D�ons Faulzs

Kolekcionārs

Kad viņa bija atgriezusies no privātskolas, es viņu da�reiz redzēju vai katru dienu, jo viņas vecāku māja bija tie�i pretī pilsētas valdes saimniecības daļai. Viņa ar jaunāko māsu staigāja iek�ā un ārā, bie�i vien kopā ar jauniem vīrie�iem, kas man, protams, nepatika. Ja gadījās brīvs brīdis, kad nevajadzēja cilāt aktu vākus, es stāvēju pie loga un caur apsarmoju�o rūti skatījos pāri ceļam, un da�reiz man laimējās viņu ieraudzīt. Vakarā es to atzīmēju novērojumu burtnīcā, vispirms ar krus�tiņu, bet vēlāk, kad uzzināju viņas vārdu, � ar M. Vairākas reizes es viņu redzēju arī citur. Reiz stāvēju rindā publiskajā bibliotēkā tie�i aiz Mirandas. Viņa nepaskatījās uz mani, bet es redzēju viņas pakausi un matus � garu zirgasti. Viņas mati bija pelnu blondi un zīdaini kā zīdtārpiņa pavedieni. Visi saņemti zirgastē, kas sniedzās gandrīz līdz viduklim. Da�reiz viņa matus nēsāja uzspraustus. Tikai vienu reizi, pirms viņa kļuva par viesi manā mājā, man bija izdevība redzēt viņu ar izlais�tiem matiem. Man aizrāvās elpa, jo tie bija tik skaisti kā nārai.

Vienreiz es brīvā sestdienā aizbraucu uz Dabas Vēstures muzeju, un atpakaļbraucot mēs sagadījāmies vienā vagonā. Viņa sēdēja otrā pusē trīs solus tālāk un lasīja grāmatu, un es varēju netraucēti skatīties uz viņu veselas trīsdesmit piecas minūtes. Katru reizi, kad viņu re�dzēju, man likās, ka, elpu aizturējis un sirdij skaļi dauzoties, eju pa pē�dām kādam retam eksemplāram. Piemēram, pļavas dzeltenim. Vien�mēr, kad domāju par Mirandu, man prātā nāk tādi īpa�i apzīmējumi. Nevis tādi, kas ir tikai vienkār�i jauki. �inī ziņā esmu kā lietpratīgs bau�dītājs ar attīstītu gar�as izjūtu.

Tanī gadā, kad viņa vēl gāja skolā, es nezināju, kā viņu sauc. Zināju tikai to, ka viņas tēvs ir dakteris Grejs, un Kukaiņu nodaļas sapulcē pa ausu galam reiz dzirdēju, ka viņas māte dzerot. Vienreiz veikalā dzirdēju viņas māti runājam. Viņai bija pārspīlēti izsmalcināta balss, un varēja redzēt, ka viņa ir no tām, kas lieto alkoholu un pārmērīgi krāsojas.

Un tad vietēja avīze bija rakstīts par stipendiju, kas meitenei pie��ķirta, un par to, cik viņa gudra. Un vārds viņai bija tikpat skaists kā viņa pati. Miranda. Tā es uzzināju, ka viņa ir aizbraukusi uz Londonu un studē mākslu. Tas avī�raksts tie�ām daudz ko pārmainīja mūsu attiecībās. Likās, ka tas mūs tuvina, lai gan mēs, protams, joprojām nepazinām viens otru parastajā veidā.

Nemāku to izskaidrot, bet jau pa�ā pirmajā reizē, kad ieraudzīju Mirandu, es sapratu, ka man viņa ir vienīgā. Protams, es neesmu jucis, tāpēc labi zināju, ka tas ir tikai sapnis � un vienmēr būtu palicis sap�nis, ja es nebūtu vinnējis to naudu. Mēdzu fantazēt, kā mēs satieka�mies un es izdaru kaut ko tik apbrīnojamu, ka viņa mani iemīl, un tad mēs apprecamies. Manās fantāzijās nebija nekā neķītra. Vēlāk bija ci�tādi, bet to es paskaidro�u pēc tam.

Manos sapņos viņa gleznoja, bet es nodarbojos ar kolekcionē�anu. Viņa mīlēja mani un manu kolekciju un zīmēja tauriņus; mēs strādājām kopā skaistā, modernā mājā ar tādiem milzīgiem stikla logiem, kādi tagad ir daudziem. Tur notika arī Kukaiņu nodaļas sapulces, un es vairs neklusēju, baidīdamies kļūdīties, bet kopā ar Mirandu viesmīlīgi uzņēmu ciemiņus. Ar saviem pelnu blondajiem matiem un pelēkajām acīm viņa bija tik apburo�a, ka visi pārējie vīrie�i, protams, metās vai zaļi aiz skaudības.

Tikai tad mani sapņi nebija jauki, kad es redzēju viņu kopā ar kādu bravūrīgu, uzpūtīgu jaunekli, kuram piederēja sporta ma�īna. Reiz stā�vēju viņam aiz muguras bankā un dzirdēju, kā viņ� teica: �Izdodiet piecniekos.� Joks slēpās tur, ka viņa �eks bija tikai par desmit mārci�ņām. Viņi visi tā izturas. Da�reiz redzēju, ka Miranda iekāpj viņa ma��īnā, vai arī viņi kaut kur pilsētā pabrauca man garām; tanīs dienās es neko daudz nerunāju ar darbabiedriem un entomoloģijas novērojumu burtnīcā neatzīmēju krustiņu (tas bija vēl pirms tam, kad viņa aiz�brauca uz Londonu). Tādās reizēs mani mocīja sliktie sapņi. Viņa rau�dāja un metās ceļos. Vienreiz es sapnī pat atļāvos iesist viņai pa seju. Kādā televīzijas lugā biju redzējis, kā viens puisis iesit savai meitenei. Varbūt ar to ari viss sākās.

Mans tēvs gāja boja satiksmes negadījuma. Man tad bija divi gadiņi. Tūksto� deviņi simti trīsdesmit septītajā gadā. Viņ� bija piedzēries; tante Annija vienmēr teica, ka līdz dzer�anai viņu esot novedusi mana

matē. Neviens man nestāstīja, kas īsti notika, bet matē drīz aizbrauca, vieglu dzīvi meklēdama, un atstāja mani ar tanti Anniju. Mana māsīca Meibela reiz teica (bērnībā, kad mēs strīdējāmies), ka mana māte esot palaistuve, jo aizbēgusi ar kādu ārzemnieku. Es biju mazs un muļķis un gāju tie�i pie tantes. Protams, viņa visu noliedza. Tagad man vien�alga. Ja māte vēl ir dzīva, es negribu viņu satikt; mani tas neinteresē. Tante Annija vienmēr teica � cik labi, ka esam tiku�i no viņas vaļā, � un es tam piekrītu.

Tātad mani uzaudzināja tante Annija un tēvocis Diks, kuriem bija meita Meibela. Tante Annija ir mana tēva vecākā māsa.

Tēvocis Diks nomira, kad man bija piecpadsmit gadu. Tas bija tūk�sto� deviņi simti piecdesmitajā. Mēs kopā aizbraucām mak�ķerēt, un es, kā parasti, ar tauriņķeramo tīklu pagājos tālāk. Kad sagribējās ēst un nācu atpakaļ, ieraudzīju veselu baru cilvēku. Domāju, ka tēvocis noķēris milzīgu zivi, bet izrādījās, ka viņu ķērusi trieka. Viņu atveda mājās, bet viņ� vairs nepateica ne vārda un nevienu nepazina.

Tās dienas, ko mēs pavadījām kopā ar tēvoci Diku, bija labākās die�nas manā mū�ā (izņemot tās, par kurām vēl stāstī�u). Es parasti devos ķert tauriņus un viņ� palika pie mak�ķerēm, bet pusdienas mēs ietu�rējām kopā. Tantei Annijai un Meibelai nepatika mani tauriņi, bet tēvo�cis vienmēr mani aizstāvēja. Viņ� ar apbrīnu vēroja tauriņu sagatavo��anu. Tēvocis, tāpat kā es, varēja sajūsmināties par katru jaunu eksem�plāru un sēdēt un skatīties, kā pamazām nostiepjas un iz�ūst tauriņu spārni. Viņ� atļāva man �ķūnī turēt kāpuru kārbas. Kad es skolā ieguvu balvu par raibeņu kolekciju, viņ� man uzdāvināja vienu mārciņu, pieko�dinādams neko neteikt tantei Annijai. Es neturpinā�u. Viņ� pret mani izturējās tik labi kā tēvs. Kad turēju rokās futbola totalizatorā laimēto naudu, viņ� un, protams, Miranda bija pirmie, kas man ienāca prātā. Es būtu viņam nopircis vislabākos mak�ķerrīkus pasaulē un visu citu, ko viņ� vēlētos. Bet tam nebija lemts notikt.

Totalizatorā es piedalījos kop� divdesmit pirmās dzim�anas dienas. Katru nedēļu spēlēju ar vienu un to pa�u piecu �iliņu likmi. Vecais Toms ar Kra�liju, mani darbabiedri nodokļu nodaļā, vienmēr sametās kopā ar da�ām mūsu meitenēm un piedalījās ar lielāku likmi. Viņi mēģināja arī mani pierunāt, bet es labāk turējos par sevi. Man nepatika ne Toms, ne Kra�lijs. Vecais Toms ir li�ķis. Viņ� vienmēr pielai�as misteram

Viljamsam, pilsētas mantzinim. Kra�lijs ir riebīgs sadists. Viņ� nekad nepalaida garām izdevību pasmieties par manu hobiju, it īpa�i ja to dzirdēja meitenes: �Freds �odien tāds pieguris. Laikam pavadījis brīv�dienas ar kāpostu balteni.� Vai arī: �Ar kādu raibenīti tad tev vakar bija randiņ�?� Vecais Toms ķiķināja, un D�eina, Kra�lija draudzene no higiēnas nodaļas, skaļi spurdza. Viņa bija pilnīgs pretstats Mirandai. Man nepatīk vulgāras sievietes, ne arī vulgāras meitenes. Tāpēc es pie�dalījos pats ar savu likmi, kā jau teicu.

Vinnests bija 73 091 mārciņa un vēl pāris �iliņu. Tikko saņēmu ap�stiprinājumu, ka tā nav kļūda, piezvanīju misteram Viljamsam. Varēja just, ka viņ� ir nikns, lai gan teica, ka viņam par mani liels prieks un ka vispār visi ļoti priecājoties. Labi zināju, ka tā nav taisnība. Viņ� pat iero�sināja, lai es daļu naudas uz pieciem procentiem ieguldu pilsētas padomes fondos! Sē�ot valdes namā, da�i pavisam zaudē realitātes izjūtu.

Es rīkojos tā, kā ieteica cilvēki no totalizatora. Lai norimtu satrau�kums, pārcēlos ar tanti un Meibelu uz Londonu. Aizsūtīju vecajam Tomam �eku par 500 mārciņām un uzrakstīju, lai sadala ar Kra�liju un pārējiem darbabiedriem. Neatbildēju uz viņu pateicības vēstulēm. Skaidri varēja nojaust, ka viņi mani uzskata par skopuli.

Vienīgā mu�a medus podā bija Miranda. Mana lielā laimesta laikā viņa bija pārbraukusi mājās pavadīt brīvdienas. Visu laiku, kamēr mēs Londonā �ķiedām naudu, es domāju, ka viņu vairs neredzē�u, lai gan tagad esmu bagāts un labs precību kandidāts. Tomēr sapratu, ka tas ir smieklīgi, jo cilvēki precas tikai mīlestības pēc, it īpa�i tādas meitenes kā viņa. Da�reiz man pat likās, ka spē�u viņu aizmirst. Bet aizmir�ana nav cilvēka pa�a varā. Viņu es nevarēju izmest no galvas.

Ja cilvēks ir grābējs un izvirtulis kā lielākā daļa mūsdienās, ar tādu naudu dro�i vien var visu ko pasākt. Bet man jāteic, ka es tāds nekad neesmu bijis. Pat skolā neesmu ne reizes sodīts. Tante Annija bija sektā, un, lai gan viņa nelika man nākt līdzi uz sapulcēm, mājās tomēr valdīja dievbijīga gaisotne. Tēvocis gan �ad tad gāja uz krogu. Mums ar tanti pēc armijas bija daudz strīdiņu par smēķē�anu, bet beigās viņa man tomēr atļāva ievilkt pa dūmam, lai gan priecīga nebija. Arī par naudu viņa teica, ka tāda tērē�anās esot pret viņas principiem. Vienreiz nejau�i noklausījos, kā Meibela pūlas tanti pārliecināt, un arī es vienmēr teicu, ka tā ir mana nauda un mana sirdsapziņa un ka viņa var ņemt, cik grib, un var neņemt nemaz.

Ar to visu es gribu teikt, ka armijas laikā tikai pāris rei�u drusku sadzēros, it īpa�i Vācijā, bet ar sievietēm man nav bijis darī�anu. Pirms Mirandas es neko daudz par sievietēm nedomāju. Zinu, ka man pie�trūkst kaut kā tāda, ko viņas visas meklē. Tādam rupjam tēviņam kā Kra�lijam pie meitenēm ir panākumi. Ar kādiem skatieniem da�as no mūsu darbabiedrenēm viņu apveltīja � tie�ām pretīgi! Es laikam esmu piedzimis bez �ī rupjā dzīvnieciskuma. (Un par to tikai priecājos. Ma�nuprāt, pasaule kļūtu daudz labāka, ja būtu vairāk tādu cilvēku kā es.)

Tie, kas ir nabagi, vienmēr domā, ka nauda pilnīgi pārvērstu viņu dzīvi. Es negribēju vairāk, kā man pienākas, neko pārmērīgu, bet jau uzreiz viesnīcā mēs jutām, ka mums izrāda tikai āri�ķīgu cieņu. īste�nībā mūs nicināja par to, ka mums ir nauda, bet mēs nezinām, ko ar to iesākt. Aiz muguras pret mani joprojām izturējās kā pret ierēdnīti. Kas es arī biju. Nebija nekādas jēgas mētāties ar naudu. Tikko mēs pakus�tējāmies vai atvērām muti, viņi redzēja, kas esam īstenībā. Es jutu, ka viņi domā: �Nemēģiniet mūs piekrāpt! Mēs zinām, kas jūs esat. Labāk vācieties atpakaļ, no kurienes esat nāku�i!�

Atceros, kā vienu vakaru mēs aizgājām uz smalku restorānu. Tas bija sarakstā, ko man iedeva cilvēki no totalizatora. Ēdieni bija izmek�lēti un gardi, bet es gandrīz neko nespēju ieēst, jo redzēju, kā uz mums noskatās. Likās, ka visi �ie pieglaimīgie ārzemju viesmīļi mums nemanāmi norāda, ka esam iemaldīju�ies sve�ā teritorijā. Pirms pāris dienām lasīju rakstu par �ķiru nodalī�anos. Par to es varētu �o to pa�stāstīt. Pēc mana prāta, Londona ir iekārtota cilvēkiem, kas izglītoju��ies smalkajās privātskolās, un bez attiecīgajām manierēm un runas�veida tu, cilvēks, nevari iesākt neko. Es, protams, runāju par Vestendu, par bagāto ļau�u Londonu.

Vakara pēc smalka restorāna jutos nomākts un teicu tantei, ka iz�ie�u pastaigāties. Gāju, gāju un pēk�ņi jutu, ka gribu sievieti. Man gri�bējās apzināties, ka esmu bijis ar sievieti. Piezvanīju uz numuru, ko man kāds iedeva balvas pasnieg�anas ceremonijā. Ja iekārojas kādu prieciņu, viņ� toreiz teica.

Sievietes balss atbildēja: �Esmu aizņemta.� Pajautāju, vai viņa ne�zina kādu citu, un viņa iedeva man divas adreses. Ar taksi aizbraucu pie otras. Nestāstī�u, ka tas norisinājās, bet man nekas neiznāca. Biju pārāk nervozs. Mēģināju izlikties, ka visu zinu, bet viņa, protams, redzēja man cauri. Viņa bija veca un briesmīga, tie�ām briesmīga. Gan pēc neķītrās uzvedības, gan pēc izskata. Neglīta un novazāta. Kolek�cionējot es tādu eksemplāru izmetu ārā. Iedomājos, kā justos, ja Miranda mani tagad redzētu. Kā jau teicu, es mēģināju, bet nekas neiz�nāca, un es arī īsti nemaz necentos.

Es neesmu no tiem, kas dzīvē pa�i lau�as uz priek�u. Man ir, kā saka, augstāki centieni. Kra�lijs vienmēr atkārtoja, ka �odien katram jālau�as uz priek�u ar visiem spēkiem, ja grib kaut kur tikt. Viņ� mū��īgi pieminēja, ka vecais Toms ar lī�anu vien nekur tālu nav ticis. Kra�lijs, manuprāt, izturējās pārāk familiāri. Bet arī viņ� zināja, kad vajag paglaimot. Misteram Viljamsam, par piemēru. Vairāk dzīvības, Kleg, man reiz teica misters Viļjamss. Cilvēkiem vajagot reizi pa reizei pa�smaidīt un izmest pa jociņam; visi jau nevarot būt kā Kra�lijs, bet es ta�u varot vismaz pacensties. Tas mani pagalam sakaitināja. Pilsētas valde man bija jau līdz kaklam, un es �ā vai tā būtu aizgājis no darba.

Varu pieradīt, ka neesmu nekāds īpatnis. Viens iemesls, kāpēc man apriebās dzīvot kopā ar tanti, bija tas, ka es sāku interesēties par grā�matām ar kailām sievietēm un visu pārējo, kādas var nopirkt Soho vei�kaliņos. �urnālus varēju noslēpt, bet es gribēju pirkt arī grāmatas, un viņa varēja tās nejau�i at�ķirt. Vienmēr biju gribējis nodarboties ar fo�tografē�anu, tāpēc uzreiz pēc laimesta nopirku fotoaparātu. Pa�u la�bāko � leiku ar teleobjektīvu. Galvenokārt tāpēc, ka gribēju fotografēt tauriņus brīvā dabā; ta�u diezgan bie�i, tauriņus kolekcionējot, nācās uziet pārī�us, kas nodarbojās ar visādām lietiņām, un arī tad fotoapa�rāts lieti noderēja.

Protams, mani kaitināja ari tantes iedomas. Viņa, piemēram, bija ie�ņēmusi galvā, ka jābrauc ar kuģi uz Austrāliju un jāapciemo viņas dēls Bobs un jaunākais brālis Stīvs ar ģimeni, un gribēja, lai es braucu līdzi, bet, kā jau teicu, es vairs negribēju dzīvot kopā ar tanti un Meibelu. Nevarētu teikt, ka es viņas necietu, bet visiem uzreiz bija redzams, kas viņas ir. Viņas nevarēja noslēpt, ka nāk no vienkār�iem ļaudīm un ne�kad nav biju�as prom no mājām. Viņas, piemēram, vienmēr gribēja būt kopā ar mani, un, ja man izdevās kādu stundiņu pavadīt vienam, pēc tam bija par visu jāatskaitās. Nākamajā dienā pēc padarī�anas ar to sievi�ķi es viņam skaidri un gai�i pateicu, ka uz Austrāliju nebrauk�u. Viņas to uzņēma diezgan normāli. Laikam bija apdomāju�as, ka tā galu galā tomēr ir mana nauda.

Pāris dienu pēc tam, kad pavadīju tanti Anniju un Meibelu uz Aus�trāliju, devos Mirandas meklējumos. Tas bija Londonā, desmitajā maijā. Nekādu īpa�u plānu man nebija; lai gan tantei un Meibelai teicu, ka varbūt do�os uz ārzemēm, pats par to nebiju pārliecināts. Tante �ķita pārbiju�ies. Vakarā pirms aizbrauk�anas viņa lika man svinīgi nosolīties, ka neprecē�os, pirms viņa nebūs iepazinusies ar līgavu. Viņa atkārtoja vēlreiz un vēlreiz, ka tā esot mana nauda un mana dzīve un ka es jau tā esot ļoti devīgs, un tā tālāk, un tā joprojām, bet es redzēju, cik ļoti viņa baidās, ka es apprecē�os un viņas abas zaudēs visu �o naudu, no kuras viņai kā godīgai kristietei bija kauns. Es tanti nevai�noju; tas ir dabiski, it īpa�i ja meita ir krople. Es vispār uzskatu, ka tādi kā Meibela būtu jāiemidzina, bet tam nav nekāda sakara ar lietu.

Biju izdomājis, ka do�os uz kādu vietu, kur mīt reti sastopami tauriņi un aberācijas � novirzes no normāltipa, un palik�u tur, cik ilgi gribē�u, kolekcionē�u un fotografē�u. Biju nopircis vislabākos tauriņu kolek�cionē�anas piederumus, kādi Londonā atrodami. Jau pirms tantes aiz�brauk�anas sāku mācīties braukt ar ma�īnu. Nopirku speciālu auto. Man gribējās noķert daudz retu eksemplāru � mahaonu, piemēram, plūmju astainīti, mārsilu zilenīti un tādus retus tauriņus kā mauragu raibene un samtenīte. Tādus vairums kolekcionāru noķer labi ja reizi mū�ā. Un kur tad vēl naktstauriņi! Biju izdomājis, ka sāk�u kolekcionēt arī tos.

Ar to es gribu teikt, ka Mirandas iera�anās pie manis notika pēk�ņi. Es to neizplānoju jau pa�ā sākumā, tikko uzradās nauda.

Protams, kad tante un Meibela bija prom, es nopirku visas tās grāmatas, ko sirds kāroja; tur bija tādas lietas, par kurām es agrāk pat dzirdējis nebiju. īstenībā man uznāca pretīgums. Izrādījās, ka viss ir pavisam citādi nekā manos sapņos par Mirandu. Pēk�ņi sapratu, ka esmu viņu pilnīgi izslēdzis no savas dzīves, it kā mēs nedzīvotu tikai pāris jūd�u attālumā (tad jau biju pārvācies uz viesnīcu Padingtonā) un it kā man nebūtu atliku likām laika viņu sameklēt. Tas neprasīja daudz pūļu. Telefonu grāmatā atradu Sleida mākslas skolas adresi un vienu rītu ar auto stāvēju un gaidīju. Auto bija lielākā greznība, ko atļāvos.

Aizmugure, bagā�as nodalījuma, tam bija ierīkota nolai�ama gulta. Es to nopirku, lai varētu braukāt apkārt ar visiem piederumiem un kolek�cionēt tauriņus, un lai man vienmēr nebūtu jābūt kopā ar tanti un Meibelu, kad viņas pārbrauks no Austrālijas. Es nenopirku ma�īnu tam nolūkam, kādam to izlietoju. Tā bija pēk�ņa, varētu teikt, gandrīz ģeniāla doma.

Pirmajā rītā es Mirandu neredzēju, tikai otrajā. Viņa iznāca uz ielas kopā ar citiem studentiem, galvenokārt vīrie�iem. Sirds man strauji sitās un ap dū�u bija nelabi. Biju sagatavojis fotoaparātu, bet neuzdro��inājos to izmantot. Miranda bija tāda pati kā agrāk. Viņa gāja vieglā solī un netipināja kā citas meitenes, jo nevalkāja augstpapē�u kurpes. Kad Miranda kustējās, viņa nemaz nedomāja par vīrie�u skatieniem. Kā putns. Viņa visu laiku sarunājās ar jaunu mākslinieciska izskata vīrieti ar īsi apgrieztiem, melniem matiem. Pavisam viņi bija se�i, bet tad Miranda kopā ar jauno vīrieti pārgāja pāri ielai. Izkāpu no ma�īnas un sekoju. Viņi negāja tālu, tikai līdz tuvīnajam kafijas bāram.

Pēk�ņi iegāju tur viņiem nopakaļ. Nezinu, kāpēc, bet mani kaut kas vilka gandrīz pret pa�a gribu. Bārs bija pilns ar studentiem, mākslinie�kiem un visādiem tamlīdzīgiem tipiem. Gandrīz visi izskatījās pēc bitņikiem. Pie sienām bija piekārtas jokainas maskas un citas lietas, man liekas, tām vajadzēja būt no Āfrikas.

Bārā bija daudz cilvēku un milzīgs troksnis, un es tā nervozēju, ka sākumā nevarēju viņus ieraudzīt. Viņa bija pa�ā telpas galā. Apsēdos pie letes tā, lai varētu viņus novērot. Neuzdro�inājos skatīties pārāk bie�i, un gaisma bija pavāja.

Tad pēk�ņi Miranda nostājās man blakus. Izlikos, ka lasu avīzi, tā�pēc nebiju pamanījis, ka viņa pieceļas un nāk �urp. Jutu, ka nosarkstu pār visu seju. Blenzu avīzē, bet lasīt nespēju. Neuzdro�inājos pamest ne skatienu. Miranda stāvēja tik tuvu, ka mēs gandrīz saskaramies. Viņai bija rūtaina kleita, tum�zila ar baltu, kailas, brūni iedegu�as ro�kas un mati palaisti vaļā pār muguru.

Miranda sacīja: �D�enij, mums galīgi nav naudas. Esi tik laba un ie�dod divas cigaretes!� Meitene aiz letes atbildēja: �Atkal jau,� un Mi�randa teica: �Rīt noteikti samaksāsim,� � un pēc tam kad bāra meitene iedeva viņai divas cigaretes: �Lai Dievs tevi svētī!� Piecās sekundēs viss bija cauri un Miranda devās atpakaļ pie jaunā vīrie�a, bet tagad es biju dzirdējis viņas balsi un no sapņu meitenes viņa bija kļuvusi par reālu būtni ar miesu un asinīm. Nevaru aprakstīt, kas viņas balsi bija tik īpa�s. Protams, viņa runāja kā izglītots cilvēks, bet tā nebija uzspēlēti augst�prātīga vai pieglaimīga balss. Viņa neubagoja un nepieprasīja, tikai pavisam nepiespiesti palūdza cigaretes, neizrādīdama nekādu �ķiras pārākumu. Varētu teikt, ka viņas runa bija tāda pati kā gaita.

Pēc iespējas ātrāk samaksāju un devos atpakaļ uz auto un uz savu istabu Kremorna viesnīcā. Biju satriekts. Miranda aizņēmās cigaretes, jo viņai nebija naudas, bet man bija se�desmit tūksto�i mārciņu (des�mit tūksto�us iedevu tantei), ko es ar prieku būtu nolicis viņai pie kā�jām! Man likās, ka es būtu gatavs darīt visu, lai tikai viņu iepazītu, lai palīdzētu viņai un viņas draugam un varētu skatīties uz viņu atklāti, ne�vis slēpjoties. Es pat ieliku aploksnē divdesmit piecas mārciņas un uz aploksnes uzrakstīju: �Mis Mirandai Grejai, Sleida mākslas skolā�. Protams, aploksne tā ari palika uz galda. Ja man būtu iespēja redzēt Mirandas seju, kad viņa atver aploksni, es to nosūtītu.

Tanī dienā es pirmoreiz ļāvos sapnim, kas vēlāk kļuva par īstenību. Sākumā Mirandai uzbruka kāds vīrietis, tad pieskrēju es un viņu iz�glābu. Vēlāk es biju uzbrucējs, tikai nenodarīju viņai neko sliktu. Es viņu noķēru, ma�īnā aizvedu uz attālu koted�u un turēju gūstā, neko ļaunu nedarīdams. Pamazām es kļuvu viņai tuvāks un patīkamāks, līdz sapņa beigās mēs apprecējāmies, dzīvojām lielā, modernā mājā, mums bija bērni un viss pārējais, kā nākas.

�is sapnis mani vajāja. Naktis nevarēju gulēt un pa dienu staigāju kā aizmidzis. Joprojām dzīvoju tanī pa�ā viesnīcā. Pēc kāda laika tas vairs ne�ķita tikai sapnis. Es fantazēju, ka tā tie�ām notiks (protams, tad es domāju, ka tikai fantazēju), un pārdomāju visas iespējas, kā to īstenot dzīvē. Savā prātā pārliku visu, kas nepiecie�ams, visu, par ko jāpa�domā. Zināju, ka parastajā veidā man ar Mirandu nav nekādu cerību iepazīties, bet, dzīvojot kopā, viņa redzēs manas labās īpa�ības un sapratis. Man vienmēr likās, ka viņa sapratīs.

Tanī laikā sāku lasīt arī centrālās avīzes. Tā pa�a iemesla pēc aiz�gāju uz Nacionālo un Teita galeriju. Nekāda liela prieka no tā nebija. Jutos apmēram tāpat kā Dabas muzeja entomoloģijas zālē pie sve��zemju pasugu vitrīnām. Redzu, ka tie ir skaisti tauriņi, bet nepazīstu, tas ir, nepazīstu tā kā vietējos, britu. Bet es tomēr gāju, lai nebūtu neiz�glītots un varētu ar Mirandu sarunāties.

Vienu svētdienu pārdodamo māju lappuse ieraudzīju sludinājumu lieliem burtiem. Es īpa�i nemeklēju. Tas man vienkār�i iekrita acīs, kad pār�ķīru lappusi.�TĀLU PROM NO PILSĒTAS TROK�ŅA� � tā tur bija rakstīts. Un pēc tam: �Veca lauku savrupmāja burvīgā, vien�tulīgā nostūri, ar lielu dārzu, stundas braucienā no Londonas, 2 jūdzes no tuvākā ciema�� � un tā tālāk. Nākamajā rītā braucu apskatīt. Piezvanīju pārdo�anas aģentūrai Līvzā un sarunāju, ka pie mājas mani gaidīs viņu cilvēks. Nopirku Saseksas karti. Ar naudu viss iespējams.

Biju iedomājies, ka māja būs pussabrukusi, bet tai nebija ne vainas. Baltas sienas ar melniem �ķērskokiem un vecs dakstiņu jumts. Visap�kārt neredzēja nevienas citas mājas. Kad piebraucu, no mājas iznāca aģents. Biju iztēlojies, ka viņ� būs vecāks, bet viņ� bija apmēram manā vecumā. Viens no tiem iedomīgajiem privātskolu tipiem, kas mētājas ar stulbiem jociņiem, it kā strādā�ana būtu zem viņu goda un nekus�tamā īpa�uma bizness būtu pavisam kas cits nekā tirgo�anās veikalā. Ar savu ziņkārību viņ� mani atbaidīja jau no sākta gala. Tomēr izlēmu, ka jāpaskatās, ja jau reiz biju mērojis visu garo ceļu. Istabas nebija nekas sevi�ķs, bet ar elektrību, telefonu un visu pārējo. Māja ag�rāk bija piederējusi kādam flotes admirālim, kas nomiris; arī nāka�mais pircējs negaidīti �ķīries no �īs pasaules, un māja atkal nonākusi tirgū.

Jāteic, ka tanī brīdi man nebija ne mazākā, nolūka pārbaudīt, vai mājā iespējams turēt slepenu ciemiņu. Nevaru pateikt, kāds īsti bija mans nolūks.

Es vienkār�i nezinu. Atmiņā saplūst agrāk izdomātais ar vēlāk darīto.

Aģents gribēja zināt, vai māju gribu pirkt sev vienam pa�am. Teicu, ka meklēju māju tantei. Tā bija patiesība. Teicu, ka gribu viņu pār�steigt, kad viņa atgriezīsies no Austrālijas.

Tad viņ� ievaicājās, cik mēs īsti varot atļauties.

Lai aizbāztu viņam muti, teicu, ka tikko esmu ticis pie lielas naudas. Mēs nācām lejā pa kāpnēm, un es domāju, ka esam apskatīju�i visu. Es jau gribēju turpināt, saplacināt viņu galīgi, teikdams, ka �ī māja man nav pietiekami liela, kad viņ� ieminējās par pagrabiem.

Izgājām ārā pa dārza durvīm; pagraba durvis bija ārpusē tām blakus. Viņ� pacēla puķupodu un paņēma atslēgu. Elektrība, protams, nebija ievilkta, bet viņam bija kabatas lukturītis. Mēs devāmies lejā pa akmens kāpnēm. Bez saules gaismas te viss bija mitrs un nepatīkams. Viņ�

ieslēdza lukturīti. Pirms daudziem gadiem kāds bija izbalsinājis sienas, bet tagad apmetums bija vietām nobiris un sienas izskatījās raibas.

Aģents stāstīja, ka pagrabs ple�oties zem visas mājas. Un esot vēl atsevi�ķa celle. Viņ� ar lukturīti apgaismoja tuk�u durvju aili pretējā sienā. Tā veda uz vēl vienu pagrabtelpu �etrus pakāpienus zemāk. Griesti te bija zemāki un pati telpa � ar velvēm kā vecās baznīcās. Pakāpieni veda slīpi lejā vienā telpas stūrī.

Īsta vieta orģijām, aģents piezīmēja.

Ignorējot muļķīgo asprātību, es pajautāju, kam �ī vieta tikusi iz�mantota.

Viņ� domāja, ka tā varbūt lietota kā noliktava, jo māja atrodoties tik nomaļā vietā, ka īpa�niekiem noteikti vajadzējis glabāt lielus pārtikas krājumus. Varbūt Romas katoļi to izmantoju�i kā slepenu kapelu. Viens no elektriķiem vēlāk man teica, ka to noteikti izmantoju�i kontraban�disti, kas vedu�i preces no Ņūheivenas uz Londonu.

Tad mēs devāmies aug�ā, dienas gaismā. Kad viņ� aizslēdza durvis un nolika atslēgu atpakaļ zem puķupoda, likās, ka tur lejā nekā nav. Tās bija divas pilnīgi at�ķirīgas pasaules. Man vienmēr saglabājās �ī pati sajūta. Da�kārt pamodos un man likās, ka viss bijis tikai sapnis, līdz atkal nogāju lejā, pagrabā.

Aģents paskatījās pulkstenī.

Man patīk, es teicu. Man ļoti patīk. Biju tik satraucies, ka viņ� pa�vērās manī ar dīvainu skatienu. Un tad es teicu, ka pirk�u. Vienkār�i tā uzreiz. Biju pārsteigts pats par sevi. Agrāk vienmēr biju domājis, ka gribu kaut ko modernu. Nevis �ādu vecu māju kaut kur tālu laukos.

Aģents stāvēja kā mēli norijis, neticēdams, ka man �ī māja patīk un ka man ir nauda, lai to nopirktu. Kā jau viņi visi.

Tad viņ� devās atpakaļ uz Līvzu, lai satiktos ar vēl vienu pircēju. Es teicu, ka palik�u dārzā un pārdomā�u, līdz pieņem�u galīgo lēmumu.

Dārzs bija skaists un stiepās līdz pat lucernas laukiem, kas tik ļoti patīk tauriņiem. Ziemeļpusē lucernas lauki pacēlās aug�ā, kalnā. Aus�trumos abās ceļa pusēs pletās me�i gandrīz līdz pat Līvzai. Uz rietu�miem bija lauki un jūdzi tālāk � ferma. Tā bija tuvākā apdzīvotā vieta. Uz dienvidiem bija skaists skats, bet to nedaudz aizsedza augstais dzīv�ogs un koki mājas priek�ā. Blakus mājai atradās laba garā�a.

Devos atpakaļ mājā, paņēmu atslēgu un vēlreiz nokāpu pagrabā. Slepenais pagrabs dro�i vien atradās piecas se�as pēdas zem zemes.

Sienas bija mitras un aukstas. īsti nevarēju redzēt, jo man nebija cita apgaismojuma kā vien �ķiltavas. Gaisotne bija nedaudz biedējo�a, bet es neesmu no māņticīgajiem.

Kāds varbūt teiks, ka man necerēti laimējās, jo atradu �o vietu ar pirmo piegājienu, bet es domāju, ka agrāk vai vēlāk būtu kaut ko līdzīgu uzgājis. Man bija nauda. Un apņēmība. Jā, arī tas, ko Kra�lijs sauca par lau�anos uz priek�u. Es to nedarīju valdes saimniecības daļā, jo tur mani nekas neinteresēja. Ta�u es gribētu redzēt, ko Kra�lijs būtu teicis, ja būtu uzzinājis, kā es pagāju�ajā vasarā visu noorganizēju un īstenoju dzīvē! Negribu lielīties pats ar sevi, bet tur bija ko pacīnīties.

Nesen avīzē lasīju: �Ūdens ķermenim ir tas pats, kas mērķis prā�tam� (tas bija avīzes dienas moto). Ļoti pareizi, ja man atļauts izteikt savu pazemīgo spriedumu. Kad Miranda kļuva par manas dzīves mērķi, jāteic, ka es galu galā nemaz neatpaliku no citiem vīrie�iem.

Man bija jāmaksā pieci tūksto�i vairāk nekā sludinājumā, jo bija atradu�ies ari citi pircēji. Visi no manis izspieda naudu. Mērnieks, celt�nieki, interjeristi un Līvzas mēbeļu tirgotājs. Man bija vienalga, jo runa jau nebija par naudu. Saņēmu garas vēstules no tantes. Atbildēs visus tēriņus samazināju uz pusi.

Samaksāju, lai pagrabā ievelk elektrību un ūdeni. Liku saprast, ka nodarbojos ar galdniecību un fotografē�anu un gribu pagrabā ierīkot darbnīcu. Tie nebija meli; ar galdniecību pēc tam tie�ām nācās nodar�boties. Un jau tad biju pasācis uzņemt fotogrāfijas, kuras nevarēju no�dot fotodarbnīcā. Nē, tanīs nebija nekā riebīga. Tikai pārī�i.

Augusta beigās strādnieki beidza pārbūves darbus un es varēju ie�vākties. Sākumā jutos kā pasakā. Ta�u drīz apnika. Man neļāva dzīvot tik vientuļi, kā biju iedomājies. Atnāca kāds virs, kas agrāk bija kopis dārzu, un kļuva ļoti nikns, kad sūtīju viņu prom. Tad ieradās ciema vi�kārs, un man vajadzēja izturēties rupji arī pret viņu. Teicu, ka nepie�deru pie anglikāņu baznīcas, negribu uzturēt nekādus sakarus ar viņa draudzi un lai liek mani mierā. Viņ� aizskrēja prom kā sasvilis. �ad tad sākumā piebrauca autoveikali, un man atkal bija jāizskaidrojas. Teicu, ka visu pērku Līvzā.

Liku, lai atvieno telefonu.

Drīz vien pasāku aizslēgt vārtus mājas priek�ā. Pāris rei�u manīju, ka ceļojo�ie tirdzniecības aģenti mēģina ieskatīties caur �oga restēm, bet drīz vien likās, ka beidzot visi ir sapratu�i, ko vēlos. Mani lika mierā, un es varēju turpināt darbu.

Strādāju vismaz mēnesi vai vēl ilgāk, līdz viss bija gatavs. Visu laiku biju viens; par laimi, man nav īstu draugu. (Pilsētas valdes darbiniekus nevar saukt par draugiem. Man bez viņiem bija labāk, un arī viņi pēc manis neilgojās.)

Tēvocis Diks man bija iemācījis �ādus tādus darbus, tāpēc galdniecī�ba man padevās tīri labi. Istabu iekārtoju ļoti jauki. Bez lielī�anās! Grīdu pārsedzu ar pāris filca kārtām un pa virsu uzklāju ko�u (mo�umam) apelsīnkrāsas paklāju, kas labi pieskanēja pie izbalsinātajām sienām. Nopirku gultu un kumodi. Galdu, atzveltnes krēslu u.c. Vienu istabas stūri nodalīju ar aizkaru un novietoju tur izlietni, saliekamo tualeti un visu pārējo," kas nepiecie�ams higiēnai. Iznāca gandrīz kā maza, atse�vi�ķa istabiņa. Atvedu ari citas lietas � plauktus, veselu lemmu mākslas grāmatu un pāris romānu, lai istaba kļūtu mājīgāka. Neriskēju pirkt glez�nas, jo iedomājos, ka viņai varētu būt pārāk izkopta gaume.

Vislielākās grūtības man sagādāja durvis. Viņas istabai nebija durvju, tikai labs ozolkoka rāmis durvju ailē, tāpēc vajadzēja pagatavot durvis, kas derētu rāmim. Tas bija visgrūtākais darbs. Pirmās durvis nekam nederēja. Otras bija jau labākas. Pat kārtīgs vīrs tās nevarētu izcelt, kur nu tāds nieciņ� kā viņa. Biezs, labi iz�āvēts koks, kas no iek�puses no�klāts ar metāla plāksni, lai viņā netiktu klāt pie koka daļas. Durvis bija milzīgi smagas, un es nopūlējos ne pa jokam, lai tās ieliktu rāmī. Ārpusē pieliku stipru aiz�aujamo ar bultu. Tad man prātā ie�āvās ļoti gudra doma. No veca kokmateriāla pagatavoju skapi darbarīkiem un ar to aiz�sedzu durvis. No malas likās, ka sienā ir tikai ni�a, kas aizpildīta ai" plauk�tiem. Skapi varēja pastumt, un tad aiz tā parādījās durvis. Skapis pilnīgi noslāpēja jebkuru troksni. Pieliku aiz�aujamo arī priek�pagraba dur�vīm � no iek�puses, lai neviens nevarētu mani iztraucēt. Ievilku signali�zāciju pret zagļiem. Pavisam vienkār�u, tikai naktij.

Priek�pagraba ievietoju mazu plītiņu un citas ierīces ēdiena gata�vo�anai. Baidījos no ok�ķeriem, kas ievērotu, ka nesu ēdiena paplātes aug�ā lejā. Tomēr bailēm nebija īsta pamata, jo mājas aizmugurē pletās lauki un me�i. No divām pusēm dārzu ieskāva augsta sēta, un pārējo aizklāja necaurredzams dzīv�ogs. Gandrīz ideāli apstākļi. Iedomājos, ka varētu izbūvēt kāpnes tie�i no istabas uz pagrabu, bet tad atmetu �o plānu, jo tas būtu pārāk dārgi, un es negribēju izraisīt aizdomas. �o�dien strādniekiem nevar ticēt; visur viņi bā� savu degunu.

Nevienu mirkli neiedomājos, ka to visu daru nopietni. Zinu, ka iz�klausās neticami, bet tā bija. Mēdzu sev teikt, ka nekad to nedarī�u. Tikai izlik�os. Pasapņo�u. Un es nekad nebūtu ticis pat ne līdz �ādai sapņo�anai, ja man nebūtu laika un naudas, cik uziet. Pēc manām do�mām, daudzi cilvēki, kas �ķiet laimīgi un apmierināti, darītu to pa�u, ko es, vai kaut ko līdzīgu, ja vien viņiem būtu laiks un nauda. Ļautu vaļu tam, ko viņi izliekas nosodām. Vara samaitā, teica viens no maniem skolotājiem. Un nauda patie�ām ir vara.

Un vēl. Londonā kādā veikalā nopirku viņai veselu kaudzi drēbju. Ieraudzīju pārdevēju, kas bija viņas augumā, pateicu krāsas, kādas Mi-randa parasti valkāja, un palūdzu, lai man dod visu, kas nepiecie�ams jaunai sievietei. Izdomāju pasaciņu par draudzeni no Anglijas zieme�ļiem, kurai nozagta bagā�a. Teicu, ka gribu viņu pārsteigt. �aubos, vai pārdevēja man ticēja, bet noiets viņai iznāca labu labais. Tanī rītā es iztērēju gandrīz vai deviņdesmit mārciņu.

Es varētu visu nakti stāstīt par dro�ības pasākumiem. Mēdzu sēdēt viņas istabā un domāt, kā gan viņa varētu mēģināt izbēgt. Iedomājos, ka viņa var izmantot elektrību (par mūsdienu meitenēm neko nevar galvot), tāpēc vienmēr valkāju kurpes ar gumijas zolēm un nekad ne-pieskāros pie slēd�a, to iepriek� pamatīgi nenopētījis. Nopirku speci�ālu krāsniņu atkritumu sadedzinā�anai. Apzinājos, ka ne mazākais sī�kums, kas viņai pieder, nedrīkst nonākt ārpus mājas. Pat netīrā veļa ne. Tas vienmēr nozīmētu briesmas.

Tad beidzot devos atpakaļ uz Londonu un atkal apmetos Kremorna viesnīcā. Vairākas dienas pavadīju gaidot, bet Mirandas nebija. Mani pārņēma ba�as, bet es tomēr neatlaidos. Fotoaparātu līdzi neņēmu, jo tas būtu pārāk riskanti � un es �oreiz biju uz pēdām lielākam medīju�mam nekā ielas fotogrāfijai. Divas reizes iegriezos kafijas bārā. Vienu dienu pavadīju tur gandrīz divas stundas, lasīdams grāmatu, bet viņa nenāca. Sāku domāt, kas par lietu. Varbūt viņa nomirusi, varbūt pame�tusi studijas. Tad kādu dienu, izkāpjot no metro Vorena stacijā (bai�dījos, ka cilvēki ievēros manu ma�īnu), es viņu ieraudzīju. Viņa izkāpa no vagona cita perona. Es sekoju Mirandai metro stacija un noskatījos, kā viņa aiziet uz Sleida skolas pusi. Pēc tam vienmēr novēroju metro staciju. Varbūt Miranda katru dienu ar metro nebrauca, jo divas nāka�mās dienas es viņu neredzēju, bet tad tre�ajā dienā viņa nāca pāri ielai un iegāja stacijā. Tā es uzzināju, ka viņa dzīvo Hempstedā. Nākamajā dienā gaidīju viņu galastacijā. Kad viņa parādījās, pa mazām ieliņām sekoju līdz pat mājai. Pagāju garām viņas mājai un iegaumēju numuru. Nākamajā krustojumā izlasīju ielas nosaukumu.

Todien es labi pastrādāju.

Izrakstījos no Kremorna viesnīcas un katru nakti pārgulēju citā viesnīcā, lai mani nebūtu iespējams izsekot. Ma�īnā lieto�anas gata�vībā atradās siksnas un virves. Gatavojos lietot hloroformu, ko man reiz bija iedevis viens paziņa no sabiedriskās domas izpētes nodaļas. Agrāk to izmantoju tauriņu iemidzinā�anai. Hloroforms nepaliek vecs, bet dro�ības labad sajaucu to ar karbontetrahlorīdu, ko var nopirkt kurā katrā ķīmijas veikalā.

Izbraukāju Hempstedu krustām �ķērsām un atradu visu, ko vaja�dzēja. Biju sagatavojies. Atlika tikai vērot un sagaidīt labu izdevību. Tanīs dienās es rīkojos tik izmanīgi, it kā būtu ar tādām lietām nodar�bojies visu mū�u. Kā slepenais aģents vai detektīvs.

Pēc desmit dienam tas beidzot notika, glu�i tāpat ka ar tauriņiem. Kādreiz tā gadās � tu, cilvēks, aizbrauc uz vietu, kur mitinās reti tauriņi, bet nevienu neieraugi, un kādu citu reizi, kad tu neko nemeklē, viņ� nosē�as uz puķes taisni tev deguna priek�ā. Tā teikt, kā uz paplātes.

Tanī vakarā es, kā parasti, noliku ma�īnu �ķērsielā un gaidīju pie metro izejas. Pa dienu laiks bija turējies jauks, bet tvanīgs; vakarā sā�kās pērkona negaiss un lietus. Stāvēju veikala durvīs tie�i pretī metro izejai. Sāka gāzt kā ar spaiņiem � un tad parādījās Miranda. Redzēju, ka viņai nav lietusmēteļa, tikai d�emperis. Viņa apskrēja ap stūri un patvērās no lietus stacijas ēkā. Es �ķērsoju ielu. Stacijā mīņājās vesels ļau�u pūlis. Miranda bija telefona kabīnē. Tad viņa iznāca ārā un devās nevis aug�ā pa kalnu, kā parasti, bet gāja tālāk uz priek�u. Es viņai sekoju, lai gan nesapratu, kas notiek. Miranda pēk�ņi iegriezās �ķērs�ielā un iegāja kinoteātrī. Tad sapratu, ka viņa piezvanījusi uz mājām un pateikusi, ka aizies uz kino un nogaidīs, kamēr pāriet lietus. Zināju, ka �ī ir mana lielā izdevība. Ja tikai neviens neatnāks viņai pretī. Paskatījos, cikos beidzas filma. Vel divas stundas. Riskēju � iegāju kafejnīca un paēdu vakariņas. Laikam gribēju liktenim dot pēdējo iespēju mani apstādināt. Pēc tam devos atpakaļ pie ma�īnas un pieturēju pretī kino�teātra izejai. Nezināju, kas notiks. Varbūt viņa satiek kādu paziņu. Ju�tos tā, it kā me�onīgā ātrumā drāztos pāri krācēm. Varēju tikt cauri ar veselu ādu, bet varēju ari zaudēt visu.

Tie�i pēc divām stundām Miranda viena pati iznāca no kinoteātra. Vairs nelija, bet bija nomācies un gandrīz jau satumsis. Vēroju, kā viņa dodas aug�ā kalnā. Tad pabraucu viņai garām un apstājos kādā krus�tojumā. �inī vietā Mirandai bija jānogrie�as. Vienā pusē ielai auga koki un krūmi, otrā pusē atradās liela māja ar milzīgu, pusaizaugu�u dārzu. Likās, ka tanī neviens nedzīvo. Tālāk bija citas mājas. Līdz �ai vietai viņas ceļ� veda pa apgaismotām, ļau�u pilnām ielām.

Man bija tikai �ī viena iespēja.

Lietusmēteļa kabatā man bija ie�ūts plastikāta maisiņ�, kurā glabā�jās ar hloroformu un karbontetrahlorīdu piesūcināts apsējs. Biju nolo�cījis kabatas atloku, lai smaka neizplatītos uz ārpusi, bet jebkurā mirklī varēju apsēju izraut no kabatas un likt lietā.

Parādījās divas vecas sievietes ar lietussargiem (atkal sāka smidzi�nāt) un nāca pa ielu garām manai ma�īnai. Noliecos sēdeklī, lai viņas mani nemanītu. Tie�i no tā es baidījos. Zināju, ka tūlīt jāparādās Miran�dai. Tanī mirklī biju gatavs no visa atteikties. Ta�u abas sievietes runāda�mas pagāja man garām un pat nepaskatījās. Viņas neievēroja ne mani, ne ma�īnu. Pagāja apmēram minūte. Es izkāpu un attaisīju aizmugures durvis. Viss bija izplānots. Un tad Miranda bija jau pavisam tuvu. Viņai bija jānogrie�as ap stūri, lai mani ieraudzītu. Nezinu, ko es būtu darījis, ja nakts būtu skaidra un ar zvaigznēm. Ta�u kokus locīja brāzmains vēj� un debesis bija nomāku�ās. Redzēju, ka aiz viņas neviens nenāk. Un tad jau viņa bija man tie�i blakus uz ietves. Dīvaini� Viņa klusi dungoja.

� Atvainojiet, vai jūs kaut ko saprotat no suņiem? � es jautāju. Miranda pārsteigumā apstājās. � Kas noticis? � viņa jautāja.

� Briesmīgi, bet es laikam tikko sabraucu suni� � es teicu. � Viņ� burtiski paskrēja zem riteņiem. Tagad nezinu, ko iesākt. Suns nav beigts, bet mokās. � Es noba�ījies paskatījos uz ma�īnas durvīm.

� Ak tu nabadziņ�! � viņa sacīja.

Tad viņa pienāca tuvāk, lai paskatītos. Tie�i tā, kā biju izplānojis.

� Asiņu nav, � es teicu, � bet viņ� nevar pakustēties.

Miranda tuvojas atvērtajam durvīm. Es pagāju mala, it, ka ļaudams viņai paskatīties. Viņa noliecās. Pametu skatienu atpakaļ uz ielu, bet neviena nebija, un tad es viņu saķēru. Miranda neizdvesa ne skaņu, tik pārsteigta viņa bija. Pievilku viņu sev klāt, izņēmu apsēju un uzspiedu viņai uz mutes un deguna. Jutu tetrahlorīda izgarojumus. Miranda cī�nījās kā velnēns, bet nebija diez ko spēcīga. Pat mazāka augumā, nekā biju iedomājies. Viņa tā kā iegārdzās. Vēlreiz atskatījos uz ielu un no�domāju, ka visam beigas, ka viņa cīnīsies un man būs jānodara viņai sāpes vai pa�am jābēg. Biju gatavs atmest visam ar roku. Tad pēk�ņi viņa saļima, un man viņa bija jānotur, nevis jāsavalda. Pa pusei iestūmu Mirandu ma�īnā, tad atrāvu otras durvis un ievilku viņu iek�ā līdz galam. Klusi aizvēru durvis. Iecēlu viņu gultā. Miranda bija mana! Es pēk�ņi satraucos, jo biju to paveicis. Vispirms aizbāzu viņai muti, tad piesēju pie gultas. Bez steigas, bez panikas, tie�i tā, kā biju plānojis. Tad ierau�os pie stūres. Nebija pagājusi ne minūte. Lēni un nesteidzoties braucu uz kādu vietu Hempstednītā, kuru biju ievērojis jau agrāk. Ap�stādināju ma�īnu, atkal iekāpu aizmugurē un kārtīgi nostiprināju sai�tes, lai viņai nesāpētu un lai viņa nevarētu pakliegt vai izrauties. Miranda joprojām bija bezsamaņā, ta�u es dzirdēju, ka viņa smagi elpo, it kā būtu slima, tāpēc zināju, ka ar viņu viss kārtībā.

Netālu no Redhilas nogriezos no lielā ceļa un, kā plānots, apstājos �aurā, vientuļā sānceļā. Pārliecos pāri sēdeklim, lai paskatītos uz Mi�randu. Ieslēdzu salona gaismas. Viņa bija pamodusies. Viņas acis iz�skatījās ļoti lielas, ta�u tanīs nebija baiļu, drīzāk lepnums, it kā viņa būtu apņēmusies nekādā ziņā nebaidīties.

� Nebaidies, � es teicu, � es tev nedarī�u pāri! � Viņa turpināja skatīties uz mani.

Biju apmulsis un nezināju, ko teikt. Pajautāju, kā viņa jūtas un vai neko nevajag. Izklausījās muļķīgi, bet es tikai gribēju zināt, vai viņai nevajag uz tualeti.

Miranda purināja galvu. Varēja redzēt, ka viņa grib tikt vaļā no mutē iebāztā vīk�ķa.

� Mēs esam dziļi laukos, tā, ka no klieg�anas nekāda labuma ne�būs, vai saproti? � es viņai jautāju.

Miranda pamāja. Es noņēmu apsēju. Viņa acumirklī pārliecās pār sēdekli un izvēmās. Drausmīgi! Smirdēja pēc hloroforma un vēmekļiem.

Viņa neko neteica. Tikai vaidēja. Es zaudēju galvu. Nezināju, ko iesākt. Pēk�ņi jutu, ka pēc iespējas drīzāk jātiek mājās, tāpēc atkal uzliku Mirandai apsēju. Ap dū�u man bija riebīgi, jo viņa cīnījās un zem apsēja sauca: nē, nē! Es tomēr piespiedos un aizsēju viņai muti, jo zināju, ka tā būs labāk. Tad apsēdos pie stūres, un prom mēs bijām.

Mājās ieradāmies ap pusvienpadsmitiem. Iebraucu garā�ā un, dro�s paliek nedro�s, aizgāju paskatīties, vai manas prombūtnes laikā nekas nav mainījies. Nebija nekāda iemesla tā domāt, bet negribēju visu sabojāt kāda nieka pēc. Nogāju lejā viņas istabā. Viss bija kārtībā, arī gaiss nebija pārāk sasmacis, jo biju atstājis durvis vaļā. Reiz pārgulēju viņas istabā, lai pārbaudītu, vai viņai pietiks gaisa. Uz galda bija tējas piederumi un citi sīkumi, kas padarīja istabu omulīgu un mājīgu.

Nu beidzot bija pienācis lielais brīdis. Devos uz garā�u un atvēru ma�īnas aizmugurējās durvis. Tāpat kā iepriek�, arī tagad viss norisi�nājās pēc plāna. Noņēmu saites un piecēlu Mirandu sēdus, protams, neatraisīdams kājas. Viņa kādu laiciņu sitās ar elkoņiem, un man bija jāpiedraud, ka nāksies atkal izmantot hloroformu, ja viņa nebūs mie�rīga. Teicu, ka nedarī�u pāri, ja viņa neturēsies pretī. Tas līdzēja. Es viņu pacēlu (Miranda nebija tik smaga, kā domāju) un bez jebkādām pūlēm nonesu lejā. Pie istabas durvīm mums iznāca nedaudz pacīkstē-ties, bet viņa neko daudz vairs nevarēja izdarīt. Noliku viņu uz gultas. Tas nu bija paveikts.

Mirandas seja bija balta kā krīts, tum�zilais d�emperis notraipīts ar vēmekļiem. Skats briesmīgs. Bet viņas acīs nebija baiļu. Dīvaini. Viņa tikai skatījās manī, it kā gaidīdama, kas nāks.

� �ī ir tava istaba, � es teicu. �Ja klausīsi, tev nedarīs pāri. Kliegt nav jēgas. No ārpuses tevi nevar dzirdēt un apkārt arī nav neviena, kas varētu tevi sadzirdēt. Tagad es ie�u prom. Atnāk�u atkal rīt no rīta. �eit ir cepumi un sviestmaizes � (tās es biju nopircis Hempstedā), � un tu vari uztaisīt tēju vai kakao.

Redzēju, ka Miranda grib, lai noņemu apsēju, bet es tā vietā atrai�sīju viņai rokas un tūlīt metos ārā pa durvīm. Viņa cīnījās, lai norautu apsēju, bet es jau biju aizvēris durvis un aizcirtis aiz�aujamo. Dzirdēju, kā viņa kliedza, lai nāku atpakaļ. Tad vēlreiz, bet vairs ne tik skaļi. Pēc tam viņa ar kaut ko cietu sāka dauzīt durvis. Liekas, tā bija matu suka. Kad aizbīdīju priek�ā skapi, nekas vairs nebija dzirdams. Dro�ības labad vēl stundu uzkavējos priek�pagraba, bet tas nebija nepiecie�ams, jo istabā nebija neka tāda, ar ko varētu uzlauzt durvis � pat tad, ja viņai būtu pietiekami daudz spēka. Krūzītes un �ķīvī�i bija no plastmasas, tējkanna un galda piederumi � no alumīnija.

Beigās devos aug�ā un gāju gulēt. Nu beidzot viņa bija mans cie�miņ�, un neko vairāk es nevarēju vēlēties. Ilgi gulēju ar vaļējām acīm un domāju. Drusku baidījos, ka manu auto kāds būs ievērojis, bet tādu galu galā bija simtiem. Vienīgais, par ko patie�ām uztraucos, bija abas sievietes ar lietussargiem. .

Tā es gulēju aug�stāvā, domādams par to, ka Miranda guļ lejā. Savā prātā izsapņojos, ka eju lejā un viņu mierinu. Sapnis mani satrauca; var�būt fantāzijās aizgāju pārāk tālu, bet es zināju, ka mana mīlestība ir viņas cienīga. Tad gāju gulēt.

Vēlāk Miranda man vienmēr atkārtoja, cik slikti esmu rīkojies un kā man vajadzētu to no�ēlot. Vienīgais, ko varu teikt, � tanī vakarā es biju ļoti laimīgs, it kā būtu paveicis kaut ko pārdro�u, uzkāpis Everestā vai ielavījies ienaidnieka nometnē. Jutos pacilāts, jo man bija vislabākie nolūki. To viņa tā arī nekad nesaprata.

Savelkot visu kopā, jāteic, ka tas bija labākais, kas manā mū�ā jebkad noticis (dabiski, izņemot laimestu totalizatorā). Tas ir tikpat kā atkal noķert me�a zilenīti vai papuves raibeni. Kaut ko tādu var izdarīt tikai reizi mū�ā, un ari tad ne visiem tas izdodas. Par tādiem panākumiem daudzi cilvēki tikai sapņo, necerot, ka sapnis varētu arī piepildīties.

No rīta man nevajadzēja modinātāju; atmodos pats. Nogāju lejā un aizslēdzu aiz sevis priek�pagraba durvis. Biju visu izplānojis. Pieklau�vēju pie durvīm. Teicu, lai viņa ceļas, pagaidīju minūtes desmit, tad attaisīju aiz�aujamo un gāju iek�ā. Man līdzi bija viņas soma. Protams, biju to pārmeklējis un izņēmis nagu vīlīti un �ileti. Neko citu viņa neva�rēja izmantot.

Miranda bija ieslēgusi gaismu un stāvēja pie atzveltnes krēsla. Viņa bija pilnīgi apģērbusies un atkal skatījās man tie�i virsū bez mazākajām baiļu pazīmēm. Dro�sirdīga kā lauva! Jocīgi � viņa neizskatījās glu�i tāda, kādu es viņu atcerējos. Bet, protams, nekad agrāk es viņu nebiju redzējis tik tuvu.

� Ceru, ka tu gulēji labi, � es sacīju.

� Kur es esmu? Kapec tu mani te atvedi? Un kas tu esi? � Viņas balss skanēja pavisam auksti un mierīgi.

� Nevaru teikt.

� Es pieprasu, lai mani tūlīt atbrīvo! Kāds riebīgs, pretīgs joks! Mēs stāvējām un skatījāmies viens otrā.

� Laid! Es eju prom. � Miranda nāca uz durvīm, tie�i man virsū. Es nepakustējos ne par mata tiesu. Vienu mirkli likās, ka viņa man uzbruks, bet dro�i vien viņa saprata, ka tas ir bezcerīgi. Biju cie�i apņēmies viņu paturēt. Miranda apstājās tie�i man priek�ā un atkārtoja: � Laid!

� Tu vēl nevari iet, � es teicu. � Lūdzu, neliec man atkal pielietot vardarbību!

Miranda paskatījās uz mani ar aukstu, caururbjo�u skatienu un tad novērsās.

�Jūs esat sajauku�i mani ar kādu citu. Ja jūs domājat, ka esmu ba�gātnieku meitiņa, un cerat uz pamatīgu izpirk�anas maksu, esat smagi kļūdīju�ies.

Teicu, ka zinu, kas viņa ir. � Ne jau naudas dēļ.

Nezināju, ko sacīt. Biju tik satraukts. Beidzot Miranda bija pie ma�nis � ar visu miesu un dvēseli. Nervozēju. Gribēju lūkoties uz viņas skaisto seju brīni�ķīgo matu ielokā un uz visu viņas mazo, jauko stāvu, bet nevarēju, jo viņa vērās manī ar to briesmīgo skatienu. Iestājās savāds klusums.

Pēk�ņi viņa ierunājās kā apsūdzot: � Un tu domā, ka es nezinu, kas tu esi?

Pats pret savu gribu nosarku. Nebiju paredzējis, ka viņa varētu mani pazīt.

Miranda lēni novilka: � Ierēdnis no valdes saimniecības daļas.

Teicu, ka nezinu, par ko viņa runā.

� Tev tagad ir ūsas, � viņa piemetināja.

Joprojām nesaprotu, kā viņa varēja mani pazīt. Dro�i vien pāris rei�u bija redzējusi mani pilsētā un varbūt �ad tad pa mājas logiem. Par to nebiju iedomājies, un nu man prātā sagriezās viesulis.

� Avīzē bija tava fotogrāfija, � viņa izmeta.

Man vienmēr ir ļoti nepatīkami, kad cilvēki par mani uzzina. Ne�zinu, kāpēc. Parasti mēģinu izgudrot visādus stāstus, lai izskaidrotu. Pēk�ņi saskatīju izeju.

Teicu, ka tikai izpildu kāda cita pavēles.

� Pavēles, � viņa atkārtoja. � Kā pavēles?

� To es nevaru teikt.

Miranda bez pārstājas skatījās man tie�i acis. Un alla� mazliet atkā�pās. Laikam baidījās, ka es varētu uzbrukt.

� Kā pavēles? � viņa vēlreiz jautāja.

Mēģināju kaut ko sagudrot. "Vienīgais, ko spēju iedomāties, bija misters Singltons, Bārkleja bankas direktors. Zināju, ka Mirandas tē�vam ir rēķins �inī bankā. Pāris rei�u biju redzējis, ka viņ� bankā saru�nājas ar Singltonu.

� Mistera Singltona pavēles, � es teicu.

Miranda izskatījās patiesi pārsteigta, tāpēc ātri turpināju: � Es nedrīkstēju tev teikt. Ja viņ� uzzinās, man gals klāt.

� Misters Singltons? � viņa neticīgi pārjautāja, it kā nebūtu sa�pratusi.

� Viņ� nav tāds, par kādu viņu uzskata, � es teicu.

Miranda atspiedās pret krēsla atzveltni, it kā nespēdama visu uzreiz aptvert. � Tu gribi teikt, ka misters Singltons lika mani nolaupīt? Es pamāju.

� Bet es pazīstu viņa meitu! Viņ�� Nē, nevar būt! � viņa neticīgi novilka.

� Vai atceries meiteni no Penhērstas ceļa?

� Kādu meiteni?

� Pirms trim gadiem Penhērstas ceļā bez vēsts pazudu�o meiteni. To es izdomāju turpat uz vietas. Galva man torīt strādāja kā pulk�stenis. Vismaz sākumā tā likās.

� Es tad dro�i vien biju prom, skolā. Kas ar viņu notika? Teicu, ka nezinu. Bet ka tas ir Singltona darbs.

� Kāds darbs?

Atkārtoju, ka nezinu, kas ar viņu notika. Zinu tikai to, ka Singltons bija pie vainas. Un kop� tā laika par �o meiteni neviens neko nav dzirdējis.

Miranda pēk�ņi palūdza cigareti.

Iznāca pavisam neveikli. Izvilku no kabatas paciņu un �ķiltavas un pastūmu uz viņas pusi. Varbūt vajadzēja pasniegt uguni, bet tas likās muļķīgi.

� Tu neesi neko ēdusi, � es piezīmēju.

Cigarete Mirandas pirkstos izskatījās ļoti eleganti, kā īstai dāmai. Viņa bija iztīrījusi d�emperi. Gaiss �ķita sastāvējies.

Manu jautājumu viņa neņēma vēra. Tas bija dīvaini. Es sapratu, ka viņa redz man cauri.

� Tu saki, ka misters Singltons ir seksuāls maniaks un tu viņam palīdzi nolaupīt upurus?

� Man nekas cits neatliek, � es teicu. � Es aplaupīju Singltona banku, un viņ� var kuru katru bridi iebāzt mani cietumā.

Visu laiku Miranda cie�i raudzījās man virsū. Viņai bija skaistas acis, lielas un skaidras, skatiens vienmēr ziņkārīgs, vienmēr gatavs uzzināt ko jaunu (bet ne uzbāzīgs).

� Tu ta�u laimēji veselu kaudzi naudas, vai ne?

Sapratu, ka esmu visu saputrojis. Nosarku, juzdamies neērti.

� Kāpēc tad tu viņam tūlīt neatmaksāji? Cik tu īsti laimēji? Kādus septiņdesmit tūksto�us? Tu ta�u nenozagi tik daudz, ko? Varbūt tu vi�ņam palīdzi sava prieka pēc?

Sacīju, ka ir arī citi iemesli, par kuriem nevaru stāstīt, un ka esmu Singltona varā.

Rokas svārku kabatās sabāzusi, Miranda atrāvās no krēsla. Pārmai�ņas pēc viņa pavērās spogulī (metāla, protams, nevis stikla spogulī).

� Ko viņ� ar mani darīs?

� Nezinu.

� Kur tad viņ� ir?

� Kuru katru brīdi gaidu viņu ierodamies.

Kādu brīdi Miranda neteica neko. Tad pēk�ņi viņas sejā parādījās ļauna izteiksme, it kā viņai būtu ie�āvies prātā kas riebīgs.

� Ak pareizi! �ī noteikti ir Singltona māja Safolkas grāfistē. Es to apstiprināju, domādams, ka izturos ļoti viltīgi.

Tad viņa auksti noskaldīja: � Singltonam Safolkā nav mājas!

� Tu tikai nezini, � es sacīju, bet tas izklausījās vārgi un nepārlie�cino�i.

Miranda gribēja kaut ko teikt, bet es sapratu, ka man viņa jāapstā�dina. Nebiju iedomājies, ka viņai būs tik ass prāts. Nemaz ne kā nor�mālam cilvēkam.

� Atnācu, lai noskaidrotu, ko tu gribi brokastīs. Varu piedāvāt olas, auzu pārslas�

� Man nevajag nekādas brokastis! � viņa atcirta. � �ī drausmīgā, mazā istabele! Un vēl iemidzinā�ana! Kas tā īsti bija par ķīmiju?

Taisnojos, ka negribēju, lai viņai paliek slikti.

� Misteram Singltonam nu gan vajadzēja tev pateikt, ka man ir alerģija. � Skaidrs, ka viņa man neticēja. Tikai ņirgājās.

Steidzīgi pajautāju, vai viņa gribēs tēju vai kafiju. � Kafiju, � viņa atteica, � bet tikai pēc tam, kad tu būsi to nogar�ojis. � Izgāju priek�-pagrabā. Pirms aizvēru durvis, viņa teica: � Tu aizmirsi �ķiltavas.

� Man ir citas. � (Meli.)

� Paldies! � Miranda sacīja. Dīvaini � viņa gandrīz vai pasmaidīja.

Uztaisīju �ķīsto�o kafiju un ienesu Mirandai istabā. Viņa skatījās, kā es iedzeru, un tikai pēc tam dzēra pati. Visu laiku viņa man uzdeva jautāju�mus. Likās, ka viņa tūlīt kaut ko ātri pajautās, lai mani pārsteigtu un at�maskotu. Cik ilgi viņai te jāpaliek, kāpēc es izturos tik labi, un tā tālāk. Sadomāju visādas atbildes, bet zināju, ka tās izklausās nepārliecino�i; ar viņu bija grūti sacensties. Beigās teicu, ka brauk�u iepirkties, un vaicāju, vai nevajag kaut ko atvest. Teicu, ka pirk�u visu, ko vien viņa gribēs.

� Pilnīgi visu? � Miranda pārjautāja.

� Saprāta robe�ās jā.

� Vai tā ir Singltona pavēle?

� Nē. Tas no manis.

� Vienīgais, ko gribu, ir tikt brīvībā, � Miranda sacīja. Nevarēju piedabūt viņu runāt. Briesmīgi! Viņa glu�i vienkār�i apklusa un vairs neko neteica. Man neatlika nekas cits kā iet prom.

Arī pusdienlaikā Miranda nebilda ne vārda. Es priek�pagrabā paga�tavoju ēdienu un ienesu istabā, bet viņa tam gandrīz nepieskaras. Auk�sta kā ledus, viņa mēģināja mani atmaskot, bet es nepielaidos.

Pēc vakariņām, kurās Miranda atkal gandrīz neko neēda, es apsē�dos pie durvīm un negāju prom. Viņa ar aizvērtām acīm sēdēja un smē�ķēja, it kā viņai riebtos pat paskatīties uz mani.

� Es visu pārdomāju. Tavai pasakai par misteru Singltonu es ne�ticu. Pirmkārt, viņ� nav tāds cilvēks, es viņu pārāk labi pazīstu. Otrkārt, viņ� nekad neizmantotu tādu kā tevi. Un tad vēl �ie neticamie sagata�vo�anās darbi!

Klusēju, nespēdams uz viņu ne paskatīties.

� Tu esi krietni papūlējies. Visas �īs drēbes un mākslas grāmatas! So-pēcpusdien saskaitīju, cik tas varētu maksāt. Vismaz mārciņas �etrdesmit piecas. � Likās, ka viņa runā pati ar sevi. � Esmu tava cietumniece, bet tu esi papūlējies, lai man būtu patīkams cietums. Tātad atliek divas iespējas � vai nu tu gribi izpirk�anas maksu, vai arī esi kādā bandā.

� Nē. Es ta�u jau teicu, ka tā nav taisnība.

� Tu zini, kas es esmu. Tev ari jāzina, ka mans tēvs nav nekāds bagātnieks. Tātad tā nevar būt izspie�ana.

Briesmīga sajūta, kad viņa visu tā pārlika.

� Tātad vienīgais, kas atliek, ir sekss. Tu gribi mani kaut kādā veidā izmantot. � Mirandas acis kā piekaltas skatījās man tie�i virsū. Tanīs vīdēja jautājums. �āda iespēja mani satrieca.

� Nē, nekādā gadījumā! Es izturē�os pret tevi ar visu cieņu. Ne�esmu no tādiem. � Laikam izklausījos pat aizskarts.

� Tad tu dro�i vien esi traks, � viņa turpināja. � Protams, salīdzi�no�i nekaitīgā veidā. Vai tu vismaz atzīsti, ka tas par Singltonu ir meli?

Teicu, ka gribēju viņai visu izskaidrot pamazām.

� Ko izskaidrot? � viņa jautāja. � Izvaro�anu? Slepkavību?

� To es neteicu, � es atbildēju. Miranda vienmēr uzbruka � un man bija jāaizstāvas. Manās fantāzijās par viņu vienmēr viss bija otrādi.

� Kādēļ esmu �eit?

� Gribu, lai tu būtu mans ciemiņ�.

� Tavs ciemiņ�!�

Acis nenolaizdama, Miranda piecēlās, apgāja apkārt krēslam un ar rokām atspiedās pret atzveltni. Viņa bija novilkusi zilo d�emperi un tum�zaļajā, rūtainajā sarafānā ar balto blūzīti izskatījās pēc skolnieces. Mati viņai bija sasieti zirgastē. Viņas burvīgā seja �ķita tik drosmīga. Nezinu, kāpēc, bet pēk�ņi iedomājos, kā būtu, ja Miranda pavisam klu�siņām sēdētu man klēpī un es glāstītu viņas mīkstos, gai�os matus, izlaistus pār visu muguru.

� Es tevi mīlu, � es pēk�ņi teicu. � Tevis dēļ es zaudēju prātu.

� Ak tā� � Miranda noteica dīvaini smagā balsī. Pēc tam viņa vairs uz mani neskatījās.

Apzinājos, cik vecmodīgi ir atzīties sievietei mīlestībā; nebiju domā�jis, ka nonāk�u tik tālu. Manos sapņos mēs parasti kādu dienu vien�kār�i ieskatījāmies viens otram acīs, saskūpstījāmies, un nekas nebija jāsaka. Armijā viens puisis, kas par sievietēm zināja visu, mū�īgi atkār�toja, ka nekad nedrīkst sievietei atzīties mīlestībā. Pat ja tu tie�ām viņu mīli. Ja viņa piespie� tevi sacīt �es tevi mīlu�, tam jāskan kā jokojot. Tad viņas pa�as skrienot pakaļ. Jāspēlē uz visu banku, citādi uzvarēt nav iespējams. Vismuļķīgākais, ka es simtiem rei�u biju sev atgādinā�jis, ka nedrīkstu atzīties mīlestībā. Ka tam jānāk dabiskā veidā no mums abiem. Bet tad, kad viņa bija pie manis, es zaudēju galvu un bie�i vien izteicu to, ko nebiju domājis.

Nē, visu jau es Mirandai nepateicu. Izstāstīju, ka strādāju saimnie�cības daļā un kā vienmēr redzēju un domāju par viņu, un cik daudz viņa man nozīmēja, un kā ieguvu naudu, tomēr zinādams, ka viņa, par spīti naudai, neveltītu man nevienu skatienu. Izstāstīju, cik vientuļ� jutos. Kad beidzu, Miranda sēdēja uz gultas un, acis nodūrusi, vērās paklājā. Mēs ilgi klusējām. Bija dzirdama tikai ventilatora dūk�ana priek�pagrabā.

Jutos apkaunots. Nosarku pār visu seju.

� Tu domā, ka es tevi iemīlē�u, ja turēsi mani cietumā?

� Gribu, lai tu mani iepazīsti.

� Tik ilgi, kamēr tu mani te turēsi, es tevi uzskatī�u tikai par ne�lieti, kas mani nolaupījis. Vai tu saproti?

Es piecēlos. Vairs negribēju būt kopā ar viņu.

� Pagaidi! � Miranda sacīja, pienākdama man tuvāk. � Es tevi saprotu. Es gribu tev kaut ko apsolīt. Tici man, es runāju no visas sirds. Ļauj man iet! Apsolu, ka neviens neko neuzzinās. Tev par to nekas nebūs.

Pirmoreiz viņa paskatījās uz mani ar laipnu seju. Viņas izteiksme ru�nāja skaidru valodu: uzticies! Uz mani paceltajās, lūdzo�ajās acīs rotājās viegls smaids.

� Mēs pēc tam varētu būt draugi. Es tev palīdzē�u. Lūgums un dedzība viņas sejā.

� Vēl nav par vēlu.

Nevaru aprakstīt, ko jutu, bet man bija jātiek ārā no �īs istabas. Mirandas izturē�anās man briesmīgi ķērās pie sirds. Aizvēru durvis un atstāju viņu vienu. Pat nenovēlēju labu nakti.

Neviens mani nesapratis. Visi domās, ka es tikai gribēju Mirandu izmantot. Kad vēl pirms viņas iera�anās es pētīju tās grāmatas, man da�kārt visādas domas ie�āvās galvā, bet pēc tam, kad viņa kļuva par manu ciemiņu, es vairs nedomāju par grāmatām vai par viņu visādās pozās. Tādas lietas man likās pretīgas, jo tās būtu pretīgas arī viņai. Miranda bija kaut kas tik jauks, ka nebija iespējams pret viņu izturēties nejauki. Varēja just, ka viņa rēķinās ar cieņpilnu izturē�anos no apkārtējiem. Kad viņa bija pie manis, viss pārējais likās riebīgs. Viņa nebija no tādam sievietēm, ko var necienīt, ar kuram var izdarīties pec sirds patikas; viņa bija jāciena un jāizturas pret viņu ļoti uzmanīgi.

Naktī nevarēju gulēt, jo bija jādomā, cik neparedzēti viss noticis. Ka es jau pirmajā dienā esmu tik daudz Mirandai izstāstījis, pats palik�dams par muļķi viņas acīs. Brī�iem pat uzmācās doma, ka jāpaklausa un jāved viņa atpakaļ uz Londonu. Es varēju aizbraukt uz ārzemēm, un ne gailis pakaļ nedziedātu. Bet tad iztēlojos viņas skaisto seju un uz aug�u saņemtos matus, viņas augumu, gaitu un burvīgās, skaidrās acis. Sapratu, ka neesmu spējīgs no tā visa atteikties.

Brokastlaikā Miranda bija jau piecēlusies un saposu�ies. �oreiz viņa nedaudz ieēda un iedzēra kafiju. Ievēroju, ka gulta ir saklāta ci�tādi, tātad viņa bija gulējusi. Kad devos prom, viņa mani apstādināja.

� Es gribu aprunāties, � Miranda teica. Es apstājos.

� Sēdies! � viņa sacīja. Apsēdos krēslā pie durvīm.

� Paklausies, tā nevar turpināties! Ja tu mani mīli �ī vārda patiesajā nozīmē, tu nevari mani turēt �eit pagrabā. Tu ta�u redzi, cik slikti es jū�tos. Bez gaismas un bez gaisa. �orīt man bija drausmīgas galvassāpes. Ja tu mani te turēsi ilgāku laiku, es vienkār�i nomir�u. � Miranda �ķita patiesi noba�ījusies.

� Tas nevilksies ilgi. Es apsolu!

Viņa piecēlās kājās, nostājās pie kumodes un cie�i lūkojās man acīs.

� Kā tevi sauc?

� Klegs, � es atbildēju.

� Un vārdā?

� Ferdinands. Mirandas acis nozibsnīja.

� Tu melo! � viņa noskaldīja. Atcerējos, ka man kabatā ir piezīmju blociņ� ar zelta iniciāļiem. Parādīju to Mirandai. Protams, viņai nebija jāzina, ka �F� īstenībā nozīmē Frederiks. Jocīgi, bet man vienmēr la�bāk paticis �Ferdinands�, pat tad, kad vēl nezināju, ka satik�u savu Mirandu, � tāpat kā Ferdinands no �ekspīra �Vētras�. �Ferdinands� iz�klausās daudz smalkāk un cēlāk nekā �Frederiks�. Tēvocis Diks da��reiz jokojot sauca mani par Ferdinandu. Lords Ferdinands Klegs, Kukaiņu ķēniņ�. Tā viņ� mēdza jokot.

Teicu, ka tā ir tikai sakritība.

� Draugi tevi dro�i vien sauc par Fērdiju. Vai Ferdu.

� Nē, nekad. Vienmēr tikai pilnā vārdā.

� Paklausies, Ferdinand, es nezinu, ko tu esi manī atradis un kā�pēc esi manī iemīlējies. Varbūt citos apstākļos es varētu tev atbildēt ar pretmīlestību. Man� � likās, ka Miranda ar grūtībām meklē īstos vār�dus, � man tie�ām patīk maigi, neuzbāzīgi vīrie�i. Bet �eit, �inī istabā, es tevi nekad neiemīlē�u. Nekad. Ne tevi, ne kādu citu.

Atteicu, ka gribu vienīgi iepazīties ar viņu tuvāk. Miranda visu laiku sēdēja uz kumodes un vēroja, kā mani iespaido viņas sacītais. Uzmanījos, jo zināju, ka viņa mani tikai pārbauda.

� Nevar ta�u nolaupīt cilvēku tikai tāpēc, lai ar viņu iepazītos!

� Es tie�ām ļoti gribu tevi iepazīt. Londonā man nebūtu ne mazāko cerību. Neesmu necik izglītots vai gudrs. Un neesmu no tavām aprin�dām. Londonā tu man neveltītu ne sekundi uzmanības.

� Tā nav taisnība. Es neesmu augstprātīga. Un man riebjas snobi. Es nevērtēju cilvēkus pēc viņu izcel�anās.

� Es ta�u nevainoju tevi. Tāda ir mūsu sabiedrība, � es teicu.

� Es ienīstu snobismu, � Miranda runāja no sirds. Viņai piemita paradums uzsvērt atsevi�ķus vārdus. � Da�i no maniem labākajiem draugiem Londonā nāk no�, nu, no tā sauktās strādnieku �ķiras. Pēc izcel�anās. Bet mēs vienkār�i par to nedomājam.

� Kā, piemēram, Pīters Keitsbijs, � es piezīmēju. (Tas bija jaunek�lis ar sporta ma�īnu.)

� Pīters! Viņu es neesmu satikusi mēne�iem. Pīters nav nekas vai�rāk kā vidus�ķiras provinciālis.

Man acu priek�ā joprojām bija skats, kā Miranda iekāpj viņa mir�dzo�ajā ma�īnā. Nezināju, vai var viņai ticēt.

� Dro�i vien visās avīzēs rakstīts par manu pazu�anu.

� Nezinu, neesmu skatījies.

� Tevi var ietupināt cietumā uz veselu mū�ību!

� Tas ir to vērts. Visas manas dzīves vērts.

� Zvēru, ka nevienam neko nestāstī�u, ja palaidīsi mani brīvībā! Izdomā�u kādu pasaciņu. Mēs varam satikties, cik bie�i vien gribēsi. Neviens to neuzzinās, tikai mēs abi.

� Es nevaru. Vēl ne. � Viņai tā lūdzoties, jutos kā cietsirdīgs pavēlnieks.

� Ja tu palaidīsi mani brīvība, es sak�u tevi apbrīnot. Man bus jā�domā par to, ka biju tavā varā, bet tu kā īsts d�entlmenis izturējies bruņnieciski.

Atteicu, ka nevaru. � Visu, tikai ne to. Tev nevajag lūgties.

� Tad es domā�u, ka ir vērts ar tādu cilvēku uzturēt draudzību. � Miranda sēdēja, kā putns uzmetusies uz kumodes, un pētīja manu seju.

� Man jāiet, � es teicu. Metos ārā tik ātri, ka uz kāpnēm gandrīz pakritu. Miranda piecēlās kājās un skatījās uz mani ar dīvainu, lūdzo�u sejas izteiksmi.

� Lūdzu! � viņa atkārtoja. Pavisam maigi un mīļi. Bija tik grūti nepaklausīt.

Jutos tā, it kā būtu aizmirsis tauriņķeramo tīklu un tagad būtu ne�manīti jāpielavās no aizmugures un jāsaķer tauriņ� ar īk�ķi un rādītāj�pirkstu. Tas man vienmēr padevās loti labi. Kad tauriņ� jau rokā, uz�manīgi jāsaspie� krū�kurvis. Plaukstā tad var just spārniņu raustī�a-nos. Ar iemidzinā�anu ir vieglāk, bet ne vienmēr trauks ar nāvējo�o vielu ir līdzi. Un ar Mirandu bija divkārt grūti, jo es negribēju viņu no�galināt. Viņu nogalināt es gribēju vismazāk.

Miranda runāja par to, cik ļoti ienīst sabiedrības iedalījumu �ķirās, bet mani viņai neizdevās apmuļķot. Nav svarigi, ko viņa teica, bet kā viņa pateica. Vajadzēja tikai redzēt Mirandas izsmalcināto uzve�anos, lai sa�prastu, kā viņa ir audzināta. Viņa nebija pārspīlēti spica un manierīga, bet savu izcelsmi viņa nevarēja noslēpt. Tā izpaudās katru reizi, kad viņa kļuva sarkastiska un neiecietīga, ja es no�āvu greizi vai nespēju izskaid�rot, ko domāju. Viņa mēdza atkārtot, lai es nedomājot par �ķiru at�ķirī�bām. Tāpat bagātnieks var nabagam teikt, lai tas nedomā par naudu.

Es Mirandai nepārmetu. Viņa ar vārdiem un darbiem mēģināja mani �okēt, lai pierādītu, ka nav smalki audzināta. Bet to nebija iespējams noslēpt. Dusmās, kad Miranda vairs nevaldījās, viņa man �ķaudīja virsū no savas �ķiras augstumiem.

Starp mums vienmēr bija izcelsmes barjera.

Pēc brokastīm braucu uz Līvzu. Daļēji arī tāpēc, lai ieskatītos avī�zēs. Nopirku veselu kaudzi. Gandrīz visās bija kaut kas par Mirandu. Bulvāravīzēs bija vai veseli raksti, divās pat fotogrāfijas. Parādījās arī tādas lietas, ko es pirms tam nebiju zinājis.

Pazudusi Miranda Greja, divdesmit gadus veca mākslas studente, blondīne ar gariem matiem; pagāju�ajā gadā viņa ieguva stipendiju Londonas mākslas augstskolā Sleidā. Miranda bija apmetusies Hamnetroudā 29 pie tantes K. van Brugas-D�ounzas, kas iepriek�ējā vakarā ziņoja policijai par pazu�anu.

Otrdien pēc lekcijām Miranda piezvanīja tantei un teica, ka ies uz kino un atgriezīsies mājās ap astoņiem.

Pēc tam viņu neviens nav redzējis.

Blakus rakstam bija liela fotogrāfija un paraksts: Vai neesat redzē�ju�i �o meiteni?

Par vienu otru rakstu man nāca smiekli.

Hempstedas iedzīvotājus pēdējos mēne�os arvien bie�āk satrauc nelie�i, kas ierauj ma�īnās nevainīgus pilsoņus. Pīrss Brautons, tuvs Mirandas draugs Sleida skolā, rnūs aizveda uz kafijas bāru, kur viņi abi mēdza pavadīt laiku, un pastāstīja, ka Miranda noslēpumainās pazu��anas dienā �ķitusi laimīga un apmierināta ar dzīvi. Viņi norunāju�i ko�pīgi apmeklēt mākslas izstādi. Pīrss mums teica: �Miranda labi pazīst Londonu. Viņa nekad neriskētu un nekāptu sve�ā ma�īnā. Esmu ļoti noba�ījies.�

Sleida skolā mums pastāstīja, ka Miranda esot viena no daudz�solo�ākajām otrā kursa studentēm. �Mēs esam pārliecināti, ka viņas pazu�anai ir kāds pavisam vienkār�s, nekaitīgs izskaidrojums. Nevar noliegt, ka mākslinieciskiem jauniem cilvēkiem uznāk untumi.�

Noslēpums vēl nav atrisināts.

Policija lūdz visus, kas otrdienas vakarā redzēju�i Mirandu vai ievēroju�i Hempstedas apkaimē kaut ko aizdomīgu, ziņ ot tuvākajā poli�cijas iecirknī.

Pēc tam sekoja viņas drēbju apraksts un fotogrāfija. Vienā avīzē bija teikts, ka policija gatavojas pārmeklēt Hempstedas dīķus. Vēl citā bija runa par Pīrsu Brautonu un viņa neoficiālo saderinā�anos ar Mirandu. Sevī pārliku, vai viņ� ir tas bitņiks, ar kuru Miranda bija kopā kafijas bārā. Vienā avīzē bija aprakstīts, cik viņa sabiedriska un vienmēr gatava palīdzēt. Visi pieminēja, ka viņa ir izskatīga. Un tad vēl fotogrāfijas! Ja Miranda būtu neglītene, viņai varbūt veltītu divas rindiņas avīzes pēdējā lappusē.

Atpakaļbrauciena apstājos ceļmala un izlasīju visu, kas avīzes bija rakstīts. Nez kāpēc mani pārņēma varas apziņa. Visi �ie cilvēki, kas viņu meklēja, � un es vienīgais zināju atbildi! Atkal dodamies ceļā, sev nosolījos Mirandai par avīzēm neko neteikt.

Protams, kad atgriezos, avīzes bija pirmais, ko Miranda man lūdza. Vai esot kaut kas par viņu? Atteicu, ka pat nepaskatījos un arī netaisos to darīt, jo avī�u baumas mani neinteresē. Viņa vairs neuzstāja.

Es nekad Mirandai neļāvu lasīt avīzes. Nedz arī skatīties televizoru vai klausīties radio. Dienu pirms viņas iera�anās lasīju grāmatu �Ges�tapo noslēpumi� � par spīdzinā�anām un visu pārējo, ko nācās darīt kara apstākļos. Cietumniekiem vispirms bija jāsamierinās ar nezinā��anu par to, kas norisinās ārpus cietuma. Viņiem pilnīgi noliedza saka�rus ar ārpasauli, pat neļāva sarunāties savā starpā. Tādā veidā viņus bija vieglāk salauzt. Protams, es negribēju salauzt Mirandu tā, kā ges�tapo salauza cietumniekus, bet man �ķita, ka būs labāk, ja viņa pilnīgi zaudēs saikni ar ārpasauli. Tad viņai būs vairāk jādomā par mani. Miranda bie�i vien lūdzās, lai atļauju viņai lasīt avīzes un klausīties ra�dio, bet es nepiekāpos. No sākuma negribēju, ka viņa uzzina par poli�cijas izsludināto meklē�anu. Tas viņu tikai lieki satrauktu. Var teikt, ka rīkojos gandrīz vai �ēlsirdīgi.

Vakarā pagatavoju zirņus un cāli baltajā mērcē. �ķiet, ka viņai gar��oja tīri labi. Pēc tam pajautāju, vai drīkstu nedaudz uzkavēties.

� Ja vēlies, kāpēc ne, � Miranda atteica. Viņa sēdēja uz gultas, segu kā spilvenu salocījusi sev aiz muguras, atspiedusies pret sienu un cie�i pievilkusi klāt kājas. Kādu brīdi viņa tikai smēķēja un pētīja vienu no mākslas grāmatām, ko biju viņai nopircis.

� Vai no mākslas tu kaut ko saproti? � viņa jautāja.

� Nē, neko īpa�u.

� Nu, protams. Citādi tu nevarētu iesprostot nevainīgu cilvēku cietumā.

� Neredzu tur nekādas sakarības, � es atteicu.

Miranda aizvēra grāmatu. � Pastāsti man par sevi! Pastāsti, ko tu dari brīvajā laikā!

� Nodarbojos ar entomoloģiju. Es kolekcionēju tauriņus.

� Ak pareizi, � Miranda sacīja. � Atceros, ka tas bija pieminēts avīzē. Un tagad tu kolekcionē mani.

Viņa atkal ņirgājas, tāpēc piebildu: � Pārnesta nozīme varbūt tā ari varētu teikt.

� Nē, ne jau pārnestā nozīmē. Burtiski. Tu esi iesprostojis mani �inī būrītī un tagad nāc tīksmināties.

� Nekā tamlīdzīga! Tu nesaproti.

� Vai tu ari zini, ka esmu budiste? Dzīvas būtnes nogalinā�ana man ir pretīga. Kaut arī tas būtu tikai kukainis.

� Bet cāli gan tu apēdi, � es piezīmēju. Kaut reiz man izdevās viņu pieķert.

� Jā, bet es sevi par to nicinu. Ja man būtu pietiekami daudz gribas�spēka, es kļūtu par veģetārieti.

� Ja gribi, lai es vairs nekolekcionēju tauriņus, es paklausī�u. Tevis dēļ es darītu visu.

� Tikai ne palaistu mani brīvībā.

� Par to labāk nerunāsim. Tādai runā�anai nav jēgas.

� Teik�u atklāti � nudien nevaru ciest tādus cilvēkus, it īpa�i vīrie��us, kas visu dara tikai tāpēc, lai man izpatiktu! Gribu, lai vīrietis dara to, ko pats atzīst par labu. � Miranda atkal mani izsmēja. Vienmēr likās, ka mēs runājam par kaut ko glu�i nevainīgu, un tad pēk�ņi viņa visu apgrieza otrādi un sāka ņirgāties. Es klusēju.

� Cik ilgi man te būs jāuzturas?

� Nezinu, � es atbildēju. � Tas ir no daudz kā atkarīgs.

� Piemēram?

Nevarēju dabūt pār lūpām ne vārda.

� No tā, vai es tevī samīlē�os? Viņa atkal ņirgājās.

� Ja tā, tad man �eit būs jāpaliek līdz nāvei. Neatbildēju.

� Ej prom! � viņa teica. � Ej un pārdomā.

Nākamajā rītā Miranda pirmo reizi mēģināja aizbēgt. Nevarētu teikt, ka viņa pieķēra mani nesagatavotu, bet pēc tam es kļuvu piesardzīgāks. Brokastojot viņa man paziņoja, ka gultai viena kāja esot vaļīga. Viņai licies, ka gulta tūlīt sabruk�ot; laikam pa�ā stūri esot vaļīga kāda skrūve. Kā upurjērs gāju Mirandai palīgā, bet viņa mani pagrūda un skrēja garām uz durvīm. Es zaudēju līdzsvaru. Kā zibens viņa metās aug�ā pa pakāpieniem. Biju to paredzējis, tāpēc durvis bija atspiestas tā, lai viņa nevarētu mani ieslēgt. Miranda mēģināja tas aizcirst, bet es jau biju uz pēdām. Viņa pagriezās un, skaļi kliegdama pēc palīdzības, skrēja tālāk aug�ā pa kāpnēm uz pagraba ārdurvīm, kas, protams, bija aizslēgtas. Viņa tās no visa spēka raustīja un kliegdama dauzīja ar dūrēm, bet tad jau es biju viņu panācis. Man netikās cīnīties, bet tur nekā nevarēja darīt. Saķēru viņu aiz vidukļa, ar roku aizspiedu muti un novilku lejā pa kāp�nēm. Viņa spārdījās un rāvās prom, bet spēka bija par maz, turklāt es, lai arī neesmu Atlants, tomēr neesmu ari galīgs mīkst�aulis. Beidzot Miranda atslāba un es palaidu viņu vaļā. Viņa mirkli pastāvēja, tad pēk�ņi pagriezās pret mani un iecirta pļauku sejā. Man nesāpēja, bet �ī pļauka nāca glu�i negaidīti � pēc tam, kad biju izturējies tik saprātīgi. Cits tādā situācijā zaudētu galvu un nez ko viņai nodarītu. Tad Miranda iegāja atpakaļ istabā un aizcirta durvis. Gribēju iet iek�ā un izrunāties, bet sapratu, cik viņa dusmīga. Viņas sejā biju pamanījis neviltotu naidu. Tāpēc es tikai aizslēdzu durvis un kāpu aug�ā.

Pēc tam Miranda izdomāja, ka vairs nerunās. Kad nākamās dienas pusdienlaikā ierosināju visu aizmirst, viņa nebilda ne vārda. Tikai pa�skatījās uz mani ar neizmērojamu nicinājumu. Tas pats atkārtojās va�karā. Kad atnācu novākt traukus, viņai tikai pastūma paplāti uz manu pusi un aizgriezās, lai parādītu, ka nevēlas mani redzēt. Cerēju, ka tas viņai pāries, bet nākamajā dienā bija vēl sliktāk. Viņa nerunāja un pat nepieskaras ēdienam.

� Tā nedari! � es sacīju. � Tā nav labi.

Ta�u Miranda neteica ne vārda, pat nepaskatījās uz manu pusi.

Nākamajā dienā bija tāpat. Viņa nedz ēda, nedz runāja. Biju cerējis, ka viņa valkās manis pirktās drēbes, bet viņai mugurā joprojām bija zaļais sarafāns ar balto blūzi. Sāku uztraukties no visas tiesas. Nezi�nāju, cik ilgi cilvēks var iztikt bez ē�anas. Miranda izskatījās tik vājina un bāla. Viņa visu laiku sēdēja uz gultas, pavērsusi seju pret sienu, un �ķita tik no�ēlojama, ka es glu�i vai nezināju, ko iesākt.

Nākamajā rītā brokastīs atnesu viņai kafiju, karstas maizītes un marmelādi. Kādu brīdi pagaidīju, lai viņa sajustu jauko smar�u.

Tad teicu: � Es nelūdzu, lai tu mani saprastu. Es arī nelūdzu, lai tu mani mīlētu no visas sirds. Vienīgais, ko gribu, � lai tu mēģinātu mani saprast un mīlēt kaut tik daudz, cik tas iespējams.

Miranda nekustējās.

� Noslēgsim darījumu! � es sacīju. � Ja pieņemsi manus noteiku�mus, es tevi pēc kāda laika atbrīvo�u.

Nezinu, kāpēc tā teicu. Labi zināju, ka nevaru viņu palaist brīvībā. Ta�u tur slēpās kas vairāk nekā klaji meli. Man bie�i vien prātā ie�āvās doma, ka mēs kādreiz varētu vienoties par viņas aizie�anu. Bet citkārt apzinājos, ka nevarē�u to pieļaut.

Miranda pagriezās un ieskatījās man acīs. Tā bija pirmā kustība pēdējo trīs dienu laikā.

� Mani noteikumi ir �ādi: tev jāēd un jārunā ar mani tā kā sākumā, un tu nedrīksti mēģināt bēgt.

� Pēdējam noteikumam es nevaru piekrist.

� Un kā ar pirmajiem diviem? � gribēju zināt. (Sapratu, ka man būtu jāveic piesardzības pasākumi arī tad, ja viņa apsolītos nebēgt, tā�pēc �im noteikumam nebija īstas jēgas.)

� Cik ilgi? � viņa jautāja.

� Pusotru mēnesi. Miranda aizgriezās.

� Labi, piecas nedēļas, � teicu pēc mirkļa.

� Vienu nedēļu un ne dienu ilgāk!

� Nu, tam es nevaru piekrist, � es sacīju, un Miranda atkal aiz�griezās. Viņa raudāja. Redzēju, ka viņai raustās pleci, un man gribējās pieiet klāt un nomierināt, bet viņa laikam nodomāja, ka gribu uzbrukt, un strauji atrāvās. Daiļās acis viņai bija pilnas ar asarām, kas straumī�tēs tecēja pār vaigiem. Bija sāpīgi uz viņu skatīties.

� Lūdzu, esi prātīga! Tu tagad zini, cik daudz man nozīmē. Vai tad tu nesaproti, ka neesmu te visu iekārtojis tikai vienai nedēļai?

� Es tevi ienīstu, ienīstu n'o visas sirds!

� Es apsolu! Pēc piecām nedēļām varēsi iet, ja gribēsi.

Viņa negribēja piekāpties. Bija jocīgi redzēt, kā viņa tur sēdēja, no�raudājusies, ar sasārtu�u seju, un skatījās uz mani. Vienu mirkli likās, ka viņa atkal metīsies man virsū, "bet tad viņa izslaucīja acis un aiz�smēķēja. � Divas nedēļas, � viņa piedāvāja.

� Es teicu � piecas, tu � divas. Labi. Piekāp�os uz �etrām nedē�ļām. Līdz �etrpadsmitajam novembrim.

Iestājās klusuma bridis, tad Miranda sacīja: � �etras nedēļas aprit vienpadsmitajā datumā.

Biju noba�ījies un gribēju noslēgt darījumu, tāpēc teicu: � Labi, lai būtu divdesmit astoņas dienas, lai gan es biju rēķinājies ar kalendāra mēnesi. Tās trīs dienas es tev dāvinu.

� Liels paldies! � Protams, tas tika pateikts pēc iespējas izsmējīgāk. Pasniedzu kafijas tasi. Viņa to paņēma.

� Arī man ir da�i noteikumi, � viņa sacīja. � Es nevaru visu laiku uzturēties �eit lejā. Man nepiecie�ams svaigs gaiss un gaisma. Reizi pa reizei man jāiet vannā. Man vajadzīgi glezno�anas piederumi, radio vai atskaņotājs. Un higiēnas piederumi. Es nevaru iztikt bez svaigiem aug�ļiem un dārzeņiem. Un man vajag izkustēties.

� Ja atļau�u tev iet ārā, tu aizbēgsi.

Miranda piecēlās. Dro�i vien viņa pirms tam bija tikai izlikusies. Tik ātri neviens nevar atlabt. � Vai tu zini, ko nozīmē mainīt dro�ības lī�dzekli?

Pamāju ar galvu.

� Tu varētu paļauties uz manu godavārdu. Apsolu nekliegt un nemēģināt bēgt.

� Labi, � es teicu. � Paēd brokastis, un es padomā�u.

� Nē, nokārtosim visu tūlīt! Es ta�u neprasu daudz. Ja �ī māja tie�ām ir tik vientuļa, tu ta�u nemaz neriskē.

� Vientuļa jau nu gan tā tie�ām ir, � es sacīju. Nevarēju izlemt.

� Citādi es atkal sāk�u bada streiku. � Miranda pagriezās pret sienu. Viņa, tā sacīt, mēģināja izdarīt uz mani spiedienu.

� Glezniecības piederumus sagādā�u, � es apsolīju. � Tev tikai jāpasaka, ko gribi. Arī gramofonu un plates, grāmatas un augļus. Tu tikai pasaki, ko tev vajag.

� Un kā ar svaigu gaisu? � Miranda joprojām nepagrieza galvu uz manu pusi.

� Pārāk bīstami.

Iestājās klusums, kas runāja gau�ām skaidru valodu, un tā es bei�gās padevos.

� Varbūt naktī. Tad jau redzēsim.

� Kad? � Viņa pagriezās.

� Man jāpadomā. Dro�i vien vajadzēs tevi sasiet.

� Es ta�u do�u godavārdu!

� Izvēlies, � es sacīju.

� Un kā ar vannu?

� Labi, kaut ko jau izdomāsim, � es teicu.

� Man vajag kārtīgu vannu īsta vannasistaba. Aug�stāva ta�u tev ir vannasistaba?

Bie�i biju domājis, ka man gribētos redzēt Mirandu mājā. Manos sapņos viņa ta�u bija aug�ā, kopā ar mani, nevis pagrabā. Tāds es esmu, da�kārt diezgan impulsīvs, tāpēc uzņēmos risku, no kā citi izvairītos.

� Padomāsim, � es teicu. � Man �is tas jāpārveido.

� Ja es dodu godavārdu, uz to var paļauties.

� Par to es ne�aubos. Ar to ari viss beidzās.

Pēc �īs sarunas �ķita, ka gaiss būtu kļuvis tīrāks, ja tā var izteikties. Es respektēju Mirandas vēlmes, un viņa respektēja manējās. Pirmkārt, viņa sastādīja sarakstu ar visām nepiecie�amajām lietām. Man bija Līvzā jāuzmeklē mākslas veikals un jānopērk īpa�s papīrs, visādi zīmuļi un krītiņi, sēpija, ķīnie�u tu�a un da�āda lieluma un materiāla otas un otiņas. Tad visādi higiēnas piederumi. Apzinājos, ka ir bīstami iegādā�ties sievie�u lielas, kuras man pa�am nevajag, tomēr uzņēmos �o risku. Pārtikas veikalā man bija jānopērk svaigas kafijas pupiņas un vesels lērums da�ādu augļu, dārzeņu un zaļumu. Uz to Miranda īpa�i uzstāja. Vēlāk viņa mēdza gandrīz katru dienu sarakstīt visu, kas man jāno�pērk, un da�kārt stāstīja, kā pagatavot ēdienus. Bija tā, it kā man būtu sieva, tikai invalīde, kas nespēj pati iepirkties. Līvzā es ļoti uzmanījos. Nekad negāju divreiz pēc kārtas vienā un tanī pa�ā veikalā, lai kāds neiedomātos, ka pērku pārāk daudz vienam cilvēkam. Man nez kāpēc likās � visi uzreiz pamana, ka es dzīvoju viens.

Tūlīt pirmajā dienā nopirku ari gramofonu. Pavisam mazu un vien�kār�u, bet Miranda izskatījās ļoti iepriecināta. Negribēju, lai viņa zinā�tu, ka neko nejēdzu no mūzikas, bet veikalā ieraudzīju Mocarta plati un nopirku to viņai kopā ar gramofonu. Tas bija labs ķēriens. Plate viņai patika un tātad arī es, jo es viņai to biju nopircis. Vienreiz (tas bija daudz vēlāk) Miranda gandrīz sāka raudāt, kad mēs to klausījāmies. Viņai acīs saskrēja asaras, un pēc tam viņa teica, ka Mocarts rakstot jau zinājis, ka mirst. Man tas gabals izklausījās tāds pats kā pārējie, bet viņa jau, protams, bija muzikāli izglītota.

Nākamajā dienā Miranda atkal sāka runāt par vannu un svaigu gaisu. Nezināju, ko darīt. Neko neapsolot, uzgāju aug�ā vannasistaba, lai padomātu. Vannasistabas logs bija versts pret dārzu. Paņemu dēļus un ar trīscollīgām skrūvēm piestiprināju pie loga rāmja, lai viņa nevarētu signalizēt ar gaismu vai izrāpties ārā. Turklāt kur� gan varētu staigāt gar dārzu tik vēlā nakts stundā?

Tā ar vannasistabu viss bija kārtībā.

Pēc tam iztēlojos, it kā Miranda būtu kopā ar mani, un uzgāju aug�ā no pagraba līdz pat vanna sistabai, mēģinādams uzminēt visas bīstamās vietas. Pirmā stāva logiem bija aizslēdzami koka slēģi, tātad viņa neva�rēja pievērst sev uzmanību un nebija arī jābaidās no ok�ķeriem. Nogla�bāju visus na�us un citus bīstamus iero�us. Pārdomāju, kā viņa vēl va�rētu mēģināt izbēgt, līdz beigās jutos dro�s.

Pēc vakariņām Miranda atkal sāka runāt par ie�anu vannā; ļāvu viņai kādu laiciņu īgņoties, tad teicu: � Labi, es riskē�u. Bet, ja tu lauzīsi godavārdu, otrreiz es tev vairs neuzticē�os.

� Dodu godavārdu, ka nemēģinā�u bēgt.

� Nedz ari mēģināsi signalizēt.

� Nedz ari mēģinā�u signalizēt.

� Man jāsasien tev rokas.

� Tu man neuzticies?

� �ādos apstākļos labāk būt dro�am, � es sacīju.

� Bet es ta�u� � Miranda nepabeidza, tikai paraustīja plecus, pa�griezās un paklausīgi salika rokas aiz muguras. Biju paņēmis �alli, lai aukla viņai pārāk sāpīgi negrieztos rokās. Miranda sameklēja visu, kas nepiecie�ams vannai, un tad es sasaistīju viņai rokas un aizsēju muti. Man bija prieks, ka viņa izvēlējās ari manis pirktās drēbes.

Paņēmu Mirandas mantas un pirmais devos aug�ā. Atslēdzu priek�-pagraba durvis un paskatījos, vai tuvumā neviena nav. Tad pasaucu Mirandu.

Ārā bija ļoti tum�s, bet debesis nebija apmāku�ās, tāpēc varēja redzēt da�as zvaigznes. Cie�i saņēmis Mirandu aiz rokas, ļāvu viņai kā�das piecas minūtes pastāvēt svaigā gaisā. Varēju dzirdēt, kā viņa dziļi ieelpo. Noskaņojums bija ļoti romantisks. Viņas mati skārās man pie pleca.

� Kā tu dzirdi, tuvumā nav nevienas dzīvas dvēseles, � es noteicu.

Kad bija apritēju�as minūtes piecas, es viņu vai vilk�us ievilku vir�tuvē, un mēs cauri ēdamistabai un gaitenim devāmies aug�ā pa kāp�nēm uz vannasistabu.

� Durvis nav aizslēdzamas, � es paskaidroju. � Tas pat nevar īsti aizvērt, jo es piesitu koka līstīti. Vari paļauties, ka es tevi netraucē�u, ja vien turēsi vārdu. Gaidī�u ārpusē.

Kāpņaug�ā biju nolicis sev krēslu.

� Tagad noņem�u roku saites. Apsoli, ka neaiztiksi mutes aizsēju! Pamāj ar galvu.

Miranda pamāja, un es atsēju viņai rokas. Viņa tās pamasēja, dro�i vien gribēdama vēl reizi uzsvērt, kāds es nezvērs, tad iegāja vannas-istabā.

Viss gāja, kā paredzēts. Dzirdēju parastos vannasistabas trok�ņus. Kad Miranda atkal parādījās durvīs, man sirds gandrīz izlēca pa muti. Pirmkārt, viņa bija noņēmusi mutes aizsēju. Otrkārt, mani līdz sirds dziļumiem satricināja Mirandas izskats. Viņa bija pārmainījusi drēbes, un mitrie mati izlaisti pār pleciem. Viņa izskatījās vēl maigāka un jaunā�ka nekā parasti. Man dro�i vien bija visai stulbs paskats, jo gribēju būt dusmīgs noņemtā aizsēja pēc, bet nespēju dusmoties, jo viņa izskatījās tik apburo�a.

Viņa ātri ierunājās:

� Man sāka �ausmīgi sāpēt, tāpēc es noņēmu aizsēju. Es ta�u apso�līju, ka nebēg�u! Te tas ir. Ja gribi, vari atkaļ uzlikt. Bet es jau sen būtu sākusi kliegt, ja gribētu.

Miranda pasniedza aizsēju, bet viņas sejā bija kaut kas tāds, kas man neļāva atkal aizsiet viņai muti. � Pietiks ar rokām, � es sacīju. Viņai mugurā bija zaļais sarafāns, bet zem tā viena no manis pirktajām blūzēm, un dro�i vien arī apak�veļa bija manējā.

Sasēju viņai rokas uz muguras.

� Piedod, ka esmu tik aizdomīgs, � es sacīju, � bet tev jāsaprot, ka bez tevis manai dzīvei nav jēgas. � Zinu, ka nebija piemērotākais brīdis, lai atklātu viņai sirdi, tomēr nespēju atturēties.� Ja man ne�būtu tevis, es dro�i vien padarītu sev galu.

� Tev jāārstējas. Es tikai nopūtos.

� Es gribētu tev palīdzēt.

� Tu domā, ka esmu jucis. Es neesmu traks. Man vienkār�i ne�viena cita nav. Tu esi vienīgā, ko man gribējies iepazīt.

� Tu esi ļoti smagi slims, � Miranda atteica. Un pār plecu pameta skatienu uz mani. Viss norisinājās pa to laiku, kamēr sēju viņai rokas.

� Man tie�am kļūst tevis �ēl. � Tad viņa vaicāja cita tonī: � Ka ar veļas mazgā�anu? Es �o to izmazgāju. Vai varu kaut kur iz�aut? Vai var�būt tu aizvedīsi uz veļas mazgātavu?

� Dod, es iz�au�u virtuvē! Es nekad neko nedodu veļas mazgātavā.

� Un ko mēs tagad darīsim?

Miranda paskatījās visapkārt. Da�kārt viņā parādījās kaut kas pa�laidnīgs, it kā viņa gribētu pastrādāt nedarbus. Kaut kas tik jauki ķircino�s.

� Vai tad tu man neparādīsi savu māju?

Pirmoreiz es viņas sejā redzēju patiesu smaidu. Nevarēju neatsmaidīt pretī.

� Ir jau vēls, � es sacīju.

� Cik �ai mājai gadu? � Miranda turpināja, it kā nebūtu mani dzirdējusi.

� Virs ieejas durvīm ir tūksto� se�i simti divdesmit pirmais gads.

� Paklājs tev ir nepareizā krāsā. �eit labāk iederētos niedru pītenis. Un �īs gleznas ir vienkār�i briesmīgas!

Miranda piegāja tuvāk kāpnēm un apskatīja gleznas. Cik izmanīgi viņa pati devās tālāk mājā!

� Cena tām bija pietiekami liela, � es sacīju.

� Ne jau par naudu ir runa.

Nevaru izteikt, cik dīvaini jutos. Mēs abi tur stāvējām, un Miranda izteica piezīmes kā kura katra sieviete.

� Vai drīkstu ieskatīties istabās?

Es vairs nevaldīju pār sevi un nevarēju atturēties no baudas izrādīt viņai māju. Pavēris durvis, parādīju tantei un Meibelai paredzētās istabas un ari savējo. Miranda tās visas kārtīgi izpētīja. Protams, aizkari bija aizvilkti, un es stāvēju cie�i blakus, lai viņai neienāktu prātā joki.

Kad nokļuvām pie manas istabas durvīm, paskaidroju, ka māju ie�kārtojusi dizaina firma, nevis es pazts.

� Te ir ļoti glīti, � viņa piezīmēja.

Miranda ieraudzīja pāris vecu gleznu ar tauriņiem, ko biju nopircis antikvariātā.

� Tās es izvēlējos pats.

� Vienīgās pieklājīgās gleznas tavā mājā.

Tiktāl nu mēs bijām. Viņa man izteica komplimentus, un es, jāatzīst, jutos visai glaimots.

� Te gan ir kluss! � Miranda piezīmēja. � Visu �o laiku garam nav pabrauku�i neviena ma�īna. Dro�i vien esam Eseksas ziemeļos. � Sapratu, ka viņa mani tikai pārbauda.

� Tu uzminēji, � es sacīju un izlikos pārsteigts.

Pēk�ņi viņa teica: � Cik dīvaini! Man vajadzētu aiz bailēm trīcēt un drebēt, bet ar tevi es jūtos dro�ībā.

� Es nekad tev nedarī�u pāri. Ja tikai tu mani nepiespiedīsi. Beidzot viss bija tā, kā vēlējos. Mēs pamazām iepazinām viens otru,

un Miranda sāka mani saprast.

� Svaigais āra gaiss bija burvīgs, � viņa sacīja. � Tu nevari iedo�māties, ko tas nozīmē! Pat �eit, telpās, es jūtu, cik gaiss ir brīvs. Un tie�i brīvības man pietrūkst visvairāk.

Miranda devās lejā, un man neatlika nekas cits kā sekot. Gaiteņa galā viņa apstājās un vaicāja: � Vai drīkstu ieskatīties ari �eit? � Sa�pratu, ka nav nekādas jēgas liegties; atcerējos, ka slēģi ir aiztaisīti un tiem priek�ā aizvilkti aizkari. Miranda iegāja zālē un pamatīgi visu no�pētīja. Ar sasietajām rokām viņa izskatījās pat smieklīgi.

� Jauka istaba. Tikai piebāzta ar galīgām graba�ām. Pilnīgi nemā�kulīgs iekārtojums! � Miranda iespēra ar kāju vienam no krēsliem. Sejā man laikam bija lasāms, ka jūtos aizskarts, jo viņa piebilda: � Vai tad tu neredzi, cik tas ir briesmīgs? �īs lētās sienas lampas un� � viņa ieraudzīja kaut ko jaunu, � nevar būt, porcelāna me�apīles! � Patiesās dusmās viņa skatījās te uz mani, te uz nabaga pīlēm.

� Man sāp rokas. Vai pārmaiņas pēc tu nevarētu sasiet tās priek�ā? Negribēju, tā teikt, izbojāt noskaņu, tāpēc paklausīju. Kad atraisīju

auklu (pats skrēju pretī nelaimei), Miranda salika rokas priek�ā un ļāva, lai sasienu. Tad viņa piegāja pie kamīna, kur atradās visas trīs por�celāna me�apīles, katra savu trīsdesmit �iliņu vērtībā, un nepagāja ne sekunde, kad tās smalkās lauskās gulēja kamīna priek�ā.

� Liels paldies! � es teicu, cik sarkastiski vien mācēju.

� �ādai vecai, burvīgai mājai ir sava dvēsele, un nedrīkst darīt pāri istabai, kurā dzīvoju�as neskaitāmas paaudzes. Vai tu to nejūti?

� Māju iekārto�anā man nav nekādas pieredzes, � es taisnojos. Miranda tikai dīvaini noskatījās, pagāja man garām un devās iek�ā

pretējā istabā, ko es saucu par ēdamistabu, lai gan dizaina firmas cilvēki to dēvēja par istabu da�ādiem nolūkiem. Biju to izveidojis par darba telpu. Miranda uzreiz pamanīja tauriņu kolekcijai domātos skapī�us.

� Vai tad tu neparādīsi manus nelaimes biedrus?

Protams, nekas man nevarēja būt patīkamāk. Izņēmu no atvilktnes izskatīgākos eksemplārus. Tie visi bija vienas ģints pārstāvji; tie�ām nekas nopietns. Vairāk tikai izrādī�anai.

� Tu viņus nopirki?

� Protams, ne, � es attraucu. � Visi manis ķerti vai izaudzēti un sakārtoti kolekcijā. Visa partija.

� Viņi ir tik rūpīgi sakārtoti. Brīni�ķīgi!

Parādīju Mirandai krā�ņā zilenī�a un sudrabainā zilenī�a pasugas. Man ir vienreizējs ceroneus un da�i reti tithonus, kurus īpa�i izcēlu. Mans ceroneus īstenībā ir labāks nekā tie, kas ir Dabas vēstures mu�zejā. Mani pārņēma lepnums, ka varu Mirandai pastāstīt kaut ko jaunu. Viņa nebija pat dzirdējusi par aberācijām � novirzēm no normāltipa.

� Tava kolekcija ir brīnumskaista! Un skumja.

� Viss ir skumj�, ja mēs to padarām skumju, � es sacīju.

� Bet tie�i to jau tu dari! � Miranda pavērās manī. � Cik tauriņu tu esi nogalējis!?

� Tu ta�u redzi.

� Nē. Es domāju par visiem tiem, kas būtu piedzimu�i no �iem tau�riņiem, ja tu nebūtu viņus nogalējis. Es domāju par visu to dzīvo skais�tumu, ko tu esi iznīcinājis.

� To nevar noteikt.

� Tu pat nedalies �ajā skaistumā! Kas gan viņus te redz? Tu esi kā tāds skopulis, kur� visu skaistumu sabā� savās atvilktnēs.

Biju ļoti vīlies. Mirandas runā�ana man likās pārmēru muļķīga. Kādu gan zaudējumu sugai nodara pāris eksemplāru!

� Necie�u zinātniekus un pētniekus! � viņa sacīja. � Necie�u cil�vēkus, kas kolekcionē, klasificē, nosauc vārdos un tad aizmirst. Tie�i tas pats notiek mākslā. Pietiek gleznotāju nosaukt par kubistu vai im�presionistu, lai viņu ieliktu atvilktnē un vairs neuzskatītu par individu�ālu dzīvas mākslas radītāju. Ta�u, protams, es nevaru noliegt, ka tavi tauriņi ir brīni�ķīgi sakārtoti.

Miranda atkal mēģināja būt laba.

Atzinos, ka nodarbojos arī ar fotografē�anu.

Biju palielinājis da�as no savām labākajām fotogrāfijām. Me�s aiz mājas un jūra, kas �ļācas pāri barjerai pie Sīfordas. Izliku tās uz galda, lai viņa varētu aplūkot.

Miranda skatījās, bet neko neteica.

� Nav jau nekas īpa�s, � es piemetināju. � Es tikai nupat esmu sācis ar to nodarboties.

� Miru�as fotogrāfijas. � Viņa no sāniem uzmeta man skatienu. � Ne jau tikai �īs. Fotogrāfijas vispār. Gleznā dzīve turpinās. Fotogrā�fijā tā mirst.

� Fotogrāfijas ir atmiņai.

� Jā. Bez sulas, bez dzīvības. � Gribēju strīdēties, bet viņa turpi�nāja: � Ta�u �īs ir tīri labas. Cik nu labas fotogrāfijas vispār var būt.

Pēc maza laiciņa ierunājos: � Es labprāt uzņemtu kādu bildi ar tevi.

� Kāpēc?

� Tu esi� nu� fotogēniska.

Miranda vispirms nolaida acis, tad paskatījās tie�i manī. � Labi. Ja tu tā gribi. Kaut vai rīt.

Priekā man nodrebēja sirds. Mūsu attiecības sāka mainīties. Izlēmu, ka nu gan viņai jāiet atpakaļ uz istabu. Viņa gandrīz neiebilda, tikai paraustīja plecus un ļāva, lai uzlieku viņai mutes aizsēju. Viss labi.

Lejā Miranda izdomāja, ka grib dzert tēju (no īpa�ām porcelāna ta�sītēm, ko viņa bija likusi man nopirkt). Noņēmu viņai apsēju un ļāvu iznākt priek�pagrabā (ar sasietām rokām), kur es gatavoju ēst. Mēs neru�nājām, bet noskaņojums bija jauks. Ūdens burbuļo�ana katliņā un Miran-das klātbūtne. Protams, ar vienu aci es viņu visu laiku uzmanīju. Kad tēja bija gatava, es jautāju: � Vai negribi būt namamāte un saliet tēju?

� Namamāte? Izklausās pēc mazpilsētas mietpilsonības, tamborē�tām salvetēm un miru�ām porcelāna me�apīlēm.

� Bet tēja kādam jāsalej �ā vai tā, � es sacīju.

Likās, ka Miranda tūlīt sāks smieties, bet tad viņa sarāvās, aizgrie�zās un iegāja savā istabā. Sekoju viņai ar tējas paplāti rokās. Miranda salēja tasītēs tēju, bet skaidri redzēju, ka viņu kaut kas ir saniknojis. Viņa pat nepaskatījās uz mani.

� Negribēju tevi apvainot. � Mēģināju visu vērst par labu.

� Es pēk�ņi iedomājos savu ģimeni. Viņi �ovakar vis nepriecāsies par jokiem pie tējas tases.

� Tikai �etras nedēļas, � es sacīju.

� Neiedro�inies vēl atgādināt!

Miranda bija kā jau sieviete. Neaprēķināma. Vienu mirkli smaida, bet nākamajā � ienīst līdz sirds dziļumiem.

� Tu esi riebeklis! Un arī mani padari par riebekli.

� Tas nebūs ilgi.

Tad Miranda izgrūda tādu rupjību, kādu es nekad nebiju dzirdējis nākam no sievietes mutes. Biju galīgi apstulbināts.

� Tu nedrīksti tā runāt! � es teicu. � Tas ir pretīgi. Bet viņa to vēlreiz izkliedza skaļā balsi.

Da�kārt es nevarēju izsekot viņas garastāvokļu maiņām.

Nākamajā rītā viss atkal bija kārtībā, lai gan viņa neatvainojās. Abas vāzes, ko biju nopircis viņas istabai, lauskās gulēja uz grīdas. Bet Mi�randa kā vienmēr bija piecēlusies un jau gaidīja mani un brokastis.

Vispirms viņa gribēja zināt, vai ļau�u viņai iziet ārā, dienas gaismā. Teicu, ka ārā līst.

� Kāpēc es nevarētu iziet priek�pagraba un vismaz pastaigāt? Man vajag izkustēties.

Par to mums iznāca vesela domu apmaiņa, līdz galu galā vienojā�mies, ka viņa drīkstēs pastaigāties priek�pagraba, bet ar mutes aizsēju. Negribēju uzņemties risku � ja nu kāds gadījumā lo�ņā pa dārzu. īsti ticami tas nebija, jo vārtus vienmēr aizslēdzu, bet tomēr. Pateicu Mirandai arī to, ka neatļau�u vairāk kā vienu vanno�anos nedēļā. Par dienas gaismu vispār nebija runas. Vienu mirkli likās, ka Miranda at�kal sabozīsies un nerunās, bet laikam viņa pamazām aptvēra, ka īgņo�anās neko nedod, un pieņēma manus noteikumus.

Varbūt es tie�ām biju pārāk stingrs un man nevajadzēja Mirandu tā iegro�ot. Bet uzmanīties ta�u vajadzēja. Nedēļas nogalēs, piemēram, visapkārt bija dzīva satiksme. Svētdienās, ja laiks bija labs, ik pa brīdim gar māju pabrauca kāda ma�īna. Bie�i vien tās garāmbraucot piebrem�zēja, viens otrs pat apstājās un atpakaļgaitā piebrauca paskatīties uz māju. Da�i uzdro�inājās piebāzt seju pie vārtiem un fotografēt. Tāpēc nedēļas nogalēs es Mirandai neļāvu iziet no istabas.

Reiz braucu ārā no pagalma, lai dotos uz Līvzu, kad mani apstā�dināja kāds vīrs ar ma�īnu un jautāja, vai es esot mājas īpa�nieks. Viņ� bija viens no tiem izglītotajiem tipiņiem, kas pa�i sev liekas briesmīgi gudri un svarīgi. Viņ� kaut ko muldēja par māju � cik tā esot veca un ievērojama un ka viņ� sacerot rakstu �urnālam, un vai es nevarētu atļaut viņam �o to nofotografēt, it īpa�i vecajā priesteru kapelā.

� Mana māja nav nekādas kapelas, � es atcirtu.

� Bet, mīļo cilvēk, tā ta�u ir pieminēta grāfistes vēstures annālēs un vēl visādās grāmatās! Jums mājās ir īsts retums!

� Ak jūs domājat to kambari pagrabā! � Es tēloju izbrīnu. � Tas aizmūrēts ar ķieģeļiem.

� Tā ta�u nevar! Jūsu māja ir vēstures pieminekļu sarakstā!

� Nomierinieties, nekur jau tas kambaris nav pazudis! To tikai vairs nevar redzēt. Un ne jau es to aizmūrēju. To izdarīja iepriek�ējais īpa�nieks.

Tad viņ� gribēja vismaz ieskatīties istabās. Atteicu, ka man nav laika. Viņ� bija ar mieru atbraukt otrreiz. Es nepiekāpos; teicu, ka pietei�ku�ies jau vesela rinda apmeklētāju. Viņ� nelikās un nelikās mierā un mēģināja pat piedraudēt ar kaut kādu vēstures pieminekļu biedrību. Beigās viņam tomēr neatlika nekas cits kā braukt prom. Saprotams, ka viņa draudi bija pupu mizas, bet man nācās par tādām lietām padomāt.

Vakarā fotografēju Mirandu. Kā viņa sē� un lasa. Izdevās tīri labi.

Apmēram tajā laikā viņa izdomāja, ka grib mani uzzīmēt, dro�i vien pateicībā par fotogrāfijām. Man bija jāsē� krēslā un jāskatās uz istabas kaktu. Pēc pusstundas Miranda sasplēsa lapu driskās, pirms es paspēju viņu apturēt. (Viņa bie�i vien saplēsa savus zīmējumus. Laikam māk�slinieces temperaments.)

� labprāt būtu to paturējis. � Ta�u viņa pat neatbildēja, tikai teica: � Nekusties!

Miranda atkal ķērās pie zīmē�anas un laiku pa laikam izmeta pie�zīmes par manu izskatu.

� Tevi ir ļoti grūti zīmēt. Tev nav nekā raksturīga. Nekā sava. Viss ir tik neizteiksmīgs. Man tevi jāzīmē kā priek�metu, nevis kā cilvēku. Tu neesi neglīts, bet sejā izpau�as neglīti paradumi. Apak�lūpa ir vis�sliktākā. Tā tevi nodod. � Pēc tam aug�ā ilgi skatījos spogulī, bet ne�varēju saprast, ko viņa ar to domā.

Da�reiz Miranda pārsteidza mani ar dīvainiem jautājumiem. Tā viņa zīmējot pēk�ņi prasa: � Vai tu tici Dievam?

� Neko īpa�i, � es atteicu.

� Tev jāsaka �jā� vai �nē�.

� Es par to nedomāju. Kāds tur labums?

� Tu esi cietumnieks, nevis es, � viņa sacīja.

� Un pati, vai tu tici? � es jautāju.

� Protams. Es ta�u esmu dzīvs cilvēks.

Kad turpināju runāt, viņa nepacietīgi izsaucās, lai es apklustot un nekustoties.

Tad viņa atkal sūdzējās par apgaismojumu. � Viss �īs mākslīgās gaismas pēc! Tādā melīgā gaismā es nevaru zīmēt.

Zināju, uz kuru pusi viņa virza sarunu, tāpēc turēju muti ciet.

Neatceros, kad tas īsti bija, bet kādu dienu Miranda negaidīti izgrū�da: � Tev laimējies, ka esi bārenis. Mani vecāki turējās kopā tikai bērnu dēļ.

� Kā tu to zini? � es jautāju.

� Māte man to ir simtiem rei�u teikusi. Un tēvs arī. Mana māte ir tipiska pārsmalcināta vidus�ķiras dāmīte. Turklāt vēl dzērāja.

� Jā, tā esmu dzirdējis.

� Es tāpēc nekad nevarēju aicināt pie sevis draugus.

�Jūtu līdzi, � es sacīju. Miranda asi paskatījās, bet es to nebiju do�mājis izsmējīgi. Pastāstīju par savu tēvu, kur� ari dzēra, un par mammu.

� Jāatzīst, ka mans tēvs ir vāj� cilvēks, lai gan viņu ļoti mīlu. Zini, ko viņ� man reiz teica? Viņ� teica, ka nezinot, kā no tik sliktiem vecā�kiem varot rasties divas tik labas meitas. īstenībā jau viņ� domāja manu māsu. Viņa ir mūsu ģimenes gai�ākā galva.

� Tev arī ir gai�a galva. Tu ta�u dabūji stipendiju Sleida skolā.

� Jā. Es varu uzzīmēt to, ko redzu. Varbūt varu noslīpēt glezno�a�nas tehniku līdz pilnībai, bet nekad nebū�u izcila gleznotāja.

� To tu vēl nezini.

� Manī nav pietiekami daudz egocentrisma. Un turklāt vēl esmu sieviete. Man ir nepiecie�ams balsts. Vai tu gadījumā neesi homosek�suāls? � viņa pēk�ņi vaicāja.

� Ko tu iedomājies! � es izsaucos un, protams, nosarku kā biete.

� Par to nav jākaunas. Mākslas pasaulē tādu ir daudz. � Tad Miranda piebilda: � Tu gribi uz mani balstīties. Es jūtu. Dro�i vien mātes pēc. Tu zemapziņā meklē māti.

� Neticu visām tām Freida gudrībām, � es atteicu.

� Kopā mums nekas nesanāktu, jo mēs abi meklējam atbalstu.

� Tu varētu vismaz finansiāli balstīties uz mani, � es sacīju.

� Un visādā citādā ziņā balstīt tevi? Lai Dievs pasargā! Nu re! � Viņa pastiepa pret mani pabeigto zīmējumu.

Līdzība bija apbrīnojama. Likās, ka izskatos cienīgāks un glītāks nekā patiesībā.

� Vai tu negribētu to pārdot? � es jautāju.

� Nebiju domājusi, bet kādēļ gan ne? Teiksim, par divsimt ginejām?

� Lai iet, � es piekritu. Miranda atkal nozibsnīja ar acīm.

� Tu tie�ām esi gatavs par �o zīmējumu maksāt divsimt ginejas?

� Jā, jo tu to uzzīmēji.

� Iedod man! � Pasniedzu to Mirandai un nepaguvu ne atjēgties, kad viņa sāka plēst zīmējumu uz pusēm.

� Nevajag! � es iesaucos. Viņa aprāvās, bet zīmējums jau bija līdz vidum pārplēsts.

� Tā ta�u nav īsta māksla, tikai amatniecība. � Viņa pasvieda papīra lapu uz manu pusi. � Ņem, ieliec atvilktnē pie saviem tauriņiem!

Kad nākamo reizi aizbraucu uz Līvzu, nopirku viņai visas Mocarta plates, kādas vien varēju atrast. Likās, ka Mocarts viņai iet pie sirds.

Kādu citu reizi Miranda gleznoja vāzi ar augļiem. Viņa uzzīmēja savas desmit skices, piesprauda visas pie sienas un teica, lai es izvēlo�ties labāko. Atteicu, ka visi zīmējumi ir brīni�ķīgi, bet viņa neatlaidās, līdz izvēlējos vienu.

: � Tas ir vissliktākais, � viņa sacīja. � Pārgudrs zaļknābja darbiņ�. Tikai viena no �īm skicēm ir patiesi laba. Tā ir simtreiz vērtīgāka par visām pārējām kopā. Dodu tev trīs iespējas. Ja uzminēsi, varēsi to dabūt par velti, kad ie�u prom. Ja reiz tik�u prom no �ejienes. Ja neuz�minēsi, tev būs jāmaksā desmit ginejas.

Slēpto kodienu neņēmu galvā un minēju trīs reizes, bet neuzmi�nēju. Izrādījās, ka labākais bija tas zimējums, kas man likās nepa�beigts. Vāze tanī bija sa�ķiebu�ies, un nevarēja lāgā pateikt, kas tie īsti par augļiem.

� �inī skicē es jau gandrīz spēju pateikt par augļiem kaut ko nozī�mīgu. Es vēl neko nesaku, bet rodas sajūta, ka esmu turpat uz sliek�ņa. Vai tu to jūti?

Atzinos, ka ne.

Miranda piegāja pie plaukta un izvilka grāmatu par Sezannu.

� Lūk, � viņa norādīja uz krāsu reprodukciju ar ābolu �ķīvi. �

�eit Sezanns pasaka ne tikai �o to par āboliem, bet gan visu par visiem āboliem �inī pasaulē un par visām viņu iespējamām krāsām un formām.

� Ja tu tā apgalvo� Man jau gan liekas, ka visi tavi zīmējumi ir skaisti.

Viņa tikai pavērās manī ar no�ēlu.

� Ferdinand, � viņa teica, � kāpēc tevi nenosauca par Kalibanu? (*Kalibans V. �ekspīra �Vētra� ir me�onis, vergs, kuru valdnieka meita Miranda ir veltīgi pūlējusies izglītot un civilizēt)

Kādas trīs vai �etras dienas pēc pirmās vanno�anās Miranda �ķita pavisam sanervozējusies. Pēc vakariņām viņa staigāja �urp turp pa ārējo pagrabu, tad iegāja istabā, apsēdās, atkal piecēlās, un tā no gala. Ska�tījos uz skicēm, ko viņa bija pa dienu sazīmējusi. Kopijas no mākslas grāmatām. Ļoti liela līdzība, es sevī nodomāju.

Pēk�ņi Miranda sacīja: � Vai mēs nevarētu iziet pastaigāt pa āru? Zvēru, ka nemēģinā�u bēgt!

� Ārā ta�u ir auksts un slapj�, � es atbildēju. Bija oktobra otrā nedēļa.

� �eit, sprostā, es pamazām zaudēju prātu. Vai mēs nevaram vien�kār�i izmest loku dārzā?

Miranda pienāca man cie�i klāt, kā parasti nemēdza darīt, un pa�stiepa rokas, lai es tās varētu sasiet. Viņa bija pasākusi nēsāt matus garā zirgastē, sasietus ar tum�i zilu lentu, ko es viņai nopirku. Miran-das mati vienmēr bija neaprakstāmi skaisti. Nevienai sievietei neesmu redzējis skaistākus. Man bie�i vien pirksti niezēja pieskarties viņas matu zeltam. Tikai paglāstīt un sajust, cik tie zīdaini. Vienīgā iespēja man bija tad, kad liku viņai mutes aizsēju.

Tā mēs izgājām ārā. Nakts bija dīvaina. Nebija gandrīz ne mazākā vējiņa, bet pāri mēnesim ātri slīdēja mākoņi. Kad iznācām no pagraba, Miranda pāris mirkļus tikai dziļi ieelpoja āra gaisu. Tad es uzmanīgi paņēmu viņu aiz rokas un vedu tālāk pa taciņu, kas aizlocījās gar zālāja malu. Mēs gājām gar dzīv�ogu un gar sakņu dobēm, līdz ienācām augļu dārzā. Kā jau teicu, pret Mirandu es vienmēr izturējos ar cieņu (līdz viņa pati sevi apkaunoja) un nemēģināju izmantot situāciju, lai apmierinātu neglītas iekāres, � bet tanī mirklī gandrīz zaudēju galvu. Dro�i vien bija vainīga tumsa. Cauri piedurknes drēbei jutu viņas roku.

Man neizsakāmi gribējās viņu apskaut un noskūpstīt; jāatzīstas, ka sa�traukumā drebēju. Man bija kaut kas jāsaka, vai ari es vairs pār sevi nevaldītu.

� Tu man neticēsi, ja teik�u, ka pa�laik esmu ļoti laimīgs, vai ne? � es sacīju.

Protams, ar aizsietu muti viņa nevarēja atbildēt.

� Tu domā, ka man nevar būt īstu jūtu. Tu netici, ka arī man var būt dziļas jūtas. Bet īstenībā es tikai nevaru tā kā tu izteikt, ko jūtu, � es turpināju.

Tad:

� Ja es nemāku izteikt savas jūtas, tas nenozīmē, ka nevaru just tik�pat dziļi kā citi cilvēki.

Mēs vēl arvien staigājām tumsā zem ābeļu zariem.

� Es neko citu neprasu. Tikai mēģini saprast, cik ļoti es tevi mīlu, cik ļoti tu man esi nepiecie�ama un cik dziļi es spēju just. Brī�iem man ir ļoti jāsavaldās, � es sacīju.

Nelielījos, bet gribēju, lai viņa saprot, kā ar viņu būtu izrīkojies jeb�kur� cits vīrietis.

Bijām nonāku�i pie zāliena otras puses un atkal tuvojāmies mājai. Atskanēja garāmbrauco�as ma�īnas troksnis, pamazām izgaisdams tālumā. Cie�i turēju Mirandu aiz rokas.

Mēs nonācām pie pagraba durvīm. Pajautāju, vai viņa negrib izmest vēl vienu līkumu.

Man par lielu pārsteigumu, viņa noliedzo�i pakratīja galvu.

Tā es novedu Mirandu atkal lejā. Kad noņēmu aizsēju un atraisīju rokas, viņa ieteicās: � Labprāt iedzertu kaut ko siltu. Lūdzu, uzvāri man tēju! Un aizslēdz durvis. Es palik�u iek�ā.

Pagatavoju tēju. Tikko biju to salējis tasēs, viņa ierunājās:

� Man tev kaut kas jāsaka. Kaut kas pavisam nopietns. Uzmanīgi klausījos.

� Tur ārā tu gribēji mani noskūpstīt, vai ne?

� Lūdzu, piedod! � Kā parasti, nosarku līdz matu galiem.

� Vispirms gribu tev pateikties, ka tu noturējies un to nedarīji. Es negribu, ka tu mani skūpsti. Saprotu, ka esmu tavā varā, un esmu ļoti pateicīga, ka tu izturies tik pieklājīgi un goddevīgi.

Nomurmināju, ka nekas tāds vairs neatkārtosies.

� Tie�i to es gribēju teikt. Ja bus atkal kaut kas tāds vai vel kas ļaunāks. Ja tu vairs nevarēsi savaldīties. Gribu, lai tu man kaut ko apsoli.

� Tas neatkārtosies.

� Nedari to nodevīgi! Nesit mani līdz nesamaņai. Neapdullini ar hloroformu. Es nepreto�os. Tu varēsi darīt visu, ko gribēsi.

� Tas neatkārtosies. � Neko citu nespēju pateikt. � Es aizmirsos.

� Tikai vienu gan atceries! Ja tu kaut ko tādu izdarīsi, es vairs nespē�u tevi cienīt un nekad, nekad vairs ar tevi nerunā�u. Tu saproti?

� Neko citu es arī nevarētu iedomāties, � es sacīju, nosarcis pār visu seju kā biete.

Miranda pastiepa roku. Es to paspiedu. Neatceros, kā tiku ārā no istabas. Tanī vakarā viņai izdevās mani pilnīgi izvest no jēgas.

Tā gāja katru dienu. Ap astoņiem, deviņiem nokāpu lejā, pagatavo�ju brokastis, iztuk�oju tualetes spaiņus, mēs �ad tad parunājāmies, un Miranda iedeva man sarakstu, kas jānopērk (gandrīz katru dienu braucu iepirkties, lai viņai būtu svaigi dārzeņi un piens). Atgriezies no Līvzas, uzkopu māju un gatavoju pusdienas. Pēc ē�anas mēs parasti sēdējām un pļāpājām vai klausījāmies mūziku, vai ari es skatījos, kā viņa zīmē. Tēju viņa dzēra vienatnē; nezinu, kā mēs bez vārdiem nonācām pie tādas vieno�anās. Pēc tam nāca vakariņas, un pēc vakariņām mēs pa�rasti atkal runājāmies. Da�kārt viņa bija labā omā un aicināja mani uzkavēties vai arī gribēja pastaigāt priek�pagrabā. Da�kārt gadījās, ka viņa tūliņ pēc vakariņām lika man iet prom.

Kad vien Miranda ļāva, es uzņēmu fotogrāfijas. Vienu otru reizi viņa nofotografēja ari mani. Iznāca vesela galerija ar Mirandu da�ādās po�zās. Protams, nekā riebīga. Man būtu gribējies, lai viņa uzģērbj īpa�as drēbes, bet baidījos lūgt. Viņa vienmēr atkārtoja: �Nezinu, kāpēc tev vajadzīgas fotogrāfijas. Tu ta�u redzi mani katru dienu.�

Tā nekas īsti nenotika. Pēc visiem �iem kopā pavadītajiem vakariem nevaru iedomāties, ka tam nav lemts vairs atkārtoties. Bija tā, it kā pa�saulē nebūtu neviena cita, tikai mēs divi. To neviens nesapratīs, cik mēs bijām laimīgi. Pareizāk sakot, cik es biju laimīgs, � bet da�reiz man �ķita, ka ari Mirandai nav iebildumu, par spīti tam, ko viņa teica. Varēju nosēdēt visu vakaru, skatīdamies uz viņas pakau�a izliekumu un matu līniju, tik graciozu kā bezdelīga. Viņas mati bija kā plīvurs, kā mākonis, kas krita pār pleciem nesakārtotā, bet burvīgā jūklī. Es vēlētos, kaut man būtu tādi vardi ka dzejniekam, lai attēlotu viņas skaistumu. Laiku pa laikam Miranda ar neaprakstāmi vienkār�u, dabisku un daiļu kus�tību atmeta matus atpakaļ no sejas. Da�kārt man gribējās lūgt, lai viņa to atkārto vēlreiz. Protams, tas būtu bijis briesmīgi muļķīgi. Viss, ko viņa darīja, bija vienlīdz vienkār�s un izsmalcināts. Kā viņa pār�ķīra grā�matas lapu, piecēlās no krēsla, apsēdās, dzēra, smēķēja. Pilnīgi viss viņā bija apburo�s. Pat tad, kad Miranda �āvājās vai staipījās, viņai pie�mita �arms. Viņa neko nedarīja neglīti. Viņa tam bija pārāk skaista.

Viņa bija ari ļoti tīrīga. At�ķirībā no da�ām citām sievietēm, kuras vārdā neminē�u, Miranda vienmēr smar�oja tikai pēc ziepēm un svai�guma. Viņa necieta netīrību tāpat kā es, lai gan mēdz mani par to iz�smiet. Reiz viņa teica, ka pārspīlēta tieksme pēc tīrības esot vājprāta pazīme. Ja viņai taisnība, tad mēs abi bijām vienlīdz vājprātīgi.

Protams, ne jau vienmēr valdīja miers un saticība. Vairākas reizes viņa mēģināja izbēgt. Par laimi, es vienmēr biju pietiekami modrs.

Vienu reizi Mirandai gandrīz izdevās mani piemānīt. Viltīga kā lapsa, jā, tāda viņa bija! Kad vēru durvis, viņa vēma un izskatījās pagalam slikti. Uztraucies pra�ņāju, kas par vainu, bet viņa tikai gulē�ja un vaidēja.

� Man laikam ir aklās zarnas iekaisums, � viņa beidzot izdvesa.

� Kā tu zini? � es jautāju.

� Naktī man likās, ka mirstu� � viņa dvesa kā pēdējiem spēkiem.

� Varbūt tev ir kāda cita vaina, � es minēju. Viņa tikai pagriezās pret sienu un vaidēja.

Kad tiku pāri pirmajam izbīlim, prātā ie�āvās doma, ka viņa varbūt tikai izliekas.

Nākamajā brīdī Miranda izliecās sāpju lēkmē, tad apsēdās uz gultas un raudzījās manī ar lūdzo�ām acīm. Viņa solīja visu, lai tikai atvedot ārstu vai ieliekot viņu slimnīcā.

� Tad man beigas, � es sacīju. � Tu ta�u viņiem visu izstāstīsi.

� Zvēru, ka ne! Lūdzu, lūdzu! � Miranda tēloja tik pārliecino�i. Viņa bija di�a aktrise.

� Uzvārī�u tev tēju, � es sacīju. Man vajadzēja apdomāties. Bet Miranda atkal izliecās kā krampju sarauta.

Viņa bija novēmusi gridu. Atcerējos, ko teica tante Annija. Ka ar aklo zarnu varot nomirt. Mums kaimiņos vienam bija aklā zarna, un brīnums, ka viņ� nenomira, jo ātrie kā nebrauca, tā nebrauca. Tātad es nedrīkstēju sēdēt, rokas klēpī salicis.

� Alejas galā ir māja ar telefonu. Es aizbrauk�u un piezvanī�u ārstam.

� Ved mani uz slimnīcu! � viņa lūdzās. � Tā tev būs dro�āk.

� Kāda tam vairs nozīme� � es izmetu, it kā būtu galīgi satriekts. � Tāpat visam beigas, Ardievu! Satiksimies tiesā. � Es ari mācēju tēlot.

Tad kā lielā satraukumā metos ārā. Pagraba durvis atstāju vaļā. Pa�gāju malā un gaidīju.

Nepagāja ne minūte, kad viņa bija man rokā. Izspurdza ārā bez ma�zākajām slimības pazīmēm! Iztikām bez cīkstē�anās. Viņa tikai paska�tījās uz mani un devās atkal lejā. Pūlējos izlikties nikns, lai viņu sa�biedētu.

Noskaņojums Mirandai mainījās tik bie�i, ka es nespēju izsekot. Viņai patika iebāzt mani maisā un pasmieties (kā viņa vienreiz sacīja � nabaga Kalibans, kā vienmēr klibodams mēģina panākt Mirandu! Jā, tie�i tā viņa par mani smējās). Da�reiz viņa sauca mani par Ferdi�nandu, citreiz � par Kalibanu. Da�reiz viņa bija ļauna un izsmējīga, ņirgājās un mēdija mani, un uzdeva jautājumus, uz kuriem es nemā�cēju atbildēt. Tad citreiz viņa bija atkal tik laba un līdzjūtīga, un man likās, ka bez tēvo�a Dika neviens nav mani tā sapratis, un tad es viņai piedevu visu pārējo.

Atceros ļoti daudzus sīkumus.

Kādu dienu mēs sēdējām un runājām par noslēpumiem gleznās. Noslēpumi bija visas tās lietas, ko nevarēja redzēt, bet par ko bija jā�domā. Proporcijas un harmonijas noslēpumi, tā viņa tos sauca. Mēs sēdējām, runājām, un tikai grāmata mūs �ķīra. Mēs bijām viens otram blakus uz gultas malas, pavisam tuvu, bet nesaskārāmies. Pēc notiku�miem dārzā es vienmēr ļoti uzmanījos. Bet kādu vākam Miranda sacī�ja: � Neesi tik stīvs! Es ta�u tev nesitī�u, ja tu nejau�i pieskarsies manai piedurknei!

� Labi, � es noteicu, bet nepakustējos.

Tad viņa apsēdās man tuvāk, un mūsu rokas un pleci palaikam sa�skārās. Viņa tikai runāja un runāja par gleznām, un man likās, ka viņa nemaz nedomā par to, ka mēs pieskārāmies viens otram, bet tad viņa paskatījās man acīs.

� Tu nemaz neklausies!

� Klausos gan.

� Nē, es ta�u redzu! Tu domā tikai par to, ka drīksti man pieskar�ties. Neesi tik saspringts, nomierinies!

Bet es nevarēju. Mirandas tuvums lika man saspringt. Viņa piecēlās kājās. �aurie, zilie svārki, ko biju viņai nopircis, lielais, melnais d�em�peris un baltā blūze viņai lieliski piestāvēja.

� Ak Dievs! � viņa teica un nopūtās. Tad kā izmisumā iesita ar dūri pa sienu. Tas viņai bija tāds paradums. � Viens no draugiem skūpsta mani ik reizi, kad satiekamies. Viņam tas nenozīmē pilnīgi neko, jo viņ� skūpsta visus pēc kārtas. Tu esi pilnīgs viņa pretstats. Tu nepieskaries nevienam, un viņ� pieskaras visiem. Abi jūs esat vienādi slimi.

Es tikai smaidīju. Kā vienmēr, kad viņa man uzbruka.

� Un nemaz nevelc seju tanī �ausmīgajā smaidā!

� Ko tad es citu varu darīt! Tev vienmēr ir taisnība.

� Bet es negribu, lai man vienmēr būtu taisnība. Saki, ka es kļūdos!

� Nē, nē, tev vienmēr ir taisnība, � es teicu. � Un tu pati to labi zini.

� Ak, Ferdinand, Ferdinand! � Miranda salika rokas kā lūg�anā un izlikās, it kā būtu sāpju pārņemta; man sanāca smiekli. Bet tad viņa pēk�ņi kļuva nopietna.

� Tie nav nekādi nieki. Aizmirsti, ka es esmu sieviete! Izturies pret mani kā pret draugu. Mierīgi.

� Es jau mēģinu.

Ta�u pēc tam Miranda aprāvās, piespiedās pie sienas un sāka lasīt citu grāmatu.

Vēl kādu dienu viņa vienkār�i ņēma un iekliedzās. Pilnīgi bez ie�mesla. Es tanī brīdī mēģināju piestiprināt pie sienas vienu no viņas glez�nām. Miranda sēdēja uz gultas un pēk�ņi iekliedzās pilnā kaklā, tā ka man asinis sastinga dzīslās. Salēcos un izmetu no rokām līmlenti, bet viņa tikai smējās.

� Kas notika? � es vaicāju.

� Nekas. Man tikai gribējās labi skaļi iebļauties, � Miranda atteica. Viņas rīcību nevarēja iepriek� paredzēt.

Miranda vienmēr kritizēja manu valodu. Atceros, kā reiz viņa teica: � Tu zini, kā lietus laikā pazūd visas krāsas? Tie�i tā tu izrīkojies ar angļu valodu. Tu izvaro valodu katru reizi, kad atver muti.

Un tas ir tikai viens piemērs, ka viņa pret mani izturējās.

Vēl citu reizi Miranda sāka runāt par saviem vecākiem. Viņa man mū�īgi atgādināja, kā viņi bēdājas un kāds es nelietis, jo neļauju viņiem paziņot, ka meita ir sveika un vesela. Es vienmēr atbildēju, ka nevaru uzņemties tādu risku. Bet reiz pēc pusdienām viņa nelikās un nelikās mierā, mēģināja man iestāstīt, ka to iespējams izdarīt bez mazākā riska. Lai es uzvelkot cimdus un lielā veikalā nopērkot pa�u vienkār��āko vēstuļpapīru. Viņa rakstī�ot to, ko es diktēju, un pēc tam es varot iemest vēstuli Londonā vai kādā citā lielā pilsētā. Tā mani nebū�ot ie�spējams atrast.

Miranda tik daudz par to runāja, ka vienu dienu es tā ari izdarīju, nopirku papīru un aploksnes. Vakarā devu viņai papīra lapu un diktēju:

��Esmu dro�ībā. Man nekas nedraud.�

Miranda rakstot piezīmēja: � Atkal tava briesmīgā angļu valoda!

� Raksti, ko diktēju! �'Nemēģiniet mani atrast. Tas ir neiespējami.�

� Nekas nav neiespējams. � Viņa nevarēja iztikt bez zobgalībām. Nelikos ne zinis. � Tas ir viss, tagad paraksties.

� Vai nevajag nosūtīt sveicienus no mistera Klega?

� Ļoti smieklīgi! � es piezīmēju. Miranda vēl kaut ko pierakstīja un tad pasniedza vēstuli man. Zem manis diktētā bija rakstīts: �Uz drīzu redzē�anos � Nanda.�

� Ko tas nozīmē?

� Tā mani sauca bērnībā. Tad viņi zinās, ka tā tie�ām esmu es.

� Man labāk patīk Miranda, � es teicu. Miranda man �ķita vis�skaistākais vārds pasaulē. Kad viņa uz aploksnes bija uzrakstījusi ad�resi, es ieliku tajā vēstuli un, par laimi, ieskatījos iek�ā. Aploksnē atra�dās papīra gabaliņ�, ne lielāks par pusi no cigaretes uztinamā papīra. Nezinu, kā viņai bija izdevies ieslidināt to aploksnē. Paņēmu mazo pa�pīra gabaliņu un ieskatījos Mirandai tie�i acīs. Viņa atspiedās krēslā un dro�sirdīgi vērās man pretī. Ar maziem mazītiņiem, bet ļoti skaidriem burtiem viņa bija uzrakstījusi:

Tēti, mammu, mani nolaupījis ārprātīgais � F. Klegs no pils. valdes. Tas, kur� laimēja naudu tot. Ieslodzīta vientuļas lauku mājas pagrabā 2 stundu att. no Lond. Virs durvīm gadskaitlis 1621. Līdz �im apietas labi. Man bail M.

Biju patiesi dusmīgs un �okēts. Nezināju, ko lai iesāk. Beidzot jau�tāju: � Tev tie�ām ir bail? � Miranda neatbildēja, tikai pamāja ar galvu.

� Vai tad es tev esmu kaut ko nodarījis?

� Nē. Tie�i tāpēc man ir bail.

� Nesaprotu! Miranda nolieca galvu.

� Es visu laiku gaidu, ka tu kaut ko pasāksi.

� Es ta�u tev jau solīju un varu apsolīt vēlreiz. Tu pati dusmojies, kad es neuzticos tavam godavārdam. Kāpēc tu domā, ka mani solījumi ir mazvērtīgāki?

� Piedod!

� Es tev uzticējos. Domāju, ka tu novērtē manu labo izturē�anos. Bet es neļau�u sevi izmantot. Gar tavu vēstuli man nav nekādas daļas.

Ieliku vēstuli kabatā.

Iestājās ilgs klusums. Zināju, ka Miranda skatās, bet es spītīgi pat nepavēros uz viņas pusi. Tad pēk�ņi viņa piecēlās, pienāca man klāt un uzlika rokas uz pleciem, tā ka man neatlika cits nekas kā ieskatīties dziļi viņas acīs. Nevaru izskaidrot, bet brī�os, kad Miranda bija patiesa un sirsnīga, man dvēsele rāvās no krūtīm ārā. Biju kā vasks viņas rokās.

Miranda ierunājās: � Tagad tu uzvedies kā mazs puika. Neaiz�mirsti, ka tu mani �eit turi ar varu. Jā, man jāatzīst, ka tā ir maiga vara, bet tāpēc ne mazāk biedējo�a.

� Ja tu turēsi savu vārdu, es turē�u savējo. � Protams, biju piesar�cis glu�i sarkans.

� Bet es ta�u tev nesolīju, ka nemēģinā�u bēgt!

� Tava vienīgā vēlē�anās ir pēc iespējas ātrāk tikt prom no manis, � es teicu. � Es tev joprojām esmu tuk�a vieta, vai ne?

Viņa pa pusei aizgriezās. � Es gribu tik prom no �īs mājas. Nevis no tevis.

� Un tad vēl �ārprātīgais�, � es turpināju. � Tu domā, ka prātu zaudējis cilvēks izturētos pret tevi tā kā es? Varu pastāstīt, ko tev būtu nodarījis kāds ārprātīgais. Tu tagad jau būtu beigta. Tu domā, ka vienu dienu es tev skrie�u virsū ar virtuves nazi, jā? � (Tanī brīdī man tie��ām bija apniku�as viņas kaprīzes.) � Kādas vēl au�ības tev neienāks prātā? Labi, tu uzskati, ka es neesmu glu�i normāls. Varbūt neesmu ari. Bet vienu es tev pateik�u. Ja visiem tā sauktajiem normālajiem būtu pietiekami daudz naudas un laika, tādu kā es būtu bariem! Un tāpat tādu ir vairāk, nekā tu vari iedomāties. Policija labi zina, tikai baidās teikt, jo skaits ir milzīgs.

Miranda veras manī kā pilnīga sve�inieka. Viņai dro�i vien līkas jo�cīgi, jo es nekad vēl nebiju tik gari izteicies.

� Neskaties uz mani tā! � viņa sacīja. � Es baidos no kaut kā tāda, ko tu pats sevī vēl neapzinies.

� No kā tad? � es jautāju. Joprojām biju dusmīgs.

� Nezinu. Bet jūtu, ka tas slēpjas kaut kur tepat, �inī mājā, �inī istabā, �inī situācijā. Tas ir gatavs lēcienam. Uzbrukumam. Es pat teiktu, ka mēs abi kopā cīnāmies pret �ī briesmoņa izlau�anos.

� Tā ir tikai tāda pļāpā�ana.

� Mēs visi alkstam pēc kaut kā tāda, ko nevaram iegūt. Atzīt �o nespēju nozīmē būt cilvēkam.

� Nē, mēs ņemam no dzīves visu, ko varam dabūt. Un, ja mums kādreiz ir pietrūcis, tad jācen�as atgūt zaudēto, kamēr veiksme ir mūsu pusē. Protams, tev to nav nācies piedzīvot.

Miranda man uzsmaidīja, it kā viņai būtu darī�ana ar bērnu. � Tev nepiecie�ama psihiatra aprūpe.

� Vienīgā aprūpe, kas man nepiecie�ama, ir tava draudzība.

� Bet es ta�u izturos pret tevi kā pret draugu, � Miranda uzstāja. � Vai tad tu to nesaproti?

Iestājās klusums, ko pārtrauca viņas balss:

� Vai tev pamazām nesāk apnikt?

� Nē, � es atteicu.

� Tu nevari tagad mani palaist brīvībā?

� Nē.

� Tu varētu aizsiet man acis un aizvest atpakaļ uz Londonu. Es ne�teik�u nevienai dzīvai dvēselei.

� Nē.

� Bet tad jau tu noteikti gribi ar mani kaut ko iesākt.

� Nē. Es tikai gribu, lai tu būtu pie manis. Visu laiku.

� Gultā?

� Es ta�u jau teicu, ka ne.

� Bet vai tu to gribētu?

� Par to labāk nerunāsim. Tad Miranda beidzot apklusa.

� Es neļauju sev domāt par tādām lietām, � es teicu. � Zinu, ka tas nav labi.

� Tu patie�ām esi neiedomājams!

� Paldies! � es sacīju.

� Ja palaidīsi mani brīvībā, es negribu zaudēt ar tevi sakarus, jo tu man �ķiet ļoti interesants.

� Kā zooloģiskā dārza iemītnieks? � es jautāju.

� Nē, es gribu mēģināt tevi saprast.

� To tu nekad nevarēsi. � (īstenībā jāatzīst, ka nebija nemaz tik nepatīkami spēlēt Misteru Noslēpumaino. Tas lika Mirandai apzinā�ties, ka viņa nebūt nav tik viszino�a.)

� Varbūt tie�ām labāk ir nesaprast.

Tad Miranda pēk�ņi nometās manā priek�ā ceļos, pacēla rokas virs galvas un kā austrumnieki trīs reizes noliecās uz priek�u.

� Vai visaugstais, noslēpumainais pavēlnieks pieņem verdzenes pazemīgo lūgumu pēc piedo�anas?

� Es padomā�u.

� Pazemīgā verdzene negribēja aizvainot kungu ar nejaucīgo vēstuli. Man bija jāsmejas; viņa varēja notēlot jebkuru lomu.

Miranda joprojām tupēja uz ceļiem manā priek�ā, rokas nolaidusi gar sāniem, un nopietni raudzījās man sejā.

� Tu nosūtīsi vēstuli?

Liku viņai lūgties, bet tad padevos. Sī piekāp�anās gandrīz kļuva par manas dzīves lielo kļūdu.

Nākamajā rītā aizbraucu uz Londonu. Kā pēdējais muļķis pateicu Mirandai, uz kurieni dodos. Viņa iedeva man milzum garu sarakstu ar lietām, kas jānopērk. (Kā vēlāk sapratu, viņa gribēja, lai es būtu prom pēc iespējas ilgāk.) Man bija jānopērk speciāla importēta siera �ķirne un Soho jāsameklē veikaliņ� ar viņas iemīļotajām vācu desiņām. Tad vēl visādas plates, drēbes un citi sīkumi. Viņa gribēja, lai nopērku viena gleznotāja darbus. Neko citu, tikai �o konkrēto gleznotāju. Manu laimi tanī brīdī neaptum�oja neviens mākonītis. Iedomājos, ka viņa ir aizmir�susi par tām �etrām nedēļām. Nu labi, varbūt ne aizmirsusi, bet samie�rinājusies ar to, ka gribē�u paturēt viņu ilgāk. Laikam sapņoju.

Atgriezos tikai vēlā pēcpusdienā un tūlīt nogāju lejā pie Mirandas, bet uzreiz pamanīju, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa nemaz nepriecājās, ka esmu atnācis, un pat nepaskatījās uz mantām, ko biju atvedis.

Drīz pamanīju, kas par lietu. Viņa bija izkustinājusi �etrus ķieģeļus, dro�i vien mēģinādama izrakt tuneli. Uz pakāpieniem bija apmetuma drumslas. Pavisam viegli izceļu vienu no ķieģeļiem. Miranda sēdēja uz gultas un pat nepaskatījās. Aiz ķieģeļa atradās akmens siena. Tur viņa neko nebija varējusi iesākt. Bet nu es sapratu visu viņas viltīgo plānu. Desiņas, gleznas un visi pārējie nieki. Acu apmānī�anai.

� Tu mēģināji izbēgt, � es noteicu.

� Apklusti! � Miranda uzbrēca. Meklēju darbarīkus, ar kuriem viņa būtu varējusi to paveikt. Pēk�ņi kaut kas palidoja man tie�i garām un atsitās pret grīdu. Veca, se�as collas gara nagla. Nezinu, kur viņa tādu bija atradusi.

� Pēdējā reize, kad atstāju tevi vienu uz tik ilgu laiku, � es sacīju. � Es vairs nevaru tev uzticēties.

Miranda tikai aizgriezās un vairs nerunāja. Biju nobijies līdz nāvei, ka viņa atkal uzsāks bada streiku, tāpēc neuzstāju un gāju prom. Vēlāk ienesu viņai vakariņas. Viņa joprojām nerunāja, tāpēc ilgi neuzkavējos.

Nākamajā dienā ar Mirandu atkal viss bija kārtībā. Par bēg�anu viņa nerunāja neviena vārda un arī vēlāk to nepieminēja. Tomēr re�dzēju, ka viņai ir savainota rokas locītava. Mēģinot noturēt zīmuli, seja viņai sarāvās sāpēs.

Vēstuli es neiemetu. Da�reiz policisti ir slīpēta" kā velni. Pilsētas valdē vienam darbabiedram brālis strādāja Skotlendjardā. Viņiem nevajag neko vairāk kā pāris putekļu, lai noteiktu, no kurienes tie cēlu�ies.

Protams, kad Miranda man vaicāja par vēstuli, es nosarku kā biete. Izlikos dusmīgs, ka viņa man atkal neuzticas. Likās, ka viņa notic. Varbūt es neizturējos diez ko jauki pret viņas vecākiem, bet, cik varē�ja spriest no Mirandas, viņi nemaz tā par meitu nerūpējās. Un pret visiem jau nevar būt labs. Visiem neizpatiksi � tā ta�u mēdz sacīt.

Tie�i tāpat izdarīju ar naudu, ko Miranda gribēja sūtīt miera kus�tībai. Izrakstīju �eku un parādīju viņai, bet nenosūtīju. Viņa gribēja, lai uzrādu kvīti par saņem�anu, bet es atteicu, ka ziedoju anonīmi. �eku parādīju tikai tāpēc, lai viņa nomierinātos; nesapratu, kāpēc man būtu jā�ķērdē nauda muļķībām. Jā, bagāti cilvēki ziedo lielas summas, bet es uzskatu, ka viņi to dara tāpēc, lai izvairītos no nodokļu maksā�anas un redzētu savu uzvārdu avīzē.

Katru reizi, kad Miranda gāja vannā, es no jauna pieskrūvēju dēļus loga rāmim. Baidījos tos tur atstāt visu laiku. Kāds varēja ievērot.

Pagaidām viss gāja labi. Reiz bija jau vels, kad viņa gāja vanna, tāpēc at�ļāvos noņemt viņai mutes aizsēju. Ārā plosījās vēj�. Kad pēc vannas no�kāpām pirmajā stāvā, Miranda vēlējās pasēdēt dzīvojamā istabā (viņa mani izzoboja, kad saucu to par zāli). Protams, ar sasietām rokām. Ie�slēdzu elektrisko kamīnu (viņa piezīmēja, ka plastmasas pagales jau sen esot izgāju�as no modes, vajagot sagādāt īstās un kurināt īsto ka�mīnu; vēlāk es tā ari darīju.) Miranda sēdēja uz paklāja un �āvēja mitros matus. Es sēdēju turpat blakus un nolūkojos viņā. Mirandai mugurā bija manis pirktās drēbes. Melnajā mājas tērpā ar mazu, sarkanu �allīti viņa izskatījās neizsakāmi pievilcīga. Pa dienu mati viņai bija sakārtoti zirgastē; tagad kamīna priek�ā tie brīvi klājās pār muguru. Mans lielā�kais prieks katru dienu bija redzēt, kā viņai sakārtoti mati.

Pēc maza laiciņa Miranda piecēlās un nemierīgi apstaigāja istabu, sevī murminādama: � Garlaicīgi, garlaicīgi, garlaicīgi� � Viņa to at�kārtoja atkal un atkal, kā atsaukdamās vēja gaudām aiz loga.

Pēk�ņi viņa apstājās man priek�ā.

� Izklaidē mani! Dari kaut ko!

� Ko tad? � es jautāju. � Varbūt tu gribi nofotografēties? � Nē, to viņa negribēja.

� Es nezinu. Dziedi, dejo, vienalga!

� Nemāku ne dziedāt, ne dejot.

� Nu tad stāsti anekdotes!

� Es nezinu anekdotes. � Es nemeloju: tanī brīdī man prātā nebija neviena pa�a joka.

� Kā tā? Es domāju, ka visi vīrie�i zina rupjas anekdotes.

� Ja arī zinātu, es tev nestāstītu.

� Kāpēc ne?

� Tās domātas tikai vīrie�iem.

� Ka tu domā, par ko tad sievietes runā? Deram, ka es zinu vairāk rupju anekdo�u nekā tu.

� Par to es nemaz nebrīnītos.

� Tikpat labi es varētu runāt ar sienu. Tevi ta�u nevar iekustināt! Miranda aizgriezās un gāja prom, bet tad pēk�ņi paķēra spilvenu un

svieda to man tie�i virsū. Pārsteigumā piecēlos, bet viņa turpināja svai�dīties ar spilveniem, līdz viens no tiem trāpīja nevis man, bet metāla vāzei uz blakusgaldiņa.

� Uzmanīgi! � es iesaucos.

Ta�u uz grīdas jau noblāk�ķēja nākamā vāze. Miranda tikai smejas. Nevis ļauni, bet kā bērns, kas spēlējas. Pie loga karājās glīts, reljefā vei�dots zaļ� �ķīvis � to viņa notrieca zemē, tas sa�ķīda sīkās druskās. Man �is �ķīvis nez kāpēc vienmēr bija paticis, tādēļ bija sāpīgi redzēt, kā viņa to saplē�, un es iekliedzos: � Izbeidz!

Bet Miranda tikai parādīja garu degunu un izbāza mēli. Viņa izturē�jās tik neglīti kā ielas puika.

� Tev gan vajadzētu mācēt uzvesties, � es sacīju.

� Pa�am tev vajadzētu mācēt uzvesties! � viņa mēdījās. � Panāc �inī pusē, lai es varu tikt pie tiem burvīgajiem �ķīvī�iem tev aiz muguras. � Pie durvīm karājās vēl divi. � Bet varbūt tu pats vēlies pielikt roku?

� Pietiek! Izbeidz vienreiz! � es atkal teicu.

Bet Miranda tikai nāca un nāca tuvāk, lai tiktu klāt pie �ķīvjiem. Saķēru viņu aiz rokas. Viņa mēģināja izlocīties, bet es turēju jo cie�i. Tad pēk�ņi Miranda pārvērtās.

� Laid! � viņa pieklusu�i sacija. Protams, es to nedarīju, jo likās, ka viņa atkal sāks palaidņoties. Bet Miranda pēk�ņi tik naidīgi no�ņā�cās: � Laid! �, ka ļāvu viņai iet. Viņa apsēdās uz paklāja pie kamīna.

Pēc brī�a viņa ierunājās: � Atnes slotu! Es saslaucī�u.

� Rīt es pats to izdarī�u.

� Es gribu uzkopt, � viņa uzstāja.

� Nevajag. Es izdarī�u.

� Pats tu esi vainīgs!

� Protams.

� Tu esi vispilnīgākais slkbur�uāzijas iemiesojums, kādu esmu sa�stapusi.

� Tie�ām?

� Jā, tā gan. Tu ta�u nicini īsto bur�uāziju un tās snobisko pārā�kuma apziņu, vai ne? Bet ko tu liec vietā? Tu tikai gļēvi noliedz nelabas, nepieklājīgas domas un nepiedienīgu rīcību. Bet vai tu arī zini, ka māk�slā un dzīvē viss skaistais ceļas no domām un jūtām, ko tu sauktu par nelabām un nepiedienīgām? No kaislības, no mīlestības, no naida, no patiesības. Vai to tu zini?

� Nesaprotu, par ko tu tagad runā, � es sacīju.

� Saproti gan. Kādēļ tu visu laiku lieto �os dumjos apzīmējumus � nelabs, jauks, nepiedienīgs, pareizs? Kādēļ tu tik briesmīgi uzmanies, lai viss būtu piedienīgi? Tu esi kā tāda sapelējusi vecmeita, kas domā, ka visa pasaule ir nepiedienīga, izņemot tējas dzer�anas reizes viņas mazajā, sasmaku�ajā viesistabelē. Kāpēc tu dzīvei atņem dzīvību? Kādēļ tu nogalini visu skaistumu?

� Man dzīvē nekad nav biju�as tādas priek�rocības kā tev.

� Bet tu ta�u vari mainīties. Tu esi jauns, un tagad tev ir ari nauda. Tu vari mācīties. Bet ko tu dari? Tu piepildi savas pusaud�a gadu sek�suālās fantāzijas un pēc tam lien vai no ādas ārā, lai izturētos pret mani piedienīgi. Lai tikai nebūtu jāatzīst, ka patiesībā visa mana atra�anās �eit ir nepiedienīga, nejauka, neķītra!

Miranda pēk�ņi aprāvās. � Kāda jēga runāt, � viņa nopūtās. � Tev tā vienalga ir ķīnie�u ābece.

� Es saprotu. Visa vaina, ka neesmu izglītots.

� Tu esi tik stulbs! Un nenormāls! � Miranda gandrīz kliedza. Tad viņa ievilka elpu un turpināja: � Tev ir nauda, un īstenībā tu nemaz neesi tik dumj�. Tu varētu kļūt, par ko vien vēlies! Tev tikai jānogalina sevī pagātne. Aizmirsti tanti un māju, kurā jūs dzīvojāt, un visus tos no�ēlojamos cilvēciņus, kam nav spēka dzīvot! Tev jāpiedzimst no jauna. Jāpiedzimst par cilvēku!

Viņa skatījās man tie�i virsū, it kā pārmezdama, ka lai�u garām tādu izdevību.

� Var jau būt, � es atteicu,

� Ko tikai tu visu nevarētu pasākt! Tu varētu� tu varētu kolekci�onēt gleznas. Es tevi iepazīstinātu ar īstajiem cilvēkiem un palīdzētu izvēlēties labākās gleznas. Iedomājies, cik daudziem nabadzīgiem māk�sliniekiem tu varētu palīdzēt! Nevis kā tāds dumj� skolas puika skriet pakaļ tauriņiem!

� Tauriņus kolekcionē arī ļoti gudri un smalki ļaudis, � es piezīmēju.

� Gudri? Ko tas nozīmē? Bet vai viņi ir cilvēki?

� Kā tu to domā?

� Ja tu pats nesaproti, es nevaru izskaidrot.

Tad Miranda sacīja: � Beigās vienmēr iznāk tā, ka es runāju ar tevi no aug�as uz leju. Pretīgi! Bet tas ir tevis pēc. Tu vienmēr norāpies vienu pakāpienu zemāk, nekā es spēju nokāpt.

Tā viņa man da�kārt uzbruka. Es viņai vienmēr piedevu, lai gan sā�pēja. Miranda gribēja, lai es kļūtu par to, kas nebiju un nevarēju būt. Tā, piemēram, es pēc tam visu nakti domāju par gleznu kolekcionē�anu.

Iztēlojos, ka kolekcionēju gleznas un man ir liela māja, kurā rīkoju izstādes. Un Miranda, protams, arī ir kopā ar mani. Ta�u visu laiku ap�zinājos, cik tas muļķīgi; es negribu kolekcionēt neko citu kā tikai tau�riņus. Gleznas man neko nenozīmē. Kāda jēga kolekcionēt kaut ko tādu, kas mani nemaz neinteresē? To Miranda nekad nesaprata.

Pēc tam viņa vēl vairākas reizes izmantoja mani kā modeli. Zīmē�jumi bija tīri labi, bet kaut kas tajos man nepatika. Miranda nerūpējās par līdzību, bet gan par manas iek�ējās būtības atklā�anu, kā viņa to sauca. Tāpēc da�kārt deguns man bija smails kā adata un mute � plāna un nepatīkama. Zinu, ka neesmu nekāds skaistulis, tomēr viņa pārspī�lēja. Neiedro�inājos domāt par to, kas notiks pēc tam, kad būs pagā�ju�as �etras nedēļas. Nezināju, ko iesākt. Domāju, ka mēs atkal strīdē�simies, viņa būs sapīkusi, bet beigās piedabū�u viņu palikt vēl �etras nedēļas. Jo vara tomēr piederēja man. Dzīvoju no dienas dienā, daudz nedomādams un neplānodams. Tikai gaidīju, kas notiks. Da�kārt man pat likās, ka ieradīsies policija. Vienu nakti mani mocīja briesmīgs murgs par to, ka ierodas policisti un man Miranda ir jānogalina, pirms viņi ienāk pagrabā. Tas bija kā pienākums, kas jāizpilda, un man nekā cita nebija kā tikai spilvens. Es viņai situ un situ, bet Miranda tikai smējās; tad uzmetos virsū un smacēju, līdz viņa vairs nekustējās. Kad atrāvu spilvenu nost, viņa atkal gulēja un smējās. Viņa bija tikai izliku�sies, ka mirst. Pamodos viss vienos sviedros. Nekad agrāk nebiju sap�ņojis, ka nogalinu cilvēku.

Par do�anos mājās Miranda sāka runāt vairākas dienas iepriek�. Viņa nebeidza atkārtot, ka nekad nevienam neko nestāstī�ot. Man, protams, bija jāapstiprina, ka es viņai ticu, lai gan īstenībā zināju, ka galu galā vecāki un policija no viņas visu izspiestu pat tādā gadījumā, ja viņa tie�ām mēģinātu turēt vārdu. Un viņa nemitīgi atkārtoja, ka mēs palik�sim draugi un ka viņa man palīdzēs uzsākt gleznu kolekcionē�anu, iepa�zīstinās ar vajadzīgajiem cilvēkiem un vispār mani pieskatīs. Tās pāris dienas viņa bija tik jauka pret mani; protams, tam bija savi iemesli.

Beidzot pienāca liktenīgā diena (10. novembris; viņas atbrīvo�anai vajadzēja notikt 11. novembrī). No rīta, kad ienesu Mirandai kafiju, viņa ieminējās, ka vakarā vajadzētu sarīkot mazus svētkus.

� Un kā ar viesiem? � es jokojot ievaicājos, it kā man prāts tādā dienā nestos uz jokiem.

� Ne, tikai es un tu. Jo� jo mēs ta�u veiksmīgi tikām ar visu gala, vai ne? � Tad viņa piebilda: � Aug�ā, tavā viesistabā, labi?

Es piekritu. Man nebija izvēles.

Miranda iedeva sarakstu ar lietām, kas jānopērk Līvzas labākajā pārtikas veikalā, un palūdza nopirkt ari heresu un pudeli �ampanie�a. Es atkal piekritu. Nebiju vēl redzējis Mirandu tik priecīgi satrauktu. Laikam ari man pielipa viņas pacilātība. Pat tādā mirklī. Es vienmēr jutu to pa�u, ko Miranda.

� Tikai neaizmirsti, ka tev jāuzģērbj vakarkleita! � es sacīju, lai viņu sasmīdinātu. Bet Miranda nopietni atteica: � Ai, kaut man būtu vakarkleita! Un man vajadzēs karstu ūdeni, lai izmazgātu matus.

� Labi. Es nopirk�u tev vakarkleitu. Pasaki tikai, kādu, un es Uvzā kaut ko sameklē�u.

Te nu es pēk�ņi sevi nodevu! Nosarku pār visu seju, bet Miranda tikai pasmaidīja.

� Es jau zināju, ka atrodamies netālu no Līvzas. Vienam no spilve�niem bija klāt veikala adrese. Bet kleitu skaties vai nu melnu� nē, pelnu pelēku, vai bālganu� pagaidi! � Miranda paķēra paleti un sa�jauca krāsas tāpat kā toreiz, kad viņa gribēja, lai es no Londonas atve�du īpa�as krāsas �alli. � Lūk, �ādā krāsā, vienkār�a piegriezuma, garumā līdz celim, var būt bez piedurknēm, kaut ko �ādu. Vai arī �ādu. � Man vienmēr patika noskatīties, kā viņa zīmē. Mirandai tas izdevās tik veikli, zibenīgi un viegli, it kā viņai nepietiktu pacietības.

Pilnīgi dabiski, ka manas domas todien nebija no priecīgajām. Man nebija ne mazākā priek�stata, ko iesākt. Neatceros, kādas domas man �audījās pa galvu. Varbūt es pat biju izlēmis turēt vārdu, lai gan saka, ka spaidu kārtā noslēgtam līgumam neesot likumīga spēka.

Aizbraucu līdz pat Braitonai un pēc ilgas meklē�anas mazā veika�liņā atradu tie�i tādu kleitu, kādu Miranda vēlējās. No pirmā acu uzme�tiena varēja pateikt, ka tā ir ļoti smalka. No sākuma viņi pat negribēja man to bez uzlaiko�anas pārdot, lai gan lielums bija īstais. Pēc tam, ejot atpakaļ uz ma�īnu, gāju garām juvelierveikalam. Pēk�ņi man prātā ie��āvās doma, ka Miranda dro�i vien gaida kādu dāvanu. Tā man arī būtu vieglāk ierunāties par ilgāku ciemo�anos. Veikala skatlogā ieraudzīju kaklarotu ar safīriem un dimantiem, kas sirdsveidā bija izkārtota uz melna samta auduma. Iegāju iek�ā; izrādījās, ka tā maksā trīssimt mār�ciņu. Gribēju jau doties prom, kad mana devīgā daba ņēma virsroku.

Galu gala naudas ta�u man bija pietiekami. Pārdevēja aplika rotu sev ap kaklu. Izskatījās tie�ām skaisti, turklāt varēja redzēt, ka tā nav ne�kāda lētā manta. � Akmentiņi ir mazi, � pārdevēja teica, � bet ļoti augstas kvalitātes, viktoriāņu stilā. � Atcerējos, ka Miranda reiz slavēja viktoriāņu stilu, tāpēc izlēmu, ka jāpērk. Protams, viņi negribēja pie�ņemt manu �eku. Tikai pēc tam, kad liku piezvanīt bankai, pārdevēji ātri mainīja balss toni. Dabiski, ja es būtu stādījies priek�ā kā lords tāds un tāds, varu derēt, nekas tamlīdzīgs nebūtu jāpiedzīvo� bet tagad tam nav laika.

Jocīgi, kā viena doma ved pie nākamās! Kamēr pirku kaklarotu, ie�raudzīju gredzenus, un man ie�āvās prātā doma, ka es varētu lūgt Mirandas roku � un atteikuma gadījumā man būtu iemesls paturēt viņu ilgāk. Tā bija izeja. Zināju, ka viņa nekad nepiekritīs. Tāpēc nopirku ari gredzenu, diezgan glītu, bet ne pārāk dārgu. Tikai acu apmānī�anai.

Kad atbraucu mājās, vispirms nomazgāju kaklarotu (man bija nepa�tīkami domāt, ka tā pieskārusies citas sievietes kaklam) un noslēpu tā, lai īstajā mirklī varētu to paņemt. Aiznesu Mirandai kleitu un citus sīkumus. Tad paveicu visus sagatavo�anās darbus, kā viņa bija likusi. Sakārtoju puķes, uz blakusgaldiņa noliku �ampanieti un heresu, un uzklāju galdu glu�i kā smalkā restorānā. Protams, neaizmir�u dro�ības pasākumus. Bijām norunāju�i, ka septiņos do�os lejā pēc viņas. Līdz tam izlēmām neredzēties. Glu�i kā kāzās.

Nospriedu, ka �o vienu reizi varu riskēt, nēsāsiet Mirandai rokas un neuzlikt mutes aizsēju. Sagatavoju hloroformu, lai vajadzības gadījumā viss būtu pie rokas. Piemēram, ja kāds zvanītu pie durvīm, man vēl būtu laiks viņu ātri iemidzināt un sasietu atstāt virtuvē.

Tā nu septiņos, uzcirties labākajā uzvalkā, ar jaunu kreklu un kak�lasaiti devos lejā pēc Mirandas. Jutos dro�āk, jo ārā lija. Man bija kādas desmit minūtes jāgaida, līdz viņa iznāca ārā. Gandrīz zaudēju samaņu. Pirmajā mirklī likās, ka tā nemaz nav viņa, tik ļoti citāda viņa izskatījās. Miranda bija ietinusies manis dāvināto smar�u mākonī. Pirmoreiz re�dzēju, ka viņa ir uzkrāsojusies. Vienkār�ā, bet elegantā krēmkrāsas kleita bez piedurknēm, ar dziļu kakla izgriezumu viņai piestāvēja neiz�sakāmi labi. Miranda vairs neizskatījās pēc meitenes; viņa bija īsta sie�viete. Mati viņai bija sacelti elegantā, augstā frizūrā, ko viņa pati sauca par ampīru. Miranda izskatījās glu�i kā viena no tām modelēm, kādas redz �urnālos. Pārsteidzo�i, kā viņa varēja pārvērsties, ja gribēja!

Atceros, ka arī acis viņai izskatījās glu�i citādas. Ai' melnajam līnijām tās �ķita dziļas un izsmalcinātas. Jā, izsmalcināta gan viņa bija! Protams, es uzreiz apzinājos savu neveiklību un raupjumu. Mani pār�ņēma tā pati sajūta, kas rodas, kad ieraugu brīni�ķīgu tauriņu un zinu, ka man tas jānogalina. Skaistums mani ap�ilbina, un es vairs neap�jēdzu, kas jādara.

� Nu, kā? � Miranda vaicāja un izrādīdamās apgriezās uz papē�a.

� Ļoti jauki, � es sacīju.

� Un tas ir viss? � Miranda uzmeta man dzīļainu skatienu. Viņa izskatījās satrieco�i burvīga.

� Skaisti! � es teicu. Nezināju, ko vēl piebilst. Man gribējās tikai skatīties un skatīties viņā, ta�u bija bail.

Mēs bijām tik tālu viens no otra kā nekad agrāk. Un es aizvien skaidrāk sapratu, ka nespē�u palaist viņu brīvībā.

� Nu, tad ejam aug�ā! � es sacīju.

� Kā, tu mani nesasiesi?

� Nu jau ir par vēlu, � es atbildēju. � Tie laiki ir garām.

� Ferdinand, tava rīcība �odien un rit ir labākais, ko esi savā mū�ā paveicis.

� Skumīgākais arī, � es nevarēju atturēties nepiebildis.

� Nē, �is ir jaunas dzīves sākums. Jauna cilvēka sākums tevī. � Un Miranda izstiepa roku un saņēma manējo, un veda mani aug�ā pa kāpnēm.

Ārā gāza kā ar spaiņiem, un Miranda ievilka dziļu elpu, pirms mēs iegājām virtuvē.

� Cik jauki! _ viņa noteica.

� Tu ta�u apgalvoji, ka �is vārds neko neizsaka.

� Dzīvē ir ari kaut kas jauks. Vai varu palūgt heresu? � Ielēju mums abiem pa glāzei. Mēs stāvējām ar heresa glāzēm rokā, un Miranda mani pagalam sasmīdināja, izlikdamās, ka istaba ir pilna ļau�u. Viņa sasveicinājās, stāstīja viņiem par manu jauno dzīvi un man � par �iem cilvēkiem. Tad viņa uzlika plati � maigu, mierīgu mūziku, Miranda izskatījās glu�i neatvairāma. Viņa bija pilnīgi pārvērtusies. Acīs bija dzīvība, un viņas fran�u smar�as pildīja visu istabu. Heress un siltums no kamīnā sprak�ķo�ajām īstām prie�u pagalēm ļāva aizmirst, kāds pienākums mani gaida vakara gaitā. Pat izmocīju da�us muļķīgus jokus. Ta�u viņa smējās no visas sirds.

Miranda izdzēra vel vienu glāzi, un tad mēs devāmies otra istabā. Ātri noliku dāvanu pie viņas �ķīvja. Viņa to uzreiz pamanīja.

� Vai tas man?

� Atver, tad redzēsi! � es mudināju. Miranda iztina tum�zilo ādas kastīti no papīra un piespieda slēdzi. Viņa klusēdama skatījās uz kak�larotu.

� Vai tie ir īsti? � Nudien, viņu bija pārņēmusi godbijīga sajūsma.

� Protams! Akmentiņi nav lieli, ta�u augstas kvalitātes.

� Apbrīnojami� � viņa noteica, bet tad pastiepa kastīti uz manu pusi. � Es nevaru pieņemt �ādu dāvanu. Man liekas, es saprotu, kāpēc tu man to dāvini. Liels paldies, bet� bet es tie�ām nevaru kaut ko tādu pieņemt.

� Tā ir domāta tev, � es sacīju.

� Bet� Ferdinand, saproti, ja vīrietis kaut ko tādu dāvina sievietei, ir tikai viens secinājums.

� Kāds tad? � es jautāju.

� Cilvēki vienmēr iedomājas to sliktāko.

� Es vēlos, lai tā paliktu tev. Lūdzu, neatsakies!

� Labi, es to uzlik�u. Uz vienu vakaru izlik�os, ka tā ir mana.

� Tā arī ir tava.

Ar kastīti rokā Miranda pienāca man klāt.

� Uzliec, lūdzu! � viņa sacīja. � Ja tu meitenei dāvini rotaslietas, tev pa�am tās jāuzliek.

Miranda stāvēja pie galda un skatījās manī, līdz izņēmu kaklarotu no kastītes un apliku viņai ap kaklu. Ar drebo�iem pirkstiem nenācās viegli to sastiprināt. Nekad vēl nebiju pieskāries viņas ādai, ja neņem vērā rokas. Miranda smar�oja tik jauki, ka es būtu varējis tā nostāvēt visu vakaru. likās, ka atdzīvojusies viena no tām neticami skaistajām reklāmām, ko rāda pa televizoru. Tad beidzot viņa pagriezās un ieska�tījās man acīs.

� Vai izskatās labi?

Es nevarēju parunāt, tāpēc tikai pamāju ar galvu. Gribējās pateikt kaut ko ļoti jauku.

� Vai gribi, lai pasaku tev paldies?

Klusēju, bet Miranda uzlika man roku uz pleca, pastiepās un no�skūpstīja uz vaiga. Tas noteikti bija karsts kā uguns, jo tanī brīdī es biju piesarcis glu�i sarkans.

Tad mēs ieturējām svētku vakariņas. Atveru �ampanie�a pudeli, un, kā par brīnumu, tas izrādījās ļoti labs. No�ēloju, ka neesmu nopircis vēl vienu pudeli. �ampanietis bija gards un ne pārāk stiprs. Mēs abi daudz runājām, bet Miranda, protams, bija asprātīgāka. Izlikās runājam ar citiem cilvēkiem un tā tālāk.

Pēc vakariņām virtuvē kopīgi pagatavojām kafiju (protams, ne mirkli nenolaidu no viņas acis). Miranda uzlika d�eza mūziku, ko biju viņai nopircis, un es iznesu kafiju zālē. Tad mēs apsēdāmies blakus uz dīvāna.

Pēc kafijas spēlējām �arādes. Miranda tēloja, bet man vajadzēja uz�minēt vārdu zilbes. �ī lieta man īpa�i nepadevās � nedz minē�ana, nedz tēlo�ana. Atceros, ka viens no vārdiem, ko man vajadzēja uzmi�nēt, bija �tauriņ��. Viņa to attēloja vēl un vēlreiz, bet es nevarēju un nevarēju uzminēt. Nosaucu visus putnus un lidaparātus, ko vien varēju iedomāties, līdz beigās viņa sabruka krēslā un teica, ka es esot bezce�rīgs. Tad Miranda sadomāja mācīt man dejot d�aivu un sambu, bet es apjuku, tiklīdz sajutu viņas pieskārienu, un jaucu soļus. Viņa dro�i vien nodomāja, ka esmu galīgs neveiklis.

Pēc tam Mirandai vajadzēja uz mirklīti ieiet vannasistabā. Man tas nepatika, bet nevarēju ta�u likt viņai iet lejā uz pagrabu. Ļāvu, lai viņa uzkāpj otrajā stāvā, bet pats stāvēju kāpņu aug�galā un skatījos, vai viņa nemēģina signalizēt ar gaismām (kļūda � nebiju pielicis dēļus). Logs bija pietiekami augsts, un es zināju, ka viņa bez trok�ņa nevarētu izkļūt ārā. Tad beidzot viņa iznāca no vannasistabas un ieraudzīja mani kāpnēs.

� Tu man neuzticies? � Viņas balsī ieskanējās asi toņi.

� Uzticos.

Mēs iegājām atpakaļ zālē.

� Kāpēc tad tu mani uzmani?

� Ja tu tagad izbēgsi, tu varēsi teikt, ka es tevi turēju ieslodzītu. Ja aizvedī�u tevi mājās, varē�u teikt, ka tevi atbrīvoju. Zinu, tas izklausās muļķīgi. � Protams, es nedaudz pietēloju. Situācija bija ļoti, ļoti sare�ģīta.

Tad viņa paskatījās uz mani un teica: � Izrunāsimies, labi? Nāc, apsēdies man blakus! Es apsēdos.

� Ko tu iesāksi, kad es bū�u prom?

� Es par to nedomāju.

� Vai tu vel gribēsi ar mani satikties? -Jā.

� Tev noteikti vajadzētu pārvākties uz Londonu. Tu vari kļūt par īstu slavenību. Visi gribēs ar tevi iepazīties.

� Tev manis dēļ būs kauns no draugiem.

Viss, ko teicām, bija nereāls. Redzēju, ka Miranda izliekas tāpat kā es. Man sāpēja galva. Nekas vairs nebija labi.

� Man ir daudz draugu. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka es nekad no viņiem nekaunos. Lai kādi viņi ari būtu. Un tu nebūt neesi visdīvainākais. Viens no maniem draugiem ir pilnīgi amorāls. Bet viņ� ir talantīgs gleznotājs, tāpēc mēs viņam piedodam. Un viņ� par sevi nekaunas. Tev arī tas jā�iemācās. Nekaunēties no sevis. Es tev palīdzē�u. Nebūs grūti, vajag tikai mēģināt!

Likās, ka pienācis īstais mirklis. Es vienkār�i vairs nespēju izturēt.

� Vai mēs nevarētu apprecēties? � es ierunājos. Kabatā man bija sagatavots gredzens.

Iestājās klusums.

� Viss, kas man pieder, būs tavs, � es sacīju.

� Laulība nevar pastāvēt bez mīlestības, � Miranda teica.

� Man neko nevajag, � es teicu. � Tev nebūs jādara nekas tāds, ko tu nevēlēsies. Tu varēsi nodarboties, ar ko gribēsi. Varēsi studēt mākslu, gleznot. Es neko neprasu, pilnīgi neko, tikai kļūsti mana liku�mīgā sieva un nāc dzīvot ar mani �inī mājā.

Miranda sēdēja un vērās paklājā.

� Tev būs pa�ai sava guļamistaba, ko varēsi aizslēgt, � es piebildu.

� Bet tas ta�u ir briesmīgi! Necilvēciski! Mēs nekad viens otru nesapratīsim. Mūsu sirdis un dvēseles ir pilnīgi at�ķirīgas.

� Tātad man tomēr ir sirds, � es piezīmēju.

� Es pasaulē redzu tikai skaisto un neglīto. Vai tu nesaproti? Es nedomāju par labo un ļauno. Tikai par skaisto un neglīto. Tas, ko tu uzskati par nepiedienīgu, man bie�i liekas skaists, un pareizais, labais � neglīts.

� Tagad tu spēlējies ar vārdiem, � es sacīju. Miranda tikai vērās manī, tad pasmaidīja, piecēlās un visā savā skaistumā nostājās pie kamīna. Brīni�ķīga, bet atsve�inājusies. Pārāka.

� Tu dro�i vien vēl arvien mīli Pīrsu Brautonu, � es teicu. Gribēju viņu krietni pārbiedēt. Viņa tie�ām izskatījās pārsteigta.

� Ka tu zini par Pīrsu?

Pastāstīju, ka izlasīju to avīzē. � Tur bija rakstīts, ka jūs ar Pīrsu esot neoficiāli saderināti.

Uzreiz sapratu, ka tā nav taisnība. Miranda tikai pasmējās. � Viņu es neparko neprecētu! Tad jau drīzāk tevi.

� Kāpēc tad tu tomēr man atsaki?

� Es varētu apprecēties tikai ar tādu cilvēku, kuram piederētu pil�nīgi. Lai mans prāts, mana sirds, mans ķermenis � viss piederētu viņam. Tāpat kā viņ� piederētu man.

� Es viss esmu tavs.

� Nē ta�u! Piederēt nozīmē gan dot, gan ņemt. Viens dod, un otrs pieņem. Tu nevari būt mans, jo es tevi nepieņemu. Un man nav nekā, ko dot tev pretī.

� Man nevajag daudz.

� Jā, es zinu. Tev vajag tikai to, ko es nevaru dot. Manu izskatu, stāju, gaitu, kustības. Bet manī ir daudz kas vairāk! Es varu dot daudz vairāk. Ta�u ne tev, jo es tevi nemīlu.

� Nu tad mums jārunā cita valoda, � es sacīju un piecēlos. Deni�ņos man dunēja. No Mirandas sejas redzēju, ka viņa uzreiz visu saprot, tikai turpina izlikties.

� Ko tu gribi ar to teikt?

� Pati saproti.

� Labi, precēsimies. Kad vien tu gribi. Kaut tūlīt.

� Ha! � es tikai noteicu.

� Vai tad tu to negribēji?

�Tu domā, ka es nesaprotu! Es tev neuzticos ne par naga melnumu.

No Mirandas skatiena man tie�ām sametās slikti. Viņa skatījās tā, it kā es nebūtu cilvēks, bet kaut kāds izdzimtenis no citas planētas. Nevis ar nicinājumu, bet neticēdama, ka ari es esmu cilvēks,

� Ļoti labi redzu cauri visām tavām viltībām.

Viņa tikai lūdzo�i teica: � Ferdinand! � Un nopūtās. � Kārtējais triks.

� Tad tagad es esmu Ferdinands, jā?

� Bet tu solīji! Tu ta�u nelauzīsi solījumu!

� Varu darīt, kā gribu.

� Bet es nesaprotu, ko tu gribi no manis. Kā gan lai es pierādu, ka gribu būt tev draugs, ja tu man nedod ne mazāko iespēju?

� Apklusti! � es sacīju.

Tad viņa vairs neizturēja. Es jau to gaidīju un biju sagatavojies. Vie�nīgais, kam nebiju gatavs, � ka tie�i �inī mirklī brauks garām ma�īna. Miranda pastiepa kāju, it kā gribēdama to sasildīt pie uguns, bet tad pēk�ņi izgrūda dego�u pagali uz paklāja, iekliedzās un metās pie loga. Ieraudzījusi, ka tas ir aizslēģots, viņa skrēja uz durvīm, bet es jau tur biju priek�ā. Ātrumā man nebija laika paķert no atvilktnes hloroformu. Miranda kliegdama skrāpējās un lauzās, bet es nebiju noskaņots uz maigu apie�anos, tāpēc izgriezu viņai rokas un ar plaukstu aizspiedu muti. Viņa koda un spārdījās, bet tanī brīdī es par to nedomāju. Aiz�stiepu viņu līdz atvilktnei ar hloroformu. Viņa ieraudzīja tīstokli, sapra�ta, kas par lietu, un mēģināja izvairīties, ta�u nekas nesanāca. Uz�spiedu to viņai uz mutes un klausījos, kas notiek ārā. Vēroju, kā uz pa�klāja gruzd malkas pagale. Istaba pildījās ar sīviem dūmiem. Tiklīdz Miranda kļuva ļengana, nolaidu viņu zemē un no vāzes uzlēju pagalei ūdeni. Vajadzēja rīkoties ātri, tāpēc izlēmu, ka vispirms nonesī�u Mirandu pagrabā. Noliku viņu gultā un uznācu aug�ā pārbaudīt, vai uguns apdzisu�i un vai tuvumā nav kāds ok�ķeris.

Atvēru parādes durvis un palūkojos visapkārt. Par laimi, tuvumā neviena nebija.

Tad nogāju lejā.

Miranda joprojām nekustīgi gulēja gultā. Viņa izskatījās visai intere�santi. No viena pleca kleita bija pavisam noslīdējusi. Nezinu, kā tas ga�dījās, bet, redzot, kā viņa guļ bez samaņas, man sāka raisīties domas un pārņēma satraukums. Beidzot biju pierādījis, kur� te īsti ir kungs un pavēlnieks. Viens plecs viņai bija kails un kleita uzrāvusies tā, ka va�rēju redzēt zeķturi. Nezin kāpēc atcerējos to amerikāņu filmu, kurā viens vīrietis atved mājās piedzēru�os meiteni, izģērbj un noliek gultā. Neko sliktu viņ� nedara, tikai nākamajā rītā viņa atmostas, ģērbta sve�a vīrie�a pid�amā.

Tā arī izdarīju. Novilku viņai kleitu un zeķes, atstājot tikai krū�turi un biksītes. Lai neizģērbtu viņu pavisam kailu. Tā viņa gulēja manā priek�ā kā bilde, mugurā tikai pats mazumiņ�. Tante vienmēr teica, ka modīgā apak�veļa esot trīs lencītes pāri plikumam. (Tāpēc tik dau�dzām sievietēm mūsdienās esot vēzis.) Izskatījās, it kā Miranda gulētu pludmalē ar peldkostīmu mugurā.

Bija pienākusi mana lielā izdevība. Atnesu fotoaparātu un uzņēmu

paris bildes. Gribēju uzņemt vairāk, bet Miranda sakustējās, tāpēc la�bāk taisījos prom.

Tūlīt ķēros pie attīstī�anas un bil�u taisī�anas. Fotogrāfijas iznāca tīri labas. Varbūt ne mākslinieciskas, bet ļoti interesantas.

Naktī nevarēju gulēt, tik ļoti biju satraucies. Brī�iem gribējās iet lejā, atkal apdullināt viņu ar hloroformu un uzņemt vēl citas bildes. Tik tālu biju novests. īstenībā neesmu no tādiem, bet to vienu nakti pēc visa, ko nācās pārdzīvot, jutos kā apdullis. Arī �ampanietis laikam mani slikti ietekmēja. Un viss, ko Miranda man bija teikusi. To laikam sauc par liktenīgu apstākļu sakritību.

Pēc tam nekas vairs nebija kā agrāk, lai kas ari notika. Laikam abi Sapratām, ka nekad nevarēsim būt kopā. Apzinājos, ka Miranda nekad mani nesapratīs, un dro�i vien viņa domāja tāpat. Ka es viņu nekad ''nesapratī�u.

Vēlāk, kad pārdomāju viņas izģērb�anu, man vairs nelikās, ka tas būtu tik briesmīgi slikti. Retais vīrietis būtu savaldījies un aprobe�ojies ar fotografē�anu. Nolēmu, ka tas liecina man tikai par labu.

Izdomāju, ka vislabāk būtu uzrakstīt vēstuli. Lūk, ko uzrakstīju:

Es atvainojos par vakardienu. Dro�i vien Tu tagad domā, ka nemū��am nevarēsi man vairs piedot

Kā jau zini, biju apņēmies nelietot varu, ja Tu mani uz to neieaicināsi. Ceru, ka Tu apzinies, ka �inī gadījumā man nebija citas iespējas.

Lūdzu, saproti, ka rīkojos tikai tiktāl, cik bija nepiecie�ams. Kleitu novilku, jo baidījos, ka Tev atkal varētu kļūt slikti.

Izturējos pret Tevi ar visu cieņu, kāda iespējama �ādos apstākļos. Lūgtu ievērot, ka cits vīrietis būtu izmantojis situāciju savā labā. Es to nedarīju.

Vairs neko neteik�u. Izņemot tikai to, ka man nepiecie�ams ne�daudz pagarināt Tavu uzturē�anos �inī mājā.

Ar cieņu � Ferdinands

Iztiku bez uzrunas, jo nezināju, kā viņu saukt. �Mīļā Miranda� iz�klausījās pārāk familiāri.

Nogāju lejā un ienesu viņai brokastis. Tie�i tā jau biju iedomājies. Miranda sēdēja krēslā un skatījās man tie�i virsū. Pateicu �labrīt�, bet viņa neatbildēja. Iejautajos, vai viņa gribēs ceptu olu, bet viņa tikai ska�tījās un klusēja. Atstāju brokastu paplāti ar vēstuli uz galda un izgāju ārā. Kad atgriezos, nekas nebija aiztikts, vēstule nebija atvērta, un Miranda joprojām sēdēja un vērās man tie�i virsū. Zināju, ka nav vērts runāt, jo viņa ir pamatīgi saniknojusies.

Tā Miranda izturējās vairākas dienas. Cik zinu, viņa tikai da�kārt iedzēra ūdeni. Vismaz reizi dienā, kad ienesu barību, mēģināju uzsākt sarunu, bet vienmēr veltīgi. Vēstuli, viņa �ķiet, izlasīja, bet varbūt ari saplēsa nelasītu, jo atradu to smalkās druskās uz grīdas. Izmēģinājos gan �ā, gan tā. Izlikos dusmīgs un sarūgtināts, lūdzos, mēģināju pierunāt, bet viss velti. Gandrīz visu laiku Miranda tikai sēdēja, pagriezusi man muguru. Sapirku labāko, kas Līvzā atrodams, ta�u viņa nepieskaras nedz �veices �okolādei, nedz kaviāram.

Pamazām mani pārņēma patiess satraukums. Bet tad kādu rītu viņa pagriezās pret mani, tikko ienācu istabā, un padeva laburītu. Balss tonis gan bija dīvains. Pilns naida un pretīguma.

� Labrīt! � es atņēmu sveicienu. � Ļoti jauki atkal dzirdēt tavu balsi.

� Tie�ām? Nekas, drīz tu vēlēsies, kaut nekad nebūtu to dzirdējis.

� To mēs redzēsim, � es atteicu.

� Es gribu tevi piebeigt. Beidzot sapratu, ka tu ta�u ļautu man nomirt bada nāvē. Izskatās tie�i pēc tevis.

� Varbūt tu teiksi, ka �o pēdējo dienu laikā es tev ne reizi nenesu ēst?

Uz to nu Mirandai nebija, ko atbildēt, tāpēc viņa tikai turpināja naidīgi blenzt.

� Es neesmu tikai vienkār�a cietumniece, vai ne? Esmu nolemta nāvei.

� Labāk ieēd brokastis! � es sacīju.

No tās dienas Miranda atkal sāka ēst normāli, bet nekas vairs ne�bija kā agrāk. Viņa gandrīz nemaz nerunāja, bet, ja arī atvēra muti, tad dzirdēju tikai ļaunus jokus un izsmieklu. Viņa bija tik nejauka, ka ne�bija iespējams uzturēties istabā un parunāt. Ja kādreiz paliku kaut brī�tiņu ilgāk, nekā nepiecie�ams, viņa man burtiski spļāva virsū. Reiz ie�nesu �ķīvi ar pilnīgi nevainojami pagatavotām vārītām pupām, bet viņa to iemeta man tie�i sejā. Gribējās paņemt viņu aiz ausīm un krietni saraustīt. Aptuveni tad man �ī padarī�ana saka apnikt, jo izmēģināju visu, bet Miranda nevarēja un nevarēja aizmirst to vienu vakaru. Kāda tad jēga? Likās, ka esam iestrēgu�i strupceļā.

Tad kādu dienu Miranda beidzot ierunājās laipnāk. Biju ieradis iet prom tūlīt pēc vakariņām, lai viņai nebūtu iespējas uz mani kliegt, bet �oreiz viņa mani apstādināja.

� Pagaidi! Es gribu iet vannā.

� �odien nevar, � es atteicu, jo nebiju tam sagatavojies.

� Rīt?

� Labi. Ja tu dosi godavārdu.

� Protams. Es savu vārdu turu. � Viņas balss skanēja ļauni un naidīgi.

Es gan zināju, cik vērts ir Mirandas godavārds.

� Un vēl es gribu �ovakar pastaigāt priek�pagrabā. � Viņa izstiepa rokas, un es tās sasēju. Pēc daudzām dienām atkal pieskāros Mirandai. Kā parasti, apsēdos uz kāpnēm, un viņa staigāja �urp turp pa pagrabu. Ārā bija vējains. Varēja dzirdēt tikai vēja brāzmas virs galvas un viņas soļus �eit, lejā. Labu laiku viņa klusēja, bet es kaut kā nojautu, ka viņa grib runāt.

� Vai dzīve tev sagādā prieku? � viņa pēk�ņi izgrūda. Piesardzīgi atbildēju: � Ne īpa�i.

Miranda atkal reizes piecas nostaigāja no viena gala līdz otram. Viņa sevī klusi dungoja.

� Jauka melodija, � es piezīmēju.

� Tev patīk? -Jā.

� Tad man riebjas.

Viņa vēl pāris rei�u nostaigāja �urp turp.

� Runā ar mani! � viņa pēk�ņi pavēlēja.

� Par ko?

� Par tauriņiem.

� Ko lai es saku par tauriņiem?

� Kāpēc tu viņus kolekcionē. Kā to dara. Vienkār�i runā! Mirandas vēlme man likās dīvaina, bet es sāku stāstīt, un katru reizi,

kad apklusu, viņa pamudināja: � Runā, runā! � Dro�i vien norunāju vis�maz pusstundu, kad viņa pēk�ņi teica: � Pietiek, � un tūlīt pati devās iek�a istaba. Noņemu saites. Viņa pagriezās un ar muguru pret mani atsēdās uz gultas. Pajautāju, vai viņa negribētu tēju, bet Miranda neat�bildēja, un es pēk�ņi sapratu, ka viņa raud. Viņas asaras man bija grūti pārciest. Nespēju izturēt, ka viņa ir tik nelaimīga. Piegāju tuvāk un teicu: � Saki, ko vēlies, un es tev visu nopirk�u! � Tad Miranda pagriezās pret mani. Viņa tie�ām raudāja, ta�u acis dega me�onīgā naidā. Viņa piecēlās un nāca man virsū, kliegdama: � Vācies, vācies, vācies! Briesmīgi! Likās, ka viņa sajukusi prātā.

Nākamajā dienā Miranda bija ļoti mierīga. Nebilda ne vārda. Saga�tavoju vannu un piestiprināju dēļus; pēc pastaigā�anās priek�pagrabā (�oreiz pilnīgā klusumā) viņa bija gatava doties aug�ā. Sasēju rokas, uzliku aizsēju, un mēs kopā uzgājām aug�ā. Viņa nomazgājās, iznāca ārā un pastiepa rokas, lai es varētu tās atkal sasiet.

Parasti katram gadījumam ar roku cie�i turēju viņas plecu. Ejot ārā no virtuves, bija pakāpiens, uz kura es pats reiz paklupu, tāpēc nebiju pārsteigts, ka arī Miranda �oreiz zaudēja līdzsvaru. Turklāt tā, ka visi �ampūni, ziepju trauciņi un citas lietas, ko viņa nesa dvielī (rokas biju sasējis priek�ā, tāpēc viņa nesamo bija piespiedusi pie krūtīm), ar troksni izbira pa grīdu. Viņa piecēlās un pavisam nevainīgi berzēja sasistos ceļus. Kā īsts muļķis pieliecos un vācu kopā viņas mantas. Ar roku gan turēju viņu aiz rītasvārku malas, ta�u izlaidu no acīm. Sī kļūda gandrīz izrādījās liktenīga.

Pēk�ņi sajutu drausmīgu sitienu. Par laimi, Miranda netrāpīja man tie�i pa galvu; lielāko sitiena spēku uztvēra plecs un mēteļa apkakle. Nokritu uz sāniem, pie reizes cerēdams izvairīties no nākamā sitiena. Biju zaudējis līdzsvaru un nespēju saķert viņas rokas, lai gan joprojām turēju rītasvārku malu. Redzēju, ka Miranda kaut ko tur rokās, un pēk�ņi sapratu, ka tas ir mazais virtuves cirvītis. Pēc pagāju�ās nakts vēja dārzā bija aizlūzu�i vairāki veci ābeļu zari, un es no rīta gāju tos nocirst. Acumirklī sapratu, ka beidzot reiz esmu pieļāvis kļūdu. Atstājis cirvīti kaut kur uz virtuves palodzes, un Miranda to ievērojusi. Viena vienīga kļūda, kas var iznīcināt visu.

Uz bridi biju atkarīgs no Mirandas �ēlastības. Brīnums, ka viņa mani tūlit nepiebeidza. Viņa atkal pacēla cirvīti, un, nepaguvis pacelt roku, es saņēmu briesmīgu sitienu pa deniņiem. Galvā man sāka zvanīt un likās, ka no brūces straumēm �lācas asinis. Nezinu, kā izkūlos. Dro�i vien palīdzēja instinkts. Speros ar kajam un norāvu Mirandu leja uz grī�das. Viņa gandrīz uzkrita man virsū. Dzirdēju, kā cirvis nobūk�ķ pret akmens grīdu.

Sataustīju cirvīti un aizmetu prom, tad sagrābu Mirandas rokas, pirms viņa paguva atbrīvoties no saitēm. Vēl pāris sekundes cīkstējā-mies, bet viņa laikam drīz izlēma, ka nav vērts turpināt, jo pārtrauca cīnīties un es varēju viņu aizvilkt pa durvīm lejā uz pagrabu. Neiztu�rējos pret viņu pārāk uzmanīgi, jo pāri sejai man tecēja asiņu straumīte un galvā jutu dīvainu vārgumu. Iegrūdu viņu istabā, aizcirtu durvis un aizgrūdu aizbīdni. Nelikos ne zinis par viņas sasietajām rokām un mu�tes aizsēju. �Lai pamokās, varbūt nāks pie prāta,� es nodomāju.

Uzgāju aug�ā un apmazgāju brūci. Kad spogulī ieraudzīju savu asi�ņaino seju, domāju, ka tūlīt noģīb�u. Man tomēr bija ļoti paveicies, jo cirvītis nebija pārāk ass, turklāt bija paslīdējis sāņus. Brūce izskatījās briesmīgi robota, ta�u nebija dziļa. Piespiedu pie galvas drēbes gabalu un gaidīju, līdz apstājās asiņo�ana. Biju patīkami pārsteigts pats par sevi, jo nedomāju, ka varē�u tik viegli izturēt asinis.

Protams, dusmās vai kūsāju. Ja nebūtu �ī neparastā vājuma, tie�ām nezinu, ko būtu viņai nodarījis. Mans pacietības mērs bija pilns, un galvā �audījās visādas domas. Nezinu, kā viss būtu beidzies, ja Miranda uzvestos kā līdz �im. Ta�u to neviens vairs neuzzinās.

Nākamajā rītā man joprojām sāpēja galva. Pilns niknuma gāju lejā uz pagrabu, ta�u biju tik vārgs, it kā kājas būtu no vates. Gatavojos asai vārdu maiņai, bet Miranda piecēlās un apjautājās, kā es jūtoties. Uzreiz sajutu, ka viņa mēģina izturēties citādi. Laipnāk.

� Man laimējās, ka neesmu beigts.

Arī Miranda izskatījās bāla un nopietna. Viņa pastiepa rokas (mutes aizsēju viņai bija izdevies noraut), un es atsēju saites.

� Ļauj man paskatīties uz brūci! Es nervozi atrāvos.

� Nebaidies, es neko nedarī�u! Vai tu ievainojumu labi izmazgāji?

� Jā.

� Un dezinficēji ari?

� Jā. Viss ir kārtībā.

Tad Miranda izvilka pudelīti dziedino�a �ķidruma un samērcēja tajā vati.

� Kas tev atkal aiz adas?

� Ļauj, izmazgā�u tev brūci! Apsēdies! � Viņa to pateica tā, ka nevarēju neticēt. Jocīgi� Da�kārt nebija iespējams turēt viņu aizdomās.

Pavisam maigi Miranda noņēma plāksteri un marles pārsēju. Jutu, ka viņa saviebjas, jo skats nebija no skaistākajiem, bet tad viņa viegli pārmazgāja brūci un atkal uzlika apsēju.

� Liels paldies! � es pateicos.

� Piedod, ka� ka es tā izrīkojos! Un gribu arī pateikt paldies, ka tu man neatmaksāji ar to pa�u. Tev bija pilnīgas tiesības.

� Pēc visa, kas bijis, es nemaz tā nevarētu.

� Zini, es vispār negribu par to runāt. Es tikai lūdzu piedo�anu.

� Es tev piedodu.

� Paldies�

Mēs izturējāmies ļoti oficiāli. Miranda aizgriezās un ķērās pie bro�kastīm. Es izgāju priek�pagrabā un gaidīju. Kad atgriezos, viņa bija jau pārģērbusies un saklājusi gultu. Vaicāju, vai viņa kaut ko nevēlas, bet Miranda tikai noraido�i pakratīja galvu. Viņa nolika zāļu pudelīti uz paplātes un sniedza man ar vāju smaida atblāzmu sejā. Varbūt tas nav nekas īpa�s, bet man �is smaids nozīmēja daudz. Gandrīz likās, ka bija vērts riskēt ar dzīvību. Tanī rītā jutos patiesi laimīgs, it kā starp mā�koņiem būtu atkal parādījusies saule.

Pēc tam divas vai trīs dienas mēs izturējāmies ļoti neitrāli. Miranda neko daudz nerunāja, ta�u ļaunais asums bija zudis. Tad reiz pēc bro�kastīm viņa vēlējās mani zīmēt � kā kādreiz sākumā. Laikam viņai vienkār�i gribējās parunāties.

� Man vajadzīga tava palīdzība, � Miranda sacīja. -Jā?

� Man ir draudzene, kura iemīlējies kāds jauns vīrietis.

� Nu, tālāk, � es sacīju. Viņa brītiņu klusēja. Dro�i vien gribēja paskatīties, kā es reaģē�u.

� Viņ� tā zaudēja galvu, ka nolaupīja manu draudzeni un tur ie�slodzītu savā mājā.

� Kāda neticama sakritība! � es ironiski piezīmēju.

� Jā, patie�ām! Nu, re, un viņa grib tikt brīvībā, bet baidās jaunajam vīrietim nodarīt pāri. Viņa ir nesapra�anā, kā rīkoties. Ko tu viņai ieteiktu?

� Apbruņoties ar pacietību, � es atbildēju.

� Kam jānotiek, lai viņ� manu draudzeni atbrīvotu?

� Viss, kas var notikt.

� Labi, nespēlēsim aklās vistiņas� Saki, kas man jādara, laitiktu brīvībā!

Nevarēju atbildēt. Nebija nekādas jēgas teikt, ka gribu ar viņu kopā pavadīt visu mū�u.

� Laulības neko nedod, jo tu man neuzticies.

� Nē, to es tie�ām nevaru.

� Un ja nu es atdotos tev gultā? Miranda pārtrauca zīmēt. Es neatbildēju.

� Ko tu saki?

� Nebiju domājis, ka tu esi no tādām, � beidzot atteicu.

� Es tikai mēģinu noteikt tavu cenu. � Viņa runāja tā, it kā atras�tos veikalā un apspriestu kādas preces priek�rocības un trūkumus.

� Tu ta�u labi zini, ko es gribu.

� Bet tie�i to es nevaru!

� Ko es tur varu līdzēt?

� Ak Dievs, pasaki vismaz skaidri un gai�i! Vai tu gribi vai negribi gulēt ar mani?

� Ne tagad, kad mums ir tādas attiecības.

� Kādas attiecības?

� Tu ta�u esi tā gudrā, tad jau pati zināsi.

Miranda ievilka elpu. Man patika �ad tad paķert viņu uz āķa.

� Tu domā, ka es tikai mēģinu izbēgt? Ka visu daru tikai tāpēc, laitiktu prom no tevis? vai tāpēc tu negribi būt ar mani kopā?

Piekrīto�i pamāju ar galvu.

� Un ja nu tas notiktu cita iemesla pēc? Tāpēc, ka tu man patīc. Vai vienkār�i tāpat, prieka pēc. Vai tad tu gribētu?

� Ja gribu, tādu prieku varu nopirkt katru reizi, kad aizbraucu uz Londonu, � es atteicu.

Mirandai neatlika nekas cits kā apklust. Viņa atkal ķērās pie zīmē�anas.

Pēc brī�a viņa ievaicājās: � Tad tu neturi mani �eit tāpēc, ka esmu seksuāli pievilcīga?

� Tu esi ļoti pievilcīga. Vispievilcīgākā.

� Bet tu esi kā sfinksa, ko nav iespējams izprast, � Miranda sacīja.

Viņa turpināja zīmēt un vairs neko neteica. Mēģināju runāt, bet viņa teica, ka tas traucējot zīmēt.

Zinu, ka daudzi manu izturē�anos sauktu par dīvainu un nedabisku. Vairums vīrie�u manā vietā domātu tikai par to, kā iedabūt Mirandu gultā, un izdevību man bija atliku likām. Būtu varējis lietot hloroformu un izdarīties pēc sirds patikas, bet es neesmu no tādiem. Esmu pilnīgi citāds. Miranda bija kā kāpurs, kam jāattīstās tris mēne�us. Viņa mēģināja to izdarīt tris dienās, tāpēc nekas labs nevarēja sanākt. Viņa vienmēr tā steidzās. Mūsdienās visi cilvēki ir tādi. Viņi cen�as kaut ko iegūt, bet zaudē interesi, tiklīdz mērķis ir sasniegts. Es tāds neesmu. Es esmu vecmodīgs. Man patīk domāt par nākotni un ļaut visam ritēt savu gaitu. �Lēnām pār tiltu,� teica tēvocis Diks, kad pie�kodās lielā zivs.

Miranda tā ari nesaprata, ka man pietiek ar viņas klātbūtni. Ar to, ka viņa ir pie manis. Man neko nevajadzēja ar viņu darīt. Vienkār�i gri�bēju, lai viņa ir pie manis, dro�ībā.

Pagāja divas trīs dienas. Miranda neko daudz nerunāja, bet tad reiz pēc pusdienām ieteicās: � Es esmu ieslodzīta uz mū�u, vai ne? Neko neatbildēju, jo jutu, ka viņa tikai grib runāt.

� Varbūt labāk būsim atkal draugi?

� Man nav iebildumu, � es atbildēju.

� Es �ovakar gribētu iet vannā.

� Labi.

� Un pēc tam mēs varbūt varam pasēdēt aug�ā? �inī pagraba is�tabā es brī�iem zaudēju prātu.

Atteicu, ka padomā�u.

Sagatavoju vannu un iekurināju kamīnu. Pārbaudīju, vai istabā nav nekā tāda, ar ko viņa varētu man uzbrukt. Nebija vērts izlikties, ka varu uzticēties viņai kā senāk.

Viss gāja kā parasti. Miranda iznāca no vannas, es sasēju viņai rokas, un mēs gājām uz pirmā stāva viesistabu. Ievēroju, ka viņa atkal ir pamatīgi iesmar�inājusies un sacēlusi mitros matus augstā frizūrā. Mugurā Mirandai bija sārti balts manis pirkts mājastērps. Viņa gribē�ja iedzert glāzi heresa no pudeles, ko mēs tā arī nebijām pabeigu�i. Miranda paņēma glāzi un apstājās pie kamīna, vienu pēc otras ap�avedama kailas kājas. Mes lēni malkojam heresu, un viņa uz mani tā dīvaini paskatījās, it kā zinātu kaut ko tādu, ko es nezinu. Sāku nervozēt.

Miranda ātri pabeidza pirmo glāzi un ķērās pie nākamās. Minūtes laikā ari tā bija izdzerta, un man atkal bija jāielej.

� Sēdies! � Miranda sacīja un norādīja uz dīvānu. Es paklausīju. Mirkli viņa tikai skatījās manī, bet tad nostājās tie�i man priek�ā un ar mīklainu sejas izteiksmi lūkojās no aug�as uz leju. Pēk�ņi viņa � plauks! � apsēdās man uz ceļiem. Pārsteigumā man aizrāvās elpa. Mi�randa aplika sasietās rokas man ap kaklu, un nākamais, ko aptvēru, � viņa skūpstīja mani uz lūpām un pēc tam nolaida galvu man uz pleca.

� Neesi tik stīvs! � viņa sacīja.

Biju galīgi apstulbis. Kaut ko tādu nebiju gaidījis.

� Apliec ta�u roku man ap vidukli! � Miranda turpināja. � Tā. Nu, vai nav labi? Vai esmu pārāk smaga? � Un viņa atkal nolaida galvu man uz pleca. Biju aplicis viņai roku ap vidukli. Miranda bija silta un smar�īga, turklāt viņas tērpam bija ļoti dziļ� kakla izgriezums un lejas�daļā tas pavērās labu gabalu virs ceļiem. Likās, ka Mirandu tas nesa�trauc. Viņa tikai izstiepa kājas uz dīvāna.

� Kas te notiek? � es ievaicājos.

� Tu esi tik saspringts. Atslābinies! Tev ne par ko nav jāuztraucas. Mēģināju justies brīvi, bet nespēju, jo jutu, cik �ī situācija nedabiska

un nepatiesa.

� Noskūpsti mani!

Tad beidzot sapratu, ka Miranda to tie�ām domā nopietni. Nezi�nāju, ko iesākt, tāpēc noskūpstīju viņu uz pieres.

� Ne jau tā!

� Es negribu. Viņa pacēla galvu.

� Tu negribi?

Novērsu skatienu, bet nespēju izvairīties, jo Mirandas sasietās ro�kas bija man cie�i ap kaklu. Nezināju, kā lai viņu atturu.

� Kāpēc ne? Viņa apcēla mani.

� Es varbūt nevarē�u savaldīties.

� Un ja nu es ari?

Zināju, ka Miranda atkal tikai jokojas ar mani.

� Labi zinu, kas esmu.

� Nu, kas tad tu esi?

� Neesmu no tādiem, kas varētu tev patikt.

� Vai tad tu nezini, ka da�kārt ikviens vīrietis �ķiet pievilcīgs? � Miranda pagrozīja manu galvu, it kā rādīdama, cik esmu neattapīgs.

� Nezināju vis, � es atteicu.

� Nu tad beidzot tu zini.

� Bet tas var beigties slikti.

� Nu un tad? Tu gan esi lēns! � Pēk�ņi Miranda atkal skūpstīja manu muti, un es pat sajutu viņas mēli.

� Tev patīk?

Protams, es apstiprināju, ka patīk. Satraucos, jo nezināju, kas Mi-randai īsti aiz ādas. Turklāt biju sanervozējies ari par skūpstī�anos un visu pārējo, kas varēja sekot.

� Nu tad pamēģini pats�

Miranda pievilka mani klāt. Nekas cits neatlika kā viņu noskūpstīt. Mirandas lūpas bija mīkstas un maigas.

Zinu, ka biju vāj�. Man būtu vajadzējis Mirandu apstādināt, lai neno�tiktu nekas pretīgs. Bet es biju pārāk vāj�. Viņa ievilka mani �inī ķezā gandrīz pret pa�a gribu.

Miranda atkal nolaida galvu man uz pleca, tā ka neredzēju viņas seju.

� Vai esmu pirmā, ar ko tu skūpsties?

� Neesi nu bērni�ķīga!

� Nomierinies un nenervozē! Tev ne par ko nav jākaunas.

Viņa pacēla galvu un aizvērtām acīm atkal pieplaka manai mutei. Laikam heress viņas asinīs darīja savu. Tad notika kaut kas ļoti apkau�nojo�s. Armijā biju dzirdējis, ka kārtīgam vīrietim jāmāk sevi kontrolēt līdz īstajam brīdim, bet jutu sevī ceļamies milzīgu satraukuma vilni. Nezināju, ko iesākt. Iedomājos, ka viņu tas varbūt aizvainos, tādēļ mē�ģināju ierausties dziļāk dīvānā. Miranda atrāvās no manas mutes.

� Vai nodarīju tev sāpes? -Jā.

Miranda izslīdēja man no klēpja, bet joprojām sedeja pavisam tuvu.

� Lūdzu, atsien man rokas!

Es piecēlos. Jutos apkaunots. Aizgāju pie loga, izlikos kārtojam aizkaru un mēģināju nomierināties. Pat ar muguru jutu, ka viņa mani vēro.

� Ferdinand, kas tev notika?

� Nekas, � es atteicu.

� Tev ne par ko nav jābaidās.

� Es nemaz nebaidos.

� Tad nāc atpakaļ! Izslēdz gaismu! Pietiks ar kamīna liesmām. Darīju, kā likts. Izslēdzu gaismu, bet joprojām paliku pie loga.

� Nāc �urp! � Viņa izklausījās briesmīgi pavedino�a.

� Nevajag� Tu tikai izliecies.

� Tu tā domā?

� Es zinu.

� Nu tad nāc un pārliecinies!

Es nekustējos. Jau no pa�a sākuma biju zinājis, ka tā ir briesmīga kļūda. Miranda piecēlās un apstājās pie kamīna. Es vairs nebiju sa�traukts. Glu�i otrādi, jutu sevī stindzino�u aukstumu.

� Nāc, apsēdies pie manis!

� Man tepat ir labi, � es atteicu.

Tad Miranda pienāca klāt, saņēma mani aiz rokas un aizvilka līdz kamīnam. Es ļāvos. Viņa pastiepa rokas un paskatījās ar tādu skatienu, ka man vajadzēja tās atraisīt. Viņa tūlīt pienāca klāt un, pastiepdamās pirkstgalos, atkal mani noskūpstīja.

Un tad Miranda izdarīja kaut ko pilnīgi apstulbino�u.

Neticēju pats savām acīm. Viņa pāris soļus atkāpās, atpogāja tērpu un nolaida to uz grīdas. Zem tā nebija vairs nekā. Miranda bija pilnīgi kaila. Es tikai pavisam a�i pametu acis, bet jutu, ka viņa smaidīdama stāv un gaida, lai kaut ko iesāku. Viņa pacēla rokas un lēni raisīja vaļā matus. Kamīna liesmu apspīdētais kailais augums man meta tī�u izaici�nājumu. Nespēju tam noticēt, bet drīz neatlika nekas cits kā vien ticēt tam, kas norisinājās manu acu priek�ā.

Jutu, ka pārskrien trīsas. Man metās slikti. Vēlējos atrasties kaut kur zemeslodes otrā pusē. Tad jau toreiz ar prostitūtu bija labāk, jo viņu es vismaz necienīju. Kaunu Mirandas acu priek�ā man bija daudz grūtāk pārdzīvot.

Tā mēs stāvējām, Miranda purināja vaļā palaistos matus, un es jutos aizvien apkaunotaks. Tad viņa pienāca klāt un vilka man nost �aketi, atraisīja kaklasaiti un citu pēc citas atpogāja krekla pogas. Biju kā vasks viņas rokās. Viņa novilka man kreklu.

Domās visu laiku atkārtoju, ka tā nedrīkst, ka viņai tas jāpārtrauc, bet biju pārāk vāj�, lai to pateiktu. Atjēdzos, kad biju pilnīgi kails. Miranda spiedās man klāt, bet es nespēju atslābināties. Likās, ka es neesmu es pats, un kailā sieviete man blakus nevarēja būt Miranda. Apzinājos, ka neizturos tā, kā viņa bija gaidījusi, ta�u citādi nespēju. Mēs apgūlāmies uz dīvāna, un Miranda mēģināja visādi palīdzēt (nebi�ju iedomājies, ka viņa ir spējīga uz tādām lietām), ta�u man iek�ā viss bija same�ģījies.

Miranda pataisīja mani par īstu muļķi. Zinu, ko viņa domāja. Viņa domāja, ka beidzot ir uzzinājusi manas atturības iemeslu. Gribēju, lai viņa redz, ka spēju to izdarīt. Lai saprot, ka mana cieņa pret viņu ir pa�tiesa. Gribēju pierādīt, ka esmu uz to spējīgs, bet tad teikt, ka negule�u ar viņu, jo tas ir zem mana un arī viņas goda.

Tā mēs klusēdami gulējām viens otram blakus, un es jutu Mirandas nicinājumu. Viņa uzskatīja mani par vārguli.

Tad Miranda piecēlās, nometās uz ceļiem pie dīvāna malas un glās�tīja man matus.

� Neuztraucies, tā gadās daudziem vīrie�iem� � Klausoties bija jādomā, ka viņai ir varen pla�a pieredze.

Miranda aizgāja atpakaļ pie kamīna, uzvilka ritatērpu un apsēdās, joprojām mani vērodama. Ari es apģērbos. Samelojos viņai, ka visu mū�u esmu bijis nespējīgs. Sagudroju garu stāstu, lai izraisītu viņas līdzjū�tību. Teicu, ka esmu spējīgs izjust mīlestību, bet sekss man neko neno�zīmē. Un ka tāpēc man ir tik svarīgi viņu paturēt pie sevis. Nezinu, vai viņa �iem meliem noticēja.

� Vai tad tev nemaz nesagādā baudu man pieskarties? Likās, ka skūpstīties tev tīri labi patika.

� Jā, man viss beidzas ar skūpstī�anos.

� Man nevajadzēja tevi tā pārsteigt.

� Tā nav tava vaina. Es neesmu kā citi cilvēki. To neviens nesaprot

� Es saprotu.

� Da�kārt par to sapņoju, bet tas nekad nevar notikt, � es piebildu.

� Kā Tantals. � Un Miranda izskaidroja, ko nozīmē nebeidzamās Tantala mocības.

Tad viņa apklusa uz ilgāku laiku. Man gribējās paņemt hloroformu, iemidzināt viņu un nonest lejā. Gribēju palikt viens pats.

� Kas tas bija par ārstu, kas tev pateica gala spriedumu?

� Vienkār�i ārsts. (Meli � nekad nebiju gājis pie ārsta.)

� Psihiatrs?

� Jā, armijā, � es atbildēju.

� Kādus sapņus tu redzi par mani?

� Visādus.

� Arī tādus, ka tu mani iegūsti?

Tāda viņa bija. Nelikās un nelikās mierā.

� Nē. Es tikai turu tevi apskautu, un viss. Mēs guļamviensotramblakus, un ārā brāzmo vēj� un smidzina lietus.

� Vai tu gribētu pamēģināt?

� Kāds tur tagad labums�

� Ja vēlies, es esmu ar mieru.

� Es negribu. Kaut tu vispār nebūtu sākusi! � es sacīju. Miranda klusēja. Kā man likās, briesmīgi ilgi.

� Kā tu domā, kādēļ es to iesāku? Tikai tādēļ, lai varētu tikt prom?

� Ne jau aiz mīlestības, � es teicu.

� Tu gribi, lai pasaku? � Miranda piecēlās kājās. � Mēģini sa�prast, ka tevis dēļ es �ovakar upurēju visus savus principus! Protams, ari tādēļ, lai tiktu prom. Atzīstos, ka domāju ari par brīvību. Ta�u es tie�ām gribu tev palīdzēt. Tici! Es gribēju tev pierādīt, ka sekss ir tikai fiziska un emocionāla darbība. Tāpat kā daudz kas cits, ar ko cilvēki nodarbojas. Tur nav nekā riebīga un neķītra. Vienkār�i divi cilvēki spē�lējas ar saviem ķermeņiem. Kā dejojot. Tā ir kā spēle. � Miranda ap�klusa un gaidīja atbildi, bet es ļāvu viņai runāt. � Tevis dēļ darīju to, ko nekad neesmu darījusi neviena cita vīrie�a dēļ. Un tagad� man lie�kas, ka tu esi mans parādnieks.

Uzreiz redzēju viņas smalko aprēķinu. Miranda lieliski mācēja apvār�dot ar skaistu vārdu plūdiem. Viņa pavērsa visu tā, ka tie�ām gandrīz sāku justies kā parādnieks, it kā viņa pati nebūtu sākusi.

� Saki kaut ko!

� Ko tad? � es izgrūdu.

� Apstiprini, ka vismaz saproti, ko es te runāju!

� Jā, es saprotu.

� Un tas ir viss?

� Man tagad negribas runāt, � es sacīju.

� Tu varēji izstāstīt jau agrāk. Vai apstādināt mani pa�ā sākumā.

� Es mēģināju. -

� Apbrīnojami! Mēs esam tālāk viens no otra nekā jebkad agrāk.

� Pirms �ī vakara tu mani ienīdi, � es teicu. � Tagad tu mani dro�i vien ari nicini.

� Nē, man tevis ir �ēl. Mani pārņem �ēlums, iedomājoties, kāds tu esi un ka tu nespēj saprast, kāda esmu es.

� Es ļoti labi redzu, kas tu esi. Nedomā, ka es to neredzu. Runāju asi, jo man sāka apnikt. Miranda nolieca galvu un ar rokām

aizklāja seju. Laikam izlikās, ka raud. Beigās viņa pavisam klusā balsī no�ukstēja: � Lūdzu, ved mani lejā�

Tā mēs nogājām pagrabā. Atsēju Mirandai rokas un taisījos iet prom, kad viņa pagriezās un teica: � Mēs esam redzēju�i viens otru kailu. Lielāks attālums starp diviem cilvēkiem vairs nav iespējams.

Pēc tam man likās, ka zaudē�u prātu. Nevaru izskaidrot, kas ar mani notika. Visu nakti nevarēju gulēt. Smadzenēs nepārtraukti plaiksnījās, kā es bez drēbēm guļu viņas priek�ā. Kā es izturējos un ko viņa do�māja. Gandrīz fiziski redzēju, kā viņa lejā, pagrabā, smejas par mani. Katru reizi, kad to iedomājos, pār visu ķermeni pārskrēja neizsakāms kauna vilnis. Vēlējos, kaut �ī nakts nekad nebeigtos. Gribēju mū�īgi palikt tumsā.

Stundām ilgi staigāju pa aug�stāva istabām. Beigās paņēmu ma�īnu un trakā ātrumā aizbraucu līdz jūrai. Man bija vienalga, kas notiek.

Biju spējīgs uz visu. Būtu varējis viņu nogalināt. Viss, kas notika vē�lāk, bija tikai �īs vienas nāks pēc.

Viņa rīkojās kā muļķe, kā īsta muļķe! Protams, Miranda nebija stulba, ta�u viņa nesaprata, kā mani mīlēt. Bija tik daudz da�ādu veidu, kā sagādāt man prieku.

Ta�u Mirandai, kā jau sievietei, prāts strādāja tikai vienā virzienā.

Pēc tam es viņu vairs nevarēju cienīt. Un aizvainojums man nekad tā ari nepārgāja.

Jo es nebiju nespējīgs.

Da�kārt nodarbojos ar viņas fotogrāfijas aplūko�anu (ko uzņēmu, kad viņa gulēja hloroforma izraisītajā miegā). Ar fotogrāfijām man ne�bija jāsteidzas. Un tās ar mani nemēģināja runāt.

To Miranda nezināja. Un nekad arī neuzzināja.

Nākamajā rītā nokāpu lejā, un mēs abi izturējāmies tā, it kā nekas nebūtu noticis. Miranda neteica ne vārda, un ari es klusēju. Viņa paēda brokastis, pastaigājas priek�pagraba, tad iegāja atpakaļ, es aizslēdzu durvis un kāpu aug�ā. Patiesībā biju tik noguris, ka ņēmu un nosnaudos.

Vakarā bija savādāk.

� Mums jāizrunājas. -Jā?

� Es visu esmu izmēģinājusi. Vienīgais, kas man atlicis, � atkal sākt badoties. Es neēdī�u tik ilgi, līdz tu izlaidīsi mani ārā.

� Paldies par brīdinājumu, � es teicu.

� Ja vien�

� Ak mums ir noteikumi? � es pazobojos.

� Ja vien mēs nevarēsim vienoties. � Miranda apklusa.

� Vienoties? Par ko? � es vaicāju.

� Es saprotu, ka tu nevari mani tūlīt palaist brīvībā. Ta�u es vairs nevaru palikt �eit, lejā. Es gribu, lai mans cietums ir aug�stāvā. Man vajag dienas gaismu un svaigu gaisu.

� Tik vienkār�i! � es sacīju.

� Jā, tik vienkār�i.

� Un dro�i vien jau no �ī vakara.

� Pēc iespējas drīzāk.

� Tad jau man jāsaaicina galdnieki, interjeristi un visādi citādi ciemiņi.

Miranda nopūtās. Beidzot viņa aptvēra, ka zobojos.

� Nevajag! Lūdzu, tā nevajag! � Viņa pavērās manī ar dīvainu sejas izteiksmi. � Neesi tik sarkastisks! Es ta�u negribēju tevi aizvainot.

Bet nekas nelīdzēja. Viņa bija nogalinājusi visu romantiku un pierā�dījusi, ka ir tāda pati kā visas citas sievietes. Miranda bija zaudējusi cieņu manās acīs; viņā vairs nebija nekā, ko es varētu cienīt. Zināju � ja ļau�u viņai dzīvot aug�ā, nebūs pagājusi ne diena, kad putniņ� būs prom un būrītis � tuk�s.

Tomēr negribēju atkal mocīties ar bado�anos un citām muļķībām. Izlēmu, ka jācen�as iegūt laiku.

� Cik drīz?

� Es varētu dzīvot vienā no guļamistabām. Tu ta�u vari nosprostot durvis un aizsist logus ar dēļiem. Da�kārt tu varbūt mani sasietu, aizbāztu muti un ļautu pasēdēt pie atvērta loga. Neko vairāk es nelūdzu. � Tik vien! Un ko tad cilvēki domās, redzot ar dēļiem aizsistus logus?

� Es labāk nomirstu bada nāve nekā palieku �eit, pagrabā. Ja gribi, turi mani ķēdēs. Man vienalga. Es gribu tikai drusciņ gaismas un svaiga gaisa.

� Es par to padomā�u.

� Nē, es gribu tūlīt!

� Neaizmirsti, kuram te ir teik�ana!

� Tūlīt!

� Es tā nevaru. Man viss ir jāpārdomā.

� Labi, rīt no rīta. Vai nu tu piekritīsi, ka es varē�u dzīvot aug�ā, vai arī es vairs neēdī�u. Un tad tu būsi slepkava. � Miranda no tiesas izskatījās me�onīgi nikna un draudīga. Es tikai pagriezos un gāju ārā.

Vakarā biju visu izprātojis. Aptvēru, ka jāizliekas pakļāvīgam un tādā veidā jāiegūst laiks. Jākaulējas par katru sīkumu, lai viņa notic.

Un tad, kad būs pienācis īstais brīdis, varē�u padomāt ari pats par sevi.

Nākamajā rīta nogāju leja un teicu, ka esmu visu pārdomājis un sa�pratis, ka viņai ir tiesības dzīvot aug�ā, bet, ka man vajadzēs vismaz ne�dēļu, lai vienu no istabām pielāgotu viņas vajadzībām. Domāju, ka Miranda sāks īgņoties, bet viņa piekrita.

� Tikai zini � ja tu tagad mēģini mani piemānīt, es atkal bado�os! Tu saproti?

� Es labprāt ļautu tev iet aug�ā jau rit, bet man nepiecie�ami kok�materiāli un īpa�as skrūves. Paies vismaz pāris dienu, kamēr visu sa�meklē�u.

Miranda manī cie�i noskatījās, kā kādreiz agrāk, bet es tikai pa�ņēmu viņas spaini un gāju ārā.

Pēc tam mēs satikām ļoti labi, tikai es visu laiku izlikos. Neko daudz nerunājām, bet Miranda vismaz nebija auksta kā ledus. Vienu vakaru viņa gribēja iet vannā un pēc tam apskatīties, cik tālu esmu ticis ar pār�būvi. Biju tam sagatavojies � ienesis istabā dēļus un izņēmis no logiem rāmjus (istaba bija pavērsta pret dārzu). Viņa lūdza, lai sameklēju Vindzoru stila krēslu (jutos kā vecajos, labajos laikos, kad viņa man visu ko lūdza nopirkt). Nākamajā dienā tā arī izdarīju un nonesu krēslu viņai pagrabā, ta�u viņa teica, lai nesot aug�ā. Viņa negribot aug�stāva istabā neko tādu (no mēbelēm), kas viņai atgādinātu pagrabu. Nekas nevarē�ja būt vieglāk. Pēc tam kad Miranda aug�stāva istabā bija redzējusi dēļus un skrūves, viņa tie�ām noticēja, ka esmu tiktāl atmaidzis, lai ļautu viņai dzīvot aug�ā.

Miranda bija izplānojusi, ka es atnāk�u viņai pakaļ, mēs viesistabā paēdīsim vakariņas, tad viņa dosies aug�ā uz savu istabu un no rīta pa�modīsies līdz ar saules gaismu.

Da�brīd viņu pārņēma īsta jautrība. Mani mocīja apspiesti smiekli. Jāatzīst, ne tikai smiekli. Kad pienāca īstais bridis, biju diezgan sa�nervozējies.

Kad se�os nogāju lejā pie Mirandas, viņa uzreiz pasūdzējās, ka esot no manis dabūjusi iesnas. Biju saaukstējies Līvzā pie friziera.

Labā noskaņojumā Miranda nemitīgi vilka mani uz zoba. To viņa nezināja, ka visgardāk smejas pēdējais.

� �eit ir mantas, kas man būs vajadzīgas jau �ovakar. Pārējo vari uznest aug�ā rīt. Nu, vai istaba ir gatava? � To pa�u viņa bija vaicājusi jau pusdienlaikā, un es vēlreiz apstiprinot pamāju ar galvu.

� Jā, viss sagatavots.

� Tad ejam! Vai tu katrā ziņā gribi mani sasiet?

� Pagaidi, vēl tikai tāds sīkums! Man ir viens noteikums.

� Noteikums? � Mirandas seja sakritās. Viņa uzreiz saprata.

� Es ilgi par to domāju.

� Jā? � Viņas acis ieurbās manējās.

� Es gribētu uzņemt da�as fotogrāfijas.

� Tev ta�u jau ir vesela kaudze!

� Nē, ne tādas�

� Es nesaprotu, � Miranda sacīja, bet labi redzēju, ka viņa saprot gan.

� Tev tikai jābūt tādai kā to vienu vakaru. Miranda apsēdās uz gultas nalas.

� Un vēl kas?

� Tev jāizliekas, ka pozē�ana sagādā baudu, � es sacīju. � Un jādara viss, ko es lik�u.

Miranda tikai sēdēja un neteica ne vārda. Biju domājis, ka beidzot viņa sadusmosies. Bet viņa vienkār�i sēdēja un berzēja degunu.

� Un ja es piekrītu?

� Tad es turē�u savu līguma daļu, � es atbildēju. � Neaizmirsti, ka man arī kaut kā sevi ir jāaizsargā. Un tad man būs fotogrāfijas, ko tu kaunēsies rādīt pasaulei.

� Tātad tu gribi, lai pozēju neķītrām fotogrāfijām, un pēc tam, ja laimēsies izbēgt, es kaunē�os iet uz policiju?

� Jā, tāda galvenos vilcienos ir mana doma, � es piekritu. � Ta�u tur nebūs nekā neķītra. Tikai da�as fotogrāfijas, kuras tu negribētu rā�dīt citiem. Mākslas foto.

� Nē.

� Es neprasu neko vairāk kā tikai to, ko tu pirms nedēļas darīji aiz laba prāta.

� Nē, nē, nē!

� Es ta�u tāpat zinu, kas tev aiz ādas, � es sacīju.

� Labi, man nevajadzēja to darīt! Bet izmisumā man neatlika nekas cits kā mēģināt ar visiem līdzekļiem pārvarēt ļaunumu, aizdomas, naidu. Bet pozēt pornogrāfiskām bildītēm ir pavisam kas cits. Tas ir neķītri.

� Neredzu nekādu at�ķirību.

Miranda piecēlās un aizgāja līdz tālākajai istabas sienai.

� Ja tu varēji to izdarīt vienreiz, kāpēc lai tu to nevarētu atkal?

� Ak Dievs, ak Dievs, es zaudēju prātu �ajā trakomājā! � Miranda skatījās visapkārt, it kā manis istabā nebūtu un viņa runātu ar kādu citu. Likās, ka viņa tūlīt mēģinās izlauzties cauri sienai.

� Vai nu tu paklausīsi, vai arī paliksi uz visiem laikiem �ajā istabā. Nekādu pastaigu, nekādas vanno�anas! Viss! Cauri! Visu laiku tev galvā ir tikai viena doma, � es turpināju. � Ka tikai tiktu prom un varētu uzlaist man kaklā policiju. Bet nedomā, ka esmu tāds plānprātiņ�, par kādu tu mani turi! Tu neesi labāka par prastu ieleni. Es tevi cienīju un vērtēju augstāk par citām sievietēm. Bet tu esi tāda pati kā visas. Gatava uz visādām preteklībām, lai tikai dabūtu, ko grib.

� Izbeidz, izbeidz, izbeidz! �Miranda kliedza.

� Es varu aizbraukt uz Londonu un iegūt simtreiz lielāku pieredzi nekā tu, ja tikai gribu. Un izdarīties, kā vien gribu.

� Tu esi neķītrs, samaitāts, pretīgs izdzimtenis!

� Turpini vien! � es teicu. � Tāda jau ir tava valoda.

�Tu iznīcini visu skaisto un labo cilvēku attiecībās un noliedz pa�as vienkār�ākās cilvēku sabiedrības normas! Briesmonis!

� Un tu vel uzdro�ināsies mani apsaukāt? Pati izģērbies plika, pati uzprasījies. Tagad nu dabūji, ko gribēji!

� Vācies! Vācies prom no manām acīm! � Miranda kliedza pilnā kaklā.

� Jā vai nē? � Es devu viņai pēdējo iespēju.

Miranda paķēra no galda tintes pudeli un meta man taisni virsū.

Tad tāda bija viņas atbilde! Izgāju ārā un aizslēdzu durvis. Vakari�ņas viņai nenesu. Lai vārās pati savā sulā. Apēdu cāli, ko katram gadī�jumam biju tomēr nopircis, un piedzēru klāt �ampanieti. Pārpalikumu izgāzu izlietnē.

Nevaru izskaidrot, kāpēc, bet jutos lieliski. Sapratu, cik vāj� esmu bijis, un priecājos, ka beidzot varu Mirandai atmaksāt par visām viņas izdarībām un zemiskajām domām par mani. Staigāju pa aug�stāva ista�bām, un man nāca smiekli, iedomājoties, ka viņai jāsē� lejā, pagrabā. Tur viņai arī būs jāpaliek. No sākuma Miranda varbūt arī nebija pel�nījusi tādu apie�anos, bet tagad viņai tā bija īstā vieta. Reiz ta�u man bija jāparāda, kur� �eit ir noteicējs.

Beigās gāju gulēt. Aplūkoju iepriek� uzņemtās fotogrāfijas un pa��ķirstīju grāmatas, lai atraisītu domā�anu. Vienu no grāmatām sauca �Kurpes�, un tanī bija ļoti interesantas meiteņu fotogrāfijas. Pārsvarā tikai ķermeņa apak�daļa ar da�ādām kurpēm kājās. Vienai otrai kurpes un josta bija vienīgie apģērba gabali. Ļoti savdabīga pieja. Es teiktu, mākslinieciska.

No rīta, kad nokāpu lejā, sev par lielu pārsteigumu atradu Mirandu vēl gultā. Viņa gulēja ar visām drēbēm, apsegusies tikai ar palagu, un labu mirkli pēc pamo�anās neaptvēra, kur atrodas un kas es esmu. Stāvēju un gaidīju, ka viņa, kuru katru mirkli niknumā metīsies man virsū, bet Miranda tikai apsēdās uz gultas malas, atbalstīja elkoņus uz ceļiem un iespieda galvu plaukstās, it kā cerēdama, ka viss bijis tikai ļauns murgs, no kura jāatmostas, un dzīve ieies parastajās sliedēs.

Viņa ieklepojās. Izklausījās, ka klepus nāk dziļi no krūtīm. Seja �ķita sakritusies un pelēka.

Izlēmu, ka tādā brīdī nevaru neko pieprasīt. Pagatavoju brokastis. Miranda iedzēra kafiju un apēda maizīti (bada streiks laikam bija at�celts) un tūlīt atkal atbalstīja galvu rokās. Kārtējo reizi spēlēja man uz jūtām, cerēdama, ka beidzot tomēr ie�ēlo�os. Miranda izskatījās galīgi salauzta, bet tā bija tikai spēle, lai es kristu ceļos un lūgtu piedo�anu. Cik dumji!

� Vai negribi iedzert aspirīnu? � es iejautājos. Saaukstējusies gan viņa laikam bija pa īstam.

Miranda tikai pamāja, galvu nepaceldama. Kad atnesu zāles, viņa joprojām nebija pakustējusies. Skaidri redzēju, ka viņa tikai izlie�kas. �Lai ta�u sapū�as, ja grib,� es nodomāju. �Varu arī pagaidīt.� Pajautāju, vai vēl kaut ko nevajag, viņa pakratīja galvu, un es gāju prom.

Pusdienlaikā Miranda vēl aizvien bija gultā. Viņa pacēla galvu un teica, ka neko citu negribot kā tikai zupu un tēju. Vakariņās atkārtojās apmēram tas pats. Miranda gandrīz nepieskaras ēdienam, tikai iedzēra aspirīnu. Zināju, ka tā ir viņas kārtējā spēlīte. Todien mēs pārmijām labi ja desmit vārdu.

Nākamajā rītā, kad atnācu ar brokastīm, Miranda atkal bija gultā. Viņa bija pamodusies un vēroja, ko es daru.

� Nu tad labrīt! � es iesāku. Viņa neatbildēja un necēlās aug�ā.

� Tu rūgti maldies, ja domā, ka ie�ēlināsi mani ar vāļā�anos pa gultu, � es sacīju.

Tad viņa vairs nevarēja noturēt mēli aiz zobiem.

� Tu esi necilvēks! No�ēlojams, riebīgs onānists! Tārps! Izturējos tā, it kā nebūtu dzirdējis. Ienesu brokastu paplāti un ar

kafijas tasi devos pie gultas. � Nenāc man tuvumā! � viņa indīgi no��ņāca.

Ķircinot izmetu: � Un ja nu es izdomā�u paturēt tevi �eit uz visiem laikiem? Ko tad tu iesāksi?

� Ja man pietiktu spēka, es uz vietas tevi nogalinātu. Uzmītu ar kāju kā skorpionam. Pagaidi tikai, kad izveseļo�os! Es neie�u uz poli�ciju. Cietums tādiem kā tu ir par labu. Es atgriezī�os un tevi nogalinā�u.

Miranda dusmojās, ka viņas spēlītes mani vairs neietekmē. Es arī biju saaukstējies un labi zināju, ka viņa no oda iztaisa ziloni.

� Tu par daudz runā un aizmirsti, kur� te ir noteicējs, � es no�skaldīju. � Ja gribu, varu tevi te sapūdēt. Neviens ne ausu necels.

Viņai neatlika nekas cits kā aizvērt acis un apklust.

Aizbraucu uz Līvzu un nopirku pārtiku. Pusdienlaika Miranda līkas aizmigusi, tikai drusku sakustējās. Atstāju ēdamo un gāju ārā.

Ap vakariņu laiku viņa sēdēja gultā un lasīja �ekspīra lugas, ko biju nopircis.

Ironiski apjautājos, vai nu viņa jūtas labāk, bet viņa neatbildēja un nepacēla acis no grāmatas. Gandrīz gribēju izraut to viņai no rokām, bet tad savaldījos. Izgāju ārā un paēdu vakariņas virtuvē. Kad atgrie�zos, viņa nekā no ēdiena nebija aiztikusi. Kad aizrādīju, Miranda tikai atteica: � Es esmu slima. Laikam gripa.

Ta�u viņa bija pietiekami dumja, lai piebilstu: � Ko tu darīsi, ja man vajadzēs ārstu?

� Tad jau redzēsi, � es atcirtu.

� Klepojot man ļoti sāp krūtis.

� Viegla saaukstē�anās.

� Nē, tā nav saaukstē�anās! � viņa uzkliedza.

� Protams, saaukstē�anās, kas gan cits, � es sacīju. � Un izbeidz vienreiz ākstīties! Labi zinu tavas spēlītes.

� Es neizliekos!

� Jā, jā� Tu ta�u vispār nekad mū�ā neesi izlikusies, vai ne? � es zobojos.

� Tu neesi cilvēks. Tu neesi pat vīrietis!

� Atkārto vēlreiz! � es draudīgi teicu. Vakariņās biju iedzēris ne�daudz �ampanie�a. Līvzā bija veikals, kurā �ampanieti pārdeva uz pusi mazākās pudelēs. Un es nebiju noskaņots uz muļķīgiem jokiem.

� Es teicu, ka tu neesi vīrietis.

� Ak tā, � es atcirtu. � Ārā no gultas! Celies aug�ā! Un pamēģini tikai neklausīt!

Beidzot ari mans pacietības mērs bija pilns. Cits vīrietis jau sen ne�būtu izturējis. Piegāju pie gultas un norāvu palagus. Saķēru Mirandu aiz rokas un vilku ārā no gultas. Viņa skrāpējās un lauzās kā pats velns.

� Nu tu man vienreiz redzēsi� � es murmināju.

Pēc neilga cīniņa izvilku no kabatas virves, sasēju viņai rokas un aizbāzu muti. Pa�as vaina, ja virves savilkās cie�āk nekā parasti. īsā sai�tītē piesēju rokas pie gultas un devos pēc fotoaparāta un zibspuldzes ar statīvu. Miranda visādi cīnījās, rāvās ārā, gan skatījās pārgrieztām acīm, gan lūdzās, bet es nelikos mierā. Novilku viņai apģērbu un teicu, kas jādara. Sākumā viņa negribēja klausīt, bet vēlāk neatlika nekas cits kā apgulties vai nostāties, ka pavēlēju (atteicos fotografēt, ja viņa neizpil�dīja pavēles). Tā es tiku pie bildēm. Fotografēju tik ilgi, līdz izdega zib�spuldze.

Mani nevar vainot. Ka gan es varēju zināt, ka Miranda ir slimāka, nekā izskatās! Likās, ka viņai ir tikai parasta saaukstē�anās.

Tajā pa�ā naktī attīstīju filmiņas un uztaisīju bildes. Vislabāk iznāca tās, kur bija tikai Mirandas ķermenis bez galvas. Ar aizbāzto muti viņa �ā vai tā nebija necik pievilcīga. Vislabāk man patika tās, kur viņa ir no aizmugures, ar augstpapē�u kurpēm kājās. Pie gultas piesietās rokas pie�ķīra īpatnēju, māksliniecisku efektu. Jāteic, ka rezultāts mani ie�priecināja.

Nākamajā rītā Miranda jau bija piecēlusies un �ķita gaidām manu iera�anos. Viņas izturē�anās mani ārkārtīgi pārsteidza. Viņa panācās soli tuvāk un nokrita manā priek�ā ceļos. Kā piedzērusies. Pamanīju, ka seja viņai tie�ām ļoti sasarkusi; viņa bija noraudājusies un �ķita bries�mīgi satraukta.

� Es esmu nopietni slima� Man ir plau�u karsonis un varbūt arī pleirīts� Lūdzu, atved ārstu!

Liku viņai piecelties un doties atpakaļ gultā. Tad aizgāju pēc kafijas.

� Ar plau�u karsoni tu pat nevarētu piecelties no gultas. Beidz vienreiz izlikties! � es sacīju.

� Naktī es nevarēju paelpot, un labajā pusē man sāp tik ļoti, ka jāguļ uz kreisajiem sāniem. Atnes termometru, tad redzēsi, ka tie�ām esmu slima!

Miranda izmērīja temperatūru. Trīsdesmit astoņi, bet es gan zināju, ka temperatūru var paaugstināt mākslīgi.

� Gaiss ir tik sasmacis! Es smoku�

� Gaisa te ir pietiekami, � es atcirtu. Pati vainīga. Pēc visām �īm spēlītēm es vairs nevarēju viņai ticēt.

Tomēr aizbraucu uz Līvzas aptieku un palūdzu kaut ko pret saauk�stē�anos, bronhītu un gripu. Miranda iedzēra visas zāles vienā reizē. Vakariņās viņa mēģināja kaut ko ieēst, bet apvēmas. Seja viņai bija pelnu pelēka, un man pirmo reizi radās aizdomas, ka varbūt viņa ne�maz tik ļoti neizliekas. Viņa pietvīka glu�i sarkana un nosvīda; matu �ķipsnas pielipa pie mitrās sejas. Bet tā varēja būt ari izlik�anās.

Satīrīju vēmekļus, iedevu Mirandai zāles un taisījos iet prom, bet tad viņa palūdza, lai apsē�os uz gultas malas. Viņai esot grūti runāt skaļā balsī.

� Iedomājies � pēc visa tā, ko tu man nodarīji, es ta�u ar tevi nerunātu, ja nebūtu ļoti slima, vai ne?

� Tu pati uzprasījies, � es atteicu.

� Vai tad tu neredzi, ka es patie�ām esmu ļoti slima?

� Tā ir gripa, � es sacīju. � Līvzā pa�laik ir epidēmija.

� Nē, man ir plau�u karsonis. Es nevaru paelpot.

� Neuztraucies, viss būs kārtībā! � es sacīju. � Dzer tikai zāles! Aptiekā man teica, ka tās esot vislabākās.

� Tu būsi slepkava, ja es netik�u pie ārsta. Tu mani nogalēsi.

� Es ta�u jau teicu, ka viss būs kārtībā. Tev ir neliels drudzis, ne�kas vairāk. � Tikko Miranda pieminēja ārstu, kļuvu aizdomīgs.

� Vai tu nevarētu paņemt dvieli un noslaucīt man seju? Dīvaini! Es paklausīju � un pirmoreiz pēc ilga laika kaut nedaudz

jutu viņai līdzi. īstenībā jau slimnieku kop�ana ir sievie�u darbs. Tādā brīdī sievietei vajadzīga otra sieviete, kas viņu apkopj. Miranda pateicās.

� Es tad ie�u, � es sacīju.

� Neej! Es nomir�u. � Viņa pat mēģināja saķert manu roku.

� Nepaliec nu au�īga, � es atteicu.

� Kā tu nesaproti, kāpēc tu nesaproti! � Miranda pēk�ņi atkal sāka raudāt. Redzēju, kā viņas acis lēni pildās asarām. Viņa mētāja galvu no vienas puses uz otru. Kā jau teicu, tanī mirklī sāku just Mirandai līdzi, tāpēc apsēdos uz gultas, iedevu mutautiņu un teicu, ka nelieg�u ārsta aprūpi, ja viņa tie�ām būs nopietni slima. Es pat lūdzu piedo�anu un teicu, ka vēl aizvien viņu mīlu. Ta�u Miranda neklausījās, tikai rau�dāja un raudāja. Asaras nepārstāja tecēt pat tad, kad teicu, ka viņa �o�dien izskatās daudz labāk nekā vakar, kas nebija glu�i taisnība.

Tad beidzot viņa nomierinājās un gulēja aizvērtām acīm, līdz sakus�tējos uz promie�anu. � Vai tu nevarētu kaut ko manis dēļ izdarīt?

� Ko tad?

� Vai tu nevarētu atvērt pagraba durvis un ielaist svaigu gaisu? Un pats paliec pie manis.

Es piekritu. Atvēru durvis, un pagrabistabā ielauzās āra gaisma. Labu laiku sēdēju Mirandai blakus gultā. Tad viņa sāka elpot īsiem, sekliem vilcieniem, it kā būtu tikko uzskrējusi pa kāpnēm; vairākas reizes viņa ierunājas: � Nevajag! Nevajag! � un reiz laikam nomurmināja ari manu vārdu, bet pārāk neskaidri, lai saprastu. Nodomāju, ka viņa bei�dzot aizmigusi. Klusi pasaucu Mirandu vārdā, bet viņa neatbildēja. Izgāju no istabas un aizslēdzu durvis. �ķita, ka viņa nemanot vienkār�i aizmigusi. Kā gan es būtu varējis uzminēt! Domāju, ka viss iet uz labo pusi. Ka ļaunākais ir pāri un rit viņai būs jau labāk. Man pat �ķita, ka Mirandas slimība ir laba lieta, jo citādi būtu atkal jāmokās ar viņas kaprīzēm.

Ar �o es mēģinu paskaidrot, ka viss turpmākais norisinājās pilnīgi negaidīti. Tagad zinu, ka nākamajā rītā izdarīju lielu kļūdu, bet līdz tam man likās, ka rīkojos pareizi un savu tiesību robe�ās.

2. daļa

14. oktobrī

Septītā nakts.

Visu laiku domāju vienu un to pa�u. Ja viņi zinātu� Ja viņi zinātu!

Es varētu dalīties ar viņiem izmisumā.

Tagad mēģinu uzticēt savas izjūtas burtnīcai, ko viņ� man �orīt nopirka. Viņa augstsirdība!

Tikai mierīgi!

Dziļi iek�ā mani pārņem aizvien lielākas un lielākas bailes. Mans miers ir tikai ārējs.

Nekā riebīga, nekā seksuāla. Bet viņa acis ir vājprātīgas. Pelēkas, ar neprāta spīdumu. No sākuma es nepārtraukti vēroju. Domāju, ka viņ� grib mani izvarot, tāpēc pagriezu muguru tikai tad, ja zināju, ka viņ� nevar man negaidīti uzbrukt, un klausījos, kas notiek visapkārt. Man bija jāzina, kurā istabas stūri viņ� atrodas.

Brutāls pārspēks. Pēk�ņi tik reāls.

Atombumbas spēks ir briesmīgs. Bet tagad redzu, ka ari bezspē�cība ir briesmīga.

Kaut es mācētu d�udo! Viņam būtu jālūdzas �ēlastību.

�ī kapeņu telpa ir tik sasmakusi. Sienas spie�as virsū, un rakstot es klausos, vai tikai netuvojas mans nolaupītājs. Domas ir kā neizdevu�ies zīmējumi, kas tūlīt jāsaplē�.

Mēģini� mēģini� mēģini izbēgt.

Ne par ko citu es nespēju domāt.

Dīvaini. Viņ� atstāj uz mani neparastu iespaidu. Ienīstu un nicinu viņu no visas sirds; ienīstu �o istabu, jo zinu, ka manējie ir vai prātu zaudēju�i aiz uztraukuma. Jūtu viņu ārprātīgo uztraukumu.

Kā gan viņ� var mani mīlēt? Kā var mīlēt cilvēku, ko nepazīst?

Viņ� izmisīgi vēlas man patikt. Bet tādi dro�i vien ir visi trakie. Viņu vājprāts nav apzināti izvelēts, un pa�u bezprātīga rīcība viņus dro�i vien biedē ne mazāk kā apkārtējos.

Tikai pēdējās dienās spēju par viņu domāt ar vēsu prātu.

Ceļ� uz �ejieni viņa ma�īnā bija ļauns murgs. Nelaba dū�a un bailes nosmakt ar lupatu vīk�ķi mutē. Vem�ana. Uzmācīgā doma, ka mani ievilks kaut kur krūmos, izvaros un nogalinās. Kad ma�īna apstājās, biju pilnīgi pārliecināta, ka tūlīt tas notiks. Dro�i vien tie�i tāpēc man kļuva slikti. Ne tikai pretīgā hloroforma pēc. (Prātā nemitīgi nāca Penijas Lesteres �ausmino�ie kopmītņu stāsti par to, kā japāņi izvaro�ja, tomēr atstāja dzīvu viņas māti. Mēģināju sev iestāstīt: tikai nepreto�jies, nekādā gadījumā nepretojies! Leidimonta skolā biju dzirdējusi, ka vajagot vismaz divus vīrie�us, lai sievieti izvarotu. Ja to varot izdarīt viens vīrietis, sieviete esot vēlējusies, lai viņu izvaro.) Tagad zinu, ka viņ� neko nedarītu ar varu. Dro�i vien atkal lietotu hloroformu. Ta�u pirmajā naktī man bija viena vienīga doma: nepretojies, tikai nepretojies!

Jūtos pateicīga, ka vēl esmu dzīva. Es esmu briesmīga gļēvule. Negribu mirt, es tik kaislīgi mīlu dzīvi! Pirms tam nezināju, ka tik ļoti gribu dzīvot. Ja man izdosies no �ejienes izbēgt, es nekad vairs nebū�u tāda kā agrāk.

Vienalga, ko viņ� ar mani dara. Ja tikai es palieku dzīva.

Visas �īs neizsakāmi ļaunās lietas, ko viņ� varētu pasākt.

Esmu visu pārmeklējusi, ta�u �eit nav nekā tāda, ko varētu izman�tot kā ieroci, pat ja man būtu spēks un izveicība. Katru vakaru pie durvīm nolieku krēslu, lai dzirdētu, ja viņ� nāktu naktī, mēģinādams pārsteigt mani nesagatavotu.

Pretīga, primitīva du�a un tualetes pods.

Milzīgas, gludas durvis. Pat ne atslēgas cauruma.

Klusums. Tagad esmu pie tā nedaudz pieradusi. Bet klusums ir briesmīgs. Nekad ne vismazākās skaņas. Tāda sajūta, ka es visu laiku kaut ko gaidu.

Dzīva. Tik dzīva, cik dzīva ir nāve.

Mākslas grāmatu kolekcija. Dro�i vien maksā ap piecdesmit mār�ciņām. Pirmajā naktī man pēk�ņi atausa gaisma, ka tās domātas man. Ka es nebūt neesmu nejau�s upuris.

Atvilktnes pilnas ar drēbēm � blūzes, svārki, kleitas, zeķes, nakts�krekli un vesela kolekcija seksīgas apak�veļas. Viss apmēram manam augumam. Nedaudz par lielu, bet viņ� saka, ka esot ņēmis vērā manas mīļākās krāsas.

Viss dzīvē likās tik vienkār�i. Protams, man bija D�ord�s. D�. P. Jau tas bija dīvaini. Satrauco�i. Ļoti neparasti.

Un tagad.

Es uzmetos uz gultas un, gaismu neizslēgusi, mazu mirklīti atļāvos pagulēt. Labprāt būtu padzērusies, ta�u baidījos, ka viņ� būs dzērie�nam kaut ko piebēris. Joprojām baidos, ka ēdienam varētu būt pie�jauktas narkotikas.

Septiņas dienas. Liekas, ka pagāju�as jau septiņas nedēļas.

Uz ceļa, mani uzrunājot, viņ� �ķita tik nevainīgs un noba�ījies. Teica, ka esot sabraucis suni. Es iedomājos, ka tas varētu būt mūsējais. Viņ� bija no tiem vīrie�iem, kurus nevar turēt aizdomās. Nekaitīgs un miermīlīgs radījums.

Un tad � kritiens bezdibenī. Pēk�ņi manā pasaulē bija bezdibenis.

Katru nakti es daru kaut ko tādu, ko neesmu darījusi gadiem ilgi. Es guļu gultā un lūdzu Dievu. Ceļos nemetos, jo zinu, ka Dievs nicina tos, kas rāpo viņa priek�ā. Gulu un lūdzos, lai Viņ� nomierina Mā un Pā, un Miniju, un Kerolainu, kas noteikti jūtas vainīga, un visus pārējos, pat tos, kam nāktu tikai par labu ciest manis (vai kāda cita) dēļ. Tādus kā Pīrss un Antuanete. Es lūdzos, lai Viņ� palīdz nelaimīga�jam radījumam, kas tur mani savā varā. Es lūdzos, lai Dievs palīdz arī man un nepieļauj, ka mani izvaro, moka vai nogalina. Es lūdzos pēc gaismas.

Vistie�ākajā nozīmē. Pēc dienas gaismas.

Nevaru izturēt pilnīgu tumsu. Viņ� nopirka naktslampiņu; tagad visu nakti man pie gultas kvēlo maza gaismiņa. Pirms tam es vienkār�i atstāju ieslēgtu griestu gaismu.

Rīti ir visbriesmīgākie. Es pamostos � un kādu bridi �ķiet, ka esmu mājās vai pie Kerolainas. Bet tad es atkal visu atceros.

Es nezinu, vai ticu Dievam. Ma�īnā, kad domāju, ka man būs jāmirst, es izmisīgi lūdzos (dzirdu, kā D�. P. nosauc to par pierādījumu prot manu ticību). Ta�u lūg�anas palīdz izturēt.

Viss ir sa�ķīdis drumslās. Nespēju koncentrēties. Man bija tik daudz da�ādu domu, bet tagad viss ir kā aizslaucīts.

Tomēr rakstī�ana nomierina. Rada ilūziju. Itin kā es būtu saskaitījusi, cik naudas iztērēts. Un cik vēl atlicis.

15. oktobrī

Vecāku viņam nav bijis; viņu uzaudzinājusi tante. Varu iedomāties! Kārns sievi�ķis ar bālu seju, nejauku, cie�i sakniebtu muti, ļaunām, pe�lēkām acīm, vienmēr no�ļuku�ā bezkrāsas cepurē, vienmēr vaibstās par putekļiem un netīrumiem visapkārt. Viss viņai ir netīrs un putek�ļains, tikai ne pa�as mazā, piesmaku�i pasaulīte.

Sacīju, ka viņ� neapzināti meklē māti, kuras viņam trūcis visu mū�u, ta�u, protams, viņ� nevarēja un negribēja mani uzklausīt.

Viņ� netic Dievam. Tie�i tāpēc man gribas ticēt.

Stāstīju viņam par sevi. Sīkā, priecīgā, mēreni lieti�ķā balstiņā. Par Mā un Pā. Viņ� zināja, ka Mā dzer. To dro�i vien zina visa pilsēta.

Iedomājos, ka jāmēģina nocelt viņu no mocekļa pjedestāla, uz kura viņ� pats sevi uzstutējis.

Laiks cietumā. Bezgalīgs laiks.

Pirmais rīts. Viņ� pieklauvēja pie durvīm un desmit minūtes pagaidīja (tā viņ� dara vienmēr). Tās nebija nekādas jaukās desmit minūtes. Aizbēga visas mierino�ās domas, ko biju sakrājusi pa nakti, un es paliku viena. Stāvēju un domāju: ja viņ� uzmāksies � nepretojies, tikai nepre�tojies! Biju sagatavojusies teikt, ka viņ� var darīt ar mani, ko grib, lai tikai atstāj dzīvu. Lai atstāj mani dzīvu, tad varēs izmantot atkal un atkal. īt kā es būtu vairākkārtējas lieto�anas prece. Mazgājama. Nenolietojama.

Ta�u notika pavisam citādi. Viņ� ienāca un apjucis neveikli stāvēja un skatījās, līdz pēk�ņi sapratu, ka esmu viņu jau agrāk redzējusi. Da��kārt bez domā�anas atceros cilvēku sejas. Viņ� ir sīks ierēdnītis no pil�sētas valdes saimniecības daļas, kam reiz gadījās pasakains laimests futbola totalizatorā. Atcerējos fotogrāfiju vietējā avīzē. Toreiz mēs visi spriedām, ka esam viņu �ad un tad redzēju�i.

Viņ� mēģināja to noliegt, ta�u nosarka. Viņ� sarkst aiz katra mazākā iemesla.

Viņu ir tik vienkār�i atbruņot. Sejā viņam no dabas iegūlusi aizvai�nota grūtdieņa izteiksme. Kaut kas aitisks. Nē, drīzāk �irafisks. Viņ� izskatās pēc pāraugu�as, neveiklas �irafes. Apbēru viņu ar jautājumiem. Viņ� neatbildēja; vienīgais, ko viņ� spēja, bija aizvainoti sabozties, it kā man nebūtu tiesību jautāt. It kā viņ� nebūtu gatavojies uz kaut ko tādu.

Viņam nav bijis darī�anu ar meitenēm. Vismaz ne ar tādām kā es.

Nesamaitāts puisītis.

Se�as pēdas gar�. Astoņas vai deviņas collas garāks par mani. Tievs, tāpēc izskatās vēl garāks. Kaulains. Plaukstas pārāk lielas, nepatīkami gaļīgas un baltas. Tās nav vīrie�a rokas. Ādamābols izspīlēts, zods pārāk liels, roku locītavas pārāk platas, apak�lūpa ievilkta, nāsis apsar�ku�as. Adenoīdi. Valoda viņam jocīga � kā vienkār�ajiem cilvēkiem, kuri pūlas izlikties izglītoti. Tā viņu bie�i nodod. Seja pārāk gara. Ne�spodri, melni mati, kas stīvi atglausti no sejas. Raupji sari, bet vienmēr rūpīgi sakārtoti. Vienmēr ģērbies kokvilnas uzvalkā. Kaklasaite ar piespraudi. Pat apro�u pogas.

Viens no tiem, par kuriem saka: patīkams jauns cilvēks.

Bezdzimuma radījums (tāds vismaz viņ� izskatās).

Viņ� parasti stāv, rokas gar sāniem nolaidis vai salicis uz muguras, it kā nezinātu, ko ar tām iesākt. Un pazemīgi gaida manas pavēles.

Zivs acis. Tās tikai vēro un uztver. Neko vairāk. Acis bez izteiksmes.

Viņa klātbūtnē es kļūstu kaprīza. Kā bagāta, untumaina kundzīte ar vīrie�u kārtas pārdevēju apģērbu veikalā.

Tāda ir viņa loma. Uzspēlēta pazemība. Vienmēr gatavs atvainoties.

Es sē�u un ēdu, un lasu grāmatu, un viņ� mani vēro. Ja saku, lai viņ� iet prom, viņ� paklausa.

Gandrīz divus gadus viņ� esot mani slepeni vērojis. Viņ� mani neiz�sakāmi mīlot, esot juties ļoti vientuļ� un apzinājies, ka es vienmēr bū��ot viņam �nesasniedzama�. Viņ� runāja tik neveikli, sapīdamies vār�dos un nespēdams izteikties tie�i un skaidri, visu laiku atvainodamies un meklēdams attaisnojumu. Es sēdēju un klausījos. Nespēju uz viņu ne paskatīties.

Viņ� atklāja man sirdi. Slimīgs nelabums pār visu pretīgās apelsīn-krāsas paklāju. Kad viņ� bija izrunājies, mēs vienkār�i sēdējām un klu�sējām. Viņ� piecēlās un gāja prom. Mēģināju teikt, ka saprotu un ka ne�teik�u ne vārdiņa, ja viņ� mani tagad aizvedīs atpakaļ uz mājām, ta�u viņ� izvairījās. Mēģināju būt ļoti saproto�a, ļoti līdzjūtīga, bet likās, ka viņu tas biedē vēl vairāk.

Nākamajā rītā mēģināju atkal. Uzzināju, kā viņu sauc (kāda ļauna sagadī�anās! (*Norāde uz V. �ekspīra lugu �Vētra�, kurā galvenie varoņi, mīlētāji, ir Miranda un Ferdinands) ); izturējos ļoti saprātīgi, skatījos viņam tie�i acīs un iz�teicu savu lūgumu, ta�u tikai vēlreiz viņu sabiedēju.

Pusdienu laika sacīju, ka redzu, cik ļoti viņ� kaunas pats par savu rīcību, un ka visu vēl var labot. Apzinājos, ka sāpīgi aizskaru viņa sirds�apziņu, ta�u dīvainā kārtā tas nespēja viņu aizvainot. Jā, man ir kauns par sevi, viņ� saka; jā, es esmu slikts. Teicu, ka viņ� nebūt neizskatās pēc slikta cilvēka. Jā, viņ� saka, �ī ir pirmā ļaundarība manā mū�ā.

Varbūt tā ir taisnība. Ta�u viņ� ir tai ilgi gatavojies.

Da�brīd man liekas, ka viņ� ir ļoti izmanīgs un gudrs. Grib iegūt manu līdzjūtību, izliekoties, ka atrodas kāda nepārvarama tre�ā spēka varā.

Tovakar mēģināju būt nejauka, asa un izsmejo�a. Ta�u viņ� izska�tījās tikai vēl aizvainotāks. Viņam lieliski izdodas izlikties sāpīgi aiz�skartam.

Apvīt ap mani aizvainotas medūzas taustekļus.

Viņa zemā sociālā izcel�anās.

Zinu, kas es viņam esmu. Tauriņ�, kuru viņ� vienmēr gribējis no�ķert. Atceros, D�. P man teica (pa�ā pirmajā reizē, kad satikāmies), ka kolekcionāri esot ļaunākie no visiem dzīvniekiem. Viņ� runāja par māk�slas kolekcionāriem. Es īsti nesapratu un domāju, ka viņ� tikai pūlas �okēt Kerolainu � un ari mani. Bet viņam tie�ām ir taisnība. Kolekcio�nāri nostājas pret dzīvi, pret mākslu � pret visu dzīvo.

�inī baismīgajā, tuksnesīgajā klusumā es rakstu tā, it kā viss būtu labi. Ta�u tā nav. Es jūtos tik slima, tik pārbiju�ies, tik vientuļa. No�ķirtība �eit ir nepanesama. Katru reizi, kad atveras durvis, man gribas mesties ārā. Ta�u tagad zinu, ka nedrīkstu iz�ķiest spēkus sīkumos. Bēg�ana jāsa�gatavo ļoti rūpīgi. Jāpārspēj viņ� viltībā. Viss jāizplāno.

Jāizdzīvo.

16. oktobrī

Pēcpusdiena. Tagad es būtu klusās dabas studijā. Vai pasaule jopro�jām virzās uz priek�u? Vai pār zemi vēl arvien spīd saule? Vakarnakt iedomājos � es esmu mirusi. �ī ir nāve. Elle. Varbūt ellē nav citu cil�vēku. Tikai viens vienīgs, tāds kā viņ�. Velns ta�u nevarētu būt velni��ķīgi pievilcīgs, drīzāk gan tāds plukata kā Ferdinands.

�orīt es viņu zīmēju. Gribēju uzzīmēt viņa seju kā ilustrāciju tam, ko rakstu. Ta�u zīmējums īsti neizdevās, un viņ� to gribēja paturēt sev. Teica, ka maksā�ot divsimt (!) gineju. Viņ� ir ārprātīgs.

Es. Es esmu viņa ārprāts.

Gadiem viņ� ir meklējis izpausmi savam ārprātam. Un atradis mani.

�ādā tuk�umā es nespēju rakstīt. Rakstīt nevienam. Zīmējot es vienmēr iedomājos kādu cilvēku, tādu kā D�. R, kas skatās man pār plecu.

Visiem vecākiem vajadzētu būt tādiem kā mūsējie, tad māsas kļūst par īstām draudzenēm. Viņam nekas cits neatliek kā kļūt tik tuvām kā mēs ar Miniju.

Mīļā Minija!

Esmu �eit jau vairāk nekā nedēļu, un man ļoti, ļoti Tevis pietrūkst, tāpat kā man pietrūkst svaiga gaisa un svaigu seju, visu to seju, kuras es reiz tā nevarēju ciest metro; man pietrūkst svaigu notikumu, kas norisinātos katru dienu, katru brīdi, ja vien es nebūtu �eit. Man trūkst svaiguma. Un visvairāk man pietrūkst īstas, dzīvas gaismas. Es nevaru dzīvot bez gaismas. Mākslīgā apgaismojumā līnijas melo. Tad gandrīz jāilgojas pēc tumsas.

Neesmu stāstījusi, kā mēģināju izbēgt. Domāju par to visu nakti � nevarēju aizmigt, bija tik smacīgi un streikoja vēders (Ferdinands pūlas gatavot ēdienu pēc labākās sirdsapziņas, ta�u viņ� ir bezcerīgs). Izli�kos, ka kaut kas nav kārtībā ar gultu, tad pagriezos un metos ārā, ta�u nevarēju aizcirst durvis un ieslēgt viņu istabā. Viņ� noķēra mani priek�-pagrabā. Pa atslēgas caurumu es ieraudzīju dienasgaismu.

Visu viņ� ir pārdomājis līdz pēdējam sīkumam. Durvis nosprosto tā, lai tās nevarētu aizcirst. Ta�u mēģinājums bija tā vērts. Septiņās dienās vesels atslēgas caurums gaismas! Viņ� bija paredzējis, ka mēģinā�u izbēgt un ieslēgt viņu pagrabā.

Pēc tam trīs dienas īgņojos un griezu viņam muguru. Badojos. Gu�lēju. Kad biju pārliecināta, ka viņ� nenāks, piecēlos un nedaudz pade�joju, lasīju mākslas grāmatas un iedzēru ūdeni. Ta�u viņa atstātajam ēdienam nepieskāros.

Man izdevās panākt vieno�anos. Viņa nosacījums bija se�as nedēļas. Pirms nedēļas se�as stundas man būtu bijis pārāk ilgs laiks. Raudāju. Pierunāju saīsināt termiņu līdz �etrām nedēļām. Man ir bail no viņa tāpat kā sākumā. Esmu iepazinusi katru pēdu �inī mazajā, smirdīgajā kapā; tas mani smacē kā akmens �aula. Ta�u �etras nedēļas es varu paciesties.

Liekas, ka esmu zaudējusi visu enerģiju un gribasspēku; mani pār�ņēmis ne tikai gremo�anas trakta, bet ari vispārējs aizcietējums.

Minij, vakar kopā ar Ferdinandu biju aug�ā. Svaigs gaiss, telpa, kas lielāka nekā desmit reiz desmit reiz divdesmit pēdas (esmu visu izmē�rījusi), zvaigznes virs galvas un brīni�ķīgs gaiss � kaut mikls un mig�lains, tomēr brīni�ķīgs, svaigs gaiss, ko elpot.

Domāju, ka varbūt varē�u aizbēgt, ta�u viņ� sasēja man rokas, aiz�bāza muti un sagrāba cie�i aiz delma. Vispkārt bija tik tum�s. Tik vien�tuļ�. Ne vismazākās gaismiņas. Tikai tumsa. Es ta�u pat nezināju, uz kuru pusi bēgt.

Nams, kurā esmu ieslodzīta, ir veca savrupmāja. Ārpuse varētu būt apdarināta ar koku, jo iek�pusē redzamas koka sijas, grīdas ir ielie-ku�ās un griesti ļoti zemi. Patie�ām jauka, veca māja, tikai iekārtota pēc viskliedzo�ākajiem sievie�u �urnālu �labas gaumes� paraugiem. Visnesaderīgākie krāsu salikumi, da�ādu stilu mēbeļu mistrojums, kai�tino�i, mietpilsoniski nieciņi, neīstas antīkas lietiņas, neglīti misiņa ro�tājumi. Un kur tad vēl gleznas! Ja es stāstī�u, neviens neticēs, ka glez�nas var būt tik briesmīgas. Viņ� teica, ka mēbeles izvēlējusies un māju iekārtojusi kāda firma. Dro�i vien atbrīvojās no visiem liekajiem krā�miem, kas bija noliktavā.

Vanna bija burvīga. Zināju, ka viņ� var kuru katru mirkli iebrāzties iek�ā (durvīm nebija atslēgas, tās pat nevarēja līdz galam aizvērt, jo viņ� ir pie grīdas pieskrūvējis koka klucīti). Tomēr man bija tāda nojau�ta, ka viņ� nenāks. Un bija tik neizsakāmi jauki redzēt vannu, kas pilna ar karstu ūdeni, un kārtīgu tualeti, ka viss pārējais man bija gandrīz vienaldzīgs. Viņam bija jāgaida stundām ilgi. Turpat ārpusē. likās, ka viņam nav iebildumu. Viņ� bija �labs�.

Izdomāju, kā aizsūtīt ziņu uz ārpasauli. Es varu tualetē iemest pude�līti ar vēstuli. Ap pudelīti jāapsien ko�a lente. Varbūt kāds to atradīs. Nākamreiz es visu sagatavo�u.

Klausījos, vai nedzirdē�u satiksmes troksni, ta�u veltīgi. Dzirdēju tikai pūces balsi.Un lidma�īnas rūkoņu.

Ja cilvēki zinātu, kam viņi lido pāri!

Mēs visi esam lidma�īnās.

Vannasistabas logs bija aizsists. Aizskrūvēts ar milzīgām skrūvēm. Visur izmeklējos kādu ieroci. Zem vannas. Aiz caurulēm. Nekur neko neatradu. Un, ja ari es kaut ko atrastu, es nezinātu, kā to lietot. Es vēroju viņu, viņ� vēro mani. Mēs nedodam viens otram ne vismazāko iespēju. Viņ� neizskatās pārāk stiprs, tomēr ir daudz spēcīgāks par mani. Ja nu vienīgi izdotos pārsteigt viņu nesagatavotu.

Viss ir noslēgts un divreiz aizbultēts. Mana pagraba durvīm ir pat signalizācija.

Ferdinands ir izdomājis visu. Biju domājusi ielikt zīmīti netīrajā veļā, ta�u viņ� nenodod veļu mazgā�anā. Kad jautāju par palagiem, viņ� atteica, ka nopirk�ot jaunus, lai tikai es pasakot.

Kanalizācija ir vienīgais, kas man atliek.

Minij, es nerakstu Tev, es runāju pati ar sevi.

Kad iznācu no vannasistabas, ģērbusies vispieņemamākajā no tiem briesmīgajiem rītatērpiem, kādus viņ� man nopircis, Ferdinands pie�cēlās kājās (visu laiku bija sēdējis pie durvīm). Jutos kā balles kara�liene, kā parādība slīdēdama lejā pa lielajām zāles kāpnēm. Viņ� bija satriekts. Dro�i vien viņu aizkustināja fakts, ka esmu uzvilkusi viņa pirkto tērpu. Un vaļā palaistie mati.

Varbūt tas bija tikai pārsteigums, redzot mani bez vīk�ķa mutē. Lai nu kā, es valdzino�i smaidīju un pakoķetēju, līdz viņ� atļāva man apska�tīt māju. Pats turējās cie�i blakus. Sapratu, ka tik�u sagrābta, tiklīdz sper�u kaut vienu soli nepareizā virzienā.

Aug�stāva guļamistabas pa�as par sevi ir jaukas, ta�u sasmaku�as un neapdzīvotas. Visur var just dīvainu pamirumu. Lejā ir brīni�ķīga is�taba, ko viņ� sauc par zāli (tā, protams, izklausās smalkāk!). Tā ir daudz lielāka nekā pārējās. Istabu pa�ā vidū �ķērso milzīga sija, ko satur trīs balsti; tiem visapkārt da�ādos leņķos veidojas apburo�i siju un �ķērs�koku raksti, kādus arhitekts var izdomāt reizi tūksto� gados. Bet ista�bas iekārtojums iznīcina visu skaistumu. Uz burvīgā, vecā kamīna ma�las � muļķīga porcelāna me�apīle. To es nevarēju izturēt. Pieprasīju, lai man atsien rokas, pacēlu porcelāna monstru gaisā un sasitu sīkās drumslās pret grīdu.

Ferdinandu tas sāpināja gandrīz tāpat kā pliķis sejā, ko es iecirtu, kad viņ� neļāva aizbēgt.

Viņ� liek man pārvērsties; man gribas dejot viņam apkārt, man gri�bas viņu pārsteigt, apstulbināt un ap�ilbināt. Viņ� ir tik lēns, tik truls, tik nedzīvs. (Bez iztēles. Bez izdomas.) Kā cinka baltums. Liekas, ka viņam ir dīvaina, tirāniska vara pār mani. Viņ� piespie� mani būt mainīgai un darboties. Izrādīties. �ī nīstamā vāju cilvēku tirānija! Tā reiz teica D�. P

Parastības cilvēks ir cilvēces lāsts.

Viņa parastība ir tik liela, ka liekas neparasta.

Viņ� nodarbojas ar fotografē�anu. Grib uzņemt manu �portretu�.

Un kur tad vēl viņa tauriņu kolekcija, kura laikam jāuzskata par skaistu. Jā, tie bija ļoti skaisti sakārtoti, nabaga mazie spārniņi visi no�stiepti vienā leņķī. Mani pārņēma �ēlums par �iem nabaga miru�ajiem tauriņiem, maniem nelaimes biedriem. Viņ� paskaidroja, ka visvērtī�gākie viņa kolekcijā esot aberācijas � novirzes no normas!

Lejā (priek�pagrabā) es drīkstēju skatīties, kā viņ� taisa tēju. Viņ� izmeta kādu joku, un es gandrīz sāku smieties.

Briesmīgi!

Pēk�ņi aptvēru, ka arī es zaudēju prātu, ka viņ� ir me�onīgi viltīgs. Protams, Ferdinandam nav svarīgi, ko es par viņu saku. Nedz ari tas, ka saplēsu viņa no�ēlojamo porcelāna pīli. Jo te nu es esmu � smejos par viņa jokiem un salēju tasītēs tēju kā labākā draudzene (tas ir ne�prāts; viņ� ta�u mani nolaupīja ar varu!)

Es rupji nolamājos. Kā īsta savas mātes meita. Kā paklīdu�i, izlai�dusies sieviete.

Lūk, tā, Minij! Kā es vēlos, kaut tu būtu �eit un mēs varētu sēdēt tumsā un runāties! Ja tikai es varētu kaut īsu bridi parunāt ar kādu no saviem mīļajiem! Viss, ko te rakstu, izklausās daudz, daudz labāk nekā īstenībā.

laikam atkal raudā�u.

Tas ir tik netaisni.

17. oktobrī

Ienīstu sevi par to, kā esmu pārvērtusies.

Es pārāk daudz pieļauju. No sākuma izlēmu, ka bū�u pēc iespējas ikdieni�ķāka un neļau�u, lai viņa ārprāts valda pār mūsu attiecībām. Ta�u viņ�, �ķiet, bija to paredzējis. Ferdinands piespie� mani izturēties tie�i tā, kā viņ� to grib.

Es neatrodos tikai neiedomājamā situācijā, man ir darī�ana ar neie�domājamas situācijas vēl dīvaināku variāciju. Tagad kad visa esmu Ferdinanda varā, viņ� nerīkojas tā, kā varētu gaidīt. Un man vai jāsāk justies pateicīgai. Es esmu tik vientuļa. Viņ� dro�i vien to saprot. Viņ� panāks, ka kļū�u no viņa atkarīga.

Es stāvu uz bezdibeņa malas. Nebūt ne tik mierīga, kā varētu �ķist (tikko pārlasīju visu, ko esmu uzrakstījusi).

Tik daudz laika, kas jāpārdzīvo. Bezgala, bezgala gar� laiks.

Viss, ko rakstu, ir samākslots. It kā divi cilvēki pieklājības pēc pūlē�tos uzturēt sarunas pavedienu.

Ar zīmē�anu ir glu�i otrādi. Es uzvelku līniju un tūlīt varu pateikt, vai tā ir laba vai slikta. Kad uzrakstu rindiņu, tā sākumā �ķiet patiesa, bet vēlāk, ja pārlasu, redzu, cik valoda ir nedabiska.

Vakar vakarā Ferdinands gribēja mani fotografēt. Atļāvu uzņemt vairākus kadrus. Iedomājos, ka viņ� varētu būt neuzmanīgs un kāds varētu manas fotogrāfijas ieraudzīt. Ta�u viņ� laikam dzīvo glu�i viens. Citādi nevarētu būt. Vakar viņ� acīmredzot visu nakti pavadīja, attīstī�dams filmu un taisīdams bildes (Ferdinands ta�u neietu uz fotoateljē, kur nu!). Zibspuldzes apgaismota �es� uz spīdīga fotopapīra. Zibspul�dze man nepatika. Sāpēja acis.

�odien nekas īpa�s nenotika, tikai panācām zināmu vieno�anos par pastaigām. Dienasgaisma man joprojām ir liegta. Ta�u varē�u iet pa�staigāt priek�pagrabā. Biju saīgusi un to neslēpu. Tūlīt pēc pusdienām teicu, lai viņ� iet prom; arī pēc vakariņām izsūtīju ārā. Abas reizes Ferdinands paklausīja. Viņ� dara visu, ko lieku.

Ferdinands nopirka man atskaņotāju un plates, un visas pārējās lietas, ko pasūtīju. Sarakstīju garum garu iepirkumu sarakstu. Viņam patīk iepirkties manā uzdevumā. Es varu dabūt visu. Tikai ne brīvību.

Ferdinands nopirka man dārgu �veices pulksteni. Es pati sev saku, ka lieto�u to, kamēr esmu �eit, un atdo�u atpakaļ, kad ie�u prom. Teicu, ka nevaru ciest apelsīnkrāsas grīdsegu, un viņ� man nopirka indie�u un turku paklājus. Trīs indie�u grīdsegas un burvīgu tum�vio-letas, ro�u oran�as un brūnas krāsas turku paklāju ar baltām bārkstīm (tas esot bijis vienīgais visā veikalā, tāpēc izvēli nevar attiecināt uz viņa gaumi).

Mīkstie, atsperīgie paklāji padara manu celli mājīgāku. Sasitu visus neglītos pelnu traukus un keramikas vāzes. Neglītām lietām nav tiesību eksistēt.

Es esmu tik pārāka par viņu. Zinu, ka tas izklausās sasodīti augst�prātīgi, Bet to nevar noliegt. Atkal mana Lcidimontas privātskola un noblesse oblige � augstākās sabiedrības pienākums pret pūli. Tāda sajūta, ka man jārada viņam piemērs, ka dzīvo un izturas pieklājīgas cil�vēciskas būtnes.

Ferdinands ir neglītuma iemiesojums. Ta�u cilvēcisku neglītumu lauskās nevar sasist.

Pirms trim naktīm man bija tik dīvaina sajūta. Ar satraukumu do�māju, kā atstā�u �īs kapenes. Jutos tā, it kā gandrīz vai kontrolētu no�tieko�o. Likās, ka viss ir tikai milzīgs piedzīvojums, kaut kas tāds, par ko drīz stāstī�u citiem cilvēkiem. �aha spēle ar nāvi, kurā man glu�i negaidīti radu�ās izredzes uzvarēt. Tāda sajūta, ka mana piedzīvojuma riskantākā daļa jau ir aiz muguras un no �ī brī�a viss ies uz labo pusi. Ka viņ� varētu pat vienkār�i palaist mani brīvībā.

Ārprāts!

Man jādod viņam vārds. Sauk�u viņu par Kalibanu.

Pjero della Fran�eska. Piecpadsmitā gadsimta Itālija. Visu dienu pa�vadīju viņa glezniecībā. Izlasīju par viņu grāmatu un izpētīju visas viņa gleznas. Kā gan es varu kļūt par labu gleznotāju, ja tik maz zinu par ģeometriju un matemātiku? Lik�u, lai Kalibans nopērk man grāmatas. Kļū�u par ģeometru. Satricino�as �aubas par moderno mākslu. Do�māju, kā Pjero stāvētu pie D�eksona Polloka, nē, pat pie Pikaso un Matisa darbiem. Viņa acis. Es glu�i vienkār�i redzu viņa acis.

Kā Pjero ieliek jēgu katrā sīkumā. Rokā. Piedurknes krokā. Es visu zinu, skolā mums to atkārtoja no dienas dienā. Ta�u �odien es to patie��ām izjutu. Jutu, ka viss mūsu laikmets ir māņi un izlik�anās. �ī nemitīgā runā�ana par tahismu un kubismu, un visiem citiem �ismiem�, un visi milzīgi garie vārdi � lipīgi cildenu frā�u un teicienu recekļi. Viss tikai tāpēc, lai noslēptu, ka gleznotājs vai nu ir, vai ari viņa nav.

Es gribētu būt tāda gleznotāja kā impresioniste Moriso. Ne jau viņas krāsu vai formu pēc. Nē, mani fascinē viņas vienkār�ība un gaisma. Negribu būt gudra vai izcila, vai �nozīmīga�. Nedz ari vispār ielaisties �inī neveiklajā, vīrie�u izgudrotajā glezniecības analīzē. Gribu gleznot saules gaismu bērnu sejās, puķu dobes un ielas aprīļa lietū.

Lietu būtību. Nevis lietas pa�as par sevi.

Gaismas atspulgus vismazākajos nieciņos.

Varbūt vienkār�i esmu sentimentāla muļķīte?

Vai depresijas nomākta.

Esmu tik tālu prom no visa. No īstenības. No gaismas. No tā, kas es gribu būt.

18. oktobrī

D�. P: �Glezno ar visu būtību. Tas jāiemācās vispirms. Pārējais ir atkarīgs no veiksmes.�

Laba doma pa�reizējos apstākļos. Nedrīkstu izturēties kā vārgule.

�orīt uzskicēju veselu sēriju zīmējumu ar augļiem vāzē. Kalibans vēlas mani apgādāt, tādēļ neuztraucos par to, cik daudz papīra iztērēju. Zīmējumus �pakāru� un liku viņam izvēlēties labāko. Protams, viņ� iz�vēlējās tos, kuros bija panākta vislielākā līdzība. Mēģināju izskaidrot. Lielīju vienu no zīmējumiem (to, kas man pa�ai patika vislabāk). Kalibana nesapratne un nevēlē�anās saprast mani briesmīgi kaitina. �Ja tu tā saki, tad tev dro�i vien taisnība.� Viņa acīs es esmu tikai bērns, kas iz�klaidējas, kā nu māk.

Akla, akla ir �ī pasaule!

Mana vaina. Pati izrādījos. Kā gan viņ� varēja sajust mākslas (māk�slas vispār, nevis manas mākslas) maģiju un nozīmību, ja izturējos tik uzpūtīgi?

Pēc pusdienām mēs strīdējāmies. Viņ� vienmēr jautā, vai drīkst uz�kavēties. Da�kārt jūtos tik vientuļa un slima ar savām domām, ka atļau�ju viņam palikt. Es gribu, lai viņ� paliek. Tik tālu mani novedis �is cie�tums. Bēgt, bēgt, bēgt!

Strīdējāmies par atomiero�iem. Da�kārt man uzmācas �aubas. Bet ne pa�laik.

Mīrandas un Kalibana dialogs

M. (Sē�u uzgultas un smēķēju. Kalibans, kā parasti, uz krēsla pie dzelzs durvīm. Ārpusē dūc ventilators.) Ko tu domā par atombumbu?

K. Neko īpa�u.

M. Kaut ko ta�u tu domā.

K Ceru, ka tā neuzkritīs tev uz galvas. Un man ari ne.

M. Saprotu, ka tu nekad neesi pazinis cilvēkus, kas runā un domā par nopietnām lietām. (Viņa sejā parādās parastā aizvainojuma izteiksme.) Bet pamēģināsim vēlreiz! Tātad � ko tu domā par atom�bumbu?

K. Ja es ari saku kaut ko no visas tiesas, tu mani tik un tā neņem nopietni. (Skatos viņā tik ilgi, ka viņam jāturpina.) Tur neko nevar padarīt. Ļoti vienkār�i. Atombumbas ir un būs, un mēs tur neko ne�varam padarīt.

M. Tev nav svarīgi, kas notiek ar pasauli?

K. Kāda nozīme tam, ko es domāju?

M. Ak Dievs!

K. Tāpat neko nevar mainīt.

M. Paklau, ja pietiekami daudz cilvēku uzskata, ka atombumba ir milzīgs ļaunums un ka godprātīga tauta nekādos apstākļos nepieļautu tās radī�anu, tad arī valdībai �is viedoklis ir jāņem vērā. Vai man nav taisnība?

K. Da�i tā varbūt iedomājas.

M. Atceries, kā sākās kristīgā ticība? Un daudzas citas kustības. Ar mazu saujiņu ļau�u, kas nezaudēja cerību.

K. Un ja nu nāk krievi? (Nu viņam �ķiet, ka pateicis kaut ko as�prātīgu.)

M. Ja man jāizvēlas, vai nobumbot visu Krieviju vai arī ļaut viņiem pārņemt Eiropu, es bez �aubī�anās izvēlētos pēdējo.

K. (�ahs un mats vienā gājienā, tā viņam �ķiet) Tu ta�u runā kā pacifiste.

M. Protams, tu, lielais lempi! Vai tu arī zini, ka es miera mar�ā noso�ļoju visu ceļu no Oldermastonas līdz Londonai? Un vai tu zini, ka es stundām ilgi dāļāju skrejlapiņas un apkārtrakstus un strīdējos ar tādiem stūrgalvjiem kā tu, kas nekam vairs netic? Kas patie�ām ir pelnīju�i bumbu uz galvas.

K. Un ko tad pacifisms var mainīt?

M. Da�kārt mani pārņem izmisums, domājot par mīlestības un sa�prāta trūkumu �ajā pasaulē. (Tagad mānos; es neteicu visas �īs gud�rības, bet gribu pierakstīt gan to, ko teicu, gan to, ko būtu gribējusi teikt) Izmisums par to, ka cilvēks vispār uzdro�inās apcerēt iespēju par atombumbas izmanto�anu, kur nu vēl pavēlēt, lai to nomet. Izmi�sums par to, ka tik daudziem ir vienalga. Izmisums par to, ka pasaulē ir tik daudz ne�ēlības un cietsirdības. Ka naudas vara padara pilnīgi normālu, jaunu vīrieti par ļaundarīgu nelieti. Ka cilvēks var izrīkoties ar otru tā kā tu ar mani.

K. Tā jau domāju, ka tu atkal nonāksi pie manis.

M. Bet tie�i tāds tu ari esi. Visu, kas dzīvē ir brīvs un skaists, nelietīgi cilvēki, kuriem pasaule ir vienaldzīga, ieslēdz mazas, netīras pagrab-istabiņās.

K. Es pazīstu tavas kārtas cilvēkus. Tādi kā tu domā, ka visam �ajā ziedo�ajā pasaulē jānotiek pēc viņu vēlē�anās.

M. Nepaliec tikai raudulīgs!

K. Es armijā biju ierindnieks. Nestāsti man pasaciņas par vienlī�dzību. Manas kārtas cilvēkiem jādara tas, ko viņiem liek, un, ja viņi neklausa, lai labāk piesargās! (Beidzot viņā parādījās kaut kādas emocijas.)

M. Tu esi atpalicis pats no savas dzīves. Tagad ta�u tu esi bagāts un tev nav nekāda iemesla justies aizvainotam.

K. Nauda neko nemaina.

M. Neviens tev vairs nevar pavēlēt.

K. Tu neko nesaproti.

M. Saprotu gan. Es zinu, ka tu neesi nekāds dumpinieks, bet dziļi dvēselē tu tāds jūties. Tev negribas būt neveiksminiekam. Tev riebjas pa�a nespēja izteikt savu attieksmi un emocijas. Dumpīgie iet pa pasauli un mēģina visu saplēst un sasist, bet tu tikai sēdi un īgņojies. Un klaigā, ka nepalīdzēsi pasaulei. Ne pirkstiņu nepakustināsi cilvēces labā. Domāsi tikai par sevi, un cilvēcība tevis pēc lai iet ratā un pa�karas. (Tie ir pliķi sejā cits pēc cita, un pēc katra viņ� saraujas.) Kāda gan nozīme naudai, ja to nelieto? Tu saproti, par ko es runāju?

K. Jā.

M.Tātad?�

K. Nu� Tev taisnība. Kā vienmēr.

M. Atkal mā�ojies, jā?

K. Tu esi tāda pati kā tante Annija. Viņa ari vienmēr runā par to, kādi mūsdienās kļuvu�i cilvēki. Viss viņiem vienaldzīgs, un tā tālāk.

M. Tu laikam domā, ka ir pareizi rīkoties nepareizi.

K. Vai tēju gribēsi?

M. Ar pārcilvēciskām pūlēm.) Labi, pieņemsim, ka ir neiespējami kaut ko paveikt sabiedrības labā, lai cik ļoti ari pūlētos. Tā nav taisnība, bet pieņemsim, ka ir. Vēl ta�u paliek cilvēks pats. Es nedomāju, ka miera kustība var īpa�i ietekmēt valdību. Ar to jārēķinās jau pa�ā sā�kumā. Bet mēs gribam pierādīt pa�i sev un savai sirdsapziņai, ka mums nav vienalga. Parādīt visiem pārējiem slinkajiem, saīgu�ajiem, cerību zaudēju�ajiem cilvēkiem, tādiem kā tu, ka mums nav vienalga. Mēs mēģinām panākt, lai tādi, ka tu nokaunetos un saktu domāt un rīkoties. (Klusums. Tad sāku kliegt.) Saki ta�u kaut ko!

K. Nu, es zinu, ka atombumba ir liels ļaunums.

M. Tad dari kaut ko! (Viņ� pablenza uz mani tā, it kā es būtu ieteikusi pārpeldēt Atlantijas okeānu.) Viens no maniem draugiem ar miera gājienu devās uz amerikāņu bāzi Eseksā. Protams, pie vārtiem viņus apstādināja, un pēc brī�a iznāca sardzes ser�ants. Viņi sāka strī�dēties un aizgāja diezgan tālu, jo ser�ants uzskatīja, ka amerikāņi ir tādi kā mūsdienu bruņinieki, kas glābj nelaimē nokļuvu�u augstdzimu�u jaunavu. Ka bumbvedēji ir absolūti nepiecie�ami. Un tā tālāk. Pamazām strīda laikā mans draugs apjauta, ka amerikānis viņam sāk iepatikties. Jo viņam vismaz bija stipra pārliecība un ticība tam, ko viņ� darīja. Pārējie vēlāk pilnīgi piekrita manam draugam. Vienīgais, kam ir kāda jēga, ir just un rīkoties pēc savas ticības. Protams, ja tā nav vienkār�i ticība savai labsajūtai un ērtībām. Mans draugs teica, ka ju�ties tuvāks amerikāņu ser�antam nekā visiem tiem smīnīgajiem britu idiotiem, kas vēroja, kā viņi soļo uz kara bāzi. Kā futbolā � abas komandas grib sasist pretiniekus, un uz laukuma valda īsts naidīgums, bet, ja kāds atnāktu un teiktu, ka futbols ir muļķīga un nekam nederī�ga spēle, visi futbolisti justu un domātu vienādi. Jēga ir tikai domām un jūtām. Vai tu to nesaproti?

K. Man likās, ka mēs runājām par atombumbu.

M. Ej prom! Tu mani nogurdini. Tu esi milzīgs bezdomu vates ritulis.

K. (Acumirklī uzraujas kājās.) Man patīk klausīties, kā tu runā. Es tie�ām domāju līdzi tam, ko tu saki.

M. Nē. Es zinu, ka tu nedomā. Tu ietin manus vārdus vatē un iebāz smadzenēs, un tur tie pazūd uz visiem laikiem.

K. Ja es sūtītu �eku uz� uz� Kāda viņiem adrese?

M. Lai iegūtu manas simpātijas?

K. Vai tas ir tik slikti?

M. Nē. Jo mums vajag naudu. Bet vēl vairāk mums vajag ticību, un es nedomāju, ka tevī ir kaut kripatiņa ticības, ar ko dalīties. Tikai sa�maksājot nodevas vienai no futbolkomandām, tu neko nepanāksi.

K. (Pēc neveikla klusuma.) Nu tad līdz ritam!

(Kalibans prom. Es tik pamatīgi iesitu spilvenam, ka tas vēl jopro�jām skatās uz mani ar pārmetumu.)

(Ka jau biju izdomājusi, �ovakar es tik ilgi runāju Kalibanam riņķī un apkārt, kamēr viņ� izrakstīja �eku par simt mārciņām un apsolīja rīt aizsūtīt mūsu kustībai. Es zinu, ka rīkojos pareizi. Pirms gada es būtu stingrāk pastāvējusi uz morāles principiem. Ta�u būtībā svarīgi ir tikai tas, ka mums ir nauda. Nevis no kurienes tā nāk un kādu iemeslu pēc atsūtīta.

19. oktobrī

Biju ārā.

Visu pēcpusdienu kopēju Pjero, un man uznāca ārā ie�anas noska�ņojums. Parasti tādā garastāvoklī man vienkār�i jātiek kaut kur laukā � uz kino vai kafejnīcu, ka tikai prom no mājas.

Kā verdzene pakļāvos Kalibana noteikumiem un tiku ārā. Sasien mani, es teicu, tikai izved ārā, brīvībā.

Viņ� mani sasēja, iebāza mutē lupatu vīk�ķi un, aiz rokas turēdams, izveda ārā, dārzā. Likās, ka dārzs ir paprāvs. Bija ļoti tum�s; tik tikko varēju saskatīt taku un tuvākos kokus. Te patie�ām ir ļoti vientuļi. Mēs dro�i vien esam kaut kur dziļi laukos, no�ķirti no visas pasaules.

Tad pēk�ņi es tumsā sajutu, ka kaut kas vairs nav labi. Nevarēju saskatīt viņa seju, bet nojautu briesmas. Jutu, ka viņ� grib mani no�skūpstīt, ja ne vēl ko vairāk. Glu�i nedabiskā balsī Kalibans mēģināja teikt, ka jūtas ļoti laimīgs. Viņam aizrāvās elpa. Es domājot, ka viņ� ne�esot spējīgs uz dziļām jūtām, bet man neesot taisnība. Visļaunākais, ka nevarēju parunāt, jo man bija aizbāzta mute. Parasti valoda ir mans ie�rocis pret Kalibanu. Valoda un skatiens. Iestājās klusums, bet es zi�nāju, ka viņ� ir satraukts līdz sirds dziļumiem.

Visu laiku elpoju brīni�ķīgo āra gaisu. Nevaru aprakstīt, cik tas bija vienreizēji labs. Tik dzīvs, pilns puķu un lauku aromāta un tūksto�iem citu miklas rudens nakts smar�u.

Tad garām aizripoja ma�īna. Tātad mājas priek�ā ir braucamais ceļ�. Atskanot motora troksnim, viņa tvēriens kļuva dzel�aināks. Es lū�dzu Dievu, kaut ma�īna apstātos, bet tā pabrauca garām. Pamanīju ti�kai gaismas, kas nozibēja aiz mājas.

Par laimi, jau iepriek� biju visu apdomājusi. Ja mēģinā�u aizbēgt un man neizdosies, viņ� nekad vairs neļaus man nākt ārā. Tāpēc nedrīk�stu izmantot pirmo izdevīgo gadījumu. Es ari apzinājos, ka viņ� drīzāk aprēķina (gribu, lai viņ� atmaigst � viņa pa�a labā un cerot, ka kādu dienu viņ� kļūdīsies un es tik�u brīvībā); tātad manī ir gan vājums, gan viltība, gan labdarība. Ta�u pastāv arī kāds mistisks ceturtais lielums, kuru es nespēju definēt. Tā nevarētu būt draudzība, jo es viņu nīstu.

Varbūt vienkār�i pazī�ana. Es pazīstu viņu tik labi un tik daudz zinu par viņa dzīvi. Tas vien liek man justies tuvākai. Pat ja ik mirkli vēlos, kaut viņ� būtu uz citas planētas.

Pirmajās dienās es nevarēju neko pasākt, ja viņ� bija istabā. Izlikos, ka lasu, bet nespēju koncentrēties. Tagad es da�kārt pilnīgi aizmirstu par viņa klātbūtni. Viņ� sē� savā krēslā pie durvīm, es lasu, un mēs iz�skatāmies kā laulāts pāris ar gadu desmitiem ilgu kopīgu pagātni.

Es neesmu aizmirsusi, kādi ir citi cilvēki. Ta�u tie manās acīs ir zau�dēju�i realitāti. Vienīgais reālais cilvēks manā pasaulē ir Kalibans.

To nevar saprast. Tā vienkār�i ir.

20. oktobrī

Ir vienpadsmit no rīta.

Es tikko mēģināju izbēgt.

Biju izdomājusi nogaidīt, līdz viņ� atslēdz durvis, un tad ar visu spēku grūst tās vaļā. Durvis ir koka, tikai iek�pusē apsistas ar metālu, tomēr diezgan smagas. Cerēju, ka izdosies īstajā mirklī trāpīt viņam ar dur�vīm pa galvu un viņ� zaudēs samaņu.

Tikko durvis vērās vaļā, es metos pret tām, cik tik spēka. Atsitu viņu atpakaļ un izskrēju ārā priek�pagraba, ta�u mans plāns bija atka�rīgs no tā, vai bū�u viņu pietiekami apdullinājusi. Un tas man nebija izdevies. Sitiens viņam dro�i vien bija trāpījis pa plecu, jo vēlāk tas �ķita pastīvs.

Kalibans saķēra mani aiz d�empera. Mirkli sajutu viņa slēpto bū�tību � vardarbīgumu, naidu un niknu apņēmību neļaut man aizbēgt. Labi, es teicu, atrāvos no viņa un iegāju atpakaļ savā cietumā.

Tu varēji nodarīt man sāpes � durvis ir ļoti smagas, viņ� sacīja.

Man sāp katru mirkli, ko es �eit pavadu, es atbildēju. Es domāju, ka pacifisti neuzbrūk cilvēkiem, viņ� teica.

Es tikai paraustīju plecus, un aizdedzināju cigareti. Es visa trīcēju.

Viņ� klusēdams paveica rīta darbus. Vienu reizi viņ� diezgan uzkrī�to�i paberzēja plecu. Tas arī viss.

Tagad es rūpīgi pārbaudī�u, vai siena nav kāds vaļīgs ķieģelis. Do�māju par ejas rak�anu. Protams, apskatīju sienu jau pa�ā sākumā, bet ne pārāk uzmanīgi. Tagad izpētī�u burtiski katru ķieģelīti no aug�as līdz apak�ai.

Vakars. Kalibans tikko aizgāja. Bija atnesis man ēdienu. Bet iztu�rējās klusi. Nosodo�i. Kad viņ� ar vakariņu pārpalikumu izgāja no istabas, es skaļi iesmējos. Viņ� izturas tā, it kā man būtu jākaunas.

Ar durvīm es viņu otrreiz vairs nepārsteig�u. Neviens no ķieģeļiem nav vaļīgs. Visi kārtīgi iemūrēti sienā. Viņ� noteikti ir domājis gan par ķieģeļiem, gan par visu pārējo.

Visu dienu pavadīju prātojot. Par sevi. Kas ar mani notiks? Nekad agrāk neesmu tik ļoti izjutusi nākotnes noslēpumainību. Kas notiks? Kas būs?

Ne tikai tagad, �ajos apstākļos. Kad tik�u prom. Ko es darī�u? Es gribu apprecēties, gribu bērnus, gribu pati sev pierādīt, ka ne visas laulības ir tādas kā Mā un Pā laulība. Es ļoti labi zinu, ar kādu vīrieti gribu apprecēties. Ar tādu, kura prāts ir līdzvērtīgs D�. P. prātam, tikai jaunāku un izskatīgāku. Turklāt bez D�. R vienīgās, briesmīgās vājī�bas. Un es gribu likt lietā to, ko jūtu un saprotu par �o pasauli. Negribu bezmērķīgi iz�ķiest savas spējas. Gribu radīt skaistumu. �ī iemesla pēc mani biedē laulības un bērni. Kopt māju un bērnus, taisīt ēst, mazgāt veļu un iet iepirkties. Mājsaimnieces pasaule. Man liekas, ka laiskā, slinkā govs, kurai arī ir vieta manā dvēselē, būtu priecīga par �ādu iespēju aizmirst visu, kas es reiz gribēju būt, un mans lidojums beigtos virtuvē pie plīts. Vai arī es uzņemtos no�ēlojamus ilustrē�anas un var�būt pat reklāmas darbus, lai tikai palīdzētu uzturēt ģimeni. Vai kļūtu par mū�īgi ieskurbu�u, ka�ķīgu nelaimes putnu kā Mā (nē, viņai gan es nebū�u līdzīga). Bet visļaunākais, ja es kļū�u līdzīga Kerolainai, kura izmisīgi un glu�i bez panākumiem mēģina dzīties pakaļ visiem jaunā�kajiem vārdiem un virzieniem modernajā mākslā, neaptverot, ka īste�nībā viņai tuvs ir pavisam kas cits.

�eit lejā es gudroju un gudroju. Sāku saprast lietas, par kurām ag�rāk pat nebiju īsti iedomājusies.

Pirmkārt, Mā. Nekad agrāk nebiju paraudzījusies uz Mā no malas, kā uz sve�u cilvēku. Vienmēr viņa bijusi māte, kuru necie�u vai no kuras kaunos. Tomēr no visiem neveiksminiekiem, ko pazīstu, viņa dro�i vien ir visnelaimīgākā. Nekad neesmu izjutusi pret viņu patiesu līdzjūtību. Visa pagāju�ā gada laikā neesmu par viņu domājusi ne uz pusi tik daudz kā par �o ārprātīgo radījumu vienas nedēļas laikā. Man liekas, ka tagad es mammu aiz nepārvaramas mīlestības varētu nosma�cēt. Gadiem neesmu izjutusi pret viņu tādu �ēlumu. Vienmēr atradu sev attaisnojumu, ka varu būt laipna un iecietīga pret visiem pārējiem, tikai ne pret Mā, jo katram likumam drīkst būt savi izņēmumi. Iestās�tīju pati sev, ka tas neskaitās. Protams, tās ir muļķības. Viņ� ir pēdējais cilvēks, ko es drīkstētu uztvert kā izņēmumu.

Mēs ar Miniju tik bie�i nicinājām tēvu par to. ka viņ� samierinās ar māti. Mums vajadzētu viņa priek�ā krist ceļos.

Otrkārt, es domāju par D�. P.

Sākumā visiem stāstīju, cik viņ� brīni�ķīgs un lielisks. Tad iestājās pretējā reakcija. Nospriedu, ka esmu kā vidusskolniece, kas ieķērusies slavenā gleznotājā. Un pēk�ņi izrādījās, ka viss ir sare�ģītāk, nekā licies.

D�. R mani ietekmēja un pārveidoja vairāk nekā jebkur� cits. Vairāk nekā Londonas dzīve, vairāk nekā mākslas skola.

Ne tikai tāpēc, ka viņ� ir pieredzējis daudz vairāk nekā es. Gan māk�slā, gan dzīvē. Un ir pazīstams un atzīts mākslinieks. Drīzāk tāpēc, ka viņ� vienmēr saka, ko domā, un liek domāt arī man. Tas viņā ir pats svarīgākais. D�. P. liek man domāt pa�ai par sevi. Cik gan bie�i esmu ar viņu strīdējusies! Lai pēc nedēļas, strīdoties ar kādu citu, aizstāvētu D�. P. viedokli. Pat par cilvēkiem sprie�u no viņa redzes viedokļa.

D�. P. apcirpa visas (nu, vismaz da�as) manas mazās, muļķīgās domiņas par dzīvi un mākslu, un moderno mākslu. Manu �vārgulību�. Viņ� man stāstīja, cik ļoti necie�ot sievietes vārgules, un no tā brī�a es pilnīgi pārvērtos. Es pat iemācījos no viņa �o vārdu � �vārgule�.

Viņ� mani ietekmēja daudz un da�ādos veidos. Un joprojām turpina ietekmēt. Lūk, ko viņ� man iemācīja.

1. Ja esi īsts mākslinieks, atdod mākslai sevi visu. Kas grib kaut ko paturēt pats sev, nevar būt mākslinieks jeb �radītājs�, kā teiktu D�. P

2. Nedrīkst pūst miglu acīs. Māksliniekam nedrīkst būt mazas, sastingu�as domiņas vai darbiņi, ar kuriem ap�ilbināt publiku.

3. Politikā jābūt kreisam, jo sociālisti ir vienīgie, kam nav vienalga, lai kādas arī būtu viņu kļūdas. Viņi spēj un vēlas padarīt pasauli labāku.

4. Vienmēr jārada. Ja kaut kam tici, apstiprini to ar darbiem. Runāt par darbo�anos ir tāpat kā lielīties ar gleznām, ko esi tikai iecerējis. Slikts stils!

5. Ja kaut ko izjūti no sirds dziļumiem, nekaunies to parādīt pārējiem.

6. Samierinies ar to, ka nāc no angļu tautas. Neizliecies, ka labprā�tāk būtu fran�u vai itālie�u, vai vel sazin kādas tautas mākslinieks. (Pīrss un viņa mū�īgā amerikāņu vecmāmiņa.)

7. Nelaidies kompromisos ar savu izcel�anos. Iznīcini sevī visu veco, kas stāv tavā gleznotāja � �radītāja� ceļā. Ja nāc no priek�pil�sētas vidusslāņa (kā Mā un Pā � viņu izsmejo�ā attieksme pret miet�pilsonību ir tikai acu apmāns), izmet no sevis (piededzini!) mietpil�soņu kultūru. Ja nāc no srādniekiem, piededzini sevī strādniecību. Lai no kādas �ķiras tu ari nāktu, izmet to no sevis, jo iedalījums �ķirās ir muļķīgs un primitīvs.

(Tas attiecas ne tikai uz mani. Reiz D�. R iepazinās ar kārtējo Luīzes sirdsdraugu, Velsas ogļra�a dēlu. Viņi briesmīgi strīdējās un �ņāca viens uz otru, un mēs visi nostājāmies pret D�. P., nosodīdami viņa nicīgo attieksmi pret strādnieku �ķiras cilvēkiem un viņu dzīvesveidu. Tie esot dzīvnieki, nevis cilvēciskas būtnes. Deivids Evanss, aiz niknuma zils un tikko spēdams parunāt, kliedza, ka viņa tēvu neviens nedrīkstot saukt par dzīvnieku, kas kādam traucējot dzīvot. D�. P. atcirta, ka savu mū�u neesot darījis pāri dzīvniekam; vienmēr esot kāds attaisnojums nodarīt sāpes cilvēkiem, bet cilvēciskie dzīvnieki esot pelnīju�i tikai līdzjūtību. Un tad pagāju�o mēnesi Deivids pienāca pie manis un atzi�nās, ka vakars ar D�. R esot viņu pamatīgi pārvērtis.)

8. Ienīsti muļķīgās nacionālpatriotiskās runas. Ienīsti visu, kas nav dziļ�, patiess un būtiski nepiecie�ams kā mākslā, tā dzīvē un politikā. Neiz�ķied laiku sīkās, nenozīmīgās lietās. Dzīvo nopietni. Neej uz slik�tām filmām un nelasi lētas avīzes, pat ja ļoti gribas; neklausies un ne�skaties muļķības radio un televīzijā; neiznieko laiku sarunās par neko. Izdzīvo savu dzīvi. Liec lietā katru mirkli.

Dro�i vien vēlējos tam visam ticēt jau pirms tik�anās ar D�. R Mani bija neskaidra nojausma, bet D�. P. lika noticēt, ka tā tie�ām ir. Ja pār�kāpju �os likumus, jūtos vainīga, viņu iedomājoties vien.

D�. P. iedvesa man ticību. Tas nozīmē, ka viņ� ir radījis lielu daļu no manas jaunās būtības.

Ja man kā Pelnru�ķītei krustmamiņa būtu burve, es teiktu � lūdzu, padari D�. R. gadus divdesmit jaunāku! Un fiziski pievilcīgu. Kā viņam tas riebtos!

Dīvaini (un es jūtos par to nedaudz vainīga), bet nekad vēl neesmu �eit jutusies tik laimīga kā �odien. Tāda sajūta, ka viss vērtīsies uz labo pusi. Varbūt tāpēc, ka �orīt mēģināju izbēgt. Ta�u Kalibans to uztvēra pavisam ikdieni�ķi. Ja viņ� gribētu man uzbrukt, viņ� ta�u to darītu � tagad, kad ir iemesls saniknoties. Kā �orīt. Da�ā ziņā tie�ām apbrīnoju viņa milzīgo savaldību.

Apzinos, ka esmu laimīga ari tāpēc, ka lielāko daļu dienas pavadīju ārpus sava cietuma. Gandrīz visu laiku domās biju D�. R pasaulē, nevis �eit. Es tik daudz ko atcerējos. Būtu vajadzējis visu pierakstīt. Es ba�roju sevi ar atmiņām. No mana cietuma pasaules tā otra pasaule �ķiet tik patiesa, tik dzīva un tik skaista! Pat tās ļaunums un nekrietnība.

Varbūt jutos labi ari tāpēc, ka nodevos grēcīgai sevis apjūsmo�anai. Atsaucu atmiņā visu, ko par mani kādreiz teicis D�. P. un arī citi cilvēki. Apzinos, ka neesmu vidusmēra cilvēciņ�. Ka esmu intelektuāli spo�a un jau sāku saprast dzīvi daudz labāk nekā vairums mana vecuma cil�vēku. Zinot, ka nekad nebū�u tik dumja, lai kļūtu augstprātīga, tomēr jūtos neaprakstāmi pateicīga un laimīga par to, ka esmu dzīva (īpa�i pēc visa, kas noticis) un esmu pati � Miranda. Un otras tādas nav.

�īs pārdomas nekad neatklā�u citiem cilvēkiem. Izklausās briesmī�gi augstprātīgi, pat ja tā ir patiesība.

Glu�i tāpat es slēpu no citām meitenēm, ka apzinos savu skaistumu; neviens nezina, kā esmu pūlējusies neizmantot savā labā �o nejau�o, dabas dāvāto priek�rocību. Esmu atraidījusi pat viskvēlākos vīrie�u skatienus.

Minija. Atceros, kā reiz viņa posās uz dejām un es apjūsmoju viņas tērpu. Apklusti, Minija sacīja. Tu esi tik skaista, ka tev nav pat jāpūlas.

D�. P. Tavā sejā ir viss, viņ� teica.

Ļaunais!

21. oktobrī

Esmu panākusi, ka man dod labāku ēdienu. Pilnīgs saldētas barības aizliegums. Man nepiecie�ami augļi un dārzeņi. Bif�teks. Lasis. Vakar pasūtīju kaviāru. Cik kaitino�i, ka nevaru atcerēties visus izsmalcinātos ēdienus, kurus kādreiz iekāroju, bet nevarēju atļauties.

Nekrietnele!

Kaviārs ir lielisks.

Atkal biju vannā. Kalibans neuzdro�inājās atteikt. Viņam dro�i vien liekas, ka �dāmas� izlai� garu, ja netiek vannā, tiklīdz iegribas.

Iemetu tualetē vēstuli. Mazu plastmasas pudelīti ar metru garu, sarkanu lenti ap kakliņu. Ceru, ka lente atritināsies un kāds to ie�raudzīs. Kaut kur. Kaut kad. Māju viņiem vajadzētu atrast diezgan viegli. Kalibans bija pietiekami stulbs, lai pateiktu man gadskaitli virs parādes durvīm. Vēstules beigās pierakstīju: �Tas nav muļķīgs joks.� Briesmīgi grūti panākt, lai neizklausītos pēc pasaciņas. Piemetināju, ka cilvēks, kur� piezvanīs manam tēvam, saņems naudas balvu. Tagad katru reizi, kad ie�u vannā, sagatavo�u pudeli, ko palaist jūrā (hā, tā gan ir jūra!).

Kalibans ir novads neglītos misiņa rotājumus kāpņu laukumiņā un briesmīgās, oran�sarkani spo�ās Majorkas zvejniekciemu ainas. Na�baga māja atvieglojumā uzelpo.

Man patīk uzturēties aug�ā. Tuvāk brīvībai. Viss gan ir noslēgts. Parādes logiem no iek�puses ir slēģi. Ari pārējie logi nosprostoti. (�o�nakt garām pabrauca divas ma�īnas, ta�u �is noteikti ir ļoti nenozīmīgs ceļ�.)

Esmu pasākusi viņu izglītot. �ovakar lielajā istabā mēs izskatījām grāmatu par glezniecību (rokas man, protams, bija sasietas). Nekādas patstāvīgas domā�anas. Liekas, ka viņ� vispār manī neklausās. Domā tikai par to, ka sē� man tik tuvu, un sasprindzinās, lai nejau�i nepie�skartos. Nezinu, vai viņu vada vēlē�anās mani iegūt vai ari bailes, ka es atkal kaut ko perinu.

Ja nu Kalibans tomēr pievēr�as gleznām, viņ� piekrīt visam, ko es saku. Ja es apgalvotu, ka Mikeland�elo �Dāvids� ir cepe�panna, viņ� tikai piekrīto�i mātu ar galvu.

Tādi cilvēki! Dro�i vien ar tādiem es kopā braucu metro, pagāju tiem garām uz ielas, ieklausījos viņu sarunās un zināju, ka tādi eksistē. Bet laikam nekad īsti neticēju, ka viņi tie�ām ir tādi. Tik akli. Tas likās neiespējami. *- Saruna. Viņ� joprojām sēdēja un skatījās uz grāmatu ar izteiksmi �māksla ir brīni�ķīga� seja (ne jau tāpēc, ka viņ� tie�am tā domātu; tikai manis dēļ).

M. Zini, kas �ajā mājā ir patie�ām neparasti? Te nav grāmatu. Tikai tās, kuras tu nopirki pēc mana pasūtījuma.

K. Aug�ā da�as ir.

M. Par tauriņu ķer�anu.

K. Arī citas.

M. Da�i no�ēlojami detektīvromāni. Vai tu nekad nelasi grāmatas � īstas grāmatas? (Klusums.) Nopietnas grāmatas par dzīvi. Nevis ka�batas izdevumus, kas domāti laika nosi�anai vilcienā vai autobusā. Tu ta�u saproti, par kādām grāmatām es runāju?

K. Man vairāk iet pie sirds viegla lasāmviela. (Viņ� ir kā slikts bok�seris, kuru tā vien gribas nosviest uz grīdas nokautā.)

M. Tu ļoti mierīgi varētu izlasīt Selind�era stāstu �Uz kraujas rudzu laukā�. Es nupat beidzu to pārlasīt. Vai tu arī zini, ka esmu izlasījusi �o grāmatu jau divas reizes, lai gan esmu piecus gadus jaunāka?

K. Labi, izlasī�u.

M. Negribu, lai tas nāktu tev kā sods.

K. Es drusku paskatījos, par ko tur rakstīts, pirms devu to grāmatu tev.

M. Un tev nepatika.

K. Es pamēģinā�u vēlreiz.

M. No tevis metas nelabi.

Klusums. Man likās, ka tā nav īstenība, bet patie�am �ekspīra luga; nevarēju tikai atcerēties savu lomu.

�orīt no rīta es Kalibanam vaicāju, kāpēc viņ� kolekcionē tauriņus.

K. Vai- satikties ar patīkamiem cilvēkiem.

M. Nevar būt, ka tāpēc vien.

K. Man bija skolotājs. Kad es vēl biju mazs. Viņ� man parādīja. Pats kolekcionēja, bet neko daudz nezināja. Strādāja pēc vecās metodes. (Tam ir kāds sakars ar spārnu novietojumu. Pēc jaunās metodes spārni jānovieto pareizā, dabiskā leņķī.) Arī mans onkulis. Viņam patika daba. Viņ� vienmēr palīdzēja.

M. Labs cilvēks?

K. Visi cilvēki, kam patīk daba, ir labi. Piemēram, mūsu kukaiņu no�daļā. Patiesībā to sauc par Dabas vēstures kluba entomoloģijas nodaļu. Viņi tevi tur par cilvēku. Nemaz neskatās no aug�as uz leju.

M. Ne jau vienmēr. (Viņ� neuztvēra ironiju.)

K. Ir, protams, ari snobi. Bet pārsvarā ir tā, kā es teicu. Cilvēki ir inteliģentāki un jaukāki, nekā es varētu� kā var satikt� parasti.

M. Vai draugi par tevi nesmejas? Nesaukā par mīkst�auli?

K. Man nav draugu. Tikai darbabiedri. (Jā, paspruka jau gan visādi stulbi jociņi, viņ� piemetināja pēc mirkļa)

M. Piemēram?

K. Nu. vienkār�i stulbi joki.

Es neturpināju. Da�kārt mani pārņem neatvairāma tieksme izzināt viņu līdz pēdējam sīkumam, izvilkt no Kalibana visu, pat to, par ko viņ� negrib ne runāt. Tas nav labi, It kā man rūpētu viņ� un viņa no�ēlo�jamā, gaudulīgā dzīvīte.

Vārdi. Un bezdibeņi starp vārdiem. Kalibana poza sē�ot. Saspringta mugura un nokārta galva � kāpēc? Lai mestos man virsū, ja mēģinā�u bēgt? Varbūt tas ir apjukums un kauns? Es varētu uzzīmēt viņa sejas mainīgās izteiksmes, bet vārdi ir pārāk nolietoti. Tie ir aprakstīju�i tik daudz lietu un cilvēku. Es rakstu �viņ� smaidīja�. Ko gan tas nozīmē? Piecgadīga bērna zīmētu rāceni ar smaidā pavērtu muti no vienas auss līdz otrai? Bet ja �o smaidu uzzīmētu�

Salīdzinājumā ar zīmējumu, gleznu vai skulptūru vārdi ir tik bries�mīgi neapstrādāti un primitīvi. �Es sēdēju gultā, viņ� sēdēja pie dur�vīm, mēs runājām, es mēģināju viņu pierunāt izlietot naudu sevis iz�glīto�anai, viņ� to apsolīja, bet es viņam neticēju.� Kāds nemākulīgs skricelējums!

It kā mēģinātu zīmēt ar salūzu�u krītiņu.

Viss �eit ir tikai manas domas.

Vajadzētu parunāt ar D�. P. Viņ� man ieteiktu desmit grāmatas, kurās tas ir pateikts daudz labāk.

Kā es ienīstu nezinā�anu! Kalibana nezinā�anu, savu nezinā�anu, pasaules nezinā�anu! Es varētu mācīties un mācīties, un mācīties, un mācīties. Raudiens nāk, cik ļoti man gribas mācīties!

Aizbāzta mute un sasietas rokas.

Lik�u savus pierakstus gulēt, Lai atpū�as zem matra�a. Bet pati noskaitī�u lūg�anu zinā�anām un gaismai.

22. oktobrī

�odien paiet divas nedēļas. Glu�i kā Robinsons Krūzo es durvju stenderē atzīmēju �eit pavadītās dienas.

Jūtos nomākta. Nevaru aizmigt. Man jābēg, jābēg, jābēg prom no �ejienes!

Esmu kļuvusi tik bāla. Visu laiku jūtos slima un vārga.

�is briesmīgais klusums!

Viņā nav ne mazākās �ēlsirdības. Neiedomājami! Ko viņ� grib? Kas notiks?

Viņ� noteikti redz, ka es pamazām zaudēju spēkus.

Vakarā teicu Kalibanam, ka man vajadzīga dienas gaisma. Teicu, lai viņ� paskatās, cik bāla esmu kļuvusi.

Rīt, rit! Viņ� nekad man neatsaka tie�i acīs.

�odien man jādomā par to, ka viņ� grib mani paturēt uz visiem laikiem. Tas nevilksies pārāk ilgi, jo es nomir�u. Absurds! Cik bezjē�dzīgi! Viņ� ir velns. Bet izbēgt nav iespējams. Es atkal mēģināju atrast vaļīgus akmeņus. Varbūt mēģināt blakus durvīm izrakt eju? Es varētu izrakt eju ari tie�i ārā no pagraba. Bet tad tai jābūt vismaz se�us metrus garai. Kur gan es lik�u visu zemi? Un ja nu es iestrēgstu kaut kur pa vidu? Nē, tas man nav pa spēkam. Tad jau es drīzāk nomir�u. Tātad paliek eja blakus durvīm. Bet ari tai nepiecie�ams laiks. Jādabū Kali-bans prom vismaz uz se�ām stundām. Trīs vajadzēs ejas rak�anai, divas � lai uzlauztu durvis. Eja ir mana lielā izdevība, un es nedrīkstu to palaist garām neizmantotu, nedz arī aiz pārsteidzības sabojāt.

Nevaru gulēt.

Man ir kaut kas jādara.

Uzrakstī�u, kā pirmoreiz satiku D�. E

Ai, un �ī ir Miranda, teica Kerolaina (bija sestdienas rīts, un mēs iepirkāmies mākslinieku kvartālā). Mana māsasmeita. Ar slēptu naidī�gumu viņa turpināja stāstīt par mani. Nezināju, kur likt acis, lai gan biju vēlējusies viņu sastapt. Kerolaina viņu da�kārt pieminēja.

Man uzreiz iepatikās D�. P vēsa attieksme pret Kerolainu. Viņ� ne�slēpa, ka jūtas garlaikots. Neizrādīja viņai cieņu kā visi pārējie. Visu ceļu uz mājām viņa runāja tikai par D�. P Jutu, ka Kerolainu �okē viņa personība, lai gan viņa to noliedza. Divas izjuku�as laulības un acīm�redzama necieņa pret Kerolainu. Tā man jau no pa�a sākuma gribējās uzņemties D�. R aizstāvību.

Tad mūsu nejau�ā satik�anās pie Hīzas upes. Man reizē gribējās viņu atkal satikt, un reizē es baidījos.

Viņa gaita. Tik ļoti pa�pietiekama, bez liekas vaļības. Mugurā bur�vīgs, vecs ādas mētelis. D�. E gandrīz nemaz nerunāja, un es aptvēru, ka viņ� labprātāk izvairītos no mūsu (tas ir, Kerolainas) sabiedrības. Viņ� pienāca mums klāt no aizmugures un dro�i vien sākumā nepazi�na, bet pēc tam jau bija par vēlu, jo viņ� acīm redzami devās tajā pa�ā virzienā. Un varbūt (te nu parādās mana iedomība!) starp mums kaut kas notika, kamēr Kerolaina pūlējās pierādīt, cik mūsdienīgas un eman�cipētas idejas mājo viņas galvā, � tikai saskatī�anās, nekas vairāk. Es redzēju, cik D�. P aizkaitināts, un viņ� apjauta, cik ļoti man kauns. Kopā ar mums viņ� apstaigāja Kenvudas galeriju. Kerolaina nemitējās izrādīt savu gudrību.

Viss beidzās ar to, ka viņa apstājās pie Rembranta gleznas un ietei�cās: vai jums ne�ķiet, ka viņam gleznojot kādu mirkli kļuva mazliet gar�laicīgi? Zināt, pie Rembranta es nekad nejūtu to, kas būtu jājūt. Jūs ta�u saprotat, ko es domāju? Un viņa iesmējās savus muļķīgos lietpratējas smiekliņus.

Redzēju, ka D�. R seja sastingst, it kā viņam zem kājām būtu izsists pamats. Viņ� dro�i vien domāja, ka tik niecīgu pārmaiņu es nepama�nī�u. Tikai cie�āk sakosts �oklis. Tikai viens skatiens uz Kerolainu. Gandrīz uzjautrināts skatiens. Ta�u balss viņam bija ledaini auksta.

Man tagad jāiet. Ardievu! Ardievas D�. P. teica man. Viņ� mani no�rakstīja, sacīdams: un tu ar to samierinies! Tagad, par �o tik�anos do�mājot, es saprotu, ka jau tajā mirklī viņ� sāka mani mācīt. Likdams iz�vēlēties. Kerolainu vai viņu.

Un prom viņ� bija. Mēs nepaguvām pat atbildēt, Kerolaina tikai no�skatījās pakaļ, paraustīja plecus, pavērās manī un noteica: tad nu gan uzpūtīgs, patie�ām.

Skatījos, kā viņ� aiziet, rokas kabatās sabāzis. Biju nosarkusi pār visu seju. Kerolaina negantā niknumā mēģināja aizmirst savu kļūdu un līdz pa�ām mājām kritizēja D�. P. gleznas. (�Viņ� vienmēr ta izturas; to viņ� dara ar nodomu. Ko gan viņ� iedomājas � otr�ķirīgs Pols Ne�s!� Kliedzo�i netaisnīgs spriedums.) Jutu pret Kerolainu dusmas un ari �ēlumu. Nevarēju parunāt, Es ta�u nevarēju teikt, ka man viņas �ēl, bet ka D�. P. tomēr taisnība.

Kerolaina un Mā sevī apvieno visas tās īpa�ības, ko es sievietēs ie�nīstu. Agrāk mani bie�i vien pārņēma izmisums, iedomājoties, cik daudz manī ir viņu liekulīgo, samaitāto asiņu. Protams, da�kārt man Kerolaina tīri labi patīk. Viņas mundrums, dzīvīgums un sirsnība. Un pat viņas pretenciozitāte un samākslotā uzpūtība, tik briesmīga salīdzi�nājumā ar dzīves īstenību, tomēr ir labāk nekā nekas. Kādreiz bērnībā es Kerolainu apbrīnoju un dievināju. Viņa mēdza �ad tad atbraukt pie mums ciemos. Un man vienmēr ļoti patika palikt pie viņas Londonā. Kerolaina mani atbalstīja ģimenes lielajos karos, kad runa bija par manu nākotni. Līdz apmetos pie viņas Londonā un saredzēju viņai cauri. Izaugu. Par sare�ģītu jaunu būtni.

Tad nedēļu vēlāk es satiku D�. P. metro uz slīdo�ajām kāpnēm. Mēs bijām vienīgie visā telpā. Es sveicināju. Dro�i vien pārāk skaļi. Atkal nosarku. Viņ� tikai pamāja, kā negribēdams atbildēt. Mēs bijām nonā�ku�i līdz apak�ai, kad es ierunājos (kāda augstprātība! � negribēju, lai viņ� mani bā� vienā maisā ar Kerolainu). Atvainojiet par Kenvudu; man tie�ām kauns par tanti.

Viņa vienmēr mani sakaitina, D�. P. teica. Sapratu, ka viņ� negrib runāt par Kerolainu. Mēs devāmies uz metro vagonu. Viņa baidās izlik�ties vecmodīga, es piebildu.

Un tu nebaidies? � sejā viņam parādījās tik raksturīgais mazais, viltī�gais smaidiņ�. Spēle �Mēs pret Kerolainu� viņam nepatīk, es nodomāju.

Uz sienas bija plakāts ar kādas filmas reklāmu. Tā ir laba filma, viņ� teica. Ja neesi redzējusi, aizej.

Mēs nonācām uz perona, un viņ� sacīja: atnāc kādreiz ciemos. Tikai atstāj savu nejauko tanti mājās. Un pasmaidīja. Mazu, nerātni viltīgu smaidiņu. Glu�i neatbilsto�u viņa vecumam. Tad viņ� devās prom. Tik neatkarīgi. Un tik vienaldzīgi.

Tad kādā sestdienas rītā es tie�ām piezvanīju pie viņa durvīm. D�. P �ķita izbrīnīts par apciemojumu. Man bija minūtes divdesmit jāsē� un kopā ar viņu jāklausās dīvaina indie�u mūzika. Viņ� atlaidās dīvānā, aizvēra acis un gulēja, un es jutos lieka un nevajadzīga. Pārmetu sev, ka vispār esmu atnākusi (turklāt Kerolainai nesakot ne vārda). Ne�spēju nomierināties, man likās, ka D�. P. tikai pozē. Tas bija par daudz. Kad mūzika bija izskanējusi, viņ� diezgan strupi apjautājās, ar ko tad es nodarbojoties. Likās, ka viss viņu tikai garlaiko. Naiva zostiņa būdama, es mēģināju izrādīties. Tie�i to man nevajadzēja darīt. Lielīties. Bet vienīgā doma, kas man tobrīd bija prātā, � ka viņ� uzaicinājumu ciemos nebija domājis nopietni.

Pēk�ņi D�. R pārtrauca manus runas plūdus un izvadāja pa savu mitekli, pievērsdams uzmanību da�ādām lietām.

Viņa studija. Visskaistākā no istabām. Tanī mani vienmēr pārņem laimes izjūta. Viss tur ir līdzsvarā, viss izsaka viņa personību (istaba veidojusies it kā pati no sevis; D�. R ienīst �telpu iekārto�anas māk�slu�, interjeristus un Vogue stilu). Ta�u visa telpa ir piepildīta ar viņa būtību. Antuanete uzskata, ka D�. P. studija esot piebāzta ar lietām, ta�u viņas askētiskie priek�stati par labu gaumi ir muļķīgu sievie�u �urnālu līmenī. Par �o izteicienu es būtu varējusi nokost viņai galvu. Jo studija ir visa D�. R dzīve; viņ� tur strādā, domā, rada un dzīvo.

Tad mēs it kā atkusām viens pret otru. Es vairs nemēģināju izlikties gudrāka, nekā esmu.

D�. P. parādīja, kā ar gua�u iegūt dūmakas iespaidu. Apbrīnoju viņa pa�darinātos glezniecības rīkus.

Ieradās viņa draugi. Bārbers un Frensisa Krui�enki. �ī ir Miranda Greja es-necie�u viņas tanti. To visu viņ� izteica vienā elpas vilcienā. Viņi smējās. Dro�i vien tuvi paziņas. Man gribējās tikt prom. Ta�u viņi gāja pastaigāties un gribēja, lai ari es nāku līdzi. Vismaz Bārbers Krui�enks to noteikti vēlējās. Viņ� skatījās uz mani ar īpa�i pavedino�ām acīm.

Ja nu mūs ierauga tante, teica D�. P Bārberam ir sliktākā reputāci�ja visā Kornvolā.

Viņa ir mana tante, es sacīju. Nevis guvernante.

Un tā mēs visi kopā aizgājām vispirms uz krodziņu un pēc tam uz Kenvudas galeriju. Frensisa stāstīja par dzīvi Kornvolā, un es pirmo�reiz mū�ā jutu, ka esmu satikusi vecākās paaudzes cilvēkus, ar kuriem varu pilnībā saprasties. īstus cilvēkus. Tanī pa�ā laikā nevarēju nere�dzēt, ka Bārberā ir kaut kas āri�ķīgs. Visi �ie jautrie, palaidnīgie stāstiņi. Turpretī D�. P. sarunu vienmēr novirzīja uz nopietnākām lie�tām. Es negribu teikt, ka viņā trūktu jautrības. Tikai viņam piemīt dīvaina spēja uzreiz nonākt līdz lietu būtībai. Kad D�. R bija aizgājis pie bāra letes pēc dzērieniem, Barbers man jautajā, cik ilgi es viņu jau pa�zīstot. Un pēc tam izsaucās, cik ļoti viņ� būtu vēlējies studenta gados satikt kādu, kas līdzīgs D�. P Mēs domājām, ka viņ� ir brīni�ķīgs cil�vēks, piebilda mazā, klusā Frensisa. Viens no izredzētajiem. Viņa vairāk neko nepaskaidroja, bet es sapratu, par kādiem cilvēkiem viņa runā.

Kenvudā D�. P. no�ķīrās no Krui�enkiem un aizveda mani tie�i pie Rembranta. Viņ� runājot nepieklusināja balsi, un man pietika gļēvu�lības kaunēties no da�u apmeklētāju pārsteigtajiem skatieniem. Mēs izskatāmies kā tēvs ar meitu, es nodomāju. D�. E man izstāstīja par �o gleznu visu � kā tā radusies, ko Rembrants tanī laikā jutis, ko un kā mēģinājis izteikt. Itin kā es neko nezinātu par mākslu. It kā viņ� mēģi�nātu atbrīvot manu prātu no veselas gūzmas nepatiesu domu un zinā�anu.

Tad izgājām ārā un gaidījām pārējos. �ī glezna mani ļoti aizkustina, D�. P. sacīja. Un paskatījās uz mani tā, it kā baidītos, ka es smie�os. Viņam tik raksturīgais pēk�ņas kautrības uzplūdums.

Tagad tā aizkustina arī mani, es sacīju.

Bet viņ� tikai pasmīnēja. Nevar būt. Vēl jāpaiet gadiem.

Kā jūs to zināt?

Dro�i vien ir cilvēki, kuriem glezniecības virsotnes sniedz tīru, māksliniecisku baudījumu, D�. P. teica. Es tāds neesmu un nepazīstu arī nevienu citu gleznotāju, kur� piederētu pie mākslas baudītājiem. Skatoties uz izcilām gleznām, es nespēju domāt par augstāko meista�rību, kāda tanīs sasniegta. Tādu esmu pūlējies sasniegt visu mū�u. Un nekad nesasnieg�u. Nekad. Tu vēl esi jauna. Varbūt tu vari saprast. Bet tu vēl nejūti.

Man liekas, ka jūtu gan.

Tad tas nav labi, D�. P. sacīja. Tu vēl nedrīksti zināt, kas ir ne�veiksme. Tavā vecumā. Nemēģini būt vecāka, nekā esi, viņ� piebilda. Tad es sāk�u tevi nicināt.

Tu esi kā bērns, kas grib redzēt pāri divus metrus augstai sienai.

Tāds bija mūsu sākums. D�. P. mēģināja mani atgrūst, jo es viņu pārāk valdzināju. Kā profesors Higinss �Pigmalionā�.

Bārbers ir brun�u mednieks, viņ� teica, kad parādījās Krui�enku pāris. Ja viņ� tevi uzaicina uz satik�anos, atsakies!

Es pārsteigumā paskatījos uz D�. P. Ne jau tevis dēļ; man būs smagi redzēt Frensisas cie�anas, viņ� sacīja un uzsmaidīja draugiem.

Hempsteda es atvadījos un devos mājas. Pa ceļam visu pārdomājot, es sapratu � D�. P. centās, lai es ne uz mirkli nepaliktu vienatnē ar Bārberu. Krui�enki (Bārbers) atvadoties uzaicināja mani iegriezties ciemos, ja gadītos nokļūt Kornvolā.

Bet D�. P tikai pavir�i noteica: tad jau atkal kādreiz tiksimies. It kā viņam tas būtu galīgi vienaldzīgi.

Kerolainai teicu, ka D�. P satiku nejau�i. Un ka viņ� man atvainojās (salti meli). Teicu, ka vairs nesatik�os ar viņu, ja Kerolainai pret to ir iebildumi. Bet ka sarunas ar D�. P. ir ļoti rosino�as. Ka viņ� ir tik pilns ar da�ādām domām un idejām. Ka tādi cilvēki man ir vienkār�i nepie�cie�ami. Kāda ļaunprātība no manas puses! Es ta�u zināju, ka viņa aiz pieklājības būs spiesta atzīt, ka es esmu liels cilvēks un varu rīkoties, kā uzskatu par labāku. Un tā tālāk, un tā tālāk.

Tikai maza piebilde: mīļā, tu jau zini, ka esmu cilvēks bez aizsprie�dumiem, tomēr viņam ir bēdīgi slavena reputācija� Tu ta�u pati sa�proti � nav dūmu bez uguns.

Esmu par to dzirdējusi, es atteicu. Gan mācē�u sevi pasargāt.

Tā ir Kerolainas pa�as vaina. Viņa grib, lai saucu viņu priek�vārdā un izturos kā pret jaunu meiteni. Es nevaru viņu cienīt kā vecāku radinieci. Nedz arī kā padomdevēju.

Viss notiku�ais manās acīs pamazām iegūst citādu izskatu. Es do�māju un domāju par D�. P Par to, kā mēs runājām un tomēr nekad viens otru īsti nesapratām. Nē, viņ� laikam saprata. D�. E spēja aptvert dzīves bezgalīgās iespējas daudz ātrāk nekā es. �eit, pagrabā, es tik strauji kļūstu pieaugusi. Augu kā sēne. Bet varbūt esmu zaudējusi re�alitātes izjūtu? Varbūt viss ir tikai sapnis. Ieduru sev ar zīmuli. Bet var�būt arī tas ir tikai sapnis.

Ja D�. P. tagad pēk�ņi atvērtu durvis, es mestos viņa skāvienos. Man gribētos, lai viņ� nedēļām ilgi tur manu roku savējā. Domāju, ka tagad es varētu viņu mīlēt arī tā, kā viņ� to gribēja.

23. ohtobfl

Pār mani noteikti ir lāsts. Pret Kalibanu izturos kā pret pēdējo nelieti. Bez mazākās �ēlastības. Visa mana dzīve viņam ir kā uz delnas. �orīt pieprasīju, lai ļauj man pastaigāt priek�pagrabā. Liekas, ka dzirdēju traktora motoru. Un zvirbuļu �ivinā�anu. Zvirbuļi dienas gaisma. Pāri laidās lidma�īna. Pēc tam raudāju.

Manā dvēselē visas izjūtas patlaban sagriezu�ās kājām gaisā kā būrī ieslodzīti zvēriņi. Vakar naktī likās, ka zaudēju prātu, tāpēc rakstīju, rakstīju un rakstīju, līdz ierakstījos tajā otrajā � patiesajā pasaulē. Vismaz garā izbēgu no smacīgās pagrabtelpas. Pati sev pierādīju, ka ārpasaule vēl eksistē.

Esmu sazīmējusi skices pirmajai gleznai brīvībā. Tas būs skats uz dārzu pa durvīm. Vārdos tas izklausās muļķīgi. Ta�u acu priek�ā es redzu ogļmelnas un tum�i pelēkas, noslēpumaini stūrainas ēnas, kas ved mani uz medaini baltu, gaismas pārpildītu durvju aili tālumā.

Aizsūtīju Kalibanu gatavot vakariņas un pabeidzu lasīt �Emmu� . Es esmu Emma Vudhausa. Viņa ir manī, un es � viņā. Mana augstprā�tība ir nedaudz savādāka, bet es saprotu ari viņējo. Viņas untumaino uzpūtību. Es Emmu apbrīnoju. Zinu, ka viņa rīkojas nepareizi un mē�ģina nokārtot citu cilvēku dzīves pēc savas sapra�anas. Viņa neprot sa�skatīt, cik misters Naitlijs ir neatkārtojams un lielisks. Emmai gadās īslaicīgi muļķības uzliesmojumi, bet lasītājs visu laiku jūt, ka savā būtībā viņa ir gudra un dzīvības pilna. Rado�a un maksimāliste. īsts, dzīvs cilvēks. Viņas trūkumi ir arī mani trūkumi, viņas tikumiem jā�kļūst par maniem tikumiem.

Un visu dienu es domāju tikai par to, ka vakarā uzrakstī�u vēl kaut ko par D�. P.

Reiz es paņēmu līdzi un parādīju viņam da�us savus darbus. Izvē�lējos tos, kuri, manuprāt, varētu viņam patikt (nevis pārgudros skolas darbus). Viņ� skatījās un neteica neviena vārda. Pat ne par pa�iem labākajiem (kā, piemēram, Minijas portrets �PieAivingho upes�, tas ir, par tiem, ko es uzskatu vai toreiz uzskatīju par labākajiem. Nekas iz�cils, viņ� beidzot noteica. Ta�u nedaudz labāk, nekā gaidīju. Nespēju noslēpt, ka uzņemu to kā pliķi sejā. Kāds labums, ka mēģinā�u tevi saudzēt, viņ� turpināja. Tu apjaut telpu, ari krāsu izjūta laba. Bet citādi jau tu nebūtu tikusi Sleidā.

Vēlējos, kaut D�. P apklustu, bet viņ� turpināja. Var just, ka esi redzējusi daudz labas glezniecības. Tu neatdarini pārāk uzkrīto�i. Ta�u masas portreta tu nepārprotami atdarini Koko�ku. D�. P. dro�i vien pamanīja, ka man piesarkst vaigi. Negribu tevi aizvainot, bet katram jāiemācās saskatīt, kur beidzas īstenība un sākas ilūzijas, viņ� piebilda.

D�. P. mani gandrīz iznīcināja. Turklāt zināju, ka viņam taisnība. Būtu tie�ām muļķīgi, ja D�. P. neteiktu to, ko domā. Tikai tēvi�ķīgi iedro�inātu. Ta�u man sāpēja. Sāpēja tā, it kā būtu saņēmusi vai duci pliķu. Cerēju, ka viņam patiks vismaz da�i no maniem darbiem. Visvai�rāk mani aizskāra viņa vēsums. Pēk�ņi D�. P. �ķita tik neglābjami no�pietns un objektīvi attālināts. Bez jokiem un bez maiguma. Pat bez ironijas. Pēk�ņi viņ� likās tik ļoti vecāks par mani.

Tev jāsaprot, ka mācēt gleznot �ā vārda tehniskajā un akadēmiska�jā nozīmē nav pats būtiskākais, viņ� sacīja. Sī māka tev ir. Tāpat, ka tūk�sto�iem citu iesācēju. Bet to, ko es meklēju glezniecībā, tavos darbos nevar atrast. Tā vienkār�i nav.

Es zinu, cik tev tas sāpīgi, viņ� teica. Jā, no sākuma es pat negribēju apskatīt tavus darbus. Bet tad iedomājos.., Tevī ir tāda dedzība, ka es iedomājos � tu izturēsi.

Jūs jau zinājāt, ka tiem nebūs nekādas vērtības, es novilku.

Es iztēlojos apmēram tik daudz, cik patlaban redzu. Labāk aizmir�sīsim visu �o pasākumu! D�. P apklusa. Ta�u es aptvēru, ka viņ� mani pārbauda.

Pasakiet, kāda vaina ir �im, es palūdzu un iedevu viņam vienu no saviem ielas skatiem.

Kompozīcijai un zīmējumam nav nekādas vainas, un sīkumos es neiedziļinā�os, viņ� atbildēja. Ta�u tā nav dzīva māksla. Gleznai jābūt kā loceklim no tava ķermeņa. Tavā vecumā to vēl nesaprast. To nevar iemācīties. Vai nu kādu dienu tas pēk�ņi ir, vai arī nav. Sleidā jums māca mākslā izteikt personību, ta�u kāda tam nozīme, ka cilvēks māk lieliski pārtulkot savu personību zīmējumā un krāsās, ja viņa personība nav tulko�anas vērta. Viss atkarīgs no veiksmes. Tīrā laimes spēle.

D�. P. runāja saraustīti, ar pauzēm. Tad iestājās klusums. Vai man visu saplēst, es jautāju. Nekļūsti histēriska, viņ� atteica.

Man tik daudz kas jāmācās.

Man �ķiet, ka tevī kaut kas ir, viņ� sacīja. Neesmu pārliecināts. Sie�vietēm tas piemīt ļoti reti. Parasti sievietes grib iemācīties gleznot �labi� un �pareizi�. Iegūt zināmu veiklību, parādīt izsmalcinātu gaumi, inluīciju un ko vēl tik ne. Ta�u, ja mākslinieka alkas ir sasniegt savas būtības un spēju robe�as, nav vairs svarīgi, kāda forma viņ� izpau�as. Vai tie būtu vārdi, krāsas vai skaņas. Liec lietā visu, ko vien vēlies.

Turpiniet, lūdzu!

Tev ir patīkama balss, viņ� sacīja. Ta�u tu ar to samierinātos un runātu arī tad, ja tā būtu skarba un griezīga, jo citas balss tev vienkār�i nav. Jo svarīgi ir tas, ko tu saki. Tie�i tā var at�ķirt lielu mākslu no smērējumiem. Tehniski spo�u pindzelmaņu katrā laikmetā bijis bez sava gala. īpa�i mūsdienās, vispārējās izglītības laikos. Viņ� sēdēja uz dīvāna un redzēja tikai manu muguru. Skatījos ārā pa logu un mēģināju norit asaras.

D�. P. turpināja. Mākslas kritiķi mēdz muldēt par perfektu gleznie�cības tehniku. Tas ir absolūti bezjēdzīgi. Māksla ir ne�ēlīga. Ar vār�diem var attaisnot pat slepkavību, bet glezna ir kā logs uz tās radītāja sirdi. Tavas gleznas ir mazi lodziņi uz sirdi, kas pilna ar labi pazīstamu mākslinieku darbiem. D�.P. pienāca tuvāk un izvēlējās vienu no manām abstraktajām gleznām. Lūk, �eit tu mēģini kaut ko pateikt par Nikolsonu un Pasmoru. Nevis pati par sevi. Tu fotografē. Trompe � I'oeil ir tikai nevietā izmantota fotogrāfija; sve�a stila atdarinā�ana ir tie�i tas pats. �ī ir fotogrāfija. Nekas vairāk.

Es nekad neiemācī�os.

Tev ir jāaizmirst iemācītais, D�. P. sacīja. Mācīties tu esi gandrīz bei�gusi. Viss pārējais ir veiksme. Nē, ne tikai veiksme. Arī uzdrīkstē�a�nās. Un pacietība.

Mēs runājām stundām ilgi. Viņ� runāja, un es klausījos.

Viņ� bija kā vēj� un saules gaisma, kas aizmē� zirnekļu tīklus un iespīd visos kaktos. Tagad viņa teiktais man liekas tik pa�saprotams. Ta�u svarīgs ir veids, kā viņ� to pasaka. Viņ� ir vienīgais man pazīsta�mais cilvēks, kas, runājot par mākslu, vienmēr saka to, ko domā. Pie�ķert D�. P melos man būtu svētuma zaimo�ana.

Turklāt D�. P ir patie�ām labs gleznotājs, un es zinu, ka reiz viņ� būs slavens. Domāju par to vairāk, nekā pa�ai gribētos. Mani iespaido ne tikai tas, kas viņ� ir �odien, bet arī tas, kas viņ� būs nākotnē.

Atceros, kā todien beidzās mūsu saruna. Tu �ā vai tā esi bezcerīgs gadījums, D�. P. sacīja (atkal profesors Higinss no �Pigmaliona�!).

Pārak izskatīga. Tava daļa �inī dzīve ir mīlestības māksla, nevis mī�lestība uz mākslu.

Ie�u uz Hīzu slīcināties, es teicu.

Tad D�. P. atļāvās piemetināt, ka man nevajagot precēties. Traģisks mīlas stāsts būtu noderīgāks. Lai man izoperējot olnīcas. Vai kaut ko tādā garā. Un ar acs kaktiņu man uzmeta vienu no saviem īsti palaidnī�gajiem skatieniem. Ta�u D�. P. acīs varēja manīt arī tādas kā maza skolaspuikas bailes. Ka viņ� varbūt pateicis par daudz. Tikai tāpēc, lai re�dzētu, kā reaģē�u. Pēk�ņi man likās, ka viņ� ir daudz jaunāks nekā es.

Nevaru izskaidrot, kāpēc D�. P. man tik bie�i �ķiet jauneklīgs. Var�būt tāpēc, ka viņ� parādīja, cik daudz manī ir vecmodīgā. Skolā mūs baro ar vecām, sasmaku�ām domām, idejām un uzskatiem. Kā stādi�ņus, kurus kārtu kārtām apliek ar vecu augsni un pēc tam brīnās, ka gandrīz visi viņi, nabadziņi, izaug bāli un vārgi.

Bet D�. P. piemīt zaļ� jaunības svaigums. Es ilgi negribēju to atzīt. Bet tagad redzu pavisam skaidri.

24. oktobrī

Vēl viena briesmīga diena. Es papūlējos, lai sabojātu garastāvokli ari Kalibanam. Da�kārt viņ� ir tik ļoti kaitino�s, ka es varētu kliegt uz viņu skalā balsī. Ne jau viņa izskata dēļ, lai gan arī tas ir pietiekami atbaido�s. Viņ� vienmēr ir tik rūpīgi saposies; biksēm iegludinātas vīles un krekli vai mirdz no tīrības. Es domāju, ka viņ� justos labāk, ja varētu ari ikdienā valkāt iestīvinatas apkaklītes. Turklāt aiz pārspīlētas pieklājības viņ� vienmēr stāv kājās. Āksts. Sejā Kalibanam ir tāda iz�teiksme, it kā viņ� vienmēr lūgtu piedo�anu. Pamazām aptveru, ka pa�tiesībā tie�i tas sniedz viņam apmierinājumu. Prieks par to, ka esmu viņa varā un viņ� var netraucēti diendienā uz mani skatīties. Kalibanam nav svarīgi, ko es saku. Arī manas jūtas viņam nenozīmē neko; svarīgi ir tikai tas, ka es viņam piederu.

Es varētu visu dienu kliegt uz viņu da�ādus apvainojumus, un viņ� neiebilstu. Viņam vajag tikai manu ārējo veidolu, nevis manas jūtas, prātu vai dvēseli, pat manu ķermeni ne. Viņam nevajag neko cilvēcisku, jo Kalibans ir kolekcionārs. Tāpēc arī viņ� ir tik miris.

Visvairāk mani kaitina viņa runasveids. Vienas vienīgas banālas ko nozīmīgu. D�. R nepiedāvāja mums izvēlēties muziķu, bet piegāja pie atskaņotāja un uzlika plati.

Tad viņ� kā parasti ar aizvērtām acīm atlaidās uz dīvāna, bet Pīrsam ar Antuaneti tā acīm redzami likās tikai uzspēle un poza.

Neparastās, smalki drebo�ās skaņas istabā radīja saspīlētu un ne�veiklu atmosfēru. Pēc visa vēl �ī mūzika. Pīrss sāka smīkņāt, un Antuanetei piemetās kaut kas līdzīgs ķiķinā�anas lēkmei, cik nu viņa savā liktenīgās pavedējas lomā vispār bija spējīga ķiķināt. Ari es pasmaidīju. To nevaru noliegt. Pīrss rādīja, ka ar mazo pirkstiņu iztīra ausi, tad atbalstīja pieri plaukstā un pie katras instrumenta (es toreiz vēl nezi�nāju, kas tas ir) vibrācijas ar pārgudru izteiksmi sejā kratīja galvu. Antuanete gandrīz noslāpa aizturētos smieklos. Tas bija drausmīgi. Un es zināju, ka D�. R to visu dzird.

Viņ� tie�ām dzirdēja. Acis pavēris, viņ� redzēja, kā Pīrss atkārto joku ar ausu tīrī�anu. Tad Pīrss pamanīja D�. R skatienu un izplūda pārgudrā ak-neņemiet-mūs-vērā smaidiņā. D�. R pielēca kājās un iz�slēdza atskaņotāju. Jums nepatīk, viņ� draudīgi iejautājās. Vai man būtu jāsajūsminās. Pīrss pārvaicāja.

Pīrs, tas nav smieklīgi, es teicu.

Es ta�u netrok�ņoju, Pīrss taisnojās. Vai mums noteikti par to jā�sajūsminās?

Pazūdiet, D�. P. izgrūda.

Man nāca prātā Bī�ems, ieteicās Antuanete. Zināt, divi skeleti, kas mīlējās uz skārda jumta.

Pirmkārt, tas ir tie�ām aizkustino�i, ka jūs apjūsmojat Bī�emu, at�cirta D�. P (da�kārt viņa seja izskatās tik velni�ķīga). �o mazo, uzpū�tīgo pīļdupsi kapelmeistaiTi, kas nostājās pret visu jauno un rado�o sava laika mākslā. Otrkārt, ja jūs nevarat Bī�emu at�ķirt no klavihorda, lai Dievs stāv jums klāt. Tre�kārt (tas bija domāts Pīrsam), es gadiem ne�esmu saticis iedomīgāku zaļknābi pārjums, un tu (tas bija par mani) � vai �ie ir tavi draugi?

Es stāvēju un nespēju ne vārda izdabūt pār lūpām. Biju saniknota gan par D�. P, gan Antuanetes un Pīrsa uzve�anos, ta�u mans kauns bija vēl desmit rei�u lielāks par niknumu.

Pīrss paraustīja plecus, nekrietnele Antuanete �ķita ne tikai apmul�susi, bet arī nedaudz uzjautrināta, un es nosarku pār visu seju. Pietiek tikai to atcerēties, lai sejā atkal parādītos sārtums.

Neņemiet pie sirds, teica Pīrss. Ta ta�u ir tikai plate. Viņ� noteikti saprata, cik muļķīgi tā teikt, bet dusmās nekas cits neienāca prātā.

Ak, jūs domājat, ka tā ir tikai plate, noteica D�. P. Patie�ām? Tikai plate? Vai jūs, tāpat kā �īs mazās, dumjās palaistuvītes tante, domājat, ka Rembrants gleznojot garlaikojās? Vai jums liekas, ka Bahs, �o mū�ziku rakstot, taisīja grimases un ķiķināja? Tā jūs domājat?

Pīrss saplaka. Viņ� izskatījās gandrīz nobijies. VAI TĀ JŪS DOMĀJAT? D�. P jau kliedza.

Viņ� bija briesmīgs. Briesmīgs tāpēc, ka bija to visu iesācis; jau sā�kumā izlēmis tā rīkoties. Un aizraujo�i briesmīgs savu jūtu kaismī-gumā. Es esmu izaugusi starp cilvēkiem, kas vienmēr pūlas apslēpt jūtas. Ta�u D�. R, niknumā drebēdams, izverda neapvaldītu kaismi. Kailas emocijas.

Tad Pīrss pateica kaut ko tie�ām stulbu, atklādams, cik sekla patie�sībā ir viņa pasaulīte. Mēs neesam tik veci kā jūs, viņ� teica.

Jēziņ, novaidējās D�. P. Un tie ir mākslas studenti. MĀKSLAS studenti!

To, ko viņ� teica pēc tam, es nevaru rakstīt. Pat Antuanetei tas laikam bija par daudz.

Mēs vienkār�i pagrie�amies un gājām ārā. Kāpnēs dzirdējām, kā aiz mums aizcērtas studijas durvis. Pirmajā stāvā es no�ņācos uz Pīrsu un izstūmu viņus pa ārdurvīm. Mīļā, viņ� tevi nogalinās, teica Antuanete. Es aizvēru durvis un nogaidīju. Pēc brī�a aug�ā atkal sāka skanēt mū�zika. Uzgāju atpakaļ aug�ā pa kāpnēm un lēni, lēni vēru vaļā durvis. Varbūt D�. P. dzirdēja; es nezinu, jo viņ� pat nepavēra acis. Apsēdos uz soliņa pie durvīm un gaidīju, līdz mūzika apklusa.

Miranda, ko tu gribi, viņ� vaicāja.

Gribu atvainoties, es teicu. Un gribu, lai arī jūs atvainotos.

Viņ� piegāja pie loga un vērās ārā.

Es zinu, ka rīkojos muļķīgi, es teicu. Varbūt esmu dumja, bet es ne�esmu palaistuve.

Tu vismaz centies, D�. P. atbildēja (viņ� gribēja teikt, ka at�ķiros no saviem draugiem, nevis cen�os būt palaistuve).

Jūs varējāt pateikt jau pa�ā sākumā, lai mēs ejam prom, es teicu. Mēs būtu sapratu�i.

Klusums. Viņ� pagriezās un pārī visai studijai paskatījās uz mani. Lūdzu, piedodiet, es teicu.

Ej mājas, D�. R sacīja. Mes ta�u nevaram gulēt viens ar otru. Es piecēlos. Man tie�ām prieks, ka tu atnāci atpakaļ, viņ� piebilda. Tu esi savādāka. Es jau to zināju.

Gāju lejā pa kāpnēm, un D�. P. man sekoja. Es negribu ar tevi gulēt, viņ� teica. Es runāju par �o situāciju, nevis par mums. Tu saproti?

Jā, protams, es atbildēju.

Un neapstādamās gāju lejā pa kāpnēm. Sievi�ķīgi vēlēdamās viņam parādīt, ka esmu aizvainota.

Atvēru ārdurvis. Es atkal esmu atsācis, D�, R noteica. Dzert, viņ� papildināja, redzēdams, ka nesaprotu.

Es tev piezvanī�u, viņ� sacīja.

Un tā arī izdarīja. D�. R aizveda mani uz koncertu, lai es dzirdētu, kā krievi izpilda Sostakovi�u. Viņ� bija patie�ām jauks, citādi to nevar apzīmēt. Kaut tā arī neatvainojās.

26.oktobrī

Kalibanam es neticu. Viņam ir �ī māja. Ja viņ� palaidīs mani brīvībā, viņam būs man jāuzticas. Vai ari jāpārdod māja un jāpazūd, pirms es tieku līdz policijai. Ne viens, ne otrs neizskatās pēc Kalibana.

Cik, nomāco�i! Man jātic, ka viņ� turēs vārdu.

Manis dēļ viņ� iztērē kaudzēm naudas. Nupat būs gandrīz divsimt mārciņu. Grāmatas, mūzikas ieraksti, drēbes. Viņam ir visi mani ap�ģērbu lielumi. Es tikai uzskicēju, ko gribu, un sajaucu uz paletes īsto krāsu. Kalibans pērk pat sievie�u apak�veļu. Nespēju valkāt viņa iegā�dātos melnos un rozīgos krāmus, tāpēc liku nopirkt kaut ko jēdzīgāku. Viņ� jautāja, vai varot pirkt uzreiz vairumā. Varu iedomāties, kā viņ� jūtas, pirkdams sievie�u apak�veļu (un kā gan Kalibans tiek galā ap�tiekā � ar higiēnas piederumiem?). Dro�i vien viņ� labprātāk nopērk visu pie vienas reizes. Ko gan pārdevējas domā par nabaga Kalibanu, kad viņ� pērk duci biksī�u, vairākus pārus apak�svārku un kaudzi krū�turu un sievie�u kreklu? Es viņam pajautāju, un Kalibans nosarka līdz matu galiņiem. Viņas laikam domā, ka man piemīt zināmas dīvai�nības, viņ� sacīja. Tā bija pirmā reize, kad es �eit smējos no visas sirds.

Katru reizi, kad Kalibans man kaut ko nopērk, es to uztveru kā pierādījumu, ka viņ� netaisās mani mocīt vai nogalināt.

Zinu, ka tā nevajadzētu, bet es ar nepacietību gaidu viņu pārrodamies no iepirk�anas. Viņ� vienmēr atgrie�as ar paciņām. Tāda sajuta, it kā nepārtraukti būtu Ziemassvētki un man Ziemassvētku vecītim nav pat jāsaka paldies. Da�kārt Kalibans atved kaut ko tādu, ko neesmu lūgusi. Viņ� nekad neaizmirst puķes. Ari �okolādi, bet parasti pats apēd lielāko daļu. Un viņ� vienmēr apjautājas, ko vēl es vēlētos.

Kalibans ir velns, kas mēģina mani iekārdināt ar pasaulīgiem labu�miem. Ta�u es nepārdo�os. Varbūt visi mani sīkumi viņam izmaksā bargu naudu, bet es jūtu, ka viņ� gaida, ka lūg�u kaut ko lielu. Viņ� vai mirst aiz vēlē�anās izpelnīties pateicību manās acīs. Bet tas viņam neizdosies.

�odien man ie�āvās prātā briesmīga doma. D�. P dro�i vien ir nonā�cis aizdomās turēto sarakstā. Kerolaina noteikti neaizmirsīs policijai uzdot viņa vārdu. Nabaga D�. P! Viņ�, protams, izturēsies sarkastiski, un policijai tas nepatiks.

�odien mēģināju viņu uzzīmēt. Dīvaini. Nekas nesanāca. Pilnīgi nekas.

D�. P ir neliela auguma, tikai pāris centimetru garāks par mani. (Muļķe, es vienmēr esmu sapņojusi par gariem vīrie�iem.)

Viņam metas pliks pauris, un deguns līks kā ebrejam, lai gan viņ� ne�pieder pie Mozus tautas (man pret to gan nebūtu iebildumu). Seja pārāk plata. Dzīvē nobru�āta, sadeldēta un rētaina. Viņa maskai es nespēju īsti ticēt. Da�kārt �ķiet, ka zem tās samanu pavīdam īsto seju, bet neesmu pilnīgi pārliecināta. Manā klātbūtnē D�. P mēdz uzlikt īpa�i neizteik�smīgu masku. Negribu to saukt par negodīgumu; tāds viņ� vienkār�i ir. Dzīve viņam ir tikai joks vien; neko nevajagot ņemt pārāk nopietni. Nopietnību pataupiet mākslai, par visu pārējo drīkst jokot. Nevis atom�kar�, bet �lielie bumbo�anas svētki�. �Kad sāksies lielie bumbo�anas svētki.� Cik stulbi! Bet tādā veidā viņ� saglabā veselo saprātu.

īss, plecīgs, platu seju un līku degunu � drīzāk turks, nevis anglis.

Manī ir �is muļķīgais priek�stats par angliski pareiziem sejas vaib�stiem. Kā vīrie�iem reklāmās.

Leidimonta skolas vīrie�u aristokrātiski pareizie vaibsti.

27. oktobrī

Eja blakus durvīm ir mana lielā izdevība. Jūtu, ka tā būs drīz jāiz�mēģina. Laikam esmu izdomājusi, kā tikt no Kalibana vaļā. Pēcpusdiena ļoti rūpīgi izpētīju durvis. Tas ir no koka, mana puse apsistas ar dzelzi. Neticami stipras. Es nekad nevarētu tās uzlauzt. Turklāt viņ� ir parūpējies, lai �eit nebūtu nekā tāda, ar ko es varētu pat mēģināt.

Esmu savākusi da�us �darbarīkus�. Glāzes turētāju. Dak�iņu un divas tējkarotes. Viss gan ir no alumīnija, tomēr var noderēt. Visvairāk man vajadzīgs kaut kas ass un izturīgs, lai varētu izkasīt cementu no akmeņu starpām. Ja izdosies izkustināt akmeņus, nokļūt priek�pagrabā nebūs pārāk sare�ģīti.

Par bēg�anu domājot, jūtos lieti�ķa un darbīga. Ta�u īstenībā neesmu neko paveikusi.

Jūtos cerīgāka. Glu�i bez iemesla. Un tomēr � cerīgāka.

28. oktobrī

D�. P kā mākslinieks. Kerolainai ar viņas �otr�ķirīgo Polu Nesu � tomēr ir kāda simtdaļa taisnības. Protams, nekādas �fotogrāfiskas� lī�dzības nav, ta�u zināma domas kopība ir pamanāma. Domāju, ka D�. P mākslā ir vienkār�i nonācis pie tiem pa�iem secinājumiem. Nezinu, vai viņ� to saskata (ka viņa ainavām piemīt kaut kas no Nesa). Ta�u tā ir kritika jebkurā gadījumā, vai nu viņ� �o tuvību nesaredz, vai apzināti noklusē.

Es tikai mēģinu būt objektīva. Arī pret viņa trūkumiem.

D�. E ienīst abstrakto mākslu. Pat tādus di�garus kā D�eksons Polloks un Nikolsons. Kāpēc? Teorētiski viņ� ir mani gandrīz vai pār�liecinājis par savu taisnību, bet es joprojām jūtu, ka vismaz da�as no viņa nīstajām gleznām ir vērtīgas un skaistas. Viņ� ir pārāk greizsir�dīgs un pārāk daudz nosoda.

Man pret to nav iebildumu. Mēģinu būt pēc iespējas godīgāka, domājot gan par viņu, gan sevi. D�. R necie� cilvēkus, kuri �neko neiz�domā līdz galam�. Pats viņ� izdomā līdz galam un pat tālāk. Un kur tad vēl viņa principi (tikai ne attiecībā uz sievietēm)! Salīdzinājumā ar D�. P. lielākā daļa tā saukto �principiālo� cilvēku atgādina niedres vējā.

(Atceros, ko viņ� reiz teica par Mondriāna gleznu � �nav būtiski tas, vai tev patīk, bet gan tas, vai tev drīkst patikt�. Viņ� ienīst abstrak�to mākslu principā un ignorē arī to, ko jūt.)

Pa�u sliktāko viņa esmu atstājusi uz beigām. Sievietes. Tā bija kāda ceturtā vai piektā reize, kad es viņu apciemoju.

Pie viņa bija �ī sieviete. Nīlsena. Tagad es saprotu, ka viņi dro�i vien tikko kā bija izkāpu�i no gultas. Es biju tik naiva. Viņi būt varēju�i izlik�ties, ka neviena nav mājās, ta�u �ķita, ka viņiem nav nekas iebilstams pret manu apciemojumu. Un viņa pret mani izturējās diezgan jauki. Kā mājasmāte pret vie�ņu. Viņai bija ap �etrdesmit. Ko gan viņ� tādā sa�skatīja? Un tad krietni vēlāk, maijā, es kādu vakaru atnācu pie D�. P, bet viņ� bija izgājis (varbūt bija ar kādu gultā?), un es atnācu atkal nākamajā vakarā. Viņ� bija mājās viens. Mēs runājām (viņ� stāstīja par D�onu Mintonu), tad D�. P uzlika indie�u mūziku, un mēs apklusām. �oreiz viņ� neaizvēra acis, bet skatījās tie�i manī. Es samulsu. Kad raga bija iz�skanējusi, iestājās klusums. Vai uzlikt otru pusi, es pavaicāju. Nē, viņ� teica. D�. P bija noslēpies ēnā, kur es viņu nevarēju īsti labi saskatīt

Vai tu negribi nākt pie manis gultā, viņ� pēk�ņi iejautājās.

Nē! Nē, es tūliņ attraucu. D�. P mani pārsteidza nesagatavotu, un es atbildēju kā pārbijies cālēns.

Acis no manis nenolaizdams, D�. P teica: pirms gadiem desmit es būtu tevi apprecējis. Tās būtu manas otrās neizdevu�ās laulības, viņ� piebilda.

Nebiju milzīgi pārsteigta, jo kaut ko tādu gaidīju jau labu laiku.

Viņ� pienāca un nostājās man blakus. Tu tie�ām negribi?

Nē, es atbildēju. Ne jau tādēļ es pie tevis nāku.

Tas nemaz neizskatījās pēc viņa. Tik rupji, tik vienkār�oti. Tagad saprotu, ka D�. P to darīja aiz labas sirds. Un apzināti deva rupju un nepārprotamu mājienu, lai man būtu vieglāk atteikt Glu�i tāpat viņ� da�kārt ļāva man uzvarēt �ahā.

D�. P devās uz virtuvi gatavot turku kafiju. Tu esi malduguns, viņ� teica no virtuves. Es iestājos durvīs. D�. P. paskatījās pār plecu. Varu likt galvu ķīlā, ka da�kārt tev tomēr uznāk vēlē�anās, viņ� noteica.

Cik vecs tu īsti esi, es jautāju.

Es varētu būt tavs tēvs. Vai tādēļ?

Nē. Man principā riebjas gadījuma sakari, es atbildēju.

D�. P atkal pagrieza man muguru un pievērsa uzmanību vriki � turku kafijas katliņam. Man uznāca dusmas, redzot viņa vieglprātīgo bezatbildību. Turklāt es neko nejūtu pret tevi kā pret vīrieti, es sacīju.

D�. P pa pusei pagriezās uz manu pusi. Ko tu sauc par gadījuma sakariem, viņ� jautāja.

Pargule�anu baudas dēļ, es atteicu. Mīle�anos bez mīlestības.

Tad es esmu liels gadījuma sakaru piekritējs, viņ� sacīja. Es nekad neguļu ar tām, ko mīlu. Tikai reiz, agrā jaunībā.

Tu brīdināji mani no Bārbera Krui�enka, es ieteicos.

Tagad es brīdinu tevi pats no sevis, viņ� atbildēja, uzmanīgi vērodams turku kafijas katliņu. Vai esi redzējusi U�ello �Medības�? Nē? Pati ie�cere aizrauj skatītājam elpu jau pirmajā mirklī, nemaz nerunājot par ne�vainojamo tehnisko izpildījumu. Mākslas zinātnieki no visas Eiropas velta gadu desmitus, lai izpētītu, kur īsti slēpjas �ā darba milzīgais iek�ējais noslēpums, kas acumirklī pārņem cilvēku savā varā. Es zinu, ka arī tevī ir �is milzīgais iek�ējais noslēpums. Dievs vien zina, kas tas ir. Es ne�esmu eiropie�u mākslas zinātnieks; man nav svarīgi, kas aiz tā slēpjas. Galvenais, ka tas ir tevī. Tu esi stipra kā ozolkoka galds. Tu nesalūzīsi.

To visu D�. R pateica tik ļoti lieti�ķā balsī.

Protams, vienmēr pastāv zināms risks, viņ� piemetināja.

D�. P pacēla vriki no plīts pa�ā pēdējā brīdī, kad tas jau draudēja iet pāri. Vienīgais, ko es nesaprotu, ir �is dīvainais mirdzums tavās acīs. No kurienes? Kas tās par vēlmēm? Un apspiestām kaislībām?

Viņ� vērās manī ar neizteiksmīgu skatienu.

Tas nav sekss, es teicu.

Cits vīrietis?

Nē. Neesmu nevienā iemīlējusies.

Mēs iegājām atpakaļ istabā. Es apsēdos uz dīvāna. D�. P. � uz augstas taburetes.

Es tevi pārbiedēju, viņ� noteica.

Mani brīdināja.

Tante?

Jā.

D�. H pagriezās un ļoti lēni, ļoti uzmanīgi salēja tasēs kafiju.

Savu mū�u neesmu varējis dzīvot bez sievietēm, viņ� sacīja. Bet pa�rasti no tā cēlu�ās tikai nelaimes. īpa�i no tām attiecībām, kurām vaja�dzētu būt viscēlākajām un tīrākajām. Lūk, manu cēlo attiecību augļi, viņ� teica un norādīja uz abu dēlu fotogrāfijām.

Es piecēlos, paņēmu savu kafijas tasi un, viņam muguru pagriezusi, atspiedos pret dīvānu.

Roberts ir tikai �etrus gadus jaunāks par tevi, D�. R sacīja. Vēl ne�dzer! Pagaidi, lai nosē�as biezumi.

Likās, ka viņ� jutas neērti, tapec runādams it ka cen�as sevi aizstā�vēt. Reizē izkliedē manas ilūzijas un mēģina izraisīt līdzjūtību.

Ar iekāri viss ir vienkār�i, viņ� noteica. Acumirklīga sapra�anās. Vai nu jums abiem gribas, vai ari vienam no jums negribas. Bet mīlestība� Sievietes, kuras mīlēju, man vienmēr teiku�as, ka es esot egoists. Un ka viņas mani mīlot tie�i �īs īpa�ības pēc. Vēlāk tie�i tāpēc es viņām riebos. Zini, ko viņas sauc par egoismu? D�. P. ar rokām kasīja līmi no saplīsu�as, zili baltas ķīnie�u vāzes, kuru viņ� bija nopircis kādā Portobelloroudas antikvariātā un salabojis. Uz vāzes divi jātnieki ar ne�ēlīgu apņēmību sejā dzinās pakaļ mazam, biklam briedītim. D�. P bija dro�as, prasmīgas rokas ar īsiem pirkstiem. Viņ� turpināja. Viņas nesauc par egoismu to, ka es gleznoju, kā gribu, runāju, ko gribu, un dzīvoju, kā gribu. Pret �ādu egoismu viņām nav iebildumu. Tas viņas pat sajūsmina. Bet viņas nevar izturēt to, ka es gribu, lai ari viņām piemistu �āds egoisms.

D�. P. runāja tā, it kā es būtu otrs vīrietis.

Tādi cilvēki kā tava tante uzskata, ka es esmu ciniķis un ģimenes ligzdiņu postītājs. Paklīdenis. Savu mū�u neesmu pavedis nevienu sie�vieti. Jā, man patīk gulta un sievietes ķermenis. Pat visseklākās no sie�vietēm kļūst skaistas, kad viņas ir kailas un domā, ka dara ko liktenīgi nerātnu. Pirmoreiz viņas visas tā jūtas. Zini, kāda īpa�ība starp tavām māsām ir gandrīz izmirusi?

Viņ� no sāniem paskatījās manī, tāpēc papurināju galvu.

Nevainīgums, viņ� sacīja. To var pamanīt, kad sieviete novelk drē�bes un nespēj paskatīties tev acīs (tanī mirklī arī es nevarēju). �is pir�mais, Boti�elli cienīgais mirklis, kad viņa pirmoreiz parādās tev kaila. Tas pazūd ātri. Vecā, labā Ieva ņem virsroku. Padauza. Un tad � ardie�vu, no jūras putām iznirsto�ā Anadiomēne!

Kas ir Anadiomēne, es jautāju.

D�. P paskaidroja, ka tā sauc Afrodīti, kad viņa piedzimst no jūras putām. D�. P ietin mani savos tīklos; man nevajadzētu ļaut viņam tā runāt, es nodomāju. Es nedomāju � es to jutu.

Esmu saticis desmitiem tādu sievie�u un meiteņu kā tu, viņ� sacīja. Ar da�ām es iepazinos; da�as pavedu, par spīti augstākiem centieniem gan viņās, gan manī; divas pat apprecēju. Da�as es tā arī neiepazinu, tikai stāvēju blakus kādā izstādē vai varbūt vienkār�i metro.

Vai tu esi lasījusi Jungu, viņ� pēc mirkļa vaicāja.

Nē, es atbildēju.

Viņ� tādām sievietēm kā tu ir devis īpa�u vārdu. Bet tas, protams, nepalīdz. Slimības gaitu tas neatvieglo.

Kas tas ir par vārdu, es jautāju.

Kur� gan slimībai saka, kā to sauc, D�. P atbildēja.

Tad iestājās dīvains klusums, it kā saruna būtu nonākusi strupceļā. It kā viņ� būtu gaidījis no manis ko citu. Varbūt vairāk pārsteiguma un dusmu. Bet dusmas mani pārņēma vēlāk. Es tomēr priecājos, ka to�vakar neaizbēgu. Tie�i �ādās reizēs cilvēks pieaug. Es pēk�ņi apzinā�jos, ka jāizvēlas, vai gribu izturēties kā maza, pārbiju�ies skolniecīte vai ari kā pieaudzis cilvēks.

Tu esi neparasts meitēns, D�. P. beidzot ierunājās.

Vecmodīga, es atteicu.

Tu būtu drausmīgi garlaicīga, ja nebūtu tik glīta.

Paldies!

Es īstenībā nemaz neticēju, ka tu varētu piekrist, viņ� teica.

Es zinu.

D�. P ilgi skatījās manī, tad piecēlās, izvilka �aha galdiņu, un mēs spēlējām �ahu. Viņ� ļāva man uzvarēt. Esmu pārliecināta, ka D�. P pa�devās, lai gan dievojās, ka esot spēlējis godīgi. Mēs gandrīz nemaz ne�runājām. Likās, ka vienīgais saziņas veids starp mums ir �aha figū�riņas. Manā uzvarā bija kaut kas ļoti simbolisks. Viņ� gribēja, lai es to izjūtu. Nezinu tikai, ko īsti. Nezinu, vai viņ� gribēja teikt, ka mana �tik�lība� guvusi uzvaru pār viņa �netikumu�, vai varbūt kaut ko netvera�māku � ka zaudēt da�kārt nozīmē uzvarēt.

Nākamajā reizē, kad biju pie D�. P, viņ� man uzdāvināja zīmējumu. Turku kafijas katliņ� vriki un mūsu kafijas tases uz sola. Brīni�ķīgs zī�mējums, vienkār�s un plūsto�s, bez mazākās nervozitātes vai pārspīlē�juma, vai tās mākslas studenta pārgudrības, kas diem�ēl joprojām iz�pau�as manis zīmētajos priek�metos.

Tikai abas kafijas tases, mazais vara katliņ� un viņa roka. Vai roka vispār. Kā ģip�a atlējums blakus vienai no tasēm. Otrā pusē bija rak�stīts Aprēs (*pēc tam) un datums. Un zemāk: pour uneprincesse lointaine(**kādai tālai princesei)� Une� bija trekni pasvītrots.

Es gribēju uzrakstīt ari par Antuaaeti, bet esmu pārak nogurusi. Rakstot gribas smēķēt, un tas padara gaisu tik smacīgu.

29. oktobrī

(No rīta.) Viņ� ir prom. Uz Līvzu?

Tātad Antuanete.

Tas bija apmēram mēnesi pēc vakara ar vriki. Man būtu vajadzējis iedomāties. Viņa dienām murrāja man apkārt un meta daudznozīmīgi �ķelmīgus skastienus. Domāju, ka tam ir kāds sakars ar Pīrsu. Un tā kādu vakaru es zvanīju pie D�. R durvīm, bet tad ievēroju, ka tās nav aizslēgtas. Devos iek�ā un paskatījos aug�ā pa kāpnēm tie�i tajā mirk�lī, kad Antuanete pavēra studijas durvis, lai pavērtos lejā. Mēs skatījā�mies viena otrā. Pēc mirkļa viņa ģērbdamās iznāca kāpņu laukumiņā. Viņa neteica ne vārda, tikai pamāja ar roku, lai nāku aug�ā. Ļaunākais, ka es biju nosarkusi, nevis Antuanete. Viņa �ķita drīzāk uzjautrināta.

Neesi nu tik satriekta, viņa noteica. Viņ� tūlīt būs atpakaļ, tikai iz�skrēja nopirkt� Tā ari neuzzināju, ko īsti, jo pagriezos un gāju prom.

Neesmu īpa�i domājusi, kāpēc jutos tik ļoti aizskarta un saniknota. Donalds, Pīrss, Deivids � visi, kas pazīst Antuaneti, zina, ka viņa Lon�donā piekopj tādu pa�u dzīvesveidu kā Stokholmā. Viņa pati man stās�tīja. Un D�. P arī nebija slēpis no manis savu attieksmi pret sievietēm.

Tā nebija tikai greizsirdība. Es nevarēju iedomāties, kā D�. P var būt tuvs ar tik seklu, vieglu un samākslotu būtni. Un tie�i ar Antuaneti. Bet kādēļ gan viņam būtu jārēķinās ar mani? Ne mazākā iemesla.

D�. P. ir divdesmit vienu gadu par mani vecāks. Deviņus gadus jau�nāks par manu tēvu.

Es pēc tam dienām jutu riebumu nevis pret D�. P, bet gan pret sevi. Pret savu aizspriedumainību. Piespiedu sevi uzklausīt Antuaneti. Viņa pat nemēģināja di�oties ar sasniegto. Dro�i vien D�. P bija pieteicis nelielīties.

Viņa bija aizgājusi pie D�. P nākamajā dienā pēc mūsu apmeklē�juma. Atvainoties, pēc viņas vārdiem. Un tad �tas vienkār�i notika�.

Es biju tik greizsirdīga. Viņu dēļ jutos vecāka par saviem gadiem. Viņi bija kā nerātni bērni, kas ar sajūsmā mirdzo�ām acīm slēpj palaid�nības. Un tad vēl bailes, ka esmu frigida. Negribēju D�. P. pat ne redzēt. Pēc nedēļas viņ� man piezvanīja uz Kerolainas māju. Balsī nedzirdēju ne mazāko vainas pieskaņu. Teicu, ka esmu pārāk aizņemta un man nav laika ar viņu satikties. Ne, tanī vakarā es nekādi nevarēju viņu satikt. Ja D�. P. būtu uzstājis, es būtu atteikusies, bet likās, ka viņ� tūlīt beigs sarunu, tāpēc teicu, ka ieskrie�u nākamajā dienā. Man gribējās parādīt, cik ļoti esmu aizvainota. Telefona sarunā tas diezin kā neizdevās.

Kerolaina piezīmēja, ka es pārāk bie�i ar viņu tiekoties.

Viņam ir romāns ar vienu studenti no Zviedrijas, es teicu.

Mums par to pat izraisījās saruna. Es biju tik ļoti objektīva un bez�kaislīga, ka aizstāvēju viņu pret Kerolainas apvainojumiem. Bet pēc tam gultā stundām ilgi gulēju un apsūdzēju viņu visos nāves grēkos.

Vai viņa izturējās pret tevi rupji? Tas bija pirmais, ko D�. P. man vaicāja.

Nē. Nepavisam, es atbildēju. Tad piebildu � kāpēc gan lai viņa to darītu?

D�. R pasmaidīja. Likās, ka viņ� saka: es zinu, ko tu jūti. Man gribē�jās iecirst viņam pļauku. Vissliktākais, ka nespēju izlikties vienaldzīga.

Vīrie�i ir ļauni, D�. P sacīja.

Un visļaunākais, ka viņi to spēj pateikt ar smaidu uz lūpām, es atcirtu.

Taisnība, viņ� piekrita. Iestājās klusums. Es vēlējos, kaut nebūtu atnākusi. Kaut spētu izmest viņu no savas dzīves. Paskatījos uz guļam�istabas durvīm. Tās bija pavērtas; varēja redzēt gultas galu.

Es vēl nespēju salikt dzīvi pa plauktiņiem, es sacīju. Tas arī viss.

Miranda, padomā par tiem divdesmit gadiem, kas mūs �ķir, teica D�. P. Es dzīvi pazīstu labāk; esmu dzīvojis ilgāk, vairāk krāpis un bie��āk ticis piekrāpts. Tavā vecumā mēs visi esam ideālisma pārpilni. Tu domā, ka man tāpēc vien jābūt tikumiskam, ka es da�kārt spēju labāk saredzēt, kas mākslā ir virspusējs un kas � palieko�s. Bet es nemaz negribu būt tikumisks. Ja manī kaut kas ir pievilcīgs, tad tā ir atklātība. Godīgums. Un pieredze. Nevis morāle un tikumība. Es neesmu labs. Morālā ziņā varbūt esmu jaunāks un nenobriedu sāks par tevi. Vai tu saproti?

D�. P neteica neko tādu, ko es iek�ēji nebūtu nojautusi. Es klusēju, un D�. P. izplūda daiļrunībā, lai gan vajadzēja būt otrādi. Es gribēju izturēties brīvi un nepiespiesti, ta�u nespēju. Visu laiku bija jādomā, ka D�. P aizveda mani uz koncertu, bet pēc tam atgriezās pie Antuanetes. Atcerējos visas tās reizes, kad zvanīju pie durvīm, bet neviens neatbildēja.

Tagad saprotu, ka manī runāja sievietes greizsirdība, bet toreiz ta likās kā nodevība pret viņa pa�a principiem. Goprojām nesaprotu, ko īsti jutu. Manā prātā tad bija galīgs sajukums.)

Tad teicu, ka labprāt paklausītos Rāvi Sankaru. Nespēju pateikt, ka piedodu.

Mēs klausījāmies mūziku un pēc tam spēlējām �ahu. Viņ� mani uz�varēja. Nevienu reizi nepieminējām Antuaneti, tikai pa�ās beigās uz kāpnēm D�. P. īsi paziņoja, ka starp viņiem viss ir cauri.

Es neteicu neko.

Viņai tā bija tikai izklaidē�anās, D�. P sacīja.

Ta�u nekad vairs nebija tā kā agrāk. Starp mums valdīja pamiers, bet tas arī viss. Vēl pāris rei�u viņu satiku, bet nekad vienatnē. Uzrak�stīju divas vēstules no Spānijas, un viņ� man atbildēja ar kartiņu. Mē�ne�a sākumā es viņu satiku vēlreiz. Bet par to uzrakstī�u kādu citu dienu. Uzrakstī�u arī par dīvaino sarunu ar Nīlsenu.

Antuanete. Viņa teica, ka D�. P. esot stāstījis par saviem dēliem. Antuanetei esot kļuvis viņa tik ļoti �ēl. Viņi neesot vēlēju�ies satikties ar tēvu pie savas dārgās, smalkās privātskolas, bet kaut kur citur pil�sētā. 1.ai nebūtu jākaunas, ja kāds pamanītu viņu tēvu. Un tagad viņi pret nabaga pindzelmani izturoties ar aizbildniecisku no�ēlu.

Man D�. P nekad to nestāstīja. Varbūt dziļi sirdī viņ� mani pieskai�tīja pie tās pa�as pasaules.

Uzpūtīga vidus�ķiras pelīte ar smalkas privātskolas izglītību.

(Vakarā.) �odien atkal mēģināju pēc atmiņas uzzīmēt D�. P Bezcerīgi.

Kalibans pēc vakariņām sēdēja un lasīja �Uz kraujas rudzu laukā�. Pāris rei�u pieķēru viņu pārbaudām, cik lappu�u vēl atlicis.

Viņ� lasa tikai tādēļ, lai parādītu man, cik ļoti cen�as.

�ovakar pēc vannas gāju garām ārdurvīm un iedomājos pajokot. Pateicos par brīni�ķīgo vakaru, atvadījos un vēru vaļā duras. Protams, tās bija aizslēgtas. Liekas, ka jums iesprūdu�as durvis, es teicu. Kalibans pat nepasmaidīja, tikai stāvēja un skatījās. Tas ir joks, es sacīju. Es zinu, viņ� atteica. Cik dīvaini! Viņ� lika man justies kā pēdīgajai muļķei. Tikai tāpēc vien, ka nepasmaidīja.

Protams, D�. P. visu laiku mēģināja iedabūt mani gultā. Nezinu, kā�pēc es tagad to saprotu daudz skaidrāk nekā agrāk. Viņ� mani �okēja, biedēja, izsmēja, bet nekad neizteica divdomīgas piezīmes. Viss bija daudz netie�āk, neskaidrāk. Viņ� nemēģināja mani pierunāt. Nepie�skaras man. Savā dīvainajā veidā viņ� respektēja mani kā cilvēku. Diez vai viņ� saprata pats sevi. D�. R nezināja, vai ar savu izturē�anos grib mani aizbiedēt vai, glu�i otrādi, pievilkt. Un atstāja visu likteņa ziņā.

�odien atkal fotografē�ana. Bet ne pārāk daudz. Es sūdzējos, ka man no zibspuldzes sāp acis. Nevaru ciest, ka viņ� mani komandē. Man riebjas viņa pazemīgums. Vai es nevarētu, vai es nebūtu tik laipna, vai es viņu neaplaimotu� Nē, glu�i tā viņ� laikam nesaka, bet nebūtu ari nekāds brīnums.

Tev vajadzētu piedalīties skaistuma konkursā, viņ� teica, pārtīdams filmiņu.

Paldies par komplimentu, es atteicu. (Mūsu sarunas ir ārprātīgas; es to apzinos tikai tad, kad mēģinu pierakstīt. Kalibans runā tā, it kā es jebkurā mirklī varētu piecelties un iet prom, un es atbildu glu�i tādā pa�ā garā.)

Varu derēt, ka tu izskatītos satrieco�i kādā no tiem modīgajiem kostīmiem, viņ� sacīja.

Manā sejā varēja lasīt neizpratni. Nu, kādā no tiem fran�u peldē��anās kostīmiem, viņ� paskaidroja.

Tu domā bikini, es pārjautāju.

Kaut ko tādu es nevarēju pieļaut, tādēļ mēģināju viņu nosaldēt ar stindzino�i aukstu skatienu. Ko tu ar to gribi teikt?

Nu, priek� fotogrāfijām, viņ� atbildēja un nosarka.

Visjocīgākais, ka Kalibans tie�ām nedomāja neko vairāk. Viņ� negri�bēja izteikt divdomības vai nepiedienīgus mājienus. Nabagam glu�i vienkār�i izspruka kārtējā neveiklība. Viņ� pateica burtiski to, ko do�māja. Ka būtu interesanti fotografēt mani peldkostīmā.

Agrāk domāju, ka viņ� ir ļoti dziļi apspiedis savas seksuālās izjūtas. Bet, ka tās tomēr pastāv.

Tagad es vairs tā nedomāju. Viņ� neko neapspie�. Jo nav nekā, ko apspiest.

Burvīga nakts pastaiga. Bija neticami skaista nakts � bez mēnes�nīcas, tomēr debesis piestrāvoja silta, balta gaisma, ko izstaroja Piena Ceļa zvaig�ņu dārgakmeņi. No rietumiem nāca maigas vēja brāzmas. Es piespiedu Kalibanu kopā ar mani apstaigāt dārzu kādas desmit vai divpadsmit reizes. �alca koku zari; kaut kur tāluma iekliedzas pūce. Un mums pāri pletās me�onīga, brīva debess. Tikai debesis, zvaigznes, vēj� un tālums.

Vēj�, kas atnes smar�as no tālienes. Cerības. Jūra. Biju pārliecināta, ka jūtu jūras tuvumu. Pēc tam jautāju Kalibanam (dārzā man, protams, bija aizbāzta mute), vai mēs esam pie jūras. Desmit jūd�u attālumā, viņ� atbildēja. Netālu no Līvzas, es minēju. Es nevaru tev teikt. It kā viņam kāds būtu aizliedzis runāt. (Es bie�i vien jūtu, ka viņa mazo, verdziski iztapīgo un �pareizo� dvēselīti pārmāc cita � liela un ļauna.)

Un tad man bija atkal jāatgrie�as cietumā. Mēs runājām par Kali-bana ģimeni. Es atkal biju viegli iereibu�i. �ad tad es nedaudz iedzeru, lai redzētu, vai nevaru viņu piedzirdīt. Ta�u līdz �im Kalibans nav alko�holam pieskāries. Viņ� gan saka, ka neesot atturībnieks. Tātad tas pie�deras viņa cietumsarga lomai. Neuzpērkams un nepiekukuļojams.

M. Pastāsti man vēl kaut ko par savu ģimeni!

K. Kas tur daudz ko stāstīt� Tādu kā tu tas nevar interesēt.

M. Kas tā par atbildi!

K. Bet tā ir.

M. Un tomēr pastāsti.

K. Pirms tevis man vienmēr teica, ka angļu valoda esot mana stiprā puse.

M. Manam viedoklim nav nozīmes.

K. Tu dro�i vien biji izcilniece.

M. Mhm�

K. Man tīri labi gāja arī matemātikā un bioloģijā.

M. (Skaitīju valdziņus � es adīju d�emperi no dārgas fran�u vilnas) Ak tā� Septiņpadsmit, astoņpadsmit, deviņpadsmit�

K. Un es ieguvu atzinību par tauriņu kolekciju.

M. Kāds tu gudrinieks� Pastāsti par savu tēvu!

K. Es jau teicu. Viņ� bija tirdzniecības pārstāvis. Tirgojās ar rak�stāmlietām un citiem sīkumiem.

M. Komivoja�ieris.

K. Tagad viņus sauc par tirdzniecības pārstāvjiem.

M. Tātad pirms kara viņ� gāja bojā satiksmes negadījumā, un tava māte aizbēga ar citu.

K. Viņa bija samaitāta. Tāpat kā es. (Pavēros viņā ar ledainuskatienu. Paldies Dievam, viņa slimīga humora izjuta neizpau�as pārak bie�i.)

M. Un tad pie apvār�ņa parādījās tava tante.

K. Jā, viņa paņēma mani pie sevis.

M. Cik cēli!

K. Viņai nebija nekādas vainas. Bez viņas es būtu nokļuvis bērnunamā.

M. Un tava māsīca Meibela? Tu nekad par viņu nerunā.

K. Viņa ir vecāka par mani. Tagad viņai būs kādi trīsdesmit. Viņai ir vēl vecāks brālis. Pēc kara viņ� aizbrauca uz Austrāliju pie tēvo�a Stīva. Stīvs ir īsts austrālietis. Visu mū�u tur nodzīvojis. Neesmu viņu nekad redzējis.

M. Vai tev ir vēl kādi radinieki?

K. Tēvo�a Dika radi. Bet tantei Annijai viņi nepatika.

M. Tu neesi neko stāstījis par Meibelu.

K. Viņa ir krople. Spastiķe. Tas nozīmē, ka viņairaustāsmuskuļi.un viņa mū�īgi bāza degunu manās darī�anās.

M. Vai viņa varēja staigāt?

K. Tikai pa māju. Mums viņa bija jāved ārā braucamkrēslā.

M. Dro�i vien es viņu da�kārt redzēju.

K. Tas nu nebūs bijis nekāds pievilcīgais skats.

M. Vai tev nebija viņas �ēl?

K. Nevar ta�u visu laiku just �ēlumu. Tā bija tantes Annijas vaina.

M.Jā?

K. Viņa� nu, viss ap viņu kļuva kroplīgs. Es nemāku izskaidrot. It kā citiem nebūtu tiesību būt normāliem. Viņa nesūdzējās, bet� Kaut vai tas, kā viņa skatījās. Man bija ļoti jāuzmanās. Pieņemsim, es saku, ka gandrīz nokavēju autobusu un dabūju cilpot kā zaķis. Tante Annija, kā likts, nopūstos un piezīmētu, cik man jābūt laimīgam, ka varu pa�skriet. Un Meibela neteiktu neko. Tikai skatītos.

M. Cik zemiski!

K. Mū�dien man bija jādomā, ko saku.

M. Vienmēr, nevis mū�dien.

K. Nu labi, vienmēr.

M. Kāpēc tu nebēgi prom?

K. Es bie�i par to domāju.

M. Dro�i vien tev negribējās atstāt divas vientuļas sievietes, un tu rīkojies kā d�entlmenis.

K. Tad jau drīzāk kā memmesdeliņ�. (Viņa no�ēlojamie mēģinājumi būt ciniskam.)

M. Un tagad Austrālijā viņas bojā dzīvi pārējiem radiniekiem.

K. Tā varētu būt.

M. Vai jūs sarakstāties?

K Jā. Ar tanti.

M. Tu nevarētu kādreiz man palasīt priek�ā?

K. Kāpēc?

M. Mani interesē.

K. (Iek�ēja cīņa) �orīt saņēmu vēstuli. Man tā ir līdzi. Liela stīvē��anās un pierunā�ana, līdz beidzot viņ� no kabatas izvelk vēstuli.) Bet tur nekā nav.

M. Tas nekas! Nolasi! Visu.

Kalibans sēdēja pie durvīm, un es adīju, adīju un adīju. Neatceros vārdu pa vārdam, bet vēstule bija apmēram �āda: �Mīļo Fred! (Viņai nepatīk Ferdinands, tāpēc viņa sauc mani par Fredu, sarkani pietvīcis, teica Kalibans.) Liels paldies par vēstuli. Es jau teicu, ka tā ir Tava nauda, Dievs ir bijis tik labs pret Tevi, bet Tev nevajag spļaut viņam acīs. Kāpēc Tev vajadzēja to māju, ar īpa�umiem iznāk tikai klapatas, tā saka tēvocis Stīvs. Es jau kuro reizi pēc kārtas prasu, vai Tu esi pie�ņēmis kādu sievieti, kas Tev apkopj māju. Labi zinu, kādi ir vientuļi, ne�precēju�ies vīrie�i; atceries, ka tīrība ir tam Kungam tīkama. Man nav tiesību neko teikt, un Tu esi bijis pietiekami devīgs, Fred, bet tēvocis Stīvs, viņa puikas un Gerta nesaprot, kāpēc Tu nebrauci mums līdzi; vēl �orīt Gerta teica, ka Tava īstā vieta ir �eit, kopā ar mums. Tikai ne�domā, ka esmu nepateicīga, lai tas Kungs man piedod! Tu nepazītu Meibelu, viņa ir saulē iedegusi galīgi brūna, bet man te nepatīk pu�tekļi. Viss ir tik netīrs, un viņi dzīvo savādāk nekā mēs un runā vairāk uz amerikāņu modi (pat tēvocis Stīvs). Es gribētu atpakaļ mājās Blek-stounroudā; kad es iedomājos visus putekļus un netīrumus, es cem. ka Tu izdarīji, kā lūdzu, un izvēdināji istabas un gultasveļu un sameklēji kārtīgu sievieti, kas mūsu prombūtnes laikā uzkopj māju, tāpat arī Tavu māju.

Fred, es baiļojos, ka Tu ar visu to naudu nezaudē galvu un nekrīti par upuri negodīgiem cilvēkiem, kādu mūsdienās ir vairums (viņa domā sievietes, teica Kalibans). Es Tevi audzināju, cik labi mācēju, un Tavs grēks kritīs arī par mani. Es �ito nelasī�u Meibelai: viņa saka, ka Tev tādas lietas nepatīk dzirdēt. Tu esi sasniedzis pilngadību (viņa grib teikt, ka man ir pāri divdesmit vienam, piezīmēja Kalibans), bet es vienmēr par Tevi uztraucos, jo zinu Tavas grūtības (to, ka esmu bāre�nis, viņ� paskaidroja).

Mums patīk Melburna; tā ir liela pilsēta. Nākamnedēļ brauksim uz Brisbenu un atkal paliksim pie Boba un viņa sievas. Viņa man atsūtīja tik jauku vēstuli. Viņi sagaidīs mūs stacijā. Sveicieni no tēvo�a Stīva, Gertas un bērniem. Ari no Meibelas. Tava vienmēr mīlo�ā tante.�

Vēl viņa raksta, lai es neuztraucoties par naudu; tās viņām pietik�ot. Un lai es sameklējot kādu pavecāku sievieti, kas apkopj māju; jaunās nekam nederot, jo neesot radu�as pie darba.

(Iestājās ilgs klusums.)

M. Tev liekas, ka tā ir jauka vēstule?

K. Viņa vienmēr tā raksta.

M. Es par �ādu vēstuli pārāk vis nepriecātos.

K.Viņa nav diez ko izglītota.

M. Ne jau tas mani kaitina, kā viņa raksta, bet gan � ko viņa raksta.

K. Bet viņa mani pieņēma, kad es paliku bārenis.

M. Jā, protams. Viņa tevi tā pieņēma, ka joprojām nelai� vaļā. Viņa ir tevi pataisījusi par galīgu stulbeni!

K. Liels paldies!

M. Bet tā ir!

K. Jā. Tev mū�dien taisnība.

M. Ak Dievs, atkal! (Noliku adīkli uz grīdas un aizvēru acis.)

K. Tante mani nekomandēja ne uz pusi tik daudz kā tu.

M. Es tevi nekomandēju. Es mēģinu tev kaut ko iemācīt.

K. Jā, tu māci man ņirgāties par tanti un domāt tāpat kā tu, un tad tu mani atstāsi un man nepaliks nekas.

M. Nesāc tikai pats sevi �ēlot!

K. Tu to nemaz nevari saprast. Tādi izglītoti cilvēki kā tu, jūs uzreiz zināt, ko un kā runāt un kā uzvesties, bet�

M. Aizveries vienreiz! Tu esi pietiekami atbaido�s ari bez pink�ķē-�anas.

Pacēlu adīkli. Kad atskatījos, viņ� ar pavērtu muti stāvēja istabas vidū, kā mēģinādams kaut ko teikt. Apzinājos, cik dziļi esmu viņu aizvainojusi, bet viņ� to bija pelnījis. Tomēr jutos slikti, ka esmu kādu ta sāpinājusi. Kalibans izskatījās tik no�ēlojams. Atcerējos, kā viņ� bija man ļāvis pa�staigāties dārzā, un jutu sirdsapziņas pārmetumus.

Piegāju viņam klāt un teicu, ka negribēju tik ļauni. Pastiepu roku, bet viņ� tai nepieskaras. Dīvaini � viņam piemīt zināma pa�cieņa; viņ� jutās aizvainots un mēģināja to izrādīt. Es saņēmu Kalibana roku, liku viņam apsēsties un teicu, ka pastāstī�u viņam pasaku.

Reiz sensenos laikos, � es iesāku, un viņ�, galvu nodūris, rūgti vērās grīdā, � dzīvoja ļoti neglīts briesmonis. Viņ� nolaupīja princesi un paslēpa viņu savas pils pagrabā. Briesmonis pavēlēja princesei katru vakaru sēdēt viņam blakus un atkārtot: �Jūs esat ļoti skaists, mans kungs�, bet viņa vienmēr teica: �Briesmoni, tu esi tik neglīts.� Bries�monim tas ļoti sāpēja. Viņ� noskumis vērās grīdā. Kādu vakaru prin�cese sacīja: �Ja izdarīsi to un to, varbūt kļūsi daiļāks no vaiga�, bet bries�monis atbildēja: �To es nevaru, nepavisam nevaru.� Princese sacīja: �Pamēģini, tikai pamēģini!� Katru vakaru atkārtojās viens un tas pats. Briesmonis gribēja, lai princese melo, bet viņa atteicās. Ar laiku prin�cese sāka domāt, ka viņam īstenībā patīk būt briesmonim un vēl tik neglītam. Tad kādu dienu, kad princese jau kuro reizi bija atkārtojusi, cik briesmonis neglīts, viņa ievēroja, ka viņ� raud. Viņa teica: �Tev jāiz�dara tikai viens darbs, un tu kļūsi loti skaists. Vai esi ar mieru?� Bei�dzot viņ� piekrita. �Atlaid mani brīvībā,� princese lūdza. Un briesmo�nis dāvāja princesei brīvību. Pēk�ņi viņ� vairs nebija neglīts, izrādījās, ka viņ� ir apburts princis. Kopā ar princesi viņi atstāja pili un dzīvo laimīgi vēl �obaltdien.

Runādama apzinājos, cik tas izklausās muļķīgi. Samāksloti un vār�gulīgi. Kalibans neko neteica, tikai vērās grīdā.

Tagad tava kārta stāstīt pasaku, es sacīju.

Es tevi mīlu. Vairāk neko viņ� neteica.

Jā, Kalibanatn tobrīd piemita vairāk cienīguma nekā man. Jutos maza un no�ēlojama. Ar savu mū�īgo ņirgā�anos, vīpsnu un ienaidu pret viņu. Dīvaini. Mēs ar Kalibanu klusēdami sēdējām viens otram pretī, un es jau kādu otru vai tre�o reizi izjutu neparastu tuvību ar viņu. Tā noteikti nebija nedz mīlestība, nedz līdzjūtība. Varbūt kopīgs liktenis? It kā mēs būtu izmesti uz neapdzīvotas salas. Kopā. Neizturami velēdamies būt pēc iespējas tālāk viens no otra. Un tomēr � kopa.

Es smagi izjutu viņa dzīves skumīgumu. Un arī viņa nabaga māsīcas un tantes, un Austrālijas radinieku dzīves skumjo veltīgumu. Milzīgo, bezcerīgo smagumu. Kā Henrija Mūra gleznās, kas attēlo cilvēkus metro stacijā uzlidojuma laikā. Cilvēki, kam nebūs lemts ne redzēt, ne just, ne zīmēt, ne dejot, ne raudāt aizkustinājumā, ne dzirdēt vēja mūziku. Cilvēki, kam nekad nebūs lemts dzīvot �ī vārda pilnā nozīmē.

Tikai �ie trīs vārdi, teikti no sirds. Es tevi mīlu.

Kāda bezcerība! Tikpat labi viņ� būtu varējis teikt: man ir vēzis.

Viņa pasaka.

31. oktobrī

Nekā jauna. �ovakar es Kalibanu psihoanalizēju.

Viņ� vienmēr sē� man blakus tik stīvi.

Mēs skatījāmies Goijas ofortus. Varbūt bija vainojams Goija, bet viņ� sēdēja un man likās, ka viņ� pat neredz grāmatu sev priek�ā. Tikai domā par to, ka es esmu viņam tik tuvu.

Kalibanam ir psihiskas aiztures. Es runāju ar viņu tā, it kā viņ� būtu normāls. It kā viņ� nebūtu maniaks, kas tur mani ieslodzījumā, bet jauks, nedaudz kautrīgs jauneklis, kam vajadzīgs draudzenes mīlo�ais plecs.

Es zinu � tas ir tāpēc, ka �eit nav neviena cita cilvēka. Kalibans kļūst par normu. Es vairs nespēju salīdzināt.

Vēlreiz par D�. R Tas notika drīz pēc ledainās du�as (sarunas par maniem darbiem). Nekur nevarēju rast mieru, līdz aizgāju pie viņa. Bija ap desmitiem vakarā. D�. P. bija rītasvārkos.

Taisījos iet gulēt, viņ� sacīja.

Es tikai gribēju paklausīties mūziku, es teicu. Es tūlīt ie�u. Bet negāju.

Ir vēls, viņ� piebilda.

Teicu, ka jūtos nomākta. Izstāstīju, cik man bija slikta diena, kuru vainagoja Kerolainas muļķīgā uzvedība pie vakariņu galda.

D�. P uzaicināja mani aug�ā un lika apsēsties uz dīvāna. Tad viņ� ieslēdza mūziku un nodzēsa gaismas. Pa logu iespīdēja mēnesnīca. Burvīga, sidrabota gaisma kā burulaiva klusi slīdēja pār maniem ceļiem un klēpi. Plūsto�a kā upe. D�. P. atlaidās ēnā istabas otrā pusē.

�ī mūzika!

Baha �Goldberga variācijas�.

Viena no pēdējām variācijām bija pavisam lēna, ļoti vienkār�a un ļoti skumja, bet tik skaista, ka to nevar izteikt nedz vārdos, nedz gleznā. Tikai mūzika �inī brīni�ķīgajā mēnesgaismā. Mēness mūzika � tik sudrabaina, tāla un cēla.

Un mēs abi istabā. Bez pagātnes, bez nākotnes. Viss tikai �ā mirkļa saspringtajā, dziļajā neatkārtojamībā. Apziņa, ka visam reiz jābeidzas � mūzikai, mums, mēnesnīcai, visam. Aizsniedzot lietu dziļāko būtību, sākas mū�īgas un nebeidzamas skumjas, ta�u tās ir skaistas sidraba skumjas kā Kristus sejā.

Pieņemt skumjas. Apzināties, ka izlikties vienmēr priecīgam un apmierinātam ir nodevība. Nodevība pret ikvienu, kas tajā mirklī skumst; nodevība pret visām pasaules skumjām, pret �ādu mūziku un pret patiesību.

Visā Londonas dzīves mud�eklī, rūpēs, uztraukumos, virspusībā, karjeras un piedzīvojumu meklējumos, izmisīgos centienos iegūt zinā��anas un pieredzi � pēk�ņi �ī sudrabainā, klusuma un mūzikas pilnā istaba.

Spānijā mēs gulējām ārā un caur vīģeskoka lapām vērāmies zvaig�znāju ceļos, bezgalīgajās zvaig�ņu jūrās un okeānos. Saprazdami, ko nozīmē pastāvēt Visumā.

Es nedzirdami apraudājos.

Vai tagad varu iet gulēt, D�. P pajautāja, kad mūzika bija beigusies. Ar mīļu smaidu atgriezdams mani �ajā pasaulē. Es cēlos un gāju. Īsti neatceros, bet mēs laikam neko nerunājām. Pēc sejas izteiksmes va�rēju just, ka viņ� ir aizkustināts.

Viņa apbrīnojamais takts.

Tonakt es būtu piekritusi visam. Ja viņ� būtu lūdzis. Ja viņ� būtu pārliecies pār mani un noskūpstījis.

Nevis viņa dēļ, bet tādēļ, lai justu sevi dzīvu.

/. novembrī

Jauns mēnesis, jauna laime! Mani joprojām moka doma par ejas rak�anu, bet līdz �im man nebija nekā tāda, ar ko izurbināt cementu. Tad vakardien pastaigas laikā es priek�pagrabā ieraudzīju naglu. Lielu, vecu naglu pa�ā tālākajā telpas kaktā. Nometu kabatlakatiņu, lai varētu kārtīgāk paskatīties, ta�u nevarēju pacelt, jo viņ� mani uzmanīgi vēro�ja. Un ar sasietām rokām tas nemaz nav tik vienkār�i. �odien, kad biju nonākusi līdz naglai, palūdzu, lai viņ� atnes man cigareti (viņ� kā pa�rasti sēdēja uz kāpnēm). Paciņa ir uz krēsla pie durvīm, es sacīju. Kas tev aiz ādas, viņ� vaicāja.

Es tepat vien bū�u. Apsolos neizkustēties.

Kāpēc tu pati nevari aiziet pakaļ?

Kādreiz uznāk vēlē�anās atcerēties tos laikus, kad vīrie�i pret mani izturējās d�entlmeniski. Tas arī viss.

Necerēju, ka izdosies. Bet man paveicās. Kalibans izlēma, ka es �ā vai tā neko nevarē�u pasākt, un atvēra pagraba durvis, lai paķertu ciga�retes. Man bija tikai viena sekunde laika. Zibenīgi noliecos, paķēru naglu un ieslidināju svārku kabatā. Kad viņ� aizvēra durvis, es stāvēju tajā pa�ā vietā, it kā nekas nebūtu noticis. Tā es ieguvu naglu. Un ari viņa uzticību. Divi zaķi ar vienu �āvienu.

Smieklīgi! Man tā �ķiet milzīga uzvara.

Esmu sākusi īstenot savu plānu. Jau dienām mēģinu pierunāt Kali-banu, ka viņam nekas nedraud, ja viņ� paziņos maniem vecākiem, ka esmu sveika un vesela. �ovakar pēc ē�anas teicu, lai viņ� raksta ar cimdiem uz parasta baltā papīra. Viņ�, kā vienmēr, mēģināja izlocīties, bet es neatlaidos un satriecu katru viņa iebildumu. Beidzot man likās, ka viņ� tie�ām sāk par to domāt.

Iestāstīju viņam, ka vēstule jāiemet Londonā, ja viņ� negrib, lai poli�cija uzostu. Un sacerēju veselu sarakstu ar lietām, ko man vajag no Londonas veikaliem. Man jādabū Kalibans prom vismaz uz trim �etrām stundām. Tad izmēģināju plānu ar ejas rak�anu. Ceru, ka aiz pagraba akmeņu sienas sākas zemes klājums. Tad man būtu jātiek cauri tikai akmeņu sienai, un pēc tam es raktu zemi (tā vismaz iztēlojos).

Varbūt tās visas ir manas fantāzijas. Bet es degu nepacietībā pa�mēģināt.

Nīlsena. Es viņu pāris rei�u satiku pie D�. P � kopā ar citiem cilvēkiem. Arī viņas vīru, dāņu biznesmeni. Viņ� runāja ļoti labā angļu valodā. Tik pareizi, ka izklausījās gandrīz nepieklājīgi. Pārspīlēti.

Kādu dienu mēs nejau�i satikāmies frizētavā. Viņa nāca ārā, un es biju tikko sarunājusi pieņem�anas laiku Kerolainai. Nīlsenas seja savilkās tanī īpa�ajā draudzīga pārākuma izteiksme, ar kādu piedzīvo�jumiem bagātas sievietes vēr�as pret mana vecuma meitenēm. Minija to sauc par �laipni lūdzam dāmu klubiņā* izteiksmi. Viņas izturas pret tevi kā pret pieaugu�u, lai gan liek manīt, ka tevi par tādu vēl neuz�skata, bet īstenībā viņas tevi vienkār�i apskau�.

Nīlsena uzaicināja mani uz tasi kafijas. Muļķe � man vajadzēja sameloties, ka nav laika! Viss, ko Nīlsena man stāstīja � par mani, par savu meitu, par mākslu �, bija tuk�as pļāpas. Viņa pazina vienu otru slavenību un mēģināja mani ap�ilbināt ar uzvārdiem. Ta�u es uzskatu, ka svarīgi ir tas, ko cilvēki mākslā izjūt, nevis cik daudz zina vai kādus māksliniekus pazīst personīgi.

Dro�i zināju, ka Nīlsena nav lezbiete, bet viņai piemita �īm sievie�tēm raksturīgā tieksme atsaukties uz citu vārdiem. Un acis, kas neie�dro�inās izteikt visu, ko zina. Ta�u vēlas, lai es nojaustu.

Tu nezini, kas bijis un vēl turpinās starp mani un D�. R, viņas acis �ķita sakām. Ta�u es iedro�inu tevi pajautāt.

Viņa runāja un runāja par �arlotes ielu trīsdesmito gadu beigās. Par karu. Par Dilanu Tomasu. Par D�. R Jūs viņam patīkat, viņa teica. Jā, es to zinu, es atbildēju.

Tomēr biju vairāk nekā pārsteigta. Ka Nīlsena zināja (vai D�. R bija viņai stāstījis?) un gribēja par to runāt. Jutu, ka viņa labprāt būtu vēlē�jusies pārspriest manas un D�. R attiecības.

Viņam vienmēr ir bijusi vājība pret skaistām meitenēm, viņa piebilda. Viņai nepārvarami gribējās apspriest mani un D�. P. Pēc tam viņa sāka runāt par savu meitu.

Zināt, viņai tagad ir se�padsmit, Nīlsena sacīja. Un es vienkār�i ne�zinu, kā tikt viņai klāt. Da�kārt, kad es viņai kaut ko saku, man ir tāda sajūta, it kā es būtu zooloģiskajā dārzā aiz restēm. Viņa tikai stāv ār�pusē un pēta mani.

Es zināju, ka viņa to ir teikusi jau agrāk. Vai kaut kur izlasījusi. To vienmēr var just.

Viņai līdzīgās sievietes visas ir tik vienādas. Ne jau mana paaudze ir at�ķirīga. Vaina nav meitās. Mēs neesam pārvērtu�ies, mēs vienkār�i esam Jauni. Vainīga ir viņu muļķīgā, izmisīgā cen�anās palikt kopā ar mums. Tas nav iespējams. Mēs negribam būt kopā ar viņiem. Mēs negribam, ka viņi skrien pakaļ mūsu modei, cen�as atdarināt mūsu valodu un interesējas par mūsu lietam. Viņi atdarina tik slikti, ka mums pret viņiem zūd jebkura cieņa.

Ta�u pēc �īs sarunas es sāku domāt, ka D�. P. mani tie�ām mīl (vai iekāro). Ka starp mums pastāv cie�as saites un mēs katrs savā veidā tomēr mīlam vai pievelkam viens otru. Ka mēs, kā pa tumsu taustī�damies, tomēr meklējam kompromisu. Neatrisinātas kaislības un ne�skaidras skumjas. Kaut kas tāds, ko citiem cilvēkiem (kā Nīlsena) nekad nesaprast.

Divi cilvēki tuksnesī, kuri mēģina atrast viens otru un oāzi, kur varē�tu uzsākt kopīgu dzīvi. Aizvien bie�āk domāju, cik ne�ēlīgi liktenis mūs iz�ķīris ar divdesmit gadu starpību. Kāpēc viņ� nevarētu būt manā ve�cumā � vai es viņējā? Tā, lai gadu starpība vairs nebūtu siena, ko dzīve ne�ēlīgi noliek mūsu mīlestības ceļā. Kādreiz man likās, ka starp mums ir nepārkāpjama siena. Tagad domāju tikai par to, ka �ī siena mūs �ķir.

2. novembrī

Pēc vakariņām Kalibans izvilka papīru un vārds pa vārdam nodik�tēja pilnīgi absurdu vēstuli.

Un tad laime novērsa no manis savu vaigu. Biju sagatavojusi mazu zīmīti vissmalkākajā rokrakstā. Viņam neredzot, ieslidināju to aplok�snē. Glu�i kā pēc labāko detektīvromānu paraugiem! Zīmīte bija tie�ām niecīga, un Kalibanam nevajadzēja to pamanīt.

Ta�u viņ� pamanīja gan.

Un tas Kalibanu briesmīgi apbēdināja. Lika saskatīt dzīvi patiesības aukstajā gaismā. �ķita, ka viņu no visas sirds pārsteidz manas bailes. Kā gan es varot iedomāties, ka viņ� varētu mani izvarot vai nogalināt. Tas jau ir kaut kas!

Ļāvu Kalibanam dusmoties, tikai beigās piegāju klāt un mēģināju nomierināt Go par katru cenu gribēju, lai viņ� nosūta vēstuli). Tas ne�nācās viegli. Nebiju vēl redzējusi viņu tik satrauktā noskaņojumā.

Pajautāju, vai viņ� negrib pielikt visam punktu un palaist mani mājās.

Nē.

Ko tad tu no manis gribi, es turpināju izvaicāt. Pārgulēt?

Kalibans paskatījās tā, it kā es būtu viņu apvainojusi līdz sirds dziļu�miem.

Tad mani pārņēma iedvesma. Izspēlēju mazu �arādi, it ka būtu ver�dzene viņa austrumnieciskajā harēmā. Kalibanam patīk manas spēles. Pat vismuļķīgākās viņam liekas asprātīgas. Da�kārt viņ� visā savā ne�veiklībā mēģina man pievienoties (tas gan nenozīmē, ka mana aktier�māksla būtu tik �ilbino�a).

Tā es pierunāju Kalibanu, lai viņ� ļauj man uzrakstīt vēl vienu vēs�tuli. Viņ� pārbaudīja, vai atkal neesmu aploksnē ielikusi kādu zīmīti.

Piedabūju viņu aizbraukt uz Londonu. Iedevu līdzi veselu sarakstu ar lietām, kas jānopērk (lielākā daļa no tām man nav vajadzīga, ta�u gribu viņu pēc iespējas ilgāk aizkavēt Londonā). Iestāstīju, ka Londonā iemestai vēstulei policija nevarēs sadzīt pēdas. Beigu beigās viņ� pie�krita. Viņ� tikai grib, lai es lūdzos, nelietis tāds.

Vēl kāds lūgums. Nē, es viņam neko nelūdzu, tikai pieprasu. Pa�vēlēju, lai viņ� mēģina nopirkt kādu D�ord�a Pastona gleznu. Iedevu sarakstu ar galerijām, kur viņ� varētu kaut ko atrast. Mēģināju pat pie�runāt viņu aiziet uz D�. P. studiju.

Ta�u Kalibanam radās aizdomas, tikko viņ� padzirdēja, ka tā atro�das Hempstedā. Viņ� gribēja zināt, vai es �o D�ord�u Pastonu esot pazinusi personiski. Atteicu, ka tikai vārda pēc. Tas tomēr neizklau�sījās īpa�i pārliecino�i, turklāt baidījos, ka nekur citur viņ� D�. P. dar�bus neatradīs. Tādēļ piebildu, ka viņu pavir�i pazīstu, ka Pastons ir mākslinieks jau gados, kuram ļoti vajadzīga nauda, un ka es gribētu viņam palīdzēt. Ierosināju, ka mēs varētu izrotāt sienas ar viņa glez�nām. Un, pērkot tie�i no Pastona, visa nauda paliktu gleznotājam, nevis mākslas galerijām, es teicu. Ta�u redzu, ka tev bail, tādēļ lai nu paliek, es viltīgi piebildu. Protams, uz tik lētas ēsmas Kalibans neuzķērās.

Viņ� jautāja, vai Pastons esot viens no tiem modīgajiem triepejiem. Uzmetu viņam dzeļo�u skatienu.

K. Es tikai pajokoju!

M. Tad labāk nejoko!

Viņ� gribēs zināt, kas mani ir sūtījis, Kalibans ieteicās pēc kāda laika.

Sacerēju daudzmaz ticamu pasaciņu. Kalibans atteica, ka padomā��ot. Viņa valodā tas nozīmē atteikumu. Ta�u es zināju jau iepriek�, ka tas ir par daudz prasīts. Un galerijās viņ� diezin vai ko atradīs.

Turklāt rīt ap �o laiku manis �eit vairs nebūs. Bū�u izbēgusi.

Viņ� brauks prom tūlīt pēc brokastīm, bet pusdienām atstās man ēdamo. Tātad mana rīcība ir �etras vai piecas stundas (ja viņ� apzinīgi centīsies nopirkt visu, ko esmu pasūtījusi. Līdz �im viņ� nekad nav mani pievīlis).

�ovakar man Kalibana ir �ēl. Cik ļoti viņ� cietīs, kad bū�u prom! Tad viņam nekas vairs nebūs palicis. Nabadziņ� būs glu�i viens ar savām seksuālajām un sociālās izcel�anās neirozēm, ar mazvērtības, nederīguma un tuk�uma izjūtu. Ta�u viņ� pats to gribēja. Tāpēc nejūtu īstu �ēlumu. Tikai mazliet.

4.novembrī

Vakar nespēju rakstīt. Riebums pret visu.

Iznāca tik muļķīgi. Dabūju viņu prom uz visu dienu. Bēg�anai man bija laiks stundām. Bet es nebiju apsvērusi visas grūtības. Biju iztēlo�jusies, ka vajadzēs tikai saujām grābt mīkstu, mālainu zemi. Nagla nepa�līdzēja; cementu ar to izkasīt bija gandrīz neiespējami. Biju iedomā�jusies, ka tas vai pats drups ārā, bet izrādījās, ka cements ir neticami ciets. Likās, ka pagāju�as vairākas stundas, kad beidzot izņēmu pirmo akmeni, ta�u aiz tā parādījās nevis zeme, bet cits, lielāks akmens, kura malas es nevarēju saskatīt. Izkasīju ārā vēl vienu akmeni, bet tas neko nedeva. Ari aiz tā bija tas pats lielais kaļķakmens gabals, Mani pār�ņēma izmisums, redzot, ka ar eju nekas neiznāk. Ar spēku sitos pret durvīm, mēģināju tās atlauzt ar naglu un pamatīgi sasitu roku. Mans vienīgais ieguvums bija sāpo�a roka un aplauzti nagi.

Bez kārtīgiem darbarīkiem man vienkār�i nepietiek spēka. Un pat tad, ja man būtu darbarīki, es nemācētu tos izmantot.

Beigās ieliku akmeņus atpakaļ sienā, saberzu cementu (cik labi vien varēju) un samaisīju ar ūdeni un talka pulveri, lai nomaskētu cau�rumu. Kop� esmu ieslodzīta, man mēdz uznākt visādas dīvainības. Iestāstīju sev, ka rak�anai nepiecie�amas vairākas dienas un ka ir muļ�ķīgi iedomāties, ka pabeig�u visu vienā reizē.

Tā es zaudēju daudz laika, mēģinot noslēpt rakuma vietu.

Ta�u nekas labs nesanāca. Mazi apmetuma gabaliņi nobira uz grī�das, turklāt es biju sākusi visuzkrīto�ākajā vietā, pa�ā istabas vidū.

Tā atmetu bēg�anai ar roku. Izlēmu, ka tas viss ir sīki, muļķīgi un nejēdzīgi. Kā slikta glezna. Nelabojama un neglābjama.

Beidzot ieradās Kalibans un uzreiz redzēja, kas noticis. Viņ� ienākdams vienmēr izo�ņā visu istabu. Kalibans pārbaudīja, cik tālu esmu tikusi. Es sēdēju gultā un vēroju. Beigās metu viņam ar naglu.

Kalibans atkal iecementēja abus akmeņus. Un paziņoja, ka aiz sie�nas visapkārt ir ciets kaļķakmens slānis.

Visu vakaru es ar viņu nerunāju; pat nepaskatījos uz pirkumiem, lai gan redzēju, ka starp tiem ir ari glezna.

Iedzēru miegazāles un tūlīt pēc vakariņām gāju gulēt.

�orīt pamodos agri un izlēmu, ka izturē�os kā parasti. It kā nekas nebūtu noticis.

Nepado�os.

Izsaiņoju visu, ko viņ� bija atvedis. Sāku ar D�. R gleznu. Tas ir mei�tenes (jaunas sievietes) akts, glu�i at�ķirīgs no visiem D�. P. darbiem, ko esmu redzējusi. Dro�i vien viņ� to gleznojis pirms laba laika. Tomēr tā ir viņa glezna. D�. P. līniju vienkār�ība un jebkādas samākslotības noliegums. Gleznā meitene ir pa pusei aizgriezusies un sniedzas pēc drēbēm, kas atrodas tālāk uz pakaramā. Glīta seja? Grūti pateikt. Diez�gan pasmags, skulptūrisks augums. Glezna noteikti nav D�. P. meis�tardarbs.

Ta�u tā ir īsta.

Izsaiņodama es to noskūpstīju. Krāsu triepieni gleznā man ir dārgi tāpēc, ka viņ� tiem ir pieskāries. Apmīļoju tos visu ritu. Un arī tagad.

Nevis mīlestība. Cilvēcība.

Kalibans bija pārsteigts, ka �orīt esmu tik labā noskaņojumā. Patei�cos viņam par visu, ko viņ� nopircis. Es nebūtu īsta cietumniece, ja ne�mēģinātu bēgt, un tagad aizmirsīsim, kas tas vispār notika, es teicu. Labi?

Kalibans sacīja, ka esot apzvanījis visas galerijas manā sarakstā. �ī esot bijusi vienīgā D�ord�a Pastona glezna.

Liels paldies, es teicu. Vai varu to paturēt �eit lejā, pie sevis? Teicu, ka aizejot atstā�u to viņam (to es noteikti nedarī�u. Kalibans atbildēja, ka labāk gribētu manu portretu.)

Pajautāju, vai viņ� ir iesviedis vēstuli. Kalibans pamāja ar galvu, bet nosarka. Teicu, ka uzticos viņam un nedomāju, ka viņ� varētu būt tik ļauns un neiesviest manu vēstuli.

Esmu gandrīz pilnīgi pārliecināta, ka viņ� nobijās. Un ari �eku viņ� noteikti neaizsūtīja. Tas būtu tie�i Kalibana garā. Ta�u es varu teikt, ko teikdama, nekas nepiespiedīs viņu iesviest vēstuli. Tapec vismaz izlik-�os, ka ticu.

Ir pusnakts. Man bija jāpārtrauc rakstīt, jo viņ� nonāca lejā.

Mēs klausījāmies plates, ko viņ� vakar nopircis Londonā.

Bartoks, �Mūzika sitamajiem instrumentiem un �elestai�.

Brīni�ķīgi skaisti.

Atmiņā nāca pagājusī vasara Francijas pilsētiņā Kojērā. Kādu dienu mēs visi �etri kopā ar fran�u studentiem gājām cauri papeļu rindām aug�ā uz veco torni. Nebiju redzējusi tādu krāsu � pārsteidzo�i kas-tanīgu, sarkani dego�u brūnumu, kas vizmoja asinssarkans tanīs vietās, kur kokiem nogriezts korķa slānis. Un cikā�u sane�ana! Neticami zila, me�onīga jūra, koku stumbri, karstums un deguma smar�a. Mēs ar Pīrsu jutāmies kā apdullu�i, tikai Minija saglabāja veselo saprātu. Gulē�jām koku ēnā un pamodāmies zem kobaltzilām debesīm. Caur lapotni vērdamies uz aug�u, mēs prātojām � kā vispār ir iespējams gleznot, kā lai ar zilās krāsas pigmentu attēlo debesu zilo, dzīvo gaismu?

Saules spozme uz asinssarkanajiem koku stumbriem.

Atpakaļ nākot, man iznāca gara saruna ar �anu Luī, kautrīgo fran�u zēnu. Viņa lauzītā angļu valoda un manas trūcīgās fran�u valodas zinā�anas. Tomēr mēs sapratām viens otru. Viņ� bija tik neparasti bikls. Pārbijies no Pirsa. Un greizsirdīgs, redzot, kā muļķa lempis Pīrss apmet man roku ap vidukli. Un tad izrādījās, ka Zans Luī grib kļūt par priesteri.

Pīrss pēc tam pateica kaut ko tik ļoti rupju. Sī stulbā, neveiklā angļu vīrie�a ne�ēlība un bailes izrādīties mīkst�aulīgam patiesības priek�ā! Viņ� nespēja apjēgt, ka es gan patīku �anam Luī un viņ� mani iekāro, bet viņa biklums īstenībā ir apbrīnojama apņēmība dzīvot �ajā pasaulē kā priesterim. Vienkār�i neticama, vienreizēja apņem�anās pārvarēt sevi. Tas ir tā, it kā gleznotājs iznīcinātu visus savus darbus, lai sāktu mākslinieka dzīvi no sākuma. Tikai �anam Luī tas jādara katru dienu. Katru reizi, kad viņam iepatīkas kāda meitene. Bet vienīgais, ko Pīrss varēja pateikt: deram, ka viņ� pa nakti redz tevi neķītros sapņos.

Drausmīgā vidus�ķiras izglītība! Augstprātība un nejūtīgums, ko internātskolas iepotē angļu vīrie�os. Pīrss vienmēr stāsta, cik ļoti viņ� ienīdis savu skolu. It kā tas kaut ko mainītu. It kā ienīst nozīmētu ne�ietekmēties. Es zinu, kas notiek, kad Pīrss kaut ko nesaprot. Viņ� kļūst cinisks un gvel� rupjības.

Kad es velak to stāstīju D�. R, viņ� tikai noteica: nabaga francūzis, viņ� dro�i vien, ceļos nokritis, lūdzās, kaut varētu tevi aizmirst.

Tad es atceros, kā mēs ar Miniju vērojām Pir�u � kur gan tas bija? � laikam pie Valensijas. Viņ� meta jūrā akmentiņus. Skaists kā jauns dievs, ar zeltaini brūnu iedegumu un tum�iem matiem. Tik vien apģērba kā mazās peldbiksītes. Un Minija man blakus smiltīs (ai, cik skaidri es to visu atceros!). Vai nebūtu burvīgi, ja Pīrss būtu piedzimis mēms, viņa noteica.

Vai tu gribētu ar viņu gulēt, viņa ievaicājās.

Nē, es atbildēju. Nezinu, pēc tam piebildu.

Pīrss pienāca klāt un jautāja, par ko gan Minija tā smaidot.

Nanda man tikko uzticēja noslēpumu, viņa sacīja. Tur bija runa par tevi.

Pīrss izmeta samocītu jociņu un kopā ar Pīteru devās uz ma�īnu pēc ēdamā.

Kas tas par noslēpumu, es jautāju.

Miesa stiprāka par garu, Minija atteica.

Gudrā Minija Greja vienmēr zina, ko runā.

Es jau domāju, ka tu tā teiksi, Minija sacīja. Viņa bārstīja smiltis; es gulēju blakus uz vēdera un vēroju. Pīrss ir tik traki izskatīgs, ka varē�tu gandrīz aizmirst, cik viņ� dumj�, Minija teica. Tu varbūt iedomājies, ka jūs apprecēsieties un tu viņu izmācīsi. Vai ne? Bet tu labi zini, ka to nevar iemācīt. Vai ari joka pēc pārgulēsi ar viņu un pēc tam kādu dienu sapratīsi, ka esi iemīlējusies viņa ķermenī un nevari bez tā dzīvot, un tev būs jāpaliek kopā ar viņu un viņa �auro pratinu visu mū�u.

Vai tas tevi nebiedē, Minija beidzot jautāja.

Ne vairāk kā daudzas citas iespējamības.

Es runāju nopietni. Ja tu apprecēsi Pir�u, Minija sacīja, es nekad vairs ar tevi nerunā�u.

Un to Minija domāja nopietni. Es pazīstu savas māsas aso, pelēki biklo skatienu, kas ieduras otrā kā maza harpūna. Piecēlos, noskūpstīju viņu uz pieres un devos uz ma�īnu. Viņa palika sē�am ar nodurtu galvu.

Mums abām attiecībā uz vīrie�iem ir caururbjo�s skatiens. Tur neko nevar padarīt. Turklāt Minija nekad nerīkojas pretēji saviem princi�piem. Viņam jābūt vismaz tavā līmenī � lai viņ� redzētu vismaz tik daudz, cik tu, viņa vienmēr saka. Un es vienmēr sevī nodomāju, ka viņai ir visas izredzes palikt vecmeitās. Dzīve ir lielāka nekā viņas principi.

Bet tagad es iedomājos D�. F un salīdzinu viņu ar Pīrsu. Pīrsa svaru kauss ir tuk�s. Tikai zeltains ķermenis, kas bezmērķīgi svie� akmen�tiņus jūrā.

5.novembrī

�ovakar es Kalibanam sarīkoju ellīti.

Aug�stāvā sāku sviest visu pa gaisu. Vispirms spilvenus un tad trau�kus. Man jau sen gribējās tos saplēst.

Biju kā traka. Ļauna un izlutināta. Kalibans neko neteica. Viņ� ir tik vāj�. Viņam būtu vajadzējis iecirst man kārtīgu pļauku.

Bet Kalibans tikai satvēra un turēja mani, kad sagrābu kārtējo kaudzi ar viņa neglītajiem traukiem. Mēs tik reti pieskārāmies viens otram. Viņa pieskāriens bija nepatīkams. Kā ledains ūdens.

Nolasīju Kalibanam lekciju. Runāju par to, kas viņ� vēl dzīvē varētu kļūt. Bet Kalibans jau neklausās. Viņam patīk, ka es par viņu runāju. Ta�u nav svarīgi, ko es saku.

Beig�u rakstīt. Lasu D�einas Ostinas romātu �Prāts un jūtas�, un man jāzina, kas notiek ar Mariannu. Marianna ir kā es; Eleonora es gribētu būt.

Kas notiks, ja viņ� ies bojā satiksmes negadījumā? Vai nomirs ar infarktu?

Es te nomir�u.

Es nevaru tikt ārā. Aizvakardiena to pilnīgi pierādīja.

6. novembrī

Pēcpusdiena. �odien bez ē�anas.

Vēl viens mēģinājums bēgt. Vienu mirkli likās, ka izdosies. Bet īstenībā nekas nevarēja izdoties. Kalibans ir velns.

Izmēģināju triku ar aklo zarnu. Biju to izdomājusi jau pirms pāris nedēļām, bet nolēmu atstāt kā pēdējo izmisuma mēģinājumu. Ko ne�drīkst izbojāt ar nepietiekamu sagatavo�anos. Es pat nerakstīju par to dienasgrāmatā, ja nu viņ� gadījumā uzietu �os pierakstus.

Ieberzēju seju ar talku. Kad viņ� �orīt klauvēja pie durvīm, noriju milzīgu daudzumu sāls, ko biju ilgi krājusi, uzdzēru virsū ūdeni un paspiedu rīkles galu. Kad Kalibans vēra vaļā durvis, man jau nāca virsū nelabums. Tas tik bija teātris! Vēderu saķērusi, gulēju gulta. Mani nesakārtoti, mugurā tikai pid�ama un rītakleita. Vaidēju caur sakostiem zobiem, it kā ciezdama sāpes. Kalibans stāvēja un atkārtoja: kas tev kai�, kas tev kai�? Es izmisīgi uzstāju, ka man jātiek uz slimnīcu, bet viņ� vēl izmisīgāk mēģināja izvairīties. Tad pēk�ņi likās, ka viņ� pado�das. Kalibans nomurmināja, ka nu visam beigas, un izsteidzās ārā.

Aizcirtās dzelzs durvis (vēl aizvien gulēju gultā, seju pavērsusi pret sienu), ta�u nedzirdēju aizbīdņa troksni. Tad noskanēja ārdurvis. Iestā�jās klusums. Cik dīvaini! Tik pēk�ņs un negaidīts klusums. Tik pilnīgs. Man bija izdevies. Uzvilku zeķes un kurpes un metos pie dzelzs durvīm. Tās bija paliku�as da�us centimetrus vaļā. Es iedomājos, ka tās varbūt ir lamatas, tādēļ turpināju izlikties. Atvēru durvis un klusā balsī saucu viņa vārdu. Tad lēni vilkos cauri priek�pagrabam un uzklumzāju pa kāpnēm. Galā varēju redzēt gaismu; arī ārdurvis nebija aizslēgtas. Man prātā atplaiksnīja doma, ka tas izskatās tie�i pēc Kalibana. Viņ� nebrauks pēc ārsta. Vienkār�i aizbēgs. Padosies. Ta�u tad viņ� būtu braucis ar ma�īnu, un es dzirdētu motora troksni. Bet neatskanēja ne vismazākais troksnītis. Vajadzēja vismaz pāris minūtes pagaidīt, bet es nevarēju iz�turēt neziņu un sasprindzinājumu. Atvēru durvis un izsteidzos ārā. Tie�i Kalibanam acu priek�ā. Tur nu viņ� bija, skaidrā dienas gaismā.

Jau gaidīja mani.

Vairs nevarēju izlikties, ka esmu slima. Biju apāvusi kājas. Viņ� kaut ko turēja rokās (āmuru?), un acīs viņam bija dīvains spīdums. Biju pil�nīgi pārliecināta, ka viņ� man uzbruks. Mēs uz mirkli kā neziņā sastin�gām un skatījāmies viens otrā. Tad pagriezos un metos atpakaļ. Ne�zinu, kāpēc. Man nebija laika domāt. Viņ� skrēja man pakaļ, bet apstā�jās pie durvīm, kad iebēgu savā cietuma istabā (instinktīvi nojautu, ka tā ir vienīgā vieta, kur varu justies dro�a un kur viņ� mani neapdraud). Dzirdēju, kā viņ� pienāk pie durvīm un aizvelk aiz�aujamo.

Zinu, ka rīkojos pareizi. Es izglābu sev dzīvību. Ja es būtu kliegusi vai mēģinājusi aizbēgt, Kalibans mani piesistu līdz nāvei. Da�brīd viņ� ir kā velna apsēsts.

Viņa triks.

(Pusnakts.) Viņ� atnesa man vakariņas, bet neteica ne vārda. Visu pēcpusdienu pavadīju, zīmēdama karikatūru sēriju par Kalibanu. �Briesmīgā pasaka par nekaitīgo puisīti�. Bezjēdzīgi. Ta�u jāmēģina �ajā �ausmu realitātes pasaule saglabāt veselo sapratu. Mans varonis sākumā ir mazs, jauks ierēdnītis un tad pārvēr�as siekalainā �ausmu filmas monstrā.

Kad Kalibans gāja prom, parādīju viņam savus zīmējumus. Viņ� ne�smējās, tikai rūpīgi tos aplūkoja.

Dabiski, Kalibans novilka. Viņam likās dabiski, ka par viņu ņirgājas.

Es esmu tikai viens no eksemplāriem Kalibana kolekcijā. Viņ� nevar paciest to, ka es �ad tad savēcinu spārnus un mēģinu izrauties no ierindas. Man jābūt miru�ai, sastingu�ai, vienmēr vienai un tai pa��ai, vienmēr skaistai. Kalibans apzinās, ka daļa no mana skaistuma ir � būt dzīvai, ta�u viņam es esmu nepiecie�ama tikai mirusi. Viņ� grib, lai es būtu pie dzīvības, ta�u mirusi. �odien īpa�i stipri izjutu to, ka mans dzīvīgums, prāts, iegribas, garastāvokļi � tas viss sāk viņu aizvien vai�rāk kaitināt.

Kalibans ir ciets un neizkustināms. Dzelzs griba. Kādu dienu viņ� man parādīja stikla trauku, kurā nonāvē tauriņus. Nāvinieku kamera. Es ari esmu tādā ieslodzīta. Metos ar spārniem pret stiklu. Redzu cauri stikla sienām, tāpēc vēl ceru, ka izdosies aizbēgt. Ta�u tā ir tikai ilūzija.

Bieza stikla siena visapkārt.

7. novembrī

Cik lēni �eit velkas dienas! Arī �odiena. Tik neizturami gara.

Mans vienīgais mierinājums ir D�. R glezna. Tā man iepatīkas ar katru mirkli vairāk un vairāk. Viņa glezna �eit lejā ir vienīgā dzīvība. Cilvēka rado�ā gara neatkārtojama izpausme. No rītiem mans pirmais skatiens ir uz gleznu, un vakaros es iemiegu, vērdamās D�. R audeklā. Es apstājos tā priek�ā un skatos. Pazīstu katru līniju. Gleznojot vienu potīti, viņam nedaudz izsmērējusies krāsa, un visā kompozīcijā ir kaut kas nelīdzsvarots un nepietiekams. Ta�u viņa glezna ir dzīva.

Pēc vakariņām (mēs atkal izturamies viens pret otru kā agrāk) Kalibans pasniedza man grāmatu �Uz kraujas rudzu laukā� un noteica, ka esot izlasījis. Ar sejas izteiksmi �nekas īpa�s jau nu tas nav�.

Nenāk miegs, tāpēc pierakstī�u mūsu sarunu.

M. Nu, kā tev patika? K. Kāda tam visam jēga?

M. Tev nelikās, ka ta ir viena no labākajam grāmatām par pusaud�a gadiem?

K. Tas puisis likās galīgi bez sajēgas.

M. Protams, tāds viņ� ari ir. Bet viņ� to apzinās un mēģina sevi iz�prast. Par spīti visiem trūkumiem, viņ� ir tik cilvēcisks. Vai tev nevienu mirkli nebija viņa �ēl?

K. Man nepatika, ka viņ� runā tik briesmīgi piesārņotā valodā.

M. Man varbūt nepatīk, ka tu runā tik izkropļotā valodā. Bet tas ne�nozīmē, ka es nevaru just pret tevi �ēlumu.

K. Dro�i vien tā ir briesmīgi gudra grāmata. Tāds stils�

M. Un es cerēju, ka tu sapratīsi, cik jūs ar Holdenu esat līdzīgi! Tā�pēc arī gribēju, lai tu izlasi �o grāmatu. Arī viņ�, tāpat kā tu, nekur ne�iederas un neatrod sev vietu.

K. Nav jau brīnums, ja paskatās, kā viņ� uzvedas. Viņ� pat nemē�ģina iederēties.

M. Ta�u viņ� vismaz mēģina dzīvē radīt kaut kādu realitāti, kaut kādas normas.

K. Dzīvē tā nenotiek. Viņa vecākiem ir tāda nauda, un viņ� iet īsti smalkā skolā� Nē, dzīvē viņ� tā neizturētos. Vismaz es tā domāju.

M. Es zinu, kas tu esi. Tu esi vecais jūras vecis.

K. Kas tas tāds?

M. Briesmīgais vecis, kas uzmetas mugurā Sindbadam � jūras brau�cējam. Jā, tie�i tāds tu esi! Tu ieķēries mugurā visam, kas �ajā pasaulē ir brīvs, godīgs un stiprs, un nomoki to ar savu miroņa svaru.

Es neturpinā�u. Mēs strīdējāmies � nē, mēs nestrīdamies. Es kaut ko apgalvoju, un viņ� mēģina izlocīties.

Kalibans patie�ām ir kā jūras vecis stāstā par Sindbadu. Necie�u Kalibanam līdzīgo cilvēciņu miroņsmago sīkumainību, savtīgumu un zemiskumu! Un da�iem izredzētajiem tas viss ir jānes uz saviem pleciem. Ārstiem, skolotājiem un māksliniekiem. Arī viņu vidū, pro�tams, ir nodevēji, bet, ja pasaulei vēl ir kāda cerība, tā ir viņu � mūsu vidū.

Jo es esmu ar izredzētajiem.

Esmu viena no viņiem. Es to jūtu un esmu mēģinājusi pierādīt. Jutu to jau pēdējā Leidimonta skolas gadā. Tikai da�as no mūsu meitenēm bija dzīvas. Starp neskaitāmajām augstākās sabiedrības dāmiņām, bagāto tētiņu miļmeitiņam, seksa kaķī�iem un visiem citiem bez-smadzeņu un bezjūtu radījumiem. Es nekad neatgriezī�os Leidimontā, jo nevaru izturēt slāpējo�o pareizības noskaņu �inī elites sabiedrībā. (Manā raksturojumā bija frāze: �Par spīti viņas neparastajiem politis�kajiem uzskatiem�� Kā gan viņi uzdro�inājās?) Es negribu atcerēties, ka esmu beigusi �o skolu.

Kāpēc mums jāpacie� �ī nelietīgā kalibanitāte? Kāpēc jāpieļauj, ka visus stipros, rado�os, labos cilvēkus nomāc milzīgais vispasaules alkatis, kuram svarīgs tikai pa�a vēders?

�ajā ziņā es esmu lielisks piemērs.

Upuris. Ieslodzīta un atrauta no visas pasaules. Atkarīga no Kali-bana dzirnakmenssmagās, nīstamās �ēlastības un skaudības. Visi Kali-banam līdzīgie mūs ienīst, jo mēs esam citādi. Mēs neesam tādi kā viņi, un viņi nav tādi kā mēs. Tie�i tāpēc mūs vajā, izstumj, iesloga, par mums ņirgājas; viņi aizbāz sev ausis, �āvājas un aizsien acis, lai tikai nevajadzētu mūs saredzēt un ņemt vērā. Pēc tam kad di�ākie no mums ir miru�i, kalibani viņu priek�ā lien uz vēdera. Izdod kaudzēm naudas par van Goga un Modiljāni gleznām, kurām agrāk spļāva virsū. Izņirgājās. Apmētāja rupjiem jociņiem.

Es viņus ienīstu. Ienīstu neizglītotos un nezino�os. Ienīstu uzpūtīgos un pakaļdarinātājus. Skaudīgos un nenovīdīgos, saīgu�os, maziskos un �aursirdī�gos. Ienīstu visus parastos, garlaicīgos cilvēciņus, kas nekaunas no savas parastības un garlaicības. Ienīstu tos, ko D�. R sauc par jauno vidus��ķiru. Ar visu viņu naudu un ma�īnām, televizoriem, banālitātēm un neizturami bezgaumīgajiem mēģinājumiem atdarināt bur�uāziju. \l Es mīlu godīgumu un brīvību, un augstsirdību. Mīlu darboties, mīlu būt kustībā. Mīlu tādu esamību, kas nestāv uz vietas, bet attīstās un virzās. Mīlu visu, kas nav sastindzis un miris, v

D�. P. reiz (pa�a sākumā) smējās par to, kā es varot būt leiboriste. Vai jūs saprotat, ka atbalstāt to pa�u partiju, kas radīja jauno vidus��ķiru, viņ� teica.

Es atbildēju (biju pārsteigta, jo pēc da�iem D�. P izteikumiem do�māju, ka ari viņ� ir leiborists; jaunībā viņ� bija atbalstījis pat komunis�tus), ka labāk izvēlos jauno vidus�ķiru nekā milzīgu nabadzīgo ļau�u slāni.

Jaunā vidus�ķira joprojām ir nabadzīgais slānis, viņ� atbildēja. Tikai viņu nabadzība ir citāda. Kādreiz viņiem nebija naudas, tagad viņiem nav dvēseles.

Pēk�ņi viņ� pajautāja, vai es esot lasījusi Bernarda �ova lugu �Ma�jors Barbara�.

Tur parādīts, ka vispirms jāizglābj cilvēka miesa un tikai tad var domāt par dvēseli.

Bet vienu viņi tomēr aizmirsa, D�. P sacīja. Viņi radīja labklājības valsti, bet aizmirsa pa�u Barbaru. Visapkārt pārticība, bet nevienas dzī�vas dvēseles.

Es zinu, ka viņam tikai daļēji ir taisnība (un viņ� pārspīlē). Ikvienam domājo�am un ar sirdsapziņu apveltītam cilvēkam ir jābūt kreiso pusē. Neesmu satikusi nevienu krietnu cilvēku, kur� nebūtu pret labējiem. Ta�u es saprotu arī D�. P. un zinu, ko viņ� jūt. Pati ar katru dienu aiz�vien vairāk izjūtu spiedienu no jaunās vidus�ķiras maziskajiem, labi barotajiem cilvēciņiem. Viss tiek sabojāts un vulgarizēts. Pā to sauc par Anglijas lauku ainavas izvaro�anu, kad viņam uznāk aristokrātisks no�skaņojums. Viss pārvēr�as masu produkcijā. Viss ir masveida.

Zinu, ka mūsu pienākums ir iet pie pūļa un savaldīt tā stihisko kustību. Glu�i kā filmās par Me�onīgo Rietumu apgū�anu. Strādāt viņu labā un izturēt viņu spiedienu. Es negribu ieslēgties ziloņkaula tornī un novērsties no dzīves tikai tāpēc, ka tā nav man piemērota. Tas būtu no�ēlojami. Bet da�kārt pārņem �ausmas, iedomājoties, ka dzīve īste�nībā ir viena vienīga cīņa, ja to uztver visā nopietnībā.

Tie visi ir tikai vārdi! Varbūt satik�u kādu vīrieti, iemīlē�os līdz ausīm, apprecē�os, un viss �ķitīs citādi. Un man būs vienalga. Kļū�u par �aklo mājsaimnieci. Par vienu no viņiem.

Ta�u �obrīd es jūtos tie�i tā. Ka esmu kopā ar da�iem izredzētajiem, kas stāv pretī vairākuma spiedienam. Es nepazīstu visus, kas stāv man blakus. Tie ir slaveni cilvēki, gan dzīvi, gan miru�i, kas cīnīju�ies par patiesību un radīju�i īstu mākslu, un pavisam nepazīstami, nevienam nezināmi cilvēki, kas mēģina būt patiesi un nemelot, mēģina neiesīk-stēt un saglabāt cilvēcību un inteliģenci. Tādi cilvēki kā D�. P, par spīti visām viņa vainām. Viņa vienai Lielajai Vainai.

Tie nav pat labi cilvēki. Viņiem uznāk savi vājuma brī�i. Alkohols, uzdzīve, gļēvulība un naudaskāre. Un brīvdienas ziloņkaula tornī. Ta�u viņi vienmēr paliek Da�i.

Izredzētie.

9. novembrī

Mana iedomība! Es neesmu no izredzētajiem. Es gribu but ar viņiem, un tas nav viens un tas pats.

Protams, Kalibans ari nav tipisks jaunās vidus�ķiras pārstāvis. Viņ� ir bezcerīgi vecmodīgs (atskaņotāju viņ� sauc par gramofonu). Un kur tad vēl pa�pārliecinātības trūkums! Jaunā vidus�ķira par sevi nekau�nas. Pā kādreiz runāja par to, kā viņi visi tiecas iegūt ma�īnas un tele�vizorus, jo tad �ķiet, ka sasniegta vienlīdzība. Ta�u dziļi dvēselē Kali�bans ir viens no viņiem. Kaut vai viņa naids pret at�ķirīgo un vēlē�anās, lai visi būtu vienādi. Un briesmīgā naudas taupī�ana un �ķie�ana neva�jadzīgos niekos. Kāpēc nauda ir tiem, kas nemāk to pareizi izmantot?

Katru reizi, kad iedomājos visu milzīgo naudu, ko Kalibans vinnēja totalizatorā, man sametas nelabi. Un kur tad vēl visi citi viņam līdzīgie cilvēki, kam laimējas tikt pie lielas naudas!

Tik savtīgi, tik ļauni.

D�. R reiz teica, ka godīgie nabadzīgie cilvēki ne ar ko neat�ķiras no aprobe�otās vidus�ķiras. Viņu labās īpa�ības un lepnums sakņojas tikai nabadzībā. Reiz tiku�i pie naudas, viņi vairs nezina, ko ar to ie�sākt, un aizmirst visus savus iepriek�ējos tikumus, kas acīmredzot biju�i tikai nabadzības uzspiesti. Vienīgais, par ko viņi domā, � kā no�pelnīt vēl vairāk naudas un kā to iztērēt. Viņi nespēj iedomāties, ka ir cilvēki, kam nauda nenozīmē pilnīgi neko. Ka skaistumam dzīvē nav nekāda sakara ar naudu.

Tagad es neesmu pilnīgi godīga. Arī manī dzīvo naudas velniņ�. Bet es vismaz apzinos, ka tas ir nepareizi. Redzu, kā dzīvo D�. P. Par naudu viņ� gandrīz nemaz nebēdā. Viņam tik tikko pietiek, lai nopirktu visus glezno�anas piederumus, iztikai un lai reizi gadā aizbrauktu brīvdienās un gleznotu plenērā. Tāpat ari daudzi citi. Pīters. Bils Makdonalds. Stefans. Viņi nedzīvo naudas pasaulē. Ja nauda ir, to iztērē. Ja nav, tad iztiek.

Tādiem cilvēkiem kā Kalibans nauda ir kaitīga. Pietiek ar mazu�miņu, un viņi pārvēr�as zvēros. Visi tie sīkstuļi, kas nedeva nenieka, kad vācu naudu bērnu fondam! Man nemaz nebija jāprasa, pietika paskatīties viņu sejās. Vecās bur�uāzijas pārstāvji ziedo, jo viņiem ir nepatīkami, ka viņus traucē. Inteliģenti parasti dod vai ari vismaz pa�skatās tev sejā un godīgi atsaka. Viņi nekaunas atzīties, ka nevar vai negrib ziedot. Bet jaunas vidus�ķiras cilvēki ir pārak skopi, lai dotu, un pārāk maziski, lai to atzītu. Kā tas nejaucenis Hempstedā, kur� man teica, ka ne�ēlo�ot puskronu, bet lai es pierādot, ka tā nenokļūs kāda cita kabatā. Viņam likās, ka tas ir jociņ�.

Es toreiz pagriezu viņam muguru. Dro�i vien rīkojos nepareizi, jo bērni ir svarīgāki nekā mans lepnums. Tādēļ vēlāk viņa vietā pati ieliku puskronu.

Bet es vēl tagad viņu ienīstu.

Ar Kalibanu ir noticis tā, it kā viņ� vienā rāvienā būtu izdzēris pudeli viskija. Tas viņam bijis par daudz. Nabadzība bija vienīgais, kas iegro��oja viņa ārprātu. Lika turēties pie darba un tantes.

Tikpat labi varētu pielikt aklo pie ma�īnas stūres un teikt, lai viņ� brauc, kur un kā gribas.

Kaut kas labāks nobeigumam. �odien pienāca Baha plate, ko biju pasūtījusi. Jau divreiz to noklausījos. Kalibans sacīja, ka neesot jau slik�ti, tikai viņ� esot nemuzikāls un tāpat neko nesaprotot. Tomēr viņ� sēdēja un klausījās ar �pareizo� izteiksmi sejā. Es tūlīt atkal uzlik�u savu mīļāko skaņdarbu, atlaidī�os gultā, klausī�os mūziku un tumsā domā�u par D�. R, par to, kā viņ� guļ savā istabā ar aizvērtām acīm kā kapā. Ta�u viņā nav ne drusciņas nāves.

Un vēl. �ovakar Kalibans nonāca lejā vēlāk nekā parasti.

Kur tu biji, es noprasīju. Viņ� tikai pārsteigts paskatījās, bet teikt neko neteica. Tu nokavējies, es sacīju.

Smieklīgi! Man gribējās, kaut viņ� nāktu. Man bie�i gribas, lai viņ� nāk. Esmu tik vientuļa.

10. novembrī

�ovakar mēs sastrīdējāmies par Kalibana naudu. Teicu, ka viņam nāktos gandrīz visu atdot labdarībai. Mēģināju viņu sakaunināt un pierunāt ziedot vismaz mazumiņu. Ta�u viņ� nevienam neuzticas. Ne�uzticē�anās ir viņa lielākais trūkums. Tāpat kā mans Hempstedas pa�ziņa, Kalibans neuzticas cilvēkiem, kas vāc ziedojumus. Viņam �ķiet, ka naudu izlietos pavisam citiem nolūkiem. It kā visi cilvēki �inī pa�saulē būtu par naudu pērkami.

Nav nekādas jēgas mēģināt Kalibanam iestāstīt, ka nauda tiks izlie�tota īstajiem mērķiem. Viņ� tikai atkārto: kā tu vari zināt? Kā lai es viņu pārliecinu? Vienīgais, ko varu teikt, � es jutu, ka �ī nauda nonāks īsta�jās rokās. Kalibans tad pasmaida, it kā viņam būtu darī�ana ar naivu bērnu.

Pārmetu Kalibanam, ka viņ� nav aizsūtījis �eku miera kustībai. Teicu, lai viņ� parāda kvīti. Viņ� apgalvoja, ka tā esot bijusi anonīma dāvana un viņ� neesot uzrādījis atpakaļadresi. Man gribējās atcirst, ka pārbau�dī�u, kad tik�u brīvībā. Ta�u iekodu mēlē. Jo tad viņam būtu vēl viens iemesls paturēt mani mū�īgā ieslodzījumā. Kalibans pietvīka glu�i sar�kans. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņ� meloja, tāpat kā par vēstuli maniem vecākiem.

Nemaz nerunājot par �ēlsirdības trūkumu, Kalibans pēc dabas ir īsts skopulis. Prel mani, ja aizmirstam mūsu absurdās attiecības, viņ� ir devīgs. Izdod manis dēļ simtiem un simtiem mārciņu. Kalibans grib mani nobeigt ar labvēlību. Ar �okolādi un cigaretēm, delikatesēm un puķēm. Pirms pāris dienām ieteicos, ka gribētu kādas fran�u smar�as. Tie�ām tikai acumirkļa kaprīze, jo �ī istaba smako pēc dezinfekcijas un gaisa atsvaidzinātāja. Es mazgājos pietiekami bie�i, bet nekad nejūtos tīra. Ieminējos, cik jauki būtu veikalā pārbaudīt da�neda�ādas smar�as un izvēlēties, kuras man patīk labāk. �orīt Kalibans ieradās ar �etr�padsmit da�ādām smar�u pudelītēm. Viņ� bija iztuk�ojis visus vietējos parfimērijas veikalus. Cenu labāk nezināt. Dzīvoju kā �Tūksto� un vienas nakts� pasakā. Mīļākā sieva harēmā. Ta�u vienīgā smar�a, ko patiesi vēlos, ir brīvības smar�a.

Ja Kalibanam noliktu priek�ā badā mirsto�u bērnu, viņ� dotu naudu. Es zinu. Ta�u viss pārējais, kas nav acīm redzams un tūlīt pārbaudāms, viņam liekas aizdomīgs. Viņ� tic tikai savai �aurajai pasaulītei. Kalibans ir cietumnieks, nevis es. Savas pretīgās, sasmaku�ās �īsdienas pasau�lītes cietumnieks.

12. novembrī

Priek�pēdējais vakars. Vel diena, un bus pagājis mēnesis. Es neuz�dro�inos iedomāties, ka varbūt netik�u prom. Pēdējā laikā mēģinu Kalibanam to atgādināt. Tagad �ķiet, ka varbūt vajadzēja viņam uzbrukt ar �o atgādinājumu pilnīgi negaidīti. Izlēmu, ka rīt sarīko�u mazus svētkus. Un atzī�os, ka esmu mainījusi savas domas par viņu. Ka gribu būt viņam draugs un uzturēt sakarus arī pēc tam, Londonā.

Tie nebūs pilnīgi meli, jo es jutu par Kalibanu kaut kādu atbildību, ko pati īsti nesaprotu. Es tik bie�i viņu necie�u; patiesībā man vaja�dzētu viņu nīst no visas sirds. Ta�u da�kārt uzvar �ēlums, un man gribas viņam palīdzēt. Domāju par visiem tiem cilvēkiem, ar kuriem es varētu viņu iepazīstināt. Kalibans varētu iet ārstēties pie Kerolainas drauga psihiatra. Un es kā Emma D�einas Ostinas romānā sameklētu viņam dzīvesbiedri, tikai ar labākiem panākumiem. Kādu mazu, jauku pelīti, ar kuru viņ� varētu dzīvot mierā, laimē un saskaņā.

Zinu, ka man jānocietinās un jāsagatavojas, ka netik�u brīvībā. Var�būtība, ka viņ� turēs vārdu, nav lielāka kā viens gadījums no simta.

Bet viņam tas jādara.

D�. R.

Nebiju viņu satikusi vismaz divus mēne�us. Brīvlaikā ceļojām pa Franciju un Spāniju un pēc tam biju mājās. (Divas reizes mēģināju viņu satikt, bet viņ� bija prom visu septembri.) Uz manām vēstulēm D�. P. atbildēja ar vienu vienīgu pastkarti. Tas ari viss.

Kad atgriezos Londonā pie Kerolainas, pirmajā vakarā piezvanīju un pajautāju, vai varu iegriezties. D�. P. teica, lai ieskrienu nākamajā dienā, jo tovakar viņam esot ciemiņi.

Likās, ka viņam ir prieks atkal mani redzēt. Mēģināju izlikties, ka nemaz neesmu uzposusies, lai gan biju pielikusi lielas pūles, lai izskatī�tos pēc iespējas labāk.

Stāstīju par Franciju un Spāniju, un par Goijas gleznām, ko biju re�dzējusi. Arī par Pīrsu. D�. P klausījās un neko par sevi īsti nestāstīja, tikai pēc tam izvilka ziemeļos, Hebridu salās, uzgleznotos darbus. Mani pārņēma kauns. Jo mēs neko lielu nebijām padarīju�i. Bijām pārāk aiz�ņemti (tas ir, pārāk apslinku�i) ar gozē�anos saulē un meistardarbu aplūko�anu, lai pa�i ķertos klāt glezno�anai.

Laikam par daudz runāju, es teicu, kad biju bez mitas tark�ķējusi vai veselu stundu.

Man nav iebildumu, D�. E sacīja.

Viņ� ar skābi tīrīja rūsu no veca dzelzs rata, ko bija atradis kādā krāmu bodītē Edinburgā un atvedis līdzi uz Lodonu. D�. R domāja, ka tas varētu būt zobrats no veca baznīcas pulksteņa. Ar izsmalcinātajiem konusveida sprai�ļiem tas bija neparasti skaists.

Kādu mirkli mēs klusējam. Es biju atspiedusies pret D�. R. krēslu un vēroju, kā viņ� tīra rūsu. Man tevis ļoti pietrūka, viņ� pēk�ņi sacīja.

Nevar būt, es atbildēju.

Tu esi sajaukusi manas dzīves mierīgos ūdeņus, viņ� teica.

Vai tu tikies ar Antuaneti, es pajautāju (zirdziņ� pret bandinieku).

Nē, D�. P. atteica. Vai tad es neteicu, ka iedevu viņai vilka pasi? Viņ� paskatījās sāņus. Viņa ķirzacīgais skatiens. Vēl aizvien dusmīga? Es noliedzo�i pakratīju galvu.

Vai man piedots?

Kas tur ko piedot, es noteicu.

Hebridu salās man visu laiku bija jādomā par tevi, D�. P sacīja. Man tik daudz ko gribējās tev parādīt.

Es arī būtu gribējusi, kaut tu būtu ar mums Spānijā, es teicu.

D�. P ar smil�papīru tīrīja sprai�ļu starpas. �is rats ir patie�ām vecs, viņ� teica. Paskaties uz rūsu! Tad viņ� turpināja glu�i tanī pa�ā balss tonī. īstenībā es izlēmu, ka gribu tevi precēt, viņ� teica. Es nebildu ne vārda. Pat neskatījos uz viņu.

Es par to ļoti daudz un ilgi domāju, tādēļ gribēju, lai tu atnāc, kad esmu viens, D�. P. sacīja. Esmu par tevi divreiz vecāks, un man to vaja�dzētu saprast. Dievs vien zina, ka �ī nav pirmā reize. Nē, ļauj man pa�beigt! Mums jābeidz satikties. Gribēju to teikt jau tad, kad tu �odien ienāci istabā. Tā nevar turpināties. Ja tu nāksi uz �ejieni, man nekad nebūs miera. Nedomā, ka es mēģinu tevi piespiest ar mani apprecēties. Glu�i otrādi, es padaru to neiespējamu. Tu zini, kāds esmu, � divreiz vecāks, bet pilnīgi neuzticams. Turklāt tu mani nemīli.

Nevaru izskaidrot, ko es pret tevi jūtu, es teicu. Tam nav nosaukuma.

Tie�i tā, D�. P atbildēja. Viņ� ar petroleju tīrīja rokas. Tik lieti�ķi un rūpīgi. Tie�i tādēļ es lūdzu tevi aiziet, lai varētu atkal atrast mieru.

Skatījos uz viņa rokām. Pārsteigumā nezināju, ko teikt.

Vienā otrā ziņā tu esi vecāka par mani, D�. P sacīja. Tu nekad neesi īsti iemīlējusies. Varbūt ari tā nekad neuzzināsi, ko nozīmē mīlēt no visas sirds. Mīlestība vienkār�i notiek. Un es atkal esmu divdesmit ga�dus jauns, un katra mīlestība sāp kā pirmā. Ar visām divdesmitgadīga mīlētāja bailēm un satraukumiem. Varbūt tev �ķiet, ka �obrīd esmu ļoti nosvērts, bet patiesībā tā nav. Kad tu vakar piezvanīji, man rokas trī�cēja aiz satraukuma, Vecs vīrs zaudējis galvu aiz mīlestības. Kā nodrāztā komēdijā. Cik banāli! Pat smiekli nenāk.

Kapec tu doma, ka es nekad neiemīlē�os, es jautāju. D�. P. ne�ēlīgi ilgi mazgāja un mazgāja rokas.

Es teicu � varbūt, viņ� beidzot sacīja.

Man ir tikai divdesmit.

Mēs esam tie pa�i cilvēki �odien un pēc gadiem divdesmit. Bet es ta�u teicu � varbūt.

Un tu nemaz neesi vecs. Tam nav nekāda sakara ar vecumu.

D�. P. paskatījās uz mani ar sāpīgu smaidu sejā. Ļauj man izkulties ar godu, viņ� teica.

Mēs devāmies uz mazo virtuvīti gatavot kafiju, un es nodomāju, ka neparko nevarētu dzīvot kopā ar viņu. Mājas rūpes. Nejauks, nozīmīgs vidus�ķiras gļēvuma uzplūds.

Līdz tavai aizbrauk�anai es domāju, ka tā ir tikai kārtējā kaislībiņa, D�. P sacīja, muguru pagriezis. Vismaz mēģināju tā domāt. Tādēļ ari kritu grēkā ar tavu zviedru draudzeni. Lai izdedzinātu domas par tevi. Bet tu atgriezies manā prātā. Atkal un atkal. Arī tur, ziemeļos, Hebridu salās. Es naktī bie�i izgāju no mājas dārzā un skatījos uz dienvidiem. Tu saproti?

Jā, es teicu.

Redzi, tas bija tevis dēļ. Nevis iekāres dēļ.

Da�kārt tev ir glu�i citāda seja, viņ� ierunājās pēc kāda laiciņa. Itkā pēk�ņi tu vairs nebūtu bērns.

Kāda seja?

Tās sievietes seja, kāda reiz tu būsi, D�. P. atteica.

Vai tā ir jauka sieviete?

Daudz vairāk nekā jauka.

Nemāku aprakstīt, kā viņ� to pateica. Skumji, gandrīz negribīgi. Maigi, bet ar tikko manāmu rūgtumu. Un godīgi. Neķircinot, neizsme-jot. Tie�i no sirds dziļumiem. Kop� sarunas sākuma sēdēju, galvu nodū�rusi, bet tad D�. R piespieda mani paskatīties viņam acīs. Mūsu skatieni satikās, un kaut kas notika. Es to jutu. Tas bija kā pieskāriens, kas lika mums pārvērsties. Viņ� beidzot teica to, ko juta, un tas mani sasniedza. D�. P. skatījās un skatījās manī, līdz man kļuva neērti. Bet viņ� tikai skatījās. Lūdzu, neskaties tā uz mani, es lūdzos.

Viņ� pienāca, aplika roku man ap pleciem un ļoti maigi veda uz dur�vīm. Tu esi ļoti jauka, da�kārt pat īpa�i daiļa, viņ� sacīja. Tu esi jūtīga, dedzīga, tomēr arī drusciņ uzpūtīga un vecmodīga. Tu mēģini būt godīga, un tev izdodas but dabiskai sava vecuma. Tu pat glu�i labi spēlē �ahu. Tie�i tādu meitu es vienmēr esmu gribējis. Varbūt tāpēc

man �ajos pēdējos mēne�os tevis tik ļoti pietrūka.

D�. P. vieglītēm izgrūda mani pa durvīm � no aizmugures, lai es viņu neredzētu.

Tādas lietas dzirdot, tev viegli var sagriezties galva. Dzirdi un pa�klausi � nepagriez galvu! Ej!

Jutu, ka viņ� uz mirkli saspie� manus plecus. Un noskūpsta manu pakausi. Tad viņ� pagrūda mani prom no sevis. Nokāpu divus vai trīs pakāpienus, tad apstājos un atskatījos. Viņ� smaidīja, bet ar sāpēm sejā.

Tas ta�u nebūs uz ilgu laiku, es teicu.

D�. P. tikai pakratīja galvu. Nezinu, vai viņ� gribēja teikt �nē, tas nebūs ilgi� vai ari � -nē, nav jēgas cerēt, ka mēs tik drīz tiksimies�. Varbūt viņ� pats nezināja. Viņ� izskatījās pilns skumju un sēru.

Protams, ari es nesmejos. Ta�u īstas skumjas nejutu. Manas skum�jas nebija nedz sāpīgas, nedz pilnīgas. Viss notieko�ais mani drīzāk sa�jūsmināja. Cik ļauni, bet tie�i tā es jutos. Mājupceļā es pat dziedāju. �ī romantika un noslēpumainība! Dzīve!

Domājos zinām, ka nemīlu viņu. Ka esmu �inī spēlē uzvarējusi.

Un pēc tam?

No sākuma likās, ka D�. P piezvanīs un izrādīsies, ka viss bijis tikai mirkļa kaprīze. Vēlāk sāku domāt, ka neredzē�u viņu mēne�iem un varbūt gadiem, un tas likās tik muļķīgi. Nevajadzīgi. Neticami stulbi, īenīdu viņa vājību. Pie velna ar viņu, ja viņ� netiek tam pāri, es domāju.

Dusmas neturpinājās pārāk ilgi. Nospriedu, ka viss iegrozījies tie�i tā, kā vajadzēja. Ka viņam taisnība. Ka vislabāk pārtraukt uzreiz un pa�visam. Nolēmu koncentrēties darbam, domāt par dzīvi praktiski un tu�rēties pie zemes. Kas ir glu�i pretēji manam raksturam.

Visu laiku mani tomēr urdīja viens jautājums. Vai es viņu mīlu? Ta�u nospriedu, ka acīmredzot nemīlu, ja par to tik ļoti jā�aubās.

Gribu pierakstīt, ko jūtu pa�laik. Esmu pārvērtusies. Es to zinu. Es jūtu.

Izskats. Es zinu, cik stulbi un nepareizi ir pakļauties vispārējiem priek�statiem par skaistumu. Satraukums, kad Pīrss mani skūpsta. Vē�lē�anās nemanītai raudzīties viņā un apbrīnot viņa vīri�ķīgo skaistumu. Pīrss ir kā brīni�ķīgi uzgleznots neglītums. Tik skaists, ka aizmirstu, cik īsti neglīts. Jo zinu, ka dvēsele un gara Pīrss ir neglitenis. Neinte�resants, uzpūtīgs un samāksloti neīsts.

Ta�u arī �ajā ziņā esmu pārvērtusies.

Iztēlojos, ka D�. P. mani apkampj, glāsta un mierina.

Domājot par tārn daudzajām sievietēm, ar kurām viņ� ir bijis, un visām gultas gudrībām, ko viņ� noteikti pārzina, manī mostas tāda kā perversa ziņkārība.

Varu iztēloties, ka mēs esam gultā, un tas manī nerada pretīgumu. Viņ� ir tik zinīgs un ļoti maigs. Mīļi jocīgs. Un mēs spēlējamies ar uguni un viens ar otru, tomēr neapdedzināmies.

Bet � D�. P. vājība. Viņ� noteikti nespētu būt uzticīgs. Turklāt es vienmēr esmu iztēlojusies laulību kā jaunības piedzīvojumu. Divi viena vecuma cilvēki kopā uzsāk ceļu, kopā atklāj jaunas zemes, kopā aug un kopā noveco. Bet viņam es nevarētu parādīt neko jaunu, nedz atklāt ko nezināmu. Visa zinā�ana nāktu tikai no viņa.

P^s tik maz �ajā pasaulē esmu redzējusi. Apzinos, ka D�. P. manās acīs ir kļuvis par ideālu. Viņa uzskati, viņa neatkarība, viņa atteik�anās pakļauties pūla spriedumiem. Viņa at�ķirīgums. Tie�i tāpēc es viņu tik augsti vērtēju. Neesmu satikusi nevienu citu, kam �īs īpa�ības piemis-tu tādā mērā kā D�. P Maniem draugiem no Sleida skolas? Varbūt. Bet viņi ir tik jauni. Mūsu vecumā nav grūti būt māksimālistiem bez aiz�spriedumiem.

Pāris rei�u man ie�āvās prātā, ka varbūt tas viss ir tikai slazds. Kā upuris �ahā. Ja nu es uz kāpnēm būtu lūgusies, lai viņ� dara ar mani, ko grib, tikai neliek iet prom?

Tomēr nē, es nevaru iedomāties, ka viņ� tā rīkotos.

Gadu starpība. Pirms diviem gadiem man ne sapņos nerādījās, ka es varētu iemīlēties vecākā vīrietī. Leidimonta skolā vienmēr uzstāju, ka vīram un sievai jāpieder pie vienas paaaudzes. Atceros savu sa�utu�mu, kad Suzanna Grijē apprecēja par sevi trīsreiz vecāku naudasmaisu. Ar Miniju mēs vienmēr pārrunājām, ka mums Mā dēļ varētu būt tieksme uz �tēva� tipa vīrie�iem. Tagad es vairs nebaidos, ka savā vīri�etī varētu meklēt tēvu. Domāju, ka man vajag vecāku vīrieti, jo sava vecuma pui�iem es tik viegli redzu cauri. Un D�, P. noteikti nav no tēvi�ķīgajiem vīriem.

Kāda tam jēga? Es varētu cauru nakti rakstīt argumentus par un pret, bet tas neko nemainīs.

D�einas Ostinas �Emma�. Uz robe�as starp nepieredzēju�u, naivu meiteni un gudru, pieredzēju�u sievieti. Un tad vel milzīgā problēma ar īstā vīrie�a atra�anu. Kalibans ir misters Eltons � iemīlējies, bet ne�saprasts. Pīrss ir Franks �ēr�ils � pievilcīgs, ta�u tuk�s. Bet vai D�. P. ir misters Naitlijs?

Protams, daudz kas D�. P. dzīvē un uzskatos liktu Naitlijam kapā apgriezties otrādi. Ta�u Naitlijs, tāpat kā D�. P., nespēja būt samāksloti neīsts. Jo ienīda visu veidu izlik�anos, patmīlību un snobismu.

Turklāt viņi abi ir D�ord�i. Nekad man �is vārds nav paticis. Varbūt tā man ir mācība.

18.novembrī

Piecas dienas neesmu neko ēdusi. Tikai da�kārt iedzeru ūdeni. Kalibans nes ēdienu, bet es tam pat nepieskaras.

Rit atkal sāk�u ēst.

Pirms pusstundas piecēlos kājās un gandrīz paģību. Bija jāatpū�as, lai varētu kaut ko iesākt. Līdz �im nejutos slikti. Tikai izsalkuma sajūta un neliels vārgums. Bet �oreiz tas bija savādāk. Kā brīdinājums.

Negribu viņa pēc nomirt.

Visu �o laiku man nevajadzēja ēdienu, jo biju pilna ar naidu pret Kalibanu un viņa nekrietno izrīcību.

Pret viņa ļauno gļēvulību.

Egoismu.

Un kalibanitāti.

19. novembrī

Visu �o laiku es nespēju rakstīt. Da�kārt gribējās. Bet ta būtu pado��anās. Vājums. Apzinājos, ka rakstot manī zustu niknums. Bet tagad �ķiet, ka ir jāpieraksta. Jāiemū�ina. Ka viņ� spēja tā ar mani izrīkoties.

Kāds nedzirdēts, neticams ļaunums.

Ja starp mums reiz valdīja vismazākā draudzība, cilvēcība un sapra��anās, ar to ir cauri.

Tagad mēs esam tikai ienaidnieki, turklāt naids ir abpusējs. Jo Kalibana izteikumi parādīja, ka viņ� mani ienīst tāpat kā es viņu.

Kalibans ienīst mani tapec vien, ka es esksisteju. Ja, tik tālu nu mes esam.

Pagaidām viņ� to pilnībā neapzinās, jo vēl pūlas izturēties pret mani ar cieņu. Ta�u ar katru mirklī viņ� tuvojas apjēgai. Kādu ritu Kalibans pamodīsies un teiks pats sev: es viņu ienīstu.

Cik neķītri! Cik ļauni!

Kad pamodos no hloroforma izraisīta miega, biju savā gultā. Mu�gurā man bija tikai apak�veļa. Visu pārējo Kalibans bija novilcis.

Tanī vakarā aiz niknuma un pretīguma nezināju, ko iesākt. Viņa miklās, tīksmē satrauktās rokas pāri manam ķermenim. Cik riebīgi�

Tad iedomājos, ka viņ� ta�u būtu varējis aiziet līdz galam. Izlēmu, ka neko nepārcietī�u un nemetī�os niknumā virsū. *- Tikai klusē�u.

Kliegt un lamāties nozīmē uzturēt sarunu. Visu laiku prātā divas domas.

Pirmkārt, Kalibans ir pietiekami dīvains, lai izģērbtu mani tikai tādēļ, ka tā ir �pareizi�. Varbūt viņ� nodomāja, ka es kā dāma nevaru gulēt ar drēbēm.

No otras puses, varbūt tas ir atgādinājums. Par visu, ko viņ� būtu varējis ar mani izdarīt, ta�u nav pat mēģinājis. Viņa bruņnieciskums. Un es to atzīstu. Man ir laimējies.

Bet mani �ausmina pat tas, ka viņ� neko nav mēģinājis darīt. Kas viņ� īsti ir?

Starp mums tagad ir nepārejama plaisa. Bezdibenis.

Kalibans sola, ka palaidīs mani brīvībā vēl pēc �etrām nedēļām. Tā ir tikai runa�ana.Es viņam neticu. Brīdināju, ka esmu spējīga nogalināt. Tagad es tie�ām to varētu. Ne acu nepamirk�ķinājusi.

Tikai tagad redzu savas kļūdas. Visu laiku izturējos kā akla.

Es prostituēju uz Kalibana rēķina. Ļāvu, lai viņ� manis dēļ tērējas, un iestāstīju sev, ka tas ir tikai godīgi. Ta�u tad sāku justies it kā par kaut ko pateicīga. Sāku izturēties pret viņu labāk. Viņ� nebija pelnījis pat ne manu ķircinā�anu, izsmieklu vai nicinājumu. Pat trauku plē�ana bija pārāk laba attieksme pret Kalibanu. Jo tas nozīmēja, ka es viņu atzīstu. Jau no pa�a sākuma man vajadzēja izturēties ledaini noraido�i, kā to darī�u tagad.

Nosaldēt viņu līdz nāvei.

Kalibans jebkurā ziņā ir zemāks un mazvērtīgāks nekā es. Paturēt mani cietumā ir vienīgais, ar ko viņ� mani pārspēj. Tas ir viņa vienīgais spēks. Kalibans nevar man līdzināties, kur nu vēl pārspēt, nedz prāta, nedz zinā�anu, nedz izturē�anās ziņā. Viņ� ir kā akmens mugurā, kas jānokrata nost un jāaizmirst.

To var izdarīt tikai ar varu un spēku.

Agrāk es te sēdēju un domāju par Dievu. Tagad liekas, ka vairs neticu Dievam. Ne tikai sevis dēļ. Visu to cilvēku dēļ, kam bija jāpie�dzīvo kar�. Annas Frankas brāļu un māsu dēļ. Visiem, kas cietu�i jau no pa�a cilvēces aizsākuma. Tagad zinu, ka Dievs neiejaucas. Viņ� ļauj mums ciest. Lūg�ana pēc brīvības varbūt var dot mierinājumu, ta�u tā nenes brīvību. Ja notiek brīnums, es zinu, ka tas būtu noticis ari bez lūg�anām. Jo Dievs mūs nedzird. Viņ� nedzird, neredz, ne�ēlo un ne�palīdz. Viņ� nav �cilvēcīgs�. Jā, Dievs radīja pasauli un matērijas un evolūcijas pamatlikumus, ta�u katrs atsevi�ķs cilvēciņ� viņam nerūp. Viņ� visu ir ieplānojis tā, lai da�i no mums būtu apmierināti, bet da�i � nomākti, lai vieniem veiktos, bet citi būtu neveiksminieki. Viņ� nezina un nemaz negrib zināt, kur� no mums ir laimes bērns un kur� � ne�laimes putns. Jo viņam tas nav svarīgi. Tāpēc Dieva mums nemaz tā īsti nav.

Pēdējās dienās es jūtos Dieva pamesta. Bez-dievīga. Redzu un jūtu daudz skaidrāk un skaudrāk. Joprojām ticu Dievam, ta�u viņ� ir tik tāls, auksts un matemātisks. Esmu sapratusi, ka mums jādzīvo tā, it kā Dieva vispār nebūtu. Lūg�anas, dievkalpojumi, korāļu dziedā�ana � cik muļķīgi un bezjēdzīgi!

Mēģinu izskaidrot, kādēļ lau�u nevardarbības principu. Es jopro�jām tam ticu, bet da�kārt principi ir jālau�, lai izdzīvotu. Nav jēgas akli ticēt veiksmei, dievi�ķai providencei vai �ēlastībai. Cilvēkam jārīkojas un jācīnās pa�am par sevi.

Debesis ir pilnīgi tuk�as. Brīni�ķīgi tīras, skaidras un tuk�as.

It kā arhitekti un celtnieki gribētu un varētu dzīvot visās mājās, ko viņi reiz uzcēlu�i! Tas ir tik acīm redzami, tik uzkrīto�i. Dievs ir, viņam jābūt. Ta�u viņ� vienkār�i nevar zināt par mums pilnīgi visu!

(Tanī pa�ā vakarā.) Visu dienu izturējos pret Kalibanu nejauki. Viņ� vairākas reizes mēģināja runāt, bet es atcirtu tik asi, ka viņ� apklusa.

Vai es gribot, lai viņ� kaut ko atvedot? Man neko nevajag, es atcirtu. Esmu tava cietumniece, nekas vairāk. Ja nesīsi man baribli, es ēdī�u, lai uzturētu dzīvību. No �ā brī�a starp mums būs tikai ieslodzītā un cietumsarga attiecības. Un tagad, lūdzu, atstāj mani vienu!

Par laimi, man ir pietiekami daudz grāmatu. Kalibans joprojām nesīs man cigaretes (ja ne, es nelūg�os) un ēdienu. Neko vairāk no viņa man nevajag. Viņ� nav cilvēks, viņ� ir tuk�a vieta ar cilvēka izskatu.

20. novembrī

Drīz Kalibans no�ēlos, ka vispār mani pazīst. Pusdienās viņ� �odien atnesa vārītas pupas. Sēdēju gultā un lasīju. Viņ� mirkli pastāvēja, tad gāja prom. Paķēru �ķīvu un metu viņam nopakaļ. Kalibans labi zina, ka vārī�tas pupas man negar�o. Dro�i vien bija slinkums gatavot kaut ko citu. īstenībā es nemaz nebiju saniknota, tikai izlikos. Viņ� stāvēja kā tāda aita ar maziem, oran�iem mērces traipiem uz iestīvinātā, mirdzo�i baltā krekla. Negribu nekādas pusdienas, es kliedzu. Tad pagriezu muguru.

Visu pēcpusdienu ēdu �okolādes konfektes. Līdz vakariņu laikam Kalibans neparādījās, bet tad atnesa kaviāru, �āvētu lasi, aukstu cāli un vēl citas delikateses, kuras, kā viņ� lieliski zina, man ļoti gar�o. Nelietis tāds! Mani sanikno ne jau viņa vēlē�anās izpatikt, bet gan tas, ka jūtos pateicīga. Nespēju saglabāt aizvainojumu, kad viņ� ar tādu pazemību noliek man priek�ā visādus labumus. It kā teikdams, ka ir pelnījis manu izturē�anus un nevēlas ne dzirdēt pateicības vārdus. Kad viņ� klāja galdu, mani pārņēma nepārvarama vēlē�anās ķiķināt. Briesmīgi. Gribējās nokrist ar muti uz gultas malas un kliegt. Viņ� ir tik lielisks Kalibana lomā. Un es esmu būri aiz restēm.

�eit lejā, pagrabā, mani pārņem tik mainīgi garastāvokļi. Kaut ko izlemju, bet pēc stundas esmu pilnīgi pretējās domās.

Es nespēju! Daba man nav devusi talantu nīst. Ir tā, it kā manī katru dienu būtu noteikts daudzums labsirdības, kas jāizlieto. Citādi tā uzkrājas, un kādu dienu trauks iet pāri malām.

Es nebiju pret viņu jauka. Es negribu un nebū�u pret viņu jauka, tomēr man bija grūti atturēties no sīkām, ikdieni�ķām laipnībām. Sa�kodu zobus un klusēju. Tad viņ� glu�i kā sulainis pajautāja, vai tas bū�ot viss. Jā, varat iet, es pēc iespējas vēsāk atbildēju un pagriezu muguru. Ja Kalibans būtu redzējis manu seju! Izpludu smieklos, tik�līdz viņ� aizvēra durvis. Vienkār�i nespēju novaldīties. Histērija.

Pēdējā laikā es bie�i un ilgi skatos spogulī. Da�kārt pati sev vairs ne�ķietu īsta. It kā tas nebūtu mans atspulgs, kas spoguļojas tepat priek�ā. Es novēr�u skatienu, bet pēc tam atkal ilgi, ilgi pētu savu seju, mēģinot izlasīt, kas slēpjas acu skatienā un mutes izteiksmē. Kas es īsti esmu? Kādēļ esmu �eit?

Tas tāpēc, ka esmu tik vientuļa. Man vienkār�i nepiecie�ams redzēt cita cilvēka seju. Jebkura cilvēka seju. Ikviens, kas bijis atgriezts no pa�saules, mani saprastu. �eit lejā es dīvainā kārtā kļūstu sev ļoti reāla. Kā nekad agrāk. Parasti mēs tik daudz no sevis apspie�am un atdodam ikdienai un ikdieni�ķiem cilvēkiem. Es skatos savā seja, it kā es piede�rētu kādam citam. Blen�u pati sevī no malas.

Pozēju pati sev.

Da�kārt tā ir kā apmātība, un tad man jāparāda sev mēle vai jāsa�rauc deguns, lai atgrieztos īstenībā.

Te nu es esmu, pilnīgā klusumā ar savu atspulgu.

Noslēpumā.

Transā.

21. novembrī.

Nakts vidus. Nevaru gulēt.

Ienīstu pati sevi.

�ovakar es gandrīz kļuvu par slepkavu.

Es nekad vairs nevarē�u būt tāda kā agrāk.

Man grūti rakstīt, jo sasietas rokas. Labi, ka izdevās izgrūst no mutes lupatu vīk�ķi.

Viss sākās pusdienlaikā. Man bija jāpiepūlas, lai neuzsāktu ar viņu sarunu. Es glu�i vienkār�i gribēju ar kādu parunāties. Kaut vai ar Kali-banu. Galu galā viņ� ta�u vismaz ir cilvēciska būtne. Kad viņ� pēc pus�dienām gāja prom, man gribējās teikt, lai viņ� uzkavējas un patērzē. Visa mana agrākā apņem�anās bija vējā. Tādēļ pieņēmu jaunu lēmumu. �eit, lejā, es nekad nespē�u viņam uzbrukt. Es tik bie�i esmu viņu vērojusi ar �o domu prātā. KaJibans nekad nepagrie� man muguru. Turklāt �eit nav iero�a, ar ko es varētu uzbrukt. Izlēmu, ka jātiek aug�stāvā un jāmēģina tur kaut ko atrast, Man bija vairākas idejas.

Mani pārņēma bailes, ka citādi es varētu iekrist atpakaļ vecajās la�matās un atkal sākt viņu �ēlot.

Tātad vakariņās izturējos pret Kalibanu nedaudz jaukāk un teicu, ka man vajadzētu iet vannā (un tā bija taisnība). Viņ� aiznesa traukus, atgriezās, un mēs devāmies aug�ā. Tur nu tas bija, pie durvīm virtuvē uz palodzes, � mazs cirvītis malkas cir�anai. Dro�i vien Kalibans bija cirtis malku un aizmirsis to noslēpt. Jo es ta�u vienmēr esmu lejā.

Mēs izgājām cauri virtuvei pārāk ātri, lai es paspētu kaut ko iesākt.

Sēdēju vannā un domāju. Izlēmu, ka tas jādara. Jāpaķer cirvis un jāsit ar pietu Kalibanam pa galvu, lai viņ� zaudē samaņu. Man nebija ne mazākās nojausmas, kurā vietā un cik stipri jāsit.

Tad mēs gājām atpakaļ. Izejot pa virtuves durvīm, es izlaidu no rokām dvieli, ziepes un citus piederumus un apstājos pie palodzes, it kā mēģinādama saskatīt, kur tie aizripo. Kalibans rīkojās tie�i tā, kā biju cerējusi. Viņ� noliecās, lai salasītu manas lietas. Bez mazākā satraukuma es uzmanīgi paņēmu cirvi un pacēlu to viņam virs galvas. Bet tad kā ļauna murga varā� vajadzēja sist, bet es nevarēju. Glu�i vienkār�i nevarēju.

Kalibans lēni cēlās aug�ā (īstenībā tas viss notika vienā acumirklī), un beidzot es devu triecienu ar cirvja pietu. Ta�u viņ� bija kustībā, un es nevarēju pienācīgi notēmēt. Arī spēka bija par maz. Pēdējā mirklī tomēr zaudēju aukstasinību un apņēmību. Kalibans nokrita sāniski atpakaļ uz grīdas, bet es zināju, ka viņ� nav zaudējis samaņu, jo mani sagrāba viņa rokas. Pēk�ņi jutu, ka man viņ� jānogalina, ja negribu, lai pati tieku nogalināta. Es vēlreiz viņam iesitu, ta�u viņ� aizsargājās ar roku, tad iespēra man pa kāju, un es zaudēju līdzsvaru.

Briesmīgi! Sviedriem noplūdu�i un elsdami mēs kā divi dzīvnieki cīnījāmies uz dzīvību un nāvi. Tad pēk�ņi es sajutu, cik tas ir� es ne�zinu� pazemojo�i, manis necienīgi. Izklausās absurdi, bet es jutos kā statuja, kas nogāzta uz sāniem. Kā pārmēru resna sieviete, kas veltīgi pūlas piecelties kājās.

Pārstāju cīnīties. Mēs piecēlāmies kājās. Kalibans mani sagrāba un rupji izgrūda pa durvīm. Viss. Mani pārņēma dīvaina sajūta, ka arī viņ� jūtas� pazemots.

Cerēju, ka varbūt kāds būs dzirdējis, lai gan es nekliedzu. Ta�u bija vējains un drēgns laiks, kādā neviens apkārt nestaigā.

Visu laiku guļu gultā. Gandrīz nemaz neraudāju. Tikai stundām ilgi gulēju un domāju.

22.novembrī

Man ir kauns. Es pati sevi tik ne�ēlīgi nododu.

Esmu visu pārdomājusi. Pati ar sevi pārspriedusi.

Ar vardarbību un rupju spēku es neko nepanāk�u. Pielietojot var�darbību, es nolai�os līdz Kalibana līmenim. Tas nozīmē, ka manī nav īstas ticības saprāta varai, cilvēcībai un līdzjūtībai. Ka �ēloju cilvēkus tikai tādēļ, lai apmierinātu savu pa�apziņu, nevis tādēļ, ka patiesi jūtu līdzi. Domās aizklejoju atpakaļ uz Leidimonta skolu. Atcerējos cilvē�kus, kurus pa�ēlojot savaldzināju tikai tādēļ vien, lai pierādītu da�ām augstprātēm, ka esmu gudrāka un pārāka. Nabaga Sallija! Manis dēļ viņa bija gatava uz visu. Donalds un Pīrss (arī viņu zināmā mērā ar �ē�lo�anu esmu ievilkusi savās lamatās) � abi jauni un pievilcīgi vīrie�i. Simtiem citu cilvēku mana līdzjūtība būtu daudz vajadzīgāka. Turklāt �ie divi vienmēr atradīs citas �ēlotājas.

Es pārāk ātri esmu atmetusi Kalibanam ar roku. Man pilnīgi jā�maina attieksme. Doma par cietumsargu un ieslodzīto bija tik muļķīga. Es vairs nespļau�u Kalibanam virsū. Klusē�u, kad viņa muļķība mani kaitinās. Izturē�os pret viņu ar līdzjūtību un izpratni. Turpinā�u viņam stāstīt par mākslu. Un par visu ko citu.

Man ir savi morāles principi, un es no tā nekaunos. Es neatteik�os no tiem Kalibana dēļ, kaut ari viņ� būtu pelnījis tikai naidu, rūgtumu un cirvi galvā.

(Pēc kāda laika.) Izturējos pret viņu labi. Pareizāk sakot, ne glu�i tik naidīgi. Tiklīdz viņ� ienāca, pieprasīju, lai ļauj man paskatīties uz brūci. Apstrādāju to ar jodu. Jutu, cik Kalibans nervozs. Pilnīgi skaidrs, ka viņ� man neuzticējās. Salēcās pie katras neuzmanīgākas kustības. Tie�i �ādā stāvoklī man viņu nepavisam nevajadzēja novest.

Tomēr jaunā attieksme man nenāk viegli. Kad izturos pret Kalibanu naidīgi, viņ� izskatās tik no�ēlojams un nelaimīgs, ka sāku ienīst pati sevi. Ta�u, tikko izturos labāk, Kalibana balsī un manierēs parādās kaut kas līdzīgs pa�apmierinātībai, un man atkal gribas viņu satracināt un iepļaukāt.

Deja uz virves pāri bezdibenim.

Ta�u vismaz elpot vieglāk.

(Vakarā.) Pēc vakariņām mēģināju iemācīt Kalibanam, kā saskatīt abstraktās mākslas vērtību. Bezcerīgi. Viņ� savā �aurajā, tum�ajā prātiņā ir ieņēmis, ka mākslai jātiecas pec fotogrāfiskas līdzības un ka vispie�vilcīgākā abstrakcija ir zināmā mērā amorāla. Jā, tur ir kaut kāds patīkams raksts, Kalibans saka. Ta�u viņ� nekad neatzīs, ka �patīkams raksts� varētu būt ari māksla. Ir vārdi, kuriem viņ� pie�ķir neticami nozīmīgu zemtekstu. Viss, kam saistība ar mākslu, viņu mulsina un ap�stulbina (un dro�i vien ari fascinē!). Jo tas ir zināmā mērā amorāls. Kalibans zina, ka mākslai piemīt liela vērtība, bet lielas vērtības tiek ieslēgtas muzejos un par tām runā tikai tādēļ, lai palielītos ar pla�ām zinā�anām. Dzīva, mūsdienīga māksla viņu apstulbina. Par to nav ie�spējams runāt, jo vārds �māksla� vien Kalibanā rada vainas un apju�kuma izjūtu.

Es gribētu zināt, vai ir daudz tādu cilvēku kā viņ�. Protams, es zinu, ka lielākais vairums cilvēku, īpa�i no jaunās vidus�ķiras, par mākslu nedod ne plika vērdiņa. Bet vai viņi ir līdzīgi Kalibanam? Vai arī glu�i vienkār�i viņus tā absolūti neinteresē? Vai māksla patie�ām viņus gar�laiko, vai varbūt tā viņus mulsina un biedē tik ļoti, ka viņi aizsargājoties izliekas garlaikoti?

23. novembrī

Tikko pabeidzu lasīt Alana Silito romānu �Sestdienas nakts un svēt�dienas rīts� (*20. gs. angļu rakstnieka darbs, kurā viņ� apraksta zemāko �ķiru dzīvi industriālajā Notingemā. Romāna galvenais varonis Artūrs Sītons ir rūpnīcas strādnieks, kur� darbdienu nogurdino�o ritmu nomaina ar trakulīgu uzdzīvi nedēļas nogalē.) . Satrieco�i! �ī grāmata mani satrieca pati par sevi un vēl jo vairāk tāpēc, ka atrodos �ajā cietumā.

Apzinos, ka Silito ir ļoti labs rakstnieks. Patiess un nemākslots. Viņ� raksta to, ko domā. No viņa būtu iznācis lielisks gleznotājs (tāds kā D�ons Bratbijs, tikai daudz labāks). Viņ� uzgleznotu Notingemas graustu rajonu, un tas izskatītos brīni�ķīgs. Viņ� tik apbrīnojami labi attēlo to, ko redz. Ta�u nepietiek mācēt labi rakstīt (tas ir, izvēlēties īstos vārdus un salikt gramatiski pareizos teikumos), lai kļūtu par labu rakstnieku. Pēc manām domām, �Sestdienas nakts un svētdienas rīts� ir riebīga grāmata. Un Artūrs Sītons ir riebīgs cilvēks. Visvairāk mani tracina tas, ka Silito neparāda, cik pretīgs ir viņa jaunais varonis. Vairumam cilvēku viņ� noteikti �ķiet diezgan patīkams jauns vīrietis.

Nevaru izturēt to, ka Sītonam ārpus viņa �auras dzīvītes nekas cits nav svarīgs. Viņ� ir zemisks, aprobe�ots, egoistisks un brutāls. Viņa nekaunības un don�uānisma pēc visi sajūsminās par viņam it kā piemī�to�o dzīvesprieku un vitalitāti.

Vienīgais, kas man Sitonā patika, � es jutu, ka viņā slēpjas labais � kā potenciāls. Ja tikai varētu tikt tam klāt.

Viņam līdzīgo cilvēku noslēg�anās sevī. Vienaldzība pret visu, kas notiek citur pasaulē. Un dzīvē.

Dzīvo�ana kā mucā.

Varbūt Alans Silito ar savu grāmatu vēr�as pret sabiedrību, kas rada �ādus cilvēkus. Bet viņ� to nepasaka. Es zinu, kur slēpjas vaina. Viņ� ir iemīlējies savā modelī. No sākuma viņ� to zīmē patiesīgi ne�glītu, bet tad neglītums uzvar un viņ� sāk mānīties. Izskaistināt.

�ī grāmata mani satrieca arī Kalibana dēļ. Viņā ir kaut kas no Artūra Sitona, tikai apgriezts ar kājām gaisā. Tāpat kā Sītons, viņ� necie� lietas un cilvēkus, kas nāk no citas vides. Viņiem abiem piemīt stūrgalvība un milzīgs egoisms. Nevis godīga patmīļa, bet dzīves vaino�ana pa�u nelaimēs. Tāpēc viņi var atļauties baudīt visus egoisma labumus ar tīru sirdsapziņu.

Brī�iem man �ķiet, ka mūsdienās tikai da�iem izredzētajiem (un ari mēs esam saindēti) nepiemīt �ī brutalitāte un patmīļa, lai tā būtu slēp�ta, apspiesta un perversa vai ari atklāta un rupja. Reliģija ir tikpat kā mirusi, un nav tāda spēka, kas varētu aizturēt jaunās vidus�ķiras aug��anu, līdz tā mūs visus aprīs savā alkatībā un naidā.

Nē, tā nenotiks. Deividam līdzīgo cilvēku pēc, Alana Silito pēc (pēc�vārdā rakstīts, ka viņ� nāk no strādnieku ģimenes). Izglītotākie un inteliģentākie vienmēr dumposies un pārnāks mūsu pusē. Jaunā vidus��ķira ir tik aprobe�ota, ka iznīcina pati sevi. Inteliģence vienmēr aizies no viņu vidus. It īpa�i jaunie. Mums vajag kaut ko vairāk nekā naudu un materiālos labumus,

Ta�u notiek cīņa. Mēs dzīvojam ielenkumā. Viņi ir visapkārt. Bet mums jāiztur līdz galam.

Cīņa starp mani un Kalibanu. Da�i un vairākums. Izredzētie un vidus�ķira.

Es nedrīkstu izmantot ienaidnieka iero�us � egoismu, brutālu spēku, ļaunumu un skaudību. Mums ir pa�iem savi iero�i.

Kalibans ir sliktāks par Sītonu.

Ja Arturs Sītons ieraudzītu mūsdienīgu skulptūru, viņ� to sasistu druskās. Kalibans turpretī izrotātu to ar brezenta pārsegu. Tie�ām ne�zinu, kas ir sliktāk, bet domāju, ka Kalibans ir bīstamāks.

24. novembrī

Mani pārņem izmisīga bezcerība. Jābēg. Vairs nepalīdz ne zīmē��ana, ne mūzika, ne grāmatas. Dego�a, dego�a nepiecie�amība pēc citiem cilvēkiem (tāda dro�i vien pārņem visus cietumniekus). Pat savos labākajos brī�os Kalibans ir tikai puscilvēks. Man vajag redzēt ļau�u pūļus. Neskaitāmas sve�as sejas. Kā slāpēs dzert ūdeni lieliem malkiem. Vienu glāzi pēc otras. Kaut kur esmu lasījusi, ka cilvēks nevar izturēt vairāk kā desmit gadus cietumā vai gadu pilnīgā vientulībā.

Kas nav bijis cietumā, nevar iztēloties, ko tas nozīmē. Mēs vienmēr iedomājamies, ka nebūtu nemaz tik briesmīgi. Tik daudz laika grā�matām un pārdomām. Bet īstenībā cietums ir briesmīgs. Laiks velkas tik bezgalīgi lēni. Varu apzvērēt, ka visas pasaules pulksteņi ir kļuvu�i nevis minūtēm, bet gadsimtiem lēnāki, kop� atrodos �ajā pagrabā.

Man nevajadzētu sūdzēties. Mans cietums ir ar ērtībām.

Un tad vēl �ī velni�ķīgā doma atņemt man iespēju lasīt avīzes un klausīties radio! Nekad agrāk ziņām nepievērsu uzmanību. Bet �eit esmu atrauta pilnīgi no visa. Tik dīvaini� Esmu zaudējusi orientācijas spēju.

Stundām ilgi guļu gultā un domāju, kā aizbēgt.

Bezgalīgi ilgi.

25. novembrī

(Pēcpusdiena.) �orīt izrunājos ar Kalibanu. Vispirms pierunāju viņu pozēt. Tad pajautāju, ko viņ� īsti grib no manis. Lai es kļūstu viņa mīļākā? Viņ� nosarka un atteica, ka to varot par naudu nopirkt Londonā.

Teicu Kalibanam, ka viņ� ir mīklains kā sfinksa. Tā ir taisnība.

Un es zinu, kas slēpjas pa�ā dziļumā. Kalibans ilgojas pēc mīlestības. Lai es viņu mīlētu ar miesu un dvēseli. No visas sirds. Gan cienītu, gan pielūgtu. Bet tas ir pilnīgi neiespējami. Pat ja izdotos pār�varēt fizisko pretīgumu, es nekad nespētu skatīties uz viņu no apak�as uz aug�u.

Viņ� sitas ar galvu pret akmens sienu.

Es negribu mirt. Manī ir milzīgs sīkstums. Gribu izdzīvot. Es iz�dzīvo�u.

26. novembrī

Vienīgais, kas Kalibanā ir absolūti neparasts, � viņa mīlestība uz mani. Parasts vidus�ķiras cilvēciņ� tā nevarētu mīlēt. Tik akli. Tik pil�nīgi. Kā Dante Beatri�i.

Bezcerīga mīlestība uz mani sagādā viņam baudu. Man liekas, ka ar Danti bija tāpat. Dante labi zināja, cik viņa ilgo�anās un sapņi ir bez�cerīgi, bet guva no tā lielisku iedvesmu rado�am darbam.

Tikai Kalibans no tā negūst neko citu kā vien no�ēlojamu apmieri�nājumu.

Cilvēki, kas neko nerada. Ienīstu!

Cik ļoti es sākumā baidījos no nāves! Negribu mirt, jo vienmēr domāju par nākotni. Esmu līdz izmisumam ziņkārīga, kā izveidosies mana dzīve. Kas notiks ar mani, un ko bū�u sasniegusi pēc gadiem pieciem, desmit, trīsdesmit� Vīrietis, ar ko apprecē�os. Pilsētas, kurās dzīvo�u. Mūsu bērni. Un visa pasaule. Nomirt �ādā laikā būtu tik muļ�ķīgi. Cilvēki kosmosā un zinātnes attīstība. �obrīd mostas visa pasaule un sākas jauna ēra. Es zinu, cik tā bīstama. Bet ir brīni�ķīgi �ajā laikā būt dzīvai un to pieredzēt.

Es mīlu, es pielūdzu savu laiku.

�odien mani pārņem da�neda�ādas domas. Lūk, viena no tām. Nerado�i cilvēki, ja tiem ir iespēja būt rado�iem, rada ļaunumu.

Vēl viena. Ja es nogalinātu Kalibanu, tā būtu nodevība pret maniem principiem. Var jau teikt, ka esmu tikai puteklis visā pla�ā pasaulē, viens piliens pasaules okeānā. Bet tam nav nozīmes. Ļaunums sastāv no atsevi�ķiem pilieniem. īr tik muļķīgi domāt, ka vienam mazam pi�lienam nav nekādas nozīmes, jo okeāns ari nav nekas cits kā vien daudzi mazi pilieni kopā.

Atkal fantazēju par to, kā būtu, ja es dzīvotu kopā ar D�. P Viņ� mani krāpj, pamet, izturas brutāli un ciniski. Esmu galējā izmisumā. Manos sapņos fiziskā tuvība nav tik svarīga; galvenais, ka esam kopā. Diezgan romantiskā apkārtnē. Kaut kur ziemeļos, pie jūras un salās.

Balta lauku māja. Da�kārt pie Vidusjūras. Mes esam kopa, gara tik tuvi viens otram. Visādi sentimentāli sīkumi kā lētos �urnālos. Bet ari kaut kas īsts un patiess. Mūsu garīgā tuvība. Un pame�anas aina ir tik reāla. To iedomājoties, mani sagrābj patiess izmisums.

Da�kārt es tie�ām neesmu tālu no galēja izmisuma. Neviens nezina, ka es vēl esmu dzīva. Visas cerības dro�i vien atmestas, un mani uz�skata par miru�u. Tāda ir patiesība. Realitāte. Un tad visas �īs nākotnes ainas, ko es te sē�u un iztēlojos! Mana pilnīgā, nedalītā mīlestība uz kādu vīrieti. Es zinu, ka nespēju neko darīt pa pusei. Manī sakrājies tik daudz mīlestības, ka es dro�i vien atdo�u sevi visu � savu sirdi un dvēseli, prātu un ķermeni kādam vieglprātim, kas mani nodos un pa�metīs. Es to jūtu. Manas fantāzijas par D�. P ir prātīga maiguma caurstrāvotas, bet zinu, ka īstenība būtu citāda. Kaislīga un vardarbīga. Ar greizsirdību. Un izmisumu. Briesmīgi! Viņ� manī kaut ko nogali�nātu. Un ari pa�am sāpētu.

Ja D�. P. mīlētu mani patiesi, viņ� nebūtu sūtījis mani prom.

Ja D�. P. mīlētu mani patiesi, viņ� būtu sūtījis mani prom.

27.novembrī

Pusnakts.

Es nekad neaizbēg�u. Jūku prātā. Man vajag, vajag, vajag kaut ko darīt! Viss zemeslodes svars spie�as uz �o mazo celli. Tā kļūst aizvien mazāka, mazāka, mazāka. Es redzu, kā sienas nāk tuvāk.

Da�kārt man gribas kliegt. Izkliegt visu balsi. Līdz nāvei.

To nevar aprakstīt. Man nav tādu vārdu.

Galējs izmisums.

�odien visu dienu jūtos briesmīgi. Bezgala izmisums palēninātākustībā.

Ko gan Kalibans gribēja pa�ā sākumā, kad viņ� mani �eit ieslodzīja?

Kaut kas viņa plānos ir nogājis greizi. Es neizturos kā viņa izsap�ņotā Miranda. Viņ� ir nopircis kaķi maisā.

Vai tādēļ viņ� mani tur ieslodzītu? Cerībā, ka pienāks diena, kad parādīsies viņa sapņu Miranda?

Varbūt man vajadzētu pamēģināt kļūt parviņa sapņu meiteni. Aplikt rokas viņam ap kaklu un pieglausties. Slavēt viņu, glāstīt un mierināt. Noskūpstīt.

Es to nebiju iedomājusies. Bet tagad sāku apsvērt.

Varbūt man tie�ām vajadzētu viņu noskūpstīt. Un ne tikai noskūp�stīt. Mīlēt viņu. Atmodināt viņā apburto princi.

�os teikumus vienu no otra �ķir stundām ilgas pārdomas.

Jāparāda, ka beidzot viņa bruņnieciskums ir mani aizkustinājis.

Neprātīgs risks!

Viņ� neapstāsies pusceļā.

Esmu pārliecināta, ka spēju to izdarīt Kalibans vismaz ir pedantiski tīrīgs. Un smar�o pēc ziepēm.

Naktī visu pārdomā�u.

28.novembrī

�odien pieņemu milzīgi svarīgu lēmumu.

Iztēlojos, ka esmu gultā ar Kalibanu.

Nepietiek ar to, ka es viņu noskūpstu. Tam jābūt tik milzīgam �okam un pārsteigumam, lai viņ� mani tūlīt palaistu brīvībā. Jo Kali�bans nevar turēt mani ieslodzījumā pēc tam, kad esmu viņam atdevusi sevi visu.

Jo pēc tam es bū�u viņa varā. Nevaru ta�u iet uz policiju. Vienīgais, ko es varētu pēc tam vēlēties, ir � visu pēc iespējas noklusināt.

Tas ir tik nepārprotami, tik acīm redzami.

Ka upuris �aha spēlē.

Kā zīmējot. Gleznotājs nevar knibināties ap vienu līniju. Skaistums ir drosmē.

Pārdomāju visu, ko zinu par seksu. No�ēloju, ka nezinu vairāk. Tagad man jāvadās tikai pēc tā, ko esmu dzirdējusi, lasījusi un pa pusei sapratusi. Ļau�u Kalibanam darīt to, ko Pīrss gribēja Spānijā. Mīlas spēles. Rotaļā�anos. Ta�u ne līdz galam. Ja viņ� uzstās, teik�u, ka ne�varu. Ka man ir mēne�reizes. Ta�u ceru, ka viņ� būs pietiekami �okēts, lai ļautu man kontrolēt notieko�o. Darī�u visu, lai viņu pavedinātu. Apzinos, ka ar deviņdesmit deviņiem vīrie�iem no simta tas būtu bries�mīgs risks, bet domāju, ka viņ� ir simtais. Kalibans apstāsies, ja es teik�u, ka tālāk iet negribu.

Un pat ja ne. Ja viņ� neapstāsies. Es uzņem�os �o risku.

Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, gribu panākt, lai Kalibans atlai� mani brīvībā. Otrkārt, pa�as dēļ. Septītajā novembri es rakstīju: �Mīlu dar�boties, mīlu būt kustībā. Mīlu tādu esamību, kas nestāv uz vietas, bet attīstās un virzās. Mīlu visu, kas nav sastindzis un miris.� Ta�u īstenībā es sē�u bezdarbībā un nīkstu bez kustības. Ne tikai �eit. Arī ar D�. P.

Visas �īs liekulīgās runas par to, ka vajag �taupīt� sevi īstajam vīrietim. Tās mani vienmēr kaitināju�as. Tomēr es vienmēr esmu atturējusies.

Saudzējusi savu ķermeni.

Gribu tikt galā ar �o liekulību.

Esmu ieslīgu�i izmisumā. Pati sev iestāstu, ka kaut kam jānotiek. Bet nekas nenotiks, ja sēdē�u uz vietas, rokas klēpī salikusi.

Man jārīkojas.

Pirms neilga laika rakstīju (apzinos, ka da�kārt esmu kurla un ne�dzirdu, ko pati saku ar uzrakstīto): �Es nevaru cīnīties ar viņa iero��iem. Ar egoismu, vardarbību, kauna apziņu un skaudīgumu. Man ir pa�ai savi iero�i.�

Augstsirdība (atdodu pati sevi), maigums (noskūpstu me�oni), pie�do�ana (citāds viņ� nespēj būt) un nebaidī�anās (rīkojos aiz brīvas gribas).

Pat bērns. Viņa bērns. Vienalga. Brīvības dēļ.

Jo vairāk par to domāju, jo vairāk jūtu, ka esmu uz īstā ceļa.

Kalibanam noteikti ir kāds noslēpums. Nevar būt, ka viņ� mani ne�iekāro fiziski.

Varbūt viņ� nav spējīgs.

Lai kā ari būtu, to mēs redzēsim.

Un tad es vismaz zinā�u patiesību.

Pēdējā laikā neesmu pārāk daudz rakstījusi par D�. P Ta�u bie�i par viņu domāju. Katra diena man sākas un beidzas ar viņa gleznu. Esmu pasākusi neieredzēt �o nepazīstamo meiteni, kas bijusi viņam modelis. D�. P. noteikti ar viņu gulēja. Varbūt tā ir viņa pirmā sieva. Es no�skaidro�u, kad tik�u prom no �ejienes.

Jo, tikko es bū�u satikusies ar ģimeni, do�os pie D�. P. Teik�u, ka viņ� visu laiku bijis manās domās. Ka viņ� ir vissvarīgākais cilvēks manā dzīvē. Visīstākais. Ka esmu greizsirdīga uz katru sievieti, ar kuru viņ� kādreiz ir pārgulējis. Es joprojām nevaru teikt, ka viņu mīlu. Bet esmu sapratusi, ka vienkār�i nepazīstu mīlestību. Esmu kā Emma no D�einas

Ostinas romāna. Ar pārgudram teorijām par mīlestību un laulību, kas sabrūk tad, kad atnāk īsta mīlestība. Tā atnāk negaidīta un neparasta, ar glu�i citādu seju, un jāpaiet kādam laiciņam, lai aprastu ar domu, ka tie�i tāda ir patiesa mīlestība.

Varbūt D�. P izturēsies vēsi un noraido�i. Varbūt sacīs, ka esmu pārāk jauna, ka viņ� neko nav domājis nopietni, un tā tālāk, un izdomās vēl simt citu atrunu. Ta�u es nebaidos. Es uzņem�os risku.

Varbūt viņam ir romāns ar kādu citu.

Es teik�u, ka esmu atnākusi atpakaļ, jo vairs neesmu pārliecināta, ka viņu nemīlu.

Es teik�u, ka esmu bijusi kopā ar vīrieti, ko ienīstu līdz sirds dziļu�miem. Ka esmu nolaidusies tik zemu.

Es ļau�os viņam.

Ta�u neuzticību es nevarē�u izturēt. Ja mūs saistīs tikai sekss, es novītī�u kā puķe un iek�ēji nomir�u.

Zinu, ka neesmu mūsdienīga. Neesmu emancipēta.

Bet tā nu es reiz jūtu.

Seksam nav nozīmes. Tikai mīlestībai.

�opēcpusdien gribēju Kalibanam palūgt, lai viņ� nosūta manu vēs�tuli D�. P Esmu galīgi traka. Protams, viņ� to nedarītu. Drīzāk nobeig�tos aiz greizsirdības. Bet man tik ļoti vajag uzskriet aug�ā pa kāpnēm, atraut studijas durvis un redzēt D�. P. pie audekla. Viņ� paskatās pār plecu tik vienaldzīgi, it kā viņam ne drusciņas neinteresētu, kas atnā�cis. Viņa vieglais, gandrīz nemanāmais smaids un acis, kas aptver visu tik neticami ātri.

Bezjēdzīgi! Stāvu pie D�. P. gleznas un domāju par brīvības cenu.

Rīt. Tam jānotiek rīt.

īstenībā es sāku jau �odien.

Trīs reizes nosaucu viņu par Ferdinandu, nevis Kalibanu. Izteicu komplimentu par jauno kaklasaiti, kas patiesībā ir briesmīga. Apveltīju viņu ar smaidiem. Pūlējos izturēties tā, it kā man viņā patiktu itin viss. Kalibans neizrādīja, ka justu pārmaiņas manā attieksmē. Nekas, to viņ� redzēs rit.

Nevaru gulēt. Piecēlos un uzliku D�. P iemīļoto klavesīna mūziku. Varbūt ari viņ� to tagad klausās un domā par mani. Viņam vislabāk patīk Piektā invencija, man � Sestā. Tātad Bahā mēs esam viens otram blakus. Es vienmēr uzskatīju, ka Bahs ir garlaicīgs. Tagad tas mani pārņem savā varā un saviļņo. Viņa mūzika ir tik cilvēciska, tik noskaņām un krāsām bagāta, pilna ar maigumu un brīni�ķīgām melodi-jām. Es vēlreiz un vēlreiz ieklausos Baha cildenajā, dziļajā vienkār�ībā, glu�i kā kādreiz mēdzu atkal un atkal kopēt zīmējumus, kas man iepatikās.

Varbūt man Kalibanu tikai apskaut un noskūpstīt. Un viss. Ta�u viņam tas iepatiktos, viņ� pierastu un gribētu vēl un vēl. Viss ievilktos. Nē, tam jābūt �okam.

Atkal parādās mana agresīvā attieksme pret dzīvi. Es viemēr esmu zinājusi, ko gribu. Un vienmēr viss ir noticis tā, kā es to gribu. Tāpēc esmu sākusi uzskatīt to par pa�saprotamu, ka viss norisinās pēc manas gribas. Tikai tāpēc vien, ka es zinu, kurp virzos. Ta�u līdz �im man ir vienkār�i laimējies.

Es vienmēr esmu mēģinājusi turēt stūri savās rokās. Ir pienācis laiks ļaut, lai dzīve nes mani nezināmā virzienā.

30. novembrī

Ak Dievs�

Briesmīgi. Ko es esmu izdarījusi? Man tas jāpieraksta. Lai atcerētos.

Cik, pārsteidzo�i! Kā es to izdarīju. Ka notika tā, kā notika. Ka viņ� ir tāds, kāds ir. Ka es esmu tā, kas esmu. Ka viss tā arī palika. Daudz sliktāk nekā pirms tam.

�orīt no rīta izlēmu, kā jārīkojas. Man vajadzēja izdarīt kaut ko ārkārtēju. Lai �okētu gan viņu, gan pati sevi.

Teicu, ka gribu iet vannā. Visu dienu izturējos pret Kalibanu ļoti jauki.

Pēc vannas uzposos. Ietinos smar�u mākonī. Briesmīgi nervozē�dama, ar kailām kājām nostājos pie kamīna. Nezināju, vai spē�u tikt ar visu galā. Ar sasietām rokām. Ātri izdzēru trīs glāzes heresa.

Aizvēru acis un ķēros pie darāmā.

Liku Kalibanam apsēsties uz dīvāna un ierau�os viņam klēpī. Viņ� pārsteigumā sastinga stīvs, bet es tikai turpināju. Ja Kalibans acumirklī būtu sagrābis mani savas rokas, es varbūt tūlīt pieliktu visam punktu. Bet viņ� tikai sēdēja un neko nedarīja ari tad, kad es ļāvu rītasvārkiem pavērties un parādījās mans kailums. Likās, ka mēs esam divi sve�i�nieki, kuri satiku�ies kādā ballītē un piedalās spēlē, kas ne vienam, ne otram nesagādā īpa�u baudu.

Dīvaini perversā veidā es jutos satraukta. Kā sieviete, kas pavedina vīrieti. Turklāt nezino�u un apjuku�u vīrieti. Nevaru izskaidrot, kādēļ mani satrauca viņa nevainīgums. Palaistuve un priesteris. Es dro�i vien biju piedzērusies.

Kalibans mēģināja izvairīties no skūpstī�anās. Man bija viņ� jāpie�spie� gandrīz ar varu. Viņ� atrunājās, ka baidoties zaudēt galvu. Un kas par to, es attraucu. Un vēlreiz viņu noskūpstīju. Tad Kalibans beidzot atbildēja, it kā gribēdams iespiesties ar savu plāno, svētulīgo muti man tie�i galvā. Ta�u viņa lūpām bija patīkama gar�a. Viņ� smar�oja pēc tīrības, un es aizvēru acis. Nebija nemaz tik slikti.

Bet tad Kalibans pēk�ņi piecēlās, aizgāja pie loga un nenāca at�pakaļ. Viņ� gribēja bēgt, ta�u nespēja, tikai stāvēja pie galda, pa pusei pagriezis man muguru. Es puskaila noliecos pie kamīna un atraisīju matus, lai ta�u viņ� beidzot saprastu. Piegāju viņam klāt un atvilku atpakaļ pie kamīna. Liku, lai viņ� atraisa man rokas. Kalibans bija kā transā. Tad izģērbos kaila un izģērbu arī viņu.

Neuztraucies, es pati to gribu, es viņam sacīju. Izturies dabiski! Ta�u viņ� nespēja, vienkār�i nespēja. Lai arī es darīju visu, ko varēju.

Nekas nenotika. Kalibans nespēja atraisīties. Vienu reizi viņ� mani satvēra cie�āk, bet tas bija tik nedabiski. Kā izmisīgs pakaļdarinājums viņa priek�statiem par fizisko mīlestību. No�ēlojami nepārliecino�s pa�kaļdarinājums.

Kalibans nav spējīgs.

Viņ� nav vīrietis.

Mēs gulējām uz dīvāna. Es piecēlos, nometos pie viņa uz ceļiem un teicu, lai viņ� neuztraucas. Mierināju un apmīļoju viņu kā māte. Mēs atkal apģērbāmies.

Un tad viss noskaidrojās. Patiesība par Kalibanu. Viņa īstā būtība.

Psihiatrs esot Kalibanam teicis, ka viņ� nekad nevarē�ot būt vīrietis.

Viņ� teica, ka mēdzot iztēloties mūs abus vienā gultā. Nevainīgi guļam blakus vienu otram. Neko citu. Es atbildēju, ka mēs varam to darīt. Viņ� atteicās. Kaut kur dziļi, dziļi Kalibanā slēpjas apbrīnojama nevainība. Par spīti viņa ļaunumam un rūgtumam. Tā valda pār viņu, un viņ� to greizsirdīgi sargā.

Kalibans teica, ka mīlot mani.

Tu mīli pats savu mīlestību, nevis mani, es atbildēju. Tā nav mīlestī�ba, tas ir egoisms. Tu domā ne jau par mani, bet tikai pats par savām izjūtām.

Es nezinu, kā tad lai to sauc, viņ� sacīja.

Un tad es izdarīju milzīgu kļūdu. Man likās, ka esmu veltīgi upurē�jusies. Gribēju, lai viņ� saprot un novērtē manu upuri. Un dod man brī�vību. Es mēģināju izstāstīt. Un tad parādījās Kalibana īstā būtība.

Viņ� kļuva ļauns un vairs nerunāja ar mani.

Mēs bijām tik tālu viens no otra kā nekad agrāk. Pateicu, ka man viņa �ēl, un Kalibans kļuva nikns. Briesmīgi. Man uznāca raudiens.

Kāds drausmīgs aukstums. Cik necilvēciski.

Joprojām esmu viņa cietumniece. Ieslodzīta.

Un beidzot zinu, ko Kalibans slēpj.

Neiespējami saprast. Kas viņ� īsti ir? Ko viņ� grib? Kādēļ viņ� tur mani ieslodzījumā, ja nav spējīgs neko izdarīt?

Es tumsā iededzu gaismu, lai mūs abus sasildītu. Ta�u ieraudzīju viņa īsto seju.

Pēdējais, ko teicu, � mēs nevaram būt vēl sve�āki. Pēc tam kad esam redzēju�i viens otra kailumu.

Es tagad jūtos labāk.

Priecājos, ka nenotika nekas sliktāks. Es biju traka, uzņemdamās �o risku.

Labi, ka paliku dzīva.

/. decembrī

Kalibans nonāca lejā, un mēs devāmies ierastajā pastaigā pa priek�-pagrabu. Viss man ir skaidrs kā diena. Viņ� ir dusmīgs. Kā nekad agrāk. Tas vairs nav īslaicīgs sapīkums, bet dziļi slēptas dusmas.

Mani pārņem niknums. Vai to kādam maz iespējams saprast, cik ļoti es vakardien pazemojos! Atdodot sevi, riskējot, mēģinot saprast un just līdzi. Apspie�ot savu dabisko instinktu.

Viss tikai Kalibana dēļ. Es vairs nemēģinu izturēties pret viņu labi. �ī vīrie�u nekonsekvence! Viņi ir neapmierināti, kamēr sieviete liedzas, ta�u atdodoties mēs iegūstam tikai viņu nievas un nosodījumu. Inteliģenti, domājo�i vīrie�i dro�i vien nicina sevi par tik neloģisku izturē�anos.

Rūgtums vīrie�iem un aizvainojuma sāpes sievietēm.

Es tagad zinu Kalibana noslēpumu, un to viņ� nevar ciest.

Es domāju un domāju.

Kalibans ta�u zināja jau no pa�a sākuma, ka mums nekas nevar iznākt. Tomēr visas �īs runas par mīlestību. Ko tas nozīmē?

Lūk, pie kāda secinājuma esmu nonākusi. Nevarēdams gūt baudu normālā veidā, Kalibans sevi apmierina, turēdams mani ieslodzījumā. Apcerēdams visus tos vīrie�us, kas viņu apskaustu, ja tikai zinātu, ka viņam pieder Miranda.

Tāpēc ir muļķīgi mēģināt izturēties pret Kalibanu labi. Es kļū�u tik nejauka, ka viņam zudīs visa bauda. Atsāk�u badoties. Un pilnīgi viņu ignorē�u.

Pa galvu jaucas dīvainas domas.

Pirmoreiz mū�ā es izdarīju kaut ko pilnīgi ārkārtēju. Kaut ko tādu, ko spētu tikai retais. Kad bijām kaili, mana sirds pārklājās ar tērauda bruņām. Tanī mirklī es sapratu, ko nozīmē nocietināt sirdi.

Pēdējās druskas no Leidimontas skolas uzpūtības manī ir kā aiz�slaucītas.

Atceros, kā netālu no Karkasones sēdēju pie stūres Pīrsa ma�īnā. Visi kliedza, lai nebraucu tik ātri. Bet es gribēju uzspiest līdz simt divdesmit. Un turēju kāju uz gāzes pedāļa, līdz sasniedzu savu. Visi bija pārbiju�ies līdz nāvei. Es ari.

Bet es pierādīju, ka esmu uz to spējīga.

(Pievakarē.) Visu pēcpusdienu lasīju �ekspīra �Vētru�. Pēc tā, kas noticis, es �o lugu saprotu pilnīgi citādi. �ekspīrs �ēlo Kalibanu tāpat kā es savējo (par spīti lielajam naidam un pretīgumam). Jo viņi ir tikai puscilvēki.

�Kam cilvēka veidols nav dāvāts.�

�Kalibans, mans vergs, kas laba vārda neteiks.�

�Tik pātaga to iedvesmo, ne laipnums.�

Prospero.

��tu mājoji

Pie manis cellē, līdz mēģināji apkaunot

Tu manas meitas godu.�

Kalibans. �Oho! Oho! Kaut būtu varējis!

Tu aizkavēji mani; es būtu piepildījis Ar kalibaniem visu salu��

Prospero nicinājums. Zinot, ka laipnība ir bezjēdzīga.

Stefano un Trinkulo parādī�anās �ekspīra Kalibanam ir tas pats, kas laimests totalizatorā manējam. Viņi Kalibanu apdzirda ar vīnu. Manu Kalibanu apskurbināja nauda.

Tre�ā cēliena otrā aina. �Es raudāju, lai sapnī atgrieztos.� Nabaga Kalibans! Tikai tāpēc, ka viņ� tā ari neko nelaimēja.

�No �ī brī�a bū�u gudrāks.�

�Ai, jaunā, skaistā pasaule!�

Ai, jaunā, pretīgā pasaule�

Kalibans tikko aizgāja. Es teicu, ka bado�os, ja man neļaus dzīvot aug�stāvā. Ar svaigu gaisu un saules gaismu katru dienu. Kalibans izvairījās no atbildes. Kļuva ļauns. Sarkastisks. Teica, ka es aizmirstot, kur� te esot noteicējs.

Viņ� ir pārvērties. Man bail.

Es devu laiku līdz ritam, lai viņ� izlemtu.

2. decembrī

Es varē�u dzīvot aug�ā. Kalibans iekārtos istabu. Viņ� teica, ka tas prasī�ot apmēram nedēļu laika. Es piekritu. Bet ja nu tā ir tikai atruna�

Redzēsim.

Vakarnakt gulēju un domāju par D�. P. Iztēlojos, ka esmu ar viņu gultā. Es gribēju būt ar viņu gultā. Gribēju viņa brīnumaino, fantas�tisko vienkār�i-esamību.

D�. P. neķītrā seksualitāte ir tik rado�a. Vitāla. Kaut ari viņa neuz�ticība sāpina. Viņ� sev apkārt rada mīlestību un dzīvi, un satraukumu. Viņ� dzīvos ari pēc nāves. Neviena sieviete, kuru D�. R mīlējis, nevarēs viņu aizmirst.

Es ari tā da�kārt esmu jutusies. Neķītra. Redzot vīrie�us uz ielas vai metro, es reizēm iztēlojos, kā viņi izturētos ^ultā. Slepeni raugos uz viņu mutēm un rokām. Mākslotā tikumībā sakniebju lūpas un prātoju, kādi viņi būtu mīlas spēlēs.

Antuanete, kas bija gatava gulēt ar kuru katru vīrieti. Es viņu par to nosodīju. Bet mīlestība ir skaista. Jebkura mīlestība. Kaut vai fiziska mīlestība vien. Pretīgs ir tikai tāds pilnīgs, nedzīvīgs mīlestības trūkums kā starp mani un Kalibanu.

�orīt es iztēlojos, ka esmu izbēgusi un Kalibanu tiesā. Es teicu viņa aizstāvības runu. Stāstīju, ka �inī traģiskajā gadījumā nepiecie�ama līdzjūtība un psihiatra palīdzība. Piedo�ana.

Es neizturējos cēli. Pārāk nicinu Kalibanu, lai spētu viņu ienīst.

Jokaini! Varbūt man tie�ām vajadzētu viņu aizstāvēt.

Es apzinājos, ka mums pēc tiesas būtu labāk vairs nesatikties.

Es nevaru Kalibanu izārstēt. Jo esmu viņa slimība.

3. decembrī

Es uzsāk�u romānu ar D�. P. Apprecē�os, ja viņ� gribēs. Es alkstu pēc piedzīvojumiem un riska. Man ir apnicis būt jaunai. Un nepieredzēju�ai. Esmu pilna ar grāmatu gudrībām, bet dzīves gudrības mani nav. Es gribu no viņa bērnus.

Manam ķermenim vairs nav nozīmes. Ja viņ� grib tikai to, es nelieg��os. Es nevaru kļūt par Antuaneti. Par vīrie�u kolekcionāri.

Vienmēr uzskatīju, ka esmu gudrāka par gandrīz visiem vīrie�iem un visām meitenēm, ko pazinu. Vienmēr domāju, ka zinu, jūtu un sa�protu vairāk un labāk nekā viņi.

Ta�u es nezinu pat ne tik daudz, lai tiktu galā ar Kalibanu.

Visādas paliekas no Leidimonta skolas. No tiem sen pagāju�ajiem laikiem, kad es biju maza, jauka vidus�ķiras meitene. Ārsta meitiņa. Leidimonta skolā man likās, ka es lieliski zinu, ko dara ar zīmuli un krāsām. Tad devos uz Londonu un atklāju, ka visapkārt ir cilvēki, kas ir varbūt pat talantīgāki nekā es. Vēl vairāk. Es joprojām nezinu, kā tikt galā ar dzīvi. Nedz ar savējo, nedz citu cilvēku dzīvi.

Man pa�ai ir vajadzīgs kāds, kas pa�ēlo.

Jūtos kā maza meitene, kas pēk�ņi atklājusi, ka viņas lelles ir tikai nedzīvas rotaļlietas. Es paskatos uz savu iepriek�ējo seju no malas un redzu, cik ta muļķīga. Rotaļlieta, ar kuru pārak bie�i spēlējos. Skumīgi! Kā lelle uz skapjaug�as.

Nevainīga, nolietota, lepna un muļķe.

DIP!

Viņ� mani ievainos, pametīs, nobru�ās un mētās likteņa viļņos. Bet pēc �ī melnā cauruma tā būs gaismas straume.

Tik vienkār�i. Viņ� ir dzīves noslēpums. Pavasarīgums. Nevis amo�rāls dzīvesveids.

Visu laiku es D�. P. redzēju vakara krēslā. Tagad viņ� parādās rīt�ausmā. Nekas nav mainījies, bet viss ir savādāk.

�odien skatījos spogulī un savās acīs pamanīju jaunu izteiksmi. Tās ir reizē jaunākas un vecākas. Izklausās neiespējami. Ta�u ar vārdiem to grūti aprakstīt. Esmu reizē vecāka un jaunāka. Vecāka, jo esmu mā�cījusies; jaunāka, jo manī agrāk bija tik daudz novecoju�u, iemācītu zinā�anu. Savecēju�u zinā�anu un pamācību nasta uz pleciem.

Es iztaisnoju muguru.

Sievietes spēks! Nekad neesmu jutusies tik noslēpumaina spēka pār�pilna. Vīrietis ir lupatu lelle.

Fiziski mēs esam tik vājas, tik bezpalīdzīgas. Bet mēs esam stiprā�kas nekā vīrie�i. Jo mēs varam paciest viņu ne�ēlību. Viņi nespēj iztu�rēt mūsējo.

Es dro�i vien atdo�u sevi D�. P. Ta�u, lai ko viņ� ar mani darītu, nekad viņ� netiks klāt tai stiprajai, izturīgajai sievietei, kas slēpjas aiz trauslās ārienes.

Tās visas ir neprātīgas fantāzijas. Ta�u es esmu tik pārpilna ar svai�gām domām un tieksmēm. Jauna brīvība, jauna neatkarība!

Es nedomāju par �odienu. Es zinu, ka izbēg�u. Es to vienkār�u jūtu. Kalibans mani neuzvarēs.

Es domāju par gleznām, ko glezno�u.

Pagāju�ajā naktī izdomāju gleznu, kurā lauks pieneņu sviesta dzel�tenumā satiekas ar baltām, mirdzo�ām debesīm. Sārti ro�ains aust rīts � visu lietu sākums. Viss pieklusis un sastindzis. Kā cīruļa dziesma pirms cīruļiem debesīs.

Redzēju divus neparastus, pretrunīgus sapņus.

Pirmais bija ļoti vienkār�s. Es soļoju pāri laukiem kopā ar kādu vīrieti, kur� man ļoti patika. Varbūt tas bija D�. E Kukurūzas stiebros spēlējās saules stari. Pēk�ņi pavisam zemu pāri laukam laidās bezdelīgas. Es varēju redzēt viņu mirdzo�ās, tum�i zīdainās muguras. Bezdelīgas lidoja ļoti zemu un priecīgi sasaucās savā starpā. Es jutos laimes pār�pilna. Cik neparasti, paskaties uz bezdelīgām, es iesaucos. Tik vien�kār�i! Bezdelīgas, saule un zaļais lauks. Mani pildīja laime. Tīrs pavasa-rīgums. Tad es pamodos.

Vēlāk redzēju citu sapni. Es stāvēju pie loga kādas lielas mājas pir�majā stāvā (Leidimontā?). Ārā zem loga trakoja liels, melns zirgs. Es nebaidījos, jo zināju, ka tas man neko nevar padarīt. Pēk�ņi zirgs pa�griezās un rik�oja �urp uz māju. Man par �ausmām tas lēca, ar atņir�gtiem zobiem gāzās man tie�i virsū. �ķīda stikli. Es vēl aizvien cerēju, ka zirgs netiks istabā un nositīsies. Ta�u tas nolēca uz grīdas un auta�jā riņķī pa mazo istabu. Pēk�ņi sapratu, ka zirgs man uzbruks. Es neva�rēju izbēgt. Tad atkal pamodos un ieslēdzu gaismu.

Vardarbība. Tie�i to es ienīstu visvairāk, un no tās arī visvairāk baidos.

4. decembrī

Kad tik�u ārā no �ejienes, es vairs nerakstī�u dienasgrāmatu. Tas ir neveselīgi. �eit, cietumā, dienasgrāmata palīdz saglabāt veselo saprātu, man ir iespēja parunāties � kaut vai pa�ai ar sevi. Bet patiesībā �āda rakstī�ana ir veltīga. Mēs rakstām tikai to, ko gribam dzirdēt.

Jocīgi! Gleznojot pa�portretu, man nerodas kārdinājums krāpt un izskaistināt.

Visa �ī domā�ana par sevi ir tik slimīga. Patoloģiska.

Es alkstu gleznot. Gleznot citas lietas, nevis sevi. Laukus, dienvidu mājas, ainavas. Visu pasaules pla�umu mirdzo�ā dienas gaismā.

�odien gleznoju gaismu. Da�ādas gaismas noskaņas, ko atceros no Spānijas. Okera krāsas sienas, saulē izdedzinātas baltas. Avilas mūrus. Kordovas pagalmus. Mēģināju attēlot nevis konkrētu vietu, bet gaismu.

Fiat lux!

Atkal un atkal klausos Modernā d�eza kvarteta ierakstus. Viņu mūzikā nav nedz tumsas, nedz dūmaku. Tikai gaismas uzplaiksnījumi, putojo�as dzirkstis, zib�ņi un zvaig�ņu �altis; brī�iem ir pats dienas vidus, un gaisma plūst visapkārt kā dimantu jostas debesīs.

5. decembrī

D�. P.

Viņ� teica, ka inteliģenci nemitīgi izvaro. Jaunie naudīgie, jauna vidus�ķira.

Viss, ko D�. R saka, ir biedējo�s, bet to nevar aizmirst. Tas paliek, iekalts atmiņā kā akmenī.

Visu dienu gleznoju debesis. Pāris centimetru no lapas apak�as no�velku līniju. Tā ir zeme. Tad pievēr�os tikai debesīm. Debesis jūnijā, decembrī un augustā, pavasara lietus debesis, negaisa debesis, debe�sis saullēktā un krēslas iestā�anās brīdī. Desmitiem akvareļu. Tikai debesis, nekā cita. Viena pati līnija un virs tās � debesis.

Dīvaina doma: es nevēlos, kaut ar mani tas nebūtu noticis. Ja man izdosies izbēgt, es bū�u pilnīgi cita un labāka. Ja neizbēg�u, ja notiks kaut kas briesmīgs, tomēr es zinu, ka vairs negribu būt tāda, kāda biju agrāk.

Glu�i kā podus apdedzinot. Ja nav pietiekama karstuma, podi defor�mējas. Ja liesma ir pārāk karsta, tie sasprāgst.

Kalibans ir pieklusis. Pamiers.

Rīt lūg�u, lai viņ� uzved mani aug�ā. Gribu redzēt, vai viņ� tie�ām kaut ko dara.

�odien palūdzu, lai viņ� mani sasien, aizbā� muti un atļauj pasēdēt kāpņu apak�ā, skatoties ārā pa atvērtām durvīm. Pēc ilgas pierunā�a�nas viņ� piekrita. Skatījos uz aug�u un redzēju debesis. Bāli pelēkas debesis ar putniem. Likās, ka tie ir balo�i. Dzirdēju apkārtējās pasaules skaņas. Divus mēne�us nebiju redzējusi dienas gasimu. Cik tā ir dzīva! Es raudāju.

6. decembrī

Biju aug�ā uz vannu un apskatīju istabu, kur dzīvo�u. Kalibans ir �o to jau padarījis. Viņ� mēģinās atrast Vindzoru stila krēslu, ko es viņam uzzīmēju.

Jūtos laimīga.

Nekur nerodu mieru. Nespēju rakstīt. Jūtos jau pa pusei izbēgusi.

Pierakstī�u sarunu, kas lika man domāt, ka Kalibans nemaz nav tik ārprātīgs.

M. (Mes apskatījām aug�stāva istabu.) Kapec gan es nevarētu dzīvot aug�ā kā tavs ciemiņ�? Ja es dodu godavārdu?

K. Ja pie manis atnāktu piecdesmit godīgākie cilvēki pasaulē un zvērētu pie savas acugaismas, ka tu neaizbēgsi, es viņiem neuzticētos. Es neuzticos nevienam pasaulē.

M. Tu ta�u nevari tā nodzīvot visu mū�u. Nevienam neticēdams.

K. Tu nezini, ko nozīmē būt vientuļam.

M. Neņirgājies! It īpa�i pēdējo divu mēne�u laikā es gan nemaz neesmu iepazinusi vientulību!

K. Tas ir savādāk. Par tevi noteikti domā un atceras. Daudziem cil�vēkiem tevis pietrūkst.

M. Neaizmirsti tanti!

K.Viņu�

(Klusums.)

K. (Pēk�ņi izgrū�) Tu nezini, ko tu man nozīmē� Tu esi viss, kas man ir. Ja tu aizej, man nav nekā.

(Vēl dziļāks klusums.)

Es tikpat labi varētu būt miris, un nevienam no tā ne silts, ne auksts.

7. decembrī

Kaīibans nopirka krēslu. Un nonesa �eit, lejā. Jauks krēsls. Es ne�gribēju, ka tas vispirms nonāk pagrabā. Negribu ņemt līdzi neko no �ejienes. Man vajag pilnīgu pārmaiņu.

Rīt es tie�ām beidzot pārvāk�os uz aug�stāvu. Vakar pa�ā vakarā es viņam to izlūdzos. Man nebūs jāgaida visu nedēļu.

Kaīibans aizbrauca uz Līvzu iepirkties. �ovakar mēs sarīkosim mazus svētkus.

Pēdējās divās dienās viņ� ir daudz patīkamāks.

Es nezaudē�u galvu un nemēģinā�u izbēgt pirmajā kaut cik izdevī�gajā gadījumā. Zinu, ka viņ� mani uzmanīgi vēros. Visu dro�i vien pat nevaru iedomāties. Logi būs aizsisti un durvis aizslēgtas. Ta�u man vienmēr būs iespēja redzēt saules gaismu. Un agrāk vai vēlāk (]a viņ� pats nedos man brīvību) radīsies izdevība aizbēgt.

Zinu, ka man būs tikai viena iespēja. Ja Kaīibans mani noķers, es tūlīt nonāk�u atpakaļ pagrabā.

Tadeļ man jāsagaida patie�am labs gadījums. Kad izbēg�ana bus pilnīgi dro�a.

Pati sev saku, ka jāsagatavojas arī uz visļaunāko. i Ta�u man ir tāda nojauta, ka �oreiz viņ� izpildīs to, ko solījis.

No Kalibana man pielipusi saaukstē�anās. Ta�u tam tagad nav fiozīmes.

Ak Dievs, ak Dievs, ak Dievs! Kaut es varētu padarīt sev galu!

Viņ� nogalinās mani ar izmisumu.

Joprojām esmu lejā. Kalibans to ne mirkli nebija domājis nopietni!

Viņ� grib mani fotografēt. Lūk, viņa noslēpums! Viņ� grib, lai es izģērbjos un pozēju. Ak Dievs, es līdz �ai dienai nezināju, ko nozīmē bezgalīgs naids un riebums!

Viņ� teica neizsakāmas lietas. Viņ� domā, ka esmu prostitūta. Ka es pati to gribēju.

Niknumā sāku trakot. Metu viņam ar tintes pudeli.

Kalibans teica, ka neļaus man iet vannā un pastaigāties priekspa-grabā, ja nedarī�u, ko viņ� liek. Es varē�ot visu laiku sēdēt pagrabā.

Savstarpējs naids. Beidzot tas mutuļojo�s izlauzies ārpusē.

No viņa man pielipusi nelādzīga saaukstē�anās. Nespēju skaidri domāt. Bet es vairs nedomāju par pa�nāvību. Esmu pārāk saniknota.

Jau no pa�a sākuma Kalibans izturas pret mani tik ne�ēlīgi, tik ļaun�prātīgi! Pasaciņa par sabraukto suni. Viņ� izmanto manu labo sirdi. Tad pagrie�as un uzmin tai ar kāju.

Kalibans mani nīst. Viņ� grib mani apgānīt, salauzt un iznīcināt. Viņ� grib, lai es ienīstu pati sevi tik ļoti, ka nogalinos.

Pēdējā nelietība. Viņ� nenes vakariņas. Man jāgavē. It kā nepietiktu ar visu pārējo. Varbūt viņ� turēs mani badā, līdz piekritī�u. Uz to viņ� ir spējīgs.

Esmu tikusi pāri pirmajam �okam. Viņ� mani nesitīs. Es nepado�os. Nesalūzī�u.

Man ir temperatūra. Jūtos slima.

Viss ir pret mani, bet es nepado�os.

Paņēmu gultā blakus D�. P. gleznu. Ar roku turējos pie rāmja. Kā pie krucifiksa.

Es izdzīvo�u. Es izbēg�u. Es nepado�os.

Es nepado�os.

Es ienīstu Dievu. Ienīstu to, kas radījis �o pasauli un cilvēci. Kas radījis Kalibanu un ļāvis visam notikt?

Ja Dievs ir, viņ� ir milzīgs, pretīgs zirneklis, kas slēpjas tumsā un uzglūn cilvēkiem.

Viņ� nevar būt labs.

�īs sāpes, �ī cauri redzē�ana. Kam tas bija vajadzīgs? Sāpes, kas neko nedod. Neko nerada.

Viss veltīgi. Viss izniekots.

Jo vecāka pasaule, jo tas kļūst acīm redzamāks. Atombumbas, cilvēku spīdzinā�ana Al�īrijā un mirsto�i bērni Kongo. Aizvien lielāka tumsa.

Aizvien vairāk un vairāk cie�anu un sāpju. Un viss veltīgi, glu�i veltīgi.

Visas mākslīgā apgaismojuma spuldzes ir izdegu�as. Esmu atstāta patiesības tumsā.

Dievs ir impotents. Viņ� nespēj mūs mīlēt. Viņ� mūs ienīst, jo nespēj mīlēt.

�is ļaunums, egoisms un meli!

Cilvēki to negrib atzīt, jo ir pārāk aizņemti ar mantas un slavas rau��anu, lai ieraudzītu, ka gaismas izdegu�as. Viņi neredz tumsu un zir-neklīgo seju, kas aiz tās slēpjas, un milzīgo tīklu, kurā mēs visi esam noķerti. Viņi nezina, ka laimīgi un tikumīgi mēs esam tikai virspusē. Pietiek pacelt priek�karu, lai ieraudzītu neglīto patiesību.

Tumsa. Tumsa. Tumsa.

Nekad agrāk neesmu tā jutusies. Nedomāju, ka tas iespējams. Vai�rāk nekā naids, vairāk nekā izmisums. Nevar ienīst to, kas nav sasnie�dzams. Es pat nevaru iedomāties, ko cilvēki parasti sauc par izmisumu. Esmu tālāk par izmisumu. Es nejūtu vairs neko. Redzu, bet nejūtu.

Ak, Dievs � ja Dievs vispār ir!

Mans naids ir vairāk nekā naids.

Viņ� tikko bija lejā. Es aizmigusi gulēju gultā. Drudzis. Gaiss ir tik sasmacis. Man dro�i vien ir gripa. Jutos tik slikti, ka neteicu neko. Nav spēka izteikt savu naidu. Gulta ir mitra. Man sāp krū�kurvis.

Es neteicu viņam ne vārda. Mans naids ir vairāk nekā vārdi. Kaut es būtu Goija un mācētu uzgleznot bezgalīgu naidu.

Man ir bail. Nezinu, kas notiks, ja es tie�ām bū�u nopietni slima.

Nesaprotu, kapec man sap krūtīs. It kā nedēļām ilgi būtu bijis bronhīts.

Bet Kalibans ta�u izsauks ārstu. Varbūt viņ� spēj mani nogalināt, bet nevar būt, ka viņ� ļaus man vienkār�i nomirt.

Ak, Dievs, cik briesmigi!

(Vakarā.) Kalibans atnesa termometru. Pusdienlaikā man bija trīs�desmit astoņi. Tagad ir vēl vairāk. Jūtos drausmīgi. Visu dienu pavadīju gultā. Viņ� nav cilvēks.

Ak, Dievs, es esmu tik vientuļa, tik pilnīgi viena! Nespēju rakstīt.

(Rīts.) Saaukstē�anās laikam izraisījusi ari bronhu iekaisumu. Visu laiku drebuļi.

Naktī nevarēju īsti izgulēties. �ausmīgi sapņi. Fantastiski, ļoti spilgti murgi. Vienā ari D�. P. Uznāca raudiens. Es tik ļoti baidos.

Nevaru ieēst. Kad elpoju, vienā pusē sāp plau�as. Iedomājos par plau�u karsoni. Nē, nevar būt.

Es nemir�u. Es nemir�u. Es negribu mirt Kalibana pēc.

Cik neparasts sapnis!

Biju atpakaļ Leidimontā un pastaigājos pa birzi. Paskatījos aug�up un zilajās debesīs ieraudzīju lidma�īnu. Zināju, ka tā cietīs katastrofu, un redzēju, kur tā nokrita. Baidījos iet uz priek�u. Tad man pretī nāca kāda meitene. Minija? Nevarēju saskatīt Viņai mugurā bija grieķu tērps ar drapējumu. Balts. Saules gaismā starp sastingu�ajiem kokiem. Likās, ka viņa mani pazīst, bet es viņu nepazinu (tā nebija Minija). Tikai no tāluma. Es gribēju tuvoties. Būt viņas tuvumā. Tad pamodos.

Ja nomir�u, neviens nezinās.

Ceļas drudzis. Nespēju rakstīt.

(Nakts.) �ēlastības nav. Nav arī Dieva.

Es kliedzu uz Kalibanu, un viņ� niknumā zaudēja savaldī�anos. Man nebija spēka pretoties. Viņ� mani sasēja, aizbāza muti un uzņēma savas pretīgās fotogrāfijas.

Es vairs neiebilstu prefSāpēm. Pret pazemojumu. . Es darīju, ko viņ� gribēja. Lai ar to reiz būtu cauri. Par sevi es vairs nedomāju.

Bet, ak, Dievs �is lopiskums �is nelietīgums. Es raudu, raudu, raudu, es nevaru parakstīt Es nepado�os. Es nepado�os.

8.decembrī

Nevaru gulēt. Es zaudēju pratu. Man jāieslēdz gaisma. Neprātīgi, me�onīgi sapņi. Redzu cilvēkus. Pā. Miniju.

Man ir plau�u karsonis.

Viņam jāizsauc ārsts.

Tā ir slepkavība.

To nevar uzrakstīt. Vārdi ir nederīgi.

(Viņ� bija lejā.) Viņ� neklausās. Es lūdzos. Teicu, ka mirstu. Vājums. Temperatūra trīsdesmit deviņi. Vem�ana.

Neviena vārda par vakardienu. Nedz viņ�, nedz es.

Vai tas notika? Drudzis. Murgoju.

Ko es esmu izdarījusi.

Veltīgi, viss veltīgi.

Mīļais, mīļais D�. P, es

Ak, Dievs, ak, Dievs, ak, Dievs neļauj man nomirt. Dievs neļauj man nomirt. Neļauj man nomirt.

Es gribētu paskaidrot, ka viss norisinājās glu�i negaidīti.

Sākās ar to, ka pusastoņos nogāju lejā un Miranda gulēja uz grīdas blakus tualetes istabiņas aizslietnim, ko viņa krītot bija norāvusi līdzi. Dro�i vien viņa naktī bija gājusi uz tualeti un paģībusi. Nometos uz ceļiem. Rokas Mirandai bija aukstas kā ledus, ta�u viņa vēl elpoja � īsiem, griezīgiem vilcieniem. Kad iecēlu viņu atpakaļ gultā, viņa atgu�va samaņu. Mirandai uznāca nevaldāmi drebuļi. Viņa svīda aukstus sviedrus, murgoja, nemitīgi sauca pēc ārsta un glu�i kā buramvārdus atkal un atkal atkārtoja � D�. P, D�. P., D�. P. (*Angļu valodā D�. P. nozīme �praktizējo�s ārsts�, �terapeits� (general practitioner) Kalibans domā, ka Miranda sauc ārstu, bet īstenībā viņa atkārto D�ord�a Pastona vārdu) Miranda runāja pārvērstā balsī un bie�i vien, likās, neievēroja manu klātbūtni. Uz mir�kli viņa apklusa, bet tad iedziedājās, tikai vārdus nevarēja iz�ķirt, it kā viņa būtu piedzērusies. Tad viņa pēk�ņi apstājās pusvārdā un divreiz skaļi iesaucās: �Minija! Minija!� � it kā domātu, ka māsa atrodas blakusistabā. Nesakarīgi murgoja par visādiem cilvēkiem un vietām, tikai neko nevarēja īsti saprast, jo vārdi saplūda kopā un teikumi aprāvās pusvārdā. Tad Miranda mēģināja celties aug�ā, un man vajadzēja viņu atturēt. Viņa cīnījās no visa spēka. Mēģināju nomierināt viņu ar runā�anu, ta�u pietika man piecelties no gultas malas, lai viņa atkal slietos aug�ā. Ar lielām grūtībām pagatavoju tēju, pieturēju slimnieci aiz pleciem un mēģināju iedot padzerties, bet viņa sāka kle�pot un aizgrieza galvu. Aizmirsu pateikt, ka Mirandai lūpu kaktiņos bija nepatīkami, dzelteni izsitumi. Un viņa vairs nesmar�oja tik svaigi un tīri kā agrāk.

Beigās piedabūju viņu iedzert zāles. Iedevu dubultdevu, lai gan uz paciņas bija brīdinājums, ka devu nedrīkst pārsniegt. Biju dzirdējis, ka var dro�i dzert divreiz vairāk, nekā norādīts, jo ra�otāji samazinot devu bailēs no iespējamām tiesu prāvām.

Torit nokāpu pie Mirandas reizes �etras vai piecas. Tīk ļoti biju uz�traucies. Viņa bija nomodā, ta�u neko nevēlējās. Likās, viņa saprot, ko saku. Pusdienlaikā Miranda iedzēra nedaudz tējas un atkal iemiga. Sēdēju priek�pagraba un gaidīju. Ap pieciem iegāju iek�ā. Miranda bija nomodā. Viņa izskatījās vārga un karsonī sasārtu�iem vaigiem, ta�u likās, ka viņa pazīst gan mani, gan istabu, un es nodomāju, ka ļaunā�kais jau garām. Kā saka mediķi, krīze pāri.

Miranda iedzēra vēl nedaudz tējas un lūdza, lai palīdzu aiziet līdz tualetei. Viņa gandrīz nemaz nevarēja paiet. Atstāju viņu uz da�ām mi�nūtēm aiz aizslietņa un tad vedu atpakaj uz gultu. Labu laiciņu viņa tikai gulēja ar aizvērtām acīm un raudzījās griestos. Elpo�ana joprojām sagādāja grūtības. Taisījos iet prom, bet Miranda ierunājās � zemā, aizsmaku�ā balsī, ta�u varēja just, ka viņa ir pie pilna saprāta:

� Man ir plau�u karsonis. Lūdzu, atved ārstu!

Atbildēju, ka ļaunākajam viņa jau ir pāri un izskatās daudz labāk.

� Man nepiecie�ams penicilīns un citas zāles. �Tad Mirandai uz�nāca klepus lēkme. Viņai trūka elpas un seja pārklājās sviedriem. Miranda gribēja zināt, kas noticis naktī un no rīta. Es izstāstīju.

� Es redzēju drausmīgus murgus, � Miranda sacīja. Teicu, ka pa�lik�u pie viņas visu nakti un ka viņa izskatās labāk, un viņa vēlreiz pār�jautāja, vai tie�ām es domājot, ka viņa sāk atveseļoties, un es teicu, ka jā. Man tik ļoti gribējās, lai viņai kļūst labāk, ka bailēs vairs neat�ķīru vēlamo no eso�ā.

Apsolīju, ka uznesī�u viņu aug�ā un atvedī�u ārstu, ja rīt nekļūs labāk. Tad Miranda gribēja doties aug�ā tūlīt; viņa pajautāja, cik ir pulkstenis, un piezīmēja, ka naktī mūs nepamanīs. Ta�u es atteicu, ka neviena no istabām nav izvēdināta.

Tad Miranda pārvērtās un nomurmināja: � Man ir bail. Ļoti, ļoti bail. Es laikam mirstu. � Viņa runāja lēni, ar pauzēm. � Es mēģināju tev palīdzēt. Tagad ir tava kārta. Lūdzu, lūdzu, palīdzi! � Es apsolīju visu, ko viņa vēlējās. Palaikam noslaucīju no pieres sviedrus. Cerēju, ka Miranda tūlīt iemigs, bet viņa atkal skaļi iesaucās: � Tēti! Tēti!

� Guli, � es sacīju. � Rīt tev būs jau labāk.

Miranda atkal sāka raudāt. Viņa neraudāja �ņukstus, bet vienkār�i gulēja, un asaras viņai plūda visapkārt acīm. Varbūt viņa pati nemaz ne�apzinājās, ka raud. Pēk�ņi Miranda ieteicās: � Ko tu darīsi, ja es nomir�u?

� Nemuļķojies, tu nemirsi.

� Vai tu kādam pateiksi?

� Par ko mēs tagad vispār runājam?

� Es negribu mirt, � viņa sacīja. Un vēlreiz: � Es negribu mirt. Es negribu mirt. � Mēģināju iegalvot, ka negribu par to runāt, bet viņa neklausījās vai arī nedzirdēja.

� Vai tu atstāsi �o māju, ja es nomir�u?

� Izbeidz vienreiz au�oties!

� Un ko tu iesāksi ar naudu?

� Vai mēs, lūdzu, nevarētu runāt par kaut ko citu? � es sacīju, bet Miranda nelikās mierā. Laiku pa laikam viņa ievilka elpu un atkal ieru�nājās. Beidzot atteicu, ka neesmu par to domājis. Ka nezinu. Mēģināju visu vērst jokā.

� Atstāj naudu bērniem!

� Kādiem bērniem? � es jautāju.

� Pagāju�ajā gadā mēs vācām naudu. Nabaga bērni! Viņi ta�u badā ēd zemi� � Vēl pēc brī�a viņa piebilda: � Kādi mēs visi esam nelie�i! Visi mēs esam pelnīju�i nāvi. � Nospriedu, ka laikam viņi savākto naudu sadalīju�i savā starpā. Tad uz minūtēm desmit Miranda aiz�snaudās. Nekustējos un cerēju, ka viņa būs kārtīgi iemigusi, bet pēk�ņi viņa atkal ieteicās: � Atstāj gan bērniem, � it kā mēs nebūtu beigu�i �o sarunu. Viņa pat mēģināja piecelties sēdus, lai pārbaudītu, vai ne�esmu aizgājis. Mēģināju viņu nomierināt, bet viņa tikai runāja un ru�nāja par savu bērnu fondu.

Vairs nemēģināju Mirandu pārliecināt, ka ir muļķīgi runāt par mir��anu. Teicu, ka viņa nemirs, ta�u naudu �ā vai tā esmu ar mieru atstāt bērniem.

� Tu apsoli? -Jā.

Tad Miranda nopūtas: � Solījumi� � Un pec mirkļa: � Viņi ed zemi. � Tad viņa sacīja, lai es nemēģinot viņu nomierināt ar glāstī��anu. Viņai no tā kļūstot tikai sliktāk. Vēl pēc kāda laika Miranda pie�bilda: � Esiev piedodu.

Zināju, ka viņa atkal murgo, tomēr pateicu paldies.

Varētu sacīt, ka no �ā brī�a viss kļuva citādi. Aizmirsu, ko viņa man nodarījusi, un jutu tikai �ēlumu. No sirds no�ēloju to vakaru, kad uzņēmu

fotogrāfijas. Ta�u kā gan es būtu varējis zināt, ka viņa ir no tiesas slima. Izlietu ūdeni nesasmelsi. Kas padarīts, padarīts.

Tomēr dīvaini, ka tie�i tad, kad likās, ka Miranda man apnikusi līdz kaklam, atgriezās visas agrākās jūtas. Prātā nāca tikai mūsu labākie brī�i. Atcerējos, cik daudz viņa man nozīmēja, kad vēl strādāju saimnie�cības daļā un nekā cita manā dzīvē nebija. Viss, kas notika pēc tam, kad viņa izģērbās kaila, likās nereāls, it kā mēs abi būtu zaudēju�i saprātu. Mirandas slimība un manas rūpes par viņu �ķita patiesākas.

Tāpat kā iepriek�ējo nakti, pārgulēju priek�pagrabā. Pirmo pus�stundu Miranda bija mierīga, bet tad skaļā balsī sāka runāt pati ar sevi. Jautāju, vai viņai viss kārtībā, un viņa apklusa, bet pēc maza laiciņa atsāka murmināt. Tad pēk�ņi viņa skaļā balsī sauca mani vārdā un kliedza, ka nevarot paelpot. Viņa izvēma dīvainas, tum�i brūnas gļotas, kas man nemaz nepatika, bet iedomājos, ka tas varbūt no zālēm. Pēc tam Miranda uz kādu stundu iemiga, bet tad skaļi ie�kliedzās, ka netiek uz priek�u. Ieskrēju istabā un redzēju, ka viņa pa pusei izkritusi no gultas. Nezinu, kādi murgi Mirandai rādījās, bet mani viņa nepazina un, par spīti vārgumam, cīnījās kā lauva, kad mēģināju viņu iecelt atpakaļ gultā. Nācās pielietot spēku, lai noliktu viņu gulēt.

Tad Miranda sāka �ausmīgi svīst. Gribēju pārvilkt pid�amas jaku, kas bija izmirku�i vienos sviedros, bet viņa cīnījās kā prātu zaudējusi un sasvīda vēl vairāk. Manā mū�ā nav bijis briesmīgākas nakts; visas �ausmas nevaru ne aprakstīt. Miranda nevarēja aizmigt. Iedevu viņai maksimālo miegazāļu devu, bet likās, ka tām nav nekādas iedarbības. Vairāk neuzdrīkstējos dot. Uz mazu brītiņu viņa iesnaudās, bet tad atkal uzrāvās no miega un mēģināja izkļūt no gultas (reiz nokavējos, un viņa izkrita uz grīdas). Da�kārt viņa murgos sauca pēc ārsta un runāja ar cilvēkiem, ko es nepazinu. Pret to man nebija iebildumu, ja tikai viņa gulēja mierīgi un nemēģināja izkāpt no gultas. Izmērīju tem�peratūru � vairāk nekā �etrdesmit grādu. Zināju, ka viņa ir ļoti, ļoti slima.

Ap pieciem no rīta uzgāju aug�ā ieelpot svaigu gaisu. Ārpus pagra�ba jutos kā glu�i citā pasaulē. Izlēmu, ka jāved Miranda uz aug�stāvu un jāizsauc ārsts. Vairs nevarēja gaidīt. Apmēram desmit minūtes pa�stāvēju atvērtajās durvīs, tad izdzirdēju Mirandas saucienu. Viņa atkal vēma sarkanbrūnas gļotas un turpināja rīstīties. Vajadzēja satīrīt gultu.

Ieceļu Mirandu krēsla, un viņa sakņupu�i sedeja un cīnījās pec elpas. Viņas seklā, trok�ņainā elpo�ana mani uztrauca visvairāk.

Vēlāk Miranda �ķita mierīgāka un saprata, ko es sacīju. Teicu, ka brauk�u pēc ārsta, un viņa pamāja ar galvu. Domāju, ka viņa saprata, lai gan neatbildēja. Likās, ka pagājusī nakts viņai atņēmusi visus spē�kus. Viņa tikai nespēkā gulēja un vaidēja.

Zinu, ka būtu varējis aizbraukt uz tuvāko ciemu un piezvanīt no tu�rienes vai ari sameklēt ciema ārstu, bet saprotamu iemeslu pēc man tur nekad nebija nekādu darī�anu un es nevienu nepazinu. Baidījos no provinces tenkām.

Aizbraucu uz Līvzu, iegāju pirmajā aptiekā (bija drusku pāri devi�ņiem) un pajautāju, kur meklējams tuvākais ārsts. Aptiekas meitene ie�deva adresi. Ar grūtībām sameklēju īsto ielu. Uz durvīm bija rakstīts, ka pieņem�ana sākas pusdeviņos. Man būtu vajadzējis saprast, ka pie ārsta būs rinda, bet es nez kāpēc iedomājos, ka tūlīt tik�u klāt. Dro�i vien izskatījos pēc īsta vientie�a, kad pieņemamajā telpā ieraudzīju veselu baru cilvēku. Visi krēsli bija aizņemti, un da�i vīrie�i stāvēja kājās. Likās, ka visi uz mani skatās, tādēļ nespēju sadū�oties un iet tie�i iek�ā pie ārsta. Atspiedos pret sienu. Viss būtu bijis labi, ja man nebūtu nācies gaidīt. Ja tikai es būtu varējis tūlīt iet iek�ā. Ta�u man bija jāgai�da kopā ar visiem �iem cilvēkiem, un to es nevarēju izturēt. Ilgu laiku nebiju atradies vienā telpā ar sve�iem cilvēkiem, ja neņem vērā iepirk��anos veikalos, tāpēc jutos pavisam dīvaini. Kā jau teicu, likās, ka visi skatās uz mani; it īpa�i viena pavecāka sieviete nenolaida acis. Nodo�māju, ka laikam izskatos pēc savādnieka. Paņēmu no galdiņa �urnālu un mēģināju izlikties, ka lasu.

Tad neviļus sāku domāt, kas viss varētu notikt. Pāris dienas varbūt nekas arī nebūtu un Miranda ārstam neko neteiktu, bet vēlāk� Ap�tvēru, ka viņ� gribēs vest Mirandu uz slimnīcu, jo es nevaru slimnieci pietiekami labi aprūpēt. Iedomājos, ka varētu pieņemt slimnieku kopēju, bet nepaietu ne pāris dienas, kad viņa būtu visu izo�ņājusi. Tante Annija vienmēr teica, ka slimnieku kopējām esot gar� deguns. Viņa necieta ok�ķerē�anu, un es esmu tāds pats. Tie�i tad durvīs parādījās ārsts un iesauca nākamo pacientu. Viņ� bija gara auguma vīrs ar ūsām, un sejā viņam atspoguļojās riebums pret nepacietīgajiem gaidītajiem. Es nepārspīlēju � kad viņ� iegāja atpakaļ kabineta, man blakus divas sievietes saskatījās un savilka seju grimasē.

Ārsts parādījās vēlreiz, un es nospriedu, ka viņ� ir no komandēta�jiem. Kā virsnieki armijā. Tādiem nav ne mazākās līdzjūtības. To vien zina kā pavēlēt. Ja esi no zemākajiem ļaudīm, tādi izturas pret tevi kā pret pēdējo mēslu.

Piedevām vecā sieviete atkal blenza man virsū tik nekaunīgi, ka pie�sarku. Nebiju gulējis un dro�i vien izskatījos galīgi sanervozējies. Ne�varēju vairs izturēt. Pagriezos un gāju ārā. Iesēdos ma�īnā, lai apdomātos.

Pēc tam kad biju redzējis visus �os ļautiņus, skaidrāk kā jebkad ap�zinājos, ka Miranda ir vienīgais cilvēks pasaulē, ar ko es gribētu dzīvot kopā. Metās nelabi no visas �īs nelaimīgās cilvēku sabiedrības.

Tad sameklēju aptieku un jautāju, vai viņiem nav kādas zāles pret ļoti smagas formas gripu. Par laimi, aptiekā nebija neviena cita pircēja, tāpēc varēju izstāstīt savu bēdu stāstu. Teicu, ka man ir ļoti savdabīgs draugs, kur� netic modernajai medicīnai, bet ir nopietni slims ar gripu, varbūt pat ar plau�u karsoni, tāpēc gribu viņam slepeni iedot zāles. Pārdevēja izvilka tās pa�as zāles, ko biju nopircis jau iepriek�. Prasīju, vai viņien nav penicilīns vai kādas citas zāles, bet viņa teica, ka tad vajadzīga ārsta recepte. Diem�ēl tajā mirklī parādījās aptiekas vadītājs. Pārdevēja izstāstīja, kas par lietu, un viņ� teica, man man vajagot visu uzticēt kādam ārstam. Biju ar mieru maksāt jebkuru summu, bet viņ� tikai pakratīja galvu un teica, ka pārdot penicilīnu bez receptes esot pret likumu. Tad viņ� painteresējās, vai mans draugs dzīvojot kaut kur tajā apkaimē, un es metos prom, jo negribēju, ka viņ� bā� degunu manās darī�anās. Izmēģināju vēl divas aptiekas, bet visur man atbildēja vienu un to pa�u. Negribēju izraisīt aizdomas, tāpēc nopirku vēl vienas zāles pret saaukstē�anos, ko viņi pārdod bez receptes.

Pēc tam devos atpakaļ. Biju tā noguris, ka tik tikko spēju vadīt ma�īnu.

Tikko biju atgriezies, skrēju lejā. Tur nu Miranda gulēja, smagi elpo�dama. Mani ieraudzījusi, viņa tūliņ ierunājās. Laikam noturēja mani par kādu citu, jo vaicāja, vai es esot saticis Luīzi (nekad agrāk nebiju par viņu dzirdējis). Par laimi, Miranda negaidīja atbildi, bet sāka ap�spriest kādu mūsdienu gleznotāju un pēc tam iesaucās, ka gribot dzert. Viņa runāja nesakarīgi. Likās, ka viņai pa galvu �audās nesakārtotas domas. Iedevu padzerties � un pēk�ņi likās, ka Miranda pa pusei at�gūst skaidro saprātu. Viņa ievaicājās: � Vai tu biji pie mana tēva? Kad viņ� atbrauks? � Aiz �ēlsirdības meloju, ka viņ� drīz būs klāt. � No�mazgā man seju! � Miranda lūdza. � Ja viņ� redzētu, kas man te nāk ārā� � Ta�u viņa bija tik vārga, ka runāja �ukstus.

Miranda no�ukstēja, ka gribētu azmigt un atpūsties, ta�u nespējot.

� Tas tāpēc, ka tev ir augsta temperatūra, � es sacīju, un viņa pa�māja ar galvu. Kādu laiku likās, ka viņa saprot visu, ko saku. Varbūt ne�izklausās ticami, bet tanī mirklī nudien izlēmu, ka brauk�u atpakaļ uz Līvzu un atvedī�u ārstu. Palīdzēju Mirandai aiziet uz tualeti. Viņa bija tik vārga, ka nevarēja aizbēgt, tāpēc izdomāju, ka vispirms stundas divas nosnaudī�os, tad uznesī�u viņu aug�ā un pats brauk�u pēc ārsta.

Nezinu, kā tas gadījās, bet es aizgulējos. Parasti uzraujos aug�ā līdz ar pirmajām modinātāja skaņām, bet �oreiz laikam biju pa miegam iz�slēdzis zvanu, jo neatceros, ka būtu kaut reizi pamodies. Kad atvēru acis, bija jau �etri pēcpusdienā, nevis pusdivpadsmit. Skrēju lejā skatī�ties, vai nav kas atgadījies. Miranda bija norāvusi pid�amas aug�daļu, bet, par laimi, istabā bija diezgan silts. Diezin vai tam vairs bija kāda nozīme, jo drudzis bija atkal cēlies un viņa mani nepazina. Izcēlu Mirandu no gultas un nesu aug�ā. Viņa cīnījās un mēģināja kliegt, ta�u viņu pār�māca vārgums. Kliedzot viņai aizrāvās elpa un uznāca klepus. Nenācās viegli uznest Mirandu aug�stāvā, ta�u es to paveicu un ienesu viņu sagatavotajā guļamistabā. Likās, ka viņa tur jūtas labāk. Pēc aukstā āra gaisa Mirandai klepojot atkal izdalījās gļotas. Viņa neko nerunāja, tikai seja kļuva zili sarkana. Teicu, ka brauk�u pēc ārsta, un likās, ka viņa saprot.

Vēl kādu laiciņu uzkavējos, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. Baidī�jos, ka Mirandai varētu pietikt spēka, lai pieietu pie loga un pievērstu sev garāmbraucēju uzmanību. Aptvēru, ka viņa uz to nav spējīga, ta�u mēģināju izdomāt iemeslus, lai nebūtu vēl jābrauc. Vairākas reizes piegāju pie durvīm un klausījos, kā viņa tumsā elpo, palaikam kaut ko nomurminādama; reiz viņa sauca manu vārdu, un es nostājos pie gul�tas, bet viņa nevarēja pateikt neko vairāk kā: � Ārstu, ārstu! � Es atkārtoju, ka ārsts tūlīt būs klāt un lai viņa neuztraucas. Noslaucīju pieri, jo viņa visu laiku briesmīgi svīda. Nezinu, kāpēc nebraucu tūliņ pēc ārsta; es gribēju,bet nevarēju. Nespēju Mirandu tā atstāt, nezinot, kā viņa jūtas. Man vajadzēja redzēt viņu ik mirkli, ik bridi. Jutos glu�i kā kādreiz senos laikos, kad biju viņas deļ zaudējis galvu. Un vel. Visu laiku domāju par to, ka viņai vajadzēs ilgu laiku, lai izveseļotos, un cik tas būs jauki, kad grūtākais būs aiz muguras.

Nezinu, kādēļ iedomājos, ka arī aug�stāva istaba varētu nākt viņai par labu. Tā būtu pārmaiņa.

Atcerējos laikus, kad man vajadzēja vest Meibelu ar ratiņiem ārā, svaigā gaisā. Ari toreiz es atradu desmitiem iemeslu, lai pastaigu atlik�tu uz vēlāku laiku. Tante Annija vienmēr atkārtoja, ka man jābūt patei�cīgam par kājām, ko Dievs man devis staigā�anai (viņa labi zināja, ka negribu, lai mani redz pie invalīdu ratiņiem). Ta�u tas man ir raksturā; savādāks es nevaru būt.

Laiks ritēja. Dro�i vien bija jau pusnakts, kad uzgāju otrajā stāvā, lai paskatītos, kā viņai klājas. Piedāvāju iedzert tēju. Miranda neatbildēja, tikai elpoja vēl straujāk nekā iepriek�. Mani biedēja gārdzo�ās skaņas, ar kādām viņa mēģināja ieraut gaisu. Likās, ka viņai nekad nepietiek elpas. Pakratīju Mirandu aiz pleciem, bet viņa nereaģēja, lai gan acis bija plati vaļā un seja piesārtusi. Likās, ka viņa cie�i skatās kaut kur griestos vienā punktā. Tad gan pārbijos ne pa jokam. Nodomāju, ka vēl pusstundu pagaidī�u un tad brauk�u. Apsēdos Mirandai blakus. Pēc svī�anas un izmocītās sejas varēja pateikt, ka viņai noteikti kļūst slik�tāk. Miranda krampjaini ieķērās palagos; lūpas un zodu klāja nejauki izsitumi.

Beidzot katram gadījumam aizslēdzu istabas durvis un devos uz Līvzu. Atceros, kad nonācu galā, bija jau pusdivi naktī. Braucu tie�i uz ārsta māju un apstājos kādu gabaliņu nostāk. Kamēr tumsā sēdēju un pārdomāju, ko sacīt, pie loga atskanēja klauvējiens. Blakus ma�īnai stā�vēja policists.

Aiz bailēm man dū�a sa�ļuka papē�os. Atvēru logu.

� Atvainojiet, es tikai gribēju zināt, ko jūs �eit tumsā darāt, � viņ� sacīja.

� Te ta�u nav aizliegts stāvēt?

� Nu, tas atkarīgs no jūsu stāvē�anas iemesliem, � policists neli�kās mierā. Viņ� apskatīja manas brauk�anas tiesības un ļoti uzkrīto�i pierakstīja numuru. Vīrs vairs nebija nekāds jaunais un kā policists dro�i vien nekam nederēja, tāpēc līdz sirmam vecumam nebija ticis tālāk par konstebla pakāpi.

� Vai jūs �eit dzīvojat? � viņ� sacīja.

� Nē.

� Tā jau domāju, � viņ� sacīja. � Tie�i tāpēc es gribētu zināt, ko jūs �eit darāt.

� Es neko neesmu izdarījis, � es teicu. � Ja gribat, paskatieties aizmugurējā nodalījumā. � Vecais muļķis tā arī darīja. Pa to laiku pa�guvu sadomāt ticamu stāstu. Teicu, ka mani moka bezmiegs un es braukāju apkārt pa ielām; esmu apmaldījies, tāpēc piestāju malā, lai paskatītos kartē. Nelikās, ka viņ� man noticētu. � Brauciet labāk tūlīt mājās! � viņ� noburk�ķēja.

Viss beidzās ar to, ka braucu prom. Nevarēju ta�u policista klāt�būtnē zvanīt pie ārsta durvīm. Viņ� uzreiz būtu nojautis, ka kaut kas nav kārtībā. Nospriedu, ka brauk�u mājās un, ja Mirandai būs kļuvis vēl sliktāk, vedī�u viņu uz slimnīcu. Tad ar sve�u vārdu atstā�u viņu tur un pats kaut kur aizbēg�u. Varbūt uz ārzemēm. Nespēju iedomāties, ka varētu viņu paturēt.

Atbraucu mājās, un Miranda atkal bija uz grīdas. Dro�i vien bija mēģinājusi tikt uz tualeti vai varbūt pat bēgt. Iecēlu viņu atpakaļ gultā. Likās, ka Miranda ir pa pusei komas stāvoklī. Viņa nesaprata, ko sa�cīju, tikai murmināja kaut ko nesaprotamu. Gandrīz visu nakti nosē�dēju pie Mirandas gultas. �ad tad iesnaudos. Divas reizes viņa atkal mēģināja izkļūt no gultas, ta�u nekas neizdevās. Spēka viņai nebija atli�cis ne tik daudz kā mu�ai. Atkārtoju to pa�u veco dziesmu � ka ārsts būs drīz klāt �, un likās, ka Miranda nomierinās. Vienreiz viņa iejau�tājās, kāda �odien diena. Es sameloju � teicu, ka pirmdiena (bija jau tre�diena). Arī tas iedarbojās nomierino�i. Miranda tikai atkārtoja: � Pirmdiena, � bet nelikās, ka viņa saprot, ko saka. Laikam bija skar�tas arī smadzenes.

Tonakt sapratu, ka viņa mirst. Ikviens to būtu varējis pateikt.

Es tikai sēdēju un klausījos, kā viņa velk elpu un kaut ko sevi runā (likās, ka viņa vairs nevar īsti iemigt). Domāju par savu nejēdzīgo dzī�vīti, par Mirandas dzīvi un par to, kā viss izvērties.

Tajā nakti ikviens būtu apjēdzis, kādā stāvoklī atrados. Liecinieku man nav, ta�u es apgalvoju, ka biju uz galēja izmisuma robe�as. Tik ļoti gribējās, lai Miranda dzīvo, tomēr nevarēju uzņemties risku un sagādāt viņai ārsta palīdzību. Ikviens būtu redzējis manu sakāvi. Ko es varēju iesākt? Ar katru mirkli vairāk apzinājos, ka otrreiz inu�a vairs ta nemī�lē�u. Miranda man bija viena vienīgā, uz visiem laikiem. Turklāt viņa bija vienīgā, kas zināja, ka es viņu mīlu. Viņa mani pazina tādu, kāds esmu. Neviens cits mani nemū�am nespētu saprast.

Tad ausa gaisma, un iesākās pēdējā diena. Dīvaini � laiks bija ne�parasti skaists. Visu dienu neredzēju nevienu pa�u mākonīti. Bija viena no tām aukstajām ziemas dienām, kad nav vēja un debesis ir dzidri zilas. Likās, ka laiks ir īpa�i pasūtīts, lai viņa varētu aiziet mierīgi. Pēdējoreiz viņa ierunājās ap desmitiem. � Saule, � viņa teica (tā vis�maz man likās). Pa logu tie�ām iespīdēja saule, un Miranda mēģināja piecelties sēdus, bet tad atslīga atpakaļ gultā.

Pēc tam viņa vairs nepateica neko tādu, ko es būtu sapratis. Visu rīta cēlienu un pēcpusdienu viņā vēl turējās dzīvība, bet tad viņa aizgā�ja līdz ar sauli. Elpot viņa elpoja pavisam vārgi, un man pat likās, ka bei�dzot viņa iemigusi (tiktāl biju nonācis). Nezinu, tie�i cikos Miranda nomira, jo pus�etros nogāju lejā, lai piekārtotu māju un nomierinātos. Kad �etros atgriezos aug�stāvā, viņa jau bija mirusi.

Galva Mirandai bija pagriezta uz sāniem, mute atvērta un acis pār�grieztas ar baltumiem uz aug�u, it kā viņa vēl pēdējo reizi būtu mēģi�nājusi paskatīties ārā pa logu. Piere viņai bija auksta, tikai ķermenī vēl glabājās siltums. Zināju, kā jārīkojas. Aizskrēju pēc spoguļa un pieliku to Mirandai pie mutes. Spogulis neaizsvīda. Viņa bija mirusi.

Aizvēru Mirandai muti un aizspiedu acis. Nezināju, ko lai dara, tā�pēc nogāju virtuvē un pagatavoju sev tēju.

Kad satumsa, nonesu viņas ķermeni lejā, pagrabā. Zināju, ka pēc tradīcijas miru�ie ir jāapmazgā, ta�u man netikās to darīt. Likās, ka būtu nepareizi. Noliku viņu gultā, sasukāju matus un nogriezu matu sprogu, ko paglabāt piemiņai. Mēģināju izkārtot Mirandas lūpas smaidā, ta�u neizdevās. Tomēr viņa �ā vai tā izskatījās mierīga un apskaidrota. Tad nometos ceļos un noskatīju tēvreizi. Nevienu citu lūg�anu nezināju. Nobeidzu ar vārdiem: � Lai Dievs pieņem Tavu dvēseli! � Neeesmu ticīgs, bet likās, ka tā vajag.

Tad devos aug�ā.

Savādi, bet es īsti vēl neapjēdzu, kas notiek. Ne tad, kad ieraudzīju Mirandu miru�u, nedz arī tad, kad nesu viņu lejā uz pagrabu. Un tad pēk�ņi man nevajadzēja vairāk kā mazu, mazītiņu sīkumu, lai visu sa�prastu. Aug�stāva istabā ieraudzīju Mirandas �ībiņas, paņēmu tās rokās un pēk�ņi aptvēru, ka viņa tās nekad, nekad vairs nevalkās.

Pēdējās dienās man Mirandas bija ļoti �ēl (kad sapratu, ka viņa neiz�liekas), un es viņai visu piedevu. Nespēju piedot, kamēr viņa vēl bija dzīva, bet pēc nāves tomēr piedevu. Atmiņā nāca mūsu jaukākie brī�i. Atcerējos pa�u sākumu, kad mēdzu pa saimniecības daļas logiem skatīties, kā Miranda iznāk no mājas un �ķērso ielu, � un es vairs nesapratu, kā viss varēja beigties ar viņas nedzīvo augumu lejā, pagrabā.

Reiz redzēju spēļu peļuslazdu, kas bija ierīkots kā labirints bez atpakaļceļa. Pele tikai gāja uz priek�u un iekļuva arvien sare�ģītākos un sare�ģītākos slazdos, līdz pienāca gals. Pārdomāju, cik laimīgs jutos visu �o laiku, kāda manā dzīvē agrāk nebija bijis un kas nekad vairs neatkārtosies.

Jo vairāk par to domāju, jo briesmīgāk jutos.

Pienāca pusnakts, un es nevarēju gulēt. Ieslēdzu visas gaismas. Spokiem es neticu, bet tā tomēr bija labāk.

Nespēju nedomāt par Mirandu. Brī�iem likās � pats vien esmu vainīgs, ka viņa zaudēja cieņu manās acīs. Tad atkal iedomājos, ka tā tomēr ir viņas vaina un ka viņa dabūja, ko gribēja. Vēl pēc mirkļa es vairs pat nezināju, ko īsti domāt, jo galva gāja uz riņķi. Sapratu, ka �ini mājā dzīvot nespē�u. Gribējās tūliņ kāpt ma�īnā un nekad vairs neatgriezties.

Iedomājos, ka māju varētu pārdot un tad braukt uz Austrāliju. Ta�u vispirms vajadzēja noslēpt pēdas. Tanī brīdī man nebija tik daudz spēka. Pēc tam prātā ie�āvās policija. Izlēmu, ka vislabāk būtu tūlīt doties uz policijas iecirkni un visā atzīties. Pat uzvilku mēteli un grasī�jos doties uz garā�u pēc ma�īnas.

Likās, ka jūku prātā. Nemitīgi skatījos spogulī un pārbaudīju, vai ār�prāts neparādās ari sejā. Mani pārņēma briesmīga doma, ka esmu saju�cis un visi to var redzēt, tikai es pats ne. Atcerējos, ka Līvzā uz mani da�kārt tā dīvaini noskatījās. Glu�i tāpat kā uzgaidāmajā telpā pie ārsta. Viņi visi zināja, ka esmu ārprātīgs.

Pulkstenis nosita divi. Pēk�ņi mani nez kāpēc pārmāca doma, ka varbūt esmu kļūdījies un Miranda nav mirusi, tikai iegrimusi dziļā miegā. Gāju lejā skatīties. Tikko iegāju priek�pagrabā, man sāka rādīties visādi māni. Likās, ka no kakta tumsas tūlīt iznāks Miranda ar cirvi roka. Tad mani pārņēma �ausmas, ka viņa varētu but pazudusi � par spīti cie�i aizbultētajām durvīm izgaisusi kā dūmi. Ju�anās bija tāda kā �ausmu filmās.

Ta�u Miranda gulēja mū�īgā klusumā, kā biju viņu atstājis. Uzma�nīgi pieskāros viņas ķermenim. Miranda bija auksta � tik auksta, ka pārsteigumā sarāvos. Joprojām nespēju aptvert, ka tikai pirms pāris stundām viņa bijusi dzīva un silta un pirms pāris dienām vēl staigājusi pa istabu, zīmējusi un sēdējusi ar adīkli rokās. Un nu viss beidzies.

Tad pagraba otrā galā pie durvīm kaut kas sakustējās. Dro�i vien vainīgs bija caurvēj�, ta�u es vairs nevarēju izturēt un zaudēju savaldī��anos. Kā sadedzis izskrēju ārā no Mirandas istabas, steigā paklupdams uz priek�pagraba kāpnēm, un ar drebo�iem pirkstiem aizslēdzu pagraba durvis. Ieskrēju mājā, tūlīt aizslēdzu ārdurvis un aizvilku visas bultas.

Pēc brī�a pārstāju trīcēt un nomierinājos. Tomēr galvā dunēja tikai viena doma: tās ir beigas. Es nespēju dzīvot ar apziņu, ka Miranda ir tur, lejā.

Tie�i tad man ienāca prātā, ka ari man jābeidz. Nespēju nedomāt, ka Mirandai ne par ko vairs nav jāuztraucas, nav jāizliekas un jāslēpjas. Viņai vairs nav jādomā, cik tālu no sapņiem ir dzīves realitāte. Miranda ir laimīga. Viss pabeigts un piepildīts.

Arī man neko citu nevajadzēja kā izdarīt pa�nāvību, lai tad pārējie manis pēc domā, ko grib. Cilvēki uzgaidāmajā telpā, biju�ie kolēģi saimniecības daļā, Meibela un tante Annija. Visi, visi. Man par to vairs nebūtu nekādas daļas.

Sāku plānot, kas darāms. No rīta, tikko atvērs veikalus, jābrauc uz Līvzu un jānopērk ziedi un vesels lērums miegazāļu. Krizantēmas Mirandai bija mīļākās puķes. Tad jāiedzer miegazāles un ar puķēm jānoguļas viņai blakus pagrabā. Vispirms jānosūta vēstule policijai. Tā, lai mūs abus atrastu blakus. Uz mū�u kopā Lielajā Nezināmajā. Dro�i vien mūs apglabās vienā kapā. Kā Romeo un D�uljetu. Tā būs īsta traģēdija. Gadsimta mīlestība.

Izdarot pa�nāvību, es cilvēku acīs gū�u cieņu. Jāiznīcina tikai foto�grāfijas � un tad visi redzēs, ka neesmu Mirandai nodarījis neko ļaunu. Cilvēki sapratīs, cik traģiska bijusi mana mīlestība.

Visu kārtīgi pārdomāju, tad aizgāju pēc fotogrāfijām un negatīviem un noliku tā, lai rīt no rīta tūlīt varētu sadedzināt. Tanī bridi man vienkār�i vajadzēja konkrētu rīcības plānu, citādi nevarēju izturēt.

Iedomājos par naudu, bet ta man vairs nerūpēja. Lai jau tiek tantei Annijai ar Meibelu. Miranda gan runāja par fondu �Glābiet bērnus!�, bet tad viņai prāts jau bija mazliet sa�ķobījies. Labdarības biedrības ir domātas muļķa aitiņu cirp�anai. Tikpat labi viņi varētu to fondu no�saukt �Glābiet bērnu aizbildņus!�.

Es biju gribējis iegūt to, ko ar naudu nevar nopirkt. Ja man prātā būtu biju�as izvirtības, es neuzņemtos visas �īs klapatas, bet vienkār�i nopirktu palaistuvi un izdarītos, kā vien iegribas. Ta�u laimi nevar no�pirkt. Simtiem rei�u biju dzirdējis to no tantes Annijas mutes, bet ne�ticēju un tikai pasmējos, ka gribētu gan pamēģināt. Ko tur vēl lai pie�bilst? Es mēģināju.

īstenībā dzīvē visu nosaka veiksme. Kā futbola totalizatorā. Nē, pat vēl trakāk, jo dzīvē nav labu un sliktu komandu un pareizās stratēģijas. Nekad nevar zināt, kā viss izvērtīsies. Ir tikai A pret B un C pret D, un neviens nezina, kas īsti ir A un B, un C, un D. Tie�i tāpēc es neticu Dievam. Mēs neesam nekas vairāk kā kukaiņi, kas mirkli padzīvo un mirst. Un viss. �ēlastības nav. Nav pat Lielā Nezināmā. Tikai tuk�ums un beigas.

Trijos naktī man uzmācās snaudiens, tāpēc devos aug�ā uz guļam�istabu, lai pārlaistu pēdējo nakti savā mū�ā. Gulēju gultā un gara acīm redzēju, kā braucu uz Līvzu, atgrie�os, sadedzinu fotogrāfijas, aiz�slēdzu māju (pēdējais acu uzmetiens tauriņu kolekcijai) un dodos lejā, kur viņa mani jau gaida. Vēstulē policijai rakstī�u, ka mīlējām viens otru dzīvē un mīlēsim ari nāvē. Pa�nāvnieka vēstule. Un tad � �BEIGAS�.

Ta�u īstenība viss izvērtas glu�i citādi.

Pamodos tikai pēc desmitiem � un ārā bija uzaususi vēl viena brī�ni�ķīga diena. Paēdu brokastis un devos uz Līvzu. Nopirku miega�zāles un puķes, atgriezos mājās un iedomājos, ka nokāp�u lejā un vēl�reiz pārskatī�u Mirandas lietas. īsta veiksme, ka man ienāca prātā �ī doma, jo atradu viņas dienasgrāmatu. Izrādījās, ka Miranda mani nemaz nav mīlējusi, bet visu laiku domājusi tikai pati par sevi un par to otro vīrieti.

Turklāt notika arī tā, ka no rīta man galvā radās prātīgākas domas. Tāds jau es esmu. Vakarā visu redzu tum�ās krāsās, bet no rīta pamos�tos ar svaigu galvu.

�īs domas man ie�āvās prātā, kamēr ēdu brokastis. Glu�i neapzināti, netī�ām, bet sāku prātot, kā varētu tikt vaļā no viņas līķa. Domāju, ko es pasāktu, ja nebūtu izlēmis pēc pāris stundām darīt sev galu. Radās visda�ādākās idejas. Pēk�ņi sapratu, cik ļoti man gribētos pierādīt, ka visu iespējams izdarīt tā, lai neviens nekad neuzzinātu.

Laiks no rīta bija brīni�ķīgs. Un daba pie Līvzas ir ļoti gleznaina.

Iedomājos, ka visu laiku izturos tā, it kā es būtu Mirandu nogalinā�jis � bet viņa ta�u nomira pati. Pēc manām domām, ārsts viņai būtu maz ko līdzējis. Slimība bija pārāk ielaista.

Un vēl tanī rītā Līvzā man atgadījās kaut kas glu�i neparasts. Gandrīz neticama sagadī�anās. Ceļā uz puķu veikalu apstājos pie krustojuma, un ielu manā priek�ā �ķērsoja kāda meitene. Uz mirkli zaudēju valodu, jo likās, ka redzu spoku. Viņai bija tie�i tādi pa�i mati, tikai īsāki, un glu�i tāds pats augums un gaita kā Mirandai. Nevarēju novērst acis. Piebraucu malā un izkāpu no ma�īnas, lai mēģinātu viņu atrast. Torīt man uzspīdēja laime � pamanīju, ka viņa ieiet veikala. Sekoju pa pedam un uzzināju, ka viņa strada saldumu nodaļā.

Tad devos atpakaļ uz māju un nogāju lejā, lai sakārtotu puķes. Manīju, ka neesmu noskaņots darīt sev galu, un izlēmu vēlreiz visu pārdomāt. Un tad es atradu dienasgrāmatu.

Dienas ritēja cita pēc citas, un tagad pagāju�as jau trīs nedēļas.

Protams, man nekad vairs nebūs citas vie�ņas, lai gan tante Annija un Meibela ir izlēmu�as palikt austrāļu zemē un citu �ķēr��ļu nav.

Vienīgi aiz tīras intereses tomēr izpētīju, kas būtu jāņem vērā ar mei�teni no saldumu nodaļas. Viņa dzīvo ciematā netālu no Iīvzas. No auto�busa pieturas uz māju ved vientulīgs lauku ceļ�. Tas nebūtu neiespē�jami (bet, protams, esmu jau dabūjis mācību). Dabiski, viņa nav tik skaista kā Miranda. Patiesībā viņa ir tikai vienkār�a meitene aiz vei�kala letes, bet tie�i tā bija mana kļūda, ka tēmēju pārāk augstu. Man gan būtu vajadzējis saprast, ka Mirandas tipa sieviete ar visādām skolu un augstākās sabiedrības gudrībām nevar dot man to, ko vēlos. Man būtu vajadzējis sameklēt tādu meiteni, kas var mani cienīt. Tādu, ko es varētu mācīt.

Viņa tagad guļ zem ābelēm manis pa�a pagatavotā zārkā. Vajadzēja trīs dienas, lai izraktu bedri. Tanī vakarā, kad visu to paveicu (nogāju lejā, iecēlu viņu zārkā un iznesu dārzā), man likās, ka sajuk�u prātā. Retais cilvēks būtu uz to spējīgs. Rīkojos ar zinātnisku pieeju. Izplānoju, kas jāveic, un neņēmu vērā emocijas. Tomēr nespēju iedomāties, ka man vēlreiz būs uz viņu jāskatās. Esmu dzirdējis, ka līķus pārklājot zaļganvio-leti plankumi, tāpēc nopirku lētu segu un turēju sev priek�ā, līdz nonācu pie gultas. Apklāju un ietinu nelaiķi segā un kopā ar palagiem iecēlu zārkā. Tūlīt aizskrūvēju vāku. Izkvēpināju un dezinficēju istabu, lai tiktu vaļā no smakas.

Tagad istaba ir iztīrīta un izskatās gandrīz kā sākumā.

Viņas dienasgrāmatu un matu cirtu ielik�u lādītē kopā ar testamen�tu. To atvērs tikai pēc manas nāves, ceru, ka ne agrāk kā pēc �etrdes�mit vai piecdesmit gadiem. Neesmu izlēmis, ko darīt ar Mariannu (vēl viena M.! Nejau�i noklausījos, kā veikala vadītājs sauc viņu vārdā).

�oreiz neesmu iemīlējies. Tas varētu notikt vienīgi aiz tīras intereses un salīdzinājumam ar Mirandu. Un ari tās vienas lietas dēļ, kurai es ta�gad gribētu pievērst vairāk uzmanības; viņu es varētu apmācīt Arī drē�bes derētu. Protams, �oreiz es jau no pa�a sākuma liktu saprast, ko gribu un kur� te ir noteicējs.

Pagaidām tā vēl ir tikai tāda iedoma. �odien gan nonesu lejā krās�niņu, bet istaba ta�u jāiz�āvē �ā vai tā.