<p>Atsauksmes</p>

D�ons Gri�ams turpina iespaidot ar drosmi un izdomu, radot savus juridiskos trillerus un �anra ietvaros iestrādājot da�ādas variācijas. �Likumu pasaules valdnieks� ir viens no neparastākajiem to vidū: stāsts, kurā varonis un ļaundaris ir viens cilvēks jauns vīrietis, kas padodas mantkārības kārdinājumam; stāsts, kurā spriedzi rada nevis fiziski draudi, bet morāli pārdzīvojumi, un stāsts, kas izskan kā �okējo�a apsūdzība autora kolēģiem juristiem.

Publishers Weekly

Romānā �Likumu pasaules valdnieks� D�ons Gri�ams piedāvā visu, ko mēs no viņa parasti gaidām, un tas tiek sniegts ar uzviju.

The Seattle Times

Aizraujo�s piedzīvojums ar smalki izstrādātām niansēm.

The Philadelphia Inquirer

Romāns �Likumu pasaules valdnieks� ir gan aizraujo�a lasāmviela, gan valdzino�s mīlas stāsts, ta�u galvenokārt tas ir iznicino�s uzbrukums juristiem, kuri rau� pasakainas bagātības, uzvarot tiesas prāvās pret tabakas, farmācijas un citu naudīgu industriju mil�iem, iedzīvojoties uz vienkār�o ļau�u cie�anu rēķina.

Washington Post

Ļoti labs romāns un lieliska izklaide. Kad esat beidzis to lasīt, steidzami rodas nepiecie�amība pēc nākamā D�. Gri�ama darba.

Entertainment Weekly

�ajā romānā D�ons Gri�ams izaicino�i apgalvo, ka tie�i naudaskāre ir visa ļaunuma sakne. Tomēr ari �ajā darbā autors uzsver draudzības vērtību un tādu attiecību spēku, kuru pamatā ir kas vairāk nekā pirk�ana, pārdo�ana un ārējais izskats, un nonāk pie klasiskās atziņas, ka nauda, vara un slava laimi negarantē.

USA Today

�āvienus, kuri raidīja lodes, kas ieurbās Ķirbja galvā, dzirdēja ne mazāk kā astoņi cilvēki. Trīs instinktīvi aizvēra logus, pār�baudīja durvju slēdzenes, savos nelielajos mitekļos meklējot iespējamo patvērumu vai vismaz no�ķirtību. Divi citi, būdami ar pieredzi �ādos gadījumos, metās prom no notikumu vietas gandrīz tikpat ātri kā �āvējs, ja ne vēl ātrāk. Kāds apkaimes lietu otrreizējās izmanto�anas speciālists, pūlēdamies atrast alumīnija bund�as, rakņājās atkritumos, kad pavisam netālu izdzirdēja ikdienā pierasto sadursmju spalgās skaņas. Viņ� aiz�lēca aiz kartona kastu kaudzes, slēpdamies tur līdz ap�audes beigām, un tad nozuda �aurajā ieliņā, kur ieraudzīja to, kas bija palicis pāri no Ķirbja.

Bet divi cilvēki redzēja gandrīz visu. Viņi tupēja uz plast�masas piena kastēm D�ord�ijas un Lamonta ielas stūrī pie dzē�rienu veikala tur novietotās automa�īnas daļējā aizsegā, tā ka �āvējs, pirms dzī�anās pakaļ Ķirbim �aurajā ieliņā bridi pavēries visapkārt, viņus nepamanīja. Abi vēlāk stāstīja policijai, ka redzēju�i puisi, kas izvilcis no kabatas ieroci; viņi bija ievē�roju�i to pavisam noteikti, mazu, melnu pistoli. Pēc mirkļa viņi saklausīju�i �āvienus, lai gan to, ka trāpīts Ķirbim galvā, viņi nebija zināju�i. Vēl mirklis, un puisis jau izmeties no ieliņas un nez kāpēc skrējis tie�i uz viņu pusi. Viņ� skrējis, vidukli saliecies, glu�i kā iebaidīts suns, kas itin labi apzinās savu vainu. Kājās viņam biju�i sarkandzelteni basketbola apavi, kas likās piecus izmērus par lieliem un, puisim bēgot, plak�ķēja uz asfalta.

Pietuvojies viņiem, puisis vēl arvien turējis rokā ieroci, iespējams, trīsdesmit astotā kalibra; ieraudzījis abus, viņ�

sarāvies, nopratis, ka tie pārāk daudz ko redzēju�i. Uz vienu stindzino�u bridi �ķitis, ka viņ� paceļ pistoli, lai atbrīvotos no lieciniekiem, kuriem izdevās zibenīgi novelties no piena kas�tēm, izmisīgi cīnoties roku un kāju murskull. Un tad jau �āvējs bija pagaisis.

Viens no aculieciniekiem pavēra dzērienu veikala durvis un uzkliedza, lai kāds izsauc policiju, notikusi ap�aude.

Pusstundu vēlāk policija saņēma paziņojumu kāds jauns cilvēks, kas atbilda Ķirbja pazudinātāja aprakstam, divreiz ma�nīts Devitajā ielā neslēpti nēsājam ieroci un uzvedamies krietni dīvaināk par daudziem �ās ielas iemītniekiem. Viņ� bija mēģi�nājis vismaz vienu personu ievilināt kādā pamestā vietā, ta�u iespējamais upuris bija izmucis un ziņojis par notiku�o.

Policija pēc stundas atrada meklējamo. Viņu sauca Tekila Votsons. Tas bija tum�ādains divdesmit gadu vecs vīrietis, kas policijai pazīstams sakarā ar narkotikām. Bez zināmiem ģime�nes locekļiem. Bez adreses. Pēdējā vieta, kur viņ� nak�ņojis, bija kāda pāraudzinā�anas iestāde W ielā. Viņ� jau bija paguvis nobēdzināt �aujamo un, ja bija aplaupījis Ķirbi, ticis vaļā no naudas vai narkotikām, vai ari no kāda cita ieguvuma. Viņa kabatas bija tīras, acis skaidras. Policisti bija pārliecināti, ka aresta brīdī Tekila nebija lietojis neko. Pēc īsas un skarbas izjau�tā�anas uz ielas viņ� tika ieslēgts roku dzel�os un iestumts Kolumbijas apgabala policijas ma�īnas pakaļējā sēdeklī.

Viņi devās atpakaļ uz Lamonta ielu, kur tika noorganizēta konfrontācija ar abiem aculieciniekiem. Tekilu aizveda uz sānieliņu, kur viņ� bija atstājis Ķirbi. Vai esi jau te kādreiz bijis? apvaicājās policists.

Tekila neatbildēja, tikai blenza svaigajā asiņu peļķē uz netīrā betona. Neuzkrīto�i ieliņā parādījās abi liecinieki, kas klusām piezagās un apstājās netālu no Tekilas. ■

-�� Tas ir viņ�, abi reizē iesaucās.

-�� Viņam ir tās pa�as drēbes, tie pa�i sporta apavi, viss, izņemot ieroci.

-Jā, viņ�.

-�� Nekādu �aubu.

Tekilu no jauna iestūma ma�īnā un nogādāja cietumā. Viņam piereģistrēja slepkavību un pa�u ielika aiz atslēgas bez iespē�jām tikt tūlīt atbrīvotam pret dro�ības naudu. Vai nu būdams pieredzējis, vai arī aiz bailēm Tekila nebilda neviena vārda poli�cistiem, kad tie gan ar pierunā�anu, gan draudiem centās ko izvilināt. Nekā inkriminējo�a, nekādu pieturas punktu. Nekādu norādījumu, kāpēc viņ� būtu nogalinājis Ķirbi. Nekādu pave�dienu viņu versijai, ja tāda vispār bija. Vecākais izmeklētājs lietā īsi piezīmēja, ka nogalinā�anai at�ķirībā no citām reizēm ir gadījuma raksturs.

Netika lūgts telefona zvans. Netika pieminēts advokāts vai galvotājs. Tekila izskatījās kā apdullis, tomēr apmierināts, sē�ot piebāztajā kamerā un veroties grīdā.

Ķirbja tēvs nebija atrodams, bet māte strādāja par apsardzi kādas Ņujorkas avēnijas kantoru ēkas pagrabstāvā. Policijai vajadzēja trīs stundas, lai noskaidrotu viņas dēla īsto vārdu Ramons Pamfrijs un adresi un sadabūtu rokā kaimiņus, kas būtu ar mieru izstāstīt, vai viņam ir māte.

Adelfa Pamfrija sēdēja pie galda tūlīt aiz pagrabstāva ieejas, domājams, lūkojoties monitoru rindā. Viņa bija liela, pilnīga sieviete, tērpusies haki krāsas uniformā, ar �aujamo pie sāniem un nepavisam ne ieinteresētu skatienu sejā. Policisti, kas pie�gāja pie viņas, tā bija rīkoju�ies jau simtām rei�u. Viņi paziņoja jaunumus un tad meklēja pārvaldnieku.

Pilsētā, kur jauni cilvēki katru dienu mēdza nogalēt cits citu, slepkavo�anas dēļ cilvēki bija uzaudzēju�i biezāku ādu un nocietināju�i sirdi, ikviena māte zināja daudzas, kas jau bija zaudēju�as savus bērnus. Katrs zaudējums par soli tuvināja nāvi, un ikviena māte apzinājās, ka jebkura diena var būt pēdējā. Tās bija pieredzēju�as, kā citi pārdzīvo �ausmas. Kad Adelfa Pamfrija sēdēja pie galda, seju rokās iespiedusi, viņa iztēlojās sava dēla nedzīvo ķermeni guļam kaut kur pilsētas ielās, kur to aplūko sve�i ļautiņi.

Viņa zvērēja atriebties, lai arī kas būtu slepkava.

Viņa nolādēja pui�a tēvu par to, ka tas pametis savu bērnu.

Viņa apraudāja savu zēnu.

Un viņa saprata ari, ka izdzīvos. H vai citādi, bet izdzīvos.

Adelfa devās uz tiesu, lai noskatītos apsūdzības izvirzī�anā. Policijā viņai izstāstīja paredzēts, ka nelietis, kas nogalinājis viņas dēlu, parādīsies tiesā jau ierastā, īsā procedūrā, kuras laikā viņ� uzstās, ka nav vainīgs, un lūgs pēc advokāta. Viņa sēdēja pēdējā rindā kopā ar savu brāli vienā un kaimiņu otrā pusē, un asaras no viņas acīm sūcās pieraudātā kabatlakatiņā. Viņa gribēja redzēt �o puisi. Viņa gribēja arī tam pajautāt kāpēc, bet saprata, ka izdevības nebūs.

Glu�i kā lopi izsolē gar klāteso�o rindām tika ievesti apsū�dzētie. Visi bija tum�ādainie, visiem mugurā oran�i apģērbi, ap rokām dzel�i, visi bija jauni. Kādi zudu�i cilvēki!

Bez roku dzel�iem Tekilu rotāja ari ķēdes ap plaukstām un potītēm, jo viņa noziegums bija sevi�ķi ne�ēlīgs, kaut gan tad, kad viņu kopā ar nākamo ļaundaru grupu ieveda tiesas zālē, Tekila likās pilnīgi nekaitīgs. Viņ� uzmeta ātru skatienu pūlim, meklēdams kādu pazīstamo, lai redzētu, vai kāds varbūt atnācis pie viņa. Viņ� tika nosēdināts krēslā, un viens no bruņotajiem tiesu izpildītājiem atļāvās pieliekties un norādīt: Par noga�lināto runājot. Tā aizmugurē, zilajā kleitā, ir viņa māte.

Galvu zemu noliecis, Tekila lēnām pagriezās un ieskatījās Ķirbja mātes mitrajās un aizpampu�ajās acīs, bet tikai uz pa�visam īsu bridi.

Adelfa raudzījās kaulainajā zēnā pārlieku lielajā ģērbā un prātoja, kur varētu būt viņa māte, kā viņa to ir audzinājusi, vai viņam ir ari tēvs, un, kas bija pats svarīgākais, kāpēc �ī zēna ceļi krustoju�ies ar viņas dēlu. Abi bija apmēram vienā vecumā ar pārējiem tie bija pāraugu�i tīņi vai arī tādi, kam nedaudz pāri divdesmit. Policisti bija viņai atklāju�i pieņēmumu, vismaz sākotnēju, ka slepkavībā nebija vainojamas narkotikas. Bet viņa zināja labāk. Narkotikas bija iesaistītas visās ielu dzīves sfērās. Tas viss Adelfai bija pārāk labi pazīstams. Ķirbis bija lietojis gan marihuānu, gan ko stiprāku, reiz viņ� pat bija ticis aizturēts

par narkotiku glabā�anu, bet nekad nekļuva agresīvs. Policijā bija teiku�i, ka nogalinā�ana izskatās pēc nejau�ības. Viņas brālis bija iebildis, ka visas ielu slepkavības ir nejau�as, ta�u tām ir savi iemesli.

Tiesu zāles vienā pusē bija galds, aiz kura pulcējās varas pārstāvji. Policisti sa�ukstējās ar prokuroriem, kuri �ķirstīja lietas un ziņojumus un varonīgi pūlējās tikt galā ar rakstu darbiem, lai neaizkavētu noziedzniekus. Otrā pusē bija galds, aiz kura tiesas procesa gaitā mainījās aizstāvības locekļi. Ties�nesis ļoti ātri citu pēc citas izskatīja apsūdzības narkotiku lietā, tad par bruņotu laupī�anu, par neskaidru seksuālās uzmāk��anās gadījumu, tad atkal narkotikas un daudzus nosacītās atbrīvo�anas noteikumu pārkāpumus. Nosaucot katra vārdu, aizstāvamie tika pievesti pie tiesne�a galda, kur tie visu laiku nostāvēja klusējot. No�aukstēja papīri, un viņus aizvilka atpa�kaļ un nogādāja cietumā.

-�� Tekila Votsons, paziņoja viens no tiesu izpildītājiem.

Kāds cits viņu piecēla kājās. Ķēdēm grabot, viņ� paklum-

buroja uz priek�u.

-�� Mister Votson, jūs tiekat apsūdzēts slepkavībā, skaļi noteica tiesnesis. Cik jums ir gadu?

-�� Divdesmit, lūkodamies zemē, atbildēja Tekila.

Vārdi par apsūdzību slepkavībā bija atbalsoju�ies tiesas zālē un uz laiku radīju�i klusumu. Pārējie oran�i tērptie apcietinātie pavērsa uz priek�u apbrīnas pilnus skatienus. Juristi un poli�cisti raudzījās ar ieinteresētību.

-�� Vai jums ir advokāts?

-Nē.

-�� Man tā vis ne�ķiet, nomurmināja tiesnesis un pavērās uz aizstāvības pusi. Ra�īgajā Kolumbijas apgabala Augstākās tiesas Kriminālās daļas kriminālnoziegumu nodaļas lauciņā diendienā darbojās Sabiedrisko aizstāvju birojs (SAB), kas bija glāb�anas riņķis trūcīgākajiem klientiem. Tiesas iecelts advo�kāts strādāja septiņdesmit procentos izskatāmo lietu, parasti tuvumā apgrozījās pusducis lētos uzvalkos un pabru�ātos apa�vos tērptu sabiedrisko aizstāvju, turot rokā portfeļus, no kuriem

spraucās laukā aktu vāki. Patlaban gan uz vietas bija tikai viens no viņiem, godājamais Klejs Kārters II, kur� bija iegriezies uz divām nenozīmīgām lietām un nu, palicis viens, gribēja nozust no tiesas zāles. Viņ� palūkojās pa labi, tad pa kreisi un saprata, ka Viņa Godība raugās tie�i uz viņu. Kur gan paliku�i visi citi?

Pirms nedēļas misters Kārters bija pabeidzis slepkavības lietu, kas bija ilgusi turpat trīs gadus un beidzās ar viņa klienta nosūtī�anu uz cietumu, no kurienes viņam vairs nebija izred�u tikt ārā, vismaz oficiāli ne. Klejs Kārters jutās glu�i apmierināts, ka klients tagad bija aiz restēm un viņ� varēja uzelpot, jo jaunas slepkavības lietas vēl nebija.

Tam acīmredzot bija lemts mainīties.

-�� Mister Kārter? tiesnesis ierunājās. Tā nebija pavēle, bet gan uzaicinājums spert soli, ko sagaidīja no katra biroja darbi�nieka aizstāvēt maksātnespējīgo neatkarīgi no izskatāmās lietas. Misters Kārters nedrīkstēja izrādīt nepatiku, īpa�i tagad, kad viņu vēroja visi policisti un prokurori. Nespēdams izvairī�ties, viņ� dziļi norīstījās un devās pie tiesne�a paaugstinājuma, it kā gribēdams pieprasīt lietas iztiesā�anu uzreiz, tepat un tūlīt. Paņēmis lietas vākus no tiesne�a, viņ� ātri pārskrēja ar acīm tās skopajam saturam, ignorēdams Tekilas Votsona lūdzo�o skatienu, un tad noteica: Mēs, Jūsu Godība, iesniegsim pazi�ņojumu par nevainības prezumpciju.

-�� Paldies, mister Kārter. Vai varam jūs reģistrēt kā advokātu?

-�� Pagaidām jā. Kārters jau apsvēra aizbildinājumus, lai varētu �o lietu uzkraut kādam citam no SAB.

-�� Ļoti labi. Paldies, piebilda tiesnesis, ķerdamies pie nāka�mās lietas.

Advokāts un viņa klients vēl da�as minūtes uzkavējās pie aizstāvības galda. Kārters smēlās no Tekilas informāciju, cik jau nu viņ� bija gatavs to sniegt; tās bija pavisam maz. Viņ� apsolījās uz garāku sarunu iegriezties cietumā nākamajā dienā. Kamēr viņi tur tā sa�ukstējās, galdu negaidīti ielenca jaunie juristi no Sabiedrisko aizstāvju biroja, Kārtera kolēģi, kas �ķita pēk�ņi uzradu�ies kā no zila gaisa.

Vai tas bija speciāli iecerēts, Kārters sev jautāja. Vai tie visi bija nozudu�i, zinot, ka zālē ir slepkavibā apsūdzētais? Pēdējo piecu gadu laikā viņ� pats mēdza izstrādāt tādus trikus. SAB izspruk�ana no netīkamām lietām bija sava veida māksla.

Viņ� paķēra portfeli un steidzās projām pa centrālo eju, garām krēslu rindām ar nelaimīgajiem tuviniekiem, garām Adelfai Pamfrijai un viņas nelielajai atbalstītāju grupai, ārā gaitenī, kur drūzmējās vēl citi likumpārkāpēji, viņu mammas, draudzenes un advokāti. Tur bija tie no SAB, kas teicās dzīvo�jam vienīgi H. Karla Moultrija tiesu nama haosā, tur valdīja intensīvs tiesu process, zināma briesmu iespējamība, ko var sagaidīt no cilvēkiem, kuri dala telpu ar tik daudziem vardar�bīgiem vīriem, sāpīga izjūtu sadure starp upuriem un viņu pāridarītājiem, bezcerīgi garie iztiesājamo lietu saraksti, aici�nājums aizstāvēt nabagos un nodro�ināt godīgu attieksmi no policijas un valsts puses.

Ja arī Kleju Kārteru agrāk bija vilinājusi karjera SAB, tagad viņ� vairs nevarēja atcerēties, kāpēc. Pēc nedēļas pienāks un bez jebkādas atzīmē�anas paies viņa darbības piektā gada�diena, cerams, no malas neviens to pat nepamanīs. Trīsdesmit viena gada vecumā Klejs bija pilnīgi izsīcis, iestidzis darbos kantorī, kuru kaunējās parādīt saviem draugiem, bezcerīgi meklējot izeju, kaut arī nebija, kur iet, un tagad viņ� bija apkrā�vies ar jaunu, bezjēdzīgu slepkavības lietu, kas ik bridi izvērtās vēl sare�ģītāka.

Liftā viņ� sodījās par iekri�anu �īs slepkavības lietas nagos. Tā bija īsta jauniņo kļūda; viņ� ta�u jau bija pietiekami piere�dzējis, lai iekristu lamatās, kas turklāt vēl uzstādītas uz tik iemītas taciņas. Ie�u prom, viņ� apņēmās; tas bija solījums, ko viņ� pēdējā laikā izteica vai katru dienu.

Liftā atradās vēl divi. Viena bija kaut kāda tiesas darbiniece ar mapī�u kaudzi rokās. Otrs bija �etrdesmitgadīgs kungs mel�nos firmas d�insos, T kreklā, �aketē un krokodilādas kurpēs. Viņ� turēja avīzi un izlikās to lasām, uzlicis mazas brillītes sava pagarā, elegantā deguna galā; patiesībā viņ� pētīja Kleju, kur�

to nemanīja. Kāpēc gan kādam �ī nama liftā būtu jāpievēr� uzmanība citiem?

Ja vien Klejs Kārters būtu bijis uzmanīgāks un nebūtu node�vies pārdomām, viņ� ievērotu, ka �is kungs ģērbies pārāk izmeklēti apsūdzētajam, bet pārāk nevērīgi juristam. Viņam rokās nebija nekas cits kā vienīgi avīze, kas liktos dīvaini, jo H. Karla Moultrija tiesu nams nebija nekāda lasītava. Viņ� nelī�dzinājās ne tiesnesim, ne biroja darbiniekam, ne upurim un arī ne apsūdzētajam, bet tas Kleja acīm palika nepamanīts.

Pilsētā, kur bija septiņdesmit se�i tūksto�i juristu un daudzi no tiem pulcējās megafirmās �āviena attālumā no ASV Kongresu nama bagātās un spēcīgās firmās, kur gudrākie darbinieki saņēma ap�aubāmas paraksta tiesību privilēģijas, aprobe�oti ekskongresmeņi tika pie izdevīgiem lobē�anas darījumiem un aktīvākie prāvotāji ieradās ar saviem aģentiem Sabiedrisko aizstāvju birojs ieņēma daudz zemāku vietu. Kaut kur pirmās līgas apak�ā.

Da�i no SAB advokātiem cītīgi nodevās nabago un apspiesto aizstāvībai, viņiem darbs nebija atspēriena pakāpiens turpmā�kajā karjerā. Par spīti zemajiem ienākumiem un visai neliela�jam bud�etam, tie turējās pie sava darba skumjās neatkarības un apmierinājuma, ko guva, aizstāvot neveiksminiekus.

Pārējie sev iestāstīja, ka �is darbs ir ar pagaidu raksturu, tikai tādas juridiskās aizkulises, kas jāapgūst, lai tiktu pie daudzsolo�ākas karjeras. Caur grūtībām iepazīsti lietas būtību, līdz elkoņiem parakņājies dubļos, ieraugi un izdari to, kam lielo firmu darboņi nenāk pat tuvumā, un kādu dienu nopietns birojs tev samaksās par pūlēm. Neierobe�ota tiesas procesu pieredze, pla�a pazī�anās ar tiesne�iem, ierēdņiem un policistiem, māka sadalīt darba slodzi un tikt galā ar vissare�ģītākajiem klien�tiem tās bija tikai da�as no viņu apgūtajām prasmēm, ko sabiedriskie aizstāvji varēja piedāvāt jau pēc da�iem �ajā darbā pavadītajiem gadiem.

SAB bija astoņdesmit juristu, kuri visi strādāja divos �auros, smacīgos stāvos Kolumbijas apgabala Sabiedrisko pakalpojumu ēkā, pabalēju�ā �etrstūru betona veidojumā, kas pazīstams ar

nosaukumu Klucis un atradās Māsa avēnijā netālu no Tomasa loka. Turpat darbojās arī ap �etrdesmit zemu atalgotu sekretāru un vairāk nekā trīsdesmit palīgdarbinieku, kas bija izvietoti miniatūru kabinetiņu labirintā. Iestādes vadītāja bija sieviete, vārdā Glenda, kas lielāko daļu darbalaika pavadīja, ieslēgusies savā kabinetā, jo tur jutās dro�a.

Sākuma alga SAB advokātam bija 36 000 dolāru. Uz tās visai minimālo paaugstinājumu bija ilgi jāgaida. Visilgāk strādājo�ais jurists, kāds novārdzis �etrdesmit trīs gadu vecs vīrs, pelnīja 57 600 dolāru, un pēc deviņpadsmit darba gadiem viņam drau�dēja atlai�ana. Slodze bija drausmīga, jo pilsētas vara zaudēja kaujā ar noziedzību. Maksātnespējīgo likumpārkāpēju pieplū�dums bija bezgalīgs. Astoņas reizes pēdējo astoņu gadu laikā Glenda iesniedza bud�eta pārskatu, lūdzot desmit jaunus advokātus un divpadsmit palīgus. Pēdējo �etru gadu laikā pie��ķirtie bud�eta līdzekļi katrreiz samazinājās. Patlaban viņa bija neziņā, no kuriem palīgiem atteikties un kuriem advokātiem likt strādāt uz pusslodzi.

Tāpat kā daudzi �ajā birojā, Klejs Kārters nebija iestājies juridiskajā augstskolā ar domu kļūt par trūcīgo aizstāvi, pat ne uz īsu laiciņu. Nekā tamlīdzīga. Tajos gados, kad Klejs mācījās koled�ā un vēlāk D�ord�taunas Juridiskajā augstskolā, viņa tēvam piederēja firma Kolumbijas apgabalā. Tur Klejs ilgāku laiku bija strādājis uz pusslodzi, viņam bija pat savs kabinets. Toreiz, abiem ar tēvu kopā piedaloties prāvās, kas ienesa naudu, sapņiem nebija robe�u.

Bet Kleja studiju pēdējā gadā firma bankrotēja, un tēvs pa�meta pilsētu. Un tad sākās citi laiki. Klejs kļuva par sabiedrisko aizstāvi, jo nekavējoties atrast citu darbu nebija vairs iespējams.

Bija vajadzīgi trīs pacietības gadi, līdz viņ� iemanījās tikt pie sava kabineta, ko nevajadzēja dalīt ar kādu citu advokātu vai palīgu. Tas bija pieticīgas priek�pilsētas labierīcību telpas lielumā, bez logiem, ar galdu, kas aizņēma pusi platības. Kabi�nets tēva biju�ajā uzņēmumā bija �etras reizes lielāks, ar skatu uz Va�ingtona pieminekli, un, lai kā viņ� centās �o skatu aiz�mirst, nekādi nevarēja to izdzēst no atmiņas. Bija pagāju�i jau

pieci gadi, bet viņ� �ad un tad sēdēja aiz sava galda un blenza sienās, kas ar katru mēnesi �ķita nākam tuvāk un tuvāk, un uzdeva sev vienu un to pa�u jautājumu: kā tas gadījās, ka viņam nācās pāriet no pirmā kabineta uz otro?

Viņ� nometa Tekilas Votsona lietu uz sava visnotaļ tīri no�koptā galda un novilka �aketi. Pavisam viegli �ajā nomāco�ajā vidē būtu bijis pamest visu novārtā, ļaut, lai mapes un papīri krājas kaudzēs, pārvēr�ot kabinetu vienā vienīgā jucekli, un vainot tajā nepietiekamo darbinieku skaitu un pārslodzi. Bet tēvs bija pārliecināts, ka organizēta darbavieta liecina par orga�nizētu prātu. Viņ� mēdza sacīt, ka nauda negaidīs, ja kaut ko nevarēs atrast trīsdesmit sekun�u laikā. Vēl viens pamatlikums, ko Klejam vajadzēja ievērot, bija nekavējoties atsaukties uz telefona zvaniem.

Un tā, par uzjautrinājumu saviem dzēlīgajiem kolēģiem, Klejs cītīgi rūpējās par kārtību uz galda un kabinetā. Viņa D�ord�taunas Juridiskās augstskolas diploms skaistā rāmītī karājās pie sienas. Pirmos divus gadus viņ� atteicās izkārt dip�lomu, baiļojoties, ka pārējie juristi būs nesapra�anā, kādēļ advokāts, kas beidzis D�ord�taunas skolu, strādā par minimālo algu. Pieredzes dēļ, viņ� sev iegalvoja, esmu �eit pieredzes dēļ. Katru mēnesi jauna lieta smaga cīņa ar pārliecinātiem proku�roriem pieredzēju�u tiesne�u priek�ā. Tas bija treniņ� melnajā, smagajā darbā, ko lielajās firmās neredzēt. Nauda nāks vēlāk, kad viņ� būs jau rūdīts, ta�u gados vēl jauns tiesu darbinieks.

Klejs lūkojās uz Votsona lietas plāno mapīti galda vidū un prātoja, kā varētu to uzgrūst kādam citam. Viņ� bija noguris no sare�ģītajām lietām, no �īs grūti apgūstamās pieredzes, no visām tām drazām, kuras viņam kā nepietiekami atalgotam ierēdnim nācās uzņemties.

Uz galda bija se�as sārtas lapiņas ar reģistrētiem zvaniem; pieci attiecās uz darbu, bet sestais bija no Rebekas, viņa pastā�vīgās draudzenes. Viņai Klejs piezvanīja vispirms.

-�� Esmu ļoti aizņemta, viņa paziņoja pēc ierastajiem sā�kuma jociņiem.

-�� Tu man zvanīji, noteica Klejs.

-Jā, varu runāt tikai da�as minūtes. Rebeka strādāja par asistenti kādam zemākā ranga kongresmenim, kur� bija priek��sēdētājs kārtējai bezjēdzīgajai apak�komitejai. Bet kā priek�sē�dētājam viņam pienācās papildu kabinets, kurā bija jānodar�bina tādi kā Rebeka, kas visu dienu kā neprātīga gatavojās nākamajam projektu izskatī�anas raundam, kuru neviens tā arī netaisījās apmeklēt. �o vietu tēvs viņai sagādāja ar pazī�anos.

-�� Es arī esmu apkrāvies, piebalsoja Klejs. Nupat kā uzņē�mos jaunu slepkavības lietu. Viņam izdevās pie�ķirt balsij zināmu daļu lepnuma, it kā tas būtu pagodinājums aizstāvēt Tekilu Votsonu.

Tā bija viņu spēle. Kur� bija visaizņemtākais? Kur� bija vis�svarīgākais? Kur� strādāja vairāk? Kuram bija jāiztur vislielākā spriedze?

-�� Rit mātei ir dzim�anas diena, viņa paziņoja, ieturot nelielu pauzi, it kā Klejam to būtu vajadzējis zināt. Bet tā nebija. Viņam bija vienalga. Rebekas māte viņam nepatika. Viņi ir uzaicināju�i mūs uz klubu pusdienās.

Nejaukā diena kļuva vēl sliktāka. Vienīgā iespējamā atbilde bija: Skaidrs. Turklāt bez apdomā�anās.

-�� Ap septiņiem. �aketē un kaklasaitē.

-�� Bez �aubām. Bet pie sevis viņ� nodomāja, ka tad jau labāk pusdienotu cietumā ar Tekilu Votsonu.

-�� Man nu jāskrien, viņa izmeta. Tiksimies vēlāk. Mīlu.

-�� Es tevi arī.

�I bija tipiska saruna abu starpā, tikai da�i ātri pateikti vārdi pirms steig�anās glābt pasauli. Viņ� pavērās Rebekas fotogrāfijā uz sava galda. Viņu mīlas stāstā bija pietiekami daudz sare�ģījumu, lai tie pazudinātu savas desmit laulības. Kleja tēvs reiz bija iesūdzējis tiesā viņas tēvu, bet, kur� uzvarēja un kur� zaudēja, tā ari nebija tapis skaidrs. Rebekas ģimene pretendēja uz senu Aleksandrijas augstāko aprindu izcelsmi, bet viņ� bija sētas bērns. Viņi bija labējie republikāņi, Klejs ne. Viņas tēvs bija iesaukts par Benetu Buldozeru ne�ēlīgo grau�a�nas un dedzinā�anas darbu dēļ Ziemeļvird�īnijas priek�pilsētā pie Kolumbijas apgabala. Klejs bija Ziemeļvird�īnijas jauno

f&Cfele

rajonu papla�inā�anas opozicionārs un slepeni priecājās par divu vides organizāciju ciņu pret �im aktivitātēm. Rebekas māte bija apņēmīga sabiedriskās karjeras bīdītāja, kas gribēja abas meitas izprecināt bieziem naudas makiem. Klejs nebija redzējis savu māti vienpadsmit gadus. Un sociālo ambīciju ari viņam trūka. Viņam nebija naudas.

Jau turpat �etrus gadus viņu attiecības ik mēnesi piedzīvoja skandālus, lielākoties viņas mātes izperinātus. Bet tās uzturēja mīlestība un kaisle, un apņem�anās iet līdz galam, par spīti nesaskaņām. Tomēr Klejs manīja pagurumu no Rebekas puses, panīkumu, kas pieauga līdz ar gadiem, un pastāvīgo spiedienu no ģimenes puses. Viņai bija divdesmit astoņi gadi. Kaijera viņu neinteresēja. Viņa vēlējās vīru, ģimeni, garas lauku klubos pavadītas dienas, lutinot bērnus, spēlējot tenisu, launagojot kopā ar māti.

Kā no gaisa uzradās Polete Tallosa un izbiedēja viņu. Tātad esi piespiests pie sienas? viņa pavīpsnāja. Jauna slepka�vības lieta.

-�� Tu biji tur? Klejs vaicāja.

-�� Visu redzēju. Kā tas brieda, kā viss notika. Nevarēju tevi no tās paglābt, draudziņ.

-�� Paldies, es jau vienu esmu tev parādā.

Klejs būtu piedāvājis viņai apsēsties, bet vairāk sēdekļu viņa kabinetā nebija. Krēsliem vietas neatrastos, turklāt tie ari nebija nepiecie�ami, jo visi viņa klienti atradās cietumā. Pasēdē�ana un pļāpā�ana neietilpa SAB dienas kārtībā.

-�� Kādas būtu manas izredzes tikt no tās vaļā? viņ� painte�resējās.

-�� Gandrīz nekādas. Kuram tad gribi to uzkraut?

-�� Biju iedomājies tevi.

-�� Atvaino. Man jau ir divas slepkavības lietas. Glenda to nepieļaus.

Polete bija viņa tuvākais draugs SAB. Cēlusies no pilsētas nabadzīgākās daļas, viņa pa naktīm lauza sev ceļu cauri kole�d�ai un Juridiskajai skolai un �ķita nolemta piederībai pie vidus�ķiras, līdz sastapa vecāku grieķu kungu ar noslieci uz

jaunām, tum�ādainām sievietēm. Abi apprecējās, un viņ� Poleti ērti iekārtoja Ziemeļrietumva�ingtonā, bet pats vēlāk atgriezās Eiropā, kurai dzīves apstākļu ziņā deva priek�roku. Poletei bija aizdomas, ka tur viņam ir cita sieva, pat divas, bet tas viņu īpa�i nesatrauca. Viņa bija pārtikusi un reti kad dzīvoja viena. Pēc desmit gadiem viss bija vislabākajā kārtībā.

-�� Dzirdēju lietas ierosinātājus sarunājamies, viņa atklāja.

-�� Atkal kāda ielu slepkavība ar ap�aubāmiem motīviem.

-�� Ne nu pirmā Kolumbijas apgabala vēsturē.

-�� Bet bez acīm redzama iemesla.

-�� Iemesls ir vienmēr nauda, narkotikas, sekss, jauns Nike pāris.

-�� Bet tas sīkais likās pavisam rāms, bez kriminālās pie�redzes.

-�� Pirmais iespaids reti kad ir patiess, tu ta�u to zini, Polete.

-�� D�ermēnam pirms divām dienām trāpījās ļoti līdzīga. Ari bez redzama iemesla.

-�� Nebiju dzirdējis.

-�� Pamēģini! Viņ� ir jauns un ambiciozs, un, kas zina, varbūt varēsi to iegrūst viņam.

-�� le�u tūlīt pat.

D�ermēns nebija uz vietas, bet nesaprotamā kārtā Glendas durvis bija pavērtas. Ejot iek�ā, Klejs pabungoja pa tām ar pirkstu kauliņiem. Vai ir brīvs brītiņ�? viņ� noprasīja, zinā�dams, ka Glendai netīk atlicināt minūti kādam no personāla. Viņa apmierino�i paveica darbus, kas saistījās ar biroja vadī�anu, darba slod�u sadalī�anu, bud�eta galu savilk�anu un, pats sva�rīgākais, attiecību uzturē�anu ar pilsētas varas iestādēm. Bet cilvēki viņai nepatika. Viņa deva priek�roku strādā�anai aiz slēgtām durvīm.

-�� Protams, viņa strupi noteica, lai gan bez īstas pārliecī�bas. Bija skaidrs, ka viņa nepriecājas par traucējumu, bet tie�i tādu uzņem�anu Klejs bija gaidījis.

-�� orīt man nelaikā gadījās būt Kriminālajā daļā, nācās uz�ņemties slepkavības lietu, ko es vislabāk atdotu kādam citam. Tikko kā pabeidzu Traksela lietu, kas, kā zināms, vilkās gandrīz

trīs gadus. Man vajag atpūsties no slepkavībām. Kā būtu ar kādu no jaunākajiem pui�iem?

-�� Jūs gribat atteikties, mister Kārter? viņa, uzacis savil�kusi, noprasīja.

-�� Tie�i tā. Da�us mēne�us es varētu apkrauties ar narkotiku un laupī�anas lietām. Tas ir viss, ko lūdzu.

-Un kas, pēc jūsu domām, varētu noņemties ar, ē� ē, kādu tad lietu?

-�� Tekilas Votsona.

-�� Tekila Votsons. Pie kā viņam vajadzētu nonākt?

-�� Īstenībā man vienalga. Man vajadzīgs pārtraukums.

Viņa atlaidās krēslā kā tāds vecs valdes priek�sēdētājs un

sāka ko�ļāt pildspalvas galu. Un kā tad visi pārējie, mister Kārter? Mēs ta�u arī priecātos par pārtraukumu, vai tad ne?

-Jā vai nē?

-�� Mister Kārter, mums te ir astoņdesmit juristu, no kuriem puse ir kvalificēti slepkavības lietu izmeklē�anai. Katram no viņiem ir vismaz divas lietas. Atdodiet savu kādam, ja varat, es to darīt netaisos.

Ejot ārā, Klejs izmeta: Man nebūtu nekas pret algas pieli�kumu, ja vien jūs varētu to ietekmēt.

-�� Nākamgad, mister Kārter. Nākamgad.

-�� Un arī palīgu.

-�� Nākamgad.

Tekilas Votsona lieta palika advokāta D�areta Kleja Kārtera II rūpīgi sakārtotajā kabinetā.

�ī ēka galu galā bija cietums. Lai gan tā būvēta pēdējā laikā un vērienīgajā atklā�anā saujiņa pilsētas autoritā�u ar to ļoti lepojās, tas tomēr bija cietums. To bija projektēju�i novatoriski pilsētas aizsardzības konsultanti, tas bija apgādāts ar augstas tehnoloģijas dro�ības ietaisēm, bet bija un palika cietums. Pras�mīgi veidots, dro�s, humāns, un, lai ari celts nākamajam gadu simtenim, tas jau kop� atvēr�anas brī�a bija pārpildīts. No ārpuses tas atgādināja sarkanīgu izded�u bloku statni uz vie�nas malas, bezcerīgu, bez logiem, pilnu ar noziedzniekiem un neskaitāmiem cilvēkiem, kas tos apsargāja. Lai kāds justos labāk, ēkai bija plāksne ar uzrakstu Kriminālās justīcijas centrs; modems eifēmisms, ko arhitekti bie�i izmantoja �āda veida projektos. Tas bija cietums.

Un tas lielā mērā bija Kleja Kārtera darba lauciņ�. Klejs tur satikās gandrīz ar visiem saviem klientiem pēc viņu aresta, pirms viņi tika atbrīvoti pret galvojuma naudu, ja vien spēja to savākt. Daudziem tas nebija pa spēkam. Daudzus apcietināja par nevardarbīgiem nodarījumiem un vainīgus vai ne turēja aiz atslēgas līdz tiesas beigām. Tigers Benkss turpat astoņus mēne�us pavadīja cietumā par laupī�anu, ko nebija pastrādājis. Viņ� zaudēja abus savus pusslodzes darbus. Viņ� zaudēja dzī�vokli. Viņ� zaudēja ari savu pa�cieņu. Tigera pēdējais zvans Klejam bija prātu stindzino�s sauciens ar lūgumu pēc naudas. Viņ� atkal bija ķēries pie narkotikām, atkal nokļuvis uz ielas un iekūlies lielās nepatik�anās.

Katram krimināltiesību speciālistam pilsētā bija savs Tigera Benksa gadījums, tie visi bija ar nelaimīgām beigām, kur nekas

vairs nebija līdzams. Cietumnieka izmitinā�ana gadā izmaksā �etrdesmit vienu tūkstoti dolāru. Kāpēc gan �ī sistēma tik ļoti vēlējās �ķiesties ar naudu?

Klejs bija noguris no �iem jautājumiem, noguris no �ādiem Tigeriem savā ceļā, viņam bija apnicis cietums un vieni un tie pa�i saīgu�ie sargi pie puspagraba ieejas, ko izmantoja vairums juristu. Viņam bija apriebusies cietuma smaka un idiotiskās procedūras, ko piekopa kantora �urkas, kuras lasīja rokasgrā�matas par to, kā uzturēt dro�ību cietumā. Bija deviņi no rīta, tre�diena, lai gan Klejam visas dienas likās vienādas. Viņ� pie�gāja pie atbīdāma lodziņa, virs kura bija uzraksts ADVOKĀTI, un, kad ierēdnei likās, ka viņ� jau pietiekami ilgi gaidījis, viņa bez neviena vārda atvēra lodziņu. Ko te vēl runāt, ja nu jau turpat piecus gadus viņa un Klejs bez jebkādas sasveicinā�anās pavadīja viens otru ar drūmu skatienu. Viņ� parakstījās �ur�nālā, padeva to atpakaļ, un ierēdne aiztaisīja lodziņu, kas ne��aubīgi bija no lo�u necaur�aujama stikla, lai pasargātu viņu no negantajiem likuma pārstāvjiem.

Glenda divus gadus bija centusies īstenot ļoti vienkār�u pieteik�anās metodi, kad SAB juristi un ar attiecīgo lietu saistīti cilvēki varētu piezvanīt stundu pirms iera�anās un viņu klienti būtu atrodami kaut kur netālu no advokātu apsprie�u telpas. Tas bija tik viegli izpildāms lūgums, bet �ī vienkār�ība neap�au�bāmi bija novedusi to pie pazu�anas birokrātijas ma�īnā.

Pie sienas bija krēslu rinda, kur juristiem vajadzēja sēdēt un gaidīt, līdz viņu pieprasījumi glieme�a gaitā tika novirzīti kādam uz aug�ējo stāvu. Ap deviņiem rītā parasti tur jau sēdēja pāris advokātu, kas, neievērojot cits citu, noņēmās ar lietu vākiem vai klusītēm sarunājās pa mobilo telefonu. Savulaik, savas karjeras sākumā, Klejs nēsāja līdzi biezas jurisprudences grāmatas, lasīja tās un atzīmēja svarīgās vietas ar dzeltenu marķieri, tādējādi ar savu neatlaidību atstādams iespaidu uz pārējiem. Tagad viņ� izvilka laikrakstu The Post un pievērsās sporta nodaļai. Kā ierasts, viņ� uzmeta skatienu pulkstenim, lai zinātu, cik daudz laika jāzaudē, gaidot Tekilu Votsonu.

Divdesmit �etras minūtes. Nav slikti.

Sargs aizveda viņu pa gaiteni līdz garenai telpai, ko uz pusēm sadalīja bieza pleksistikla plāksne. Sargs norādīja uz ceturto kabīni no beigām, un Klejs apsēdās. Aiz stikla varēja redzēt, ka kabīnes otra puse ir tuk�a. Kārtējā gaidī�ana. Izņēmis no port�feļa papīrus, viņ� sāka apdomāt jautājumus Tekilam. Blakuskablni bija aizņēmis kāds cits advokāts, saspringti, bet nedzir�dami sarunādamies ar savu aizstāvamo, personu, ko Klejs nespēja saskatīt.

Atgriezās apsargs un �ukstus, glu�i kā neatļautā sarunā, uzrunāja Kleju. Tavējam bija nelāga nakts, viņ� zag�us noteica, ba�īgi lūkodamies uz novēro�anas kamerām.

-�� Skaidrs, Klejs izmeta.

-�� Viņ� ap diviem saķērās ar kādu puisi, sasita �o ne pa jokam, saceldams briesmīgu traci. Vajadzēja se�us mūsējos, lai abus iz�ķirtu. Viņ� ir ķezā.

-�� Tekila?

-�� Votsons, kā tad. Otru puisi ielika hospitālī. Var gaidīt pa�pildu apsūdzību.

-�� Vai esi pārliecināts? Klejs noprasīja, vērdamies pār plecu.

-�� Viss ir videolentē. Ar to saruna beidzās.

Abi pacēla skatienu, kad divi sargi, katrs pie sava elkoņa, atveda Tekilu uz savu vietu. Viņam bija uzlikti roku dzel�i, un, lai gan apcietinātos uz sarunas laiku no tiem atbrīvoja, Tekilam tie palika. Viņ� apsēdās. Sargi pagāja nost, bet turpat vien grozījās.

Tekilas kreisā acs bija aizpampusi, kaktiņos sakrāju�ās sa�kaltu�as asinis. Labā bija vaļā un acābols ko�i sarkans. Pierei pa vidu marles apsējs, bet uz zoda savelko�s plāksteris. Lūpas un �okļi bija satūku�i tik stipri, ka Klejs bija nesapra�anā, vai atvests pareizais klients. Kāds bija ne pa jokam apstrādājis �o cilvēku, kas sēdēja trīs pēdu attālumā aiz stikla plāksnes.

Klejs pacēla melno telefona klausuli un pamāja Tekilam darīt to pa�u. Viņ� neveikli balstīja to abās rokās.

-�� Tu esi Tekila Votsons? Klejs vaicāja, pūlēdams uzturēt acu kontaktu, cik nu tas bija iespējams.

Viņ� apstiprino�i pamāja, pavisam lēnām, it kā lauztie kauli pārvietotos pa galvu.

-�� Pie ārsta biji?

Mājiens, kas nozīmēja jā.

-�� Vai to tev nodarīja policisti?

Viņ� nevilcinoties pakratīja galvu. Nē.

-�� Pārējie kamerā?

Mājiens jā.

-�� Policisti teica, ka tu esot uzsācis kautiņu, piekāvis kādu puiku, un tas ielikts hospitālī. Vai tiesa?

Mājiens jā.

Bija grūti iztēloties, kā Tekila tikai ar savām simt piecdesmit mārciņām spēj terorizēt cilvēkus pārpildītā Kolumbijas apgabala cietuma kamerā.

-�� Vai tu pazini to puisi?

Horizontāla kustība. Nē.

Līdz �im klausule vēl nebija izmantota, ta�u Klejam bija apnikusi zīmju valoda.

-�� Kāpēc tad tu viņu piekāvi?

Ar lielām pūlēm pietūkusī mute beidzot pavērās. Es ne�zinu, viņam izdevās izspiest, vārdi lēni un sāpīgi vēlās pār lūpām.

-�� Brīni�ķīgi, Tekila. Tas nu gan man daudz palīdzēs. Kā būtu ar pa�aizsardzību? Vai tas puisis pats pienāca pie tevis? Iesita pirmais?

-�� Nē.

-�� Vai viņ� bija sa�ņaucies narkotikas vai piedzēries?

-Nē.

-�� Vai viņ� par daudz muldēja, izteica draudus vai tamlīdzīgi?

-�� Viņ� bija aizmidzis.

-�� Aizmidzis?

-�� Nūja.

-�� Vai tad viņ� krāca par skaļu? Ak Kungs!

Acu kontakts pārtrūka, aizstāvim pēk�ņi kaut ko vajadzēja piezīmēt savā dzeltenajā tieslietu bloknotā. Klejs uzkricelēja datumu, laiku, vietu, klienta vārdu, bet tad aptrūka īpa�o faktu,

ko pierakstīt. Prātā bija simt jautājumu, kas uzdodami, un pēc tam vēl simt. Sākotnējās intervijās tie sevi�ķi neat�ķīrās: gal�venie fakti no aizstāvamā no�ēlojamās dzīves un iemesli, kāpēc viņiem nācies satikties. Patiesība tika sargāta kā reti dārgakmeņi, kas caur pleksistiklu nododama tikai tad, kad klients jutās ne�apdraudēts. Jautājumi par ģimeni, skolu, darbu un draugiem parasti tika atbildēti samērā godīgi. Bet īpa�a prasme bija vaja�dzīga, lai izvaicātu par to, kas saistījās ar izdarīto likumpārkā�pumu. Ikviens krimināllietu jurists zināja, ka pirmajās tik�anās reizēs ar to aizrauties nevajag. Detaļas jāmeklē citur. Izpēte jāveic bez apsūdzētā palīdzības. Patiesība var atklāties vēlāk.

Tekila nez kāpēc likās pavisam citāds. Līdz �im viņ� nebija izrādījis bailes no patiesības. Klejs izlēma ietaupīt visai daudz no sava tik dārgā laika. Viņ� pieliecās tuvāk un pieklusināja balsi. Runā, ka tu esot kādu nogalinājis, piecas reizes ie�āvis viņam galvā.

Piepampusī galva piekrīto�i pamāja.

-�� Ramons Pamfrijs, ar iesauku Ķirbis. Vai tu viņu pazini?

Mājiens jā.

-�� Vai tu uz viņu �āvi? Klejs jau gandrīz �ukstēja. Sargi bija aizsnaudu�ies, bet �is nebija jautājums, ko advokāti mēdz uzdot, vismaz ne cietumā.

-�� Jā, es, Tekila klusām noteica.

-�� Piecas reizes?

-�� Laikam se�as.

Oho, tas tik bija ķēriens! �o lietu es pabeig�u se�desmit dienās, Klejs pie sevis nodomāja. Ātra atzī�anās. Savas vainas atzī�ana apmaiņā pret dzīvi apcietinājumā.

-�� Narkotiku darījums?

-Nē.

-�� Vai tu viņu aplaupīji?

-Nē.

-�� Palīdzi man, Tekila! Tev ta�u bija kāds iemesls?

-�� Es pazinu viņu.

-�� Un viss? Tu viņu pazini? Tas ir tavs aizbildinājums?

Viņ� pamāja, bet neko neteica.

-�� Meitene, vai ne? Tu pieķēri viņu ar savu draudzeni? Tev ta�u ir draudzene?

Viņ� pakratīja galvu. Nav.

-�� Vai �au�ana kaut kādā veidā saistīta ar seksu?

-Nē.

-�� Runā ar mani, Tekila, esmu tavs advokāts. Patlaban esmu vienīgais cilvēks uz �is zemes, kas strādā tavā labā. Sniedz man kaut ko, kas palīdzētu �ajā darbā.

-�� Es pirku narkotikas no Ķirbja.

-�� Nu re, ierunājies gan. Cik ilgi?

-�� Pāris gadu.

-�� Tā. Vai viņ� tev palika parādā naudu vai narkotikas? Var�būt tu viņam biji parādā?

-Nē.

Klejs dziļi ievilka elpu un pirmoreiz ievēroja Tekilas rokas. Tās bija klātas ar sīkām rētiņām un tik stipri sapampu�as, ka nevarēja saskatīt kauliņus. Tu daudz kaujies?

Tā kā mājiens, tā kā ne. Vairs ne.

-�� Bet kādreiz gan?

-�� Kā jau puikas. Reiz es piesitu Ķirbi.

Beidzot. Klejs vēlreiz ievilka elpu un pacēla pildspalvu.

-�� Paldies jums, ser, par palīdzību. Kad tie�i tev bija tas kautiņ� ar Ķirbi?

-�� Sen.

-�� Cik tev bija gadu?

Saraustījās pleci, kā atbildot uz muļķīgu jautājumu. No pie�redzes Klejs zināja, ka viņa klientiem nebija laika izjūtas. Viņi tika aplaupīti iepriek�ējā dienā vai ari arestēti iepriek�ējā mē�nesi, bet tas, kas noticis pirms trīsdesmit dienām, saplūda kopā ar visu pārējo. Dzīve uz ielas bija cīņa par izdzīvo�anu �odien, bet nebija laika nodoties atmiņām vai nostalģijai pēc pagātnes. Nebija ari nākotnes, tā ka atsauces uz noteiktu laiku bija neie�spējamas.

-�� Puikas, izgrūda Tekila, uzskatīdams, ka labāk atbildēt ar vienu vārdu; tāds dro�i vien bija viņa paradums gan ar lauztu �okli, gan veselu.

-�� Cik gadu tev bija?

-�� Varbūt kādi divpadsmit.

-�� Vai jūs bijāt skolā?

-�� Spēlējām basketbolu.

-�� Vai tā bija ne�ēlīga spēle ar savainojumiem, lauztiem kau�liem un tā tālāk?

-�� Nē, atvācās lielie.

Klejs uz mirkli nolika klausuli un apsvēra savu aizstāvības runu. Zvērināto kungi un dāmas, mans aizstāvamais netīrā sānieliņā ar zagto ieroci iz�āva tie�ā tēmējumā uz misteru Pamfriju (kur� bija neapbruņots) piecas vai se�as reizes pēc kārtas divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tas viņu pazina, un, otrkārt, pirms astoņiem gadiem sporta laukumā viņi bija sastapu�ies parupjā spēlē. Nevarētu izklausīties pietiekami nopietni, kungi un dāmas, bet, kā mēs visi zinām, Va�ingtonā, Kolumbijas ap�gabalā, �ie divi iemesli ir tikpat svarīgi kā jebkur� cits.

Bet klausulē viņ� sacīja: Vai tu bie�i satiki Ķirbi?

-Nē.

-�� Kad bija pēdējā reize, kad tu viņu redzēji, pirms no�āvi?

Sekoja plecu paraustī�ana. Atkal problēmas ar laika noteik��anu.

-�� Vai tikies ar viņu reizi nedēļā?

-�� Nē.

-�� Reizi mēnesī?

-Nē.

-�� Divreiz gadā?

-�� Varbūt.

-�� Kad tu satiki viņu pirms divām dienām, vai jūs strīdējāties? Palīdzi man, Tekila, man pārāk grūti nākas uzzināt notikuma detaļas.

-�� Mēs nestrīdējāmies.

-�� Kāpēc tu iegriezies tajā ieliņā?

Tekila nolaida klausuli un pavisam lēni sāka �ūpot galvu uz priek�u un atpakaļ, lai izprātotu gājienu. Bija skaidri redzams, ka viņ� cie� sāpes. Likās, ka roku dzel�i grie�as ādā. Paceldams

klausuli, viņ� ierunājās: Teik�u, kā bija. Es biju dabūjis ieroci un gribēju kādu sa�aut. Vienalga, ko, tas nebija svarīgi. Atstāju apmetni un sāku iet, vienkār�i tāpat, meklēdams kādu, uz ko �aut. Gandrīz jau ķēros pie kāda korejie�a viņa veikala priek�ā, bet tur bija tik daudz cilvēku. Ieraudzīju Ķirbi. Pazinu viņu. Mēs kādu bridi parunājāmies. Sacīju, ka man ir skano�ais, ja viņ� gribētu kādu �ņaucienu. Aizgājām līdz sānielai. Un tad es iz�āvu uz viņu. Nezinu, kāpēc. Man vienkār�i gribējās kādu nogalināt.

Kad tapa skaidrs, ka stāsts beidzies, Klejs noprasīja: Kas ir apmetne?

-�� Rehabilitācijas iestāde. Tur es uzturējos.

-�� Cik ilgi?

Atkal runa bija par laiku. Bet atbilde sagādāja pārsteigumu.

-�� Simt piecpadsmit dienas.

-�� Tu bez narkotikām noturējies simt piecpadsmit dienas?

-�� Aha.

-�� Kad no�āvi Ķirbi, tu arī biji skaidrā?

-�� Aha. Tagad arī. Simt se�padsmitā diena.

-�� Vai pirms tam kādreiz biji uz kādu �āvis?

-Nē.

-�� Kur tu dabūji ieroci?

-�� Nozagu brālēna mājā.

-�� Vai apmetne ir slēgta iestāde?

-Jā-

-�� Tu izbēgi?

-�� Man bija divas stundas. Pēc simt dienām var dabūt divas stundas laukā, tad jāatgrie�as.

-�� Un tu tātad izgāji no apmetnes, devies uz brālēna māju, nozagi �aujamo, tad sāki klejot pa ielām, meklēdams upuri, un atradi Ķirbi?

Tekila, piekrizdams visam, māja ar galvu. Tie�i tā arī bija. Neprasiet man, kāpēc. Es nezinu, pats nesaprotu.

Iespējams, Tekilas sarkanajā labajā acī parādījās miklums, ko izsauca vainas apziņa un pa�pārmetumi, bet Klejs nebija

īsti pārliecināts. Izvilcis no portfeļa da�as papīra lapas, viņ� pabāza tās pa spraugu. Paraksties pie sarkanajiem ķeksī�iem. Es atnāk�u pēc pāris dienām.

Tekila nepievērsa papīriem uzmanību. Kas būs ar mani? viņ� vaicāja.

-�� Par to mēs parunāsim vēlāk.

-�� Kad es tik�u laukā?

-�� Var gadīties, ka ne tik drīz.

Ļaudis, kas vadīja pāraudzinā�anas iestādi, neredzēja vaja�dzību slēpties no problēmām. Viņi necentās tikt tālāk no karalauka, no kurienes nāca viņu aprūpējamie. Nekādas labiekār�totas mājas lauku klusumā. Nekādas no�ķirtas klīnikas pilsētas labākajā rajonā. Apmetnes iemītnieki nāca no ielas un tur arī atgriezās.

Apmetnes ēkas izgāja uz W ielas, tām pretī atradās rinda izīrējamu divstāvu nameļu, ko reizēm izmantoja narkodīleri. Neizteiksmīgajā ainavā ietilpa arī bēdīgi slavenais pamestais gabals ar vecu degvielas staciju. Te narkotiku izplatītāji satikās ar vairumtirgotājiem un veica darījumus, neraugoties uz acu�lieciniekiem. Saskaņā ar neoficiālām policijas ziņām �eit atrasts vairāk lo�u pilnu līķu nekā jebkurā citā Kolumbijas apgabala noziedzības perēklī.

Klejs pavisam lēnām brauca pa W ielu, ma�īnas durvis bija noslēgtas, rokas cie�i ieķēru�ās stūrē, acis �audījās uz visām pusēm, ausis gaidīja nenovēr�amo �āviena troksni. Baltais pui�sis �ajā geto bija kārdino�s mērķis neatkarīgi no diennakts laika.

Pāraudzinā�anas apmetne bija veca noliktava, ko sen jau pametu�i tie, kuri to kādreiz lietoja pre�u uzglabā�anai; pilsēta to atzina par nederīgu, bet izsolē iegādājās kāda bezpeļņas organizācija, kas tomēr te saskatīja izmanto�anas iespējas. Tā bija neizskatīga būve, sarkanie ķieģeļi no ietves līdz jumtam bija nopūsti ar sarkani brūnu krāsu, bet apak�ējo stāvu bija izrotāju�i apkaimes grafīti speciālisti. Ēka stiepās gar ielu un tad pa citu atpakaļ, veidojot veselu kvartālu. Visi sānu logi un durvis bija aizmūrētas un aizkrāsotas, tādēļ nekādi �ogi un

dzeloņstieples nebija vajadzīgas. Katram, kas gribētu aizmukt, būtu nepiecie�ams āmurs, kalts un vesela diena smaga, nepār�traukta darba.

Klejs novietoja savu Honda Accord ēkas priek�ā un nevarēja iz�ķirties ātri braukt projām vai kāpt laukā. Virs biezām dubultdurvlm bija piestiprināts neliels uzraksts: PĀRAUDZINĀ��ANAS IESTĀDE. PRIVĀTĪPA�UMS. IEEJA AIZLIEGTA. It kā kāds varētu te nejau�i ieklīst vai vēlētos ieiet. Apkārt slaistījās parastā ielu kompānija: huligāniska paskata jaunekli, kas, neap�aubāmi, staipīja līdzi narkotikas un pietiekamu daudzumu iero�u, lai atvairītu policiju, blakus steberējo�s dzērāju pāris, kuri, izrā�dījās, gaidīja apciemojuma laiku pie saviem piederīgajiem apmetnē. Darbs bija aizvedis Kleju uz visnepievilcīgākajām Kolumbijas apgabala vietām, un viņ� bija iemācījies izturēties tā, lai neizrādītu bailes. Esmu advokāts. Man �eit ir darba darī��anas. Nost no ceļa! Nemēģiniet mani uzrunāt! Gandrīz piecus gadus ilgajā darba laikā SAB �auts uz viņu nebija.

Klejs aizslēdza ma�īnu un atstāja to ietves malā. To darot, viņ� ar skumjām atzina, ka tikai retais, ja vispār kāds, no �īs ielas bandītiem pievērsīs uzmanību viņa mazītiņajam auto. Tam jau bija divpadsmit gadu, nobrauktas divsimttūksto� jūdzes. Varat ņemt, viņ� nomurmināja.

Klejs aizturēja elpu un ignorēja ziņkārīgos skatienus no ielas bara puses. Divu jūd�u rādiusā te nebūs nevienas baltas sejas, viņ� nodomāja. Viņ� nospieda pogu pie durvīm, un selektorā no�ērkstēja balss: Kas tur ir?

-�� Mani sauc Klejs Kārters. Esmu advokāts. Pulksten vienpa�dsmitos man norunāta tik�anās ar Talmed�u X. Viņ� skaidri nosauca �o vārdu, būdams pārliecināts, ka tur ir kāda kļūda. Pa telefonu viņ� bija prasījis sekretārei, kā rakstāms mistera X uz�vārds, un viņa diezgan nelaipni bija atbildējusi, ka tas nav nekāds uzvārds. Kas tad tas bija? Vienkār�i X. Saproti, kā gribi. Tur neko nevarēja darīt.

-�� Mirklīti, lūdzu, sacīja balss, un Klejs sāka gaidīt. Viņ� raudzījās durvīs, par varēm cen�oties neievērot apkārt notie�ko�o. Pavisam tuvu, kreisajā pusē, viņ� sajuta kādu rosību.

-�� Tu tātad esi advokāts? atskanēja jautājums spalgā jauna, melnādaina vīrie�a balsī, pietiekami skaļi, lai to dzirdētu visi.

Klejs pagriezās un ieskatījās sava uzbrucēja dīvainajās sau�lesbrillēs. Jā, viņ� izmeta pēc iespējas mierīgāk.

-�� Tu neesi nekāds advokāts, bilda jaunais cilvēks. Aizmu�gurē jau bija sastājies neliels bariņ�, kas blenza viņam virsū.

-�� Baidos, ka esmu gan, Klejs atteica.

-�� Tu, vecīt, nemaz nevari būt advokāts.

-�� Nu nepavisam, piebalsoja kāds no bara.

-�� Vai tie�ām tu tas esi?

-Jā gan, Klejs centās pieskaņoties runātājam.

-Ja esi advokāts, kāpēc tad brauc ar tik draņķīgu autiņu?

Klejs nezināja, kas sāpēja vairāk smiekli uz ietves vai ap�galvojuma patiesīgums. Tas visu padarīja vēl sare�ģītāku.

-�� Mana sieva brauc ar mersedesu, viņ� neveiksmīgi mēģi�nāja pajokot.

-�� Tev tak nav sievas, tev nav laulības gredzena.

Ko vēl viņi ievēroju�i, Klejs sev jautāja. Apkārtējie joprojām smējās, kad vienas durvis noklik�ķēja un atvērās. Viņam izdevās pa tām iesoļot nevērīgi, nevis kā steigā glābjoties. Pieņemamā telpa bija bunkurs ar betona grīdu, izded�u bloku sienām, me�tāla durvīm, bez logiem, ar zemiem griestiem, da�ām spul�dzēm, trūka tikai smil�u maisu un iero�u. Aiz gara sē�u galda pie diviem telefoniem sēdēja sekretāre. Viņ� tūlīt nāks, tā, galvu nepacēlusi, paziņoja.

Talmed�s X bija spēcīgs, muskuļots vīrietis ap gadiem piec�desmit, bez lieka grama tauku uz kalsnā auguma, bez niecī�gākām smaida iezīmēm rievotajā, vecīgajā sejā. Viņa acis bija lielas un pilnas ar sāpēm, ko atstāju�i ielās pavadīto gadu des�miti. Viņ� bija ļoti melnu ādu, tērpies ko�i baltās drēbēs iecietinātā kokvilnas kreklā un d�insos. Melnie karavīru zābaki bija nospodrināti līdz nevainojamam spīdumam. Ari galva likās kā nopulēta, bez neviena mata.

Viņ� norādīja uz vienīgo krēslu savā pagaidu kabinetā un aizvēra durvis. Vai papīri ir līdzi? viņ� strupi noprasīja. Laipnības frāzes, protams, neietilpa viņa ieradumos.

Klejs pasniedza vajadzīgos dokumentus, uz kuriem bija neat�ifrējamie, roku dzel�os saslēgtā Tekilas Votsona ķeburi. Talmed�s X izlasīja katru vārdu, katru lappusi. Klejs pamanīja, ka viņ� nenēsāja rokas pulksteni, viņam nepatika nekādi pulk�steņi. Laiks palika aiz parādes durvīm.

-�� Kad viņ� tos parakstīja?

-�� Uz tiem ir �īsdienas datums. Pirms divām stundām mēs tikāmies cietumā.

-�� Un jūs būsiet viņa uzticības persona? vaicāja Talmed�s.

-�� Vai oficiāli?

�is vīrs bija gājis cauri kriminālo tieslietu sistēmai ne reizi vien. Jā. Tiesas iecelts, Sabiedrisko aizstāvju biroja apstip�rināts.

-�� Glenda tur vēl strādā?

-Jā-

-�� Atgriezīsimies pie lietas. Tuvākās sarunās viņ� neielaidās.

-�� Vai jūs zinājāt par ap�audi? jautāja Klejs, izņemdams no portfeļa bloknotu, kur pierakstīt.

-�� Uzzināju, kad jūs pirms stundas piezvanījāt. Mums bija zināms, ka otrdien viņ� aizgāja un neatgriezās, sapratām, ka kaut kas nav kārtībā, bet tā mēdz gadīties. Viņ� runāja lēnām un noteikti, bie�i mirk�ķinot acis, bet nenolai�ot skatienu.

-�� Stāstiet, kas noticis!

-�� ī ta�u būs konfidenciāla saruna, vai ne? Klejs apvaicājās.

-�� Es aizstāvu viņa intereses. Jūs esat viņa advokāts. Viss, kas pateikts �ajā telpā, te ari paliks. Sarunāts?

-�� Protams.

Klejs atklāja līdz �im savāktās notikuma detaļas, arī Tekilas versiju. Izmeklē�anas laikā nebija ētiski kādam izpaust klienta teikto. Bet kāda tam jēga? Talmed�s X par Tekilu Votsonu zināja daudz vairāk, nekā Klejs jebkad atklās.

Kad saruna virzījās tālāk un notikumi atklājās Talmed�a X priek�ā, viņa skatiens beigu beigās novērsās un viņ� aizvēra acis. Viņ� pacēla galvu aug�up, pret griestiem, it kā jautādams Dievam, kālab tas viss noticis. Domās iegrimis un dziļi satraukts, viņ� likās aizklīdis citā pasaulē.

Kad Klejs bija beidzis, Taimed�s X teica: Kā varu palīdzēt?

-�� Es gribētu redzēt viņa dosjē. Man tika dota atļauja.

Mape gulēja uz galda tie�i Talmed�a X priek�ā. Vēlāk, -

viņ� izlēma. Vispirms parunāsimies. Ko jūs gribētu zināt?

-�� Sāksim ar pa�u Tekilu. No kurienes viņ� nāk?

Skatiens bija atgriezies, Taimed�s bija gatavs palīdzēt. No

ielas, tāpat kā viņi visi. Viņu sūtīja sociālais dienests, viņ� bija bezcerīgs. Bez ģimenes. Tēvu viņ� nekad nav redzējis. Māte nomira ar AIDS, kad viņam bija trīs gadi. Viņu audzināja viena tante, tad otra, sūtīja no viena ģimenes locekļa pie cita, da�ā�das pieņemtās mājas, tiesas, jaunie�u iestādes. No skolas viņu izmeta. Mums raksturīgs gadījums. Vai esat iepazinies ar Pār�audzinā�anas apmetni?

-�� Nē.

-�� Mums tiek smagākie gadījumi, galīgie narkomāni. Mēs ieslogām viņus uz vairākiem mēne�iem, radām viņiem militāru pāraudzinā�anas vidi. Mēs te esam astoņi, astoņi audzinātāji, un visi esam narkomāni, nu jūs ta�u zināt, kas reiz bijis, tas ir un paliek narkomāns. �etri no mums tagad ir mācītāji. Trīspadsmit gadus atsēdēju par narkotikām un laupī�anu, bet tad atradu ceļu pie Jēzus. Lai nu kā, mūsu specializācija ir mazgadīgie kokaīna kristālu lietotāji, kam neviens cits vairs palīdzēt nevar.

-�� Tikai kreks?

-�� Arī tās ir narkotikas. Zemas kvalitātes, spēcīgas, tās da�ās minūtēs liek aizmirst visas zemes lietas. Kas reiz sācis, tas nevar atmest.

-�� Neko daudz par savu kriminālo pagātni viņ� man nevarēja pastāstīt.

Taimed�s X atvēra mapi un pār�ķirstīja lapas. Tas dro�i vien tāpēc, ka viņ� neko daudz neatceras. Tekila jau gadiem ilgi apdullinās. Re kur ir visādi sīki pārkāpumi pusaud�a gados, zādzības, aizdzītas ma�īnas, ko mēs parasti darījām, lai tiktu pie narkotikām. Astoņpadsmit gados viņ� �etrus mēne�us apzaga veikalus. Pagāju�ogad viņu noķēra par narkotiku nēsā��anu, �eit viņ� sabijis trīs mēne�us. Kā mūsu iemītniekam tas nemaz nav slikti. Nekā vardarbīga.

-�� Cik daudz kriminālnoziegumu?

-�� Nevaru neko atrast.

-�� ķiet, tas varētu palīdzēt, bilda Klejs. Zināmā mērā.

-�� Izklausās, ka nekas te vairs nelīdzēs. �

-�� Man stāstīja, ka biju�i vismaz divi aculiecinieki. Diez cik optimistisks neesmu.

-�� Vai viņ� policistiem ir atzinies?

-�� Nē. Viņi sacīja, ka pēc noķer�anas Tekila kļuvis vai mēms un neko tā ari nav pateicis.

-�� Neparasti.

-�� Tiesa gan, Klejs piekrita.

-�� Liekas, atbrīvo�ana pret galvojumu te nespīd, pieredzē�ju�ā balsī novilka Talmed�s X.

-�� Trāpīts.

-�� Mums, vai zināt, tas vēl nav pasaules gals, mister Kārter. Savā ziņā dzīve cietumā ir labāka nekā dzīve uz ielas. Man zināmi daudzi, kas tam piekrīt. Bēdīgākais ir tas, ka Tekila bija viens no tiem, kas būtu varējis tikt visam pāri.

-�� Kādēļ tad tā?

-�� Puikam ir smadzenes. Ticis pie veselības un apskaidrības, viņ� juta prieku pats par sevi. Pirmo reizi savā pieaugu�a cilvēka dzīvē viņ� bija skaidrā. Viņ� neprata lasīt mēs iemācījām. Viņam patika zīmēt mēs viņu iedro�inājām pievērsties māk�slai. Mūs �eit reti kaut kas saviļņo, bet Tekila lika mums justies lepniem. Viņ� pat domāja par vārda nomaiņu, saprotamu iemeslu dēļ.

-Jūs nekas neiepriecina?

-�� Mister Kārter, mēs zaudējam se�desmit se�us procentus. Divas tre�daļas. Mēs viņus te savācam kā slimus suņus, viņu miesa un gars ir narkotiku sabendēti, nepietiekami ēdu�i, pat izbadēju�ies, klāti ar ēdi, mati izkritu�i, visbriesmīgākie narko�māni, kādus vien izauklē Kolumbijas apgabals, un tad mēs viņus pabarojam, atpumpējam, tad viņi iziet pamatkursu, kur jāceļas se�os no rīta, jāber� istabas un jāgaida apgaita; brokastis pusseptiņos, tām seko nepārtraukta smadzeņu skalo�ana, ko veic grupa pieredzēju�u audzinātāju, kuri nāku�i no tās pa�as

vides, kur viņi, nekādu pekstiņu, atvainojiet par izteicienu, lai nemēģina mūs ap�maukt, pa�i esam tam gāju�i cauri. Pēc mē�ne�a viņi ir skaidri un pa�i lepni par to. Pēc ārpasaules viņi neilgojas, jo tur nekas labs viņus negaida ne darbs, ne ģimene, neviena, kas viņus mīlētu. Viņi viegli padodas pārliecinā�anai, un mēs ari darām to bez apstājas. Pēc trim mēne�iem atkarībā no pacienta mēs varam sākt uz stundiņu vai divām izlaist viņus ārā uz ielas. Deviņi no desmit atgrie�as, vēlēdamies tikt atpakaļ savās nelielajās istabelēs. Mēs, mister Kārter, turam viņus gadu. Divpadsmit mēne�us, ne dienu mazāk. Da�iem cen�amies kaut ko iemācīt, piemēram, darboties ar datoru. Pūlamies sameklēt viņiem darbu. Un, kad viņiem pienāk laiks aiziet, mums birst asaras. Viņi pamet mūs, bet pēc gada divas tre�daļas atkal ķeras pie narkotikām un nonāk renstelēs.

-�� Vai jūs ņemat viņus atpakaļ?

-�� Retumis. Ja viņi zinās, ka var atgriezties, viņi vispār sevi nevaldīs.

-�� Kas notiek ar pārējo tre�daļu?

-Tie�i tāpēc mēs esam �eit, mister Kārter. Tāpēc esmu audzi�nātājs. �ie ļaudis, tāpat kā es, izdzīvo �ai pasaulē, un viņi to dara ar tādu sīkstumu, ko citiem nesaprast. Mēs esam biju�i ellē un tiku�i ārā no tās, un tas nav patīkams gājiens. Daudzi mūsu audzēkņi strādā ar citiem narkomāniem.

-�� Cik cilvēku jūs varat izmitināt?

-�� Mums ir astoņdesmit gultas, visas aizņemtas. Telpas atļautu uzņemt divtik, bet nekad nepietiek naudas.

-�� Kas jūs finansiāli atbalsta?

-�� Astoņdesmit procenti nāk no federālām subsīdijām, bet gada sākumā mēs esam bez garantijām. Pārējo mēs izlūdzamies no privātiem fondiem. Esam pārāk nodarbināti, lai sadabūtu lielāku naudu.

Klejs pār�ķīra lappusi un kaut ko piezīmēja. Vai viņam nav kāds ģimenes loceklis, ar ko es varētu aprunāties?

Talmed�s X pārlapoja visu mapi, grozīdams galvu. Varbūt kaut kur kāda tante. Bet daudz uz to neceriet. Pat ja tāda atras�tos, kā viņa varētu līdzēt?

-�� Nekā. Bet ir patikami, ja ir kāds ģimenes loceklis, ar ko satikties.

Talmed�s X turpināja rakņāties pa mapi, it kā viņam būtu kas padomā. Klejs iedomājās, ka viņ� meklē piezīmes vai ierak�stus, kas būtu izņemami no tās, pirms mape tiktu nodota Klejam.

-�� Kad varē�u to redzēt? Klejs jautāja.

-�� Kā būtu ar rītdienu? Es gribētu to izskatīt vispirms.

Klejs paraustīja plecus. Ja Talmed�s solīja rit, tātad tā būs.

-�� Sarunāts, mister Kārter, bet es tomēr nesaprotu viņa motīvus. Vai jūs saprotat?

-�� Es arī nesaprotu. Jums vajadzētu tos izskaidrot man. Jūs ta�u viņu pazīstat jau gandrīz �etrus mēne�us. Pagātnē nav nekādas spēka pielieto�anas vai iero�u. Nekādas tieksmes uz kautiņiem. Izklausās, ka viņ� bijis paraugaudzēknis. Jūs visu esat redzējis. Jūs pasakiet kāpēc?

-�� Esmu daudz ko pieredzējis, atzina Talmed�s X, un viņa acis kļuva skumjākas nekā pirms tam. Bet neko tādu. Zēns baidījās no vardarbības. Mēs �eit nepieļaujam kautiņus, bet zēni paliek zēni, un vienmēr jau notiek nelieli iebaidī�anas rituāli. Tekila bija viens no vājākajiem. Nevar būt, ka viņ� pa�metis apmetni, nozadzis ieroci, izvēlējies gadījuma upuri un nogalinājis viņu. Un nevar būt, ka viņ� uzklupis kādam cietumā un nosūtījis viņu uz hospitāli. Es vienkār�i tam nevaru noticēt.

-�� Tad ko lai es saku zvērinātajiem?

-�� Kādiem zvērinātajiem? Te ir vainas atzī�ana, jūs ta�u to zināt. Ar viņu ir cauri, viņ� sēdēs cietumā visu atliku�o dzīvi. Esmu pārliecināts, ka lielu daļu turienes iemītnieku viņ� jau pazīst.

Saruna uz ilgāku laiku pārtrūka, bet tas, �ķiet, ne mazākā mērā nesatrauca Talmed�u X. Viņ� aizvēra mapes vākus un nobāza to malā. Tik�anās tuvojās beigām. Bet Klejs bija apmek�lētājs. Bija laiks doties projām.

-�� Tad es rīt atnāk�u, viņ� sacīja. Bet cikos?

-�� Pēc desmitiem, Talmed�s X atbildēja. Es jūs pavadī�u.

-�� Nav jau nepiecie�ams, Klejs noteica, ta�u nopriecājās par pavadoni.

Ielu banda bija pieaugusi skaitā un likās gaidām advokātu iznākam. Viņi tupēja un likņāja ap ma�īnu, kas bija vēl turpat un neskarta. Lai ari kādu stiķi viņi bija ieplānoju�i, tas tika aizmirsts, ieraugot Talmed�u X. Ar strauju galvas vēzienu viņ� izklīdināja baru, un Klejs aiztraucās, neviena neaiztikts, ta�u bailēs no rītdienas atgrie�anās.

Nobraucis astoņus kvartālus, viņ� nonāca Lamonta ielā, tad D�ord�ijas avēnijas stūri, kur uz mirkli apstājās, lai uzmestu ātru skatienu apkārtnei. Tādu ieliņu, kur kāds varēja sa�aut otru, netrūka, un viņam nepavisam negribējās iet un uzpra�sīties pēc asinīm. �ī vieta bija tikpat neomulīga kā tā, kuru viņ� nupat bija atstājis. Vēlāk viņ� te atgriezīsies kopā ar Rodniju, melnādaino palīgu, kas pārzināja �is ielas, viņi te visu izok�ķerēs un uzdos nepiecie�amos jautājumus.

Potomakas Lauku klubu Maklīnā, Vird�īnijas �tatā, pirms simt gadiem dibināja kādi turīgi ļaudis, kuri netika pieņemti citos lauku klubos. Bagātnieki var paciest gandrīz it visu, tikai ne noraidījumu. Atstumtie savus vērā ņemamos ietaupījumus ieguldīja Potomakā un uzcēla vissmalkāko klubu Kolumbijas apgabala robe�ās. Viņi savāca da�us senatorus no sāncen�u klubiem, ievilināja vēl citus vērtīgus biedrus, un drīz vien Poto�makas klubs iekaroja cienījamu stāvokli. Kad biedru skaits tur bija pietiekams, lai tas varētu pats sevi uzturēt, sākās neizbē�gamā citu klubu izslēg�anas prakse. Lai gan to vēl joprojām uzskatīja par jaunu lauku klubu, tas savā izskatā, gaisotnē un rīcībā bija glu�i kā pārējie.

Lai gan bija kāda nozīmīga at�ķirība. Potomakā nekad netika noliegts fakts, ka biedra vietu varēja pavisam atklāti nopirkt, ja vien kādam bija pietiekami daudz naudas. Nekādu kandidātu sarakstu un atsijā�anas komisijas, nekādas slepenas vēlē�anas uzņem�anas padomē. Ja Kolumbijas apgabalā kāds bija jaunienācējs vai arī negaidīti iedzīvojās bagātībā, tad presti�u un stāvokli sabiedrībā par pienācīga lieluma �eku varēja iegūt vienā vakarā. Pateicoties tam, Potomakā bija vislabākais golfa laukums, tenisa korti un aprīkojums, baseini, ēkas, pusdienu zāle, viss, ko tāds pretenciozs klubs var kārot.

Ciktāl Klejam bija zināms, Benets van Horns �ādu iespaidīgu �eku bija izrakstījis. Neatkarīgi no tā, kādā lauciņā viņ� patla�ban rosījās, Kleja vecākiem tādas naudas nebija, un Potomaka jau nu viņus nepieņemtu. Pirms astoņpadsmit gadiem viņa tēvs bija iesūdzējis Benetu par neveiksmīgu darījumu ar nekus-

tamo īpa�umu Aleksandrijā. Savā laikā Benets bija mutīgs īpa��umu pārdo�anas aģents ar neskaitāmiem parādiem un tikai ar da�iem neieķīlātiem īpa�umiem. Tad viņ� vēl nebija Potomakas Lauku kluba biedrs, lai gan tagad izturējās tā, it kā būtu tur piedzimis.

Benetam Buldozeram sāka veikties astoņdesmito gadu bei�gās, kad viņ� uzklupa viļņotajiem pauguriem Vird�īnijas lauku teritorijā. Lietas gāja no rokas. Atradās partneri. Viņ� nebija tas, kur� ieviesa grau�anas un dedzinā�anas metodi priek�pil�sētas attīstī�anā, bet to pilnveidoja gan. Uz neskartajiem pakal�niem viņ� sacēla veikalu rajonus. Blakus svētajiem karalaukiem viņ� izveidoja apbūves gabalus. Viņ� nolīdzināja veselu ciemu vienai no savām plānotajām iecerēm apartamentiem, izīrē�jamu dzīvokļu ēkām, lielākām un mazākām mājām, parkam ar seklu, dubļainu dīķi un diviem tenisa kortiem, dīvainam, nelie�lam iepirk�anās centram, kas arhitektu birojā izskatījās itin jauki, bet uzcelts tā ari netika. Ironiskā kārtā, kaut Benetam pa�am ar ironiju bija tā pa�vaki, viņ� savus standarta projektus sauca to ainavu vārdos, kuras pats iznīcināja, �Viļņojo�ās pļavas�, ��alco�ie ozoli�, �Me�otie pakalni� un tā tālāk. Viņ� piebiedrojās citiem zeļo�iem sava amata meistariem un no valsts likumdo�anas iestādēm Ri�mondā centās izspiest vēl vairāk naudas jauniem ceļiem, lai varētu atkal veidot apbūves gabalus un papildināt jau eso�o satiksmi. �ādā veidā viņ� kļuva par ietekmīgu figūru politiskajā dzīvē un viņa patmīlība auga augumā.

Deviņdesmito gadu sākumā Beneta van Homa grupa strauji attīstījās, jo ienākumi auga nedaudz lielākos apmēros nekā aiz�ņēmuma maksājumi. Viņi kopā ar sievu Bārbu iegādājās māju Maklīnas presti�ākajā rajonā. Abi iestājās Potomakas Lauku klubā un kļuva par tā neatņemamu sastāvdaļu. Ar milzu sparu viņi centās radīt ilūziju, ka nauda viņiem turējusies vienmēr.

Saskaņā ar vērtspapīru bir�as datiem, kurus Klejs bija no�kopējis un rūpīgi izstudējis, 1994. gadā Benets izlēma savu kompāniju publiskot un iegūt divsimt miljonus dolāru. Ar �o naudu viņ� plānoja tikt vaļā no parādiem, kā arī, kas bija vēl

svarīgāk, cerēja to ��investēt Ziemeļvird�īnijas neierobe�otajā nākotnes attīstībā�. Citiem vārdiem atkal jauni buldozeri, jaunas nopostītas un apgūtas teritorijas. Doma par Benetu van Hornu un viņa tādā veidā sapelnīto naudu neap�aubāmi sa�trauca vietējos Caterpillar dīlerus. Tai vajadzēja �ausmināt ari vietējās varas iestādes, tomēr tās vēl nebija pamodu�ās.

Ne bez kvalificēta kapitālieguldījumu baņķiera palīdzības BVH grupas akcijas tika laistas apgrozībā par desmit dolāriem gabalā, tās sasniedza savu augstāko vērtību se�padsmit ar pusi dolāru, kas nebija slikti, bet ne tuvu tam, ko bija pareģojis akciju sabiedrības dibinātājs un galvenā amatpersona. Nedēļu pirms publiskā piedāvājuma viņ� vietējā biznesa avī�elē Daily Profit bija lielījies, ka ��pui�i no Volstrītas ir pārliecināti, ka vienas akcijas cena sasniegs �etrdesmit zaļos�. Neoficiālajā tirgū akciju cena sāka strauji lidot lejup un ar būk�ķi piezemējās pie se�u dolāru atzīmes. Visai neapdomīgi Benets bija atteicies izpārdot vismaz daļu akciju, kā to darīja citi saprātīgi uzņē�mēji. Viņ� turējās pie visiem �etriem miljoniem akciju un no�skatījās, kā to tirgus vērtība no se�desmit se�iem miljoniem sarūk līdz minimumam.

Katru darba dienas ritu tīrā joka pēc Klejs pārbaudīja vienas vienīgas akcijas cenu. BVH grupai tā pastāvīgi turējās 0,87 do�lāru līmenī.

�Kā tad klājas tavām akcijām?� Tas būtu lielais pliķis sejā, ko Klejam nekad nepietika drosmes iecirst.

�Varbūt �ovakar,� viņ� pie sevis nomurmināja, piebrauk�dams pie ieejas Potomakas Lauku klubā. Kop� pastāvēja laulību iespēja tuvējā nākotnē, pie galda parasti tika apspriestas Kleja kļūmes. Tikai ne mistera van Horna. �Hei, apsveicu, Benet, akcijas pēdējo divu mēne�u laikā cēlu�ās par veseliem divpa�dsmit centiem,� viņ� skaļi izmēģināja savu sakāmo. �Vai tu neesi viens baigais malacis, vecīt! Laiks pirkt jaunu merse�desu!� �ādus vārdus viņ� tik ļoti kāroja Hornam pateikt.

Lai izvairītos no dzeramnaudas pasnieg�anas, kas pienācās sulainim, kur� novieto automa�īnas, savu Honda Accord viņ� atstāja kādā attālākā stūri aiz tenisa kortiem. Soļojot uz kluba

ēku, viņ� sakārtoja kaklasaiti, joprojām kaut ko murminādams. Klejs ienīda �o vietu ienīda visus tā stulbos biedrus, ienīda, jo pats nevarēja tur iestāties, tas bija van Homu dārziņ�, un tie gribēja likt viņam justies kā robe�pārkāpējam. Simto reizi to�dien, tāpat kā visās citās dienās, viņ� sev jautāja, kādēļ gan bija iemīlējies meitenē ar tik necie�amiem vecākiem. Ja ari viņam bija kādi nodomi, tie bija slepus aizbēgt ar Rebeku uz Jaunzēlandi, tālu prom no Sabiedrisko aizstāvju biroja un vēl tālāk no Rebekas ģimenes.

Mājasmātes aukstais skatiens vēstīja es zinu, tu neesi �eit piederīgs, tomēr aizvedī�u tevi pie galda. Sekojiet man, viņa izdvesa ar neīsta smaida atblāzmu sejā. Klejs neteica neko. Viņ� ar pūlēm norija siekalas, skatījās tie�i uz priek�u un centās neievērot �ņaudzo�o kamolu pakrūtē. Kā gan varēja cerēt, ka viņ� priecāsies par pusdienām �ādā atmosfērā? Viņi ar Rebeku bija divreiz tur ieturēju�i maltīti: vienu reizi ar misteru un misis van Horniem, otru bez viņiem. Ēdiens bija dārgs un likās samērā labs, bet toreiz Klejs pārtika no tītara pusfabrikātiem, viņa prasības nebija nekādas augstās, un viņ� to labi apzinājās.

Beneta nebija. Klejs viegli apskāva misis van Homu, tas bija rituāls, kas nepatika nevienam no viņiem, un tad patētiski noskaitīja: Daudz laimes dzim�anas dienā! Pēc tam viņ� viegli noskūpstīja Rebeku uz vaiga. Galdiņ� bija labs, ar pla�u skatu uz zālienu ap astoņpadsmito bedrīti, lieliska vieta, kur pusdienot, jo varēja noskatīties uz dīvaiņiem, kuri vārtījās smiltīs, netrāpīju�i bumbiņu bedrītē no divu pēdu attāluma.

-�� Kur tad misters van Horns? apvaicājās Klejs cerībā, ka viņa nav pilsētā vai, vēl labāk, viņ� ievietots slimnīcā ar kādu nopietnu kaiti.

-�� Viņ� ir ceļā, paskaidroja Rebeka.

-�� Viņ� visu dienu pavadīja Ri�mondā, tiekoties ar guberna�toru, bez kādas vajadzības piebilda misis van Horna. Viņi nekad nerimās. Klejam tā vien gribējās izsaukties: �Labi, labi, jūs uzvarējāt! Jūs esat daudz svarīgāki par mani!�

-�� Ar ko tad viņ� tur nodarbojas? Klejs laipni apjautā�jās, vēlreiz izbrīnījies par savām spējām izklausīties patiesi

ieinteresētam. Klejs zināja, kāpēc Buldozers bija tie�i Ri�mondā. �tatam trūka naudas, tas nevarēja atļauties būvēt jaunus ceļus Ziemeļvird�īnijā, tur, kur Benets un viņam līdzīgie gribēja. Ziemeļvird�īnijā notika balso�ana. Likumdevēja vara bija iecerējusi vietēja rakstura referendumu par apgrozījuma nodokļiem, lai pilsētas un apgabali varētu pa�i veidot savus lielceļus. Jo vairāk ceļu, jo vairāk izīrējamo dzīvokļu, vairāk tirdzniecības centru, pla�āka satiksme, vairāk naudas ar tās trūkumu sirgsto�ajai BVH grupai.

-�� Ar politiku, Bārba atvairījās. Patiesībā viņa dro�i vien nemaz nezināja, par ko viņas vīrs runāja ar gubernatoru. Klejs baidījās, ka viņai nav ne jausmas par firmas akciju reālo cenu. Viņai bija skaidrs, kurās dienās ir brid�a kluba tik�anās un ka Klejs pelna niecīgu naudiņu, bet pārējie sīkumi bija Beneta ziņā.

-�� Kā tev �odien gāja? apvaicājās Rebeka, neuzkrīto�i, bet veikli aizvirzot sarunu no politikas. Apsprie�ot strīdīgus jautā�jumus ar viņas vecākiem, Klejs jau divas vai trīs reizes bija pieminējis vārdus jaunbūvju ekspansija, un situācija bija kļuvusi saspringta.

-�� Kā parasti, viņ� atbildēja. Un tev?

-�� Mums rīt ir noklausī�anās sēdes, viss kantoris sacelts kājās.

-�� Rebeka stāstīja, ka tev atkal ir slepkavības lieta, Bārba piezīmēja.

-Jā, taisnība, Klejs piekrita, nodomādams, diez par kuriem sabiedriskā aizstāvja darba aspektiem viņas vēl spriedelēju�as. Katrai priek�ā stāvēja glāze ar baltvīnu. Abas glāzes bija pus�tuk�as. Viņ� bija iesteidzies diskusijas laikā, iespējams, tika runāts tie�i par viņu. Vai arī viņ� bija pārmērīgi jūtelīgs? Varbūt.

-�� Kas ir tavs klients? Bārba pra�ņāja.

-�� Kāds puisis no ielas.

-�� Un ko viņ� nogalināja?

-�� Upuris ir kāds cits puisis no ielas.

Tas viņai sniedza nelielu mierinājumu. Melnie novāc melnos. Viņi visi varētu cits citu ap�aut, kāda kuram gar to būtu daļa?

-�� Vai viņ� patie�ām to izdarījis?

-�� Pagaidām viņ� tiek uzskatīts par nevainīgu. Kā jau pie�ņemts.

-�� Citiem vārdiem sakot, viņ� to paveica.

-�� Uz to pusi ir.

-�� Kā tu vari aizstāvēt tādus cilvēkus? Ja zināms, ka viņi ir vainīgi, kā var nopūlēties, mēģinot viņus izpestīt?

Rebeka ieņēma lielu malku vīna un nolēma neiejaukties. Pēdējā laikā viņa arvien mazāk un mazāk centās Kleju glābt. Prātā iesmeldza doma ja kopā ar Rebeku dzīve būtu brīni��ķīga, tad kopā ar viņas vecākiem īsts murgs. Un murgi alla� ņem virsroku.

-�� Mūsu konstitūcija katram garantē advokātu un taisnīgu tiesu, viņ� pacietīgi noskaitīja, tā, lai katram muļķim būtu skaidrs. Es tikai daru savu darbu.

Bārba samirk�ķināja savas jaunveidotās acis un palūkojās uz astoņpadsmito bedrīti. Daudzas Potomakas sievietes bija izmantoju�as plastiskā ķirurga pakalpojumus. Skaidri redzams, ka viņ� specializējas aziātisku vaibstu jomā. Pēc otrā piegājiena acu kaktiņi tika savilkti atpakaļ un acis, kamēr vēl ap tām nebija krunciņu, izskatījās glu�i kā mākslīgas. Vecā labā Bārba bija nostiepta, sa�ūta un sadurstīta ar botulīna injekcijām bez jeb�kāda skaidra plāna, un viņas seja ne pēc kā neizskatījās.

Rebeka vēlreiz iedzēra lielu malku vīna. Pirmoreiz, kad viņi bija vakariņoju�i kopā ar tās vecākiem, viņa zem galda bija noāvusi kurpi un ar kāju pirkstiem knibinājusies gar Kleja stilbu, it kā teikdama: �Pie velna �o vietu, iesim un liksimies gultā!� Bet �ovakar tā nebija. Viņa bija vēsa un izskatījās dziļās domās iegrimusi. Klejs saprata, ka viņu nemaz neuztrauc kaut kādas nenozīmīgas noklausī�anās sēdes, kas rītdien stāv priek�ā. Gaisā virmoja kaut kas netverams, un viņ� savā prātā pārlika, vai �īs vakariņas varētu novest pie kār�u atklā�anas, pie vētrainas apspriedes, kur dienas kārtībā ir viņu abu nākotne.

Benets ieradās lielā steigā, vienā laidā bārstīdams atvaino��anās frāzes par nokavē�anos. Viņ� uzplik�ķināja Klejam pa muguru, it kā abi būtu studentu korporācijas biedri, un no�skūpstīja uz vaiga savas meitenes.

-�� Kā tad klājas gubernatoram? noprasīja Bārba, pietie�kami skaļi, lai to sadzirdētu visā zālē.

-Lieliski. Viņ� sūta sveicienus. Nākamnedēļ pilsētā būs Ko�rejas prezidents. Gubernators ielūdz mūs uz svinīgu saietu savā savrupmājā. Ari �ie vārdi tika pateikti pilnā balsī.

-�� Patie�ām? jūsmoja Bārba, pārtaisīto seju savilkusi prieka grimasē.

Ar korejie�iem viņa jutīsies glu�i kā ar savējiem, nodomāja Klejs.

-�� Būtu jābūt jaukai ballītei, izmeta Benets, sarindodams sev priek�ā veselu kolekciju mobilo telefonu. Pēc da�iem mir�kļiem viņam aiz muguras parādījās viesmīlis ar dubulto viskiju un nedaudz ledus, kā parasti.

Klejs pasūtīja ledus tēju.

-�� Kā iet manam kongresmenim? Benets skaļi noprasīja Rebekai, kas sēdēja galdiņa viņā pusē, tad pavērsa acis pa labi, lai pārliecinātos, vai pāris pie blakusgaldiņa to dzirdēju�i. Sak man ir personīgais kongresmenis!

-�� Labi, tēt. Viņ� liek tevi sveicināt. Viņ� tagad ir ļoti aiz�ņemts.

-�� Tu, mīlulīt, izskaties nogurusi. Bija grūta diena?

-�� Samērā grūta.

Visi trīs van Horni iedzēra pa malkam. Rebekas sagurums bija galvenais sarunu temats. Vecākiem likās, ka meita pārāk daudz strādā. Viņiem likās, ka tai vispār nevajadzētu strādāt. Viņai jau tuvojās trīsdesmit un bija laiks iziet par sievu pie kāda jauka jauna cilvēka ar labi apmaksātu darbu un spo�u nākotni, lai vecāki varētu audzināt mazbērnus un savas dzīves atliku�os gadus pavadīt Potomakas Lauku klubā.

Klejam bija pilnīgi vienalga, ko, ellē ratā, grib viņas vecāki, ta�u Rebekai bija līdzīgi sapņi. Reiz viņa bija prātojusi par karjeru valsts dienestā, bet pēc �etriem darba gadiem birokrā�tija viņai jau bija līdz kaklam. Viņa vēlējās vīru un bērnus, un lielu māju priek�pilsētā.

Tika apskatīta ēdienkarte. Benetam kāds piezvanīja, un viņ� turpat pie galda sāka uzstājīgi bļaut klausulē. Bija pajucis kāds

darījums. Amerikas nākotnes finansiālā brīvība karājās mata galā.

-�� Ko man ģērbt mugurā? Bārba apvaicājās Rebekai, kad Klejs aizslēpās aiz savas ēdienkartes.

-�� Kaut ko jaunu, atbildēja Rebeka.

-�� Tev taisnība, Bārba apņēmīgi piekrita. Sestdien brauk�sim iepirkties.

-�� Laba doma.

Kad Benets bija izglābis darījumu, viņi pasūtīja ēdienu. Viņ� apgaismoja pārējiem telefona sarunas sīkumus banka nerī�kojas pietiekami ātri, viņam vajadzējis piemest ogles, un tā tālāk, un tā joprojām. Tas turpinājās, līdz tika atnesti salāti.

Pēc da�iem kumosiem, vēl ar pilnu muti, kā ierasts, Benets iesāka: Kad biju Ri�mondā, pusdienoju kopā ar labu draugu Aienu Ladkinu, parlamenta spīkeru. Tev viņ� patiktu, Klej, tas tik ir cilvēks. Nevainojams Vird�īnijas d�entlmenis.

Klejs ko�ļāja ēdienu un piekrīto�i pamāja, it kā viņ� neva�rētu vien sagaidīt, kad satiksies ar visiem Beneta tuvākajiem draugiem.

-�� Lai nu kā, Aiens ir man parādā da�us pakalpojumus, lielā�koties tepat uz vietas, un tad nu es sāku runāt par �o jautājumu.

Pēc brī�a Klejs atklāja, ka abas sievietes pārstāju�as ēst. Dak�iņas bija it kā sastingu�as gaisā, kamēr viņas ieinteresētas skatījās un klausījās.

-�� Kas tas par jautājumu? Klejs ierunājās, jo likās, ka visi grib, lai viņ� kaut ko pasaka.

-�� Nu, es viņam pastāstīju par tevi, Klej. Daudzsolo�u, jaunu advokātu, apķērīgu, strādīgu, D�ord�taunas Juridiskās augst�skolas absolventu, izskatīgu jaunu cilvēku ar raksturu, un viņ� sacīja, ka alla� esot meklējis jaunus talantus. Dievs vien zina, cik grūti tos atrast. Viņ� teica, ka tur esot brīva juriskonsulta vieta. Es teicu, ka man nav ne jausmas, vai tas tevi interesē, bet priecātos, ja tu �o vietu ieņemtu. Ko tu par to domā?

�Domāju, ka mani lenc no visām pusēm,� Klejam gandrīz vai paspruka. Rebeka lūkojās viņā, vērīgi pētīdama pirmo reakciju.

Saskaņā ar scenāriju Bārba paziņoja: Izklausās brīni�ķīgi.

Talantīgs, apdāvināts, strādīgs, izglītots, pat izskatīgs. Klejs bija pārsteigts, cik strauji cēlu�ās viņa akcijas. Interesanti, viņ� novilka, un tas zināmā mērā atbilda patiesībai. Visa �ī lieta likās interesanta.

Benets bija gatavs mesties uzbrukumā. Viņ�, bez �aubām, izmantoja Kleja apjukumu. Tā ir lieliska vieta. Aizraujo�s darbs. Tur tu satiksies ar pasaules varenajiem. Ne brīdi nebūs garlaicīgi. Diem�ēl arī garas darba stundas, vismaz laikā, kad notiek sesijas, bet es Aienam teicu, ka tev ir stipri pleci, kuriem var uzkraut atbildību.

-�� Kas tie�i man būtu jādara? Klejam izdevās iespraukties sarunā.

-�� Es gan nepārzinu to juristu bū�anu. Bet, ja tas tevi inte�resē, Aiens būtu priecīgs noorganizēt pārrunas. Lai gan �ī vieta ir gards kumosiņ�. Darba pieteikumi ar CV plūst straumēm. Izlem labi ātri!

-�� Ri�monda jau nemaz nav tik tālu, Bārba iestarpināja.

Tā ir elli�ķīgi tuvu, ja salīdzina ar Jaunzēlandi, Klejs nodo�māja. Bārba jau plānoja kāzas. Viņ� nevarēja izprast Rebeku. Reizēm viņa jutās vecāku apspiesta, bet tikai retumis izrādīja vēlē�anos tikt no viņiem projām. Savu naudu, ja tā patie�ām viņam vēl bija, Benets izmantoja kā ēsmu, lai paturētu abas meitas tuvāk pie mājām.

-�� Jā, laikam jāsaka paldies, Klejs izdvesa, sagumis zem nule pieminēto plato plecu smaguma.

-�� Sākuma alga ir deviņdesmit �etri tūksto�i gadā, Benets turpināja par veselu oktāvu vai divām zemākā balsī, lai pārējie nedzirdētu.

Deviņdesmit �etri tūksto�i tas bija vismaz divas reizes vairāk nekā Kleja pa�reizējie ienākumi, un viņ� pieņēma, ka visi pie galda sēdo�ie par to bija informēti. Van Horni dievināja naudu un bija lietas kursā par citu algām un ieņēmumiem.

-�� O-o, kā pēc mājiena iesaucās Bārba.

-�� Tā ir pieklājīga samaksa, atzina arī Klejs.

-�� Nav slikti sākumam, Benets piezīmēja. Pēc Aiena vār�diem, tu pilsētā satiksies ar slaveniem advokātiem. Visu iz�ķir

kontakti. Uzturi tos pāris gadu, un tu varēsi teikt pats savu vārdu korporatīvajā likumā. Un tas, vai zini, ved pie lielās naudas.

Apziņa, ka Benetam pēk�ņi radusies vēlme plānot Kleja atli�ku�o dzīvi, nebūt nebija mierino�a. �ie plāni, bez �aubām, vis�tie�ākajā mērā attiecās uz Rebeku un pavisam maz uz Kleju.

-�� Vai tad te vispār var teikt �nē�? iejaucās Bārba, neveikli uzmudinot.

-�� Neuzstāj, māt, bilda Rebeka.

-�� Tā ta�u ir tik brīni�ķīga izdevība, Bārba uzsvēra, it kā Klejam pa�am tas nebūtu skaidrs.

-�� Apsver to, padomā līdz ritam, Benets pielika punktu. Dāvana bija pasniegta. Redzēsim, vai puika būs pietiekami gudrs, lai to pieņemtu.

Klejs ar jaunu sparu metās virsū salātiem. Viņ� tikai pamāja ar galvu, it kā nevarēdams tagad runāt. Atnesa vēl vienu mēriņu ar skotu viskiju, un tas novērsa uzmanību. Benets dalījās pēdē�jās Ri�mondas baumās par iespējām veidot jaunu profesionālu beisbola komandu Kolumbijas apgabalā, tas bija viens no viņa mīļākajiem tematiem. Būdams vienā no trim investētājgrupām, kas visiem līdzekļiem tiecās dabūt �o komandu, viņ� baudīja priek�rocības zināt, kad �āds lēmums tiks apstiprināts, un bija bezgala apmierināts, būdams informēts par pēdējiem notiku�miem �ai lietā. Saskaņā ar rakstu Post Beneta grupa bija tre�ajā vietā, mēne�a laikā zaudējusi savu ietekmi. Viņu finan�u stā�voklis bija visai neskaidrs, acīmredzami nestabils, kā bija atzī�mējis kāds anonīms ziņu avots, un rakstā Beneta van Horna vārds vispār netika pieminēts. Klejs zināja, ka viņam ir milzīgi parādi. Da�us viņa projektus bija apturēju�as vides aizsardzības organizācijas, cen�oties saglābt vēl atliku�os Ziemeļvird�īnijas neskartās zemes stūrī�us. Viņam bija aizsāktas vairākas tiesas prāvas pret bijū�ajiem partneriem. Grupas akcijas bija pavisam bez vērtības. Bet viņ� te sē�, sūkdams viskiju un muldēdams par jaunu stadionu �etrsimt miljonu dolāru vērtībā un tiesī�bām uz profesionālu komandu par divsimt miljoniem, un algu sarakstu par vismaz simt miljoniem dolāru.

Tikko kā bija apēsti salāti, tika atnesti steiki, kas aiztaupīja Klejam vēl vienu moko�u sarunu brīdi, jo viņam bija atkal kaut kas, ko bāzt mutē. Rebeka viņam nepievērsa uzmanību, un viņ� savukārt ignorēja Rebeku. Iz�ķiro�ā cīņa tuvojās.

Sekoja stāsti par gubernatoru, tuvu personisko draugu, kur� savedis kārtībā lietas, lai varētu doties uz Senātu, un viņ�, protams, gribēja, lai Benets būtu notikumu centrā. Tika piemi�nēti viņa svarīgākie darījumi. Viņ� kāroja jaunu lidma�īnu, bet �īs runas turpinājās jau labu laiku, un Benets nekādi nevarēja saprast, kādu īsti viņ� grib. Likās, ka maltītei vajadzētu ilgt vismaz divas stundas, bet bija pagāju�as tikai deviņdesmit minūtes, kad viņi, atteiku�ies no deserta, sāka posties mājup.

Klejs pateicās Benetam un Bārbai par cienastu un vēlreiz nosolījās laikus izlemt par darbu Ri�mondā. Tā ir izdevība visai dzīvei, Benets svarīgā balsī piekodināja. Nesalaid visu grīstē!

Kad Klejs pārliecinājās, ka viņi ir aizgāju�i, viņ� aicināja Rebeku uz brītiņu iegriezties bārā. Neviens neteica ne vārda, pirms netika pasniegti dzērieni. Jūtot saspīlējumu, abi centās nogaidīt, līdz ierunājās otrs.

-�� Es neko nezināju par to darbu Ri�mondā, viņa iesāka.

-�� Grūti tam noticēt. Likās, ka visa ģimene piedalās �ajā darījumā. Visādā ziņā tava māte jau nu bija lietas kursā.

-�� Mans tēvs ir tikai norūpējies par tevi, tas arī viss.

�Tavs tēvs ir idiots,� viņam gribējās iekliegties. Nē, viņ� ir

noraizējies par tevi. Tu ta�u nevari precēties ar puisi, kam nav nākotnes, un tad nu viņ� �o nākotni noorganizēs. Kāda pa�pār�liecinātība viņ� nolemj, ka viņam nepatīk mana nodarbo�a�nās, un tās vietā sameklēs man citu!

-�� Iespējams, viņ� tikai cen�as palīdzēt. Viņam tas patīk.

-�� Bet kā viņ� var zināt, ka man vajadzīga palīdzība?

-�� Bet varbūt tā arī ir?

-�� Skaidrs. Beidzot arī patiesi vārdi.

-�� Klej, tu tur nevari strādāt mū�īgi. Tu esi labs savā darbā, un tev rūp tavi klienti, bet varbūt ir laiks iet tālāk. Pieci gadi SAB ir ilgs periods. Pats ta�u tā teici.

-�� Varbūt man negribas dzīvot Ri�mondā. Varbūt man prātā nekad nav ienākusi doma pamest Kolumbijas apgabalu. Un ja nu es negribu darboties tava tēva sirdsdrauga pakļautībā? Var�būt iespēja atrasties vietējo politikāņu pulciņā man nemaz ne�ķiet pievilcīga. Es esmu advokāts, Rebeka, nevis kaut kāds papīru grauzējs.

-Tā. Skaisti!

-�� Vai �is darba piedāvājums ir ultimāts?

-�� Kādā ziņā?

-�� Visādā. Ja nu es saku nē?

-�� Man liekas, tu jau to pateici, kas, starp citu, ir visai tipiski. Ar vieglu roku pieņemts lēmums.

-�� Tādus lēmumus viegli ir pieņemt tad, kad ir acīmredzama izvēle. Es pats varu sameklēt sev darbu, un tava tēva pakal�pojumi man nekādā ziņā nav vajadzīgi. Bet kas notiks, ja es sacī�u nē?

-�� Ak, esmu pārliecināta, ka saule tāpat uzlēks.

-�� Bet tavi vecāki?

-�� Domāju, ka viņi būs vīlu�ies.

-�� Un tu?

Viņa paraustīja plecus un iemalkoja dzērienu. Par laulībām bija spriests vairākkārt, bet nekāda vieno�anās netika panākta. Nepastāvēja nekādas saistības, vismaz tās netika uzskaitītas. Ja kāds gribētu aiziet, tas būtu izdarāms, kaut arī ne pārāk viegli. Bet pēc �etru gadu nesatik�anās ne ar vienu citu, nepārtrauk�tiem savstarpējas mīlestības apliecinājumiem un seksa vismaz piecreiz nedēļā �īs attiecības tika virzītas uz ilgsto�u savienību.

Jāpiezīmē, viņa nebija gatava atzīties, ka gribētu pārtraukt karjeru, apprecēties un veidot ģimeni, un tad vispār vairs neat�griezties darbā. Viņi vēl arvien centās pārspēt viens otru, rota�ļīgi sacen�oties, kur� no viņiem ir visneaizstājamākais. Viņa nevarēja atzīties, ka gribētu viru, kas viņu uzturētu.

-�� Man vienalga, Klej, viņa sacīja. Tas ir tikai darba piedā�vājums, nevis valdības norīkojums. Ja vēlies, atraidi to.

-�� Paldies. Un piepe�i viņ� sajutās kā pēdējais stulbenis. Ja nu Benets vienkār�i centās palīdzēt? Viņam tik ļoti nepatika

Rebekas vecāki, ka viss, ko tie darīja, kaitināja. Bet tā ta�u bija viņa problēma, vai ne? Viņiem bija tiesības raizēties par meitas nākamo dzīvesdraugu, viņu mazbērnu tēvu.

Un kur� gan nebūtu satraucies par tādu znotu kā viņ�, Klejs negribot pie sevis nodomāja.

-�� Es nu ie�u, viņa noteica.

-�� Labi.

Viņ� sekoja Rebekai un no mugurpuses pētija viņu, prātā ienāca doma, ka ir pietiekami daudz laika, lai ātri aizbrauktu pie viņas uz vienu ātro seansu. Bet likās, ka viņa tam nav ga�tava, un, ņemot vērā �ī vakara noskaņojumu, dro�i vien ar prieku izteiktu vēsu noraidījumu. Un tad viņ� justos kā tāds ēzelis, kas nespēj valdīt pār sevi, un tāds viņ� tie�ām bija. Tā nu viņ� apspieda savas vēlmes, sakoda zobus un ļāva, lai viss iet savu gaitu.

Kad viņ� palīdzēja Rebekai iekāpt viņas BMW, viņa no�uk�stēja: Vai neiegriezīsies uz pāris minūtēm?

Klejs metās uz savu ma�īnu.

Ar Rodniju viņ� diez kāpēc jutās dro�āk, turklāt deviņi no rīta bija pārāk agra stunda tiem bīstamajiem tipiem no Lamonta ielas. Viņi vēl izgulēja indi, ar ko nu katrs bija pievilcies iepriek��ējā vakarā. Palēnām modās veikaliņu īpa�nieki. Klejs novietoja ma�īnu netālu no sānielas.

Rodnijs bija �tata advokāta palīgs SAB. Laiku pa laikam viņ� apmeklēja juridisko vakarskolu un vēl arvien mēdza teikt, ka reiz pienāks tā diena, kad viņ� iegūs grādu un kļūs par advokātu. Bet ar �etriem pusaud�iem mājās viņam pastāvīgi trūka naudas un laika. Pats uzaudzis Kolumbijas apgabala ielās, viņ� tās labi pazina. Viņa ikdienas darbā ierasti bija lūgumi, ko izteica ne pārāk pieredzēju�ie SAB advokāti, kuri, būdami baltie, baidījās un aicināja viņu pavadīt tos uz bīstamajām vietām, lai izmek�lētu kādu �au�alīgu noziegumu. Bet viņ� bija tikai palīgs, nevis izmeklētājs un tāpēc tikpat bie�i, cik piekrita, teica ari �nē�.

Bet Klejam viņ� nekad nebija atteicis. Abi daudzās lietās bija strādāju�i plecu pie pleca. Sānieliņā viņi atrada vietu, kur bija nokritis Ramons, un pamatīgi izpētīja apkārtni, pilnībā apzinoties, ka policija jau vairākkārt tur visu izķemmējusi. Viņi izfilmēja veselu kaseti un tad gāja meklēt lieciniekus.

Neviens neatradās, un tas nebija pārsteidzo�i. Līdz tam lai�kam, kad Klejs un Rodnijs uz piecpadsmit minūtēm parādījās viņu redzeslokā, ziņas jau bija izplatīju�ās. Apkārt lo�ņāja sve��inieki, izok�ķerējot pēdējo slepkavību, tā ka durvis un mutes jātur ciet. Liecinieki uz dzērienu veikala kastēm, abi vīrie�i, kas katru dienu stundām tupēja vienā un tajā pa�ā vietā, sūk�dami lētos vīnus, neko nepalai�ot garām, sen jau bija pazudu�i, un neviens viņus nebija redzējis. Veikaliņu īpa�nieki rādījās

pārsteigti, ka tur vispār notikusi �audī�anās. �ajā apkārtnē? kāds pārjautāja, it kā noziegums nebūtu noticis viņa rajonā.

Pēc stundas viņi meta mieru un devās uz Pāraudzinā�anas apmetni. Kamēr Klejs stūrēja, Rodnijs malkoja aukstu kafiju no �auras papīra glāzītes. Sprie�ot pēc viņa sejas, kafija nebija tā labākā. Pirms da�ām dienām D�ermēnam trāpījās līdzīga lieta, viņ� ierunājās. Kāds puika no labo�anas iestādes, noturēts tur da�us mēne�us, ticis laukā, vai nu aizmucis, vai atlaists, nezinu, bet divdesmit �etru stundu laikā viņ� bija sa�dabūjis stroķi un sa�āvis divus cilvēkus, viens nomira.

-�� Tā bija nejau�ība?

-�� Ko �eit nozīmē nejau�ība? Divi tipi neapdro�inātās auto�ma�īnās sasitas ar spārniem un sāk �audīties. Vai tā ir nejau�ība vai gadījums ar nodomu?

-�� Vai tur figurē narkotikas vai tā bija laupī�ana, pa�aiz�sardzība?

-�� Nejau�ība, manuprāt.

-�� Kur bija tā labo�anas iestāde? Klejs gribēja zināt.

-�� Tā nebija Pāraudzinā�anas apmetne. �ķiet, kaut kāds iestādījums netālu no Hovardas. Neesmu redzējis papīrus. Tu jau zini, cik lēni D�ermēnam iet.

-�� Tad tu nestrādā pie tās lietas?

-�� Nē. Dzirdēju pa ausu galam.

Rodnijs bija lietas kursā par apkārt klīsto�ām runām, un baumām un zināja vairāk par SAB advokātiem un viņu pienā�kumiem nekā pārvaldniece Glenda. Iegrie�oties W ielā, Klejs noprasīja: Vai agrāk esi jau bijis tajā apmetnē?

-�� Vienreiz vai divreiz. Tur ir smagākie gadījumi, pēdējā pie�tura pirms kapsētas. Drūma vieta, ko vada rūdīti pui�i.

-�� Vai pazīsti kādu d�entlmeni, vārdā Talmed�s X?

-Nē.

Uz ielas nebija bara, kam lauzties cauri. Klejs novietoja auto ēkas priek�ā, un viņi iesteidzās iek�ā. Talmed�a X nebija, viņam steidzami bija jāierodas slimnīcā. Viņa kolēģis Nolands pieklā�jīgi stādījās priek�ā, sacīdams, ka esot virsmācītājs. Savā kabi�netā pie neliela galdiņa viņ� norādīja uz Tekilas Votsona lietu

un aicināja to izskatīt. Klejs pateicās, būdams pilnīgi pārlieci�nāts, ka tā pilnībā attīrīta no nevēlamas informācijas.

-�� Pie mums pieņemts, ka es palieku tepat, kamēr jūs iepa�zīstaties ar lietu, Nolands skaidroja. Ja gribat kopijas, katra maksās divdesmit piecus centus.

-�� Jā, protams, Klejs neiebilda. To, kas pieņemts, �eit nemēdz apspriest. Ja viņam vajadzēs visu lietu, viņ� to varēs dabūt ar tiesas pavēsti. Nolands ieņēma vietu aiz galda, kur gaidīja iespaidīga papīru kaudze. Klejs sāka �ķirstīt lietu. Rodnijs �o to pierakstīja.

Tekilas vēsture bija skumja un jau iepriek� paredzama. Viņ� �eit bija uzņemts janvāri, nosūtījis sociālais dienests, kad viņ� bija atkopies pēc pārdozē�anas vai tamlīdzīgi. Viņ� svēra simt divdesmit vienu mārciņu un bija piecas pēdas un desmit collu gar�. Apmetnē tika veikta medicīniskā pārbaude. Viņam bija neliels drudzis, drebuļi, galvassāpes, kas raksturīgas narkomā�nam. Pēc ārsta slēdziena, izņemot nepietiekama uztura sekas, vieglu saaukstē�anos un narkotiku izvārdzinātu ķermeni, nekas cits ievērības cienīgs nebija atrodams. Kā visi citi pacienti, viņ� tika izolēts uz pirmajām trīsdesmit dienām un bie�i ēdināts.

Kā vēstīja Talmed�a X ieraksti, savu lejupslīdi Tekila bija sācis astoņu gadu vecumā, kad abi ar brāli nozagu�i alus kasti no izvadātājma�īnas. Pusi viņi izdzēra, pusi pārdeva un par iegūto naudu nopirka galonu lēta vīna. Viņu izslēdza no vairākām sko�lām un ap gadiem divpadsmit, kad jau bija atklājis kokaīna kris�tālus, galīgi nogājis no ceļa. Zag�ana kļuva par viņa dzīvesveidu.

Tekilas atmiņa darbojās līdz tam brīdim, kad viņ� sāka lietot narkotikas, tādējādi pēdējo gadu notikumi bija visai izplūdu�i. Talmed�s X bija izsekojis detaļām, un lietā atradās vēstules un e-pasts, kas liecināja par da�ām pieturvietām viņa no�ēlojamā ceļa malās. Kad viņam bija �etrpadsmit gadu, veselu mēnesi Tekila pavadījis Kolumbijas apgabala Jaunie�u pāraudzinā�anas centra narkotiku lietotāju vienībā. Pēc savas brīvlai�anas viņ� taisnā ceļā devies pie dīlera un iepircis kneku. Divi mēne�i �Dārza mājā�, vispār zināmā slēgta tipa iestādē pusaud�iem narkomā�niem, nedeva nekāda labuma. Tekila atzinās Talmed�am X, ka, atrodoties �Dārza mājā�, viņ� lietojis tikpat daudz narkotiku,

cik ārpusē. Se�padsmit gadu vecumā viņu ievietoja �Tīrajās ielās�, visai nopietnā iestādē, kas bija līdzīga Pāraudzinā�anas apmetnei. Jaunās zvaigznes uznāciens tur ilga piecdesmit trīs dienas, tad viņ� bez brīdinājuma aizgāja no turienes. Talmed�a X piezīmēs bija teikts: ��jau pēc divām stundām bija augstā nar�kotiku reibuma pakāpē.� Septiņpadsmit gados nepilngadīgo lietu tiesa nosūtīja viņu uz militāra rakstura vasaras nometni problemātiskiem jaunie�iem, bet tur bija vāja apsardze, un Tekila tur labi nopelnīja, tirgojot narkotikas turienes iemītnie�kiem. Beidzamais mēģinājums vest viņu pie prāta pirms Pār�audzinā�anas apmetnes bija Greisona baznīcas programma, ko vadīja mācītājs D�olijs, pazīstams narkomānu audzinātājs. D�olijs nosūtīja vēstuli Talmed�am X, kurā viņ� izteica viedokli, ka Tekila atbilst vienam no tiem traģiskajiem gadījumiem, kas, iespējams, bija �pilnīgi bezcerīgs�.

Lai cik nomāco�s bija �is dzīvesstāsts, tas bija ievērojams ar to, ka tur nefigurēja vardarbība. Tekila bija arestēts un piecreiz notiesāts par laupī�anu, vienreiz par zag�anu veikalā un div�reiz par narkotiku nēsā�anu. Nekad, pastrādājot noziegumu, Tekila nebija izmantojis ieroci, vismaz ne to, ar kuru viņu pie�ķēra. To bija pamanījis arī Talmed�s X, kur� savās piezīmēs trīsdesmit devītajā dienā bija rakstījis: ��piemīt tendence izvairīties pat no visnenozīmīgākā fiziskā konflikta. �ķiet, pa�tiesi baidās no lielākajiem, kā arī no lielākās daļas mazāko.�

�etrdesmit piektajā dienā Tekilu apskatīja ārsts. Nu jau viņ� svēra pietiekami simt trīsdesmit astoņas mārciņas. Uz ādas vairs nebija ��nobrāzumu un savainojumu�. Turpat bija arī atzīmēts viņa progress lasītprasmē un interese par mākslu. Dienām ejot, piezīmes kļuva arvien īsākas. Dzīve apmetnē bija vienkār�a un kļuva par ieradumu. Da�dien ierakstu nebija vispār.

Ieraksts astoņdesmitajā dienā at�ķīrās: �Viņ� sapratis, ka vi�ņam vajadzīga virsvadība, lai turētos skaidrā. Viens pats viņ� to izdarīt nevar. Saka, ka gribot palikt apmetnē uz visiem laikiem.�

Simtā diena: �Atzīmējām simto dienu ar cepumiem un saldējumu. Tekila teica īsu runu. Viņ� pat apraudājās. Tika ap�balvots ar divām brīvstundām.�

Simt ceturtā diena: �Divas brīvstundas. Viņ� aizgāja un atgriezās pēc divdesmit minūtēm ar augļu saldējumu.�

Simt septītā diena: �Aizsūtījām uz pastu, bija prom turpat stundu, atgriezās.�

Simt desmitā diena: �Divas brīvstundas, atgriezās bez pro�blēmām.�

Pēdējais ieraksts bija simt piecpadsmitajā dienā: �Divas brīv�stundas, neatgriezās.�

Nolands vēroja, kā viņi tuvojās beigām. Ir jautājumi? viņ� noprasīja, it kā viņi jau būtu iztērēju�i atvēlēto laiku.

-�� Diezgan bēdīgi, Klejs nopūtās, aizvērdams mapi. Viņam bija lērums jautājumu, bet uz tiem Nolands nevarētu vai negri�bētu atbildēt.

-�� Posta pasaulē, mister Kārter, �is ir viens no skumjākajiem gadījumiem. Mani reti kas var novest līdz asarām, bet Tekila lika man raudāt. Nolands jau cēlās kājās. Vai jūs vēlētos to nokopēt? Tik�anās bija beigusies.

-�� Varbūt vēlāk, bilda Klejs. Viņi pateicās par veltīto uzma�nību un sekoja Nolandam uz izeju.

Ma�īnā Rodnijs piesprādzēja dro�ības jostu un aplūkoja ap�kārtni. Paskat, vecīt, mums uzradies jauns draugs, viņ� pavisam mierīgi noteica.

Klejs nopētīja degvielas indikatoru cerībā, ka benzīna pie�tiks, lai tiktu atpakaļ uz biroju. Kāds draugs?

-� Redzi to tum�sarkano d�ipu tur, puskvartālu atpakaļ, ielas pretējā pusē?

Klejs atskatījās. Nu un tad?

-�� Pie stūres ir kāds melnais subjekts, īsts milzenis, manu�prāt, ar Redskins cepurīti. Viņ� mūs vēro.

Klejs sasprindzināja redzi, bet tik tikko varēja samanīt brau�cēja aprises, rase un cepurīte palika nesaskatāmi. Kā tu zini, ka viņ� mūs vēro?

-�� Viņ� bija Lamonta ielā reizē ar mums, es viņu divreiz ievēroju klīstam garām, neuzkrīto�i skatoties uz mums. Kad novietojām ma�īnu pirms do�anās iek�ā, es redzēju d�ipu trīs kvartālus uz to pusi. Tagad viņ� ir tur.

-�� Kā tu vari zināt, ka tas ir tas pats d�ips?

-�� Vīna sarkanā ir neparasta krāsa. Redzi to iedobumu labās puses priek�ējā spārnā?

-�� Jā, laikam gan.

-� Tas ir tas pats d�ips, nav nekādu �aubu. Pabrauksim uz to pusi, apskatīsim tuvāk.

Klejs uzbrauca uz ielas un devās garām vīna sarkanajam d�ipam. Vadītāja priek�ā uzradās avīze. Rodnijs uzkricelēja numuru.

-�� Kāpēc lai mums kāds sekotu? Klejs bija neizpratnē.

-�� Narkotikas. Tas ir vienmēr. Varbūt Tekila bija izplatītājs. Varbūt puisim, ko viņ� novāca, bija kādi riebīgi draugi. Kas zina?

-�� Gribētos noskaidrot.

-� Pagaidām vēl neraksimies tik dziļi. Brauc, bet es pavēro�u, kas notiek aizmugurē.

Viņi kādu pusstundu virzījās uz dienvidiem pa Puertoriko avēniju un tad apstājās pie degvielas uzpildes stacijas netālu no Anakostijas upes. Rodnijs nopētīja katru ma�īnu, kamēr Klejs pildīja benzīnu. Astes vairs nav, Rodnijs pavēstīja, kad viņi atsāka brauk�anu. Dosimies uz biroju.

-�� Kāpēc tad viņi mums vairs neseko? Klejs brīnījās. Viņ� būtu gatavs pieņemt jebkuru izskaidrojumu.

-�� Tas man arī nav skaidrs, novilka Rodnijs, vēl aizvien vērdamies sānu spogulīti. Varētu būt, ka viņus interesēja tikai tas, vai mēs ejam uz apmetni. Varbūt viņi saprata, ka mēs esam viņus pamanīju�i. Bridi pa brīdim der pavērot, vai tev kāds neseko.

-�� Ir nu gan! Man vēl nekad nav sekoju�i.

-�� Lūdz Dievu, lai viņi neiedomājas tevi noķert.

D�ermēns Venss dalīja kabinetu ar vēl kādu maz pieredzē�ju�u advokātu, kas patlaban bija izgājis, tādējādi Klejam tika piedāvāts atbrīvotais sēdeklis. Abi salīdzināja datus par saviem klientiem, kuri bija izdarīju�i slepkavību.

D�ermēna klients bija divdesmit �etrus gadus vecs recidīvists, vārdā Vo�eds Porters, kam at�ķirībā no Tekilas bija gar�

un baismīgs ar vardarbību saistītu pārkāpumu saraksts. Atraz�damies Kolumbijas apgabala lielākās bandas rindās, Vo�eds bija divreiz smagi ievainots savstarpējās ap�audēs, kā arī vienu reizi notiesāts par slepkavības mēģinājumu. Septiņi no viņa dzīves divdesmit �etriem gadiem bija pavadīti aiz restēm. Par izārstē�anos no narkotikām viņ� bija izrādījis visai mazu inte�resi, vienīgais mēģinājums bija cietumā un arī tas bez jebkādiem rezultātiem. Viņu apsūdzēja divu cilvēku sa�au�anā �etras dienas pirms Ramona Pamfrija nogalinā�anas. Viens no viņiem nomira uz vietas, otrs tikko turējās pie dzīvības.

Se�us mēne�us Vo�eds bija pavadījis ieslēgts �Tīrajās ielās�, itin labi tiekot galā ar turienes stingro kārtību. D�ermēns bija runājis ar audzinātāju, un saruna bijusi līdzīga tai, kas norisi�nājusies starp Kleju un Talmed�u X. Vo�edu bija atskaidroju�i, viņ� bijis paraugiemitnieks, atguvis veselību, ar katru dienu pieaugusi viņa pa�vērtības apziņa. Vienīgais viņa klupiens �ajā ceļā bija epizode pa�ā sākumā, kad viņ� bija izlavījies laukā, pamatīgi apreibinājies, bet atgriezies un lūdzis piedo�anu. Pēc tam gandrīz �etrus mēne�us problēmu neesot bijis.

Aprīlī viņu izlaida no �Tīrajām ielām�, un jau nākamajā dienā viņ� ar zagtu pistoli iz�āvis uz diviem cilvēkiem. �ķita, ka upuri izvēlēti uz labu laimi. Pirmais bija kāds produktu piegādātājs, kas savu biznesu piekopa Voltera Rīda slimnīcas apkaimē. Bija notikusi vārdu pārmaiņa, tad neliela grūstī�anās un stumdī�anās, bet pēc tam sekoja �etri �āvieni galvā, un Vo�eds tika redzēts bēgam. Piegādātājs vēl arvien bija komā. Pēc stundas se�us kvartālus tālāk Vo�eds raidīja atliku�ās divas lodes uz kādu sīku narkotiku izplatītāju, ar kuru tam biju�as kopējas darī�anas. Viņu sagūstīja dīlera draugi, kas nenogalēja viņu pa�i, bet gan nodeva policijai.

Ar Vo�edu D�ermēns bija runājis tikai reizi, pavisam īsi, kad tas sākotnēji ieradās tiesu zālē. Viņ� visu noliedza, teica D�ermēns. Viņ� raudzījās ar tuk�u skatienu un visu laiku atkārtoja tas nevarot būt, ka viņ� kādu no�āvis. Viņ� apgal�voja, ka esot vecais, nevis jaunais Vo�eds.

Klejs varēja atcerēties tikai vienu gadījumu pēdējos �etros gados, kad viņ� zvanījis Benetam Buldozeram vai vismaz mēģi�nājis to darīt. Toreiz centieni bija beigu�ies ar fiasko, jo viņ� nebija spējis izlauzties caur svarīgas personas mūriem, kas apņēma �o di�o vīru. Misters Benets van Homs gribēja, lai cilvēki domā, ka viņ� visu laiku velta �darbam objektā�, kas viņa izpratnē bija atrasties starp zemes rak�anas ma�īnām, kur viņ� varēja vadīt notikumus un klātienē izjust Ziemeļvird�īnijas neierobe�otās iespējas. Ģimenes mājā atradās lielizmēra fotogrāfijas, kur viņ� bija �objektā� ar speciāli pasūtītu un monogrammām rotātu ķiveri galvā, rādot ar roku vienā vai citā virzienā, kur zeme tika nolīdzināta un celti arvien jauni lielveikali un tirdzniecības centri. Viņ� apgalvoja, ka esot pārāk aizņemts, lai dīki patērzētu, un necie�ot telefonus, ta�u turēja tos tuvumā, rūpējoties par biznesu.

Patiesībā Benets bija pamatīgi aizrāvies ar golfu, lai gan, pēc kāda Kleja studiju biedra tēva vārdiem, spēlēja slikti. Rebekai ne reizi vien bija pasprucis, ka tēvs Potomakā spēlējot vis�maz �etras reizes nedēļā un ka viņa slepenais sapnis esot uzvarēt kluba �empionātā.

Van Homs bija aktīvas dabas cilvēks, sēdē�anai pie rakstām�galda viņam trūka pacietības. Kā viņ� apgalvoja, tur viņ� pava�dot pavisam maz laika. Sekretāre īsts sargsuns, kas atbildēja: �BVH grupa,� negribīgi piekrita savienot Kleju ar citu sekre�tāri firmas iek�ienē. �Projektu daļa,� nelaipni noskaldīja otra meitene, it kā kompānijā būtu nez cik nodaļu. Pagāja vismaz piecas minūtes, lai dabūtu savienojumu ar Beneta personīgo lietvedi. �Birojā viņa nav,� sieviete paskaidroja.

-�� Kur es varētu viņu satikt? Klejs vaicāja.

-�� Viņ� ir objektā.

-Jā, to jau es pats iedomājos. Kā es varētu viņu sazvanīt?

-�� Atstājiet savu numuru, es to pievieno�u pārējiem ziņoju�miem, viņa noteica.

-�� Nu, paldies, sacīja Klejs un nosauca savu darba telefonu.

Pēc pusstundas Benets piezvanīja. Izklausījās, ka viņ� atro�das iek�telpās, iespējams, Potomakas Lauku kluba vīrie�u salonā, ar dubultā viskija glāzi un milzu cigāru rokā un iesāktu kār�u spēli uz galda. Klej, kā tev labi klājas? viņ� jautāja, it kā abi mēne�iem nebūtu redzēju�ies.

-�� Labi, mister van Horn, un jums?

-� Brīni�ķīgi. Vakar bija lieliskas vakariņas. Klejs nesaklau�sīja ne dīzeļmotoru rūk�anu, ne spridzinā�anas darbus.

-Jā gan, tie�ām jaukas. Tās vienmēr sagādā prieku, Klejs liekuļoja.

-�� Kā varu tev palīdzēt, dēls?

-�� Nu, es gribu, lai jūs saprastu, ka es patie�ām novērtēju jūsu pūles sadabūt man to vietu Ri�mondā. Es nebiju to gaidījis, un tā bija liela laipnība no jūsu puses. Klejs norija siekalu kamolu. Bet, taisnību sakot, mister van Horn, es tuvākajā nākotnē nebiju plānojis pārcelties uz Ri�mondu. Vienmēr esmu dzīvojis Kolumbijas apgabalā, te ir manas mājas.

Klejam bija ļoti daudz iemeslu, lai noraidītu �o piedāvājumu. Palik�ana �eit pat bija tikai aizbildinājums. Galvenais vadmotīvs bija izvairīties no Beneta van Horna ieplānotā dzīves modeļa un netikt iesaistītam viņa parādos.

-�� Tu ta�u nerunā nopietni, van Horns satraucās.

-�� Nē, esmu pati nopietnība. Paldies, bet nē, pateicos. Sa�ņemt kaut kādus mēslus no �itā idiota bija pēdējais, ko Klejs varēja izdarīt. �ādos brī�os viņ� mīlēja telefonu; tas brīni�ķīgi padarīja sarunas biedrus vienādus.

-�� Dēls, tā ir liela kļūda, van Horns iebilda. Bet tu dro�i vien neredzi visu �o lietu kopumā.

-�� Varbūt. Bet man nav pārliecības, ka jūs to redzat.

-�� Tevi ir daudz pa�lepnuma, Klej, tas man patīk. Bet tev vēl tomēr ir slapj� aiz ausīm. Tev būtu jāielāgo, ka dzīvē savstar�pējiem pakalpojumiem ir milzu nozīme un, ja kāds cen�as tev sniegt palīdzību, pieņem to. Varbūt kādu dienu tev radīsies izdevība atmaksāt. Tu pieļauj kļūdu, Klej, baidos, ka tai var būt nopietnas sekas.

-�� Kas tās par sekām?

-�� is lēmums var stipri ietekmēt tavu nākotni.

-�� Nu, tā ir mana nākotne, ne jūsējā. Es tik�u pie nākamā darba un tad vēl pie kāda. Pagaidām esmu apmierināts ar to, kur esmu.

-�� Kā tu vari būt laimīgs, visas dienas garumā aizstāvot no�ziedzniekus? Es nesaprotu.

�ī nebija jauna tēma sarunai, un, ja tā uzņems ierasto kursu, ātri novedīs pie nelaba gala. Liekas, �o jautājumu jūs jau esat uzdevis agrāk. Labāk neapspriedīsim to.

-�� Runa ir par ievērojamu algas pielikumu, Klej. Lielāka nauda, labāks darbs, tu savu laiku pavadīsi kopā ar solīdiem ļaudīm, nevis ar ielas paklīdeņu baru. Pamosties, puikiņ! Fonā ska�nēja balsu murdoņa. Lai kur arī Benets bija, viņ� runāja kā no skatuves.

Klejs sakoda zobus un atstāja �puikiņu� neievērotu. Es negrasos strīdēties, mister van Horn. Es tikai piezvanīju, lai pateiktu �nē�.

-�� Apsver to vēlreiz!

-�� Esmu jau visu apsvēris. Paldies nē.

-�� Vai zini, Klej, tu esi lūzeris. Esmu sapratis to jau pirms kāda laika. �is gadījums to tikai apstiprina. Noraidīt tik daudz�solo�u vietu! Vari palikt tai savā bedrē un rauties par minimālo algu. Tevī nav ne godkāres, ne gribasspēka, nekādu nākotnes ieceru.

-�� Vakar vakarā gan es biju centīgs strādnieks plati pleci, daudzpusīgs talants, ass prāts.

-�� Ņemu savus vārdus atpakaļ. Dzīvē tu esi zaudētājs.

-�� Un vēl es biju labi izglītots un pat izskatīgs.

-�� Es samelojos. Tu esi zaudētājs.

Klejs pirmais nolika klausuli. Viņ� nometa to ar smaidu, būdams gana lepns, ka bija tā nokaitinājis di�o Benetu van Hornu. Viņ� bija spējis palikt pie sava un skaidri parādījis, ka �ie ļautiņi viņu nedancinās.

Ar Rebeku viņ� izskaidrosies vēlāk, bet tas nebūs patīkami.

Kleja tre�ā un pēdējā vizīte Pāraudzinā�anas apmetnē bija dramatiskāka nekā divas iepriek�ējās. D�ermēnam sē�ot blakussēdeklī un Rodnijam aizmugurē, Klejs sekoja apgabala poli�cijas ma�īnai un atkal novietoja savējo tie�i ēkas priek�ā. Divi policisti, abi jauni un melnādaini, nonīku�i no tiesas pavēstu izvadā�anas, pieteica iera�anos. Pēc da�ām minūtēm viņi jau bija nonāku�i saspīlētā konfrontācijā ar Talmed�u X, Nolandu un vēl kādu audzinātāju, karstgalvi, vārdā Semjuels.

Daļēji tāpēc, ka viņ� bija vienīgais baltais �ajā pulkā, bet galvenokārt tāpēc, ka bija advokāts, kur� pagādājis tiesas pa�vēsti, visi trīs audzinātāji savas dusmas vērsa pret Kleju. Bet viņam gar to nebija daļas. Vairāk viņ� �os cilvēkus nesatiks.

-�� Cilvēk, jūs ta�u redzējāt to lietu! Nolands nokliedzās uz Kleju.

-�� Tā bija tāda, kādu jūs gribējāt, lai es to redzu, Klejs atcirta. Tagad man vajag visu pārējo.

-�� Ko jūs ar to gribat teikt? vaicāja Talmed�s X.

-�� Man vajag visu, kur minēts Tekilas vārds.

-�� To jūs nevarat dabūt.

Klejs pagriezās pret policistu, kur� turēja rokā papīrus, un sacīja: Vai jūs, lūdzu, nenolasītu tiesas pavēsti?

Policists pacēla to gaisā, lai visi var redzēt, un lasīja: Visas liecības, kas attiecas uz Tekilas Votsona uzņem�anu, medicīnisko apskati, ārstē�anu, atradinā�anu no narkotikām un palīdzības snieg�anu �ajā jomā, rehabilitāciju un atbrīvo�anu. Pēc Viņa Godības, Kolumbijas apgabala Augstākās tiesas Kriminālnozie�gumu daļas priek�nieka F. Floida Sekmena rīkojuma.

-�� Kad viņ� to parakstīja?

-�� Pirms kādām trim stundām.

-�� Mēs jums visu parādījām, Nolands vērsās pie Kleja.

-�� aubos gan. Es varu noteikt, kad lieta ir pārkārtota.

-�� Kad tā par daudz labi izskatās, D�ermēns beigās piebilda.

-�� Mēs ta�u te nekausimies, ierunājās augumā lielākais policists, likdams saprast, ka kārtīgs kautiņ� diez vai būtu vēlams. Ar ko sāksim?

-� Viņa medicīniskās apskates dati ir konfidenciāli, Semjuels paziņoja. Tā, man liekas, ir tikai ārsta un pacienta darī�ana.

Tas bija labi mērķēts, bet nedaudz garām. Ārsta personis�kās piezīmes ir konfidenciālas, skaidroja Klejs. Bet ne tās, kas pieejamas pacientam. Man irTekilas parakstīta atļauja, kas dod man tiesības iepazīties ar visiem viņa dokumentiem, to skaitā medicīniskajām ziņām.

Viņi sāka ar bezlogu telpu, kur gar sienām stiepās doku�mentiem nepiemērotu skapju rindas. Pēc da�ām minūtēm Talmed�s X un Semjuels pazuda un situācija kļuva brīvāka. Policisti pievilka krēslus un neatteicās no sekretāres piedāvātās kafijas. Kungiem no Sabiedrisko aizstāvju biroja viņa to nepie�dāvāja.

Pēc stundu ilgas rakņā�anās nekas noderīgs netika atrasts. Klejs un D�ermēns atstāja Rodniju turpināt iesākto. Viņiem pa�iem vēl bija jāsatiek citi policisti.

�Tīro ielu� apmeklējums bija ļoti līdzīgs. Abi advokāti ieso�ļoja pieņemamajā telpā ar policistiem aiz muguras. Direktore tika izsaukta no sapulces. Izlasījusi pavēsti, viņa kaut ko nomurmināja, ka pazīstot tiesnesi Sekmenu un vēlāk ar viņu aprunā�oties. Viņa likās ļoti nokaitināta, bet dokuments bija dokuments. Tas pats teksts visas liecības un ieraksti, kas attiecas uz Vo�edu Porteru.

-�� Tas nu nebija nepiecie�ams, viņa sacīja Klejam. Mēs vienmēr sadarbojamies ar advokātiem.

-�� Es nu gan tā neteiktu, iebilda D�ermēns. Patie�ām, �Tīra�jām ielām� bija tāda reputācija, ka viņi apstrīd pat vissīkākās SAB prasības.

Kad viņa beidza lasīt pavēsti otro reizi, viens no policistiem piezīmēja: Mēs te netaisāmies gaidīt visu dienu.

Direktore aizveda viņus uz lielu kabinetu un pieaicināja asistenti, kas sāka nest dokumentu mapes. Kad mēs tās saņem�sim atpakaļ?

-�� Kad būsim beigu�i tās izskatīt, atbildēja D�ermēns.

-�� Un kur tās glabāsies?

-�� Sabiedrisko aizstāvju birojā aiz atslēgas.

Viņu romāns bija sācies Abes bārā. Rebeka ar divām draudze�nēm bija sēdējusi kādā ni�ā, kad Klejs nejau�i gāja tām garām uz tualeti. Viņu acis sastapās, un viņ� pat uz brīdi apstājās, neattapdams, ko lai tālāk dara. Draudzenes drīzumā pazuda. Klejs pameta savus pudeles biedrus. Abi kopā nosēdēja divas stundas pie bāra, nepārtraukti sarunājoties. Pirmais randiņ� bija nākamajā vakarā. Sekss pēc nedēļas. Divus mēne�us viņa neko nebija stāstījusi par Kleju saviem vecākiem.

Tagad, pēc �etriem gadiem, attiecības bija zaudēju�as svai�gumu un viņa ilgojās pēc pārmaiņām. Likās piemēroti, ka savas lietas viņi nokārtotu Abes bārā.

Klejs ieradās pirmais un nostājās pie bāra letes, kur to ielenca valdības kantoristu bars, tuk�odami glāzes un visi reizē skaļi un ātri tark�ķēdami par tām neizmērojami svarīgajām lietām, kam veltīju�i savas garās darba stundas. Viņ� mīlēja Kolumbijas apgabalu un reizē ienīda to. Viņ� mīlēja tā vēsturi, dinamiskumu un nozīmīgumu. Un ienīda neskaitāmos sīkos ierēdņus, kas izdzina sevi �ajā neprātīgajā iedomu spēlē par savu svarī�gumu un neaizvietojamību. Klejam pie pa�as auss tika sparīgi diskutēts par notekūdeņu savāk�anas noteikumiem Centrālajā līdzenumā.

Abes bārs bija vienkār�a dzirdinātava ar stratēģiski pareizu novietojumu netālu no Kapitolija pakalna, lai savāktu izslā�pu�o pūli, kas devās piepilsētas virzienā. Bija arī neatvairāmas sievietes. Labi ģērbu�ās. Daudzas no tām izgāju�as medījuma meklējumos. Klejs uztvēra vairākus skatienus.

Rebeka bija nomāktā garastāvoklī, apņēmīga un vēsa. Viņi ielīda ni�ā un pasūtīja stipros dzērienus priek�ā stāvo�ajām

sarunām. Viņ� uzdeva da�us nenozīmīgus jautājumus par apak�komitejas noklausī�anās sēdi, kas, vismaz sprie�ot pēc Post slejām, noritējusi pavisam nemanāmi. Tika atnesti dzē�rieni, un viņi ķērās pie lietas.

-�� Es runāju ar tēvu, Rebeka iesāka.

-�� Es ari.

-�� Kāpēc tu neteici, ka negribi pieņemt darbu Ri�mondā?

-�� Un kāpēc tu nepateici, ka tavs tēvs caur saviem sakariem pūlas man dabūt to darbu Ri�mondā?

-�� Tev vajadzēja man to pateikt.

-�� Es izdarīju to pietiekami skaidri.

-�� No tevis neko nevar saprast.

Abi iedzēra.

-�� Tavs tēvs nosauca mani par lūzeri. Vai tā ir valdo�ā noskaņa jūsu ģimenē?

-�� obrīd jā.

-�� Tevi ieskaitot?

-�� Man ir zināmas �aubas. Kādam �eit jābūt reālistam.

Viņu attiecībās jau bija viens nopietns pārbaudījums vai

precīzāk kļūmīga neveiksme. Apmēram pirms gada viņi izlēma pa�ķirties, palikt labi draugi, bet izpētīt apkārtni, pārliecinā�ties, vai tur negaida kāds cits. Tas bija Bārbas izplānots pasā�kums, jo, kā Klejs vēlāk noskaidroja, kāds bagāts jauns cilvēks no Potomakas Lauku kluba bija tikko kā zaudējis sievu, kas mirusi no olnīcu vē�a. Benets tam izrādījās tuvs ģimenes draugs, un tā tālāk, un tā joprojām. Abi ar Bārbu viņi izlika slazdus, bet atraitnis saoda ēsmu. Viens mēnesis van Hornu ģimenes lab�vēlībā, un puisis nopirka māju Vaiomingā.

Pa�laik bija iestājies daudz nopietnāks lūzuma punkts. Tās jau bija gandrīz vai beigas. Klejs no jauna iemalkoja dzērienu un pie sevis nosolījās, ka neatkarīgi no tā, kas vēl tiks pateikts, viņ� nekad, ne pie kādiem apstākļiem nebildis neko tādu, kas varētu Rebeku ievainot. Viņa, ja gribēja, varēja sist zem jostas�vietas. Viņ� to nedarīs.

-�� Ko tu gribi, Rebeka?

-�� Es nezinu.

-�� Zini gan. Vai gribi aiziet?

-�� Laikam, Rebeka noteica, un viņas acis kļuva valgas.

-�� Vai tev ir kāds cits?

-Nē.

Vēl nav. Dodiet tik Bārbai un Benetam pāris dienu!

-� Tas ir tāpēc, ka tu, Klej, esi nonācis strupceļā. Tu esi gudrs un talantīgs, bet tev nav nekādu ambīciju.

-�� Re kā! Ir patīkami uzzināt, ka atkal esmu gudrs un talan�tīgs. Pirms pāris stundām es biju tikai zaudētājs.

-�� Vai tu vēl centies jokot?

-�� Un kāpēc gan ne, Rebeka? Kāpēc nepasmieties? Viss ir beidzies, skatīsimies patiesībai acis. Mēs mīlam viens otru, bet es esmu pazudis cilvēks, kam nav nākotnes. Tā ir tava problēma. Manējā ir tavi vecāki. Viņi noēdis to nabaga puisi, ko tu ap�precēsi.

-�� Nabaga puisi?

-�� Nūja. Man �ēl tā nabaga cilvēka, ar ko tu apprecēsies, jo tavi vecāki ir necie�ami. Un tu to zini.

-�� Nabaga puisi, ko es apprecē�u? Viņas acis vairs nebija mitras. Tagad tās kvēloja.

-�� Nomierinies!

-�� Nabaga puisi, ko es apprecē�u?

-�� Klau, izteik�u tev priek�likumu. Apprecēsimies tūlīt pat. Pametam savu darbu, mudīgi apprecamies bez neviena lieci�nieka, pārdodam visu, kas mums ir, un lidojam, teiksim, uz Sietlu vai Portlendu, kaut kur tālāk no �ejienes, un kādu laiku iztiekam tikai no mīlestības.

-�� Uz Ri�mondu tu nebrauksi, bet uz Sietlu gan?

-�� Ri�monda ta�u ir tik sasodīti tuvu taviem vecākiem!

-�� Un tālāk?

-�� Tad mēs atradīsim darbu.

-�� Kādu vēl darbu? Vai tad rietumos ir juristu trūkums?

-�� Tu kaut ko aizmirsi. Iegaumē, kop� vakardienas es esmu gudrs, talantīgs, izglītots, apķērīgs un pat izskatīgs. Lielās juristu firmas mani vajāt vajās. Astoņpadsmit mēne�os kļū�u par līdzīpa�nieku. Mēs varēsim atļauties bērnus.

-�� Un tad parādīsies mani vecāki.

-�� Nē, mēs viņiem neteiksim, kur esam. Un, ja viņi mūs sa�meklēs, mainīsim vārdus un pārcelsimies uz Kanādu.

Atnesa vēl dzērienus, un viņi nekavējās pastumt izdzertās glāzes malā.

Gai�ais bridis bija garām, pārāk ātri. Bet tas atgādināja gan to, kāpēc viņi mīlēja viens otru, gan to, cik ļoti viņus priecēja kopā pavadītais laiks. Tajā bija daudz vairāk smieklu nekā bēdu, lai gan viss lēnām mainījās. Joku kļuva mazāk. Vairāk bezjē�dzīgu ķildu. Pieauga Rebekas ģimenes ietekme.

-�� Man nepatīk rietumu piekraste, viņa beidzot izmeta.

-� Izvēlies jebkuru citu vietu, Klej s noslēdza �o tēmu. Viņas vieta jau bija izvēlēta, viņa nedosies tālu prom no mammiņas un papiņa.

Lai kāds ari būtu bijis viņas nolūks, nākot uz �o tik�anos, tas galu galā bija jāpasaka. Viņa ilgi turēja rokā glāzi, tad pa�liecās uz priek�u un ielūkojās viņam tie�i acīs. Klej, man tie�ām vajadzīga atelpa.

-�� Nemoki sevi, Rebeka! Mēs darīsim, kā vien tu vēlies.

-�� Paldies tev.

-�� Un cik ilga atelpa?

-�� Netirgosimies, Klej!

-�� Mēnesi?

-�� Vairāk gan.

-�� Nē, tam es nepiekrītu. Darīsim tā trīsdesmit dienas bez neviena telefona zvana, labi? �odien ir septītais maijs. Sestajā jūnijā satiksimies �eit, pie �ī pa�a galda, un tad parunāsim par turpmāko.

-�� Turpmāko?

-�� Sauc to, kā gribi.

-�� Paldies. Es to sauktu par sabrukumu, Klej. Lielo triecienu. Krustceles. Es eju pa savu ceļu, tu pa savējo. Mēs parunāsim pēc mēne�a, bet es neceru, ka kaut kas mainīsies. Pagāju�ā gada laikā nekas nemainījās.

-�� Ja es būtu pieņēmis to sasodīto darbu Ri�mondā, vai arī tad mēs tagad �ķirtos?

-�� Diez vai.

-�� Vai tas nozīmē ko citu kā �nē�?

-Nē.

-�� Tātad tas jau bija izdomāts plāns? �is darbs, ultimāts? Pagāju�ais vakars bija tie�i tas, no kā es baidījos, uzbrukums no slēpņa. Pieņem �o vietu, puikiņ, vai arī lasies.

Rebeka nemēģināja to noliegt. Viņa tikai noskaldīja: Klej, esmu nogurusi no cīņas. Nezvani man nākamās trīsdesmit dienas.

Viņa paķēra savu somiņu un pielēca kājās. Garāmejot viņai nez kā izdevās uzspiest sausu un nenozīmīgu skūpstu uz Kleja labajiem deniņiem, bet viņ� pat nepakustējās. Viņ� nenoraudzījās, kā viņa aiziet.

Viņa ari aizgāja neatskatoties.

Kleja dzīvoklis atradās vecu ēku kompleksā Ārlingtonā. Kad Klejs pirms �etriem gadiem to noīrēja, viņ� vēl neko nebija dzirdējis par BVH grupu. Vēlāk viņ� uzzināja, ka �ī ir viena no pirmajām vietām, ko Benets un viņa kompānija riskēju�i apbū�vēt. �is mēģinājums beidzās ar bankrotu, māju kompleksu pirka un pārdeva vairākas reizes, un neviena Kleja īres maksa nesa�sniedza misteru van Homu. Patiesībā neviens no tās ģimenes nezināja, ka Klejs mitinājās viņu celtajās mājās. Pat Rebeka ne.

Dzīvokli ar divām guļamistabām viņ� dalīja ar D�onāhu, senu kursa biedru no juristu skolas, kur� �etras reizes bija izgāzies advokatūras eksāmenā, pirms nokārtoja to, un tagad pārdeva datorus. Viņ� strādāja uz pusslodzi, tomēr pelnīja vai�rāk nekā Klejs, kas faktiski vienmēr kārpījās zem ūdens.

Nākamajā rītā pēc �ķir�anās Klejs paņēma Post no durvju priek�as un ar pirmo kafijas krūzi ierīkojās pie virtuves galda. Kā ierasts, viņ� uzreiz atvēra finan�u lappusi, lai nekavējoties ar gandarījumu novērtētu BVH grupas drūmo stāvokli. Akcijas tik tikko apgrozījās, un da�i to nelaimīgie īpa�nieki bija ar mieru atbrīvoties no tām par 0,75 dolāriem gabalā.

Kur� tad te bija zaudētājs?

Avīzē nebija ne vārda par Rebekas tik iz�ķiro�ajām apak�ko�mitejas sēdēm.

Ticis galā ar savām mazajām raganu medībām, Klejs pie�vērsās sporta nodaļai, iegalvojot sev, ka laiks aizmirst van Hornus. Pilnīgi visus.

Divdesmit minūtes pāri septiņiem, brīdī, kad viņ� parasti tuk�oja graudaugu pārslu bļodu, zvanīja telefons. Viņ� pie sevis pasmaidīja un nodomāja tā ir viņa. Jau atpakaļ.

Neviens cits tik agri nezvanītu. Ja nu vienīgi kādas jaunas sievietes draugs vai vīrs, no tām, kas aug�ā kopā ar D�onāhu izgulēja paģiras. Aizvadītajos gados Klejam jau bija nācies atbil�dēt uz �ādiem zvaniem. D�onāhs dievināja sievietes, sevi�ķi tās, kas bija jau aizņemtas. Tas ir daudz pavedino�ākas, viņ� mēdza teikt.

Bet tā nebija Rebeka, nedz arī kāds draugs vai vīrs.

-�� Mister Kārter? ievaicājās sve�āda vīrie�a balss.

-�� Klausos.

-� Mister Kārter, mani sauc Makss Peiss. Es meklēju darbinie�kus Va�ingtonas un Ņujorkas juridiskajām firmām. Jūsu uzvārds piesaistīja manu uzmanību, man ir divi pievilcīgi piedāvājumi, kas varētu jūs interesēt. Vai mēs varētu �odien kopīgi ieturēt pusdienas?

Klejs bija glu�i kā bez valodas. Vēlāk, du�ā, viņ� atcerējās, ka doma par labām pusdienām bijusi pirmā, kas �odien savādā kārtā ie�āvusies viņam prātā.

-�� J-jā, protams, viņ� beidzot izdabūja pār lūpām. Sma�dzeņu mednieki bija legālā biznesa sastāvdaļa, tāda pati kā pārējās profesijas. Bet viņi reti kad tērēja laiku, ok�ķerējot pa Sabiedrisko aizstāvju biroju.

-�� Labi. Satiksimies pusdienlaikā Vilarda viesnīcas vestibilā.

-Jā, pusdienlaikā es varē�u, sacīja Klejs, bet viņa skatiens

kavējās pie netīro trauku kaudzes izlietnē. 11 bija īstenība, tas nebija sapnis.

-�� Paldies, tad tiekamies vēlāk. Es apsolu, mister Kārter, tas būs tā vērts.

-�� Nu labi.

Makss Peiss steidzīgi nolika klausuli, bet Klejs vēl bridi turēja savējo rokā, skatījās uz netīrajiem traukiem un prātoja, kur� no juristu skolas varētu viņu tā izjokot. Varbūt tas bija Benets Buldozers, mēģinot vēl pēdējo reizi ieriebt?

Maksa Peisa telefona numura viņam nebija. Viņ� nebija pat iedomājies pajautāt, kā sauc viņa kompāniju.

Un tīra uzvalka arī viņam nebija. Viņa īpa�umā bija divi, abi pelēki, viens biezs, otrs plāns, abi jau veci un panēsāti. Viņa

tiesvedību garderobe. Par laimi, SAB nepastāvēja biroja stils, Klejs parasti staigāja haki krāsas biksēs un tum�zilā �aketē. Ja bija jāiet uz tiesu, viņ� aplika kaklasaiti, bet noņēma to, tiklīdz atgriezās savā kabinetā.

Mazgājoties du�ā, viņ� nolēma, ka svinīgs apģērbs nav no svara. Makss Peiss zināja, kur Klejs strādā, un aptuveni nojauta, cik liela bija viņa alga. Ja Klejs uz pusdienām parādīsies nodris�kātās haki biksēs, viņ� varēs pieprasīt lielāku naudu.

Iesprūdis satiksmes straumē uz Ārlingtonas Memoriālā tilta, viņ� nosprieda, ka vainīgs būs bijis tēvs. Vecais zēns bija izrai�dīts no Kolumbijas apgabala, bet nebija zaudējis sakarus. Viņ� beigās būs nospiedis pareizo pogu, sauktu par vienu pēdējo pakalpojumu, un pagādājis dēlam pieklājīgu darbu. Kad D�areta Kārtera godprātīgā juridiskā karjera sadega spo�ās ugunīs, viņ� bīdīja dēlu uz Sabiedrisko attiecību biroju. Nu �ie mācekļa gadi bija beigu�ies, pienācis laiks nopietnākam darbam.

Kas tās par firmām, kas viņu meklēja? Kleju �is noslēpums bija saintriģējis. Tēvs ienīda lielās korporatīvās un lobējo�ās firmas, kas rindām vien bija izvietoju�ās Konektikutas un Masa�ūsetsas avēnijās. Viņ� neizmantoja arī sīkos kantorus, kas reklamējās uz autobusiem un ziņojumu dēļiem un piesārņoja tiesu sistēmu ar nenozīmīgām, frivolām lietām. D�areta biju��ajā firmā strādāja desmit advokāti, desmit tiesu zāles lauvas, kas guva uzvaras un bija pieprasīti.

�Tieku ievilkts nezināmā straumē,� Klejs klusībā nomurmi�nāja, pamezdams skatienu uz Potomakas upi zem sevis.

Piedzīvojis vienu no savas karjeras neproduktīvākajiem rīta cēlieniem, pusdivpadsmitos Klejs atstāja mājas un lēnām devās uz Vilardu, ko oficiāli tagad dēvēja par Ziemeļamerikas Starp�tautisko Vilarda viesnīcu. Vestibilā viņu sagaidīja muskuļots jauns cilvēks, kas likās kaut kur redzēts. Misters Peiss ir aug�ā, viņ� skaidroja. Viņ� vēlētos ar jums tikties tur, ja jums nav iebildumu. Viņi gāja uz liftu pusi.

-�� Lai būtu, Klejs noteica. Viņ� nesaprata, kā gan tik viegli atpazīts.

Aug�upceļā viņi nepievērsa viens otram uzmanību. Kad abi izkāpa devītajā stāvā, Kleja pavadonis pieklauvēja pie Teodora Rūzvelta luksusa numura. Durvis nekavējoties atvērās, un Makss Peiss sveicināja viņu ar darījumu smaidu sejā. Viņ� bija apmēram �etrdesmit piecus gadus vecs, ar tum�iem, viļņotiem matiem, tum�ām ūsām. Tum�s bija arī viss pārējais melni d�insi, melns T krekls, melni zābaki ar spiciem purniem. Holivuda Vilardā. Ne glu�i tādā izskatā, kā Klejs bija gaidījis. Sarokojoties Klejs pirmo reizi sajuta, ka lieta nebija tāda, kā sākumā likās.

Ar acu skatienu miesassargs tika aizraidīts projām.

-�� Paldies, ka atnācāt, sacīja Makss, kad viņi iegāja ovālā, ar marmoru rotātā telpā.

-�� Nav par ko. Klejs bija nodarbināts ar numura izpēti: izmeklētas ādas un tekstilijas, istabas, kas atzarojās visos vir�zienos. Skaista vieta.

-�� Tā būs mana vēl da�as dienas. Es domāju, mēs varētu pusdienot �eit pat, palūgsim, lai mūs apkalpo numurā. Tā mēs varēsim aprunāties pilnīgi netraucēti.

-�� Man nav iebildumu. Prātā ie�āvās viens no bezgala dau�dzajiem jautājumiem. Ko tāds Va�ingtonas darbinieku vervē�tājs darīja tik ārkārtīgi dārgā viesnīcas numurā? Kāpēc viņam tuvumā nebija biroja? Vai tie�ām viņam nepiecie�ams miesas�sargs?

-�� Vai gribēsiet ēst ko īpa�u?

-�� Piekritī�u jūsu izvēlei.

-�� Viņiem ir lieliski capellini ar lasi. Vakar nobaudīju. Vien�reizēji.

-�� Arī es pamēģinā�u. Tajā brīdī Klejs būtu ar mieru ēst visu ko viņ� bija izbadējies.

Kamēr Klejs apbrīnoja skatu uz Pensilvānijas avēniju lejā, Makss devās pie telefona. Kad maltīte bija pasūtīta, viņi apsēdās netālu no loga un ātri apmainījās frāzēm par laiku, Oriolas komandas neveiksmju posmu un ekonomikas draņķīgo stāvokli. Peisam bija veikla mēle, viņ� nepiespiesti varēja tērzēt par visu

ko, cik ilgi vien Klejs gribētu klausīties. Viņ� bija nopietns svaru cilātājs un gribēja to izrādīt. Viņa krekliņ� cie�i piegulēja krūtīm un aug�delmiem, viņam patika knibināt ūsas. Tiklīdz viņ� to darīja, izspīlējās viņa bicepsi.

Kaut kāds kaskadieris, ne jau nu nopietns smadzeņu med�nieks.

Pēc desmit minū�u pļāpā�anas Klejs ierunājās: Tās divas firmas kāpēc gan jūs nestāstāt kaut ko par tām?

-� Tādu nav, Makss atklāja. Man jāatzlst, es jums meloju. Bet es apsolu, ka tā paliks vienīgā reize, kad to darīju.

-�� Tātad jūs nemeklējat darbiniekus, vai ne?

-Nē.

-�� Ko tad jūs darāt?

-�� Esmu ugunsdzēsējs.

-�� Paldies, tas nu man izsaka visu.

-�� Ļaujiet man nedaudz pastāstīt. Es jums visu paskaidro�u un, kad bū�u beidzis, varu galvot, jūs būsiet apmierināts.

-�� Iesaku jums runāt ātri, Maks, citādi es eju prom.

-�� Nomierinieties, mister Kārter! Vai drīkst jūs saukt par Kleju?

-�� Vel ne.

-�� Nu labi. Esmu aģents, ligumdarbinieks, brīvmākslinieks ar savu specializāciju. Mani algo lielās kompānijas, lai nodzēstu tur radu�os ugunsgrēku. Viņi tur kaut ko sastrādā, tad apjau� savas kļūdas, pirms tās pamanīju�i likuma kalpi, un tad viņi noalgo mani, lai es iepazīstos ar situāciju, izstrebju viņu savā�rīto putru un, cerams, ietaupu viņiem labu naudiņu. Pēc maniem pakalpojumiem ir liels pieprasījums. Mani var saukt par Maksu Peisu, bet varbūt arī citādi. Vai nav vienalga. Nav nozīmes, kas es esmu un no kurienes nāku. Svarīgi ir tas, ka mani ir noal�gojusi liela firma, lai novērstu ugunsgrēku. Jautājumi ir?

-�� Pārāk daudz, lai sāktu tos uzdot tūlīt.

-�� Pacietieties! Nevaru jums tagad atklāt sava klienta vārdu, varbūt arī vēlāk nevarē�u. Ja mēs vienosimies, drīkstē�u pateikt ko vairāk. Stāsts ir �āds: mans klients ir multinacionāla kompā�nija, kas ra�o farmaceitiskos preparātus. Tās nosaukums jums

varētu būt pazīstams. Tā izgatavo pla�a spektra produkciju, sākot no parastiem mājas aptieciņas līdzekļiem, kas atrastos ari jūsu zāļu skapīti, līdz sare�ģītām zālēm, kas cīnās pret vēzi un aptauko�anos. Sena, uzticama kompānija ar labu reputāciju. Apmēram pirms diviem gadiem tā nāca klajā ar zālēm, kas varētu ārstēt atkarību no narkotikām, kuras izgatavotas uz opija un kokaina bāzes. Daudz progresīvākām nekā metadons, kur�, lai ari daudziem palīdz, pats rada atkarību un tiek daudz�kārt ļaunprātīgi izmantots. Dēvēsim �is brīnumzāles par tarvānu tā tās kādu laiku tika sauktas. Tās atklāja tikai nejau�ī�bas pēc un steidzami sāka izmēģināt uz visiem laboratorijas dzīvniekiem. Rezultāti bija izcili, bet ir grūti radīt atkarību no narkotikām �urku barā.

-�� Viņiem vajadzēja cilvēkus, Klejs piezīmēja.

Peiss, muskuļiem noviļņojot, paraustīja ūsas. Jā gan. Tarvāna iespējas bija tik milzīgas, ka firmas bosiem nedeva mieru pat naktīs. Iedomājieties, dzer pa kapsulai dienā deviņdesmit dienas, un tu esi tīrs. Alkas pēc narkotikām ir zudu�as. Tā pavi�sam vienkār�i var atmest kokaīnu, heroīnu, kristālus. Kad esi kļuvis tīrs, ik pārdienu ieņem pa kapsulai, un esi brīvs uz visiem laikiem. Gandrīz vai tūlītēja izdziedē�anās, palīdzība miljoniem atkarīgo. Padomājiet par peļņas iespējām prasi, cik gribi, vienmēr atradīsies kāds, kas ar prieku samaksās. Iedo�mājieties, cik dzīvību iespējams izglābt, cik noziegumu var palikt nepastrādāti, cik ģimeņu var palikt nesagrautas, cik mil�jardus var ietaupīt, ja nevajadzētu citādā veidā atveseļot narkomānus. Jo vairāk vadība par to domāja, jo vairāk gribēja, lai zāles ātrāk parādītos tirgū. Bet, kā jau jūs teicāt, bija vēl nepiecie�ami cilvēki.

Sekoja neliela pauze, malks kafijas. Zem T krekla �audījās muskuļi. Vīrietis turpināja:

-�� Nu un tad viņi sāka pieļaut kļūdas. Viņi izvēlējās trīs vie�tas Mehiko, Singapūru un Belgradu, kas atrodas tālu aiz Pār�tikas un zāļu departamenta jurisdikcijas robe�ām. Maskējoties zem kādas mazpazīstamas starptautiskas palīdzības organizā�cijas izkārtnes, viņi sabūvēja atveseļo�anās klīnikas, patie�ām

jaukas slēgta tipa iestādes, kur narkomāni atradās pilnīgā kon�trolē. Tika sameklēti visniknākie narkomāni, ievietoti klīnikā, kur tos atskaidroja, sāka dot tiem tarvānu, lai gan pa�iem nar�komāniem par to nebija ne jausmas. Viņiem arī tas nerūpēja viss bija par brīvu.

-�� Cilvēku laboratorijas, bilda Klejs. Tiktāl stāsts bija fasci�nējo�s, Maksam ugunsdzēsējam bija izteiktas runas dāvanas.

-�� Nekas cits, tikai cilvēku laboratorijas. Tālu prom no Ame�rikas likumpārkāpumu sistēmas. Un amerikāņu preses. Un amerikāņu regulētājiem. Tas bija spo�s plāns. Un zāles iedarbo�jās brīni�ķīgi. Pēc trīsdesmit dienām tarvāns notrulināja tiek�smi pēc narkotikām. Pēc se�desmit dienām narkomāni likās laimīgi, ka attīrīju�ies, bet pēc deviņdesmit dienām viņiem nebija baiļu atgriezties ielās. Viss tika uzmanīts gan diēta, gan fiziskās nodarbības, gan ārstē�anās, pat sarunas. Manam klientam uz katru narkomānu bija vismaz viens darbinieks, bet �ajās klīnikās bija pa simt gultām. Pēc trim mēne�iem pacientus atlaida brīvībā ar norunu, ka katru otro dienu viņi iegriezīsies klīnikā pēc tarvāna devas. Deviņdesmit procenti palika pie �īm zālēm un noturējās. Deviņdesmit procenti! Tikai divi procenti atgriezās pie narkotikām.

-�� Bet atliku�ie astoņi?

-Tie arī radīja problēmu, bet mans klients neapzinājās, cik tā varētu būt nopietna. Viņi turpināja aizpildīt gultasvietas klīnikā, un pēc astoņpadsmit mēne�iem aptuveni tūksto� nar�komānu tika ārstēti ar tarvānu. Rezultāti bija nepārspējami. Klients varēja saost peļņas miljardus. Un konkurences nebija. Neviena cita kompānija nopietni nenodarbojās ar zinātniska�jiem pētījumiem atkarību nomāco�o zāļu laukā. Lielākā daļa jau sen bija pametu�as �o darbu.

-�� Kāda tad bija nākamā kļūda?

Makss kādu brīdi cieta klusu un tad ierunājās: To bija tik daudz. Noskanēja zvans, bija atnestas pusdienas. Viesmīlis iestūma ratiņus un piecas minūtes noņēmās ar galda servē��anu. Klejs nostājās pie loga, lūkodamies uz Va�ingtona pie�minekļa aug�galu, bet bija pārāk iegrimis domās, lai kaut ko

saskatītu. Makss samaksāja viesmīlim un izdabūja viņu laukā no istabas.

-�� Esat izsalcis? viņ� apjautājās.

-�� Nē, nē. Turpiniet. Klejs novilka �aketi un apsēdās uz krēsla. Man liekas, jūs tuvojaties stāsta labākajai daļai.

-�� Labākā, sliktākā, viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Nā�kamā kļūda bija pārcelt pasākumu uz �ejieni. Te nu sākas nepatī�kamais. Mans klients uz labu laimi bija paraudzījies uz globusu un izvēlējies vienu vietu ar baltajiem eiropie�iem, vienu ar latlņamerikāņiem un vienu ar aziātiem. Bija vajadzīgi kādi melnādainie.

-�� Kolumbijas apgabalā to ir bez skaita.

-�� Tā domāja ari mans klients.

-�� Tā ta�u nav taisnība, vai ne? Sakiet, ka melojat.

-�� Es sameloju tikai reizi, mister Kārter. Un devu solījumu vairāk tā nedarīt.

Klejs lēnām pieslējās kājās un, apgājis apkārt krēslam, atkal devās pie loga. Makss cie�i viņu vēroja. Pusdienas pamazām dzisa, bet nevienam tas nerūpēja. Laiks bija apstājies.

-�� Tekila? Klejs pagriezās un jautāja.

Makss pamāja. Jā.

-�� Un Vo�eds Porters?

-Jā.

Pagāja minūte. Klejs sakrustoja rokas un, atspiedies pret sienu, skatījās uz Maksu, kas saglauda savas ūsas. Turpi�niet, noteica Klejs.

-�� Ar apmēram astoņiem procentiem pacientu notiek kas nelāgs. Klientam nav ne jausmas, kas īsti notiek, kur� ir pakļauts riskam. Tarvāns liek viņiem nogalināt. Pavisam vienkār�i. Pēc kādām simt dienām kaut kas smadzenēs sagrie�as un viņi izjūt nepārvaramu vēlmi izliet asinis. Nav nozīmes, vai viņiem ir ar vardarbību saistīta pagātne. Ne vecums, ne rase, ne dzimums, nekas neliecina par slepkavotājiem.

-�� Tas nozīmē astoņdesmit miru�us cilvēkus?

-� Vismaz. Ir grūti iegūt informāciju no Mehiko graustu rajo�niem.

-�� Un cik ir te, Kolumbijas apgabalā?

�is bija pirmais jautājums, kas lika Maksam saminstināties, un viņ� izvairījās no atbildes. Pateik�u pēc pāris minūtēm. Atjaujiet man pabeigt stāstījumu. Vai jūs, lūdzu, neapsēstos? Kad runāju, man netīk lūkoties aug�up.

Klejs apsēdās, kā tika vēlēts.

-�� Nākamā kļūda bija apiet Pārtikas un zāļu departamentu.

-�� Nu, protams.

-�� Klientam �ajā pilsētā ir daudz ietekmīgu draugu. Ir kāds vecs profesionālis politiķu uzpirk�anā ar PAC� naudu, tāpat tiek maksāts viņu sievām un draudzenēm, biju�ajām palīdzēm, pa�rastie gājieni, ko ar lielu naudu �eit var panākt. Tika veikts netīrs darījums. Tajā tika iesaistīti lieli dū�i no Baltā nama, Valsts departamenta, FIB2 un pāris no citām iestādēm, turklāt neviens neko neparakstīja. Nauda nemainīja īpa�nieku, nebija nekādu kukuļu. Mans klients pamatīgi piestrādāja, lai pārlieci�nātu pietiekami daudz cilvēku, ka tarvāns varētu glābt cilvēci, ja vien to varētu izmēģināt vēl tikai vienā klīnikā. Pārtikas un zāļu departamentam apstiprinā�anai vajadzētu divus trīs gadus, bet, tā kā bija pazī�anās Baltajā namā, darījums notika. �ie ietekmīgie ļaudis, kuru vārdi nu ir zudu�i uz visiem laikiem, rada iespēju slepus iesūtīt tarvānu da�ās izmeklētās, valsts uzturētās Kolumbijas apgabala rehabilitācijas klīnikās. Ja zāles tur būtu efektīvas, tad Baltais nams un ietekmīgie darboņi varētu izdarīt ne�ēlīgu spiedienu uz departamentu, lai tās ātrāk tiktu apstiprinātas.

-�� Vai jūsu klients brīdī, kad tika veikts �is darījums, zināja par tiem astoņiem procentiem?

-�� Nemāku teikt. Mans klients man visu neatklāj un nekad ari to nedarīs. Arī es neuzdodu pārāk daudz jautājumu. Man ir citi pienākumi. Lai gan man ir aizdomas, ka klients par tiem asto�ņiem procentiem nezināja. Citādi būtu pārāk liels risks izvērst izmēģinājumus �eit. Tas viss notika ļoti ātri, mister Kārter.

1 PAC Pan Africanist Congress Panafrikāņu kongress.

2 FIB Federālais izmeklē�anas birojs.

-�� Varat mani saukt par Kleju.

-�� Paldies, Klej.

-�� Ak, ko nu!

-�� Es sacīju, ka piekukuļo�anas nebija. Vismaz tā teica mans klients. Bet būsim reālisti. Sākotnējais tarvāna peļņas ienākums nākamajos desmit gados tika vērtēts ap trīsdesmit miljardiem dolāru. Peļņa, nevis apgrozījums. Sākotnēji plānotais nodokļu ietaupījums bija simt miljardi par to pa�u laiku. Nepārprotami, ka kaut kādai naudai laika gaitā bija jānonāk citās rokās.

-�� Bet tā jau ir vēsture?

-�� Tā gan. Zāles tika izņemtas pirms se�ām dienām. Tās visas brīni�ķīgās klīnikas Mehiko, Singapūrā un Belgradā tika slēgtas nakts vidū, kā rēgi pa�ibēja visi brīni�ķīgie kopēji. Aizmirsa par jebkādiem eksperimentiem. Tika saplēsti visi papīri. Mans klients pat nebija dzirdējis par tarvānu. Pie tā arī vajadzētu palikt.

-�� Rodas sajūta, ka tagad arī es esmu ievilkts �ajā lietā.

-�� Tikai tad, ja pats esat ar mieru. Ja jūs atsakāties, esmu gatavs satikties ar citu advokātu.

-�� Atsakos no kā?

-�� No sadarbības, Klej, no sadarbības. Līdz �im Kolumbijas apgabalā tarvāna iespaidā nogalināti pieci cilvēki. Vēl viens nabadziņ� ir komā, dro�i vien neizķepurosies. Vo�eda Portera pirmais upuris. Kopā jau se�i. Mēs zinām, kas viņi ir, kā viņi nomira, kur� tos nogalināja, visu. Mēs gribam, lai jūs pārstāvētu viņu ģimenes. Jūs savāciet viņu parakstus, mēs samaksājam naudu, viss tiek nodarīts klusi un ātri, bez kādām prāvām, publicitātes, bez mazākā skandāla.

-�� Kāpēc gan viņiem es būtu vajadzīgs?

-�� Tāpēc, ka viņiem nav ne mazākās nojausmas par juridis�kas lietas esamību. Viņiem zināms tikai tas, ka viņu mīļie ir nejau�i ielu sadursmju upuri. Tāda ir dzīve. Tavu bērnu no�auj paklīdenis, tu viņu apglabā, paklīdenis tiek arestēts, un tu ceri, ka viņ� tupēs cietumā līdz mū�a beigām. Ne prātā nenāk doma par tiesas prāvu. Gribi iesūdzēt ielu klaidoni? Pat visizbadēju�ākais jurists neuzņemsies �o lietu. Tu viņiem esi vajadzīgs, jo

iesi pie viņiem, izstāstīsi, ka pastāv juridiska lieta un ka viņiem pavisam ātri un konfidenciāli ir iespēja tikt pie �etriem miljo�niem zaļo.

-�� etri miljoni, Klejs atkārtoja, nesaprazdams, vai tas bija pārāk daudz vai maz.

-�� Mēs riskējam, Klej. Ja par tarvānu uzzina kāds jurists, un, atklāti sakot, tu esi pirmais, kas sajutis tā smar�u, var sākties tieslietas. Pieņemsim, ka �is jurists ir tiesas procesa censonis, kur� izvēlas sev Kolumbijas apgabala melnādainos zvērinātos.

-�� Nepavisam nav grūti.

-�� Protams, ne. Un pieņemsim, ka �is jurists kaut kādā veidā sadabū nepiecie�amos pierādījumus. Varbūt kādus dokumen�tus, kas paliku�i neiznīcināti. Vai drīzāk kādu, kas strādā pie mana klienta, kādu plāputa�u. Lai nu kā, tiesas process aizgājēju ģimenēm nāk ļoti par labu. Piespriestā summa var būt milzīga. Un, kas ir tas sliktākais, vismaz manam klientam, sabiedriskā neslava būs briesmīga. Akciju cenas strauji kritīsies. Iedomā�jieties pa�u sliktāko, uzburiet pats savu ļaunāko murgu, un, ticiet man, �ie vīri redz to pa�u. Viņi izdarīju�i kaut ko sliktu. Viņi to apzinās un grib kaut ko labot. Bet reizē ar to viņi arī cen�as kaut kā ierobe�ot savus zaudējumus.

-�� etri miljoni nav pārāk daudz.

-�� Varbūt nav, bet varbūt arī ir. Ņemsim Ramonu Pamfriju. Divdesmit divi gadi, darbs uz pusslodzi, se�i tūksto�i dolāru gadā. Pieņemot, ka viņ� vēl varētu nodzīvot ap piecdesmit trim gadiem un ik gadu nopelnīt divkār�u vidējo algu, viņa dzīves ekonomiskā vērtība �odienas naudā būtu pusmiljons dolāru. Lūk, cik viņ� vērts.

-�� Soda kompensācijas par zaudējumiem būtu viegli piepra�sāmas.

-�� Nesakiet vis. �o lietu, Klej, būtu ļoti grūti pierādīt, nav nekādu dokumentu. Tajos pierakstos, ko vakar paņēmāt, neko neatklāsiet. Kopējiem Pāraudzinā�anas apmetnē un �Tīrajās ielās� nebija ne jausmas, kādas zāles tika izmantotas. Depar�tamentā neko nezina par tarvānu. Mans klients tērēs miljar�dus advokātiem un ekspertiem vai vienalga kam, kuri būs

nepiecie�ami viņu aizstāvībai. Prāvo�anās būtu īsts kar�, jo mans klients ir stipri vainīgs.

-�� Se�reiz �etri ir divdesmit �etri miljoni.

-�� Pieskaitiet desmit advokātam.

-�� Desmit miljoni?

-Jā, tāda ir likme, Klej. Desmit miljoni jums.

-�� Tas dro�i vien ir joks.

-�� Pavisam nopietni. Kopā trīsdesmit �etri. Varu tūlīt pat izrakstīt �ekus.

-�� Man jāiziet svaigā gaisā.

-�� Kā tad ar pusdienām?

-�� Nē, paldies.

Klejs dīki klaiņāja gar Baltā nama priek�pusi. Uz bridi viņ� iejuka fotografējo�u dāņu tūristu pūlī, kas gaidīja, kad prezi�dents viņiem pamās, tad sekoja pastaiga līdz Lafajeta parkam, kur pa dienu klīda bezpajumtnieki, un soliņam Feragata skvērā, kur viņ� apēda sviestmaizi, neizjuzdams nekādu gar�u. Visas maņas �ķita notrulinātas, domas bija lēnas, kā sapītas. Bija maijs, bet gaiss likās smags. Mitrums nemaz nepalīdzēja domāt.

Viņ� iztēlojās divpadsmit melnas sejas zvērināto vietās, sa�dusmotus ļaudis, kas veselu nedēļu bija uzklausīju�i satrieco�o stāstu par tarvānu. Viņ� vērsās pie viņiem ar savu beigu uzrunu: �Kungi un dāmas, viņiem bija nepiecie�ami melnie izmēģinā�juma trusī�i, vislabāk amerikāņi, jo te apgrozās nauda. Un tā nu viņi atgādāja savu nepārspējamo tarvānu uz mūsu pilsētu.� Divpadsmit sejas sekoja katram vārdam un piekrīto�i māja, vēlēdamies ātrāk doties uz savu telpu un spriest taisnu tiesu.

Kāda bija lielākā pasaules vēsturē piespriestā soda nauda? Vai Ginesa rekordu grāmatās ir tādas ziņas? Lai vai cik, viņam tā nokristu kā no gaisa. �Jums atliek tikai aizpildīt veidlapas, zvērināto kungi un dāmas.�

�ī lieta nekad nenonāks līdz tiesai, un to nenoklausīsies neviens zvērinātais. Lai kur� ari būtu radījis tarvānu, lai no�slēptu patiesību, tie tērēs sasodīti daudz, vairāk par �iem trīs�desmit �etriem miljoniem. Viņi tāpat noalgos da�neda�ādus slepkavniekus, lai lauztu locekļus, izzagtu dokumentus, atvie�notu telefonus, nodedzinātu kantorus, izdarītu vienalga ko, lai tikai nepieļautu, ka noslēpums sasniedz �īs divpadsmit sanik�notās sejas.

Viņ� atcerējās Rebeku. Tā būtu pavisam cita meitene, ja to apņemtu viņa naudas radītā greznība. Pavisam veicīgi viņa pamestu savus pienākumus Kapitolija birojā un pievērstos mātes pienākumiem. Viņi apprecētos trīs mēne�u laikā, tiklīdz Bārba tiktu galā ar organizē�anas darbiem.

Viņ� iedomājās ari par van Horniem, bet dīvainā kārtā ne vairs kā par cilvēkiem, ko viņ� vēl joprojām pazina. Tagad tie bija izsvītroti no viņa dzīves; viņ� centās tos aizmirst. Pēc �et�riem pakļautības gadiem viņ� bija atbrīvojies no �iem ļaudīm. Vairāk viņi tam neliks ciest.

Viņ� bija gatavs atbrīvoties vēl no daudz kā.

Bija pagājusi stunda. Klejs attapās uz Dipoņa loka, lūko�damies neliela veikaliņa logos, kas bija iepretim Masa�ūsetsas avēnijai; neparastas grāmatas, neparasti trauki un tērpi; nepa�rasti cilvēki visapkārt. Vienā no vitrīnām bija spogulis, viņ� ieskatījās sev tie�i acīs un balsī sprieda, vai Makss uguns�dzēsējs bija īsts vai tikai rēgs, vai arī krāpnieks. Viņ� gāja pa ietvi, viebdamies no domas, kā gan respektabla kompānija var uzklupt visneaizsargātākajiem cilvēkiem, kuri gadās pa rokai, bet bridi vēlāk jau bija priecīgi satraukts par izredzēm tikt pie naudas, par kādu nekad nebija sapņojis. Viņam vajadzēja tēva padomu. D�arets Kārters zinātu, ko darīt.

Pagāja vēl viena stunda. Viņu gaidīja birojā kaut kāda ikne�dēļas personāla sapulce. Atlaidiet mani, viņ� smaidīdams nomurmināja.

Uz mirkli viņ� ielūkojās Krāmera grāmatās, savā iemīļotākajā apgabala grāmatu veikalā. Iespējams, ka drīzumā viņ� no bro��ūru iesējuma varēs pāriet uz cietajiem vākiem. Viņ� varēs aizpildīt plauktus ar daudzām grāmatu rindām.

Tie�i trijos, kā pēc grafika, viņ� iegāja kafejnīcā Krāmera veikala dziļumā, un tur jau bija Makss Peiss, kas gaidot sēdēja un dzēra limonādi. Viņ� nepārprotami bija priecīgs, atkal ierau�got Kleju.

-�� Vai jūs man sekojāt? apjautājās Klejs un, sabāzis rokas bik�u kabatās, apsēdās.

-�� Bez �aubām. Vēlaties ko dzeramu?

-�� Nē. Kā būtu, ja es rit iesniegtu prasību no Ramona Pamfrija ģimenes puses? �ī viena lieta varētu ienest daudz vairāk, nekā jūs piedāvājāt par visām se�ām.

Likās, ka �is bija gaidīts jautājums. Maksam jau bija gatava atbilde: Jums būs gara problēmu virkne. Pateik�u jums trīs svarīgākās. Pirmkārt, jūs nezināt, pret ko celt apsūdzību. Jūs nezināt, kas izgatavoja tarvānu, un pastāv varbūtība, ka to neviens nekad neuzzinās. Otrkārt, jums nav naudas, ar ko cīnī�ties pret manu klientu. Būs vajadzīgi vismaz desmit miljoni, lai uzsāktu pamatīgu uzbrukumu. Tre�kārt, jums zudīs iespēja pārstāvēt visus minētos prasītājus. Ja jūs nepasteigsieties teikt �jā�, esmu jau gatavs doties ar �o pa�u piedāvājumu pie nākamā jurista, kas ir manā sarakstā. Mans mērķis ir visu apklusināt trīsdesmit dienu laikā.

-�� Es varētu doties uz lielu juridisko firmu.

-�� Jā, bet tas radīs vēl vairāk problēmu. Pirmkārt, jūs zau�dēsiet vismaz pusi no savas naudas. Otrkārt, būs vajadzīgi kādi pieci gadi, lai nonāktu pie kāda rezultāta, varbūt vēl vairāk. Tre�kārt, arī vislielākā firma �ajā zemē var viegli zaudēt pro�cesu. Patiesību, Klej, var neuzzināt nekad.

-�� Bet tā ir jāzina.

-�� Varbūt, bet mani tas neinteresē. Mans darbs ir apklusināt �o lietu, izsniegt adekvātu kompensāciju upuriem un tad ap�glabāt to uz visiem laikiem. Esiet prātīgs, mans draugs.

-�� Mēs ta�u neesam nekādi draugi.

-�� Tiesa, bet mēs jau ejam tajā virzienā.

-Jums tātad ir juristu saraksts?

-Jā, man te ir vēl divi vārdi, abi ļoti līdzinās jums.

-�� Citiem vārdiem sakot, trūcīgi.

-�� Tā ir, jūs esat trūcīgs. Bet vēl jūs esat spējīgs.

-� Tā man reiz teica. Un vēl man ir plati pleci. Tie pārējie divi ir no �īs pilsētas?

-Jā, bet nerunāsim par viņiem. �odien ir ceturtdiena. Atbildi man vajag līdz pirmdienas pusdienlaikam. Pretējā gadījumā do�os pie nākamā.

-�� Vai tarvānu lietoja vēl kādā citā ASV pilsētā?

-�� Nē, vienīgi Kolumbijā.

-�� Un cik cilvēkiem tas tika dots?

-�� Apmēram kādiem simt.

Klejs padzērās ūdeni ar ledu, ko viesmīlis bija nolicis viņa tuvumā. Tātad apkārtnē ir vēl da�i killeri?

-�� Pilnīgi iespējams. Bez vārdiem ir skaidrs, ka turpmāko gaidām ar lielām ba�ām.

-�� Vai jūs nevarat viņus apturēt?

-�� Novērst ielu slepkavības? Neviens nevarēja paredzēt, ka Tekila Votsons aizies no apmetnes un pēc divām stundām kādu nogalinās. Tāpat Vo�eds Porters. �īs zāles nedod nekādas no�rādes, kur� varētu sajukt prātā un kad tas notiktu. Ir da�as liecības, ka pēc desmit dienām, nelietojot zāles, cilvēks atkal kļūst nekaitīgs. Bet tā ir tikai teorija.

-�� Tātad slepkavo�anām pēc da�ām dienām būtu jārimstas?

-�� Mēs uz to paļaujamies. Ceru, ka pārdzīvosim �o nedēļas nogali.

-Jūsu klients ir jāliek cietumā.

-�� Mans klients ir vesela korporācija.

-�� Korporācijas var saukt pie kriminālatbildības.

-�� Labāk nestrīdēsimies par to, ja? Hi mēs nekur netiksim. Mums jātiek skaidrībā, vai jūs pieņemat �o izaicinājumu vai ne.

-�� Esmu pārliecināts jums jau ir savs plāns.

-Jā, un visos sīkumos.

-�� Es pametu savu līdz�inējo darbu. Kas tālāk?

Peiss pastūma limonādes glāzi malā un pieliecās, it kā nu sekotu pats svarīgākais.

-Jūs dibināt pats savu juridisko firmu. Noīrējat telpas, sa�pērkat labas mēbeles un tā tālāk. Jums jāprot sevi labi pasniegt, Klej, un vienīgais veids, kā to izdarīt, ir izskatīties un izturēties kā loti veiksmīgam advokātam. Jūsu potenciālie klienti tiks nogādāti uz jūsu kantori. Uz viņiem ir jāatstāj iespaids. Jums vajadzēs savu personālu, vēl citus advokātus, kas strādā jūsu labā. No pirmā iespaida ir atkarīgs viss. Ticiet man. Pats reiz biju advokāts. Klientiem patīk skaisti kantori. Viņi grib redzēt

veiksmīgu iznākumu. Jūs stāstīsiet �iem cilvēkiem, ka varat nokārtot jautājumu par �etriem miljoniem dolāru.

-�� etri ir daudz par maz.

-� Vēlāk, labi? Tātad jums jāizskatās veiksmīgam; tas ir mans viedoklis.

-�� Es saprotu. Esmu uzaudzis ļoti veiksmīgā juridiskā firmā.

-�� Zinām. Tas ir viens no faktoriem, kāpēc jūs mums patīkat.

-�� Cik tālu patlaban ir ar biroja telpām?

-�� Esam �o to noīrēju�i Konektikutas avēnijā. Gribat apskatīt?

Viņi atstāja Krāmera veikalu pa aizmugurējām durvīm un

soļoja pa ietvi kā divi veci draugi, izgāju�i pastaigā. Vai man vēl aizvien seko? Klejs painteresējās.

-�� Kāpēc gan?

-�� Nu, es nezinu. Tikai tāpat apvaicājos. Katru dienu jau tā nenotiek. Gribētos zināt, vai mani no�aus, ja visu pametī�u un aizskrie�u.

Peiss nosmīkņāja. Diezgan smieklīgi, vai ne?

-�� Sasodīti stulbi.

-�� Mans klients ir ļoti satraukts, Klej.

-�� Tam ir savs pamats.

-�� Desmitiem viņu cilvēku atrodas pilsētā, novēro un gaida, lūdzot Dievu, lai nenotiktu jaunas slepkavības. Viņi cer, ka jūs būsiet tas vīrs, kas izdarīs visu.

-�� Un kā tad ar ētiska rakstura problēmām?

-�� Kādām tad?

-�� Man nāk prātā divas intere�u konflikts un lietu uztiep�ana.

-� Tas nav ņemams nopietni. Palūkojieties vien uz ziņojumu dēļiem.

Krustojumā viņi apstājās. Pa�reiz es pārstāvu apsūdzēto, Klejs sacīja, kamēr viņi gaidīja. Kā es varu pārmest ka�oku uz otru pusi un pārstāvēt viņa upuri?

-� Vienkār�i ņemiet un dariet to. Mēs esam izstudēju�i ētikas kanonus. Tas nav patīkami, ta�u pārkāpumu tur nav. Reiz jūs aizejat no SAB, jūs esat tiesīgs atvērt pats savu kantori un izvēlēties savas lietas.

-�� Tas ir pats vienkār�ākais. Bet kā tad ar Tekilu Votsonu? Tagad zinu, kāpēc viņ� pastrādāja noziegumu. Es nevaru no�slēpt to no viņa vai no viņa nākamā advokāta.

-�� Alkohola reibums vai zāļu ietekme nav vainu mīkstino�i apstākļi. Viņ� ir vainīgs. Ramons Pamfrijs ir miris. Jums Tekila jāaizmirst. Viņi turpināja ceļu.

-�� Man nepatīk �ī atbilde, Klejs izmeta.

-�� Tā ir labākā, kas man ir. Ja jūs sakāt �nē� un turpināt pārstāvēt savu klientu, būs praktiski neiespējami pierādīt, ka viņ� jebkad lietojis zāles, ko sauc par tarvānu. Jūs to zināsiet gan, bet nebūsiet spējīgs to pierādīt. Jūs izskatīsieties muļķīgi, izmantojot to kā attaisnojumu.

-�� Tas varbūt nebūs attaisnojums, bet vērā ņemams ap�stāklis gan.

-�� Tikai tad, ja varēsiet to pierādīt, Klej. �eit. Viņi jau bija Konektikutas avēnijā, kādas garas, modernas ēkas priek�ā ar stiklā un bronzā veidotu ieeju trīs stāvu augstumā.

Klejs pacēla skatienu un noteica: Augstas īres maksas rajons.

-� Nāciet ta�u! Jūsu birojs būs ceturtajā stāvā, stūra kabinets ar fantastisku skatu.

Pla�ajā marmora foajē atradās uzziņu grāmata, kas uzskai�tīja Kolumbijas apgabala juristu pasaules personālijas. �ī nu nebūs man ierastā kompānija, konstatēja Klejs, izlasījis firmu nosaukumus.

-�� Bet varētu būt, Makss piezīmēja.

-�� Un ja nu es negribētu atrasties �eit?

-� Viss atkarīgs no jums. Vienkār�i ir sagadījies tā, ka mums te ir brīvas telpas. Mēs savukārt varētu tās izīrēt jums par ļoti saprātīgu maksu.

-�� Un kad jūs tās noīrējāt?

-�� Nejautājiet man tik daudz, Klej. Mēs ta�u esam vienā ko�mandā.

-�� Vēl ne.

Kleja iespējamos apartamentos ceturtajā stāvā lika paklājus un krāsoja sienas. Dārgus paklājus. Viņi nostājās pie liela, tuk�a

kabineta loga un vērās lejup uz satiksmi Konektikutas avēnijā. Lai atvērtu savu firmu, bija tūksto�iem lietu, kas jāpaveic, viņa prāts spēja pievērsties tikai kādām simt. Klejam bija nojausma, ka Maksam bija atbildes uz visiem jautājumiem.

-�� Par ko jūs domājat? Makss vaicāja.

-�� Patlaban es nevaru sakarīgi padomāt. Viss ir viens vienīgs juceklis.

-�� Nepalaidiet �o izdevību vējā, Klej. Tāda vairs negadīsies. Bet laiks iet.

-�� H ir tik sirreāla.

-�� Firmas dibinā�anu jūs varat nokārtot ar datora palīdzību, tas aizņems tikai kādu stundu. Izvēlieties banku, atveriet rē�ķinu. Vajadzīgos papīrus var sarakstīt nakts laikā. Biroja telpu iekārto�ana, mēbeles ir da�u dienu jautājums. Līdz tre�dienai jūs jau varētu sēdēt pats aiz sava augstākā labuma galda un komandēt parādi.

-�� Kā lai es tieku galā ar pārējām lietām?

-Jums ir draugi Rodnijs un Polete. Viņi pazīst pilsētu, tās ļaudis. Ņemiet viņus pie sevis, trīskār�ojiet algu, pie�ķiriet viņiem jaukus kabinetus tepat �ajā gaiteni. Viņi aprunāsies ar ģimenēm. Mēs ari palīdzēsim.

-Jūs par visu esat padomājis.

-Jā. Pilnībā. Es vadu ļoti efektīvu aparātu, kas nonācis tuvu panikai. Mēs strādājam cauru diennakti, Klej. Mums vajadzīgs tikai priek�strādnieks.

Lejupceļā lifts apstājās tre�ajā stāvā. Iekāpa trīs vīrie�i un sieviete, visi labi ģērbu�ies, manikirētajās rokās tie stiepa biezus dārgas ādas portfeļus, bet sejās bija tik neatņemamā vērtības apziņa, kas tipiska ievērojamu firmu juristiem. Makss bija tik dziļi iegrimis savās apcerēs, ka viņus nemaz neievēroja. Bet Klejs uzsūca katru detaļu viņu manieres, piesardzīgo runas veidu, nopietnību, augstprātību. Tie bija likumu pasaules vare�nie noteicēji, tiem neko nenozīmēja viņa eksistence. Saprotams, vecajās haki krāsas biksēs un apvalkātajos apavos viņ� maz atbilda Kolumbijas apgabala advokatūras locekļa tēlam.

Bet pavisam negaidīti tas varētu mainīties, vai ne?

Viņ� atvadījās no Maksa un no jauna devās garā pastaigā, �oreiz sava biroja virzienā. Kad viņ� beidzot tur ieradās, uz galda nebija nekādu steidzamu ziņojumu. Dro�i vien sapulci, uz kuru viņ� neieradās, neapmeklēja ari daudzi citi. Neviens nejautāja, kur viņ� bijis. Likās, ka neviens vispār nebija pama�nījis viņa pēcpusdienas prombūtni.

Savs kabinets viņam pēk�ņi rādījās stipri mazāks, pieputēju�āks, iekārtojums �ķita neizturami drūms. Uz galda bija kau�dze ar mapēm, lietas, par kurām viņ� nespēja piespiest sevi tagad domāt. Visi viņa klienti tomēr bija kriminālnoziedznieki.

SAB bija pieņemts par savu aizie�anu ziņot trīsdesmit dienas iepriek�. Ta�u �o noteikumu neuzspieda, jo to nemaz nevarēja izdarīt. Cilvēki nepārtraukti pameta �o iestādi, paziņojot neilgi pirms tam vai vispār nebrīdinot nemaz. Glenda atsūtīs drau�dīgu vēstuli. Viņ� tai laipni atbildēs, un ar to lieta būs izsmelta.

Labākā sekretāre birojā bija mis Glika, rūdīts darbarūķis, kas pat gaisā palēktos, ja rastos iespēja dubultot savu algu un pamest aiz sevis SAB vienmuļību. Klejs jau bija izlēmis, ka viņa birojs būs tīkama vieta strādā�anai. To radīs algas, pabalsti, gar� atvaļinājums, iespējams, pat kopīga peļņas sadale.

Darbdienas pēdējo stundu viņ� pavadīja aiz slēgtām dur�vīm, kaļot plānus par darbinieku pārvilinā�anu, apsverot, kuri advokāti un to palīgi būtu noderīgi.

Tre�o reizi tajā dienā viņ� sastapa Maksu Peisu vakariņu laikā Vecā Ebbita grilbārā Piecpadsmitajā ielā, divus kvartālus aiz Vilarda viesnīcas. Klejam par pārsteigumu, Makss iesāka ar martini, tas padarīja viņu atbrīvotāku. Spriedze sāka zust pēc d�ina trieciendevas, Makss kļuva par dzīvu, reālu personu. Kād�reiz viņ� bijis tiesu advokāts Kalifornijā, līdz kāds nelaimīgs gadījums pielicis punktu viņa karjerai. Izmantojot sakarus, viņ� tieslietu tiigū atradis savu ugunsdzēsēja darbības ni�u. Noregulētājs. Augsti apmaksāts aģents, kur� nemanāmi pieslē�dzās darbam, paglāba no radu�ās ķezas un pazuda bez pēdām. Ēdot steikus, pēc pirmās Bordo pudeles Makss paziņoja, ka pēc

tarvāna lietas Kleju gaidot kas cits. Kaut kas daudz lielāks, viņ� noteica un pārlaida skatienu pār restorāna zāli, lai pārlie�cinātos, vai spiegi nenoklausās.

-�� Kas tad? ierunājās Klejs pēc ilgāka klusuma brī�a.

Ātrs un vērīgs skatiens, meklējot slepenos aģentus. Ma�nam klientam ir sāncen�i, kas palaidu�i apritē kādas sliktas zāles. Neviens vēl par to neko nezina. Viņu zāles pārspēj mūsē�jās. Bet manam klientam ir ticams pierādījums tam, ka tās zāles var izsaukt audzēju. Viņ� tikai gaida vislabāko bridi uz�brukumam.

-�� Uzbrukumam?

-�� Nūja, kad jauns, agresīvs advokāts, kam ir tie�i pierādī�jumi, ierosina lietu pret organizāciju.

-Jūs piedāvājat man vēl vienu lietu?

-Jā. Pieņem �o tarvāna lietu, tiec galā trīsdesmit dienās, un tad mēs pie�ķirsim tev nākamo, kas būs miljonu vērta.

-�� Vairāk nekā tarvāna lieta?

-�� Daudz vairāk.

Līdz �im brīdim Klejam bija izdevies kaut kā norīt pusi no sava gaļas gabala, nemaz neizgar�ojot to. Otra puse nu palika neskarta. Viņ� bija izsalcis, bet apetītes nebija. Kāpēc es? viņ� vairāk vērsās pie sevis, nevis pie sava jauniegūtā drauga.

-�� Tāpat var prasīt ari loterijas uzvarētājs. Tu esi laimējis loterijā, Klej. Advokātu loterijā. Tu biji pietiekami apķērīgs, lai uzostu kaut ko par tarvānu, bet tie�i tajā pa�ā laikā mēs izmisīgi meklējām jaunu juristu, kam varētu uzticēties. Esam viens otru atradu�i, Klej, mums ir tikai īss bridis, kurā tev jāpieņem lēmums, kas izmainīs tavas dzīves kursu. Piekrīti un tu kļūsi slavens advokāts. Atsakies un paliec zaudētājos.

-�� Man viss ir skaidrs. Man vajadzīgs laiks pārdomām, jāiz�vēdina galva.

-�� Tev ir visa nedēļas nogale.

-�� Paldies. Paklau, es uz īsu bridi izbrauk�u, rīt no pa�a rīta, atgriezī�os svētdienas vakarā. Man patie�ām liekas, ka jūsu pui�iem nav vajadzības sekot man.

-�� Drīkst jautāt uz kurieni?

-�� Uz Abako, Bahamu salās.

-�� Apciemot tēvu?

Klejs bija pārsteigts, lai gan tādam vairs nevajadzēja būt. -Jā-

-�� Kāda iemesla dēļ?

-�� Tā nebūs jūsu darī�ana. Mak�ķerēt.

-�� Piedodiet, bet mēs esam ļoti aizdomīgi. Ceru, ka saprotat.

-� Ne glu�i. Es jums paziņo�u par savu reisu, tikai nesekojiet man, sarunāts?

-�� Dodu goda vārdu.

Lielā Abako sala ir �aura un gara zemes strēle Bahamu zie�meļos, kādas simt jūdzes uz austrumiem no Floridas. Klejs bija bijis tur tikai reizi, kad pirms �etriem gadiem saskrubināja pietiekami daudz naudas lidma�īnas biļetei. Toreiz �is ceļojums bija tāda pagarāka nedēļas nogale, kurā Klejs plānoja apspriest ar tēvu svarīgas lietas un atrisināt da�as problēmas. Bet no tā nekas nebija iznācis. D�arets Kārters vēl stipri pārdzīvoja savu negodu un jau no pusdienlaika bija aizņemts ar ruma pun�u. Viņ� labprāt runājās par visu ko, tikai ne par jurisprudenci un advokātiem.

�is apciemojums būs citāds.

Klejs ieradās vēlā pēcpusdienā karstā un pārpildītā Coconut Air turboreaktīvā lidma�īnā. Muitas darbinieks ātri ielūkojās viņa pasē un pamāja, lai dodas tālāk. Brauciens ar taksometru līdz Dumbrāja ostai pa ielas pretējo pusi aizņēma piecas minū�tes. �oferim patika skaļa gospeļu mūzika, bet Klejs nebija no�skaņots ko iebilst. Nedz arī maksāt dzeramnaudu. Ostā viņ� iztrausās no ma�īnas un devās meklēt tēvu.

D�arets Kārters savā laiicā bija iesniedzis lietu pret Savie�noto Valstu prezidentu, un, lai ari zaudēja tajā, iegūtā pieredze mācīja, ka katrs nākamais apsūdzamais bija vieglāk iekarojams mērķis. Viņ� nebaidījās ne no viena, ne tiesā, ne ārpus tās. Reputāciju viņam nodro�ināja viena nozīmīga uzvara gadī�jumā, kad Amerikas Mediķu asociācijas prezidentam, augsti kvalificētam ārstam, kur� operācijā pieļāva kļūdu, tika pieprasīts

stingrs spriedums. Nesaudzīga zvērināto komisija konservatīvā pavalstī �o prasību atzina, un D�arets Kārters piepe�i kļuva par pieprasītu tiesvedību juristu. Viņ� uzņēmās vissare�ģītākās lietas, lielākoties uzvarot tajās, un �etrdesmit gados bija jau pla�i pazīstams. Viņ� izveidoja pats savu firmu, kam bija rak�sturīga stingra nostāja tiesu namā. Klejs nekad nebija �aubījies, ka ies tēva pēdās un veltīs savu karjeru tiesu procesiem.

Nepatik�anas sākās, kad Klejs mācījās koled�ā. Notika nepa�tīkams �ķir�anās process, D�aretam tas dārgi maksāja. Viņa firma sāka �ķelties, un, kas bija visai tipiski, partneri sāka iesū�dzēt cits citu. Notikumu nomākts, D�arets divus gadus neuz�varēja nevienā tiesā, viņa reputācija bija nopietni iedragāta. Vislielākā kļūda bija, kad viņ� ar savu grāmatvedi sāka viltot ierakstus slēpa ienākumus, palielināja izdevumus. Kad abus pieķēra, grāmatvedis izdarīja pa�nāvību, bet D�arets ne, kaut ari bija ļoti satriekts. Draudēja cietums. Viņam par laimi, valsti pārstāvo�ais prokurors bija vecs draugs no Juridiskās augst�skolas laikiem.

Viņu savstarpējās vieno�anās detaļas vienmēr paliks kā tum�s noslēpums. Netika izvirzīta nekāda apsūdzība, tikai ne�oficiāls darījums, pēc kā D�arets paklusām slēdza savu kantori, atteicās no jurista licences un pameta valsti. Viņ� aizlidoja tuk�ām rokām, lai gan lietai tuvāk stāvo�ie domāja, ka viņam ārpusē �is tas noglabāts. Klejam par to nebija nekādu aizdomu.

Tā nu di�ais D�arets Kārters pārtapa par zvejas laivas kap�teini Bahamu salās, kur da�am dzīve varētu �ķist brīnumaina. Klejs atrada viņu uz laivas se�desmit pēdu viļņu vagotāja, kas bija iespiedies starp citiem pieblīvētajā piekrastes pietau�vo�anās vietā. Citi atgriezās no garas jūrā pavadītās dienas. Saulē iedegu�i zvejnieki priecājās par savu lomu. Zibēja zib�spuldzes. Bahamie�u klāja komanda steidzās izkraut saldētos jūras asarus un tun�us. Viņi aizstiepa ari somas ar tuk�ajām pudelēm un alus bund�ām.

D�arets atradās laivas priek�galā ar �ļūteni vienā un sūkli otrā rokā. Klejs kādu brīdi vēroja viņu, negribēdams pārtraukt vīru darbā. Tēvs neap�aubāmi atgādināja bēguļojo�u bezpa�

valstnieku baskājains, tum�u, raupju ādu, Hemingvejam līdzīgu sirmu bārdu, sudraba ķēdītēm ap kaklu, zvejnieku cepurē ar garu nagu, baltā kokvilnas kreklā ar līdz elkoņiem atrotītām piedurknēm. Ja vien ne alus vēderiņ�, D�arets izska�tītos pilnīgi iederīgs vietējā ainavā.

-�� Ei, ka tevi divi deviņi! viņ� iesaucās, ieraudzījis dēlu.

-Jauka laiva, Klejs noteica, uzkāpis uz borta. Sekoja stingrs

rokasspiediens, bet nekas vairāk. D�arets nebija emocionālais tips, vismaz attiecībās ar dēlu ne. Vairākas biju�ās sekretāres gan bija runāju�as ko citu. Viņ� oda pēc iz�uvu�iem sviedriem, sāļā ūdens, elpā jaudās novadējies alus kā jau pēc garas dienas jūrā. �orti un baltais krekls bija netīri.

-Jā, tā pieder kādam dakterim Bokā. Tu labi izskaties.

-�� Tu ari.

-�� Esmu pie veselības, tas ir galvenais. Paķer kādu alu. D�arets norādīja uz klāja saldētavu.

Viņi atrāva korķī�us un sēdēja audekla krēslos, kamēr pa muliņu garām pagāja bariņ� zvejnieku. Laiva viegli �ūpojās.

-�� Bija smaga diena? Klejs apvaicājās.

-� Izbraucām saullēktā, man līdzi bija tēvs ar diviem dēliem, abi nopietni svaru cilātāji. Kaut kur no Ņūd�ersijas. Nekad nebiju redzējis tik daudz muskuļu vienā laivā. Viņi cēla ārā no okeāna simtmārciņu zivis, it kā tās būtu foreles.

Garām pagāja divas sievietes ap �etrdesmit, ar nelielām mugursomām un zvejas rīkiem. Viņām bija tas pats noguru�ais, saules nokveldinātais izskats kā pārējiem zvejniekiem. Viena bija nedaudz smagnēja, otra ne, bet D�arets vēroja viņas abas, līdz tās pazuda. Viņu cie�ais skatiens Kleju mulsināja.

-�� Vai tev vēl ir tas pats kooperatīvais dzīvoklis? Klejs jautāja. Tas, ko viņ� bija redzējis pirms �etriem gadiem, bija apbru�āts divistabu dzīvoklis Dumbrāja ostas tālākajā galā.

-Jā, bet es tagad mitinos uz laivas. īpa�nieks daudz nerādās, un tā nu es palieku tepat. Kajītē arī tev atradīsies dīvāns.

-�� Tu dzīvo uz �is laivas?

-�� Kāpēc ne? Te ir gaisa kondicionētājs, pietiekami pla�a telpa. Esmu viens pats, vai zini, gandrīz visu laiku.

Viņi iedzēra alu un noskatījās, kā garām aizklumburē vēl viena zvejnieku grupa.

-�� Man rit paredzēts reiss, D�arets paziņoja. Brauksi līdzi?

-�� Ko tad citu lai te iesāk?

-�� Man te būs kaut kādi āksti no Volstrita, kas grib izbraukt septiņos no rīta.

-�� Izklausās, ka būs jautri.

-�� Esmu izsalcis, izsaucās D�arets, pielēkdams kājās, un iemeta alus bund�u atkritumos. Iesim.

Viņi gāja pa muliņu garām desmitiem da�ādu laivu. Uz burulaivām bija nelielas dzīres. Zvejnieku kapteiņi iedzēra alu un izklaidējās. Visi kaut ko uzsauca D�aretam, tas katram īsi atbildēja. Viņ� vēl aizvien bija basām kājām. Klejs soļoja viņam aiz muguras un domāja pie sevis tas ir mans tēvs, di�ais D�arets Kārters, tagad baskājains krasta klaidonis izbalēju�os �ortos un neaizpogātā kreklā, Dumbrāju ostas karalis. Ļoti ne�laimīgs cilvēks.

�Zilās spuras� bārs bija pārpildīts un trok�ņains. Likās, ka D�arets te visus pazīst. Pirms vēl viņi sameklēja divus brīvus bāra krēslus, bārmenis jau bija sagatavojis katram augstu glāzi ar ruma pun�u. Priekā, D�arets izmeta, pieskandinājis Kleja glāzei, un iztuk�oja savējo līdz pusei. Sekoja visai nopietna zvejnieku saruna ar citu kapteini, un Klejs kādu laiku bija atstāts novārtā, par ko nemaz neņēma ļaunā. D�arets tika galā ar savu pirmo ruma pun�u un pieprasīja nākamo. Tad vēl vienu.

Vienā stūri pie liela, apaļa galda tika organizēts mielasts. Galda vidū salika paplātes ar omāriem, krabjiem un garnelēm. D�arets pamāja Klejam, lai seko, un viņi kopā ar se�iem septi�ņiem citiem apsēdās pie galda. Mūzika bija skala, runas vēl skaļākas. Pie galda visi vaiga sviedros centās piedzerties, un D�arets te komandēja parādi.

Jūrnieks pa labi no Kleja bija novecojis hipijs, kas apgalvoja, ka izvairījies no Vjetnamas un sadedzinājis iesaukuma pavēsti. Viņ� neatbalstīja nevienu demokrātisku ideju, ieskaitot nodar�binātību un ienākumu nodokli. Jau trīsdesmit gadus mētājos

pa Kārību jūru, viņ� plātījās, piebāzis muti ar garnelēm.

-�� Federāli pat nezina par manu eksistenci.

Klejs pieņēma, ka federāļiem bija visai vāja interese par �ī vira eksistenci, un tas pats attiecās uz pārējiem dzīvei nepie�mērotajiem ļautiņiem, ar ko viņ� kopā pusdienoja. Jūrnieki, laivu kapteiņi, zvejnieki, visi no kaut kā bēga no alimentiem, nodokļiem, tiesu apsūdzībām, neveiksmīgiem biznesa darīju�miem. Viņi iedomājās sevi par nemierniekiem, disidentiem, brīvdomātājiem mūsdienu pirātiem, kas jutās pārāk neatka�rīgi, lai ļautu normālas dzīves likumiem sevi iegro�ot.

Iepriek�ējā vasarā Abako bija plosījies viesulis, un kapteinis Floids, ar visskaļāko muti pie galda, tagad karoja ar apdro�inā��anas sabiedrību. Tas izraisīja virkni jaunu stāstu par viesuļiem, bet tiem, bez �aubām, bija vajadzīga jauna porcija ruma pun�a. Klejs pārtrauca dzer�anu; viņa tēvs gan ne. D�arets kļuva arvien skaļāks un iereibu�āks, tāpat kā visi pārējie pie galda.

Pēc divām stundām ēdiens bija jau beidzies, bet ruma pun�a straumes turpināja līt. Viesmīlis tagad staipīja apkārt lielu krūku. Klejs nolēma klusiņām pazust. Neviena neievērots, viņ� atstāja galdu un izlavījās no �Zilās spuras�.

Te nu bija mierīgās vakariņas kopā ar tēvu.

Viņ� pamodās tumsā no trok�ņa, ko radīja tēva stampā�anās pa apak�ējo kajīti un skaļā svilpo�ana, brī�iem viņ� pat iedzie�dājās meldiņā, kas atgādināja kaut ko no Boba Mārlija. Mos�ties! D�arets iebļāvās. Laiva cilājās, ne tik daudz no ūdens kā no D�areta sparīgās jaunās dienas.

Klejs vēl palika guļam uz īsā un �aurā dīvāna, lai aprastu ar situāciju, un viņ� atsauca prātā atmiņas par kādreizējo D�aretu Kārteru. Savā birojā viņ� parasti ieradās pirms se�iem, bie�i ap pieciem un da�reiz pat ap �etriem. Tā se�as dienas nedēļā, nereti pat septiņas. Viņ� palaida garām lielāko daļu no Kleja beisbola un futbola spēlēm, jo vienkār�i bija pārāk aizņemts. Mājās viņ� nekad neatgriezās pirms tumsas, vairākkārt vispār neatnāca. Kad Klejs bija jau vecāks un strādāja juristu firmā,

D�arets bija slavens ar to, ka uzkrāva jaunajiem darbiniekiem kaudzēm darba. Pēc sare�ģījumiem laulības dzīvē viņ� sāka gulēt birojā, reizēm viens pats. Neraugoties uz saviem slikta�jiem ieradumiem, D�arets vienmēr atsaucās uz telefona zva�niem, vienmēr ātrāk par citiem. Viņ� bija aizrāvies ar alkoholu, bet spēja apstāties, kad tas sāka traucēt viņa darbu.

Savas slavas zenītā viņam miegs nenāca, un acīmredzot da�iem ieradumiem bija ilgs mū�s. Skaļi dziedot, viņ� nēsājās ap dīvānu, smar�odams pēc svaigas du�as un lēta losjona.

-�� Aug�ā, aug�ā! viņ� auroja.

Par brokastīm neviens nerunāja. Klejs ātri paskrēja zem niecīgas, aukstas ūdens strūklas mazītiņā spraugā, kas saucās du�as telpa. Klaustrofobija viņam nepiemita, bet apziņa par dzīvo�anu tik �auros apstākļos darīja viņu nemierīgu. Debesis klāja biezi mākoņi, gaiss jau bija iesilis. D�arets atradās uz kuģa komandtiltiņa, klausījās radio un, pieri raukdams, lūkojās debesīs. Sliktas ziņas, viņ� sacīja.

-�� Kas ir?

-�� Tuvojas liels negaiss. Viņi te ziņo par lietusgāzēm visas dienas garumā.

-�� Cik ir pulkstenis?

-�� Pusseptiņi.

-�� Cikos tu vakar pārradies?

-�� Tu atgādini savu māti. Kafija ir tur. Klejs ielēja stipro kafiju krūzītē un nosēdās blakus stūrei.

D�areta seju aizsedza saulesbrilles, bārda un cepures nags. Klejam bija aizdomas, ka acis varētu liecināt par smagām paģi�rām, bet kas lai to zina. Radio nepārtraukti skanēja trauksmes signāli par slikto laiku un brīdinājumi par negaisu no lielāka�jiem kuģiem, kas atradās jūrā. D�arets un citu izīrēto laivu kapteiņi nemitīgi sakliedzās, atstāstot ziņas, izsakot prognozes, grozīdami galvu līdzi mākoņiem. Pagāja pusstunda. Ostu ne�viens neatstāja.

-�� Sasodīts! D�arets izsaucās. Zemē nomesta diena.

Parādījās �etri jaunie Volstrita bosi, visi baltos tenisa �ortos,

jaunos sporta apavos un zvejas cepurītēs. D�arets pamanīja

viņus nākam un sagaidija tos kuģī�a pakaļgalā. Pirms viņi bija paspēju�i ielēkt laivā, viņ� brīdināja: Atvainojiet, pui�i, ne�kāda mak�ķerē�ana �odien neiznāks. Tuvojas vētra.

Visas �etras galvas parāvās aug�up, lai pētītu debesis. Pavir�s skatiens mākoņos visiem �etriem lika izdarīt secinājumu, ka meteorologi kļūdīju�ies. Tu joko, viens noteica.

-�� Tikai tāds sīks lietutiņ�, izmeta otrs.

-�� Varbūt pamēģināsim? bilda tre�ais.

-�� Mana atbilde ir nē, sacīja D�arets. �odien neviens mak�ķerēt nebrauks.

-�� Bet mēs jau esam samaksāju�i.

-�� Dabūsiet savu naudu atpakaļ.

Viņi vēlreiz pavērās mākoņos, kas ik mirkli kļuva arvien tum�āki. Kā attāls lielgabals nodārdēja pērkons. Atvainojiet, mīlī�i, D�arets atrunājās.

-�� Kā būtu ar rītdienu?

-�� Man jau ir sarunāts, piedodiet.

Viņi aizvilkās projām, būdami pārliecināti, ka viņiem noblē�dīta balva par izvilkto zivi.

Tagad, kad cerības par strādā�anu bija zudu�as, D�arets piegāja pie ledusskapja un izvilka alu. Ņemsi vienu? viņ� pavaicāja Klejam.

-�� Cik tad ir pulkstenis?

-�� īstais laiks aliņam.

-�� Es vēl neesmu izdzēris savu kafiju.

Viņi sēdēja uz klāja mak�ķernieku krēslos un klausījās, kā pērkona rībieni kļūst aizvien skaļāki. Piestātnē valdīja burzma, kapteiņi un matro�i nostiprināja laivas, bet nelaimīgie mak��ķernieki steidzās atpakaļ pa muliņu, vilkdami aiz sevis kas�tes saldētavas un somas ar iedeguma eļļām un fotokamerām. Pamazām vēj� pieauga spēkā.

-�� Vai esi ticies ar māti? D�arets noprasīja.

-�� Nē.

Kārteru ģimenes vēsture bija īsts murgs, un abi to lieliski zināja. Tu vēl strādā SAB? tēvs painteresējās.

-�� Jā, un tie�i par to es gribēju ar tevi parunāt.

-�� Kā iet Rebekai?

-�� Liekas, tā jau ir pagātne.

-�� Vai tas ir labi vai slikti?

-�� Patlaban tas ir sāpīgi.

-�� Cik tev tagad gadu?

-�� Par divdesmit �etriem mazāk nekā tev. Trīsdesmit viens.

-�� Tā gan. Tu vēl esi par jaunu, lai precētos.

-�� Paldies, tēt.

Pa muliņu lēk�oja kapteinis Floids un apstājās pie viņu laivas.

-�� Ganters ieradies. Pokers pēc desmit minūtēm. Uz priek�u!

D�arets pielēca kājās, pēk�ņi pārvērzdamies par bērnu Zie�massvētku rītā. Vai tu piedalies? viņ� uzsauca Klejam.

-�� Kur tad?

-�� Pokerā.

-�� Es nespēlēju pokeru. Kas ir tas Ganters?

D�arets pastiepās un norādīja Klejam: Redzi tur to jahtu, simtpēdnieci? Tā pieder Ganteram. Viņ� ir kāds vecs vācu jefiņ� ar miljards dolāriem un veselu lērumu meiteņu. Tici man, tā ir labākā vieta, kur pārlaist negaisu.

-�� Nu, ejam! kapteinis Floids vedināja, dodamies projām. D�arets rāpās no laivas uz muliņa. Tu nenāksi? viņ�

strupi noprasīja Klejam.

-�� Es palik�u.

-�� Nemuļķojies! Tas būs daudz jautrāk nekā sēdēt te visu dienu. D�arets jau sekoja kapteinim Floidam.

Klejs atgaiņājās. Es palasī�u grāmatu.

-�� Kā tev tīk.

Kopā ar vēl kādu draiskuli viņi ielēca gumijas laivā un �ļak�stinājās pa piekrastes ūdeņiem, līdz pazuda aiz jahtām.

Tā bija pēdējā reize, kad Klejs redzēja tēvu, pirms atkal pa�zuda uz vairākiem mēne�iem. Te nu bija tēva padoms.

Viņ� bija viens.

Apartamenti bija jau citā viesnīcā. Peiss mētājās pa Kolumbijas apgabalu, it kā tam sekotu spiegi. Pēc steidzīgas sasveicinā�anās un piedāvājuma iedzert kafiju viņi apsēdās lieti�ķai sarunai, Klejs nosprieda, ka noslēpumu glabā�anas process atstājis iespaidu uz Peisu. Viņ� izskatījās saguris. Kustības bija nemiera pilnas. Runas veids nervozāks. Smaids bija pazudis. Neviena jautājuma par nedēļas nogali vai mak�ķerē�anu Bahamu salās. Peiss bija noskaņots noslēgt darījumu vai nu ar Kleju, vai arī ar nākamo advokātu savā sarakstā. Viņi novietojās pie galda, kat�ram priek�ā bija sagatavots bloknots un pildspalva.

-� Man �ķiet, ka pieci miljoni par miru�o ir prātīgāks cipars, Klejs iesāka. Protams, tie ir ielu puikas, kuru dzīvei nav lielas ekonomiskās vērtības, bet tas, ko izdarījis jūsu klients, sodāms ar daudziem miljoniem. Aprēķinot vidējo starp abiem, mēs nonākam pie pieciem miljoniem.

-�� Puisis, kas bija komā, pagāju�o nakti nomira, paziņoja Peiss.

-�� Tad mums ir se�i upuri.

-�� Septiņi. Sestdien no rīta mēs zaudējām vēl kādu.

Klejs jau tik daudzreiz bija piecus miljonus reizinājis ar se�i, ka tagad viņam bija grūti aprast ar jauno ciparu. Ko tad? Kur?

-�� īs nepatīkamās detaļas es pastāstī�u vēlāk, labi? Teiksim tā, �ī bija loti gara nedēļas nogale. Kamēr jūs tur mak�ķerējāt, mēs sekojām 911 izsaukumiem, un �im nolūkam rosīgā nedēļas nogalē �ajā pilsētā vajadzīga neliela armija.

-�� Esat pārliecināti, ka tas saistāms ar tarvāna lieto�anu?

-�� Pilnīgi.

Klejs kricelēja kaut ko nenozīmīgu un centās izplānot savu stratēģiju. Vienosimies par pieciem miljoniem nāves gadī�jumā, -viņ� sacīja.

-�� Pieņemts.

Lidodams mājup no Abako, Klejs pārliecināja sevi, ka tās ir tikai nesvarīgas nulles. Nedomāt par to kā reālu naudu, tikai kā par ciparu virkni ar nullēm galā. Aizmirst, ko par naudu var nopirkt. Aizmirst par iespējamām dramatiskām pārmaiņām. Aizmirst, ko vēlāk var izdarīt zvērināto tiesa. Tikai turpināt �o spēli. Ignorēt to aso nazi, kas plosa tavu vēderu. Izlikties, ka esi no dzelzs. Tavs pretinieks ir vāj� un nobijies, kaut arī loti bagāts un ļoti vainīgs.

Klejs norija kamolu un pūlējās runāt ierastā tonī. Ari samaksa advokātam ir par zemu.

-� Vai tie�ām? Peiss pat pasmaidīja. Ar desmit miljoniem nepietiks?

-�� ajā gadījumā ne. Jūsu piedāvājums būtu daudz lielāks, ja tiktu iesaistīta kāda liela juridiskā firma.

-� Jūs ātri visu aptverat!

-� Puse aizies nodokļos. Man plānotās izmaksas būs ļoti aug�stas. Da�u dienu laikā man jānodibina reāla juristu firma, turklāt rajonā ar augstām īres maksām. Piedevām es vēl gribu ko paveikt Tekilas un citu apsūdzēto labā, kas cietīs no tā visa.

-�� Nosauciet skaitli! Peiss kaut ko pierakstīja.

-�� Piecpadsmit miljoni varētu nogludināt ceļu uz pārmaiņām.

-�� Vai jūs metat �autriņas?

-�� Nē, tikai vedu pārrunas.

-Jūs tātad gribat piecdesmit miljonus trīsdesmit piecus ģimenēm, piecpadsmit sev. Vai tā?

-�� Ar to varētu pietikt.

-�� Lai notiek. Peiss pastiepa roku un noteica: Apsveicu!

Klejs to paspieda. Neko citu par �paldies� viņ� nevarēja

izdomāt.

-� Te būs līgums ar da�iem konkrētiem sīkumiem un noteiku�miem. Makss sniedzās pēc portfeļa.

-�� Kas tie par noteikumiem?

-�� Pirmkārt, jūs neko nedrīkstat bilst par tarvānu ne Tekilam Votsonam, ne viņa nākamajam advokātam, nedz arī jebkuram citam apsūdzētajam, kas iesaistīti �ajā lietā. Tādā veidā jūs visus tikai kompromitētu. Kā jau agrāk runājām, zāļu ietekme nav likumīgs aizbildinājums noziegumam. Tas var būt vainu mīkstino�s apstāklis pie soda noteik�anas, bet misters Votsons ir izdarījis slepkavību, un, lai ko arī viņ� būtu lietojis tajā laikā, tas nav saistāms ar viņa aizstāvību.

-�� To es saprotu labāk par jums.

-�� Tad aizmirstiet par slepkavām. Tagad jūs pārstāvat viņu upuru ģimenes. Jūs esat pretējā pusē, Klej, tas jums jāpieņem. Saistībā ar mūsu līgumu jūs sākumā saņemsiet piecus miljonus, vēl piecus pēc desmit dienām, bet atliku�os piecus pēc visa nokārto�anas. Tiklīdz kādam pieminēsiet tarvānu, ar darījumu ir cauri. Zaudējot mūsu uzticību sarunās ar apsūdzētajiem, jūs zaudēsiet pamatīgu summiņu.

Klejs pamāja un raudzījās biezajā līgumā, kas atradās uz galda.

-�� Tā pamatā ir vieno�anās par konfidencialitāti, Makss turpināja, pabungojot pa papīru kaudzīti. �eit ir daudz tum�u noslēpumu, kas lielākoties nav izpau�ami pat jūsu personī�gajam sekretāram. Piemēram, nav minēts mana klienta vārds. Bermudu salās ir radīta fiktīva korporācija ar jaunu nodaļu Antiļu salās, kas atbilst kādam �veices grupējumam ar vadību Luksemburgā. Visi papīri tiek izdoti un nonāk tur, un neviens, pat es, nevar tiem izsekot, neapmaldoties �ajos labirintos. Jūsu nākamie klienti saņems naudu; viņiem nav vajadzības uzdot jautājumus. Mēs neparedzam te nekādus sare�ģījumus. Kas attiecas uz jums jūs kļūstat bagāts. Negribam dzirdēt spredi�ķus par augstās ētikas principiem. Ņemiet naudu, paveiciet savu darbu, visi tikai kļūs laimīgāki.

-�� Atliek vien pārdot dvēseli?

-�� Es ta�u teicu atmetiet moralizē�anu. Jūs nedarāt neko neētisku. Jūs saviem klientiem, kam nav ne mazāko aizdomu, ka viņiem kas pienākas, sagādājat milzīgu samaksu. Tā ta�u

nav dvēseles pārdo�ana. Un kas par to, ka kļūsiet bagāts? Ne�būsiet jau pirmais no juristiem, kam negaidīti palaimējas.

Klejs jau domāja par pirmajiem pieciem miljoniem. Tagad, uzreiz.

Makss aizpildīja da�as veidlapas līguma vidū, tad pārstūma to pār galdu. �is ir mūsu sākuma darījums. Parakstiet to, tad varē�u jums pastāstīt ko vairāk par savu klientu. Atnesī�u kafiju.

Klejs paņēma dokumentus, kas rokā kļuva arvien smagāki, un mēģināja izlasīt sākuma rindkopas. Makss piezvanīja apkal�po�anas servisam.

Nekavējoties, tajā pa�ā dienā, viņ� aizies no Sabiedrisko aizstāvju biroja, atteiksies no Tekilas Votsona aizstāvības. Papīri jau bija sarakstīti un pievienoti līgumam. Viņ� uzreiz izveidos savu firmu, pieņems darbā pietiekami daudz darbinieku, atvērs bankas rēķinu un tā tālāk. Pievienots bija ari D�. Kleja Kārtera II Juridiskā biroja standartizēts funkciju uzskaitījums. Cik drīz vien iespējams, viņam jākontaktējas ar septiņām ģimenēm un jāuzsāk viņu lietu virzī�ana.

Atnesa kafiju, Klejs turpināja lasīt. Istabas stūrī Makss klusi�nātā, nopietnā balsī sa�ukstējās ar kādu pa mobilo telefonu, dro�i vien atstāstīja jaunumus savam patronam. Bet varbūt viņ� pārbaudīja, vai nav jaunu ziņu par tarvāna iespaidā pa�strādātu slepkavību. Pēc parakstī�anās vienpadsmitajā lappusē Klejs nekavējoties saņemtu piecus miljonus, skaitli, ko Makss tikko bija rūpīgi ierakstījis. Klejam drebēja rokas, kad viņ� vilka savu vārdu, nevis no bailēm vai pa�pārmetumiem, bet gan no �okējo�ās nuļļu virtenes.

Kad pirmie papīri tika sakārtoti, viņi atstāja viesnīcu un iekāpa sporta automobilī, ko vadīja tas pats miesassargs, kas sagaidīja Kleju Vilarda vestibilā. Ierosinu vispirms atvērt rēķinu bankā, klusu, bet noteikti sacīja Makss. Klejs brau�ciena laikā jutās kā Pelnru�ķīte, kas dodas uz balli, jo viss �ķita kā sapnī.

-Jā, laba doma, viņ� izdabūja pār lūpām.

-�� Vai ir kāda noteikta banka? Peiss jautāja.

Kleja pa�reizējā banka būtu stipri satriekta, redzot, kas te notiek. Viņa rēķins līdz �im tikko spēja pacelties virs mini�muma, tāpēc jebkādi ievērojami noguldījumi saceltu trauksmi. Bankas direktors reiz bija kautrīgi piezvanījis, lai paziņotu, ka neliels aizņēmums aizkavējies. Klejs jau domās dzirdēja lielo viru izbrīnā el�am, skatoties izdrukā.

-�� Man liekas, jums kāda ir padomā, Klejs atbildēja.

-�� Mums ir labas attiecības ar �eisu. Tur nebūs nekādu pro�blēmu ar pārskaitījumu.

Lai tad būtu �eiss, Klejs ar smaidu nodomāja. Ka tikai ātrāk.

-� �eisa banka, Piecpadsmitajā, Makss deva rīkojumu �ofe�rim, kas jau devās tajā virzienā. Makss izvilka vēl kādus papīrus.

-�� Te ir jūsu kantora nomas un apak�nomas rēķini. Tā ir pirm�klasīga vieta, kā jau zināt, un tāpēc nav lēta. Mans klients izmantoja fiktīvu firmu, lai noīrētu telpas uz diviem gadiem par astoņpadsmit tūksto�iem mēnesī. Mēs jums tās varētu izīrēt par tādu pa�u summu.

-�� Tas ir apmēram �etrsimt tūksto�i.

Makss pasmaidīja. Jūs to varat atļauties, ser. Sāciet domāt kā tiesu advokāts, kam naudas netrūkst.

Ar viceprezidentu jau iepriek� bija sarunāts. Makss nosauca attiecīgo uzvārdu, un visur viņu priek�ā izritinājās sarkanais paklājs. Klejs ņēma lietas savā pārziņā un parakstīja visus vaja�dzīgos dokumentus.

Pēc viceprezidenta vārdiem pārskaitījums varētu tikt sa�ņemts �odien ap pieciem.

Atgrie�oties sporta automobili, Makss bija ļoti lieti�ķs.

-�� Mēs atļāvāmies sagatavot korporatīvo nolikumu jūsu biro�jam, viņ� pavēstīja, pasniedzot jaunus dokumentus.

-Es tos jau apskatīju, Klejs izklaidīgi noteica, vēl joprojām domādams par naudas pārskaitījumu.

-�� Tas nav nekas sare�ģīts nekādu noslēpumu. Izdariet to caur internetu. Samaksājiet divsimt dolāru ar kredītkarti, un viss kārtībā. Neaizņems vairāk par stundu. To jūs varat izdarīt pie sava galda SAB.

Klejs turēja rokā papīrus un skatījās laukā pa logu. Pie sarka�nās gaismas viņiem blakus stāvēja spīdīgs tum�sarkans Jaguar XJ, un Kleja domas aizklīda kaut kur citur. Viņ� mēģināja tās novirzīt uz biznesa lietām, bet nekādi nespēja.

-�� Kas attiecas uz SAB, Makss ierunājās, kā jūs gribētu rīkoties?

-�� Izdarīsim to tagad.

-�� M iela astoņpadsmit, Makss sacīja �oferim, kam nekas nepalika nepamanīts. Vai esat padomājis par Rodniju un Poleti? Viņ� atgriezās pie Kleja.

-�� Jā. �odien ar viņiem aprunā�os.

-�� Labi.

-�� Priecājos, ka piekrītat.

-�� Mums arī ir da�i cilvēki, kas labi pārzina pilsētu. Viņi varētu palīdzēt. Viņi strādās mūsu labā, bet jūsu klienti par to nekā nezinās. To sakot, viņ� pamāja uz �ofera pusi. Mēs nevaram likties mierā, Klej, kamēr visas septiņas ģimenes nebūs kļuvu�as par jūsu klientiem.

-�� Izskatās, ka man vajadzēs visu izstāstīt Rodnijam un Poletei.

-�� Gandrīz visu. Viņi būs vienīgie cilvēki jūsu firmā, kas zinās notieko�o. Bet jūs nedrīkstat pieminēt tarvānu vai tā radītāju, kā arī nedrīkstat rādīt vieno�anos par kompensācijām. To mēs sagatavosim tikai jums.

-�� Bet viņiem ta�u jāzina, ko mēs piedāvājam.

-�� Tā gan. Viņiem jāpārliecina ģimenes pieņemt �o naudu. Bet viņi nedrīkst zināt, no kurienes tā nāk.

-�� Tā būs problēma.

-�� Vispirms labāk pieņemsim viņus darbā.

Ja arī kādam SAB Klejs bijis nepiecie�ams, to nevarēja manīt. Pat uzticamā mis Glika bija tik aizņemta pie telefoniem, ka nebija laika ierastajam �Kur jūs bijāt?�. Uz viņa galda stāvēja desmitiem paziņojumu, ta�u tie visi tagad bija lieki, jo nekam vairs nebija nozīmes. Glenda bija konferencē Ņujorkā, un, kā vienmēr, viņas prombūtne SAB nozīmēja garākus pusdienu pārtraukumus un vairāk kavējumu slimību dēļ. Klejs veikli uz�

klik�ķināja atlūgumu un pa e-pastu nosūtīja to viņai. Aiz slēgtām durvīm viņ� piekrāmēja divus portfeļus ar personīgajām man�tām, atstādams kantorī vecās grāmatas un vēl da�us sīkumus, kuriem reiz, pēc viņa domām, bija piemitusi sentimentāla vēr�tība. Viņ� varētu atgriezties jebkurā laikā, lai gan saprata, ka tā nenotiks.

Rodnija rakstāmgalds atradās darbistabā, ko viņ� dalīja ar diviem palīgiem. Vai tev ir brīvs brītiņ�? Klejs apvaicājās.

-�� Diez vai, Rodnijs izmeta, tikpat kā nepaceldams galvu no ziņojumu kaudzes.

-� Ir kāds atklājums Tekilas Votsona lietā. Tas neprasīs vairāk par minūti.

Rodnijs negribīgi aizbāza pildspalvu aiz auss un sekoja Klejam uz viņa kabinetu ar iztīrītajiem plauktiem. Klejs aizvēra aiz viņiem durvis. Es aizeju, viņ� gandrīz �ukstus iesāka.

Viņi sarunājās turpat stundu, kamēr Makss Peiss nepacietīgi gaidīja ma�īnā, kas neatļauti bija novietota līkumā. Kad Klejs iznira ar diviem piebāztiem portfeļiem, Rodnijs bija viņam līdzās, tāpat apkrāvies ar portfeli un piebāztu papīra iepirk��anās turzu. Viņ� aizgāja līdz savam automobilim un pazuda. Klejs ielēca ma�īnā.

-�� Viņ� ir ar mums, noteica Klejs.

-�� Ir nu gan pārsteigums.

Konektikutas avēnijas birojā viņi satikās ar dizaina konsul�tantu, ko Makss bija nolīdzis. Klejam tika dota iespēja izvēlēties sev kaut ko no samērā dārgām mēbelēm, kas bija atrodamas noliktavā un tādējādi piegādājamas diennakts laikā. Viņ� norā�dīja uz da�iem iekārtu paraugiem, kas visi atradās cenu aug��galā, un parakstīja pirkuma �eku.

Tika ievilkta telefonu sistēma. Tiklīdz aizgāja telpu iekār�totājs, ieradās datorkonsultants. Vienubrīd, kad Klejam jau likās, ka nauda tērējas pārāk strauji, viņ� sāka sevi tirdīt, vai tik būs no Maksa izspiedis pietiekami daudz.

Neilgi pirms pieciem pēcpusdienā Makss parādījās no svaigi izkrāsota kabineta, bāzdams kabatā mobilo telefonu. Ienācis naudas pārskaitījums, viņ� paziņoja Klejam.

-�� Pieci miljoni?

-�� Tie�i tā. Tagad esat multimiljonārs.

-�� Es tad nu ie�u, teica Klejs. Līdz rītam.

-�� Uz kurieni jūs dosieties?

-� Nekad vairs neuzdodiet �o jautājumu, skaidrs? Jūs neesat mans priek�nieks. Un pārstājiet mani izsekot. Mums ta�u ir līgums.

Viņ� pagāja da�us kvartālus pa Konektikutas avēniju, sa�plūzdams ar sastrēgumstundu pūli, plati pie sevis smaidīdams, it kā lidodams virs betona ietves. Hlāk pa Septiņpadsmito ielu, līdz ieraudzīja Va�ingtona pieminekli, pie kura drūzmējās vidusskolēnu bari, lai nofotografētos. Klejs nogriezās pa labi un izgāja cauri parkam, garām Vjetnamas memoriālam. Aiz tā viņ� apstājās pie kioska, nopirka divus lētus cigārus, aizkūpi�nāja vienu un turpināja ceļu līdz Linkolna pieminekļa kāpnītēm, uz kurām ilgi sēdēja un noraudzījās lejup pa gatvi uz tālumā eso�o Kapitoliju.

Skaidri domāt nebija iespējams. Vienu labu domu uzreiz pārmāca nākamā un aizdzina to. Viņam ienāca prātā tēvs, kas mita uz sve�as zvejas laivas, izliekoties, ka dzīvo labi, bet ar pūlēm savilka galus kopā; piecdesmit pieci gadi, un nekādas nākotnes; viņ� smagi dzēra, lai aizmirstu savu no�ēlojamo stā�vokli. Klejs nopak�ķināja cigāru un domās iepirkās, joka pēc izdarīdams aprēķinus, cik daudz naudas izietu, ja viņ� iegādātos visu, ko gribētu, jaunu skapi, labu auto, stereosistēmu, da�us ceļojumus. Gala iznākums bija vien niecīga daļa no viņa bagā�tības. Vislielākā neskaidrība bija ar automa�īnu. Tai jāliecina par dzīves veiksmi, bet nav jābūt pretenciozai.

Un noteikti viņam būs vajadzīga jauna dzīvesvieta. D�ord�taunā viņ� pameklēs kādu īpatnēju vecu māju. Viņ� bija dzir�dējis nostāstus, ka da�as no tām tiek pārdotas par se�iem miljoniem, bet tik dārgu viņam nevajadzēja. Viņ� bija pārlieci�nāts, ka varēs atrast kaut ko viena miljona robe�ās.

Miljons �urp. Miljons tur.

Viņ� iedomājās par Rebeku, lai gan centās negremdēties atmiņās par viņu. Pēdējo �etru gadu laikā viņa bija vienīgais

draugs, ar ko dalīti visi noslēpumi. Nu vairs nebija neviena, ar ko parunāties. Viņi bija �ķirti jau piecas dienas, bet bija noticis tik daudz, ka neatlika laika domāt par viņu.

-�� Aizmirsti van Hornus, viņ� skaļi noteica, izpūzdams biezu dūmu mākoni.

Viņ� veiks lielus ieguldījumus Pjemontas fondā un veltīs tos cīņai par dabas skaistuma saglabā�anu Ziemeļvird�inijā. Viņ� noalgos palīgu, kam nebūs cita uzdevuma, kā tikai sekot BVH grupas pēdējiem zemes ieguvumiem un iecerētajiem plāniem, un, kur vien iespējams, viņ� būs līdzās un maksās advokātiem kā mazajiem zemes īpa�niekiem, kas nenojautis, ka tie top par Beneta Buldozera kaimiņiem. 0, apkārtējās vides frontē viņu sagaida jautrība!

Jāaizmirst par tiem cilvēkiem.

Viņ� aizdedza otru cigāru un piezvanīja D�onāham, kas uz da�ām stundām bija ieradies datoru veikalā. Astoņos man �Citronellā� ir sarunāts galdiņ�, Klejs pavēstīja. Tolaik tas bija visu iecienīts fran�u restorāns.

-Jā, kā tad, attrauca D�onāhs.

-�� Nopietni. Mums kas jānosvin. Es mainu darbavietu. Vēlāk paskaidro�u. Esi tur.

-�� Vai varu ņemt līdzi draudzeni?

-�� Nekādā gadījumā.

D�onāhs nekur negāja bez attiecīgās nedēļas meitenes. Kad Klejs izvāksies no abu kopējā dzīvokļa, viņ� paliks viens pats, un Klejam nemaz nepietrūks D�onāha guļamistabas varoņ�darbu. Viņ� piezvanīja vēl diviem studiju biedriem, bet abiem bija bērni un citi pienākumi, un sarunas bija visai īsas.

Vakariņas ar D�onāhu. Tas vienmēr ir piedzīvojums.

Krekla kabatā viņam bija glu�i jaunas vizītkartes ar tikko kā no�uvu�u tinti, �orīt kā atgādātas no diennakts iespieddarbu uzņēmuma; uzraksts uz tām vēstīja, ka viņ� tagad ir D�. Kleja Kārtera II Juridiskā biroja galvenais palīgs Rodnijs Elbritens, galvenais palīgs, it kā viņa kontrolē būtu vesela palīgu nodaļa. Vēl tās nebija, bet tā auga ievērojamā tempā.

Ja viņam būtu pieticis laika iegādāties jaunu uzvalku, iespē�jams, savā pirmajā apgaitā viņ� to nemaz nebūtu vilcis. Vecajam ietērpam bija lielāks efekts tum�zila vējjaka, vaļīga kakla�saite, padilu�i d�insi, apbru�āti armijas zābaki. Viņ� vēl arvien strādāja uz ielas, un viņam vajadzēja tādam izskatīties. Viņ� atrada Adelfu Pamfriju savā darba vietā blen�am sienā uz ķēdē saslēgtiem monitoriem, bet neko neredzam.

Jau desmit dienas kā viņas dēls bija miris.

Adelfa paskatījās viņā un norādīja uz bloknotu, kur visiem atnācējiem bija jāparakstās. Viņ� izvilka vienu no savām vizīt�kartēm un nosauca savu vārdu. Es strādāju pie kāda advokāta pilsētas centrā, viņ� sacīja.

-�� Ļoti patīkami, viņa klusām noteica, lāgā pat neieskatī�jusies vizītkartē.

-�� Es gribētu pāris minū�u parunāt ar jums.

-�� Par ko?

-�� Par jūsu dēlu Ramonu.

-�� Kas tad jums sakāms?

-�� Ir da�as lietas, saistītas ar viņa nāvi, ko jūs nezināt.

-�� Patlaban tā nav mana mīļākā sarunu tēma.

-�� Es saprotu, un man �ēl, ka iesāku �o sarunu. Bet jums patiks tas, ko grasos teikt, un es gari nerunā�u.

Viņa palūkojās visapkārt. Nedaudz tālāk gaiteni atradās vēl viens sargs uniformā, kas pusaizmidzis stāvēja pie durvīm.

-� Varu paņemt divdesmit minū�u pārtraukumu, viņa paziņoja.

-�� Pagaidiet mani ēdnīcā vienu stāvu augstāk.

Aizejot Rodnijs sev teica jā, īstenībā viņ� bija pelnījis katru peniju no savas jaunās, lepnās algas. Baltais puisis, kas būtu tuvojies Adelfai Pamfrijai �ādā delikātā lietā, vēl joprojām nervozi stāvētu viņas priek�ā, minstinoties, meklējot vārdus, jo viņa pat nepakustētos. Viņa tam neuzticētos, neticētu nevie�nam viņa vārdam, vismaz pirmās piecpadsmit minūtes ne.

Bet Rodnijs bija mierīgs, apķērīgs, turklāt melnais, un viņai gribējās ar kādu izrunāties.

Maksa Peisa rīcībā eso�ā Ramona Pamfrija dosjē bija īss, bet tur bija viss; un nebija jau arī daudz, ko pētīt. Viņa kriminālais tēvs nekad nebija precējies ar viņa māti. Vīrie�a vārds bija Leons TIzs, un �obrīd viņ� Pensilvānijā atsēdēja trīsdesmit gadus par bruņotu laupī�anu un slepkavības mēģinājumu. Kā redzams, viņ� ar Adelfu kopā bija nodzīvojis pietiekami ilgu laiku, lai radītu divus bērnus Ramonu un nedaudz jaunāko Maiklu, viņa brāli. Pasaulē tika laists vēl viens puika, tas Adelfai piedzima, kad tā bija precējusies un vēlāk iz�ķīrusies ar citu vīrieti. Patlaban viņa nebija precējusies un bez saviem diviem atliku�ajiem dēliem pūlējās uzaudzināt arī divas mazās māsas�meitas, kuru māte bija apcietināta par narkotiku pārdo�anu.

Adelfa pelnīja 21 000 dolāru gadā, strādājot privātā kompā�nijā un apsargājot mazāk nozīmīgus biroju namus Kolumbijas apgabalā. No sava dzīvokļa ziemeļaustrumu jaunceltņu rajonā uz centru viņa katru dienu regulāri braukāja ar metro. Auto�ma�īnas viņai nebija, un braukt ari viņa nebija iemācījusies. Viņai bija teko�ais rēķins ar visai zemu bilanci un divas kredīt�kartes. Savu ienākumu dēļ viņa bija pastāvīgā stresā, jo nebija nekādas iespējas iegūt labus kredīta reitingus. Kriminālapsūdzību pret viņu nebija. Liekas, ka bez darba un ģimenes viņas vienīgās intereses saistījās ar Veco Salemas Evaņģēlija centru, kas nebija tālu no tās vietas, kur viņa dzīvoja.

TĀ kā abi bija uzaugu�i pilsētā, kādu bridi viņi spēlēja kopējo paziņu meklē�anas spēli. Kur tu gāji skolā? No kurienes ir tavi vecāki? Viņi atrada da�us attālus pazīstamos. Adelfa sūca diē�tisko kolu. Rodnijs bija paņēmis melnu kafiju. Ēdnīcu lielākoties bija piepildīju�i zemāka ranga birokrāti, kas pļāpāja par visu ko, izņemot viņu vienmuļo darbu.

-�� Jūs gribējāt runāt par manu dēlu, pēc da�u minū�u nenozīmīgas tērzē�anas viņa atgādināja. Viņas balss bija klusa un dobja, saspringta un cie�anu pilna.

Rodnijs sagrozījās un pieliecās zemāk. Jā, un es vēlreiz atvainojos par �o sarunu. Man arī ir bērni. Bet es nevaru iedo�māties, ko jūs pārdzīvojat.

-�� Tur nu jums taisnība.

-�� Es strādāju pie advokāta tepat pilsētā, pie jauna cilvēka, ļoti gudra, un viņ� ir atklājis kaut ko tādu, kas varētu jums atnest prāvu naudiņu.

Frāze par lielo naudu, �ķiet, neatstāja uz viņu nekādu iespaidu.

Rodnijs turpināja savu sakāmo. Puisis, kur� nogalināja Ramonu, bija tikko kā iznācis no narkomānu rehabilitācijas iestādes, kur viņ� aiz slēgtām durvīm pavadīja turpat �etrus mēne�us. Viņ� bija pamatīgi sazāļojies, ielu bērns, ar niecīgām izredzēm uz normālu dzīvi. Ārstē�anās kursa laikā viņam tika dotas da�ādas zāles. Mēs domājam, ka vienas no tām padarīja viņu tik traku, ka viņ� izvēlējās nejau�u upuri un sāka �aut.

-�� Tad tas nebija kāds ar narkotikām saistīts negadfjums?

-�� Nē, nepavisam.

Viņas skatiens aizpeldēja tālumā, acis kļuva miklas, un Rodnijam jau likās, ka sekos asaru plūdi. Bet tad viņa cie�i ielūkojās Rodnijā un noprasīja: Liela nauda? Cik daudz?

-�� Vairāk nekā miljons zaļo, viņ� atteica ar vienaldzīgu sejas izteiksmi, ko pirms tam bija izmēģinājis desmitām rei�u, jo ba�ījās, vai varēs bez emocijām pavēstīt �o kulminējo�o ziņu.

Ārēji nekādas reakcijas no Adelfas puses nebija, vismaz pir�majā mirklī ne. Vēl viens neko neizteico�s skatiens visapkārt. -Jūs te muļķojat mani, vai?

-�� Kāpēc man tas būtu jādara? Es ta�u jūs nepazīstu. Kāpēc gan lai es te nāktu un pūstu pīlītes? Galdā ir likta nauda, liela nauda. Lielas firmas nauda, kāds grib, lai jūs to paņemtu un daudz nepļāpātu.

-�� Kas tā par lielo firmu?

-�� Esmu jums pateicis visu, ko zinu. Mans pienākums ir tik�ties ar jums, izklāstīt lietas būtību un uzaicināt atnākt pie mistera Kārtera, advokāta, pie kā es strādāju. Viņ� jums visu paskaidros.

-�� Kaut kāds baltais?

-Jā. Bet labs cilvēks. Jau piecus gadus strādājam kopā. Jums viņ� patiks, jums patiks arī tas, kas viņam sakāms.

Miklums no acīm bija pazudis. Viņa paraustīja plecus un piekrita. Labi.

-�� Cikos jūs esat brīva? viņ� vaicāja.

-�� Puspiecos.

-�� Mūsu birojs ir Konektikutas avēnijā, piecpadsmit minū�u gājiena attālumā. Misters Kārters jūs gaidīs. Jums ir mana vizīt�karte.

Viņa vēlreiz uz to paskatījās.

-�� Vēl viena svarīga lieta, gandrīz �ukstus piezīmēja Rodnijs.

-�� Viss būs spēkā tikai tad, ja jūs nevienam neko neteiksit. Tas ir liels noslēpums. Dariet to, ko jums liks misters Kārters, un jums būs vairāk naudas, nekā spējat iedomāties. Bet viens pa�teikts vārds un jūs paliekat tuk�ā.

Adelfa pamāja ar galvu.

-�� Un vēl jums jāsāk domāt par pārcel�anos.

-�� Par pārcel�anos?

-�� Uz jaunu māju sve�ā pilsētā, kur neviens jūs nepazīst un neviens nezina par jūsu naudu. Jauks nams dro�ā ielā, kur bērni var pa ietvi braukāt ar riteņiem, nekādu narkotiku dīleru, ielu bandu, skola bez metāla detektora. Nekādu radinieku, kam vajadzīga jūsu nauda. Pieņemiet padomu no tāda, kas izaudzis turpat, kur jūs. Brauciet projām! Pametiet �o vietu! Ja atgriezī�sieties ar naudu pie Linkolna torņiem, viņi jūs dzīvu aprīs.

Klejam savā sirojumā uz SAB izdevās savervēt mis Gliku, nevainojamo sekretāri, kura pēc dubultās algas piedāvājuma vilcinājās tikai pavisam īsu mirkli, un viņa ilgo darbabiedreni Poleti Tallosu, kas, lai ari būdama sava promeso�ā grieķu vīra labā maizē, pat palēcās, izdzirdusi par izdevību nopelnīt div�simt tūksto�us dolāru gadā; salīdzinājumā ar to tagadējie �etr�desmit tūksto�i dolāru bija tīrais nieks; un, protams, Rodniju. �is gājiens bija izsaucis divus tūlītējus, bet vēl neatbildētus zvanus no Glendas, kā arī veselu sēriju dzēlīgu e-pasta ziņo�jumu, kas pagaidām ari palika bez atbildes. Klejs sev nozvē�rējās tikties ar Glendu vistuvākajā nākotnē un sniegt kaut kādus neveiklus paskaidrojumus, kāpēc aizvilinājis viņas labā�kos kadrus.

Kā līdzsvaru �iem izcilajiem kadriem viņ� bija pieņēmis darbā savu istabas biedru D�onāhu, kur�, lai arī nekad nebija praktizējies jurisprudencē eksāmenus viņ� bija nokārtojis tikai piektajā piegājienā -, bija draugs un uzticības persona, kas, kā Klejs cerēja, varētu attīstīt sevī jurista spējas. D�onāham bija liela mute, un viņ� mīlēja iedzert, tāpēc Klejs viņu visai pavir�i iepazīstināja ar savas firmas darba detaļām. Viņ� bija iecerējis ar laiku pastāstīt D�onāham ko vairāk, bet pagaidām nesteidzās. Saodis naudas āderi, D�onāhs bija izkaulējis sev sākuma algu deviņdesmit tūksto�us dolāru, kas bija mazāka nekā galvenajam palīgam, lai gan neviens nezināja, cik pelnīja citi. Ar rēķiniem un algu sarakstiem nodarbojās grāmatvedības uzņēmums lejā, tre�ajā stāvā.

Poletei un D�onāham Klejs sniedza tos pa�us piesardzīgos paskaidrojumus, ko Rodnijam. Un proti: viņ� minēja da�us tei�kumus par noslēpumaino notikumu, kas saistās ar sliktajām zālēm, preparāta un ra�otājkompānijas nosaukums netiks atklāts nedz viņiem, nedz kādam citam. Viņ� bija nodibinājis kontaktus ar �o kompāniju. Noslēgts steidzams darījums. Iesais�tīta milzu nauda. Slepenībai bija noteico�ā nozīme. Galvenais bija padarīt savu darbu un neuzdot daudz jautājumu. Mēs radī�sim nelielu, patīkamu juridisko firmu, kas ienesīs mums daudz naudas, un mums kopā būs jautri. ■

Kur� gan varēja atteikties no tāda piedāvājuma?

Mis Glika sagaidīja Adelfu Pamfriju tā, it kā viņa būtu pati pirmā apmeklētāja, kas iegriezusies �ajā uzpostajā firmā, un tā ari bija. Viss smar�oja kā jauns krāsa, tapetes, itāļu ādas mēbeles uzgaidāmā telpā. Mis Glika atnesa Adelfai ūdeni vēl nelietotā kristāla glāzē, tad atgriezās pie sava jaunā stiklotā un hromētā darbgalda iekārto�anas. Nākamā bija Polete. Viņa ieveda Adelfu savā kabinetā, lai veiktu sagatavo�anās priek��darbus; tas bija kaut kas vairāk par pusnopietnu sievie�u saru�nā�anos. Polete pierakstīja veselu kaudzi piezīmju par Adelfas ģimeni un viņas dzīves apstākļiem, to pa�u, ko Makss Peiss jau iepriek� bija sameklējis. Viņa atrada pareizos vārdus daudz cietu�ajai mātei.

Līdz �im visi bija gadīju�ies melnādainie, un tas Adelfu pār�liecināja.

-�� Iespējams, ka būsiet misteru Kārteru redzējusi jau agrāk, Polete teica atbilsto�as frāzes no viņas pa�as un Kleja radītā scenārija. Viņ� bija tiesas zālē tad pat, kad jūs. Tiesnesis bija viņu iecēlis par Tekilas Votsona aizstāvi, bet viņ� atbrīvojās no �īs lietas. Tad viņ� tika pie �ī darījuma.

Adelfa izskatījās tik apmulsusi, kā jau viņi bija gaidīju�i.

Polete neatlaidīgi turpināja: Mēs kopā piecus gadus strā�dājām Sabiedrisko aizstāvju birojā. Pirms da�ām dienām mēs aizgājām no turienes un atvērām pa�i savu firmu. Jums viņ� iepatiksies. Viņ� ir ļoti jauks cilvēks un labs advokāts. Godīgs un lojāls pret saviem klientiem.

-Jūs tik nupat te sākāt strādāt?

-�� Jā. Klejs jau sen gribēja darboties pats savā firmā. Viņ� uzaicināja ari mani. Jūs būsiet ļoti labās rokās, Adelfa.

Apmulsums pārauga apjukumā.

-Jautājumi ir? Polete noprasīja.

-�� Man to ir tik daudz, ka nezinu, ar ko sākt.

-�� Es saprotu. Lūk, mans padoms. Neprasiet daudz. Ir kāda liela kompānija, kas gatava jums maksāt prāvu summu, lai izvairītos no iespējamās tiesā�anās, ko jūs varētu uzsākt sakarā ar dēla nāvi. Ja jūs vilcināsieties un uzdosiet daudz jautājumu,

jūs itin viegli varat palikt be�ā. Vienkār�i pieņemiet naudu, Adelfa. Ņemiet to un a�i pazūdiet.

Kad beidzot bija pienācis laiks tikties ar Kleju, Polete pa gaiteni aizveda viņu uz lielu kabinetu ēkas stūri. Klejs jau kādu stundu bija satraukti mīņājies, bet sagaidīja viņu mierīgi un apsveica ar iera�anos firmā. Viņ� bija pavilcis vaļīgāk kakla�saiti, uzrotījis piedurknes, viņa rakstāmgalds bija nokrauts ar mapēm un papīriem, it kā viņ� cīnītos neskaitāmās frontēs. Polete uzkavējās turpat netālu, līdz ledus bija salauzts, un tad saskaņā ar plānu atvainojās un aizgāja.

-�� Es jūs esmu jau redzējusi, sacīja Adelfa.

-�� Jā, es biju tiesā sakarā ar apsūdzību. Tiesnesis uzkrāva man �o lietu, bet es tiku no tās vaļā. Tagad es darbojos pretējā nometnē.

-�� Es klausos.

-�� Tas viss jūs noteikti mulsina.

-Tā ir.

-� Būtībā tas ir pavisam vienkār�i. Klejs nostājās galda galā un nolūkojās uz viņas bezcerīgi apjuku�o seju. Viņ� sakrustoja rokas uz krūtīm un centās pieņemt tādu izskatu, kas liecinātu, ka �o darbu viņ� ir darījis arī iepriek�. Klejs sāka klāstīt savu versiju par lielo sliktā preparāta kompāniju, un, lai ari tā bija izvērstāka nekā Rodnijam un varbūt arī nedaudz dzīvāka, tas tomēr bija tas pats stāsts, kas neatklāja nekādus jaunus faktus. Adelfa sēdēja, iegrimusi ādas krēslā, rokas salikusi krustām pāri formas biksēs tērptajam klēpim, acis raudzījās taisni, bez mirk�ķinā�anas, viņa nezināja, kam ticēt.

Sava stāstījuma beigās viņ� sacīja: Un nu viņi vēlas jums samaksāt krietnu naudiņu.

-�� Kas tie tādi ir?

-�� Zāļu ra�o�anas kompānija.

-�� Vai tai ir arī nosaukums?

-�� Ir vairāki un vairākas adreses, jūs nekad neuzzināsiet tās īsto vārdu. Tāds ir nosacījums. Mums, man un jums, advokātam un klientam, ir jāvienojas, ka noslēpums tiks saglabāts.

Beigu beigās viņa pavirināja acis, pakustināja rokas un mai�nīja pozu. Veroties jaunajā, smalkajā persie�u paklājā, kas aiz�ņēma pusi kabineta, viņas skatiens kļuva blāvs. Cik daudz naudas? viņa �ukstus noprasīja.

-�� Pieci miljoni dolāru.

-�� Ak Kungs, viņa paspēja pateikt un tad sabruka. Viņa aizsedza acis un raudāja, ilgu laiku pat nemēģinot pārstāt. Klejs no kastītes pasniedza viņai salvetes.

Darījumam paredzētā nauda atradās �eisa bankā, turpat, kur Kleja, tā gaidīja, kad tiks sadalīta. Maksa sarakstītie papīri bija uz galda, vesela kaudze. Klejs iepazīstināja viņu ar visiem, paskaidrojot, ka naudas pārskaitījums tiks veikts tūdaļ, tiklīdz banka būs atvērta. Viņ� �ķīra un �ķīra jaunas lappuses, ievērojot likumību vislielākajā mērā, un, kur nepiecie�ams, lika Adelfai parakstīties. Adelfa bija pārāk apstulbusi, lai bilstu kaut vārdu.

-�� Ticiet man, viņ� atkārtoja ne reizi vien. Ja gribat saņemt �o naudu, parakstieties tur.

-�� Man ir tāda sajūta, ka daru kaut ko nepareizu, vienubrīd viņa atzinās.

-�� Nē, nepareizi ir rīkojies kāds cits. Jūs esat upuris, Adelfa, upuris, bet tagad esat arī klients.

-�� Man vajag ar kādu aprunāties, parakstoties kārtējo reizi, viņa noteica.

Bet nebija jau neviena, ar ko parunāt. Viņas draugs bija uzradies un, pēc Maksa rīcībā eso�ās informācijas, atkal pazu�dis, bet viņ� nebija tā persona, pie kuras meklēt padomu. Viņai bija se�i brāļi un māsas, kas dzīvoja no Kolumbijas apgabala līdz Filadelfijai, bet tie dro�i vien nebija vairāk pieredzēju�i kā Adelfa. Abi vecāki bija miru�i.

-� Tā būtu kļūda, Klejs delikāti aizrādīja. �ī nauda palīdzēs uzlabot jūsu dzīvi tikai tad, ja klusēsiet. Ja sāksiet par to runāt, tā jūs izpostīs.

-�� Esmu nepra�a naudas lietās.

-� Varam jums palīdzēt. Ja vēlaties, Polete visu var uzraudzīt un sniegt padomus.

-�� Tas gan būtu labi.

-�� Tāpēc jau mēs te esam.

Polete aizveda viņu mājās; tas bija lēns brauciens pa sastrē�gumu pilnajām ielām. Vēlāk viņa Klejam atstāstīja, ka Adelfa runājusi ļoti maz un, kad abas ieradu�ās dzīvojamā rajonā, viņa negribējusi kāpt laukā. Tā nu viņas tur sēdēju�as veselu pusstundu, lēnām pārsprie�ot viņas jauno dzīvi. Nebūs vairs nekādu nabadzības pabalstu, nekādu �āvienu naktīs. Vairs ne�būs jālūdz Dievs, lai sargā viņas bērnus. Vairs nebūs uztrau�kumu par bērnu dro�ību, kā tas bija ar Ramonu.

Nekādu ielas bandu. Nekādu sliktu skolu.

Kad beigās abas �ķīru�ās, Adelfa raudājusi.

Melnais porsche carrera ieripoja koka paēnā Dambertona ielā un apstājās. Klejs izkāpa un uz pāris sekundēm piespieda sevi aizmirst jauno rotaļlietu, bet, a�i aplaidis skatienu visapkārt, apbrīnas pilns no jauna pavērsās pret to. Ma�īna jau trīs dienas bija viņa īpa�ums, bet vēl arvien viņ� tam nespēja noticēt. Man jāpierod, Klejs mēdza atkārtot, un viņam izdevās piespiest sevi uzvesties tā, it kā tas nebūtu nekas sevi�ķs, bet, ieraugot ma�īnu pat pēc neilgas prombūtnes, viņa pulss sāka sisties steidzīgāk. Es braucu ar por�u, viņ� skaļi pats sev atkārtoja, kad traucās pa satiksmes pilnajām ielām glu�i kā Pirmās for�mulas braucējs.

Viņ� atradās astoņus kvartālus no D�ord�taunas Universi�tātes pilsētiņas centra, vietas, kur bija pavadījis �etrus studiju gadus, pirms pārcēlās uz tās juridisko nodaļu netālu no Kapito�lija pakalna. Pilsētas ēkas bija senas un gleznainas; nelielie mauriņi gludi nopļauti; gar ielām auga daudz ozolu un kļavu. Ļau�u pilni veikali, bāri un restorāni M ielā bija tikai aiz diviem kvartāliem, neilga gājiena attālumā dienvidu virzienā. �etrus gadus viņ� bija skraidījis pa �īm ielām, daudz garu nak�u pava�dījis, kopā ar draugiem klīstot pa klubiem un visādiem midze�ņiem Viskonsinas avēnijā un M ielā.

Tagad viņ� te bija nodomājis apmesties uz dzīvi.

Mājai, kas bija piesaistījusi viņa uzmanību, tirgus cena bija 1,3 miljoni dolāru. Viņ� to bija ievērojis, pirms divām dienām braukādams pa D�ord�taunu. Bija vēl divas N ielā un Voltā, visas trīs atradās akmens sviediena attālumā cita no citas. Līdz nedēļas beigām viņ� bija apņēmies vienu no tām iegādātiēs.

Nams Dambertona ielā, viņa pirmā izvēle, bija celts ap 1850. gadu un labi saglabājies līdz pat �im laikam. Tā ķieģeļu fasāde bija tikusi pārkrāsota vairākas reizes, pa�laik tai bija pabalējis zilgans tonis. �etri stāvi, ieskaitot pagrabu. Nekus�tamā īpa�uma aģents piezīmēja, ka namu tik nevainojamā kār�tībā uzturējis kāds pensionēts pāris, kas savulaik izklaidējis Kenedijus un Kisind�erus, un aicināja aizpildīt veidlapas ar nepiecie�amo informāciju. Aģenti Va�ingtonā spēj pierakstīt vārdus daudz ātrāk par saviem amata brāļiem Beverlihilsā, sevi�ķi tirgojot īpa�umus D�ord�taunā.

Klejs ieradās piecpadsmit minūtes agrāk. Māja bija tuk�a, tās īpa�nieki, pēc aģenta vārdiem, vadīja dienas kādā pansio�nātā. Viņ� iegāja pa vārtiņiem un noskatīja mazītiņo dārziņu mājas aizmugurē. Baseina tur nebija, nebija arī vietas kaut kam tādam: nekustamais īpa�ums D�ord�taunā bija dārgs prieks. Tur bija neliels bruģēts pagalms ar kaltas dzelzs mēbelēm, dobēs rēgojās nezāles. Klejs varbūt atrastu pāris stundu, ko veltīt dārzam, bet tas būtu ļoti maz.

Iespējams, viņ� varētu maksāt kādai mauriņa uzturē�anas kompānijai.

Klejam patika �ī māja, tāpat ari tās, kas bija blakus. Viņam patika �ī ieliņa, mājīgā kaimiņu bū�ana, kad visi dzīvoja tik tuvu līdzās, tomēr respektējot cits cita noslēpumus. Sē�ot uz kāpnītēm nama priek�ā, viņ� prātoja, ka sākumā piedāvās miljonu, stipri kaulēsies, cen�oties iebiedēt aģentu, un lieliski izklaidēsies, vērojot, kā tas skraidīs uz priek�u un atpakaļ, bet galu galā viņ� it labprātīgi samaksās prasīto summu.

Lūkodamies uz savu por�u, Klejs jau kuro reizi domās aizce�ļoja uz fantāziju pasauli, kur nauda auga kokos un viņ� varēja nopirkt visu, ko vēlējās. Itāļu uzvalki, vācu sporta ma�īnas, īpa�ums D�ord�taunā, biroja telpas centrā kas būs tālāk? Viņ� bija iedomājies par kuģīti tēvam, bez �aubām, krietni lielāku, lai nestu vairāk ienākumu. Viņ� varētu Bahamu salās noformēt nelielu iznomā�anas biznesu, pazemināt kuģī�a cenu, veicot amortizācijas norakstījumus, tādējādi sagādājot tēvam pienācīgu dzīvi. D�arets tur lēnām gāja bojā, dzerdams tik

daudz, gulēdams, ar ko pagadās, mitinādamies nomātā laivā, cīnīdamies par iztiku. Klejs bija apņēmies to visu vērst par labu.

Klaudzo�u durvju troksnis pārtrauca viņa domas par tēri�ņiem, kaut arī uz neilgu laiku. Bija ieradies nekustamo īpa�umu aģents.

Peisa upuru saraksts sasniedza septiņus. Septiņi bija tie, par kuriem viņ� zināja, kuriem viņ� un operatīvie darbinieki bija spēju�i izsekot. Tarvāna iedarbība jau turpinājās astoņpadsmit dienas; pēc zāļu kompānijas pieredzes viņi zināja lai ari kas izsauktu tieksmi nogalināt, tā parasti pārgāja pēc desmit die�nām. Saraksts bija hronoloģiskā kārtībā, Ramons Pamfrijs tajā bija sestais.

Pirmais bija kāds students no D�ord�a Va�ingtona koled�as, kas bija iznācis no Stārbaka kafijas veikaliņa Viskonsinas avēnijā tie�i tajā brīdī, kad tur stāvēja cilvēks ar �auteni. Students bija no Blūfīldas, Rietumvird�īnijā. Klejs rekorda ātrumā veica piecu stundu braucienu, kā sacīk�u autobraucējs traucoties caur �enandovas ieleju. Sekojot Peisa norādēm, viņ� sameklēja vecāku mājvietu, diezgan bēdīga paskata vasarnīcu netālu no centra. Viņ� stāvēja uz piebraucamā ceļā un skaļi teica: Nevar būt, ka es to daru.

Bija divi iemesli, kas lika viņam izkāpt no ma�īnas. Pirm�kārt, viņam nebija izvēles. Otrkārt, bija izredzes tikt pie visiem piecpadsmit miljoniem, ne tikai pie tre�daļas vai divām. Pie visām trim.

Viņ� nebija izmeklēti ģērbies un savu portfeli atstāja ma�īnā. Māte bija mājās, bet tēvs vēl strādāja. Viņa negribīgi ielaida Kleju, bet vēlāk piedāvāja tēju un cepumus. Klejs gaidīja istabā uz dīvāna, visapkārt bija izliktas miru�ā dēla fotogrā�fijas. Aizkari bija ciet. Visā mājā valdīja juceklis.

Ko gan es te daru?

Māte par savu dēlu runāja labu laiku, un Klejs tvēra katru vārdu.

Da�us kvartālus tālāk tēvs pārdeva apdro�inā�anas līgumus, viņ� pārradās, pirms vēl tējā nebija izkusis ledus. Ciktāl bija atļauts, Klejs izstāstīja viņiem savas vizītes iemeslus. Vispirms vilcinoties tika uzdoti da�i jautājumi. Cik vēl cilvēku ir miru�i? Kāpēc mēs nevaram vērsties pie varas iestādēm? Vai tas neno�nāks atklātībā? Klejs atbildēja glu�i kā pieredzējis speciālists. Peiss bija viņu labi sagatavojis.

Tāpat kā pārējo upuru piederīgajiem, arī viņiem bija izvēle. Viņi var sadusmoties, iztaujāt, paģērēt taisnību, bet var arī klusībā pieņemt naudu. Nosauktā summa pieci miljoni viņus nemaz neietekmēja vai arī tas tika prasmīgi noslēpts. Viņi labprātāk gribēja paust sa�utumu un vismaz sākotnēji neizrādīja interesi par naudu. Ta�u, laikam ritot, arī viņi sāka saskatīt �īs situācijas gai�o pusi.

-Ja jūs man nevarat pateikt, kā sauc �o kompāniju, es nevaru pieņemt naudu, sākumā teica tēvs.

-�� Es nezinu tās īsto nosaukumu, atbildēja Klejs.

Bija asaras un draudi, vārdos slēpta mīlestība un naids, piedo�ana un atmaksas alkas; laikā no pēcpusdienas līdz vaka�ram atklājās viss emociju spektrs. Viņi nupat kā bija apglabā�ju�i savu jaunāko dēlu, un sāpes bija neizmērojami skaudras. Viņiem nepatika tur redzēt Kleju, bet viņi dāsni pateicās tam par rūpēm. Viņi neuzticējās Klejam kā jau lielpilsētas advokā�tam, kur�, pats par sevi saprotams, neteica taisnību par �o cietsirdīgo darījumu, tomēr aicināja to uz vakariņām, lai arī kas tur varētu būt pasniegts.

Tās atnesa tie�i se�os. �etras dāmas no vietējās baznīcas atgādāja pārtiku, kuras pietiktu veselai nedēļai. Klejs tika ar viņām iepazīstināts kā paziņa no Va�ingtonas un nekavējoties tika pakļauts �o �etru dāmu vispārējai iztaujā�anai. Cītīgs apsūdzības uzturētājs nevarētu būt bijis ziņkārīgāks.

Beidzot sievietes aizgāja. Pēc vakariņām, kad jau satumsa, Klejs kļuva uzstājīgāks. Viņ� teicās piedāvājam tiem vienīgo saprātīgo darījumu. Neilgi pēc desmitiem vakarā sākās papīru parakstī�ana.

Ar tre�o upuri bija vissare�ģītāk. H bija septiņpadsmitgadīga prostitūta, kas ielās pelnījusies savas dzīves lielāko daļu. Poli�cija domāja, ka viņai un tās slepkavam reiz biju�as biznesa attiecības, bet nebija nekāda pamatojuma, kāpēc viņam būtu vajadzējis to nogalināt. Tas bija noticis pie uzgaidāmās telpas, triju aculiecinieku klātbūtnē.

Viņu pazina kā Bendiju, uzvārds nebija nepiecie�ams. Peisa pētījumos netika uzrādīts ne vīrs, ne māte un tēvs, ne brāļi vai māsas, ne bērni, nebija arī mājas adreses, skolas, baznīcas un vispārsteidzo�āk nebija nekādu policijas ierakstu. Bēru pro�cesija netika rīkota. Bendija tika apglabāta tāpat kā ik gadus vairāki desmiti viņai līdzīgo nabagu Kolumbijas apgabalā. Kad viens no Peisa aģentiem bija apvaicājies pilsētas kriminālizmeklētāja birojā, tam tika paskaidrots, ka �viņa atdusas nezināmas prostitūtas kapā�.

Viņas noslepkavotājs bija sniedzis vienīgo pavedienu �ai lietā. Viņ� bija pastāstījis policijai, ka Bendijai ir krustmāte, kas mīt Mazajā Beirūtā, visbīstamākajā no apdzīvotajiem geto Kolumbijas apgabala dienvidaustrumos. Tomēr pēc divu nedēļu ilgiem nerimtīgiem meklējumiem krustmāti tā arī neizdevās atrast.

Bez apzinātiem tuviniekiem darījums nebija iespējams.

Pēdējie, kam vajadzēja parakstīt dokumentus tarvāna lietā, bija kādas Hovarda Universitātes studentes vecāki, kura bija izstājusies no augstskolas, bet jau nākamajā nedēļā tikusi nogalināta. Viņas vecāki dzīvoja Vorentonā, Vird�inijā, �etrdes�mit jūdzes uz rietumiem no Kolumbijas apgabala. Apmēram stundu viņi Kleja kabinetā bija sēdēju�i, cie�i sadevu�ies rokās, it kā katrs atsevi�ķi viņi nevarētu pastāvēt. Da�brīd viņi rau�dāja, ļaudami vaļu savām neizsakāmajām sāpēm. Bet da�brīd viņi bija tik stoiski, tik nelokāmi un apņēmīgi, tādi, ko nauda nespēj ietekmēt, ka Klejs jau sāka ba�īties, ka viņi darījumam nepiekritis.

Un tomēr tā nenotika, lai gan no visiem, ar ko Klejam nācās sastapties, �iem, pēc viņa domām, nauda nozīmēja vismazāk. Gan jau ar laiku viņi to novērtēs; bet patlaban viņi tikai ilgojās pēc meitas.

Polete un mis Glika palīdzēja viņus izvadīt ārā no kabineta līdz liftiem, kur visi apskāvās. Kad durvis aizvērās, vecāki cīnījās ar asarām.

Kleja nelielā komanda sapulcējās konferen�u telpā, kur pār�laida nepatīkamus brī�us; viņi jutās atviegloti, ka turpmāk vairs nebūs jāsatiekas ar atraitnēm un sērojo�iem vecākiem, vismaz ne tuvākajā nākotnē. īpa�i �im gadījumam bija atdze�sēts dārgs �ampanietis, un Klejs sāka pildīt glāzes. Mis Glika atteicās, jo alkoholu nelietoja, bet viņa bija vienīgā atturībniece firmā. Polete un D�onāhs likās sevi�ķi izslāpu�i. Rodnijs gan deva priek�roku alum, tomēr iemalkoja �ampanieti kopā ar pārējiem.

Pie otrās pudeles Klejs piecēlās, lai teiktu da�us vārdus. Man ir da�i nopietni paziņojumi, viņ� sacīja, piesizdams pie glāzes. Pirmais tailenola lieta ir pabeigta, ar ko arī apsveicu. Paldies visiem! Tailenolu viņ� lietoja tarvāna vietā, tas bija vārds, ko viņi nedrīkstēja zināt. Ne ari to, cik viņam par to samaksāja. Bija skaidrs, ka Klejs saņem daudz, bet viņiem nebija ne jausmas, cik.

Visi aplaudēja. Otrais mēs to atzīmēsim ar kopīgām svinīgām vakariņām �Citronellā�. Tie�i astoņos. Vakars varētu izvērsties ļoti gar�, jo rit darbadienas nebūs. Birojs būs slēgts.

Vēlreiz aplausi un �ampanietis. Tre�ais pēc divām nedē�ļām dodamies uz Parīzi. Visi līdzi var ņemt vienu draugu, ietei�camāk dzīvesdraugu, ja tāds jums ir. Par visu tiks samaksāts. Lidojums pirmajā klasē, luksusa viesnīca, citi izdevumi. Būsim prom nedēļu. Nekādu izņēmumu. Es esmu boss, un es jūs visus vedu uz Parīzi.

Mis Glika aizklāja muti ar abām rokām. Visi bija mēmi no pārsteiguma. Polete ierunājās pirmā: Ne jau tā Parīze, kas Tenesijā.

-�� Nē, dārgumiņ, īstā Parīze.

-�� Un ja nu es tur saskrienos ar savu vīru? viņa vīpsnājot vaicāja. Sacēlās smiekli.

-�� Vari braukt uz Tenesiju, ja vēlies, atteica Klejs.

-�� Nekā nebija, mīlīt!

Beidzot atguvusi runas spējas, mis Glika paziņoja: Man būs vajadzīga pase.

-�� Veidlapas man ir uz galda. Es par to parūpē�os. Tas neaiz�ņems vairāk par nedēļu. Vai vēl kaut kas?

Sākās sarunas par laiku, ēdienu un to, ko vilkt mugurā. D�onāhs nekavējoties sāka spriedelēt, kuru meiteni izvēlēties līdzi ņem�anai. Polete bija vienīgā, kas bijusi Parīzē, savā medusmēnesī, tas bija īss brīdis, kas neveiksmīgi beidzās, kad viņas grieķis tika aizsaukts steidzamās biznesa darī�anās. Viņai nācās atgriezties mājās vienai, lidma�īnas otrajā klasē, lai gan vēlāk viņa bija pārgājusi uz pirmo. Mīļie, viņi tur pienes klāt

�ampanieti! viņa skaidroja pārējiem. Un sēdekļi tur ir tik lieli kā dīvāni.

-�� Vai es varu ņemt jebkuru? apvaicājās D�onāhs, acīmre�dzami nevarēdams izlemt.

-�� Teiksim tā jebkuru, kurai nav vīra, sarunāts? Klejs atbildēja.

-�� Tas sa�aurina izvēles loku.

-�� Un ko ņemsi tu? prasīja Polete.

-� Varbūt nevienu, noteica Klejs, un telpā uz mirkli iestājās klusums. Viņi bija dzirdēju�i nostāstus par Rebeku un abu pa�ķir�anos, D�onāhs bija lielākais ziņu piegādātājs. Visiem gribējās redzēt �efu laimīgu, tomēr viņi nejutās tik tuvi, lai iejauktos.

-�� Kas tur bija par torni? iesāka Rodnijs.

-�� Eifeļa tornis, sacīja Polete. Tur var uzkāpt līdz pa�ai aug�ai.

-�� Es tas nebū�u. Neizskatās pārāk dro�i.

-�� Tur tu kļūsi par īstu ceļotāju, es tev saku!

-�� Cik ilgi mēs tur būsim? vaicāja mis Glika.

-� Septiņas naktis, atbildēja Klejs. Septiņas naktis Parīzē. Un �ampanie�a iespaidā katrs iegrima savās domās. Vēl pirms mēne�a viņi visi bija grūtā, apnicīgā darbā nomākti cilvēki Sabiedrisko aizstāvju birojā. Visi, izņemot D�onāhu, kur� uz pusslodzi bija tirgojis datorus.

Makss Peiss gribēja aprunāties, un, tā kā birojs nestrādāja, Klejs ierosināja satikties tur ap pusdienlaiku, kad būs izvēdi�nājis galvu.

Bet galvassāpes nepārgāja. Tu izskaties �ausmīgi, laipnā balsi iesāka Peiss.

-�� Mēs atzīmējām.

-�� Man ir kas svarīgs apsprie�ams. Vai esi tam gatavs?

-�� Gan jau spē�u tev izsekot. Sper vaļā!

Peiss bija paņēmis garu papīra glāzīti ar kafiju, ko nēsāja sev līdzi pa kabinetu. Tarvāna lieta ir galā, viņ� paziņoja,

kā pieliekot punktu. Tā skaitījās izbeigta tikai tad, kad viņ� to pasludināja, ne agrāk. Esam noslēgu�i se�us darījumus. Ja nu uzrodas kāds, kas būtu rados ar mūsu Bendiju, tev būs jātiek galā ar to. Bet, esmu pārliecināts, viņai neviena nav.

-�� Man arī tā liekas.

-�� Tu esi labi pastrādājis, Klej.

-�� Man par to labi maksā.

-�� odien pārskaitī�u pēdējo iemaksu. Visi piecpadsmit mil�joni būs uz tava rēķina. Vai arī kas no tiem palicis.

-�� Un ko tad tu no manis gaidīji? Lai braucu ar vecu autiņu, nak�ņoju nopluku�ā dzīvoklī, turpinu staigāt apvalkātās drē�bēs? Pats teici, ka jāizdod zināma summa, lai radītu vēlamo iespaidu.

-�� Es tikai pajokoju. Un tev lieliski izdodas izskatīties ba�gātam.

-�� Paldies.

-Jāatzīst, tu viegli pielāgojies apstākļiem, kad no trūkuma nokļuvi pārticībā.

-�� Tas ir talants.

-�� Uzmanies! Nepiesaisti pārāk lielu uzmanību!

-�� Labāk parunāsim par nākamo lietu!

To izdzirdējis, Peiss apsēdās un pastūma uz priek�u mapīti.

-�� Zāles saucas dailofts, tās izstrādājusi Akermana laboratorija. Tas ir spēcīgs pretiekaisuma līdzeklis, ko lieto ar akūtu artrītu sirgsto�ie. Dailofts ir jaunums, un ārsti kā traki aizrāvu�ies ar to. Tas dara brīnumus, pacientiem tas patīk. Bet ir divas pro�blēmas: pirmkārt, to ra�o mana klienta konkurenti, otrkārt, tas tiek saistīts ar neliela izmēra audzēju ra�anos urīnpūslī. Mans klients, tas pats, kas saistīts ar tarvānu, ra�o līdzīgas zāles, kas bija pieprasītas līdz brīdim, kad pirms divpadsmit mēne�iem tirgu iekaroja dailofts. Lielākie ienākumi no zāļu tirdzniecības ik gadu ir kaut kur ap trim miljardiem. Dailofts jau ir ieņēmis otro vietu un �ogad, iespējams, ienesīs miljardu. To grūti pare�dzēt, jo apjomi pieaug tik strauji. Mana klienta preparāts ienes pusotra miljarda, bet tas zaudē savas pozīcijas. Dailofts ir modes kliedziens un ātri vien sakaus konkurentus. Tas esot tik labs.

Pirms pāris mēne�iem mans klients iegādājās nelielu farma�ceitisko uzņēmumu Beļģijā. Tam kādreiz bijusi nodaļa, ko vēlāk sev pievienoja Akermana laboratorija. Vairāki zinātniskie pēt�nieki tika rupji nostumti malā vai atlaisti. Da�as pētnieciskās laboratorijas pazuda, bet vēlāk uzradās, kur tām nemaz nebija jābūt. Manam klientam ir liecinieki un dokumenti, kas pierāda, ka Akermana kompānija zinājusi par iespējamiem sare�ģīju�miem vismaz se�us pēdējos mēne�us. Vai saprati mani?

-Jā. Cik daudz cilvēku lietoju�i dailoftu?

-� To tie�ām grūti noteikt, jo skaits nemitīgi aug. Varbūt kāds miljons.

-�� Un cik procentiem rodas audzējs?

-� Pētījumi liecina par pieciem procentiem, tas ir pietiekami, lai iznīcinātu �īs zāles.

-�� Un pēc kā var pateikt, ka pacientam ir audzējs?

-�� Pēc urīna analīzēm.

-�� Gribi, lai apsūdzu Akermana laboratoriju?

-�� Pagaidi! Patiesība par dailoftu drīz vien uzpeldēs. Bet vēl līdz pat �ai dienai nav biju�i nekādi tiesas procesi, nekādu sūdzību, nav ari iznīcino�u zinātnisku rakstu presē. Mūsu spiegi ziņo, ka Akermanā visi aizņemti ar naudas skaitī�anu un tās noglabā�anu, lai vēlāk, kad sāksies skandāls, būtu ko maksāt advokātiem. Firma varētu ari mēģināt zāles uzlabot, bet tam vajadzīgs laiks un Pārtikas un zāļu departamenta atļaujas. Viņi ir pilnīgā strupceļā, jo nepiecie�ama nauda. Viņi ir pamatīgi aizņēmu�ies, lai iegūtu citas kompānijas, bet vairums no tām nav atmaksāju�ās. Viņu akcijas tagad tiek pārdotas par �etrdes�mit diviem dolāriem. Pagāju�ogad to cena bija astoņdesmit.

-�� Un ko viņiem nodarītu ziņas par dailoftu?

-�� Galīgi nosistu akciju cenas, un tie�i to vēlas mans klients. Ja vien prāvo�anās notiek pareizi un es pieņemu, ka tev un man tas ir pa spēkam, �īs ziņas iznīcinās Akermana labo�ratoriju. Un, tā kā mums ir pierādījumi, ka dailofts ir kaitīgs, kompānijai nebūs citu iespēju kā samierināties. Viņi neriskēs uzsākt tiesas procesu, kad runa ir par tik bīstamu produktu.

-�� Kādas ir vājās puses?

-� Deviņdesmit pieci procenti audzēju ir labdabīgi un pavisam niecīgi. Pūslim tie lielas briesmas nerada.

-�� Tātad prāvo�anās nolūks ir satricināt tirgu?

-�� Jā, un, protams, atlīdzināt cietu�ajiem. Es savā pūslī ne�gribu audzējus, ne labdabīgus, ne ļaundabīgus. Vairums zvēri�nāto domās tāpat. Te ir scenārijs: tu savāc grupu ar aptuveni piecdesmit sūdzētājiem un iesniedz tiesā prasību no visu dailofta lietotāju puses. Tie�i tajā pa�ā laikā televīzijā jāparādās sludinājumiem par citiem gadījumiem. Izdarot ātru un spēcīgu triecienu, tu tiksi vēl pie tūksto�iem jaunu gadījumu. Ziņas ceļo ātri, tās iebaida ļaudis, un tie uzgrie� tevis doto bezmaksas tālruņa numuru Kolumbijas apgabalā, kur atrodas milzu telpa ar palīgiem, kas atsaucas uz zvaniem un paveic melno darbu. Tas tev kaut ko izmaksās, bet, ja tu savāc, teiksim, piectūksto� lietu un nokārto tās katru par divdesmit tūksto�iem, tas kopā iznāk simt miljoni dolāru. Tre�ā daļa būs tava.

-�� Tas ir kas nedzirdēts!

-�� Nē, Klej, tā ir prāvo�anās masveida tiesību pārkāpumu lietā visā savā krā�ņumā. Tā nu �ī sistēma �odien strādā. Un, ja tu pie tās neķersies, garantēju kāds cits to izdarīs gan. Un turklāt drīz. Tur apgrozās tāda nauda, ka �o lietu speciālisti kā plēsoņas gaida mājienu par kaitīgiem preparātiem. Un, tici man, �o zāļu netrūkst.

-�� Kāpēc gan es esmu tas laimīgais?

-�� Laika jautājums, mans draugs. Ja klients zinās, kad tu iesniegsi lietu tiesā, viņi varēs reaģēt uz tirgus svārstībām.

-�� Kur lai atrodu piecdesmit klientus? Klejs noprasīja.

Makss pabungoja pa citu mapīti. Mums zināms vismaz

tūkstotis. Vārdi, adreses, viss ir �eit.

-�� Tu kaut ko minēji par telpu, pilnu ar juristu palīgiem.

-�� Pusduci. Tik būs vajadzīgi, lai atbildētu uz zvaniem un sakārtotu lietas. Beigās tev varētu būt pieci tūksto�i personīgu klientu.

-�� Un reklāmas televīzijā?

-� Aha, te man ir viena kompānija, kas var izveidot reklāmas rullīti ātrāk nekā trīs dienās. Nekas neredzēts aizkadra balss,

skati ar tabletēm, kas ripo uz galda, dailofta iespējamā kaitīgā iedarbība, piecpadsmit sekundes baiļu, kas liktu cilvēkiem zva�nīt uz Kleja Kārtera II Juridisko biroju. Tās reklāmas nostrādā, tici man. Parādi tās visos centrālajos kanālos, un tev būs tik daudz klientu, ka nevarēsi saskaitīt.

-�� Un cik tas izmaksās?

-�� Pāris miljonu, bet tu ta�u vari to atļauties.

Tagad bija Kleja kārta soļot pa kabinetu un ļaut asinīm strau�jāk ritēt. Viņ� pats bija redzējis reklāmas par uztura piedevu kapsulām, kas bija izrādīju�ās kaitīgas; tajās neredzami likuma aizstāvji centās biedēt cilvēkus, lai tie uzgrieztu bezmaksas tālruņa numuru. Viņ�, bez �aubām, nebija gatavs krist tik zemu.

Bet trīsdesmit trīs miljoni dolāru! Viņ� vēl nebija attapies no savas pirmās milzu algas.

-�� Kāds ir laika grafiks?

Peisam bija saraksts ar sākotnēji kārtojamām lietām. Tev vajadzēs savākt klientu parakstus, tas neaizņems vairāk par divām nedēļām. Trīs dienas, lai izgatavotu reklāmas rullīti. Pāris dienu televīzijas laika iepirk�anai. Vēl vajadzēs noalgot juristu palīgus un izvietot viņus kaut kur piepilsētā; �eit būs pārāk dārgi. Visam jābūt nevainojami sagatavotam. Tev ir labi speciālisti. Tev jābūt gatavam to visu paveikt mazāk nekā trīs�desmit dienās.

-�� Es gan uz nedēļu vedu visus uz Parīzi, bet nekas, mēs tiksim galā.

-� Mans klients vēlas, lai lieta tiktu iesniegta tiesā ātrāk nekā pēc mēne�a. Precīzāk 2. jūlijā.

Klejs atgriezās pie galda un pavērās Peisā. Nekad agrāk man nav nācies saskarties ar tādām lietām tiesā, viņ� bilda.

Peiss kaut ko izvilka no mapes. Vai �īs nedēļas beigās esi aizņemts? viņ� vaicāja, skatīdamies bukletā.

-�� Ne pārāk.

-�� Vai pēdējā laikā esi bijis Ņūorleānā?

-�� Pirms desmit gadiem.

-�� Esi kaut ko dzirdējis par Advokātu līgu?

-�� Iespējams.

-�� Tas ir kāds sens grupējums, kas seko līdzi dzīvei vesels bars pirmās instances tiesu advokātu, kas specializēju�ies pla�u tiesību pārkāpumu lietās. Divreiz gadā viņi sapulcējas un pār�runā jaunākos virzienus tiesvedībā. Tev tā varētu būt visai produktīva nedēļas nogale. Viņ� paslidināja bukletu uz Kleja pusi, kur� to pacēla. Uz vāka bija krāsains fotoattēls ar Royal Sonesta viesnīcu Fran�u kvartālā.

Gaiss ŅūorleānA bija silts un mitrs kā vienmēr, sevi�ķi Fran�u kvartālā.

Viņ� bija viens pats, un nebija ne vainas. Pat ja viņi ar Rebeku vēl būtu kopā, viņa nebūtu devusies �ai ceļojumā. Viņa būtu pārāk aizņemta darbā, aizņemta ar iepirk�anos, ko nedēļas nogalē veica kopā ar māti. Kā jau parasti. Viņ� bija iedomājies par D�onāhu, bet viņu attiecības patlaban bija diezgan saspring�tas. Klejs bija apmainījis viņu pa�auro dzīvoklīti pret ērtībām D�ord�taunā, pat nepiedāvājot D�onāham doties līdzi, kur�, protams, apvainojās, bet Klejs jau to bija gaidījis un sagatavo�jies. Trakulīgs istabas biedrs, kur� nāk un iet, kad grib un ar ko pagadās, bija pēdējais, ko viņ� vēlējās redzēt savā jaunajā mājā.

Bagātība sāka izolēt viņu no sabiedrības. Vecie draugi, kuriem viņ� mēdza zvanīt, nu bija pamesti novārtā, jo viņ� negribēja tikt apbērts ar jautājumiem. Viņ� neiegriezās arī veca�jās izklaides vietās, jo nu varēja atļauties ko labāku. Nepilna mēne�a laikā viņ� bija mainījis darbu, dzīvesvietu, ma�īnu, banku, apģērbu, ēstuves, treniņu zāli un bija nobriedis mainīt ari draudzeni, lai gan nevienas vēl pie horizonta nebija. Viņi ar Rebeku nebija pārmiju�i ne vārda jau divdesmit astoņas dienas. Reiz Klejam bija apņem�anās, ka piezvanīs viņai trīsdesmitajā dienā, kā norunāts, bet kop� tā laika daudz kas bija mainījies.

Kad Klejs iegāja Royal Sonesta vestibilā, viņa krekls bija jau mikls un lipa pie muguras. Dalības maksa bija pieci tūksto�i dolāru, iespaidīga summa par pāris dienu ilgu brāļo�anos ar juristu pulciņu. Tā pauda likuma pārstāvju pasaulei, ka ne jau visi tika aicināti, tikai bagātākie, kas savam darbam pievērsa

īpa�u uzmanību. Istabas cena bija �etrsimt piecdesmit dolāru par nakti, to viņ� samaksāja ar vēl nelietoto platīna kredītkarti.

Dienas kārtībā bija da�ādi semināri. Viņ� paklausījās disku�siju par toksiskas dabas pārkāpumiem, ko vadīja divi juristi, kuri bija iesūdzēju�i ķīmisko uzņēmumu par dzeramā ūdens piesārņo�anu, kas varētu izraisīt vēzi, bet varbūt ari ne, tomēr kompānija bija samaksājusi pusmiljardu, un abi juristi kļuvu�i bagāti. Blakustelpā kāds cits jurists, ko Klejs bija redzējis tele�vīzijā, pilnā rīklē klāstīja, kā tikt galā ar masu informācijas pārstāvjiem, bet viņam bija pamaz klausītāju. Patiesībā semi�nāru apmeklējums nebija nekāds di�ais. Bet bija tikai piekt�dienas pēcpusdiena, un lielais vairums ieradās sestdien.

Nejau�i Klejs ieklīda pūlī nelielā izstā�u zālē, kur kāda lid�ma�īnu kompānija demonstrēja videofilmu par topo�o luksusa reaktīvo lidaparātu, vismodernāko savā klasē. Filmu rādīja uz plata ekrāna zāles stūri, visi likuma pārstāvji bija sagāju�i cie�i kopā un klusēdami noraudzījās aviācijas pēdējā brīnumā. Pārli�dojuma garums �etri tūksto�i jūd�u, �No kontinenta uz konti�nentu vai no Ņujorkas uz Parīzi bez nosē�anās�. Tā patērēja mazāk degvielas nekā citas �etras reaktīvās lidma�īnas, par kurām Klejs nekad nebija dzirdējis, un bija arī ātrāka. Iek�puse bija ļoti ietilpīga, visur sēdekļi un dīvāniņi, bija redzama arī ļoti piemīlīga stjuarte īsos svārciņos, turot �ampanie�a pudeli un trauku ar ķir�iem. Ādas ap�uvums bija spilgtā iedeguma krāsā. Lidaparāts piemērots gan atpūtai, gan darbam, jo Galaxy 9000 bija apgādāts ar progresīvu telefonsistēmu un satelītuztvērēju, kas ļāva darbā iegrimu�am juristam piezvanīt uz jebkuru pasaules valsti; tur bija arī faksa aparāti un kopētājs, un, protams, ari pieeja internetam. Videofilmā parādījās grupa barga izskata advokātu, kas pulcēju�ies ap nelielu galdu, it kā būtu aizņemti ar kāda darījuma izstrādi, bet piemīlīgā blon�dīne aizmirsta stāvēja malā ar visu savu �ampanieti.

Klejs iejuka pūlī, juzdamies gandrīz kā robe�pārkāpējs. Vi�deofilmā visai apdomīgi nekas netika teikts par Galaxy 9000 pārdo�anas cenu. Bija citi piedāvājumi, to skaitā īpa�uma tiesības uz noteiktu laiku un lietota īpa�uma nodo�ana pret

daļēju apmaksu jauna iegādei, ari uz līzingu; sīkāk par to izskaidroja tirdzniecības pārstāvji, kas turpat blakus vien gro�zījās, gatavi sākt darbu. Kad ekrāns nodzisa, visi reizē sāka runāties nevis par kaitīgajām zālēm vai grupas pārstāvniecību tiesā, bet gan par reaktīvajām lidma�īnām un to, cik izmaksā pilots. Tirdzniecības pārstāvjus ielenca potenciālie pircēji. Vie�nubrīd Klejs sadzirdēja kādu sakām: �Jauna maksās apmēram trīsdesmit pieci.�

Tie ta�u nevarēja būt trīsdesmit pieci miljoni.

Citi izstādes dalībnieki piedāvāja da�āda rakstura greznuma priek�metus. Pie laivu būvētāja stāvēja grupa nopietnu juristu, kurus interesēja jahtas. Turpat bija Karibu salu nekustamā īpa��uma speciālists. Vēl kāds tirgojās ar lopu audzētavām Montānā. Sevi�ķa rosība valdīja pie elektronikas stenda, kas piedāvāja modernākās ierīces par neiespējami augstu cenu.

Un tad vēl automobiļi. Pie vienas zāles sienas bija izstādīti dārgie modeļi Mercedes-Benz ar paceļamu jumtu, ierobe�otā skaitā Corvette, sarkanbrūns Bentley, kam bija jābūt katra sevi cieno�a masveida tiesību pārkāpumu jurista īpa�umā. Porsche svinīgi atklāja savu sporta modeli, un pārdevēji jau pieņēma pasūtījumus. Visvairāk sapulcēju�os noskatījās mirdzo�ā, tum�i zilā Lamborghini. Cenu zīme bija gandrīz neredzama, it kā ra�otājs baidītos to atklāt. Tikai divsimt deviņdesmit tūksto�i dolāru un ļoti ierobe�oti krājumi. Vairāki juristi rādījās gatavi uzsākt cīņu par �o auto.

Klusākā stūrī drēbnieks un viņa asistenti noņēma mērus kādam paprāvam likuma darbonim, lai darinātu itāļu uzvalku. Uzraksts vēstīja, ka viņi bija no Milānas, bet Klejs saklausīja amerikāņu akcentu.

Juridiskajā augstskolā viņ� reiz bija apmeklējis paneļdiskusiju par liela apjoma darījumiem un klausījies, kas būtu jādara advokātam, lai pasargātu savus vienkār�os klientus no kārdinā�jumiem, ko rada neparedzēta bagātība. Vairāki tiesu advokāti bija stāstīju�i briesmu stāstus par strādnieku ģimenēm, kas darījumu rezultātā bija izpostīju�as savu dzīvi, un �ie stāsti izvērtās par aizraujo�ām cilvēku uzvedības studijām. Reiz kāds

lektors bija izmetis asprātību: �Mūsu klienti izdod savu naudu gandrīz tikpat ātri kā mēs.�

Vērodams notieko�o izstā�u zālē, viņ� redzēja, ka juristi iztērē naudu, cik ātri vien var. Vai viņam vajadzēja justies vai�nīgam?

Protams, ne. Viņ� bija apmierinājies ar pa�iem pamatiem, vismaz līdz �im. Kur� gan negribētu jaunu ma�īnu un labāku māju? Viņ� ta�u neiegādājās jahtas vai lidma�īnas, vai lopu fermas. Tas nebija vajadzīgs. Un, ja dailofta lieta atnesīs vēl kādu naudu, viņ� nekādā ziņā netērēs to reaktīviem lidaparā�tiem vai vēl kādām mājām. Naudu viņ� noslēps bankā vai ieraks pagalmā.

Neprātīgās naudas izgā�anas orģijas uzdzina nelabumu, un Klejs atstāja viesnīcu. Viņam kārojās austeres un alus.

Vienīgā sanāksme, kas notika sestdien, deviņos no rīta, bija par pēdējiem jaunumiem, kuri attiecas uz Kongresā nule apsprie�amiem likumiem par sabiedrības pārstāvē�anu tiesā. �is temats bija piesaistījis pavisam mazu grupiņu. Par saviem piectūksto� dolāriem Klejs bija nolēmis apgūt pēc iespējas vai�rāk. Starp retajiem klāteso�ajiem, likās, vienīgi Klejam nebija paģiru. Deju zālē nepārtraukti tika tuk�otas tases ar kūpo�u kafiju.

Lektors bija kāds aģitators no Va�ingtonas, kur� neveiksmīgi uzsāka runu ar divām neķītrām anekdotēm, kas neguva pie�kri�anu. Sapulcēju�ies visi bija baltie, vīrie�i, kas sen pazīstami, bet neviens nebija tādā omā, lai uzklausītu bezgaumīgus jokus. Sliktais noskaņojums drīz pārauga garlaicībā. Ta�u Klejam �ie materiāli likās interesanti un informatīvi: viņ� visai maz zināja par sabiedrības pārstāvniecību, un viņam viss �ķita jauns.

Desmitos viņam vajadzēja iz�ķirties starp paneļdiskusiju par pēdējiem notikumiem Kaulainā Bena lietā un lekciju, ko prezentēja jurists, kura specialitāte bija svina krāsa, temats, kas Klejam likās pavisam neinteresants, un viņ� izvēlējās pirmo. Telpa bija pilna.

Par Kaulaino Benu sauca neslavu ieguvu�ās kapsulas pret aptauko�anos, kas tiku�as parakstītas miljoniem pacientu. To radītājs bija sapelnījis miljardus un likās iekarojam pasauli, bet tad ievērojamam skaitam lietotāju radās da�ādas problēmas. Ar sirdi saistītas problēmas, ko viegli varēja piedēvēt �īm zālēm. Vienas nakts laikā izcēlās skandāls, bet kompānijai nebija nekādas vēlmes tiesāties. Naudas tai netrūka, un tā ar milzu

summām sāka atpirkties no sūdzību uzturētājiem. Pēdējo trīs gadu laikā advokāti, kas specializējās pārkāpumu lietās pret sabiedrību, cīnījās savā starpā, lai tiktu pie Kaulainā Bena.

Pie galda ar seju pret auditoriju sēdēja �etri advokāti un semināra vadītājs. Blakus Klejam bija tuk�a vieta, ko drīz ieņēma enerģisks neliela auguma cilvēks, kas iesteidzās pēdējā bridi un sparīgi virzījās starp rindām. Viņ� izkravāja savu portfeli tur bija pierakstu bloki, semināru materiāli, divi mobilie telefoni un peid�eris. Kad viņa kaujas vieta bija iekārtota un Klejs bija parāvies malā, cik tālu vien varēja, viņ� no�ukstēja: Labs rīts!

-�� Labrīt, atņēma Klejs, nemaz nebūdams noskaņots saru�nām. Viņ� skatījās uz mobilajiem telefoniem, pie sevis nodomā�dams, kur� gan sestdienā desmitos no rīta varētu viņam zvanīt.

-�� Pie cik lietām tad strādājam? mazais advokāts �ukstus noprasīja.

Interesants jautājums, tāds, uz kuru Klejs noteikti nebija gatavs atbildēt. Viņ� tikko kā bija beidzis tarvāna lietu un plānoja uzbrukumu dailofta ra�otājam, bet �obrīd viņam īsta darba nemaz nebija. Bet tāda atbilde būtu visai neatbilsto�a apkārtējai videi, kur visi operēja ar tik prāviem un pārspīlētiem cipariem.

-�� Pāris desmitu būs, viņ� samelojās.

Puisis saviebās, it kā tas būtu pilnīgi nepieņemami, un sa�runa apsīka, vismaz uz da�ām minūtēm. Viens no priek�ā sēdo�ajiem sāka runāt, un visi telpā apklusa. Viņa temats bija finansiālais ziņojums par stāvokli Healthy Living kompānijā, kas ra�oja Kaulaino Benu. Kompānijai bija vairākas nodaļas, lielākā daļa no tām visai ienesīgas. Akciju cenas nebija cietu��as. Patiesībā pēc katra lielāka darījuma tās noturējās turpat, kas pierāda, ka investori zināja firmai naudas ir pietiekami.

-�� Tas ir Patons Fren�s, blakussēdētājs pa�ukstēja.

-�� Kas viņ� ir? vaicāja Klejs.

-Slavenākais jurists pārkāpumos pret sabiedrību. Pagāju�o�gad saņēma trīssimt miljonus.

-�� Viņ� laikam uzstāsies ari oficiālajās brokastis?

-�� Kā tad, nepalaid garām!

Misters Fren�s, izplūstot apnicīgās detaļās, skaidroja, ka apmēram trīssimt tūksto�i Kaulainā Bena darījumu noslēgti par aptuveni septiņarpus miljardiem dolāru. Viņ� kopā ar pārē�jiem ekspertiem lēsa, ka varētu būt vēl kādi simt tūksto�i par diviem līdz trim miljardiem. Kompānijai un tās apdro�inātā�jiem bija pietiekami daudz naudas, lai noklusinātu �īs lietas, tā ka tagad viss atkarīgs no zālē sēdo�ajiem, cik ātri tie kustē�sies un spēs tikt tām klāt. Tas pūlī iesvēla uguni.

Klejam nebija vēlē�anās lēkt �ai bedrē. Viņ� nespēja saprast, kā �is mazais, resnais, uzpūtīgais radījums ar mikrofonu, kas pērn bija sapelnījis trīssimt miljonus dolāru, varēja tā plēsties, lai saraustu vēl. Turpmākā diskusija izvērtās par to, kā labāk piesaistīt jaunus klientus. Vienam no speciālistu grupas bija izdevies tikt pie tādas naudas, ka viņa vadībā uz pilnu slodzi strādāja divi ārsti, kam nebija citu pienākumu kā vien braukāt no vienas pilsētas uz citu, meklējot tos, kuri lietoju�i Kaulaino Benu. Vēl kāds bija pilnībā paļāvies uz reklāmām televīzijā, tā bija tēma, kas interesēja Kleju, bet drīzumā tā pārauga skumī�gās debatēs par to, vai advokātam vajadzētu televīzijā parā�dīties pa�am vai ari būtu jāalgo kāds paputējis aktieris.

Nebija nekādu sarunu par stratēģiju tiesu procesos par ekspertu liecībām, ziņu piegādātājiem, zvērināto atlasi, medi�cīniskiem pierādījumiem tā ir parastā informācija, ar ko juristi apmainās semināros. Klejs nāca pie atziņas, ka �īs lietas reti nokļuva līdz tiesai. Tiesvedības prasmes nebija no svara. Te viss grozījās tikai ap to, kā tikt pie lietas. Un pie iespaidīga atalgo�juma. Diskusijas laikā visi �etri eksperti un da�i no tiem, kas uzdeva īsus jautājumus, nekādi nevarēja atturēties, neatklā�ju�i, ka no pēdējiem darījumiem ieguvu�i miljonus.

Kleju pārņēma vēlē�anās vēlreiz noskaloties du�ā.

Vienpadsmitos vietējais Porsche dīleris rīkoja pieņem�anu ar Asiņaino Mēriju, kas bija ieguvusi apbrīnojamu popularitāti. Austeres un kokteiļi, un nebeidzamas runas par to, cik kuram daudz izskatāmo lietu. Un kā tikt pie jaunām. Tūkstotis tur, tūkstotis �ur. Kā liecināja fakti, vispopulārākā taktika bija savākt pēc iespējas vairāk lietu un tad mesties kopā ar Patonu Fren�u,

kur� ar prieku ieskaitīja tās savā darba lauciņā Misisipi, kur tiesne�i, zvērinātie un spriedumi bija viņa pusē un ra�otājs pat baidījās parādīties tuvumā. Fren�s tika galā ar pūli kā sar�dzes priek�nieks �ikāgā.

Viņ� uzstājās vēlreiz, pēc bufetes galda ar Dienvidluiziānas ēdieniem un alu. Viņa vaigi bija kļuvu�i sārti, valoda nepie�spiesta un izteiksmīga. Bez kādiem pierakstiem viņ� ķērās pie īsas Amerikas tiesību pārkāpumu apkaro�anas sistēmas vēstu�res, tās iz�ķiro�ās nozīmes sabiedrības aizstāvē�anā pret lielo korporāciju, kas ra�oja kaitīgus produktus, alkatību un korup�ciju. Un pie viena viņ� atzina, ka neieredzot apdro�inā�anas kompānijas un bankas, un starptautiskas organizācijas, un tāpat ari republikāņus. Nevaldāmais kapitālisms radīja vajadzību pēc tādiem cilvēkiem kā �īs rūdītās dvēseles no Advokātu līgas, pēc �iem ļaudīm tran�ejās, kas nebaidījās izdarīt uzbrukumu lie�lajam biznesam, aizstāvot strādniekus, vienkār�o tautu.

Ar trīssimt miljoniem dolāru ienākumu gadā bija grūti iztē�loties Patonu Fren�u kā ierindas cilvēku. Bet viņ� prata ietekmēt publiku. Klejs pameta skatienu visapkārt un ne jau pirmo reizi prātoja, vai tie�ām viņ� �eit ir vienīgais ar skaidru saprātu. Vai visus �os cilvēkus nauda bija padarījusi aklus, ka viņi ticēja esam nabago un vārgo aizstāvji?

Lielākajai daļai ta�u piederēja reaktīvās lidma�īnas!

Fren�a cīņu stāsti plūda kā no pilnības raga. Sabiedrības labā piedzīti �etrsimt miljoni dolāru par sliktām zālēm pret holesterinu. Miljards par diabētiķu preparātu, no kura mira vismaz simt pacientu. Simt piecdesmit miljoni dolāru par nekvalitatīvu elektroinstalāciju divsimt tūksto�os māju, kas izsauca pusotru tūkstoti ugunsgrēku, kuros gāja bojā septiņpa�dsmit, bet apdegumus guva �etrdesmit cilvēku. Juristi tvēra katru vārdu. Tika bārstītas daudzas norādes, kur aizgājusi viņa nauda. Tas �iem izmaksāja jaunu Gulfstream, viņ� ar lepnumu izmeta, un pūlis aplaudēja. Pēc gandrīz divdesmit �etru stundu uzturē�anās Royal Sonesta viesnīcā Klejs zināja, ka Gulfstream bija vissmalkākā no visām privātajām reaktīvajām lidma�īnām un jauna maksāja ap �etrdesmit pieciem miljoniem dolāru.

Fren�a sāncensis bija kāds advokāts ar tabakas izstrādāju�miem saistītajās lietās no Misisipi, kur� bija sarausis ap miljardu un iegādājies jahtu simt astoņdesmit pēdu garumā. Fren�a vecās jahtas garums bija tikai simt �etrdesmit pēdu, tad nu viņ� to nomainījis ar divsimtpēdnieci. Arī tas klausītājiem �ķita uzjautrino�i. Viņa firmā tagad darbojās trīsdesmit juristu, bet bija vajadzīgi vēl trīsdesmit. Viņ� dzīvoja jau ar ceturto sievu. Iepriek�ējā bija saņēmusi dzīvokli Londonā.

Un tā joprojām. Nauda nāk un iet. Nebūtu brīnums, ka viņ� strādā septiņas dienas nedēļā.

Normāla publika justos apmulsusi, dzirdot tik vulgārus spriedelējumus par bagātību, bet savu auditoriju Fren�s pa�zina. Viņ� arī mudināja visus iegūt vairāk, tērēt vairāk, iesūdzēt vairāk, nepārtraukti meklēt jaunus klientus. Veselu stundu viņ� varēja būt rupj� un nekaunīgs, bet ne garlaicīgs.

Piecos SAB pavadītajos gados Klejam neap�aubāmi bija gā�ju�i secen da�i modernās advokātu dzīves aspekti. Viņ� bija lasījis par pārkāpumiem pret sabiedrību, bet nekad nebija domājis, ka �o lietu aizstāvji bija tik organizēta un �auri spe�cializējusies grupa. Viņi ne�ķita sevi�ķi zino�i. Viņu stratēģija centrējās uz tiesībpārkāpumu meklē�anu un naudisku atrisinā�jumu, ne jau uz darbu tiesu procesos.

Fren�s būtu varējis runāt ilgi un dikti, tomēr pēc stundas viņ� beidza, saņēmis pelnītās ovācijas. Trijos viņ� atkal piedalī�sies seminārā par to, kā atrast optimālo jomu savai juridiskajai darbībai. Pēcpusdiena rādījās būt rīta notikumu atkārtojums, bet Klejam jau bija gana.

Viņ� klaiņoja pa Fran�u kvartālu, neiegriezdamies bāros vai striptīzklubos, bet gan antikvariātos un galerijās, lai ari neko nenopirka, jo viņu bija pārņēmusi vēlme nedi�oties ar naudu. Vēlā pēcpusdienā viņ� sēdēja nomaļā kafejnīcā D�eksonskvērā un vēroja garāmejo�os cilvēkus. Viņ� lēni malkoja karsto cigo�riņu kafiju un centās gūt prieku no �ī procesa, ta�u tas neiz�devās. Bez kādiem pierakstiem uz papīra viņ� galvā bija veicis da�us aprēķinus. Ja no tarvāna naudas atskaitīja �etrdesmit piecus procentus, kas aizgāja nodokļos un biznesa izdevumos,

un vēl to, ko viņ� bija iztērējis savām vajadzībām, viņam palika apmēram 6,5 miljoni dolāru. Viņ� tos varēja noglabāt bankā un procentos saņemt 300 000 dolāru gadā, kas bija astoņas reizes vairāk nekā alga SAB. Trīssimt tūksto�i gadā nozīmēja 25 000 dolāru mēnesī, un, siltā Ņūorleānas pēcpusdienā zvilnot te, paēnā, viņ� neparko nevarēja iedomāties, kādā veidā spēs iztērēt tik daudz naudas.

Tas nebija nekāds sapnis. Tā bija īstenība. Nauda jau bija ieskaitīta uz viņa rēķina. Viņ� būs bagāts visu savu atliku�o dzīvi un nekļūs par vienu no tiem klauniem, kuru uzmanību Royal Sonesta viesnīcā aizņēma pilotu vai jahtu kapteiņu izmaksas.

Ta�u pastāvēja kāda liela problēma. Viņ� bija algojis cilvēkus un devis tiem solījumus. Rodnijs, Polete, D�onāhs un mis Glika bija pametu�i savas darbavietas un akli uzticēju�ies viņam. Viņ� nevarēja pacelt enkuru, paņemt savu naudu un vienkār�i pazust.

Klejs pārgāja uz alu un nonāca pie stingras apņem�anās. Neilgu laiku viņ� nopietni pastrādās pie dailofta lietas, ko, jāat�zīst, būtu muļķīgi atraidīt, jo Makss Peiss ta�u piedāvāja zelta āderi. Kad lieta būs galā, viņ� saviem darbiniekiem izmaksās iespaidīgas prēmijas un kantori slēgs. Viņ� vadīs mierīgu dzīvi D�ord�taunā, kad vēlēsies, apceļos pasauli, mak�ķerēs kopā ar tēvu un noraudzīsies, kā vairojas viņa nauda, bet nekad, ne pie kādiem apstākļiem nerādīsies ne tuvumā Advokātu ligai.

Viņ� tikko kā bija pasūtījis brokastis numurā, kad atskanēja telefona zvans. Tā bija Polete, vienīgā persona, kas zināja, kur viņ� atrodas. Nu, vai tev ir jauka istaba? viņa apvaicājās.

-�� Ir gan.

-�� Vai faksa aparāts tur ir?

-�� Protams.

-�� Iedod numuru, es tev kaut ko aizsūtī�u.

Tā bija kāda Post svētdienas izdevuma raksta kopija. Kāzu sludinājums. Rebeka Elisone van Homa un D�eisons �ūberts Maierss IV. �Misters Benets van Homs ar kundzi no Maklīnas, Vird�lnijā, paziņo par savas meitas Rebekas saderinā�anos ar

misteru D�eisonu �ūbertu Maiersu IV, mistera un misis D. Stīvensa Maiersa no Fols�ēr�as dēlu�� Fotogrāfija, kas nokopēta un atsūtīta pa faksu vairāk nekā tūksto� jūd�u attālumā, bija glu�i skaidra skaista meitene izgāja par sievu pie kāda, kas nebija viņ�.

D. Stīvens Maierss bija Dalasa Maiersa dēls; tas savukārt bija prezidentu padomnieks, sākot no Vudrova Vilsona un beidzot ar Dvaitu Eizenhaueru. Sludinājumā bija teikts, ka D�eisons Maierss mācījies Braunas un Hārvarda juridiskajās augstskolās un tagad bija kompanjons firmā Maierss un O�Melijs, kas, iespējams, bija visvecākā Kolumbijas apgabalā un noteikti vis�tradicionālākā. Viņ� bija izveidojis intelektuālā īpa�uma nodaļu un visā firmas pastāvē�anas vēsturē skaitījās pats jaunākais līdzīpa�nieks. Izņemot apaļās brilles, viņa izskatā nebija nekā intelektuāla, lai gan Klejs apzinājās, ka pie labākās gribas viņ� nespēja būt objektīvs. �is puisis bija itin pievilcīgs, ta�u ne jau īstais Rebekai.

Kāzas bija paredzētas decembrī, Maklīnas episkopālajā baz�nīcā, kam sekoja svinības Potomakas Lauku klubā.

Nepilna mēne�a laikā viņa bija sameklējusi kādu, ko mīl pietiekami stipri, lai precētos. Kādu, kas būtu ar mieru paciest dzīvi kopā ar Benetu un Bārbu. Kādu ar pietiekami lielu naudas daudzumu, kas atstātu iespaidu uz van Horniem.

Telefons iezvanījās vēlreiz, tā atkal bija Polete. Ar tevi viss kārtībā? viņa noprasīja.

-�� Es turos, viņ� ar pūlēm izdvesa.

-�� Man patie�ām �ēl, Klej.

-�� Starp mums jau viss gāja uz beigām, Polete. Tas turpinājās jau veselu gadu. Nu viss ir galā. Tagad varu izmest viņu no prāta pavisam.

-�� Nu, skaties.

-�� Viss ir labi. Paldies, ka piezvanīji.

-�� Kad tu atgriezīsies?

-�� odien. Rīt bū�u birojā.

Atnesa brokastis, bet viņ� jau bija paguvis aizmirst, ka tās pasūtījis. Viņ� mazliet iedzēra sulu, bet pārējo atstāja neskartu.

Var būt, ka �is romāns jau bija sācies krietni agrāk. Viņai tikai vajadzēja tikt vaļā no Kleja, kas ari samērā viegli bija izdevies. Laika gaitā viņas nodevība auga augumā. Viņ� jau garā redzēja un dzirdēja, kā aiz muguras bija nopūlējusies Rebekas māte, lai panāktu viņu �ķir�anos un izliktu lamatas Maiersam, bet tagad tā sīki plānoja viņu kāzas.

-�� Laimīgu taciņu! Klejs nomurmināja.

Tad viņ� iedomājās par seksu, par to, kā nu Maierss ieņems viņa vietu, un trieca tuk�o glāzi pāri istabai pret sienu, kur tā sa�ķīda gabalos. Klejs sodījās, ka varējis būt tāds muļķis.

Diez cik cilvēku tagad raudzījās �ajā paziņojumā, iedomājo�ties par Kleju un pie sevis nosmīkņājot: �Ātri gan �ī viņu izmeta mēslainē, vai ne?� vai arī: �Tas gan, vecīt, bija zibenīgi!�

Nez vai Rebeka iedomājās arī par viņu? Vai viņa izjuta lielu apmierinājumu, veroties savā kāzu paziņojumā un atceroties veco zēnu Kleju? Iespējams. Bet varbūt arī ne. Kāda gan tur starpība? Misters un misis van Horni bija aizmirsu�i par viņu vienas dienas laikā. Kāpēc lai viņ� nedarītu tāpat?

Tas viņai dārgi maksās, par to viņ� bija pārliecināts. Viņu romāns bija pārāk ilgs un kvēls, bet �ķir�anās pavisam nesena, lai Rebeka tā ņemtu un viņu vienkār�i pamestu un ielaistos ar nākamo. Viņ� ar Rebeku bija gulējis �etrus gadus, Maierss tikai mēnesi, vismaz jācer, ka tā.

Viņ� aizstaigāja uz D�eksonskvēru, kur pilnā sparā darbojās da�ādi mākslinieki, taro kār�u licēji, �onglieri un ielu muzi�kanti. Klejs nopirka saldējumu un apsēdās uz soliņa netālu no Endrū D�eksona statujas. Viņ� izlēma, ka piezvanīs Rebekai un novēlēs tai laimi. Tad viņ� iedomājās, ka sameklēs kādu izaici�no�u blondīni un padi�osies Rebekas priek�ā. Varbūt pat aiz�vedīs viņu uz kāzām, protams, īsos bruncī�os un kājām līdz ausīm. Ar viņa naudu atrast tādu sievieti nebūtu nekāda pro�blēma. Pie velna, viņ� noīrēs kādu, ja būs vajadzīgs!

�Tas ir beidzies, vecais!� viņ� pie sevis atkārtoja nez cik rei�u. �Saņemies! Ļauj viņai iet!�

Klasiskais ģērb�anās stils ātri vien pārauga kaut kādā neno�sakāmā manierē. Toni �eit uzdeva boss, kas sliecās uz d�insiem un dārgiem T krekliem, bet tajās reizēs, kad devās uz pusdie�nām, uzmeta virsū sportisku �aketi. Svarīgiem tik�anās gadīju�miem un tiesas prāvām viņam bija modes mākslinieku modelēti uzvalki, bet patlaban tos izmantot nācās reti, jo birojam nebija ne klientu, ne iztiesājamu lietu. Viņam par prieku, arī pārējie bija uzlaboju�i savu garderobi.

Pirmdien, pavēlāk no rīta, viņi sapulcējās konferen�u telpā Polete, Rodnijs un D�onāhs, diezgan askētiski ģērbu�ies. Ne�raugoties uz to, ka firmas īsajā pastāvē�anas laikā mis Glikas ietekme bija stipri cēlusies, viņa vēl arvien bija tikai sekretāre reģistratore.

-�� Tā, cienītie, mums ir kas darāms, Klejs atklāja sanāksmi. Viņ� iepazīstināja visus ar dailofta lietu un, pamatojoties uz Peisa kodolīgajiem pārskatiem, sniedza preparāta aprakstu un ra�anās vēsturi. No galvas viņ� noskaitīja īso ziņojumu par Akermana laboratoriju pārdo�anas apjomi, ienākumi, uzkrā�jumi, sāncen�i, da�ādas juridiska rakstura problēmas. Tad nāca viņiem noderīgās lietas dailofta kaitīgie blakusefekti, urīn�pū�ļu audzēji un tas, ka firma apzinājās savu problēmu.

-� Līdz �ai dienai tieslietas nav ierosinātas. Bet mēs mainīsim �o situāciju. 2. jūlijā mēs sāksim ar to, ka �eit pat, Kolumbijas apgabalā, iesniegsim lietu, aizstāvot no �īm zālēm cietu�o pacientu intereses. Tas radīs haosu, un mēs būsim tā epicentrā.

-�� Vai mums jau ir kāds no �iem klientiem? painteresējās Polete.

-�� Vēl ne. Bet mums ir to vārdi un adreses. Sāksim tos pieņemt jau �odien. Izstrādāsim konkrētu plānu klientu piesaistī�anai, tad jūs ar Rodniju būsiet atbildīgi par tā īsteno�anu. Lai gan viņam bija iebildumi pret reklāmām televīzijā, lidodams mājup no Ņūorleānas, viņ� bija pārliecinājis sevi, ka tām nav reālas alternatīvas. Tikko viņ� iesniegs lietu tiesā un izpaudīs zāļu nosaukumu, �ie plēsoņas no Advokātu līgas līdis no ādas ārā, lai atrastu sev klientus. Vienīgais efektīvais veids, kā pēc iespē�jas ātrāk tikt pie liela skaita dailofta pacientu, bija reklāmas televīzijā.

To visu viņ� paskaidroja saviem darbiniekiem un piebilda:

-�� Tas mums izmaksās vismaz divus miljonus zaļo.

-�� Mūsu firmai ir divi miljoni? paspruka D�onāham, bet pie sevis tā nodomāja visi.

-�� Ir gan. �odien sāksim darbu pie reklāmām.

-� Tu, bos, ta�u negrasies spēlēt teātri, ko? gandrīz lūdzo�i noprasīja D�onāhs. Nu saki! Tāpat kā daudzas pilsētas, arī Kolumbijas apgabals bija pārpludināts ar reklāmas raidījumiem, kuros skanēja aicinājumi cietu�ajiem vērsties pie tāda un tāda advokāta, kur� bija gatavs pasauli apgriezt kājām gaisā un par pirmajām konsultācijām neņemt ne centa. Bie�i vien juristi pa�i parādījās raidījumos un parasti atstāja visai nepārlieci�no�u iespaidu.

Polete raidīja izbiju�os skatienus un noraido�i �ūpoja galvu.

-�� Nu, saprotams, ka ne. To paveiks profesionāļi.

-�� Cik klientu mums būtu jādabū? jautāja Rodnijs.

-�� Tūksto�i. Grūti pateikt.

Rodnijs, norādot uz katru ar pirkstu, lēnām aizskaitīja līdz �etri. Pēc maniem aprēķiniem, mēs esam �etri, viņ� noteica.

-� Mēs pieņemsim vēl kādus. Par papla�inā�anos būs atbildīgs D�onāhs. Noīrēsim telpas kaut kur piepilsētā un aizpildīsim tās ar palīgiem. Viņi atbildēs uz zvaniem un sagatavos papīrus.

-�� Kur tad lai meklē �os palīgus? apvaicājās D�onāhs.

-�� Advokātiem domāto �urnālu nodarbinātības lappusēs. Sāc jau strādāt pie sludinājumiem. Un �opēcpusdien tev ir tik�anās ar nekustamo īpa�umu aģentu Manasā. Mums vajadzīgs kaut

kas ap piectūksto� kvadrātpēdām, nekas sevi�ķs, bet ar dau�dziem telefoniem un kārtīgu datorsistēmu, kas, kā mēs zinām, ir tavs lauciņ�. Noīrē telpas, ievelc kabeļus, sagādā personālu un ierādi darbu. Jo ātrāk, jo labāk.

-�� Klausos, ser!

-�� Cik vērtas ir �īs dailofta lietas? gribēja zināt Polete.

-� Tik, cik Akermana laboratorija būs gatava maksāt. Summa var svārstīties no tāda mazumiņa kā desmit tūksto�i līdz piec�desmit tūksto�iem, tas atkarīgs no vairākiem faktoriem, bet īpa�i no svara ir tas, cik liels kaitējums nodarīts urīnpūslim.

Polete uzmeta da�us skaitļus savā piezīmju blokā. Un cik lietu mēs gatavojamies iesniegt?

-�� To nav iespējams paredzēt.

-�� Nu apmēram?

-�� Nezinu. Vairākus tūksto�us.

-�� Labi, pieņemsim, ka būs trīs tūksto�i lietu. Ja trīs tūksto��us sareizina ar minimālo summu desmit tūksto�iem, mēs iegūstam trīsdesmit miljonus, pareizi? To viņa sacīja lēnām, visu laiku kaut ko skribelējot.

-�� Pareizi.

-�� Un cik daudz tad saņem advokāti? viņa prasīja. Pārējie cie�i lūkojās Klejā.

-�� Vienu tre�daļu.

-� Tas nozīmē, ka algās jāsaņem desmit miljoni, viņa lēnām noskaitīja. Tas viss pienāksies mūsu birojam?

-Jā. Un mēs �o summu sadalīsim.

Vārds sadalīsim telpā atbalsojās vairākas sekundes. D�onāhs un Rodnijs pavērās Poletē, it kā teikdami: Nu turpini ta�u, ej līdz galam!

-�� Un kādā veidā sadalīsim? viņa piesardzīgi jautāja.

-�� Katram no jums tiks desmit procenti.

-�� Tātad es pieņemu, ka mana daļa būs viens miljons?

-�� Tie�i tā.

-�� Un, ē-ē, man būs tikpat? novilka Rodnijs.

-�� Nūja. Un tikpat arī D�onāham. Un vēl kas, man liekas, tā varētu būt mazākā daļa.

Nebija svarīgi, vai tā bija mazākā daļa vai ne. Mēmā klusumā visi �ķietami ilgu laiku aprada ar skaitļiem, katrs instinktīvi domās tērējot savu naudu. Rodnijam tas nozīmēja koled�u bēr�niem, Poletei �ķir�anos no sava grieķa, ko pērngad viņa bija redzējusi labi ja vienu reizi, bet D�onāham dzīvi uz burulaivas.

-�� Tas ta�u viss ir nopietni, Klej? vaicāja D�onāhs.

-�� Pilnīgi un galīgi. Ja mēs nākamgad rausimies vaiga svied�ros, pastāv reāla iespēja pavisam agri aiziet pensijā.

-�� Kas tev pateica par dailoftu? interesējās Rodnijs.

-�� Uz �o jautājumu es nevarē�u atbildēt, Rodnij. Atvaino. Vienkār�i uzticies man.

Un tajā pa�ā laikā Klejs cerēja, ka viņa aklā uzticē�anās Maksam Peisam nav muļķība.

-�� Es jau gandrīz aizmirsu par Parīzi, piebilda Polete.

-�� Kāpēc gan? Mēs braucam uz turieni nākamnedēļ.

D�onāhs pielēca kājās un paķēra savu piezīmju bloku. Kā

sauca to nekustamā īpa�uma aģentu? viņ� noprasīja.

Savas mājas tre�ajā stāvā Klejs iekārtoja nelielu kabinetu; viņ� neplānoja tur daudz strādāt, bet viņam bija vajadzīga vieta papīriem un dokumentiem. Par galdu viņ� izmantoja vecu preses izdevumu leti, ko bija iegādājies antikvariātā Frederiksbergā, ielas galā. Tā aizņēma vienu sienu un bija pietiekami gara, lai uz tās izvietotu telefonu, faksa aparātu un klēpja datoru.

Tie�i �ajā vietā viņ� spēra pirmos izmēģinājuma soļus sa�biedrības aizstāvības lietā. Savu pirmo zvanu viņ� novilcināja līdz pat deviņiem vakarā, kad da�i cilvēki, īpa�i vecāka gada�gājuma un tie, kas sirgst ar artrītu, jau posās uz gulēt ie�anu. Kāds mēriņ� drosmei, un viņ� nospieda ciparu podziņas.

Otrā galā uz zvanu atsaucās sieviete, iespējams, tā bija Teda Vorlija sieva no Aug�malboro Merilendā. Klejs laipnā balsi stā�dījās priek�ā kā advokāts, it kā tie laiku pa laikam zvanītu un tā būtu pavisam parasta lieta, un lūdza pasaukt pie telefona misteru Vorliju.

-�� Viņ� skatās The Orioles spēli, viņa paskaidroja. Acīm�redzot Teds nenāca pie telefona, ja spēlēja The Orioles.

-�� Sakiet vai nebūtu iespējams tikai uz mirkli parunāt ar viņu?

-� Jūs teicāt, ka esat advokāts?

-Jā, kundze, �eit pat, no Kolumbijas apgabala.

-�� Ko tad viņ� atkal izdarījis?

-�� Neko, galīgi neko. Es tikai gribēju ar viņu aprunāties par artrītu. Pirmajā brīdī Klejs gribēja nolikt klausuli un visu izbeigt. Viņ� pateicās Dievam, ka neviens cits viņu neredzēja un nedzirdēja. Domā par naudu, viņ� sev atgādināja. Domā par atalgojumu.

-�� Par artrītu? Man likās, ka esat jurists, nevis dakteris.

-�� Jā, kundze, tas tiesa, esmu jurists, bet man ir aizdomas, ka viņ� lieto kaitīgas zāles sava artrīta ārstē�anai. Ja jums ne�būtu iebildumu, paaiciniet viņu tikai uz īsu brītiņu.

Tālumā skanēja balsis, kad viņa kaut ko nokliedza Tedam, bet viņ� kaut ko atbildēja. Beigās viņ� pacēla klausuli. Kas tur ir? Teds skarbi noprasīja, un Klejs steidzās iepazīstināt ar sevi.

-�� Kāds ir rezultāts? viņ� pēc tam pajautāja.

-� Trīs pret vienu. Vai esam pazīstami? Misteram Vorlijam bija septiņdesmit gadu.

-�� Nē, ser. Esmu advokāts Kolumbijas apgabalā un speciali�zējos defektīvu zāļu lietās. Kad zāļu kompānijas izlai� bīstamu produkciju, es sūdzu tās tiesā.

-�� Nu, un ko jūs gribat?

-�� Caur internetu mēs atradām jūsu vārdu kā potenciālo pretartrlta zāļu lietotāju. Vai varat apstiprināt, ka lietojat dailoftu?

-�� Bet varbūt es negribu atklāt, ko ārsts man parakstījis.

Pilnīgi pamatots iebildums, uz ko Klejs, kā viņ� pats domāja,

bija jau sagatavojies.

-Jūs, protams, to varat nedarīt, mister Vorlij. Bet vienīgais veids, kā noteikt, vai jums ir tiesības uz atlīdzību, ir izstāstīt, vai jūs lietojat �īs zāles.

-�� Tas nolādētais internets, noburk�ķēja misters Vorlijs un tad ātri pārmija vārdus ar sievu, kas dro�i vien bija turpat tuvumā.

-�� Kas tā par atlīdzību? viņ� vaicāja.

-�� Par to parunāsim mazliet vēlāk. Man jāzina, vai lietojat dailoftu. Ja ne jums ir paveicies.

-�� Nu, ē-ē, tas ta�u nevar būt nekāds noslēpums, vai ne?

-�� Nē, ser. Protams, ka tas varētu būt noslēpums. Kāpēc gan lai kādas personas slimības vēsture nebūtu konfidenciāla lieta? Mazi meli ir nepiecie�ami, Klejs nebeidza sev atgādināt. Skaties uz lietu kopumā. Misters Vorlijs un tūksto�iem viņam līdzīgo var nekad neuzzināt, ka lieto kaitīgu preparātu, ja vien kāds viņiem to neatklāj. Akermana laboratorija, bez �aubām, to nedarīs. Tas bija Kleja pienākums.

-�� Nu labi, es lietoju dailoftu.

-�� Cik ilgi?

-�� Kādu gadu varbūt. Tas iedarbojas lieliski.

-�� Vai nav kādas blakusparādības?

-�� Piemēram?

-�� Asinis urīnā. Dedzino�a sajūta urinējot.

Klejs bija samierinājies, ka turpmākajos mēne�os ar dau�dziem cilvēkiem apspriedīs urīnpū�ļa un urinē�anas problēmas. Bija jārunā skaidri un gai�i.

Tās bija lietas, kam juridiskās augstskolas negatavoja.

-�� Nē. Un kāpēc gan?

-� Mums ir iepriek�ējās izmeklē�anas dati, ka Akermana labo�ratorija, kas ra�o dailoftu, mēģina kaut ko slēpt. Konstatēts, ka �is preparāts da�iem cilvēkiem izsauc audzēju ra�anos urīnpūslī.

Tā, un tagad misters Teds Vorlijs, kas tikai pirms brī�a pats savā nodabā noskatījās, kā spēlē viņa iemīļotie The Orioles, varēs visu atliku�o vakaru un lielāko daļu no nākamās nedēļas baiļoties, vai tik viņa urīnpūslī nav ieperinājies audzējs. Klejs jutās draņķīgi un gribēja izteikt no�ēlu, bet no jauna atgādināja sev, ka tas bija jādara. Kā gan citādi misters Vorlijs tiks pie patiesības? Ja nu nabaga vīram patie�ām bija audzēji, viņam ta�u tas jāzina.

Turot klausuli vienā rokā, bet ar otru berzējot sānus, misters Vorlijs atzinās: Vai zināt, ja tā labi padomā, es patie�ām atce�ros tādu dedzino�u sajūtu pirms pāris dienām.

-�� Par ko tu tur runā? Klejs izdzirda misis Vorliju sakām.

-�� Pagaidi nu! misters Vorlijs uzsauca misis Vorlijai.

Klejs iejaucās, pirms vēl viņi bija saķildoju�ies. Mana firma

pārstāv daudzus dailofta lietotājus. Man �ķiet, jums būtu jāap�sver iespēja izdarīt pārbaudes.

-�� Kādas tad?

-� Urīna analīzes. Mums ir mediķis, kas var veikt tās rīt. Jums tās neizmaksās nenieka.

-�� Un ja nu viņ� tur atrod kaut ko sliktu?

-�� Tad mēs apspriedīsim jūsu iespējas. Kad atklātībā parādī�sies ziņas par dailoftu, un tas notiks jau pēc da�ām dienām, tam sekos daudz tiesas prāvu. Mana firma būs vado�ā, kas izdarīs uzbrukumu Akermana laboratorijai. Es gribētu pārstā�vēt arī jūs.

-�� Varbūt man aprunāties ar savu ārstu?

-�� Jūs, protams, to varat darīt, mister Vorlij. Bet arī viņ� zināmā mērā ir atbildīgs. Viņ� ta�u izrakstīja �īs zāles. Vislabāk būtu, ja savu viedokli izsaka kāds neitrāls cilvēks.

-�� Uzgaidiet! Misters Vorlijs aizklāja klausuli ar roku un ilgsto�i apspriedās ar sievu. Es neticu �īm prāvām pret ārstiem, viņ� atsāka sarunu.

-�� Es arī ne. Es specializējos lietās pret lielām kompānijām, kas nodara kaitējumu cilvēkiem.

-�� Vai man būtu jāpārtrauc dzert �īs zāles?

-�� Vispirms labāk izdarīsim analīzes. �ovasar dailoftu tik un tā izņems no apgrozības.

-�� Kur man jāiet uz analīzēm?

-�� Ārsts strādā �evi�eisā. Vai varat rit ierasties?

-�� Jā, kāpēc gan ne? Liekas, būtu muļķīgi vilkt garumā.

-�� Liekas gan. Klejs pateica viņam ārsta vārdu un adresi, kuru bija iedevis Makss Peiss. Astoņdesmit dolāru vietā Klejam būs jāmaksā trīssimt, bet tāda glu�i vienkār�i bija maksa par �o biznesu.

Kad bija noskaidroti visi sīkumi, Klejs atvainojās par iejauk��anos un pateicās par viņam veltīto laiku, atstājis satraukto ve�uku noskatāmies atliku�o spēli. Tikai nolicis klausuli, Klejs sajuta miklumu uz pieres virs uzacīm. Aizstāvības lietas pa telefonu? Par kādu gan advokātu viņ� bija kļuvis?

Par turīgu, viņ� vienā laidā atkārtoja.

�ī pasaule prasīja biezu ādu, Klejam tās nebija, un diez vai tādu viņ� varētu uzaudzēt.

Divas dienas vēlāk Klejs iegriezās Vorliju iebraucamajā ceļā Aug�malboro un sastapās ar abiem vecī�iem pie ārdurvīm. Urīna analīze, kas ietvēra arī citoloģisko testu, atklāja tur patoloģisku �ūnu klātbūtni, kas, pēc Maksa Peisa pla�ajiem un negodīgā ceļā iegūtajiem izpētes rezultātiem, skaidri liecināja par audzē�jiem urīnpūslī. Misters Vorlijs tika nosūtīts pie urologa, ar kuru viņ� tiksies nākamajā nedēļā. Audzēju apskate un izņem�ana bija paredzēta ar cistoskopiskās ķirurģijas metodi, kas nozī�mēja, ka pa caurulīti dzimumloceklī pacienta urīnpūslī tiek ievadīta mazītiņa kamera un skalpelis, un, lai gan tā skaitījās vienkār�a procedūra, misteram Vorlijam tas �ķita gau�i nepatī�kami. Viņ� bija pamatīgi nobijies. Pēc misis Vorlijas vārdiem, pēdējās divas naktis nebija gulējis neviens no viņiem.

Lai kā viņam gribējās, Klejs nedrīkstēja atklāt, ka, iespē�jams, audzēji bija pavisam niecīgi. Labāk, lai to izdara ārsti pēc veiktās operācijas.

Dzerot �ķīsto�o kafiju ar krējuma pulveri, Klejs izstāstīja par līgumu, kas nodro�ina viņa pakalpojumus, un atbildēja uz jau�tājumiem par prāvo�anos. Kad Teds Vorlijs lapas apak�pusē uzlika savu parakstu, viņ� kļuva par pirmo cilvēku valstī, kas ierosina sūdzību pret dailoftu.

Kādu laiku likās, ka viņ� varētu būt vienīgais. Bez apstājas darbodamies ap telefoniem, Klejs bija spējis pārliecināt vienpa�dsmit cilvēkus ierasties uz urīna analīzēm. Bet neviena no tām neko neuzrādīja. Turpini tāpat uz priek�u! mudināja Makss

Peiss. Apmēram tre�ā daļa no aptaujātajiem vai nu nolika klau�suli, vai ari neticēja, ka Kleja sacītais ir nopietni ņemams.

Viņ�, Polete un Rodnijs savus sarakstus sadalīja melnajos un baltajos iespējamos klientos. Izrādījās, ka melnie nebija tik aizdomīgi kā baltie, jo viņus bija vieglāk pierunāt apmeklēt ārstu. Vai ari viņi guva apmierinājumu no tiem izrādītās mediķu uzmanības. Vai arī, kā ne reizi vien uzsvēra Polete, viņai bija veiklāka mēle.

Nedēļas beigās Klejam bija trīs klienti, kuriem izmeklē�anā tika atklātas patoloģiskas �ūnas. Rodnijam un Poletei, kas dar�bojās kopā, bija noslēgti vēl septiņi līgumi.

Sabiedrības cīņa pret dailoftu varēja sākties.

Parīzes brauciens viņam izmaksāja 95 300 dolāru, �os aprēķi�nus rūpīgi bija veicis Rekss Kritis, vīrs, kas arvien vairāk un vairāk iepazina Kleja dzīves puses. Kritis bija sertificēts grā�matvedis, kuram bija neliela firma, kas atradās tie�i zem Kārtera apartamentiem. Nebija pārsteigums, ka ari viņu bija ieteicis Makss Peiss.

Vismaz reizi nedēļā Klejs nokāpa lejā vai Kritis aug�ā, un viņi kādu pusstundu runājās par Kleja naudu un kā ar to pareizi rīkoties. Juridiskajam birojam bija vienkār�a un viegli ievadāma grāmatvedības sistēma. Mis Glika veica visus ierakstus un no�sūtīja tos lejup uz Kritla datoriem.

Pēc Kritla domām, �āda pēk�ņa bagātība noteikti izsauks iek�ējo finan�u pārvaldes auditu. Par spīti Peisa apgalvojumiem par pretējo, Klejs tam piekrita un uzstāja, lai ieraksti būtu precīzi, bez jebkādas pelēkās zonas attiecībā uz norakstījumiem un atskaitījumiem. Viņ� tikko kā bija ticis pie tādas naudas, par ko ij sapņot nesapņoja. Nekādu mēģinājumu nokrāpt valdī�bai nodokļus. Samaksā tos, un guli laimīgs.

-�� Kas tas par pusmiljona maksājumu EastMedia? jautāja Kritis.

-�� Mēs taisām televīzijas reklāmas tiesā�anās vajadzībām. Tā ir pirmā iemaksa.

-�� Pirmā iemaksa? Cik tad vēl ir paredzētas? Viņ� pacēla skatienu virs lasāmajām brillēm, un tas vēstīja kaut ko tādu, ko Klejs jau bija redzējis agrāk. Tas nozīmēja: �Dēls, kā tev ar prātiņu?�

-�� Kopējā summa ir divi miljoni dolāru. Mums da�ās dienās jāsavāc materiāli milzīgai lietai. Sūdzības iesnieg�ana tiek sa�skaņota ar reklāmas kampaņu, ko rīko East Media.

-�� Nu labi, noteica Kritis, būdams piesardzīgs �ādu lielu izdevumu gadījumos. Es pieņemu, ka gaidāma vēl kāda sa�maksa, lai to visu nosegtu.

-�� Cerēsim, ka tā būs, nosmēja Klejs.

-�� Un kas ar to jauno kantori Manasā? Nomas līgums par piecpadsmit tūksto�iem?

-� Nūja, mēs papla�ināmies. Mums tur būs vēl se�i advokātu palīgi. Tur noma ir lētāka.

-�� Priecājos, ka arī tu satraucies par izmaksām. Se�i palīgi?

-Jā, �etri jau ir nolīgti. Man te ir viņu līgumi un algu saraksti.

Kritis kādu brīdi pētīja izrakstu, kamēr kalkulatorā aiz viņa

brillēm uznira desmitiem jautājumu. Drīkst jautāt, kāpēc vajadzīgi se�i jauni palīgi, kad tev ir tik maz lietu?

-�� Nu, tas ir interesants jautājums, Klejs sacīja. Viņ� ātrumā izklāstīja par gaidāmo sabiedrības lietu, gan neminot neko par zālēm vai to ra�otāju, un, ja ari �ie vārdi deva atbildi uz Kritla jautājumiem, to nevarēja manīt. Kā jau grāmatvedis, dabiski, viņ� bija skeptiski noskaņots pret projektu, kas mudināja dau�dzus cilvēkus vērsties tiesā.

-�� Esmu pārliecināts, ka tu zini, ko dari, viņ� noteica, pie sevis nodomādams, ka patiesībā Klejs zaudējis prātu.

-�� Tici man, Reks, ieplūdīs jauna naudiņa.

-�� Patlaban tā tikai aizplūst.

-�� Lai vairotu naudu, tā jāizdod.

-�� Tā jau mēdz sacīt.

Uzbrukums sAkās tie�i pēc saulrieta 1. jūlijā. Sapulcēju�ies konferen�u telpā pie televizora, visi, izņemot mis Gliku, gaidīja līdz divdesmitiem un trīsdesmit divām minūtēm, un tad iestā�jās miers un klusums. Parādījās piecpadsmit sekun�u reklāma, tās sākuma kadros bija izskatīgs jauns aktieris baltā virsvalkā ar biezu grāmatu rokās. Viņ� sirsnīgi vērās kamerā. Uzma�nību tiem, kas sirgst ar artrītu! Ja jums ir parakstīts preparāts

dailofts, varat iesūdzēt tiesā �o zāļu ra�otāju. Dailofts rada vairā�kus blakusefektus, to skaitā urīnpū�ļa audzējus. Ekrāna apak�ā bija izcelts uzraksts. DYLOFT HOT LINE CALL1-800-555 DYLO. Ārsts turpināja: Nekavējoties zvaniet pa �o numuru! Dailofta tie�ā līnija var organizēt jums analīzes bez maksas. Zvaniet tūlīt!

Piecpadsmit sekundes neviens neelpoja, un, kad reklāma bija beigusies, neatskanēja ne vārds. Klejam tas bija moko�s brīdis, jo nupat kā ēterā bija izskanējis ļaunu vēsto�s un poten�ciāli prātus kropļojo�s uzbrukums milzu korporācijai, kas, bez �aubām, atriebsies par to. Un ja nu Makss Peiss bija kļūdījies jautājumā par zālēm? Ko tad, ja Peiss tikai izmanto Kleju kā ieroci lielo korporāciju savstarpējā cīņā? Ja nu Kleja eksperti nevarēs pierādīt, ka �is medikaments izsauc audzējus? Vairākas nedēļas viņa prātu bija aizņēmu�i �ie jautājumi, viņ� bija tinci�nājis Peisu tūksto�iem rei�u. Divreiz viņi nopietni sastrīdējās, vairākkārt bija atskanēju�i skarbi vārdi. Beigu beigās Makss bija pasniedzis viņam zagto vai nelegāli iegūto pētījumu par dailofta blakusefektiem. Klejs bija iedevis to pārskatīt kādam no D�ord�taunas korporācijas brāļiem, kas tagad bija ārsts Baltimorā. Pētījums likās pārliecino�s un draudo�s.

Galu galā Klejs bija pārliecinājis sevi, ka viņam ir taisnība, bet Akermans kļūdījies. Bet, skatoties reklāmu un izdzirdot apsūdzo�o tekstu, viņ� sarāvās un sajuta vājumu ceļgalos.

-�� Diezgan nejauki, bilda Rodnijs, kur� videolentē bija no�skatījies reklāmu desmitām rei�u. Televīzijā tas viss izskatījās vēl drūmāk. East Media bija solīju�i, ka se�padsmit procentos kanālu būs redzamas visas reklāmas. Desmit dienas pēc kārtas tās tiks izrādītas deviņdesmit programmās visā valstī. Aprēķi�nāts, ka skatītāju auditorija varētu būt astoņdesmit miljoni.

-�� Tā nostrādās, Klejs, kā jau vadītājs, noteica.

Pirmajā stundā to pārraidīja trīsdesmit kanālos austrumu piekrastē, vēlāk tā tika izplatīta astoņpadsmit programmās cen�trālajā laika joslā. Pēc �etrām stundām tā sasniedza pretējo pie�krasti un bija jau iespraukusies �etrdesmit divās programmās. Kleja nelielais kantoris par reklāmu, kas vienā vakarā aptvēra visu valsti, izdeva nedaudz vairāk par �etrsimt tūksto�iem dolāru.

Astoņsimt numura līnijas savienoja zvanītāju ar �sviedrētavu� tāda iesauka tika dota Kleja Kārtera juridiskā biroja jaunajai nodaļai. Tur se�i jaunpieņemtie palīgi atsaucās uz zva�niem, aizpildīja anketas, uzdodot paredzētos jautājumus, ieteica ielūkoties dailofta intemeta mājaslapā un apsolīja, ka vēlāk kāds no �tata advokātiem piezvanīs. Jau divas stundas pēc pirmajām reklāmām visi telefoni bija aizņemti. Dators reģistrēja tos zvanītāju numurus, kas nedabūja savienojumu. Ierakstīta balss aicināja tos vērsties internetā.

Otrā rītā pulksten deviņos Klejs pa telefonu saņēma uzstā�jīgu ziņu no kāda lielas firmas advokāta, kas atradās tālāk uz tās pa�as ielas. Viņ� pārstāvēja Akermana laboratoriju un norādīja, lai nekavējoties tiktu pārtrauktas reklāmas televīzijā. Viņ� bija visai uzpūtīgs un augstprātīgs un draudēja ar visa veida nepa�tīkamām juridiskām darbībām, ja Klejs uzreiz neķersies pie norādījumiem. Sarunas biedrs iekarsa, bet tad piepe�i pierima.

-�� Vai jūs uzkavēsieties savā kabinetā vēl da�as minūtes? Klejs pavaicāja.

-Jā, protams. Un tad?

-�� Man jums kaut kas jānosūta. Lik�u to izdarīt savam kur�jeram. Tas aizņems tikai piecas minūtes.

Rodnijs, kur� bija arī kurjers, aizsteidzās pa ielu ar divdes�mit lappu�u biezo tiesā iesniedzamās lietas kopiju. Ar oriģinālu Klejs devās uz tiesu namu. Atbilsto�i Peisa instrukcijām, kopijas pa faksu tika nosūtītas arī uz Washington Post, The Wall Street Journal un New York Times.

Vēl Peiss bija devis mājienu, ka tūlītēja Akermana akciju pārdo�ana būtu prātīgs gājiens, kas nestu peļņu. Piektdien vakarā bir�ā akcijas cena bija 42,50 dolāru. Pirmdien no rīta Klejs paziņoja par simttūksto� akciju pārdo�anu. Pēc da�ām dienām viņ� tās atpirks, bet, cerams, jau par trīsdesmit dolā�riem, un tā nopelnīs vēl vienu miljonu. Tā bija plānots.

Kad viņ� atgriezās, birojā valdīja drud�aina rosība. Manasas �sviedrētavā� bija se�as bezmaksas telefona līnijas, bet darba laikā, kad tās visas bija aizņemtas, zvani tika adresēti ari uz

biroju Konektikutas avēnijā. Rodnijs, Polete un D�onāhs sēdēja pie telefona aparātiem, sarunādamies ar dailofta lietotājiem no visas Ziemeļamerikas.

-�� Varbūt gribēsiet redzēt �o, noteica mis Glika. Uz sārtās ziņojumu lapiņas bija pierakstīts The Wall Street Journal repor�tiera vārds. Un jūsu kabinetā ir misters Peiss.

Ar kafijas tasi rokā Makss stāvēja pie loga.

-�� Tā nu ir iesniegta, paziņoja Klejs. Esam iztramdīju�i sirseņu pūzni.

-�� Priecājies!

-�� Viņu advokāti jau man zvanīja. Es viņiem nosūtīju lietas kopiju.

-�� Labi. Viņi jūt tuvojamies galu. Viņiem tikko kā uzbruka no slēpņa, un viņi apzinās, ka labi nebūs. Tas ir jurista sapnis, Klej, izbaudi to!

-�� Piesēdi! Man ir jautājums.

Peiss, kā vienmēr tērpies melnā, atkrita krēslā un sakrustoja kājas. Izskatījās, ka kovboju zābaki bija no klabur�ūskas ādas.

-�� Ja nu Akermana laboratorija tevi tagad noalgotu, ko tu iesāktu? vaicāja Klejs.

-�� Sasprindzinājuma mirklis ir kritisks. Es sāktu ar paziņoju�miem presē, visu noliegtu, noveltu vainu uz naudas kārajiem advokātiem. Aizstāvētu savas zāles. Galvenais mērķis pēc tam, kad bumba jau sprāgusi un putekļi nosēdu�ies, ir noturēt akciju cenu. Tā bija �etrdesmit divi ar pusi, kas nav daudz; nu jau tā ir trīsdesmit trīs dolāri. Es piedabūtu izpilddirektoru, lai tas tele�vīzijā uzstājas ar visām vajadzīgajām runām. Pieliktu sabied�risko attiecību speciālistus pie propagandas darba, bet juris�tus pie organizētas aizsardzības sagatavo�anas. Zāļu izplatī�tājiem nāktos pārliecināt ārstus, ka ar zālēm viss kārtībā.

-�� Bet tā jau glu�i nav.

-�� Par to es ba�ītos vēlāk. Pirmajās pāris dienās galvenā uz�manība pievērsta cenu kritumam. Ja ieguldītāji manītu, ka ar zālēm kaut kas nav kārtībā, viņi, tā teikt, pamestu kuģi un akciju vērtība slīdētu lejup. Ja tā notiek, man būtu nopietnas sarunas ar ietekmīgiem pui�iem. Ja es atklātu, ka ir kādas

problēmas ar medikamentu, es iesaistītu darbā statistiķus un izskaitļotu, cik izmaksātu lietas nokārto�ana naudas atlīdzības ceļā. Ja zāles nav īsti labas, tiesas priek�ā nekad nestājas. Katra zvērināto tiesa var ierakstīt citādu spriedumu, un �īs summas nav iespējams kontrolēt. Vieni zvērinātie piesprie� miljonu. Citā pavalstī tie satrakojas un pieprasa divdesmit miljonu dolāru lielu soda naudu. Tas ir milzu risks. Un tāpēc labāk izmaksāt kompensācijas cietu�ajiem. Kā būsi jau pamanījis, advokāti �ajās pārkāpumu lietās, kas vērstas pret sabiedrību, vienmēr nosmeļ savus procentus, tāpēc ar tiem viegli visu nokārtot.

-�� Cik tad Akermans var atļauties maksāt?

-�� Viņi ir apdro�ināti vismaz par trīssimt miljoniem. Piede�vām viņiem ir ap pusmiljards skaidrā naudā, no kuras lielāko daļu ienesusi tirdzniecība ar dailoftu. Bankā viņi ir gandrīz pārsniegu�i limitu, bet, ja nu man būtu jāizlemj, es būtu gatavs iztērēt miljardu. Un darītu to ātri.

-�� Vai arī Akermans rīkosies ātri?

-�� Viņi nav noalgoju�i mani, tas nav diez ko prātīgi. Esmu �o kompāniju jau labu laiku novērojis, viņi nav īsti lietpratēji. Kā visi medikamentu ra�otāji, viņi baidās no tiesā�anās. Tā vietā, lai izmantotu tādu cilvēku kā es, viņi kārto lietas novecoju�ā veidā paļaujas uz saviem juristiem, kas, protams, nav ieinte�resēti steidzīgi izmaksāt kompensācijas. Vado�ā ir Vokera-Stēma firma Ņujorkā. Drīz viņi liks par sevi manīt.

-�� Tātad tūlītēju naudas darījumu nebūs?

-�� Tu ta�u tikai pirms stundas iesniedzi lietu tiesā. Nomie�rinies!

-�� Zinu, ta�u tā naudiņa, ko tu man iedevi, kūstin kūst.

-�� Tas nekas. Pēc gada būsi krietni bagātāks.

-�� Ko, pēc gada?

-� Es tā domāju. Vispirms lai iedzīvojas juristi. Vokerv iesaistīs lietā piecdesmit darbiniekus, kuri rausies ar pilnu J � Akermana juristiem mistera Vorlija lieta būs simt miljonu vērta. Nepiemirsti to!

-�� Kāpēc tad viņi neiedod man tos simt miljonus, lai liekos mierā?

-�� Nu jau tu spried kā īsts masu pārkāpumu lietu advokāts. Viņi tev samaksās vēl vairāk, bet vispirms viņiem jāmaksā saviem juristiem. Tā �īs lietas tiek kārtotas.

-�� Tu laikam gan tā nedarītu?

-�� Protams, ne. Tarvāna lietā mans klients izstāstīja taisnību, kas gan notiek tik reti. Es izdarīju savu darbu, sameklēju tevi, un viss tika nokārtots klusi, ātri un bez liekiem izdevumiem. Piecdesmit miljoni, un ne centa klienta juristiem.

Durvīs parādījās mis Glika un pavēstīja: Tas reportieris no The Wall Street Journal zvana atkal. Klejs palūkojās uz Peisu, kur� noteica: Parunājies ar viņu. Un atceries, tev pretējā pusē būs vesela brigāde sabiedrisko attiecību speciālistu, kas sabied�rības uzskatus groza vajadzīgajā virzienā.

Nakamajā rītā laikrakstos The Times un The Post biznesa no�daļu priek�ējās lappusēs parādījās īsi izklāsti par dailofta lietu. Abās avīzēs tika minēts Kleja vārds, tā bija zināma sensācija, ko viņ� ļāvās izbaudīt. Daudz lielāka vieta bija atvēlēta apsū�dzētā viedoklim. Firmas valdes pārstāvis nosauca lietu par �frivolu� un kā �vēl vienu piemēru juristu varas ļaunprātīgai izmanto�anai�. Zinātniskās izpētes nodaļas viceprezidents ziņoja: �Dailofts bija rūpīgi izpētīts preparāts, bez jebkādas kaitīgas ietekmes.� Tāpat abos izdevumos bija piezīmēts, ka Akermana akcijas, kas iepriek�ējos ceturk�ņos jau bija zaudēju��as savu vērtību par piecdesmit procentiem, pēc �īs negaidītās Hr.cas pārcieta vēl vienu triecienu.

Pēc Kleja domām, The Wall Street Journal rīkojās pareizāk, raksta sagatavo�anas reportieris bija apvaicājies par Kleja u. �Tikai trīsdesmit viens?� viņ� bija nobrīnījies. Tas � pie turpmākiem jautājumiem par Kleja darba pieredzi, _ a ņa firmu un tā tālāk. Dāvida cīņa ar Goliātu ir daudz interesantāka lasāmviela nekā sausas finansiālās ziņas vai laboratoriju atskaites, un notikumi uzņēma apgriezienus. Stei�dzami tika atsaukts fotogrāfs, un, kamēr Klejs pozēja, viņa kolektīvs uzjautrināti tajā visā noskatījās.

Pirmajā lappusē malējo kreiso kolonnu rotāja virsraksts: JAUNIŅAIS IZAICINA VARENO AKERMANU. Blakus bija novie�tota ar datoru veidota smaido�a Kleja Kārtera karikatūra. Pirmā rindkopa skanēja: �Pirms nepilniem diviem mēne�iem Kolumbijas apgabala jurists Klejs Kārters kā zemu atalgots, maz pazīs�tams sabiedriskais aizstāvis darbojās pilsētas kriminālo tieslietu sistēmā. Vakar, jau kā juridiskās firmas īpa�nieks, viņ� tiesā iesniedza lietu par miljards dolāriem, kas vērsta pret tre�o lielāko pasaules farmaceitisko kompāniju, apgalvojot, ka tās jaunākās brīnumzāles dailofts ne tikai atvieglo akūtas artrīta sāpes, bet rada arī urīnpū�ļa audzējus.�

Rakstā bija izteikti jautājumi, kā gan Klejs tik ātri spējis veikt radikālās pārmaiņas savā kaijerā. Un, tā kā viņ� nedrīk�stēja pieminēt tarvānu un ar to saistītos sīkumus, viņ� neskaidri atsaucās uz da�iem darījumiem, uz cilvēkiem, ar kuriem sasta�pies, būdams sabiedriskais aizstāvis. Ari Akermana laborato�rija bija tikusi pie vārda ar saviem pastāvīgajiem izteicieniem par tiesu ļaunprātīgu izmanto�anu un advokātiem, kuri pelnās, izmantojot nelaimes gadījumus, un tādā veidā grauj ekono�miku, bet raksta lielākā daļa bija veltīta Klejam un viņa pārstei�dzo�ajai nokļū�anai pret sabiedrību vērsto likumpārkāpumu lietu priek�postenī. Da�as jaukas rindas bija ari par viņa tēvu, �leģendāro Kolumbijas apgabala tiesvedi�, kas nu bija pensijā un dzīvoja Bahamu salās.

Glenda no SAB cildināja Kleju kā �centīgu nabago aizstāvi�, teicami vārdi, par kuriem viņa būtu pelnījusi pusdienas stilīgā restorānā. Nacionālās Tiesu akadēmijas prezidents atzinās, ka nav neko dzirdējis par Kleju Kārteru, bet tik un tā to �dziļi iepriecinājis viņa paveiktais�.

Juridisko zinātņu profesors no Jēlas �ēlojās par �vēl vienu piemēru, kā nevajadzētu aizstāvēt sabiedrību�, bet kāds no Hārvardas atzina, ka ��is ir lielisks piemērs tam, kā sabiedrības vārdā vērsties pret korporatīviem ļaundariem�.

-�� Gādā, lai �is materiāls nokļūst internetā, Klejs norīkoja, pasniegdams rakstu D�onāham. Mūsu klientiem tas patiks.

Tekila Votsons atzina sevi par vainīgu Ramona Pamfrija slep�kavībā, un viņam tika piespriests mū�a ieslodzījums. Viņam bija tiesības uz ap�ēlo�anu divdesmit gadu laikā, lai gan The Post rakstā par to nekas netika minēts. Tur gan bija teikts, ka viņa upuris bija viens no tiem, kas no�auti slepkavo�anas uz�plūdos, kuri pat tik bezjēdzīgu vardarbību pieredzēju�ā pilsētā likās pavisam nejau�i. Policijai nebija nekādu izskaidrojumu. Klejs piezīmēja sev, ka jāpiezvana Adelfai un jāapjautājas, kā viņai klājas.

Viņ� jutās parādā Tekilam, bet netika skaidrībā ko īsti. Nebija nekādu iespēju atlīdzināt savam biju�ajam klientam. Klejs loģiski nosprieda, ka Tekila lielāko dzīves daļu pavadījis kopā ar narkotikām, bet atliku�os gadus nodzīvos aiz restēm, un te nav vainojams tarvāns; bet tas maz ko palīdzēja, lai viņ� justos kā godājama persona. Viņ� vienkār�i bija ņēmis un pār�devies. Viņ� bija saņēmis naudu un apglabājis patiesību.

Viņa uzmanību piesaistīja raksts divas lappuses tālāk, tas lika aizmirst Tekilu Votsonu. Tur bija fotogrāfija ar mistera Beneta van Horna kantaino seju zem ķiveres ar monogrammu, tā bija uzņemta kaut kur celtniecības laukumā. Viņ� kopā ar kādu vīrieti, kas bija nodēvēts par BVH grupas projektu in�enieri, saspringti vērās kaut kādos plānos. Kompānija bija iesaistījusies niknā cīņā par potenciālu dzīvojamo rajonu netālu no �enselorsvilas kaujas lauka, apmēram stundas brauciena attālumā uz dienvidiem no Kolumbijas apgabala. Benets, kā vienmēr, cēla priek�ā vienu no savām briesmīgajām privātmāju, daudz�dzīvokļu ēku, veikalu, sporta laukumu, tenisa kortu un obligātā dīķa kolekcijām. Viss atradās kādu jūdzi no kaujas lauka centra,

pavisam netālu no vietas, kur ģenerāli Stounvolu D�eksonu no�āva konfederātu sargkareivis. Vēsturisko vietu saglabātāji, juristi, kara vēsturnieki, dabas aizstāvji un Dienvidu �tatu biedrība bija cēlu�ies cīņai un izvilku�i zobenus, lai izrēķinātos ar Benetu Buldozeru. Pats par sevi saprotams, ka The Post cildino�i izteicās par �īm ļau�u grupām, neviena laba vārda neveltot Benetam. Tomēr minētā zeme bija da�u vecāku fermeru privātīpa�umā, un �ķita, ka vismaz �obrīd viņam ir virsroka.

Rakstā bija gar� Vird�īnijas kara lauku uzskaitījums, ko celt�niecības entuziasti jau bija apguvu�i. To atkaro�anā vado�o lomu bija uzņēmusies kopa, kas dēvēja sevi par Pilsoņu kara apvienību. Viņu jurists tika tēlots kā radikālis, kas nebaidās tiesas prāvas, lai tiktu saglabātas vēstures liecības. �Bet tam mums vajadzīga nauda,� bija citēti viņa vārdi.

Sekoja divi zvani, un Klejs jau bija dabūjis viņu pie telefona. Viņi runājās veselu pusstundu, un, kad Klejs nolika klausuli, viņ� izrakstīja �eku par simt tūksto�iem dolāru uz Pilsoņu kara apvienības, �enselorsvilas tieslietu fonda vārda.

Kad Klejs gāja gar mis Glikas galdu, viņa pasniedza tam zīmīti ar telefona numuru. Viņ� divas reizes izlasīja vārdu un vēl arvien bija skeptiski noskaņots, kad konferen�u telpā spai�dīja telefona pogas. Misteru Patonu Fren�u, viņ� sacīja klausulē. Zīmīte bija steidzama.

-�� Un kas, lūdzu, zvana?

-�� Klejs Kārters no Kolumbijas apgabala.

-�� Jā, jā, viņ� jau jūs gaidīja.

Skatu, kad tik ietekmīgs un aizņemts advokāts kā Patons Fren�s gaida Kleja zvanu, bija grūti iedomāties. Pēc da�ām sekundēm pats di�ais vīrs bija pie aparāta. Sveicināti, Klej, paldies, ka piezvanījāt, viņ� ierunājās tik nepiespiesti, ka pārsteidza Kleju nesagatavotu. Skaists stāstiņ� tajā Journal, ko? Nav slikti iesācējam. Klau, man �ēl, ka nedabūju sasveicināties, kad bijāt Ņūorleānā. Tā bija tā pati balss, ko viņ� bija dzirdējis mikrofonā, bet daudz atbrīvotāka.

-�� Ak, ko nu, Klejs noteica. Uz Advokātu ligas saietu bija pulcēju�ies vairāk nekā divi simti. Pilnīgi iespējams, ka Klejs nevarēja personīgi satikties ar Patonu Fren�u, tāpat ari Fren�s nevarēja zināt, ka Klejs tur vispār bijis. Bet viņ� to bija izpētījis.

-�� Man gribētos ar jums tikties, Klej. Domāju, ka mums varētu būt kāds kopējs darbiņ�. Pirms diviem mēne�iem es pats biju dailoftam uz pēdām. Jūs tikāt man priek�ā, bet naudas tur ir tonnām.

No vienas puses, Klejam nebija nekādas vēlē�anās tikt vienā maisā ar Patonu Fren�u. Bet, no otras puses, viņa metodes, kā izvilkt no zāļu kompānijām milzīgas soda naudas, bija ievē�rības cienīgas. Mēs varētu aprunāties, Klejs piekrita.

-�� Klau, patlaban es taisos doties uz Ņujorku. Kā būtu, ja es jūs savāktu un paņemtu līdzi? Man ir jauna Gulfstream-5, ar ko labprāt palielītos. Apmetīsimies Manhetenā, ieturēsim lieliskas vakariņas. Parunāsim par lietu. Rīt no rīta tā pavēlāk mēs būtu atpakaļ. Ko teiksiet?

-�� Vispār jau esmu ļoti aizņemts. Klejs spilgti atcerējās savu riebumu Ņūorleānā, kad Fren�s runā nepārtraukti piemi�nēja dārgās rotaļlietas. Jauna lidma�īna, jahta, pils Skotijā.

-�� Varu derēt, ka tā. Nu, es arī esmu aizņemts. Pie joda, mēs visi tādi esam. Bet �is varētu būt visienesīgākais no visiem jūsu ceļojumiem. Atteik�anos es nepieņem�u. Pēc trim stundām satiekamies Reigana Nacionālajā lidlaukā. Sarunāts?

Bez da�iem telefona zvaniem un tenisa spēles vakarā Kle�jam nekas īpa�s nebija darāms. Birojā nepārtraukti pienāca satraukto dailofta lietotāju zvani, bet ne jau Klejs uz tiem atbil�dēja. Ņujorkā viņ� nebija bijis jau vairākus gadus. Jā, kāpēc gan ne? viņ� izmeta, tik ļoti vēlēdamies apskatīt Gulfstream-5, it kā grasītos pusdienot izmeklētā restorānā.

-�� Prātīgs gājiens, Klej. Ļoti prātīgs.

Reigana Nacionālajā privātajā lidostā bija papilnam noskrē�ju�os ierēdņu un birokrātu, kas steidzās �urpu turpu, iek�ā un ārā. Blakus reģistrācijas letei stāvēja piemīlīga brunete īsos svārciņos un turēja plāksnīti ar viņa vārdu. Viņ� stādījās priek�ā. Meiteni sauca D�ūlija, uzvārds nebija svarīgs. Sekojiet man, -

viņa aicināja ar nevainojamu smaidu sejā. Ar furgoniņu viņi izbrauca caur izejas durvīm un tālāk uz skrejceļa. Desmitiem Lear, Falcon, Hawker, Challenger un Citation lidaparātu stāvēja, cēlās gaisā vai ieradās lidlaukā. Lidostas darbinieku brigādes uzmanīgi vadīja reaktīvās lidma�īnas garām citu citai, to spār�niem gandrīz saskaroties. Motori rēca, un kopējā aina likās nervus ploso�a.

-�� No kurienes jūs esat ieradu�ies? Klejs apvaicājās.

-�� Esam apmetu�ies Biloksi, atbildēja D�ūlija. Misteram Fren�am tur ir galvenais birojs.

-�� Pirms pāris nedēļām dzirdēju viņa uzstā�anos Ņūorleānā.

-Jā, mēs tur bijām. Mēs reti kad esam mājās.

-�� Viņ� nu gan pamatīgi raujas, vai ne?

-�� Pa simt stundām nedēļā.

Pie lielākās lidma�īnas viņi apstājās. Tā ir mūsējā, D�ūlija paziņoja, un viņi izkāpa. Pilots paķēra Kleja ceļasomu un nozuda.

Patons Fren�s, bez �aubām, runāja pa telefonu. Viņ� pamāja sveicienu Klejam, bet D�ūlija paņēma viņa �aketi un piedāvāja dzeramos. Viņ� izvēlējās tikai ūdeni ar citronu. Viņa pirmais iespaids par privāto reaktīvo lidma�īnu bija visai iespaidīgs. Video, ko viņ� bija redzējis Ņūorleānā, nebija glu�i tas, ko viņ� skatīja tagad.

Gaisā virmoja ļoti dārgas ādas aromāts. Sēdekļi, dīvāni, gal�vas balsti, paneļi, pat galda virsma bija apvilkta ar da�ādas nokrāsas zilu un dzeltenbrūnu ādu. Furnitūra, rokturi, pogas un vadības ierī�u sviras bija apzeltītas. Koka apdare bija tum�i pulēta, iespējams, tas bija sarkankoks. Tas bija luksusa numurs pieczvaig�ņu viesnīcā, bet tam bija ari spārni un motors.

Klejs bija tie�i se�as pēdas gar�, bet virs viņa galvas vēl bija daudz brīvas telpas. Lidma�īnas salons bija garens ar tādu kā biroju pakaļgalā. Fren�s vēl arvien bija tur un runājās pa tele�fonu. Bārs un virtuves daļa atradās tie�i aiz pilota kabīnes. Parādījās D�ūlija ar ūdeni. Labāk apsēdieties, viņa noteica.

-�� Mēs tūlīt sāksim braukt.

Kad lidma�īna sāka kustēties, Fren�s aprāva sarunu un panā�cās uz priek�u. Viņ� metās pie Kleja ar sparīgu rokasspiedienu,

zobus atiezis smaida, un vēlreiz atvainojās par nesatik�anos Ņūorleānā. Viņ� bija nedaudz smagnējs, pievilcīgi sirms, ar bieziem, viļņotiem matiem, varbūt kādus piecdesmit piecus, bet nekādā ziņā ne se�desmit gadu vecs. Katrā viņa ādas porā, pat elpā bija jūtams spēks.

Viņi apsēdās pie galda viens otram pretī.

-�� Jauks brauciens, ko? Fren�s apjautājās, ar kreiso roku norādīdams uz interjeru.

-�� Tā nekas.

-�� Vai tev arī ir lidma�īna?

-�� Nē. Un Klejs sajutās �eit neiederīgs, jo bija bez lidapa�rāta. Kas viņ� bija par advokātu?

-�� Ilgi tā nebūs, dēls. Bez tās nevar iztikt. D�ūlij, atnes man �ņabi! �ī man ir jau ceturtā, es domāju lidma�īna, ne jau vodkas glāzīte. Vajag divpadsmit pilotus, lai uzturētu visas lidma�īnas. Un piecas D�ūlijas. Vai viņa nav smuka, ko?

-�� Ir gan.

-�� Darbs pāri galvai, bet par to arī maksā. Vai dzirdēji manu runu Ņūorleānā?

-Jā. Bija prieks klausīties. Klejs mazliet sameloja. Fren�s tribīnē bija necie�ams, bet spēja izklaidēt un sniegt informāciju.

-�� Man gan nepatīk tādā veidā spriedelēt par naudu, bet es piespēlēju pūlim. Lielākā daļa �o pui�u sagādās man kaut ko ļoti svarīgu. Man, vai zini, vajag viņus uzpurināt. Esmu radījis visslavenāko Amerikas firmu, kas cīnās ar likumpārkāpumiem pret sabiedrību, un galvenais mums ir uzmanīt lielos dū�us. Kad iesūdz tādas kompānijas kā Akermana laboratorija vai kādu no tām Fortune 500 filiālēm, bruņojumā vajadzīga zināma ietekme uz sabiedrību. Naudas viņiem ir pārpārēm. Es tikai cen�os nolīdzināt ceļu.

D�ūlija atnesa viņa pieprasīto dzērienu un piesprādzējās pirms pacel�anās.

-�� Negribi ko ieēst? Fren�s pajautāja. Viņa pagatavos, ko vien vēlies.

-�� Nē, paldies. Būs labi tāpat.

Fren�s iemeta lielu malku degvīna, tad atzvēlās krēslā, aiz�vēra acis un �ķita skaitām lūgsnu, kamēr Gulfstream uzņēma ātrumu un atrāvās no zemes. Klejs izmantoja �o pārtraukumu, lai papriecātos par lidma�īnu. Tā bija tik grezni un bagātīgi aprīkota, ka tas jau likās piedauzīgi. �etrdesmit vai �etrdesmit pieci miljoni par privāto lidaparātu! Un saskaņā ar tenkām Advokātu līgā ra�otāj kompānija nespēja vien izpildīt visus pie�prasījumus. Tai bija pasūtījumi vismaz uz diviem gadiem!

Pagāja da�as minūtes, līdz viņi izlīdzināja gaitu, un tad D�ūlija nozuda virtuves nodalījumā. Fren�s iztrūkās no meditācijas un ieņēma vēl vienu malku. Vai tas viss The Journal ir tais�nība? viņ� jau daudz rāmāk pavaicāja. Klejam radās iespaids, ka Fren�a noskaņojuma maiņa notiek visai ātri un dramatiski.

-�� Viņi ir rakstīju�i visu, kā ir.

-�� Es priek�ējā lappusē esmu bijis divreiz, nekas labs tur nebija teikts. Nav nekāds pārsteigums, ka viņi mūs, sabiedrības aizstāvjus, nemīl. Patiesībā neviens mūs nemīl, to tu drīz sapra�tīsi. Nauda padara mūs par negatīvajiem tēliem. Bet tu pie tā pieradīsi. Kā mēs visi. Esmu reiz saticis tavu tēvu. Viņ� pie�miedza un �audīja acis, kad runāja, it kā visu laiku apdomājot trīs teikumus uz priek�u.

-�� Vai tie�ām? Klejs negribēja ticēt.

-�� Pirms divdesmit gadiem es strādāju Tieslietu departa�mentā. Mēs tiesājāmies par kaut kādām indiāņu zemēm. Indiāņi atveda D�aretu Kārteru no Kolumbijas apgabala, un cīņa bija beigusies. Viņ� bija izcils.

-�� Paldies, Klejs sacīja, milzīga lepnuma pārņemts.

-�� Man jāteic, Klej, ka tavs uzbrukums dailoftam ir viena pirm�ķirīga lieta. Un ļoti neparasta. Vairumā gadījumu ziņa par sliktām zālēm izplatās palēnām, pieaugot pacientu sūdzī�bām. Ārsti ir sasodīti gausi savā sadarbībā. Viņi ir vienā maisā bā�ami ar medikamentu ra�otājkompānijām, viņiem nav ne�kādu stimulu vēcināt sarkano karogu. Turklāt ārsti lielākoties tiek apsūdzēti pirmie, jo izrakstīju�i �īs zāles. Un tikai pamazām lietā tiek iesaistīti juristi. Tēvocim Lūkam ne no �ā, ne no tā urīnā parādās asinis, un pēc mēne�a vai ilgākas skatī�anās

tajās viņ� dosies pie sava daktera uz Podanku Luiziānā. Un dakteris galu galā noņems viņam jaunās brīnumzāles, ko bija izrakstījis. Tēvocis Lūks varbūt aizies, bet varbūt ari neaizies pie sava ģimenes jurista, kas parasti ir kāds mazpilsētas miet�pilsonis, kur� noņemas ar testamentiem un laulību �ķir�anu, un vairumā gadījumu tādi nemaz nepamanīs nopietni ņemamu tiesībpārkāpumu. Lai atklātu kaitīgas zāles, parasti vajadzīgs ilgs laiks. Tavs veikums ir visai unikāls.

Klejs ar patiku klausījās un māja ar galvu, bet Fren�s apmie�rināts vadīja sarunu. Tas bija labs sākums.

-�� Un tas man liek domāt, ka tev ir kāda iek�ēja informā�cija. Sekoja pauze, īss pārtraukums, kad Klejam tika dota iespēja apstiprināt, ka tā tas patie�ām bija. Bet viņ� nedeva ne mazāko mājienu.

-�� Man ir pla�s juristu tīkls un sakari visā valstī. Vēl pirms divām nedēļām neviens, neviens vienīgs neko nebija dzirdējis par problēmām ar dailoftu. Divi juristi manā firmā nodarbojās ar dailofta lietas sagatavo�anas darbiem, bet mēs ne tuvu nebi�jām tam, lai iesniegtu lietu tiesā. Un tad es ieraugu ziņas par tavu uzbrukumu un tavu smaido�o seju The Wall Street Journal pirmajā lapā. Es zinu, kā �īs spēlītes tiek spēlētas, Klej, un saprotu, ka tev kaut kas vairāk zināms.

-�� Tā ir. Un es nekad nevienam to neteik�u.

-�� Skaidrs. Tas liek man justies labāk. Es redzēju jūsu reklā�mas. Mēs uzmanām �ādas lietas visos kanālos. Nav slikti. Vispār jau piecpadsmit sekun�u metode ir izrādījusies visiedarbīgākā. Vai tu to zināji?

-Nē.

-�� Tas zibenīgi sasniedza �os vēlu vakarā un agri no rīta. īss paziņojums, lai iebiedētu, un tad seko telefona numurs, kur vērsties pēc palīdzības. Cik tad lietu esi jau iekrājis?

-�� Grūti pateikt. Vispirms ir jāveic urīna analīzes. Telefoni ne uz mirkli nepārstāj zvanīt.

-�� Mani reklāmrullī�i sāksies rīt. Man ir se�i �tata darbinieki, kas neko citu nedara, kā strādā pie reklāmas. Vari iedomāties? Se�i reklāmas darbinieki uz pilnu slodzi. Un tie nav no lētajiem.

Parādījās D�ūlija ar divām ēdienu paplātēm vienu ar garneļu plati un otru ar sieriem un da�ādiem gaļas izstrādājumiem vītinātu �ķiņķi, salami un citiem, kam Klejs nezināja nosaukumu.

-�� Atnes to �īles baltvīnu, noteica Patons. Tas jau būs atdzisis.

-�� Vai tev gar�o vīns? viņ� noprasīja, paķēris aiz astes garneli.

-�� Da�i jā. Neesmu nekāds eksperts.

-�� Es dievinu vīnu. Lidma�īnā turu simt pudeļu. Vēl viena garnele. Lai nu kā, mēs lē�am, ka ir apmēram no piecdesmit līdz simt tūksto�iem dailofta lietu. Vai tā varētu būt?

-�� Simts jau nu būtu tā augstākā robe�a, Klejs piesardzīgi bilda.

-�� Akermana laboratorija mani nedaudz uztrauc. Vai zini, ka esmu jau agrāk viņus divas reizes iesūdzējis?

-�� Par to man nekas nebija zināms.

-�� Pirms desmit gadiem, kad viņiem bija vesels lērums skaid�ras naudas. Viņiem gadījās divi nelāga ģenerāldirektori, kas nelegāli ieguldīja līdzekļus. Tagad viņiem ir desmit miljardu liels parāds. Kaut kāds stulbums. Raksturīgi deviņdesmitajiem gadiem. Bankas svaidījās ar naudu it kā uzticamiem uzņēmu�miem, kas to pievāca un centās nopirkt visu pasauli. Lai gan Akermanam jau nedraud bankrots vai kas tamlīdzīgs. Un vēl viņiem ir apdro�inā�ana. Fren�s mēģināja zvejot �ajos ūdeņos, un Klejs nolēma norit �o ēsmu.

-�� Apdro�inā�anā viņiem ir vismaz trīssimt miljoni, Klejs pavēstīja. Un vēl varbūt pusmiljards, ko izmaksāt kompensā�cijās dailofta lietā.

Fren�s, izdzirdis �o informāciju, pasmaidīja un gandrīz vai aplaizījās. Viņ� nevarēja un arī nemēģināja slēpt savu sajūsmu.

-�� Labas ziņas, dēls, lieliskas. Vai tev ir labi slepenie aģenti?

-�� Teicami. Mums ir savi cilvēki ziņotāji, un mums ir labo�ratoriju atskaites, kuras mums nedrīkstētu būt. Akermans ar dailoftu nevar tiesai ne tuvumā rādīties.

-�� Vienreizēji! izdvesa Fren�s, aizverot acis un izgar�ojot �os vārdus. Izbadējies advokāts par savu pirmo autoavārijas lietu nevarētu būt laimīgāks.

D�ūlija bija atpakaļ ar vīnu, ko viņa salēja nelielās, ļoti dār�gās glāzēs. Fren�s vīnu kārtīgi izsmar�oja, bez steigas novēr�tēja un, kad likās apmierināts, iedzēra malku. Viņ� pa�āpstināja lūpas, pamāja ar galvu un tad pieliecās, lai runātu tālāk.

-�� Pieķert kādu lielu, bagātu, varenu korporāciju, darot kaut ko neatļautu, tas ir tāds priecīgs satraukums, kas labāks par seksu, Klej, labāks par seksu. Tas ir lielākais pārdzīvojums, ko esmu iepazinis. Tu pieķer �os badīgos nelie�us ra�ojam kaitīgus produktus, kas nodara pāri nevainīgiem cilvēkiem, un tev, advo�kātam, izdodas viņus sodīt. Tā dēļ vien ir vērts dzīvot. Protams, arī naudai te sensacionāls raksturs, bet nauda nāk pēc tam, kad esi viņus noķēris. To es nekad nebeig�u darīt, vienalga, cik man par to maksās. Ļaudis domā, ka esmu negausīgs, jo varētu to visu pārtraukt un atliku�o dzīvi vadīt okeāna krastā. Cik garlaicīgi! Es labāk raujos pa simt stundām nedēļā, pūloties nozvejot lielās zivis. Tā ir visa mana dzīve!

Tobrīd viņa aizrautība bija nepārspējama. Seja fanātismā kvēloja. Viņ� dziļi izelpoja un tad ievaicājās: Tev patīk �is vīns?

-�� Nē, tas gar�o pēc petrolejas, Klejs atteica.

-�� Tev taisnība. D�ūlij! Lej laukā! Atnes mums pudeli no tiem Meursault, ko atvedām vakar!

Tomēr vispirms viņa atnesa telefonu. Tā ir Mjuriela. Fren�s paķēra klausuli un ierunājās: Hallo!

D�ūlija pieliecās un gandrīz �ukstus nobēra: Mjuriela ir galvenā sekretāre, klostera priek�niece. Viņa var piezvanīt pat tad, kad sievas nevar.

Beidzis Fren�s salocīja telefonu un sacīja: Ļauj man tev uzmest scenāriju, Klej. Dodu vārdu, ka tas veidots tā, lai tu tiktu pie lielākas naudas pēc iespējas īsākā laikā. Daudz lielākas.

-�� Es klausos.

-�� Beigās man būs tikpat dailofta lietu, cik tev. Tagad, kad tu esi pavēris durvis, simtiem advokātu dzīsies meklēt �īs lietas. Mēs, tas ir tu un es varam kontrolēt to visu, ja pārceļam lietas izskatī�anu no Kolumbijas apgabala uz manu teritoriju Misisipi. Tas iedzīs Akermanu vēl lielākās �ausmās, nekā tu vari iztēloties. Viņi ir satrauku�ies arī tagad, kad tu esi viņus

saņēmis ciet te, Kolumbijas apgabalā, bet viņi ari prāto: �Nu, viņ� ir tikai iesācējs, nav te manīts, nekad nav darbojies lietā, kas saistīta ar pārkāpumiem pret sabiedrību, �is ir pirmais gadījums,� un tā tālāk. Bet, ja mēs apvienojam tavus klientus ar manējiem, saliekam visu kopā vienā lietā, kas pārstāvēs sabiedrību, un pārceļam to uz Misisipi, Akermana darbībai priek�ā būs viena milzīga, masīva, nepārvarama siena.

Klejam vai galva griezās no �aubām un neskaidriem jautāju�miem. Es klausos, tie bija vienīgie vārdi, ko izdevās izspiest.

-�� Tu gatavo savas lietas, es savējās. Tad mēs saliekam tās kopā, un, kad pie apvār�ņa parādās ari citi advokāti ar savām parakstītām lietām, es dodos pie tiesne�a un lūdzu viņu nozī�mēt Apsūdzības uzturē�anas komisiju. Tā es daru katrreiz. Es bū�u priek�sēdētājs. Tu ari būsi komisijā, jo pirmais iesniedzi lietu. Mēs uzmanīsim prāvas gaitu, pacentīsimies visu kontro�lēt, lai gan kopā ar baru iedomīgu advokātu tas nāksies sasodīti grūti. Esmu tā rīkojies jau neskaitāmas reizes. Komisija dod mums pārraudzības iespējas. Itin drīz mēs sāktu sarunas ar Akermanu. Viņu juristus es pazīstu. Ja vien tava slepenā infor�mācija ir tik svarīga, kā tu saki, mēs spiedīsim uz drīzu naudas darījumu kārto�anu.

-�� Cik drīzu?

-�� Tas atkarīgs no da�ādiem faktoriem. Cik patiesībā ir cie�tu�o? Cik ātri mēs varēsim sastādīt lietas? Cik daudz citu advo�kātu iesprauksies �ai cīniņā? Un kas ir ļoti svarīgi cik nopietnas problēmas klientiem radījis �is preparāts?

-�� Nu, ne pārāk. Domājams, ka audzēji ir visai niecīgi.

Fren�s to uzklausīja, vispirms saviebdamies pie �īm slikta�jām ziņām, bet tad nekavējoties saskatīja arī labās puses. Jo labāk. Ārstē�ana ietver cistoskopisko ķirurģiju.

-�� Tie�i tā. Ambulatoriska procedūra, ko var veikt par tūksto� dolāriem.

-�� Un turpmākās prognozes?

-�� Skaidra bilde. Dzīve atgriezīsies normālās sliedēs, ja pa�cients turēsies tālāk no dailofta, bet da�i artrīta slimnieki negribēs to pieņemt.

Fren�s paostīja savu vīnu, paskalināja glāzi un beigās iedzēra vienu malku. �is ir daudz labāks, vai ne?

-Jā, Klejs piekrita.

-�� Pagāju�ogad es biju vīna degustē�anas tūrē Burgundijā. Veselu nedēļu ostīju un izspļāvu. Ļoti aizraujo�i. Nākamā malka laikā, ko viņ� negrasījās izspļaut, Fren�s apsvēra un sa�kārtoja nākamās trīs domas.

-�� Tā ir pat labāk, viņ� sacīja. Labāk mūsu klientiem, saprotams, jo viņi nav tik slimi, kā varētu būt. Ari mums labāk, jo kompensācijas nāks ātrāk. Panākumu atslēga �eit ir tikt pie lietām. Jo vairāk to mums ir, jo lielāka kontrole pār kopējo procesu. Vairāk lietu, vairāk naudas.

-�� Tas man ir skaidrs.

-�� Cik lieli ir tavi izdevumi par reklāmām?

-�� Pāris miljonu.

-�� Nav slikti, nepavisam nav slikti. Fren�am niezēja mēle pajautāt, kur gan jauniņais ticis pie diviem miljoniem reklā�mām, bet viņ� saņēmās un noturējās.

Lidma�īnas motors samazināja apgriezienus, jo tās priek��gals noslīdēja zemāk. Cik ilgi jālido līdz Ņujorkai? Klejs painteresējās.

-�� No Kolumbijas apgabala kādas �etrdesmit minūtes. �itais putniņ� stundā pieveic se�simt jūd�u.

-�� Kur nolaidīsimies?

-�� Teterboro lidostā, tas ir Ņūd�ersijā. Visas privātās lidma��īnas lai�as uz turieni.

-�� Laikam tāpēc neko par to neesmu dzirdējis.

-�� Gan jau ari tu tiksi pie savējās, Klej, vari būt dro�s. Esmu gatavs atdot visas savas mantas, tikai atstājiet man lidma�īnu. Ari tev tādai jābūt.

-�� Es varu braukt ar jūsējo.

-�� Sākt vajadzētu ar mazo Lear. Tās jebkurā laikā var dabūt par pāris miljoniem. Vajadzēs divus pilotus, katram pa septiņ�desmit pieciem tauk�ķiem. Tā ir daļa no izdevumiem. Tu tiksi pie tās, redzēsi!

Pirmo reizi dzīvē Klejs uzklausīja padomus par lidma�īnas iegādi.

D�ūlija novāca ēdienu traukus un pavēstīja, ka viņi nolaidī�sies pēc piecām minūtēm. Klejs aizrāvās ar Manhetenas silueta vēro�anu austrumu pusē. Fren�s iegrima snaudā.

Viņi piezemējās un aizripoja garām virknei privāto angāru, km tika turēti vai remontēti desmitiem brlnum skaistu reaktīvo lidaparātu. �eit tu redzēsi vairāk privāto lidma�īnu nekā jeb�kurā citā vietā uz pasaules, Fren�s iegalvoja, kad abi paskatījās ārā pa logu. Visi lielie Manhetenas dū�i savas lidma�īnas tur te. Līdz pilsētai ir �etrdesmit piecu minū�u brauciens. Ja nu esi galīgā laika trūkumā, tad jābrauc ar savu helikopteru. Tas būs tikai desmit minūtes.

-�� Vai mums būs helikopters? Klejs vaicāja.

-�� Nē. Bet, ja es te dzīvotu, man tāds būtu.

Pie viņiem piebrauca limuzīns, tikai da�as pēdas no tās vietas, kur viņi bija izkāpu�i. Piloti un D�ūlija palika turpat, visu sakopjot un dro�i vien gādājot, lai tiktu atdzesēts vīns nākamajam lidojumam.

-�� Viesnīca Peninsula, Fren�s deva rīkojumu �oferim.

-�� Klausos, Fren�a kungs, viņ� atbildēja. Vai �is bija izno�māts limuzīns vai ari piederēja pa�am Patonam? Pasaules slavenākais masveida tiesību pārkāpumu jurists jau nu gan neizmantotu auto nomas pakalpojumus. Klejs atmeta ar roku. Kāda tam nozīme?

-�� Es gribētu zināt par tavām reklāmām, ierunājās Fren�s, kamēr viņi virzījās cauri Ņūd�ersijas sastrēgumiem. Kad jūs sākāt tās rādīt?

-�� Svētdienas vakarā, deviņdesmit kanālos visā valsti.

-�� Un kā jūs apstrādājat rezultātus?

-�� Uz zvaniem atbild deviņi cilvēki divi juristi un septiņi palīgi. Pirmdien saņēmām divtūksto� zvanu, vakar trīs tūk�sto�us. Mūsu dailofta mājaslapai katru dienu pieslēdzas astoņi tūksto�i. Ja ņemam vidējo rādītāju no tiem, kam patie�ām ir problēmas, tad iznāk, ka mums jau ir ap tūksto� klientu.

-�� Un kāds tad varētu būt kopskaits?

-�� Pēc mana ziņu avota datiem no piecdesmit līdz septiņ�desmit pieciem tūksto�iem, bet viņ� līdz �im nav kļūdījies.

-�� Es gribētu ar viņu tikties.

-�� Aizmirstiet par to!

Fren�s knik�ķināja pirkstu kauliņus, mēģinot samierināties ar noraidījumu. Mums jātiek pie tām lietām, Klej. Manas reklāmas sāksies rīt. Ja nu mēs sadalītu valsti? Tu ņem ziemeļus un austrumus, man atstāj dienvidus un rietumus. Vieglāk tikt galā ar mazāku apjomu, vieglāk ari pārskatīt lietas. Ir kāds puisis Maiami, kas drīz vien parādīsies televīzijā. Un vēl viens ir Kalifornijā, kas, tici man, jau patlaban pārraksta tavas reklā�mas. Mēs esam haizivis, labi, īsti plēsoņas. Skrējiens uz tiesu namu jau ir sācies, Klej. Mums izdevies ellīgi labs starts, bet sekotāji jau min uz papē�iem.

-�� Es daru visu, ko varu.

-�� Atklāj man savu izdevumu bud�etu, rosināja Fren�s, it kā jau gadiem ilgi abiem būtu kopējs bizness.

Kas te, pie velna, notiek, Klejs prātoja. Sē�ot limuzīna aiz�mugurē, abi izskatījās glu�i kā partneri. Divi miljoni reklā�mām, vēl divi analī�u veik�anai.

-�� Darīsim tā, Fren�s bez apstājas turpināja. Liec visu savu naudu reklāmā! Dabū tās sasodītās lietas! Es visus līdzek�ļus novirzī�u analīzēm, un mēs vēlāk piespiedīsim Akermanu mums atlīdzināt. Parasti pie kompensāciju izmaksas kompā�nijai jāsedz visi medicīniskie izdevumi.

-�� Katra pārbaude maksā trīssimt dolāru.

-�� Tu pārspīlē. Es savāk�u vairākus laborantus vienkop, un mēs veiksim to krietni lētāk. Tas Fren�am atsauca atmiņā gadījumu no sākotnējām Kaulainā Bena prāvām. Viņ� bija pār�veidojis �etrus ekspre�a autobusus ceļojo�ās klīnikās un drāzās krustu �ķērsu pār valsti, meklēdams potenciālos klientus. Kad viņi brauca pāri D�ord�a Va�ingtona tiltam, Kleja interese jau bija noplakusi. Bet sekoja vēl viens atmiņu stāsts.

Kleja viesnīcas numurs bija ar skatu uz Piekto avēniju. Kad nu viņ� bija ieslēdzies un ticis vaļā no Patona Fren�a, Klejs paķēra telefonu un sāka meklēt Maksu Peisu.

Zvanot uz tre�o mobilā telefona numuru, Klejs atrada Peisu kādā nezināmā vietā. �is cilvēks bez mājām pēdējā laikā Kolumbijas apgabalā bija sastopams arvien retāk un retāk. Viņ�, bez �aubām, dzēsa liesmas kaut kur citur, noklusinot kādu citu prāvu kāda cita untumaina klienta labā, lai gan pats īpa�i tos nemeklēja. Nebija vajadzības. Klejs jau viņu pietiekami labi pazina, lai saprastu, ka viņ� bija pieprasīts. Sliktu produktu visapkārt bija atliku likām.

Klejs brīnījās, cik mierino�i bija dzirdēt Peisa balsi. Viņ� izstāstīja, ka atrodas Ņujorkā, ar ko ir kopā un kāpēc. Peisa pirmie vārdi visu nolika savā vietā. Brīni�ķīgi, viņ� sacīja.

-�� Vienkār�i brīni�ķīgi.

-�� Tu viņu pazīsti?

-�� Ikviens �ajā nozarē zina Patonu Fren�u, atsaucās Peiss.

-�� Man ar viņu nav iznāku�as darī�anas, bet par viņu stāsta leģendas.

Klejs pastāstīja, kādi ir Fren�a piedāvājuma nosacījumi. Peiss acumirklī visu aptvēra un sāka apsvērt nākamos gājienus. Ja tu iesniegsi lietu arī Biloksi tiesā Misisipi, Akermana akcijas saņems vēl vienu triecienu, viņ� prognozēja. Viņi tagad ir zem milzīga spiediena no savu banku un akciju turētāju puses. Tas ir lieliski, Klej, dari to!

-�� Labs ir. Darīts!

-�� Un rīt apskaties New York Times. Liels raksts par dailoftu. Tas ir pirmais medicīniskais apskats. Iznīcino�s!

-�� Skaisti!

Viņ� izņēma alu no minibāra astoņi dolāri, bet kam gan tas rūpēja, un ilgu laiku nosēdēja pie loga, vērodams kņadu

uz Piektās avēnijas. Viņ� nebija sevi�ķi apmierināts, ka bija spiests prasīt Peisa padomu, bet cita, pie kā vērsties, vienkār�i nebija. Neviens, pat ne viņa tēvs, nekad nebija atradies tādas izvēles priek�ā: �Pārcelsim tavas piectūksto� lietas uz �ejieni un apvienosim tās ar piectūksto� manējām, un mums būs nevis divas, bet viena sabiedrības pārstāvniecības lieta, es iegrūdī�u miljonu vai vairāk laboratoriskajos izmeklējumos, bet tu dubulto savu reklamē�anas darbību. Vēlāk mēs nosmelsim �etr�desmit procentu no darījuma, atgūsim ieguldītās izmaksas un sagādāsim sev bagātību. Ko teiksi, Klej?�

Pagāju�ajā mēnesī viņ� bija nopelnījis vairāk naudas, nekā jebkad bija sapņojis. Tagad, kad daudzas lietas vairs nebija kontrolējamas, viņam likās, ka nauda pazūd straujāk, nekā tā radusies. Esi drosmīgāks, viņ� sevi uzmundrināja, �ī ir vienrei�zēja izdevība. Vairāk uzdro�inies, rīkojies ātri, izmanto iespējas, izmet kauliņus un varbūt tu kļūsi bezdievīgi bagāts. Cita iek�ējā balss mudināja nesteigties, neaizlaist naudu vējā, no�glabāt to un pataupīt turpmākai dzīvei.

Vienu miljonu viņ� bija pārskaitījis uz ārzonu, ne jau lai slēptu, bet lai paturētu neskartu. �ai naudai viņ� klāt neķersies, nekādu apstākļu spiests. Ja nu viņ� saliek uz nepareizajām kārtīm un visu paspēlē, �ī summa vēl paliks dzīvei okeāna krast�malā. Viņ� pazudīs no pilsētas kā savulaik viņa tēvs un vairs nekad te neatgriezīsies.

Miljons dolāru uz slepenā rēķina bija viņa kompromiss.

Klejs mēģināja sazvanīt savu kantori, bet visas līnijas bija aizņemtas, un tā bija laba zīme. Beigās viņ� pa mobilo telefonu dabūja savienojumu ar D�onāhu, kur� atradās pie sava rak�stāmgalda. Iet kā pa elli, D�onāhs noguris nopūtās. Totāls haoss.

-�� Tas labi.

-�� Tu varēji braukt atpakaļ un palīdzēt!

-Rīt.

Septiņos trīsdesmit divās Klejs ieslēdza televizoru un kabeļ�televīzijā ieraudzīja savu reklāmu. Ņujorkā ziņa par dailoftu likās vēl draudīgāka.

Vakariņas notika Montra�ē, ne jau tāpēc, ka tur bija ļoti labs ēdiens, bet vīna klāsta dēļ, kas tur bija pla�āks nekā citur Ņu�jorkā. Pie teļa gaļas Fren�s gribēja nogar�ot vairākus burgundie�us. Tika sarindotas piecas pudeles, katram vīnam bija sava glāze. Maizei un sviestam tikpat kā nebija vietas.

Kad Patons ar viesmīli, kas pasniedza vīnus, sāka apspries�ties par katru pudeli, tā bija pilnīgi nesaprotama valoda. Kleju �is process garlaikoja. Viņam pietiktu ar alu un burgeru, lai gan viņ� nojauta, ka tuvākajā nākotnē �ī gaume mainīsies.

Kad vīna pudeles bija atkorķētas un atstātas ievilkties, Fren�s paziņoja: Es sazvanījos ar savu biroju. Tas advokāts no Maiami jau ir palaidis ēterā dailofta reklāmas. Viņ� ir izveidojis izmek�lē�anas klīnikas un dzen ļaudis uz turieni glu�i kā lopiņus. Viņu sauc Karloss Hernandess, un viņ� ir ļoti prasmigs savā darbā.

-�� Mani cilvēki nevar vien spēt atbildēt uz zvaniem, atteica Klejs.

-�� Vai esam �ai lietā vienoti?

-�� Pārskatīsim vieno�anos.

To izdzirdīs, Fren�s zibenīgi izvilka salocītu lapu. Te ir �ī darījuma dokumentācija, viņ� paskaidroja, sniegdams to Klejam, bet pēc tam ķērās pie pirmās pudeles. Tur apkopots viss, ko mēs līdz �im esam pārrunāju�i.

Klejs uzmanīgi to pārlasīja un apak�ā parakstījās. Vīna mal�ko�anas starplaikā to parakstīja ari Fren�s, un sadarbība bija sākusies.

-�� Rīt noformējam lietu Biloksi tiesā, Fren�s klāstīja. Izda�rī�u to, tiklīdz atgriezī�os. Divi mani juristi jau pie tā strādā. Tikko tas būs izdarīts, tu savējās lietas Kolumbijas apgabalā vari atsaukt. Es pazīstu Akermana laboratorijas juriskonsultu. Domāju, ka varu ar viņu runāt. Ja kompānija risinātu sarunas tikai ar mums, apejot advokātus ārpus savām sienām, viņi varētu ietaupīt pamatīgu summiņu, kas pienāktos mums. Tas stipri paātrinātu procesu. Ja sarunās iesaistītos citi advokāti, tas mums varētu nozīmēt pusgadu veltīgi zaudēta laika.

-�� Runa ir par simt miljoniem?

-�� Aptuveni. Tie varētu piederēt mums. Kabatā iezvanījās telefons, Fren�s izķeksēja to ar kreiso roku, kamēr labajā tas vēl aizvien turēja vīna glāzi. Atvaino, viņ� bilda Klejam.

Tā bija saruna par dailoftu ar vēl kādu advokātu no Teksasas, domājams, senu draugu, kas spēja runāt vēl ātrāk nekā Patons Fren�s. Tērzē�ana norisēja laipni, bet Fren�s bija piesar�dzīgs. Aizcirtis telefonu, viņ� iesaucās: Nolādēts!

-�� Konkurents?

-�� Visai nopietns konkurents. Viks Brenans, ievērojams advo�kāts Hjūstonā, ļoti gudrs un kareivīgs. Viņ� arī ķēries pie dailofta, grib zināt spēles noteikumus.

-�� No jums ta�u viņ� neko nedabūja.

-�� Viņ� ir apķērīgs. Jau rīt izlai� reklāmas paziņojumus radio, televīzijā, avīzēs. Viņ� savāks vairākus tūksto�us. Kādu bridi Fren�s remdējās vīnā, tas lika viņam atkal pasmaidīt.

-�� Sacīkstes ir sāku�ās, Klej. Mums jātiek pie �īm lietām.

-�� Kļūs vēl trakāk, noteica Klejs.

Fren�am bija pilna mute ar Pinot Noir, un viņ� nevarēja to atvērt. Ko?! Viņa sejā bija lasāms pārsteigums.

-�� Rīt no rīta New York Times būs liels raksts. Pēc manām ziņām, tas ir pirmais negatīvais materiāls par dailoftu.

�ī nebija pareizā ziņa pie vakariņu galda. Fren�s aizmirsa savu teļa gaļu, kas joprojām vēl atradās virtuvē. Viņ� piemirsa arī visus dārgos vīnus, kas atradās tepat uz galda, lai gan nā�kamo trīs stundu laikā paspēja tos izlietot. Bet kur� masveida tiesībpārkāpumu advokāts spētu koncentrēties uz ēdienu un vīnu, kad tikai da�as stundas viņus �ķīra no tā brī�a, kad New York Times nodos atklātībai viņa nākamo apsūdzamo un tā bīstamās zāles?

Ārā vēl bija tum�s, kad iezvanījās telefons. Pulkstenis, kad viņ� beidzot to ieraudzīja, rādīja pieci �etrdesmit piecas.

-�� Celies! iebļāvās Fren�s. Un attaisi durvis! Kad Klejs pa�grieza slēdzeni, Fren�s spēji atgrūda tās un iesoļoja ar avīzēm un kafijas tasi. Neticami! viņ� iesaucās un nometa Times eksemplāru uz Kleja gultas.

-�� Nevar tak visu dienu gulēt, dēls. Izlasi �ito! Viņ� bija ģērbies viesnīcas ietērpā, bezmaksas frotē peldmētelī un baltās gumijas �ībās.

-�� Vēl nav pat se�i!

-Jau trīsdesmit gadus neguļu ilgāk par pieciem. Visapkārt ir tik daudz tieslietu.

Klejam mugurā nebija nekā, izņemot bokser�ortus. Fren�s strēba kafiju un pārlasīja rakstu vēlreiz, veroties lejup caur lasāmajām brillēm, kas bija uzliktas uz plakanā degungala.

Nekādu paģiru pazīmju. Klejam bija apniku�i vīni, kas gar��oja vienādi, un vakaru viņ� nobeidza ar minerālūdeni. Fren�s bija cīkstējies ar tiem, apņēmies noteikt uzvarētāju starp pie�ciem burgundie�iem, lai gan neielika tur sirdi un dvēseli, jo viņa uzmanību novērsa dailofts.

Atlantic Journal ofMedicine ziņoja, ka dailofedamīns, pazīs�tams kā dailofts, bija saistāms ar urīnpū�ļa audzējiem, kas radu�ies apmēram se�iem procentiem pacientu, kuri zāles lie�toju�i veselu gadu.

-�� Pieci procenti ir pārsniegti, izlasījis noteica Klejs.

-�� Vai nav brīni�ķīgi? Fren�s līksmoja.

-�� Nebūt ne, ja tu piederi pie tiem se�iem procentiem.

-�� Manis tur nav.

Da�i ārsti jau bija sāku�i dailoftu kritizēt. Akermana labora�torija sniedza diezgan vāras atrunas, kā vienmēr, noveļot vainu uz alkatīgajiem tiesu juristiem, tomēr likās, ka kompānija slīd uz leju. Nebija nekādu komentāru no Pārtikas un zāļu depar�tamenta. Kāds ārsts no �ikāgas veselu pussleju bija veltījis tam, cik labas �īs zāles, cik apmierināti biju�i pacienti. Labās ziņas, ja tā varētu teikt, bija tās, ka audzēji līdz �im nav biju�i ļaun�dabīgi. Kad Klejs izlasīja rakstu līdz galam, viņam radās sajūta, ka Makss Peiss jau bija redzējis to pirms mēne�a.

Par sabiedrības aizstāvības lietu, kas pirmdien iesniegta Kolumbijas apgabala tiesā, bija tikai viena rindkopa, un tajā nekas nebija teikts par jauno advokātu, kur� to paveicis.

Akermana akciju cena bija kritusies no 42,50 dolāriem pirm�dienas rītā līdz 32,50 tre�dienas vakarā.

-�� Vajadzēja pārdot tās sasodītās akcijas! nomurmināja Fren�s. Klejs iekoda mēlē un paturēja pie sevis noslēpumu vienu no tiem nedaudzajiem, ko viņ� nebija izpaudis pēdējo divdesmit �etru stundu laikā.

-�� Lidma�īnā mēs vēl varēsim to palasīt, Fren�s skubināja.

-�� Taisāmies prom no �ejienes.

Brīdī, kad Klejs ienāca birojā un centās sasveicināties ar savu paguru�o kolektīvu, akciju cena jau bija noslīdējusi līdz divdesmit astoņiem dolāriem. Viņ� ielūkojās interneta mājaslapās par pēdējiem notikumiem akciju bir�ā un pārbaudīja ziņas katras piecpadsmit minūtes, rēķinot savus ieguvumus. Apzinoties, ka viņa nauda burtiski kusa, bija mierino�i ierau�dzīt arī kādus ienākumus.

Pirmais, kas pienāca, bija D�onāhs. Vakar mēs te bijām līdz pusnaktij, viņ� sūkstījās. Tas ir par traku.

-�� Būs vēl trakāk. Mēs dubultojam reklāmu skaitu.

-�� Mēs jau tagad netiekam galā.

-�� Noalgo vēl kādus palīgus!

-�� Mums vajadzīgi datoriķi, vismaz divi. Mēs nespējam pie�tiekami ātri pievienot datus.

-�� Vai tu vari kādus atrast?

-�� Varbūt uz pusslodzi. Zinu vienu puisi, varbūt divus, kas varētu pa naktīm nākt un mēģināt sagrābt nepadarīto.

-�� Ved �urp!

D�onāhs jau posās projām, tad pagriezās un pievēra durvis.

-�� Klej, paklau, mēs ta�u te esam divi vien?

Klejs pārskatīja kabinetu un nevienu citu neredzēja. Kas ir?

-�� Nu, tu esi visai gudrs vīrs un tā tālāk. Bet vai tu apjēdz, kas te tagad notiek? Man �ķiet, tu �ķiedies ar naudu tādā ātrumā kā neviens. Un ja nu kas noiet greizi?

-�� Tu esi par to satraukts?

-�� Mēs visi mazliet tādi esam, saproti? �ai firmai varētu būt liela nākotne. Mēs gribētu te palikt, labi pastrādāt, nopelnīt naudiņu un tā joprojām. Bet ja nu tev nepaveicas un tu bank�rotē? �is jautājums ir vietā.

Klejs apgāja galdam apkārt un nosēdās uz stūra. Bū�u godīgs pret tevi. Man liekas, ka zinu, ko daru, bet, tā kā tas ir pirmo reizi, nevaru būt pilnīgi pārliecināts. H ir viena liela laimes spēle. Ja man izdosies uzvarēt, nevienam no mums nau�das netrūks. Ja es zaudē�u, mums vēl paliks �is bizness. Mēs tikai nebūsim bagāti.

-Ja nu tev iznāk, pasaki to arī pārējiem, labi?

-�� Es tā izdarī�u.

Pusdienas bija desmit minū�u pārtraukums ar sviestmaizēm konferen�u telpā. D�onāha rīcībā bija pēdējie skaitļi: pirmajās trijās dienās telefona līnijā bija ienāku�i septiņtūksto� simt zvani, bet mājaslapā reģistrēti astoņtūksto� pieslēgumu dienā. Informatīvie materiāli un juridisko pakalpojumu līgumi bija nosūtīti pēc iespējas ātrāk, lai gan visiem uzreiz tas nebija iespējams. Klejs pilnvaroja D�onāhu noalgot divus datorspeciālistus uz nepilnu slodzi. Poletei tika dots uzdevums sameklēt trīs vai �etrus juristu palīgus, kas darbotos �sviedrētavā�. Bet mis Glikai vajadzēja sadabūt nepiecie�amos kantora darbinie�kus, lai varētu tikt galā ar klientu korespondenci.

Klejs aprakstīja savu tik�anos ar Patonu Fren�u un izskaid�roja jauno stratēģiju. Viņ� parādīja Times raksta kopijas; viņiem nebija pieticis laika to ievērot.

-�� Sacensības ir sāku�ās, mīlī�i, viņ� paziņoja, cen�oties pēc iespējas labāk sapurināt sadugu�o darbinieku grupiņu.

-�� Haizivis jau dzenas pēc mūsu klientiem.

-�� Mēs arī esam haizivis, sacīja Polete.

Pēcpusdienā piezvanīja Patons Fren�s un pavēstīja, ka sa�biedrības aizstāvības lieta ir pilnveidota, pievienojot tai sūdzī�bas no Misisipi, un tā iesniegta �tata tiesā Biloksi. Ir tie�i tā, kā mēs plānojām, draudziņ, viņ� piemetināja.

-�� eit es atsauk�u sūdzību rīt, sacīja Klejs cerībā, ka ne�ķi�ras no prāvas pavisam.

-�� Vai presi ari brīdināsi?

-�� Par to es nebiju domājis, Klejs atzinās. Viņam nebija ne jausmas, kā jārīkojas tādos gadījumos.

-�� Ļauj, es to nokārto�u.

Dienas beigās Akermana laboratorijas akciju cena bija 26,25 dolāru; ja Klejs tās atkal pārpirktu, teorētiski viņ� būtu nopelnījis 1 625 000 dolāru. Viņ� nolēma pagaidīt. No rīta pa�rādīsies ziņa par Biloksi lietu, un tā �o akciju cenu iedragās vēl vairāk.

Pusnaktī viņ� sēdēja pie sava galda un sarunājās ar kādu kungu no Sietlas, kas dailoftu bija lietojis turpat gadu, bet tagad bija nobaidījies par iespējamiem audzējiem. Klejs viņam ieteica pēc iespējas ātrāk doties pie ārsta un veikt urīna ana�līzes. Viņ� nodiktēja mājaslapas adresi un rīt no rīta kā pirmo lietu apsolīja izsūtīt informāciju. Sarunas beigās �is vīrs bija tuvu asarām.

Brīnumlīdzeklim dailoftam pa pēdām turpināja ienākt sliktās ziņas. Tika publicēti vēl divi medicīniskie apskati, un viens no tiem visai pārliecino�i pauda viedokli, ka Akermana laboratorija �ēlojusi līdzekļus pētniecības darbiem un visiem spēkiem pūlē�jusies panākt, lai zāles tiktu atzītas. Galu galā Pārtikas un zāļu departaments izņēma preparātu no aprites.

�īs ziņas, bez �aubām, bija lieliskas juristu aprindām: kad arvien jauni un jauni pārstāvji iesaistījās �ajā lietā, kņada auga augumā. Dailofta lietotāji saņēma rakstiskus brīdinājumus no Akermana laboratorijas un pa�u ārstējo�iem ārstiem, un �iem biedējo�iem ziņojumiem gandrīz vienmēr sekoja uzmācīgi pie�dāvājumi no sabiedrības aizstāvju puses. Tie�ā sazinā�anās pa pastu bija ļoti efektīva. Liels noiets bija avī�u reklāmām. Bet televīzija mud�ēja no tie�o telefona līniju numuriem. Audzēja draudu pieaugums mudināja dailofta lietotājus vērsties pie saviem advokātiem.

Nekad vēl Patons Fren�s nebija redzējis sabiedrības aizstā�vības lietu veidojamies tik brīni�ķīgi. Tā kā viņ� un Klejs bija pirmie, kas sasniedza tiesu namu Biloksi, viņu lieta tika piere�ģistrēta vispirms. Visi pārējie dailofta iesūdzētāji, kas vēlējās pārstāvēt sabiedrību, bija spiesti pievienoties viņiem, un Apsū�dzības uzturē�anas komisija varēja ievākt papildu ienākumus. Fren�am draudzīgais tiesnesis jau bija sastādījis komisiju piecu cilvēku sastāvā Fren�s, Klejs, Karloss Hernandess no Maiami un vēl divi Fren�a sirdsdraugi no Ņūorleānas. Teorētiski komi�sijai būtu jāvada liela un sare�ģīta lieta pret Akermana labora�toriju. Praksē �iem pieciem cilvēkiem tas nozīmēja savākt visus

papīrus un administratīvā kārtā pārzināt piecdesmit vai vairāk tūksto�us klientu un viņu advokātus un cik necik apvienot tos.

Dailofta apsūdzētājs varēja ari neiesaistīties sabiedrības lietā un sākt atsevi�ķu prāvu pret Akermana laboratoriju. Advokā�tiem visā valstī meklējot atsevi�ķas lietas un veidojot koalīcijas, neizbēgami radās konflikti. Da�i neatzina Biloksi lietu un gribēja tiesāties individuāli. Da�i necieta Patonu Fren�u. Da�i gribēja prāvoties savā jurisdikcijā cerībā uz lielo laimestu.

Fren�s jau agrāk bija izgājis caur �o cīņas lauku, turklāt vairākas reizes. Viņ� mita savā Gulfstream, lidodams no viena krasta uz otru, tiekoties ar masu tiesībpārkāpumu juristiem, kuru savāktās lietas sniedzās simtos, un visādi centās saturēt kopā �o trauslo grupējumu. Viņ� solīja, ka Biloksi naudas darī�jumi būs iespaidīgi.

Katru dienu viņam bija pārrunas ar Akermana laboratorijas juriskonsultu, cīņās pieredzēju�u karotāju, kur� divas reizes bija mēģinājis aiziet pensijā, bet izpilddirektors to nebija pie�ļāvis. Fren�a nolūki bija skaidri un gai�i apspriedīsim naudas kompensācijas uzreiz, bez citiem jūsu juristiem, jo jūs ta�u saprotat, ka uz tiesu ar �īm zālēm jūs nevarat iet. Akermans bija sācis ieklausīties.

Augusta vidū Fren�s sasauca dailofta lietas juristus uz sa�nāksmi savā pla�ajā ran�o netālu no Ket�umas, Aidaho. Klejam viņ� ieskaidroja, ka viņa kā Apsūdzības uzturē�anas komisijas biedra iera�anās ir obligāta un arī tikpat svarīga, visi pārējie alka ieraudzīt jauno iznireli, kur� iesācis dailofta lietu. Un vēl kas, tu nedrīksti izlaist nevienu tik�anos ar �iem pui�iem, citādi viņi tev ietrieks dunci mugurā.

-�� Es bū�u, Klejs apliecināja.

-�� Aizsūtī�u pēc tevis lidma�īnu, Fren�s piedāvāja.

-�� Paldies. Gan jau aizkļū�u tāpat.

Klejs nofraktēja Lear 35, glītu, nelielu reaktīvo lidma�īnu, apmēram vienu tre�daļu no Gulfstream-5 izmēra, bet, tā kā viņ� ceļoja viens pats, tā bija pilnīgi atbilsto�a. Ar pilotiem viņ� sastapās Reigana Nacionālās lidostas privātajā sektorā, kur viņ� iejuka starp pārējiem lidoņiem, kas visi bija gados vecāki

par viņu. Klejs izmisīgi centās izturēties tā, it kā iekāp�ana privātajā lidaparātā būtu pavisam parasta lieta. Protams, tas piederēja nomas kompānijai, bet uz nākamajām trim dienām tas bija viņa rīcībā.

Paceļoties ziemeļu virzienā, viņ� lūkojās lejā uz Potomaku, tad uz Linkolna pieminekli, tad uzmeta ātru skatienu citām ievērojamām vietām centrā. Tur bija ari viņa biroja nams, bet nedaudz tālāk vidēja Sabiedrisko aizstāvju birojs. Ko gan nodo�mātu Glenda un D�ermēns, un visi citi palicēji, ja viņu tagad ieraudzītu?

Un ko teiktu Rebeka?

Ja viņa būtu vēl mēnesi pagaidījusi!

Klejam bijis tik maz laika, lai atcerētos viņu.

Tad nāca mākoņi, kas aizsedza skatu. Drīz vien Va�ingtona bija jau jūdzēm tālu. Klejs Kārters bija ceļā uz slepenu sanāk�smi, kur pulcējās vairāki Amerikas bagātākie advokāti, masveida tiesībpārkāpumu speciālisti, tie, kam netrūka ne prāta, ne mus�kuļu spēka, lai stātos pretim visvarenākajām korporācijām.

Un tie gribēja viņu satikt!

Viņa lidma�īna Ket�umas Saules ielejas lidostā Frīdmenā, Aidaho, bija vismazākā. Ripojot garām visādiem Gulfstream un Challenger aparātiem, viņam prātā ienāca smieklīga doma, ka viņa lidma�lniņa te gau�i neiederas, viņam vajadzētu ko lielāku. Tad Klejs pie sevis nosmējās te nu viņ� sē� trīs miljonu vērtā, ar ādu tapsētā Lear salonā un spriedelē, vai nevajadzētu pagā�dāt kaut ko lielāku! Nu, vēl viņ� varēja pasmieties. Par ko viņ� būs kļuvis, kad to vairs nevarēs?

Viņi nostājās blakus jau pazīstamai lidma�īnai, uz astes tai bija numurs 000MT. Nulle, nulle, nulle, masu tiesībpārkāpumi, Patona Fren�a personīgās otrās mājas. Tā padarīja Kleju niecīgu, uz bridi viņ� ar skaudību noskatījās pasaules visizsmalcinātā�kajā lidma�īnā.

Ārā gaidīja furgons, pie stūres sēdēja �oferis, kas pēc izskata līdzinājās kovbojam. Par laimi, viņ� nebija nekāds lielais runā�

tājs, un Klejs nopriecājās, ka �etrdesmit piecas minūtes varēs braukt klusumā. Viņi līkumoja aug�up pa ceļiem, kas kļuva aizvien �aurāki. Viņu nebūt nepārsteidza tas, ka Patona māj�vieta izskatījās glu�i jauna, kā no pastkartes. Dzīvojamā māja bija ēka ar pietiekami daudziem spārniem un stāviem, lai dotu mājvietu prāva izmēra juridiskajai firmai. Kāds cits kovbojs paņēma Kleja somu. Misters Fren�s jau gaida uz terases otrā pusē, viņ� piebilda, it kā Klejs te jau būtu bijis vairākas reizes.

Kad Klejs viņus atrada, sarunu tēma bija �veice kuriem no slēgtajiem slēpo�anas kūrortiem jādod priek�roka. Pienācis tuvāk, viņ� kādu brīdi ieklausījās. Pārējie �etri no Apsūdzības uzturē�anas komisijas bija atlaidu�ies krēslos, kas bija vērsti pret kalniem, smēķēja tum�us cigārus un iedzēra. Konstatēju�i, ka ieradies Klejs, visi pielēca kājās, it kā zālē būtu parādījies tiesnesis. Jau pirmajās trīs satrauktajās sarunas minūtēs viņam tika veltīti vārdi �spo�i�, �gudrinieks�, �drosminieks� un, kas viņam patika visvairāk, �pravietis�.

-Jums mums jāizstāsta, kā tikāt pie dailofta, uzstāja Karloss Hemandess.

-�� Viņ� neteiks, atsaucās Fren�s, saliedams Klejam kādu briesmīgu maisījumu.

-Saki ta�u! neatlaidās Vess Solsberijs, Kleja pēdējais jaun�iegūtais draugs. Jau pēc da�ām minūtēm Klejs uzzināja, ka Vess nopelnījis ap pusmiljardu, kad pirms trim gadiem nodarbojies ar tabakas izstrādājumu ra�otāju kompensācijām.

-�� Esmu nozvērējies klusēt, Klejs paskaidroja.

Otrs jurists no Ņūorleānas bija Deimons Didjē, viens no runātājiem Advokātu līgas seminārā, ko Klejs bija apmeklējis nedēļas nogalē. Didjē bija akmens seja un tēraudciets skatiens, un Klejs bija prātojis par to, kā gan �is zellis var sarunāties ar zvērinātajiem. Didjē, kā drīz noskaidrojās, bija ticis pie prāvas naudas kaudzītes, kad Pont�artrēna ezerā bija nogrimis kuģītis ar amata brāļiem. Tavu postu!

Viņiem ta�u jādod uz�uves un medaļas, glu�i kā kara varo�ņiem. �ī man tika pēc sprādziena uz tankkuģa, kad gāja bojā divdesmit cilvēku. �ī ir par tiem pui�iem, kas sadega

nereģistrētā urbjtornī. �itā lielā man ir par Kaulainā Bena kam�paņu. �ī par karu pret vareno tabakas izstrādātāju.

Tā kā Klejam nebija �ādu cīņas stāstu, viņ� tikai klausījās. Viņ� varētu visus pārsteigt ar tarvāna lietu, bet nedrīkstēja to atklāt.

Sulainis Roja Rod�ersa stila kreklā informēja misteru Fren�u, ka pusdienas tiks pasniegtas pēc stundas. Viņi pārcēlās uz apak�stāva spēļu istabu ar biljarda galdiem un palieliem ekrā�niem. Kāds desmits balto vīrie�u malkoja dzērienus un sarunā�jās, da�iem rokās bija biljarda kijas. Pārējie sazvērnieki, Hernandess pa�ukstēja Klejam.

Patons viņu iepazīstināja ar visiem. Vārdi, sejas, pilsētu no�saukumi ātri vien sajuka vienā jūklī. Sietla, Hjūstona, Topeka, Bostona un vēl citas, ko nepaspēja saklausīt. Un Efingema Ilinoisā. Viņi apliecināja cieņu �im �spo�ajam� jaunajam ad�vokātam, kur� �okējis visus ar savu uzdrīkstē�anos, izdarot uzbrukumu dailoftam.

-�� Es redzēju reklāmu jau pirmajā vakarā, atzinās kāds Bēmijs no Bostonas. Nekad nebiju dzirdējis par tādu dailoftu. Tad nu zvanu pa jūsu karsto līniju, jauks puisis mani otrā galā uzrunā, es viņam stāstu, ka lietoju tās zāles, nu pierunāja pilnas ausis. Tad es nonāku interneta mājaslapā. Labi izdomāts. �Mani pārsteigu�i nesagatavotu,� teicu sev. Pēc trim dienām esmu ēterā pats ar savu sasodītā dailofta karsto līniju.

Visi iesmējās, dro�i vien tāpēc, ka katrs varētu celt priek�ā līdzīgu stāstu. Klejam nebija ienācis prātā, ka pārējie advokāti varētu piezvanīt pa viņa uzdoto telefonu un izmantot viņa mājaslapu, lai pievāktu klientus. Bet kāpēc gan viņam par to būtu jābrinās?

Kad nu apbrīnas runas bija beigu�ās, Fren�s paziņoja, ka pirms pusdienām, kur, cita starpā, tiks piedāvāta pasakaina Austrālijas vīnu izlase, vēl apsprie�amas da�as lietas. Klejs jau bija apreibis no smalkā Kubas cigāra un dubultās vodkas trieciendevas. Viņ� bija stipri jaunāks par pārējiem un visādā ziņā likās nepieredzējis. It sevi�ķi, ja runa bija par dzer�anu. Viņ� bija viens pats starp profesionāļiem �ajā jomā.

Jurists ar vismazāko gadu skaitu. Ar visnecilāko lidma�īnu. Bez slavas apvītiem stāstiem. Ar visvājākajām aknām. Klejs saprata, ka pienācis laiks pilnveidot sevi.

Visi pulcējās ap Fren�u, kas tādu brī�u dēļ vien dzīvoja. Viņ� iesāka: Kā jau jūs zināt, esmu pavadījis daudz laika kopā ar Viksu, Akermana laboratorijas juriskonsultu. Lietas būtība ir tāda, ka viņi grasās izmaksāt kompensācijas un darīt to ātri. Viņi saņem triecienus no visām pusēm un vēlas, lai tam pēc iespējas ātrāk pienāktu gals. Viņu akcijām tagad ir tik zema cena, viņi baidās, ka tās tiks pārpirktas. Plēsoņas, ieskaitot mūs, jau saro�sīju�ies. Ja viņi zinātu, cik daudz dailofts izmaksās, viņi varētu aizņemties uz parāda un, iespējams, noturētos. Viņi noteikti negrib garu tiesā�anos vairākās frontēs un neskaitāmus sprie�dumus. Tie�i tāpat viņi negrib arī iz�ķiest miljonus aizstāvībai.

-�� Ak, nabadziņi, kāds izsaucās.

-�� Business Week kaut ko minēja par bankrotu, bilda vēl kāds. Vai viņi draudēju�i ar to?

-�� Vēl ne. Man liekas, viņi to nedarīs. Akermanam vēl nau�diņa turas. Esam nupat kā pabeigu�i finan�u analīzi skaitļus apkoposim rit -, bet mūsu pui�i domā, ka kompānijai ir starp diviem un trim miljardiem un dailofta lietu varēs nokārtot.

-�� Cik no tā sedz apdro�inā�ana?

-�� Tikai kādus trīssimt miljonus. Apmēram gadu kompānijā darbojas kosmētikas nodaļa. Par to viņi prasa miljardu. Reālā vērtība ir trīs ceturtdaļas no tā. Viņi varētu izpārdot to par pusmiljardu, un tad būtu pietiekami līdzekļu, lai norēķinātos ar mūsu klientiem.

Klejs bija pamanījis, ka vārds �klients� te reti tika pieminēts.

Visi kā maitu lijas spiedās ap Fren�u, kur� turpināja: Mums jānosaka divas lietas. Pirmkārt, cik ir potenciālo prasītāju. Otr�kārt, kāda ir katras lietas vērtība.

-�� Skaitām kopā, vārdus stiepjot, sauca kāds no Teksasas.

-�� Man ir tūkstotis.

-�� Man ir tūksto� astoņsimt, sacīja Fren�s. Kārlos?

-�� Divi tūksto�i, atteica Hemandess, kas bija sācis pierakstīt.

-�� Ves?

-�� Deviņi simti.

Advokātam no Topekas bija vismazāk, se�i simti. Divi tūk�sto�i bija vislielākais skaits, labāko Fren�s bija pataupījis uz beigām. Klej? viņ� sacīja, un visi saspringti saausījās.

-�� Trīs tūksto�i divsimt, atbildēja Klejs ar drūmu kār�u spēlmaņa izteiksmi sejā. Viņa jauniegūtie darba biedri rādījās diezgan apmierināti. Vai vismaz izlikās tādi.

-�� Malacis! kāds ieteicās.

Klejam bija aizdomas, ka aiz platajiem Smaidiem un vairāk�kārt atkārtotā vārda �malacis� tomēr slēpās da�i visai neno�vīdīgi cilvēki.

-�� Kopā iznāk divdesmit �etri tūksto�i, pavēstīja Karloss, ātri visu saskaitījis.

-�� Mēs dro�i varam to dubultot, un beigās mums sanāks nepilni piecdesmit tūksto�i, kā jau Akermans bija paredzējis. Divi miljardi, dalīts ar piecdesmit tūksto�iem, ir �etrdesmit tūksto�i par vienu gadījumu. Sākumam nav slikti.

Klejs ātri izdarīja savus aprēķinus 40 000 dolāru, reizināts ar 3200 viņa pa�a lietu, sastādīja nedaudz vairāk par 120 miljo�niem dolāru. Un viena tre�daļa no tā ak Kungs, viņa prāts sastinga un ceļgali metās ļengani.

-�� Vai kompānija zina, cik gadījumos ir runa par ļaundabī�giem audzējiem? vaicāja Bērnijs no Bostonas.

-�� Nē, nezina gan. Viņu minējums ir viens procents.

-�� Tas nozīmē pieci simti lietu.

-�� Un katra vismaz par miljons zaļajiem.

-�� Tas ir vēl pusmiljards.

-�� Miljons zaļo nav nopietni.

-�� Sietlā pieci miljoni ir nieks.

-�� Mēs te runājam par netaisnīgu nāvi.

Kāds tur pārsteigums, ja katram bija savs viedoklis un viņi to pauda reizē. Kad Fren�s atkal bija nodibinājis kārtību, viņ� paziņoja: Kungi, laiks ieturēties.

Pusdienas izvērtās briesmīgas. Ēdamgalds bija izgatavots no pulēta koka plātnes, kas ņemta no viena koka, kādas majestā�

tiskas milzu sarkankļavas, kura bija augusi gadsimtiem ilgi, līdz to ievajadzējās bagātajai Amerikai. Pie galda varēja apsēs�ties vismaz �etrdesmit cilvēku. Tagad bija tikai astoņpadsmit, un ar gudru ziņu tie bija sasēdināti ar lielākām atstarpēm. Citādi da�s labs vēl būtu kādam iesitis.

Telpā, kur bija pulcēju�ās izteikti patmīlīgas personas, kas katra sevi uzskatīja par izcilāko advokātu, ko Dievs jebkad radī�jis, visnepatīkamākais un pļāpīgākais bija Viktors K. Brenans, skaļ� un caur degunu runājo�s teksasietis no Hjūstonas. Pēc tre�ās vai ceturtās vīna glāzes, ticis galā ar pusi no sava biezā steika, Brenans sāka sūkstīties par tik mazām iespējamām kompensācijām katrā atsevi�ķā gadījumā. Viņam bija kāds �etrdesmitgadīgs klients, kas pelnīja lielu naudu, bet tagad, pateicoties dailoftam, ticis pie ļaundabīgiem audzējiem. Es varētu dabūt uz rokas desmit miljonus un vēl no jebkuras zvē�rināto tiesas Teksasā divdesmit miljonus soda naudā, viņ� lielījās. Vairākums viņam piekrita. Da�i uzdro�inājās apgalvot, ka savās mājās saņemtu vēl vairāk. Fren�s stingri palika pie teorijas, ka tad, ja da�i tiktu pie miljoniem, pārējiem maz kas atliktu. Brenans tam nepiekrita, bet viņam bija grūti atrast pretargumentus. Viņam tikai bija vāra nojausma, ka Akermana laboratorijai bija vairāk naudas, nekā tā uzrādīja.

Viedokļi �ajā punktā dalījās, bet atbalstītāju rindas bija tik nepastāvīgas un mainījās tik ātri, ka Klejam bija grūti izsekot, kurā pozīcijā katrs stāvēja. Fren�s pārtrumpoja Brenanu, sacī�dams, ka posto�ās ietekmes bū�ot it viegli pierādāmas. Tad tev ir kādi dokumenti? Brenans noprasīja.

-�� Klejs ir da�us pagādājis. Akermans to vēl nemaz nezina. Jūs, pui�i, tos vēl neesat redzēju�i. Un varbūt arī neredzēsiet, ja grasāties pamest mūsu kopējo lietu.

Na�i un dak�iņas palika mierā, kad visi septiņpadsmit, izņe�mot Kleju, sāka reizē bļaustīties. Apkalpotāji pameta istabu. Klejs jau iztēlojās, kā viņi virtuvē zemu noliecas pār ēdienu gatavo�anas galdiem. Brenans bija gatavs aizstāvēt savu tais�nību. Vess Solsberijs nebija tas, kur� atkāpsies. Valodas kļuva arvien rupjākas. Pa�ā ķīviņa karstumā Klejs palūkojās uz galda

galu un pamanīja, ka Patons Fren�s paosta glāzes saturu, iedzer malku, aizver acis un izbauda vēl kādu neredzētu vīnu.

Cik daudzām �ādām kaujām Fren�s jau izgājis cauri? Varbūt simts. Klejs nogrieza gabaliņu gaļas.

Kad visi nomierinājās, Bērnijs no Bostonas izstāstīja anek�doti par katoļu priesteri, un istaba glu�i vai uzsprāga no smiek�liem. Piecas minūtes visi baudīja ēdienus un vīnu, līdz Alberts no Topekas ierosināja stratēģiju, kas piespiestu Akermana labo�ratoriju bankrotēt. Viņ� ar sekmīgiem rezultātiem to jau divreiz bija izmēģinājis ar citām kompānijām. Abas reizes mērķa uzņē�mumi bija izmantoju�i likumus par bankrotu, lai piekrāptu bankas un citus kreditorus, tā pagādājot vairāk naudas Alber�tam un viņa klientu tūksto�iem. Pretējā nometne izteica ba�as, par ko Alberts apvainojās, un drīz vien sākās jauni strīdi.

Viņi strīdējās par visu kādi dokumenti vajadzīgi, vai uzstāt uz prāvo�anos un atteikties no ātriem naudas darījumiem vai ne, par darbības vietu, par nepatiesajām reklāmām, par to, kā noslēgt citas lietas, par izdevumiem un ienākumiem. Klejs jutās kā akmeni norijis un neteica ne vārda. Pārējie ar milzīgu entu�ziasmu tiesāja ēdienu, pie reizes apsprie�ot divas trīs problē�mas vienlaikus.

Tā ir pieredze, Klejs sev sacīja.

Pēc garākajām pusdienām Kleja mū�ā visi sekoja Fren�am uz biljarda istabu, kur tos jau gaidīja konjaks un cigāri. Tie, kas pirmīt trīs stundas lamāja cits citu, nu kopā iedzēra un līksmo�jās kā korporācijas biedri. Pie pirmās izdevības Klejs izzagās ārā un pēc krietniem pūliņiem atrada savu istabu.

Berija un Herija pasākums bija nolikts uz pulksten desmitiem sestdienas rītā, laikā, kad visi parasti izgulēja paģiras un tad nodevās pamatīgām brokastīm. Fren�s bija piedāvājis foreļu zveju un stenda �au�anu, bet uz to neieradās pat neviens vie�nīgs advokāts.

Berijam un Herijam Ņujorkā bija uzņēmums, kas nodarbojās vienīgi ar citu kompāniju finan�u analizē�anu. Viņiem bija pla�i

kontakti, ziņu avoti un spiegi, un tāda reputācija, ka viņi vai no ādas izlīdis, bet aizraksies līdz patiesībai. Fren�s bija atvedis viņus ar lidma�īnu uz vienas stundas garu prezentāciju. Tas mums izmaksās divsimt tauk�ķus, viņ� lepni pa�ukstēja Klejam, un mēs liksim Akermanam to atmaksāt. Iedomājies tik!

Viņu ierastā darba forma bija divu cilvēku komanda, Berijs zīmēja grafikus, Herijs darbojās ar rādāmkociņu, divi profesori aiz katedras. Abi stāvēja nelielas lekciju zāles priek�pusē, tā atradās stāvu zemāk nekā biljarda istaba. Beidzot valdīja klu�sums.

Akermana laboratorijai bija no piecsimt līdz trīssimt miljo�niem dolāru tie�ajā apdro�inā�anā un vēl divsimt miljoni pār�apdro�inā�anā. Naudas plūsmas analīze bija pamatīga, Herijs un Berijs viens otru nemitīgi papildināja. Skaitļi un procenti bira kā no pārpilnības raga, aprokot visus klāteso�os.

Viņi pieminēja Akermana kosmētikas nodaļu, kas varētu tikt pārdota par se�simt miljoniem dolāru. Meksikā atradās plastmasas ra�otne, ko kompānija vēlētos iztirgot par divsimt miljoniem. Pagāja piecpadsmit minūtes, līdz tika izskaidrota kompānijas parādu struktūra.

Berijs un Herijs ari bija juristi un visai lietpratīgi varēja izvērtēt kāda uzņēmuma reakciju tik liela tiesībpārkāpumu izraisītāja gadījumā kā dailofts. Akermans rīkotos prātīgi, ja nekavējoties pakāpeniski tiktu izmaksātas kompensācijas.

-�� Pankūku darījums, noteica Herijs.

Klejs bija pārliecināts, ka viņ� vienīgais �ajā auditorijā nesa�prot, kas ir pankūku darījums.

-�� Pirmais gājiens būtu divi miljardi visiem pirmā līmeņa sūdzētājiem, Herijs turpināja, �ēlīgi izklāstot �ī plāna sastāv�daļas.

-�� Mēs domājam, ka viņi to varētu paveikt deviņdesmit dienu laikā, piebilda Berijs.

-�� Otrais gājiens būtu pusmiljards otrā līmeņa sūdzētājiem, tiem, kam ir ļaundabīgie audzēji un kas paliku�i dzīvi.

-�� Un tre�ais gājiens piecu gadu laikā tikt galā ar visiem nāves gadījumiem.

-�� Mums �ķiet, ka Akermans var izmaksāt divarpus līdz trīs miljardus jau nākamgad un vēl pusmiljardu turpmākajos piecos gados.

-�� Vēl nedaudz un var sākt skatīties uz vienpadsmitā panta pusi.

-�� Kas �ai kompānijai nav ieteicams. Pārāk daudzām bankām ir pirmtiesības apķīlāt parādnieka īpa�umu.

-�� Un bankrots var apturēt naudas plūsmu. Vajadzēs trīs līdz piecus gadus, lai saņemtu pienācīgu kompensāciju.

Arī advokātiem, bez �aubām, bija kas bilstams. Vinsents no Pitsburgas bija it sevi�ķi noskaņots atstāt iespaidu ar savām finansiālajām prāta spējām, bet Herijs un Berijs ātri vien atsē�dināja viņu. Pēc stundas abi aizgāja, lai dotos mak�ķerēt.

Fren�s ieņēma vietu telpas priek�pusē. Visi viedokļi bija apkopoti. Strīdi bija beigu�ies. Bija laiks vienoties par kopēju plānu.

Pirmkārt, vajadzēja tikt pie pārējām lietām. Katram pie sa�vām. Jebkādiem līdzekļiem. Tā kā viņiem bija tikai puse, pastā�vēja vēl daudz dailofta apsūdzētāju. Atradīsim tos. Meklēsim mazsvarīgos advokātus, kas savāku�i divdesmit, trīsdesmit lie�tas, iekļausim tos mūsu pulkā. Jādara viss, lai tiktu pie lietām.

Otrkārt, se�desmit dienu laikā jāsarīko pārrunas ar Akermanu par kompensācijām. Apsūdzības uzturē�anas komisija izplānos to un izsūtīs paziņojumus.

Tre�kārt, visiem spēkiem vajadzēja vienoties kopējā lietā. Spēks ir kvantitātē. Tiem, kas gribēs izstāties un tiesāties indi�viduāli, netiks dota pieeja iznīcino�ajiem dokumentiem. Pavi�sam vienkār�i. Ne�ēlīgi, bet neko darīt.

Katram bija kas iebilstams par kādu plāna daļu, bet savienība tika noslēgta. Izskatījās, ka dailofta lietā ātrāk nekā jebkad masveida tiesībpārkāpumu vēsturē būs panākta kompensāciju izmaksa, un likuma kalpi saoda naudu.

Jaundibinātās firmas nākamā reorganizācija notika tikpat haotiskā veidā kā iepriek�ējās un tādu pa�u iemeslu dēļ pārāk liels jauno klientu skaits, pārāk daudz sarakstāmu papīru, ne�pietiekams darbaspēks un visai nenoteikts vadības stils, jo neviens no firmas galvgaļa agrāk ar to nebija nodarbojies, ja nu vienīgi mis Glika. Trīs dienas pēc Kleja atgrie�anās no Ket�umas Polete un D�onāhs kabinetā nolika viņa priek�ā garu sarakstu ar neatliekamiem darbiem. Gaisā jautās spriedze. Sabeigtie nervi un nogurums visu padarīja vēl sliktāku.

Pēc visiem aprēķiniem firmai pa�laik bija 3320 dailofta lietu, un, tā kā tās pavisam nesen bija noformētas, tām tūdaļ jāpie�vēr� uzmanība. Bez Poletes, kas gribot negribot pildīja biroja vadītājas lomu, un D�onāha, kur� desmit stundas dienā pava�dīja pie datora, lai visu sistematizētu, bez Kleja, kur� bija boss un sniedza intervijas, un ceļoja uz Aidaho, firmā strādāja divi juristi un jau desmit palīgu, kuriem nevienam, izņemot Rodniju, nebija vairāk kā trīs mēne�u pieredze. Nevaru pateikt, kur� labs, kur� slikts, teica Polete. Pagājis pārāk īss laiks.

Viņa lēsa, ka katrs palīgs varētu pārraudzīt no simt līdz divsimt lietām. �ie klienti ir ļoti nobaidīti, viņa sacīja.

-�� Viņus biedē tas, ka viņiem ir tie audzēji. Viņus biedē tas, ka ar dailoftu ir pilnas avīzes. Sasodīts, viņi ta�u ir tādi tāpēc, ka mēs viņus esam nobiedēju�i līdz nāvei!

-�� Viņi grib, lai ar viņiem aprunājas, piebilda D�onāhs. Un viņi vēlas, lai otrā telefona vada galā būtu kāds advokāts, nevis pārstrādājies palīgdarbinieks pie konveijera. Baidos, ka itin drīz mēs sāksim zaudēt savus klientus.

-�� Mēs negrasāmies viņus zaudēt, apgalvoja Klejs, iedomā�jies par visām tām haizivīm, ar ko nule bija saticies Aidaho, par to, cik priecīgi tie būtu, pievācot viņa neapmierinātos klientus.

-�� Mēs slīkstam papīros, Polete turpināja D�onāha iesākto, nemaz neklausoties Klejā. Mums jāizanalizē katrs primārais medicīniskais tests, tad jāizskata arī nākamie. Patlaban, man liekas, mums ir ap �etri simti cilvēku, kam nepiecie�amas turp�mākās pārbaudes. Tie varētu būt nopietni gadījumi; iespējams, �ie cilvēki var nomirt, Klej. Bet kādam viņu medicīniskā aprūpe jāsaskaņo ar ārstiem. Tagad tas nenotiek, Klej, vai saproti?

-�� Jā, es dzirdu, viņ� atņēma. Cik juristu mums būtu vajadzīgs?

Polete uzmeta saguru�u skatienu D�onāham. Ne viens, ne otrs nezināja, ko atbildēt. Varbūt desmit? viņa ieminējās.

-�� Vismaz, iejaucās D�onāhs. Tagad uzreiz pietiktu ar desmit. Vēlāk varbūt vajadzēs vēl.

-�� Mēs papla�inām reklamē�anas darbus, paziņoja Klejs.

Iestājās ilgāks klusuma brīdis, līdz D�onāhs un Polete ap�tvēra sacīto. Viņ� īsumā bija izstāstījis par notikumiem Ket�umā, neizplūstot sīkumos. Viņ� bija pārliecinājis abus, ka katra parakstīta lieta drīzumā var nest prāvus ienākumus, bet neiz�pauda kompensāciju politikas fineses. Vaļīga mēle var izgāzt prāvu, Fren�s bija brīdinājis, un �ādu nepārbaudītu personālu labāk turēt neziņā.

Kāda juridiskā firma �īs pa�as ielas galā tikko kā bija izda�lījusi brīdinājumus par atlai�anu trīsdesmit pieciem darbinie�kiem. Pasliktinās ekonomiskā situācija, zemi rādītāji, uzņēmumu apvieno�ana. Lai kāds būtu patiesais iemesls, �ī situācija bija avī�u cienīga, jo parasti darba tirgus bija neievainojams. Atlai��ana! Juristu profesijā strādājo�iem? Kolumbijas apgabalā?

Polete ierosināja pieņemt darbā kādu no �iem atlaistajiem darbiniekiem piedāvāt viņiem līgumu uz gadu, bez kādām turpmākām perspektīvām. Klejs pieteicās rit no pa�a rīta pie�zvanīt viņiem. Viņ� arī atradīs kabinetus un iekārtos tos.

D�onāham bija visai neparasta doma par to, ka uz gadu vajadzētu pieņemt darbā ārstu, kas apkopotu analī�u rezultātus

un medicīniskos datus. Mēs varētu ņemt kādu tikko beigu�o par simt tūksto�iem gadā, viņ� izteica priek�likumu. Viņam gan nebūtu nekādas lielās pieredzes, bet kas par to? Viņ� jau netaisīs operācijas, tikai strādās ar papīriem.

-�� Tiec galā ar to, Klejs piekrita.

Nākamais punkts D�onāha sarakstā bija interneta mājaslapa. Reklāmas bija padarīju�as to populāru, bet bija nepiecie�ams kāds cilvēks uz pilnu slodzi, kas par to atbildētu. Piedevām vēl ik nedēļu to vajadzētu papildināt ar jaunākajām ziņām par tik nozīmīgo sabiedrības aizstāvības lietu un sliktajiem jaunumiem par dailoftu. Visi klienti izmisīgi cen�as iegūt informāciju, Klej, viņ� piemetināja.

Visiem tiem, kas nelieto internetu, un, pēc Poletes domām, pie �īs grupas pieder vismaz puse viņu klientu, liela nozīme ir rakstiskām ziņām par dailoftu. Mums vajag vienu cilvēku, kas nodarbotos tikai ar vēstuļu sastādī�anu un nosūtī�anu, viņa noteica.

-�� Vai vari kādu atrast? Klejs jautāja.

-�� Dro�i vien.

-�� Tad rīkojies.

Viņa palūkojās uz D�onāhu, it kā tam, kas katrā ziņā bija jāpasaka, vajadzētu nākt no viņa mutes. D�onāhs nometa savu piezīmju bloku uz galda un noknik�ķināja pirkstus. Klej, mēs te izgā�am milzu summas, viņ� iesāka. Vai tu esi pārlieci�nāts, ka zini, ko dari?

-�� Ne pārāk, bet, man liekas, būs labi. Tikai uzticieties man. Mēs varam tikt pie prāvas naudas. Bet, lai tā notiktu, mums tā arī jāpatērē.

-�� Un tev tā ir? vaicāja Polete.

-Jā gan. /

Peiss tā pavēlāk uzaicināja Kleju uz kādu glāzīti D�ord�taunas bārā, līdz kurienei no Kleja mājām bija kājām mērojams attā�lums. Viņ� te parādījās pilsētā, te pazuda un, kā vienmēr, visai aizplīvuroti stāstīja par to, kur bijis un kādu darbu paveicis

�oreiz. Viņ� bija padarījis gai�āku savu garderobi un devis priek�roku brūnajai krāsai brūni smailpurnu �ūskādas zābaki, brūna zam�a �akete. Tā ir daļa no viņa maskas, Klejs nodomāja. Jau pie pirmās alus pusglāzes Peiss nonāca līdz dailoftam, un bija skaidrs: lai ari kāds būtu viņa pa�reizējais uzdevums, tam joprojām ir sakars ar Akermana laboratoriju.

Klejs kā nepieredzējis tiesu advokāts spilgti aprakstīja savu ceļojumu uz Fren�a ran�o, ar kādu laupītāju bandu viņ� tur sastapies, par skandalozajām triju stundu garajām pusdienām, kur visi piedzērās un runāja reizē, un Berija un Herija uzstā�a�nos. Viņ� neslēpa no Peisa nevienu sīkumu, jo Peiss zināja vairāk par visiem.

-�� Pazīstu �o Beriju un Heriju, Peiss sacija tādā toni, it kā tie būtu īsti elles izdzimumi.

-�� Likās, ka viņi labi pārzina savu lietu, un par divsimt tūk�sto�iem tā ari jābūt.

Klejs izstāstīja arī par Karlosu Hernandesu, Vesu Solsveriju un Deimonu Didjē, saviem jauniegūtajiem paziņām no Apsū�dzības uzturē�anas komisijas. Peiss bija dzirdējis par viņiem visiem.

Pie otras alus glāzes Peiss apvaicājās: Tu ta�u izpārdevi savas Akermana akcijas? Viņ� pavērās visapkārt, bet tuvumā neviena nebija. Bija kluss vakars koled�as bārā.

-�� Simttūksto� akciju par �etrdesmit diviem, komats, piec�desmit, Klejs lepni noskaitīja.

-�� īsdienas beigās Akermana cena bija divdesmit trīs.

-�� Zinu. Es katru dienu skaitu līdzi.

-�� Ir laiks tās sākt atpirkt. Jau rit no pa�a rīta.

-�� Kaut kas notiks?

-Jā, un, kamēr nav par vēlu, pērc, cik vari, vēl par divdesmit trīs, un tad sēdi un gaidi cenas izmaiņas.

-�� Cik tālu tad tās ies?

-�� Tās dubultosies.

Se�as stundas vēlāk, jau pirms saullēkta, Klejs sēdēja savā kabinetā, gatavodamies jaunai, trakai dienai. Un nepacietīgi gaidīja akciju bir�as atvēr�anu. Darāmo darbu saraksts bija uz

divām lappusēm, gandrīz viss saistīts ar grūto uzdevumu neka�vējoties noalgot desmit jaunus juristus un sameklēt telpas, kur viņus izvietot. Tas likās bezcerīgi, bet citas izvēles nebija; pus�astoņos viņ� piezvanīja nekustamo īpa�umu aģentam un izvilka viņu no du�as. Pusdeviņos viņam bija desmit minū�u saruna ar nupat kā atlaisto jauno advokātu, vārdā Oskars Malrūnijs. Nabaga puisis bijis izcilnieks Jēlā, pieņemts augstā postenī, bet tad, megafīrmai sabrūkot, palicis bez darba. Pirms diviem mē�ne�iem viņ� bija apprecējies un izmisīgi meklēja jaunu darba�vietu. Klejs tūlīt uz vietas pieņēma viņu par 75 000 dolāriem gadā. Malrūnijam bija �etri draugi, arī no Jēlas, kas tāpat atra�dās uz ielas. Ej un dabū viņus ciet!

Pulksten desmitos Klejs piezvanīja savam brokerim un atpirka savas Akermana akcijas, tā nopelnot 1,9 miljonus dolāru un vēl mazliet. Tajā pa�ā reizē viņ� iztērēja savu ieguvumu un iegādājās vēl divsimt tūksto�us akciju par divdesmit trim dolā�riem, izmantojot savas rezerves un konta kredītu. Visu ritu viņ� sekoja tirgum internetā. Nekas nemainījās.

Pusdienlaikā atgriezās Malrūnijs ar saviem draugiem, kas bija sagatavoju�ies darbam glu�i kā skauti. Klejs pieņēma arī pārējos un uzdeva iznomāt mēbeles, ierīkot telefona līnijas, izdarīt visu nepiecie�amo, lai tie varētu sākt karjeru kā zemākā līmeņa masu tiesībpārkāpumu juristi. Oskara uzdevums bija noalgot vēl piecus darbiniekus, kuriem savukārt pa�iem vaja�dzēs atrast darba telpas un visu pārējo.

Jēlas nodaļa bija nodibināta.

Piecos pēcpusdienā pēc austrumpuses laika Philo Products paziņoja, ka uzpirks visas Akermana laboratorijas publiskās akcijas par piecdesmit dolāriem gabalā, tas bija darījums par kopējo summu �etrpadsmit miljardi dolāru. Konferen�u telpā uz lielā ekrāna Klejs vēroja �o drāmu viens pats, jo visi pārējie bija aizņemti, atbildot uz apniku�ajiem telefonu zvaniem. Dien�nakts biznesa kanāli bija pārpilni ar �īm ziņām. Telesabiedrība izsūtīja savus reportierus uz Vaitpleinzu Ņujorkā, kur atradās

Akermana laboratorijas vadības mītne, tur tie nīka pie galve�najiem vārtiem, it kā grūtībās nonāku�ās kompānijas pārstāvji varētu parādīties un apraudāties kameru priek�ā.

Nebeidzama ekspertu un tirgus analītiķu virkne tērgāja par visda�ādākajiem vēl neapstiprinātiem pieņēmumiem. Visai drīz un bie�i tika pieminēts dailofts. Lai gan jau gadiem ilgi Akermana laboratorija netika vadīta visai prasmīgi, nebija arī �aubu, ka dailofts veicinājis firmas kri�anu.

Varbūt Philo bija arī tarvāna ra�otājs? Peisa klients? Varbūt Klejs bija tikai marionete, lai tiktu pie �etrpadsmit miljardu dolāru vērtās uzņēmuma pārņem�anas? Un kas bija visnepa�tīkamākais kā tas viss ietekmēs Akermana laboratorijas un dailofta nākotni? Bija visai satrauco�i rēķināt savus jaunākos ienākumus no Akermana akcijām, bet nācās arī pa�am sev uzdot jautājumu, vai nav pienācis gals izsapņotajai dailofta lietai.

Patiesībā to nemaz nevarēja uzzināt. Viņ� bija tikai sīks spēlmanis divu lielfirmu savstarpējā darījumā. Akermana labo�ratorijai ir līdzekļi, viņ� sevi mierināja. Un �ī kompānija bija izgatavojusi nelabu produktu, kas uz daudziem atstājis posto�u ietekmi. Taisnībai jāuzvar.

No savas lidma�īnas, kas atradās kaut kur starp Floridu un Teksasu, piezvanīja Patons Fren�s un lūdza, lai Klejs tuvāko stundu laikā nekur neiziet. Apsūdzības uzturē�anas komisijai steidzami bija jāsasauc sanāksme. Viņa sekretāre jau nodar�bojās ar tās organizē�anu.

Fren�s pēc stundas nolaidās Bomontā, kur nākamajā dienā viņam bija tik�anās ar juristiem, kas strādāja pie holesterīna zāļu lietas, kur apgrozījās milzu nauda un kur bija vajadzīga viņa palīdzība, bet viņ� nekādi nevarēja atrast pārējos no �īs komisijas. Viņ� jau bija sazinājies ar Beriju un Heriju Ņujorkā, un tie par �o Philo pārņem�anu daudz neuztraucās. Akermanam pa�am pieder divpadsmit miljoni akciju, kas tagad maksā piecdesmit dolāru gabalā, bet, kad viss norims, varbūt vēl vairāk. Par tām vien kompānija dabūs se�simt miljonus. Valdībai turklāt vēl jāapstiprina �o uzņēmumu apvieno�ana, un pirms jāvārda viņi katrā ziņā vēlas, lai visas prāvas būtu izbeigtas. Un vēl -

Philo ir slavena ar to, ka izvairās no tiesu nama. Viņi visu nokārto klusu un ātri.

Izklausās pēc tarvāna, Klejs nodomāja.

-�� Kopumā �īs ir labas vēstis, Fren�s noteica, bet kaut kur fonā dūca faksa aparāts. Klejs iztēlē skatīja viņu soļojam �urpu turpu pa savu Gulfstream, kamēr tas gaidīja Bomontas lidlaukā.

-�� Es do�u tev ziņu. Un prom viņ� bija.

Rekss Kritls gribēja bārties, gribēja, lai tiktu pārliecināts, gri�bēja nolasīt lekciju, izglītot, bet viņa klientu, kas sēdēja pretī pie galda, skaitļi, �ķiet, nekādi neietekmēja.

-Jūsu firma pastāv se�us mēne�us, iesāka Kritls, vērdamies pāri pār lasāmajām brillēm uz veselu kaudzi ziņojumu savā priek�ā. Fakti! Viņam bija pierādījumi, ka �o Kleja Kārtera II Juridisko biroju patiesībā pārvaldīja īsti idioti. Jūsu izdevumi sākās ar septiņdesmit pieciem tūksto�iem mēnesī trīs juristi, viens palīgs, sekretāre, paprāva īre, dārgas telpas. Tagad tas ir pusmiljons mēnesī un pieaug ar katru dienu.

-�� Nauda ir jātērē, lai tiktu pie lielākas, rāmi atteica Klejs, malkodams kafiju un uzjautrinādamies par sava grāmatve�a nemieru. Tā bija laba naudas uzrauga pazīme tas bailēs par lieliem tēriņiem naktīs gulēja mazāk nekā viņa darba devējs.

-� Bet jums jau nekas nenāk klāt, Kritls piesardzīgi iestarpi�nāja. Nekādu ienākumu pēdējo triju mēne�u laikā.

-�� is ir bijis labs gads.

-�� Kā tad. Piecpadsmit miljonu samaksa par darbu to tādu padara. Bet problēma ir tā, ka �ī summa kūst. Pagāju�o mēnesi jūs iztērējāt �etrpadsmit tūksto�us tikai par lidma�īnu īri vien.

-�� Kad nu esam sāku�i par to runāt, es, starp citu, grasos kādu iegādāties. Man vajag, lai jūs piemestu skaitļus.

-�� Es jau to vien daru. Jums tā nav vajadzīga.

-�� Ne jau par to ir runa. Es gribu zināt, vai varu vai nevaru to atļauties.

-�� Nē, jūs nevarat to atļauties.

-�� Paga, paga, Reks! Glābiņ� jau ir redzams.

-�� Es pieņemu, ka jūs te domājat dailofta lietas. �etri miljoni reklāmām. Trīs tūksto�i ik mēnesi par dailofta mājaslapu. Tagad vēl trīs tūksto�i mēnesī par dailofta biļetenu. Visi tie palīgi Manasā! Visi tie jaunie juristi!

-�� Gribēju jums jautāt, vai noīrēt kādu uz pieciem gadiem vai ari nopirkt uzreiz.

-�� Ko tad?

-�� Gulfstream.

-�� Kas ir tas Gulfstream?

-�� Vissmalkākā reaktīvā lidma�īna pasaulē.

-�� Ko tad jūs grasāties darīt ar to Gulfstream?

-�� Lidot.

-�� Kāpēc jums liekas, ka tie�i tāda ir vajadzīga?

-�� Tai dod priek�roku visi lielākie masu tiesībpārkāpumu juristi.

-�� Ak tā, tas visu izskaidro.

-�� Es domāju, ka būsiet manā pusē.

-�� Vai zināms, cik tāda var maksāt?

-�� Miljonus �etrdesmit, �etrdesmit piecus.

-�� Man �ēl to atklāt, Klej, bet jums nav �etrdesmit miljonu.

-�� Jums taisnība. Domāju, ka es to noīrē�u.

Kritis noņēma lasāmās brilles un braucīja garo, plāno de�gunu, it kā tie�i no turienes sāktos galvassāpes. Paklau, Klej, esmu tikai grāmatvedis. Bet neesmu pārliecināts, vai atradīsies vēl kāds, kas aicinās jūs piebremzēt. Nesteidzieties, draugs! Jums radu�ies ienākumi, priecājieties par tiem. Kam jums tik liela firma ar tik daudziem juristiem? Jums nav vajadzīga lid�ma�īna. Kas būs nākamais? Jahta?

-Jā-

-Jūs jokojat?

-Nē.

-�� Man likās, jūs ciest nevarējāt laivas.

-�� Tā ir. Tā būs manam tēvam. Vai varu kaut kā samazināt tās izmaksas?

-Nē.

-�� Saderam, ka varu gan.

-�� Kā tad?

-�� Es to izīrē�u, kad pa�am tā nebūs vajadzīga.

Kad Kritis bija ticis galā ar savu degunu, viņ� atlika atpakaļ brilles un nopūtās: Tā ir jūsu nauda, draugs.

Viņi sanāca kopā Ņujorkā, neitrālā teritorijā, kādas vecas viesnīcas, kas atradās netālu no Centrālā parka, papluku�ā deju zālē, vietā, par kuru kāds vismazāk varēja iedomāties, ka tur notiks nozīmīga tik�anās. Vienā galda pusē sēdēja dailofta ap�sūdzības uzturē�anas komisija, visi pieci tās biedri, ieskaitot jauniņo Kleju Kārteru, kur� te jutās pavisam lieks, viņiem aiz muguras bija visāda veida asistenti, līdzstrādnieki un izsūtā�mie, ko nodarbināja misters Patons Fren�s. Galda pretējā pusē pulcējās Akermana komanda, ko vadīja Kels Viks, pazīstamais veterāns, ar līdzīgu skaitu atbalstītāju pie sāniem.

Pirms nedēļas valdība bija apstiprinājusi kompānijas apvie�no�anu ar Philo Products, kad vienas akcijas cena bija piecdesmit trīs dolāri; tas Klejam nozīmēja papildu ienākumus aptuveni se�u miljonu apmērā. Pusi no �īs summas viņ� noglabāja ārzonas bankā, tā bija neaizskarama. Un nu visai godājamā kompā�nija, ko pirms gadsimta bija dibināju�i brāļi Akermani, bija pienākusi pie sliek�ņa, kad to pārņems Philo, uzņēmums, kura gada ienākumi bija tikai puse no viņējiem, toties tam bija krietni mazāk parādu un prasmīgāka vadība.

Klejs apsēdās krēslā, izlika uz galda papīrus un centās pār�liecināt sevi jā, sasodīts, �ī ir viņa īstā vieta, lai arī viņ� bija ievērojis da�as neapmierinātas grimases no otras puses. Ļautiņi no Akermana laboratorijas galu galā varēs personīgi iepazīties ar �o jauno censoni no Kolumbijas apgabala, kas bijis viņu dailofta murgu ierosinātājs.

Patonam Fren�am varēja būt daudz palīgu un domubiedru, bet viņam nevajadzēja nevienu. Viņ� uzņēmās �īs pirmās sanāk�smes vadību, un drīz vien neviens vairs nevēra muti vaļā, ja nu vienīgi Viks, kur� ierunājās tikai īpa�as vajadzības gadījumā. Rīta cēlienu viņi pavadīja, precīzi nosakot savākto lietu skaitu.

Kopējo apsūdzību Bīloksi sastādīja 36 700 sūdzības cēlāju. Juristu atkritēju grupai no D�ord�ijas bija 5200 lietu, tā drau�dēja ierosināt vēl vienu sabiedrības pārstāvniecības lietu. Bija vēl citi, kas izstājās no kopējās apsūdzības un plānoja indivi�duālas prāvas vietējās tiesās, bet tas Fren�u neuztrauca. Viņiem nebija tik iz�ķiro�u dokumentu, nedz arī iespēja tos kādreiz ieraudzīt.

Skaitļi bira cits pēc cita, un drīz vien Klejam viss jau bija apnicis. Vienīgais, kas kaut ko nozīmēja viņa acīs, bija skait�lis 5380 tik liela bija viņa daļa kopējā dailofta lietā. Viņam bija visvairāk no visiem, lai gan arī Fren�a devums nebija no mazajiem, nedaudz pāri pieciem tūksto�iem.

Pēc trim stundām vienas vienīgas statistikas visi piekrita stundu ilgam pusdienu pārtraukumam. Apsūdzības komisija devās aug�ā uz numuru, kur ieturējās ar sviestmaizēm, piedzer�dami ūdeni. Pēc brī�a Fren�s jau bija pie telefona, runādamies un klaigādams vienlaikus. Vēsam Solsberijam kārojās svaiga gaisa, un viņ� uzaicināja Kleju pastaigā apkārt kvartālam. Viņi pagājās pa Piekto avēniju otrpus parka. Bija novembra vidus, gaiss dzestrs un viegls, pa ielu lidinājās lapas. Brīni�ķīgs laiks, lai pabūtu pilsētā.

-�� Man patīk te atbraukt un tad atkal pamest �o vietu, ierunājās Solsberijs. Ņūorleānā patlaban ir ap trīsdesmit grā�di, mitrums vēl kādi deviņdesmit procenti.

Klejs tikai klausījās. Viņ� jutās pārāk satraukts par �ī brī�a nozīmību; līdz kompensāciju darījumiem bija vairs tikai da�as stundas, tām sekos milzīgie honorāri; viņ� varēs baudīt brīvību, būdams jauns, neprecējies un bagāts.

-�� Cik jums ir gadu, Klej? viņ� izdzirdēja Vesu jautājam.

-�� Trīsdesmit viens,

-�� Kad man bija trīsdesmit viens, mēs kopā ar partneri par visai prāvu naudu nokārtojām tankkuģa eksplozijas lietu. Bries�mīgs gadījums, sadega kāds desmits cilvēku. Divdesmit astoņus miljonus lielo honorāru mēs sadalījām uz pusēm. Mans partne�ris paņēma savus �etrpadsmit miljonus un pameta darbu. Es savējos ieguldīju karjeras attīstībā. Nodibināju savu juridisko

firmu, pilnu ar strādāt gribo�iem tiesu advokātiem, patie�ām talantīgiem cilvēkiem, kam patika tas, ko viņi dara. Uzcēlu ēku Ņūorleānas centrā, algoju labākos darbiniekus, ko vien varēju atrast. Tagad advokātu skaits sniedzas deviņos desmitos, pēdējo desmit gadu laikā esam sapelnīju�i astoņsimt miljonus. Mans kādreizējais partneris? Bēdīgs gadījums. Nevar pamest darbu, kad tev ir trīsdesmit trīs, tas nav normāli. Lielākā daļa no viņa naudas izkūpēja gaisā. Trīs neveiksmīgas laulības. Azartspēles. Pirms diviem gadiem pieņēmu viņu darbā par palīgu par se��desmit tūksto�iem gadā, bet viņ� nav tā vērts.

-�� Es par aizie�anu neesmu domājis, bilda Klejs. Meli.

-�� Un nevajag arī. Jūs ta�u varat saraust kaudzēm naudas, jūs arī esat to pelnījis. Izbaudiet to. Nopērciet lidaparātu, skaistu jahtu, māju liedagā, zemi Aspenā, visas �īs bagāto mantiņas. Bet ielieciet ari naudu atpakaļ savā firmā. Pieņemiet padomu no tāda, kas gājis tam cauri.

-�� Labi, paldies.

Viņi nogriezās uz Septiņdesmit tre�o ielu un devās austrumu virzienā. Solsberijs turpināja: Vai esat iepazinies ar svina krāsas lietām?

-�� Ne pārāk sīki.

-�� Tās nav tik populāras kā medikamentu lietas, bet velni�ķīgi ienesīgas. Sāku ar tām noņemties pirms desmit gadiem. Mūsu klienti ir skolas, baznīcas, slimnīcas, tirdzniecības uzņēmumi, visi tie, kam uz sienām ir svina krāsa. Visnotaļ bīstama viela. Esam iesūdzēju�i krāsas ra�otājus, ar da�iem noslēgti kompen�sāciju izmaksu darījumi. Līdz �im izmaksāti kādi divi miljardi. Tad nu tā, izmeklējot vienas kompānijas darbību, esmu atklājis vēl kādu nelielu masu pārkāpumu lietu, ar ko jūs varbūt gri�bētu iepazīties. Da�u konfliktu dēļ nevaru tai pievērsties.

-�� Es jūs klausos.

-�� Kompānija atrodas Rīdsburgā, Pensilvānijā, tur ra�o kaļķu javu, ko mūrnieki izmanto jaunas konstrukcijas namos. Pavisam triviāla lieta, bet potenciāla zelta dzīsla. Izskatās, ka viņiem ir problēmas ar to javu. Neizdevies maisījums. Pēc kādiem trim gadiem tā sāka drupt. Kad java ir pagalam, sāk krist ārā ķieģeļi.

Tas raksturīgs Baltimoras apkaimē, aptuveni diviem tūksto��iem māju. Tagad jau to var sākt manīt.

-�� Kādi tad ir zaudējumi?

-�� Lai nostiprinātu katru māju, nepiecie�ami vidēji piecdes�mit tūksto�i.

Piecdesmit tūksto�i dolāru un divi tūksto�i māju. Līgums par vienu tre�daļu, un advokāta honorārs līdzinās desmit mil�joniem. Klejam matemātika bija kļuvusi stiprā puse.

-�� Pierādīt nebūs grūti, sacīja Solsberijs. Kompānija jau zina, ka negadījums atklāts. Kompensāciju darījuma slēg�anā nevajadzētu rasties problēmām.

-�� Es gribētu visu apskatīt.

-�� Es jums to nosūtī�u, bet tas jāpatur noslēpumā.

-Jūs kaut ko gribat par to?

-�� Nē. Tā ir mana samaksa par dailoftu. Protams, ja jums kādreiz rodas izdevība atmaksāt ar pakalpojumu, tas tiks ņemts vērā. Tā mēs te strādājam, Klej. Mūsu amata brāļu vidū netrūkst rīkļurāvēju un egoistu, bet da�i no mums cen�as parūpēties cits par citu.

Vēlu pēc pusdienas Akermana laboratorija piekrita kā mini�mālo summu izmaksāt se�desmit divus tūksto�us dolāru katram no dailofta apsūdzētāju pirmās grupas, tie bija cilvēki ar niecī�giem audzējiem, ko varēja likvidēt ar vienkār�as operācijas palīdzību, un tās izmaksas arī segtu kompānija. Pie �īs grupas piederēja aptuveni �etrdesmit tūksto�i dailofta lietotāju, un nauda viņiem varētu tikt izmaksāta nekavējoties. Tam sekoja kaulē�anās, kurā visvairāk tika apspriesta metode, kā būtu jānosaka kompensācijas apjoms. Neganta cīņa izvērtās, kad dienas kārtībā parādījās jautājums par advokātu honorāriem. Līdzīgi kā pārējiem, Klejam bija līgums, kas paredzēja viņam vienu tre�daļu no katras izmaksājamās summas, bet �āda veida darījumos parasti procentu likme tika samazināta. Notika strīdi par visai sare�ģītas formulas izmanto�anu, un Fren�s bija neparasti agresīvs. Runa galu galā bija par viņa naudu. Beigās

Akermans piekrita pirmās grupas lietās juristiem kā atalgo�jumu maksāt divdesmit astoņus procentus.

Otrās grupas apsūdzības uzturētājiem bija pieskaitāmi tie, kam bija ļaundabīgi audzēji, un, tā kā to ārstē�anai būtu vaja�dzīgi mēne�i vai pat gadi, kompensācijas galīgais apmērs netika noteikts. �iem maksājumiem netika noteikta robe�a tas, pēc Berija un Herija domām, bija apliecinājums tam, ka kaut kur aizkulisēs stāvēja Philo Products un atbalstīja Akermana labo�ratoriju ar papildu līdzekļiem. Otrās grupas lietās advokāti saņems divdesmit piecus procentus, bet Klejs tā arī nesaprata, kāpēc. Fren�s pārāk steidzīgi operēja ar skaitļiem.

Tre�ajā grupā tiks ieskaitīti tie, kuriem dailofta lieto�ana beigusies letāli. Tā kā līdz �im nāves gadījumi nebija reģistrēti, lieta �ai grupā palika atklāta. Honorāri �ajos gadījumos nepār�sniegs divdesmit divus procentus.

Septiņos viņi sapulci beidza, nolēmu�i rīt atkal tikties, lai izrunātu detaļas otrās un tre�ās grupas lietās. Ar liftu braucot lejā, Fren�s pasniedza viņam kādu izdruku. Nav slikti vienai dienai, viņ� nosmaidīja. Tur bija apkopotas Kleja savāktās lietas un paredzamie atalgojumi, ieskaitot septiņu procentu piemaksu par darbo�anos Apsūdzības uzturē�anas komisijā.

Viņa iespējamie bruto ienākumi tikai no pirmās grupas lie�tām vien bija simt se�i miljoni.

Beidzot palicis viens, viņ� nostājās pie savas istabas loga un noraudzījās, kā pār Centrālo parku nolai�as krēsla. Gadījums ar tarvānu vēl nebija viņu pieradinājis pie pēk�ņas bagātības �oka. Viņ� bija kā bez valodas, kā paralizēts, uz mū�u sastin�dzis pie loga, bet pārslogotajās smadzenēs �audījās visādas domas. Viņ� iztuk�oja divus neat�ķaidītus viskijus no minibāra, bet tas neatstāja pilnīgi nekādu iespaidu.

Vēl aizvien stāvēdams pie loga, viņ� piezvanīja Poletei, kura sagrāba klausuli jau pēc pirmā signāla. Runā ta�u! viņa iesaucās, pazinusi viņa balsi.

-�� Pirmais raunds ir beidzies, viņ� pavēstīja.

-�� Nu nevelc ta�u garumā!

-Tu tikko nopelnīji desmit miljonus zaļo, Klejs teica. Vārdi gan nāca no viņa mutes, bet balss piederēja kādam citam.

-�� Klej, nemānies, noskanēja viņas vārdi.

-�� Tā ir taisnība. Es nemānos.

Saruna pārtrūka, jo viņa sāka raudāt. Klejs atmuguriski atkāpās līdz gultai un apsēdās uz malas, kādu mirkli likās, ka ari viņ� izplūdis asarās. Ak Dievs, viņa atkārtoja.

-�� Es tev piezvanī�u pēc kāda brītiņa, noteica Klejs.

D�onāhs vēl arvien bija birojā. Viņ� sāka klaigāt klausulē

un tad nometa to, lai ietu un sameklētu Rodniju. Klejs dzirdēja, kā viņi kaut kur blakus sarunājas. Aizcirtās durvis. Rodnijs pacēla klausuli. Klausos!

-�� Tava daļa ir desmit miljoni, Klejs sacīja, tre�o reizi tēlo�dams Santa Klausu; diez vai kādreiz vēl tā izdosies.

-�� Ak Kungs, ap�ēlojies! izdvesa Rodnijs. Kaut kur tālāk spiedza D�onāhs.

-�� Ir grūti noticēt, piebilda Klejs. Uz brīdi viņ� iztēlojās Rodniju pie sava vecā galda SAB, visapkārt mētājas mapes un papīri, pie sienas piesprausti sievas un bērnu fotoattēli. Lielisks cilvēks, kas smagi strādā par tik zemu samaksu.

Ko gan viņ� teiks sievai, kad pēc da�ām minūtēm zvanīs tai uz mājām?

Sarunu turpināja D�onāhs, un viņi kādu laiciņu papļāpāja par sanāksmi kas tur piedalījās, kur tā notika, kāda tā bija. Viņi nevarēja vien beigt, bet Klejs atcerējās, ka bija apsolījis vēlreiz piezvanīt Poletei.

Kad visi jaunumi bija izrunāti, viņ� vēl ilgi palika sē�am gultā, ar skumjām saprazdams, ka nebija vairs neviena, kam piezvanīt. Viņ� atcerējās Rebeku, pēk�ņi atmiņās izdzirdēja viņas balsi, sajuta viņas pieskārienus. Viņi varētu iegādāties māju Taskenijā vai Moī, vai vienalga, kur viņa gribētu. Viņi varētu tur dzīvot pavisam laimīgi ar duci bērnu, bez neviena sievas rada, viņiem būtu auklītes, istabmeitas, pavāri un varbūt pat sulainis. Divreiz gadā viņ� varētu ar lidma�īnu nosūtīt Re�beku mājās pie viņas vecākiem.

Bet varbūt van Horni neuzvestos tik briesmīgi, ja zinātu, ka ģimenei pieder kādi simts miljoni, kas gan būtu viņiem neaiz�sniedzami, bet palielīties ar tiem varētu.

Klejs saknieba lūpas un uzgrieza viņas numuru. Bija tre��diena, Lauku klubā nekas īpa�s nenotika. Viņa dro�i vien bija savā dzīvoklī. Pēc trim signāliem viņa atsaucās: Hallo! un viņas balss skaņas atņēma Klejam spēkus.

-�� Sveika, te Klejs, viņ� mēģināja runāt nepiespiesti. Ne�viena vārda se�u mēne�u laikā, bet at�ķirtības ledus tika sa�lauzts uzreiz.

-�� Hei, sve�iniek, viņa atbildēja. Izklausījās sirsnīgi.

-�� Kā tev klājas?

-�� Labi, esmu aizņemta, kā jau vienmēr. Un tu?

-�� Laikam jau tāpat. Esmu Ņujorkā, kārtoju da�as lietas.

-�� Dzirdēju, ka tev iet arvien labāk.

Visai atturīgs izteikums. Nemaz nav slikti. Nevaru sūdzē�ties. Kā tev darbā?

-�� Man vēl paliku�as se�as dienas.

-�� Tu aizej?

-Jā. Nu, tu jau zini, man būs kāzas.

-�� Tā dzird. Kad tad tās notiks?

-�� Divdesmitajā decembrī.

-�� Neesmu saņēmis ielūgumu.

-�� Nu, es jau tev ari neaizsūtīju. Nedomāju, ka gribēsi ierasties.

-�� Laikam gan. Vai esi pārliecināta, ka tie�ām gribi precēties?

-�� Labāk runāsim par kaut ko citu.

-�� Nav jau īsti par ko.

-�� Vai tu ar kādu satiecies?

-�� Sievietes mani vajā pa visu pilsētu. Kur tu satiki to puisi?

-�� Tu esot nopircis māju D�ord�taunā?

-�� Vecas ziņas. Bet viņam sagādāja prieku, ka Rebeka to zināja. Viņa varbūt gribēs uzzināt par viņa veiksmēm. Tas jauneklis ir no�ēlojams, viņ� piebilda.

-�� Nevajag, Klej. Nestrīdēsimies.

-�� Viņ� ir no�ēlojams, un tu to zini, Rebeka.

-�� Es tūlīt nolik�u klausuli.

-�� Neprecies ar viņu, Rebeka. Baumo, ka viņ� ir gejs.

-�� Viņ� ir no�ēlojams. Viņ� ir gejs. Kas vēl? Izgāz visu, Klej, varbūt kļūs vieglāk.

-�� Nedari to, Rebeka! Tavējie viņu dzīvu apris. Un piedevām vēl visi tavi bērni būs līdzīgi viņam. Vesela �upa no�ēlojamu radījumu.

Rebeka nolika klausuli.

Viņ� izstiepās gultā un blenza griestos, vēl arvien dzirdē�dams viņas balsi, būdams smagi satriekts, apjau�ot, cik ļoti viņam Rebekas pietrūka. Viņ� salēcās no telefona treļļiem. Tas bija Patons Fren�s no vestibila, ārā gaidīja limuzīns. Nākamajās trīs stundās bija paredzētas vakariņas un vīns. Kādam bija uz tām jāiet.

Visi dalībnieki tika nozvērināti neko neizpaust. Advokāti pa�rakstīja biezas dokumentu kaudzes, apsolot saglabāt pilnīgu konfidencialitāti, kas attiecas uz sarunām par dailoftu un kom�pensācijām. Pirms aizbrauk�anas no Ņujorkas Patons Fren�s bija pateicis saviem kolēģiem: �etrdesmit astoņu stundu laikā tas jau būs avīzēs. Par to parūpēsies Philo, un viņu akcijas celsies.

Nākamajā rītā The Wall Street Journal atstāstīja notiku�o; visa vaina, bez �aubām, tika likta uz likuma kalpiem. JURISTI MASVEIDA TIESĪBPĀRKĀPUMU LIETĀS STEIDZINA DAILOFTA KOMPENSĀCIJAS tā skanēja virsraksts. Anonīmiem ziņu avo�tiem bija daudz sakāmā. Bija uzskaitīti visi sīkumi. Pirmā kom�pensāciju izmaksas raunda kopējā summa sasnieg�ot divarpus miljardus dolāru, atstājot rezervē pusotra miljarda nopietnā�kiem gadījumiem.

Philo Products akcijas cena dienas sākumā bija astoņdesmit divi dolāri, drīz vien tā uzlēca uz astoņdesmit pieciem. Kāds analītiķis minēja, ka investoru prātus nomierināju�as ziņas par kompensāciju darījuma nokārto�anu. Kompānija būs spējīga kontrolēt tiesā�anās izmaksas. Nekādu ieilgu�u prāvu. Nekādu neparedzami ne�ēlīgu spriedumu draudu. Visi juristi būs iesaistīti tikai �ajā vienā lietā, un, pēc Philo anonīmo ziņotāju vārdiem, tā bija uzvara. Klejs sekoja ziņām pie televizora savā kabinetā.

Viņ� atsaucās arī uz reportieru zvaniem. Vienpadsmitos ieradās kāds no The Journal kopā ar fotogrāfu. Kamēr ritēja sagatavo�anās darbi, Klejs atklāja, ka reportieris zina par kom�pensāciju izmaksu tikpat daudz, cik viņ� pats. lādas lietas

nekad netiek noklusētas, reportieris piezīmēja. Mēs pat zinājām, kurā viesnīcā jūs slēpjaties.

Bez diktofona Klejs atbildēja uz visiem jautājumiem. Kad tas bija ieslēgts, viņ� neizteica nevienu komentāru par kom�pensāciju darījumu. Toties viņ� piedāvāja ieskatu savā karjerā, stāstīja par savu straujo izaugsmi no vienkār�a SAB darbinieka līdz naudīgam masu tiesībpārkāpumu juristam, kas notikusi vien pāris mēne�u laikā, izstāstīja par jaundibināto ietekmīgo firmu utt. Viņ� jau manīja, kā veidojas raksts, un tas būs visai iespaidīgs.

Nākamajā rītā, vēl pirms saullēkta, viņ� to izlasīja intemetā. Tur bija viņa seja, viena no tām briesmīgajām karikatūrām, ar ko slavens The Journal, un tie�i virs tās bija virsraksts LIKUMU PASAULES VALDNIEKS, NO 40 000 LĪDZ 100 000 000 DOLĀRU SE�U MĒNE�U LAIKĀ. Zem tā bija apak�virsraksts: �Likumi ir jāmīl!�

Tas bija gar� raksts, un vienīgi par Kleju. Par viņa izcelsmi, uzaug�anu Kolumbijas apgabalā, par viņa tēvu, par D�ord�taunas Juridisko augstskolu. Tur bija arī dāsni Glendas un D�ermēna izteikumi par SAB pavadīto laiku, atsauksmes no pro�fesora, par kuru viņ� jau bija aizmirsis, īss kopsavilkums par dailofta lietu. Labākā daļa bija pagara saruna ar Patonu Fren�u, �izcilo masu tiesībpārkāpumu speciālistu�, kur� veltīja Klejam vārdus �mūsu spo�ākā jaunā zvaigzne�, �bezbailīgs� un �no�zīmīgākais spēks, ar ko jārēķinās�. �Korporatīvajai Amerikai jānodreb pie �ī vārda,� ar pārspīlētu patosu skanēja turpinā�jums. Un pa�ās beigās: �Nav �aubu, Klejs ir jaunais likumu pasaules valdnieks.�

Viņ� divreiz to pārlasīja un tad pa e-pastu nosūtīja Rebekai, ar piezīmēm aug�ā un apak�ā: �Rebeka, lūdzu, nesteidzies! Klejs.� Viņ� nosūtīja to uz viņas dzīvokli un biroju, un, reiz sācis ar to noņemties, viņ� noraidīja to pa faksu uz BVH grupas kantoriem. Kāzas bija tikai pēc mēne�a.

Kad beidzot Klejs ieradās birojā, mis Glika nodeva viņam kaudzi ar ziņojumiem puse bija no studiju biedriem, kuri jokojoties lūdza aizdevumus, otra puse no da�neda�ādiem

�urnālistiem. Kantori valdīja lielāks haoss nekā citkārt. Polete, D�onāhs un Rodnijs vēl dzīvoja kā pa sapņiem, nespēdami koncentrēties. Bet klienti vēlējās saņemt naudu tie�i todien.

Par laimi, bija vēl Jēlas nodaļa arvien spējīgākā mistera Oskara Malrūnija vadībā, kas ķērās pie darba un nodro�ināja izdzīvo�anu līdz kompensāciju izmaksas beigām. Klejs pārcēla Malrūniju uz kabinetu ēkas galā, dubultoja viņa algu un atstāja visa �ī jucekļa vidū.

Viņam bija vajadzīgs pārtraukums.

TĀ kā D�areta Kārtera pasi bija konfiscējis ASV Tiesu depar�taments, viņa pārvieto�anās iespējas zināmā mērā bija ierobe��otas. Viņam nebija īstas pārliecības, vai varētu atgriezties savā valstī, lai gan se�u gadu laikā nekad nebija to mēģinājis. Gadījumā, kad pazī�anās dēļ viņ� tika ārā no pilsētas bez apsū�dzības raksta, bija vēl daudz kā neskaidra. Paliksim labāk pie Bahamu salām, viņ� sacīja Klejam pa telefonu.

No Abako viņi izlidoja ar Cessna Citation V, vēl vienu jaun�atklātu rotaļlietu no aeroflotes krājumiem. Pēc pusstundas viņi novirzījās uz Naso. D�arets bija nogaidījis, līdz viņi paceļas gaisā, tad ierunājās: Nu labi, sper vaļā! Viņ� jau bija ticis pie alus. Viņam bija nodriskāti d�insa �orti un sandales, galvā veca zvejnieku cepure, kā jau visiem bezpavalstniekiem, kas, izsūtīti uz salām, dzīvoja līdzīgi pirātiem.

Ari Klejs atvēra alus bund�u un tad atklāja savu stāstu, sākot ar tarvānu un beidzot ar dailoftu. D�arets bija dzirdējis baumas par dēla veiksmi, bet viņ� nekad nelasīja avīzes un par varēm centās ignorēt katru ziņu no mājām. Bija vajadzīgs vēl viens alus, lai izprastu, ko nozīmē pieci tūksto�i klientu uzreiz.

Ziņa par simttūksto� miljoniem dolāru lika viņam aizvērt acis, kļūt bālam vai vismaz par vienu bronzas toni gai�ākam un saraukt gludo pieri daudzās dziļās rievās. Viņ� nogrozīja galvu, iedzēra da�us malkus alus un tad izplūda smieklos.

Klejs steidzās pateikt savu sakāmo, jo bija nolēmis to izdarīt pirms nolai�anās.

-�� Ko tu iesāc ar naudu? vēl neatguvies, pajautāja D�arets.

-�� Tērēju kā negudrs.

Pie Naso lidlauka viņi sameklēja taksometru, dzeltenu 1974. gada kadiljaku, kura vadītājs smēķēja zālīti. Viņ� tos svei�kus un veselus nogādāja līdz SunsetHotel viesnīcai un Paradīzes salas Kazino ar skatu uz Naso ostu.

D�arets ar dēla iedotajiem pieciem tūksto�iem kabatā devās taisnā ceļā pie kār�u spēles galdiem. Klejam prātā bija baseini un sauļo�anās krēms. Viņ� alka pēc saules un meitenēm bikini.

Noskatītā laiva bija se�desmit trīs pēdu gar� katamarāns, ko darinājis izmeklētu jahtu meistars no Fortlauderdeilas. Kaptei�nis pārdevējs bija vecs anglis ar dīvainībām, vārdā Moltbijs, kura palīgs bija kaulains bahamie�u matrozis. Moltbijs ņurdē�dams ņēmās, līdz viņi no Naso ostas bija tiku�i līcī. Viņi virzījās pa kanāla dienvidu malu, pusi dienas pavadot spo�ā saulē un rāmos ūdeņos, tas bija garāks izmēģinājuma brauciens laivai, kas, pēc D�areta vārdiem, varētu ienest pamatīgu naudu.

Kad tika izslēgts motors un uzvilktas buras, Klejs nokāpa apskatīt salonu. Tur bija paredzētas astoņas vietas pasa�ieriem un vēl divas apkalpei. Ļoti kompakts mājoklis, viss te bija maza izmēra. Du�as kabīne bija pārāk �aura, lai apgrieztos. Kapteiņa kajīte ietilptu viņa vismazākajā skapī. Tāda nu bija dzīve uz kuģa.

Pēc D�areta domām, ar zvejo�anu naudu nevarēja nopelnīt. Tas bija ļoti nepastāvīgs bizness. Lai gūtu peļņu, bija nepiecie��ams laivu izīrēt katru dienu, bet tā bija visai grūta padarī�ana. Matro�us noturēt nebija iespējams. Samaksa nekad nebija pie�tiekama. Vairums klientu bija pacie�ami, bet netrūka arī tādu, kas vērta �o nodarbi netīkamu. Viņ� jau piecus gadus vadīja �os braucienus, bet tie sagādāja zaudējumus.

Naudu ienesa privātu braucienu organizē�ana nelielām turīgu ļau�u grupiņām, kas pa�i gribēja darīt darbus, nevis ļaut, lai ar viņiem auklējas. Puslīdz vērā ņemami jūrasbraucēji. Viņi paņem lielāku laivu tavu pa�a, un labāk, lai tā nebūtu apķīlāta, un ceļo pa Kārību jūru veselu mēnesi. D�aretam

Friportā bija draugs, kas jau gadiem pelnīja nopietnu naudiņu ar divām �ādām laivām. Klienti pa�i noteica kursu, laiku un mar�rutu, izvēlējās produktus un dzērienus un tad devās mēnesi ilgā braucienā kopā ar kapteini un viņa pirmo palīgu.

-�� Desmit tūksto�i nedēļā, D�arets noteica. Piedevām tu vēl vari burāt bez noteikta mērķa, izbaudot vēju, sauli un jūru. Nevis kā tad, kad, izbraucot zvejot, tev obligāti jānoķer milzu zivs vai ari visi kļūst nikni.

Kad Klejs iznāca no salona, D�arets bija pie stūres un izskatī�jās ļoti pārliecino�s, it kā jau gadiem būtu braukājis ar smalkām jahtām. Klejs pagājās pa klāju un tad izstiepās saulītē.

Viņi iegriezās vējā un sāka �ķelt rāmos ūdeņus, virzoties gar līci austrumu virzienā; Naso izgaisa tālēs. Klejs bija izģēr�bies, atstājot tikai �ortus, un ieziedies ar krēmu; viņ� jau gan�drīz bija ieslīdzis snaudā, kad blakus piezagās Moltbijs.

-�� Tavs tēvs saka, tu esot tas, kam ir nauda. Moltbija acis bija paslēptas aiz biezām saulesbrillēm.

-�� Tā jau laikam būs, Klejs atbildēja.

-�� itā ir �etru miljonu vērta laiva, pavisam jauna, viena no mūsu labākajām. Taisīta vienam no tiem interneta biznesme�ņiem, kur� pamanījās iztērēt savu naudu, pirms vēl bija to nopelnījis. No�ēlojami ļautiņi, ja kāds man prasītu. Lai nu kā, mēs esam paliku�i bez pircēja. Apgrozījums ir mazs. Atdosim to par trim miljoniem, par ko gan jūs varētu saukt pie atbildības par laupī�anu. Ja jūs pēc Bahamu likumiem reģistrējat laivu kā nomas kompānija, ir iespēja manipulēt ar nodokļiem. Kā, es nepateik�u, bet mums Naso ir savs jurists, kas nodarbojas ar papīru lietām. Ja vien ir skaidrā.

-�� Es arī esmu jurists.

-�� Kāpēc tad esat skaidrā?

-�� Ha, ha, ha, viņi abi izspieda neveiklus smieklus.

-�� Un kā būtu ar cenas pārvērtē�anu? Klejs noprasīja.

-�� Grūti būs, bet tā atkal ir jūsu juristu darī�ana. Esmu tikai pārdevējs. Man �ķiet, tavam vecajam tā patīk. Tādas laivas kā �ī ir modes kliedziens no �ejienes līdz Bermudai un Dienvidāfrikai. Tā tur ienesīs naudu.

II var teikt pārdevējs, turklāt slikts. Ja Klejs tēvam nopirktu �o laivu, viņa vienīgā doma būtu, lai tā tur izkļūst cauri sveika un vesela un nepārvēr�as par melno caurumu. Moltbijs nozuda tikpat �igli, kā bija parādījies.

Trīs dienas vēlāk Klejs parakstīja līgumu, kurā apņēmās samaksāt par laivu 2,9 miljonus dolāru. Jurists, kur� patiesībā abas reizes, kad Klejs ar viņu tikās, nebija īsti skaidrā, bahamie�u kompānijā pārstāvēja vienīgi D�aretu. Jahta bija dāvana tēvam no dēla, naudas ieguldījums, kur� bija paslēpjams kaut kur salās, glu�i kā pats D�arets.

Viņu pēdējās vakariņās Naso, sē�ot nopluku�ā bārā, kas bija pilns ar narkotiku izplatītājiem, nodokļu un alimentu nemak�sātājiem, no kuriem faktiski visi bija amerikāņi, Klejs krak�ķi�nāja vē�u spīles un beidzot uzdeva jautājumu, kas jau nedēļām nedeva mieru: Vai ir kāda iespēja, ka tu kādreiz atgriezīsies �tatos?

-�� Kālab?

-�� Lai nodarbotos ar jurisprudenci. Lai būtu mans darba partneris. Lai piedalītos prāvās un sadotu viņiem.

�is jautājums lika D�aretam pasmaidīt. Tēvs un dēls strādā kopā. Viņam patika doma, ka Klejs vēlējās, lai viņ� atgrie�as; atkal savā birojā, atpakaļ pie kaut kā godājama. Puikam ta�u nācās dzīvot vecā vīra atstātā tum�ā draudu mākoņa ēnā. Lai gan, ņemot vērā viņa nesenos panākumus, mākonis neap�au�bāmi bija sarucis.

-�� Diez vai, Klej. Es atteicos no savas licences un solījos turēties tālāk.

-�� Bet vai tu gribētu braukt atpakaļ?

-�� Varbūt lai atjaunotu savu vārdu, bet es vairs nekad nepraktizētu. Man uzkrāta pārāk liela bagā�a, pārāk daudz senu ienaidnieku vēl lo�ņā visapkārt. Man jau ir piecdesmit pieci gadi, un tas ir maķenīt par vēlu, lai sāktu visu no gala.

-�� Kur tu būsi pēc desmit gadiem?

-�� Es par to nedomāju. Man nepatīk kalendāri, dienas re�īms un lietas, kas jāizdara. Mērķa izvirzī�ana ir muļķīgs amerikāņu ieradums. Tas man neder. Es cen�os izdzīvot �odienu, varbūt

pavisam nedaudz paprātoju par rītdienu, tas viss. Nākotnes apceres ir sasodīti smieklīga padarī�ana.

-�� Piedod, ka apvaicājos.

-�� Dzīvo �im brīdim, Klej! Gan rītdiena pati par sevi parūpē�sies. Kā liekas, tev tagad ir darba pilnas rokas.

-�� Nauda liek man rīkoties.

-�� Nepalaid to vējā, dēls. Es zinu, tas liekas neiespējami, bet vēlāk tu pats brīnīsies. Nez no kurienes uzradīsies jauni draugi. Sievietes birs kā no debesīm.

-�� Kad tad?

-�� Pagaidi tikai. Es reiz lasīju grāmatu Muļķu laime vai apmēram tā. Neskaitāmi stāsti par to, kā pagaist naudas kalni, kad pie tiem tiek idioti. Aizraujo�a lasāmviela. Sameklē to grā�matu!

-�� Es, �ķiet, atturē�os no tā.

D�arets iemeta mutē garneli un mainīja sarunas tematu.

-�� Vai tu grasies palīdzēt arī mātei?

-�� Laikam ne. Viņai palīdzība nav vajadzīga. Viņai ta�u ir bagāts virs, vai atceries?

-�� Kad tu esi ar viņu runājis?

-�� Pagāju�i jau vienpadsmit gadi, tēt. Kāda tev vairs tur daļa?

-�� Tikai ziņkārība. Savādi. Tu apprecies ar sievieti, nodzīvo kopā divdesmit piecus gadus un tad da�reiz iedomājies, kā gan viņai klājas.

-�� Labāk runāsim par kaut ko citu.

-�� Par Rebeku?

-�� Par ko citu.

-�� Iesim labāk pie kār�u galdiem. Man te ir �etri tūksto�i zaļo.

Kad misters Teds Vorlijs no Aug�malboro, Merilendā, saņēma biezu aploksni no Kleja Kārtera II Juridiskā biroja, viņ� atvēra to nekavējoties. Viņ� bija redzējis vairākus paziņojumus par dailofta kompensāciju izmaksu. Viņ� cītīgi bija vēries dailofta lapā, meklēdams zīmi, kas vēstītu, ka pienācis laiks saņemt naudu no Akermana laboratorijas.

Vēstule sākās ar vārdiem: �Dārgais mister Vorlij apsveicam! Jūsu prasība sabiedrības protesta lietā pret Akermana laborato�riju ir iztiesāta ASV Apgabaltiesas Misisipi dienvidu rajona nodaļā. Kā pirmās grupas pārstāvim jums pienākas kompen�sācija 62 000 dolāru. Pamatojoties uz līgumu par juridiskajiem pakalpojumiem, kas noslēgts starp jums un �o juridisko firmu, pastāv 28 procentu atskaitījums advokātu honorāriem. Turklāt tiesa ir apstiprinājusi 1400 dolāru atskaitījumu par tiesu izde�vumiem. Tātad jūsu iegūtā summa ir 43 240 dolāru. Lūdzam parakstīt klāt pieliktās līguma un apstiprinājuma formas un nekavējoties atsūtīt tās pievienotajā aploksnē. Ar cieņu Oskars Malrūnijs, pilnvarotais.�

-�� Sasodīts, katru reizi kāds cits advokāts, norūca Vorlijs, �ķirstot lapas. Tur bija kopija ar tiesas lēmumu par kompensā�cijas pie�ķir�anu, paziņojums visiem �īs lietas ierosinātājiem un vēl kādi citi papīri, kurus pārlasīt pēk�ņi bija zudusi jebkāda vēlme.

43 240 dolāru! Tad �ī bija tā grandiozā summa, kas viņam jāsaņem no zemiska farmaceitiskā milzeņa, kur� tī�i laidis ap�grozībā zāles, kas izsauca �etru audzēju ra�anos viņa pūslī? 43 240 dolāru par mēne�iem ilgām bailēm un stresu, nezinot, vai lemts dzīvot vai mirt? 43 240 dolāru par �o pārdzīvojumu, kad caur viņa dzimumlocekli pa caurulīti mikroskopisks skalpe�lis un kamera tika ievadīti urīnpūslī, no kurienes pa vienam tika atdalīti audzēji un caur locekli izvilkti ārā? 43 240 dolārus par trim dienām, kad urīnā skalojās asinis un gļotu gabali?

Viņ� sarāvās no �īm atmiņām.

Viņ� zvanīja se�as reizes un atstāja se�us steidzamus pazi�ņojumus, un tad gaidīja se�as stundas, līdz Malrūnijs viņam atkal piezvanīja. Pie joda, kas jūs tāds esat? misters Vorlijs ne visai laipni iesāka.

Pēdējo desmit dienu laikā Oskars Malrūnijs bija tapis par ekspertu, atbildot uz �āda veida zvaniem. Viņ� paskaidroja, ka esot advokāts, kas atbild par Vorlija lietu.

-�� itā kompensācija tak ir anekdote! iesaucās misters Vorlijs. Izmaksāt tikai �etrdesmit trīs tūksto�us ir noziegums.

-�� Jūsu kompensācijas summa ir se�desmit divi tūksto�i, mister Vorlij, Oskars iebilda.

-�� Es, dēls, dabūju �etrdesmit trīs.

-�� Nē, jūs saņemat se�desmit divus. Jūs piekritāt vienu tre��daļu maksāt advokātam, bez kura palīdzības jums nebūtu nekā. �ajā darījumā tre�daļa ir samazināta līdz divdesmit astoņiem procentiem. Lielākā daļa advokātu par saviem pakalpojumiem prasa no �etrdesmit pieciem līdz piecdesmit procentiem.

-�� Kā man, nabadziņam, noveicies! Es to nepieņemu.

Uz to Oskars atsaucās ar īsu un labi sagatavotu runu par to, ka Akermana laboratorija varēja atļauties izmaksāt tikai tādu summu, citādi tā bankrotētu, un tādā gadījumā misters Vorlijs dabūtu vēl mazāk vai vispār neko.

-�� Skaisti, nosmējās Vorlijs. Bet tādu kompensāciju es nepieņemu.

-�� Jums nav izvēles.

-�� Velns parāvis, kā nu ne!

-�� Mister Vorlij, ieskatieties līgumā par juridiskajiem pakal�pojumiem. Tas ir jūsu sūtījuma vienpadsmitajā lappusē. Asto�tais paragrāfs saucas pilnvaro�ana. Izlasiet, kas tur teikts, kungs, jūs redzēsiet, ka jūs esat devis pilnvaru �ai firmai kārtot darījumus, kas pārsniedz piecdesmit tūksto�us.

-�� To es atceros, bet man teica, ka tā ir sākotnējā summa. Es cerēju uz daudz ko vairāk.

-�� Apmaksājamās kompensācijas lielumu noteica tiesa, kungs. Tā tas notiek sabiedrības intere�u aizstāvības lietās. Ja jūs neparakstīsiet, ka piekrītat, jūsu daļa paliks kopējā katlā un to dro�i vien saņems kāds cits.

-�� Jūs, vai zināt, esat viens blē�u bars. Nezinu, kur� ir slik�tāks zāļu ra�otāji vai mani advokāti, kas liedz man saņemt pienācīgu samaksu.

-�� Man �ēl, ka jūs tā domājat.

-�� Ne velna jums nav �ēl! Avīzēs teikts, ka jums tiek simt miljoni. Zagļi!

Misters Vorlijs ar troksni nometa klausuli un izsvaidīja papī�rus pa visu virtuvi.

Uz Capitol Magazine decembra numura vāka bija attēlots Klejs Kārters, kas izskatījās iesauļojies un itin glīts savā Armani uzvalkā un bija atbalstījies pret smalki mēbelētā kabineta rak�stāmgalda stūri. �is bija negaidīts, pēdējā mirklī veikts aizvie�tojums rakstam ar nosaukumu �Ziemassvētki Potomakā�, ierastai brīvdienu lasāmvielai, kur bagāts senators gados un viņa pēdējā jauniekarotā sieva atver savas jaunās Va�ingtonas rezidences durvis vispārējai apskatei. Materiāli par �o pāri, viņu iedzīvi, kaķiem, iecienītākajiem ēdieniem tika ievietoti kaut kur iek�pusē, jo Kolumbijas apgabals bija vieta, kur visus pirmām kārtām interesē nauda un vara. Vai gan bie�i �urnālam gadīsies stāsts par trūcīgu jaunu juristu, kur� tik zibenīgi top bagāts?

Klejs tur bija savā iek�ējā pagalmā kopā ar suni, ko bija aizņēmies no Rodnija, tad vēl viņ� pozēja tuk�ā tiesas zālē pie zvērināto sēdvietām, it kā cenzdamies no tiem izdabūt iespai�dīgu spriedumu, un, bez �aubām, Klejs mazgā savu jauno Porsche. Viņ� atzinās, ka esot kaislīgs burātājs un ka Bahamu salu dokos noenkurota viņa jaunā jahta. Patlaban viņam neesot nopietnas draudzenes, un �is paziņojums nekavējoties ierin�doja viņu pilsētas iekārojamāko vecpui�u vidū.

Beigu galā bija to līgavu fotogalerija, par kuru kāzām vēstīja sekojo�ie paziņojumi. Katra jaunā sabiedrības dāma, katra privātskolas audzēkne vai Lauku kluba piederīgā Kolumbijas apgabalā sapņoja par bridi, kad tā parādīsies Capitol Magazine lappusēs. Jo lielāks attēls, jo svarīgāka ģimene. Runāja, ka ambiciozās mātes ņem lineālu un mēra savu meitu un viņu

sāncen�u foto, un tad vai nu ļauni un atklāti priecājas, vai arī gadiem ilgi slēpj savu nenovīdību.

Attēlu vidū bija Rebeka van Horna, greznā tērpā sē�ot dārzā uz pīta krēsla, skaists skats, ko sabojāja līgavaiņa un topo�ā lauleņa, godājamā D�eisona �ūberta Maiersa IV seja, viņ� bija iekārtojies viņai līdzās un nepārprotami izbaudīja �o mirkli. Kāzās galvenās ir līgavas, nevis līgavaiņi. Kāpēc viņi tā nopūlas dabūt savas sejas laulību paziņojumos?

Benets un Barbara bija krietni pacentu�ies; Rebekas sludi�nājums bija otrais lielākais starp pāris desmitiem citu. Se�as lappuses tālāk viņ� ieraudzīja BVH grupas reklāmu pa visu lapu. Lūk, arī kukulis.

Klejs tīksminājās par cie�anām, ko �ai brīdī �urnāls rada van Hornu namā. Rebekas laulības, lielo, pompozo pasākumu, kam Benets un Barbara, gribēdami atstāt ietekmi uz pasauli, naudu ne�ēloja, pārtrumpoja viņu senais nepatikas objekts. Cik rei�u viņu meitai būs laulību paziņojumi Capitol Magazine? Cik daudz pūļu viņi bija veltīju�i, lai viņa būtu prominenti izrādīta? Un nu visu to sagrāva Kleja raidītais zobens.

Un viņa cīņa vēl nebija beigusies.

D�onāhs jau bija informējis, ka viņa aizie�ana ir patie�ām reāla. Desmit dienas viņ� bija pavadījis Antigvā nevis ar vienu, bet divām mei�ām, un, kad agrā decembra putenī viņ� atgriezās Kolumbijas apgabalā, viņ� atklāja Klejam, ka garīgi un dvēse�liski ir galīgi nederīgs, lai nodarbotos ar jurisprudenci. Viņ� bija izdarijis visu, ko varējis. Nu viņa likuma kalpa karjera bija galā. Nu jau viņ� arī skatījās uz jahtu pusi. D�onāhs bija sastapis meiteni, kurai patika burāt, un, tā kā viņa bija piedzīvojusi nelāga laulības, viņai bija nepiecie�ams kādu laiku pavadīt jūrā. D�onāhs bija no Annapolisas un at�ķirībā no Kleja ar jahtām bija braucis visu mū�u.

-�� Man vajag kādu smukulīti, vislabāk blondīni, sacīja Klejs, novietojies krēslā iepretim D�onāha galdam. Durvis bija aiz�slēgtas. Bija tre�diena, pulkstenis pāri se�iem, un D�onāhs jau

bija attaisījis pirmo alus pudeli. Viņi bija vienoju�ies par nerak�stītu likumu, ka līdz se�iem darbā nebūs nekādas dzer�anas. Citādi D�onāhs to sāktu darīt uzreiz pēc pusdienām.

-�� Pilsētas populārākajam vecpuisim ir problēmas ar zaķiem?

-�� Esmu izgājis no aprites. Es do�os uz Rebekas kāzām, un man vajadzīga lellīte, kas visu uzmanību pievērstu sev.

-�� 0, lieliski! D�onāhs nosmējās un iebāza roku savā atvilk�tnē. Sievie�u kartotēka varēja būt tikai D�onāham. Parakņājies pa papīriem, viņ� atrada meklēto un izvilka krietni salocītu avīzi. Tā bija apak�veļas reklāma kādam lielveikalam. Krā�ņā jaunā dieviete zem jostasvietas bija gandrīz kaila, bet krūtis tā bija pieticīgi aizsegusi ar rokām. Klejs labi atcerējās to ritu, kad reklāma parādījās pirmoreiz. Tas bija pirms �etriem mēne�iem.

-�� Tu viņu pazīsti?

-�� Protams, pazīstu. Domā, ka glabāju veļas reklāmas, lai uzbudinātos?

-�� Mani tas nepārsteigtu.

-�� Viņas vārds ir Ridlija. Tā vismaz visi viņu sauc.

-�� Viņa ir �ejieniete? Klejs vēl nespēja atraut acis no pār�steidzo�ā melnbaltā daiļuma, ko turēja rokās.

-�� Nē, viņa ir krieviete. No Gruzijas. Viņa te ieradās kā ap�maiņas studente un tā ari palika.

-�� Izskatās, ka viņai ir tikai astoņpadsmit.

-�� Pāri divdesmit.

-�� Cik viņa gara?

-�� Piecas pēdas desmit vai tamlīdzīgi.

-�� Viņas kājas vien ir piecas pēdas garas.

-�� Tev kaut kas nepatīk?

Cenzdamies izlikties pēc iespējas vienaldzīgs, Klejs nosvieda avīzi uz galda. Ir kādi netikumi?

-Jā, runā, ka viņa esot biseksuāla.

-Kas?

-�� Viņai patīk gan pui�i, gan meitenes.

-�� Ak vai!

-� Pierādījumu nav, bet tāda ir lielākā daļa modeļu. Bet varbūt tās ir tikai baumas.

-�� Tu ta�u esi ticies ar viņu.

-�� Vēl ne. Drauga draudzene. Viņa ir manā sarakstā. Es tikai gaidīju savu kārtu. Pamēģini. Ja nepatiks, atradīsim citu.

-�� Vari viņai piezvanīt?

-�� Protams, kāda runa. Tagad, kad tu esi Misters no �urnāla vāka, iekārojamākais vecpuisis, likumu pasaules valdnieks, tas būs pavisam viegli. Diez vai viņas zina, kādi juristi ir Gruzijā?

-� Ja viņām veicies, tad ne. Tu labāk zvani.

Viņi satikās vakariņās tā mēne�a populārākajā restorānā, japāņu iestādījumā, ko bie�i apmeklēja jaunie un bagātie. Dzīvē Ridlija izskatījās pat labāk nekā avīzē. Zālē sēdo�ie pacēla galvu un sa�ķobīja kaklu, kad Ridlija un Klejs tika vesti uz restorāna vidu un nosēdināti pie visai pamatīga galda. Sarunas aprāvās pusvārdā. Viesmīļi spietoja viņiem apkārt. Viņas angļu valoda ar nelielo akcentu bija perfekta un mazliet eksotiska, tas pie��ķīra lielāku seksīgumu, kas viņā jau tā bija pārpārēm.

Pat no krāmu tirgus nāku�as lupatas Ridlijai mugurā izska�tītos lieliski. Viņas trumpis nebija drēbes, tās nevarēja sacen�sties ar blondajiem matiem, zilajām acīm, augstajiem vaigu kauliem, nevainojamiem sejas vaibstiem.

Viņas īstais vārds bija Ridela Peta�nekola, viņai nācās to divreiz nosaukt pa burtiem, līdz Klejs saprata. Par laimi, mode�les, tāpat kā futbola spēlētāji, varēja iztikt ar vienu vārdu, tā nu viņa iesaukta par Rīdliju. Alkoholu viņa nelietoja, tā vietā tika pasūtīta dzērveņu sula. Klejs klusībā cerēja, ka vakariņās viņa ēdīs ko vairāk par �ķīvi burkānu.

Viņa varēja lepoties ar izskatu, viņ� ar naudu, bet, tā kā kopēju sarunas tēmu viņiem vēl nebija, da�as minūtes viņi pavadīja, it kā peroties pa dziļu ūdeni, meklējot dro�u vietu, kur atsperties. Viņa bija gruzīniete, nevis krieviete un ne ma�zākā mērā neinteresējās par politiku, terorisma draudiem vai futbolu. Ak jā, kinofilmas! Viņa skatījās visas pēc kārtas, un tās viņai patika. Pat �ausmenes, uz kurām citi negāja. Ridlija bija iecienījusi �os �ne-kases� gabalus, un Klejs jau sāka �aubīties.

Tuk�a lellīte, viņ� pie sevis nodomāja. Tagad �is vakariņas, vēlāk Rebekas kāzas, un tad jau viņa piederēs pagātnei.

Viņa prata piecas valodas, bet galvenokārt ar Austrumeiro�pas izcelsmi, tāpēc tam nebija nekādas jēgas. Viņam par atvieg�lojumu, Ridlija pasūtīja pirmo un otro ēdienu un desertu. Saru�nas neritēja viegli, bet abi ļoti centās. Viņi bija tik at�ķirīgi. Klejā mīto�ais jurists tiecās pēc vispusīgas personas nopratinā��anas: īstais vārds, vecums, asins grupa, tēva nodarbo�anās, atalgojums, ģimenes stāvoklis, seksuālā pieredze vai taisnība, ka tu esi biseksuāle? Bet viņam izdevās noslāpēt sevī �o ziņkāro tieksmi. Viņ� gan piesardzīgi mēģināja kaut ko izdibināt, bet palika bez atbildes un atgriezās pie kino. Viņa zināja visu par katru divdesmitgadīgo aktieri un to, ar ko viņ� patlaban satie�kas, gau�ām garlaicīga padarī�ana, bet varbūt ari ne tik ļoti kā klausī�anās barā advokātu, kas lielās ar savām pēdējām uzvarām vai darbu kompensāciju piedzī�anā no toksisku vielu ra�otājiem.

Klejs iedzēra vīnu, un tas atbrīvoja viņu. Tas bija sarkanais burgundietis. Patons Fren�s varētu lepoties ar viņu. Ja vien viņa pa�reizējie kolēģi redzētu viņu te sē�am ar �o Bārbiju!

Vienīgais traucēklis bija tās muļķīgās baumas. Nevarēja būt, ka viņai patiktu sievietes. Viņa bija pārāk nevainojama, pārāk izsmalcināta, pārāk izaicino�a pretējam dzimumam. Viņa bija kā radīta būt sievai, ar ko palielīties! Tomēr Ridlijā bija kaut kas tāds, kas nedeva viņam miera. Kad sākotnējais �oks par viņas skaistumu bija pārgājis un tam bija nepiecie�amas divas stundas un pudele vīna Klejs saprata, ka neko daudz viņ� Ridliju nebija iepazinis. Vai nu tur vispār nebija nekā daudz, ko uzzināt, vai arī tas tika rūpīgi sargāts.

Kad desertā tika pasniegts �okolādes krēms, ar ko Ridlija tikai niekojās, Klejs ielūdza viņu piedalīties kāzu svinībās. Viņ� neslēpa, ka topo�ā sieva ir viņa bijusī meitene, ta�u samelojās, teikdams, ka tagad viņi esot draudzīgās attiecībās. Ridlija pa�raustīja plecus, it kā tiktu aicināta uz kino. Kāpēc ne? viņa atbildēja.

Kad viņ� nogriezās uz Potomakas Lauku kluba iebraucamā ceļa, Klejā uzjundīja atmiņas. Pēdējoreiz viņ� �ai no�ēlojamā vietā bija viesojies pirms septiņiem mēne�iem, tās bija moko�ās vakariņas kopā ar Rebekas vecākiem. Toreiz viņ� savu veco hondu bija paslēpis aiz tenisa kortiem. Tagad viņ� varēja di�o�ties ar tikko ra�oto Porsche Carrera. Toreiz, lai ietaupītu naudu, viņ� izvairījās no sulaiņa pakalpojumiem, kur� gribēja novietot ma�īnu. Tagad viņ� tam samaksās dubultīgi. Toreiz viņ� bija viens un ba�īgi gaidīja turpmākās stundas ar van Horniem. Tagad viņam blakus bija nenovērtējamā Ridlija, kas turējās pie viņa elkoņa un sakrustoja kājas tā, ka pa �ķēlumu svārkos pa�vērās skats līdz pat gurniem; un, lai ari kur un kad parādītos Rebekas vecāki, tie abi, sasodīts, vairs nebija saistīti ar viņa dzīvi. Toreiz viņ� bija juties kā klaidonis svētītā zemē. Tagad Potomakas Lauku klubs varēs novērtēt viņa iera�anos, ja vien viņ� izrakstīs pareizo �eku.

-�� Van Hornu kāzu svinības, viņ� uzsauca sargam, kas aizveda viņu tālāk.

Viņi bija veselu stundu novēloju�ies, un tas bija pats labā�kais iera�anās laiks. Deju zāle bija pilna, vienā tās galā spēlēja R&B ansamblis.

-�� Paliec man tuvumā, no�ukstēja Ridlija, kad viņi iegāja iek�ā. Es te nevienu nepazīstu.

-�� Neuztraucies, Klejs atteica. Turē�anās kopā nebūs ne�kāda problēma. Jo, lai gan viņ� prata izlikties, arī viņam te visi bija sve�i.

Acumirklī visu galvas pagriezās uz viņu pusi. �okļi atkārās. Ar vairākiem dzēriena mēriņiem vēderā vīrie�i nevilcinājās mest skatienus uz Ridliju, kad tā ar savu pavadoni virzījās uz priek�u. Hei, Klej! kāds iesaucās. Klejs pagriezās un ierau�dzīja Rendija Spino smaidīgo seju, tas bija viņa studiju biedrs, kur� tagad strādāja kādā megafirmā un nekad parastos apstāk�ļos tādā sabiedrībā nebūtu uzrunājis Kleju. Varbūt nejau�ā satik�anās reizē uz ielas Spino, gaitu nesamazinot, būtu izmetis:

-�� Kā iet? Bet nekad tas nebūtu noticis pārpildītā Lauku klubā, it sevi�ķi tādā, kuru pārsvarā apmeklē lielfirmu darboņi.

Bet tagad viņ� tur stāvēja, pastiepis roku Klejam, bet zobus atiezis smaidā pret Ridliju. Viņam sekoja neliels bariņ�. Spino ļoti centās, iepazīstinot visus savus labos draugus ar veco labo draugu Kleju Kārteru un vienkār�i Ridliju. Viņa vēl cie�āk ieķērās Kleja elkoni. Visi pui�i gribēja sasveicināties.

Lai tiktu tuvāk Ridlijai, viņiem vajadzēja parunāties ar Kleju, un nepagāja necik ilgs laiks, kad kāds noteica: Hei, Klej, ap�sveicu ar Akermana laboratorijas piespie�anu pie sienas! Cilvēku, kas viņu apsveica, Klejs nekad agrāk nebija redzējis. Viņ� noprata, ka tas ir kāds jurists, iespējams, no lielas firmas, iespējams, pārstāvēja tādu korporāciju kā Akermana laborato�rija, un, pirms vēl teikums nebija pabeigts, viņam bija skaidrs, ka �ī neīstā uzslava izteikta vienīgi aiz skaudības. Un aiz vēlmes aplūkot Ridliju.

-�� Paldies, Klejs sacīja tādā toni, it kā atrastos savā kantorī.

-�� Simt miljoni. Oho! �ī seja ari piederēja sve�iniekam, kur� rādījās piedzēries.

-�� Nu, puse jau aiziet nodokļos, atbildēja Klejs. Kur� gan �ajos laikos spēj iztikt ar piecdesmit miljoniem?

Bariņ� sāka smieties, it kā Klejs būtu izmetis vissmieklīgāko frāzi uz pasaules. Piepulcējās citi cilvēki, visi vīrie�i, visi tuvojās uzkrīto�ajai blondīnei, kas likās kaut kur redzēta. Iespējams, pilnā krā�ņumā un drēbēs viņi to nepazina.

Kāds dedzīgs, aprobe�ots tips sauca: -Philo ir mūsu rokās. Vecīt, kā mēs priecājāmies, ka varējām nokārtot to savārīto dailofta putru. �ī nelaime piemita lielākajai daļai Kolumbijas apgabala juristu. Katrai pasaules korporācijai tur bija advokātu grupa, kaut ari tikai vārda pēc; tādēļ ikviens strīds vai darījums atstāja būtiskas sekas uz pilsētas juristiem. Taizemē uzsprāgst pārstrādes uzņēmums, un kāds advokāts sacīs: �Jā, nu mums ir Exxon.� Izgā�as kāds supergrāvējs �Nu mums ir Disneja stu�dija.� Apmetas sporta ma�īna, pieci iet bojā �Nu mums ir Fords.� �ie �Nu mums ir�� bija vārdi, ko Klejs bija saklausījies līdz nelabumam.

Nu man ir Ridlija, viņam gribējās izsaukties, rokas nost!

Uz skatuves tika izteikts kāds paziņojums, un zāle pieklusa. Vajadzēja sākties līgavas un līgavaiņa dejai, tad dejos līgava ar savu tēvu, tad līgavainis ar savu māti, un tā tālāk. Skatītāji sastājās visapkārt. Ansambļa izpildījumā ieskanējās Smoke Gets in Your Eyes.

-�� Viņa ir ļoti skaista, no�ukstēja Ridlija, pieliekusies pavi�sam tuvu pie Kleja labās auss. Tā tie�ām bija. Un viņa dejoja ar D�eisonu Maiersu, kur�, lai arī bija divas collas īsāks, Rebekai �obrīd likās vienīgais cilvēks uz pasaules. Viņa staroja smaidā, kad tie griezās pa deju grīdu, līgavai pamatīgi nopūloties, jo līgavainis bija stīvs kā koks.

Klejam niezēja rokas, viņ� gribēja mesties cauri pūlim un no visa spēka iebelzt Maiersam. Viņ� atsvabinātu savu meiteni un aizvestu viņu projām, un nogalinātu viņas māti, ja tā sekotu pa pēdām.

-�� Tu ta�u viņu vēl mīli, vai ne? Ridlija klusiņām noprasīja.

-�� Nē, tas ir beidzies, viņ� tāpat atbildēja.

-�� Nav vis. Es ta�u redzu.

-�� Ir gan.

Vēlāk jaunlaulātie dosies uz kādu vietu, kur tie izbaudīs savu laulības dzīvi līdz galam, lai gan, pazīstot Rebeku pietie�kami tuvu, viņ� nojauta, ka arī līdz �im brīdim viņa bez seksa nebija iztikusi. Viņa dro�i vien bija izglītojusi �o tārpu Maiersu gultas mākslā. Laimīgais. Visu, ko Klejs bija iemācījis viņai, Rebeka tagad nodeva tālāk kādam citam. Tas nebija taisnīgi.

Bija sāpīgi uz abiem noskatīties, un Klejs sev vaicāja, kādēļ viņ� ieradies �eit. Uz noslēgumu, lai ari kāds tas būtu. Uz atva�dām. Bet viņ� alka, lai Rebeka ieraudzītu viņu un Ridliju un iegaumētu, ka viņam klājas labi un pēc viņas tas nesēro.

Vērot Beneta Buldozera dejo�anu bija moko�i cita iemesla dēļ. Viņ� piederēja to balto vīrie�u kategorijai, kas dejoja, neiz�kustinot pēdas, un, kad nu viņ� mēģināja tirināt savu pēcpusi, ansamblis iesmējās. No pārliekas alkohola devas viņa vaigi jau bija pavisam sarkani.

D�eisons Maierss jau bija pārī ar Barbaru van Hornu, no tālienes izskatījās, ka viņa vēl pāris rei�u vērsusies pie sava

samazināto tarifu plastiskā ķirurga. Viņa bija iespraukusies kleitā, kas, lai ari glīta, bija vairākus izmērus par mazu, tādēļ �aurākajās vietās izspiedās liekie tauki, kas tā vien gribēja iz�lauzties brīvībā, liekot visiem nepatikā novērsties. Seja bija savilkta visneīstākajā smaidā, kāds jebkad viņai bijis, nekur nekādu krunciņu, tas, tiesa, pateicoties pārmērīgām injekci�jām, un Maierss tāpat viņai atsmaidīja, it kā abi nu būtu vistuvākie draugi. Viņa jau bija iecirtu�i nagus tam mugurā, bet tas bija pārāk dumj�, lai to manītu. Skumji, bet varbūt arī viņa to nemanīja. Tas bija zvēra dabā.

-�� Varbūt jūs vēlētos padejot? kāds piedāvāja Ridlijai.

-�� At�ujies! Klejs norūca un tad veda viņu uz vietu, kur pūlis jau virpuļoja itin straujā dejā. Ja mierā stāvo�ā Ridlija bija mākslas darbs, tad kustībā viņa bija īsta nacionālā bagā�tība. Viņa kustējās dabiskā ritmā, ar nepiespiestu iznesību, kleita ar dziļo izgriezumu bija pietiekami trūcīga, un �ķēlums svārku daļā paveroties atklāja miesu. Vīrie�i pulcējās bariņos, lai no malas noskatītos.

Skatījās ari Rebeka. Atpūtas pauzē viņa grasījās parunāt ar viesiem, bet tad ievēroja kņadu un ielūkojās pūlī, kur ieraudzīja Kleju dejojam ar �ī vakara skaistuli. Arī viņu �is skats satrieca, bet tam bija citi iemesli. Vēl brīdi viņa turpināja pļāpāt, bet tad atgriezās deju vietā.

Tajā pa�ā laikā Klejs ar acīm neatlaidīgi sekoja Rebekai, ne�palai�ot garām arī nevienu Ridlijas kustību. Dziesma beidzās, tai sekoja lēns gabals, un starp viņiem nostājās Rebeka. Sveiks, Klej, tā noteica, nepievēr�ot uzmanību viņa pavadonei.

-�� Padejosim?

-�� Labi, viņ� atbildēja. Ridlija paraustīja plecus un pakāpās malā, viena palikdama tikai uz pāris sekundēm, tad jau viss bars bija viņai apkārt. Viņa izvēlējās visgarāko, aplika tam rokas un ļāvās dejas ritmam.

-�� Neatceros, ka būtu tevi aicinājusi, ierunājās Rebeka, uzlikusi roku uz viņa pleca.

-�� Gribi, lai aizeju? Viņ� pievilka Rebeku mazliet tuvāk, bet kuplā kāzu kleita neļāva sajust to, ko viņ� vēlējās.

-� Cilvēki skatās, viņa sacīja, piespiesti smaidīdama. Kāpēc esi ieradies?

-�� Lai svinētu tavas kāzas. Un lai pamatīgi iepazītos ar tavu jauno puisi.

-�� Nekļūsti riebīgs, Klej! Tu tikai esi greizsirdīgs.

-�� Ne tikai greizsirdīgs. Man kārojas viņam sprandu apgriezt.

-�� Kur tu tiki pie tās lellītes?

-�� Kur� tagad ir greizsirdīgs?

-Es.

-�� Neuztraucies, Rebeka, gultā viņa tev līdzi netiek. Pēc rūpīgām pārdomām viņai tas patiktu. Katrā ziņā.

-�� D�eisons nemaz nav slikts.

-�� Es par to neko negribu zināt. Tikai nepaliec stāvokli, labi?

-�� Tā nu gan nebūs tava darī�ana.

-�� Un kā vēl būs.

Garām aizvirpuļoja Ridlija un viņas kavalieris. Pirmoreiz Klejam bija izdevība noskatīt viņas mugurpusi, kas bija redzama visā krā�ņumā, jo kleita nesniedzās augstāk par divām nieka collām virs viņas labi veidotā dibena apaļumiem. Arī Rebekai tas nepalika nepamanīts. Vai viņa ir algu sarakstā?

-�� Vēl ne.

-�� Nepilngadīgā?

-�� Nē ta�u. Viņa ir pilnīgi pieaugusi. Saki man, ka vēl mīli mani!

-�� Tā nav.

-�� Tu melo.

-�� Vislabāk būtu, ja tu tagad dotos projām un ņemtu viņu sev līdzi.

-�� Nūja, �īs ta�u ir tavas svinības. Man nebija nodoma tās izjaukt.

-� Tas ta�u bija vienīgais iemesls, kāpēc tu esi te, Klej. Viņa nedaudz atrāvās, bet turpināja dejot.

-�� Pagaidi vēl gadu, sarunāts? viņ� ierosināja. Tad jau man būs divi simti miljonu. Mēs varēsim ielēkt manā lidma��īnā, pamest �o zaņķi un visu atliku�o dzīvi pavadīt uz jahtas. Tavi vecāki nemū�am mūs neatradīs.

Rebeka apstājās un nobēra: Uz redzē�anos, Klej!

-� Es gaidī�u, viņ� izmeta un tad dabūja grūdienu no strei�puļojo�ā Beneta, kur� nomurmināja: Es atvainojos. Viņ� sagrāba savu meitu un paglāba to, aizvilkdams uz deju lau�kuma otru galu.

Nākamā bija Barbara. Viņa saņēma Kleja roku un nozibināja mākslotu smaidu. Netaisīsim scēnas, viņa izgrūda, pat nepakustinot lūpas. Viņi sāka stīvi kustēties, ko gan neviens nevarēja nosaukt par dejo�anu.

-�� Kā tad jums klājas, misis van Horna? Klejs noprasīja, nokļuvis �ūskas apkampienos.

-�� Brīni�ķīgi, līdz nebiju ieraudzījusi jūs. Man �ķiet, jūs neti�kāt aicināts uz �īm nelielajām viesībām.

-�� Es jau grasījos doties projām.

-�� Labi. Man netiktos izsaukt apsardzi.

-�� Tas nebūs nepiecie�ams.

-�� Nesabojājiet viņai �o bridi, lūdzu!

-�� Kā jau teicu, es aizeju.

Mūzika beidzās, un Klejs strauji atkāpās no misis van Hornas. Ridlijai apkārt jau pulcējās bariņ�, bet Klejs izvilka viņu ārā. Viņi aizgāja līdz telpas tālākajam galam, kur bāram bija vairāk piekritēju nekā mūziķiem. Klejs paķēra alu un gribēja jau doties uz izeju, kad tos atkal ielenca jauns skatītāju pulks. Spiezdamies tuvāk Ridlijai, advokāti bariem vien vēlējās apru�nāties par sabiedrības pārstāvības lietu jaukajiem aspektiem.

Pēc pāris minū�u idiotiskas pļāpā�anas ar ļaudīm, kurus viņ� ienīda, Klejam blakus uzradās plecīgs jauns cilvēks izno�mātā smokingā un no�ukstēja: Esmu no apsardzes. Seja viņam likās draudzīga, bet pats īsts profesionālis.

-�� Es jau eju, Klejs atbildēja.

Izmests no van Hornu kāzu svinībām! Padzīts no di�enā Potomakas Lauku kluba! Braucot projām ar Ridliju cie�i pie sāniem, viņ� sev atzinās, ka �is bija viens no jaukākajiem brī��iem.

KĀ tika ziņots, jaunlaulātie medusmēnesi pavadī�ot Mek�sikā. Arī Klejs nolēma paceļot. Ja nu kāds bija pelnījis atpūtas mēnesi uz salas, tas bija viņ�.

Viņa reiz tik uzcītīgā komanda bija izgājusi no vadības gro��iem. Varbūt tā bija vēlme pēc brīvdienām, varbūt nauda. Lai kāds būtu iemesls, D�onāhs, Polete un Rodnijs birojā uzturējās arvien mazāk.

Tāpat kā Klejs. Darbavietā valdīja spriedze un nesaskaņas. Tik daudz dailofta lietotāju bija neapmierināti ar savām trūcī�gajām kompensācijām. Vēstules bija nejaucību pilnas. Izvairī��anās no telefona klausules pacel�anas bija kļuvusi par sporta veidu. Vairāki klienti bija uzgāju�i biroja atra�anās vietu un stājās mis Glikas priek�ā ar prasību satikt misteru Kārteru, kur�, kā vienmēr, kaut kur piedalījās tiesas sēdē. Parasti gan viņ� bija nolīdis savā kabinetā, aiz slēgtām durvīm pārlai�ot kārtējo vētru. Pēc kādas īpa�i nemierīgas dienas viņ� vērsās pie Patona Fren�a pēc padoma.

-� Saņemies, vecais! Fren�s uzmundrināja. Tas pieder pie lietas. Sabiedrības pārstāvības prāvās tu vairo savu kapitālu, �ī ir tikai negatīvā puse. Tur vajag biezāku ādu.

Visbiezākā āda viņu birojā izrādījās Oskaram Malrūnijam, kur� nebeidza pārsteigt Kleju ar organizatora spējām un cen�tieniem sasniegt savus mērķus. Malrūnijs strādāja pa piecpa�dsmit stundām dienā un skubināja Jēlas nodaļu pēc iespējas ātrāk savākt dailofta naudu. Viņ� sparīgi uzņēmās katru nepa�tīkamu uzdevumu. Bija skaidri noprotams, ka aug�galā drīz atbrīvosies vieta, jo nevienam nebija noslēpums, ka D�onāhs grib ar jahtu apceļot pasauli, Polete bija ieminējusies par gadu

ilgām mākslas studijām Āfrikā, un ari Rodnijs bija kaut ko neskaidri runājis par aizie�anu bez kāda nopietna iemesla.

Tikpat skaidri noprotams bija ari tas, ka Oskars tiecās pēc līdzdalības birojā vai vismaz kādā lietā. Viņ� guva pieredzi masu tiesībpārkāpumu lietās, vēl arvien rosoties ap Kaulaino Benu, diētas kapsulām, kas bija izrādīju�ās kaitīgas, un bija pārliecināts, ka būtu atrodami vēl vismaz desmittūksto� lie�to�anas gadījumu, par spīti tam, ka jau �etrus gadus �ī lieta bija uzmanības centrā.

Jēlas nodaļā tagad skaitījās vienpadsmit juristu, no kuriem septiņi faktiski bija mācīju�ies Jēlā. �Sviedrētava� bija papla�i�nājusies līdz divpadsmit palīgiem, kuri bija līdz ausīm iekrauti papīra darbos. Klejs bez mazākās vilcinā�anās varēja uz da�ām nedēļām atstāt abas nodaļas Malrūnija uzraudzībā. Viņ� bija pārliecināts, ka tad, kad atgriezīsies, birojs būs labākā stāvoklī nekā pirms aizbrauk�anas.

Ziemassvētki bija kļuvu�i par to laika posmu, ko viņ� centās ignorēt, lai gan tas bija visai grūti izdarāms. Ģimenes, ar ko kopā pavadīt �os svētkus, viņam nebija. Rebeka vienmēr bija centusies piedabūt viņu piedalīties visā, ko van Homi bija izdo�māju�i, un viņ� novērtēja �īs pūles, tomēr secināja, ka Ziemas�svētku vakarā sēdē�ana vienam tuk�ā dzīvoklī pie lēta vīna pudeles un vecu filmu skatī�anās bija daudz labāk pavadīts laiks nekā dāvanu atvēr�ana kopā ar �iem cilvēkiem. Viņa pa�sniegtās dāvanas nekad nebija pietiekami labas.

Ridlijas ģimene vēl arvien dzīvoja Gruzijā un dro�i vien ari paliks tur. Sākumā viņa domāja, ka nevarēs atlikt savus mode�les pienākumus un pamest pilsētu uz da�ām nedēļām. Bet viņas apņem�anās to izdarīt sildīja Kleja sirdi. Viņai no tiesas gribē�jās aizlidot uz salām un kopā ar viņu pavadīt laiku pludmalē. Beigās viņa vēl ieteica kādam klientam nekavēties un atlaist to; viņai bija apnicis.

Tas bija viņas pirmais ceļojums ar privātu lidma�īnu. Klejs atklāja, ka vēlas atstāt uz viņu iespaidu tik daudzos veidos. �etrās stundās viņi bez nosē�anās veica daudzās jūdzes no

Va�ingtonas līdz Sentlūsijai. Kad viņi izlidoja no Kolumbijas, tā bija auksta un pelēka, bet, kad izkāpa no lidma�īnas, abus pārsteidza saule un stiprs karstums. Viņi izgāja cauri muitai gandrīz bez neviena tiem pievērsta skatiena, vismaz ne Kleja virzienā. Vīrie�i pagrieza galvu, lai atskatītos uz Ridliju. Savādi, Klejs jau sāka pierast pie tā. Viņa bija pavisam nevērīga. Viņas dzīvesveids jau sen bija tāds, ka viņa vienkār�i nevienam ne�pievērsa uzmanību, un tas vērotājus satracināja vēl vairāk. Tik burvīga būtne, tik perfekta no galvas līdz kājām, tomēr tik atturīga, tik neaizskarama.

Viņi iesēdās satiksmes lidaparātā piecpadsmit minū�u lido�jumam uz Mustiku, ekskluzīvu salu bagātajiem un slavenajiem, kur bija viss, izņemot pietiekami garu skrejceļu privātajām reaktīvajām lidma�īnām. Rokzvaigznēm, aktrisēm un miljonā�riem tur piederēja greznas savrupmājas. Nams, kur viņi dzīvos nākamo nedēļu, kādreiz piederējis kādam princim, kur� bija to pārdevis interneta biznesmenim, kas savukārt to izīrēja, kad pats nebija tuvumā.

Sala bija kalns, ko ieskāva Kārību jūras rāmie ūdeņi. No trīstūksto� pēdu augstuma tie izskatījās tum�i un sulīgi zili, glu�i kā uz skatu kartītes. Ridlija saspieda viņa roku, kad viņi sāka nolaisties un kļuva redzams niecīgais skrejceļ�. Pilotam galvā bija salmu cepure, un tas būtu varējis nosēsties pat ar aizsietām acīm.

Mar�als, �oferis un reizē kalpotājs, ar platu smaidu uz lūpām gaidīja vaļējā d�ipā. Viņi sameta savas ne pārāk smagās somas ma�īnas aizmugurē un sāka braukt pa ceļu aug�up. Nekādu viesnīcu vai dzīvojamo namu, nekādu tūristu, nekādas satik�smes. Desmit minū�u laikā viņi nemanīja nevienu braucamo. Māja atradās kalna nogāzē, kā Mar�als to nosauca, lai gan tas bija tikai neliels pakalns. Skats bija elpu aizraujo�s divsimt pēdu virs jūras līmeņa, nebeidzama okeāna pla�umiem. Citas salas nebija redzamas; nekur nevienas laivas vai cilvēku.

Savrupmājā bija �etras vai piecas guļamistabas, Klejam sa�juka skaits, tās atradās visapkārt galvenajai ēkai un bija savie�notas ar flīzētiem celiņiem. Varēja pasūtīt pusdienas, visu, ko

sirds kāro, jo mājā bija savs pavārs. Bez viņa vēl bija dārznieks, divas saimniecības vadītājas un sulainis. Piecu cilvēku perso�nāls plus vēl Mar�als un visi dzīvoja turpat tuvumā. Pirms viņi bija paspēju�i izvietoties galvenajā ēkā, Ridlija jau bija nometusi tikpat kā visas drēbes un metās baseinā. Bez krū�tura, ja neskaita gandrīz neredzamās stringbiksītes, viņa bija gandrīz kaila. Klejs, kas uzskatīja, ka ir jau pieradis pie viņas izskata, no jauna likās kā apreibis.

Uz pusdienām viņa apģērbās. Svaigas jūras veltes, neiztrūk�sto�ās grilētās garneles un austeres. Vēl divi alus kausi, un Klejs jau devās pēcpusdienas atpūtā uz guļamtīkla pusi. Rīt bija Ziemassvētku vakars, bet viņam tas nerūpēja. Rebeka bija tālu projām kādā tūristu viesnīcā, apkampusies ar punduri D�eisonu.

Bet arī tas viņam nerūpēja.

Divas dienas pēc Ziemassvētkiem ieradās Makss Peiss ar savu pavadoni. Viņu sauca Valērija, tā bija paraupja, sportiska tipa meitene ar platiem pleciem, bez kosmētikas un ļoti negribīgu smaidu. Pats Makss bija itin izskatīgs puisis, bet viņa draudze�nei trūka jebkādas pievilcības. Cerams, pie baseina Valērija atstās drēbes mugurā. Kad Klejs paspieda viņas roku, viņ� sa�taustīja tulznas. Nu, vismaz Ridlijai viņa nebūs iekārojama.

Peiss pasteidzās ieģērbties peldbiksēs un tad devās uz baseina pusi. Valērija izvilka kaut kādus tūristu zābakus un apjautājās, kur esot kalnu takas. Nācās prasīt Mar�alam, viņ� teicās nezinām nekādas takas, kas, protams, apbēdināja Valē�riju, kura tik un tā aizmetās projām meklēt klintis, kur uzrāp�ties. Ridlija nozuda galvenās ēkas viesistabā, kur tai atradās vesela kaudze videofilmu, ko apskatīties.

Tā kā Klejs gandrīz neko nezināja par Peisu, bija ļoti maz, par ko patērzēt. Vismaz sākumā. Tomēr drīz bija redzams, ka Peisam padomā kas nopietns. Parunāsim par darba lietām, viņ� ierosināja pēc īsas snaudas saulē. Viņi pārcēlās pie bāra, un Mar�als atnesa dzērienus.

-�� Ir parādīju�ās jaunas zāles, Peiss iesāka, un Klejs jau domās ieraudzīja naudu. Un tās ir no populārajām.

-�� Te nu mēs atkal esam.

-�� Bet �oreiz plāns ir nedaudz citāds. Es pats gribu pieda�līties.

-�� Kā labā tu strādā?

-�� Savā. Un tavā. Es saņemu divdesmit piecus procentus no kopējās juristu peļņas.

-�� Kas �ai lietā ir pozitīvs?

-�� Tā var būt lielāka nekā dailofta lieta.

-�� Tad tu dabū savus divdesmit piecus procentus. Pat vairāk, ja vēlies. Abi kopā jau bija izēdu�i tik daudz pudu sāls, kā gan Klejs varēja teikt �nē�?

-�� Divdesmit pieci būs taisnīgi, bilda Makss un pastiepa roku. Darījums bija noslēgts.

-�� Tad ķeramies klāt.

-�� Ir tāds sievie�u hormonpreparāts maksatils. To lieto vis�maz �etri miljoni sievie�u menopauzes un postmenopauzes laikā, vecumā no �etrdesmit pieciem līdz septiņdesmit pieciem gadiem. Tas parādījās pirms pieciem gadiem, atkal kāds brī�numlīdzeklis. Atbrīvo no karstuma viļņiem un citiem meno�pauzes simptomiem. Ļoti iedarbīgs. Reklāmā teikts, ka tas arī stiprina kaulus, samazina asinsspiedienu un sirds slimību iespējamību. Ra�otājs ir Goffman.

-�� Goffman? Skuvekļi un mutes skalojamie līdzekļi?

-�� Kā tad. Divdesmit viens miljards dolāru pārdo�anas apgro�zījuma. Labu labais uzņēmums investīcijām. Niecīgi parādi, saprātīga vadība. Pēc labākajām amerikāņu tradīcijām. Bet ar maksatilu viņi pasteidzās, tipisks gadījums ienākumi likās milzīgi, zāles izskatījās dro�as, viņi izdabūja tās cauri Pārtikas un zāļu departamentam, un pirmajos gados visi bija laimīgi. Ārsti zāles bija iecienīju�i. Sievietes ir sajūsmā, jo tās tik labi iedarbojas.

-Bet?

-�� Bet ir da�as problēmas. Pamatīgas problēmas. Valdības uzdevumā tika novēroti divdesmit tūksto�i sievie�u, kas zāles lietoju�as jau �etrus gadus. Pētījums ir pabeigts, pēc da�ām nedēļām būs gatavs ziņojums. Tas būs iznīcino�s. Milzīgs ir to

sievie�u procents, kam zāles paaugstina risku iemantot krūts vēzi, sirdstrieku vai insultu.

-�� Kāds tas ir?

-�� Apmēram astoņi procenti.

-�� Kur� zina par �o ziņojumu?

-�� Ļoti neliels cilvēku skaits. Man ari ir tā kopija.

-�� Kāpēc gan man tas nav pārsteigums? Klejs ieņēma lielu malku no pudeles un ar acīm meklēja Mar�alu. Viņa pulss auļoja. Pēk�ņi Mustika likās garlaicīga.

-�� Da�i advokāti jau nāku�i uz pēdām, bet tie nav redzēju�i valdības ziņojumu, Peiss turpināja. Tiesā iesniegta viena lieta, Arizonā, bet tā ir individuāla.

-�� Kas tā ir?

-�� Parastā tiesas prāva. Viens atsevi�ķs gadījums.

-�� Cik neinteresanti.

-�� Ne glu�i. Advokāts ir kāda persona, vārdā Deils Mūnihems, no Taksonas. Viņ� iesniedz lietas pa vienai vien un nekad ne�zaudē. Rādās, ka viņ� varētu būt pirmais, kas nomērķējis uz Goffman kompāniju. �ī pirmā lieta varētu uzdot toni visam kompensāciju darījumam. Panākumu ķīla ir pirmajam iesniegt lietu sabiedrības pārstāvniecībā. To ta�u tu būsi iemācījies no Patona Fren�a.

-�� Mēs varam noformēt lietu pirmie, uzsvēra Klejs, it kā būtu ar to nodarbojies jau gadiem.

-�� Un to tu vari paveikt viens, bez Fren�a un tiem citiem blē�iem. Noformē lietu Kolumbijas apgabalā, tad sāc reklāmu ofensīvu. Tas tik būs pasākums!

-�� Tāpat kā ar dailoftu.

-�� Izņemot to, ka atbildīgais būsi tu. Es cītīgi darbo�os aiz�kulisēs, tiekot galā ar melno darbu. Man ir visādi kontakti ar pareizajām �aubīgajām personām. Tā būs mūsu lieta, redzot tavu vārdu aiz tās, Goffman steigsies meklēt glābiņu.

-�� Ātrais darījums?

-�� Varbūt ne tik ātrs kā dailofta gadījumā, bet tas jau bija visai zibenīgs. Tev nāksies labi pastrādāt, savākt pareizās lie�cības, algot ekspertus, iesūdzēt dakterus, kas izplatīju�i zāles,

un pacensties ar pirmo prāvu. Tev jāatstāj iespaids, ka kompen�sāciju darījums tevi neinteresē, tev vajadzīga prāvo�anās milzu publiskā izrāde tava pa�a jurisdikcijā.

-�� Kādi ir negatīvie aspekti? jautāja Klejs, mēģinot izlikties piesardzīgs.

-�� Neredzu nekādus, ja nu vienīgi tas, ka reklamē�ana un sagatavo�anās darbi tev izmaksās da�us miljonus.

-�� Nav problēmu.

-�� Izskatās, ka tu proti tos likt lietā.

-�� Esmu knapi aizsācis to darīt.

-�� Es gribētu avansā vienu miljonu dolāru. Uz mana hono�rāra rēķina. Peiss iedzēra malku. Man vēl mājās jātiek galā ar kādu senu darbiņu.

Fakts, ka Peiss gribēja naudu, Klejam likās visai neparasts. Bet pie tik lielām likmēm, kā arī ņemot vērā viņu kopējo tarvāna noslēpumu, viņ� negrasījās �o prasību noraidīt. Sarunāts, viņ� atbildēja.

Viņi gulēja �ūpuļtīklos, kad atgriezās Valērija, sviedros iz�mirkusi, bet izskatījās savā ziņā atpūtusies. Viņa nometa visas drēbes un ielēca baseinā. Kalifornijas meitene, Peiss klusām noteica.

-�� Kaut kas nopietns? Klejs centās izdibināt.

-�� Te uzrodas, te pazūd, nu jau daudzus gadus. Tā tas arī palika.

Kalifornijas meitene vēlējās vakariņas, kurās nebūtu ne gaļas, ne zivju, ne putnu, ne olu vai siera. Arī alkoholu viņa nelietoja. Pārējiem Klejs pasūtīja grilētu zobenzivi. Maltīte bei�dzās ļoti ātri, jo Ridlija dega nepacietībā nozust savā istabā, bet Klejs tikpat steidzīgi gribēja tikt vaļā no Valērijas.

Peiss un viņa draudzene palika divas dienas, kas bija vismaz vienu dienu par daudz. Brauciena mērķis bija tikai un vienīgi bizness, un, tā kā darījums bija noslēgts, Peiss bija gatavs pos�ties mājup. Klejs noskatījās, kā viņi aiztraucas, Mar�alam brau�cot ātrāk nekā jebkad.

-�� Vēl būs kādi ciemiņi? Ridlija piesardzīgi apvaicājās.

-�� Nē, sasodīts!

-�� Labi.

Gada beigās atbrīvojās viss aug�ējais stāvs virs viņa firmas. Klejs noīrēja pusi no tā un izvērsa savu darbību. Viņ� pārcēla uz �ejieni divpadsmit �sviedrētavas� palīgus un piecas sekre�tāres; Jēlas nodaļas juristi, kas arī bija mitu�i citur, tāpat tika pārvietoti uz Konektikutas avēniju, augstākas īres maksas zemi, kur tie jutās vairāk iederīgi. Klejs vēlējās, lai firma atrastos zem viena jumta, lai visi tās darbinieki būtu pie rokas, jo plānoja tos nodarbināt līdz spēku izsīkumam.

Jauno gadu viņ� iesāka kareivīgi, ar ne�ēlīgu dienas re��īmu se�os jau bija birojā, brokastis, pusdienas un reizēm arī vakariņas ieturēdams turpat pie sava rakstāmgalda. Darbā viņ� uzkavējās līdz astoņiem deviņiem vakarā un neatstāja ne ma�zāko �aubu, ka sagaida to pa�u arī no tiem, kuri gribēja palikt �ai vietā.

D�onāhs to nevēlējās. Janvāra vidū viņ� jau bija prom, pēc īsām atvadām atstādams savu kabinetu tuk�u un pamestu. Viņu gaidīja jahta. Nebija vajadzības viņam zvanīt. Vienīgi pārskaitīt naudu uz rēķinu Arubā.

D�onāhs vēl nebija pametis ēku, kad Oskars Malrūnijs jau sāka novērtēt tā kabinetu. Tas bija lielāks, ar labāku skatu pa logu, bet tas vien neko nenozīmēja, svarīgākais bija tas, ka telpa atradās tuvāk Klejam. Malrūnijs saoda naudu, nozīmīgus honorārus. Ar dailoftu viņam nepaveicās, �oreiz viņ� izdevību garām nepalaidīs. Viņ� un pārējie pui�i no Jēlas bija cietu�i neveiksmi, darbojoties korporatīvās likumdo�anas sfērā, kaut tie�i tam bija gatavoti, tagad, kā atmaksājot par to, viņi bija

apņēmu�ies nogrābt lielo piķi. Un kas var būt labāks kā neslavas cel�ana atklātā veidā? Nekas nebija aizvainojo�āks tiem uzpūs�tajiem tipiem no di�ciltīgajām firmām. Prāvo�anās masu tie�sībpārkāpumu lietās nepiederēja pie jurisprudences. Tā bija blēdīgas uzņēmējdarbības forma.

Novecot sāku�ais grieķu pleibojs, kas bija apprecējis Poleti Tallosu un tad pametis viņu, nez kādā veidā bija uzodis par viņas naudu. Viņ� uzradās Kolumbijas apgabalā, piezvanīja uz moderni iekārtoto dzīvokli, ko bija atdevis viņai, un atstāja ziņu automātiskajā atbildētājā. Izdzirdusi viņa balsi, Polete metās projām no mājām un aizlidoja uz Londonu, kur pavadīja brīvdienas un slēpās vēl tagad. Kamēr Klejs bija Mustikā, viņa tam sūtīja desmitiem e-pastu, atstāstot savu nepatīkamo stā�vokli un sniedzot instrukcijas, kā tie�i kārtot viņas �ķir�anās lietu pēc tā atgrie�anās. Klejs sagatavoja nepiecie�amos papī�rus, bet grieķis nebija nekur atrodams. Nedz arī Polete. Viņa varētu atbraukt pēc da�iem mēne�iem, bet varbūt arī ne.

-�� Atvaino, Klej, viņa sacīja pa telefonu, bet es patie�ām vairāk strādāt nevēlos.

Tā nu Malrūnijs kļuva par uzticības personu, neoficiālo part�neri ar lielām ambīcijām. Viņ� un viņa komanda bija sāku�i iepazīt mainīgo ainu sabiedrības pārstāvniecības lietās. Viņi studēja attiecīgos likumus un procedūras. Viņi lasīja akadē�miķu zinātniskos rakstus un klausījās arī ierindas tiesu juristu karalauku stāstus. Bija desmitiem lapu internetā vienā bija uzskaitītas visas Amerikā ierosinātās sabiedrības pārstāvnie�cības lietas, kopumā vienpadsmit tūksto�i; vienā tika dotas norādes, kā iestāties apvienotā lietā un saņemt kompensācijas; viena bija specializējusies lietās, kas saistītas ar sievie�u vese�lību; viena kas attiecas uz vīrie�iem; vairākas bija veltītas Kaulainā Bena diētas kapsulu fiasko; vairākas tabakas firmu apsūdzībām. Vēl nekad tik daudz intelektuālo spēku, kurus balstīja tik liela nauda, nebija pavērsti pret kaitīgo produktu ra�otājiem.

Malrūnijam bija savs plāns. Kad jau bija savākts tik daudz sabiedrības pārstāvniecības lietu, firma varētu veltīt ievēro�

jamus resursus, lai sadabūtu jaunus klientus. Tā kā Klejam bija nauda reklāmām un mārketingam, viņi varētu ķerties pie vis�ienesīgākajām lietām un pievērsties vēl neatklātiem potenciā�liem apsūdzības ierosinātājiem. Tāpat kā gadījumā ar dailoftu, gandrīz visi veiktie kompensācijas darījumi tika atstāti atklāti uz zināmu laika periodu, lai visi iespējamie prasītāji varētu saņemt to, kas viņiem pienācās. Kleja firma citu advokātu vajadzībām par visai augstu samaksu varētu uzmeklēt jaunus gadījumus. Kā piemēru viņ� izmantoja Kaulainā Bena lietu. �ajā gadījumā pēc pilnīgākajiem aprēķiniem vēl bija ap trīs�simt tūksto�i zināmu potenciālu sūdzības ierosinātāju un vēl varbūt simt tūksto�i neidentificētu un nereģistrētu. Kompen�sāciju darījums bija noslēgts, kompānija tērēja miljardus. Prasī�tājam atlika reģistrēties pie sabiedrības pārstāvniecības lietas administratora, uzrādīt savas medicīniskās izziņas un savākt naudu.

Glu�i kā ģenerālis, kas izvieto savu karaspēku, Klejs norīkoja divus juristus un to palīgu Kaulainā Bena frontē. Tas varbūt bija mazāk, nekā Malrūnijs prasīja, bet Klejam bija lielāki no�domi. Viņ� uzsāka karu pret maksatilu, prāvu, ko domāja vadīt pats. Vēl nepublicētais valdības ziņojums, ko Makss Peiss acīm�redzot bija nozadzis, bija simt �etrdesmit lappu�u gar� un pilns ar pārsteidzo�iem atklājumiem. Klejs pārlasīja to divreiz, pirms atdeva Malrūnijam.

Kādā sniegotā janvāra beigu dienā viņi nosēdēja pāri pus�naktij, pārskatot rakstu, pēc tam tika sagatavots detalizēts uzbrukuma plāns. Klejs maksatila prāvai nozīmēja Malrūniju un vēl divus juristus, divus palīgus un trīs sekretāres.

Divos naktī, smagām sniega pārslām sitoties konferen�u telpas logos, Malrūnijs pavēstīja, ka viņam jārunā par kaut ko nepatīkamu. Mums vajadzīga lielāka nauda.

-�� Cik daudz? Klejs noprasīja.

-�� Mūsu tagad ir trīspadsmit, mēs visi esam no lielām fir�mām, kur diezgan labi pelnījām. Desmit no mums ir precēju��ies, lielākai daļai ir bērni, mēs stipri nervozējam, Klej. Mēs esam noslēgu�i darba līgumus uz vienu gadu par septiņdesmit

pieciem tūksto�iem un, ticiet mums, esam priecīgi par to. Jums nav ne jausmas, ko nozīmē mācīties Jēlā vai līdzīgā augstskolā, tevi uzaicina lielas firmas, tu dabū darbu, apprecies, bet tad tevi izmet uz ielas glu�i be�ā. Tas, vai zināt, nodara kaut ko tavam ego.

-�� Es saprotu.

-�� Jūs dubultojāt man algu, un es to vērtēju augstāk, nekā varat iedomāties. Es varu iztikt. Bet pārējiem pui�iem ir jācīnās. Un viņi ir ļoti lepni cilvēki.

-Cik?

-�� Man negribētos zaudēt nevienu no viņiem. Viņi ir lieliski. Un strādā kā negudri.

-�� Darīsim tā, Oskar. �ajās dienās esmu ļoti dāsns. Es jums visiem izsnieg�u jaunu līgumu uz gadu ar ienākumu divsimt tūksto�i. Par to es gribu saņemt neskaitāmas virsstundas. Mēs esam uzodu�i kaut ko ļoti iespaidīgu, lielāku nekā pērn. Jūs, pui�i, dariet, ko varat, bet es parūpē�os par prēmijām. Par ļoti lielām prēmijām. Ar prieku tās pie�ķir�u, bet par acīm redza�miem nopelniem, Oskar. Sarunāju�i?

-�� Viss būs pēc jūsu prāta, �ef!

Sniegs bija pārāk dziļ�, lai brauktu mājās, un viņi turpināja savu maratonu. Klejam bija agrāk rakstītie ziņojumi par apvie�nību Rīdsburgā, Pensilvānijā, kur ra�oja nekvalitatīvu kaļķu javu. Vess Solsberijs bija devies pa pēdām slepenajai lietai, par kuru viņ� bija ieminējies Ņujorkā. Mūrnieku java nebija tik interesanta kā urīnpū�ļa audzēji vai asins recekļi, vai sirds vār�stuļi, bet nauda tur bija iegūstama tā pati. Viņi izvēlējās divus juristus un to palīgu, kam jāsagatavo sabiedrības pārstāvnie�cības lieta un jāatrod cietu�ie.

Konferen�u telpā viņi kopā pavadīja veselas desmit stundas, strēbdami kafiju, uzko�ot sacietēju�us virtuļus, vēroja, kā snig��ana pārvēr�as sniega vētrā, plānojot nākamo gadu. Lai gan abu tik�anās iesākās kā viedokļu apmaiņa, tā izvērtās visai nozīmīga. Te dzima jauna juridiskā firma, kam bija skaidrs, kādā virzienā tā strādās un par ko kļūs.

Viņ� bija nepiecie�ams prezidentam! Lai gan līdz vēlē�anām vēl bija divi gadi, tā pretinieki jau ievāca naudu. Prezidents bija cie�i turējies kopā ar tiesu juristiem jau no tiem laikiem, kad bija vēl zaļ� senators, īstenībā viņ� pats reiz bija mazpil�sētas tiesu darbinieks un vēl tagad lepojās ar to. Un nu viņam bija vajadzīga Kleja palīdzība, lai atvairītu lielā biznesa sav�tīgās intereses. Līdzeklis, ko viņ� izmantoja, lai iepazītu Kleju personiski, bija veidojums, kas saucās Prezidenta pārbaudes grupa, izmeklēts pulciņ� ietekmīgu tiesu juristu un darboņu, kas varēja izrakstīt pamatīgus rēķinus un pavadīt laiku, ap�sprie�ot tos.

Pretinieki plānoja jaunu masveida uzbrukumu ar nosau�kumu Reformas likumdo�anā. Viņi gribēja uzlikt gro�us ar tiesas spriedumu pasludinātajām kompensācijām par zaudēju�miem. Viņi gribēja izārdīt sabiedrības pārstāvniecības lietu sistēmu, kas tiem bija tik labi kalpojusi. Viņi gribēja atturēt cilvēkus no ārstu iesūdzē�anas.

Prezidents, kā alla�, paliks nelokāms, bet viņam nepārpro�tami bija vajadzīga palīdzība. Skaistā, ar zeltu rotātā vēstule uz trim lappusēm beidzās ar lūgumu pēc naudas, itin prāvas summas. Klejs piezvanīja Patonam Fren�am, kur� neparastā kārtā bija savā kantorī Biloksi. Fren�s, kā vienmēr, bija maz�runīgs. Izraksti to sasodīto �eku, viņ� ieteica.

Sekoja zvanu sērija starp Kleju un Prezidenta pārbaudes grupas priek�sēdētāju. Vēlāk viņ� nevarēja atcerēties, cik lielu summu viņ� sākumā bija gatavs atvēlēt, bet tā nebija ne tuvu divsimt piecdesmit tūksto�iem dolāru, ko beigās uzrakstīja uz �eka. Kurjers to nogādāja uz Balto namu. Pēc �etrām stundām cits kurjers atnesa Klejam nelielo aploksnīti no Baltā nama. Vēstījums bija ar roku uzrakstīts uz prezidenta sarakstes lapas:

Dārgo Klej! Atrodos Ministru kabineta sanāksmē (pūlos ne�aizmigt), citādi būtu Jums piezvanījis. Pateicos par atbalstu. Tiksimies kopējās vakariņās un iepazīsimies.

Prezidenta paraksts.

Jauki, bet par ceturtdaļmiljonu mazāk ari nevarēja gaidīt. Nākamajā dienā kurjers atgādāja biezu ielūgumu no Baltā nama. LŪDZU NEKAVĒJOTIES ATBILDĒT bija uzspiests uz aplok�snes. Klejs un viņa pavadonis tika ielūgti apmeklēt oficiālas vakariņas par godu Argentīnas prezidentam. Protams, melna kaklasaite. RSVP1 nekavējoties, jo notikums jau ir pēc �etrām dienām. Apbrīnojami, ko gan par divsimt piecdesmit tūksto��iem var dabūt Va�ingtonā!

Ridlijai, bez �aubām, vajadzēja piemērotu tērpu, un, tā kā par to maksāja Klejs, viņ� devās tai līdzi iepirkties. To viņ� darīja bez iebildumiem, jo vēlējās dot savu artavu viņas garde�robē. Atstāta bez uzraudzības, viņa vēl �okētu argentīnie�us un pārējos ar caurspīdīgu audumu un �ķēlumiem līdz viduklim. Nekā nebija, Klejs gribēja redzēt galaproduktu, pirms viņa bija to iegādājusies.

Bet viņa izrādījās pārsteidzo�i pieticīga gan gaumes, gan tērpa izmaksas ziņā. Viņai viss piestāvēja; galu galā viņa ta�u bija modele, lai gan �ķita, ka strādā arvien mazāk. Beigās viņa izvēlējās �iku, bet vienkār�u sarkanu kleitu, kas atsedza krietni vien mazāk miesas, nekā viņa bija radusi izrādīt. Par trīstūksto� dolāriem tas bija izdevīgs pirkums. Kurpes, nelielu pērļu vir�tene, zelta aproce ar briljantiem, un Klejs �oreiz izspruka ar nepilniem piecpadsmit tūksto�iem dolāru.

Sē�ot limuzīnā Baltā nama priek�ā, gaidot, kamēr apsargu bars pārmeklē citus apmeklētājus, Ridlija atzinās: Neticu, ka tas notiek ar mani. Es, nabadzīga meitene no Gruzijas, dodos uz Balto namu. Viņa bija pieķērusies pie Kleja labās rokas. Viņa plauksta sniedzās tai līdz pusgurnam. Tagad vairāk izcēlās viņas akcents, tā notika, kad viņa nervozēja.

-�� Grūti noticēt, viņ� piekrita, pats arī būdams satraucies.

Kad zem nojumes pie austrumu spārna viņi izkāpa no limu�zīna, karaliskais apsargs parādes tērpā saņēma Ridlijas roku un pavadīja viņus uz Baltā nama Austrumu zāli, kur viesi pulcē�jās un malkoja dzērienus. Klejs viņiem sekoja, pētīdams Ridlijas

� Respondez sil vousplait. Lūdzu, atbildiet. Fran�u vai.)

mugurpusi un nebeigdams vien jūsmot par to. Pavadonis ne�gribīgi �ķirās un devās pēc nākamā viesu pāra. Viņus iemū�ināja fotogrāfs.

Viņi piegāja pie tuvākās sarunās iegrimu�o ļau�u grupiņas un stādījās priek�ā cilvēkiem, kurus diez vai kādreiz vēl satiks. Tika izteikts uzaicinājums uz vakariņām, un viesi virzījās uz Valsts ēdamzāli, kur bija kopā sabīdīti piecpadsmit galdi, uz tiem atradās tik daudz porcelāna, sudraba un kristāla, cik vien varēts savākt vienuviet. Viesu kārtību noteica galda kartes, neviens neatradās kopā ar savu dzīvesbiedru vai biedreni, vai uzaicināto pavadoni. Klejs pavadīja Ridliju līdz viņas galdam, atrada viņai paredzēto sēdvietu, palīdzēja apsēsties, tad viegli noskūpstīja uz vaiga un novēlēja: Lai tev veicas! Viņa nozibināja modeles spo�o un pa�pārliecināto smaidu, bet viņ� zināja, ka tajā mirklī viņa bija nobijusies maza meitene no Gruzijas. Viņ� nebija vēl attālinājies ne desmit pēdu, kad tuvumā jau grozījās divi vīrie�i, saņemot viņas plaukstu ar vissiltākajiem sveicieniem.

Klejam �is vakars izvērtās bezgalīgs. Pa labi no viņa bija kāda sabiedrības karaliene no Manhetenas, vecīga, kareivīga sieviete ar sa�okurotu, �āvētai plūmei līdzīgu seju, kas bija sevi tā mērdējusi, ka izskatījās pēc līķa. Viņa bija pakurla un runāja pilnā balsī. Viņam kreisajā pusē sēdēja Rietumu vidienes tirdz�niecības magnāta meita, kuras tēvs bija gājis vienā koled�ā ar prezidentu. Klejs uzmanību viņai pievērsa minūtes piecas, pūlējās ne pa jokam, līdz atskārta, ka viņai nebija nekā, ko teikt.

Likās, ka pulkstenis ir apstājies.

Viņ� sēdēja ar muguru pret Ridliju; viņam nebija ne jausmas, kā viņai klājās.

Prezidents teica uzrunu, tika pasniegtas vakariņas. Operdziedonis Klejam galda pretējā pusē jau sāka just iedzertā vīna sekas un bārstīja neķītras anekdotes. Viņ� runāja skaļi un caur degunu, laikam nāca no kalniem un bija pilnīgi neaudzināts, ja atļāvās stāstīt piedauzības jauktā sabiedrībā, kur nu vēl Baltajā namā.

Kad trīs stundas bija nosēdētas pie galda, Klejs piecēlās un atvadījās no visiem saviem brīni�ķīgajiem jaunajiem paziņām. Vakariņas bija beigu�ās; Austrumu zālē instrumentus jau ska�ņoja deju orķestris. Viņ� saķēra Ridliju, un viņi devās mūzikas virzienā. īsi pirms pusnakts, kad pūlis jau bija sarucis līdz pāris desmitiem, izturīgākajiem uz da�ām dejām pievienojās Prezi�dents un Pirmā lēdija. Viņ� izskatījās patiesi priecīgs sastapties ar misteru Kleju Kārteru. Lasīju presē rakstus par tevi, dēls, esi labi pastrādājis, viņ� noteica.

-�� Pateicos, prezidenta kungs.

-�� Kas ir tā mei�a?

-�� Draudzene. Ko gan darītu feministes, ja zinātu, ka viņ� lietojis vārdu mei�a?

-�� Vai drīkstu padejot ar viņu?

-�� Protams, prezidenta kungs.

Un tūlīt pēc tam mis Ridelu Peta�nekolu, divdesmit�etrgadīgo biju�o apmaiņas programmas studenti no Gruzijas, ap�kampa, piespieda un visādi citādi sev piesaistīja pats Amerikas Savienoto Valstu prezidents.

Jauna Gulfstream-5 piegāde varētu notikt ne ātrāk kā pēc divdesmit diviem mēne�iem, iespējams, pat vēl vēlāk, bet �is nebija lielākais �ķērslis. Tā pa�reizējā cena bija �etrdesmit �etri miljoni dolāru, protams, tas bija pilnīgi apgādāts ar visām modernākajām ierīcēm un spo�iem niekiem. Tā vienkār�i bija pārāk liela nauda, lai gan Kleja kārdinājums arī bija liels. Tirgo�tājs skaidroja, ka G-5 lielākoties iegādājas lielas korporācijas, miljardu vērtas apvienības, kas pasūta divas vai trīs lidma�īnas uzreiz un tur tās gaisā. Klejam kā individuālam īpa�niekam vislabāk būtu iznomāt nedaudz vecāka izlaiduma lidaparātu, teiksim, uz se�iem mēne�iem, lai pārliecinātos, vai tas ir īstais. Tad viņ� varētu noformēt tā pārdo�anu, deviņdesmit procentus no nomas maksas attiecinot uz pārdo�anas cenu.

Tirdzniecības aģentam bija tie�i tāda lidma�īna. Tas bija G-4SP 1998. gada modelis, ko kompānija Fortune 500 nesen bija pārveidojusi par jauno G-5. Kad Klejs to ieraudzīja tik majestā�tiski stāvam Reigana Nacionālajā lidlaukā, viņa sirds salēcās un pulss joņoja kā neprātīgs. Lidaparāts bija sniega baltumā ar gaumīgām tum�i zilām svītrām. Parīze se�ās stundās, Lon�dona piecās.

Viņ� sekoja aģentam uz borta. Ja arī tas bija par collu īsāks nekā Patona Fren�a G-5, Klejs to pateikt nevarēja. Visur bija āda, sarkankoks, misiņa apdare. Virtuve, bārs un atpūtas telpa pakaļgalā; jaunākā aviācijas elektronika pilotiem priek�galā. Viens dīvāns bija transformējams par gultu, un uz īsu mirkli viņ� iedomājās par Ridliju: viņi abi zem segas �etrdesmit pēdu augstumā. Komplicētas stereo, video un telefona sistēmas. Fakss, dators, internets.

Lidma�īna izskatījās pavisam jauna, un pārdevējs paskaid�roja, ka tā ir tie�i no darbnīcas, kur tai tika pārkrāsota ārpuse un atsvaidzināta iek�puse. Pēc uzstājīgiem jautājumiem viņ� beidzot atklāja: Tā var būt jūsējā par trīsdesmit miljoniem.

Viņi apsēdās pie neliela galdiņa, un darījums varēja sākties. Doma par nomu pamazām pagaisa. Ar Kleja ienākumiem viņ� bez pūlēm varētu tikt pie tīkamas abpusēji izdevīgas finansiālās vieno�anās. Viņa hipotekārais maksājums trīssimt tūksto�i dolāru mēnesī būtu tikai nedaudz lielāks par nomas maksu. Un, ja nu kādā brīdī viņ� vēlētos to pārdot, tirdzniecības aģents to paņemtu atpakaļ pēc visaugstākās tirgus cenas un apgādātu viņu, ar ko vien sirds kāro.

Divi piloti varētu izmaksāt divsimt tūksto�us dolāru gadā, ieskaitot pabalstus, apmācības, visu. Klejs varētu apsvērt iespēju par lidma�īnas nodo�anu arī korporatīvas gaisa �arterkompānijas rīcībā. Atkarībā no tā, cik daudz to lietosiet, jūs varētu ievākt ap miljonu dolāru gadā par tās iznomā�anu, sacīja aģents, būdams pavisam tuvu pie sava mērķa. Tas segtu izde�vumus pilotiem, angāram un ekspluatācijai.

-�� Diez cik daudz es to izmanto�u? sprieda Klejs, bet pa galvu viņam jaucās neskaitāmas iespējas.

-� Esmu daudz pārdevis juristiem, atbildēja pārdevējs, mek�lēdams pareizos vārdus. Trīssimt stundas gadā ir maksimums. Iznomājot iznāks divreiz vairāk.

Oho, Klejs nodomāja. �ī lieta patie�ām var ienest krietnu naudu.

Saprāta balss aicināja būt piesardzīgam, bet kāpēc gan gai�dīt? Un pie kā gan lai viņ� grieztos pēc padoma? Vienīgie cilvēki, ko viņ� pazina un kam bija pieredze �ādos jautājumos, bija viņa kolēģi masveida tiesībpārkāpumu lietās, un tie visi kā viens apgalvotu: �Tev vēl nav savas lidma�īnas? Pērc nost!�

Un tā viņ� to nopirka.

Goffman gada ceturtā kvartāla ienākumi, sasniedzot rekordu pārdo�anā, pārsniedza pērnos. Kompānijas akcijas cena bija

se�desmit pieci dolāri, tas bija visaugstākais rādītājs divu gadu laikā, janvāra pirmajā nedēļā kompānija uzsāka neparastu reklāmas kampaņu, slavinot nevis kādu no saviem daudzajiem produktiem, bet gan uzņēmumu kopumā. �Goffman vienmēr ir klāt� bija sauklis, un katrā televīzijas reklāmas raidījumā bija montā�a ar pla�i pazīstamiem ra�ojumiem, kurus Amerikā lieto ērtībām un sevis aprūpei: māte, kas uzliek nelielu pārsēju dēlēna savainojumam; izskatīgs jauns vīrietis ar labi trenētu vēderu skujas, tā brīni�ķīgi pavadot laiku; sirms precēts pāris pludmalē, kas laimīgi tiku�i vaļā no saviem hemoroīdiem; skrējējs, kas agonijā sniedzas pēc sāpju remdētāja, un tā joprojām. Saraksts ar pārbaudītām Goffman pla�a patēriņa precēm bija gar�.

Malrūnijs sekoja firmas darbībai cie�āk nekā akciju tirgus analītiķis un bija pārliecināts, ka reklāmas kampaņa bija vienīgi veikls gājiens, kā piesaistīt investorus un patērētājus maksatila �oka gadījumā. Viņa pētījumi atklāja, ka Goffman mārketinga vēsturē nebija citu piemēru, kad tiktu sludināta �āda �vispārē�jās labsajūtas� akcija. �ī bija viena no labākajām reklamētājfirmām, bet tā vienmēr izgāzusi naudu vienam specifiskam produktam atsevi�ķi, turklāt ar izciliem rezultātiem.

Viņa viedokli atbalstīja Makss Peiss, kur� bija apmeties HejaAdamsa viesnīcā. Klejs iegriezās viņa apartamentos uz pavē�lām vakariņām, kas tika pasniegtas turpat numurā. Peiss dega nepacietībā nomest bumbu uz Goffman kompāniju. Viņ� lasīja pēdējo pārskatu par sabiedrības pārstāvniecības lietu, kas iesniedzama Kolumbijas apgabala tiesā. Kā ierasts, uz lappu�u malām viņ� izdarīja piezīmes.

-�� Kāds tad ir plāns? viņ� vaicāja, ignorēdams savu ēdienu un vīnu.

Klejs gan tiem pievērsās. Reklāma sāksies rīt astoņos no rīta, viņ� atteica, piebāzis muti ar teļa gaļu. Masveida uzli�dojums astoņdesmit valsts kanālos. Telefona līnija jau ir izvei�dota. Interneta lapa sagatavota. Mans necilais birojs ir starta gatavībā. Desmitos es do�os uz tiesu namu un pats personīgi iesnieg�u �o lietu.

-�� Izklausās labi.

-�� Esam jau to darīju�i iepriek�. Kleja Kārtera II juridiskais birojs ir masveida tiesībpārkāpumu lietu ma�īna, lielais tev paldies.

-�� Tavi jaunie paziņas neko nezina?

-�� Protams, ne. Kāpēc lai es viņiem stāstītu? Mēs esam vienā laivā dailofta lietā, bet Fren�s un tie citi ta�u ir arī mani konku�renti. Es viņus krietni pārsteidzu toreiz, pārsteig�u ari tagad. Nevaru vien sagaidīt.

-�� is nav dailofta gadījums, neaizmirsti. Toreiz tev veicās, jo tai nelabvēlīgā brīdī tu pieķēri vāju kompāniju. Goffman ir cietāks rieksts.

Peiss beidzot nometa sagatavoto lietu uz kumodes un pie�sēdās pie galda, lai paēstu.

-�� Bet viņi sara�oja draņķīgu preparātu, Klejs piezīmēja.

-�� Un ar tādu uz tiesā�anos neielai�as.

-� Sabiedrības pārstāvniecības lietās ne. Man ziņo, ka Goffinan varētu prāvoties Flegstafas lietā, jo tur ir tikai viens sūdzības cēlājs.

-�� Mūnihema lieta?

-�� Tā gan. Ja Goffman zaudēs, viņi vieglāk piekāpsies kom�pensāciju darījumam. Bet, ja uzvarēs, cīņa varētu izvērsties ilga.

-�� Tu apgalvoji, ka Mūnihems nemēdz zaudēt.

-�� Tā ir bijis divdesmit gadu vai vairāk. Zvērinātajiem viņ� patīk. Viņ� valkā kovboju cepures, zam�a �aketes, sarkanus zābakus un tamlīdzīgas lietas. Atsauc atmiņā tos laikus, kad tiesu advokāti patie�ām izcīnīja savas prāvas. Darbs vārda īstajā nozīmē. Tev vajadzētu aizbraukt satikties ar viņu. Tas būtu tā vērts.

-�� Iekļau�u to savu darbu sarakstā. Gulfstream jau gaidīja angārā, gatavs lidojumam.

Iezvanījās telefons, un Peiss pavadīja piecas minūtes apar�tamentu tālākajā galā, lai klusā balsī ar kādu patērzētu. Valē�rija, viņ� paziņoja, atgriezies pie galda. Klejs uz īsu mirkli iedomājās bezdzimuma radījumu grau�am burkānu. Nabaga Makss. Viņ� ta�u varēja atrast ko labāku.

Klejs pārgulēja birojā. Blakus konferen�u telpai viņ� bija iekārtojis nelielu guļamistabu un vannasistabu. Bie�i vien viņ� bija nomodā vēl pēc pusnakts, tad steig�us du�ā, da�as stundas miega, un se�os jau atpakaļ pie galda. Viņa darba ieradumi bija kļuvu�i leģendāri ne vien pa�a firmā, bet jau visā pilsētā. Vismaz �obrīd juridisko aprindu tenkās viņ� aizņēma lielu vietu, bāru un kokteiļa vakaru apmeklētāju mutē viņa se�padsmit stundu darba diena nereti izstiepās līdz astoņpadsmit vai divdesmit stundām.

Un kālab gan nepastrādāt cauru diennakti? Viņam bija trīs�desmit divi gadi, viņ� nebija precējies, nebija nekādu citu no�pietnu pienākumu, kas aizņemtu laiku. Pateicoties veiksmei un nelielai talanta devai, viņam bija radusies vienreizēja izdevība, lai dzīvē palaimētos tāpat kā da�am labam. Kāpēc gan pāris gadu nevarētu rauties melnās miesās savas firmas labad, lai pēcāk varētu tam visam atmest ar roku un turpmāko dzīvi vadīt pēc savas patikas?

Tūlīt pēc se�iem ieradās Malrūnijs ar �etrām tasēm kafijas vēderā un simtiem ideju galvā. Lielā diena? viņ� apvaicājās, ielauzdamies Kleja kabinetā.

-�� Lielā diena gan!

-�� Parādīsim viņiem!

Septiņos birojs ņudzēja no līdzstrādniekiem un juristu palī�giem, kas skaitīja laiku, gaidot uzbrukuma sākumu. Sekretāres staipīja kafiju un virtuļus no kabineta uz kabinetu. Astoņos visi piepildīja konferen�u telpu un pievērsās platekrāna tele�vizoram. ABC kanālā glu�i kā Kolumbijas apgabala metro iebrā�zās pirmā reklāma:

Pievilcīga sieviete tikko pāri se�des�mit, ar īsiem, pelēkiem matiem, eleganti ģērbusies, pazīstamas firmas brillēs sē� pie virtuves galda un sērīgi veras laukā pa logu. Aizkadra balss (samērā draudo�a): �Ja jūs esat lietojusi sievie�u hormonu preparātu maksatils, jums varētu rasties paaugstināti

krūts vē�a, sirds slimību un insulta draudi.� Kamera tuvojas sievietes rokām, galdam; tuvplānā zāļu pudelīte ar lielu uzrakstu MAXATIL. (Galvaskauss ar sakrustotajiem kau�liem nevarētu radīt lielākas izbailes.) Aizkadra balss: �Lūdzam nekavējoties kon�sultēties ar savu ārstu. Maksatils var noda�rīt nopietnus kaitējumus jūsu veselībai.� Tuvplānā sievietes seja ar vēl lielāku skumju izteiksmi, acis kļūst valgas. Aizkadra balss: �Pla�ākai informācijai zvaniet pa speciālo uzticības telefonu.� Ekrāna apak�ā iedegas 800. līnijas telefona numurs. Pēdējā kadrā redzama sieviete, kas noņem brilles un noslauka no vaiga asaru.

Visi aplaudēja un gavilēja, it kā pēk�ņi ar kurjeru viņiem tiktu piegādāta nauda. Pēc tam Klejs aizsūtīja visus vietās pie telefoniem, lai varētu sākt klientu reģistrāciju. Pēc da�ām minūtēm sākās zvanī�ana. Tie�i deviņos, kā bija plānots, apsū�dzības kopijas pa faksu tika nosūtītas laikrakstiem un kabeļ�televīzijas finan�u kanāliem. Klejs piezvanīja savam paziņam no The Wall Street Journal un pavēstīja jaunumus. Viņ� piebilda, ka dienas laikā varētu apsolīt interviju.

Dienas sākumā Gojfman akcijas bir�ā kotējās par 65,25 dolā�riem gabalā, bet drīz vien maksatila apsūdzības lietas rezul�tātā cenas kritās. Kad Klejs iesniedza lietu tiesā, viņu nofoto�grafēja ār�tata fotogrāfs.

Līdz pusdienlaikam Gojfman akcijas cena sasniedza se�des�mit vienu dolāru. Kompānija nekavējoties iesniedza presei paziņojumu, kurā stingri noliedza, ka maksatils varētu izraisīt visas tās briesmīgās kaites, par ko tika apsūdzēts. �ī lieta tik�ot kategoriski apstrīdēta.

Patons Fren�s piezvanīja tā saukto pusdienu laikā. Klejs tiesāja sviestmaizi, stāvot pie galda un vērojot, kā krājas pa

telefonu ienāko�ie ziņojumi. Es ceru, tu saproti, ko dari, Fren�s aizdomīgi noteica.

-�� Es ari, es ari ceru, Paton. Kā klājas?

-�� Lieliski. Mēs jau pirms se�iem mēne�iem nopietni papē�tījām maksatilu. Nolēmām atteikties. Prāvo�anās var sagādāt nopietnas problēmas.

Klejam izkrita sviestmaize un aizrāvās elpa. Patons Fren�s atsakās no masveida tiesībpārkāpumu lietas? Viņ� palai� garām sabiedrības pārstāvniecības lietu pret vienu no bagātākajām kompānijām valstī? Klejs aptvēra, ka netiek bilsts ne vārda, iestājusies moko�a pauze. Mums, tā sakot, ir cits viedoklis, Paton. Viņ� pastiepa roku uz aizmuguri, pūloties sataustīt savu krēslu. Beidzot viņam izdevās tajā apsēsties.

-� Patiesībā līdz �im atteiku�ies visi. Solsberijs, Didjē, Karloss no Maiami. Kādam no �ikāgas ir savākta prāva kaudzīte ar lietām, bet viņ� tās vēl nav iesniedzis. Nezinu, var jau būt, ka tev ir taisnība. Mēs tikai palaidām kaut ko garām, tas ari viss.

Fren�s taustījās uz labu laimi. Mums ir kaut kas pret viņiem, Klejs sacīja. Valdības ziņojums! Lūk, kas! Klejam tas bija, bet Fren�am ne. Beidzot Klejs varēja atviegloti ieelpot, un asinis atkal ieplūda tam sejā.

-�� Izdomā visu labi, Klej! Viņu juristi ir spēcīgi. Tie liks Akermana pui�iem izskatīties pēc mazgadīgiem skautiem.

-�� Tu izklausies nobijies, Paton, esmu pārsteigts.

-�� Nebūt ne. Bet, ja tavā apsūdzības teorijā ir kāds caurums, viņi tevi dzīvu apris. Un vēl kas, pat neceri uz tūlītējām kom�pensācijām.

-�� Tu nepiedalīsies?

-� Nē. Man �ī lieta nepatika pirms se�iem mēne�iem, nepatīk arī tagad. Turklāt man kaļama arī cita dzelzs. Lai tev veicas!

Klejs aizvēra un noslēdza sava kabineta durvis. Viņ� piegāja pie loga un nostāvēja tur vismaz piecas minūtes, pirms sajuta pie muguras pielipu�ā krekla vēso miklumu. Tad viņ� paberzēja pieri, un arī tur bija sakrāju�ās sviedru lāses.

Daily Profit virsraksts bija kliedzo�s: AR NETĪRAJIEM SIMT MILJONIEM VĒL NEPIETIEK. Pēc tam kļuva vēl ļaunāk. Raksts sākās ar nelielu rindkopu par vakar Kolumbijas apgabalā �viegl�prātīgi� iesniegto lietu pret Gojfman kompāniju, vienu no labā�kajām pla�a patēriņa pre�u ra�otājām Amerikā. Tās brīnumai�nais līdzeklis maksatils bija palīdzējis bezgala daudzām sievie�tēm cīņā ar menopauzes murgu, un nu tam uzbrūk tās pa�as haizivis, kas noveda līdz bankrotam A. H. Robinsu, D�onsu Menvilu, Ouens-Illinoizu un praktiski visu Amerikas azbesta industriju.

Raksta autors īpa�i bija aizsvilies, kad pievērsās galvenajai haizivij, pārdro�ajam Kolumbijas apgabala iznirelim, vārdā Klejs Kārters, kur�, pēc viņu ziņu avotiem, nekad nav darbojies civil�lietās zvērināto priek�ā. Neraugoties uz to, pagāju�ogad viņ� masveidā tiesībpārkāpumu procesā nopelnījis vairāk nekā simt miljonu. Reportierim acīmredzot bija vesels bars viegli pie�ejamu ziņotāju. Pirmais bija kāds ASV Tirdzniecības palātas pārstāvis, kas uzstājās pret prāvo�anos vispār, īpa�i lamādams tiesu advokātus. �Tādi kleji kārteri visā pasaulē pamudinās citus iesniegt �īs uzpūstās lietas. Mūsu valstī ir miljons juristu. Ja tāds maz pazīstams cilvēks kā misters Kārters tik īsā laikā var nopelnīt tik daudz, neviena godīga kompānija nevar būt dro�a.� Kādas juridiskās augstskolas profesors, par kuru Klejs neko nebija dzirdējis, izteica pārmetumus: ��iem pui�iem nekā nav �ēl. Viņu alkatība ir neizmērojama, tie�i tās dēļ viņi reiz aizrīsies ar zeltu.� Tuk�galvis kongresmenis no Konektikutas izmantoja brīdi, lai aicinātu pieņemt pa�a radīto likumprojektu par izmaiņām sabiedrības pārstāvniecībā. Notiktu komitejas

noklausī�anās, un misteram Kārteram nāktos ar tiesas pavēsti stāties Kongresa priek�ā.

Vārdā nenosaukti runātāji no Goffman apgalvoja, ka kom�pānija sevi aizstāvēs ar visiem spēkiem, tā nepaklausies sevis apmelo�anai un pēc zināma laika pieprasīs atlīdzināt advokātu honorārus un maksu par tiesā�anos, zaudējumus, kas radu�ies �īs briesmīgās, nepārdomātās apsūdzības dēļ.

Kompānijas akcijas bija zaudēju�as vērtību par vienpadsmit procentiem, investoru kopējie zaudējumi sastādīja aptuveni divus miljardus dolāru, un tas viss tikai �īs fiktīvās lietas nopelns. �Kādēļ gan Goffman akciju turētāji neiesūdz tādus cilvēkus kā �is Klejs Kārters?� vaicāja profesors no nepazīs�tamās juridiskās skolas.

Bija smagi lasīt �os materiālus, bet Klejs nevarēja tos atstāt neizskatītus. Investment Times ievadraksts aicināja Kongresu nopietni pievērsties tiesvedību reformai. Tas arī pievērsa pa�stiprinātu uzmanību tam, ka �is jaunais misters Kārters bija ticis pie bagātības nepilna gada laikā. Viņ� nebija nekas cits kā īsts �bandīts�, kura negodīgie ienākumi pamudinās pārējos blē�us iesūdzēt tiesā visus pēc kārtas.

Iesauka �bandīts� klīda pa biroju vairākas dienas, uz laiku aizstājot �valdnieku�. Klejs smaidīja un uzvedās tā, it kā tas būtu pagodinājums. Pirms gada par mani neviens nerunāja, viņ� di�ojās. Tagad nevar vien beigt. Bet aiz sava kabineta slēg�tajām durvīm viņ� jutās diezgan satraukts un noraizējies par steigu, ar kādu meties apsūdzēt Goffman kompāniju. Fakts, ka viņa kolēģi sabiedrības pārstāvniecības darbā nebija sarosīju��ies, viesa bailes. Ļaunā prese viņu bija pavisam noknābājusi. Līdz �im nebija atradies neviens aizstāvis. Peiss bija pazudis, kas nebija nekas neparasts, bet ne tas, kas Klejam �obrīd vajadzīgs.

Se�as dienas pēc lietas iesnieg�anas tiesā no Kalifornijas ziņu deva Peiss. Rīt būs nozīmīga diena, viņ� pavēstīja.

-� Gribu dzirdēt ko labu, Klejs cerīgi noteica. Vai valdības ziņojums?

-�� Nevaru teikt, Peiss atbildēja. Un vairāk nekādu zvanu. Kāds var noklausīties. Paskaidro�u, kad bū�u pilsētā. Vēlāk.

Kāds var noklausīties? Kurā galā Kleja vai Peisa? Un kur� tas, lūdzu, būtu? Tas aizdzina vēl vienas nakts miegu.

Amerikas Padomes iecerētais pētījums noveco�anas jautāju�mos bija divdesmittūksto� sievie�u novēro�ana septiņu gadu garumā vecumā no �etrdesmit pieciem līdz septiņdesmit pieciem gadiem. Grupa tika sadalīta uz pusēm, viena ik dienas saņēma maksatila devu, otra placebo tabletes. Bet pēc �et�riem gadiem pētnieki atteicās no projekta, jo rezultāti bija nepatīkami. Procentuāli visai lielam dalībnie�u skaitam pie�auga risks saslimt ar krūts vēzi, sirdskaiti vai insultu. Tām, kas lietoja zāles, krūts vē�a iespējamība pieauga par trīsdesmit trim procentiem, sirdstrieka par divdesmit vienu procentu, bet insulta briesmas palielinājās par divdesmit procentiem.

Pētījums noteica, ka no katrām simttūksto� sievietēm, kas lieto maksatilu �etrus gadus vai ilgāk, �etrsimt var saslimt ar krūts vēzi, trīssimt var ciest no da�ādām sirdskaitēm, bet vēl trīssimt sievie�u pakļautas insulta briesmām.

Ziņojums tika publicēts nākamajā rītā. Tas bija trieciens GoJJman akcijām, kas pēc �iem jaunumiem nokrita cenā līdz piecdesmit vienam dolāram. Klejs ar Malrūniju pavadīja pēc�pusdienu pie datora un kabeļtelevīzijas kanāliem, gaidot, vai neparādīsies atbildes ziņojums no kompānijas, bet nekā. Biz�nesa reportieri, kas bija Kleju kā ar karstu ūdeni aplēju�i, kad tas iesniedza apsūdzību, tagad nezvanīja, lai uzzinātu viņa domas. Viņi īsi pieminēja notiku�o nākamajā dienā. Post snie�dza sausu atskaiti par izplatīto paziņojumu, bet Kleja vārds netika nosaukts. Viņ� jutās attaisnots, bet pamests novārtā. Viņam bija tik daudz ko sacīt saviem kritizētājiem, bet neviens negribēja viņu uzklausīt.

Mierinājumu sagādāja nebeidzamo zvanu straumes no mak�satila lietotājām.

Gulfstream lidaparātam beidzot bija lemts pacelties. Tas an�gārā bija nostāvējis astoņas dienas, un Klejs dega nepacietībā to izmēģināt. Viņ� iesēdināja tajā arī Ridliju un devās rietumu virzienā, vispirms uz Lasvegasu; neviens viņa birojā nezināja,

ka viņ� apmetīsies tur. Tas skaitījās biznesa ceļojums, turklāt svarīgs. Viņam bija norunāta tik�anās ar vareno Deilu Mūnihemu no Taksonas, lai aprunātos par maksatilu.

Lasvegasā viņi palika divas naktis, pavadot tās viesnīcā, kur pie galvenās ieejas uz displeja tika izrādīti īsti gepardi un pan�teras medību aplokā. Klejs pazaudēja trīsdesmit tūksto�us dolāru, spēlējot kārtis, bet Ridlija iztērēja divdesmit piecus tūksto�us par apģērbu modes veikaliņos, kas rindojās viesnīcas centrā. Tad Gulfstream izlidoja uz Taksonu.

Mots&Mūnihems bija pārveidoju�i vecu vilcienu staciju centrā par papluku�u, tomēr tīkamu biroju ēku. Vestibils bija kādreizējā uzgaidāmā zāle, garena, velvēta telpa, kur sekretā�res bija novietotas katra savā galā, it kā viņas nebūtu lai�amas kopā miera saglabā�anas nolūkos. Cie�āk palūkojoties, viņas nemaz nelikās cīņas spējīgas; abām bija jau pāri septiņdesmit, un katra dzīvoja savā pasaulē. Tur bija kā sava veida muzejā, kur apkopoti produkti, ko Deils Mūnihems tiesā bija cēlis priek�ā zvērinātajiem. Kādā istabā ar augstiem griestiem atradās gāzes ūdens sildītājs, un bronzas plāksnīte virs durvīm vēstīja, kā �o lietu sauc, un piespriestās soda naudas apmēru �etrarpus miljoni dolāru, 1900. gada 3. oktobris, Stounas apgabals, Arkanzasa. Tur bija sasists tricikls, kas Kalifornijā firmai Honda izmaksāja trīs miljonus dolāru, lēts ierocis, kas bija tā sanik�nojis zvērinātos Teksasā, ka tie piesprieda vienpadsmit miljonus dolāru, kuri izmaksājami sūdzības iesniedzējam. Desmitiem citu priek�metu zāles pļāvējs, izdedzis Toyota Celica karkass, svaru stienis, bojāta glāb�anas veste, salocīju�ās kāpnes. Pie sienām karājās izgriezumi no avīzēm un lielas fotogrāfijas ar di�o vīru, kas saviem cietu�ajiem klientiem dalīja naudas �ekus. Vienatnē, jo Ridlija bija devusies iepirkties, Klejs apskatīja vit�rīnu pēc vitrīnas; aizrāvies ar Mūnihema uzvarām, viņ� pat nemanīja, ka gaida jau gandrīz stundu.

Beigu beigās asistents ieradās viņam pakaļ un aizvadīja līdz pla�am koridoram, kur rindojās ietilpīgi kabineti. Sienas bija klātas ar ierāmētiem avī�rakstiem un kliedzo�iem virsrakstiem, kas bija veltīti spo�ajām tiesu uzvarām. Lai kas būtu Mots, viņ�

noteikti nebija nozīmīgs spēlētājs. Iespiedveidlapā bija ietverti tikai �etri citi juristi.

Deils Mūnihems sēdēja aiz rakstāmgalda un tikai nedaudz piecēlās, kad nepieteikts ienāca Klejs, kur� stipri vien jutās kā nevietā ieklīdis. Saroko�anās bija atturīga un visai oficiāla. Viņu te negaidīja, un Klejs bija samulsis no vēsās uzņem�anas. Mūnihemam bija vismaz septiņdesmit gadu, tas bija liela auguma vīrs ar platām krūtīm un apjomīgu vēderu. Zilos d�insos, pār�lieku spilgtos sarkanos zābakos, paburzītā kovboju kreklā, protams, bez kaklasaites. Viņ� savus sirmos matus bija krāsojis melnus, bet tie prasījās pēc atkārtotas krāso�anas, jo deniņos bija atsedzies sirmums, tum�ākie mati uz galvvidus bija pārāk taukaini un atglausti atpakaļ. Gara un plata seja, aizpampu�as dzērāja acis.

-�� Interesants birojs, īstenībā unikāls, Klejs iesāka, pūlē�damies uzlabot situāciju.

-�� Nopirku pirms �etrdesmit gadiem, atbildēja Mūnihems.

-�� Par pieciem tūksto�iem zaļo.

-�� Pamatīga piemiņas lietu kolekcija.

-� Man, dēls, ir labi gājis. Divdesmit viena gada laikā neesmu zaudējis nevienu prāvu. Tā vien liekas, reiz man nāksies zaudēt, to vismaz nebeidz apgalvot mani pretinieki.

Klejs pavērās apkārt un centās ērtāk iekārtoties zemajā, antīkajā ādas krēslā. Kabinets bija piecas reizes lielāks par viņējo, pie sienām karājās izbāztu dzīvnieku galvas, kuru acis sekoja katrai viņa kustībai. Nedzirdēja telefona zvanus, faksa aparātu dūkoņu. Mūnihema kabinetā nebija arī datora.

-� īsi sakot, esmu ieradies parunāt par maksatilu, paziņoja Klejs, juzdams, ka var tikt izraidīts jebkurā bridi.

Vilcino�a pauze, nekādu kustību, izņemot nenozīmīgu mazo, tum�o acu pagrozī�anu. Tās ir sliktas zāles, viņ� tikai no�teica, it kā Klejs jau to nezinātu. Es Flegstafa iesniedzu sūdzību pirms pieciem mēne�iem. Mums te, Arizonā, izmanto paātrinātu metodi lietu izskatī�anā, mēs to saucam par reaktīvo, tā ka jau rudens sākumā mums vajadzētu būt tiesas priek�ā. At�ķirībā no tevis es neiesniedzu lietu, pirms tā nav pamatīgi izpētīta un

sagatavota un es esmu gatavs prāvai. Dari tu tāpat, un pretējā puse netiks tev līdzi. Esmu sarakstījis grāmatu par lietu pirms�tiesas sagatavo�anu. Vēl tagad mēdzu to palasīt. Arī tev iesaku.

�Vai man tagad jāiet?� Klejs gribēja noprasīt. Un kā ar jūsu klientūru?

-�� Man ir tikai viens. Sabiedrības pārstāvniecības lietas ir krāpniecība, vismaz tas veids, kādā tu un tavi amata brāļi to dara. Masveida tiesību pārkāpumu lietas ir negodīga spēle, patērētāja apkrāp�ana, tā ir loterija, kuru virza alkatība, kas vienudien nodarīs postu mums visiem. Nevaldāma mantkārība nosvērs svārstu pretējā pusē. Notiks reformas, un tās būs bargas. Jūs, pui�i, tiksiet izmesti no amata, bet ko gan tas jums nozīmēs, jums jau būs nauda. Cilvēki, kas cietīs, būs nākamie iespējamie sūdzētāji, visi tie ļautiņi, kam nebūs iespēju iesūdzēt tiesā kaitīgu produktu ra�otājus, jo jūs būsiet ierobe�oju�i likumu.

-�� Es jums vaicāju par jūsu klientu.

-�� Se�desmit se�us gadus veca baltā sieviete, nesmēķētāja, lietojusi maksatilu �etrus gadus. Satiku viņu pērn. Mēs te laiku veltīgi ne�ķie�am, izpildām mājasdarbus, pirms sākt uzbrukumu.

Klejs bija cerējis, ka izrunāsies par augstām tēmām, svarī�gām lietām, piemēram, cik daudz potenciālu maksatila klientu varētu sameklēt, ko Mūnihems domā par Goffman, kādus eks�pertus viņ� plānojis uzaicināt uz tiesu. Tā vietā nu viņ� prātoja, kā drīzāk tikt projām. Jūs nedomājat, ka varētu tikt noslēgts kompensāciju darījums? viņ� jautāja pēc iespējas rezervētākā balsī.

-� Es nekārtoju kompensāciju darījumus, dēls. Mani klienti to zina jau no sākta gala. Uzņemos trīs prāvas gadā, tās visas pats izvēlos. Man patīk at�ķirīgas lietas, produkti un pieņēmumi, kas nav biju�i iepriek�. Tiesu nami, kur neesmu vēl bijis. Es varu izvēlēties, jo juristi man zvana katru dienu. Un es nekad neiz�vairos no prāvo�anās. Zinu kad uzņemos lietu, atpirk�anās kompensāciju nebūs. Tas izslēdz lielāko daļu pārpratumu. Apsū�dzētajam jau sākumā paziņoju: �Labāk netērēsim laiku, domājot par kompensācijām, sarunāts?� Viņ� beidzot sakustējās, tā bija tikko manāma svara pārne�ana uz vienu pusi, likās, ka

viņam ir problēmas ar muguru vai kas tamlīdzīgs. Tev tie ir labi jaunumi, dēls. Es pirmais iz�au�u uz GoJJman, un, ja zvēri�nātie būs manā pusē, tie lems par labu manam klientam. Jūs, visi sekotāji, varat stāties rindā, ielēkt tajā pa�ā vilcienā, aicināt pieteikties jaunus klientus, nokārtot tiem lētas samaksas un nosmelt sev krējumu. Es pagādā�u jums jaunu bagātību.

-�� Es arī gribētu doties uz tiesu, Klejs piebilda.

-Ja vien lasītajam var ticēt, tu nemaz nezini, kur tiesu nams atrodas.

-�� Es varu to sameklēt.

Viņ� paraustīja plecus. Tev varbūt nemaz to nevajadzēs. Kad bū�u ticis galā ar Gojfman, viņi no zvērinātajiem turēsies pa gabalu.

-�� Man nav nepiecie�ams izkārtot kompensāciju darījumu.

-�� Bet gan jau to darīsi. Tev būs tūksto�iem lietu. Un tev pietrūks gribasspēka tās novest līdz tiesai.

To pateicis, viņ� lēnām piecēlās, pastiepa ļengano roku un sacīja: Man jāstrādā.

Klejs izsteidzās no kabineta, devās tālāk pa koridoru, cauri muzejam-vestibilam un izgāja ārā, svelmainajā tuksne�a saulē.

Neveiksmīga spēle Lasvegasā un sakāve Taksonā, ta�u ceļo�jums no pilnīgas izgā�anās tika glābts kaut kur virs Oklahomas, �etrdesmit divus tūksto�us pēdu augstumā. Ridlija aizmigusi gulēja uz dīvāna, paslēpusies zem segas no visas pasaules, kad iedūcās faksa aparāts. Klejs aizstaigāja līdz patum�ā salona pakaļgalam un dabūja sūtījumu uz vienas lappuses. Tas bija no Oskara Malrūnija, kur� atradās birojā. Viņ� bija izvilcis rakstu no interneta gadskārtējās firmu un honorāru rangu tabulas no �urnāla American Attorney. Valsts divdesmit vislabāk apmak�sāto advokātu sarakstā iespaidīgajā astotajā vietā bija misters Klejs Kārters, kura iepriek�ējā gada ienākumi bija novērtēti ap simt desmit miljoniem dolāru. Tur bija pat neliels Kleja foto�attēls ar parakstu apak�ā: �Gada jauniņais.�

Gandrīz uzminēts, Klejs pie sevis nodomāja. Vienīgi trīsdes�mit miljoni dolāru no dailofta darījuma bija izmaksāti prēmijās

Poletei, D�onāham un Rodnijam, atalgojumi, kas sākumā bija liku�ies visai dāsni, pēc notiku�ā �ķita pilnīgi muļķīgi. Vairs nekad. Ļautiņi no American Attorney vairāk neuzzinās par �ādiem augstsirdīgiem ziedojumiem. Nē, Klejs ne�ēlojās. Bagā�tāko divdesmitniekā nebija neviena cita advokāta no Kolumbijas apgabala.

Ar pirmo numuru bija leģendārais D�oks Remzijs no Ama�rillo, kas bija kārtojis toksisko atkritumu izgāztuves lietu, kurā bija iesaistītas vairākas naftas un ķimikāliju kompānijas. Tiesā��anās bija ilgusi deviņus gadus. Tika lēsts, ka Remzija daļa bijusi �etrsimt piecdesmit miljoni dolāru. Uzskatīja, ka tabakas lietu advokāts no Palmbī�as nopelnījis �etrsimt miljonus do�lāru. Kāds no Ņujorkas ar trīssimt divdesmit pieciem miljoniem ieņēma tre�o vietu. Patons Fren�s bija novērtēts kā ceturtais, kas, bez �aubām, viņu ļoti kaitināja.

Sē�ot viens savā Gulfstream lidaparātā, raugoties �urnāla rakstā ar savu fotogrāfiju, Klejs vēlreiz atkārtoja, ka tas ir kā sapnis. Kolumbijas apgabalā bija septiņdesmit se�i tūksto�i juristu, un viņ� bija pirmais. Vēl pirms gada viņ� pat dzirdējis nebija par tarvānu, dailoftu vai maksatilu, ne arī pievērsis uzmanību masveida tiesībpārkāpumu lietu izskatī�anai. Pirms gada viņa lielākais sapnis bija pamest SAB un dabūt darbu respektablā firmā, tādā, kur viņam maksātu pietiekami, lai viņ� tiktu pie da�iem jauniem uzvalkiem un labāka auto. Viņa vārds, kas iespiests uz firmas papīriem, atstātu iespaidu uz Rebeku, un arī viņas vecāki liktu viņam mieru. Labāk iekārtots kabinets un augstāka līmeņa klienti pieliktu punktu tam, ka viņam jāiz�vairās no saviem studiju biedriem. Tik pieticīgas vēlmes!

Viņ� izlēma, ka nerādīs rakstu Ridlijai. Sievietes nauda pie�saista, tās arvien vairāk sāk interesēties par dārglietām un ceļojumiem. Viņa nekad nav bijusi Itālijā un bija jau devusi mājienus par Romu un Florenci.

Va�ingtonā visi tagad runās par Kleja vārda parādī�anos topa divdesmitniekā. Viņ� iedomājās par saviem draugiem un paziņām, studiju biedriem un vecajiem darba kolēģiem SAB. Tiesa, visvairāk viņ� gan domāja par Rebeku.

Hanna portlandcementa kompānija bija dibināta Rīdsburgā, Pensilvānijā, 1946. gadā, tie�i īstajā brīdī, lai paspētu uz pēc�kara māju celtniecības bumu. Tā uzreiz tapa par lielāko darba devēju mazajā pilsētelē. Tās vadība atradās brāļu Hannu dzel��ainajās rokās, bet viņi bija taisnīgi pret saviem strādniekiem, kas ta�u bija arī viņu kaimiņi. Kad bizness bija sekmīgs, strād�nieki saņēma krietnas algas. Kad gāja ne tik labi, visi savilka siksnas cie�āk un iztika, kā ir. Atlai�ana notika reti, to izman�toja kā galējo līdzekli. Strādnieki bija apmierināti un nekādas biedrības nedibināja.

Hannas iegūto peļņu ieguldīja atpakaļ rūpnīcā, tās aprīko�jumā un vietējā attīstībā. Viņi uzcēla administratīvo centru, slimnīcu, teātri un vislabāko vidusskolas futbola laukumu ap�kaimē. Gadiem ejot, tiem reizi vai divas bija kārdinājums visu pārdot, dabūt kaudzi naudas un tad nodarboties vairs tikai ar golfu, bet brāļiem nebija pārliecības, ka viņu uzņēmums Rīds�burgā paliks. Tad nu viņi to paturēja.

Pēc piecdesmit saprātīgas vadības gadiem kompānija no�darbināja �etrus no vienpadsmit tūksto�iem pilsētiņas iedzī�votāju. Ikgadējais apgrozījums bija se�desmit miljoni dolāru, lai gan ienākumi bija grūti nosakāmi. Sīva ārzemju konkurence un jaunceļamo māju skaita sarukums atstāja iespaidu uz peļ�ņas apmēriem. Tas bija ļoti ciklisks bizness, process, ko jaunie Hannas nesekmīgi bija mēģināju�i labot, pievēr�oties radnie�cīgu produktu ra�o�anai. Teko�ajā bilancē parādu bija vairāk nekā citkārt.

Pa�reizējais izpilddirektors bija Markuss Hanna, viņ� gan sevi nekad nedēvēja par tādu. Viņ� bija boss, priek�nieks numur

viens. Viņa tēvs bija viens no dibinātājiem, visu savu dzīvi Markuss bija pavadījis rūpnīcā. Vismaz astoņi pārējie Hannas piedalījās uzņēmuma vadī�anā, da�i jaunākās paaudzes pārstāvji bija nodarbināti pa�ā rūpnīcā, slaukot grīdas un vei�cot tos pa�us palīgdarbus, kurus kādreiz vajadzēja darīt viņu vecākiem.

Kad tika saņemta pavēste par tiesas prāvu, Markuss bija kopā ar savu brālēnu, D�oelu Hannu, kas skaitījās �tata jurists. Tiesu izpildītājs aiztraucās garām reģistratorei un sekretārēm un nostājās Markusa un D�oela priek�ā ar biezu aploksni rokās.

-�� Vai jūs esat Markuss Hanna? tiesu izpildītājs noprasīja.

-Jā. Un kas esat jūs?

-�� Tiesu izpildītājs. �eit ir paziņojums, pret jums iesniegta lieta. Viņ� pasniedza aploksni un aizgāja.

H bija sabiedrības pārstāvniecības lieta, kas reģistrēta Hovardas apgabalā, Merilendā, tā pārstāvēja mājīpa�niekus, kuri sūdzējās par zaudējumiem, ko nesis Hannu ra�otais kaļķu javas maisījums. D�oels to lēnām izlasīja un tad pārstāstīja Marku�sam, un, kad bija beidzis, abi vīri vēl ilgi sēdēja un lamāja juristus.

Sekretāre uz ātru roku sameklēja visai iespaidīgu kaudzi ar nesen rakstītiem materiāliem par sūdzības iesniedzēju pār�stāvi, kaut kādu Kleju Kārteru no Kolumbijas apgabala.

Kāds tur pārsteigums, ka Hovardas apgabalā izcēlās tracis. Pirms da�iem gadiem tur jau bija gadījusies slikta partija port�landcementa. Parastā veidā tas bija nokļuvis līdz darbuzņē�mējiem, kas to izmantoja jaunu māju mūrē�anai. Sūdzības bija radu�ās nesen; kompānija centās aptvert visu problēmu loku. Faktiski bija jāpaiet trim gadiem, lai java sāktu drupt un ķieģeļi kristu laukā. Markuss un D�oels bija devu�ies uz Hovardas apgabalu un tiku�ies ar saviem sagādniekiem un darbuzņē�mējiem. Viņi bija apsekoju�i da�as mājas. Pēc visu domām, potenciālo sūdzētāju skaits varētu būt ap pieciem simtiem, maksa par katras ēkas atjauno�anu divpadsmit tūksto�i do�lāru. Kompānijas noslēgtais produkcijas apdro�inā�anas līgums varētu segt pirmos piecus miljonus.

Bet iesniegtā lieta pārstāvēja sabiedrību ar �vismaz diviem tūksto�iem potenciālo prasītāju�, kur katram pienāktos divdes�mit pieci tūksto�i dolāru.

-�� Tas ir piecdesmit miljoni, Markuss konstatēja.

-� Un tas sasodītais advokāts sev pievāks �etrdesmit procen�tus no visa, D�oels piemetināja.

-�� Viņi to dara katru dienu.

Viņi sodījās par visiem likuma kalpiem. Tad nāca īpa�i pār�metumi misteram Kārteram. D�oels aizgāja, paņēmis līdzi pavēsti. Viņ� to parādīs savam apdro�inā�anas aģentam, kur� tālāk to nodos tieslietu firmai, varbūt kādai no Filadelfijas. Tā bija noticis katru gadu, bet nekad vēl tik lielos apmēros. Tā kā pieprasītie soda maksājumi bija daudz lielāki, nekā apdro�i�nā�ana varēja segt, Hannu uzņēmums būs spiests algot biroju, kas strādātu ar apdro�inā�anas kompāniju. Neviens jurists ne�izmaksās lēti.

Ziņojums pa visu Larkin Gazette lapu izsauca glu�i vai sensāciju nelielajā pilsētiņā, kas no pārējās pasaules bija paslēpusies aiz kalniem Vird�īnijas dienvidrietumos. Tā kā Larkinā bija trīs rūpnīcas, tur dzīvoja nedaudz vairāk par desmit tūksto�iem cilvēku, tā bija vidēji apdzīvota vieta kalna raktuvju apgabalā. Desmit tūksto�i cilvēku bija tā robe�a, ko Oskars Malrūnijs bija noteicis, lai varētu sākt ziņojumu reklamē�anu un Kaulainā Bena gadījumu meklē�anu pa visu lapu. Viņ� bija pētījis rekla�mē�anu un nācis pie slēdziena, ka mazākas auditorijas tiek atstātas bez ievērības. Vēl viņ� bija atklājis, ka sievietes laukos un Apala�u apvidū bija smagākas nekā pilsētnieces. īstā vieta Kaulainajam Benam!

Kā bija teikts ziņojumā, pārbaudes notiks nākamajā dienā kādā motelī pilsētas ziemeļos, tās veiks medicīnas doktors, praktizējo�s ārsts. Tās būs par brīvu. Pieejamas ikvienai perso�nai, kas lietojusi benafoksadilu jeb tā saukto Kaulaino Benu. Viss notiks konfidenciāli. Un beigās tas var novest pie naudiskas atlīdzības saņem�anas no zāļu ra�otāja.

Lappuses apak�ā mazākiem burtiem bija iespiests Kolumbijas apgabala Kleja Kārtera II Juridiskā biroja nosaukums, adrese un tālruņa numurs, lai gan, pirms viņi bija tiktāl tiku�i, vairums lasītāju jau bija avīzi nometu�i vai ari pārāk satrauku�ies par pārbaudēm.

Nora Taketa mitinājās autofurgonā kādu jūdzi ārpus Lar�kinas. Viņa paziņojumu nebija redzējusi, jo avīzes nelasīja. Viņa nelasīja neko. Viņa se�padsmit stundas dienā skatījās tele�vīziju, lielākoties ēdot. Nora dzīvoja kopā ar diviem pieņemta�jiem bērniem, ko bija atstājis viņas biju�ais vīrs, kad pirms diviem gadiem bija aizbraucis. Tie bija viņa bērni, ne Noras, un viņa vēl arvien neaptvēra, kā tie nonāku�i viņas aizgādībā. Bet viņ� bija pazudis; nekādu ziņu, neviena centa bērnu uzturē��anai, ne pastkartes, ne vēstules, ne telefona zvanu, lai ko uzzinātu par tiem abiem knēveļiem, ko aizlai�oties pametis. Un tā nu viņa aiz kreņķiem ēda.

Par Kleja Kārtera klienti viņa kļuva pēc tam, kad viņas māsa bija ieraudzījusi paziņojumu Larkin Gazette un sarunājusi atbraukt, lai aizvestu uz pārbaudēm. Kaulaino Benu Nora bija dzērusi vienu gadu, līdz ārsts to vairs neizrakstīja, jo tā vairs nebija pārdo�anā. Vai viņa bija zaudējusi kādu kilogramu, lieto�jot tabletes, to pateikt viņa nevarēja.

Māsa iesēdināja viņu minibusā un nometa lappusi garo pazi�ņojumu viņas priek�ā. Izlasi to! lika Mērija Beta. Pirms div�desmit gadiem Mērija Beta bija sākusi ceļu uz aptauko�anos, bet trieka divdesmit se�u gadu vecumā bija kā atmodas sauciens. Nu viņai jau bija apnicis Norai sprediķot; viņas bija cīkstēju�ās gadiem. Viņas strīdējās, ari braucot cauri Larkinai moteļa virzienā.

Moteli Village Inn bija izvēlējusies Oskara Malrūnija sekre�tāre, jo tas bija licies visjaunākais pilsētā. Tas bija vienīgais, kas minēts internetā, tāpēc iedvesis zināmu uzticību. Oskars tur bija pavadījis iepriek�ējo nakti un, agri no rīta brokasto�dams moteļa piegru�otajā kafejnīcā, nebeidza vien brīnīties, kā gan tik ātri nokritis tik zemu.

Viņ� bija tre�ais savā Jēlas Juridiskās augstskolas kursā! Viņu uz pusdienām bija aicināju�as stabilākās Volstrītas firmas

un lielie uzņēmumi Va�ingtonā. Viņa tēvs bija slavens ārsts Bufalo. Viņa tēvocis strādāja Vermontas Augstākajā tiesā. Viņa brālis bija līdzīpa�nieks vienā no ienesīgākajām Manhetenas juridiskajām firmām.

Viņa sieva bija noba�ījusies, ka viņ� būs sācis dzenāt lietas pa nomalēm. Un tā arī bija!

Viņa komandas biedrs bija bolīvie�u interns, kur� gan runāja angliski, bet ar tādu akcentu, ka pat viņa �labrīt� bija grūti saprotams. Viņam bija divdesmit pieci gadi, lai gan izskatījās kā se�padsmit, nelīdzēja arī zaļais slimnīcas virsvalks, ko Oskars bija licis apvilkt lielākas ticamības dēļ. Viņ� bija no medicīnas skolas, kas atradās uz Grenādas salas Kārību jūrā. Oskars bija atradis Dr. Livanu ar sludinājuma palīdzību un maksāja viņam nemainīgu summu divtūksto� dolāru dienā.

Oskars darbojās telpas priek�pusē, Livana ziņā bija otra tās daļa. Moteļa vienīgajā pulcē�anās telpā bija plāns salokāmais aizslietnis, ko abi ar pūlēm bija iztaisnoju�i un izliku�i istabas vidū, sadalot to apmēram uz pusēm. Kad bez piecpadsmit devi�ņos ienāca Nora, Oskars palūkojās pulkstenī un tad iespējami laipni noteica: Labrīt, mem! Viņa bija ieradusies piecpa�dsmit minūtes par agru, bet tā jau parasti notika.

�is �mem� bija vārds, ko viņ� bija pieķēris sevi atkārtojam, braukājot pa Kolumbijas apgabalu. Ar �o vārdu kopā viņ� nebija uzaudzis.

Likmes, kungi, viņ� pie sevis noteica, paskatīdamies uz Noru. Vismaz trīssimt mārciņu, iespējams, tuvojas �etriem simtiem. Skumji, ka viņ� te minēja svaru glu�i kā balagānā. Skumji, bet tā notika.

-�� Jūs būsiet tas advokāts? aizdomīgi noprasīja Mērija Beta. To Oskars jau bija piedzīvojis tūksto� rei�u.

-�� Jā, mem, dakteris ir tur tālāk. Jums jāaizpilda da�i pa�pīri. Viņ� pasniedza aptaujas anketas, kas bija veidotas saprotami pat visvienkār�ākajam lasītājam. Ja jums būs kādi jautājumi, pasakiet man.

Mērija Beta un Nora atzvila salokāmajos krēslos. Nora smagi atgāzās savējā; viņa jau bija nosvīdusi. Pēc mirkļa viņas jau

bija iegrimu�as aptaujas lapu jautājumos. Valdīja klusums, līdz durvis no jauna atvērās un telpā ielūkojās vēl viena prāva auguma sieviete. Viņa uzreiz palūkojās uz Noru, kas atbildēja ar signālugunīs ap�ilbināta brie�a skatienu. Divas resnītes, kas pieķertas atlīdzinājuma meklējumos.

-�� Nāciet vien! ar siltu smaidu sejā viņu uzrunāja Oskars, stipri vien atgādinādams auto pārdevēju. Viņ� ieveda viņu pa durvīm, iegrūda rokā anketas un aizvadīja līdz istabas viņam galam. Starp divi simti piecdesmit un divi simti septiņdesmit piecām mārciņām.

Katra pārbaude maksāja tūksto� dolāru. Viena no desmit varētu kļūt par Kaulainā Bena klienti. Vidēji lieta bija no 150 000 līdz 200 000 dolāru vērta. Un tie bija tikai pārpalikumi, jo astoņ�desmit procenti no visām lietām jau bija sasniegu�as tiesu kantorus visā valstī.

Bet arī pārpalikumi varēja atnest zināmu bagātību. Ne jau nu dailofta ienākumus, bet vienalga miljonus.

Kad jautājumi bija atbildēti, Nora pietrausās kājās. Oskars paņēma anketas, caurskatīja tās, pārliecinādamies, vai viņa no tiesas lietojusi Kaulaino Benu, tad uzlika savu parakstu kaut kur lapas apak�pusē. Pa �īm durvīm, mem, tur ārsts jau gaida.

Nora izgāja pa izveidotās �ķērssienas paplato spraugu; Mērija Beta palika �aipusē, kur mēģināja iepazīties ar advo�kātu.

Livans stādījās priek�ā Norai, kas nesaprata neko no viņa teiktā. Nedz ari viņ� to saprata. Viņ� izmērīja asinsspiedienu un neapmierināts nogrozīja galvu simt astoņdesmit uz simt �etrdesmit. Viņas pulss bija briesmīgs simt trīsdesmit sitienu minūtē. Viņ� norādīja uz rūpnieciskajiem gaļas svariem, viņa negribīgi uzrāpās uz tiem trīssimt trīsdesmit astoņas mār�ciņas.

�etrdesmit �etrus gadus veca. �ādā stāvoklī viņai laimēsies, ja spēs sagaidīt savu piecdesmito dzim�anas dienu.

Livans atvēra sānu durvis un izvadīja viņu laukā, kur gaidīja medicīniskais autofurgons. Pārbaudes notiks �eit, viņ� pa�skaidroja. Furgona aizmugurējās durvis bija vaļā; tur gaidīja

divi sonogrāfiskās izmeklē�anas speciālisti baltos virsvalkos. Viņi palīdzēja Norai tikt furgonā un noguldīja viņu uz ku�etes.

-�� Kas tas tāds? viņa nobijusies vaicāja, norādīdama uz tuvāk stāvo�o ierīci.

-�� Tas ir ehokardiogrāfs, viens sacīja tādā angļu valodā, ko viņa varēja saprast.

-�� Ar to mēs noskenēsim jūsu krū�kurvi, sacīja otrs, kas bija sieviete, un iegūsim jūsu sirds digitālo attēlu. Tas aizņems desmit minūtes.

-�� Tas notiek pilnīgi nesāpīgi, piebilda pirmais.

Nora aizvēra acis un lūdzās, kaut paliktu dzīva.

Tiesā�anās Kaulainā Bena lietās bija izdevīga, jo pierādījumi

bija viegli iegūstami. Laikam ritot, zāles, kuras, kā izrādās, maz ko līdzēja svara nome�anai, pavājināja aortu. Un tas bija neatgriezeniski. Aortālā nepietiekamība vai mitrālā vārstuļa bojājumi vismaz par divdesmit procentiem jau nozīmēja tiesas prāvu.

Dr. Livans izpētīja izdruku, kamēr Nora vēl nodevās lūg�a�nām, un pacēla abus īk�ķus pret sonogrāfistiem: divdesmit divi procenti. Viņ� aiznesa to uz priek�telpu, kur Oskars cilvēku pilnā istabā dalīja papīrus. Oskars devās viņam līdzi uz otru pusi, kur visai bāla sēdēja Nora un malkoja apelsīnu sulu. Viņam gribējās izsaukties: �Apsveicu, mis Taketa, jūsu aorta ir stipri cietusi,� bet tie bija prieki tikai juristiem. Tika ievesta arī Mērija Beta, un Oskars viņām galvenos vilcienos izstāstīja prā�vo�anās scenāriju.

Ehokardiogrammu pamatīgāk apskatīs sertificēts kardio�logs, kura atzinums nonāks pie sabiedrības pārstāvniecības lietas administratora. Kompensācijas apjomu tiesnesis jau ir apstiprinājis.

-�� Cik daudz tas ir? iejaucās Mērija Beta, likās, ka viņai nauda rūp daudz vairāk par māsu. Izskatījās, ka Nora atkal skaita lūg�anas.

-� Ņemot vērā Noras vecumu, aptuveni simt tūksto� dolāru, pavēstīja Oskars, �obrīd vēl noklusējot faktu, ka trīsdesmit procenti nonāks Kleja Kārtera II Juridiskajā birojā.

Nora attapusies izdvesa: Simt tūksto�i dolāru!

-Jā, mem. Kā tāds ķirurgs pirms ierastas operācijas Oskars bija iemācījies noblēdīt savas izredzes uz veiksmi. Neļaut viņiem sapriecāties par daudz, tādējādi �oks par advokātu honorāru nebūs tik liels.

Nora jau domāja par jaunu, dubultīgi lielu treileru un jaunu satellt�ķīvi. Mērija Beta par veselu kravu ar Ultra-Slim-Fast. Papīri bija aizpildīti, un Oskars pateicās abām par iera�anos.

-�� Kad mēs dabūsim naudu? apvaicājās Mērija Beta.

-�� Mēs? noelsās Nora.

-�� Se�desmit dienu laikā, noteica Oskars, izvadīdams viņas laukā pa sāndurvīm.

Nelaimīgā kārtā nākamajiem septiņpadsmit aortas patolo�ģija nebija tik liela, un Oskars jau meklēja dzeramo. Bet tad viņ� uzdūrās meklētajam pacientam ar numuru deviņpadsmit, jaunam vīrietim, kas svaru bultiņu uzdzina līdz piecsimt piec�padsmit mārciņām. Viņa ehokardiogramma bija brīni�ķīga �etrdesmitprocentīga nepietiekamība. Kaulaino Benu viņ� bija lietojis divus gadus. Tā kā viņam bija divdesmit se�i gadi un atbilsto�i statistikai viņam vēl trīsdesmit vienu gadu būs jāno�dzīvo ar slimu sirdi, viņa lieta bija vismaz piecsimt tūksto�us dolāru vērta.

Vēlā pēcpusdienā atgadījās kas nepatīkams. Kāda dū�īga jauna lēdija saniknojās, kad Dr. Livans informēja, ka viņas sirdij nav nekādas vainas. Ne mazākās novirzes no normas. Bet pilsētā viņa jau bija dzirdējusi, ka Nora Taketa saņems simttūksto� dolāru, patiesībā viņa to bija dzirdējusi skaistuma salonā, un, lai gan svēra mazāk nekā Nora, arī viņa esot lietojusi zināmās tabletes un viņai pienākoties tāda pati kompensācija. Man vajadzīga tā nauda! viņa uzstāja.

Dr. Livans nebeidza vien atvainoties.

Tika ataicināts Oskars. Jaunā sieviete kļuva skaļa un vulgāra, un, lai dabūtu viņu ārā no moteļa, viņ� apsolīja, ka kardiologs vēl pārbaudīs viņas kardiogrammu. Mēs to pārskatīsim un liksim, lai ārsti Va�ingtonā izsaka savu spriedumu, viņ� bēra kā no grāmatas. Tas viņai likās pietiekami, lai dotos projām.

�Ko es te daru?� Oskars visu laiku pie sevis atkārtoja. Viņ� �aubījās, vai kāds no Larkinas jebkad bijis Jēlā, bet tik un tā jutās nobijies. Viņ� būs pagalam, ja kāds to uzzinās. Nauda, domā tikai par naudu, viņ� atkal un atkal sev atgādināja.

Larkinā viņi pārbaudīja �etrdesmit vienu Kaulainā Bena lie�totāju. Trīs bija viņiem noderīgi. Oskars tos piereģistrēja un pameta pilsētiņu ar jaukām cerībām tikt pie divsimt tūksto�iem dolāru. Nebija slikts izbraukums. Viņ� aiztraucās savā BMW un taisnā ceļā devās uz Kolumbijas apgabalu. Viņa nākamais sirojums sirdslietās būs līdzīgs slepens ceļojums uz Rietumvird�īniju. Turpmākajam mēnesim viņam tādi bija ieplānoti vēl divpadsmit.

Tikt pie naudas. Tā saucas �ī nodarbe. Tai nav nekā kopēja ar jurista darbu. Sameklē �os, piereģistrē �os, samaksā �iem, dabū naudu un laidies.

1. maijā Rekss Kritls pameta grāmatvedības firmu, kurā bija nostrādājis astoņpadsmit gadu, un pārcēlās stāvu augstāk, lai kļūtu par biznesa mened�eri pie Kleja Kārtera. No tik ievēro�jama algas palielinājuma un prēmiju piesolī�anas viņ� nespēja atteikties. Juridiskā firma bija ārkārtīgi veiksmīga, bet ātrās attīstības haosā izskatījās, ka bizness ir tapis nekontrolējams. Klejs pie�ķīra viņam pla�as pilnvaras un izmitināja kabinetā gaiteņa viņā pusē, iepretī savējam.

Kritls, būdams visādā ziņā apmierināts ar pa�a algu, bija visai skeptisks attiecībā par citu darbinieku samaksām. Pēc viņa domām, kuras tas pagaidām paturēja pie sevis, lielākai daļai tika maksāts par daudz. Patlaban firmā bija �etrpadsmit juristu, katrs saņēma vismaz 200 000 dolāru gadā; divdesmit viens palīgs ar algu 75 000; divdesmit se�as sekretāres ar 50 000, izņemot mis Gliku, kas pelnīja 60 000; apmēram desmit da�āda rakstura ierēdņu ar 20 000 katram; un �etri biroja izsū�tāmie ar 15 000 dolāru katram. Kopā septiņdesmit septiņi, atskaitot Kritlu un Kleju. Ierēķinot prēmijas, kopējā summa gada algu sarakstā bija 8,4 miljoni dolāru, turklāt tā pieauga vai katru nedēļu.

īres maksa bija 72 000 mēnesī. Kantora izdevumi datori, telefoni, komunālie pakalpojumi sasniedza 40 000 dolāru mēnesī. Gulfstream, kas iecirta vislielāko robu, tomēr Klejs bez tā nevarēja iztikt, firmai ik mēnesi prasīja 300 000 hipotēku maksājumiem un vēl 30 000 pilotu algām, lidaparāta uzturē�a�nai un angāra īrei. Kleja cerētie ienākumi par tā izīrē�anu vēl nebija parādīju�ies grāmatvedības ierakstos. Viens no iemesliem

bija tas, ka Klejs īstenībā ne sevi�ķi gribēja, lai kāds cits izman�totu viņa lidma�īnu.

Saskaņā ar skaitļiem, kam Kritis sekoja ik dienas, firma pie�skaitāmajos izdevumos tērēja 1,3 miljonus dolāru mēnesī, gadā tas iznāca ap 15,6 miljoniem. Tas, protams, bija pietiekami, lai nobaidītu ikvienu grāmatvedi, bet pēc pārsteidzo�ā gadījuma ar dailofta kompensāciju darījumu, kad firmā ieplūda milzīga nauda, viņ� nebija tādā noskaņojumā, lai sūdzētos. Vismaz pagaidām ne. Tagad viņ� satikās ar Kleju trīs reizes nedēļā un uz katru iebildi par nepamatotiem izdevumiem atbildē saņēma jau pazīstamo frāzi: �Lai nauda vairotos, tā jāizdod.�

Un viņi arī to izdeva. Ja pieskaitāmie izdevumi lika Kritlam trūkties, reklāmas un pārbau�u tēriņu dēļ viņ� gandrīz vai iedzīvojās �ūlā. Reklāmu paziņojumiem par maksatilu laikrak�stos, radio, televīzijā un internetā firma pirmajos �etros mēne��os bija iztērējusi 6,2 miljonus. Par to viņ� jau bija aizrādījis. �Pilnā gaitā uz priek�u!� bija skanējusi Kleja atbilde. �Man vajag divdesmit piecus tūksto�us lietu!� Tagad to kopskaits bija ap astoņpadsmit tūksto�iem, bet precīzi nebija iespējams izse�kot, jo tas mainījās ik stundu.

Pēc izteiktajiem apgalvojumiem kādā internetā industriālā biļetenā, kur Kritis ielūkojās ik dienu, iemesls, kāpēc Kārtera birojs tika pie tik daudzām maksatila lietām, bija tas, ka viņiem pa pēdām sekoja tikai da�i citi advokāti. Bet to viņ� paturēja pie sevis.

�Maksatils mums ienesīs stipri vairāk nekā dailofts,� Klejs mēdza atkārtot birojā, lai uzkurinātu savus darbiniekus. Un likās, ka viņ� tam no tiesas tic.

Kaulainais Bens firmai izmaksāja krietni mazāk, tomēr izde�vumi auga, bet ienākumi ne. Tā līdz pirmajam maijam viņi bija samaksāju�i 600 000 dolāru par paziņojumiem un apmēram tikpat daudz par medicīniskajām pārbaudēm. Viņiem bija simt piecdesmit klientu, un Oskars Malrūnijs bija izplatījis ziņu, ka katrs gadījums vērtējams ap 180 000 dolāru. Pie trīsdesmit procentu likmes Malrūnijs bija plānojis deviņus miljonus dolāru ienākumos �nākamo mēne�u� laikā.

Fakts, ka firmas jaunais atzars varētu uzrādīt tik labus rezul�tātus, bija iepriecino�s, bet gaidī�ana uz tiem bija kļuvusi rai�pilna. No Kaulainā Bena sabiedrības pārstāvniecības lietas vēl nebija ienācis ne cents, kaut arī darbības shēma likās pavisam vienkār�a. Lietā bija iesaistīju�ies simtiem juristu, un kāds tur pārsteigums, ja izcēlās lielākas domstarpības. Kritis vēl neiz�prata juridiskos smalkumus, bet viņ� mācījās. Toties pie�skaitāmo izdevumu un algu deficīta jautājumos viņ� orientējās lieliski.

Dienu pēc Kritla ievāk�anās savas mantas izkravāja Rodnijs, lai gan tā bija tikai sakritība. Rodnijs vienkār�i savāca savu naudiņu un pārcēlās uz piepilsētu, uz ļoti jauku namu ļoti dro�ā ielā ar baznīcu vienā galā, skolu otrā un parku aiz stūra. Viņ� grasījās kļūt par savu �etru bērnu pieskatītāju uz pilnu slodzi. Pie cita darba viņ� varētu ķerties vēlāk, bet varbūt arī ne. Viņ� jau bija piemirsis savu juridisko izglītību. Ar desmit miljoniem bankā, gan vēl pirms nodokļu samaksas, viņam nebija nekādu citu plānu kā vien būt labam tēvam, vīram un arī taupītājam. Da�as stundas pirms aizie�anas no biroja uz visiem laikiem viņi abi ar Kleju aizlavījās uz delikate�u veikalu ielas galā un tur atvadījās. Viņi kopā bija nostrādāju�i se�us gadus piecus SAB, vienu jaunajā firmā.

-�� Neiztērē visu naudu, Klej, viņ� brīdināja draugu.

-�� Es nemaz to nevaru. Tās ir pārāk daudz.

-�� Nemuļķojies!

Patiesībā firmai vairs nebija nepiecie�ams tāds darbinieks kā Rodnijs. Pui�i no Jēlas un pārējie juristi bija pret viņu laipni un izturējās ar cieņu, bet galvenokārt, pateicoties viņa draudzī�bai ar Kleju, viņ� jau bija tikai palīgs. Un arī Rodnijam firma vairs nebija vajadzīga. Viņ� vēlējās nolikt dro�ībā savu naudu un sargāt to. Viņ� klusībā �ausminājās, kādā veidā Klejs �ķie�as ar naudu. Par to, ko tu izmet, ir jāmaksā.

Tā kā D�onāhs braukāja ar jahtu, bet Polete vēl arvien slēpās Londonā un negrasījās atgriezties, viņu sākotnējais pulciņ� bija pajucis. Skumji, ta�u Klejs bija pārāk aizņemts, lai nodotos nostalģiskām atmiņām.

Patons Fren�s gribēja sasaukt Apsūdzības uzturē�anas ko�misiju, bet tas bija grūti organizējams pasākums, bija nepiecie��ams vesels mēnesis. Klejs apvaicājās, kādēļ gan lietas nevarētu kārtot pa telefonu, faksu, e-pastu vai ar sekretāru palīdzību, bet Fren�s apgalvoja, ka viņiem būtu jāpavada viena diena kopā, visiem pieciem vienā telpā. Tā kā lieta bija iesniegta Biloksi, viņ� vēlējās, lai viņi atbrauc uz turieni.

Ridlija bija gatava izbraukumam. Viņas modeles gaitas bija apsīku�as; laiku viņa pavadīja vingro�anas zālē un vairākas stundas dienā staigāja pa veikaliem. Pret nodarbībām sporta zālē Klejam nebija iebildumu, tās tikai pie�ķīra labāku formu viņa saldumiņam. Citādi bija ar iepirk�anos, bet viņa izrādīja ievērojamu savaldību. Viņa stundām varēja klīst pa veikaliem, izdodot visai pieticīgu summu.

Pirms mēne�a pēc garākas nedēļas nogales Ņujorkā viņi bija atgriezu�ies Kolumbijas apgabalā un aizbrauku�i uz viņa pil�sētas māju. Viņa tur pavadīja nakti, ne pirmo reizi un acīm�redzot arī ne pēdējo. Lai gan ne vārds nebija pāspriests par viņas pārcel�anos, tā notika pati no sevis. Klejs nespēja pat attapties, kad atklāja, ka viņas rītakleita, zobu suka, kosmētikas piederumi un veļa atrodas viņa mājās. Viņ� nebija pieķēris Ridliju stiepjam savu mantību uz viņa apartamentiem, tā vien�kār�i bija tur uzradusies. Viņa nebija uzmācīga, neko neteica. Viņa palika trīs naktis pēc kārtas, darot visu, kas pienākas, un nemaisoties pa kājām, tad klusām noteica, ka vienu nakti gribot palikt savās mājās. Divas dienas viņi netikās, bet tad Ridlija atgriezās.

Laulības nekad netika pieminētas, lai arī dārglietas un ap�ģērbu viņ� iegādājās tādā daudzumā, ka pietiktu veselam harē�mam. Nelikās, ka kāds no viņiem ilgotos pēc kaut kā pastāvīga. Viņiem patika abu sabiedrība un draudzīgās attiecības, bet viņi meta skatienus visapkārt. Ap Ridliju valdīja noslēpumainība, ko Klejs nebūt nevēlējās izzināt dziļāk. Viņa bija ļoti izskatīga un patīkama, visnotaļ apmierino�a gultā un neizskatījās pēc zelta meklētājas. Bet viņai bija savi noslēpumi.

Tāpat kā Klejam. Lielākais no tiem ja kādā bridi piezvanītu Rebeka, viņ� �ķirtos no visa, izņemot Gulfstream, iesēdinātu Rebeku tajā un aizlidotu uz Marsu.

Bet patlaban viņ� lidoja uz Biloksi kopā ar Ridliju, kas ceļo�jumam bija izvēlējusies zam�a minisvārkus, kuri tikko sedza dibenu. Kāda gan jēga to slēpt, ja lidma�īnā viņi bija tikai divi vien? Kaut kur virs Rietumvird�īnijas Kleja prātā ie�āvās doma par iespēju izlaist dīvānu un ievilkt tajā Ridliju. �ī doma vēl brīdi kavējās viņa galvā, bet viņam izdevās to atvairīt, un daļēji to veicināja iek�ējā neapmierinātība. Kāpēc gan vienmēr tas bija viņ�, kas uzsāka tuvības spēli? Viņa labprāt atsaucās, bet nekad nebija pirmā.

Turklāt līdzi paņemtais portfelis bija pilns ar komisijas pa�pīriem.

Biloksi lidostā viņus sagaidīja limuzīns. Tas aizvizināja abus uz pāris jūd�u attālo ostas piestātni, kur bija pietauvojusies ātrlaiva. Patons Fren�s lielāko daļu laika pavadīja uz jahtas, iebraucis desmit jūdzes līcī. Viņam bija nesaskaņas ar sievām. Bija sācies ploso�s �ķir�anās process. Pa�reizējā gribēja pusi no viņa naudas un visu namīpa�umu. Uz laivas, kā viņ� dēvēja �o divsimt pēdu garo augstākās klases jahtu, dzīve ritēja daudz mierīgāk.

Viņ� iznāca tiem pretī basām kājām, tērpies �ortos. Vess Solsberijs un Deimons Didjē jau bija tur, ar dzērienu glāzēm rokās. Tūlīt vajadzēja ierasties arī Karlosam Hernandesam no Maiami. Fren�s ātri viņus izvadāja pa jahtu, gājiena laikā Klejs saskaitīja vismaz astoņus cilvēkus nevainojami baltos jūrnieku tērpos, visi gaidīja gatavībā, ja kādam kaut ko ievajadzētos. Jahtai bija pieci līmeņi, se�as atsevi�ķas kajītes, tā maksāja divdesmit miljonus dolāru, un tā joprojām. Ridlija iegāja guļam�istabā un sāka izģērbties.

Vīrie�u cilvēki pulcējās pie dzērieniem �verandā�, kā to sauca Fren�s, uz neliela koka klāja aug�ējā līmenī. Izrādījās, ka Fren�am būs jāpiedalās tiesu prāvā, tas bija rets gadījums, jo

parasti korporatīvie apsūdzētie bailēs no viņa pa�i labprāt �ķī�rās no naudas. Viņ� apgalvoja, ka gaida to ar nepacietību, un, kamēr visi dzēra vodku, izplūda garlaicīgās detaļās.

Fren�s apklusa pusteikumā, kaut ko ieraudzījis lejā. Uz apak�ējā klāja parādījās Ridlija kailām krūtīm un, kā sākumā likās, arī bez biksītēm. Bet viņa tomēr bija uzvilkusi bikini, kas aizmugurē bija zobu diega platumā, tomēr kaut kā turējās savā vietā. Trīs vecākie vīri saslējās un tvēra pēc elpas. Viņa ir eiropiete, Klejs pavēstīja, gaidīdams, kuru pirmo ķers sirds�trieka. Kā nokļūst pie ūdeņiem, tā met drēbes nost.

-�� Ko tad tu, sasodīts, nenopērc viņai laivu? iesaucās Solsberijs.

-�� Labāk lai viņa ņem �ito, ierunājās Fren�s, cenzdamies savaldīties.

Ridlija palūkojās aug�up, ieraudzīja, kādu satraukumu radī�jusi, un pazuda. Nebija nekādu �aubu, ka ar acīm viņai sekoja katrs viesmīlis un viss apkalpojo�ais personāls.

-�� Kur es paliku? vaicāja Fren�s, atguvis elpu.

-�� Lai ko tu gribēji teikt, tu jau to izstāstīji, sacīja Didjē.

Tuvojās vēl viena ātrlaiva. Tas bija Hemandess, ne vairs ar

vienu, bet divām jaunkundzēm uz borta. Kad viņi pārsēdās un Fren�s bija tos iekārtojis, Karloss pievienojās vīriem verandā.

-�� Kas tev tās par meitenēm? interesējās Vess.

-�� Mani palīgi, Karloss atbildēja.

-�� Tikai neņem viņas par partneriem, bilda Fren�s. Da�as minūtes viņi parunājās par sievietēm. Bija skaidrs, ka visiem �etriem biju�as vairākas sievas. Varbūt tas bija iemesls, kas lika viņiem tik grūti nopūlēties darbā. Klejs neteica ne vārda, toties uzmanīgi klausījās.

-� Kas notiek ar maksatilu? noprasīja Karloss. Man savāk�tas tūksto� lietas, un es nezinu īsti, ko ar tām darīt.

-�� Tu prasi man, ko darīt ar savām lietām? vaicāja Klejs.

-�� Cik daudz ir tev? jautāja Fren�s. Noskaņojums bija dra�matiski mainījies; lietas kļuva nopietnas.

-�� Divdesmit tūksto�i, Klejs nedaudz piemeloja. Patiesībā viņ� nemaz nezināja, cik daudz lietu tagad ir birojā. Ko gan

nozīmēja neliels pārspīlējums �ajā masveida tiesībpārkāpumu lietu juristu sabiedrībā?

-�� Es savējo neesmu iesniedzis tiesā, Karloss atzina. Apsū�dzības pierādī�ana varētu būt īsts murgs. �ie bija vārdi, ko Klejs jau bija pietiekami uzklausījis un vairs dzirdēt nevēlējās. Jau turpat �etrus mēne�us viņ� bija cerējis, ka vēl kāds ar pazīs�tamu vārdu metīsies maksatila āliņģī.

-�� Man vēl joprojām tas nepatīk, Fren�s piebalsoja. Vakar Dalasā es runāju ar Skotiju Geinsu. Viņam ir divi tūksto�i lietu, bet arī nav skaidrs, ko ar tām darīt.

-�� Ir grūti pierādīt apsūdzību, kas balstās vienīgi uz izpēti, Didjē pamāco�i vērsās Kleja virzienā. Man arī tas nepatīk.

-�� Problēma ir tā, ka slimības, ko izsauc maksatils, rodas arī citu faktoru dēļ, teica Karloss. Man bija �etri eksperti, kas nodarbojās ar �īm zālēm. Tie visi apgalvo, ka, ja sieviete arī lieto maksatilu un dabū krūts vēzi, nav iespējams saistīt �o kaiti ar konkrētajām zālēm.

-�� Ir kādas ziņas no Goffman? taujāja Fren�s. Klejs, kur� bija jau gatavs pārlēkt pār bortu, iedzēra lielu malku visai stipra dzēriena un mēģināja izskatīties tā, it kā būtu minēto korporāciju paņēmis tie�i uz grauda.

-�� Nekādu, viņ� atbildēja. Viss vēl pa�ā sākuma stadijā. Liekas, ka mēs visi ceram uz Mūnihemu.

-�� Es runāju ar viņu vakar, paziņoja Solsberijs. Varbūt mak�satils viņiem nepatika, tomēr notikumu attīstībai viņi sekoja. Klejs �ajā lauciņā bija darbojies pietiekami ilgi, lai saprastu, ka visvairāk jābaidās nepalaist garām īsto brīdi. Un dailofta lieta bija iemācījusi viņam, ka vissatrauco�ākais ir uzbrukt negaidīti, kamēr visi pārējie vēl snau�.

Viņam vēl nebija skaidrs, ko atnesīs maksatila lieta. �ie pui�i grozījās riņķi apkārt, izzondēdami situāciju, cerībā iegūt kaut ko no priek�ējām līnijām. Bet, tā kā Goffman, kop� iesniedzis lietu tiesā, to tik cītīgi sargāja no citu acīm, Klejam nebija nekā, ko viņiem atklāt.

Solsberijs turpināja: Mūnihemu es labi pazīstu. Agrāk mēs kopā prāvojāmies.

-�� Viņ� ir liels muldoņa, piebilda Fren�s, it kā tipiskam tiesu advokātam būtu jātur lūpas sakniebtas un kāds ar lielu muti celtu negodu �im amatam.

-Jā, bet viņ� ir izcils. Vecais divdesmit gadus vēl nav zaudējis nevienā lietā.

-�� Divdesmit vienu gadu, Klejs iestarpināja. Tā vismaz viņ� man teica.

-�� Lai nu tā būtu, iejaucās Solsberijs, nostumdams visus malā, jo viņam bija svaigas ziņas. Klejam taisnība, visi vēro Mūnihemu. Pat Goffman. Prāvo�anās ir nolikta kaut kad sep�tembrī. Viņi atzīst, ka grib tiesāties. Ja Mūnihemam izdodas salikt visu savā vietā un pierādīt apsūdzību, un saukt kompā�niju pie atbildības, tad rodas brīni�ķīga iespēja, ka kompānija izstrādās nacionālās kompensācijas plānu. Bet, ja zvērinātie būs Goffman pusē, tad sāksies kar�, jo kompānija nemaksās nevienam ne centa.

-�� To visu teica Mūnihems? vaicāja Fren�s.

-Jā-

-�� Viņ� ir muldoņa.

-�� Nē, es arī esmu to dzirdējis, ieminējās Karloss. Man ir savs ziņu avots, tas apgalvo to pa�u, ko Vess.

-�� Nekad neesmu pieredzējis, ka apsūdzētais tā rautos uz tiesu, Fren�s iebilda.

-�� Goffman kompānijā ir spēcīgi pui�i, Didjē atzīmēja. Es biju iesūdzējis to pirms piecpadsmit gadiem. Ja var pierādīt, ka tie par kaut ko atbildīgi, viņi pie�ķirs taisnīgu samaksu. Bet, ja ne, tad cauri ir.

Jau atkal Klejs sajuta vēlmi ielēkt ūdenī. Par laimi, maksatils nekavējoties tika piemirsts, kad abas kubie�u palīdzes visai trūcīgos apģērbos izsoļoja uz zemākā klāja.

-�� Palīdzes! Ko tu neteiksi! izmeta Fren�s, cenzdamies tās labāk saskatīt.

-� Kura ir tavējā? apvaicājās Solsberijs, pārliecies pār krēsla malu.

-�� Izvēlieties, pui�i, Karloss atvēlēja. Tās ir profesionāles. Atvedu jums kā dāvanu. Varēsim mainīties.

Pēc �ī paziņojuma visiem uz aug�ējā klāja mutes bija ciet.

Tie�i pirms rītausmas izcēlās negaiss un sagrāva mieru un klusumu uz jahtas. Fren�s, nejauki paģirains un ar kailu palīdzi blakus zem segas, pavēlēja kapteinim doties krasta virzienā. Brokastis bija pārceltas uz vēlāku laiku, neviens nejutās izsalcis. Vakariņas bija izvērtu�ās �etru stundu maratonā, ko papildi�nāja tiesu nama stāsti, neķītri joki un neizbēgamās ķildas, kuras izsauca pārāk daudz lietotais alkohols. Klejs un Ridlija ātri vien nozuda savā kajītē un kārtīgi aizbultēja durvis.

Pēc noenkuro�anās Biloksi ostā, pārlai�ot tur vētru, komi�sijai izdevās caurskatīt visus vajadzīgos dokumentus un ziņo�jumus. Tur bija norādījumi sabiedrības pārstāvniecības lietas administratoram un desmitiem veidlapu parakstī�anai. Pie bei�gām Klejam jau bija kļuvis slikti, viņ� izmisīgi vēlējās nostāties uz cietas zemes.

Starp pārējiem papīriem atradās arī pēdējais algu sada�lījums. Klejs vai, precīzāk izsakoties, viņa juridiskais birojs, drīzumā varētu saņemt vēl �etrus miljonus. Tīri labi, bet viņ� nebija pārliecināts, vai jutīs, kad nauda parādīsies. Tā dos zināmu ieguldījumu pieskaitāmajās izmaksās, bet ne jau uz ilgu laiku.

Tomēr tā viņ� uz da�ām nedēļām tiks vaļā no Reksa Kritla, kur�, līdzīgi topo�ajam tēvam jaundzimu�ā gaidās, klīda pa gaiteni un gaidīja naudu.

Vairs nekad mū�ā, viņ� sev nozvērējās, nokāpdams no jahtas. Viņ� vairs nekad neļausies tikt iesprostots uz veselu nakti kopā ar cilvēkiem, kas viņam nepatika. Limuzīns aizveda viņus līdz lidostai. Gulfstream nogādāja uz Kārību salām.

Villā viņi pavadīja nedēļu, lai gan Klejs �aubījās, vai var tik ilgu laiku būt prom no sava biroja. Tā bija iebūvēta kalna nogāzē, ar skatu uz rosīgo ostas pilsētu Gustaviju, vietu, kas mud�ēja no ma�īnām, tūristiem un da�neda�ādām laivām, kuras nāca un gāja. Ridlija bija atradusi to ekskluzīvu, iznomājamu privāt�īpa�umu katalogā. Tā bija skaista ēka tradicionālā Kārību arhitektūras stilā, ar sarkaniem dakstiņiem, gariem lieveņiem un verandām. Tur bija neskaitāmas guļamistabas un vannasistabas, pavārs, divas istabmeitas un dārznieks. Viņi ātri iekār�tojās, un Klejs sāka �ķirstīt nekustamā īpa�uma ceļvedi, ko kāds it laipni bija atstājis.

Kleja sākotnējā iepazī�anās ar nūdistu pludmali sagādāja viņam milzīgu vil�anos. Pirmā kailā sieviete, ko viņ� ieraudzīja, bija kāda vecmāmiņa, veca, krunkaina būtne, kam, pēc viņa padoma, būtu daudz vairāk sevi jāapsedz nekā jāizrāda. Tad lēnā solī tuvojās viņas virs, tā prāvais vēders nokarājās, aizklā�dams viņa orgānus, uz dibena bija izsitumi un kas tik vēl ne. Par to nūdisms pelnījis nosodījumu. Ridlija, protams, jutās savā elementā, kad �urpu turpu staigāja pa pludmali, bet daudzas galvas grozījās viņai līdzi. Pēc pāris stundu zvilnē�anas smiltīs viņi pameta karsto sauli un izbaudīja divu stundu pusdienas pasakainā fran�u restorānā. Pa�i labākie restorāni bija fran�u, un tie bija izvietoti pa visu salu.

Gustavija bija ļau�u pilna. Valdīja karstums, nebija īstā sezona, bet kāds to bija aizmirsis izstāstīt tūristiem. Tie drūz�mējās uz ietvēm, ceļodami no veikala uz veikalu, un pārplū�dināja ielas ar saviem nomātajiem d�ipiem un mazākiem auto.

Ostā miera nebija nekad, mazas zvejnieku laiviņas tā vien spie�toja apkārt bagāto un slaveno jahtām.

Mustika bija vientulīga un norobe�ota, ta�u Sentbārta bija pārbagāta ar mājām un ļau�u pilna. Bet salas tik un tā bija burvīgas. Klejam patika tās abas. Ridlija, kurai bija radusies sakāpināta interese par īpa�umu uz salas, priek�roku deva Sentbārtai; tas bija veikalu un ēdiena dēļ. Viņai patika apdzīvotas pilsētas. Bija, kas uz viņu skatās.

Pēc trim dienām Klejs noņēma pulksteni un sāka gul�ņāt guļamtīklā uz lieveņa. Ridlija lasīja grāmatas un stundām skatī�jās vecas filmas. Sāka jau pārņemt garlaicība, bet tad Gustavijas ostā ar savu krā�ņo katamarānu ExLitigator iepeldēja D�arets Kārters. Klejs sēdēja bārā netālu no doka un, gaidot tēvu, dzēra sodas ūdeni.

Viņa apkalpe sastāvēja no �etrdesmitgadīgas vācu sievietes ar tik garām kājām kā Ridlijai un veca, blēdīga skota, vārdā Makenzijs, kas bija burā�anas instruktors. Sieviete, Irmgarde, tika vispirms stādīta priek�ā kā viņa palīgs, kam jūrnieku valodā bija visai neskaidra nozīme. Klejs sasēdināja viņus d�ipā un aizveda uz savu villu, kur tie ilgi un dikti mazgājās un tad cienājās ar dzērieniem, līdz saule nogrima jūrā. Makenzijs pār�centās ar viskiju un pēc laika jau krāca guļamtīklā.

Kuģo�anas bizness nebija uzņēmis apgriezienus, glu�i tāpat kā lidaparāta izīrē�ana. Se�u mēne�u laikā ExLitigator bija nomāts �etras reizes. lā garākais ceļojums bija no Naso līdz Arubai un atpakaļ, trīs nedēļas, kas no kāda pensionēta angļu pāra ienesa trīsdesmit tūksto�us dolāru. īsākais bija izpriecas brauciens uz Jamaiku, kur viņi vētrā gandrīz vai pazaudēja jahtu. Toreiz nedzēru�ais Makenzijs bija viņus izglābis. Netālu no Kubas viņi bija saskrēju�ies ar pirātiem. Stāsti sekoja cits citam.

Nav nekāds brīnums, ka Ridlijai D�arets iepatikās. Viņ� lepojās ar savu dēlu. Irmgarde likās apmierināta, iedzerot un smēķējot, un vērojot Gustavijas ugunis lejā.

Jau krietni pēc vakariņām, pēc tam kad sievietes jau bija devu�ās pie miera, D�arets ar Kleju pārcēlās uz citu lieveni vēl

vienam sarunu raundam. Kur tu atradi viņu? D�arets apvai�cājās, un Klejs sniedza īsu abu attiecību vēsturi. Praktiski viņi dzīvoja kopā, bet par kaut ko nopietnāku neviens no abiem neesot ieminējies. Irmgarde jau arī bija pagaidu variants.

D�aretam bija arī simtiem jautājumu juridiskajā sfērā. Viņ� bija satraucies par Kleja jaunās firmas apmēriem un juta nepie�cie�amību piedāvāt padomu par to, kā lietas kārtojamas. Klejs pacietīgi visu noklausījās. Uz katamarāna bija dators ar pieeju intemetam, un D�arets bija lietas kursā par maksatila prāvu un tās nelabvēlīgo atspoguļojumu presē. Kad Klejs paziņoja, ka viņam tagad savāktas divdesmittūksto� lietas, tēvs domāja, ka tas ir par daudz vienai firmai, lai tiktu ar visu galā.

-�� Tu neizproti masveida pārkāpumu lietas, noteica Klejs.

-�� Izklausās pēc vispārējas sevis pakļau�anas riskam, D�a�rets deva pretī. Cik liels ir tavs kļūdī�anās limits?

-�� Desmit tūksto�i.

-�� Ar to nepietiek.

-�� Tas ir viss, ko apdro�inā�anas kompānija man dos. Rim�sties, tēt, es zinu, ko daru.

Veiksmes ziņā D�arets nevarēja ar viņu sacensties. Nauda, pie kuras dēls nu bija ticis, lika viņam ilgoties pēc slavas apvīta�jām dienām tiesu namā. Viņ� dzirdēja tālos, reiz tik maģiskos vārdus no zvērināto priek�sēdētāja mutes: �Jūsu Godība, zvēri�nātie nostājas prasītāja pusē un piesprie� soda naudu desmit miljonu apmērā.� Tad viņ� apkamptu prasītāju un pateiktu da�us laipnus vārdus aizstāvības pusei, un D�arets Kārters varētu atkal pamest tiesu zāli ar kārtējo uzvaru.

Ilgu laiku valdīja klusums. Abiem vīrie�iem nāca miegs. D�arets piecēlās un pagājās līdz lieveņa malai. Tu kādreiz iedomājies par to melno puiku? viņ� jautāja, veroties tumsā.

-�� Par to, kas sāka �audīties nezin no kā?

-�� Par Tekilu?

-Jā, tu man par viņu stāstīji Naso, kad pirkām laivu.

-�� Nūjā, �ad tad iedomājos.

-�� Tas labi. Nauda vēl nav viss. To pateicis, D�arets devās uz gultu.

Ceļojums apkArt salai aizņēma lielāko dienas daļu. Likās, ka kapteinis saprot laivas vadī�anas pamatus, zina, kā uz to dar�bojas vēj�, bet, ja nebūtu Makenzija, viņi būtu iebrauku�i jūrā un bez pēdām pazudu�i tajā. Kapteinis ļoti nopūlējās ar sava kuģa vadību, bet viņa uzmanību stipri vien novērsa Ridlija, kas visu dienu plika cepinājās saulē. D�arets nevarēja vien acu novērst no viņas. Tāpat ari Makenzijs, bet tas bija spējīgs stūrēt pat miegā.

Pusdienas tika ieturētas nelielā noslēgtā līcī salas ziemeļu pusē. Netālu no Sentmārtenas Klejs pārņēma stūresratu, bet tēvs ķērās pie alus. Jau apmēram astoņas stundas Klejs nejutās visai labi, un kapteiņa tēlo�ana nepalīdzēja tikt no �īs sajūtas vaļā. Dzīve uz kuģa nebija domāta viņam. Pasaules apceļo�ana jahtā viņam nebūt nelikās romantiska: viņ� pievemtu visus okeānus. Viņ� priek�roku deva lidma�īnām.

Pēc divām uz sauszemes pavadītām naktīm D�arets bija gatavs atgriezties jūrā. Viņi atvadījās nākamā rīta agrumā, un tēva katamarāns bez kāda noteikta virziena izkuģoja no Gustavijas ostas. Klejs varēja saklausīt tēvu un Makenziju ka�ķēja�mies, kamēr tie peldēja atklāto ūdeņu virzienā.

Viņ� vēl tagad nesaprata, no kurienes villas priek�ā uzradās nekustamo īpa�umu aģente. Kad viņ� atnāca atpakaļ, viņa jau tur bija, �armanta francūziete, kas pļāpāja ar Ridliju, piedzerot kafiju. Viņa sacīja, ka bijusi tepat netālu, iegriezusies, lai apska�tītu māju, kas piederēja vienam no viņas klientiem, kanādie�u pārim, kur� patlaban pārdzīvoja nepatīkamu �ķir�anās pro�cesu, un gribējusi apvaicāties, kā klājas.

-�� Labāk būt nevar, atteica Klejs apsēzdamies. Lielisks nams.

-�� Brīni�ķīgs, vai ne? aģente jūsmoja. Viens no mūsu jaukākajiem īpa�umiem. Es nupat stāstīju Ridlijai, ka �ie kanā�die�i to uzcēlu�i tikai pirms �etriem gadiem, bet pa�i, kā man liekas, te biju�i tikai divas reizes. Vīra bizness ir pajucis. Sieva sākusi bie�āk apmeklēt ārstu, tur, Otavā, bijis viens vienīgs juceklis, un tā nu viņi �o namu nodevu�i pārdo�anai par ļoti saprātīgu cenu.

Sazvērniecisks skatiens no Ridlijas puses. Klejam atlika tikai pavaicāt gaisā virmojo�o jautājumu: Cik?

-�� Tikai trīs miljoni. Sākumā bija pieci, bet, atklāti sakot, tirgus pa�laik ir nedaudz pieklusis.

Kad aģente bija aizgājusi, Ridlija guļamistabā metās viņam virsū. Rīta sekss viņiem nebija pazīstams, nu viņi to izmēģināja, turklāt iespaidīgi. Tāpat arī pēcpusdienā. Tad sekoja vakariņas restorānā; viņa nevarēja vien atraut savas rokas no Kleja. Pus�nakts raunds sākās baseinā, tad viņi pārcēlās uz d�akuzi, tad uz guļamistabu, kur tika aizvadīta visai trakulīga nakts, bet jau pirms pusdienas atkal parādījās nekustamo īpa�umu aģente.

Klejs bija saguris un nepavisam nebija noskaņots runāties par namīpa�umu. Bet Ridlijai �o māju gribējās vairāk nekā jebko citu agrāk, un tā nu viņam nācās to nopirkt. Cena nebija no tām augstākajām; tas bija labs darījums, jo, pieprasījumam atkal pieaugot, viņ� varēs to izdevīgi pārdot.

Kamēr tika aizpildīti papīri, Ridlija klusām apvaicājās Kle�jam, vai nodokļu ziņā nebūtu labāk, ja māja būtu uz viņas vārda. Viņa no fran�u vai amerikāņu nodokļiem zināja tikpat daudz, cik viņ� no gruzīnu manto�anas likumiem, ja tādi vis�pār bija. Pie velna, nekā nebija, viņ� pie sevis noteica, bet viņai mierīgi paskaidroja: Nē, nodokļu ziņā tam nav nekādas nozīmes.

Viņa izskatījās aizvainota, bet tas ātri pārgāja, kad viņ� bija gatavs kļūt par īpa�nieku. Klejs vienatnē devās uz Gustavijas banku un veica pārskaitījumu no ārzonas rēķina. Arī pie īpa��uma lietu pilnvarotā viņ� gāja viens, bez Ridlijas.

-�� Es vēl kādu laiku vēlētos te palikt, viņa atklāja, kad abi bija pavadīju�i garu pēcpusdienu uz lieveņa. Viņ� nākamajā rītā bija plānojis aizlidot un bija domājis, ka viņa, pats par sevi saprotams, brauks līdzi. Man gribētos savest �o māju kār�tībā, viņa paskaidroja. Satikties ar iek�telpu dekoratoru. Tāpat vien kādu nedēļu atpūsties.

�Kāpēc ne?� Klejs nodomāja. �Tagad, kad �ī sasodītā vieta ir manējā, es ta�u varu to izmantot.�

Kolumbijas apgabalā viņ� atgriezās viens pats un pirmo reizi pēdējo nedēļu laikā savā D�ord�taunas mājā izbaudīja vientulību.

Vairākas dienas D�oels Hanna apsvēra savu sologājienu tikai viņ�, viņ� viens pats galda vienā pusē stāsies pretī nelielai advokātu un to palīgu armijai otrajā pusē. Viņ� cels priek�ā kompānijas izdzīvo�anas plānu; palīdzība �ajā lietā viņam ne�bija vajadzīga, jo plāns bija viņa smadzeņu izauklēts.

Tomēr Babkoks, viņa apdro�inā�anas kompānijas pārstāvis, uzstāja uz savu klātbūtni. Gāja runa par viņa klienta pieciem miljoniem, un, ja nu viņ� gribēja būt klāt, D�oels nevarēja viņu atturēt.

Kopā viņi iegāja ēkā Konektikutas avēnijā. Lifts apstājās ceturtajā stāvā, un viņi iznāca visnotaļ iespaidīgajos D�. Kleja Kārtera II Juridiskā biroja apartamentos. Pasaulei par to vēstīja logo �D�. K. K.�, kur� lielu bronzas burtu veidā karājās pie sie�nas, kas varētu būt no ķir�koka vai sarkankoka. Reģistrācijas telpā bija spīdīgas itāļu mēbeles. Aiz stiklota un hromēta galda ar izkoptu smaidu viņus sveica pievilcīga, jauna blondīne un norādīja uz kabinetu tālāk pa gaiteni. Tur pie durvīm gaidīja jurists, vārdā Vaiets, viņ� ieveda tos iek�ā, sapazīstināja ar pulciņu aiz galda, un, kamēr D�oels un Babkoks darbojās ap saviem portfeļiem, uzradās vēl viena glīti noaugusi jauna sie�viete, kas piedāvāja kafiju. Tā tika pasniegta sudrabotā kafijas servīzē, uz kannas un smalkajām porcelāna tasītēm bija iegra�vēts uzraksts �D�. K. K.�. Kad viss bija nokārtots un sagatavots darbam, Vaiets uzsauca asistentam: Pasaki Klejam, ka visi ieradu�ies.

Pagāja neveikls brīdis, jo misters D�. K. K. lika visiem gaidīt. Beigās ieradās ari viņ�, steigā, bez �aketes, pār plecu kaut ko stāstīdams sekretārei, nu ļoti aizņemts cilvēks. Viņ� taisnā ceļā devās pie D�oela Hannas un Babkoka un sasveicinājās tā, it kā tie abi būtu �eit ieradu�ies no laba prāta un viņus saistītu kāds savstarpēji izdevīgs darījums. Tad viņ� ātri pievērsās otrai

pusei un ieņēma valdnieka troni savas komandas vidū astoņas pēdas tālāk.

D�oelam Hanna galvā bija tikai viena doma: ��is puisis pa�gāju�ajā gadā nopelnījis simt miljonus.�

Babkoks domāja par to pa�u, bet piedevām ari par baumām, ka �is zēniņ� nekad nav izmēģinājis roku civilajā tiesā. Piecus gadus viņ� aizvadījis kopā ar cietpauriem krimināltiesā, bet nekad vēl nav lūdzis ne centa zvērinātajiem. Visā viņa stājā bija jau�ama nervozitāte.

-�� Jūs sacījāt, jums esot plāns, iesāka misters D�. K. K.

-�� Noklausīsimies to.

Izdzīvo�anas shēma bija pavisam vienkār�a. Kompānija bija gatava atzīt, gan tikai �īs tik�anās dēļ, ka tā sara�ojusi kādu porciju nekvalitatīvas portlandcementa javas, un tāpēc zināms skaits jaunbūvju Baltimorā būs jāpārmūrē. Lai kompensētu namīpa�niekus, būs nepiecie�ams samaksas fonds, ta�u kom�pānijai nevajadzētu nogriezt skābekli pavisam. Lai arī cik vienkār�s bija �is plāns, D�oelam pagāja pusstunda, lai to pre�zentētu.

Babkoks uzstājās no apdro�inā�anas sabiedrības puses. Viņ� apstiprināja, ka apdro�inājuma summa ir pieci miljoni dolāru, �is bija viens no retajiem gadījumiem, kas tika atklāts tik ātri. Viņa pārstāvētā sabiedrība un Hannu uzņēmums piedalīsies kopējā kasē.

D�oels Hanna paskaidroja, ka viņa kompānijai trūkst skaid�ras naudas, bet tā ir gatava aizņemties prāvu summu, lai atlīdzinātu cietu�ajiem. Tā ir mūsu kļūda, mēs gribam to izlabot, viņ� atkārtoja ne reizi vien.

-�� Vai jums ir precīzi dati par māju skaitu? pavaicāja D�. K. K., un visi viņa pakalpiņi metās to pierakstīt.

-�� Deviņi simti divdesmit divas, D�oels atbildēja. Mēs esam tiku�ies ar vairumtirgotājiem, tad ar darba vadītājiem un vēlāk ar mūrnieku apak�uzņēmējiem. �ķiet, tas ir precīzais skaits, bet tas varētu svārstīties piecu procentu robe�ās.

D�. K. K. kaut ko ātri rakstīja. Pabeidzis viņ� teica: Tātad, ja mēs pieņemam, ka divdesmit pieci tūksto�i dolāru ir adekvāta

summa, lai atlīdzinātu katra klienta zaudējumus, mums būs darī�ana ar nedaudz vairāk nekā divdesmit trim miljoniem.

-�� Mēs esam pārliecināti, ka nebūs vajadzīgi ne divdesmit tūksto�i, lai nostiprinātu katru ēku, iebilda D�oels.

Asistents pasniedza D�. K. K. kādu dokumentu. Mums te ir slēdziens no �etrām Hovardas apgabala mūrnieku apak�uz�ņēmēju firmām. Visas �etras biju�as apskatīt postījumus. Katra ir devusi vērtējumu. Zemākais ir 18 900, augstākais 21 500. Vidējā summa būtu divdesmit tūksto�i.

-�� Es gribētu tos redzēt, ieminējās D�oels.

-�� Varbūt vēlāk. Piedevām pastāv ari citādi kaitējumi. Nam�īpa�niekiem pienākas kompensācija par vil�anos, satraukumu, sabojāto prieku un emocionālo pārdzīvojumu. Vienam no mūsu klientiem sāku�ās ne�ēlīgas galvassāpes. Vēl kāds zaudējis pir�cēju, jo mājai sāka krist ārā ķieģeļi.

-� Mūsu novērtējumi ir divpadsmit tūksto�u robe�ās, atzina D�oels.

-�� Mēs negrasāmies nokārtot �os gadījumus par divpadsmit tūksto�iem dolāru, paziņoja D�. K. K., un visi galda pretējā pusē no�ūpoja galvu.

Piecpadsmit tūksto�i būtu taisnīgs kompromiss, un ar to pietiktu, lai katrai mājai pārmūrētu jaunus ķieģeļus. Bet �ādā gadījumā klientam paliktu tikai desmit tūksto�i dolāru pēc tam, kad Kārtera birojs pievāktu savu tre�daļu. Desmit tūksto�i būtu gana, lai izņemtu vecos ķieģeļus, sagādātu jaunus, bet tur neiznāktu, ko samaksāt mūrniekiem par darbu. Desmit tūksto�i visu tikai sare�ģītu ēkas būtu noārdītas līdz ģip�kartonam, mājas priek�a pārvērstos dubļainā zampā, sānceliņos būtu no�krauti jaunie ķieģeļi, bet nebūtu neviena, kas liktu tos vietā.

Deviņi simti divdesmit divi darījumi, no katra 5000 dolāru tas nestu 4,6 miljonu dolāru peļņu. Klejs rēķināja zibenīgi, pats brīnīdamies, cik prasmīgs kļuvis nullī�u virknē�anā. Deviņ�desmit procentu no tā piederētu viņam; kaut kas bija jādod ari da�iem juristiem, kas procesā iesaistījās vēlāk. Nebija slikta naudiņa. Tā segtu izmaksas jaunajai villai Sentbārtā, kur patlaban slēpās Ridlija, kas neizrādīja nekādu interesi par

atgrie�anos mājās, un pēc nodokļu atskaitī�anas nekas daudz vairs pāri nepaliks.

Ar piecpadsmit tūksto�iem dolāru uz katru iesniegto prasību Hannas izdzīvotu. Saņemot piecus miljonus no Babkoka kom�pānijas, uzņēmums tiem varētu pievienot savus divus miljonus, kas tiem bija skaidrā naudā un skaitījās rūpnīcas un iekārtu fondā. Kopējā summa visu prasību apmierinā�anai bija piecpa�dsmit miljoni dolāru. Atliku�os astoņus miljonus varētu aiz�ņemties no Pitsburgas bankām. Tomēr �ī informācija tika patu�rēta Hanna un Babkoka starpā. �ī bija tikai pirmā tik�anās, vēl nebija laiks izspēlēt visas kārtis.

Viss bija atkarīgs no tā, cik daudz par savām pūlēm gribēja saņemt misters D�. K. K. Viņ� varētu nokārtot taisnīgu darī�jumu, varbūt nedaudz samazinot savu procentu likmi, bet tik un tā iegūstot vairākus miljonus, aizstāvēt savus klientus, atļaut izdzīvot labai vecai kompānijai, un to arī varētu saukt par uzvaru.

Bet viņ� var arī ieņemt stingru nostāju, un tad cietīs visi.

Mis Gukas balss pa selektoru skanēja nedaudz nervozi.

-�� Atnāku�i divi, Klej, viņa gandrīz �ukstēja. No FIB.

Iesācēji masu likumpārkāpumu lietu sfērā bie�i vien atskatī�jās pār plecu, it kā viņi darītu kaut ko nelikumīgu. Kaut gan ar laiku viņu ādas top tik biezas, ka tie jūtas kā aiz teflona kārtas. Klejs, izdzirdot pieminam FIB, pat salēcās, bet tad nospurdzās pats par savu mazdū�ību. Viņ� ta�u nedarīja neko neatļautu.

Viņi bija kā no modeļu atlases, divi jauni, �vītīgi aģenti, kas, izvelkot savas nozīmes, centās atstāt iespaidu uz ikvienu, kur� varētu viņos nolūkoties. Melnais bija aģents Spūners, bet balta�jam apliecībā bija rakstīts Aģent Lohse. Izrunājams kā Lū�s. Apsēzdamies krēslos Kleja kabineta atpūtas stūrītī, viņi reizē atpogāja �aketes.

-�� Vai pazīstat cilvēku, vārdā Mārtiņ� Greiss? iesāka Spūners.

-Nē.

-�� Maiks Paķers?

-Nē.

-�� Makss Peiss?

-Jā-

-�� Tā ir viena un tā pati persona, bilda Spūners. Jums ir kāda nojausma, kur viņ� varētu būt?

-Nē.

-�� Kad redzējāt viņu pēdējoreiz?

Klejs piegāja pie rakstāmgalda, paķēra kalendāru un atgrie�zās savā vietā. Viņ� vilcinājās, pūloties sakārtot domas. Viņ� nekādā gadījumā nebija spiests atbildēt uz jautājumiem. Viņ� jebkurā brīdī varētu palūgt tos aiziet un atgriezties tikai tad,

kad klāt būtu viņa advokāts. Ja aģenti pieminēs tarvānu, viņ� to visu izbeigs. Nevaru precīzi pateikt, viņ� ierunājās. Būs pagāju�i jau vairāki mēne�i. Kaut kad februāra vidū.

Lū�s veica pierakstī�anu, Spūners bija iztaujātājs. Kur jūs satikāties?

-�� Vakariņās, viņa viesnīcā.

-�� Kas tā bija par viesnīcu?

-�� Neatceros. Kāpēc tāda interese par Maksu Peisu?

Abi ātri saskatījās. Spūners turpināja: Tas ietilpst Vērtspa�pīru un bir�as darījumu komitejas izmeklē�anā. Peisam pagātnē biju�i gadījumi ar vērtspapīru izkrāp�anu. Ko jūs zināt par viņu?

-�� Neko daudz. Viņ� bija diezgan noslēgts.

-�� Kā un kāpēc jūs satikāties?

Klejs nometa kalendāru uz kafijas galdiņa. Teiksim tā, tas bija biznesa darījums.

-� Lielākā daļa viņa biznesa partneru nokļūst cietumā. Labāk izdomājiet ko citu.

-�� Pietiks par to. Kāpēc esat ieradu�ies?

-�� Mēs meklējam lieciniekus. Mums ir zināms, ka kādu laiku viņ� uzturējies Kolumbijas apgabalā. Zinām ari to, ka pagāju�os Ziemassvētkos viņ� apciemojis jūs Mustikā. Zinām, ka janvāri viņ� izpārdeva �ūksni Gojfman akciju par 62,25 dolāriem gabalā tie�i dienu pirms tad, kad jūs ierosinājāt savu lietu. Vēlāk atpirka tās par �etrdesmit deviņiem dolāriem, nopelnot vairākus mil�jonus. Domājam, ka viņam bijusi pieeja pie konfidenciālā valdī�bas ziņojuma par kādām Gojfman ra�otām zālēm maksatilu, un informāciju viņ� izmantojis, lai veiktu �o krāpniecības aktu.

-�� Vai vēl kas?

Lū�s pārtrauca rakstī�anu un pavaicāja: Vai jūs ari iztirgo�jāt Gojfman akcijas, pirms iesniedzāt lietu tiesā?

-�� Neesmu to darījis.

-� Jums kādreiz tās piederēju�as?

-Nē.

-Jums ir vēl kādi ģimenes locekļi, juridiskā darba partneri, ārzonu uzņēmumi vai konti, kas atrodas jūsu kontrolē?

-�� Nē, nav.

Lū�s ielika savu pildspalvu kabatā. Labi policisti pirmo tik��anos nevelk garumā. Jāļauj lieciniekam vai vainīgajam, vai jebkuram cilvēkam pasvīst un varbūt izdarīt ko muļķīgu. Nā�kamā reize būs daudz ilgāka.

Viņi piecēlās un virzījās uz durvīm. Ja kaut ko uzzināt par Peisu, arī mēs gribētu par to dzirdēt, piebilda Spūners.

-�� Uz to varat necerēt, Klejs atbildēja. Viņ� nevarēja nodot Peisu, viņiem bija tik daudz kopēju noslēpumu.

-�� Ak tā, mēs tomēr ceram uz to, mister Kārter. Nākamreiz mēs parunāsim par Akermana laboratoriju.

Pēc diviem gadiem un astoņiem soda naudās izmaksātajiem miljoniem �Veselīgais dzīvesveids� padevās. Pēc kompānijas domām, tā bija veikusi labas gribas �estu, lai labotu savu kļūdu ar Kaulainā Bena diētas kapsulām. Tā varonīgi bija centusies atlīdzināt ap pusmiljons cietu�ajiem, kas bija pakļāvu�ies viņu intensīvajai reklāmai un, nezinot visu informāciju, sāku�i lietot zāles. Tā pacietīgi bija izturējusi ne�ēlīgo juristu uzbrukumu. Tā bija padarījusi viņus bagātus.

Sagrauta, panīkusi, tā tik tikko turējās virs ūdens, bet nu tā piedzīvoja jaunu triecienu, ko nevarēja vairs pārciest. Pēdējais piliens bija divas uz ātru roku izveidotas sabiedrības pārstāv�niecības lietas, ko iesniegu�i �aubīgi advokāti; tie pārstāvēja vairākus tūksto�us �pacientu�, kuri gan lietoju�i Kaulaino Benu, bet komplikāciju �iem cilvēkiem nebija. Viņi prasīja miljonus vienkār�i tāpēc, ka bija dzēru�i �o līdzekli, un tagad bija satrau�ku�ies par to, un turpinās to darīt vēl, tādā veidā sagraujot jau tā tik trauslo garīgo veselību.

�Veselīgais dzīvesveids� iesniedza paziņojumu par bankrotu pēc 11. panta un atkāpās no visa �ī jucekļa. Trīs kompānijas nodaļas jau atradās uz e�afota, drīz tā kopumā beigs savu eksis�tenci. Tā parādīja pigu visiem advokātiem un viņu klientiem un pameta kaujas lauku.

�ī ziņa izrādījās pārsteigums finan�u aprindām, bet neviens nebija tik satriekts kā masveida tiesībpārkāpumu lietu

advokatūra. Viņi bija no�ņaugu�i savu zelta zosi. Oskars Malrūnijs to ieraudzīja intemetā un tūlīt aizslēdza durvis. Viņa fantastiskajā vadībā firma bija iztērējusi 2,2 miljonus dolāru reklāmas paziņojumos un medicīniskajās pārbaudēs, kas vai�nagoju�ās ar divsimt piecpadsmit likumīgu klientu atra�anu Kaulainā Bena lietā. Pie vidējās kompensāciju likmes simt astoņdesmit tūksto�i dolāru visa darījuma rezultātā advokāti honorāros saņemtu piecpadsmit miljonus, kas sastādītu lielāko daļu no viņa tik ļoti gaidītās gada beigu prēmijas.

Pēdējo trīs mēne�u laikā Oskars nebija spējis panākt, lai sabiedrības pārstāvniecības lietu administrators apmierinātu viņa prasības. Klīda baumas par pastāvo�ajiem strīdiem starp neskaitāmajiem advokātiem un patērētājiem. Pēdējiem bija grūtības tikt pie naudas, kas viņiem it kā pienācās.

Viņ� nosvīdis stundu ņēmās ap telefonu, zvanot citiem �īs lietas juristiem, pūloties dabūt savienojumu vispirms ar admi�nistratoru, tad ar tiesnesi. Visnelāgākās aizdomas apstiprināja kāds advokāts no Ne�vilas, kas vēl pirms Oskara bija iesniedzis savas lietas vairāku simtu apjomā. Mūs ir pie�mauku�i, advokāts teica. �Veselīgā dzīvesveida� pasīvā ir �etrreiz vairāk nekā aktīvā, un skaidras naudas nav. Mēs esam pie�akarēti.

Oskars nomierinājās, iztaisnoja kaklasaiti, aizpogāja krekla piedurknes, uzvilka �aketi un gāja visu izstāstīt Klejam.

Pēc stundas viņ� sagatavoja vēstules visiem divsimt piecpa�dsmit klientiem. Viņ� lūdza tiem nelolot veltas cerības. Lietas izskatījās drūmas. Viņu firma gan uzmanīgi sekos bankrota procedūrai un pa�ai kompānijai. Tā neatlaidīgi mēģinās visiem līdzekļiem panākt kompensāciju izmaksu.

Bet bija visai mazs pamats labām izredzēm. Nora Taketa savu vēstuli saņēma pēc divām dienām. Tā kā pastnieks viņu pazina, viņ� zināja, ka tā mainījusi adesi. Tagad Nora dzīvoja divtik lielā treilerā tuvāk pilsētai. Viņa, kā jau vienmēr, bija mā�jās, dro�i vien skatījās ziepju operas pa savu jauno platekrāna televizoru, pieko�ot cepumus ar zemu tauku saturu, kad past�nieks pastkastītē ielika vēstuli no juridiskā biroja, trīs rēķinus un pāris paziņojumu par izpārdo�anām. No Kolumbijas apga�

bala juristiem viņa saņēma daudz sūtījumu, un visi Larkinā zināja, kāpēc. Sākumā gāja runas, ka atlīdzība no diētas table�u ra�otājfirmas bija simttūksto� dolāru, tad viņa kādam bankā bija ieminējusies, ka summa varētu būt tuvāka divsimt tūksto��iem. Tā kļuva vēl lielāka, kad par to sāka tenkot visā Larkinā.

Ērls D�eters no pilsētas dienvidiem pārdeva Norai jauno treileru, kad uzradās ziņas par to, ka viņa tiks gandrīz pie pusmiljona, turklāt drīz. Piedevām viņas māsa Mērija Beta bija parakstījusi deviņdesmit dienu parādzīmi.

Pastnieks zināja arī to, ka nauda Norai radīja visāda veida problēmas. Visi Taketi �ajā apgabalā, būdami arestēti, viņai zvanīja, lūdzot dro�ības naudu. Viņas bērnus vai, pareizāk, bērnus, ko viņa audzināja, skolā kaitināja par to, ka viņu māte esot tik resna un tik bagāta. Viņu tēvs, kas �ai apkaimē nebija manīts divus gadus, bija atgriezies pilsētā. Frizētavā viņ� ļaudīm mēļoja, ka Nora esot visjaukākā sieviete, ar ko viņ� jebkad bijis precējies. Viņas tēvs bija piedraudējis �o nogalināt, tas bija vēl viens iemesls, kāpēc Nora sēdēja mājās aiz slēgtām durvīm.

Bet lielākā daļa viņas rēķinu nebija nomaksāti. Jau pagāju�ajā piektdienā kāds bankā bija ieminējies, ka no kompensācijas vēl nav ne miņas. Kur bija Noras nauda? Tas bija vissvarīgākais jautājums Larkinā, Vird�īnijā. Varbūt tā bija aploksnē?

Viņa gāzelēdamās iznāca ārā tikai pēc stundas, kad bija pār�liecinājusies, ka tuvumā neviena nebija. Iztuk�ojusi pastkastīti, viņa nozuda atpakaļ treilerā. Viņas zvani misteram Malrūnijam bija bez panākumiem. Sekretāre sacīja, ka viņa neesot pilsētā.

Viņi satikās vēlu vakarā, kad Klejs jau devās prom no biroja. �ī tik�anās sākās ar nepatīkamu vēsti un nesolīja neko labu.

Kritis ienāca ar skābu seju un paziņoja: Mūsu darbības apdro�inātājs ir devis ziņu, ka atceļ apdro�inājumu.

-�� Ko? Klejs iekliedzās.

-�� Tu mani dzirdēji.

-�� Kāpēc tu to paziņo tikai tagad? Es jau kavēju vakariņas.

-�� Es visu dienu ar viņiem vedu pārrunas.

Saruna uz bridi pārtrūka, līdz Klejs nometa �aketi uz dīvāna un piegāja pie loga. Kāpēc?

-�� Viņi ir novērtēju�i tavu darbību, un viņiem nepatīk tas, ko ieraudzīju�i. Divdesmit �etri tūksto�i maksatila lietu viņus biedē. Ir liela nepatik�anu iespējamība, ja kaut kas noiet greizi. Viņu desmit miljoni varētu būt tikai piliens jūrā, tā nu viņi pamet �o kuģi.

-�� Vai tad tā var?

-�� Bez �aubām. Apdro�inā�anas sabiedrība var atcelt apdro��inājumu, kad vien viņiem tīk. Viņi ir mums parādā mūsu iemaksas, bet tas ir sīkums. Mēs tagad esam neaizsargāti, Klej. Nekāda apdro�inājuma.

-�� Mums tas nebūs vajadzīgs.

-�� Es klausos, bet tas nedod man miera.

-�� Cik es atceros, tu biji satraucies ari par dailofta lietu.

-�� Tur es kļūdījos.

-�� Un tagad, Reks, veco zēn, tu kļūdies attiecībā uz maksatilu. Kad misters Mūnihems būs ticis galā ar Gojfman Flegstafā, viņi vēlēsies nokārtot kompensāciju darījumu. Jau tagad viņi noliek malā miljardus sabiedrības pārstāvniecības lietai. Vai tev ir nojausma, cik daudz var ienest �ie divdesmit �etri tūk�sto�i lietu? Mēģini minēt!

-�� Nu, pārsteidz mani!

-� TUvu pie miljards dolāriem, Reks. Un Gojfman to var atļau�ties maksāt.

-�� Vienalga, esmu satraukts. Ja nu atgadās kas slikts?

-�� Drusciņ vairāk ticības, vecīt. �īs lietas nenotiek tik ātri. Prāva ir nolikta uz septembri. Kad tā būs galā, nauda atkal ienāks.

-�� Reklāmām un pārbaudēm esam iztērēju�i jau astoņus mil�jonus. Vai mēs nevaram mazliet piebremzēt? Kāpēc gan tu nevari samierināties ar to, ka ar divdesmit �etriem tūksto�iem lietu pietiek?

-�� Tāpēc, ka ar to nepietiek. To pateicis, Klejs pasmaidīja, paņēma �aketi, paplik�ķināja Kritlam pa plecu un devās vaka�riņās.

Viņam pusdeviņos bija paredzēta tik�anās ar biju�o istabas biedru no Oldebitgrilas koled�as. Bārā viņ� nogaidīja gandrīz stundu, iekams iezvanījās viņa mobilais telefons. Istabas bied�ram bija gadījusies sapulce, kas, likās, nekad nebeigsies. Viņ� izteica parastās atvaino�anās frāzes.

Klejs jau devās prom, kad pamanīja Rebeku, kas ieturēja vakariņas kopā ar divām lēdijām. Viņ� pakāpās atpakaļ, samek�lēja savu bāra krēslu un pasūtīja vēl vienu alu. Klejs saprata, ka viņu ceļi atkal krustoju�ies. Viņ� bezgalīgi alka ar viņu aprunā�ties, bet neuzdro�inājās iejaukties. Gājiens uz tualeti varētu nostrādāt.

Kad viņ� soļoja garām viņas galdiņam, Rebeka palūkojās aug�up un uzreiz pasmaidīja. Viņa iepazīstināja Kleju ar savām draudzenēm, un viņ� paskaidroja, ka bārā gaidījis savu veco koled�as biedru ierodamies uz vakariņām. Puisis stipri kavējās, dro�i vien vēl būs jāgaida, piedodiet par traucējumu. Man nu jāskrien. Bija jauki iepazīties.

Pēc piecpadsmit minūtēm pārpildītajā bārā parādījās Rebeka un nostājās viņam līdzās. Pavisam tuvu.

-�� Man ir tikai minūte laika, viņa noteica. Viņas tur gaida. Viņa pamāja uz restorāna pusi.

-�� Tu izskaties lieliski, Klejs izmeta, tikko valdīdams rokas.

-�� Tu arī.

-�� Kur tad Maierss?

Viņa tikai paraustīja plecus, it kā tai būtu vienalga. Strādā. Viņ� visu laiku strādā.

-�� Kā iet laulības dzīvē?

-�� Ļoti vientuļi, viņa atbildēja, veroties tālumā.

Klejs iemalkoja dzērienu. Ja viņa neatrastos pilnā bārā, kur netālu gaidīja draudzenes, viņa būtu izkratījusi sirdi. Bija tik daudz, ko gribētos pateikt.

�I laulība nekam neder! Klejs ar pūlēm apspieda smaidu.

-�� Es vēl joprojām gaidu, viņ� sacīja.

Rebekas acis bija valgas, kad tā noliecās un noskūpstīja Kleju uz vaiga. Tad, neteikusi ne vārda, viņa nozuda.

Kad The Orioles zaudēja se�us punktus The Devil Rays lai nu kam Teds Vorlijs pamodās no �im brīdim neierastās snaudas un apdomāja, vai aiz�ļūkt uz tualeti tagad vai pagaidīt līdz septītajai piespēļu kārtai. Viņ� bija aizmidzis veselu stundu, kas bija sevi�ķs gadījums, jo parasti viņ� katru dienu devās pēcpusdienas snaudā tie�i pulksten divos. The Orioles bija gar�laicīgi, bet nekad vēl viņu spēle nebija viņu iemidzinājusi.

Bet pēc tā murga ar dailoftu viņ� nekad nepārbaudīja urīn�pū�ļa iespēju robe�as. Nelietot pārāk daudz �ķidruma, alu vispār ne. Un nekādu spiedienu uz izvadsistēmu tur, lejā; ja vajadzēja iet, viņ� nevilcinājās. Kas par to, ka viņ� palaidīs garām da�as piespēles? Viņ� devās uz nelielo viesu vannasistabu gaiteņa galā, blakus guļamistabai, kur misis Vorlija, iemetusies �ūpuļ�krēslā, noņēmās ar me�ģīņu tamborē�anu, tā aizpildīja lielāko viņas dzīves daļu. Vorlijs aizvēra aiz sevis durvis, atdarīja bikses un sāka nolaist urīnu. Viegla dedzinā�anas sajūta lika viņam paskatīties lejup, un, kad viņ� to izdarīja, gandrīz vai noģība.

Urīns bija rūsas krāsā tum�i iesarkans �ķidrums. Viņ� aizelsās un ar vienu roku atbalstījās pret sienu. Kad bija beidzis, viņ� nenorāva ūdeni, bet gan apsēdās uz poda, vairākas minū�tes cenzdamies sakopot spēkus.

-�� Ko tu tur dari? ievaicājās sieva.

-�� Kāda tev tur daļa, sasodīts! viņ� atkliedza.

-�� Ted, vai ar tevi viss kārtībā?

-Jā, ir labi.

Bet nebija vis labi. Viņ� pacēla poda vāku, vēlreiz paskatījās uz sava organisma nule kā izdalīto briesmu signālu, beigās

noskaloja to ar ūdeni un aizgāja atpakaļ uz savu istabu. The Devil Rays jau bija astoņi punkti, bet spēle bija zaudējusi to nozīmību, kas tai bija pie pirmās piespēļu kārtas. Pēc divdesmit minūtēm, kad bija izdzēris trīs glāzes ūdens, viņ� nozagās lejā, pēc iespējas tālāk no sievas, un pa�urāja mazajā vannasistabā.

Tās bija asinis, viņ� nosprieda. Audzēji bija uzradu�ies no jauna, un, lai kāda būtu to forma, viss bija daudz nopietnāk nekā iepriek�.

Sievai viņ� patiesību atklāja nākamajā rītā, ēdot grauzdiņus ar d�emu. Viņ� būtu gribējis paturēt to pie sevis pēc iespējas ilgāk, bet viņi viens otram vai cauri redzēja, tāpēc noslēpumi, īpa�i tie, kas saistās ar veselību, bija grūti glabājami. Viņa nekavējoties ķērās pie lietas, piezvanot urologam, un, skaļi bļaudama uz sekretāri, vienojās par pēcpusdienas vizīti. Tas bija steidzami, atlikt uz rītu nebūtu vēlams.

�etras dienas vēlāk mistera Vorlija nierēs tika uzieti ļaunda�bīgie audzēji. Piecu stundu ilgās operācijas laikā ārsti izgrieza visus atrodamos jaunveidojumus.

Uroloģijas nodaļas vadītājs rūpīgi novēroja pacientu. Kolēģis no Kanzassitijas slimnīcas par līdzīgu gadījumu nieru audzēju pēc dailofta lieto�anas bija informējis pirms mēne�a. Kanzassitijā pacients patlaban pārcieta ķīmijas terapiju un ātri zaudēja spēkus.

Tas pats varētu būt sagaidāms ari misteram Vorlijam, lai gan onkologs savā pirmajā pēcoperācijas vizītē izteikumos bija visai piesardzīgs. Misis Vorlija nepārtrauca tamborē�anu, kad sūdzējās par slimnīcas ēdiena kvalitāti, viņa negaidīja delikate�ses, bet kāpēc tas vismaz nevarētu būt silts? Par �ādām cenām? Misters Vorlijs paslēpās zem segas un vērās televizorā. Viņ� �ēlīgi nogrieza skaņu, kad ieradās ārsts, lai gan bija pārāk sabēdājies un nospiests, lai piedalītos sarunā.

Viņu izrakstīs pēc nedēļas vai vēlāk, tiklīdz viņ� jutīsies pietiekami spēcīgs, tiks uzsākta enerģiska ciņa ar vēzi. Kad �ī tik�anās beidzās, misters Vorlijs apraudājās.

No turpmākajām sarunām ar kolēģi no Kanzassitijas urolo�ģijas nodaļas vadītājs uzzināja par vēl vienu gadījumu. Visi

trīs pacienti piederēja pie dailofta apsūdzības pirmās grupas. Tagad viņi bija pie mir�anas. Tika pieminēts advokāta vārds. Kanzassitijas pacientu pārstāvēja neliela firma Ņujorkā.

Ārstam reti un iepriecino�i bija tie mirkļi, kad tas varēja sameklēt advokātu, kur� savukārt apsūdzētu citu sava amata brāli, un uroloģijas nodaļas vadītājs bija apņēmies tagad tādu izbaudīt. Viņ� iegāja Vorlija palātā, iepazīstināja ar sevi, jo viņi nebija tiku�ies, un izskaidroja savu lomu viņa atveseļo�anās procesā. Vorlijam ārsti jau bija līdz kaklam, un, ja nebūtu visu to caurulī�u pie viņa novārdzinātā ķermeņa, viņ� būtu savācis savas mantas un pats aizgājis. Saruna drīz vien aizvirzījās pie dailofta, tad pie kompensācijām, tad pie juristu profesijas iene�sīguma. Tas iesvēla uguni vecajā vīrā; viņa sejā parādījās krāsa, acis kvēloja.

Darījums par trūcīgo atlīdzību bija noslēgts pret viņa gribu. Nieka �etrdesmit trīs tūksto�i dolāru, kad viss pārējais tika advokātam! Viņ� bija zvanījis un zvanījis, un beigās sazvanījis kādu jaunu visgudrīti, kas ieteica viņam apskatīt, kas rakstīts dokumentos, ko viņ� parakstījis. Tur bija pants par pilnvaro��anu, kas atļāva advokātam kārtot darījumu, ja naudas summa pārsniedz zemāko slieksni. Misters Vorlijs bija aizsūtījis divas indīgā tonī rakstītas vēstules Klejam Kārteram, bet neviena no tām nebija izprovocējusi viņu atbildēt.

-�� Es biju pret �ādu darījumu, Vorlijs vienā laidā apgalvoja.

-�� Man �ķiet, ir jau par vēlu, bija misis Vorlijas atbilde.

-�� Varbūt ne, iebilda ārsts. Viņ� izstāstīja viņiem par Kan�zassitijas pacientu, kur� ļoti līdzinājās Tedam Vorlijam. Viņ� ir noalgojis citu advokātu, kas iesūdzētu viņa biju�o. Ārsta balsī jautās milzīgs apmierinājums.

-�� Pakaļā tos visus juristus, noburk�ķēja Vorlijs. Arī ārstiem tur vieta, bet viņ� paturēja mēli aiz zobiem.

-� Vai jums ir viņa telefona numurs? pajautāja misis Vorlija. Viņa domāja daudz skaidrāk nekā vīrs. Bija skumji par to prā�tot, bet viņai rūpēja dzīve gadu vai divus pēc tam, kad Teds būs nomiris.

Nejau�ā kārtā urologam numurs atradās.

Vienīgā lieta, no kā baidījās masveida tiesībpārkāpumu lietu juristi, bija kāds no viņu vidus. Kāds neģēlis. Kāds nodevējs, kas sekotu pa pēdām, atzīmējot katru viņu kļūdu. Da�i spējīgi un bīstami juristi bija iemanīju�ies vajāt savus amata brāļus, kad tie veica nedro�us kompensāciju darījumus. Helēna Vor�ova �ajā ziņā varēja sniegt paraugstundas.

Lai gan radīti sludināt mīlestību uz tiesu, masveida tiesīb�pārkāpumu lietu juristi vai saļima, iztēlojoties sevi sē�am uz apsūdzēto sola, lūdzo�i veroties zvērinātajos, jo atklātā tiesā runa gāja par viņu personīgajām finansēm. Dabūt viņus līdz turienei bija Helēnas Vor�ovas aicinājums.

Tomēr tas gadījās visai reti. Viņu saukļi �Iesūdzēsim visu pasauli!� un �Mēs mīlam zvērinātos!� acīmredzot attiecās uz visiem citiem. Konfrontācijā ar vainas pierādījumiem neviens neslēdza atlīdzinā�anas darījumus ātrāk par masveida tiesīb�pārkāpumu lietu juristiem. Neviens, pat ne pie vainas eso�s ārsts, neizvairījās no tiesu nama ar lielāku sparu kā TV ziņu pieķerts jurists, kas nodarbojies ar kompensāciju izkrāp��anu.

Vor�ovai viņas Ņujorkas birojā bija jau �etri dailofta gadī�jumi un trīs vēl padomā, kad viņai piezvanīja misis Vorlija. Viņas nelielajā firmā bija materiālu mape par Kleju Kārteru un vēl biezāka par Patonu Fren�u. Viņa uzmanīja ap divdesmit organizāciju, kam bija darī�ana ar masveida tiesībpārkāpu�miem, un sekoja kādām desmit sabiedrības pārstāvniecības lietām. Viņai bija neskaitāmi klienti, viņa saņēma lielu atal�gojumu, bet nekas viņai nesagādāja lielāku prieku par dailofta fiasko.

Pēc da�ām sarunas minūtēm ar misis Vorliju Helēna jau saprata, kas noticis. Es bū�u tur piecos, viņa apsolīja.

-�� odien?

-Jā, �opēcpusdien.

Viņa paspēja uz Dalasas lidma�īnu. Pa�ai sava lidaparāta viņai nebija divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņa savu naudu tērēja apdomīgi un nepieļāva bezjēdzīgus tēriņus. Otrkārt, ja nu viņu kādreiz iesūdz tiesā, viņa negribētu, ka līdz zvērinātajiem

nonāktu ziņas par viņas reaktīvo lidma�īnu. Pērngad, vienīgajā lietā, ko viņai bija izdevies novest līdz tiesai, viņa zvērinātajiem bija rādījusi krāsainas fotogrāfijas ar apsūdzētā lidma�īnas iek�skatiem un ārskatiem. Tāpat arī attēlus ar jahtu, māju Aspenā utt. Uz zvērinātajiem tas atstāja ļoti lielu iespaidu. Div�desmit miljoni soda naudā.

Viņa noīrēja auto ne jau limuzīnu un sameklēja Bethezdas slimnīcu. Misis Vorlija bija savākusi visus viņu papīrus, pie kuriem Vor�ova pavadīja veselu stundu, kamēr misters Vorlijs gulēja. Pamodies viņ� nemaz nevēlējās runāties. Viņam juristi jau bija noriebu�ies, it īpa�i uzbāzīgie sievi�ķi no Ņujorkas. Turpretī viņa sievai bija daudz laika, viņai bija ari vieglāk uzti�cēties sievietei. Abas devās uz atpūtas telpu, lai iedzertu kafiju un pamatīgi apspriestos.

Galvenais vainīgais bija un paliks Akermana laboratorija. Viņi bija sara�oju�i kaitīgās zāles, pasteidzināju�i to ievie�anu apritē, pla�i reklamēju�i, nebija izpētīju�i līdz galam, nebija atklāju�i pilnīgi visu, ko pa�i zināja. Tagad pasaulei tapa skaidrs, ka dailofts bija vēl viltīgāks, nekā sākumā licies. Mis Vor�ova jau bija nodro�inājusies ar pārliecino�iem pierādīju�miem, ka atkārtotie audzēji saistāmi ar dailoftu.

Nākamais vainojamais bija ārsts, kur� parakstījis zāles, lai gan par viņa vainu varēja strīdēties. Viņ� ta�u paļāvās uz Aker�mana laboratoriju. Zāles darīja brīnumus. Un tā tālāk.

Nelaimīgā kārtā pirmie divi apsūdzamie bija pilnīgi un galīgi atbrīvoti no atbildības, kad misters Vorlijs bija noslēdzis kom�pensāciju darījumu Biloksi sabiedrības pārstāvniecības lietā. Lai arī Vorlija artrīta ārsts netika apsūdzēts, vispārējā amnestija attiecās arī uz viņu.

-�� Bet Teds negribēja to kompensāciju, jau kuro reizi sacīja misis Vorlija.

Kāda tam tagad nozīme. Viņ� ta�u parakstījās uz to. Viņ� pilnvaroja savu advokātu nokārtot kompensācijas atmaksu. Advokāts to izdarīja, tā kļūdams par tre�o vainīgo. Un pēdējo iespējamo.

Nedēļu vēlāk mis Vor�ova iesniedza tiesā prasību pret D�. Kleju Kārteru, F. Patonu Fren�u, M. Vesliju Solsberiju un citiem vairāk vai mazāk zināmiem advokātiem, kas pāragri bija nokārtoju�i dailofta lietas. Galvenais apsūdzētājs atkal bija misters Teds Vorlijs no Aug�malboro, Merilendā, viņ� pārstā�vēja visas cietu�ās personas, kas uz attiecīgo bridi bija vai vēl nebija apzinātas. Lieta tika ierosināta Kolumbijas apgabalā, Savienoto Valstu Apgabaltiesā, kas atradās netālu no SAB.

Sekojot pa�u apsūdzēto spēles noteikumiem, mis Vor�ova piecpadsmit minūtes pēc tās iesnieg�anas pa faksu nosūtīja lietas kopiju kādiem desmit ietekmīgiem laikrakstiem.

Skarbs un drukns tiesu izpildītājs nostājās Kleja biroja reģis�tratores priek�ā un pieprasīja tik�anos ar misteru Kārteru. Tas ir steidzami, viņ� uzstāja. Viņ� tika nosūtīts tālāk pa gaiteni, kur tam bija darī�ana ar mis Gliku. Viņa izsauca savu priek��nieku, kur� negribīgi iznāca no kabineta un saņēma rokās papīru, kas sabojāja visu viņa dienu. Varbūt arī visu gadu.

Brīdi, kad Klejs beidza lasīt paziņojumu par sabiedrības pārstāvniecības lietu, sāka zvanīt reportieri. Kopā ar viņu bija Oskars Malrūnijs; durvis bija aizslēgtas. Nekad neesmu par kaut ko tādu dzirdējis, Klejs nomurmināja, sāpīgi apjauz�dams, ka masveida tiesībpārkāpumu lietu pasaulē bija vēl tik daudz nezināma.

Labi, uzbrukums bija negaidīts, bet kompānijas, ko viņ� bija iesūdzējis, vismaz zināja, ka pieļāvu�as kļūdas. Akermana labo�ratorija zināja, ka ar zālēm viss nav kārtībā, vēl pirms tās tika laistas apgrozībā. Hannu Portlandcementa rūpnīcai bija cilvēki Hovandas apgabalā, kas uzklausīja sākotnējās sūdzības. Gojfman par maksatilu jau bija iesūdzējis Deils Mūnihems, tur rosījās vēl citi tiesu juristi. Bet �eit? Klejam nebija ne jausmas, ka Teds Vorlijs no jauna saslimis. Visā valstī nekur nebija ne miņas par nepatik�anām. Tas nebija taisnīgi.

Malrūnijs bija pārāk apstulbis, lai izteiktu kaut vārdu.

Mis Glika ziņoja pa selektoru: Klej, te ir reportieris no Washington Post.

-�� Pie sienas to ķēmu! Klejs novaidējās.

-�� Tas nozīmē �nē�?

-�� Tas nozīmē �pie velna�!

-�� Pasakiet, ka Kleja te nav, Oskars izmocīja.

-�� Un izsauciet apsardzi, Klejs piebilda.

Tuva drauga traģiskā nāve nebūtu izsaukusi vēl drūmāku noskaņojumu. Viņi pārsprieda, kā apturēt sacelto paniku, kā uz to reaģēt un kad? Vai viņiem vajadzētu sastādīt agresīvu noliegumu un iesniegt to tajā pa�ā dienā? Izsūtīt faksa kopijas presei? Vai Klejam pienāktos runāt ar reportieriem?

Nekas netika nolemts, viņi nespēja pieņemt nekādu lēmumu. Stāvoklis bija mainījies; �ī bija jauna teritorija.

Oskars pieteicās izplatīt jaunumus birojā, visu apgaismojot pozitīvi, lai uzturētu kaujas garu.

-Ja bū�u kļūdījies, es pats par to maksā�u, Klejs sacīja.

-�� Cerēsim, ka misters Vorlijs mums tāds ir vienīgais.

-�� Tas jau ir tas lielākais jautājums, Oskar. Cik ir vēl tādu Tedu Vorliju?

Pagulēt nebija iespējams. Ridlija bija Sentbārtā, viņa atjau�noja villu, un Klejs bija pateicīgs par to. Viņ� jutās pazemots un apvainots; vismaz viņai tas nebija jāredz.

Viņa domas bija pie Teda Vorlija. Viņ� nebija dusmīgs, nepa�visam. Visādi apgalvojumi prāvās bija ierasta lieta, bet �ie izklausījās pamatoti. Viņa biju�ais klients ta�u nesūdzētos par ļaundabīgu audzēju, ja viņam tāda nebūtu. Vēzi Vorlijam gan izsauca kaitīgās zāles, nevis slikts advokāts. Bet steigā izkār�totā kompensācija se�desmit divu tūksto�u dolāru apmērā, kad beigās pieklātos saņemt miljonus, oda pēc nelikumības un alkatības. Kur� varētu vainot viru par atmaksas cirtienu?

Visu garo nakti Klejs ieslīga sevis �ēlo�anā viņa sakautais ego; galējais pazemojums līdzinieku, draugu un darbinieku priek�ā; ienaidnieku apmierinājums; nākotnes apdraudējums; publiskais nosodījums presē, kad nebija neviena, kas viņu aizstāvētu.

Palaikam viņam sametās bail. Vai varētu būt, ka viņ� visu zaudē? Vai �is bija beigu sākums? Tiesas prāvai būs milzīga zvērināto atsaucība otrajai pusei! Un cik bija iespējamo prasī�tāju? Katra lieta bija miljonu vērta.

Muļķības. Ar krājumā eso�ajām divdesmit pieciem tūksto��iem maksatila lietām viņ� pārcietīs visu.

Tomēr visas domas negribot atgriezās pie mistera Vorlija, klienta, kuru viņa advokāts nebija pasargājis. Vainas apziņa bija tik smaga, ka viņ� jau bija gatavs piezvanīt un atvainoties �im cilvēkam. Varbūt uzrakstīt viņam vēstuli? Viņ� spilgti atce�rējās, kā bija lasījis tās divas, ko saņēma no biju�ā klienta. Viņi ar D�onāhu bija krietni izsmēju�ies.

Neilgi pēc �etriem no rīta Klejs pagatavoja pirmo kafijas kannu. Piecos viņ� internetā izlasīja Post. Nekādu teroristu uzbrukumu pēdējo divdesmit �etru stundu laikā. Nevienas sērijveida slepkavības. Kongress bija izklīdis. Prezidentam bija brīvdienas. Nekādu svarīgu ziņu, tad kāpēc gan pirmās lappu�ses apak�pusē neievietot �likumu pasaules valdnieka� smaido�o seju? MASAS APSŪDZ MASVEIDA TIESĪBPĀRKĀPUMU LIETU JURISTU tas bija pārdomāts virsraksts. Pirmā rindkopa ska�nēja �ādi:

Va�ingtonas advokāts D�. Klejs Kārters, pēdējā laikā tā sauktais likumu pasaules valdnieks, pats dabūjis izjust sava darba augļus, kad vakar viņu tiesā iesūdzēja neapmierinātie klienti. Apsū�dzībā teikts, ka Kārters, kur�, kā jau ziņojām, pagāju�ajā gadā honorāros saņēmis simt desmit miljonus dolāru, priek�laicīgi piekritis visai nelielām kompensācijām, kad īstenībā tām vaja�dzēja sniegties miljonos.

Atliku�ās astoņas rindkopas nebija daudz labākas. Naktī Klejam piemetās briesmīga caureja un viņ� aizmetās uz vannasistabu.

Viņa paziņa no The Wall Street Journal nāca klajā ar smago artilēriju. Pirmajā lappusē kreisajā pusē bija jau zināmā pretīgā karikatūra ar Kleja pa�apmierināto seju. Virsraksts VAI LIKUMU VALDNIEKS TIKS NOSVIESTS NO TROŅA? Raksta tonis izklausījās pēc tāda, it kā Kleju vajadzētu nevis tikai nomest no troņa, bet gan apsūdzēt un ielikt cietumā. Katrai Va�ingto�nas tirdzniecības apvienībai bija gatavs spriedums par �o lietu. Viņu sajūsma bija vāji maskēta. Cik tas bija ironiski, ka viņi jutās laimīgi piedzīvot vēl vienu tiesu prāvu. Nacionālās Ties�lietu akadēmijas prezidentam komentāru nebija.

Neviena komentāra! No vienīgās organizācijas, kas nekad nebija atteikusies aizstāvēt tiesu advokātus. Nākamā rindkopa sniedza paskaidrojumu, kāpēc. Aktīva locekle Ņujorkas Tieslietu akadēmijā bija Helēna Vor�ova. Patiesībā atsauksmes par viņu bija iespaidīgas. Zvērināta advokāte. Juristu laikraksta redak�tore Kolumbijā. Trīsdesmit astoņus gadus veca, patīk skriet maratonu, un biju�ie pretinieki raksturoja viņu kā �izcilu un nelokāmu�.

Letāls gadījums, Klejs nodomāja, skriedams atpakaļ uz vannasistabu. Sē�ot uz poda, viņ� atskārta, ka citi advokāti viņu neatbalstīs. Tas bija kā ģimenes lāsts. Viņ� nevarēja cerēt uz līdzjūtību un aizstāvjiem.

Kāds nezināms ziņu avots bija pieminējis divpadsmit prasī�tājus. Uzskatīja, ka tā būs sabiedrības pārstāvniecības lieta, jo bija sagaidāms daudz lielāks prasītāju pulciņ�. �Cik liels?� Klejs jautāja pats sev, gatavodams jaunu kafiju. �Cik daudz vēl bija �o Vorliju?�

Misters Kārters, trīsdesmit divus gadus vecs, nebija pie�ejams, lai sniegtu savus paskaidrojumus. Patons Fren�s �o prāvu nosaucis par �frivolu�, pēc avīzes datiem, �o vārdu aizņem�damies no tām ne vairāk, ne mazāk astoņām firmām, ko pats iesūdzējis pēdējo �etru gadu laikā. Viņ� gāja vēl tālāk, apgalvojot, ka �ī prāva �o� pēc likumu normu reformu aiz�stāvju un viņu labdaru apdro�inā�anas sistēmas sazvērestī�bas�. Varbūt reportieris noķēris Patonu pēc vairākām krietnām vodkas porcijām.

Vajadzēja izlemt, ko darīt. Būdams attaisnojo�i slims, viņ� varētu tupēt mājās un tur pārciest vētru. Bet viņ� varēja ari iziet ne�ēlīgajā atklātībā un saņemt visu tie�i sejā. Viņam ļoti gribējās iedzert kādas kapsulas, atgriezties gultā un pamosties tikai pēc nedēļas, kad �is murgs būtu jau aiz muguras. Vēl labāk būtu ielēkt lidma�īnā un aizlidot pie Ridlijas.

Septiņos viņ� jau bija darbā, sadzēries kafiju, apņēmīgu seju brāzās pa gaiteņiem, ķircinoties un smejot kopā ar agrāk atnāku�ajiem, izsakot neveiklus, bet trāpīgus jokus par citiem tiesu izpildītājiem un reportieriem, kas lo�ņā apkārt, par tiesu pavēstēm, kas tā vien plivinās pie degungala. Tā bija nekau�nīga, spo�a uzstā�anās īstajā bridi, un firmā to novērtēja.

Tā tas turpinājās visu ritu, līdz mis Glika to vienā rāvienā pārtrauca, ienākot viņa kabinetā un paziņojot: Klej, tie divi aģenti no FIB ir atpakaļ.

-�� Brīni�ķīgi! viņ� noteica, saberzējot rokas ar tādu sparu, kā gribēdams tos abus miltos samalt.

Spūners un Lū�s ienāca, lūpas sakniebu�i, nesasveicinā�damies. Klejs aizvēra durvis, sakoda zobus un mudināja sevi turpināt iesākto lomu. Bet nogurums bija pārāk liels. Kā ari bailes.

�oreiz runāja Lū�s, bet Spūners pierakstīja. Dro�i vien Kleja attēls avīzes pirmajā lapā bija atgādinājis, ka jāpiesakās otrajā vizītē. Maksa par slavu.

-�� Vai ir kāda vēsts no jūsu paziņas Peisa? Lū�s iesāka.

-�� Nē, pilnīgi nekādas. Un tā bija patiesība. Cik ļoti viņam bija vajadzīgs Peisa padoms �ajā kritiskajā brīdī!

-�� Esat pārliecināts?

-�� Kurli esat? Klejs deva pretī. Viņ� bija gatavs likt viņiem pamest kabinetu, ja jautājumi kļūs pārāk nepatīkami. Tie bija tikai izmeklētāji, ne prokurori. Es teicu nē.

-�� Mums liekas, ka viņ� pagāju�onedēļ bija pilsētā.

-Jums tā liekas. Es neesmu viņu redzējis.

-� Otrajā jūlijā jūs iesniedzāt sūdzību pret Akermana labora�toriju, pareizi?

-Jā-

-�� Vai jūsu īpa�umā bija �īs kompānijas akcijas, pirms jūs to iesūdzējāt?

-Nē.

-�� Vai gadījumā jūs neiztirgojāt tās, bet vēlāk atpirkāt par daudz zemāku cenu?

Tā, protams, bija noticis pēc labā drauga Peisa ieteikuma. Viņi zināja atbildi uz �o jautājumu. Viņiem bija dati par pārve�dumiem, tas bija tikpat kā skaidrs. Kop� abu pirmās iera�anās viņ� bija krietni papētījis vērtspapīru izkrāp�anas gadījumus, izmantojot slepenu informāciju. Viņ� atradās pelēkajā zonā, ta�u ne tās tum�ākajā pusē; pēc viņa domām, tā nebija labākā vieta, tomēr vēl tālu no atzī�anas par vainīgu. Protams, viņam nevajadzēja piedalīties tajā darījumā ar akcijām. Viņ� tūksto��ām rei�u bija vēlējies, kaut tā nebūtu bijis.

-�� Vai tieku par kaut ko turēts aizdomās? viņ� pavaicāja.

Spūners jau māja ar galvu, pirms vēl Lū�s bija pateicis: Jā.

-�� Tādā gadījumā �ī tik�anās ir galā. Mans advokāts sazinā�sies ar jums. Klejs bija piecēlies un virzījās uz durvīm.

Par nākamo dailofta Apsūdzības uzturē�anas komitejas sapulcē�anās vietu apsūdzētais Patons Fren�s izvēlējās kādu viesnīcu Atlantā, kur viņ� piedalījās vienā no saviem daudza�jiem semināriem par to, kā tikt pie bagātības, vajājot zāļu ra�otājkompānijas. �ī pulcē�anās reize bija neatliekama.

Fren�s, protams, bija apmeties prezidenta apartamentos, bezgaumīgā viesnīcas aug�stāva teritorijā, tur viņi arī satikās. �ī tik�anās izcēlās ar to, ka tur nebija nekādu runu par pēdējā laikā iegādātu luksusa automobili vai ran�o, nekā tamlīdzīga. Neviens no �iem pieciem vīriem nealka palielīties ar nesenām uzvarām tiesu lauciņā. Stāvoklis bija saspringts, kad Klejs iegāja apartamentos, arī vēlāk tas neuzlabojās. Turīgie zēni bija sa�biju�ies.

Un tam bija iemesls. Karloss Hernandess no Maiami bija uzzinājis, ka septiņi dailofta pirmās grupas prasītāji cie� no ļaundabīgā nieru audzēja. Viņi bija pievienoju�ies sabiedrības pārstāvniecības lietai Helēnas Vor�ovas vadībā. Tie uzrodas visur, viņ� izmisīgi noteica. Viņa izskats liecināja, ka pēdējā laikā viņ� nebija gulējis. Patiesībā visi pieci izskatījās noguru�i un sakauti.

-�� Tā maita ir cietsirdīga, bilda Vess Solsberijs, un pārējie piekrītot pamāja. Acīmredzot nostāsti par mis Vor�ovu bija pla�i pazīstami. Tikai kāds bija piemirsis to izstāstīt Klejam. Vēsam bija �etri biju�ie klienti, kas tagad apsūdzēja viņu. Deimonam Didjē trīs. Fren�am bija pieci.

Klejam par milzīgu atvieglojumu bija zināms tikai viens, bet tas izrādījās uz neilgu laiku. Patiesībā tev ir septiņi, -

paziņoja Fren�s un pasniedza izdruku, kur aug�pusē bija Kleja vārds, bet apak�ā biju�o klientu tagad apsūdzētāju saraksts.

-� Vikss no Akermana man darījis zināmu, ka gaidāma sarak�sta papla�inā�anās, Fren�s piebilda.

-�� Kāds tur noskaņojums? noprasīja Vess.

-�� Galējs �oks. Viņu preparāts nogalē cilvēkus pa labi un kreisi. Philo vēlas, kaut nekad nebūtu dzirdējis par Akermana laboratoriju.

-�� Es tāpat, pievienojās Didjē, pametot niknu skatienu uz Kleju, it kā gribēdams sacīt: tā ir tikai tava vaina.

Klejs atgriezās pie tiem septiņiem vārdiem sarakstā. Atskai�tot Tedu Vorliju, viņ� nepazina nevienu no tiem. Kanzasa, Dienviddakota, Mena, divi no Oregonas, D�ord�ija, Merilenda. Kā tas gadījies, ka viņ� pārstāvējis �os cilvēkus? Ir nu gan veids, kā nodarboties ar likumu lietām celt apsūdzību un nokārtot kompensācijas cilvēkiem, ko viņ� pat redzējis nebija! Un tagad tie apsūdz viņu!

-� Vai var dro�i apgalvot, ka medicīniskās liecības ir pietieka�mas? vaicāja Vess. Es gribēju teikt, vai mēs nevaram pacī�nīties un pierādīt, ka �is atkārtotais audzējs nav saistāms ar dailofta lieto�anu? Ja tā, mēs tiekam nost no āķa, tāpat arī Akermans. Man nepatīk atrasties vienā maisā ar ākstiem, bet rādās, ka tur nu mēs esam.

-�� Nē! Mēs esam dimbā! Fren�s noskaldīja. Reizēm viņ� varēja būt līdz sāpēm skarbs. Nedrīkstēja zaudēt laiku. Vikss man teica, ka �īs zāles ir bīstamākas par lodi pierē. Viņu zināt�niskie pētnieki tāpēc aiziet. Tiek sagrauta viņu karjera. Kom�pānija var arī neizdzīvot.

-�� Tu domā Philo?

-Jā. Kad Philo nopirka Akermana laboratoriju, viņiem likās, ka tiks galā ar to jezgu ap dailoftu. Tagad izskatās, ka otrā un tre�ā grupa būs daudz lielāka un izmaksās krietni dārgāk. Viņi cīnās par eksistenci.

-�� Vai tad mēs ne? nomurmināja Karloss un tad pavērās Klejā, it kā lodi pierē būtu pelnījis tie�i viņ�.

-Ja mēs tiekam saukti pie atbildības, nekādi nebūs iespē�jams aizstāvēties, sacīja Vess, konstatējot acīm redzamo.

-�� Mums jāiziet uz sarunām, iejaucās Didjē. Runa ir par izdzīvo�anu.

-� Cik vērta ir katra lieta? jautāja Klejs, vēl aizvien būdams runasspējīgs.

-� Zvērināto priek�ā no diviem līdz desmit miljoniem atka�rībā no piespriestās soda naudas, Fren�s atbildēja.

-�� Tas vēl nav daudz, piezīmēja Karloss.

-�� Zvērinātie manu seju tiesā neredzēs, solīja Didjē. Ar �ādu faktu kopumu ne.

-�� Vidēji prasītājiem ir se�desmit astoņi gadi, tie ir pensio�nāri, skaidroja Vess. Ekonomikas ziņā zaudējumi nav tik lieli, ja prasītāji nomirst. Sāpes un cie�anas rēķinu paaugstinās. Neitrālā gadījumā �īs lietas varētu nokārtot par miljonu.

-�� Ko tu runā par neitrālu gadījumu! iesaucās Didjē.

-�� Nejaucies, Vess viņu pārtrauca. Bet, ja apsūdzēto vidū ir vesels bars negausīgu masveida tiesībpārkāpumu lietu juristu, katra gadījuma vērtība pacelsies līdz griestiem.

-�� Es labāk gribētu būt prasītāju pusē, Karloss nopūtās, berzējot noguru�ās acis.

Klejs pamanīja, ka netiek lietota ne lāse alkohola, vienīgi kafija un ūdens. Viņam bezgalīgi kārojās kādu no Fren�a vodkas mēriņiem.

-� Mūsu sabiedrības pārstāvniecības lieta dro�i vien pajuks, secināja Fren�s. Kas vēl tur paliku�i, pūlas tikt projām. Kā zināms, tikai da�i no otrās un tre�ās grupas prasītājiem nokār�toju�i kompensāciju darījumu, un zināmu iemeslu dēļ viņi negrib vairs te darboties. Es zinu vismaz piecas juristu grupas, kas gatavas lūgt tiesai anulēt mūsu lietu un mūs padzīt. Īste�nībā viņus par to nevar vainot.

-� Mēs varam pacīnīties ar viņiem, iebilda Vess. No turie�nes ta�u nāk mūsu naudiņa. Un tā mums būs vajadzīga.

Neviens tomēr nebija noskaņots kaujinieciski, vismaz ne tajā brīdī. Neatkarīgi no sava turības līmeņa visi bija satrau�ku�ies, bet da�ādās pakāpēs. Klejs pārsvarā tikai klausījās, viņu

interesēja, kā pārējie reaģē. Patonam Fren�am naudas laikam bija vairāk par visiem, viņ� izskatījās pārliecināts, ka spēs pār�ciest prāvo�anās finansiālo spiedienu, lāpāt ari Vess, kur� bija sapelnījis piecsimt miljonus dolāru no tabakas skandāla. Karloss brī�iem likās pa�pārliecināts, bet brī�iem nevarēja vien beigt dīdīties. Pārbijies bija skarbais Didjē.

Viņiem visiem bija vairāk naudas nekā Klejam, bet Klejam bija vairāk dailofta lietu. �I matemātika viņam nepatika.

Klejs izvēlējās skaitli trīs miljoni kā iespējamo soda naudu. Ja viņa saraksts apstātos pie septiņiem vārdiem, tad viņ� �o triecienu divdesmit miljonu apmērā varētu pārciest. Bet ja sa�raksts turpina augt�

Klejs sāka runāt par apdro�inā�anu un bija pārsteigts, kad uzzināja, ka nevienam no �etriem tādas nebija. Viņu līgumi bija apturēti jau pirms gadiem. Visai maz bija to profesionālo kļūmju apdro�inātāju, kas sadarbotos ar masveida tiesībpārkā�pumu lietu juristiem. Dailofta gadījums tam bija spilgts piemērs.

-�� Esi pateicīgs, ka tev ir tie desmit miljoni, teica Vess. Tā ir naudiņa, kas nenāks no tavas kabatas.

�ī tik�anās nebija nekas vairāk kā lamu un �ēlabu plūdi. Lai ari neilgu laiku, bet bēdu brīdī viņi gribēja pabūt kopā. Visi vienojās par ļoti vispārīgu plānu kaut kad nākotnē tikties ar mis Vor�ovu un piesardzīgi mēģināt uzsākt sarunas. Viņa skaļi bija paziņojusi, ka nevēlēsies slēgt kompensāciju darījumu. Viņa alka pēc prāvām liela apjoma, kliedzo�ām, sensacionālām izrādēm, kurās eso�os un biju�os likumu pasaules valdniekus izģērbs kailus zvērināto tiesas priek�ā.

Atliku�o pēcpusdienu un nakti Klejs nonīka Atlantā, kur neviens viņu nepazina.

SavA laikA SAB Klejs bija vadījis simtiem ievadsarunu, pār�svarā tās notika cietumā. Parasti tās ritēja lēnām, apsūdzē�tajam, kur� gandrīz vienmēr bija melnais, �auboties, cik daudz viņ� var atļauties pateikt savam baltajam advokātam. Biogrā�fijas dati un apstākļu izpēte ienesa nedaudz gaismas, bet fakti,

detaļas un patiesība par inkriminēto noziegumu pirmajā tik�a�nās reizē reti kad atklājās.

Cik ironiska sagadī�anās, bet tagad Klejs, baltais apsūdzē�tais, nervozēdams devās uz pirmo tik�anos ar savu melno advokātu. Pelnot septiņsimt piecdesmit dolāru stundā, Zekam Betlam bija jābūt gatavam strādāt ātri. Pie tādām likmēm neva�rēja būt nekādas izvairī�anās un izlocī�anās, nekādas sarunu tuk�gaitas. Betls tiks pie patiesības tādā tempā, cik ātri būs spējīgs pierakstīt.

Bet Betls bija noskaņots papļāpāt. Viņ� un D�arets agrāk biju�i pudeles brāļi, vēlāk Betls nostājies uz atturības ceļa un kļuvis par di�āko krimināllietu advokātu Kolumbijas apgabalā. Ak, ko tik viņ� nevarēja pastāstīt par D�aretu Kārteru!

Ta�u ne jau par septiņsimt piecdesmit dolāriem stundā, Klejs gribēja iebilst. Apturi to sasodīto pulksteni, un mēs te varēsim tērzēt vai visu mū�u!

Betla kabinets bija ar skatu uz Lafajeta parku, tālumā vīdēja Baltais nams. Reiz kādā vakarā viņi ar D�aretu piedzēru�ies un nolēmu�i parkā vēl iemalkot alu kopā ar pļēguriem un bezpa�jumtniekiem. Viņiem pa pēdām sekojusi policija, noturēdama tos par huligāniem, kas uzprasās uz nepatik�anām. Abi arestēti, un nācies izmantot bankas pakalpojumus, lai paturētu to no�slēpumā no preses. Klejs iesmējās: to no viņa gaidīja.

Betls bija atteicies no alkohola par labu pīpei, un viņa pie�bāztais un netīrais kabinets oda pēc sastāvēju�iem dūmiem. Kā iet tēvam, viņ� gribēja zināt. Klejs pasteidzās spilgti attēlot itin romantiskas ainas no D�areta jūrnieka dzīves.

Kad nu galu galā viņi ķērās pie lietas, Klejs izpauda visu dailofta vēsturi, sākot no Maksa Peisa un beidzot ar FIB. Viņ� neko neteica par tarvānu, bet, ja būs nepiecie�amība, darīs arī to. Lai cik tas būtu dīvaini, Betls neko nepierakstīja. Viņ� tikai klausījās, saraucis pieri un pīpēdams pīpi, brī�am skatoties tālumā, bet neatklādams savas domas.

-�� Runājot par to nozagto pētījumu, kas bija Maksam Peisam, viņ� iesāka, tad atkal apklusa, tad izpūta dūmus. Vai tas bija tavā īpa�umā, kad pārdevi akcijas un ierosināji lietu?

-�� Protams. Man bija jāzina, ka varu izvirzīt apsūdzību pret Akermanu, ja lieta aiziet līdz tiesai.

-� Tad tā ir slepenu dokumentu izmanto�ana. Tu esi vainīgs. Pieci gadi ķurķī. Tomēr saki man, kā federāļi to varētu pierādīt?

Kad pulss bija atguvis ritmu, Klejs sacīja: Varbūt Makss Peiss var viņiem pastāstīt.

-�� Kam vēl bija pieejams �is pētījums?

-�� Patonam Fren�am, iespējams, vēl kādam no pārējiem pui�iem.

-Vai Patonam Fren�am bija zināms, ka tev bija �ī informācija vēl pirms lietas ierosinā�anas?

-�� Nezinu. Es viņam neteicu, kad tiku pie tās.

-� Tātad �is tips, Makss Peiss, ir vienīgā persona, kas var tevi pienaglot pie sienas.

�ī stāsta vēsture bija glu�i skaidra. Klejs bija sagatavojis sabiedrības pārstāvniecības lietu pret dailoftu, bet nevēlējās to iesniegt, pirms Peiss bija sagādājis pietiekami daudz liecību. Viņi bija apspriedu�ies par to vairākas reizes. Kādu dienu Peiss bija ienācis ar diviem portfeļiem, kas piebāzti ar papīriem un mapītēm, un pateicis: �Te nu tas ir, bet es tev to neesmu devis.� Un nekavējoties aizgājis. Klejs bija pārskatījis materiālus un tad lūdzis koled�as laiku draugu novērtēt to ticamību. Draugs bija slavens ārsts Baltimorā.

-�� Vai �im ārstam var uzticēties? Betls noprasīja.

Pirms Klejs paspēja kaut ko pateikt, Betls nāca talkā ar at�bildi. Svarīgi ir sekojo�ais, Klej. Ja federāļi nezina, ka tev bija �ie dokumenti vēl pirms akciju izpārdo�anas, viņi nevar tev piesiet slepenas informācijas izmanto�anu. Viņiem ir izraksti par darījumiem ar akcijām, bet ar tiem vien ir par maz. Viņiem jāpierāda, ka tu kaut ko zināji.

-�� Vai man parunāt ar savu draugu no Baltimoras?

-�� Nē. Ja federāļi par viņu zina, viņu var izsekot. Tad tev būs jāiet cietumā jau uz septiņiem, nevis pieciem gadiem.

-�� Vai jūs nevarētu to neteikt?

-�� Un, ja federāļi neko par viņu nezina, tad tu netī�ām vari novest viņus pie tā. Tevi dro�i vien novēro. Varbūt viņi noklausās

tavus telefona zvanus. Es tavā vietā �o pētījumu noraktu tā tālāk. Un izdzēs manus failus, gadījumā, ja viņi ierodas ar pa�vēsti. Un vēl es lūgtu Dievu, lai Makss Peiss būtu miris vai paslēpies Eiropā.

-�� Vēl kas? Klejs apjautājās, gatavs ķerties pie lūg�anām.

-�� Aizbrauc pie Patona Fren�a, pārliecinies, ka to pētījumu nesaista ar tavu vārdu. Pēc visa sprie�ot, �ī dailofta prāva vēl tikai sākas.

-�� Tā jau viņi saka.

Atpakaļadrese bija cietums. Lai gan daudz viņa biju�o klientu atradās aiz restēm, Klejs nespēja atcerēties nevienu, vārdā Pols Votsons. Viņ� atvēra aploksni un izvilka vēstuli, kas loti kārtīgi uz vienas lapas bija uzrakstīta ar datoru. Tur bija teikts:

Cienījamais mister Kārter!Jūs varbūt atceraties mani kā Tekilu Votsonu. Esmu mainījis vārdu, jo iepriek�ējais man vairs neder. Katru dienu es lasu Bībeli, un mans mīļākais tēls ir apustulis Pāvils, no viņa es aizguvu savu tagadējo vārdu.

Gribu lūgt jums pakalpojumu. Varbūt jūs varētu kaut kā dot ziņu Ķirbja ģimenei un pateikt, ka ļoti no�ēloju notiku�o. Esmu lūdzis Dievu, un Viņ� man ir piedevis. Es justos daudz labāk, ja arī Ķirbja ģimene varētu izdarīt to pa�u. Vēl arvien nevaru noticēt, ka esmu tā izrīkojies. Tas nebiju es, kas �āva, bet, liekas, pats nelabais. Bet tas man nav nekāds attaisnojums.

Vēl arvien esmu skaidrā. Cietumā gadās daudz visādu draņķu, narkotiku, bet Dievs mani katru dienu no tā visa pasargā.

Būtu brīni�ķīgi, ja jūs man atrakstītu. Es nesaņemu daudz vēstuļu. �ēl, ka jūs vairs neesat mans advokāts. Manās acīs jūs bijāt superīgs vecis. Vēlot visu to labāko,

Pols Votsons

Tu tikai pagaidi, Pol, Klejs pie sevis murmināja. Mēs vēl varam būt kameras biedri, ja mani iesēdinās. Telefona zvans viņu izbiedēja. Tā bija Ridlija no Sentbārtas, bet viņa gribēja

atgriezties mājās. Vai Klejs, lūdzu, nevarētu pēc viņas nosūtīt lidma�īnu?

Nekādu problēmu, dārgā. Vienīgi stundas lidojums ar �o sasodīto mantiņu maksāja trīstūksto� dolāru. �etras stundas turp, �etras atpakaļ divdesmit �etri tūksto�i par ātro mājup�ceļu, bet tas bija tikai mazs piliens jūrā salīdzinājumā ar to, ko viņa tērēja villā.

No preses ziņām pārtiec, no tām ari kriti. Klejs �o spēli da�reiz bija izmantojis, pagādājot reportieriem pikantas, neoficiālas baumas, beigās manierīgi piebilstot: �Bez komentāriem,� kas tika nodrukāts da�as rindas zem patiesajām runām. Kādreiz tas bija kā joks; tagad bija sāpīgi. Viņ� nevarēja iedomāties, kur� būtu gribējis sagādāt viņam vēl vairāk rai�u.

Tomēr viņ� bija saņēmis nelielu brīdinājumu. Post reportieris bija piezvanījis uz Kleja biroju, kur tas tālāk bija novirzīts pie Viņa Godības Zeka Betla. Viņ� bija to sameklējis un saņēmis standarta atbildi. Zeks pēc tam piezvanīja Klejam un sniedza sarunas atstāstu.

Publicējums bija tre�ajā, meteoroloģisko progno�u lappusē, tas bija patīkams pārsteigums pēc mēne�iem ilgajām slavas dziesmām, vēlāk pēc skandāliem pirmajās lapās. Tā kā faktu nebija daudz, vietu nācās ar kaut ko aizpildīt tas bija Kleja foto. LIKUMU PASAULES VALDNIEKS PAKĻAUTS IZMEKLĒ�ANAI. �Pēc anonīmu avotu ziņām�� Tur bija vairāki Zeka citāti, kas lika izskatīties Klejam jo vairāk vainīgam. Izlasījis rakstu, viņ� atcerējās, cik bie�i bija redzējis Zeķu ejam pa �o iemīto taciņu, noliegt, noraidīt visu un piesolīt sparīgu aizstāvību, alla� atbal�stot lielākos blē�us pilsētā. Jo lielāks blēdis, jo ātrāk tas aiz�skrēja uz Zeka Betla kantori, un pirmoreiz Klejam ienāca prātā, ka, iespējams, viņ� izvēlējies nepareizo juristu.

Viņ� visu pārlasīja mājās, kur laimīgā kārtā bija viens, jo Ridlija uz dienu vai divām bija pārcēlusies uz savu jauno dzīvokli, ko Klejs bija noīrējis. Viņa vēlējās saglabāt brīvību, dzīvojot divās vietās pie Kleja un savējā, un, tā kā viņas vecais

mājoklis bija visai �aurs, Klejs bija piekritis izvietot viņu labākā. Faktiski jau viņas brīvajai dzīvei bija vajadzīga arī tre�ā vieta villa Sentbārtā, ko viņa gan vienmēr sauca par �mūsu�.

Nevarētu teikt, ka Ridlija avīzes nelasītu vispār. Tomēr likās, ka viņa tikpat kā neko nezināja par Kleja problēmām. Viņas arvien pieaugo�ā uzmanība bija pievērsta Kleja naudas tērē��anai, nevis tam, kā tā tika pelnīta. Ja arī viņa bija redzējusi rakstu tre�ajā lappusē, viņa to nepieminēja. Tāpat kā viņ�.

Lēnām aizritot tre�ajai ļaunajai dienai, Klejs aizdomājās par to, cik maz, kā likās, bija to cilvēku, kas rakstu lasīju�i. Piezva�nīja kāds biedrs no juridiskās skolas un mēģināja viņu uzmun�drināt, un tas bija viss. Viņ� bija pateicīgs par zvanu, bet ar to maz kas bija līdzēts. Kur bija viņa pārējie draugi?

Lai gan visiem spēkiem viņ� pūlējās to apspiest, Klejs neva�rēja nedomāt par Rebeku un van Homiem. Viņi neap�aubāmi bija vai zaļi no skaudības un līdz nelabumam ienīda to brīdi, kad pirms da�ām nedēļām tika kronēts jaunais likumu pasaules valdnieks. Ko gan viņi juta tagad? Kāda man daļa, viņ� sev atkārtoja vēl un vēl. Bet, ja viņam nav nekādas daļas, kāpēc tad nav iespējams izmest van Homus no prāta?

īsi pirms pusdienas iegriezās Polete Tallosa, un tas kaut cik uzlaboja omu. Viņa izskatījās lieliski liekais svars bija no�mests, tērpi visnotaļ dārgi. Pēdējo mēne�u laikā viņa bija mētā�jusies apkārt pa Eiropu, gaidot, kamēr būs beidzies viņas �ķir�anās process. Visur klīda runas par Kleju, un viņa bija noba�ījusies. Ieturot garākas pusdienas, par kurām maksāja Polete, pamazām kļuva skaidrs, ka viņa bija noba�ījusies ari par sevi. Viņas daļa no dailofta laupījuma bija nedaudz vairāk par desmit miljoniem, un viņa gribēja zināt, vai viņai kas draud. Klejs centās pārliecināt, ka ne. Darījuma laikā viņa nebija firmas līdzīpa�niece, tikai darbiniece. Uz visiem dokumentiem bija fiksēts un runās skandināts Kleja vārds.

-�� Tu izrādījies tā gudrākā, Klejs atzina. Paņēmi naudu un pameti visu.

-�� Es jūtos nelāgi.

-�� Nevajag. Kļūdas jau pieļāvu es, nevis tu.

Lai ari dailofts viņam dārgi izmaksās vismaz divdesmit viņa iepriek�ējo klientu bija pievienoju�ies Vor�ovas lietai viņ� stipri cerēja uz maksatilu. Ar divdesmit pieciem tūksto�iem lietu viņa alga būs neizmērojama. Tagad mans ceļ� ir akmeņiem kaisīts, bet viss mainīsies. Pēc gada es jau atkal peldē�os zeltā.

-�� Un kā tad ar federāļiem? viņa ievaicājās.

-�� Viņi man klāt netiks.

Likās, ka viņa tam noticēja, un viņas atvieglojums bija acīm redzams. Ja nu viņa tie�ām ticēja visam, ko sacīja Klejs, tad viņa pie galda bija vienīgā.

Tre�ā tik�anās reize būs pēdējā, lai gan ne Klejs, ne arī kāds, kas sēdēja tajā pa�ā galda pusē, to nenojauta. D�oels Hanna bija atvedis līdzi savu brālēnu Markusu, kompānijas izpild�direktoru, bet Babkoku, apdro�inā�anas pārstāvi, bija atstājis mājās. Kā parasti, abiem pretī, galda otrajā pusē, sēdēja neliela armija ar misteru Kārteru pa�ā vidū. Valdnieks, tā teikt.

Pēc ierasti banālajām sākuma frāzēm D�oels paziņoja:

-�� Mēs esam atklāju�i vēl astoņpadsmit ēkas, kas būtu jāpie�vieno sarakstam. Kopā tātad ir deviņsimt �etrdesmit. Mēs esam samērā dro�i, ka vairāk nebūs.

-� Labi, bezjūtīgi noteica Klejs. Garāks saraksts viņam nozī�mēja vairāk klientu, lielākas soda naudas, kas jāsaņem no Hannu uzņēmuma. Klejs pārstāvēja turpat deviņdesmit procentu no kopējā prasītāju skaita, pārējie bija da�u nomaļu advokātu ziņā. Viņa brigāde Hannu lietā bija paveikusi milzīgu darbu, lai pārliecinātu namīpa�niekus sadarboties ar viņa firmu. Viņiem tika apgalvots, ka ar misteru Kārteru viņi tiks pie lielākas nau�das, jo Klejs bija eksperts �ajās masu prāvās. Katrs potenciālais klients saņēma profesionāli izveidotu dokumentu paketi, kur tika slavināti pēdējā laika likumu pasaules valdnieka sasnie�gumi. Tā bija nekaunīga un uzbāzīga pa�reklāma, bet tādi pa��laik bija spēles noteikumi.

Pēdējās tik�anās laikā Klejs bija samazinājis noteikto summu par katru gadījumu no 25 000 līdz 22 500, tā bija kompensācija.

kas viņam ienestu aptuveni 7,5 miljonus. Hannu uzņēmums bija piedāvājis 17 000 dolāru, kas bija galējā robe�a viņu naudas aizņem�anās iespējām.

No 17 000 par māju misters D�. K. K. honorāros dabūtu 4,8 miljonus, ja viņ� paliek pie saviem 30 procentiem. Ja nu tomēr viņ� savu daļu samazinātu līdz daudz pieņemamākiem 20 procentiem, katrs klients dabūtu 13 600 dolāru. Tādā gadī�jumā viņa samaksa saruktu līdz 1,5 miljoniem. Markuss Hanna jau bija sameklējis godprātīgu darbuzņēmēju, kas apņemtos pārbūvēt katru māju par 13 500 dolāriem.

Pēdējās tik�anās laikā bija kļuvis skaidrs, ka jautājums par advokātu atalgojumu bija vismaz tikpat svarīgs, cik jautājums par kompensāciju apjomu namīpa�niekiem. Bet kop� �īs reizes presē bija parādīju�ies vairāki raksti par misteru D�. K. K., un neviens no tiem nevēstīja neko labu. Viņa firma nebija gatava apspriest atalgojumu samazinā�anu.

-�� Esat kaut ko pasāku�i? Klejs noprasīja.

Tā vietā, lai vienkār�i pateiktu �nē�, D�oels uzsāka īsu tirādi par to, kādus soļus firma spērusi, lai izvērtētu savu finansiālo situāciju, apdro�inā�anas segto summu, iespējas aizņemties vismaz astoņus miljonus, ko pievienot kopējam kompensāciju katlam. Bet, par nelaimi, nekas nebija mainījies. Biznesā bija iestāju�ies grūti laiki. Pasūtījumi bija nelieli. Jaunu māju būv�niecība stāvēja uz vietas, vismaz viņu tirgus rajonā.

Ja lietas likās bezcerīgas Hannu Portlandcementa rūpnīcai, arī galda otrajā pusē nebija par matu labāk. Klejs bija pārstājis ar reklāmu palīdzību meklēt jaunus maksatila klientus, �is solis sniedza atvieglojumu pārējiem darbiniekiem viņa firmā. Rekss Kritis strādā virsstundas pie izdevumu samazinā�anas, lai gan Klejam vēl bija jāpierod pie tik radikāliem jēdzieniem. Viņ� bija tas, kur� iesāka runas par �tatu samazinā�anu, un tā izsaucis visai skarbu atbildi no sava priek�nieka. Nekādas lielās algas neienāca. Kaulainā Bena fiasko viņiem bija izmaksājis miljonus gaidītā kārtējā lielā loma vietā. Un firma pamatīgi sagrīļojās, kad biju�ie dailofta klienti sāka meklēt ceļu pie Helēnas Vor�ovas.

-�� Tātad nekādu izmaiņu no jūsu puses? Klejs pajautāja, kad D�oels bija beidzis.

-�� Nē. Septiņpadsmit tūksto�i ir mūsu galējā robe�a. Un ko sakāt jūs?

-�� Divdesmit divi tūksto�i pieci simti ir diezgan mērena sa�maksa, ne acu nepamirk�ķinājis, atteica Klejs. Ja jūs nespe�rat nekādus soļus, mēs ari ne. Viņa balss bija cieta kā tērauds. Viņa nepiekāpība atstāja iespaidu uz personālu, tomēr tie cerēja uz kaut kādu kompromisu. Bet Klejs iedomājās Patonu Fren�u Ņujorkā, telpā, kas pilna ar ietekmīgiem vīriem no Akermana laboratorijas, kas, skaļi draudot, turēja visu zem kontroles. Viņ� bija pārliecināts ja turpinās uzstāt, Hannas padosies.

Vienīgais, kur� Kleja pusē skaļi izteica �aubas, bija jauns jurists, vārdā Eds Vaiats, Hannu lietas brigādes vadītājs. Pirms �is tik�anās viņ� bija izskaidrojis savu viedokli, ka likuma par bankrotu 11. panta aizsardzībā, kas paredzēja visu pārskatīt, Hannu uzņēmums varēja justies samērā dro�i. Jebkur� kom�pensāciju darījums ar namīpa�niekiem varēja tikt apturēts, līdz pilnvarotais izskatītu visas prasības un izlemtu nepiecie�amās atlīdzības lielumu. Pēc Vaiata domām, saskaņā ar 11. pantu prasītāji labākā gadījumā saņemtu vien desmittūksto� dolāru. Bet kompānija nebija pieteikusi bankrotu, kas �ādās situācijās bija visai pierasts gājiens. Klejs bija papētījis Hannu grāmatve�dību, viņam bija sajūta, ka aktīvā rūpnīcai bija diezgan daudz, turklāt viņiem bija pārāk daudz lepnuma, lai iz�ķirtos par tik drastisku soli. Kauliņi bija mesti. Kleja firmai bija vajadzīga nauda, cik vien tā varēja izspiest.

Tad Markuss Hanna strupi izmeta: Nu tad, man liekas, laiks iet. Viņi abi ar brālēnu savāca savus papīrus un ar skubu izbrāzās no sanāksmju telpas. Ari Klejs to atstāja ne mazāk dramatiski, it kā gribēdams parādīt saviem padotajiem, ka viņu nekas nespēj ietekmēt.

Divas stundas vēlāk ASV Bankrota tiesas Pensilvānijas austrumu apgabala nodaļā Hannu Portlandcementa rūpnīca iesniedza paziņojumu pēc 11. panta, tādējādi meklējot glābiņu no saviem kreditoriem, no kuriem lielākie bija apvienoju�ies

sabiedrības pārstāvniecības lietā, ko iesniedzis D�. Klejs Kārters no Va�ingtonas.

Redzams, ka viens no Hannām izprata presē sniegtās informā�cijas nozīmību. Baltimore Press bija gar� raksts par bankrotu, kam sekoja tūlītēja namīpa�nieku reakcija. Faktu materiāls bija visai precīzs, tas liecināja, ka �urnālistam to izpaudis kāds, kas bijis pavisam tuvu sarunām par kompensācijām. Kompānija esot katram prasītājam piedāvājusi septiņpadsmit tūksto�us dolāru, neatkarīgais novērtējums katras ēkas atjauno�anai bijis piecpadsmit tūksto�i. Lieta būtu jau nokārtota, ja ne �is jautā�jums par advokātu peļņu. Hannu uzņēmums jau no pa�a sā�kuma bijis gatavs uzņemties atbildību. Tas būtu aizņēmies pamatīgu summu, lai labotu pieļautās kļūdas. Un tā joprojām.

Prasītāji bija gau�ām nelaimīgi. Reportieris bija devies uz piepilsētas zonu un tur kādā garā�ā saticies ar improvizētas sapulces dalībniekiem. Viņ� bija savācis neskaitāmus komen�tārus:

-�� Mums vajadzēja sadarboties ar Hannu uzņēmumu bez jebkādiem starpniekiem.

-�� Kompānija tepat vien bija, pirms vēl bija parādījies tas advokāts.

-�� Mūrnieks, ar ko runāju, teica, ka apmainītu ķieģeļus par vienpadsmit tūksto�iem dolāru. Tagad iznāk, ka esam norai�dīju�i septiņpadsmit? To es nesaprotu.

-�� Nekad neesmu redzējis to advokātu.

-�� Līdz pat lietas iesnieg�anai nemaz neapjautu, ka esmu ar to saistīts.

-�� Mēs negribam, ka uzņēmums bankrotē.

-�� Nē, tie bija labi cilvēki. Viņi centās mums palīdzēt.

-�� Vai mēs varam iesūdzēt advokātu?

-�� Pūlējos ar viņu sazināties, bet visas līnijas bija aizņemtas.

Tad nu reportieris juta nepiecie�amību izgaismot Kleja Kār-

tera pagātni, un viņ�, bez �aubām, sāka ar dailofta lietas hono�rāriem. No tā brī�a viss izvērtās vēl sliktāk. Trīs fotogrāfijas palīdzēja rakstu ilustrēt; pirmajā namīpa�niece rādīja uz izdru-

pu�ajiem ķieģeļiem; otrajā bija skats no sapulces garā�ā; tre�ajā Klejs smokingā un Ridlija greznā tērpā pirms oficiālajām pus�dienām pozēja pie Baltā nama. Viņa bija �ilbino�a; ari viņ� izskatījās tīri glīts, lai gan kontekstā ar rakstu bija grūti atzīt, cik pievilcīgs pāris viņi biju�i. Patie�ām lēts gājiens.

-�� Misters Kārters, aug�ējā attēlā pie Baltā nama, patlaban nav sasniedzams.

Elli�ķīgi labi, ka neesmu sasniedzams, Klejs nodomāja.

Tā iesākās jauna diena Kārtera birojā. Telefoni zvanīja bez pārtraukuma, aizkaitinātie klienti gribēja uz kādu izgāzt dus�mas. Vajadzības gadījumam vestibilā atradās apsargs. Darbi�nieki nelielos pulciņos apspriedās par firmas izdzīvo�anas iespējām. Ikviens izteica minējumus. �efs bija ieslēdzies savā kabinetā. Nebija īsti pie kā strādāt, jo nu firmai bija palikusi vairs tikai krava ar maksatila lietām, un ari ar tām nebija ko iesākt, jo Goffman uz zvaniem neatbildēja.

Klejam aiz muguras visā pilsētā klejoja joki un anekdotes, lai gan viņ� pats par tām uzzināja tikai pēc tam, kad par to bija publicēts Press. Viss bija sācies ar The Wall Street Journal rak�stiem par dailoftu, kam sekoja da�i faksi pa pilsētu, lai visi, kas pazina Kleju, vienalga, vai tie bija koled�as vai juristu skolas biedri, viņa tēvs vai SAB, tiktu pie pēdējiem jaunumiem. Viss �is farss pieņēmās spēkā, kad American Attorney ierindoja viņu astotajā vietā peļņas ziņā parādījās arvien vairāk faksu, e-pastu, pikantumam tika pievienoti da�i joki. Tas kļuva vēl populārāks, kad Helēna Vor�ova iesūdzēja viņu tiesā. Kāds pil�sētas jurists, kam nebija īpa�i daudz darāmā, to visu nosauca �īssavienojumu karalis�, apvienoja materiālus pārskatāmā for�mātā un sāka izsūtīt tos pa faksu. Kāds ar mākslinieciskām nosliecēm pievienoja rupju karikatūru, kurā Klejs bija attēlots kails, ar no�ļuku�iem bokser�ortiem un izskatījās visai apmul�sis. Jebkuri jaunumi par viņu izprovocēja nākamos izdevumus. To radītājs jeb radītāji sameklēja nostāstus no intemeta, izdru�kāja tos biļetena veidā un dalīja apkārt. Krimināllieta bija pats lielākais jaunums. Tur bija arī foto no Baltā nama, nedaudz tenku par viņa lidma�īnu, kāds stāsts par tēvu.

Anonīmie izdevēji savu gara darbu kopijas jau no pa�a sā�kuma bija pa faksu sūtīju�i uz Kleja biroju, bet mis Glika bija metusi tos laukā. Tos bija saņēmu�i da�i no Jēlas pui�iem, bet ari viņi sargāja savu bosu no tiem. Tagad Oskars ienesa pēdējo izdevumu un nometa uz Kleja galda. Tik un tā tu uzzināsi, viņ� noteica. Tas bija Press raksta atspoguļojums.

-�� Vai tev ir padomā, kas aiz tā visa stāv? Klejs pajautāja.

-�� Nē. �itie tiek izplatīti pa visu pilsētu, glu�i kā vēstules �Izlasi pats un nosūti citiem�.

-�� Vai �iem ļaudīm nav kas labāks, ko darīt?

-�� Laikam jau ne. Neņem galvā, Klej! Virsotnē vienmēr ir grūti.

-�� Tātad nu man ir veltīts personīgais biļetens. Tā, tā, pirms astoņpadsmit mēne�iem manu vārdu nepazina neviens.

Ārpusē sākās kņada dusmīgas, skaļas balsis. Klejs ar Oskaru izskrēja no kabineta gaitenī, kur apsargs cīkstējās ar kādu ļoti satrauktu kungu. Drīz tur parādījās arī pārējie juristi un sek�retāres.

-�� Kur ir Klejs Kārters? vīrietis klaigāja.

-�� eit! nokliedza Klejs un piegāja viņam klāt. Ko vēlaties?

Vīrietis pēk�ņi nomierinājās, tomēr apsargs vēl turēja viņu.

Eds Vaiats un vēl kāds pienāca tuvāk. Esmu viens no jūsu klientiem, vīrs aizelsies sacīja. Laidiet vaļā! viņ� strupi izmeta un atbrīvojās no sarga tvēriena.

-�� Lai paliek, Klejs noteica.

-�� Es gribu tik�anos ar savu advokātu, vīrs paziņoja.

-�� Par to tādā veidā nevienojas, mierīgi atbildēja Klejs. Viņu vēroja visi darbinieki.

-�� Ak tā, bet, kad es mēģināju citādi, visas līnijas bija aiz�ņemtas. Jūs mums liedzāt iespēju nokārtot kompensācijas saņem�anu no cementrūpnīcas. Gribam zināt, kāpēc. Par maz jums domātās naudas, vai?

-�� Laikam esat salasījies avīzes un ticat visam, kas tur rak�stīts? Klejs vaicāja.

-�� Es ticu faktam, ka mūsu pa�u advokāts ir padarījis mūs par muļķiem. Mēs to tā neatstāsim.

-Jums, cienītie, ir jānomierinās un jāpārtrauc lasīt tās avīzes. Mēs turpinām kārtot darījumu. Tie bija meli, bet ar labiem nolūkiem. Nemiernieku vajadzēja apklusināt, vismaz biroja telpās.

-�� Labāk piegrieziet savus honorārus un dabūjiet mums naudu, vīrs noņurdēja. To prasa visi jūsu klienti.

-� Es sagādā�u jums kompensācijas, Klejs savilka seju neīstā smaidā. Tikai nomierinieties.

-�� Citādi mēs vērsīsimies Advokātu asociācijā.

-�� Esiet nu mierīgs!

Vīrietis pakāpās atpakaļ, pagriezās un aizgāja. Atgrie�a�mies pie darba, Klejs, plauk�ķinot rokas, mudināja, it kā visiem būtu sakrāju�ies nedarītu darbu kalni.

Pēc stundas ieradās Rebeka, negaidīts apciemojums no ielas. Viņa ienāca D�. K. K. biroja telpās un pasniedza zīmīti reģistra�torei. Lūdzu, aiznesiet to misteram Kārteram, viņa piebilda.

-�� Tas ir ļoti svarīgi.

Reģistratore pameta skatienu uz apsargu, kur� atradās kaujas gatavībā, pagāja laiciņ�, līdz tas nolēma, ka skaistā sie�viete nevarētu būt bīstama. Esmu sena draudzene, Rebeka skaidroja.

Lai kas arī viņa būtu, viņai izdevās izsaukt misteru Kārteru ātrāk par jebkuru apmeklētāju visā firmas pastāvē�anas vēs�turē. Viņi apsēdās Kleja kabineta stūrī; Rebeka uz dīvāna, Klejs krēslā, ko bija pievilcis pēc iespējas tuvāk. Ilgu laiku neviens neko neteica. Klejs bija pārāk satraucies, lai izdvestu kādu saka�rīgu teikumu. Viņas atnāk�anai varēja būt simtiem da�ādu iemeslu, un neviens no tiem nevarēja būt slikts.

Viņ� gribēja apskaut viņu, atkal sajust viņas augumu, smar��as uz kakla, noglāstīt viņas kājas. Nekas nebija mainījies tā pati frizūra, tas pats grims, tā pati lūpu krāsa, tā pati aproce.

-� Tu visu laiku skaties uz manām kājām, viņa beidzot sacīja.

-Jā gan.

-�� Klej, kas ir ar tevi? Par tevi raksta tik daudz slikta.

-�� Un tāpēc tu esi �eit?

-�� Nūja. Esmu noba�ījusies.

-�� Tas liecina, ka es tev vēl kaut ko nozīmēju.

-Tā ir.

-�� Tad tu neesi mani aizmirsusi?

-�� Nē, neesmu. Esmu gan nedaudz attālinājusies no tevis sakarā ar laulību un tā tālāk, bet es par tevi domāju.

-�� Vai visu laiku?

-�� Aizvien vairāk un vairāk.

Klejs pievēra acis un nolika roku uz viņas ceļgala, viņa to nekavējoties atrāva un nosēdās tālāk. Klej, esmu precējusies.

-�� Tad nodosimies laulības pārkāp�anai.

-�� Nē, nevajag.

-�� Attālinājusies? Izklausās, ka tas ir uz laiku. Kas notiek, Rebeka?

-�� Es te neesmu nākusi, lai runātu par savu laulību. Biju tepat netālu, iedomājos par tevi un tāpat vien ienācu.

-�� Kā tāds noklīdis suns? Es tam neticu.

-�� Nevajag ari. Kā iet tavai smukulītei?

-�� Viņa �ad un tad parādās. Mums tā ir tikai tāda vieno�anās.

Rebeka vēlreiz to visu prātā pārlika, bija redzams, ka viņa

nav priecīga par �o vieno�anos. Tas nekas, ka viņa precējusies ar citu, viņai nepatika doma, ka Klejs ar kādu satiekas.

-�� Kā iet tavam tārpam? Klejs pavaicāja.

-�� Nekas, labi.

-�� Tas nu gan ir atbalsts no jaunās sievas. Tikai labi?

-�� Mēs satiekam.

-�� Precēju�ies mazāk par gadu, un tu vari pateikt tikai to? Jūs satiekat?

-Jā-

-�� Tev ta�u nav ar viņu sekss, ko?

-�� Mēs esam precēju�ies.

-� Viņ� ta�u ir tāds sīks bezkauņa! Jūsu ballē redzēju jūs abus dejojam, man pat vemt sagribējās. Atzīsties, gultā viņ� ir draņ�ķīgs.

-�� Gultā viņ� ir draņķīgs. Bet kā tad ar tavu daiļavu?

-�� Viņai patīk meitenes. Viņi abi sāka smieties un darīja to labu laiku. Bet tad viņi apklusa, jo bija tik daudz, ko teikt. Klejs

cie�i viņā noraudzījās, un Rebeka no jauna sakrustoja kājas. Viņa skatiens tām glu�i vai pielipa.

-�� Vai tu izdzīvosi? viņa apvaicājās.

-�� Nerunāsim par mani. Runāsim par mums.

-�� Es netaisos ielaisties nekādā dēkā, viņa paziņoja.

-�� Bet tu tomēr to paturi prātā, vai ne?

-�� Nē, bet tu, zināms, gan.

-�� Tas ta�u būtu tik jauki, ko?

-�� Gan jā, gan nē. Es negribu dzīvot tādu dzīvi.

-�� Es arī ne, Rebeka. Es negrasos dalīties. Reiz tu man piede�rēji pilnībā, bet es ļāvu tev iet. Es pagaidī�u, līdz tu atkal būsi viena. Sasodīts, tu ta�u pasteigsies?

-�� Tā var arī nenotikt, Klej.

-�� Tā būs gan.

Ridlijai guļot viņam blakus, Klejs visu nakti pavadīja, sapņo�dams par Rebeku. Viņ� te gūlās, te cēlās, vienmēr pamostoties ar stulbu smaidu sejā. Tomēr tas pazuda, kad tūlīt pēc pieciem iezvanījās telefons. Klausuli viņ� pacēla guļamistabā, bet tad pārslēdza sarunu uz savu kabinetu.

Tas bija Mels Snellings, istabas biedrs no koled�as laikiem, tagadējais ārsts no Baltimoras. Vecīt, mums jāaprunājas, viņ� sacīja. Tas ir steidzami.

-�� Labs ir, Klejs, ceļgaliem ļimstot, atbildēja.

-�� Desmitos no rīta pie Linkolna pieminekļa.

-�� To es varu.

-�� Pastāv diezgan ticama iespēja, ka man kāds sekos, viņ� piezīmēja, un tad iestājās klusums. Dr. Snellings bija izdarījis Klejam pakalpojumu, pārskatīdams zagto pētījumu par dailoftu. Tagad federāļi bija viņu atradu�i.

Klejam pirmo reizi ie�āvās galvā doma par bēg�anu. Pār�skaitīt to, kas bija palicis no naudas, uz kādu no banānu repub�likām, aizlaisties no �īs pilsētas, uzaudzēt bārdu, izgaist. Un Rebeku, bez �aubām, paņemt līdzi.

Viņas māte sameklēs viņu, pirms vēl to izdarīs federāļi.

Klejs pagatavoja kafiju un ilgi mazgājās du�ā. Uzvilcis d�in�sus, viņ� bija gatavs atvadīties no Ridlijas, bet tā vēl nebija pat pakustējusies.

Tas, ka Melu neliks mierā, patie�ām varēja būt iespējams. Ja reiz FIB bija viņu atradu�i, tie liks lietā savus ierastos netīros gājienus. Viņi piedraudēs izvirzīt apsūdzību arī pret Melu, ja tas atteiksies nosūdzēt savu draugu. Viņi nomocīs to ar saviem

apciemojumiem, telefona zvaniem, uzraudzību. Viņi piespiedīs to izmantot noklausī�anās ierīci un ievilināt Kleju lamatās.

Zeks Betls bija izbraucis, Klejam bija jāpaļaujas tikai uz sevi. Divdesmit pāri deviņiem viņ� ieradās pie Linkolna pieminekļa un iejuka nedaudzo tūristu pulkā. Pēc da�ām minūtēm parādījās Mels, tas Klejam uzreiz likās aizdomīgi. Kāpēc gan viņam vaja�dzēja te atrasties pusstundu pirms abu tik�anās? Vai kaut kur bija slēpnis? Varbūt tuvumā, bruņoju�ies ar mikrofoniem, kamerām un iero�iem, bija aģenti Spūners un Lū�s? Viens skatiens Meļa sejā, un Idejām bija skaidrs, ka gaidāmas sliktas ziņas.

Viņi sarokojās, sasveicinājās, centās būt sirsnīgi. Klejs pie�ņēma, ka katrs vārds tiek ierakstīts. Bija septembra sākums, gaiss bija dzestrs, bet ne auksts; Mels nez kāpēc bija satinies, it kā būtu gaidāms sniegs. Zem apģērba varēja būt paslēptas kameras. Paiesimies mazliet, Klejs vedināja, norādīdams uz tālāk eso�ā Va�ingtona pieminekļa pusi.

-�� Lai notiek, plecus paraustījis, piekrita Mels. Viņam bija vienalga. Tātad pie Linkolna pieminekļa nekādas lamatas nebija plānotas.

-�� Vai viņi tev sekoja? Klejs jautāja.

-�� Nedomāju vis. Es lidoju no Baltimoras uz Pitsburgu, no Pitsburgas uz Reigana Nacionālo lidostu, tur paķēru taksi. Ne�liekas, ka man būtu aste.

-�� Vai tie ir Spūners un Lū�s?

-Jā. Tu viņus pazīsti?

-�� Pāris rei�u bija iegriezu�ies. Viņi gāja gar dīķi, pa celiņu dienvidu pusē. Klejs negrasījās teikt neko tādu, ko gribētu no�klausīties vēlreiz. Mel, es zinu, kā strādā tie no FIB. Viņiem tīk izdarīt spiedienu uz lieciniekiem. Viņi noklausās cilvēkus un savāc pierādījumus ar da�ādām ierīcēm, augstas tehnoloģijas lietiņām. Vai tev viņi nelūdza paņemt noklausī�anās aparātu?

-�� Lūdza gan.

-Un?

-�� Es viņiem teicu: �Pie joda, nē!�

-�� Paldies.

-�� Klej, man ir izcils advokāts. Kādu laiku pabiju ar viņu kopā, es viņam visu izstāstīju. Neesmu darījis neko nosodāmu, es netirgoju tās akcijas. Kā saprotu, tad tu gan, lai gan tagad, ja būtu iespēja, tu rīkotos citādi. Labi, varbūt man bija kāda slepena informācija, bet es to nekādi neizmantoju. Esmu tīrs. Nedienas sāksies, kad iepriek�ējās izmeklē�anas zvērinātie mani izsauks uz tiesu.

Līdz viņiem tātad lieta vēl nebija nonākusi. Mels patie�ām bija ieklausījies labā advokātā. Pirmo reizi �etru stundu laikā Klejs varēja uzelpot.

-�� Turpini, viņ� piesardzīgi noteica. Rokas viņ� bija dziļi sabāzis d�insu kabatās. Viņa acis aiz saulesbrillēm vēroja katru personu viņu tuvumā. Ja Mels bija federāļiem visu izstāstījis, kādēļ gan viņiem būtu vajadzīgi vadi un mikrofoni?

-Jautājums ir, kā viņi mani atrada. Nevienam nebiju stāstī�jis, ka pārlasīju to tekstu. Kam tu pateici?

-�� Pilnīgi nevienam, Mel.

-�� Grūti tam ticēt.

-�� Varu apzvērēt. Kāpēc man tas kādam būtu jāstāsta?

Uz bridi viņi apstājās, lai palaistu garām satiksmes līdzekļus, kas traucās pa Septiņpadsmito ielu. Tad viņi turpināja savu ceļu, nogriezdamies vairāk pa kreisi, tālāk no drūzmas. Tik tikko dzirdami Mels izdvesa: Ja es iepriek�ējās izmeklē�anas zvērinātajiem meloju par pētījumu, viņiem būs grūti izvirzīt tev apsūdzību. Bet, ja mani pieķer melos, pats tik�u cietumā. Kur� vēl zina, ka esmu lasījis to pētījumu? viņ� pārprasīja.

Tagad Klejam tapa skaidrs, ka nebija nekādu vadu un mikro�fonu, neviens nenoklausījās. Mels nebija ieradies savākt pierā�dījumus viņ� tikai gribēja būt dro�s. Tavs vārds nekur nepa�rādās, Mel, Klejs apgalvoja. Es nosūtīju materiālus tev. Tu ta�u neko nenokopēji, vai ne?

-Nē.

-� Tu atsūtīji tos man atpakaļ. Es pārlasīju tos vēlreiz. Nebija nekādu tavu piezīmju. Mēs piecas se�as reizes runājāmies pa telefonu. Visas tavas domas un viedokļi ir tikai vārdiski.

-�� Un kas ir ar citiem lietā iesaistītajiem juristiem?

-� Da�i no viņiem pētījumu ir redzēju�i. Viņi zina, ka tas bija pie manis vēl pirms lietas ierosinā�anas. Viņi zina, ka to manā uzdevumā ir pārskatījis kāds ārsts, bet viņiem nav ne jausmas, kur� tas ir.

-�� Vai FIB var piespiest viņus apliecināt, ka pētījums bijis pie tevis pirms lietas iesnieg�anas?

-�� Nekādā ziņā. Viņi var mēģināt, bet tie pui�i ir juristi, Mel, izcili juristi. Viņus tā nevar iebaidīt. Viņi nav izdarīju�i nekādus pārkāpumus nav tirgoju�ies ar akcijām -, un federāp no viņiem neko neizdabūs. No tās puses jūtos pasargāts.

-�� Vai esi par to dro�s? pavisam apjucis, vaicāja Mels.

-�� Pilnīgi pārliecināts.

-�� Ko tad man darīt?

-�� Klausi savu advokātu! Iespējams, ka �ī lieta līdz iepriek��ējās izmeklē�anas zvērinātajiem nemaz nenokļūs. Tas vairāk izklausījās pēc cerības, nevis apgalvojuma. Ja tu stingri turē�sies pie sava, viss varbūt tā arī beigsies.

Kādus simt jardus viņi nogāja klusēdami. Tuvojās Va�ingtona piemineklis. Ja es saņem�u pavēsti, Mels lēnām izrunāja �os vārdus, mums labāk būtu satikties vēlreiz.

-�� Bez �aubām.

-�� Es par to negribu nokļūt cietumā, Klej.

-�� Es ari ne.

Viņi piestāja pie kāda ļau�u bariņa uz trotuāra netālu no monumenta. Es nu pazūdu. Sveiks. Ja no manis nebūs ziņu, jo labāk. To pateicis, viņ� izsteidzās cauri vidusskolnieku grupai un pagaisa.

Kokonino apgabala tiesu namā Flegstafā dienu pirms prāvas valdīja relatīvs klusums. Viss bija kā parasti; nekas neliecināja, ka drīz te plosīsies vēsturiskais konflikts ar tālejo�ām sekām. Bija septembra otrā nedēļa, temperatūra bija sasniegusi �etr�desmit grādus. Klejs ar Oskaru pastaigājās pa pilsētas centru, bet tad �igli metās tiesu namā gaisa kondicioniera meklē�jumos.

Iek�pusē gaisotne bija saspringta, valdīja pirmstiesas atmo�sfēra. Zvērināto savās vietās nebija; to atlases process sāksies nākamajā rītā tie�i pulksten deviņos. Deils Mūnihems un viņa komanda atradās arēnas vienā pusē. Otru pusi aizņēma Goffinart brigāde, kuras priek�galā bija augstākā labuma tiesvedis no L. A., vārdā Rod�ers Redings. Rod�ers Raķete, jo viņ� uzbruka strauji un no visa spēka. Rod�ers Manīgais, jo viņ� braukāja apkārt pa valsti, cīnoties ar spēcīgākajiem tiesu juristiem, pamanoties izvairīties no stingriem spriedumiem.

Klejs un Oskars ieņēma vietas pie pārējiem skatītājiem, kas bija ieradu�ies iespaidīgi lielā skaitā, kaut vēl tika piemeklēts likuma pants. Volstrits �im procesam sekos pamatīgi. Finan�siālajā presē tas tiks atspoguļots nepārtraukti. Un, protams, ziņkāri izrādīja ari citi plēsoņas. Pirmajās divās rindās sēdēja apmēram desmit visai līdzīga paskata korporācijas biedru, tie neap�aubāmi piederēja pie Goffman firmas satrauktajiem ļau�tiņiem.

Mūnihems rībinājās apkārt pa tiesu zāli kā tāds bāru varo�nis, aurojot te uz tiesnesi, te uz Rod�eru. Viņa balss skanēja dziļi un spēcīgi, un viņa vārdi gandrīz vienmēr bija izaicino�i. Viņ� bija rūdīts karotājs, tā klibums, �ķiet, bija pārejo�a parā�dība. Reizēm, lai pārvietotos, viņ� paņēma spieķi, reizēm viņ� pilnīgi piemirsa par to.

Rod�ers bija kā no Holivudas izmeklēti ģērbies, tum�iem, ar sirmumu rotātiem matiem, spēcīgu zodu, labi veidotu pro�filu. Varbūt kādreiz bija gribējis kļūt par aktieri. Viņa valoda bija ļoti daiļrunīga, labi veidoti teikumi vēlās no mutes bez mazākās aizķer�anās. Nekādu �ē-ē-ē� vai �mm�, vai �nū-ū�. Nekādu pārteik�anos. Kad viņ� sāka diskutēt par kādu lietu, viņ� izmantoja brīni�ķīgu leksiku, ko saprata ikviens, un viņam bija īpa�as dotības apspriest trīs �etrus argumentus uzreiz, pirms viņ� tos visus prasmīgi apvienoja vienā vienreizēji loģiskā spriedumā. Viņam nebija bail ne no Deila Mūnihema, ne no tiesne�a, ne ari no jebkura fakta, kas atrodams lietā.

Klejs jutās kā hipnotizēts arī tad, kad Redings strīdējās par visniecīgāko jautājumu. Prātā ie�āvās biedējo�a doma: ja Klejam

būs jāprāvojas Kolumbijas apgabala tiesā, Goffman nekavēsies cīņā sūtīt Rod�eru Raķeti.

Kamēr viņ� izbaudīja abu izcilo juristu priek�nesumu, Kleju kāds atpazina. Viens no juristiem, kas sēdēja pie galda Rod�eram aiz muguras, pārlūkoja tiesu zāli un iedomājās ieraudzījis pa�zīstamu seju. Viņ� piebikstīja vēl kādam, un abi kopā tie Kleju identificēja. Tika uzrakstītas zīmītes un nodotas priek�ējām rindām.

Tiesnesis izsludināja piecpadsmit minū�u pārtraukumu, lai varētu aiziet uz tualeti. Klejs pameta tiesu zāli un devās samek�lēt sodas ūdeni. Viņam sekoja divi vīri, kas beigās gaiteņa galā viņu ielenca. Mister Kārter, pirmais no viņiem ierunājās patīkamā balsī. Esmu Bobs Mi�els, Goffman viceprezidents un arī advokāts. Viņ� pastiepa roku un cie�i paspieda Kleja plaukstu.

-�� Ļoti patīkami, Klejs atņēma.

-�� Un �is ir Sterlings Gibss, viens no mūsu padomniekiem Ņujorkā. Klejam bija jāpaspie� roka arī viņam.

-� Mēs tikai gribējām sasveicināties, sacīja Mi�els. Nebija nekāds brīnums jūs �eit ieraudzīt.

-Jā, man ir zināma interese par �o prāvu, Klejs atbildēja.

-�� Pārāk atturīgi sacīts. Cik lietu jums jau ir savākts?

-�� Ak, es īsti nezinu. Ir kāda saujiņa. Gibss apmierinājās tikai ar pavīpsnā�anu un skatī�anos.

-�� Mēs katru dienu sekojam jūsu lietai intemetā, Mi�els turpināja. Pēc pēdējiem datiem būs ap divdesmit se�iem tūk�sto�iem. Gibss mainīja sejas izteiksmi; bija skaidrs, ka viņ� necie� spēlītes ar masveida tiesībpārkāpumiem.

-�� Kaut kas uz to pusi, Klejs atzina.

-�� Izskatās, ka esat atcēlis reklāmu. Dro�i vien beidzot jums pietiks.

-�� Par daudz nevar būt nekad, mister Mi�el.

-�� Ko gan jūs iesāksiet ar visām tām lietām, ja mēs �ai prāvā uzvarēsim? beigās ierunājās arī Gibss.

-�� Un ko darīsiet jūs, ja �o prāvu zaudēsiet? Klejs deva pretī.

Mi�els pakāpās soli tuvāk. Ja mēs �eit gūsim uzvaru, mister Kārter, jums pienāks elli�ķīgi grūti laiki, lai sameklētu kādu nabaga tiesnesi, kas gribēs noņemties ar jūsu divdesmit se�iem tūksto�iem lietu. 1ās nebūs neko vērtas.

-�� Bet ja zaudēsiet? Klejs noprasīja.

Tuvāk pienāca ari Gibss. Ja mēs te zaudējam, mēs taisnā ceļā dodamies uz Kolumbijas apgabalu, lai aizstāvētos pret jūsu safabricēto lietu. Tas ir gadījumā, ja jūs nebūsiet aiz restēm.

-�� Es bū�u gatavs, Klejs sacīja, cīnoties ar uzbrucējiem.

-�� Vai varēsiet atrast pareizo tiesu namu? jautāja Gibss.

-�� Ar tiesnesi esmu jau ticies golfa laukumā, Klejs izmeta.

-�� Un esmu pazīstams ar tiesu referenti. Meli! Bet tie viņus uz brīdi atturēja.

Mi�els attapās, atkal pastiepa labo roku un noteica: Nu labi, mēs gribējām tikai sasveicināties.

Klejs to pakratīja un piebilda: Bija jauki satikt kādu no Goffinan. Jūs nekādi negribējāt atzīt manis iesniegto lietu. Gibss uzgrieza muguru un aizgāja.

-�� Tiksim galā ar �o, teica Mi�els. Tad ari runāsim.

Klejs jau gribēja atgriezties tiesu zālē, kad viņa priek�ā no�stājās uzmācīgs reportieris. Tas bija kaut kāds Dereks no Financial Weekly un gribēja dzirdēt pāris vārdu. Tas bija labējais laikraksts, kas necieta tiesu advokātus, masveida tiesībpārkā�pumu lietas, korporāciju aizstāvis. Klejs nebija tāds muļķis, lai atcirstu vien �bez komentāriem� vai �at�ujieties!�. Dereka vārds bija tāds kā dzirdēts. Vai tas būtu reportieris, kas bija sarak�stījis tik daudz nekrietnību par Kleju?

-�� Vai drīkst jautāt, ko jūs �eit darāt? Dereks noprasīja.

-�� Kāpēc ne?

-�� Tātad ko jūs �eit darāt?

-�� To pa�u, ko jūs.

-�� Un tas būtu?

-�� Izbaudu svelmi.

-�� Vai tiesa, ka jums ir divdesmit pieci tūksto�i maksatila lietu?

-Nē.

-�� Cik tad?

-�� Divdesmit se�i tūksto�i.

-�� Cik tās ir vērtas?

-�� Kaut kur starp nulli un pāris miljardiem.

Klejam nezinot, tiesnesis bija aizliedzis abu pu�u juristiem tikties ar presi līdz pat prāvas beigām. Tā kā viņ� bija gatavs runāt, Klejs piesaistīja daudzus. Viņ� bija pārsteigts atrodamies reportieru pulciņa ielenkumā, atbildot uz vairākiem jautāju�miem, bet tā ari neko daudz nepasakot.

Arizona Ledger citēja viņa apgalvojumu, ka iesniegto lietu vērtība varētu būt divi miljardi dolāru. Ar nosaukumu "Likumu valdnieks pilsētā� tur bija ievietota Kleja fotogrāfija, kurā viņ� stāvēja tiesu zāles ārpusē; pret viņa seju bija pastiepti mikro�foni. Tai sekoja neliels kopsavilkums par Kleja vizīti, tāpat ari divas rindkopas par pa�u nozīmīgo prāvu. Reportieris gan tie�i nebija viņu nosaucis par alkatīgu, oportūnistisku tiesu juristu, bet varēja manīt, ka tas uzskata viņu par tādu kā maitu liju, kas izsalkusi riņķo tuvumā, lai mestos uzbrukumā pusdzīva�jam Gofflman.

Tiesu zālē bija pulcēju�ies potenciālie zvērinātie un skatītāji. Pienāca devītā rita stunda, bet neparādījās neviens jurists vai tiesnesis. Tie atradās savos kabinetos, dro�i vien vēl arvien apsprie�ot pirmstiesas jautājumus. Tiesu izpildītāji un citi ierēdņi kaut ko pārrunāja, sagāju�i ap tiesne�a galdu. No aiz�mugures parādījās jauns cilvēks uzvalkā, pagāja garām barjerai un virzījās tālāk pa centrālo eju. Tad viņ� pēk�ņi apstājās, pa�skatījās tie�i uz Kleju, noliecās un �ukstus noprasīja; Vai jūs esat misters Kārters?

Pārsteigts Klejs pamāja.

-�� Tiesnesis grib satikt jūs.

Uz tiesne�a galda pa�ā vidū atradās avīze. Lielā kabineta vienā stūrī sēdēja Deils Mūnihems. Rod�ers Redings bija atspie�dies pret galdu pie loga. Tiesnesis �ūpojās savā grozāmkrēslā. Neviens no viņiem nelikās priecīgs. Notika visai neveikla

sasveicinā�anās. Mūnihems negribēja pat soli spert uz priek�u un sarokoties ar Kleju, tā vietā tikko manāmi pamādams ar galvu un naidīgi paskatīdamies.

-�� Mister Kārter, vai jums nekas nav zināms par manu aizlie�gumu izpaust jebkādu informāciju? jautāja tiesnesis.

-�� Nē, ser.

-�� Nu, tāds tomēr pastāv.

-�� Es ta�u neesmu advokāts �ajā prāvā, Klejs iebilda.

-�� Mēs, mister Kārter, pieliekam visas pūles, lai Arizonā no�tiktu godīgas tiesu prāvas. Abas puses vēlas, lai zvērinātie būtu pēc iespējas mazāk informēti un objektīvi. Tagad, pateicoties jums, potenciālie zvērinātie zina, ka pastāv vēl vismaz divdes�mit se�i tūksto�i tamlīdzīgu lietu.

Klejs negribēja izrādīties vāj� un sākt taisnoties, jo Rod�ers Redings sekoja katrai viņa kustībai.

-�� Tas varbūt bija nenovēr�ami, Klejs sacīja. �ā tiesne�a priek�ā viņ� nekad netiesāsies. Tad kāda jēga bīties?

-�� Varbūt jums labāk pamest Arizonas �tatu? Mūnihems noducināja no sava stūra.

-�� Man nav vajadzības to darīt, atcirta Klejs.

-�� Vai gribat, lai es zaudēju?

Ar to Klejam pietika. Viņam gan nebija skaidrs, kā viņa klātbūtne varētu ietekmēt Mūnihema sekmes, bet kāpēc riskēt?

-�� Labi, Jūsu Godība, laikam nāksies jūs pamest.

-�� Brīni�ķīga doma, atbildēja tiesnesis.

Klejs palūkojās uz Rod�eru Redingu un noteica: Tiksimies Kolumbijas apgabalā.

Rod�ers pieklājīgi pasmaidīja, bet lēnām noraido�i nogro�zīja galvu.

Oskars piekrita palikt Flegstafā un sekot procesam. Klejs iekāpa savā Gulfstream ļoti drūmā noskaņojumā. Padzīts no Arizonas.

Pēc ziņas, ka Hannas atlai� tūksto� divsimt strādnieku, dzīve Rīdsburgā apstājās. �is paziņojums bija izteikts vēstulē, ko rakstījis Markuss Hanna, un izdalīts visiem darbiniekiem.

Piecdesmit gadu laikā kompānija bija piedzīvojusi tikai �et�ras �tatu samazinā�anas. Tā bija izturējusi lejupslīdes periodus un vienmēr centusies paturēt ikvienu algu sarakstā. Tagad, kad tā bija uz bankrota sliek�ņa, noteikumi bija mainīju�ies. Kom�pānija bija spiesta pierādīt tiesai un kreditoriem, ka tai ir dzīvotspējīga finansiālā nākotne.

Bija vainojami faktori, kas nebija vadības kontrolē. Viens no tādiem bija dzīvokļu tirgus, bet tas nebija nekas tāds, ar ko uzņēmums nebūtu saskāries jau agrāk. Iz�ķiro�ais trieciens bija neizdevies mēģinājums panākt vieno�anos par kompen�sācijām. Kompānija bija godīgi kaulējusies, bet pārcentīgā un alkatīgā juristu firma no Kolumbijas apgabala bija izvirzījusi neiespējamas prasības.

Izdzīvo�ana bija likta uz spēles, un Markuss mēģināja pār�liecināt savus cilvēkus, ka kompānija nepaies zem ūdens. Bija nepiecie�ama ne�ēlīga izmaksu samazinā�ana. Visai sāpīgā izdevumu reducē�ana nākamajam gadam garantēs viņiem ienesīgu nākotni.

Tiem tūksto� divsimt darbiniekiem, kas bija saņēmu�i pazi�ņojumus par atlai�anu, Markuss solīja visa veida palīdzību, ko vien kompānija varēs atļauties. Bezdarbnieku pabalsts būs ve�selu gadu. Iespējams, Hannu uzņēmums pieņems viņus atpakaļ, cik drīz vien spēs, bet nekādi solījumi netika doti. Atlai�anas varētu notikt nepārtraukti.

Kafejnīcās un frizētavās, skolu gaiteņos un baznīcu solos, atklātajos futbola un bērnu sporta spēļu laukumos, pilsētas skvēra celiņos, alus saietos un pie biljarda galdiem visā pilsētā �is bija vienīgais sarunu temats. Ikvienam no vienpadsmit tūk�sto�iem iedzīvotāju bija pazīstams kāds vai kāda, kas zaudējis darbu Hannu uzņēmumā. Atlai�ana bija vislielākā nelaime Rīdsburgas rāmajā vēsturē. Lai gan pilsētiņa bija noslēpusies Algeniju kalnos, runas tomēr paklīda.

Reportieris no Baltimore Press, kur� bija publicējis trīs rakstus par Hovardas apgabala sabiedrības pārstāvniecības lietu, turpi�nāja sekot notikumiem. Viņa redzeslokā bija bankrota pietei�kums. Tāpat vēl viņ� tikās ar namīpa�niekiem, kuru mājām izdrupa ķieģeļi. Ziņa par strādnieku atlai�anu mudināja viņu aizbraukt uz Rldsburgu. Viņ� iegriezās kafejnīcās, biljarda zālēs, aizgāja uz futbola spēlēm.

Pirmais no diviem viņa aprakstiem bija īsa romāna apjomā. Autors ar noslieci uz tī�u neslavas cel�anu nevarētu būt ne�ēlī�gāks. Būtu bijis pavisam viegli izvairīties no tagadējā Rīds�burgas posta, ja vien advokāts D�. Klejs Kārters nebūtu tik nelokāms savā dziņā pēc milzīgiem honorāriem.

Tā kā Klejs nelasīja Baltimore Press, un patiesībā viņ� tā darīja ar daudziem laikrakstiem un �urnāliem, ziņas no Rīdsburgas būtu pagāju�as viņam secen, vismaz pagaidām. Bet vēl arvien nezināmais neautorizētā un nepatīkamā biļetena izdevējs(i) tās viņam atsūtīja pa faksu. Pēdējais �īssavienojuma karaļa� numurs, kur� acīmredzot bija izveidots lielā steigā, ietvēra sevī Press aprakstu.

Klejs to izlasīja un gribēja iesūdzēt avīzi tiesā.

Bet drīz vien viņ� aizmirsīs Baltimore Press, jo iezīmējās vēl lielāks murgs. Pirms nedēļas bija piezvanījis �urnālists no News�week, bet mis Glika, kā vienmēr, bija to apturējusi. Katrs jurists sapņo par izrādī�anos tautai, gan vienīgi tad, ja runa ir par asu nostāju tiesas procesā vai miljards dolāru vērtu spriedumu. Pēc Kleja domām, �is nebija tas gadījums, un viņam bija taisnība. Newsweek ne īpa�i interesēja pats Klejs Kārters, vairāk gan pret viņu vērstā atmaksa.

Tur bija publicēts reklāmgabals par Helēnu Vor�ovu, divas lappuses slavino�a teksta, kā dēļ jebkur� jurists ietu pāri līķiem. Satrieco�s fotoattēls bija fiksējis mis Vor�ovu kādā tiesu zālē stāvam tuk�u zvērināto vietu priek�ā, viņa izskatījās nelokāma un nepārspējama, tomēr tas bija itin ticami. Klejs viņu iepriek� nebija redzējis un bija cerējis, ka tā atgādinās īstu �bezsirdlgu kuci�, kā Solsberijs bija viņu nosaucis. Tā nebija. Viņa bija ļoti pievilcīga īsi, tum�i mati un skumīgas, brūnas acis, kas pie�saistīs ikviena zvērinātā uzmanību. Klejs lūkojās viņā un vēlē�jās, kaut viņam būtu viņas lieta, nevis otrādi. Cerams, viņi nekad nesatiksies. Ja arī tā notiktu, tad ne jau tiesu zālē.

Mis Vor�ova bija viena no trim partneriem, kam Ņujorkā bija firma, kas specializējās advokātu kļūdu lietās, tas bija ne�parasts, bet augo�s darbības lauks. Nu viņa centās sakaut vienu no lielākajiem un bagātākajiem valsts advokātiem un negrasījās vienoties. �Nekad man nav nācies sastapties ar lietu, kam būtu tāda piekri�ana no zvērināto puses,� viņa bija teikusi, un Klejam jau savilkās dūres.

Viņai bija piecdesmit dailofta klienti, visi nolemti nāvei, vīsi iesniegu�i sūdzību. Rakstā bija sniegta sabiedrības pārstāvnie�cības prāvas īsā un neglītā vēsture.

No visiem piecdesmit reportieris nez kādu iemeslu dēļ bija pievērsies tie�i misteram Tedam Vorlijam no Aug�malboro Merilendā, nabaga cilvēks bija nofotografēts sē�am savas mājas pagalmā ar sievu aiz muguras, abu rokas bija sakrustotas, sejas skumjas un satrauktas. Misters Vorlijs, pavisam vāj�, trīco�s un saniknots, atsauca atmiņā pirmo reizi, kad nonācis kontaktā ar Kleju Kārteru, tas bijis negaidīts telefona zvans laikā, kad viņ� vērojis The Orioles spēli, ar biedējo�ajām ziņām par dailoftu, tam sekoja urīna analīzes, jaunā advokāta apciemojums, apsūdzības cel�ana. Izstāstīts bija viss. �Es nevēlējos �o vieno��anos,� viņ� ne reizi vien bija atkārtojis.

�urnālam Newsweek mis Vorlija bija cēlusi priek�ā visus viņa dokumentus medicīniskos izrakstus, tiesas papīrus, viltīgi sastādīto līgumu ar Kārteru, kas deva advokātam tiesības vie�noties par jebkuru kompensāciju, kura pārsniegtu piecdesmit

tūksto�us dolāru. Visus, ieskaitot to divu vēstuļu kopijas, ko Vorlijs bija nosūtījis misteram Kārteram, protestējot pret �o �izpārdo�anu�. Advokāts uz vēstulēm nebija atbildējis.

Pēc viņa ārstu vārdiem, misteram Vorlijam bija atliku�i ma�zāk par se�iem mēne�iem, ko dzīvot. Lēni pārlasot katru �ī raksta �ausmino�o vārdu, Klejs jutās tā, it kā būtu vainīgs pie Vorlija vē�a.

Helēna bija paziņojusi, ka zvērinātie varēs noklausīties vai�rākus viņas klientus videoierakstā, jo viņi varētu nesagaidīt prāvas sākumu. Diezgan ne�ēlīgi teikts, Klejs nodomāja, bet rakstā jau vispār nebija nekā laba.

Misters Kārters esot atteicies no komentāriem. Piedevām vēl viņi bija ieliku�i attēlu ar Kleju un Ridliju pie Baltā nama, neatturēdamies no pikanta komentāra par to, ka viņ� ziedojis divsimt piecdesmit tūksto�us dolāru prezidenta kampaņai.

�Tādi paziņas kā prezidents viņam noderēs,� Helēna Vor�ova bija piebildusi, un Klejs jau tikpat kā varēja sajust lodi starp acīm. Viņ� aizmeta �urnālu �ķērsām pār kabinetu. Viņ� vēlējās, kaut nekad nebūtu bijis Baltajā namā, ticies ar prezidentu, kaut nebūtu izrakstījis to sasodīto �eku, kaut nebūtu sastapis Tedu Vorliju un Maksu Peisu, kaut nekad nebūtu iedomājies par juri�disko skolu.

Viņ� izsauca savus pilotus un lika steigties uz lidostu. Uz kurieni braucam, ser?

-�� Nemaz nezinu. Kurp jūs gribētu doties?

-�� Kā, lūdzu?

-�� Biloksi, Misisipi.

-�� Cik cilvēku? Viens vai divi?

-�� Tikai es. Pēdējās divdesmit �etras stundas viņ� Ridliju nebija redzējis, un viņam nebija ne mazākās vēlē�anās ņemt viņu līdzi. Viņam bija nepiecie�ams pavadīt laiku ārpus pilsētas un prom no visa, kas to atgādina.

Bet divas dienas uz Fren�a jahtas maz ko līdzēja. Klejs tiecās pēc vēl kāda nelaimes biedra kompānijas, bet Patons bija pārāk aizņemts ar citām tiesu lietām. Viņi ēda un ari dzēra pāri mēram.

Fren�am bija divi darbinieki Fīniksas tiesu namā, un tie ik pa stundai sūtīja e-pastu. Viņ� vēl arvien noraidīja maksatilu kā iespējamo mērķi, tomēr sekoja katram notikumam. To prasīja viņa darbs, viņ� teica, jo bija visslavenākais masu tiesībpār�kāpumu jurists no viņiem visiem. Viņam bija gan pieredze, gan nauda, gan ietekme. Visas tamlīdzīgās lietas agrāk vai vēlāk nonāca uz viņa galda.

Klejs izlasīja e-pastu un aprunājās ar Malrūniju. Zvērināto atlase bija aizņēmusi veselu dienu. Deils Mūnihems lēnām izklāstīja prasītāja apsūdzību zālēm. Valdības pētījums bija spēcīgs pierādījums. Zvērinātajiem par to bija saasināta inte�rese. Tiktāl viss ir labi, Oskars sacīja. Mūnihems ir izcils aktieris, bet Rod�eram piemīt lielākas spējas tiesvedībā.

Kamēr Fren�s, par spīti smagajām paģirām, veiksmīgi �on�glēja ar trim telefoniem vienlaikus, Klejs uz aug�ējā klāja sauļo�jās un centās aizmirst savas problēmas. Otrās pēcpusdienas nogalē pēc pāris mēriņiem vodkas Fren�s apjautājās: Cik daudz skaidrās naudas tev vēl palicis?

-�� Es nezinu, baidos pat skaitīt.

-�� Nu, apmēram?

-�� Kādi divdesmit miljoni varbūt.

-�� Un apdro�inā�ana?

-�� Desmit miljoni. Viņi atteicās no manis, bet par dailoftu līgums ir vēl spēkā.

Fren�s pasūkāja citronu un noteica: Diez vai ar trīsdesmit miljoniem tev būs gana.

-�� Vai tad tas neizskatās pietiekami?

-�� Nē. Tev tagad ir divdesmit viena sūdzība, un to skaits var tikai pieaugt. Mums paveiksies, ja varēsim �īs sasodītās lietas nokārtot par trim miljoniem katru.

-�� Cik daudz ir tev?

-�� Vakar bija deviņpadsmit.

-�� Un cik daudz skaidrās naudas?

-�� Divsimt miljoni. Es iztik�u.

Tad kāpēc gan tev neaizdot man, teiksim, kādus piecdesmit miljonus? Kleju pat uzjautrināja tas, kā viņi te mētājās ar

skaitļiem. Stjuarts atnesa jaunu alkohola porciju, tas bija tie�i tas, kas vajadzīgs.

-�� Un kā ir pārējiem? Klejs vaicāja.

-�� Vēsam viss ir kārtībā. Karloss izdzīvos, ja sūdzību skaits nepārsniegs trīsdesmit. Didjē viņa pēdējās divas sievas pama�tīgi aptīrīju�as. Viņ� ir pagalam. Viņ� būs pirmais, kas bankro�tēs, kā ir bijis jau agrāk.

Pirmais tātad. Un kur� varētu būt otrais?

Pēc ilgāka klusuma Klejs noprasīja: Kas notiks, ja Goffman Flegstafā uzvarēs? Man ir visas tās lietas.

-�� Tu būsi kā tāds slims kucēns, tas nu ir pilnīgi skaidrs. Man tā gadījās pirms desmit gadiem, kad man bija vesela kaudze traumētu bērnu lietu. Es triecos apkārt, vācu klientus un pārāk steidzīgi vērsos tiesā, tad viss pajuka, un nebija nekādu iespēju panākt atlīdzinā�anu. Mani klienti bija cerēju�i uz miljoniem, jo viņu bērni, tā sacīt, bija guvu�i traumas, un tad nu viņi satra�kojās pēc velna, un bija neiespējami ar viņiem kontaktēties. Vairāki iesūdzēja mani, bet es tā arī nesamaksāju. Advokāts jau nevar solīt vienmēr labu iznākumu. Tomēr paprāvs piķis man aizgāja.

-�� Tas nu nav tas, ko man gribētos dzirdēt.

-�� Cik daudz esi iztērējis maksatila kampaņā?

-�� Astoņus miljonus reklāmās vien.

-�� Es ar tām nesteigtos, jāapskatās, ko darīs Goffman. �aubos, vai viņi ko piedāvās. Tie ir īstie sīkstuļi. Ar laiku tavi klienti sadumposies, un tu varēsi viņus pasūtīt vienu māju tālāk. Viņ� ierāva lielu malku degvīna. Bet vajag cerēt to labāko. Mūnihems jau gadiem ilgi nav zaudējis. Labvēlīgs spriedums, un pasaule pārvērtīsies. Tu atkal būsi uz zelta dzīslas.

-�� Goffman solīja, ka tūlīt pēc tam viņi dodas uz Kolumbijas apgabalu.

-�� Varbūt viņi blefo, tas atkarīgs no tā, kas notiks Flegstafā. Ja viņi tur pamatīgi dabū trūkties, nāksies padomāt par vieno��anos. Ja lēmums ir neviendabīgs iestājas atbildība, bet soda naudas nav lielas, viņi var pamēģināt vēlreiz. Ja viņi izvēlē�sies tavu lietu, tu varētu iesaistīt kādu tiesu censoni un sadot viņiem pa pakaļu.

-�� Man pa�am tu neieteiktu piedalīties?

-�� Nē. Tev nav pieredzes. Paiet gadi tiesu zālēs, kamēr esi gatavs augstākajai līgai, Klej. Daudz gadu.

Lai ari Patons rāvās pēc lielām tiesu prāvām, Klejs manīja, ka par tikko izklāstīto scenāriju viņam bija maza interese. Kolumbijas apgabala lietā viņ� par apsūdzētāju nepieteicās. Viņ� tikai gribēja mierināt savu jaunāko kolēģi.

Klejs aizbrauca nākamajā rītā un devās uz Pitsburgu, vien�alga, kur, ka tik ne uz mājām. Pa ceļam viņ� sazinājās ar Oskaru, izlasīja e-pastu un ziņu izlaidumus par tiesas procesu Flegstafā. Prasītāja, se�desmitse�gadīga sieviete ar krūts vēzi, bija snie�gusi liecību un lieliski tikusi galā ar uzdevumu. Viņa bija ļoti pateicīgs piemērs, un Mūnihems varēja spēlēt uz viņas kā uz vijoles. Sadod viņiem, vecīt, Klejs murmināja pie sevis.

Viņ� iznomāja auto un divas stundas brauca ziemeļaustrumu virzienā, nokļūdams pa�ā Algeniju kalnu vidienē. Sameklēt Rīdsburgu uz kartes bija tikpat sare�ģīti, kā atrast ceļu uz turieni no �osejas. �ķērsojis pakalnu pirms pa�as pilsētas, viņ� tālumā ieraudzīja gigantisku rūpnīcu. LAIPNI LŪDZAM RĪDSBURGĀ, PENSILVĀNIJAS �TATĀ, vēstīja liels uzraksts ceļa malā, 1946. GADĀ DIBINĀTĀS HANNU PORTLANDCEMENTA RŪPNĪ�CAS DZIMTENĒ. Divi milzīgi dūmeņi izmeta kaļķainus putekļus, kas lēni peldēja vējā. Tātad tā vēl darbojas, Klejs nodomāja.

Viņ� sekoja zīmei, kas norādīja uz pilsētas centru, un atrada stāvvietu uz Meinstrītas. Tērpies d�insos un beisbola cepurītē, ar trīs dienas veciem bārdas rugājiem, Klejs nesatraucās, ka kāds varētu viņu atpazīt. Viņ� iegāja Eteles kafejnīcā un apsēdās uz ļodzīgas taburetes pie letes. Viņu sagaidīja pati Etele un pieņēma pasūtījumu. Kafiju un grauzdētu siermaizi.

Pie galdiņa viņam aiz muguras divi veterāni runāja par futbolu. Rīdsburgas High Cougars bija zaudējusi trīs punktus pēc kārtas, un abi labāk par galveno treneri varēja paredzēt spēles iznākumu. Saskaņā ar grafiku, kas bija piesprausts pie sienas netālu no kases aparāta, tovakar bija paredzēta spēle vietējā laukumā.

Atnesusi kafiju, Etele pajautāja: Vai esat te caurbraucot?

-Jā, Klejs atteica, nācis pie slēdziena, ka viņa pazina katru no Rldsburgā dzīvojo�ajām vienpadsmittūksto� būtnēm.

-�� No kurienes esat?

-�� No Pitsburgas.

Viņ� nemācēja pateikt, vai tas bija labi vai slikti, bet vairāk jautājumu viņa neuzdeva. Pie cita galdiņa divi jaunāki vīrie�i pārsprieda darba iespējas. Drīz kļuva skaidrs, ka neviens no viņiem nebija nodarbināts. Vienam galvā bija cepurīte ar �Hanna Cements� logo priek�pusē. Ko�ot ceptajā siermaizē, Klejs klausījās, kā tie abi satraukti sarunājās par bezdarbnieku pabalstiem, kredītkar�u rēķiniem, ķīlu zīmēm, darbu uz pusslodzi. Viens gatavojās atteikties no sava Ford pikapa un atdot to vietējam dīlerim, kas bija solījis to pārdot.

Blakus ieejas durvīm pie sienas stāvēja salokāms galds ar lielu plastmasas ūdens pudeli. Ar roku rakstīts plakāts aicināja ikvienu ziedot �Hannu fondam�. Pudele līdz pusei bija pildīta ar da�ādām monētām un banknotēm.

-�� Kam tas domāts? Klejs pavaicāja, kad Etele no jauna ielēja kafiju viņa krūzītē.

-� Ak tas? Tas ir mēģinājums savākt līdzekļus tām ģimenēm, ko skāra atlai�ana rūpnīcā.

-�� Kas tā par rūpnīcu? taujāja Klejs, izlikdamies, ka neko nezina.

-�� Hanna Cements�, lielākais darba devējs pilsētā. Tūksto� divsimt cilvēku tika atlaisti pagāju�ajā nedēļā. Mēs te visi turamies kopā. �ādas pudeles ir visā pilsētā veikalos, kafejnīcās, baznīcās, pat skolās. Līdz �im ir savākts pāri par se�iem tūksto�iem. Nauda aizies par elektrības rēķiniem un pārtiku, ja kļūs vēl ļaunāk. Ja ne, tā nonāks slimnīcā.

-�� Vai neveiksmes ra�o�anā? Klejs gremodams jautāja. Cilāt sviestmaizi pie mutes bija viegli; norīt kumosus kļuva arvien grūtāk.

-�� Nē, rūpnīcai alla� veicies labi. Hannas zina, ko dara. Bet tā neprātīgā prāva kaut kur Baltimorā. Advokātiem vienmēr bija par maz, tie gribēja pārāk daudz naudas, piespie�ot Hannu uzņēmumu bankrotēt.

-�� ito kaunu! noteica viens no veterāniem. Kafejnīcas sarunās piedalījās visi klāteso�ie. Tam nevajadzēja notikt. Hannas centās nokārtot visu to sasodīto bū�anu, veica labas gribas aktu, bet tie riebekļi no Kolumbijas apgabala bija paņē�mu�i viņus uz grauda. Tad Hannas pateica: �Ejiet ratā!� un aizgāja.

Klejs acumirkli nodomāja: nav slikts notikumu atstāsts.

-� Es tur nostrādāju �etrdesmit gadus, algas �eku esmu saņē�mis vienmēr. �ito negodu!

Tā kā visi gaidīja, ka Klejs kaut ko sacīs, lai turpinātu sarunu, viņ� pajautāja: Bet atlai�ana ta�u negadās bie�i?

-�� Hannām nepatīk cilvēkus atlaist.

-�� Vai viņi paņems tos atpakaļ?

-�� Viņi mēģinās. Bet tagad visu nosaka bankrota tiesa.

Klejs pamāja un �igli atgriezās pie savas sviestmaizes. Abi

jaunākie vīrie�i bija piecēlu�ies un virzījās pie kases aparāta. Etele viņus aizraidīja projām. Nojums, pui�i, maksu neņem�u. Lai iet uz mana rēķina.

Viņi laipni pamāja un aizejot iemeta da�as monētas Hannu fondā. Pēc da�ām minūtēm Klejs atvadījās no veterāniem, sa�maksāja rēķinu, pateicās Etelei un iemeta pudelē simt dolāru banknoti.

Tumsai iestājoties, viņ� vientulīgi sēdēja atbraucēju pusē un vēroja, ka Rīdsburgas �Koijoti� cīkstējās ar Enīdas �Aļņiem�. Mājinieku zona bija gandrīz pilna. Valdīja liela kņada, pūlis trok�ņoja, cerēdams uz uzvaru. Tomēr futbols nespēja saistīt viņa uzmanību uz ilgāku laiku. Viņ� pētīja spēlētāju sarakstu un prātoja, cik no tur minētajiem nāca no ģimenēm, kas pārdzī�voja atlai�anu no darba. Viņ� pāri laukumam lūkojās uz Rīds�burgas fanu kuplajām rindām, minēdams, kuram bija darbs, bet kuram ne.

Pirms bumbas ievadī�anas spēlē uzreiz pēc nacionālās him�nas vietējais mācītājs noturēja lūg�anu par spēlētāju dro�ību, kā arī par sabiedrības atjaunotu ekonomisko noturību. Savu lūgsnu viņ� beidza ar vārdiem: �Dievs, palīdzi mums pārdzīvot �os grūtos laikus! Āmen.�

Klejs nevarēja atcerēties, kad bija juties vēl nelāgāk.

Sestdienas vakarā, diezgan sarūgtināta, piezvanīja Ridlija. Viņa nebija spējusi atrast Kleju veselas �etras dienas! Birojā neviens nezināja, kur viņ� bija, bet, ja zināja, neteica. Turklāt viņ� nebija papūlējies un piezvanījis viņai. Abiem ta�u piede�rēja ne viens vien telefons. Vai tā kāds uzturēja attiecības? Pāris minū�u uzklausījis viņas �ēlabas, Klejs sadzirdēja dūkoņu līnijā un pavaicāja: Kur tu atrodies?

-�� Sentbārtā. Mūsu villā.

-�� Kā tu tur nokļuvi? Gulfstream ta�u bija izmantojis Klejs.

-�� Es noīrēju nelielu lidma�īnīti. Būtībā pārāk mazu, mums Sanhuanā vajadzēja uzpildīt degvielu. Tā te nevarēja nokļūt bez nosē�anās.

Nabaga meitene. Klejs nesaprata, kā viņa uzzinājusi vaja�dzīgo telefonu, lai nofraktētu lidma�īnu. Kāpēc tu esi tur? viņam paspruka �is muļķīgais jautājums.

-�� Es biju tik uztraukusies, jo nevarēju tevi atrast. Vairāk tu tā nedrīksti rīkoties, Klej!

Viņ� pūlējās savienot abas lietas savu nozu�anu un viņas do�anos uz Sentbārtu, bet ātri vien atmeta tam ar roku.

-�� Piedod, viņ� noteica. Es pametu pilsētu lielā steigā. Es biju vajadzīgs Patonam Fren�am Biloksi. Biju pārāk aizņemts, lai piezvanītu.

Sekoja pauze, kamēr viņa pārdomāja, vai piedot viņam tūlīt vai pagaidīt dienu vai divas. Apsoli, ka vairs tā nedarīsi, viņa �ņukstēja.

Klejs nebija noskaņots uz ilgāku �inkstē�anu vai solījumiem, viņ� jutās atvieglots, ka viņas nebija tuvumā. Tas vairs neat�kārtosies. Nomierinies, vari mierīgi tur atpūsties.

-� Vai tu vari atbraukt? viņa itin bezkaislīgi noprasīja. Tāds nevērīgs uzaicinājums.

-�� Ne jau tagad, kad Flegstafā risinās tiesas process. Viņ� stipri �aubījās, vai viņai bija kāda nojēga par Flegstafas prāvu.

-�� Rītā piezvanīsi?

-�� Noteikti.

D�onāhs bija atgriezies pilsētā, viņam bija daudz ko stāstīt par piedzīvoto jūrasbraucēja dzīvē. Viņi norunāja deviņos satikties Viskonsinas avēnijas bistro uz vēlām un ilgākām vaka�riņām. Ap pusdeviņiem notrink�ķēja telefons, bet zvanītājs, ne�teicis ne vārda, nolika klausuli. Tad tas zvanīja vēlreiz, Klejs, pogādams kreklu, paķēra klausuli.

-�� Vai tur Klejs Kārters? prasīja vīrie�a balss.

-� Jā. Kas tur zvana? Savu daudzo neapmierināto klientu dēļ gan dailofta, gan Kaulainā Bena lietā un tagad jo sevi�ķi saniknoto Hovardas apgabala namīpa�nieku vidū Klejs iepriek��ējā mēne�a laikā bija divreiz nomainījis numuru. Viņ� vēl varēja pieciest lamā�anos birojā, ta�u mājās gribēja dzīvot mierīgi.

-�� Esmu no Rīdsburgas, Pensilvānijā, un man ir kāda svarīga informācija par Hannu kompāniju.

�ie vārdi uzdzina bailes, un Klejs apsēdās uz gultas malas. Lai tikai viņ� nebeidz sarunu, viņ� pie sevis noteica, mēģinot visu vēsi aptvert. Labi, es klausos. Kāds Rīdsburgā bija uzzinājis viņa jauno, vēl nereģistrēto telefona numuru.

-�� Tas nav darāms pa telefonu, balss atbildēja. Tas varētu būt trīsdesmit gadu vecs baltais vīrietis ar vidējo izglītību.

-�� Kāpēc ne?

-�� Gar� stāsts. Man ir da�i papīri.

-�� Kur jūs atrodaties?

-� Esmu pilsētā. Satiksimies ��etru gadalaiku� viesnīcas ves�tibilā, M ielā. Tur mēs varētu aprunāties.

Plāns nebija slikts. Vestibilā būs daudzi garāmgājēji, tas gadījumā, ja kāds sadomātu izvilkt ieroci un �aut uz juristiem.

-�� Kad? Klejs vaicāja.

-�� Pēc iespējas ātrāk. Es tur bū�u pēc piecām minūtēm. Cik laika jums vajadzīgs?

Klejs jau nu neminēs faktu, ka viņ� dzīvo se�u kvartālu attā�lumā, lai gan viņa adrese nebija noslēpums. Desmit minūtēs bū�u galā.

-�� Labi. Esmu d�insos un melnā Steelers cepurītē.

-�� Gan atradī�u, bilda Klejs un nolika klausuli. Viņ� apģēr�bās un izsteidzās no mājas. Ātri virzoties pa Dambertona ielu, viņ� mēģināja iedomāties, kāda informācija par Hannu kompā�niju būtu vajadzīga vai uz ko viņ� varētu cerēt. Viņ� tikko kā Rīdsburgā bija aizvadījis astoņpadsmit stundu un tagad pavisam nesekmīgi pūlējās �o vietu aizmirst. Nogriezies uz dienvidiem pa Trīsdesmit pirmo ielu, viņ� turpināja murmināt pie sevis, iegrimis scenāriju valstībā par sazvērestībām, atriebībām un spiegiem. Garām pagāja sieviete ar mazu sunīti, kas uz ietves meklēja piemērotu vietu, lai nokārtotu savas darī�anas. Parādī�jās jauns cilvēks melnā ādas jakā ar mutes kaktiņā iekārtu cigareti, Klejs tikko varēja viņu saskatīt. Kad abi gāja viens otram garām vāji izgaismotas ēkas priek�ā zem vecas sarkanās kļavas zariem, vīrietis, sagaidījis īsto brīdi, piepe�i tie�ā tēmē�jumā cirta dūri no labās puses un trāpīja Klejam taisni pa zodu.

Klejs to pat nepamanīja. Viņ� atcerējās skaļu plauk�ķi sejā un to, kā viņa galva ietriecās kaltas dzelzs �ogā. Laikam bija kaut kāda nūja un vēl otrs vīrietis, abi sita un zvetēja, cik jaudas. Klejs novēlās uz sāniem, viņam izdevās pavilkt celi zem sevis, bet tad nūja glu�i kā ar iz�autas lodes spēku trāpīja viņam pa pakausi.

Tālumā viņ� izdzirdēja sievietes balsi, bet tad zaudēja sa�maņu.

Sieviete, kas pastaigājās ar suni, bija saklausījusi kņadu sev aiz muguras. Tur notika kautiņ�, divi pret vienu, vīrietis zemē dabūja pamatīgi ciest. Viņa pieskrēja tuvāk un pārbijusies ieraudzīja divus vīrus melnās �aketēs dauzām tre�o ar lieliem melniem mietiem. Viņa iespiedzās, abi aizmuka. Tad sieviete paķēra savu mobilo tālruni un nospieda 911.

Abi bēgo�ie noskrēja līdz kvartāla galam un tad nozuda aiz N ielas baznīcas stūra. Sieviete centās palīdzēt zemē gulo�ajam jaunajam cilvēkam, kur� bija bez samaņas un stipri asiņoja.

Klejs tika nogādāts D�ord�a Va�ingtona Universitātes slim�nīcā, kur traumatologi stabilizēja viņa stāvokli. Pirmajā apskatē atklājās divi palieli galvas ievainojumi, kas radu�ies no kāda trula priek�meta, brūce virs labā vaigu kaula, brūce pie kreisās auss un vairāki sasitumi. Labās kājas liela kauls bija pārsists tie�i uz pusēm. Kreisā ceļgala kauliņ� bija sa�ķaidīts gabalos, lauzta kreisā potīte. Klejam noskuva galvu, tika uzlikta astoņ�desmit viena �uve, kas bija nepiecie�ams, lai savilktu divas lielās brūces. Galvaskauss bija vienos zilumos, bet nekas nebija lauzts. Se�as �uves uz vaigu kaula, vienpadsmit pie auss, un tad viņ� tika aizripināts uz ķirurģijas nodaļu, lai savestu kār�tībā kājas.

Pēc trīsdesmit minū�u nepacietīgas gaidī�anas D�onāhs sāka zvanīt. Pēc stundas viņ� atstāja restorānu un kājām devās uz Kleja mājām. Viņ� pieklauvēja pie durvīm, piezvanīja, klusībā nolamājās un bija jau gatavs mest logā akmeņus, kad ierau�dzīja Kleja auto, novietotu starp diviem citiem, patālāk uz ielas. Viņ� vismaz domāja, ka tā ir Kleja ma�īna.

Viņ� lēnām pagājās uz tās pusi. Kaut kas nebija, kā vajag, viņ� tikai nesaprata, kas. Pats melnais Porsche Carrera bija kār�tībā, bet tas bija klāts baltiem putekļiem. Viņ� izsauca policiju.

Zem Porsche tika atrasts tuk�s, saplēsts Hannas portland�cementa maiss. Kāds ar nolūku bija nobārstījis ma�īnu ar cementu, tad uzlējis ūdeni. Vietām lielākas cementa pikas bija iz�uvu�as un pielipu�as, it sevi�ķi uz jumta un pārsega. Kad policija to bija apskatījusi, D�onāhs pavēstīja, ka īpa�nieks neesot atrodams. Pēc ilgākas meklē�anas datorā parādījās Kleja vārds, un D�onāhs aizbrauca uz slimnīcu. Viņ� piezvanīja Poletei, un, kad ieradās slimnīcā, viņa jau bija priek�ā. Klejs gulēja ķirurģiskajā nodaļā, bet viņam bija tikai lauzti kauli un, iespē�jams, smadzeņu satricinājums. Ievainojumi nelikās dzīvībai bīstami.

Sieviete ar sunīti policijai izstāstīja, ka uzbrucēji biju�i baltie vīrie�i. Trīs koled�as studenti, kas bija devu�ies uz bāru Viskonsinas avēnijā, ziņoja, ka redzēju�i divus baltos vīrie�us melnās ādas jakās skrienam ap N ielas stūri. Viņi ielēku�i metāliski zaļā

furgonā, kura �oferis jau gaidījis. Bijis pārāk tum�s, lai saska�tītu numuru.

Zvans, ko Klejs saņēma astoņos trīsdesmit deviņās minūtēs, ticis izdarīts no automāta M ielā, piecu minū�u gājiena attālumā no Kleja mājām.

Ta�u izmeklē�ana ātri vien apsīka. Galu galā tā jau bija tikai piekau�ana. Turklāt sestdienas vakarā. Tajā naktī pilsēta pieredzēja divas izvaro�anas, divas ap�audes no ma�īnām, kur pieci tika ievainoti, un divas slepkavības, abas �ķita bez jeb�kāda iepriek�ēja nodoma.

TĀ kā pilsētā Kleja ģimenes locekļu nebija, lēmēju un runātāju lomas uzņēmās D�onāhs un Polete. Pusdivos naktī ārste pazi�ņoja, ka operācija noritējusi sekmīgi, visi kauli salikti vietās, lai tie varētu mierīgi dzīt, tiku�as ievietotas da�as adatas un skrūves, tā ka viss bija vislabākajā kārtībā. Viņi uzmanīgi seko��ot smadzeņu darbībai. Ārsti bija pārliecināti, ka radies sma�dzeņu satricinājums, vienīgi nevarēja pateikt, cik nopietns tas izrādī�oties. Viņ� izskatās briesmīgi, viņa brīdināja.

Pagāja divas stundas, līdz Kleju pārvietoja uz aug�stāvu. D�onāhs bija pieprasījis privātu palātu. Viņi Kleju ieraudzīja tikai pēc �etriem no rīta. Pat mūmijai būtu trūcīgāki apsēji.

Abas kājas visā garumā bija biezā ieģipsējumā un ar trī�u un da�ādu trosī�u palīdzību karājās da�as collas virs gultas. Krūtis un rokas sedza palags. Galvu un pusi sejas klāja pamatīga marles kārta. Acis bija aizpampu�as un aizvērtas; �ēlīgā kārtā viņ� vēl aizvien bija bez samaņas. Arī zods bija sapampis, lūpas satūku�as un zilganas. Uz kakla bija sa�uvu�as asinis.

Viņi stāvēja mēmā klusumā, novērtējot visus viņa ievaino�jumus, klausīdamies monitoru klik�ķos un pīkstienos, vērojot, kā visai lēni cilājas viņa krū�kurvis. Tad D�onāhs iesmējās. Tu tikai paskaties uz �ito ķēmu! viņ� spurdza.

-�� Ku�, D�onāh! Polete no�ņāca, gatava viņu iepļaukāt.

-�� Te guļ likumu pasaules valdnieks, D�onāhs svētsvinīgi noteica, kratīdamies apspiestos smieklos.

Tad ari viņa uz to paraudzījās no smieklīgās puses. Polete irdza, neatverot muti, un abi diezgan ilgi nostāvēja gultas kāj�galī, pūloties apspiest jautrību nevietā.

Kad smiekli norima, viņa izmeta: Tev būtu jānokaunas.

-�� Labi, labi. Atvainojos.

Sanitārs ieripināja gultu. Polete uzņemsies de�ūru pirmo nakti, D�onāhs nākamo.

Par laimi, uzbrukums bija noticis pārāk vēlu, lai ziņas par to nokļūtu Post svētdienas numurā. Mis Glika apzvanīja visus firmas darbiniekus, aizliedzot tiem apmeklēt slimnīcu un no�sūtīt turp ziedus. Tie varbūt noderēs nedēļas vidū, bet pagai�dām jāapmierinās ar lūg�anām.

Svētdien ap pusdienas laiku Klejs beidzot nāca pie samaņas. Polete grozījās saliekamajā gultā, kad viņ� izdvesa: Kas tur ir?

Viņa pielēca kājās un piesteidzās viņam pie sāniem. Tā esmu es, Klej.

Caur aizpampu�ajām un aizmiglotajām acīm viņ� varēja saskatīt tum�u seju. Ridlija tā noteikti nebija. Viņ� pastiepa roku un noprasīja: Kas?

-�� Polete, Klej. Vai nevari mani redzēt?

-�� Nē. Polete? Ko tu te dari? Vārdi pār lūpām vēlās ne�skaidri, lēni un sāpīgi.

-�� Rūpējos par savu bosu.

-�� Kur es atrodos?

-�� D�ord�a Va�ingtona Universitātes slimnīcā.

-�� Kāpēc, kas notika?

-�� Tas, ko vecmodīgi dēvē par kāvienu.

-Ko?

-�� Tev uzbruka. Divi zeļļi ar mietiem. Vai gribi kādas pret�sāpju tabletes?

-Jā, lūdzu.

Viņa izskrēja no palātas un sameklēja medmāsu. Da�as minūtes vēlāk parādījās ārsts un sīkās detaļās izskaidroja Klejam, cik briesmīgi viņ� piekauts. Pēc tabletes Klejs atkal ieslīga nemaņā. Svētdiena pārsvarā pagāja kā tīkamā miglā, Poletei

un D�onāham sē�ot blakus, lasām avīzes un skatoties profe�sionāļu futbola spēles.

Prese no visa spara par to sāka rakstīt pirmdien, visur bija viens un tas pats. Polete noklusināja televizoru, D�onāhs pa�slēpa avīzes. Mis Glika un pārējie no firmas neko neteica un ikvienam atbildēja ar �bez komentāriem�. Mis Glika bija saņē�musi e-pastu no kāda jahtas kapteiņa, kas sevi uzdeva par Kleja tēvu. Viņ� esot netālu no Jukatanas pussalas Meksikas līcī, un vai kāds, lūdzams, nevarētu viņam sniegt ziņas par Kleja stā�vokli? To viņa izdarīja stāvoklis esot stabils, lauzti kauli, smadzeņu satricinājums. Viņ� pateicās par to un solīja rakstīt nākamajā dienā atkal.

Ridlija ieradās pirmdienas pēcpusdienā. Polete ar D�onāhu pazuda, priecīgi, ka var uz kādu bridi pamest klīniku. Tapa skaidrs, ka gruzīniem nebija īstas izpratnes par slimnīcas ap�meklējuma rituāliem. Ja amerikāņi tur apmetās kopā ar saviem saslimu�ajiem vai savainotajiem mīļotajiem, citu kultūru pār�stāvji kā daudz praktiskāku atzina iegrie�anos tur tikai uz stun�diņu, ļaujot slimnīcas personālam pa�am rūpēties par saviem pacientiem. Pāris minū�u Ridlija izrādīja lielu mīlestību un mē�ģināja izklaidēt Kleju ar pēdējiem jaunievedumiem viņu villā. Viņa galva sāka sāpīgi pulsēt, un viņ� palūdza tableti. Ridlija atlaidās uz saliekamās gultas un mēģināja iesnausties, nogurusi, kā viņa teica, no lidojuma mājup. Bez nosē�anās. Ar Gulfstream. Ari Klejs iegrima miegā, un, kad pamodās, viņas vairs nebija.

Atnāca detektīvs pēc papildu informācijas. Visas aizdomas krita uz da�iem slepkavniekiem no Rīdsburgas, bet pierādījumi bija visai trūcīgi. Klejs nevarēja aprakstīt vīrieti, kas bija izdarī�jis pirmo sitienu. Es viņu nemaz neredzēju, viņ� sacīja, ber�zēdams zodu. Lai iepriecinātu Kleju, policistam līdzi bija �etras krāsainas fotogrāfijas ar melno Porsche, viscaur izraibinātu ar baltu cementu, un pēc tam Klejam bija vajadzīga jauna tablete.

Uzradās ziedi. No Adelfas Pamfrijas, Glendas no SAB, mistera un misis Kritliem, Rodnija, Patona Fren�a, Vesa Solsberija, Aug�stākās tiesas tiesne�a, ko Klejs pazina. D�onāhs atnesa klēpja datoru, un Klejs varēja gari izrunāties ar tēvu.

�īssavienojuma karaļa� biļetens pirmdien publicēja trīs izdevumus, katrā bija pēdējie avī�u raksti un baumas par Kleja piekau�anu. Līdz viņam nenonāca neviens. Paslēpts no pasau�les slimnīcas palātā, viņ� atradās draugu aizsegā.

Otrdien agri no rīta pa ceļam uz savu kantori iegriezās Zeks Betls un atgādāja da�as patīkamas ziņas. Vērtspapīru un bir�as darījumu komiteja bija atlikusi izmeklē�anu Kleja lietā. Viņ� bija ticies ar Meļa Snellinga advokātu Baltimorā. Mels bijis kā klints, viņ� nebija padevies FIB spiedienam. Bet bez Meļa viņi nevarēja tikt pie nepiecie�amajiem pierādījumiem.

-�� Federāļi, �ķiet, ieraudzīju�i tevi avīzēs, izlēma, ka esi jau pietiekami sodīts, Zeks sacīja.

-�� Vai esmu avīzēs? Klejs vaicāja.

-�� Ir da�i rakstiņi.

-�� Man vajadzētu tos izlasīt?

-�� Neiesaku.

Slimnīcas garlaicīgā ikdiena briesmīgi nomāca kāju stiep��ana, padubes, nerimsto�ās medmāsu vizītes jebkurā stundā, nopietnās sarunas ar ārstiem, �etras sienas, �ausmīgā pārtika, bezgalīgās ievainojumu pārsie�anas, asiņu noņem�ana analī�zēm, pilnīgā bezdarbība, guļot te un nespējot pakustēties. Ieģipsējums paliks vēl nedēļām ilgi, viņ� nevarēja iedomāties, kā varētu dzīvot pilsētā ratiņkrēslā vai ar kruķiem. Vēl bija ieplānotas vismaz divas operācijas, gan ne tik sare�ģītas.

Viņu sāka vajāt kautiņa atskaņas, viņ� atcerējās kaut ko no skaņām un fiziskajām sajūtām si�anas laikā. Viņ� ieraudzīja tā vīrie�a seju, kas bija zvēlis pirmais, bet nevarēja saprast, vai tas bijis pa īstam vai tikai sapnī. Izmeklētājam viņ� to neiz�stāstīja. Viņ� saklausīja kliedzienus tumsā, bet arī tie varēja būt daļa no nakts murga. Viņ� atcerējās saskatām, kā gaisā nozib melns stienis, kas bija beisbola nūjas lielumā. Klejam par laimi, viņ� bija nokautā un nevarēja atsaukt atmiņā lielāko tiesu no saņemtajiem sitieniem.

Pampums sāka pazust; arī galva palēnām noskaidrojās. Viņ� atteicās no tabletēm, lai spētu sakarīgi domāt un mēģināt vadīt biroja darbu pa telefonu vai ar e-pasta palīdzību. Pēc visu to

vārdiem, ar ko viņ� sarunājās, darbs ritēja pilnā sparā. Viņam bija aizdomas, ka viss bija citādi.

Ridlija uz stundu parādīja labvēlību rīta otrajā pusē un vēlā pēcpusdienā. Viņa stāvēja pie Kleja gultas un bija ļoti sirsnīga, it sevi�ķi, ja tuvumā bija medmāsas. Polete viņu nevarēja ciest un ātri vien pazuda, kad tā ienāca palātā.

-�� Tai jau vajadzīga vien tava nauda, viņa noteica.

-�� Bet man viņas ķermenis, Klejs nosmējās.

-�� Labi, labi. Tagad lielākais guvums no �ī darījuma tiek viņai.

Lai varētu lasīt, viņ� bija spiests pacelt gultas galvgali, un, tā kā kājas jau bija vērstas aug�up, nācās salocīties V burta veidā. Tas bija diezgan apgrūtino�i. Tādu pozu viņ� varēja pa�ciest ne vairāk kā desmit minūtes, tad vajadzēja gultu atkal nolaist un samazināt spiedienu. Ar D�onāha klēpja datoru uz ieģipsējuma viņ� caurskatīja Arizonas avī�u rakstus. Polete atsaucās uz telefona zvanu. Tas ir Oskars, viņa pavēstīja.

Viņi jau neilgi bija sarunāju�ies svētdienas vakarā, bet tad Klejs bija zāļu iespaidā un nespēja sakarīgi padomāt. Tagad viņ� bija pilnīgi attapies un gatavs uzzināt detaļas. Paklausī�simies, viņ� noteica, nolaizdams gultas galu zemāk un mēģi�nādams izstiepties.

-�� Sestdiena Mūnihemam bija glu�i kā atpūta. Viņa lieta nevarētu būt labāk sagatavota. Tas cilvēks ir vienreizējs, zvēri�nātie viņam ēd no rokas. Ja prāvas sākumā Goffinan vīri varēja cienīgi soļot, tagad, es domāju, viņiem steig�us jāmeklē glābiņ�. Vakar pēcpusdienā Rod�ers Redings izsauca viņu slaveno eks�pertu, pētnieku, kas apliecināja, ka starp zālēm un prasītājas krūts vēzi nav tie�as saiknes. Man likās, ka tas cilvēks uzstājās ļoti labi, ticami, sasodīts, viņam ta�u ir trīs doktora grādi. Zvē�rinātie tam pievērsa uzmanību. Mūnihems viņu saplosīja driskās. Viņ� bija izracis kādu neveiksmīgu pētījumu, ko tas vīrs bija veicis pirms divdesmit gadiem. Viņ� ap�aubīja diplo�mus. Pie beigām �is liecinieks bija pilnīgi sakauts. Es vēl pie sevis nodomāju: �Izsauciet kāds deviņi, viens, viens, dabūjiet to nabadziņu laukā.� Nekad vēl nebiju redzējis tik pamatīgi pazemotu liecinieku. Rod�ers bija pavisam bāls. Goffinan ļaudis tur sēdēja kā bariņ� bandītu policijas pārbaudes laikā.

-�� Skaisti, brīni�ķigi, Klejs nebeidza atkārtot, piespiedis klausuli pie marles kārtas sejas kreisajā pusē, pretī saplosītajai ausij.

-�� Tagad nāks tas labākais. Es uzzināju, kurā viesnīcā apme�tu�ies Goffman cilvēki, tad es pārcēlos uz turieni. Esmu klāt, kad viņi brokasto. Esmu klāt arī vēlu vakarā pie bāra. Viņi zina, kas esmu, mēs kā divi traki suņi riņķojam viens otram apkārt. Viņiem ir savs juriskonsults, Flīts vārdā, ar kuru vakar satikos viesnīcas vestibilā pēc tam, kad tika izziņots pārtraukums sē�dei, kurā tika piebeigts viņu eksperts. Viņ� teica, ka gribot iedzert. Viņ� izdzēra vienu, es trīs mēriņus. Iemesls, kāpēc viņ� varēja atļauties tikai vienu, bija tas, ka viņam bija jāatgrie�as Goffman apartamentos aug�stāvā, kur viņi pavadīja nakti, mī�dot grīdu un apsverot vieno�anās iespējas.

-�� Ko tu teici? Klejs klusu pārprasīja.

-�� To, ko dzirdēji. Tie�i �obrīd Goffman lemj par vieno�anos ar Mūnihemu. Viņi ir nobiju�ies. Viņiem, tāpat kā ikvienam �ajā tiesu zālē, liekas, ka zvērinātie gatavojas viņu kompāniju nolīdzināt līdz ar zemi. Bet arī kompensācija nebūs no maza�jām, jo vecais ērzelis nemaz negrib vienoties. Klej, tie viņam ir rokā! Rod�ers ir lielisks, bet viņ� nespēj līdzināties Mūnihemam.

-�� Tātad atgrie�amies pie vieno�anās darījuma.

-�� Atgrie�amies gan. Flīts gribēja zināt, cik no mūsu lietām ir likumīgas. Es teicu: �Visi divdesmit se�i tūksto�i.� Viņ� kaut ko mēģināja runāt aplinkus, bet tad tie�i noprasīja, kā man liekoties, vai tu apsvērtu iespēju nākotnē vienoties ar �iem par simt tūksto�iem katrā lietā. Tas ir divi, komats, se�i miljardi, Klej. Vai tu vari rēķināt līdzi?

-�� Ir jau darīts.

-�� Un honorāri?

-�� Izrēķināts. Pēc tam visas sāpes uzreiz pazuda. Galva pārstāja pulsēt. Smagais ieģipsējums likās kā spalviņa. Vārīgās brūces vairs neeksistēja. Klejs gandrīz vai apraudājās.

-�� Lai nu kā, tas tomēr nebija tie�s piedāvājums, tikai tāds izlūkgājiens. Visai saspringts. Ap tiesu namu virmo da�ādas

runas, īpa�i no juristu un bir�as analītiķu puses. Saskaņā ar tām Goffinan kompensācijām vat atļauties pavisam ap septiņiem miljardiem, ja kompānija tūlīt vienojas par naudas izmaksām, tās akciju cena varētu palikt uz vietas, jo maksatila murgs būtu beidzies. Tā ir viena teorija, bet pēc vakardienas asins nolai��anas tā liekas diezgan saprātīga. Pie manis pienāca Flīts, jo mums ir vislielākais lietu skaits. Tiesu nama baumas min se��desmit tūksto�us kā aptuveno kopējo lietu skaitu, tātad mums pieder �etrdesmit procenti. Ja mēs esam ar mieru vienoties par simt tūksto�iem katrā lietā, viņi varētu aplēst savus izdevumus.

-�� Kad tu ar viņu atkal redzēsies?

-�� Te ir gandrīz astoņi, prāvo�anās atsāksies pēc stundas. Mēs sarunājām satikties ārpusē pie tiesu zāles.

-�� Kolīdz varēsi, zvani man.

-�� Neraizējies, �ef. Kā jūtas lauztie kauli?

-�� Nu jau daudz labāk.

Polete paņēma telefonu. Pēc brī�a tas zvanīja atkal. Viņa atbildēja, atdeva to Klejam, sakot: Tas ir tev, es taisos projām.

Tā bija Rebeka, kas pa mobilo telefonu zvanīja no slimnīcas vestibila, apvaicājoties, vai varētu iegriezties īsā vizītē. Pēc pāris minūtēm Rebeka jau ienāca palātā, un Kleja izskats to satrieca. Rebeka noskūpstīja viņu uz vaiga starp abām brūcēm.

-�� Viņiem bija nūjas, Klejs ieminējās. Līdzsvaram. Citādi man negodīgā kārtā būtu bijis pārsvars. Viņ� nospieda gultas regulē�anas pogas un sāka ieņemt savu V burta pozu.

-�� Tu izskaties �ausmīgi, viņa teica. Viņas acis bija valgas.

-�� Paldies. No tevis, glu�i otrādi, nevar ne acu novērst.

Viņa noskūpstīja viņu vēlreiz tajā pa�ā vietā un sāka berzēt

viņa kreiso roku. Iestājās klusuma brīdis.

-�� Vai drīkstu uzdot jautājumu? Klejs vaicāja.

-�� Protams.

-�� Kur pa�laik atrodas tavs vīrs?

-�� Viņ� ir vai nu Sanpaulu, vai Honkongā. Nespēju izsekot viņa gaitām.

-�� Vai viņ� zina, ka tu esi �eit?

-�� Bez �aubām, ne.

-�� Ko viņ� darītu, ja uzzinātu?

-�� Viņ� būtu sarūgtināts. Mēs dro�i vien sastrīdētos.

-�� Vai tas būtu kas neparasts?

-�� Baidos, ka tā notiek visu laiku. Mums neiet labi, Klej. Es gribu prom.

Par spīti visiem savainojumiem, Klejam bija brīni�ķīga diena. Rokas stiepiena attālumā bija gan nauda, gan Rebeka. Klusām atvērās palātas durvis, un ienāca Ridlija. Nemanīta viņa nostā�jās pie gultas kājgaļa un noteica: Atvainojiet, ka iztraucēju.

-�� Sveiki, Ridlij, vārgā balsī iesaucās Klejs.

Sievietes veltīja viena otrai skatienus, kas aizbiedētu pat kobras. Ridlija aizgāja līdz gultas otrai malai, tie�i pretī Rebekai, kas savu plaukstu turēja uz Kleja sadauzītās rokas. Ridlij, tā ir Rebeka, Rebeka, tā ir Ridlija, Klejs izdvesa, nopietni apsvēr�dams iespēju pārvilkt palagu pāri galvai un izlikties par beigtu.

Neviena no viņām nepasmaidīja. Ridlija pastiepās pāris collu un sāka maigi berzēt Kleja labo roku. Lai gan viņu ap�ubināja divas skaistas sievietes, viņ� drīzāk jutās kā uz lielceļa notriekts dzīvnieks pāris sekun�u pirms vilku iera�anās.

Tā kā da�us mirkļus neviens pilnīgi neko nespēja pateikt, Klejs pamāja ar galvu pa kreisi, norādīdams: Tā ir sena drau�dzene, un tad pa labi: Tā ir jauna draudzene. Abas sievietes vismaz tajā brīdī jutās daudz tuvākas Klejam nekā tikai drau�dzenes. Abas bija aizkaitinātas. Neviena nepakustējās pat ne par collu. Abas pastāvēja uz savām tiesībām.

-�� Mēs, liekas, bijām uz jūsu kāzu sarīkojumu, Ridlija bei�dzot ierunājās. Ne pārāk smalks atgādinājums Rebekai par viņas ģimenes stāvokli.

-�� Bez uzaicinājuma, cik atceros, atbildēja Rebeka.

-�� Ak, sasodīts, klāt laiks klizmai, Klejs izgrūda. Neviens, izņemot viņu, nesmējās. Ja virs viņa gultas izraisīsies kaķeņu cīniņ�, viņ� atkal cietīs. Pirms piecām minūtēm viņ� vēl runājās ar Oskaru pa telefonu, sapņodams par rekordlieliem ienāku�miem. Tagad te zobenus krustoja divas sievietes.

Divas ļoti skaistas sievietes. Viss varētu būt vēl sliktāk, viņ� pie sevis noteica. Kur gan paliku�as māsiņas? Viņas te staigāja

iek�ā un ārā jebkurā diennakts laikā, neievērojot nekādas tiesī�bas uz personīgo dzīvi vai gulē�anu. Da�reiz viņas nāca pa pāriem. Un, ja vēl gadījās kāds apmeklētājs, lieka medmāsas vizīte bija garantēta. �Vai varam kā palīdzēt, mister Kārter?� �Vai piekārtot gultu?� �Gribat, lai ieslēdzam televizoru?� �Varbūt izslēgt?�

Tagad gaiteņos viss bija klusu. Abas sievietes turējās pie viņa.

Rebeka saminstinājās pirmā. Viņai nebija izvēles. Viņai galu galā bija virs. Man liekas, es nu ie�u. Palātu viņa pameta lēnām, it kā nemaz negribēdama aiziet un atstāt kaujas lauku sāncensei. Klejs par to vai nodrebēja aiz prieka.

Tiklīdz durvis aizvērās, Ridlija atkāpās pie loga, kur viņa labu laiku stāvēja un skatījās tālumā. Klejs pārlapoja avīzi, neņemdams vērā nedz viņu, nedz viņas iespējamo noskaņo�jumu. Vēsā izturē�anās, pie kuras viņa itin cītīgi piestrādāja, likās tie�i pieņemama.

-�� Tu viņu mīli, vai ne? arvien vēl lūkojoties laukā pa logu, jautāja Ridlija, cenzdamās izskatīties ievainota.

-�� Kuru?

-�� Rebeku.

-�� Ā, viņu. Ko tu, viņa ir tikai sena draudzene.

Pēc �iem vārdiem Ridlija pagriezās un pienāca pie gultas.

-�� Es neesmu muļķe, Klej!

-To es netiku teicis. Viņ� vēl joprojām lasīja avīzi, atstājis bez ievērības �os dramatiskos centienus. Viņa paķēra savu so�miņu un izsoļoja no palātas, klaudzinot papē�us, cik skaļi vien varēdama. Drīz pēc tam ieradās māsiņa apraudzīt ievainojumus.

Pāris minū�u vēlāk pa mobilo piezvanīja Oskars. Viņ� bija izgājis no tiesu zāles. Bija izsludināts neliels pārtraukums.

-�� Klīst baumas, ka Mūnihems �orīt noraidījis desmit miljonus, viņ� pavēstīja.

-�� To tev pateica Flīts?

-� Nē, mēs neesam tiku�ies. Viņam bija daudz darī�anu. Mēģi�nā�u viņu noķert pie pusdienām.

-�� Kur� tagad ir liecinieka vietā?

-�� Vēl viens Goffman eksperts, profesore no Djūkas, kas ap��auba valdības veikto maksatila pētījumu. Mūnihems jau trin dun�us. Diez kas nebūs.

-�� Vai baumām tu tici?

-� Es nezinu, kam ticēt. Pui�i no Volstrīta liekas visai satrau�ku�ies. Viņi grib vieno�anos, jo tikai tā varētu noteikt izdevu�mus. Es tev piezvanī�u pusdienu laikā.

Flegstafā iespējami triju veidu iznākumi; divi no tiem būtu iepriecino�i. Pret Goffman vērsts spriedums izdarītu milzīgu spiedienu uz kompāniju, mudinot to vienoties par kompensā�cijām un izvairīties no gadiem ilgas prāvo�anās un pastāvīga lielu soda naudu biruma. Starptiesu lēmums �eit nozīmētu nacionālo kompensāciju plānu visiem prasītājiem.

Spriedums par labu Goffman liktu Klejam traukties un saga�tavoties savai prāvai Kolumbijas apgabalā. �ādas iespējas atsauca jaunas sāpes galvā un kājās.

Nekustīga gulē�ana slimnīcas gultā jau pati par sevi bija mocība. Klusējo�ais telefons padarīja visu vēl ļaunāku. Jebkurā brīdī Goffman varēja piedāvāt Mūnihemam tik daudz naudas, lai tas piekristu darījumam. Viņa ego neliks tam mieru līdz pat sprieduma pieņem�anai, bet vai viņ� varēja ignorēt klienta intereses?

Medmāsa aizvēra �alūzijas, izslēdza gaismas un televizoru. Kad viņa aizgāja, Klejs nolika telefonu uz vēdera, pārvilka pa�lagu pāri galvai un gaidīja.

Nākamajā rītā Kleju aizveda uz operāciju zāli nelielai adatu un skrūvju pielabo�anai. �Tāds sīks sakniebiens�, kā ārsts to bija nosaucis. Lai kas ari būtu, tas prasīja pilnīgu anestēziju, kā rezultātā bija zudusi turpat vai visa diena. Palātā viņ� atgrie�zās tūlīt pēc pusdienlaika un, līdz pilnībā pazuda zāļu iedar�bība, nogulēja trīs stundas. Nevis Ridlija vai Rebeka, bet gan Polete viņu sagaidīja, kad viņ� beidzot pamodās. Ir kāda ziņa no Oskara? viņ� stīvu mēli nomurmulēja.

-� Viņ� zvanīja gan, teica, ka process noritot gludi. Tādas tās lietas, Polete ziņoja. Viņa sakārtoja gultu un spilvenu, iedeva padzerties ūdeni un, kad Klejs bija jau pavisam pamodies, aiz�skrēja savās darī�anās. Izejot viņa pasniedza negaidīti pienā�ku�u neatvērtu vēstuli.

Tā bija no Patona Fren�a. Ar roku rakstītā zīmīte ietvēra sevī viņa novēlējumus ātri atveseļoties un vēl kaut ko, ko Klejs uzreiz nevarēja at�ifrēt. Klāt pievienotais dokuments bija domāts dailofta Apsūdzības uzturē�anas komitejai (pa�reizējiem apsūdzē�tajiem). Godātā Helēna Vor�ova bija iesniegusi savu iknedēļas papildinājumu sabiedrības pārstāvniecības lietā. Saraksts auga. Eso�ie dailofta postījumi uzradās visā valsti, un apsūdzētie arvien dziļāk grima �ajās plūsto�ajās smiltīs. Tagad bija pietei�cies jau trīssimt astoņdesmit viens sabiedrības pārstāvis, no tiem divdesmit �etri biju�ie Kārtera klienti, kas parakstīju�i līgumus ar mis Vor�ovu, par trijiem vairāk nekā iepriek�ējā nedēļā. Klejs, kā vienmēr, lēnām pārlasīja vārdus un vēlreiz nobrīnījās, kā gan viņu ceļi krustoju�ies.

Vai viņa biju�ajiem klientiem nebūtu tīkami ieraudzīt viņu guļam slimnīcā ievainotu, salauztu, piekautu? Varbūt kāds ari atradās tepat, tālāk pa gaiteni, ar izgrieztiem audzēja bojā�tiem orgāniem, savu mīļo ielenkumā skaitot pēdējās minūtes? Klejs apzinājās, ka ne jau viņa dēļ tiem bija �īs kaites, bet kaut kādu iemeslu dēļ jutās atbildīgs par �īm cie�anām.

Pa ceļam no sporta zāles uz mājām beidzot parādījās Ridlija. Viņa bija paņēmusi līdzi da�as grāmatas un �urnālus un centās izskatīties norūpējusies. Pēc da�ām minūtēm viņa paziņoja:

-�� Klej, zvanīja interjerists. Man jāatgrie�as villā.

Vai �is interjera mākslinieks bija vīrietis vai sieviete? Viņa prātu urdīja �is jautājums, bet viņ� to neuzdeva.

Kas par vienreizēju iedomu!

-�� Kad? viņ� noprasīja.

-�� Varbūt rīt. Ja lidma�īna ir brīva. Kāpēc gan lai tā būtu aizņemta? Klejs ta�u noteikti nekur nebrauks.

-�� Kāda runa. Es piezvanī�u pilotiem. Viņas aizbrauk�ana no pilsētas tikai atvieglos viņa dzīvi. Slimnīcā no viņas nebija nekāda labuma.

-�� Paldies, viņa izmeta, tad nosēdās krēslā un sāka pār��ķirstīt �urnālus. Pēc pusstundas viņas laiks bija galā. Viņa noskūpstīja Kleju uz pieres un pazuda.

Nākamais bija izmeklētājs. Svētdien agri no rīta pie bāra Hagerstaunā, Merilendas �tatā, tiku�i arestēti trīs vīri no Rīdsburgas. Tur izcēlies tāds kā kautiņ�. Viņi mēģināju�i bēgt tum�i zaļā mikroautobusā, bet vadītājam misējies un tas iebraucis notekgrāvī. Izmeklētājs izvilka trīs krāsainus fotoattēlus ar aizdomās turētajiem diezgan drūmiem tipiem. Klejs nevienu nespēja pazīt.

Saskaņā ar Rīdsburgas policijas priek�nieka teikto viņi strā�dāja Hannu rūpnīcā. Divi nesen tiku�i atlaisti, bet tā bija vienīgā informācija, ko izmeklētājs spējis izvilkt no vietējiem varas�vīriem. Viņi nav diez cik atsaucīgi, viņ� piebilda. Kaut gan pabijis Rīdsburgā, Klejs nesaprata, kādēļ.

-Ja jūs nevarat �os pui�us atpazīt, man nekas cits neatliek, kā �o lietu slēgt, izmeklētājs sacīja.

-�� Agrāk neesmu viņus redzējis, Klejs noteica.

Izmeklētājs ievietoja fotogrāfijas atpakaļ mapē un aizgāja

uz visiem laikiem. Pēc tam sekoja medmāsu un ārstu procesija, kas viņu iztaustīja un izmeklēja, bet vēl pēc stundas Klejs jau bija aizmidzis.

Pusdesmitos vakarā PIEZVANĪJA Oskars. Prāvā bija pasludināts dienas pārtraukums. Visi bija pārguru�i, pirmām kārtām jau tāpēc, ka Deils Mūnihems tiesu zālē bija radījis tādu asinspirti. Goffman visai nelabprāt bija uzrādījis savu tre�o ekspertu, vāja rakstura pa�māju laboratorijas �urku raga brillēs, kur� pārzi�nāja maksatila klīniskos pētījumus, un pēc lieliskas un rado�as Rod�era veiktās nopratinā�anas pie darba ķērās Mūnihems, kas nabaga puisi piesita krustā.

-�� Tā ir visiem pazīstamā izdrā�ana, Oskars iesmējās.

-�� Goffman baidīsies izsaukt vēl kādu liecinieku.

-�� Vai būs vieno�anās? Klejs prasīja, sazāļots, pavisam lēnīgs un miegains, tomēr izmisīgi cenzdamies nepalaist garām ne mazāko sīkumu.

-�� Nē, bet nakts dro�i vien būs gara. Klīst baumas, ka Goff�man varētu ataicināt vēl vienu ekspertu un tad mest mieru un gaidīt spriedumu. Mūnihems atsakās runāties ar viņiem. Viņ� izskatās un uzvedas kā tāds, kas sagaida rekordlielu spriedumu.

Klejs ieslīga miegā, telefonu cie�i piespiedis pie vaiga. Pēc stundas māsiņa to nolika vietā.

Goffman izpilddirektors Flegstafa ieradās vēlā tre�dienas va�karā un steidzīgi tika nogādāts augstceltnē pilsētas centrā, kur bija pulcēju�ies juristi. īsu atskaiti viņam sniedza Rod�ers Redings un pārējo advokātu brigāde, finan�u darbinieki iepa�zīstināja ar pēdējiem skaitļiem. Visas sarunas vērpās vienīgi ap pastarās dienas scenāriju.

Tā kā Redinga pēcpuse bija pamatīgi dabūjusi trūkties, viņ� nelokāmi pastāvēja uz to, ka aizstāvībai jāpaliek pie sākotnējā

plāna un jāizsauc atliku�ie liecinieki. Notikumu gaitai būs jāmainās. Viņ� noteikti saņemsies un gūs savus punktus spēlē ar zvērinātajiem. Bet Bobs Mi�els, uzņēmuma galvenais juris�konsults un viceprezidents, un Sterlings Gibss, kompānijas ilglaicīgais jurists un izpilddirektora golfa partneris, bija jau pietiekami redzēju�i. Vēl viena Mūnihema izrēķinā�anās ar viņu liecinieku, un zvērinātie vēl pielēks no savām vietām un metī�sies virsū tuvāk sēdo�iem Goffman pārstāvjiem. Redinga pa��lepnums bija stipri cietis. Viņ� vēlējās turpināt, cerot uz brīnumu. Paklausīt viņam nebūtu prāta darbs.

Mi�els un Gibss ar izpilddirektoru satikās vienatnē, ap trijiem no rīta, uzko�ot virtuļus. Tikai viņi trīs. Lai ari kompānijas stāvoklis tā jau bija bēdīgs, eksistēja vēl da�i noslēpumi par maksatilu, kurus neviens nedrīkstēja izpaust. Ja informācija nonāktu pie Mūnihema, ja viņ� spētu to izdabūt no kāda lieci�nieka, tad debesis patie�ām nokristu pār Goffman. Procesa gaitā vairs nekas nedrīkstēja nonākt Mūnihema rokās. Izpilddirek�tors nāca pie slēdziena apturēt �o asins nolai�anu.

Kad deviņos no rīta klāteso�ie tiesu namā tika saukti pie kārtības, Rod�ers Redings paziņoja, ka aizstāvības puse no turpmākās darbības atturēsies.

-� Vairāk liecinieku nebūs? tiesnesis pārprasīja. Piecpadsmit dienu prāva tiek pārtraukta pusē! Viņam priek�ā golfa nedēļa!

-�� Nē, Jūsu Godība, Redings sacīja, uzsmaidīdams zvērinā�tajiem, it kā viss būtu kārtībā.

-�� Ir kādi iebildumi, mister Mūnihem?

Prasītāja aizstāvis lēnām slējās kājās. Viņ� pakasīja galvu, uzmeta drūmu skatienu Redingam un atbildēja: Ja viņi ir beigu�i, tad mēs arī.

Tiesnesis paskaidroja zvērinātajiem, ka uz stundu tie ir brīvi, kamēr viņ� apspriedī�oties ar juristiem. Pēc atgrie�anās viņi dzirdē�ot pēdējos argumentus, un ap pusdienu laiku lieta bū�ot viņu rīcībā.

Kopā ar pārējiem Oskars izskrēja koridorā, sagrābis rokā mobilo telefonu. Kleja palātā neviens neatbildēja.

Viņ� pavadīja trīs stundas, gaidot rentgenu, trīs stundas uz slimnīcas ratiņiem trok�ņainā gaiteni, kur medmāsas un sani�tāri traucas garām, tuk�i pļāpādami. Savu mobilo viņ� bija atstājis palātā, tā veselas trīs stundas, pavadīdams tās D�ord�a Va�ingtona Universitātes slimnīcas labirintos, viņ� bija atrauts no apkārtējās pasaules.

Rentgens ilga turpat stundu, bet būtu aizņēmis krietni ma�zāk laika, ja vien pacients nebūtu bijis tik neatsaucīgs, agresīvs un brī�iem vienkār�i neizturams. Sanitārs aizvizināja viņu atpakaļ uz palātu un laimīgs viņu tur atstāja.

Kad Oskars piezvanīja, Klejs bija iesnaudies. Viņam pulk�stenis rādīja pieci divdesmit, Fīniksā trīs divdesmit.

-�� Kur tu pazudi? Oskars bija satraucies.

-�� Labāk neprasi.

-� �orīt Goffman kā pirmo lietu pacēla balto karogu, mēģinot vienoties, bet Mūnihems nebija runājams. Pēc tam viss norisi�nājās ļoti ātri. Noslēguma runas, �ķiet, sākās ap desmitiem. Pie zvērinātajiem lieta nonāca tie�i pusdienlaikā.

-�� Tā vēl ir pie viņiem? Klejs gandrīz vai brēca klausulē.

-�� Bija.

-Ko?

-� Tā bija pie viņiem. Nu viss ir beidzies. Viņi apspriedās trīs stundas un lēma par labu Goffman. Man �ēl, Klej. Te visi ir �okā.

-Nē!

-Baidos, ka jā.

-�� Saki, ka tu man meloji, Oskar.

-�� Kaut tā būtu. Es nesaprotu, kas notika. Neviens nesaprot. Redings uzstājās ar iespaidīgu noslēguma runu, bet es vēroju zvērinātos. Man likās, tie bija Mūnihema pusē.

-�� Deils Mūnihems zaudēja prāvu?

-�� Un ne jau kuru katru, Klej. Viņ� zaudēja mūsējo.

-�� Bet kā?

-�� Nezinu. Es būtu daudz ko licis ķīlā pret Goffman.

-�� To jau mēs izdarījām.

-�� Man �ēl.

-�� Paklau, Oskar, es te guļu gultā pilnīgi viens pats. Es tagad aizvēr�u acis un gribu, lai tu vienkār�i parunā ar mani, labi? Nepamet mani! Apkārtnē neviena nav. Tikai runā ar mani! Vienalga, ko.

-�� Pēc sprieduma pasludinā�anas mani ielenca Flīts un vēl divi Bobs Mi�els un Sterlings Gibss. Nu īstie jaukumiņi. Tie vai plīsa no laimes. Viņi sāka prasīt, vai tu vēl esot dzīvs, kā tev tas patīk? Lika nodot sveicienus, itin sirsnīgus. Paziņoja, ka viņi Rod�ers Manīgais un kompānija sāks rīkoties, un nākamā prāva notik�ot Kolumbijas apgabalā pret misteru Kleju Kārteru, likumu pasaules valdnieku, kur�, kā visiem zināms, nekad pats �ādās prāvās nav piedalījies. Ko es varēju atbildēt? Viņi nupat kā bija sakāvu�i izcilu advokātu savās mājās.

-�� Mūsu lietas tagad ir bez vērtības, Oskar.

-�� Viņi noteikti tā domā. Mi�els apgalvo, ka nedos ne peniju par tādu maksatila lietu jebkur citur valstī. Viņi gribot tiesā�ties. Gribot reabilitēt savu tīro vārdu. Un tā uz priek�u.

Viņ� aizkavēja Oskaru pie telefona ilgāk par stundu, līdz viņa palāta bez ieslēgtajām lampām satumsa. Oskars atstāstīja noslēguma runas, attēloja milzīgo spriedzi, gaidot spriedumu. Viņ� aprakstīja to �oku, kas parādījās sejā prasītājai, uz nāvi slimajai sievietei, kuras advokāts bija atteicies no Goffman pie�dāvājuma, iespējams, desmit miljoniem. Un Mūnihemu, kur� nebija cietis zaudējumu tik ilgi, ka bija aizmirsis, kā to dara, un pieprasīja, lai zvērinātie aizpilda anketas un paskaidro savu rīcību. Kad Mūnihems beidzot tika pie elpas un kā nebūt pie�cēlās kājās, ar spieķa palīdzību, protams, viņ� sevi padarīja par totālu ēzeli. �oks bija arī Goffman pusē, kur līdz brīdim, kamēr zvērināto priek�sēdētājs nebija izteicis savus maģiskos vārdus, viss pulciņ� tum�ajos uzvalkos bija sēdēju�i noliektām galvām kā kopējā lūg�anā. Tiesu zāle dimdēja no soļiem, kad Volstrita analītiķi metās pie telefoniem.

Savu stāstu Oskars beidza ar vārdiem: Es tagad do�os uz bāru.

Klejs pasauca medmāsu un palūdza miega zāles.

Pēc vienpadsmit dienām slimnīcas ieslodzījuma Klejs beidzot tika brīvībā. Uz kreisās kājas bija uzlikts vieglāks ieģipsējums un, kaut arī staigāt viņ� nespēja, tomēr varēja nedaudz kustē�ties. Polete aizstūma ratiņkrēslu no slimnīcas līdz noīrētajam furgonam, ko vadīja Oskars. Piecpadsmit minūtes vēlāk viņi ieveda to savā mājā un aizslēdza durvis. Polete ar mis Gliku bija lejas kabinetu pārveidoju�as pagaidu guļamistabā. Kleja telefoni, faksa aparāts un dators uz saliekamā galda bija novie�toti pie gultas. Drēbes kārtīgās kaudzītēs bija saliktas uz plasti�kāta plauktiem pie kamīna.

Pirmās divas stundas kop� atgrie�anās mājās viņ� lasīja pienāku�o pastu, finan�u ziņojumus un avī�u izgriezumus, bet vienīgi tos, ko Polete jau bija pārskatījusi. Lielākā daļa no tā, kur bija rakstīts par Kleju, viņam nebija pieejama.

Vēlāk, pēc snaudas, viņ� ar Poleti sēdēja pie virtuves galda un Oskars pasludināja, ka laiks ķerties pie darba.

Bija jāsāk sakārtot lietas.

Pirmais solis bija viņa pa�a firma. Kritis bija spējis apcirpt da�us izdevumus, tomēr kopējā summa vēl arvien sniedzās līdz miljons dolāriem mēnesī. Bez pastāvīgiem ienākumiem, bet tādi nebija gaidāmi, nenovēr�ams pasākums bija �tatu samazinā�ana. Viņi izskatīja darbinieku sarakstu juristi, to palīgi, sekretāres, klerki, izsūtāmie un veica sāpīgu saīsinā��anu. Kaut ari maksatila lietas tie uzskatīja par bezvērtīgām, bija nepiecie�ams zināms darbs, lai novestu tās līdz galam.

Klejs �im nolūkam paturēja �etrus juristus un �etrus palīgus. Viņ� bija apņēmies izmaksāt darbiniekiem visu, kas rakstīts līgumā, bet tas prasīs diezgan daudz tik nepiecie�amo skaidrās naudas līdzekļu.

Klejs uzlūkoja to kalpotāju vārdus, kam bija jāaiziet, un tas lika justies viņam ārkārtīgi nepatīkami. Es gribētu �o jautā�jumu atlikt līdz ritam, viņ� izmeta, nespēdams pieņemt galīgo lēmumu.

-�� Vairākums no viņiem jau to nojau�, Klej, sacīja Polete.

Viņ� vērās �ajos vārdos un centās iztēloties runas, kas bija klīdu�as firmas gaiteņos.

Pirms divām dienām Oskars negribīgi bija piekritis doties uz Ņujorku tikties ar Helēnu Vor�ovu. Viņ� bija sniedzis pla�u ieskatu Kleja Kārtera aktīvos un pasīvos, būtībā lūgdams pēc �ēlsirdības. Viņa priek�nieks negribētu paziņot par bankrotu, bet, ja mis Vor�ova būs pārāk uzstājīga, viņam nebūs citas izvēles. Uz pa�u mis Vor�ovu tas nebija atstājis nekādu iespaidu. Klejs piederēja grupai advokātu, kas bija viņas apsūdzēti, kuru kopējo neto kapitālu viņa lēsa ap pusotra miljarda dolāru. Viņa nevarēja pieļaut, ka Klejs varētu kompensēt katru lietu, teiksim, par nieka miljonu, ja tādas pa�as, pret Patonu Fren�u vērstas lietas ienestu vismaz trīs reizes vairāk. Turklāt viņa nemaz nebija noskaņota vienoties. �ī prāva varētu būt ļoti nozīmīga tā būtu drosmīgs mēģinājums novērst radu�os trūkumus visā sistēmā, mediju pla�i izreklamēts pasākums. Viņa gatavojās izbaudīt katru mirkli.

Oskars atgriezās Kolumbijas apgabalā, asti kājstarpē ie�miedzis, pārliecinājies, ka Helēna Vor�ova, Kleja kreditoru lielākās grupas aizstāve, alkst asiņu!

Briesmīgo vārdu bankrots pirmo reizi izrunāja Rekss Kritis, tas notika Kleja slimnīcas palātā. Tas bija pār�ķēlis gaisu kā lode un piezemējies ar mīnmetēja troksni. Vēlāk tas tika izteikts vēlreiz. Klejs ari sāka to lietot, bet tikai pie sevis. Poletei tas bija pasprucis vienreiz. Ņujorkā to bija izmantojis Oskars. Tas likās neiederīgs, viņiem tas ļoti nepatika, bet pagāju�onedēļ tas bija kļuvis par viņu leksikas sastāvdaļu.

Bankrota dēļ beigsies biroja nomas līgums.

Bankrota dēļ var tikt lauzti darba līgumi.

Bankrota dēļ Gulfstream būs jānosūta atpakaļ uz vislabāka�jiem noteikumiem.

Bankrots atstās be�ā saniknotos maksatila klientus.

Bankrots pamudinās neapmierinātos Hannas prasītājus vie�noties.

Un, pats svarīgākais, bankrots varētu apstādināt Helēnu Vor�ovu.

Oskars bija gandrīz tikpat nospiests kā Klejs, un pēc da�ām bēdpilnām stundām viņ� pameta Kleja māju, lai dotos uz biroju. Polete izveda Kleju ārā, nelielajā pagalmiņā, kur tie abi iedzēra pa tasei zaļās tējas ar medu. Man sakāmas divas lietas, viņa paziņoja, nosēdusies Klejam tuvumā un cie�i lūkojoties viņā.

-�� Pirmkārt, esmu gatava atdot tev daļu savas naudas.

-�� Nu nē, tā vis nebūs.

-�� Būs gan. Tu padarīji mani bagātu, kaut arī tev tas nebija jādara. Tur neko nevar darīt, ka tu esi tāds nejēga baltais puisis, kur� dabūjis pa pakaļu, es tevi tik un tā mīlu. Un es tev palī�dzē�u, Klej.

-�� Vai tu vari to aptvert, Polete?

-�� Nē. Tas ir ārpus sapra�anas, bet tā nu viņ� ir. Tas ir noticis. Un, pirms kaut kas sāks mainīties uz labo pusi, viss kļūs vēl ļaunāk. Tikai nelasi avīzes, Klej. Lūdzu! Apsoli man to!

-�� Neuztraucies.

-�� Es tev palīdzē�u. Ja tu visu zaudēsi, es bū�u tepat, lai pārliecinātos, vai ar tevi viss ir kārtībā.

-�� Es nezinu, ko lai saka.

-�� Nesaki neko.

Viņi sadevās rokās, un Klejs tikko valdīja asaras. Kāds bridis pagāja. Otrkārt, viņa turpināja. Es runāju ar Rebeku. Viņa baidās tikties ar tevi, jo var tikt pieķerta. Viņai tagad ir jauns mobilais tālrunis, par ko vīrs neko nezina. Viņa iedeva man tā numuru. Un grib, lai tu viņai piezvani.

-�� Tavs sievietes padoms, lūdzu?

-�� Ne jau man tev tas jāprasa. Tu jau zini, ko es domāju par to krievu bezkauņu. Rebeka ir jauka meitene, bet viņai, kā lai to pasaka, ir sava nasta. Izlem nu pats!

-�� Paldies par to pa�u.

-�� Nav par ko. Viņa vēlējās, lai tu piezvani �opēcpusdien. Vīrs būs izbraucis no pilsētas vai kur citur. Es tūlīt ie�u.

Novietojusi auto aiz stūra, Rebeka pa Dambertona ielu aiz�steidzās līdz Kleja durvīm. Viņa nebija pieradusi slēpties; tāpat arī viņ�. Pirmām kārtām viņi nolēma, ka vairāk tā nedarīs.

Rebeka un D�eisons Maierss bija norunāju�i, ka �ķirsies draudzīgi. Sākotnēji viņ� bija gribējis meklēt laulību konsultantu un atlikt �ķir�anos, tomēr priek�roku deva astoņpadsmit stundu darba dienai, vienalga, vai Kolumbijas apgabalā, Ņujorkā, Paloalto vai Honkongā. Viņa pamatīgajai firmai bija filiāles trīsdes�mit divās pilsētās un klienti visā pasaulē. Darbs bija svarīgāks par visu. Viņ� bija vienkār�i Rebeku atstājis bez jebkāda attais�nojuma un solījuma mainīt savus plānus. Papīri tik�ot iesniegti divu dienu laikā. Viņa jau kravāja mantas. Dzīvokli D�eisons paturē�ot; viņai nebija ne jausmas, kurp varētu doties. Savā mazāk par gadu ilgu�ajā laulībā viņi bija nedaudz iekrāju�i. Viņ� bija līdzīpa�nieks, kas pelnīja astoņsimt tūksto�us dolāru gadā, bet �ī nauda viņai nebija vajadzīga.

Kā stāstīja Rebeka, viņas vecāki nebija iejauku�ies. Tam viņiem nebija radusies iespēja. Maierss viņus necieta, kas nebija nekāds brīnums, un Klejam bija aizdomas, ka viens iemesls, kāpēc Maierss labprātāk uzturējās firmas filiālē Honkongā, bija tas, ka tā bija tik tālu no van Horniem.

Abiem bija iegansts, lai dotos prom. Nākamos gadus Klejs nekādā ziņā nevēlējās palikt Kolumbijas apgabalā. Viņa paze�mojums bija tik dziļ� un sāpīgs, un pasaulē ta�u bija tik daudz vietu, kur ļaudis viņu nepazina. Viņ� alka pēc neatpazīstamības. Pirmo reizi savā mū�ā arī Rebeka tiecās tikt projām projām no neveiksmīgās laulības, prom no ģimenes, no Lauku kluba ar visiem tā necie�amajiem apmeklētājiem, prom no uzspiestās

naudas rau�anas, prom no Maklīnas un tiem, kas bija viņas vienīgie draugi.

Klejam bija vajadzīga stunda, lai dabūtu viņu gultā, tomēr sekss nebija iespējams ieģipsējums un viss cits. Viņ� tikai vēlējās viņu apskaut un noskūpstīt, atgūstot zaudēto laiku.

Viņa pavadīja tur nakti un nolēma palikt. Nākamajā rītā pie kafijas Klejs viņai visu izstāstīja, sākot ar Tekilu Votsonu un tarvānu.

Ar nepatīkamām ziņām no biroja atgriezās Polete un Oskars. Kāds kūdītājs Hovardas apgabalā mudināja namīpa�niekus iesniegt ētiska rakstura sūdzības pret Kleju, kur� izgāzis vieno��anos ar Hannām. Kolumbijas apgabala advokatūra bija saņē�musi vairākus desmitus. Pret Kleju bija ierosinātas se�as lietas, to bija izdarījis kāds advokāts, kas aktīvi meklēja nākamās. Kleja birojā tika pabeigts vieno�anās plāns, ko iesniegt tiesne�sim Hannu uzņēmuma bankrota lietā. Diezgan negaidīti, bet firma varētu tikt pie kaut kāda ienākuma, lai gan stipri mazāka par to, ko Klejs bija noraidījis.

Vor�ova uzstāja, ka jāsper steidzami soli, lai pierakstītu vai�rāku dailofta apsūdzētāju liecības. �ī steiga bija nepiecie�ama, jo viņi mira, un liecību videoierakstiem būtu iz�ķiro�a nozīme prāvā, kas bija paredzama gada laikā. Izmantot ierastos aizstā�vības gājienus izvairī�anos, novilcinā�anu, lietas atlik�anu un atklātu kavē�anu būtu negodīgi attiecībā uz �iem prasītā�jiem. Klejs piekrita mis Vor�ovas ierosinātajam liecību pierak�stī�anas grafikam, lai gan nodoma tur piedalīties viņam nebija.

Oskara spiediena rezultātā Klejs beidzot piekrita atlaist des�mit juristus un lielāko daļu palīgu, sekretāru un ierēdņu. Viņ� parakstīja katru no tiem domātajām vēstulēm tās bija īsas, viena vienīga atvaino�anās. Viņ� uzņēmās pilnu atbildību par firmas izjuk�anu.

Atklāti sakot, neviena cita, ko vainot, nebija.

Tika izstrādāta vēstule maksatila klientiem. Tajā Klejs īsi apstāstīja Mūnihema prāvu Fīniksā. Viņ� palika pie ieskatiem,

ka �īs zāles ir kaitīgas, bet to pierādīt tagad būs �ļoti grūti, varbūt vispār neiespējami�. Kompānija nevēlējās apsvērt vie�no�anos bez tiesas, un, ņemot vērā Kleja medicīniskā rakstura problēmas, viņ� nebija gatavs ilglaicīgam tiesas procesam.

Viņam riebās izmantot savu piekau�anu kā aizbildinā�anos, bet Oskars uzstāja. Vēstulē tas izklausījās pieņemami. �ajā savas karjeras viszemākajā punktā viņam nācās ķerties pie mazākā salmiņa.

Tādēļ viņ� atsacījās no visiem klientiem un darīja to tūdaļ, lai katram atliktu pietiekami daudz laika paņemt citu advo�kātu gadījumā, ja tie tiesātos ar GoJJman. Viņ� pat novēlēja veiksmi.

Vēstules izraisīs protestu vētru. Gan mēs tiksim ar to galā, Oskars atkārtoja. Vismaz būsim atbrīvoju�ies no tiem cil�vēkiem.

Klejs nevarēja nedomāt par Maksu Peisu, veco paziņu, kas bija ievilcis viņu �ajā maksatila afērā. Peiss, �is bija viens no vismaz pieciem viņa vārdiem, bija apsūdzēts par krāp�anos ar vērtspapīriem, bet netika atrasts. Apsūdzībā bija teikts, ka viņ� izmantojis slepenu informāciju un pārdevis turpat vai miljonu GoJJman akciju, pirms Klejs bija iesniedzis lietu tiesā. Vēlāk viņ� tās atpircis un pazudis no valsts ar aptuveni piecpadsmit miljoniem dolāru. Bēdz, Maks, bēdz! Ja nu viņu noķer un atved atpakaļ uz tiesu, viņ� varētu izpļāpāt visus abu netīros noslē�pumus.

Oskara paveicamo darbu sarakstā bija vēl simtiem citu sīkumu, bet Klejs jutās saguris.

-�� Vai �ovakar man būs jātēlo medmāsa? Polete klusiņām apvaicājās virtuvē.

-�� Nē, te ir Rebeka.

-�� Tev patīk nedienas, ko?

-� Rit viņa iesniegs �ķir�anās pieteikumu. Bez apstrīdē�anas iespējām.

-�� Kā tad ar tavu smukulīti?

-�� Ja ari viņa kādreiz atgriezīsies no Sentbārtas, tā jau ir pagātne.

Turpmāk visu nedēļu Klejs nepameta savu māju. Rebeka salika visas Ridlijas lietas trīsdesmit galonu atkritumu maisos un sakrāva tos pagrabstāvā. Viņa atveda kaut ko no savām man�tām, lai gan Klejs bija brīdinājis, ka dro�i vien zaudēs �o namu. Viņa gatavoja brīni�ķīgas maltītes un apkalpoja viņu, kad vien tas bija vajadzīgs. Viņi līdz pusnaktij skatījās vecās filmas un no rītiem cēlās vēlu. Rebeka ari aizveda Kleju pie viņa ārsta.

Katru otro dienu no salas zvanīja Ridlija. Klejs viņai nepa�teica, ka tā zaudējusi savas pozīcijas, viņ� deva priek�roku to izdarīt viņas klātbūtnē, ja tā parādīsies �eit. Villas renovācija ritēja pilnā sparā, lai gan Klejs bija krietni samazinājis bud�etu. Likās, ka Ridlijai viņa finansiālās grūtības nerūpēja.

Pēdējais no juristiem, kas ienāca Kleja dzīvē, bija Marks Mansons, bankrotu eksperts, kur� specializējies lielos, sare�ģītos, kā arī personīgas dabas sabrukumos. Viņu bija sameklējis Kritis. Kad Klejs bija to nolīdzis, Kritis viņam izrādīja grāmatvedību, nomas un darba līgumus, ierosinātās lietas, aktīvus un pasīvus. Visu. Kad Mansons ar Kritlu ieradās pie viņa mājās, Klejs lūdza Rebeku atstāt viņus vienus. Viņ� gribēja aiztaupīt viņai ne�jaukās detaļas.

Septiņpadsmit mēne�os, kop� viņ� pameta SAB, honorāros Klejs bija nopelnījis 121 miljonu dolāru; 30 miljonus viņ� prē�mijās bija izmaksājis Rodnijam, Poletei un D�onāham; 20 mil�joni aizgāja biroja uzturē�anai un lidaparātam; 16 miljoni pazaudēti reklāmām un pārbaudēm dailofta, maksatila un Kau�lainā Bena lietās; 34 miljoni nodokļos, gan nomaksātos, gan uzkrātos; 4 miljoni par villu; 3 miljoni par jahtu. Vēl pa miljonam �ur un tur māja pilsētā, �aizdevums� Maksam Peisam un citas parastās jaunbagātnieku ekstravagances.

Interesanta situācija izveidojās sakarā ar D�areta smalko, jauno katamarānu. Par to bija maksājis Klejs, bet firma Bahamu salās, kur tas bija piereģistrēts, pilnībā piederēja viņa tēvam. Pēc Mansona domām, bankrota tiesai jāiz�ķiras starp divām pozīcijām vai nu tas bija dāvinājums, par kuru no Kleja tiks

pieprasīts nodoklis, vai arī tam bija cits saimnieks un tādējādi tas neskaitījās Kleja īpa�ums. �ā vai tā laiva palika D�areta ziņā.

Vēl Klejs bija ticis pie 7,1 miljona, pārdodot un atpērkot Akermana akcijas, un, lai arī daļa no tā bija paslēpta ārzonā, to vajadzēja nogādāt atpakaļ. �Ja slēpsiet savus aktīvus, tiksiet cietumā,� Mansons sludināja, neatstājot nekādas �aubas, ka viņ� necieta �ādus gājienus.

Kopējā bilance Kleja aktīvā uzrādīja apmēram deviņpadsmit miljonus dolāru ar da�iem kreditoriem. Tomēr eventuālie pa�rādi bija katastrofiski. Divdesmit se�i biju�ie klienti bija iesnie�gu�i tiesā sūdzības dailofta lietā. Bija gaidāms, ka to skaits vēl pieaugs, un, kaut arī nebija iespējams izzīlēt, cik varētu izmak�sāt katra lieta, no Kleja pieprasītais ievērojami pārsniegtu to, kas viņam bija. Prasītāji Hannu lietā aktivizējās un organizējās. Tracis ap maksatilu varētu būt visai gar� un nepatīkams. Un arī �īs izmaksas nevarēja būt prognozējamas.

-�� Lai bankrota pilnvarotais tiek ar to galā, sacīja Mansons.

-�� Jūs aiziesiet ar vienu kreklu mugurā, bet vismaz nebūsiet neko parādā.

-�� Nu, paldies, Klejs noteica, aizdomājies par tēva jahtu. Ja viņiem paveiktos to pasargāt no bankrota, D�arets varētu to pārdot, iegādāties kaut ko mazāku, bet Klejam būtu līdzekļi, no kā pārtikt.

Pēc divām kopā ar Mansonu un Kritlu pavadītajām stundām virtuves galds bija noklāts ar tabulām un izdrukām, un izmētā�tām piezīmēm, tie bija gruve�i, atliekas no viņa dzīves pēdē�jiem septiņpadsmit mēne�iem. Viņam bija tāds kauns par savu alkatību un dusmas par savu muļķību. Kļuva nelabi no domām par to, ko nauda ar viņu izdarījusi.

Doma par aizbrauk�anu palīdzēja pārciest viņam katru nā�kamo dienu.

No Sentbārtas piezvanīja Ridlija, pavēstot satrauco�us jaunu�mus, ka �viņu� villas priek�ā parādījies uzraksts PĀRDOD.

-�� Tas ir tāpēc, ka tā patie�ām jāpārdod, Klejs atbildēja.

-�� Es neko nesaprotu.

-�� Brauc mājās, un es tev visu paskaidro�u.

-�� Vai ir kādas nepatik�anas?

-�� Varētu teikt arī tā.

Pēc garākas pauzes viņa paziņoja: Es labāk gribētu palikt tepat.

-�� Ridlij, es nevaru tevi piespiest atgriezties.

-�� Nē, nevari vis.

-�� Labi. Paliec villā, kamēr to pārdos. Man vienalga.

-�� Cik ilgi tas varētu vilkties?

Viņ� jau redzēja viņu darām visu iespējamo, lai izjauktu pārdo�anu. Patlaban Klejam tas nerūpēja. Varbūt mēnesi, bet varbūt gadu. Es nezinu.

-�� Es palik�u.

-�� Labi.

Rodnijs atrada savu veco draugu sē�am uz savas skaistās mājas priek�ējām kāpnēm ar kruķiem pie sāniem, ap pleciem tam bija aplikta �alle, lai patvertos no rudenīgā dzestruma. Vēj� virpuļiem dzenāja lapas pa Dambertona ielu.

-� Man vajadzēja svaigu gaisu, Klejs sacīja. Esmu iespros�tots te jau trīs nedēļas.

-� Kā tavi kauli? Rodnijs noprasīja, atsēzdanies viņam līdzās un nolūkodamies ielas garumā.

-�� Dzīst labi.

Rodnijs bija pametis pilsētu un kļuvis par tipisku ārpilsētnieku. Haki krāsas bikses, teniskurpes, smalks sporta auto, ar ko vadāt bērnus. Kā galva?

-�� Bez papildu smadzeņu traumām.

-�� Un kā jūtas tavs gars?

-�� Samocīts būtu maigi teikts. Bet es izdzīvo�u.

-�� Polete teica, tu aizbraucot.

-�� Vismaz uz laiku. Nākamnedēļ es iesnieg�u papīrus ban�krotam, un, kamēr te viss notiek, manis �eit nebūs. Poletei Londonā ir dzīvoklis, da�us mēne�us es varē�u to izmantot. Mēs paslēpsimies tur.

-�� Vai no bankrota tu nevari izvairīties?

-�� Nekādā veidā. Ir pārāk daudz pretenziju pret mani un pamatotas. Atceries mūsu pirmo prasītāju dailofta lietā Tedu Vorliju?

-�� Protams.

-�� Vakar viņ� nomira. Tas nebiju es, kas uzvilka gaili, bet es ari viņu nepasargāju. Viņa lietu zvērinātie novērtēs ar pieciem miljoniem dolāru. Bet pavisam tādu ir divdesmit se�as. Es brauk�u uz Londonu.

-�� Klej, es vēlos palīdzēt.

-�� Es tavu naudu neņem�u. Tāpēc tu esi ieradies, to es zinu. Man jau biju�as divas tādas sarunas ar Poleti un viena ar D�onāhu. Tu nopelnīji savu naudiņu un biji pietiekami gudrs, lai neaizlaistu to vējā. Es tāds nebiju.

-�� Cilvēk, mēs ta�u tev neļausim izputēt. Tavs pienākums nebija maksāt mums desmit miljonus. Bet tu to izdarīji. Un tagad mēs tev cik necik atdosim atpakaļ.

-�� Nē.

-Jā. Mēs visi tris jau apspriedāmies. Pagaidīsim, kad beigsies bankrota process, un tad katrs kaut ko pārskaitīsim. Kā dāvi�nājumu.

-�� Rodnij, to naudu jūs nopelnījāt. Tā jums jāpatur.

-�� Se�os mēne�os neviens nenopelna desmit miljonus dolāru, Klej. Tos var laimēt, nozagt, tie vienkār�i var nokrist no debe�sīm, bet nopelnīt tādu naudu nevar. Tas ir smieklīgi un piedau�zīgi. Es daļu atdo�u. Tāpat arī Polete. īsti nezinu par D�onāhu, bet gan jau viņ� uzradīsies.

-�� Kā iet bērniem?

-�� Tu novirzies no tēmas.

-� Jā, es novirzos no tēmas.

Tad nu viņi parunājās par bērniem, vecajiem draugiem SAB, par biju�ajiem klientiem un viņu lietām. Viņi nosēdēja uz kāp�nītēm līdz tumsai, kad ieradās Rebeka un bija laiks vakariņām.

Reportieris no Post bija Arts Mariani, jauns cilvēks, kas labi pazina Kleju Kārteru, jo pietiekami godīgi, pievēr�ot uzmanību katram sīkumam, bija dokumentējis viņa apbrīnojamo uzle�co�o karjeru, kā ari tikpat pārsteidzo�o krahu. Kad Mariani ieradās pie Kleja mājās, tur viņu sagaidīja Polete, kas pa �auru gaiteni aizveda viņu uz virtuvi, kur atradās pārējie. Klejs pieslē�jās kājās, stādījās priek�ā un tad pēc kārtas iepazīstināja ar visiem pie galda Zeķu Betlu, savu advokātu; Rebeku van Hornu, savu draudzeni; Oskaru Malrūniju, savu partneri. Tika ieslēgti magnetofoni. Rebeka iznēsāja kafiju.

-�� Tas ir gar� stāsts, Klejs sacīja, bet mums ta�u ir daudz laika.

-�� Man nekur nav jāsteidzas, piebilda Mariani.

Klejs iedzēra malku kafijas, dziļi ievilka elpu un ķērās pie lietas. Viņ� iesāka ar Ramona �Ķirbja� Pamfrija no�au�anu, ko bija izdarījis viņa klients Tekila Votsons. Precīzi datumi, laiki, vietas, Klejam bija visas piezīmes un savāktie materiāli. Tad nāca Vo�eds Porters un viņa abas slepkavības. Tad �etri pārējie. Pāraudzinā�anas apmetne, �Tīrās ielas�, pārsteidzo�ais efekts zālēm, ko dēvēja par tarvānu. Lai gan viņ� nekad nepieminēja Maksa Peisa vārdu, Klejs detaļās aprakstīja Peisa stāstīto par tarvānu slepenos klīniskos pētījumus Mehiko, Belgradā un Singapūrā, ra�otāja vēlmi izmēģināt zāles uz afrikāņu izcel�smes cilvēkiem, vislabāk no ASV. Zāļu parādī�anos Kolumbijas apgabalā.

-�� Kur� tad radīja �īs zāles? redzami satriekts, vaicāja Mariani.

Pēc garas pauzes, kad, likās, viņ� nespēj parunāt, Klejs atbil�dēja: Neesmu pilnīgi pārliecināts. Bet es domāju, tas ir Philo.

-�� Philo Products?

-Jā. Klejs pasniedzās pēc biezas dokumentu kaudzītes un padeva to Mariani. Te ir viens no līgumiem par vieno�anos. Kā jūs redzēsiet, tur minētas divas ārzonas kompānijas. Ja jūs iedziļināsieties tajā visā, uziesiet pēdas, kas, iespējams, nove�dīs pie kādas finan�u darījumu kompānijas Luksemburgā, tad pie Philo.

-�� Labi, bet kāpēc jūs turat Philo aizdomās?

-�� Man ir savs ziņu avots. Tas ir viss, ko varu jums atklāt.

�is mistiskais ziņotājs no visiem Kolumbijas apgabala advo�kātiem bija izvēlējies Kleju un pārliecinājis viņu pārdot dvēseli par piecpadsmit miljoniem dolāru. Klejs steig�us bija aizgājis no SAB un nodibinājis pats savu firmu. Par to Mariani jau daudz kas bija zināms. Klejs sazinājās ar se�ām cietu�o ģimenēm, it viegli pierunāja saņemt piecus miljonus un ciest klusu, un pēc trīsdesmit dienām viss jau bija nokārtots. Sekoja notikumu detaļas ar visiem dokumentiem un vieno�anās līgumiem.

-�� Kas notiks ar jūsu klientiem, upuru piemeklētajām ģime�nēm, kad es publicē�u �o rakstu? jautāja Mariani.

-�� Es nevarēju gulēt, lauzīdams par to galvu, bet man liekas, viss būs kārtībā, teica Klejs. Pirmkārt, nu jau būs pagājis gads, kop� viņiem ir tā nauda, varam dro�i pieņemt, ka lielākā daļa jau būs notērēta. Otrkārt, zāļu ra�otājs nebūs tik negudrs, ka mēģinās anulēt �īs vieno�anās.

-�� Tad �īs ģimenes varēs iesūdzēt ra�otājfirmu tie�ā veidā, Zeks, gribēdams palīdzēt, piebilda. Un piespriestā soda nauda spēs iznīcināt jebkuru lielāku korporāciju. Nekad neesmu redzējis tik eksplozīvu faktu krājumu.

-�� Kompānija pie vieno�anās līgumiem neķersies, sprieda Klejs. Tā būs laimīga, ka tikusi cauri ar kompensācijām piec�desmit miljonu apmērā.

-�� Vai ģimenes nevarēs apstrīdēt �os līgumus, kad būs uzzi�nāju�as patiesību?

-�� Tas būtu visai sare�ģīti.

-� Un kā ar jums? Vai neparakstījāt konfidencialitātes līgumu?

-�� Es te vairs nespēlēju nekādu lomu. Esmu uz bankrota sliek�ņa. Es laikam atteik�os no savas jurista licences. Mani viņi neaiztiks. Tā bija skumja atzī�anās, Kleja draugiem tā bija tikpat sāpīga, cik viņam pa�am.

Mariani kaut ko ātri piezīmēja un pārslēdzās uz citu tematu.

-�� Un kas notiks ar Tekilu Votsonu, Vo�edu Porteru un tiem citiem, ko apsūdzēja par �īm slepkavībām?

-�� Pirmkārt, viņi var iesūdzēt ra�otājfirmu, kas gan, tiem cietumā esot, neko daudz nepalīdzēs. Otrkārt, pastāv iespēja, ka viņu lietas var tikt pārskatītas, vismaz soda apmēra ziņā.

Zeks Betls nokrem�ļojās, un visi pievērsās viņam. Nav domāts ierakstī�anai. Kad būsiet izlēmis, ko un kā publicēt, kad vētra būs pierimusi, es grasos pievērsties �īm lietām un atjau�not izmeklē�anu. Es vērsī�os tiesā, pārstāvot �os septiņus apsūdzētos, tas ir, ja mēs varēsim identificēt farmaceitisko kom�pāniju. Lūg�u krimināltiesai uzsākt pārtiesā�anu.

-Tas viss ir ļoti satrauco�i, noteica Mariani, konstatēdams acīm redzamo. Viņ� ilgi lasīja piezīmes. Un kas noveda līdz dailofta prāvai?

-�� Tā jau būs cita nodaļa citai dienai, Klejs pielika punktu. -Jums jau tik un tā lielākoties viss ir aprakstīts. Vairāk par to nerunā�u.

-�� Skaidrs. Vai �is stāsts ir galā?

-�� Man noteikti, sacīja Klejs.

Polete un Zeks aizveda viņus uz Reigana Nacionālo lidostu, kur Kleja iemīļotais Gulfstream stāvēja gandrīz turpat, kur viņ� to bija ieraudzījis pirmoreiz. Tā kā viņi aizbrauca vismaz uz se�iem mēne�iem, ceļasomas bija lielā skaitā, īpa�i Rebekai. Klejs, tik daudz ko pārdzīvojis pēdējā mēne�a laikā, iztika ar pa�u nepiecie�amāko. Viņ� it labi varēja pārvietoties ar kru�ķiem, bet nest neko nevarēja. Nesēja lomā bija Zeks.

Klejs bravūrīgi izrādīja viņiem lidma�īnu, lai gan visi zināja, ka �is bija viņa pēdējais ceļojums ar to. Klejs apskāva Poleti,

apkampās ar Zeķu, pateicās abiem un solīja pēc da�ām dienām piezvanīt. Kad otrais pilots aizvēra durvis, Klejs aizvilka logu aizklājus, lai, viņiem paceļoties, neredzētu neko no Va�ingtonas.

Rebekai reaktīvais lidaparāts likās kā regains alkatības iznī�cino�ā spēka simbols. Viņa ilgojās pēc mazītiņā dzīvoklī�a Lon�donā, kur viņus neviens nepazina, visiem bija vienalga, kas viņiem mugurā, ar ko tie brauca, ko pirka, ēda vai kur strādāja, iepirkās, pavadīja brīvo laiku. Mājās viņa neatgriezīsies. Ar vecākiem viņa bija strīdējusies pēdējo reizi.

Tas, pēc kā ilgojās Klejs, bija veselas kājas un tīra reputācija. Viņ� bija pārdzīvojis vienu no apkaunojo�ākajiem periodiem Amerikas jurisprudences vēsturē, ta�u tas viss palika arvien tālāk un tālāk viņam aiz muguras. Rebeka tagad piederēja vie�nīgi viņam, un vairāk nekam nebija nozīmes.

Kaut kur virs Ņūfaundlendas viņi atlocīja dīvānu un apse�gu�ies iegrima miegā.

AUTORA PIEZĪMES

�ī ir tā vieta, kur autori bie�i iesniedz masveida atsauces pūlēs saglābt savu ādu un cerībā izvairīties no atbildības. Vienmēr pastāv lielāks vilinājums radīt izdomātu vietu vai personā�u, nevis nodarboties ar īstenības izpēti. Arī es, atzīstos, darītu jebko citu, nevis pārbaudītu detaļas. Daiļ�literatūra ir brīnumains vairogs. Aiz tā ļoti viegli noslēpties. Bet, kad izdomājums nonāk tuvu patiesībai, jābūt uzmanīgam. Citiem vārdiem sakot, autoram nepiecie�amas da�as rindiņas tie�i �ajā vietā.

Sabiedrisko aizstāvju dienests Va�ing�tonā, Kolumbijas apgabalā, ir sevi cieno�a un atsaucīga organizācija, kas daudzus gadus uzcītīgi aizstāvējusi trūcīgos. Tās advo�kāti ir gudri, pa�aizliedzīgi un daudz ne�runā. Pilnīgi sevī noslēgu�ies un noslēpumus neizpau�. Tās iek�ējā darbība man palikusi neatklāta, tāpēc es radīju pats savu Sabied�risko aizstāvju biroju. Jebkura sakritība starp �iem diviem veidojumiem ir glu�i ne�jau�a.

Marks Tvens teicis, ka bie�i mainījis pilsētas, apgabalus, pat pavalstis, kad tas bijis nepiecie�ams, lai tiktu galā ar kār�tējo stāstu. Nekā tamlīdzīga manā gadījumā nav. Ja es nevaru atrast piemērotu celtni,

es domās to uz vietas uzbūvēju. Ja kāda iela neiederas manis veidotajā kartē, es nevil�cinoties to pārceļu citur vai arī uzzīmēju jaunu apkārtnes plānu. Es teiktu, ka apmēram puse vietu �ajā grāmatā aprakstītas diezgan precīzi. Otra puse � vai nu neeksistē nemaz, vai tiku�as pārceltas citur, vai pārveidotas tādā mērā, ka neviens tās pazīt nevar. Ikviens, kas pūlēsies saskatīt līdzību, veltīgi zaudēs laiku.

Es negribu teikt, ka necen�os citādā veidā. Mans pētnieciskais darbs ir neprātīga zvanī�ana pa telefonu, kad tuvojas beigu termiņ�. Es prasīju padomu daudziem cilvē�kiem un tagad gribu tiem pateikties. Tie ir� Fricis �oklijs, Brūss Brauns, Geins Talbots, Bobijs Mouks, Penijs Pinkala un D�eroms Deiviss.

Renē izlasīja manuskriptu un neatmeta man to atpakaļ � tā, kā vienmēr, bija laba zīme. Deivids Gernerts izplucināja to pa spalviņai un tad palīdzēja salikt visu atkal kopā. Vils Dentons un Pamela Krīla D�ennere pār�lasīja visu un sniedza nozīmīgus padomus. Kad biju �o darbu pārrakstījis ceturto reizi un viss �ķita pareizi, Estella Lorensa pār�lasīja to vēlreiz un atrada tūksto� kļūdu.

Visi iepriek�minētie bija gatavi palīdzēt. Atrodamās kļūdas, kā vienmēr, ir manējās.

D�ons Gri�ams LIKUMU PASAULES VALDNIEKS

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. T-212.

A/s �Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.