� vēl smukākās tepat lejā. � Mērija tum�i pietvīka; durvju spiediens uz Sema kāju dīvainā kārtā samazinājās. Sems vēroja, kā Mērija pasmar�o dzeltenos ziedus, � nevis tikai aiz pieklājības, bet patie�ām, tā ka uz pievilcīgā, izaicino�ā degunteļa palika dzeltens plankumiņ�.

�� Tie kvēpi tiks piegādāti punktīgi laikā. � (Mērija nogaido�i saknieba lūpas.) � Tikai ar vienu noteikumu. Samaksu papriek�u. Un bez blēdī�anās!

�� Cik ta pras?

Nekauņa nopētīja savu upuri, pielika pirkstu pie lūpām un izteiksmīgi pamirk�ķināja. Tie�i tas lika Mērijai iespurkties un aizcirst durvis.

Ernestīne apveltīja Mēriju ar tādu skatienu, kas bija pa�as misis Poltnejas cienīgs. � Esi tik laipna un neaizmirsti, ka viņ� ir no Londonas!

�� Jā, mis.

�� Misters Smitsons man jau par viņu stāstīja. �is puisis iedomājas, ka viņ� ir dons Zuans.

�� Kas tas tāds, mis Tīna?

Mērijas sejas izteiksme pauda nepārprotamu vēlē�anos uzzināt ko vairāk, bet Ernestīnei tas nemaz nepatika.

�� Nav svarīgi. Ja viņ� vēl uzmāksies, tūdaļ pasaki man. Un tagad atnes man mie�u novārījumu! Un turpmāk esi piesardzīgāka!

Mērijas acīs pazibēja spītīgas uguntiņas. Ta�u viņa nodūra galvu ar izrakstīto aubīti un, atturīgi pakniksējusi, izgāja no istabas. Trīs kāpņu posmi uz leju, trīs uz aug�u � ar gandarījumu nodomāja Ernestīne, kura ciest nevarēja Trenteras tantes veselīgo, bet pliekano mie�u novārījumu.

Ta�u savā ziņā Mērija vārdu divkaujā bija uzvarējusi, jo tā bija atgādinājusi Ernestīnei � ne jau nu ģimenes tirānam pēc dabas, bet tikai �ausmīgi izlutinātam bērnam �, ka drīz vien viņai būs jāizbeidz tēlot saimniece un jākļūst par tādu visā nopietnībā. �ī doma, protams, bija patīkama � kā nekā pa�ai sava māja, miers no vecākiem� tikai stāsta, ka ar sulaiņiem tagad esot tīrais negals. Stāsta, ka tie vairs neesot tādi kā agrāk. Galīgi izlaidu�ies� Ernestīne varbūt bija ne mazāk norūpējusies un noba�ījusies kā �ārlzs, kur�, sviedriem noplūdis, klumburoja gar jūras krastu. Dzīve bija iekārtota vienkār�i lieliski, tikai ķeceris varētu domāt citādi, ta�u savs krusts katram jānes � no tā nekur nespruksi.

Lai atkratītos no �īm drūmajām priek�nojautām, kas arī pēcpusdienā vēl joprojām nelika Ernestīnei mieru, viņa paņēma dienasgrāmatu, ieritinājās gultā un atkal uz�ķīra lappusi ar jasmīna zariņu.

Gadsimta vidū Londonā bija sākusies sabiedrības plutokrātiska n6slāņo�anās. Protams, nekas nespēja aizstāt di�ciltīgas asinis, ta�u bija jau paspējis iesakņoties uzskats, ka krietna bagātība vai gai�a galva var mākslīgi radīt glu�i pieņemamu di�ciltības ilūziju. Dizraeli bija nevis izņēmums, bet gan tipisks sava laikmeta pārstāvis. Ernestīnes vectēvs jaunības dienās varbūt bija ne vairāk kā mēreni pārticis manufaktūras tirgonis Stoukņūingtonā, toties mū�a novakarē viņ� jau bija ļoti bagāts tirgonis pa�ā Londonas centrā� viņam piederēja viens no lielākajiem Vestendas veikaliem, kur varēja nopirkt ne vien audumus, bet arī daudz ko citu. Tādēļ Ernestīnes tēvs savai meitai spēja dot to, ko reiz pats bija saņēmis, � vislabāko izglītību, kāda vien nopērkama par naudu. Ja neņem vērā ciltskoku, Ernestīnes tēvs nu bija īsts augstmanis, turklāt viņ� bija gudri apprecējies � ar ietekmīga Sitijas advokāta meitu, starp kuras radiem netālā pagātnē bija pat kāds virsprokurors, tāpēc Ernestīnes �ēlabas par zemo izcelsmi nebija sevi�ķi nopietni ņemamas � pat pēc Viktorijas laikmeta mērauklas ne, un �ārlzs par tādiem niekiem vispār nelikās ne zinis.

�� Tu tikai padomā, � �ārlzs reiz izmeta, � Smitsons ta�u skan tik no�ēlojami plebejiski.

�� Ai, patiesi, ja tev būtu lords Brabazons Vavazūrs Virdevīrs vārdā, tad gan es tevi mīlētu daudz stiprāk!

Ta�u Ernestīnes pa�ironija slēpa bailes.

�ārlzs un Ernestīne bija satiku�ies pērnajā novembrī viesos pie kādas dāmas, kura pali bija nolūkojusi �ārlzu vienai no savām atvasēm. Ta�u, �īm jaunkundzēm par nelaimi, vēl pirms vakara sākuma vecāki viņas bija samācīju�i. Viņas pieļāva rupju kļūdu, mēģinādamas izlikties, ka ārkārtīgi aizraujas ar paleontoloģiju � lai �ārlzs pastāstot viņām, kur varētu kaut ko interesantu palasīt par �o tematu! � turpretim Ernestīne nemaz neslēpa, ka īsti neņem �ārlzu par pilnu. Iepazīstoties viņa nomurmināja, ka labprāt aizsūtī�ot �ārlzam izcilākos paraugus no sava ogļu spaiņa, un vēlāk paziņoja, ka �ārlzs esot nelabojams sliņķis. Kāpēc gan? Tāpēc, ka, apmeklēdams Londonas namu viesistabas, viņ� bez pūlēm varot sameklēt neskaitāmus paraugus, kas viņam liekoties tik interesanti.

Abi jaunie�i bija gaidīju�i vēl vienu garlaicīgu vakaru, ta�u, atgriezu�ies katrs savās mājās, saprata, ka kļūdīju�ies.

Viņi bija ievēroju�i viens otrā prāta spējas, kas pārsniedza vidusmēru, atraisītību un patīkamu atturību. Ernestīne deva mājienu, ka pēc visiem pelēcīgajiem tipiem, kuri �osezon tiku�i nodoti viņas vērtējumam, "tas misters Smitsons", viņasprāt, esot tīri patīkama pārmaiņa. Ernestīnes māte piesardzīgi ievāca ziņas un aprunājās ar vīru, un tas painteresējās tālāk, jo viesistabā ar skatu uz Haidparku neviens jauneklis netika ielaists bez pamatīgas pārbaudes� tāpat kā mūsdienās ikviena izlūko�anas pārvalde pārbauda savā pārziņā nodotos kodolzinātniekus. �o slepeno eksāmenu �ārlzs iz'turēja ar izcilību.

Jāteic, ka Ernestīne bija sapratusi savu sāncen�u kļūdu � �ārlza sirdi nemū�am neiekaros meitene, kuru mēģinās par katru cenu uzkārt viņam kaklā. Un, kad �ārlzs sāka regulāri ciemoties Ernestīnes mātes viesībās un soir�es , viņ�, sev par lielu izbrīnu, atklāja, ka �eit nav ne miņas no parastajām precību lamatām � nedz mātes aizplīvuroto mājienu, ka viņas meitiņa mīlot bērnus un "nevarot vien sagaidīt sezonas beigas" (pastāvēja uzskats, ka �ārlzs visu mū�u dzīvos Vinzjetā, tiklīdz vienīgais traucēklis � tēvocis � būs izpildījis savu pienākumu), nedz tēva mazāk aizplīvuroto � kādu pūru "mīļais meitēns" saņems, izejot pie vīra. Tas, starp citu, bija glu�i lieki � par Haidparka māju nebūtu jākaunas pat hercogam, un tas, ka Ernestīnei nebija ne brāļu, ne māsu, runāja skaidrāku valodu nekā tūksto� bankas izziņas.

Arī Ernestīne pati, kaut gan tūliņ bija stingri apņēmusies, kā jau izlutināta meitiņa, par katru cenu pievākt �ārlzu sev, neizspēlēja visus trumpjus uzreiz. Viņa alla� raudzījās, lai tuvumā būtu arī citi pievilcīgi jaunekļi, un īstajam upurim nekad neveltīja vairāk labvēlības un uzmanības nekā pārējiem. Ernestīne principā nekad neņēma �ārlzu nopietni un, lai gan tie�i tā neteica, tomēr lika noprast, ka �ārlzs viņu interesē vienīgi kā patīkams laika kavētājs � viņa ta�u zinot, ka �ārlzs nemū�am neprecēsies. Tad kādā janvāra vakarā Ernestīne nolēma iesēt liktenīgo sēklu.

Viņa ievēroja, ka �ārlzs uz brīdi palicis viens, un istabas otrā stūrī pamanīja kādu cienījamu atraitni jau krietni gados � tādu kā misis Poltnejas Londonas variantu �, kuras sabiedrība �ārlzam (par to Ernestīne bija dro�a) sagādātu tādu pa�u prieku kā rīcineļļa veselīgam bērnam. Ernestīne piegāja pie �ārlza.

�� Vai jūs nevēlētos parunāties ar lēdiju Fērveteru?

�� Es labāk parunātos ar jums.

�� Es jūs iepazīstinā�u. Nepalaidiet garām vienreizējo iespēju noklausīties aculiecinieces atmiņas par agrīnā krīta ēru!

�ārlzs pasmaidīja. � Agrīnais krīts ir periods, nevis ēra.

�� Kāda starpība? Ne�aubos, ka tas ir pietiekami sens. Es ta�u zinu, cik ļoti jūs garlaiko viss, kas noticis pēdējo deviņdesmit miljonu gadu laikā. Nu nāciet ta�u!

Un viņi devās pāri istabai; pusceļā līdz agrīnā krita lēdijai Ernestīne apstājās, ar plaukstu pieskārās �ārlza piedurknei un ieskatījās viņam acīs.

�� Ja esat stingri izlēmis kļūt par iesīkstēju�u vecpuisi, mister Smitson, jums jāsāk iejusties lomā.

Viņ� pat nepaguva atbildēt, kad Ernestīne jau gāja tālāk. �ārlzs būtu varējis uzskatīt Ernestīnes sacīto par parastu ķircinā�anos, ja vien viņas acīs nepavīdējis piedāvājums, savā ziņā tikpat nepārprotams kā to sievie�u izturē�anās, kuras tolaik Londonā bija sastopamas Heimārketas namu durvīs.

Ernestīne nezināja, ka aizskārusi �ārlza dvēselē kādu stīgu, kura pēdējā laikā kļuvusi aizvien jutīgāka, � apziņu, ka pamazām viņ� sāk līdzināties savam Vinzjetas tēvocim, ka īstā dzīve paiet garām, ka viņ� kļūst necie�ami sīkumains, slinks, egoistisks� pat vēl sliktāks. Pēdējo divu gadu laikā �ārlzs vairs nebija ceļojis pa sve�ām zemēm un pēk�ņi atskārta, ka līdz �im ceļo�ana viņam aizstājusi sievu. Tā palīdzēja aizmirst mājas rūpes un ļāva laiku pa laikam ievilkt gultā kādu sievi�ķi � Anglijā viņ� �o prieku bija sev stingri aizliedzis, varbūt atcerēdamies melno tumsu, kas bija pārņēmusi viņa dvēseli jau pēc pirmā mēģinājuma.

Ceļojumi �ārlzu vairs nevilināja, turpretim sievietes viņam patika joprojām, un viņ� izjuta milzīgu spriedzi, savā smalkjūtībā pat nepieļaudams domu par izlīdzē�anos ar vienkār�u izbraucienu nedēļas nogalē uz Ostendi vai Parīzi. Viņ� nemū�am nebūtu devies ceļā ar �ādu mērķi. Veselu nedēļu �ārlzs pavadīja dziļās pārdomās. Tad kādu rītu viņ� pamodās, juzdamies tā, it kā zvīņas būtu nokritu�as no acīm.

Viss bija kļuvis tik vienkār�i! Viņ� mīlēja Ernestīni. Ienāca prātā, cik jauks kļūtu �āds rīts: ārā auksts, drēgns, zemi klāj smalks sniedziņ�, bet viņam blakām uz spilvena dus �ī mazā, jaukā, nopietnā sejiņa� un, Dieva dēļ (�ārlzs gandrīz vai satrūkās no �īs domas), pilnīgi likumīgi gan Dieva priek�ā, gan arī sulaiņa acis! Pēc pāris minūtēm �ārlzs iztraucēja samiegoju�os Semu � tas atsteidzās, negantās zvanī�anas pārbiedēts, � lai paziņotu:

�� Sem! Es esmu absolūti simtprocentīgs Dieva dots sasodīts muļķis!

Pēc da�ām dienām simtprocentīgajam muļķim bija saruna ar

Ernestīnes tēvu. Tā bija īsa un ļoti veiksmīga. Tad �ārlzs nogāja lejā viesistabā, kur mokpilnās gaidās triņājās Ernestīnes māte. Viņa nevarēja dabūt ne vārdu pār lūpām, tikai nenoteikti pamāja uz ziemas dārza pusi. �ārlzs atvēra baltās durvis un tūdaļ nokļuva karstuma un smar�u valstībā. Ernestīni viņam nācās pameklēt; beidzot viņ� to atrada dārza vistālākajā kaktā, pa pusei noslēpu�os aiz Madagaskaras jasmīna. �ārlzs redzēja, ka meitene pamet zaglīgu skatienu uz viņa pusi un tūdaļ novēr�as. Ernestīnei rokā bija sudraba dzirkles, ar kurām viņa izlikās izcērpam da�us novītu�us ziedus no reibino�i smar�īgā auga. �ārlzs nostājās viņai aiz muguras un ieklepojās.

�� Esmu atnācis atvadīties. � Viņ� izvairīgi lūkojās grīdā, izlikdamies neredzam Ernestīnes �ausmu pārņemto seju. � Esmu nolēmis pamest Angliju uz visiem laikiem. Līdz mū�a beigām es ceļo�u. Kā citādi iesīkstējis vecpuisis lai nosit laiku?

�ārlzs bija gatavs turpināt tādā pa�ā garā. Ta�u viņ� pamanīja, ka Ernestīne nodūrusi galvu un tik stingri pieķērusies pie galda malas, ka pirkstu kauliņi kļuvu�i pavisam balti. �ārlzs zināja, ka parastos apstākļos Ernestīne būtu nemaldīgi pazinusi viņa ķircinā�anos, un saprata, ka meitenes pa�reizējā neattapība izskaidrojama ar dziļām jūtām, kuras tagad ari viņu pa�u pārņēma savā varā.

�� Bet, ja vien es zinātu, ka esmu kādam vajadzīgs�

Viņ� aprāvās pusvārdā, jo Ernestīne raudzījās viņā asaru pilnām acīm. Viņu rokas sastapās, un �ārlzs piekļāva Ernestīni sev pie krūtīm. Viņi nesaskūpstījās. Viņi nespēja. Nevar ta�u uz veseliem divdesmit gadiem varmācīgi ieslodzīt visas dabiskās tieksmes un pēc tam brīnīties, ka, cietuma durvīm atdaroties, ieslodzītais sabrūk elsās.

Pēc brītiņa �ārlzs veda nedaudz atguvu�os Tīnu pa eju starp siltumnīcas augiem atpakaļ uz viesistabas durvīm. Pie jasmīnu krūma viņ� brīdi apstājās un rotaļīgi pacēla zariņu virs meitenes galvas.

�� Āmuļi tie nav, bet mums ta�u noderēs, vai ne?

Un viņi saskūpstījās � nevainīgi �ķīstām lūpām kā bērni. Ernestīne atkal izplūda asarās, tad nosusināja acis un ļāva �ārlzam ievest sevi viesistabā, kur māte un tēvs jau gaidīja. Vārdi bija lieki. Ernestīne metās mātes skāvienos, un sākās divtik lieli asaru plūdi. Abi vīrie�i stāvēja un smaidīja: viens � it kā nupat būtu noslēdzis lielisku darījumu, otrs � it kā īsti nesaprazdams, uz kādas planētas nolaidies, ta�u no visas sirds cerēdams, ka vietējie noskaņoti labvēlīgi.

DIVPADSMITĀ NODAĻA

Kas izraisa darba atsve�inā�anos? Pirmkārt tas, ka darbs strādniekam ir sve�s, nevis daļa no viņa būtības, tātad darbā viņ� rod nevis piepildījumu, bet gan noliedz sevi, darbs nevis sniedz viņam labsajūtu, bet gan nomāc� Tāpēc strādnieks jūtas laimīgs vienīgi brīvajā laikā, turpretim darbā viņ� jūtas nelaimīgs.

MARKSS. "Ekonomiski un politiski rokraksti" (1844)

Vai mana prieka diena bij Tik skaidra, kā to tēloju?

TENISONS.

"In Memoriam" (1850)

Kopienas me�ā �ārlzs pielika soli un izmeta no galvas domas par mīklaino sievieti. Nogājis kādu jūdzi vai nedaudz vairāk, viņ� sasniedza me�malu un vienlaikus arī pirmo civilizācijas priek�posteni. Nedaudz zemāk par �ārlza taku atradās iegarena, salmiem apjumta zemnieku māja. Tai visapkārt līdz pat klintīm pletās nolaidenas pļavas; iznācis me�malā, �ārlzs līdzās mājai ieraudzīja zemu kūtiņu un kādu vīru, kur� patlaban dzina govis ganībās. �ārlzs iztēlojās vilino�i vēsu piena krūzi. Kop� dubultās smalkmaizī�u devas viņ� nebija baudījis ne kumosiņa. Tēja un mīlestība sauca �ārlzu atpakaļ uz misis Trenteras māju, bet piena krūzes aicinājums bija nesalīdzināmi spēcīgāks� un daudz tuvāks. �ārlzs norāpās pa stāvo, zālaino nogāzi līdz mājai un pieklauvēja pie sētas durvīm.

Viņam atvēra kāda maza sieviņa, apaļa kā muciņa, tuklās roķeles spīdēja vien no ziepju putām. Jā, pienu viņ� varot dabūt, cik vien vēloties. Kā sauc �īs mājas? Nekā īpa�i � vienkār�i par Pienotavu. �ārlzs sekoja sieviņai telpā ar slīpiem griestiem, kura stiepās visā mājas garumā. Tā bija tum�a, ēnaina un ļoti vēsa; grīda izlikta akmens plāksnēm; gaiss � briesto�a siera smar�as piesātināts. Zem apaļajiem siera rituļiem, kas tupēja uz sijām kā lāda rezerves mēne�u eskadriļa, bija sarindoti vārāmie trauki, uz steķiem stāvēja milzīgas vara pannas, apķepu�as ar zeltainu krējuma garozu. �ārlzs atcerējās, ka par �īm mājām viņ� dzirdējis jau agrāk. Pienotavas krējums un sviests tuvākajā apkaimē bija izpelnīju�ies labu slavu; par to viņam bija stāstījusi Trenteras tante. �ārlzs minēja Trenteras tantes vārdu, un sieviņa uzsmaidīja viņam, stāvēdama pie durvīm un no ķērnes smeldama trekno pienu vienkār�ā zilganbaltā porcelāna krūzē � tie�i tādā, kādu �ārlzs bija iztēlojies. Viņ� te vairs nebija sve�inieks, bet gan mīļi gaidīts viesis.

Kamēr �ārlzs mauriņā pie Pienotavas pļāpāja ar saimnieci, no ganībām pārnāca viņas vīrs. Tas bija plikgalvis ar milzīgu bārdu un uzkrīto�i drūmu ģīmi, īsts Jeremija. Viņ� uzmeta sievai niknu skatienu � un, aprāvusies pusvārdā, viņa teciņiem vien iesteidzās atpakaļ istabā pie savām ķērnēm. Saimnieks bija acīm redzami nerunīgs cilvēks, kaut gan uz �ārlza jautājumu, cik jāmaksā par krūzīti lieliskā piena, tomēr klusā balsī atbildēja. No rokas rokā pārceļoja penss � viens no tiem burvīgajiem jauniņās Viktorijas portretiem, kuri vēl tagad laiku pa laikam parādās sīknaudā, pilnīgi nodeldēti simt lieto�anas gados, tā ka saglabājies tikai karalienes valdzino�ais profils.

�ārlzs jau taisījās kāpt atpakaļ uz taku, bet nepaguva, jo me�malā virs abiem vīrie�iem iznira kāds melni tērpts stāvs. Tā bija tā pali meitene. Viņa pameta skatienu uz abiem lejā stāvo�ajiem un gāja tālāk uz Laimrid�as pusi. �ārlzs palūkojās uz Pienotavas saimnieku: tas pavadīja meiteni ar nicino�u skatienu. Bija skaidri redzams, ka nekādas smalkjūtīgas �aubas nespēj iedragāt viņa nemaldīgo spriedumu.

�� Vai jūs pazīstat �o dāmu?

�� Njā.

�� Vai viņa bie�i te staigā?

�� Gana. � Pienotavas saimnieks joprojām nolūkojās uz aizejo�o meiteni. � Un vispār tā nav nekāda dāma. Tā ir fran�u leitnanta mauka.

Pagāja krietns brīdis, iekams �ārlzs pilnībā apjēdza sacītā jēgu. Viņ� sa�utis paskatījās uz bārdaino vīru, kur� bija metodists un mīlēja saukt lietas īstajos vārdos, sevi�ķi runādams par citu grēkiem. �ārlzam �ķita, ka viņ� iemieso sevī Laimrid�as visliekulīgākās baumas un baumotājus. �ārlzs varēja daudz kam noticēt par �o aizmigu�o meitenes seju, bet nemū�am viņ� nepiekristu, ka tās īpa�niece ir palaistuve.

Pēc da�ām minūtēm arī �ārlzs gāja pa pajūgu ceļu atpakaļ uz Laimrid�u. Starp me�u, kas zemes iek�ienē tiecās kalnup, un augstu dzīv�ogu, kur� pa pusei aizsedza jūru, aizstiepās divas kaļķaini baltas ceļa strēles. Tālu priek�ā kustējās meitenes melnais stāvs, tagad jau ar cepurīti galvā; meitene negāja sevi�ķi ātri, ta�u vienmērīgā gaitā, bez sievietēm tik raksturīgā stīvuma, it kā radusi veikt lielus attālumus. �ārlzs sāka viņu iedzīt un panāca pēc kādiem simt jardiem. Gājēja nevarēja nedzirdēt �ārlza nagloto zābaku klaudzē�anu uz krama, kas bija atsedzies, sadrūpot kaļķakmens virskārtai, � tomēr viņa neatskatījās. �ārlzs ievēroja, ka mētelis meitenei ir nedaudz par lielu, kurpju papē�i � dubļaini. Uz brīdi �ārlzu pārņēma �aubas, ta�u, atcerējies skarbo skatienu Pienotavas saimnieka nelaipnajā sejā, viņ� palika pie sava sākotnējā bruņnieciskā nodoma � pierādīt nabadzītei, ka pasaulē dzīvo ne jau tikai barbari vien.

�� Kundze!

Meitene atskatījās uz �ārlzu, kur� smaidīdams stāvēja ar cepuri rokā, un, kaut arī viņas seja tagad pauda tikai parastu pārsteigumu, �ārlzu tā atkal ietekmēja gau�ām dīvaini. �ķita, ka ikreiz, kad viņ� ierauga �o seju, viņ� nespēj noticēt tās radītajam iespaidam un viņam tā jāredz vēlreiz. Likās, ka meitenes seja vienlaikus gan pievelk, gan atgrū� �ārlzu, it kā viņa būtu sapņu tēls, nekustīgs un tomēr gaisto�s.

�� Man jums divkārt jāatvainojas. Vakar es vēl nezināju, ka jūs esat misis Poltnejas sekretāre. Man �ķiet, ka izturējos ārkārtīgi netaktiski.

Meitene lūkojās zemē. � Tam nav nekādas nozīmes, scr.

�� Un tagad atkal, kad likās, ka es� es vienkār�i biju noba�ījies, vai tik jums nav kļuvis slikti.

Joprojām lūkodamās lejup, meitene pavērsa galvu sāņus un pagriezās, lai ietu.

�� Vai drīkstu jūs pavadīt? Mums ta�u ir pa ceļam, vai ne?

Viņa apstājās, ta�u neatskatījās. � Es labāk ie�u viena.

�� Misis Trentera aizrādīja man, ka esmu kļūdījies. Es esmu�

�� Es zinu, kas jūs esat, scr.

�ārlzs pasmaidīja par meitenes kautro noraidījumu. � Tādā gadījumā�

Pēk�ņi viņa ielūkojās �ārlzam acīs; biklajā skatienā pavīdēja gandrīz vai izmisums.

�� Esiet tik laipns un ļaujiet man iet vienai! � �ārlza smaids kļuva nedro�s. Viņ� paklanījās un atkāpās. Ta�u meitene negāja vis prom, bet vēl krietnu brīdi lūkojās zemē. � Un, lūdzu, nestāstiet nevienam, ka sastapāt mani �eit!

Tad, vairs neatskatīdamās uz �ārlzu, meitene pagriezās un gāja, it kā zinādama, ka viņas lūgums bijis veltīgs, un no�ēlodama, ka to izteikusi. Stāvēdams ceļa vidū, �ārlzs noraudzījās, kā meitenes melnā mugura attālinās. �ārlzam atlika vienīgi �o acu pēctēls; tās bija milzīgas un �ķita redzam vairāk un cie�am dziļāk. Un �ī skatiena tie�umā� �ārlzs to nezināja, bet Sāra bija uzlūkojusi viņu ar savu traktātu iznēsātājas skatienu � bija pavīdējis dīvains noraidījums. Nenāc par tuvu, acis pauda. Noli me tangere.

�ārlzs palūkojās apkārt, mēģinādams saprast, kādēļ gan meitenei būtu jāslēpj, ka viņa bijusi �ajā jaukajā me�ā. Varbūt te iejaukts kāds vīrietis? Satik�anas? Bet tad �arlzs ateerējas meitenes dzīves�stāstu.

Kad �ārlzs beidzot nokļuva Brodstrītā, viņ� nolēma pa ceļam uz "Balto lauvu" iegriezties pie misis Trcnteras un paskaidrot, ka tikai nomazgāsies, pārģērbsies pieklājīgās drēbēs un tad�

Durvis atvēra Mērija, ta�u tie�i tobrīd priek�namā pagadījās misis Trcntera � pareizāk sakot, viņa ar nodomu iznāca priek�namā un uzstāja, ka nevajagot ceremonēties, vai tad �ārlza drānas neesot vislabākais apstiprinājums viņa vārdu patiesīgumam? Mērija smaidīdama paņēma �ārlza o�koka nūju un mugursomu un pa�u aicināja rieto�ās saules staru apmirdzētajā mazajā viesistabā, kur izmeklēti pievilcīgā pozā pelēcīgā un ķir�u sārtā dйshabillй2 gul�ņāja vājiniece.

�� Es jūtos kā īru matrozis karalienes buduārā, � �ārlzs kurnēja, ta�u noskūpstīja Ernestīnes pirkstus tik eleganti, ka nepavisam neatgādināja īru matrozi.

Ernestīne atbrīvoja roku. � Tu nedabūsi ne pilītes tējas, iekams nebūsi atskaitījies par visām savām �īsdienas dēkām!

Tā nu �ārlzs izstāstīja visu, kas ar viņu todien bija atgadījies,� pareizāk sakot, gandrīz visu, jo Ernestīne jau divas reizes bija likusi saprast, ka par fran�u leitnanta draudzeni nevēlas dzirdēt ne vārda; vispirms tas bija noticis uz Koba un pēc tam pie pusdienu galda, kad Trenteras tante bija sniegusi �ārlzam gandrīz vai to pa�u informāciju, ko pirms gada Laimrid�as vikārs � misis Poltnejai. Ernestīne nostrostēja tanti, lai neuzmācoties �ārlzam ar tuk�ām pļāpām, up nabaga sieviete � viņa bie�i vien bija dabūjusi trūkties sava provinciālisma pēc un jau kļuvusi glu�i tramīga � pazemīgi apklusa.

�ārlzs izvilka amonītu ie�a gabalu, ko bija atstiepis Ernestīnei; viņa, nolikusi svelmessargu, bez panākumiem mēģināja akmeni pacelt un par �ādu Herkulesa cienīgu dāvanu �ārlzam visu piedeva, un tad tēlotās dusmās pārmeta, ka viņ� riskējis ar dzīvību un veselību.

�� Tas tik ir biezoknis, �ī Klintsapak�a! � �ārlzs aizrautīgi stāstīja. � Man nebija ne jausmas, ka Anglijā kaut kas tāds vispār pastāv. �is nostūris man atgādina piejūras ainavas Portugāles ziemeļos.

�� Viņ� ta�u ir glu�i apdullis! � Ernestīne iesaucās. � Atzīsties, tu vis neskalpēji nabaga nevainīgās klintis, bet rotaļājies ar me�a nimfām!

�ārlzu uz mirkli pārņēma neizskaidrojams apmulsums, ko viņ�' apslēpa ar smaidu. Viņ� gandrīz vai gribēja pastāstīt par to, kā uzdūries meitenei � uz mēles jau bija asprātīgs notikumu izklāsts �, tomēr �ķita, ka tā būtu nodevība gan pret meitenes patiesajām bēdām, gan pret sevi pa�u. �ārlzs zināja, ka melotu, ja mēģinātu izlikties, it kā �īs abas satik�anās nebūtu atstāju�as uz viņu nekādu iespaidu, � un noklusē�ana �ajā nenozīmīgajā istabā beigu beigās �ķita mazākais no ļaunumiem.

Atliek paskaidrot, kādēļ misis Poltneja, pirms divām nedēļām padzirdējusi par Kopienas me�u, rādīja tādu ģīmi, it kā runa būtu par Sodomu un Gomoru.

Patiesību sakot, visu izskaidro jau tas vien, ka Kopienas me�s bija Laimrid�ai vistuvākā vieta, kur cilvēks varēja pastaigāties, nebaidoties no izspicgo�anas. �im me�a nostūrim bija sena, noslēpumaina un dramatiska vēsture. Līdz pat Ie�ogo�anai to uzskatīja par kopīpa�umu, bet tad zemes tīkotāji sāka tam uzmākties � par to liecina Kopienas me�am atņemto Pienotavas lauku nosaukumi. Tad mui�nieks, kur� mitinājās vienā no lielajiem namiem netālu no Klintsapak�as, realizēja klusu an�lusu � kā jau tas parasti vēsturē mēdz notikt, ar sabiedrības piekri�anu. Republikāniski noskaņotie Laimrid�as pilsoņi ķērās pie iero�iem �ja vien cirvjus var saukt par iero�iem. Jo iebrucējs sapņoja Klintsapak�ā izveidot dendrāriju. Lieta nonāca tiesā un beidzās ar kompromisu � vietējiem iedzīvotājiem tika garantētas cauri staigā�anas tiesības, bet retie koki palika neskarti. Ta�u ar kopus īpa�umu nu bija beigas.

Tomēr vietējo vidū joprojām valdīja uzskats, ka Kopienas me�s pieder visiem. Malumednieki, dzīdami pēdas fazāniem un tru�iem, �eit nemocījās ar tādiem sirdsapziņas pārmetumiem kā citur; tad kādu dienu atklājās � ak �ausmas! � ka kādā nomaļā gravā apmeties �igānu bars un dzīvo tur jau nez cik ilgi. �ie likteņa pabērni nekavējoties tika padzīti, ta�u atmiņas par viņiem saglabājās vēl ilgi un ļau�u prātos saistījās ar kādu citu notikumū � ap to pa�u laiku kaimiņu ciemā pazuda meitenīte. Neviens ne�aubījās, ka �igāni viņu nozagu�i un izvārīju�i putras katlā, bet kauliņus apraku�i. �igāni ta�u nebija angļi, tātad viņi bija gandrīz vai kanibāli.

Ta�u visnopietnākie iebildumi pret Kopienas me�u saistījās ar kaut ko daudz apkaunojo�āku: pajūgu ceļ� uz Pienotavu un tālāk � uz Kopienas me�u bija de facto Mīlētāju gatve, kaut gan �ādā vārdā to neviens nekad nebija dēvējis. Ik vasaru tas ievilināja me�ā samīlēju�os pārī�us. Krūzīte piena Pienotavā alla� noderēja par labu ieganstu, un atpakaļceļā neskaitāmas taciņas aicināt aicināja nogriezties kazenāju paēnā vai vilkābeļu aizsegā.

Ar �o vāti sabiedrības miesā jau vien būtu bijis gana, ta�u plosījās vēl ļaunāka sērga. No senseniem laikiem � daudz senākiem par �ekspīra laiku � bija iedibinājies paradums, ka vasaras saulgrie�u naktī jaunie�iem jāņem laternas, vijole, pāris muciņu sidra un jādodas uz nelielu laukumiņu pa�ā me�a vidū, tā saucamo Ēzeļu pļaviņu, un tur jādejo līdz rīta gaismai. Ļaunas mēles pauda, ka pēc pusnakts viņi tur drīzāk grīļojoties nekā dejojot, un visbargāk noskaņotie apgalvoja, ka tur nenotiekot ne viens, ne otrs, bet kaut kas pavisam cits.

Lauksaimniecības zinātne miksomatozes formā tikai pavisam nesen atņēmusi mums Ēzeļu pļaviņu uz visiem laikiem, bet pati tradīcija izzudusi līdz ar dzimumdzīves tikumību. Kur tie gadi, kop� pār Ēzeļu pļaviņu vasaras saulgrie�u naktīs kūleņo vienīgi lapsu un āp�u mazuļi! Ta�u 1867. gadā tā vēl nebija.

Patiesi, vēl tikai pirms gada sievie�u komiteja ar ģenerālieni misis Poltneju priek�galā bija mēģinājusi panākt, lai vietējās varas pārstāvji liktu ie�ogot un slēgt ceļu uz Kopienas me�u. Virsroku tomēr paturēja demokrātijas balss. Pilsoņu kustības brīvību ierobe�ot nedrīkstot; starp padomniekiem gadījās pat tādi pretīgi sensuālisti, kuri apgalvoja, ka pastaiga uz Pienotavu esot glu�i nevainīga izprieca un uzdzīve Ēzeļu pļaviņā � nekas vairāk kā gadskārtēja ballīte. Bet vajadzēja tikai kādam no pilsētiņas cienījamākiem pilsoņiem padzirdēt, ka puisis vai meita "pinas ar to Kopienas me�a bandu", lai viņu reputācija būtu samaitāta uz mū�u. Puisim tātad neizbēgami jābūt brun�u medniekam, bet meitai � pēdīgajai padauzai.

Tāpēc, atgriezusies no pastaigas � tovakar, kad misis Fērlija tik bezbailīgi izpildīja savu pienākumu, � Sāra atrada misis Poltneju glu�i pārgaidīju�os. Es sacīju "pārgaidīju�os", kaut gan "pārskaitu�os" būtu piemērotāks apzīmējums. Ieradusies misis Poltnejas pieņemamā istabā uz Bībeles ikvakara lasījumu, Sāra jutās tā, it kā pret viņu būtu pavērsts lielgabala stobrs. Nebija ne mazāko �aubu, ka kuru katru mirkli �is lielgabals � misis Poltneja � var iz�aut, pie tam ar pamatīgu rībienu.

Sāra devās pie lasāmpults istabas stūrī, kur no darba brīvajā laikā atpūtās milzīgā "ģimenes" Bībele � ne jau ģimenes Bībele parastajā izpratnē, bet tāda, no kuras dievbijīgi izsvītrotas visas bezgaumīgās vietas (tādas kā Zālamana dziesma), kas neizskaidrojamā kārtā ieviesu�ās-' Svētajos rakstos. Sāra tūlīt pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā.

� Vai kas atgadījies, misis Poltneja?

�� Atgadījies kaut kas neaptverams! � svētā māte atbildēja. � Man pastāstīja kaut ko pilnīgi neticamu.

�� Vai par mani?

�� Man nemū�am nevajadzēja klausīt tam ārstam. Man vajadzēja paļauties uz savu pa�as veselo saprātu.

�� Ko tad es tādu būtu pastrādājusi?

�� Manuprāt, tu nemaz neesi traka. Tu esi viltīga un ļauna. Tu ļoti labi zini, ko esi pastrādājusi.

�� Zvēru pie Bībeles�

Misis Poltneja uzmeta Sārai saniknotu skatienu. � Pamēģini tik! Tā jau būtu zaimo�ana.

Sāra panāca uz priek�u un nostājās aci pret aci ar saimnieci.

�� Man noteikti jāzina, par ko mani apsūdz.

Misis Poltneja viņai paskaidroja. Ta�u, viņai par pārsteigumu, Sāra nemaz nelikās nokaunējusies.

�� Bet kas gan tur ļauns, ja es pastaigājos pa Kopienas me�u?

�� Kas ļauns! Tu, jauna sieviete, viena pati tādā vietā!�

�� Bet, kundze, tas ir tikai liels me�s.

�� Es jau nu labāk zinā�u, kas tas ir! Un kas tur notiek! Un kādi ļaudis tur apgrozās!

�� Neviens tur neapgrozās. Tie�i tāpēc jau es eju uz turieni � lai būtu viena.

�� Tu man vēl strīdēsies pretim? Domā, es nezinu, ko runāju?

Pirmkārt, misis Poltneja Kopienas me�u nebija redzējusi pat pa

gabalu, jo tā tuvumā nebija neviena karie�u ceļa. Otrkārt, misis Poltneja bija narkomāne� ta�u nesteidzieties ar secinājumu, ka, gribēdams jūs ieinteresēt, es grēkoju pret patiesību un ticamību, jo viņai pa�ai par to nebija ne jausmas. To, ko mēs dēvējam par opiju, misis Poltneja pazina kā laudānu. Kāds to laiku ārsts visai asprātīgi, lai neteiktu � zaimojo�i, bija nosaucis laudānu par Tā Kunga dāvanu, tāpēc ka 19. gadsimtā laudānu lietoja daudzas augstdzimu�as dāmas un ne tikai viņas vien, jo zāles bija pietiekami lētas, lai palīdzētu arī zemāko sabiedrības slāņu sievietēm pārlaist �o drūmo laiku; laudānu ("Godfrija sirdslīdzekļa" veidā) viņas baudīja daudz bie�āk nekā komūnijas vīnu. īsi sakot, laudāns bija kaut kas līdzīgs mūsdienu narkotikām. Nav mūsu darī�ana, kāpēc misis Poltnejai vajadzēja kļūt par Viktorijas laika "leļļu ielejas" iemītnieci, ta�u neaizmirsīsim, ka laudāns� par to reiz pārliecinājās Kolrid�s � izraisa spilgtus sapņus.

Es nespēju iedomāties, kādas Bo�a briesmeklības misis Poltneja savā iztēlē, gadiem ritot, bija piedēvējusi Kopienas me�am, kādas sātaniskas orģijas viņai rēgojās zem katra koka, kādas fran�u neķītrības� zem ikvienas lapas. Ta�u, manuprāt, mēs varam dro�i apgalvot, ka tas viss objektīvi atspoguļoja misis Poltnejas zemapziņas stāvokli.

Vecās kundzenes dusmu izvirdums apklusināja gan viņu pa�u, gan Sāru. Pulveri iz�āvusi, misis Poltneja mainīja taktiku.

�� Es esmu tevī ļoti vīlusies.

�� Kā es varēju to zināt? Uz jūru es nedrīkstu iet. Nu labi, es neeju uz jūru. Man gribas būt vienai. Neko vairāk. Tas nav nekāds grēks. Un neviens lai neuzdro�inās tādēļ saukt mani par grēcinieci!

�� Vai tad tu nekad neesi dzirdējusi par Kopienas me�u?

�� Tādā nozīmē, kā jūs domājat, � nekad.

Izskatījās, ka meitenes sa�utums tīri vai samulsinājis misis Poltneju. Viņa atcerējās, ka Sāra Laimrid�ā dzīvo pavisam neilgi un varbūt patie�ām neaptver, kā sevi apkaunojusi.

�� Nu labi. Bet turpmāk ņem vērā! Es necietī�u, ka mani saimes ļaudis klaiņo Kopienas me�a tuvumā.Turpmāk tu pastaigāsies tur, kur pieklājas. Vai es izsakos pietiekami skaidri?

�� Jā. Man būs staigāt taisnus ceļus. � Uz mirkli misis Poltnejai ie�āvās prātā drausmīga doma � ka viņu izsmej �, ta�u Sāras acis bija drūmi nodurtas, it kā viņa paziņotu sev spriedumu un taisni ceļi nozīmētu nebeidzamas cie�anas.

�� Un tā ka man vairs nebūtu jādzird par �ādām muļķībām! Es to daru tevis pa�as labā.

Sāra nomurmināja: � Es zinu. � Un pēc brī�a piemetināja: � Paldies, kundze�

Ar to saruna beidzās. Sāra paņēma Bībeli un sāka lasīt misis Poltnejas atzīmēto fragmentu. To pa�u, kuru saimniece bija izvēlējusies pirmajai pārbaudei, � 119. psalmu: "Svētīgi tie, kas iet uz nenoziedzības ceļiem, kas iek� Tā Kunga bauslības staigā." Sāra lasīja klusinātā, �ķietami pilnīgi vienaldzīgā balsī. Vecā kundze sēdēja kā pagānu elks, raudzīdamās tum�ajās ēnās istabas tālākajā kaktā, pat nenojauzdama, kādus asiņainus upurus pieprasa viņas nesaudzīgā, akmenscietā seja.

Vēlāk tai pa�ā vakarā Sāru varēja redzēt � kaut gan nevaru iedomāties, kas, ja nu vienīgi kāda garām lidojo�a pūce, � stāvam neapgaismotajā guļamistabā pie vaļēja loga. Mājā valdīja klusums, glu�i tāpat kā visā pilsētiņā, jo tais laikos vēl nebija ne elektrības, ne televīzijas un cilvēki gāja gulēt jau deviņos vakarā. Bija viens pēc pusnakts. Sāra stāvēja naktskreklā, atrisu�iem matiem, raudzīdamās uz jūru. Tāla laterna uz melnajiem ūdeņiem tikko manāmi pamirk�ķināja Portlendbilas virzienā� tur kāds kuģis burāja uz Braidportu. Sāra redzēja �o niecīgo gaismas stariņu, ta�u nepicversa tam ne mazako vērību.

Ja jūs pieietu tuvāk, jūs redzētu, ka Sāras seja mirkst klusās asarās. Viņa stāvēja pie loga, ne jau ilgodamās pēc mistiskajām Sātana burām, bet it kā taisīdamās mesties lejup.

Nē, es nelik�u Sārai zvāroties uz palodzes vai �ūpoties uz priek�u, lai pēc tam elsojot sabruktu istabā uz nodilu�ā paklāja. Mēs zinām, ka divas nedēļas pēc �ī notikuma Sāra vēl joprojām bija dzīva, tātad pa logu viņa neizlēca. Un viņas �ņuksti nebija izmisīga soļa histēriskie priek�vēstne�i, tie nāca no pa�ām dvēseles dzīlēm, liecinot drīzāk par organisku, nevis emocionālu sāpi, un asaras sūcās lēni un neapturami kā asinis caur apsēju.

Kas ir Sāra?

No kādām ēnām viņa iznirusi?

�ETRPADSMITĀ NODAĻA

� Manā izpratnē, mister Eliot, laba sabiedrība ir gudru, labi informētu cilvēku sabiedrība, kurā interesanti apmainīties domām, � lūk, to es saucu par labu sabiedrību.

� Jūs maldāties, � viņ� atbildēja rāmi. � Tā nav laba sabiedrība � tā ir pati labākā. Labai sabiedrībai pilnīgi pietiek ar izcelsmi, izglītību un manierēm, un izglītības ziņā tā nemaz nav sevi�ķi patīkama.

D�EINA OSTINA. "Pārliecinā�ana"

Kaut gan Laimrid�as viesiem deviņpadsmitajā gadsimtā nevajadzēja izturēt tādu pārbaudījumu kā ceļotājiem senajās grieķu kolonijās � �ārlzam nelika pakāpties uz pilsētas valdes nama kāpnēm un teikt Perikla cienīgu runu, un piedevām sniegt izsmeļo�u pārskatu par jaunākajiem notikumiem pasaulē, � iebraucējiem tomēr bija jābūt mierā ar to, ka ikkatrs gribēs viņus kārtīgi aplūkot un izpra�ņāt. Ernestīne jau laikus brīdināja �ārlzu, lai viņ� neiedomātos, ka ir kas vairāk par zooloģiskā dārza eksponātu, un pēc iespējas lēnprātīgi paciestu uzmācīgo lūrē�anu un bakstī�anu ar lietussargiem. Tā nu divas vai trīs reizes nedēļā �ārlzs ar abām dāmām gāja viesos un stundām ilgi nīka neizturamā garlaicībā, vienīgo mierinājumu saņemdams pēc atgrie�anās Trenteras tantes mājoklī, kur ar iepriecino�u regularitāti ikreiz atkārtojās viena un tā pati nelielā ainiņa. Ernestīne satraukta palūkojās �ārlzam acīs � tās bija nedaudz miglainas, it kā aizķepu�as ar tuk�u pļāpu piku�iem, � un vaicāja: "Vai tas bija briesmīgi? Vai vari man piedot? Vai ienīsti mani?" � un, kad �ārlzs par atbildi pasmaidīja, metās viņam ap kaklu, it kā �ārlzs būtu brīnumainā kārtā pārcietis satrakota pūļa uzmāk�anos vai lavīnas nogruvumu.

Sagadījās tā, ka nākamajā rītā pēc �ārlza atklājumiem Klintsapak�ā lavīnas nogruvumam bija jānotiek Mārlboro namā. �ajās vizītēs nebija nekā nejau�a vai pēk�ņa. Nevarēja jau arī būt � ziņas par ciemiņiem un apciemotajiem mazajā pilsētiņā izplatījās apbrīnojami ātri, radot un arī saglabājot precīza protokola noskaņu. Misis Poltncja par �ārlzu, jādomā, interesējās ne vairāk kā �ārlzs par misis Poltneju, ta�u viņa būtu līdz nāvei aizvainota, ja �ārlzu piemirstu atvilkt pie viņas � va�ās saslēgtu, lai misis Poltncja varētu uzlikt viņam uz galvas savu resno, strupo kājeli, � turklāt jo agrāk, jo labāk, tāpēc ka, ilgāk uzturējies pilsētiņā, sve�inieks ar savu vizīti vairs nesagādāja tik daudz goda kā sākumā.

�ie sve�inieki, protams, bija tikai spēļu kauliņi. Viņu vizītēm pa�ām par sevi nebija nekādas nozīmes, toties cik lieliski tās varēja likt lietā vēlāk! "Dārgā misis Trentera vēlējās, lai es pirmā iepazītos ar�" Vai: "Taisni brīnums, ka Ernestīne jūs tā piemirsusi; mūs viņa lutina � jau divas reizes bija atnākusi ciemos�" Vai: "Tas noteikti nav aiz ļauna prāta � misis Trentera ir lāga dvēsele, tikai drusku aizmār�īga�" �ādas un līdzīgas iespējas patrīt mēli un pagrozīt dunci sabiedriskā presti�a brūcē bija atkarīgas no tādiem "ievērojamiem" ciemiņiem kā �ārlzs. Un diez vai viņam bija lielākas izredzes izbēgt no likteņa kā treknai pelei � no izsalku�a kaķa nagiem, pareizāk sakot, no vesela bara izsalku�u kaķu.

Kad nākamajā rītā pēc minētās sastap�anās me�ā misis Poltnejai pieteica misis Trenteru un viņas pavadoņus, Sāra tūdaļ piecēlās, lai ietu. Ta�u misis Poltneja, kura laimīgu jaunie�u klātbūtnē alla� juta īgnumu un kurai acīmredzot netrūka iemeslu īgnumam pēc lēdijas Kotonas sabiedrībā pavadītā vakara, pavēlēja Sārai palikt. Ernestīni misis Poltneja turēja par vieglprātīgu skuķi un ne�aubījās, ka tās izredzētais arī ir tāds pats vējgrābslis, tādēļ uzskatīja gandrīz vai par savu pienākumu likt abiem justies neērti. Turklāt misis Poltneja zināja, ka viņas grēciniecei �āda sabiedrība ir svētīgāka par astru kreklu. Divi zaķi ar vienu �āvienu!

Ciemiņus aicināja ienākt. Brun�us �aukstinādama, misis Trentera devās uz priek�u, laipna un vēlīga. Sāra, juzdamās glu�i lieka, bikli turējās maliņā; �ārlzs un Ernestīne nepiespiesti stāvēja uz paklāja aiz abām vecajām kundzēm, kuras bija pazīstamas jau desmitiem gadu un tāpēc nevarēja iztikt bez simboliska apskāviena. Tad stādīja priek�ā Ernestīni; viņa tikko manāmi pakniksēja un tikai tad satvēra karalisko plaukstu.

�� Kā jums ar veselību, misis Poltneja? Jūs izskatāties brīni�ķīgi.

�� Manā vecumā, mis Frīmena, galvenais ir vesels gars.

: � Tad es par jums nebaidos.

Misis Poltneja labprāt būtu turpinājusi �o interesanto tēmu, ta�u Ernestīne pagriezis un stādīja priek�ā �ārlzu; viņ� noliecās vecajai dāmai pie rokas.

�� Ļoti priecājos, kundze! Jums ir brīni�ķīgs nams.

�� Priek� manis tas ir par lielu. Es to uzturu vienīgi sava dārgā vīra piemiņas dēļ. Es zinu, ka tāda būtu viņa griba� tāda ir viņa griba!

To teikdama, misis Poltneja skatījās �ārlzam garām uz mājas galveno svētbildi � eļļā gleznoto vīra portretu, kas bija tapis divus gadus pirms viņa nāves, 1851. gadā; glezna nepārprotami liecināja, ka Frederiks bijis gudrs, dievbijīgs, cienījams un izskatīgs vīrietis, visādā ziņā pārāks par daudziem jo daudziem parastiem mirstīgajiem. Taisnību sakot, Frederiks tie�ām bija dzīvojis ārkārtīgi dievbijīgi un cienījami, ta�u pārējās īpa�ības māksliniekam bija nācies piedomāt klāt. Sen miru�ais misters Poltnejs bija absolūta, kaut arī ļoti bagāta, niecība, un viņa dzīves nozīmīgākais veikums bija aizie�ana no tās. �ārlzs ar pienācīgu godbijību aplūkoja �o ģindeni pie dzīru galda.

�� O! Nu kā tad! Jā, jā, es saprotu. Glu�i dabiski.

�� Viņu vēlē�anās mums ir likums.

�� Protams.

Misis Trcntera, jau uzsmaidījusi Sārai, tagad uzrunāja viņu, cerēdama pārtraukt �o sērīgo ievadu:

�� Dārgā mis Vudrafa, priecājos jūs satikt! � Viņa piegāja pie Sāras, paspieda tai roku un, ar patiesām rūpēm ielūkodamās meitenei sejā, klusi piebilda: � Vai atnāksi pie manis � tad, kad dārgā Tīna būs aizbraukusi? � Sāras sejai acumirklī pārslīdēja reta izteiksme. Skaitļotājs viņas sirdī jau sen bija novērtējis misis Trcnteru un ievadījis vajadzīgo perfolenti. Sāras atturība un neatkarība, kas gandrīz vai robe�ojās ar nekaunību un bija kļuvusi par masku, ko uzlikt misis Poltnejas klātbūtnē, pazuda kā nebijusi. Viņa pat pasmaidīja, kaut ari diezgan skumīgi, un tik tikko manāmi palocīja galvu: ja varē�u, atnāk�u.

Pēc tam tika sapazīstināti arī pārējie. Abas jaunās dāmas vēsi pamāja viena otrai, �ārlzs paklanījās. Viņ� vērīgi raudzījās, vai Sāra kaut kādā veidā neatgādinās par viņu vakarējo tik�anos, ta�u meitene rūpīgi vairījās no �ārlza skatiena. �ārlzu interesēja, kā gan me�ameita izturēsies �ajā sprostā, bet drīz vien viņ� vīlies secināja, ka viņas izturē�anās �ķiet liecinām par pilnīgu padevību. Ja neņem vērā retās reizes, kad vajadzēja kaut ko pasniegt vai pazvanīt kalponei, lai atnes dāmām �okolādi, misis Poltneja Sārai nepievērsa ne mazāko uzmanību. Un �ārlzs ar nepatiku vēroja, ka tie�i tāpat izturas ari Ernestīne. Trenteras tante darīja visu iespējamo, pūlēdamās iesaistīt Sāru sarunā, tomēr meitene turējās savrup, un viņas sejā bija tāds tuk�ums un vienaldzība, ko itin labi varēja iztulkot kā sava zemā stāvokļa apzinā�anos. Pāris rei�u �ārlzs arī pats pieklājīgi pagriezās pret Sāru, aicinādams viņu apstiprināt kādu viedokli, ta�u veltīgi � Sāra atbildēja pēc iespējas īsi un joprojām vairījās no �ārlza skatiena.

Tikai tad, kad ciemo�anās jau gāja uz beigām, �ārlzs sāka uztvert situāciju no cita redzesleņķa. Viņam kļuva skaidrs, ka meitenes klusā lēnprātība ir pilnīgā pretstatā viņas īstajai dabai, tātad Sāra tēlo � un viņas loma pau� pilnīgu norobe�o�anos un nepatiku pret saimnieci. Misis Poltneja, īgni burk�ķēdama, un misis Trentera, jautri tērzēdama, iztirzāja visas iespējamās sarunas tēmas � ne sevi�ķi daudzas, ta�u nemū�am neizrunājamas: vispirms par kalpiem, tad par laika apstākļiem, par gaidāmajām dzim�anām, mir�anām un precībām, par misteru Dizraeli un misteru Gledstonu (viņus pieminēja it kā vienīgi �ārlza dēļ, tomēr tas netraucēja misis Poltnejai bargi nostrostēt Dizraeli kā cilvēku un Gledstonu � kā politiķi)1 , tad par pagāju�ās svētdienas dievkalpojumu, par trūkumiem vietējo tirgoņu darbā un beigās, dabiski, atkal par kalpiem. �ārlzs smaidīja, rauca uzacis un māja ar galvu, kamēr darbojās �is labi pazīstamais purgatorijs, un pa �o laiku nāca pie secinājuma, ka mis Vudrafu nomoka pārestības apziņa; vērīgam cilvēkam interesantākais bija tas, ka dīvainā kārtā viņa gandrīz nemaz necentās to slēpt.

Tas liecina par �ārlza aelgumu, jo viņ� bija pamanījis kaut ko tādu, kas pārējiem Laimrid�as iedzīvotājiem bija paslīdējis secen. Ta�u �ārlza dedukcija varbūt tā ari paliktu parastas nojausmas līmeni, ja namamāte nepaspīdētu ar tipisku poltnejismu:

�� Un tas skuķis, ko es atlaidu, � vai pie jums viņa nav pastrādājusi kādus stiķus?

Misis Trentera pasmaidīja. � Mērija? Es no viņas neparko ne�ķirtos.

�� Misis Fērlija man teica, ka viņa �orīt esot redzējusi Mēriju sarunājamies ar kādu vīrieti. � "Vīrieti" misis Poltneja izrunāja gandrīz tikpat naidīgi kā patriotiski noskaņoti fran�i okupācijas gados "nacistu". � Ar jaunu vīrieti. Misis Fērlija neesot viņu pazinusi.

Ernestīne uzlūkoja �ārlzu asi, pārmeto�i; vienu mirkli apjuku�ajam jauneklim �ķita, ka aizdomās tiek turēts viņ� pats, bet tad viņ� attapās.

�� Tas būs bijis Sems, � �ārlzs smaidīdams teica. � Mans sulainis, kundze, � viņ� paskaidroja misis Poltnejai.

' Autora piezīme. Varbūt taisnības labad jāpiebilst, ka 1867. gada pavasari �ī lēdija nebūt nebija viena savā nosodījumā pret abiem politiķiem. Misters Gladraeli un misters Dizistons togad pa abiem sniedza galvu reibino�u izrādi; mums reizēm piemirstas, ka pēdējās lielās reformas projektu (likuma spēku tas ieguva tā pa�a gada augustā) realizēja modemā konservatīvisma tēvs pēc sīvas cīņas ar lielo liberāli. Tāpēc toriji, tādi kā misis Poltneja, juta, ka no drausmīgās perspektīvas � ka viņu kalpi varētu piekļūt kādu solīti tuvāk vēlē�anu urnām � viņus sargā tās partijas līderis, kuru visādā citādā ziņā viņi nevarēja ciest ne acu galā. Vienā no saviem rakstiem New York Daily Tribune slejās Markss atzīmēja, ka īstenībā britu vigi pārstāv kaut ko pavisam at�ķirīgu no pa�u sludinātajiem liberālisma un apgaismības principiem. Tādējādi viņi nokļūst tādā pa�ā stāvoklī kā dzērājs, kur�, atvests pie lordmēra, dievojas, ka vispār atbalstot atturības kustību, ta�u svētdienās viņam alla� kaut kā sanākot piedzerties. �ī suga nebūt nav iznīkusi. .

�� Es pati gribēju tev to pateikt, � Ernestīne sacīja, neskatīdamās �ārlzam acīs. � Ari es vakar ievēroju, ka viņi abi sarunājas.

�� Nu un tad� Mēs ta�u nevaram viņiem aizliegt papļāpāt, ja jau viņi satiku�ies.

�� Ir milzīga at�ķirība starp to, kas pieņemts Londonā un ko var atļauties �eit. Manuprāt, tev tie�ām vajadzētu parunāt ar Semu. Mērija ir pārāk viegli pavedināma.

Misis Trentera izskatījās aizvainota. � Ernestīne, mīļā, viņa varbūt ir au�īga. Ta�u man nekad nav bijis ne mazākā iemesla�

�� Mīļā tante, es ļoti labi zinu, kā tu esi viņai pieķērusies.

�ārlzs saklausīja Ernestīnes balsī augstprātību un nostājās aizvainotās misis Trenteras pusē.

�� Kaut vairāk būtu tādu laipnu saimnie�u! Smaido�a istabene pie nama ārdurvīm ir visdro�ākā liecība, ka mājā valda saskaņa.

Ernestīne nodūra acis, un viņas lūpas nodevīgi sakniebās. Lādzīgā misis Trentera no pagodinājuma viegli pietvīka un arī nodūra acis. Misis Poltneja, ar zināmu baudu noklausījusies �ajā vārdu maiņā, nosprieda, ka �ārlzs viņai ir gana nepatīkams, lai viņa atļautos būt rupja.

�� Mister Smitson, jūsu nākamā sieva �ādas lietas saprot labāk par jums. Es pazīstu minēto skuķi. Man nācās viņu atlaist. Ja jūs būtu vecāks, jūs piekristu, ka �ādās lietās stingrības nekad nevar būt par daudz.

Nu arī misis Poltneja nodūra acis, likdama saprast, ka savu spriedumu pateikusi un līdz ar to �ī tēma ir izsmelta.

�� Kundze, es noņemu cepuri jūsu milzīgās dzīves pieredzes priek�ā.

Tomēr �ārlza balsī skanēja nepārprotama dzēlība un sarkasms.

Visas trīs dāmas sēdēja, skatīdamās kaut kur, sāņus,� mi�sis Trentera no apmulsuma, Ernestīne no dusmām uz sevi � viņa nebija gribējusi, lai �ārlzu �ādi nostrostē, un tagad pukojās, ka nav turējusi mēli aiz zobiem, � un misis Poltneja vienkār�i tāpēc, ka bija misis Poltneja. Tā nu, dāmām nemanot, Sāra saskatījās ar �ārlzu. Tikai īsu mirkli, ta�u �is skatiens izteica daudz vairāk nekā vārdi� divi sve�inieki pēk�ņi bija atklāju�i, ka viņiem ir kopējs ienaidnieks. Pirmo reizi Sāra skatījās nevis cauri �ārlzam, bet tie�i acīs, un �ārlzs nolēma atspēlēties misis Poltnejai un dot arī Ernestīnei tik vajadzīgo mācību vienkār�ā cilvēkmīlestībā.

Viņ� atcerējās arī savu neseno vārdu maiņu ar Ernestīnes tēvu jautājumā par Darvinu. Fanātisms �ai zemē laidis pārlieku dziļas saknes, bet �ārlzs necietīs fanātismu savā izredzētajā! Viņ� parunās ar Semu � Dieva dēļ, protams, viņ� parunās.

To, kā �ārlzs runāja ar Semu, mēs drīz vien uzzināsim. Ta�u faktiski �is sarunas tonis tika uzņemts jau agrāk, jo misis Poltnejas "vīrietis" tie�i tobrīd viesojās misis Trenteras pagrabstāva virtuvē.

Sems torīt bija sastapis Mēriju Kūmstrītā un nevainīgi apvaicājies, vai tos kvēpus nevarot piegādāt pēc stundas. Viņ�, protams, zināja, ka abas dāmas po�as uz Mārlboro namu.

Saruna virtuvē risinājās pārsteidzo�i nopietna � daudz nopietnāka nekā misis Poltnejas viesistabā. Mērija bija atspiedusies pret lielo virtuves skapi, skaistās rokas sakrustojusi uz krūtīm; no cepurītes bija izspraukusies kvie�u krāsas matu �ķipsna. Laiku pa laikam Mērija uzdeva pa jautājumam, ta�u vairāk runāja Sems � tiesa, vērsdamies galvenokārt pie garā galda balti noberztajiem priedes dēļiem. Retumis abu acis sastapās, ta�u abpusējā vienprātībā tūdaļ kautri novērsās.

SE�PADSMITĀ NODAĻA

Moda savas jaunības gai�ajā dailē

Dziedāja tā par nāvi un godu, kas nevar zust,

Ka es spēju apraudāt laiku, kas ir tik zemisks un netīrs,

Un pats sevi � tik nekrietnu, paguru�u.

TENISONS. "Moda" (1855)

Nebiju pazinis jūtas, kādas starp vīrieti un starp sievieti rodas, Līdz es laukos brīvlaikā, tādā kā apdullumā, Kādu dienu "ilgi un gurdi", kā Tenisons saka. Ilgi un gurdi pusaud�a lempībā klaiņodams apkārt, Nejau�i uzmetu acis mei�ai, kam cepures nebija galvā�

A. H. KLAFS. "The Bolliie of Tober-na-Vuolich" (1848)

Turpmākajās piecās dienās nekas īpa�s nenotika. �ārlzam vairs neradās izdevība pētīt Klintsapak�u. Viena diena pagāja tālā ekskursijā uz Sidmutu, pārējos rītus aizņēma vieso�anās vai arī patīkamāki laika kavēkļi, kā, piemēram, loka �au�ana, kas bija kļuvusi par īstu modes kliedzienu Anglijas jauno dāmu aprindās: tum�zaļais loka �āvēju tērps viņām ļoti piestāvēja, un cik patīkami bija noraudzīties piejaucētajos d�entlmeņos, kad viņi gāja izvilkt mērķos sadūru�ās bultas (man gan ir aizdomas, ka tuvredzīgā Ernestīne trāpīja gau�ām reti) un atgriezdamies jauki jokoja par Amoru un sirdīm, un par Robiņa Huda iemīļoto Merienu!

Pēcpusdienās Ernestīne parasti pierunāja �ārlzu palikt pie Trenteras tantes � viņiem bija apsprie�ami ļoti nopietni ģimenes jautājumi; Kensingtonas nams bija pārāk mazs, un izīrēto Belgreivijas māju, uz kuru viņi ar laiku domāja pārcelties, �ārlzs atgūtu tikai pēc diviem gadiem. �ķita, ka nelielā saķildo�anās pārvērtusi Ernestīni līdz nepazī�anai: viņa izturējās pret �ārlzu ar tādu sievas goddevību un pakļāvību, ka viņ� sāka �ēloties � viņ� jūtoties kā turku pa�ā � un, �ai ziņā nebūdams sevi�ķi oriģināls, lūdzās, lai ta�u Ernestīne kādreiz ari pastrīdoties pretim, citādi viņ� vēl aizmirsī�ot, ka viņu laulība iecerēta kā kristīga savienība.

�o negaidīto iztapību, ar kādu tika izpildīta ikviena viņa iegriba, �ārlzs uzņēma ar labsirdīgu smaidu. Viņ� bija pietiekami attapīgs, lai saprastu, ka sagādājis Ernestīnei pamatīgu pārsteigumu: pirms �īm niecīgajām nesaskaņām Ernestīne pa�u laulību varbūt bija mīlējusi vairāk nekā savu izredzēto, bet tagad viņa atzina gan vīrieti, gan gaidāmās pārmaiņas dzīvē. �ārlzam �ī pāreja no vēsuma uz siltumu, patiesību sakot, reizēm likās nedaudz apgrūtino�a; protams, bija tīkami, ka ap viņu * saceļ kņadu, ka viņam pieglaimojas, lūdz padomu un izrāda cieņu. Kuram

gan tas nepatiktu? Ta�u �ārlzs gadiem ilgi bija baudījis neierobe�otu vecpui�a brīvību; savā ziņā ari viņ� bija briesmīgi izlutināts bērns. �ārlzs joprojām nespēja aprast ar domu, ka rīti vairs nepieder viņam un kaut kāda Tīnas untuma dēļ viņam var izjukt visas pēcpusdienas ieceres. �ārlzu, protams, stiprināja pienākuma apziņa � ja jau vīriem tiek uzstādītas �ādas prasības, tad tās jāpilda ari viņam, glu�i tāpat kā, staigājot lauku apvidū, jāietērpjas smagās flaneļa drēbēs un jāapauj apkalti zābaki.

Un pievakares! �īs stundas pie gāzes gaismekļa arī vajadzēja kaut kā aizvadīt, pie tam tolaik nebija ne kino, ne televīzijas! Tiem, kuriem vajadzēja pelnīt iztiku, nekādas lielās problēmas neradās: pēc divpadsmit stundu darba dienas jautājums, ko iesākt pēc vakariņām, atrisinās pats no sevis. Ta�u padomājiet par nabaga bagātniekiem! Dienā viņi vēl varēja baudīt kādu brīdi vientulības, bet vakara stundās bija spiesti ievērot tradīciju un garlaikoties sabiedrībā. Palūkosimies, kā vienu �ādu garlaicības tuksnesi mēģina �ķērsot �ārlzs un Ernestīne. Viņiem ir aiztaupīta vismaz Trentcras tantes klātbūtne � lādzīgā kundze aizgājusi uz tēju turpat kaimiņos pie kādas sasirgu�as vecmeitas, kura, ja neņem vērā izskatu un biogrāfiju, ne ar ko neat�ķiras no misis Trenteras.

�ārlzs eleganti zviln uz dīvāna, divus pirkstus iespiedis vaigā, ar pārējiem trim aptvēris zodu, ar elkoni atbalstījies uz dīvāna paroceņa, � un pār Eksminsteras paklāju drūmi nolūkojas Tīnā, kura lasa dzeju, kreisajā rokā turēdama mazu, sarkanu safjānādas sējumiņu un labajā � svelmessargu, kaut ko līdzīgu lielai, no satina �ūdinātai pingponga raketei ar sarkanbrūnām lentēm; tas paredzēts �ķīsti bālās sejiņas pasargā�anai no svelo�o ogļu atblāzmas, un Ernestīne ar to visai neritmiski bungā līdzi garajai un ļoti ritmiskajai poēmai.

Tas ir deviņpadsmitā gadsimta se�desmito gadu �edevrs � godājamās misis Kerolainas Nortonas "Dāma no Lagarajas", par kuru laikraksts The Edinburgh Review rakstījis �ādi: "Poēma ir cēls, izteiksmīgs un aizkustino�s stāsts par sāpēm, bēdām, mīlestību, pienākumu, dievbijību un nāvi." Tas ir nepārspējams Viktorijas laiku nodrāztāko īpa�ības vārdu un lietvārdu savirknējums � jāatzīstas, mū�am neaizsniedzama virsotne manai spalvai! Tikai neiedomājieties, ka misis Nortona bija kāda sekla dzejniecīte. Misis Nortonas dzeja tik tie�ām ir sekla, un par to jūs tūdaļ pārliecināsieties, ta�u viņai pa�ai seklumu pārmest nevar. Pirmkārt, misis Nortona bija �eridana mazmeita, un klīda baumas, ka viņa bijusi pat Melberna mīļākā� vismaz viņas vīrs ņēmis to tik nopietni, ka organizējis pret di�o valstsvīru nesekmīgu sazvērestības mēģinājumu, � turklāt misis Nortona bija ari kaismīga feministe, lai gan �odien mēs viņu sauktu tikai par liberāli.

Poēmas virsrakstā minētādāma ir mundra fran�u pilskunga mundra laulātā draudzene, kura tiek sakropļota medību negadījumā un pēc tam līdz pat savas ārkārtīgi drūmās dzīves beigām nododas labdarībai � vērtīgākai nekā lēdijas Kotonas labdarība, jo viņa atver slimnīcu. Kaut arī poēmas notikumi risinās septiņpadsmitajā gadsimtā, nav �aubu, ka tā sarakstīta par godu Florensai Naitingcilai. Acīmredzot tie�i tāpēc �ī poēma se�desmitajos gados atrada ceļu uz tik daudzu sievie�u sirdīm. Mēs, dzīvodami vēlākā laikā, lielos reformatorus iztēlojamies izcīnīju�us smagu cīņu ar milzīgu pretestību un apātiju. īstajai "dāmai ar lampu", protams, arī nācās cīnīties ar pretestību un apātiju, ta�u ari līdzjūtība, kā esmu aizrādījis kādā citā vietā, var nodarīt ne mazāku ļaunumu. Ernestīne �o poēmu lasīja ne jau pirmo reizi, da�as vietas viņa zināja gandrīz vai no galvas. Un ikreiz, to pārlasot (�ai gadījumā � par godu gavēnim), viņa jutās pacilāta un �ķīstīta, labāka kļuvusi. Man atliek vienīgi piebilst, ka Ernestīne vēl nekad mū�ā nebija spērusi kāju slimnīcā, nedz arī aprūpējusi sasirgu�u laucinieku. Viņas vecāki savai meitai, bez �aubām, neko tādu neatļautu, ta�u arī Ernestīnei pa�ai nekas tamlīdzīgs ne prātā nebūtu nācis.

Pag, pag, jūs iebildīsiet, sievie�u loma sabiedrībā tolaik ta�u bija ierobe�ota! Tomēr neaizmirstiet, ka tovakar bija 1867. gada 6. aprīlis. Pirms nedēļas Vestminsterā, apsprie�ot reformu likumprojektu, kā viens no pirmajiem bija uzstājies D�ons Stjuarts Mills, cenzdamies pierādīt, ka pienācis laiks pie�ķirt sievietēm balsstiesības tāpat kā vīrie�iem. Viņa drosmīgo ieceri (to noraidīja ar 196 balsīm pret 73, Dizracli, vecajam lapsam, atturoties) vidusmēra vīrie�i uzņēma ar smaidu, Punch � ar skaļu zirgo�anos (vienā karikatūrā bija attēlota sieviete, ministru kabineta locekle, vīrie�u pulciņa ielenkumā� ha-ha-ha!) un vairums izglītoto sievie�u � tas ir visskumjākais � ar īgnām grimasēm, jo viņas uzskatīja, ka savu ietekmi vislabāk var realizēt mājās. Par spīti visam, 1867. gada 30. martu var uzskatīt par sievie�u emancipācijas sākumu Anglijā, tāpēc Ernestīnei, kura ķiķinādama bija �ķirstījusi �ārlza doto iepriek�ējās nedēļas Punch, nav īsta attaisnojuma.

Ta�u mēs iesākām ar kādu Viktorijas laikmeta vakaru ģimenes lokā. Atgriezīsimies pie tā. Klausieties! �ārlzs nedaudz blāvām un pienācīgi nopietnām acīm lūkojas Ernestīnes skumjajā sejā.

�� Vai turpināt?

�� Tu lasi vienkār�i brīni�ķīgi.

Ernestīne klusi nokrem�ļojas un atkal pievēr�as grāmatai. .

Nupat beigu�ās nelaimīgās medības, un Lagarajas pilskungs steidzas palīgā savai nokritu�ajai dāmai.

�� Viņ� viņas smagos zelta matus skar,

Viņ� viņu, nespēcīgo, paceļ, cik vien maigi var, Viņ� ielūkojas viņai sejā, sirdij dauzoties: Tā mirst � ak, viņa dzives laime! � mirst, ak dies!

Ernestīne uzmet �ārlzam satumsu�u skatienu. �ārlza plakstiņi ir nolaisti, it kā viņ� mēģinātu iztēloties �ausmīgo ainu. Viņ� nopietni pamāj, viņ� ir pati uzmanība.

Ernestīne atsāk lasī�anu:

�� Kad viņam mācās virsū doma briesmīgā. Kā milzu pulkstenis � sirds sitās tā,

Tad sastomījās pulss un gandrīz stājās tas, Jo bailēm cauri pēk�ņa trīsa iz�āvās � To modināja nobālu�o lūpu klusais �uksts. "Ai, Klod!" tā izdvesa� un vairāk it neko, Bet, kop� viņ� pirmo reizi ieraudzīja mīļoto, Nekad tā uzticību nebij zvērēju�as viņa asinis Un paudu�as, ka viņa viņam� viss, it viss!

Pēdējo rindiņu Ernestīne ir izlasījusi ar īpa�u uzsvaru. Viņa atkal palūkojas uz �ārlzu. �ārlza plakstiņi vēl arvien ir pievērti: viņ� acīmredzot ir tik aizkustināts, ka nespēj pat pamāt. Ernestīne ievelk elpu un, joprojām vērodama svinīgā pozā sēdo�o līgavaini, turpina:

�� "Ai, Klod, kā sāp!" � "Ai, Ģcrtrūd. mīļotā!" Tad bālām lūpām vāri pasmaidīja tā,

Jo viņa balss tai sniedza mierinājumu� Tu nejūtīgais koka gabals � kā gan gulēt vari tu!

Iestājas klusums. �ārlzam ir tāds ģīmis kā bērēs. Lasītāja vēlreiz ievelk elpu un nikni nozibsnī ar acīm.

�� Ai, laimīgi ir tie, kam tad, kad bēdas māc, Visapkārt tuvas sejas, ilgojoties velti neklīst skats�

�ĀRLZ!

Poēma pēk�ņi pārvēr�as par lādiņu un trāpa �ārlzam pa plecu, un aizkrīt aiz dīvāna.

�� Jā?!� �ārlzs ierauga, ka Ernestīne pielēkusi kājās, iespiedusi rokas gurnos� gau�ām netipiski! �ārlzs pieceļas sēdus un nomur�mina: � Ai, dārgā�

�� Jūs esat pieķerts, ser! Nemaz nemēģiniet taisnoties!

Tomēr �ārlzam acīmredzot izdevās kaut kā nolūgties vai izpirkt grēkus, jo nākamajā dienā pie azaida galda viņam netrūka drosmes īgni noraidīt Ernestīnes priek�likumu jau deviņpadsmito reizi apspriest, kā mēbelējama �ārlza darbistaba vēl joprojām nedabūtajā mājā. Atteik�anās no ērtā Kensingtonas dzīvoklī�a nebūt nebija vieglākais no �ārlzam paredzamajiem upuriem, un viņ� nevarēja ciest, ka viņam to visu laiku atgādina. Trenteras tante nostājās �ārlza pusē, un tādējādi pēcpusdiena viņam tika atvēlēta, lai viņ� varētu "parakņāties pa tiem no�ēlojamiem akmeņiem".

�ārlzs ne mirkli ne�aubījās, uz kuru pusi ies. Toreiz, kad viņ� bija atradis fran�u leitnanta draudzeni guļam klin�u laukumiņā, viņ� ne par ko citu vairs nebija spējis domāt, ta�u jau pirms tam bija ievērojis pamatīgas krama nobiru kaudzes tie�i zem kraujas, uz kuras līdzenās virsmas laukumiņ� atradās. Protams, tie�i nobiras topēcpusdien vilināja �ārlzu uz �o vietu. Nesenais atsilums attiecībās ar Ernestīni, atmaigusī mīla bija aizgainījusi no �ārlza apziņas jebkuras domas par misis Poltnejas sekretāri, ja neņem vērā da�as nenozīmīgas, gaisto�as vīzijas.

Sasniedzis kazenāju audzi un uzsācis kāpienu aug�up, �ārlzs atkal visai spilgti iztēlojās, kā viņa toreiz bija tur gulējusi. Ta�u, nokļuvis līdz pļaviņai un palūkojies lejup uz Sāras "plauktiņu", �ārlzs redzēja, ka tas ir tuk�s, un drīz vien pavisam aizmirsa meiteni. Atradis noeju uz kraujas pakāji, viņ� ņēmās nobirās meklēt savus testus. Laiks bija vēsāks nekā iepriek�ējā reizē. Sauli, kā jau aprīlī mēdz būt, drīz vien panāca mākoņi, un vēj� pūta no ziemeļiem. Tāpēc pret dienvidiem pavērstās klints aizsegā bija patīkami silti, un drīz vien �ārlzam kļuva vēl siltāk, jo sev pie kājām viņ� ieraudzīja lielisku testu, kas �ķita pavisam nesen iz�ķīlies no savas krama �aulas. I

Tomēr pēc minūtēm �etrdesmit �ārlzam nācās samierināties ar domu, ka uz veiksmi vairs nav vērts cerēt, vismaz krama nobirās zem kraujas noteikti ne. Viņ� atgriezās aug�ējā pļaviņā un gāja uz taku, kas ievijās me�ā. Un tur� tur pavīdēja kaut kas tum�s!

Viņa stāvēja �aurās, stāvās taciņas pa�ā vidū un pūlējās atsvabināt mēteli no ērk�ķainajiem kazenāju zariem, tāpēc nemaz nedzirdēja �ārlza soļus zālē. �ārlzs, pamanījis viņu, tūdaļ apstājās. Taka bija �aura, un viņam pieklājās dot dāmai ceļu. Ta�u tai brīdī viņa ieraudzīja �ārlzu. Viņi stāvēja kādas piecpadsmit pēdas atstatu, abi acīm redzami apmulsu�i, kaut gan sejas izteiksme katram bija citāda. �ārlzs smaidīja, turpretim Sāra nolūkojās viņā ar neslēptām aizdomām.

� Mis Vudrafa! **

Sāra tikko manāmi palocīja galvu; �ķita, ka viņa apjukumā nezina, ko iesākt, un, ja vien spētu, labprāt grieztos atpakaļ. Pēc tam Sāra saprata, ka �ārlzs dod viņai ceļu, un steidzās tikt viņam garām. Ta�u nodevīgajās grambās meitenei paslīdēja kāja� un viņa pakrita uz ceļiem dubļos. �ārlzs metās viņai klāt un palīdzēja piecelties. Sāra tagad bija glu�i kā tāds me�onīgs zvērēns � acis nodūrusi, viņa viscaur drebēja, klusēdama glu�i kā mēma.

Ļoti maigi pieturēdams Sāru aiz elkoņa, �ārlzs veda viņu uz lēzeno pļaviņu, no kuras pavērās jūra. Sārai mugurā bija tas pats melnais mētelis un tā pati mēļā kleita ar balto apkaklīti. Es nezinu, kāpēc, � varbūt tur bija vainojams kritiens, varbūt tas, ka �ārlzs turēja viņas roku, bet varbūt vēsais laiks, ta�u Sāras āda bija saspringusi un piesārtusi, un tas lieliski piestāvēja viņas me�onīgajam biklumam. Sāras mati bija vējā izspūru�i, viņa nedaudz atgādināja pui�eli, kas pieķerts sve�ā ābeļdārzā� vainas apziņa, tomēr nepakļāvīga vainas apziņa. Pēk�ņi Sāra uzmeta �ārlzam īsu skatienu, pavērās ieslīpi aug�up ar savām gandrīz nedabiski izspiestajām, tum�i brūnajām acīm un to dzidri baltajiem āboliem � bikli un vienlaikus draudo�i. �ārlzs tūdaļ palaida vaļā viņas roku.

�� Mis Vudrafa, man bail pat iedomāties, kas notiktu, ja kādā jaukā dienā jūs �ādā vietā izme�ģītu potīti.

�� Tam nav nekādas nozīmes.

�� Tam būtu ļoti liela nozīme, cienītā. No jūsu pagāju�ās nedēļas lūguma es noprotu, ka jūs nevēlaties, lai misis Poltneja zinātu, ka jūs �eit pastaigājaties. Dies pasarg, lai es pūlētos izdibināt, kādēļ. Ta�u man jāaizrāda, ka gadījumā, ja ar jums notiktu kāda nelaime, es būtu vienīgais cilvēks Laimrid�ā, kur� varētu atvest glābējus. Vai tad tā nav?

�� Viņa zina. Viņa nojaustu.

�� Viņa zina, ka jūs nākat uz �ejieni � tie�i uz �o vietu?

Sāra raudzījās zālē, it kā lūgdamās, lai ta�u viņu liek mierā, lai izbeidz pra�ņā�anu. Tomēr kaut kas Sāras sejā � tobrīd �ārlzs uzmanīgi aplūkoja to sānskatā � neļāva viņam aiziet. �ai sejā, kā �ārlzs tagad ievēroja, viss bija pakļauts acīm. Tās nespēja noslēpt inteliģenci, dvēseles neatkarību, tās klusi atraidīja jebkādu līdzjūtību un pauda stingru apņēmību saglabāt savu "es". Tolaik cieņā bija maigas, smalki izliektas uzacis, turpretim Sārai tās bija biezas � vismaz neparasti tum�as, gandrīz tādā pa�ā krāsā kā mati, tāpēc �ķita biezas � un pie�ķīra viņai da�brīd glu�i vai puicisku izskatu. Es negribu sacīt, ka Sāras seja būtu vīri�ķīgi prāva, ar enerģisku zodu, kādas nāca modē karaļa Edvarda laikos: Gibsona skaistuma ideāls. Sāras seja bija glīti veidota un nevainojami sievi�ķīga, acīs kvēlojo�ā apslāpētā kaisle labi saskanēja ar platās mutes aizturēto juteklību; mute arī neatbilda laikmeta gaumei � priek�roka tika dota te jaukām, mazām mutītēm ar plānām lūpiņām, te bērni�ķīgiem Amora lokiem. �ārlzs, tāpat kā vairums tālaika vīrie�u, joprojām atradās zināmā Lavatera "Fizionomijas" iespaidā. Viņ� uzreiz pievērsa uzmanību Sāras mutei, un viņu nespēja maldināt pat tas, ka �ī mute bija nedabiski cie�i sakniebta.

Sāras tum�o acu skatiens, protams, atbalsojās �ārlza apziņā, bet tās nebija angliskas atbalsis. �ādas sejas viņam asociējās ar ārzemniecēm � atklāti sakot (daudz atklātāk, nekā uzdrīkstētos �ārlzs pats), ar ārzemnie�u gultām. Tātad �ārlzs tagad Sāru bija ieraudzījis pavisam citā gaismā nekā līdz �im. Viņ� jau bija sapratis, ka Sāra ir daudz gudrāka un neatkarīgāka nekā izliekas; nu viņ� nojauta arī tum�ākas dzīles.

Vairumam angļu �ārlza vecumā līdzīga atziņa par Sāras īsto dabu liktos �okējo�a, un arī �ārlzu tā nedaudz �okēja vai vismaz pārsteidza. Aizspriedumainības ziņā �ārlzs no saviem laikabiedriem diez ko vis neatpalika, arī viņ� uz jebkuru juteklības izpausmi raudzījās ar aizdomām, ta�u at�ķirībā no tiem, kuri caur kādu no briesmīgajiem pieņēmumiem super ego līmenī liktu Sārai izjust neskaidru vainas apziņu, ka viņa piedzimusi tie�i tāda un ne citāda, �ārlzs to uztvēra glu�i mierīgi. Par to mēs varam pateikties viņa zinātniskajiem vaļaspriekiem. Darvinisms, kā secināja attapīgākie �īs mācības kritiķi, pavēra ceļu kaut kam daudz nopietnākam nekā �aubas par bībelisko cilvēka izcel�anās skaidrojumu; savā dziļākajā būtībā darvinisms sagatavoja augsni determinismam un biheviorismam, proti, filozofijas teorijām, kuras ētiku padara par liekulību un pienākumu � par kār�u namiņu viesuļvētrā. Ar to es nebūt nevēlos sacīt, ka �ārlzs pilnīgi attaisnoja Sāru, tomēr �ārlzs nevainoja viņu tik ļoti, kā Sāra varētu iedomāties.

Daļēji tātad viņa zinātniskie vaļasprieki� bet �ārlzam bija arī tā priek�rocība, ka viņ� bija lasījis � slepeni, jo �o grāmatu apsūdzēja neķītrībā, � romānu, kur� pirms gadiem desmit bija izdots Francijā un balstījās uz ļoti deterministiskiem pieņēmumiem, � slaveno "Bovarī kundzi". Un, kad �ārlzs nolūkojās lejup uz Sāras profilu, viņam nez no kurienes pēk�ņi atausa atmiņā Emmas Bovarī vārds. �ādas asociācijas ir atklāsme un kārdinājums. Tie�i tāpēc �ārlzs tomēr neatvadījās un negāja prom.

Beidzot Sāra ierunājās:

�� Es nezināju, ka sastap�u te jūs.

�� Kā gan lai jūs to zinātu?

�� Man jāiet atpakaļ.

Un viņa pagriezās, lai ietu. Ta�u �ārlzs steig�us ierunājās:

�� Vai drīkstu vispirms jums kaut ko pateikt? Kaut ko tādu, ko, jūs nepazīstot un nepārzinot jūsu dzīves apstākļus, man varbūt nemaz nav tiesību teikt?� Sāra stāvēja, nodūrusi galvu un uzgriezusi �ārlzam muguru. � Vai drīkstu?

Sāra klusēja. �ārlzs brīdi vilcinājās, tad turpināja:

�� Mis Vudrafa, es negribu izlikties, ka neesmu neko dzirdējis par jūsu apstākļiem� no misis Trenteras. Vēlos vienīgi piebilst, ka tie tika iztirzāti ar līdzjūtību un sapratni. Misis Trentera uzskata, ka jūs nevarot būt laimīga savā pa�reizējā vietā, kuru, kā noprotu, esat pieņēmusi drīzāk apstākļu spiesta nekā pēc brīvas izvēles. Ar misis Trenteru esmu pazīstams pavisam neilgi, ta�u uzskatu, ka iepazī�anās ar �o patie�ām sirsnīgo sievieti ir viens no vērtīgākajiem ieguvumiem, ko man sagādājusi gaidāmā laulība. Tūdaļ paskaidro�u, ko ar to gribu teikt. Esmu pārliecināts�

�ārlzs aprāvās pusvārdā, jo Sāra ba�īgi palūkojās uz kokiem viņiem aiz muguras. Sāras dzirde, būdama asāka, pirmā bija uztvērusi troksni; zem kāda gājēja kājām bija nokrak�ķējis zars. �ārlzs pat nepaguva pavaicāt, kas noticis, kad ari pats saklausīja zemas vīrie�u balsis. Sāra tostarp jau bija pacēlusi svārkus nedaudz uz aug�u un veikli pārtecējusi pār pļaviņu kādus �etrdesmit jardus uz austrumiem, un noslēpusies aiz irbuleņu pudura. �ārlzs stāvēja kā zemē iemiets: viņas vainas mēms līdzzinātājs.

Vīrie�u balsis kļuva skaļākas. Kaut kas bija jādara, un �ārlzs gāja turp, kur no kazenājiem iznira sānu taka. Un labi, ka viņ� tā darīja, jo tai pa�ā brīdī, kad �ārlza skatienam pavērās apak�ējā taka, viņ� ieraudzīja arī divas aug�up pavērstas sejas� abās bija lasāms neviltots izbrīns. �ārlzs jau pavēra muti sveicienam, ta�u nācēji pārsteidzo�ā ātrumā nozuda. �ārlzs dzirdēja �ņācienu: "Muksim, D�em!" � un skrejo�u kāju dipoņu. Pēc mirkļa vēl atskanēja steidzīgs svilpiens un satraukti suņa smilksti. Tad viss noklusa.

�ārlzs bridi nogaidīja, līdz bija dro�s, ka sve�ie aizgāju�i, tad devās uz irbuleņu puduri. Sāra novērstu seju stāvēja, sāniski piespiedusies pie asajiem dzeloņiem.

�� Viņi aizgāja. Manuprāt, tie bija malumednieki.

Sāra pamāja, joprojām vairīdamās no �ārlza skatiena. Irbulenes bija pilnā plaukumā, dzeltenie ziedi tik kupli, ka gandrīz nomāca lapu zaļumu. Gaiss stipri smar�oja pēc to medussaldā muskusa.

�ārlzs teica: � Manuprāt, tas bija lieki.

�� Jauneklis, kas rūpējas par savu labo slavu, nedrīkst rādīties kopā ar Laimrid�as ugunīgo kaunatraipu.

Arī tas bija solis tuvāk, jo Sāras balsī ieskanējās rūgtums.

�� Man �ķiet, ka ugunīgi jums ir tikai vaigi.

Tagad Sāra paskatījās nikni � kā strupceļā iedzīts dzīvnieks uz savu mocītāju. Tad atkal novērsās.

�ārlzs maigi sacīja: � Lūdzu, nepārprotiet mani! Es labi apzinos jūsu bēdīgo stāvokli. Un protu novērtēt jūsu smalkjūtīgās rūpes par manu reputāciju. Ta�u tādi cilvēki kā misis Poltneja tai neko nespēj kaitēt.

Sāra nekustējās. �ārlzs joprojām smaidīja � brīvi un nepiespiesti, kā jau cilvēks, kur� izceļojies pa malu malām, daudz lasījis un pazīst visu pla�o pasauli.

�� Dārgā mis Vudrafa, savā mū�ā es esmu �o to piedzīvojis. Un liekuļus sao�u pa gabalu, lai cik nopietni un dievbijīgi viņi arī pūlētos izlikties sabiedrībā. Nāciet ta�u ārā no savas slēptuves! Tur nav nekā nosodāma, ka mēs esam nejau�i satiku�ies. Un, lūdzu, uzklausiet mani līdz galam!

�ārlzs nedaudz atkāpās, un Sāra atkal iznāca līdzenajā pļaviņā. Viņ� pamanīja, ka Sāras plakstiņi ir mikli. Viņ� neuzspieda Sārai savu klātbūtni, bet runāja, stāvēdams viņai aiz muguras pāris jardu atstatu.

�� Misis Trcntera labprāt� ar vislielāko prieku palīdzētu jums uzlabot dzīves apstākļus, ja vien jūs būtu ar mieru.

Sāra par atbildi tikai papurināja galvu.

�� Palīdzēt nekad nav par vēlu� kamēr vien cilvēks spēj izraisīt līdzcietību. � �ārlzs brīdi apklusa. Spēja brāzma iesvieda Sārai sejā matu �ķipsnu. Viņa nervozi atglauda to atpakaļ. � Es jums saku vienīgi to, ko misis Trentera pati � es to zinu � labprāt gribētu jums sacīt.

�ārlzs nemaz nepārspīlēja, jo, pēc izlīguma labā noskaņā ieturēdami azaidu, viņi bija spriedu�i par misis Poltneju un Sāru. �ārlzs tikai īsu brīdi bija nokļuvis vecās svētules nagos, un dabiski, ka viņi pieminēja ari misis Poltnejas pastāvīgo upuri. �ārlzs izlēma, ka, ja jau viņ� iemaldījies tur, kur vietējie eņģeļi dro�i vien baidās spert kāju, viņam jāpastāsta Sārai viņu tāsdienas spriedumi.

�� Jums vajadzētu aizbraukt no Laimrid�as� vispār no �ī apvidus. Ja pareizi saprotu, jums ir lieliskas spējas. Ne�aubos, ka citur tās jūs darītu daudz laimīgāku. � Sāra klusēja. � Es zinu, ka mis Frīmena un viņas māte ar vislielāko prieku pameklētu jums vietu Londonā.

Sāra pavirzījās nostāk, apstājās klin�u pļaviņas malā un ilgi raudzījās jūrā, tad pagriezās atpakaļ un palūkojās uz �ārlzu, kur� joprojām stāvēja pie irbuleņu krūma; viņas acis dīvaini mirdzēja un vērās �ārlzā tik cie�i, ka viņ� pasmaidīja, pats juzdams, ka �is smaids atgādina samocītu grimasi, tomēr nespēdams no tā atturēties. ^

Sāra novērsās. � Es jums pateicos. Ta�u Laimrid�u pamest nevaru.

�ārlzs tikko manāmi paraustīja plecus. Viņ� jutās piemuļķots, neizprotami pievilts. �Tad man atliek tikai vēlreiz atvainoties, ka jaucos jūsu dzīvē. Turpmāk es tā vairs nedarī�u.

�ārlzs paklanījās un pagriezās, lai ietu. Ta�u viņ� bija nogājis tikai pāris soļu, kad Sāra atkal ierunājās:

�� Es� es zinu, ka misis Trentera vēl man labu.

�� Tad dariet ta�u viņai pa prātam!

Sāra lūkojās zālē �ārlzam pie kājām.

�� Kad ar mani runā tā, it kā� it kā nekas nebūtu nolicis� es esmu no sirds pateicīga. Bet tāda laipnība�

�� Tāda laipnība?

�� Tāda laipnība var sāpināt vēl vairāk nekā�

Teikumu nepabeigusi, Sāra pagriezās pret jūru. �ārlzs juta lielu vēlē�anos saņemt viņu aiz pleciem un sapurināt � traģēdijai īstā viela ir uz skatuves, ta�u ikdienas dzīvē tā �ķiet glu�i vienkār�i perversa. Un to viņ� arī pateica, tikai pieklājīgākiem vārdiem.

�� Tas, ko jūs saucat par stūrgalvību, ir mans vienīgais glābiņ�, � Sāra atteica.

�� Mis Vudrafa, es runā�u pilnīgi atklāti. Esmu dzirdējis, ka jūs� neesot pie pilna prāta. Manuprāt, tās ir gatavās muļķības; esmu pārliecināts, ka jūs tikai pārlieku bargi nosodāt sevi par pagātnes kļūdām. Nu sakiet, Dieva dēļ, kāpēc jums alla� jāpastaigājas vienai? Vai tad jūs neesat pietiekami sevi sodījusi? Jūs esat jauna, jūs spējat sevi uzturēt. Kā noprotu, jūs esat glu�i vientuļa un Dorsetā jūs nekas nesaista.

�� Saista gan.

�� Tas fran�u virsnieks, vai? � Sāra novērsās, it kā �is temats būtu aizliegts.� Atļaujiet man pateikt līdz galam! Tādi piedzīvojumi ir kā brūce. Ja tos baidās pieminēt, tie sāk pū�ņot. �is francūzis neatgrie�as � (ātad viņ� nav jūsu cienīgs. Ja nu viņ� tomēr atgrieztos, es neticu, ka, neatradis jūs Laimrid�ā, viņ� tik viegli atkāptos, pat nemēģinājis noskaidrot, kur jūs esat, lai tad sekotu jums. Vai tas nav loģiski?

Iestājās ilgs klusums. �ārlzs nostājās tā, lai kaut no vairāku jardu attāluma varētu aplūkot Sāras seju sānskatā. Sāras sejas izteiksmē bija kaut kas neizprotams� gandrīz vai samierinā�anās, it kā �ārlzs būtu pateicis kaut ko, kas saskanētu ar dziļāko pārliecību viņas sirdī.

Sāra joprojām raudzījās jūrā, kur jūdzes piecas no krasta uz vakariem slīdēja saules apspīdēta briga ar sārti rudām burām. Viņa klusi noteica, it kā runādama ar tālo kuģi:

�� Viņ� nekad vairs neatgriezīsies.

�� Jūs domājat, ka viņ� vairs neatgriezīsies?

�� Es zinu, ka viņ� vairs neatgriezīsies.

�� Nesaprotu.

Tad Sāra pagriezās un ielūkojās tie�i �ārlza mulsajās, rai�pilnajās acīs. Kādu bridi gandrīz likās, ka �ārlza apjukums sagādā viņai baudu. Tad viņa atkal novērsās.

�� Nu jau pagājis krietns laiks, kop� saņēmu vēstuli. �is kungs� � Sāra aprāvās pusvārdā, it kā no�ēlotu, ka pateikusi pārāk daudz. Pēk�ņi viņa sāka iet, gandrīz vai skriet pa pļavu takas virzienā.

�� Mis Vudrafa!

Viņa pagāja vēl da�us solus, tad atskatījās, un atkal viņas acis �ārlzu gan atraidīja, gan aicināja. Sāras balsī ieskanējās slēpts skarbums gan pret sevi, gan pret �ārlzu.

�� Viņ� ir precējies!

�� Mis Vudrafa!�

Ta�u Sāra viņā vairs neklausījās. �ārlzs palika apjucis stāvam. Viņa izbrīns bija glu�i dabisks. Nedabiska bija vainas apziņa, ko viņ� tagad juta glu�i skaidri. It kā viņ� būtu izturējies bezjūtīgi un vienaldzīgi � bet viņ� ta�u ne�aubījās, ka rīkojies pēc vislabākās sirdsapziņas! Sāra jau bija nozudusi skatienam, bet �ārlzs vēl ilgi nolūkojās uz to pusi. Tad viņ� paskatījās uz tālo brigu, it kā tā zinātu atrisinājumu viņa miklai. Ta�u gudrāks netika.

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

Smiltis, laivas, ļaudis liedagā � Tiem priecīgs prāts; Ik brīdi sveiciens kāds No paziņām, ko rūpes nenomāc.

Klints saules rietā, uzsauciens Te tuvs, te tāls; Ass jūras sāls, Liegs valsis, orķestra tik vilino�ā balss.

Bet, kad naktī pārnācu, Bij acu priek�ā tā � Tik skumja, tomēr agrākā� hārdus. "Piejūras pilsētā 1869. gadā"

Tovakar �ārlzs sēdēja Laimrid�as saieta namā starp misis Trenteru un Ernestīni. Laimrid�as saieta nams varēja likties necils salīdzinājumā ar līdzīgām celtnēm Bātā vai �eltncmā, tomēr tā bija tīri patīkama, ietilpīga būve ar skatu uz jūru. Bet � ak vai! � tā bija pārāk jauka un iecienīta iedzīvotāju pulcē�anās vieta un tāpēc, protams, ar laiku tika ziedota uz di�ā britu dieva � Ērtību altāra; pilsētas valde, pārlieku rūpēdamās par sabiedrības urīnpū�ļiem, to noplēsa, atbrīvojot vietu ērmam, ko dro�i var dēvēt par visriebīgāko un apkārtējā vidē neiederīgāko publisko tualeti Britu salās.

Neiedomājieties, ka Laimrid�as poltnejie�i cēla iebildumus vienīgi pret saieta nama frivolo arhitektūru. Īstenībā viņus kaitināja tas, kas �ajā ēkā notika. Saieta namā plauka un zēla vista spēle, cigāru kūpinā�ana, ballītes un koncerti. īsi sakot, tas veicināja izpriecas, turpretim misis Poltneja un viņai līdzīgie ne�aubījās, ka ikkatrā cienījamā pilsētā vienīgā ēka, kur pieļaujama cilvēku pulcē�anās, ir baznīca. Nojaucot saieta namu, Laimrid�ai izrāva sirdi no krūtīm, un līdz �im nevienam vēl nav izdevies pilsētai to atdot.

�ārlzs ar savām dāmām bija ieradies iznīcībai nolemtajā ēkā uz koncertu. Ne jau uz izklaidējo�u koncertu, protams, � kā nekā gavēņa laiks! Programmā bija tikai reliģiska satura skaņdarbi. Ta�u ari tas �ķita par traku Laimrid�as tumsonīgākajiem prātiem, kuri pret gavēni (vismaz atklātībā) izturējās tikpat bijīgi kā visfanātiskākie musulmaņi � pret ramadanu. Tāpēc galvenajā zālē, kur notika koncerts, papardēm rotātā paaugstinājuma priek�ā da�as vietas tomēr bija paliku�as brīvas.

Mūsu trīs apgaismotie prāti bija ieradu�ies laikus tāpat kā vairums publikas, jo� glu�i kā astoņpadsmitajā gadsimtā� tā gāja uz �iem koncertiem ar neviltotu sajūsmu, tie sagādāja iespēju gan parādīties cilvēkos, gan paklausīties mūziku. Dāmām tā bija vienreizēja iespēja novērtēt un apspriest sāncen�u tērpus, kā ari, saprotams, parādīt savējos. Pat Ernestīne krita kārdinā�anā, par spīti nicino�ajai attieksmei pret provinci. �eit viņa vismaz varēja justies dro�a, ka reti kura no jaunkundzēm spēs turēt līdzi viņas izsmalcinātajai gaumei un greznībai; zaglīgie skatieni, kas ik pa brīdim pievērsās Ernestīnes mazajai "�ķīvja" cepurītei ar zaļi baltajām lentītēm (neies ta�u viņa valkāt no�ēlojamo, vecmodīgo aubi), vert espйrance[11] kleitai, sarkanmelnajam apmetnim un �ņorzābaciņiem, bija glu�i pieņemama kompensācija par pelēcīgo ikdienu.

Ernestīne tovakar bija vīzdegunīgā un draiskā noskaņojumā; �ārlzam nācās ar vienu ausi uzklausīt misis Trenteras paskaidrojumus par koncerta apmeklētāju radurakstiem un pagātni, bet ar otru� Ernestīnes sotto voce� bezkaunības. Tipiski angliskā lēdija viņā pusē, kā �ārlzs uzzināja no tantes, esot misis Tomkinsa � lāga dvēsele, nedaudz pakurla, "no tām mājām aiz Gobu mājām", dēls Indijā; otra balss tikmēr kodolīgi rezumēja: "Veca vista." Sprie�ot pēc Ernestīnes izteicieniem, starp tām, kuras iecietīgi � tāpēc, ka tenkodamas, � gaidīja koncerta sākumu, vecu vistu bija daudz vairāk nekā cilvēku. Katra paaudze rada �ādu vērtīgu vārdkopu; mūsdienās Ernestīne �īs cienījamās koncerta apmeklētājas dēvētu par "kūku kapsētām"... kas visnotaļ pareizi raksturotu misis Tomkinsas apveidu, vismaz no mugurpuses raugoties.

Beidzot ieradās slavenais Bristoles soprāns kopā ar pavadījuma atskaņotāju � vēl slavenāko sinjoru Ritomello (vai kādu tamlīdzīgu sinjoru, jo, ja pianists bija vīrietis, tad katrā ziņā itālietis), un �ārlzs varēja netraucēti pazondēt savu sirdsapziņu.

Vismaz �ādā noskaņā �ārlzs iesāka � it kā sirdsapziņas zondē�ana būtu viņa pienākums, un dīvainais fakts, ka tas viņam sagādāja arī prieku, tādējādi palika apslēpts. Atklāti sakot, �ārlzs bija nedaudz aizrāvies ar Sāru� vismaz ar viņas iemiesoto mīklu. Iedams uz sastap�anos ar abām dāmām, lai pavadītu viņas pa Bondstrītu uz saieta namu, �ārlzs bija stingri nolēmis (vismaz viņam tā likās) pastāstīt par savu tik�anos ar Sāru -� pats par sevi saprotams, ar noteikumu, ka par Sāras klejojumiem Kopienas me�ā viņas nevienam nedrīkst bilst ne pu�plēsta vārda. Tomēr �ārlzam tā arī neizdevās īstenot savu nodomu. Vispirms viņam nācās iz�ķirt ļoti principiālu strīdu par Ernestīnes neprātīgo iedomu vilkt mugurā zīda kleitu, kaut gan laika apstākļiem piemērotāka vēl arvien bija merinvilna, jo � "tev nebūs valkāt zīdu līdz maijam" � tā skanēja viens no deviņsimt deviņdesmit deviņiem bau�ļiem, ar ko Ernestīnes vecāki bija papildināju�i desmit baznīcas bau�ļus. �ārlza komplimenti palīdzēja izkliedēt saspīlēto gaisotni, bet, ja Sāra tā arī netika pieminēta, tad drīzāk gan vainojama bija �ārlza nojauta, ka sarunā ar �o meiteni viņ� atļāvies par daudz� nudien zaudējis jebkuru mēra izjūtu. Kur viņam bija galva, ļaujot bruņnieciskumam nevietā ņemt virsroku pār veselo saprātu! � bet ļaunākais visā �ai lietā rādījās tas, ka tagad būtu velni�ķīgi grūti izskaidrot to Ernestīnei.

�ārlzs labi apzinājās, ka �ī jaunkundze spējīga uz bīstamu greiz�sirdību, lai gan pa�laik tas vēl nekādi neizpau�as. Ļaunākajā gadījumā Ernestīne būtu pilnīgā nesapra�anā par �ārlza rīcību un saskaistos, labākajā gadījumā � tikai paķircinātos, bet tas bija vāj� mierinājums. �ārlzs nevēlējās, ka viņu Sāras dēļ ķircina. Iespējams, ka �ārlzs būtu varējis bez liela riska uzticēties misis Trcnterai. �ārlzs zināja, ka misis Trentera arī ir norūpējusies par Sāras likteni, ta�u �ī lāga sieviete galīgi neprata mānīties. Viņ� nevarēja prasīt, lai misis Trentera kaut ko slēpj no Ernestīnes, bet, ja Ernestīne par �ārlza piedzīvojumiem uzzinātu no tantes, tad gan viņ� dabūtu sutu.

Pārējās noskaņās, savās tāvakara jūtās pret Ernestīni �ārlzs nemaz neuzdrīkstējās iedziļināties. Ernestīnes garastāvoklis viņu ja ne glu�i kaitināja, tad tomēr likās dīvains, nevajadzīgi samākslots, it kā Ernestīne to būtu pieskaņojusi drīzāk savai fran�u cepurītei nekā gaidāmajam notikumam. Tas prasīja zināmu attieksmi arī no �ārlza� atbilsto�u mirdzumu acīs, nemitīgu smaidī�anu � ar to viņ� Ernestīni ari aplaimoja, bet �ārlzam tas iznāca samāksloti, tāpēc �ķita, ka viņus abus apņem divkār�as izlik�anās aura. Varbūt tur bija vainojams Hcndcļa un Baha drūmums tik lielā devā, varbūt regulārās disonanses starp solisti un pavadījuma atskaņotāju, � lai nu kā, �ārlzs pieķēra sevi zaglīgi vērojam blakus sēdo�o meiteni, it kā redzētu viņu pirmo reizi � kā pilnīgu sve�inieci. Viņa bija ļoti jauka un glīta� bet vai �ī seja ar tās nemainīgo paradoksālo izteiksmi � nopietna iedziļinā�anās un garlaicība reizē � nebija mazliet bezpersoniska un vienmuļa? Kas gan vairs atliktu no �īs sejas, ja nebūtu �o divu īpa�ību? Klaj� egoisms. Ta�u �o ne�ēlīgo domu �ārlzs tūdaļ atraidīja. Ko gan citu var gribēt no bagātu vecāku vienīgās meitas? Dievs tam liecinieks � salīdzinājumā ar pārējām līgavaiņu medniecēm Londonas jauno bagātnie�u aprindās Ernestīne nemaz nebija tik bezpersoniska � citādi jau �ārlzs nebūtu viņu iemīlējis. Bet vai tas bija vienīgais iespējamais salīdzinājums, un vai tas bija vienīgais līgavu tirgus? �ārlzs bija cie�i pārliecināts, ka pats at�ķiras no lielākās daļas sava vecuma jaunekļu. Ne velti viņ� bija tik daudz ceļojis; Anglijas sabiedrība viņam �ķita pārāk aprobe�ota, angļu nopietnība� pārāk nopietna, angļu domā�anas veids � pārāk moralizējo�s, angļu reliģija � pārāk fanātiska. Tātad?� Vai tikai �ajā svarīgajā jautājumā� izvēloties sievieti, ar kuru dalīties visos dzīves priekos un bēdās, � viņ� nav gājis pa gau�ām nomīdītu taku? Varbūt vissaprātīgākā gājiena vietā viņ� izdarījis visvienkār�āko?

Kāda tad būtu bijusi saprātīgākā rīcība? Nogaidīt.

�īs dzēlīgās pa��austī�anās iespaidā �ārlzs sāka �ēlot pats sevi � tāds lielisks puisis iekritis lamatās, Bairons gūstā! � un domās atkal atgriezās pie Sāras, centās iztēloties viņas veidolu, seju, muti� viņas devīgo muti. Tā uzvēdīja neskaidras atmiņas, pārāk nenoteiktas, varbūt pārāk vispārīgas, lai tās varētu at�ķetināt līdz konkrētam pirmavotam, ta�u �īs atmiņas nedeva �ārlzam mieru un mulsināja viņu, aicinādamas uz kādu apslēptu vietu pa�a dvēseles dzīlēs, kuras eksistenci �ārlzs līdz �im nemaz nebija nojautis. Viņ� sacīja sev: tas ir bezgala muļķīgi, bet �ī meitene mani nez kāpēc pievelk. �ārlzs ne�aubījās, ka viņu pievelk ne jau Sāra pati � kas par niekiem, viņ� ta�u ir saderināts! � bet kāda dīvaina nojausma, kāda iespējamība, ko Sāra simbolizē. Sāra lika viņam justies kā zaudētājam. Nākotni �ārlzs bija paradis alla� iztēloties kā vispla�āko iespēju zemi, un nu tā pēk�ņi pārvērtās par ceļojumu ar stingri noteiktu galamērķi. Un to viņam bija atgādinājusi Sāra.

Ernestīnes elkonis maigi atgādināja �ārlzam tagadni. Dziedātāja gaidīja aplausus, un �ārlzs negribīgi ziedoja savu artavu. Paslēpusi plaukstas uzrocī, Ernestīne ērmoti uzmeta lūpu, izrādīdama nepatiku vienlaikus par �ārlza aizmār�ību un par atbaido�o priek�nesumu. �ārlzs uzsmaidīja līgavai. Viņa ta�u ir tik jauniņa, glu�i kā bērns! Kā gan lai uz viņu dusmojas? Būdama maigā dzimuma pārstāve, Ernestīne daudz ko nemū�am nesapratīs: kaut vai to, cik pilnasinīga dzīve vīrietim, cik sare�ģīts liktenis tam, kura pasaule neaprobe�ojas ar tērpiem, mājas soli un bērniem.

Nekas, gan jau viss būs labi, tiklīdz Ernestīne tā īsti nokļūs �ārlza gādībā: viņa gultā, viņa bankas rēķinā� un viņa sirdī, protams, arī.

Sems tajā pa�ā brīdī domāja pilnīgi pretējas domas � cik ļoti^ saproto�a Ievas meita trāpījusies viņam. �odien mums grūti apjaust, kāds milzu bezdibenis reiz pletās starp Londonas puisi un ku�iera meitu no nomaļa Austrumdevon�iras ciematiņa. Lai sastaptos, viņiem vajadzēja pārvarēt gandrīz tikpat daudz �ķēr�ļu, it kā viņ� būtu eskimoss, bet viņa � zulu. Viņiem pat nebija īsti kopējas valodas, tik bie�i viņi pārprata viens otru.

Tomēr �is atstatums, visi �ie nepārvarētie un tolaik nepārvaramie bezdibeņi � nebija ta�u ne radio, ne televīzijas, ne lētas satiksmes, kas palīdzētu pārmest pār tiem tiltu, � nebija nemaz tik peļami. Varbūt cilvēki tolaik mazāk zināja cits par citu, bet līdz ar to viņi jutās cits no cita neatkarīgāki un saglabāja spilgtāku individualitāti. Viņi nevarēja ieslēgt un izslēgt visu pasauli, vienkār�i pagrie�ot kloķi vai nospie�ot pogu. Sve�inieki tie�ām likās sve�ādi, un reizēm viņu sve�ādums bija satrauco�i pievilcīgs. Varbūt visai cilvēcei kopumā nāk par labu, ka mēs kontaktējamies aizvien vairāk un vairāk. Tomēr es esmu ķeceris un uzskatu, ka mūsu priek�te�u no�ķirtība deva viņiem vairāk vietas, kur izvērsties, un to var tikai apskaust. �odien pasaule mūs vārda tie�ā nozīmē pārlieku nomāc.

Kādā provinces krodziņā Sems mierīgi varēja radīt un ari radīja iespaidu, ka zina par lielpilsētu pilnīgi visu, ko vērts zināt, un vēl mazliet. Pret jebko, kam trūka Londonas elegances un Vestendas spo�uma, viņ� izturējās ar neslēptu nicinājumu. Ta�u sirds dziļumos Sems nespēja pārvarēt �aubas un nedro�ību � ne jau par to, kas viņ� gribētu kļūt (kaut kas glu�i cits, nekā viņ� bija), bet par to, vai viņam tas būs pa spēkam.

Turpretī Mērija dziļi sirdī bija pavisam citāda. Protams, Sems bija viņu apmulsinājis ar savu neapstrīdamo pārākumu, un viņas ķircinā�anās bija vienīgi pa�aizsardzība pret tādu neap�aubāmu sociālu pārsvaru: pret pilsētnieku mū�seno prasmi apiet �ķēr�ļus, atrast sānceļus, pasteidzināt notikumu gaitu. Ta�u viņai piemita iek�ēja nosvērtība, neviltota pa�paļāvība, pārliecība, ka ar laiku viņa kļūs laba sieva un māte. Mērija prata novērtēt cilvēkus� viņa, piemēram, ļoti labi uztvēra at�ķirību starp savu-saimnieci un saimnieces māsasmeitu. Mērija ta�u bija zemniece, un zemnieki dzīvo daudz tuvāk patiesajām vērtībām nekā pilsētu heloti.

Sākumā Mērija pievilka Semu ar to, ka viņa kā vasaras saulīte at�ķīrās no notrulu�ajām Dollijām un staigulēm[13], ar kurām aprobe�ojās Sema līdz�inējā seksuālā pieredze. �ai ziņā pārliecības par savām spējām Scmam netrūka. Kā jau koknejietim, Semam bija skaisti, melni mati, zilas acis un svaiga sejas krāsa; viņ� bija slaids un smalki veidots, un visas viņa kustības bija precīzas un vijīgas, � tiesa, viņam piemita nosliece uz da�iem no �ārlza noskatītiem un vareni pārspīlētiem �estiem, kas viņam �ķita īpa�i smalki. Sievietes reti uzlūkoja Semu vienaldzīgām acīm, ta�u tuvākās attiecībās ar Londonas mei�ām Sems nekad nebija iepazinis neko daudz vairāk par sava cinisma atspulgu. Īstenībā Sems bija zaudējis galvu Mērijas nevainības pēc. Viņ� jutās kā pui�elis, kas lai� saules zaķī�us, līdz vienā jaukā dienā iespīdina tos acīs kādam, kur� izrādās pārāk maigs, lai tam darītu pāri. Semam pēk�ņi sagribējās vienmēr būt tādam kā ar Mēriju, iepazīt viņu tuvāk.

Abu kalpu dziļākā interese vienam par otru pēk�ņi pamodās tai pa�ā rītā, kad nolika ciemo�anās pie misis Poltncjas. Vispirms viņi izrunājās par saviem saimniekiem � par mistera �ārlza un misis Trenteras labajām un sliktajām īpa�ībām. Mērija uzskatīja, ka Semam vareni paveicies ar tādu lielisku, smalku kungu kā �ārlzs. Sems iebilda un tad, pats sev par pārsteigumu, sāka klāstīt �ai "govju kūts daiļavai" tādus noslēpumus, kādos līdz �im mēdza atzīties vienīgi pats sev.

Sema sapnis bija gau�ām necils � viņ� ilgojās kļūt par kungu modes pre�u tirgotāju. Galantērijas veikaliem Sems nekad nespēja vienaldzīgi paiet garām � viņam alla� vajadzēja apstāties un uzmest aci skatlogiem, lai izteiktu kritiskas vai arī atzinīgas piezīmes, kā nu kuro reizi. Sems bija pārliecināts, ka viņam ir nags uz jaunākajām modēm. Kopā ar �ārlzu viņ� bija izbraukājies pa ārzemēm un aizguvis daudz sve�zemju ideju galantērijas jomā.

Par to visu (un ari par savu dziļo apbrīnu pret misteru Frīmenu) Sems stāstīja diezgan juceklīgi; bija paredzami milzīgi �ķēr�ļi, trūka gan kapitāla, gan izglītības. Mērija bikli klausījās, apbrīnoja �o agrāk nepazīto Semu un to, ka tie�i viņai tik drīz tiek uzticēti Sema dvēseles noslēpumi. Sems juta, ka runā par daudz. Ta�u katru reizi, kad viņ� nervozi palūkojās aug�up, baidīdamies ieraudzīt smīnu, zobgalīgu izteiksmi, kaut niecīgāko pazīmi, ka tiek izsmiets par savām muļķīgajām iedomām, plati ieplestajās Mērijas acīs viņ� redzēja vienīgi dedzīgu interesi un biklu lūgumu turpināt. Sema klausītāja juta, ka ir vajadzīga, un, ja meitene jūtas vajadzīga, tad viņa ir jau par ceturtdaļu iemīlējusies.

Pienāca laiks atvadīties. Semam �ķita, ka viņ� tikai nupat atnācis. Viņ� piecēlās, un Mērija viņam uzsmaidīja � atkal nedaudz �ķelmīgi. Sems gribēja teikt, ka vēl nekad nav stāstījis par sevi tik brīvi, tik nopietni. Ta�u viņ� nevarēja atrast īstos vārdus.

�� Labi. Nu tad rītā saskriesimies?

�� Gan jau.

�� Tev laikam ir kāds pielūdzējs?

�� Nē, neviens man tā īst nepatīk.

�� Kā nu nebūs? Es dzirdēju, ka esot.

�� Ko niekus� Mūs tenku vācelēm jau vajg, par ko mēles trīt. Sems maidzīja pirkstos katliņa malu. � Visur tas pats. � Iestājās

klusums. Sems ieskatījās Mērijai acīs. � Es tak neesu glu�i zemē metams, ko?

�� Vai tad es tā teic?

Atkal klusums. Sems jau bija apmaidzījis katliņu no visām pusēm.

�� Es esmu pazinies ar daudzām mei�ām. Visādām. Neviena nav kā tu.

�� Ir nu gan brīnums!

�� Jā� Tāda kā tu� man nav gadījusies. � Atkal klusums. Mērija skatījās nevis uz Semu, bet priek�auta apak�malu. � Nu, kā tad paliek? Vai gribi apskatīties Londonu?

Mērija atplauka smaidā un dedzīgi pamāja.

�� Kad mans saimnieks un tavējā jaunkundze saprecēsies, tad redzēsi! Es tev visu pilsētu izrādī�u.

�� Tie�ām?

Sems pamirk�ķināja, un Mērija aiz�āva plaukstu mutei priek�ā. Viņas acis pietvīku�ajā sejā staroja.

�� Tu jau nemaz negribēs ar man staigāt, kad visriņķī būs tās lepnās londonietes!

�� Ja tu bi�ķīt uzpucētos, nebūtu ne vainas. Tu ar būtu smuka dāma.

�� Ko nu mels!

�� Ka es saku!�

Viņu skatieni sastapās � un ilgi ne�ķīrās. Sems smalki paklanījās un piespieda katliņu pie sirds.

�� A demang, madymoselle. � Ko t' teici?

�� Fran�u valodā tas nozīmē � uz redzi rīt Kūmstrītā, kur tavs uzticamais būs jau priek�ā!

Mērija novērsās, nespēdama Semu uzlūkot. Sems veikli atkāpās meitenei aiz muguras, satvēra viņas plaukstu un pacēla to sev pie lūpām. Mērija atrāva roku un izbijusies paskatījās, it kā uz plaukstas varētu būt palicis netīrs nospiedums. Viņi atkal pārmija skatienus. Mērija kodīja skaistās lūpas. Sems vēlreiz pamirk�ķināja un tad gāja prom.

Es nezinu, vai viņi nākamajā rītā satikās, par spīti �ārlza kategoriskajam aizliegumam, bet tās pa�as dienas pievakarē, iznācis no misis Trenteras mājas, �ārlzs ieraudzīja Semu nepacietīgi gaidām ielas otrā pusē. �ārlzs sveicināja viņu ar romie�u �ēlsirdības �estu, un Sems panāca tuvāk, atkal godbijīgi piespiedis cepuri pie sirds � it kā atdodams godu garāmbrauco�ai sēru procesijai. Ta�u viņa ģīmis bija atplaucis platā smīnā.

Un tagad mums jāpārceļas gandrīz par nedēļu uz priek�u, uz vakaru, kad notika koncerts un Sems par sievie�u dzimumu izdarīja secinājumus, kas tik ļoti at�ķīrās no viņa saimnieka secinājumiem, �jo tovakar Sems atkal viesojās tai pa�ā virtuvē. Par nelaimi, �oreiz klāt bija arī duenja � misis Trenteras ķēk�a. Ta�u duenja gulēja Vindzoras krēslā pie vaļējā pavarda, aizmigusi dziļā miegā. Sems un Mērija sēdēja vistum�ākajā virtuves kaktā. Viņi nesarunājās. Tas nemaz ari nebija vajadzīgs, jo viņi bija sadevu�ies rokās. No Mērijas puses tā bija tīrā pa�aizsardzība, jo tikai �ādi viņa varēja atvairīt Sema roku. kura visu laiku mēģināja apskaut viņas vidukli. Un, ja Sems, par spīti pretestībai un klusē�anai, tomēr uzskatīja Mēriju par ļoti saproto�u meiteni, tā ir mīkla, kuru nevienam mīlētājam nevajadzēs izskaidrot.

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

Kāds gan tur brīnums, ka sabiedrības likumus reizēm neievēro tie, kurus sabiedrības acs parasti nepamana un kurus sabiedrības sirds, kā rādās, atstumj? doktors d�ons saimons. "Ziņojums par medicīnisko stāvokli pilsētā" (1849)

Pie strauta ceļos nometos, Lai kāri dzertu vēl un vēl. Un �ķita � paceļas pār to Kāds pazīstams, bet gaisto�s tēls. hārdus. "Saulgrie�u nakti"

Divas dienas �ārlza āmuriņi neskarti gulēja mugursomā. Viņ� bija atmetis domas par testiem, kas gaida savu atradēju, un arī ar testiem saistītās asociācijas � aizmigu�as sievietes uz saules apspīdētiem klin�u laukumiņiem. Bet tad Ernestīnei uznāca migrēna� un �ārlzam atkal gadījās brīva pēcpusdiena. Sākumā viņ� vēl �aubījās, ta�u, piegājis pie loga un paskatījies uz līci, visapkārt redzēja nomāco�u garlaicību. No viesnīcas izkārtnes viņā drūmi vērās balts lauva ar izkāmēju�a pekinie�a ģīmi, kur� (oti līdzinājās � kā �ārlzs jau agrāk bija ievērojis � misis Poltnejai. Ārā ne vēsmiņas, nomācies� debesis sedza pelēcīgi mākoņi, bet tie bija pārāk augstu, lai būtu jābaidās no lietus. �ārlzs bija iecerējis uzrakstīt pāris vēstuļu, ta�u nejutās īstajā noskaņojumā.

Godīgi sakot, viņam nebija noskaņojuma ne uz ko; dīvainā kārtā viņu atkal bija pārņēmu�as senās ceļojumu alkas, kuras pēdējos gados jau �ķita gandrīz piemirsu�ās. �ārlzu pēk�ņi pārņēma ilgas pēc Kadisas, Neapoles, Morcjas, pēc saulainās Vidusjūras, bet ne jau tikai Vidusjūras pavasara saules dēļ; viņ� ilgojās brīvības, tās lieliskās sajūtas, ka ceļojums turpināsies vēl nedēļām ilgi, ka priek�ā vēl gaida neizzinātas salas, kalni, noslēpumainā zilgmē tītas tāles.

Pēc pusstundas �ārlzs pagāja garām Pienotavai un nozuda Kopienas me�ā. Viņ� varēja iet arī uz citu pusi? Jā, varēja. Ta�u �ārlzs bija stingri apņēmies nespert, ne soli klin�u pļaviņas virzienā; ja viņ� gadījumā sastaptos ar mis Vudrafu, tad pieklājīgi, bet nelokāmi izdarītu to, ko vajadzēja izdarīt jau iepriek�ējā reizē, � kategoriski atteiktos ielaisties jebkādās sarunās. Katrā ziņā bija skaidrs, ka savām pastaigām Sāra alla� izvēlas vienu un to pa�u vietu. �ārlzs jutās dro�s, ka, turēdamies no tās pienācīgā attālumā, izvairīsies no sastap�anās.

Domāts, darīts � labu gabalu pirms zināmās vietas �ārlzs pagriezās uz ziemeļiem, prom no jūras, kalnup, un iesoļoja pla�ā efejām apvītu o�u birztalā. �ie o�i bija milzīgi, no vislielākajiem Anglijā, un to varenās lapotnes pavēnī zaļoja eksotiska izskata papardes. Tie�i o�u grandiozie apmēri bija uzvedināju�i Klintsapak�as iekarotāju uz domām par dendrāriju; �ārlzu pārņēma niecības sajūta � tīkamas niecības �, kad viņ� gāja starp o�iem pretim gandrīz vertikālajai kaļķakmens kraujai, kas pavērās skatienam nedaudz augstāk. �ārlza garastāvoklis arvien uzlabojās, it sevi�ķi tai brīdī, kad starp kaņepenēm un Ārona nūjām parādījās pirmie krama atsegumi. Un drīz vien viņ� atrada Echinocorys scutata testu. Glieme�nīca bija galīgi nobru�ājusies, no piecām vēdekļveidīgajām līnijām atliku�as tikai vāji nojau�amas �vīkas, tomēr tas bija labāk nekā palikt pavisam tuk�ā; �ādi iedvesmots, �ārlzs līkņādams uzsāka savus meklējumus.

Pēc kāda laika viņ� nonāca kraujas pakājē, kur bija sakrājies visbiezākais krama nobiru slānis un testi, jādomā, vismazāk cietu�i no dēdē�anas un abrāzijas. Turēdamies �ajā joslā, �ārlzs lēnām virzījās uz rietumiem. Da�viet efejas bija sazēlu�as varen kuplas un vijās aug�up, ne�ķirodamas, klints vai koka stumbrs, un �ūpojās �ārlzam virs galvas glu�i kā nodriskāti aizkari. Vienubrīd viņam nācās spraukties pa tādu kā efeju tuneli, kura galā vīdēja lauzma, liecinot par nesen notiku�u krama bluķu nogruvumu. �ādā vietā bija vislielākās cerības uz testiem, un �ārlzs, no visām pusēm cie�u kazenāju aud�u aizsegts, sāka rūpīgi pārmeklēt �o laukumiņu. Minūtes desmit viņ� darbojās pilnīgā klusumā, ko pārtrauca vienīgi teļu māvieni ganībās kaut kur tālu aug�ā zemes iek�ienē, me�a balo�u spārnu �vīksti un klusā dūdo�ana un tik tikko sadzirdama pierimu�ās jūras �alkoņa dziļi lejā aiz me�a. Te pēk�ņi �ārlzam izklausījās, it kā kristu akmens. Viņ� pacēla galvu, ta�u, neko aizdomīgu nemanījis, nosprieda, ka tik tie�ām no kraujas būs novēlies kāds krama gabals. Vēl brīdi viņ� mierīgi meklēja'testus, bet tad neizprotamā kārtā � �ī intuīcija varbūt ir pēdējais atgādinājums par to, kādas spējas cilvēkiem piemitu�as akmens laikmetā, � sajuta, ka tuvumā ir vēl kāds. �ārlzs zibenīgi palūkojās visapkārt.

Viņa stāvēja daudz augstāk par �ārlzu � tai vietā, kur izbeidzās efeju tunelis, apmēram �etrdesmit jardu attālumā. �ārlzs nezināja, cik ilgi viņa tur jau stāv, bet tad atcerējās pirms brī�a dzirdēto troksni. Pirmajā mirklī �ārlzs tīri vai izbijās: �ķita nedabiski, ka Sāra piezagusies tik klusi. Tiesa, viņai nebija naglotu zābaku, tomēr viņa acīmredzot bija gājusi ļoti piesardzīgi. Laikam gribējusi pārsteigt �ārlzu, tātad apzināti izsekojusi viņu.

�� Mis Vudrafa! � �ārlzs pacēla platmali. � Kā tad jūs tc gadījāties?

�� Es pamanīju jūs nākam.

�ārlzs pakāpās pa akmeņiem tuvāk Sārai. Arī �oreiz viņa turēja cepuri rokā. �ārlzs pamanīja, ka mati Sārai atrisu�i, it kā viņa būtu stāvējusi vējā, � bet nekāda vēja ta�u nebija. Izspūru�ie mati pie�ķīra viņai gandrīz vai me�onīgu izskatu, to vēl pastiprināja cie�ais skatiens. �ārlzs nobrīnījās, kā gan viņam līdz �im nav ienācis prātā, ka Sāra varbūt patie�ām ir nedaudz jukusi.

�� Vai jūs gribējāt� man ko sacīt?

Atkal Sāra cie�i nolūkojās �ārlzā, tikai �oreiz nevis viņam cauri, bet drīzāk gan it kā no aug�as. Viņai bija viena no tām īpatnējām sejām, kuru pievilcība ļoti atkarīga no da�ādām smalkām niansēm: no redzes leņķa, apgaismojuma, noskaņas. Patlaban to lieliski izcēla rēnās saules stari, ieslīpi spīdēdami caur mākoņu spraugu, kā jau parasts vēlā Anglijas pēcpusdienā. Saules stari krita Sārai sejā, izgaismojot viņas siluetu uz tum�i zaļā fona, un �ī seja pēk�ņi bija bezgala skaista � patiesi skaista, smeldzo�i skumīga un tomēr starojo�a, iek�ēja un ārēja mirdzuma apskaidrota. �ārlzs atcerējās � reiz Pirenejos, Gavarnī, kāds zemnieks bija dievojies, ka redzējis pa�u Jaunavu Mariju stāvam uz deboulisi netālu no ceļa� tikai da�as nedēļas pirms tam, kad pa �o ceļu bija gadījies iet �ārlzam. �ārlzu aizveda uz to vietu � nekā īpa�a. Bet ja viņu tur būtu aplaimojusi tāda parādība kā �obrīd?

Tomēr �ai parādībai acīmredzot bija ikdieni�ķāka sūtība. Sāra parakņājās mēteļa kabatās un izvilka divus lieliskus Micraster testus � katrā rokā pa vienam. �ārlzs piegāja viņai klāt un appētīja tos rūpīgāk. Tad pārsteigts ielūkojās Sāras skumjajā sejā. Viņ� atcerējās, ka torīt pie misis Poltncjas bija ieminējies par paleontoloģiju, par jūras e�u nozīmīgumu. Viņ� atkal paskatījās uz abiem nelielajiem priek�metiem Sāras plaukstās.

�� Vai jūs tos neņemsiet?

Cimdu Sārai nebija� un viņu pirksti saskārās. �ārlzs skatījās uz testiem, ta�u domāja vienīgi par vēso pirkstu pieskārienu.

�� Liels paldies! Tie ir lieliski eksemplāri.

�� Vai �ie ir tie, ko jūs meklējat?

�� Jānudien.

�� Un kādreiz tie bija jūras glieme�i?

�ārlzs mirkli svārstījās, tad paņēma labāk saglabāju�os testus un parādīja, kur atrodas mute, ambulakra, anālā atvere. Kamēr �ārlzs runāja un tika nopietni uzklausīts, viņa nepatika izzuda. Meitene izskatījās dīvaina, ta�u, kā liecināja viņas jautājumi, jukusi jau nu gan viņa nebija. Beidzot �ārlzs rūpīgi noglabāja abus testus savā kabatā.

1 (�eit) klintsbluķis <fr.).

�� Tas ir [oti laipni, ka jūs man tos sameklējāt.

�� Man jau tāpat nav ko darīt.

�� Es nupat grasījos doties mājup. Varbūt drīkstu pavadīt jūs līdz takai?

Ta�u Sāra nekustējās. � Es vēlētos arī jums pateikties, mis�ter Smitson� par piedāvāto palīdzību.

�� Tā kā jūs to noraidījāt, pateikties nav iemesla.

Uz brīdi iestājās klusums. �ārlzs pagāja Sārai garām un ar spieķi pa�ķīra efeju vijumus, atbrīvodams viņai ceļu. Ta�u Sāra, nodūrusi acis, joprojām nekustīgi stāvēja lauzmas vidū.

� Man nevajadzēja jums sekot.

�ārlzs vēlējās, kaut varētu saskatīt viņas seju, ta�u tas neizdevās.

�� Manuprāt, labāk būs, ja es ie�u.

Sāra neatbildēja, un �ārlzs pagriezās uz efeju pusi. Tomēr nenocietās un vēlreiz atskatījās. Sāra pār plecu lūkojās �ārlzā, un �ķita, ka viņas ķermenis nepatikā novēr�as no sejas, uzgrie� muguru �ādai nekaunībai, jo Sāras acis, kaut arī tajās joprojām vīdēja kaut kas no agrākā visaptvero�ā pārmetuma, �obrīd bija drīzāk aicino�as. Sāras acīs bija lasāmas sāpes, un sāpīgi bija tajās skatīties� sa�utums, neģēlīgi piesmiets vājums. Tās nevainoja �ārlzu varmācībā, bet notiku�ās varmācības neredzē�anā. Viņi ilgi ncatņemdamics lūkojās viens otram acīs, tad Sāra, vaigiem kvēlojot, nomurmināja, lūkodamās uz zemi:

�� Man nav neviena, kam lūgt palīdzību.

�� Es ceru, ka jūs sapratāt mani pareizi. Misis Trcntera�

�� Jā, viņa ir laipna sieviete. Ta�u ne jau laipnība man vajadzīga.

Klusums. �ārlzs joprojām turēja spieķi starp efeju vijumiem,

piedāvājot ceļu.

�� Stāsta, ka vikārs esot ļoti prātīgs vīrs.

�� Tie�i viņ� iepazīstināja mani ar misis Poltneju.

�ārlzs stāvēja pie efejām kā pie durvīm. Viņ� baidījās paskatīties Sārai acīs un drud�aini meklēja glābiņu.

�� Ja jūs atļautu man aizlikt kādu vārdu par jums misis Trenterai, es darītu to ar vislielāko prieku� ta�u man pa�am gan neklājas�

�� Vēl vairāk iedziļināties manās problēmās.

�� Jā, tie�i to es gribēju teikt. � Sāra skatījās kaut kur tālē. �ārlzs norājis viņu� Ļoti lēnām �ārlzs atbrīvoja efeju stīgas, un tās atkal nokārās lejup. � Vai neesat pārdomājusi manu priek�likumu � aizbraukt no �ejienes?

�� Es zinu, kas ar mani notiktu, ja es pārceltos uz Londonu. � �ārlzs iek�ēji saspringa. � Mani piemeklētu tāds pats liktenis, kāds lielpilsētās sagaida daudzas jo daudzas negodā kritu�as sievietes. � Tagad Sāra skatījās �ārlzam tie�i acīs. Viņa piesarka vēl vairāk. � Tur es patie�ām kļūtu par to, par ko �eit daudzi mani jau tagad uzskata.

Tas bija briesmīgi, apkaunojo�i! �ārlzs nomurmināja:� Dārgā mis Vudrafa� � Nu arī viņ� bija piesarcis.

�� Es esmu vāja. Un ļoti labi to apzinos,� Sāra teica un rūgti piebilda: � Es esmu grēkojusi.

Tāda atklātība � pret sve�u cilvēku, �ādos apstākļos � pilnīgi iznīcināja labo iespaidu, ko Sāra bija atstājusi uz �ārlzu, uzmanīgi klausīdamās viņa īso lekciju par jūras e�u fosilijām. Ta�u abās kabatās �ārlzs juta Sāras dotos testus; zināmā mērā viņ� bija nonācis Sāras varā un pats sev neuzdro�inājās atzīties, ka jūtas nedaudz glaimots, kā garīdznieks, kuram lūdz padomu dvēseles lietās.

Viņ� skatījās uz sava spieķa dzelzs uzgali.

�� Vai �īs bailes saista jūs pie Laimrid�as?

�� Daļēji.

�� Vai atceraties, ko jūs man sacījāt iepriek�ējo reizi, tie�i pirms �ķir�anās? Vai vēl kāds to zina?

�� Ja viņi to zinātu, tad nepalaistu garām izdevību iesviest man acīs.

Ilgsto�s klusums. Cilvēku attiecībās reizēm iestājas tādi brī�i �

modulācijas �, kad fakti, kas mūsu apziņā līdz �im biju�i vienīgi objektīva realitāte, pavir�s, vispārināts spriedums (vīrietis � alkoholiķis, sieviete ar nelaimīgu pagātni un tā tālāk), pēk�ņi kļūst subjektīvi, neatkārtojami, empātijas ceļā no novērojuma pārvēr�as pārdzīvojumā. Tie�i �āda pārmaiņa norisinājās �ārlza smadzenēs tobrīd, kad viņ� uzlūkoja grēcinieces nodurto galvu. Kā lielākā daļa no mums līdzīgā situācijā � kuram gan nav gadījies nokļūt dzērāja apskāvienos! � �ārlzs drud�aini meklēja izeju, kā pēc iespējas ātrāk un diplomātiskāk atjaunot status c/uoK

�� Man jūsu �ēl. Ta�u, godīgi sakot, es nesaprotu, kādēļ jūs� kā liekas� cen�aties padarīt mani par savu uzticības personu.

Tagad Sāra� it kā visu laiku būtu gaidījusi tie�i �o jautājumu � sāka bērt vārdus kā pupas; tā bija gandrīz vai vesela runa, no galvas iekalta litānija.

�� Tāpēc ka jūs esat ceļojis. Jūs esat izglītots. Jūs esat labi audzināts. Tāpēc� nu, tāpēc� es nezinu, man visapkārt dzīvo cilvēki, kuri pasaules acīs ir laipni, dievbijīgi kristie�i, bet man viņi �ķiet ne�ēlīgāki par visne�ēlīgākajiem me�oņiem, stulbāki par visstulbākajiem dzīvniekiem!

' Eso�ais stāvoklis (lai.).

Es nespēju samierināties ar tādu patiesību. Ar pasauli bez izpratnes un iejūtības. Bez nevienas pietiekami augstsirdīgas dvēseles, kura saprastu, ka es esmu cietusi, kāpēc es esmu cietusi� un ka, lai cik smagi ari būtu mani grēki, nav taisnīgi, ka man jācie� tik daudz. � Iestājās klusums. Nesagatavots �ai atklātībai, jau agrāk nojaustajai patiesībai, ka meitenes ārējā atturība slēpj asu prātu, �ārlzs nebilda ne vārda. Sāra novērsās un turpināja klusākā balsī: � Laimīga es jūtos tikai miegā. Kad pamostos, tūdaļ iesākas murgs. Man �ķiet, ka esmu pamesta uz vientuļas salas, ieslodzīta, nolādēta, bet par kādiem noziegumiem� nezinu.

�ārlzs izbijies skatījās viņai mugurā, kā nogruvuma bīdamies, bēgt gribēdams, bet nevarēdams, kaut ko sacīt gribēdams, bet nevarēdams.

Pēk�ņi meitenes acis ieurbās viņa acis. � Kādēļ es esmu piedzimusi par Sāru Vudrafu? Kādēļ es neesmu piedzimusi par mis Frīmenu? � Bet, tikko izrunājusi �o vārdu, viņa tūdaļ novērsās, apzinādamās, ka aizgājusi par tālu.

�� To nu jums nevajadzēja jautāt.

�� Es negribēju�

�� Skaudība ir piedodama jūsu�

�� Nejau skaudība! Neizpratne!

�� Nav manos spēkos � nedz gudrāku vīru spēkos � jums �ai ziņā palīdzēt.

�� Es neticu, nē! Neparko tam neticu!

�ārlzam arī agrāk bija gadījies, ka sievietes, visbie�āk Ernestīne, pa jokam viņam iebilst. Ta�u tas notika rotaļīgā tonī. Ja vīrietis runāja nopietni, sievietei nepieklājās apstrīdēt viņa viedokli, varbūt vienīgi ļoti piesardzīgos vārdos. Ta�u Sāra laikam gan turēja sevi prāta ziņā gandrīz vai līdzvērtīgu �ārlzam, turklāt izrādīja to tie�i tādā brīdī, kad viņai vajadzēja uzvesties pēc iespējas bijīgāk, ja vēlējās sasniegt mērķi. �ārlzs jutās aizvainots, viņ�� viņam trūka vārdu. Loģiski ņemot, viņam tagad pienācās pacelt cepuri un vēsi atvadīties, un aiziet, naglotos zābakus klaudzinot. Ta�u viņ� stāvēja glu�i kā zemē iemiets. Varbūt viņam bija pārlieku vienkār�ots priek�stats par sirēnām, par to, kādas tās ir un kādā izskatā mēdz parādīties, � garajām cirtām plīvojot, alabastra statujas kailumā, ar nāras asti, � un par Odiseju, kuru viņ�, iespējams, iztēlojās ar tādu sejas izteiksmi kā labāko angļu klubu apmeklētāju. Klintsapak�ā nebija dorie�u tempļu, tomēr �ārlza priek�ā stāvēja Kalipso.

Sāra nomurmināja: � Nu esmu jūs aizvainojusi.

�� Mis Vudrafa, jūs mani mulsināt! Es nevaru ne iedomāties, ko vēl ** jūs gaidāt, ar kādu padomu vēl varu jums palīdzēt. Jums ta�u jāsaprot, ka vēl lielāka tuvība starp mums, lai cik nevainīga, manos pa�reizējos apstākļos ir pilnīgi neiespējama.

Klusums; kaut kur me�a zaļumā neredzama smējās dzilna, uzjautrinādamās par abiem nekustīgajiem divkājaiņiem tur apak�ā.

�� Vai tad es� lūgtos jūsu �ēlastību� ja nebūtu novesta galīgā izmisumā?

�� Es nebūt neap�aubu jūsu izmisumu. Bet jums ta�u jāatzīst, ka jūsu vēlē�anās ir nepiepildāma. � �ārlzs piebilda: � Patiesībā es vēl joprojām nesaprotu, ko jūs īsti gribat.

�� Es gribētu pastāstīt jums, kas ar mani notika pirms pusotra gada.

Nekādas atbildes. Sāra palūkojās uz �ārlzu, it kā novērtēdama viņa

reakciju. �ārlzs atkal saspringa. Neredzamā saite satrūka, un �ārlzā atkal ņēma virsroku tradicionālais anglis. Viņ� saslējās kā piemineklis aizdomu pilnam sa�utumam, nelokāmam nosodījumam � tomēr viņa acīs kaut kas joprojām tiecās pēc Sāras� meklēja izskaidrojumu, iemeslu� Bīdamies, ka meitene vēl kaut ko sacīs, �ārlzs jau grasījās klusi ienirt efejās. Ta�u Sāra, it kā nojauzdama viņa nodomu, pēk�ņi izdarīja kaut ko pavisam negaidītu. Viņa noslīga uz ceļiem.

�ārlzu pārņēma �ausmas �ja nu viņus kāds nejau�i ierauga, ko gan par viņiem domās! Viņ� soli atkāpās, it kā gribēdams izkļūt ārā no kadra. Dīvaini, bet Sāra �ķita pavisam mierīga. Histēriķes metas ceļos citādi. Vienīgi tum�ās acis raudzījās vēl cie�āk� tajās nebija saules, tikai mū�īga mēnesnīca.

�� Mis Vudrafa!�

�� Es lūdzu jūs! Vēl es neesmu sajukusi. Bet, ja man nepalīdzēs, es nudien sajuksu.

�� Saņemieties! Ja mūs kāds ieraudzīs�

�� Jūs esat mana pēdējā cerība! Jūs neesat ne�ēlīgs, es zinu�

�ārlzs paskatījās uz meiteni, izmisis pavērās apkārt, tad piegāja viņai

klāt, piecēla kājās un, ar stīvu roku pieturēdams aiz elkoņa, aizveda zem efejām. Viņa stāvēja �ārlza priek�ā, plaukstām aizsegusi seju, un �ārlzam � me�onīgā ātrumā, ar kādu cilvēka sirds uzbrūk sma�dzenēm, � nācās atvairīt vēlē�anos pieskarties viņai.

�� Es negribu, lai jūs domātu, ka esmu vienaldzīgs pret jūsu likstām. Bet jums ta�u jāsaprot, ka man� man nav citas izejas.

Sāra runāja steidzīgā, klusinātā balsī: � Es lūdzu tikai to, lai jūs vēlreiz uzklausītu mani� Es nāk�u uz �ejieni katru pēcpusdienu� Neviens mūs nepamanīs� � �ārlzs mēģināja iebilst, ta�u viņa nebija apturama: � Jūs esat laipns, jūs saprotat to, kas citiem Laimrid�ā nav aptverams. Ļaujiet man izrunāt līdz galam! Aizvakar es gandrīz vai

zaudēju prātu. Es jutu, ka man katrā ziņā jāredz jūs, jāparunā ar jums. Es zinu, kur jūs esat apmeties. Es jau taisījos jūs uzmeklēt, ta�u� laimīgā kārtā pēdējās saprāta paliekas apturēja mani durvīs.

�� Bet tas ta�u nav pieļaujams! Ja pareizi saprotu, jūs draudat man ar skandālu.

Sāra enerģiski papurināja galvu. � Drīzāk es būtu ar mieru mirt, nekā dotu jums iemeslu tik ļaunām aizdomām. Vienkār�i� kā lai to pasaka� mans stāvoklis �ķiet tik bezcerīgs, ka es ne bridi nespēju aizmirst �īs drausmas. Man bail pa�ai no sevis. Nezinu, uz kurieni bēgt, ko iesākt, un nav neviena, kur� spētu� es lūdzu� vai tie�ām jūs nesaprotat?�

�ārlzs tagad domāja vienīgi par to, kā izkulties no �īs sasodītās ķezas, kā izglābties no �ī ne�ēlīgi atklātā, tie�ā skatiena.

�� Man jāiet. Mani gaida Brodstrītā.

�� Bet jūs ta�u atnāksiet vēlreiz?

�� Es nevaru�

�� Es nāku uz �ejieni katru pirmdienu, tre�dienu, piektdienu. Ja vien man nav citu pienākumu.

�� Tas, ko jūs ierosināt� nē, man katrā ziņā jāparūpējas, lai misis Trcntera�

�� Misis Trcnteras klātbūtnē es nevarētu izstāstīt visu patiesību.

�� Tādā gadījumā to diez vai pienāktos dzirdēt pilnīgam sve�i�niekam� pie tam vēl pretējā dzimuma pārstāvim.

�� Pilnīgs sve�inieks� un pretējā dzimuma pārstāvis� bie�i vien izrādās visobjektīvākais soģis.

�� Es, bez �aubām, ceru, ka jūsu rīcība izpelnīsies pēc iespējas saudzīgāku novērtējumu. Tomēr � atkārtoju vēlreiz 7� esmu ārkārtīgi pārsteigts, ka jūs�

Ta�u Sāra joprojām neatņemdamās skatījās uz �ārlzu, un viņa vārdi izgaisa klusumā. Jūs jau būsiet ievēroju�i, ka �ārlzs runāja da�ādi. Ar Semu rīta agrumā, ar Ernestīni, omulīgā noskaņojumā ieturot len�u, un tagad � tikumības sarga lomā� viņ� bija gandrīz vai trīs da�ādi cilvēki, un, pirms mēs tiksim galā, mēs iepazīsim vēl citus. Bioloģiski to varētu izskaidrot ar Darvina aprakstīto aizsargkrāsu, izdzīvo�anu, pielāgojoties apkārtējai videi � sava laikmeta un kārtas neapstrīdamajiem priek��statiem. �o glāb�anos vispārpieņemtajā varētu izskaidrot arī socioloģiski. Ja cilvēkam tik ilgi jālaipo uz plāna ledus � vispārējs ekonomisks slogs, bailes no seksualitātes, mehānistiskās zinātnes uzplūdi �, tad spēja neredzēt savu absurdo samākslotību ir pilnīgi neaizstājama. Reti kur� ^ viktoriānis ap�aubītu �ādas aizsargkrāsas vērtību, tomēr Sāras acīs bija lasāmas �aubas. Kaut arī tie�s, viņas skatiens bija kautrīgs, ta�u tajā bija

lasāms ļoti mūsdienīgs aicinājums: neizlokies, �ārlz, neizlokies! �ārlzu tas izsita no līdzsvara. Ernestīne un viņai līdzīgās alla� izturējās kā zem stikla kupola augu�as � viņas bija bezgala trauslas pat tad, ja mētājās ar dzejoļu krājumiem. Viņas mudināja uz masko�anos, dro�as distances ieturē�anu, turpretim �ī mei�a, lai arī ārēji pazemīga, to noraidīja.

�� Es lūdzu tikai vienu stundu.

�ārlzs tagad aptvēra vēl vienu iemeslu, kādēļ bija dāvāti testi: stundas laikā viņ� tos nemū�am nebūtu sameklējis.

�� Un ja nu es izpildītu jūsu vēlē�anos, kaut arī negribīgi�

Sāra klusi teica: �Jūs izdarītu man tādu pakalpojumu, ka es klausītu jebkuram jūsu padomam.

�� Man ir tikai viens padoms � mums jāizbeidz �ī neprātīgā�

Un atkal tai īsajā brīdī, kamēr �ārlzs meklēja pareizos vārdus, ierunājās Sāra: � Tur es jums piekrītu. Tāpat tam, ka jums ir daudz saisto�āki pienākumi.

Saule atkal bija nozudusi aiz mākoņiem, diena sliecās uz drēgna vakara pusi. �ārlzs jutās tā, it kā būtu gājis pa �ķietami dro�u taciņu un pēk�ņi atjēdzies bezdibeņa malā. Viņ� apzinājās bezdibeņa tuvumu, lūkodamies uz Sāras noliekto galvu. Viņ� netika gudrs, kurā vietā apmaldījies, aizvilts prom no ceļa, bet nudien jutās apmaldījies un aizvilts. Un tomēr pieļāva vēl vienu muļķību.

Sāra teica: � Es esmu jums neizsakāmi pateicīga. Es jau sacīju, kādās dienās varat mani �eit sastapt. � Un tad, it kā lauzma būtu viņas viesistaba, piemetināja: � Ilgāk es jūs vairs neaizkavē�u.

�ārlzs paklanījās, vēl pēdējo reizi kā �aubīdamies pameta atpakaļ vērtējo�u skatienu un tad devās prom. Pēc brī�a viņ� jau bija efeju audzes tālākajā galā un klupdams krizdams spraucās pa nogāzi lejup � drīzāk kā iztrūcināts stirnu buks, nevis prātīgs angļu d�entlmenis.

�ārlzs nokļuva līdz galvenajai takai, kas veda caur Klintsapak�u, un enerģiskiem soļiem devās Laimrid�as virzienā. Atskanēja paagrs pūces brēciens, it kā vēl vairāk izceldams �īs pēcpusdienas neprātu. Vajadzēja izturēties stingrāk, jau sen vajadzēja atvadīties un atdot testus, vajadzēja ierosināt� nē, uzstāt, lai Sāra pameklē citu izeju no sava izmisuma pilnā stāvokļa! �ārlzs jutās piemuļķots, viņ� gandrīz vai gribēja apstāties un sagaidīt Sāru. Ta�u kājas jo steidzīgāk nesa viņu uz priek�u.

�ārlzs juta, ka vēl pavisam nedaudz� un viņ� sasaistīsies ar nepieļaujamo vai, pareizāk sakot, nepieļaujamais sasaistīs viņu. Jo vairāk viņ� attālinājās no Sāras laikā un telpā, jo skaidrāk apzinājās savu muļķīgo izturē�anos. �ķita, ka Sāras klātbūtnē viņu būtu pārņēmis pilnīgs aklums: nu, kā gan viņ� varēja nesaprast, ka īstenībā Sāra acīmredzot ii ļoti bīstama sieviete� tiesa, pati to neapzinādamās, tāpēc ka kritusi par upuri ļoti spēcīgiem pārdzīvojumiem un neap�aubāmi arī sabiedrības nicinājumam.

�oreiz �ārlzs pat neapsvēra iespēju aprunāties ar Ernestīni� nē, Ernestīnei viņ� neteiks nc vārda! Viņ� bija tā nokaunējies, it kā bez atvadī�anās no līgavas būtu aizgājis uz Kobu, iekāpis kuģī, uzvilcis buras un uzņēmis kursu uz Ķīnu.

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA

Dzimstot aizvien vairāk visu sugu dzīvotspējīgiem indivīdiem un līdz ar to aizvien saasinoties eksistences cīņai, izriet, ka ikvienai būtnei, kura dzīves sare�ģītajos un da�kārt mainīgajos apstākļos kaut nedaudz pārveidojas sev noderīgā virzienā, būs labākas izredzes izdzīvot, tātad tā būs dabiskās izlases izraudzīta.

darvins. "Sugu izcel�anās" (1859)

Īstenībā nelaimīgajam Ķīnas ceļotājam tovakar bija jāuzņem viesi; viņi abi ar Ernestīni bija iecerēju�i sagādāt misis Trenterai nelielu pārsteigumu. Bija norunāts, ka abas dāmas atnāks pie �ārlza uz pusdienām "Baltajā lauvā". Cienastam bija sagatavoti pirmie sulīgie omāri un vārīts lasis, viesnīciņas pagrabā bija sameklēts labākais vīns, un, lai starp abu dzimumu pārstāvjiem saglabātos līdzsvars, uz pusdienām bija uzaicināts arī ārsts, ar kuru mēs garāmejot iepazināmies jau pie misis Poltnejas.

Ārsts bija viena no ievērojamākām personībām Laimrid�as pilsētiņā; viņ� skaitījās tikpat di�s loms precinieku upē kā lasis, kuru tovakar cēla galdā, � Eksas upē. Ernestīne nesaudzīgi ķircināja tanti, tincinādama �o bezgala lēnprātīgo sievieti, kāpēc viņa neap�ēlojoties par nabaga cilvēku, kur� esot glu�i iztvīcis pēc viņas rokas. Bet, tā kā �is romantiskais vientuļnieks � dakteris Grogans � nu jau se�desmit gadus vai pat vēl ilgāk bez īpa�iem satraukumiem bija nesis savu vientulības krustu, tad viņa tvīk�ana �ķiet tikpat ap�aubāma kā Trenteras tantes ne�ēlība.

Būtībā dakteris Grogans bija tāds pats iesīkstējis vecpuisis, kāda Trenteras tante � iesīkstējusi vecmeita. Kā jau īram, dakterim Groganam pilnā mērā piemita dīvainā ķeltu impotence � viņ� varēja flirtēt, aplidot sievietes, bārstīt komplimentus, tomēr viņa sirdi tas nekādi neietekmēja. Sīks; izkāmējis piekūniņ�, ass, reizēm gandrīz vai me�onīgs, tomēr tīkamā sabiedrībā brīvs un atraisīts, dakteris Grogans Laimrid�as saviesīgajai dzīvei bija kā sāls un pipari; ārstam bija asa mēle, viņ� alla� bija gatavs uzknābt ikvienai muļķībai, tomēr tos, kuri viņam iepatikās, dak�teris Grogans knābāja saudzīgi un uzmundrino�i, kā daudz pieredzējis vīrs, kur� savā īpatnējā veidā iemācījies iecietīgi raudzīties uz citu vājībām. Dakteris bija arī nedaudz noslēpumaina personība, dzimis katolis; izsakoties mūsu laikmeta līdzībās, viņ� bija tāds kā trīsdesmito gadu komunists � nu jau glu�i parasta parādība, kurā tomēr jau�ams kaut kas sātanisks. Nebija ne mazāko �aubu � vai gan citādi misis Poltneja paciestu viņu savā tuvumā? � ka tagad dakteris Grogans (tāpat kā Dizraeli) ir cienījams anglikāņu draudzes loceklis; ne velti viņ� katru svētdienu (at�ķirībā no Dizraeli) apmeklēja rīta dievkalpojumu. Protams, Laimrid�as iedzīvotājiem ne prātā nevarēja ienākt, ka ārsts būtu bijis ar mieru pielūgt Dievu ari mo�ejā vai sinagogā, ja kāda no tām būtu atzīta par pilsētas īsto svētnīcu. Turklāt dakteris Grogans bija ļoti labs ārsts un lieliski pārvaldīja svarīgāko medicīnas nozari � pacientu psiholoģiju. Ja kāds klusībā ilgojās stingrības, ārsts rīkojās stingri, un tikpat veikli viņ� prata arī auklēties, lutināt vai piemiegt acis � kā nu kuro reizi vajadzēja.

Dakteris Grogans bija Laimrid�ā nepārspēts gardēdis un vīnu pazinējs, un, tā kā maltīte pie �ārlza "Baltajā lauvā" viņu visnotaļ apmierināja, viņ� laipni pārņēma namatēva pienākumus. Viņ� bija studējis Heidelbergā, praktizējis Londonā un pasauli ar visām tās nejēdzībām uztvēra tā, kā to spēj vienīgi izglītots īrs, � proti, ja ar viņa zinā�anām un atmiņu nepietika, talkā alla� nāca iztēle. Neviens neņēma par pilnu visas ārsta pasaciņas, ta�u labprāt tās klausījās. Trcnteras tante dro�i vien zināja �os stāstus labāk par citiem Laimrid�as iemītniekiem, jo ar ārstu viņu saistīja sena draudzība, un Trenteras tantei vajadzēja zināt arī to, ka gau�ām reti kāda notikuma izklāsts saskanēja ar iepriek�ējā reizē dzirdēto, tomēr viņa smējās vairāk par visiem un reizēm tik nepiedienīgi skaļi, ka bail pat iedomāties, kas notiktu, ja to izdzirdētu sabiedrības pīlārs tur, kalnā.

Vakars izdevās �ārlzam pa prātam; var būt, ka zināms nopelns tur bija ārsta nepiespiestajai �onglē�anai ar vārdiem un faktiem, sevi�ķi pēc tam, kad no treknā la�a bija atliku�as vienīgi anatomizētas atliekas un kungi, sēdēdami turpat blakus dāmām, ķērās pie portvīna karafes. Tas nu nebija glu�i comme ilfauti tajā sabiedrībā, kur savas labās manieres bija apguvusi Ernestīne; �ārlzs manīja, ka brī�iem līgava izskatās gandrīz vai �okēta, pretstatā Trenteras tantei, un viņu pārņēma nostalģija pēc daudz brīvākas kultūras, kuras gaisotnē bija aizritējusi abu vecāko viesu jaunība, ko tie tik labprāt atcerējās. Vērojot ārsta nerātnās a�teles un Trenteras tantes jautrību, �ārlzam, dabiski, sametās sāji ap dū�u, iedomājoties pa�a laikmetu, tā smacējo�o morāli un mehānikas pielūgsmi � un runa nav tikai par ma�īnām transporta un ra�o�anas sfērā, bet arī par daudz briesmīgāko mehāniku, kas nostiprinājās cilvēku savstarpējās attiecībās.

Var rasties iespaids, ka �ī apskau�amā objektivitāte nekādi nesader ar �ārlza pa�a neseno rīcību. �ārlzs neuztvēra to tik saasināti, kaut gari

' Piedienīga uzvedība (/;�.).

nebija ari glu�i akls pret savu nekonsekvenci. Viņ� iegalvoja sev � aizsākdams jaunu domu �, ka mis Vudrafu vispār ņēmis pārāk nopietni, � viņ� bija, tā sakot, paklupis, nevis spēris dro�u soli. Tai pa�ā laikā �ārlzs neaizmirsa maigi rūpēties par Ernestīni, kura nebija vairs glu�i souffrante i, bet ari ne tik dzīvespriecīga kā parasti � kas zina, vai tā bija migrēnas vai īra vaļīgās mēles vaina. Un tomēr, tie�i tāpat kā toreiz koncertā, �ārlzam atkal uzmācās sajūta, ka Ernestīnei piemīt kaut kas banāls, ka viņas asā uztveres spēja un attapība liecina tikai par sievi�ķīgu instinktu. Vai zem prātīgā atturīguma maskas neslēpās lieliski noregulēta mehāniska lelle no "Hofmaņa stāstiem"?

Bet tad �ārlzs attapās � Ernestīne ta�u ir bērns starp trim pieaugu�ajiem � un, pasniedzies zem sarkankoka galda, paspieda viņas roku. Kad Ernestīne nosarka, viņa izskatījās ļoti jauka.

Beidzot abi kungi � slaidais �ārlzs, kur� nedaudz atgādināja nesen miru�o karalienes vīru, un smalki veidotais, augumā mazākais ārsts � aizvadīja dāmas uz mājām. Bija pusvienpadsmit, Londonā saviesīgā dzīve ap �o laiku tikai tā īsti iesākās, turpretim Laimrid�a, kā parasti, bija jau devusies pie miera. Kad durvis dāmām aiz muguras bija aizvēru�ās, abi vīrie�i ar smaidu uz lūpām secināja, ka pilsētiņas galvenajā ielā viņi paliku�i vienīgie gājēji, visapkārt neredz nevienas dzīvas dvēseles.

Ārsts teica, paberzējis degunu: �Tagad, ser, es jums izrakstītu vienu brangu groku, ko sajauktu pats ar savām veiklajām rokām. � �ārlzs savilka seju pieklājīgi noraido�ā grimasē. � Ārsta pavēlēm jāklausa! Dulce esi desipere,kā teicis dzejnieks. Pāris malku īstā reizē var nākt tikai par labu.

�ārlzs pasmaidīja. � Ja apsolāt, ka groks būs man tīkamāks par latīņu valodu, tad ar vislielāko prieku.

Un tā pēc desmit minūtēm viņ� jau bija ērti iekārtojies tre�ā stāva darbistabā, ko dakteris Grogans dēvēja par "savu kajīti"; pa izvirzīto logu pavērās skats uz nelielo līcīti starp Koba Vārtiem un pa�u Kobu. Irs atzinās, ka sevi�ķi patīkami �ai istabā esot vasarā, kad nereīdas nākot ņemt jūras peldes. -Ko gan vēl labāku � no visiem viedokļiem � ārsts varēja ieteikt savām sievie�u kārtas pacientēm, ja ne to, kas pie reizes deva viņam pa�am iespēju pamielot acis? Turpat blakus uz galda bija nolikts neliels, elegants Gregorija tālskatis. Grogans sazvērnieciski paklak�ķināja mēli un piemiedza aci.

� Tikai astronomiskiem nolūkiem, saprotams!

' Slimniece, cietēja (fr.). 2 Ir tīkami padraiskoties (lai.).

�ārlzs izliecās pa logu paelpot sāļo jūras gaisu un nedaudz pa labi liedagā ieraudzīja melnus riteņkabīņu siluetus; dienā no �īm kabīnēm nāca laukā nereīdas. Ta�u tonakt vienīgā dzelmju mūzika bija klusie paisuma �ļaksti piekrastes oļos, un kaut kur tālu, tālu jūrā tikko sadzirdami ķērca kaijas, dodamās pie miera rāmajā ūdens klaidā. Sev aiz muguras gai�ajā istabā �ārlzs dzirdēja klusu �ķindoņu � tur Grogans gatavoja "zāles". �ārlzs jutās kā tilts starp divām pasaulēm � starp silto, omulīgo civilizāciju un auksto, tum�o noslēpumu tur laukā. Mēs visi dzejojam; dzejnieki at�ķiras vienīgi ar to, ka viņi savas vārsmas uzraksta.

Groks bija nevainojams, piedevai pasniegtais Birmas cigārs � patīkams pārsteigums, turklāt �o vīru pasaulē inteliģentus sve�iniekus joprojām vienoja kopējs gara apvārsnis, visiem vienādā mērā pieejamā informācija ar vispārzināmām likumībām un precīzu terminoloģiju. Kur� ārsts mūsdienās pārzina klasiku? Kur� amatieris spēj runāt ar zinātniekiem viņiem saprotamā valodā? �o abu vīru laiks vēl nepazina specializācijas tirāniju, un es neļau�u jums, tāpat kā dakteris Grogans to neļautu, jaukt progresu ar laimi.

Kādu brīdi viņi klusēja, ar baudu ienirdami atpakaļ savā� daudz nopietnākajā� vīrie�u pasaulē, ko uz laiku bija atstāju�i, par prieku dāmām. �ārlzs pēk�ņi ieinteresējās, kādi ir ārsta politiskie uzskati, un, sagatavodams augsni �im jautājumam, apvaicājās, kas tie par baltiem krū�utēliem tur, starp namatēva grāmatām.

Ārsts pasmaidīja. � Quisque sitos patimur manes. Tie ir Vergīlija vārdi un tulkojumā skan apmēram tā: "Mēs veidojam savu likteni, izvēlēdamies sev dievus."

Arī �ārlzs pasmaidīja. � Viens ir Bentems, vai ne?

�� Jā gan. Un tajā otrā Parosas marmora gabalā atveidots Voltērs.

�� No tā izriet, ka mēs abi esam vienā partijā.

�� Vai tad īram var būt izvēle? � ārsts atjokoja.

�ārlzs piekrīto�i pamāja un tad ņēmās skaidrot, kāpēc pats kļuvis par liberāli: � Man �ķiet, ka misters Gledstons vismaz neapstrīd, ka mūsu laikmeta ētiskie pamati ir galīgi izkurtēju�i.

�� Dieva dēļ, vai tik jūs gadījumā neesat sociālists?

�ārlzs iesmējās: � Vēl ne!

�� Ņemiet vērā, ka �ajā tvaika un dunas laikmetā es daudz ko varu piedot, tikai ne dzīvo reliģiju.

�� Nu jā, protams.

�� Jaunībā es biju Bentema piekritējs. Voltērs lika man vilties Romā ^ un tas otrs � toriju nometnē. Un tagad atkal visas �īs muļķības � vēlē�anu tiesību papla�inā�ana! Mani jūs tur iek�ā nepiniet! Par

di�ciltību es nedodu ne plika gra�a. Hercogs un, lai Dievs man piedod, ari karalis var izrādīties tikpat dumj� kā jebkur� pretimnācējs. Ta�u es esmu pateicīgs Dabas mātei, ka pēc piecdesmit gadiem manis vairs nebūs starp dzīvajiem. Kad valdība sāk baidīties no pūļa, tā baidās pati no sevis. � Ārstam iedzirkstljās acis. � Vai esat dzirdējis, kā viens no maniem tautie�iem atbildējis �artistam, kur� ieradies Dublinā sludināt savu pārliecību? "Brāļi," �artists klaigājis, "vai ikviens cilvēks nav tikpat labs kā visi citi?" � "Pareizi, runātāja kungs, jums taisnība," Patriks atsaucies, "pat krietni labāks, velns lai parauj!"� �ārlzs pasmaidīja, bet ārsts bargi pacēla pirkstu.�Jūs smaidāt, Smitson! Ta�u lieciet aiz auss� Patriks sacīja taisnību! Tas nav nekāds joks. �is "krietni labāks, velns lai parauj" novedīs mūsu valsti līdz sabrukumam. Pieminiet manus vārdus!

�� Bet vai jūsu dievi tur, plauktā, tāpat nav pelnīju�i pārmetumus? Kur� sludināja laimi masām?

�� Es nebūt neap�aubu �o maksimu. Cita lieta, kā mēs to izmantojam. Kad es biju jauns, mēs tīri labi iztikām bez dzelzs brīnuma. � (Ar to viņ� domāja dzelzceļu.) � Nekādu laimi masām tas nenesīs, ja cilvēkiem liks drāzties kā negudriem, vēl pirms viņi iemācīju�ies staigāt.

�ārlzs nomurmināja pieklājīgu piekri�anas frāzi. Reiz viņ� �o pa�u sasāpēju�o problēmu bija aizskāris sarunā ar tēvoci, pavisam citas politiskās pārliecības paudēju. Daudzi no tiem, kuri deviņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajos gados bija cīnīju�ies par pirmajām reformām, nikni pretojās tām, kuras kļuva aktuālas trīsdesmit gadus vēlāk. �ie viri juta, ka viņu gadsimtu saindējis oportūnisms un divkosība, modinot draudo�u skaudības un dumpīguma garu. Var būt, ka 1801. gadā dzimu�ais ārsts patiesi bija daļiņa no Augustāna laikmeta; progress, pēc viņa domām, bija nesaraujami saistīts ar sabiedrisku disciplīnu � un disciplīna, ārsta izpratnē, bija tas, kas ļāva viņam dzīvot, kā alla� dzīvojis; līdz ār to ārsts būtībā bija tuvāks prolibcrālajam Bēkonam, nevis profa�istiskajam Bentcmam. Ta�u ne velti daktera Grogana paaudze ar aizdomām raudzījās uz jauno Britāniju un tās valstsvīriem, kuri nāca pie varas pēc 1850. gada� ilgsto�ā ekonomiskā uzplaukuma laikā. Tāpat domāja daudzi jaunie vīrie�i � gan sīki gariņi kā �ārlzs, gan tādas slavenības kā Mctjū Āmolds. Vai tad nebija dzirdēts, ka it kā atgrieztais Dizraeli uz nāves gultas tikko dzirdamā balsī murminājis ebreju lūg�anas? Un vai gan Gledstons, kur�, cēlās retorikas apmetnī ietērpies, ikvienu drosmīgu paziņojumu prata iztaisīt par gļēvulību, nebija nepārspēts miglainu spriedelējumu meistars jaunākajā politikas vēsturē? Ja aug�slāņi kļūst neizprotami, tad apak�slāņi� ta�u acīmredzot bija pienācis laiks mainīt sarunas tematu. �ārlzs apvaicājās, vai dakteris Grogans gadījumā neinteresējoties par paleontoloģiju.

�� Nē, ser! Vaļsirdīgi atzīstos, ka ne. Man vienkār�i negribējās tās lieliskās maltītes laikā samaitāt jums omu. Ta�u būtībā esmu pārliecināts neoontologs. � Ārsts uzsmaidīja �ārlzam no sava klubkrēsla dzīlēm.

�� Tikai tad, kad būsim uzzināju�i kaut ko vairāk par dzīvajiem, varēsim atlicināt laiku miru�ajiem.

�ārlzs neiebilda un tūdaļ izmantoja iespēju pāriet uz citu tēmu.

�� Nesen mani iepazīstināja ar kādu vietējās floras pārstāvi, un �is gadījums man liek daļēji pievienoties jūsu uzskatiem. � Viņ� ieturēja viltīgu pauzi. � Ļoti īpatnējs eksemplārs! Jūs, bez �aubām, pazīstat viņu labāk nekā es. � Tad, juzdams, ka aplinku mājieni var likties pārāk daudznozīmīgi� it kā viņ� justu kaut ko vairāk par tīri virspusēju interesi �, �ārlzs steig�us piemetināja: � Manuprāt, viņu sauc mis Vudrafa. Viņa strādā pie misis Poltnejas.

Aplūkodams sudraba glā�turi, ārsts norūca: � Nu jā. Nabaga Traģēdija.

�� Varbūt es kļūstu netaktisks? Viņa dro�i vien ir jūsu paciente.

�� Jā, es tik tie�ām apmeklēju misis Poltnejas namu. Un par tā iemītniekiem es neļau�u tenkot!

�ārlzs piesardzīgi palūkojās ārsta sejā: aiz stūrainajiem briļļu stikliem neap�aubāmi bija pavīdējis kaut kas draudīgs. Jaunākais vīrietis mazliet pasmaidīja un novērsās.

Dakteris Grogans sabikstīja kamīnā ogles. � Vairāk mēs zinām par fosilijām tur, pludmalē, nekā par to, kas notiek �īs meitenes galviņā. Kāds gudrs vācu ārsts nesen klasificēja melanholiju vairākos paveidos. Pirmo viņ� nosauca par dabisko. �ajos gadījumos melanholisks temperaments cilvēkam ir iedzimts. Otro paveidu viņ� nosauca par gadījuma rakstura melanholiju, tātad tajā vainojams kāds nelaimīgs gadījums. No �ādas melanholijas, kā saprotat, laiku pa laikam cie�am mēs visi. Tre�o paveidu viņ� nodēvēja par apslēpto melanholiju. Nabaga virs faktiski ar to grib sacīt, ka pats nezina, no kurienes tā, pie joda, cēlusies.

�� Bet mis Vudrafa ta�u ir nelaimīga atgadījuma upuris?

�� Vai nu mazums pamestu sievie�u pasaulē? Es tepat Laimrid�ā varētu uzskaitīt veselu duci.

�� Un arī pret viņām izturēju�ies tikpat ne�ēlīgi?

�� Pret da�ām pat vēl ne�ēlīgāk. Un tagad viņas ir jautras kā sienāzī�i.

�� Tātad mis Vudrafai jūs piedēvējat apslēpto melanholiju?

Kādu bridi ārsts domīgi klusēja. � Mani aicināja� visstingrākajā slepenībā, pats saprotat� aicināja apskatīt viņu. Es, protams, uzreiz sapratu, kas par vainu � bez iemesla atsakās runāt, skatiens izklaidīgs� Melanholija kā uz delnas. Es zinu viņas dzīvesstāstu, labi pazīstu Talbotus; mis Vudrafa tur strādāja par guvernanti, kad tas viss notika. Pa�reizējās melanholijas cēlonis, manuprāt, ir skaidrāks par skaidru � nodzīvojiet Mārlboro namā se�as ncdē|as, kaut vai se�as dienas, un jūs nok|ūsiet trakonamā! Starp mums runājot, Smitson, es esmu vecs ķeceris. Es ar vislielāko prieku gribētu redzēt �o dievbijības citadeli nosvilstam līdz pamatiem kopā ar saimnieci. Lai es esmu nolādēts, ja pelnos vēl ncuzdancotu d�igu!

�� Man liekas, es jums labprāt pievienotos.

�� Un, Dievs mans liecinieks, mēs nebūtu vienīgie! � Ārsts nikni iekampa no groka glāzes. � Visa pilsētiņa iznāktu ielās. Bet ne jau par to ir runa. Tās meitenes labā es izdarīju visu, ko spēju. �eit var līdzēt tikai vienas zāles.

�� Aizdabūt viņu prom no Laimrid�as.

Ārsts dedzīgi pamāja. � Pēc divām nedēļām vecais Grogans pēcpusdienā dodas mājās un satiek �o mei�u ejam uz Koba pusi. Es uzaicinu viņu pie sevis, aprunājos, izturos tik laipni, it kā viņa būtu mana mīļotā brāļameita. Viss velti � ar tādām pa�ām sekmēm es varētu mēģināt ar ekipā�u pārlēkt pār desmit pēdas augstu sētu! Viņai, Smitson, tas kā pīlei ūdens! Un es nerunāju tuk�us mierinājuma vārdus. Eksiterā man ir kolēģis, brīnumjauks cilvēks, laimīga ģimene� sieva un �etri brīni�ķīgi knēveļi kā eņģelī�i, � un tie�i tai laikā viņ� meklēja guvernanti. Es viņai par to ieminējos.

�� Un viņa nebija ar mieru braukt?

�� Neparko! Redzat, kā sanāk. Pirmkārt, misis Talbota ir lāga dvēsele un katrā laikā pieņemtu meiteni atpakaļ. Bet nē� meitene ņem un pārceļas uz namu, kur�, kā pali labi zina, ir elle zemes virsū, aiziet pie saimnieces, kurai viena alga � kalps vai vergs, iestājas darbā, no kura ikvienam normālam cilvēkam jābēg pa gabalu. Un �e tev � viņa nemaz netaisās iet prom! Tas liekas neticami, Smitson. Bet jūs varētu �ai meitenei piedāvāt Anglijas, troni un tūksto� mārciņu piedevām � viņa tikai papurinātu galvu.

�� Bet� nē, tas ir neaptverami! Tas, ko jūs stāstāt� no kā viņa atteikusies, � tie�i tādas iespējas apsvērām arī mēs. Ernestīnes mā�te�

�� Visu cieņu �ai dāmai, mans dārgais draugs, ta�u viņa pūlēsies veltīgi. � Ārsts skumji uzsmaidīja �ārlzam un no kamīnā ierīkota plaukta paņēma groka kannu, lai piepildītu glāzes. � Vecais labais dok�tors Hartmanis ir aprakstījis diezgan līdzīgus atgadījumus. Lūk, ko viņ�

stāsta par kādu atraitni � ja nemaldos, gados jaunu sievieti, veimārieti, kuras vīrs, kavalērijas virsnieks, gājis bojā kaut kādā nelaimes gadījumā lauka apmācībās. Kā redzat, apstākļi visai līdzīgi.

�ī sieviete ļoti sērojusi pēc bojā gāju�ā vīra. Tas nu būtu pilnīgi saprotami. Ta�u viņa turpinājusi sērot, Smitson, gadiem ilgi. Mājā viņa neko nav ļāvusi aiztikt. Drēbju skapī joprojām karāju�ies nelaiķa uzvalki, blakus viņa iemīļotajam krēslam alla� bijusi nolikta pīpe, pat vēstules, kuras viņam pienāku�as pēc nāves� � ārsts izslēja pirkstu pret tum�o nakti �ārlzam aiz muguras, � gadiem ilgi neatvērtas gulēju�as uz sudraba paplātes, kamēr nodzeltēju�as. � Viņ� pasmaidīja. � Jūsu amonīti nekad nevarēs lepoties ar tik neizdibināmām mīklām. Bet, lūk, kā to izskaidro Hartmanis.

Kājās stāvēdams, dakteris Grogans noliecās pār �ārlzu un, pamāco�i pacēlis pirkstu, sacīja, uzsvērdams katru vārdu: � �ai sievietei, �ķiet, izveidojies melanholijas pieradums, kaut kas līdzīgs pieradumam lietot opiju. Vai saprotat, kas notiek? Savās bēdās viņa atrod laimi. Viņa labprātīgi kļūst par upuri, Smitson. Tai vietā, kur mēs abi atkāpjamies, viņa aizgūtnēm metas uz priek�u. Viņa nav normāla, vai saprotat? � Ārsts atkal apsēdās. � Drūmi. Patie�ām drūmi.

Iestājās klusums. �ārlzs iemeta kamīnā cigāra nodeguli. Kādu brīdi tas spo�i iekvēlojās. Uzdodot nākamo jautājumu, �ārlzs juta, ka nespēj saņemt drosmi un ielūkoties ārstam acīs.

�� Un viņa nevienam nav stāstījusi, ko īstenībā pārdzīvo?

�� Viņas tuvākā draudzene, bez �aubām, ir misis Talbota. Un misis Talbota apgalvo, ka pat viņai �ī meitene neko nesakot. Es glaimoju sev, uzskatīdams, ka ari pats tīri labi protu runāt ar cilvēkiem� ta�u ari es neko nepanācu.

�� Un ja nu� pieņemsim, ka viņa sadū�otos un kādam līdzjūtīgam cilvēkam izstāstītu, kas īsti viņu nomāc�

�� Tad viņa būtu glābta. Bet viņa to nevēlas. Tas ir tikpat skaidrs, it kā viņa būtu atteikusies dzert zāles.

�� Ta�u �ādā gadījumā jūs dro�i vien�

�� Kā gan jūs pakļausiet dvēseli, jaunais cilvēk? Vai varat man to pateikt? � �ārlzs nevarīgi paraustīja plecus. � Protams, nevarat. Un zināt, ko es jums teik�u? Tā ir labāk. Ar varmācību nekas nav panākams.

�� Tātad viņa nav glābjama?

�� Tādā nozīmē, kā jūs to domājat, � nav. Zāles �ai gadījumā neko nelīdz. Nedomājiet, ka viņa, tāpat kā mēs, vīrie�i, spēj loģiski spriest^ analizēt savu rīcību, izprast savas uzvedības motīvus. Pret �o meiteni jāizturas tā, it kā ap viņu būtu sabiezējusi migla. Mēs varam vienīgi gaidīt un cerēt, ka migla reiz izklīdīs. Tad varbūt� � Ārsts apravas un bezcerīgi novilka: � Varbūt.

Sāras guļamistabā tajā brīdī valda melna tumsa un klusums, kas nolaidies pār visu Mārlboro namu. Sāra guļ uz labajiem sāniem; tum�ie mati atrisu�i pār seju, gandrīz pilnīgi aizsegdami to. Un atkal nevar neievērot, kāds miers dve� no �ī auguma, cik maz tajā traģikas � jauna, veselīga sieviete ap divdesmit se�iem vai divdesmit septiņiem gadiem, no segas apak�as izzagusies bērni�ķīgi slaida roka, jo nakts ir rāma un logi aizvērti� Tātad roka izzagusies no segas apak�as, kā jau teicu, un aizskar kādu citu ķermeni.

Nē, ne jau vīrieti. Tā ir meitene ap deviņpadsmit gadiem, arī aizmigusi; viņa uzgriezusi Sārai muguru, bet cie�i jo cie�i piekļāvusies viņai, tāpēc ka gulta, kaut arī plata, tomēr nav paredzēta diviem.

Jums jau radu�ās nelāgas aizdomas, bet neaizmirstiet, ka tas notiek 1867. gadā. Iztēlosimies, ka durvīs pēk�ņi parādās misis Poltneja ar lampu rokā un pienāk pie abām gulētājām, kas tik cie�i sakļāvu�ās kopā. Varbūt jums �ķiet, ka misis Poltneja piepūstos kā satracināts melns gulbis un dotu vaļu nikniem lāstiem; jūs varbūt iztēlojaties, kā abas meitenes, ģērbu�ās vienīgi plānos krekliņos, tiek patriektas aiz granīta vārtiem?

Tādā gadījumā jūs pamatīgi kļūdāties. Mēs jau zinām, ka mi�sis Poltneja katru vakaru sazāļojās ar laudānu, tāpēc maz ticams, ka viņa vispār varētu parādīties durvīs, bet, ja gadltos, ka viņa tie�ām atklātu abas blakus gulētājas, viņa, visticamāk, mierīgi pagrieztos un aizietu projām; vel vairāk � nav izslēgts, ka viņa pat klusi pievērtu durvis, lai meitenes nepamodinātu.

Savādi? Ta�u tais laikos da�i netikumi bija tik pretdabiski, ka glu�i vienkār�i neeksistēja. �aubos, vai misis Poltneja jebkad bija dzirdējusi vārdu "lezbiete", un, ja ari bija, tad tas viņai saistījās vienīgi ar kādu Grieķijas salu. Bez tam misis Poltnejai tā bija svēta patiesība, tikpat nesatricināma kā ''zeme ir apaļa" vai "doktors Filpots ir Eksiteras bīskaps", � ka sievietēm dzimumattiecības baudu nesagādā. Protams, viņa zināja, ka zemāko aprindu sievietes acīmredzot izjūt patiku pret zināmām maiguma izpausmēm no vīrie�u puses, nu, kaut vai pret tādu briesmonīgu skūpstu, kāds reiz bija ticis uzspiests uz Mērijas vaiga, � ta�u to misis Poltneja uzskatīja par sievie�u godkāres un vājuma izpausmi. Vēl jau palika prostitūtas, par kuru eksistenci atgādināja lēdijas Kotonas izslavētie labie darbi, bet viņas bija galīgi pagrimu�as radības, kurās naudaskāre ņēmusi virsroku pār sievie�u iedzimto nepatiku pret visu miesisko. Patiesi, tas ari bija pirmais, kas misis Poltnejai ie�āvās prātā, ieraugot Mēriju skūpstāmies, � ja �ī meitene vēl spēj ķiķināt pēc tam, kad staļļa puisis viņu tik rupji apvainojis, tad acīmredzot viņa ir topo�a prostitūta.

Bet kā tad paliek ar Sāru? Ja runājam par lezbismu, par to viņai bija tikpat maza jēga kā misis Poltnejai, ta�u pret dzimumattiecībām Sāra gan neizjūta tādu nepārvaramu riebumu kā viņas saimniece. Sāra zināja vai vismaz nojauta, ka mīlestībā var gūt fizisku baudu. Tomēr, pēc manām domām, viņa bija tik nevainīga, ka tam nav nekādas nozīmes. Paradums gulēt kopā ar Milliju bija izveidojies drīz pēc tam, kad nabaga meitene bija sabrukusi misis Poltnejas priek�ā. Dakteris Grogans toreiz bija ierosinājis, lai Millijai atļaujot pārcelties no kalpoņu guļamistabas uz kādu saulaināku telpu. Sagadījās, ka blakus Sāras guļamistabai bija gara, neizmantota ģērbistaba, un tajā tad ari nometināja Milliju. Lielu daļu no pienākumiem, kas bija saistīti ar mazasinīgās meitenes aprūpē�anu, uzņēmās Sāra; Millija bija zemkopja meita, ceturtā no vienpadsmit bērniem ģimenē, kura dzīvoja tādā nabadzībā, par ko pat rakstīt grūti, mazā, mitrā divistabu mājiņā vienā no drūmā Egardona rietumu ielejām. Tagad �is īpa�ums pieder jaunam, modemam Londonas arhitektam, kur� �eit pavada nedēļas nogales un nebeidz vien jūsmot par pirmatnīgo, civilizācijas neskarto dabu un gleznaino lauku ainavu; var būt, ka viņa jūsma palīdz atpestīt �o nostūri no Viktorijas laikmeta �ausmām. Es vismaz ceru, ka tā ir; pastorālās ainas ar pieticīgu lauku darbarūķu kuplajām ģimenēm, ko tik labprāt attēloja D�ord�s Morlends un viņam līdzīgie (1867. gadā visnoziedzīgākais �ai ziņā bija Birkets Fosters), bija tikpat muļķīga un kaitīga sentimentalizē�ana un īstenības izskaistinā�ana kā mūsdienu Holivudas filmas par "īsto" dzīvi. Tam, kur� vienreiz redzējis Milliju un viņas desmit nelaimīgos brālī�us un māsiņas, pārietu jebkura patika klausīties mītu par laimīgo ganiņu, � bet viņus redzēja tikai retais. Ikviens laikmets noziedzīgi uzceļ augstus mūrus ap savu Versaļu, un man personīgi vispretīgākie �ķiet literatūras un mākslas radītie mūri.

Tātad reiz naktī Sāra izdzirdēja Milliju raudam. Sāra iegāja meitenes istabā un nomierināja viņu; tas neprasīja sevi�ķas pūles, jo Millija visādā ziņā bija vēl glu�i bērns, ja neņem vērā gadu skaitu, � viņa neprata ne lasīt, ne rakstīt un, tāpat kā �unelis, nemācēja spriest par cilvēkiem; ja viņu kāds noglāstīja, tas viņai patika, bet, ja paspēra ar kāju, � neko nevar darīt, tāda ir dzīve! Tonakt bija ļoti auksts, un Sāra glu�i vienkār�i ieslīdēja Millijas gultā un apskāva meiteni, skūpstīdama un glāstīdama viņu. Sārai Millija bija tāds pats nabaga slims jēriņ�, kādus viņa labprāt mēdza paauklēt, līdz tēva godkārīgie plāni pārtrauca �ādas zemnieciskas para�as. Un nav izslēgts, ka �is salīdzinājums bija glu�i pareizs arī attiecībā uz arāja meitu.

Kop� tā laika jēriņ� nāca pie Sāras divas trīs reizes nedēļā un raudzījās nelaimīgām acīm. Millijai bija trausls miegs, daudz trauslāks nekā Sārai, kura bie�i vien devās pie miera viena, bet, no rīta pamodusies, atrada meiteni pieglaudu�os sev pie sāniem � tik nemanāmi kādā briesmīgā pusnakts stundā Millija bija ieslīdējusi Sāras gultā. Nabaga meitenei bija bail no tumsas, un, ja nebūtu Sāras, viņa būtu prasījusies atpakaļ uz kalpoņu kopējo guļamistabu.

Abu meiteņu maigā draudzība bija glu�i vai mēma. Viņas nerunāja tikpat kā nemaz, un, ja arī da�reiz pārmija kādu vārdu, tad vienīgi par visikdieni�ķākajām lietām. Viņas zināja, ka svarīgāka par visu ir siltā un klusā kopība pret tumsu. Vai �ajās jūtās bija arī kas seksuāls? Var jau būt, ta�u viņas nekad neatļāvās vairāk, nekā atļautos divas māsas. Bez �aubām, citādos apstākļos, viszemāk pagrimu�o trūcīgo pilsētnieku vidē vai arī vissmalkāko aristokrātu aprindās reizēm bija sastopams arī klaj� baudkārs lezbisms, bet vispār �o Viktorijas laikmetā tik izplatīto sievie�u paradumu � gulēt vienā gultā � mēs varam izskaidrot drīzāk ar tālaika vīrie�u stindzino�o augstprātību nekā ar �ķietami ticamākiem iemesliem. Un, galu galā, vai tādos vientulības bezdibeņos jebkura tuvība nav uzskatāma drīzāk par cilvēcīguma izpausmi nekā par perversiju?

Tādēļ ļausim abām nevainīgajām būtnēm gulēt un atgriezīsimies pie saprātīgākā, izglītotākā un nesalīdzināmi di�ciltīgākā pāra tur, jūras krastā.

Abi radības kroņi vairs nepieminēja mis Vudrafu un diezgan divdomīgās metaforas par miglu; viņi bija atgriezu�ies pie mazāk bīstamās paleontoloģijas.

� Jums jāpiekrīt, � �ārlzs teica, � ka Laijela atradumiem piemīt vērtība ne tikai pa�iem par sevi. �ķiet, ka garīdzniecību gaida grūta cīņa.

Atļaujiet paskaidrot, ka Laijels bija mūsdienu ģeoloģijas tēvs. Bafons ar savu slaveno darbu "Epoques de la Nature" i jau 1778. gadā sagrāva arhibīskapa A�era 17. gadsimtā radīto mītu, kuru pēc tam kā neapstrīdamu patiesību pārpublicēja neskaitāmos angļu oficiālās Bībeles izdevumos, � ka pasaule tikusi radīta 4004. gadā pirms Kristus dzim�anas, 26. oktobrī pulksten deviņos no rīta. Ta�u pat izcilais fran�u naturālists neuz�dro�inājās atvirzīt pasaules radī�anas brīdi tālāk par kādiem 75 000 gadiem, turpretim Laijela "Ģeoloģijas pamatprincipi", kuru publikācija starp 1830. un 1833. gadu lieliski sakrita ar vērtību pārvērtē�anas laiku arī citā jomā, atsvieda �o bridi atpakaļ par miljoniem gadu. Laijels ir gandrīz piemirsts, ta�u zinātnē ļoti nozīmīgs vārds � viņ� deva ģeologiem un neskaitāmiem citiem zinātniekiem tik ļoti nepiecie�amo laiku. Laijela atklājumi iebrāzās kā svaigs vēj� piesmaku�ajos metafizikas kambaros, biklos stindzinādams, bet dro�os spirdzinādams. Ta�u ņemiet vērā, ka tai laikā, par kuru es rakstu, tikai retais zināja Laijela izcilo darbu, vēl mazāk bija tādu, kuri ticēja viņa teorijām, un tikai pavisam nedaudzi pieņēma visus no tām izrieto�os secinājumus. Jā, Pirmā Mozus grāmata ir vareni meli, bet tā ir arī varena poēma, un daudz omulīgāks mums �ķiet �ūpulis, kur� kārts pirms se�iem tūksto�iem, nevis pirms divtūksto� miljoniem gadu.

Tādēļ �ārlzs dega nepacietībā uzzināt� tiesa, dabūjis mācību no sava nākamā sievastēva un arī no tēvo�a, viņ� �ajā jautājumā bija kļuvis ļoti piesardzīgs, � vai dakteris Grogans būs noba�ījies par teologiem tāpat kā viņ� vai arī noraidīs �ārlza ba�as kā nepamatotas. Ta�u ārsts izturējās diezgan vienaldzīgi.

�� Gaida gan, � viņ�, kamīnā lūkodamies, nomurmināja.

Uz brīdi iestājās klusums, bet �ārlzs to nevērīgi pārtrauca, it kā vienīgi tādēļ, lai neļautu sarunai apsīkt:

�� Vai esat lasījis, ko raksta tas censonis Darvins?

Grogans atbildei tikai nikni nozibsnīja skatienu pār briļļu stikliem. Tad viņ� piecēlās un, paņēmis spirta lampiņu, piegāja pie grāmatplaukta �aurās istabas otrā galā. Pēc brī�a ārsts atgriezās uri pasniedza �ārlzam grāmatu "Sugu izcel�anās". �ārlzs pavērās ārsta bargajās acīs.

�� Es negribēju�

�� Vai esat to lasījis?

�� Jā.

�� Tādā gadījumā jums nevajadzētu saukāt di�u vīru par "to censoni".

�� No tā, ko jūs teicāt�

�� Tā ir grāmata par dzīvajiem, Smitson! Nevis par miru�ajiem. � Grogans diezgan īgni novietoja lampu atpakaļ uz galda. �ārlzs piecēlās.

�� Jums pilnīga taisnība. Piedodiet, lūdzu!

Ārsts iesāņus vēroja �ārlzu.

�� Pirms pāris gadiem Gose bija �eit noorganizējis vienu no saviem zilzeķu vakariem. Vai esat lasījis viņa "Omfalosu"[14]?

�ārlzs pasmaidīja. � Manuprāt, tur sarakstītas gatavās muļķības.

Pārbaudījis �ārlzu gan ar pozitīvu, gan negatīvu testu, arī Grogans drūmi pasmaidīja.

�� Tie�i tā es viņam arī pateicu, kad viņ� te beidza savu uzstā�anos. Ha! Vārds vārdā! � Un no Grogana nāsīm atskanēja divi īriski triumfa �ņācieni. � Tas fundamentālistu mākoņstūmējs savu kāju vairs nespers �ajā Dorsetas piekrastē!

Tagad ārsts raudzījās uz �ārlzu jau krietni labvēlīgāk.

�� Darvinists?

�� Ar sirdi un dvēseli.

Grogans satvēra �ārlza roku un tik jūsmīgi to paspieda, it kā �ārlzs būtu Piektdienis, bet viņ� pats � Robinsons Krūzo; iespējams, ka viņi �obrīd pārdzīvoja kaut ko līdzīgu tam, ko pusjūdzi tālāk neapzināti izjuta abas aizmigu�ās meitenes. Viņi jutās kā divas niecīgas rauga piciņas apātiskas mīklas okeānā, kā divi sāls graudiņi pliekana buljona terīnē.

Abi mūsu prāta karbonāri � vai zēns, kur� mīt katrā vīrietī, nav alla� apbrīnojis slepenu biedrību rotaļas? � ķērās pie jaunas groka porcijas, aizkūpināja jaunus cigārus, un sākās ilgsto�a slavas dziesmu dziedā�ana Darvinam. Varētu domāt, ka par di�ajiem atklājumiem viņi runās ar dziļu bijību, ta�u diem�ēl man �ķiet, ka viņu noskaņojums � īpa�i jau �ārlza, kad viņ� agrā rīta stundā beidzot devās mājup, � drīzāk sliecās uz eksaltētu pārākuma apziņu un sava intelekta apjūsmo�anu uz nabaga līdzcilvēku fona.

Tumsā slīgsto�ā Laimrid�a pārstāvēja vienkār�os ļautiņus, kas grimu�i gadsimtu miegā, turpretim �ārlzs bija dabas (un dabiski) izredzētais, tīrs intelekts, kur� raugās pasaulē vaļā acīm, visvarens kā pats Dievs, di�ens kā nemirstīgās zvaigznes un visu saproto�s.

Tas ir, visu, vienīgi Sāru ne.

' Autora piezīme. "Omfaloss: mēģinājums atraisīt ģeoloģisko mezglu" ir viena no dīvainākajām un negribēti komiskākajām tālaika grāmatām, kura mūsdienās diem�ēl piemirsta. �ī darba autors bija Karaliskās Zinātņu biedrības loceklis un sava laika lielākais speciālists jūras bioloģijā; tomēr Goses bailes no Laijela un viņa sekotājiem bija tik lielas, ka 1857. gadā viņ� izvirzīja teoriju, kura mēģināja ar vienu bra�u vēzienu aizmēzt pretrunas starp zinātni un bībelisko pasaules skaidrojumu. No viņa atjautīgās teorijas izrietēja, ka tajā pa�ā dienā, kad Dievs radīja Ādamu, viņ� radīja ari visas fosilās un izmiru�ās dzīvības formas � bez �aubām, visfantastiskākais cilvēces mēģinājums piesegt dievības trūkumus. Pat "Omfalosa" izdo�anas laiks � tikai divus gadus pirms "Sugu izcel�anās" � nevarēja būt neveiksmīgāk notrāpīts. Goses veikums tomēr tika iemū�ināts � pēc pusgadsimta viņa dēls Edmunds izdeva savus slavenos, lieliskā stilā sarakstītos memuārus.

DIVDESMITĀ NODAĻA

Vai Dievs pret Dabu dusmās kaist? Au� tādus ļaunus sapņus tā! Tik ļoti rūp viss kopums tai. Tik maz rūp dzīve vienīgā� TRNtSONS. "In Memoriam" (1850)

Beidzot viņa pārtrauca klusumu un izmocīja atbildi doktoram Bērklijam. Notupies uz ceļiem, D�ona Kencdija privātārsts ar drebo�u roku norādīja uz viņas drausmīgajiem svārkiem. "Vai jums nevajadzētu pārģērbties?" viņ� bikli vaicāja. "Nē!" viņa nikni izgrūda. "Lai visi redz �īs �ausmas!"

viljams man�esters. "Prezidenta Kenedija nāve"

Sāra stāvēja, tik tikko saredzama, ēnainā efeju tuneļa otrā galā. Viņa neskatījās atpakaļ, jo bija jau pamanījusi �ārlzu kāpjam aug�up starp o�iem. Bija spo�a saules diena ar dzidri zilām debesīm, pūta maigs dienvidrietenis. Jaukais laiciņ� bija izvilinājis laukā pavasara tauriņu barus: gan krūkļu balteņus, gan kāpostu balteņus, gan nātru raibeņus, kuru eksistence, saskaņā ar pēdējiem zinātnes atzinumiem, gan neesot savienojama ar augstu lauksaimniecisko rentabilitāti un kuri tādēļ ar visādām indēm gandrīz pilnīgi iznīdēti; tauriņi bija sāku�i riņķot ap �ārlzu jau pie Pienotavas un neatstājās arī me�ā; patlaban viens zaļgandzeltens punktiņ� vizuļoja saules pielietajā lauzmā Sārai aiz muguras.

�ārlzs mirkli apstājās un zaglīgi palūkojās visapkārt � vai kāds nav viņu ieraudzījis �, un tikai tad ienira tum�i zaļajās ēnās zem efejām. Ta�u milzu o�i pleta savus pagaidām vēl kailos zarus pār glu�i vientuļu apkaimi.

Sāra stāvēja ar muguru pret �ārlzu un nepacēla acis pat tad, kad viņ� pienāca klāt, vienīgi parakņājās mēteļa kabatā un, ne vārda neteikusi, pasniedza �ārlzam vēl vienu testu, it kā pirkdama indulgenci. �ārlzs paņēma dāvanu; Sāras satraukums pielipa arī viņam.

� Jums jāļauj man samaksāt par �iem testiem tikpat, cik man būtu jāmaksā mis Eningas veikalā.

Sāra pacēla galvu � un beidzot viņu acis sastapās. �ārlzs redzēja, ka Sāra ir aizvainota, un viņu atkal pārņēma �ī neizskaidrojamā sajūta, ir kā viņu preparētu, it kā viņ� nespētu pacelties līdz Sāras līmenim, izprast viņu. Tomēr �oreiz tas palīdzēja �ārlzam atjēgties, tas ir, ieņemt to nostāju, par kādu viņ� bija iz�ķīries; �ī tik�anās iegadījās divas dienas pēc iepriek�ējā nodaļā aprakstītajiem notikumiem. Daktera Grogana piezīme par miru�ā un dzīvā salīdzino�o vērtību bija kritusi auglīgā augsnē, un tagad �ārlzs savai dēkai redzēja gan zinātnisku, gan cilvēcisku attaisnojumu. Viņ� bija pietiekami atklāts pret sevi, lai atzītu, ka līdzdalība �ajā dēkā ir gan nepiedienīga, tomēr tīri patīkama, � bet tagad viņ� tajā skaidri saskatīja arī pienākumu. �ārlzs ne�aubīdamies uzskatīja, ka pieder pie dzīvotspējīgajiem, bet ne mazāk skaidrs viņam bija ari tas, ka cilvēku sabiedrībā �ie dzīvotspējīgie ir atbildīgi par saviem mazāk veiksmīgajiem brāļiem un māsām.

�ārlzs pat bija vēlreiz apsvēris, vai nevajadzētu tomēr izstāstīt Ernestīnei, kas noticis starp viņu un mis Vudrafu, ta�u � ak vai! � pārlieku skaidri apzinājās, ka Ernestīne savā sievietes aprobe�otībā sāks viņu izpra�ņāt, uzdodama jautājumus, uz kuriem viņ� nekādi nevarēs atbildēt patiesi, ja negribēs stāstīt par daudz. �ārlzs drīz vien nonāca pie secinājuma, ka Ernestīne, daiļā dzimuma pārstāve, turklāt vēl tik nepieredzējusi, nemū�am nesapratīs viņa cēlos nodomus, � tādējādi viņ� bija veikli atradis sev attaisnojumu, lai mazāk patīkamus pienākumus pamestu novārtā.

Par atbildi Sāras pārmeto�ajam skatienam viņ� teica: � Tā nu ir sagadījies, ka es esmu bagāts, bet jūs ne. Manuprāt, mums vajadzētu mest pie malas �īs ceremonijas.

�ārlzs nudien bija iz�ķīries par �ādu plānu� viņ� neliegs Sārai līdzjūtību, ta�u uzreiz norādīs viņas īsto vietu, atgādinādams � protams, neuzmācīgi, ar vieglu pa�ironiju � abu sabiedriskā stāvokļa at�ķirību.

�� Tas ir vienīgais, ko es varu jums dot.

�� Neredzu iemesla, kāpēc jums vispār vajadzētu man kaut ko dot.

�� Jūs esat atnācis.

�ārlzs juta, ka Sāras padevība viņu mulsina gandrīz tāpat kā viņas lepnums.

�� Es atnācu, jo pārliecinājos, ka jums patiesi nepiecie�ama palīdzība. Kaut gan joprojām nesaprotu, kādēļ tie�i es esmu izpelnījies tādu godu � tikt iepazīstinātam ar jūsu� � �ārlzs saminstinājās, viņam gandrīz vai paspruka nodevīgais vārdiņ� "simptomiem", kas atklātu, ka viņ� spēlē tiklab ārstu, kā d�entlmeni. � Ar jūsu likstām. Esmu atnācis uzklausīt� jūsu stāstu. Jūs ta�u pati to vēlējāties, vai ne?

Sāra atkal palūkojās viņam acīs. �ārlzs jutās glaimots. Viņa bikli pamāja uz saules gaismas pusi.

�� Man �eit netālu ir zināma viena apslēpta vietiņa. Varbūt mēs varētu aiziet uz turieni?

�ārlzs piekrīto�i pamāja, un Sāra izveda viņu saules pilnajā akmeņu lauzmā, kur �ārlzs bija nodevies meklējumiem todien, kad Sāra pirmoreiz bija pie viņa atmaldljusies. Sāra gāja dro�ā, raitā solī, ar vienu roku pieturēdama svārkus da�as collas virs zemes, otrā nesdama melno aublti. Sekodams daudz smagnējākā gaitā, �ārlzs ievēroja ielāpus Sāras melnajās zeķēs, no�ķiebtos kurpju papē�us � un matu sarkanīgo spīdumu arī. Viņ� iztēlojās, cik lieliski izskatītos �ie mati, ja tos pilnīgi atlaistu vaļā,� kupli un krā�ņi; kaut arī tos cie�i apņēma mēteļa apkakle, viņam ie�āvās prātā � vai tik tā nav iedomība, kas liek Sārai tik bie�i ņemt aubīti rokā?

Sāra ienira vēl vienā zaļā tunelī, un, otrā galā iznāku�i no tā, viņi nokļuva uz zālainās nogāzes, kas bija izveidojusies senos laikos, kraujai nobrūkot. Zāles kum�ķi sniedza atbalstu kājām, un Sāra ļoti piesardzīgi zigzagveidā līkumoja uz aug�u. Kāpdams aug�up viņai nopakaļ, �ārlzs pamanīja ar baltām lentītēm rotātās biksī�u staras, kas sniedzās Sārai gandrīz līdz potītēm; īsta dāma būtu palaidusi �ārlzu pa priek�u.

Tikusi aug�ā, Sāra pagaidīja �ārlzu, tad �ārlzs sekoja viņai gar kraujas malu. Kādus simt jardus virs viņu galvām nogāze pārgāja vertikālā sienā, kas izbeidzās ar vēl vienu pārkāri; �ie bija tie milzu "pakāpieni", kurus varēja redzēt no divas jūdzes attālā Koba. Sāra un �ārlzs nokļuva līdz stāvākam kraujas plecam. �ārlzam tas likās draudo�i slīps; viens nedro�s solis � un cilvēks bezpalīdzīgi aizslīdētu pāri apak�ējās kraujas malai. Viens pats viņ�, iespējams, nemaz nebūtu gājis tālāk. Ta�u Sāra mierīgi devās uz priek�u un pārvarēja bīstamo vietu, it kā neapzinādamās briesmas. Nedaudz tālāk nogāzē bija pāris jardu plata līdzena josla � Sāras "apslēptā vietiņa".

Tas bija neliels, uz dienvidiem pavērsts "plauktiņ�", no visām pusēm biezu kazenāju un Jūdas koku ieskauts, tāds kā miniatūrs, zaļ� amfiteātris. �ī laukumiņa aizmugurē � ja vien piecpadsmit pēdu platu joslu var dēvēt par laukumiņu � auga neliela vilkābele, un kāds � ne jau nu Sāra, protams, � bija pievēlis pie koka stumbra krama bluķi ar plakanu virsmu, izveidojot primitīvu akmens troni, no kura pavērās lielisks skats uz koku galotnēm un, zemāk, uz jūru. �ārlzs, mazliet elsdams savā flaneļa tērpā un vairāk nekā mazliet mirkdams sviedros, pavērās visapkārt. "Plauktiņ�" bija kā nosēts ar prīmulām un vijolītēm, starp kurām kā mazas, baltas zvaigznītes mirdzēja me�a zemeņu ziedi. Vietiņa patie�ām bija jauka, glu�i kā pret sauli iekārts no visām pusēm aizsargāts �ūpulis.

�� Apsveicu! Jūs nu gan te esat atradusi īstu ērgļa ligzdiņu.

�� Es te esmu atradusi vientulību.

Sāra aicināja �ārlzu apsēsties uz krama bluķa zem vilkābeles.

�� Esmu pārliecināts, ka tas ir jūsu sēdeklis,� viņ� atbildēja.

Ta�u Sāra veikli un graciozi notupās uz ciņa da�as pēdas atstatu � iesāņus pret �ārlzu, ar seju pret jūru, � un �ārlzs, apsēdies ērtākajā vietā, konstatēja, ka Sāras seja redzama tikai daļēji, bet jau kuro reizi viņa atkal ierīkojusies tā, lai kaut kādā nevainīgā koķetērijā izceltu matus. Sāra sēdēja, stalti izslējusies, kaut ari noliektu galvu, un aizdomīgi knibinājās ap cepurīti. �ārlzs vēroja viņu ar smaidu � domās, ja ne uz lūpām. Viņ� redzēja, ka meitene nezina, kā iesākt, un tomēr �ī aina pārlieku atgādināja nevainīgu izbraukumu zaļumos, it kā viņi būtu brālis un māsa, � par spīti Sāras biklajai atturībai.

Viņa nolika aubīti malā, atpogāja mēteļa apkakli un sēdēja, sakrustojusi rokas klēpī, ta�u joprojām nebilda ne vārda. Mēteļa augstajā apkaklē un piegriezumā bija kaut kas vīri�ķīgs, īpa�i no mugurpuses raugoties, � tas pie�ķīra Sāras ārienei tādu kā ku�ieres vai kareives akcentu, bet tikai akcentu, ko ar uzviju līdzsvaroja mati. �ārlzs izbrīnīts secināja, ka apvalkātās drēbes nemaz nekaitē Sāras izskatam, savā ziņā pat piestāv viņai vēl labāk, nekā varētu piestāvēt smalkāks apģērbs. Pēdējo piecu gadu laikā sievie�u modē bija notikusi īsta revolūcija, vismaz Londonā. Ieviesās pirmie mākslīgie palīglīdzekļi krū�u formas izcel�anai, parādījās skropstu un uzacu tu�a, pirmie lūpu zīmuļi, sākās matu krāso�ana un tonē�ana� un ne vien pērkamās mīlestības pasaulē, bet moderno sievie�u aprindās vispār. Ta�u Sāras ārienē nekā no tā visa nemanīja. �ķita, ka mode Sārai ir glu�i vienaldzīga, bet tas viņai nemaz netraucēja, tāpat kā vienkār�ās prīmulas �ārlzam pie kājām vēl arvien ziedēja, par spīti visiem eksotiskajiem siltumnīcu augiem.

Tā nu �ārlzs klusi sēdēja kā tāds mazs valdnieciņ� ar �o dīvaino lūdzēju pie kājām, nemaz nebūdams pārlieku noskaņots palīdzēt. Ta�u Sāra klusēja. Iespējams, ka viņa bija pārāk sakautrējusies, � tomēr �ārlzs pamazām atģidās, ka meitene viņu glu�i vienkār�i izaicina, lai viņ� izvilinātu tās noslēpumu; beidzot viņ� padevās.

�� Mis Vudrafa, es necie�u netikumību. Ta�u tikumību bez �ēlsirdības es necie�u vēl vairāk. Apsolos, ka nebū�u pārāk bargs soģis.

Sāra tikko manāmi pamāja. Tomēr joprojām vilcinājās. Un tad spēji, kā neizlēmīgs peldētājs metas dziļā ezerā, uzsāka savu grēksūdzi.

�� Viņu sauca Vargens. Pēc kuģa avārijas viņu atveda pie kapteiņa Talbota. Visi pārējie, ja neņem vērā divus matro�us, bija noslīku�i. Bet jums tas viss jau ir zināms, vai ne?

�� Par �o gadījumu esmu dzirdējis. Bet par viņu pa�u neko nezinu.

�� Es jau no pirmā acu uzmetiena apbrīnoju Vargena drosmi. Tolaik es vēl nezināju, ka vīrie�i spēj būt gan ļoti drosmīgi, gan arī ļoti melīgi. � Sāra lūkojās tālu jūrā, it kā stāstītu tai, nevis �ārlzam, kur� sēdēja viņai aiz muguras. � Vargena ievainojums bija vienkār�i drausmīgs. Kāja viņam bija saplosīta no gurna līdz pat ceļgalam. Ja sāktos gangrēna, kāju nāktos amputēt. Pirmajās dienās Vargens mocījās ļoti stiprās sāpēs. Tomēr viņ� nekad nekliedza. Viņ� neizdvesa nevienu vaidu. Kad ārsts pārsēja brūci, Vargens �ņaudzīja manu roku kā spīlēs. Tik stipri, ka vienu dienu es gandrīz paģību.

�� Angliski viņ� nerunāja?

�� Tikai pāris vārdu. Misis Talbota franciski runāja tikpat vāji. Un kapteinis Talbots drīz vien aizbrauca dienesta darī�anās. Vargens stāstīja mums, ka esot no Bordo. Viņa tēvs esot bagāts jurists, kur�, otrreiz precēdamies, nokrāpis bērniem pienāko�os mantojumu. Tad Vargens devies jūrā ar vīna tirdzniecības kuģi. Tai laikā � pirms kuģis avarējis � viņ� esOt strādājis par kapteiņa palīgu. Ta�u tas viss bija meli. Es nezinu, kas viņ� bija īstenībā. Varu teikt tikai to, ka viņ� izturējās kā labi audzināts cilvēks. Vairāk neko.

Sāra stāstīja tā, it kā nebūtu radusi ilgsto�i runāt, � atdalīdama aprautos, nedro�os teikumus ar dīvainām, īsām pauzēm, varbūt mudinādama �ārlzu uzminēt turpinājumu vai iestarpināt kādu frāzi, � tas �ārlzam nebija skaidrs.

Viņ� nomurmināja: � Es saprotu.

�� Reizēm man �ķiet, ka ar avarēju�o kuģi Vargenam vispār nav nekāda sakara. Viņ� bija sātans, kas parādījies jūrnieka izskatā. �Sāra vēroja savas plaukstas. � Viņ� bija ļoti pievilcīgs. Neviens vīrietis nav mani aplaimojis ar tādiem uzmanības apliecinājumiem kā Vargens � tad, kad viņ� sāka atlabt. Grāmatām viņam laika neatlika. Viņ� bija kaprīzāks par mazu bērnu. Viņam vajagot kādu, ar ko parunāties, viņam vajagot klausītāju. Viņ� stāstīja par mani visādus niekus. Viņ� nesaprotot, kāpēc es neesmu apprecējusies. Tādā garā. Es ticēju viņam.

�� īsi sakot, viņ� mēģināja iegūt jūsu labvēlību?

�� Saprotiet, mēs vienmēr runājāmies franciski. Varbūt tāpēc mūsu sarunas man �ķita mazliet nereālas. Francijā es nekad neesmu bijusi, manas praktiskās valodas zinā�anas nav sevi�ķi labas. Bie�i vien es neizpratu, ko viņ� īsti grib sacīt. Ne jau tikai Vargens vien ir vainīgs. Varbūt es saklausīju to, ko viņ� nemaz nedomāja. Vargens mēdza zobo�ties par mani. Ta�u, kā likās, bez ļaunuma. � Sāra uz bridi apklusa. � Man� man tas pat sagādāja prieku. Vargens teica, ka es esot ne�ēlīga, kad neļāvu viņam skūpstīt man roku. Pienāca diena, kad arī es pati sāku uzskatīt sevi par ne�ēlīgu.

�� Un turpmāk jūs vairs nebijāt ne�ēlīga?

�� Nē.

Zemu virs viņu galvām planēja vārna, spīdinādama, trīsinādama melnās spalvas maigajā vējā, �tad, piepe�i izbijusies, savēcināja spārnus un aizlaidās.

�� Es saprotu.

�ārlzs to teica, vienīgi mudinot Sāru turpināt stāstu. Ta�u Sāra to uztvēra burtiski.

�� Jūs nevarat saprast, mister Smitson! Jūs neesat sieviete, jūs neesat piedzimis zemnieku kārtā, lai vēlāk kļūtu par kāda zemnieka sievu, un pēc tam izskolots par� par kaut ko labāku. Precinieki jau vairākkārt lūgu�i manu roku. Kad es dzīvoju Dor�esterā, kāds bagāts lopkopis� bet tas nav svarīgi. Jūs neesat sieviete, kuras dvēselē mīt ilgas pēc garīguma, skaistuma, pēc zinā�anām� es nezinu, kā lai to pasaka, es neuzdrīkstos cerēt, ta�u mana sirds tiecas pēc kaut kā augstāka� un es neticu, ka tā ir tikai tuk�a iedomība� � Sāra ievilka elpu. � Un jūs nekad neesat strādājis par guvernanti, mister Smitson, jūs neesat jauna sieviete, kurai pa�ai savu bērnu nav un kurai jāpelna iztika, pieskatot sve�us bērnus. Jūs nespējat aptvert �jo viņi jaukāki, jo necie�amāk sāpina. Nedomājiet, ka es tā runāju aiz skaudības. Es mīlu mazo Polu un Vird�īniju, esmu ļoti pateicīga un no sirds pieķērusies misis Talbotai � viņas un bērnu labā es ziedotu dzīvību. Tomēr dienu no dienas noraudzīties �ajās maiguma pilnajās ainās, tuvumā vērot laimīgu ģimenes dzīvi, mājas pavarda omulību, brīni�ķīgus bērnus� � Sāra mirkli apklusa. � Misis Talbotai ir tie�i tikpat gadu, cik man. �Viņa atkal apklusa. � Likās, ka es vēroju paradīzi, nedrīkstēdama tajā dzīvot.

�� Bet, kā jums �ķiet, vai tad mēs visi neesam kādreiz izjutu�i netaisnību � ja jau jūs to saprotat �ādi? � Sāra negaidīti enerģiski papurināja galvu, un �ārlzs atskārta, ka aizskāris kādu dziļu stīgu viņas dvēselē. � Es tikai gribēju sacīt, ka augstāks sabiedriskais stāvoklis ne vienmēr nodro�ina laimi.

'� Nevar salīdzināt stāvokli, kurā laime ir vismaz iespējama, ar� � Viņa atkal papurināja galvu.

�� Jūs ta�u negribat sacīt, ka visas guvernantes ir nelaimīgas� vai paliek vecmeitās?

�� Tādas kā es � noteikti.

�ārlzs neatbildēja uzreiz, tad sacīja: � Es jūs pārtraucu. Turpiniet, lūdzu!

�� Un jūs ticēsiet, ka es nerunāju aiz skaudības?

Sāra saspringti ielūkojās �ārlzam sejā, un viņ� pamāja. Sāra noplūca ziepenītes zariņu ziliem ziediņiem � kā sīciņa ķeruba dzimum�orgāniem � un turpināja:

�� Vargens atveseļojās. Līdz viņa aizbrauk�anai atlika nedēļa. Ap to laiku viņ� jau bija atzinies man savās jūtās.

�� Vai viņ� solījās jūs precēt?

Uz �o jautājumu Sārai laikam nācās grūti atbildēt. � Bija tāda runa. Vargens stāstīja, ka pēc atgrie�anās Francijā tik�ot paaugstināts par kuģa kapteini. Viņ� cerot atgūt mantojumu, kas viņam un brālim atņemts. � Sāra saminstinājās, tad burtiski iz�āva: �Vargens gribēja, lai es braucot viņam līdzi uz Franciju.

�� Vai misis Talbota to zināja?

�� Misis Talbota ir ārkārtīgi laipna. Un bezgala naiva. Ja kaptei�nis Talbots būtu bijis mājās� bet viņ� nebija mājās. Sākumā es kaunējos stāstīt misis Talbotai. Un vēlāk man bija bail. � Viņa piemetināja: � Man bija bail no padoma, kāds viņai man būtu jādod. � Sāra ņēmās plūkāt ziepenltes lapiņas. � Vargens kļuva uzstājīgs. Viņ� apgalvoja, ka viņa laime esot atkarīga vienīgi no tā, vai es brauk�u viņam līdzi vai nebrauk�u, pat vairāk � no tā esot atkarīga arī mana laime. Viņ� bija daudz ko par mani uzzinājis. Ka mans tēvs miris trakonamā. Ka man nav iztikas līdzekļu, nav tuvinieku. Ka ilgus gadus esmu jutusies neizprotamā kārtā nolemta � pati nezinādama, par ko, � vientulībai� � Sāra nometa saplūkāto ziepenītes zariņu un sakrampēja pirkstus klēpi. � Mana dzīve bijusi vientulības pārsātināta, mister Smitson. It kā būtu nolemts, ka es nekad neatradī�u draugu, kur� būtu man līdzvērtīgs, ka man nemū�am nebūs pa�ai savu māju, ka pasauli es alla� uztver�u kā vispārinājumu un sevi � kā izņēmumu tajā� Pirms �etriem gadiem manu tēvu pasludināja par maksātnespējīgu. Visa mūsu mantība tika izūtrupēta. Kop� tā laika mani nepamet sajūta, ka pat visparastākās lietas � krēsli, galdi, spoguļi � sazvērēju�ās iegrūst mani vēl dziļākā bezcerībā. Mēs nekad nepiederēsim tev, tās �ķiet sakām, mēs nekad nebūsim tavas! Mēs vienmēr piederēsim kādam citam. Es zinu � tas ir neprāts, es zinu, ka rūpniecības pilsētās valda tāds posts un tāda bezcerība, ar ko manu stāvokli nevar ne salīdzināt. Bet, lasīdama par unionistu me�onīgajiem atriebības darbiem, es viņus daļēji saprotu. Es viņus gandrīz vai apskau�u, jo viņi zina, kur un kā izgāzt savu naidu. Turpretim es esmu bezspēcīga. � Sāras balsī ieskanējās līdz �im nedzirdēti toņi, tāds jūtu kāpinājums, kas daļēji noliedza pēdējo teikumu. Viņa piemetināja klusākā balsī: � Es laikam neizsakos pietiekami skaidri.

�� Es nezinu, vai spētu jūsu izjūtas attaisnot. Ta�u saprast es saprotu lieliski.

�� Vargens aizbrauca, lai Veimutā pārsēstos pasta kuģī. Mi�sis Talbota, protams, domāja, ka viņ� to darīs, tiklīdz radīsies iespēja.

Ta�u viņ� bija man piekodinājis, ka gaidīs mani. Es viņam neko nesolīju. Tie�i otrādi � es dievojos� bet pati riju asaras. Beidzot Vargens teica, ka gaidī�ot mani līdz nedēļas beigām. Es atbildēju, lai nemaz necer, ka es varētu braukt pie viņa. Ta�u pagāja viena diena, otra � un man vairs nebija, ar ko aprunāties, un atkal mani pārņēma tā vientulības sajūta, par kuru es jau stāstīju. �ķita, ka es nomir�u no vientulības, vēl ļaunāk � man likās, ka esmu palaidusi vaļā salmiņu, kur� būtu varējis mani izglābt, � un nu tas aizpeld neaizsniedzamā tālumā. Mani pārņēma izmisums. Slēpdama to, es izjutu divkār�as mocības. Piektajā dienā es vairs nespēju ilgāk izturēt.

�� Cik noprotu, tas viss tika darīts slepus no misis Talbotas; vai jums tas nelikās aizdomīgi? Vīrietis, kuram ir godīgi nolūki, tā nerīkojas.

�� Mister Smitson, es labi apzinos, ka, nepazīstot manu raksturu un lietas apstākļus, manu muļķīgo aklumu pret Vargena patieso būtību grūti nosaukt citādi kā vien par noziedzīgu. Tas nav noliedzams. Varbūt īstenībā es visu sapratu jau pa�ā sākumā. Laikam gan man piemīt kāds dziļi slēpts tikumisks trūkums, kas aizmigloja acis manam labākajam "es". Piedevām mēs ta�u iesākām ar mānī�anos. Un tam, kur� uzsācis �o ceļu, vēlāk ir grūti rīkoties pareizi un piedienīgi.

�ārlzam tas varēja noderēt par brīdinājumu, ta�u viņ� bija pārlieku aizrāvies ar Sāras problēmām un pilnīgi aizmirsis savējās.

�� Tātad jūs aizbraucāt uz Veimutu?

�� Es iestāstīju misis Talbotai, ka smagi saslimusi mana skolas�biedrene. Viņa domāja, ka mans ceļamērķis ir �ērbema. Kā vienā, tā otrā gadījumā jābrauc caur Dor�esteru. Ta�u, nokļuvusi Dor�esterā, es pārsēdos Veimutas omnibusā.

Sāra apklusa un nokāra galvu, it kā nespēdama saņemties, lai izstāstītu turpmāko.

�� Mis Vudrafa, saudzējiet sevi! Es varu iedomāties�

Sāra papurināja galvu. � Man jāizstāsta līdz galam. Tikai nezinu, kā. � Tagad arī �ārlzs raudzījās zemē. Kaut kur lejāk rāmajā debesu zilgmē neganti ķēroa āmuļu strazds, paslēpies lielo o�u lapotnē. Beidzot Sāra atsāka: � Es sameklēju istabiņu netālu no lī�a. Pēc tam devos uz traktieri, kurā Vargens bija solījies apmesties. Es viņu tur neatradu. Ta�u viņ� bija atstājis man zīmīti ar cita traktiera nosaukumu. Es aizgāju uz turieni. Tā nebija� pieklājīga vieta. Man paskaidroja, kur meklējama Vargena istaba, gaidīdami, ka es kāp�u aug�ā. Es uzstāju, lai Vargenu paaicina lejā. Viņ� atnāca. Mani ieraudzījis, Vargens �ķita priecīgs bez gala, tie�i tāds, kādam jābūt mīlētājam. Viņ� atvainojās par viesnīciņas vienkār�ību. Te esot lētāka dzīve, turklāt �ī esot iecienīta fran�u jūrnieku un tirgotāju apme�anās vieta. Es biju izbijusies, un Vargens bija ļoti laipns. Todien es nebiju neko ēdusi, un viņ� bija sarūpējis maltīti�

Sāra sastomījās, tad turpināja: � Kopējās telpās bija pārāk trok�ņaini, tādēļ mēs pārcēlāmies uz Vargena istabiņu. Es nevaru paskaidrot, kā, ta�u es jutu, ka Vargens ir pārvērties. Par spīti visai viņa uzmanībai, smaidiem un glāstiem, es zināju, ka, nesagaidījis mani, Vargens nemaz nejustos pārsteigts, nedz arī īpa�i noskumis. Tobrīd es sapratu, ka Vargena atveseļo�anās laikā esmu viņam bijusi tikai patīkams kavēklis. Man glu�i kā zvīņas nokrita no acīm. Es redzēju, ka viņ� ir liekulis� melis. Sapratu, ka, apprecēdamās ar Vargenu, es apprecētos ar tuk�u piedzīvojumu meklētāju. To visu es aptvēru jau pirmajās piecās minūtēs kop� mūsu sarunas sākuma. � It kā atskārtusi, ka viņas balsī atkal iezadzies pa�kritisks rūgtums, Sāra apklusa, tad turpināja rāmākā balsī: � Jūs varbūt brīnāties, kā gan es agrāk to neredzēju. Iespējams, ka redzēju. Ta�u redzēt vēl nenozīmē atzīt. Manuprāt, Vargens bija īsts hameleons, kas maina krāsu atkarībā no apkārtējās vides. Smalku ļau�u mājā Vargens arī pats izskatījās smalks. Bet tajā traktierī es ieraudzīju viņa patieso seju. Un sapratu, ka �ī ir viņa īstā krāsa.

Uz bridi Sāra pievērsās jūrai. �ārlzam likās, ka viņas vaigi pietvīkst vēl ko�āki, kaut ari viņa bija aizgriezusies.

�� Es zinu, ka cienījama sieviete� �ādos apstākļos nekavējoties aizietu. Kop� tā vakara es tūksto�iem rei�u esmu mēģinājusi ielūkoties sev dvēselē. Un alla� nonākusi pie secinājuma, ka nekādi skaidrojumi nevar pilnībā attaisnot manu rīcību. Mēģināju sev iestāstīt, ka, ja vien es nebūtu dzīvojusi tādā neizturamā vientulībā, tad neparko neizturētos tik akli. Tātad visu vainu novēlu uz blakusapstākļiem. �ādā stāvoklī biju nokļuvusi pirmoreiz. Nekad agrāk nebiju atradusies tādā traktierī, kur pieklājība ir tuk�a skaņa, kur grēka pielūgsme �ķiet tikpat dabiska kā cēlākā namā � tikuma pielūgsme. Es nezinu, kā to izskaidrot. Biju kā galvu zaudējusi. Varbūt man vajadzēja pierādīt sev, ka pati drīkstu veidot savu likteni. Es ta�u biju aizbēgusi, lai satiktos ar �o vīrieti. Pārmērīga kautrība �ādos apstākļos liekas absurds� gandrīz liekulība. � Sāra uz brīdi apklusa. � Es paliku. Paēdu viņa sagādātās vakariņas. Dzēru vīnu, ko viņ� man uzspieda. Es no tā nenoreibu. Man �ķita, ka vīns vēl vairāk saasina manu uztveri� Vai tā var būt?

Sāra pēk�ņi bija pagriezusies pret �ārlzu un gaidīja atbildi. It kā gribēdama pārliecināties, vai tikai �ārlzs nav izkūpējis gaisā, tomēr nedrīkstēdama pacelt acis.

�� Nu protams.

�� Man likās, ka vīns dod man spēku un drosmi� un skaidrību. Tas nebija sātana ierocis. Pienāca bridis, kad Vargens vairs ilgāk nespēja noslēpt savus īstos nolūkus. Un ari es vairs nevarēju tēlot pārsteigumu. Kop� tā brī�a, kad biju iz�ķīrusies par palik�anu, mana nevainība bija kļuvusi nepatiesa. Mister Smitson, es negribu taisnoties. Es ļoti labi apzinos, ka pat tad, kad istabene, nokopusi vakariņu galdu, aizvēra durvis, � pat tad es vēl varēju aiziet. Es varētu iestāstīt jums, ka Vargens pieveica mani ar spēku, ka viņ� apdzirdīja mani� visu ko. Ta�u tā nebūtu taisnība. Tiesa, sirdsapziņas pārmetumi Vargenam ir sve�i, viņ� ir iegribu cilvēks, nelabojams egoists. Bet viņ� nemū�am neiekarotu sievieti pret viņas pa�as vēlē�anos.

Un tad visnegaidītākajā brīdī Sāra ielūkojās �ārlzam tie�i acīs. Viņa bija nosarkusi līdz ausu galiem, ta�u �ārlzam �ķita, ka nevis aiz apmulsuma, bet drīzāk aiz dusmām un spīta, it kā stāvēdama kaila �ārlza priek�ā un tomēr lepna par to.

�� Es atdevos viņam.

�ārlzs vairs nespēja izturēt Sāras skatienu un, tikko manāmi pamājis, nodūra acis.

�� Saprotu.

�� Es esmu divkārt kritusi. Pirmkārt, apstākļu pēc. Un, otrkārt, pēc savas brīvas gribas.

Iestājās klusums. Sāra atkal lūkojās jūrā.

�ārlzs nomurmināja: � Es neprasīju no jums �o atzī�anos.

�� Mister Smitson, es lūdzu, lai jūs saprastu ne jau to, ka esmu kritusi kaunā, bet� kādēļ to darīju! Kādēļ es upurēju visdārgāko, kas vien sievietei var piederēt, lai sagādātu īslaicīgu apmierinājumu nemīlamam vīrietim. � Viņa piespieda plaukstas pie vaigiem. � Es to darīju tādēļ, lai nekad vairs nebūtu tāda kā līdz �im. Lai cilvēki rādītu uz mani ar pirkstiem un teiktu: "Re, kur nāk fran�u leitnanta draugaļa� o, jā, sauksim lietas īstos vārdos! Lai viņi zinātu, ka esmu cietusi un cie�u joprojām, tāpat kā daudzi cie� �ajā zemē, ikvienā pilsētā, ikvienā ciemā. Es nevarēju apprecēt �o vīrieti. Tādēļ es apprecēju kaunu. Es negribu sacīt, ka rīkojos apzināti, ka aukstasinīgi ļāvos Vargena gribai. Tobrīd man bija tāda sajūta, it kā es mestos lejup no kraujas vai triektu dunci sev sirdī. Savā ziņā tā bija pa�nāvība. Galējs izmisums, mister Smitson. Es saprotu, ka tas bija apkaunojo�i� pazemojo�i, ta�u es nezināju cita ceļa, kā aizbēgt pa�ai no sevis. Ja es būtu aizmukusi no tās istabas un atgriezusies pie misis Talbotas, un turpinājusi dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis,� tādā gadījumā es tagad patie�ām būtu mirusi� pati savām rokām būtu padarījusi sev galu. Spēku dzīvot man dod vienīgi kauns, apziņa, ka es patie�ām esmu citāda nekā pārējās sievietes. Man nekad

nebūs bērnu, vīra, citu sievie�u nevainīgo prieciņu. Un viņas nemū�am nesapratīs mana nozieguma iemeslu. � Sāra apklusa, it kā pati tikai tagad pilnībā atskārstu savu vārdu nozīmi. � Da�reiz man viņu gandrīz vai �ēl. Man liekas, es esmu ieguvusi tādu brīvību, ko viņas nemaz nevar saprast. Nekādi apvainojumi, nekādi pārmetumi mani vairs neskar. Jo es esmu izstūmusi sevi ārpus sabiedrības. Es esmu tuk�a vieta, es gandrīz vairs neesmu cilvēks. Es esmu fran�u leitnanta draugaļa.

No Sāras garā monologa �ārlzs nesaprata gandrīz neko. Kamēr viņa vēl nebija pastāstījusi par savu neizprotamo rīcību Veimutā, �ārlzs bija jutis viņai līdzi daudz vairāk, nekā atļāvies atzīt; viņ� ļoti labi spēja iztēloties garlaicības un bezcerības mākto guvernantes dzīvi, to, cik viegli Sāra varēja krist tāda viltīga neģēļa Vargena nagos, � ta�u visas �īs runas par brīvību aiz galējās robe�as, par precē�anos ar kaunu �ārlzam �ķita bezjēdzīgas. Tomēr daļēji viņ� saprata, jo uz grēksūdzes beigām Sāra bija sākusi raudāt. Viņa slēpa savas asaras vai vismaz mēģināja slēpt, tas ir, necentās aizsegt seju plaukstām, nesniedzās pēc mutautiņa, tikai sēdēja, lūkodamās tālē.

Sākumā �ārlzs nemaz neaptvēra, kāpēc viņa apklususi, bet tad kāds instinkts lika viņam piecelties un spert divus soļus pāri laukumiņam, lai uzlūkotu Sāras profilu. Meitenes vaigi mirka asarās, un �ārlzu pārņēma neizturams saviļņojums, uzbudinājums, viņ� jutās iemests me�onīgā, virpuļojo�ā straumē, kas bezcerīgi rāva viņu projām no dro�ā atturīgas un prātīgas līdzjūtības enkura. Viņ� iztēlojās ainu, kuru Sāra nebija aprakstījusi līdz galam, � kā viņa atdodas Vargenam. �ārlzs vienlaikus bija Vargens, kas iekaro Sāru, un vīrietis, kur� metas Vargenam virsū un notriec viņu gar zemi, un tāpat arī Sāra viņam �ķita vienlaikus nevainīgs upuris un nevaldāma, izlaidusies sieviete. Sirds dziļumos �ārlzs piedeva Sārai viņas negodu, sākdams neskaidri nojaust tum�as ēnas arī pats sevī.

Mūsdienās tik krass seksuālās nostādnes pavērsiens nav iedomājams. Tiklīdz vīrietis un sieviete sastopas kaut vai visikdieni�ķākajos apstākļos, viņi tūdaļ apsver fiziskās tuvības iespēju. Mēs �ādu atklātu pieeju cilvēku patiesajiem dzinuļiem uzskatām par veselīgu, bet �ārlza laikā indivīda viedoklis neatzina sabiedriskā viedokļa aizliegtās tieksmes, un, kad �ie niknie tīģeri metās laukā no slēpņa un uzbruka cilvēka apziņai, tā izrādījās no�ēlojami nesagatavota.

Turklāt viktoriāņi slimoja ar dīvainu, tādu kā ēģiptie�u klaustrofiliju �par to liecina viņu �ņaudzo�ais, mumificējo�ais apģērbs, �aurie lodziņi un gaitenī�i viņu arhitektūrā, viņu bailes no visa atklātā un atkailinātā. Apslēpt īstenību, aizliegt dabu! �ārlza laikā visprogresīvākais mākslas virziens, bez �aubām, bija prerafaelītisms � tas vismaz

nevairījās no dabas un dzimumdzīves, ta�u, ja salīdzinām pastorālo fonu Milē un Forda Madoksa Brauna darbos ar Konstebla un Palmera gleznām, varam pārliecināties, cik idealizēta un apzināti dekoratīva bija prerafaelltu pieeja realitātei. Tādējādi Sāras atklāto grēksūdzi � atklātu jau pa�u par sevi, turklāt zem klajām debesīm, � �ārlzs uztvēra ne tik daudz kā sakāpinātu īstenību, bet drīzāk kā ieskatu kādā ideālā pasaulē. �I pasaule bija dīvaina ne jau tāpēc, ka būtu īstāka, tie�i otrādi � tā bija nereāla, mītiska pasaule, kurā daudz lielāka nozīme atkailinātam skaistumam, nevis atkailinātai patiesībai.

Da�us trauksmainus mirkļus �ārlzs lūkojās uz Sāru, tad atgriezās savā vietā, sirdij dauzoties tik nevaldāmi, it kā viņ� būtu ar pūlēm noturējies bezdibeņa malā. Tālu jūrā, dienvidos, pie pa�a apvār�ņa parādījās tikko saskatāma mākoņu armāda. Kā varena kalnu grēda tā laistījās visās krēma, dzintara un sniega krāsās; cik tālu vien sniedzās skats, blīvējās torņi un nocietinājumu vaļņi� un tomēr tie bija tik nesasniedzami kā Telemes abatija, kā neaptraipīta un idilliska svētnīca, kur �ārlzs un Sāra, un Ernestīne varētu klejot�

Es nebūt negribu sacīt, ka �ārlza fantāzijas bija tik praktiskas, tik apkaunojo�i muhamcdāniskas. Tomēr tālie padebe�i atgādināja viņa nepiepildāmās ilgas � ai, cik labprāt viņ� tagad pakuģotu pa Tirēnu jūru, ieelpotu neparastas smar�as, auļodams uz tālajiem Avilas mūriem vai svelmainajā Egejas saulē tuvodamies kādam grieķu templim! Ta�u pat tur �ārlza priek�ā aug�up pa akmens pakāpieniem starp noslēpumainajām apdrupu�ajām kolonnām viegli un graciozi slīdēja kāds stāvs, tum�a ēna, viņa mirusī māsa.

DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA

Jel piedod! Jel piedod! Ak, Margarit! Kaist Manas rokas, tevis alkstot, Bet velti! Viss gaist.

Rokas neaizsniedz tevi: Tuk�u gaisu skar glāsts; Starp mums bango jūra � Katra pagātnes stāsts.

metjo arnolds. "�ķir�anās" (1853)

Bridis klusuma. Sāra mazliet pacēla galvu, rādīdama, ka ir atguvusies. Viņa nedaudz pagriezās.

�� Vai drīkstu pabeigt? Vairs jau nav atlicis daudz, ko stāstīt.

�� Tikai, lūdzu, nesatraucieties!

Sāra apsolīdama pamāja un atsāka savu stāstu. � Nākamajā dienā Vargens aizbrauca. Tie�i todien atgāja kuģis. Aizbrauk�anai radās visādi attaisnojo�i iemesli. Ģimenes problēmas, ieilgusi prombūtne no mājām. Viņ� solīja drīz atgriezties. Es zināju, ka tie ir meli. Ta�u neteicu ne vārda. Jūs varbūt domājat, ka man vajadzēja doties atpakaļ pie misis Talbotas un izlikties, ka patiesi esmu bijusi �ērbernā. Ta�u es nespētu noslēpt savus pārdzīvojumus, mister Smitson. Es biju izmisuma pārņemta. Misis Talbota uzreiz izlasītu manā sejā, ka manas prombūtnes laikā atgadījies kaut kas tāds, kam lemts pārvērst visu manu dzīvi. Un melot viņai es nespētu. Es negribēju melot.

�� Tātad jūs pastāstījāt misis Talbotai to pa�u, ko man?

Sāra skatījās savās plaukstās. � Nē. Es stāstīju viņai, ka esmu satikusi Vargenu. Ka viņ� drīz atgriezīsies un tad mēs apprecēsimies. Es tā runāju ne jau aiz lepnuma. Misis Talbota ir ļoti līdzjūtīga un noteikti saprastu mani � tas ir, palīdzētu man, � ta�u es nespēju atzīties viņai, ka uz �o soli mani zināmā mērā pamudinājusi viņas laime.

�� Kad īsti jūs uzzinājāt, ka Vargens ir precējies?

�� Pēc mēne�a. Vargens iztēloja sevi par nelaimīgu viru. Viņ� joprojām runāja par mīlestību, par savām saistībām� es nemaz nejutos pārsteigta. Man bija vienalga. Es atbildēju bez dusmām. Es aizrakstīju, ka manas jūtas pret viņu ir izdzisu�as un ka es nekad vairs nevēlos viņu satikt.

�� Un jūs esat to slēpusi no visiem, izņemot mani?

Sāra atbildēja pēc krietna brī�a. � Jā. Es jau paskaidroju, kādēļ.

�� Lai sodītu sevi?

�� Lai kļūtu par to, par ko man bija jākļūst. Par izstumto.

�ārlzs atcerējās, cik saprātīgi dakteris Grogans bija novērtējis viņa ba�as par Sāras likteni. � Bet, dārgā mis Vudrafa, ja visas sievietes, kas kritu�as par upuri kādam bezsirdīgam mana dzimuma pārstāvim, domātu tāpat kā jūs, tad visa zeme, �ķiet, būtu pilna ar izstumtajām.

�� Ir jau ari.

�� Zināt, tās nu ir blēņas.

�� Ar izstumtajām, kuras baidās sevi par tādām atzīt.

�ārlzs blenza Sārai mugurā un atcerējās, ko vēl bija stāstījis dakteris Grogans, � par pacientiem, kuri atsakoties no ārstē�anas. Tomēr viņ� nolēma pamēģināt vēlreiz. Sakrampējis rokas, viņ� pieliecās tuvāk.

�� Es ļoti labi saprotu, ka jums kā izglītotai un saprātīgai sievietei da�i apstākļi var likties necie�ami. Bet vai tad �īs pa�as īpa�ības nedod jums spēku stāvēt pāri�

Sāra strauji piecēlās un piegāja pie kraujas malas. �ārlzs steig�us pielēca kājās un nostājās Sārai blakus, gatavs satvert to aiz rokas, juzdams, ka viņa nepārliecino�ie mierinājuma vārdi panāku�i tie�i pretēju iespaidu, nekā viņ� gribējis. Sāra lūkojās jūrā, un viņas sejas izteiksmē bija kaut kas tāds, ka �ārlzam �ķita � viņa jau sāk no�ēlot savu uzticē�anos; Sāras acīs �ārlzs izrādījies parasts tuk�vārdis, tāds pats kā visi pārējie. Viņas izskatā � kā viņa tur stāvēja bezdibeņa malā � patiesi bija kaut kas vīri�ķīgs. �ārlzs jutās kā veca sieva, un tas viņam nemaz nepatika.

�� Piedodiet, lūdzu! Varbūt es prasu par daudz. Bet es jums vēlu tikai labu.

Sāra piedodo�i nolieca galvu, tad atkal pievērsās jūrai. Tagad viņi stāvēja atklātākā vietā un bija labi redzami no lejas, ja kāds tur staigātu.

�� Un, lūdzu, nestāviet tik tuvu malai! Te nav dro�i.

Sāra pagriezās un ielūkojās �ārlzam acīs, un viņas seja � atkal tik satrauco�i atklāta � pauda, ka viņa, bez �aubām, saprot, kāpēc �ārlzs īstenībā to teicis. Reizēm mums izdodas kādā sejā sazīmēt iepriek�ējā gadsimta vaibstus, bet nākamā � nekad. Pēc mirkļa Sāra pagāja �ārlzam garām un apstājās pie vilkābeles. �ārlzs stāvēja nelielā laukumiņa vidū.

�� Tas, ko jūs pastāstījāt, vēl vairāk nostiprina manu pārliecību, ka jums jābrauc prom no �ejienes.

�� Pamezdama Laimrid�u, es pamestu savu kaunu. Tad es būtu pazudusi.

Viņa pastiepa roku un pieskārās pie vilkābeles zara. �ārlzs nebija īsti pārliecināts, ta�u viņam �ķita, ka Sāra tī�ām uzspie� rādītājpirkstu uz dzeloņa; pēc sekundes uz pirksta izplūda sārta asins lāse. Kādu bridi Sāra skatījās uz asinīm, tad izvilka no kabatas mutautiņu un notrausa tās.

�ārlzs klusēdams noraudzījās, tad kā skaldīt noskaldīja:

�� Kāpēc pagāju�ā vasarā jūs atteicāties no daktera Grogana palīdzības? � Sāras acīs pavīdēja pārmetums, ta�u �ārlzs uz to bija sagatavojies. � Jā, es apvaicājos pārjums dakterim Groganam! Jūs ta�u nenoliegsiet, ka man uz to bija tiesības?

Viņa atkal novērsās. � Jā. Bija.

�� Nu tad atbildiet man!

�� Tāpēc, ka es nevēlējos Grogana palīdzību. Man nav nekādu iebildumu pret dakteri Groganu. Es zinu, ka viņ� gribēja labu.

�� Vai tad viņa padoms nebija tāds pats kā manējais?

�� Bija.

�� Tādā gadījumā man jāatgādina, ko jūs man solījāt.

Sāra neatbildēja. Ta�u viņas klusē�ana bija atbilde. �ārlzs pavirzījās da�us soļus tuvāk; viņa raudzījās vilkābeles zaros.

�� Mis Vudrafa�

�� Nu jūs zināt patiesību; vai tie�ām jūs vēl joprojām varat man dot �ādu padomu?

�� Katrā ziņā!

�� Tātad jūs piedodat manus grēkus.

�ārlzu tas uz brīdi samulsināja. � Jūs pie�ķirat pārāk lielu nozīmi manai piedo�anai. Galvenais, lai jūs pati sev piedotu. Un �eit jūs to nemū�am nevarēsiet izdarīt.

�� Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu, mister Smitson.

�� Lai Dievs mani pasargā no tā, ka es uzdrīkstētos spriest tiesu par lietām, ko iz�ķirt var vienīgi mūsu Radītājs! Ta�u es esmu pārliecināts � mēs visi esam pārliecināti �, ka jūs esat pilnīgi izpirku�i savu vainu. Jums ir piedots.

�� Tātad mani drīkst aizmirst.

Pasīvā nolemtība Sāras balsi uz brīdi samulsināja �ārlzu. Tad viņ� pasmaidīja.

�� Ja jūs gribat sacīt, ka jūsu draugi �eit, Laimrid�ā, nevēlas sniegt praktisku palīdzību�

�To es negribēju teikt. Es zinu, ka viņi ir ļoti gādīgi. Bet es esmu kā �ī vilkābele, mister Smitson. Kamēr tā aug te, vientulībā, tikmēr tā nevienu netraucē. Ja tā parādītos Brodstritā, sabiedrība tūdaļ to uztvertu kā izaicinājumu.

�ārlzs protestēdams no�ņācās. � Dārgā mis Vudrafa, vai tie�ām jums jāizaicina sabiedrība? Ja tā tas jāsaprot, � viņ� piemetināja.

Sāra nedaudz pagriezās. � Bet vai tad sabiedrība negrib atkal nolemt mani vientulībai?

�� Tagad jau jūs apstrīdat cilvēka eksistences taisnīgumu.

�� Vai tas ir aizliegts?

�� Aizliegts nav. Bet tā ir neauglīga nodarbo�anās.

Sāra papurināja galvu. � Neauglīga gan ne. Tikai augļi ir rūgti.

Viņa to sacīja padevīgi, ar dziļām skumjām, gandrīz it kā pati sev. Sāras grēksūdzes straumei noplokot, �ārlzu pārņēma tuk�uma izjūta. Viņ� aptvēra, ka Sāras domā�anas un runas veids tie�umā ne ar ko neatpaliek no viņas caururbjo�ā skatiena, un tas, ko viņ� agrāk bija uztvēris kā �īs mei�as iedomību uz savu intelektu, kas �ķietami līdzvērtīgs vīrie�u intelektam (tātad � kā slēptu nicinājumu pret vīrie�iem), īstenībā bija ne tik daudz ilgas pēc vienlīdzības kā tiek�anās pretim, atkailinātība, garīga un fiziska atklātība, kādu attiecībās ar sievietēm �ārlzs līdz �im nebija spējis pat iedomāties.

�ārlzs sprieda nevis subjektīvi, bet objektīvi: ja gadītos kāds brīvs vīrietis, kur� prastu to novērtēt, � lūk, ievērības cienīga sieviete! Viņ� juta nevis vīrie�a skaudību, bet cilvēciska zaudējuma no�ēlu. Pastiepis roku, viņ� mierino�i pieskārās Sāras plecam.

It kā nojauzdama �ārlza samulsumu, viņa ieminējās: � Tātad jūs uzskatāt, ka man vajadzētu braukt projām?

�ārlzs tūdaļ atviegloti uzelpoja un dedzīgi atbildēja:

�� Dariet to, lūdzama! Jauna apkārtne, jaunas sejas� un neuz�traucieties par praktiskas dabas apsvērumiem! Mēs tikai gaidām jūsu lēmumu, lai varētu parūpēties par jums.

�� Vai atļaujat man da�as dienas apdomāties?

�� Ja uzskatāt to par nepiecie�amu. � �ārlzs kala dzelzi, kamēr tā karsta, lai nepalaistu garām vienu no retajiem saprāta mirkļiem, kurus Sāra padarīja tik gaisto�us. � Un es ierosinu turpmāk �o lietu nodot misis Trenteras rokās. Ar jūsu atļauju es gādā�u par to, lai viņai būtu gana naudas visiem izdevumiem.

Sāra nodūra galvu; viņa atkal bija tuvu asarām. Viņa nomurmināja: � Es neesmu tādas laipnības cienīga. Es�

�� Ne vārda vairs! Es nevaru iedomāties vēl cēlāku mērķi naudas izdo�anai.

�ārlzs iek�ēji triumfēja. Viss bija noticis tie�i tā, kā paredzēja Grogans. Grēksūdze bija nākusi par labu, vismaz devusi nepārprotamas cerības uz izveseļo�anos. Viņ� pacēla savu o�a nūju, ko bija pieslējis pie krama bluķa.

�� Tātad man vajadzētu apciemot misis Trenteru? � Sāra vaicāja.

�� Lieliski! Protams, nav nekādas vajadzības pieminēt mūsu satik�anās.

�� Es neteik�u ne vārda.

�ārlzs jau iztēlojās gaidāmo ainu: savu pieklājīgo, ta�u diezgan vienaldzīgo pārsteigumu un pēc tam � apņem�anos nokārtot materiālās rūpes. Ernestīne dro�i vien zobosies, bet tas atvieglinās �ārlza sirdsapziņu. Viņ� uzsmaidīja Sārai.

�� Nu jūs esat izkratījusi sirdi. Manuprāt, jūs pārliecināsieties, ka tas palīdzēs jums arī citādā ziņā. Daba apveltījusi jūs ar vērā ņemamām dāvanām. Jums nav jābaidās no dzīves. Pienāks diena, kad aizgāju�ie nelaimīgie gadi jums �ķitīs tikpat nenozīmīgi kā tās mākoņu pūkas tur virs �ezilas pludmales. Jūs stāvēsiet saulē un smaidīsiet, atcerēdamās pagātnes likstas. � �ārlzam �ķita, ka Sāras �aubu māktās acis uz mirkli iemirdzas; �obrīd Sāra atgādināja saniķoju�os bērnu, kur�, kaut arī negribīgi, tomēr gatavs ļauties, lai aizmāna vai apvārdo viņa asaras. �ārlzs smaidīja arvien platāk. Viņ� bezrūpīgi piemetināja: � Un vai tagad mums nevajadzētu kāpt lejā?

�ķita, ka Sāra vēlas vēl kaut ko piebilst� bez �aubām, vēlreiz apliecināt savu pateicību, � ta�u, redzēdama �ārlza nepacietību, viņa, vēl pēdējo reizi pakavējusies pie �ārlza ar skatienu, pagāja viņam garām.

Lejup Sāra kāpa tikpat raiti kā aug�up. Lūkodamies viņas mugurā, �ārlzs izjuta no�ēlu � nekad viņ� Sāru vairs �eit nesastaps� no�ēlu un reizē atvieglojumu. Apbrīnojama jauna sieviete! �ārlzs viņu nemū�am neaizmirsīs � un tas �ķita zināmā mērā mierinājums. Turpmāk viņ� visu uzzinās no Trenteras tantes.

Viņi sasniedza apak�ējās klints pakāji, izlīda caur pirmo efeju tuneli, �ķērsoja lauzmu, ienira otrajā zaļajā koridorā� un tur�!

Tālu lejā, kaut kur no Klintsapak�as galvenās takas atskanēja apslāpēta smieklu �alts. Iespaids bija dīvains � it kā viņu slepeno tik�anos būtu vērojusi kāda me�a nimfa (smējēja nepārprotami bija sieviete) un nu tā vairs ilgāk nespētu valdīties, redzēdama viņu muļķīgo pārliecību, ka neviens viņus nav pamanījis.

�ārlzs un Sāra abi reizē sastinga. �ārlza augo�o atvieglojumu tūdaļ nomainīja spēj� satraukums. Ta�u efejas no�ķīra viņus kā blīvs aizkars un smiekli bija skanēju�i no divsimt, trīssimt jardu liela attāluma � viņi nevarēja būt pamanīti. Ja nu vienīgi tobrīd, kad viņi kāpa lejup pa nogāzi� Pēc mirkļa Sāra brīdinot pacēla pirkstu pie lūpām, pavēlēdama �ārlzam stāvēt mierīgi, un pati aizzagās līdz tuneļa galam. �ārlzs redzēja, ka viņa pieliecas un piesardzīgi palūkojas lejup uz takas pusi. Tad Sāra strauji pagriezās pret �ārlzu. Viņa aicināja � nāc �urp, tikai bez trok�ņa! � un tie�i tobrīd smiekli atskanēja vēlreiz. Klusāk, toties tuvāk. Lai kas arī staigātu tur, lejā, bija skaidrs, ka tagad viņ� atstājis taku un o�u paēnā nāk viņiem tie�i pretī.

�ārlzs uzmanīgi virzījās uz Sāras pusi, piesardzīgi sperdams soļus savos sasodīti smagajos zābakos. Viņ� juta, ka ir pietvīcis un nejēdzīgi apmulsis. Viņam nebija nekāda attaisnojuma. Ja viņu ieraudzītu blakus Sārai, viņ� būtu pieķerts nozieguma vielā.

�ārlzs pienāca pie Sāras; efejas �eit, par laimi, bija sazēlu�as sevi�ķi biezi. Sāra bija uzgriezusi nācējiem muguru un atspiedusies pret koka stumbru � kaunīgi nodurtām acīm, klusi atzīdama: tā ir mana vaina, ka esam iekūlu�ies ķezā. �ārlzs caur lapotni palūkojās lejup uz o�iem apaugu�o nogāzi � un asinis viņam sastinga dzīslās. Tur nāca Scms un Mērija, cik varēja noprast, tie�i uz �o pa�u slēptuvi. Sems bija apskāvis meitenes plecus. Sems nesa rokā cepuri, Mērija� aubīti; viņa bija uzvilkusi zaļo izejamo kleitu, Ernestīnes dāvanu � nudien, pēdējo reizi �ārlzs to bija redzējis vēl Ernestīnei mugurā, � un pieglaudusi galvu Semam pie vaiga. Nebija ne mazāko �aubu, ka viņi ir mīlētāji � tikpat jauni, cik veci bija �ie o�i, tikpat zaļi un kairino�i kā aprīļa zāle un puķes, ko skāra viņu kājas.

�ārlzs atkāpās dziļāk efejās, ta�u paturēja nācējus acīs. Viņ� redzēja, ka Sems picelk meiteni sev klāt un noskūpsta. Mērijas rokas apvijās Semam ap 1 aklu, un viņi apskāvās, tad, sadevu�ies rokās, kautri atvirzījās viens no otra. Sems vedināja meiteni uz zaļu laukumiņu o�u pavēnī. M" apsēdās un atlaidās zālītē, Sems notupās meitenei līdzās, nuiukodamies viņā no aug�as, tad notrausa Mērijai matus no vaiga, noliecās un maigi noskūpstīja viņu uz plakstiņiem.

�ārlzs zaglīgi paskatījās uz Sāru. Viņu satrauca jauna doma � vai Sāra pazinusi nācējus? Ta�u viņa vienaldzīgi vēroja papardes sev zem kājām, it kā viņi ar �ārlzu būtu �eit vienkār�i paslēpu�ies no lietus. Pagāja divas minūtes, trīs. �ārlza satraukums atslāba � bija skaidrs, ka abi kalpi daudz vairāk interesējas viens par otru nekā par to, kas notiek apkārt. Viņ� atkal paskatījās uz Sāru. Tagad ari viņa vēroja kalpus, pieplakusi pie koka stumbra. Tad aizgriezās, skatienu nodūrusi. Un pēk�ņi bez kāda brīdinājuma ielūkojās �ārlzam tie�i acīs.

Mirklis.

Pēc tam Sāra izdarīja kaut ko tik neparastu un pārsteidzo�u, it kā būtu nometusi drēbes.

Viņa pasmaidīja.

Smaids bija tik neizprotams, ka sākumā �ārlzs tikai neticīgi blisināja acis. Tie�i �obrīd! �ārlzam gandrīz vai likās, ka Sāra speciāli gaidījusi �ādu mirkli, lai beidzot uzrīdītu viņam savu smaidu, atklātu savu noskaņojumu, liktu apjēgt, ka ne jau visiem viņa ir skumju pārņemta. Sāras plati ieplestajās acīs, parasti tik grūtsirdīgās, bēdīgās, caururbjo�ās, pavīdēja ironija. Tagad �ārlzs Sāru redzēja pavisam citādu � tādu, kādu viņu agrāk varbūt bija redzēju�i Pols un Vird�īnija, bet Laimrid�a � nekad.

Kur nu paliek jūsu cēlie mērķi, �ķita vaicājam �īs acis un maigi izliektās lūpas, kur paliek jūsu di�ciltība, zinātne, izsmalcinātās manieres, sabiedriskais stāvoklis? Vēl vairāk � par atbildi Sāras smaidam nekādi nevarēja savilkt stingu grimasi vai smīnu, tam varēja vienīgi atsmaidīt pretim, jo tas attaisnoja Semu un Mēriju, attaisnoja visu un kaut kādā mīklainā un neizprotamā kārtā it kā padarīja par nebiju�u to, kas līdz �im noticis starp �ārlzu un Sāru. Viņas smaids prasīja daudz dziļāku izpratni, lika atzīt �o mulsino�o dzimumu vienlīdzību, kas gandrīz vai robe�ojās ar apzinātu tuvību. Īstenībā �ārlzs nemaz neaptvēra, ka ari sācis smaidīt,� glu�i vienkār�i viņ� juta, ka smaida � tikai ar acīm vien, bet smaida. Viņu pārņēma satraukums, pārlieku nenoteikts un vispārīgs, lai to sauktu par seksuālu uzbudinājumu; tas bija satraukums līdz pa�ām dvēseles dzīlēm, kā cilvēkam, kur� bezgala ilgi gājis gar nebeidzami garu un augstu sienu, līdz sasniedzis meklētās durvis� un atradis tās aizslēgtas.

Tā nu viņi tur stāvēja: sieviete � durvis un vīrietis bez atslēgas, līdz Sāra atkal nodūra acis. Smaids viņas lūpās izdzisa. Iestājās smags klusums; �ārlzs saprata, ka tik tie�ām stāv bezdibeņa malā. īsu brīdi �ķita: viņ� ļausies, viņam jāļaujas� �ārlzs zināja �ja viņ� tagad sniegtos pēc Sāras, tad nesastaptu ne mazāko preto�anos, vienīgi kaislīgu atdevību. Viņ� pietvīka vēl vairāk un beidzot no�ukstēja:

� Mēs vairs nekad nedrīkstam sastapties divatā.

Galvu nepacēlusi, Sāra piekrizdama tikko manāmi pamāja un tad gandrīz īgni novērsās, tā ka �ārlz; vairs neredzēja viņas seju. �ārlzs vēlreiz paskatījās caur lapotni. Sems bija noliecies pār Mēriju, ar galvu un pleciem aizsegdams meiteni. Laiks vilkās uz priek�u gariem mirkļiem, bet �ārlzs tikai skatījās un skatījās neatņemdamies, un viņa domas vēl aizvien kūleņoja lejup bezdibenī. Nemaz īsti neapzinādamies, ka nekautrīgi vēro abus mīlētājus, viņ� ar katru mirkli uzsūca vairāk un vairāk indes, no kuras bija centies izsargāties.

�ārlzu paglāba Mērija. Viņa spēji atgrūda Semu, pielēca kājās un smiedamās metās lejup pa nogāzi uz takas pusi, mirkli pagriezās un �ķelmīgi uzsmaidīja puisim, tad pavilka brun�us uz aug�u un nozibināja u lejā starp vijolītēm un kaņepenēm; zem zaļās kleitas pavīdēja sarkana apak�svārku maliņa. Sems dzinās pakaļ. Skrejo�ie stāvi saruka starp

pelēcīgajiem stumbriem, ienira me�ā un nozuda � zaļa �vīka, zila �vīka, smiekli, ko vainagoja īss spiedziens, un, visbeidzot, klusums.

Pagāja kādas piecas minūtes, bet efejās paslēpies pārītis neteica ne vārda. �ārlzs joprojām stingi blenza lejup, it kā no viņa neatlaidīgās vēro�anas diezin kas būtu atkarīgs. Īstenībā viņ�, protams, tikai vairījās uzlūkot Sāru. Beidzot viņ� ierunājās:

� Labāk būs, ja jūs tagad iesiet. � Sāra pamāja. � Es uzkavē�os vēl kādu pusstundu. � Sāra vēlreiz pamāja un aizspraucās �ārlzam garām. Viņu acis nesastapās.

Tikai nokļuvusi starp o�iem, Sāra pagriezās atpakaļ un atskatījās. �ārlza seju viņa nevarēja redzēt, bet laikam ta�u zināja, ka viņ� lūkojas nopakaļ. Sāras acīs atkal bija tas pats urbīgais skatiens. Pēc tam viņa vieglā solī iegāja me�ā.

DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA

To reizēm jutu ari es: Par smagu jūtu nasta ir. Kaut nebūtu vairs sieviete! Prom, nemierīgā, trauslā sirds!

To reizēm alku ari es: Lai spēks un griba manī mīt, Kas tā kā �ķēps uz mērķi nes Un neļauj �aubas iepazīt.

Bet atziņu laiks atnesis, Kas arī tevi kādreiz skars: Kaut spēks un griba retums īsts, Vēl retāk mīlu sastapt var. METJŪ ĀRNOL.DS. "Atvadas" (1853)

Atceļā uz Laimrid�u �ārlzs visās iespējamās variācijās apcerēja vīrie�u mū�seno brīdinājumu: "Tu rotaļājies ar uguni, manu zēn!" Tie�i to � un gribu uzsvērt, ka �ārlza domu gaita pilnībā atbilda �ī vārdiskā brīdinājuma noskaņai. Viņ� rīkojies kā vispēdīgais muļķis, ta�u �oreiz vēl palicis nesodīts. Nevajadzīgi riskējis, tomēr izsprucis sveikā. Un tagad, ieraugot tālu lejā vareno Koba akmens �okli, �ārlzu pārņēma tuk�uma sajūta.

Par ko gan viņ� varēja sevi vainot? Viņ� ta�u jau no pa�a sākuma bija vadījies no viscēlākajiem motīviem, izārstējis Sāras apsēstību, un, ja arī viņa aizsardzības bastionos uz brīdi bija ielauzies kaut kas nepiedienīgs, tad tā bija vienīgi piparota piedeva pie veselīga cepe�a. Protams, ja viņ� ari tagad vēl neizbeigs �o bīstamo spēli, turklāt galīgi un pavisam, � tad gan varēs vainot tikai pats sevi. Bet par to nav vērts raizēties. Galu galā viņ� nav nekāds sveces ap�ilbināts naktstauriņ�, viņ� ir augsti attīstīta būtne, viens no dzīves izredzētajiem, un neierobe�otā mērā apveltīts ar brīvu gribu. Ja viņ� nebūtu pārliecināts par �o dro�inātāju, vai gan tādā gadījumā riskētu peldēties tik bīstamos ūdeņos? Es putroju metaforas � bet tie�i tā putrojās �ārlza domas.

Tā nu, balstīdamies uz brīvās gribas tikpat stingri kā uz o�a nūjas, �ārlzs kāpa lejā no kalna. Jebkādas fiziskas līdzcietības izpausmes viņ� turpmāk enerģiski nomāks ar savu brīvo gribu. Visus lūgumus pēc vēl kādas tik�anās zem �etrām acīm viņ� kategoriski noraidīs, rīkodamies pēc savas brīvas gribas. Jebkuru palīdzību meitenei viņ� turpmāk� pēc savas brīvas gribas � pilnīgi uzticēs Trenteras tantei. Tātad �ārlzam bija neapstrīdamas tiesības, pat pienākums joprojām turēt Ernestīni neziņā, rīkojoties pēc tās pa�as brīvās gribas. Tuvojoties "Baltajam lauvam", brīvā griba jau bija pacēlusi �ārlzu tādos līksmas pa�apziņas augstumos, no kuriem viņ� Sāru uzlūkoja vienīgi kā tālas pagātnes tēlu.

Vienreizēja jauna sieviete, vienreizēja jauna sieviete! Un cik mul�sino�a! �ārlzs nosprieda, ka tie�i tur slēpjas � tas ir, slēpusies � Sāras pievilcība: viņas neaprēķināmībā. �ārlzs neatskārta, ka Sārai piemīt di�vas tikpat angliskas īpa�ības kā viņam pa�am raksturīgais ironijas sajaukums ar cieņu pret para�ām. Es runāju par kaislību un iztēli. Pirmo �ārlzs varbūt jau neskaidri nojauta, bet otru gan ne. �ārlzs to nemaz nevarēja, jo �īs īpa�ības tolaik skaitījās nosodāmas � pirmā kā juteklība un otra kā tuk�a fantazē�ana. �ī divkārt noraido�ā attieksme bija �ārlza lielākā kļūda � un �ai ziņā viņ� tik tie�ām bija tipisks sava laikmeta pārstāvis.

Vēl bija jātiek galā ar dzīvo pārmetumu jeb Ernestīni. Ta�u, atgriezies viesnīcā, �ārlzs atklāja, ka tuvinieki viņam negaidīti atsteigu�ics palīgā. Bija pienākusi telegramma. No Vinzjetas, no tēvo�a. Telegramma aicināja steidzami ierasties "ārkārtīgi svarīgā lietā". Man �ķiet, ka, izlasījis telegrammu, �ārlzs pilnīgi atplauka, viņ� gandrīz vai noskūpstīja oran�o aploksni. Telegramma vismaz uz laiku atpestīja viņu no visām nepatik�anām, no turpmākiem klusē�anas meliem. Tā bija pienākusi tie�i laikā. �ārlzs tūdaļ visu noskaidroja� Nākamās dienas rīta agrumā no Eksiteras � tolaik Laimrid�ai vistuvākās dzelzceļa stacijas � atgāja vilciens uz Londonu, tātad viņam bija lielisks iegansts braukt projām bez kavē�anās un pārlaist nakti Eksiterā. �ārlzs pieprasīja visātrākos divri�us. Viņ� pats sēdī�oties pie gro�iem. �ārlzs mīļuprāt būtu tūdaļ drāzies prom, atstādams Trenteras tantei tikai zīmīti. Ta�u tas būtu bijis pārāk gļēvi. Tādēļ, paķēris telegrammu, viņ� devās uz Brodstritu.

Lādzīgā sieviete bija ļoti noba�ījusies: viņasprāt, telegrammas alla� vēstīja nelaimi. Ernestīne, nebūdama tik māņticīga, neslēpa īgnumu. Pēc viņas domām, �ādp iztaisī�anās par nez kādu di�o vezīru tēvocim Robertam nedarot godu. Ernestīne bija pārliecināta, ka nekas īpa�s nav noticis � kaut kādi nieki, ve�uka untums, kaprīze, varbūt pat ļaunāk � viņam skau� jaunie�u mīlestība.

Ernestīne, protams, jau bija ciemojusies Vinzjetā kopā ar vecākiem � un sers Roberts viņai nebija paticis. Varbūt tāpēc, ka Vinzjetā Ernestīne bija jutusies kā apskatei izlikta, bet varbūt meiteni kaitināja neskaitāmās zemes īpa�nieku paaudzes tēvo�a dzimtā vai arī viņa patie�ām diezgan lempīgā uzvedība (pēc Londonas vidus�ķiras mērauklas), kuru labvēlīgāk noskaņots vērtētājs, ļoti iespējams, uztvertu vienigi kā mazliet ekscentrisku, � bet varbūt arī tāpēc, ka tēvo�a māja Ernestīnei �ķita īsts' �ķūnis, kas piebāzts ar briesmīgi vecmodīgām mēbelēm, aizkariem un gleznām, � turklāt tēvocis pārāk klaji izrādīja savu pieķer�anos �ārlzam un �ārlzs savukārt uzvedās kā tāds sasodīts paipuisītis, un Ernestīni pārņēma dziļa greizsirdība, � bet galvenokārt tāpēc, ka viņa bija nobijusies.

Uz iepazī�anos ar Ernestīni bija saaicinātas dāmas no visas apkaimes. Ernestīne, protams, zināja, ka viņas papiņ�, ja vien gribētu, varētu nopirkt visus �o dāmu papus un vīrus ar visām panckām, tomēr meitenei likās, ka uz viņu noraugās no aug�as (kaut gan patiesībā viņu vienkār�i apskauda) un katrā izdevīgā gadījumā izzobo. Ernestīni nebūt nesajūsmināja iespēja ar laiku kļūt par Vinzjetas saimnieci; tiesa, tas dotu viņai iespēju īstenot vismaz vienu no saviem sapņiem: notērēt daļu milzīgā pūra tie�i tā, kā viņai gribējās, � izmē�ot no mājas visus �os krāmus, kas neatbilda viņas gaumei, � muļķīgos krēslus ar izliektajām kājiņām (tie bija saglabāti vēl no karaļa �ārlza laikiem, praktiski nenovērtējami), drūmās kumodes (Tjūdoru stilā), ko�u saēstās sienu seģenes (gobelēnus) un neinteresantās gleznas (starp tām arī divas Kloda un vienu Tintoreto).

Ernestīne neuzdro�inājās ieminēties �ārlzam par savu nepatiku pret tēvoci un arī pārējos iebildumus izteica it kā pa jokam, bez sarkasma. Manuprāt, nevajag viņu nosodīt pārāk bargi. Ernestīne, tāpat kā daudzas jo daudzas bagātu vecāku atvases gan pirms, gan pēc viņas, nebija apveltīta ne ar kādiem talantiem, izņemot vidusmēra gaumes izjūtu� tas ir, viņa prata �ķiesties ar naudu pie �uvējām, modistēm un mēbeļniekiem. Tā bija Ernestīnes valstībiņa � vienīgā, un viņa nevarēja ciest, ja kāds bāza tajā savu degunu. '

Steidzīgais �ārlzs nepievērsa uzmanību Ernestīnes mēmajam pārmetumam un izteiksmīgi uzmestajai lūpai, tikai nosolījās drāzties atpakaļ tādā pa�ā ātrumā, ar kādu drāzās prom. Īstenībā �ārlzs diezgan labi iztēlojās, kādēļ tēvocim tik pēk�ņi viņa savajadzējies, jo labi atcerējās tēvo�a netie�os mājienus toreiz, kad viņ� ar Tīnu un tās vecākiem bija viesojies Vinzjetā. Pārlieku netie�os, jo tēvocis bija kautrīgs. Viņ� domāja, ka nebūtu slikti, ja �ārlzs ar jauno sievu apmestos Vinzjetā; viņi varētu "viest dzīvību" nama austrumu spārnā. �ārlzs saprata, ka tēvocim nav padomā īslaicīgi apciemojumi; viņaprāt, �ārlzam vajadzēja apmesties Vinzjetā uz palik�anu un izmācīties mui�as pārvaldnieka amatu. Ta�u �ārlzu tas sajūsmināja ne vairāk (ja viņ� saprata pareizi) kā Ernestīni. Viņ� apzinājās, ka nekas labs tur na^ gaidāms, jo tēvocis pārmaiņus vēlīgi smaidīs un rauks degunu� un vispār būtu labāk, ja Ernestīne iepazītos ar Vinzjetu pamazām, bez drīzo precību jezgas. Ta�u tēvocis �ārlzam bija licis noprast vēl kaut ko � viņam, vecam un vientuļam vīram, Vinzjetā esot par lielu, mazākā mājā viņ� varbūt justos omulīgāk. Tuvākajā apkaimē netrūka piemērotu mazāku ēku, da�as no tām pat bija Vinzjetas rentes sarakstā. Nu kaut vai tas Elizabetes laika namiņ� Vinzjetas ciematā, kuru gandrīz vai varēja saskatīt pa lielās ēkas logiem.

�ārlzs nojauta, ka vecais virs baidās kļūt savtīgs un aicina radinieku uz Vinzjetu, lai piedāvātu viņam vai nu mazāko namu ciemā, vai mui�as ēku. �ārlzu apmierināja gan viens, gan otrs. Vai nav vienalga, ja tikai tēvocis nemaisās pa kājām! �ārlzs ne�aubījās, ka sirmo vecpuisi varēs pierunāt� viņ� glu�i kā nervozs jātnieks pie �ķēr�ļa tikai gaida, lai viņam palīdz izdarīt lēcienu.

Tāpēc neilgā Brodstrītas trio finālā �ārlzs palūdza Ernestīni uz pāris vārdiem zem �etrām acīm un, tikko Trenteras tante bija izgājusi, izklāstīja līgavai savus apsvērumus.

�� Bet kāpēc tad viņ� uzreiz nevarēja to pateikt?

�� Dārgā, man �ķiet, ka tas diem�ēl tēvocim Robertam ir raksturīgi. Bet saki � ko lai es viņam atbildu?

�� Kurai no mājām tu pats dotu priek�roku?

�� Tai, kuru tu izvēlēsies. Vai arī, manis pēc, nevienai. Kaut gan tēvocis tad jutīsies apvainots�

Ernestīne veltīja klusu lāstu bagātiem tēvo�iem. Ta�u gara acīm skatīja vīziju � lēdija Smitsone savā Vinzjetas namā, kas iekārtots pēc viņas gaumes� varbūt tāpēc, ka �obrīd atradās Trenteras tantes ne sevi�ķi pla�ajā viesistabā. Galu galā tituls prasa atbilsto�u fonu. Un ja reiz vecais ērms būtu aizdabūts zem cita jumta� viņ� ta�u ir jau krietni gados! Un kur tad vēl dārgais �ārlzs! Un mīļie vecī�i, kuriem Ernestīne tik daudz pateicības parādā�

�� Hm, māja ciematā� vai tā, kuru mēs toreiz redzējām no karietes?

�� Jā, atceries � tā ar gleznainajiem, senatnīgajiem jumta lodziņiem�

�� Ļoti gleznaina � no ārpuses�

�� Protams, to vajadzētu savest kārtībā.

�� Kā to māju īsti sauca?

�� Ciematnieki to dēvē par Mazo Namu. Bet tas ir tikai salīdzinājums. Kur tas laiks, kop� neesmu tur bijis, � man �ķiet, ka tas ir krietni lielāks, nekā izskatās.

�� Pazīstu tās vecās mājas! Du�iem �auru, no�ēlojamu istabiņu. Tā vien liekas, ka Elizabetes laika cilvēki biju�i punduri.

�ārlzs pasmaidīja (kaut gan būtu varējis palabot Ernestīnes dīvaino priek�statu par Tjūdoru stila arhitektūru) un apņēma līgavu ap pleciem. � Tātad paliekam pie pa�as Vinzjetas?

Ernestīne cie�i pavērās �ārlzā no izliekto uzacu apak�as.

�� Vai tu to vēlētos?

�� Tu ta�u zini, ko man nozīmē Vinzjeta.

�� Un vai es drīkstē�u izvēlēties jauno iekārtojumu?

�� Manis pēc vari nolīdzināt Vinzjetu līdz ar zemi un uzbūvēt otru Kristāla pili.

�� ārlz! Esi nopietns!

Ernestīne atvirzījās. Tomēr jau pēc mirkļa �ārlzs saņēma piedodo�u skūpstu un bezrūpīgs devās ceļā. Savukārt Ernestīne uzkāpa aug�stāvā un izvilka ārā savus neskaitāmos katalogus.

DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA

Reiz es dzirdēju apgalvojumu, ka tipiskākais viktoriāņu izteiciens esot: "Atceries, ka viņ� ir tavs tēvocis."

d�. m. jangs. "Viktorijas laika esejas"

�� Tas ir drausmīgi! Drausmīgi! Viņ� laikam zaudējis prātu.

�� Viņ� ir zaudējis mēra izjūtu. Tas nav glu�i tas pats.

�� Bet �ajā situācijā!�

�� Dārgā Tīna, Amors ir slavens ar savu nevērīgo attieksmi pret cilvēku ērtībām.

�� Tu ļoti labi zini, ka Amoram ar to visu nav nekāda sakara.

�� ķiet gan, ka Amoram ar to ir vistie�ākais sakars. Vecas sirdis ir visvieglāk ievainojamas.

�� Tā ir mana vaina! Es zinu, ka viņ� mani neieredz.

�� Nerunā muļķības!

�� Tās nav nekādas muļķības. Es ļoti labi zinu, ka viņa acīs esmu tirgoņa meita un nekas vairāk.

�� Savaldies, mazulīt!

�� Es dusmojos tikai tāpēc, ka man rūp tava nākotne.

�� Ļoti jauki, bet ļauj man pa�am tikt ar to galā.

Iestājās klusuma brīdis, un tikmēr es varu jums pastāstīt, ka �ī saruna notika Trenteras tantes mazajā viesistabā; �ārlzs stāvēja pie loga ar muguru pret Ernestīni � tā tikko bija raudājusi un tagad sēdēja, atriebīgi �ņaudzīdama kabatlakatiņu.

�� Es ta�u zinu, cik ļoti tu mīli Vinzjctu.

Var tikai minēt, ko �ārlzs būtu atbildējis, ja tobrīd neatvēru�ās durvis un, vēlīgi smaidīdama, neienākusi Trenteras tante.

-� Tu gan esi ātri atgriezies! � Bija tā pati diena, kad mēs redzējām �ārlzu piebraucam pie Vinzjetas, pusdesmit vakarā.

�ārlzs sāji pasmaidīja. � Mūsu darī�anas� neprasīja daudz laika.

�� Ir noticis kāut kas drausmīgs un apkaunojo�s! � Trenteras tante satraukta paskatījās māsasmeitas drūmajā, saniknotajā sejā. � �ārlzam atņemts mantojums!

�� Atņemts mantojums?!

�� Ernestīne pārspīlē. Tēvocis vienkār�i nolēmis precēties. Ja nu laime patiesi dāvātu viņam dēlu un mantinieku�

�� Laime!� � Ernestīne uzmeta �ārlzam iznīcino�u skatienu.

Trenteras tante neizpratnē vērās no viena uz otru.

�� Bet� ar ko?.

�� Viņu sauc misis Tomkinsa. Viņa ir atraitne.

�� Un jauna diezgan, lai dzemdētu du�iem dēlu.

�ārlzs pasmaidīja. � Diez vai. Ta�u jauna diezgan, lai dzemdētu dēlus.

�� Vai tu viņu pazīsti?

Ernestīne pasteidzās atbildēt �ārlza vietā: � Tie�i tas jau ir apvainojo�ākais! Vēl pirms diviem mēne�iem vēstulē �ārlzam tēvocis ņirgājās par �o sievieti. Un tagad loka ceļus viņas priek�ā.

�� Dārgā Ernestīne!

�� Es nestāvē�u mierā! Tas ir par traku! Pēc visiem �iem gadiem�

�ārlzs dziļi ieelpoja un pievērsās Trenteras tantei. � Cik noprotu,

misis Tomkinsai ir lieliski sakari. Viņas vīrs dienēja kā pulkvedis �etrdesmitajā huzāru pulkā un atstāja viņai pieklājīgu nodro�inājumu. Tāpēc aizdomas par dzī�anos pēc mantas nav vietā. � Ernestīnes naidā kvēlojo�ais skatiens nepārprotami liecināja, ka �ādas aizdomas ir pat ļoti vietā. � Man stāstīja, ka misis Tomkinsa esot visnotaļ pievilcīga sieviete.

�� Viņa, bez �aubām, medī lapsas.

�ārlzs drūmi uzsmaidīja Ernestīnei; ar nepatiku pret lapsu medībām viņa briesmonīgā tēvo�a acīs bija izpelnījusies vēl vienu mīnusu.

�� Bez �aubām. Ta�u tas vēl nav nekāds noziegums.

Trenteras tante smagi atslīga krēslā un atkal lūkojās te vienā, te otrā jaunajā sejā, kā vienmēr �ādos gadījumos meklēdama cerības stariņu.

�� Bet vai tad viņ� nav par vecu, lai cerētu uz bērniem?

�ārlzs sa�ķobīja seju laipnā smaidā par viņas naivumu. � Manam tēvocim ir se�desmit septiņi gadi, misis Trentera. Tas vēl nav nekāds vecums.

�� Toties viņa ir jauna diezgan, lai būtu viņam par mazmeitu.

�� Mīļā Tīna, �ādās reizēs atliek vienīgi saglabāt cieņu. Lūdzu, kaut vai manis dēļ apvaldi savu niknumu! Notiku�ais mums jāuzņem pēc iespējas mierīgi.

Ernestīne pavērās �ārlzā un saprata, cik ļoti viņ� saērcināts un noraizējies; viņai jāspēlē citāda loma. Ernestīne pieskrēja pie �ārlza un, satvērusi viņa roku, pacēla to sev pie lūpām. �ārlzs apskāva līgavu un noskūpstīja uz matiem, ta�u neļāvās piemānīties. Arī viltniece var izlikties par naivu pelīti, tomēr tas nav glu�i viens un tas pats; lai gan �ārlzs domās vēl nebija atradis īsto apzīmējumu Ernestīnes reakcijai uz satrieco�ajiem, netīkamajiem jaunumiem, tomēr viņam tā vien gribējās nosaukt to par dāmas necienīgu. Atceļā no Eksiteras steigdamies tie�i uЈ Trenteras tantes māju, �ārlzs bija cerējis uz maigu līdzjūtību, nevis niknuma lēkmi, lai arī nez cik pieskaņotu viņa pa�a izjūtām. Varbūt visa vaina slēpās tai apstākli, ka Ernestīne nesaprata � d�entlmenis nekādos apstākļos nedrīkst ļauties dusmām, kādas viņa piedēvēja �ārlzam. Pirmajā brīdī' pēc atgrie�anās Ernestīne �ārlzam kaut kādā ziņā bija stipri atgādinājusi tirgoņa meitu, kurai izjucis cerētais darījums un nu pietrūkst aristokrātiem raksturīgās aukstasinības, �īs lieliskās spējas saglabāt eleganci jebkādās dzīves likstās.

�ārlzs apsēdināja Ernestīni atpakaļ uz dīvāna, no kura viņa bija pielēkusi. Viņ� juta, ka galvenais apciemojuma iemesls � lēmums, pie kura viņ� bija nonācis ilgajā atceļā, � būs jāpataupa rītdienas sarunai. Viņ� meklēja iespēju kaut kādā veidā parādīt pareizo attieksmi un, to neatradis, �ķietami bezrūpīgi pārgāja uz citu tematu.

�� Un kas ievērības cienīgs pa �o laiku atgadījies Laimrid�ā?

Pēk�ņi atminējusies, Ernestīne pagriezās pret tanti. � Vai par viņu ir

kādas ziņas? � Un tad, neļaudama tantei atbildēt, pievērsās �ārlzam. � Tik tie�ām ir noticis kaut kas ievērības cienīgs. Misis Poltneja padzinu�i mis Vudrafu.

�ārlzs juta, ka sirds apmet kūleni. Ta�u, pat ja seja kaut kādi nodeva viņa satraukumu, neviens to neievēroja, jo Trenteras tante dega nepacietībā izklāstīt savus jaunumus � tie�i tāpēc jau viņa bija izpalikusi �ārlza atgrie�anās brīdī. Pēc viņas rīcībā eso�ām ziņām, mis Vudrafa bija atlaista iepriek�ējās dienas vakarā; grēciniecei bija atvēlēts vēl pēdējo nakti patverties zem Mārlboro nama jumta. Nākamajā dienā pa�ā rīta agrumā �veicars bija atnācis pēc mis Vudrafas lādes un saņēmis rīkojumu nogādāt to uz "Balto lauvu". To izdzirdis, �ārlzs vārda tie�ā nozīmē nobālēja, ta�u Trenteras tante izgaisināja viņa ba�as jau ar nākamo teikumu:

�� Tur ir karie�u stāvvieta. � Dor�esteras�Eksiteras omnibusi tolaik nelīkumoja no stāvā kalna lejup uz Laimrid�u; pasa�ieriem nācās soļot �etras jūdzes uz rietumiem līdz lielceļa krustojumam. � Bet misis Hanikota aprunājās ar nesēju. Nesējs esot pilnīgi pārliecināts, ka viesnīcā mis Vudrafa neesot apmetusies. Istabene teica, ka mis Vudrafa aizgājusi jau no pa�a rīta, apstādama vienīgi norādījumus par lādi.

�� Un pēc tam?

�� Ne ziņas, ne miņas!

�� Vai pie vikāra jūs bijāt?

�� Nē, bet misis Trimbla apgalvo, ka vikārs esot priek�pusdienā aizgājis uz Mārlboro namu. Viņam teikts, ka misis Poltneja nejūtoties vesela. Vikārs esot runājis ar misis Fērliju. Viņa zinājusi teikt vienīgi to, ka misis Poltnejai nācis ausīs kaut kas apkaunojo�s un tagad viņa esot dziļi satriekta un nomākta� � Lādzīgā misis Trentera aprāvās pusvārdā, acīmredzot vienlīdz apjukusi gan par savu neziņu, gan par Sāras pazu�anu. Viņa mēģināja ielūkoties māsasmeitai un �ārlzam acis. � Ko tas varētu nozīmēt� ko tas varētu nozīmēt?

�� Mis Vudrafai vispār nevajadzēja rādīties tai Mārlboro namā. Tas jau bija tikpat kā nodot jēru vilka gādībā. � Ernestīne palūkojās uz �ārlzu, gaidīdama apstiprinājumu. Satraucies daudz vairāk, nekā drīkstēja izrādīt, �ārlzs pagriezās pret Trenteras tanti.

�� Vai nepastāv briesmas�

�� Mēs visi esam par to noba�īju�ies. Vikārs norīkoja vīrus pārmeklēt apkārtni �ārmutas virzienā. Mis Vudrafa tur mēdza klaiņot pa klintīm.

�� Un�?

�� Nav atradu�i.

�� Vai jūs nestāstījāt, ka mis Vudrafa reiz strādājusi�

�� Arī tur meklēts. Viss velti.

�� Un Grogans � viņu ta�u izsauca uz Mārlboro namu, vai ne? � Izveicīgi novirzījis sarunu uz ārstu, �ārlzs paskaidroja Ernestīnei: � Tovakar, kad mēs dzērām groku, Grogans ierunājās par mis Vudrafu. Es zinu, ka Grogans ir par viņu norūpējies.

�� Pulksten septiņos mis Trimbla redzējusi dakteri sarunājamies ar vikāru. Dakteris izskatījies ārkārtīgi uzbudināts. Pārskaities! Tie�i tā viņa teica � pārskaities. � Mis Trimbla turēja lētu rotaslietu veikaliņu Brodstrītas zemākajā galā� ideāla vieta pilsētiņas baumu centram. Trenteras tantes maigajā sejā parādījās glu�i neticama izteiksme � nepiekāpība un bardzība. � Es neie�u pie misis Poltnejas, lai viņa mirst kaut nost!

Ernestīne paslēpa seju plaukstās. � Ai, cik ne�ēlīga diena!

�� Varbūt man iegriezties pie Grogana? � �ārlzs jautāja, vērodams abas dāmas.

�� Ak, �ārlz, ko gan tu ceri panākt? Meklē�anā iesaistīti jau pietiekami daudzi vīri.

Saprotams, ka ne jau tas bija �ārlzam prātā. �ārlzs nojauta � Sāras pazu�anai kaut kādā ziņā jābūt saistītai ar viņas klejojumiem pa Klintsapak�u, un, dabiski, bija iztrūcies, ka Sāra, iespējams, redzēta tur kopā ar viņu. Viņ� piecēlās, neziņas mākts. Par katru cenu jānoskaidro, cik daudz atklātībā zināms par Sāras atlai�anas iemesliem. �ārlzam pēk�ņi �ķita, ka nelielajā viesistabā trūkst gaisa. Viņam vajadzēja palikt vienatnē. Apdomāt, kas darāms. Ja Sāra vēl bija dzīva� bet kas zina, kādas neprātības viņa pastrādājusi tai izmisuma naktī, kamēr �ārlzs saldi dusēja Eksiteras viesnīcā? � ja Sāra joprojām elpoja, tad �ārlzi nojauta, kur viņu meklēt; un smagi kā akmens viņu nomāca doma, ka viņ� vienīgais visā Laimrid�ā to zina. Tomēr viņ� neuzdrīkstējās atklāt patiesību.

Pēc brī�a �ārlzs jau enerģiski soļoja lejup uz "Balto lauvu". Bija patīkama novakare, ta�u debesis � nomāku�ās. Mitrais gaiss laiskiem pirkstiem glāstīja �ārlza vaigus. Selgā plosījās negaiss � tāpat kā �ārlza sirdī.

DIVDESMIT SESTĀ NODAĻA

Teik�u jums, draugi, � viss atkarīgs No senajām mui�nieka tiesībām. LUISS KEROLS. "Snarka medības" (1876)

Mērijas ietekme uz jaunā koknejie�a domu pasauli nudien bija rosino�a. Sems mīlēja Mēriju pa�u par sevi, kā pienāktos mīlēt ikvienam fiziski veselam puisim, ta�u Sems mīlēja ari lomu, ko Mērija spēlēja viņa sapņos un kam nebija ne mazākās līdzības ar to lomu, kuru meitenes spēlē pui�u sapņos mūsu neapvaldītajā un primitīvajā laikmetā. Visbie�āk Sems iztēlojās Mēriju jauki iesprostotu aiz letes kungu modes pre�u veikalā. Viņas valdzino�ā seja glu�i kā magnēts pievilka augstas kārtas klientus no Londonas malu malām. Aiz veikala logiem viņu melnie cilindri aizēnoja debesis, uz ielas bruģa apdullino�i dārdēja karie�u riteņi. Mērija rosījās ap tādu kā patvāri, no kura nebeidzamā straumē plūda cimdi, kaklauti, zeķes, cepures, getras, oksfordietes (īpa�as kurpes� tolaik pēdējais modes kliedziens) un apkaklītes: pikadillietes, �ekspīrietes, garīdznieces, hercogietes, � Sems bija kā jucis uz apkaklītēm; vai tik tas nebija feti�isms, jo Sems neap�aubāmi tīksminājās ar to, kā Mērija viņa iztēlē pielaikoja apkaklītes uz sava slaidā, baltā kakla ikviena apbrīnā pamiru�a hercoga un lorda priek�ā. Viņ� pats �ajā idilliskajā sapņu valstībā sēdēja pie kases, ievākdams pretējā virzienā plūsto�o zelta ra�u.

Sems ļoti labi apzinājās, ka tas ir tikai sapnis. Ta�u Mērijas eksistence, tā sakot, izcēla �o apstākli; vēl ļaunāk � tā saasināja pretīgā dēmona vaibstus, kur� stāvēja ceļā uz sapņa īsteno�anu. Kas tas par dēmonu? Skaidras naudas trūkums. Un varbūt tie�i �ajā mū�senajā cilvēku dzimuma ienaidniekā joprojām blenza Sems, ērti iekārtojies saimnieka viesistabā, pēc tam kad ar skatienu un jau atkal dīvaini sa�ķobītām lūpām bija aizvadījis �ārlzu pa Brodstrītu dro�ā attālumā; patlaban Sems niekojās ap savām otrajām vakariņām: iestrēba da�as karotes zupas, apēda labākos jērgaļas gabaliņus � jo Semam piemita it visi dzīves baudītāja instinkti, lai arī nepiederēja tāda rocība. �obrīd Sems atkal vērās tālē, nemaz neredzēdams lielisko jērgaļas gabalu, ko bija uzdūris uz dak�iņas.

Mal (ja drīkstu papildināt jūsu jau tā apjomīgo liekas informācijas bagā�u) ir senangļu aizguvums no seno norvēģu valodas, ko mums atvedu�i vikingi. Vārda sākotnējā nozīme bija "runa", ta�u �ai sievi�ķīgajai nodarbei � runā�anai � vikingi pievērsās vienīgi tad, ja vajadzēja no kāda kaut ko izspiest, pieliekot karacirvi pie rīkles, tāpēc laika gaitā �is vārds sāka apzīmēt nodokli vai nodevu. Viens vikingu atzars pārcēlās uz dienvidiem un Sicīlijā nodibināja mafiju, bet otrs � un ap �o laiku mal bija pārveidojies par mail� uzsāka enerģisku reketu Skotijas robe�as apkaimē. Tie, kuriem rūpēja nenodedzināti labības lauki un savu meitu gods, maksāja nodevu (mail) vietējiem virsai�iem, un ar laiku to sāka dēvēt par melno nodevu[16].

Diez vai Sems nodevās �ādai etimoloģiskai apcerei, ta�u minētā vārda būtība ļoti nodarbināja viņa prātu; skaidrs, ka viņ� uzreiz saprata, kas tā par "nabaga sievieti". Tāds notikums kā fran�u leitnanta draudzenes padzī�ana bija reti garda ēsma Laimrid�as tenkotājiem; pievakarē par to zināja jau visa pilsētiņa, un ari Sems bija par to dzirdējis, sēdēdams krogus istabā pie savām pirmajām, pārtrauktajām vakariņām. Sems zināja, kas Sāra ir, jo kādu dienu viņu bija pieminējusi Mērija. Sems pazina arī savu saimnieku un viņa stiķus: �obrīd �ārlzs bija izsists no līdzsvara, viņam kaut kas bija aiz ādas, un patlaban viņ� gāja ne jau pie misis Trcnteras, bet gan pavisam citur. Sems nolika dak�iņu ar gaļas gabalu un sāka sāniski bungot sev pa degunu, glu�i kā Ņūmārketas derību aizgaldos, kad līkkājis nojau� ko nelādzīgu � atkal jau mēģina no�ēlojamu kleperi iesmērēt par sacīk�u zirgu, blē�i tādi! Diem�ēl man �ķiet, ka �ai gadījumā blēdis bija Sems � viņ� kā �urka grasījās pamest grimsto�u kuģi.

Vinzjetas apak�stāvā nevienam nebija noslēpums, kas noticis � tēvocis grasās iespītēt brāļadēlam. Mui�as kalpi, kā jau īsti lauku darbarūķi, juta iedzimtu cieņu pret kārtīgu saimniecību un nicināja �ārlzu, kur� nebrauca ciemos bie�āk, īsi sakot, nepieglaimojās seram Robertam, kur un kā vien spēdams. Kalpus tai laikā vērtēja tikai nedaudz augstāk par mēbelēm, un saimnieki bie�i vien piemirsa, ka tiem ir gan dzirde, gan sapra�ana; da�a laba asāka vārdu maiņa starp veco vīru un viņa mantinieku nepaslīdēja garām neievērota un neapspriesta. Un, kaut arī kalpu saimes jaunākās pārstāves juta līdzi iznesīgajam �ārlzam, prātīgākie kalpi noraudzījās uz viņu un viņa izredzēm glu�i kā skudras uz vieglprātīgo sienāzi. Visu mū�u sūri grūti strādāju�i, viņi jutās gandarīti, ka �ārlzs saņem pēc nopelniem par savu slinko�anu.

Turklāt misis Tomkinsa, kā Ernestīne glu�i pareizi bija novērtējusi, patiesi bija laimes meklētāja; ar gudru ziņu viņa jau laikus bija pielabinājusies saimniecības pārzinei un virssulainim, un abi �ie augstmaņi neliedza savu imprimatur� � vai ducatur in matrimonium� � korpulentajai un neapvaldītajai atraitnei, kura vēlāk, aplūkodama neapdzīvotās telpas jau minētajā austrumu spārnā, ieteicās saimniecības pārzinei, ka tur varētu iekārtot lieliskas bērnistabas. Tiesa, misis Tomkinsai bija dēls un divas meitas no pirmās laulības, ta�u, pēc saimniecības pārzines domām, kurās viņa laipni dalījās ar virssulaini misteru Bcnsonu, misis Tomkinsa jau atkal bija tikpat kā "noga�tavojusies".

�� Varētu dzimt arī meitas, misis TrOtcra.

�� Gan viņa savu panāks, mister Benson! Pieminiet manus vārdus � viņa savu panāks!

Virssulainis iedzēra tēju, tad piemetināja: � Viņa dod labas dzeramnaudas. � �ārlzs, kā jau pa�u cilvēks, to nedarīja.

To visu galvenajos vilcienos dabūja dzirdēt arī Sems, gaidīdams �ārlzu lejā kalpotāju istabā. Kaut ko tādu klausīties nebija patīkami, jo Semu, kā jau vieglprātīgā sienā�a sulaini, meta pār vienu kārti ar saimnieku, turklāt tas zināmā mērā aizskāra ari tādu kā rezerves bultu, ko Sems glabāja savam �aujamlokam � faute de mieux[19] sapni, kurā viņ� iztēlojās sevi augstajā amatā, ko patlaban Vinzjetā ieņēma mis�ters Bensons. Sems pat bija pavir�i iesējis �o sēklu Mērijas smadzenēs, kur tā, bez �aubām, uzdīgtu, ja vien Sems to vēlētos. Bija sāpīgi noskatīties, ka trauslu stādiņu � kaut arī ne pa�u dārgāko lolojumu � tik brutāli izravē.

Atceļā no Vinzjetas �ārlzs nebilda Semam ne vārda, tātad oficiāli Sems vēl neko nezināja par saimnieka neveiksmi. Ta�u �ārlza satumsu�ais ģīmis izteica visu.

Un nu vēl ari �itas!

Beidzot Sems iebāza mutē dziesto�o gaļas gabalu, sako�ļāja to un norija, bet visu laiku viņa acis raudzījās nākotnē.

�ārlza saruna ar tēvoci bija noritējusi bez asumiem, jo abus mocīja vainas apziņa � tēvoci par to, ko viņ� darīja �obrīd, brāļadēlu � par to, ko nebija izdarījis agrāk. Jaunumus, kas tika pavēstīti nesaudzīgi tie�i, ta�u ar nodevīgi novērstu skatienu, �ārlzs pēc pirmā ledainā �oka uzklausīja ar kokainu laipnību.

�� Apsveicu, ser, un novēlu daudz laimes!

Tēvocis � viņ� bija atnācis drīz pēc tam, kad mēs atstājām �ārlzu viesistabā, � piegāja pie loga, it kā smeldamies drosmi zaļajās ārēs. Viņ� īsi pastāstīja par savu aizrau�anos. Sākumā � pirms trim nedēļām � viņ� noraidīts. Ta�u tēvocis nebija tas vīrs, kur� pēc pirmā noraidījuma tūdaļ atkāpsies. Dāmas balsī viņ� saklausījis zināmu nenoteiktību. Pirms nedēļas tēvocis ar vilcienu aizbraucis uz Londonu un "ķēries atkal vērsim pie ragiem", �oreiz ar triumfu pārvarēdams visas grūtības.

�� Viņa atkal teica "nē", �ārlz, bet viņa raudāja. Es sapratu, ka esmu vinnējis. � Acīmredzot līdz galīgajam jāvārdam bija pagāju�as vēl pāris dienas. � Un tad, manu dārgo zēn, es nolēmu, ka man jāsatiek tevi. Tu esi pirmais, kam es to stāstu.

�ārlzs atcerējās vecās misis Hokinsas �ēlo skatienu � �o jaunumu acīmredzot zināja visa Vinzjeta. Tēvo�a diezgan nesakarīgais mīlestības varoņdarbu izklāsts deva �ārlzam laiku atgūties no trieciena. �ārlzs jutās izpērts un pazemots; viņam bija atņemta vesela pasaule. Atlika tikai viens � uzņemt to vēsi, stoiskā mierā, neļaujot saniknotajam pui�elim izlauzties uz āru.

�� Es protu novērtēt tavu uzmanību, tēvoc.

�� Tev ir pilnīgas tiesības lamāt mani par vecu, iemīlēju�os plānprātiņu. Kaimiņi tie�i tā ari darīs.

�� Vēla izvēle bie�i vien ir tā labākā.

�� ārlz, viņa ir mundra mei�a! Ne tāda kā �itās modernās, klīrīgās jaunkundzītes. � Vienu mirkli �ārlzs satraucās, vai tik tas nav mērķēts uz Ernestīni � un bija jau arī, kaut bez nodoma. Tēvocis, neko nemanīdams, klāstīja tālāk: � Viņa runā to, ko domā. Mūsu laikos da�i to uzskata par uzmācību. Bet tāda nu gan viņa nav. � Tēvocis atrada salīdzinājumu savā parkā: � Viņa ir taisna kā krietna goba.

�� Es ne mirkli neesmu par to �aubījies.

Tēvocis uzmeta �ārlzam aizdomīgu skatienu; glu�i tāpat kā Sems reizēm spēlēja �ārlzam paraugsulaini, tāpat �ārlzs vecajam vīram � goddevīgo brāļadēlu.

�� Man labāk patiktu, ja tu pukotos, nevis izturētos� � tēvocis jau gandrīz gribēja teikt "kā tāds ledus gabals", bet tikai pienāca klāt un uzlika �ārlzam roku uz pleca, jo savam lēmumam attaisnojumu jau bija mēģinājis rast, uzkurinot sevī dusmas uz �ārlzu, ta�u, būdams lāga puika, sapratis, ka tas butu zemiski.

�� ārlz, sasodīts, � mums tas ir jāizrunā! Tavas izredzes tagad mainās. Kaut gan manā vecumā, kas zina�� im �ķērslim tēvocis tomēr neuzdro�inājās lēkt pāri. � Bet, lai notiktu kas notikdams, es vēlos, �ārlz, lai tu zinātu � neatkarīgi no laulības iznākuma tuk�ā tu nepaliksi. Es nevaru tev apsolīt Mazo Namu pavisam, ta�u ļoti vēlos, lai tu izmantotu to kā savu līdz mū�a beigām. Es gribētu, lai tā ir mana kāzu dāvana jums abiem ar Ernestīni � ieskaitot izdevumus, kas nepiecie�ami, lai savestu to pienācīgā kārtībā.

�� Tas ir ļoti augstsirdīgi no tavas puses. Bet mēs jau esam tikpat kā vienoju�ies, ka pārcelsimies uz Belgreivijas māju, tikko beigsies nomas līgums.

�� Jā, jā, ta�u tev nepiecie�ams ari miteklis laukos. Es nepieļau�u, ka �īs precības nostājas starp mums, �ārlz! Es lauzī�u savu solījumu jau rīt pat, ja�

�ārlzs izmocīja smaidu.� Nerunā muļķības! Tikpat labi tu varēji apprecēties jau pirms daudziem gadiem.

�� Varbūt. Ta�u es neesmu to izdarījis.

Tēvocis nervoziem soļiem piegāja pie sienas un sakārtoja sa�ķiebu�os gleznu. �ārlzs klusēja; satrieco�ie jaunumi viņu, iespējams, kremta pat mazāk nekā atmiņas par saviem muļķīgajiem mui�as īpa�nieka sapņiem ceļā uz Vinzjetu. Un vispār � vecais velns varēja atrakstīt! Ta�u, no vecā velna viedokļa, tā būtu bijusi gļēvulība.

Tēvocis atgāja nost no gleznas. � �ārlz, tu vēl esi jauns un pusi dzīves pavadi ceļojumos. Tu nesaproti, kāda nolādēta vientulība, apnikums� jupis viņu zina, kas, � ta�u reizēm man liekas, ka es jau esmu ar vienu kāju kapā.

�ārlzs nomurmināja: � Man nebija ne jausmas�

�� Nē, nē! Es tevi nevainoju. Tev pa�am sava dzīve dzīvojama. � Tomēr īstenībā tēvocis, kā jau vīrs bez bērniem, joprojām pukojās uz �ārlzu, ka viņ� nemaz nav tāds, kādiem, pēc tēvo�a domām, jābūt it visiem dēliem � bezgala padevīgiem un mīlo�iem; kaut desmit minūtes sabijis tēva ādā, tēvocis būtu pārliecinājies, ka tās ir sentimentālas iedomas. � Tik un tā ir lietas, ko spēj vienīgi sieviete. Nu kaut vai, raugi, tie vecie aizkari te, istabā. Vai tu biji ievērojis? Vienā jaukā dienā misis Tomkinsa sacīja, ka tie esot drūmi. Un, nolāpīts, man kā zvīņas nokrita no acīm � tie patie�ām bija drūmi! Lūk, ko panāk sieviete! Parāda tev to, kas atrodas turpat degungalā un ko tu neredzi. � �ārlzam niezēja mēle atcirst, ka �im nolūkam kalpo ari brilles, turklāt par krietni lētāku maksu, � ta�u viņ� tikai saproto�i pamāja. Sers Roberts dedzīgi atvēzēja roku. � Ko tu saki par jaunajiem aizkariem?

�ārlzs pavīpsnāja. Tēvo�a estētiskās intereses tik ilgi bija apro�be�oju�ās ar tādiem jēdzieniem kā zirga skausta izliekums un D�o Mentona pārākums pār visiem citiem vēsturē zināmajiem iero�u meistariem, ka pa�reizējie spriedumi izklausījās tā, it kā slepkava pēk�ņi būtu pievērsies �ūpuļdziesmām.

�� Pavisam cita lieta. *

�� Kā naglai uz galvas! Visi saka to pa�u.

�ārlzs kodīja lūpu. � Un kad tu mani iepazīstināsi ar savu izredzēto?

�� Patie�ām, ari par to es gribēju runāt. Misis Tomkinsa gaidīt gaida iepazī�anos ar tevi. Viņa ārkārtīgi jūtīgi uztver to, ka� sasodīts� kā lai pasaka?

�� To, ka mainās manas izredzes?

�� Tie�i tā! Pirms nedēļas misis Tomkinsa atzinās, ka tikai tāpēc esot atraidījusi mani pirmajā reizē. � (�ārlzs saprata, ka tas domāts kā uzslava, un tēloja pieklājīgu pārsteigumu.) � Bet es viņu pārliecināju, ka tu esi atradis lielisku partiju. Un sapratīsi un atbalstīsi manu izvēli� mū�a pēdējiem gadiem.

�� Tu neatbildēji uz manu jautājumu, tēvoc.

Sers Roberts izskatījās nedaudz nokaunējies. � Misis Tomkinsa ir aizbraukusi ciemos pie savas ģimenes Jork�īrā. Zini, viņa ir rados ar Dobenijiem.

�� Patiesi?

�� Rīt es seko�u viņai uz turieni.

�� Ak tā.

�� Un, manuprāt, ir labāk, ja mēs par to visu izrunājamies divatā kā vīrs ar vīru. Tomēr misis Tomkinsa ļoti vēlētos ar tevi iepazīties. � Tēvocis saminstinājās, tad, dīvaini sakautrējies, iebāza kabatā roku un izvilka medaljonu. � Pagāju�onedēļ viņa man iedeva �o te.

Un �ārlzs varēja aplūkot zeltā un tēvo�a tuklajos pirkstos ietverto misis Bellas Tomkinsas portretu. Viņa izskatījās nepieklājīgi jauna; spītīgi sakniebtas lūpas, dro�as acis � nepievilcīga viņa nepavisam ne�ķita, pat �ārlzam ne. Dīvainā kārtā viņas seja nedaudz atgādināja Sāru, un �ārlza pazemojums un zaudējums atklājās jaunā gaismā. Sāra bija galīgi nepieredzējusi, turpretim misis Tomkinsa � sabiedrības dāma, ta�u ne vienai, ne otrai (tēvocim taisnība!) nebija nekā kopīga ar klīrīgām jaunkundzītēm. Bridi �ārlzs jutās kā vājas armijas ģenerālis, uzlūkodams ienaidnieka nostiprinātās pozīcijas, � viņ� pārāk labi apzinājās, kā beigtos Ernestīnes un nākamās lēdijas Smitsones konfrontācija. Tā būtu izgā�anās.

�� Es redzu, ka man ir vēl viens iemesls tevi apsveikt.

�� Viņa ir brīni�ķīga sieviete! Apburo�a! Viņas dēļ bija vērts gaidīt, �ārlz. � Tēvocis iebukņīja �ārlzam ribās. � Tu vēl kļūsi greizsirdīgs, nudien! � Vēlreiz lepni palūkojies medaljonā, tēvocis to godbijīgi aizvēra un noglabāja kabatā. Un tad, it kā lai darītu galu �ai jūtelībai, ņipri aizveda �ārlzu uz stalli parādīt jauniegādāto vaislas ķēvi, kura "nopirkta par simt ginejām lētāk, nekā tā vērta", un kura, lai gan tēvocis to nenojauta, viņa izpratnē bija tāda pati izcilniece starp zirgiem kā viņa otrs jaunieguvums � starp sievietēm.

Kā jau angļu d�entlmeņi, viņi abi turpmāk sargājās pārrunāt tematu, kas nodarbināja viņu prātus visvairāk, kaut gan itin bie�i to pieminēja (jo sers Roberts bija pārlieku apreibis no savas veiksmes, lai spētu klusēt). �ārlzs uzstāja, ka viņam jau �ovakar pat esot jāatgrie�as Laimrid�ā pie līgavas, un tēvocis, kur� citkārt no �ādas nevērības pret viņu kļūtu drūms kā negaisa mākonis, �oreiz īpa�i neiebilda. �ārlzs solīja aprunāties ar Ernestīni par Mazo Namu un pirmajā izdevīgajā reizē atvest viņu ciemos pie otras līgavas. Par spīti tēvo�a sirsnīgajiem atvadu vārdiem un rokasspiedieniem, nebija ne mazāko �aubu, ka viņ� atviegloti uzelpo, redzēdams �ārlzu aizbraucam.

Lepnums bija palīdzējis �ārlzam saņemties tās trīs �etras stundas, kamēr viņ� bija viesojies pie tēvo�a, ta�u mājupceļ� bija grūts. �ķita, ka tas viss � pļavas, ganības, aploku �ogi, gleznainās birzis, kas lēnām slīdēja �ārlzam gar acīm, � slīdētu viņam ārā no rokām. �ārlzam �ķita, ka nekad mū�ā viņ� vairs negribēs redzēt Vinzjetu. Zilās rīta debesis klāja spalvu mākoņu dūmaka, vēstīdama par tālu pērkona negaisu, ko mēs jau manījām Laimrid�ā, un arī �ārlza prātu tie�i tāpat nomāca drūma pa�apcere.

Viņa drūmums lielā mērā bija saistīts ar Ernestīni. �ārlzs zināja, ka tēvocis nemaz nav sajūsmā par Ernestīnes izsmalcinātajām londonietes manierēm un par viņas vienaldzību pret lauku dzīvi. Vīram, kur� savā mū�ā tik daudz laika veltījis zirgaudzē�anai, Ernestīne dro�i vien �ķita vāj� papildinājums tādai brīni�ķīgai �ķirnei kā Smitsoni. Bez tam viena no saitēm, kas bija saturējusi kopā tēvoci un brāļadēlu, bija abu vecpuisība; varbūt �ārlza laime seram Robertam bija atdarījusi acis �ja viņ� var, kāpēc es ne? Vienā ziņā gan tēvocis prata novērtēt Ernestīni, kā nākas, � viņas lielo pūru. Tie�i Ernestīnes pūrs ļāva tēvocim bez sirdsapziņas pārmetumiem atbrīvoties no �ārlza.

Ta�u visvairāk �ārlzu kremta tas, ka nu viņ� ārkārtīgi nepatīkamā veidā bija kļuvis mazvērtīgāks par Ernestīni. Ar ienākumiem no tēva mui�as viņam vienmēr bija pieticis, lai apmierinātu savas vajadzības, ta�u kapitāla vairotājs viņ� nebija. Kā nākamais Vinzjetas saimnieks �ārlzs varēja uzskatīt sevi par finansiāli līdzvērtīgu Ernestīnei, kā vienkār�s rantjē viņ� nonāktu finansiālā atkarībā no jaunās sievas. Savā īgnumā �ārlzs bija daudz aizspriedumaināks nekā vairums viņa laikmeta un aprindu jauno vīrie�u, kuriem dzī�anās pēc pūra (un �ai laikā dolāri kļuva tikpat pieņemami kā mārciņas) �ķita tāda pati cienījama nodarbo�anās kā lapsu medības vai azartspēles. Nudien, tā arī bija: �ārlzs t jutās no�ēlojami, vienlaikus apzinādamies, ka tikai retais viņa vietā mocītos ar līdzīgiem aizspriedumiem. �ārlzu nez kādēļ kaitināja pat tas,

ka apstākļi tēvo�a pāridarījumu nepadara vēl sāpīgāku� sacīsim, ja �ārlzs Vinzjetā būtu pavadījis vairāk laika vai ari ja vispār nebūtu iepazinies ar Ernestīni�

Tomēr tie�i Ernestīne un nepiecie�amība vēlreiz saņemties �ārlzam todien visvairāk palīdzēja pārvarēt skumjas.

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Pie izpostītas jaunības Man domas kavējas � Kaut vienu jūtu patiesu Tur velti pūlas rast� Bij sirdij pastāvīgai būt, Tik svārstīga bij tā; Kur citiem urdza avots, man Smilts dega vasarā. Rau: satraukumi, rosība Un runas plūst� bet nē! Tie īstie nav, kas ievestu Tai slēptā pasaulē. a. h. klafs. "Dzejolis" (1840)

Durvis atvēra saimniecības vadītāja. Dakteris esot izgājis � dro�i vien uz aptieku, bet �ārlzs, ja vēloties, varot kāpt aug�ā un uzgaidīt� un tā, pasniedzis sulainim cepuri un apmetni, �ārlzs drīz vien sēdēja tajā pa�ā istabā, kur bija dzēris groku un zvērējis uzticību Darvinam. Kamīnā sprēgāja uguns, uz apaļā galdiņa pie loga, no kura pavērās tik lielisks skats uz peldvietu, dzisa ārsta vientuļo vakariņu paliekas � saimniecības vadītāja tās steig�us nokopa. Pēc kāda laika �ārlzs izdzirdēja soļus kāpnēs. Grogans smaidīdams ienāca istabā, sniedza roku.

�� Ļoti priecājos, Smitson! Tas dumjais sievi�ķis� vai tad viņa tie�ām jums neko nepiedāvāja, lai sasildītos?

�� Paldies� � �ārlzs gandrīz gribēja atteikties ho brendija, tomēr pārdomāja. Un, paņēmis glāzi, tūdaļ sāka runāt par sava nāciena iemeslu. � Man ar jums jāaprunājas par kādu personisku un ļoti delikātu jautājumu. Man nepiecie�ams jūsu padoms.

Ārsta acis dīvaini iemirdzējās. Nebija nekāds retums, ka augstāko aprindu jaunekļi pirms kāzām griezās pie daktera Grogana. Reizēm viņi mocījās ar gonoreju, retāk� ar sifilisu, da�reiz vienkār�i ar bailēm, masturbācijas netikumu � tolaik pastāvēja pla�i izplatīta teorija, ka pa�apmierinā�anās izraisa impotenci. Tomēr visbie�āk viņi mocījās ar neziņu; tie�i pirms gada kāds nelaimīgs jauns vīrs, kura sievai nebija bēmu, bija ieradies pie daktera Grogana pilnā pārliecībā, ka bērnus ieņem un dzemdē caur nabu.

�� Zināt, ko? �odien es to vien daru kā izdāļāju padomus. Neesmu' pārliecināts, ka man vēl kāds atlicis. Galvenokārt man vaicā, ko iesākt ar .to sasodīto veco Mārlboro nama fanātiķi. Vai esat dzirdējis, ko viņa pastrādājusi?

�� Tie�i par to es gribēju ar jums aprunāties.

Ārsts atviegloti uzelpoja un tūdaļ izdarīja jaunu � atkal nepareizu secinājumu:

�� Nu jā � misis Trentera ir uztraukusies, vai ne? Pasakiet viņai manā vārdā, ka tiek darīts viss iespējamais. Meklētāju grupa raujas vaiga sviedros. Esmu apsolījis piecas mārciņas tam, kur� atvedīs viņu atpakaļ� � Ārsta balsī ieskanējās rūgtums. � Vai arī atradīs viņas līķi.

�� Viņa ir dzīva. Es tikko saņēmu no viņas zīmīti.

�ārlzs nodūra acis ārsta pārsteigtā skatiena priek�ā. Un tad, sākumā uzrunādams galvenokārt brendija glāzi, izstāstīja patiesību par savām attiecībām ar Sāru � tas ir, gandrīz patiesību, jo savas dziļākās izjūtas viņ� noklusēja. Daļu atbildības �ārlzs uzvēla � vai vismaz mēģināja uzvelt � dakterim Groganam un abu iepriek�ējai sarunai, turklāt pie�ķirdams sev tādu kā zinātnieka statusu, ko vecais, gudrais ārsts tūdaļ ievēroja. Veciem ārstiem, tāpat kā veciem mācītājiem, piemīt viena kopēja īpa�ība � smalka o�a uz nepatiesību: gan uz klajiem meliem, gan arī, kā �ārlza gadījumā, uz neveiklu taisno�anos. �ārlza grēksūdzei turpinoties, daktera Grogana deguns sāka (pārnestā nozīmē) raustīties, un �ī neredzamā raustī�anās nozīmēja gandrīz to pa�u, ko Sema sa�ķiebtās lūpas. Laiku pa laikam ārsts iestarpināja kādu jautājumu, ta�u visumā ļāva �ārlzam pa�am at�ķetināt sava aizvien nesakarīgākā stāstījuma kamolu līdz galam. Tad ārsts pie�cēlās.

�� Labi, sāksim ar svarīgāko! Jāatsauc atpakaļ meklētāji. � Pērkona negaiss tagad plosījās daudz tuvāk, un, kaut arī logiem priek�ā bija aizvilkti aizkari, to krokās �ārlzam aiz muguras ik pa brīdim uzplaiksnīja baltas, trīsuļojo�as zibens �autras.

.� Es steidzos �urp, cik ātri vien varēju.

�� Jā, tas ir saprotams. Mazliet pagaidiet� � Ārsts jau bija apsēdies pie nelielās rakstāmpults istabas tālākajā stūri. Kādu laiku nebija dzirdama neviena skaņa, izņemot spalvas �irkstē�anu uz papīra. Tad ārsts nolasīja �ārlzam priek�ā, ko bija uzrakstījis:

�� "Cienījamo Forsait! Es tikko uzzināju, ka mis Vudrafai briesmas nedraud. Viņa nevēlas atklāt savu atra�anās vietu, ta�u uztraukumam nav pamata. Rītdien ceru uzzināt par viņu ko vairāk. Klāt pievienoto summu, lūdzu, sadaliet starp meklētājiem, kad viņi atgriezīsies." Nu, vai būs labi?

�� Lieliski! Vienīgi pievienotajai summai jānāk no mana rēķina. � �ārlzs izvilka mazu, izrakstītu maciņu, Ernestīnes rokdarbu, un noskaitīja uz zaļā vadmalas galdauta trīs sovrinus; divus ārsts atstūma atpakaļ. Viņ� pasmaidīja.

�� Misters Forsaits cīnās pret zaļo pūķi. Manuprāt, ar vienu zelta gabalu pilnīgi pietiks. � Grogans iebāza vēstulīti un monētu aploksnē, aizzīmogoja to un izgāja ārā, lai liktu to tūdaļ nogādāt adresātam.

Atgriezies viņ� noprasīja: � Un� ko lai iesāk ar meiteni? Vai jums ir kāda doma, kur viņa �obrīd varētu būt meklējama?

�� Nav ne jausmas. Kaut gan ne�aubos, ka rit viņa būs tur, kur solījusi.

�� Bet jūs ta�u, saprotams, nevarat tur rādīties. Jūsu apstākļos tāds risks nav pieļaujams.

�ārlzs palūkojās uz ārstu, tad uz grīdsegu.

�� Esmu jūsu rīcībā.

Ārsts domīgi vēroja �ārlzu. Viņ� bija izdarījis nelielu eksperimentu, pārbaudīdams sava viesa noskaņojumu. Un atklājās tie�i tas, ko viņ� bija paredzējis. Grogans piegāja pie grāmatplaukta blakus rakstāmpultij un tūdaļ atgriezās ar to pa�u sējumu, ko bija pasniedzis �ārlzam iepriek�ējā reizē: Darvina di�o darbu. Ārsts apsēdās iepretim �ārlzam kamīna otrā pusē, tad ar mazu smaidiņu lūpās paraudzījās uz viņu pār briļļu rāmjiem un, kā pie Bībeles zvērēdams, uzlika plaukstu uz "Sugu izcel�anās".

�� No tā, ko mēs �eit runājām un ko vēl runāsim, ne vārds netiks izpausts ārpus �īs istabas �etrām sienām. � Tad viņ� nolika grāmatu malā.

�� Cienījamo dakter, tas nu gan bija lieki!

�� Paļāvība uz ārstu ir puse no izveseļo�anās.

�ārlzs sāji pasmaidīja. � Un otra puse?

�� Ārsta paļāvība uz pacientu. � Grogans piecēlās kājās, neļaudams �ārlzam atbildēt. � Labi, jūs ta�u nācāt pie manis pēc padoma, vai ne? � Viņ� uzlūkoja �ārlzu tik nikni, it kā grasītos boksēties � ne vairs zobgalīgais, bet gan kaujinieciskais īrs. Tad, sabāzis rokas virssvār�a kabatās, Grogans sāka soļot pa savu "kajīti".

�� Tātad iedomāsimies, ka es esmu jauna sieviete ar augsti attīstītu intelektu, baudījusi zināmu izglītību. Es uzskatu, ka man nodarīts pāri. Es nespēju savaldīt savas emocijas. Es izturos muļķīgi, piemēram, karos kaklā pirmajam pievilcīgajam blēdim, kur� patrāpās ceļā. Vēl ļaunāk � es esmu iemīlējusies savā likteņa pabērna lomā. Es ļoti ticami atdarinu melanholiju. Man ir traģisks skatiens. Es raudu bez jebkāda iemesla. Un, tā tālāk, un tā joprojām. Un tad� � ārsts pamāja uz durvīm, it kā piesaukdams burvestību, � ierodas jauns dievs. Gudrs. Izskatīgs. *

Nevainojams tās sugas pārstāvis, kuru esmu mācīta apbrīnot. Es redzu, ka neesmu viņam vienaldzīga. Un, jo skumjāka es izliekos, jo vairāk uzmanības viņ� man veltī. Es metos uz ceļiem viņa priek�ā � viņ� pieceļ mani kājās. Viņ� izturas pret mani kā pret augstdzimu�u dāmu. Pat vairāk. Kristīgas cilvēkmīlestības garā viņ� piedāvājas izpestīt mani no nelaimīgā likteņa.

�ārlzs mēģināja iejaukties, bet ārsts neļāva.

��Pie tam es esmu nabadzīga. Man nav pieejami tie līdzekļi, ko izmanto veiksmīgākās mana dzimuma pārstāves, lai savalgotu vīrie�us. � Ārsts pacēla rādītājpirkstu. � Man ir tikai viens ierocis. �ēlums, ko izraisu �ajā laipnajā jauneklī. Ta�u �ēlums pastāvīgi jābaro. Es esmu iebarojusi cēlajam samarietim savu pagātni, un viņ� to ir notiesājis. Kas man atliek? Jāpanāk, lai viņ� ie�ēlojas par manu tagadni. Kādu dienu, kad pastaigājos tur, kur man aizliegts staigāt, man rodas iespēja. Es gādāju, lai mani ierauga kāds, kur� to noteikti pastāstīs tālāk �cilvēkam, uz kura piedo�anu nav ne mazāko cerību. Es panāku, ka mani padzen. Es pazūdu bez vēsts un izraisu aizdomas, ka esmu metusies lejā no tuvākās klintsradzes. Un tad in extremis� un de profundis � vai drīzāk de altis� � es saucu pēc sava glābēja. � Ārsts ilgi klusēja, līdz beidzot abu acis sastapās. Ārsts pasmaidīja. � Mans stāsts, protams, daļēji balstās uz pieņēmumiem.

�� Bet jūsu nepārprotamais pārmetums � ka viņa pati vainojama�

Dakteris Grogans apsēdās un sabikstīja gandrīz izdzisu�o uguni.

� �orīt agri no rīta mani izsauca uz Mārlboro namu. Man nebija ne jausmas, kas lēcies, zināju vienīgi to, ka misis Poltneja esot smagi saslimusi. Misis Fērlija, saimniecības vadītāja, pāris vārdos pastāstīja, kas par vainu. � Ārsts brīdi klusēja, tad stingri ieskatījās �ārlza nelaimīgajās acīs. � Misis Fērlija vakar bijusi Pienotavā Kopienas me�a malā. Meitene esot nekaunīgi iznākusi no me�a viņai pa�ā deguna priek�ā. Protams, misis Fērlija nav ne par matu labāka kā viņas saimniece, tāpēc man nav ne mazāko �aubu par to, ar kādu ļaunu prieku viņa vēlāk izpildīja savu pienākumu. Ta�u es esmu pārliecināts, godājamo Smitson, ka viņa tika apzināti izaicināta.

�� Jūs gribat sacīt�

Ārsts pamāja. �ārlzs apveltīja viņu ar drausmīgu skatienu un spīvi iebilda: � Es neticu! Tas nevar būt, ka viņa spējīga�

�ārlzs nepabeidza teikumu. Ārsts nomurmināja: � Tas var būt� Diem�ēl.

�� Bet vienīgi cilvēks ar� � �ārlzs gribēja teikt "samaitātu domā�anu", bet tad strauji piecēlās, piegāja pie loga, pa�ķīra aizkarus un neko neredzo�ām acīm vērās naktī, lietū. Zilganpelēka rūsa apgaismoja Kobu, pludmali, rāmo jūru. �ārlzs pagriezās.

�� Vārdu sakot, viņa vazājusi mani aiz deguna.

�� Jā, manuprāt, tā tas ir. Ta�u tas bijis augstsirdīgs deguns. Un, lūdzu, ņemiet vērā, ka sajucis prāts vēl nebūt nav noziedzīgs prāts. �ai gadījumā viņas izmisums jums jāuztver kā slimība un nekas vairāk. Mister Smitson, tā ir garīga holera, tīfs! Tā jums jādomā par mis Vudrafu. Nevis kā par ļaunprātīgu intriganti.

�ārlzs atgriezās istabas vidū. � Un, kā jums �ķiet, kāds varētu būt viņas galamērķis?

�� aubos, vai mis Vudrafa pati to zina. Viņa dzīvo tikai �odienai. Patiesi tā tas ir. Tālredzīgs cilvēks tā nerīkotos.

�� Bet mis Vudrafa ta�u nevar visā nopietnībā cerēt, ka es savā stāvoklī�

�� Saderinātā stāvoklī? � Ārsts drūmi pasmaidīja. � Esmu pazinis daudzas prostitūtas. Jāpiebilst � veikdams savus darba pienākumus, nevis izmantodams viņu darbu. Un es būtu priecīgs, ja man dotu gineju par katru prostitūtu, kura man stāstījusi, kā izpriecājusies ar precētiem vīriem un tēviem. � Ārsts vērās kamīna liesmās, atcerēdamies pagātni. � "Es esmu izstumts. Bet es atrieb�os!"

�� Jūs pataisāt mis Vudrafu par īstu sātanu. Tāda viņa nav. � Tas izskanēja pārāk kaislīgi, un �ārlzs steig�us novērsās. *� Es nespēju tam ticēt. i

�� Uzklausiet vīru, kur� ir pietiekami vecs, lai būtu jūsu tēvs: jūs nespējat ticēt tāpēc, ka esat jau pa nusei viņā iemīlējies.

�ārlzs apcirtās apkārt un nikni raudzījās ārsta laipnajā sejā.

�� Jūs nedrīkstat tā runāt! � Grogans pamāja. Iestājās klusums, un �ārlzs piebilda: � Tas jau ir apvainojums mis Frīmenai.

�� Jā gan. Bet no kura?

�ārlzs norija �o krupi. Nespēdams izturēt ārsta zobgalīgo skatienu, viņ� piecēlās un gāja cauri garajai, �aurajai istabai uz durvju pusi, it kā grasīdamies doties prom. Ta�u līdz durvīm �ārlzs netika, Grogans satvēra viņu aiz rokas, piespieda apgriezties un satvēra ari aiz otras rokas � kā nikns suns uzklupa �ārlza cienīgumam.

�� Paklausieties, vai tad mēs abi neesam zinātnes piekritēji? Vai tad* mēs neuzskatām patiesību par di�āko principu? Kādēļ, jūsuprāt, mira ,

Sokrāts? Gribēdams izdabāt sabiedrībai? Lai tiktu ievērotas vispār�pieņemtās normas? Vai tie�ām jūs domājat, ka, nostrādājis �etrdesmit gadus par ārstu, es neredzu, ka cilvēks ir nelaimīgs? Jo slēpj no sevis patiesību. Icpazīstict pats sevi, Smitson! Iepazīstiet pats sevi!

Sengrieķu un ķeltu uguns, kas versmoja no Grogana, sāpīgi apdedzināja �ārlzu. Viņ� piecēlās, no aug�as nolūkodamies uz ārstu, tad novērsās un piegāja pie kamīna, uzgriezis muguru savam mocītājam. Iestājās ilgs klusums. Grogans cie�i vēroja jaunekli.

Beidzot �ārlzs ierunājās:

�� Es neesmu radīts laulības dzīvei. Par nelaimi, esmu to sapratis pārāk vēlu.

�� Vai esat lasījis Maltusu? � �ārlzs papurināja galvu. � Homo sapieris traģēdiju viņ� saskata tie�i tai apstākli, ka visauglīgāk vairojas dzīvei nepiemērotākie. Tāpēc nesakiet, ka neesat radīts laulības dzīvei, manu zēn! Un nevainojiet sevi, ka esat ieķēries tai meitenē. Man liekas, es zinu, kāpēc aizbēga tas fran�u jūrnieks. Viņ� saprata � mis Vudrafas acis var noslīkt kā atvarā.

Izmisuma dusmās �ārlzs apsviedās apkārt. � Zvēru pie sava go�da, ka starp mums nav noticis it nekas nepiedienīgs! Varat man ticēt!

�� Es ticu. Ta�u atļaujiet pārbaudīt sevi ar veco katķismu. Atbildiet: vai jūs vēlaties dzirdēt mis Vudrafas balsi? Redzēt viņas seju? Pieskarties viņai?

�ārlzs atkal novērsās un, plaukstām aizsedzis seju, smagi noslīga krēslā. Tā nebija atbilde, tomēr izteica visu. Pēc brī�a viņ� pacēla galvu un lūkojās kamīnā.

�� Ak, Grogan, ja jūs zinātu, cik ļoti samezglojusies mana dzīve� cik tā tuk�a� nejēdzīga! Man nav nekāda ētiska mērķa, nekāda pienākuma. Liekas, vēl tikai pirms da�iem mēne�iem man bija divdesmit viens, es biju cerību pilns� nu tās visas zudu�as. Un tagad esmu ieķēpājies �ai no�ēlojamā dēkā�

Grogans pienāca pie �ārlza un satvēra viņu aiz pleca. � Jūs neesat pirmais vīrietis, kur� ap�auba savu izvēli.

�� Viņa tik maz spēj mani saprast.

�� Viņa ir � cik īsti? � par divpadsmit gadiem jaunāka nekā jūs? Un pazīst jūs nepilnu pusgadu? Kā gan lai viņa jūs saprastu? Viņa ta�u tikko izkāpusi no skolas sola.

�ārlzs drūmi pamāja. Viņ� nespēja uzticēt ārstam savas patiesās ba�as � ka Ernestīne viņu vispār nekad nesapratīs. �ķita, ka sprie�anas spējas viņu neglābjami atstāju�as. Tās bija pievīlu�as viņu dzīves drauga izvēlē; jāteic, ka �ārlzam, tāpat kā daudziem viktoriāņiem un varbūt ari vēlāku laiku vīrie�iem, bija lemts nodzīvot mū�u ideāla iespaidā. Da�i vīrie�i apmierinās ar domu, ka citas sievietes ir vēl nepievilcīgākas par pa�u sievām, turpretim citiem nedod mieru apziņa, ka sastopamas arī skaistākas sievietes. �ārlzs pārlieku labi zināja, kurai kategorijai pieder.

Viņ� nomurmināja: � Ernestīne tur nav vainīga. Viņa nevar būt vainīga.

�� Man ari tā �ķiet. Tik jauks, nevainīgs meitēns.

�� Es godam turē�u savus solījumus.

�� Protams.

Klusuma bridis.

�� Sakiet, ko lai es daru?!

�� Vispirms pastāstiet man, ko jūs īstenībā jūtat pret to otru meiteni.

�ārlzs izmisumā pavērās aug�up, tad atkal kamīnā un beidzot

mēģināja izstāstīt ārstam patiesību.

�� Es nezinu, Grogan. Visā, kas attiecas uz mis Vudrafu, es pats sev esmu mīkla. Es nemīlu viņu. Kā gan lai es viņu mīlētu? Ļau�u valodās kritu�u sievieti, kura turklāt � kā jūs pats apgalvojat � ir garīgi slima? Bet� man ir tāda sajūta, it kā� it kā viņa turētu mani savā varā � pret manu gribu, par spīti visam, kas manī labs. Pat �obrīd man acu priek�ā uznirst viņas seja, noliegdama visu, ko jūs sakāt. Mis Vudrafai piemīt kaut kas tāds � izpratne, atskārsme par cēlākām lietām �, kas nav savienojams nedz ar ļaunumu, nedz ar vājprātu. Neraugoties uz visiem viņas trūkumiem� es nezinu�

�� Es nepiedēvēju viņai ļaunumu. Vienīgi izmisumu.

Klusums; tikai da�i grīdas dēļi ie�īkstējās no ārsta soļiem. Beidzot �ārlzs ierunājās:

�� Ko jūs man ieteiktu darīt?

�� Atstāt visu pilnīgi manā ziņā.

�� Vai jūs aiziesiet pie viņas?

�� Jā, aizie�u. Sacī�u viņai, ka jums bija steidzīgi jāaizbrauc. Un jums patie�ām ir jādodas projām, Smitson.

�� Tā sagadījies, ka man ir neatliekamas darī�anas Londonā.

�� Jo labāk. Un es jums ieteiktu pirms aizbrauk�anas visu izstāstīt mis Frīmenai.

�� Es jau pats biju nolēmis tā darīt. � Ta�u Sāras seja joprojām rēgojās �ārlzam acu priek�ā. � Un viņa� ko jūs iesāksiet ar viņu? *

�� Daudz kas atkarīgs no tā, kādā garīgā stāvoklī viņa būs. Ļoti, iespējams, ka �obrīd mis Vudrafa izturas saprātīgi tikai pārliecībā par jūsu labvēlīgo attieksmi, varbūt pat par kaut ko vairāk. Iespējams, ka jūsu neiera�anās var radīt dziļāku depresiju. Uz to mums diem�ēl jābūt gataviem. � �ārlzs nodūra acis. � Nenosodiet sevi! Jūsu vietā tikpat labi varēja gadīties kāds cits. Savā ziņā �āds stāvoklis daudz, ko atrisina. Es zinā�u, kādu ārstē�anu izvēlēties.

�ārlzs skatījās paklājā. � Garīgi slimo patversmi.

�� Kolēģis, kuru pieminēju, atbalsta manu viedokli �ādu slimību ārstē�anā. Mēs darīsim, ko varēsim. Vai jūs būtu gatavs zināmiem izdevumiem?

�� Es būtu gatavs uz visu, lai tiktu no viņas vaļā� nenodarot viņai ļaunu.

�� Es zinu kādu privātu ārstniecības iestādi Eksiterā. Tur strādā mans draugs Spensers. �ī iestāde tiek vadīta gudri un mūsdienīgi. Turpretim publisku slimnīcu gan es �ai stadijā neieteiktu.

�� Dievs, atpestī! Par tām esmu dzirdējis īstus briesmu stāstus.

�� Varat būt mierīgs. Eksiteras slimnīca ir labākā no �āda tipa dziednīcām.

�� Mēs ta�u nenolemjam viņu ieslodzījumam? � �ārlzs pēk�ņi jutās gandrīz vai nodevējs: spriest par Sāru kā par īstu slimnieci, iesprostot viņu mazā istabelē�

�� Nebūt ne. Runa ir par tādu iestādi, kur sadzīs mis Vudrafas garīgās traumas, kur pret viņu izturēsies laipni, nodarbinās � par mis Vudrafu tur gādās Spensers ar savu neatsveramo pieredzi. Viņ� jau ir ārstējis līdzīgas kaites. Viņ� zina, kas darāms.-

�ārlzs domīgi klusēja, tad piecēlās un paspieda ārsta roku. Pa�reizējā stāvokli viņam vajadzēja rīkojumus un receptes, un, tos saņēmis, viņ� tūdaļ jutās labāk.

�� Dakter, jūs esat mans glābējs.

.� Nerunājiet niekus, veco zēn!

�� Tie nav nekādi nieki. Es bū�u jūsu parādnieks līdz mū�a beigām.

�� Tādā gadījumā atļaujiet ierakstīt jūsu rēķinā līgavas vārdu.

�� Es godam nomaksā�u savu parādu.

�� Un dodiet jaukajam meitēnam laiku! Vislabākie vīni ta�u ir tie, kuriem ļauts nobriest visilgāk, vai ne?

�� Baidos, ka manā gadījumā ilgums negarantē kvalitāti.

�� Ek, muļķības! � Ārsts uzsita �ārlzam uz pleca. � Starp citu, jūs ta�u lasāt franciski, vai ne?

�ārlzs pārsteigts pamāja. Grogans parakņājās grāmatplauktā, atrada meklēto un, atzīmējis grāmatā kādu vietu ar zīmuli, pasniedza to viesim.

�� Nav vērts pārlasīt visu tiesas sēdes aprakstu. Ta�u es gribētu, lai jūs iepazīstaties ar aizstāvības medicīnisko liecību.

�ārlzs skatījās uz sējumu. � �ķīstī�anās? Ārsts aizbildnieciski smaidīja.

�� Kaut kas tamlīdzīgs.

DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

It bie�i Zinātnei tīk steigt � Vēl negatavas domas teikt. Klāt riņķi slīcējs �odien spie�, Rīt peldētājs to projām svie�! a.h.klafs. "Dzejolis" (1840)

Es atkal gatavs lēcienam, Bet dzirdu � ierunājies Dievs atkal balsī varenā: "Jel paklausi � un stājies!" metjū Arnolds. "Ezers" (1853)

Leitnanta Emīla de La Ronsjēra lieta (1835. gadā) no psihiatrijas viedokļa ir viena no visinteresantākajām tiesas prāvām deviņpadsmitā gadsimta sākumā. Pedantiski kārtīgā grāfa de La Ronsjēra dēls Emīls, bez �aubām, bija diezgan paviegla rakstura � viņ� uzturēja mīļāko un iekūlās parādos līdz ausim �, ta�u viņa gadsimtam, dzīvesvietai un amatam tas nebija nekas neparasts. 1834. gadā Emīlu nosūtīja uz slaveno Somlras kavalērijas skolu Luāras ielejā. Emīla komandieris bija barons de Morels, kuram mājās bija ārkārtīgi nervoza se�padsmit gadus veca meita Marija. Tolaik bija parasts, ka padotie pulcējās sava komandiera mājā uz tādu kā kopgaldu. Kādu vakaru barons, tāds pats tiep�a kā Emīla tēvs, ta�u daudz ietekmīgāks, ieaicināja leitnantu pie sevis un klāteso�o virsnieku, kā ari da�u dāmu acu priek�ā bargi pavēlēja vākties prom no viņa mājas. Nākamajā dienā La Ronsjēram nolika priek�ā veselu kaudzi neķītru, apmelojo�u vēstuļu, kas bija pilnas ar draudiem Morelu ģimenei. Vēstules sniedza neticami precīzu informāciju par Morelu ģimenes dzīves visintīmākajiem noslēpumiem un itin visas � tas parāda pirmo absurdo apsūdzības kļūdu � bija parakstītas ar leitnanta iniciāļiem.

Ļaunākais vēl bija priek�ā. 1834. gada 24. novembra naktī Marijas guvernanti, anglieti-mis Alenu, viņas se�padsmitgadīgā audzēkne uzrāva no miega, lai, asaras rīdama, pastāstītu, ka tikko viņas guļamistabā pilnā formastērpā pa logu ielauzies La Ronsjērs, aizbultējis durvis, rupji piedraudējis Marijai, iesitis pa krūtīm un iekodis rokā, tad piespiedis viņu pavilkt uz aug�u naktskreklu un ievainojis aug�stilbā. Pēc tam La Ronsjērs esot aizbēdzis pa to pa�u ceļu, pa kuru ieradies.

Nākamajā rītā kāds cits leitnants, kuru Marija de Morela it kā ļoti ieredzējusi, saņēma ārkārtīgi aizvainojo�u vēstuli � atkal �ķietami no La Ronsjēra. Notika duelis. Virsroku paturēja La Ronsjērs, ta�u smagi ievainotais pretinieks un viņa sekundants atteicās atzīt apvainojo�o vēstuli par viltotu. Viņi draudēja, ka, ja Emīls ar parakstu neapliecinās savu vainu, viņi visu izstāstīs vecajam La Ronsjēram, bet, ja Emīls atzīsies, nodos �o lietu aizmirstībai. Pēc moko�u �aubu nakts La Ronsjērs piekrita parakstīties.

Pēc tam viņ� palūdza atvaļinājumu un aizbrauca uz Parīzi, cerēdams, ka ar laiku viss noklusīs. Ta�i Morelu mājā joprojām pienāca ar leitnanta La Ronsjēra iniciāļiem parakstītas vēstules. Da�ās bija apgalvots, ka Marija esot stāvoklī, citas draudēja ar nāvi viņas vecākiem un tā tālāk. Baronam bija diezgan. La Ronsjēru arestēja.

Aizdomās turētajam par labu runāja tik daudz apstākļu, ka mums �odien grūti noticēt, ka pret viņu vispār varēja ierosināt lietu, kur nu vēl notiesāt. Pirmkārt, Somīrā visi zināja, ka Marijas patmīlību ļoti sāpīgi aizskārusi La Ronsjēra neslēptā jūsmo�ana par viņas pievilcīgo māti, ko meita ārkārtīgi apskauda. Otrkārt, izvaro�anas mēģinājuma naktī visapkārt Morelu savrupmājai stāvēja sargkareivji, bet neviens no tiem nebija pamanījis neko aizdomīgu, turklāt Marijas guļamistaba atradās pa�ā aug�ējā stāvā un ļaundaris būtu varējis lai piekļūt vienīgi pa pieslienamām kāpnēm, bet, lai atnestu tādas kāpnes, būtu nepiecie�ami vismaz trīs vīri, turklāt tādā gadījumā mīkstajā augsnē zem loga būtu paliku�as pēdas� bet aizstāvība noskaidroja, ka nekādu pēdu nav bijis. Bez tam stiklinieks, kuru ataicināja salabot iebrucēja izsisto rūti, liecināja, ka visas �ķembas nobiru�as loga ārpusē un pa tik niecīgu caurumiņu, vienalga, nevarētu aizsniegt loga aizbīdni. Tad aizstāvība uzdeva jautājumu � kādēļ uzbrukuma pārsteigtā Marija ne reizi nav saukusi palīgā, kādēļ jestro gulētāju mis Alenu nav pamodinājis cīniņa troksnis, kādēļ pēc visa notiku�ā viņas abas ar Mariju devu�ās pie miera, pat nepamodināju�as de Morela kundzi, kas uzbrukuma laikā gulēja apak�stāvā, kādēļ Marijas ievainojums tikai pēc vairākiem mēne�iem parādīts ārstam (kur� konstatēja, ka tā bijusi tikai viegla skrambiņa, ap to laiku jau pilnīgi sadzijusi), kādēļ Marija jau divas dienas pēc uzbrukuma piedalījusies ballē un līdz pat La Ronsjēra arestam izturējusies tā, it kā nekas nebūtu noticis (toties pēc leitnanta apcietinā�anas viņai bija iestājies nervu sabrukums, un atkal aizstāvība pierādīja, ka Marijas neilgajā mū�ā tas nebūt nav pirmais), kā gan vēstules joprojām varēja pienākt tai laikā, kad bez naudas paliku�ais La Ronsjērs sēdēja aiz restēm, gaidīdams tiesu, kādēļ draudu vēstuļu autors, ja vien viņ� nebija galīgi prātu izkūkojis, ne vien nepārvērta savu rokrakstu (Emīla rokraksts bija viegli atdarināms), bet pat parakstīja apak�ā savu vārdu, kādēļ vēstulēs bija tik maz interpunkcijas un morfoloģijas kļūdu, turpretim salīdzinājumam iesniegtajā La Ronsjēra korespondencē kļūdu bija uzkrīto�i daudz (tiem, kas mācās fran�u valodu, būs patīkami uzzināt, ka viņ� alla� aizmirsa saskaņot pagātnes divdabjus), kādēļ Emīls bija divas reizes nepareizi uzrakstījis pats savu vārdu, kādēļ �īs vainu apliecino�ās vēstules bija rakstītas uz tie�i tāda pa�a papīra (to apliecināja tālaika izcilākā autoritāte), kādu atrada Marijas sekretērā � veselu paku? Vārdu sakot, jautājums jautājuma galā. Un, visbeidzot, kā atzīmēja aizstāvība, aizdomīgi likās arī tas, ka Morelu Parīzes mājā līdzīgu vēstuļu sērija bija pienākusi jau agrāk, lai gan tolaik La Ronsjērs pildījis dienesta pienākumus pavisam citā pasaules malā � Kajennā.

Tomēr vislielākā netaisnība no tiesas locekļu puses (tiesas procesu klausījās Igo, Balzaks, Zor�a Sanda un citas ievērojamas personības) bija aizliegums pārbaudīt jautājumu krustugunīs galveno liecinieci � Mariju de Morelu. Marija liecināja aukstasinīgi un nosvērti, ta�u tiesas priek�sēdētājs, ko turēja uz grauda barons un vesela falanga ievērojamu radinieku, izlēma, ka cietu�ās "trauslums" un "vājie nervi" neļaujot pratinā�anu turpināt.

La Ronsjēru atzina par vainīgu, un viņam piesprieda desmit gadus cietumsoda. Pret to protestēja gandrīz visi izcilākie Eiropas juristi, ta�u velti. Mums ir saprotams, kāpēc La Ronsjēru notiesāja, jeb, pareizāk sakot, kas viņu notiesāja� sabiedrības viedoklis, mīts par sirds�ķīsto nevainību, psiholoģiskais analfabētisms, fran�u revolūcijas brīvības ideju saindētā sabiedrība.

Bet tagad es atļau�os pārtulkot Grogana atzīmētās lappuses no Obser�vations Mйdico � psychologiques, ko sarakstījis savā laikā populārais vācu ārsts Karls Mātei, iekļaudamies bezcerīgajā cīņā pret spriedumu La Ronsjēra lietā. Mātei jau toreiz bija ienācis prātā atzīmēt, kuros datumos tapu�as visapvainojo�ākās vēstules � ar kulmināciju izvaro�anas mēģinājumā �, un viņam atklājās pilnīgi nepārprotams mēne�rei�u jeb menstruālais cikls. Izskatījis tiesā iesniegtos pierādījumus, ārsta kungs diezgan moralizējo�ā tonī stāsta par gara slimību, kas mūsdienās pazīstama ar nosaukumu "histērija" � citiem vārdiem sakot, slimības vai bezspēka simulē�ana cerībā izpelnīties ievērību un līdzjūtību, neiroze jeb psihoze, kuru, kā mums �odien zināms, gandrīz vienmēr izraisa nepiepildīta dzimumtieksme.

"Atskatīdamies uz savu ilgsto�o ārsta praksi, es atceros daudzus notikumus, kuru galvenās varones bija meitenes, lai gan ilgu laiku viņu līdzdalība �ķita pilnīgi izslēgta�

Aptuveni pirms �etrdesmit gadiem starp maniem pacientiem bija kāda kavalērijas ģenerālleitnanta ģimene. Apmēram se�u jūd�u attālumā no pilsētas, kurā bija dislocēts viņa garnizons, virsniekam piederēja neliels lauku īpa�ums; viņ� tur dzīvoja, uz pilsētu aizjādams vienīgi dienesta darī�anās. Ģenerālleitnantam bija neparasti glīta se�padsmitgadīga meita, kura dedzīgi vēlējās, lai ģimene pārceltos uz pilsētu. īstie iemesli tā arī netika noskaidroti, ta�u nav �aubu, ka meitene ilgojās pēc virsnieku sabiedrības un pilsētas dzīves jaukumiem. Lai panāktu savu, viņa izvēlējās gau�ām noziedzīgu līdzekli � pielaida lauku mājai uguni. Viens spārns nodega līdz pamatiem. To atjaunoja. Dedzinā�anas mēģinājumi atkārtojās, līdz kādā jaukā dienā daļa ēkas uzliesmoja vēlreiz. Pavisam ļaunprātīgas dedzinā�anas mēģinājumi atkārtojās ne mazāk kā trīsdesmit reizes, bet vainīgo nekādi neizdevās notvert. Daudzus turēja aizdomās un pratināja, vienīgi skaistā, jaukā, nevainīgā meitenīte palika ārpus aizdomām. Pagāja vairāki gadi, iekams viņu beidzot pieķēra nozieguma vietā un piesprieda viņai mū�a ieslodzījumu labo�anas namā.

Kādai jaunai, pievilcīgai meitenei lielā vācu pilsētā sagādāja baudu anonīmu vēstuļu sacerē�ana, kuru nolūks bija izjaukt nesen nodibinātu laimīgu ģimeni. Viņa arī izplatīja ļaunas tenkas par kādu citu jaunu dāmu, kura bija izslavēta kā ļoti talantīga, tātad bija apskau�ama. Vēstules pienāca vairākus gadus. Daudzus turēja aizdomās, tikai īsto autori ne. Beidzot intrigante izpļāpājās, tika apsūdzēta un atzinās noziegumā� Par pastrādātajām ļaundarībām viņai piesprieda ilgu cietumsodu.

Un tie�i pa�laik pilsētā, kurā es rakstu �īs rindas,[23] policija atkal izmeklē līdzīgu lietu�

Var iebilst, ka Marija de Morela �āda mērķa labad nedarītu pati sev sāpes. Ta�u Marijas cie�anas faktiski biju�as gau�ām niecīgas salīdzinājumā ar līdzīgiem gadījumiem medicīnas vēsturē. Lūk, da�i ievērības cienīgi piemēri.

Profesors Herholts no Kopenhāgenas pazina kādu jaunu, pievilcīgu sievieti, nevainojami izglītotu, pārtiku�u vecāku meitu. Viņa smalki izmuļķoja gan pa�u profesoru, gan neskaitāmus viņa amata brāļus, ļoti prasmīgi un neatlaidīgi krāpdama tos vairākus gadus no vietas. �ī sieviete pakļāva sevi visdrausmīgākajām mocībām � sadūra sev miesā da�ādās vietās simtiem adatu; kad sākās iekaisums vai pū�ņo�ana, adatas tika izoperētas incīzijas ceļā. Viņa atteicās urinēt, un viņas urīnpūsli katru rītu nācās iztuk�ot ar katetru. Viņa ievadīja sev pūslī gaisu � tas izplūda katetrizācijas brīdī. Pusotru gadu viņa nekustīgi gulēja gultā, izlikdamāj par mēmu, atsacījās no barības, simulēja spazmas, ģīboņus un tā tālāk. Iekams simulantes triki tika atmaskoti, viņu izmeklēja vairāki slaveni ārsti, da�i pat no ārzemēm, �ausminādamies par viņas mocībām. Par �īs sievietes nelaimīgo likteni rakstīja visās avīzēs, un neviens neap�aubīja viņas slimības īstumu. Beidzot 1826. gadā atklājās patiesība. �īs prasmīgās krāpnieces (cette adroite trompeuse) vienīgais dzinulis izrādījās vēlē�anās pārsteigt vīrie�us un izpelnīties viņu apbrīnu, vienlaikus izmuļķojot visskolotākos, slavenākos un apķērīgākos no viņiem. Ar �ī gadījuma vēsturi, tik ļoti svarīgu psiholoģijas ziņā, var iepazīties Herholta darbā "Piezīmes par Rahclcs Hercas slimību no 1807. līdz 1826. gadam".

Lineburgā kāda sieviete kopā ar savu meitu uzsāka līdzīgu krāp�anu cerībā uz ienesīgu līdzjūtību � un savu nodomu viņas īstenoja ar atbaido�u neatlaidību. Meita sūdzējās par neizturamām sāpēm krūtī, raudāja un vaimanāja, meklēja speciālistu palīdzību, izmēģināja visas iespējamās zāles. Sāpes nepārgāja, radās aizdomas par vēzi. Slimniece pati ne�aubīdamās iz�ķīrās par amputāciju; krūts izrādījās pilnīgi vesela. Pēc da�iem gadiem, kad līdzjūtība pret slimnieci bija mazinājusies, viņa atkal uzsāka veco dziesmu. Nogrieza ari otru krūti, un tā izrādījās tikpat vesela kā pirmā. Kad līdzjūtība atkal draudēja apsīkt, slimniece sāka �ēloties, ka viņai sāpot roka. Viņa vēlējās, lai amputē arī to. Ta�u ārstiem radās aizdomas. Pacienti ievietoja slimnīcā, apsūdzēja simulē�anā un visbeidzot ieslodzīja cietumā.

Lcntēns "Praktiskās ārstniecības pielikumā" (izdots Hanoverā 1798. gadā) apraksta gadījumu no savas prakses. Kādai jaunai meitenei nācies iegriezt urīnpūsli un urinkanālu, no kura desmit mēne�u laikā ar pinceti izvilkti ne mazāk kā simt �etri akmeņi. Meitene pati ievadīja akmeņus sev pūsli, kaut ari sekojo�ās operācijas izraisīja stipru asiņo�anu un sagādāja viņai nepanesamas sāpes. Agrāk �ī meitene bija cietusi no vem�anas lēkmēm, konvulsijām un da�ādiem citiem simptomiem. Viņa bija ārkārtīgi spējīga krāpniece.

Zinot �os piemērus � to uzskaitījumu nebūtu grūti turpināt �, kur� gan uzdro�ināsies apgalvot, ka meitene mērķa sasnieg�anai nevarētu pati nodarīt sev sāpes?"[24]

1 Amora piezīme. Nevaru neatgriezties pie La Ronsjēra dzīvesstāsta� to esmu aizguvis no tā pa�a 1835. gada izdevuma, ko dakteris Grogans iedeva �ārlzam. Jāpiebilst, ka 1848. gadā, da�us gadus pēc tam, kad leitnants jau bija izcietis sodu, viens no apsūdzētās advokātiem novēlotā atklātībā izsacīja aizdomas, ka veicinājis netaisnīga sprieduma pieņem�anu. Tai laikā viņ� strādāja tādā amatā, ka spēja panākt lietas pārskatī�anu. La Ronsjēru pilnīgi attaisnoja un reabilitēja. Viņ� atsāka savu militāro karjeru, un tai pa�ā laikā, kad �ārlzs lasīja par viņa dzīves tum�ākajiem mirkļiem, bija tīri labi iekārtojies Taili par militāro ata�eju. Tomēr �im stāstam ir īpatnējs beigu pavērsiens. Tikai pavisam nesen kļuvis zināms, ka vismaz daļēji viņ� bija pelnījis histēriskās de Morelas jaunkundzes atriebību. Neķītro un absurdo patiesību par tās 1834. gada novembra nakts notikumiem, kuros visai neglītu lomu nospēlēja * "nodevīgās Albionas" pārstāve mis Alena, jūs varat uzzināt no Renē Florio grāmatas Les Erreurs Judiciares, kas izdota 1968. gadā Parīzē.

�ārlzs vispirms izlasīja apraksta beigas. Izlasītais viņu galīgi satrieca, jo viņam nebija ne jausmas, ka tādas perversijas vispār iespējamas, pie tam vēl cēlā un svētā dzimuma pārstāvēm. Un �ārlzs, protams, neizprata �īs histērijas, �īs gara kaites, īsto iemeslu � no�ēlojamu tieksmi pēc mīlestības un dro�ības. Tad viņ� ķērās pie tiesas prāvas izklāsta � un drīz vien bija neglābjami aizrāvies. Diez vai nepiecie�ams piebilst, ka �ārlzs gandrīz tūda| identificēja sevi ar nelaimīgo Emīlu de La Ronsjēru, turklāt beigās viņ� uzdūrās kādam datumam, kas lika nodrebēt. �is otrs fran�u leitnants bija notiesāts tie�i �ārlza dzim�anas dienā. Un Dorsetas nakts klusumā saprāts un zinātne uz brīdi pagaisa: dzīve bija velni�ķīgs mehānisms, ļaunprātīga astroloģija, nolemtība kop� dzim�anas, bez tiesībām uz ap�ēlo�anu, bezcerīgs tuk�ums.

Nekad vēl �ārlzs nebija juties nebrīvāks.

Un nekad vēl viņ� nebija jutis mazāku vēlē�anos gulēt. Viņ� palūkojās pulkstenī. Bez da�ām minūtēm �etri. Ārā valdīja pilnīgs miers. Negaiss bija pārgājis. �ārlzs atvēra logu un ievilka plau�ās auksto, ta�u spirdzino�o pavasara gaisu. Viņam virs galvas blāvi mirgoja zvaigznes � nevainīgi, noliegdamas jebkādu iejauk�anos cilvēku likteņos uz ļaunu vai labu. Un kur pa�laik bija Sāra? Arī nomodā, da�u jūd�u attālumā, kādā drēgnā un tum�ā me�a nostūri?

Groka un Grogana brendija iespaids sen bija izgaisis, atstājot �ārlzam vienīgi dziļu vainas apziņu. Nu viņam �ķita, ka ārsta acīs pavīdējis ļaunums, ziņkāre par smalkā Londonas jaunkunga likstām � drīz vien par tām sa�ukstēsies visā Laimrid�ā. Vai tad nav zināms, ka īri neprot glabāt noslēpumus?

Cik bērni�ķīgi un necienīgi �ārlzs rīkojies! Iepriek�ējā dienā viņ� zaudējis ne vien Vinzjetu, bet arī pēdējās pa�cieņas paliekas. Pat �ī pēdējā frāze īstenībā bija glu�i lieka � �ārlzs glu�i vienkār�i bija zaudējis cieņu pret visām savām zinā�anām. Dzīve bija trakonams. Visnevainīgākās sejas slēpa visdrausmīgākos noziegumus. �ārlzs jutās tā, kā varētu justies sers Geleheds, uzzinot, ka Gvinivere ir palaistuve.

Lai izbeigtu �o tuk�o prāto�anu � ak, ja vien viņ� spētu kaut ko darīt! � �ārlzs paņēma liktenīgo grāmatu un vēlreiz pārlasīja da�as rindkopas no Mātei darba par histēriju. Tagad viņ� tās aprakstā vairs nesaskatīja tik daudz līdzības ar Sāras uzvedību. �ārlza vainas apziņa sāka konkretizēties. Viņ� mēģināja atcerēties Sāras seju, viņas teiktos vārdus, skatienu, bet nespēja viņu iztēloties. Tomēr viņ� nojauta, ka iepazinis Sāru tik labi kā varbūt neviens cits visā pasaulē. Tā atskaitī�anās Groganam par viņu sarunām� to �ārlzs atcerējās gandrīz vārdu pa vārdam. Vai, raizēdamies par savu jūtu slēp�anu, �ārlzs nebija maldinājis Groganu? Pārspīlējis Sāras dīvainības? Sagrozījis viņas vārdu jēgu?

Vai viņ� nebija nolādējis Sāru, pats glābdamies no lāsta?

�ārlzs nenorimis staigāja pa viesistabu, urķēdamies savā dvēselē un ievainotajā lepnumā. Un ja nu Sāra patie�ām bija tā, par ko uzdevās, � grēciniece, protams, bet vienlaikus arī neparasti drosmīga sieviete, kas nebaidījās atzīt, ka grēkojusi? Un tagad, beidzot pagurusi izmisīgajā cīņā ar pagātnes ēnām, viņa sauca palīgā?

Kā gan �ārlzs varēja pieļaut, ka Grogans sprie� par Sāru viņa vietā?

Tāpēc, ka bija vairāk noraizējies par to, kā izskatīsies citu acīs, nevis par savu dvēseli! Tāpēc, ka viņam nebija vairāk brīvas gribas kā amonītam! Tāpēc, ka viņ� bija īsts Poncijs Pilāts � nē, vēl ļaunāks, jo ne vien bija pieļāvis krustā si�anu, bet pat veicinājis to; varbūt pie visa vainojama viņu otrā saruna, kad Sāra jau grasījās doties mājup, bet �ārlzs ņēmās viņu tincināt, izraisīdams notikumus, kuri tagad tuvojās loģiskam atrisinājumam�

�ārlzs atkal atvēra logu. Bija pagāju�as divas stundas, kop� viņ� to bija darījis iepriek�ējo reizi. Austrumos dzima jauna diena. �ārlzs lūkojās blāvajās zvaigznēs.

Liktenis.

�īs acis.

Pēk�ņi �ārlzs apgriezās.

Ja viņ� sastaps Groganu, tad neko nevar līdzēt. Lai sirdsapziņa attaisno nepaklausību! �ārlzs iegāja guļamistabā. Un drūmā nopietnībā, kas saskanēja ar viņa baiso, pa�am neizprotamo apņem�anos, sāka ģērbties.

TRĪSDESMIT PIRMĀ NODAĻA

Kad nopūtas vairs nenoklus Un pirkstus, kuri neviļus Tāpat vien sadevu�ies bij, Nu saldas trīsas kopā vij; Kad skatiens, kas nāk pretī dro�s, Vairs dro�i ceļu nenobeigs. Jo vairīgs kļūst, kaut meklējo�s,� Vai tā ir ieskaņa � kur� teiks?� Tai mīlai, kuru dziesmās vīs Maigs eņģeļkoris debesīs?

Bet varbūt dzimst vien skaņas tās, Kas tad, kad mēness pāri lās, Ik dzīvai būtnei izlau�as?

A. H. Kl.AFS. "Dzejolis" (1844)

Un tagad viņa gulēja.

Lūk, nepiedienīgais skats, kas satrieca �ārlzu, kad viņ� beidzot sadū�ojās un pārliecās pār steliņģa malu. Gulētāja bija saritinājusies �okurā kā maza meitenīte, apsegusies ar savu veco mēteli un nakts salā pievilkusi kājas; galva bija pavērsta prom no �ārlza un atdusējās uz ko�a, tum�i zaļa vilnas lakata, it kā sargājot no siena gru�iem viņas vienīgo dārgumu � atrisu�os matus. Klusumā Sāras rāmā, vienmērīgā elpa bija gan redzama, gan dzirdama, un viņas netraucētais miegs �ārlzam pirmajā brīdī �ķita tāds pats ļauns noziegums kā pa�a safantazētās drausmas.

Ta�u vienlaikus �ārlzu pārņēma glu�i nepārvarama vēlē�anās aizsargāt. Tā bija tik spēcīga, ka �ārlzs steig�us novērsās, satriekts, ka ārsta pārmetumi izrādīju�ies pamatoti,� jo viņam ļoti gribējās notupties Sārai līdzās, noglāstīt� pat ļaunāk, �ķūņa intīmā pustumsa un meitenes poza neatvairāmi vedināja uz domām par guļamistabu. Sirds viņam dauzījās tik nevaldāmi, it kā viņ� tikko būtu noskrējis veselu jūdzi. Tīģeris mita viņā pa�ā, nevis Sārā. Pēc brī�a �ārlzs klusi, steidzīgi atkāpās līdz durvīm. Viņ� pameta skatienu atpakaļ, viņ� jau grasījās doties prom, bet tad izdzirdēja sevi bilstam Sāras vārdu. �ārlzs nebija to gribējis, viņa balss pati iesaucās:

� Mis Vudrafa!

Klusums.

�ārlzs uzsauca vēlreiz, nu jau nedaudz skaļāk, apzinādamies, ko dara, juzdamies izkļuvis dro�ībā no tum�ajiem atvariem.

Iek�ā kaut kas sakustējās, klusi ie�abējās; parādījās Sāras galva; steig�us pietraususies uz ceļiem un lūkodamās pāri steliņģa malai, viņa izskatījās glu�i komiska. Caur putekļu mākoņiem viņa �ārlzam likās tāda kā izbijusies, apjukusi.

�� Ai, piedodiet, lūdzu, piedodiet�

Galva noliecās un vairs nebija redzama. �ārlzs izgāja laukā, saulītē. Augstu gaisā, spalgi ķērkdamas, lidinājās divas kaijas. �ārlzs pagājās aiz stūra, lai viņu nevarētu saskatīt no Pienotavas tīrumiem. No Grogana viņ� nebaidījās, turklāt vēl bija pārāk agrs, lai ārsts nāktu �urp. Ta�u vieta bija pārāk labi pārskatāma, un ja Pienotavas saimnieks iedomātos nākt pēc siena� �āda iespēja gan bija maz ticama, jo visapkārt pļavās zaļoja pavasara zālīte, bet �ārlzs bija tā sanervozējies, ka tas viņam nemaz neienāca prātā.

�� Mister Smitson?

�ārlzs piesteidzās atpakaļ pie durvīm � īstajā brīdī, lai atturētu meiteni vēlreiz (un jau satrauktākā balsī) saukt viņa vārdu. Abi stāvēja kādas desmit pēdas atstatu � Sāra durvīs, �ārlzs pie ēkas stūra. Sāra bija steig�us uzposusies, uzvilkusi mēteli; lakatu viņa turēja rokā, it kā nupat būtu izmantojusi to par suku. Viņas acis bija satrauktas, ta�u seja, kaut arī pietvīkusi no spējās pamodinā�anas, vēl glabāja miega maigumu. Meitenes izskatā bija kaut kas me�onīgs. Ta�u tas nebija vājprāta vai histērijas me�onīgums, bet gan kaut kas līdzīgs paceplī�a dziesmai� glu�i nevainīgs, tāds kā pirmatnīgs dzīvesprieks. Un, tāpat kā, �ārlzam spēji apstājoties pēc agrās rīta pastaigas, piemirsās un zaudēja nozīmi viņa pārlieku drūmā autobiogrāfiskā pa�apcere, tā ari, ieraugot tik tuvu �o seju, piemirsās un zaudēja nozīmi visas klīniskās �ausmas, ar ko viņam bija piebāzu�i galvu cienījamie dakteri Mātei un Grogans. Par spīti Hēgelim, viktoriāņi nedzīvoja dialektikas laikmetā; viņi nedomāja pretrunās, neuztvēra labo un ļauno kā vienota veseluma da�ādas izpausmes. Paradoksi viņus drīzāk padarīja tramīgus nekā sajūsmināja. Eksistenciālistiski mirkļi viktoriāņus neinteresēja, viņi visur meklēja cēloņu un seku ķēdes, visu izskaidrojo�as teorijas, rūpīgi izstrādātas, pārbaudītas un piesardzīgi lietotas. Viktoriāņi, protams, bija pilnīgi nodevu�ies radī�anai, turpretim mēs tik daudz laika veltījam grau�anai, ka jebkura radī�ana mums �ķiet tikpat bezcerīga nodarbo�anās kā ziepju burbuļu pū�ana. �ārlzs tātad nesaprata, kas ar viņu notiek. Viņ� izmocīja ļoti nepārliecino�u smaidu.

�� Vai mūs �eit gadījumā nevar pamanīt?

Sāra, sekodama �ārlza skatienam, pavērās uz me�a aizsegtās' Pienotavas pusi.

�� Eksminsterā �odien tirgus diena. Tiklīdz būs izslauktas govis, viņ� dosies ceļā.

Tomēr viņa iegāja �ķūnī. �ārlzs sekoja, bet apstājās pa gabalu no Sāras; tā bija uzgriezusi viņam muguru.

�� Vai jūs �eit pārlaidāt nakti?

Viņa klusēdama pamāja.

�� Vai neesat izsalkusi?

Sāra papurināja galvu, un atkal iestājās klusums. Ta�u �oreiz to pārtrauca viņa pati:

�� Vai jūs jau zināt?

�� Vakar es visu dienu biju prom. Es nekādi nevarēju atnākt.

Atkal klusums. � Vai misis Poltneja ir atguvusies?

�� Cik noprotu, jā.

�� Viņa bija drausmīgi pārskaitusies.

�� Tā, bez �aubām, ir labāk. Misis Poltnejas mājā nebija jūsu īstā vieta.

�� Kur vispār ir mana īstā vieta?

�ārlzs atcerējās, ka viņam jābūt ļoti piesardzīgam izteicienu izvēlē.

�� Lūdzu, nevajag� jums nevajag sevi tik ļoti no�ēlot. � �ārlzs piegāja pāris soļu tuvāk. �Visi pārjums bija ļoti norūpēju�ies. Pagāju�ajā naktī jūs meklēja vesela brigāde. Par spīti negaisam.

Sāra neticīgi pavērās �ārlzam acīs � un pārliecinājās, ka viņ� nemelo; savukārt �ārlzs no viņas pārsteigtā skatiena noprata, ka ari viņa nemānās, teikdama: � Es negribēju sagādāt tādas rūpes.

�� Nekas� būs jau labi. Manuprāt, �is piedzīvojums viņiem tīri labi patika. Bet tas nu ir skaidrs, ka jums tagad jābrauc prom no Laimrid�as.

Sāra nolieca galvu. �ārlzs bija runājis pārlieku bargi. Viņ� �aubīdamies spēra soli uz priek�u un tad mierino�i uzlika roku meitenei uz pleca.

�� Nebaidieties! Es jums palīdzē�u.

�o draudzīgo �estu �arlzs bija domājis kā pirmo soli, lai izdzēstu uguni, ko, pēc ārs.ta vārdiem, viņ� esot iededzis, bet, ja pats esi lāpa, tad nederi par ugunsdzēsēju. Sāra kvēloja. Liesmas bija Sāras acīs, kad viņa kaislīgi palūkojās �ārlzam sejā. �ārlzs atlaida Sāras plecu, bet, iekams viņ� paguva izvairīties, Sāra satvēra viņa plaukstu un pacēla to sev pie lūpām. Viņ� satraukts atrāva roku � un Sāra reaģēja tā, it kā viņ� būtu iecirtis tai pļauku.

�� Dārgā mis Vudrafa, es jūs lūdzu, savaldieties! Es�

�� Es nevaru�

Vārdi izskanēja tikko dzirdami, bet tie apklusināja �ārlzu. Viņ� centās sev iegalvot, ka Sāra nespēj apvaldīt pateicību par viņa labo sirdi� centās, centās! Bet tad viņam atmiņā atausa Katulls: "Tevi ieraugot, es neko vairs nedzirdu, ne vārda vairs nespēju dabūt pār lūpām, manus locekļus pārņem neredzama liesma, galvā �alko kā jūra, manas ausis un acis ieslīgst tumsā." Tās ir Safo rindas Katulla tulkojumā � mīlestības definīcija, kas Eiropas medicīnā joprojām nav pārspēta.

Sāra un �ārlzs stāvēja, pakļauti � ja viņi to zinātu!� tie�i �iem pa�iem simptomiem; viens no viņiem tiem ļāvās, bet otrs izmisīgi turējās pretim, lai gan projām aiziet arī nekādi nespēja. Pagāja �etras piecas sekundes visiem spēkiem apvaldītu emociju. Tad Sāra vārda tie�ā nozīmē vairs nespēja izturēt. Viņa noslīga ceļos pie �ārlza kājām. Vārdi neatturami lauzās ārā:

�� Es jums sameloju. Es ar nodomu izdarīju tā, lai misis Fērlija mani ieraudzītu, es zināju, ka viņa pastāstīs misis Poltnejai�

�ārlzs juta, ka ar tādām pūlēm atgūtā savaldība atkal pamet viņu. �ausmu pārņemts, viņ� lūkojās Sāras aug�up pavērstajā sejā. Viņa acīm redzami lūdza piedo�anu, ta�u �ārlzam pietrūka padoma, jo ārsti atkal bija viņu pievīlu�i. Visas slavenās jaunās dāmas, kuras dedzināja mājas un rakstīja anonīmas vēstules, brīni�ķīgā saskaņā ar tikai labā un tikai ļaunā morāli bija gaidīju�as, līdz viņas pieķer, un tikai tad atzinu�ās.

Sārai acīs bija asaras. �ārlzu gaidīja labklājība, zelta dzīve, bet ceļu uz to aiz�ķērsoja mazliet mikluma no asaru dziedzeriem, da�i trīso�i pilieniņi, tik niecīgi, tik nenozīmīgi� Tomēr �ķita, it kā viņ� stāvētu zem grūsto�a aizsprosta, nevis noliecies pār raudo�u sievieti.

�� Bet kādēļ? t

Sāra pavērās aug�up nopietni un lūdzo�i, atzīdamās tik nepārprotami, ka vārdi kļuva lieki, tik klaji, ka nebija vairs nekāda glābiņa un nekādi "dārgā mis Vudrafa" te vairs nelīdzēja.

�ārlzs lēnām izstiepa rokas un piecēla Sāru kājās. Viņi joprojām kā hipnotizēti lūkojās viens otram acīs. �ārlzam �ķita, ka vēl nekad viņ� nav redzējis kaut ko tik valdzino�u un skaistu kā Sāra, kā viņas plati ieplestās acis � divi atvari. Nebija svarīgi, kas slēpjas aiz �īm acīm. Acumirklis ņēma virsroku pār laikmetu.

�ārlzs apskāva Sāru, viņas acis tagad bija pavisam tuvu, jo Sāra ieslīga viņa rokās,� tad �ārlzs aizvēra savējās un uztaustīja viņas lūpas. Viņ� juta ne vien Sāras maigās lūpas, bet visu viņas augumu, pēk�ņi tik mazu, trauslu, vāju, liegu�

Viņ� spēji atgrūda Sāru.

Izmisīgs skatiens, it kā �ārlzs būtu viszemiskākais nelietis, pieķerts visriebīgākā nozieguma brīdī. Tad viņ� apcirtās apkārt un izskrēja pa durvīm, un tur� atkal jaunas �ausmas. Tomēr tas nebija dakteris Grogans.

TRĪSDESMIT TRE�A NODAĻA

Lai mana mīla paliek manim vien Un to, ko zinu, nezin cits neviens; Neviens lai neredz sapņu tēlu to, Kur�, visu redzot, mani apciemo� a. h. klafs. "Dzejolis" (1852)

Grūti pateikt, kur� bija vairak pārsteigts � saimnieks, sastindzis se�as pēdas no durvīm, vai kalpi, tāpat sastingu�i trīsdesmit jardus tālāk. Pēdējie bija tā apstulbu�i, ka Sems pat neattapa atlaist Mērijas vidukli. �o grupas portretu izjauca ceturtā persona � durvīs izbiedēta, izspūru�iem matiem parādījās Sāra. Un tūdaļ nozuda � tik zibenīgi, ka notiku�ais tik tikko pārsniedza zemapziņas uztveres robe�as. Ta�u ar to pietika. Sema �oklis atkārās un roka no�ļuka no Mērijas gurna.

�� Pie velna, ko tad jūs te darāt?

�� Pastaigājamies, mister �ārlz.

�� Man �ķiet, es atstāju rīkojumu�

�� Es visu izdarīju, scr. Viss kārtībā.

�ārlzs zināja, ka puisis melo. Mērija, kā pieklājas, smalkjūtīgi novērsās. �ārlzs brīdi vilcinājās, tad enerģiskiem soļiem piegāja pie Sema, kur� jau gaidīja � atlai�anu, vardarbību�

�� Mēs nezinājām, mister �ārlz! Goda vārds, nezinājām!

Mērija bikli palūkojās uz �ārlzu � satraukta un izbijusies, ta�u arī slēptā apbrīnā. �ārlzs uzrunāja meiteni:

�� Lūdzu, atstājiet mūs uz brīdi divatā! � Mērija pakniksēja un veikli nozuda aiz dzirdamības robe�ām. �ārlzs ar skatienu nomērīja Semu � tas bija ieņēmis vispazemīgākā sulaiņa stāju un cie�i vērās saimnieka zābakos. � Esmu �eit ieradies darī�anās, par kurām tev jau stāstīju.

�� Jā, ser.

�ārlzs turpināja pusbalsī: � Mani sūtīja dakteris, kur� viņu ārstē. Visi apstākļi viņarņ ir zināmi.

�� Jā, scr.

�� Un tos nekādā gadījumā nedrīkst izpaust.

�� Saprotu, mister �ārlz.

�� Bet viņa?

Sems pacēla acis. � Mērija klusēs kā kaps. Kā es te stāvu!

Tagad �ārlzs nodūra skatienu. Viņ� juta, ka vaigi pietvīkst ko�i sarkani. � Ļoti labi� Es� es pateicos tev. Un es atlīdzinā�u� uzgaidi! � Neveikliem pirkstiem viņ� taustījās pēc naudas maka.

�� Ai, nē, mister �ārlz! � Sems atkāpās pārlieku dramatiski, it kā pārliecinādams kādu vērotāju. � Neparko!

�ārlza roka nedro�i apstājās. Saimnieks un kalps saskatījās. Varbūt abi apzinājās, ka nupat izdarīts viltīgs upuris.

�� Ļoti jauki. Gan es tev parādā nepalik�u. Ta�u � nevienam ne vārda!

�� Ar vissvētākajiem zvērestiem, līdz kapa malai, nevienam�

Izteicis �o drūmo pārspīlējumu, Sems pagriezās un devās pie savas

Mērijas, kura, iejūtīgi novērsusies, gaidīja kādus simt jardus nostāk starp irbulenēm un kazenājiem.

Kas viņiem abiem būtu meklējams �ķūnī � to mēs varam tikai minēt, bet jūs, iespējams, nobrīnījāties jau agrāk � kādēļ gan tik prātīga meitene kā Mērija izplūst asarās par to vien, ka uz da�ām dienām jā�ķiras no sava Scma. Ta�u lai nu paliek Sems un Mērija � tie nupat atkal nozudu�i me�ā; kādu gabalu nogāju�i klusēdami, viņi zag�us saskatījās un sāka krampjaini rīstīties aizturētos smieklos,� bet mēs atgriezīsimies pie pietvīku�ā �ārlza.

�ārlzs pavadīja kalpus ar skatienu un tad palūkojās uz kluso �ķūni. Viņ� bija rīkojies tik dumji, ka pats jutās satriekts līdz sirds dziļumiem, tomēr, ārā stāvēdams, vēl spēja kaut cik sakarīgi domāt. Kā parasti, �ārlzam palīgā nāca pienākums. Viņ� bija pārdro�i iekvēlinājis aizliegto liesmu. Pat �obrīd vēl otrs upuris varēja sadegt tajā, pārsviest virvi pār siju� �ārlzs brīdi paminstinājās, tad gāja atpakaļ �ķūnī pie Sāras.

Sāra sāniski stāvēja pie loga� neredzama no ārpuses, it kā būtu mēģinājusi noklausīties �ārlza sarunu ar Semu. �ārlzs apstājās dur�vīs.

�� Atvainojiet, ka es tik nekrietni izmantoju jūsu kļūmīgo stāvok�li� � Viņ� sastomījās, tad turpināja: � Un ne tikai �orīt. � Sāra nodūra skatienu. �ārlzs jutās atvieglots, redzēdams viņu samulsu�u, ne vairs tik nevaldāmu. � Lai nu ko, bet jūs savaldzināt es negribēju. Esmu rīkojies ļoti muļķīgi. Ļoti muļķīgi. Tikai es vien pie visa esmu vainīgs. � Sāra paskatījās uz nelīdzeno akmeņu grīdu starp abiem, kā cietumniece gaidīdama spriedumu. � Diem�ēl ļaunums ir nodarīts. Tagad man jālūdz jūsu palīdzība, lai to izlabotu. � Sāra joprojām nereaģēja uz �ārlza aicinājumu uzsākt sarunu. � Man ir darī�anas Londonā. Es nezinu, cik ilgi bū�u projām. � Tagad viņa pievērsās �ārlzam, bet tikai uz mirkli. �ārlzs stomījās tālāk: � Manuprāt, jums vajadzētu doties uz Eksitcru. Lūdzu, pieņemiet �o naudas maku � kā aizdevumu, ja vēlaties� un, ja jums vēl kādreiz ievajagas materiāla' pabalsta� � �ārlzam aizlūza balss. Viņa runa pamazām bija kļuvusi �

aizvien oficiālāka. No malas tā dro�i vien izklausījās riebīgi. Sāra uzgrieza viņam muguru.

�� Es nekad jūs vairs neredzē�u, � viņa teica.

�� Jūs nevarat cerēt, ka es mēģinā�u to noliegt.

�� Bet redzēt jūs � tas ir vienīgais, kā dēļ es dzīvoju.

Klusumā, kas tagad viņus apņēma, jautās baismīgais drauds. �ārlzs

neuzdrīkstējās to ietērpt vārdos. Viņ� jutās kā sava�ots, un glābiņ� nāca tikpat negaidīti kā uz nāvi notiesātam cietumniekam. Sāra paskatījās atpakaļ un acīmredzot nolasīja �ārlza domas.

�� Ja es gribētu padarīt sev galu, tad jau sen būtu atradusi pietiekami daudz iespēju. � Runādama viņa skatījās ārā pa logu. � Liels paldies� par aizdevumu.

�ārlzs pievēra acis klusā pateicības lūg�anā. Viņ� nolika maku � nevis Ernestīnes iz�ūto, bet citu � uz dzegas pie durvīm.

�� Vai jūs brauksiet uz Eksiteru?

�� Ja tāds ir jūsu padoms.

�� Tie�i tāds.

Sāra nodūra galvu.

�� Un man jums vēl kas sakāms. Pilsētā klīst runas, ka jūs vajagot ieslodzīt ārstniecības iestādē. � Sāras acis iezibējās. � �ī ierosme, bez �aubām, nāk no Mārlboro nama. Neņemiet to nopietni! Galu galā jūs varat aiztaupīt sev liekus pārdzīvojumus un nemaz vairs nerādīties Laimrid�ā. � �ārlzs apklusa, tad piebilda: � Cik noprotu, visā drīzumā tiks atsākta jūsu meklē�ana. Tie�i tāpēc es atnācu tik agri.

�� Mana lāde�

�� Par lādi es parūpē�os. Nosūtī�u to uz Eksiteras omnibusu stāvvietu. Man ienāca prātā, ka, ja vien tas būtu jums pa spēkam, jūs darītu prātīgi, iedama tie�i uz Eksmutas krustojumu. Tas novērstu� � Skandālu, kas varētu sacelties ap viņiem abiem. Tomēr �ārlzs labi saprata, ko prasa. Līdz Eksmutai bija septiņas jūdzes un līdz krustojumam, kur brauca garām omnibusi, vēl divas.

Sāra piekrīto�i" pamāja.

�� Un jūs paziņosiet misis Trenterai, kad būsiet atradusi darbu?

�� Man nav ieteikuma.

�� Varat atsaukties uz misis Talbotu. Un uz misis Trenteru. Es aprunā�os ar viņu. Un neesiet tik lepna � ja rodas nepiecie�amība pēc finansiāla pabalsta, lūdziet to viņai! Pirms aizbrauk�anas es gādā�u ari par to.

�� Nav vajadzīgs. � Sāras balss bija tikko dzirdama. � Ta�u paldies jums par visu.

�� Es domāju, ka man būtu jāsaka paldies.

Sāra ieskatījās �ārlzam acīs. Viņas skatiens joprojām bija kā �ķēps � visuredzo�s.

�� Mis Vudrafa, jūs esat vienreizēja sieviete. Kā gan es agrāk to nepamanīju!

Sāra sacīja: � Jā, es esmu vienreizēja sieviete.

Ta�u viņa to teica bez lepnuma, bez sarkasma, vienīgi ar rūgtumu balsī. Un atkal iestājās klusums. �ārlzs beidzot vairs nevarēja to izturēt un izvilka savu atvā�amo pulksteni, ne sevi�ķi smalkā veidā likdams saprast, ka viņam laiks doties projām. �ārlzs juta savu neveiklību, savu stīvumu, juta, ka Sāra saglabā vairāk cieņas; varbūt viņ� vēl joprojām juta viņas lūpas.

�� Vai atļausiet pavadīt jūs līdz takai?

Pēdējo reizi atvadoties, �ārlzs neļaus Sārai manīt, ka viņam kauns. Lai tagad nāk Grogans, tam vairs nav nekādas nozīmes. Ta�u Grogans nenāca. Sāra apsteidza �ārlzu un, matiem atmirdzot agrajā rīta saulē, ienira nokaltu�o kazenāju un zaļojo�o irbuleņu biezoknī � klusēdama, ne reizi neatskatīdamās. �ārlzs ļoti labi apzinājās, ka Sems un Mērija varbūt vēro viņus, ta�u �obrīd �ķita pareizāk, ka viņus redz atklāti ejam kopā. Viņi kāpa aug�up starp kokiem un beidzot sasniedza galveno taku. Sāra pagriezās. �ārlzs nostājās viņai līdzās, sniedza roku.

Mirkli vilcinājusies, Sāra sniedza pretim savējo. �ārlzs stingri paspieda to, vairs neatļaudams ne sev, ne viņai nekādas muļķības.

Viņ� nomurmināja: � Es jūs nemū�am neaizmirsī�u. � Sāra pavērsa seju pret �ārlzu, viņas acīs pavīdēja tikko jau�ama meklējo�a izteiksme, it kā �ārlzam vajadzētu apjēgt � vēl nebija par vēlu � kādu patiesību pāri savām patiesībām, jūtas, kas stiprākas par viņa jūtām, notikumus, kas neietilpst viņa vēstures koncepcijās. Likās, ka Sārai būtu bezgala daudz kas sakāms, bet tai pa�ā laikā viņa zinātu �ja �ārlzs nesapratīs pats, bez priek�ā teik�anas�

Klusums ieilga. Beidzot �ārlzs nodūra acis un atlaida Sāras roku.

Pēc brī�a viņ� atskatījās. Sāra stāvēja turpat, kur �ārlzs bija viņu atstājis, un vēroja. �ārlzs pacēla cepuri. Sāra pat nepakustējās.

Vēl pēc minūtēm desmit �ārlzs apstājās pie vārtiem Pienotavas ceļa otrā pusē. No turienes pavērās skats pāri laukiem uz Kobu. Tālu lejā neliels stāvs nāca pa taku uz vārtiem, pie kuriem stāvēja �ārlzs. Viņ� nedaudz atkāpās, brīdi svārstījās� tad devās tālāk pa taciņu uz lauku ceļu, kas aizveda lejā uz pilsētu. t

TRĪSDESMIT CETURTĀ NODAĻA

Un roze savītusi atrauta no sienas. HĀRDIJS. "Vējā un lietū"

�Tu esi bijis pastaigāties.

�ārlza otrreizējā pārģērb�anās tātad izrādījās lieka.

�� Man vajadzēja izvēdināt galvu. Es slikti gulēju.

�� Es ari,� Ernestīne teica. Un piebilda: � Tu teici, ka esot drausmīgi pārguris.

�� Biju jau ari.

�� Bet paliki nomodā vēl pēc vieniem naktī.

�ārlzs gandrīz pikti pagriezās pret logu. � Man vajadzēja daudz ko pārdomāt.

Ernestīnes loma �ai stīvajā dialogā liecina, ka viņai diez kā vis neizdevās saglabāt to pa�kritisko noskaņu, kas viņu bija pārņēmusi naktī. Ernestīne zināja ne tikai par �ārlza pastaigu; ar Sema, Mērijas un samulsu�ās Trcnteras tantes starpniecību viņa bija uzzinājusi arī to, ka �ārlzs gatavojas �odien braukt prom no Laimrid�as. Ernestīne bija stingri apņēmusies neuzsākt sarunu par �o negaidīto lēmumu; gan vioa augstība to izskaidros pats.

Un, kad �ārlzs beidzot bija ieradies � neilgi pirms vienpadsmitiem (Ernestīne sapūtusies gaidīja mazajā viesistabā), viņam vēl bija pieticis nekaunības priek�telpā gari un pla�i pļāpāt ar Trcnteras tanti, turklāt tik klusu, ka Ernestīne neko nevarēja sadzirdēt, un tas bija visļaunākais. Ernestīnei iek�ā viss vārījās no dusmām.

Varbūt meiteni sevi�ķi aizkaitināja tas, ka torīt viņa bija īpa�i nopūlējusies ar savu tualeti, bet �ārlzs viņai par to nebija pateicis nevienu atzinīgu vārdu. Ernestīnei mugurā bija ro�aini sārta "brokastu" kleita ar platām piedurknēm, kuras cie�i apņēma maigās paduses un kuplās viļņveida krokās krita līdz ie�ņaugtajām plaukstām. Piedurknes brīni�ķīgi izcēla Ernestīnes trauslumu, tāpat ari lentes gludi sasukātajos matos un maigā lavandas smar�a. Viņa atgādināja cukura Afrodīti, tikko piecēlu�os no sniegbaltiem palagiem, kaut ari nedaudz apsārtu�ām acīm. Daudz netrūka, lai �ārlzs būtu izturējies ne�ēlīgi. Ta�u viņ� izmocīja smaidu un, apsēdies Ernestīnei līdzās, satvēra viņas roku un noglāstīja to.

�� Piedod, dārgā! Es pats sevi vairs nepazīstu. Turklāt esmu nolēmis, ka man jāaizbrauc uz Londonu.

�� Ai, �ārlz!

�� Es vēlētos, kaut varētu nebraukt. Ta�u pēdējais notikumu pavērsiens liek man nekavējoties apspriesties ar Montegjū.� Montegjū bija �ārlza advokāts, kur� tajos laikos, kad vēl nebija rēķinve�u, kārtoja sava klienta naudas lietas.

�� Vai tu nevari pagaidīt, kamēr man būs jābrauc mājās? Atliku�as vairs tikai desmit dienas.

�� Es atgriezī�os un aizvedī�u tevi uz mājām.

�� Bet vai misters Montegjū nevar atbraukt pie tevis?

�� Diem�ēl ne � tad viņam vajadzētu vest līdzi veselu �ūksni papīru. Bez tam Londonā man kārtojamas arī citas darī�anas. Jāpastāsta par notiku�o tavam tēvam.

Ernestīne atbrīvoja plaukstu no �ārlza rokas.

�� Kāds tam sakars ar manu tēvu?

�� Vistie�ākais, manu meitēn. Viņ� ir uzticējis tevi manai gādībai. Un tik drūms pavērsiens manās nākotnes izredzēs�

�� Bet vēl ta�u paliek tavi pa�a ienākumi!

�� Njā� protams, es vienmēr bū�u labi pārticis. Bet tas vēl nav viss. Tituls�

�� Tie�ām! To es biju pavisam piemirsusi. Ar vīrieti no tik zemas kārtas es, protams, nevaru precēties. � Ernestīne nolūkojās �ārlzā ar pienācīgu sarkastisku bardzību.

�� Nomierinies, mīļā! �īs lietas ir jāizrunā. Līdz ar tevi es saņemu ievērojamu naudas summu. Protams, mūsu savstarpējās simpātijas ir un paliek pirmajā vietā. Tomēr laulībā pastāv arī� ē� juridiskais un līguma aspekts, kas�

�� Pupu mizas!

�� Dārgā Tīna�

�� Tu ļoti labi zini, ka viņi man ļautu precēties kaut vai ar hotentotu, ja vien es to gribētu.

�� Var jau būt. Bet pat vismīļākie vecāki tomēr vēlas zināt�

�� Cik istabu ir Belgreivijas mājā?

�� Nav ne jausmas. � Padomājis �ārlzs teica: � Kādas divdesmit, manuprāt.

�� Un kādu dienu tu sacīji, ka tavi ienākumi sasniedzot divarpus tūksto�us gadā. Kopā ar manu pūru sanāk�

�� Ne jau par to ir runa, ka jaunajos apstākļos mums varētu pietrūkt naudas.

�� Nu labi. Pieņemsim, ka papus tev atteiks manu roku. Ko tad? >

�� Tu tī�ām pārproti. Tas vienkār�i ir mans pienākums. �ādā brīdī uzmanības nevar būt par daudz.

�īs vārdu maiņas laikā viņi neuzdrīkstējās paskatīties viens otram acīs. Ernestīne nokāra galvu, nemaz neslēpdama savu dumpīgo noskaņojumu. �ārlzs piecēlās un nostājās viņai aiz muguras.

�� Tā ir tīrā formalitāte. Bet �ādas formalitātes ir jāievēro.

Ernestīne stūrgalvīgi lūkojās grīdā.

�� Laimrid�a man apnikusi. Te es redzu tevi vēl retāk nekā pilsētā.

�ārlzs pasmaidīja. � Kās par niekiem!

�� Tā man �ķiet.

Ernestīnei ap muti ievilkās īgna rieva. Viņa nekādi nebija nomierināma. �ārlzs piegāja pie kamīna, uzlika roku uz dzegas un uzsmaidīja līgavai, ta�u viņa smaids bija bez jautrības, nedzīva maska. �ārlzam nepatika Ernestīne, kad viņa sāka tiepties,� tas pārlieku kontrastēja ar viņas izsmalcinātajiem tērpiem, alla� tik uzkrīto�i nepraktiskiem. Pirmos soļus pretim ērtam apģērbam bija spēris sasodītais misters Blūmers piecpadsmit gadus pirms manis aprakstītā laika, ta�u agrīno bik�kostīma variantu krinolīns aizslaucīja nebūtībā� sīkums, ta�u ļoti nozīmīgs mūsu izpratnei par viktoriāņiem. Viņiem piedāvāja saprātīgu risinājumu, bet viņi deva priek�roku tādam neprātam se�u pēdu apjomā, kuram līdzīgs �ajā visneprātīgākajā no "mazajām" mākslām vispār nav atrodams.

Ta�u �ārlzs ieilgu�ajā klusumā apcerēja nevis jaunākās modes idiotismu, bet gan � kā tikt projām bez lielākas jezgas. Viņam par laimi, Tīna tai pa�ā brīdī prātoja par savu izturē�anos: beigu beigās sacelt tādu brēku īslaicīgas at�ķirtības pēc � to varēja atļauties kaut kāda apteksne (Trenteras tante bija izstāstījusi Tīnai, kādēļ Mērija nevarēja atsteigties uz rīta zvanu). Turklāt vai tad nebija zināms, ka vīrie�u iedomībai visvairāk glaimo sievie�u paklausība, turpretim sievietēm jāprot būt paklausīgām galīgās uzvaras vārdā? Gan pienāks laiks, kad �ārlzam nāksies samaksāt par savu cietsirdību. Ernestīnes mazais smaidiņ� bija no�ēlas pilns.

�� Bet vai tu rakstīsi katru dienu?

�ārlzs pieliecās un noglāstīja Ernestīnes vaigu. � Apsolos.

�� Un vai tu atgriezīsies, cik ātri vien varēsi?

�� Tiklīdz bū�u nokārtojis savas darī�anas ar Montegjū.

�� Es uzrakstī�u papam vēstuli ar kategorisku prasību nekavējoties sūtīt tevi atpakaļ.

�ārlzs tūdaļ izmantoja radu�os iespēju: � Un es aizvedī�u viņam to vēstuli, ja tu rakstīsi nekavējoties. Es do�os ceļā pēc stundas.

Ernestīne piecēlās un tiecās �ārlzam pretim. Viņa alka skūpsta. �ārlzs nespēja saņemties un skūpstīt Ernestīni uz lūpām. Tāpēc viņ� satvēra

meiteni ap pleciem un viegli noglāstīja viņai abus deniņus. Tad viņ� gribēja iet. Ta�u dīvainā kārtā netika ne no vietas. Ernestīne klusēdama bikli raudzījās uz �ārlza tum�zilo kaklasaiti un pērli tajā. Pirmajā brīdī �ārlzs neaptvēra, kas par lietu, tad sajuta, ka viņa vestes kabatās stingri ieāķēju�ās divas rokas. Viņ� saprata, kāda maksa tiek prasīta par atbrīvo�anu, un piekāpās. Un, kamēr �ārlzs tā stāvēja, uz vairākām sekundēm uzspiedis lūpas Ernestīnes lūpām, pasaule pat nenodrebēja, pamati viņam zem kājām nesagrīļojās, tum�s gar acīm nesametās, ausīs nekas ne�alca. Tomēr Ernestīne bija ļoti glīti ģērbusies, un �ārlzam smadzenēs iezagās kāda vīzija vai drīzāk taustāms priek�stats � mazs, maigs, balts sievietes augumiņ�� Ernestīnes galva noslīga viņam uz pleca, cie�i piekļāvās pie krūtīm, un, kamēr �ārlzs glaudīja un glāstīja, murminādams dumjus vārdus, viņu pēk�ņi pārņēma uzbudinājums. �ārlzs sajuta nepārprotamas trīsas iegurnī. Ernestīnes nebeidzamajās gara�stāvokļa maiņās, da�da�ādajos niķos un kaprīzēs bija dziļi maskēts solījums� gatavība apgūt perverso, kādu dienu bikli, ta�u ar baudu nogar�ot aizliegto augli. Tas, ko �ārlzs neapzināti izjuta, varbūt nebija nekas vairāk kā seklu sievie�u mū�senās pievilcības noslēpums � ja gribi, vari iztaisīt no viņām, ko vien vēlies. Apzināti �ārlzs jutās aptraipīts� seksuāls uzbudinājums jau �obrīd, kad vēl no rīta viņ� skūpstījis citu sievieti!

Viņ� diezgan steidzīgi noskūpstīja Ernestīni uz matiem, maigi atsvabināja viņas pirkstus, noskūpstīja arī tos un gāja prom.

�ārlzu gaidīja vēl viens pārbaudījums � durvīs stāvēja Mērija, sniegdama viņam cepuri un cimdus. Mērija lūkojās grīdā, ta�u vaigi viņai kvēloja. Vilkdams rokās cimdus, �ārlzs atskatījās uz aizvērtajām istabas durvīm, pa kurām tikko bija iznācis.

�� Vai Scms jums paskaidroja �ārīta notikuma būtību?

�� Jā, ser.

�� Jūs� saprotat?

�� Jā, ser.

�ārlzs novilka cimdu un pataustīja vestes kabatā. Mērija nekāpās atpakaļ, kaut gan nodūra galvu vēl zemāk.

�� Ai, ser, es to negribu!

Bet "tas" jau bija Mērijas plaukstā. Pēc brī�a viņa aizvēra durvis �ārlzam aiz muguras. Ļoti lēnām Mērija atlaida sa�ņaugto un, manuprāt, piesārtu�o dūrīti un neatņemdamās skatījās uz nelielo zelta monētu. Tad viņa iebāza naudas gabalu starp baltajiem zobiem un sakoda, kā vienmēr,, bija redzējusi darām tēvu,� lai pārliecinātos, vai tas gadījumā nav misiņ�; neba Mērija prata pēc gar�as at�ķirt vienu no otra, tomēr *

pamēģinā�ana uz zoba kaut kādā veidā pierādīja, ka tas ir zelts, tāpat kā staigā�ana pa Klintsapak�u nepārprotami bija saistīta ar grēku.

Kas nevainīgai lauku jaunavai zināms par grēku? �is jautājums prasa atbildi. Bet �ārlzs tikmēr var savā nodabā doties uz Londonu.

TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

Ir tevi vien spēks, kas man liek �eit jauko dzīvi turpināt.

HĀRDLJS. "Viņas nemirstība"

Daudzas meitenes no 14 un pat 13 gadiem līdz 17 gadu vecumam nogādātas slimnīcā uz grūtām kājām un ieslodzītas. Meitenes atzinu�ās, ka zaudēju�as nevainību� ce|ā uz darbu (lauksaimniecībā) vai nākot mājup no darba. �ai vecumā meitenes un pui�i uz darbu iet kopīgos pulciņos piecas, se�as vai septiņas jūdzes pa ceļiem un takām. Es pats esmu bijis liecinieks nekautrīgi nepieklājīgām izdarībām 14 līdz 16 gadus vecu pui�u un meiteņu starpā. Reiz es redzēju, kā jaunai meitenei ceļmalā uzmācās kādi pieci vai se�i pui�i. Vairāki pieaugu�ie stāvēja aptuveni 20 vai 30 jardus atstatu, ta�u nelikās par notieko�o ne zinis. Meitene iekliedzās, likdama man apstāties. Man gadījies ari redzēt, kā pui�i plun�ājas strautos un 13 līdz 19 gadus vecas meitenes no krasta viņus vēro.

Bērnu darba komisijas ziņojums (1867)

Ko mēs vērojam deviņpadsmitajā gadsimtā? Laikā, kad sieviete tika uzskatīta par svētu, bet trispadsmitgadīga meitene bija nopērkama par da�ām mārciņām � pat par da�iem �iliņiem, ja tika pirkta uz pāris stundām ? Kad cēla vairāk baznīcu nekā visā iepriek�ējā valsts vēsturē, bet katra se�desmitā ēka Londonā bija bordelis (mūsdienās �ī attiecība būtu tuvāka vienam pret se�iem tūksto�iem)? Kad laulības neaiz�skaramību (un nevainību pirms laulībām) daudzināja no ikvienas kanceles, katrā avīzes ievadrakstā, katrā publiskā runā, bet ievērojamu cilvēku, arī nākamā karaļa, personiskā dzīve bija tik skandaloza kā nekad agrāk � vai vismaz reti kad agrāk? Kad sodu sistēma tika padarīta daudz cilvēciskāka un tomēr pēr�ana ar rīkstēm bija tā izplatīta, ka reiz kāds francūzis visā nopietnībā ņēmās pierādīt � marķīzs de Sāds dro�i vien bū�ot cēlies no angļiem? Kad sievietes ķermenis kā nekad agrāk tika slēpts ziņkārīgiem skatieniem, bet ikvienu tēlnieku vērtēja pēc viņa prasmes atveidot kailas sievietes? Kad neviens kaut cik vērā ņemams romāns, luga vai dzejolis juteklībā nesniedzās tālāk par skūpstu, kad doktors Boudlers (viņa nāves gads� 1825.� atgādina mums, ka viktoriāņu tikumu aizsākums meklējams daudz agrāk par strikti noteikto laikmeta slieksni) skaitījās vispāratzīts sabiedrības labdaris, bet pornogrāfija tika tira�ēta tādā apjomā, kas vēl tagad nav pārsniegts? Kad cilvēka dabisko izvadfunkciju nedrīkstēja pat pieminēt, bet sanitārija (ūdensklozets parādījās tikai Viktorijas laikmeta beigās un līdz pat 1900. gadam tika uzskatīts par greznību) joprojām bija tik primitīvā līmenī, ka retā mājā un ielā cilvēkam netika pastāvīgi par to atgādināts? Kad sabiedrībā valdīja uzskats, ka sievietes orgasmu neizjūtot, tomēr ikvienai prostitūtai mācīja to simulēt? Kad jebkurā citā cilvēku darbības sfērā tika sasniegts milzīgs progress un atbrīvo�ana, turpretim visintīmākajā un būtiskākajā valdīja visstingrākā tirānija?

Pirmajā acu uzmetienā atbilde �ķiet skaidra� �eit mums ir darī�ana ar seksuālās enerģijas novadī�anu citā gultnē. Viktoriāņi nudien aizgūtnēm �ķieda spēkus uz visām pusēm � glu�i tā, it kā slinkumā palaidies evolūcijas gars būtu klusībā nospriedis: vajadzīgs mazliet progresa � nu tad aizdambēsim �ito milzīgo enerģijas kanālu un paskatīsimies, kas notiks.

Atzīstot, ka �ī teorija visumā nav bez pamata, es da�kārt prātoju, vai tikai tā nenoved mūs pie aplama secinājuma � ka viktoriāņi dzimum�dzīvē biju�i pavisam vēsi. Patiesībā viņi bija tikpat kaislīgi kā mēs un, kaut gan mūs ar seksu bombardē dienu un nakti (tāpat kā viktoriāņus � ar reliģiju), viņi par to domāja daudz vairāk nekā mēs. Par mīlestību viktoriāņi noteikti domāja vairāk un veltīja tai nesalīdzināmi vairāk mākslas darbu nekā mēs. Tāpat ar Maltusu un dzimstības ierobe�o�anas līdzekļu1 trūkumu nevar pilnībā izskaidrot faktu, ka viktoriāņi vairojās kā sēnes pēc lietus un pielūdza auglību daudz dedzīgāk nekā mēs. Neba mūsu gadsimts atpaliek progresa un brīvības ziņā, ta�u diez vai mēs varam to izskaidrot ar saviem milzīgajiem enerģijas pārpalikumiem. Es esmu pieredzējis, ka Draiskos Deviņdesmitos iztēlo kā reakciju uz ilgajām atturības desmitgadēm, tomēr es uzskatu, ka deviņdesmitajos vienkār�i nāca atklātībā tas, kas agrāk tika rūpīgi slēpts, un man ir aizdomas, ka īstenībā mums darī�ana ar cilvēcisku konstanti � at�ķiras vienīgi izteiksmes līdzekļi, metaforas.

Viktoriāņi nopietni izturējās pret to, ko mēs uztveram diezgan vieglprātīgi; viņu nopietnība izpaudās tādā veidā, ka viņi par seksu daudz nerunāja, turpretim mūsu nopietnība ir tie�i pretēja. Ta�u �īs at�ķirīgās

' Autora piezīme. Pirmie prezervatīvi (no desu ādiņām) parādījās pārdo�anā astoņpadsmitā gadsimta beigās. Pat Maltuss nosodīja dzimstības ierobe�o�anas līdzekļus kā "nepiedienīgus", tomēr deviņpadsmitā gadsimta divdesmitajos gados sākās �o līdzekļu ra�o�anas bums. Pirmais mēģinājums radīt modernu "seksa rokasgrāmatu" bija doktora D�ord�a Draizdela nedaudz miglaini nodēvētais darbs "Sociālās zinātnes pamati jeb fiziskā, seksuālā un dabas reliģija. Trīs pamatļaunumi: nabadzība, prostitūcija un celibāts, to iemesli un kā pret tiem cīnīties". �ī grāmata iznāca 1834. gadā, tika daudz lasīta un tulkota. Lūk, viens no Draizdela praktiskajiem padomiem ar zīmīgo piebildi beigās: "Apaugļo�anu novēr�, vai nu izvelkot dzimumlocekli tie�i pirms ejakulācijas (tā bie�i rīkojas gan precēti, gan neprecēti "nopietnības" ir tikai ieradumu fasāde. īstenība aiz tām saglabājas nemainīga.

Manuprāt, pastāv vēl viens pla�i izplatīts, ta�u maldīgs priek�stats � augstas pakāpes seksuālās izglītības trūkumu mēdz pielīdzināt zemai seksuālās baudas pakāpei. Es ne�aubos, ka �ārlza un Sāras lūpas saskārās bez īpa�as mīlas prasmes, tomēr es negribētu no tā izdarīt secinājumus par seksuālā uzbudinājuma trūkumu. Jebkurā gadījumā daudz intere�santāka �ķiet attiecība starp iekāri un iespējām to piepildīt. Varbūt mums liekas, ka ari �ai ziņā mēs atrodamies privileģētā stāvokli salīdzinājumā ar saviem vecvecākiem. Ta�u iekāri nosaka tās izraisī�anas bie�ums: mūsu pasaule �ķie� bezgala daudz laika, aicinādama mūs kopoties, turpretim dzīves īstenība tikpat intensīvi traucē mūs. Mēs netiekam traucēti tik ļoti kā viktoriāņi? Iespējams. Bet, ja jūs spējat ar īstu gar�u apēst tikai vienu ābolu dienā, tad jums nebūs lielas patikas dzīvot dārzā, kur ir papilnam �o sasodīto augļu; jums tie varbūt gar�otu pat labāk, ja jūs drīkstētu nobaudīt tikai vienu nedēļā.

Tādēļ nemaz vēl nav teikts, ka viktoriāņi mīlas priekiem īstenībā nenodevās daudz kaislīgāk � tāpēc, ka retāk, � nekā mēs; varbūt sirds dziļumos viņi to apzinājās un tie�i tādēļ priek�roku deva savaldībai, atturībai un klusē�anai � lai saglabātu kaisli. Atklādami sabiedrības acīm to, ko viņi paturēja pie sevis, mēs pa�i savā ziņā esam vairāk viktoriāņi � �ī vārda sliktākajā nozīmē �, jo, tik pamatīgi izkliedējot noslē�pumainības, nepieejamības un aizlieguma oreolu, lielā mērā esam iznīcināju�i ari pa�u baudu. Protams, nevar izsvērt salīdzino�ās baudas pakāpes, ta�u tā varbūt ir drīzāk mūsu, nevis viktoriāņu laime, ka tas nav iespējams. Pie tam viktoriāņu attieksme radīja viņos papildu spriedzi. Tā noslēpumainība, plaisa starp dzimumiem, kas tik ļoti mulsināja �ārlzu, kad Sāra centās to samazināt, katrā ziņā izraisīja stiprākas emocijas un lielāku atklātību jebkurā citā jomā.

vīrie�i), vai izmantojot prezervatīvu (arī pla�i izplatīts paņēmiens, ta�u galvenokārt kontinentā, nevis pie mums), vai ievadot makstī marles gabaliņu� vai lūliņ pēc akla izskalojot maksti ar remdenu ūdeni. Pirmais no �iem paņēmieniem izraisa fiziskas sāpes un var radīt nervu darbības traucējumus, seksuālo vājumu un aizsprostojumus� Otrais paņēmiens, prezervatīva izmanto�ana, mazina baudas sajūtu un vīrie�iem bie�i vien izraisa impotenci, kā arī rada neapmierinātību abos partneros, tātad arī tas ir ievainojo�s. Turpretim uz tre�o paņēmienu � uz dzemdes atveres aizsprosto�anu � �ie iebildumi, manuprāt, neattiecas. Sievietei tas nesagādā nekādas grūtības un, pēc manām domām, diez vai spēj mazināt seksuālo baudījumu vai ari |auni iespaidot partneru veselību. (Par jebkuriem aizsarglīdzekļiem, lai tie būtu apmierino�i, jārūpējas sievietei, jo, ja par tiem jādomā vīrietim, tas notrulina kaisli un impulsivitāti.)" .

Tā vien �ķiet, ka mēs esam aizklīdu�i visai tālu no Mērijas, kaut gan es nupat atcerējos, ka viņai ļoti gar�oja āboli. Ta�u lai nu kas, bet nevainīga lauku jaunava viņa gan nebija nekādā ziņā � glu�i vienkār�i tāpēc, ka viņas laikmetā tie bija nesavienojami jēdzieni. Iemeslus nav grūti izskaidrot.

Ikvienā laikmetā liecības un hronikas sniegu�i galvenokārt izglītotie, atstājot mums viscaur mazākuma sagrozītu priek�statu par vēstures gaitu. Moralizējo�ais puritānisms, ko mēs uztiepjam viktoriāņu laikmetam, savā laiskumā piedēvēdami to it visām sabiedrības �ķirām, patiesībā ir vidus�ķiras viedoklis par vidus�ķiras tikumiem. Dikensa aprakstītie strādnieki alla� ir gau�ām jocīgi (vai arī gau�ām aizkustino�i), visi kopā tic sastāda veselu grotesku paleti, ta�u kailā patiesība jāmeklē citur � Meijū darbos, lielo komisiju ziņojumos un tamlīdzīgos avotos, it īpa�i ja runājam par dzimumdzīvi, ko Dikenss (kur� pats savā nebija īsti patiess) un viņam līdzīgie pakļāva totālai cenzūrai. Rupjais� es gan drīzāk dēvētu to par maigo, bet lai nu paliek, � Viktorijas laikmeta Anglijas lauku dzīves paradums, par ko vēl agrākos, vienkār�ākos gadsimtos sacītu: "Prece jānomēģina" (mūsdienu �argonā to sauc par pirmslaulību dzimumsakariem), tolaik bija likums, nevis izņēmums. Uzklausiet kādas dāmas liecību. Viņa vēl joprojām ir dzīva, lai gan dzimusi 1883. gadā. Viņas tēvs bija Tomasa Hārdija ārsts.

"Deviņpadsmitajā gadsimtā laukstrādnieku dzīve bija pavisam citāda nekā tagad. Piemēram, Dorsetas zemniecēm pirmslaulību grūtniecība bija glu�i parasta; kāzas dzēra tikai tad, kad tā kļuva acīm redzama� Iemesls biju�as strādnieku zemās algas un nepiecie�amība nodro�ināt ģimeni ar papildu darba rokām."[26]

1 Autora piezīme. Vēl viens iemesls bija velni�ķīgā darba apmaksas sistēma, pēc kuras visiem neprecētiem vīrie�iem� kaut arī visādā citādā ziņā viņi izpildīja pieaugu�u vīrie�u normu � maksāja tikai pusi algas. �ī spīdo�ā metode, kā nodro�ināties ar darbaspēku � samaksājot par to ar turpmāk aprakstītajām sekām �. izzuda vienīgi tad, kad lauksaimniecībā ieviesās mehanizācija. Jāpiebilst, ka Dorseta, Tolpadlas mocību vieta, bija bēdīgi slavena kā visnegausīgāk ekspluatētais lauku rajons Anglijā. Lūk, ko tai pa�ā 1867. gadā rakstīja cientēvs D�eimss Freizers: "Pieticībai jābūt nepazīstamam tikumam, pieklājībai � neiedomājamai īpa�ībai, ja vienā mazā istabiņā, kur gultas sablīvētas, cik nu vien cie�i iespējams, juku jukām saspiedu�ies tēvs, māte, jauni vīrie�i, pui�i, pieaugu�as un augo�as meitenes � divas, da�reiz pat Iris paaudzes kopā,� kur ikviena sevis apkop�anas un dabas norise � apģērb�anās, noģērb�anās, dzim�ana, mir�ana � notiek visu acu priek�ā, kur jau pati gaisotne ir juteklības piesātināta un cilvēka daba degradēta gandrīz vai zem cūkas līmeņa� Asinsgrēks te ir glu�i parasta parādība. Mēs �ēlojamies par mūsu sievie�u pirmslaulības netiklību, par lauku darbos nodarbināto meiteņu izlaidīgo runasveidu un uzvedību, par vieglprātību, ar kādu jaunavas �ķiras no goda, un par to, cik reti viņu vecāku un brāļu asinis kūsā aizvainojumā,� tam visam pietiekams izskaidrojums un saknes meklējami �eit, zemnieku mājas saspiestībā�"

Tagad es esmu nokļuvis ēnā, ļoti nozīmīgā ēnā, ko met di�ais angļu romānists, vareni sliedamies pār �o novadu, par kuru rakstu arī es. Ja atceramies, ka Hārdijs bija pirmais, kur� mēģināja atlauzt zieģeļus virs Pandoras �ķirstiņa, kurā viktoriāņu vidus�ķira slēpa savu dzimumdzīvi, tad diezgan interesanti (katrā ziņā glu�i paradoksāli) �ķiet tas, ar kādu fanātismu rakstnieks sargāja pats savas un savu tuvāko priek�te�u dzimumdzīves noslēpumus. Protams, tās bija un tām mū�am jāpaliek viņa neatņemamām tiesībām. Ta�u reti kur� literāta noslēpums � un �is tika atklāts tikai mūsu gadsimta piecdesmitajos gados � ticis nosargāts tik veiksmīgi. Tas, kā ari Viktorijas laiku Anglijas lauku dzīves īstenība, ko esmu mēģinājis ieskicēt �ajā nodaļā, sniedz atbildi uz slaveno Edmunda Goses jautājumu: "Ko gan Providence nodarījusi misteram Hārdijam, ka viņam jāpieceļas pilnā augumā pār Vescksas tīrumiem un jādraud ar dūri savam Radītājam?" Tikpat labi Gose būtu varējis jautāt, kādēļ Artcīdicm jāvīsta savas bronzā kaltās dūres uz debesīm pret Mikēnām.

Nav īstais brīdis pārlieku iedziļināties Egdonhītas ēnās. Dro�i ir zināms, ka 1867. gadā Hārdijs, tolaik divdesmit septiņus gadus vecs, atgriezās Dorsetā no arhitektūras studijām Londonā un neglābjami iemīlējās savā se�padsmitgadīgajā māsīcā Traifenā. Viņi saderinājās. Pēc pieciem gadiem glu�i neizskaidrojamā kārtā saderinā�anās tika atsaukta. Kaut arī tas nav neapgā�ami pierādīts, tomēr ir pamats uzskatīt, ka saderinā�anās izjuk�anas iemesls bija gau�ām neglīts ģimenes noslēpums � Hārdijs uzzināja, ka Traifena ir nevis viņa māsīca, bet gan viņa ārlaulībā dzimu�ās pusmāsas ārlaulības meita. Uz to norāda neskaitāmi Hārdija dzejoļi: "Pie dārza vārtiņiem", "Viņa neatskatījās vairs", "Viņas nemirstība"[27] un daudzi citi; turklāt fakts, ka neilgi pirms tam Hārdiju ģimenē pa mātes līniju biju�i vairāki ārlaulībā dzimu�i bērni, ir pierādīts. Tomass Hārdijs pats piedzima "piecus mēne�us pēc altāra". Svētuļi da�kārt mēdz apgalvot, ka Hārdijs esot atsaucis saderinā�anos �ķiru apsvērumu dēļ � viņ�, būdams mui�nieks, neesot varējis atļauties saistīt savu dzīvi ar vienkār�u Dorsetas mei�u. Tiesa, 1874. gadā Hārdijs patiesi apprecējās "uz aug�u" � ar bezcerīgi vēso Lavīniju Gifordi. Ta�u Traifena bija vienreizēja jauna sieviete � divdesmit gadu vecumā viņa kā piektā labākā audzēkne absolvēja Londonas skolotāju koled�u un kļuva par Plimutas skolas direktori. Grūti noticēt, ka viņus patie�ām neiz�ķīra kāds briesmīgs ģimenes noslēpums. Savā ziņā tas, protams, bija svētīgs noslēpums, jo nav starp angļu ģēnijiem otra, kur� ar tādu dievinā�anu un uzticību būtu pielūdzis tikai vienu vienīgu mūzu. �im noslēpumam mēs varam būt pateicīgi par visizjustākajām mīlas elēģijām. Tas dāvājis mums Sjū Braidhedu un Tesu, kuras dvēselē ir tik �ķīstas kā Traifena, ari "Jūda neievērojamais" īstenībā ir veltīts Traifenai � par to liecina Hārdija ievadvārdi: "Skice uzmesta 1890. gadā� ierosinājumu deva kādas sievietes nāve�" Traifena, tolaik jau cita vīrie�a sieva, bija �inī gadā nomirusi.

Tātad �ī spriedze� starp iekāri un atturību, starp neremdināmām atmiņām un nemitīgu valdī�anos, starp lirisku pakļau�anos un traģisku pienākuma apziņu, starp riebīgo īstenību un tās idealizēto atspo�guļojumu � padara dzīvu un saprotamu vienu no di�ākajiem Anglijas rakstniekiem, vēl vairāk, palīdz izprast ari laikmetu, kurā viņ� dzīvoja. Tie�i tādēļ es novirzījos no tēmas � lai jums to atgādinātu.

Bet nolaidīsimies pie savām avīm. Tagad jūs sapratīsiet, ko Sems un Mērija meklēja �ķūnī, un tā nebūt nebija pirmā reize, kad viņi to izmantoja; varbūt jūs labāk sapratīsiet Mērijas asaras� un kādēļ par grēku �ī deviņpadsmit gadus vecā draiskule zināja mazlietiņ vairāk, nekā varētu domāt, uzlūkojot viņas maigo sejiņu vai nedaudz vēlāk vēl tai pa�ā gadā reālajā pasaulē, Dor�esterā, izglītotākās, kaut ari trīs gadus jaunākās meitenes sejiņu � meitenes, kas neizdibināmā kārtā uz mū�iem nostājusies līdzās bālajam, jaunajam arhitektam, tikko atbrauku�am pēc pieciem drūmiem gadiem galvaspilsētā, kuram ar laiku ("iekams liesmas pārņems viņas krūtis, lūpas un matus") lemts kļūt par spilgtu laikmeta lielākās mīklas simbolu.

TRĪSDESMIT SESTĀ NODAĻA

Bel piere iekvēlojas viņai. Un apņēmīgu seju tā Steidz nākamajā iespējā. Jo pak|auta ir kaismai dziņai.

TENISONS. "In Memoriam" (1850)

Pirms simt gadiem Eksitera atradās krietni tālāk no galvaspilsētas nekā �odien un tādēļ pati nodro�inājās ar da�iem no tiem grēcīgajiem labumiem, ko tagad visa Britānija gā�as baudīt uz Londonu. Nebūtu pareizi runāt par sarkano lukturu kvartālu 1867. gada Eksitcrā, kaut arī netiklības rajons pastāvēja � dro�ā attālumā no centra un dusmu zibeņus raido�ās katedrāles. �is rajons aizņēma to pilsētas daļu, kura piekļaujas upei un kur kādreiz � tais senajās dienās (1867. gadā sen pagāju�ās), kad Eksitera vēl bija ievērojama osta, atradās pilsētas centrs. Te bija saglabājies �auru ieliņu ņudzeklis ar Tjūdoru laika namiem � slikti apgaismotiem, smirdo�iem, pārpildītiem. Te varēja atrast priekamājas, deju zāles un d�ina dzertuves, ta�u daudz bie�āk te bija sastopami da�neda�āda izskata puspliki skuķi un sievi�ķi � vesels spiets neprecētu mā�u un mīļāko, kuras bēga no smacīgajiem Devon�īras ciematiņiem un mazpilsētām. Eksitera bija bēdīgi slavena paslēptuve, stāvgrūdām pilna ar lētām naktsmītnēm un krodziņiem, tādiem pa�iem kā Sāras aprakstītais Veimutas traktieris; tajos varēja paglābties no stingrās morāles, kura kā vilnis brāzās pāri visai valstij, visai dzīvei. Eksitera �ai ziņā nebija nekāds izņēmums� tai laikā visām lielākajām provinces pilsētām nācās dot pajumti �ai nelaimīgo sievie�u armijai, kas bija sakauta cīņā par vīrie�u absolūto �ķīstību.

Kādā ieliņā uz �ī rajona robe�as virknējās D�ord�a laiku terasmājiņas. Tās, bez �aubām, bija būvētas cerībā, ka no tām pavērsies jauks skats uz upi un pasauli. Ta�u vēlāk saceltās noliktavas aizsedza terasmājiņām �o skatu, un līdz ar to tās acīm redzami zaudēja pa�paļāvību un savu dabisko eleganci. Terasmājiņu sienām bija nolupusi krāsa, jumtiem trūka dakstiņu, durvju pildiņi bija ieplaisāju�i. Viena vai divas joprojām kalpoja kā privāti dzīvojamie nami, bet vidējās piecas, kuru ķieģeļu sienas pazemojo�ā kārtā bija nokrāsotas netīri brūnā krāsā un savienotas ar garu koka izkārtni, tika reklamētas kā viesnīca � precīzāk izsakoties, Endikotu ģimenes viesnīca. Viesnīcas īpa�niece un pārzine (arī to garāmgājējiem vēstīja koka izkārtne) bija misis Marta Endikota, kuras galveno īpa�ību varētu raksturot kā pilnīgu ziņkāres trūkumu par savu klientūru. Misis

Hndikota bija devon�īriete līdz pat matu galiņiem, tas ir, klientos viņa saskatīja nevis gaidāmos viesus, bet gan peļņu, ko ienesīs viņu uzturē�anās viesnīcā. Cilvēkus, kuri iegriezās viņas nelielajā kabinetā priek�nama galā, misis Endikota novērtēja �ādi: �itas ir desmit �iliņu vērts, tas tur ir divpadsmitnieks, piecpadsmitnieks� un tā tālāk, ar �īm summām apzīmējot nedēļas taksi. Tiem, kuri modernā hotelī paradu�i atvadīties no piecpadsmit �iliņiem ik reizi, kad nospie� zvana pogu, nevajag domāt, ka misis Endikotas viesnīca bija lēta: vidējā maksa par atsevi�ķu namiņu tolaik bija �iliņ� nedēļā, augstākais � divi. Ļoti glītas nelielas mājiņas Eksitcrā varēja noīrēt par se�iem septiņiem �iliņiem, tāpēc desmit �iliņi nedēļā par vislētāko istabiņu Endikotu ģimenes viesnīcā padarīja to par izcili dārgu mītni, turklāt bez jebkāda acīm redzama iemesla, ja neņem vērā saimnieces mantrausību.

Ir pelēcīga pievakare uz nakts sliek�ņa. Lampu iededzinātājs pretējā ielas pusē ar savu garo kārti jau iededzis divus gāzes lukturus, kuri apspīd noliktavu raupjās ķieģeļu sienas. Da�ās viesnīcas istabās deg gaisma: apak�stāvā spo�āka, aug�stāvos blāvāka, jo �eit, tāpat kā daudzās viktoriāņu mājās, gāzes radziņi tiek uzskatīti par pārlieku greznību, lai to atļautos aug�stāvos � tur vēl joprojām tiek izmantotas eļļas lampiņas. Vienā no apak�stāva logiem līdzās galvenajai ieejai pie neliela ogļu kamīna redzama pati misis Endikota, nolīkusi pār savu Bībeli, tas ir, ienākumu grāmatu, un, ja jūs palūkotos pa diagonāli aug�up, tad kādā citā logā ēkas aug�ējā stāvā � pa�ā tālākajā galā, kur� joprojām ir gaismas neskarts un kura tum�sārtie aizkari joprojām ir aizvilkti, �jūs ieraudzītu tipisku divpadsmitarpus �iliņu paraugu � ar to gan es �oreiz domāju istabu, nevis klientu.

Faktiski tur ir divas istabiņas � maza dzīvojamā istaba un vēl mazāka guļamistaba�, kuras izveidotas, pārdalot vienu mēreni pla�u D�ord�a laiku istabu. Sienas klāj tapetes ar tum�i brūnām puķītēm nenosakāmā rakstā. Numurā ir nolietota grīdsega, apaļ� trīskājains galdiņ�� tas pārklāts ar tum�zaļu ripsa drēbi, kuras stūros kāda dāma reiz mēģinājusi (acīmredzot pirmo reizi mū�ā) mācīties iz�ū�anu,� divi lempīgi atzveltnes krēsli pārspīlēti izgrebtām koka daļām un izdilu�u sarkanbrūna plī�a pārvalku, tum�i brūna mahagonija kumode. Pie sienas nospeķota �ārlza Vezlija gravīra un gau�i neizdevies akvarelis ar Eksiteras katedrāles attēlu � to pirms da�iem gadiem saimniece negribīgi pieņēmusi kā daļēju samaksu no spiedīgos apstākļos nokļuvu�as dāmas.

Ja neņem vērā da�us sagrabēju�us saimniecības piederumus zem nelielā, restotā karaļa D�ord�a laiku kamīniņa, kura rīkle �obrid miegaini kvēlo kā tum�s rubīns, tas arī ir viss. Kopiespaidu mazlietiņ saglābj vienīgi kamīna baltā marmora apdare, kas ataino graciozas nimfas ar ziedu vijām rotātiem pārpilnības ragiem rokās. Var jau būt, ka nimfu klasiskās sejas vienmēr raudzīju�ās uz pasauli ar tādu kā izbrīnu; tās katrā ziņā liekas izbrīnītas �obrīd, redzēdamas, kādas baismīgas izmaiņas nācijas kultūrā radīju�i nieka simt gadi. Nimfas piedzimu�as patīkamā, ar priedes koka paneļiem apdarinātā istabiņā; tagad tās mitinās pieputēju�ā ūķī.

Ja vien nimfas to spēja, viņas katrā ziņā atviegloti uzelpoja brīdī, kad noskrapstēja atslēga un durvīs parādījās līdz tam neredzamās iemītnieces siluets. �is dīvainā piegriezuma mētelis, �ī melnā aubīte, �ī mēļā kleitiņa ar mazo, balto apkaklīti� ta�u Sāra veikli, gandrīz vai nepacietīgi ienāca iek�ā.

Tā nebija viņas pirmā iera�anās Endikotu ģimenes viesnīcā. Sāra �eit bija nokļuvusi pirms da�ām dienām � gau�ām vienkār�ā veidā. Bērnībā, mācīdamās Eksiteras akadēmijā, Sāra kopā ar citām meitenēm bija uzjautrinājusies par viesnīcas nosaukumu, iztēlojoties, ka Endikoti tā savairoju�ies, ka viņiem nepiecie�ama vesela viesnīca.

Ceļojuma beigās Sāra bija attapusies stāvam pie "Kuģa", kur savu skrējienu beidza Dor�esteras omnibusi. Viņas lāde jau bija priek�ā, atvesta iepriek�ējā dienā. Nesējs apvaicājās, uz kurieni to nogādāt. Sāra bridi apjuka. Nekāds cits nosaukums viņai neienāca prātā kā vien �is, ko viņa neskaidri atminējās no bērnības jokiem. Izdzirdot viesnīcas nosaukumu, nesēja sejā parādījās tāds kā brīdinājums, it kā viņ� gribētu sacīt, Sāra nav izvēlējusies viscienījamāko apme�anās vietu Eksiterā. Tomēr viņ�, nebildis ne vārda, uzcēla lādi plecos, un Sāra sekoja viņam cauri pilsētai lejā pie upes � uz jau pieminēto rajonu. Viesnīcas izskats Sāru nesajūsmināja� viņas atmiņā (bet Sāra �o namu bija redzējusi tikai vienreiz) tā bija saglabājusies mājīgāka, cienījamāka, sirsnīgāka� tomēr nabagi nevar būt izvēlīgi. Sāra jutās atvieglota, ka neviens nepievēr� uzmanību viņas vienatnei. Viņa samaksāja nedēļu uz priek�u, un tā acīmredzot bija pietiekama rekomendācija. Sāra bija gribējusi noīrēt vislētāko numuru, ta�u, uzzinājusi, ka par desmit �iliņiem dabūjama viena istabiņa, bet, pāris �iliņu piemaksājot, � pusotra, pārdomāja.

Sāra veikli ienāca istabā un aizvēra durvis. Viņa uz�ķīla sērkociņu, piegrūda to pie lampas degļa, un pienstikla kupols, kas bija uzlikts kādreizējā "skursteņa" vietā, maigi atvairīja nakti. Tad viņa norāva no galvas aublti un ar sev raksturīgo kustību sapurināja atrisu�os matus. Viņa uzcēla uz galda audekla somu, ko bija nesusi rokā, acīmredzot pārlieku steigdamās izsaiņot pirkumus, jo mēteli noģērbt pavisam aizmirsa. Lēni un piesardzīgi Sāra citu pēc cita izcēla no somas vairākās ietīlus priek�metus un novietoja tos uz zaļās drānas. Tad viņa nolika somu uz grīdas un sāka tīt pirkumus vaļā.

Vispirms viņa izsaiņoja Staford�īras tējkanniņu ar bildīti jaukās krāsās, kurā bija attēlota zemnieku mājiņa upītes krastā un mīlētāju pāris (Sāra rūpīgi aplūkoja mīlētājus), tad Tobija krūzi � ne jau kādu no Viktorijas laika spilgtajām briesmonēm, bet smalki veidotu mantiņu bālgani sārtos un gai�i dzeltenos toņos; smaidīgā vīriņa vaibsti bija nolakoti ar maigi zilu glazūru (keramikas speciālisti pazītu Ralfa Lī rokrakstu). �ie divi pirkumi lietotu trauku veikaliņā bija maksāju�i Sārai deviņus pensus; krūze bija ieplaisājusi un laika gaitā ieplaisās vēl vairāk, kā varu dro�i liecināt, jo pirms pāris gadiem es to nopirku par daudz dārgāku cenu nekā Sāras izdotie trīs pensi. Tomēr at�ķirībā no Sāras mani �ai krūzē savaldzināja Ralfs Lī. Sāru bija savaldzinājis smaids.

Sārai piemita � kaut arī līdz �im mums nav bijis izdevības par to pārliecināties � skaistuma izjūta, bet varbūt tā bija emocionalitāte, atbildes reakcija uz drausmīgajiem rotājumiem, starp kuriem viņa bija nokļuvusi. Sārai nebija ne jausmas par mazās Tobija krūzes īsto vecumu. Ta�u viņai bija neskaidra nojauta, ka tā ir daudz lietota, gājusi no rokas rokā� un tagad pieder viņai. Tagad pieder viņai� Sāra novietoja krūzi uz kamīna dzegas un � vēl joprojām ar mēteli mugurā � aplūkoja to bērni�ķīgā aizrautībā, it kā gribēdama līdz pēdējai kripatiņai izgar�ot bikli mosto�os īpa�nieces sajūtu.

�o apceri iztraucēja soļi gaitenī. Sāra pameta �iglu, bet cie�u skatienu uz durvīm. Soļi aizklaudzēja garām. Tagad Sāra beidzot novilka mēteli un sabikstīja uguni, un pēc tam iekāra kamīnā nomelnēju�u katliņu. Tad viņa pievērsās pārējiem pirkumiem: viena saburzīta turziņa ar tēju un otra � ar cukuru, kā arī neliela metāla kārbiņa ar pienu, ko viņa novietoja blakus tējkannai. Tad, paņēmusi atliku�os trīs sainī�us, Sāra iegāja guļamistabā: gulta, marmora mazgājamais galdiņ�, neliels spogulis, no�ēlojama paklāja skranda � un tas ari viss.

Ta�u Sāra redzēja tikai savus trīs sainī�us. Pirmajā bija naktskrekls. Sāra nesāka to pielaikot, tikai izklāja uz gultas, lai tūdaļ ķertos pie nākamā vīstokļa. Tajā atradās tum�i zaļ� merīnvilnas lakats ar smaragdzaļa zīda maliņu. Lakatu Sāra turēja rokās it kā dīvainā transā � bez �aubām, cenas dēļ, jo viņai tas bija izmaksājis daudz dārgāk nekā visi pārējie pirkumi kopā. Beidzot viņa domīgi pacēla to aug�up un, nolūkodamās uz naktskreklu, piespieda vaigu pie smalkās, mīkstās vilnas, un tad ar pirmo patiesi sievi�ķīgo �estu, kādu esmu viņai atvēlējis, satvēra kastaņbrūno matu cirtu un pieglauda to zaļajai drēbei, pēc tam atritināja lakatu � tas bija vairāk nekā jardu plats � un apņēma to sev ap pleciem.

Atkal skatī�anās un tīksminā�anās, �oreiz par savu attēlu spogulī, � tad Sāra piegāja pie gultas un izklāja lakatu ap naktskrekla pleciem.

Pēc tam Sāra iztina tre�o, vismazāko vīstoklīti, bet tur bija vienīgi apsēja rullis, kuru, vēlreiz ar skatienu pakavējusies pie zaļi baltā krāsu salikuma uz gultas, Sāra aiznesa uz otru istabu un noglabāja mahagonija atvilktnē; tie�i tobrīd sāka grabēt katla vāciņ�.

�ārlza iedotajā makā bija desmit sovrini, un ar to vien pietika � nemaz jau nerunājot par citiem varbūtējiem iemesliem �, lai izmainītu meitenes attieksmi pret apkārtējo pasauli. Kop� pirmās reizes, kad Sāra bija pārskaitījusi �īs desmit zelta ripiņas, viņa ik vakaru pārskaitīja tās no jauna. Nevis kā skopule, bet kā cilvēks, kur� atkal un atkal iet skatīties kādu filmu, jo viņam nepārvarami iepaticies si�ets, atsevi�ķi tēli�

Pēc iera�anās Eksitcrā Sāra vairākas dienas neizdeva ne pensa, tikai visniecīgākās summas iztikai un vienīgi pati no saviem no�ēlojamiem ietaupījumiem, ta�u viņa raudzījās veikalu logos uz apģērbiem, krēsliem, galdiem, pārtiku, vīniem � simtiem lietu, kas viņai bija �ķitu�as naidīgas, kaitināju�as, izsmēju�as viņu tāpat kā daudzum daudzie Laimrid�as divko�i, kuri nolaida acis, Sārai tuvojoties, un ņirdza viņai aiz muguras. Tie�i tāpēc Sārai tik daudz laika prasīja tējkannas iegāde. Var jau iztikt arī ar katliņu; nabadzība bija pieradinājusi Sāru dzīvot pieticīgi, atņēmusi jebkādu patiku uz iepirk�anos � glu�i tāpat kā jūrnieks, kuram nedēļām ilgi nācies pārtikt ar pussausiņu dienā, viņa nespēja notiesāt visu, kas pēk�ņi tika celts viņai priek�ā. Tas nebūt nenozīmē, ka Sāra būtu bijusi nelaimīga, ne uz to pusi. Viņa vienkār�i baudīja savas pirmās brīvdienas pieaugu�a cilvēka dzīvē.

Sāra uzlēja tēju. Kamīnā iekārtais katliņ� atstaroja zeltaini kvēlojo�as liesmiņas. Puskrēsla, oglī�u sprak�ķi, �audīgo ēnu rotaļa � �ķita, ka viņa kādu gaida. Varbūt jums liekas � ja jau Sāra tā pārmainījusies, kļuvusi tik rāma, samierinājusies ar likteni� tad jau viņa būs saņēmusi kādu ziņu no �ārlza. Ta�u nē � ne vārda! Un man nenāk ne prātā ok�ķerēt, kas norisinājās Sāras smadzenēs, kamēr viņa vērās liesmās, glu�i tāpat kā tai melnajā naktī Mārlboro namā, kad Sāras acis bija asaru pilnas. Pēc brī�a viņa piecēlās, piegāja pie kumodes un izņēma no aug�ējā nodalījuma tējkarotīti un tasi bez apak�tases. Ielējusi pie galda tēju, viņa attina pēdējo sainīti. Tajā bija neliels gaļas pīrāgs. Un Sāra ķērās pie ē�anas � bez jebkādas izsmalcinātības.

TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Rcspektablums pārklājis savu svina mantiju pār visu zemi� un par uzvarētāju kļūst tas, kur� ar visncdalitāko padevību spēj nodoties �ī di�ā dieva godinā�anai.

1.ESLUS STĪVENS. "Kembrid�as piezīmes" (1865)

Bur�uāzija piespie� visas nācijas pieņemt bur�uāzijas ra�o�anas veidu, ja tās negrib iet bojā; viņa spie� tās nodibināt pa�ām savās mājās tā dēvēto civilizāciju, tas ir, kļūt par bur�ujiem. Vārdu sakot, viņa rada sev pasauli pēc savas līdzības.

MARKSS. "Komunistiskās partijas manifests" (1848)

�ārlza otrā lieti�ķā saruna ar Ernestīnes tēvu bija daudz netīkamāka par pirmo, kaut gan misters Frīmcns tur nekādā ziņā nebija vainojams. Neraugoties uz viņa slēptāko uzskatu � ka aristokrāti gandrīz visi ir trani �, savas dzīves ārējās izpausmēs misters Frimens bija snobs. Viņ� bija izlēmis � un pildīja �o lēmumu tikpat cītīgi kā pienākumu pret savu plauksto�o uzņēmumu � visās situācijās rīkoties kā d�entlmenis. īstenībā misters Frīmens arī atzina sevi par nevainojamu d�entlmeni, un varbūt vienīgi viņa stingrā apņēmība nekādos apstāk|os neizkrist no lomas liecina par zināmām slepenām �aubām.

�ie jaunizceptie vidus�ķiras pārstāvji atradās moko�ā situācijā. Sabiedriskajā dzīvē viņi jutās kā iesācēji, ta�u vienlaikus ļoti labi saprata, ka komercijas pasaulē ir visvareni kapteiņi. Daļa izvēlējās citādu aizsargkrāsu un pamatīgi (kā misters D�oroks) apguva mui�nieku laika kavēkļus, īpa�umus un manieres. Savukārt pārējie (kā misters Frīmcns) mēģināja pie�ķirt jaunu jēgu vārdam "d�entlmenis". Misteram Frīmcnam nesen bija uzcelta savrupmāja Sarcjas prie�u me�ā, ta�u viņ� neuzturējās tur tik bie�i kā viņa sieva un meita. Misters Frīmcns savā ziņā bija priek�tecis mūsdienu bagātajiem biznesmeņiem, kuri ik dienu mēro tālu ceļu uz darbu un atpakaļ, kaut gan viņ� savā savrupmājā pavadīja vienīgi nedēļu nogales un arī tad visai reti, vairāk vasarās. Un, ja mistera Frīmena mūsdienu līdzinieki aizraujas ar golfu, ro�u audzē�anu, d�inu vai laulības pārkāp�anu, misters Frimens aizrāvās ar respektablumu.

Patiesi, "peļņa un respektablums" (tie�i �ādā secībā) varēja būt mistera Frīmena devīze. Viņ� bija iedzīvojies no varenajām sociāli eko�nomiskajām pārmaiņām tūksto� astoņi simti piecdesmitajos un septiņdesmitajos gados, kad uzsvars tika pārcelts no manufaktūras uz veikalu, no ra�otāja uz pircēju. Pirmais patēriņa bums bija brīni�ķīgi ietekmējis mistera Frīmena rēķingrāmatas, un pateicībā par to, kā arī atdarinot iepriek�ējās paaudzes puritāniskos naudasmaisus, kuri labprātāk vajāja grēku, nevis lapsas, misters Frimcns savā privātajā dzīvē bija kļuvis ārkārtīgi nopietns un dievbijīgs. Kā da�i mūslaiku magnāti aizraujas ar mākslas darbu kolekcionē�anu, savus lieliskos ieguldījumus nolakodami ar tīkamu filantropijas kārtiņu, tāpat misters Frīmens bagātīgi ziedoja "Kristīgās izglītības veicinā�anas biedrībai" un tamlīdzīgām kareivīgām labdarības iestādēm. No mūsdienu viedokļa raugoties, mistera Frīmena mācekļi, sta�ieri un pārējie darbinieki mitinājās atbaido�os graustos un tika drausmīgi izkalpināti, ta�u pēc 1867. gada mērauklas mistera Frīmena uzņēmums skaitījās ļoti progresīvs � sava veida etalons. Kad misters Frīmens aizies mū�ībā, viņ� atstās aiz sevis laimīgu darbaspēku, un viņa mantinieki no tā tikai iegūs.

Misters Frīmens bija padrūms, skolmeistarisks vīrs ar stingrām tēraudpelēkām acīm, kuras uz visu, kas nonāca to redzeslokā, noraudzījās tik bargi kā uz mazvērtīgu Man�estras auduma baķi. Viņ� uzklausīja �ārlza jaunumus, tomēr neizrādīja nekādas emocijas, vienīgi drūmi pamāja, kad �ārlzs bija beidzis savus paskaidrojumus. Iestājās klusums. Saruna notika mistera Frīmena darbistabā Haidparka mājā. Nekas �ajā telpā neliecināja par tās saimnieka profesiju. Gar sienām bija sarindotas pienācīgi respektabla izskata grāmatas, tās papildināja Marka Aurēlija krū�utēls (bet varbūt tas bija lords Palmcrstons vannā?), pāris liela izmēra mistisku gravīru � vai tajās attēloti karnevālu vai kauju skati, kas to lai zina, kaut gan kopiespaids par gau�i neattīstītu cilvēci, kurai vēl tāls ceļ� līdz �īs istabas iemītnieka līmenim, bija radīts itin veiksmīgi.

Misters Frīmens nokrem�ļojās un lūkojās uz sava rakstāmgalda sarkani zeltīto safjānu; likās, ka tūdaļ viņ� paziņos spriedumu; tomēr viņ� pārdomāja.

� Kāds negaidīts jaunums! Tik tie�ām negaidīts!

Atkal iestājās klusums, kas �ārlzu pa pusei kaitināja, pa pusei uzjautrināja. Viņ� saprata, ka tūdaļ dabūs uzklausīt nopietno papucīti. Bet, tā kā viņ� pats to bija gribējis, nekas cits neatlika kā vien paciest ieilgu�o klusumu un norit neapmierino�o atbildi. Misters Frīmens īstenībā bija reaģējis drīzāk kā tirgonis, nevis kā d�entlmenis, jo vispirms viņam bija radu�ās aizdomas, ka �ārlzs atnācis lūgt lielāku pūru. Misters Frīmens mierīgi varēja atļauties to dot, bet tai pa�ā brīdī viņam ie�āvās prātā drausmīga varbūtība, ka �ārlzs jau no pa�a sākuma nojautis par tēvo�a iespējamām precībām. Un to nu gan misters Frīmens nepavisam nevarēja ciest � ka viņu mēģina ap�maukt svarīgā darījumā, turklāt �ai darījumā ta�u bija iejaukts viņa vislolotākais īpa�ums.

Beidzot �ārlzs pārtrauca klusumu: � Diez vai jāpiebilst, ka �āds tēvo�a lēmums ari man pa�am ir pilnīgi negaidīts.

�� Protams, protams.

�� Ta�u es jutu, ka mans pienākums ir darīt jums to zināmu nekavējoties � un personiski.

�� āda rīcība dara jums godu. Un Ernestīne� viņa zina?

�� Viņa bija pirmā, kam es to izstāstīju. Ernestīne, bez �aubām, ir to jūtu varā, ar kurām aplaimojusi mani� � �ārlzs brīdi vilcinājās, tad iebāza roku kabatā. � Es jums atvedu viņas vēstuli. � Viņ� piecēlās un nolika vēstuli uz galda, ta�u misters Frīmens tikai nolūkojās uz to ar savām gudrajām, pelēkajām acīm, nepārprotami aizņemts ar citām domām.

�� Jums vēl joprojām paliek krietni personiskie ienākumi?

�� Nav pamata apgalvot, ka es būtu palaists ar ubaga tarbu kaklā.

�� Bez tam jāņem vērā arī tāda iespēja, ka jūsu tēvocim tomēr neveiksies un viņ� paliks bez mantinieka, vai ne?

�� Tie�i tā.

�� Kā arī neapstrīdamais fakts, ka Ernestīne neiet pie jums tuk�ām rokām?

�� Jūs esat ļoti devīgs.

�� Un kādu dienu mani aicinās uz mū�a māju.

�� Manu dārgo ser, es�

Augstsirdība bija uzvarējusi. Misters Frīmens piecēlās. � Savā starpā mēs varam to pārrunāt. Bū�u pret jums pilnīgi atklāts, manu dārgo �ārlz. Visvairāk man rūp meitas laime. Man nav jāatgādina jums Ernestīnes pūra vērtība. Kad jūs lūdzāt Ernestīnes roku, viens no vissvarīgākajiem apstākļiem, kas noskaņoja mani pret jums labvēlīgi, bija mana pārliecība, ka �ī savienība tiks dibināta uz savstarpējas cieņas un sapra�anās pamatiem. Man ir jūsu godavārds, ka apstākļu maiņa pārsteigusi jūs kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Pazīstot jūsu morālo stāju, neviens ta�u neuzdrīkstēsies piedēvēt jums negodīgus nolūkus? Vienīgi tas mani satrauc.

�� Arī mani tas satrauc, ser.

Atkal iestājās klusums. Abi saprata, kas īstenībā ar to pateikts � laulību tagad apvīs ļaunas tenkas. �ārlzu aprunās, ka viņ� jau pirms bildinājuma padzirdējis par savu nākotnes izred�u krahu, Ernestīni izsmies, ka viņa palikusi bez titula, ko tik viegli būtu varējusi "nopirkt" citur.

�� Laikam būs jāizlasa vēstule. Lūdzu, atvainojiet mani!

Paņēmis masīvu zelta vēstuļnazi, misters Frīmens atvēra aploksni.

�ārlzs piegāja pie loga un skatījās uz Haidparka kokiem. Aiz pajūgu rindas Beizvoterroudā viņ� ieraudzīja kādu meiteni � sprie�ot pēc izskata, pārdevēju vai apteksni � gaidām uz soliņa pie balustrādes, un, kamēr �ārlzs tā vēroja, pie meitenes pienāca zaldāts sarkanā mundieri. Zaldāts sveicināja � meitene pagriezās. No tāda attāluma meitenes seju nevarēja saskatīt, ta�u dedzigums, ar kādu viņa pagriezās, liecināja, ka abi ir mīlētāji. Zaldāts satvēra meitenes roku un uz bridi piespieda to sev pie krūtīm. Tika pārmīti da�i vārdi. Tad zaldāts paņēma meiteni pie rokas, un abi lēniem soļiem devās uz Oksfordstritas pusi. Vērodams �o nelielo ainiņu, �ārlzs pavisam aizmirsās un iztrūkās, kad pēk�ņi viņam līdzās nostājās misters Frīmens ar vēstuli rokā. Misters Frīmcns smaidīja.

�� Es gribētu nolasīt jums, ko viņa raksta postskriptā. � Misters Frīmens uzlika acenes sudraba rāmjos. � "Ja tu kaut mirkli klausīsies �ārlza blēņās, es pierunā�u viņu aizbēgt uz Parīzi." � Misters Frīmens vēsi palūkojās uz �ārlzu. � Tā vien �ķiet, ka mums nav izvēles.

�ārlzs vārgi pasmaidīja. � Ja jūs vēlaties vēl kādu laiku apdomāties�

Misters Frīmens uzlika plaukstu pārlieku apzinīgajam uz pleca. � Es teik�u Ernestīnei, ka, pēc manām domām, nelaimē viņas izredzētais pelna vēl vairāk apbrīnas nekā labklājībā. Un man �ķiet, ka, jo ātrāk jūs atgriezīsieties Laimrid�ā, jo labāk.

�� Jūs izrādāt man lielu laipnību.

�� Padarīdams manu meitu tik laimīgu, jūs izrādāt man vēl lielāku. Ne jau visa viņas vēstule sastāv no �ādām banalitātēm. � Misters Frīmens paņēma �ārlzu pie rokas un aizveda atpakaļ istabas vidū. � Un, manu dārgo �ārlz� � �ī frāze misteram Frīmenam sagādāja acīm redzamu prieku, � es nedomāju, ka nepiecie�amība tūdaļ pēc kāzām nedaudz ierobe�ot izdevumus būtu kaut kas peļams. Bet ja apstākļi� jūs saprotat, ko es gribu teikt.

�� Jūsu rūpes�

�� Ne vārda vairs!

Misters Frīmens izvilka atslēgu sai�ķi, atvēra galda atvilktni un noglabāja meitas vēstuli, it kā tas būtu svarīgs valsts dokuments,� bet varbūt misters Frīmens glu�i vienkār�i pazina kalpus nedaudz labāk nekā vairums Viktorijas laika saimnieku. Aizslēgdams atvilktni, misters Frīmens nolūkojās �ārlzā, kuram tagad uzmācās nepatīkama sajūta, it kā viņ� būtu kļuvis par algotu ierēdni � tiesa gan, ļoti labi ieredzētu,� kaut kādi nokļuvis �ī komercijas giganta varā. Ta�u ļaunākais bija vēl priek�ā; galu galā iespējams, ka ne tikai augstsirdība vien bija noteikusi mistera' Frīmcna laipnību.

�� Vai atļausiet i/mantot izdevību un atklāt jums savu sirdi vēl vienā lietā, kas saistās ar Ernestīni un jums?

�ārlzs pieklājīgi pamāja; misters Frīmens kādu brīdi �ķita meklējam īstos vārdus. Viņ� diezgan nemierīgi paņēma vēstuļnazi, nolika to vietā, tad piegāja pie loga, kur viņi abi vēl nupat bija stāvēju�i. Pēc tam pagriezās.

�� Manu dārgo �ārlz, es uzskatu sevi par veiksminieku itin visās dzīves jomās. Izņemot vienu. � Misters Frīmens turpināja, uzrunādams grīdsegu: � Man nav dēla. � Viņ� atkal apklusa, tad vērtējo�i uzlūkoja znotu. � Es saprotu, ka komercija jums dro�i vien �ķiet pretīga. Tā nav d�entlmeņa nodarbo�anās.

�� Tā ir tuk�a runā�ana, ser. Jūs pats esat dzīvs pierādījums tam, ka tas tā nav.

�� Vai jūs patiesi tā domājat? Vai arī pats sakāt tuk�us glaimus?

Tēraudpelēkās acis pēk�ņi raudzījās ļoti tie�i. �ārlzs brīdi apmulsa.

Viņ� noplātīja rokas. � Es saprotu to, kas jāsaprot katram domājo�am cilvēkam, � komercijas ienesību, tās milzīgo nozīmi mūsu nācijas�

�� O, jā! Tā runā visi politiķi. Viņiem tas jāatzīst, jo no komercijas atkarīgs mūsu valsts uzplaukums. Bet sakiet � vai jums patiktu, ja par jums sacītu, ka jūs esat� tirgonis?

�� Tas nekad nav bijis iespējams.

�� Bet ja nu kļūtu iespējams?

�� Jūs gribat sacīt� ka es�

Beidzot �ārlzs aptvēra, uz kuru pusi sievastēvs stūrē, bet sievastēvs, redzēdams �ārlza pārvērsto ģīmi, steig�us mazliet atkāpās.

�� Es, saprotams, nedomāju, ka jums vajadzētu noņemties ar mana uzņēmuma ikdienas rūpēm. Tas ir direktoru, pārvaldnieku un citu ierēdņu uzdevums. Ta�u mans uzņēmums plaukst, �ārlz. Nākamgad mēs atvērsim filiāles Bristolē un Birmingemā. Un tas ir tikai sākums. Es nevaru piedāvāt jums' impēriju ģeogrāfiskā vai politiskā nozīmē. Ta�u esmu pārliecināts, ka vienā jaukā dienā jūs abi ar Ernestīni tie�ām mantosiet kaut ko līdzīgu impērijai. � Misters Frīmens sāka staigāt uz priek�u un atpakaļ. � Kamēr �ķita, ka nākotnē jums būs jānodarbojas ar jūsu tēvo�a mui�as pārvaldī�anu, es nekā neteicu. Bet jūs esat enerģisks, izglītots, ļoti spējīgs�

�� Bet par lietām, ko jūs man tik laipni piedāvājat� es nezinu gandrīz neko.

Ar rokas vēzienu misters Frīmens aizmēza �ārlza iebildumus. � Daudz lielāku nozīmi es pie�ķiru tādām īpa�ībām kā krietnums, spēja iekarot cieņu, asredzīgi novērtēt cilvēkus. Un es neticu, ka jums �o īpa�ību trūktu.

�� Neesmu pārliecināts, vai vispār saprotu, ko īsti jūs ierosināt.

�� Pa�laik neko. Katrā ziņā vienu vai divus gadus jūs būsiet aizņemts ar ģimenes rūpēm. �ajā laikā jūs nevēlēsieties sevi apgrūtināt ar citām darī�anām un interesēm. Bet, ja reiz pienāktu diena, kad jūs� izklaidētu iespēja uzzināt kaut ko vairāk par lielās komercijas pasauli, ko reiz mantosiet ar Ernestīnes starpniecību, nekas nesagādātu man� un, atļaujiet piebilst, arī manai sievai lielāku prieku kā veicināt �o interesi.

�� Es nekādā ziņā negribētu izrādīties nepateicīgs, bet� tas ir, jūsu piedāvājums man �ķiet tik neatbilsto�s manām dabiskajām tieksmēm� man nav tikpat kā nekādu dotību�

�� Es nepiedāvāju neko vairāk kā sadarbību. Lieti�ķi izsakoties, iesākumam neko apgrūtino�āku kā laiku pa laikam iegriezties uzņēmuma pārvaldē un iegūt vispārīgu priek�statu par notieko�o. Manuprāt, jūs būtu pārsteigts, uzzinot, kādiem vīriem esmu uzticējis atbildīgākos posteņus. Jums nekādā ziņā nevajadzētu kaunēties, ka esat ar viņiem pazīstams.

�� Varat man ticēt, ka es vilcinos ne jau sabiedrisku apsvērumu pēc.

�� Tādā gadījumā acīmredzot vienīgi aiz pieticības. Ta�u �ai ziņā, dārgo jaunekli, jūs sevi vērtējat pārāk zemu. Tai dienai, par kuru es ieminējos, reiz jāpienāk� kad manis vairs nebūs �ajā pasaulē. Protams, jūs varat atbrīvoties no tā, ko es visu mū�u esmu veidojis. Varat sameklēt labus pārvaldniekus, kuri vadīs uzņēmumu jūsu vietā. Ta�u es zinu, ko runāju. Labam uzņēmumam nepiecie�ams enerģisks īpa�nieks, tāpat kā labai armijai nepiecie�ams ģenerālis. Bez viņa vadības kauju neglābs ari visas pasaules labākie karavīri.

�ī glaimojo�ā salīdzinājuma iespaidā �ārlzs sāka justies kā Jēzus no Nācaretes, klausoties Sātana kārdinā�anā. Arī �ārlzs bija izbaudījis tuksnesi, un tas mistera Frimena piedāvājumu padarīja vēl vilino�āku. Ta�u �ārlzs bija d�entlmenis, un d�entlmeņi nenodarbojas ar tirdzniecību. �ārlzs meklēja vārdus, kā lai to labāk pasaka, ta�u veltīgi. Lieti�ķās sarunās neizlēmība ir vājuma izpausme. Misters Frīmens nekavējoties izmantoja situāciju savā labā.

�� Jūs nekad nepārliecināsiet mani, ka mēs esam cēlu�ies no pērtiķiem. �ādu viedokli es uzskatu par zaimojo�u. Ta�u es pārdomāju da�us jūsu argumentus, ko jūs izteicāt mūsu nelielās nesapra�anās reizē. Es gribētu, lai jūs atkārtojat, ko jūs teicāt par� kā tur īsti bija� par �īs evolūcijas teorijas nozīmi. Sugām jāizmainās, lai�

�� Lai izdzīvotu. Tām jāpielāgojas apkārtējās vides izmaiņām.

�� Pilnīgi pareizi. Lūk, tam es piekritu! Es esmu divdesmit gadus' vecāks par jums. Vēl vairāk, esmu nodzīvojis mū�u apstākļos, kuros bez .

pielāgo�anās, turklāt ļoti veiklas pielāgo�anās, katras nākamās dienas prasībām izdzīvot nav iespējams. Citādi iestājas bankrots. Un, zināt, laiki mainās. Mēs dzīvojam strauja progresa laikmetā. Bet progress ir kā me�onīgs kumeļ�. Vai nu jūs sē�at tam mugurā, vai ari pakļūstat tam zem pakaviem. Dievs atpestī, es nepavisam negribu teikt, ka d�entlmeņa sūtība ir nepietiekams dzīves piepildījums. Tas nemū�am nevar būt. Ta�u mēs dzīvojam rīcības laikmetā, �ārlz, enerģiskas rīcības laikmetā! Jūs varat apgalvot, ka �īs lietas jūs neinteresē� ir zem jūsu goda. Ta�u pajautājiet sev � vai jums tomēr nevajadzētu par tām painteresēties? Tas ir viss, ko es ierosinu. Padomājiet par to! Nav nekādas nepiecie�amības pieņemt pārsteidzīgu lēmumu. Galīgi nekādas. � Misters Frīmens ievilka elpu. � Ceru, ka jūs nenoraidīsiet manu priek�likumu uzreiz, bez apdo�mā�anās?

Ap �o laiku �ārlzs tik tie�ām jutās kā neveiksmīgam izmēģinājumam ziedots trusītis, no visiem viedokļiem evolūcijas upuris. Agrākās �aubas par dzīves jēgu atgriezās pārlieku viegli. Tagad �ārlzs nojauta, kā īsti misters Frīmens viņu vērtē: kā sliņķi. Un ko nozīmē mistera Frīmena ierosinājums: viņam jānopelna sievas pūrs! �ārlzs labprāt būtu gribējis paust noraido�i atturīgu attieksmi, ta�u mistera Frīmena pierunā�anai skanēja cauri sirsnība, radniecības atzī�ana. �ārlzs jutās tā, it kā visu mū�u būtu ceļojis pa jaukām kalnienēm un tagad pēk�ņi nokļuvis bezgalīgā garlaicības līdzenumā � turklāt, at�ķirībā no slavenākā svētceļnieka, �ārlzs saskatīja priek�ā vienīgi pienākumu un pazemojumu, nevis laimi un progresu.

�ārlzs sadū�ojās un ieskatījās nepacietīgajās, caururbjo�ajās komersanta acīs.

�� Atzīstos, ka es jūtos nedaudz saguris.

�� Es nelūdzu neko vairāk kā vienīgi to, lai jūs padomātu par �o priek�likumu.

-� Katrā ziņā. Protams. Ļoti nopietni padomā�u.

Misters Frīmens piecēlās un atvēra durvis. Viņ� pasmaidīja. � Ko lai dara, jums laikamnāksics izturēt vēl vienu pārbaudījumu. Misis Frīmena deg nepacietībā uzzināt visas jaunākās Laimrid�as tenkas.

Pēc bri�a abi vīrie�i gāja pa platu gaiteni uz lielajām lokveida kāpnēm, no kurām bija pārskatāma milzīgā zāle. Gandrīz viss �eit bija iekārtots atbilsto�i tālaika izsmalcinātākās gaumes prasībām. Un tomēr, kāp�dams lejup uz gaido�ā sulaiņa pusi, �ārlzs izjuta neskaidru paze�mojumu � kā lauva greznā būrī. Pavisam negaidīti viņu pārņēma kvēlas ilgas pēc Vinzjetas, pēc turienes "no�ēlojamām, arhaiskām" gleznām un mēbelēm, pēc mui�as senatnīguma un dro�ības sajūtas, pēc tās savoirvivre.[28] pati par sevi evolūcijas ideja bija aizraujo�a, ta�u praksē tā �ķita āri�ķības un vulgaritātes piesātināta, glu�i kā svaigi apzeltītās korintie�u kolonnas abpus durvīm, kurās �ārlzs un viņa mocītājs uz bridi apstājās � "misters �ārlzs Smitsons, kundze" �, iekams gāja iek�ā.

TRĪSDESMIT ASTOTA NODAĻA

Agri vai vēlu � zelta laikmeta tikumus Varbūt neviļus pārņem�u. Vairs nedz ceru, nedz ticu es. Mana seja taps stinga, sirds cieta kā akmens kļūs. Krāp�u, krāps mani, es mir�u? Kas zina! Pī�ļi un putekļi mēs.

TF.NISONS. "Moda" (1855)

Kad �ārlzs beidzot izkļuva ārā uz Frimenu savrupmājas platajām kāpnēm, pilsētā jau valdīja krēsla, gāzes lukturu liesmiņas un spirdzino�s vēsums. Gaisā plīvoja viegla dūmaka � pavasarīgā zaļuma smar�a, kas vēdīja no parka otrpus ielas, sajaukusies ar vecajiem, labajiem sodrējiem. �ārlzs ievilka plau�ās �o Londonas gaisu un nolēma iet kājām. Pasūtītā kariete tika atlaista.

�ārlzs gāja bez stingri noteikta mērķa, aptuveni uz Sentd�eimsa parka un sava kluba pusi, � vispirms gar masīvajām Haidparka margām, kas tikai pēc trim nedēļām sagrūs no pūļa spiediena (�ārlza nesenajam sarunu biedram �ausmās noraugoties), pasteidzinot lielā Reformu likumprojekta pieņem�anu. Tad �ārlzs nogriezās uz Pārkleinu. Ta�u satiksmes drūzma �eit bija necie�ama. Viktorijas laika sastrēgumi bija tikpat nejēdzīgi kā mūsējie, turklāt krietni trok�ņaināki, jo ikviens karietes ritenis bija apkalts ar dzelzs stīpu, kas �irkstēja uz granīta bruģakmeņiem. �ārlzs nogriezās sāņus, cerēdams iziet pa taisnāku ceļu, un ienira pa�ā Meifēras sirdī. Migla sabiezēja � ne glu�i necaur�redzama, ta�u pietiekami, lai �ārlzam viss notieko�ais izliktos kā sapnis, it kā viņ� būtu ieradies no citas planētas, it kā viņ� būtu Kandids, tikls pret visu, izņemot nepārprotamus izskaidrojumus, it kā viņam pēk�ņi būtu zudusi ironijas spēja.

Zaudēt �o būtisko psihes spēju bija tikpat kā staigāt kailam, un tas varbūt vislabāk raksturo �ārlza izjūtas. Tagad viņ� vairs lāgā nesaprata, kas īsti viņu trencis pie Ernestīnes tēva,� �o lietu ta�u itin mierīgi varēja nokārtot ar vēstules starpniecību. Pa�a pārliecīgā sīkumainība �ārlzam tagad �ķita absurda tāpat kā visa �ī pļāpā�ana par trūkumu, par nepiecie�amību ierobe�ot izdevumus� Tais laikos, īpa�i �ādos miglainos vakaros, pārtiku�ākie londonie�i brauca karietēs; ja kāds gāja kājām, tas bija nabags. Tāpēc gandrīz visi gājēji, ko �ārlzs pa ceļam sastapa, bija no zemākajiem slāņiem: kalpi, kas strādāja lielajos Meiferas namos, ierēdņi, veikalu strādnieki, ubagi, ielu slaucītāji (zirga virskundzības laikā daudz izplatītāka profesija nekā tagad), sīktirgotāji, ielaspuikas, prostitūtas. �ārlzs zināja, ka ikvienam no viņiem simt mārciņu gadā būtu vesela

bagātība, turpretim �ārlzs tikko bija �ēlots, ka viņam, lūk, jāknapinoties ar divdesmit piecas reizes lielāku summu.

�ārlzs nebūt nebija agrīns sociālists. Savu privileģēto ekonomisko stāvokli viņ� neuztvēra kā morālu netaisnību, jo visādā citādā ziņā nemaz nejutās privileģēts. Pierādījums bija ļaudis visapkārt. Vairums garāmgājēju un pretimnācēju nemaz ne�ķita neapmierināti ar savu likteni, protams, neņemot vērā ubagus, bet viņiem jau bija jāizskatās no�ēlojamiem, lai gūtu kādu peļņu. Turpretim �ārlzs patie�ām bija nelaimīgs � atstumts un nelaimīgs; viņ� juta, ka milzīgās prasības, ko izvirza d�entlmeņa sabiedriskais stāvoklis, ir kā masīvās bruņas, kuras bija vainojamas tik daudzu seno ķirzakveidīgo bojāejā. Iztēlojoties izmiru�os briesmoņus, �ārlza solis kļuva gausāks. Beigu beigās viņ� aizklīda līdz nelielu veikaliņu rindai un apstājās pavisam � nabaga dzīvā fosilija, kurai visapkārt kā dīķa amēbas mikroskopā nepacietīgi ņudzēja �irgtākās un labāk pielāgoju�ās dzīvības formas.

Divi leijerkastnieki sacentās viens ar otru un band�o spēlmanis � ar abiem. Gāja vaļā tirgo�anās ar kartupeļu biezeni, cūkgaļas �ķēlēm ("penijs par �ķēli, ka norit var mēli!"), ceptiem kastaņiem. Sieviņa ar sērkociņiem, vēl viena � ar narci�u grozu. Zvejnieki, ielu mazgātāji, atkritumu savācēji ar benītēm un mehāniķi ar �etrstūrainām naģenēm galvā, un vesela varza skrandaiņu, kas satupu�i uz namu kāpnītēm un ietves malām vai atslēju�ies pret karie�u stabiem kā tādi sīki maitasputnēni. Kāds zeņķis pārtrauca sildo�o mīņā�anos � tāpat kā vairums ielaspuiku, viņ� bija baskājis �, lai �īs dzīvi kūsājo�ās skatuves kulisēs spalgi, brīdino�i uzsvilptu bil�u pārdevējam, kur�, vicinādams �ūksni krāsainu novilkumu, metās uz �ārlza pusi.

�ārlzs steig�us novērsās un meklēja glābiņu kādā tum�ākā ieliņā. Viņam nopakaļ noskanēja griezīgā balsī izkliegtas ironiskas rindas no tai gadā populāras ielas dziesmiņas:

Kur kavējies, lord Marmadjūk? Iekodīsim kopā abi Un pēc krūzes branga alus Mēs ramtai, radirī, ramtai, radirī, Ramtai, radirī, ūūū. 1

Dziesmiņa atgādināja �ārlzam � kad viņ� beidzot izmuka no �īs balss un ņirgām, kas to pavadīja,� vēl vienu būtisku Londonas iezīmi, ne tik taustāmu kā sodrēji, ta�u tikpat nepārprotamu,� grēka gaisotni. Ne tik daudz no�ēlojamo ielasmeitu pēc, kuras pavadīja �ārlzu skatieniem, tomēr neuzdro�inādamās uzmākties (�ārlzs pārāk nepār�protami bija smalks kungs, bet viņas tēmēja uz pieticīgāku laupījumu), cik aiz milzīgās pilsētas vispārējā bezpersoniskuma, sajūtas, ka slepenībā te var notikt itin viss.

Laimrid�a bija daudzu vērīgu acu pilsētiņa, turpretim Londona bija akla. �ārlzu neviens pat neievēroja. Viņ� bija neredzams, viņ� neeksistēja, un tas radīja brīvības izjūtu, ta�u briesmīgu izjūtu, jo īstenībā viņ� brīvību bija zaudējis,� īsi sakot, �ārlzs pārdzīvoja vēl vienu Vinzjetu. Visa dzīve bija pagalam, un it viss to atgādināja.

�ārlzam garām aizsteidzās vīrietis un sieviete, sarunādamies franciski,� fran�i. �ārlzu pārņēma vēlē�anās, kaut viņ� būtu Parīzē � kaut kur ārzemēs� ceļojumā. Jau atkal! Ja vien es spētu izbēgt, ja vien es spētu izbēgt� �ārlzs visu laiku murmināja, tad� pārnestā nozīmē � saslējās, nopurinādams savu nepraktiskumu, romantismu, bezatbildību.

�ārlzs pagāja gar staļļiem � tie tolaik vēl nebija pārbūvēti par modemiem, elegantiem namiņiem, bet ar lielu troksni kalpoja savam sākotnējam mērķim: zirgi tika sukāti un spodrināti, ekipā�as stumtas ārā, zirgi atmuguriski stīvēti iek�ā ilksīs; kāds ku�ieris, skaļi svilpodams, mazgāja karie�u durtiņas; te pilnā sparā notika gatavo�anās vakara darba cēlienam. �ārlzam ie�āvās prātā pārsteidzo�a doma: apak�slāņi slepus ir laimīgāki par aug�slāņiem. Apak�slāņi nebūt nav grūti steno�a bāze zem bagātnieku muļķīgajām pārmērībām, kā to cen�as iegalvot radikāļi, bet drīzāk gan laimīgi parazīti. �ārlzs atcerējās, ka pirms pāris mēne�iem Vinzjetas parkā bija uzgājis ezi. Viņ� bija piebikstījis ezim ar nūju, un tas bija saritinājies kamolā, atsegdams starp adatām veselu mākoni iztramdītu blusu. �ārlzs bija tik aizrautīgs dabas pētnieks, ka �o divu pasauļu līdzāspastāvē�ana viņam izraisīja drīzāk apbrīnu nekā riebumu; �obrīd viņ� jutās pietiekami nomākts, lai saprastu, kas �ajā gadījumā ir ezis � dzīvnieks, kura vienīgā aizsardzības iespēja ir gulēt kā beigtam un sasliet savas adatas � savu aristokrātisko izsmalcinātību.

Pēc mirkļa �ārlzs nonāca pie saimniecības pre�u tirgotavas un caur logu nolūkojās, kā pārdevējs ar katliņu galvā un kokvilnas priek�autu priek�ā pie letes noskaita sveces desmit gadus vecai meitenītei � tā vērīgi sekoja līdzi ar acīm, pirkstiņos sa�ņaugusi jau laikus uz aug�u pastieptu pensu samaksai.

Tirdzniecība. Komercija. �ārlzs piesarka, atcerēdamies Frīmena piedāvājumu. Tagad viņ� saprata� �is ierosinājums bijis domāts kā apvainojums, nicinājums pret viņa kārtu. Frīmenam vajadzēja zināt, ka

�ārlzs nemū�am nespēs kļūt par komersantu, strādāt par veikalnieku. Vajadzēja vēsā toni noraidīt priek�likumu, tiklīdz tas tika izteikts, bet kā lai �ārlzs to izdarītu, ja visai viņa bagātībai jānāk no �ī pa�a avota? Un te nu mēs esam tiku�i līdz �ārlza īstajam neapmierinātības cēlonim � viņ� jutās nopirkts Ernestīnei par vīru, sievastēvam par marioneti. Kas par to, ka viņa aprindās �ādas precības bija glu�i parasta lieta � jau kop� tiem laikiem, kad par pilnīgi pieņemamu laulību uzskatīja oficiālu nolīgumu, kur� ne vīru, ne sievu neapgrūtināja ar īpa�as savstarpējas cieņas izrādī�anu ārpus �ī darījuma ietvariem: nauda pret titulu. Ta�u �ārlza laulībai vajadzēja būt �ķistai un svētai savienībai, kristīgai ceremonijai tīras mīlestības, nevis tīru ērtību vārdā. Pat ja viņa pa�a attieksme būtu ciniska, viņ� zināja � Ernestīne nemū�am nepieļaus, ka viņu laulībā mīlestībai tiktu ierādīta otr�ķirīga nozīme. Ernestīne alla� gribēs būt dro�a, ka �ārlzs mīl viņu un tikai viņu vienīgo. No tā izrietētu viss pārējais: �ārlza pateicība par Ernestīnes naudu, morālā �antā�a, lai piespiestu viņu kļūt par partneri.

Un, it kā liktenīgas burvestības vadīts, �ārlzs iznāca uz ielas stūra. Tum�as sānicliņas galā atmirdzēja augsta fasāde; �ārlzam bija licies, ka viņ� atrodas netālu no Pikadilli, ta�u �ī zeltītā pils brūnā skudrupū�ņa malā bija vairāk uz ziemeļiem, un �ārlzs saprata, ka zaudējis orientāciju un nokļuvis Oksfordstrītā� pie tam liktenīgas sakritības pēc tie�i tajā Oksfordstrītas posmā, kuru aizņēma mistera Frimena milzīgais veikals. Kā magnētiska spēka vilkts �ārlzs gāja pa ieliņu uz veikala pusi, iznāca Oksfordstrītā, un dzelteni joslotais milzenis (veikala logos nesen bija ielikts modernais skatlogu stikls) kļuva redzams visā godībā� pilni plaukti kokvilnas, me�ģiņu, apģērbu, auduma baķu. Da�i cilindri un vītnes bija tik ko�i, tik nouveau riche[29] , ka arī gaiss visapkārt gandrīz vai �ķita jauno anilīnkrāsu piesātināts.

Pie katras preces bija piesprausta balta kartīte ar cenu.

Veikals joprojām bija atvērts, un cilvēki staigāja iek�ā ārā pa durvīm. �ārlzs mēģināja iztēloties sevi ieejam pa �īm durvīm� bet tas nu bija par daudz! Tad jau drīzāk �ārlzs mainītos vietām ar ubagu, kur� tupēja tepat līdzās.

Ne jau tik vien tās bēdas, ka veikals �ārlza acīs pārstāja būt tikai muļķīgs joks, tāls kā zelta raktuves Austrālijā, gandrīz nereāls. Tagad tas pletās �ārlza priek�ā visā savā varenībā: milzu ma�inērija, behemols, gatavs aprīt un sagremot visu, kas patrāpītos tuvumā. Iespēja tik viegli iegūt �o gigantisko celtni un vēl citas līdzīgas piedevām, ar visu zeltu un

' Jaunbagāli (fr.). 246

varu, ko tās iemiesoja, ļoti daudziem pat tolaik būtu likusies kā paradīze zemes virsū. Tomēr, stāvēdams uz ietves iepretim veikalam, �ārlzs aizvēra acis, it kā gribēdams uz mū�īgiem laikiem izdzēst to no savas apziņas.

Tiesa, �ārlza nepatikā bija kaut kas nekrietns � parasts snobisms, pieļaujot, lai sen�i sprie� un rīkojas viņa vietā. Slinkums: bailes no darba, vienmuļības, nepiecie�amības iedziļināties sīkumos. Gļēvums: jo �ārlzs, kā jūs dro�i vien būsiet ievēroju�i, baidījās no citiem cilvēkiem, īpa�i no zemāko kārtu pārstāvjiem. �ārlzam kļuva slikti, jau iedomājoties vien, ka vajadzētu uzturēties starp visām �īm rēgainajām ēnām, kuras viņ� redzēja ielas otrā pusē drūzmējamies ap skatlogiem un staigājam iek�ā un ārā pa durvīm. Par to nevarēja būt ne runas!

Ta�u �ārlza nepatikā bija arī kas cildens� apziņa, ka dzī�anās pēc naudas nevar būt dzīves piepildījums. Nu labi, �ārlzs nekad nekļūs par Darvinu vai Dikcnsu, par izcilu mākslinieku vai zinātnieku; labākajā gadījumā viņ� būs diletants, trans � sauciet, kā gribat, � kur� ļauj strādāt citiem, pats nekā nedodams pretī. Ta�u savas niecības apziņa uz brīdi atgrieza �ārlzam dīvainu pa�cieņu, sajūtu, ka, izvēlēdamies niecības daļu, no visa atteikdamies, paturēdams tikai savas adatas, viņ� saglabājis pēdējo d�entlmeņa patvērumu � gandrīz vai pēdējās brīvības paliekas. �ī atziņa �ārlzam kļuva pilnīgi skaidra: ja es jebkad sper�u kāju �ai vietā, cauri būs ar mani.

Jums, iespējams, �ķiet, ka �ī ir tālas pagātnes dilemma, un es nebūt netaisos izvirzīt apsūdzību D�entlmenim, sugai, kura 1969. gadā bija daudz tuvāk izmir�anai, nekā tajā senpagāju�ā aprīļa vakarā spēja paredzēt pat �ārlza pesimistiskā iztēle. Nāve nav lietu dabā, tā ir lietu daba. Ta�u mirst forma. Saturs saglabājas. Līdztekus �ai mainīgo formu virknei, ko mēs dēvējam par eksistenci, turpinās īpa�a pēcnāves dzīve. Labākās viktoriāņu aristokrāta � d�entlmeņa īpa�ības mēs varam pagātnē sazīmēt izsmalcinātajos viduslaiku bruņiniekos un preux chevalierskā arī nākotnē � modernajos aristokrātos, sugā, kuru dēvējam par zinātniekiem, jo upe neap�aubāmi plūdusi �ajā virzienā. Citiem vārdiem sakot, ikvienai kultūrai, lai cik tā antidemokrātiska vai nolīdzino�a, nepiecie�ama savdabīga pa�kontrolējo�a ētiskā elite, kura ievēro īpa�us uzvedības likumus, da�i no kuriem pat var izrādīties glu�i neētiski, tādējādi nolemjot �o formu neizbēgamai bojāejai, kaut gan tās dziļākais mērķis ir vērtīgs: kalpot par struktūru un pasargāt nākamībai savas sūtības labākās izpausmes.

Jūs varbūt saskatāt gau�ām maz līdzības starp 1267. gada �ārlzu ar viņa jaunmodīgajām fran�u iedomām par �ķīstību un dzī�anos pēc svētā Grāla kausa, starp 1867. gada �ārlzu ar viņa riebumu pret tirdzniecību un mūsdienu �ārlzu, datorzinātnieku, kas ir kurls pret mīkst�aulīgo humānistu brēcieniem, kuri tikko apjautu�i savu tuk�vārdību. Ta�u līdzība pastāv: ikviens no viņiem noraidīja vai noraida priek�statu par dzīves jēgas meklē�anu privātīpa�umā, vai nu tas būtu sievietes augums, augsta peļņa par katru cenu vai tiesības noteikt progresa gaitu. Zinātnieks vienkār�i ir kārtējā forma, un arī tā tiks nomainīta.

Tie�i te slēpjas Jaunās Derības mita par kārdinā�anu tuksnesī lielā un mū�am aktuālā nozīme. Nevienam, kam dota iztēle un izglītība, netiek aiztaupīts arī tuksnesis un � agrāk vai vēlāk � kārdinā�ana. �āda cilvēka atraidījums var būt muļķīgs, ta�u tas nekad nav ļauns. Jūs nesen atteicāties no vilino�a piedāvājuma lieti�ķajā komerczinātnē, lai turpinātu savu akadēmisko izglītību? Jūsu pēdējā izstāde nebija tik ienesīga kā iepriek�ējā, bet jūs tik un tā esat nolēmis saglabāt savu jauno stilu? Jūs tikko pieņēmāt kādu lēmumu, ignorēdams savu personisko labumu, savas īpa�nieka intereses? Tad nesakiet, ka �ārlza apsvērumi ir vienkār�a iztap�ana tuk�am snobismam! Saskatiet �ārlzā to, kas viņ� ir: cīnītājs pret vēstures gailu. Kaut arī pats to neapzinās.

�ārlza rīcību noteica kaut kas vairāk par parastu cilvēcisku instinktu saglabāt personisko idenlitāti: daudzi pārdomu, �aubu, sevis iepazī�anas gadi. �ārlzam �ķita, ka no viņa prasa, lai viņ� samaksā ar visu savu pagātni, ar visu labāko agrākajā �ārlzā; viņ� nespēja noticēt, ka viss, pēc kā viņ� tiecies, izrādījies nevērtīgs, lai ari pūles samērot īstenību ar sapni biju�as veltīgas. �ārlzs bija mēģinājis izprast dzīves jēgu, vēl vairāk, viņ� ticēja � nabaga nelga �, ka brī�iem to gandrīz jau atskārtis. Vai tad viņ� vainīgs, ka viņam trūka talanta pavēstīt par �o atskārsmi citiem cilvēkiem? Ka vienaldzīgam vērotājam viņ� bija un palika bezcerīgs diletants, pa�darbnieks? �ārlzs vismaz bija sapratis to, ka dzīves jēga nav meklējama Frīmena veikalā.

Ta�u visam pamatā, vismaz �ārlza gadījumā, bija doktrīna par to, ka izdzīvo vislabāk pielāgoju�ies, īpa�i tai nozīmē, ko tonakt Laimrid�ā �ārlzs bija tik optimistiski apspriedis kopā ar Groganu: ka pa�analīzes spēja cilvēkam dota kā sevi�ķa privilēģija pielāgo�anās cīņā. Abi vīri �ai apstāklī bija saskatīju�i pierādījumu, ka cilvēka brīvā griba nav apdraudēta. Ja arī bija nepiecie�ams mainīties, lai izdzīvotu, � to atzina pat Frimens,� tad vismaz paņēmienu izvēle palika pa�a ziņā. Tiktāl par teoriju � praksē �ārlzam �obrīd vēlās virsū pavisam kas cits.

Viņ� bija iekritis lamatās. Neiespējami, tomēr viņ� bija iekritis.

Kādu brīdi �ārlzs cīnījās zem milzīgās laikmeta nastas, tad viņu sāka kratīt drebuļi, ledains niknums līdz kaulam pret misteru Frimenu un visu frīmenisko.

�ārlzs pamāja ar spieķi garāmbrauco�am ormanim. Ticis iek�ā, viņ� atslīga appclēju�ā ādas sēdeklī un aizvēra acis, un smadzenēs viņam iznira mierino�s tēls. Cerība? Drosme? Izlēmība? Domāju, ka ne. �ārlzs redzēja kausu piena pun�a un pinti �ampanie�a.

TRĪSDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA

Nu. un kas par to. ja es esmu prostitūta, kāda tur sabiedrībai daļa, ka tā noķengā mani? Vai tad es esmu kaut ko dabūjusi no sabiedrības? Ja esmu riebīga �ūla sabiedrības miesā, vai tad slimības cēloņi nav meklējami sapuvu�ajā ķermenī? Vai tad es neesmu lās likumīgais bērns, bet kaut kāda atradene, ser?

No vēstules avīzei The Tinies (1858. gada 24. februārī)'

Varētu domāt, ka piena pun�s un �ampanietis nav nekāds filozofisks atrisinājums tādām dvēseles mokām, ta�u Kembrid�ā �ie dzērieni tika ieteikti pret visām zināmajām problēmām, un, kaut gan kop� universitātes beig�anas �ārlzs ar problēmām bija iepazinies daudz pamatīgāk, labāku līdzekli pret tām viņ� nebija atradis. Par laimi, viņa klubs, tāpat kā daudzi citi angļu d�entlmeņu klubi, bija izveidots, ņemot vērā vienkār�o un ienesīgo patiesību, ka studiju gadi ir pa�i labākie cilvēka mū�ā. Klubā bija pieejami visi bagātas koled�as jaukumi bez nevajadzīgiem traucēkļiem (tādiem kā kuratori, dekāni un eksāmeni). īsi sakot, klubs izdabāja pusaudzim vīrietī. Un piedevām tur varēja dabūt lielisku piena pun�u.

Sagadījās, ka pirmie kluba biedri, ko �ārlzs sastapa, iegriezies smēķētāju istabā, bija ari viņa kādreizējie studiju biedri; viens bija bīskapa jaunākais dēls, jauneklis ar sliktu slavu, sava tēva negods. Otrs bija tas, par ko �ārlzs vēl nesen bija cerējis kļūt: baronets. Piedzimis ar brangu gabalu Nortamberlendas azotē, sers Tomass Bērgs bija izrādījies pārāk stabila klints, lai vēstures vēji spētu to izkustināt. Viņa sen�u nodarbes kop� neatminamiem laikiem bija medī�ana, �au�ana, pļēguro�ana un jā�anās, un Tomass tās turpināja sen�u cienīgā garā. Godīgi sakot, tie�i Tomass bija barvedis tai sliktajai kompānijai, kurā bija nokļuvis �ārlzs, mācīdamies Kembrid�ā. Tomasa dēkas gan Mītona, gan Kazanovas stilā bija pla�i pazīstamas. Vairākkārt viņu mēģināja izslēgt no kluba, ta�u Tomass piegādāja klubam ogles no savām raktuvēm par tādu cenu, kas praktiski pārvērta tās dāvanā, tāpēc virsroku vienmēr paturēja nosvērtākie prāti. Bez tam Tomasa dzīvesveidā bija kaut kas patiess. Viņ� grēkoja bez kautrē�anās, bet ari bez liekuļo�anas. Tomass izturējās augstsirdīgi pret

' Amora piezīme. Ar �īs slavenās un neslēpti sarkastiskās vēstules saturu � vēstuli it kā rakstījusi veiksmīga prostitūta, bet ticamāk � kāds Henrijam Meijū līdzīgs cilvēks,� var iepazīties "Viktorijas zelta laikmeta dokumentos".

citu trūkumiem: puse no kluba jaunākajiem biedriem savā reizē bija aizņēmu�ies no viņa naudu� un Tomasa aizdevumi bija d�entlmeņa aizdevumi, bezgalīgi pagarināmi un bez procentiem. Tomass vienmēr bija pirmais, kad vajadzēja slēgt derības � vienalga, par ko, � un savā ziņā viņ� atgādināja visiem, izņemot neglābjamos atturībniekus, viņu pa�u trakulīgākos gadus. Tomass bija maza auguma, drukns, alla� piesārtis no vīna un vēja, un viņa acis izstaroja brīni�ķīgu nevainību, sātanismā kritu�o piedauzīgo vaļsirdību. �īs acis piemiedzis, ieraugot ienākam �ārlzu.

�� ārlij! Sasodīts, ko tad tu te dari ārpus ģimenes sprosta?

�ārlzs pasmaidīja, ne bez zināma vārga truluma. � Labvakar, Tom!

Nataniel, kā svie�as? � Kūpinādams mū�īgo cigāru, dadzis nelaimī�gā bīskapa acī pacēla ļenganu roku. �ārlzs pievērsās baronetam: � Pagaidām esmu atlaists pret godavārdu. Mīļais meitēns Dorsetā ņem peldes.

Toms piemiedza aci. � Kamēr tu ņem uz krūti un medī jaunas brūtes? Bet es esmu dzirdējis, ka viņa esot �īs sezonas roze. Nats teica. Zini, viņ� ir glu�i zaļ� no skaudības. Sasodītais �ārlijs, viņ� saka. Labākā mei�a un labākā partija� tas nav godīgi! Vai ne, Nat? � Nebija noslēpums, ka bīskapa dēlam alla� trūkst naudas, un �ārlzs nojauta, ka viņu apskau� ne jau Ernestīnes daiļuma dēļ. Kad sākās �ādas runas, �ārlzs deviņos gadījumos no desmit pārcēlās pie avī�u galda vai pie kāda mazāk uzmācīga paziņas. Bet �oreiz viņ� palika. Labs ir � iemetam pa pun�am un dzirksto�ajam? Lai notiek! �ārlzs apsēdās pie viņiem.

�� Un kā klājas augsti godātajam tēvocim, �ārlz? � Sers Toms atkal piemiedza aci, bet tas jau viņam bija dabā, tāpēc apvainoties nebija iespējams. �ārlzs nomurmināja, ka tēvo�a veselība esot lieliska.

�� Un kā viņam ar medību suņiem? Pavaicā, vai viņam gadījumā nevajag pāris izcilu nortambcrlcndie�u. Tīrie eņģeļi, kaut arī to saku es, viņu audzētājs. Tornādo � tu ta�u neesi aizmirsis Tornādo? Viņa mazbērniņi. � Kādu vasaru Tomādo bija slepeni mitinājies sera Toma istabā Kembrid�ā."

�� Atceros, atceros. Manas potītes arī atceras.

Sers Toms atplauka platā smaidā. � Jā, tu viņam patiki! Vienmēr koda tiem, ko mīlēja. Vecais labais Tornādo� lai Dievs mielo viņa dvēseli! � Un Toms tik strauji iztuk�oja pun�a glāzi, ka abiem pārējiem bija jāsmejas. No viņu puses tas bija ne�ēlīgi, jo Toma skumjas bija pilnīgi patiesas.

�ādi pļāpājot, pagāja divas stundas� un tika izdzertas vēl divas pudeles �ampanie�a un vēl viens kauss pun�a, un apēsta karbonāde, un notiesātas nieres (d�entlmeņu trijotne pārcēlās uz ēdamzāli), ko savukārt vajadzēja kārtīgi apslacīt ar sarkanvīnu, bet tam pa virsu prasījās pāris karafes portvīna.

Sers Toms un bīskapa dēls bija rūdīti dzērāji un spēja turēt vairāk nekā �ārlzs. Ārēji viņi pēc otrās karafes izskatījās pilnāki. Ta�u īstenībā, kaut arī, no malas raugoties, �ārlzs �ķita skaidrā, bet viņi � noreibu�i, salīdzino�ā dzēruma pakāpe bija pilnīgi pretēja, un tas kļuva redzams, tiklīdz viņi izmeimuroja no ēdamzāles, lai, kā miglaini izteicās sers Toms, dotos nelielā izbraucienā pa pilsētu. Tie�i �ārlzs jutās nedro�s uz kājām. Viņ� vēl nebija glu�i zaudējis kaunu, un nez kādēļ viņam likās, ka viņu vērīgi uzlūko mistera Frīmena tēraudpelēkās acis, kaut gan �ajā klubā nemū�am neielaistu cilvēku, kam tik cie�s sakars ar tirdzniecību kā misteram Frīmenam.

�ārlzam palīdzēja uzstīvēt apmetni, iespieda rokās cepuri, cimdus un spieķi, un viņ� drīz vien atģidās, spirgtajā āra gaisā (dūmaka nebija sabiezējusi par gaidāmo miglu, bet nebija arī izklīdusi) apjauta, ka ncatņemdamies blen� ģerbonī uz sera Toma pilsētas karietes durtiņām. Atkal sāpīgi iedzēla Vinzjeta� bet tad ģerbonis sasvērās uz �ārlza pusi, �ārlzu satvēra aiz rokām, un pēc mirkļa viņ� atskārta, ka sē� blakus seram Tomam un iepretim bīskapa dēlam. �ārlzs nebija tik pilnā, lai nemanītu, ka draugi samirk�ķinās, ta�u pietiekami noreibis, lai nevaicātu, ko �ī samirk�ķinā�anās nozīmē. �ārlzs iegalvoja sev, ka viņam vienalga. Viņ� bija priecīgs, ka ir iedzēris, ka viss mazliet peld, ka viss, kas noticis un vēl notiks, kļuvis galīgi vienaldzīgs. �ārlzs juta milzīgu vēlē�anos pastāstīt tiem abiem par misis Bellu Tomkinsu un par Vinzjetu, bet arī tam viņ� vēl nebija pietiekami pilnā. Kungs paliek kungs, kaut grāvī guļ! �ārlzs pievērsās Tomam:

�� Tom� Tom, vecais blēdi, tu esi trakoti veiksmīgs puisis!

�� Ari tu tāds esi, �ārlij, veco 7 ēn! Mēs visi esam trakoti veiksmīgi pui�i.

�� Uz kurieni mēs braucam?

�� Uz turieni, kur parasti brauc trakoti veiksmīgi pui�i jautri pavadīt vakaru. Vai ne, Nat?

Iestājās klusums, un �ārlzs nesakarīgi centās apjēgt, uz kuru pusi viņi dodas. Draugi atkal samirk�ķinājās, bet �oreiz viņ� to nepamanīja. Apziņa lēnām fiksēja galveno domu sera Toma pēdējā teikumā. �ārlzs nopietni pārjautāja:

�� Jautri pavadīt vakaru?

Mēs braucam pie vecās labās Terpsikoras kundzes, �ārlij. Uz aizlūgumu mūzu svētnīcā � tu ta�u zini.

�ārlzs blenza bīskapa dēla smaidīgajā ģīmī.

�� Svētnīcā?

�� Tā saucamajā, �ārlij.

�� Metafora. Puella[30] , ko sauc par Venēru,� iestarpināja bīskapa dēls.

�ārlzs blenza viņos, tad īsi pasmaidīja. � Lieliska ideja. � Bet tad atkal sāka nopietni lūkoties ārā pa logu. Viņ� juta, ka vajadzētu apturēt karieti un novēlēt draugiem labunakti. īsā apskaidrības mirklī �ārlzs atcerējās, kāda bija �o pui�u reputācija. Tad nez no kurienes viņa acu priek�ā iznira Sāras seja � nolaistiem plakstiņiem tā tiecās viņam pretim, skūpsts� tik daudz brēkas par neko! �ārlzs saprata, kas vainojams visās viņa nelaimēs: viņam vajadzīga sieviete, dzimumsakars. �ārlzam bija nepiecie�ams iztrakoties līdz pēdējam, tāpat kā reizēm viņam bija nepiecie�ams �ķīstīties. Viņ� aplaida skatienu visapkārt, palūkojās uz seru Tomu un bīskapa dēlu. Pirmais bija izpleties pa visu karietes kaktu, otrs sacēlis kājas uz sola. Cilindri abiem turējās galvās �ķībi un grīļīgi. �oreiz samirk�ķinājās visi trīs.

Drīz vien viņi iekļuva karie�u straumē, kas plūda uz to Viktorijas laika Londonas daļu, kuru mēs diezgan neizprotamā kārtā � ņemot vērā tās daudzējādā ziņā centrālo nozīmi �esam izmetu�i no laikmeta ainas: �ī rajona cienīgākajās ielās (Heimārketā un Rīd�entstrītā) bija kazino (drīzāk satik�anās vietas, nevis azartspēļu zāles), kafejnīcas, "cigāru dīvāni", bet visās tuvākajās sānieliņās� bordeļi gandrīz nepārtrauktā rindā. Mūsu trijotne pabrauca gar slaveno Heimārketas austeru veikaliņu un zem milzīgās izkārtnes "Omāri, austeres, marinēti un �āvēti la�i", kuras spilgtais sarkanums un misiņ� valdonīgi izcēlās uz apkārtējā fona, gar ne mazāk slaveno Karalisko Alberta kartupeļu bodīti, kurā saimniekoja Hans � īsts hans Londonas cepto kartupeļu tirgoņiem. Viņi brauca garām (un bīskapa dēls izvilka lorneti no zam�ādas futrāļa) Neprāta meitu bariņiem: gan di�ajām palaistuvēm karietēs, gan necilākajām pulciņos uz ielu stūriem� sākot ar mazām, pieticīgām bālģīmēm no mades pre�u bodītēm un beidzot ar liela auguma sarkanvaidzīgiem sievi�ķiem. Krāsu un fasonu jūra �jo �eit bija atļautas neiedomājamas lietas. Sievietes, ģērbu�ās kā Parīzes laivinieki � cilindros un biksēs �, kā jūrnieki, kā senjoritas, kā Sicīlijas zemnieces,� it kā uz ielas pilnā sastāvā būtu izbiru�i visi tuvējie balagāni. Daudz pelēcīgāki izskatījās klienti � skaita ziņā līdzvērtīgs vīrie�u pūlis, kas spieķiem rokās un cigāriem mutēs vērtēja tāvakara talantus. Un �ārlzam,

lai gan viņ� izjuta vēlē�anos, kaut nebūtu tik daudz dzēris, jo viņam visu nācās aplūkot divreiz,� tas �ķita kaut kas lielisks, priecīgs, dzīvs un � galvenais � nefrimenisks.

Man ir aizdomas, ka īstā Terpsikora diez vai ņemtu savā paspārnē to kompāniju, kurā pēc minūtēm desmit iekļāvās mūsu trijotne,� un viņi nebija vienīgie. Vēl kādi se�i vai septiņi jauni vīrie�i un pāris vecāku � starp tiem �ārlzs sazīmēja Lordu palātas pīlāru � sēdēja pēc visstingrākajām Parīzes gaumes prasībām iekārtotajā lielajā salonā, kurā varēja nokļūt pa �auru un trok�ņainu ieliņu, kas veda no Heimārketas centra. Lustrām apgaismotās zāles galā bija neliela skatuvīte, aizvilkta ar tum�sarkaniem aizkariem, uz kuriem bija iz�ūti divi zeltītu satīru un nimfu pāri. Viens no satīriem nepārprotami gatavojās aplaimot savu gani, otrs tikko bija to izdarījis. Virs priek�kara uz zelta vinjetes melniem burtiem bija uzrakstīta Carmina Priapea XLIV.

Velle quid hatic dicas, quamvis sim ligneus, hastam,oscula dat medio si qua puella mihi? augure non opus est: "in me" mihi credite, dixit "utetur veris viribus hasta rudis."

Dzimumtēmai bija veltītas vairākas pusloksnes formāta gravīras zeltītos rāmjos, kuras karājās starp aizkaru aizsegtajiem logiem. Kāda meitene atrisu�iem matiem, ģērbusies tādā naktskreklā kā Kamargo, jau iznēsāja gaido�ajiem d�entlmeņiem Rēderera �ampanieti. Dibenplānā pamatīgi sasmiņķējusies, ta�u piedienīgāk ģērbusies dāma tā ap piecdesmit klusi pārlaida skatienu savai klientūrai. Viņas profesija gan bija pavisam citāda nekā misis Endikotai Eksiterā, bet spriest viņa sprieda ļoti līdzīgi � tiesa, viņas vērtējums bija izteikts drīzāk ginejās nekā �iliņos.

Tās izdarības, kas norisinājās vēlāk, laika gaitā acīmredzot izmainīju�ās mazāk nekā jebkuras citas cilvēku nodarbes; tas, ko tonakt cēla priek�ā �ārlzam, tie�i tādā pa�ā veidā tika demonstrēts Hcliogabalam � un Agamemnonam, protams, ari, un �odien līdzīgas ainas var vērot neskaitāmos Soho pagrabiņos. Mani �ī senā un cienījamā izklaidē�anās veida nemainīgumā īpa�i iepriecina tas, ka varu pasmelties citu iztēlē. Nesen es parakņājos pa plauktiem kādā no vislabākajiem �

visbezrūpīgākajiem � antikvariātiem. Zem uzraksta "Medicīna" starp "Hepatoloģijas pamatiem" un "Bronhiālās sistēmas slimībām" neuzkrīto�i stāvēja grāmata ar vēl garlaicīgāku nosaukumu � "Cilvēka sirds vēsture". Īstenībā tā nemaz nav garlaicīga; tajā aprakstītas dzīvespriecīga penis humanis gaitas. Pirmoreiz �ī grāmata izdota 1749. gadā � tai pa�ā gadā, kad iznāca �ā �anra meistardarbs � Klelanda "Fanija Hila". "Vēstures" autoram trūkst Klelanda talanta, ta�u mums tā būs laba diezgan.

"Vispirms viņi iegriezās pla�i pazīstamā priekamājā, kur sastapa pulciņu "pilsētas irbī�u", un Kamiljo viņas patika labāk nekā jebkuras citas, ko viņam jebkad bija izdevies nomedīt laukos; starp irbītēm bija ari M. jaunkundze, slavenā pozētāja, kuras klātbūtne noskaņoja mūsu izpriecu kāro sabiedrību iepazīstināt savu jauno draugu ar kaut ko tādu, kas viņam līdz �im ne sapņos netika rādījies.

Viņus ieveda lielā istabā, viesmīlis pasniedza vīnu un tika aizsūtīts projām, un pēc pirmās glāzītes dāmām tika dots rīkojums sagatavoties. Viņas tūdaļ izģērbās pilnīgi kailas un uzkāpa uz galda. Kamiljo bija ļoti pārsteigts par �o sagatavo�anos un veltīgi centās uzminēt, kādā nolūkā meitenes ieņēmu�as vietu uz �ī paaugstinājuma. Meitenēm bija slaidi locekļi, svaiga sejaskrāsa un tik balta āda kā tikko uzsnidzis sniegs � to vēl vairāk izcēla viņu ogļmelnic mati. Sejas meitenēm bija ļoti glītas, un dabiskais sārtums, kas rotājās viņu vaigos, pēc Kamiljo domām, padarīja viņas par īstām skaistuma karalienēm, kuras varētu sacensties kaut vai ar pa�u Venēru. No meiteņu sejām Kamiljo kaunīgi nolaida acis uz Mīlas altāri, ko vēl nekad nebija varējis apskatīt tik labi kā �obrīd�

Slavenās pozētājas locekļiem piemita kaut kas tāds, kas saistīja Kamiljo uzmanību daudz spēcīgāk nekā jebkas cits, ko viņam bija nācies izbaudīt vai redzēt agrāk. Mīlas troni sedza biezi ogļmelni mati vismaz ceturtdaļjarda garumā � tos viņa veikli pa�ķīra, atklādama ieeju burvju grotā. �īs kupli aizaugu�ās vietas neparastais izskats sagādāja Kamiljo pavisam dīvainu tīksmi, ko vēl vairāk pastiprināja ceremonijas turpinājums �o ne�ķīsteņu priek�nesumā. Katra pielēja glāzi vīna un, nogūlusies gar�ļaukus, novietoja glāzi uz Venēras pauguriņa, un ikviens no klāteso�ajiem vīrie�iem dzēra no glāzes, kas stāvēja uz �ī kārdino�ā izciļņa, bet meitie�i tikmēr neskopojās ar kairino�ām kustībām, lai uzbudinātu viņus vēl vairāk. Tad viņas nodemonstrēja da�ādas pozas un paņēmienus, lai dabisko baudu pārsātinātajiem vīrie�iem uzkurinātu notrulu�o iekāri, un beigās piespieda nabaga Kamiljo iz�aut un silti nodrebēt, galīgi izsitot viņu no līdzsvara. Kaut gan visa kompānija skaļi rēca, Kamiljo visnotaļ pacietīgi izturēja �o rupjo izpriecu � tā viņam bija piekodināts, jo �ādā veidā ar brālības noslēpumiem iepazīstinot it visus jaunpienācējus. Tagad sievi�ķu neprātīgā izlaidība Kamiljo sāka kaitināt; viņam pilnīgi pārgāja tās moko�ās sajūtas, kas bija sagrābu�as viņu uzstā�anās sākumā, un viņ� sāka ilgoties, kaut vīrie�i triektu viņas ratā, ta�u Kamiljo biedri neparko nebija ar mieru no viņām �ķirties, iekāms viņas nebūs parādīju�as visu savu māku. Nimfas, kuras pie�ķīra kaut ko jaunu ikvienai neķītrai pozai, nelika daudz lūgties, apmierinādamas jaunos izvirtuļus, un bez jebkādām kauna jūtām turpināja rādīt, cik zemu cilvēks var krist.

Priekameitu pēdējā pārdro�ība tā uzkurināja �os Izvirtības dēlus, ka viņi ierosināja, lai noslēgumā katrs izvēloties sev pa vienai mei�ai un izdarot visu to, kas līdz �im ticis attēlots. Ta�u uz �ādu lietu nimfas nebija pierunājamas, jo �īs mamzeles vairījās nokļūt vīrie�u skavās, baidīdamās sabojāt savu preci. Kamiljo tas gau�i pārsteidza, jo no mei�u līdz�inējās uzvedības viņam bija radies iespaids, ka par naudu viņas piekristu ikvienai ne�ķīstībai, un, kaut arī iepriek� viņu neprātīgā izlaidība bija izdzinusi puisim jebkādu vēlē�anos gulēt ar viņām, tagad Kamiljo sajuta tādu iekāri, it kā viņas būtu nevainīgas jaunavas un viņ� nebūtu redzējis neko no viņu izlaidības; tādēļ Kamiljo centās viņas pielauzt tikpat enerģiski kā pārējie vīrie�i."

�is apraksts mums sniedz vispārēju priek�statu par to, kas norisinājās Tcrpsikoras kundzes iestādē, kaut arī bija viena būtiska at�ķirība: 1867. gadā mei�as vairs nebija tik klīrīgas kā 1749. gadā un pēdējā ainā labprāt iztirgoja sevi vairāksolī�anā.

Tomēr �ārlzs jau bija gabalā un solī�anā nevarēja piedalīties. Samērā mēreno ievadu viņ� bija noskatījies ar zināmu patiku, savilcis ģīmi pieredzēju�a ceļotāja grimasē � Parīzē viņ� esot redzējis vēl labākas lietiņas (vismaz tā viņ� �ukstēja seram Tomam, tēlodams jaunu, garlaikotu viszini). Ta�u, apģērba gabaliem krītot, �ārlzs atskurba; viņ� palūkojās tumsā uz vīrie�u kāri pavērtajām lūpām, dzirdēja, kā sers Toms jau �ukstus klāsta bīskapa dēlam, kuru izvēlējies. Baltie augumi savijās, gorījās, �ķobījās, ta�u �ārlzam �ķita, ka mei�u aicino�i sastingu�ie smaidi slēpj izmisumu. Viena no viņām bija vēl glu�i bērns, labi ja pubertātes vecumā, un viņas māksloti nopietnajā nevainībā jautās kaut kas no patiesas jaunavības moko�ās apziņas, ko viņas profesija vēl nebija paspējusi izdzēst.

Tomēr �ārlzs juta ne vien riebumu, bet ari seksuālu spriedzi. Viņ� ienīda �īs izrādes publiskumu, tomēr, būdams pietiekami tēviņ�, jutās arī uzbudināts un satraukts. Kādu bridi pirms priek�nesuma beigām �ārlzs t piecēlās un klusi izzagās no istabas, it kā lai atvieglotos. Priek�telpā pie kungu apmetņiem un spieķiem sēdēja mazā dejotāja, kura bija iznēsājusi �ampanieti. Viņai pieceļoties, nogrimēto seju sa�ķēla stīvs smaids. Kādu brīdi �ārlzs blenza uz viņas mākslinieciski sajauktajām rotām, kailajiem elkoņiem un gandrīz kailajām krūtīm. Likās, ka viņ� grib ko sacīt, bet tad viņ� pārdomāja un ar strupu mājienu norādīja uz savām mantām. Uz galda �ārlzs atstāja meitenei pussovrinu un izmeimuroja laukā.

Alejas galā iznācis uz ielas, �ārlzs redzēja, ka vairāki ormaņi jau gaida. Viņ� piegāja pie tuvākā, pēc piesardzīgās viktoriāņu para�as nosauca kādu no Kensingtonas ielām, kas atradās netālu no viņa mājvietas, un iesvempās iek�ā. Viņ� nejutās cēls un cienījams, drīzāk gan tā, it kā būtu klusuciczdams rijis apvainojumus vai gļēvi aizlaidies no dueļa. �ārlza tēva mū�ā �ādi vakari bija glu�i parasti, un tas, ka �ārlzs nespēja tos izturēt, liecināja, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Kur nu bija palicis varenais pasaules apceļotājs? Sarucis no�ēlojamā gļēvulī. Un Ernestīne, un viņa saderinā�anās zvēresti? Ta�u, jau tos iedomājoties vien, �ārlzs jutās kā cietumnieks, kur� sapņojis, ka ir brīvs un jau mēģina nostāties uz kājām, bet atmostoties atkal sajutis ķēdes, kas rauj atpakaļ kameras melnajā tumsā.

Rati lēnām lavierēja lejup. �aurā ieliņa bija pilna ar ekipā�ām un karietēm, jo �ajā apkaimē vēl stipri valdīja grēks. Zem katra luktura, ikvienās namdurvīs stāvēja pa prostitūtai. �ārlzs viņas no tumsas paslepus vēroja. Viņ� jutās "saskrūvējies"� neizturami. Ja viņam priek�ā būtu asa nagla, viņ� tāpat kā Sāra pie paērk�ķa iztriektu to cauri plaukstai � tik ļoti viņ� vēlējās sevi mocīt, sodīt, kaut kādā veidā izgāzt dusmas.

Klusāka ieliņa. Viņi pabrauca garām gāzes lukturim, zem kura stāvēja vientuļa mei�a. Varbūt tāpēc, ka iepriek�ējā ielā sievie�u bija uzkrīto�i daudz, viņa �ķita vientuļa, pārlieku nepieredzējusi, lai uzdro�inātos tuvoties. Tomēr par viņas nodarbo�anos nebija ne mazāko �aubu. Meitenei mugurā bija nopluku�i sārta kokvilnas kleitiņa ar mākslīgām rozēm pie krūtīm, ap pleciem balts lakats. Virs lielā, ar tīkliņu apņemtā kastaņbrūno matu mezgla bija uzsprausta melna cepurīte �jaunākais fasons, maza un vīri�ķīga. Mei�a lūkojās uz garāmbrauco�o karieti, un kaut kas viņas matu spīdumā, satrauktajās, tumsas apēnotajās acīs, mazliet skumjajā pozā lika �ārlzam pieliekties pie ovālā sānlodziņa un paturēt viņu acīs. Necie�ams mirklis� tad �ārlzs sagrāba spieķi un spēji iebelza pajumtu sev virs galvas. Ku�ieris tūdaļ apturēja. Nodipēja steidzīgi soļi, un nedaudz zem �ārlza, blakus karietes vaļējai priek�ai parādījās meitenes sejiņa.

Īstenībā viņa nemaz nebija sevi�ķi līdzīga Sārai. �ārlzs redzēja, ka matu rudais tonis ir pārāk spilgts, lai būtu dabisks; viņas neatlaidīgais skatiens un sarkanās, smaidīgās lūpas � pārāk sarkanas, glu�i kā asiņojo�a brūce,� izdvesa prastumu, uzspēlētu bravūru, un tomēr viņā bija kaut kas no Sāras � stingrajās uzacīs vai varbūt mutes līnijā.

�� Vai tev ir istaba?

�� Jā, ser.

�� Pasaki viņam, kur jābrauc.

Mei�a uz mirkli nozuda un kaut ko pateica ku�ierim. Tad viņa iekāpa, sa�ūpodama karieti, un apsēdās �ārlzam līdzās, piepildīdama �auro telpu ar lētu smar�u aromātu. �ārlzs juta mei�as piedurknes vieglo audumu un svārkus, ta�u viņu augumi nesaskārās. Kariete devās ceļā. Kādus simt jardus vai ilgāk abi klusēja.

�� Vai uz visu nakti, ser?

�� Jā.

�� Es jautāju tāpēc, ka citādi jums būtu jāsamaksā par atpakaļceļu.

�ārlzs pamāja un neatņemdamies vērās uz priek�u tumsā. Vēl kādus

simt jardus viņi nobrauca klusēdami, vienīgi pakavi klabēja uz bruģa. �ārlzs juta, ka meitene nedaudz atslābst, tik tikko manāmi pieglau�as viņa rokai.

�� Drausmīgi auksts �oruden.

�� Jā. � �ārlzs uzmeta viņai skatienu. � Tu jau nu gan dabū ievērot �ādas lietas.

�� Kad snieg, tad es nestrādāju. Da�as strādā. Bet es ne.

Atkal klusums. �oreiz pirmais ierunājās �ārlzs:

�� Vai tu jau sen�?

�� Kop� man palika astoņpadsmit, ser. Maijā apritēs divi gadi.

�� Ak tā.

Nākamajā klusuma brīdī �ārlzs uzmeta mei�ai vēl vienu zaglīgu skatienu. Viņam nedeva mieru drausmīgi aprēķini � trīssimt se�desmit piecas dienas gadā, sacīsim, trīssimt "darba dienas", reiz divi� se�i simti pret vienu, ka mei�ai bija kāda drausmīga slimība. Vai to varēja kaut kā smalkjūtīgi noskaidrot? Nē, nevarēja. Izdevīgā brīdī, kad no ārienes iespīdēja gaisma, �ārlzs atkal pavērās meitenē. Viņas seja �ķita tīra. �ārlzs rīkojās pavisam dumji; viņ� labi zināja, ka no sifilisa desmitkārt dro�āk būtu pasargāts baudas iestādē � tādā, no kādas tikko bija aizbēdzis. Ielaisties ar vienkār�u kokneju ielasmeitu� ta�u �ārlza liktenis bija izlemts. Viņ� pats tā gribēja. Viņi brauca uz ziemeļiem, uz Totnemkortroudas pusi.

�� Vai tu gribi, lai es samaksāju uzreiz?

�� Man vienalga, ser. Kā vēlaties.

�� Nu labi. Cik?

Mei�a svārstījās. Tad vaicāja: � Kā parasti, scr?

�ārlzs palūkojās, pamāja.

�� Par visu nakti es parasti prasu� � viņas īsā �aubī�anās bija no�ēlojami uzspēlēta,� sovrinu.

�ārlzs parakņājās vizītsvārku kabatā un pasniedza monētu.

�� Paldies, ser! � Viņa rūpīgi noglabāja naudu rokassomiņā. Un tad mēģināja aplinkus atbildēt uz �ārlza neizteiktajām ba�ām: � Es pieņemu tikai smalkus kungus, ser. Par to neraizējieties.

�ārlzs savukārt atbildēja: � Pateicos.

�ETRDESMITĀ NODAĻA

Ak! Reiz pie citām lūpām

�is lūpas kļāvu�ās. Un kādas citas rokas Pirms manām skāvu�ās� METJO ARNOLDS. "�ķir�anās" (1853)

Kariete piestāja pie kādas mājas �aurā �ķērsieliņā uz austrumiem no Totnemkortroudas. Meitene veikli izlēca, neatskatīdamās uzkāpa pa nedaudzajiem pakāpieniem līdz durvīm un nozuda. Ormanis bija vecs, vecs virs, tik cie�i icvlstljies ku�iera apmetnī un tik stingri uzmaucis galvā cilindru, ka �ķita saaudzis ar tiem kopā. Nolicis pātagu tureklī blakus sēdeklim un izņēmis no mutes kaļķlti, viņ� pastiepa savu sastrādāto sauju � pēc naudas. Viņ� raudzījās tie�i uz priek�u, uz tum�ās ieliņas tālāko galu, it kā vairs ilgāk nespētu uz �ārlzu skatīties. �ārlzs bija priecīgs, ka viņu neuzlūko, ta�u vienlaikus jutās tie�i tik pretīgi, kā par viņu acīmredzot domāja �is aizvēsturiskais braucējs. �ārlzu pārņēma �aubas. Vēl nebija par vēlu ielēkt atpakaļ karietē � meitene ta�u bija nozudusi� bet tad �ārlzs drūmā stūrgalvībā norēķinājās par braucienu.

Prostitūta gaidīja vāji apgaismotā priek�telpā, uzgriezusi �ārlzam muguru. Mei�a neatskatījās, bet, izdzirdusi �ārlzu aizveram durvis, tūdaļ kāpa aug�up pa trepēm. Bija jūtamas virtuves smakas, no ēkas dziļumiem skanēja neskaidras balsis.

Viņi uzkāpa �īksto�u kāpņu divus posmus, mei�a atvēra durvis, ielaida �ārlzu un atkal aiz�āva bultu. Tad viņa piegāja pie pavarda un iededza gāzes lampiņas virs tā. Mei�a sabikstīja uguni pavardā un piemeta vēl nedaudz ogļu. �ārlzs palūkojās visapkārt. Itin viss, izņemot gultu, �ajā istabā bija apbru�āts, ta�u nevainojami tīrs. Gulta bija no dzelzs un misiņa, tā nospodrināta, ka spīdēja kā zelts. Pretējā istabas kaktā bija priek�kars, aiz kura �ārlzs pamanīja izlietni. Da�i lēti rotājumi, pie sienām lētas gravīras. Logiem priek�ā aizvilkti izdilu�i aizkari. Nekas �ajā telpā neliecināja par uzdzīvi, kam tā tika izmantota.

� Atvainojiet, ser! Lūdzu, jūtieties kā mājās! Es tūdaļ atgriezī��os.

Mei�a izgāja pa otrām durvīm kādā citā istabā. Tur bija tum�s, un �ārlzs ievēroja, ka mei�a aizver durvis ļoti klusi. �ārlzs piegāja pi$ kamīna un nostājās ar muguru pret to. Caur aizvērtajām durvīm viņ� dzirdēja no miega iztrūcināta bērna kluso murminā�anu, tad aijā�anu, *

pāris mierino�u vārdu. Durvis atkal atvērās, un prostitūta ienāca atpakaļ. Viņa bija noraisījusi lakatu un noņēmusi cepuri. Viņa nervozi uzsmaidīja �ārlzam.

�� Mans mazais meitēns, ser. Viņa netrok�ņos. īsts zelta gabaliņ�. � Juzdama �ārlza neapmierinātību, mei�a steig�us piemetināja: � Ja esat izsalcis, ser, tepat aiz stūra ir pārtikas veikaliņ�.

�ārlzs nebija izsalcis, bet �obrīd nejutās arī seksuāli izsalcis. Viņam bija grūti skatīties uz mei�as pusi.

�� Lūdzu, pasūti sev, ko pati vēlies! Es negribu� tas ir� varbūt kādu vīnu, ja var dabūt.

�� Fran�u vai vācu, ser?

�� Glāzi hokenhaimie�a � tev gar�o hokenhaimietis?

�� Paldies, ser! Tūdaļ aizsūtī�u puiku.

Mei�a atkal izgāja. �ārlzs dzirdēja viņas spalgo saucienu priek��telpā� daudz skarbākā balsī:

�� Harij!

Balsu murdoņa; noklaudzēja ārdurvis. Kad mei�a atgriezās, �ārlzs apvaicājās, vai naudu nevajagot. Ta�u �is pakalpojums, �ķiet, bija jau ierēķināts.

�� Vai negribat apsēsties, ser?

Un meitene pasniedzās pēc �ārlza cepures un spieķa, ko viņ� joprojām turēja rokās. �ārlzs tos padeva, tad pa�ķīra vizītsvārku ļipas un apsēdās pie kamīna. Mei�as uzbērtās ogles lāgā negribēja degt. Viņa nometās uz ceļiem kamīna� un arī �ārlza� priek�ā un atkal rīkojās ar krāsns kruķi.

�� Tās ir augstākā labuma ogles, kāpēc gan viņas nedeg, kā pienākas? Vainīgs tas sasodītais pagrabs. Piemircis vecs ūķis.

�ārlzs vēroja mei�as profilu uz sārto liesmu fona. Viņas seja nebija skaista, bet robusta, rāma, nedomājo�a. Mei�ai bija labi attīstītas krūtis, pārsteidzo�i smalkas, gandrīz vai trauslas plaukstas un rokas. Viņas delnas un kuplie mati atdzīvināja �ārlzā īslaicīgu iekāres dzirkstelīti. �ārlzs gandrīz gribēja pasniegties un pieskarties, bet pārdomāja. Iedzēris vīnu, viņ� jutīsies dro�āk. Viņi palika �ādā stāvoklī kādu minūti vai ilgāk. Beidzot mei�a palūkojās uz �ārlzu, un viņ� pasmaidīja. Pirmo reizi �ai dienā �ārlzu pārņēma pilnīgs miers.

Mei�as acis atkal pievērsās ugunij, un viņa nomurmināja: � Puikam tūliņ jābūt atpakaļ. Tas ir tepat, pāris soļu attālumā.

Un atkal viņus apņēma klusums. Viktoriānim �ādi brī�i bija ļoti neparasti, pat vīra un sievas starpā intīmas attiecības lielā mērā regulēja tradīciju dzel�ainie likumi. Un tomēr � te nu �ārlzs bija, pie �īs sievietes

kamīna, par kuras eksistenci vēl pirms stundas neko nezināja, atlaidies krēslā, it kā�

�� Un tavas meitiņas tēvs?�

�� Viņ� ir zaldāts, ser.

�� Zaldāts?

Mei�a vērās ugunī: atmiņas.

�� Patlaban viņ� ir Indijā.

�� Vai viņ� tevi neapprecēs?

Prostitūta pasmaidīja par �ārlza naivumu un papurināja galvu.

�� Viņ� iedeva man naudu, kad gulēja ar mani. � Ar to gribēdama sacīt, ka zaldāts izdarījis visu iespējamo un vairāk prasīt būtu vienkār�i nepieklājīgi.

�� Un citus iztikas līdzekļus tev neizdevās atrast?

�� Varu strādāt. Bet tad es būtu aizņemta augu dienu. Un tad man nāktos maksāt kādam, lai pieskata mazo Mēriju� � Mei�a noskurinājās.

�� Nē, ja reiz tev nodarīts pāri, tad cauri ir ar tevi un beigta balle. Tur nekā vairs nevar darit, tāpēc jādzīvo vien, kā proti.

�� Un tu tici, ka �is ir labākais atrisinājums?

�� Labāka es nezinu, ser.

Ta�u mei�a to sacīja bez īpa�a kauna vai no�ēlas. Viņas liktenis bija izlemts, tikai viņai pietrūka iztēles to apjaust.

Soļi uz kāpnēm. Mei�a piecēlās, piegāja pie durvīm un atvēra, negaidīdama klauvējienus. Ārpusē �ārlzs pamanīja puiku tā ap trīspadsmit gadiem, kur� acīmredzot bija izdresēts neblenzt, jo viņa acis palika nodurtas, kamēr meitene pati atnesa paplāti līdz galdam un atgriezās pie durvīm ar maciņu. No�ķindēja sīknauda, un durvis klusi aizvērās. Mei�a ielēja glāzi vīna un pasniedza �ārlzam, aizsākto pudeli nolikdama pavardā uz trijkāja, it kā visu vīnu vajadzētu sasildīt. Tad viņa apsēdās un noņēma no paplātes salveti. Ar acs kaktiņu �ārlzs pamanīja nelielu pīrāgu, kartupeļus, glāzi � tajā acīmredzot bija ieliets ar ūdeni at�ķaidīts d�ins, jo diez vai meitene būtu pasūtījusi tīru ūdeni. �ārlza hokenhaimietim bija skāba piegar�a, bet viņ� dzēra to, cerēdams notrulināties.

Klusi sprak�ķi� uguns tagad bija īsti iedegusies�, gāzes radziņa maigā �ņākoņa, galda piederumu �ķinda; �ārlzs nesaprata, kā gan viņi uzsāks to, kā dēļ viņ� īstenībā �eit atradās. Viņ� iedzēra vēl vienu glāzi etiķainā vīna.

Ta�u mei�a drīz vien beidza ieturēties. Paplāte tika aiznesta prom., Tad viņa iegāja aptum�otajā guļamtclpā pie aizmigu�ās meitenītes. Pagāja minūte. Prostitūta atgriezās. Tagad viņa bija uzģērbusi baltu rītatērpu, ko *

turēja cict abām rokām. Mati bija atrisu�i un krita viņai pār muguru, un rokas turēja tērpa malas pietiekami cie�i, lai būtu redzams, ka zem tā viņai nekā nav. �ārlzs piecēlās.

�� Nesteidzieties, ser! Izdzeriet vīnu.

�ārlzs palūkojās lejup uz pudeli sev līdzās, it kā tikai tagad būtu to pamanījis, tad pamāja, atkal apsēdās un ielēja sev vēl vienu glāzi. Mei�a iekārtojās �ārlzam priek�ā un, joprojām turēdama tērpu, ar otru roku nogrieza gāzes liesmu līdz diviem kvēlojo�iem punktiņiem. Uguns apspīdēja meiteni, atmaidzinot viņas vaibstus; tad viņa atkal notupās �ārlzam pie kājām, lūkodamās kamīnā. Pēc brī�a mei�a pastiepa rokas pretim liesmām, un rītatērpa malas nedaudz pa�ķīrās. �ārlzs redzēja baltas krūtis, apēnotas un daļēji aizsegtas.

Mei�a runāja ugunī: � Vai vēlaties, lai es apsē�os jums klēpī, ser?

�� Jā� lūdzu.

�ārlzs izmeta glāzi līdz dibenam. Atkal sa�ņaugusi kopā rītatērpa malas, mei�a piecēlās un viegli apsēdās uz �ārlza kopā sakļautajām kājām, ar labo roku apskaudama viņu ap pleciem. �ārlzs ar kreiso roku apņēma mei�as vidukli, kamēr labā absurdā dabiskumā atdusējās uz krēsla malas. Mei�as kreisā roka kādu laiku �ņaudzīja rītatērpa audumu, bet tad pasniedzās un noglāstīja �ārlza vaigu. Pēc mirkļa mei�a noskūpstīja �ārlzam otru vaigu. Viņu acis sastapās. Mei�a lūkojās lejup uz �ārlza muti � it kā kautri, ta�u savu darbu viņa darīja bez kautrē�anās.

�� Jūs esat ļoti glīts kungs.

�� Tu esi jauka meitene.

�� Jums patīk tādas samaitātas meitenes?

�ārlzs ievēroja, ka viņa atmetusi "seru". Viņ� stingrāk apskāva mei�u ar kreiso roku.

Tad mei�a pasniedzās pēc �ārlza nepaklausīgās labās rokas un ievadīja to sev zem rītatērpa pie kailajām krūtīm. �ārlzs ar plaukstas vidu sajuta stingro miesas izcilnīti. Mei�as roka pievilka klāt �ārlza galvu, un viņi saskūpstījās; �ārl za roka, atpazinusi aizliegto sievietes miesu, zīdainos un apjomīgos apaļumus, aizmirsto poēmu, atzinīgi novērtēja krūtis un slīdēja dziļāk zem tērpa, līdz gurnu izliekumam. Sieviete bija kaila, un viņas mute nedaudz gar�oja pēc sīpoliem.

Varbūt tie�i tas uzdzina �ārlzam pirmo nelabuma vilni. Viņ� apspieda to, sadalīdamies divos cilvēkos: vienā, kur� bija par daudz dzēris, un otrā, kur� tagad bija seksuāli uzbudināts. Tērps nekautrīgi pavērās virs mei�as mazā vēderiņa, kaunuma matu tum�ās akas, baltajiem gurniem, kas kairināja �ārlzu gan ar savu izskatu, gan svaru. Zemāk par vidukli �ārlza roka nenolaidās; tā slīdēja atkal uz aug�u, noglāstot atsegtās krūtis, kaklu, plecus. Mei�a vairs neuzņēmās iniciatīvu pēc tam, kad bija vadījusi �ārlza roku; viņa kļuva pasīvs upuris, viņas galva atdusējās uz �ārlza pleca � silts marmors, Etija akts, Pigmaliona mīts, novests līdz laimīgām beigām. �ārlzam atkal uznāca nelabums. Mei�a to juta, bet pārprata.

�� Es esmu priek� jums par smagu?

�� Nē� tas ir�

�� Gulta ir jauka. Silta.

Mei�a piecēlās no �ārlza klēpja, piegāja pie gultas un rūpīgi pa�ķīra palagus, tad atkal pagriezās pret �ārlzu. Viņa ļāva rītatērpam noslīdēt no pleciem. Mei�ai bija pareizi veidots augums ar apaļīgiem gurniem. Pēc mirkļa viņa apsēdās gultā, pavilka kājas zem segas un gulēja aizvērtām acīm pozā, kura pa�ai acīmredzot �ķita gan neuzmācīga, gan padevīga. Ogles spo�i iekvēlojās, mezdamas asas, trīso�as ēnas, uz sienas meitenei aiz muguras ņirbēja re�ģotie gultas gali. �ārlzs piecēlās, izcīnīdams kauju savā kuņģī. Vainīgs tas sasodītais hokenhaimietis� viņ� bija jucis, ņemdams to mutē! Mei�a vilcinājās, tad sniedzās pretim ar savām maigajām, baltajām rokām. �ārlzs sāka taustīties gar fraku.

Pēc brī�a �ārlzam kļuva nedaudz vieglāk un viņ� sāka no tiesas izģērbties, likdams drēbes uz krēsla atzveltnes daudz kārtīgāk, nekā jebkad to darīja savā istabā. Viņam nācās apsēsties, lai atpogātu zābakus. Blenzdams ugunī, viņ� noģērba bikses un apak�veļu, kas pēc to laiku modes sniedzās drusku zem ceļgaliem. Ta�u kreklu �ārlzs nepaspēja novilkt. Viņam atkal kļuva slikti. Viņ� sakampa kruzuļaino kamīna malu un, acis aizvēris, centās savaldīties.

�oreiz prostitūta �ārlza vilcinā�anos uztvēra kā kautrību un atsvieda gultas drēbes malā, it kā grasītos kāpt laukā un ievilkt �ārlzu sev līdzās. Viņ� saņēmās un spēra da�us soļus pretim. Viņa atkal atslīga gultā, ta�u neapsedzās. �ārlzs piegāja pie gultas un blenza lejup uz mei�u. Viņa sniedza pretim rokas. �ārlzs joprojām blenza, juzdams vienīgi peldo�o sajūtu galvā, nu jau galīgi necie�amās atraugas no piena pun�a, �ampanie�a, sarkanvīna, portvīna, sasodītā hokenhaimie�a�

�� Es nezinu tavu vārdu.

Mei�a uzsmaidīja �ārlzam, satvēra viņu aiz rokām un ievilka sev līdzās gultā.

�� Sāra, ser.

�ārlzu sagrāba neizturama spazma. Saliecies uz sāniem, viņ� sāka vemt spilvenā, blakus izbiedētajai, atpakaļ atsviestajai sejai.

�ETRDESMIT PIRMĀ NODAĻA

� un laidies tu, Fauns skurbuSais, kam bauda � viss; Tu pacelies pār dzīvnieku � Lai lauva mirst un pērtiķis! TENISONS. "In Memoriam" (1850)

Jau divdesmit devīto reizi �ai rītā Sems sastapa ķēk�as skatienu, tad novirzīja savējo uz zvanu rindu virs virtuves durvīm un daiļrunīgi pavērās griestos. Bija dienas vidus. Varētu domāt, ka Semam jāpriecājas par brīvo rītu, ta�u viņ� ilgojās pēc brīviem rītiem pievilcīgāku sievie�u sabiedrībā, nevis kopā ar korpulento misis Rod�ersu.

�� Viņ� ir pārvērties līdz nepazī�anai, � sacīja dievbijīgā matrona � arī jau divdesmit devīto reizi. Tomēr, ja viņa bija saērcināta, tad tur bija vainojams vienīgi Sems, nevis jaunais kungs aug�stāvā. Kop� tie abi pirms divām dienām bija atgriezu�ies no Laimrid�as, sulainis bija licis noprast, ka briest kaut kas nelāgs. Sems vēlīgi atstāstīja Vinzjetas jaunumus, ikreiz piemetinādams: "Un notiek vēl trakāki brīnumi." Tomēr neko vairāk no Sema nevarēja izspiest. � Ir zināmi apstākļi, kuru dēļ es vēl neko nedrīkstu teikt, misis Rod�ersa. Bet ir notiku�as tādas lietiņas, ka es vairs nespēju ticēt ne savām acīm, ne ausīm.

Semam, bez �aubām, bija iemesls īgņoties. Aiziedams vizītē pie mistera Frīmena, �ārlzs bija piemirsis pateikt, ka vakarpusē sulainis var būt brīvs. Tā nu Sems bija nīcis istabā un palicis nomodā vēl pēc pusnakts, un, kad beidzot ārdurvis atvērās, viņu sagaidīja satumsis skatiens saimnieka bālajā sejā.

�� Kāda velna pēc tu neesi gultā?

�� Jūs tak neteicāt, ka pusdienosiet ārpus mājas, mister �ārlz.

�� Es biju klubā.

�� Jā, ser.

�� Un nelūri tik bezkaunīgām acīm!

�� Jā, ser.

Sems pastiepa rokas, lai saņemtu vai drīzāk saķertu visu ko, sākot ar da�ādiem virsdrēbju gabaliem un beidzot ar indīgu skatienu �ārlza niknajā sejā. Pēc tam saimnieks majestātiski uzsoļoja aug�up pa kāpnēm. Apziņa viņam tagad bija pilnīgi skaidra, ta�u augums joprojām jutās nedaudz noreibis � Sema slepenais smīniņ� to nepārprotami atspoguļoja.

�� Jums taisnība, misis Rod�ersa. Viņ� ir pārvērties. Pagāju�ajā naktī bija piedzēries kā ķēms.

�� Neticami, nudien!

�� Daudz kas liekas neticami, misis Rod�ersa. Un tomēr notiek.

�� Viņ� ta�u nebūs atsaucis savu saderinā�anos!

�� Pats nelabais mani nepiespiedis vērt muti vaļā, misis Rod�ersa. � Ķēk�a ievilka elpu dzi|i jo dziļi. Līdzās pavardam tik�ķēja pulkstenis. Sems uzsmaidīja viņai. � Bet jūs esat apķērīga, misis Rod�ersa. Dikti apķērīga!

Sema pa�a aizvainojums, bez �aubām, drīz vien panāktu to, ko nespēja pats nelabais. Ta�u, Scmam par laimi un tuklajai misis Rod�crsai par vil�anos, ie�ķindējās zvans. Sems piegāja pie pavarda, nocēla no tā kannu ar diviem galoniem karsta ūdens, kas visu rītu bija pacietīgi gaidījusi plīts attālākajā stūrī, pamirk�ķināja savai biedrenei un prom bija.

Paģiras mēdz būt divējādas: vienā gadījumā cilvēks jūtas savārdzis un nevarīgs, otrā � savārdzis un apskaidrots. īstenībā �ārlzs bija uzmodies un piecēlies jau labu laiku pirms zvana. Viņam bija otrā veida paģiras. Viņ� pārlieku skaidri atcerējās pagāju�ās nakts notikumus. Līdz ar izvem�anos prostitūtas istabā �ārlzam bija pilnīgi pārgājusi jebkura vēlē�anās gulēt ar istabas saimnieci. �ārlza neveiksmīgi izmeklētā mei�a bija steig�us piecēlusies, apģērbusies un nosvērti iejutusies aukles lomā, tikpat nosvērti, kā bija solījusies izpildīt prostitūtas lomu. Mei�a apsēdināja �ārlzu krēslā pie kamīna � tur viņ� pamanīja hokenhaimie�a pudeli, un viņam tūdaļ atkal kļuva slikti. Ta�u �oreiz mei�a jau bija sagatavojusi mazgājamo bļodu. Starp ristī�anās lēkmēm �ārlzs dvesa atvaino�anās vārdus:

�� Ļoti no�ēloju� ļoti nelādzīgi� kaut ko ieēdis�

�� Tas nekas, ser, tas nekas! Ļaujiet, lai nelabums tiek ārā.

Un �ārlzam bija vien jāļauj, lai tas tiek ārā. Mei�a aizgāja pēc lakata un apsedza to �ārlzam ap pleciem. Kādu laiku viņ� sēdēja smieklīgā pozā kā tāda sirma vecmāmuļa, sakņupis pār bļodu, kas bija nolikta viņam uz ceļiem, nokāris galvu. Pēc brī�a �ārlzs jutās jau mazliet labāk. Vai viņ� nevēlētos izgulēties? Jā gan. bet tikai savā gultā. Mei�a piegāja pie loga un palūkojās uz ielu, tad izgāja no istabas, bet �ārlzs tikmēr drebo�ām rokām apģērbās. Mei�a atgriezās, arī apģērbusies.

�ārlzs apstulbis uzlūkoja viņu.

�� Tu ta�u netaisies�?

�� Sameklē�u jums va�oni, ser. Ja jūs uzgaidītu�

�� O. jā� liels paldies!

Un �ārlzs atkal apsēdās, bet mei�a nokāpa lejā un izgāja ārā no mājas.

Kaut ari �ārlzs nebūt nebija dro�s, ka nelabums pārgājis, psiholoģiski viņ� juta milzīgu atvieglojumu. Vai nav vienalga, kāds bijis viņa sākotnējais nodoms, � nelabojamo soli viņ� ta�u nav spēris. �ārlzs raudzījās kvēlojo�ajā kamīnā, un, lai cik dīvaini tas arī būtu, vārgi pasmaidīja.

No blakusistabas atskanēja klusas raudas. Tās apsīka, bet pēc brī�a sākās atkal, �oreiz jau stiprāk, neatlaidīgāk. Acīmredzot bija pamodusies mazā meitenīte. Viņas saraustītā raudā�ana, kas mijās ar klusuma brī�iem, kļuva nepanesama. �ārlzs piegāja pie loga un atvilka aizkarus. Miglā nevarēja sevi�ķi tālu redzēt. Nevienas dzīvas dvēseles visapkārt. �ārlzs atskārta, cik reta kļuvusi pakavu klaboņa, un saprata, ka mei�ai būs jānoiet krietns gabals, lai sameklētu karieti. Kamēr �ārlzs tā neziņā stāvēja, blakusmājā nobūk�ķēja smagi belzieni pa sienu, un atskanēja nikns, atriebīgs vīrie�a kliedziens. �ārlzs prātoja, ko darīt, tad, nolicis cilindru un spieķi uz galda, atvēra durvis uz blakusistabu. Atstarotajā gaismā viņ� ieraudzīja drēbju skapi un vecu koferi. Istabiņa bija ļoti maza. Tālākajā kaktā blakus kumodei stāvēja neliela gultiņa ar ritenī�iem. Bērna raudas, spēji atsāku�ās, griezīgi skanēja mazajā istabiņā. �ārlzs muļķīgi stāvēja apgaismotajās durvīs � drausmīgs melns milzis.

� �u�i, bērniņ, �u�i! Māmiņa drīz atnāks.

Nepazīstamā balss stāvokli, protams, tikai pasliktināja. �ārlzam �ķita, ka griezīgie kliedzieni drīz pamodinās cilvēkus visā tuvākajā apkaimē. Viņ� izmisumā iebelza sev pa pieri, tad iegāja tum�ajā kaktā pie bērna. Ieraudzījis, cik meitenīte maza, viņ� saprata, ka vārdi nelīdzēs. �ārlzs noliecās pār meitenīti un maigi paplik�ķināja viņai pa galviņu. Mazi, karsti pirkstiņi sakampa viņa pirkstus, bet raudā�ana nemitējās. No sīkās, sa�ķobītās sejiņas ar pārsteidzo�u spēku lauzās ārā neaptveramas, milzīgas bailes. Steidzīgi vajadzēja atrast kādu glābiņu. �ārlzs to atrada. Viņ� sataustīja savu pulksteni, atāķēja ķēdi no frakas un sāka �ūpot pulksteni virs bērna. Tas uzreiz līdzēja. Raudas pārvērtās par �ņukstiem. Mazās roķeles pasniedzps aug�up, mēģinādamas satvert brīni�ķīgo sudraba rotaļlietu, un tām tas netika liegts; tad roķeles pazaudēja pulksteni gultas drēbēs un neveiksmīgi mēģināja uzdabūt augumiņu sēdus. Raudas atsākās ar jaunu sparu.

�ārlzs pieliecās un pacēla bērnu mazliet augstāk, atbalstīdams pret spilvenu. Viņam uzmācās kārdinājums. Viņ� izcēla meitenīti no gultas ar visu garo naktskreklu, tad pagriezās un apsēdās uz kumodes. Turēdams mazo cilvēciņu uz ceļiem, �ārlzs �ūpoja pulksteni kāri tvarsto�o rociņu priek�ā. Meitenīte bija īsta viktoriāņu apaļģīmīte ar mazām, melnām

pērļu actiņām � mazs, mīlīgs bumbulītis ar melniem matiem. Viņas straujās garastāvokļa maiņas, sajūsmas guldziens, kad beidzot izdevās satvert kāroto pulksteni, uzjautrināja �ārlzu. Meitenīte sāka lallināt. �ārlzs par atbildi murmināja: jā, jā, ļoti jauki, brīni�ķīga meitenīte, labi, labi� �ajā brīdī �ārlzam paplaiksnījās vīzija � durvis atveras un istabā pēk�ņi ienāk sers Toms un bīskapa dēls� Re nu, kā beigusies �ārlza varenā dēka! Ai, dzīves neizprotamie, tum�ie labirinti, sastap�anos brīnums�

�ārlzs pasmaidīja: bērniņa klātbūtne sniedza viņam ne tik daudz sentimentālu maigumu, cik atjaunoja ironijas spēju, kas savukārt līdzēja atgūt pa�paļāvību. Vēl �ovakar pirms kāda laika sera Toma karietē �ārlzam bija uznākusi maldino�a sajūta, ka viņ� dzīvo tikai tagadnē, noliegdams savu pagātni un nākotni; viņ� bija nelietīgi ļāvies bezatbildīgai aizmirstībai. Tagad �ārlzam atausa daudz dziļāka un patiesāka atskārta par cilvēku kļūdīgo laika uztveri: to uztver kā ceļu, uz kura vienmēr redzams, kur tu esi un kur dro�i vien nokļūsi, � ta�u patiesībā laiks ir kā istaba � tagadne tik tuvu klāt, ka to bie�i vien nepamana.

�ārlzu pārņēma glu�i antisartriska noskaņa. Vienkār�ās mēbeles, siltā gaisma no blakusistabas, kautrās ēnas, bet galvenokārt �ī sīkā radībiņa, ko viņ� ucināja klēpī, tik viegliņa salīdzinājumā ar mātes svaru (ta�u par viņu �ārlzs �obrīd nedomāja), � tās nebija nomāco�as un draudīgas parādības, tās bijās dro�ino�as un draudzīgas. Absolūtā elle nozīmēja bezgalību un galīgu tuk�umu, ta�u tiem nebija varas pār �o brīdi. Pēk�ņi �ārlzs jutās spējīgs raudzīties nākotnē, kas bija vienīgi �ī drausmīgā tuk�uma paveids. Lai kas arī notiktu ar viņu, �ādi mirkļi atkārtosies, tie jāatrod, tie ir atrodami.

Atvērās durvis. Prostitūta stāvēja gaismas strēlē. �ārlzs nevarēja saskatīt viņas seju, ta�u nojauta, ka mei�u pārņēmis īslaicīgs satraukums. Tad viņa nomierinājās.

�� Ai, ser! Vai viņa raudāja?

�� Jā. Mazlietiņ. Man liekas, tagad viņa ir aizmigusi.

�� Man nācās iet līdz Vorenstrītas pieturai. Viņi visi bija sabrauku�i tur.

�� Tu esi ļoti laipna.

�ārlzs pasniedza viņai bērnu un vēroja, kā māte nogulda meitenīti atpakaļ gultā un ap�ubina; tad viņ� spēji novērsās un izgāja no istabas. Viņ� parakņājās kabatā, noskaitīja piecus sovrinus un atstāja tos uz galda. Bērns atkal bija pamodies, un māte to atkal mierināja. �ārlzs brīdi uzkavējās, tad klusi izgāja no istabas.

Viņ� jau bija iekāpis piebrauktajā ekipā�ā, kad mei�a noskrēja lejup .

pa kāpnēm un pieklupa pie durtiņām. Viņa uzlūkoja �ārlzu. Mei�as skatiens bija gandrīz samulsis, gandrīz aizvainots.

�� O, ser� paldies! Paldies!

�ārlzs redzēja asaras viņas acīs; nekas tā nesatriec trūcīgos kā nepelnīti iegūta nauda.

�� Tu esi dū�īga, laba meitene.

�ārlzs pieliecās un noglāstīja viņas roku, kura bija sa�ņaugusi durtiņu malu. Tad viņ� pieklaudzināja ar spieķi.

�ETRDESMIT OTRĀ NODAĻA

Vēsture nav līdzīga atsevi�ķam cilvēkam, kas izmanto citus cilvēkus, lai sasniegtu savu mērķi. Vēsture ir tikai cilvēku darbo�anās cīņā par saviem mērķiem.

MARKSS. "Svētā ģimene" (1845)

Mēs jau zinām, ka Kensingtonā �ārlzs neatgriezās glu�i tik filantropiskā noskaņojumā, kādā beigu beigās bija atstājis prostitūtas dzīvokli. Stundu ilgā brauciena laikā viņam atkal uznāca vēmiens, turklāt viņ� paguva uzkrāt pietiekami daudz riebuma pret sevi. Ta�u no rīta �ārlzs pamodās labākā garastāvoklī. Viņ� atdeva paģirām paģiru tiesu, kā jau vīrie�i mēdz darīt � drūmi blenzdams spogulī uz savu noliesēju�o ģīmi un pētīdams sīvi izkaltu�o muti, un beigās nosprieda, ka vispār tīri labi var rādīties pasaulei. Vispirms tomēr nācās rādīties Semam, kad tas ienāca ar karstu ūdeni; �ārlzs mēģināja sulainim atvainoties par savu iepriek�ējās nakts nesavaldību.

�� Es neko tādu nemanīju, mister �ārlz.

�� Vakars bija stipri nogurdino�s, Sem. Bet tagad esi labs zēns un atnes man lielu kannu tējas. Man slāpst kā pa�am nelabajam.

Sems izgāja, neizteicis savu personisko viedokli � ka viņa saim�nieks arī ģīmī izskatās pēc pa�a nelabā. �ārlzs mazgājās un skuvās, un prātoja par �ārlzu. Acīmredzot viņ� nebija dzimis nelietis, ta�u no�ēlas pilna pesimista loma arī nebija viņam piemērota. Vai gan misters Frīmens pats neteica, ka var paiet divi gadi, iekams radīsies nepie�cie�amība domāt par nākotni? Divos gados daudz kas varēja notikt. �ārlzs gan neteica sev: "Tēvocis var nomirt," � bet kādā attālā prāta nostūrī tāda doma noteikti perinājās. Un iepriek�ējās nakts piedzīvojumi atgādināja �ārlzam, ka miesas priekus drīz vien varēs baudīt glu�i likumīgi. Patlaban jāatturas. Un vēl tas bērns: cik daudz rūpju ēnu gan, jādomā, palīdz kliedēt bērni!

Sems atgriezās ar tēju� un divām vēstulēm. Dzīve atkal kļuva ceļ�. �ārlzs uzreiz ievēroja, ka aug�ējā aploksne apzīmogota divreiz � vispirms izsūtot no Eksitcras un pēc tam pārsūtot no "Baltā lauvas" Laimrid�ā uz Kensingtonu. Otra bija pienākusi tie�i no Laimrid�as. �ārlzs vilcinājās, tad, lai neradītu aizdomas, paņēma papīrnazi un piegāja pie loga. Vispirms viņ� atvēra Grogana vēstuli, ta�u, iekams mēs ķeramies pie tās, mums jāiepazīstas ar zīmīti, ko �ārlzs bija nosūtījis pēc, atgrie�anās Laimrid�ā no rīta pastaigas uz Kārslcikas �ķūni. �ārlza zīmītē bija rakstīts:

"Dārgo dakteri Grogan!

Rakstu Jums lielā steigā, lai pateiktos par Jūsu nenovērtējamo padomu un palīdzību, ko sniedzāt man pagāju�ajā naktī, kā arī gribēdams vēlreiz apliecināt, ka ar vislielāko prieku seg�u izdevumus par visu aprūpi un kop�anu, ko vien Jūs abi ar kolēģi uzskatītu par nepiecie�amu. Pilnīgi atzīstot, ka mana pārspīlētā interese ir muļķīga, es tomēr ceru, ka Jūs iepazīstināsiet mani ar apstākļiem, kuri būs atklāju�ies līdz brīdim, kad lasīsiet �o vēstuli.

Diem�ēl man �orīt neizdevās ieminēties par �o problēmu Brodstrītā. Mana samērā negaidītā aizbrauk�ana un da�ādi citi sīkumi, ar kuriem es Jūs �obrīd neapgrūtinā�u, padarīja brīdi tam pilnīgi nepiemērotu. �o jautājumu es nokārto�u tūdaļ pēc atgrie�anās. Man jālūdz Jūs līdz tam laikam paturēt to visu pie sevis.

Tūliņ braucu projām. Apak�ā pievienoju savu Londonas adresi. Dziļā pateicībā � �ārlzs Smitsons."

Tā nebija godīga vēstule. Ta�u nepiecie�ama. Tagad �ārlzs nervozi atlocīja atbildi.

"Manu dārgo Smitson!

�Es kavējos ar atbildi, cerēdams iegūt kādu eclairissement� mūsu mazajai Dorsctas mīklai. Ar no�ēlu jāatzīst, ka vienīgā sieviete, kura pagodināja mani ar savu klātbūtni tārīta ekspedīcijā, bija Māte Daba � bet �īs dāmas sabiedrība pēc aptuveni trīs stundu gaidī�anas sāka mani garlaikot. īsi sakot, gaidītā persona tā ari neparādījās. Atgriezies Laimrid�ā, es aizsūtīju kādu veiklu zeņķi, lai papūlas manā vietā. Ta�u arī viņ� nosēdēja sub tegmine fagi� patīkamā vientulībā. Es rakstu �os vārdus ar vieglu sirdi, ta�u atzīstos, ka tovakar, kad zēns atgriezās, es jau sāku ba�īties par visļaunāko.

Tomēr nākamajā rītā es uzzināju, ka "Baltajā lauvā" saņemts rīkojums nogādāt meitenes lādi Eksitcrā. Kas devis �o rīkojumu, man neizdevās noskaidrot. Bez �aubām, to būs darījusi viņa pati. Manuprāt, mēs varam secināt, ka viņa ir aizbraukusi.

Es ba�ījos vēl tikai par vienu lietu, manu dārgo Smitson, � ka viņa varētu sekot Jums uz Londonu, lai tur mēģinātu apgrūtināt Jūs ar savām likstām. Lūdzu, nenoraidiet �ādu iespējamību kā nepamatotu. Ja man būtu vairāk laika, es pastāstītu Jums par citiem gadījumiem, kad notikumu gaita ievirzījusies tie�i �ādā gultnē. Pievienoju kāda Londonas ārsta adresi. Viņ� ir lielisks speciālists, ar kuru es jau sen sarakstos, un es no visas sirds iesaku Jums nodot lietu viņa rokās, gadījumā ja pie Jūsu durvīm a la lettrex ari turpmāk klaudzinātu kādi satraukumi.

Varat ne�aubīties, ka manas lūpas ir klusēju�as un klusēs arī turpmāk. Es neatkārto�u savu padomu par burvīgo būtni� kuru man bija tas prieks nesen nejau�i sastapt uz ielas �, ta�u ierosinu pirmajā izdevīgajā reizē izrunāties no sirds. Es nedomāju, ka Absolvitur2 prasīs pārlieku smagu vai ilgsto�u grēku no�ēlo�anu.

Ar cieņu Maikls Grogans."

�ārlzs izdvesa vainīgu atvieglojuma nopūtu jau ilgi pirms vēstules beigām. Viņ� nebija atmaskots. �ārlzs ilgi vērās guļamistabas logā, tad atplēsa otru vēstuli.

Viņ� bija gaidījis daudzas lapas, bet aploksnē bija tikai viena.

Viņ� bija gaidījis nebeidzamus vārdu plūdus, bet vēstulē bija tikai trīs.

Adrese.

�ārlzs saburzīja lapu dūrē, piegāja pie kamīna, ko aug�stāva istabene bija iekūrusi astoņos no rīta, kad �ārlzs vēl krāca, un iesvieda papīru liesmās. Pēc piecām sekundēm tas bija izplēnējis pelnos. Viņ� paņēma tasi tējas no Sema, kur� pakalpīgi stāvēja un gaidīja. �ārlzs iztuk�oja tasi vienā paņēmienā un pastiepa to uz Sema pusi, lūgdams ieliet vēl.

�� Savas darī�anas es esmu nokārtojis, Sem. Rīt braucam atpakaļ uz Laimrid�u. Desmitos ar vilcienu. Sagādā biļetes. Un nodod telegrāfa tās divas telegrammas, kas noliktas uz mana galda. Pēc tam tev pēcpusdiena ir brīva un tu vari nopirkt kādu matu lenti savai skaistajai Mērijai � tas ir, ja vien kop� mūsu atgrie�anās tavu sirdi jau nav iekarojusi kāda cita.

Sems bija gaidījis �o mājienu. Viņ� uzlūkoja saimnieka muguru, no jauna piepildīdams apzeltīto brokastu tasi, un, uz mazas sudraba paplātes sniegdams tasi pretim �ārlza nepacietīgajiem pirkstiem, paziņoja savus jaunumus:

�� Mister �ārlz, es esmu nolēmis lūgt viņas roku.

�� Patiesi?

�� Es to darītu, mister �ārlz, ja vien, pie jums strādājot, man nepavērtos tik spo�as izredzes.

�ārlzs sūca tēju.

�� Sper laukā, Sem! Beidz iunāt mīklās!

�� Ja es apprecē�os, tad vairs nevarē�u dzīvot pie jums.

�ārlza spējais, instinktīvi pārmeto�ais skatiens liecināja, cik maz vērības viņ� veltījis �ai lietai. Viņ� pagriezās un apsēdās pie kamīna.

�� Paklau, Sem, � nedod Dievs, ka es kļūtu par �ķērsli tavām precībām, bet tu ta�u nepametīsi mani tik neilgi pirms manējām?

�� Jūs aplam iztulkojat manus nolūkus, mister �ārlz. Es domāju par turpmāko.

�� Mēs pārcelsimies uz daudz lielāku mājokli. Esmu pārliecināts, ka mana sieva ar prieku paturēs Mēriju pie sevis� Vai tad tu neesi ar to mierā?

Sems dziļi ievilka elpu.

�� Es gribētu uzsākt tirgo�anos, mister �ārlz. Tas ir, kad jūs būsiet iekārtojies, mister �ārlz. Jūs tak zināt, es nemū�am neatstātu jūs tādā brīdī, kad esmu jums nepiecie�ams.

�� Tirgo�anos? Kādu tirgo�anos?

�� Atvērt mazu veikaliņu, mister �ārlz.

�ārlzs nolika tasi uz steig�us pasniegtās paplātes.

�� Bet vai tad� es gribēju jautāt � vai naudas tev pietiks?

�� Esņiu �o to ietaupījis, mister �ārlz. Un Mērija ari.

�� Jā, ja, bet tur ta�u jāmaksā īre un, augstais Dievs, jāiepērk preces� Ko tu gribi tirgot?

�� Gatavus apģērbus un modes preces, mister �ārlz.

�ārlzs blenza uz Semu tā, it kā koknejietis būtu izteicis vēlē�anos pievērsties budismam. Ta�u tad �ārlzs atcerējās da�us atgadījumus pagātnē, Scma smalkuma māniju; vienīgais, ko Semam līdz �im nevarēja pārmest viņa pa�reizējā darbā, bija tas, ka viņ� nepietiekami rūpētos par savu un sava kunga apģērbu. �ārlzs patiesi ne vienreiz vien (pareizāk sakot, vismaz tūksto� rei�u) bija izsmējis Scma iedomību �ajā jomā.

�� Un tu esi atlicinājis diezgan, lai�?

�� Diem�ēl ne, mister �ārlz. Mums nāksies dzīvot ļoti taupīgi.

Iestājās daudznozīmīgs klusums. Sems cītīgi ņēmās ar piena un

cukura trauciņiem. �ārlzs paberzēja deguna sānu � gandrīz tāpat, kā mēdza darīt Sems. Viņam "pielēca". Viņ� iztuk�oja tre�o tasi tējas.

�� Cik?

�� Es esmu atfadis veikaliņu, kas būtu man pa prātam, mister �ārlz. īpa�nieks prasa simt piecdesmit mārciņas par firmas vārdu un simtu par inventāru, un vēl kaut kur jāsadabū trīsdesmit mārciņas priek� īres� � Sems pēto�i uzlūkoja �ārlzu, tad turpināja: � Pie jums jau ir dikti labi, mister �ārlz. Ta�u veikaliņ� ir tas, pec ka es vienmer esmu ilgojies.

�� Un cik daudz tad tu esi iekrājis?

Sems saminstinājās.

�� Trīsdesmit mārciņas, ser.

�ārlzs nepasmaidīja, tikai piecēlās un piegāja pie guļamistabas loga.

�� Un cik daudz laika tev vajadzēja, lai tās sakrātu?

�� Trīs gadus, ser.

Desmit mārciņas gadā varbūt ne�ķiet sevi�ķi liela summa, bet �ārlzs ātri izrēķināja, ka tā ir tre�ā da|a no Sema trīs gadu algas, tātad proporcionāli ietaupīts daudz vairāk, nekā būtu iespējis �ārlzs pats. Viņ� palūkojās uz Semu: tas stāvēja, bikli gaidīdams� bet ko gaidīdams? � pie galdiņa ar tējas piederumiem. Klusumā, kas bija iestājies, �ārlzs pieļāva pirmo liktenīgo kļūdu � izteica savas patiesās domas par �o ieceri. Varbūt zināmā mērā tā bija blefo�ana, izlik�anās nemanām Sema rīcībā �antā�as draudus, ta�u daudz vairāk tā bija sensenā atbildība � un tas nav glu�i sinonīms slēptai pārākuma apziņai �, ko nemaldīgajam saimniekam pienākas uzņemties pār maldos iestigu�o kalpu.

�� Es tevi brīdinu, Sem, � kaldams plānus, kas pārsniedz tavas iespējas, tu tikai iekulsies nepatik�anās. Nedabūjis �o veikalu, tu jutīsies nelaimīgs. Un, ja to dabūsi, � divkārt nelaimīgāks. � Sema galva noslīga mazliet zemāk. � Turklāt, Sem, es esmu ar tevi saradis� tevi iemīļojis. Velns parāvis, es negribu tevi zaudēt!

�� Zinu, mister �ārlz. �īs jūtas ir abpusējas. Ja drīkstu tā sacīt, ser.

�� Nu, tad jau lieliski! Mēs esam mierā viens ar otru. Lai tā būtu arī turpmāk.

Sems nolieca galvu pavisam zemu un sāka vākt kopā tējas traukus. Viņ� nemaz necentās slēpt sarūgtinājumu; viņ� bija "Zaudētās cerības", "Izpostītā dzīve", "Nepateicība � pasaules alga" un ducis citu bezcerīgu tēlu.

�� Paklau, Sem! Aiztaupi man nopērtā suņa izteiksmi! Ja tu apprecēsi to meiteni, tad tev, protams, pienāksies precēta vīra alga. Un kaut kas kopdzīves uzsāk�anai. Es tevi godam atalgo�u, esi dro�s.

�� Tas patie�ām ir varen laipni no jūsu puses, mister �ārlz� �Ta�u Sema balss skanēja kā bērēs, traģiskie tēli nekur nebija pazudu�i. �ārlzs uz mirkli ieraudzīja sevi Sema acīm. Kopā nodzīvotajos gados Sems bija redzējis �ārlzu �ķie�am lielas naudas summas, viņam vajadzēja zināt, ka uz kāzām �ārlzs saņems vēl krietnu �ūksni, un glu�i dabiski � tas ir, tīri nevainīgā kārtā�Semam varēja rasties iespaids, ka lūgums iedot divus vai trīs simtus mārciņu nav nekas pārmērīgs.

�� Sem, neuzskati mani par nepateicīgu! Lieta tāda� redzi, iemesls, kādēļ es braucu uz Vinzjetu� saproti, sers Roberts sadomājis precēties.

�� Nē, ser! Sers Roberts! Tas nevar būt!�

Sema pārsteigums liek domāt, ka viņa īstais talants vislabāk būtu varējis atklāties uz skatuves. Viņ� izdarīja visu, vēl tikai vajadzēja nosviest uz grīdas paplāti, ko viņ� turēja rokā, turklāt Staņislavska metode tolaik vēl nemaz nebija izgudrota. Lūkodamies logā, �ārlzs turpināja:

�� Tas nozīmē, Sem, ka laikā, kad man jau tā gaidāmi ievērojami izdevumi, es nevarē�u neko daudz atlicināt.

�� Man nebija ne jausmas, mister �ārlz. Nudien� es tik tikko spēju aptvert. Viņa vecumā!

�ārlzs steig�us apturēja draudo�os līdzjūtības plūdus.

�� Seram Robertam mēs varam novēlēt tikai visu to labāko. Bet tā nu tas ir. Drīz tas kļūs zināms atklātībā. Tomēr, Sem, � nevienam ne vārda!

�� Ko nu, mister �ārlz, � jūs ta�u zināt, kā es protu glabāt noslēpumus.

Tagad gan �ārlzs uzmeta Semam vērīgu skatienu, bet sulaiņa acis atkal bija kautri nolaistas. �ārlzs |oti vēlējās, kaut varētu tajās ielūkoties. Ta�u Sema acis joprojām palika nodurtas, un �ārlzs pieļāva otro liktenīgo kļūdu � jo Sema izmisuma cēlonis bija ne tik daudz noraidījums kā aizdomas, ka saimniekam nav tāda nelāga noslēpuma, ar ko viņu varētu ietekmēt.

�� Sem, es� tas ir, kad es apprecē�os, apstākļi kļūs vieglāki� Es negribētu pilnīgi sagraut tavas cerības� ļauj man apdomāties!

Sema sirds priekā salēcās. Joks bija izdevies! Tāds noslēpums pastāvēja.

�� Mister �ārlz, ser, kaut es būtu klusējis! Man nebija ne jausmas�

�� Nē, nē, es priecājos, ka tu iesāki �o sarunu. Ja radīsies izdevība, es varbūt aprunā�os par tavu nodomu ar misteru Frīmenu. Viņ� vislabāk zinās, vai tev ir cerības uz izdo�anos vai nav.

�� Kā tīru zeltu, mister �ārlz, kā tīru zeltu es uzklausī�u padomu no �ī d�entlmeņa lūpām!

Izsacījis �o hiperbolu, Sems aizgāja. �ārlzs blenza aizvērtajās durvīs. Viņ� sāka prātot, vai Sema personībā nesāk parādīties kaut kas no Ūrijas Hīpa, zināma divkosība. Sems vienmēr � gan apģērbā, gan uzvedībā � bija centies atdarināt augstākās sabiedrības pārstāvi; tagad viņa tēlotajā pseidoaugstmanī atklājās kaut kas jauns. Kāds pārmaiņu laiks! Cik daudz kas no vecās kārtības sāk �ķobīties un grūt!

�ārlzs krietnu bridi nostāvēja, vērdamies tālē, bet tad iedomājās � ak mū�s! Kad man piederēs visa tā nauda, kas Ernestīnei bankā, vai tad man vairs būs grūti apmierināt Sema vēlē�anos? Piegājis pie sekretēra un atslēdzis atvilktni, viņ� izņēma piezīmju grāmatiņu un kaut ko tajā ie�ņāpa � visticamāk, atgādinājumu pa�am sev, ka jāaprunājas ar misteru Frīmenu.

Sems pa to laiku apak�stāvā pētīja abas telegrammas. Viena ziņoja "Baltajam lauvam" par viņu atgrie�anos. Otrajā bija rakstīts:

MIS FRĪMENAI, MISIS TRENTERAS NAMĀ, BRODSTRĪTĀ, LAIMRID�Ā. RĪKOJUMS NEKAVĒJOTIES ATGRIEZTIES IR SAŅEMTS UN AR VISLIELĀKO PRIEKU TIKS IZPILDĪTS. TAVS VIENMĒR UZTICAMAIS �ĀRLZS SMITSONS.

Tajos laikos vienīgi neaptēstie jeņķi pazemojās līdz telegrāfa valodai.

�ī nebija pirmā personiskā korespondence, ko torīt aplūkoja Sema acis. Aploksne ar otru vēstuli, ko viņ� bija atnesis �ārlzam, nebija aizzīmogota, tikai aizlīmēta. Nedaudz tvaika dara brīnumus, un Sema rīcībā bija viss rīta cēliens, lai, virtuvē grozoties, atrastu piemērotu brīdi.

Varbūt jūs sākat pievienoties �ārlza uzskatiem par Semu. Tik tie�ām, viņ� neizturas kā godīgākais no godīgākajiem. Bet doma par precē�anos dara dīvainas lietas. Iecerētās savienības partneri sāk apjaust dzīves netaisnību, viņi sāk vēlēties, kaut varētu vairāk dot viens otram; �īs domas nonāvē jaunības bezrūpību, rada atbildības sajūtu, kas atsve�ina no ārpasaules, un altruistiski paradumi atvirzās otrajā plānā. īsi sakot, divu dēļ ir vieglāk kļūt negodīgam nekā tikai savā labā. Sems savu rīcību nebūt neuzskatīja par negodīgu � viņ� to sauca par māku "pareizi izspēlēt trumpjus". Runājot vienkār�i, �ai gadījumā tas nozīmēja, ka �ārlza kāzām ar Ernestīni jānotiek, jo vienīgi no viņas pūra Sems varēja cerēt saņemt savas divsimt piecdesmit mārciņas; ja �ubinā�anās starp saimnieku un Laimrid�as paklīdeni turpināsies, tad tai jānotiek trumpju spēlmaņa vērīgo acu priek�ā, bet ja tā lieta aizies par tālu� Sems iekoda apak�lūpā un saviebās. Nav nekāds brīnums, ka viņ� sāka krietni pārvērtēt savas iespējas; intrigantiem tas vienmēr bijis raksturīgi.

�ETRDESMIT CETURTĀ NODAĻA

Pienākums ir pakļau�anās

Visam, kas �e tevi skar� Alla� pau�ot padevību.

Neizsakot savu gribu� Pienākums liek stingri saprast,

Ka patiesi nāves grēks Vienmēr meklēt, censties atrast.

Kur ir dvēslē ieslēpts spēks. Tā ir gļēva pado�anās Visiem liktens lēmumiem� A. H. Kl.AFS. "Pienākums" (1841)

Tovakar viņi ieradās "Baltajā lauvā" neilgi pirms desmitiem. Trcntcras tantes mājas logos joprojām spīdēja gaisma; aizkari sakustējās, kad viņi brauca garām. �ārlzs steig�us saposās un, atstājis Scmu izkravāt mantas, bra�i uzsoļoja kalnā. Mērija, ieraudzījusi �ārlzu, staroja priekā, viņai aiz muguras stāvēja Trcntcras tante, piesārtusi un vēlīgi smaido�a. Viņai bija stingri piekodināts tūdaļ pēc apsveicinā�anās atstāt ceļinieku mierā, �ovakar nekādas muļķīgas duenju bū�anas nedrīkstēja atkārtoties. Ernestīne savā parastajā cienīgumā gaidīja viesistabā.

�ārlzam ienākot, viņa nepiecēlās, tikai ilgi vērās viņā ar pārmeto�u skatienu no plakstiņu apak�as. �ārlzs pasmaidīja.

�� Man piemirsās Eksiterā nopirkt puķes.

�� To es redzu, ser.

�� Es ļoti steidzos �urp, lai paspētu, kamēr tu vēl neesi aizgājusi gulēt. Ernestīne nodūra skatienu un vēroja savas rokas, kuras bija aizņemtas

ar iz�ū�anu. �ārlzs piegāja tuvāk, un rokas diezgan spēji pārtrauca zibināt adatu un aizsedza nelielo rokdarbu, ar ko bija aizņemtas.

�� Es redzu, ka man ir sāncensis.

�� Tu esi pelnījis vairākus.

�ārlzs notupās Ernestīnei līdzās, maigi saņēma viņas plaukstu un noskūpstīja. Ernestīne bikli palūkojās viņā.

�� Kop� tavas aizbrauk�anas es neesmu ne mirkli gulējusi.

�� Es redzu to no taviem bālajiem vaigiem un pietūku�ajiem plakstiņiem.

Ernestīne nesmaidīja. � Tagad tu mani izsmej. *

�� Ja bezmiegs tevi ietekmē �ādi, tad es gādā�u, lai mūsu guļamistabā nepārtraukti zvanītu modinātājs.

Ernestīne pietvīka. �ārlzs piecēlās un apsēdās viņai līdzās, pievilka viņu klāt un noskūpstīja uz lūpām, tad uz aizvērtajām acīm, kas pēc �ī pieskāriena atvērās un ielūkojās viņējās� viss vēsums zudis!

�ārlzs pasmaidīja. � Parādi, ko tu iz�uj savam slepenajam pielūdzējam!

Ernestīne atsedza rokdarbu. Tā bija no zila samta darināta pulksteņa kabatiņa � viena no tām mazajām somiņām, ko viktoriāņu d�entlmeņi karināja pie saviem tualetes galdiņiem, kur pa nakti paglabāt pulksteņus. Uz atloccs bija iz�ūta balta sirds un abās pusēs tai � iniciāļi � un E; somiņas virspusē ar zeltītiem diegiem bija aizsākts pantiņ�. �ārlzs skaļi lasīja:

�� "Ikreiz, kad laikrādi tu rokā turi�" Un kāds tad, pie joda, ir nobeigums?

�� Tas tev jāatmin.

�ārlzs aplūkoja zilo samtu.

�� Sieva zobus grie� un lūrē?

Ernestīne sakampa rokdarbu un to paslēpa.

�� Tagad es neteik�u. Lempis tāds!

�� Tik skaistai meitenei kā tu nepiedien pukoties.

�� Tuk�i glaimi un muļķīgas divdomības ir vienlīdz no�ēlojami.

�� Un tu, mana mīļā, esi brīnumjauka, kad dusmojies.

�� Tad es piedo�u tev � vienkār�i lai būtu nejauka.

Un Ernestīne mazlietiņ aizgriezās no �ārlza, kaut gan viņa roka joprojām skāva Ernestīnes vidukli un Ernestīnes plauksta uz �ārlza plaukstas spiedienu atbildēja ar to pa�u. Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami. �ārlzs vēlreiz noskūpstīja Ernestīnes roku.

�� Vai iesim rīt no rīta pastaigāties? Un nodemonstrēsim pasaulei, kādi mēs moderni mīlētāji, cik garlaikoti � pilnīgi nepārprotams aprēķina pāris?

Ernestīne pasmaidīja, tad pēk�ņi atsedza pulksteņa kabatiņu.

�� "Ikreiz, kad laikrādi tu rokā turi. Par savu mīlu domā nepaguris."

�� Mana mīļotjī!

�ārlzs vēl brīdi lūkojās Ernestīnei acīs, tad iebāza roku kabatā un ielika viņai klēpī mazu, tum�sārtu safjāna lādīti.

�� Puķu vietā.

Ernestīne bikli piespieda mazo sprādzi un atvēra lādīti; iek�pusē uz sārta samta spilventiņa gulēja eleganta �veicie�u saktiņa: neliela, ovāla puķu mozaīka, apjozta ar pērlēm un koraļļu gabaliņiem zelta ietvarā. Ernestīne valgām acīm paskatījās �ārlzā. Viņ� izpalīdzīgi aizvēra acis. Ernestīne pagriezās un pieliecās, un uzspieda �ārlzam uz lūpām maigu,

�ķīstu skūpstu, tad piek|āva galvu viņa plecam, atkal paskatījās uz saktiņu un noskūpstīja to.

�ārlzs atcerējās rindas no Priapam veltītās poēmas. Viņ� ie�ukstēja Ernestīnei ausī: � Es vēlētos, kaut rīt būtu mūsu kāzu diena.

Viss bija tik vienkār�i: jādzīvo no ironijas un maiguma un jāpakļaujas para�ām. Tas. kas varēja būt noticis, bija tikai vēl viena tēma objektīvai un ironiskai apcerei, tāpat kā tas, kas vēl varēja notikt. Citiem vārdiem sakot, jāsamierinās, jāapzinās sava vieta.

�ārlzs aizskāra līgavas plecu. � Dārgā, man jāatzīstas tev nelielā grēkā. Runa ir par to nelaimīgo sievieti no Mārlboro nama.

Ernestīne nedaudz saslējās � draiskā pārsteigumā, gandrīz vai uzjautrināta. � Ta�u ne par nabaga Traģēdiju?

�ārlzs smaidīja. � Man �ķiet, ka tas otrs � vulgārākais apzīmējums viņai piestāv labāk. � Viņ� paspieda Ernestīnes pirkstus. � Tas patiesi ir gau�i muļķīgs un nenozīmīgs atgadījums. Nudien, nekas īpa�s nav noticis. Reiz, kad es mēģināju sadzīt rokā izvairīgās ehinodermas�

Stāsts nu ir galā. Kas notika ar Sāru, es nezinu � katrā ziņā viņa nekad vairs neapgrūtināja �ārlzu ar savu klātbūtni, lai arī cik ilgi kavējās viņa atmiņās. Tā jau parasti notiek. Cilvēki pazūd no redzesloka, viņus aizēno tuvākas lietas.

Nevarētu sacīt, ka �ārlzs un Ernestīne dzīvoja ilgi un laimīgi, ta�u viņi dzīvoja kopā � tiesa. �ārlzs beigu beigās nodzīvoja par desmit gadiem ilgāk (un visu �o laiku no sirds sēroja pēc Ernestīnes). Viņiem piedzima � cik īsti? � nu, sacīsim, septiņi bērni. Sers Roberts vienam pāridarījumam uzkrāva virsū otru, desmit mēne�us pēc saistī�anās ar misis Bellu Tomkinsu apbērnodamies nevis ar vienu, bet diviem pēcnācējiem. Tie�i �is liktenīgais dvīņu pāris beidzot piespieda �ārlzu pievērsties tirdzniecībai. Sākumā tā viņu garlaikoja, bet vēlāk tīri labi iepatikās. �ārlza pa�a dēliem netika dota nekāda izvēle, un viņu dēli vēl �odien pārvalda lielo veikalu un visas tā filiāles.

Sems un Mērija� bet kuru gan interesē kalpu biogrāfijas? Viņi apprecējās un laida pasaulē bērnus, un nomira savā neizteiksmīgajā veidā.

Kur� tad vēl? Dakteris Grogans? Viņ� nomira deviņdesmit viena gada vecumā. Arī Trcnteras tante nodzīvoja ilgāk par deviņdesmit gadiem, un tas ir pārliecino�s pierādījums, ka Laimrid�as spirgtais gaiss tik tie�ām ir ļoti veselīgs. t

Tomēr tas nevar būt visspēcīgs � misis Poltneja nomira divus mēne�us pēc �ārlza pēdējās atgrie�anās Laimrid�ā. �ajā gadījumā, kā ar *

prieku varu jums pavēstīt, mana interese ir pietiekama, lai es ielūkotos nākotnē � tas ir, misis Poltnejas aizkapa dzīvē. Tērpusies, kā jau pieklājas, melnā, misis Poltneja savā �etrvietīgajā karietē ieradās pie paradīzes vārtiem. Viņas sulainis �jo visa viņas saime, bez �aubām, bija nomirusi reizē ar viņu tāpat kā senajā Ēģiptē � piesteidzās un godbijīgi atvēra karietes durtiņas. Misis Poltneja nokāpa pa kāpnītēm, domās piekodinādama sev neaizmirst aizrādīt Visvarenajam (kad viņi būs tuvāk iepazinu�ies), ka Viņa kalpiem gan pienāktos izrādīt vairāk cieņas ievērojamiem apmeklētājiem, � un pavilka zvana auklu. Beidzot parādījās virssulainis.

�� Ar ko varu pakalpot, kundze?

�� Es esmu misis Poltneja. Esmu �eit ieradusies uz palik�anu. Esiet tik laipns un paziņojiet to savam Kungam!

�� Viņa Visvarenība ir jau informēts par jūsu zemes gaitu izbeig�anos, kundze. Eņģc(i jau nodziedāja slavas dziesmu par godu �im notikumam.

�� Tas ir ļoti pareizi un laipni no Viņa puses. � Un cienījamā dāma lepodamās un di�odamās jau grasījās pilnām burām traukties iek�ā varenajā, baltajā zālē, kas vīdēja aiz virssulaiņa muguras. Ta�u �is tips nemaz nepakāpās sāņus, vēl ļaunāk � diezgan bezkaunīgi pa�vadzināja atslēgas, kuras viņam bija rokā.

�� Cilvēk! Paejiet malā! Tā esmu es. Misis Poltneja no Laimrid�as.

�� Agrāk no Laimrid�as. Tagad no daudz siltāka apgabala.

To pateicis, brutālais sulaiņa dvēsele aizcirta durvis misis Poltnejai deguna priek�ā. Cienījamā dāma vispirms palūkojās visapkārt, vai tikai notiku�o nav redzēju�i kalpi. Ta�u kariete, kuru misis Poltneja it kā �ķitās dzirdējusi aizbraucam uz kalpu galu, bija dīvainā kārtā nozudusi. Nudien, izgaisis bija it viss: gan ceļ�, gan apkārtnes ainava (kas nez kāpēc stipri atgādināja parku ap lielo Vindzoras pils piebraucamo ceļu), � viss, itin viss bija izgaisis. Paliku�as bija vienīgi debesis � un, ak �ausmas, rijo�as debesis! Cits pēc cita sāka izzust pakāpieni, pa kuriem misis Poltneja bija tik lieliski kāpusi aug�ā. Palika vairs tikai trīs, tad divi, viens� Misis Poltneja stāvēja tuk�umā. Vatēja skaidri dzirdēt, kā viņa nosaka: � Tas ir lēdijas Kotonas pirksts! � Tad viņa krita� nikni vicinādamās, plivinādamās, piepūzdamās � kā aiz�auta vārna krita lejup, kur viņu gaidīja viņas īstais saimnieks.

�ETRDESMIT SESTĀ NODAĻA

Kad viss jau prātā izsvērts ir. Tad tomēr virsroku ņem sirds: Mums tomēr jātic cerētam Un jāstiepj rokas pretī tam;

Mums jānotic, jo ceram mēs. Ka varenākā pasaulē Tas, kas �e sākts, bet nepabeigts. Reiz godam tiks līdz galam veikts.

Mans bērns, mums tomēr jānotic. Kad apvārsnis jau priek�ā cits, � Ka tomēr paliks vēl no mums Kāds neizdzē�ams mantojums. a. h.klafs. "Dzejolis" (1849)

�ārlzs nedro�i pamīņājās nopluku�ajā priek�namā, tad pieklauvēja pie kādām pavērtām durvīm, aiz. kurām spīdēja gaisma. Viņu aicināja ienākt, un pēc brī�a �ārlzs jau stāvēja aci pret aci ar viesnīcnieci. Daudz ātrāk, nekā �ārlzs spēja novērtēt viesnīcnieci, viesnīcniece novērtēja �ārlzu � piecpadsmit �iliņu kā likts! Viņa vēlīgi pasmaidīja.

�� Istabu, ser?

�� Nē. Es� redziet� Es vēlētos aprunāties ar vienu no jūsu� ar mis Vudrafu. � Smaids misis Endikotas sejā izgaisa, un tā izstiepās gara. �ārlzs juta, ka pamats zūd viņam zem kājām. � Vai tie�ām viņa�

�� Ai, ser, nabaga jaunkundze aizvakar rītapusē paslīdēja uz kāpnēm un drausmīgi sastiepa potīti! Tā piepampa kā ķirbis. Es gribēju izsaukt ārstu, bet viņa negribēja par to ne dzirdēt. Tā jau gan ir, sastiepta potīte sadzīst pati, bet ārstam jāmaksā barga nauda.

�ārlzs skatījās uz sava niedres spieķa galu. � Tad jau es nedrīkstu viņu traucēt?

�� Dieva dēļ, ser, kāpiet tik aug�ā! Tas viņu uzmundrinās. Jūs laikam gan būsiet viņai kāds radagabals, vai ne?

�� Nē, es esmu ieradies� darī�anās.

Misis Endikotas cieņa pret �ārlzu pieauga.

�� O� Advokāts?

�ārlzs brīdi klusēja, tad sacīja: � Jā.

�� Nu tad kāpiet tik aug�ā, ser!

�� Es domāju� Vai jūs nebūtu tik laipna un neaizsūtītu kādu pie viņas apvaicāties � varbūt man labāk alnākt vēlāk, kad viņa būs atveseļojusies?

�ārlzs bija gau�ām apjucis. Viņ� atcerējās Vargcnu; tik�anās divatā ir grēks. �ārlzs bija cerējis, ka viņi satiksies apak�stāvā kādā viesistabā � neviena netraucēti, bet art ne glu�i vieni. Vecā sieviete brīdi svārstījās, pameta ba�īgu skatienu uz kādu atvērtu kasti pie sekrctēra un acīmredzot nosprieda, ka pat juristu vidū var gadīties zagļi � varbūtība, ko ap�aubīs tikai retais, kam nācies maksāt par viņu pakalpojumiem. Pat nepakus�tējusies viņa pārsteidzo�i griezīgā balsī uzsauca kādai Betijai Annai.

Atsteidzās Betija Anna un tūdaļ tika uzsūtīta aug�ā ar vizītkarti. Kādu laiku viņa �ķita kā akā iekritusi, un �ārlzam nācās atvairīt vairākus mēģinājumus izok�ķerēt viņa apmeklējuma mērķi. Beidzot Betija Anna atgriezās un aicināja �ārlzu sev līdzi. �ārlzs kāpa aug�up aiz tuklās istabenes; viņam parādīja negadījuma vietu. Kāpnes patie�ām bija stāvas; gadsimtā, kurā sievietes tikai retumis ieraudzīja savas pēdas zem garajiem svārkiem, viņas krita regulāri � tas piederēja pie ikdienas.

Viņi piegāja pie kādām durvīm drūma gaiteņa galā. �ārlzs � sirds viņam dauzījās tik me�onīgi, ka to nevarētu izskaidrot pat ar kāpienu pa stāvām kāpnēm uz tre�o stāvu, � lika strupi pieteikts:

�� D�cntlmens, mis!

Viņ� iegāja istabā. Sāra sēdēja krēslā pie kamīna, pagriezusies pret durvīm, apsegusi kājas ar sarkanu Velsas segu un saslējusi tās uz soliņa. Viņas plecus apņēma zaļ� merīnvilnas lakats, ta�u zem tā skaidri varēja saskatīt naktskreklu ar garām piedurknēm. Sāras mati bija atrisu�i pār zaļi tērptajiem pleciem. �ārlzam viņa �ķita daudz mazāka un satrieco�i bikla. Sāra nesmaidīja, bet vēroja savas plaukstas, � vienīgi, �ārlzam ienākot, viņa kā izbijusies grēciniece, �ārlza dusmu izvirdumu gaidīdama, pameta a�u skatienu aug�up un tūdaļ atkal nodūra acis. �ārlzs stāvēja, cepuri vienā, spieķi un cimdus otrā rokā turēdams.

�� Es braucu cauri Eksitcrai.

Sāra saproto�i un kaunīgi nodūra galvu vēl zemāk.

�� Vai man nevajadzētu izsaukt ārstu?

Viņa nomurmināja zem deguna: � Lūdzu, nevajag! Ārsts man ieteiktu tie�i to pa�u, ko es jau daru.

�ārlzs nespēja atraut skatienu no Sāras � tik nevarīgas, bezspēcīgas (kaut gan vaigi viņai kvēloja), bezpalīdzīgas� Un tad vēl �is zaļais lakats mū�īgās indigo kleitas vietā un �ie noslēpumaini kuplie mati! �ārlzs sajuta nāsīs vieglu ciedru ziedes aromātu.

�� Vai jums nesāp?

Sāra papurināja galvu. � Izstrādāt kaut ko lādu� Nesaprotu, kā es varēju būt tik dumja.

�� Priecājieties vismaz, ka tas nenotika Klintsapak�ā.

�ķita, ka �ārlza klātbūtne Sāru ļoti mulsina. �ārlzs aplūkoja istabiņu. Pavardā nesen iekurta uguns. Uz kamīna krūka ar da�ām apvītu�ām narcisēm. Istabiņa ļoti vienkār�i mēbelēta� tas sāpīgi dūrās acīs un mulsināja vēl vairāk. No eļļas lampiņas glu�i kā rēgi, glabādami piemiņu par neskaitāmiem pelēcīgiem ļautiņiem, kuri reiz mitināju�ies �ai istabā, uz griestiem bija paliku�i tum�i dūmu traipi.

�� Varbūt man vajadzētu�?

�� Nē. Sēdieties, lūdzu! Piedodiet� Es� es negaidīju�

�ārlzs nolika savas mantas uz kumodes un apsēdās uz koka krēsla � vienīgā brīvā krēsla istabā iepretim Sārai pie pretējās sienas. Kā gan Sāra uzdro�inājās, par spīti savai vēstulei, cerēt uz. to, par ko, viņaprāt, nevarēja būt ne runas? �ārlzs meklēja kādu attaisnojumu.

�� Vai jūs esat paziņojusi savu adresi misis Trcnterai?

Sāra papurināja galvu. Klusums. �ārlzs blenza uz paklāju.

�� Vienīgi man?

Sāra atkal nodūra acis. �ārlzs drūmi pamāja, it kā jau būtu to gaidījis. Klusums ieilga. Sārai aiz muguras rūtīs iebrāza spēcīga lietus �alts.

�ārlzs sacīja: � Tie�i par to es gribētu ar jums aprunāties.

Sāra gaidīja, ta�u �ārlzs vairs nebilda ne vārda. Viņ� joprojām nespēja atraut no Sāras acis. Baltais naktskrekls pie kakla un plaukstām bija cie�i aizpogāts. Tas iesārti spīdēja sarkanajās kamīna liesmās, jo galda lampa �ārlzam līdzās bija diezgan patum�a. Un Sāras mati, kuru skaistumu īpa�i izcēla zaļais lakats, kamīna gaismā brīni�ķīgi atdzīvojās, it kā atklādami viņas noslēpumu, viņas visdziļāko būtību � lepnumu un pakļāvību, nebrīvi un atraisītību, verdzisku padevību un pilnīgu neatkarību. �ārlzs nevarēja neskatīties uz Sāru, glu�i tāpat kā izslāpu�ais nevar nedzert.

Viņ� saņēmās un novērsās. Ta�u uz kamīna nejau�i ieraudzīja divas kailas marmora nimfas � tās arī sārtojās sarkanās segas atstarotajā siltajā gaismā. Tās nepalīdzēja. Un Sāra mazliet sakustējās. �ārlzam atkal bija jāpaskatās uz viņas.pusi.

Viņa bija a�i piespiedusi roku pie nodurtās pieres. Pirksti kaut ko notrausa no vaiga, tad pieskārās kaklam.

�� Dārgā mis Vudrafa, lūdzu, neraudiet� Kaut es nebūtu nācis� Es negribēju�

Ta�u piepe�i Sāra enerģiski papurināja galvu. �ārlzs klusēja, lai dotu viņai laiku atgūties. Un pēk�ņi, kamēr Sāra �ņaudzīja mutautiņu, �ārlzu sagrāba nepārvarama iekāre � tūksto�kārt spēcīgāka par to, ko viņ� bija izjutis prostitūtas istabā. Sāras bezpalīdzīgā raudā�ana varbūt bija atziņas

avots, jo �ārlzs atskārta, kāpēc Sāras seja viņu tā vajā. kas izraisa �o drausmīgo nepiecie�amību atkal un atkal viņu redzēt: �ārlzam vajadzēja Sāru iegūt, ieplūst viņā. degt. degt, izdegt pelnos uz Sāras auguma un viņas acīs. �ādu iekāri var apvaldīt nedēļu, mēnesi, gadu. pat vairākus gadus. Bet visu mū�u � tas nav izturams.

Sāras nākamie vārdi, kas izskaidroja viņas asaras, bija tik tikko sadzirdami:

� Man likās, ka es jūs nekad vairs neredzē�u.

�ārlzs nespēja Sārai atzīties, cik tuvu viņa nonākusi pie �ārlza pa�a izjūtām. Viņa paskatījās uz �ārlzu, un viņ� tūdaļ novērsās. �ārlzu atkal pārņēma tas pats dīvainais nespēks, kas toreiz �ķūnī. Sirds auļoja, rokas drebēja. Viņ� zināja � tikko ielūkosies �ajās acīs, viņ� būs pazudis. It kā lai paglābtos no Sāras acīm. �ārlzs aizvēra savējās.

Klusums kļuva drausmīgs, nospriegots kā tills pirms sagrū�anas, kā tornis pirms sagā�anās. nevaldāma jūtu bangojuma. pāri malām plūsto�as atzī�anās pārsātināts. Pēk�ņi kamīnā sprak�ķēdamas pajuka oglītes. Lielākā daļa sabira iek�pus zemā aizsargre�ģa. bet viena vai divas izlidoja laukā un nokrita uz segas, ar ko Sāra bija apsegusi kājas. Viņa ātri norāva segu: �ārlzs tikmēr pieliecās un, pakampis no misiņa spaiņa mazu lāpstiņu, sabēra oglītes atpakaļ kamīnā. Ta�u sega gruzdēja. �ārlzs izrāva to Sārai no rokām, nometa uz grīdas un nikni izmīdīja dzirkstis. Istabā smirdēja pēc apsvilu�as vilnas. Vienu kāju Sāra joprojām turēja uz soliņa, otru bija nolikusi zemē. Pēdas bija kailas. �ārlzs palūkojās uz segu. pāris rei�u uzsita ar plaukstu. lai būtu dro�s, ka tā vairs negruzd, tad pagriezās un uzklāja to atkal Sārai uz kājām. Viņ� zemu pieliecās un visu uzmanību veltīja segai. Un tad � it kā ar nejau�u, it kā ar daļēji apzinātu kustību � Sāras roka kautri pastiepās un nogūla uz �ārlza plaukstas. �ārlzs zināja, ka Sāra raugās viņā. Viņ� nespēja atvilkt roku un pēk�ņi nespēja noturēties, neparaudzijies Sārai acīs.

Viņas acis bija pateicība un senās skumjas, un neizprotamas rūpes, it kā viņa apzinātos, ka sāpina �ārlzu, bet vairāk par visu � aicinājums. Bezgala bikls, tomēr aicinājums. Ja Sāras lūpās pavīdējusi kaut smaida atblāzma. �ārlzs varbūt būtu atcerējies daktera Grogana teoriju, ta�u viņa �ķita tāda kā izbrīnījusies pati par sevi. gandrīz tikpat apjukusi kā �ārlzs. Viņ� nezināja, cik ilgi viņi jau tā lūkojas viens otram acīs. Likās, ka aizrit vesela mū�ība, kaut gan patiesībā pagāja ne vairāk kā trīs �etras sekundes. Vispirms sakustējās viņu rokas. Neizprotamā kārtā sazināju�ies, pirksti savijās kopā. Tad �ārlzs nometās uz viena ceļa un kaislīgi piekļāva Sāru, sev pie krūtīm. Viņu lūpas savienojās ar me�onīgu spēku, kas pārsteidza viņus abus un lika Sārai novērsties. �ārlzs pārklāja skūpstiem viņas '

vaigus un acis. Viņa plauksta beidzot pieskārās �iem matiem, glāstīja tos, caur malu samtainumu sajuta mazo galvu, bet plāni ģērbtais augums kļāvās pie viņa rokām un krūtīm. Piepe�i �ārlzs paslēpa seju pie Sāras kakla.

� Mēs nedrīkstam� mēs nedrīkstam� Tas ir neprāts!

Ta�u Sāras rokas satvēra viņa galvu, pievilka sev klāt. �ārlzs nekustējās. �ķita, ka ugunīgi spārni paceļ viņu debesīs un viņ� traucas uz priek�u tik brīvā gaisā kā puika, kur� beidzot ticis vaļā no skolas, kā cietumnieks zaļā pļavā, kā vanags lidojumā. �ārlzs pacēla acis un palūkojās Sārā: gandrīz vai me�onīga pirmatnība. Viņi atkal saskūpstījās. Tad �ārlzs piespiedās Sārai ar tādu spēku, ka pagrūda krēslu atpaka|. Viņ� juta, ka, apsaitētajai pēdai nokrītot no soliņa, Sāra sāpēs saraujas. Viņ� paskatījās uz pēdu, tad uz Sāras seju, pievērtajām acīm. Sāra aizgrieza galvu pret krēsla atzveltni, it kā �ārlzs izraisītu viņā gandrīz vai nepaliku, ta�u viņas krūtis tikko manāmi izliecās �ārlzam pretim un rokas krampjaini turējās pie �ārlza rokām. �ārlzs pameta skatienu uz durvīm Sārai aiz muguras, tad pielēca kājās un ar diviem platiem soļiem vienā mirklī atradās pie tām.

Guļamistaba nebija apgaismota, ja neņem vērā vakara saules pēdējos starus un vājās lampas ielas pretējā pusē. �ārlzs redzēja pelēcīgu gultu un mazgājamo galdu. Sāra neveikli uzslējās, balstīdamās pret krēsla atzveltni, sastiepto pēdu pacēlusi aug�up; lakata viena mala bija noslīdējusi viņai no pleca. Viens otra acīs viņi redzēja spriedzi un neapslāpējamu jūtu liesmu, un nespēju tai pretoties. Sāra it kā spēra soli, it kā paklupa uz �ārlza pusi. Viņ� metās Sārai pretim, satvēra viņu rokās un apkampa. Lakats noslīdēja zemē. No Sāras kailuma �ārlzu �ķīra vairs tikai plāna flaneļa kārtiņa. Viņ� cic�i apskāva �o augumu, viņa lūpas kāri picplaka pie Sāras mutes, remdējot ilgi ciesto izsalkumu, ne tikai seksuālo vien � �ārlzā kā neapturama straume kūsāja viss līdz �im aizliegtais, romantiskais, grēcīgais, piedzīvojumu alkas, neprāts, dzīvesprieks.

Sāras galva it kā nemaņā atslīga �ārlzam uz pleca, kad viņ� beidzot atrāvās no viņas lūpām. �ārlzs pacēla viņu un aiznesa uz guļamistabu. Sāra palika guļam tāpat, kā �ārlzs viņu bija nosviedis � �ķērsām pāri gultai kā paģībusi, vienu roku atmetusi aiz galvas. Otra roka glāstīja �ārlza seju: viņ� to satvēra un dedzīgi skūpstīja. Tad viņ� atkāpās un, ieskrējis otrā istabā, sāka izģērbties, plēsdams nost drēbes tādā drud�ainā steigā, it kā viņa acu priek�ā kāds slīktu. Vizītsvārkiem notrūka poga un ieripoja kaktā, bet �ārlzs pat nepaskatījās, kurā. Viņ� norāva vesti, zābakus, zeķes, bikses, apak�bikses� kaklasaites adatu ar pērli, kaklasaiti.

Pameta skatienu uz ārdurvīm, metās pie tām un pagrieza atslēgu slēdzenē. Tad vienā kreklā, basām kājām ieskrēja guļamistabā.

Sāra bija nedaudz izkustējusies no vietas un tagad gulēja ar galvu uz spilvena, ta�u vēl arvien �ķērsām pāri gultai, sāņus pagrieztu seju, ko sedza tum�o matu plīvurs. �ārlzs mirkli apstājās virs Sāras, loceklis zem krekla piebriedis. Tad, atbalstījies ar kreiso celi uz �aurās gultas, �ārlzs metās Sārai virsū, dedzino�iem skūpstiem apbērdams viņas lūpas, acis, kaklu. Pasīvais, tomēr padevīgais augums zem �ārlza saspringa, viņ� sajuta kailo kāju pieskārienu� ilgāk viņ� vairs nevarēja izturēt. Nedaudz piecēlies, viņ� pavilka uz aug�u Sāras naktskreklu. Viņas kājas pa�ķīrās. Juzdams, ka viņa loceklis tūdaļ pārsprāgs, �ārlzs ar izmisīgu brutalitāti uzmeklēja un grūda. Sāra atkal sāpēs sarāvās, glu�i kā tobrīd, kad viņas kāja bija nokritusi no soliņa. �ārlzs iekaroja �o instinktīvi sarāvu�os augumu, un Sāra apskāva �ārlzu, it kā gribēdama savienoties ar viņu uz mū�ību, ko �ārlzs bez Sāras vairs nemaz nespēja iztēloties. Tajā pa�ā mirklī viņ� sāka iz�ļākt.

� Ai, mana dārgā� dārgā� manu eņģei� Sāra� Sāra� o, Sāra!

Pēc brī�a �ārlzs jau gulēja nekustīgi. Bija pagāju�as tie�i deviņdesmit sekundes, kop� viņ� bija atstājis Sāru, lai ielūkotos guļamistabā.

�ETRDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Kā Dīdona ar bargu mājienu Reiz savu viltus draugu Hadesā � Mūs atvairi un paliec vienatnē. metjū Arnolds. "Mācītā �igāniete" (1853)

Klusums.

Viņi gulēja kā paralizēti no tā, ko bija izdarīju�i. Iestigu�i grēkā, sastingu�i sajūsmā. Tūdaļ pēc dzimumakta �ārlzu vieglu skumju vietā pārņēma bezgalīgas �ausmas � kā pilsētu, uz kuras no skaidrām debesīm pēk�ņi nomesta atombumba. Viss bija sagrauts drupās: viņa principi, nākotnes izredzes, ticība, labie nodomi. Tomēr viņ� dzīvoja un baudīja mū�a visjaukākos mirkļus � pēdējais dzīvais cilvēks, bezgala vientuļ�� viņa nervus un vēnas lēni kā radioaktivitāte jau saēda vainas apziņa. �ārlzs redzēja neskaidru vīziju, kurā Ernestīne raudzījās uz viņu no�ēlas pilnām acīm, misters Frīmens cirta pliķi viņam sejā� ai, cik nepielūdzami viņi bija savā pareizumā, savā cietajā nepiekāpībā � kā akmenī cirsti!

�ārlzs pavirzījās sāņus, atbrīvodams Sāru no sava auguma svara, tad apgriezās uz muguras; Sāra varēja gulēt viņam līdzās, galvu uz. viņa pleca atbalstījusi. �ārlzs blenza griestos. Kāda putra, kāda neizstrebjama putra!

Viņ� pievilka Sāru sev klāt. Sāras roka kautri apvija viņējo. Lietus bija pārstājis. Kaut kur zem loga aizdunēja smagi soļi � nesteidzīgi, nosvērti. Varbūt tur gāja policijas virsnieks. Likumība.

�ārlzs teica: � Es esmu vēl ļaunāks par Vargenu. � Par atbildi Sāra tikai paspieda viņam roku, it kā noliegdama un mierinādama reizē. Tomēr �ārlzs bija vīrietis, tādēļ vaicāja: � Kas ar mums tagad notiks?

�� Es nespēju domāt tālāk par �o brīdi.

�ārlzs vēlreiz apskāva Sāras plecus, noskūpstīja viņas pieri un blenza griestos. Sāra tagad izskatījās tik jauniņa, tik apgarota�

�� Man jāatsauc saderinā�anās.

�� Es no tevis neko neprasu. Man nav tiesību. Pati esmu vainīga.

�� Tu mani brīdināji, tu mani brīdināji! Vainīgs esmu vienīgi es. Nākdams pie tevis, es ta�u zināju� bet labāk vēlējos būt akls. Es aizmirsu visus savus pienākumus.

Sāra nomurmināja: � Es tā gribēju. � Un skumji atkārtoja vēlreiz: � Es tā gribēju.

�ārlzs noglauda Sāras matus. Tie aizsedza viņas plecu un seju.

�� Sāra� cik jauks vārds!

Viņa neatbildēja. Labu brīdi �ārlzs glāstīja viņai matus kā mazam bērnam. Tomēr domās viņ� bija tālu projām. It kā to nojauzdama, Sāra beidzot ierunājās:

�� Es zinu, tu nevari mani precēt.

�� Man tas jādara. Es gribu to darīt. Citādi zaudē�u cieņu pats savās acīs.

�� Es esmu rīkojusies kā īsta netikle. Jau sen sapņoju par tādu dienu kā �ī. Es nederu tev par sievu.

�� Dārgā!

�� Tavs stāvoklis sabiedrībā, tavi draugi� un viņa! Viņa noteikti tevi mīl. Ļoti labi varu iedomāties, kā viņa jūtas.

�� Bet es viņu vairs nemīlu!

Ļaudama �ārlza dedzīgumam noplakt, Sāra atbildēja tikai pēc brī�a:

�� Viņa ir tevis cienīga. Es neesmu.

Beidzot �ārlzs sāka nopietni Sāru uzklausīt. Piespieda viņu pagriezt galvu, un ielas blāvajā gai�umā viņi lūkojās viens otra ēnu pilnajās acīs. �ārlza acis pauda gandrīz vai �ausmas, Sāras acis rāmi, tikko jau�ami smaidīja.

�� Tu ta�u negribi sacīt, ka man tagad jāaiziet, it kā starp mums nekas nebūtu bijis!

Sāra klusēja, bet viņas skatienā �ārlzs izlasīja atbildi. Viņ� atspiedās uz elkoņa.

�� Tu nevari man to visu piedot. Un tik maz no manis prasīt.

Sāras galva atslīga uz spilvena, acis vērās kaut kur neredzamā nākotnē.

� Kādēļ gan ne. ja es mīlu tevi?

�ārlzs piekļāva viņu sev klāt. Iztēlojoties tādu uzupurē�anos, viņam asaras sakāpa acīs. Cik netaisni viņi abi ar Groganu bija pret Sāru izturēju�ies! Viņa bija cēlāka nekā jebkur� no viņiem. �ārlzu pārņēma nicinājums pret vīrie�u dzimumu, tā niecību, lētticību, savtīgumu. Tomēr �ārlzs pats piederēja pie �ī dzimuma un atkal kļuva izvairīgi gļēvs � galu galā vai tad �ī nevarēja būt vienkār�i viņa pēdējā jaunības trakulība, pēdējā iespēja baudīt dzīvi? Ta�u viņ� vēl nepaguva apsvērt �o domu līdz galam, kad jau sāka justies kā slepkava, kur� attaisnots aiz pārpratuma. Viņ� varēja atstāt tiesas zāli kā brīvs cilvēks, ta�u vienalga nepiedodami vainīgs savas sirdsapziņas priek�ā.

�� Es pats sevi vairs nepazīstu.

�� Arī man ir līdzīga sajūta. Tas tāpēc, ka mēs esam grēkoju�i. L'rv pa�i nespējam tam ticēt. � Sāra runāja tā, it kā viņai visapkārt plestos nebeidzama nakts. � Es vēlos vienīgi to, lai tu būtu laimīgs. Tagad zinu, ka vienu dienu tu patie�ām esi mani mīlējis; nu es varu izturēt visu� jebkuru domu� tikai to ne, ka tevis reiz nebūs.

�ārlzs atkal paslējās aug�up un nolūkojās Sārā. Viņas acīs joprojām vīdēja tikko jau�ams smaids. dzi|a gudrība, garīga vai psiholoģiska atbilde uz to, ka �ārlzs bija iepazinis viņu fiziski. Vēl nekad �ārlzs nebija izjutis tādu tuvību, tādu kopību ar sievieti. Viņ� pieliecās un noskūpstīja Sāru, turklāt daudz nevainīgākā mīlestībā par to. kura, sajūtot Sāras lūpu kaislīgo pieskārienu, atkal lika sevi manīt gurnos. �ārlzs bija tāds pats kā vairums Viktorijas laikmeta vīrie�u. Viņam ne prātā nevarēja ienākt, ka sieviete ar izsmalcinātu dvēseli varētu just baudu, apmierinādama vīrie�a iekāri. Viņ� tik briesmīgi apvainojis Sāras mīlestību � tas vairs nedrīkst atkārtoties! Un cik daudz laika pagājis� ilgāk nevar kavēties! �ārlzs pietrūkās sēdus.

� Tā sieviete tur apak�ā� un viesnīcā mani gaida sulainis. Ļoti lūdzu, ļauj man pāris dienas apdomāties! �obrīd es nezinu, ko iesākt.

Sāras acis bija aizvērtas. Viņa teica: � Es neesmu tevis cienīga.

�ārlzs kādu brīdi blenza Sārā, tad piecēlās no gultas un iegāja otrā istabā.

Un tur! Viņ� apstājās kā zibens ķerts!

Sniegdamies pēc drēbēm, �ārlzs palūkojās lejup un krekla apak�malā pamanīja sarkanu traipu. Vispinns viņam ienāca prātā, ka ir sagriezies, ta�u nekas nesāpēja. �ārlzs slepus aptaustīja sevi. Tad viņ� sakampa krēsla atzveltni un stingi raudzījās guļamistabas durvīs; pēk�ņi viņ� bija atskārtis to, par ko pieredzēju�ākam vai mazāk uzbudinātam mīlētājam jau sen būtu radu�ās aizdomas.

Viņ� bija laupījis nevainību!

Guļamistabā kaut kas no�abēja. Kā noreibis, kā apdullis �ārlzs atkal sāka ģērbties, tagad drud�ainā steigā. Viņ� dzirdēja, kā bļodā �ļācas ūdens un no�ķind porcelāna ziepjutrauks. Sāra nebija atdevusies Vargenam. Viņa bija melojusi. Visa viņas rīcība, visi viņas agrākās izturē�anās iemesli bija melīgi. Bet kādā nolūkā? Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?

Lai �anta�ētu! �

Lai dabūtu �ārlzu pilnīgi savā varā!

Un visi riebīgie iztēles dēmoni, mū�īgās bailes no sievie�u dzimuma sazvērestības pret vīrie�iem, kuras mērķis ir izsūkt viņu vīri�ķību, ļauni izmantot viņu ideālismu, padarīt viņus mikstus kā vasku un izmīcīt atbilsto�i savām ļaunajām fantāzijām� un arī La Ronsjēra aizstāvības rakstā minētās baismās nejēdzības, kas pēk�ņi likās visai ticamas, pildīja �ārlza smadzenes ar pastardienas �ausmām.

Piesardzīgā mazgā�anās vairs nebija dzirdama. Kaut kas klusi �aukstēja; �ārlzam �ķita, ka Sāra lien atpakaļ zem segas. Viņa bija apmāta, ļauna, ievīlusi �ārlzu tik dīvainos tīklos� bet kādef.

Negaidīta trok�ņa iztraucēts, �ārlzs pagriezās, un viņa sejā varēja lasīt kā grāmatā. Sāra stāvēja durvīs savā vecajā indigo krāsas kleitā, vēl joprojām atrisu�iem matiem, ta�u atguvusi agrāko nekaunību. �ārlzs atcerējās viņu pirmo sastap�anos � kā Sāra bija stāvējusi tur, jūras krastā, raudzīdamās viņam acīs. Sāra, bez �aubām, noprata, ka �ārlzs atklājis patiesību, un viņa atkal izņēma �ārlzam vārdus no mutes, nolaida tvaiku viņa pārmetumiem.

Sāra atkārtoja to, ko bija teikusi jau iepriek�:

�� Es neesmu tevis cienīga.

�oreiz �ārlzs viņai ticēja. Viņ� no�ukstēja: � Bet Vargens?�

�� Kad es Vcimutā aizgāju uz to vietu, par kuru tev stāstīju� es biju vēl diezgan tālu no durvīm� viņ� iznāca ārā. Kopā ar sievieti. Viņa bija� no tādām, kuras uzreiz var pazīt. � Sāra nolaida acis, vairīdamās no �ārlza negantā skatiena. � Es iemuku pirmajās parādes durvīs. Kad viņi bija aizgāju�i, devos projām.

�� Bet kādēļ tad tu stāstīji�

Sāra strauji piegāja pie loga� un �ārlzs aprāvās pusvārdā. Viņa vairs nekliboja. Viņas potīte nebija sastiepta. Sastapusi jauniem pārmetumiem pilno �ārlza skatienu, Sāra uzgrieza viņam muguru.

�� Jā. Es piemānīju tevi. Bet es tevi vairs neapgrūtinā�u.

�� Bet ko es� kādēļ tu�

Mīkla mīklas galā!

Viņa pagriezās pret �ārlzu. Aiz loga bija atsācies negaiss. Sāra raudzījās dro�i un izaicino�i kā agrāk, tomēr tagad viņas skatienu atmaidzināja lēnprātība, atgādinājums, ka nesen viņa piederējusi �ārlzam. Tā pati agrākā atturība, tomēr maigāka.

�� Tu sniedzi man mierinājumu, jo tagad es ticu, ka citā pasaulē, citā laikmetā, citā dzīvē es varētu būt tava sieva. Tu devi man spēku dzīvot� tagad un �eit. � Viņus �ķīra ne vairāk kā desmit pēdas, ta�u tās �ķita kā desmit jūdzes. �Tomēr vienā ziņā es neesmu tevi krāpusi. Es tevi mīlēju� man �ķiet, no pirmā acu uzmetiena. �ai ziņā tu neesi piemānīts. Tevi piemuļķoja mana vientulība. Vai tev aizmigloja acis aizvainojums vai skaudība, es nezinu. Nudien nezinu. � Sāra atkal pagriezās pret logu, kurā sitās lietus lāses. � Nejautā man, ko es esmu izdarījusi. Es nevaru to izskaidrot. To vispār nevar izskaidrot.

Drūmi klusēdams, �ārlzs blenza Sārai mugurā. Pirms īsa brī�a viņ�. bija jutis, ka neatvairāms spēks nes viņu pie Sāras, tagad tas nesa viņu projām, un abos gadījumos vainojama bija pati Sāra.

�� Es tā neesmu ar mieru. Tev jāpaskaidro.

Ta�u Sāra papurināja galvu. �Tagad, lūdzu, ej! Es lūdzu tevi � tavas laimes vārdā! Es nekad to vairs neapdraudē�u.

�ārlzs nekustējās ne no vietas. Pēc brī�a Sāra atskatījās un acīmredzot tāpat kā iepriek� izlasīja viņa slēptās domas. Viņas sejas izteiksme bija rāma, gandrīz vai padevīga.

�� Tā ir, kā es teicu. Es esmu daudz stiprāka, nekā vīrie�i varētu iedomāties. Mana dzīve beigsies tad, kad daba to izbeigs.

�ārlzs izturēja Sāras skatienu vēl da�as sekundes, tad pasniedzās pēc cepures un spieķa.

�Tad tāda ir lava pateicība! Es tev sniedzu palīdzīgu roku grūtā brīdī. Tā riskēju� un tagad izrādās, ka tu esi ar mani tikai rotaļājusies.

�� odien es domāju vienīgi par savu laimi. Ja mēs satiktos vēlreiz, es spētu domāt vienīgi par tavējo. Kopā ar mani tev laimes nebūs! Jūs nevarat mani precēt, mister Smitson.

�ī pieklājīgā uzruna stipri ķērās pie sirds. �ārlzs aizvainots palūkojās uz Sāru, ta�u Sāra, it kā to paredzēdama, bija uzgriezusi viņam muguru.

�� Kā tu drīksti ar mani tā runāt?

Viņa neatbildēja.

�� Es lūdzu vienīgi to, lai tu man paskaidro.

�� Ļoti lūdzu! Ejiet projām!

Sāra pagriezās atpakaļ. Kādu mirkli viņi skatījās viens uz otru kā divi ārprātīgie. �ķita, ka �ārlzs tūdaļ kaut ko kliegs, metīsies uz priek�u, eksplodēs� ta�u piepe�i viņ�, nebildis ne vārda, apcirtās uz papē�a un izgāja no istabas.

�ETRDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

Ir amorāli, ja cilvēks lic kam vairāk, nekā pats brīvprātīgi atzīst par atbilsto�u savai mentalitātei un morālajai iedabai.

ŅŪMENS. "Astoņpadsmit liberālisma postulāti" (1828)

Tam piekritu, kam skaņu daudz, Kaut skaidrā arfa viena vien: Var nāve kļūt mums pakāpiens. Pa kuru augstāk celties ļauts. TEN1SOMS. "In Memoriam" (1850)

Kāpjot lejā uz priek�namu, �ārlzs savilka visvienaldzīgāko ģīmi. Misis Endikota stāvēja sava būceņa durvīs, pavērusi muti jautājumam, ta�u �ārlzs ar aprauti pieklājīgu "paldies, kundze" pagāja viņai garām un nozuda tumsā, iekams viņa paguva izteikt savu sakāmo vai ievērot, ka �ārlza frakai trūkst vienas pogas.

Neko neredzo�ām acīm viņ� gāja prom � tie�i lietusgāzē, kas bija atsākusies ar jaunu spēku. �ārlzs to pat neievēroja, tāpat kā virzienu, kurā gāja. Visvairāk viņ� ilgojās pazust tumsā, kļūt neredzams, aizmirsties, lai atgūtu mieru. Tomēr īstenībā, pats to nemaz neapzinoties, viņ� devās iek�ā tai morāli pagrimu�ajā Eksiteras rajonā, ko es jau iepriek� aprakstīju. Kā vairums morāli tum�o rajonu, tas bija gaismas un dzīvības pilns: veikali un krodziņi, cilvēki, kuri parādes durvīs paglābu�ies no lietus. �ārlzs nogriezās kādā ieliņā, kas veda lejup no kalna uz Eksas upi. Abpus pārplūdu�ajai notekai rindojās noskaloti pakāpieni. Toties �eit valdīja klusums. Lejā uz ielas stūra �ārlzs ieraudzīja nelielu sarkanu ķieģeļu baznīciņu un pēk�ņi atskārta, ka viņam nepiecie�ams tajā iegriezties. �ārlzs pavēra mazās durtiņas, tik zemas, ka ieejot viņam nācās pieliekties. Uz baznīcas grīdu, kas bija virs ielas līmeņa, veda pakāpieni. Kāpņu aug�galā stāvēja jauns palīgmācītājs, patlaban izdzēsdams pēdējās gāzes lampas liesmu; viņ� pagriezās, pārsteigts par �o vēlo apmeklējumu.

�� Es taisos slēgt ciet, ser.

�� Vai jūs neatvēlētu man da�as minūtes lūgsnai?

Palīgmācītājs uzgrieza liesmu gai�āku un cie�i nopētīja vēlīno viesi.

Godājams pilsonis.

�� Es dzīvoju tepat otrā ielas pusē. Mani gaida. Vai jūs nebūtu tik laipns un neaizslēgtu baznīcu manā vietā un neatnestu man atslēgas? � �ārlzs pamāja, un palīgmācītājs nokāpa viņam blakus. � Tas ir bīskapa rīkojums. Pēc manām domām, dievnamam vienmēr vajadzētu būt �

atvērtam. Bet ko lai dara � mūsu gravīra ir tik vērtīga. Un mēs dzīvojam tik drausmīgos laikos.

Tā nu �ārlzs palika baznīcā viens. Viņ� dzirdēja palīgmācītāja soļus noklaudzam pāri ielai, tad aizslēdza vecās durvis no iek�puses un uzkāpa baznīcā. Smar�oja pēc svaigas krāsas. Vienīgais gāzes lukturis blāvi apgaismoja nesen atjaunotu zeltījumu, ta�u masīvās, drūmi sarkanās gotiskās arkas liecināja, ka baznīca ir ļoti veca. Aizgājis pa centrālo eju dievnama vidū, �ārlzs apsēdās un cauri koka sētiņai palūkojās uz krucifiksu virs altāra. Tad viņ� nometās ceļos un, sa�ņaudzis rokas uz lūg�anu sola, �ukstus noskaitīja Tēvreizi.

Sakramentālie vārdi bija norunāti, bet no altāra dvesa drūms klusums un tuk�ums. �ārlzs sāka sacerēt īpa�u, savam gadījumam piemērotu lūg�anu: Ak, Dievs, piedod manu egoismu! Piedod, ka esmu pārkāpis tavus bau�ļus! Piedod manu negodu un piedod, ka esmu aptraipījies! Piedod, ka nevarēju pats sevī rimties, piedod, ka neuzticējos Tavai gudrībai un �ēlsirdībai! Piedod un palīdzi, ak, Dievs, manās mokās� Bet tad � nejēdzīgs joks, kādu mēdz izspēlēt izklaidīga zemapziņa, � �ārlza acu priek�ā iznira Sāras seja, asarām noplūdusi, cie�anu pilna, ar Mater Dolorosa vaibstiem kā Grinevalda gleznā� �ārlzs to bija redzējis Kolmārā, Koblencā vai Ķelnē� viņ� nevarēja atcerēties, kur īsti. Da�as sekundes viņ� muļķīgi pūlējās atcerēties piemirsto pilsētu, tā sākās ar burtu K� �ārlzs piecēlās un apsēdās atpakaļ solā. Cik tuk�a baznīca, cik klusa! Viņ� lūkojās uz krucifiksu, ta�u redzēja nevis Kristus seju, bet vienīgi Sāru. �ārlzs mēģināja atsākt lūg�anu. Viss velti. Viņ� zināja, ka neviens to neuzklausīs. Pēk�ņi �ārlzs sāka raudāt.

Ar retiem izņēmumiem gandrīz visi viktoriāņu ateisti (�ī kareivīgā elite ar Bredlovu priek�galā) un agnostiķi pārlieku skaudri apzinājās, ka ir izraidīti, ka viņiem kaut kas ir atņemts. Starp draugiem, kuri turējās pie līdzīgas pārliecības, viņi varēja uzjautrināties par baznīcas stulbumu, par tās sektantiskajām ķildām, par greznības kārajiem bīskapiem un intrigās iestigu�ajiem kanoniķiem, par apkārt klīsto�ajiem draud�u ganiem' un viņu slikti atalgotajiem palīgiem, par vecmodīgo teoloģiju un visu pārējo,

1 Autora piezīme Bet ko gan no viņiem var prasīt, ja viņu priek�nieki rādīja tādu paraugu? Palīgmācīlājs pirms brī�a pieminēja bīskapu� un �is bīskaps, slavenais Eksiteras doktors Filpots (kura aprūpē tolaik atradās visa Devon�īra un Kornvola) ir tipisks piemērs. Mū�a pēdējos desmit gadus viņ� pavadīja "ērtā miteklī" Torkī, un klīda runas, ka �īs pēdējās desmitgades laikā viņ� ne reizi neesot redzēts savas katedrāles durvīs. Viņ� bija lielisks anglikāņu baznīcas pārstāvis� ķildīgs reakcionārs no galvas līdz kājām � un nomira divus gadus pēc patlaban aprakstītajiem notikumiem.

bet viņu apziņā palika Kristus kā drausmīga prāta anomālija. Viņi nespēja uztvert Kristu, kā daudzi no mums uztver viņu �odien, � kā galēji sekularizētu tēlu, kā cilvēku, Jēzu no Nācaretes ar brīni�ķām spējām izteikties līdzībās, radīt savas personības mitoloģiju, rīkoties atbilsto�i savai ticībai. Visa pārējā pasaule bija svēti pārliecināta par Kristus dievi�ķību, un neticīgie viņa pārmetumu tāpēc izjuta jo spēcīgāk. Starp mūsu laikmeta ne�ēlību un savu vainas apziņu mēs esam uzcēlu�i pla�u sociālās nodro�inā�anas un pabalstu ēku; �ēlsirdība ir valstiski organizēta. Turpretī viktoriāņi dzīvoja daudz tuvāk �ai ne�ēlībai, izglītotie un �ēlsirdīgie izjuta daudz lielāku personisko atbildību, tādēļ jo grūtāk viņiem nācās jau tā smagajos apstākļos atraidīt �o universālo līdzcietības simbolu.

Sirds dziļumos �ārlzs nevēlējās būt agnostiķis. Tā kā viņ� nekad nebija jutis nepiecie�amību pēc ticības, tad bija glu�i mierīgi dzīvojis bez tās, turklāt viņa prāts, kā arī iepazī�anās ar Laijela un Darvina mācībām bija nostiprināju�as viņā pārliecību, ka viņ� dara pareizi, iztikdams bez baznīcas dogmām. Tomēr te nu viņ� bija, raudādams nevis pēc Sāras, bet gan tāpēc, ka nespēja uzrunāt Dievu! �ajā tum�ajā baznīcā �ārlzs beidzot saprata, ka vadi ir sarauti. Nekāda saruna nebija iespējama.

Klusumu pārtrauca skaļ� klak�ķis. �ārlzs pagriezās, ar piedurkni steig�us notrausdams asaras. Bet, lai kas arī bija nācējs, tas acīmredzot nosprieda, ka baznīca jau ir slēgta; �ārlzs jutās tā, it kā daļa no viņa pa�a būtu atraidīta un tagad aizietu projām. Viņ� piecēlās un sāka staigāt turp un atpakaļ pa eju starp soliem, rokas uz muguras salicis. Izdzisu�i vārdi un datumi � citu dzīvju pēdējās fosilās atliekas � nesalasāmi nolūkojās viņā no grīdā iemūrētajām kapa plāksnēm. Varbūt staigā�ana pār �iem akmeņiem, ko �ārlzs neskaidri apjauta kā zaimo�anu, varbūt nesenie izmisuma mirkļi � kaut kas beigu beigās atdeva �ārlzam mieru un tādu kā apskaidrību. Sāka veidoties dialogs starp �ārlza labo un ļauno "es" � jeb varbūt starp �ārlzu un �o tēlu, kur� kā ērglis izplestiem spārniem rēgojās tum�ajā baznīcas galā.

"Ar ko lai sāku?"

"Sāc ar to, ko esi pastrādājis, manu puis! Un beidz jel gausties, kaut nebūtu to darijis."

"Es to nedarīju. Mani piespieda."

"Kas tad tevi piespieda?"

"Mani piemānīja."

"Kādā nolūkā tevi piemānīja?"

"Es nezinu."

"Bet tev jānojau�."

"Ja viņa patiesi mani mīlētu, tad nebūtu ļāvusi man aiziet."

"Ja viņa patiesi tevi mīlētu, vai tad viņa drīkstētu tevi mānīt ari turpmāk?"

"Viņa man nedeva ne mazāko iespēju. Viņa pati sacīja, ka mēs nevarot precēties."

"Kādu iemeslu viņa minēja?"

"Mūsu sabiedriskā stāvokļa at�ķirību."

"Cēls iemesls."

"Tad vēl Ernestīne. Es esmu devis viņai svinīgu solījumu."

"Tas jau ir lauzts."

"Es to izlabo�u."

"Ar mīlestību? Vai ar jauniem grēkiem?"

"Nav svarīgi, ar ko. Zvērests ir svēts."

"Ja nav svarīgi, ar ko, tad zvērests nevar būt svēts."

"Mans pienākums ir skaidrs."

"�ārlz, �ārlz, �o atziņu es esmu lasījis ari visne�ēlīgākajās acīs! Pienākums ir tikai ietvars. Tajā var ielikt visu ko, sākot ar vislielāko ļaunumu un beidzot ar vislielāko svētību."

"Viņa pati gribēja, lai es eju prom. Es to redzēju viņas acīs � nicinājumu."

"Vai gribi, lai es tev pastāstu, ko Nicinājums dara �obrīd? Raud gau�as asaras."

"Es nevaru atgriezties pie viņas."

"Vai tu ceri ar ūdeni nomazgāt �īs asinis no saviem gurniem?"

"Es nevaru atgriezties."

"Vai tie�ām tev vajadzēja vēlreiz satikties ar viņu Klintsapak�ā? Palikt �onakt Eksiterā? Iet pie viņas istabā? Ļaut viņas rokai atdusēties uz tavējās? Vai tev�"

"Jā, tas viss ir taisnība! Es esmu grēkojis. Bet es iekritu viņas cilpā."

"Tad kādēļ tu tagad esi no viņas brīvs?"

�ārlzs neatbildēja. Viņ� atkal apsēdās solā. Viņ� sa�ņaudza rokas ar tādu negantu spēku, ka pirkstu kauliņi nokrak�ķēja un kļuva balti, un raudzījās, raudzījās tumsā. Ta�u otra balss nelikās mierā.

"Mans draugs, varbūt ir kaut kas tāds, ko viņa mīl stiprāk par tevi. Un tu nesaproti, ka, patiesi tevi mīlēdama, viņa vēlas tev sniegt arī to. Es tev paskaidro�u, kāpēc viņa raud � tāpēc, ka tev pietrūkst drosmes dot viņai to pa�u pretim."

"Ar kādām tiesībām viņa ir uzstiepusi mani uz moku rata?"

"Ar kādām tiesībām tu esi piedzimis? Elpo? Esi bagāts?"

"Es tikai dodu ķeizaram�"

"Ķeizaram vai misteram Frīmenam?"

"Tas ir zemisks apvainojums."

"Un man? Vai tāda ir tava velte? �īs naglas, ko tu triec manās plaukstās?"

"Atļaujiet piebilst � Ernestīnei ari ir plaukstas."

"Nu tad paņemsim viņas plaukstu un ielūkosimies nākotnē. Laimi es tur neredzu. Viņa zina, ka patiesībā viņu nemīl. Viņu krāpj. Nevis vienreiz, bet atkal un atkal, ikvienu laulībā nodzīvotu dienu."

�ārlzs atbalstījās pret lūg�anu solu un paslēpa seju plaukstās. Viņ� jutās nokļuvis dilemmā, kura vienlaikus bija neizlēmību plūsma: gandrīz taustāma, nevis inerta, bet aktīva tā nesa �ārlzu pretim nākotnei; tie�i tā un nevis �ārlzs izdarīs galīgo izvēli.

"Manu nabaga �ārlz, atzīsties� ierazdamies �ajā pilsētā, tu ta�u cerēji pierādīt sev, ka vēl neesi ieslodzīts savas nākotnes cietumā, vai ne? Tomēr atbrīvo�anās nav acumirklī panākama, manu puis. �ādi to nevar sasniegt, tāpat kā nevar nokļūt Jeruzalemē ar vienu mazu solīti. Katru dienu, �ārlz, katru stundu jāiet uz priek�u. Ik mirkli nagla gaida āmura sitienu. Tu zini, kāda ir tava izvēle. Vai nu tu paliec cietumā, ko tavā laikmetā dēvē par pienākumu, godu, pa�cieņu, � un esi siltumā un dro�ībā, vai arī iz�ķiries par brīvību � un tevi sit krustā. Tava vienīgā sabiedrība būs akmeņi, ērk�ķi, uzgrieztas muguras, klusējo�as pilsētas un naids."

"Es esmu vāj�."

"Tomēr kaunies par savu vājumu."

"Kāds labums pasaulei no mana spēka?"

Atbildes nebija. Ta�u kaut kas pamudināja �ārlzu piecelties un pieiet pie sētiņas. Caur vienu no kokā grieztajām lūkām �ārlzs palūkojās uz krustu virs altāra un tad, bridi �aubījies, devās iek�ā pa centrālo eju garām koristu paaugstinājumam uz altārgalda pakāpieniem. Gaisma no otra baznīcas gala gandrīz nesniedzās līdz �ejienei. �ārlzs tik tikko spēja iz�ķirt Kristus vaibstus, bet viņu pārņēma dīvaina sajūta, it kā viņ� pats tur karātos� protams, ne jau nu tāds cildens un vispārināts cietējs kā t Kristus, tomēr krustā sists.

Varbūt arī ne krustā� Da�brīd �ārlzs iztēlojās Sāru tādā pozā, ka � varētu domāt � viņ� redzēja sevi pienaglotu uz Sāras, ta�u �āda zaimo�ana � gan reliģiskā, gan pasaulīgā nozīmē � viņam nebija padomā. Drīzāk �ķita, ka Sāra atrodas viņam līdzās, kā laulības ceremoniju gaidot, tikai citā nolūkā. Kādu bridi �ārlzs neatskārta, kādā, bet tad viņam atausa gaisma.

Lai noceltu no krusta!

�ārlzam pēk�ņi atplaiksnījās īstā kristietības jēga: ne jau apjūsmot �o barbarisko tēlu, ne jau izsliet to augstu gaisā, lai izpelnītos kādu praktisku labumu � grēku atlaidi �, bet gan tiekties pēc tādas sabiedrības, kura krustā sisto cilvēku varētu atbrīvot, kurā Jēzu varētu skatīt nevis agonijā izmocītu, bet gan rāmi smaido�u priekā par uzvaru, ko panāku�i dzīvie vīrie�i un sievietes.

Un, stāvēdams tur, �ārlzs juta, ka īstenībā viss viņa laikmets ar tā trauksmaino dzīvi, ar tā dzel�aino noteiktību un stingrajām iera�ām, ar tā apspiestajām emocijām un klīrigajiem jokiem, ar tā apdomīgo zinātni un neapdomīgo reliģiju, ar tā pērkamo politiku un nemainīgo kastu sistēmu ir viņa dziļāko ilgu lielais, apslēptais ienaidnieks. �ārlzu bija pievīlis tie�i laikmets � ne tajā mīlestības, ne brīvības� ta�u pievīlis bez nodoma, nolūka, ļaunuma, jo viltus slēpās tā dabā, īstenībā nevis cilvēka, bet ma�īnas dabā. Tas bija apburtais loks, no kura �ārlzs nekādi nespēja izrauties, tas bija viņa nespēks un vārgums, viņa vēzis, liktenīgā nepilnība, kura bija padarījusi �ārlzu par to, kas viņ� bija: drīzāk neizlēmība nekā realitāte, drīzāk sapnis nekā cilvēks, drīzāk klusums nekā vārds, drīzāk stingums nekā kustība. Un fosilijas!

Vēl dzīvs būdams, �ārlzs bija pārvērties mironī.

It kā viņ� tuvotos bezdibeņa malai.

Un vēl: dīvainā sajūta, kas bija pārņēmusi �ārlzu, ienākot baznīcā, � ne jau konkrēti �ajā, �ārlzs tā jutās jebkurā tuk�ā dievnamā, � ka viņ� nav viens. �ārlzs pagriezās un palūkojās atpakaļ ejā.

Klusi, tuk�i soli.

Un �ārlzs nodomāja: ja viņi patie�ām būtu miru�i, ja nebūtu nekādas pēcnāves dzīves, kāpēc tad es uztrauktos par to, ko viņi par mani domā? Viņi ta�u neko nezinātu, nevarētu mani tiesāt.

Tad �ārlzs spēra milzīgo soli: viņi nezina, viņi nevar tiesāt!

Tas, no kā �ārlzs �obrīd raisījās vaļā, kā smags slogs, kā neārstējama puve nomāca visu viņa laikmetu. Ļoti skaidri to pateicis Tenisons "In Memoriam" piecdesmitajā dzejolī. Klausieties:

Vai tad patie�ām gribas mums, Lai miru�ie vēl līdzās stāv?

Vai zemiskums mums slēpjams nav? Un pusapjaustais nekrietnums?

Vai viņ� , pēc kura uzslavas Tā tiecos, kļūmes bīstoties. Tad spētu mani vainu viest �

Un mīlu mazinātu tas?

�is ba�as kaps nav pelnījis: Alkst uzticības mīla, jā! Dziļ� viedums Nāvē di�ajā;

Būs miru�ajiem redzams viss.

Ik mūsu klupiens zināms tiem.

Kā Dievs tas Kungs tie vēro mūs. Un viņu acīm skaidrs kļūs,

Ko saņems katrs pēc nopelniem.

Dziļ� viedums Nāvē di�ajā; būs miru�ajiem redzams viss. Pati �ārlza būtība sacēlās pret �iem diviem baigajiem pieņēmumiem, pret drūmo tieksmi virzīties uz nākotni atmuguriski, mesmerizētām acīm noraugoties miru�ajos tēvos, nevis gaidāmajos dēlos. �ķita, ka �ārlza agrākā ticība spokainajai pagātnes klātbūtnei būtu, viņam pa�am neapzinoties, nolādējusi viņu dzīvo�anai kapā.

Kaut gan var rasties iespaids, ka �ārlzs pārmeties uz ateisma pusi, tā tomēr nebija: tas nebūt nemazināja Kristus nozīmību �ārlza acīs. Drīzāk lika Kristum atdzīvoties, atsvabināties no krusta, ja ne pilnīgi, tad vismaz daļēji. �ārlzs lēni devās atpakaļ baznīcas ejā, uzgriezis muguru vienaldzīgajam kokgriezumam. Bet ne Jēzum! Viņ� sāka atkal staigāt turp un atpakaļ, lūkodamies grīdas akmens plāksnēs. Tagad viņ� redzēja it kā citas pasaules atspulgu: jaunu īstenību, jaunu cēlonību, jaunu radī�anu. Spilgtu vīziju virkne � ja vēlaties, vēl viena nodaļa �ārlza hipotētiskajā autobiogrāfijā� ainojās �ārlza smadzenēs. Varbūt jūs atceraties, ka misis Poltneja līdzīgā gara stāvokli bija vienā rāvienā nolaidusies no mū�īgās dvēseles glāb�anas līdz lēdijai Kotonai. Un es slēptu patiesību, ja noklusētu, ka �ārlzs �ajā brīdī domāja par savu tēvoci. �ārlzs nevainotu seru Robertu savā izjuku�ajā laulībā un savienībā ar zemākas kārtas sievieti, bet tēvocis gan sevi vainotu. Vēl viena vīzija neaicināta ielauzās �ārlza domās: lēdija Bella aci pret aci ar Sāru. Apbrīnojami, ka varu par to rakstīt: �ārlzs redzēja, kura izturētos �

cienīgāk, jo Ernestīne cīnītos ar lēdijas Bellas iero�iem, bet Sāra� �īs acis� kā tās spēja atvairīt pazemojumus un aizvainojumus! Uzklausīt klusucie�ot! Pārvērst tos smalkos puteklī�os un izkaisīt zilās debesīs!

Un ietērpt Sāru! Izrādīt viņai Parīzi, Florenci, Romu!

�ārlzu �ai brīdī, protams, nevar salīdzināt ar Svēto Pāvilu ceļā uz Damasku. Ta�u viņ� vēlreiz apstājās � diem�ēl atkal ar muguru pret altāri �, un viņa seja it kā staroja. Varbūt tā vienkār�i atstaroja gāzes lampas liesmiņu; �ārlzs vēl nebija ietērpis vārdos visus cēlākos, ta�u abstraktos iemeslus, kas tik pievilcīgi pulsēja viņam smadzenēs. Ta�u es ceru, jūs man piekritīsiet, ka Sāra Ufici galerijā �ārlzam pie sāniem, lai arī cik banāli, tomēr nepārprotami iemiesoja ne�ēlīgo, ta�u nepiecie�amo (ja gribam izdzīvot � un jā, ari �odien vēl) brīvību.

Tad �ārlzs pagriezās un aizgāja atpakaļ savā solā, un izdarīja kaut ko pavisam neracionālu � nometās ceļos un pielūdza Dievu, lai gan ļoti īsi. Tad viņ� devās pa eju uz durvīm, pavilka aukliņu, pagaidīja, līdz gāzes liesmiņa pārvērtās par blāvu malduguni, un izgāja no baznīcas.

�ETRDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA

Sulainis ir man un meita � alla� gatavi tenkot un zagt�

TENISONS. "Moda" (1855)

�ārlzs uzmeklēja palīgmāeltāja mitekli un piezvanīja pie durvīm. Tās atvēra apteksne, ta�u koridorā viņai aiz muguras jau mīņājās pats jaunais, ūsainais namatēvs. Apteksne aizgāja; palīgmāeītājs pienāca klāt saņemt veco, masīvo atslēgu.

�� Paldies, ser! Ik rītu astoņos es noturu dievgaldu. Vai jūs uz ilgu laiku Eksiterā?

�� Diem�ēl nē. Esmu �eit vienkār�i en passageK

�� Es cerēju satikt jūs vēlreiz. Vai varu vēl kaut kā pakalpot?

Un viņ� pamāja, nabaga jaunais knislis, uz durvju pusi, aiz kurām, protams, atradās viņa kabinets. �ārlzs jau baznīcas iekārtojumā bija ievērojis zināmu āri�ķīgumu un saprata, ka viņu aicina pie bikts. Nebija vajadzīgas pārdabiskas spējas, lai redzētu cauri sienai un saskatītu aiz tās lūg�anu solu ar piesardzīgi veidotu Jaunavas statuju, jo �is bija viens no tiem jaunajiem censoņiem, kuri piedzimu�i par vēlu, lai pieslietos Oksfordas kustībai, un tagad blēņojās� nerātni, ta�u bez ba�ām, jo doktors Filpots pārstāvēja Augsto Baznīcu, � ar rituāliem un garīdznieka tērpu, nododamies pla�i izplatītam sakrālā dendijisma paveidam. �ārlzs nomērīja palīgmācītāju ar skatienu, tad smēlās drosmi savā jaunajā pārliecībā: tā ta�u nevarēja būt muļķīgāka par �o. Tā nu viņ� paklanījās un atteicās, un aizgāja savu ceļu. No reliģijas tradicionālajā izpratnē viņ� bija atbrīvojies līdz mū�a galam.

Savu ceļu� jums dro�i vien �ķiet, ka tam katrā ziņā jāaizved �ārlzs atpakaļ Endikotu ģimenes viesnīcā. Mūsdienu vīrietis, bez �aubām, dotos tie�i uz turieni. Ta�u nolādētā pienākuma un piedienīguma apziņa izslējās pret to kā cietok�ņa mūris. Viņa pirmais pienākums bija � atbrīvoties no iepriek�ējām saistībām, tikai tad viņ� drīkstēja piedāvāt savu roku citai.

�ārlzs sāka izprast Sāras mānī�anos. Sāra zināja, ka �ārlzs viņu mīl, un zināja, ka viņ� neapjau� �īs mīlestības patieso dziļumu. Pasaciņa, ka Sāru pavedis Vargens, tāpat pārējie izdomājumi glu�i vienkār�i bija viltīgs paņēmiens, lai atdarītu �ārlzam acis; viss, ko Sāra bija sacījusi vēlāk, bija vienīgi pārbaude � vai tās labi atvēru�ās. �ārlzs bija apkaunojo�i izgāzies, un tad Sāra bija izmantojusi tos pa�us vecos paņēmienus, lai apliecinātu viņam savu nevērtīgumu. Cik cēlai gan jābūt dvēselei, kas

1 Caurbraucot (fr ).

spējīga �ādi uzupurēties! Kaut �ārlzs būtu meties uz priek�u, cie�i apkampis Sāru, sacījis, ka viņa uz mū�iem pieder viņam!

Un kaut nebūtu (�ārlzs to varēja piemetināt, bet nepiemetināja) �īs fatālās viktoriāņu sadalītības (varbūt visdrausmīgākais no visiem klasificē�anas mānijas rezultātiem), kas dvēseli viņu acīs padarīja īstāku par miesu, gandrīz vai par vienīgo patieso "es", nudien tik tikko saistītu ar miesu� augstā lidojumā virs me�oņa galvas un tomēr kaut kāda neizskaidrojama dabas untuma dēļ negribīgi velko�os me�onim nopakaļ kā baltu rotaļbalonu, ko niķīgs un nepaklausīgs bērns tur rokā aiz aukliņas!

�is apstāklis � ka ikvienam viktoriānim bija divi prāti � mums alla� jāņem vērā, apceļojot deviņpadsmito gadsimtu. Tā ir �izofrēnija, kas visspilgtāk, visnejēdzīgāk izpau�as dzejoļos, kurus tik bie�i esmu citējis: Tenisona, Klafa, Arnolda, Hārdija sacerējumos, � bet tikpat skaidri arī tādu vīru kā Milla, jaunākā, un Gledstona mīklainajos politiskajos līklo�os pa labi un pa kreisi, mū�īgajās neirozēs un psihosomatiskajās slimībās, ar kurām sirga visādā citādā ziņā tik at�ķirīgi intelektuāļi kā �ārlzs Kingslijs un Darvins, lāstos pār prerafaelītu galvām par mēģinājumiem � vismaz �ķietamiem mēģinājumiem � izturēties vienādi pret mākslu un dzīvi, nebeidzamajā virves vilk�anā starp Brīvību un Atturību, Pārmērību un Mērenību, Tradīcijām un Pārliecību, starp principiāli noskaņoto aicinājumiem pēc vispārējas izglītības un viņu �au�alām par vispārējām balsstiesībām; minētā �izofrēnija klaji izpaudās arī rediģē�anas un pārlabo�anas mānijā, tā ka, ja mēs gribam īsti iepazīt Millu vai Hārdiju, daudz vairāk varam uzzināt no izlaidumiem un grozījumiem viņu autobiogrāfijās nekā no iespiestajiem variantiem� vairāk varam uzzināt no personiskās sarakstes, kas gadījuma pēc paglābusics no kamīna liesmām, no dienasgrāmatām, no visām �īm no�ēlojamām druskām, kas atliku�as pēc lielajiem slēp�anas darbiem. Nekad vēl rakstiskās liecības nav tiku�as sagrozītas tā kā Viktorijas laikmetā, nekad vēl lētticīgajiem pēcte�iem fasāde nav tik veiksmīgi ieblēdīta par īstenību; ņemot to visu vērā, manuprāt, par labāko ceļvedi uz �o gadsimtu, iespējams, varētu uzskatīt "Doktoru D�ekilu un misteru Haidu", kura mūsdienīgie �ausmu apraksti slēpj ļoti dziļu un laikmetu raksturojo�u īstenību.

Tātad ikvienam viktoriānim bija divi prāti, un �ārlzam � vismaz divi. Tuvodamies pa Forstrītu "Kuģim", viņ� jau sāka apsvērt, kādas frāzes viņa baltais rotaļbalons murminās, nepaklausīgajam bērnam atkal sastopot Sāru, � kaislīgus, tomēr godprātīgus argumentus, kas novedīs Sāru līdz asarām un caur tām līdz pateicībai un atziņai, ka bez �ārlza viņa vairs nespēj dzīvot. �ārlzs to visu iztēlojās tik spilgti un skaidri, ka es nespēju atturēties no kārdinājuma to aprakstīt. Ta�u �eit, lūk, viņa priek�ā iznirst dzīves īstenība, Sema veidolā nostājusies vecā traktiera durvīs.

�� Vai sprediķis bija jēdzīgs, mister �ārlz?

�� Es� es apmaldījos, Sem. Un esmu ne�ēlīgi izmircis. � Ari Sema acīs nebija �ēlastības. � Esi nu lāga zēns un sagatavo man vannu! Es paēdī�u tepat istabā.

�� Jā, mister �ārlz.

Pēc minūtēm piecpadsmit jūs būtu varēju�i redzēt �ārlzu izģērbu�os pilnīgi kailu un aizņemtu neparastā nodarbībā � veļas mazgā�anā. �ārlzs bija piespiedis savas asinīm notraipītās drānas pie viņam sagatavotās milzīgās sēdvannas malas un atspēries berza tās ar ziepju gabalu. Viņ� jutās muļķīgi un strādāja bez īpa�iem panākumiem. Kad pēc brī�a ienāca Sems, nesdams vakariņu paplāti, �ārlza veļa atradās it kā pa roku galam nosviesta uz vannas malas, pa pusei mirkdama ūdenī. Sems savāca to, nebilzdams ne vārda, un �oreiz �ārlzs jutās pateicīgs par viņa labi zināmo nevī�ību �ādās lietās.

Paēdis vakariņas, �ārlzs atvēra rakstāmmapi.

"Mana dārgā!

Viena puse manis ir neizsakāmi laimīga, ka varu Tevi uzrunāt �ādā vārdā, kamēr otra puse brīnās, kā gan drīkstu tā izteikties par būtni, kuru pagaidām izprotu tik nepilnīgi. Kaui ko � ar prieku jāatzīst � es Tevī pazīstu ļoti labi, turpretim citā ziņā man par Tevi ir tikpat maza nojausma, kā pirmoreiz Tevi ieraugot. Es to saku, nevis lai aizbildinātos, bet vienkār�i lai izskaidrotu savu �īvakara rīcību. Tā nav attaisnojama, tomēr man gribētos ticēt, ka savā ziņā to iespējams novērtēt kā veiksmi, jo tā man lika uzklausīt savu sirdsapziņu, ko jau sen bija laiks darīt. Es neiedziļinā�os visos sīkumos. Ta�u es esmu iz�ķīries, mana maigā un neizprotamā Sāra, ka tas, kas mūs vieno �obrīd, vienos mūs uz mū�u. Es pārlieku skaudri apzinos, ka savā pa�reizējā stāvoklī man nav tiesību vēlreiz ar Tevi sastapties, kur nu vēl cerēt uz pilnīgu uzticē�anos. Tādēļ mans pirmais pienākums ir atsaukt savu saderinā�anos.

Jau sen, vēl pirms Tu ienāci manā dzīvē, mani māca nojauta, ka �ī saderinā�anās ir kļūda. Tāpēc, lūdzu, nemoki sevi ar pārmetumiem! Pie visa vainojams mans aklums pret pa�a īsto dabu. Ja es būtu desmit gadus jaunāks, ja es nebūtu tik daudz ko piedzīvojis � savā vecumā un savās aprindās, kurām nebūt nesimpatizēju, � es, bez �aubām, spētu justies laimīgs ar mis Frimenu. Es kļūdījos, piemirsdams, ka esmu trīsdesmit divus, nevis divdesmit divus gadus vecs.

Tādēļ rīt no pa�a rīta es do�os bezgala grūtajā ceļā uz Laimrid�u. Tev jāsaprot, ka vēlē�anās ātrāk nokārtot �o pienākumu man �obrid ir pirmajā vielā. Ta�u, kad bū�u ticis ar to galā, visas manas domas būs veltītas Tev � nē, mūsu abu nākotnei. Nezinu, kāds dīvains liktenis savedis mūs kopā, bet, ja Dievs dos, nekas mūs nespēs �ķirt, ja nu vienīgi Tu pati tā vēlētos. �obrīd vairs neteik�u ne vārda, mana dārgā Mīkla, � vienīgi piemetinā�u, ka turpmāk Tev nāksies minēt daudz pārliecino�ākus iebildumus un pamatojumus, nekā līdz �im. Es tomēr neticu, ka Tu mēģināsi tādus sameklēt. Tava sirds zina, ka es esmu Tavs un ka vēlos saukt Tevi par savu.

Vai man vēl jāpiebilst, dārgā Sāra, ka mani nolūki kop� �ī brī�a ir viscēlākie? Es vēlos uzdot Tev tūksto� jautājumu, aplaimot Tevi ar tūksic� uzmanības apliecinājumiem un sagādāt Tev tūksto� prieka brī�u. Tomēr alla� pilnīgā saskaņā ar tām pieklājības normām, kādas Tava smalkjūtība atzītu par pareizām.

Es, kur� nezinās ne miera, nedz laimes, iekams atkal varēs skaut Tevi, � C. S.

P. S. Pārlasot uzrakstīto, es vēstulē pamanīju negribēti samākslotu izteiksmi. Piedod man to! Tu esi vienlaikus tik tuva man un tomēr tik sve�a � es nezinu, kādiem vārdiem paust, ko patiesībā jūtu!

Tavs mīlo�ais C."

�is uzvaro�ais traktāts tapa pēc vairākiem melnrakstiem. Bija jau vēls, un �ārlzs atmeta nodomu tūliņ nosūtīt to adresātam. Ap �o laiku Sāra jau būs caur asarām ieslīgusi miegā; lai nu viņa pārlai� vēl vienu drūmu nakti, no rīta viņa modīsies priekam. �ārlzs vairākkārt pārlasīja uzrakstīto; vēstules tonī bija jūtamas zināmas atskaņas no vēstulēm Ernestīnei, ko Viņ� vēl tikai pirms pāris dienām bija sūtījis no Londonas, � to rakstī�ana bija sagādājusi �ārlzam īstas mokas, tās nebija nekas vairāk kā nodeva pieklājībai; tie�i tāpēc �ārlzs pievienoja �o postskriptu. �ārlzs vēl joprojām jutās, kā bija izteicies Sārai, pats sev sve�inieks, ta�u tagad viņ� savu seju spogulī vēroja ar zināmu bijīgu labpatiku. Viņ� jutās ļoti drosmīgs � gan �obrīd, gan turpmāk �, neatkārtojams, paveicis kaut ko nebiju�u. �ārlza vēlē�anās bija piepildījusies� viņ� atkal ceļoja, un divkārt patīkamu �o ceļojumu darīja gaidāmā ceļabiedre. �ārlzs mēģināja iztēloties Sāru tās neiepazītajos veidos: smejo�u Sāru, dziedo�u Sāru, dejojo�u Sāru. Viegli tas nebija, tomēr neiespējami arī ne� �ārlzs atcerējās, kā Sāra bija smaidījusi toreiz, kad viņus abus gandrīz pārsteidza Sems ar Mēriju. Tas bija gai�redzīgs smaids, ielūko�anās nākotnē. Un toreiz, kad �ārlzs bija piecēlis Sāru, kad viņa bija noslīgusi ceļos� ar kādu bezgalīgu un neizsīksto�u prieku viņ� to darīs tagad � abu kopdzīvē!

Ja tādi bija ērk�ķi un akmeņi, kas gaidīja �ārlzu uz dzīves takas, gan viņ� tos piecietis! Bridi viņam ienāca prātā kāds mazs ērk�ķītis � Sems. Bet Semu, kā visus kalpus, varēja atlaist.

Un pasaukt. Nākamajā rītā �ārlzs atsauca viņu neparasti agri. Sems ieraudzīja �ārlzu naktstērpā, ar aizzīmogotu vēstuli un sainīti rokā.

�� Sem, lūdzu, nogādā �os pēc adreses, kas uzrakstīta uz aploksnes! Desmit minūtes tev jāgaida atbilde. Ja atbildes nebūs � es nedomāju, ka būs, bet katram gadījumam pagaidi, � tātad, ja atbildes nebūs, tūdaļ nāc atpakaļ. Un noīrē ātru pajūgu! Mēs dosimies uz Laimrid�u. Bet bez bagā�as, � �ārlzs piemetināja. � �ovakar mēs atgriezīsimies.

�� ovakar, mister �ārlz! Bet es domāju�

�� Nav svarīgi, ko tu domāji. Dari, kā es teicu!

Sems savilka padevīgā sulaiņa grimasi un devās projām. Nestei�dzīgiem soļiem kāpdams lejā pa kāpnēm, viņ� nosprieda, ka �āds stāvoklis ilgāk nav pacie�ams. Kā lai cīnās bez informācijas? Ņemot vērā tik pretrunīgas baumas par ienaidnieka spēku izvietojumu? Sems aplūkoja aploksni, ko turēja rokā. Adrese bija nekaunīgi tie�a � Mis Vudrafai Endikotu ģimenes viesnīcā. Un tikai viena diena Laimrid�ā! Un �emodāni jāatstāj �eit! Sems grozīja rokās nelielo sainīti, paspaidīja aploksni. Tā �ķita bieza � trīs lapas vismaz. Sems zaglīgi pavērās apkārt, aplūkoja zīmogu. Viņ� nolādēja cilvēku, kur� izgudrojis zīmoglaku.

Un, lūk, Sems atkal stāv �ārlza priek�ā, kur� tagad jau ir apģērbies.

�� Nu?

�� Atbildes nebija, mister �ārlz.

�ārlzam diez kā neizdevās saglabāt mierīgu sejas izteiksmi. Viņ� novērsās.

�� Un kariete?

�� Piebraukta un gaida, ser.

�� Ļoti labi. Es tūdaļ kāp�u lejā.

Sems izgāja. Tikko durvis aiz viņa bija aizvēru�ās, �ārlzs saķēra galvu rokās, tad paplēta tās, it kā vērsdamies pie publikas � aktieris, kas gaida aplausus ar pateicīgu smaidu uz lūpām. Jo iepriek�ējā naktī, deviņdesmit devīto reizi pārlasījis vēstuli, �ārlzs bija pievienojis tai vēl vienu postskriptu. Tajā tika pieminēta saktiņa, kuru mēs jau redzējām

Ernestīnes rokās. �ārlzs lūdza Sāru to pieņemt � par zīmi, ka līdz ar to viņa pieņem arī �ārlza atvaino�anos par viņa uzvedību.

�is otrs postskripts beidzās ar vārdiem: "Vēstules atnesējs pagaidīs, kamēr Tu izlasīsi. Ja viņ� man atnesīs atpakaļ sainī�a saturu� bet es zinu, ka Tu nespēj būt tik cietsirdīga."

Un tomēr Sema prombūtnes laikā nabaga cēlais d�entlmenis bija tuvu sabrukumam.

Un te nu atkal Sems � viņ� ātri runā klusā balsī, satraukti lūkodamies visapkārt. Darbība notiek pie Trenteras tantes nama virtuves durvīm zem ceriņkrūma, kas �ķir mājas priek�u no dārza. Caur ceriņu zariem un pirmajiem baltajiem pumpuriem ieslīpi lau�as pēcpusdienas saules stari. Klausītāja ir Mērija � pietvīku�iem vaigiem �, viņas roka ik pa brīdim aiz�aujas priek�ā mutei.

�� Vai dieniņ, vai dieniņ!�

�� Tas viņa tēvocis! Sagrozījis viņam galvu.

�� Bet jaunkundze� ak, kas ar viņu tagad būs, Sem?

Un abu acis caur ceriņu zariem �ausmās paveras aug�up uz logiem, it kā gaidot kliedzienu vai krīto�u ķermeni.

�� Un ar mums, Mērij! Kas noliksies ar mums?

�� Ai, Sem, � tas nav godīgi!

�� Es mīlu tevi, Mērij!

�� Ai, Sem�

�� Tā nebija vienkār�i izlaidība. Es drīzāk būtu ar mieru mirt nekā tevi tagad zaudēt.

�� Ai, ko mēs iesāksim?

�� Neraudi, dārgumiņ, neraudi! Man tā kungu slaka vienreiz ir līdz kaklam. Viņi nemaz nav labāki par mums. � Sems satvēra Mēriju aiz rokām. � Viņa augstība varbūt sprie� tā: kāds saimnieks, tāds kalps, � bet viņ� maldās, Mērij! Ja man jāiz�ķiras starp tevi un viņu, es izvēlos tevi. � Sems saspringa kā zaldāts tuvcīņā. � Es atstā�u viņa dienestu.

�� Sem!�

�� Jā! Kaut vai ogles lādē�u! Vienalga!

�� Bet tava nauda � tad jau �is vairs nedos!

�� Nevajag ar! � Sarūgtinātais Sems uzlūkoja izmisu�o Mēriju. Tad viņ� pasmaidīja un satvēra meiteni aiz rokām.

�� Zini, kur mēs dabūsim naudu? Ja pareizi izspēlēsim savus trumpjus!

PIECDESMITĀ NODAĻA

No �iem da�ādajiem apsvērumiem, es domāju, neizbēgami izriet, ka dabiskā izlase izveidos jaunas sugas, bet citas sugas kļūs retākas un pēdīgi izzudīs. Formas, kas atrodas vistuvākajā sacensībā ar tām sugām, kas mainās un saglabājas, protams, cietīs visvairāk.

darvins. "Sugu izcel�anās" (1859)

Viņi bija ieradu�ies Laimrid�ā neilgi pirms diviem. �ārlzs pāris minūtes pakavējās viņam rezervētajā istabā. Viņ� atkal soļoja �urpu turpu, ta�u �oreiz nervozā satraukumā, cenzdamies sadū�oties gaidāmajai sarunai. Viņu atkal pārņēma eksistenciālas �ausmas; varbūt viņ� jau iepriek� bija to zinājis un tie�i tādēļ nodedzinājis aiz sevis visus tiltus, nosūtīdams Sārai vēstuli. �ārlzs vēlreiz sevī atkārtoja neskaitāmās piemērotās frāzes, ko bija sacerējis ceļā no Eksiteras, ta�u tās izvirpuļoja cauri viņa smadzenēm kā lapas oktobri. Viņ� dziļi ievilka elpu, paņēma cepuri un gāja.

Mērija, viņu ieraudzījusi, atplauka platā smaidā un atvēra durvis. �ārlzs izmēģināja savu drūmo nopietnību pret viņu.

�� Labdien! Vai mis Ernestīne mājās?

Ta�u, iekams Mērija paguva atbildēt, priek�nama otrā galā parādījās Ernestīne pati. Viņa draiski smaidīja.

�� Nē. Mana duenja ir aizgājusi ciemos. Bet tu vari ienākt. Ernestīne nozuda atpakaļ viesistabā. �ārlzs pasniedza Mērijai cepuri,

sakārtoja svārku atlokus, vēlējās, kaut būtu miris, un tad metās iek�ā istabā, savā smagajā pārbaudījumā. Ernestīne, stāvēdama saulītē pie loga, no kura pavērās skats uz dārzu, priecīgi pagriezās.

�� Es saņēmu vēstuli no papa� �ārlz! �ārlz! Vai kas atgadījies? Un viņa piesteidzās pie �ārlza. �ārlzs, nespēdams meiteni uzlūkot,

blenza grīdsegā. Ernestīne apstājās. Viņas izbiedētās un viņa drūmās, mulsuma pilnās acis sastapās.

�� ārlz?�

�� Lūdzama, apsēdies!

�� Bet kas noticis? �

�� Tas� kā dēļ esmu atnācis.

�� Bet kāpēc tu skaties manī tik briesmīgām acīm?

�� Tāpēc, ka nezinu, kā lai iesāku savu runājamo.

Joprojām lūkodamās �ārlzā, Ernestīne sataustīja sev aiz muguras krēslu, kas bija piebīdīts pie loga, un apsēdās. �ārlzs joprojām klusēja. Ernestīne pieskārās vēstulei, ko bija nolikusi turpat blakām uz galda.

�� Papus� � Ta�u �ārlza spējais skatiens apklusināja Ernestīni

pusvārdā.

�� Viņ� bija pati laipnība� bet es neizstāstīju viņam patiesību.

�� Patiesību� kādu patiesību?

�� Ka pēc daudzu stundu visdziļākajām, vissāpīgākajām pārdomām esmu nonācis pie secinājuma, ka neesmu tevis cienīgs.

Ernestīne nobāla. �ārlzam mirkli �ķita, ka viņa tūdaļ paģībs, un viņ� spēra soli tuvāk, gatavs meiteni satvert, bet Ernestīne tikai ar labo roku lēnām sataustīja kreiso, it kā gribēdama pārliecināties, ka ir nomodā.

�� ārlz� tu joko!

�� Man par neizteicamu kaunu� es nejokoju.

�� Tu neesi manis cienīgs?

�� Nudien neesmu.

�� Un tu� ak, bet tas ir kaut kāds murgs! � Ernestīne palūkojās �ārlzā neticīgām acīm, tad bikli pasmaidīja. � Tu esi aizmirsis savu telegrammu. Tu joko.

�� Slikti gan tu mani pazīsti, ja uzskati, ka es jebkad būtu spējīgs �ādā lietā jokot.

�� Bet� bet tava telegramma?

�� Tika izsūtīta pirms mana lēmuma pieņem�anas.

Un tikai tad, �ārlzam nodurot acis, Ernestīne sāka aptvert patiesību. �ārlzs jau iepriek� bija paredzējis, ka tam jābūt iz�ķiro�ajam brīdim. Ja Ernestīne paģībtu, kristu histērijā� �ārlzs nebija īsti pārliecināts, ta�u viņ� necieta sāpes � un vēl jau nebūtu par vēlu atteikties no saviem vārdiem, izlūgties Ernestīnes piedo�anu� Ta�u, lai gan Ernestīne aizvēra acis un ilgi nevēra tās vaļā, un likās viscaur nodrebam, viņa tomēr nepaģība. Ernestīne bija tēva meita, viņa varēja vēlēties paģībt, ta�u tik klaji izrādīt�

-� Tad esi tik laipns un paskaidro, ko tu ar to gribi sacīt!

�ārlzs uzreiz sajuta nelielu atvieglojumu. Ernestīne bija ievainota, bet ne nāvīgi.

�To es nevaru izdarīt vienā teikumā.

Ernestīne ar tādu kā rūgtu savaldību lūkojās uz savām rokām. � Nu tad izsakies vairākos. Es nepārtrauk�u.

�� Es pret tevi vienmēr esmu jutis un vēl joprojām jūtu visdziļāko cieņu un maigumu. Es nekad ne bridi neesmu �aubījies, ka tu kļūtu lieliska sieva jebkuram vīrietim, kuram laimētos izpelnīties tavu mīlestību. Ta�u es vienmēr esmu ar kaunu apzinājies, ka mana attieksme pret tevi bijusi pa daļai nekrietna. Es runāju par bagātību, kas nāk tev līdzi pūrā, � un par to apstākli, ka tu esi vienīgais bērns ģimenē. Dziļi sirdī, Ernestīn, es vienmēr esmu jutis, ka manai dzīvei nav mērķa, nav perspektīvas. Nē, uzklausi, lūdzu, mani līdz galam! Kad pagāju�ajā ziemā es atskārtu, ka tu, iespējams, labvēlīgi uzņemtu laulības piedāvājumu, es kritu Sātana kārdinā�anā. Es saskatīju izdevību ar spīdo�as partijas palīdzību atgūt ticību sev. Tikai, lūdzu, nedomā, ka es vadījos vienīgi aiz salta aprēķina! Tu man ļoti patiki. Es no visas sirds ticēju, ka �ī patika pāraugs mīlestībā.

Ernestīne bija lēnām pacēlusi galvu. Viņa lūkojās �ārlzā, ta�u, likās, tik tikko apjauta viņa klātbūtni.

�� Es nespēju ticēt, ka tas esi tu, ko dzirdu runājam. Tas ir kāds viltvārdis, kāds ne�ēlīgs, bezsirdīgs�

�� Es saprotu, ka tev tas ir ļoti sāpīgs trieciens.

�� Trieciens! � Ernestīnes seja bija dusmu izķēmota. � Kā tu vari �eit stāvēt tik savaldīgs� un vēsā mierā klāstīt man, ka nekad neesi mani mīlējis!

Ernestīne runāja diezgan skaļi; �ārlzs piegāja pie viena no logiem, kur� bija vaļā, un aizvēra to. Pienākdams tuvāk pie Ernestīnes, �ārlzs teica, cik maigi vien spēdams, vienlaikus saglabājot atturību:

�� Es nemeklēju attaisnojumus. Es gribu vienīgi paskaidrot, ka tas nebija plānots noziegums. Ja tā būtu, vai gan tādā gadījumā es rīkotos kā �obrīd? Mana vienīgā vēlē�anās ir� kaut tu saprastu, ka es neesmu mānījis citus, bet vienīgi pats sevi. Vari mani saukt, kā vien gribi, � par gļēvu, savtīgu� vienalga, tikai ne par bezsirdīgu.

Ernestīne notrīsēdama ievilka elpu.

�� Un kas tad izraisīja �o grandiozo atklājumu?

�� Nenoliedzami apkaunojo�ā vil�anās izjūta, kad tavs tēvs neatteica man tavu roku. � Ernestīne apveltīja �ārlzu ar drausmīgu skatienu. � Runā�u godīgi. Viņ� ne vien ļoti augstsirdīgi izturējās pret manu finansiālo apstākļu pārmaiņu, bet piedevām vēl uzaicināja mani ar laiku kļūt par partneri viņa uzņēmumā.

Ernestīne atkal pietvīka. � Es jau to zināju! Es jau to zināju! Viss tikai tāpēc, ka tu negribi ieprecēties tirgoņu aprindās. Vai nav tiesa?

�ārlzs pagriezās pret logu. � Ar to es biju pilnīgi samierinājies. Katrā ziņā kaunēties par tavu tēvu būtu visrupjākais snobisms.

�� Tie ir tuk�i vārdi, kas tavu rīcību nebūt neattaisno.

�� Ja tu domā, ka viņa pēdējo ierosinājumu es uztvēru ar �ausmām, tad tev ir pilnīga taisnība. Ta�u mani �ausmināja tas, ka neesmu piemērots iecerētajam pasākumam, � ne jau pati iecere, nekādā ziņā! Tagad, lūdzu, atļauj man pabeigt� manu paskaidrojumu.

�� Tu iedzīsi mani kapā.

�ārlzs novērsās un lūkojās ārā pa logu.

�� Pamēģināsim saglabāt to cieņu, ko vienmēr esam jutu�i viens pret otru! Nedomā, ka visā �ajā lietā man rūp vienīgi sava nākotne. Man nedod miera tā netaisnība, ko es varētu nodarīt tev un tavam tēvam � apprecēdams tevi bez mīlestības, ko tu būtu pelnījusi. Ja mēs abi būtu citādi� bet mēs neesam citādi, mums pietiktu ar skatienu, ar vienu vārdu, lai saprastu, vai mīlestība ir abpusēja vai nav.

Ernestīne no�ņāca: � Mēs domājām, ka pietiktu!

�� Mana dārgā Ernestīne, tas ir tāpat kā ar kristīgo ticību. Cilvēks var izlikties, ka tic. Ta�u agri vai vēlu �ī izlik�anās nāks gaismā. Esmu pārliecināts, ka, ja tu ielūkotos savā sirdī, tev nāktos atzīt, ka �aubu iedīgļi tajā biju�i jau agrāk. Tu tos, protams, nomāci, iestāstīji sev, ka es esmu�

Ernestīne aizspieda ausis, tad lēni pārvilka ar rokām pār seju. Iestājās klusums. Tad viņa teica: � Vai tagad es drīkstu runāt?

�� Protams.

�� Es zinu, ka nekad neesmu bijusi tev nekas vairāk kā mazs, tīkams viesistabas nieciņ�. Es zinu, ka esmu naiva. Es zinu, ka esmu izlutināta. Es zinu, ka esmu neinteresanta. Es neesmu Trojas Helēna vai Kleopatra. Es apzinos, ka reizēm sarunāju blēņas, kas grie� tev ausis, garlaikoju tevi ar saimnieciskiem sīkumiem, aizvainojo�i izsmeju tavas fosilijas. Varbūt es vēl esmu tikai bērns. Ta�u tavas mīlestības un aizstāvības� un audzinā�anas iespaidā� es cerēju kļūt labāka. Mācīties tevi iepriecināt, panākt, lai tu mīli mani tādu, kāda ar laiku kļū�u. Tu varbūt to nezini, tu nevari to zināt, bet tie�i tas mani uzreiz saistīja tevi. Tu ta�u zini, ka ar mani� ir kārdināti simtiem vīrie�u. Ne jau visi viņi bija laimes meklētāji un niecības. Es izvēlējos tevi nevis tāpēc, ka būtu tik naiva un neprastu salīdzināt� bet tāpēc, ka tu �ķiti augstsirdīgāks, pieredzēju�āks� Es atceros � ja netici, varu atnest savu dienasgrāmatu, � drīz vien pēc mūsu saderinā�anās es ierakstīju, ka tev pietrūkst ticības sev. Es to jutu. Tu esi ieņēmis galvā, ka esi neveiksminieks, ka tevi nicina, � nezinu, ko� bet tie�i to es tev vēlējos pasniegt kā savu patieso kāzu dāvanu. Ticību sev.

Klusums ieilga. Ernestīnes galva palika nodurta.

�ārlzs klusi ierunājās: � Tu man atgādini, cik daudz es zaudēju. Diem�ēl es pārāk labi pazīstu sevi. Nevar atdzīvināt to, kā nekad nav bijis.

�� Un tas ir viss, ko mani vārdi tev nozīmē?

�� Tie man nozīmē ļoti, ļoti daudz.

�ārlzs apklusa, lai gan Ernestīne nepārprotami gaidīja, ka viņ� sacīs vēl kaut ko. �ārlzs nebija iedomājies, ka viņam uzmetis �ādus iemauktus. Ernestīnes teiktais bija viņu aizkustinājis un nokauninājis, un, tā kā viņ� neuzdrīkstējās izrādīt nevienu no �īm izjūtām, tad klusēja. Ernestīnes balss skanēja gau�ām nomākta:

�� Ņemot vērā to, ko es tev pastāstīju, vai tu nevarētu vismaz� � Bet viņai pietrūka vārdu.

�� Apdomāt savu lēmumu?

Ernestīne �ārlza tonī acīmredzot saklausīja kaut ko tādu, ko �ārlzs nebija gribējis paust, jo pēk�ņi palūkojās viņā ar kaislīgu lūgumu acīs. Tās bija miklas no aizturētām asarām, mazā sejiņa nobālusi, un no�ēlojami bija viņas pūliņi saglabāt kaut ko ārēji līdzīgu mieram. �ārlzs to sajuta kā dun�a dūrienu krūtīs � cik dziļi viņ� meiteni aizvainojis.

�� ārlz, lūdzu, lūdzu, pagaidi mazliet! Tiesa, es esmu dumja, es nezinu, ko tu no manis gribi� ja tu man pateiktu, kur es esmu kļūdījusies� kādu tu mani gribētu� es darītu visu, visu, jo tavas laimes dēļ es no visa atteiktos�

�� Nevajag tā runāt!

�� Vajag gan� es citādi nevaru� vēl tikai vakar �ī telegramma� es raudāju, skūpstīju to simtiem rei�u� tu nedomā, ka, ja es ķircinos, tad man trūkst dziļāku jūtu! Bet� � Ta�u Ernestīnes balss izsīka, apklusa, it kā viņa pēk�ņi būtu sapratusi. Viņa uzmeta �ārlzam īsu, svelo�u skatienu. � Tu melo! Kaut kas ir noticis, kop� tu to izsūtīji.

�ārlzs piegāja pie kamīna un uzgrieza Ernestīnei muguru. Viņa ie�ņukstējās. Un to nu �ārlzs vairs nespēja izturēt. Viņ� beidzot atskatījās uz Ernestīni, domādams ieraudzīt nokārtu galvu, ta�u Ernestīne raudāja pilnīgi atklāti, raudzīdamās �ārlzā; sastapusi �ārlza skatienu, viņa glu�i kā pārbijies, nomaldījies bērns pastiepa rokas pret �ārlzu, mēģināja piecelties, spēra soli uz priek�u un sakņupa uz ceļiem. Tajā brīdī �ārlzu pārņēma spēj� riebums� ne jau oret Ernestīni, bet pret �o situāciju kopumā, pret savām puspatiesībām, pret būtiskā slēp�anu. Varbūt vistuvākā analoģija atrodama izjūtās, kādas reizēm pārņem ķirurgu pirms īpa�i dramatiska cīniņa par nelaimes gadījuma upuri: jāpieņem ne�ēlīgs lēmums �jo kas gan cits atliek? � ķerties pie na�a. Izstāstīt patiesību. �ārlzs nogaidīja, lai �ņuksti nedaudz aprimstas.

�� Es vēlējos tevi saudzēt. Bet jā � kaut kas ir noticis.

Ļoti lēnām Ernestīne piecēlās kājās un piespieda plaukstas pie vaigiem, ne mirkli neizlaizdama �ārlzu no acīm.

�� Kas viņa ir? *

�� Tu viņu nepazīsti. Nav svarīgi, kā viņu sauc.

�� Un viņa� tu�

�ārlzs novērsās.

�� Es viņu pazīstu jau gadiem ilgi. Man likās, ka �ī kaislība ir aizmirsta. Londonā es pārliecinājos� ka tomēr nav.

�� Tu mīli viņu?

�� Mīlu? Nezinu� vai tā ir mīla, kas neļauj man brīvi piedāvāt sirdi citai.

�� Kāpēc tu uzreiz man to neteici?

Ilgsto�s klusums. �ārlzs nespēja izturēt Ernestīnes skatienu, kur� �ķita atsedzam ikvienus melus.

�ārlzs nomurmināja: � Es cerēju aiztaupīt tev sāpes.

�� Bet varbūt� sev apkaunojumu? Tu� tu esi briesmonis!

Ernestīne atkrita krēslā, vērdamās �ārlzā platām acīm. Tad viņa

paslēpa seju plaukstās. �ārlzs ļāva Ernestīnei izraudāties, pats cie�i lūkodamies porcelāna aitiņās uz kamīna malas� un pēc tam līdz pat kapa malai vairs nespēja uzlūkot porcelāna aitiņas, vienlaikus neizjūtot svelo�u riebumu pret sevi. Kad Ernestīne beidzot ierunājās, viņas balss skanēja ar tādu spēku, ka �ārlzs satrūkās:

�� Ja tu mani neiedzīsi kapā, tad kauns to izdarīs!

�� Es neesmu pat mirkļa no�ēlas vērts. Tu sastapsi citus vīrie�us� dzīves nesalauztus. Cienījamus vīrie�us, kuri� � �ārlzs saminstinājās, tad spēji izgrūda: � Pie visa, kas svēts, apsolies, ka nekad vairs tā nerunāsi!

Ernestīne nikni uzlūkoja viņu. � Tu varbūt gaidīji, ka es tev piedo�u? � �ārlzs mēmi papurināja galvu. � Mani vecāki, draugi � ko lai es viņiem saku? Ka misters �ārlzs Smitsons beigu beigās tomēr izlēmis � mīļākā viņam nozīmē vairāk nekā gods, solījums�

�ņirkstēdams plīsa papīrs. �ārlzs neskatīdamies zināja, ka Ernestīne izgā� dusmas uz tēva vēstuli.

�� Es biju pārliecināts, ka viņa uz visiem laikiem aizgājusi no manas dzīves. Neparasta sagadī�anās�

Klusums: it kā Ernestīne pārdomātu, vai ļaut vaļu dzēlībām. Viņas balss pēk�ņi bija kļuvusi stindzino�i vēsa un indīga.

�� Tu esi lauzis solījumu. Mana dzimuma pārstāvēm ir iespējams gūt gandarījumu.

�� Tev ir pilnīgs pamats ierosināt lietu. Man atliktu vienīgi atzīt savu vainu.

�� Pasaule uzzinās, kāds tu īstenībā esi. Tā ir mana vienīgā vēlē�anās.

�� Pasaule tik un tā uzzinās.

Apziņa par �ārlza pastrādāto neģēlību sagrāba Ernestīni ar jaunu spēku. Viņa joprojām purināja galvu. �ārlzs aizgāja pēc krēsla un apsēdās

Ernestīnei iepretim � tā, ka aizsniegt viņu glu�i nevarēja, bet pietiekami tuvu, lai vērstos pie viņas labās gribas.

�� Vai tie�ām tu kaut brīdi spēj visā nopietnībā iedomāties, ka es palieku nesodīts? Ka �is nav visdrausmīgākais lēmums manā dzīvē? �ī stunda vissāpīgākā? Kuru es līdz nāvei atcerē�os ar visdziļāko no�ēlu? Varbūt es esmu � nu labi, es esmu krāpnieks. Bet tu zini, ka es neesmu bezsirdis. Tādā gadījumā manis �eit nebūtu. Es būtu vienkār�i atsūtījis vēstuli, aizmucis no Anglijas�

�� Kaut tu būtu tā darījis!

�ārlzs ilgi, ilgi lūkojās uz Ernestīnes galvvirsu, tad piecēlās. Viņ� ieraudzīja sevi spogulī � un cilvēks spogulī, �ārlzs citā pasaulē �ķita īstais �ārlzs. Tas, kur� stāvēja istabā, bija, Ernestīnes vārdiem runājot, viltvārdis, vienmēr bija izturējies pret Ernestīni kā viltvārdis, kā spogulī redzams līdzinieks. �ārlzs beidzot uzsāka vienu no savām iepriek� sagatavotajām runām:

�� Es nemaz nedrīkstu cerēt, ka tu jutīsi pret mani kaut ko citu kā vien dusmas un aizvainojumu. Es lūdzu vienīgi to, lai� �īm dabiskajām jūtām noplokot, tu atcerētos, ka, lai kādus lāstus arī nebūtu pelnījusi mana izrīcība, bardzībā tie tik un tā nebūs salīdzināmi ar manis pa�a� un ka mans vienīgais attaisnojums ir nevēlē�anās turpmāk krāpt meiteni, kuru esmu mācījies cienīt un apbrīnot.

Tas skanēja neīsti, tas bija neīsti, un �ārlzs jutās neomulīgi no Ernestīnes neslēptā nicinājuma.

�� Es mēģinu viņu iztēloties. Viņai acīmredzot ir tituls� ar pretenzijām uz augstdzimtību. Ak, kaut es būtu klausījusi savu nabaga mīļo tēvu!

�� Kā tas jāsaprot?

�Viņ� pazīst di�ciltīgos. Viņam par tiem ir tāds teiciens � smalkas manieres un nemaksāti parādi.

�� Es neesmu di�ciltīgs.

�� Tu esi tāds pats kā tavs tēvocis. Tu uzvedies tā, it kā tavs stāvoklis dotu tev tiesības mīdīt kājām visu, kas svēts mums, parastiem mirstīgiem. Un viņa ari nav labāka! Kas tā par sievieti, kura ir tik ļauna, ka piespie� vīrieti lauzt solījumu? Es varu iedomāties! � Ernestīne iz�ņāca savu minējumu: � Viņa ir precējusies.

�� Par to es nevēlos runāt.

�� Kur viņa tagad ir? Londonā?

�ārlzs mirkli uzlūkoja Ernestīni, tad apgriezās uz papē�a un gāja usļ

durvju pusi. Ernestīne piecēlās.

�� Mans tēvs iemīdīs dubļos tavu vārdu� jūsu abu vārdus! Visi, kas tevi pazīst, ar nicinājumu novērsīsies no tevis. Tevi ar suņiem norīdīs, tevi izdzīs no Anglijas, tevi�

�ārlzs bija apstājies pie durvīm. Tagad viņ� tās atvēra. Un tas � vai ari nespēja izdomāt �ārlzam vēl lielāku sodu � apklusināja Ernestīni. Viņas seja sa�ķobījās, it kā viņa vēl daudz ko vēlētos sacīt, bet nespētu. Ernestīne notrīsēja� un tad kāda iek�ēja pretruna lika viņai izdvest �ārlza vārdu, it kā viss notiku�ais būtu tikai ļauns murgs un viņa tagad vēlētos dzirdēt apstiprinājumu, ka ir no tā pamodusies.

�ārlzs nekustējās. Ernestīne sagrīļojās un tad pēk�ņi saļima uz grīdas pie krēsla. �ārlza pirmā instinktīvā vēlē�anās bija � mesties pie viņas. Ta�u Ernestīnes kritienā, pārlieku piesardzīgi sakņupu�ajos ccļos un sāniski uz paklāja noslīgu�ajā augumā bija kaut kas tāds, kas viņu atturēja.

Kādu brīdi �ārlzs lūkojās lejup uz saļimu�o augumu un konstatēja katatoniju � labāko tradīciju garā.

Viņ� teica: � Es tūdaļ aizrakstī�u tavam tēvam.

Ernestīne neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes, tikai gulēja aizvērtām acīm, roku patētiski izstiepusi uz paklāja. �ārlzs piegāja pie kamīna un strauji parāva zvana auklu, tad devās atpakaļ pie atvērtajām durvīm. Izdzirdējis Mērijas soļus, viņ� tūdaļ izgāja no istabas. Kalpone skrie�us metās no virtuves aug�ā pa kāpnēm. �ārlzs norādīja uz viesistabu.

�� Viņai ir smags pārdzīvojums. Tu nekādā ziņā nedrīksti viņu atstāt. Es aizie�u pēc daktera Grogana. � Mērija pati vienu brīdi izskatījās tuvu ģībonim. Viņa atspiedās ar roku pret kāpņu margām un �ausmu pilhām acīm raudzījās �ārlzā. � Saproti� Nekādā ziņā neatstāj viņu! � Mērija pamāja un pakniksēja, ta�u nekustējās. � Viņa ir tikai paģībusi. Palaid viņai drēbes vaļīgāk.

Uzmetusi �ārlzam vēl vienu pārbiedētu skatienu, kalpone iegāja istabā. �ārlzs uzkavējās vēl da�as sekundes. Viņ� saklausīja vārgu vaidu, tad Mērijas balsi:

�� Ai, jaunkundz, tā esmu es, Mērija! Ārsts tūliņ nāks. Viss būs labi, jaunkundz, es jūs neatstās.

īsu bridi �ārlzs ielūkojās atpakaļ istabā. Viņ� ieraudzīja Mēriju, ceļos nometu�os, slienām aug�up Ernestīni. Jaunkundzes seja bija piespiesta pie istabenes krūtīm. Mērija palūkojās uz �ārlzu. Viņas izteiksmīgajās acis �ārlzs izlasīja, ka nedrīkst vairs ne vērot, ne palikt, un pakļāvās �im taisnīgajam lēmumam.

PIECDESMIT TRE�Ā NODAĻA

Jo mēs redzam, kur tas mūs novedis� mēs cen�amies pilnveidot savu raksturu vienā virzienā, nevis visos uzreiz; mēs lielu vērību piegrie�am morālei, paklausībai un rīcībai, kā pa�u galveno izceļot sirdsapziņas morālo stingrību, turpretim atliekam uz vēlāku laiku un uz citu pasauli tiek�anos pēc pilnības visās citās jomās, pēc vispusīgi un harmoniski attīstītas cilvēcības sevī.

METJŪ ARNOLDS. "Kultūra un anarhija" (1869)

�� Vai viņa ir� atguvusies?

�� Es noliku viņu gulēt.

Ārsts pārgāja pāri istabai un apstājās pie loga, rokas sakrustojis aiz muguras, un pār Brodstrītu noraudzījās jūrā.

�� Viņa� neko neteica?

Ārsts nepagriezdamies papurināja galvu, mirkli klusēja, tad klupa �ārlzam virsū:

�� Es gaidu jūsu paskaidrojumus, ser!

Un �ārlzs skaidroja� neveikli, pat nepūlēdamies mīkstināt savu vainu. Sāru viņ� tikpat kā nepieminēja. �ārlzs mēģināja attaisnoties vienīgi par to, ka piemānījis Groganu, � viņ� aizbildinājās ar savu pārliecību, ka nolemt Sāru dzīvei patversmē, lai arī cik progresīvā, būtu bijusi smaga netaisnība. Ārsts klausījās, saspringti klusēdams. Kad �ārlzs beidza, ārsts atkal pagriezās pret logu.

�� Kaut es atcerētos, kādus sodus Dante ieteica antinomie�iem! Tad es varētu pielietot tos pret jums.

. � Manuprāt, es saņem�u pietiekamu sodu.

�� Tas nav iespējams. Ne pēc manas mērauklas.

�ārlzs atbildēja pēc krietna brī�a:

�� Jūsu padomu es noraidīju pēc moko�ām pārdomām.

�� Smitson, noraidot padomu, d�entlmenis tomēr paliek d�entlmenis. Bet tas, kur� melo, gan vairs nav d�entlmenis.

�� Es uzskatīju �os melus par nepiecie�amiem.

�� Tāpat kā jūs uzskatījāt par nepiecie�amu savas miesaskāres apmierinā�anu, vai ne?

�� Es nevaru piekrist �im formulējumam.

�� Būs vien jāpiekrīt. Jo tie�i tā jūsu uzvedību vērtēs sabied�rība.

�ārlzs piegāja istabas vidū pie galda un atbalstījās pret to ar roku. � Grogan, vai labāk jums patiktu, ja es visu mū�u izliktos? Vai tad mūsu laikos jau tāpat nav diezgan medainas liekulības un li�ķīgas pieglai�mo�anās visam, kas ir nepieņemams cilvēka dabai? Vai jūs gribētu, lai ari es pievienoju savu tiesu?

�� Es gribētu, kaut jūs būtu kārtīgi apdomājies, iekams ievilkāt �o nevainīgo meiteni savos pa�atklāsmes labirintos.

�� Bet, ja �ī pa�atklāsme mums dota, vai gan mēs drīkstam atteikties klausīt tās balsij? Lai cik nepatīkamas arī būtu sekas?

Ārsts novērsās, stingi saviebdamies. �ārlzs redzēja, ka Grogans ir uzbudināts, sanervozējies; sācis ar Dieva dusmu piesauk�anu, viņ� tagad vairs nezināja, kā izturēties pret �o atklāto izaicinājumu provinces tikumiem. Starp Groganu, kur� nu jau gadsimta ceturksni dzīvoja Laimrid�ā, un to Groganu, kur� bija redzējis pasauli, patlaban norisinājās cīņa, turklāt ārstam �ārlzs patika un viņa personīgais viedoklis neko daudz neat�ķīrās no sera Roberta uzskata � ka Ernestīne ir jauka, ta�u sekla būtne; piedevām dakterim pa�am reiz bija atgadījies diezgan līdzīgs (sen aizmirstībai nodots) piedzīvojums, kuru mums nav nepiecie�ams īpa�i iztirzāt, bet kur� ārsta pārmetumus par miesaskāri padarīja daudz bezpersoniskākus, nekā viņ� pats to vēlējās. Viņ� joprojām runāja pārmeto�ā tonī, ta�u �ārlza jautājumu atstāja neatbildētu.

�� Es esmu ārsts, Smitson. Es atzīstu tikai vienu pamatlikumu. Cie�anas vienmēr ir ļaunums. Tās var būt pat nepiecie�amas. Ta�u to dziļākā būtība tādēļ nemainās.

�� Es nesaprotu, kur gan lai rodas labums, ja ne no �ī ļaunuma! Kā gan lai veido jaunu, labāku cilvēku, nesatriecot veco, ļauno?

�� Un pie viena to nabaga meitēnu tur, pāri ielai?

�� Labāk lai viņa cie� vienreiz un atbrīvojas no manis, nevis� � �ārlzs apklusa.

�� Ā! Jūs esat par to pārliecināts, vai ne? � �ārlzs neatbildēja. Ārsts lūkojās lejup uz ielu. � Jūs esat izdarījis noziegumu. Jūsu sods būs � atminēties to visu mū�u. Tādēļ neceriet uz drīzu grēku atlaidi. To jūs saņemsiet tikai savā nāves stundā. � Grogans noņēma brilles un sāka tās spodrināt ar zaļu zīda lakatiņu. Iestājās ilgs klusums, ļoti ilgs, un, kad ārsts beidzot ierunājās, viņa balss, kaut ari joprojām pārmeto�a, tomēr bija atmaigusi:

�� Jūs precēsiet to otru?

�ārlzs izdvesa nedzirdamu atvieglojuma nopūtu. Tiklīdz Grogans bija ienācis istabā, �ārlzs tūdaļ bija sapratis � veltīgi biju�i visi viņa mēģinājumi iegalvot sev, ka peldvietas dakterī�a viedoklis viņam ir glu�i vienaldzīgs. īram piemita tāds cilvēcīgums, ko �ārlzs vērtēja ļoti augstu; savā ziņā Grogans iemiesoja visu, ko �ārlzs vērtēja augstu. �ārlzs zināja,�

ka uz pilnīgu grēku atlaidi viņam nav cerību, ta�u apziņa, ka pilnīga izraidī�ana tomēr nedraud, arī sniedza lielu atvieglojumu.

�� Tā ir mana viskvēlākā vēlē�anās.

�� Vai viņa to zina? Jūs esat viņai to teicis?

�� Jā.

�� Un viņa, protams, ir pieņēmusi jūsu bildinājumu?

�� Man ir pilnīgs pamats tā domāt. � �ārlzs pastāstīja ārstam par Sema tārīta uzdevumu.

Dakteris Grogans pagriezās pret �ārlzu.

�� Smitson, es zinu, ka jūs neesat jauns. Es zinu, ka jūs tā nerīkotos, ja neticētu �ai meitenei � kā viņa izskaidro savu dīvaino uzvedību. Ta�u es brīdinu jūs � �aubas tomēr paliek. Tik lielas �aubas, ka tās metīs ēnu uz visu jūsu kopīgo nākotni.

�� Esmu par to domājis. � �ārlzs uzdro�inājās vārgi pasmaidīt. � Un arī par mūsu dzimuma pārstāvju divdomīgo spriedelē�anu par sievietēm. Viņām jātup kā lellītēm veikalu plauktos � vai ne? � un jāļauj mums, vīrie�iem, aplūkot viņas no visām pusēm un novērtēt, un tad norādīt uz vienu vai otru � lūk, �ī man tīri labi patīk! Ja sievietes to pieļauj, tad mēs atzīstam viņas par labi audzinātām, cienījamām, pieklājīgām. Bet tiklīdz kāda no �īm lellītēm uzdrīkstas izteikt savas domas�

�� Viņa, cik noprotu, ir uzdrīkstējusies daudz vairāk.

�ārlzs atvairīja pārmetumu: � Viņa ir uzdrīkstējusies tikai to, kas augstākajā sabiedrībā ir glu�i parasta parādība. Es nesaprotu, kādēļ �ajās aprindās neskaitāmajām dāmām, kuras apkauno savus laulību zvērestus, tiek piedots, turpretim� Starp citu, mana vaina ir daudz lielāka. Viņa vienīgi atsūtīja man savu adresi. Viss bija manās rokās � es varēju neiet pie viņas un izvairīties no sekām�

Ārsts mēmi nolūkojās �ārlzā. �ārlza godīgumu viņ� vairs nevarēja ap�aubīt. Tad viņ� atkal skatījās lejā uz ielu. Pēc pāris mirkļiem viņ� ierunājās � gandrīz vai agrākajā balsī un tonī:

�� Varbūt es kļūstu vecs. Es zinu, ka �ādi neuzticības gadījumi kā jūsējais kļūst tik parasti, ka uztraukties par tiem nozīmē atzīt sevi par vecu sakārni. Bet es jums pateik�u, kas man nedod miera. Es, tāpat kā jūs, necie�u tuk�u spriedelē�anu � vai tā būtu reliģiska vai juridiska rakstura. Juristu runas man vienmēr �ķitu�as muļķīgas, un mācītāju sprediķi bie�i vien nav daudz labāki. Es neuzbrūku jums no �īm pozīcijām, es vispār neuzbrūku jums ne no kādām pozīcijām. Es tikai izteik�u savu viedokli. Tas ir �āds. Jūs uzskatāt sevi par piederīgu pie racionāli un zinātniski domājo�o cilvēku elites. Nē, nē, es zinu, ko jūs sacīsiet, jūs neesat tik iedomīgs! Lai tā būtu. Vienalga, jūs vēlaties piederēt pie �iem izredzētajiem. Es jūs par to nevainoju. Arī es visu mū�u esmu lolojis �ādu sapni. Tikai, lūdzu, atcerieties vienu lietu, Smitson! Cilvēces vēsturē izredzētie alla� rūpēju�ies par savu izredzētību. Bet Laiks dod tikai vienu mēģinājumu! � Ārsts uzlika uz acīm brilles un pagriezās pret �ārlzu.

�� Elites pārstāvjiem (lai kādā veidā tie ari mēģinātu pamatot savu sūtību) jānes �ajā tum�ajā pasaulē augstāka un taisnīgāka morāle. Ja viņi �o pārbaudi neiztur, tad nav nekas vairāk kā despoti, sultāni, savu izpriecu un varas baudītāji. īsi sakot, savu zemāko iegribu vergi. Manuprāt, jūs saprotat, par ko es runāju un kāds tam visam, sākot no �īs nelaimīgās dienas, sakars ar jums. Ja jūs kļūsiet krietnāks un augstsirdīgāks cilvēks, jums varbūt tiks piedots. Bet, ja kļūsiet savtīgāks, � jūs tiksiet divkārt nolādēts.

�ārlzs novērsās no īra bargajām acīm. � Kaut ari ne glu�i tik skaidri, mana sirdsapziņa to jau bija nojautusi.

�� Tad āmen! Alea jacta est. 1 � Grogans paņēma no galda cepuri un somu un gāja uz durvīm. Ta�u durvīs viņ� apstājās � un sniedza roku.

�� Vēlu jums veiksmi, pārejot Rubikonu!

�ārlzs sakampa ārsta roku gandrīz kā slīcējs salmiņu. Viņ� gribēja vēl ko sacīt, bet vārdi nenāca viņam pār lūpām. Uz bridi Grogana tvēriens kļuva cie�āks, tad ārsts pagriezās un atvēra durvis. Viņ� atskatījās, acīm dīvaini mirdzot.

�� Un, ja stundas laikā jūs nebūsiet no �ejienes aizvācies, es atgriezī�os ar vislielāko jātnieka pātagu, kādu vien varē�u sameklēt.

To dzirdēdams, �ārlzs saspringa. Ta�u Grogana acis joprojām dīvaini mirdzēja. �ārlzs sāpīgi pasmaidīja un piekrīto�i pamāja. Durvis aizvērās.

�ārlzs palika viens pie savas sasistās siles.

' Kauliņi ir mesti (lai ).

PIECDESMIT SESTĀ NODAĻA

Ak Dievs! Vien mirkli tiekoties. Kaut spētu pasacīt Mums dārgās dvēsles, kas tās ir Un kur tās tagad mīt!

TENISONS. "iModa" (1855)

Aristokrātijas iecienītākais privātizmeklē�anas birojs strādā tie�ā mis�tera Pollakija pakļautībā. Sadarbojas ar britu un ārvalstu detektīviem. IEVĀC ZIŅAS DELIKĀTOS UN KONFIDENCIĀLOS JAUTĀJUMOS, GARANTĒ NOSLĒPUMU SAGLABĀ�ANU, APKALPO KLIENTUS ANGLIJĀ, KONTINENTĀ UN KOLONIJĀS. IEVĀC PIERĀDĪJUMUS �ĶIR�ANĀS PRĀVĀM UN CITĀM LIETĀM.

Viktorijas laikmeta reklāma

Paies nedēļa, varbūt divas, un Sāra atkal stāvēs �ārlza priek�ā� Ir sākusies jau tre�ā nedēļa, ta�u viņa vēl arvien nestāv �ārlza priek�ā. �ārlzu nevar vainot; viņ� ir meklējis �ur, tur, visur kur.

�o spēju � vienlaikus atrasties vairakas vietās � viņ� ir ieguvis, nolīgdams �etrus detektīvus; nezinu, vai viņi visi strādāja pie mistera Pollakija, bet viņi strādāja cītīgi. Viņiem tas bija jādara, jo detektīvu profesija tolaik vēl bija ļoti jauna � tikai vienpadsmit gadi � un visu nicināta. Kad 1866. gadā kāds augsti situēts kungs nāvīgi sadūra detektīvu, sabiedrība uzskatīja, ka viņ� rīkojies pilnīgi pareizi. "Tiem, kas vazājas apkārt kā tādi lūriķi," brīdināja Punch, "jārēķinās ar sekām."

�ārlza vīri vispirms bija bez panākumiem pārbaudīju�i māj�skolotāju birojus un visu sektu konsistorijas, kuru pārziņā atradās baznīcu skolas. �ārlzs pats noīrēja karieti un aizvadīja daudz neauglīgu stundu, patrulēdams Londonas smalko nabagu rajonos, vērīgām acīm ielūkodamies ikvienas jaunākas garāmgājējas sejā. Vienā no �iem pārdesmit jaunajiem rajoniem ar platajām ielām un viensulaiņa namiem � Pekhemā, Pentonvilā, Patnijā vai kādā tamlīdzīgā� vajadzēja dzīvot Sārai. �ārlzs palīdzēja saviem vīriem pārbaudīt arī pēdējā laikā strauji sazēlu�ās sievie�u klerikālās bied�rības. Tajās jau tolaik bija jūtams vispārējs naidīgums pret Ādamu, jo tām nācās izbaudīt pilnībā vīrie�u aizspriedumainības smagumu; ar laiku tām bija lemts kļūt par visauglīgākajām emancipācijas lecektīm. Manuprāt, �ie piedzīvojumi, lai gan nedeva gaidītos rezultātus, kuri * vienīgie �ārlzu interesēja, tomēr nebija glu�i zaudēts laiks. Pamazām �ārlzs sāka vienā ziņā labāk izprast Sāru � viņas nicinājumu pret sabiedrībā pastāvo�ajiem netaisnajiem (tāpēc, ka novēr�amajiem) aizspriedumiem.

Kādu ritu �ārlzs pamodās ļoti nomāktā garastāvokli. Drausmīgā prostitūcijas iespēja, �is līdzeklis, par kuru Sāra pati reiz bija aplinkus ieminējusies, viņa domās kļuva par neizbēgamību. Tovakar �ārlzs panikā devās uz to pa�u Heimārketas rajonu, kuru bija apmeklējis iepriek�. Ko izprātojās ku�ieris, es nezinu, bet dro�i vien viņ� nosprieda, ka tik izvēlīgs pasa�ieris gan vēl nav redzēts. Divas stundas viņi braukāja �urpu turpu pa Heimārketas ieliņām. Tikai vienreiz viņi apstājās; ku�ieris ievēroja zem gāzes laternas sarkanmatainu prostitūtu. Bet gandrīz tūdaļ divi klauvējieni lika viņam turpināt ceļu.

Ap to pa�u laiku �ārlza izvēle par labu brīvībai iezvanīja arī citādas sekas. Uz misteram Frimenam beidzot nosūtīto vēstuli �ārlzs desmit dienas velti gaidīja atbildi. Pēc tam viņam to draudīgi � pret parakstu � nodeva tie�i rokās mistera Frimena advokāti.

Mis Ernestines Frimenas lietā

Ser! Misters Ernests Frimens, minētās mis Ernestīnes Frimenas tēvs, mūs pilnvarojis uzaicināt Jūs �opiektdien pulksten trijos ierasties tiesas telpās. Jūsu neiera�anās tiks uzskatīta par apstiprinājumu, ka mūsu klientam ir tiesības ierosināt lietu.

Advokāti Obrijs un Begots

�ārlzs aiznesa vēstuli savam advokātam. �ī advokātu dzimta bija kārtojusi Smitsonu ģimenes lietas kop� astoņpadsmitā gadsimta. Tagadējais Montcgjū, jaunākais, kura kabinetā pie galda sēdēja nomāktais grēcinieks, bija tikai nedaudz vecāks par �ārlzu pa�u. Viņi abi bija mācīju�ies Vin�esterā un, nebūdami sevi�ķi tuvi draugi, tomēr diezgan labi pazina viens otru un patika viens otram.

�� Nu, Harij, ko tas nozīmē?

�� Tas nozīmē, veco zēn, ka tev ir velni�ķīgi paveicies. Viņiem dū�a saskrējusi papē�os.-

�� Bet ko tad viņiem savajadzējies no manis?

�� Pavisam viņi tevi vaļā nelaidīs, �ārlz. Tas nu būtu par daudz gribēts. Man �ķiet, ka viņi pieprasīs no tevis confessio delicti.

�� Vainas atzī�anu?

�� Tie�i tā. Mani māc ba�as, ka tevi gaida riebīgs dokuments. Bet vienīgais, ko es tev varu ieteikt, ir parakstīt to. Tev nav izvēles.

Tai piektdienas pēcpusdienā �ārlzu un Montegjū ieveda tiesas zāles mironlgajā uzgaidāmajā telpā. �ārlzs juta, ka gaidāms kaut kas duelim līdzīgs; Montegjū bija viņa sekundants. Viņiem lika stundas ceturksni gaidīt. Bet, tā kā Montegjū jau bija paredzējis, ka viņus uzreiz sāks "apstrādāt", viņi tikai nervozi pasmējās.

Beidzot viņus aicināja iek�ā. Aiz milzīga galda piecēlās kājās maza auguma holerisks ve�uks. Cie�i aiz viņa stāvēja misters Frīmens. Viņa acis bija pievērstas vienīgi �ārlzam � ļoti stindzino�as acis, nudien; �ārlzam nemaz vairs nenāca smiekli. Viņ� paklanījās, ta�u atbildi nesaņēma. Abi advokāti dzestri sarokojās. Zālē bija vēl piektais cilvēks � gar�, izkāmējis vīrs papliku galvvidu un tum�ām, caururbjo�ām acīm; viņu ieraugot, Montegjū tikko manāmi satrūkās.

�� Vai pazīsti misteru Mērfiju?

�� Tikai pēc reputācijas.

Viktorijas laikmetā augstākā ranga jurists bija galvenais lēmējs tiesā, un misters Mērfijs bija īsts briesmonis, sava laika bieds.

Misters Obrijs valdonīgi norādīja uz krēsliem, kuros vajadzēja apsēsties abiem ienācējiem, tad apsēdās arī pats. Misters Frīmens palika nepielūdzami stāvam. Misters Obrijs bezgala ilgi jaucās pa papīriem, lai �ārlzs, kā pienākas, izjustu �ādu iestā�u nomāco�o iespaidu: gudras grāmatas, ar zaļu zīda lenti pārsieti pergamenta ruļļi, drūmas kartotēku kārbas ar mū�īgām miru�ām prāvām, sarindotas augstu visapkārt istabai kā urnas pārpildītā kolumbārijā.

Vecais advokāts bargi pacēla galvu.

�� Es uzskatu, mister Montegjū, ka �īs neģēlīgās nodevības apstākļi nav apsprie�ami. Es nezinu, ko par savu rīcību jums sastāstījis jūsu klients. Ta�u viņ� pats ir pietiekami skaidri apliecinājis savu vainu �ajā vēstulē misteram Frimenam, kaut gan ir manāms, ka ar parasto nekaunību, kuras �ādiem tipiem netrūkst, viņ� lūkojis�

�� Mister Obrij, �ādi izteicieni pa�reizējos apstākļos�

Misters Mērfijs iedzēla: � Vai jūs vēlētos dzirdēt, kādus izteicienus lietotu es � pie tam atklātā tiesas prāvā?

Montegjū ievilka elpu un lūkojās grīdā. Vecais Obrijs raudzījās viņā ar dziļu nosodījumu. � Montegjū, es labi pazinu jūsu nelaiķa vecotēvu. Manuprāt, viņ� būtu kārtīgi apdomājis, vai vērts uzstāties tāda klienta vārdā kā jūsējais, � bet lai nu paliek! Es uzskatu, ka �ī vēstule� � un Obrijs pacēla to kā ar knaiblēm, � es uzskatu, ka �ī apkaunojo�ā vēstule visnekaunīgākā kārtā vēl vairāk padziļina jau tā smago apvainojumu � * gan ar nekautrīgo mēģinājumu aizbildināties, gan ar izvairī�anos pieminēt to noziedzīgo un neķītro mīlas sakaru, kur�, kā vēstules autoram ļoti labi zināms, ir viņa nozieguma visļaunākā daļa.� Obrijs nikni uzlūkoja �ārlzu. � Jūs, ser, varbūt cerējāt, ka misters Frimens neko nezina par jūsu mīlas dēkām? Jūs maldāties! Mēs zinām, kā sauc sievieti, ar kuru jūs esat ielaidies neķītros sakaros. Esam saņēmu�i liecību par tik riebīgām lietām, kuras kauns pat pieminēt.

�ārlzs tum�i pietvīka. Mistera Frīmena acis ieurbās viņā. �ārlzam atlika vienīgi nodurt galvu � un nolādēt Semu. Ierunājās Montegjū:

�� Mans klients nav nācis �urp attaisnot savu ricību.

�� Tātad jūs prāvā neaizstāvēsieties?

�� Tik ievērojamam mūsu profesijas pārstāvim kā jūs gan vajadzētu zināt, ka uz �o jautājumu es atbildēt nevaru.

Atkal iejaucās misters Mērfijs: � Vai jūs neaizstāvēsieties prāvā, ja tāda tiks ierosināta?

�� Neraugoties uz cieņu, ko pret jums izjūtu, ser, es nevaru izpaust savu viedokli �ajā lietā.

Indīgs smaids sa�ķobīja augstākā jurista lūpas.

�� Runa nav par jūsu viedokli, mister Montegjū.

�� Vai varam turpināt, mister Obrij?

Misters Obrijs palūkojās augstākajā juristā � ar bargu mājienu tas deva piekri�anu.

�� ai gadījumā, mister Montegjū, es jums neieteiktu pārlieku paļauties uz aizstāvības tiesībām. � Obrijs atkal cilāja papīrus. � Es runā�u īsi. Mans padoms misteram Frimenam bija ļoti noteikts. Savā ilgajā praksē, savā ļoti ilgajā praksē es pirmo reizi sastopos ar tik neģēlīgi nekrietnas nodevības gadījumu. Pat ja jūsu klients nesaņems bargo sodu, kādu viņam neizbēgami piespriestu tiesa, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tādu riebīgu neģēlību vajadzētu darīt zināmu atklātībai, par brīdinājumu citiem. � Obrijs krietnu bridi klusēja, lai sacītais nogulsnētos �ārlza apziņā. �ārlzs vēlējās, kaut spētu nesarkt. Beidzot arī misters Frimens bija nodūris galvu, ta�u misters Mērfijs ļoti labi zināja, kā izmantot pietvīku�u liecinieku. Viņ� savilka sejuizteiksmē, ko jaunākie advokatūras darbinieki dziļā apbrīnā dēvēja par "bazilisku noslēpumaino" un kurā ironija lieliski sadzīvoja ar sadismu.

Misters Obrijs turpināja jaunā toņkārtā grūtsirdīgi: � Tomēr da�u iemeslu pēc, kurus es neiztirzā�u, misters Frimens ir nolēmis ap�ēloties, lai gan tas �ai gadījumā nemaz nebūtu vajadzīgs. Zināmu apstākļu pēc viņam nav nodoma nekavējoties ierosināt lietu.

�ārlzs norija siekalas un palūkojās uz Montegjū.

�� Ne�aubos, ka mans klients ir pateicīgs jūsējam, � tas sacīja.

�� Uzklausījis mistera Mērfija vērtīgo padomu� � misters Obrijs īsi paklanījās augstākajam juristam, kur� atmāja pretim, nenolaizdams acis no sa�ļuku�ā �ārlza, � es esmu sagatavojis vainas atzī�anas rakstu. Man jums jāpaskaidro, ka mistera Frīmena lēmums � pagaidām atteikties no lietas ierosinā�anas� ir tie�i atkarīgs no tā, vai jūsu klients �odien parakstīs �o dokumentu mūsu klātbūtnē, visiem klāteso�iem apstiprinot to ar savu parakstu.

Obrijs pasniedza dokumentu Montegjū, kur� uzmeta tam īsu skatienu un tad pavērās Obrijā.

�� Vai drīkstu lūgt piecas minūtes konfidenciālai sarunai ar klientu?

�� Esmu ļoti pārsteigts, ka jums vēl vajadzīgs apspriesties! � Obrijs likās nedaudz sa�utis, ta�u Montegjū nepiekāpās. � Nu, labi jau, labi! Ja jums tas tik ļoti nepiecie�ams.

Tā nu Harijs Montegjū un �ārlzs atgriezās mironīgajā uzgaidāmajā telpā. Montegjū izlasīja dokumentu, tad vēsi pasniedza to �ārlzam.

�� Saņem nu savu �agaru bunti! Tev tas būs jāpacie�, veco zēn.

Un, kamēr Montegjū raudzījās ārā pa logu, �ārlzs izlasīja vainas

atzī�anas rakstu.

"Es, �ārlzs Ald�ernons Henrijs Smitsons, nekā nenoklusējot, neviena nepiespiests un bez jebkāda cita iemesla, kā vien vēlēdamies atklāt patiesību, atzīstu, ka:

1.� Es saderinājos ar mis Ernestīni Frimenu, solīdams viņu precēt.

2.� Cietusī (mis Ernestīne Frīmena) nav devusi man ne mazāko iemeslu lauzt svinīgo solījumu.

3.�� Pirms lūdzu mis Ernestīnes Frīmenas roku, man tika sniegta izsmeļo�a un precīza informācija par viņas raksturu, sabiedrisko stāvokli, pūru un nākotnes izredzēm, un vēlāk es par aug�minēto mis Ernestīni Frimenu neuzzināju neko tādu, kas būtu pretrunā ar (vai noliegtu) man sniegto informāciju.

4.�� Es lauzu savu solījumu bez jebkāda pamatota iemesla un attaisnojuma, vienīgi sava pa�a noziedzīgā egoisma un neuzticības pēc.

5.�� Es uzsāku slepenu mīlas sakaru ar sievieti, Sāru Emīliju Vudrafu vārdā, Laimrid�as un Eksiteras iemītnieci, un es mēģināju �o sakaru slēpt.

6.�� Mana rīcība visā �ajā lietā ir bijusi negodīga, un par sodu es uz mū�īgiem laikiem zaudēju tiesības saukties par d�entlmeni.

Turklāt es atzīstu cietu�ās puses tiesības ierosināt pret mani prāvu sine die\ turklāt bez jebkādiem ierobe�ojumiem vai papildu nosa�cījumiem.

Turklāt es atzīstu, ka cietusī puse drikst izmantot �o dokumentu pēc saviem ieskatiem.

Turklāt mans paraksts �eit pievienots brīvprātīgi, pilnībā apzinoties augstākminētos nosacījumus, pilnībā no�ēlojot savu vainu, bez jebkāda ārēja spiediena, bez jebkādām iepriek�ējām vai vēlākām iebildēm un bez tiesībām izdarīt tekstā labojumus, apstrīdēt, ap�aubīt vai noliegt jebkuru no iepriek�minētajiem punktiem �obrīd vai vēlāk."

�� Nu, ko tu saki? � �ārlzs vaicāja.

�� Man �ķiet, ka ap galīgo formulējumu notikusi stīvē�anās. Neviens jurists nebūtu labprātīgi iekļāvis �os sesto punktu. Ja �is dokuments nokļūtu tiesā, mēs varētu argumentēt, ka neviens d�entlmenis, lai cik dumj� viņ� arī būtu, nekādā gadījumā neparakstītu �ādu atzī�anās rakstu citādi kā vien ārēja spiediena rezultātā. Advokāts ar to varētu diezgan daudz panākt. Tas nudien runā mums par labu. Es esmu pārsteigts, ka Obrijs un Mērfijs kaut ko tādu pieļāvu�i. Acīmredzot tas ir papu�a noteikums. Viņ� grib, lai tu pazemojies.

�� Tā ir neģēlība!

Vienubrīd izskatījās, ka �ārlzs tūdaļ saplosīs dokumentu driskās.

Montegjū piesardzīgi izņēma to �ārlzam no rokām.

�� Jurisprudencei ar taisnīgumu nav nekā kopēja, �ārlz. Bija jau nu gan laiks to saprast.

�� Un ko, pie joda, nozīmē "drīkst izmantot pēc saviem ieskatiem"?

�� Tas var nozīmēt, piemēram, to, ka �o dokumentu ņem un publicē avīzē The Times. Ja atmiņa mani neviļ, pirms pāris gadiem kaut kas tamlīdzīgs tika izdarīts. Ta�u man ir sajūta, ka vecais Frīmens vēlas �o lietu noklusēt. Ja viņ� gribētu, lai tevi ietupina, viņ� būtu iesūdzējis tevi tiesā.

�� Tātad man jāparakstās?

�� Ja vēlies, vifram iet atpakaļ un pacīkstēties par da�iem punktiem � par tādu formulējumu, kas atstātu tev iespēju aizbildināties ar vainu mīkstino�iem apstākļiem, ja lieta nonāktu tiesā. Ta�u es noteikti iesaku to nedarīt. �ī dokumenta bargais tonis, kāds tas ir patlaban, ir daudz iespaidīgāks arguments tavā labā. Mums izdevīgāk samaksāt prasīto cenu. Vajadzības gadījumā mēs varēsim iebilst, ka rēķins bija ļoti augsts.

�ārlzs pamāja, un viņi piecēlās.

' Jebkurā laikā (lat.).

�� Vēl kas, Harij. Es vēlētos uzzināt, kā klājas Ernestīnei. Es nevaru jautāt viņam.

�� Es palūko�u, vai vēlāk neradīsies iespēja pārmīt pāris vārdu ar veco Obriju. Viņ� nemaz nav tāds maitasgabals, kā izskatās. Viņam tikai jāpietēlo papu�a labad.

Viņi atgriezās zālē, un vainas atzī�anas raksts tika parakstīts: vispirms to izdarīja �ārlzs, pēc tam visi pārējie. Bridi iestājās neveikls klusums. Tad ierunājās misters Frimens:

�� Un tagad, nekrietneli, pazūdi no manām acīm! Ja es būtu jaunāks, tad�

�� Godājamo mister Frimen!

Vecā Obrija asais tonis apklusināja viņa klientu. �ārlzs nedro�i paklanījās abiem juristiem, tad aizgāja Montcgjū pavadībā.

Ārpusē Montegjū teica: � Gaidi mani karietē!

Pēc pāris minūtēm viņ� atgriezās un apsēdās līdzās �ārlzam.

�� Viņa jūtas tik labi, cik nu labi �ādā stāvoklī var justies. Tie ir vecā Obrija vārdi. Un vēl viņ� lika man noprast, ko misters Frimens nolēmis iesākt, ja tu vēlreiz sadomāsi precēties. �ārlz, viņ� parādīs to, ko tu tikko parakstīji, tavam nākamajam sievastēvam. Viņa nolūks ir padarīt tevi par vecpuisi uz mū�u.

�� To jau es nojautu.

�� Vecais Obrijs man, starp citu, ari pastāstīja, kam tu esi pateicību parādā par atbrīvo�anu pret godavārdu.

�� Viņai? Arī to es nojautu.

�� Misters Frimens nebūtu atkāpies ne par mata tiesu. Ta�u �ai ģimenē noteicēja acīmredzot ir jaunā dāma.

Kariete noripoja vismaz simt jardus, iekams �ārlzs atkal ierunājās:

�� Es esmu aptraipīts līdz mū�a galam.

�� Nu, vecais, ja tu taisies tēlot musulmani puritāņu zemē, tad citādu apie�anos nemaz neesi pelnījis. Man, tāpat kā visiem, patīk skaistas kājiņas. Es tevi nevainoju. Ta�u nesaki, ka samaksa nav godīgi noteikta.

Kariete ripoja tālāk. �ārlzs drūmi blenza uz saulaino ielu.

�� Es vēlētos būt miris.

�� Nu tad aizbrauksim pie Vereja un notiesāsim pāris omāru. Un pirms nāves tu man pastāstīsi par mīklaino mis Vudrafu.

�is pazemojo�ais notikums nomāca �ārlzu vairākas dienas. Izmisumā viņ� gribēja braukt prom uz ārzemēm, lai Anglijā nekad vairs neatgrieztos. Savā klubā, saviem paziņām �ārlzs neuzdrīkstējās rādīties; viņ� deva stingru rīkojumu: ja pēc viņa kāds jautā� vienalga, kas,� viņa nav mājās. �ārlzs metās meklēt Sāru. Reiz detektīvi nokļuva uz pēdām kādai mis Vudberijai, kura nesen bija pieņemta darbā Stoukņūingtonas meiteņu ģimnāzijā. Viņai bija kastaņbrūni mati, un viņa �ķita atbilstam �ārlza dotajam aprakstam. Kādu pēcpusdienu �ārlzs veselu stundu nokvernēja pie skolas ārdurvīm. Beidzot iznāca mis Vudberija, vezdama sev līdzi veselu virteni meiteņu. Viņas līdzība ar Sāru izrādījās visai nosacīta.

Pienāca jūnijs, neparasti saulains un jauks. �ārlzs to aizvadīja meklējumos, ta�u uz mēne�a beigām meta mieru. Detektīvi joprojām nezaudēja cerību� bet viņi jau par to saņēma algu. Eksitera tika pārmeklēta tāpat kā Londona, viens vīrs pat norīkots piesardzīgi apvaicāties Laimrid�ā un �ārmutā� viss velti. Kādu vakaru �ārlzs uzaicināja Montegjū uz pusdienām savā Kensingtonas mājā un izmisumā atklāti visu izstāstīja. Ko lai viņ� iesāk? Montegjū atbildēja bez �aubī�anās: �ārlzam jābrauc prom uz ārzemēm.

�� Bet kāds varētu būt viņas rīcības iemesls? Atdoties man � un pēc tam pamest mani, it kā es viņai neko nenozīmētu!

�� Mani māc spēcīga nojauta � neņem ļaunā �, ka �is pieņēmums atbilst patiesībai. Vai tam ārstam nevarēja būt taisnība? Vai esi pārliecināts, ka viņa tā nerīkojās, lai ļauni atriebtos? Lai iznīcinātu tavu nākotni� lai padarītu tevi par to, par ko esi padarīts, �ārlz?

�� Es nespēju tam ticēt.

�� Aiz visām viņas pasaciņām un viltībām bija jau�ama taisnprātība� godīgums. Varbūt viņa jau ir mirusi. Viņai nebija naudas. Viņai nebija ģimenes.

�� Tādā gadījumā ļauj man aizsūtīt vienu puisi, lai viņ� pārskata nāves gadījumu sarakstu.

Par �o saprātīgo padomu �ārlzs gandrīz vai apvainojās, ta�u nākamajā rītā to izmantoja. Sāras Vudrafas nāve nebija reģistrēta.

�ārlzs svārstījās vēl vienu nedēļu. Tad kādu vakaru spēji izlēma doties uz ārzemēm-

PIECDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Katrs pats zin savus likumus: Jau pirmā skola māca mūs � Kur� pēdējais, tiek sātanam! A.H.KLAFS. "Dzejolis" (1849)

Un tagad pārcelsimies gandrīz divus gadus uz priek�u. Ir spirdzino�a diena 1869. gada februāra sākumā. Pa �o laiku Gledstons beidzot ir ticis līdz Dauningstrītai 10, Anglijā izpildīts pēdējais publiskais nāvessods, drīzumā iznāks Milla grāmata "Sievie�u pakļautība" un durvis vērs Gērtona koled�a. Tcmza, kā parasti, veļ savus netīros, dubļu pelēkos ūdeņus uz jūru. Ta�u debesis virs galvas ir izaicino�i zilas; paveroties aug�up, varētu rasties iespaids, ka esi Florencē. Tiesa, paveroties lejup uz jauno �clsijas krastmalu, var manīt pērnā sniega paliekas. Un tomēr ir jūtams, pagaidām varbūt vienīgi saules spīdē�anā, ka bikli tuvojas pavasaris.

�ī nesteidzīgā, maigi lepnā jaunā sieviete uz bridi noliecas pār margām un lūkojas pelēkajos bēguma ūdeņos. Sārtie vaigi, brīni�ķīgās kvie�u krāsas skropstas, acis, kas ir gandrīz tikpat zilas un vismaz tikpat dzidras kā debesis viņai virs galvas, � Londona nemū�am nespētu izauklēt kaut ko tik tīru! Tomēr, kad viņa pagrie�as un uzlūko glītās ķieģeļu ēkas, gan jaunas, gan vecas rindā aiz ceļa iepretim upei, ir pilnīgi skaidrs, ka pret Londonu viņai nav nekādu iebildumu. Un viņas sejā, kad viņa noraugās pārticīgajos namos, nav arī skaudības, vienīgi naiva sajūsma, ka kaut kas tik brīni�ķīgs vispār iespējams.

No centra puses tuvojas divri�i. Zilpelēkās acis tos vēro ar tādu izteiksmi, it kā �ī Londonai glu�i parastā ainiņa vērotājai joprojām liktos neparasti pievilcīga. Divri�i apstājas iepretim lielai ēkai. Parādās sieviete, izkāpj uz ietves, izņem no maciņa monētu.

Vērotājai krastmalā paplē�as mute. Īslaicīgs bālums uzbrūk sārtajiem vaigiem, tad viņa pietvīkst. Va�onis pie�auj divus pirkstus pie naģenes. Viņa pasa�iere ātri dodas uz tuvākajām namdurvīm. Jaunā māte panākas uz priek�u līdz ietves malai, daļēji slēpdamās aiz koka stumbra. Atbraucēja atver durvis un nozūd ēkā.

�� Tā bij viņa, Sem! Es viņu redzēj tikpat skaidri kā�

�� Es nespēju tam ticēt!

Un tomēr Sems ticēja � nudien, kāda sestā vai septītā maņa viņā gandrīz vai bija to gaidījusi. Atgriezies Londonā, Sems bija apciemojis veco virēju misis Rod�ersu un saņēmis no viņas sīku atskaiti par �ārlza pēdējām melnajām nedēļām Kensingtonā. Kop� tās reizes nu jau bija pagājis krietns laika sprīdis. Ārēji Sems bija pievienojies virējas nosodījumam pret biju�o saimnieku. Ta�u Semam kaut kas iedūrās sirdī; būt saprecinātajam ir viens, bet �ķīrējam � pavisam kas cits.

Mērija un Sems raudzījās viens otrā � drūms apbrīns Mērijas acīs un vienlīdz drūmas �aubas Scma acīs �, stāvēdami savā mazajā, tomēr tīri pieklājīgi mēbelētajā viesistabā. Kamīnā spo�i sprēgāja uguns. Un, kamēr viņi jautājo�i uzlūkoja viens otru, durvis atvērās un ienāca maza kalponīte, �etrpadsmit gadus veca nepievilcīga skuķe, nesdama nu jau daļēji attīto zīdaini � manuprāt, pēdējo labo ra�u, kas nākusi no Kārsleikas �ķūņa. Sems tūdaļ sakampa vīstokli un sāka to ucināt, izraisīdams brēcienus; diezgan nemainīga norise, jaunajam tēvam pārrodotics mājās no darba. Mērija steig�us paķēra vērtīgo nastu un uzsmaidīja muļķa tētiņam, bet mazā kalponīte pie durvīm labsirdīgi smaidīja abiem. Un tagad kļūst skaidri redzams, ka Mērijas grūtā diena drīz atkal būs klāt.

�� Nu, mīļā, es aizeju drusku atspirdzināties. Vai vakariņas drīz būs, Hariet?

�� Jā, ser! Pēc pusstundas būs gatavas, ser.

�� Laba meitene! Nu, mīļā� � Un, it kā viņu nekas nenomāktu, Sems noskūpstīja Mēriju uz vaiga un pakutināja zīdainim sānus.

Pēc brī�a, sēdēdams tuvējā krogā, ar zāģu skaidām izkaisītā istabā pie d�ina un karsta ūdens glāzes, Sems vairs neizskatījās glu�i tik priecīgs.

No malas raugoties, viņam nudien nebija iemesla skumt. Tiesa, viņ� nebija ticis pie sava veikala, ta�u pa�reizējā darbavieta nemaz nebija daudz sliktāka. Pirmais bērns gan bija meitenīte, ta�u Sems ne�aubījās, ka �o nelielo kļūmi drīz vien izdosies labot.

Sems toreiz Laimrid�ā bija ļoti pareizi izspēlējis savus trumpjus. Trenteras tante jau no pa�a sākuma izrādījās mīkstsirdīga būtne. Sems ar Mērijas palīdzību bija uzticējis sevi viņas �ēlastībai. Vai tad viņ� nebija zaudējis savas nākotnes izredzes, drosmīgi ziņodams? Vai tad tā nebija svēta patiesība, ka �ārlzs tika apsolījis Semam �etrsimt mārciņu aizdevumu (vienmēr prasi vairāk, nekā ceri saņemt!), lai Sems varētu uzsākt veikalu? Kādu veikalu?

�� Tādu pa�u kā misteram Frimenam, kundze, tikai daudz pieticīgāku.

Un Sems bija ļoti veiksmīgi izspēlējis Sāras kārti. Sākumā viņ� da�as

dienas nekādi nebija piedabūjams runāt par sava izbiju�ā saimnieka grēciņiem. Sema lūpas bija kā aizzieģelētas. Ta�u misis Trentera bija tik laipna� pulkvedis Loks no D�eriko nama meklēja sulaini, un drīz vien Sems vairs nebija bezdarbnieks. Arī vecpuisī viņ� ilgi nepalika� un ceremonija, kas izbeidza �o stāvokli, tika sarīkota uz līgavas saimnieces rēķina. Saprotams, ka Semam bija kaut kas jādod pretim.

Kā visām pavecām, vientuļām dāmām, Trenteras tantei vienmēr bija vajadzīgs kāds, ko ņemt savā paspārnē, ko aprūpēt, � un viņai alla� tika atgādināts, ka Sems vēlas uzsākt tirdzniecību ar galantērijas precēm. Tā nu kādu dienu, viesodamās Londonā pie māsas, misis Trentera iedro�inājās ieminēties par �o lietu svainim. Sākumā misters Frimens grasījās noraido�i papurināt galvu, bet tad viņam tika neuzmācīgi atgādināta jaunā kalpa cildenā rīcība; misters Frimens zināja vēl labāk nekā misis Trentera, cik vērtīga bija izrādījusies Sema sniegtā informācija un kā vēl to varētu izmantot nākotnē.

�� Nu labi, Anna. Es palūko�u, kas te būtu iesākams. Var būt, ka atrodas brīva vieta.

Tā nu Sems ieguva atbalsta punktu, tiesa, ļoti zemu, lielajā veikalā. Ta�u ar to bija diezgan. Robus izglītībā atsvēra Sema iedzimtā apķērība, satiksmē ar klientiem lieti noderēja viņa sulaiņa iemaņas. Sems nevainojami ģērbās. Un kādu dienu viņ� paveica kaut ko vēl labāku.

Bija brīni�ķīgs aprīļa Tīts aptuveni pusgadu pēc Sema atgrie�anās Londonā precēta vīra kārtā un tie�i deviņus mēne�us pirms tās novakares, kad viņ� tik sadrūvējies sēdēja savā iecienītajā dzertuvē. Misters Frimens torit bija sadomājis aizstaigāt kājām no savas Haidparka mājas līdz veikalam. Nogājis gar skatlogu rindu, viņ� ienāca veikalā, izraisīdams varenu rosī�anos, klanī�anos un locī�anos pirmā stāva personāla vidū.

Pircēju �ai agrajā rita stundā nebija daudz. Misters Frimens, izskatīdamies valdonīgs kā vienmēr, pacēla cepuri, bet tad, visiem par lielu izbrīnu, pagriezās un izgāja atkal ārā. Viņam nopakaļ nervozi tipināja stāva pārzinis. Viņ� redzēja tirdzniecības magnātu apstājamies pie skatloga un rūpīgi aplūkojam to. Pārzinim dū�a sa�ļuka papē�os, tomēr viņ� bikli pienāca klāt.

�� Tas ir tikai eksperiments, mister Frimen. Es tūdaļ lik�u to aizvākt.

Aiz viņiem apstājās vēl trīs cilvēki. Misters Frimens �igli pavērās

viņos, tad paņēma pārzini pie rokas un paveda da�us soļus nostāk.

�� Tagad paskatīsimies, mister Simpson!

Viņi nostāvēja tur kādas piecas minūtes. Atkal un atkal ļaudis, mierigi pagāju�i garām pārējiem skatlogiem, apstājās tie�i pie �ī. Da�i, tāpat kā misters Frimens, uzmeta acis, bet uzreiz neievēroja, tad atgriezās, lai palūkotos vēlreiz.

Baidos, ka sagādā�u jums vil�anos, mēģinādams to aprakstīt. Ta�u jums vajadzētu redzēt pārējos skatlogus, piekrautus ar vienmuļām pre�u grēdām, ko rotā bālas cenu zīmītes, � tad jūs prastu to novērtēt; un neaizmirstiet, ka at�ķirībā no mūsdienām, kad cilvēces di�ākie talanti veltī savu mū�u varenajam reklāmas dievam, viktoriāņi ticēja absurdajai iedomai, ka labam vīnam slavinājumi nav nepiecie�ami. Skatloga fons bija drapēts ar vienkār�u tum�violetu audumu. Uz �ī fona, iekārta tievos diedziņos, �ūpojās satrieco�a visu iespējamo formu, izmēru un fasonu vīrie�u apkaklī�u kolekcija. Bet, pats galvenais, apkaklītes bija sakārtotas tā, ka veidoja vārdus. Un tie sauca, kliedza pilnā balsī: PĒRCIET PIE FRĪMENA!

�� Mister Simpson, �ogad tas ir mūsu vislabākais skatlogs.

�� Tie�i tā, mister Frimen! Ļoti drosmīgi. Uzreiz pievēr� uzmanību.

�� "Pērciet pie Frimena!" Pilnīgi pareizi! Tādēļ jau mēs gādājam, lai mums būtu tik bagātīgs pre�u klāsts. "Pērciet pie Frimena!" Vareni! Es gribu, lai turpmāk �ī frāze tiktu drukāta visos mūsu katalogos un visās reklāmās.

Misters Frimens enerģiskā solī devās atpakaļ uz ieeju. Pārzinis smaidīja.

�� Par �o mēs lielā mērā esam pateicību parādā tie�i jums, mister Frimen. Vai atceraties to puisi � misteru Ferovu? � jūs pats vēl gādājāt, lai viņu pieņemtu darbā?

Misters Frimens apstājās. � Ferovs� vai viņa vārds gadījumā nav Sems?

�� ķiet, ka jā, ser.

�� Atvediet viņu pie manis!

�� Viņ� �orīt atnāca pulksten piecos, ser, speciāli tādēļ, lai to paveiktu.

Tā nu Sems sakautrējies beidzot stāvēja aci pret aci ar di�o viru.

�� Lielisks darbs, Ferov!

Sems dziļi paklanījās. � Es to veicu ar paliesu prieku, ser!

�� Cik mēs maksājam Ferovam, mister Simpson?

�� Divdesmit piecus �iliņus nedēļā, ser.

�� Turpmāk � divdesmit septiņi un se�i pensi.

Un misters Frimens devās projām, iekams Sems paguva paust savu pateicību. Vēlāk sekoja vēl patīkamāks pārsteigums � kad nedēļas nogalē Sems ieradās pēc algas, viņam pasniedza aploksni. Aploksnē bija trīs sovrini un kartīte ar vārdiem "Prēmija par centību un izdomu".

Un tagad, tikai deviņus mēne�us vēlāk, Sema nedēļas alga bija sasniegusi galvu reibino�us apmērus � trīsdesmit divus �iliņus se�us pensus, turklāt Sems bija pārliecināts, ka viņam, neaizstājamam dar�biniekam, bez kura skatlogu dekorētāju grupa būtu kā bez rokām, pietiktu palūgt, lai atkal dabūtu algas pielikumu.

Sems nopirka vēl vienu, �oreiz īsti pamatīgu mēriņu d�ina un atgriezās pie sava galda. Sema nelaime � trūkums, no kura viņa mūsdienu pēcte�i reklāmas laukā sekmīgi tiku�i vaļā, � bija sirdsapziņa� bet varbūt puisis vienkār�i juta, ka tādu laimi un veiksmi nav pelnījis. Mīts par Faustu civilizētajā sabiedrībā atkārtojas; tas nekas, ka Sema civilizācijas nepietika, lai zinātu, kas tas Fausts tāds ir, � Sems toties bija pietiekami dzīvesgudrs, lai zinātu, kas ir līgums ar velnu un pie kā tas noved. Kādu laiku cilvēks dzīvo cepuri kuldams, bet tad vienā jaukā dienā velns neizbēgami pieprasa savu tiesu. Pārticība ir bargs vagars; tā rosina domāt par zaudējuma iespēju, un tās bardzība ir jo lielāka, jo lielāka tās labvēlība.

Sems pārdzīvoja ari to, ka vēl līdz �im nebija atzinies Mērijai savā noziegumā. Citu noslēpumu viņu starpā nebija; Sems alla� paļāvās uz Mērijas spriedumu. Laiku pa laikam Semam uznāca vecā iedoma saimniekot pa�am savā veikalā � vai tad nebija pierādījies viņa iedzimtais ķēriens? Un tā bija Mērija, kura ar savu veselīgo laucinieces intuīciju � kopt to lauciņu, kas sola vislabāko ra�u, � maigi (un pāris rei�u ne tik maigi) pārtrauca Sema fantāzijas un sūtīja viņu atpakaļ pie Oksfordstrītas maizesdarba.

Kaut arī pēc viņu vārdu krājuma un izrunas tas vēl tikpat kā nebija manāms, �ie divi dzīvē kāpa uz aug�u � un apzinājās to. Mērijai tas viss �ķita kā sapnis. Dzīvot pie vīra, kur� pelna vairāk par trīsdesmit �iliņiem .

nedēļā! Kamēr viņas pa�as tēva, ratnieka, alga ne reizi nebija pārsniegusi desmit! Dzīvot mājā, kuras īre ir deviņpadsmit mārciņas gadā!

Bet visbrīni�ķīgākais � Mērijai nesen bija vajadzējis izpra�ņāt vienpadsmit zemākas kārtas mirstīgos, izmeklējoties personu darbam, kādu vēl tikai pirms diviem gadiem bija strādājusi pati! Kāpēc veselus vienpadsmit? Manuprāt, Mērijas izpratnē tēlot saimnieci lielā mērā nozīmēja būt izvēlīgai � priek�stats, ko Mērija bija aizguvu�i drīzāk no māsasmeitas nekā no tantes. Turklāt Mērija rīkojās tāpat kā vairums jaunu sievu, kurām trāpījies glīts, iznesīgs vīrs: izmeklēdamās kalponi, viņa mazāk vērības piegrieza meiteņu gudrībai un darbaspējām, bet vairāk tam, lai kalpone izskatītos pēc ķēma. Mērija atzinās Semam, ka beigu beigās piedāvājusi Harietai se�as mārciņas gadā tikai tāpēc, ka viņai kļuvis meitenes �ēl, � un tas nebija sevi�ķi tālu no patiesības.

Kad Sems tovakar pēc dubultporcijas d�ina atgriezās mājās ēst jērgaļas sautējumu, viņ� apskāva Mērijas uzbriedu�o vidukli un noskūpstīja tā īpa�nieci, pēc tam pieskārās saktiņai, ko Mērija nēsāja pie krūtīm� nēsāja tikai mājās un vienmēr noņēma iziedama, lai kāds laupītājs viņu tās dēļ neno�ņaugtu.

�� Nu, kā klājas mūsu pērlei ar koralli?

Mērija pasmaidīja un pacēla saktiņu nedaudz aug�up.

�� Cik jauki ar tevi kopā, Sem!

Un viņi vērās savas laimes simbolā, ko Mērija bija godam nopelnījusi un par ko Semam tagad beidzot tika pieprasīts norēķins.

PIECDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

Es meklēt nerimos. Bet nē � No viņas manā dvēselē Nav kritis vēl Ne stars! Jā, viņa zudusi. hārdus. "Piejūras pilsētā 1869. gadā"

Un �ārlzs? Ja kādam detektīvam būtu uzdots sadzenāt �ārlza pēdas �o pēdējo divu gadu laikā, tad es viņu neapskau�u. Gandrīz katra Eiropas pilsēta redzēja �ārlzu, bet reti � uz ilgu laiku. �ārlzu redzēja Piramīdas un ari Svētā zeme. �ārlzs apceļoja tūksto� vietu un uzlūkoja tūksto� ainavu, viņ� apmeklēja arī Grieķiju un Sicīliju, bet neuztvēra neko; viņam tas viss nozīmēja ne vairāk kā plānas sieniņas, kas �ķīra viņu no nebūtības, absolūta bezpersoniskuma, pilnīgas bezmērķības. Ja viņam kaut kur gadījās uzkavēties ilgāk par da�ām dienām, tūdaļ viņu pārņēma neizturama apātija un melanholija. �ārlzs kļuva tikpat atkarīgs no ceļo�anas kā narkomāns no opija. Parasti viņ� ceļoja viens, labākajā gadījumā kopā ar kādu vietējo gidu vai pavadoni. Reizumis viņ� sapazinās ar citiem ceļotājiem un pāris dienu pacieta to klātbūtni, bet tie gandrīz visi bija fran�i vai vācie�i. No angļiem �ārlzs vairījās kā no uguns; vesela plejāde draudzīgi noskaņotu tautie�u, kuri mēģināja tuvoties �ārlzam, dabūja izbaudīt viņa stindzino�o atturību.

Paleontoloģija, kop� �ī liktenīgā pavasara pārlieku emocionāli saistīta ar notiku�o, �ārlzu vairs neinteresēja. Pirms viņ� aizslēdza Kensingtonas māju, viņ� vērtīgākos eksponātus no savas kolekcijas ļāva atlasīt Ģeoloģijas muzejam un pārējo izdāļāja studentiem. Mēbeles tika paglabātas noliktavā. Advokātam Montegjū tika dots rīkojums no jauna izīrēt Belgreivijas māju, tiklīdz notecēs iepriek�ējais nomas līgums. �ārlzs nekad vairs tajā nedzīvos.

�ārlzs daudz lasīja un rakstīja ceļojuma dienasgrāmatu, ta�u tas bija tikai virspusējs pārskats par vietām un notikumiem, nevis par pa�a pārdzīvoto � .vienkār�i līdzeklis, kā aizpildīt garos vakarus kādā vientuļā kalnu viesnīciņā vai karavānu apmetnē. �ārlza vienīgais mēģinājums izteikt sevi dziļāk bija dzejā � jo Tenisonā viņ� pēk�ņi bija atklājis tādu di�enumu, ko varētu salīdzināt ar Darvina sasniegumiem tā jomā. Di�enums, ko saskatīja �ārlzs, protams, nebija tas di�enums, ko dzejniekā, laureātā, atzina laikmets. "Moda", gandrīz vienprātīgi nicinātā poēma, ko uzskatīja par Meistara necienīgu, kļuva par �ārlza iemīļot6 darbu; viņ� pārlasīja to laikam gan pārdesmit rei�u un atsevi�ķus.

fragmentus � pat simtkārt. Tā bija vienīgā grāmata, kuru �ārlzs pastāvīgi nēsāja sev līdzi. �ārlza pa�a dzeja salīdzinājumā bija vāja, viņ� drīzāk būtu bijis ar mieru mirt nekā piekritis parādīt to kādam citam. Tomēr izlasiet, lūdzu, nelielu paraugu � vienkār�i tādēļ, lai redzētu, kā �ārlzs uztvēra savu trimdu.

Ak, jaunās jūras, skarbās kalnienes! Ak, pilsētas, kur sve�as mēles skan! Lai kādām zemēm cauri dodos es, Kā nejauks tīrelis tās liekas man.

Kur tikai eju, jautāju arvien: Kas �urpu atvedis? Kas projām mani dzīs? Varbūt �eit nonācu, no kauna bēgdams vien, Bet varbūt mani vada dzel�ains liktenis?

Un tagad, lai tiktu vaļā no �ķebino�ās gar�as mutē, izlasiet, lūdzu, daudz augstvērtīgāku dzejoli � to, kuru �ārlzs iekala sev sirdī, un vienīgo, par ko mēs abi būtu varēju�i vienoties, � varbūt viscēlāko īso poēmu visā Viktorijas laikmetā.

Jā, dzīves jūrā, kam nav gala. Ikviens no mirstīgajiem mests Kā maza, vientulīga sala, Kam apkārt milzu pla�ums plests.

Jūt salas, ka tās paisums skauj � Tas miljons saites nojaust ļauj.

Bet, kad pār salām mēness lās Un pavasara dvesmas plūst. Un zvaig�ņu gaismā brīni�ķā Vairs lakstīgalas neapklust, Un skaņas jūrai pāri skrien. Ar vienu krastu otru sien, �

Ak, izmisīgas ilgas tad Tās dziļākajās dzīlēs jūt Un skaidri zin: sen, sen, kaut kad Tām kontinentam lemts bij būt.

Nu ūdens �ķir; vien cerēt var, Ka krasts reiz atkal krastu skars!

Kur� lēmis, lai to ilgu svelme, Nupat vēl karsta, dzēsta tiek? Kur� neļauj piepildīties vēlmei?

Kāds Dievs, kāds Dievs, kur� lemj un liek: Viņ� licis, lai starp krastiem sve�s, Sāļ� jūras bezdibenis dve�.1

Tomēr, neraugoties uz �o drūmo sevis mocī�anu, �ārlzam nez kādēļ ne reizi neienāca prātā domas par pa�nāvību. Uzburdams iztēlē lielisko vīziju, kurā viņ� jutās atbrīvots no laikmeta, sen�iem, sabiedriskā stāvokļa un valsts, �ārlzs nebija aptvēris, cik lielā mērā �o brīvību iemiesoja Sāra, pieņēmums par abu kopīgu do�anos trimdā. �ārlzs vairs sevi�ķi neticēja �ai brīvībai, viņam bija tāda sajūta, it kā viņ� būtu vienkār�i nomainījis slazdu, cietumu. Un tomēr �ārlza vientulībā bija zināms mierinājums: viņ� bija izraidītais, savādāks nekā citi, pieņēmis tādu lēmumu � vienalga, bezgala muļķīgu vai arī ļoti gudru, � uz kādu spējīgs tikai retais. Laiku pa laikam kāds jaunlaulāto pāris lika �ārlzam atcerēties Ernestīni. Tādās reizēs viņ� mēdza ielūkoties sev dvēselē. Vai es apskau�u vai no�ēloju viņus? �ārlzs nonāca pie secinājuma, ka vismaz �ai ziņā viņam nav, ko no�ēlot. Lai arī cik rūgts būtu viņa liktenis, tas tomēr bija cildenāks par viņa atraidīto.

Ceļojums pa Eiropas un Vidusjūras zemēm turpinājās gandrīz pusotru gadu, un �ai laikā �ārlzs Anglijā neiegriezās ne reizi. Par saviem piedzīvojumiem viņ� tikpat kā nevienam nerakstīja, retās Montegjū adresētās vēstules saturēja rīkojumus, norādījumus, uz kurieni nākamreiz sūtāma nauda, un tā tālāk. Advokātam bija uzticēts laiku pa laikam ievietot Londonas avīzēs sludinājumus: Ja Sāra Emīlija Vudrafa vai kāds, kam zināma viņas dzīvesvieta� � ta�u tie joprojām palika bez atbildes.

Sers Roberts, izlasījis �ārlza vēstulē par izjuku�ajām precībām, sākumā to ļoti ņēma pie sirds, bet tad, pats savas gaidāmās laimes ielīksmots, aizgainīja drūmās domas. Pie joda, �ārlzs vēl jauns, gan viņ� kur citur atradīs vēl labāku, pat krietni labāku meiteni; seram Robertam vismaz nebūs jāradojas ar tiem Frimeniem! Pirms aizbrauk�anas brāļadēls vienreiz ieradās apliecināt savu cieņu misis Bellai Tomkinsai; viņam lēdija nepatika un kļuva tēvo�a �ēl. Tajā pa�ā reizē �ārlzs noraidīja

'Metjū Āmolds. "Margaritai" (1853) 354

atkārtoto piedāvājumu pārcelties uz Mazo Namu, bet par Sāru nebilda ne vārda. �ārlzs solīja atgriezties, lai piedalītos kāzu svinībās, ta�u no �ī solījuma viņ� viegli tika vaļā, izgudrodams nelielu malārijas lēkmi. Paredzējums par dvīņiem nepiepildījās, ta�u dēls un mantinieks piedzima noteiktajā laikā � �ārlza trimdas trīspadsmitajā mēnesī. Tikmēr �ārlzs jau bija pilnīgi samierinājies ar neizbēgamo likteni un, nosūtīdams apsveikuma vēstulīti, neizjūta neko daudz vairāk kā vienīgi apņēmību nemū�am vairs nerādīties Vinzjetā.

Kaut ari �ārlzs nebūt neatteicās no mīlas priekiem � Eiropas lepnākajās viesnīcās nevienam nebija noslēpums, ka angļu d�entlmeņi nereti dodas uz ārzemēm palaidņoties, un iespēju netrūka, � tomēr emocionāli viņ� dzīvoja celibātā. Dzimumaktu �ārlzs piekopa (piesmēja) ar tādu kā mēmu cinismu, apmēram tāpat, kā uzlūkoja senos Grieķijas tempļus vai sako�ļāja barību. Viņam tā bija tikai higiēna. Mīlestība �ai pasaulē bija zudusi. Da�reiz kādā katedrālē vai mākslas galerijā �ārlzs uz bridi iztēlojās sev līdzās Sāru. �ādās reizēs varēja redzēt, ka pēc brī�a viņ� izslējās un dziļi ievelk elpu. �ārlzs ne vien noliedza sev veltīgas nostalģijas greznību, bet ari sāka aizvien vairāk �aubīties, vai vispār ir kas kopīgs īstajai Sārai ar to, kuru viņ� bija uzbūris savos neskaitāmajos sapņos, � viena Ievas meita personificēja mīlas noslēpumu un jūtu dziļumu, otra bija pa pusei intrigante, pa pusei jukusi guvernante no kaut kādas piejūras pilsēteles. �ārlzs pat iztēlojās, ka vēlreiz sastop Sāru � un neatrod viņā neko vairāk kā vien pats sava neprāta un maldu atspulgu. Sludinājumus publicēt �ārlzs nepārtrauca, bet viņam sāka likties � varbūt labi vien ir, ka tie mū�am paliks bez atbildes.

�ārlza lielākais ienaidnieks bija garlaicība, un, godīgi sakot, tie�i aiz garlaicības viņ� kādu vakaru Parīzē atskārta, ka viņam vairs negribas ne palikt Francijā, ne braukt atpakaļ uz Itāliju vai Spāniju, ne arī kur citur, � un nolēma beidzot atgriezties mājās.

Jums dro�i vien �ķiet, ka es runāju par Angliju, ta�u jūs maldāties� tur �ārlzam nekad vairs nebūs māju, kaut gan atceļā no Parīzes viņ� uz nedēļu tur iegriezās. No Leghornas uz Parīzi �ārlzam gadījās braukt divii amerikāņu, pavecāka kunga un viņa brāļadēla, sabiedrībā. Viņi bija no Filadelfijas. Varbūt aiz prieka par iespēju aprunāties ar kādu radnieciskā mēlē amerikāņi �ārlzam tīri labi iepatikās. Viņu neviltotā sajūsma par tūrisma objektiem� �ārlzs pats viņiem izrādīja Avinjonu un Vezlē �, protams, bija smieklīga, tomēr viņi iztika bez nodrāztiem komentāriem. �ie nepavisam nebija tie stulbie jeņķi, ar kādiem, pēc Viktorijas laiku britu domām, bija pilna Amerika. Viņu vienīgais trūkums bija naivā Eiropas uztvere.

Vecākais filadelfietis bija patiesi labs literatūras pazinējs un gudrs dzīves vērtētājs. Kādu vakaru pēc pusdienām viņi abi ar �ārlzu brāļadēla klātbūtnē aizsāka ilgsto�u diskusiju par metropoles un dumpīgās kolonijas salīdzino�ajām priek�rocībām, un amerikāņa kritiskās, lai ari pieklājīgi formulētās piezīmes par Angliju aizkustināja ļoti atsaucīgu stīgu �ārlza dvēselē. Kad bija pierasts pie amerikāņu izrunas, atklājās viedoklis, kas neko daudz neat�ķīrās no �ārlza pa�a uzskatiem, un viņam ie�āvās prātā� tiesa, diezgan neskaidri un vienīgi sakarā ar Darvinu�, ka Amerika kādu dienu varētu pārspēt vecākās sugas. Es, protams, negribu teikt, ka �ārlzs apsvēra iespēju emigrēt uz Ameriku, kaut gan tūksto�iem Anglijas nabadzīgāko �ķiru pārstāvju to darīja katru gadu. Kānaāna, ko viņi ieraudzīja Atlantijas otrā krastā (aizvilināti ar visnekaunīgākajiem meliem reklāmas vēsturē), nebija tā Kānaāna, pēc kuras ilgojās �ārlzs � zeme, kur vienkār�ākā sabiedrībā dzīvotu skaidrāki un vienkār�āki, ta�u izglītoti un labi audzināti cilvēki, kā, piemēram, �is filadelfietis un viņa patīkami uzmanīgais brāļadēls. Ļoti precīzi to formulēja �ārlza vecākais ceļabiedrs: "Vispār ņemot, mēs Amerikā parasti runājam, ko domājam. Turpretim par Londonu man radies tāds iespaids� neņemiet ļaunā, mister Smitson, � ka jums plāni klātos, ja jūs atteiktos runāt to, ko nedomājat."

Un tas vēl nebija viss. �ārlzs par savu ieceri ieminējās advokātam, kad viņi abi kopā pusdienoja Londonā. Pret Ameriku Montegjū bija noskaņots pavēsi.

�� Nedomāju, ka tur būs sevi�ķi daudz cilvēku, ar kuriem var normāli aprunāties, �ārlz. Nevar savākt vienkopus visas Eiropas padibenes un tad radīt civilizētu sabiedrību. Kaut gan da�as no vecākajām pilsētām, manuprāt, ir savā ziņā glu�i pieņemamas. � Montegjū iemalkoja portvīnu. � Bet tur, starp citu, varētu atrasties viņa. Acīmredzot ari tev tas būs ienācis prātā. Esmu dzirdējis, ka �ie lētie pasta kuģī�i esot stāvgrūdām pilni ar jauniem sievi�ķiem vīru medībās. � Montegjū steig�us piebilda: � Protams, es nedomāju, ka tāds būtu ari mis Vudrafas mērķis.

�� Man tas nebija prātā. Godīgi sakot, pēdējo mēne�u laikā es vispār biju viņu piemirsis. Esmu zaudējis cerību.

�� Nu tad brauc uz Ameriku un aizmirsti savas bēdas pie kādas biīni�ķīgas Pokahontas krūtīm! Stāsta, ka angļu d�entlmeņiem no labām ģimenēm, ja vien viņi to vēloties, tur esot visas izvēles iespējas un sievietes tur esot tīri jaukas � pour la dot comme pour la figurē

' Gan pēc pūra, gan pēc auguma (fr.).

�ārlzs pasmaidīja � vai nu iztēlodamies vispusīgi jaukās sievietes, vai arī atcerēdamies to, ko advokātam vēl nebija atklājis, � ka biļete braucienam jau pasūtīta, � tas lasītājam jāuzmin pa�am.

PIECDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA

Noguris sev nebeidzami jautāt: "Kam bij jābūt man? Kas esmu es?" � Tum�ā naktī stāvu nu uz kuģa, Kur� pār zvaig�ņu apspīdētu jūru mani nes. METJŪ arnolds. "Pa�paļāvība" (1854)

Brauciens no Liverpūles nebija sevi�ķi patīkams. �ārlzam bie�i nācās meklēt vemjamo trauku, un, kad viņu nemocīja nelabums, lielāko daļu laika viņ� pavadīja, brīnīdamies, kā gan viņam vispār ienācis prātā kuģot uz primitīvo puslodi. Bet varbūt labi vien bija, jo Bostonu �ārlzs sāka iztēloties kā kaut kādu no�ēlojamu guļbūvju pilsētiņu, un īstenība kādā saulainā rītā � sulīgi brūngani ķieģeļi un baltas koka smailes, un grezni, zeltīti kupoli � nāca kā patīkams uzmundrinājums. Turklāt Bostona attaisnoja �o pirmo iespaidu. Glu�i tāpat, kā �ārlzam bija iepatikusies viņa Filadelfijas paziņas, viņam iepatikās arī bostonie�u elegantā viesmīlība. �ārlzs netika īpa�i godināts, ta�u jau pirmajā nedēļā kop� iera�anās viņa pāris līdzatvestās ieteikuma vēstules bija pārvērtu�ās par ielūgumiem vairākos namos. �ārlzu aicināja uz Atēnas Templi, viņ� bija sarokojies ar pa�u senatoru un spiedis pat vēl di�āka, lai gan ne glu�i tik pļāpīga vīra krunkaino plaukstu � te es domāju veco Nataniclu Lod�u, kur� kādreiz savā bērnistabā Bīkonstrītā bija klausījies Bunkura kalna lielgabalu dunā. Vēl di�āko vīru, ar kuru gan diez cik interesanta saruna nesanāktu, īpa�i tādam, kam savulaik bijis pieejams Louela pulciņ� Kembrid�ā, � un kur� piedevām pats jau sāka apsvērt pilnīgi pretēji motivētu un pamatotu lēmumu, it kā ostā viņu jau gaidītu kuģis, sagatavots līkumotajam un loksodromiskajam ceļojumam uz bagātāko, kaut ari aizsērēju�o Rai līci (ta�u es nedrīkstu atdarināt meistaru),� �ārlzs nesastapa.

Kaut ari �ārlzs, kā pieklājas, deva godu Brīvības �ūpulim, tomēr viņam nācās izbaudīt arī zināmu naidīgumu, jo Britānijai vēl nebija piedota tās nesenā izvairīgā rīcība Pilsoņu karā un Amerikā par D�onu Bullu valdīja tikpat pārspīlēti vienkār�ots priek�stats kā par Tēvoci Semu � Anglijā. Tomēr �ārlzs acīm redzami neatbilda �im priek�statam: viņ� neslēpa, ka pilnīgi atzīst Atbrīvo�anās kara taisnīgumu, viņ� apbrīnoja Bostonu kā Amerikas izglītības, verdzības atcel�anas kustības un arī citādi ievērojamu centru. Ar rāmu smaidu uz lūpām �ārlzs ļāva pavilkt sevi uz zoba par tējas vakariem un sarkanajiem mundieriem * un ļoti piesargājās neizrādīt augstsirdīgu pārākuma apziņu.

Manuprāt, visvairāk �ārlzu iepriecināja divas lietas. Pirmkārt, pievilcīgi sve�ādā daba: neredzēti augi, neredzēti koki, neredzēti putni � un, kā �ārlzs atklāja, pārejot savā vārdā nosaukto upi un iegrie�oties Hārvardā, � arī da�as brīni�ķīgas, neredzētas fosilijas. Otru ieprie�cinājumu sagādāja pa�i amerikāņi. Sākumā �ārlzu varbūt drusku kaitināja, ka viņi neizprot da�as smalkākās ironijas nianses, un �ārlzam nācās piedzīvot pāris kļūmīgu pārpratumu, kad pa jokam izteiktas piezīmes tika uztvertas burtiski. Ta�u to visu ar uzviju kompensēja vaļsirdība, attiecību tie�ums, viesmīlība un tīkama interese par viņa personu; naivums � varbūt, ta�u ar tādu seju, kas �ķita brīni�ķīgi spirgta pēc laķētās eiropie�u kultūras. Visai drīz �ī seja pieņēma sievi�ķīgus vaibstus. Jaunās amerikānietes uzdro�inājās izteikties daudz brīvāk nekā viņu Eiropas laikabiedres; �ajā Atlantijas krastā emancipācijas kustība turpinājās nu jau divdesmit gadus. �ārlzam viņu tie�ums ļoti patika.

�ī patika bija abpusēja, jo vismaz Bostonā sabiedriskās gaumes sievi�ķīgākajos aspektos priek�roka joprojām bez ierunām tika dota Londonai. �ārlzs varbūt visai drīz būtu iemīlējies, ta�u viņam līdzi vienmēr ceļoja atmiņas par to drausmīgo dokumentu, ko viņam bija uzspiedis misters Frīmens. Tas nostājās starp �ārlzu un ikvienas nevainīgas meitenes seju, ko viņ� uzlūkoja; tikai viena seja pasaulē varēja sniegt �ārlzam piedo�anu un aizmir�anos.

Turklāt daudzās no amerikāņu sievie�u sejām �ārlzs saskatīja Sāras atspulgu; amerikānietēm piemita kaut kas no viņas izaicinājuma, viņas tie�uma. Savā ziņā viņas atdzīvināja �ārlzā agrāko Sāras tēlu: viņa bija vienreizēja sieviete, un �eit viņa būtu jutusies kā mājās. �ārlzs nudien aizvien bie�āk atcerējās Montegjū izteikto varbūtību: iespējams, ka Sāra �eit tie�ām bija mājās. Iepriek� �ārlzs bija apceļojis zemes, kuru nacionālie vaibsti un apģērbi ļoti reti atgādināja par Sāru, turpretim Amerikā atrada anglosak�u un īru izcelsmes sievi�ķību. Pirmajās dienās �ārlzs reizes divpadsmit apstājās, ieraudzījis kādu meiteni ar kastaņbrūniem matiem, brīvu gaitu, augumu kā Sārai.

Reiz, iedams pq Komonparku uz Atēnas Templi, �ārlzs sev priek�ā uz ēnainas takas ieraudzīja meiteni � �ārlzs steidzās pie viņas tie�i pāri mauriņam, tik pārliecināts viņ� jutās, � ta�u tā nebija Sāra. Un �ārlzam nācās izstomīt atvaino�anos. Viņam vairs nebija miera, tik stipri viņu bija satraukusi �ī īslaicīgā sastap�anās. Nākamajā dienā viņ� ievietoja sludinājumu Bostona� avīzē. Un kop� �īs dienas, lai kur �ārlzs aizklīstu, apceļodams Ameriku, viņ� vienmēr ievietoja sludinājumus laikrakstos.

Uzsniga pirmais sniegs, un �ārlzs devās uz dienvidiem. Viņ� apmeklēja Manhetenu, bet tā viņam nepatika tik labi kā Bostona. Tad

�ārlzs aizvadīja divas ļoti jaukas nedēļas kopā ar saviem Francijā iepazītajiem draugiem viņu pilsētā, un vēlāk tik populāro joku ("Pirmā balva � nedēļa Filadelfijā, otrā balva � divas nedēļas") viņ� būtu atzinis par nepamatotu. No Filadelfijas �ārlzs aizceļoja vēl tālāk uz dienvidiem, apskatīja Baltimoru un Va�ingtonu, Ri�mondu un Rolī un nevarēja vien nopriecāties par jauno dabu, jauno klimatu � tas ir, par meteoroloģisko klimatu, jo politiskais klimats (mēs patlaban atrodamies 1868. gadā!) nepavisam nebija patīkams. �ārlzs nokļuva izpostītās pilsētās un starp ļoti sadrūmu�iem ļaudīm, Rekonstrukcijas upuriem, ko bija nomocījusi prezidenta Endrjū D�onsona posto�ā valdī�ana, turklāt drīzumā bija gaidāma īsta katastrofa Ulisa S. Granta personā. �ārlzs juta, ka Vird�īnijā viņam atkal jākļūst par britu, un cik rūgta ironija: �eit un Karolīnā viņ� sarunājās ar cilvēkiem, kuru priek�te�i 1775. gadā biju�i gandrīz vienīgie revolūcijas atbalstītāji kolonizatoru augstākajās aprindās, bet tagad viņi runāja par jaunu atdalī�anos un atkalapvieno�anos ar Britāniju. �ārlzs diplomātiski un veselu ādu izkļuva no visām briesmām, īsti neaptverdams notieko�o, tomēr sajuzdams �īs sa�ķeltās nācijas neparasto spēku un apvaldīto enerģiju.

�ārlza izjūtas varbūt bija diezgan līdzīgas tam, kā Savienotās Valstis uztver �odienas angļi: tik daudz nepieņemama, tik daudz laba, tik daudz viltus, tik daudz godīguma, tik daudz brutalitātes un varmācības, tik daudz rūpju un pūliņu labākas sabiedrības vārdā. Veselu mēnesi �ārlzs pavadīja artilērijas sagrautajā �ārlstonā un �eit pirmoreiz uzdeva sev jautājumu: ko tad viņ� galu galā dara � ceļo vai emigrē? �ārlzs ievēroja, ka viņa valodā iezagu�ies atsevi�ķi amerikāņu izteicieni un galotņu intonācijas, atskārta, ka viņ� sāk pieslieties tam vai citam viedoklim � precīzāk izsakoties, juta, ka pats kļūst sa�ķelts kā Amerika, jo �ārlzs gan apsveica verdzības atcel�anu, gan juta līdzi dienvidnieku sa�utumam, kuri pārlieku labi apzinājās, kas īstenībā slēpjas aiz mai�elnieku gādības par nēģeru līdztiesību. �ārlzs jutās kā mājās starp brīni�ķīgajām dienvidnieku dāmām un sirdīgajiem kapteiņiem un pulkve�iem, bet tad piepe�i atcerējās Bostonu� sārtākus vaigus un baltākas� katrā ziņā puritāniskākas dvēseles. Pēc rūpīgas analīzes �ārlzs nosprieda, ka tur viņ� tomēr juties laimīgāks, un, it kā gribēdams pierādīt to ar paradoksu, devās vēl tālāk uz dienvidiem.

�ārlzs vairs negarlaikojās. Amerikas, varbūt tie�i tālaika Amerikas, pieredze �ārlzam bija devusi � vai atdevusi � tādu kā ticību brīvībai, jo visapkārt jūtamā apņēmība pa�iem lemt savas tautas likteni, lai cik traģiskas arī būtu �īs apņēmības tūlītējās sekas, iedarbojās drīzāk atbrīvojo�i nekā nomāco�i; savu namatēvu bie�i vien smieklīgo .

provincialitāti �ārlzs sāka uztvert kā liekulības trūkuma pierādījumu. Pat neapvaldītā pa�taisnība un neiecietība, tieksme pa�iem spriest tiesu � process, kur� tiesnesi alla� pārvēr� par bendi, � īsi izsakoties, �ejienie�u Libertй[38] pārsātinātās konstitūcijas izraisītā ne�ēlība rada zināmu attaisnojumu �ārlza acīs. Dienvidos viscaur bija jūtama anarhijas elpa, tomēr pat tas �ārlzam �ķita labāk nekā viņa dzimtenes dzel�aini stingrā likumība.

Ta�u to visu �ārlzs paturēja pie sevis. Kādā rēnā vakarā� vēl �ārlstonā � viņ� aizklīda līdz zemesragam, kas pavērsts pret trīstūksto� jūd�u attālo Eiropu. �ārlzs tur uzrakstīja dzejoli � varbūt nedaudz labāku par iepriek�ējo, kuru jūs lasījāt.

Vai nāku�i tie tādai patiesībai pēdas dzīt, Ko sirmā Albiona zināt neatvēl? Vai viņu jaunība ļauj tādu jautājumu izsacīt, Ko izteikt mums nav bijis drosmes vēl?

Es viņu zemē esmu sve�inieks, Bet viņu mērķi tuvi man � tiem jūtu līdz; Par tādu laiku tie man domāt liek, Kad cilvēks laimīgs kļūs un piepildīts

Un visi līdzās tā kā brāļi būs, � �is klintis, kurās valda ļaunums ass Un naids, par īstu Paradīzi kļūs. Un kas par to, ka māte pasmejas

Par sava bērna gaitu neveiklo? Un kas par to, ja, nevarīgs un sīksts, Viņ� �odien klūp? Kad stingri balstīs to. No -mātes atraisīsies patstāvīgs.

Un kādu dienu lepns un brīvs viņ� ies �īs zemes pla�umā, kas zilgmo rāms, Un, pavēries pret rītiem, vilnim pateiksies, Kur� glābis to, �ai krastā iznesdams.

Un �ai vietā atstāsim �ārlzu, kas apmaldījies pantmēra d�ungļos un retorisko jautājumu bie�ņā (kaut gan "�is zemes pla�umā, kas zilgmo rāms" vispār ir tīri labi pateikts), � pametīsim viņu uz vienu rindkopu.

Bija pagāju�i gandrīz trīs mēne�i, kop� Mērija pastāstīja Semam savus jaunumus; tuvojās aprīļa beigas. Liktenis pa �o laiku bija padarījis Semu par vēl lielāku Mērijas parādnieku, dāvājot viņam otru� vīri�ķo � atvasi, pēc kuras viņ� tā ilgojās. Bija svētdienas novakare, smar�oja zaļi zeltainie pumpuri, dimdēja baznīcu zvani, no apak�stāva, kur Sema sieva, nesen piecēlusies no nedēļnieces gultas, kopā ar kalponi gatavoja vīram vakariņas, skanēja klusa �ala un trauku �ķinda; meitenīte centās uzslieties kājās pie mātes, kurai klēpī dusēja trīs nedēļas vecais brālītis gudrām, tum�ām a�telēm, kuras jau tagad sajūsmināja Semu ("Mirdz kā asmeņi � ak tu, mazais mērkaķēns!"), un tad tas notika � kaut kas �ajās a�telēs aizkustināja Sema ne pārāk bostonisko dvēseli.

Pēc divām dienām �ārlzs � viņ� tagad dzīvoja Ņūorleānā � atgriezās viesnīcā no pastaigas pa Veco kvartālu. Portjē pasniedza viņam telegrammu.

Tā vēstīja: VIŅA ATRADUSIES. LONDONA. MONTEGJŪ.

�ārlzs izlasīja un novērsās. Kur tas laiks, tik daudz notikumu starpā� neko neredzo�ām acīm viņ� skatījās ļau�u pilnajā ielā. Pilnīgi negaidīti, bez atbilsto�a emocionāla pārdzīvojuma �ārlzs juta, ka acis viņam kļūst valgas. Viņ� izgāja viesnīcas lievenī un aizkūpināja cigāru. Pēc pāris minūtēm viņ� atgriezās pie portjē.

� Nākamais kuģis uz Eiropu� vai varat man pateikt, kad tas aties?

SE�DESMITĀ NODAĻA

Lalāga klāt; jā � Patie�ām viņa ir tā!

iiārdus. "Viņu sagaidot"

Pie tilta �ārlzs izkāpa no karietes. Bija maija pēdējā diena, silta, dāsna, māju fasādes aizsegu�ās koku zariem, debesis pa pusei zilas, pa pusei mākoņu piepūkotas. Viens mākonītis kādu bridi apēnoja �elsiju, kaut ari noliktavas upes otrā krastā joprojām palika saules apspīdētas.

Izrādījās, ka Montegjū neko nezina. Vēstule bija pienākusi pa pastu, papīra lapā vairāk nekā nebija, tikai vārds un adrese. Stāvēdams pie advokāta rakstāmgalda, �ārlzs atcerējās iepriek�ējo reizi, kad bija saņēmis no Sāras adresi, � bet �ī bija uzrakstīta kaligrāfiskiem burtiem. Vienīgi tās lakonismā varēja saskatīt Sāru.

Montegjū, atbilsto�i �ārlza telegrāfiskajai pavēlei, bija rīkojies ļoti piesardzīgi. Sārai nedrīkstēja rādīties ne tuvumā, nedrīkstēja viņu satraukt, lai nedotu iespēju atkārtotai bēg�anai. Detektīva lomā �oreiz iejutās advokāta sekretārs � ar to pa�u aprakstu kabatā, kas bija izdalīts īstajiem detektīviem. Sekretārs ziņoja, ka raksturojumam atbilsto�a jauna dāma patiesi dzīvojot norādītajā vietā; �ī persona esot pazīstama ar misis Rafvudas vārdu. Uzvārda samainītās zilbes izgaisināja pēdējās �aubas par informācijas patiesumu un� pēc pirmā īslaicīgā pārstei�guma � ari aizdomas, ka tas varētu būt precētas sievas uzvārds. Viltībiņa, kas vientuļo Londonas sievie�u aprindās tolaik bija glu�i parasta, �oreiz sasniedza tie�i pretējo mērķi. Tā pierādīja, ka Sāra nav precējusies.

�� Redzams, ka vēstule izsūtīta no Londonas. Vai tev nav kāda nojausma?�

�� Tā atsūtīta uz �ejieni, tātad sūtītājs zina par mūsu sludinājumiem. Tā adresēta tev personiski, tātad viņ� zina, kā labā mēs strādājam, tomēr mūsu piedāvātais atalgojums viņam acīmredzot ir vienaldzīgs. Tas viss �ķiet norādām uz pa�u jauno dāmu.

�� Bet kāpēc tad viņai vajadzēja tik ilgi slēpties? Un, starp citu, tas nemaz nav viņas rokraksts. � Montegjū klusi atzina savu bezspēcību. � Tavs sekretārs neko vairāk neuzzināja?

�� Viņ� ievēroja manus norādījumus, �ārlz. Es aizliedzu viņam ievākt informāciju. Viņ� glu�i nejau�i gadījās uz ielas brīdī, kad kaimiņiene novēlēja viņai labrītu. Tādā veidā mēs uzzinājām viņas vārdu.

�� Un māja?

�� Glu�i pieklājīgs ģimenes mājoklis. Tie ir viņa vārdi.

�� Viņa laikam strādā tur par mājskolotāju.

�� Ļoti iespējams.

�ārlzs pagriezās pret logu, un varbūt labi vien bija, jo advokāts tā paskatījās �ārlzam mugurā, it kā viņam būtu kas slēpjams. Montegjū bija aizliedzis sekretāram uzdot jautājumu, ta�u tas netraucēja viņam pa�am iztaujāt sekretāru.

�� Vai tu taisies viņu apciemot?

�� Harij, vecais, ne jau tāpēc es esmu �ķērsojis Atlantijas okeānu, lai� � �ārlzs izlīdzino�i pasmaidīja par savu skarbo toni. � Es saprotu, ko tu gribi jautāt. Es nespēju atbildēt. Piedod, �is ir pārlieku intīms jautājums. Un, godīgi sakot, es pats nezinu, ko jūtu. Man �ķiet, es to nezinā�u tikmēr, kamēr nebū�u viņu saticis. Zinu vienīgi to, ka� viņa joprojām nedod man miera. Man vajag ar viņu aprunāties, man vajag� nu, tu ta�u saproti.

�� Tev jāiztaujā Sfinksa.

�� Var sacīt arī tā.

�� Ceru, tu atceries, kas notika ar tiem diviem, kuriem neizdevās mīklu atrisināt.

�ārlzs savilka seju skumīgā grimasē. �Ja man jāizvēlas starp neziņu un nāvi, tad tu mierīgi vari sākt gatavot kapa runu.

�� Man nez kādēļ �ķiet, ka tā nebūs vajadzīga.

Abi smaidīja.

Ta�u �obrīd, tuvodamies Sfinksas mājai, �ārlzs vairs nesmaidīja. �is rajons �ārlzam bija sve�s, viņ� te jutās kā kaut kādā otr�ķirīgā Grini�ā � vietā, kur mū�a nogali pavada atvaļināti flotes virsnieki. Viktorijas laika Temza bija daudz piedraņķētāka nekā mūsējā, ikviens paisums nesa aug�up pretīgās putās sakultus notekūdeņus. Reiz smirdoņa kļuva tik necie�ama, ka visa Lordu palāta izmuka no zāles; tai uzvēla vainu par holeras izplatī�anos; piekrastes namiņi tolaik ne tuvu nebija tik iecienīti kā mūsu deodorizētajā laikmetā. Tomēr, par spīti visam, �ārlzs redzēja, ka mājas te ir tīri glītas; lai kādas novirzes lika cilvēkiem te iekārtoties uz dzīvi, bija skaidrs, ka ne jau nu nabadzība.

Beidzot, iek�ēji drebēdams, nobālis un tā kā apkaunots � �ārlza jaunā, amerikāniskā būtība bija pagaisusi bez vēsts dziļi iesakņoju�ās pagātnes priek�ā, un tagad viņu pārņēma mulsa apziņa, ka viņ�, kungu kārtas pārstāvis, iet ciemos pie augstāka ranga kalpones, � viņ� pienāca pie liktenīgajiem dzelzs vārtiņiem. Aiz tiem sākās taka, kura veda tie�i uz augsto ķieģeļu ēku; gandrīz līdz pa�am jumtam to aizsedza krā�ņi _ sakuploju�as, tikko ziedēt sāku�as zilganbālas glicīnijas.

�ārlzs pacēla misiņa klauvēkli un divreiz pieklaudzināja, nogaidīja ' kādas divdesmit sekundes, tad pieklaudzināja vēl. �oreiz durvis atvērās. Durvis stāvēja apteksne. Viņai aiz muguras �ārlzs saskatīja pla�u zāli � zālē daudz gleznu, tik daudz, ka tur izskatījās gandrīz kā mākslas galerijā.

�� Es vēlētos aprunāties ar misis� Rafvudu. Ja nemaldos, viņa �eit dzīvo.

Apteksne bija jauna, slaida mei�a platām acīm un bez tradicionālās me�ģīņu cepurītes. īstenība, ja meitenei nebijis priek�auta, �ārlzs nezinātu, kā viņu uzrunāt.

�� Kā jūs, lūdzu, sauc?

�ārlzs ievēroja, ka meitene nesaka "ser". Varbūt viņa nemaz nebija apteksne; viņas valoda bija daudz labāka nekā kalponēm. �ārlzs pasniedza meitenei vizītkarti.

�� Lūdzu, pasakiet viņai, ka es esmu braucis tālu ceļu, lai viņu sastaptu.

Meitene bez kautrē�anās izlasīja vizītkarti. Nē, viņa nebija kalpone. �ķita, ka viņa �aubās. Bet tad zāles tālākā gala pustumsā atskanēja soļi. Durvīs parādījās vīrietis, se�us vai septiņus gadus vecāks par �ārlzu. Meitene atvieglota pievērsās viņam:

�� is kungs vēlas sastapt Sāru.

�� Ak tā?

Vīrietim rokā bija pildspalva. �ārlzs pacēla cepuri un uzrunāja viņu no lieveņa:

�� Esiet tik laipns� es privātā lietā� es viņu labi pazinu agrāk, kad viņa vēl nedzīvoja Londonā.

Bija kaut kas mazliet aizvainojo�s vīrie�a vērīgajā, kaut arī ļoti īsajā skatienā, ko viņ� uzmeta �ārlzam, nedaudz ebrejiskajā ārienē, nevērīgi di�manīgajā apģērbā � kaut kas no jauna Dizraeli. Vīrietis pievērsās meitenei:

�� Vai viņa�?

�� Man �ķiet, viņi sarunājas. Neko vairāk.

"Viņi" acīmredzot bija Sāras aizbilstamie � bērni.

�� Tad uzved vjņu aug�ā, dārgā! Nāciet iek�ā, ser!

Tikko manāmi pamājis ar galvu, vīrietis nozuda tikpat pēk�ņi, kā parādījies. Meitene aicināja �ārlzu sev līdzi; durvis viņam bija jāaizver pa�am. Kad meitene sāka kāpt aug�ā pa kāpnēm, �ārlzam radās iespēja uzmest aci daudzajām gleznām un zīmējumiem. Viņ� pietiekami iabi pārzināja moderno mākslu, lai pazītu novirzienu, pie kura piederēja lielākā daļa darbu, un, jānudien, pat apjūsmoto, skandalozas slavas apvīto mākslinieku, kura monogramma bija redzama uz vairākiem audekliem. Troksnis, ko viņ� bija sacēlis pirms gadiem divdesmit, tagad bija aprimis;

tas, ko tolaik uzskatīja par derīgu tikai krāsns iekuram, tagad tika vērtēts augstu. Vīrietis ar pildspalvu bija mākslas kolekcionārs � nedaudz ap�aubāmas mākslas, bet, lai nu kā, par trūkumu viņ� acīmredzot nevarēja sūdzēties.

�ārlzs sekoja meitenes slaidajai mugurai aug�up pa kāpnēm; atkal gleznas un atkal galvenokārt no ap�aubāmās skolas. Ta�u �obrīd �ārlzs bija pārāk satraukts, lai piegrieztu tām vērību. Kad viņi pieveica otro kāpņu posmu, �ārlzs sadū�ojās jautājumam:

�� Vai misis Rafvuda strādā �eit par mājskolotāju?

Meitene apstājās un atskatījās � uzjautrināta, pārsteigta. Tad novērsās.

�� Viņa vairs nav mājskolotāja.

Meitene uz brīdi ieskatījās �ārlzam acīs. Tad gāja tālāk.

Viņi sasniedza otro stāvu. Pie durvīm �ārlza pravietiskā pavadone pagriezās.

�� Uzgaidiet, lūdzu, �eit!

Meitene iegāja istabā, atstādama durvis pusvirus. Aiz durvīm �ārlzs redzēja atvērtu logu, me�ģīņu aizkarus, kas viegli plīvoja siltajā vējā, trīso�as lapas koku zaros, upes ņirbu tālumā. Atskanēja klusa balsu murdoņa. �ārlzs pagāja sānis, lai varētu labāk saskatīt. Viņ� ieraudzīja divus vīrie�us, divus cienīgus kungus stāvam pie molberta, kas bija nolikts ieslīpi pret logu, lai iegūtu labāku apgaismojumu. Viņi aplūkoja gleznu. Garākais pieliecās, lai izpētītu kādu detaļu, bet viņam aizmugurē stāvo�ais tie�i tobrīd palūkojās ārā pa durvīm � tie�i �ārlzam acīs. Viņ� tikko manāmi pamāja, tad pievērsās vēl kādam cilvēkam istabas neredzamajā daļā.

�ārlzs stāvēja kā apstulbis.

Jo viņ� pazina �o seju: reiz viņi abi ar Ernestīni pat bija klausīju�ies �o vīru � kādu stundu vai ilgāk. Neiespējami, tomēr� un tas vīrietis lejā! Visas �īs gleznas un zīmējumi! �ārlzs steig�us novērsās, juzdamies kā cilvēks, kur� nokļuvis murgu varā, un skatījās pa augsto logu kāpņu laukumiņa galā lejup uz zaļo dārzu. Viņ� neredzēja un nesaprata neko, tikai to, cik muļķīgs bijis viņa pieņēmums, ka kritu�ām sievietēm obligāti jākrīt vēl zemāk, � jo vai tad viņ� nebija ieradies apturēt gravitācijas likumu? �ārlzu kratīja drebuļi kā cilvēku, kur� pēk�ņi ieraudzījis, ka visa pasaule ap viņu sagriezusies a�gārni.

Skaņa.

�ārlzs tramīgi atskatījās. Sāra stāvēja pie durvīm, ko tikko bija, aizvērusi, � plaukstu uz misiņa roktura, grūti saskatāma pēk�ņi aptum�otajā telpā.

Un Sāras tērps! Tas bija tā pārvērties, ka �ārlzs viņu pirmajā mirklī nepazina. Sāru viņ� vienmēr bija iztēlojies vecajās drānās, ar neizdibināmu sejas izteiksmi iznirstam no krēslainas pamestības. Bet �ī te bija Emancipētā Dāma no galvas līdz papē�iem un klaji izaicināja visus pastāvo�os priek�status par pieklājīgu sievie�u modēm. Sārai mugurā bija ko�i, tum�zili svārki, ko ap vidukli saturēja tum�sarkana josta ar sprādzi zeltītas zvaigznes veidā, un balta zīda blūzīte ar sārtām svītrām, garām, kuplām piedurknēm un mazu, smalku baltu me�ģīņu apkaklīti, kurai pu�ķa vietā bija iesprausta neliela kameja. Sāras mati bija atsukāti atpakaļ un vaļīgi apņemti ar sarkanu lenti.

�ī elektrizēti bohēmiskā būtne izraisīja �ārlzā divējādas jūtas: pirmkārt, Sāra viņam izskatījās nevis divus gadus vecāka, bet gan divus gadus jaunāka, otrkārt, �ārlzam �ķita, ka viņ� neizprotamā kārtā nevis atgriezies Anglijā, bet gan apriņķojis zemeslodi un nokļuvis atpakaļ Amerikā. Jo tie�i tā tolaik ģērbās jaunās amerikāņu modesdāmas. Viņas saskatīja jēgu �ādā tērpā � tā vienkār�ībā un pie�vilcībā pēc visiem nejēdzīgajiem polsteriem, korsetēm un krinolīniem. Savienotajās Valstīs �ārlzam viņu stils ar tā �ķelmīgajiem un pa�radoksāli koķetajiem mājieniem uz emancipāciju ari citās jomās bija licies ļoti pievilcīgs, bet tagad �ārlzs bija visādu aizdomu varā un viņa vaigi ieguva krāsu, kas daudz neatpalika no sārtajām svītrām uz Sāras blūzītes.

Ta�u vienlaikus ar pārsteigumu par tagadējo Sāru� kā viņa bija pārvērtusies! � �ārlzu pārņēma dziļ� atvieglojums. �īs acis, �ī mute, �ī alla� izaicino�ā izteiksme� nekas nebija zudis. Sāra joprojām bija apbrīnojamā būtne no �ārlza laimīgāko dienu sapņiem, ta�u uzplaukusi, uzziedējusi, pacēlusies spārnos virs melnās kūniņas.

Desmit ilgas sekundes abi klusēja. Tad Sāra nervozi sakrampēja rokas virs zeltītās sprādzes un nodūra acis.

�� Kā jūs �eit gadījāties, mister Smitson?

Sāra nebija sūtījusi adresi. Viņa nejutās pateicīga. �ārlzs to neatcerējās, bet Sāras jautājums bija tie�i tāds pats, kādu viņ� reiz bija uzdevis, kad Sāra bija negaidīti pārsteigusi viņu pa�u, ta�u to, ka �obrīd viņi dīvainā kārtā bija mainīju�ies lomām, � to �ārlzs juta. Tagad lūdzējs bija viņ�, un Sāra viņu negribīgi uzklausīja.

�� Mans advokāts saņēma ziņu, ka jūs �eit dzīvojot. Es nezinu, no kā.

�� Jūsu advokāts?

�� Vai tad jūs nezinājāt, ka es esmu atsaucis saderinā�anos ar mis Frimenu?

�oreiz pārsteigta bija Sāra. Viņas acis ilgi vērās �ārlza acīs, tad

novērsās. Viņa neko nebija zinājusi. �ārlzs pienāca soli tuvāk un klusu ierunājās:

�� Es esmu pārmeklējis ikvienu nostūri �ajā pilsētā. Reizi mēnesī es ievietoju avīzēs sludinājumus cerībā, ka�

Tagad abi lūkojās grīdā, uz glīto turku paklāju, ar ko bija pārsegts kāpņu laukumiņ�. �ārlzs centās runāt savaldīgi.

�� Es redzu, ka jūs esat� � �ārlzam pietrūka vārdu, bet viņ� gribēja sacīt "pavisam pārvērtusies".

Sāra teica: � Man dzīvē ir veicies.

�� Tas kungs tur istabā � vai viņ� gadījumā nav�?

Sāra pamāja, atbildēdama uz jautājumu �ārlza joprojām neticīgajās acīs.

�� Un �ī māja pieder�?

Tagad Sāra mazliet ievilka elpu � tik pārmeto�s bija kļuvis �ārlza tonis. Viņam nedeva miera pa ausu galam saklausītas baumas. Nevis par istabā pamanīto vīrieti, bet par apak�ā redzēto. Sāra, neteikdama ne vārda, devās uz kāpnēm, kas veda uz nākamo stāvu. �ārlzs stāvēja kā sasalis. Sāra negribīgi atskatījās.

�� Nāciet, lūdzu!

Uzkāpu�i aug�ā, viņi nokļuva istabā ar skatu uz ziemeļiem, uz pla�ajiem dārziem. Te bija mākslinieka darbnīca. Uz galda pie durvīm bija izmētāti zīmējumi, uz molberta uzvilkta tikko iesākta eļļas glezna � pamatlīnijās ieskicēta jauna sieviete, kas skumji lūkojas lejup, viņai aiz muguras lapotne; pie sienas vēl da�i audekli, apgriezti otrādi, pie citas sienas rinda pakaramo ar raibum raibu kleitu, �aļļu, lakatu jūkli, liela māla krūka, galdi ar glezno�anas piederumiem � tūbiņām, otām, krāsu trauciņiem. Bareljefs, nelielas skulptūriņas, vāze ar meldriem. �ķita, ka �ai telpā nav gandrīz nevienas brīvas kvadrātpēdas.

Sāra stāvēja pie loga, uzgriezusi �ārlzam muguru.

�� Es esmu viņa rakstvede. Viņa palīdze.

�� Vai jūs kalpojat kā modelis?

�� Reizēm.

�� Saprotu.

Ta�u �ārlzs nesaprata neko; tiesa, ar acs kaktiņu viņ� redzēja vienu no skicēm, kas gulēja uz galda pie durvīm. Kaila sieviete, tas ir, kaila līdz viduklim, uz gurna atbalstījusi amforu. Seja, �ķiet, nebija Sāras, bet, raugoties no �āda leņķa, to nevarēja dro�i pateikt.

�� Vai jūs dzīvojat �eit visu laiku, kop� aizbraucāt no Eksiteras? t

�� Es dzīvoju �eit vienu gadu.

Kaut �ārlzs varētu viņai pajautāt, kā tas noticis � kā viņi abi * 368

iepazinu�ies? Ar kādiem noteikumiem viņa �eit dzīvo? �ārlzs svārstījās, tad nolika cepuri, spieķi un cimdus uz krēsla pie durvīm. Sāras mati tagad bija redzami visā krā�ņumā, tie sniedzās viņai gandrīz līdz viduklim. Sāra �ķita sīkāka, nekā �ārlzam bija agrāk licies, trauslāka. Balodis, plivinādams spārnus, nolaidās uz palodzes Sārai priek�ā, tad sabijās un aizlidoja prom. Lejā atvērās un aizvērās durvis. Klusas vīrie�u balsis, soļi. Viņus �ķīra istaba. Viņus �ķīra it viss. Klusums kļuva nepanesams.

�ārlzs bija ieradies izraut Sāru no nabadzības, no kāda no�ēlojama darba no�ēlojamā namā. Pilnā apbruņojumā, gatavs nocirst pūķim galvu� ta�u glābjamā princese bija pārkāpusi visus noteikumus. Ne va�u, ne �ņukstu, ne lūdzo�i pastieptu roku. �ārlzs jutās kā cilvēks, kur� saposies uz masku balli, bet nokļuvis parastā soirйe

�� Vai viņ� zina, ka jūs neesat precējusies?

�� Es uzdodos par atraitni.

�ārlza nākamais jautājums bija gau�ām neveikls, ta�u viņ� bija zaudējis jebkādu takta izjūtu.

�� Cik noprotu, viņa sieva ir mirusi?

�� Mirusi. Ta�u ne viņa sirdī.

�� Viņ� nav apprecējies otrreiz?

��ī māja pieder viņiem abiem ar brāli. � Tad Sāra minēja vēl viena iemītnieka vārdu, it kā uzsvērdama, ka �ārlza vāji slēptās ba�as, ņemot vērā �o biezo apdzīvotību, ir nepamatotas. Ta�u Sāras minētajam vārdam bija tāda reputācija, ka ikvienam cienījamam 186... gadu beigu posma viktoriānim, to izdzirdot, pienācās riebumā novērsties. Sa�utumu, ko izraisīja viņa dzeja, publiski pauda D�ons Morlijs, viens no tiem godavīriem, kuri piedzimu�i par sava laikmeta ruporiem (tas ir, tuk�ajām fasādēm). �ārlzs atcerējās viņa kodolīgo dzejniekam veltīto apzī�mējumu � "izvirtu�ais satīru bandas laureāts". Un pats nama īpa�nieks! Vai gan �ārlzs nebija dzirdējis, ka viņ� lietojot opiju? �ārlza iztēle uzbūra kaut kādu orģijās ieslīgu�u m�nag� à quatre � àcinq , ja pieskaita vēl ari meiteni, kura bija uzvedu�i viņu aug�ā. Ta�u Sāras ārienē nekas neliecināja par uz.dzīvi; atsauk�anās uz �o dzejnieku pat vedināja domāt par zināmu naivumu, un kas gan �ādā ļaunuma perēklī būtu meklējams pa durvīm saskatītajam populārajam lektoram un kritiķim, kuram, tiesa gan, piemita tieksme uz ekstravaganci, bet kur� citādi bija cienījams, visu apbrīnots vīrs?

Es pārlieku uzsveru �ārlza domu ļaunāko, laikmetīgo, morlejisko pusi; �ārlza labākais "es", kas viņam bija ļāvis toreiz Laimrid�as ļaunuma piesātinātajā gaisotnē tūlīt saskatīt Sāras patieso būtību, tagad izmisīgi centās atvairīt aizdomas.

�ārlzs sāka klusā balsī runāt; domās viņ� nolādēja savu atturību, �o barjeru, kas neļāva viņam stāstīt par neskaitāmajām vientulības dienām un naktīm, par Sāras garu viņam līdzās, pāri, visapkārt� par asarām un savu nespēju runāt par �īm asarām. �ārlzs pastāstīja par tāvakara notikumiem Eksiterā. Par savu lēmumu, par Sema briesmīgo nodevību.

�ārlzs cerēja, ka Sāra pagriezīsies. Ta�u viņa joprojām slēpa seju, lūkodamās ārā uz apstādījumiem. Tur rotaļājās bērni. �ārlzs apklusa, tad no mugurpuses piegāja Sārai cie�i klāt.

�� Vai tas, ko es saku, jums neko nenozīmē?

�� Tas man nozīmē ārkārtīgi daudz. Tik daudz, ka es�

�ārlzs maigi sacīja: � Lūdzu, turpiniet!

�� Man trūkst vārdu.

Un Sāra atgāja sāņus, it kā nespētu izturēt �ārlza tuvumu. Tikai pie molberta viņa uzdro�inājās pacelt acis.

Viņa nomurmināja: � Es nezinu, ko sacīt.

Ta�u Sāras balsī nejuta pārdzīvojumu, mosto�os pateicību, ko �ārlzs tik izmisīgi gaidīja; bija briesmīgi dzirdēt, ka tajā skan tikai parasts apmulsums.

�� Reiz jūs teicāt, ka mīlot mani! Jūs sniedzāt man vispārliecino�āko pierādījumu, kādu vien sieviete var sniegt� ka tas, kas mūs bija pārņēmis savā varā, ir kaut kas stiprāks par vienkār�u savstarpēju patiku un pievilcību�

�� Es to nenoliedzu.

�ārlza acīs pazibēja aizvainojums un dusmas. Sāra nodūra skatienu. Istabā atkal iestājās klusums, un tagad pret logu pagriezās �ārlzs.

�� Ta�u jūs esat atradusi jaunu, saisto�āku pieķer�anos.

�� Es necerēju jūs vēl kādreiz sastapt.

�� Tā nav atbilde.

�� Es esmu aizliegusi sev gausties par neiespējamo.

�� Ari tā nav�

�� Mister Smitson, es neesmu viņa mīļākā! Ja jūs viņu pazītu, ja jūs zinātu viņa personīgās dzīves traģēdiju� tad jūs ne mirkli nespētu būt tik� � Ta�u Sāra neizteica līdz galam. �ārlzs bija atļāvies par daudz un tagad stāvēja balti sa�ņaugtiem pirkstu kauliņiem un sarkaniem vaigiem. Atkal klusums, tad Sāra izlīdzino�i sacīja: � Es tie�ām esmu atradusi jaunu pieķer�anos. Ta�u ne tādā nozīmē, kā jūs to domājat.

�� Tādā gadījumā es nesaprotu, kā lai izskaidro jūsu nepārprotamo apmulsumu, mani atkal ieraugot. � Sāra klusēja. � Kaut gan es ļoti labi varu iztēloties, ka tagad jums ir� daudz jautrāki un interesantāki draugi, nekā es jebkad spētu būt. � �ārlzs steig�us piebilda: � Jūs man liekat runāt tā, ka man pa�am pretīgi. � Sāra vēl arvien klusēja. �ārlzs pagriezās pret viņu ar rūgtu smaidu sejā.� Es saprotu, kā tas ir. Tagad es esmu cilvēknīdēja lomā.

�ie patiesie vārdi nāca �ārlzam par labu. Sāra uzmeta viņam �iglu, gandrīz vai rūpju pilnu skatienu. Viņa svārstījās, tad izlēma.

�� Es negribēju jūs sāpināt. Es gribēju tikai labāko. Tiesa, es ļauni izmantoju jūsu uzticību, jūsu cēlsirdību, jā, es kāros jums kaklā, uzmācos jums, labi zinādama, ka jums ir citas saistības. Es biju kā apsēsta. Es to tā īsti aptvēru tikai todien Eksiterā. Viss ļaunākais, ko jūs toreiz par mani domājāt, bija tīra patiesība. � Sāra uz bridi apklusa. �ārlzs gaidīja. � Vēlāk es savām acīm dabūju noraudzīties, kā mākslinieks iznīcina darbu, kur� amatierim liktos glu�i nevainojams. Reiz es mēģināju protestēt. Man atbildēja, ka, ja mākslinieks neesot pats sev visbargākais soģis, tad viņ� neesot cienīgs saukties par māslinieku. Manuprāt, tas ir pareizi. Manuprāt, es darīju pareizi, iznīcinādama to, kas bija sācies starp mums. Tas bija neīsti, tas�

�� Tikai ne manas vainas pēc.

�� Nē, ne jūsu vainas pēc. � Sāra brīdi klusēja, tad turpināja maigākā tonī: � Mister Smitson, nesen es atradu kādu mistera Raskina izteicienu. Viņ� raksta par uztveres nekonsekvenci. Misters Raskins uzskata, ka dabisko mūsos ir sagandējis mākslotais, tīro � netīrais. Manuprāt, tie�i tas notika ar mums pirms diviem gadiem. � Sāra piebilda klusākā balsī: � Un es pārlieku labi zinu, kura bija mana daļa.

�ārlzs atkal izjuta Sāras neparasto pārliecību � ka intelektuālā ziņā viņi abi ir vienlīdzīgi. �ārlzs saprata arī to, kas viņos abos vienmēr bijis pretrunā: viņa izteiksmes āri�ķīgums� visno�ēlojamāk redzams tajā mīlestības vēstulē, ko Sāra tā arī nesaņēma,� un viņas izteiksmes tie�ums. Divas valodas: no vienas puses, tuk�ums un muļķīga pa��kontrole � Sāra tikko bija to noteikusi � uztveres samākslotība �, no otras puses, domu un spriedumu kodolīgums un tie�ums, tāpat kā vienkār�a titullapa pret kādu, sacīsim, Noela Hamfrija darinājumu, visu vienās spirālēs, ornamentos, tuk�umu maskējo�ās rokoko briesmeklībās. Lūk, kas patiesībā bija viņu nesaskaņas īstais cēlonis, kaut ari Sāra savā laipnībā � vai ari ilgodamās ātrāk tikt no viņa vaļā � to noklusēja.

�� Vai drīkstu izvērst jūsu metaforu? Vai tas, ko jūs dēvējat par dabisku un nesamākslotu uztveri, nav atgūstams � atjaunojams?

�� Manuprāt, nav.

Tomēr, sacīdama �os vārdus, Sāra neuzdrīkstējās paskatīties uz �ārlzu.

�� Es biju �etrtūksto� jūd�u attālumā no �ejienes, kad mani sasniedza ziņa par jūsu atra�anu. Tas bija pirms mēne�a. Kop� tā laika nav pagājusi neviena stunda, kad es nebūtu domājis par �o mūsu sarunu. Jūs� jūs nevarat atbildēt man ar salīdzinājumiem, lai arī cik trāpīgiem, no mākslas pasaules.

�� Es tos attiecinu arī uz dzīvi.

�� Tādā gadījumā iznāk, ka jūs nekad neesat mani mīlējusi.

�� To es neteiktu.

Sāra bija novērsusies. �ārlzs atkal piegāja viņai klāt.

�� Bet jums jāsaka! Jums jāsaka: es rīkojos gau�ām ļaunprātīgi, es nekad neesmu saskatījusi viņā neko citu kā vien ieroci, ko izmantot saviem mērķiem un pēc tam aizmest. Jo �obrīd man ir glu�i vienalga, ka viņ� joprojām mīl mani, ka visos savos ceļojumos viņ� nav atradis sievieti, ar ko varētu mani aizstāt, ka bez manis viņ� ir rēgs, ēna, puscilvēks� � Sāra bija nodūrusi galvu. �ārlzs klusināja balsi. � Jums jāsaka: man vienalga, ka viņa noziegums bija tikai pāris �aubu stundu, man vienalga, ka viņ� to izpircis, upurēdams savu godīgo vārdu, savu� tam jau nav nekādas nozīmes, es simtkārt upurētu visu, kas man pieder, ja vien drīkstētu cerēt� mīļā Sāra, es�

�ārlzs bija nonācis bīstami tuvu asarām. Viņ� pasniedzās pēc Sāras pleca, aizskāra to, bet tikko manāms spriegums Sāras stājā lika viņa rokai tūdaļ atslīgt atpakaļ.

�� Jums tie�ām ir cits.

�� Jā. Man ir cits.

�ārlzs uzmeta Sāras novērstajai sejai niknu skatienu, dziļi ievilka elpu un devās uz durvīm.

�� Lūdzu, pagaidiet! Man jums vēl kas sakāms.

�� Galveno jūs jau esat pateikusi.

�� Cits nav tas, ko jūs iedomājaties.

Sāras balss bija tā pārvērtusies, kļuvusi tik spēcīga, ka �ārlza roka, kura bija sniegusies pēc cepures, sastinga pusceļā. Viņ� atskatījās uz Sāru. �ārlzs ieraudzīja pretrunu plosītu būtni: agrāko noraido�o un otru, kura lūdzās, lai viņu uzklausa. �ārlzs lūkojās grīdā.

�� Man tie�ām ir cits tādā nozīmē, kā jūs domājat. Viņ� ir� mākslinieks, kuru esmu �eit iepazinusi. Viņ� vēlas mani precēt. Es apbrīnoju viņu, es cienu viņu gan kā cilvēku, gan kā mākslinieku. Bet es nemū�am viņu neprecē�u. Ja man �obrīd būtu jāiz�ķiras starp misteru� starp viņu un jums, tad jums nevajadzētu aiziet no �īs mājas nelaimīgam. Lūdzu, ticiet man! � Sāra pienāca �ārlzam nedaudz tuvāk, viņas acis tik cie�i lūkojās �ārlzā, ka �ārlzam nācās noticēt. Viņ� atkal skatījās grīdā. � Jūsu abu sāncense esmu es pati. Es ne ar vienu negribu precēties. Es negribu precēties tāpēc, ka� pirmkārt, savas pagātnes pēc, kura ir pieradinājusi mani pie vientulības. Agrāk man vienmēr �ķita, ka es to ienīstu. Tagad es dzīvoju pasaulē, kur izvairīties no vientulības ir gau�ām viegli. Bet es esmu iemācījusies to novērtēt. Es ne ar vienu nevēlos dalīties savā personiskajā dzīvē. Es gribu būt es pati, nevis ko no manis laulībā gaidītu vīrs, lai arī cik laipns, lai arī cik gādīgs.

�� Un otrs iemesls?

�� Otrs iemesls ir mana tagadne. Es necerēju, ka jebkad bū�u laimīga. Tomēr savā pa�reizējā stāvoklī es jūtos laimīga. Man ir rado�s, patīkams darbs � tik patīkams, ka es to vairs neuztveru kā darbu. Es ik dienas drīkstu piedalīties ģēniju sarunās. Tādiem vīriem ir savi trūkumi. Savi netikumi. Ta�u ne tādi, kādus viņiem piedēvē pasaule. Cilvēkus, kurus esmu �eit sastapusi, vieno cildeni pūliņi, cēli mērķi � agrāk es nemaz nezināju, ka tādi �ai pasaulē iespējami. � Sāra pagriezās pret molbertu. � Mister Smitson, es esmu laimīga, beidzot es esmu nokļuvusi tur � vismaz tā man �ķiet �, kur esmu piederīga. Es to saku gau�ām pazemīgi. Es pati neesmu ģēnijs, es nespēju neko vairāk, kā vien ļoti pieticīgi un bikli palīdzēt ģēnijiem. Jūs dro�i vien domājat, ka man ir ļoti veicies. Neviens to nezina labāk par mani. Ta�u, manuprāt, es esmu savas veiksmes parādniece. Man neklājas meklēt veiksmi citur. Man jādomā par to kā par likteņa velti, ko nedrīkstu izniekot. � Sāra atkal apklusa, tad uzlūkoja �ārlzu. � Varat domāt par mani, ko gribat, ta�u es nespēju vēlēties, lai manā pa�reizējā dzīvē kaut kas mainītos. Pat tad ne, ja mani lūdz cilvēks, kuru cienu, kur� aizkustina mani vairāk, nekā atļaujos izrādīt, no kura neesmu pelnījusi tādas augstsirdības un uzticības jūtas. � Sāra nolaida acis. � Un kuru es lūdzu mani saprast.

Vairākkārt �ārlzam gribējās pārtraukt �o monologu. Visi �ie apgalvojumi viņam �ķita ķecerība, tomēr kaut kur dziļi dvēselē apbrīna pret ķeceri pieauga. Sāra bija citāda, vairāk kā jebkad agrāk citāda nekā pārējās sievietes. �ārlzs redzēja, ka Londona, Sāras jaunais dzīvesveids viņu smalki pārveidoju�i, uzlabojot valodu un izrunu, noslīpējot intuīciju, padziļinot uztveres spējas, agrākās nedro�ības vietā sniedzot stabilu pamatu zem kājām, jaunu dzīves pamatnostādni un apziņu par pa�as vietu tajā. Sāras ko�ās drēbes sākumā bija �ārlzu maldināju�as. Tagad viņ� atskārta, ka tās nav nekas cits kā Sāras jauniegūtās pa�apziņas un pa�pārliecības izpausme; āri�ķības viņai vairs nebija nepiecie�amas. �ārlzs to saprata, tomēr negribēja pieņemt. Viņ� panācās atpakaļ, nedaudz tuvāk istabas vidum.

�� Bet jūs ta�u nevarat noliegt mērķi, kādam sieviete radīta �ai pasaulē. Un kā dēļ? Man nav nekas pret misteru� � �ārlzs pamāja uz molbertu ar gleznu, � un viņa līdzgaitniekiem. Bet jūs ta�u nevarat kalpo�anu viņiem stādīt augstāk par dabas likumu. � �ārlzs centās runāt pārliecino�i. � Arī es esmu mainījies. Es esmu daudz ko uzzinājis par sevi, par to, kas agrāk manī bija neīsts. Es neizvirzu jums nekādus noteikumus. Visu, kas dārgs mis Sārai Vudrafai, var paturēt arī misis Smitsone. Es netaisos aizliegt jums jūsu jauno pasauli vai jūsu neizsīksto�o prieku par to. Es vienkār�i piedāvāju papla�ināt jūsu pa�reizējās laimes apvār�ņus.

Sāra piegāja pie loga, bet �ārlzs pārvietojās pie molberta, nenolaizdams no viņas acis. Sāra pagriezās ieslīpi pret �ārlzu.

�� Jūs nesaprotat. Tā nav jūsu vaina. Jūs esat ļoti laipns. Bet mani jau nevar saprast.

�� Neaizmirstiet, ka jūs man esat to teikusi jau agrāk. Man tā vien �ķiet, ka jums tā kļūst par godalietu � palikt nesaprastai.

�� Es gribēju teikt, ka ari es pati sevi nesaprotu. Un es nevaru izskaidrot� kāpēc, bet es ticu, ka no �īs nesapratnes atkarīga mana laime.

Par spīti visam, �ārlzs pasmaidīja. � Tas ta�u ir absurds! Jūs atraidāt manu bildinājumu tikai tāpēc, ka es varētu palīdzēt jums izprast pa�ai sevi.

�� Es atraidu jūs tāpat kā visus pārējos, jo jūs nespējat apjēgt, ka man tas nav nekāds absurds.

Sāra atkal bija uzgriezusi �ārlzam muguru; viņam atausa cerību stariņ�, redzot, kā Sāra pieduras vēdlodziņam � nervozi kā iespītējies bērns.

�� Tā jūs no manis vaļā netiksiet! Manis pēc varat saglabāt savu noslēpumainību. Es solos izturēties pret to ar bijību.

�� Ne jau no jums es baidos, bet no jūsu mīlestības. Es pārāk labi zinu, ka mīlestībai nav bijības.

�ārlzs jutās tā, it kā kaut kādas muļķīgas juridiskas formalitātes pēc viņam tiktu atņemts mantojums, it kā viņa saprātīgais nolūks būtu kritis par upuri nesaprātīgam likumam. Ta�u Sāra negrib pakļauties saprāta loģikai; varbūt viņa izrādīsies pieejamāka jūtām? �ārlzs vēl �aubījās, tad piegāja viņai tuvāk.

�� Vai jūs bie�i domājāt par mani, kamēr es biju prom?

Tagad Sāra uzlūkoja �ārlzu gandrīz vai garlaikoti, it kā būtu paredzējusi �o jauno uzbrukumu un justos atvieglota, ka tas beidzot sācies. Viņa novērsās un raudzījās pāri dārziem ēku jumtos.

�� Sākumā es par jums domāju ļoti daudz. Ari pēc pusgada, kad pirmo reizi ieraudzīju vienu no jūsu sludinājumiem�

�� Tātad jūs zinājāt!

Ta�u Sāra nepielūdzami turpināja: � Kur� piespieda mani mainīt dzīvesvietu un uzvārdu. Es ievācu informāciju. Tad ari uzzināju � bet ne agrāk �, ka jūs neesat apprecējies ar mis Frīmenu.

Piecas ilgas sekundes �ārlzs stāvēja, sastindzis un neticēdams savām ausīm, tad Sāra uzmeta viņam a�u skatienu. �ārlzam �ķita, ka �ai skatienā pavīd triumfs, visu laiku turēts rezervē � vēl ļaunāk, viņa bija speciāli nogaidījusi un izspēlējusi to īstajā brīdī, lai pilnā mērā izbaudītu tā iedarbību. Sāra mierīgi pagāja sāņus, un �is miers, �ī nepārprotamā vienaldzība �ķita vēl drausmīgāki nekā pati kustība. �ārlzs pavadīja Sāru ar acīm. Un var būt, ka viņ� beidzot sāka saprast viņas noslēpumu. Te iezīmējās kāda baismīga novirze cilvēces dzimumattiecību likteņa līnijā; �ārlzs bija ne vairāk kā ierindnieks, bandinieks varenā kaujā, un, tāpat kā visās kaujās, cīņa �eit risinājās ne jau par mīlestību, bet par īpa�uma tiesībām un teritoriju. �ārlzs redzēja dziļāk: īstais iemesls bija nejau tas, ka Sāra ienīstu vīrie�us, ka viņa principā nicinātu �ārlzu vairāk nekā citus vīrie�us; Sāras manevri vienkār�i bija viņas cīņas veida sastāvdaļa, līdzeklis lielāka mērķa sasnieg�anai. �ārlzs redzēja vēl dziļāk: Sāras iedomātā pa�reizējā laime bija vēl vieni meli. Dziļi dvēselē Sāra joprojām cieta tāpat kā agrāk, un tie�i tas bija noslēpums, kuru viņa patiesi baidījās �ārlzam atklāt.

Iestājās klusums. � Tādā gadījumā jūs esat ne tikai izpostījusi manu dzīvi. Jūs esat darījusi to ar baudu.

�� Es jau zināju, ka mūsu sastap�anās ne pie kā laba nenovedīs.

: � Man liekas, jūs melojat. Manuprāt, jūs tīksminājāties par manu nelaimi. Un man �ķiet, ka jūs pati esat atrakstījusi to vēstuli manam advokātam. � S�ķa asi palūkojās �ārlzā, to noliegdama, ta�u �ārlzs atvairīja viņas skatienu ar vēsu grimasi. � Jūs aizmirstat, ka es jau zinu, esmu izbaudījis uz savas ādas, kāda lieliska aktrise jūs spējat būt, ja vien tas ir jūsu interesēs! Tagad es beidzot saprotu, kāpēc esmu aicināts saņemt coup de grāceK Jūs esat atradusi jaunu upuri. Un gribat vēl pēdējo reizi veldzēt pie manis savu nesātīgo un nesievi�ķīgo naidu pret manu dzimumu� lai pēc tam padzītu mani.

�� Jūs pārprotat.

Ta�u Sāra to sacīja pārlieku mierīgi, it kā �ārlza pārmetumi viņu neskartu, pat sagādātu viņai slepenu perversu apmierinājumu. �ārlzs rūgti papurināja galvu.

�� Nē. Ir tā, kā es saku. Jūs ne vien ietriecāt man dunci krūtīs, jūs vēl tīksminājāties, grozīdama to manā brūcē.� Tagad Sāra stāvēja, it kā pret pa�as gribu lūkodamās �ārlzā, kā hipnotizēta, kā nekaunīga noziedzniece, gaidīdama spriedumu. Un �ārlzs to pasludināja: � Pienāks diena, kad jums nāksies atbildēt par to, ko esat man nodarījusi. Un, ja vien ir Dievs debesīs, jums nemū�am netiks piedots.

Melodramatiski vārdi; tomēr vārdi reizēm nozīmē vēl mazāk nekā jūtas, ko tie pau�, � un �ie nāca no pa�as dvēseles un izmisuma dziļumiem. Tajos skanēja nevis melodrāma, bet traģēdija. Sāra ilgi lūkojās �ārlzā; kaut kas no negantā niknuma, kas plosīja �ārlza dvēseli, atspoguļojās viņa acīs. Sāra spēji nokāra galvu.

�ārlzs kavējās vēl pēdējo sekundi; viņa seja �ķita kā pārslogots aizsprosts � tik milzīgs bija lāstu smagums, kas lauztin lauzās uz āru. Tad � tikpat pēk�ņi, kā Sāras sejā bija parādījusies vainas izteiksme, � �ārlzs sakoda zobus, apgriezās uz papē�a un enerģiskiem soļiem devās uz durvīm.

Ar vienu roku pieturēdama brun�us, Sāra metās viņam pakaļ. Izdzirdējis troksni, �ārlzs apcirtās apkārt; vienu mirkli viņa �ķita apjukusi. Ta�u, iekams �ārlzs paguva spert kaut soli tālāk, Sāra jau bija aizsteigusies viņam garām un nostājusies pie durvīm. Izeja nu bija aizsprostota.

�� Es nevaru ļaut jums aiziet �ādā pārliecībā!

Sāras krūtis cilājās, it kā viņai trūktu elpas; viņas acis bija kā piekaltas �ārlza acīm, it kā, cenzdamās aizturēt �ārlzu, viņa paļautos tikai uz sava skatiena spēku. �ārlzs nikni pacēla roku, bet Sāra atkal ierunājās:

�� ai mājā mīt kāda persona, kura pazīst mani, saprot mani labāk nekā jebkur� cits visā pasaulē. Viņa vēlas jūs satikt. Lūdzu, neliedziet viņai �o iespēju! Viņa izskaidros� manu īsto dabu daudz labāk nekā es pati. Viņa apliecinās, ka mana izturē�anās pret jums nav tik ļauna, kā jūs iedomājaties.

�ārlza acis �ķīla dusmu zibeņus pret Sāru, it kā aizsprosts nu būtu sagruvis. Ar acīm redzamu piepūli viņ� centās savaldīties, apslāpēt liesmas, atgūt ledaino izteiksmi � un veiksmīgi!

�� Es esmu pārsteigts, ka, pēc jūsu domām, kāda sve�iniece varētu attaisnot jūsu rīcību manās acīs. Un tagad�

�� Viņa gaida. Viņa zina, ka jūs esat �eit.

�� Man tas glu�i vienalga, kaut ari viņa būtu pati karaliene. Es negribu viņu redzēt.

�� Es atstā�u jūs vienus.

Sāras vaigi bija pietvīku�i ko�i sarkani, gandrīz tikpat ko�i kā �ārlzam. Pirmo un pēdējo reizi mū�ā �ārlzs juta kārdinājumu pielietot fizisku spēku pret vājā dzimuma pārstāvi.

�� Laidiet mani!

Ta�u viņa papurināja galvu. Vārdi bija kļuvu�i lieki; tagad visu iz�ķīra griba. Sāras rīcībā jautās milzīgs spēks, gandriz vai traģika, un tomēr viņas acīm pārslīdēja dīvaina ēna � kaut kas bija mainījies, starp viņiem nemanāmi plūda citas pasaules vēsmas. Sāra vēroja �ārlzu, it kā apzinādamās, ka piespiedusi viņu pie sienas, � nedaudz noba�ījusies, nebūdama pārliecināta, ko viņ� iesāks, tomēr bez naida. Gandrīz tā, it kā zem ārējās �aulas nebūtu nekā vairāk par ziņkāri � ar ko gan beigsies �is eksperiments? Kaut kas �ārlzā aizlūza. Viņ� nodūra acis. Par spīti niknumam, �ārlzs joprojām apzinājās, ka mīl Sāru, ka viņa ir vienīgā būtne, ar kuras zaudējumu viņ� nemū�am nespēs samierināties. �ārlzs uzrunāja zeltīto sprādzi:

�� Kā man tas jāsaprot?

�� Tā, kā cits, ne tik cienījams d�entlmenis jūsu vietā jau sen būtu sapratis.

�ārlzs meklēja atbildi Sāras acīs. Vai tajās nepavīdēja kaut visniecīgākais smaids? Nē, kur nu! Nepavīdēja. Sāra vēl mirkli noraudzījās �ārlzā ar savām neizdibināmajām acīm, tad atgāja no durvīm un pāri istabai devās pie kamīna, lai parautu zvana auklu. �ārlzu nekas vairs nekavēja, ta�u viņ� stāvēja nekustīgs, skatīdamies uz Sāru. "Kā ne tik cienījams d�entlmenis�" Kāda jauna neģēlība sagaidāma �oreiz? Cita sieviete, kura pazīstot un saprotot Sāru labāk nekā� �is naids pret vīrie�iem� �ī māja, kurā mitinās� �ārlzs neuzdrīkstējās atzīties, kas. Sāra parāva misiņa rokturi un atkal tuvojās �ārlzam.

�� Viņa tūdaļ nāks. � Sāra atvēra durvis, ieslīpi nolūkojās �ārlzā. � Lūdzu, uzklausiet, kas viņai sakāms� un izturieties ar viņas stāvoklim un vecumam atbilsto�u cieņu!

Un prom viņa bija. Ta�u ar �iem pēdējiem vārdiem Sāra bija devusi būtisko pavedienu. �ārlzs uzreiz nojauta, ko viņam lemts satikt. Sāras darba devēja māsu, dzejnieci (es vairs ilgāk neslēp�u vārdus) mis Kristīni Roseti. Nu protams! Vai gan viņas dzejoļu grāmatās � tajās retajās reizēs, kad �ārlzs tās pār�ķirstīja, � nebija jau�ams kaut kāds neizprotams misticisms? Kaislīga maldī�anās tumsā, pārlieku sevī vērsts un sievi�ķīgi samezglots prāts � pavisam godīgi runājot, diezgan nejēdzīgi same�ģīts uz cilvēciskās un dievi�ķās mīlas robe�ām?

�ārlzs piegāja pie durvīm un atvēra tās. Sāra bija sasniegusi citas durvis kāpņu laukumiņa tālākajā galā un grasījās nozust aiz tām. Viņa atskatījās, un �ārlzs pavēra muti jautājumam. Ta�u lejā atskanēja kluss troksnītis. Kāds kāpa aug�up pa kāpnēm. Sāra pacēla pirkstu pie lūpām un ieslīdēja istabā.

�ārlzs brīdi svārstījās, tad atgriezās darbnīcā un piegāja pie loga. Tagad viņ� saprata, kas vainojams Sāras dzīves filozofijā � viņa, kuru Punch reiz bija nodēvējis par "asaraino mūķeni, prerafaelītu brālības histērisko vecmeitu". Kā �ārlzs tagad vēlējās, kaut nebūtu te iekūlies! Kaut viņ� būtu painteresējies tuvāk, iekams ieķēpājās �ajā nejēdzīgajā situācijā! Bet te nu viņ� bija� un pēk�ņi �ārlzs ne bez ļauna prieka nosprieda, ka viss nebūt nenotiks pēc dzejnieces kundzes prāta. Viņai �ārlzs varbūt nav nekas vairāk kā smil�u graudiņ� starp neskaitāmiem miljoniem, parasta nezāle eksotiskā dārzā�

Skaņa! �ārlzs pagriezās, savilcis akmenscietu seju. Ta�u nācēja bija nevis mis Roseti, bet meitene, kura bija uzvedu�i �ārlzu aug�ā, � un viņa nesa rokās mazu bērniņu. �ķita, ka, ieraudzījusi plati atvērtās durvis, meitene vienkār�i iegriezusies �eit pa ceļam uz bērnistabu. Viņa �ķita izbrīnījusies, redzēdama �ārlzu vienu.

�� Vai misis Rafvuda izgājusi?

�� Viņa sacīja� kāda dāma vēloties parunāties ar mani divatā. Misis Rafvuda viņai piezvanīja.

Meitene pamāja ar galvu. � Saprotu.

Ta�u nemaz nesteidzās projām, kā �ārlzs bija gaidījis, bet ienāca vēl dziļāk istabā un nolika bērnu uz paklāja pie molberta. Meitene iebāza roku priek�auta kabatā un izvilka lupatu lelli, tad uz bridi pieliecās, it kā gribēdama pārliecināties, ka bērnam nekā netrūkst. Tad, nebilzdama ne vārda, izslējās un graciozā gaitā devās uz durvīm. �ārlzs visu laiku stāvēja � ar mazliet aizvainotu, mazliet apjuku�u ģīmi.

�� Es ceru, ka �ī dāma ieradīsies drīz?

Meitene pagriezās. Viņas lūpās rotājās viegls smaids. Tad viņa uzlūkoja bērnu uz paklāja.

�� Viņa ir atnākusi.

Kad durvis aizvērās, vismaz sekundes desmit �ārlzs neatņemdamies skatījās. Tā bija meitenīte ar tum�iem matiem un tuklām roķelēm; nedaudz par lielu, lai būtu nosaucama par zīdaini. Viņa �ķita pēk�ņi atskārtusi, ka �ārlzs ir dzīvs. Izdvesdama nesaprotamu skaņu, viņa sniedza lelli aug�up. �ārlzam likās, ka apaļajā sejiņā atplauku�i divi nopietni, pelēki īrisi, zināmas biklas �aubas, neziņa, kas viņ� tāds� Pēc mirkļa �ārlzs notupās ceļos uz paklāja meitenītes priek�ā un palīdzēja viņai piecelties uz nedro�ajām kājelēm, rūpīgi aplūkodams mazo sejiņu kā arheologs, kur� tikko atklājis sen pazaudēta rokraksta pirmo fragmentu. Meitenītes izturē�anās pauda nepārprotamu neapmierinātību ar �ādu pētī�anu. �ārlzs steig�us sāka taustīties pēc pulksteņa, kas reiz jau bija izpestījis viņu no līdzīgas ķezas. Pulkstenis atkal atstāja tikpat labu iespaidu; pēc brī�a bērns vairs nepretojās un �ārlzs varēja viņu pacelt un aiznest līdz krēslam pie loga. Meitenīte sēdēja �ārlzam klēpī, visu uzmanību veltīdama sudraba rotaļlietai, bet �ārlzs veltīja visu uzmanību meitenītes sejai, rokām, katrai viņas collai.

Un ikvienam vārdam, kas tika pateikts �ajā istabā. Valoda ir kā zīda pavediens; tik daudz kas atkarīgs no leņķa, kādā uz to raugās.

�ārlzs dzirdēja, ka klusi atveras durvis. Ta�u nepievērsa tam uzmanību. Pēc brī�a kāda roka nolaidās uz augstās krēsla atzveltnes. �ārlzs nebilda ne vārda, klusēja rokas īpa�niece, tāpat ari meitenīte, aizrāvusies ar pulksteni. Kādā tālā namā iesācēja � dāma, kurai brīva laika acīmredzot bija vairāk nekā dotību, jo izpildījums bija drausmīgs, laime vēl, ka to klusināja lielais attālums, � sāka spēlēt klavieres: �opēna mazurka sijājās cauri sienām, koku lapām un saules stariem. Vienīgi �ī saraustītā melodija liecināja par kustību. Citādi bija noticis neiespējamais: laiks apstājies, vēsture pārvērtusies dzīvā fotogrāfijā.

Ta�u meitenītei kļuva garlaicīgi un viņa sniedzās pretim māmiņas rokām. Meitenīti pacēla gaisā, pa�ūpoja, tad aiznesa da�us soļus nostāk. �ārlzs vēl ilgi raudzījās ārā pa logu. Tad piecēlās, uzlūkoja Sāru un viņas ne�ļavu. Sāras acis joprojām bija nopietnas, ta�u viņa rāmi smaidīja. Tagad viņa ķircināja �ārlzu. Ta�u �ādas ķircinā�anas dēļ viņ� būtu bijis ar mieru veikt pat �etrus miljonus jūd�u.

Meitenīte sniedzās pretim grīdai, kur bija ieraudzījusi savu lelli. Sāra veikli pieliecās, pacēla lelli un atdeva bērnam. īsu mirkli Sāra vēroja viņai pie pleca pieglaudu�ās meitenītes sajūsmu par rotaļlietu, tad viņas skatiens nolaidās pie �ārlza kājām. Sāra nespēja lūkoties viņam acīs.

�� Kā viņu sauc?

�� Lalāga. � Sāra to izrunāja, uzsverot pirmo zilbi, ar cietu "g". Viņa joprojām nespēja pacelt acis. � Kādu dienu misters Roseti uzrunāja mani uz ielas. Viņ� bija mani slepus vērojis. Viņ� lūdza, lai es atļaujot viņam sevi zīmēt. Meitiņa tad vēl nebija piedzimusi. Misters Roseti, uzzinājis par maniem apstākļiem, izturējās ļoti laipni. Viņ� pats ierosināja �o vārdu. Viņ� ir Lalāgas krusttēvs. � Sāra nomurmināja: � Tas ir dīvaini. Es zinu.

Neap�aubāmi dīvainas bija �ārlza izjūtas, un visdīvainākais likās tas, ka viņ� �ādā brīdī runā kaut ko pa�reizējos apstākļos glu�i nebūtisku; viņa kuģis uzskrējis sēklī, bet viņ� vēl prāto, kādu materiālu labāk izmantot kajītes polsterē�anai. Tomēr, kaut ari apstulbis, �ārlzs dzirdēja sevi sakām:

�� Tas ir no grieķu valodas. No lalageo � urdzēt kā strautiņam.

Sāra pamāja, it kā kautri pateikdamās par �o etimoloģisko skaidrojumu. �ārlzs joprojām lūkojās Sārā, kuģa mastiem brik�ķot, slīcēju kliedzieniem atbalsojoties iztēlē. Kaut ko tādu viņ� tai nemū�am nepiedos.

Viņ� izdzirdēja Sāras �ukstu: � Vai tev patīk?

�� Man� � �ārlzs izstomīja, � jā, tas ir jauks vārds.

Sāra atkal nodūra galvu. �ārlzs nespēja pakustēties, nespēja atbrīvoties no briesmīgā jautājuma, kā raudzīdamies nogruvumā, no kura tikko paglābies, raudzīdamies briesmās � �ai elementā, ko mentalitāte tik bie�i neņem vērā, atraida kā blēņas; tagad briesmas bija iemiesoju�ās �ajā stāvā, �ajos divos stāvos �ārlza priek�ā. Sāras acis joprojām raudzījās lejup, tum�u plakstiņu aizsegtas. Tomēr �ārlzs redzēja vai nojauta tajās asaras un pret pa�a gribu spēra da�us soļus Sārai pretim. Tad viņ� atkal apstājās. Viņ� nespēja, viņ� nespēja� vārdi, kaut arī klusi, izlauzās �ārlzam no krūtīm:

�� Bet kādēļ? Kādēļ? Un ja nu es nekad�

Sāras galva noslīga vēl zemāk. �ārlzs tik tikko sadzirdēja viņas atbildi:

�� Tā vajadzēja.

Un �ārlzs saprata � viss bija Dieva rokā, Viņa spējā piedot. Tomēr �ārlzs joprojām lūkojās lejup uz Sāras novērsto seju.

�� Un visi tie ne�ēlīgie vārdi, kurus tu sacīji� kurus tu piespiedi mani sacīt? t

�� Tie bija jāpasaka.

Beidzot Sāra palūkojās �ārlzam sejā. Viņas acis bija pilnas asaru un skatiens neizturami atklāts. Ikviens no mums pāris rei�u mū�ā ticis �ādi uzlūkots, lūkojies �ādi: kad pasaules zūd, pagātnes gaist; kad, visne�ēlīgākās vajadzības spiesti, mēs atskārstam: mū�ības klints nekad nevar būt nekas cits kā vien mīlestība � tepat uz vietas, �o divu roku satvērienā, �ai mēmajā klusumā, kad galva pieglau�as pie galvas; pēc mirkļa, kas aizritējis kā mū�ība, �ārlzs pārtrauc �o klusumu, kaut gan viņa jautājums ir drīzāk dvesma nekā skaņa:

�� Vai es kādreiz iemācī�os saprast tavas mīklas?

Galva pie viņa krūtīm trīs mēmā kaislē. Ilgs mirklis. Lūpas iespie�as kastaņbrūnajos matos. Tālajā namā mīto�ā nemākule, acīmredzot sirdsapziņas pārmetumu (vai ari nabaga �opēna iztramdītā gara) mocīta, pārtrauc spēlēt. Un Lalāga, it kā svētīgais klusums viņu būtu rosinājis domāt par mūzikas estētiku un pēc tam iebukņīt �ārlza noliekto vaigu ar lupatu lelli, atgādina tēvam � un ir jau ari pēdējais laiks �, ka tūksto� vijoļu bez sitamajiem instrumentiem drīz vien sāk �ķebināt.

Evolūcija glu�i vienkār�i ir process, kurā gadījums (nejau�as mutācijas nukleīnskābes spirālē, ko izraisījis dabiskais starojums) sadarbībā ar dabas likumiem rada dzīvības formas, kurām aizvien vairāk un vairāk izred�u izdzīvot.

SE�DESMITPIRMĀ NODAĻA

marttns gārdiners. "Divdabīgais Visums" (1967)

Patiesa dievbijība nozīmē� rīkoties atbilsto�i savām zinā�anām.

METJŪ ARNOLDS. "Piezīmju grāmatiņas" (1868)

Tas ir laika gaitā nostiprinājies romānistu aroda likums� grāmatas beigās nekad neiesaistīt darbībā jaunas personas, ja nu tikai pavisam nenozīmīgas. Es ceru, ka Lalāgu man piedos, ta�u �ī ārkārtīgi svarīgā izskata persona, kas pēdējā ainā stāv, atspiedusies pret krastmalas margām iepretim �einvokas 16. namam, kur mitinājās misters Dante Gabriels Roseti (viņ� nomira no nāvējo�as hlorāla, nevis opija devas), pirmajā acu uzmetienā var �ķist rupj� noteikumu pārkāpums. Es neesmu viņu te aicinājis, bet �is tips jau neparko neliksies mierā, iekams nebūs nostājies rampas gaismā; viņ� ceļo vai nu pirmajā klasē, vai nemaz, viņ� atzīst tikai vienu kārtas skaitli � "pirmais", īsi sakot, viņam ir pirmklasīgi plāni, un, tā kā man netīk iejaukties dabas norisēs (pat visnevēlamākajās ne), �oreiz viņ� te parādās, pa�a vārdiem runājot, tāds, kāds nu ir. Es neiztirzā�u aplinkus izteikto mājienu � ka iepriek� viņ� parādījies tāds, kāds nav, tātafd patiesībā nemaz nav jauna persona, ta�u varat man ticēt, ka, par spīti iespaidīgajai ārienei, �is tips ir gau�ām nenozīmīga figūra � tik sīka kā gamma staru daļiņa.

Tāds, kāds nu ir� ne sevi�ķi patīkams. Agrāk tik kuplā patriarha bārda apcirpta pēc kaut kādas ākstīgas fran�u modes. Apģērbā, bagātīgi iz�ūtajā vasaras vestē, pirkstos samauktajos trīs gredzenos, garajā cigārā ar dzintara iemuti, spieķī ar malahīta rokturi jau�ama izteikta bezgaumība. Tā vien �ķiet, ka viņ� atmetis sprediķo�anu un pievērsies operai � un jaunajā darbības laukā guvis daudz labākus panākumus nekā agrākajā. īsi sakot, viņā ir kaut kas no veiksmīga impresārija.

Un tagad, nevērīgi atbalstījies pret margām, viņ� ar gredzenoto rādītājpirkstu un vidējo pirkstu viegli saspie� degungalu. Rodas iespaids, ka viņ� tik tikko valda smieklus. Viņ� palūkojas atpakaļ uz mistera Roseti namu, turklāt gandrīz vai ar īpa�nieka sejas izteiksmi, it kā tas būtu kāds jauns teātris, ko viņ� tikko nopircis un ne�aubās, ka spēs piepildīt ar publiku. �ai ziņā viņ� nemaz nav mainījies, viņ� nepārprotami uzskata pasauli par savu kabatu, kurā var izrīkoties, kā vien patīk.

Beidzot bārdainis izslējās. Flвnerie[40] celsijā ir bijusi tikai patīkama starpspēle, bet nu viņu gaida nopietnāks darbiņ�. Viņ� izvelk pulksteni, Bregē firmas ra�ojumu, un aiz otras zelta ķēdes � milzīgu sai�ķi, kurā sameklē mazu atslēdziņu. Viņ� mazliet pieregulē laikrādi. �ķiet, ka tas par stundas ceturksni aizsteidzies uz priek�u � dīvaini, jo �is instruments tapis visizcilākā pulksteņmeistara darbnīcā. Divkārt dīvaini, jo tuvumā nav manāms neviens cits pulkstenis, pēc kura bārdainis varētu konstatēt, ka viņējais nerāda pareizi. Ta�u iemeslu nav grūti uzminēt. Viņ� negodīgā kārtā nodro�inās ar aizbildinājumu, jo grasās nokavēt nākamo satik�anos. Ir tādi di�maņi, kuri nekādi nespēj pārdzīvot, ja viņos atrod kaut vai visniecīgāko trūkumu.

Bārdainis valdonīgi pamāj ar spieķi vaļējai karietei, kas gaida kādus simt jardus tālāk. Kariete līgani pieripo ietves malā. Sulainis nolec lejā un atver durtiņas. Impresārijs iekāpj, apsē�as, pa�apzinīgi atlai�as sarkanajā ādas sēdeklī, strupi atraida saviem iniciāļiem rotāto segu, ar ko sulainis grasās apsegt viņam kājas. Sulainis aizver durtiņas, paklanās, tad pievienojas otram kalpotājam uz bukas. Atskan komanda, ku�ieris ar pātagas kātu pieskaras cepurei.

Un kariete ātri aizripo projām.

�� Nē. Ir tā, kā es saku. Jūs ne vien ietriecāt man dunci krūtis, jūs vēl tīksminājāties, grozīdama to manā brūcē. � Tagad Sāra stāvēja, it kā pret pa�as gribu lūkodamās �ārlzā, kā hipnotizēta, kā nekaunīga noziedzniece, gaidīdama spriedumu. Un �ārlzs to pasludināja: � Pienāks diena, kad jums nāksies atbildēt par to, ko esat man nodarījusi. Un, ja vien ir Dievs debesīs, jums nemū�am netiks piedots.

�� Mister Smitson!

�ārlzs spēra vēl divus soļus uz priek�u, tad apstājās, pār plecu atskatījās uz Sāru un tad saltā apņēmībā nepiedot lūkojās uz durvju slieksni. Viņ� izdzirdēja Sāras drēbju vieglo �aukstoņu. Sāra stāvēja viņam cie�i aiz muguras.

�� Nu, vai man nebija taisnība? Labāk mēs nemū�am vairs nebūtu tiku�ies.

�� Pēc jūsu loģikas iznāk, ka es pazinu jūsu īsto dabu. Ta�u es to nepazinu.

�� Vai esat par to pārliecināts?

�� Es uzskatīju jūsu Laimrid�as saimnieci par egoisti un fanātiķi. Tagad saprotu, ka salīdzinājumā ar savu sekretāri viņa bijusi īsta svētā.

�� Un vai es nebūtu egoiste, ja, labi zinādama, ka nespēju jūs mīlēt, kā sievai pieklājas, tomēr piekristu precībām?

�ārlzs apveltīja Sāru ar stindzino�u skatienu. � Reiz jūs runājāt par mani kā par savu pēdējo glābiņu. Kā par savu vienīgo cerību, kas jums dzīvē atlikusi. Nu, tagad mūsu lomas ir mainīju�ās. Jums priek� manis nav laika. Labi! Ta�u nemēģiniet taisnoties. Tas tikai padarīs vēl ļaunāku jau tā pietiekami sāpīgo aizvainojumu.

�ārlzs to bija pataupījis beigām � visspēcīgāko un arī visnicināmāko argumentu. Un, izteikdams to, �ārlzs nespēja apvaldīt trīsas, jo viņa mērs, vismaz niknuma mērs, beidzot bija pilns. �ārlzs uzmeta Sārai pēdējo sāpju pilno skatienu, tad ar piespie�anos atvēra durvis.

�� Mister Smitson!

Atkal jau! �oreiz �ārlzs juta Sāras plaukstu sev uz rokas. Jau otru reizi viņ� apstājās kā iemiets, ienīzdams �o plaukstu, savu vājumu, kas ļāva tai paralizēt viņu. Likās, ka Sāra mēģina viņam pavēstīt kaut ko vārdos neizsakāmu. Varbūt tas nebija nekas vairāk kā vienīgi no�ēlas, atvaino�anās �ests. Ta�u, ja tā, Sāras plauksta, bez �aubām, atrautos, tikko pieskārusies, un �ī doma aizturēja �ārlzu ne vien psiholoģiski, bet ari fiziski. Ļoti lēnām viņ� pagrieza galvu un palūkojās Sārā, un satriekts redzēja viņas acīs � ja ne lūpās � smaida ēnu, tā smaida, ar kuru bija aplaimots agrāk, tik neparastos apstākļos, toreiz, kad viņus abus gandrīz atklāja Sems un Mērija. Vai tā bija ironija, aicinājums neņemt dzīvi pārāk nopietni? Pēdējā patīksminā�anās par viņa nelaimi? Ta�u atkal � kamēr �ārlzs vērīgi uzlūkoja Sāru ar savām bēdu māktajām, īgnajām acīm, viņas plaukstai katrā ziņā vajadzēja atrauties. Tomēr �ārlzs juta tās spiedienu uz savas rokas, it kā viņa sacītu � paskaties, vai tie�ām tu neredzi, atrisinājums pastāv!

Un tad �ārlzam atausa gaisma. Viņ� pavērās lejup uz Sāras roku un tad atkal aug�up viņai sejā. Lēni, it kā atbildot, Sāras vaigi pieplūda ar sārtumu un smaids acīs izdzisa. Roka noslīga pie sāna. Un abi lūkojās viens otrā, it kā viņiem pēk�ņi būtu nokritu�as drēbes un viņi stāvētu * kaili viens otra priek�ā, bet �ārlzam tas bija ne tik daudz seksuāls, cik .

klīnisks kailums � vēzis, kas līdz �im bijis apslēpts, pēk�ņi atklājās visā savā pretīgumā. �ārlzs meklēja Sāras acīs kādu liecību par viņas patiesajiem mērķiem un atrada vienīgi gatavību ziedot itin visu, izņemot sevi: taisnību, jūtas, varbūt pat sievi�ķīgo kautrību, lai tikai pati paliktu neskarta. Un te, �ajā varbūtējā gatavībā ziedoties �ārlzs uz brīdi izjuta kārdinājumu. Viņ� saskatīja bailes cauri tagad nepārprotamajai apziņai, ka viņa izdarījusi kļūdainu gājienu, un saprata, ka pieņemt viņas platonisko draudzību, kura kādu dienu varbūt pat pāraugtu intīmākās jūtās, tomēr nekad netiktu iesvētīta, � nozīmētu ievainot Sāru vissāpīgāk.

Tiklīdz �ārlzs to saprata, viņ� tūdaļ atskārta ari, ko tas īstenībā nozīmētu � ka viņ� kļūtu par �ī amorālā nama slepenā izsmiekla objektu, neveiklo soupirant\ klēpja sunīti. �ārlzs saskatīja savu patieso pārākumu pār Sāru, ko noteica ne jau iedzimtība vai izglītība, bet spēja dot, kas vienlaikus bija nespēja uz kompromisu. Sāra spēja dot vienīgi, lai iegūtu, bet iegūt �ārlzu � vai nu tāpēc, ka viņ� bija, kas viņ� bija, vai arī tāpēc, ka Sāras prasība gūt bija pārāk neremdināma, kā caura aka, tai nepietika ar vienu iekarojumu, vai� �ārlzs to nezināja un nemū�am neuzzinās, bet ar �ārlza iegū�anu Sārai vēl nebija diezgan.

Un �ārlzs beidzot saprata, ka Sāra zina � viņ� atteiksies. Jau no pa�a sākuma Sāra bija viņu dancinājusi. Viņa dancinātu �ārlzu līdz. pa�ām beigām.

�ārlzs svelo�ā noraidījumā pēdējo reizi paskatījās viņai acīs, tad izgāja no istabas. Viņ� raudzījās tie�i uz priek�u, it kā gleznas pie sienām, gar kurām viņ� kāpa lejup, būtu neskaitāmi klusi vērotāj i.�ārlzs bija pēdējais godājamais cilvēks ceļā uz e�afotu. Viņam ļoti gribējās raudāt, ta�u nekas viņu nepiespiestu raudāt �ajā namā. Un kliegt pilnā balsī. Kad �ārlzs nokāpa lejā, zālē, no istabas, nesdama uz rokām mazu bērniņu, iznāca meitene, kura bija uzvedu�i �ārlzu aug�ā. Viņa pavēra muti, gribēdama kaut ko sacīt. �ārlza negantais, kaut ledainais skatiens apklusināja meiteni. Viņ� izgāja uz ielas. Un pie vārtiņiem � nākotne kļuvusi par tagadni � �ārlzs atskārta, ka viņam nav kurp iet. It kā viņ� būtu no jauna piedzimis, kaut arī ar visām pieaugu�a cilvēka spējām un pieredzi. Ta�u bezpalīdzīgs kā zīdainis � viss jāsāk no sākuma, viss jāmācās no jauna! �ārlzs kā nemaņā �ķērsoja ielu uz krastmalas pusi, akli, ne reizi neatskatīdamies atpakaļ. Krastmala bija tuk�a, vienīgi kāda kariete aizripoja tālumā, bet, kad �ārlzs tika līdz margām, arī tā bija pagaisusi.

1 Pielūdzejs (fr.).

Nezinādams, kādēļ, �ārlzs lūkojās lejup duļķainajā upē. �obrīd tā bija tuvu � paisums. Tas nozīmēja atgrie�anos Amerikā, tas nozīmēja trīsdesmit �etrus gadus cīniņa pa dzīvi � viss velti, viss velti, viss velti, viss zaudēts� tas nozīmēja� par to �ārlzs bija pilnīgi pārliecināts � tikpat vientuļu sirdi kā Sārai, tas nozīmēja� viss, ko tas nozīmēja gan nākotnē, gan pagātnē, gāzās �ārlzam virsū kā melna lavīna, un beidzot viņ� pagriezās un atskatījās uz māju, no kuras bija iznācis. Atvērtajā aug�stāva logā baltu me�ģīņu aizkars �ķita atkrītam atpakaļ vietā.

Bet tā patiesi bija tikai �ķietamība, maija vēja laiska rotaļa. Jo Sāra bija palikusi studijā, lūkojoties lejā uz dārzu, uz bērnu un jauno sievieti, varbūt bēma māti, kura sēdēja zālē, pīdama margrietiņu vainagu. Vai Sāras acīs mirdz asaras? Viņa ir pārāk tālu, lai varētu saskatīt, loga rūts atstaro vasaras saules spo�umu, tāpēc tagad es vairs neredzu neko citu kā vien ēnu aiz apgaismotā loga.

Jūs, protams, varat domāt, ka, atraidīdams aizturo�ās rokas solījumu, �ārlzs pieļāva iz�ķiro�o kļūdu, ka �is solījums atklāj vismaz zināmu apņēmības trūkumu Sāras rīcībā. Jūs varat domāt, ka viņai bija taisnība, ka viņas cīņa par teritoriju bija likumīga apspiestā sacel�anās pret mū�īgo apspiedēju. Ta�u jums nevajag domāt, ka �is būtu mazāk ticams nobeigums abu stāstam.

Jo es, kaut ari negribīgi, esmu atgriezies pie savas sākotnējās pārliecības: proti, nav tādas Dieva gribas, kas ietekmētu notieko�o; �ai ziņā man jāpiekrīt �īs nodaļas pirmajam epigrāfam � ka mūs izveidojusi vienīgi dzīve, pa kuru mēs kuļamies, kā nu protam, cenzdamies izvairīties no briesmām, dzīve, kā to definēja Markss � vīrie�u (un sievie�u) rīcība savu mērķu sasnieg�anai. Pamatprincipu, kam vajadzētu regulēt �o rīcību, un kur�, cik man zināms, vienmēr noteicis Sāras rīcību, esmu sniedzis kā otro epigrāfu. Mūsdienu eksistenciālists, bez �aubām, "dievbijību" aizstātu ar "cilvēcīgumu" vai "patiesumu", ta�u mēs saprotam, ko ar to gribējis teikt Metjū Arnolds.

Dzīves upe, neizprotamo likumsakarību un neizprotamās izvēles upe plūst gar tuk�u krastu, un gar otru tuk�o krastu tagad aiziet �ārlzs, cilvēks, kas soļo aiz neredzamas lafetes, uz kuras guldīts viņa līķis. Vai �ārlzs dodas pretim nenovēr�amai pa�nāvībai? Es domāju, ka ne, jo viņ� beidzot ir atradis sevī pa�apziņas graudiņu, patiesu individualitāti, ko likt pamatā, viņ� jau ir sācis atskārst � kaut arī joprojām rūgti noliegs to, kaut arī �o noliegumu pastiprina asaras viņa acīs, � ka dzīve, lai kā Sāra da�ā ziņā līdzinātos Sfinksai, nav simbols, tā nav viena mīkla un viens neveiksmīgs mēģinājums to atminēt, tā nenozīmē iemājot vienā vienīgā' sejā vai padoties pēc pirmā neveiksmīgā kauliņu metiena; dzīvi .

vajadzīgs � lai arī cik tā nepanesama, tuk�a, bezcerīga pilsētas dzelzs sirdī � izturēt. Un atkal ārā, kur starp krastiem sve�s, sāļ� jūras bezdibenis dve�.

DA�I PASKAIDROJUMI

1. nodaļa

Monmets. D�eimss Skots (James Scott Monmouth, 1649� 1685)� karaļa �ārlza II ārlaulības dēls. Kad tronī kāpa D�eimss II, Monmets izcēlās Laimrid�ā un ar bruņotu spēku mēģināja sagrābt varu, bet tika sakauts un sodīts ar nāvi.

3.� nodaļa

Olmeks (Almack) � spēļu nama īpa�nieks Londonā 19. gs.

Oksfordas kustība (Oxford movement. 1833 � 1845) � kustība par atgrie�anos pie katolicisma, vienlaikus saglabājot neatkarību no Romas katoļu baznīcas.

Dizraeli, Bend�amins (Benjamin Disraeli, 1804� 1881)� izcils britu valstsvīrs, sīvākais Gledstona sāncensis, premjerministrs no Konservatīvo partijas.

4.� nodaļa

� dārzs ap māju bija īsti d�ungļi ar humānām cilvēklamatām. � Angļu zemes īpa�nieki savā teritorijā nereti uzstādīja da�ādus slazdus, lai aizsargātos pret zagļiem.

Zemā baznīca (Low church) � anglikāņu baznīcas novirziens, kas īpaSi nerēķinājās ar bīskapa autoritāti, dievkalpojumos vairāk vērības piegrieza Bībeles mācībām, nevis liturģijai (sal. Augstā baznīca).

5.� nodaļa

Prīn�elis (Prinny. George IV, 1762 �1830) � karaļa D�ord�a III dēls, slavens ar savu izlaidīgo dzīvesveidu.

7. nodaļa

Hrammels. D�ord�s; Skaistulis (George Bryan Brummel, Beau, 1778 � 1840) � britu modes noteicējs 19. gadsimta pirmajās desmitgadēs, tuvs prin�a D�ord�a IV draugs.

9. nodaļa

Dreiks, Frensiss (Francis Drake, aptuveni 1540� 1596)� vispārdro�ākais un veiksmīgākais angļu pirāts Spānijas Rietumindijā. Piedalījās Neuzvaramās Armādas sagrāvē.

16. nodaļa

�eridans Ri�ards Brinslijs (Richard Brinsley Sheridan. 1751� 1816)� britu dramaturgs un valstsvīrs.

Naitingeila. Florensa (Florence Nightingale, 1820� 1910)� britu �ēlsirdīgā māsa. Kļuva slavena Krimas kara laikā ar saviem centieniem uzlabot medicīnisko aprūpi armijā. Iesauku "Dāma ar lampu" dabūja bie�o nakts apgaitu dēļ.

19. nodaļa

Bentems, D�eremijs (Jeremy Bentham, 1748� 1832)� ievērojams angļu filozofs, * kur� aicināja pārveidot sabiedrību, lai panāktu "vislielāko laimi vislielākajam cilvēku skaitam".

Augustāna laikmets� viens no visspo�ākajiem periodiem latīņu literatūras vēsturē (aptuveni 43 p. m. ē. � 18 m. ē.). Pēc analoģijas �ādi dēvē ikvienas tautas literatūras klasisko periodu, īpa�i 18. gadsimta sākumu Anglijā.

20. nodala

Prerafaeltli (Pre-Raphaelites)� apvienība, ko 1848. gadā nodibināja septiņi jauni angļu mākslinieki. Juzdami rieb.umu pret viktoriāņu glezniecības greznību un sentimentalitāti, viņi centās atgriezties pie agrīnās Renesanses patiesuma un nopietnības. Ievērojamākie pārstāvji: Holmens Hants (Holman Hunt), D�ons Everets Mile (John Eve�rett Millais) un Dante Gabriels Roseti (Dante Gabriel Rossetti).

27.� nodaļa

Maltuss, Tomass Roberts (Thomas Robert Malthus. 1766� 1834)� angļu ga�rīdznieks. Viņ� sludināja, ka strauji pieaugo�ais cilvēku skaits drīz izraisī�ot pārtikas trūkumu, tāpēc katastrofas novēr�anai esot nepiecie�ama dzimstības kontrole.

28.� nodaļa

Geleheds (Galahad) un Gvinivere (Guinevere)� skotu leģendu varoņi.

35.� nodaļa

Boudlers, Tomass (Thomas Bowdler, 1754� 1825)� medicīnas doktors, filantrops un rakstnieks. 1818. gadā izdeva "Ģimenes �ekspīru", no kura bija izsvītrotas visas "nepieklājīgās" vietas.

36.� noda|a

Tobija krūze (Toby jug) � neliela alus krūze, kas izveidota tukla vīriņa veidā.

49. nodaļa

Augstā baznīca (High church) � anglikāņu baznīcas novirziens, kas uzsver vēsturisko saikni ar katolicismu un aizstāv karaļa un bīskapa tiesības. Augsto baznīcu atbalstīja laicīgā un garīgā aristokrātija.

55. nodaļa

Spērd�ens, �ārlzs Hedons (Haddon Charles Spurgeon, 1834 � 1892) � veiksmīgs baptistu sludinātājs, kura sprediķi � bie�i vien tie bija atjautīgi un smieklīgi � tulkoti daudzās valodās.

60. nodaļa

Raskins, D�ons (John Ruskin, 1819� 1900)� mākslas kritiķis, tuvs prerafaclītiem.

Roseti, Kristīne D�ordiina (Christina Georgina Rossetti, 1830� 1894)� angļu dzejniece, Dantes Gabriēla Roseti māsa. Oksfordas kustības ietekmē viņa sacerēja reliģisku dzeju, ko raksturo melanholija, nepiepildītas mīlas alkas un pāragra pado�anās liktenim.

Ainis Ulmanis

'amu detektоvs

Kāpēc tie�i "dāmu"?

Tāpēc, ka �ī krājuma darbu autores ir krimināl�anra "pirmā dāma"

un tādas atzītas meistares kā Dafne di Morjē un

D�ozefine Teia.

Un vēl tāpēc, ka detektīvstāstu si�etam tā vai citādi ir cie�s sakars ar sievietes psiholoģiju un jūtu dzīvi. Visi �ī krājuma stāsti tulkoti un izdoti pirmoreiz.

JŪMĀVĀļ-

"Mēs visi esam Kaina bērni," saka amerikāņu rakstnieks D�ons Steinbeks romānā

AUSTRUMOS No ēDENES

Nobela prēmijas (1962) laureāts D�ons Steinbeks latvie�u lasītājiem līdz �im vairāk pazīstams ar saviem reālistiskajiem, sociālpolitiski ievirzītajiem darbiem "Dusmu augļi" un "Mūsu rūpju ziema". Romānā "Austrumos no Ēdenes" rakstnieks atsedz citu sava talanta �ķautni, pievērsdamies mū�īgajām tēmām � mīlestībai un naidam, grēkam un piedo�anai. Tas ir episks, romantizēts vēstījums par amerikāņu tautu � "Kaina bērniem", kas, padzīti no Vecās Pasaules, rada jaunu paradīzi austrumos no Ēdenes. Si�etu veido divu ģimeņu likteņi vairākās paaudzēs, un tos kopā sasaista ļaunuma nesēja Ketija � Ketrina, Keita, sieviete ar daudzām sejām un daudziem vārdiem, sieviete � vampīrs, īsts amerikāņu fokloras tēls. Romāna darbība norisinās Kalifornijā, Saliņas ielejā � D�ona Steinbeka dzimtajā pusē, un tajā daudz autobiogrāfisku elementu.

Romānu"Austrumos no Ēdenes" ekranizējis izcilais ASV kinore�isors Eliass Kazans, galvenajās lomās D�eimss Dīns un citi slaveni aktieri; filma saņēmusi ļoti augstu novērtējumu un vairākus "Oskarus".

JUMAVA

Izdevējs SIA JMV. Reģ. apl. Nr. 2-0220. Apgāds "Jumava", LV 1081, Rīgā, Balasta dambī 3, a. k. 39. Iespiests tipogrāfijā "Svētdienas Rīts", LV 1006 Rīga, Aizkraukles ielā 21.

' Pa�u zemē (lat.).

2 Redzēdams par daudz, lai varētu noliegt, un par maz, lai pārliecinātos (fr.j.

' Kas ari bija jāpierāda (lat.).

1 Nepieskaries man (lat.).

1 Māka dzivot (fr.).

' Izskaidrojums (fr.).

2 Vairumā (fr.).

1 �ēlastības cirtiens (fr.).

[1] �eit un turpmāk vārsmas atdzejojusi Māra Cielēna, izņemot atsevi�ķus gadījumus, kad norādīts citādi. (Red. piez.)

[2] un tas ir viss (fr.).

5 Autora piezīme. �ārlzs pats gan nebūtu sevi tā dēvējis � glu�i vienkār�i tāpēc, ka tolaik tāda vārda vēl nemaz nebija; to darināja Hakslijs 1870. gadā, kad bez tā vay^ nekādi nevarēja iztikt.

[4] pazemojo�i (lat.).

[5] oriģinālā � fairley. fair � godīgs, taisnīgs (angl.).

[6] tātad (lat.).

[8] saviesīgi vakari (fr.).

? Mājastērps (fr.).

[10] liekulīgais lasītāj (jr.). 84

[11] zaļā cerību krāsa (J'r.).

[12] pusbalsī (ii.).

[14] "dabas laikmeti" (fr.).

[15] es jūs gaidīju visu dienu. Es jūs lūdzu, uz ceļiem krizdama, � palīdziet man manā izmisumā! Es pavadī�u nakti lūg�anās, lai jūs atnāktu. Jau pa�ā rītausmā es bū�u mazajā mājā pie jūras; jūs to atradīsiet, nogriezdamies pa taciņu pa kreisi aiz fermas (J'r.).

[17] atļauts iespiest (lat.).

5 Atļauts stāties laulībā (lat.).

[19] otrās �ķiras (fr.).

' galējā stāvokli (lat.).

[21] no dzīlēm (lat.).

[22] no augstumiem (lat.).

[23] hanoverā 1836. gadā.

[25] vārdu spēle. fairly� godīgi, taisnīgi (angl.).

Un aiz tā visa vīdēja vēl baismīgāki rēgi, kas no laika gala pazīstami ikvienā slēgtā kopienā: holera, endēmiskais tīfs un tuberkuloze.

' atdzejojis ainis ulmanis.

[29] dro�sirdīgie kavalieri (fr.).

[30] meitene (lai ).

[32] burtiskā nozīmē (fr ). -Grēku atlaide (lat.).

[33] Di�skābar�a paēnā (lat.).

[34] atdzejojis ainis Ulmanis.

[35] jaunais romāns (fr.). 336

[37] luk, pavasaris (lai.).

[38] brīvība (fr.).

[38] Viesības <fr.).

[39] Ģimene �etratā � piecatā (fr.).

[40] nieko�anās <fr.).