D�ons Gri�ams

Reketieris

Es esmu advokāts un atrodos cietumā. Bet tas ir gar� stāsts.

Man ir �etrdesmit trīs gadi, un esmu izcietis pusi no desmit gadiem, ko man piesprieda vāj� un svētulīgs federālais tiesnesis Va�ingtonā Kolum-bijas apgabalā. Manas apelācijas izgāju�as visas instances, un manā stipri noplicinātajā arsenālā nav palikusi neizmantota neviena procedūra, mehānisms, nezināms likumdo�anas akts, tehnisks paņēmiens, sprauga likumos vai Svētā Marija. Nav vairs nekā. Zinādams likumus, es varētu rīkoties tāpat kā da�i notiesātie un pārplūdināt tiesas ar veltīgu lūgumu, rakstu un nekam nederīgu papīru kaudzēm, ta�u tas nelīdzētu. Manā lietā nelīdzētu nekas. Realitāte ir tāda, ka vēl piecus gadus man nav cerības tikt ārā, ja neskaita da�as �trunta nedēļas, kuras varētu atlaist no soda par labu uzvedību, un mana uzvedība ir priek�zīmīga.

Man neklātos saukt sevi par advokātu, jo tehniski tāds neesmu. Iejaucās Vird�īnijas �tata advokātu kolēģija, kas tūlīt pēc notiesā�anas atņēma man licenci. Ar melnu uz balta ir rakstīts, ka notiesā�ana par noziegumu nozīmē izslēg�anu no advokātu saraksta. Man tika atņemta licence, un manas disciplinārās nedienas pienācīgi tika atspoguļotas Vird�īnijas Advokatūras reģistrā. Tajā mēnesī advokāta tiesības zaudēja trīs no mums, un trīs ir vidējais skaits.

Savā mazajā pasaulītē es gan esmu pazīstams kā cietuma advokāts un katru dienu vairākas stundas aizvadu, palīdzēdams līdzbiedriem ieslodzītajiem risināt viņu juridiskās problēmas. Es pētu viņu apelācijas un iesniedzu lūgumus. Rakstu testamentus un da�reiz dokumentus par zemes nodo�anu citam. Pārskatu vienu otru �balto apkaklī�u� līgumu. Ja sūdzība ir likumīga, esmu iesūdzējis valdību, bet nekad, ja tā ir nepamatota. Arī �ķir�anos ir daudz.

Astoņus mēne�us un se�as dienas pēc soda izcie�anas sākuma saņēmu biezu aploksni. Cietumnieki loti gaida pastu, ta�u bez �ī sūtījuma es būtu varējis iztikt. Tas bija no Fērfaksas juridiskās firmas Vird�īnijā, kas pārstāvēja manu sievu, kura man par izbrīnu gribēja �ķirties. Da�u nedēļu laikā Daiona no uzticīgas sievas, kura gatava ilgsto�i vilkt �o jūgu, bija pārvērtusies par upuri, kas izmisīgi vēlas no tā atbrīvoties. Es nespēju tam noticēt. Galīgā �okā, ceļgaliem trīcot, lasīju dokumentus un baidījos, ka sāk�u raudāt. Aizvilkos uz savu kameru, lai pabūtu vienatnē. Cietumā ir daudz asaru, ta�u tās neviens neredz.

Kad es atstāju mājas, Bo bija se�i gadi. Viņ� ir mūsu vienīgais bērns, bet mēs plānojām vairāk. Nav grūti rēķināt, un es biju to darījis miljoniem rei�u. Kad tik�u ārā, viņ� būs se�padsmit gadus vecs, pilnībā izveidojies tīnis, bet es bū�u zaudējis desmit visjaukākos gadus, kādi tēvam ar dēlu var būt. Zēni līdz divpadsmit gadu vecumam pielūdz tēvu un ir pārliecināti, ka tēvs neko sliktu nevar nodarīt. Es trenēju Bo tībolā un jaunie�u futbolā, un viņ� sekoja man kā mazs �unelis. Mēs mēdzām doties izbraukumos un mak�ķerēt, sestdienu rītos pēc brokastīm tikai zēniem viņ� reizēm nāca man līdzi uz biroju. Viņ� bija mana pasaule, un mēģinājumi izskaidrot, ka bū�u projām ilgu laiku, lauza sirdis mums abiem. Nokļuvis aiz restēm, es aizliedzu viņam mani apmeklēt. Tikpat stipri, cik vēlējos viņu apskaut, es nespēju samierināties ar domu, ka mazais zēns redzēs tēvu ieslodzījumā.

Ja esi nonācis cietumā un drīz ārā netiec, izvairīties no �ķir�anās gandrīz nav iespējams. No mūsu mantības, kas nekad nebija bijusi liela, pēc astoņpadsmit mēne�iem federālajā cietumā nekas vairs pāri nepalika. Mēs zaudējām visu, atskaitot bērnu un viens otra uzticību. Daiona bija devusi da�us brīni�ķīgus solījumus visu izturēt, bet, tiklīdz biju projām, par sevi atgādināja dzīves realitāte. Mūsu mazpilsētā viņa jutās vientuļa un izolēta. �Mani ieraugot, cilvēki sa�ukstas,� viņa rakstīja vienā no pirmajām vēstulēm. �Es jūtos tik vientuļi,� viņa �ēlojās citā vēstulē. Nebija ilgi jāgaida, līdz vēstules kļuva manāmi īsākas un pienāca arvien retāk. Tāpat kā apmeklējumi.

Daiona ir augusi Filadelfijā, un dzīve laukos nekad viņai nav patikusi. Dabūjusi no onkuļa darba piedāvājumu, viņa tūlīt steidzās uz mājām. Pēc diviem gadiem viņa apprecējās no jauna un Bo, nu jau vienpadsmit gadus vecu, trenēja cits tēvs. Manas pēdējās divdesmit vēstules dēlam palika bez atbildes. Esmu pārliecināts, ka viņ� tās nedabūja redzēt.

Es bie�i prātoju, vai vēl kādreiz redzē�u Daionu. Domāju, ka pacentī�os, kaut ari par to �aubos. Kā lai tiekas ar bērnu, kuru tu mīli tā, ka sirds sāp, bet kur� tevi nepazīst? Mēs nekad vairs nedzīvosim kopā kā tēvs ar dēlu. Vai būtu godīgi pret Bo, ja sen zudu�ais tēvs uzrastos no jauna un gribētu kļūt par viņa dzīves sastāvdaļu?

�ādām pārdomām man ir pārāk daudz laika.

Esmu ieslodzītais Nr. 44861-127 federālā cietuma Frostburgas nometnē Merilendā. �Nometne� ir vieglā re�īma iestāde tiem, kurus neuzskata par varmācīgiem un kuri notiesāti uz desmit vai mazāk gadiem. Man nezināmu iemeslu dēļ pirmos divdesmit divus mēne�us pavadīju vidēja re�īma cietumā netālu no Luisvilas Kentuki. Birokrātiskajā iestā�u valodā tas pazīstams kā FLI - Federālā labo�anas iestāde -, un tas ne tuvu nav tāds kā Frostburgas nometne. FLI ir paredzēta varmākām, kas notiesāti uz vairāk nekā desmit gadiem. Dzīve FLI ir daudz skarbāka, tomēr es tur nepiedzīvoju fiziskus uzbrukumus. Lielā mērā par to jāpateicas tam, ka esmu biju�ais jūras kājnieks.

Ja runa par cietumiem, tad nometne ir kūrorts. Nometnei nav sienu, �ogu, dzeloņdrā�u un sargtorņu, ir tikai da�i bruņoti sargi. Frostburga ir samērā jauna iestāde, un telpas tur ir labākas nekā lielākajā daļā valsts vidusskolu. Un kāpēc ne? Savienotajās Valstīs katram cietuma iemītniekam tērē �etrdesmit tūksto�us dolāru gadā, turpretim pamatskolas skolnieka izglīto�anai tērē tikai astoņus tūksto�us.

Mums ir padomnieki, mened�eri, palīdzības dienests, medicīnas māsas, sekretāri, visda�ādākie asistenti un desmitiem administratoru, kas ar grūtībām spētu paskaidrot, ar ko viņi īstenībā nodarbojas astoņas stundas dienā. Kopumā ņemot, tā ir federālā valdība. Darbinieku autostāvvieta pretī galvenajai ieejai ir pilna ar skaistām automa�īnām.

Frostburgā ir se�simt iemītnieku, un, ja neskaita da�us izņēmumus, tā ir cilvēku grupa, kas prot uzvesties. Tie, kuru pagātnē bijusi vardarbība, guvu�i mācību un novērtē civilizēto vidi. Tie, kas mū�u pavadīju�i cietumā, beidzot atradu�i sev labākās mājas. Daudzi no �iem profesionālajiem cietumniekiem nekur negrib doties. Viņi pilnībā iedzīvoju�ies un nespēj dzīvot ārpus cietuma. Silta gulta, trīs ēdienreizes dienā, veselības aprūpe - vai tas viss ir pieejams ārā uz ielas?

Es gan negribu teikt, ka vieta ir patīkama. Tā nav tāda. Te ir daudz man līdzīgu cilvēku, kas nekad nevarēja iedomāsies, ka kādu dienu kritīs tik smagi. Cilvēki ar profesiju, karjeru, biznesu; cilvēki ar īpa�umiem un jauku ģimeni; ārpilsētas klubu biedri. Manā baltajā bandā ir Karls - optometrists, kas pārāk aizrāvies ar Medicare rēķinu pielabo�anu; Kērmits - nekustamo īpa�umu spekulants, kas vienu īpa�umu divas un trīs reizes ieķīlāja da�ādās bankās; kukuļņēmējs Veslijs - kādreizējais Pensilvānijas �tata senators - un vēl Marks -hipotekārais aizdevējs no mazas pilsētiņas, kas likumam gājis apkārt ar līkumu.

Karls, Kērmits, Veslijs un Marks. Visi baltie, vidējais vecums -piecdesmit viens gads. Visi atzinu�i savu vainu.

Un te esmu es. Malkolms Banisters, melnais, �etrdesmit trīs gadus vecs, notiesāts par noziegumu, par kuru man nebija ne jausmas.

�obrīd Frostburgā esmu vienīgais melnais, kas izcie� sodu par �balto apkaklī�u� noziegumu. Zināmā mērā esmu izcilība.

Piederība pie manas melnās bandas nav tik skaidri definēta. Vairums ir zēni no Kolumbijas apgabala un Baltimoras ielām, kuri apcietināti par noziegumiem, kam sakars ar narkotikām, un kuri pēc nosacītās atbrīvo�anas atgrie�as ielās ar divdesmit procentu lielu varbūtību, ka izdosies izvairīties no vēl viena ieslodzījuma. Bez izglītības, bez aroda, ar kriminālu pagātni - kādas viņiem izredzes gūt dzīvē panākumus?

Federālajā nometnē īstenībā nav nedz bandu, nedz vardarbības. Ja kausies vai kādam piedraudēsi, tevi no �ejienes aizsūtīs uz daudz sliktāku vietu. Te nemitīgi notiek ķīviņi, galvenokārt televizora dēļ, ta�u vēl neesmu redzējis nevienu, kas palaistu dūres. Da�i vīri kādu laiku sēdēju�i �tata cietumos, un viņu stāstītais iedve� �ausmas. Samainīt �o vietu pret kādu cietumu nevēlas neviens.

Tā nu mēs uzvedamies rātni un skaitām dienas. �Baltajām apkaklītēm� ieslodzījums ir pazemojums, statusa, reputācijas un dzīves stila zaudējums. Melnajiem dzīve nometnē ir dro�āka nekā vietās, no kurām viņi nāku�i un uz kurām dosies.

�o iemeslu dēļ es drīzāk jūtos kā baltais, nevis melnais.

Frostburgā ir vēl divi biju�ie advokāti. Rons Napoli, pirms viņu nobeidza kokaīns, Filadelfijā bija spīdo�s advokāts krimināllietās. Viņ� ir specializējies narkotiku likumos un pārstāvēja daudzus augstākos narkotiku dīlerus un piegādātājus reģionā no Ņūd�ersijas līdz Karolīnai. Viņ� deva priek�roku samaksai skaidrā naudā un ar kokaīnu un galu galā zaudēja visu. Valsts ieņēmumu dienests pieķēra viņu nodokļu nemaksā�anā, un patlaban no viņam piespriestajiem deviņiem gadiem atsēdēta puse. Pēdējā laikā Rons nejūtas labi. Viņ� �ķiet depresijas nomākts un nekādi nav pierunājams vingrot un rūpēties par sevi. Viņ� pieņemas svarā, kļūst lēnāks, stīvāks un slimāks. Mēs bijām pieradu�i pie viņa aizraujo�ajiem stāstiem par klientiem un piedzīvojumiem, pārvadājot narkotikas, ta�u tagad viņ� sē� pagalmā, citu pēc citas tuk�o Fritos kartupeļu paciņas un neizskatās pēc sevis. Kāds sūta viņam naudu, kuras lielāko daļu viņ� tērē zemas kvalitātes pārtikas iegādei.

Tre�ais biju�ais advokāts ir Va�ingtonas haizivs, vārdā Eimoss Kaps, jau sen savs cilvēks un izveicīgs darbonis, kas taisījis karjeru, lo�ņādams pa jebkura politiska skandāla aizkulisēm. Mūs abus ar Kapu tiesāja kopā un katram no mums piesprieda desmit gadus viens un tas pats tiesnesis. Tiesā bija astoņi apsūdzētie - septiņi va�ingto-nie�i un es. Kaps vienmēr bija bijis vainīgs kaut kādā nodarījumā, un, pēc zvērināto domām, viņ� pavisam dro�i bija vainīgs. Gan toreiz, gan tagad Kaps zināja, ka man nav ne mazākā sakara ar sazvērestību, ta�u viņ� bija pārāk liels gļēvulis un bezgodis, lai par to ieminētos. Vardarbība Frostburgā ir stingri aizliegta, bet, ja man iedotu piecas minūtes kopā ar Kapu, es viņam salauztu sprandu. Viņ� to zina, un man ir aizdomas, ka jau sen to pateicis nometnes priek�niekam. Viņu tur rietumu nometnē, tik tālu no manas kompānijas, cik tas ir iespējams.

No visiem trim advokātiem esmu vienīgais, kas labprāt palīdz citiem ieslodzītajiem risināt viņu juridiskās problēmas. Es priecājos par �o darbu. Tas reizē ir izaicinājums un neļauj ieslīgt bezdarbībā. Turklāt tas palīdz turēt jurista prasmes kaujas gatavībā, kaut arī mani māc lielas �aubas par savu nākotni kā advokātam. Pēc atbrīvo�anas es varu iesniegt lūgumu, lai no jauna uzņem advokatūrā, ta�u �is process var nebūt viegls. Patiesība ir tāda, ka es kā advokāts nekad lielu naudu neesmu pelnījis. Darbojos mazpilsētā, turklāt esmu melnais, un tikai nedaudzi klienti varēja maksāt pieklājīgu honorāru. Bredokstrītā kāds ducis advokātu centās piesaistīt tos pa�us klientus, un konkurence bija sīva. īsti nezinu, ko darī�u, kad sods būs galā, ta�u man ir nopietnas �aubas, vai atsāk�u advokāta karjeru.

Es bū�u �etrdesmit astoņus gadus vecs, neprecējies un, cerams, vesels.

Pieci gadi ir vesela mū�ība. Katru dienu viens pats dodos garā pastaigā, skrienot pa taku gar nometnes robe�u jeb tā saukto �līniju�. Pietiek līniju pārkāpt, lai tevi uzskatītu par bēgli. Kaut arī �ī vieta ir cietums, apkārtne te ir brīni�ķīga un ar lieliskiem skatiem. Pastaigas laikā skatoties uz lēzenajiem pakalniem tālumā, nākas apspiest vēlē�anos iet tālāk un pārkāpt līniju. Te nav �oga, kas mani varētu apstādināt, nav sarga, kas izkliegtu manu vārdu. Es varētu nozust biezajos me�os un pēc tam izgaist pavisam.

Vēlos, lai �eit būtu no ķieģeļiem mūrēta siena, vismaz desmit pēdu augsta, ar dzeloņdrātīm aug�pusē, kas liegtu skatīties uz pakalniem un sapņot par brīvību. Velns lai parauj, te tomēr ir cietums! Mēs nevaram no tā aiziet. Uzstādiet sienu un beidziet mūs vilināt!

Vilinājums nekur nepazūd, un, lai kā es ar to cīnos, zvēru, tas ar katru dienu palielinās.

Frostburga atrodas Merilendā da�as jūdzes uz rietumiem no Kam-berlendas, pa vidu zemes strēmelei, kuru ziemeļu pusē norobe�o Pensilvānija, bet rietumos un dienvidos apņem Rietumvird�īnija. Skatoties kartē, skaidri redzams, ka �ī nomaļā �tata daļa ir sliktas kartē�anas rezultāts, tai vispār nevajadzētu piederēt Merilendai, kaut arī nav skaidrs, kam īsti tai jāpieder. Es strādāju bibliotēkā, un pie sienas virs mana rakstāmgalda ir liela Amerikas karte. Daudz laika pavadu, blenzdams tajā un brīnīdamies, kā esmu kļuvis par federālo cietumnieku tālās Merilendas rietumu daļas vistālākajā nostūrī.

Se�desmit jūdzes uz dienvidiem no �ejienes ir Vird�īnijas Vin-�estera ar divdesmit pieciem tūksto�iem iedzīvotāju, pilsēta, kur esmu dzimis, pavadījis bērnību, ieguvis izglītību, veidojis karjeru un, visbeidzot, piedzīvojis krahu. Esmu dzirdējis, ka kop� manas aizie�anas tur maz kas mainījies. Juridiskā firma �Koplends & Rīds�, kur kādreiz strādāju es, turpina savu biznesu tajā pa�ā vietā. Tā ir Bredokstritā, vecpilsētā blakus ēdnīcai. Ar melnu uz stikla rakstītais nosaukums reiz bija �Koplends, Rīds & Banisters�, un simt jūd�u attālumā �ī bija vienīgā melno juristu juridiskā firma. Esmu dzirdējis, ka misteram Koplendam un misteram Rīdām klājas labi, firma nekādā ziņā nav plauksto�a vai iedzīvojusies bagātībā, ta�u darba pietiek, lai varētu maksāt divām sekretārēm un par telpu īri. Tie�i tāpat bija laikā, kad es tur vēl biju partneris, - mēs centāmies savilkt kopā galus. Piedzīvojis krahu, sāku nopietni domāt par izdzīvo�anu tik mazā pilsētā.

Esmu padzirdējis, ka misters Koplends un misters Rīds nevēlas runāt par mani un manām problēmām. Viņi pa�i par mata tiesu izvairījās no notiesā�anas, un viņu reputācija bija aptraipīta. Savienoto Valstu prokurors, kas uzturēja apsūdzību pret mani, centās aizķert ikvienu, kas kaut attāli bija saistīts ar lielo sazvērestību, un daudz netrūka, ka viņ� būtu nogremdējis visu firmu. Mans noziegums bija nepareiza klienta izvēle. Abi mani partneri neko nebija noziegu�ies. Daudzējādā ziņā es no�ēloju to, kas noticis, ta�u viņu labā vārda aptraipī�ana liek man būt modram. Viņiem abiem ir tuvu pie se�desmit gadiem; jaunībā viņi mazajā pilsētā bija ne tikai centu�ies noturēt praksi virs ūdens, bet arī izcīnīju�i vienu no pēdējām D�ima Krova ēras kaujām. Tiesne�i reizēm ignorēja viņus tiesā un noraidīja pretenzijas bez pamatota juridiska iemesla. Apgabala advokātu kolēģija neaicināja viņus savā pulkā. Tiesas klerki reizēm pazaudēja viņu lietas. Zvērināto �ūrija, kas sastāvēja tikai no baltajiem, viņiem neticēja. Un, kas ir pats sliktākais, - klienti negāja pie viņiem. Septiņdesmitajos gados neviens baltais nenolīgs advokātu melno, vismaz dienvidos, un vēl tagad �ajā ziņā tikpat kā nekas nav mainījies. �Koplends & Rīds� finansiāli gandrīz nogāja uz grunti tikai tāpēc, ka, pēc melno ieskatiem, baltie advokāti ir labāki. Smags darbs un ticība profesionālismam situāciju mainīja, ta�u lēnām.

Vin�estera nebija pirmā vieta, kur mēģināju sākt jurista karjeru. Es devos uz D�ord�meisonas juridisko skolu Kolumbijas apgabalā, Ziemeļvird�īnijas piepilsētās. Otrā gada vasarā man palaimējās un es dabūju klerka vietu milzīgā firmā Pensilvānijas avēnijā netālu no Kapitolija kalna. Tā bija viena no firmām ar tūkstoti advokātu, ar birojiem visā pasaulē, agrākajiem senatoriem uz firmas veidlapām, maksātspējīgiem klientiem un drud�ainu darba stilu, kas pilnībā mani apmierināja. Kulminācija bija izsūtāmā loma biju�ā kongres-meņa (mūsu klienta) tiesas prāvā, kas bija apsūdzēts par sadarbību ar brāli nolūkā saņemt procentus no līgumiem ar Aizsardzības ministriju. Tiesa bija cirks, un es biju sajūsmā, ka varu atrasties tik tuvu centrālajai arēnai.

Pēc vienpadsmit gadiem es iegāju taja pa�ā E. Bareta Pretimena Savienoto Valstu Tiesas namā Va�ingtonas centrā, lai pats stātos tiesas priek�ā.

Tajā vasarā biju viens no septiņpadsmit klerkiem. Pārējie se�padsmit, visi no desmit labākajām juridiskajām skolām, saņēma darba piedāvājumus. Tā kā visas olas biju salicis vienā grozā, tre�o gadu juridiskajā skolā aizvadīju, staigādams pa Kolumbijas apgabalu un klauvēdams pie daudzām durvīm, bet neatrazdams nevienas, kas atvērtos. Jebkurā brīdī pa Kolumbijas apgabala ielām varēja klīst vairāki tūksto�i bez darba paliku�i advokāti, un pavisam viegli varēja uznākt izmisums. Pakāpeniski pārgāju uz priek�pilsētām, kur firmas ir daudz mazākas un darba izredzes - vēl mazākas.

Visbeidzot sakauts atgriezos mājās. Mani sapņi par slavu elitārā firmā bija izgaisu�i. Misteram Koplendam un misteram Rīdām darba varēja būt vairāk, un nekādā ziņā viņi nevarēja atļauties pieņemt jaunu darbinieku, ta�u viņi ap�ēlojās par mani, iztīrīja veco lietu glabātavu stāvu augstāk. Es strādāju tik centīgi, cik vien iespējams, kaut arī aizvadīt darbā daudzas stundas ar pavisam nedaudziem klientiem ir izaicinājums. Mēs sapratāmies labi, un pēc pieciem gadiem viņi bija tik dāsni, ka savu partnerību papildināja ar manu vārdu. Mani ienākumi nepalielinājās gandrīz nemaz.

Tiesas izmeklē�anas laikā man sāpēja sirds, redzot, ka viņu labie vārdi tiek vazāti pa dubļiem, turklāt bez kāda pamata. Kad biju ietriekts stūrī, galvenais FIB aģents mani informēja, ka misters Koplends un misters Rīds nonāks tiesas priek�ā, ja es neatzī�u savu vainu un nesadarbo�os ar Savienoto Valstu prokuroru. Es uzskatīju to par blefu, ta�u dro�i zināt neko nevarēju. Pasūtīju visus aģentus pie velna.

Par laimi, viņi blefoja.

Rakstīju partneriem vēstules, garas un asarainas atvaino�anās vēstules un ko tik vēl ne, ta�u atbildes nesaņēmu. Es lūdzu mani apmeklēt, lai varam parunāt aci pret aci, ta�u viņi uz to nereaģēja. Kaut arī pilsēta, kurā dzīvoju, atradās tikai se�desmit jūdzes tālu, man bija viens vienīgs pastāvīgais apmeklētājs.

A^ans tēvs bija viens no pirmajiem melnajiem �tata policistiem, ko pieņēma darbā Vird�īnijas pavalstī. Henrijs Vin�esteras apkārtnē trīsdesmit gadus bija patrulējis uz ceļiem un �osejām, un viņam patika katra �ī darba minūte. Viņam patika absolūti viss �ajā darbā - varas apziņa, spēja īstenot likumus un līdzjūtība, lai palīdzētu tiem, kam nepiecie�ams. Patika ari pa�a formas tērps, patruļas ma�īna, viss, izņemot pistoli pie jostas. Vairākas reizes viņ� bija spiests to izvilkt, ta�u neiz�āva ne reizes. Viņ� zināja, ka baltie cilvēki apvainosies un melnie cerēs uz iecietību, un bija apņēmības pilns būt pret visiem godīgs. Henrijs bija stingrs policists, kas likumos neredzēja pelēkas vietas. Ja rīcība nav likumīga, tad pavisam dro�i tā ir nelikumīga, un tādos gadījumos nav pieļaujama izlocī�anās un laika tērē�ana formalitātēm.

Kop� notiesā�anas brī�a tēvs ticēja, ka es esmu pie kaut kā vainīgs. Nevainības prezumpcija lai paliek. Lai paliek manas garās runas, ka esmu nevainīgs. Kā lepnam policistam, kas visu mū�u ķēris likumpārkāpējus, dzīve bija ievirzījusi viņa domā�anu tā - ja jau federāļi ar saviem resursiem un lielo gudrību nolēmu�i, ka esmu simt lapu gara sprieduma vērts, tad taisnība ir viņiem, nevis man. Ne�aubos, ka tēvs juta man līdzi un lūdzās, lai es kaut kādā veidā izkļūstu no ķezas, ta�u viņam bija grūti �īs jūtas nodot man. Viņ� jutās pazemots un darīja man to zināmu. Kā tas iespējams, ka dēls advokāts sapinies ar glumu blē�u kompāniju?

Es uzdevu sev to pa�u jautājumu tūksto�iem rei�u. Un neradu pienācīgu atbildi.

Henrijs Banisters, ar grūtībām beidzis vidusskolu, da�as reizes nonācis nelielās domstarpībās ar likumu, deviņpadsmit gadu vecumā iestājās jūras kājniekos. Jūras kājnieki jau drīz padarīja viņu par vīru, par karavīru, kas ievēro disciplīnu un lepojas ar formas tērpu. Viņ� trīs reizes devās uz Vjetnamu, kur tika sa�auts, dedzināts un uz īsu brīdi sagūstīts. Nelielajā mājā, kur es izaugu, viņa medaļas bija pieliktas kabinetā pie sienas. Viņ� dzīvo viens. Manu māti nogalināja piedzēries autovadītājs divus gadus pirms manas notiesā�anas.

Henrijs brauc uz Frostburgu reizi mēnesi uz stundu garu apmeklējumu. Viņ� ir pensijā, daudz darāmā nav un, ja vien gribētu, varētu mani apciemot reizi nedēļā. Ta�u tas nenotiek.

Cj arajā soda laikā cietumā rodas daudz ne�ēlīgu pavērsienu. Vispirms jau sajūta, ka pasaule un tie, kurus tu mīli un bez kuriem nevari iztikt, tevi lēnām aizmirst. Vēstules, kas pirmajos mēne�os pienāca kaudzēm, pakāpeniski izsīkst līdz vienai divām vēstulēm nedēļā. Draugi un ģimenes locekļi, kas kādreiz ļoti gribēja tikties, nerādās gadiem. Mans vecākais brālis Markuss ierodas divas reizes gadā, lai pakavētu laiku, iepazīstinot ar savām jaunākajām problēmām. Viņam ir trīs tīņi, katrs savā jaunības likumpārkāpumu stadijā, un dulla sieva. Var domāt, ka man vispār nav problēmu. Par spīti viņa haotiskajam dzīvesveidam, es priecājos par brāļa apciemojumiem. Markuss visu mū�u atdarina Ri�ardu Praioru¹, un ikviens viņa teiktais vārds �ķiet jocīgs. Parasti, kamēr viņ� pukojas par bērniem, mēs visu stundu pavadām smejoties. Mana jaunākā māsa Rūbija dzīvo Rietumu piekrastē, un viņu es satieku reizi gadā. Reizi nedēļā viņa uzcītīgi raksta pa vēstulei, un man tās ir dārgas. Man ir attāls brālēns, kas nosēdējis septiņus gadus par bruņotu laupī�anu - es biju viņa advokāts -, un tas ierodas apskatīt mani divreiz gadā, jo es apmeklēju viņu, kad viņ� bija cietumā.

Pēc trim gadiem bie�i vien �eit mēne�a laikā neierodas neviens apmeklētājs, ja neskaita tēvu. Cietumu pārvalde cen�as izvietot cietumu iemītniekus ne vairāk kā piecsimt jūd�u attālumā no mājām. Man paveicies, ka Vin�estera ir tuvu, ta�u tikpat labi tā varēja atrasties tūksto� jūdzes tālu. Man ir vairāki bērnības draugi, kas nav atbrauku�i ne reizes, un vēl da�i, par kuriem divu gadu laikā nav nekādu ziņu. Vairums no biju�ajiem draugiem advokātiem ir pārāk aizņemti. Draugs, ar kuru juridiskajā skolā kopā skrējām, raksta reizi divos mēne�os, ta�u nevar izbrīvēt laiku, lai mani apciemotu. Viņ� dzīvo Va�ingtonā, simt piecdesmit jūdzes uz rietumiem, un apgalvo, ka strādā lielā juridiskā firmā septiņas dienas nedēļā. Mans labākais draugs no jūras kājniekiem dzīvo Pitsburgā, divu stundu brauciena attālumā, un viņ� ieradies Frostburgā tie�i vienu reizi.

Dro�i vien man jābūt pateicīgam tēvam par viņa pūlēm.

Kā vienmēr viņ� sē� viens mazajā viesistabā ar brūna papīra maisiņu uz galda sev priek�ā. Tajā ir tantes Resīnas, viņa māsas, cepumi vai brūnmaizītes. Mēs sarokojamies, bet neapkampjamies - Henrijs Banisters savā mū�ā nevienu vīrieti nav apskāvis. Viņ� paskatās uz mani, lai pārliecinātos, vai neesmu pieņēmies svarā, un kā vienmēr izjautā par manu ikdienu. �etrdesmit gadu laikā tēvs nav pieņēmies svarā ne par mārciņu, un jūras kājnieku formas tērps viņam der vēl tagad. Viņ� ir pārliecināts, ka, ēdot mazāk, cilvēks nodzīvo ilgāk, un Henrijs baidās nomirt jauns. Viņa tēvs un vectēvs nenodzīvoja līdz se�desmit gadiem. Dienā tēvs nostaigā piecas jūdzes un domā, ka tas jādara arī man. Esmu samierinājies ar faktu, ka viņ� nekad nebeigs mani mācīt, kā jādzīvo, jo esmu ta�u cietumā vai ne.

Viņ� piesit pie maisiņa ar brūnmaizītēm un saka:

- Tās sūtīja Resīna.

- Lūdzu, nodod viņai no manis paldies, - es saku. Ja tēvs tā raizējas par manu vidukli, tad kāpēc katrā apmeklējumā nes man maisiņu ar �o taukaino desertu? Es apēdī�u divas trīs maizītes un pārējās izdāļā�u.

- Vai ar Markusu pēdējā laikā esi runājis? - viņ� pajautā.

- Nē, vismaz pagāju�ajā mēnesī ne. Kas par lietu?

- Notikusi liela nelaime. Delmons padarījis vienu meiteni grūtu. Viņam ir piecpadsmit, viņai - �etrpadsmit. - Tēvs papurina galvu un sarauc pieri. Delmons ir likumpārkāpējs no desmit gadu vecuma, un ģimene paredz viņam aizie�anu pa noziedzības ceļu.

- Būs tev pirmais mazmazbērns, - es saku tāpat joka pēc.

- Vai tad es nelepojos? Piecpadsmitgadīgs idiņ�, ko gadījuma pēc sauc Banisters, uztaisījis lielu vēderu �etrpadsmit gadus vecam baltajam skuķim.

Kādu laiku mēs domājām par to. Mūsu vizītes vairāk raksturo tas, kas palicis dziļi pa�os, nevis pateikts vārdos. Tēvam tagad ir se�desmit deviņi gadi, un tā vietā, lai izbaudītu �os zelta gadus, lielāko daļu laika viņ� pavada, laizīdams rētas un juzdamies vainīgs pats savās domās. Es viņu nevainoju. Dārgā sieva, ar kuru kopā viņ� bija nodzīvojis �etrdesmit divus gadus, tika atņemta da�u sekun�u laikā. Kamēr viņ� gremdējās bēdās, atklājās, ka par mani ieinteresējies FIB, un izmeklē�anas apjoms auga kā sniega bumba. Mans tiesas process ilga trīs nedēļas, un katru dienu tēvs bija tiesas zālē. Redzot mani stāvam tiesne�a priek�ā un dzirdot, ka man piesprie� desmit gadus cietumā, viņam varēja lūzt sirds. Pēc tam man tika atņemts Bo. Atņemts mums abiem. Markusa bērni nu jau ir pietiekami veci, lai nopietni sāpinātu vecākus un pla�o ģimeni.

Mūsu ģimenei uzsmaida ari laime, ta�u negribas tam ticēt.

- Vakar vakarā es runāju ar Rūbiju, - tēvs saka. - Viņai klājas labi, liek sveicināt, saka, ka tava pēdējā vēstule viņu uzjautrinājusi.

- Pasaki, ka viņas vēstules man ir svarīgas. Piecu gadu laikā viņa nav izlaidusi nevienu nedēļu.

Rūbija ir gaismas stars mūsu drūpo�ajā ģimenē. Viņa ir ģimenes konsultants, un viņas vīrs ir pediatrs. Viņiem ir trīs priek�zīmīgi bērni, kurus no kritu�ā onkuļa Meļa tur pa gabalu.

Pēc ilgāka klusuma brī�a es saku:

- Paldies par �eku. Kā vienmēr.

Tēvs parausta plecus:

- Priecājos, ka varu palīdzēt.

Viņ� katru mēnesi sūta simt dolāru, un es par tiem esmu ļoti pateicīgs. Naudu ieskaita manā kontā, un es varu iegādāties tādas vajadzīgas lietas kā pildspalvas, bloknoti pierakstiem, grāmatas mīkstos vākos un pieklājīgi ēdieni. Vairums no tiem, kas ir manā baltajā bandā, saņem �ekus no mājām, savukārt melnajā bandā gandrīz neviens nedabū ne penija. Cietumā vienmēr zina, kas saņem naudu.

- Tu jau gandrīz esi ticis līdz pusei, - viņ� saka.

- Līdz pieciem gadiem pietrūkst divas nedēļas, - es piebilstu.

- Domāju, tās aizlidos.

- Varbūt ārpusē. Varu galvot, ka sienas �ajā pusē pulksteņi iet jūtami lēnāk.

- Tomēr grūti noticēt, ka te iek�ā tu esi jau piecus gadus.

Tā patie�ām ir. Kā gadiem ilgi cietumā izdzīvot? Tu nedomā par gadiem, mēne�iem, nedēļām. Prātā ir tikai �ī diena - kā to aizvadīt, kā izdzīvot. No rīta pamostoties, vēl viena diena palikusi aiz muguras. Dienas saskaitās, nedēļas saiet kopā, mēne�i pārvēr�as gados. Tu apjēdz pats savu izturību, spēju funkcionēt un izdzīvot, jo alternatīvas nav.

- Vai tu esi padomājis, ar ko nodarbosies? - viņ� jautā. �o jautājumu dzirdu katru mēnesi, it kā mani vajadzētu atbrīvot visdrīzākajā laikā. Tikai pacietību, es sev atgādinu. Viņ� ir mans tēvs. Un viņ� ir �eit! Tas daudz ko nozīmē.

- Patiesībā ne. Līdz tam vēl ir tālu.

- Tavā vietā es sāktu par to domāt, - viņ� saka, it kā pavisam dro�i zinātu, ko darītu, ja būtu manā vietā.

- Es nupat pabeidzu tre�o līmeni spāņu valodā, - es piebilstu ar zināmu lepnumu. Brūno bandā man ir labs draugs Marko, lielisks valodu skolotājs. Narkotikas.

- Izskatās, ka itin drīz mēs visi runāsim spāniski. Viņi ņem virsroku.

Henrijam nepatika imigranti, nepatika neviens, kas runāja ar akcentu. Ņujorkas un Ņūd�ersijas iedzīvotāji, visi, kas iztika no sociālā pabalsta, jebkur� bezdarbnieks, bezpajumtnieki, pēc viņa domām, būtu jāsavāc un jāievieto nometnē, sliktākā nekā Gvantanamo.

Pirms vairākiem gadiem mēs apmainījāmies ar asiem vārdiem un viņ� piedraudēja mani vairs neapmeklēt. Ķildas ir tikai laika �ķie�ana. Viņu vairs nevar pārveidot. Viņ� ir tik labs, ka brauc pie manis, un mazākais, ko varu darīt, ir ievērot pieklājību. Esmu notiesāts noziedznieks, viņ� ne. Viņ� ir uzvarētājs, es - zaudētājs. Henrijam tas �ķiet svarīgi, kaut arī nav zināms, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka esmu beidzis koled�u un juridisko skolu, par ko viņ� nekad nav varējis sapņot.

- Dro�i vien do�os projām no valsts, - es saku. - Uz vietu, kur varu runāt spāniski, uz tādu vietu kā Panama vai Kostarika. Silts klimats, pludmales, cilvēki ar tum�u ādas krāsu. Viņus neinteresē kriminālā pagātne un vai esi sēdējis cietumā.

- Zāle vienmēr ir zaļāka, ja?

- Jā, tēt, atrodoties cietumā, zāle jebkurā citā vietā ir zaļāka. Ko man vajadzētu darīt? Atgriezties mājās, varbūt kļūt par nelicenzētu advokāta palīgu, kur� veic izpētes darbus kādai sīkai firmai, kas nevar mani atļauties? Varbūt jākļūst par galvotāju dro�ības naudai? Un kur paliek privātdetektīva prakse? Iespēju ir daudz.

Viņ� māj ar galvu. Esam risināju�i �o sarunu desmitiem rei�u.

- Turklāt tu ienīsti valdību, - viņ� nosaka.

- 0 jā. Es ienīstu federālo valdību, FIB, Savienoto Valstu prokurorus, federālos tiesne�us, muļķus, kas vada cietumus. Ir ļoti daudz, ko ienīst. Es sē�u �eit un izcie�u desmit gadus ne jau par noziegumu, bet gan tāpēc, ka iedomīgam Savienoto Valstu prokuroram vajadzēja izpildīt notiesāto kvotu. Un, ja valdība bez pierādījumiem var ietupināt mani uz desmit gadiem, tad padomā, kādas iespējas ir cilvēkam, kuram uz pieres tetovēts �Sodu izcietis noziedznieks�. Es bū�u ārā no �ejienes, tēvs, tiklīdz man izdosies izlauzties.

Viņ� māj ar galvu un smaida. Protams, Mel.

Ja. ņem vērā darba svarīgumu, pretrunīgos viedokļus, kas bie�i virmo ap viņiem, un varmākas, kam jāstājas preti, ir visai neparasti, ka �is valsts vēsturē nogalināti tikai �etri darbojo�ies federālie tiesne�i.

Godājamais Reimonds Fosets nupat kļuvis par piekto.

Līķis tika atrasts pa�a būvētā ezermalas namiņā, kuru tiesnesis bie�i izmantoja nedēļas nogalēs.

Kad pirmdienas rītā viņ� neieradās tiesā, klerki krita panikā un zvanīja FIB. Aģenti laikus atrada nozieguma vietu. Namiņ� atradās Vird�īnijas dienvidrietumu me�ainajā daļā, kalna nogāzē pie neliela ezera, kas pazīstams kā Higinsa ezers ar ļoti dzidru ūdeni. Vairumā ceļa kar�u ezers nav uzrādīts.

Izskatījās, ka nav notikusi ielau�anās, nebija cīņas pēdu, bija tikai divi līķi ar lo�u caurumiem galvā un apak�stāvā tuk�s metāla seifs. Tiesnesis Fosets tika atrasts blakus seifam ar divām �āviena brūcēm pakausi, kas atgādināja soda izpildi, turpat bija ari liela sa�uvu�u asiņu peļķe. Pēc pirmā nozieguma vietā nonāku�ā eksperta domām, tiesnesis bija miris vismaz divas dienas. Savu kabinetu viņ� bija atstājis ap trijiem piektdienas pēcpusdienā, un viens tiesas klerks izteicās, ka viņ� domājis braukt taisnā ceļā uz namiņu un tajā pavadīt nedēļas nogali, cītīgi strādājot.

Otrs līķis bija tiesne�a Foseta nesen pieņemtā sekretāre, vārdā Naomi Klērija, trīsdesmit �etrus gadus veca �ķirtene, divu bērnu māte. Se�desmit se�us gadus vecajam tiesnesim bija pieci pieaugu�i bērni, un viņ� nebija �ķiries. Viņ� un misis Foseta jau vairākus gadus dzīvoja atsevi�ķi, kaut gan Roanokā abi kopā izgāja sabiedrībā, ja radās nepiecie�amība. Fakts, ka viņi dzīvo atsevi�ķi, bija visiem zināms, un. tā kā tiesnesis ūilsētā ir ievēroiama Dersona. tas deva pamatu baumām. Bērniem un draugiem viņi bija pateiku�i, ka �ķirties abiem trūkst drosmes. Misis Fosetai bija nauda. Tiesnesim Fosetam bija stāvoklis sabiedrībā. Abi �ķita relatīvi apmierināti, un abi bija apņēmu�ies uz āru neko neizpaust. Paspiedu�i viens otram roku, viņi vienojās, ka �ķirsies, ja viens vai otrs atradis sev kādu citu.

Acīmredzot tiesnesis bija atradis sievieti, kas viņam patika. Tiklīdz misis Klērija bija iekļauta algu sarakstā, tiesas namu pār�alca baumas, ka tiesnesis atkal nesaprot, ko dara. Da�i no darbiniekiem zināja, ka viņ� nekad nav spējis paturēt bikses kājās.

Naomi līķi atrada uz dīvāna netālu no vietas, kur bija nogalināts tiesnesis. Viņa bija kaila, bet abas potītes cie�i sasietas kopā ar sudrabainu līmlenti. Viņa gulēja uz muguras, un rokas aizmugurē bija sasietas ar līmlenti. Viņai divas reizes bija ie�auts pierē. Viss ķermenis bija noklāts ar mazām deguma rētām. Pēc vairāku stundu ilgām debatēm vecākais izmeklētājs piekrita, ka viņa dro�i vien spīdzināta, lai piespiestu Fosetu atvērt seifu. Tas acīmredzot panākts. Seifs bija tuk�s, durvis vaļā, iek�ā pat ne diega gala. Zaglis bija iztīrījis seifu un pēc tam nogalinājis upurus.

Tiesne�a Foseta tēvs bija bijis būvuzņēmējs, un puika visur viņam bija gājis līdzi ar āmuru rokā. Viņ� nepārtraukti kaut ko būvēja -jaunu verandu aiz mājas, grīdu, �ķūnīti mantu glabā�anai. Kamēr puika bija mazs un ģimenes dzīve laimīga, viņ� bija izķidājis iespaidīgo veco māju Roanokas centrā un no jauna izbūvējis interjeru, pats būdams ģenerāluzņēmējs un katru nedēļas nogali pavadīdams uz kāpnēm. Pēc gadiem viņ� atjaunoja aug�stāva dzīvokli, kas kļuva par viņa mīlas ligzdiņu un mājām. Darbs vaiga sviedros ar āmuru un zāģi bija kā garīga un fiziska atpūta pēc stresa pilnā darba. Viņ� bija izprojektējis un uzbūvējis A veida namiņu pie ezera un �etru gadu laikā darbu lielāko daļu veicis pats. Apak�stāvā, kur viņ� tika nogalināts, siena bija noklāta ar ciedru koka plauktiem, pilniem ar biezām juridiska satura grāmatām. Plauktiem pa vidu tomēr bija slepenas durvis. Plaukti vērās, un aiz tiem, lieliski noslēpts, atradās seifs. Nozieguma vietā seifs bija pabīdīts kādas trīs pēdas uz priek�u nn tad iztīrīts.

Seifs bija kā metāla un svina velve, kas uzmontēta uz �etriem piecu collu riteņiem. Seifu bija izgatavojusi Keno�as Vulcan Safe Company Vird�īnijā, un internētā tas bija pārdots tiesnesim Fose-tam. Saskaņā ar specifikāciju seifs bija �etrdesmit se�as collas augsts, trīsdesmit se�as collas plats, �etrdesmit collas dziļ�, ietilpība deviņas kubikpēdas, svars - 510 mārciņas, mazumtirdzniecības cena - $2100; pienācīgi aizvērts, tas bija ugunsdro�s, ūdensdro�s un, domājams, arī dro�s pret uzlau�anu. Lai to atvērtu, vajadzēja zināt se�u ciparu kodu.

Vispirms FIB vajadzēja atrisināt noslēpumu, kāpēc federālajam tiesnesim, kas gadā pelna simt septiņdesmit �etrus tūksto�us dolāru, savu vērtību slēp�anai vajadzīgs tik dro�s un labi nomaskēts seifs. Nāves brīdī tiesne�a Foseta personiskajā kontā bija piecpadsmit tūksto�u un se�desmit tūksto�u dolāru liels depozīts, kas ienesa mazāk par vienu procentu gadā, trīsdesmit viens tūkstotis dolāru obligācijās un �etrdesmit septiņi tūksto�i dolāru kopējā fondā, kas turpat desmit gadu laikā nebija pielāgoti tirgus prasībām. Vēl viņam bija iemaksas pensiju fondā un augstākajiem federālajiem ierēdņiem paredzētās priek�rocības. Viņa bilance, gandrīz bez parādiem, bija ļoti iespaidīga. Reālu dro�ību viņam sagādāja darbs. Tā kā saskaņā ar Konstitūciju viņ� varēja pildīt tiesne�a pienākumus līdz nāves brīdim, algas izmaksa ne uz brīdi netika pārtraukta.

Mistera Foseta ģimenei piederēja lērums banku akciju, tikai tiesnesis nespēja tām tikt klāt. Tagad, pēc ģimenes sadalī�anās, tās bija vēl nesasniedzamākas. Galīgais secinājums: tiesnesis varēja dzīvot ērti, bet līdz bagātībai viņam bija tālu un viņ� nebija to cilvēku skaitā, kam savu kārumu noslēp�anai vajadzīgs slepens seifs.

Kas seifa atradās? Vai, tie�i sakot, kāpēc tiesnesis tika nogalināts? Sarunās ar ģimenes locekļiem un draugiem vēlāk atklājās, ka viņam nav biju�i dārgi ieradumi, viņ� nav kolekcionējis zelta monētas, retus dimantus vai ko citu, kam jānodro�ina �āda aizsardzība. Ja neskaita iespaidīgu beisbola kartī�u kolekciju no jaunības dienām, nekas neliecināja, ka tiesnesim ir interese kolekcionēt vēl kaut ko.

Namiņ� atradās tik dziļi starp pakalniem, ka to atrast bija gandrīz neiespējami. Namiņu apņēma veranda, un no jebkuras vietas nebija redzams vēl kāds cilvēks, transportlīdzeklis, namiņ�, māja, �ķūnis vai laiva. Absolūta izolācija. Apak�stāvā tiesnesis turēja kajaku un kanoe laivu, un bija zināms, ka viņ� pavada ilgas stundas ezerā, mak�ķerēdams, domādams un smēķēdams cigārus. Viņ� bija kluss cilvēks, nedz vientuļ�, nedz kautrīgs, bet saprātīgs un nopietns.

FIB pārdzīvoja, ka �oreiz nebūs liecinieku, jo vairāku jūd�u attālumā nebija nevienas cilvēciskas būtnes. Namiņ� bija ideāla vieta, lai nozieguma atklā�anas brīdī slepkava jau būtu tālu prom. Kop� iera�anās brī�a izmeklētāji zināja, ka �ajā gadījumā viņi ir tālu atpaliku�i. Turklāt situāciju pasliktināja tas, ka nebija neviena pirkstu vai pēdu nospieduma, �ķiedru, nejau�as matu folikulas vai riepu nospieduma, kas vedinātu veidot kādu versiju. Namiņā nebija signalizācijas sistēmas un, protams, arī novēro�anas kameru. Kāpēc par to būtu jārūpējas? Tuvāko policistu varēja atrast pusstundas brauciena attālumā, un, pat pieņemot, ka viņam izdotos atrast �o vietu, ko viņ� te varētu darīt? Lai cik stulbs būtu iebrucējs, viņ� sen būtu projām.

Izmeklētāji trīs dienas pētīja namiņu collu pa collai un �etrus akrus lielo platību ap to, bet neko neatrada. Fakts, ka slepkava darbojies tik rūpīgi un metodiski, neuzlaboja izmeklētāju brigādes omu. �oreiz bija darī�ana ar īstu talantu, apdāvinātu slepkavu, kas nav atstājis nevienu pavedienu. Ko �ādā reizē lai iesāk?

Tieslietu ministrija no Va�ingtonas jau izdarīja spiedienu. FIB direktors veidoja operatīvo īpa�o uzdevumu vienību, kam jānolai�as Roanokā un noziegums jāatrisina.

Kā jau tas bija gaidāms, laulības pārkāpēja tiesne�a un viņa jaunās draudzenes slepkavība bija lieliska dāvana masu medijiem un bulvārpresei. Kad trīs dienas pēc līķa atra�anas Naomi Klēriju guldīja zemes klēpī, Roanokas policija uzstādīja barikādes, lai reportierus un ziņkārīgos turētu pa gabalu no kapsētas. Kad nākamajā dienā anglikāņu baznīcā noturēja Reimonda Foseta piemiņas dievkalpojumu, virs ēkas, noslāpēdams mūziku, lidinājās helikopters. Policijas �efs, sens tiesne�a draugs, bija spiests pacelt gaisā savu helikopteru, lai to padzītu. Misis Foseta nesatricināmi turējās pirmajā rindā bērnu un mazbērnu vidū, nenobirdināja ne asaru un pat neskatījās uz zārku. Par tiesnesi tika pateikts daudz labu vārdu, ta�u daļa cilvēku, īpa�i vīrie�i, prātoja, kā vecais zēns tika pie tik jaunas draudzenes.

Kad abi bija zem zemes, tūlīt uzmanības lokā nonāca izmeklē�ana. Nedēļu pēc līķu atra�anas uz galda bija tikai viens vienīgs pierādījums - ballistikas ekspertu ziņojums. �etras lodes ar dobu galu, iz�autas no 38. kalibra revolvera, kādu uz ielām bija miljoniem un kur� tagad, visticamāk, gulēja liela ezera dibenā kaut kur Rietumvir-d�inijas kalnos.

Tika analizēti ari citi motīvi. 1979. gadā tiesnesis D�ons Vuds bija no�auts pie savas mājas Sanantonio. Viņu nogalināja algots slepkava, ko bija nolīdzis ievērojams narkotiku tirgonis, kuru vajadzēja tiesāt tiesnesim Vudam, kas bija naidā ar narkotiku tirdzniecību un visiem, kuri ar to nodarbojās. Iesauka D�ons Maksimums skaidri norādīja uz motīvu. Roanokā FIB izmeklētāji izskatīja katru tiesne�a Foseta sarakstā eso�o lietu neatkarīgi no tā, vai krimināla vai civila, un izveidoja īsu potenciālo aizdomās turamo sarakstu, kurā iekļautie gandrīz visi bija saistīti ar narkotiku tirdzniecību.

1988. gadā tiesnesis Ri�ards Daronko tika no�auts, kopjot savas mājas pagalmu Pelhemā Ņujorkā. Slepkava izrādījās saniknots tēvs, kura meita nesen bija zaudējusi �ī tiesne�a vadītu tiesas prāvu. Vīrietis no�āva tiesnesi un pēc tam no�āvās pats. Roanokā FIB brigāde caurskatīja tiesne�a Foseta lietas un izjautāja viņa klerkus. Federālajā tiesā alla� uzkrājas nesaprātīgi iesniegumi un nesamērīgas prasības, tā nu saraksts pamazām veidojās. Vārdi bija, ta�u nebija reālu aizdomās turamo.

1989. gadā savā mājā Mauntibrukā Alabamā, atverot sūtījumu ar spridzekli, tika nogalināts tiesnesis Roberts Smits Vonss. Slepkavu galu galā atrada un notiesāja uz nāvi, ta�u viņa rīcības motīvs palika nenoskaidrots. Prokurori izteica pieņēmumu, ka viņ� noskaities par neseno tiesne�a Vonsa lēmumu. Roanokā FIB izjautāja ari advokātus, kuru lietas �obrīd vai nesenā pagātnē nonāku�as pie tiesne�a Foseta.

Katram advokātam ir klienti, vai nu traki, vai tik nelietīgi, ka meklē iespēju atriebties, un da�i tādi bija gāju�i cauri tiesne�a Foseta tiesas zālei. Viņi tika atrasti, nopratināti un svītroti no saraksta.

2011. gada janvārī, mēnesi pirms Foseta nogalinā�anas, masveida ap�audē pie Tuksonas, kuras laikā ievainoja kongresmeni Gab-rieli Gifordu, no�āva tiesnesi D�onu Rolu. Tiesnesis Rols bija neīstajā vietā neīstajā laikā un nebija arī mērķis. Viņa nāve neko nevarēja dot Roanokas lietas izmeklē�anā.

Ar katru dienu pēdas izdzisa arvien vairāk. Bez lieciniekiem, bez reāliem nozieguma vietas lietiskiem pierādījumiem, bez slepkavas pielaistām kļūdām, tikai ar sauju nekam nederīgu pavedienu un pavisam nedaudziem aizdomās turamajiem no tiesne�a saraksta izmeklē�ana nonāca strupceļā, lai kurā virzienā tika izdarīts nākamais gājiens.

Liels paziņojums par simt tūksto� dolāru prēmiju neradīja lielāku aktivitāti FIB sakaru līnijās.

Tā kā Frostburga ir nometne un re�īms tajā vieglāks, kontakti ar ārpasauli mums ir labāki nekā vairumam ieslodzīto. Mūsu pastu atver un lasa, ta�u dara to reti. Mums ir limitēta piekļuva e-pastam, bet ne internētam. �eit ir desmitiem telefonu un virkne noteikumu par to izmanto�anu, ta�u, ja maksā tas, kuram zvana, mēs varam piezvanīt visur, kur vēlamies. Mobilie telefoni ir stingri aizliegti. Mēs varam parakstīties uz duci �urnālu no apstiprināta saraksta. Katru rītu pienāk vairākas avīzes, un tās vienmēr pieejamas ēdamistabā, kuru sauc arī par kafejnīcu.

Tie�i �eit kādā agrā rītā es avīzē Washington Post ieraudzīju lielu virsrakstu: NETĀLU NO ROANOKAS NOGALINĀTS FEDERĀLAIS TIESNESIS.

Nespēju noslēpt smaidu. Tas brīdis bija pienācis.

Pēdējos trīs gadus domas par Reimondu Fosetu nelaida mani vaļā. Es nekad nebiju viņu saticis, ne reizi nebiju iegājis viņa tiesas zālē, ne reizi nebiju iesniedzis prasību viņa valdījumā - Vird�īnijas dienvidu apgabalā. Patiesībā mana prakse aprobe�ojās ar �tata tiesu. Es reti riskēju parādīties federālajā arēnā, bet, kad to darīju, tad tikai Vird�īnijas ziemeļu apgabalā, kurā ietilpst viss, kas no Ri�mondas atrodas uz ziemeļiem. Dienvidu apgabalā ietilpst Roanoka, Lin�berga un liels gabals no Vird�īnijas Bī�as un Norfolkas municipālā rajona. Līdz Foseta nāves brīdim dienvidu apgabalā strādāja divpadsmit federālie tiesne�i, ziemeļu apgabalā - trīspadsmit.

Es biju ticies ar vairākiem Frostburgas iemītniekiem, kurus tiesājis Fosets, un, cenzdamies neizrādīt lieku ziņkārību, par viņu apjautājies. To darīju zem viņa pazinēja maskas, it kā būtu piedalījies vairāku lietu iztiesā�anā viņa tiesā. Visi izjautātie ieslodzītie juta pret �o cilvēku riebumu un uzskatīja, ka ar saviem spriedumiem viņ� �auj pār strīpu. �ķiet, īpa�u baudu viņam sagādāja lekcijas �baltajām apkaklītēm� pirms sprieduma nolasī�anas un nosūtī�anas uz cietumu. Noklausī�anās, kad tika nolasīts spriedums, parasti piesaistīja preses uzmanību, un Fosets bija cilvēks ar lielu ego.

Kā pēdējā kursa students viņ� aizgāja uz Djūka Universitāti un Kolumbijas juridisko skolu, pēc tam da�us gadus nostrādāja Volstrī-tas firmā. Sieva un nauda bija no Roanokas, un pāris tur apmetās, kad Fosetam bija mazliet pāri par trīsdesmit. Viņ� sāka strādāt pilsētas lielākajā juridiskajā firmā un itin drīz iekļuva tās vadībā. Sievastēvs ilgus gadus bija demokrātu politikas atbalstītājs, un 1993. gadā prezidents Linkolns iecēla Fosetu mū�a amatā Savienoto Valstu Vir-d�īnijas dienvidu apgabala tiesā.

Amerikas juridiskajā pasaulē �im amatam ir liels presti�s, ta�u maza nauda. Tajā laikā viņa alga bija simt divdesmit pieci tūksto�i dolāru gadā, par trīssimt tūksto�iem mazāk nekā partnerim plauksto�ā juridiskajā firmā. �etrdesmit astoņu gadu vecumā viņ� kļuva par vienu no jaunākajiem federālajiem tiesne�iem valstī un kā piecu bērnu tēvs finansiāli vismazāk nodro�inātais. Drīz viņa ienākumus sāka papildināt sievastēvs, un apstākļi kļuva mazāk spiedīgi.

Pirmos gadus tiesne�a krēslā viņ� aprakstījis garā intervijā vienā no juridiskajiem mēne�rakstiem, ko reti kur� lasa. Es to nejau�i atradu cietuma bibliotēkā izme�anai paredzēto �urnālu kaudzē. Nav daudz grāmatu un �urnālu, kas nepamanīti paslīdētu garām manam zinātkārajam skatienam. Bie�i vien lasu piecas se�as stundas dienā. Uz rakstāmgaldiem ir datori, novecoju�i par vairākiem gadiem, turklāt pieprasījuma dēļ tie dabū arī ciest. Ta�u, tā kā esmu bibliotekārs un datori ir manā pārraudzībā, man nav problēmu tiem piekļūt. Mums ir parakstī�anās uz divām digitālajām juridisko pētījumu lapām, un es tajās esmu izlasījis katru godājamā Reimonda Foseta publicēto domu.

Gadsimtu mijā, 2000. gadā, ar viņu kaut kas bija noticis. Pirmajos septiņos tiesne�a darba gados viņ� bija kreisi noskaņots pilsoņu tiesību aizstāvis, juta līdzi trūcīgajiem un cietējiem, veikli sadeva pa naeiem tiesības sargājo�ajām struktūrām un centās ļoti asi kritizēt no ceļa nomaldīju�os pu�u pārstāvjus. Gada laikā tomēr kaut kas mainījās. Domu izklāsts kļuva īsāks, ne tik labi pamatots, reizēm pat �okējo�s, un skaidri bija redzams, ka viņ� novirzās pa labi.

2000. gadā prezidents Klintons viņu nominēja uz brīvo vietu Ri�mondas ceturtā apgabala apelācijas tiesā. �āds pārvietojums ir loģisks apgabaltiesas tiesnesim, kur� ir talantīgs vai ar īstajiem sakariem nodro�ināts. Ceturtajā apgabalā viņ� būtu viens no piecpadsmit tiesne�iem, kas nodarbotos tikai ar apelācijas lietu izskatī�anu. Augstāks rangs ir tikai Savienoto Valstu Augstākajai tiesai, ta�u nav skaidrs, vai Foseta ambīcijas sniedzās tik tālu. Vairumam federālo tiesne�u laiku pa laikam tādas parādās. Bila Klintona aizie�ana bija visai sare�ģīta. Foseta nomināciju bloķēja Senāts, bet, kad tika ievēlēts D�ord�s Bu�s, tiesne�a nākotne palika Roanokā.

Viņam bija piecdesmit pieci gadi. Bērni jau pieaugu�i vai tādā vecumā, lai pamestu mājas. Varbūt viņ� bija ļāvies tādai kā pusmū�a krīzei. Varbūt laulības dzīvē bija radu�ies sare�ģījumi. Sievastēvs mirstot viņu savā testamentā nebija iekļāvis. Agrākie partneri kļuva bagāti, kamēr viņ� turpināja strādāt, ja tā var teikt, par strādnieka algu. Lai kāds tam būtu iemesls, tiesne�a krēslā tiesnesis Fosets ļoti pārvērtās. Krimināllietās viņa spriedumi kļuva neizprotamāki un mazāk saudzīgi. Civillietās viņa simpātijas pret �mazo cilvēku� mazinājās, un laiku pa laikam viņ� nostājās stiprāko pusē. Iestājoties briedumam, tiesne�i bie�i pārvēr�as, ta�u tikai da�i piedzīvo tik straujas pārvērtības kā Reimonds Fosets.

Nozīmīgākā lieta viņa karjerā bija kar� pret urāna ieguvi, tā sākums meklējams 2003. gadā. Es tolaik vēl biju advokāts un zināju lietas būtību un svarīgākos momentus. No tā nebija iespējams izvairīties, jo avīzes par �o lietu rakstīja katru dienu.

Cauri Vird�īnijas centrālajai un dienvidu daļai iet bagātīga urāna dzīsla. Tā kā urāna ieguve kļūst par murgu apkārtējai videi, �tats izdeva likumu, kas tā ieguvi aizliedza. Pilnīgi dabiski, ka zemes īpa�nieki, nomnieki un raktuvju sabiedrības, kuru kontrolē bija iegulas, jau sen gribēja sākt rak�anu un tērēja miljonus lobētājiem, lai aizliegums tiktu atcelts. Ta�u Vird�īnijas ģenerālā asambleja iebilda.

2003. gadā Kanādas sabiedrība Armanna Minēs Vird�īnijas dienvidu apgabalā iesniedza prasību, paziņojot, ka aizliegums ir nekonstitu-cionāls. Tas bija frontāls, bagātīgi finansēts uzbrukums, ko vadīja labākie juridiskie talanti, kādus par naudu iespējams nopirkt.

Drīz kļuva zināms, ka Armanna Minēs ir Savienoto Valstu, Austrālijas, Krievijas, kā arī Kanādas firmu konsorcijs. Aptuvenā Vird�īnijas iegulu vērtība tika rēķināta no piecpadsmit līdz divdesmit miljardiem dolāru.

Nejau�as izvēles procesā lieta nonāca pie astoņdesmit �etrus gadus vecā tiesne�a Makeja no Lin�burgas, kur� slimoja ar demenci. Viņ� atsaucās uz veselību un no lietas atteicās. Nākamais pēc kārtas bija Reimonds Fosets, kuram nebija pamatota iemesla atteikties. Atbildētājs bija Vird�īnijas pavalsts, kurai drīz pievienojās daudzi citi. To skaitā bija virs iegulām eso�ās pilsētas un apgabali, kā arī zemes īpa�nieki, kas negribēja piedalīties posto�ajā pasākumā. Prasība izvērtās milzīgā un sazarotā tiesvedības mud�eklī ar vairāk nekā simt advokātiem. Tiesnesis Fosets noraidīja sākotnējos lūgumus lietu nepieņemt izskatī�anai un pavēlēja veikt pla�u pirmstiesas izmeklē�anu. Nebija ilgi jāgaida, līdz viņ� veltīja �ai lietai deviņdesmit procentus laika.

2004. gadā manā dzīvē ienāca FIB, un raktuvju lieta mani pārstāja interesēt. Piepe�i radās citas, daudz svarīgākas lietas, ar ko nodarboties. Mana tiesa sākās 2005. gada oktobrī Kolumbijas apgabalā. Roanokā Armanna Minēs tiesas process ilga jau veselu mēnesi pārpildītās tiesas zālēs. Tajā laikā tas, kas notiek ar urānu, mani varēja interesēt vismazāk.

Pēc trim nedēļām tiesa man piesprieda desmit gadus. Pēc desmit nedēļu ilga tiesas procesa tiesnesis Fosets pieņēma lēmumu par labu Armanna Minēs. Dodoties uz cietumu, es domāju, ka abi tiesas procesi savstarpēji nav saistīti.

Tomēr drīz man gadījās satikt cilvēku, kas bija nolēmis nogalināt tiesnesi Fosetu. Es zinu, kas ir slepkava, un zinu, kāds ir viņa motīvs.

Tie�i motīvs mulsina FIB. Nākamajās nedēļās pēc slepkavības īpa�ā vienība ķeras pie Armanna Minēs prāvas un nopratina desmitiem ar tiesas procesu saistītu cilvēku. Tiesas laikā bija izveidoju�ās vairākas radikālas vides aizstāvju grupas, kas darbojās tiesvedības perifērijā. Tajā laikā FIB tās cie�i uzraudzīja. Fosetam bija piedraudēts ar nāvi, un tiesas laikā viņ� pārvietojās miesassargu pavadībā. Draudi tika rūpīgi pārbaudīti, un bija konstatēts, ka tie nav reāli, tomēr miesassargi palika savā vietā.

Nez vai iebiedē�ana kā motīvs ir ticams. Fosets bija pieņēiņis lēmumu, un, kaut arī viņa vārds vides aizstāvju mutēs bija inde, savu darāmo viņ� bija izdarījis. 2009. gadā Foseta lēmumu apstiprināja ceturtajā apgabalā, un lieta nu ceļoja uz Savienoto Valstu Augstāko tiesu. Gaidot apelāciju, urāns vēl nav aiztikts.

Atriebība ir motīvs, tikai FIB par to klusē. Da�i reportieri, kuri savos izteikumos balstās vienīgi uz slepkavas profesionālismu, runā par �pasūtījuma slepkavību�.

Ja vadās pēc nozieguma vietas un rūpīgi nomaskētā tuk�ā seifa, ticamākais motīvs ir laupī�ana.

Man ir plāns, kura izstrādā�anai veltīti vairāki gadi. Tas dod man vienīgo iespēju izkļūt ārā no nometnes.

Katram veselam federālās iestādes iemītniekam jāstrādā, un maksu par darbu nosaka Cietumu pārvalde. Pēdējos divus gadus esmu bibliotekārs un par �īm pūlēm man maksā trīsdesmit centus stundā. Apmēram puse naudas, to skaitā arī tēva �eki, tiek ieskaitīta ieslodzīto finansiālās atbildības programmā. Cietumu pārvalde ņem naudu un izmanto noziegumu izvērtē�anai, soda naudām un restitūcijai. Papildu desmit gadu ilgam ieslodzījumam man jāmaksā da�ādi sodi par simt divdesmit tūksto�iem dolāru. Pelnot trīsdesmit centus stundā, to nomaksai būs vajadzīga gadsimta visa atlikusī daļa un vēl mazliet.

Nometnē ir arī citi darbi, tādi kā pavārs, trauku mazgātājs, galdu slaucītājs, grīdu mazgātājs, atslēdznieks, elektriķis, galdnieks, klerks, de�urants, veļas mazgātājs, krāsotājs, dārznieks un skolotājs. Uzskatu, ka man ir paveicies. Mans darbs ir viens no labākajiem un nepazemo, liekot uzkopt, ko atstāju�i citi. Reizēm es mācu vēsturi ieslodzītajiem, kas grib saņemt ekvivalentu diplomam par vidusskolas beig�anu. Par mācī�anu maksā trīsdesmit piecus centus stundā, ta�u lielāka alga mani nevilina. Manuprāt, tā ir depresīva, ņemot vērā cietuma iemītnieku zemo izglītības līmeni. Nav no svara, melno, balto vai brūno. Daudzi no viņiem gandrīz neprot nedz lasīt, nedz rakstīt un liek brīnīties, kas notiek ar izglītības sistēmu.

Neesmu �eit, lai labotu izglītības, juridisko, tiesu vai cietumu sistēmu. Esmu �eit, lai nodzīvotu �o dienu, turklāt saglabājot tik daudz pa�cieņas, cik iespējams. Mēs esam pabiras, tuk�a vieta, parasti noziedznieki, kas izolēti no sabiedrības, un atgādinājumi par to tālu nav jāmeklē. Cietuma uzraugs jāuzrunā kā korekcijas virsnieks jeb vienkār�i KV. Nekad neuzrunā viņu kā uzraugu. Vai seru. KV ir daudz

pārāks - tas gandrīz ir tituls. Vairums KV ir biju�ie kruķi, �erifa paligi vai militāristi, kam savā darbā nav veicies, un tāpēc viņi tagad strādā cietumā. Ir arī krietni cilvēki, ta�u lielākā daļa ir neveiksminieki, pārāk stulbi, lai saprastu, ka ir neveiksminieki. Un kas esam mēs, lai viņiem to teiktu? Neraugoties uz savu stulbumu, viņi ir daudz pārāki par mums, un viņiem sagādā prieku to atgādināt.

Lai KV pārlieku nesatuvinātos ar kādu no ieslodzītajiem, notiek viņu rotācija. Pieņemu, ka tuvinā�anās var notikt, ta�u viens no ieslodzītā izdzīvo�anas pamatnoteikumiem ir izvairīties no KV, cik vien iespējams. Izturies pret viņu ar cieņu; dari tie�i to, ko viņ� liek; neradi viņam nepatik�anas un, pats galvenais, centies no viņa izvairīties.

Mans pa�reizējais KV nav no labākajiem. Darels Mārvins ir baltais ar izrieztām krūtīm, apaļu vēderu, ne vecāks par trīsdesmit gadiem.� Ejot viņ� mēģina zvāļoties, tikai dibens ir krietni par smagu. Darels ir augstprātīgs rasists, kas necie� mani, jo esmu melnais un man ir divu koled�u grādi, par diviem vairāk nekā viņam. Ik reizi, kad esmu spiests pielaizīties �im rīkļurāvējam, man jāizcina sīva iek�ēja ciņa, ta�u alternatīvas nav.

- Labrīt, virsniek Mārvin, - es saku, māksloti smaidīdams, apstādinājis viņu pie ēdamzāles.

- Kas par lietu, Banister? - viņ� norūc.

Es pasniedzu papīra lapu, oficiālo iesnieguma veidlapu. Viņ� to paņem un izliekas lasām. Es jūtu vilinājumu palīdzēt izlasīt garākos vārdus, ta�u ieko�u mēlē.

- Man vajag satikt nometnes priek�nieku, - es pieklājigi paskaidroju.

- Kāpēc tev jāsatiek nometnes priek�nieks? - viņ� jautā, vēl arvien cenzdamies lasīt samērā vienkār�o lūgumu.

Kas man vajadzīgs no nometnes priek�nieka, nav KV vai kāda cita darī�ana, bet, atgādinot to Darelam, var iedzīvoties nepatik�anās.

- Mana vecmāmiņa jau tikpat kā mirusi, un es gribētu tikt uz viņas bērēm. Nav tālu - tikai se�desmit jūdzes.

- Kā tev �ķiet, kad viņa varētu nomirt? - viņ� jautā kā liels gud-relis.

- Drīz. Lūdzu, virsniek Mārvin, es neesmu viņu redzējis jau daudzus gadus.

- Priek�nieks nedos piekri�anu tādiem niekiem kā �is, Banister. Tev to vajadzētu zināt.

- Es zinu, bet priek�nieks man ir pateicību parādā. Pirms da�iem mēne�iem es viņam devu padomu juridiskā jautājumā. Lūdzu, tikai nodod to tālāk.

Viņ� saloka papīra lapu un iebā� kabatā.

- Labi. Tikai tā ir velta laika tērē�ana.

- Paldies.

Abas manas vecmāmiņas ir miru�as pirms daudziem gadiem.

Cietumā ieslodzīto ērtībai nav paredzēts nekas. Vienkār�a lūguma apmierinā�anai vai noraidī�anai pietiktu ar da�ām stundām, ta�u tas būtu pārāk vienkār�i. Paiet �etras dienas, iekams Darels mani informē, lai ierodos nometnes priek�nieka kabinetā rīt, 18. februāri, 10.00 no rīta. Vēl viens neīsts smaids, un es saku:

- Pateicos.

Cietuma priek�nieks ir �īs mazās impērijas karalis ar tāda cilvēka ego, kas valda ar dekrētiem vai tikai iedomājas, ka tā vajadzētu būt. �ie cilvēki nāk un iet, un saprast viņu pārvieto�anas iemeslus nav iespējams. Man gan nav jānodarbojas ar mūsu cietumu sistēmas reformu, tāpēc neraizējos par to, kas notiek administrācijas ēkā.

Pa�reizējais priek�nieks ir misters Roberts Ērls Veids, karjeras korekcijas darbinieks, lieti�ķības iemiesojums. Nesen viņ� �ķīries otro reizi, un es patie�ām biju skaidrojis viņam da�as Merilendas alimentu piedziņas likuma pamatnostādnes. Ieeju viņa kabinetā, viņ� nepieceļas un nepadod roku, neizrāda neko, kas varētu liecināt par cieņu. Viņ� pasaka:

- Sveiks, Banister, - un norāda ar roku uz tuk�o krēslu.

- Sveicināts, nometnes priek�niek Veid. Kā jums klājas? - Es apsē�os krēslā.

- Esmu brīvs cilvēks, Banister. Otrais numurs pieder vēsturei, un es nekad vairs neprecē�os.

- Patīkami to dzirdēt, un vienmēr esmu gatavs palīdzēt.

Ātri ticis galā ar laipnībām, viņ� paņem piezīmju kladi un saka:

- Nevaru laist jūs mājās uz katrām bērēm, Banister, un jums vajadzētu to saprast.

- Runa nav par bērēm, - es saku. - Man nav vecmāmiņas.

- Ko tas nozīmē?

- Vai jūs esat lietas kursā par izmeklē�anu sakarā ar tiesne�a Foseta nogalinā�anu Roanokā?

Priek�nieks sarauc pieri un parauj galvu atpakaļ, it kā es būtu viņu apvainojis. Esmu te ieradies ar nepatiesu iemeslu, un kaut kur neskaitāmo federālo rokasgrāmatu dziļumos tas minēts kā pārkāpums. Mēģinot atrast īsto reakciju, viņ� purina galvu un pie sevis' atkārto:

- Ko tas nozīmē?

- Federālā tiesne�a slepkavība. Prese par to vien rakstīja.

Grūti ticēt, ka viņ� būtu palaidis garām rakstu par slepkavību,

bet varētu arī būt. Tas, ka es dienā izlasu vairākas avīzes, nenozīmē, ka lasa visi.

- Federālā tiesne�a? - viņ� noprasa.

- Tie�i tā. Kopā ar draudzeni viņu atrada namiņā pie ezera Vir-d�īnijas dienvidrietumos, abi bija no�auti...

- Protams, protams. Esmu lasījis. Un kāds �im notikumam sakars ar tevi?

Viņ� ir noskaities, ka esmu melojis, un tagad mēģina izdomāt piemērotu sodu. Tik augsts un varens vīrs kā cietuma priek�nieks nedrīkst pieļaut, ka ieslodzītais viņu izmanto. Roberta Ērla skatiens �audās apkārt, kamēr viņ� mēģina izlemt, kā reaģēt uz manu viltību.

Man jārunā tik dramatiskā balsī, cik iespējams, jo Veids dro�i vien sāktu smieties, ja es uz viņa jautājumu atbildētu. Ieslodzītajiem ir pārāk daudz brīva laika, lai izstrādātu sare�ģītus savas nevainības apliecinājumus vai izgudrotu sazvērestību teorijas ar neatrisinātu

noziegumu iepī�anu, vai ari lai savāktu noslēpumus, kas var noderēt apmaiņai pret tūlītēju nosacītu atbrīvo�anu. Vārdu sakot, ieslodzītie vienmēr plāno, kā izkļūt ārā, un nav ne mazāko �aubu, ka Roberts Ērls to visu ir pieredzējis un par to dzirdējis.

- Es zinu, kas nogalināja tiesnesi, - es pavēstu tik nopietni, cik iespējams.

Man par lielu atvieglojumu viņ� nepasmaida. Viņ� sa�ūpojas krēslā atpakaļ, paslej uz aug�u zodu un sāk to kustināt.

- Un kā tu ieguvi �o informāciju? - viņ� jautā.

- Es satiku slepkavu.

- �eit vai ārpusē?

- To es nevaru teikt, priek�niek. Es jūs nemānu. Vadoties pēc tā, kas lasāms presē, FIB izmeklē�ana stāv uz vietas. Un neizkustēsies.

Man nav neviena disciplīnas pārkāpuma. Ne reizi neesmu pateicis cietuma personālam kaut ko nepareizu. Nekad neesmu sūdzējies. Manā kamerā nav kontrabandas un pat ne liekas cukura paciņas no ēdamzāles. Es nespēlēju un neaizņemos naudu. Esmu palīdzējis desmitiem līdzbiedriem ieslodzītajiem, kā arī da�iem civilajiem, ieskaitot cietuma priek�nieku, risināt viņu juridiskās problēmas. Manā bibliotēkā valda nevainojama kārtība. Ieslodzītajam tas ir svarīgi - man varēja ticēt.

Viņ� uz elkoņiem paliecas uz priek�u un atsedz savus dzeltenos zobus. Zem acīm, kas gandrīz vienmēr ir miklas, ir tum�i loki. Dzērāja acis.

- Un, ja es nemaldos, Banister, tu gribi dalīties informācijā ar FIB, noslēgt vieno�anos un tikt ārā no cietuma, vai ne?

- Tie�i tā, ser. Tā es esmu ieplānojis.

Beidzot viņ� iesmejas. Tā ir ilga, spalga ķiķinā�ana, kas pati var kļūt par smieklu iemeslu. Aptrūkstoties elpai, viņ� pajautā:

- Kad tu atbrīvojies?

- Pēc pieciem gadiem.

- Oho, tad jau darījums ne pa jokam, vai ne? Tu vienkār�i nosauc �iem vārdu un laidies no �ejienes projām pirms termiņa beigām?

- Tik vienkār�a tā lieta nav.

- Ko tu vēlies, lai es izdaru, Banister? - viņ� uzrēc, smiekli sen aizmirsti. - Lai piezvanu FIB un pasaku, ka pie manis ir viens zellis, kas zina slepkavu un ir gatavs slēgt vieno�anos? Varbūt viņiem zvana simtreiz dienā, lielākoties visādi psihie, kas kāro pēc naudas balvas. Kāpēc man jāriskē ar savu ticamību, piedaloties �ajā spēlē?

- Tāpēc, ka es zinu patiesību un jūs zināt, ka neesmu jucis un nemuldu pa tuk�o.

- Kāpēc tu vienkār�i neuzraksti FIB vēstuli, mani �ajā lietā neiesaistot?

- Es to darī�u, ja vēlaties. Ta�u vienā brīdī jūs iesaistīs, jo varu zvērēt, ka es pārliecinā�u FIB. Mēs noslēgsim vieno�anos, un es pateik�u �sveiki�. Jūs būsiet �eit aizmugures nodro�inā�anai.

Viņ� atgā�as krēslā kā smaga pienākuma nomākts. Viņ� pabaksta ' degunu ar īk�ķi.

- Zini, Banister, �ajā rītā Frostburgā ir se�simt divi cilvēki, un tu esi pēdējais, kuru varu iedomāties ielavāmies manā kabinetā ar tik murgainu ideju. Pats pēdējais.

- Pateicos.

- Nav par ko.

Es paliecos uz priek�u un ieskatos viņam acīs.

- Redziet, priek�niek, es zinu, ko runāju. Zinu, ka jūs nedrīkstat ticēt ieslodzītajam, ta�u uzklausiet mani līdz galam. Man ir ārkārtīgi vērtīga informācija, un FIB to gribēs dabūt par katru cenu. Lūdzu, piezvaniet viņiem.

- Nezinu, Banister. Mēs abi līdzināmies muļķiem.

- Lūdzu.

- Es varētu par to padomāt. Bet tagad taisies un pasaki virsniekam Mārvinam, ka tavu lūgumu par bērēm esmu noraidījis.

-Jā ser. Un pateicos.

Man ir nojauta, ka cietuma priek�nieks nespēs pretoties maza satraukuma vilinājumam. Viegla re�īma nometnes, pilnas ar priek�zīmīgiem ieslodzītiem, vadī�ana ir garlaicīga. Kāpēc neiesaistīties valstī slavenākās slepkavības izmeklē�anā?

iNO administrācijas ēkas es dodos pāri nometnes centrālajam laukumam. Tā rietumpusē ir divas guļamtelpas, katra simt piecdesmit cilvēkiem, un tās ir pieskaņotas identiskām ēkām laukuma aus-trumu pusē. Austrumu un rietumu nometne, ejot tām cauri, ir kā jaukas, mazas koted�as.

Netālu no ēdamzāles ir KV atpūtas telpa, un tur es atrodu virsnieku Mārvinu. Ja spertu kāju pāri atpūtas istabas slieksnim, mani varbūt no�autu vai pakārtu. Metāla durvis stāv vaļā, un es redzu iek�telpas. Mārvins ir izlaidies atpūtas krēslā ar kafijas krūzi vienā rokā un biezu kūku otrā. Viņ� smejas kopā ar vēl diviem KV. Ja visus kopā uzkarinātu uz āķa, uz gaļas svariem viņi svērtu vairāk nekā tūksto� mārciņu.

- Ko tu gribi, Banister? - Darels norūc, ieraudzījis mani.

- Gribēju tikai pateikt paldies, virsniek. Priek�nieks teica �nē�, bet tik un tā paldies.

- Tas jau bija gaidāms, Banister. Jūtu līdzi vecmāmiņas dēļ.

Pēc tam viens no sargiem aizsper durvis ciet. Tās spēcīgi trāpa pa seju, metāls noskrapst un novibrē, man cauri izskrien satricinājums. Esmu dzirdējis �o skaņu ari agrāk.

A^tans arests. Katru tre�dienu �Dauntonas pilsoņu klubs� ierodas uz pusdienām vēsturiskajā D�ord�a Va�ingtona viesnīcā. Klubs atrodas piecu minū�u gājiena attālumā no mana biroja. Mēs tur esam kādi divdesmit pieci biedri, visi baltie, ja neskaita trīs melnos. Todien gadījuma pēc es biju vienīgais melnais, ja tam ir kāda nozīme. Es sēdēju pie gara galda un centos norit parasto gumijas cāli ar aukstiem zirnī�iem un pļāpāju ar �tata lauksaimniecības konsultantu un mēru. Mēs bijām izrunāju�i parastos tematus par laikapstākļiem un futbolu un mazliet pieskārāmies politikai, ta�u parasti tas tiek darīts ļoti uzmanīgi. Bija parastas pilsoņu kluba pusdienas - trīsdesmit minūtes ēdienam un trīsdesmit minūtes runātājam, parasti ne sevi�ķi interesantam. Tomēr tajā neaizmirstamajā dienā noklausīties

rimu mnn noKiia lomtc

Piepe�i pie banketu zāles durvīm sākās rosība un telpā iedrāzās smagi bruņotu federālo aģentu vienība, it kā gribētu nogalināt visus pēc kārtas. Sevi�ķo uzdevumu vienība pilnā ekipējumā - melnos formas tērpos, biezās vestēs un ķiverēs, ar nopietniem iero�iem rokās. Viens no vienības nokliedzās:

- Malkolms Banisters!

Es instinktīvi piecēlos un nomurmināju:

- Kas par lietu?

Vismaz piecu automātu stobri tajā pa�ā mirkli pavērsās pret mani.

- Rokas aug�ā! - uzkliedza viņu bezbailīgais līderis, un es pacēlu rokas.

Jau pēc brī�a rokas tika norautas uz leju, aiz muguras saslēgtas kopā, un pirmo reizi mū�ā tās sajuta biezo roku dzel�u neapraks- ' tāmo kniebienu. Sajūta ir briesmīga un neaizmirstama. Pa �auro eju starp pusdienotāju galdiem mani aizveda līdz durvīm un pēc tam ārā no zāles. Pēdējais, ko dzirdēju, bija mēra kliedziens:

- Tas ir rupj� likumu pārkāpums!

Lieki teikt, ka dramatiskais iebrukums atstāja nomāco�u iespaidu uz kluba sanāksmi.

�o pusmilitāro nejēgu ielenkumā mani izveda caur viesnīcas vestibilu un ārā pa parādes durvīm. Kāds smalkjūtīgi bija padevis ziņu vietējai televīzijai, un operatoru brigāde nofilmēja, kā mani nogrū� uz melna Tahoe �evroleta pakaļējā sēdekļa. Braucot uz pilsētas cietumu, es pajautāju:

- Vai tas viss patie�ām bija nepiecie�ams?

Bruņotais vadonis no priek�ējās sēdvietas nepagriezies pateica, lai aizveros.

- Ziniet, man nebūt nav jāaizveras, - es sacīju. - Jūs varat mani arestēt, bet nevarat piespiest aizvērties. Vai to jūs saprotat?

- Vienkār�i aizveries.

Tips pa labi pielika �autenes stobru man pie ceļgala.

- Lūdzu, aizvāciet to ieroci, - es sacīju, ta�u ierocis nepakustējās.

Mēs braucām tālāk. Es sacīju:

- Vai tā jūs domājat tikt pie skano�ā? Dro�i vien ir ellīgi satrauco�i skraidīt pa pasauli kā īsteni asiem zēniem un pret nevainīgiem cilvēkiem izturēties tik rupji kā gestapovie�iem.

- Es teicu - aizveries.

- Un es teicu, ka neaizvēr�os. Vai jums ir manis apcietinā�anas orderis?

- Ir.

- Parādiet.

- Parādī�u, kad būsi cietumā. Tagad aizveries, un viss.

- Kāpēc jūs nevarētu aizvērties? Ko?

Zem vācu karalaika ķiveres varēju saskatīt daļu no kakla, un tā dusmās pietvīka sarkana. Es dziļi ievilku elpu un atgādināju sev, ka jāsaglabā miers.

Ķivere. Tādu pa�u es �etrus gadus biju valkājis aktīvajā dienestā jūras kājniekos, un ar to bija saprotama īsta karadarbība pirmajā Lī�a karā. Otrais pulks, astotais bataljons, otrā divīzija, Savienoto Valstu jūras kājnieki. Mēs bijām pirmie Savienoto Valstu karavīri, kas iesaistījās kaujās Irākā un Kuveitā. Kauju nebija daudz, tomēr es dabūju redzēt gana daudz kritu�o un ievainoto abās pusēs.

Tagad mani ielenca pulciņ� rotaļu karavīru, kas nekad nav dzirdēju�i naidā iz�autu lodi un nespētu noskriet jūdzi nesaļimu�i. Un tie bija krietni vīri.

Kad ieradāmies cietumā, tur jau gaidīja vietējās avīzes fotogrāfs. �Rīkļurāvēji� veda mani lēnām iek�ā, lai mani labi varētu nofotografēt. lā bija viņu versija par aizdomās turamā izrādi.

Drīz es uzzinā�u, ka cita valdības rīkļurāvēju komanda bija iebrukusi �Koplenda, Rīda & Banistera� birojā, kamēr es sēdēju un pusdienoju kopā ar kluba biedriem. Kā �ilbino�i gai�reģi, kas izplāno visu līdz pēdējam sīkumam, vienība nogaidīja pusdienlaiku, kad vienīgais cilvēks birojā bija nabaga misis Hendersone. Viņa stāstīja, ka �ie vīri ielauzu�ies pa parādes durvīm ar izvilktiem iero�iem kliegdami, lamādamies un draudēdami. Viņi nometu�i uz galda kratī�anas orderi, liku�i apsēsties krēslā pie loga, apsolīju�i apcietināt pie mazākās kustības un ķēru�ies pie mūsu pieticīgā biroja kratī�anas. Viņi paņēmu�i līdzi visus datorus, printerus un vairākus desmitus kastu ar lietām. Vienā brīdī no pusdienām atgriezies misters Koplends. Kad viņ� protestēdams pacēlis balsi, pret viņu pavērsti iero�i un viņ� nosēdināts blakus raudo�ajai misis Hendersonei.

Mans arests katrā ziņā nāca kā pārsteigums. Es vairāk nekā gadu biju sadarbojies ar FIB. Biju nolīdzis advokātu, un mēs bijām sadarboju�ies, kā vien iespējams. Pie FIB ekspertiem es biju izgājis divas pārbaudes ar poligrāfu. Mēs bijām nodevu�i visus dokumentus, kādus advokāta ētika ļauj rādīt. Ne visu no tā es biju atklājis Daionai, ta�u viņa zināja, ka esmu noraizējies ne pa jokam. Es cīnījos ar bezmiegu. Centos ēst, kaut ēst negribējās. Beidzot, pēc gandrīz divpadsmit mēne�us ilgas dzīvo�anas bailēs, ka pie durvīm var pieklauvēt, FIB informēja, ka valdībai par mani vairs nav interese.

Valdība meloja, ne pirmo un ne pēdējo reizi.

Cietumā, vietā, kuru apmeklēju vismaz divreiz nedēļā, bija vēl viena aģentu vienība. Viņi staigāja tum�zilās vējjakās ar kapuci un dzelteniem burtiem �FIB� uz muguras. Viņi visur rosījās, it kā darītu lielas lietas, kaut arī īsti nevarēju pateikt, ko viņi dara. Vietējie policisti, daudzus no kuriem es labi pazinu, turējās tālāk un skatījās uz mani ar neizpratni un ar �ēlumu.

Vai patie�ām vajadzēja sūtīt divus du�us federālo aģentu, lai mani apcietinātu un konfiscētu manas lietas? Es tikko biju izgājis no biroja, lai ietu uz D�ord�a Va�ingtona viesnicu. Jebkur� kruķis savā pārtraukumā varēja mani apstādināt un arestēt. Ta�u tas laupītu prieku di�i svarīgiem ļautiņiem, kas pelnīja savu dieni�ķo maizi ar �ādām izrīcībām.

Mani ieveda mazā istabiņā, nosēdināja pie galda, noņēma roku dzel�us un lika pagaidīt. Pēc da�ām minūtēm istabā ienāca vīrietis tum�ā uzvalkā un pateica:

- Esmu īpa�ais aģents Dons Konors, FIB.

- Man patiess prieks, - es sacīju.

Viņ� nometa manā priek�ā uz galda da�us papīrus un teica:

- Te ir jūsu apcietinā�anas orderis.

Pēc tam viņ� nometa uz galda biezu saskavotu papīru paku.

- Un te ir apsūdzība. Tās izlasī�anai varu dot da�as minūtes.

To pateicis, viņ� pagriezās un izgāja no istabas, aizcirzdams durvis no visa spēka. Durvis bija no bieza metāla, un tās norībēja un novibrēja tā, ka skaņa istabā atbalsojās vairākas sekundes.

Tā bija skaņa, kuru es nekad neaizmirsī�u.

Fib īpa�ās Foseta vienības pagaidu �tābs ir iekārtots Roanokas reģionālās lidostas noliktavā. Pēdējo reizi tā izmantota, kad bija izīrēta sabiedrībai, kas no Amerikas centrālās daļas importēja garneles un turēja sasaldētas gadiem ilgi. Jau tūlit tā tika nodēvēta par �Saldētavu�. Telpas tur pla�as, ēka atrodas nomaļus un tālu no preses. Namdari steidzīgi sabūvēja sienas un izveidoja istabas, kabinetus, gaiteņus un tik�anās vietas. Tehniķi no Va�ingtonas strādāja dienu un nakti, uzstādot jaunākās augsto tehnoloģiju ierīces un sakaru iekārtas datu pārraidei un apsardzei. Bez apstājas ieradās kravas automa�īnas ar īrētām mēbelēm un iekārtām, kamēr KC -komandcentrā - galdu un rakstāmgaldu bija vairāk, nekā jebkad tos vajadzēs. Stāvvietu aizpildīja nomāti visurgājēji. Bija nolīgts ēdinā�anas uzņēmums, kam trīs reizes dienā jānodro�ina ar ēdienu vienība, kuras dalībnieku skaits tuvojās septiņdesmit - �etrdesmit aģenti plus palīgdienests. �eit nebija stingri noteikts bud�ets un par izmaksām nevajadzēja raizēties. Kā nekā - nogalināts federālais tiesnesis.

Nomas līgums bija parakstīts uz se�iem mēne�iem, ta�u pēc trim tuk�ām nedēļām radās iespaids, ka federāļi te var uzkavēties arī ilgāk. Ja neskaita īsu nejau�i izraudzītu aizdomās turamo sarakstu, kurā ietilpa vardarbīgi cilvēki, kas stāju�ies Foseta priek�ā pēdējo astoņpadsmit gadu laikā, reāla pavediena nebija. Vīrietis, vārdā Staks, 2002. gadā no cietuma bija rakstījis Fosetam draudu vēstuli. Staku atrada strādājam Floridas Panamasitībī�as dzērienu veikalā, un nedēļas nogalei, kad tika nogalināts tiesnesis un misis Klērija, viņam bija alibi. Staks nebija spēris kāju Vird�īnijā pēdējos piecus gadus. Narkotiku pārvadātājs, vārdā Ruiss, kuram 1999. gadā piesprieda divdesmit gadus, bija nolādējis Viņa Godību spāniski. Ruiss vēl tagad atradās vidējā re�īma cietumā, un, pāris dienu veltījis viņa pagātnes pētī�anai, FIB konstatēja, ka �ī kādreizējā kokaīna kontrabandista kadri ir vai nu miru�i, vai cietumā.

Viena komanda metodiski sijāja visas lietas, kuras Fosets izskatījis, astoņpadsmit gadus sēdēdams tiesne�a krēslā. Viņ� bija strādājis kā īsta fabrika, katru gadu izskatīdams trīssimt lietu, kā civilās, tā krimināllietas, kamēr vidējais federālā tiesne�a varējums ir divsimt divdesmit piecas lietas. Tiesnesis Fosets bija piespriedis cietumsodu trīstūksto� simt vīrie�iem un sievietēm. Vadoties pēc ap�aubāmā pieņēmuma, ka slepkava varētu būt kāds no �ī bara, komanda izniekoja simtiem stundu, pievienojot vārdus iespējamo aizdomās turamo sarakstam un pēc tam svītrojot. Cita komanda pētīja lietas, gan civilās, gan krimināllietas, ar kurām tiesnesis strādāja nogalinā�anas brīdī. Vēl viena komanda visu laiku veltīja Armanna Minēs tiesas gaitai, īpa�u uzmanību pievēr�ot pāris aptaurētiem vides ekstrēmistiem, kas necieta Fosetu.

�Saldētava� kop� izveido�anas brī�a bija sano�s spriedzes spiets ar steidzamām sanāksmēm, nemitīgu trauksmi, strupceļu ik pēc stundas, apdraudētām karjerām un kādu, kas pastāvīgi uzrēja no Va�ingtonas. Nemitīgi zvanīja prese. Blogeri baroja prātu zaudēju�os ar rado�ām un klaji melīgām baumām.

Un nu kopainu papildina ieslodzītais, vārdā Malkolms Banisters.

īpa�o uzdevumu vienību vadīja Viktors Vestleiks, trīsdesmit trīs gadus vecs aģents ar jauku kabinetu Hūvera ēkā Pensilvāni-jas avēnijā Va�ingtonā. Ta�u nu jau gandrīz trīs nedēļas viņ� bija iesprostots svaigi krāsotā telpā bez logiem komandcentra viducī. �is nekādā ziņā nebija viņa pirmais izbraukums. Vestleiks jau agrāk bija pierādījis sevi kā prasmīgs organizators, kas steidzīgi var ierasties nozieguma vietā, izvērst karaspēku, ņemt vērā tūksto�iem detaļu, izplānot uzbrukumu un atrisināt noziegumu. Reiz viņ� bija pavadījis gadu motelī pie Bufalo, izsekojot dīvaini, kur� guva baudu no spridzekļu sūtī�anas pa pastu federālajiem gaļas inspektoriem. Izrādījās, ka dīvainis nav īstais, un Vestleiks nepieļāva kļūdu, viņu apcietinot. Bumbu sūtītāju viņ� apcietināja pēc diviem gadiem.

Vestleiks atradās savā kabinetā un, ienākot aģentiem Hanskim un Erardi, kā parasti stāvēja aiz rakstāmgalda. Tā kā boss stāvēja, ari aģenti palika stāvot. Boss uzskatīja, ka stundām ilga sēdē�ana pie galda ir neveselīga, pat nāvējo�a.

- Labi, es klausos, - viņ� sacīja, uzsizdams knipi.

Hanskis klusu pavēstīja:

- To viru sauc Malkolms Banisters, melnais, �etrdesmit trīs gadus vecs, notiesāts uz desmit gadiem pēc RICO² akta Kolumbijas apgabala federālajā tiesā, biju�ais advokāts Vin�esterā Vird�īnijā. Izsakās, ka zina slepkavas vārdu un motīvu, un, pats par sevi saprotams, grib izkļūt no cietuma.

Erardi pamāja ar galvu.

- Nekavējoties ārā no cietuma un vēl aizsardzību.

- Ir nu gan brīnums. Cietumnieks grib tikt brīvībā. Vai viņam var ticēt?

Hanskis paraustīja plecus.

- Kā ieslodzītajam dro�i vien. Cietuma priek�nieks izsakās, ka viņ� nerunā tuk�u, pārkāpumu nav. Saka: mums derētu uzklausīt to vīru.

- Ko uzzinājāt?

- Itin neko. Tas ir gudrs zellis. Viņ� patie�ām var kaut ko zināt, un, ja tā ir, tad �ī var izrādīties viņa vienīgā iespēja izkļūt no cietuma.

Vestleiks aiz rakstāmgalda pa gludo betona grīdu aizgāja līdz sienai, pie kuras bija sabiru�as svaigas zāģskaidas. Tad viņ� atgriezās pie rakstāmgalda.

- Kam viņ� ir advokāts? Kriminālajiem? Narkotiku tirgotājiem?

Atbildēja Hanskis:

- Mazpilsēta, vispārēja prakse, neliela pieredze krimināllietās, tomēr tiesā nav uzstājies daudz. Biju�ais jūras kājnieks.

Vestleikam tas patika, jo viņ� pats bija bijis jūras kājniekos.

- Kāda ir viņa militārā vēsture?

- �etri gadi, demobilizējies ar godu, piedalījies pirmajā Lī�a karā. Arī viņa tēvs bijis jūras kājnieks un Vird�īnijas �tata policists.

- Kas viņu iegāza?

-Jūs tam neticēsiet. Bārijs Dāsnā Roka.

Vestleiks vienlaikus sarauca pieri un pasmaidīja.

- Turpini.

- Tā patie�ām ir. Barijam viņ� izpildījis da�as nekustamā īpa�uma transakcijas un iekļuvis tīklā kopā ar visiem. Viņu apsūdzēja korupcijā un sazvērestībā. Ja nemaldos, vienā reizē tiesāja astoņus cilvēkus. Banisters bija lielajā tīklā iekļuvusi sīka zivtiņa.

- Vai ir kāda saistība ar Fosetu?

- Pagaidām nekāda. Tikai pirms trim stundām mēs uzzinājām, kā viņu sauc.

- Vai jums ir kāds plāns?

- It kā, - Hanskis atbildēja. - Ja pieņem, ka Banisters zina slepkavu, dro�i var secināt, ka viņi ir tiku�ies cietumā. Jā�aubās, ka viņ� varētu būt ar to ticies klusajās Vin�esteras ieliņās. Visticamāk, ceļi krustoju�ies cietumā. Banisters ieslodzījumā atrodas piecus gadus un pirmos divdesmit divus mēne�us pavadījis Luiziānā Kentuki, vidējā re�īma cietumā ar diviem tūksto�iem ieslodzīto. Pēc tam nonācis Frostburgas nometnē ar se�simt iemītniekiem.

- Tas nozīmē milzumu cilvēku, kas nāk un iet, - noteica Vestleiks.

- Pareizi. Tāpēc sāksim no vietas, kas �ķiet visloģiskākā. Dabūsim cietuma reģistrus, kameras biedru vārdus, varbūt draugus. Dosimies uz diviem cietumiem, runāsim ar cietuma priek�niekiem, nodaļu mened�eriem, KV, runāsim ar katru, kas kaut ko zina par Banisteru un viņa draugiem. Sāksim krāt vārdus un tad paskatīsimies, kura ceļ� krustojies ar Fosetu.

Erardi piebilda:

- Viņ� teica, ka slepkavam ir ne�petni draugi, tāpēc vēlas aizsardzību. Var domāt, ka tā ir kaut kāda banda. Kad sāksim vākt vārdus, galvenā uzmanība jāpievēr� tiem, kas saistīti ar bandām.

Iestājās pauze, pēc tam Vestleika balsī ieskanējās �aubas:

- Un tas ir viss?

- Neko labāku �obrīd mēs nevaram darīt.

Vestleiks sasita kopā papē�us, aizlika rokas aiz galvas un dziļi ieelpoja. Viņ� izstaipījās, izelpoja, izstaipījās un noteica:

- Labi. Vāciet kopā cietuma reģistrus un ķerieties pie darba. Cik cilvēku jums vajag palīgos?

- Vai divus vīrus vari izbrīvēt?

- Nē, bet jūs tos dabūsiet. Ejiet. Sāciet rīkoties.

Bārijs Dāsnā Roka. Klients, kuru ne reizes nebiju saticis līdz brīdim, kad vienā miglainā rītā mūs ievilka federālajā tiesā un skaļi nolasīja visu apsūdzību.

Mazpilsētas pirmā stāva juridiskajā birojā var apgūt daudzu ikdieni�ķu juridisku darījumu pamatus, ta�u specializēties ir grūti. Es centos izvairīties no �ķir�anās un bankrota lietām, man nekad nav paticis nodarboties ar nekustamajiem īpa�umiem, ta�u, lai izdzīvotu, bie�i vien nākas nodarboties ar lietām, kas �klauvē pie durvīm�. Dīvaini, bet klup�anas akmens izrādījās nekustamais īpa�ums.

Palīdzības lūgums nāca no juridiskās skolas drauga, kas strādāja vidēja lieluma Kolumbijas apgabala firmā. Firmai bija klients, kas vēlējās pirkt medību namiņu �enando apgabalā apmēram stundas brauciena attālumā uz dienvidrietumiem no Vin�esteras Alegenu kalnu pakājē. Klients prasīja anonimitāti un darījuma paturē�anu noslēpumā, un man to vajadzēja uztvert kā pirmo brīdinājumu. Pirkuma cena bija �etri miljoni, un pēc nelielas kaulē�anās es vienojos, ka �Koplends, Rīds & Banisters� par �o transakciju saņems simt tūksto�us dolāru lielu honorāru. �ādu honorāru nedz es, nedz partneri vēl nebijām pieredzēju�i, un sākumā bijām sajūsmā. Es noliku citas lietas malā un ķēros pie �enando apgabala zemes reģistra pētī�anas.

Namiņ� bija apmēram divdesmit gadus vecs, un to bija būvēju�i vairāki ārsti, kas aizrāvās ar rubeņu medībām. Kā �ādās reizēs gadās, partneriem radās nesaskaņas. Tik nopietnas, ka tika pieaicināti advokāti, iesniegtas civilprasības un bija pat viens vai divi bankroti. Tomēr nāris nedēļu laikā es sakārtoju visu. kas kārtojams.

un manam joprojām anonīmajam klientam izteicu pārliecību, ka problēmu nebūs. Tika noteikts pēdējais termiņ�, un es sagatavoju visus vajadzīgos līgumus un dokumentus. Darba ar tiem bija daudz, ta�u mums par to vajadzēja saņemt kārtīgu honorāru.

Darījuma beigas tika atliktas uz mēnesi, un es palūdzu savam juridiskās skolas draugam piecdesmit tūksto�us dolāru jeb pusi no advokāta honorāra. Tas nav nekas neparasts, uz �o bridi darījuma kārto�anā biju ieguldījis simts darba stundas, tāpēc gribēju, lai samaksā. Viņ� atzvanīja un pateica, ka klients nav ar mieru. Liela mui�a, es nodomāju. Tipiskās nekustamā īpa�uma transakcijās juristiem maksā tikai pēc darījuma noslēg�anas. Tad paziņoja, ka korporācija, mans klients, mainījusi nosaukumu. Pārformēju dokumentus un gaidīju. Beigu datums atkal tika atlikts, un pārdevēji sāka draudēt ar atkāp�anos.

Visu �o laiku man bija ļoti neskaidrs priek�stats par Beltway mākleri, vārdā Bārijs Rafko, kas kļuvis slavens kā Bārijs Dāsnā Roka. Viņ� bija apmēram piecdesmit gadus vecs un pieaugu�a cilvēka dzīves lielāko daļu izo�ņāja Kolumbijas apgabalu, meklēdams vieglu ceļu tik�anai pie naudas. Viņ� bija bijis konsultants, stratēģis, analītiķis, fondu naudas vācējs, preses pārstāvis, zemākā līmenī darbojies da�u kongresmeņu un senatoru gan demokrātu, gan republikāņu vēlē�anu kampaņās. Barijam tas nebija no svara. Ja maksāja, viņ� varēja izstrādāt taktiku un analizēt no vienas vai otras puses pozicijām. Tomēr viņ� tika īstajā vietā - kopā ar partneri Kapitolija tuvumā atvēra savu bāru. Bārā viņ� pieņēma darbā da�as jaunas prostitūtas mini-svārciņos, un gandrīz vai katru nakti �ī vieta kļuva par iemīļotu miesas prieku tirgotavu pakalna darbinieku leģioniem. �o vietu atklāja zemāka ranga kongresmeņi un vidējā līmeņa birokrāti, un Barija bārs kļuva slavens. Kad kabatas pilnas ar naudu, viņa nākamais solis bija augsta līmeņa steiku restorāns divu kvartālu attālumā no bāra. Viņ� ēdināja lobētājus un piedāvāja lieliskus steikus un vīnus par pieņemamu cenu, un jau drīz senatoriem te uzradās iemīļotie galdiņi. Barijam patika sports, un viņ� pirka biļetes lielā daudzumā - uz Redskins, Capitals, Wizards, D�ord�taunas Hoyas spēlēm - un izdalīja draugiem.

�ajā laikā viņ� jau bija nodibinājis savu firmu �sakariem ar valdību� un strauji papla�inājās. Barijam ar partneri radās domstarpības, un viņ� nopirka tā avuāru daļu. Viens, bagāts un ambīciju uzkurināts, Bārijs meta skatienu uz savas profesijas virsotnēm. Morāles apsvērumu neierobe�ots, viņ� kļuva par vienu no agresīvākajiem ietekmes tirgotājiem. Ja bagātam klientam vajadzēja spraugu nodokļu likumā, Bārijs varēja noalgot kādu, kas to uzraksta, ieliek vajadzīgā vietā, pierunā draugus atbalstīt un pēc tam meistarīgi nomaskēt. Ja bagāts klients pie sevis mājās gribēja papla�ināt fabriku, Bārijs varēja nokārtot �o jautājumu, kamēr kongresmenis nodro�ina asignējumus, nosūta naudu uz rūpnīcu un par pārvēlē�anu iebā� kabatā krietnu summu. Visi ir bezgala apmierināti.

Pirmā saskarsme ar likumu notika, kad viņ� tika apsūdzēts par skaidras naudas piespēlē�anu Savienoto Valstu senatora vecākajam padomniekam. Apsūdzība atkrita, ko nevar teikt par iesauku: Bārijs Dāsnā Roka.

Tā kā viņ� darbojās negodīga biznesa bie�i vien netīrajā pusē, Bārijs zināja, kāda vara ir naudai un seksam. Viņa jahta Potomakas upē kļuva par slavenu mīlas kuģi ar trakulīgām ballītēm un jaunām sievietēm. Dienvidkarolīnā viņam piederēja golfa laukums, kurp uz garām brīvdienām viņ� veda kongresa locekļus, parasti bez sievām.

īsāk sakot, jo varenāks viņ� kļuva, jo vairāk riskēja. Baidoties no nepatik�anām, kas �ķita nenovēr�amas, vecie draugi novērsās. Viņa vārds parādījās pārstāvju palātas ētikas komisijas izmeklē�anā. Washington Post uzgāja pēdas, un Bārijs Rafko, cilvēks, kas vienmēr bija tīkojis pēc uzmanības, to dabūja vairāk nekā gribēja.

Es nevarēju par to iedomāties, un man nebija ari reālu iespēju par to pārliecināties, bet medību nams bija viens no viņa projektiem.

Korporatīvais nosaukums mainījās vēlreiz, kārtējo reizi tika pārrakstīti visi papīri. Vēl viens beigu termiņ� tika atlikts, un uzradās jauns priek�likums: iznomāt medību namu uz gadu par divsimt tūksto�iem dolāru mēnesī, visu nomas naudu iekļaujot pirkuma cenā. Rezultātā sākās nedēļu ilva kīvē�anās. ta�u vieno�anās tika Danākta.

Pārstrādāju līgumus vēlreiz un pieprasīju, lai mūsu firmai samaksā pusi honorāra. Tas tika izdarīts, un misters Koplends un misters Rīds sajuta atvieglojumu.

Kad līgumi beidzot bija parakstīti, klients izrādījās ārzonas kompānija no niecīgās Sentkitsas salu valsts, bet es vēl arvien nenojautu, kas aiz tā slēpjas. Līgumu tepat Kārību jūrā parakstīja korporācijas pārstāvis, kuru neizdevās ieraudzīt, un vienā naktī tas tika nogādāts manā birojā. Kas attiecas uz vieno�anos, klients ieskaitīja mūsu juridiskās firmas trasta kontā �etrsimt piecdesmit tūksto�us dolāru plus mazliet sīknaudas, lai mēs varētu segt nomas maksu par pirmajiem diviem mēne�iem, paliku�o honorāra daļu plus samaksu visādu izdevumu seg�anai. Savukārt es pārdevējiem izrakstīju �eku - divsimt tūksto�us - par pirmajiem diviem mēne�iem, kuriem paejot mans klients kontu papildinās. Pēc divpadsmit mēne�iem noma tiks pārvērsta pirkumā un mūsu mazā firma saņems vēl vienu vērā ņemamu honorāru.

Kad naudas pārskaitījums nonāca mūsu bankā, no bankas piezvanīja, ka mūsu trasta kontā �etrsimt piecdesmit tūksto�u dolāru vietā nupat ieskaitīti �etrarpus miljoni. Nodomāju, ka kāds kļūdījies ar nullēm, turklāt bija iespējams kas ļaunāks nekā pārmērīgs naudas daudzums bankā. Tomēr kaut kas neklapēja. Mēģināju kontaktēties ar piesedzo�o kompāniju Sentkitsā, kas tehniski bija mūsu klients, bet neko citu kā miglainus skaidrojumus nedabūju. Sazvanīju juridiskās skolas laika draugu, kur� bija piespēlējis klientu, un viņ� apsolīja ieviest skaidrību. Iedalīju naudu pirmā mēne�a nomas maksai, kā arī mūsu firmas advokāta honorāram un gaidīju norādījumus, kur pārskaitīt lieko naudu. Gāja dienas, pagāja nedēļas. Pēc mēne�a piezvanīja baņķieris un pateica, ka mūsu trasta kontā ieskaitīti vēl trīs miljoni dolāru.

Tajā laikā misters Rīds un misters Koplends jau bija stipri satrauku�ies. Es devu baņķierim rīkojumu atbrīvoties no naudas - pārskaitīt atpakaļ, no kurienes tā nākusi, turklāt ātri. Viņ� centās to izdarīt pāris dienas, bet izrādījās, ka Sentkitsas konts ir slēgts. Galu galā mans juridiskās skolas draugs atsūtīja e-pastu ar norādījumu Dusi naudas pārskaitīt uz kontu Lielajās Kaimanu salās, bet paliku�o pusi uz kontu Panamā.

Kā advokātam, kas nenodarbojas ar lielām lietām, man nebija pieredzes naudas pārskaitī�anā uz numurētiem kontiem, ta�u pēc neilgas meklē�anas ar Google, atklājās, ka es kā aklais staigāju pa da�ām pasaules bēdīgi slavenajām nodokļu paradīzēm. Vēlējos, kaut nekad nebūtu strādājis anonīmam klientam, vienalga, par kādu naudu.

Pārskaitījums uz Panamu atnāca atpakaļ - kādi trīsarpus miljoni. Es kliedzu uz savu juridiskās skolas draugu, un viņ� kliedza kaut ko pretī. Nauda stāvēja uz vietas divus mēne�us un ienesa procentus, kaut ari nebūtu ētiski tos paturētu sev. Ētika lika spert visus nepiecie�amos soļus, lai pasargātu negribēto naudu. Tā nebija mana, un man nenāca ne prātā to pieprasīt, un tomēr mans pienākums bija naudu sargāt.

Naivi, bet varbūt muļķīgi es biju pieļāvis, ka Barija Dāsnās Rokas nauda nonāk �Koplenda, Rīda & Banistera� biroja kontrolē.

Reiz ieguvis savā īpa�umā medību namu, Bārijs tūlīt to reno-vēja, mazliet papla�ināja, ierīkoja karsto du�u un helikopteru nolai�anās laukumu. Viņ� iznomāja Sikorsky S-76 helikopteru, ar to divdesmit minūtēs desmit Barija labākos draugus no Kolumbijas apgabala nogādāja uz medību namu. Parastā piektdienas pēcpusdienā notika vairāki lidojumi, un viesības varēja sākties. Ap �o laiku savā karjerā viņ� bija atbrīvojies no birokrātu vairuma un lobētājiem un galveno uzmanību veltīja kongresmeņiem un viņu personāla daļas vadītājiem. Medību namā bija pieejams viss: lielisks ēdiens un vīns, Kubas cigāri, narkotikas, trīsdesmitgadīgs skotu viskijs un divdesmitgadīgas sievietes. Reizēm tika organizētas teteru medības, ta�u viesi vairāk aizrāvās ar viņu rīcībā nonāku�o �ilbino�o blondīņu kolekcija.

Meitene bija no Ukrainas. Tiesas - manas tiesas - laikā viņas piegādātājs sliktā angļu valodā pastāstīja, ka par katru medību namā nogādāto meiteni, kas tur dabūjusi istabu, viņam maksāts simt tūksto� dolāru skaidrā naudā. Baumoja, ka meitene nav pamodusies pēc nakts, ko pavadīja kopā ar Savienoto Valstu senatoru, tikai to nevarēja pierādīt. Bārijs ieņēma aizstāvības pozīciju labu laiku pirms varas iestā�u iera�anās. Ar ko meitene gulējusi pēdējā nakti uz zemes, nekad netiks noskaidrots. Masu mediji sacēla vētru ap Bāriju, viņa biznesu, draugiem, jahtām, helikopteriem, restorāniem, kūrortiem un par viņa netīrās ietekmes pla�umu un dziļumu. Kad prese uzklupa Barijam, sirdsdraugi un klienti laidās lapās. Saniknotie kongresmeņi sameklēja �urnālistus un pieprasīja noklausī�anos un izmeklē�anu.

Situācija kļuva daudz ļaunāka, kad Kijevā atradās meitenes māte. Viņa uzrādīja dzim�anas apliecību, kas apliecināja, ka nelaiķe bijusi tikai se�padsmit gadus veca. Se�padsmit gadus veca seksa verdzene, kas nepilnu divu stundu brauciena attālumā no Kapitolija medību namiņā Alegenu kalnos izklaidējas ar Kongresa locekļiem.

Sākotnējā apsūdzība �etrpadsmit da�ādos noziegumos apsūdzētajiem bija uz simt lapām. Viens no �etrpadsmitnieka biju es, un manu tā saukto noziegumu parasti sauc par naudas atmazgā�anu. Atļaujot Barija Rafko anonīmajām korporācijām nolikt naudu manas firmas trasta kontā, es it kā biju līdzējis saņemt klientiem nozagto naudu, mazlietiņ atmazgāt ārzonā un pēc tam pārvērst vērtīgā īpa�umā - medību namā. Mani apsūdzēja, ka esmu līdzējis Barijam noslēpt naudu no FIB, VID un citiem.

Pirmstiesas manevru rezultātā da�i apsūdzētie atkrita; da�iem atļāva atdalīties un vai nu sadarboties ar valdību, vai tikt tiesātiem atsevi�ķi. Kop� apsūdzības uzrādī�anas dienas es un mans advokāts līdz tiesas dienai iesniedzām divdesmit divus lūgumus, un tikai viens tika apmierināts. Turklāt �ī uzvara bija velta.

Tieslietu ministrija ar FIB un Savienoto Valstu Kolumbijas apgabala prokuratūras palīdzību Barijam Rafko un viņa sabiedrotajiem, kuru skaitā bija ari viens kongresmenis un viens no viņa palīgiem, gāza virsū visu, ko varēja uzgāzt. Nebija no svara, ka da�i no mums var būt nevainīgi vai ka valdība mūsu patiesības versiju izkropļojusi.

Un tā es sēdēju pārpildītā tiesas zālē kopā ar vēl septiņiem apsūdzētajiem, ieskaitot viszemiskāko politisko darboni, kādu Va�ingtona veidojusi desmitiem gadu. Skaidrs, ka es biju vainīgs. Vainīgs, ka sava stulbuma dēļ biju ļāvis, lai mani ievelk �ajā ķezā.

Kad zvērinātie bija izraudzīti, Savienoto Valstu prokurors piedāvāja man vienu, pēdējo vieno�anos. Es atzīstos viena korupcijas likuma pārkāp�anā, samaksāju desmit tūksto�us dolāru lielu sodu un nosē�u divus gadus.

Un es vēlreiz pasūtīju viņu pie velna. Es biju nevainīgs.

Misteram Viktoram Vestleikam

FIB direktora palīgam

Hūvera ēkā lūdzu nosūtīt tālāk

Pensilvānijas avēnija 935

Va�ingtona, D.C. 20535

Godājamais mister Vestleik!

Mani sauc Malkolms Banisters, es esmu ieslodzītais federālajā cietumā Frostburgas nometnē Merilendā.

Pirmdien, 2011. gada 21. februārī, tikos ar diviem jūsu aģentiem, kas izmeklē tiesne�a Foseta lietu, - arHanski un Erardi. Jauki pui�i, ta�u man �ķiet, ka nedz es, nedz manis teiktais uz viņiem iespaidu neatstāja.

Ja var ticēt �īrīta Washington Post, New York Times,

Wall Street Journal un Roanoke Times ziņojumiem, jūs ar savu komandu vēl arvien grābstāties pa mākoņiem un jums nav neviena pavediena. Nezinu, vai jums ir ticamu aizdomās turamo saraksts, ta�u garantēju, ka īstais slepkava nav nevienā no jūsu vai jūsu komandas kompilētajiem sarakstiem.

Es jau izskaidroju Hanskim un Erardi, ka zinu slepkavas identitāti un viņa rīcības motīvu.

Ja gadījumā Hanskis un Erardi detaļās nav precīzi, turklāt piezīmes tika izdarītas pavir�i, mans priek�likums vieno�anās noslēg�anai ir �āds: es uzrādu slepkavu, bet jūs (valdība) par to izlai�at mani no cietuma.

Es nepieņemu soda samazinājumu ar kaut kādiem nosacījumiem. Nepieņemu nosacītu atbrīvo�anu.

Es izeju ārā kā brīvs cilvēks ar jaunu identitāti un aizsardzību, ko nodro�ina jūsu puse.

Saprotams, lai �ādu vieno�anos varētu noslēgt, jāiesaista gan Savienoto Valstu Tieslietu ministrija, gan Vird�īnijas ziemeļu apgabala un dienvidu apgabala Savienoto Valstu prokuratūra.

Turklāt gribu saņemt izziņoto prēmiju, uz kuru man būs tiesības. Pēc Roanoke Times �īrīta ziņām, tā nupat ir palielināta līdz $ 150 000.

Jums ir visas tiesības arī turpmāk grābstīties pa mākoņiem.

Kā diviem biju�ajiem jūras kājniekiem, mums patie�ām derētu parunāties.

Jūs zināt, kur esmu atrodams.

Jūsu Malkolms Banisters #44861-127

A^ans kameras biedrs ir deviņpadsmit gadus vecs melnais pui-sietis no Baltimoras, notiesāts uz astoņiem gadiem par kreka tirgo�anu. D�ereds ir līdzīgs tūksto�iem citu zēnu, kas redzēti pēdējos piecos gados, - jauns melnais no pilsētas centrālās daļas, māte, viņam piedzimstot, vēl tīne, tēvs sen nozudis. Viņ� pamet skolu no desmitās klases un dabū trauku mazgātāja darbu. Kad māte nokļūst cietumā, viņ� pārceļas pie vecmāmiņas, kas audzināja veselu baru brālēnu. Viņ� sāk lietot kreku, pēc tam to pārdot. Lai kāda bijusi dzīve uz ielas, D�erards ir labdabīgs, bez zemiskuma iezīmēm. Viņa pagātnē nav vardarbības, un dzīve nav izniekota cietumā. Viņ� ir viens no miljona melno, kurus nodokļu maksātāji uztur cietumos. Ieslodzīto skaits mūsu valstī tuvojas divarpus miljoniem, un proporcionāli tas ir lielākais skaits jebkurā kaut cik civilizētā valstī.

Nepatīkams kameras biedrs nav nekas neparasts. Man bija tāds, kam miega nevajag daudz un kas savu iPod spēlēja visu nakti. Skaļru-nī�i, kādi jālieto pēc desmitiem vakarā, viņam bija ausīs, ta�u ieregu-lēti tik skaļi, ka mūziku nevarēja nedzirdēt. Man vajadzēja trīs mēne�us lai nanāktu nārcel�anu. D�erards noteikumus tomēr saprot. Viņ� pastāstīja, ka reiz ne vienu vien nedēļu gulējis pamestā automa�īnā un gandrīz nosalis līdz nāvei. Nekas ļaunāks nevar būt.

Mēs ar D�erardu sākam dienu se�os no rīta, kad tiekam modināti ar zvanu. Ātri apvelkam savas cietuma drēbes, mēģinādami dot viens otram tik daudz vietas, cik desmit reiz divpadsmit pēdu lielā telpa atļauj. Saklājam gultas. Viņam ir aug�ējā, jo man kā vecākam pienākas apak�ējā. Pusseptiņos ejam uz ēdamzāli brokastīs.

Ēdamzālē ir neredzamas barjeras, kas nosaka vietu, kur katram pienākas sēdēt un ēst. Tajā ir melno sekcija, balto un brūno sekcijas. Uz sajauk�anu skatās caur pieri, un gandrīz nekad tā nenotiek. Kaut arī Frostburga ir nometne, tā tik un tā ir cietums, kur stresa netrūkst. Viens no svarīgākajiem etiķetes noteikumiem ir savstarpēji ievērot vietas. Nekad nelīst rindā priek�ā. Ne pēc kā nesniegties. Ja vajag sāli vai piparus, palūdz kādam, lai pasniedz. Luisvilā, manā iepriek�ējā mājvietā, kautiņi ēdamzālē nebija nekas neparasts, un parasti tie sākās, ja kāds stulbenis ar asiem elkoņiem ielīda cita teritorijā.

�eit mēs ēdam lēni un ar tādām manierēm, ka nezinātājs brīnītos, uzzinājis, ka pie galda sē� notiesātu kriminālistu bars. Tiku�i ārā no �aurajām kamerām, mēs izbaudām ēdamzāles pla�umu. Te netrūkst pavilk�anas uz zoba, rupju joku un sarunu par sievietēm. Man gadījies satikt cilvēkus, kas nosēdēju�i laiku alā jeb viennīcā, un tie�i sabiedrības trūkums tur liek sevi just vissmagāk. Da�s to pārdzīvo bez problēmām, bet vairums sāk jukt prātā jau pēc da�ām dienām. Pat vislielākajiem vientuļniekiem, un cietumā tādu netrūkst, vajadzīga cilvēku sabiedrība.

Pēc brokastīm D�erards piesakās darbā par apkopēju, lai berztu grīdas. Man vēl ir stunda laika, lai pieteiktos bibliotēkā, un tikmēr eju uz kafijas telpu lasīt avīzes.

Izskatās, ka arī �odien Foseta lietas izmeklē�ana uz priek�u nav pavirzījusies. Tomēr interesanti, ka tiene�a vecākais dēls sūdzējies Post reportierim, ka FIB slikti apgādā ģimeni ar jaunāko informāciju. FIB uz to nereaģē.

Ar katru nākamo dienu spriedze pieaug.

Vakar reportieris rakstīja, ka FIB izrāda interesi par Naomi Klēri-jas biju�o vīru. Viņu �ķir�anās pirms trim gadiem bijusi skandaloza, abas puses apsūdzēju�as viena otru laulības pārkāp�anā. Reportieris no saviem informācijas avotiem uzzinājis, ka FIB pratinājis biju�o vīru vismaz divas reizes.

Bibliotēka atrodas piebūvē, kurā ir arī neliela kapela un sanitārais punkts. Tā ir tie�i �etrdesmit pēdas gara un trīsdesmit plata ar �etrām atsevi�ķām kabīnēm, pieciem personālajiem datoriem un trim gariem galdiem, pie kuriem ieslodzītajiem atļauts lasīt, rakstīt un nodarboties ar pētījumiem. �eit ir ari desmit plaukti, kuros arvien ir kādi piecpadsmit tūksto�i grāmatu, galvenokārt cietos vākos. Frost-burgā mēs katrs savā kamerā drīkstam turēt ne vairāk kā desmit grāmatu mīkstajos vākos, kaut patiesībā to katram ir vairāk. Ieslodzītais var apmeklēt bibliotēku brīvajā laikā, un noteikumi ir visai elastīgi. Nedēļā var izdot divas grāmatas, un pusi laika es pavadu, pārbaudot laikā nenodotās grāmatas.

Ceturto daļu mana laika aizņem cietuma advokāta darbs, un �odien man ir jauns klients. Romāns ieradies no mazas Ziemeļkaro-līnas pilsētas, kur viņam piederējis lombards, kas specializējies zagtu mantu, galvenokārt iero�u, tirdzniecībā. Viņu apgādāja da�as kokaīnu lietojo�u idiotu bandas, kas laupīja turīgas mājas gai�ā dienas laikā. Darbojoties pagalam primitīvi, zagļi tika pieķerti pie rokas, un jau pēc minūtes viņi cits par citu pļurkstēja visu, ko zināja. Romāns drīz bija ievilkts �ajā lietā un dabūja iepazīties ar federālās sistēmas varmācību. Viņ� sacīja, ka neko nezina, turklāt izrādījās, ka tiesas norīkotais advokāts tiesas zālē ir pats dumjākais.

Neuzskatu sevi par ekspertu krimināllietās, ta�u jebkur� zaļ� pirmā kursa students varētu uzskaitīt Romana advokāta kļūdas tiesas laikā. Romanam piesprieda septiņus gadus, un viņa lieta patlaban ir apelācijā. Viņ� atnes savus �juridiskos dokumentus� - papīru kaudzi, ko katram ieslodzītajam ir tiesības turēt savā kamerā, - un mēs tos caurskatām manā mazajā ofisā, kur ir personiskās un citiem ieslodzītajiem neatļautas lietas. Romāns nerimstas, kamēr nav beidzis gausties par slikto aizstāvības advokātu, un es jau drīz tam

piekritu. Neefektīva advokāta palīdzība ir galvenā notiesāto sūdzība, ta�u tā reti kļūst par pamatu apelācijas caurskatī�anai lietās, kurās nav piespriests nāves sods.

Mani uzmundrina iespēja uzbrukt slikta advokāta darbam, kas brīvībā pelna maizi, izlikdamies daudz labāks, nekā ir patiesībā. Kopā ar Romānu pavadu stundu, un mēs norunājam vēl vienu tik�anos.

Par tiesnesi Fosetu uzzināju no viena no maniem pirmajiem klientiem. �is cilvēks par katru cenu gribēja tikt ārā no cietuma un domāja, ka es spēju darīt brīnumus. Viņ� precīzi zināja, kas ir namiņa pirmā stāva seifa, un viņu bija apsēdusi doma, ka seifa saturs, kamēr tas nav mainījis atra�anās vietu, jādabū savās rokās.

Atkal esmu nometnes priek�nieka kabinatā, un kaut kas ir noticis. Priek�nieks uzvilcis tum�u uzvalku, baltu stērķelētu kreklu, raibu kaklasaiti, un viņa svaigi novaskotie kovboja zābaki ar smailajiem purngaliem spīd. Viņ� ir tikpat pa�pārliecināts kā vienmēr, ta�u tāds kā sanervozējies.

- Es nezinu, ko tu viņiem esi sastāstījis, mister Banister, - viņ� saka, - ta�u tavs stāsts viņiem ir iepaticies. Negribu atkārtoties, bet, ja tu domā dzīt velnu, maksa par to būs dārga.

- Tā nav velna dzī�ana, ser. - Man ir aizdomas, ka cietuma priek�nieks klausījies aiz durvīm un labi zina, ko esmu teicis.

- Pirms divām dienām viņi atsūtīja uz �ejieni �etrus aģentus, kas izo�ņāja visas maliņas, gribēja zināt, ar ko tu turies kopā, kam esi sniedzis juridisku palīdzību, ar ko spēlē dambreti, kur strādā, ar ko kopā ēd, ar ko kopā ej du�ā, kam zvani un tā tālāk, un tā tālāk.

- Du�ā es eju viens pats.

- Manuprāt, viņi cen�as noskaidrot, kas ir tavi draugi. Tev tā ne�ķiet?

- Nezinu, ser, ta�u mani tas nepārsteidz. Varu domāt tikai to pa�u.

Es zināju, ka FIB lo�ņā pa Frostburgu, kaut arī aģentus nebiju

redzējis. Cietumā saglabāt noslēpumus ir ārkārtīgi grūti, īpa�i, ja uzrodas cilvēki no citurienes un sāk uzdot jautājumus. Pēc manām domām un pa�a pieredzes, tas bija neveikls mēģinājums rakties manā pagātnē.

- Tagad viņi ir atgriezu�ies, - priek�nieks saka. - Viņi teica, ka ieradīsies desmitos un uz ilgāku laiku.

Bija bez piecām minūtēm desmit no rīta. Vēders atkal sāpīgi sa�ņaudzās, un es mēģināju elpot dziļi, lai tas nebūtu manāms. Paraustīju plecus, it kā nekas sevi�ķs nav noticis.

- Kas atnāks?

- Ja es to zinātu.

Pēc da�ām sekundēm iedūcās telefons, un sekretāre nodod priek�niekam ziņu.

A/Iēs esam tajā pa�ā istabā blakus nometnes priek�nieka kabinetam. Viņ�, protams, nepiedalās. Atgriezu�ies aģenti Hanskis un Erardi kopā ar dusmīgu jaunu cilvēku, vārdā Danlīvijs, Vird�īni-jas dienvidu apgabala Savienoto Valstu Roanokas prokurora palīgu.

Es saņemu dū�u, lai izskatītos ticams un ieinteresēts. Mana mazā nopratinātāju grupa �ķiet daudz iespaidīgāka.

Kaut arī Danlīvijs ir jaunākais no trim, viņ� ir federālais prokurors, bet divi pārējie - parasti federālie kruķi. Un tāpēc Danlīvijs �obrīd jūtas vecākais, izskatās visai pa�pārliecināts, kas cilvēkam viņa stāvoklī nav nekas neparasts. Labi, ja pirms pieciem gadiem viņ� beidzis juridisko skolu, un jādomā, ka galvenais runātājs būs viņ�.

- Acīmredzot, mister Banister, - viņ� iesāk pretīgā augstprātīgā tonī, - mēs nebūtu �eit, ja mums nebūtu zināma interese par jūsu nelielo stāstiņu.

Nelielo stāstiņu? Pūslis, nekas vairāk.

- Vai varu jūs uzrunāt par Malkolmu? - viņ� jautā.

- Turēsimies pie mistera Banistera un mistera Danlīvija, vismaz pagaidām, - es atbildu. Esmu ieslodzītais un jau kur tos gadus neesmu saukts par misteru Banisteru. �ī uzruna man gandrīz patīk.

- Lai tā būtu, - Danlīvijs noskalda, ātri iebā� roku kabatā, izvelk garenu ierakstī�anas ierīci un noliek uz galda starp mani vienā pusē un viņu trijotni otrā pusē.

- Es labprāt ierakstītu mūsu sarunu, ja neiebilstat.

Ar �o gājienu mana lieta izdara gigantisku lēcienu uz priek�u. Pirms nedēļas Hanskis un Erardi izvilka rakstāmos un gau�i negribīgi izdarīja da�as piezīmes. Tagad valdība grib fiksēt katru vārdu. Es paraustu plecus un pasaku:

- Man vienalga.

Viņ� nospie� slēdzīti un saka:

- Tātad jūs sakāt, ka zināt, kas nogalināja tiesnesi Fosetu, un jūs gribat apmainīt �o informāciju pret biļeti izkļū�anai no �ejienes. Un, ticis ārā, jūs vēlaties aizsardzību. Tādas būtu mūsu darījuma pamatnostādnes?

- Pilnīgi pareizi, - es atbildu, atdarinādams viņa runas veidu.

- Kāpēc man būtu jums jātic?

- Tāpēc, ka es zinu patiesību, un tāpēc, ka jūs tai neesat tiku�i ne tuvumā.

- Kā jūs to varat zināt?

- Es vienkār�i zinu. Ja jums būtu vērā ņemams aizdomās turamais, jūs neatrasos �eit un ar mani nerunātu.

- Vai jums ar slepkavu ir kāds kontakts?

- Uz �o jautājumu nav atbildes.

-Jums kaut kas mums jādod, mister Banister, kas tāds, lai mums rastos lielāka ticība jūsu piedāvātajam mazajam darījumam.

- Es gan to nesauktu par mazu.

- Mēs varam to saukt, kā vēlaties. Kāpēc jūs �o darījumu neizskaidrotu? Kā, pēc jūsu domām, �im lielajam darījumam jānotiek?

- Labi. Tam jābūt slepenam, visaugstākā mērā konfidenciālam. Mums ir rakstiska vieno�anās, kuru apstiprinājusi Savienoto Valstu prokuratūra gan ziemeļu apgabalā, kur es tiku notiesāts un ieslodzīts, gan dienvidu apgabalā, kur notiek izmeklē�ana. Uz �īs vieno�anās jābūt tiesne�a Sleitera parakstam, kas mani tiesāja. Kad vieno�anās būs panākta, es nosauk�u slepkavas vārdu. Jūs viņu notversiet, veiksiet izmeklē�anu, un, kad lielā �ūrija apsūdzēs viņu slepkavībā, mani tūlīt pārvieto uz citu cietumu. Izņēmuma kārtā es vairs neizcie�u sodu. Es atstāju �ejieni it kā pārvieto�anai uz citu vietu, bet īstenībā nonāku jūsu liecinieku aizsardzības programmā. Mans ieslodzījums tiek nomainīts, personas dati likvidēti, vārds mainīts, un dro�i vien man būs vajadzīga plastiskā ķirurga palīdzība izskata pārveido�anai. Es dabūju jaunus dokumentus, jaunu izskatu, kaut kur jauku federālu darbu un piedevām izziņoto naudas balvu.

Man pievērsti trīs akmenscieti skatieni. Beidzot Danlīvijs nosaka:

- Tas ir viss?

- Tas ir viss. Un runa par kaut ko citu nevar būt.

- Nu gan, - kā �okā izdve� Danlīvijs. - �ķiet, jums ir bijis ļoti daudz laika, lai to izdomātu.

- Daudz vairāk nekā jums.

- Bet ja jūs kļūdāties? Kas notiks, ja mēs saņemam ciet nepareizo cilvēku, kaut kādā veidā panākam apsūdzību, jūs esat atbrīvots, bet pēc tam neko nevaram pierādīt?

- Tā būs jūsu problēma. Ja salaidīsiet grīstē pirmstiesas izmeklē�anu, pa�i būsiet vainīgi.

- Labi. Bet, ja reiz mums ir īstais cilvēks, kā būs ar pierādījumiem?

-Jūsu rīcībā ir visa federālā valdība. Dabūju�i slepkavu, jūsu cilvēki noteikti spēj atrast pietiekami daudz pierādījumu. Jūsu vietā visu es nevaru izdarīt.

Lai skats būtu dramatiskāks, Danlīvijs pieceļas, izstaipās un soļo uz istabas galu kā iegrimis dziļās domās. Atgriezies viņ� apsē�as un pievēr� man cie�u skatienu.

- Manuprāt, mēs tikai �ķie�am laiku, - viņ� blefo tik neveikli kā zēns, kuram �ajā telpā vispār nebūtu, ko darīt. Hanskis, veterāns, viegli noliec galvu un samiedz acis. Viņam grūti noticēt zēna nemākulībai. Erardi nenovēr� no manis skatienu, un es jūtu tajā izmisumu. Es jūtu arī spriedzi starp FIB un Savienoto Valstu prokuratūru, bet tas nav nekas jauns.

Lēni pieceļos kājās un saku:

-Jums taisnība. Mēs velti tērējam laiku. Es netik�os ar jums tik ilgi, līdz atsūtīsiet kādu, kam nav mātes piens uz lūpām. Esmu jums pateicis, kas man sakāms, un mūsu nākamajā sarunā gribētu pie galda misteru Viktoru Vestleiku un kādu no jūsu bosiem, mister Dan-līvij. Es izie�u no istabas, ja tajā būsiet jūs.

To pateicis, es aizeju. Verot ciet durvis, es atskatos un redzu Hanski berzējam deniņus.

Viņi atgriezīsies.

TTik�anos varēja ieplānot Hūvera ēkā Pensilvānijas avēnijā Va�ingtonā. Viktors Vestleiks priecātos, ja driz atgrieztos mājās, satiktu bosu, uzmestu skatienu saviem darbiniekiem, kopā ar ģimeni ieturētu jaukas vakariņas un tā tālāk. Tomēr direktors gribēja doties ātrā izbraukumā. Uz da�ām stundām ēku vajadzēja atstāt, tāpēc viņ� iesēdināja savu pavadonību elegantā privātā lidma�īnā, vienā no �etrām, kas ir FIB rīcībā, un devās �etrdesmit piecu minū�u lidojumā uz Roanoku.

D�ord�s Maktavejs bija se�desmit vienu gadu vecs, karjeras cilvēks, ne politisks ieliktenis, kaut ari viņa politika viegli varēja nokaitināt prezidentu. Va�ingtonas politiķu aprindās gan nerimās baumas, ka nez vai Maktavejs cen�as saglabāt �o posteni. Prezidentam bija vajadzīgs jauns FIB direktors. Pēc �etrpadsmit �ajā darbā pavadītiem gadiem Makavejam bija laiks iet. Morāle Hūvera ēkā nebija no augstākajām, tāpēc te baumoja. Da�us pēdējos mēne�us Maktavejs reti laida garām izdevību pamest Va�ingtonu kaut vai uz pāris stundām.

Turklāt pievēr�anās tādam vecmodīgam noziegumam kā slepkavība glu�i vai atsvaidzināja. Jau desmit gadus viņ� apkaroja terorismu, un varēja atrasties pavisam niecīgs mājiens, ka Foseta nāvei ir sakars ar Al-Qaeda vai pa�māju grupējumiem. Slavas pilnās organizētās noziedzības apkaro�anas un naudas viltotāju ķer�anas dienas bija paliku�as pagātnē.

Roanokā pie lidma�īnas trapa jau gaidīja melns d�ips, un Maktavejs ar savu komandu tika aizvesti tādā ātrumā, it kā viņus vērotu un gaidītu snaiperi. Jau pēc minūtes viņi piebrauca pie �Saldētavas� un steidzīgi iegāja pa durvīm.

Direktors uz notikuma vietu bija izbraucis divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, vajadzēja celt īpa�o uzdevumu vienības cīņas garu un likt vīriem saprast. ka nar spīti prorresa trūkumam, vinu darbam ir visaugstākā prioritāte. Otrkārt, vajadzēja pievilkt gro�us. Kad �igli bija apstaigātas uz ātru roku iekārtotās telpas un paspiestas rokas, direktoru Maktaveju aizveda uz īsu sanāksmi lielākajā telpā.

\^ņ� sēdēja blakus Viktoram Vestleikam, vecam draugam, un, ēzdams virtuļus, vecākais izmeklētājs ātri iepazīstināja ar pēdējo dienu veikumu, kas nebija liels. Informēt Maktaveju būtu lieki, jo pēc slepkavības viņ� sarunājās ar Vestleiku vismaz divreiz dienā.

- Parunāsim par Banisteru, - Maktavejs noteica pēc pusstundu garā stāstījuma, kurā nebija nekā jauna. Apkārt pa galdu ātri tika padots cits ziņojums.

- Tur ir pēdējie jaunumi, - sacīja Vestleiks. - Mēs sākām ar vidusskolas klasesbiedriem, pēc tam pārgājām uz koled�u un juridisko skolu, bet tur nav piemērotu aizdomās turamo. Neviena drauga vai tuva paziņas ceļi ar Fosetu nav krustoju�ies. Neviena bandas dalībnieka, narkotiku tirgotāja vai nopietna noziedznieka. Pēc tam mēs izsekojām tik daudz klientu, cik iespējams, kaut arī tas nebija viegli, jo nevar dabūt piekļuvi pie daudzām viņa vecajām lietām. Arī te nekā interesanta. Kādus desmit gadus viņ� palīdzējis diviem mazpilsētas advokātiem afroamerikāņiem, un �ī operācija nedeva galīgi neko.

- Vai viņam biju�as kādas darī�anas tiesne�a Foseta tiesā? - Maktavejs gribēja zināt.

- Nevienā reģistrā nav minēts, ka viņ� tur būtu piedalījies kādas lietas izskatī�anā. Federālā darba viņam bijis maz, turklāt viņa darbības lauks ir Vird�īnijas ziemeļu apgabals. Jāteic godīgi, ka misters Banisters nav bijis pieprasīts tiesas advokāts.

-Jūs tātad uzskatāt: lai kas nogalinājis Fosetu, misters Banisters �o cilvēku saticis cietumā, protams, ja pieņem, ka viņ� zina patiesību.

�Tiesa. Soda pirmos divdesmit divus mēne�us viņ� izcietis Luis-vilā Kentuki, vidēja re�īma iestādē ar diviem tūksto�iem ieslodzīto. Tur viņam biju�i trīs da�ādi kameras biedri un viņ� strādājis veļas mazgātavā un virtuvē. Vēl viņ� pilnveidojis savu cietuma advokāta prasmi un patie�ām palīdzējis vismaz pieciem ieslodzītajiem izkļūt

no cietuma. Mums ir saraksts ar piecdesmil- cilvēkiem kurus -vins varētu būt pazinis diezgan labi, ta�u noskaidrot visus, ar ko viņ� kontaktējies Luisvilā, nav iespējams. Tas pats sakāms par Frostburgu. Pēdējos trīs gadus viņ� te atradies vienlaikus ar tūkstoti cilvēku.

- Cik gar� ir jūsu saraksts? - pajautāja Maktavejs.

- Vairāk vai mazāk, bet kādi simt desmit cilvēki, ta�u par lielāko daļu nav pārliecības.

- Cik no viņiem tiesājis Fosets?

- Se�us.

- Tātad no Banistera cietuma laika neviena īsta aizdomās turamā?

- Vēl nav, ta�u mēs turpinām rakt. Ņemiet vērā, �ī ir mūsu otrā teorija, un saskaņā ar to tiesnesi nogalinājis cilvēks, kas turējis uz viņu ļaunu prātu tiesas bēdīgā iznākuma dēļ. Saskaņā ar pirmo teoriju notikusi laupī�ana ar slepkavību.

- Vai tev ir tre�ā teorija? - Maktavejs pajautāja.

- Miru�ās sekretāres greizsirdīgais vīrs, - atbildēja Vestleiks.

- Tikai tā nav ticama, vai ne?

- Taisnība.

- Vai tev ir ceturtā teorija?

- Nē, �oreiz nav.

Direktors Maktavejs iemalkoja kafiju un paziņoja:

- �ī kafija patie�ām nav laba.

Divi pakalpiņi no telpas otra gala tūlīt nozuda, lai meklētu labāku.

- Atvainojiet, - ierunājās Vestleiks. Visi labi zināja, ka direktors ir nopietns kafijas dzērējs un viņa prasībām neatbilsto�a dzēriena pasnieg�ana bija nepatīkams starpgadījums.

- Un vēlreiz par Banistera pagātni? - viņ� pajautāja.

- Desmit gadi, korupcija un sazvērestība, pirms vairākiem gadiem iejaukts Barija Rafko afērās, bet nav bijis no galvenajiem. Viņ� nokārtojis Barijam da�us darījumus ar zemi un pats iedzīvojies apsūdzībā.

- Tātad viņ� nedzīvojās pa gultu ar se�padsmitgadīgām meitenēm?

- Ak nē, to darīja mūsu kongresmenis. Banisters �ķiet krietns zēns, kādreizējais jūras kājnieks, kas izraudzījies nepareizu klientu.

_ \vins hiia vainigs vai ne?

- Zvērinātie domāja, ka vainīgs. Arī tiesnesis. Cilvēkam bez vainas desmit gadus nedod.

Direktora priek�ā tika nolikta cita kafijas tase, viņ� to paostīja un, visiem aizturot elpu, beidzot iedzēra vienu malku. Tad vēl vienu, un visi uzelpoja.

- Kāpēc mēs ticam Banisteram? - Maktavejs pajautāja.

Vestleiks ātri nodeva jautājumu tālāk:

- Hanskis.

Aģents Kriss Hanskis sēdēja kā uz adatām. Viņ� nokrek�ķinājās un sāka runāt.

- Neesmu dro�s, vai mēs ticam Banisteram, ta�u viņ� atstāj labu iespaidu. Izjautāju viņu divas reizes, rūpīgi vēroju un nemanīju krāp�anās pazīmes. Viņ� ir ar gai�u galvu, viltīgs un saprot, ka, melojot mums, neko neiegūs. Pilnīgi iespējams, ka piecos cietumā pavadītajos gados viņ� saticis kādu, kas gribējis novākt tiesnesi Fosetu vai viņu aplaupīt.

- Un mums patie�ām nav ne jausma, kur� tas var būt?

Hanskis paskatījās uz Viktoru Vestleiku, kas sacīja:

- Uz �o brīdi tā tas ir. Ta�u mēs turpinām rakt.

- Man nepatīk iespēja atklāt slepkavas identitāti, vadoties no tā, ko misters tiesnesis varētu būt iemetis cietumā, - Makteveja vārdi �ķita pilnīgi loģiski. - Mēs varam sekot tuk�iem pavedieniem vēl desmit gadus. Kāda ir ēnas puse darījumam ar Banisteru? Tas vīrs ir blēdīgs �baltā apkaklīte�, kur� jau nosēdējis piecus gadus par kriminālu darbību, kas starp citām lietām �ķiet visai nekaitīga. Vai tu tā nedomā, Vik?

Viks nopietni palocīja galvu.

Maktavejs turpināja:

- Un tā �is cilvēks tiek ārā no cietuma. Viņ� nav nedz sērij slepkava, nedz seksuāls noziedznieks. Ja viņam izrādās taisnība, lieta ir atrisināta, bet mēs varam iet mājās. Un, ja �is cilvēks mūs piekrāpj, tad ta liela brēka?

�ajā brīdī neviens pie galda nespēja paredzēt, cik liela būs brēka.

-kas pret to iebilst?- � noprasija Maktavejsrpic

- Savienoto Valstu prokurors, kas nav klāt, - sacīja Vestleiks.

- �ajā ziņā pārsteigumu nebūs, - sacīja Maktavejs. - Es tiekos ar ģenerālprokuroru rīt pēcpusdienā. Savienoto Valstu prokuroru es varu neitralizēt. Ir vēl citas problēmas?

Hanskis nokrek�ķinājās atkal.

- Ziniet, ser, misters Banisters uzstāj, ka viņ� nenosauks vārdu, iekams federālais tiesnesis nebūs parakstījis pavēli par soda mīkstinā�anu. Nezinu, kas tur var iznākt, - kad lielā �ūrija mūsu noslēpumaino slepkavu notiesās, sods ta�u automātiski tiks mīkstināts.

Maktavejs viņu atsēdināja.

- Mums ir advokāti, kam ar to jānodarbojas. Vai Banisteram ir advokāts?

- Cik zinu, tad ne.

- Vai viņam tāds vajadzīgs?

- Es labprāt viņam to pajautātu, - sacīja Hanskis.

- Nodarīsim �o lietu līdz galam, labi? - Maktavejs nepacietīgi sacīja. - �ajā gadījumā saulainā puse ir liela, ēnas puse - maza. Ja ņem vērā līdz�inējo progresu, lietas izmeklē�anā jāpanāk lūzums.

Federālā kriminālprocesa 35. pants paredz tikai vienu veidu atbrīvo�anai no ieslodzījuma. Tas ir brīnumaini loģisks un ideāli piemērots manai situācijai. Ja ieslodzītais var līdzēt atrisināt citu noziegumu, kas interesē FIB, sodu var samazināt. Protams, nepiecie�ama izmeklējo�o institūciju - FIB, CIP, DEA, ATF - un ari tiesas, kura cilvēku tiesājusi, sadarbība.

Ja viss ies pēc plāna, drīz man var rasties iespēja tikties ar godājamo tiesnesi Sleiteru un �oreiz pēc maniem noteikumiem.

FIB vīri ir atgriezu�ies.

ISJometnes priek�nieks pēdējā laikā izturas pret mani labāk. Viņ� izdomājis, ka viņam pieder balva, kuru grib dabūt da�i lieli vīri, un vēlas būt notikumu virpulī. Apsē�os pie nometnes priek�nieka galda, un viņ� pajautā, vai vēlos kafiju. �is piedāvājums ir tik sirreāls, ka ar prātu gandrīz nav aptverams, - visvarenais nometnes priek�nieks piedāvā ieslodzītajam kafiju.

- Labprāt, - es saku. - Melnu.

Priek�nieks nospie� pogu un pasaka mūsu vēlmes sekretārei. Es pamanu, ka �odien viņ� uzlicis apro�u pogas, - tā ir laba zīme.

- �odien te ieradīsies lielie vīri, Mel, - viņ� paziņo tik pa�apmierināti, it kā slepkavas meklē�anu koordinētu viņ�. Tā kā tagad esam labi �omi, viņ� sauc mani vārdā. Līdz �im esmu bijis tāds Banisters un �itāds Banisters.

- Kas? - es jautāju.

- īpa�o uzdevumu vienības direktors Viktors Vestleiks no Va�ingtonas un bars juristu. Es teiktu, ka tu esi viņu uzmanības centrā.

Es nevaru nepasmaidīt, bet tikai mirkli.

- Tas tips, kas nogalināja tiesnesi Fosetu, vai viņ� kādreiz bijis tepat Frostburgā? - nometnes priek�nieks grib zināt.

- Atvainojiet, priek�niek, bet es nevaru atbildēt.

- Jādomā, ka vai nu �eit, vai Luisvilā.

- Varbūt. Bet varbūt es pazinu viņu pirms nokļū�anas cietumā.

Viņ� sarauc pieri un paberzē zodu.

- Saprotu, - viņ� nomurmina.

Atnes paplāti ar kafiju, un pirmo reizi pēc ilgiem gadiem es dzeru no krūzītes, nevis no papīra vai plastmasas trauciņa. Mēs aizvadām piecas minūtes, tuk�i pļāpājot. Piecas pāri vienpadsmitiem sekretāre informē pa iek�ējo telefonu: �Viņi ir klāt.� Es sekoju priek�niekam uz jau zināmo konferen�u telpu.

Pieci vīri tādos pa�os tum�os uzvalkos, tādos pa�os baltos kreklos ar aizpogātu apkaklīti, ar tādām pa�ām neuzkrīto�ām kaklasaitēm. Ieraugot viņus pūlī pusjūdzes attālumā, es teiktu: �Jā, FIB.�

Mēs izejam parasto stīvo iepazī�anās rituālu, un cietuma priek�nieks negribīgi atvainojas, ka viņam jāiet. Es sē�u vienā galda pusē, un pieci mani jaunie draugi - otrā. Viktors Vestleiks sē� pa vidu, no viņa pa labi - aģents Hanskis un jauna seja, aģents Sesvoters. Neviens no abiem neteiks ne vārda. No Vestleika pa kreisi ir divi Savienoto Valstu prokurora palīgi - Mangrums no Vird�īnijas dienvidu apgabala un Kredoks no ziemeļu. Zaļknābis Dalīvijs atstāts mājās.

Pagāju�ajā naktī pēc pusnakts pāri gāja pērkona negaiss, un Vestleiks sarunu iesāk ar to:

- Negaiss pa nakti tā nekas, vai ne?

Es paskatos uz viņu ar samiegtām acīm.

- Patie�ām? Mēs runāsim par laiku?

Tas aizķer, ta�u viņ� ir profesionālis. Seko smaids, kluss rūciens un pēc tam:

- Nē, mister Banister, neesmu ieradies runāt par laiku. Mans boss domā, ka mēs varētu panākt vieno�anos, un tāpēc esmu �eit.

- Lieliski. Un, jā, vētra bija pamatīga.

- Mēs gribētu uzklausīt jūsu noteikumus.

- Manuprāt, jums tie ir zināmi. Lietā tiek likts 35. pants. Mēs, tas ir, mēs visi, parakstām vieno�anos, un es nosaucu tā cilvēka vārdu, kas nogalināja tiesnesi Fosetu. Jūs viņu apcietināt, veicat izmeklē�anu, darāt, kas darāms, un, kad lielā federālā �ūrija izvirza viņam apsūdzību, es izeju brīvībā. Tajā pa�ā dienā. Mani no Frostburgas pārvieto, un es pazūdu liecinieku aizsardzības programmā. Sods nav vairs jāizcie�; nav vairs kriminālas pagātnes; nav vairs Malkolma Banistera. Vieno�anos paraksta ģenerālprokurors, tā ir konfidenciāla, nolikta aiz atslēgām un aprakta.

- Ģenerālprokurors?

-Jā, ser. Es neuzticos jums vai kādam citam �ajā istabā. Es neuzticos tiesnesim Sleiteram vai citam federālajam tiesnesim, prokuroram, prokurora palīgam, FIB aģentam un jebkuram citam, kas strādā federālajā valdībā. Dokumentiem jābūt nevainojamiem, vieno�anās nav atsaucama. Kad slepkavam izvirzīta apsūdzība, es aizeju. Punkts.

- Vai jūs izmantosiet advokāta pakalpojumus?

- Nē, ser. Es varu ar to visu tikt galā pats.

- Iebildumu nav.

Mangrums piepe�i liek galdā lietu un izņem no tās vairākas dokumenta kopijas. Viņ� padod kopiju pāri galdam, un tā apstājas man pretī ideālā stāvoklī. Es paskatos uz dokumentu, un sirds iedunas. Galviņa ir tāda pati kā visiem lūgumiem un sankcijām, kas atrodas manā lietā: �Savienoto Valstu Va�ingtonas apgabaltiesai, Kolumbi-jas apgabalā; Amerikas Savienotās Valstis pret Malkolmu Banisteru.� Lapas vidū ar lielajiem burtiem rakstīts: �35. PANTA LŪGUMS.�

- Tas ir tiesas rīkojuma priek�likums, - saka Mangrums. - Tas ir sākumpunkts, ta�u tā sagatavo�ana prasīja zināmu laiku.

Pēc divām dienām mani nosēdina forda visurgājēja aizmugures sēdeklī un aizved no Frostburgas. Pirmo reizi pēc iera�anās pirms trim gadiem es izeju no nometnes. �odien uz kājām nav ķē�u, tikai rokas priek�ā saslēgtas dzel�os. Man ir divi �omi tiesu izpildītāji, vārdi lai paliek, jo abi ir pietiekami jauki. Kad par laiku esam izrunāju�ies, viens no viņiem pajautā, vai nezinu kādu labu anekdoti.

Pietiek kopā ieslēgt se�simt vīru un dot viņiem daudz brīva laika, lai anekdotes nāktu kā no pārpilnības raga.

- Nevainīgu vai rupju? - es jautāju, kaut ari zinu, ka cietumā ir maz nevainīgu anekdo�u.

- Rupju, protams, - saka �oferis.

Es da�as pastāstu un, jūdzēm skrienot uz priek�u, varu klausīties smieklus. Mēs esam uz 68. maģistrāles, kas iet cauri Heiger-staunai, un brīvības sajūta jūsmina. Kaut arī roku dzel�os, es gandrīz spēju sajust dzīves gar�u. Vēroju satiksmi un sapņoju, ka man atkal būs automa�īna un varē�u braukt, kur vēlos. Krustojumos redzu ātrās ēdinā�anas restorānus, un no domas par burgeru un frī kartupeļiem sāk tecēt siekalas. Es redzu pārīti ieejam veikalā un gandrīz sajūtu viņas miesas pieskārienu. Alus zīme bāra logā uzdzen slāpes. Reklāmas dēlis, kas reklamē kruīzus pa Kārību jūru, aiznes mani citā pasaulē. Jūtos, it kā būtu atradies aiz atslēgas veselu gadsimtu.

Pa 70. maģistrāli mēs nogrie�amies uz dienvidiem un jau drīz esam pie ceļu sadalījuma uz Va�ingtonu un Baltimoru. Trīs stundas pēc izbrauk�anas no Frostburgas mēs ierodamies pie federālās tiesas ēkas Kolumbijas rajona centrā. Ēkas iek�pusē roku dzel�us man noņem un es eju ar vienu tiesu izpildītāju priek�ā, otru aizmugurē.

Tik�anās notiek tiesne�a Sleitera kabinetā, viņ� ir dzēlīgs kā vienmēr un pēdējos piecos gados �ķiet novecojis par divdesmit gadiem. Viņ� uzskata mani par kriminālnoziedznieku un manu klātbūtni �ķiet nemanām. Jauki, man nav, ko teikt. Ir skaidri noprotams, ka no viņa biroja notiku�as daudzas sarunas ar Savienoto Valstu Ģenerālprokuratūru, FIB un Savienoto Valstu ģenerālprokuroru. Es saskaitu vienpadsmit cilvēkus pie galda. 35. panta lūgums ar tam pievienoto vieno�anos kļuvis apjomīgāks un aizņem divdesmit divas lapas. Katru vārdu esmu lasījis piecas reizes. Da�viet tiku pieprasījis pats savu formulējumu.

īsi sakot, vieno�anā ir iekļauts viss, ko vēlos. Brivība, jauna identitāte valdības aizsarrlzība un £150 000 naudas pēmiia.

Pēc parastās nokrek�ķinā�anās tiesnesis Sleiters uzņemas vadību.

- Viss turpmākais tiks pierakstīts, - viņ� saka, un tiesas reportieris sāk stenografēt. - Kaut arī lieta ir konfidenciāla un tiesas lēmums paliks noslēpumā, es vēlos, lai noklausī�anās būtu fiksēta.

Uz brīdi iestājas klusums, �aukst papīri.

- �is lūgums ir par Savienoto Valstu kriminālprocesa 35. panta piemēro�anu. Banister, vai jūs esat izlasījis lūgumu pilnībā, vieno�anos un par paredzēto kārtību?

- Esmu, Jūsu Godība.

- Un jūs esat advokāts vai, teiksim tā, biju�ais advokāts?

- Pilnīgi pareizi, Jūsu Godība.

- Vai esat apmierināts ar lūgumu, vieno�anos un paredzēto kārtību?

Skaidrs, ka esmu, veco zēn.

-Jā, ser.

- Un to, ka līdz apsūdzībai jūs paliekat Cietumu pārvaldes ieslodzījumā?

-Jā, ser.

Pēc papildu diskusijas par vieno�anās nosacījumiem tiesnesis Sleiters paraksta rīkojumu, un noklausī�anās ir galā. Viņ� neatvadās, un es viņu neizlamāju, kā būtu vēlējies. Jāsaka vēlreiz, ka tas ir brīnums, ka federālie tiesne�i ir nogalināti tik maz.

Pavadonības ieskautu, mani noved pa kāpnēm uz telpu, kur gaida vairāk melno uzvalku. Manis dēļ uzstādītas videokameras, un Viktors Vestleiks staigā uz priek�u un atpakaļ. Mani palūdz apsēsties galda galā ar seju pret kameru un piedāvā padzerties. Visi klāteso�ie ir ļoti nervozi un ar nepacietību gaida, kad nosauk�u vārdu.

Viņa vārds ir Kvinns Rakers, melnais vīrietis, trīsdesmit astoņus gadus vecs, no Kolumbijas apgabala dienvidrietumiem, pirms diviem gadiem par narkotiku tirgo�anu notiesāts uz septiņiem gadiem. Viņ� aizlaidās apmēram pirms trim mēne�iem un kop� tā laika nav redzēts. Viņ� nāk no lielas narkotiku tirgotāju ģimenes, kas rosīgi un veiksmīgi darbojusies daudzus gadus. Katrā ziņā viņi nav ielu tirgotāji, bet biznesmeņi ar kontaktiem pa Austrumu piekrasti uz aug�u un leju. Viņi cen�as izvairīties no vardarbības, bet no tās nebaidās. Viņi ir disciplinēti, uzticami un apņēmīgi. Vairāki ir nonāku�i cietumā. Vairāki ir nogalināti. Viņiem tās ir tikai pieskaitāmās izmaksas.

Es apklustu un ievelku elpu. Istabā valda klusums.

Vismaz pieci no melnajiem uzvalkiem izdara piezīmes. Vienam ir klēpjdators, un viņ� jau ir sameklējis Kvinna Rakera lietu. Rakers ir rīkojis vairākas bēg�anas un atrodas FIB piecdesmit visvairāk aizdomās turamo personu sarakstā, galvenokārt sakarā ar atra�anos Frostburgā kopā ar mani un bēg�anu no nometnes.

- Kā jau teicu, iepazinos ar Kvinnu Frostburgā, un mēs sadraudzējāmies. Kā jau daudzi ieslodzītie, viņ� bija pārliecināts, ka varu uzrakstīt burvju lūgumrakstu un dabūt viņu brīvībā, bet �is nebija tas gadījums. Viņam gāja smagi, jo Frostburgā bija viņa pirmā ieslodzījuma vieta. lā gadās ar da�iem jauniem zēniem, kas nav pabiju�i citos cietumos. Viņi neprot novērtēt nometnes gaisotni. Katrā ziņā, laikam velkoties uz priek�u, viņ� kļuva nemierīgs. Viņ� nespēja iedomāties, ka varētu nosēdēt vēl piecus gadus. Viņam ir sieva, pāris bērnu, nauda no ģimenes biznesa un rūpes par savu dro�ību. Viņ� bija pārliecināts, ka da�i no brālēniem var stāties viņa vietā un pievākt viņa daļu. Es daudz par to dzirdēju, bet neņēmu nopietni. Zēniem no bandām galvā netrūkst visādu drazu, un viņiem patīk pārspīlēt, īpa�i, kad runa ir par naudu un vardarbību. Ta�u Kvinns man patika. Varbūt viņ� bija man labākais draugs, kādu cietumā esmu ieguvis. Mēs nedzīvojām vienā kamerā, ta�u bijām tuvi.

- Vai tu zini, kāpēc viņ� aizlaidās? - jautā Viktors Vestleiks.

- Domāju gan. Kvinns tirgoja marihuānu un dzīvoja labi. Viņ� daudz to ari smēķēja. Kā jūs jau zināt, no federālās nometnes ātri izlido, ja pieķer ar narkotikām vai alkoholu. Uz stingrāko aizliegts. Kvinnam kāds pa�ukstēja, ka korekcijas virsnieki zina par viņa biznesu un grasās viņu notvert. Viņ� ir ārkārtīgi gudrs un atjautīgs un nekad neturēja narkotikas savā kamerā. Kā vairums melnā tirgus tirgotāju, viņ� slēpa savu mantu koplieto�anas vietās. Viņ� zināja, ka viņam ir uz pēdām un pieķer�anas gadījumā draud nosūtī�ana uz daudz sliktāku vietu. Tāpēc viņ� aizlaidās. Esmu pārliecināts, ka tālu viņam nebija jāiet. Varbūt tuvumā kāds gaidīja.

- Vai zināt, kur viņ� ir patlaban?

Es pamāju ar galvu un pēc brī�a saku:

- Viņam ir brālēns, nezinu, kā sauc, un tam pieder pāris striptīza klubu Norfolkā Vird�īnijā netālu no jūras karaspēka bāzes. Sameklējiet brālēnu, un jūs atradīsiet Kvinnu.

- Ar kādu vārdu?

- Nezinu. Zinu tikai to, ka tas nav Kvinns Rakers.

- Kā jūs to zināt?

- Atvainojiet, bet tā nav jūsu darī�ana.

�ajā brīdi Vestleiks pamāj aģentam pie durvīm, un tas pazūd. Meklē�ana ir sākusies.

- Parunāsim par tiesnesi Fosetu, - saka Vestleiks.

- Labi, - es atbildu. Es nevaru saskaitīt, cik rei�u esmu gaidījis �o bridi. Esmu to mēģinājis savas kameras tumsā bezmiega brī�os. Esmu to uzrakstījis rakstiski un pēc tam iznicinājis. Esmu izrunājis �os vārdus skaļi garajās, vientuļajās pastaigās gar Frostburgas robe�u. Man grūti noticēt, ka beidzot tas notiek.

- Bandas biznesa svarīgākā daļa ir kokaina transportē�ana no Maiami uz Austrumu piekrastes lielākajām pilsētām, galvenokārt

dienvidu virzienā uz Atlantu �arlstonu Beiliju �arloti Ri�mandu un tālāk. 95. maģistrāle ir iemīļotais mar�ruts, jo tas ir stipri noslogots, turklāt banda izmanto ari katru �tata �oseju un zemesceļu, kas atrodams kartē. Pārvadā�anai izmanto mūļus. Viņi iedod mūlim piecus tūksto�us dolāru par automa�īnas nomu un pielādē to pilnu ar kokaīnu nogādā�anai distribūcijas centrā - izvēlieties pilsētu. Mūlis nodod kravu, grie�as apkārt un brauc atpakaļ uz Dienvidfloridu. Kā izsakās Kvinns, deviņdesmit procentus kokaina, kas nonāk Manhe-tenā, ieved mūlis ar Maiami nomātu automa�īnu, kas brauc uz ziemeļiem it kā likumīgā biznesā. Iekri�ana praktiski nav iespējama. Ja mūli noķer, tad tikai tāpēc, ka kāds ir ziņojis. Katrā ziņā Kvinnam ir brāļadēls, kas pa ģimenes biznesa kāpnēm rāpās uz aug�u. Zēns brauca kā mūlis un uz 81. maģistrāles Roanokas tuvumā tika noķerts par ātruma pārsnieg�anu. Viņ� brauca ar nomātu Avis furgonu un sacīja, ka ved antīkas mēbeles uz veikalu D�ord�taunā. Furgonā patie�ām atradās mēbeles, ta�u īstā krava bija kokaīns par pieciem miljoniem, pārdodot uz ielas. Policistam radās aizdomas, un viņ� izsauca papildspēkus. Brāļadēls zināja noteikumus un neatļāva pārmeklēt furgonu. Otrs policists bija zaļknābis un sāka grābstīties pa furgona kravas telpu. Viņam nebija nedz sankcijas, nedz pamatota iemesla, nedz atļaujas kaut ko meklēt. Atradis kokaīnu, viņ� noskaitās, un situācija mainījās.

Es apklustu, lai iedzertu malku ūdens. Aģents ar klēpjdatoru klabinās, dro�i vien sūtot direktīvas pa visu Austrumu piekrasti.

- Kā brāļadēlu sauc? - jautā Vestleiks.

- Nezinu, bet �aubos, vai viņa uzvārds ir Rakers. Ģimenē ir vairāki uzvārdi un krietns skaits iesauku.

- Un brāļadēla lieta nonāca pie tiesne�a Foseta? - jautā Vestleiks, mani mudinādams, kaut ari �ķiet, ka neviens nesteidzas. Viņi ne tikai izvērtē katru vārdu, grib atrast Kvinnu Rakeru, bet ari grib dzirdēt visu līdz galam.

-Jā, un Kvinns nolīga ievērojamu Roanokas advokātu, kas apgalvoja, ka pārmeklē�ana ir klaj� konstitūcijas pārkāpums. Ja Fosets izslēgtu pārmeklē�anu no lietas, nebūtu nekādu pierādījumu. Nav pierādījumu _ nav tiesas nav ieslodzījuma. nav nekā. Procesa laikā

Kvinns uzzināja, ka tiesnesis Fosets uz brāļadēla lietu varētu skatīties labvēlīgāk, ja kāds naudas �ūksnis pārietu no vienām rokām citās. Vērā ņemama summa. Pēc Kvinna vārdiem, ar �o lietu nodarbojās advokāts. Un, nē, es nezinu, kā advokātu sauc.

- Par kādu naudas summu ir runa?

- Par pusmiljonu. - �o skaitli uzņēma ļoti skeptiski, un mani tas nepārsteidza. - Man arī bija grūti noticēt, ka federālais tiesnesis ņem kukuļus. Tāpat es biju �okēts, kad FIB aģentu pieķēra spiegojam Krievijas labā. Domāju, ka noteiktos apstākļos cilvēks ir spējīgs uz visu.

- Paliksim pie tēmas, - aizkaitināts nosaka Vestleiks.

- Labi. Kvinns ar ģimeni samaksā kukuli. Fosets kukuli pieņem. Lieta virzās uz priek�u, līdz pienāk diena, kad jānoklausās brāļadēla lūgums neuzskatīt par pierādījumu to, kas paņemts nelikumīgās pārmeklē�anas laikā. Visiem par pārsteigumu, tiesne�a lēmums nav par labu brāļadēlam, bet valdībai, un lietai ceļ� uz tiesu. Nedzirdot aizstāvību, zvērinātie lēma, ka zēns ir vainīgs, ta�u advokāts uzskatīja, ka, iesniedzot apelāciju, ir labas izredzes. Lieta vēl arvien kavējas apelācijā, bet brāļadēls izcie� astoņpadsmit gadu sodu Alabamā.

-Jauks stāsts, mister Banister, - saka Vestleiks. - Bet kā jūs zināt, ka Kvinns Rakers nogalināja tiesnesi?

- Tāpēc, ka viņ� man teica, ka grib atriebties un dabūt atpakaļ naudu. Viņ� bie�i par to runāja. Viņ� zināja, kur tie�i tiesnesis dzīvo, kur strādā un kur pavada nedēļas nogales. Viņam bija aizdomas, ka nauda noslēpta kādā vietā namiņā pie ezera, un viņ� stingri ticēja, ka nav vienīgais, ko Fosets tā aplaupījis. Arī tāpēc, mister Vestleik, ka Rakers apsolīja - es bū�u pirmais mērķis, ja viņ� tiks arestēts. Varu iziet no cietuma, bet man visu laiku būs jāatskatās pār plecu. Tie ļaudis nav no muļķu mājām - pavērtējiet pa�i savu izmeklē�anu. Nekā. Neviena pavediena. Viņi ilgi tur ļaunu prātu un ir ļoti pacietīgi. Kvinns gaidīja bezmaz trīs gadus, līdz nogalināja tiesnesi. Lai notvertu mani, viņ� gaidīs divdesmit gadus.

-Ja jau viņ� ir tik gudrs, kāpēc viņ� to stāstīja? - Vestleiks pajau-

fāia

- Viss ir pagalam vienkār�i. Tāpat kā daudzi ieslodzītie, Kvinns domāja, ka varu uzrakstīt fantastisku lūgumu, atrast likumos kādu spraugu un izdabūt no cietuma. Viņ� teica, ka man samaksās. Teica, ka dabū�u pusi no visa, ko varēs paņemt no tiesne�a Foseta. Es tiku to dzirdējis agrāk un ari toreiz. Izskatīju Kvinna lietu un pateicu, ka neko viņa labā nevaru darīt.

Viņiem bija jānotic, ka saku patiesību. Ja Kvinnu Rakeru nenotiesās, nākamos piecus gadus es pavadī�u cietumā. Mēs vēl arvien bijām pretējās pusēs - es un viņi -, bet lēnām un pamazām radām kopēju valodu.

Pēc se�ām stundām divi melnie FIB aģenti ieradās Velveta klubā, trīs kvartālu attālumā no Norfolkas jūras karaspēka bāzes. Viņi bija ģērbu�ies kā celtnieki un viegli iejuka pūlī pa pusei no baltajiem, pa pusei no melnajiem, puse jūrnieku, puse civilistu. Arī dejotāji bija puse uz pusi, noskaņojums viscaur labvēlīgs. Stāvvietā gaidīja divi novēro�anas furgoni ar duci aģentu. Kvinns Rakers tika pamanīts un nofotografēts, ieejot klubā pusse�os. Kvinns strādāja par bārmeni, un, kad 20.45 viņ� atstāja savu posteni, lai aizietu uz labierīcībām, viņam sekoja. Labierīcībās Rakeram pretī stājās divi aģenti. Pēc neilgas diskusijas tika panākta vieno�anās iziet pa sētas puses durvīm. Kvinns saprata situāciju un neveica straujas kustības. Arī pārsteigts viņ� neizskatījās. Kā daudziem bēgļiem notver�ana viņam daudzējādā ziņā nāca kā atvieglojums. Sapņi par brīvību sagrūst no izaicinājumiem pēc normālas dzīves.

Kvinnu saslēdza roku dzel�os un aizveda uz FIB biroju Norfolkā. Pratinā�anas istabā divi melnie aģenti pacienāja viņu ar kafiju un iesāka draudzīgu sarunu. Noziegums nav nekas vairāk kā bēg�ana, un viņ� neko nevarēja iebilst. Kvinns ir simtprocentīgi vainīgs un dosies atpakaļ uz cietumu.

Aģenti pajautāja Kvinnam, vai viņ� vēlas atbildēt uz da�iem būtiskiem jautājumiem par bēg�anu pirms trim mēne�iem. Viņ� atbildēja: �Kāpēc ne?� Pats no sevis viņ� pastāstīja, ka netālu no Frostburgas nometnes saticis līdzzinātāju bez vārda un tas viņu aizvedis uz Kolumbijas apgabalu. Tur pāris dienu viņ� apgrozījies, bet viņa iera�anās nevienam nav sagādājusi prieku. Bēg�ana piesaista uzmanību, un zēni nebija sajūsmā, ka, viņu meklējot, var uzrasties FIB aģenti. Viņ� sāka vadāt kokaīnu no Maiami uz Atlantu, ta�u �is darbs neveicās. Pa�a �sindikātā�, kā to mēdza saukt viņ� hiia �boiāta prece�, no viņa vairījās. Reizi pa reizei viņ� satika sievu un bērnus, ta�u apzinājās briesmas, kādas rada uzturē�anās māju tuvumā. Kādu laiku viņ� pavadīja kopā ar biju�o draudzeni Baltimorā, bet ari tā ne tuvu nebija sajūsmā par viņa klātbūtni. Viņ� klīda apkārt un, kad radās izdevība, pārvadāja narkotikas, bet tad palaimējās ar brālēnu, kas piedāvāja bārmeņa darbu Velveta klubā.

Blakus lielākā pratinā�anas telpā divi FIB pratinā�anas veterāni klausījās sarunu. Vēl viena komanda aug�ā gaidīja un klausījās. Ja viss izdosies, Kvinnam �ī būs gara nakts. FIB vajadzēja, lai viss izdotos. Pagaidām FIB nebija nekādu lietisko pierādījumu, bet pratinā�anā tos vajadzēja iegūt. FIB aģenti tomēr uztraucās, jo �oreiz bija darī�ana ar vīru, kur� ne pirmo reizi nonācis �ādā situācijā. Nez vai ar iebiedē�anu izdotos panākt, lai tāds sāk runāt.

"Tiklīdz Kvinns bija izvests pa Velveta kluba sētas puses durvīm, FIB aģents ņēmās pratināt viņa brālēnu un pieprasīja informāciju. Brālēns pārzināja ringu, un viņam bija maz, ko teikt, līdz tika piedraudēts ar apsūdzību par bēgļa slēp�anu. Brālēnam bija iespaidīga kriminālā pagātne, uzraudzība, un vēl viena apsūdzība novestu viņu atkal cietumā. Viņ� deva priek�roku dzīvei ārpus tā un sāka pļurkstēt. Kvinns dzīvoja un strādāja ar D�ekija Toda vārdu, bet algu viņam maksāja skaidrā naudā un aploksnē. Brālēns aizveda FIB uz nolaistu treileru parku apmēram pusjūdzes attālumā un parādīja mēbelētu mobilo māju, kuru Kvinns īrēja no mēne�a uz mēnesi. Blakus treileram stāvēja 2008. gada HummerH3 ar Ziemeļkarolīnas numura zīmi. Brālēns paskaidroja, ka reizēs, kad laika apstākļi ir patīkami, Kvinns labprāt iet uz darbu kājām un hammeru slēpj.

Stundas laikā FIB dabūja treilera un hammera kratī�anas orderi. Automa�īna tika aizvilkta uz policijas stāvvietu Norfolkā, kur to atvēra un pārbaudīja. Mobilās mājas galvenās durvis gan bija aizslēgtas, ta�u nebija izturīgas. Pietika ar vienu liela āmura sitienu, lai aģenti tiktu iek�ā. Telpa bija neparasti kārtīga un tīra. Se�i aģenti mērķtiecīgi �izķemmēja� telpas divpadsmit pēdas no vienas malas līdz otrai un piecdesmit pēdas no viena gala līdz otram. Vienīgajā guļamistabā zem matra�a viņi atrada Kvinna kabatas portfeli, atslēgas un mobilo tālruni. Kabatas portfelī bija piecsimt dolāri skaidrā naudā, viltota Ziemeļkarolīnas autovadītāja apliecība un divas priek�apmaksas Visa kredītkartes, katra par tūksto� divsimt dolāriem. Mobilais telefons bija no iepriek� apmaksātajiem, ideāls cilvēkam, kur� bēguļo. Zem gultas aģenti atrada Smith &Wesson īsstobreni un ar dobajām lodēm lādētu 38. kalibra pistoli.

Pēc rūpīgas apskates aģenti tūlīt izdarīja pieņēmumu, ka tā ir pistole, ar kuru nogalināts tiesnesis Fosets un Naomi Klērija.

Atslēgu sai�ķī atradās arī atslēga no divas jūdzes attālās mantu miniglabātavas. Virtuves atvilktnē bija Kvinna mājas birojs - pāris lietu ar da�iem dokumentiem. Viena veidlapa bija nomas līgums ar Mākoni miniglabātavu uz se�iem mēne�iem, un to bija parakstījis D�ekijs Tods. Vecākais izmeklētājs piezvanīja uz Roanoku de�urējo�ajam federālajam miertiesnesim, un uz Norfolku pa e-pastu pienāca kratī�anas orderis.

Lietā bija arī Ziemeļkarolīnā D�ekijam Todam izdots dokuments par īpa�umtiesībām uz automa�īnu 2008 Hummer H3. Nekādas atzīmes par nepilnu samaksu, tātad dro�i varēja uzskatīt, ka misters Tods samaksājis visu summu skaidrā naudā vai ar �eku uz vietas. Atvilktnē netika atrasta nedz �eku grāmatiņa, nedz bankas paziņojums; neviens tos arī necerēja atrast. Rēķins par transportlīdzekļa iegādi bija izrakstīts 2011. gada 9. februārī Roanokas lietoto automa�īnu tirgus laukumā. Divas dienas pirms 9. februāra bija atrasti līķi.

Ar kratī�anas orderi rokā Meikona miniglabātavā pa�a mistera Meikona modro acu priek�ā divi aģenti atvēra D�ekija Toda mazo sekciju. Betona grīda, izded�u betona sienas, pie griestiem vientuļa spuldze. Pie vienas sienas piecas kartona kastes. Ātrā apskatē aģenti atrada vecas drēbes, dubļainu armijas zābaku pāri, deviņu milimetru Glock pistoli ar novīlētu reģistrācijas numuru un, visbeidzot, glīti ar naudu piepildītu metāla kasti. Aģenti paņēma visas piecas kartona kastes, pateicās misteram Meikonam par viesmīlību un prom bija.

Tajā pa�ā laikā caur Nacionālā kriminālās informācijas centra datorsistēmu izlaida D�ekija R. Toda vārdu. Un tas tika atrasts Roanokā Vird�īnijā.

Pusnakti Kvinnu aizveda uz blakustelpu, kur viņu iepazīstināja ar speciālajiem aģentiem Pankovicu un Deloki. Viņi iesāka ar paskaidrojumu, ka FIB abi nodarbojas ar bēgļu pratinā�anu. Nekas vairāk kā parasta informācija, maza pārbaude, lai noskaidrotu faktus. Viņiem tas vienmēr sagādā prieku, jo kam gan nepatīk parunāt ar bēgli un uzzināt visu sīkumos. Bija jau vēls, un, ja Kvinns vēlas mazliet pagulēt apgabala cietumā, viņi labprāt parunātu no rīta. Kvinns atteicās, teikdams, ka grib ātrāk tikt ar visu galā. Tika atnestas sviestmaizes un bezalkoholiskie dzērieni. Valdīja bezrūpīgs noskaņojums, un aģenti bija neparasti sirsnīgi. Pankovics bija baltais un Deloke melnais, un �ķita, ka Kvinns �ajā kompānijā jūtas labi. Viņ� knibināja pa gabaliņam no sviestmaizes ar �ķiņķi un sieru, kamēr aģenti stāstīja par ieslodzīto, kas bēguļojis divdesmit vienu gadu. FIB nosūtījis viņus uz Taizemi pārvest �o cilvēku mājās. Tā tik bija izklaide.

Viņi izjautāja par bēg�anu un pārvieto�anos nākamajās dienās, tie bija tie pa�i jautājumi un atbildes, kas pirmajā pratinā�anā. Kvinns atteicās nosaukt savu līdzzinātāju un nenosauca nevienu, kas ceļā palīdzējis. Tas bija jauki. Aģenti neizdarīja spiedienu, un �ķita, ka viņi nedomā apcietināt vēl kādu. Pēc stundu ilgas draudzīgas papļāpā�anas Pankovics atcerējās, ka Kvinns nav iepazīstināts ar Miranda tiesībām. Viņi sacīja, ka nekāds ļaunums no tā neceļas, jo izdarītais noziegums ir kā uz delnas un runa ir tikai par bēg�anu. Ļaunums nekāds, bet, ja viņ� grib turpināt, tad uz laiku jāatsakās no savām tiesībām. To izdarīja, parakstot veidlapu. �ajā laikā viņu jau uzrunāja kā Kvinnu, bet Pankovics bija Endijs un Deloke - D�esse.

Viņi rūpīgi rekonstruēja pārvieto�anos pēdējo triju mēne�u laikā, un Kvinns brīnumaini labi atcerējās datumus, vietas un notikumus. Uz aģentiem tas atstāja iespaidu, un viņi uzslavēja Kvinna labo atmiņu. īpa�u uzmanību viņi pievērsa nopelnītajai naudai, kas visa, protams, bija skaidra nauda, bet svarīgi, cik par katru darbu maksāts.

- Par otro braucienu no Maiami uz �arlstonu, - ar smaidu uz lūpām ierunājās Pankovics, skatīdamies piezīmēs, - nedēļā pēc jaunā gada, Kvinn, cik daudz naudas tu dabūji?

- Ja nemaldos, se�us tūksto�us.

- Pareizi.

Abi aģenti rakstīja kā negudri, it kā ticētu katram pratināmā vārdam. Kvinns pastāstīja, ka no februāra vidus apmēram mēnesi dzīvojis un strādājis Norfolkā. Dzīvojis kopā ar brālēnu un pāris draudzenēm lielā dzīvoklī netālu no Velveta kluba. Viņam maksāts naudā, ar ēdamo un dzeramo, seksu un narkotikām.

- Re, kā, Kvinn, - noteica Deloke, saskaitījis ciparu virknes, - izskatās, ka pēc Frostburgas atstā�anas tu esi nopelnījis �etrdesmit se�us tūksto�us skaidrā naudā, bez nodokļu atrēķina. Nav slikti par triju mēne�u darbu.

-Jādomā gan.

- Cik no �īs naudas tu esi izdevis? - jautāja Pankovics.

Kvinns paraustīja plecus, it kā �obrīd tas nebūtu svarīgi.

- Tagad īsti nezinu. Lielāko daļu. Braukājot apkārt, iziet daudz naudas.

- Kad tu vadāji narkotikas no Maiami un atpakaļ, kā tu nomāji automa�īnas? - pajautāja Deloke.

- Es tās nenomāju. Nomāja kāds cits, man tikai iedeva atslēgas. Mans pienākums bija braukt uzmanīgi, lēni un nepieļaut, ka apstādina kruķi.

Itin ticami, un abi aģenti laimīgi tam piekrita.

- Vai tu nopirki kādu braucamo? - Pankovics pajautāja, visu laiku pierakstot.

- Nē, - Kvinns atbildēja ar smaidu. Muļķīgs jautājums. - Cilvēks bez dokumentiem, kas bēguļo, automa�īnu nevar nopirkt.

Skaidrs, ka nevar.

Roanokas �Saldētavā� Viktors Vestleiks sēdēja liela ekrāna priek�ā un neatrāva skatienu no Kvinna Rakera. Pratinā�anas telpā noslēptā kamera raidīja videoattēlu pāri pavalstij uz pa�taisīto telpu, apgādātu ar apbrīnas vērtām ierīcēm un tehnoloģiju. Kopā ar Vest-leiku sēdēja vēl �etri aģenti, kas vēroja mistera Rakera acis un sejas izteiksmi.

- Nez vai tā ir, - noņurdēja viens no �etrotnes. - �is zellis ir pārlieku slīpēts. Viņ� zina, ka mēs atradīsim treileri, kabatas portfeli, viltoto apliecību un hammeru.

- Varbūt arī ne, - noteica otrs. - Manuprāt, viņ� min, cer uz veiksmi. Domā, ka atbildes uz da�iem jautājumiem neko ļaunu nenodarīs un ka pēc tam viņ� nonāks atpakaļ cietumā. Viņ� domā, ka radīsies brīdis, kad piezvanīt brālēnam un pateikt, lai tas visu savāc.

- Dzīvosim, redzēsim, - noteica Vestleiks. - Pavērosim viņa reakciju uz pirmo bumbu.

- Pulkstenis ir divi naktī, - sacīja Kvinns. - Vai varu izmantot labierīcības?

Deloke piecēlās un pavadīja viņu ārā no istabas un tālāk pa gaiteni. Otrs aģents slaistījās apkārt, demonstrēdams spēku. Pēc piecām minūtēm Kvinns atkal sēdēja savā vietā.

Pankovics ierunājās:

- Ir jau stipri vēls, Kvinn. Vai nevēlies doties uz cietumu un mazliet pagulēt? Mums nekur nav jāsteidzas.

- Labprātāk atrodos �eit nekā cietumā, - viņ� skumji atbildēja. - Kā jūs domājat, cik man pieliks pie soda? - viņ� pajautāja.

Deloke atbildēja:

- Nezinu, Kvinn. Tas atkarīgs no Savienoto Valstu prokurora. Ļaunākais, ka tevi nesūtīs atpakaļ uz nometni. Nekad vairs. Tu dosies uz īstu cietumu.

- Vai zini, D�esse, man tā kā pietrūkst nometnes. Galu galā tur nemaz nebija tik slikti.

- Tad kāpēc no tās aizlaidies?

- Muļķības dēļ. Kāpēc? Tāpēc, ka to varēja izdarīt. Vienkār�i aiziet, un, �ķiet, nevienam par to nebija nekādas daļas.

- Gada laikā mēs nopratinām divdesmit piecus cilvēkus, kas aiziet no federālās nometnes. �Muļķības dēļ�, manuprāt, ir īstais vārds.

Pankovics no�aukstināja da�us papīrus un teica:

- Manuprāt, tagad, Kvinn, pienācis laiks paskatīties, kas iznāk ar laika grafiku. Datumi, vietas, pārvieto�anās, nauda. Tas viss iekļaujams iepriek�ējās apcietinā�anas ziņojumā. Labi vismaz, ka pēdējo tris mēne�u laikā tu neesi izdarījis neko ļoti sliktu. Narkotiku pārvadā�ana, protams, nenāks tev par labu, ta�u nevienam tu fiziski neesi uzbrucis, vai ne?

- Tā ir taisnība.

- Un tas ir viss, ko vari pastāstīt? Nekas nav izlaists? Tu stāsti mums pilnīgi visu?

- Nūja.

Abi aģenti tā kā iztaisnojās un sarauca pieri. Pankovics pajautāja:

- Un kur paliek Roanoka, Kvinn? Vai Roanokā nemaz tu neesi bijis?

Kvinns paskatījās uz griestiem, padomāja un atbildēja:

- Varbūt reizi vai divas esmu izbraucis cauri, bet tas ir viss.

- Vai esi par to dro�s?

-Jā, esmu.

Deloke atvēra lietu, pārlaida skatienu papīra lapai un pajautāja:

- Kas ir D�ekijs Tods?

Kvinns aizvēra acis, un viņam viegli pavērās mute. No rīkles izlauzās klusa guturāla skaņa, it kā viņ� būtu dabūjis sitienu zem jostasvietas. Pleci noslīga uz leju. Ja viņ� būtu baltais, tad tagad būtu pelēks.

- Nezinu, - viņ� beidzot pateica. - Nekad neesmu ar viņu ticies.

Deloke turpināja:

- Patie�ām? Izskatās, ka misters D�ekijs R. Tods otrdien, astotā februāra vakarā, arestēts Roanokas bārā. Piedzēries, uzbrucis citiem. Policijas ziņojumā teikts, ka viņ� uzsācis kautiņu ar citiem dzērājiem un nakti pavadījis cietumā. Nākamajā rītā viņ� samaksājis astoņsimt dolāru un aizgājis.

- Tas nebiju es.

- Vai tie�ām?

Deloke pabīdīja pāri galdam papīra lapu, un Kvinns to lēnām pacēla. Tā bija fotogrāfija pretskatā, nepārprotami viņa attēls.

- Par to �aubām nav vairs vietas, vai ne, Kvinn?

Kvinns nolika papīra lapu un sacīja:

- Nu labi. Man tātad ir vēl viens vārds. Kā tad man vajadzēja rīkoties? Spēlēt paslēpes ar savu īsto vārdu?

- Protams, ne, - sacīja Pankovics. - Bet tu mums meloji, vai tā ir?

-Jūs neesat pirmie policisti, kam esmu melojis.

- Par melo�anu FIB var dabūt piecus gadus.

- Labi, es mazliet safleitēju.

- Tas nav nekāds brinums, ta�u tagad visam tevis teiktajam zūd ticamība. �ķiet, ka viss jāsāk no gala.

Deloke sacīja:

- Devītajā februāri tāds D�ekijs Tods iegāja Roanokas lietoto automa�īnu tirgus laukumā un samaksāja divdesmit �etrus tūksto�us skaidrā naudā par 2008 Hummer H3. Vai tas neko neatsauc atmiņā, Kvinn?

- Nē. Tas nebiju es.

- Es tā nedomāju. - Deloke pabīdīja pāri galdam rēķina kopiju. - Un ari to tu nekad agrāk neesi redzējis, vai ne?

-Nē.

Pankovics iesāka:

- Attopies Kvinn. Mēs ne uz pusi neesam tik dumji, kā tu iedomājies. 8. februāri tu biji Roanokā, aizgāji uz bāru, iesaistījies kautiņā, nokļuvi cietumā, nākamajā rītā izpirkies, atgriezies sava moteļa Safe Lodge istabā, par ko samaksāji skaidrā naudā, sadabūji vēl naudu un nopirki hammeru.

- Vai maksāt par automa�īnu skaidrā naudā ir noziegums?

- Nekādā ziņā, - sacīja Pankovics. - Ta�u tobrīd tev nevarēja būt tik daudz naudas.

- Varbūt esmu sajaucis da�us datumus un da�us maksājumus. Visu nav iespējams atcerēties.

- Vai tu atceries, kur pirki iero�us? - jautāja Deloke.

- Kādus iero�us?

- Tavā treilerā atrasts Smith & Wesson, un tavā mantu glabātavā apmēram pirms divām stundām atrasta deviņu milimetru Glock pistole.

- Zagti iero�i, - Pankovics piebilda. - Federālie noziegumi krājas.

Kvinns lēnām salika rokas aiz galvas un acis pievērsa ceļgaliem. Pagāja minūte, tad vēl viena. Nemirk�ķinādami un nekustinādami ne muskuli, abi aģenti skatījās uz Kvinnu. Istaba bija klusa, mierīga, gaisotne - saspringta. Beidzot Pankovics no�abināja da�us papīrus un vienu no tiem pacēla. Viņ� sacīja:

- Sākotnējā inventarizācijā atrasts kabatas portfelis ar piecsimt divpadsmit dolāriem, viltota Ziemeļkarolīnas autovadītāja apliecība, divas priek�apmaksas Visa kartes, priek�apmaksas mobilais tālrunis, iepriek�minētais Smith & Wesson, hammera pirk�anas rēķins un dokuments par īpa�umtiesībām, miniglabātavas nomas līgums, transportlīdzekļa apdro�inā�anas sertifikāts, 38. kalibra patronu kastīte un vēl vairāki priek�meti, visi izņemti no mobilās mājas, kuru tu īrēji par �etrsimt dolāriem mēnesī. Miniglabātavā atrasts neliels daudzums drēbju, deviņu milimetru Glock pistole, armijas zābaku pāris un, kas vissvarīgākais, metāla kaste ar �etrdesmit vienu tūkstoti dolāru skaidrā naudā, visa nauda simt dolāru banknotēs.

Kvinns lēni sakrustoja rokas uz krūtīm un nenolaida skatienu no Deloka, kas teica:

- Mūsu rīcībā ir visa nakts. Kā to var izskaidrot?

- �ķiet, ka mūlis bijis rosīgāks, nekā atceros. Bija daudz braucienu uz Maiami un atpakaļ.

- Kāpēc tu neko mums nestāstīji par ceļojumiem?

- Es jau teicu, ka nevaru atcerēties visu. Kad nākas bēguļot kā man, cilvēkam rodas tieksme daudz aizmirst.

- Vai tu atceries, ka kaut kādā nolūkā būtu lietojis abus iero�us, Kvinn? - jautāja Deloke.

-Nē.

- Vai tu nelietoji iero�us vai vienkār�i neatceries, ka esi tos lietojis?

- Es nelietoju iero�us.

Pankovics sameklēja vēl vienu papīra lapu un nopietni nopētīja.

- Vai esi par to pārliecināts, Kvinn? Te ir sākotnējais ballistiskās pārbaudes ziņojums.

Kvinns lēnām atbīdīja atpakaļ krēslu un piecēlās kājās. Pēc tam izstaipījās un nogāja da�us soļus līdz kaktam.

- Varbūt man noderētu advokāts.

Nekāda ballistikas ziņojuma nebija. Smith & Wesson atradās FIB kriminālistikas laboratorijā Kvantiko un tiks izanalizēts, tiklīdz tehniķis pēc kādām piecām stundām ieradīsies darbā. Papīra lapa, kuru Pankovics turēja kā ieroci, bija kaut kādas nevajadzīgas atgādnes kopija.

Viņa un Delokes rīcībā bija vesels Savienoto Valstu Augstākās tiesas atzīts netīru paņēmienu arsenāls. Tā izmanto�ana atkarīga no tā, cik ilgi Kvinns būs gatavs runāt tāpat kā līdz �im. Tūlītēju problēmu radīja advokāta pieminē�ana. Ja Kvinns būtu pateicis skaidri un viennozīmīgi �Man vajadzīgs advokāts!� vai �Bez advokāta klātbūtnes es vairs neatbildē�u ne uz vienu jautājumu!�, vai kaut ko tādā garā, pratinā�ana beigtos tajā pa�ā brīdī. Ta�u viņ� bija izlocījies, lietojot vārdu �varbūt�.

�ajā gadījumā būtisks bija laika moments. Lai novērstu uzmanību no jautājuma par advokātu, aģenti tūlīt mainīja scenāriju. Deloke piecēlās un teica:

- Man vajag nolaist ūdeni.

Pankovics bilda:

- Man vajag vēl kafiju. Ko tu par to teiksi, Kvinn?

-Nē.

Ejot ārā, Deloke ar spēku aizcirta durvis. Pankovics piecēlās un izstaipīja muguru. Bija jau gandrīz trīs no rīta.

Kvinnam bija divi brāļi un divas māsas vecumā no divdesmit septiņiem līdz �etrdesmit diviem gadiem, visi tā vai citādi iesaistīti ģimenes narkotiku tirgo�anas sindikātā. Viena māsa bija izslēgta no kontrabandas un tirgo�anas, ta�u joprojām piedalījās da�ādās naudas atmazgā�anas operācijās. Pārējie bija aizgāju�i no �ī biznesa, pārcēlu�ies citur un vispār centās no ģimenes vairīties. Jaunākais no brāļiem bija Dī Rejs Rakers, kluss, mierīgs cilvēks, kas D�ord�-taunā studēja finanses un zināja naudas ceļus. Viņam bija viena apsūdzība par ieroci, ta�u nekā nopietna. Dī Rejam pietrūka dū�as, lai sadzīvotu ar ielas varmācību un bailēm, tāpēc no �īm lietām viņ� turējās tālāk. Viņ� dzīvoja kopā ar draudzeni pieticīgā kooperatīvās sabiedrības dzīvoklī pie Jūnjēnas stacijas, un FIB viņu tur atrada tūlīt pēc pusnakts - gultā, bez rūpēm par nesamaksātiem rēķiniem vai notieko�o izmeklē�anu, bez mazākās nojausmas, kas notiek ar brāli Kvinnu, bezrūpīgi guļo�u dziļā miegā. Apcietinā�anai viņ� nepretojās, ta�u lamājās kā tālbraucējs �oferis. Aģentu vienība, kas viņu arestēja, nepaskaidroja gandrīz neko. FIB ēkā Pensilvānijas avēnijā viņu ieveda kādā telpā un nosēdināja uz krēsla, bet visapkārt saradās aģenti tum�zilās jakās, kuras rotāja spilgti dzelteni burti �FIB�. Viņu nofotografēja da�ādos rakursos. Pēc stundu ilgas sēdē�anas dzel�os saslēgtām rokām viņu, neko nesakot, izveda no ēkas, iesēdināja furgonā un aizveda mājās. Viņu izlaida no ma�īnas ielas malā, nebilstot ne vārda.

Draudzene atnesa da�as tabletes, un galu galā viņ� nomierinājās. No rīta viņ� piezvanīs savam advokātam un sataisīs traci, ta�u �ī epizode drīz aizmirsīsies.

Nodarbojoties ar narkotiku tirdzniecību, nevar cerēt, ka beigas būs laimīgas.

Atgriezies no labierīcībām, Deloke brīdi pieturēja durvis pavērtas. Ienāca slaida, pievilcīga sekretāre, nesdama paplāti ar dzērieniem un cepumiem, ko nolika uz galda malas. Viņa uzsmaidīja Kvin-nam, kas joprojām stāvēja kaktā, pārāk apjucis, lai kādu ievērotu. Kad sekretāre bija aizgājusi, Pankovics attaisīja Red Buli skārdeni un izlēja tās saturu glāzē ar ledu.

- Vai tev nevajag Red Buli, Kvinn?

-Nē.

Viņ� katru nakti bārā pasniedza Red Buli un vodku, ta�u nekad nebija mēģinājis to nogar�ot. Pārtraukums ļāva brīdi atvilkt elpu un deva iespēju sakārtot domas. Vai jāturpina vai arī jāapklust un jāpieprasa advokāts? Instinkts sliecās uz otru variantu, ta�u tam pretojās ārkārtīgi lielā interese noskaidrot, cik daudz FIB ir zināms. Domas svārstījās starp to, ko viņi jau atklāju�i, un to, cik tālu var aiziet.

Deloke izlēja Red Buli glāzē ar ledu arī sev un gremoja cepumu.

- Apsēdies, Kvinn, - viņ� sacīja, ar rokas mājienu aicinādams Kvinnu atpakaļ pie galda. Kvinns pagāja da�us soļus un apsēdās. Pankovics jau rakstīja piezīmes.

- Tavs vecākais brālis, �ķiet, viņu sauc Garais, vēl arvien ir Kolum-bijas apgabalā?

- Kāds viņam ar visu sakars?

- Vienkār�i aizpildu da�us papīrus, Kvinn. Tas arī viss. Man patīk, kad zinu visus faktus vai vismaz tik daudz, cik iespējams. Vai pēdējo triju mēne�u laikā bie�i esi redzējis Garo?

- Bez komentāriem.

- Labi. Tavs jaunākais brālis Dī Rejs - vai viņ� joprojām ir Kolum-bijas apgabalā?

- Es nezinu, kur Dī Rejs atrodas.

- Vai pēdējos trijos mēne�os esi redzējis Dī Reju?

- Bez komentāriem.

- Vai Dī Rejs aresta brīdī Roanokā bija kopā ar tevi?

- Bez komentāriem.

- Vai kāds bija kopā ar tevi, kad Roanokā tevi arestēja?

- Es biju viens.

Deloke nervozi izelpoja. Pankovics nopūtās, it kā �ie būtu tikai vēl vieni meli, un viņi to zina.

- Es apzvēru, ka biju viens.

- Ko tu darīji Roanokā? - gribēja zināt Deloke.

- Bizness.

- Narkotiku tirgo�ana?

- Tas ir mūsu bizness. Roanoka ir daļa no mūsu teritorijas. Mums tur radās problēma, kuru vajadzēja nokārtot.

- Kas par problēmu?

- Komentāru nebūs.

Pankovics iedzēra prāvu malku no savas glāzes un teica:

- Zini, Kvinn, patlaban radusies tāda problēma, ka mēs nevaram ticēt nevienam tavam vārdam. Tu melo. Mēs zinām, ka tu melo. Tu pat atzīsti, ka melo. Mēs uzdodam jautājumu, un tu atbildi ar meliem.

- Mēs netiekam no vietas, Kvinn, - sarunai pievienojās Deloke. - Ko tu darīji Roanokā?

Kvinns pastiepa roku un paņēma Oreo cepumu. Noņēmis virsējo cepumu, viņ� nolaizīja krēmu, pievērsa skatienu Delokem un tad teica:

- Mums tur bija mūlis, un radās aizdomas, ka viņ� ir informators. Dīvainos apstākļos mēs zaudējām divus sūtījumus un izdomājām, kas par lietu. Devos uz turieni, lai satiktu mūli.

- Lai nogalinātu?

- Nē, �ādi mēs nerīkojamies. Es nevarēju viņu atrast. Izrādījās -mūlis uzzinājis, ka es viņu meklēju, un aizlaidies. Es aizgāju uz bāru, iedzēru pār mēru, sakāvos un piedzīvoju �truntlgu nakti. Nākamajā dienā draugs pateica, ka var izdevīgi nopirkt hammeru, un es aizgāju to apskatīties.

- Kas tas bija par draugu?

- Komentāru nebūs.

- Tu melo, - sacīja Deloke. - Tu melo, un mēs zinām, ka tu melo. Tu neesi pat labs melis, Kvinn, vai to tu zini?

- Domājiet, kā gribat.

- Kāpēc tu reģistrēji hammeru Ziemeļkarolīnā? - jautāja Pankovics.

- Tāpēc, ka esmu izbēdzis, atceraties? Biju bēglis, kas cen�as neatstāt pēdas. Vai to jūs saprotat? Viltota identifikācijas karte. Neīsta adrese. Viss viltots.

- Kas ir D�eikīls Steilijs?

Kvinns mirkli vilcinājās un mēģināja no jautājuma atkratīties ar vienaldzīgu atbildi:

- Mans brāļadēls.

- Un kur viņ� ir patlaban?

- Kaut kur federālajā cietumā. Atbildi pilnīgi dro�i jūs zināt.

- Alabamā izcie� astoņpadsmit gadu sodu, - sacīja Pankovics. - D�eikīlu apcietināja netālu no Roanokas ar kokaina pilnu furgonu, vai ne?

- Es ne�aubos, ka lieta ir pie jums.

- Vai tu palīdzēji D�eikīlam?

-Kad?

Abi aģenti pārspīlēti notēloja neizpratni, katrs iedzerdams pa malkam Red Buli Deloke pastiepa roku pēc vēl viena Oreo cepuma. Uz paplātes to bija vēl divi du�i un ar kafiju pilna kanna. Varēja domāt, ka viņi te plāno pavadīt visu nakti.

Pankovics sacīja:

- Kvinn, beidz vienreiz spēlēt teātri. Mēs esam noskaidroju�i, ka D�eikīlu apcietināja Roanokā ar kaudzi kokaīna, par to draudēja ilgs laiks cietumā, ta�u jautājums ir tāds: vai tu mēģināji zēnam palīdzēt vai ne?

- Protams. Viņ� ir daļa no ģimenes, daļa no biznesa, un viņu apcietināja, darot savu darbu. Ģimene nekad nepaliek malā.

- Vai tu nolīgi advokātu?

-Jā, nolīgu.

- Cik tu samaksāji advokātam?

Kvinns brīdi padomāja un atbildēja:

- īsti neatceros. Maisu ar naudu.

- Tu maksāji advokātam skaidrā naudā?

- Tie�i to es nupat pateicu. Ar naudu viss kārtībā, pagāju�ajā reizē pārbaudīju. Mēs neizmantojam banku kontus, kredītkartes un citas lietas, ko federāļi var izsekot. Tikai skaidru naudu.

- Kas tev iedeva naudu, lai vari samaksāt advokātam?

- Bez komentāriem.

Pankovics lēni paņēma plānu lietu un izvilka no tās papīra lapu.

- Zini, Dī Rejs saka, ka viņ� tev iedevis visu Roanokā vajadzīgo naudu.

Kvinns papurināja galvu, greizi pasmīnēja un noteica:

- Muļķības.

Pankovics pabīdīja pāri galdam astoņas reiz desmit collas lielu krāsu fotogrāfiju ar Dī Reju FIB aģentu ielenkumā, ar kopā saslēgtām rokām, vaļēju muti, dusmām sejā. Deloke paskaidroja:

- Mēs saņēmām ciet Dī Reju Kolumbijas apgabalā apmēram stundu pēc tam, kad uz �ejieni atvedām tevi. Ja gribi zināt, viņam patīk runāt. Viņ� runā daudz vairāk nekā tu.

Kvinns skatījās fotogrāfijā un nespēja parunāt.

Oaldētava�. �etros no rīta Viktors Vestleiks piecēlās un vēlreiz sāka staigāt pa istabu. Lai pieveiktu miegu, vajadzēja kustēties. �etri citi aģenti vēl arvien bija nomodā, viņus uzturēja amfetamīns, Red Buli un kafija.

- Sasodīts, kādi tie zēni ir tūļas, - noteica viens no viņiem.

- Viņi ir metodiski, - atsaucās otrs. - Viņi nogurdina. Tas, ka Kvinns pēc septiņām stundām vēl runā, ir kaut kas neticams.

- Viņ� negrib doties uz apgabala cietumu.

- Par to viņu nevar vainot.

- Pēc manām domām, viņ� ir ziņkārīgs. Kaķis un pele. Cik daudz mēs īstenībā zinām?

- Viņiem neizdosies �o aptīt ap pirkstu. Tas zellis ir pārāk gudrs.

- Viņi zina, ko dara, - noteica Vestleiks, apsēdās un ielēja sev vēl vienu krūzi kafijas.

Pankovics ielēja sev krūze kafiju un pajautaja:

- Kas tevi aizveda uz Roanoku?

- Neviens. Es braucu pats.

- Ar kādu automa�īnu?

- Neatceros.

- Tu melo, Kvinn. Pirms septītā februāra kāds tevi aizveda uz Roanoku. Jūs bijāt divi. Mums ir liecinieki.

- Tādā gadījumā liecinieki melo. Jūs melojat. Melo visi.

- Tu nopirki hammeru devītajā februārī, samaksāji skaidrā naudā un nedevi apmaiņai citu automa�īnu. Kā tu nokļuvi uz lietoto automa�īnu tirgo�anas laukumu dienā, kad pirki hammeru? Kas tevi aizveda?

- Neatceros.

- Tātad tu neatceries, kas tevi aizveda?

- Es neko neatceros. Biju paģirains, pa pusei vēl piedzēries.

- Padomā labi, Kvinn, - sacīja Deloke. - �ie meli kļūst smieklīgi. Ko tu slēp? Ja tu neko neslēptu, tu tik daudz nemelotu.

- Tie�i ko jūs gribat zināt? - jautāja Kvinns, pacēlis uz aug�u rokas.

- Kur tu dabūji visu to naudu, Kvinn?

- Es esmu narkotiku tirgotājs. Esmu tāds bijis visu savu mū�u. Tāpēc, ka tirgoju narkotikas, esmu sēdējis cietumā. Mēs dedzinām naudu. Mēs ēdam naudu. Vai to jūs nesaprotat?

Pankovics kratīja galvu:

- Kvinn, ja tic tevis stāstītajam, pēc izbēg�anas tu ģimenes labā daudz neesi strādājis. No tevis baidījās, vai ne? Vai es nesaku taisnību? - viņ� jautāja, skatīdamies uz Deloki, kas tūlīt apstiprināja, ka partnerim taisnība.

Deloke sacīja:

- Ģimene no tevis vairījās, tāpēc tu sāki braukāt uz dienvidiem un atpakaļ. Tu teici, ka esi nopelnījis kādus �etrdesmit se�us tūksto�us, bet mēs zinām, ka tie ir meli, jo par divdesmit �etriem tūksto�iem tu nopirki hammeru, bet �etrdesmit vienu tūkstoti mēs atradām tavā mantu glabātavā.

Pankovics sacīja:

- Tu tiki pie naudas, Kvinn. Ko tu slēp?

- Neko.

- Tad kāpēc tu melo?

- Visi melo. Manuprāt, par to mēs jau vienojāmies.

Deloke uzsita ar plaukstu pa galdu un sacīja:

- Atgriezīsimies laikā pirms da�iem gadiem, Kvinn. Tavs brāļadēls D�eikīls Steilijs ir cietumā, tepat Roanokā, un gaida tiesu. Tu maksā advokātam noteiktu summu par juridiskajiem pakalpojumiem. Tā ir?

- Tā ir.

- Vai naudas nebija vairāk? Mazliet vairāk, lai �ieeļļotu� sistēmu? Varbūt kukulis, lai tiesa pret puisi ir saudzīga? Kaut kas uz to pusi, Kvinn?

-Nē.

- Vai esi par to dro�s?

- Saprotams, ka esmu dro�s.

- Padomā labi, Kvinn.

- Es samaksāju advokātam skaidrā naudā un sapratu, ka viņ� paturējis naudu kā honorāru. Vairāk neko nezinu.

- Kas bija tiesnesis?

- Neatceros.

- Vai tiesne�a Foseta vārds nerosina atmiņu?

Kvinns paraustīja plecus.

- Varbūt.

- Vai tu jel reizi aizgāji uz tiesu, kad tiesāja D�eikīlu?

- Es biju tiesā, kad viņam piesprieda astoņpadsmit gadus.

- Vai tevi tas nepārsteidza, ka viņam iedeva astoņpadsmit gadus?

- Jā, pats par sevi saprotams.

- Viņam vajadzēja saņemt daudz mazāku sodu, vai ne?

- Pēc advokāta vārdiem, jā.

- Un tu ieradies tiesā, lai labi varētu apskatīt tiesnesi Fosetu, vai ne?

- Uz tiesu es aizgāju brāļadēla dēļ. Tas arī viss.

Apvienotā komanda uz brīdi apklusa. Deloke iedzēra malku no savas Red Buli glāzes.

Pankovics sacīja:

- Man vajag aiziet uz tualeti. Tev viss kārtībā, Kvinn?

Kvinns spaidīja pieri.

- Protams, - viņ� atbildēja.

- Atnest kaut ko dzeramu?

- Varbūt spraitu?

- Dabūsi.

Pankovics nesteidzās. Kvinns malkoja savu dzeramo. Puspiecos pratinā�ana atjaunojās ar Delokes jautājumu:

- Saki, Kvinn, vai trīs pēdējos mēne�us tu esi sekojis jaunumiem? Esi lasījis kādas avīzes? Katrā ziņā tev vajadzēja interesēties par izbēg�anu un sekot līdzi, vai par to raksta.

Kvinns atbildēja:

- Patie�ām ne.

- Vai esi dzirdējis par tiesnesi Fosetu?

- Nē. Kas par lietu?

- Nogalināts. Ar diviem �āvieniem pakausī.

No Kvinna puses nekādas reakcijas. Ne mazākā pārsteiguma. Nedz �ēluma. Nekā.

- Vai tu to nezināji, Kvinn? - jautāja Pankovics.

-Nē.

- Divas 38. kalibra lodes ar dobu galu, �auts tie�i ar tādu pa�u ieroci, kāds atrasts tavā treilerā. Pirmajā ballistikas ziņojumā teikts, ka pastāv deviņdesmit procentu ticamība, ka tiesnesis nogalināts ar tavu ieroci.

Kvinns sāka smaidīt un māt ar galvu.

- Nu man ir skaidrs, ka visa pamatā ir nogalinātais tiesnesis. Jūs domājat, ka tiesnesi Fosetu esmu nogalinājis es, vai ne?

- Tā patie�ām ir.

- Lieliski. Tātad mēs esam noņēmu�ies ar blēņām cik - septiņas stundas? Jūs velti tērējat manu laiku, savu laiku, Dī Reja laiku, visu pārējo laiku. Nevienu neesmu nogalinājis.

- Vai esi kādreiz bijis Riplmīdā, kur ir piecsimt iedzīvotāju un kas atrodas dziļi kalnos uz rietumiem no Roanokas?

-Nē.

- Tā ir tuvākā pilsētiņa pie maza ezera, kur tika nogalināts tiesnesis. Riplmīdā nav melno, un, ja kāds parādās, to ievēro. Degvielas uzpildes stacijas īpa�nieks saka, ka dienu pirms tiesne�a nogalinā�anas melnais, pēc apraksta tāds kā tu, bijis pilsētā.

- Apstiprino�a liecība vai arī tikai minējums?

- Kaut kas pa vidu. Rīt mēs parādīsim viņam labāku fotogrāfiju.

- Par to nav jā�aubās. Varu derēt, ka atmiņa viņam būs jūtami uzlabojusies.

- Tā parasti notiek, - saka Deloke. - �etras jūdzes uz rietumiem no Riplmīdas ir pasaules mala. Asfalts beidzas, un cits aiz cita kalnos iegrie�as grantēti ceļi. Tur ir vecs lauku veikaliņ�, un tā īpa�nieks misters Pīkoks redz visu. Viņ� apgalvo, ka dienu pirms slepkavības pie veikala piestājis melnais vīrietis un prasījis ceļu. Misters Pīkoks nespēj atcerēties, kad tajā pasaules daļā redzējis melno cilvēku. Viņ� to raksturoja, un apraksts ļoti saskan ar tavējo.

Kvinns paraustīja plecus:

- Es neesmu tik liels muļķis.

- Vai tie�ām? Tad kāpēc tu paturēji pie sevis Smith & Wesson? Kad pienāks galīgais ballistikas ziņojums, tev būs beigas, Kvinn.

- Ierocis ir zagts, vai ne? Zagti iero�i ceļo. Es to nopirku Lin�bur-gas lombardā pirms divām nedēļām. Pagāju�ajā gadā tas dro�i vien mainījis īpa�nieku desmitiem rei�u.

Labs arguments, kuru nevar apstrīdēt vismaz tik ilgi, iekams nav pabeigtas ballistiskās ekspertīzes. Kad būs iegūti pierādījumi, neviena �ūrija neticēs Kvinna stāstiņiem par zagtu ieroci.

Pankovics sacīja:

- Tavā mantu glabātavā mēs atradām armijas zābaku pāri. Lēti, viltoti audekla zābaki armijai un citiem niekiem. Tie ir samērā jauni un nav daudz lietoti. Kāpēc tev vajadzīgi armijas zābaki, Kvinn?

- Man nav stipras potītes.

- Ļoti labi. Cik bie�i tu tos valkā?

- Ne sevi�ķi bie�i, ja jau tie ir glabātavā. Iemēģināju zābakus, uzberzu tulznu un aizmirsu par tiem. Kas par lietu?

- Lieta tāda, ka tie saskan ar zābaka nospiedumu, kas iegūts netālu no namiņa, kurā noslepkavots tiesnesis Fosets, - meloja Pankovics, ta�u darīja to efektīgi. - Sakritība, Kvinn. Sakritība, kas noliek tevi nozieguma vietā.

Kvinns nolieca galvu un saberzēja acis. Tās bija pieliju�as asinīm un noguru�as.

- Cik rāda pulkstenis?

- �etri un piecdesmit minūtes, - Deloke atbildēja.

- Man vajag mazliet pagulēt.

- Var izrādīties, ka to būs grūti izdarīt, Kvinn. Mēs sazinājāmies ar apgabala cietumu, un var teikt, ka tava kamera ir pārpildīta. Astoņi vīri, �etras guļamvietas. Ja palaimēsies, varēsi iekārtoties uz grīdas.

- Nedomāju, ka tas cietums man patīk. Vai var pamēģināt sazināties ar kādu citu?

- Atvaino. Jāpagaida, līdz tiksi nāvinieku kamerā, Kvinn.

- Es netik�u nāvinieku kamerā, jo nevienu neesmu nogalinājis.

Pankovics sacīja:

- Uzklausi, kāda ir situācija, Kvinn. Divi liecinieki liecina par tavu parādī�anos tajā apkārtnē slepkavības laikā, un tā apkārtne nav rosīgs ielu krustojums. Tu esi tur bijis un esi pamanīts un iegaumēts. Pēc ballistikas nekur tu vairs nespruksi. Zābaka nospiedums ir kā saldējums uz kūkas. Tā ir nozieguma vieta. Pēc nozieguma tas kļūst pat labāks vai sliktāks, atkarībā no skatpunkta. Nākamajā dienā pēc līķu atra�anas, tas ir, otrdien, astotajā februāri, tu ieradies Roanokā, ko tu pats esi atzinis un ko apstiprina pilsētas cietuma reģistrs un tiesas lēmums. Piepe�i tev naudas ir papilnam. Tu samaksā par izlai�anu no cietuma, pēc tam samaksā divdesmit �etrus tūksto�us dolāru par hammeru, mētājies ar vēl lielākām summām, bet, kad mēs beidzot tevi notveram, mantu miniglabātavā noslēpts vēl viens �ūksnis. Motīvs? Motīvu ir daudz. Tu noslēdzi darījumu ar tiesnesi Fosetu, ka viņ� lems par labu D�eikīlam Steilijam. Tu viņu uzpirki par kādiem piecsimt tūksto�iem dolāru, bet, saņēmis naudu, viņ� aizmirsa par darījumu. Viņ� piesprieda D�eikīlam maksimālo sodu, un tu zvērēji atriebties. Galu galā to izdarīji. Par nelaimi ceļā pagadījās arī viņa sekretāre.

Deloke sacīja:

- Noziegums, par kuru pienākas nāves sods, Kvinn, grozi kā gribi. Nāves sods pēc federālajiem likumiem.

Kvinns aizvēra acis, augums saguma. Viņ� sāka strauji elpot, uz pieres izspiedās sviedri. Pagāja viena minūte, vēl viena. Cilvēks, kas turējās stingri, bija izgaisis. Vietā paliku�ais vārgi izdvesa:

- Jūs sienat lietu nepareizam cilvēkam.

Pankovics iesmējās, un Deloke smīnēdams noteica:

- Neko labāku tu nevarēji izdomāt?

- Jūs sienat lietu nepareizam cilvēkam, - Kvinns atkārtoja, un viņa balsī bija jūtama vēl mazāka pārliecība.

- Tas izklausās visai tizli, Kvinn, - sacīja Deloke. - Un tiesas zālē izklausīsies vēl tizlāk.

Kvinns skatījās uz savām rokām veselu minūti. Beidzot viņ� noteica:

- Ja jau tik daudz jūs zināt, kas vēl jums vajadzīgs?

Atbildēja Pankovics:

- Ir paliku�i da�i neatbildēti jautājumi. Vai tu darbojies viens? Kā dabūji vaļā seifu? Kāpēc nogalināji sekretāri? Kur palikusi pārējā nauda?

- �ajā ziņā nevaru neko līdzēt. Par to es neko nezinu.

- Tu zini visu, Kvinn, un mēs nekur neiesim, līdz nebūsi aizpildījis tuk�ās vietas.

- Man �ķiet, ka tādā gadījumā mēs �eit paliksim ilgi, - sacīja Kvinns. Viņ� paliecās uz priek�u, nolika galvu uz galda un pateica:

- Es tagad nosnaudī�os.

Abi aģenti piecēlās, paņēma savas lietas un piezīmju blokus.

- Uztaisīsim pārtraukumu, Kvinn. Pēc pusstundas būsim atpakaļ.

Lai arī apmierināts ar pratinā�anas gaitu, Viktors Vestleiks bija noraizējies. Nebija liecinieku, nebija ballistiskās ekspertīzes slēdziena, kas saistītu Kvinna ieroci ar nozieguma vietu, nebija zābaka nospieduma, un nebija vienlaicīgas Dī Reja pratinā�anas. Bija motīvs, ja varēja ticēt Malkolma Banistera stāstam par kukuli. Nozīmīgākais pierādījums līdz �im bija fakts, ka Kvinns Rakers bijis Roanokā nākamajā dienā pēc līķu atra�anas un ka viņam bijis ļoti daudz naudas. Vestleiks un viņa komanda pēc darbā pavadītas nakts bija pārguru�i, bet ārā vēl arvien valdīja tumsa. Viņi uzpildījās ar kafiju un gāja garās pastaigās apkārt �Saldētavai�. �ad un tad viņi uzmeta skatienu ekrānam ar aizdomās turamo. Kvinns gulēja uz galda, ta�u ne miegā.

Se�os no rīta Pankovics un Deloke atgriezās pratinā�anas telpā. Katram bija augsta glāze ar Red Buli un ledu. Kvinns piecēlās no galda un iekārtojās krēslā nākamajam raundam.

Pankovics sāka pirmais.

- Nupat beidzu telefonsarunu ar Savienoto Valstu prokuroru, Kvinn. Mēs informējām viņu par pratinā�anā gūtajiem panākumiem, un viņ� teica, ka rīt sasauks lielo �ūriju un izvirzīs apsūdzību. Divas apsūdzības, pēc kurām pienākas nāves sods.

- Apsveicu, - atbildēja Kvinns. - Manuprāt, būtu labāk, ja es pameklētu sev advokātu.

- Protams, tikai var izrādīties, ka ar vienu advokātu nepietiks. Nezinu, ko tu zini par federālajiem likumiem saistībā ar organizēto noziedzību, Kvinn, bet tie var būt ne�ēlīgi. Savienoto Valstu prokurors nostāsies pozīcijā, ka tiesnesi Fosetu un viņa sekretāri nogalinājusi banda, labi zināma un labi organizēta banda ar tevi, protams, kā slepkavu. Apsūdzībā būs iekļautas daudzas apsūdzības, ne tikai slepkavība, kas paredz nāves sodu, bet arī uzpirk�ana. Un, kas ir vissvarīgākais, tajā būs ne tikai tavs vārds, bet minētas arī citas nelietīgas personas, tādas kā Garais, Dī Rejs, viena no tavām māsām, tavs brālēns Antuāns Beks un ducis citu radinieku.

Deloke piebilda:

- Savā rīcībā, zēni, jūs varat dabūt veselu cietuma spārnu ar nāvi-nieku kamerām. Visa Rakera un Beka banda vienā rindā, kamera pie kameras, nāvējo�ās injekcijas gaidās.

Deloke smaidīja, Pankovics uzjautrinājās. Divi komedianti.

Kvinns sāka kasīt deniņus un runāt ar grīdu.

- Vai ziniet, man gribētos noskaidrot, ko par to visu teiktu mans advokāts - par nakti, kad, sākot no deviņiem vakarā, esmu ieslēgts tum�ā istabā bez logiem. Tagad ir se�i no rīta, un deviņas stundas pēc kārtas esmu klausījies jūsu muļķības, jūs apsūdzat mani par tiesne�a kukuļo�anu, pēc tam par tiesne�a nogalinā�anu, tagad draudat ar nāves sodu ne tikai man, bet visai ģimenei. Jūs sakāt, ka jums ir virkne liecinieku, kas gatavi liecināt, sakāt, ka jums ir zagtā iero�a ballistika un zābaka nospiedums no vietas, kur kāds murmulis iekāpis dubļos. Un kā, jūsuprāt, es varu zināt, vai �onakt jūs sakāt patiesību vai stāstāt saltus melus? Varbūt es mazliet samelojos, bet vai jūs �obrīd godīgi varat teikt, ka visu nakti neesat meloju�i? Vai to varat?

Pankovics un Deloke nenolaida no viņa skatienu. Varbūt izpaudās bailes vai vainas apziņa. Varbūt delīrijs. Lai kas tas būtu, bet Kvinns patie�ām runāja.

- Mēs sakām taisnību, - Pankovicam izdevās pateikt.

- Atzīmējiet vēl vienus melus. Mans advokāts tiem izraksies cauri līdz pa�ai apak�ai. Tiesā viņ� izvilks jūs gaismā, atmaskos visus jūsu melus. Parādiet man zābaka nospieduma analīzi. Tagad. Es gribu to redzēt.

- Mums nav tiesību to kādam rādīt, - atbildēja Pankovics.

- Ērti gan. - Ar elkoni uz katra ceļgala, Kvinns paliecās uz priek�u. Piere gandrīz pieskārās pie galda malas, un viņ� turpināja runāt ar grīdu.

- Un kā ar ballistikas ziņojumu? Vai to es varu apskatīt?

- Mums nav tiesību...

- Tad ta brīnums. Mans advokāts tos dabūs, kad bū�u ar viņu ticies. Es prasīju pēc viņa visu nakti, un manas tiesības ir pārkāptas.

- Advokātu tu netiki prasījis, - sacīja Deloke. - Neskaidros izteicienos tu pieminēji advokātu, bet netiki viņu lūdzis. Turklāt nepārstāji runāt.

- It kā man būtu izvēle. Vai nu sēdi �eit un runā, vai dodies uz dzērāju krātiņu pie dzērājiem. Esmu bijis tur agrāk, un mani tas nebaida. Tas ietilpst �ajā biznesā, jūs to zināt. Ja esi izdarījis noziegumu, tad zini, būs jāsē�. Aizsākot jebkuru biznesu, jāzina noteikumi. Gadās piedzīvot, ka visus tavus draugus un ģimeni aizved, ta�u viņi atgrie�as. Tu nosēdi savu laiku un izej no cietuma.

- Vai izbēdz kā tu, - noteica Deloke.

- Tas arī. Dro�i vien muļķīgi, bet man vajadzēja laisties.

- Tāpēc, ka vajadzēja nokārtot rēķinus, vai ne, Kvinn? Divus gadus cietumā tu domāji par tiesnesi Fosetu katru dienu. Viņ� paņēma no tevis naudu, bet vieno�anos neizpildīja. Tavā biznesā par to novāc, vai ne?

- Taisnība.

Kvinns berzēja deniņus, skatījās uz kājām un drīzāk murmināja nekā runāja. Aģenti dziļi ievilka elpu un apmainījās ar ātru smaidu. Beidzot pirmās atzī�anās pazīmes.

Pankovics pārlika da�us papīrus un teica:

- Kvinn, tagad paskatīsimies, pie kā mēs esam nonāku�i. Tu nupat atzini, ka tiesnesis Fosets bija jānovāc. Tā bija, Kvinn?

Kvinns vēl arvien balstījās uz elkoņiem, skatījās grīdā un sa�ūpojās kā noreibis. Viņ� neatbildēja.

Deloke ieskatījās savā jurista kladē un sacīja:

- Saskaņā ar manis izdarītajām piezīmēm, Kvinn, es uzdevu jautājumu, un tas skanēja: �Tavā biznesā par to novāc, vai ne?�, un tu atbildēji: �Taisnība.� Vai tu to noliedz, Kvinn?

-Jūs ieliekat man mutē vārdus. Beidziet to darīt.

�ajā brīdi iejaucās Pankovics:

- Kvinn, mums jāinformē tevi par da�iem pēdējiem notikumiem. Apmēram pirms divām stundām Dī Rejs beidzot atzina, ka devis tev naudu tālākai nodo�anai tiesnesim Fosetam un ka viņ�, Garais un vēl citi palīdzēju�i tev plānot slepkavību. Dī Rejs ir tīrs, un viņ� jau noslēdzis vieno�anos - nedz nāves sods, nedz slepkavība. Pirms divām stundām mēs aizturējām Garo un tagad meklējam vienu no tavām māsām. �i lieta kļūst neglīta.

- Beidziet. Viņi neko nezina.

- Skaidrs, ka zina, un rīt viņiem kopā ar tevi izvirzīs apsūdzību.

-Jūs to nevarat darīt, atjēdzieties. Tā jūs nogalināsiet manu māti.

Nabaga sievietei ir vairāk nekā septiņdesmit gadi un slima sirds. Jūs nedrīkstat ar viņu tā izdarīties.

- Tādā gadījumā sper soli uz priek�u, Kvinn! - Pankovics skaļi noteica. - Uzņemies atbildību! Tu esi izdalījis noziegumu. Kā jau tu tiki teicis, pienākusi kārta izciest sodu. Ņemt �ajā lietā līdzi ģimeni nav jēgas.

- Spert soli un ko darīt?

- Slēdzam vieno�anos. Dod mums detaļas, un mēs izdarīsim spiedienu uz Savienoto Valstu prokuroru, lai neaiztiek tavu ģimeni, -sacīja Pankovics.

- Ir vēl kaut kas, - piebilda Deloke. - Ja vieno�anos noslēgsim pareizi, nāves soda nebūs. Mū�a ieslodzījums bez nosacītas atbrīvo�anās. Foseta ģimene, �ķiet, netic nāves sodiem. Tā nevēlas arī ilgu un sāpīgu tiesas procesu. Viņi vēlas, lai lietu slēdz, un Savienoto Valstu prokurors respektēs viņu vēlmi. Viņ� izsakās, ka apsvērs tādu vieno�anos par vainas atzī�anu, kas ļaus tev saglabāt dzīvību.

- Kāpēc man jums jātic?

- Tev tas nav jādara, Kvinn. Vienkār�i pagaidi da�as dienas, līdz sagatavo apsūdzību. Tajā par da�ādiem noziegumiem var būt apsūdzēti kādi trīsdesmit cilvēki.

Kvinns Rakers lēnām piecēlās un izstiepa uz aug�u rokas, cik augstu vien spēja. Viņ� spēra da�us soļus uz vienu, pēc tam uz otru pusi un ierunājās:

- Banisters, Banisters, Banisters.

- Atvaino, Kvinn, - sacīja Pankovics.

- Banisters, Banisters, Banisters.

- Kas ir Banisters? - jautāja Deloke.

- Banisters ir pļurkstētājs, - Kvinna balsī ieskanējās sarūgtinājums. - Mēsls, sens Frostburgas draugs, blēdīgs advokāts, kur� apgalvo, ka ir nevainīgs. Nekas vairāk kā pļurk�ķis. Neizliecieties, ka viņu nepazīstat, jo esat �eit tikai tāpēc, ka viņ� ir ziņotājs.

- Nekad neesmu saticis �o cilvēku, - sacīja Pankovics. Arī Deloke noliedzo�i purināja galvu.

Kvinns apsēdās un atspiedās ar abiem elkoņiem pret galdu. Tagad viņ� bija pilnībā pamodies, samiegtām acīm nikni vēroja abus aģentus un berzēja resnās rokas.

- Tātad kāda ir vieno�anās?

- Mēs nevaram slēgt vieno�anos, Kvinn, bet varam parūpēties par to, lai notiktu tas, kam jānotiek, - sacīja Pankovics. - Iesākumā Kolumbijas apgabalā mēs atsaucam suņus, tavu ģimeni un bandu neviens neaiztiek, vismaz pagaidām. Savienoto Valstu prokurors kop� slepkavības jau piecas nedēļas dabū trūkties, un viņ� nepacietīgi gaida jelkādas labas ziņas. Viņ� izsakās, un varam tev apliecināt, ka apsūdzība būs bez paredzama nāves soda un atsevi�ķa. Tikai tev. Par divām slepkavībām.

Deloke sacīja:

- Tā ir viena puse, otra puse ir video ar tavu atzī�anos noziegumos.

Kvinns saņēma rokās galvu un aizvēra acis. Pagāja minūte, cīnoties pa�am ar sevi.

- Man patie�ām vajadzīgs advokāts, - viņ� beidzot noteica caur sakostiem zobiem.

Deloke atbildēja:

- Tu vari to dabūt, Kvinn, protams, vari. Ta�u Dī Rejs un Garais patlaban ir ieslodzījumā un dzied tik skaisti, ka lieta var iegrozīties daudz ļaunākā gultnē. Kamēr līdz �ejienei nokļūst tavs advokāts, var paiet diena vai divas. Tu saki, kas sakāms, mēs atlai�am tavus brāļus un vairs neaiztiekam.

Kvinns piepe�i sasita knipi un nokliedzās:

- Labi!

- Kas ir labi?

- Labi, es to izdarī�u!

- Ne tik strauji, Kvinn, - bilda Pankovics. - Vispirms jāizrunā da�as lietas. Pārskatīsim faktus, saliksim noteiktā kārtibā, sakārtosim skatuvi un pārliecināsimies, vai viss saskan ar nozieguma vietu. Mums jābūt dro�iem, ka nav izlaista neviena svarīga detaļa.

- Labi, labi. Bet vai es varu dabūt kaut ko brokastīs?

- Protams, Kvinn, tā nav problēma. Mūsu rīcībā ir visa diena.

Vena no cietuma dzīves vērtīgajām īpa�ībām ir tā, ka mazpama-zām cilvēks iemācās pacietību. Nekas neiet uz priek�u saprātīgā gaitā, un tu iemācies ignorēt pulksteņus. Rītdiena nekur nepazudīs, galvenais ir nodzīvot �odienu. Pēc ātrā ceļojuma uz Kolumbijas apgabalu pāris dienu es klīstu pa Frostburgu, atgādinādams sev, ka esmu kļuvis ļoti pacietīgs, ka FIB darbosies ātri un, grozi kā gribi, izdarīt ko vairāk nav manos spēkos. Man par pārsteigumu un atvieglojumu, notikumi uzņem gaitu.

Neceru, ka FIB mani informēs, tāpēc nevaru zināt, vai tas apcietinājis Kvinnu Rakeru un vai viņ� atzinies. �īs ziņas atnes sestdienas, 19. marta, avīze Washington Post, kuras pirmo lapu rotā liels virsraksts: PAR FEDERĀLĀ TIESNE�A NOSLEPKAVO�ANU ARESTĒTS AIZDOMĀS TURAMAIS. Turpat ir liela, melnbalta Kvinna fotogrāfija pretskatā, un, pēc brokastīm ieņemot vietu kafijas istabā, es skatos viņam acīs. Rakstā ir pa�vaki ar faktiem, toties ir gana daudz smagu aizdomu. Acīmredzot informācija nākusi no FIB, tāpēc detaļu nav daudz. Norfolkā apcietināts izbēdzis noziedznieks, kas sodīts par narkotiku tirgo�anu un ilgi darbojies Kolumbijas apgabala bandās. Ne vārda par motīvu, neviena pieturas punkta, kāpēc FIB nolēmis, ka Kvinns ir īstais cilvēks, savukārt ballistikas ziņojums pieminēts tikai garāmejot. Daudz svarīgāk, ka rakstā teikts: pēc atteik�anās no Miranda tiesībām aizdomās turamais brīvprātīgi izgājis ilgu pratinā�anu, un FIB ierakstījis viņa atzī�anos video.

Iepazinos ar Kvinnu Rakeru pirms diviem gadiem, neilgi pēc viņa iera�anās Frostburgā. Iekārtojies viņ� atrada ceļu uz bibliotēku un palūdza pārbaudīt savu apcietinā�anas orderi. Cietums iemāca meklēt draugus bez steigas, ļoti uzmanīgi, jo tikai retais ir patiess. Dabiski, ka �ajā vietā �um un mud� blē�i, krāpnieki un afēristi un katrs rūpējas par savu ādu. Ar Kvinnu tomēr bija citādi. Viņ� iepatikās acumirklī, un es nezinu, vai cietumā esmu saticis vēl kādu ar tādu harismu apveltītu un tik sirsnīgu cilvēku. Noskaņojums mēdza mainīties, un tā sauktajās �melnajās dienās� viņ� ierāvās sevī un pārdzīvoja. Viņ� varēja būt ekscentrisks, rupj�, un daudz netrūka līdz vardarbībai. Viņ� varēja ēst viens pats un ne ar vienu nerunāt. Pēc divām dienām brokastlaikā viņ� jau varēja stāstīt anekdotes un izaicināt nopietnus spēlētājus uz pokera spēli. Viņ� varēja būt skaļ� un lecīgs, bet pēc brī�a kluss un ievainojams. Kā jau esmu teicis, Frostburgā nebija vardarbības. Vistuvāk kautiņam bija gadījums ar pāķi, kuru saucām par Skunksu. Viņ� aicināja Kvinnu nokārtot kār�u strīdu ar dūrēm. Skunkss bija vismaz �etras collas īsāks un trīsdesmit mārciņas vieglāks par Kvinnu, ta�u kautiņ� nenotika. Kvinns pazemots atkāpās. Pēc divām dienām viņ� parādīja man pa�taisītu nazi, melnajā tirgū pirktu �pīķi�. Viņ� ar to gribēja pārgriezt Skunksam rīkli.

Es atrunāju viņu, kaut nebiju īsti pārliecināts, vai viņ� to domājis nopietni. Es pavadīju daudz laika kopā ar Kvinnu, un mēs kļuvām par draugiem. Viņ� bija pārliecināts, ka spēju veikt juridiskus brīnumus un dabūt mūs abus ārā no cietuma, un mēs kļūtu tādi kā partneri. Ģimenes bizness viņam bija apnicis, un viņ� gribēja iet taisnu ceļu. Ārā gaidīja pods ar zeltu, bet tam virsū sēdēja tiesnesis Fosets.

I~Ienrijs Banisters gaida apmeklētāju istabā, skumji sē�ot uz salokāmā krēsla, bet jauna māte turpat blakus ka�ķējas ar saviem trim bērniem. Telpa pildās ar rīta apmeklētājiem, un Henrijs dod priek�roku agriem, nevis vēliem apmeklējumiem. Pēc noteikumiem ģimenes loceklis katru sestdienu un svētdienu drīkst sēdēt un sarunāties ar ieslodzīto no septiņiem rītā līdz trijiem pēcpusdienā, ta�u Henrijam pietiek ar vienu stundu. Man arī.

Ja viss ies pēc plāna, un nav iemesla tam neticēt, tēvam �is manis apmeklējums varētu būt pēdējais. Var gadīties, ka neredzē�u viņu gadiem ilgi vai nemaz, bet par to ar viņu nevaru runāt. Paņemu brūno maisiņu ar tantes Resīnas cepumiem un sāku vienu knibināt. Mēs runājam par manu brāli Markusu, viņa samaitātajiem bērniem, par manu māsu Rūbiju un viņas nevainojamajiem bērniem.

Vin�esterā vidēji notiek viena slepkavība gadā, un kvota tika izpildīta pagāju�ā nedēļā, kad vīrs ieradās mājās no darba pirms laika un uz piebraucamā ceļa ieraudzīja dīvainu automa�īnu. Viņ� ielavījās mājā un pieķēra sievu ar vienu no saviem paziņām. Abi jūsmīgi nodarbojās ar laulības zvēresta lau�anu. Vīrs paņēma bisi, un, kad runcis to ieraudzīja, viņ� kails mēģināja izlēkt pa aizvērto guļamistabas logu. Izlēkt neizdevās, un sekoja �āviens.

Henrijs domā, ka vīrs var tikt cauri sveikā, un stāsta notiku�o ar baudu. �ķiet, ka visa pilsēta ir sa�ķēlusies starp atzī�anu par vainīgu un pamatotu slepkavību. Es gandrīz vai saklausu nemitīgo tenko�anu vecpilsētas kafejnīcās, kuras reiz apmeklēju. Tēvs dzīvo līdzi �im stāstam ilgi, dro�i vien tāpēc, ka nevēlas runāt par ģimenes lietām.

Tomēr bez tā neiztikt. Viņ� maina sarunas tematu un saka:

- Tā mazā baltā meitene, �ķiet, domā par abortu. Varbūt tomēr nekļū�u par vecvectēvu.

- Delmons atkal par to parūpēsies, - es saku. Mēs vienmēr gaidām no �ī bērna nepatik�anas.

- Viņu vajadzētu sterilizēt. Pārāk dumj�, lai lietotu prezervatīvus.

- Varbūt nopērc puikam kādu. Tu zini, ka Markuss ir pavisam trūcīgs.

- Puiku redzu tikai tad, kad viņam kaut ko vajag. Pie joda, es varbūt dabū�u maksāt par abortu. Tā skuķe, manuprāt, ir draņķe.

Pievēr�oties jautājumam par naudu, es nevaru nedomāt par Foseta lietā izsludināto prēmiju. Simt piecdesmit tūksto�i dolāru skaidrā naudā. Nekad tik daudz naudas neesmu redzējis. Pirms Bo piedzim�anas mēs ar Daionu kādu dienu atskārtām, ka esam ietaupīju�i se�us tūksto�us. Pusi naudas mēs ielikām kopējā fondā un par pārpalikumu devāmies kruīzā. Ieradums taupīt drīz aizmirsās, un nekad tik lielas naudas mums vairs nebija. Tie�i pirms manas notiesā�anas mēs refinansējām mūsu māju, lai no sava īpa�uma izspiestu pēdējo. Nauda aizgāja juristu honorāriem.

Es bū�u bagāts, bet bēgļa lomā. Atgādinu sev, ka nav iemesla uztraukties, bet tas nav iespējams.

Henrijam vajadzīgs jauns kreisais ceļgals, un kādu laiku mēs runājam par to. Viņ� vienmēr ir pavilcis uz zoba ve�us, kas tik vien zina kā savas slimības, bet tagad pats kļūst tāds pats. Pēc stundas tēvam kļūst garlaicīgi un viņ� ir gatavs iet. Pavadu viņu līdz durvīm, un mēs vēsi paspie�am viens otram roku. Tēvam aizejot, man jādomā, vai redzē�u viņu vēl kādreiz.

Svētdiena. Ne ziņas, ne miņas no FIB vai kāda cita. Pēc brokastīm izlasu �etras avīzes un par Kvinnu Rakeru vai viņa arestu neuzzinu gandrīz neko jaunu. Tomēr ir viens nozīmīgs notikums. Post raksta, ka Vird�īnijas dienvidu apgabala Savienoto Valstu prokurors rīt prezentēs lietu lielajai �ūrijai. Tas ir, pirmdien. Ja lielā �ūrija izvirzīs apsūdzību, tad teorētiski un saskaņā ar vieno�anos, man jākļūst brīvam cilvēkam.

Cietumā ir milzums reliģisko organizāciju. Kā jau traumēti, mēs meklējam mierinājumu, mieru un vadību. Mēs esam pazemoti, kaunināti, mums laupīta cieņa, ģimene, īpa�umi, mums nav palicis nekas. Iemesti ellē, mēs meklējam ceļu no tās ārā. Te ir da�i musulmaņi, kas lūdz dievu piecreiz dienā un turas kopā. Te ir pa�pasludi-nāts budistu mūks ar da�iem sekotājiem. Man nav zināms, ka būtu jūdi vai mormoņi. Vēl ir kristie�i, un te stāvoklis sare�ģījas. Divreiz mēnesī svētdienas rītā uz mesu astoņos ierodas katoļu garīdznieks. Tiklīdz katoļi atstāju�i mazo kapelu, notiek ekumēnisks dievkalpojums galvenajiem ticības atzariem - metodistiem, baptistiem, prez-biterie�iem un tā tālāk. Vairumā svētdienu es tajā piedalos. Desmitos no rīta baltie pentakostie�i sapulcējas uz trok�ņainu dievkalpojumu ar skaļu mūziku un vēl skaļāku sprediķo�anu, dziedinā�anu un runā�anu mēlēs. �im dievkalpojumam jābeidzas vienpadsmitos, bet, ja lūdzējos iemiesojas Svētais Gars, bie�i tas ievelkas ilgāk. Melnie pentakostie�i tiek kapelā vienpadsmitos, ta�u da�reiz dabū gaidīt, līdz baltie nomierinās. Esmu dzirdējis abas grupas apmaināmies asiem vārdiem, ta�u kautiņi kapelā līdz �im nav biju�i. Tiku�i pie kanceles, melnie pentakostie�i to notur visu pēcpusdienu.

Būtu nepareizi iedomāties, ka Frostburga ir pilna ar Bībeles sludinātājiem. Tā nav. Te tomēr ir cietums, un vairums manu ieslodzīto līdzbiedru ne par kādu naudu nerādīsies dievkalpojumā.

Pēc ekumēniskā dievkalpojuma izejot no kapelas, mani sameklē korekcijas virsnieks un saka:

- Tevi meklē no administrācijas ēkas.

AIani gaida aģents Hanskis kopā ar jaunu �īs spēles spēlētāju Petu Sērhofu, Savienoto Valstu tiesu izpildītāju. Mēs iepazīstamies un aizņemam mazu kafijas galdiņu gaitenī netālu no nometnes priek�nieka kabineta. Priek�nieks svētdienās, protams, nekad teritorijā nav sastopams, bet kas viņam to var pārmest.

Hanskis izvelk dokumentu un pabīda pāri galdam.

- Te ir apsūdzība, - viņ� saka. - Roanokā tā pienāca vēlu piektdienas vakarā, tā vēl ir noslēpums, bet no rīta pirmām kārtām ar to iepazīstinās presi.

Es turu to kā zelta ķieģelīti, man grūti saskatīt vārdus. Amerikas Savienotās Valstis pret Kvinnu Alu Rakeru. Tas iespiests labajā aug�ējā stūrī kopā ar zilu pagāju�ās piektdienas datumu.

- Post rakstīts, ka lielā �ūrija sapulcējas pirmdien, - man izdodas pateikt, kaut arī ir skaidri redzams, ka tas jau noticis.

- Mēs izjokojām presi, - pa�apmierināti nosaka Hanskis. Pa�apmierināts, bet �oreiz daudz patīkamāks. Mūsu lomas ir dramatiski mainīju�ās. Agrāk es biju blēdis ar �audīgām acīm, kas meklēja iespēju vienoties un varbūt aptīt sistēmu ap pirkstu. Tagad esmu zelta puisēns, kas grasās atstāt �o vietu un paņemt līdzi krietnu naudas �ūksni.

Nogrozu galvu un saku:

- Man trūkst vārdu, zēni. Nāciet palīgā.

Hanskis ir gatavs palīdzēt:

- Klausies, kas mums ir padomā, mister Banister.

- Kā būtu, ja tagad es būtu Mels? - es jautāju.

- Lieliski. Es esmu Kriss, un viņ� ir Pets.

- Skaidrs.

- Cietumu pārvalde tevi pārved uz vidējā re�īma cietumu Fort-veinā Indiānā. Iemesls nav zināms, vismaz nav uzrādīts. Kaut kāds

noteikumu pārkāpums, kas nokaitinājis priek�niecību. Se�us mēne�us nekādu ciemiņu. Viennica. Ikviens interesents var tevi meklēt tie�saistē caur ieslodzīto lokatoru, bet jau drīz atdursies kā pret sienu. Pēc pāris mēne�iem Fortveinā tevi pārvietos vēlreiz. Mērķis ir visu laiku pārvietot tevi pa sistēmu un beigās norakt.

- Manuprāt, birojam tas grūtības nesagādās, - es saku, un mēs abi smejamies. Vai es būtu nomainījis komandu, vai?

- Pēc da�ām minūtēm mēs pēdējo reizi saslēgsim rokas un kājas un tu iziesi no �ejienes kā parasts pārvietojamais. Tu iekāpsi netra-faretā furgonā, kurā būs Pets un vēl viens tiesu izpildītājs, un tiksi aizvests uz rietumiem, Fortveinas virzienā. Es seko�u. Pēc se�desmit jūdzēm �aipus Morgantaunas apstāsimies pie moteļa, kurā mums ir rezervētas da�as istabas. Tu pārģērbsies, paēdīsi, un tad mēs varēsim parunāt par tavu nākotni.

- Pēc da�ām minūtēm? - es biju �okēts.

- Tā ir ieplānots. Vai kamerā tev ir kas tāds, bez kā nevari iztikt?

-Jā. Da�as personiskas mantas, papīri un vēl �is tas.

- Labi. Mēs liksim rīt to visu salikt kastē un nogādāsim tev. Būtu labi, ja tu kamerā neatgrieztos. Ja kāds ieraudzīs tevi savācam mantas, var rasties jautājumi. Mēs negribam, lai kāds zina, ka tu �o vietu atstāj, kamēr neesi prom.

- Sapratu.

- Nekādas atvadī�anās un tamlīdzīgi, labi?

- Labi.

Brīdi domāju par saviem Frostburgas draugiem, bet tūlīt izmetu �īs domas no prāta. Arī viņiem pienāks tāda pati diena, un, tiekot brīvībā, atpakaļ nav jāskatās. Ļoti �aubos, vai cietumā radusies draudzība saglabāsies ārpusē. Mans gadījums ir tāds, ka nekad nevarē�u sameklēt vecos draugus un ļauties atmiņām. Man jākļūst par citu cilvēku.

- Tavā cietuma kontā ir septiņdesmit astoņi dolāri, mēs tos nosūtīsim uz Fortveinu, bet pēc tam tie pazudīs sistēmā.

- Federālā valdība izdrāzīs mani vēlreiz, - es saku, un viņi domā, ka tas ir joks.

- Ir vēl kādi jautājumi? - jautā Hanskis.

- Protams. Kā jums izdevās panākt, ka viņ� atzīstas? Viņ� ir pārāk gudrs, lai atzītos.

- Atklāti sakot, tas ari mums bija pārsteigums. Mēs likām pie darba pāris pratinā�anas veterānu, un viņiem ir savas metodes. Pāris rei�u viņ� ieminējās par advokātu, ta�u atmeta �o domu. Viņ� gribēja runāt un �ķita nomākts, ka noķerts par slepkavību, nevis bēg�anu. Viņ� gribēja zināt, kas mums ir zināms, un mēs nepārstājām runāt. Veselas desmit stundas. Visu nakti un vēl agri no rīta. Viņ� negribēja doties uz cietumu, tāpēc palika istabā. Pārliecinājies, ka mēs zinām to, ko zinām, viņ� salūza. Kad ieminējāmies, ka apsūdzību var celt ari ģimenei un bandas lielākajai daļai, viņ� vēlējās noslēgt vieno�anos. Visbeidzot mēs no viņa uzzinājām visu.

- Ko jūs saprotat ar visu?

- Viņa stāsts būtībā sakrīt ar tavējo. Viņ� iedevis tiesnesim Fose-tam piecsimt tūksto�us lielu kukuli, lai glābtu brāļadēlu, bet tiesnesis viņu piekrāpis. Paturējis naudu, bet puiku notiesājis. Kvinna pasaulē tas ir nepiedodams noziegums un prasa atriebību. Viņ� izsekojis Fosetu, sekojis līdz namiņam, ielauzies pie tiesne�a un viņa sekretāres un atriebies.

- Cik daudz naudas bija palicis?

- Apmēram puse. Kvinns apgalvo, ka ielauzies tiesne�a dzīvoklī Roanokā, pārbaudījis visu, bet naudu nav varējis atrast. Viņam radu�ās aizdomas, ka to tur citā - dro�ākā vietā. Un tāpēc viņ� sekojis Fosetam uz namiņu. Ticis galā ar tiesnesi priek�ējā verandā, iekļuva namiņā. Viņ� nebija pārliecināts, ka nauda ir tur, bet bija apņēmības pilns uzzināt tās atra�anās vietu. Viņ� nav apgājies ar sekretāri diez cik labi un pārliecinājis Fosetu, ka nauda jāatrod. Tātad slepens seifs. Kvinns uzskatījis, ka nauda pieder viņam.

- Un nospriedis, ka tie abi jānogalina.

- Nu protams. Nevarēja ta�u atstāt divus lieciniekus. Viņ� izdarīto neno�ēlo, Mel. Tiesnesis dabūja, ko pelnījis, sekretāre vienkār�i patrāpījās ceļā. Tagad viņam būs divas apsūdzības par slepkavību.

- Tātad lieta paredz nāves sodu?

- Ļoti iespējams. Pie mums neviens vēl nav sodīts par federālā tiesne�a nogalinā�anu, un mēs gribam, lai Kvinns Rakers kalpo par paraugu.

- Vai viņ� pieminēja manu vārdu? - es jautāju, būdams dro�s par atbildi.

- Viņ� patie�ām to pieminēja. Viņam ir pamatīgas aizdomas, ka tu esi mūsu informācijas avots, un tagad dro�i vien plāno atriebties. Tie�i tāpēc esam �eit un gatavi doties ceļā.

Es gribēju doties projām, bet ne tik ātri.

- Kvinns zina par 35. pantu; faktiski jebkur� federālais ieslodzītais zina daudz par to. Atrisini noziegumu ārpus cietuma, un tavs sods tiks nomainīts. Turklāt viņ� uzskata mani par spīdo�u advokātu. Viņ� un viņa ģimene zinās, ka esmu izkļuvis no cietuma, nevis pārvests uz Fortveinu vai kādu citu iestādi.

- Tiesa, bet lai viņi paliek neziņā. Ir svarīgi, lai ari tava ģimene un draugi tic, ka tu joprojām esi ieslodzījumā.

- Vai tu raizējies par manu ģimeni? - es jautāju.

Beidzot ierunājās Sērhofs.

- Zināmā mērā jā, un mēs varam nodro�ināt tai aizsardzību, ja vēlēsies. Tā pilnīgi dro�i sagandēs viņiem dzīvi.

- Viņi nekad nepiekritis, - es atbildu. - Mans tēvs var gāzt ar dūri, ja par to ieminēsieties. Viņ� ir atvaļināts policists, turklāt pārliecināts, ka spēj pats par sevi parūpēties. Manam dēlam ir jauns tēvs un jauna dzīve.

Ne prātā nenāk doma, ka es varētu zvanīt Daionai un teikt, ka Bo var draudēt briesmas, tāpēc ka cietumā esmu kaut ko izdarījis. Turklāt daļa no manis netic, ka Kvinns Rakers nodarīs ko ļaunu nevainīgam zēnam.

- Ja vēlaties, mēs varam apspriest �o jautājumu vēlāk, - saka Sērhofs.

Hanskis saka:

- Tevi gaida brīvība, Mel.

- Iesim ārā no �ejienes.

Sekoju viņiem pa gaiteni uz citu ēku, kur jau gaida trīs korekcijas oficieri un kapteinis. Man saslēdz rokas, uzliek uz potītēm va�as, bet pēc tam pa celiņu aizved uz furgonu, kas jau gaida. Neinformēts skatītājs nodomātu, ka mani ved uz nāves soda izpildi. Pie stūres sē� tiesu izpildītājs, vārdā Hi�koks. Sērhofs aizbīda durvis man blakus un iesē�as priek�ā pasa�iera vietā. Mēs aizbraucam.

Es nepagrie�os, lai uzmestu Frostburgai pēdējo skatienu. Man ir tik daudz tēlu, ka to pietiks gadiem. Skatos uz garām skrejo�o lauku apvidu un nevaru apspiest smaidu. Pēc da�ām minūtēm mēs iebraucam tirdzniecības centra stāvlaukumā. Sērhofs izlec no automa�īnas, atbīda vaļā durvis un atslēdz man roku dzel�us. Pēc tam atbrīvo potītes. �Apsveicu,� viņ� silti nosaka, un es nosprie�u, ka man �is vīrs patīk. Dzirdu ķēdes no�ķindam pēdējo reizi un samasēju plaukstu locītavas.

Drīz mēs izbraucam uz 68. automaģistrāles un traucamies rietumu virzienā. Tūlīt sāksies pavasaris, un uz tālajiem Rietummerilen-das lēzenajiem pakalniem parādās dzīvības pazīmes. Pirmie brīvības brī�i ir tik tikko izturami. Piecus gadus sapņoju par �o dienu, un mani pārņem sajūsma. Ir tik daudz domu, kas prasās pēc ievērības. Nevaru sagaidīt brīdi, kad pats varē�u izvēlēties apģērbu, ko uzvilkt. Nevaru sagaidīt brīdi, kad varē�u nopirkt automa�īnu un braukt, kurp vien vēlos. Es ilgojos sajust sievietes augumu un izgar�ot steiku un aukstu alu. Negrasos raizēties par sava dēla un tēva dro�ību. Ar viņiem nekas ļauns nenotiks.

Tiesu izpildītāji grib runāt, un es klausos. Pets Sērhofs saka:

- Tagad, Mel, tu esi pavisam brīvs cilvēks. Ja vēlēsies izmantot liecinieku dro�ības programmu, kas vairāk zināma kā liecinieku aizsardzība, mēs, Savienoto Valstu tiesu izpildītāju dienests, par tevi parūpēsimies. Mēs parūpēsimies par apsardzi, dro�ību un veselību. Dosim tev jaunu identitāti ar autentiskiem dokumentiem. Tu saņemsi finansiālu palīdzību mājokļa iegādei, ikdienas izdevumiem un medicīniskai aprūpei. Sameklēsim tev darbu. Kad reiz būsi uz brīvām kājām, mēs tevi neuzraudzīsim, ta�u, ja pēc mums radīsies vajadzība, vienmēr būsim tuvumā.

Izklausījās, it kā viņ� lasītu bro�ūru, ta�u vārdi skanēja kā mūzika. Hi�koks piebilda:

- Programmā ir vairāk nekā astoņi tūksto�i liecinieku, un ne ar vienu nekas slikts nav noticis.

Es uzdodu pa�saprotamu jautājumu:

- Kur es dzīvo�u?

- �ī ir liela zeme, - Hi�koks atbild. - Esam pārvietoju�i simtiem liecinieku līdz diviem tūksto�iem jūd�u no mājām. Attālums nav tik būtisks, bet, vispārīgi runājot, jo tālāk, jo labāk. Vai tev patīk silts klimats vai sniegs? Kalni un ezeri vai saule un pludmales? Lielas vai mazas pilsētas? Mazās pilsētas ir problemātiskas, un mēs iesakām pilsētu ar vismaz simttūksto� iedzīvotājiem.

- Tādā ir vieglāk iejukt pūlī, - Sērhofs piebilst.

- Un man ir jāizvēlas? - es jautāju.

- Jā, saprāta robe�ās, - saka Hi�koks.

- Ļaujiet padomāt.

Domāju turpmākās desmit jūdzes un ne pirmo reizi. Es itin labi zinu, uz kurieni do�os un kāda iemesla pēc. Paskatījies pār plecu, es redzu pazīstamu transportlīdzekli.

- Dro�i vien tas ir FIB, kas mums seko.

- Jā. Aģents Hanskis un vēl viens vīrs.

- Cik ilgi viņi mums sekos?

-Jādomā, ka viņi nozudīs pēc pāris dienām, - Sērhofs un Hi�koks saskatās. Patiesībā viņi to nezina, ta�u negrasos viņiem uzmākties. Es jautāju:

- Vai FIB parasti patur acīs tādus lieciniekus kā es?

Hi�koks atbild:

- Kā to ņem. Kad liecinieks nonāk aizsardzības programmā, paliek �is tas nenokārtots attiecībā uz personu vai personām, par kurām viņ� ziņojis. Var gadīties, ka lieciniekam jāatgrie�as tiesā liecināt. Tādā gadījumā FIB vēlas saglabāt kontaktu ar liecinieku, bet tas tiek darīts ar mūsu starpniecību. Vienmēr caur mums. Tomēr ar laiku, gadiem ritot, FIB it kā aizmirst par lieciniekiem.

Pets maina sarunas tematu.

- Viena no pirmajām lietām, kas jādara, ir uzvārda nomaiņa, protams, likumīgā veidā. Mēs izmantojam Fērfaksas apgabala tiesnesi Ziemeļvird�īnijā, kas glabā lietas aiz atslēgas. Tas nav sare�ģīti, bet jaunais vārds jāizvēlas tev. Vislabāk ir paturēt tos pa�us iniciāļus, lai lieta būtu vienkār�āka.

- Piemēram?

- Maiks Bārnss. Mets Būts. Marks Brid�s, Mi�s Boldvins.

- Visi izklausās pēc balto brālības.

- Jā, tiesa. Tāpat kā Malkolms Banisters.

- Pateicos.

Da�as jūdzes mēs gudrojam manu jauno vārdu. Sērhofs atver klēpjdatoru, paklabina taustiņus un jautā:

- Kur� �ajā zemē ir populārākais uzvārds uz burtu �B�?

- Beikers? - min Hi�koks.

- Tas ir otrais.

- Beilijs, - minu es.

- Tas ir tre�ais. Ceturtais ir Bells, Brūkss - piektais. Uzvarētājs ir Brauns, divreiz bie�āk sastopams nekā Beikers, kas ir otrajā vietā.

- Viens no maniem mīļākajiem afroamerikāņu rakstniekiem ir D�eimss Boldvins, - es saku. - Es izvēlos viņu.

- Labi, - saka Sērhofs, klabinādams taustiņus. - Un vārds?

- Kā būtu Makss?

Hi�koks piekrīto�i pamāj, un Sērhofs ieraksta vārdu Makss.

- Man �is vārds patīk, - saka Hi�koks, it kā o�ņātu labu vīnu. - Savienotajās Valstīs ir kādi divdesmit pieci Maksi Boldvini, tāpēc der labi. Labs, solīds vārds, nav glu�i parasts, nav eksotisks vai dīvains. Man tas patīk. Tagad mazliet to papildināsim. Otrs vārds? Kāds tas varētu būt, Maks?

Nekas neiederas pa vidu, kad priek�ā ir Makss. Tad es iedomājos par misteru Rīdu un misteru Koplendu, saviem biju�ajiem partneriem, un viņu mazo biroju Bredokstrītā Vin�esterā. Kop-lends & Rīds, advokāts un juriskonsults. Viņiem par godu es izvēlos Rīdu.

- Makss Rīds Boldvins, - saka Sērhofs. - Tas der. Tagad mazu sufiksu, lai nodarītu visu līdz galam, Maks? Juniors, tre�ais, ceturtais. Ne pārāk dīvaini.

Hi�koks noraido�i purina galvu.

- Lai paliek, kā ir, - viņ� nosaka tikko dzirdami.

- Es ari tā domāju, - es saku. - Galā neko.

- Lieliski. Tātad vārds mums nu ir. Makss R. Boldvins, vai ne, Maks?

- Laikam jau. Ļaujiet stundiņu padomāt. Man pie tā jāpierod.

- Protams.

Lai cik satrauco�a ir jaunā vārda izvēle, ko vajadzēs lietot līdz mū�a galam, tas izrādās viens no vieglākajiem lēmumiem. Itin drīz mani gaida daudz grūtāka izvēle - acis, deguns, lūpas, zods, mājas, darbs, ģimenes vēsture un - kāda bijusi mana izdomātā bērnība? Kur esmu gājis koled�ā un ko esmu mācījies? Kāpēc esmu viens pats un vai esmu bijis precējies? Bērni?

Galva jau grie�as.

Da�as jūdzes uz austrumiem no Morgantaunas mēs nobraucam no maģistrāles un atrodam Best Western, vienu no vecā stila moteļiem, kur var novietot automa�īnu pretī savas istabas logam. Cilvēki jau gaida, manuprāt, no FIB, un, kad es izkāpju no furgona, brīnumaini bez va�ām, piesteidzas Hanskis un saka:

- Tev ir trīsdesmit astotais numurs.

Viens no bezvārda aģentiem atslēdz durvis un pasniedz man atslēgu. Numurā ir divas karaliska lieluma gultas, un uz vienas -da�ādi apģērbi. Hanskis un Sērhovs aizver durvis.

- Uzzināju tavu izmēru cietumā, - saka Hanskis, norādīdams ar roku uz jauno garderobi. - Ja nepatīk, nepatīk, varam pastaigāt pa veikaliem.

Uz gultas ir divi balti un viens zili rūtains krekls, visi ar aizpogājamu apkakli. Divas haki krāsas bikses un vieni balinātie d�insi, brūna ādas josta, kaudzīte glīti saliktu apak�bik�u, divi balti T krekli, vairāki pāri zeķu iesaiņojumā, solīda izskata brūnas mokasīnkurpes un melni, tik neglīti mokasīni, kādus nekad neesmu redzējis. Sākumam, kopā ņemot, nemaz nav slikti.

- Pateicos, - es saku.

Hanskis turpina:

- Zobu birste, zobu pasta, skū�anās piederumi, tas viss ir vannas istabā. Tepat ir neliela sporta soma. Pēc tā, kas vēl būs vajadzīgs, aizbrauksim uz veikalu. Vai pusdienas vēlies?

- Ne tagad. Es vienkār�i gribu pabūt viens.

- Kā vēlies, Mel.

-Ja neiebilsti, tagad esmu Makss.

- Makss Boldvins, - Sērhofs piebilst.

- Tas bija ātri.

Viņi aiziet, es aizslēdzu durvis un lēnām novelku cietuma apģērbu - olīvkrāsas kreklu un bikses, baltas zeķes, melnas kurpes ar saitēm un biezām zolēm, plāni nodilu�as un apdriskātas apak�bikses. Nomainu tās pret jaunām un uzvelku ari T kreklu, palienu zem segas un raugos griestos.

Uz pusdienām mes iegājām Ietā restorānā netālu, kur jūras veltes un krabju kājiņas var paēst par $ 7,99. Bija tikai Hanskis, Sērhofs un es, un mēs bez steigas baudījām viduvējas, tomēr gar�īgas jūras veltes. Kad stress nozuda, viņi sāka dzīt jokus un komentēt manu garderobi. Atbildēju uz apvainojumiem, atgādinot, ka neesmu baltais mietpilsonis kā viņi un turpmāk pats pirk�u sev apģērbu.

Pēcpusdienai ievelkoties, viņi atgādina, ka vēl ir darāms darbs. Daudz kas nav izlemts. Mēs atgrie�amies motelī istabā blakus manējai, kur viena no divām gultām noklāta ar papīriem. Mums piebiedrojas Hi�koks, istabā nu ir �etri vīri, kas it kā dara vienu darbu, kaut es to visu uztveru skeptiski. Saku sev vēl un vēlreiz, ka �ie vīri tagad ir manā pusē, ka valdība ir mans sargātājs un draugs, ta�u pilnībā nespēju to pieņemt. Varbūt ar laiku viņi iegūs manu uzticību, ta�u es par to �aubos. Pēdējo reizi, kad kopā ar valdības aģentiem pavadīju daudzas stundas, viņi solīja, ka lieta pret mani netiks ierosināta.

Patlaban jaunais vārds apstiprināts, un lēmums ir galīgs. Hanskis saka:

- Maks, no rīta mēs no �ejienes braucam projām, tikai jāizlemj, uz kurieni. Viss atkarīgs no tā, kādas pārmaiņas savā izskatā vēlies. Tu esi licis skaidri saprast, ka vēlies mainīt seju, un tas ir izaicinājums.

- Ar to tu domā manu liecību? - es jautāju.

-Jā. Rakeru var tiesāt pēc se�iem mēne�iem vai gada.

- Vai arī viņ� var atzīt sevi par vainīgu un neiet uz tiesu, - es saku.

- Protams. Ta�u pieņemsim, ka viņ� tā nerīkojas. Pieņemsim, ka viņ� iet uz tiesu. Ja taisisi operāciju tagad, liecinot tava jaunā seja parādīsies ekrānā. Ja nogaidīsi līdz tiesai, būs daudz dro�āk.

- Tad būs dro�āk, bet patlaban? - es jautāju. - Kā ar nākamajiem se�iem mēne�iem? Tu zini, ka Rakera banda mani meklēs. Viņi jau domā, kā mani sameklēt, un, jo drīzāk, jo labāk. Ja mani dabū rokā pirms tiesas, viņi var likvidēt vērtīgu liecinieku. Nākamie se�i mēne�i ir visbīstamākie, tāpēc gribu operāciju tagad. Nekavējoties.

- Labi. Bet kā paliek ar tiesu?

- Nomierinies, Kris. Tu zini, ka mani var noslēpt da�ādos veidos. Varu liecināt, atrodoties aiz ekrāna vai plīvura. Tā jau ir darīts. Tu neskaties televīziju vai kino?

Viens otrs iesmējās, ta�u noskaņojums bija visai nopietns. Doma par liecinā�anu pret Kvinnu Rakeru var iedvest �ausmas, ta�u mani ir iespējams pasargāt.

- Pagāju�ajā gadā mēs vienu reizi tā darījām, - saka Hi�koks. - Ņūd�ersijā bija liels narkotiku process. Informatora izskats nemaz nelīdzinājās agrākajam, un liecinieka vietai mēs aizlikām priek�ā paneli, lai viņu redz tikai tiesnesis un zvērinātie. Izmantojām ierīci balss pārveido�anai, un apsūdzētajam nebija ne jausmas, kas viņ� ir un kā izskatās.

- Viņi noteikti zinās, kas esmu, - es saku. - Vienkār�i nevēlos, lai mani redz.

- Labi, - saka Hanskis. - Tas ir tavs lēmums.

- Uzskati to par galīgu, - es saku.

Hanskis izvelk telefonu un iet uz durvju pusi.

- Man �ur tur jāpiezvana.

Kad viņ� ir izgājis no istabas, Sērhofs saka:

- Kamēr viņ� zvana, vai varam parunāt par galamērķi? Dod da�as vadlīnijas, lai varam sākt vietas meklē�anu.

- Florida, - es saku. - Ja neskaita laiku jūras kājniekos, visu mū�u esmu dzīvojis kalnos un pakalnos. Gribas nomainīt �o ainavu pret pludmali un okeānu, pret siltāku klimatu. - Es to noskaitu, it kā būtu par �o jautājumu domājis stundām ilgi, kā patiesībā arī ir. - Tikai ne

Floridas dienvidus, tur ir pārāk karsti. Varbūt Pensakola vai D�ekson-vila - ziemeļu gals, kur klimats maigāks.

Tiesu izpildītājs uzņem �o informāciju, un es redzu, ka prāts viņiem sāk darboties. Sērhofs sāk bungot pa klēpjdatora taustiņiem, meklējot man jaunu vietu zem saules. Atlai�os krēslā, uzlieku kailās kājas uz gultas, nevaru neatslābināties. Pulkstenis ir gandrīz �etri pēcpusdienā. Frostburgā svētdienu pēcpusdienas bija vissliktākās. Sabatā es nestrādāju tāpat kā vairums ieslodzīto, un bie�i mācās virsū garlaicība. Tika spēlēts basketbols un iets garās pastaigās gar skrie�anas celiņu vai darīts vienalga kas, lai prāts ir aizņemts. Apmeklējumu laiks bija beidzies, un tie, kas tiku�ies ar ģimenēm, parasti jutās nomākti. Sākas jauna nedēļa, tāda pati kā pagājusi.

Cietuma dzīve lēnām izplēn. Es zinu, to nebūs iespējams aizmirst, bet ir pienācis laiks visu biju�o atstāt pagātnē. Malkolms Banisters vēl arvien ir kaut kur ieslodzīts, bet Makss Boldvins ir brīvs cilvēks, kam ir, kur iet un ko redzēt.

Pēc tumsas iestā�anās braucam uz Morgantaunu meklēt steiku restorānu. Mums jābrauc garām striptīza klubam. Ne vārds netiek teikts, ta�u es jūtu stipru kārdinājumu. Neesmu redzējis kailu sievieti piecus gadus, kaut esmu par tām sapņojis. Tomēr �aubos, vai skatī�anās uz striptīza dejotāju barā �obrīd dos apmierinājumu. Atrodam ieteikto restorānu un dabūjam galdiņu: trīs seni draugi ietur jaukas vakariņas. Hanskis, Sērhofs un es pasūtām lielākās filejas, kādas ir ēdienkartē, un savējo es noskaloju ar trim glāzēm alus. Viņi izvēlas ledus tēju, bet varu teikt, ka uz manu dzeramo viņi skatās ar kārām acīm. Ejam gulēt pirms desmitiem, ta�u aizmigt nav iespējams. Veselu stundu skatos televīziju, ko Frostburgā darīju reti.

Pusnaktī paņemu Hanska atstāto apsūdzības rakstu un izlasu katru vārdu. Tajā nav pieminēts nedz ballistikas ekspertu ziņojums, nedz aculiecinieki. Tajā gari aprakstīta nozieguma vieta, lo�u ievainojumi, nāves iemesls, dedzinājumu pēdas uz Naomi Klēras ķermeņa un tuk�ais seifs, bet nav aprakstīts neviens lietiskais pierādījums. �obrīd nekā vairāk par Kvinna atzī�anos viņiem nav. Ir atzī�anās un aizdomas par viņa rīcībā eso�o naudu. Prokuratūra var labot apsūdzību jebkurā brīdī, un �ī prasās pēc piestrādā�anas. Tā izskatās sasteigta un domāta uzbrukumu atvairī�anai.

Es negrasos to kritizēt - dokuments ir lielisks.

Stenlijam Mamfrijam, dienvidu apgabala Savienoto Valstu prokuroram, �is būs lielākais notikums viņa vēl īsajā federālā prokurora karjerā. Prezidenta ieceltam, jau divus gadus �ajā �ķietami visai ikdieni�ķajā darbā, kas lieliski papildinās autobiogrāfiju, bet nedeva gandarījumu. Protams, līdz brīdim, kad tika nogalināts tiesnesis Fosets un misis Klērija. Stenlija karjera vienā mirklī ieguva jaunu nozīmi. Viņam bija visdego�ākā lieta valstī, un viņ�, kā jau vairums Savienoto Valstu prokuroru, plānoja no tās izsist visu iespējamo.

Saiets bija izreklamēts kā preses konference, tikai neviens no varas pārstāvjiem nedomāja atbildēt uz jautājumiem. Tas bija �ovs, ne vairāk un ne mazāk. Rūpīgi organizētam aktam vajadzēja, pirmkārt, apmierināt da�a laba ego un, otrkārt, ļaut publikai, īpa�i potenciālajiem zvērinātiem, uzzināt, ka FIB meklēto ir notvēris un ka viņu sauc Kvinns Als Rakers.

Deviņos no rīta podijs jau bija pilns ar portatīvajiem mikrofoniem, kas visi reklamēja televīzijas vai radiostacijas, no kurām tie nāku�i. Tiesas zāle bija pilna ar da�ādiem reportieriem. Vīri ar masīvām kamerām kāpa cits citam uz kājām, cen�oties ieņemt labāko pozīciju, un tas notika modro tiesas zāles �erifu acu priek�ā.

Noteikumos un lēmumos, kas regulē krimināllikuma praksi un procedūras kā �tata, tā federālajā līmenī, nav teikts, ka apsūdzības akta �paziņo�ana� vai �nodo�ana atklātībai�, vai �nolasī�ana� jādara publiski. Parasti nekad tas netiek darīts. Pēc lielās �ūrijas lēmuma klerks apsūdzības aktu iereģistrē, un galu galā tas nonāk pie apsūdzētā. Apsūdzības akts ir tikai viena lietas puse - prokuratūras puse. Nekas no apsūdzības aktā minētā nav uzskatāms par pierādījumu; tiesā zvērinātie to vispār neredz. Lielā �ūrija, kas lemj par apsūdzības aktu, uzklausa tikai vienu - valdību pārstāvo�o pusi.

Reizēm tomēr apsūdzības akts ir pārāk �karsts�, pārāk svarīgs vai vienkār�i pārāk interesants, lai ļautu tam vienā mierā iziet cauri sistēmai. Tiem, kas smagi strādāju�i, lai noķertu noziedznieku un novestu tiesas priek�ā, prasīties prasās to publicēt. Stenlijs Mamfrijs nebija darījis neko, lai apcietinātu Kvinnu Rakeru, bet �is akts noteikti būs tas, kas nogādās viņu uz tiesu. Federālajā hierarhijā Savienoto Valstu prokuroram ir daudz augstāks rangs nekā parastam FIB aģentam; tas nozīmēja, ka �ī svarīgā lieta pieder Stenlijam. Un vietu starme�u gaismā viņ� kā parasti negribīgi dalīs ar FIB.

Desmit pāri deviņiem durvis blakus tiesne�a galdam atvērās un vietas aiz podija ieņēma lieti�ķu vīru vienība melnos uzvalkos. Viņi grūstījās vietu dēļ, ar rokām aizsegu�i bik�u priek�u. Vieta bija no svara kadra platuma dēļ. Viņi stāvēja pie podija cits citam blakus, Stenlijs Mamfrijs un Viktors Vestleiks - galvenais prokurors un galvenais policists. Viņiem aiz muguras kopā spiedās FIB aģenti un prokurora palīgi, cen�oties atrast vietu, kur viņi būtu kameru redzeslokā. Laimīgākie uzmanīgi klausījās, ko saka misters Mamfrijs un misters Vestleiks, rauca pieri un uzvedās tā, it kā nenojaustu, ka divu jūd�u attālumā no tiesas zāles ir kameras. Tā bija no�ēlojama kongresa locekļu pilnveidota rutīna.

- �odien mums ir apsūdzības akts tiesne�a Reimonda Foseta un misis Naomi Klērijas slepkavības lietā, - Mamfrijs sacīja lēni un nervozi, balsij skanot vismaz divas oktāvas augstāk nekā parasti. Viņ� bija ielauzies tiesas zālē, zaudēdams dro�as lietas, ko bija pie�ķīris pats sev, un bie�i vien varēja dzirdēt kritiskus vārdus, ka �ķiet bailīgs un ne savā vietā. Da�i domāja - varbūt tāpēc, ka savā necilajā desmit gadus ilgajā karjerā viņ� pārāk maz laika pavadījis tiesas zālē.

Stenlijs paņēma apsūdzības aktu un pacēla uz aug�u kā gaidīdams, ka skatītāji to lasīs.

- �ī apsūdzība ir pēc diviem pantiem par slepkavību. Apsūdzētais ir Kvinns Als Rakers. Jā, �ajā lietā es pilnīgi dro�i pieprasī�u nāves sodu.

Pēdējam teikumam vajadzēja raidīt cauri pūlim dramatiskas tirpas, ta�u Stenlijs nebija izvēlējies īsto brīdi. Drāma sekoja pēc brī�a, kad palīgs ekrānā parādīja melnbaltu Kvinna fotogrāfiju. Beidzot pasaule ieraudzīja cilvēku, kas bija nogalinājis tiesnesi un viņa sekretāri. Vainīgais!

Stenlijs trīco�ā balsī no piezīmēm iepazīstināja ar Kvinna pagātni, un viņam izdevās radīt iespaidu, ka Kvinns izbēdzis no cietuma tikai tāpēc, lai atriebtos tiesnesim. Viktors Vestleiks, kas glu�i kā sargs stāvēja viņam aiz pleca, vienā brīdī sarauca pieri un ieskatījās piezīmēs. Ta�u Stenlijs tik mar�ēja uz priek�u, gandrīz burk�ķēdams stāstot par savu mīļo draugu un skolotāju Reimondu Fosetu, par to, cik tiesnesis viņa dzīvē bijis nozīmīgs, un tā tālāk. Mēģinot paskaidrot, cik pagodināts viņ� juties, uzņemoties atbildību un meklējot taisnu tiesu �īm �drausmīgajām� slepkavībām, Stenlijam patie�ām ietrīcējās balss. Apsūdzības akta nolasī�anai būtu pieticis ar divām minūtēm, un varētu iet mājās. Ta�u ne. Kad ir tāds pūlis kā tagad un noraugās miljoni, Stenlijs uzskatīja, ka nepiecie�ams turpināt un noturēja runu par taisno tiesu un karu pret noziedzību. Kad pēc vairākām sāpīgām novirzēm no tēmas pienāca laiks beigt, viņ� atgriezās uz pareizā ceļa. Viņ� uzslavēja Viktoru Vestleiku un Federālo izmeklē�anas biroju kopumā par padarīto darbu - par darbu, kas ir �superhumāns, nenogursto�s un �ilbino�s�.

Kad Stenlijs beidzot aizvērās, Vestleiks viņam pateicās, tikai nebija skaidrs, vai par aizvēr�anos vai daudzajiem komplimentiem. Vestleikam bija daudz lielāka �ādu priek�nesumu pieredze nekā Stenlijam, un viņ� norunāja piecas minūtes, nepateikdams neko. Viņ� pateicās saviem vīriem, sacīja, ka nevar būt �aubu, ka lieta ir atrisināta, un novēlēja prokuratūrai veiksmi. Kad viņ� beidza runu un spēra soli atpakaļ, reportieris izkliedza jautājumu. Vestleiks strupi atcirta: �Komentāru nebūs,� - un norādīja, ka ir laiks iet. Stenlijs tomēr nebija gatavs pamest tik daudzas kameras. Sekundi vai divas viņ� smaidīja pūlim kā muļķis, kas saka: �Te es esmu.� Tad Vestleiks viņam kaut ko pa�ukstēja.

- Pateicos, - sacīja Stenlijs un gāja projām. Lielais notikums bija beidzies.

preses konferenci sava moteļa Best Western istabā. Man

ienāca prātā doma, ja visu vada Stenlijs, Kvinnam galu galā var rasties iespēja pacīnīties. Ja lieta nonāks tiesā, Stenlijs tomēr var paiet malā un to nodot kādam no rūdītajiem palīgiem. Nav �aubu, ka viņ� turpinās sadarboties ar masu medijiem un kals plānus tik�anai augstākā amatā, bet nopietnais sagatavo�anās darbs tiesai nonāks profesionāļu rokās. Atkarībā no tā, cik ilgi viss ievelkas, pastāv iespēja, ka Stenlija �ajā amatā vairs nebūs. Viņ� tajā iecelts uz �etriem gadiem tāpat kā prezidents. Kad pretendents ieiet Baltajā namā, visi Savienoto Valstu prokurori tiek atlaisti.

Kad preses konference beidzas un CNN gudrās galvas sāk savu muldē�anu, pārslēdzu kanālus, bet neko interesantu neatrodu. Bruņots ar tālvadības pulti, es pilnībā pārvaldu televizoru. Brīvībai pielāgojos apbrīnojami viegli. Varu gulēt, līdz pamostos. Varu ģērbties, kā vēlos, kaut arī izvēle pagaidām ir ierobe�ota. Pats svarīgākais - man nav kameras biedra, nav neviena, ar ko jācīnās desmit reiz divpadsmit pēdas lielā būrī. Esmu izmērījis moteļa istabu divreiz - apmēram se�padsmit pēdas plata un trīsdesmit pēdas gara, ieskaitot vannas istabu. Tā ir pils.

Vēlāk dodamies ceļā un pa 79. automaģistrāli braucam uz dienvidiem. Pēc trim stundām ierodamies �arsltonas lidostā Rietumvird�ī-nijā, kur atvadāmies no aģenta Kri�a Hanska. Viņ� vēl man to labāko, un es pateicos viņam par laipnībām. Pets Sērhofs kopā ar mani iekāpj vietējā reisa lidma�īnā, kas lido uz �arlotu Ziemeļkarolīnā. Man nav dokumentu, ta�u tiesu izpildītāju dienestam un aviolīnijai ir kodēta valoda. Es tikai sekoju Petam un atzīstos, iekāpjot mazajā lidma�īnā, ka esmu uztraucies.

�arlotā ir liela, atklāta, moderna lidosta. Nostājos mezonīnā un divas stundas vēroju, kā cilvēki nāk un iet. Esmu viens no viņiem -brīvs cilvēks - un drīz varē�u pieiet pie letes un nopirkt biļeti lido�anai, kurp vien vēlos.

Desmit pāri se�iem iekāpjam lidma�īnā, kas bez nolai�anās lido uz Denveru. Kods paredz augstāku līmeni, un, pateicoties nodokļu maksātājiem, mēs ar Petu sē�am pirmajā klasē blakus. Es dzeru alu, viņ� - ingveralu. Vakariņās ir cepts cālis ar mērci, un es iedomājos, ka spēka uzturē�anai to ēd vairums pasa�ieru. Tās ir jaukas vakariņas. Man ir glāze ar Pinot Noir, un tas ir mans pirmais vīna malks pēc daudziem gadiem.

\^ktors Vestleiks kopā ar pavadoņiem atstāja preses konferenci, nobrauca �etrus kvartālus līdz D�imija Lī Arnolda advokātu birojam pilsētas centrā un stādījās priek�ā sekretārei, kas jau gaidīja. Pēc da�ām minūtēm viņa pa garu gaiteni ieveda atnācējus lielā konferen�u zālē un piedāvāja kafiju. Viņi no kafijas atteicās.

D�imijs Lī sen bija Roanokas advokātu kolēģijā kā krimināllietu advokāts. Pirms �etriem gadiem viņ� tiesā bija pārstāvējis D�eikīlu Steiliju - Kvinna Rakera brāļadēlu. Kā daudzi vientuļie strēlnieki, kas strādā uz noziedzīgās pasaules robe�as, D�imijs Lī bija personība. Gari, sirmi mati, kovboja zābaki, gredzeni pirkstos, uz deguna lasām-brilles sarkanā ietvarā. Kaut arī FIB cilvēki neviesa uzticību, viņ� tos laipni uzņēma savā valstībā. �ie nebija pirmie aģenti, kas ieradās vizītē, gadu gaitā tādu bijis daudz.

- Tātad jums tagad ir apsūdzības akts, - viņ� sacīja, tiklīdz bija iepazinu�ies.

Viktors Vestleiks īsumā izstāstīja par lietu pret Kvinnu Rakeru.

- Pirms da�iem gadiem jūs pārstāvējāt viņa brāļadēlu D�eikīlu Steiliju, vai tā ir?

- Tā ir, - D�imijs Lī atbildēja. - Tikai ar Kvinnu Rakeru nekad neesmu ticies.

- Es pieņemu, ka pārstāvēt puisi jūs nolīga ģimene vai banda.

- Kaut kas uz to pusi. Tas bija privāts līgums, ne tiesas norīkojums.

- Ar kuru no ģimenes jums iznāca darī�ana?

D�imija Lī noskaņojums mainījās. Viņ� iebāza roku kabatā un izvilka mazu diktofonu.

- Lai tā lieta būtu dro�a, - viņ� noteica, nospiezdams pogu, - ierakstīsim sarunu. Jūs esat trīs, es esmu viens. Gribu būt dro�s, ka mani vārdi netiek pārprasti. Vai tas rada problēmu?

- Nē, - Vestleiks atbildēja.

- Labi. Tu jautāji, ar kuru no ģimenes man bija darī�ana, kad mani nolīga pārstāvēt D�eikīlu Steiliju, vai ne?

-Jā-

- Es nezinu, vai varu uz to atbildēt. Konfidencialitāte un tā tālāk. Kādēļ nesakāt, kāpēc tas jūs interesē?

- Lai tā būtu. Kvinns Rakers ir atzinies. Saka, ka nogalinājis tiesnesi Fosetu tāpēc, ka tiesnesis nav ņēmis vērā kukuli; teica, ka viņ�, ka banda samaksāju�i Fosetam piecsimt tūksto�us skaidrā naudā, lai tas apmierina lūgumu neatzīt furgona pārmeklē�anu, kuras laikā tika atrasta kokaīna krava.

Vestleiks uz brīdi apklusa un uzmanīgi vēroja D�imiju Lī. No D�i-mija Lī skatiena nekas nebija nolasāms. Galu galā viņ� paraustīja plecus.

- Tātad?

- Tātad, vai jūs zinājāt par kukuli.

- Ja es par to zinātu, tas būtu noziegums, vai ne? Vai tik jums ne�ķiet, ka esmu tāds muļķis, kas atzīsies noziegumā? Jūtos apvainots.

- Ak, nevajag apvainoties, mister Arnold. Es ne par ko jūs neapsūdzu.

- Vai Kvinns Rakers iepinis mani kukuļo�anā?

- Līdz �im viņ� izteicies neskaidri. Pateicis tikai to, ka starpnieks bijis advokāts.

- Pilnīgi dro�i varu teikt, ka �ai bandai ir pieejami daudzi advokāti.

- Patie�ām. Vai jūs nepārsteidza, ka tiesnesis Fosets noraidīja lūgumu par pārmeklē�anas neatzī�anu?

D�imijs Lī pasmaidīja un nobolīja acis.

- Mani nekas vairs nepārsteidz. Ja tic Konstitūcijai, tad pārmeklē�ana un pierādījumi bija slikti un simt piecdesmit kilogramus kokaina vajadzēja izslēgt no lietas. Lai to izdarītu, vajadzīgs mugurkauls, un tāds sastopams reti, it īpa�i, ja narkotiku ir daudz. Tiesnesim, �tata vai federālajam, vajadzīgs ļoti stiprs mugurkauls, lai izslēgtu tik brīni�ķīgu pierādījumu, lai ari ko kruķi būtu darīju�i. Nē, mani tas nepārsteidza.

- Cik ilgi jūs praktizējat tiesne�a Foseta tiesas zālē?

- No dienas, kad pirms divdesmit gadiem viņu norīkoja par tiesnesi. Es viņu labi pazinu.

- Jūs ticat, ka viņ� ņēma kukuļus?

- Kukuli naudā par labvēlīgu lēmumu?

- Un par vieglāku sodu.

D�imijs LI sakrustoja kājas, uzlikdams vienu strausa ādas zābaku uz ceļgala, un sakrampēja rokas zem vēdera. Bridi padomājis, viņ� sacīja:

- Esmu pieredzējis, ka tiesnesis pieņem nesaprotamus lēmumus, bet parasti tas notiek muļķības vai slinkuma dēļ. Tomēr nē, mister Vestleik, neticu, ka tiesnesis Fosets vai jebkur� cits Vird�inijas pavalsts federālais tiesnesis ņem kukuļus naudā vai kā citādi. Es teicu, ka nekas mani nepārsteidz, ta�u kļūdījos. Tāds kukulis mani �okētu.

- Vai jūs teiktu, ka tiesnesim Fosetam bija ļoti godīga cilvēka reputācija?

- Nē, to es neteiktu. Pirmajos tiesne�a darba gados viņ� bija uz goda, bet pēc tam mainījās un kļuva īsts cietpauris. Visi mani klienti bija apsūdzēti kriminālos nodarījumos, ta�u ne visi bija noziedznieki. Fosetam bija pavisam cita izpratne. Viņ� ļoti priecājās, ja varēja kādu ieslodzīt uz divdesmit gadiem. Viņ� vienmēr nostājās prokuratūras un policijas pozīcijās, un es to neuzskatu par godīgumu.

- Ta�u naudu viņ� neņēma?

- Cik man ir zināms, tad ne.

- �ajā vietā viss ir sare�ģījies, mister Arnold. Ja Kvinns Rakers saka patiesību, tad kā viņ� pamanījies nodot naudu Fosetam? Bīstams Kolumbijas apgabala ielaspuika, kas nekad agrāk ar Fosetu nav ticies. Kaut kur pa vidu te jābūt starpniekam. Nesaku, ka tas esat jūs, un nedomāju ari, ka jums ir kāds sakars ar �o notikumu. Ta�u jūs pārzināt sistēmu. Kā piecsimt tūksto�i nonāk no vienām rokām citās?

D�imijs Lī purināja galvu.

-Ja sistēma saistīta ar kukuļo�anu, tad es nezinu, kā tā darbojas. Manis iejauk�ana tādās lietās mani apvaino. Jūs nerunājat ar īsto cilvēku.

- Saku vēlreiz, ka nevienu nekur neiejaucu un ne par ko neapsūdzu.

- Daudz no tā netrūkst. - D�imijis Lī lēni piecēlās kājās un pastiepa roku pēc diktofona. - Teiksim tā - mūsu mazā tik�anās ir beigusies.

- To gan nevajadzētu, mister Arnold.

D�imijs Lī paņēma no galda diktofonu un ielika kabatā.

- Bija patie�ām patīkami, - viņ� sacīja, vērdams vaļā durvis un nozuzdams gaitenī.

Brīdī, kad Viktors Vestleiks gāja projām no D�imija Lī, �ēr�-stritas pretējā pusē Dī Rejs Rakers iegāja citā juridiskā kantorī.

Kvinns bija apcietināts pagāju�ās tre�dienas vakarā un pirmās desmit stundas pavadījis pratinā�anas telpā. Kad kameras priek�ā Kvinns bija atzinies, viņu beidzot aizveda uz Norfolkas pilsētas cietumu, ievietoja viennīcā, un tur viņ� nogulējis divpadsmit stundas no vietas. Kvinnam neļāva izmantot telefonu līdz sestdienas ritam, un pagāja dienas lielākā daļa, līdz viņ� sazvanīja ģimenes locekli, kas gribēja ar viņu runāt. Vēlā sestdienas pēcpusdienā �etrarpus stundas garā ceļojumā Kvinnu no Norfolkas aizveda uz Roanoku.

Sapratis, ka vecākais brālis ielikts cietumā par tiesne�a nogalinā�anu, Dī Rejs steidzīgi meklēja advokātu, kas uzņemtos viņa pārstāvē�anu. Kolumbijas apgabalā un Vird�īnijā vairāki advokāti bija atteiku�i. Vēlu svētdienas vakarā cits Roanokas advokāts, vārdā Dastijs �ivers, piekrita pārstāvēt Kvinnu prokuratūras izmeklē�anas sākumstadijā, ta�u rezervēja sev tiesības atkāpties, ja nebūs iespējams izvairīties no tiesas. Acīm redzamu iemeslu dēļ vietējā

advokatūra bija pārlieku sanervozējusies, lai pārstāvētu cilvēku, kas apsūdzēts par tik svarīgas tiesu sistēmas daļas nolikvidē�anu.

Dastijs �ivers reiz bija praktizējis kopā ar D�imiju Lī Arnoldu, un abi bija pār vienu kārti metami. Juridiskajās firmās vairums partnerību, lielu vai mazu, parasti paklūp uz naudas jautājumiem un izjūk. D�imijs Lī kļuva dzel�ains honorāra jautājumos, vainoja partnerus un galu galā pārcēlās uz ielas pretējo pusi.

Agri pirmdienas rītā pirms apsūdzības akta paziņo�anas Dasti-jam bija izdevies cietumā pavadīt stundu kopā ar Kvinnu. Uzzinājis, ka klients jau atzinies, viņ� bija pārsteigts. Kvinns bija nelokāms savos apgalvojumos, ka ticis piespiests, mānīts, ka viņam draudēts un atzī�anās ir neīsta. Viņ� zvērēja, ka ir nevainīgs. Pēc izie�anas no cietuma Dastijs iegāja Savienoto Valstu prokuratūrā un paņēma apsūdzības akta kopiju. Kamēr viņ� tajā iedziļinājās, piezvanīja sekretāre un paziņoja, ka ieradies misters Dī Rejs Rakers.

Dastijs ar garajiem, sirmajiem matiem, balinātos d�insos un sarkanā ādas vestē drīzāk izskatījās pēc narkotiku tirgotāja, bet Dī Reju Zegna uzvalkā varēja noturēt par advokātu. Dastija piekrāmētajā kabinetā abi atturīgi sasveicinājās. Pirmais jautājums bija honorārs, un Dī Rejs atvēra Prada diplomātu, nolikdams priek�ā piecdesmit tūksto�us dolāru skaidrā naudā, ko Dastijs saskaitīja un ielika atvilktnē.

- Vai tu zini, ka viņ� jau ir atzinies? - nolicis naudu, pajautāja Dastijs.

- Kas? Viņ�? - Dī Rejs bija �okēts.

- Jā, viņ� ir atzinies. Turklāt saka, ka parakstījis rakstisku ziņojumu, kurā atzīstas slepkavībās, un jādomā, ka ir arī video. Lūdzu, pasaki, ka viņ� ir pārāk gudrs, lai tā rīkotos.

- Viņ� tam ir pārāk gudrs. Mēs nekad nerunājam ar kruķiem -nekad. Kvinns no laba prāta neatzītos nekādā gadījumā pat tad, ja būtu simtprocentīgi vainīgs. Tāds nav mūsu modus operandi. Ja uzrodas kruķi, mēs zvanām advokātiem.

- Viņ� stāsta, ka pratinā�ana ilgusi visu nakti, viņ� atteicies no savām tiesībām, vairākas reizes prasījis advokātu, bet divi FIB aģenti nav rimu�ies. Aģenti jauku�i prātu tā, ka viņ� apjucis un sāku�ās halucinācijas. Viņ� nav varējis apstāties. Aģenti teiku�i, ka viņam draud divi panti par slepkavību un apsūdzība tiks celta pret visu ģimeni, jo slepkavību izdarījusi banda. Aģenti meloju�i un teiku�i, ka var palīdzēt, ja viņ� sadarbosies, ka tiesne�a Foseta ģimene ir pret nāves sodiem un tā tālāk. Pēc �ādi pavadītām stundām aģenti viņu salauzu�i un Kvinns devis viņiem, ko tie grib. Saka, viņ� neatceroties visu, kas noticis. Esot bijis pārāk noguris. Kad pēc pamo�anās viņ� mēģinājis atcerēties notiku�o, viss bijis kā sapnis, kā murgs. Vajadzējis paiet vairākām stundām, iekams viņ� sapratis, kas izdarīts, un ari tagad viņ� nespēj atcerēties visu.

No dzirdētā Dī Rejs tā apstulba, ka nespēja parunāt.

Dastijs turpināja:

- Viņ� atceras FIB aģentu vārdus, ka viņiem esot ballistiskās ekspertīzes slēdziens, ka viens no viņa iero�iem saistīts ar nozieguma vietu un ka ir ari kaut kāds zābaka nospiedums. Turklāt ir liecinieki, kas slepkavības laikā redzēju�i viņu tajā apvidū. Atkal jāteic, ka ne viss te ir skaidrs.

- Kad tev radīsies iespēja redzēt atzī�anos?

- Es tik�os ar Savienoto Valstu prokuroru, tiklīdz būs iespējams, ta�u nekas nenotiek ātri. Var paiet nedēļas, iekams dabūju redzēt rakstisko atzī�anos un video, kā ari citus pierādījumus, ko viņi plāno izmantot.

- Ja Kvinns prasīja advokātu, kāpēc netika pārtraukta pratinā�ana?

- Tas ir smags jautājums. Parasti kruķi gan apzvēr, ka apsūdzētais atteicies no savām tiesībām un nav prasījis advokātu. Kvinna vārdi pret viņu vārdiem. Tik svarīgā lietā kā �ī varu galvot, ka FIB aģenti zvērēs pie visiem svētajiem, ka Kvinns ne reizi nav pieminējis advokātu. Tāpat viņi zvērēs, ka nav draudēju�i, meloju�i vai solīju�i vieno�anos. Viņi ir dabūju�i atzī�anos, un tagad viņi mēģina būvēt lietu ar lietiskiem pierādījumiem. Ja nekas netiek atrasts, tad nekā cita viņiem nav kā tikai atzī�anās.

- Vai ar to pietiek?

-Ojā.

- Es tam neticu. Kvinns nav muļķis. Viņ� nekad neizietu uz pratinā�anu.

- Vai agrāk viņ� nevienu nav nogalinājis?

- Man par to nekas nav zināms. Mums ir citi cilvēki, kas nodarbojas ar �ādām lietām.

- Kāpēc viņ� aizbēga no cietuma?

- Tu nekad neesi bijis cietumā?

-Nē.

- Es arī neesmu bijis, ta�u pazīstu daudzus, kas savu laiku nosēdēju�i. Visi grib tikt ārā.

-Jādomā gan, - sacīja �ivers. - Vai esi jebkad dzirdējis Malkolma Banistera vārdu?

-Nē.

- Kvinns saka, ka Frostburgā viņi abi sēdēju�i kopā un ka aiz visām apsūdzībām ir viņ�; saka, ka viņ� un Banisters biju�i draugi un daudz runāju�i par tiesnesi Fosetu un viņa netīrajiem darbiem. Viņ� patie�ām ir nikns uz Banisteru.

- Kad es varē�u satikt brāli?

- Ne drīzāk kā sestdien, kad ir parastā apmeklētāju diena. �opēc-pusdien ar apsūdzības akta kopiju vēlreiz ie�u uz cietumu. Varu nodot ziņu, kādu vien vēlies.

- Katrā ziņā. Pasaki, lai viņ� tur muti.

- Baidos, ka to darīt ir par vēlu.

Detaļas ir neskaidras un nez vai kļūs skaidrākas. Pets Sērhofs cen�as man iestāstīt, ka klīnika ir Savienoto Valstu armijas Fortkār-sonas hospitāļa nodaļa, un noliegt to būtu grūti. Viņ� piesardzīgi pasaka, ka klīnikas specializācija ir radikālas izskata izmaiņas un tās palīdzību izmanto vairākas federālās valdības aģentūras. Plastikas ķirurgi ir no labākajiem un pārveidoju�i seju daudziem, kurus bez radikālām izmaiņām varētu norakstīt. Es nerimstos ar jautājumiem un vēroju, kā viņ� izlokās un gandrīz neko vairs neizpau�. Pēc operācijas es te veseļo�os vēl divus mēne�us un tikai pēc tam do�os tālāk.

Pirmā pieņem�ana ir pie terapeites, kas grib pārliecināties, vai esmu gatavs drastiskai ne tikai uzvārda, bet arī sejas pārmaiņai. Viņa ir patīkama un uzmanīga, un man viegli izdodas viņu pārliecināt, ka vēlos iet tālāk.

Nākamā tik�anās ir ar diviem ārstiem vīrie�iem un medmāsu sievieti. Sieviete vajadzīga, lai zinātu, kā sievietes vērtēs manu vēlāko izskatu. Nevajag daudz laika, lai saprastu, ka visi trīs savā darbā ir ļoti labi speciālisti. Ar sare�ģītas programmas palīdzību viņi var pārvērst manu seju, kā vien vēlas. Acis ir ļoti būtiskas, viņi to saka ne vienu reizi vien. Izmaini acu izskatu, un mainīsies viss. Uztaisi mazliet asāku degunu. Lūpas liec mierā. Vaigu bedrītēs noderēs mazliet botoksa. Katrā ziņā noskuj galvu un tā atstāj. Ar Maksa Boldvina jauno seju mēs noņemamies gandrīz divas stundas.

Mazāk pieredzēju�u ķirurgu rokās �ī darbo�anās varētu būt moko�a. Pieaugu�a cilvēka dzīves pēdējos divdesmit piecos gados manas ģenētiski iegūtās sejas izskats būtībā nav mainījies, tā gadu gaitā pavītusi, un laimīgā kārtā to nav izrotāju�i ievainojumi. Tā ir tīkama, solīda seja, kas man labi kalpojusi, un pēk�ņa tās pārveido�ana ir nopietns solis. Mani jaunie draugi izsakās, ka visu nevajag mainīt, seja jāuzlabo tikai da�ās vietās. Savilkums vienā vietā, grumbiņa citā, neliela nostiep�ana un iztaisno�ana, un voilà - jauna versija, visādā ziņā tikpat skaista, bet daudz dro�āka. Es apliecinu, ka vairāk man rūp dro�ība, nevis skaistums, un viņi ir gatavi tam piekrist. Tas ir dzirdēts jau agrāk. Nevaru nebrīnīties, ar kādu informatoru, ziņotāju un spiegu daudzumu viņiem bijis jāstrādā. Ar simtiem, sprie�ot pēc komandas darba.

Kad mana jaunā seja lielā datora ekrānā parādās kopumā, sākas nopietna diskusija par aksesuāriem, un visi trīs �ķiet patie�ām satraukti, kad uz Maksa sejas parādās apaļas raga brilles.

- Tas, kas vajadzīgs! - medmāsa uztraukti nosaka, un man jāatzīst, ka Makss izskatās daudz gudrāks un stilīgāks. Veselu pusstundu mēs rotaļājamies ar da�ādu stilu ūsām, tomēr no �īs idejas atsakāmies. Attiecībā uz bārdu mēs sadalāmies divi pret divi, bet tad nolemjam pagaidīt un paskatīties. Apsolu nedēļu bārdu neskūt, lai priek�stats ir labāks.

Tā kā veicams nopietns darbs, mana mazā komanda nesteidzas. Pārveidojot Maksu, paiet viss rits, un, kad beidzot visi ir apmierināti, tiek nodrukāts augstas iz�ķirtspējas mans jaunais izskats. Medmāsa to nopēta un saka, ka viņai patīk. Arī man viņa patīk, bet viņa ir precējusies un neflirtē. Ja vien viņa zinātu...

Pēcpusdienu pavadu, lasīdams un staigādams pa bāzes nenoro-be�otajām vietām. Ļoti līdzigi laiks tika notriekts Frostburgā, vietā, kas arī atmiņās palikusi tālu. Ik pa brīdim atgrie�os savā istabā pie sejas uz sienas: kaila galva, mazliet nosmailināts deguns, mazliet paplatināts zods, ne tik apaļi vaigi, grumbu nav un tādas kā jaunas acis. Vidējo gadu apaļīgums ir nozudis. Plakstiņi nav vairs tik lieli. Un, kas vissvarīgāk, Makss skatās caur apaļām dizaina brillēm un ir sasodīti stiligs.

Es iedomājos, vai ārsti pavisam viegli var uztaisīt tādu seju kā Maksam uz sienas. Ja iznāks kaut kas stipri līdzīgs, bū�u apmierināts. Neviens viņu jaunradījumu nepazīs, un tas ir svarīgi. Man gandrīz gribas sākt spriedelēt, vai izskats pirms vai pēc tam ir labāks, bet patiesība ir tāda, ka es izskatos pietiekami labi. Dro�ība patie�ām ir svarīgāka nekā patmīlība.

Nākamajā rītā septiņos mani sagatavo un ieved mazā operāciju telpā. Anesteziologs sāk ierasto darbu, un es kaut kur laimīgi aizpeldu.

Operācija ilgst piecas stundas un, pēc ārstu izteikumiem, bijusi ļoti veiksmīga. Viņi to nevar zināt, jo seja man aptīta kā mūmijai. Paies nedēļas, iekams uztūkums nozudīs un parādīsies jaunie vaibsti.

Trīs dienas pēc apsūdzības uzrādī�anas Kvinns Rakers pirmo reizi parādās tiesā. �im notikumam par godu viņ� ietērpts oran�ajā kombinezonā, kuru valkāja kop� iera�anās Roanokas pilsētas cietumā. Rokas saslēgtas un pieķēdētas pie vidukļa, potītes saslēgtas ķēdēs. Pāri pleciem un viduklim piesprādzēta bruņu veste, un vismaz ducis smagi bruņotu sargu, aģentu un �erifa palīgu pavada viņu no cietuma uz Chevrolet Suburban bruņuma�īnu. Viņa dzīvībai draudi nav izteikti, bet uz federālās tiesas namu tiek izraudzīts slepens mar�ruts, jo varas iestādes negrib riskēt.

Jau ilgi pirms Rakera parādī�anās pulksten desmitos reportieri un ziņkārīgie aizpildīju�i garos zāles solus. Viņa apcietinā�ana un apsūdzības uzrādī�ana ir liels jaunums, ko neaizēno masu slepkavība vai slavenību �ķir�anās. Va�as un bruņas pie tiesas zāles tiek noņemtas, un Kvinns ieiet zālē, brīvs no va�ām. Vienīgais no klāteso�ajiem oran�ā kombinezonā, turklāt vienīgais melnais zālē, katrā ziņā izskatās vainīgs. Viņ� sē� pie galda kopā ar Dastiju �iveru un vienu no viņa kolēģiem. Ejas otrā pusē Stenlijs Mamfrijs ar palīgu brigādi cilā lietas tik svarīgi, it kā gatavotos uzstāties Augstākās tiesas priek�ā.

Izrādot cieņu pret kritu�o biedru, pārējie vienpadsmit dienvidu apgabala tiesne�i lietu bija atraidīju�i. Pirmā parādī�anās notiks Kena Konovera, Savienoto Valstu tiesne�a, priek�ā, kas vērtēja �o aktu kā prezidējo�ais tiesnesis. Konovers ieņēma tiesne�a vietu un sauca visus pie kārtības. Viņ� ātri nobēra da�us priek�nosacījumus un pēc tam pajautāja, vai apsūdzētais ir lasījis apsūdzības aktu.

- Viņ� to ir lasījis, - atbildēja Dastijs, - un mēs noraidām formālu lasī�anu.

- Pateicos, - atbildēja Konovers.

Pirmajā rindā aiz apsūdzētā galda sēdēja Dī Rejs, kā vienmēr ģērbies pēc modes un acīmredzami noraizējies.

Konovers sacīja:

- Vai apsūdzētais �oreiz vēlas nākt klajā ar paziņojumu?

Dastijs kā uz mājienu piecēlās kājās un pamāja klientam, kas arī

neveikli pieslējās kājās, un sacīja:

-Jā, ser. Nav vainīgs.

- Ļoti labi. Paziņojums par nevainību tiek reģistrēts.

Dastijs un Kvinns apsēdās.

Konovers sacīja:

- Man te ir lūgums par dro�ības naudas noteik�anu, mister �iver. Vai vēlaties dzirdēt, kas man �ajā sakarā sakāms?

Viņa tonis neradīja �aubas - lai kas Dastijam būtu sakāms, tas nepārliecinās tiesu noteikt saprātīgu dro�ības naudu.

Juzdams nenovēr�amo un nevēlēdamies mulsināt pats sevi, Dastijs sacīja:

- Nē, Jūsu Godība, lūgums runā pats par sevi.

- Mister Mamfrij?

Stenlijs piecēlās un piegāja pie podija. Nokrek�ķinājies viņ� sacīja:

- Jūsu Godība, apsūdzētajam izvirzīta apsūdzība par federālā tiesne�a slepkavību. Savienotās Valstis nelokāmi turas pie uzskata, ka viņu nevar atbrīvot pret dro�ības naudu.

- Esmu vienisprātis, - Konovers ātri noteica. - Vai būs vēl kaut kas, mister Mamfrij?

- Nē, ser, �oreiz ne.

- Mister �iver?

- Nē, Jūsu Godība.

- Apsūdzētais tiks nodots Savienoto Valstu tiesu izpildītāju dienesta apsargā�anā.

Konovers uzsita ar āmuriņu, piecēlās un atstāja savu vietu. Pirmā parādī�anās tiesas priek�ā bija ilgusi nepilnas desmit minūtes.

Dī Rejs vadīja Roanokā tre�o dienu, un �ī vieta viņam bija apnikusi. Viņ� izdarīja spiedienu uz Dastiju �iveru, kas izdarīja spiedienu uz draugu cietumā, un tika saorganizēta ātra tik�anās ar apsūdzēto. Tā kā ģimenes apmeklējumi bija paredzēti tikai nedēļas nogalēs, �ai tik�anās reizei vajadzēja palikt nereģistrētai, un tā notika telpā, kuru izmantoja alkohola daudzuma noteik�anai dzērāj�oferu asinīs. Nekur nekas netiks pierakstīts. Brāļiem nebija aizdomu, ka kāds varētu noklausīties. FIB sarunu ierakstīja, un te ir daļa no tās.

KVINNS: Dī, es �eit esmu nokļuvis Malkolma Banistera dēļ.

Vai tu saproti, ko saku?

DĪ REJS: Sapratu jau sapratu, un mēs ar to nodarbosimies vēlāk. �obrīd pasaki, kas īsti ir noticis.

KVINNS: Nekas nav noticis. Nevienu neesmu nogalinājis.

No manis, kā jau teicu, ar mānī�anos izdabūja atzī�anos.

Es gribu, lai kaut kas tiek darīts ar Banisteru.

DĪ REJS: Viņ� ir cietumā, vai ne?

KVINNS: Varbūt ari ne. Pazīstot Banisteru, drīzāk varu teikt, ka viņ� dro�i vien izmantojis 35. pantu, lai izkļūtu ārā.

DĪ REJS: 35. pantu?

KVINNS: Katrs cietumnieks zina par 35. pantu. Tagad tas nav svarīgi. Viņ� ir ārā, un viņ� ir jāatrod.

Gara pauze.

DĪ REJS: Daudz laika, daudz naudas.

KVINNS: Klau, mazais brāli, nestāsti man par laiku.

Fibie�iem par mani nekā nav, es saku, nekā. Tas nenozīmē, ka viņi nevar pie�miegt man asti. Ja gada laikā �ī lieta nonāks tiesā, Banisters var būt viņu galvenais liecinieks. Vai tu dzirdi, ko saku?

DĪ REJS: Un ko viņ� var pateikt?

KVINNS: Viņ� pateiks, ko vajadzēs, viņam vienalga. Viņ� ir noslēdzis vieno�anos un ārā. Viņ� pateiks, ka cietumā mēs runājām par Fosetu. Tā viņ� pateiks.

DĪ REJS: Un jūs to darījāt.

Vēl viena gara pauze.

KVINNS: Jā, mēs pastāvīgi runājām par viņu. Mēs zinājām, ka tam vīram ir nauda.

Pauze.

KVINNS: Dī Rej, tev jādabū rokā Banisters. Labi?

DĪ REJS: Labi. Ļauj man parunāties ar Garo.

Pēc operācijas pagāju�as trīs nedēļas, bet man jārāpjas aug�ā pa sienu. Apsēji ir noņemti, un diegi no �uvēm izņemti, bet uztūkums neatkāpjas. Es skatos spoguli simtreiz dienā, cerēdams uz izskata uzlabo�anos, gaidot, kad no uztūkumiem un zilumiem parādīsies Makss. Ķirurgu brigāde arvien iegrie�as pie manis un saka, cik lieliski es izskatos, ta�u es vairs nespēju to izturēt. Nevaru ko�ļāt, nevaru ēst, nevaru staigāt ilgāk par piecām minūtēm, tāpēc laika lielāko daļu aizvadu, braukājot apkārt ratiņkrēslā. Kustībām jābūt lēnām un apsvērtām, citādi mākslas darbam, ko sauc par Maksa Rīda Bold-vina seju, varu kaut ko sabojāt. Skaitu dienas un bie�i domāju, ka atkal esmu cietumā. Iet nedēļas, un uztūkums un zilumi lēnām izzūd.

Vai var iemīlēties sievietē, kurai ne reizi neesi pieskāries? Esmu pārliecinājis sevi, ka atbilde ir �jā�. Viņu sauc Vanesa Janga, satiku viņu Frostburgas apmeklētāju istabā aukstā un vējainā sestdienas rītā. Nevajadzētu teikt, ka satiku viņu, bet gan tikai pirmo reizi ieraudzīju. Viņa bija atnākusi pie brāļa, kuru es pazinu un kur� man patika. Mēs satikāmies vēlāk, cita apmeklējuma laikā, ta�u nevarējām pieskarties viens otram. Rakstīju viņai vēstules, viņa uz da�ām atbildēja, ta�u sāpīgi bija atzīt, vismaz man, ka neprātīgā aizrau�anās ar Vanesu nav divvirzienu iela.

Nav iespējams saskaitīt, cik stundu esmu veltījis fantāzijām par �o sievieti.

Pēdējo divu gadu laikā mūsu dzīvēs ir notiku�as dramatiskas pārmaiņas, un tagad esmu iedro�inājis sevi, lai sazinātos ar viņu. Mans jaunais labākais draugs Pets Sērhofs mani ir informējis, ka, atrodoties Fortkārsonā, es nevaru nedz sūtīt, nedz saņemt vēstules, tomēr vienu vēstuli es rakstu. Rakstu to dienām, rediģēdams un īsinādams laiku. Es atklāju Vanesai savu dvēseli un faktiski lūdzu viņu ar mani tikties.

Gan atradī�u iespēju vēstuli nosūtīt.

Sērhofs atgriezies, lai paņemtu mani sev līdzi. Mēs pametam Fortkārsonu steigā un braucam uz Denveru, no kurienes ar tie�o reisu lidojam uz Atlantu. Man galvā ir beisbola cepurīte, uz acīm lielas saulesbrilles, un es nemanu nevienu ziņkārīgu skatienu. Mazliet pastrīdos par vietām; mēs sē�am viens otram blakus salonā, nevis pirmajā klasē. Pets saka, ka Kongress apgrie� bud�etu, kur vien iespējams. Pēc kārtīgām pusdienām mēs pārejam pie lietas. Viņ� atver mazu, brīni�ķīgu mapi ar visda�ādākajām lietiņām. Mapē ir Vird�īni-jas tiesas lēmums par vārda nomaiņu uz Makss Rīds Boldvins, dzim�anas apliecība, kas apliecina, ka esmu dzimis Memfisā vecākiem, par kuriem neko neesmu dzirdējis, un Floridas autovadītāja apliecība ar viltotu fotogrāfiju, kas nofotografēta pirms operācijas no ķirurgu sakombinētā attēla datora ekrānā. Tā izskatās tik reāla, ka pat es nespēju noteikt, ka tā ir viltota. Pets paskaidro, ka mēne�a laikā, kad seja beidzot būs stabilizējusies, dabū�u citu. Tas pats ar pasi. Mēs aizpildām pieteikumu Visa un American Express kartēm. Pēc viņa ieteikuma vingrinos rakstīt citā rokrakstā. Izskatās, it kā būtu rakstīts ar vistas kāju, tomēr neizskatās daudz sliktāk kā agrākais rokraksts. Makss paraksta līgumu par vienas guļamistabas dzīvokļa īri Neptūna pludmalē da�as jūdzes uz austrumiem no D�eksonvilas un par debeta kontu SunCoast bankā. Pets pastāsta, ka bankas filiāle ir trīs kvartālu attālumā no dzīvokļa. Simt piecdesmit tūksto�us dolāru lielā prēmija tiks ieskaitīta manā kontā, tiklīdz tas būs atvērts, un pēc tam ar �o naudu varu darīt, ko vēlos. Tā kā es nolai�os uz zemes ar tik lielu naudas summu, varas iestādēm būtu bijis jāparedz, ka man nekas liels no tām nav vajadzīgs. Man patie�ām nav jā�ēlojas. Viņ� saka, ka ieņēmumu dienests atbrīvo mani no jebkādiem nodokļiem no �īs naudas, un pasaka, kā sauc grāmatvedi, kas zina VID kodu un jebkuru tiesu izpildītāju izmantoto kodu. Viņ� pasniedz aploksni ar trim tūksto�iem dolāru un saka, ka ar to man vajadzētu pietikt, kamēr iekārtojos. Mēs runājam par automa�īnas nomas plusiem un mīnusiem pretstatā pirk�anai, un viņ� paskaidro, ka nomāt ir vieglāk un noma arī līdz veidot labu kredītreitingu.

Viņ� iedod Maksa Boldvina dzīves aprakstu uz divām lapām, un tas līdzinās nekrologam. Vecāki, brāļi, māsas, izglītība, darbavietas, un ieintriģēts es uzzinu, ka mū�a lielāko daļu esmu pavadījis Sietlā, esmu divreiz �ķīries un bērnu nav. Es pārceļos uz Floridu tāpēc, ka tā ir vieta, kas atrodas vistālāk no manas otrās sievas. Ir svarīgi iegaumēt �o fikciju un darboties saskaņā ar scenāriju. Ir uzskaitītas manas darbavietas (visas valdības aģentūrās) un kredītvēsture.

Kas attiecas uz darbu, man ir divas iespējas. Pirmā - strādāt Mei-portas jūras stacijā da�as jūdzes uz ziemeļiem no Neptūna pludmales par sagādnieku. Sākotnējā alga �etrdesmit astoņi tūksto�i, divu mēne�u apmācība. Otra ir pārdo�anas mened�era vieta Veterānu administrācijā, alga tāda pati - �etrdesmit astoņi tūksto�i gadā. Vislabāk strādāt federālajās iestādēs, vismaz da�us pirmos gadus. Tomēr, Pets to uzsver jau desmito reizi, mana dzīve tagad pieder man, un es varu darīt ar to, ko vēlos. Vienīgie ierobe�ojumi ir tie, kurus noteikusi pagātne.

Kad es jūtos mazliet satriekts, viņ� izvelk no portfeļa rotaļlietiņas. Pirmā ir Apple iPad, sīks uzmanības pierādījums no valdības, jau piereģistrēts uz Maksa vārda. Malkolms kā bibliotekārs varēja piekļūt datoriem (ta�u ne internētam), un es cītīgi darbojos, lai uzturētu savas prasmes maksimāli augstā līmenī. Ta�u �ī rotaļlieta mani satriec. Pavadām veselu stundu, intensīvi mācoties. Kad mani spēki ir galā, viņ� izvelk iPhone. Tas ir viņa, ne mans, jo man jāizvēlas savs provaiders un jānopērk pa�am savs telefons, ta�u viņ� māca, kā darboties ar �o brīnumaino ierīci. Mēs vēl neesam beigu�i, kad lidojums ir galā.

Atlantas lidostā sameklēju datoru veikalu un notriecu stundu, apskatīdams da�ādas ierīces. Tehnoloģijas būs manas izdzīvo�anas stūrakmens, un es esmu apņēmības pilns apgūt pa�as jaunākās. Pirms izlido�anas no Atlantas, nosūtu vēstuli Vanesai Jangai. Bez atpakaļadreses.

Nolai�oties D�eksonvilā, ir jau tum�s, mēs noīrējam automa�īnu un trīsdesmit minūtes braucam uz pludmalēm austrumos no pilsētas. Atlantijas pludmale, Neptūna pludmale, D�eksonvilas pludmale - nav iespējams pateikt, kur viena beidzas un sākas nākamā. Apkārtne ir kolosāla. Te ir simtiem glītu koted�u, da�as dzīvojamās, da�as nomājamās, da�ādas mazas viesnīcas un modernas dzīvojamās mājas ar skatu uz okeānu. Pusdienas sen aizmirstas, un mēs esam badā. Kājāmgājēju centrā vienu kvartālu no okeāna mēs atrodam jūras vel�u restorānu un kāri ēdam austeres un garneles. Bārā ir jaunu cilvēku pūlis, daudz skaistu meiteņu ar iesauļotām kājām, uz kurām neskatīties nav manos spēkos. Pagaidām visi cilvēki ir baltie, un jāsāk domāt, vai es te nebū�u pārāk uzkrīto�s. D�eksonvilas municipālajā apgabalā dzīvo miljons cilvēku un astoņpadsmit procenti no tiem ir melnie, tāpēc Pets uzskata, ka etnisku problēmu nebūs. Mēģinu paskaidrot, kā balto sabiedrībā jūtas melnais, bet kārtējo reizi saprotu, ka ir tēmas, par kurām pie vakariņu galda labāk nerunāt, ja tas iespējams.

Es mainu sarunas tematu un pajautāju par liecinieku aizsardzības programmu. Peta pamata darbavieta ir Vird�īnijā, un drīz viņ� atgriezīsies mājās. Mana kontaktpersona, gans, būs cits tiesu izpildītājs, un �is cilvēks nekādi nemēģinās mani kontrolēt. Problēmu vai nepatik�anu gadījumā viņ� vai viņa vienmēr būs tuvumā. Tipiski, ka mana gana pārziņā būs vēl citas �personas�. Ja es dodu mājienu, ka kaut kas nav īsti kārtībā, mani pārvieto uz citu vietu, ta�u tas notiek reti, apgalvo Pets.

Ko sliktie zēni varētu darīt, lai mani atrastu? Pets izsakās, ka nezina, jo nekas tāds vēl nav noticis. Es tomēr uzstāju:

- Bet es esmu pārliecināts, ka da�us cilvēkus tu esi pārvietojis.

- Man nekad nav nācies piedalīties pārvieto�anā, bet, jā, reizēm to dara. Cik man zināms, un es nodarbojos ar informatoriem desmit gadus, nopietni apdraudēts nav bijis neviens. Esmu gan dzirdējis par diviem, varbūt trim cilvēkiem, kas biju�i pārliecināti, ka ir atmaskoti. Viņi gribēja braukt uz citu vietu, tāpēc mēs iejaucāmies un �ie cilvēki atkal nozuda.

Saprotamu iemeslu dēļ nedz Frostburgas juridiskajā, nedz vispārējā bibliotēkā nebija grāmatu par liecinieku aizsardzību, tāpēc manas zinā�anas ir ierobe�otas. Ta�u es zinu, ka programma nav ideāla.

- Tātad vispār nekādu problēmu? Grūti noticēt.

- Es neteicu, ka programma ir perfekta. Pirms trīsdesmit gadiem bija gadījums, par kuru mūsu darbā klīst leģendas. Mums bija nopietns mafijas informators, slepens ziņotājs, un radās iespēja apcietināt da�us lielos bosus. Tas bija viens no FIB lielākajiem triecieniem mafijai. �is vīrs bija tā iezīmēts, ka viņam varētu trāpīt ar aizsietām acīm. Mēs aizvedām viņu tālu, noglabājām dziļi, un tā pagāja da�i gadi. Viņ� strādāja par pasta inspektoru pilsētā ar piecdesmit tūksto�iem iedzīvotāju, ideāls maskējums, ta�u bija blēdis, saproti? Bandīts no dzim�anas, kas nespēj nesasmērēties. Viņ� atvēra lietotu automa�īnu laukumu, tad vēl vienu. Pēc tam atvēra lombardu, sāka nodarboties ar zagtu mantu tirdzniecību un galu galā pamanījās tirgot marihuānu. Mēs zinājām, kas viņ� ir, bet FIB to nezināja. Iekritis viņ� sauca palīgā ganu, lai tas pret dro�ības naudu dabū viņu ārā no cietuma. Gans krita panikā tāpat kā visi pa dienesta kāpnēm uz aug�u, FIB direktoru ieskaitot. Bija traka noņem�anās, līdz izdevās viņu dabūt ārā no cietuma un tālāk uz jaunu vietu. Da�u varēja atlaist no darba, tika slēgtas vieno�anās, nācās lūgties tiesne�us, un galu galā apsūdzības atsauca. Tas bija brīnums, ka viņ� izglābās. Tāpēc neķeries pie naudas atmazgā�anas no jauna.

Viņ� savu pēdējo komentāru domāja kā joku.

- Nekad neesmu nodarbojies ar naudas atmazgā�anu, - es pat nepasmaidīju.

- Atvaino.

Mēs notiesājam desertu un dodamies uz manām jaunajām mājām. Tās ir astoņpadsmitajā stāvā vienā no �etrām pludmalē rindā sabūvētajām torņa ēkām ar tenisa laukumiem un baseiniem apak�ā. Pets paskaidro, ka lielāko daļu dzīvokļu izīrē, ta�u da�os ir pastāvīgi iemītnieki. Es te esmu uz se�iem mēne�iem, pēc tam līgums beidzas. Dzīvoklis ir ar vienu guļamistabu, mēbelēts, ar nelielu virtuvi, jauku dīvānu un krēsliem, ne luksusa, bet arī ne lēts. Pēc viņa aizie�anas es nostājos uz nelielā balkona un skatos mēnesī virs okeāna. Ieelpoju sāļo gaisu un klausos, kā krastā, maigi �alkdami, skalojas viļņi.

Brīvība ir sajūsmas vērta un vārdiem nav aprakstāma.

Es biju aizmirsis aizvilkt aizkarus, un mani pamodina �ilbino�a saule. �is man ir pirmais īstais brīva cilvēka rīts, kuru neviens nenovēro, un es nevaru sagaidīt brīdi, kad starp kāju pirkstiem jutī�u smiltis. Pludmalē ir maz agro putnu, un es steidzos turp, seju daļēji aizsedzis ar cepuri un saulesbrillēm. Neviens mani neievēro, nevienam es neesmu vajadzīgs. Cilvēki bezmērķīgi klīst pa pludmali �urp un turp, iegrimu�i katrs savā pasaulē, un drīz es iegrimstu savējā. Man nav ģimenes, nav darba, nav pagātnes un ne par ko nav jāatbild. Makss sāk pilnīgi jaunu dzīvi.

Pets Sērhofs mani sameklē ap pusdienlaiku, un mēs apēdam pa sviestmaizei. Pēc tam viņ� aizved mani uz Meiportas jūras staciju, kur pieņems ārsts, kas zina kodu. Pēc operācijas viss labi dzīst, nekādu komplikāciju nav. Pēc divām nedēļām man vēlreiz jāierodas uz pārbaudi.

Pēc tam mēs dodamies uz SunCoast bankas filiāli netālu no mājas, un pa ceļam Pets sagatavo mani tam, kas sagaidāms. Viņ� iek�ā neies, jo svarīgi ir atvērt kontu pa�am. Bankā neviens nezina kodu; viss notiek pavisam godīgi. Pagaidām Makss Boldvins ir pa pusei atvaļināts, nestrādā un domā par pārcel�anos uz dzīvi �eit. Viņ� vēlas atvērt standarta debeta kontu bez jebkādiem papildinājumiem un tā tālāk, un sākumam depozītā nogulda tūkstoti dolāru. Kad konts ir atvērts, Makss atgriezīsies bankā pēc instrukcijām par naudas pārskaitī�anu. Bankā mani nosūta pie simpātiskās Gre�enas Haileres, gadus �etrdesmit vecas blondīnes, kas pārāk daudz laika pavada saulē. Mazā nodalījumā viņai ir mazs rakstāmgalds, bet nav laulības gredzena. Viņa nevar zināt, ka ir pirmā sieviete, ar kuru piecu gadu laikā esmu kopā patie�ām viens. Lai kā cen�os, man neizdodas nomākt nepiedienīgas domas. Bet varbūt domas ir dabiskas. Gre�ena ir pļāpa, un �ajā brīdī tāds esmu arī es. Mēs ātri tiekam galā ar formalitātēm, un es lepni uzdodu īsto adresi. Nolieku uz galda tūkstoti skaidrā naudā. Viņa atnes da�us pagaidu �ekus un apsola atsūtīt vairāk pa pastu. Kad viss izdarīts, mēs turpinām sarunāties. Viņa man iedod savu vizītkarti un ir gatava palīdzēt jebkādā veidā. Apsolu piezvanīt, kad nopirk�u mobilo tālruni, - bankai vajadzīgs tālruņa numurs. Daudz netrūkst, lai uzaicinātu viņu vakariņās, galvenokārt tāpēc, ka esmu pārliecināts - viņa būtu ar mieru, ta�u gudri atturos. �īm lietām vēlāk, kad jutī�os ērtāk un skatīties uz manu seju būs vieglāk, - būs gana daudz laika, gribas cerēt.

Es bildināju Daionu divdesmit �etru gadu vecumā un no tā brī�a līdz brīdim, kad nonācu cietumā, ne reizi nebiju bijis viņai neuzticīgs. Vienu reizi gandrīz nogāja greizi ar kāda paziņas sievu, bet abi sapratām, ka tas var beigties bēdīgi. Kā mazpilsētas advokāts esmu pieredzējis daudzas �ķir�anās, un mani arvien izbrīna, ka cilvēki tik briesmīgi var izpostīt savu dzīvi un ģimeni tikai tāpēc, ka nespēj noturēties pretī kārdinājumam. īsa aizrau�anās, tad nejau�a uzdzīve, tad kaut kas nopietnāks, un jau drīz viņi tiesā skrāpē viens otram acis un zaudē ne tikai bērnus, bet arī naudu. Patiesība ir tāda, ka es dievināju sievu un seksu es dabūju mājās, cik gribēju. Otra patiesības daļa ir tāda - nekad neiedomājos, ka esmu dāmu mīlulis.

Pirms Daionas man bija draudzenes un es baudīju vientuļa vīrie�a dzīvi, ta�u nekad akli nelēcu no vienas gultas citā. Tagad, �etrdesmit trīs gadus vecs un neprecējies, es nojau�u, ka te ir daudz apmēram mana vecuma sievie�u, kas meklē kompāniju. Jūtu vilinājumu, un tajā pa�ā laikā manā rīcībā jābūt aprēķinam.

Ejot ārā no bankas, jūtos kaut ko paveicis. Nupat biju veicis mazu savas slepenās eksistences pirmo misiju. Pets gaidīja automa�īnā, man iekāpjot, viņ� pajautā:

- Viss labi?

- Nekādu problēmu.

- Kāpēc tik ilgi kavējies?

- Kontu mened�ere bija glīts meitietis un izrādīja labvēlību.

- Vai tā tev vienmēr bijusi problēma?

- Es to nesauktu par problēmu, bet, jā, es pievelku sievietes. Man vienmēr nācies no viņām atkauties.

- Turpini cīnīties. Daudziem vīrie�iem viņas ir biju�as klup�anas akmens.

- Tātad tu esi eksperts sievie�u jautājumos?

- Nebūt ne. Uz kurieni dosimies tagad?

- Iepirkties. Man vajadzīgs pieklājīgs apģērbs.

Mēs atrodam vīrie�u apģērbu veikalu, un es iztērēju astoņsimt dolāru garderobes papildinā�anai. Pets kārtējo reizi gaida mani automa�īnā. Mēs vienojamies, ka divi vīrie�i, abiem aptuveni �etrdesmit gadi, viens baltais, otrs melnais, kas kopā iepērkas, da�am var likt savilkt uz aug�u uzaci. Mans mērķis ir izvairīties no uzacu savilk�a-nas, cik vien iespējams. Pēc tam viņ� mani izlai� pie Floridas mobilo sakaru biroja, kur atveru kontu un nopērku iPhone. Ar to kabatā es beidzot jūtos kā īsts amerikānis ar sakariem.

I^ākamās divas dienas mēs pavadām kā izsūtāmie, lai Makss varētu stingri iesakņoties. Es izrakstu savu pirmo �eku autonomas firmā un aizbraucu no tās pilnīgi apdro�inātā lietotā Audi A4 kabrioletā, kas nākamos divpadsmit mēne�us par �etrsimt dolāriem mēnesī būs mans. Kad nu esmu mobils un mēs ar Petu sākam krist viens otram uz nerviem, viņ� iesāk runas par izstā�anos. Esmu gatavs neatkarībai, viņ� ir gatavs doties mājās.

Apmeklēju vēlreiz Gre�enu, lai iepazītos ar bankas instrukcijām par naudas pārskaitī�anu, un pasaku viņai, ka ievērojama naudas summa ir jau ceļā. Pets pie augstākām instancēm noskaidro, kas skaidrojams, un prēmijas nauda no kāda slepena fonda tiek pārskaitīta uz SunCoast banku. Es pieņemu, ka visiem, kas iesaistīti naudas pārskaitī�anā, jāievēro standarta dro�ības noteikumi.

Es nevaru zināt, kas pārskaitījumiem seko.

Dastija �ivera lūgums neatzīt atzī�anos nenāca negaidīts. Tas bija gar�, labi uzrakstīts, labi pamatots, un to papildināja ar zvērestu apstiprināta Kvinna Rakera liecība, kurā viņ� pilnībā atsakās no agrākās atzī�anās. Trīs dienas pēc lūguma iesnieg�anas Viktors Vestleiks un divi aģenti tiekas ar Stenliju Mamfriju un diviem viņa palīgiem. Tik�anās mērķis ir izskatīt lūgumu un sagatavot uz to atbildi. Nedz Mamfrijs, nedz kāds cits birojā neko nezina par aģentu Pankovica un Delokes pratinā�anas taktiku. Viņi nezina arī, ka Vestleiks un �etri viņa vīri �aurā lokā noskatīju�ies desmit stundu maratonu un to ierakstīju�i. �ī informācija Savienoto Valstu prokuroram nekad netiks atklāta; tātad neko par to neuzzinās nedz aizstāvība, nedz tiesnesis, nedz kāds cits.

Stenliju pilnībā bija informēju�i vietnieki, un viņ� uzņemas sanāksmes vadību. Viņ� sāk ar teikumu:

- Pirmais un svarīgākais punkts ir apgalvojums, ka apsūdzētais gribējis aprunāties ar advokātu.

Vestleiks pamāj aģentam, un tas izvelk da�us papīrus. Vestleiks saka:

- Mums ir ar zvērestu apstiprinātas aģentu Pankovica un Delokes, divu mūsu izmeklētāju, liecības, kurās viņi atspēko apgalvojumu. Kā jūs redzēsiet, viņi izsakās, ka apsūdzētais pāris rei�u pieminējis advokātu, bet konkrēti to nav pieprasījis. Viņ� ne reizi nav pārtraucis pratinā�anu. Viņ� gribējis runāt.

Stenlijs ar saviem cilvēkiem pārskata ar zvērestu apstiprinātās liecības. Paiet da�as minūtes, un Stenlijs saka:

- Labi, tagad otrais punkts. Apsūdzētais apgalvo, ka abi aģenti vairākas reizes draudēju�i viņam ar nāves sodu. Ja tā ir patiesība, tāda rīcība ir nepieņemama un var gadīties, ka atzī�anos anulē.

Vestleiks papurina galvu.

- Paskaties abu liecību septītās lapas apak�ā. Aģenti apliecina ar zvērestu, ka draudi nav izteikti. Abi ir ļoti prasmīgi pratinātāji, Sten, un viņi zina noteikumus ne sliktāk kā jebkur� cits.

Stenlijs ar saviem cilvēkiem uz�ķir septīto lapu un izlasa tekstu. Nevainojami. Lai ko Kvinns apgalvo ar zvērestu apstiprinātajā liecībā, te ir divi FIB aģenti, gatavi izstāstīt, kas īstenībā noticis. Stenlijs nosaka:

- Izskatās labi. Tre�ais punkts ir tāds, ka aģenti apsolīju�i apsūdzētajam, ka viņ� netiks sodīts ar nāves sodu.

- Devītā lapa, - saka Vestleiks. - Mūsu aģenti zina, ka viņiem nav tiesību slēgt vieno�anās. To var darīt tikai Savienoto Valstu prokurors. Atklāti sakot, man �is apgalvojums �ķiet smieklīgs. Rakers ir profesionāls gangsteris, kuram pieklātos zināt, ka vieno�anās slēdz prokurors, nevis policisti.

- Esmu tādās pa�ās domās, - Stenlijs ātri nosaka. - Nākamais apgalvojums ir tāds, ka FIB aģenti draudēju�i izvirzīt apsūdzības pārējiem Rakera ģimenes locekļiem.

- Vai viņi to nesaka vienmēr, Sten? Viņi paraksta atzī�anos brīvi un nepiespiesti, bet pēc tam nevar sagaidīt, kad varēs to saplēst, turklāt apgalvo, ka viņiem draudēts. Tu esi to pieredzējis daudzas reizes.

Stens ir to pieredzējis, kaut patiesībā nav vis. Vestleiks turpina:

- Tomēr man gribas teikt, ka ideja par visu Rakeru apcietinā�anu, lai izdarītu injekciju, nav slikta.

Vestleika vīri smejas. Stenlija vīri smejas. Parastas viesības.

- Kas sakāms par apgalvojumu, ka pratinātāji biju�i ne�ēlīgi un nav ņēmu�i vērā, ka aizdomās turamais samocīts pāri kritiskajai robe�ai?

- Patiesība ir tāda, Sten, - atbild Vestleiks, - ka aģenti vairākkārt prasīja Rakeram, vai viņ� nevēlas beigt un turpināt vēlāk. Viņ� atbildējis ar nē, jo nav gribējis pavadīt nakti apgabala cietumā. Mēs pārbaudījām cietumu, un tas bijis pārpildīts. Rakers par to informēts, un viņ� nav gribējis uz turieni doties.

Stenlijam tas ir pilnīgi saprotams. Viņ� saka:

- Labi, ari par nākamajiem trim punktiem būtu jāparunā, bet nez vai mēs tos pieminēsim savā atbildē. Tiek apgalvots, ka FIB aģenti meloju�i, ka viņiem ir ballistiskās ekspertīzes slēdziens, kas saista slepkavības ar Smith & Wesson ieroci, kur� atrasts pie apsūdzētā. Mēs zinām, ka ballistika par nelaimi �o ieroci izslēdz.

- Melo�ana ir pieļaujama, īpa�i tik augsta līmeņa izmeklē�anā kā �ī, Stenlij, - glu�i kā vecs profesors nosaka Vestleiks.

- Saprotu, ta�u apmieriniet manu ziņkārību - vai jūsu aģenti patie�ām par to meloja?

- Protams, ne. Nē, noteikti ne. Viņu liecības divpadsmitā lapa.

- Es jau tā domāju. Ko teiksiet par nākamo apgalvojumu - jūsu aģenti meloju�i par zābaka nospieduma sakritību ar nospiedumu no apsūdzētā zābaka?

- Tā nav taisnība, Sten, bet izmisu�a advokāta un vainīgā klienta fantāzija.

- Vai jums ir zābaka nospiedums?

Vestleiks paskatās uz saviem aģentiem, it kā viņiem varētu būt zābaka nospiedums, kuru viņ� pats neizprotamā kārtā aizmirsis. Aģents papurina galvu.

- Nē, - Vestleiks atzīst, - zābaka nospieduma nav.

- Nākamais ir apgalvojums, ka jūsu aģenti meloju�i par pāris aculieciniekiem. Pastāv aizdomas, ka pirmais redzējis apsūdzēto Riplemīdas pilsētiņā ap to laiku, kad notiku�as slepkavības. Vai tā ir taisnība?

Vestleiks pārvieto svaru no vienas dibena puses uz otru un labvēlīgi pasmaida.

- Sten, zini, neesmu pārliecināts, vai tu saproti, ko nozīmē piespiest pie sienas vainīgu aizdomās turamo. Lietā jāliek visādas viltības un...

- Es sapratu.

- Un jāiedve� bailes, lai aizdomās turamais domā, ka jums ir daudz vairāk pierādījumu nekā patiesībā.

- Es neesmu redzējis �āda liecinieka ziņojumu.

- Un neredzēsiet. Tāda nav.

- �ajā gadījumā mēs esam uz vienu roku, Vik. Man vienkār�i jāzina patiesība, lai varu atbildēt uz lūgumu neatzīt atzī�anos, saproti?

- Es saprotu.

- Tad vēl otrs liecinieks no lauku veikala namiņa tuvumā. Arī viņa nav, vai ne?

- Nav.

- Vai aģenti izmanto vēl kādas viltības, par kurām es nezinu?

- Nē, - Vestleiks atbild, bet neviens �ajā istabā viņam netic.

- Tātad, apkopojot lietu pret Kvinnu Rakeru, izrādās, ka aculiecinieku mums nav, ballistikas nav, zābaka nospieduma nav, pirkstu nospiedumu nav un nav nekādu lietisko pierādījumu. Tā ir?

Vestleiks lēni pamāj ar galvu, bet neko nesaka.

- Mums ir apsūdzētais, kas pēc slepkavībām bijis Roanokā, bet nav pierādījumu, ka viņ� tur bijis iepriek�, vai ne?

Atkal galvas palocī�ana.

- Un apsūdzētais noķerts ar lielāku naudas summu, nekā cilvēks parasti nēsā līdzi, daudz lielāku summu, es teiktu.

Vestleiks to atzīst.

- Piedevām pie visa izrādās, ka misters ir atzinies, ka ir narkotiku pārvadātājs no ģimenes, kas kļuvusi bēdīgi slavena ar narkotiku tirgo�anu, tāpēc nauda nevar būt problēma.

Stenlijs atgrū� jurista kladi no sevis tālāk un saberzē deniņus.

- D�entlmeņi, mums ir atzī�anās un vairāk nekā. Ja zaudējam atzī�anos, misters Rakers brīvi aiziet un tiesas nav.

- Tu nevari zaudēt atzī�anos, Sten, - sacīja Vestleiks. - Tas būtu kaut kas ar prātu neaptverams.

- To pazaudēt nav manos plānos, ta�u es redzu tiesnesi, kas uzskatīs pratinā�anu par miglā tītu. Pratinā�anas ilgums dara mani nemierīgu. Desmit stundas, visa nakts. Nepārprotami pārguris apsūdzētais, kas ir pieredzējis �uliks un varbūt vēlas redzēt advokātu. Divi pratinā�anas veterāni, kas zina visādus trikus un viltības. Iznākums var būt ļoti riskants.

Vestleiks klausījās ar smaidu uz lūpām un pēc ilgas pauzes nosaka:

- Neaizmirsīsim mūsu galveno liecinieku, Sten. Malkolms Banis-ters liecinās, ka Kvinns Rakers ne par ko citu nav runājis kā tikai par tiesne�a Foseta nogalinā�anu. Viņ� gribējis atriebties un atgūt naudu.

- Tiesa. Un viņa liecība kopā ar atzī�anos garantē, ka Kvinnu notiesās. Ta�u ar vienu viņa liecību būs par maz.

- �ķiet, ka tev trūkst pārliecības, Sten.

- Glu�i pretēji. Nogalināts federālais tiesnesis. Es nevaru iedomāties federālo tiesnesi, kas simpatizētu Kvinnam Rakeram. Mums ir atzī�anās, un mums ir Malkolms Banisters. Mēs panāksim notiesā�anu.

- Pareizi vārdi.

- Starp citu, kas ar mūsu Banisteru notiek?

- Sveiks un vesels, Savienoto Valstu tiesu izpildītāju dziļi norakts.

- Kur viņ� ir?

- Atvaino, Sten. Ir da�as lietas, par ko mēs nevaram runāt. Bet neraizējies. Kad vajadzēs, viņ� būs klāt.

Petu Sērhofu nomainīja Daiena Tailere. Es tikos ar viņiem pusdienlaikā pēc ilgas rīta pārbaudes slimnīcā, kur man lika aiziet pēc mēne�a. Mis Tailere ir apmēram piecdesmit gadus veca slaida, skaista sieviete ar īsi apgrieztiem matiem, vieglu kosmētiku, tum�zilā bleizeri un bez laulības gredzena. Viņa ir diezgan simpātiska un, ēdot salātus, iepazīstināja ar savu lomu. Viņa dzīvo �apgabalā� un strādā ar vēl da�iem cilvēkiem, kas ir tādā pa�ā situācijā kā es. Viņa ir pieejama divdesmit �etras stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā un labprāt parunātu pa telefonu vismaz reizi nedēļā. Viņa saprot, kas man jāpārdzīvo, un saka, ka skatīties atpakaļ pār plecu ir pilnīgi dabiski. Ar laiku tomēr �īs bailes pagaisīs un dzīve kļūs pavisam normāla. Ja es izbraucu no pilsētas, un viņa uzsver, ka varu to darīt, kad vien vēlos, viņa gribētu zināt mana ceļojuma detaļas iepriek�. Viņi vēlas paturēt mani acīs tik ilgi, līdz bū�u liecinājis pret Kvinnu Rakeru. Viņa neatlaidīgi zīmē dro�u un patīkamu nākotni, kas sāksies dienā, kad visi �ķēr�ļi būs aizvākti.

Viņa piemin divas darba intervijas, un es izlokos, paskaidrodams, ka stāties darbā vēl neesmu gatavs. Ja bankā ir nauda un neierobe�ota brīvība, nejūtos īsti nobriedis jaunas karjeras sāk�anai. Gribu paceļot, doties tālos izbraukumos un varbūt aizceļot uz Eiropu. Viņi piekrīt, ka ceļot ir jauki, ta�u vislabāk es bū�u nomaskējies, ja strādā�u īstu darbu. Mēs nolemjam par to parunāt vēlāk. Tad saruna aiziet līdz pasei un atjaunotai autovadītāja apliecībai. Vēl nedēļa, mana seja tad būs gatava fotografē�anai, un Daiena apsola parūpēties par dokumentiem.

Pie kafijas es iedodu Petam vēstuli, kas adresēta tēvam. Atpakaļadrese ir federālā labo�anas iestāde Fortveinā Indiānā. Viņ�

nosūtīs vēstuli uz �o cietumu, un kāds to nosūtīs Henrijam Baniste-ram uz Vin�esteru Vird�īnijā. Vēstulē vecajam Henrijam es paskaidroju, ka Frostburgā iedzīvojos nepatik�anās un atkal esmu pārcelts uz parastu cietumu. Esmu viennīcā un vismaz trīs mēne�us man nevar būt apmeklētāji. Lūdzu to paziņot māsai Rūbijai Kalifomijā un brālim Markusam Kolumbijas apgabalā. Es saku, lai viņi neuztraucas; ar mani viss kārtībā, un es esmu izplānojis, kā atkal nokļūt Frostburgā.

Mēs ar Petu atvadāmies. Es pateicos par palīdzību un profesionālismu, viņ� vēl man visu to labāko. Pets apliecina, ka mana jaunā dzīve būs lietderīga un dro�a. Es nezinu, vai tam var ticēt, jo vēl arvien atskatos pār plecu. Man ir lielas aizdomas, ka FIB mani kādu laiku novēros, vismaz tik ilgi, kamēr Kvinns Rakers nebūs notiesāts un projām.

Patiesībā es nevaru uzticēties nevienam, vai tas ir Pets Sērhofs vai Daiena Tailere, Savienoto Valstu tiesu izpildītāju dienests vai FIB. No turienes krīt daudz melnu ēnu, nemaz nerunājot par sliktajiem zēniem. Ja valdība grib mani novērot, es neko lielu te nevaru darīt. Tā var dabūt tiesas orderus, lai ielīstu manā bankas kontā, noklausītos telefona sarunas, vai novērot kredītkartes aktivitātes, kā ari novērot visu, ko daru tie�saistē. Es paredzu, ka tiks darīts viss iepriek� minētais, un esmu izvirzījis sev uzdevumu valdību piekrāpt, neļaujot par to uzzināt. Pieņemot vienu no diviem darbiem, es dotu valdībai vēl vienu iespēju mani izspiegot.

Pēcpusdienā atveru vēl vienu debeta kontu Atlantic Trust bankā un no SunCoast bankas uz turieni pārvietoju piecdesmit tūksto�us dolāru. Pēc tam tikpat pārskaitu uz tre�o banku D�eksonvilā. Pēc dienas vai divām, kad �eki būs apmaksāti, sāk�u izņemt skaidru naudu.

Vizinoties pa apkārtni savā mazajā audi, tikpat daudz laika, cik skatos uz ceļu, es veltu atpakaļskata spogulim. Tas man jau kļuvis par ieradumu. Staigājot pa pludmali, nopētu katru seju. Iegājis veikalā tūlīt atrodu aizsegu un vēroju durvis, pa kurām

tikko esmu ienācis. Es nekad neēdu vienā un tajā pa�ā restorānā divreiz un vienmēr atrodu galdiņu ar skatu uz automa�īnu stāvvietu. Mobilo telefonu es izmantoju tikai ikdieni�ķām sarunām, jo pieņemu, ka kāds noklausās. Samaksāju skaidrā naudā par klēpj-datoru, atveru tris Gmail kontus, un sērfo�anai internētā izmantoju internēta kafejnīcas ar to serveriem. Sāku eksperimentēt ar Walgreen aptiekā pirktām iepriek� apmaksātām kredītkartēm. Savā dzīvoklī uzstādu divas slepenas kameras, ja nu kāds ierodas, kamēr neesmu mājās.

Tā rīkoties liek paranoja. Es iestāstu sev, ka vienmēr kāds novēro un noklausās, un, dienām ejot, arvien dziļāk ieslīgstu savā mazajā māņu pasaulē. Es zvanu Daienai katru otro dienu un ziņoju par pēdējiem notikumiem savā dzīvē, kas kļūst arvien pasaulīgāka, un no viņas puses nejūtu nekādu aizdomīgumu. Viņa tāda nekļūs.

Advokātu sauc Marijs Haginss, un mazajā sludinājumā dzeltenajās lapās teikts, ka viņ� specializējies gandrīz visā. �ķir�anās, nekustamie īpa�umi, bankroti, krimināllietas un tā tālāk, lielā mērā tas pats, ko darījām mēs vecajā labajā �Koplends, Rīds & Banisters� birojā. Viņa birojs nav tālu no mana dzīvokļa, un pietiek ar vienu skatienu, lai atpazītu cilvēku ar bezrūpīgu darba stilu - ierodas darbā deviņos un jau trijos ir golfa laukumā. Mūsu pirmajā tik�anās reizē Marijs iepazīstina mani ar savu dzīvesstāstu. Viņ� guvis lielus panākumus lielā Tampas juridiskajā firmā, ta�u piecdesmit gadu vecumā juties izdedzis un mēģinājis aiziet pensijā. Pārcēlies uz Atlantijas pludmali, �ķīries no sievas, kļuvis garlaicīgi, un nolēmis izlikt savu izkārtni. Tagad viņam ir pāri par piecdesmit un uz mazo biroju viņ� atnāk uz da�ām stundām un rūpīgi izvēlas klientus; viņ� jūtas laimīgs.

Mēs izejam manu biogrāfiju, un es turos pie scenārija. Pāris biju�o sievu Sietlā un tā tālāk. To visu es papildinu ar pielikumu, ka esmu iesācējs scenārists, kas noslīpē savu pirmo scenāriju. Ja paveiksies vienā vai otrā vietā, scenāriju var izvēlēties kāda neliela studija, kas uzņem dokumentālās filmas. Da�ādu biznesa apsvērumu dēļ man radusies nepiecie�amība izveidot nelielu pārstāvniecību Floridā.

Par divarpus tūksto�iem dolāru Marijs var uzbūvēt da�us uguns-mūrus. Viņ� nodibinās Floridā nelielu SIA ar M. R. Boldvinu kā vienīgo īpa�nieku. SIA pēc tam Delaverā izveidos akciju sabiedrību ar Mariju kā vienīgo akcionāru un mani kā vienīgo īpa�nieku. Tās reģistrētā adrese būs viņa birojs, un mans vārds neparādīsies nevienā no sabiedrības dokumentiem. Viņ� saka:

- Es ar tādām lietām nodarbojos pastāvīgi. Floridā vilina daudzus, kas grib sākt no jauna.

Lai jūsu vārdi piepildās, Marij.

Es būtu varējis to pa�u izdarīt tie�saistē internētā, ta�u dro�āk visu darīt caur advokātu, jo no svara ir konfidencialitāte. Es varu samaksāt Marijam, lai viņ� izdara lietas, kas slepenajiem nekad nenāks prātā un ko viņi nespēs izsekot. Marija gudrajā vadībā tapa Skelter Films.

Divarpus mēne�us pēc Kvinna Rakera aresta un divas nedēļas pēc manas ievāk�anās pludmales dzīvoklī kādu rītu pie kafijas Daiena informē, ka ar mani vēlas tikties fibie�i. Iemesli ir vairāki, un galvenais no tiem - vēlē�anās mani informēt par lietas virzību un parunāt par gaidāmo tiesu. Viņi grib saplānot liecību. Un pilnīgi dro�i viņi grib labi apskatīt Maksu Boldvinu, kas, starp citu, ir uzlabots Malkolms Banisters.

Uztūkums ir nozudis. Deguns un zods kļuvu�i mazliet smailāki. Acis izskatās daudz jaunākas, un apaļās, sarkanās raga brilles pie�ķir visai nesatricināma, intelektuāla dokumentālo filmu taisītāja izskatu. Es skujos reizi nedēļā, tāpēc uz sejas vienmēr ir bārdas rugāji ar nelielu sirmuma piedevu. Gludā galva katru otro dienu jāskuj. Vaigi ir plakani, galvenokārt tāpēc, ka atveseļo�anās periodā ēdu maz un esmu zaudējis svaru. Domāju tāds ari palikt. Galu galā neesmu vairs tāds kā agrāk, un, kaut ari bie�i tas satrauc, tas dod ari mierinājumu.

Man izteikts priek�likums atgriezties Roanokā, lai tiktos ar Stenliju Mamfriju un viņa bandu, bet es pasaku kategorisku nē. Daiena apgalvo, ka FIB un Savienoto Valstu prokuratūra nezina, kur slēpjos, un es izliekos, ka tam ticu. Man negribas tikties ar viņiem Floridā. Pēc nelielas kaulē�anās mēs vienojamies par tik�anos �arlstonas viesnīcā Dienvidkarolīnā. Daiena pasūta biļetes, un mēs izlidojam uz D�eksonvilu. Vienā lidma�īnā, bet tālāk viens no otra.

Ieejot viesnīcas vestibilā, es saprotu, ka no �ī brī�a mūs novēro un dro�i vien fotografē. FIB nevar vien sagaidīt brīdi, kad varēs mani apskatīt. Pamanu ātrus skatienus, ta�u turpinu iet. Savā istabā apēdis sviestmaizi, gaitenī satiekos ar Daienu, un mēs ejam uz luksusa numuru divus stāvus augstāk. To apsargā divi dū�īgi vīri melnos uzvalkos, kas izskatās gatavi �aut mazākās provokācijas gadījumā. Kā tiesu izpildītājai Daienai prokuratūras izmeklē�anā nav nekādas lomas, tāpēc viņa paliek ārpusē kopā ar diviem dobermaņiem, bet es eju iek�ā, lai tiktos ar bandu.

Stenlijs Mamfrijs atvedis līdzi trīs palīgus, kuru vārdi pazūd iepazī�anās lavīnā. Mans draugs aģents Kriss Hanskis ir atgriezies, lai nopētītu mani un salīdzinātu agrāko izskatu ar tagadējo. Viņam ir izpalīgs, kura vārds tajā pa�ā mirklī izlido no prāta. Kamēr mēs neveikli iekārtojamies ap nelielu konferen�u galdu, starp papīru kaudzēm nevaru neievērot pāris identisku fotogrāfiju. Uz tām ir Malkolms Banisters, kuru visi bija apskatīju�i. Tagad visi blenza uz Maksu. Pārvērtības satrieca.

Tā kā Hanskis bija vienīgais, kas ticies ar mani pirms pārmaiņām, viņ� ierunājas pirmais:

- Gribu teikt, Maks, ka tu izskaties jaunāks un veselīgāks, nez vai daudz glītāks, bet visumā pārtaisīts godam.

No viņa staroja dzīvesprieks, un tam vajadzēja lauzt ledu.

- Tas man daudz ko nozīmē, - es saku, neīsti smaidīdams.

Stenlijs paceļ fotogrāfiju un saka:

- Ne mazākās līdzības, Maks. Neviens neiedomāsies, ka tu un Malkolms ir viens un tas pats cilvēks. Pārmaiņas ir nozīmīgas.

Tagad mēs esam vienā komandā un runājam krustām �ķērsām kā seni draugi. Ta�u sarunai nav pamata, tāpēc tā sāk izsīkt.

- Vai tiesas datums jau zināms? - es pajautāju, un noskaņojums mainās.

-Jā, - atbild Stenlijs. - Desmitais oktobris, Roanoka.

- Vēl paliku�i tikai �etri mēne�i, - es saku. - �ķiet, itin drīz.

- Dienvidu apgabalā mēs strādājam efektīvi, - Stenlijs pa�apzinīgi nosaka. - Vidēji astoņi mēne�i no apsūdzības akta līdz tiesai. �īs lietas sakarā izdara drusku lielāku spiedienu.

- Kas ir tiesnesis? '

- Sems Stilvoters, aizņemts no Ziemeļu apgabala. Visi Foseta dienvidu apgabala kolēģi atteicās.

- Pastāstiet man par tiesu, - es teicu.

Stenlijs sarauc pieri tāpat kā pārējie.

- Tā var būt diezgan īsa, Maks. Liecinieku un pierādījumu nav daudz. Mēs konstatēsim, ka Rakers tajā laikā bijis tajā apvidū. Pierādīsim, ka aizturē�anas bridi viņam bijis daudz skaidras naudas. Mēs iesaistīsim viņa lietā brāļadēlu, kuru notiesāja tiesnesis Fosets, jo te var nostrādāt atriebības moments.

Stenlijs �ajā vietā apklust, un es nevaru atturēties, viņam neie-dzēlis.

- Visai pārliecino�s materiāls, - es saku kā liels gudrelis.

- Katrā ziņā. Vēl mums ir atzī�anās, bet aizstāvība tai uzbrūk. Nākamnedēļ paredzēta noklausī�anās pie tiesne�a Stilvotera, un mēs paredzam uzvarēt un atzī�anos paturēt. Citādi, Maks, galvenais liecinieks vari būt tikai tu.

- Es jums visu esmu pateicis. Mana liecība jums zināma.

- Pareizi. Ta�u mēs gribam tai iziet cauri vēlreiz. Tagad, kad esam aizpildīju�i da�us robus, nostrādāsim to līdz pilnībai.

- Protams. Kā mans draudziņ� Kvinns izturas?

- Kvinns �ajās dienās diez cik labi neuzvedas. Viņam nepatīk viennīca, nepatīk ēdiens, sargi, noteikumi. Saka, ka esot nevainīgs, -atradis ar ko pārsteigt. Pēc manām domām, viņam pietrūkst labās dzīves, kāda bija federālajā lauku klubā.

- Glu�i manas domas.

�ie vārdi izsauc da�u smiekliņu.

- Viņa advokāts pārliecinājis tiesnesi, ka Kvinnam nepiecie�ams psihiatra vērtējums. Ārsts izsakās, ka Kvinns var izturēt tiesu, ta�u viņam jādod antidepresanti. Viņ� ir pavisam sadrūmis un bie�i vien dienām ilgi nesarunājas ne ar vienu.

- Tas izskatās pēc Kvinna, kuru es pazinu. Vai mani viņ� nepieminēja?

- Ak jā. Arī tu viņam nepatīc. Viņam ir aizdomas, ka tu esi mūsu informators un tiesā liecināsi pret viņu.

- Kad jums jāiesniedz liecinieku saraksts?

- Se�desmit dienas pirms tiesas.

- Vai jūs esat teiku�i Kvinnam, ka es liecinā�u?

- Nē. Mēs neizpau�am neko, iekams neesam spiesti to darīt.

- Tā man tas palicis atmiņā, - es saku.

�ie zēni ir aizmirsu�i, ka kādreiz es biju federālās prokuratūras izmeklē�anas atbildētāja galā, ka FIB aģenti apsūkāja katru manas dzīves aspektu un Savienoto Valstu prokuratūra draudēja ielikt cietumā ne tikai mani, bet ari abus nevainīgos partnerus. Viņi domā, ka tagad esam �omi, viena liela, laimīga komanda, kas kopsolī iet pretī vēl vienam taisnīgam verdiktam. Ja es varētu, tad iegrūstu viņiem nazi mugurā un saindētu viņu lietu.

Viņi - federālā valdība - paņēmu�i piecus manas dzīves gadus kopā ar dēlu, sievu, karjeru. Kā viņi drīkst �eit sēdēt, it kā mēs būtu uzticami partneri?

Galu galā mēs iztirzājām manu liecību un veltījām pāris stundu tās pārskatī�anai. Tas bija darīts jau iepriek�, tāpēc uzdzina garlaicību. Mamfrija pirmajam palīgam bija rīcības scenārijs, kuru man vajadzēja izstudēt, un nācās atzīt, ka tas ir itin labs. Izlaists nebija itin nekas.

Mēģinu iztēloties savas liecības sirreālo izkārtojumu. Mani ievedīs tiesas zālē ar masku uz sejas. Es sēdē�u aiz paneļa vai kaut kādas starpsienas, kas neļaus advokātiem, apsūdzētajam un skatītājiem redzēt manu seju pēc maskas noņem�anas. Es skatī�os uz zvērinātajiem. Advokāti �metis� jautājumus pāri sienai, un es atbildē�u ne savā balsī. Kvinns, viņa ģimene un viņu bandīti būs tepat un centīsies uztvert kaut ko pazīstamu. Viņi, protams, zinās, ka tas esmu es, ta�u ne reizi neredzēs manu seju.

Lai cik nopietni viss �ķistu, man ir nopietnas �aubas, vai kas tāds vispār notiks.

Daiena zvana, lai paziņotu, ka pie viņas ir mana jaunā Floridas autovadītāja apliecība un jaunā pase. Mēs tiekamies vafeļu kafejnīcā uz kafiju, un viņa pasniedz �os dokumentus. Es viņai iedodu sava ceļojuma aprakstu ar daudziem izlaidumiem.

- Dodies ceļojumā? - viņa apskata aprakstu.

-Jā. Nevaru vien sagaidīt brīdi, kad varē�u pārbaudīt jauno pasi. Pirmās trīs naktis Maiami, Dienvidu pludmalē, sākot ar �ovakaru. Es do�os ceļā, tiklīdz kafijas tase būs tuk�a. No turienes lido�u uz Jamaiku, apmēram uz nedēļu, pēc tam uz Antigvu un varbūt Trini-dadu. Es jums zvanī�u no katras pieturvietas. Automa�īnu atstā�u Maiami lidostā, un jūs varēsiet ziņot FIB, tie�i kur. Un, kamēr esmu jūsu ziņā, palūdziet viņiem, lai ļauj man pabūt vienam, kamēr dauzos pa Kārību jūru.

- Atstāt tevi vienu? - viņa jautā, tēlodama nezinīti.

- Tu dzirdēji, ko es teicu. Beigsim izlikties, Daiena. Varbūt es neesmu vislabāk aizsargātais liecinieks valstī, bet, iespējams, esmu pirmo trīs skaitā. Vienmēr kāds mani novēro. Te ir viens zellis, sauksim viņu par Ezīti, un pēdējo divu nedēļu laikā esmu redzējis viņu piecas reizes. Viņ� nav diez cik labs, tāpēc, lūdzu, paziņo to fibie-�iem, kad iesniegsi nākamo ziņojumu. Se�as pēdas, septiņas collas, simt astoņdesmit mārciņas, Ray-Ban saulesbrilles, blonda ā�bārdiņa, brauc ar Cooper, matus grie� ezītī. Nevī�īgs, patie�ām nevī�īgs. Taisni brīnums.

Arī viņa ir tāda. Viņa nepaceļ acis no mana ceļojuma apraksta un nevar izdomāt, ko teikt. Nolūzusi.

Es samaksāju par kafiju un dodos ceļā - trīssimt piecdesmit jūdzes pa 95. automaģistrāli taisni uz dienvidiem. Laiks ir karsts

un sutlgs, transporta plūsma - blīva un lēna, un es izbaudu katru brauciena jūdzi. Bie�i apstājos, lai uzpildītu degvielu, izlocītu kājas un pavērotu kustību aiz sevis. Es negaidu, ka tāda būs. FIB zina, uz kurieni dodos, tāpēc aste man nesekos. Turklāt pieņemu, ka automa�īnā, lieliski noslēpts, kaut kur ir GPS izseko�anas monitors. Pēc septiņām stundām apstājos viesnīcas Blue Moon priek�ā. Viesnīca ir viena no daudzajām atjaunotajām smalkajām viesnīcām Dienvidu pludmales Art deco rajonā. Es izņemu no bagā�nieka portfeli un nelielu somu, atslēgas atdodu sulainim un ieeju ainā no �Maiami netikumiem� (Miami Vice (2006), ASV kriminālā drāma). Pie griestiem lēni grie�as ventilatori, bet baltos, pītos krēslos sē� viesi, kas pļāpā un iedzer.

-Jūs pierakstīt, ser? - jautā simpātiska meitene.

- Jā. Makss Boldvins, - es atbildu, un nez kāpēc �is bridis dara mani lepnu. Es, Varenais Makss, �obrīd iegrimstu tādā brīvībā, kādu nespēju apjēgt. Naudas atliku likām, jauni, turklāt likumīgi dokumenti, kabriolets ved mani, kur vien vēlos, - sajūta grūti aptverama. Tomēr, kad cauri vestibilam iziet gara auguma brūni iesauļojusies brunete, es ar rāvienu atgrie�os dzīves īstenībā. Viņa ir ģērbusies tikai paliekā no aukliņu bikini aug�iņas, kas nenosedz gandrīz neko. Zemāk ir caurspīdīgi svārciņi, kas nosedz vēl mazāk.

Es pasniedzu Visa karti samaksai. Varu maksāt ari skaidrā naudā vai ar priek�apmaksas kredītkarti, bet, tā kā FIB zina, kur es apmetos, mānīties būtu lieki. Esmu pārliecināts, ka Maiami nodaļa ir brīdināta, un tepat, ne pārāk tālu, varbūt ir modru acu pāris. Ja mani patie�ām māktu paranoja, es varētu ticēt, ka FIB jau pabijis manā istabā un noslēpis tur vienu vai divas blaktis. Es aizeju uz savu istabu, neredzu nedz blaktis, nedz spokus, ātri nomazgājos du�ā un nomainu �ortus un sandales. Eju uz bāru pārbaudīt savu talantu. Viesnīcas kafejnīcā es ēdu viens un notveru gadus �etrdesmit vecas sievietes skatienu. Viņa vakariņo, dro�i vien kopā ar draudzeni. Vēlāk bārā redzu viņu atkal, un mēs iepazīstamies. Eva, no Puertoriko. Mums iedzerot, sāk spēlēt orķestris. Eva grib dejot, un es izlieku uz deju grīdas visu enerģiju, cik man ir.

Ap pusnakti ar Evu dodamies uz manu istabu, kur tūlīt izģērbjamies un ielecam gultā. Man bezmaz gribas, lai FIB te būtu uzstādījis mikrofonus, kas uztver visklusākās skaņas. Ja tā, tad mani ar Evu viņiem neatklausīties.

Astotajā avēnijā, Maiami centrā, es izrau�os no taksometra. Pulkstenis rāda pusdeviņi, ir jau karsts, un pēc da�u minū�u gājiena raitā solī krekls līp pie muguras. Es nedomāju, ka man seko, bet tik un tā ienirstu kaut kur sānis un neapstājos. Ēka ir plakana piec-stāvīga kaste, tik neglīta, ka grūti noticēt, ka par tās projektē�anu arhitekts ir saņēmis maksu. Es tomēr �aubos, vai nomnieku lielākā daļa ir firmas, kas tikko velk dzīvību. Izrādās, vienu no tām sauc �Korporatīvie reģistra pakalpojumi�, nosaukums tik neizteiksmīgs, ka nez vai kāds saprot, ar ko firma nodarbojas. Un vairums cilvēku to arī negrib zināt.

Korporatīvais reģistrs var būt pilnīgi likumīgs, ta�u tas pievilina lērumu klientu, kas tādi nav. Te ir adrese, pastkastīte, izkārtne, atbildē�ana uz telefona zvaniem, ko korporācija var iznomāt, lai pie�ķirtu firmai zināmu autentiskumu. Tā kā neesmu piezvanījis iepriek�, es notērēju stundu, gaidīdams kontu pārstāvi. Viņu sauc Loids, viņ� ieved mani mazā, smacīgā kabinetā un piedāvā vietu pretī savam miskastei līdzīgajam galdam. Kamēr viņ� pārskata manis aizpildīto aptaujas lapu, mēs pāris minū�u pļāpājam.

- Kas ir Skelter Films? - viņ� beidzot pajautā.

- Dokumentālo filmu ra�o�anas sabiedrība.

- Kam tā pieder?

- Man. Tā piereģistrēta Delaverā.

- Cik filmas jūs esat uzņēmu�i?

- Nevienu. Tikai tagad sākam darboties.

- Kādas ir izredzes, ka Skelter Films būs pie dzīvības vēl pēc diviem gadiem?

- �vakas.

Viņ� visu laiku dzird nenoteiktību, bet viņam tas pie vienas vietas.

- Izklausās pēc izkārtnes.

- Var teikt, ka trāpīts.

- Mums vajadzīgs rakstisks apliecinājums ar zvērestu, ka jūsu firma neiesaistīsies kriminālā darbībā.

- Zvēru, tas nenotiks.

Viņ� to ir dzirdējis jau agrāk.

- Labi. Paskaidro�u, kā mēs darbojamies. Mēs nodro�inām Skelter ar fizisku adresi, tepat �ajā ēkā. Ja saņemam pastu, mēs to nosūtām, uz kurieni teiksiet. Nodro�inām arī tālruņa numuru, un uz visiem ienāko�ajiem zvaniem atsauksies dzīva balss, kas no�ivinās, ko jūs gribēsiet. �Labrīt, te Skelter Films, kam adresēt jūsu zvanu?� - vai kaut ko tamlīdzīgu. Vai jums ir partneri?

- Nav.

- Vai ir darbinieki, fiktīvi vai citādi?

- Man ir da�i vārdi, visi fiktīvi.

- Tā nav problēma. Ja zvanītājs prasa kādu no jūsu spokiem, mūsu meitene pateiks to, ko vēlaties. �Atvainojiet, viņ� piedalās filmē�anā uz vietas,� - vai ko tamlīdzīgu. Jūs uzrakstāt, kas sakāms, un mēs to pateiksim. Tiklīdz kāds piezvanīs, mēs informēsim. Kā būs ar tīmekļa vietni?

Es nezinu, vai tā ir vajadzīga, tāpēc saku:

- Pagaidām ne. Ko tā dos?

Loids sagrozās uz dibena un atspie�as uz elkoņiem.

- Teiksim, Skelter ir likumīga sabiedrība, kas uzņems kaudzi dokumentālo filmu. Ja tā, tai vajadzēs tīmekļa lapu parasto iemeslu dēļ -mārketings, informācija, savs ego. Turklāt, iedomāsimies, ka Skelter ir reāla korporācija, nevis reāla filmsabiedrība. Varbūt tā tikai cen�as radīt �ādu iespaidu, lai kāds būtu iemesls. Tīmekļa lapa ir lielisks līdzeklis, kas sekmē tēla radī�anu, izdomu padarot līdzīgu realitātei. Tas nav nelikumīgi, ņemiet vērā. Mēs varam izveidot tīmekļa lapu ar jūsu darbinieku fotogrāfijām un biogrāfijām, filmām, apbalvojumiem, pa�reizējiem projektiem, kādus uzdosiet.

- Cik tas maksā?

- Desmit tauk�ķus.

Es neesmu pārliecināts, vai gribu un vai man vajag izdot tādu naudu, vismaz �obrīd.

- Ļaujiet par to padomāt, - es saku, un Loids parausta plecus. - Cik jāmaksā par jūsu reģistra pamatpakalpojumiem?

- Adrese, telefons, fakss un viss, kas ar to saistīts, - piecsimt dolāru mēnesī, samaksa se�us mēne�us uz priek�u.

- Vai skaidru naudu jūs pieņemat?

Loids pasmaida un saka:

- 0 jā. Skaidrai naudai mēs dodam priek�roku.

�ajā ziņā nekādu pārsteigumu. Es samaksāju naudu, parakstu līgumu, parakstu apliecinājuma veidlapu, apsolot, ka visas manas darbības būs legālas, un pametu biroju. Korporatīvais reģistrs lepojas ar deviņiem simtiem apmierinātu klientu, un, ejot cauri vestibilam, es netieku vaļā no sajūtas, ka esmu pievienojies noziedzīgajai pasaulei, kas pilna ar fiktīvām sabiedrībām, blē�iem bez sejas un ārvalstu nodokļu nemaksātājiem. Velns viņus rāvis!

Pēc vēl divām kopā ar Evu pavadītām naktīm viņa grib kopā ar mani doties mājās uz Puertoriko. Apsolu padomāt, nozūdu no viesnīcas Blue Moon, braucu uz Maiami starptautisko lidostu, kur novietoju automa�īnu ilgtermiņa stāvvietā, un dodos uz termināļiem. Izvelku kredītkarti un jauno pasi un Air Jamaica kasēs nopērku vienvirziena biļeti uz Montegobeju. Lidma�īna ir pilna: pa pusei tum�ādaini vietējie jamaikie�i un pa pusei bāli baltie tūristi dodas pēc saules. Pirms pacel�anās simpātiskas apkalpotājas pasniedz ruma pun�u. Lidojums ilgst �etrdesmit piecas minūtes. Muitas aģents uz zemes pārlieku ilgi pētī manu pasi, un es jau kritu panikā, kad beidzot viņ� ar rokas mājienu sūta mani prom. Sameklēju autobusu uz Rumbejas kūrortu tikai vieniniekiem, visai populāru puskailo pludmali, kur viss ierēķināts. Trīs dienas sē�u ēnā pie baseina un domāju par dzīves jēgu.

No Jamaikas lidoju uz Antigvu Mazajās Antiļu salās Kārību jūrā. Sala ir jauka, simt kvadrātjūdzes liela, ar kalniem, baltām pludmalēm un desmitiem kūrortu. Tā ir pazīstama ari ar vienu no draudzīgākajām nodokļu politikām mūsdienu pasaulē, un tas ir viens no manas vizītes iemesliem. Ja es negribētu neko vairāk kā labu izklaidi, būtu palicis Jamaikā. Galvaspilsēta Sentd�onsa, rosīga pilsēta ar trīsdesmit tūksto�iem iedzīvotāju, atrodas pie dziļas ostas, kas pievilina kruīza kuģus. Paņemu istabu mazā viesnīcā Sentd�onsas malā, no kurienes paveras brīni�ķīgs skats uz ūdeņiem, kuģiem un jahtām. Ir jūnijs, klusā sezona, un par trīssimt dolāriem dienā es varu ēst kā karalis, gulēt līdz dienas vidum un baudīt apziņu, ka neviens nezina, kūr esmu, no kurienes ieradies, neko nezina par manu pagātni.

iedams gulēt, ņemu līdzi gultā pistoli, deviņu milimetru beretu, kas likumīgi nopirkta Floridas pavalstī un turpat arī licencēta. Neesmu �āvis ar pistoli divdesmit gadus, no dienesta laika jūras kājniekos, un nejūtu vēlē�anos �aut atkal. Pistole stāv kartona kastē, kam pietiek vietas uz naktsgaldiņa pie gultas. Otra kaste uz grīdas ir piepildīta ar man nepiecie�amām mantām - klēpjdatoru, iPod, da�ām grāmatām, skū�anās piederumiem, ar naudas pilnu Ziploc somu, pāris mapēm ar personiskiem pierakstiem un priek�apmaksas mobilo telefonu bez minū�u ierobe�ojuma un ar Maiami apgabala kodu. Lēta ceļasoma, kas ietilpst audi samērā mazajā bagā�niekā, ir pilna ar drēbēm un gatava ceļam. Lielākā daļa mantu - pistole, mobilais telefons, ceļasoma - pirkta nesen, gadījumam ja rastos nepiecie�amība no �ejienes ātri nozust.

Nu ko, pieminētā nozu�ana ir dienas kārtībā. Pirms gaismas piekrauju automa�īnu un gaidu. Sē�u savā terasē pēdējo reizi, malkoju kafiju un noraugos, kā okeāns ietonējas sārts, tad oran�s, un pāri apvār�ņa malai paskatās saule. Esmu to redzējis daudzas reizes, bet nekad man nav apnicis skatīties. Dzidrā rītā no ūdens parādās ideāls aplis un saka: hello, labrīt, būs vēl viena skaista diena.

Es īsti nezinu, uz kurieni dodos un kur galu galā nokļū�u, ta�u esmu paredzējis turēties pludmales tuvumā, lai katru dienu varu sākt tikpat lielā mierā.

Pusdeviņos izeju no dzīvokļa, atstādams ledusskapi pa pusei pilnu ar pārtiku un dzērieniem, virtuvi ar da�ādiem traukiem un piederumiem, jauku kafijkannu, da�iem �urnāliem istabā uz dīvāna un nelielu daudzumu maizes un cepumu pieliekamajā. Pēc iznāk�anas no cietuma pirmajā īstajā mājvietā esmu nodzīvojis �etrdesmit se�as dienas. Tagad, to atstājot, mani pārņem skumjas. Biju paredzējis te nodzīvot ilgāk. Atstāju gaismu ieslēgtu, aizslēdzu durvis un uzdodu sev jautājumu, cik īslaicīgu slēp�anās vietu mani gaida, iekams varē�u pārstāt bēguļot. Aizbraucu un jau drīz iejūku blīvajā transporta plūsmā, kas virzās rietumu virzienā uz D�eksonvilu. Es zinu, ka viņi ir tepat aiz muguras, bet varbūt ne uz ilgu laiku.

Pēc divām stundām iegrie�os ēku pudurī ziemeļos no Orlando un apstājos pie pankūku bāra paēst brokastis. Ēdu lēnām, lasu avīzes un vēroju pūli. Piereģistrējos lētā motelī tālāk �ajā pa�ā ielā un samaksāju skaidrā naudā par vienu nakti. Reģistratore prasa kādu dokumentu ar fotogrāfiju, un es paskaidroju, ka vakar bārā esmu pazaudējis kabatas portfeli. Viņai tas nepatīk, ta�u viņai patīk skaidra nauda, tad kāpēc lieki raizēties. Viņa iedod atslēgu, un es eju uz savu istabu. �ķirstot �Dzeltenās lapas� un izmantojot savu priek�apmaksas telefonu, es beidzot atrodu automa�īnu apkopes staciju, kas pieņems mani trijos pēcpusdienā. Zēns pie tālruņa apsola, ka par simt deviņdesmit deviņiem dolāriem mans auto izskatīsies kā jauns.

Rosīgās automa�īnu mazgā�anas līnijas aizmugures sienu rotā liela reklāma, kas sola, ka auto spīdēs un laistīsies. Manu automa�īnu kopā ar mani nodod kalsna lauku zēna, vārdā Denijs, rīcībā, un viņ� nopietni ķeras pie darba. Viņ� pastāsta, kā mazgās un pulēs, un jūtas pārsteigts, kad es pasaku, ka varu gaidīt.

- Darbs var aizņemt divas stundas, - viņ� saka.

- Man nekur nav jāsteidzas, - es atbildu.

Viņ� parausta plecus un novieto automa�īnu mazgā�anai. Sameklēju vietu zem nojumes, kur apsēsties, un sāku lasīt Voltera Moslija romānu mīkstos vākos. Pēc pusstundas Denijs beidz darboties ar virspusi un ķeras pie putekļu sūk�anas. Viņ� atver abas durvis, un es pieliecos tuvāk, lai papļāpātu. Paskaidroju, ka braucu projām no pilsētas, tāpēc ceļasomai jāpaliek uz pakaļējā sēdekļa un kartona kaste bagā�niekā nav jāaiztiek. Viņ� vēlreiz parausta plecus - kā klients vēlas, būs mazāk darba. Pieeju Denijam soli tuvāk un pastāstu, ka mani gaida nepatīkama �ķir�anās un ne bez iemesla es uzskatu, ka sievas advokāts seko katram manam solim. Man ir lielas aizdomas, ka automa�īnā kaut kur noslēpta GPS izseko�anas ierīce, un, ja Denijs to atrastu, viņ� papildus saņemtu simts dolārus. Sākumā zēns �ķiet �aubīgs, bet es apliecinu, ka automa�īna ir mana un ka atbrīvoties no izseko�anas ierīces ir pavisam likumīgi. Ja kāds pārkāpj likumu, tad sievas glumie advokāti. Beidzot viņa acis iemirdzas un viņ� ir automa�īnā. Atveru motora pārsegu, un mēs par abiem sākam pārmeklēt automa�īnu. To darot, es paskaidroju, ka ir desmitiem da�ādu veidu un lielumu ierī�u, bet vairumu no tām piestiprina ar spēcīgu magnētu. Atkarībā no modeļa baterija var kalpot nedēļām ilgi, ierīce var būt pieslēgta pat automa�īnas elektrosistēmai. Da�reiz antena ir ārēja, da�reiz iek�ēja.

- Kā jūs to visu zināt? - zēns jautā, gulēdams uz muguras zem automa�īnas un pārbaudīdams �asiju.

- Zinu tāpēc, ka pats tādu noslēpu sievas automa�īnā, - es atbildu, un atbilde liek viņam pasmaidīt.

- Kāpēc jūs pats to neesat pameklējis? - viņ� jautā.

- Tāpēc, ka mani novēro.

Mēs meklējam veselu stundu, bet neko neatrodam. Sāku jau domāt, ka automa�īna varbūt ir brīva no izseko�anas ierīcēm, kad Denijs noņem mazu labās puses starme�a panelīti. Viņ� ir uz muguras, pleci piespiesti pie labā riteņa. Viņ� kaut ko atlau� un padod man. Ūdensdro�ais pārvalks ir mobilā telefona lielumā un izgatavots no cietas, melnas plastmasas. Es to savācu un saku: bingo! Esmu redzējis simtiem �ādu ierī�u, bet neesmu redzējis nevienu līdzīgu �ai, tāpēc pieņemu, ka tā ir valdības sagādāta. Nedz firmas zīmes, nedz apzīmējumu, ciparu vai burtu.

- Labi pastrādāts, Denij, - es saku un iedodu zēnam simts dolāru naudaszīmi.

- Vai tagad varu pabeigt automa�īnas sakop�anu? - viņ� jautā.

- Protams.

Aizeju, atstādams viņu darām savu dabu. Blakus automa�īnu mazgātavai ir neliels iepirk�anās centrs ar pusduci lētu pre�u veikalu. Nopērku tasi novadēju�ās kafijas bez kofeīna, apsē�os kafejnīcā pie loga un vēroju automa�īnu stāvlaukumu. Vecāks pāris novieto savu kadilaku, izkāpj un dodas uz ķinie�u bufeti. Es pametu kafejnīcu un eju cauri stāvvietai it kā pie savas automa�īnas. Aiz kadilaka ātri noliecos un piestiprinu izseko�anas ierīci zem degvielas tvertnes. Ontario numurs - vienkār�i ideāli.

Denijs nosvīdis mazgā logus un ir iegrimis darbā. Es sabaidu viņu, uzsitot uz pleca, un saku:

- Zini, Denij, tu strādā labi, bet kaut kas ir atgadījies, un man jādodas ceļā.

Noskaitu trīs simt dolāru naudaszīmes, viņ� jūtas apmulsis, bet man tas vienalga.

- Kā vēlaties, - viņ� nomurmina, skatīdamies uz naudu.

- Man jāsteidzas.

Zēns norauj no automa�īnas jumta dvieli.

- Lai jums veicas ar �ķir�anos.

- Paldies.

Rietumos no Orlando nogrie�os uz 75. maģistrāles un cauri Oka-lai, Geinsvilai braucu uz ziemeļiem, pēc tam iebraucu D�ord�ijā, bet Valdostā apstājos, lai pārlaistu nakti.

Nākamo piecu dienu klejojumos es nokļūstu līdz Ņūorleānai dienvidos, līdz Vi�itafolsai Teksasā rietumos un līdz Kanzasai ziemeļos. Izmantoju starp�tatu automaģistrāles, valsts ceļus, lauku ceļus un nacionālo parku ceļus. Visur maksāju skaidrā naudā, un, cik zinu, neviens man neseko. Desmitiem rei�u dublēju ceļu un nonāku pie pārliecības, ka neviens neseko. Mans ceļojums beidzas Lin�bergā Vir-d�īnijā, kur iebraucu tūlīt pēc pusnakts un atkal par moteļa istabu samaksāju skaidrā naudā. Līdz �im tikai vienā vietā netiku ņemts pretī, jo apgalvoju, ka man nav identifikācijas kartes. Protams, neapmetos Marriot vai Hilton viesnīcās. Ceļ� nogurdināja, un es ilgojos ķerties pie lietas.

Nākamajā rītā guļu ilgi, pēc tam stundu braucu uz Roanoku, pēdējo vietu, kur jebkur�, kas pazīst Maksu, cer viņu ieraudzīt. Ar jaunu seju un �īs atziņas stiprināts, es domāju, ka municipālajā apgabalā ar divsimt tūksto�iem iedzīvotāju varu pārvietoties anonīmi. Vienīgais nepatīkamais moments ir Floridas numura zīme uz automa�īnas, tāpēc apsveru, ka nomā varētu paņemt citu. Tomēr no �īs domas atsakos, jo tad vajadzētu kārtot dokumentus. Turklāt Floridas numurs var izrādīties noderīgs vēlāk.

Kādu laiku braukāju pa pilsētu, apskatīdams tās ainavas, pilsētas centru, vecos rajonus un nenovēr�amo izple�anos. Malkolms Banis-ters ir apmeklējis pilsētu vairākkārt, vienu no tām kā septiņpadsmit gadus vecs vidusskolas futbola komandas spēlētājs. Vin�estera ir tikai trīs stundu brauciena attālumā uz ziemeļiem pa 81. automaģistrāli. Malkolms kā jauns advokāts divreiz braucis uz turieni pēc rakstiskas liecības. Salemas pilsēta ir Roanokai kaimiņos, un Malkolms reiz tur pavadījis nedēļu drauga kāzās.

�ī laulība beidzās ar �ķir�anos tāpat kā Malkolmam. Pēc nokļū�anas cietumā Malkolms par draugu neko vairs nebija dzirdējis.

Apkārtne man �ķiet tāda kā pazīstama. Pirmais motelis, kur mēģinu apmesties, pieder nacionālai moteļu ķēdei ar diezgan stingriem reģistrācijas noteikumiem. Vecā viltība ar pazaudēto kabatas portfeli neiet cauri, un, kad es nevaru uzrādīt nevienu dokumentu, istabu man nedod. Tas nerada problēmu, jo apkārtnē ir daudz lētu moteļu. Braucu uz Roanokas dienvidu malu un nonāku ne pa�ā turīgākajā Salemas daļā, kur pamanu viesnīcu, kurā istabu dro�i vien var noīrēt uz stundu. Te labprātāk ņem pretī skaidro naudu. Es vienojos ar veco sievieti pie reģistrācijas galda, ka par dienu maksā�u �etrdesmit dolārus un uzturē�os da�as dienas. Viņas izturē�anās nav diez cik draudzīga, un man ienāk prātā doma, ka vecajos labajos laikos, kad melnos sūtīja prom, viesnīca varētu būt piederējusi viņai. Ir deviņdesmit grādu silts, un es pajautāju, vai gaisa kondicionē�ana darbojas. Pavisam jauni kondicionētāji, viņa lepni atbild. Novietoju automa�īnu ēkas aizmugurē tie�i pretī savas istabas logiem un tālāk no ielas. Gultas veļa un grīda ir tīras. Vannas istaba spīd un laistās. Jauns loga kondicionētājs tīkami dūc, un, kamēr izkrauju automa�īnu, temperatūra nokrītas līdz septiņdesmit grādiem. Izstiepies gultā, domāju, cik nelikumīgu sakaru te bijis. Iedomājos par Evu no Puertoriko un to, cik jauki būtu viņu atkal apskaut. Vēl iedomājos par Vanesu Jangu un to, cik labi būtu beidzot viņai pieskarties.

Tumsā izeju uz ielas un ātrajā ēstuvē apēdu salātus. No Frost-burgas laika esmu nokrities svarā par divdesmit mārciņām un esmu apņēmības pilns, vismaz pagaidām, samazināt svaru ari turpmāk. Izgājis no restorāna, ieraugu stadiona ugunis un nolemju noskatīties spēli. Aizbraucu uz Memoriālo stadionu - Salemas Red Sox mājvietu. Viņi spēlē ar Lin�burgas Hillcats itin pilnā stadionā. Par se�iem dolāriem var dabūt lēto sēdvietu. No tirgotāja nopircis alu, es iegrimstu spēles skatos un skaņās.

Netālu ir jauns tēvs ar diviem dēliem Red Sox svīteros un cepurēs -jaunajiem beisbola spēlētājiem, ne vairāk kā se�us gadus veciem. Iedomājos Bo un pagalmā pavadītās stundas, mētājot bumbu, kamēr Daiona sē� mazajā iek�pagalmā un malko ledus tēju. �ķiet, tikai vakar mēs visi bijām kopā, maza ģimene ar lieliem nāķotnes sapņiem. Bo bija mazs gudrinieks, un viņa varonis bija tēvs. Piecu gadu vecumā mēģināju iemācīt dēlu sist gan ar vienu, gan otru roku, bet tad manā dzīvē ielauzās federāļi un visu samaitāja. �ēl.

Nevienam, atskaitot mani pa�u, tas vairs nerūp. Jādomā, ka tēvs un māsas gribētu redzēt manu dzīvi pilnvērtīgu, ta�u tā nav prioritāte. Viņiem jāraizējas pa�iem par savu dzīvi. Ja reiz esi ticis cietumā, pasaulei �ķiet, ka esi to pelnījis, un �ēlumam nav vairs vietas. Ja izjautātu manus agrākos draugus un paziņas dzimtajā pilsētā, esmu pārliecināts, ka viņi izteiktos apmēram tā: �Nabaga Malkolms, viņam vienkār�i gadījās satikties ar nepareizajiem ļaudīm. �o to apgāja ar līkumu. Kļuva mazliet alkatīgs. Traģiski.� Visiem atmiņa ir īsa, jo aizmirst vēlas ikviens. Karā ar noziedzību vajadzīgi kritu�ie; nabaga Malkolms bija ļāvis sevi sagūstīt.

Tas esmu tikai es, brīvais Makss Rīds Boldvins, kas bēguļodams plāno konkrētu atriebību, iekams aizbrauc un nozūd saulrietā.

Se�as dienas pēc kārtas Viktors Vestleiks dzēra rīta kafiju, pārskatīdams īsos ziņojumus par Maksu Boldvinu. Informators bija pazudis. GPS izseko�anas ierīce beidzot tika noņemta no kanādie�u pārim piedero�ā kadilaka Seville, kad pavecais pāris ieturēja pusdienas netālu no Savannas D�ord�ijā. �is pāris nekad neuzzinās, ka trīssimt jūdzes to izsekojis FIB. Vestleiks sodīja trīs operatīvos aģentus, kuru uzdevums bija uzmanīt Boldvina automa�īnu. Viņi bija to pazaudēju�i Orlando un turpat uzgāju�i uz kadilaka maldino�ajām pēdām, kas veda uz ziemeļiem.

Boldvins neizmantoja savu iPhone, savas kredītkartes un sākotnējo internēta pakalpojumu sniedzēju. Tiesas sankcionēta izseko�ana beigsies pēc nedēļas, un izred�u, ka to atjaunos, tikpat kā nebija. Viņ� nebija nedz aizdomās turamais, nedz izbēgu�ais, un tiesa nelabprāt atļāva tik pla�u likumpaklausīga pilsoņa noklausī�anos. SunCoast bankas debeta kontā viņam bija �etrarpus tūksto�i dolāru. Sadalītajai prēmijas naudai bija sekots, kamēr tā Floridas pavalstī ceļoja no vienas vietas uz citu, un visbeidzot FIB tās pēdas pazaudēja. Boldvins bija pārvietojis naudu tik ātri, ka FIB advokāti ar saviem lūgumiem pēc sankcijām netika naudai līdzi. Astoņas reizes nauda bija izņemta, pavisam se�desmit pieci tūksto�i dolāru skaidrā naudā. Bija viens pārskaitījums par �etrdesmit tūksto�iem dolāru uz kontu Panamā, un Vestleiks pieņēma, ka pārējā nauda ir ārzonā. Pret savu gribu viņam nācās atzīt Boldvina prasmi nozust. Ja viņu nespēj atrast FIB, varbūt viņ� beidzot ir dro�ībā.

Ja Boldvins spēja izvairīties no kredītkar�u izmanto�anas, no iPhone lieto�anas, pases izmanto�anas un aresta, viņ� varēja slēpties ilgi. Vairs nebija sarunu no Rakeru klana, un Vestleiku joprojām mulsināja fakts, ka Kolumbijas apgabala narkotirgoņu banda atklājusi

Boldvinu pie D�eksonvilas. FIB un Tiesu izpildītāju dienestā notika iek�ējā izmeklē�ana, bet pagaidām nebija neviena pavediena, kur aizķerties.

Vestleiks nolika ziņojumu uz papīru kaudzītes un beidza dzert rīta kafiju.

Beebe Security biroju es atradu ēkā netālu no moteļa. Sludinājumā �Dzeltenajās lapās� tas bija izslavēts ar divdesmit gadu pieredzi, sakariem tiesību struktūrās, vismodernāko tehnisko aprīkojumu un tā tālāk. Gandrīz visos privātās izmeklē�anas sekcijas sludinājumos ir viena un tā pati valoda, un, novietojot automa�īnu, es nespēju atcerēties, ar ko mani bija ieinteresējis Bībs. Varbūt ar savu vārdu. Ja iestāde nepatiks, do�os uz nākamo, kuras nosaukums ir manā sarakstā.

Ja būtu redzējis Frenku Bību ejam pa ielu, es teiktu: �Tur iet privātdetektīvs.� Piecdesmit gadus vecs, platām krūtīm, kas rauj vaļā krekla pogas, poliestera bikses, kovboju zābaki smailiem purngaliem, uz galvas kupli, sirmi mati, obligātās ūsas un gāzelējo�a gaita kā cilvēkam, kas ir bruņots un ne no kā nebaidās. Viņ� aizver sava mazā kabineta durvis un jautā:

- Ar ko varu pakalpot, mister Boldvin?

- Man jānoskaidro kāda cilvēka atra�anās vieta.

- Kāda veida lieta tā ir? - viņ� jautā, sēzdamies milzīgajā direktora krēslā. Siena aiz muguras ir noklāta ar lielām fotogrāfijām un semināru sertifikātiem.

- Tā īstenībā nav lieta. Man vienkār�i vajag atrast cilvēku.

- Un ko jūs darīsiet, kad būsiet viņu atradis?

- Parunā�u ar viņu. Tas viss. Nav runa par neuzticīgu vīru vai parādnieku, kas izvairās. Mani neinteresē nauda vai atriebība, vai kaut kas slikts.

- Saprotams. - Frenks noņem pildspalvai uzgali un sagatavojas pierakstīt. - Pastāstiet par viņu.

- Viņu sauc Natans Kūlijs. Domāju, ka viņu sauc arī par Neitu. Trīsdesmit gadus vecs, �ķiet, neprecējies. Viņ� ir no mazas pilsētas, kuru sauc Villovgapa.

- Man gadījies braukt cauri Villovgapai.

- Pēdējās ziņas ir tādas, ka viņa māte tur vēl dzīvo, tikai īsti nezinu, kur tagad ir Kūlijs. Pirms da�iem gadiem viņu apcietināja narkotiku sakarā...

- Ir nu gan brīnums.

- Un viņ� pavadīja vairākus gadus federālajā cietumā. Vecākais brālis nogalināts ap�audē ar policiju.

Frenks turpina rakstīt.

- Un kā jūs pazīstat to viru?

- Teiksim tā, ka es iepazinu viņu pirms laba laika.

- Skaidrs.

Bībs zina, kad uzdot jautājumus un kad izlaist.

- Un kas man būtu jādara?

- Redziet, mister BIb...

- Sauciet mani par Frenku.

- Labi, Frenk. �aubos vai Villovgapas apkārtnē ir daudz melno. Tas un apstāklis, ka esmu no Maiami un ka manam mazajam ārzemju auto ir Floridas numurs. Ja sāktu te visur bāzt degunu un uzdot jautājumus, nez vai tālu tiktu.

- Var gadīties, ka jūs no�autu.

- No tā man gribas izvairīties. Pēc manām domām, jūs varētu izdarīt �o darbu, neradot aizdomas. Man vajadzīga tikai viņa adrese un telefona numurs, ja tas iespējams. Viss pārējais būs piedeva.

- Vai telefona grāmatu esat pārbaudījis?

- Jā, un Villovgapas apkaimē ir vairāki Kūliji, bet nav Natana. Zvanot pa tuk�o, es tālu netik�u.

- Tiesa. Ir vēl kaut kas?

- Tas ir viss. Diezgan vienkār�i.

- Labi. Mans rēķins ir simt zaļo par stundu, plus izdevumi. Uz Villovgapu izbrauk�u pēcpusdienā. Tā ir stundas brauciena attālumā, galīga nomale.

- Tā esmu dzirdējis.

Pirmajā manas vēstules uzmetumā rakstīts:

Dārgais mister Kūlij!

Mani sauc Rīds Boldvins, es uzņemu dokumentālās filmas un esmu no Maiami. Kopā ar diviem partneriem man pieder studija, ko sauc Skelter Films. Specializējamies dokumentālo filmu uzņem�anā par federālās valdības ļaunprātīgu varas izmanto�anu.

Patlaban īstenoju projektu, kas saistīts ar aukstasinīgām slepkavībām, ko pastrādāju�i Narkotiku apkaro�anas administrācijas aģenti. �is temats man ir ļoti tuvs, jo divi aģenti pirms trim gadiem Trentonā Ņūd�ersijā no�āva manu septiņpadsmit gadus veco brāļadēlu. Viņ� nebija bruņots, viņam nebija kriminālas pagātnes. Izdarot iek�ējo izmeklē�anu, protams, netika konstatēts, ka Narkotiku apkaro�anas administrācija būtu kaut kādā ziņā vainīga. Manas ģimenes iesniegto prasību tiesā neņēma pretī.

Pētījumos, gatavojoties uzņemt filmu, esmu atklājis sazvērestību, kas ietiecas Narkotiku apkaro�anas administrācijas augstākajos līmeņos. Pēc maniem ieskatiem, da�us aģentus mudina vienkār�i slepkavot narkotiku tirgotājus vai tos, kurus par narkotiku tirgo�anu tur aizdomās. Mērķis ir divkār�s: pirmkārt, �ādas slepkavības pārtrauc kriminālās darbības.

Otrkārt, atkrīt ilgsto�a tiesā�anās. Tā vietā, lai cilvēkus arestētu, Narkotiku apkaro�anas administrācija viņus nogalina.

Pa�laik esmu atklājis apmēram duci aizdomīgu nogalinā�anu. Esmu intervējis vairākas ģimenes, un tām visām ir stingra pārliecība, ka viņu mīļotie ir noslepkavoti. Tā es nokļuvu līdz jums: man ir zināmi fakti par jūsu brāļa D�ina nāvi 2004. gadā. Toreiz �āvēji bija vismaz trīs Narkotiku apkaro�anas administrācijas aģenti, kuri kā vienmēr apgalvo, ka �āvu�i pa�aizsardzības nolūkā. Domāju, ka �au�anas laikā jūs bijāt notikuma vietā.

Lūdzu, dodiet iespēju mums tikties, izmaksāt pusdienas un pārspriest projektu. Patlaban esmu Va�ingtonā Kolumbijas apgabalā, bet varu pārtraukt �eit darbu un aizbraukt uz Vird�īnijas dienvidrietumiem jums pieņemamā laikā. Mana mobilā tālruņa numurs ir 305-806-1921.

Pateicos par man veltīto laiku.

Jūsu

M. Rīds Boldvins

Stundām ritot, pulkstenis kļūst manāmi lēnāks. Es dodos garā izbraucienā uz dienvidiem pa 81. automaģistrāli un iepazīstu Bleks-bergu, Vird�īnijas tehnoloģiskā institūta mājvietu, pēc tam Kristians-bergu, Redfodu, Marionu un Pulaski. Braukt pa kalnaino apvidu ir patīkami, ta�u es nebraucu ekskursijā. Tuvākajā nākotnē man var rasties vajadzība pēc vienas no �īm pilsētām, tāpēc piefiksēju automa�īnu stāvvietas, moteļus un ātrās ēdinā�anas uzņēmumus maģistrāles tuvumā. Satiksme ir blīva, te ir automobiļi no desmitiem �tatu, tāpēc neviens mani neievēro. Da�reiz pametu �etru joslu automaģistrāli, iegrie�os dziļi kalnos un bez apstā�anās braucu cauri mazām pilsētiņām. Atrodu Riplmīdu ar tās piecsimt iedzīvotājiem, tuvāko miestu ezermalas namiņam, kurā tika noslepkavoti tiesnesis Fosets un Naomi Klērija. Iebraucu arī Roanokā. Apgaismojums ir ieslēgts; Red Sox atkal ir spēle. Nopērku biļeti, bet vakariņām paņemu hotdogu un alu.

Frenks Bībs man piezvana nākamās dienas rītā astoņos, un pēc stundas es esmu viņa birojā. Ielejot kafiju, viņ� kā pa�u par sevi saprotamu lietu pastāsta:

- Es viņu atradu Redfordā, koled�as pilsētā ar kādiem se�padsmit tūksto�iem iedzīvotāju. Viņ� iznācis no cietuma pirms da�iem mēne�iem, kādu laiku dzīvojis pie mātes, pēc tam pārcēlies citur. Es runāju ar māti, ņipru, vecu dāmu, un viņa pateica, ka dēls Redfordā nopircis bāru.

Esmu ieinteresēts, tāpēc jautāju:

- Kā jums izdevās viņai atraisīt mēli?

Frenks iesmejas un aizsmēķē otru cigareti.

- Nav nekā vieglāka. Kad strādā �ajā biznesā tik ilgi kā es, vienmēr var pateikt kādu muļķību, lai cilvēks sāktu runāt. Iedomājos, ka mātei vēl arvien ir veselīgas bailes no katra, kam sakars ar cietumu sistēmu, tāpēc pateicu, ka esmu federālo cietumu aģents un ka man vajag aprunāties ar viņas zēnu.

- Vai tā nav darbinieka personifkē�ana?

- Nē, jo tādu federālo cietumu aģentu nemaz nav. Viņa neprasīja apliecību, un, ja būtu, es tādu būtu parādījis. Man ir kaudze visādu apliecību. Dienā, par kuru ir runa, es varēju būt viens no daudzajiem un da�ādajiem federālajiem aģentiem. Glu�i vai brīnums, cik viegli cilvēku var piemuļķot.

- Vai jūs aizbraucāt uz bāru?

- Aizbraucu, bet iek�ā negāju. Es tajā neiederētos. Bārs ir blakus Redfordas Universitātes teritorijai, tāpēc apmeklētāji ir nesalīdzināmi jaunāki par mani. Bāru sauc Bombay, un tas darbojas jau kādu laiku. Pēc reģistra datiem �ī gada desmitā maijā tas mainījis īpa�nieku. Pārdevējs bijis Arturs Stouns, bet jūsu Natans Kūlijs - pircējs.

- Kur viņ� dzīvo?

- Nezinu. Nekādu ziņu zemes īpa�umu reģistrā. Man ir aizdomas, ka viņ� kaut ko īrē, tāpēc ierakstu var nebūt. Pie joda, viņ� var gulēt ari bāra otrajā stāvā. Ēka ir veca un ar diviem stāviem. Jūs nedomājat uz turieni iet, vai ne?

-Nē.

- Labi. Jūs esat pārāk vecs, turklāt melnais. Tur visi ir baltie.

- Paldies. Es tik�os ar viņu kaut kur citur.

Es samaksāju Frenkam Bībam se�simt dolāru skaidrā naudā un promejot pajautāju:

- Saki, Frenk, ja man rastos vajadzība pēc viltotas pases, vai �ajā ziņā ir kāda iespēja?

- Protams. Baltimorā ir zellis, kura pakalpojumus man gadījies izmantot, un viņ� taisa gandrīz visu. Ta�u pases mūsdienās nav vienkār�a lieta. Dro�ība un vēl nezin kas. Ja noķers, tad patie�ām būs uztraukumi.

Es pasmaidu un saku:

- To nevajag man.

Viņ� nosmejas:

- Neko tādu agrāk neesmu dzirdējis.

Automa�īna man ir piekrauta, un es pametu pilsētu. Pēc �etrām stundām iebraucu Makllnā Vird�lnijā un meklēju kopē�anas centru, kas piedāvā papildu pakalpojumus. Es to atrodu modernā tirdzniecības centrā, samaksāju un pieslēdzu savu klēpjdatoru pie printera. Pēc desmit minū�u ilgas �akarē�anās izdodas panākt, lai printeris darbojas, un es izdrukāju vēstuli Natanam Kūlijam. Tā ir uz Skelter Films veidlapas ar adresi Maiami Astotajā avēnijā un pilnu telefona un faksa numuru komplektu. Uz aploksnes uzrakstu: �Misteram Natanam Kūlijam, grilbārs Bombay, īstmeinstrlta 914, Red-forda, Vird�lnijā 24141.� Pa kreisi no adreses trekninātiem burtiem es uzrakstu: �Personiski. Konfidenciāli.�

Kad viss ir perfekti izpildīts, �ķērsoju Potomaku, braucu cauri Kolumbijas apgabalam un meklēju pastkastīti vēstules ieme�anai.

Kvinns Rakers uzgrieza restēm muguru, izbāza rokas tām cauri un salika plaukstas kopā. �erifa palīgs uzlika roku dzel�us, un otrs palīgs atvēra kameras durvis. Viņi aizveda Kvinnu uz nelielu telpu, kur gaidīja trīs FIB aģenti. No �ejienes viņi pa sānu durvīm to aizveda uz melnu d�ipu ar tum�iem logiem un vairākiem bruņotiem sargiem. Pēc desmit minūtēm viņ� ar �o eskortu piebrauca pie federālās ēkas aizmugures durvīm, kur tika ievests iek�ā un uzvests divus kāpņu laidienus uz aug�u.

Nedz Viktors Vestleiks, nedz Stenlijs Mamfrijs, nedz advokāts istabā nebija piedzīvoju�i �ādu tik�anos. Apsūdzētais nekad netika vests uz �ejieni uz pārrunām. Ja policijai radās vajadzība runāt ar apsūdzēto, tas vienmēr notika cietumā. Ja viņam vajadzēja parādīties tiesā, tiesnesis vai miertiesnesis rīkoja noklausī�anos.

Kvinnu ieveda mazā konferen�u telpā un roku dzel�us noņēma. Viņ� paspieda roku savam advokātam Dastijam �iveram, kura klātbūtne bija nepiecie�ama, bet kur� par tik�anos bija neizpratnē. Viņ� bija brīdinājis federāļus, ka klients neteiks ne vārda, līdz viņ�, Das-tijs, būs devis atļauju.

Kvinns bija pavadījis cietumā �etrus mēne�us un neizskatījās labi. Tikai cietumsargiem zināmu iemeslu dēļ viņu turēja viennīcā. Kontakti ar apsardzi bija minimāli. Ēdiens briesmīgs, un viņ� kritās svarā. Viņ� lietoja ari antidepresantus un gulēja piecpadsmit stundas dienā. Bie�i vien viņ� atteicās tikties ar kādu no ģimenes vai Dastiju. Vienu nedēļu viņ� pieprasīja tiesības atzīties par vainīgu apmaiņā pret mū�a ieslodzījumu, nākamajā nedēļā pieprasīja tiesu. Viņ� divas reizes bija padzinis Dastiju, lai pēc da�ām dienām nolīgtu no jauna. Reizi pa reizei viņ� atzina, ka nogalinājis tiesnesi Fosetu un viņa draudzeni, ta�u vienmēr no atzī�anās atteicās un apsūdzēja valdību, ka tā piejauc ēdienam narkotikas. Viņ� bija draudējis sargiem un viņu bērniem ar nāvi, bet, garastāvoklim mainoties, ar asarām acīs atvainojies.

Tik�anos vadīja Viktors Vestleiks, un viņ� iesāka ar vārdiem:

- Ķersimies pie lietas, mister Raker. Mums kļuvis zināms, ka jūs un da�i no jūsu biedriem sazvērniekiem grib novākt vienu no mūsu lieciniekiem.

Dastijs pieskārās Kvinnam pie rokas un noteica:

- Ne vārda. Nerunā, kamēr es neatļau�u.

Kvinns uzsmaidīja Vestleikam tā, it kā valdības liecinieka nogalinā�ana varētu sagādāt vislielāko baudu.

Vestleiks turpināja:

- �īs mazās tik�anās mērķis ir brīdināt tevi, mister Raker, ka, gadījumā ja kādam no mūsu lieciniekiem tiks nodarīts kas ļauns, tev izvirzīs jaunas apsūdzības, turklāt ne tev vien. Mēs vajāsim katru tavas ģimenes locekli.

Kvinns nosmīnēja un noburk�ķēja:

- Tātad Banisters ir aizlaidies, ko?

- Aizveries, Kvinn, - brīdināja Dastijs.

- Man nav nekādas vajadzības aizvērties, - sacīja Kvinns. - Esmu padzirdējis, ka Banisters aizlaidies no siltās Floridas saules.

- Aizveries, Kvinn! - Dastijs vēlreiz uzstāja.

-Jūs sagādājāt viņam jaunu seju, varbūt jaunu seju un darbu, -Kvinns turpināja.

Ierunājās Stenlijs Mamfrijs:

- Mēs izvirzīsim apsūdzību Dī Rejam, Garajam, vairākiem taviem brālēniem, visus un ikvienu apsūdzēsim pēc visiem likuma pantiem, ja tu nodarīsi ļaunu kādam no mūsu lieciniekiem.

- Neviena liecinieka jums nav, - Kvinns atsacīja pāri galdam. - Tikai Banisters.

Dastijs pameta rokas uz aug�u un noslīdēja krēslā uz leju.

- Es ieteicu tev aizvērties, Kvinn.

- Es klausos, - sacīja Kvinns, - klausos jau klausos.

Skatoties uz apsūdzēto, Vestleikam izdevās saglabāt acīs niknumu, kaut ari viņ� bija apstulbis. Tik�anās bija paredzēta Kvinna, nevis valdības iebiedē�anai. Kā gan �ie spēju�i sameklēt Boldvinu Floridā un tagad zināt par viņa aizbēg�anu? Vestleikam ar palīgiem pār muguru pārskrēja saltas tirpas. Ja viņi spētu atrast informatoru, tas nonāktu policijas rokās.

- Visai jūsu ģimenei var draudēt apsūdzība slepkavībā, - Stenlijs vārgi mēģināja izlikties skarbs.

Kvinns tikai smaidīja. Viņ� bija beidzis runāt un tagad sakrustoja rokas uz krūtīm.

!Man vajadzēja satikt Vanesu Jangu. Tas bija riskanti - ja mani redzētu kopā ar nepareizajiem cilvēkiem, rastos jautājumi, uz kuriem man nebūtu atbildes. Ta�u tik�anās bija nenovēr�ama un tāda bija jau vairākus gadus.

Ieraudzīju viņu Frostburgā sniegainā dienā, kad daudzi apmek^: lētāji ar automa�īnu neizbrauc no mājas. Kamēr sarunājos ar Henriju, savu tēvu, viņa ienāca un apsēdās pie blakus galda. Viņa bija ieradusies pie brāļa. Viņa bija krā�ņa, tikko �etrdesmit gadus veca, ar maigu, brūnu ādu, brīni�ķīgām skumjām acīm, slaidām kājām, cie�i piegulo�os d�insos. Iesaiņojums uz goda. Es nespēju atraut skatienu no viņas, un Henrijs beidzot noprasīja, vai viņam iet projām. Protams, ne, jo tad beigtos arī mans apmeklējuma laiks. Jo ilgāk viņ� palika, jo ilgāk varēju skatīties uz Vanesu. Nebija ilgi jāgaida, kad viņa atbildēja uz skatienu, un jau drīz mums izveidojās nopietns acu kontakts. Pievilk�anās bija savstarpēja no pa�a sākuma.

Ta�u bija pāris sare�ģījumu. Pirmais - mana atra�anās ieslodzījumā, un otrs - viņas laulība, kas, kā izrādījās, cieta neveiksmi. Es gribēju iegūt informāciju no brāļa, ta�u viņ� gribēja palikt malā. Apmainījāmies ar pāris vēstulēm, ta�u viņa baidījās, ka vīrs var pieķert. Vanesa mēģināja nākt bie�āk, lai satiktu brāli un redzētu mani, ta�u dzīvi sare�ģīja divi tīņi. Pēc �ķir�anās viņa satikās ar citu vīrieti, tomēr nekas tur neiznāca. Es lūdzu Vanesu gaidīt mani, ta�u �etrdesmit viena gada vecumā septiņi gadi ir daudz. Kad bērni aizgāja no mājas, viņa pārcēlās uz Ri�mondu Vird�inijā, un mūsu attālinātais romāns atsala. Vanesas pagātne ir tāda, ka viņa ir ārkārtīgi piesardzīga un acis visu laiku pievērsusi atpakaļskata spogulim. Manuprāt, tas mums abiem ir kopīgs. Izmantojot �ifrētas e-pasta vēstules, mums izdevies vienoties par laiku un vietu. Es brīdinu viņu, ka nemaz neesmu līdzīgs tam Malkolmam Banis-teram, kuru viņa satika cietumā. Viņa saka, ka nelaidīs izdevību garām un nevarot vien sagaidīt, kad ieraudzīs jauno un uzlaboto versiju.

Novietoju automa�īnu laukumā pie restorāna Ri�mondas priek�pilsētā un nespēju pārvarēt nervu drudzi. Jūtos satriekts, jo beidzot pieskar�os sievietei, par kuru esmu sapņojis gandrīz trīs gadus. Zinu, ka arī viņa grib man pieskarties, ta�u vīrietis, kas fiziski viņu tā vilināja, tagad izskatās pavisam citāds. Ko tad, ja viņai tas nepatiks? Ko tad, ja viņa dod priek�roku Malkolmam, nevis Maksam? Drosmi laupa arī apziņa, ka es gatavojos pavadīt laiku kopā ar cilvēku, kas ārpus FIB vienīgais pazīst abus vīrie�us.

Noslauku no pieres sviedrus, apsveru, vai nedoties projām, tomēr izkāpju un aizcērtu durvis.

Viņa ir pie galda un, kad man gandrīz samisējas solis, pasmaida. Viņa ir apmierināta. Maigi noskūpstu viņu uz vaiga, apsē�os, un ilgu laiku mēs vienkār�i skatāmies viens otrā. Beidzot es saku:

- Nu, kā tev �ķiet?

Vanesa papurina galvu un saka:

- Taisni apbrīnojami. Nekad nebūtu pazinusi. Vai esi dabūjis kādus dokumentus?

Mēs abi smejamies, un es saku:

- Protams, bet tie visi ir neīsti. Tajos teikts, ka tagad esmu Makss, nevis Malkolms.

- Tu izskaties novājējis, Maks.

- Paldies. Tu arī.

Zem galda pamanu viņas kājas. īsi svārciņi. Seksīgas augstpapē�u kurpes. Viņa ir saģērbusies atbilsto�i.

- Kur� tev patīk labāk? - es jautāju.

- Laikam man tagad nav izvēles, vai ne? Es domāju, ka tu esi glīts, Maks. Man patīk tavs jaunais es, viss kopumā. Kam pieder ideja par dizaina brillēm?

- Manam konsultantam, tam pa�am, kas ieteica gludi skūtu galvu un �etras dienas vecus bārdas rugājus.

-Jo ilgāk skatos, jo vairāk man patīk.

- Paldies Dievam. Esmu tik satraucies.

- Atslābinies, mazais. Mums priek�ā ir gara nakts.

Viesmīlis pieņem pasūtījumu dzērieniem - man martini, viņai diētisko kolu. Ir daudz kas, ko nevēlos apspriest, proti, savu pēk�ņo izkļū�anu no cietuma un liecinieku aizsardzību. Brālis, kuru viņa apmeklēja cietumā, tika ārā, bet nu atkal ir aiz restēm, tāpēc par viņu nerunājam. Apjautājos par bērniem, par divdesmit gadus veco meitu, kas mācās koled�ā, un astoņpadsmit gadus veco dēlu, kas ļaujas straumei.

Runājot viņa vienā brīdī apstādina mani un saka:

- Tu pat izklausies citādi.

- Labi. Man ir jauna runas maniere, kurā vingrinos jau vairākus mēne�us. Balss daudz lēnāka un zemāka. Vai tā izklausās dabiska?

- Domāju, ka jā. Jā, tā pārliecina.

Viņa jautā, kur dzīvoju, un es paskaidroju, ka man vēl jāmeklē mājas. Es klīstu apkārt, apmezdamies lētos moteļos un cenzdamies izvairīties no FIB un visu citu izseko�anas. Neesmu izbēgu�ais, bet neesmu arī īsti pareizais. Atnes vakariņas, bet mēs tikko tās pamanām. Viņa saka:

- Tu izskaties daudz jaunāks. Varbūt arī man jāapmeklē tavs plastikas ķirurgs.

- Lūdzu, nemaini neko, - es saku un izstāstu par izmaiņām. Vispirms acis, deguns un zods. Es uzjautrinu viņu, aprakstot tik�anās ar ķirurgu komandu un mūsu centieniem izveidot jaunu seju. Esmu divdesmit mārciņas vieglāks, un viņa domā, ka man jāparūpējas par da�ām liekām mārciņām. Nerviem nomierinoties, mēs sarunājamies kā seni draugi. Viesmīlis apjautājas, vai ēdiens ir labs, jo mēs tikpat kā neesam tam pieskāru�ies. Mēs izrunājam vairākus tematus, ta�u prāta dziļumos abus nodarbina viena doma. Beidzot es saku:

- Iesim no �ejienes projām.

�ie vārdi nav vēl izrunāti, kad viņa pastiepj roku pēc somiņas. Samaksāju par maltīti skaidrā naudā, un mēs jau esam automa�īnu stāvvietā. Man nepatīk doma par viņas dzīvokli, un viņai ari. Tas ir samērā mazs un tuk�s, viņa paskaidro. Mēs pierakstāmies viesnīcā, kuru es pamanu tālāk pa ielu, un pasūtām �ampanieti. Divi jaunuļi kāzu naktī nevarētu būt tik sparīgi kā es ar Vanesu. Bija tik daudz nezināmā, tik daudz kā atgūstama.

IVamēr Vanesa ir darbā, es skraidu pa Ri�mondu, kārtodams darī�anas. Vienā veikalā iztērēju septiņdesmit dolārus par lētu priek�apmaksas mobilo telefonu ar simt minū�u ilgu zvanī�anas laiku, bet citā nopērku vēlvienu par se�desmit astoņiem dolāriem. Vienu atdo�u Vanesai, otru paturē�u. Aptiekā papildinu priek�apmaksas kredītkartes. Man paredzēta tik�anās ar viru, kam pieder videokameru veikals un kas uzdodas par videogrāfu, ta�u viņa honorāri ir pārāk augsti. Ja palaimēsies un dabū�u interviju, tad man būs vajadzīgi divi cilvēki - operators un palīgs. Tas zellis saka, ka strādā ar pilnu komandu vai nedara neko.

Mēs ar Vanesu restorāniņā netālu no viņas biroja pusdienās . apēdam pa sviestmaizei. Vakariņot ejam uz bistro Ri�mondas Karitaunas rajonā. Mūsu dienas kārtība pēc vakariņām tajā pa�ā viesnīcas istabā ir brīnumaini līdzīga iepriek�ējam vakaram. Tas var kļūt par paradumu. Mūsu plānus tre�ajai naktij diem�ēl izjauc viņas dēla zvans. Caurbraucot viņ� ir pilsētā, un viņam vajadzīga vieta, kur palikt. Vanesa domā, ka viņam vajadzēs arī mazliet naudas.

Mēs beidzam vakariņas, kad man kabatā ievibrējas telefons. Zvanītājs uzrādās kā �nezināms�, ta�u visi zvani uz �o telefonu ir nezināmi. Cerēdams uzzināt lielus jaunumus, atvainojos Vanesai un ateju no galda. Atsaucos uz zvanu restorāna foajē.

It kā pazīstama balss saka:

- Mister Rīd Boldvin, te Natans Kūlijs. Saņēmu jūsu vēstuli.

Es atgādinu sev, ka jārunā zemā balsī un lēni.

-Jā, mister Kūlij, paldies, ka piezvanījāt.

Skaidrs, ka viņ� saņēmis manu vēstuli, - kā citādi viņ� būtu dabūjis tālruņa numuru?

- Kad jūs vēlētos parunāt? - viņ� jautā.

- Jebkurā laikā. Patlaban esmu Va�ingtonā, un �odien mēs te beidzam filmē�anu. Man ir neliela dīkstāve, tāpēc tagad būtu īstais bridis. Kā jums?

- Es nekur nebraucu. Kā jūs mani sameklējāt?

- Internetā. Mūsdienās ir grūti noslēpties.

- Tā jau domāju. Parasti es ilgi guļu, pēc tam no diviem līdz pusnaktij strādāju bārā.

- Kā būtu rīt pusdienlaikā? - es jautāju, ieinteresēts vairāk, nekā pieklātos. - Tikai mēs divi. Bez kamerām, magnetofoniem un līdzīgām lietām. Es izmaksāju.

Iestājas klusums, un es aizturu elpu.

- Labi, lai notiek. Kurā vietā?

- Jūs pazīstat �o apkārtni, mister Kūlij. Nosakiet laiku un vietu. Es tur ieradī�os.

- Labi. Pie 81. automaģistrāles Redfordas nobrauktuves ir tāda vieta kā Spankija restorāns. Rīt gaidī�u jūs tur dienas vidū.

- Es ieradī�os.

- Kā es jūs pazī�u? - viņ� jautā, un man gandrīz izkrīt telefons no rokas. Pazī�ana ir daudz svarīgāks jautājums, nekā viņ� to jebkad sapratīs. Es ļāvu sevi operēt, radikāli mainot seju. Katru otro dienu skuju galvu un reizi nedēļā bārdu. Esmu notievējis par divdesmit mārciņām. Valkāju neīstas raga brilles ar apaļiem, sarkaniem rāmjiem, kā arī melnus T kreklus, neīstas Armani sporta jakas un audekla sandales, kādas var nopirkt tikai Maiami vai Losand�elosā. Man ir cits vārds. Man ir citāda balss un runas veids.

Un visa �ī �arāde rūpīgi salikta kopā ne tāpēc, lai maldinātu cilvēkus, kas grib mani izsekot vai nogalināt, bet tāpēc, lai noslēptu savu īsto identitāti no tevis, mister Natan Kūlij.

Es saku:

- Esmu se�as pēdas gar�, melns, kalsns, ar gludi skūtu galvu, man būs balta Panamas salmu platmale.

-Jūs esat melnais? - viņam izsprūk.

- Jā. Vai tā ir problēma?

- Nē. Tiksimies rit.

Es atgrie�os pie galda, kur nervozi gaida Vanesa, un klusu pasaku:

- Zvanīja Kūlijs. Rītdien mēs tiekamies.

Viņa pasmaida:

- Lai tev veicas!

Mēs beidzam vakariņot un negribīgi atvadāmies. Arā pie restorāna saskūpstāmies un izturamies kā padsmitnieki. Visu ceļu līdz Roanokai man jādomā par viņu.

Es atbraucu piecpadsmit minūtes pirms sarunātā laika, lai varētu novērot transportlīdzekļus, kas iebrauc Spankija restorāna stāvlaukumā. Vispirms ieraudzī�u viņa limuzīnu vai pikapu, un tas daudz ko liecinās. Pirms se�iem mēne�iem viņ� sēdēja cietumā, kur aizvadīja mazliet vairāk nekā piecus gadus. Tēva viņam nav, māte alkoholiķe, izglītība nepilnas desmit klases, tāpēc interesanti, kādu transportlīdzekli viņ� būs izvēlējies. Man pēc plāna runājot jāfiksē prātā viss, ko varē�u saskatīt, - apģērbs, rotaslietas, pulkstenis, mobilais telefons.

Satiksme kļūst dzīvāka, un cilvēki sāk ierasties uz pusdienām. Trīs minūtes pāri divpadsmitiem iebrauc mirdzo�i jauns sudrabains Chevrolet Silverado pustonnas pikaps, un man ir aizdomas, ka to vada Natans Kūlijs. Tā arī ir, un viņ� novieto automa�īnu stāvlaukuma otrā pusē. Ejot uz restorāna ieeju, viņ� nervozi skatās apkārt.

Pagāju�i �etri gadi, kad es viņu redzēju, un �ķiet, ka viņ� mainījies maz. Tas pats svars, tie pa�i blondie, pinkainie mati, kaut cietumā viņ� vienreiz bija noskuvis galvu. Viņ� divreiz paskatās uz manas automa�īnas Floridas numuru un iet iek�ā. Es dziļi ieelpoju, uzlieku galvā savu panamu un eju uz durvīm. Tikai mieru, idiot, murminot sev atgādinu, kaut iek�ā viss grie�as. �oreiz vajadzīga stingra roka un dzelzs nervi.

Mēs satiekamies ieejas foajē un apmaināmies ar laipnībām. Sekojot oficiantei pie galdiņa dziļumā, noņemu platmali. Apsēdu�ies viens otram pretī, mēs runājam par laikapstākļiem. Uz bridi pa�a viltība mani pat pārsteidz. Natans runā ar sve�inieku, kamēr es runāju ar

- Skelter ir jauna sabiedrība, kas bāzējusies Maiami, tikai es un divi partneri, plus �tata darbinieki. Gadiem ilgi strādāju lielā Losand�elosas sabiedrībā ar nosaukumu Cove Creek Films, varbūt esi par to dzirdējis. - Viņ� nebija dzirdējis. Viņ� vienkār�i paskatījās uz jaunas, figūrīgas viesmīles pēcpusi. - Lai kā, bet Cove Creek ieguvusi kaudzi balvu, �ajā biznesā taisīja pieklājīgu naudu, ta�u pagāju�ajā gadā izjuka. Notika liela cīņa par jaunrades kontroli un projektiem, kas būtu īstenojami turpmāk. Mēs vēl esam iesaistīti nepatīkamās tiesu lietās, kas var vilkties gadiem ilgi. Losand�elosā federālā tiesa pat aizliegusi runāt par Cove Creek vai tiesas prāvu, traka lieta, vai ne?

Man par atvieglojumu Natanam jau drīz zūd interese par manu filmsabiedrību un tās problēmām.

- Kāpēc jūs esat bāzēju�ies Maiami?

- Es biju tur pirms pāris gadiem, strādājot pie filmas par fiktīviem līgumslēdzējiem aizsardzības jomā, un iemīlējos tajā vietā. Dzīvoju Dienvidu pludmalē. Vai esi tur bijis?

-Nē.

Ja neskaita Savienoto Valstu tiesu izpildītāju dienesta organizētos ceļojumus, Natans nekad nebija riskējis attālināties no Villovga-pas tālāk par divsimt jūdzēm.

- Tā ir notikumiem bagāta vieta. Skaistas pludmales, krā�ņas meitenes, traka naktsdzīve. Pirms �etriem gadiem es iz�ķīros un tagad atkal izbaudu vientuļa vīrie�a dzīvi. Maiami es pavadu apmēram pusi gada. Otru pusi atrodos ceļā un filmēju.

- Kā jūs filmējat dokumentālo filmu? - viņ� jautā, norīdams alus malku.

- Pavisam citādi nekā mākslas filmu. Parasti esmu tikai es un operators, varbūt viens vai divi tehniķi. Svarīgākais ir stāsts, nevis ainava vai aktiera seja.

- Un jūs gribat filmēt mani?

- Katrā ziņā. Jūs, jūsu māti, varbūt vēl kādus ģimenes locekļus. Es gribu apskatīt vietu, kur nogalināja jūsu brāli. Ja mani kas interesē, tad patiesība. Esmu kaut kam uz pēdām, kam tādam, kas patie�ām ir uzmanības vērts. Ja es varu pierādīt, ka Narkotiku apkaro�anas administrācija sistemātiski nogalina narkotiku tirgoņus, turklāt dara to vēsā mierā, mums var izdoties panākt, ka tos mai-tasgabalus apcietina. Mans brāļadēls arvien vairāk iesaistījās kreka tirdzniecībā, ta�u nebija rūdīts tirgonis. Muļķis, jā, ta�u ne bīstams. Viņ� bija septiņpadsmit gadus vecs un neapbruņots, un uz viņu �āva trīs reizes tie�ā tēmējumā. Tajā vietā tika atstāta zagta pistole, un administrācijas aģenti apgalvo, ka tā piederējusi viņam. Tā ir viena meļu kompānija.

Natana seja lēnām sa�ķobās dusmās, un izskatās, ka viņ� grib nospļauties.

Es neatlai�o�i

- Filma būs stāsts par trim, varbūt �etrām �ādām slepkavībām. Neesmu pārliecināts, vai mans brāļadēls tajā būs iekļauts, jo filmu taisu es. Varbūt viņa nāve man ir pārāk tuvu pie sirds. Esmu jau uzfilmējis stāstu par Hosē Alvaresu no Amarillo Teksasā, deviņpadsmit gadus vecu nelegālo strādnieku, kuru Narkotiku apkaro�anas administrācijas aģenti sa�āva �etrpadsmit rei�u. Problēmu rada apstāklis, ka neviens no viņa ģimenes nerunā angliski, turklāt pret nelegālajiem imigrantiem simpātijas nav lielas. Esmu uzfilmējis stāstu par Taileru Mar�aku, zēnu no koled�as, kas Kalifornijā tirgoja marihuānu. Administrācijas aģenti ielauzās zēna guļamistabā kā gestapovie�u bars un no�āva viņu gultā. Varbūt par to esi lasījis. - Viņ� nebija lasījis. Es zināju, ka Natans Kūlijs dienām ilgi spēlē videospēles un neieskatīsies avīzēs vai �urnālos. Tāpat viņam nepiemita dabiska ziņkārība, lai sameklētu kaut ko par Skelter Films vai Cove Creek.

- Lai kā, bet man ir safilmēta guļamistaba, autopsija, ģimenes locekļu paziņojumi, bet pagaidām viņi tikai iesniegu�i tiesā prasību pret Narkotiku apkaro�anas administrāciju. Var gadīties, ka es nevaru to izmantot.

Mums atnes ēdienu, un es pasūtu vēl alu. Natans plē� vistas gaļu no kaula un noslauka muti ar salveti.

- Kāpēc jūs tā interesē mana brāļa lieta?

- Teiksim tā - esmu ziņkārīgs. Es vēl nezinu visus faktus. Labprāt noklausītos tavu versiju par notiku�o un iepazītos ar apcietinā�anas apstākļiem uz vietas. Mani advokāti ir uzrakstīju�i brīvas informācijas pieteikumus, lai dabūtu administrācijas pierakstus, kā arī tiesas lietu. Mēs izskatīsim visus dokumentus, tomēr ļoti iespējams, ka Narkotiku apkaro�anas administrācija visu ir piesegusi. Viņi tā parasti rīkojas. Mēs nesteidzīgi saliksim visu kopā un tajā pa�ā laikā pārbaudīsim, kā tu un tava ģimene izskatās kameras priek�ā. Kamerai ne visi patīk, Natan.

Viņ� paziņo:

- �aubos, vai kamerai patiks mana māte.

- Gan redzēsim.

- Neesmu par to pārliecināts. Viņa dro�i vien negribēs filmēties. Pietiek pieminēt D�īna nāvi, lai viņu satriektu.

Natans nolaiza pirkstus un paņem nākamo spāmiņu.

- Lieliski. Tie�i to es gribētu dabūt kadrā.

- Kāds ir laika limits? Kas tur var iznākt?

Noko�u gabalu no sviestmaizes un brīdi domīgo ko�ļāju.

- Varbūt gads. Filmē�anu es gribētu pabeigt nākamo se�u mēne�u laikā, pēc tam tikpat daudz laika vajadzēs lentes grie�anai, līmē�anai, rediģē�anai, varbūt kaut ko vajadzēs uzfilmēt no jauna. To var darīt bez gala, un grūti �im procesam pielikt punktu. Kas attiecas uz jums, sākumam es labprāt kaut ko uzfilmētu, varbūt trīs �etras stundas, un nosūtītu saviem producentiem un redaktoriem Maiami. Lai viņi redz tevi, dzird, izjūt stāstu un tavas stāstītāja spējas. Ja mēs visi būsim apmierināti, filmē�anu turpināsim.

- Un ko es no tā iegū�u?

- Neko citu kā patiesību un to cilvēku atmasko�anu, kuri nogalināja tavu brāli. Padomā par to, Natan. Vai tev negribētos, ka tos izdzimteņus apsūdz par slepkavību un tiesā?

- Noteikti.

Es paliecos uz priek�u, acis man liesmo.

- Tad dari to, Natan. Izstāsti man savu stāstu. Tu neko nevari zaudēt, bet daudz vari iegūt. Pastāsti par narkotiku tirdzniecību un to, kā tā ģimeni noveda postā, kā D�ins tika pieķerts un ka vietās, kur nav cita darba, tas vienkār�i ir dzīvesveids. Neviens tev nav jāsauc vārdā - negribu nevienam sagādāt nepatik�anas. - Iedzeru malku alus no otrās glāzes. - Kur D�ins bija, kad tu pēdējo reizi viņu redzēji?

- Viņ� gulēja zemē ar rokām aiz muguras, lai uz tām var uzlikt roku dzel�us. Neviens neiz�āva ne reizi. Daļa bija prom, apcietinā�ana galā. Man uzlika roku dzel�us un aizveda, pēc tam es izdzirdēju �āvienus. Man teica, ka D�ins paklupinājis aģentu un skrējis uz me�u. Tās ir muļķības. Viņu vēsā mierā nogalināja.

- Tas viss tev jāizstāsta, jāaizved mani uz to vietu un jāattēlo, kas notika. Pasaulei jāzina, ko federālā valdība dara, ejot karā pret narkotikām. Tā neņem gūstekņus.

Viņ� dziļi ievelk elpu un ļauj �im brīdim paiet. Es runāju pārāk daudz un par ātru, tāpēc veltu da�as minūtes sviestmaizei. Viesmīle jautā, vai vēlamies vēl alu.

-Jā, man, lūdzu, - es saku, un Natans tūlīt piebiedrojas. Beidzis ēst spārniņu, viņ� nolaiza pirkstus un saka: - Patlaban man problēmas rada ģimene. Tāpēc es no tās no�ķīros un pārcēlos uz Redfordu.

Es paraustu plecus, it kā tā būtu viņa problēma, ta�u nejūtos pārsteigts, tāpēc jautāju:

-Ja tu sadarbojies, bet pārējā ģimene ne, vai tad nebūtu lielākas problēmas?

Viņ� pasmejas un atbild:

- Nepatik�anas Kūlijiem nav nekas jauns. Mēs esam bēdīgi slaveni ar naido�anos.

- Tad darām, kas jādara. Parakstīsim vieno�anos uz vienas lapas, ko mani advokāti sagatavoju�i tik vienkār�ā angļu valodā, ka nav jānolīgst savi advokāti, ja vien nav vēlē�anās iz�ķiest naudu, un �ī vieno�anās paredz, ka tu, Natans Kūlijs, pilnā mērā līdzdarbosies filmas uzņem�anā. Tu saņemsi astoņus tūksto�us dolāru lielu honorāru, kas ir minimālais aktiera honorārs �ādos projektos. Reizi pa reizei, vai kad vēlēsies, vari paskatīties taisāmo filmu un - un tas ir būtiski -, ja redzētais tev nepatiks, vari aiziet un man nebūs tiesību izmantot kadrus, kuros esi tu. Tas ir godīgs darījums, Natan.

Natans pamāj, meklēdams līgumā viltības, ta�u viņ� nav cilvēks, kas prot ātri analizēt. Turklāt alkohols mudina neapstāties. Man ir aizdomas, ka viņu apbūris vārds �aktieris�.

- Astoņi tūksto�i dolāru? - viņ� atkārto.

-Jā, - es saku, tā ir zema bud�eta filma. Neviens ar tādu netaisa lielu naudu.

Interesanti, ka es pieminēju naudu ātrāk nekā viņ�. Un es saldinu līgumu ar piebildi:

- Tu dabūsi vēl mazliet, kad darbs būs padarīts.

Darba nobeigums. Natans dro�i vien domā par kaut ko citu.

- Tas nozīmē, ka tu dabūsi vēl da�us dolārus, ja kinoteātri pārdos da�as biļetes, ta�u īpa�i uz to neceri, - es saku. - Tu nedari to naudas dēļ, Natan. Tu dari to brāļa dēļ.

�ķīvis viņa priek�ā ir piemētāts ar kauliem. Viesmīle mums abiem atnes alu tre�o reizi un aizvāc traukus. Tagad svarīgi turpināt sarunu, jo es negribu, ka viņ� sāk domāt.

- Kas par cilvēku bija D�īns? - es jautāju.

Viņ� papurina galvu un paskatās kā uz raudā�anu.

- Mans lielais brālis, saproti. Mūsu tēvs pazuda, kad bijām mazi. Biju tikai es un D�īns.

Viņ� pavēsta da�us stāstus no savas bērnības, dīvainus stāstus par diviem zēniem, kas cen�as izdzīvot. Mēs izdzeram tre�o alus glāzi, pasūtām vēl pa vienai un apzvēram pēc tam mest mieru.

rītā desmitos es tiekos ar Natanu Redfordas kafej-

nīcā. Viņ� pārskata līgumu, uzdod da�us jautājumus un paraksta. Es parakstu līgumu kā Skelter Films viceprezidents un pasniedzu �eku par astoņiem tūksto�iem dolāru saņem�anai no sabiedrības bankas konta Maiami.

- Kad mēs sāksim? - viņ� jautā.

- Zini, Natan, patlaban esmu te uz vietas un projām nebraucu. Jo ātrāk, jo labāk. Kā būtu rīt no rīta?

- Labi. Kurā vietā?

- Es par to domāju. Mēs atrodamies Vird�lnijas dienvidrietumos, kur liela nozīme ir kalniem. Var teikt, �ī ir vēsturiska zeme. Kalni tālumā un tā tālāk. Man labāk patiktu brīvā dabā, vismaz sākums. Mēs varam mainīt vietu, kad vien vēlamies. Vai tu dzīvo pilsētā vai laukos?

- Es īrēju māju tūlīt aiz pilsētas robe�as. No pagalma ir jauks skats uz da�iem kalniem.

- Tas jāredz. Es bū�u tur desmitos no rīta kopā ar nelielu komandu, un mēs pārbaudīsim apgaismojumu.

- Labi. Es runāju ar māti, bet viņa saka: nekādā ziņā.

- Vai es ar viņu varu parunāt?

- Vari mēģināt, bet saruna nebūs viegla. Doma par filmas uzņem�anu par D�inu un mūsu ģimeni viņai nepatīk. Viņa iedomājusies, ka tu parādīsi mūs kā neizglītotu kalnie�u baru.

- Vai paskaidroji, ka tev ir tiesības uzraudzīt filmas tap�anu?

- Es mēģināju. Viņa dzēra.

- �ēl gan.

- Tiksimies no rīta.

Natans dzīvo mazā sarkanu ķieģeļu mājā �aura ceļa malā da�as jūdzes uz rietumiem no Redfordas robe�as. Tuvākais kaimiņ� dzīvo dubultplatuma treilerā pusjūdzi uz �tata �osejas pusi. Mauriņ� mājas priek�ā ir glīti nopļauts, un �aurās verandas priek�ā aug da�i krūmi. Mums ierodoties un novietojot savu automa�īnu aiz spīdīgā, jaunā pikapa, Natans ārā rotaļājas ar dzeltenu labradoru.

Manā sapņu komandā ietilpst jaunā asistente Vanesa, kura �ajā projektā būs Gvena, un divi brīva līguma �urnālisti no Roanokas -videogrāfs Sleids un viņa asistents Kodijs. Sleids sevi dēvē par filmu taisītāju un taisa tās savā garā�ā. Viņam pieder kamera un iekārtas, un viņ� arī attiecīgi izskatās - gari, zirgastē sasieti mati, d�insi ar caurumiem ceļgalos, pāris zelta ķē�u ap kaklu. Kodijs ir jaunāks un gana riebeklīgs. Viņu honorārs ir tūksto� dolāru dienā plus izdevumi. Līgumā noteikts, ka viņi darīs, ko liek, un uzvedīsies tik klusu, cik vien iespējams. Esmu apsolījis viņiem samaksāt skaidrā naudā un neesmu atsaucies uz Skelter Films vai ko citu. Vienkār�i jādara, ko lieku, Kūlijam nekas nav jāstāsta.

Vanesa bija ieradusies Redfordā jau vakar, un mēs apmetāmies kopā viesnīcā, kur pierakstījāmies uz viņas vārda un samaksājām ar priek�apmaksas karti. Viņa pateica bosam, ka saslimusi ar gripu un ārsts aizliedzis vairākas dienas iziet no mājas. Par filmu taisī�anu viņa nezina neko, es �ajā ziņā neesmu labāks.

Pēc neveiklas iepazī�anās uz piebraucamā ceļa mēs apskatāmies apkārtni. Aiz Natana mājas ir pagalms, kas slīpi iet aug�ā līdz kalna pakājei. Baltastes brie�u bariņ�, ieraudzījis mūs, aizlec pāri �ogam. Es jautāju Natanam, cik ilgu laiku aizņem zāles pļau�ana, un viņ� atbild, ka trīs stundas. Viņ� norāda uz traktoru nojumi, kur novietots fantastisks John Deer zāles pļāvējs. Tas izskatās jauns. Natans stāsta, ka ir lauku zēns, kam patīk atrasties svaigā gaisā, patīk medīt un mak�ķerēt, un nolaist ūdeni no sētas puses lieveņa. No prāta nezūd domas par cietumu un tūksto� vīriem, kas dzīvo �aurībā. Nē, ser, viņam patīk klajas vietas. Kamēr mēs staigājam un sarunājamies, Sleids ar Kodiju bezmērķīgi klīst apkārt, kaut ko murmina, skatās uz sauli un berzē zodu.

- Man �eit patīk, - es saku, uzņemdamies vadību. - Es gribu kadrā tos kalnus.

�ķiet, ka Sleids tā nedomā, tomēr viņ� ar Kodiju sāk celt no furgona ārā aparatūru. Uzstādī�ana ilgst mū�ību, un, lai nodemonstrētu savu mākslinieka temperamentu, es sāku klaigāt par laiku. Gvena paņēmusi līdzi grima komplektu, un Natans negribīgi ļauj sevi mazliet iepūderēt un uzlikt mazliet sārtuma. Varu galvot, viņam to dara pirmo reizi, ta�u Natanam jājūtas kā aktierim. Gvena ir uzvilkusi īsus svārciņus un blūzi, kas gandrīz nav aizpogāta, un to daļēji nosaka vēlme uzzināt, cik viegli zēns ir iekārdināms. Es izliekos pārskatām savas piezīmes, bet vēroju Natanu, kā viņ� novēro Gvenu. Viņam patīk uzmanība un kārdinā�ana.

Kad kamera, gaismas, monitors un skaņa ir gandrīz kārtībā, pavedu Natanu sānis, lai esam mēs divi vien - direktors un zvaigzne -un varētu pārspriest manu skatījumu.

- Zini, Natan, tev jābūt ļoti nopietnam. Domā pa D�inu un to, kā federālā valdība viņu noslepkavoja. Es gribu, lai tu izskatītos drūms, nesmaidītu un neizrādītu ne mazāko prieku. Labi?

- Sapratu.

- Runā lēni, gandrīz sāpīgi. Es uzdo�u jautājumus, tu skaties uz kameru un tikai runā. Uzvedies dabiski. Tu izskaties labi, un es domāju, ka patiksi arī kamerai, ta�u ir svarīgi būt pa�am.

- Es pamēģinā�u, - viņ� saka, un skaidri redzams, ka Natans patie�ām gaida �o brīdi.

- Vēl viens atgādinājums, kuru vajadzēja pateikt jau vakar. Ja filma panāks to, uz ko mēs ceram, un Narkotiku apkaro�anas administrācijai tiks norauta maska, iespējama atmaksa. Es neticu viņiem ne mirkli - tas ir nelie�u un bandītu bars, kas uz visu ko ir spējīgs.

�ī iemesla dēļ ir no svara, teiksim tā, lai tu nebūtu iejaukts �ajā biznesā.

- Es esmu tīrs, - viņ� saka.

- Tu nepiedalies nekādā veidā?

- Pie joda, nē. Es negribu atgriezties cietumā, Rīd. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pārcēlos uz �ejieni, tālāk no ģimenes. Viņi vēl arvien ra�o metamfetamīnu un pārdod, bet es ne.

- Labi. Domā tikai par D�inu.

Kodijs uzstāda virs viņa mikrofonu, un mēs ieņemam vietas. Sē�am salokāmajos krēslos, visapkārt gaismas un kabeļi. Virs mana pleca ir kamera, un vienu bridi sajūtos kā īsts �urnālists izmeklētājs. Paskatos uz Gvenu uz uzsaucu:

- Vai par reklāmas kadriem esi aizmirsusi? Pie darba, Gvena!

Pēc mana uzkliedziena viņa pielec kājās un paķer fotoaparātu.

Es saku:

- Tikai pāris kadrus, Natan, lai skaidri var redzēt, kāds ir apgaismojums.

Vispirms viņ� sarauc pieri un tad uzsmaida Gvenai, kas turpina knipsēt. Beidzot, �ādi pavadīju�i veselu stundu, mēs sākam filmē�anu. Kreisajā rokā turu pildspalvu un rakstu piezīmju kladē.

Malkolms Banisters bija labrocis, ja gadījumā Natanam rastos aizdomas, kas, �ķiet, nav radu�ās.

Lai cilvēku atraisītu, sāku ar parastajiem jautājumiem: vārds, izglītība, cietums, kriminālā pagātne, bērni, vai nav bijis precējies un tā tālāk. Pāris rei�u lūdzu viņu relaksēties, kaut ko atkārtot. Mēs vienkār�i sarunājamies. Viņa bērnība - da�ādas dzīvesvietas, skolas, dzīve kopā ar lielo brāli D�īnu, tēva nav, nenoteiktas attiecības ar māti. �ajā vietā viņ� pasaka:

- Zini, Rīd, par māti es neteik�u neko sliktu, norunāts?

- Skaidrs, ka ne, Natan. Kas tāds man nenāk ne prātā.

Un es veikli mainu sarunas tematu. Mēs pievēr�amies metamfet-amīnam jaunības dienās. Nedaudz pavilcinājies, viņ� beidzot atveras un ataino depresīvos pusaud�a gadus, kas pilni ar narkotikām, iedzer�anu, seksu un vardarbību. Piecpadsmit gadu vecumā viņ� jau zina, kā var izgatavot metamfetaminu. Mobilajā mājā uzsprāgstot laboratorijai, divi viņa brālēni sadeg dzīvi. Se�padsmit gadu vecumā viņ� pirmo reizi ierauga, kā cietuma kamera izskatās no iek�puses. Viņu izslēdz no skolas, un dzīve kļūst neprātīga. Vismaz �etri brālēni izcietu�i sodu par narkotiku piegādi, divi vēl ir aiz atslēgas. Lai cik slikti ir cietumā, tas atradinājis no narkotikām un alkohola. Piecus ieslodzījuma gadus viņ� bijis skaidrā un tagad apņēmies turēties tālāk no metamfetamīna. Alus ir cita lieta.

Dienas vidū mēs iztaisām pārtraukumu. Saule atrodas virs galvas, un Sleids ir noba�ījies par apgaismojumu. Viņ� ar Kodiju staigā apkārt, meklēpjot citu vietu.

- Cik ilgi tu �odien vari kavēties, Natan? - es jautāju.

- Es esmu boss, - viņ� pa�apzinīgi atbild. - Varu atrast laiku, kad vien gribu.

- Kolosāli. Tātad vēl pāris stundu?

- Kāpēc ne? Kā man izdodas?

- Kolosāli. Vajadzēja vairākas minūtes, lai tu iejustos, bet tagad tu esi ļoti stabils, ļoti sirsnīgs.

Gvena piebilst:

- Tu esi dzimis stāstnieks, Natan.

Viņam uzslava patīk. Gvena atkal ķeras pie grimē�anas, slaukot sviedrus no pieres, sukājot, pieskaroties, flirtējot un atklājot. Viņ� alkst pēc uzmanības.

Mēs atnesam sviestmaizes un bezalkoholiskos dzērienus un ēdam ozola ēnā blakus rīku �ķūnim. Slaidam patīk �ī vieta, un mēs pieņemam lēmumu pārvietot uzņem�anas laukumu uz �ejieni. Gvena pa�ukst Natanam, ka vēlas izmantot labierīcības. Tāpēc viņ� sajūtas neērti, ta�u �obrīd vairs nespēj atraut acis no Gvenas kājām. Es paeju malā un izliekos runājam pa mobilo tālruni ar svarīgiem cilvēkiem no Losand�elosas.

Gvena nozūd mājā pa sētas puses durvīm. Vēlāk viņa ziņos, ka mājā ir divas guļamistabas, bet mēbeles tikai vienā, kabinetā ir tikai dīvāns, krēsls un milzīgs HD televizors, viena vannas istaba, ko derētu sakopt, virtuvē ar netīriem traukiem pilna izlietne, ledusskapis pilns ar alu un kūpinājumiem. Vēl ir bēniņi ar salokāmām, uz leju nolai�amām kāpnēm. Grīdas klātas ar lētiem tepiķiem. Mājai ir trīs durvis - priek�ējās, aizmugures un uz garā�u - un visas nodro�inātas ar stiprām aiz�aujamām bultām, kas acīmredzot uzliktas nesen. Apsardzes sistēmas, �ķiet, nav - nav nedz kodu paneļa, nedz sensoru pie logiem un durvīm. Guļamistabas skapi glabājas divas �autenes un divas bises. Rezerves guļamistabas skapi tikai mednieka zābaku pāris.

Kamēr Gvena ir mājā, es turpinu neīsto telefonsarunu un pa lielajām saulesbrillēm vēroju Natanu. Viņ� nenolai� acis no mājas mugurpuses. Gvena viena pati mājā dara viņu nervozu. Sleids un Kodijs savelk kabeļus uz jauno filmē�anas vietu. Kad Gvena atgrie�as, Natans nomierinās un atvainojas par nekārtību mājā. Gvena dūdo un sabu�ina viņam matus. Kad viss ir sakārtots, mēs sākam pēcpusdienas sesiju.

Natans ieminas par negadījumu ar motociklu �etrpadsmit gadu vecumā, un mēs tam veltam pusstundu. Pievēr�amies viņa neilgajām darba gaitām - bosi, darbabiedri, pienākumi, alga, atlai�anas. Atgrie�amies pie narkotiku tirdzniecības, pie metamfetamīna izgatavo�anas sīkumiem, viņa apmācī�anas, galvenajām sastāvdaļām un tā tālāk. Mīlestības romāni, draudzenes? Viņ� apgalvo, ka divdesmit gadu vecumā padarījis grūtu jauno māsīcu, bet neko nezina, kas noticis ar viņu vai bērnu. Pirms nokļū�anas cietumā viņam biju�as nopietnas attiecības, bet meitene viņu aizmirsusi. Sprie�ot pēc tā, kā viņ� skatās uz Gvenu, skaidri redzams, ka zēns ir uzķēries.

Natanam ir trīsdesmit gadi, un, ja neskaita brāļa nāvi un cietumsodu, nekā ievērojama viņa dzīvē nav bijis. Pēc trīs stundu ilgas bikstī�anas un provocē�anas izvelku no viņa visu, kas interesants. Viņ� pasaka, ka jāiet uz darbu.

- Mums jāapskata vieta, kur nogalināja D�inu, - es ierunājos, kad Sleids izslēdz kameru un visi atslābst.

- Tā ir pie Blūfīldas, apmēram stundas brauciena attālumā no �ejienes.

- Blūfīlda Rietumvird�īnijā?

- Tie�i tā.

- Un kāpēc jūs tur bijāt?

- Mums vajadzēja piegādāt preci, bet pircējs izrādījās informators.

- Man jāredz tā vieta, Natan, jāiziet tam visam cauri, no jauna jāuzfilmē tā aina, vardarbība, tas bridis, tā vieta, kur D�ins tika no�auts. Tas notika naktī, vai ne?

-Jā, ilgi pēc pusnakts.

Ņemdama nost grimu, Gvena plik�ķina viņam pa seju ar auduma gabaliņu.

- Kadrā tu patie�ām izskaties labi, - viņa maigi nosaka, un Natans smaida.

- Kad mēs varētu uz turieni aizbraukt? - es jautāju.

Viņ� parausta plecus.

- Kad vien vēlaties. Kaut vai rīt.

Lieliski. Mēs vienojamies deviņos no rīta satikties pie Natana mājas un cauri kalniem braukt uz Rietumvird�īniju, uz tālu, pamestu raktuvi, kur brāļi Kūliji iekļuva lamatās.

Kopā ar Natanu pavadām labu dienu. Mēs labi saprotamies kā filmas taisītājs un aktieris, un reizēm �ķiet, ka viņ� un Gvena gatavi izģērbties un nozust. Vēlā pēcpusdienā mums abiem izdodas atrast ceļu uz Bombay Redfordas Meinstritā blakus koled�as kompleksam un blakus �autriņu mērķim dabūt galdiņu. Koled�as studentiem vēl par agru, kaut ari da�i bra�uļi pie bāra jau bauda �laimīgās stundas� atlaides. Palūdzu viesmīli pateikt Natanam Kūlijam, ka mēs iedzeram, un jau pēc mirkļa viņ� parādās ar platu smaidu sejā. Mēs aicinām viņu piesēst, viņ� apsē�as ari, un mēs nododamies alus dzer�anai. Gvena dzer maz, un viņai izdodas iedzert da�us malkus vīna, kamēr mēs ar Natanu izdzeram vairākas pintes alus. Studenti nāk pa grupām, un troksnis bārā palielinās. Apjautājos par firmas ēdieniem, uz ēdienkartes ar kritu rakstīts, ka te ir austeru sviestmaizes. Mēs pasūtām divas, un Natans nozūd, lai uzkliegtu pavāram. Paēdam vakariņas un paliekam, līdz iestājas tumsa. Bārā mēs esam ne tikai vienīgie melnie, bet ari vienīgie apmeklētāji, kas vecāki par divdesmit diviem gadiem. Reizi pa reizei Natans pienāk pie mums, bet citādi viņ� ir aizņemts.

�Nākamajā dienā deviņos no rīta mēs atgrie�amies pie Natana mājas, un atkal viņ� pagalmā rotaļājas ar suni un gaida. Pieņemu, ka viņ� gaida mūs ārpusē tāpēc, ka nevēlas ielaist mājā. Es pastāstu, ka manam mazajam audi vajadzīgs pamatīgs remonts un mums visiem būtu labāk braukt viņa pikapā. Stunda uz katru pusi dotu mums divas stundas kopā ar Natanu bez uzmanības novēr�anas. Viņ� parausta plecus, pasaka, kāpēc ne, un mēs dodamies ceļā. Sleids ar Kodiju seko mums savā furgonā. Es sē�u priek�ējā sēdeklī, Gvena ielocījusies �aurajā pakaļējā. Kājās viņai d�insi, jo Natans vakar nebija spējis atraut skatienu no kājām. Un �odien Gvena izturēsies mazliet vēsāk, lai viņ� paliek minējumos.

Braucot uz kalniem rietumos, es apbrīnoju automa�īnas aprīkojumu un ieminos, ka �ādā transporta līdzeklī sen neesmu braucis. Adas sēdekļi, modernākā GPS sistēma un kas vēl ne. Natans patie�ām lepojas ar automa�īnu un nebeidz par to runāt.

Lai mainītu sarunas tematu, ierunājos par māti un saku, ka patie�ām gribu viņu redzēt. Natans atsaucas:

- Zini, Rīd, tu vari mēģināt, bet nekas no tā, ko mēs darām, viņai nepatīk. Vakarvakarā es runāju ar māti, izskaidroju visu projektu, teicu, cik tas ir svarīgs un cik ļoti viņa tev vajadzīga, bet neko nepanācu.

- Vai mēs varam vismaz parunāties, sasveicināties? - es gandrīz pagrie�os un, zinot, ka Natans tagad projektu uzskata par �svarīgu�, uzsmaidu Gvenai.

- �aubos, vai tur kaut kas iznāks. Viņa ir sare�ģīta rakstura cilvēks, Rīd. Daudz dzer, maita pēc dabas. Patlaban mēs īsti labi nesa-protamies.

Kā jau uzstājīgs izmeklējo�ais �urnālists, es nolemju ķerties pie jūtīgiem jautājumiem.

- Vai tāpēc, ka tu esi aizgājis no ģimenes biznesa un taisi naudu bārā?

- Tā ir personiska lieta, vai tev tā neliekas? - no aizmugures iz�auj Gvena.

Natans dziļi ievelk elpu un paskatās pa sānu logu. Satvēris stūri abās rokās, viņ� saka:

- Tas ir sens stāsts, mamma vienmēr mani vainojusi D�ina nāvē, un tas nav normāli. Viņ� bija lielais brālis, bandas vadonis, metam-fetamīna laboratorijas galvenais �efs, turklāt atkarīgais. Es ne. Reizi pa reizei to mantu pamēģināju, ta�u nekļuvu atkarīgs. D�ins bija nekontrolējams. Un to vietu, uz kuru mēs braucām, D�īns apmeklēja reizi nedēļā. Da�reiz es vilkos līdzi. Tonakt, kad viņu saņēma ciet, man tur nevajadzēja būt. Mums bija cilvēks, nesauk�u nevienu vārdā, kas metamfetamīnu no Blūfīldas veda tālāk uz rietumiem. Mēs nezinājām, ka viņ� ticis arestēts un kā nesaprātīgs izstāstījis, kad un kur. Mēs iekļuvām lamatās, un zvēru, es nekādi nespēju D�inam palīdzēt. Kā jau tiku teicis, es padevos, un viņi mūs saņēma ciet. Dzirdēju �āvienus, un D�īns bija beigts. Esmu to skaidrojis mātei simtiem rei�u, bet viņa neklausās. D�īns bija mātes mīļākais dēls, un es esmu vainojams viņa nāvē.

- Briesmīgi, - es nomurmināju.

- Vai cietumā viņa tevi apmeklēja? - Gvena no aizmugures pajautāja saldā balstiņā.

Iestājās vēl viena ilga pauze.

- Divreiz.

Vismaz trīs jūdzes neviens nerunā. Tagad mēs pa automaģistrāli jau braucam uz dienvidrietumiem un klausāmies Keniju �esniju. Natans nokrek�ķinās:

- Taisnību sakot, es cen�os tikt vaļā no savas ģimenes. No mātes, no brālēniem, no brāļadēlu slaistu bara. Jau klīst runas, ka esmu ticis pats pie sava bāra un bizness veicas, tāpēc nebūs ilgi jāgaida, kad �ie klauni būs klāt un lūgs naudu. Jāpārceļas no �ejienes tālāk.

- Uz kurieni tu domā pārcelties? - es prasu ar dziļām simpātijām.

- Ne pārāk tālu. Man patīk kalni, kāp�ana kalnos un mak�ķerē�ana. Esmu kalnietis, Rīd, un tāds vienmēr palik�u. Būna Ziemeļka-rolīnā ir jauka. Uz kādu lidzigu vietu. Uz vietu, kur telefongrāmatā nav Kūliju.

To pateicis, viņ� paskumji iesmejas.

Pēc da�ām minūtēm Natans mūs satriec:

- Vai zini, cietumā man bija �oms, līdzīgs tev. Sauca Malkolms Banisters, puika uz goda, melnais no Vin�esteras Vird�īnijā. Advokāts, arvien atkārtoja, ka federāļi viņu apcietināju�i bez iemesla.

Klausos un māju ar galvu, it kā tas neko nenozīmētu, un gandrīz jūtu, ka Gvena uz aizmugures sēdekļa sastingst.

- Kas ar viņu notika? - man izdodas pajautāt ar tik sausu muti, kāda nekad man nav bijusi.

- Es domāju, ka Mels ir cietumā. Varbūt būs tur vēl pāris gadu. Esmu pazaudējis pēdas. Tāda kā līdzīga balss, varbūt manieres, kaut kas precīzi nenosakāms, bet tu man atgādini Melu.

- Pasaule ir pla�a, Natan, - pavisam vienaldzīgi es saku zemākā balsī. - Un tu jau zini, ka baltajiem cilvēkiem mēs visi liekamies līdzīgi.

Viņ� iesmejas, un ari Gvenai izdodas izmocīt neveiklu smiekliņu.

Kamēr Fortkārsonā laboju seju, es sadarbojos ar ekspertu, kas ne vienu vien stundu uzņēma mani video un sastādīja to ieradumu un manieru sarakstu, kas būtu maināmi. Es vingrinājos stundām ilgi, ta�u pēc iera�anās Floridā vingrinā�anos pārtraucu. Mainīt dabiskas kustības un paradumus ir grūti. Mans prāts ir sastindzis, es nevaru izdomāt, ko teikt.

Pēk�ņi ierunājas Gvena:

- Natan, pirms maza bri�a tu pieminēji brāļadēlus. Kā tev �ķiet, cik ilgi viss tā turpināsies? Ar to gribu teikt, ka metamfetamīna bizness daudzās ģimenēs pāriet no paaudzes paaudzē.

Domādams par to, Natans sarauc pieri.

- Es teiktu, ka situācija ir bezcerīga. Darba nav, ja neskaita ogļu raktuves, un daudzi jaunie cilvēki vairs negrib strādāt raktuvēs. Turklāt viņi sāk kaifot piecpadsmit gadu vecumā un se�padsmit gados jau ir uz āķa. Meitenes se�padsmit gadu vecumā ir stāvoklī, bērniem dzimst bērni, nevienam nevajadzīgi mazuļi. Ja reiz esi sācis drāzties, tad vairs nerimsies. Es �eit neredzu nākotni, īpa�i tādiem cilvēkiem kā es.

Es klausos, bet neko nedzirdu. Galva grie�as, domājot par to, kas Natanam zināms. Cik stipras ir viņa aizdomas? Ko tādu esmu darījis, kas pievērsis viņu uzmanību? Es joprojām dzīvoju slepenībā - esmu par to pārliecināts -, bet kādas domas viņam ir galvā?

Blūfīlda Rietumvird�īnijā ir pilsēta ar vienpadsmit tūksto�iem iedzīvotāju un atrodas �tata galējā dienvidu punktā, netālu no Vird�īnijas robe�as. Mēs apbraucam tai apkārt pa 52. automaģistrāli un jau drīz esam uz līkumainiem ceļiem, kas dramatiski iet kalnā aug�ā un lejā. Natans labi pazīst �o apvidu, kaut arī bijis te pirms gadiem. Mēs nogrie�amies uz apgabala ceļa un lai�amies dziļāk ielejā. Asfalts beidzas, un mēs līkumojam pa grants un zemes ceļiem, līdz apstājamies strauta malā. Zāle �aja vietā sniedzas līdz ceļgaliem.

- Klāt esam, - viņ� saka, izslēgdams aizdedzi.

Mēs izkāpjam, un es lieku Sleidam un Kodijam izkraut aparatūru. Mēs iztiksim bez apgaismojuma, un es gribu, lai viņi izmanto mazo, rokā turamo kameru. Viņi skraida, nesdami aparatūru.

Natans pieiet pie strauta un smaidīdams skatās burbuļojo�ajā ūdenī.

- Cik bie�i tu �eit ierodies? - es jautāju.

- Ne sevi�ķi. Blūfīldas tuvumā mums bija vairākas slēptuves, bet �ī bija galvenā. D�ins vadāja preci desmit gadus, es ne. Patiesību sakot, es nepiedalījos biznesā tik lielā mērā, kā viņ� gribēja, jo sapratu, ar ko tas draud. Zini, es mēģināju meklēt citus darbus. Gribēju izstāties. D�īns gribēja, lai vairāk iesaistos.

- Kurā vietā jūs bijāt apstāju�ies?

Natans pagrie�as un rāda, un es nolemju aizvākt viņa pikapu un Sleida furgonu ārpus kadra. Man gribas uzņemt kadru, kurā būtu darbība, kur Natans tuvojas nozieguma vietai kājām, bet kamera

- Ne pārāk tālu. Man patīk kalni, kāp�ana kalnos un mak�ķerē�ana. Esmu kalnietis, Rīd, un tāds vienmēr palik�u. Būna Ziemeļka-rolīnā ir jauka. Uz kādu līdzīgu vietu. Uz vietu, kur telefongrāmatā nav Kūliju.

To pateicis, viņ� paskumji iesmejas.

Pēc da�ām minūtēm Natans mūs satriec:

- Vai zini, cietumā man bija �oms, līdzīgs tev. Sauca Malkolms Banisters, puika uz goda, melnais no Vin�esteras Vird�īnijā. Advokāts, arvien atkārtoja, ka federāļi viņu apcietināju�i bez iemesla.

Klausos un māju ar galvu, it kā tas neko nenozīmētu, un gandrīz jūtu, ka Gvena uz aizmugures sēdekļa sastingst.

- Kas ar viņu notika? - man izdodas pajautāt ar tik sausu muti, kāda nekad man nav bijusi.

- Es domāju, ka Mels ir cietumā. Varbūt būs tur vēl pāris gadu. Esmu pazaudējis pēdas. Tāda kā līdzīga balss, varbūt manieres, kaut kas precīzi nenosakāms, bet tu man atgādini Melu.

- Pasaule ir pla�a, Natan, - pavisam vienaldzīgi es saku zemākā balsī. - Un tu jau zini, ka baltajiem cilvēkiem mēs visi liekamies līdzīgi.

Viņ� iesmejas, un arī Gvenai izdodas izmocīt neveiklu smiekliņu.

Kamēr Fortkārsonā laboju seju, es sadarbojos ar ekspertu, kas ne vienu vien stundu uzņēma mani video un sastādīja to ieradumu un manieru sarakstu, kas būtu maināmi. Es vingrinājos stundām ilgi, ta�u pēc iera�anās Floridā vingrinā�anos pārtraucu. Mainīt dabiskas kustības un paradumus ir grūti. Mans prāts ir sastindzis, es nevaru izdomāt, ko teikt.

Pēk�ņi ierunājas Gvena:

- Natan, pirms maza brī�a tu pieminēji brāļadēlus. Kā tev �ķiet, cik ilgi viss tā turpināsies? Ar to gribu teikt, ka metamfetamīna bizness daudzās ģimenēs pāriet no paaudzes paaudzē.

Domādams par to, Natans sarauc pieri.

- Es teiktu, ka situācija ir bezcerīga. Darba nav, ja neskaita ogļu raktuves, un daudzi jaunie cilvēki vairs negrib strādāt raktuvēs. Turklāt viņi sāk kaifot piecpadsmit gadu vecumā un se�padsmit gados jau ir uz āķa. Meitenes se�padsmit gadu vecumā ir stāvoklī, bērniem dzimst bērni, nevienam nevajadzīgi mazuļi. Ja reiz esi sācis drāzties, tad vairs nerimsies. Es �eit neredzu nākotni, īpa�i tādiem cilvēkiem kā es.

Es klausos, bet neko nedzirdu. Galva grie�as, domājot par to, kas Natanam zināms. Cik stipras ir viņa aizdomas? Ko tādu esmu darījis, kas pievērsis viņu uzmanību? Es joprojām dzīvoju slepenībā - esmu par to pārliecināts -, bet kādas domas viņam ir galvā?

Blūfīlda Rietumvird�īnijā ir pilsēta ar vienpadsmit tūksto�iem iedzīvotāju un atrodas �tata galējā dienvidu punktā, netālu no Vird�īnijas robe�as. Mēs apbraucam tai apkārt pa 52. automaģistrāli un jau drīz esam uz līkumainiem ceļiem, kas dramatiski iet kalnā aug�ā un lejā. Natans labi pazīst �o apvidu, kaut arī bijis te pirms gadiem. Mēs nogrie�amies uz apgabala ceļa un lai�amies dziļāk ielejā. Asfalts beidzas, un mēs līkumojam pa grants un zemes ceļiem, līdz apstājamies strauta malā. Zāle �aja vietā sniedzas līdz ceļgaliem.

- Klāt esam, - viņ� saka, izslēgdams aizdedzi.

Mēs izkāpjam, un es lieku Sleidam un Kodijam izkraut aparatūru. Mēs iztiksim bez apgaismojuma, un es gribu, lai viņi izmanto mazo, rokā turamo kameru. Viņi skraida, nesdami aparatūru.

Natans pieiet pie strauta un smaidīdams skatās burbuļojo�ajā ūdenī.

- Cik bie�i tu �eit ierodies? - es jautāju.

- Ne sevi�ķi. Blūfīldas tuvumā mums bija vairākas slēptuves, bet �ī bija galvenā. D�ins vadāja preci desmit gadus, es ne. Patiesību sakot, es nepiedalījos biznesā tik lielā mērā, kā viņ� gribēja, jo sapratu, ar ko tas draud. Zini, es mēģināju meklēt citus darbus. Gribēju izstāties. D�īns gribēja, lai vairāk iesaistos.

- Kurā vietā jūs bijāt apstāju�ies?

Natans pagrie�as un rāda, un es nolemju aizvākt viņa pikapu un Sleida furgonu ārpus kadra. Man gribas uzņemt kadru, kurā būtu darbība, kur Natans tuvojas nozieguma vietai kājām, bet kamera iet tūlīt aiz viņa. Pāris minū�u mēs mēģinām, pēc tam sākam filmēt. Natans stāsta savu stāstāmo.

- Skaļāk, Natan. Tev jārunā skaļāk, - es uzkliedzu no malas.

Natans iet uz nozieguma vietas pusi un stāsta:

- Kad mēs te ieradāmies, es un D�ins, bija varbūt divi naktī. Braucām ar viņa pikapu, es pie stūres. Apstāju�ies tie�i �eit, mēs ieraudzījām aiz tiem kokiem citu transporta līdzekli, tie�i vietā, kur tam vajadzēja stāvēt. - Natans iet un rāda. - Izskatījās, ka viss ir normāli. Mēs apstājāmies netālu no otras automa�īnas, un mūsu cilvēks, sauksim viņu par D�o, izkāpj un sasveicinās. Mēs sasveicināmies un ejam uz D�ina pikapa aizmuguri. Tur aizslēgtā riku kastē ir apmēram desmit mārciņas metamfetamīna, laba manta, D�ina pa�a ra�ojums. Pavisam kopā ir kādas divdesmit mārciņas, vairumtirdzniecības cena tuvu pie divsimt tūksto�iem dolāru. Izņemam preci no kravas kastes, ieliekam D�o automa�īnas bagā�niekā, un, tiklīdz bagā�nieks aizcēr-tas, elle iet vaļā. Mums uzbruka vismaz ducis Narkotiku apkaro�anas administrācijas aģentu. Nezinu, no kurienes viņi uzradās, bet tas notika zibenīgi. D�o nozuda un vairāk nekad nav redzēts. D�īnu aizvilka pie viņa pikapa. Viņ� lamāja D�o un izteica visādus draudus. Es biju tā pārbijies, ka tikko spēju paelpot. Viņi bija mūs notvēru�i ar visiem vainas pierādījumiem, un es zināju, ka nokļū�u cietumā. Man uzlika roku dzel�us, pārbaudīja kabatas portfeli, kabatas un pēc tam pa taku atveda uz �ejieni. Ejot projām, es palūkojos pār plecu un tikai ar pūlēm varēju saskatīt D�īnu, kas gulēja zemē ar abām rokām uz muguras. Viņ� bija nikns un nebeidza lamāties. Pēc da�ām sekundēm izdzirdēju �āvienus un D�ina kliedzienu.

Es skaļi pasaku, lai pārtrauc filmēt, un bridi staigāju, metot apkārt lokus.

- Izdarīsim to visu vēlreiz, - es saku, un mēs atgrie�amies sākumpunktā. Pēc tre�ās reizes esmu apmierināts un ķeros pie nākamās idejas īsteno�anas. Palūdzu Natanu nostāties vietā, kur gulo�ais D�īns redzēts pēdējo reizi. Mēs tur noliekam salokāmo krēslu, un Natans apsē�as. Kad kamera ieslēgta, es jautāju:

- Saki, Natan, kāda bija tava pirmā reakcija, dzirdot �au�anu?

- Es nespēju tam noticēt. D�inu nogrūda zemē, un ap viņu nostājās vismaz �etri aģenti. Rokas D�inam jau bija aiz muguras, bet nesa-slēgtas. Viņam nebija iero�a. Pikapā bija bise un divas deviņu milimetru pistoles, bet ārā mēs tās nebijām izņēmu�i. Man vienalga, ko vēlāk teica narkotiku apkaro�anas aģenti, D�ins nebija bruņots.

- Bet kad tu izdzirdēji �āvienus?

- Es apstājos kā iemiets un nokliedzos apmēram tā: �Ko tas nozīmē? Kas notiek?� Es saucu D�inu, bet aģents grūda mani pa taku tālāk. Es neredzēju, kas notiek aiz muguras, bija pārāk tālu. Vienā bridi teicu: �Es gribu redzēt brāli,� - ta�u viņi tikai smējās un tumsā grūda mani uz priek�u. Galu galā mēs aizgājām līdz furgonam, un mani tajā iegrūda. Mani veda uz Blūflldas cietumu, un es visu laiku jautāju par brāli. �Kas noticis ar manu brāli? Kur ir D�ins? Ko jūs izdarījāt ar D�inu?�

- Taisām minūtes pārtraukumu, - es saku Sleidam un skatos uz Natanu. - Tas, ka �ajā vietā tu izrādi mazliet emocijas, ir labi, Natan. Domā par filmas skatītājiem. Ko, tavuprāt, viņiem vajadzētu just, klausoties �o �ausmu stāstu? Dusmas? Sarūgtinājumu? Skumjas? Kādas jūtas viņos modīsies, atkarīgs no tevis, tāpēc pamēģināsim vēlreiz vēl emocionālāk. Vai tu to spēsi?

- Es pamēģinā�u.

- Uzfilmē to, Sleid. Saki, Natan, kā tu pirmo reizi uzzināji, ka brālis ir miris?

- Nākamajā rītā cietumā pie manis atnāca viens palīgs ar da�iem papīriem. Es pajautāju, kas noticis ar D�inu, un viņ� atbildēja: �Tavs brālis ir miris. Mēģināja bēgt, un aģentiem nācās viņu no�aut.� Tie�i tā. Ne smakas no līdzjūtības vai raizēm, nekā.

Natans apklust un smagi norij siekalas. Lūpas ietrīcas, un acis parādās miklums. Stāvot aiz kameras, es parādu viņam uz aug�u paceltus īk�ķus. Viņ� turpina:

- Es nezināju, ko teikt, jo biju �okā. D�ins pat nemēģināja bēgt. Viņu noslepkavoja. - Natans notrau� asaru ar plaukstu. - Atvainojiet, - viņ� saka, un ir jūtams, ka sāpes ir patiesas. Nekas nav tēlots, emocijas ir īstas.

iet tūlīt aiz viņa. Pāris minū�u mēs mēģinām, pēc tam sākam filmēt. Natans stāsta savu stāstāmo.

- Skaļāk, Natan. Tev jārunā skaļāk, - es uzkliedzu no malas.

Natans iet uz nozieguma vietas pusi un stāsta:

- Kad mēs te ieradāmies, es un D�ins, bija varbūt divi naktī. Braucām ar viņa pikapu, es pie stūres. Apstāju�ies tie�i �eit, mēs ieraudzījām aiz tiem kokiem citu transporta līdzekli, tie�i vietā, kur tam vajadzēja stāvēt. - Natans iet un rāda. - Izskatījās, ka viss ir normāli. Mēs apstājāmies netālu no otras automa�īnas, un mūsu cilvēks, sauksim viņu par D�o, izkāpj un sasveicinās. Mēs sasveicināmies un ejam uz D�ina pikapa aizmuguri. Tur aizslēgtā rīku kastē ir apmēram desmit mārciņas metamfetamīna, laba manta, D�īna pa�a ra�ojums. Pavisam kopā ir kādas divdesmit mārciņas, vairumtirdzniecības cena tuvu pie divsimt tūksto�iem dolāru. Izņemam preci no kravas kastes, ieliekam D�o automa�īnas bagā�niekā, un, tiklīdz bagā�nieks aizcēr-tas, elle iet vaļā. Mums uzbruka vismaz ducis Narkotiku apkaro�anas administrācijas aģentu. Nezinu, no kurienes viņi uzradās, bet tas notika zibenīgi. D�o nozuda un vairāk nekad nav redzēts. D�īnu aizvilka pie viņa pikapa. Viņ� lamāja D�o un izteica visādus draudus. Es biju tā pārbijies, ka tikko spēju paelpot. Viņi bija mūs notvēru�i ar visiem vainas pierādījumiem, un es zināju, ka nokļū�u cietumā. Man uzlika roku dzel�us, pārbaudīja kabatas portfeli, kabatas un pēc tam pa taku atveda uz �ejieni. Ejot projām, es palūkojos pār plecu un tikai ar pūlēm varēju saskatīt D�īnu, kas gulēja zemē ar abām rokām uz muguras. Viņ� bija nikns un nebeidza lamāties. Pēc da�ām sekundēm izdzirdēju �āvienus un D�īna kliedzienu.

Es skaļi pasaku, lai pārtrauc filmēt, un brīdi staigāju, metot apkārt lokus.

- Izdarīsim to visu vēlreiz, - es saku, un mēs atgrie�amies sākumpunktā. Pēc tre�ās reizes esmu apmierināts un ķeros pie nākamās idejas īsteno�anas. Palūdzu Natanu nostāties vietā, kur gulo�ais D�īns redzēts pēdējo reizi. Mēs tur noliekam salokāmo krēslu, un Natans apsē�as. Kad kamera ieslēgta, es jautāju:

- Saki, Natan, kāda bija tava pirmā reakcija, dzirdot �au�anu?

- Es nespēju tam noticēt. D�inu nogrūda zemē, un ap viņu nostājās vismaz �etri aģenti. Rokas D�inam jau bija aiz muguras, bet nesa-slēgtas. Viņam nebija iero�a. Pikapā bija bise un divas deviņu milimetru pistoles, bet ārā mēs tās nebijām izņēmu�i. Man vienalga, ko vēlāk teica narkotiku apkaro�anas aģenti, D�ins nebija bruņots.

- Bet kad tu izdzirdēji �āvienus?

- Es apstājos kā iemiets un nokliedzos apmēram tā: �Ko tas nozimē? Kas notiek?� Es saucu D�inu, bet aģents grūda mani pa taku tālāk. Es neredzēju, kas notiek aiz muguras, bija pārāk tālu. Vienā bridi teicu: �Es gribu redzēt brāli,� - ta�u viņi tikai smējās un tumsā grūda mani uz priek�u. Galu galā mēs aizgājām līdz furgonam, un mani tajā iegrūda. Mani veda uz Blūfīldas cietumu, un es visu laiku jautāju par brāli. �Kas noticis ar manu brāli? Kur ir D�ins? Ko jūs izdarījāt ar D�inu?�

- Taisām minūtes pārtraukumu, - es saku Sleidam un skatos uz Natanu. - Tas, ka �ajā vietā tu izrādi mazliet emocijas, ir labi, Natan. Domā par filmas skatītājiem. Ko, tavuprāt, viņiem vajadzētu just, klausoties �o �ausmu stāstu? Dusmas? Sarūgtinājumu? Skumjas? Kādas jūtas viņos modīsies, atkarīgs no tevis, tāpēc pamēģināsim vēlreiz vēl emocionālāk. Vai tu to spēsi?

- Es pamēģinā�u.

- Uzfilmē to, Sleid. Saki, Natan, kā tu pirmo reizi uzzināji, ka brālis ir miris?

- Nākamajā rītā cietumā pie manis atnāca viens palīgs ar da�iem papīriem. Es pajautāju, kas noticis ar D�inu, un viņ� atbildēja: �Tavs brālis ir miris. Mēģināja bēgt, un aģentiem nācās viņu no�aut.� Tie�i tā. Ne smakas no līdzjūtības vai raizēm, nekā.

Natans apklust un smagi norij siekalas. Lūpas ietrīcas, un acīs parādās miklums. Stāvot aiz kameras, es parādu viņam uz aug�u paceltus īk�ķus. Viņ� turpina:

- Es nezināju, ko teikt, jo biju �okā. D�ins pat nemēģināja bēgt. Viņu noslepkavoja. - Natans notrau� asaru ar plaukstu. - Atvainojiet, - viņ� saka, un ir jūtams, ka sāpes ir patiesas. Nekas nav tēlots, emocijas ir īstas.

- Pietiek, - es saku, un mēs taisām pārtraukumu. Piesteidzas Gvena ar suku un salvetēm. - Brīni�ķīgi, vienkār�i brīni�ķīgi, - viņa saka. Natans pieceļas un, iegrimis domās, aizstaigā līdz strautam. Es saku Sleidam, lai atkal ķeras pie filmē�anas.

Mēs pavadām filmē�anas vietā trīs stundas, filmējot un pārfilmējot ainas, kuras es notveru lidojumā, un ap vieniem pēc pusdienas mēs esam izsalku�i un noguru�i. Blūfīldā mēs sameklējam ātrās ēdinā�anas iestādi un saēdamies burgerus un frī kartupeļus. Braucot atpakaļ uz Redfordu, mēs klusējam, līdz es pasaku Gvenai, lai piezvana Tedam Kārslovam, vienam no maniem Maiami partneriem. Kārslova vārdu bija nosaukusi CRS sekretāre, kad Natans pirms divām dienām zvanīja uz mājas biroju.

Tēlodama īstu sarunu, Gvena saka:

- Sveiks, Ted, te Gvena. Lieliski. Tu? Jā, viss ir labi, kopā ar Natanu mēs braucam atpakaļ uz Redfordu. Rīta cēlienu pavadījām vietā, kur nogalināts viņa brālis. Diezgan iespaidīgs materiāls. Natans fantastiski stāstīja. Scenārijs viņam nav vajadzīgs, viss iznāk dabiski.

Es uzmetu skatienu Natanam pie stūres. Viņ� nespēj atturēties no maza pa�apmierināta smaida.

Gvena turpina savu vienpusīgo dialogu.

- Viņa māte? - Pauze. - Plānā vēl nav iekļauta. Natans izsakās, ka māte negrib piedalīties filmā un to neatbalsta. Rīds grib rītdien mēģināt vēlreiz. - Pauze. - Rīt viņ� grib aizbraukt uz viņas dzimto pilsētu, uzfilmēt kapavietu, parunāt ar vecajiem draugiem, varbūt ar kādu, ar ko Natans kopā strādājis. Tu zini, kā tās lietas notiek. - Pauze, kuras laikā Gvena intensīvi klausās tuk�umu. - Jā, labāk nevarēja būt. Rīds par pirmajām divām dienām ir sajūsmā, sadarbība ar Natanu ir vienkār�i brīni�ķīga. Materiāls patie�ām spēcīgs. Rīds teica, ka piezvanīs vēlāk pēcpusdienā. �au.

Mēs braucam jūdzi vai divas klusēdami, bet Natans tikmēr gozējas uzslavās. Beidzot viņ� ierunājas:

- Tātad ritu mēs braucam uz Villovgapu?

-Jā, tikai tev nav jābrauc, ja nevēlies, - es saku. - Man �ķiet, ka pēc divām dienām tev visa �ī lieta jau ir līdz kaklam.

- Tātad mana darbo�anās ir galā? - viņ� skumji pajautā.

- Ak nē. Aizparīt es do�os mājās uz Maiami un da�as dienas veltī�u uzfilmētā materiāla izskatī�anai. Jāsāk rediģēt un īsināt. Pēc pāris nedēļām, kad varēsi pastrādāt kopā ar mums, mēs atgriezīsimies uz vēl vienu filmē�anu.

- Vai tu pateici Natanam par Teda ideju? - jautā Gvena no aizmugures sēdekļa.

- Nē, vēl ne.

- Manuprāt, tā ir spīdo�a.

- Kāda tā ir? - jautā Natans.

- Teds ir kompānijas labākais redaktors, un mēs visādi sadarbojamies ar viņu. Filmā būs redzamas trīs vai �etras da�ādas ģimenes, da�ādas slepkavības, tāpēc viņ� ierosina visus sapulcināt vienā vietā, vienā laikā un vienkār�i ļaut, lai kameras filmē. Viņ� visus jūs grib ielikt vienā telpā ļoti ērtos apstākļos, lai brīvi sāk raisīties saruna. Nekāda scenārija, nekādu norādījumu, tikai fakti, lai cik brutāli. Jau agrāk es tev teicu, ka esam izpētīju�i pusduci lietu, un tās ir neparasti līdzīgas. Mēs izvēlēsimies trīs vai �etras labākās.

- Tavējā pilnīgi noteikti ir labākā! - iesaucas Gvena.

- Un ļausim jums, upuriem, salīdzināt to, kas noticis. Teds domā, ka rezultāts var būt ļoti iespaidīgs.

- Viņam taisnība, - no�ivina Gvena. - Man ļoti gribētos to redzēt.

- Man gribas tev piekrist, - es saku.

- Kur mēs satiksimies? - jautā Natans, būtībā jau iesaistījies.

- Mēs neesam pārāk tālu, varbūt Maiami.

- Vai tu kādreiz esi bijis Dienvidu pludmalē, Natan? - jautā

Gvena.

-Nē.

- Nu vai zini! Vientuļ� zēns, trīsdesmit gadus vecs - tu negribēsi iet no turienes projām. Jautrība bez gala, ballītes un meitenes... Kā tu viņas raksturotu, Rīd?

- Neesmu pamanījis, - es runāju pēc scenārija.

- Nūja. Teiksim tā, ka viņas ir skaistas un temperamentīgas.

- Nav runa par ballītēm, - es sadodu savai partnerei. - Sanākt kopā mēs varam ari Kolumbijas apgabalā, un ģimenēm tas būtu daudz ērtāk.

Natans nesaka neko, bet es zinu, ka viņ� balso par Dienvidu pludmali.

^fcs ar Vanesu pavadām pēcpusdienu Vird�īnijā viesnīcā Pulaski, pusstundas brauciena attālumā no Redfordas uz dienvidrietumiem. Rūpīgi pārskatām manas Fortkārsonas piezīmes un mēģinām izprast, kas varēja darīt Natanu aizdomīgu. Pietika jau ar to, ka no Malkolma Banistera vārda pāri mugurai noskrēja saltas tirpas, tagad vajadzēja saprast, kāpēc tā noticis. Domājot Malkolms saknieba degunu. Klausoties viņ� uzsita knipi. Izbrīnīts viņ� viegli nolieca galvu pa labi. Būdams skeptisks, viņ� nolieca zodu uz leju. Viņ� pielika labās rokas rādītājpirkstu pie deniņiem, kad saruna sāka ' garlaikot.

- Vienkār�i turi rokas mierā un tālāk no sejas, - iesaka Vanesa.

- Un runā zemākā balsī.

- Vai balss bija pārāk augsta?

- Kad tu daudz runā, tā sliecas uz normālo pusi. Esi mierīgāks. Pietaupi vārdus.

Mēs strīdamies par to, cik aizdomas ir nopietnas. Vanesa ir pārliecināta, ka Natans jau ir komandā un gaida, kad varēs nokļūt Maiami. Viņa ir pārliecināta, ka neviens no manas pagātnes tagad mani nepazīs. Labprāt viņai piekristu, tomēr fakts, ka Natans izrunāja manu agrāko vārdu, mani ir apstulbinājis. Es gandrīz varu noticēt, ka tajā brīdī viņam nozibsnīja acis, it kā viņ� teiktu: �Es zinu, kas tu esi, un zinu, kāpēc esi te.�

Natans uzstāj, ka kopā ar mums dosies uz savu dzimto pilsētu Villovgapu, un tā mēs jau otro rītu braucam cauri kalniem: Natans ir pie stūres un Gvena nebeidz runāt par atsauksmēm no Maiami. Viņa stāsta Natanam, ka Teds Kārslovs un citi svarīgi vīri birojā noskatīju�ies visu vakar filmēto un ir stāvā sajūsmā. Viņi vienkār�i iemīlēju�ies Natanā un ir pārliecināti, ka viņ� ir mūsu dokumentālās filmas veiksmīgais atradums. Ļoti liela nozīme ir tam, ka viens no mūsu galvenajiem investoriem ieradies Maiami un viņam gadījies redzēt Vird�īnijā nofilmēto materiālu. Natans un filma uz viņu atstājusi tādu iespaidu, ka viņ� gatavs dot divtik naudas. Tam vīram naudas netrūkst, un viņ� domā, ka filmai jābūt vismaz deviņdesmit minūtes garai. Tā var novest līdz notiesājo�iem spriedumiem par Narkotiku apkaro�anas administrācijas darbību. Tā var izraisīt tādu skandālu, kādu Va�ingtona vēl nav piedzīvojusi.

Klausoties �īs pļāpas, es pa telefonu �ķietami runāju ar mājas biroju, kaut otrā galā neviena nav. Pa reizei es norūcos un pasaku kādu dziļu domu, ta�u galvenokārt klausos, izsaku domas un darbojos tā, it kā rado�ais process nebūtu no vieglajiem. Reizēm es uzmetu skatienu Natanam. Zēns ir procesā līdz ausīm.

Brokastlaikā Gvena vēlreiz uzsver, ka man jārunā pavisam maz, jārunā lēni un zemā balsī, bet rokas jātur tālāk no sejas. Es ar prieku ļauju viņai runāt, jo �o mākslu viņa pieprot.

D�īns Kūlijs bija apglabāts aiz pamestas lauku baznīcas mazā, zālēm aizaugu�ā kapsētā ar kādiem simt kapiem. Es pasaku Sleidam un Kodijam, ka vēlos vairākus kapa un tā apkārtnes uzņēmumus un paeju malā vēl vienai svarīgai sarunai pa telefonu. Natans, pa�apziņas pilns un juzdamies gandrīz kā aktieris, piedāvājas filmē�anas laikā nomesties blakus kapa kopiņai uz ceļiem, un Gvenai �ī doma iepatīkas. Es māju pa gabalu, piespiedis telefonu pie zoda un �ukstus sarunājoties ne ar vienu. Natanam pat izdodas izspiest da�as asaras, un Sleids to uzfilmē tuvplānā.

Zinā�anai varu teikt, ka Villovgapā ir piecsimt iedzīvotāju, ta�u tos ieraudzīt neizdosies. Pilsētas centrs ir aleja ar tai pāri pāraugu�iem kokiem, �etrām drūpo�ām ēkām un lauku veikalu, kas apvienots ar pastu. Da�i cilvēki iet savās gaitās, un Natans kļūst nervozs. Natans pazīst viņus un negrib, ka tiek ieraudzīts kopā ar filmē�anas grupu. Viņ� paskaidro, ka vairums iedzīvotāju, ieskaitot pa�a ģimeni un draugus, dzīvo dziļi ielejās ārpus pilsētas pie �aurajiem lauku ceļiem. Cilvēki pēc dabas ir aizdomīgi, un tagad es saprotu, kāpēc viņ� gribēja mūs pavadīt.

Te nav skolas, kuru viņ� apmeklējis kopā ar D�inu; Villovgapas bērnus ved uz skolu ar autobusu veselu stundu.

- Pamest �o vietu bija viegli, - Natans nosaka gandrīz pie sevis. Viņ� negribīgi izrāda nelielu, tuk�u koted�u ar �etrām istabām, kurā kopā ar D�inu kādreiz nodzīvots apmēram gads.

- Manā atmiņā �ī ir pēdējā vieta, kur dzīvoju kopā ar tēvu, - viņ� saka. - Man bija apmēram se�i, bet D�inam kādi desmit gadi.

Pierunāju Natanu apsēsties uz salūzu�ajiem pakāpieniem pie ieejas un kameras priek�ā izstāstīt par visām vietām, kur viņ� dzīvojis kopā ar D�inu. Reizēm Natanam aizmirstas aktiera slava un viņ� kļūst īgns. Es pajautāju par tēvu, bet par to viņ� nevēlas runāt. Viņ� noskai�as, uzkliedz man, bet pēk�ņi tēlo atkal. Pēc da�ām minūtēm Gvena, tagad nostājusies viņa pusē, uzmanīdamās no manis, viņu uzslavē.

Kamēr mēs slaistāmies pa �ķūņa priek�u, es staigāju, it kā būtu dziļi iegrimis rado�ās domās. Beidzot pajautāju, kur māte tagad dzīvo. Viņ� parāda ar roku un nosaka:

- Apmēram desmit minū�u brauciens pa �o ceļu, bet mēs ta�u uz turieni nebrauksim, vai ne?

Es negribīgi piekrītu un atkal paeju nostāk, lai parunātu pa mobilo telefonu.

Pēc divām Villovgapā un tās apkārtnē pavadītām stundām mēs esam redzēju�i pietiekami daudz. Paziņoju, ka neesmu īsti apmierināts ar uzfilmēto un kļūstu viegli aizkaitināms. Gvena pa�ukst Natanam:

- Gan viņam tas pāries.

- Kur ir D�ina laboratorija? - es jautāju.

- Tās vairs nav, - viņ� atbild. - Uzsprāga drīz pēc viņa nāves.

- Tas ir vienkār�i lieliski, - es noņurdu.

Visbeidzot mēs visu iekraujam automa�īnā un pametam �o apkārtni. Otro dienu pēc kārtas pie automaģistrāles nobrauktuves pusdienās ēdam burgerus un frī kartupeļus. Kad atkal esam uz ceļa, es pabeidzu vēl vienu �ķietamu telefonsarunu un iebā�u tālruni kabatā. Es pagrie�os tā, lai redzētu Gvenu, un ir skaidri noprotams, ka man ir svarīga ziņa.

- Tātad stāvoklis ir tāds. Teds visu laiku runā ar Alvaresu ģimeni Teksasā un Mar�aku ģimeni Kalifornijā. Natan, ja neesi aizmirsis, es tev ieminējos par �im ģimenēm. Narkotiku apkaro�anas administrācijas vīri sa�āvu�i Alvaresu zēnu �etrpadsmit rei�u. Mar�aku zēns gulējis savā koled�as guļamistabā, kad tajā ielauzu�ies aģenti un no�āvu�i viņu gultā. Neesi aizmirsis?

Natans braucot pamāj ar galvu.

- Alvaresu ģimenē viņiem atradies brālēns, kas labi zina angļu valodu un ir gatavs runāt. Misters Mar�aks ir iesūdzējis Narkotiku apkaro�anas administrāciju tiesā, advokāti iesaka viņam dzīvot mierīgi, bet viņ� ir patie�ām noskaities un grib iziet atklātībā. Abi var ierasties Maiami �ajā nedēļas nogalē, protams, par mūsu naudu. Gan vienam, gan otram ir jāstrādā, tāpēc ar filmē�anu jātiek galā sestdienā. Ir divi jautājumi, Natan: pirmkārt, vai tu vēlies piedalīties un doties uz turieni? Otrkārt, vai tu tik ātri vari to izdarīt?

- Vai tu pastāstīji viņam par Narkotiku apkaro�anas administrācijas lietām? - jautā Gvena, iekams viņ� paguvis atbildēt.

- Vēl ne. Es par tām uzzināju tikai no rīta.

- Par ko tās ir? - jautā Natans.

- Manuprāt, es jau teicu, ka mūsu advokāti iesniegu�i nepiecie�amos dokumentus da�u lietu, to skaitā D�īna lietas saņem�anai. Federālais tiesnesis Va�ingtonā it kā lēmis mums par labu. Lietas mēs varēsim apskatīt, bet ne dabūt savā rīcībā. Tāpēc lietas sūta uz Narkotiku apkaro�anas administrācijas biroju Maiami, un materiāliem mēs varēsim piekļūt tur.

- Kad? - jautā Gvena.

-Jau pirmdien.

- Vai tu gribi apskatīt D�īna lietu? - Gvena piesardzīgi jautā.

Natans neatbild tūlīt, tāpēc es saku:

- Mums nerādīs visu, ta�u fotogrāfiju būs daudz - nozieguma vietas materiāli un visu aģentu ziņojumi, varbūt arī tā informatora ziņojums, kura dēļ jūs iekļuvāt lamatās. Tur būs arī ballistikas un autopsijas ziņojumi, fotogrāfijas. Tie var būt interesanti.

Natans sako� zobus un saka:

- Es gribētu to visu redzēt.

- Tātad tu piedalies? - es jautāju.

- Kādas ir �ī pasākuma ēnas puses? - viņ� jautā, un da�as minūtes par to nākas kārtīgi padomāt. Pēc brī�a es atbildu:

- Ēnas puses? Ja tu vēl arvien tirgojies, administrācija centīsies tevi noķert un atriebties. Mēs par to jau runājām.

- Es jau tev teicu, ka netirgojos.

- Tādā gadījumā nekādu ēnas pu�u nav. Tu filmējies D�īna un visu administrācijas noslepkavoto upuru vārdā. Tu dari to taisnības vārdā.

- Un Dienvidu pludmalē tu iemīlēsies, - piebilst Gvena.

Es noslēdzu vieno�anos, teikdams:

- Rīt pēcpusdienā mēs no Roanokas taisnā ceļā varam lidot uz Maiami, sestdien nodarboties ar filmē�anu, pirmdienas rītā administrācijas birojā varam apskatīt D�īna lietu, un tās pa�as dienas vakarā tu būsi mājās.

Gvena saka:

- Manuprāt, Nikijam Vankuverā ir lidma�īna.

- Tur viņam ir, bet �eit tā būs rīt pēcpusdienā, - es atbildu.

- Tev ir lidma�īna? - jautā Natans, un paskatās uz mani ar īstu apbrīnu.

Jautājums uzjautrina Gvenu un mani.

- Ne man personiski. Mūsu sabiedrība vienu īrē. Mums ļoti daudz jāceļo, un reizēm tikai tā var izdarīt visu, kas darāms.

- Rīt es nekur nevaru braukt, - saka Gvena, ieskatījusies savā iPhone grafikā. - Rīt man jābūt Kolumbijas apgabalā, tāpēc aizlido�u tie�i sestdien. Negribu palaist garām tās trīs ģimenes vienā istabā vienlaikus. Tas būs kaut kas neticams.

- Bet kā ar tavu bāru? - es jautāju Natanam.

- Bārs pieder man, - viņ� pa�apzinīgi nosaka. - Un man ir labs mened�eris. Turklāt uz da�ām dienām man gribas tikt ārā no pilsētas. Bārs atvērts desmit līdz divpadsmit stundas dienā, se�as dienas nedēļā.

- Un tavas nosacītās atbrīvo�anas pārraugs?

- Es drīkstu ceļot, tikai par to man jāpaziņo viņam, tas arī viss.

- Tad jau lieliski, - saka Gvena, sajūsmā gandrīz spiegdama.

Natans smaida kā maija saulīte. Bet es? Esmu lieti�ķs kā vienmēr.

- Zini, Natan, man tas stingri jāzina jau tagad. Ja lidojam, tad saki. Man jāzvana Nikijam un jāvienojas par lidma�īnu, man jāzvana arī Tedam, lai viņ� saorganizē lidojumu citām ģimenēm. Jā vai nē?

Natans bez vilcinā�anās pasaka:

-Jā. Tā lieta iet.

- Lieliski.

Gvena jautā:

- Kura viesnīca Natanam patiktu, Rīd?

- Nezinu. Tās visas ir labas. Izvēlies tu.

Es paspaidu sava telefona taustiņus un sāku vēl vienu vienpusēju sarunu.

- Tu gribi tie�i pludmalē, Natan, vai vienu kvartālu tālāk?

- Kur ir meitenes? - viņ� jautā un smejas par savu nepārspējamo humoru.

- Labi, viesnīca būs pludmalē.

Kad atgrie�amies Redfordā, Natans Kūlijs jau domā, ka ir pierakstīts vienā no pasaules kolosālākajiem hoteļiem, vienā no hipīgākajām pludmalēm un mes tur ieradīsimies ar privātu lidma�īnu, jo tā pieklājas tik nopietnam aktierim kā viņ�.

\4nesa trakā steigā dodas uz Restonu Vird�inijā, Kolumbijas apgabala priek�pilsētu, varbūt �etru stundu brauciena attālumā. Viņas pirmais mērķis ir organizācija bez nosaukuma, kas īrē telpas nolaistā tirdzniecības ielā. Tur ir talantīgu viltotāju darbnīca, kurā uz līdzenas vietas var uztaisīt gandrīz jebkuru dokumentu. Darbnīca specializējusies viltotu pasu izgatavo�anā, bet par piemērotu cenu var izgatavot koled�as diplomus, dzim�anas apliecības, laulības apliecības, tiesas orderus, automa�īnas īpa�uma apliecinājumus, paziņojumus par izlik�anu, autovadītāja apliecības, kreditvēstures - darbības ampluā nav aptverams. Daļa no viņu darba ir likumīga, daļa - ne. Kopā ar neiedomājamu daudzumu konkurentu viņi nekaunīgi reklamējas internētā, bet tiem, kam viņi strādā, iesaka uzmanīties.

Atradu �o vietu pirms vairākām nedēļām pēc nogurdino�iem pētījumiem un, lai pārliecinātos, ka uz tiem cilvēkiem var paļauties, nosūtīju SkelterFilms �eku par piecsimt dolāriem apmaiņā pret viltotu pasi. Pase pienāca Floridā pēc nedēļas, un �ķietamā autentiskuma dēļ es biju uz dibena. Virs pie telefona, īsts eksperts, paskaidroja, ka astoņdesmit pret divdesmit pase izies muitas kontroli, mēģinot izbraukt no valsts. Deviņdesmit procentu izredzes, ieceļojot jebkurā Kārību valsti. Problēmas radīsies, no jauna mēģinot iekļūt Savienotajās Valstis. Es paskaidroju, ka to nedarī�u, vismaz ar jauno viltoto pasi. Viņ� paskaidroja, ka tagad, terora gadsimtā, Savienoto Valstu Muitas dienests daudz lielāku uzmanību pievēr� �ielido�anai neatļauto� sarakstam, nevis tiem, kas blēdās ar viltotiem dokumentiem.

Tā kā darbs ir steidzams, Vanesa samaksā tūkstoti dolāru skaidrā naudā, un vīri ķeras pie darba. Viņas viltotājs ir nervozs tips ar dīvainu vārdu, kuru tas izpau� negribīgi. Tāpat kā kolēģi, viņ� strādā �aurā kabīnē, no kuras neviens nav saredzams. Gaisotne ir aizdomu pilna, it kā te katrs pārkāptu kādu likumu un kuru katru mirkli gaidāma īpa�o uzdevumu vienības iera�anās. Viņiem nepatīk ienācēji.

Labāk noslēpties aiz internēta vairoga, kur neviens ap�aubāmo biznesu neredz.

Vanesa iedod �meistaram� sava fotoaparāta atmiņas karti, un uz divdesmit collu ekrāna parādās smaidīgā Natana Kūlija attēli. Viens no tiem tiek izraudzīts pasei un autovadītāja apliecībai, tiek pārskatīti arī tādi dati kā adrese, dzim�anas datums un tā tālāk. Vanesa pasaka, ka jaunais dokuments vajadzīgs uz Nataniela Koleja, nevis Kūlija vārda. �Kā vēlies,� saka tips. Viņam galīgi vienalga. Drīz viņ� nozūd liela ātruma tēlu jūklī. Stundas laikā ir gatava amerikāņu pase un Vird�īnijas autovadītāja apliecība, ar kuru var piemuļķot kuru katru. Pases vinila apvalks ir pietiekami apvalkāts, un mūsu zēns Natans, kas nekad nav devies tālos ceļojumos, tagad ir apceļojis visu Eiropu un lielāko daļu Āzijas.

Vanesa aizsteidzas uz Kolumbijas apgabalu, kur iegādājas divus pirmās palīdzības komplektus, pistoli un da�us medikamentus. Pusdeviņos viņa ir atpakaļceļā uz Roanokas dienvidiem.

Lidma�īna Challenger 604 ir viena no labākajām privātajām lidma-�inām, ko var nolīgt �ārtera lidojumiem. Lidma�īnas salonā ir astoņas ērtas vietas un cilvēkiem, kas nav garāki par se�ām pēdām un divām collām, galva griestos neduras. Timekli ir dati, ka jauna lidma�īna maksā pie trīsdesmit miljoniem dolāru, ta�u man to nevajag. Man lidma�īna jānoligst ātri, un tas maksā piecus tūksto�us dolāru stundā. �ārterserviss darbojas no Reilijas, un lidojums pilnībā tiek apmaksāts ar Skelter Films �eku Maiami bankā. No Roanokas paredzēts izlidot piecos pēcpusdienā, un pasa�ieri ir tikai divi - Natans un es. Piektdienas rīta lielāko daļu es cen�os pārliecināt �ārterser-visu, ka ar e-pastu atsūtī�u mūsu pasu kopijas, tiklīdz bū�u atradis savu pasi. Es stāstu, ka esmu nolicis pasi neīstā vietā un tagad grie�u apkārt dzīvokli.

Lidojumiem ārpus valsts privātajiem �ārterservisiem vairākas stundas pirms izlido�anas jāiesūta pasa�ieru vārdi un viņu pasu kopijas. Savienoto Valstu Muitas dienests pārbauda �o informāciju savos �nelidojo�o� sarakstos. Es zinu, ka nedz Malkolms Banisters, nedz Makss Rids Boldvins sarakstā nav, ta�u nav zināms, kas var notikt, kad muita saņems Nataniela Koleja viltotās pases kopiju. Tāpēc es nesteidzos, cerot, - jo mazāk laika muita varēs veltīt abām pasēm, jo labāk. Beidzot informēju �ārterservisu, ka savu pasi esmu atradis, un notriecu vēl vienu stundu, iekams savas un Nataniela pases kopijas nosūtu uz Reilijas biroju. Man nav ne jausmas, ko muita darīs, saņēmusi pases kopiju. Pilnīgi iespējams, ka mans vārds iedarbinās trauksmes zvanu un informācija nonāks FIB. Ja tas notiks, tad, cik man zināms, tās būs pirmās manis atstātās pēdas pēc aizbrauk�anas no Floridas pirms se�padsmit dienām. Saku sev: ir nu gan liela bēda, neesmu nedz aizdomās turamais, nedz bēglis.

Esmu brīvs cilvēks, kas var ceļot, kur vien tīk, bez jebkādiem ierobe�ojumiem, vai ne?

Tikai kāpēc �āds scenārijs vie� nemieru? Tāpēc, ka es neticu FIB.

Aizvedu Vanesu uz Roanokas reģionālo lidostu, kur viņa aizlido ar tuvāko reisu uz Maiami caur Atlantu. Viņu pavadījis, es braukāju apkārt, līdz atrodu mazu privāto lidma�īnu termināli. Man jānotriec vairākas stundas, tāpēc sameklēju automa�īnu stāvvietu un savu mazo audi noslēpju starp diviem pikapiem ar kravas kasti. Es piezvanu Natanam uz bāru un pavēstu slikto ziņu, ka mūsu lidojums ir aizkavējies. �Mūsu piloti� brīdinājuma ugunīs atradu�i �blakti�. Tas nav nekas īpa�s, �mūsu tehniķi� centīgi strādā, un lidma�īna varēs izlidot ap septiņiem vakarā.

�ārterserviss ar e-pastu atsūtījis mūsu lidojuma mar�rutu, un Challenger pēc plāna jāatgrie�as Roanokā trijos pēcpusdienā. Tam jānolai�as un akurāti jāpiebrauc pie termināļa. Gaidāmais piedzīvojums mani satrauc un nervozē. Es kavējos pusstundu, iekams piezvanu uz Reiliju �ārterservisam un paskaidroju, ka aizkavē�os apmēram līdz septiņiem vakarā.

Stundas iet, cīnoties ar garlaicību. Se�os pēcpusdienā iesoļoju terminālī, apjautājos visās vietās un satieku vienu no pilotiem, Devainu. Lieku lietā visu savu �armu un runāju ar Devainu kā ar senu draugu. Es paskaidroju, ka pasa�ieris un līdzbiedrs Natans ir viens no manas filmas varoņiem un ka mēs uz da�ām dienām lidojam baudīt pludmales priekus. Es ne pārāk labi pazīstu �o zēnu. Devains paprasa manu pasi, un es to viņam iedodu. Viņ� neuzkrīto�i salīdzina manu seju ar fotogrāfiju, un viss ir kārtībā. Palūdzu atļauju apskatīt lidma�īnu. Es paspie�u viņam roku kā politiķis un izsaku komentārus par neparasto ekrānu, slēd�u, mērierī�u, skalu, rādītāju izstādi un tā tālāk. Devains visu izrāda. Aiz kabīnes ir maza virtuve ar mikroviļņu krāsni, izlietne ar auksto un karsto ūdeni, pilns bārs, ar traukiem un galda piederumiem pilnas atvilktnes un liels toveris ar ledu un alu. To es speciāli palūdzu - vienu ar grādiem, otru bezalkoholisko. Aiz vienām durvīm ir uzkodas, ja sagribas ēst. Vakariņas netiks pasniegtas, jo es nevēlos lidma�īnā stjuartu. �ārterservisa ļaudis uzstāja, ka stjuarta pakalpojumus pieprasa īpa�nieks, ta�u tādā gadījumā es piedraudēju lidojumu atsaukt. Viņi piekāpjas, un tā uz dienvidiem lido�u tikai es un Natans.

Salonā ir se�i lieli ādas klubkrēsli un mazs dīvāns. Interjers maigos zemes toņos un ļoti gaumīgs. Paklājs pūkains un bez neviena traipiņa. Salonā ir vismaz trīs kinoekrāni, un Devains lepni paziņo, ka salonā ir aptvero�ā audiosistēma. No turienes mēs pārvietojamies uz atpūtas istabu, pēc tam uz kravas nodalījumu. Es ceļoju neapkrāvies, bet Devains paņem manu rokas somu. Es vilcinos, it kā būtu kaut ko aizmirsis.

- Somā ir pāris kompaktdisku, un tie var ievajadzēties, - es paskaidroju. - Vai varu tos paņemt lidojuma laikā?

- Protams. Tā nav problēma. Arī kravas telpā uzturam spiedienu, tāpēc tajā var ieiet, - paskaidro Devains.

- Lieliski.

Pusstundu es veltu lidma�īnas apskatei, bet tad sāku skatīties pulkstenī, it kā Natans un viņa tūļā�anās mani kaitinātu.

- Tas zēns ir no kalniem, - es paskaidroju Devainam, sē�ot kabīnē. - �aubos, vai viņ� agrāk lidojis ar lidma�īnu. Viņ� ir tāds kā neaptēsts.

- Kas tā būs par filmu? - Devains pajautā.

- Dokumentālā. Par metamfetamīna biznesu Apala�os.

Mēs ar Devainu atgrie�amies terminālī un turpinām gaidīt. Esmu kaut ko aizmirsis savā automa�īnā un izeju no ēkas. Pēc da�ām minūtēm stāvlaukumā iebrauc Natana jaunais pikaps. Viņ� ātri noliek automa�īnu vietā un strauji no tās izlec. Viņam ir apgriezti d�insa �orti, baltas Nike skrējēju kurpes, zeķu nav, kravas ma�īnas vadītāja cepure ar platu nagu un, kas pats labākais, havajie�u krekls ar sārti oran�ām puķēm un divām aug�ējām pogām vaļā. Viņ� paķer piebāzto Adidas somu no pikapa aizmugures un iet uz termināli. Es viņu pārtveru, un mēs paspie�am viens otram roku. Man rokā ir da�i papīri.

- Atvaino par kavē�anos, - es saku, - bet lidma�īna ir klāt un gatava lidojumam.

- Tā nav problēma. - Acis viņam ir miglainas, un es uztveru nostāvēju�os alus dvaku. Vienkār�i lieliski!

Es ievedu viņu telpā pie reģistratūras galda, kur Devains flirtē ar reģistratori. Pievedu Natanu pie loga un norādu uz lidma�īnu.

- Tā ir mūsējā, - es lepni nosaku. - Vismaz �ajā nedēļas nogalē.

Kamēr viņ� aplūko lidma�īnu, pienāk Devains. Ātri pasniedzu

Natana viltoto pasi. Viņ� paskatās uz fotogrāfiju un Natanu, kas �ajā brīdī novēr�as no loga. Iepazīstinu viņu ar Devainu, kas pasniedz man pasi un saka:

- Laipni lūdzam lidma�īnā.

- Vai lidojumam esam gatavi? - es jautāju.

- Sekojiet man, - saka Devains, un, pametot termināli, es nosaku: - Prom uz pludmali.

Salonā Devains paņem Adidas sporta somu un noliek kravas nodalījumā, bet Natans tikmēr iekrīt vienā no ādas krēsliem un apbrīno interjeru. Esmu virtuvē un leju pirmo alu - īsto Natanam, bezalkoholisko sev. Kad alus ieliets ledus aukstos kausos, at�ķirība nav redzama. Es pļāpāju ar Devainu, kas iepazīstina ar avārijas situācijām, un uztraucos, ka viņ� var pieminēt lidojuma galamērķi. Devains to nepiemin, un, kad viņ� aiziet uz pilota kabīni un piesprādzējas, es dziļi ievelku elpu. Viņ� ar Viļu paceļ uz aug�u īk�ķi un iedarbina motorus.

- Priekā! - es saku Natanam, mēs saskandinām kausus un iedzeram pa malkam. Es atloku magoņkoka galdu mums pa vidu.

Kad lidma�īna sāk braukt, es vaicāju:

- Vai tev gar�o tekila?

- Pie joda, jā, - viņ� atbild, jau mazliet ieskurbis.

Pielecu kājās, aizeju uz virtuvi, atnesu Cuervo Golā pudeli un divas mazās glāzes, ko stingri nolieku uz galda. Ieleju divus mēriņus, un mēs tos iztuk�ojam, uzdzerdami pa virsu alu. Lidma�īnai paceļoties, iedūcās signāls. Kad uzraksts par piesprādzē�anos nodziest, es atkal ieleju alu un mēs iedzeram vēl pa glāzītei. Glāzīte un alus, glāzīte un alus. Tuk�umus sarunā es aizpildu ar nenozīmīgām runām par filmu un to, kādā sajūsmā patlaban ir mūsu finansiālie partneri.

Natanam tas drīz apnīk, tāpēc pasaku, ka mūs gaidīs vēlas vakariņas un viena no jaunajām lēdijām ir draudzene draudzenei, kas varētu būt karstākais cālītis Dienvidu pludmalē. Viņa redzējusi daļu no uzfilmētā materiāla un grib iepazīties ar Natanu.

- Vai tu esi paņēmis līdzi arī kādas garās bikses? - es jautāju.

Pieņemu, ka Adidas soma ir pilna ar tikpat bezgaumīgu apģērbu

kā redzamais.

- Ak jā, drēbes man ir visvisādas, - viņ� saka, mēlei jau pinoties.

Kad puse no Cuervo Gold ir iztuk�ota, es ieskatos navigācijas kartē uz displeja un saku:

- Līdz Maiami palikusi tikai stunda. Dzeram tuk�u.

Mēs saskandinām, un es iztuk�oju savu bezalkoholisko alu. Esmu vismaz trīsdesmit mārciņas smagāks par Natanu, puse no tā, ko dzeru, nesatur alkoholu, ta�u, lidojot trīsdesmit astoņu tūksto�u pēdu augstumā virs Savannas, man acis sāk migloties. Viņ� jau ir noreibis.

Es turpinu pildīt glāzes, bet nekas neliecina, ka viņ� kļūtu ļengans. Lielā augstumā lidojot pāri manām vecajām pastaigu vietām Neptūna pludmalē, es piepildu kausus pēdējo reizi un Natana kausā iemetu divas piecsimt miligramu hlorālhidrāta tabletes.

- Dzeram kausus sausus, - es saku, smagi tos liekot uz galda, un mēs tuk�ojam kausus līdz dibenam. Pēc trīsdesmit minūtēm viņ� �ai pasaulei ir miris.

Es vēroju lidojuma gaitu ekrānā blakus virtuvei. Tagad mēs esam �etrdesmit tūksto�u pēdu augstumā. Var saskatīt Maiami, ta�u mēs nenolai�amies. Izvelku Natanu no krēsla un aizstiepju uz dīvānu, kur nolieku visā augumā un pārbaudu pulsu. Pēc tam ieleju sev krūzītē kafiju un noskatos, kā apak�ā izgaist Maiami.

Nepaiet ilgs laiks, kad aiz muguras paliek arī Kuba un ekrāna apak�ā parādās Jamaika. Motoru rūkoņa kļūst klusāka, un lidma�īna sāk lēnu nolai�anos. Es dzeru kafiju, izmisīgi cenzdamies panākt, lai galva noskaidrojas. Nākamās divdesmit minūtes būs iz�ķirīgas un arī haotiskas. Man ir savs plāns, bet ne visu es varu kontrolēt.

Natans elpo smagi un lēni. Purinu^iņu, bet viņ� ir bezsamaņā. No pārāk cie�o apgraizīto d�insu labās kabatas izvelku atslēgu riņķi. Kopā ar pikapa atslēgu uz tā ir vēl se�as da�āda lieluma un veida atslēgas. Esmu pārliecināts, ka pāris no tām der viņa mājas durvīm un bultām. Ar pāris atslēgām dro�i vien var aizslēgt un atslēgt bāru. Kreisajā kabatā atrodu glīti salocītu naudu, kādus piecsimt dolārus, un ko�ļājamās gumijas paciņu. No kreisās dibenkabatas izvelku lētu vinila kabatas portfeli ar trim nodalījumiem, un tas ir itin biezs. To pārbaudījis, es redzu, kāpēc. Zēns tajā salicis astoņus Trojan prezervatīvus, lai tie būtu kaujas gatavībā. Te ir arī desmit jaunas simt dolāru naudas zīmes, derīga Vird�īnijas autovadītāja apliecība, divas Bombay biedra kartes, uzraudzības dienesta darbinieka un alus piegādātāja vizītkartes. Natanam nav kredītkartes, varbūt nesen cietumā pavadīto piecu gadu un īsta darba trūkuma dēļ. Naudu es atstāju, kur bijusi, prezervatīvus neaiztieku, visu citu aizvācu. Derīgās autovadītāja apliecības vietā es ielieku viltoto un atdodu Natanielam Kolejam viņa kabatas portfeli. Pēc tam labās puses dibenkabatā maigi ieslīd viltotā pase. Viņ� nedz pakustas, nedz noraustās, nejūt pilnīgi neko.

Aizeju uz atpūtas istabu, aizveru un aizslēdzu durvis. Pēc tam atveru kravas nodalījumu, attaisu savu rokas somu, izņemu divas neilona paketes, uz kurām ar lieliem burtiem uzspiesti vārdi �Pirmā palīdzība�. Paketes nonāk Natana sporta somas pa�ā apak�ā, un rāvējslēdzēji atkal tiek aizvilkti ciet. Es aizeju uz pilotu kabīni, pavelku malā melnos aizkarus un paliecos uz priek�u, lai piesaistītu Devaina uzmanību. Viņ� ātri noņem austiņas, un es saku:

- Zini, tas zēns dzēra un dzēra, līdz izslēdzās. Nevaru viņu pamodināt, un pulss arī ir vāj�. Tiklīdz nolaidīsimies, var rasties vajadzība pēc mediķa palīdzības.

Vils to dzird savās austiņās un apmainās ar Devainu ātriem skatieniem. Ja lidma�īna �ajā brīdī nelaistos lejā, viens no viņiem dro�i vien ieietu salonā apskatīt Natanu.

- Labi, - beidzot nosaka Devains, un es atgrie�os salonā, kur Natans guļ nāves miegā, bet ar darbojo�os pulsu. Pēc piecām minūtēm atgrie�os kabīnē un ziņoju, ka viņ� patie�ām elpo, ta�u man nav spēka viņu pacelt.

- Tas idiots nepilnās divās stundās izdzēra tekilas pudeli, - es saku, un piloti nogroza galvu.

Mēs nolai�amies Montegobejā un pabraucam garām komerclid-ma�īnu rindai pie galvenās zāles vārtiem. Dienvidu pusē privātā terminālī ir novietotas vēl trīs privātās lidma�īnas. Tepat ātrā palīdzība ar mirgojo�u gaismu gaida Natanu. Man vajadzīgs haoss, lai varētu nemanīti nozust. Es nebūt neesmu skaidrā, ta�u darbojas adrenalīns, un es domāju skaidri.

Kad motori ir izslēgti, Devains pielec kājās un atver durvis. Mans portfelis un soma ir gatavībā uz krēsla, bet es vēl pieskatu Natanu.

- Pagaidi imigrācijas dienestu, - saka Devains.

- Labi, - es atbildu.

Salonā parādās divi Jamaikas imigrācijas dienesta virsnieki ar drūmām sejām un velta man niknu skatienu.

- Lūdzu, pasi, - saka viens, un es iedodu viņam savu pasi. To apskatījis, viņ� palūdz mani atstāt lidma�īnu. Es steidzīgi noeju lejā pa kāpnēm, kur cits virsnieks liek pagaidīt. Lidma�īnā iekāpj divi mediķi, un es secinu, ka viņi nodarbojas ar Natanu. Ātrā palīdzība atpakaļgaitā piebrauc pie kāpnēm. Piebrauc ari policijas automa�īna ar ieslēgtām bākugunīm, bet bez sirēnas. Speru soli atpakaļ, pēc tam vēl vienu. Sākas ķīvē�anās par to, kā izcelt pacientu no lidma�īnas, un �ķiet, ka visiem - mediķiem, imigrācijas dienestam, policijai -katram ir savas domas. Galu galā tiek pieņemts lēmums nestuves neizmantot, un Natans vienkār�i tiek izvilkts ārā un padots lejā pa kāpnēm. Viņ� ir ļengans un nedzīvs, it kā būtu vairāk nekā simt �etrdesmit mārciņas smags, un glāb�anas operācija nevedas. Kad Natans ir iekrauts ātrās palīdzības ma�īnā, durvīs parādās sporta soma, un imigrācijas dienesta pārstāvis par to izjautā Devainu. Devains apliecina varas iestādēm, ka Adidas soma pieder pasa�ierim bez samaņas, un galu galā to ieliek ātrajā palīdzībā kopā ar Natanu.

- Man tagad jāiet, - es saku tuvākajam virsniekam, un viņ� norāda uz privātā termināļa durvīm. Es pa tām ieeju brīdī, kad

Natanu ved projām. Pasē man iespie� zīmogu, portfeli un rokas somu noskenē. Muitas darbinieks liek pagaidīt vestibilā, un, to darot, es redzu Devainu un Viļu karsti diskutējam ar Jamaikas varas iestādēm. Pa vārtiem iegrie�as taksometrs un apstājas zem terases pie ieejas durvīm. Aizmugures logs nolai�as lejā, un es ieraugu savu dārgo Vanesu, kas sparīgi māj, lai kāpju iek�ā. Kad tuvumā neviena nav, es izeju no termināļa, ielecu taksometrā, un mēs steidzīgi braucam projām.

Vanesa noīrējusi istabu lētā viesnīcā piecu minū�u brauciena attālumā. No ceturtā stāva balkona redzama lidosta un lidma�īnas -gan prom lidojo�ās, gan tās, kas nolai�as. Tās dzirdamas, guļot gultā. Mēs esam pārguru�i, bet satraukums dzen mūs uz priek�u un par gulē�anu nevar būt ne runas.

Sestdienas rītā Viktors Vestleiks labprāt būtu pagulējis ilgāk, ta�u pēc otrā zvana piecēlās, uztaisīja kafiju un apsvēra iespēju vēl mazliet nosnausties uz dīvāna, bet telefons iezvanījās tre�o reizi un aiztrieca snaudīgumu pavisam. Zvanīja palīgs, vārdā Fokss, kura pārziņā patlaban bija Banistera/Boldvina lieta un kur� gaidīja jel ko, ko varētu novērot. Vairāk nekā divas nedēļas neviena signāla.

- Tas ienāca no muitas, - sacīja Fokss. - Vakar pēcpusdienā Bold-vins no Roanokas privātā lidma�īnā izlidojis uz Jamaiku.

- Privātā lidma�īnā? - Vestleiks pārjautāja, domādams par simt piecdesmit tūksto�us dolāru lielo prēmijas naudu un to, cik ilgi tās pietiks, ja Boldvins dedzina naudu �ādā veidā.

-Jā, ser, Reilijas �ārterfirmas Challenger 604.

Vestleiks uz brīdi iegrima domās.

- Nesaprotu, ko viņ� darījis Roanokā. Dīvaini.

-Jā, ser.

- Vai viņ� nelidoja uz Jamaiku pirms da�ām nedēļām? Savā pirmajā ceļojumā ārpus valsts?

-Jā, ser. Viņ� izlidoja no Maiami uz Montagobeju, pavadīja tur da�as dienas un pēc tam devās uz Antigvu.

- Izskatās, ka viņam patīk salas, - noteica Vestleiks, sniegdamies pēc svaigas kafijas. - Vai viņ� ir viens pats?

- Nē, ser. Viņ� ceļo kopā ar tādu Natanielu Koleju, vismaz tā rakstīts �ī cilvēka pasē. Tomēr izrādās, ka Kolejs ceļo ar viltotu pasi.

Vestleiks nolika neaiztikto kafiju uz letes un sāka staigāt pa virtuvi.

- Tas vīrs ticis cauri muitai ar viltotu pasi?

- Jā, ser. Tikai ņemiet vērā, ka tā bija privāta lidma�īna un muita faktiski nepārbaudīja pasi. Tai bija tikai �ārterservisa atsūtīta kopija, ko pārbaudīja �lido�anai aizliegto� sarakstā. Parastā rutīna.

- Atgādini man, ka �ī rutīna jāuzlabo.

- Jā, ser.

- Foks, gribas jautāt, kas Boldvinam padomā, vai ne? Kāpēc viņ� lido ar �ārterreisu privātā lidma�īnā un kāpēc kopā ar viņu ir cilvēks ar viltotu pasi? Vai varat atbildēt uz �iem jautājumiem, turklāt labi drīz?

- Ja tāda ir pavēle, tad jā, ser. Tikai nez vai jāatgādina, ka tie jamaikie�i ir spuraini.

- Nē, nav.

Narkotiku karā ne visas kaujas tiek izcīnītas starp policiju un narkotiku tirgotājiem. Jamaikie�u un arī daudzas citas Kārību valstu policijas aģentūras jau sen apvainoju�ās par Savienoto Valstu varas iestā�u augstprātīgo attieksmi.

- Es ķer�os pie darba, - sacīja Fokss, - tikai ir sestdiena, gan �eit, gan tur.

- Pirmdienas rītā agri ierodies pie manis kabinetā un ne ar tuk�ām rokām, labi?

-Jā, ser.

Natans Kūlijs pamodās mazā, tum�ā telpā bez logiem, ja neskaita digitālā monitora sarkano kvēlo�anu uz galdiņa blakus. Sprie�ot pēc tā, ko varēja redzēt, viņ� gulēja slimnīcas gultā - �aurā un ar margām. Viņ� paskatījās uz aug�u un ieraudzīja maisiņu ar �ķīdumu, tad ar acīm sekoja caurulei līdz kreisajai rokai, kur tā nozuda zem balta apsēja. Nu ko, esmu slimnīcā.

Mute bija izkaltusi sausa, un, tiklīdz viņ� sāka domāt, iesāpējās galva. Paskatījies uz leju, viņ� ieraudzīja kājās baltās Nike skrējēja kurpes. Neviens, lai kas tas būtu, nebija papūlējies viņu apsegt vai pārģērbt slimnieka halātā. Natans vēlreiz aizvēra acis, un migla pamazām sāka izklīst. Atmiņā atausa tekilas glāzes, neskaitāmi alus kausi, neprātīgais Rids Boldvins, ar kuru kopā viņ� pietempās. Viņ� atcerējās, ka da�us kausus izdzēris piektdienas pēcpusdienā, savā bārā gaidot izbrauk�anu uz lidostu un tālāk uz Maiami. Viņ� dro�i vien izdzēris desmit alus un desmit glāzītes. Gatavais idiots! Viņ� izslēdzies un tagad pievienots sistēmai. Viņ� gribēja piecelties un pakustēties, ta�u galva plīsa pu�u un acis asaroja. Nekusties, viņ� sacīja pats sev.

Pie durvīm atskanēja troksnis un iedegās gaisma. Istabā ienāca gara auguma ļoti tum�a medmāsa nevainojami baltā tērpā.

- Nu tā, mister Kolej, pietiek gulēt. Ar jums vēlas parunāt kāds d�entlmenis.

Medmāsa runāja angliski, tikai ar dīvainu akcentu.

Natans jau gribēja noprasīt: �Kur es esmu?�, kad ienāca trīs vīri formas tērpos un izskatījās tā, it kā gribētu viņu piekaut. Visi trīs bija melnie ar ļoti tum�u ādu.

- Kas noticis? - Natanam izdevās pateikt, pieceļoties sēdus.

Medmāsa aizvāca sistēmu un nozuda, stingri aizvērdama durvis.

Vecākais virsnieks pagāja uz priek�u un izvilka �etonu.

- Kapteinis Fremonts, Jamaikas policija, - viņ� pateica.

- Kur es esmu? - Natans uzdeva jautājumu.

Fremonts pasmaidīja un tūlīt arī divi viņam aizmugurē stāvo�ie virsnieki.

- Jūs nezināt, kur esat?

- Kur es esmu?

- Tu esi Jamaikā. Montegobejā. Pagaidām slimnīcā, bet drīz tu nonāksi pilsētas cietumā.

- Kā es nokļuvu Jamaikā? - Natans jautāja.

- Ar privāto lidma�īnu, turklāt itin glaunu.

- Man vajadzēja nokļūt Maiami, Dienvidu pludmalē. Saprotiet, notikusi kļūda. Ko tas nozīmē - tas ir joks vai kas?

- Vai mēs izskatāmies pēc jokdariem, mister Kolej?

Veids, kā �ie cilvēki izrunāja viņa vārdu, Natanam �ķita dīvains.

- Kāpēc jūs mēģinājāt ieceļot Jamaikā ar viltotu pasi, mister Kolej?

Natans pastiepa roku pie aizmugures kabatas un atskārta, ka kabatas portfelis ir pazudis.

- Kur ir mans kabatas portfelis? - viņ� noprasīja.

- Mūsu pārziņā, tāpat kā viss cits.

Cenzdamies apspiest vēlmi izvemties, Natans masēja deniņus.

-Jamaikā? Kas, pie joda, man darāms Jamaikā?

- Mums ir viens otrs tāds pats jautājums, mister Kolej.

- Pase? Kāda pase? Man nekad tādas pases nav bijis.

- Es to parādī�u vēlāk. Mēģinājums iekļūt valstī ar viltotu pasi ir Jamaikas likumu pārkāpums, mister Kolej. Tikai situācija patlaban ir tāda, ka jums ir daudz nopietnākas problēmas.

- Kur ir Rīds?

- Atvainojiet?

- Rīds Boldvins? Cilvēks, kas mani te atveda. Sameklējiet Rīdu, un viņ� visu izskaidros.

- Nekādu Rīdu neesmu redzējis.

- Jums viņ� jāsameklē, labi? Rīds ir melnais tāpat kā jūs, un viņ� visu var izskaidrot. Es gribu teikt, ka mēs izlidojām no Roanokas vakar ap septiņiem. �ķiet, ka iedzērām pār mēru. Mēs lidojām uz Maiami, uz Dienvidu pludmali, tur bija paredzēta filmē�anās dokumentālai filmai. Filmai par manu brāli D�inu, ja gribat zināt. Lai nu kā, bet notikusi liela kļūda. Mums vajag atrasties Maiami.

Fremonts lēni pagriezās un paskatījās uz saviem kolēģiem. Skatieni, ar kādiem viņi apmainījās, neatstāja vietu �aubām, ka viņiem darī�ana ar apstulbu�u idiotu, kas pats nezina, ko muld.

- Cietums? Jūs teicāt cietums?

-Jūsu nākamā pieturvieta, mans draugs.

Natanam roka piespiedās pie vēdera un mutē saskrēja vēmekļi. Fremonts veikli padeva viņam atkritumu tvertni un spēra soli atpakaļ, lai netiktu notraipīts. Natans vēma, elsoja un lamājās piecas minūtes, bet trīs virsnieki skatījās sev uz kājām vai apbrīnoja griestus. Kad �ī epizode beidzot bija galā, Natans piecēlās un nolika atkritumu tvertni uz grīdas. Viņ� paņēma no galda salveti, noslaucīja lūpas un padzērās ūdeni.

- Lūdzu, izstāstiet, kas notiek, - viņ� ierunājās, balsij ķeroties.

- Jūs esat apcietināts, mister Kolej, - sacīja Fremonts. - Muitas noteikumu pārkāpumi, aizliegtu vielu imports un ierocis. Kāpēc jūs domājat, ka varat ierasties Jamaikā ar �etriem kilogramiem tīra kokaīna un ieroci?

Natanam atkārās �oklis. Pavērās mute, bet no tās nāca tikai silts gaiss. Viņ� pa�ķielēja, sarauca pieri, lūdzās ar acīm un mēģināja vēlreiz ierunāties. Bez panākumiem. Beidzot viņam izdevās vārgs jautājums:

- Par ko?

- Netēlojiet muļķi, mister Kolej, - sacīja Fremonts. Uz kurieni jūs devāties? Uz vienu no mūsu slavenajiem kūrortiem, lai pavadītu nedēļu ar narkotikām un seksu? Vai tas viss bija domāts personiskam patēriņam vai arī vienu daļu gribējāt pārdot citiem bagātiem amerikāņiem?

- Tas ir joks, vai ne? Kur ir Rīds? Diezgan jokots. Ha-ha. Tagad laidiet mani no �ejienes ārā.

Fremonts noņēma no jostas roku dzel�u komplektu.

- Pagriezieties uz otru pusi, ser, un aizlieciet rokas aiz muguras.

Natans piepe�i nokliedzās:

- Rīd! Es zinu, ka tu esi tepat! Beidz smieties, maitasgabals, un pasaki tiem klauniem, lai rimstas!

- Pagriezieties uz otru pusi, ser, - Fremonts atkārtoja vēlreiz, bet Natans nepaklausīja. Tā vietā viņ� nokliedzās vēl skaļāk: - Rīd! Es tev to atmaksā�u! Varens joks! Es dzirdu, ka tu kaut kur tepat smejies!

Abi pārējie virsnieki spēra soli uz priek�u un katrs saņēma vienu roku. Natans bija tik gudrs, ka apjēdza - pretoties nav jēgas. Kad roku dzel�i bija uzlikti, Natanu no istabas izveda gaitenī. Viņ� grozījās kā negudrs, gribēdams ieraudzīt Rīdu vai kādu citu, kas varētu iejaukties un notieko�o izbeigt. Viņi gāja garām telpām ar atvērtām durvīm, mazām telpām, kurās divas vai trīs gultas gandrīz saskārās. Viņi gāja garām pacientiem komā, kas gulēja uz nestuvēm ar rite-nī�iem, medmāsām, kas aizpildīja diagrammas, un sanitāriem, kas skatījās televīziju. Natans ievēroja, ka visi ir melni. Es patie�ām esmu Jamaikā. Viņi nokāpa lejā pa kāpnēm un izgāja pa durvīm. Nokļuvis tveicīgajā gaisā un �ilbino�ajā saulē, Natans saprata, ka viņ� ir uz sve�as zemes un nedraudzīgā teritorijā.

Taksometrs aizveda Vanesu atpakaļ uz lidostu, no kurienes 9.40 viņa paguva izlidot uz Atlantu. Pēc plāna viņai tās pa�as dienas vakarā 18.50 vajadzēja atgriezties Roanokā. Pēc tam bija jābrauc uz Redfordu un jāapmetas motelī. Es piebiedro�os viņai pēc da�ām dienām.

Paņēmu citu taksometru braucienam uz Montegobejas centru. At�ķirībā no galvaspilsētas Kingstonas, kurai ir jau trīssimt gadu, Montegobeja ir jauna pilsēta, kas izaugusi no kūrortiem, viesnīcām, dzīvokļu sabiedrībām un iepirk�anās centriem, kuri ple�as uz zemes iek�pusi, prom no okeāna. Te nav galvenās avēnijas, centrālā laukuma vai stalta tiesas nama pilsētas centrā. Valdības ēkas, tāpat kā vairums profesionālu iestā�u, ir izmētātas pla�ā teritorijā. Mans �oferis sameklē mistera Re�forda Votlija juridisko biroju. Samaksāju par braucienu un steidzos aug�ā pa kāpnēm, kur vesels pulks advokātu īrē mazus, atsevi�ķus kabinetus. Misters Votlijs pa telefonu bija teicis, ka reti strādā sestdienās, bet manis dēļ viņ� izdarīs izņēmumu. Sludinājumā �Dzeltenajā lapās� viņ� lielās ar trīsdesmit gadu pieredzi da�ādās krimināllietās. Apmainoties ar rokasspiedienu, pamanu: viņ� ir apmierināts, ka arī es esmu melnais. Viņ� dro�i vien bija iedomājies, ka esmu tāds pats amerikāņu tūrists kā pārējie.

Mēs apsē�amies advokāta pieticīgajā kabinetā, un pēc laipnību apmaiņas ķeros pie lietas. Viņ� ierosina atmest formalitātes un uzrunāt vienam otru vārdā. Tie ir Rīds un Ra�fords. Es ātri pastāstu par savu pieredzi filmu taisī�anā, to, ka pa�reizējā projektā iesaistīts tāds Natans Kolejs un ka uz da�ām dienām esmu ieradies Jamaikā izklaidēties. Lidma�īnā kompanjons piedzēries un izslēdzies, un ierodoties bija vajadzība pēc mediķu palīdzības. Neesmu par to dro�s, bet �ķiet, ka viņ� mēģinājis ievest mazliet narkotiku un somā iepakojis pistoli. Pēc nolai�anās izcēlās juceklis, un man pa to laiku izdevās aiziet. Ir divi iemesli, kāpēc man vajadzīgs Ra�fords. Pirmais un svarīgākais - viņam jāpārstāv mani un jāpasargā no ķezām, kādās es varētu būt iejaukts, otrkārt, jāpiezvana uz da�ām vietām un caur saviem kontaktiem jāuzzina, kas noticis ar Natanu un kādas apsūdzības pret viņu ir celtas. Vēlos, lai Ra�fords apmeklē Natanu cietumā un pasaka, ka es daru visu iespējamo, lai panāktu atbrīvo�anu.

lā nav problēma, Ra�fords apgalvo. Mēs vienojamies par honorāru, un es samaksāju to skaidrā naudā. Viņ� tūlīt sē�as pie telefona un zvana saviem kontaktiem muitā un policijā. Es nezinu, vai tā nav uzspēle, bet pazīstamu cilvēku viņam ir daudz. Pēc stundas es atvainojos un izeju uz ielas iedzert kādu bezalkoholisko dzērienu. Man atgrie�oties kabinetā, Ra�fords vēl runā pa telefonu un raksta piezīmju blokā.

Vestibilā zem trok�ņaina griestu ventilatora lasu �urnālu, kad parādās Ra�fords un apsē�as uz sekretāres galda. Situācija ir drūma, un viņ� groza galvu.

- Tavam draugam ir lielas nepatik�anas, - viņ� pavēsta. - Pirmām kārtām, viņ� mēģinājis iekļūt valstī ar viltotu pasi.

- Tie nav joki, Ra�. Es uzmanīgi klausos.

- Vai tu to zināji? - viņ� jautā.

- Protams, ne, - es atbildu. Es pieņemu, ka Ra�fords nekad nav nolīdzis privātu lidma�īnu un tāpēc nezina, kāda ir kārtība.

- Daudz sliktāk ir tas, - viņ� turpina, - ka viņ� slepus mēģinājis ievest pistoli un �etrus kilogramus kokaīna.

- �etrus kilogramus kokaīna, - es atkārtoju, izlikdamies tik �okēts, cik iespējams.

- Viņa sporta somā atrastas divas pirmās palīdzības paketes ar pulveri un maza pistole. Ir gan muļķis.

Es neticīgi grozu galvu.

- Viņ� ieminējās, ka, nokļuvis �eit, nopirks narkotikas, bet neteica, ka vedīs tās kontrabandā uz �ejieni.

- Cik labi tu pazīsti to d�entlmeni? - jautā Ra�fords.

- Es iepazinos ar viņu pirms nedēļas. Mēs neesam cie�i draugi. Es zinu, ka narkotiku dēļ Savienotajās Valstīs viņam biju�as nepatik�anas, ta�u nevarēju iedomāties, ka viņ� ir idiots.

- Tāds nu viņ� ir. Un nākamos divdesmit gadus dro�i vien pavadīs vienā no mūsu jaukajiem cietumiem.

- Divdesmit?!

- Piecus par kokaīnu, piecpadsmit par ieroci.

- Tas ir vājprāts. Kaut kas jādara, Ra�ford!

- Iespējas ir ierobe�otas, bet ļauj man izmantot tās, kuras man ir.

- Un kā ar mani? Vai ar mani viss kārtībā? Jāteic, ka muita manas somas pārbaudīja, un viss bija vislabākajā kārtībā. Es neesmu vainīgs kā līdzdalībnieks vai paziņa?

- Uz �o bridi nekā tamlīdzīga. Tomēr iesaku doties projām, tiklīdz tas iespējams.

- Es nevaru doties projām, neredzējis Natanu. Ziniet, palīdzēt �im cilvēkam ir mans pienākums.

- Neko lielu �ajā gadījumā viņam nevar līdzēt, Rīd. Viņa somā atrastas narkotikas un ierocis.

Dziļi iegrimis domās, es nervozi sāku staigāt pa mazo kabinetu. Brīdi vērojis mani, Ra�fords saka:

- Varbūt es dabū�u atļauju tikties ar misteru Koleju. Pazīstu zēnus no cietuma, man pastāvīgi iznāk ar viņiem tikties. Tu esi nolīdzis īsto advokātu, Rīd, tomēr saku vēlreiz, ka nezinu, ko �ajā gadījumā var darīt.

- Cik bie�i tu esi piedzīvojis, ka narkotiku dēļ apcietina amerikāņu tūristus?

Viņ� brīdi domā un atbild:

- Tas notiek visu laiku, bet ne tā kā �oreiz. Amerikāņus pieķer, izvedot narkotikas, nevis tās ievedot. Gadījums diezgan neparasts, ta�u būtiskākā nav apsūdzība par narkotikām. Mēs esam iecietīgi pret narkotikām, bet neiecietīgi pret iero�iem. Mums ir ļoti stingri likumi, īpa�i attiecībā uz vieglajiem iero�iem. Ko tas zēns domājis?

- To es nezinu.

- Atļauj tikties ar viņu.

- Man ari viņ� jāsatiek, Ra�ford. Pacenties noorganizēt tik�anos. Cietumā tev strādā draugi, pierunā viņus.

- Tas var maksāt naudu.

-Cik?

Ra�fords parausta plecus un saka:

- Nedaudz. Divdesmit zaļos.

- Sapratu.

- Tagad ļauj padomāt, ko es varu izdarīt.

Piloti zvana uz manu mobilo tālruni, bet es neatsaucos. Devains atstājis �etrus niknus balss pastus, visus apmēram vienādus: policija sagrābusi lidma�īnu, un piloti nedrīkst atstāt salu. Viņi apmetu�ies Hilton viesnīcā, bet prieka no tā nekāda. No biroja Reilijā uz viņiem brēc nelabā balsī, un visi uzdod jautājumus. Piloti dabū sutu par to, ka nosūtīju�i viltotas pases kopiju, un varbūt zaudēs darbu. Lidma�īnas īpa�nieks neskopojas ar draudiem un tā tālāk.

Raizēties par �iem cilvēkiem nav laika. Katrā ziņā cilvēks, kam pieder trīsdesmit miljonus dolāru vērta lidma�īna, izdomās, kā dabūt to atpakaļ.

Divos pēcpusdienā kopā ar Ra�fordu pametam viņa kabinetu, un desmit minūtes pavadām ceļā uz policijas departamentu. Pilsētas cietums ar to ir savienots. Viņ� novieto automa�īnu piepildītajā stāvlaukumā un pamāj uz zemo, ar dzeloņdrātīm dekorēto ēku ar plakanu jumtu un �aurām spraugām logu vietā. Mēs ejam pa gājēju ietvi, un Ra�fords laipni sasveicinās ar sargiem un die-niniekiem.

Pie durvīm viņ� sa�ukstas ar sargu, kuru acīmredzot pazīst. Cenzdamies nekrist acīs, es vēroju, kas notiek, un neredzu naudu pārejam no rokas rokā. Pie galda mēs parakstāmies uz lapas, kas turas mapē.

- Es pateicu, ka tu esi advokāts un strādā kopā ar mani, - viņ� pa�ukst, kamēr es uzrakstu vienu no saviem vārdiem. - Uzvedies kā advokāts.

Ja vien viņ� zinātu...

Ra�fords gaida garā, �aurā telpā, kurā advokāti tiekas ar klientu, ja vien policija to neizmanto citiem nolūkiem. Telpai nav gaisa kondicionētāja, un sajūta tāda kā saunā. Pēc da�ām minūtēm durvis atveras, un pa tām tiek iegrūsts Natans. Viņ� neprātīgām acīm paskatās uz Ra�fordu, pēc tam pagrie�as pret sargu, kas aiziet un aizver durvis. Natans lēnām apsē�as uz metāla sola un blen� uz Ra�fordu. Advokāts pabīda uz viņa pusi vizītkarti un saka:

- Es esmu Ra�fords Votlijs, advokāts. Jūsu draugs Rīds Banisters nolīga mani, lai es iepazīstos ar situāciju.

Natans paņem vizītkarti un piebīda solu tuvāk. Viņa kreisā acs ir pa pusei ciet un �oklis labā pusē uzpampis. Lūpu kaktiņos redzamas asinis.

- Kur ir Rīds? - viņ� jautā.

- Rīds ir tepat. Viņ� ir ļoti noraizējies un grib jūs redzēt. Vai ar jums viss kārtībā, mister Kolej? Jums uztūcis �oklis.

Natans skatās lielajā, apaļajā, melnajā sejā un mēģina izprast, ko viņam saka. Par angļu valodu nekas nebūtu sakāms, ta�u tai ir dīvains akcents. Viņ� vēlas �o cilvēku palabot un teikt, ka ir Kūlijs, nevis Kolejs, ta�u pilnīgi iespējams, ka �is cilvēks mēģina teikt Kūlijs, bet Jamaikā �is vārds skan pavisam citādi.

- Vai ar jums viss kārtībā, mister Kolej? - advokāts atkārto.

- Pēdējās divās stundās divas reizes esmu kāvies. Un abas reizes zaudējis. Jums jādabū mani no �ejienes ārā, mister... - Viņ� skatās vizītkartē, bet nevar saskatīt vārdus.

- Votlijs. Misters Votlijs.

- Ļoti labi, mister Votlij. Noticis liels pārpratums. Nezinu, kas noticis un kas sagājis grīstē, bet es neesmu vainīgs. Es neizmantoju viltotu pasi un nemēģināju slepus ievest narkotikas un ieroci. Kāds ielicis �īs mantas manā somā, vai to jūs saprotat? Tā patie�ām ir, un varu to apzvērēt uz bībeļu kaudzes. Es nelietoju narkotikas, tās nepārdodu, un man ne prātā nenāk �o mantu vest kontrabandā. Gribu parunāt ar Rīdu.

Varēja domāt, ka vārdus viņ� izspļauj caur sakostiem zobiem. Runājot viņ� berzē zodu.

-Jums ir salauzts �oklis? - jautā Ra�fords.

- Nezinu, neesmu ārsts.

- Es mēģinā�u dabūt ārstu un panākt, lai jūs pārvieto uz citu kameru.

- Tās visas ir vienādas - karstas, pārblīvētas un netīras. Kaut ko dariet, mister Votlij. Turklāt labi ātri. Es �eit neizdzīvo�u.

- Manuprāt, jūs jau esat pabijis cietumā.

- Vienkār�i man gadījās pavadīt da�us gadus federālā ieslodzījuma vietā, kuru nevar salīdzināt ar �ejieni. Es domāju, ka tur ir slikti. Te ir īsta elle. Kamerā piecpadsmit vīri, visi melni, izņemot mani, divas gultas un kaktā caurums �urā�anai. Nedz gaisa kondicionē�anas, nedz ēdiena. Lūdzu, mister Votlij, dariet kaut ko.

- Jums izvirzītas ļoti nopietnas apsūdzības, mister Kolej. Tiesa par �īm apsūdzībām var piespriest divdesmit gadus cietumā.

Natans noliec galvu un dziļi ievelk elpu.

- Es neizturē�u pat nedēļu.

- Esmu dro�s, ka varu panākt soda samazinā�anu, tomēr mazs tas nebūs. Un izcie�ams ne tādā pilsētas cietumā kā �is. Jūs nosūtīs uz kādu no mūsu reģionālajiem cietumiem, kur apstākļi ne vienmēr ir tik patīkami.

- Tādā gadījumā sakiet, uz ko es varu cerēt. Jums jāieskaidro tiesnesim vai vienalga kam, ka notikusi kļūda. Es esmu nevainīgs. Jums jāpanāk, lai kāds tam notic.

- Es mēģinā�u, mister Kolej. Ta�u sistēma iet savu gaitu, un Jamaikā par nelaimi lietas virzās uz priek�u lēni. Tiesa ieplānos jūsu pirmo parādī�anos tiesā pēc da�ām dienām un tad izvirzīs oficiālo apsūdzību.

- Bet kā ar dro�ības naudu? Vai es nevaru samaksāt dro�ības naudu un tikt no �ejienes ārā?

- Es patlaban risinu �o jautājumu ar dro�ības naudas galvotāju, ta�u neesmu optimists. Tiesa uzskatīs, ka tā ir riskanta lieta un jūs aizbēgsiet. Cik liela nauda ir jūsu rīcībā?

Natans nosprauslojas un papurina galvu.

- Nezinu. Kabatas portfelī man bija tūkstotis dolāru, ja tas kaut kur ir atrodams. Nauda pilnīgi dro�i ir nozudusi. Arī kabatā man bija pieci simti, un tie ir nozudu�i. Esmu aptīrīts pilnība. Mājās man ir da�i īpa�umi, bet nav nekā viegli realizējama. Neesmu bagāts cilvēks, mister Votlij. Esmu trīsdesmit divus gadus vecs biju�ais cietumnieks, kas iznācis no cietuma pirms se�iem mēne�iem. Manai ģimenei nepieder nekas.

- Var jau būt, bet tiesa novērtēs kokaīnu, tā redzēs privāto lidma�īnu un domās citādi.

- Kokaīns nav mans. Neesmu to nedz redzējis, nedz tam pieskāries. Tas man slepeni piespēlēts, vai jūs to saprotat, mister Votlij? Tāpat kā pistole.

- Es ticu jums, mister Kolej, bet tiesa, visticamāk, būs skeptiska. Tiesa �ādus apgalvojumus dzird katru dienu.

Natans lēni atvēra muti un paknibināja lūpu kaktiņā sakaltu�ās asinis. Viņ� acīmredzami bija �okā un juta sāpes.

Ra�fords piecēlās un sacīja:

- Palieciet sē�ot. Rīds ir tepat. Ja kāds kaut ko jautā, sakiet, ka viņ� ir viens no jūsu advokātiem.

^N/lan ienākot, Natana sadauzītā seja kļūst mazliet gai�āka. Apsē�os uz sola nepilnu trīs pēdu attālumā. Viņam gribas kliegt, ta�u viņ� zina, ka kāds klausās.

- Velns un elle, kas te notiek, Rīd? Vai vari to paskaidrot?

�ajā brīdī es uzvedos kā nobijies cilvēks, kas nezina, kas gaidāms

rit.

- Es nezinu, Natan, - es nervozi atbildu. - Neesmu arestēts, ta�u nedrīkstu pamest salu. �orīt pirmām kārtām sameklēju Ra�fordu Votliju, un mēs mēģinām saprast, kas par lietu. Atceros tikai to, ka mēs ātri pamatīgi piedzērāmies. Muļķīgi. Tā nu tas ir. Tu izslēdzies uz dīvāna, bet es tikko turējos kājās. Vienā brīdī viens no pilotiem pasauca uz kabīni un paskaidroja, ka laika apstākļu dēļ Maiami nevar mūs pieņemt. Viesuļvētras brīdinājumi, tropiskā vētra, situācija pagalam draņķīga. Maiami starptautiskā lidosta slēgta. Sistēma virzījās uz ziemeļiem, tāpēc mēs metām loku uz dienvidiem Kārību virzienā. Mēs riņķojām un riņķojām, un es patie�ām nevaru atcerēties visu, kas notika. Mēģināju tevi modināt, bet tu krāci.

- Es neatceros, kā izslēdzos, - saka Natans, plik�ķinādams sāpo�o zodu.

- Vai piedzēru�ais kādreiz atceras, kā izslēdzies? Nekad tas nenotiek. Tu biji piesūcies, vai ne? Tu jau biji dzēris ari pirms mūsu pacel�anās gaisā. Lai nu kā, bet vienā brīdī degviela tuvojās beigām, un mums vajadzēja nolaisties. Piloti saka, ka mūs nosūtīja uz Mon-tagobeju uzpildīties. Pēc tam vajadzēja lidot uz Maiami, kur laiks bija uzlabojies. Es dzēru kafiju galoniem un atceros lielāko daļu no visa, kas notika. Pēc nolai�anās kapteinis teica, lai paliekam lidma�īnā, ka mēs �ajā vietā uzkavēsimies tikai divdesmit minūtes. Pēc tam viņ� pateica, ka lidma�īnā grib ieskatīties imigrācijas dienests un muita. Mums lika atstāt lidma�īnu, bet tu esi komā un nevari pakustēties. Pulss tikko jūtams. Viņi izsauc ātro palīdzību, un viss saiet �ķērsām.

- Kas tas par joku ar viltoto pasi?

- Tā ir mana kļūda. Mēs parasti lidojam uz Maiami starptautisko lidostu, un bie�i tur prasa uzrādīt pasi, pat iek�zemes lidojumiem, īpa�i privātajās lidma�īnās. Es domāju, ka tam ir sakars ar narkotiku kariem astoņdesmitajos gados, kad daudzas privātās lidma�īnas izmantoja narkotiku karaļu un viņu svītu pārvadā�anai. Tagad, kad notiek kar� ar terorismu, grib redzēt pasi. Pasei nav jābūt obligāti, bet tā var izrādīties noderīga. Kolumbijas apgabalā es atradu vīru, kas par simt dolāriem uztaisa pasi vienā dienā, un palūdzu uztaisīt tādu tev, ja rastos vajadzība. Es nevarēju iedomāties, ka radīsies problēma.

Nabaga Natans nezina, kam ticēt. Man bija tā priek�rocība, ka mēnesi varēju sagatavoties. Viņu trieciens ķēra ātri un pamatīgi, un viņ� ir galīgā neizpratnē.

- Tici, Natan, viltotā pase ir pēdējais, par ko tev vajadzētu uztraukties.

- No kurienes uzradās kokaīns un pistole? - viņ� jautā.

- Policija, - es saku nevērīgi, bet ar pārliecību. - Tas nebiji tu un nebiju es, tāpēc aizdomās turamo saraksts saīsinās. Ra�fords izsakās, ka uz salas �ādi gadījumi nav nekas nedzirdēts. No Amerikas ierodas privāta lidma�īna ar pāris bagātniekiem - patie�ām bagātiem cilvēkiem, jo citādi viņi nelidinātos apkārt skaistā lidma�īnā. Viens no bagātajiem �vaukstiem ir tā piedzēries, ka nezina ne rīta, ne vakara. Piedzēries un izslēdzies. Tam, kas skaidrā, viņi liek izkāpt no lidma�īnas, pilotu uzmanību novēr� ar da�ādu papīru aizpildī�anu un piemērotā brīdī somā slepus ieliek narkotikas. Nekā sare�ģīta. Pēc da�ām stundām Jamaikas valdība oficiāli sagrābj lidma�īnu un narkotiku tirgoni arestē. �ādā reizē runa ir tikai par naudu, skaidru naudu.

Natans stāstīto cen�as apjēgt, skatīdamies uz savām kailajām kājām. Uz sārti oran�ā havajie�u krekla redzami asins traipi. Rokas saskrāpētas.

- Vai tu vari dabūt kaut ko ēdamu, Rīd? Es mirstu badā. Pusdienas bija pirms stundas, tik draņķīgas, ka grūti iedomāties, un, iekams paguvu apēst kumosu, viens no kameras biedriem nosprieda, ka viņam to vairāk vajag nekā man.

Es saku:

-Jūtu līdzi, Natan. Es noskaidro�u, vai Ra�fords var uzpirkt kādu no sargiem.

Viņ� nomurmina:

- Lūdzu.

- Vai tu gribi, lai piezvanu kādam uz mājām? - es jautāju.

Viņ� papurina galvu.

- Kam? Vienīgais cilvēks, kam es puslīdz ticu, ir mana bāra vadītājs, turklāt man �ķiet, ka viņ� zog. Esmu at�ķelts no savas ģimenes, kas tik un tā man nepalīdzētu. Kā viņi to var izdarīt? Neviens no viņiem pat nezina, kur Jamaika atrodas. Nezinu, vai es pats to atrastu kartē.

- Ra�fords domā, ka mani var apsūdzēt kā līdzzinātāju, tāpēc nav izslēgts, ka es tev �eit piebiedrojos.

Natans papurina galvu.

- Tu varētu izdzīvot, jo esi melns un labā formā. Kaulainam baltajam zēnam te nav izred�u. Tiklīdz ieeju kamerā, liela auguma stulbenis pasaka, ka viņam patīk manas Nike kurpes. Darīts.

Nākamais grib aizņemties mazliet naudas, un, tā kā naudas man nav, viņ� grib, lai apsolu to sagādāt labi drīz. Tāpēc izceļas pirmais kautiņ�, kurā piedalās vismaz trīs bandīti, kas klapē mani kā boksa maisu. Atceros, es dzirdēju sargu smejamies un kaut ko sakām par balto zēnu, kas neprot kauties. Mana vieta uz betona grīdas ir tie�i blakus tualetei, kas nav nekas vairāk kā vaļējs caurums, tāds kā pagalma atejā. Smaka tāda, ka no tās jārīstās un nāk virsū vēmiens. Ja pavirzos par collu vai divām, esmu jau cita teritorijā, un sākas kautiņ�. Gaisa kondicionē�anas nav, un karstums kā krāsnī. Piecpadsmit vīri mazā telpā, visi svīst, visi izsalku�i, neviens nespēj gulēt. Nevaru iedomāties nākamo nakti. Lūdzu, Rīd, dabū mani no �ejienes ārā.

- Es pamēģinā�u, Natan, bet ir liela varbūtība, ka tie zeļļi var piesiet lietu arī man.

- Vienkār�i dari kaut ko. Lūdzu!

- Saproti, Natan, pie visa es esmu vainīgs. �obrīd tam vairs nav nozīmes, bet es nevarēju zināt, ka ielidosim vētrā. Tiem stulbajiem pilotiem vajadzēja mūs brīdināt par laika apstākļiem, kamēr vēl nebijām izlidoju�i, vai arī viņiem vajadzēja nolaisties kaut kur Savienoto Valstu teritorijā, vai arī viņiem vajadzēja iepildīt lidma�īnā vairāk degvielas. Atgriezu�ies mājās, mēs iesūdzēsim tos nejēgas tiesā, labi?

- Kā vēlies.

- Natan, es darī�u visu, kas manos spēkos, lai dabūtu tevi no �ejienes ārā, ta�u arī es esmu uz strīpas. Jautājums ir par naudu. Notiku�ais nav nekas vairāk kā izspie�ana. Bariņ� policistu, kas zina, kā �ī spēlīte spēlējama, grib sagrābties naudu. Lai velns viņus rauj, bet spēles noteikumus nosaka viņi. Ra�fords izsakās, ka viņi noslauks lidma�īnas īpa�nieku un iebāzīs kabatā smuku kukuli. Viņi pametīs kaulu uz mūsu pusi un paskatīsies, cik naudas pa abiem varam sagrabināt. Tagad �iem zināms, ka mums ir advokāts, un viņ� domā, ka jau drīz ar mums varēs sazināties. Policisti cen�as īstenot savas mazās kukuļo�anas shēmas, kamēr lieta nav nonākusi tiesā. Tiesā izvirza oficiālu apsūdzību, un tad viss jau ir tiesne�u rokās. Vai tu to saproti, Natan?

- Domāju gan. Vienkār�i nespēju tam noticēt, Rīd. Vakar �ajā laikā es biju savā bārā, kopā ar �iku meiteni iedzēru alu, lielījos, ka lidoju uz Maiami pavadīt nedēļas nogali. Paskaties uz mani tagad -esmu iemests netīrā cietuma kamerā kopā ar jamaikie�u bandu, kas stāv rindā, lai mani izdrāztu. Tev taisnība, Rīd, tu esi pie visa vainīgs. Tu un tava smieklīgā filma. Nevajadzēja tevi uzklausīt.

- Man ļoti �ēl, ka tā noticis, Natan. Tici, patie�ām �ēl.

- Tā tam vajadzētu būt. Dari kaut ko, Rīd, un labi ātri. Ilgāk es te nevaru izturēt.

rva�fords aizved mani uz viesnīcu un pēdējā brīdī laipni uzaicina vakariņās. Ra�fords izsakās, ka viņa sieva ir lieliska pavāre un tik pieredzēju�a kinocilvēka uzņem�ana savā mājā viņiem sagādās prieku. Kaut arī piedāvājums ir vilino�s, galvenokārt tāpēc, ka nākamās astoņpadsmit stundas nav nekā darāma, es atsakos, neveikli aizbildinoties ar sliktu pa�sajūtu un nepiecie�amību izgulēties. Es dzīvoju melos, un vismazāk ilgojos pēc garām runām pie vakariņu galda par savu dzīvi, darbu un pagātni. Man ir aizdomas, ka pa pēdām man sekos nopietni vīri, meklēdami pavedienus, un nejau�i izmests vārds var būt liktenīgs.

Ir jūlijs, tūristu sezona beigusies, viesnīcā rosība nav jūtama. Tepat ir neliels baseins un zem nojumes bārs, un es pavadu pēcpusdienu, lasīdams Voltera Moslija romānu un dzerdams Red Stripe alu.

Sestdienas vakarā septiņos Vanesa nolai�as Roanokā. Viņa ir pārgurusi, ta�u �oreiz jāiztiek bez atpūtas. Pēdējo �etrdesmit astoņu stundu laikā viņa braukusi no Redfordas uz Kolumbijas apgabalu, tad uz Roanoku, no Roanokas lidojusi uz Jamaiku un atpakaļ caur �ar-lotu, Atlantu un Maiami. Ja neskaita trīs stundas gultā Montegobejā un nosnau�anos lidma�īnās, viņa nav gulējusi.

Viņa iziet no termināļa ar mazu rokas somu un kādu brīdi meklē savu automa�īnu. Viņa kā vienmēr pamana ap sevi visu un visus. Mēs neesam pārliecināti, vai viņai kāds seko, tomēr �ajā mūsu projekta fazē ne uz ko pilnībā nepaļaujamies. No lidostas viņa pārbrauc pāri �osejai un noīrē istabu Holiday Inn viesnīcā.

Vakariņas viņa pasūta numurā un paēd pie loga, raudzīdamās saulrietā. Desmitos vakarā viņa piezvana man, un mums ir īsa,

�ifrēta saruna. Mēs izmantojam tre�o vai ceturto priek�apmaksas telefonu, ticamība, ka kāds noklausās, ir pavisam maza, tomēr mēs neriskējam. Es beidzu sarunu ar vienkār�u �Turpini kā plānots�.

Viņa atgrie�as lidostā uz galveno termināli un novieto savu automa�īnu blakus Natana pikapam. Ir vēls sestdienas vakars, privātās gaisa satiksmes nav, tuk�ajā stāvlaukumā kustība nenotiek. Viņa uzvelk plānus ādas cimdus un ar Natana atslēgām atslēdz viņa automa�īnas durvis un aizbrauc. Vanesai �is ir pirmais brauciens ar tādu transportlīdzekli, bet viņa daudz par to nebēdā. Mazliet tālāk pa ceļu viņa piestāj ātrās ēdinā�anas stāvlaukumā, lai noregulētu sēdekli un spoguļus. Pēdējos piecus gadus viņa braukusi ar mazu japāņu modeli, tāpēc uzlabojumi pārsteidz un �ķiet nepierasti. Nekādā ziņā mēs nevaram atļauties sīku sadursmi un mirgojo�as zilās bākugunis. Beidzot viņa nokļūst uz 51. automaģistrāles un brauc uz dienvidiem, uz Redfordu Vird�īnijā.

Ir gandrīz pusnakts, kad Vanesa pamet valsts �oseju un nogrie�as pa lauku ceļu uz Natana māju. Ar ātrumu piecpadsmit jūd�u stundā un praktiski bez trok�ņa viņa pabrauc garām dubultplatuma treileram, kurā dzīvo Natana tuvākais kaimiņ�. Savā ma�īnā viņa braukusi pa �o ceļu desmitiem rei�u un apkārtni pazīst. Ceļ� izlokās garām Natana mājai un cauri ganībām, iekams paiet garām citai mājai gandrīz divas jūdzes dziļāk laukos. Tālāk asfaltu nomaina grants, pēc tam zemesceļ�. �eit nav satiksmes, jo iedzīvotāju ir pavisam maz. �ķiet dīvaini, ka trīsdesmit gadus vecs vecpuisis dzīvo�anai izvēlējies tik nomaļu vietu.

Vanesa apstādina automa�īnu uz piebraucamā ceļa un ieklausās. Natana dzeltenais labradors rej sētas puses pagalmā lielā ie�ogojumā ar glītu, mazu būdu, kur noslēpties no lietus. Ja neskaita suņa rejas, citu skaņu nav. Tumsu mazliet kliedē vāj�, dzeltens apgaismojums virs lieveņa. Vanesai kabatā ir deviņu milimetru Glock pistole, un viņa domā, ka prot to izmantot. Viņa iet apkārt mājai, uzmanīgi sperot soļus, un ieklausās. Suns rej skaļāk, bet neviens, izņemot Vanesu, suni nedzird. Pie sētas puses durvīm viņa sāk mēģināt atslēgas. Pirmās trīs neslēdz nedz slēdzeni, nedz aizbīdni, ta�u ceturtā un piektā ir īsti vietā. Viņa ievelk elpu un atgrū� durvis vaļā. Nedz sirēnu, nedz traki piksto�u signālu. Pirms piecām dienām pirmās filmē�anas laikā viņa bija izgājusi pa �im pa�ām durvīm un redzējusi aizbīdņus, ta�u apsardzes sistēmu nebija manījusi.

Tikusi iek�telpās, Vanesa novelk ādas cimdus un uzvelk vienreizējas lieto�anas lateksa cimdus. Viņa grib pārbaudīt māju collu pa collai, tāpēc nedrīkst atstāt nevienu nospiedumu. Ātri pārvietodamās, viņa ieslēdz gaismas, novelk uz leju �alūzijas un ieslēdz gaisa kondicionētāju. �I ir lēta īres māja, kuru noīrējis neprecējies pāķis, kas pēdējos piecus gadus pavadījis cietumā, tāpēc ar mēbelēm un interjera rotājumu ir trūcīgi. Te ir da�as mēbeles un obligātais liel-izmēra televizors, da�iem logiem priek�ā palagi. Virtuves izlietnē sakrauti netīrie trauki, bet uz vannas istabas grīdas - netīrās drēbes. Viesu guļamistabā glabājas krāmi. Lamatās nekustīgi guļ divas peles ar divās daļās sa�ķeltu kaklu.

Viņa sāk ar Natana guļamistabu, pārbaudīdama visas kumodes atvilktnes. Nekā. Viņa paskatās zem gultas, arī zem matra�a. Viņa pārbauda katru nekārtīgi piebāztā skapja collu. Mājas pamatā ir parastais koka rāmis, nevis betona plāksne, un dēļu grīda zem katra soļa viegli ieliecas. Viņa izklauvē grīdu, meklēdama tuk�u skaņu, kas liecinātu par slēptuvi.

Man ir aizdomas, ka Natans ir noslēpis savu laupījumu kaut kur mājā, bet ne galvenajās istabās. Neraugoties uz to, mums jāpārbauda viss. Ja viņ� ir gudrs, kas būtu pārspīlējums, viņ� laupījumu būs sadalījis un izmanto vairāk nekā vienu slēptuvi.

Pēc guļamistabas Vanesa pārbauda visas istabas, ejot ar likumu beigtajām pelēm. Pusvienos viņa sāk izslēgt gaismas, it kā Natans pēc darba ietu atpūsties. Viņa izstaigā istabu pēc istabas, pārbaudīdama katru kaktu, katru dēli, katru iedobumu. Nekas nepaslīd garām neapgriezts un nepārbaudīts. Tās var būt sienas, grīdas, griesti, meklētais var būt aprakts pagalmā vai nobēdzināts Bombay seifā.

Piebāztajam pagrabstāvam ir septiņas pēdas augsti griesti, nekrāsotas izded�u bloku sienas, gaisa kondicionētāja nav. Pavadījusi tajā stundu, Vanesa ir nosvīdusi slapja un pārāk nogurusi, lai turpinātu. Divos nakti viņa atlai�as kabinetā uz dīvāna un aizmieg ar roku uz pistoles maksts.

J3. sestdienā Ra�fords nejuta lielu vēlē�anos strādāt, tad svētdienā viņ� uzvedās gandrīz kareivīgi, ta�u es nedevu izvēles iespēju. Lūdzos, līdz viņ� piekrita pavadīt mani uz cietumu paraustīt tās pa�as aukliņas, kas bija raustītas iepriek�ējā dienā. Lai viss ietu raitāk, es iedevu viņam simts dolāru banknoti.

Mēs ierodamies pie cietuma tie�i pirms deviņiem, un pēc piecpadsmit minūtēm es un Natans esam divatā tajā pa�ā istabā, kur bijām iepriek�ējā dienā. Skaidri redzams, ka viņ� ir smagi savainots, un es nevaru saprast, cik ilgi sargi pieļaus tādu vardarbību. Uz sejas visur sasitumi, vaļējas rētas un sakaltu�as asinis. Uztūkusī aug�lūpa padegunē groteski izspiedu�ies uz priek�u. Kreisā acs pavisam ciet, bet labā sarkana un uztūkusi. Viens priek�zobs pazudis. Nav vairs apgraizīto d�insu un stilīgā havajie�u krekla, to vietā ir netīrs un sakaltu�ām asinīm notriepts balts kombinezons.

Mēs abi paliecamies uz priek�u tā, ka starp mums ir tikai da�as collas.

- Palīdzi man, - viņ� izmoka caur asarām.

-Jaunākās ziņas ir tādas, - es ierunājos, - ka tie afēristi pieprasa miljonu no lidma�īnas īpa�nieka, un viņ� ir gatavs maksāt. Tātad tie nelie�i dabūs viņa naudu. Par tevi viņi grib pusmiljonu zaļo. Man nekāda apsūdzība netiek izvirzīta, tā tas ir �orīt. No tevis grib pusmiljonu zaļo. Caur Ra�fordu paskaidroju, ka nevienam no mums nav tādas naudas. Es skaidroju, ka mēs esam tikai lidma�īnas pasa�ieri, neesam bagāti un tā tālāk. Jamaikie�i tam netic. �ā vai tā, tāda ir �ī brī�a situācija.

Natans saviebjas, it kā elpo�ana sagādātu grūtības. Seja izskatās tik slikti, ka es negribētu redzēt visu augumu. Iedomājos to ļaunāko, tāpēc nejautāju, kas noticis.

Viņ� novaidas un saka:

- Vai tu vari nokļūt atpakaļ Savienotajās Valstīs, Rīd?

Balss viņam ir vāja un sēco�a, pat tā ir ievainota.

- Es domāju, ka jā. Ra�fords ari tā domā. Tikai naudas man nav daudz, Natan.

Viņ� sarauc pieri, ievaidas vēlreiz un sāk izskatīties kā uz raudā�anu vai ģīb�anu.

- Rīd, uzklausi mani. Nauda man ir, daudz naudas.

Es cie�i skatos viņam acīs, vismaz labajā, jo kreisā ir ciet. �is ir liktenīgais bridis, kura dēļ tika radīts viss cits. Bez tā viss projekts būtu gigantisks fiasko, draņķīga spēle, kas iedve� �ausmas.

- Cik? - es jautāju, kad viņ� apklust. Neko vairāk viņ� negrib teikt, ta�u nav izvēles.

- Pietiekami daudz, lai mani dabūtu no �ejienes ārā.

- Pusmiljons dolāru, Natan?

- Pusmiljons un vairāk. Mums jābūt partneriem, Rīd. Tikai es un tu. Es pateik�u, kur nauda atrodas, tu to paņemsi, izdabūsi mani no �ejienes ārā, un mēs būsim partneri. Tikai tev jādod man godavārds, Rīd. Man tev jāuzticas.

- Pagaidi, Natan, - es saku, atraudamies nostāk un paceldams uz aug�u abas plaukstas. - Tu ceri, ka es do�os no �ejienes projām uz mājām un atgriezī�os ar maisu naudas, lai uzpirktu Jamaikas policiju? Vai tu nejoko?

- Lūdzu, Rīd. Man nav neviena cita. Nevienam uz mājām es nevaru zvanīt. Neviens cits nesapratīs, kas �eit notiek. Tev tas jāizdara, Rīd. Lūdzu. No tā atkarīga mana dzīvība. Te es nevaru izdzīvot. Paskaties uz mani. Lūdzu, Rīd. Izdari, ko lūdzu, dabū mani no �ejienes ārā, un tu būsi bagāts cilvēks.

Es atvirzos vēl tālāk, it kā viņ� būtu slims ar lipīgu slimību. Viņ� lūdzas:

- Padomā, Rīd. Tu ievilki mani �ajā ķezā, tagad dabū no tās ārā.

- Būtu labi, ja tu varētu pateikt, kā uztaisīji tādu naudu.

- Es neuztaisīju naudu. Es to nozagu.

Tas mani nepārsteidz.

- Narkotiku nauda? - es jautāju, kaut zinu atbildi.

- Nē, nē, nē. Vai mēs esam partneri, Rīd?

- Es nezinu, Natan. �aubos, vai gribu nodarboties ar Jamaikas policijas uzpirk�anu. Kas notiks, ja mani arestēs? Man tas var beigties tāpat kā tev.

- Tādā gadījumā neatgriezies �eit. Atsūti naudu Ra�fordam, un lai viņ� to nodod. Tu vari izdomāt, kā tas izdarāms, Rīd. Tu esi gudrs cilvēks.

Es paloku galvu, it kā man patiktu viņa domu gājiens.

- Kur ir nauda, Natan?

- Vai mēs esam partneri, Rīd? Pusi uz pusi, tikai es un tu?

- Labi jau labi, tikai es negribu riskēt ar cietumu, vai to tu saproti?

- Saprotu.

Iestājas klusuma brīdis, kura laikā mēs pētām viens otru. Viņ� smagi elpo, un katrs vārds skan sāpīgi. Lēnām viņ� pastiepj labo roku; tā ir uzpampusi un saskrāpēta.

- Partneri, Rīd? - viņ� lūdzas. Es lēni paspie�u roku, un viņ� saviebjas. Varbūt roka ir lauzta.

- Kur ir nauda? - es jautāju.

- Tā ir manā mājā, - viņ� saka lēni un negribīgi, it kā izpaustu mū�a lielāko noslēpumu. - Tu esi tur bijis. Pagalmā ir �ķūnis mantu glabā�anai, pilns ar krāmiem. Tam ir koka grīda, un tajā pa labi zem veca, salūzu�a Sears zāles pļāvēja ir lūka. Tā nav ieraugāma, kamēr nepārvieto zāles pļāvēju un da�us krāmus turpat blakus. Uzmanies no �ūskām - tur dzīvo pāris karalisko kobru. Atver lūku, un tur būs bronzas zārciņ�. - Viņ� elpo smagi un ir stipri nosvīdis. Fiziskās sāpes ir acīmredzamas, moko�as sāpes sagādā arī tas, ka jāatklāj ārkārtīgi svarīgs noslēpums.

- Zārciņ�? - es neticīgi jautāju.

- Jā, bērna zārciņ�. Aizvērts un noslēgts, gaisa un ūdens dro�s. �aurajā galā ir noslēpta atslēga. To paceļot, atbrīvojas bultas, un zārku var atvērt.

- Kas tur ir iek�ā?

- Ar līmlenti aptītas cigāru kastes. Manuprāt, astoņpadsmit.

- Tu esi noslēpis naudu cigāru kastēs?

- Tā nav nauda, Rīd, - viņ� saka un pieliecas tuvāk. - Tas ir zelts.

Esmu tik apstulbis, ka nespēju parunāt, tāpēc viņ� turpina gandrīz �ukstus.

- Ministienī�i, katrs desmit unces smags, tik tīri, kādi jebkad pasaulē izrakti. Apmēram domino kauliņa lielumā. Tie ir skaisti, Rīd, vienkār�i skaisti.

Es ilgi neticīgi raugos viņā un saku:

- Labi, lai cik tas grūti, es atsakos no vēlē�anās uzdot virkni acīmredzamu jautājumu. Tātad paredzēts, ka es steidzos uz mājām, izņemu zeltu no zārciņa, padzenu da�as �ūskas, kaut kādā veidā sameklēju dīleri, kas apmaina zeltu pret naudu, pēc tam izdomāju, kā slepus ievest Jamaikā pusmiljonu dolāru, kur tie jāizdala da�iem blēdīgiem muitas aģentiem un policijai, kas pēc tam tevi atbrīvos. Tā ir visai prāva summa, Natan.

- Tā ir. Un pasteidzies, norunāts?

- Man liekas, tu neesi pie pilna prāta.

- Mēs apmainījāmies ar rokas spiedienu. Mēs esam partneri, Rīd. Izdomā, kā to visu izdarīt, un tu būsi bagāts cilvēks.

- Par cik domino kauliņiem ir runa?

- Pieci līdz se�i simti.

- Kāda patlaban ir zelta vērtība?

- Pirms divām dienām unci zelta pārdeva par pusotru tūkstoti dolāru.

Es parēķinu un saku:

- Tas ir septiņarpus līdz astoņi miljoni dolāru.

Natans pamāj ar galvu. Nav nevienas mū�a dienas, kad, skatoties cenu svārstības, viņ� nebūtu izdarījis �os aprēķinus.

A4!an aiz muguras pie durvīm atskan skaļ� klauvējiens, un parādās viens no cietumsargiem.

- Laiks beidzies, - viņ� nosaka un nozūd.

- Tas varbūt būs viens no muļķīgākajiem pasākumiem, kādā jebkad savā mū�ā esmu piedalījies, - es saku.

- Bet varbūt viens no gudrākajiem, - Natans atbild. - Tikai, lūdzu, pasteidzies, Rīd. Es neizturē�u ilgi.

Mēs paspie�am viens otram roku un atvadāmies. Mans pēdējais vizuālais Natana tēls ir mazs, salauzts cilvēks, kas, pārvarot sāpes, mēģina piecelties. Mēs ar Ra�fordu steidzamies projām. Viņ� izlai� mani pie viesnīcas, un es skrienu uz savu istabu zvanīt Vanesai.

Viņa ir bēniņos, kur gandrīz piecdesmit grādu karstumā pārskata vecas kartona kastes un salauztas mēbeles.

- īstā vieta nav tur, - es paziņoju. - Tā ir ārā, mantu glabājamā �ķūnī.

- Pagaidi, - Vanesa saka, rāpdamās lejā pa salokāmajām kāpnēm. - Vai viņ� tev pateica? - viņa jautā starp elpas vilcieniem.

-Jā-

- Te kāds ir, - viņa saka, un telefonā es dzirdu skaļu durvju zvanu. Gaitenī Vanesa pieliecas un paņem rokā pistoli. - Es tūlīt tev atzvanī�u, - viņa no�ukst telefonā un sarunu pārtrauc.

Ir vēls svētdienas rīts. Natana pikaps stāv uz piebraucamā ceļa. Pieņemot, ka draugi zina, ka nedēļas nogalē viņ� aizbraucis, pikaps var radīt jautājumus. Durvju zvans ieskanas vēlreiz, kāds sāk dauzīt ieejas durvis un pēc brītiņa nokliedzas:

- Natan, tu esi mājās? Atver!

Vanesa saraujas, bet nekustas. Durvju dauzī�ana turpinās. Drīz pie aizmugures durvīm klauvē kāds cits un sauc Natanu. Viņi ir vismaz divi, balsis pieder jauniem vīrie�iem, katrā ziņā Natana draugiem, kas kaut kāda iemesls dēļ te piestāju�i. Nekas neliecina, ka viņi varētu braukt projām. Viens no viņiem pieklauvē pie guļamistabas loga, bet iek�ā nevar ieskatīties. Vanesa iesprūk vannas istabā un noslauka seju. Elpa smaga, viņa no bailēm trīc.

Vīri ārā klaudzina, kliedz un drīz izdomās, ka ar Natanu kaut kas ir noticis. Viņi izspers durvis. Vanesa instinktīvi izģērbjas līdz bikini biksītēm, noslauka no auguma sviedrus, pistoli noliek blakus vannas istabas izlietnei un dodas pie ieejas durvīm. Viņa atver durvis līdz galam, un jaunais cilvēks piedzīvo visnegaidītāko sagaidī�anu.

Vanesas brūnās krūtis ir lielas un stingras; augums vingrs un veselīgs. Vīrie�a acis noslīd no krūtīm uz biksītēm, kas atklāj skatienam tik daudz miesas, cik iespējams, bet tad viņ� attopas. Vanesa uzsmaida un saka:

- Varbūt Natans �obrīd ir aizņemts.

- Ak, - vīrietis nosaka. - Atvainojiet.

Viņi stāv katrs savā priek�kara durvju pusē, un nedz viens, nedz otrs nesteidzas aiziet. Vīrietis pāri plecam uzsauc:

- Ei, Tomij, panāc �urp.

Tomijs atsteidzas pie ieejas durvīm un netic savām acīm.

Vanesa saka:

- Paklausieties, zēni, vai tie�ām mēs nevaram �eit pabūt vieni? Natans ir du�ā, un mums vēl viss nav galā. Ko lai viņam saku, kas bija iegriezies?

�ajā brīdī Vanesa attopas, ka aizmirsusi novilkt no rokām lateksa cimdus. Sarkanas biksītes, zilgani cimdi.

Nedz viens, nedz otrs nespēj atraut acis no viņas krūtīm. Viens saka:

- Gregs un Tomijs. Mēs tā kā braucām �eit garām.

Abus apbūris viņas kailums un samulsināju�i cimdi rokās. Ko gan �ī mei�a dara ar viņu �omu?

- Es labprāt to viņam pateik�u, - Vanesa veltī pui�iem burvīgu smaidu un aizver durvis. Viņa noskatās pa logu, kā ar atkāru�os �okli abi apjuku�i atkāpjas. Tiku�i līdz savam pikapam, viņi iekāpj, sāk smieties un nozūd no piebraucamā ceļa.

Kad pikaps ir aizbraucis, Vanesa sataisa ūdeni ar ledu un brīdi sē� virtuvē pie galda. Viņa ir izsista no sliedēm un gatava sabrukt, ta�u nevar to atļauties. �ī māja ir noriebusies, radu�ās nopietnas �aubas par visu projektu, ta�u apstāties nevar.

Braucot taksometrā aizmugures sēdeklī uz lidostu, es pamanu, ka man zvana. Esmu pavadījis pēdējās piecpadsmit minūtes, iztēlodamies visda�ādākos skatus un konfliktus Natana mājā, no kuriem neviens nebeidzas labi.

- Vai ar tevi viss kārtībā? - es jautāju.

- Jā. Tikai pāris nejēgu te meklēja Natanu. Es atbrīvojos no viņiem.

-Kā?

- Pastāstī�u vēlāk.

- Vai viņi tevi redzēja?

- Ak jā. Tas bija kolosāli. Ar mani viss kārtībā. Kur jāmeklē?

- �ķūnītī aiz mājas, kur glabā mantas. Es palik�u pie telefona.

- Labi.

Vanesa pārbauda piebraucamo ceļu vēlreiz, vai neieraudzīs uz tā vēl kādus ciemiņus, un pa sētas puses durvīm steidzas uz mantu glabājamo �ķūni. Suns rūc un rej kā traks, un Jamaikā tas ir labi dzirdams.

Nevaru saņemties, lai brīdinātu viņu par �ūskām, tāpēc klusībā lūdzos, kaut viņa tās nesastaptu. Jau rakā�anās pa nekārtīgu �ķūni nav diez cik patīkama; iemet tajā vēl �ūskas, un Vanesa var zaudēt savaldību un nozust. Ieejot �ķūnī, viņa raksturo tā iek�pusi. Tur ir kā krāsnī. Es nododu Natana instrukcijas, un mēs beidzam sarunu. Viņai vajadzēs abas rokas.

Viņa pārvieto divas tuk�as krāsas �ķīdinātāja kannas, pasper malā d�utas maisu, aizgrū� Sears zāles pļāvēju tik tālu, cik iespējams, paceļ finiera plāksni un atrod virves rokturi. Tas ir iesprūdis, tāpēc viņa velk stiprāk un stiprāk, līdz lūka atveras. Lūkai nav eņģu, tāpēc tā atraujas no grīdas un atkrīt pret sienu. Zem tās, kā bija teikts, ir ar zemi apbiris bronzas zārks, ne vairāk kā �etras pēdas gar�. Vanesa skatās uz to ar �ausmām, it kā būtu atradusi nelaimīga bērna līķi. Tikai nav laika bailēm un pārdomām, nav laika pajautāt, pie joda, ko es �ajā vietā daru!

Viņa mēģina zārku pacelt, bet tas ir pārāk smags. Viņa atrod atslēgu, pagrie�, un vāka virsējā puse lēnām atveras. Par laimi, zārkā nav miru�a mazuļa. Ne uz to pusi. Vanesa uz brīdi apstājas, lai nopētītu nelielu koka cigāru kastu kolekciju, kuras visas aptītas ar sudrabainu līmlenti un kuru lielākā daļa salikta rindās. No pieres pil sviedri, un Vanesa mēģina tos noslaucīt ar delmu. Viņa uzmanīgi izņem vienu kastīti un iziet ārā ozola paēnā. Viņa paskatās visapkārt, bet neredz nevienu, ja neskaita suni, kas noguris no rie�anas un rūk�anas. Vanesa notin līmlenti, atver kasti un lēnām noņem salocītu avī�u kārtu.

Ministienī�i. Mazi ķieģelī�i. Domino kauliņi. Viss zārks ir pilns ar tiem. Miljoni un miljoni.

Viņa paņem vienu un pārbauda. Nevainojams taisnstūris, nepilnu puscollu biezs ar maliņu, kas uzglabājot ļauj tos sakraut kaudzītē. Priek�pusē iespiests: �10 unces�. Zem tā: �99,9 %�. Un tas ir viss - nav nedz bankas nosaukuma, nedz kādu norā�u, no kurienes vai no kuras raktuves tas nācis. Nav arī reģistrācijas numura.

Izmantodams priek�apmaksas kredītkarti, samaksāju trīssimt dolāru par lidojumu ar Air Jamaica uz Sanhuānu Puertoriko. Lidma�īna izlido pēc stundas, tāpēc es sameklēju solu netālu no sava reisa vārtiem un kavēju laiku, blenzdams uz mobilo tālruni. Nav ilgi jāgaida, līdz tas izgaismojas un novibrē.

Vanesa saka:

- Viņ� nemelo.

- Pastāsti.

- Labprāt, mazulīt. Mums tagad pieder astoņpadsmit cigāru kastes, pilnas ar lieliskiem zelta ministieņiem, neesmu vēl izskaitījusi, bet tur jābūt vismaz pieciem simtiem.

Es dziļi ieelpoju, un man gribas raudāt. �is projekts bija uz rasējamā dēļa vairāk nekā divus gadus, un laika lielāko daļu veiksmīgs iznākums bija paredzams ne vairāk kā viens pret tūkstoti. Virknei vāji saistītu notikumu vajadzēja perfekti ieņemt savu vietu. Mēs vēl neesam fini�a taisnē, bet tuvojamies mājām. Es sao�u kūts smaku.

- Pieci līdz se�i simti, - es saku. - Tā saka mūsu zēns.

- Viņ� ir pelnījis tiesības uz uzticē�anos. Kur tu esi?

- Lidostā. Esmu nopircis biļeti, izgājis cauri muitai un stundas laikā iekāp�u lidma�īnā. Pagaidām problēmu nav. Kur esi tu?

- Es dodos projām no tās izgāztuves. Esmu labi uzkrāvusies un visu nolikusi atpakaļ vietā. Māja ir aizslēgta.

- Nebēdā par māju. Viņ� to nekad vairs neredzēs.

- Es zinu, tāpēc noliku sunim veselu maisu ar barību. Varbūt kāds par viņu painteresēsies.

- Taisies prom no tās vietas.

- Es jau to daru.

- Rīkojies pēc plāna, un es tev piezvanī�u, kad varē�u.

Ir svētdienas, divdesmit ceturtā jūlija rīts, un pulkstenis drīz būs vienpadsmit. Diena karsta, debesis skaidras un satiksme Red-fordas tuvumā viegla. Vanesa grib izvairīties no vēl kāda, kas var pazīt Natana pikapu un kļūt aizdomīgs. Viņa brauc uz ziemeļiem, uz automaģistrāli, garām Roanokai uz �enando ielejas sirdi, brauc tik uzmanīgi, cik vien iespējams, spidometra bultiņa apstājusies pie septiņdesmit jūdzēm stundā, un joslas maina, iepriek� brīdinot ar pagrieziena rādītājā signālu. Skatī�anās atpakaļskata spogulī jau kļuvusi par ieradumu, un viņa neizlai� no skatiena citus transportlīdzekļus, lai izvairītos no jebkuras sadursmes iespējas. Pasa�iera pusē uz grīdas un uz blakussēdekļa vārda tie�ā nozīmē atrodas bagātība zeltā - bagātība neiezīmētos un neizsekojamos zelta lietņos, kas tikko nozagti no zagļa, kur� tos nozadzis no blē�a, kas savukārt tos dabūjis no bandītu bandas. Kā lai izskaidro �ādu dārgā metāla daudzumu ziņkārīgam policistam? Viņa to nevar, tāpēc brauc tik nevainojami, cik spēj, bet smagie astoņpadsmit riteņu vilcēji drā�as garām pa kreiso joslu.

Vanesa nogrie�as no maģistrāles pie mazas pilsētiņas un braukā pa to, līdz atrod lētu veikalu, kur visu pārdod par dolāru. Transparents pāri priek�ējiem logiem reklamē pirmsskolas īpa�ās atlaides. Viņa novieto automa�īnu netālu no ieejas un cigāru kastēm uzklāj no Natana paņemto netīro segu. Glock pistoli viņa paliek zem segas stūra sev blakus un nopēta stāvlaukumu. Svētdienas rītā tas ir gandrīz tuk�s. Vanesa dziļi ieelpo, izkāpj, aizslēdz pikapu un iesteidzas veikalā. Nepaiet ne desmit minūtes, kad viņa ir nopirkusi desmit bērnu mugursomas, visas ar Tuksne�a Vētras maskē�anās motīvu. Viņa samaksā skaidrā naudā un neatbild uz kasieres dzēlību par daudzajiem bērniem, kas atkal jāsūta uz skolu.

Salikusi pirkumu pikapa kabīnē, viņa atgrie�as uz automaģistrāles. Pēc stundas netālu no Stentonas Vird�inijā viņa atrod smago automa�īnu stāvvietu un apstājas blakus lielajām kravas automa�īnām. Pārliecinājusies, ka neviens neskatās, cigāru kastes ātri pārceļo uz mugursomām, divas atstājot brīvas.

Viņa uzpilda degvielu, ātrās ēdinā�anas restorānā papusdieno un novelk laiku, braukājot �urpu turpu pa 81. automaģistrāli no Merilendas ziemeļos līdz Roanokai dienvidos. Stundas velkas lēni. Nolikt automa�īnu stāvlaukumā un pamest lielo laimestu nevar. Tas jāsargā pastāvīgi, un tā, gaidīdama tumsu, viņa vada laiku transporta plūsmā.

Es staigāju pa cilvēku pilno un mitro Sanhuanas lidostu un gaidu lidsabiedrības Delta reisu uz Atlantu. Biļete nopirkta uz Mal-kolma Banistera vārda, un viņa vecā pase lieti noderēja. Tās termiņ� beigsies pēc �etriem mēne�iem. Pēdējo reizi tā tika izmantota, kad mēs ar Daionu lētā kruīza braucienā aizbēgām uz Bahamu salām. Tas notika citā dzīvē.

Es divas reizes piezvanu Vanesai, un mēs runājam �ifrētā valodā. Prece ir dabūta. Iesaiņojums labs. Viņa braukā apkārt, kā ieplānots. Ja �piks kaut kur klausās, tad kasa pakausi.

Pus�etros mēs beidzot esam lidma�īnā un stundu sē�am tveicīgajā salonā, vētra pa �o laiku gaudodama uzbrūk lidostai, un piloti nesaka ne vārda. Man aiz muguras brēkā vismaz divi mazuļi. Pasa�ieriem iekaistot, es aizveru acis un mēģinu nosnausties, ta�u esmu liedzis sev miegu tik ilgi, ka man aizmirsies, ko nozīmē snaust. Tā vietā es domāju par Natanu Kūliju un viņa bezcerīgo situāciju, kaut arī nejūtu pret viņu simpātijas. Domāju par Vanesu un viņas izturību stresa apstākļos. Mēs esam pavisam tuvu fini�a līnijai, bet vēl arvien ir liela iespēja piedzīvot neveiksmi. Esam dabūju�i zeltu, bet vai varam to paturēt?

Pamostos, kad lidma�īna sasveras uz priek�u un norīb pa skrejceļu. Pēc divu stundu lidojuma mēs nolai�amies Atlantā. Pasu kontrolē man izdodas izvairīties no letēm, pie kurām strādā melnie muitas aģenti. Viņu vietā es izvēlos apvēlu�os jaunu balto zēnu, kas izskatās garlaikots un vienaldzīgs. Viņ� paņem pasi, uzmet skatienu deviņus gadus vecajai Malkolma Banistera fotogrāfijai, ātri salīdzina ar Maksa Rīda Boldvina pārveidoto seju un nekā neparasta nesaskata. Mēs visi izskatāmies vienādi.

Es pieņemu, ka muita jau būs informējusi FIB, ka esmu atstājis valsti pirms divām dienām ar privātu lidma�īnu un ieradies Jamaikā. Ja es ko nezinu, tad to, vai FIB joprojām uzmana Malkolma Banistera iespējamo pārvieto�anos. Varu derēt, ka tas nenotiek, un man gribas, lai FIB turpina domāt, ka vēl arvien esmu kaut kur salās un lieliski pavadu laiku. Katrā ziņā es pārvietojos ātri. Tā kā Malkolmam vairs nav derīgas autovadītāja apliecības, Makss pie Avis galda noīrē automa�īnu un �etrdesmit piecas minūtes pēc nolai�anās Atlantā steidzīgi pamet pilsētu. D�ord�ijā netālu no Rosvelas apstājos pie Walmart veikala un skaidrā naudā samaksāju par diviem priek�apmaksas telefoniem. Ejot ārā no veikala, divi vecie ielido atkritumu tvertnē.

Pēc tumsas iestā�anās Vanesa noliek pikapu stāvvietā. Viņa ir braukusi divpadsmit stundas un nevar sagaidīt, kad atbrīvosies no automa�īnas. Brīdi viņa sē� pie stūres blakus savai Accord hondai un noskatās, kā vietējās aviolīnijas lidma�īna piebrauc pie Roanokas termināļa. Ir svētdienas vakars, pulkstenis rāda mazliet pāri deviņiem, un izskatās, ka nav nekādas satiksmes. Automa�īnu stāvlaukums ir gandrīz tuk�s. Viņa vēlreiz dziļi ieelpo un izkāpj. Darbodamās ātri un vērodama visu, kas notiek apkārt, mugursomas no Natana automa�īnas priek�ējā sēdekļa viņa pārliek sava auto bagā�niekā. Astoņas mugursomas, katra �ķietami smagāka nekā iepriek�ējā, ta�u viņa neiebilst.

Viņa aizslēdz pikapu, atslēgas patur pie sevis un pamet stāvlaukumu. Ja viss notiks, kā plānots, Natana automa�īnu neievēros vairākas dienas. Kad draugi konstatēs, ka viņ� pazudis, tie ziņos policijai, kas atradīs pikapu un pa gabaliņam sāks likt kopā visu, kas noticis. Nevar būt �aubu, ka Natans kādam palielījies, ka ar privātu lidma�īnu dodas uz Maiami, un policisti kādu laiku ies pa tuk�ām pēdām.

Es nevaru zināt, varbūt varas iestādes spēj sasaistīt meklējamo pikapa īpa�nieku ar Natanielu Koleju, klaunu, kas nesen pametis pilsētu ar viltotu pasi, �etriem kilogramiem kokaīna un pistoli, bet par to �aubos. Viņu neatradīs, līdz Jamaikā kāds viņam beidzot dos iespēju piezvanīt. Kam viņ� zvanīs un ko �im cilvēkam teiks, var tikai minēt. Visticamāk, viņ� skaita stundas un dienas, kad atgriezī�os ar naudas maisu un sāk�u uzpirkt visus pēc kārtas. Pēc nedēļām, varbūt mēne�a viņ� sapratīs, ka vecais draugs Rīds viņu pie�ņācis, paņēmis naudu un aizlaidies.

Man viņa gandrīz �ēl.

Apmēram vienos naktī tuvojos E�vilai Ziemeļkarolīnā un rosīgā krustojumā ieraugu moteļa zīmi. Mana dārgā Vanesa aiz tā neredzami novietojusi savu mazo, zilo hondu un sē� pie stūres ar pistoli blakus. Nolieku savu automa�īnu blakus, un mēs ejam uz viņas noīrēto otrā stāva istabu. Saskūpstāmies un apskaujamies, ta�u esam pārāk noguru�i, lai domātu par mīlē�anos. Klusu izkraujam bagā�nieku, un es nometu mugursomas uz vienas no gultām. Aizslēdzu durvis, aizlieku priek�ā ķēdi un palieku krēslu zem durvju roktura. Cie�i aizvelku aizkarus un uz aizkaru stangām uzkaru dvieļus, lai būtu dro�s, ka neviens nevar ieskatīties mūsu mazajā bagātību glabātavā. Kamēr es to daru, Vanesa ieiet du�ā, un, iznākot no vannas istabas, nekas cits viņai nav mugurā kā tikai frotē peldmētelis, kas atklāj skaistākās kājas, kādas jebkad esmu redzējis. �Pat nedomā par to,� viņa saka, jo spēki ir izsīku�i. �Varbūt rīt.�

Uzvelkam vienreizējās lieto�anas lateksa cimdus, iztuk�ojam mugursomas un glītā rindā saliekam astoņpadsmit cigāru kastes, no kurām katra noslēgta ar divām sudraba līmlentes kārtām. Pamanām, ka divas kastes dro�i vien taisītas vaļā, un noliekam tās sānis. Ar mazu kabatas nazīti pārgrie�u lenti pirmajai kastītei un to atveru. Izņemam ministienī�us no kastītes, saskaitām trīsdesmit, atliekam atpakaļ un no jauna aizlīmējam vāku. Vanesa pieraksta skaitu, un mēs atveram otru kastīti. Tajā ir trīsdesmit divi ministnienī�i, nevainojami pēc lieluma un �ķietami cilvēka roku neskarti.

- Brīni�ķīgi, vienkār�i brīni�ķīgi, - viņa saka vēl un vēlreiz. - To pietiks gadsimtiem.

- Mū�īgi, - es saku, berzēdams ministieni. - Vai tu gribētu zināt, no kuras pasaules daļas tie nāku�i?

Viņa smejas, jo mēs nekad to neuzzināsim.

Atveram visas se�padsmit aizlīmētās kastītes un pārbaudām divas agrāk atvērtās kastītes. Tajās ir apmēram uz pusi mazāk stienī�u nekā pārējās. Pavisam kopā ir piecsimt septiņdesmit stienī�u. Zelta cenai svārstoties pie pusotra tūksto�a par unci, mūsu bagātība ir rēķināma apmēram astoņarpus miljonos dolāru.

Mēs guļam gultā, pa vidu sakrauts zelts, un atturēties no smaida nav iespējams. Mums vajadzīgs �ampanietis, bet svētdien divos naktī lētā Ziemeļkarolīnas motelī �ampanietis neeksistē. Ir ļoti daudz, par ko �ajā brīdī domāt, ta�u viens no varenākajiem mūsu projekta aspektiem ir tas, ka neviens �o bagātību nemeklē. Par to zina tikai Natans Kūlijs un neviens cits. Mēs paņēmām to no zagļa, kas nav atstājis pēdas.

Skatī�anās uz bagātību, pieskar�anās tai un skaitī�ana devusi mums enerģiju. Es norauju Vanesai no pleciem peldmēteli, un mēs palienam zem segām otrajā gultā. Lai kā tu centies, ir grūti mīlēties, ar vienu aci skatoties uz zeltu. Beigu�i sabrūkam no spēku zuduma un guļam kā miroņi.

Pirmdienas ritē pusseptiņos aģents Fokss iegāja Viktora Vestleika lielajā kabinetā un paziņoja:

-Jamaikie�i kā vienmēr nesteidzas. īpa�u jaunumu nav. Boldvins ieradies vēlu piektdienas vakarā ar Reilijas �ārtersabiedrībā nolīgtu lidma�īnu. Jauko lidma�īnu patlaban aizturējusi Jamaikas muita, un tā nevar atgriezties mājās. No Boldvina ne ziņas, ne miņas. Viņa draugs Nataniels Kolejs mēģinājis ieceļot ar viltotu pasi un tagad ir zem atslēgas tāpat kā aeroplāns.

- Viņ� ir cietumā? - jautā Vestleiks, kodīdams īk�ķa nagu.

- Jā, ser. Tas ir viss, ko man izdevās uzzināt. Nevar paredzēt, kad viņ� tiks ārā. Es mēģinu sazināties ar policiju, lai tā pārbaudītu viesnīcu reģistrus un sameklētu Boldvinu, bet viņi nesteidzas. Viņ� nav bēglis, policija negrib kaitināt viesnīcas, ir ta�u nedēļas nogale utt.

- Atrodi Boldvinu.

- Mēģinu to darīt, ser.

- Kas viņam padomā?

Fokss nogrozīja galvu.

- Nekas nav saprotams. Kāpēc jāsadedzina tik daudz naudas, lai lidotu ar privātu lidma�īnu? Kāpēc jāceļo kopā ar cilvēku, kam viltota pase? Kas, pie joda, ir Nataniels Kolejs? Mēs izmeklējāmies pa Vird�īniju un Rietumvird�īniju, bet neko atbilsto�u neatradām. Varbūt Kolejs ir labs draugs, kas nevar dabūt pasi, un viņi mēģināja izsprukt cauri muitai, lai da�as dienas pagozētos saulē?

- Var jau būt, var jau būt.

- Nu jūs to zināsiet, ser.

- Turpini rakt un ziņo ar e-pastu.

- Labi, ser.

- Pieņemu, ka viņ� atstājis savu automa�īnu aiz Roanokas lidostas.

- Tā nolikta vispārējās aviācijas stāvlaukumā. Ar veco Floridas numuru. Mēs atradām automa�īnu sestdienas rītā, un tagad tā tiek novērota.

- Labi. Tikai atrodiet viņu, norunāts?

- Un ja atradīsim?

- Vienkār�i sekojiet un noskaidrojiet, ar ko īsti viņ� nodarbojas.

Pie kafijas un zelta mēs plānojam dienu, ta�u nevelkam to garumā. Deviņos Vanesa reģistratūrā nodod atslēgas un izrakstās. Pametam gaisa bu�as, un es sekoju viņai uz stāvlaukumu, uzmanīdamies, lai nepiespiestos hondas pakaļējam buferim. Tā otrā pusē dziļi bagā�niekā ir noglabāta puse zelta. Otra puse ir mana nomātā �evroleta Impala bagā�niekā. Krustojumā mēs �ķiramies - viņa aizbrauc uz ziemeļiem, es - uz dienvidiem. Vanesa pamāj atpakaļskata spogulī, un man rodas jautājums, kad viņu atkal ieraudzī�u.

Ar augsto kafijas glāzi rokā iekārtojies ilgam braucienam, es sev atgādinu, ka laiks jāizmanto ar prātu. Nekādas sapņo�anas vaļējām acīm, nekāda garīga atslābuma, nekādas fantāzijas par to, ko darīt ar naudu. Daudz jo daudz jautājumu. Kad policija atradīs Natana pikapu? Kad zvanīt Ra�fordam Votlijam un teikt, lai nodod ziņu Nata-nam, ka viss iet pēc plāna? Cik cigāru kastī�u saies pirms mēne�a iznomātajos banku privātajos seifos. Cik zelta pārdot ar atlaidi, lai tiktu pie naudas? Kā panākt, lai Viktors Vestleiks un Stenlijs Mamfrijs, Savienoto Valstu prokurors Roanokā, velta man uzmanību? Un, kas vissvarīgākais, kā mēs izdabūsim zeltu ārā no valsts un cik ilgu laiku tas aizņems?

Drīz to visu nomaina domas par tēvu, veco Henriju, kas nav varējis satikt jaunāko dēlu vairāk nekā �etrus mēne�us. Esmu pārliecināts - viņ� ir noskaities, ka esmu aizvests no Frostburgas uz Fortveinu. Pavisam dro�i viņu mulsina korespondences trūkums. Viņ� dro�i vien zvana brālim Markusam uz Kolumbijas apgabalu un māsai Rūbijai uz Kaliforniju, lai noskaidrotu, vai viņiem kaut kas nav zināms. Es nezinu, vai Henrijs kļuvis par vecvectēvu, par ko parūpēju�ies Markusa noziedzīgais dēls un viņa �etrpadsmitgadīgā draudzene, ja vien nav iztaisījusi abortu.

Ja padomā, varbūt man ģimenes nemaz tik ļoti netrūkst kā reizēm �ķiet. Protams, būtu jauki satikt tēvu, kaut arī man ir aizdomas, ka viņam nepatiks izmaiņas manā izskatā. Patiesībā ir ļoti iespējams, ka nekad viņu vairs neredzē�u. Atkarībā no federālās valdības kaprīzēm un mahinācijām es varu palikt brīvs cilvēks vai arī mū�a atliku�o daļu aizvadīt bēguļojot. Ta�u, lai kā viss iegrozītos, man ir zelts.

Jūdzes skrien, un es ievēroju ātruma ierobe�ojumus, vienlaikus cenzdamies izvairīties no lielajiem treileriem, lai tie neaizķer. Nevaru nedomāt par Bo. Esmu ārā no cietuma jau �etrus mēne�us un katru dienu apspie�u vēlē�anos domāt par dēlu. Doma, ka pastāv iespēja viņu nekad vairs neredzēt, ir pārlieku sāpīga, bet, nedēļām ritot uz priek�u, esmu nonācis pie atziņas, ka tāda ir realitāte un tā ir jāpieņem. Atkalapvieno�anās ar viņu būtu pirmais lielais solis pa normālas dzīves ceļu, ta�u mana dzīve turpmāk būs visāda, tikai ne normāla. Mēs nekad nevarēsim dzīvot kopā zem viena jumta kā tēvs ar dēlu, un es nesaskatu neko labu apstāklī, ka Bo zinās, ka esmu tuvumā, un divreiz mēnesī vēlēsies pamieloties ar saldējumu. Ne�aubos, ka viņ� vēl atceras mani, ta�u atmiņas katrā ziņā gaist. Daiona ir gudra, patīkama sieviete, tāpēc esmu dro�s, ka viņa un viņas otrais vīrs nodro�inās Bo laimīgu dzīvi. Kāpēc man, gandrīz sve�iniekam un cilvēkam, kas noteikti pēc tāda izskatās, jāielau�as viņu dzīvē un tā jāsagrie� kājām gaisā? Ja man izdodas pārliecināt Bo, ka patie�ām esmu viņa tēvs, kā lai atdzīvina attiecības, kas miru�as vairāk nekā piecus gadus?

Lai izbeigtu �īs mocības, mēģinu koncentrēties uz nākamajām divām stundām, pēc tam uz da�ām nākamajām dienām. Priek�ā ir svarīgi pasākumi, un, ja kaut kas nojūk, tas man var maksāt bagātību un pat novest atpakaļ cietumā.

Apstājos netālu no Savannas, uzpildu degvielu, tirdzniecības automātā nopērku svietmaizes un pēc pusstundas jau esmu Neptūna pludmalē, savos pagaidu ganību laukos. Biroja pre�u veikalā nopērku smagu, biezu portfeli un nolieku automa�īnu pludmales publiskajā autostāvvietā. Tur nav novēro�anas kameru un kājāmgājēju, ātri atveru bagā�nieku, izņemu divas cigāru kastes un ielieku portfelī. Tas tagad sver kādas �etrdesmit mārciņas, un, ejot apkārt ma�īnai, jūtu, ka portfelis ir par smagu. Vienu cigāru kasti izņemu un ielieku atpakaļ bagā�niekā.

�etrus kvartālus tālāk atstāju automa�īnu First Coast Trust bankas stāvlaukumā un vienaldzīgā gaitā dodos uz ieejas durvīm. Digitā-lais termometrs uz bankas rotējo�ā ziņojumu dēļa rāda deviņdesmit se�us grādus. Portfelis ar katru soli kļūst smagāks, bet es cen�os izlikties, ka tajā nav nekas vairāk kā svarīgi dokumenti. Divdesmit mārciņas nav liels svars, tomēr par lielu jebkura lieluma portfelim. Katrs solis tagad tiek uzņemts video, un vismazāk es gribu izskatīties pēc cilvēka, kas smagiem soļiem dodas uz banku ar smagu somu. Man jāraizējas par Vanesu un to, kā viņa iekļūs Ri�mondas banku privāto seifu nodalījumā ar tādu smagumu uz pleca.

Lai cik smags ir nesamais, es nevaru nepasmaidīt, iedomājoties par tīra zelta brīnumaino svaru.

Bankā es pacietīgi gaidu, kad privāto seifu darbiniece beigs darbu ar iepriek�ējo klientu. Kad pienāk mana kārta, pasniedzu viņai savu Floridas autovadītāja apliecību un parakstos. Viņa pārbauda seju un rokrakstu, atzīst tos un pavada mani uz velvi bankas aizmugurē. Viņa ieliek bankas atslēgu seifa nodalījumā, es ielieku savējo. Atskan smuks klik�ķis, nodalījums atslēdzas, un es to aiznesu uz �auru, privātu skapi un aizveru durvis. Darbiniece gaida ārpusē velves vidū.

Seifa atvilktne ir se�as collas plata, se�as collas dziļa un astoņpadsmit collas gara, lielākā, kādu pirms mēne�a uz gadu par trīssimt dolāriem varēja noīrēt. Ielieku tajā cigāru kasti. Mēs ar Vanesu uz katras esam uzrakstīju�i stienī�u skaitu. �ajā kastē ir trīsdesmit trīs stienī�i jeb trīssimt trīsdesmit unces apmēram pusmiljona dolāru vērtībā. Aiztaisu nodalījumu, pāris minū�u to apbrīnoju, atveru durvis un piesakos darbiniecei. Daļa no viņas darba ir neizrādīt ne mazākās aizdomas, un viņai tas izdodas. Pieļauju, ka viņa ir pieredzējusi daudz ko.

Pēc divdesmit minūtēm esmu D�eksonvilas Savings Bank velvē. Velve ir lielāka, seifa nodalījumi mazāki, klerks aizdomīgāks, bet citādi viss tas pats. Aiz slēgtām durvīm ielieku kastē vēl vienu mini-stienī�u krājumu. Trīsdesmit divi mazi, krā�ņi lietnī�i vēl pusmiljona vērtībā.

Tre�ajā un pēdējā bankā nepilnu pusjūdzi no pirmās veicu dienas pēdējo noguldījumu, bet pēc tam stundu meklēju moteli, kur automa�īnu var novietot pretī istabai.

Ri�mondas rietumu gala tirdzniecības ielā Vanesa iet cauri universālveikala dārgajam galam, līdz atrod dāmu galantēriju. Arēji mierīga, viņa tomēr nervozē, jo honda stāvlaukumā palikusi bez uzraudzības un tikai gaida vandaļus vai kādu autozagli. Viņa izvēlas �iku sarkanas ādas plecu somu, pietiekami lielu, lai to sauktu par ceļasomu. Dizainers ir labi pazīstams, un to dro�i vien ievēros bankā� strādājo�ās sievietes. Viņa samaksā skaidrā naudā un steidzas atpakaļ pie automa�īnas.

Pirms divām nedēļām Makss - viņa to vienmēr bija pazinusi kā Malkolmu, tomēr jaunais vārds �ķita labāks - bija devis norādījumu trīs bankās noīrēt privātos seifus. Viņa bija rūpīgi izvēlējusies Ri�mondas bankas, rakstījusi pieprasījumus, izgājusi skrīningu un samaksājusi nodevas. Tad, kā Makss mācīja, katru banku apmeklējusi divas trīs reizes, lai atstātu nevajadzīgus papīrus vai ko tamlīdzīgu. Velvju darbinieces tagad viņu pazina, uzticējās un nebūt nekļuva aizdomīgas, kad mis Vanesa Janga uzradās ar satrieco�u jaunu somu un gribēja iekļūt velvē.

Nepilnās deviņdesmit minūtēs Vanesa dro�i noslēpj zelta lietņus gandrīz par pusotru miljonu.

Vairāk nekā pēc nedēļas viņa atkal piebrauc pie sava dzīvokļa un noliek automa�īnu vietā, no kuras redzami pa�as dzīvokļa tre�ā stāva logi. Dzīvojamais komplekss atrodas skaistā pilsētas daļā netālu no Ri�mondas Universitātes, apkārtne visumā ir dro�a. Viņa te dzīvo divus gadus un nevar atcerēties nevienu gadījumu, kad būtu nozagta automa�īna vai uzlauzts dzīvoklis. Tomēr riskēt nav

vērts. Viņa pārbauda durvis un logus, vai tie nav taisīti vaļā, bet neredz neko, kas par to liecinātu. Nomazgājas du�ā, pārģērbjas un dodas projām.

Pēc �etrām stundām atgrie�as un tumsā lēni un metodiski pārnes dārgumus uz dzīvokli un paslēpj zem gultas. Viņa guļ virs tiem ar pistoli uz naktsgaldiņa, aizslēgusi un aizbultējusi visas durvis.

Viņa te iemieg, te atmostas un rītausmā, skatīdamās vietējā kanālā laika ziņas, dzer kafiju. Pulkstenis �ķiet apstājies. Viņa gribētu pagulēt ilgāk, ta�u prāts neļauj ķermenim padoties. Arī ēstgribas nav, tomēr viņa mēģina apēst mazu drusciņu biezpiena. Ik pēc desmit minūtēm viņa iet pie loga un pārbauda stāvlaukumu. Agrie braucēji uz darbu izbrauc maiņās - pusastoņos, septiņos un �etrdesmit piecās minūtēs, astoņos. Bankas veras vaļā deviņos. Viņa ilgi mazgājas du�ā, saģērbjas, it kā dotos uz tiesu, piekrauj somu un aiznes uz automa�īnu. Nākamajās divdesmit minūtēs viņa no gultas apak�as izvelk trīs cigāru kastītes un aiznes uz automa�īnu. Tās viņa drīz deponēs trīs privātajos seifos, kurus bija apmeklējusi iepriek�ējā dienā.

Liels strīds prātā risinās par to, vai paliku�ās trīs kastītes lielākā dro�ībā būs automa�īnas bagā�niekā vai dzīvoklī zem gultas. Viņa nolemj izmantot abus variantus. Divas kastītes paliek mājās, bet vienu viņa paņem līdzi.

\^nesa piezvana un paziņo, ka tre�o un pēdējo deponējumu izdarījusi no rīta un tagad brauc uz Roanoku tikties ar advokātu. Soli vai divus esmu viņai priek�ā. Esmu apmeklējis savas trīs bankas mazliet agrāk, nolicis, kas noliekams, un tagad braucu uz Maiami. Esam noglabāju�i trīssimt astoņdesmit no piecsimt septiņdesmit ministienī�iem. Sajūta ir laba, ta�u stress nekur neizzūd. Kļūmīgā situācijā federāļi var sagrābt un sagrābs visas vērtības, tāpēc mums nekas var arī nespīdēt. Zelts jādabū ārpus valsts.

Pieņemu, ka FIB nezina, ka mēs ar Vanesu darbojamies kopā. Tāpat pieņemu, ka viņiem vēl jāatrod Natana Kūlija saistība ar mani. Man ir daudz pieņēmumu, ta�u nevaru zināt, vai tie ir pareizi.

Celtniecības transporta aizkavēts, kaut kur pie Fortloderdeilas piezvanu misteram Ra�fordam Votlijam Montego. Viņ� atbild ar siltu iesmie�anos, it kā mēs būtu draugi jau gadu desmitiem. Es pastāstu, ka esmu dro�i atgriezies mājās Savienotajās Valstīs un dzīve ir lieliska. Pirms �etrdesmit astoņām stundām atvadījos no Natana un Ra�forda un lavījos ārā no Jamaikas, baidīdamies, ka pirms iekāp�anas lidojumam uz Puertoriko mani apstādinās vīri formas tērpos. Tas, cik ātri viss notiek, mani satriec. Atgādinu sev, ka nedrīkst atslābināties un jādomā par nākamo gājienu.

Ra�fords nav bijis cietumā kop� svētdienas. Es paskaidroju, ka Nataniela prātu nodarbina doma par cilvēku uzpirk�anu uz vietas un viņ� dzīvo maldīgās ilūzijās, ka es atgriezī�os ar lādi, kas pilna ar naudu. Piezvanīju uz da�ām vietām, un �ķiet, ka zēns jau sen nodarbojas ar kokaīnu, tomēr man grūti noticēt, ka tas idiots mēģinājis slepus ievest �etrus kilogramus, ierocim vispār nav nekāda skaidrojuma. Galīgs idiots.

Ra�fords ir tādās pa�ās domās un pasaka, ka vakar, tas ir, pirmdien, viņ� runājis ar prokuroru. Ja Ra�fords spēj darīt brīnumus, tad zēnam Jamaikas cietumu sistēmā nāksies pavadīt �apmēram� divdesmit gadus. Ja ņem vērā piekau�anas divās pirmajās naktīs cietumā, zēns varēs justies laimīgs, ja spēs izturēt nedēļu.

Mēs vienojamies, ka Ra�fords apmeklēs cietumu pēcpusdienā un pārbaudīs, kā Natanielam iet. Lūdzu pateikt viņam, ka nopietni strādāju pie viņa atbrīvo�anas, ka viņa mājas apmeklējums noticis, kā plānots, un viss iet uz priek�u, kā runāts. �Kā vēlies,� pasaka Ra�fords. Es maksāju viņam honorāru, tāpēc tehniski viņ� turpina strādāt manā labā.

Jācer, ka �ī ir mūsu pēdējā saruna.

Vanesa vēlreiz dodas trīsarpus stundas garā braucienā no Ri�-mondas uz Roanoku un ierodas tur divos pēcpusdienā uz tik�anos ar Dastiju �iveru, Kvinna Rakera advokātu. Piezvanījusi, lai sarunātu tik�anos, viņa solījusi paņemt līdzi būtisku pierādījumu Kvinna lietā. Dastiju tas ieintriģē, un viņ� mēģina kaut ko uzzināt pa telefonu, ta�u Vanesa uzstāj, ka nepiecie�ams tikties, turklāt, jo ātrāk, jo labāk.

Viņa ir ģērbusies pēc modes tik īsos svārciņos, lai tiktu ievērota, un rokā nes elegantu ādas diplomātu. Redzot viņu ienākam savā kabinetā, Dastijs pielec kājās un piedāvā apsēsties. Sekretāre ienes kafiju, un, iekams durvis aizveras pavisam, viņiem izdodas apmainīties ar laipnībām.

- Es ķer�os taisni pie lietas, mister �iver, - viņa saka. - Kvinns Rakers ir mans brālis, un es varu pierādīt, ka viņ� ir nevainīgs.

Dastijs to uzklausa un teiktajam brīdi ļauj atskanēt telpā. Viņ� zina, ka Kvinnam ir divi brāļi - Dī Rejs un Garais - un māsa Lusinda. Visi aktīvi darboju�ies ģimenes biznesā. Tagad viņ� atceras, ka ir vēl viena māsa, kas �ajā biznesā nepiedalās un ne reizi nav pieminēta.

- Kvinns ir jūsu brālis, - viņ� atkārto, gandrīz murminādams.

-Jā. Es aizbraucu no Kolumbijas apgabala pirms da�iem gadiem

un esmu turējusies no tā visa pa gabalu.

- Labi. Es klausos. Sakiet, kas jums sakāms.

Vanesa no jauna sakrusto kājas, un Dastijs turpina skatīties viņai acīs. Viņa ierunājas:

- Apmēram nedēļu pēc aizie�anas no Frostburgas nometnes Kvinns Kolumbijas apgabalā gandrīz pārdozēja kokaīnu. Mēs, tas ir, ģimene, zinājām, ka viņ� ar to sevi nogalinās - Kvinns vienmēr bija smagā atkarībā -, tāpēc iejaucāmies. Kopā ar brāli Dī Reju aizvedu viņu uz rehabilitācijas iestādi Akronas tuvumā Ohaio, īsto vietu cilvēkiem ar nopietnu atkarību. Tiesas ordera nebija, tāpēc viņu nevarēja ieslēgt, bet pamatā �ajā iestādē tie�i tā rīkojas. Kvinns tur sabija divdesmit vienu dienu, līdz septītajā februārī tika atrasti tiesne�a

Foseta un viņa sekretāres līķi. - Viņa izņem no diplomāta lietu un noliek Dastijam uz galda. - Te ir visi dokumenti. Tā kā brālis tikko bija izbēdzis no cietuma, viņu uzņēma ar pieņemtu vārdu kā misteru D�eimsu Viljamsu. Mēs iemaksājām divdesmit tūksto�us dolāru skaidrā naudā, tāpēc rehabilitācijas iestāde ar prieku viņu uzņēma un neuzdeva liekus jautājumus. Viņ� tika izmeklēts fizioloģiski, tika veiktas visas asins analīzes, un tur ir DNS, kas noder kā pierādījums, ka slepkavības laikā Kvinns atradies �ajā iestādē.

- Cik sen jūs to zināt?

- Nevaru atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem, mister �iver. Mūsu ģimenē ir daudz noslēpumu, bet maz atbil�u.

Dastijs skatās uz Vanesu, un viņa mierīgi iztur skatienu. Viņ� saprot, ka neuzzinās visu, bet �obrīd tas nav svarīgākais. Nupat viņ� guvis svarīgu uzvaru pār valdību un par to jau smejas.

- Kāpēc viņ� atzinās?

- Kāpēc cilvēks atzīstas noziegumā, kuru nav izdarījis? Es to nezinu. Kvinns savā iek�ējā būtībā ir pretrunu pilns, viņam ir arī citas problēmas. FIB ņēma viņu priek�ā desmit stundas no vietas un izmantoja visus netīros paņēmienus, kādi ir viņu rīcībā. Pazīstot Kvinnu, varu teikt, ka viņ� spēlēja pēc noteikumiem. Varbūt Kvinns iedeva, ko viņi gribēja, lai būtu miers. Varbūt viņ� safantazēja da�ādus brīnumus, lai �ie skraida apkārt, mēģinādami visu pārbaudīt. Es to nezinu. Vai atceraties Lindbergu bērna nolaupī�anu, slavenāko bērna nolaupī�anas gadījumu?

- Protams, esmu par to lasījis.

- �ajā noziegumā toreiz atzinās simt piecdesmit cilvēki. Tas nav īsti saprotams, ta�u Kvinns reizēm nav pie pilna prāta.

Dastijs atver lietu. Tajā ir ziņas par Kvinna katru rehabilitācijas iestādē pavadīto dienu, sākot ar septiņpadsmito janvāri un beidzot ar septīto februāri, tas ir, pirmdienu, kad atrada tiesne�a Foseta un Naomi Klērijas līķus.

- Te teikts, ka viņ� atstājis iestādi septītā februāra pēcpusdienā, -lasīdams nosaka Dastijs.

- Pilnīgi pareizi. Viņ� aizgāja jeb aizbēga un devās uz Roanoku.

- Un kāpēc, ja drīkst jautāt, viņ� devās uz Roanoku?

- Atkal, mister �iver, man jāsaka, ka nevaru atbildēt uz daudziem jautājumiem.

- Un tā viņ� uzrodas Roanokā nākamajā dienā pēc līķu atra�anas, aiziet uz bāru, piedzeras, iesaistās kautiņā, tiek arestēts, un viņam ir pilna kabata ar naudu. Te ir daudz tuk�u vietu, mis...

- Jā, ir, un ar laiku tuk�ās vietas tiks aizpildītas. Tikai patlaban tas nav svarīgākais, vai ne? No svara ir tas, ka jums tagad ir nepārprotami viņa nevainības pierādījumi. Ja neņem vērā neīstu atzī�anos, valdībai nav nekādu pierādījumu pret manu brāli, vai ne?

- Tā nu tas ir. Nav lietisku pierādījumu, toties ir ļoti daudz aizdomīgas rīcības. Piemēram, ko viņ� meklēja Roanokā? Kā tur nokļuva? Kur dabūja tik daudz naudas? Kur pirkti zagtie iero�i? Mis, jautājumu ir daudz, ta�u �ķiet, ka ari uz tiem jums nebūs atbildes, vai ne?

- Pilnīgi pareizi.

Dastijs aizliek rokas aiz galvas un skatās griestos. Pēc ilga un klusa pārtraukuma viņ� saka:

- Ziniet, man vajadzēs to visu pārbaudīt. Būs jābrauc uz rehabilitācijas centru, jāizjautā turienes cilvēki, jādabū ar zvērestu apstiprinātas rakstiskas liecības, un tas nav viss. Federāļi nepadosies, līdz mūsu mapes būs daudz biezākas un mēs varēsim ar tām �iem sadot pa galvu. Man vajag vēl divdesmit piecus tūksto�us dolāru.

Vanesa nevilcinās ar atbildi:

- Es par to parunā�u ar Dī Reju.

- Pirmstiesas konference ir pēc divām nedēļām, tāpēc jārīkojas ātri. Vēlētos iesniegt lūgumu par apsūdzības atsauk�anu pirms konferences.

- Jūs esat mans advokāts.

Seko jauna pauze, kuras laikā Dastijs uz elkoņiem paliecas uz priek�u un nolūkojas uz Vanesu.

- Tiesnesi Fosetu es labi pazinu. Mēs nebijām draugi, bet draudzīgi paziņas. Ja viņu nav nogalinājis Kvinns, jājautā: kas tad?

Vanesa jau purina galvu. - Nezinu.

Natana pikapu policija atrada otrdienas rītā Roanokas reģionālās lidostas stāvlaukumā. Kā jau varēja paredzēt, kad pirmdienas rītā viņ� neieradās bārā, darbinieki kļuva nemierīgi un vēlā pēcpusdienā sāka zvanīties. Beigās viņi sazvanījās ar policiju, kas pārbaudīja lidostu. Natans bija lielījies, ka lidos uz Maiami ar privātu lidma�īnu, tāpēc ilgi nebija jāmeklē, jo īpa�i tādu pikapu kā viņam. Tā atra�ana automātiski nenozīmēja, ka noticis kaut kas ļauns, tāpēc neviens nesteidzās ar cilvēku medībām. Izdarot ātru biogrāfijas pārbaudi, atklājās krimināla pagātne, un tā neviesa simpātijas. Nebija arī ģimenes, kas pazudu�a mīļa cilvēka dēļ saceltu brēku.

Datorizētā pārbaude un da�i telefona zvani atklāja, ka Natans pirms diviem mēne�iem stundas brauciena attālumā uz ziemeļiem pa 81. automaģistrāli Vird�īnijā no Leksingtonas tirgotāja nopircis pilnīgi jaunu Silverado �evroletu. Tas pārdots par �etrdesmit vienu tūkstoti dolāru, un Natans maksājis skaidrā naudā. Tādu naudu neviens neizdod, kad var izrakstīt �eku. Viņ� samaksājis ar iespaidīgu simt dolāru bankno�u kaudzīti.

Automa�īnu tirgotājam, policijai vai kādam citam nezinot, Natans bija atradis zelta uzpircēju.

Galu galā tādu atradu arī es.

Pēc diviem ceļojumiem uz Palmetto Trust banku Maiami centrā manas nomātās automa�īnas bagā�niekā vēl arvien atradās �etrdesmit viens zelta ministienītis kādu se�simt tūksto�u dolāru vērtībā. Daļu zelta vajadzēja pārvērst skaidrā naudā, un, lai to izdarītu, es esmu spiests ieiet ēnainajā zelta tirdzniecības pasaulē, kuras noteikumi ir elastīgi un pielāgojami uz vietas, kur visiem varoņiem �audīgas acis un sarunām divēja nozīme.

Diviem pirmajiem tirgotājiem, kurus izvēlos �Dzeltenajās lapās�, rodas aizdomas, ka esmu kaut kāds aģents, un viņi ātri noliek klausuli. Tre�ais, d�entlmenis ar akcentu, kas, kā izrādās, �ajā tirdzniecības jomā nav nekas neparasts, grib zināt, kā manā īpa�umā nonācis desmit mārciņu stienītis no �ķietami tīra zelta.

- Tas ir gar� stāsts, - es pasaku un pārtraucu sarunu.

Ceturtais numurs ir sīka zivtiņa, kas no priek�puses pieņem ķīlā

sadzīves elektroierīces, bet aizmuguriski uzpērk rotaslietas. Piektais izrāda zināmu potenciālu un, pats par sevi saprotams, grib redzēt, kas man ir. Paskaidroju, ka negribu iet veikalā, jo nevēlos, lai mani fiksē video. Viņ� apklust, un man ir aizdomas, ka viņ� domā, ka var tikt aplaupīts, liekot lietā ieroci. Galu galā mēs vienojamies tikties jaukā saldējuma kafejnīcā tirdzniecības centrā pilsētas labajā daļā divas mājas tālāk no veikala. Viņam galvā būs melna Marlins cepure.

Pēc pusstundas sē�u pie divkār�as pistacio gelato porcijas. Hasans, liela auguma sīrietis ar sirmu bārdu, man pretī mielojas ar trejādas �okolādes saldējumu. Divdesmit pēdas tālāk cits tumsnējs d�entlmenis lasa avīzi, ēd saldētu jogurtu un dro�i vien ir gatavs mani no�aut, ja izrādī�u mazākās nemiera cēlāja pazīmes.

Pēc neveiksmīga mēģinājuma uzsākt saviesīgu sarunu es pabīdu uz viņa pusi saņurcītu aploksni. Tajā ir viens zelta stienītis. Hasans paskatās visapkārt, bet vienīgie klienti ir jaunas māmiņas ar saviem piecgadīgajiem bērneļiem un otrs sīrietis. Viņ� paņem ministie-nīti savā lielajā plaukstā, saspie�, pasmaida, viegli uzsit ar to pa galda stūri un noņurd: �Vau!� To viņam izdodas pateikt bez mazākā akcenta.

Glu�i vai brīnums, cik nomierino�s ir �is vienkār�ais izteikums. Es nekad nebiju domājis par zeltu kā viltotu, ta�u, kad to par īstu atzīst profesionālis, piepe�i uzlabojas oma.

-Jums tas patīk, ko? - es uzdodu muļķīgu jautājumu tikai tāpēc, lai kaut ko teiktu.

- Ļoti jauks, - viņ� saka, likdams stienīti atpakaļ aploksnē. Es pastiepju pēc tā roku.

Viņ� jautā:

-Cik?

- Teiksim tā - pieci stienī�i, piecdesmit unces. Zelts vakar noslēdzās ar tūksto� piecsimt divdesmit dolāriem par unci, tātad...

- Es zinu, cik maksā zelts, - viņ� pārtrauc.

- Protams. Vai vēlaties nopirkt piecus stienī�us?

Tādi cilvēki kā viņ� nekad neteiks jā vai nē. Tā vietā viņ� kaut ko noņurdēs, runās aplinkiem, izlocīsies un blefos. Viņ� saka:

- Tas ir iespējams, un katrā ziņā viss atkarīgs no cenas.

- Ko jūs varat piedāvāt? - es jautāju, bet ne pārlieku dedzīgi. �Dzeltenajās lapās� ir vēl citi zelta tirgotāji, kaut arī laika man nav daudz un apnicis zvanīt pa tuk�o.

- Mister Boldvin, tas atkarīgs no vairākiem aspektiem. Tādā situācijā kā patlaban jāpieņem, ka zelts ir, ja tā var teikt, melnā tirgus prece. Nezinu un nevēlos zināt, kur esat to dabūjis, ta�u pastāv zināma iespēja, ka tas, teiksim tā, ir paņemts no iepriek�ējā īpa�nieka.

- Vai tas tik svarīgi, no kā...

- Vai jūs esat reģistrēts kā �ī zelta īpa�nieks, mister Boldvin? -viņ� asi noprasa.

Es paskatos apkārt.

-Nē.

- Skaidrs, ka ne. Tātad melnā tirgus atlaide ir divdesmit procenti. - �im cilvēkam kalkulators nav vajadzīgs. - Es maksāju tūkstoti divsimt divdesmit par unci, - viņ� pasaka mierīgi, bet stingri, un paliecas uz priek�u. Bārda daļēji nosedz lūpas, ta�u uzsvērtie vārdi skan skaidri.

- Par pieciem stienī�iem? - es jautāju. - Par piecdesmit uncēm?

- Pieņemot, ka pārējie �etri ir tikpat kvalitatīvi.

- Tie ir identiski.

- Un tie nav reģistrēti, ir bez dokumentiem, bez nekā? Tā ir, mister Boldvin?

- Tā patie�ām ir, un arī tagad nevēlos kaut ko reģistrēt. Parasts darījums, zelts pret naudu, nekādas kvītis, dokumenti, video, nekā. Es aizeju kā atnācis un nozūdu naktī.

Hasans pasmaida un padod labo roku. Mēs apmaināmies ar rokasspiedienu, darījums ir noslēgts, un norunājam tikties nākamajā rītā deviņos restorāniņā ielas otrā pusē, kur ir kabīnes un kur savus rēķinus varam nokārtot privāti. Pametu saldējuma kafejnīcu ar sajūtu, ka esmu izdarījis noziegumu, un atkārtoju sev to, kam jābūt acīmredzamam, proti, pirkt vai pārdot zeltu ar atlaidi vai par uzpūstu cenu nav nelikumīgi. Tas nav kreks, ko tirgo uz ielas, un nav slepena informācija no firmas valdes sēdes. Transakcija ir pilnīgi likumīga, vai ne?

Ikviens, kas vērotu Hasanu un mani, apzvērētu, ka redzējis divus blē�us, kas kārto blēdīgu darījumu. Vai viņi par to būtu vainojami? �obrīd tas man rūp vismazāk.

Tas ir riskanti, bet nav izvēles. Hasans ir risks, un man vajadzīga nauda. Zelta izve�ana no valsts nozīmē risku, bet, atstājot to uz vietas, zeltu var arī pazaudēt.

Nākamās divas stundas iepērkos nocenoto pre�u veikalos. Pērku gadījuma preces, tādas kā nardi galdaspēles komplektus, mazas instrumentu kastes, grāmatas cietos vākos, trīs lētus klēpjdatorus. Aiznesu pirkumus uz moteļa istabu dienvidos no Koralgeiblas un pavadu nakti, meistarodams, pakodams un sūkdams aukstu alu.

No klēpjdatoriem izņemu cietos diskus un akumulatorus un pamanos tos aizvietot ar trim mazajiem ķieģelī�iem. Grāmatā ar cietajiem vākiem ievietoju vienu avīzē un alumīnija folijā ietītu mini-stienīti, ko pēc tam stingri aptinu ar līmlenti. Instrumentu kastēs es atstāju āmuru un skrūvgrie�us, visu pārējo aizvācu. Katrā kastē vietas pietiek �etriem ministienī�iem. Nardi komplektos, neradot aizdomas, ieiet divi stienī�i. Izmantojot FedEx, UPS un DHL pakalpojumus, ar domām citā pasaulē stundām ilgi rūpīgi saiņoju savas mantas.

Es piezvanu Vanesai, un mēs pārspēlējam aizgāju�ās dienas. Viņa ir atgriezusies Ri�mondā un nodarbojas ar to pa�u ko es. Abi esam izsīku�i gan fiziski, gan garīgi, ta�u uzmundrinām viens otru un vēlam neapstāties. Tagad nav īstais brīdis samazināt apgriezienus un kļūt bezrūpīgam.

Pusnaktī apbrīnoju savu roku darbu. Uz altārgaldiņa stāv ducis nakts laikā sagatavotu sūtījumu, visi nolīmēti un attiecīgi apmaksāti, izskatīgi un ne mazākā mērā aizdomīgi, ar tajos noslēptiem trīsdesmit diviem ministienī�iem apmēram pusmiljona dolāru vērtībā. Starptautiskiem sūtījumiem dokumentu aizpildī�ana ir apnicīga, un es esmu spiests izdomāt melus attiecībā uz saturu. Sūtītājs ir misters

M. Rīds Boldvins no Skelter Films Maiami, un saņēmējs tas pats, tikai �ugerkova, villa Nr. 26, Viloubijas licis, Antigva. Esmu ieplānojis tur ierasties un saņemt sūtījumus. Ja tie nonāks galā bez starpgadījumiem, mēs ar Vanesu tuvākajā nākotnē atkārtosim �ādus sūtījumus. Ja kaut kas noies greizi, būs jāizstrādā cits plāns. �āda sūtī�ana ir vēl viens risks; paciņas var pārbaudīt un konfiscēt; zeltu pa ceļam var izzagt. Tomēr saprātīgi ticu, ka tas nonāks jaunajās mājās. Es sev atgādinu, ka mēs nesūtām aizliegtas vielas.

Esmu pārāk uzvilkts, lai gulētu, tāpēc divos naktī ieslēdzu gaismu un klēpjdatoru un ķeros pie e-pasta rakstī�anas. Tas sūtams misteram Stenlijam Mamfrijam, Savienoto Valstu Vird�lnijas dienvidu apgabala prokuroram un misteram Viktoram Vestleikam, FIB, Va�ingtonā. Uzmetums ir �āds:

Godājamie mister Mamfrij un mister Vestleik.

�ķiet, ka esmu pieļāvis nopietnu kļūdu. Kvinns Rakers nenogalināja tiesnesi Reimondu Fosetu un mis Naomi Klēriju. Tagad, kad vairākus mēne�us atrodos ārpus cietuma, esmu to sapratis un varu identificēt īsto slepkavu. Kvinna atzī�anās nav īsta, ko tagad jūs varbūt zināt, un jums nav nekādu lietisko pierādījumu pret viņu. Viņa advokāta Dastija �ivera rīcībā patlaban ir neapgā�ams alibi, kas noņems vainu no Kvinna, tāpēc gatavojieties atteikties no jebkādām apsūdzībām pret viņu. Atvainojiet par sagādātajām neērtībām.

Mums ir absolūti nepiecie�ams aprunāties labi drīz. Man ir sīks plāns, kā virzīties tālāk, un tikai pilnīga sadarbība var novest pie slepkavas apcietinā�anas un notiesā�anas. Mans plāns sākas ar pilnīgas imunitātes solījumu man un citiem un beidzas ar tie�i tādu rezultātu, kādu vēlaties. Kopīgi darbojoties, beidzot mēs �o lietu varam atrisināt un īstenot taisnu tiesu.

Esmu ārpus valsts un domāju tajā nekad neatgriezties.

Jūsu Malkolms Banisters

Neliegs, kā parasti, bēg. Tas ir tik izvairīgs un saraustīts, ka man jā�aubās, vai vispār esmu gulējis. Ir tik daudz darāmā, ka pieķeru sevi dzeram draņķīgu kafiju un skatāmies televīziju ilgi pirms saules uzlēk�anas. Visbeidzot nomazgājos du�ā, apģērbjos, iekrauju naktī sagatavotās paciņas automa�īnā un braucu pa tuk�ajām Maiami ielām, meklēdams brokastis. Deviņos restorāniņā ienāk Hasans ar brūna papīra maisu, it kā būtu nācis uz gastronomu iepirkties. Mēs iekārtojamies kabīnē, pasūtām kafiju un, izvairīju�ies no viesmīles, nodarbojamies ar skaitī�anu. Viņam to izdarīt vieglāk nekā man; pirms piecu ministienī�u ieme�anas krunkainā bleizera iek�kabatā viņ� tos noglāsta. Skatos brūnajā maisā un mēģinu saskaitīt simt divdesmit divas paciņas ar simt dolāru naudaszīmēm, pa desmit katrā.

- Tur ir visa nauda pilnībā, - viņ� saka, uzmanīdams viesmīli. - Simt divdesmit divi tūksto�i dolāru.

Kad esmu apmierinājies, aiztaisu maisu un mēģinu nobaudīt kafiju. Divdesmit minūtes pēc iera�anās viņ� aiziet. Es brīdi nogaidu, izeju no restorāna un, steidzoties uz automa�īnu, nervozi gaidu, vai man uzbruks sevi�ķo uzdevumu vienība. Divdesmit divus tūksto�us paturu ceļojumam un divos paliku�ajos nardi galda spēļu komplektos salieku pa piecdesmit tūksto�iem. Pie FedEx sūtījumu biroja stāvu rindā ar savām piecām vakarnakt sagatavotajām paciņām un uzmanīgi vēroju, kā priek�ā stāvo�ie klienti kārto savas darī�anas. Kad pienāk mana kārta, klerks pārbauda aviopārvadājumu pavadzīmi un vienaldzīgi pajautā:

- Kas tur ir iek�ā?

- Mājturības priek�meti, da�as grāmatas, nekā vērtīga, nekā tāda, ko vajadzētu apdro�ināt, - es atbildu, rūpīgi sagatavojis atbildi.

- Antigvā man ir mājoklis. Tas mazliet jāapgādā. - Klerks pamāj ar galvu, it kā mani plāni viņu patie�ām interesētu.

Par standarta piegādi trīs garantēto dienu laikā jāmaksā trīssimt desmit dolāri, un es norēķinos ar priek�apmaksas kredītkarti. Ejot ārā no vestibila un atstājis zeltu aiz muguras, es dziļi ieelpoju un ceru uz to labāko. Ar nomātās automa�īnas GPS palīdzību atrodu UPS biroju un atkārtoju to pa�u procedūru. Tad atgrie�os Palmetto Trust bankā, un tur paiet stunda, līdz piekļūstu pie sava privātā seifa. Bankā atstāju naudas pārpalikumu un �etrus vēl paliku�os zelta stienī�us.

Lai pla�ajā Maiami starptautiskajā lidostā atrastu DHL sūtījumu pieņem�anas punktu, vajadzīgs laiks, ta�u beidzot es to atrodu un atbrīvojos no vairākām paciņām. Visbeidzot Avis nomas punktā atbrīvojos no sava Impala �evroleta un paņemu taksi, lai aizbrauktu uz lidostas vispārējās aviācijas sekciju, kas no galvenā termināļa ir tālu. Te ir kvartāli ar privāto lidma�īnu angāriem, �ārtersabiedrībām, lidotāju skolām, un, meklējot tādu uzņēmumu kā Maritime Aviation, taksometra �oferis apmaldās. Firmai vajadzīga lielāka izkārtne, jo pa�reizējo no tuvākās ielas tik tikko var ieraudzīt, un, ieejot pa durvīm, mani mostas vēlē�anās �ajā sakarā uzriet klerkam. Man izdodas iekost mēlē un atslābināties. Te nav skenera, kas pārbaudītu mani vai bagā�u, un es pieņemu, ka privāto lidostu termināļi nav apgādāti ar �ādām ierīcēm. Es paredzu, ka mani var noskenēt pēc iera�anās Antigvā, tāpēc neriskēju. Man ir apmēram trīsdesmit tūksto�i skaidrā naudā, lielākā daļa noslēpta bagā�ā, un, ja pa to sāk rakāties un kaut ko atrod, es tēloju dumiķi un maksāju sodu. Jūtu vilinājumu slepus ievest vienu vai divus zelta stienī�us, lai pārliecinātos, vai tas izdarāms, ta�u risks ir lielāks nekā ieguvums.

Pusdivos piloti paziņo, ka laiks kāpt lidma�īnā, un mēs rāpjamies iek�ā Learjer 35, kas ir uz pusi mazāka nekā Challenger, kuru ar Natanu izbaudījām nesenajā lidojumā uz Jamaiku. Learjet vietas pietiek varbūt se�iem cilvēkiem, ta�u ra�enākiem vīriem vajadzētu sēdēt plecu pie pleca. Tualetes vietā zem sēdekļa ir pods neatliekamai vajadzībai. Lidma�īnā ir pa�auri, bet vai par to jāraizējas. Tā ir daudz lētāka nekā liela lidma�īna, bet tikpat ātra. Esmu vienīgais pasa�ieris, turklāt steidzos.

Lidma�īnā lido Makss Boldvins ar pienācīgajiem dokumentiem. Malkolms Banisters tiek atvaļināts pēdējo reizi. Esmu pārliecināts, ka muita paziņos par lidojumu kādam FIB �pikam un, mazliet apmulsis, tas par to informēs bosu. Viņi berzēs deniņus un domās, kas īsti Boldvinam zem ādas, ko nozīmē privātās lidma�īnas un kāpēc viņ� tērē visu savu naudu. Jautājumu daudz, tomēr viens liels joprojām neizgaist: �Ko, pie joda, viņ� dara?�

Viņiem par to nav ne mazākās nojausmas, ja vien es nepateik�u.

Lidma�īnai ripojot projām no termināļa, ātri pārskatu Mamfrijam un Vestleikam paredzēto e-pastu un nospie�u �sūtīt�.

Ir divdesmit astotais jūlijs. Pirms �etriem mēne�iem es atstāju Frostburgu un pirms diviem mēne�iem ar jaunu seju un vārdu atstāju Fortkārsonu. Mēģinot atcerēties pēdējās pāris nedēļas un tās sasaistīt ar nākotni, ielai�os snaudā. Lidma�īnai sasniedzot paredzēto �etrdesmit tūksto�u pēdu augstumu, iegrimstu miegā.

Pēc divām stundām mani pamodina turbulence un es paskatos pa logu. Mēs traucamies cauri vasaras pērkona negaisam, un mazo lidma�īnu mētā. Viens no pilotiem pagrie�as un parāda uz aug�u paceltu īk�ķi - viss kārtībā. Kā teiksi, draugs. Pēc da�ām minūtēm debesis atkal ir mierīgas, negaiss palicis aiz muguras un es raugos uz brīni�ķīgajiem Kārību jūras ūdeņiem apak�ā. NavScreen uz starpsienas man priek�ā rāda, ka mēs grasāmies lidot pāri Senkrū Savienoto Valstu Vird�īnu salās.

Apak�ā ir daudz skaistu salu un brīni�ķīga daudzveidība. Atrazdamies cietumā, es bibliotēkā turēju noslēptu Fodora ceļvedi pa Kārību jūru, biezu rokasgrāmatu ar diviem du�iem krāsainu fotogrāfiju, kartēm, sarakstiem, kas jādara, un īsu visu salu vēsturi. Es sapņoju, ka reiz bū�u Kārību jūrā savā vaļā, tikai kopā ar Vanesu. Mēs divi mazā buru laivā dreifējam no salas uz salu un baudām pilnīgu un neierobe�otu brīvību. Par burā�anu es nezinu neko, man nekad nav piederējusi laiva, bet tas bija Malkolms. �odien - �etrdesmit trīs gadu vecumā - Makss sāk jaunu dzīvi, un, ja viņ� grib nopirkt laivu, iemācīties burāt, pavadīt mū�a atliku�o daļu, dreifējot no vienas pludmales uz citu, kas to var liegt?

Motoriem mazliet samazinot apgriezienus, lidma�īna viegli notrīc. Redzu, ka kapteinis samazina ārtumu, un mēs sākam garu nolai�anos. Pie durvīm ir mazs ledusskapis, un es sameklēju alu. Mēs palidojam garām Nevisai un Senkitai tālumā. Arī �ajās salās ir pievilcīgi banku likumi, un brīdi es par tiem domāju, atrazdamies Frostburgā, kad domāt par saviem pētījumiem laiks bija atliku likām. Manu uzmanību piesaistīja Kaimanu salas, ta�u noskaidrojās, ka tagad tās ir pārmēru apbūvētas. Bahamu salas ir pārāk tuvu Floridai un pilnas ar Savienoto Valstu aģentiem. Puertoriko ir ASV kontrolēta teritorija, tāpēc tā neiekļuva nevienā no maniem sarakstiem. Sentbārtā ir satiksmes sastrēgumi. Savienoto Valstu Vird�īnu salās ir pārāk daudz noziegumu. Jamaikā patlaban mitinās Natans. Kā pirmo operācijas bāzi izvēlējos Antigvu, jo tur dzīvo septiņdesmit pieci tūksto�i cilvēku, gandrīz visi melni tāpat kā es, nav nedz pārapdzīvota, nedz reti apdzīvota. Tā ir kalnaina sala ar trīssimt se�desmit piecām pludmalēm, vienu katrai dienai, kā rakstīts bro�ūrās un tīmeklī. Izvēlējos Antigvu, jo tās bankas ir slavenas ar savu elastīgo attieksmi un zina, kad jāskatās uz citu pusi. Turklāt, ja kāda iemesla dēļ sala man nepatiks, varu doties tālāk. Ir pietiekami daudz citu vēl neredzētu vietu.

Lidma�īna atsitas pret skrejceļu un kaukdama apstājas. Kapteinis apgrie�as un ar lūpām vien pasaka vārdus: �Atvainojiet, ka tā iznāca.� Piloti ļoti lepojas ar gludu nolai�anos, un viņ� ir acīmredzami apmulsis. It kā tam būtu kāda nozīme. �obrīd svarīga ir tikai dro�a izie�ana no lidma�īnas un gluda iekļū�ana valstī. Privātajā terminālī ir vēl divas lidma�īnas, un lielākā, par laimi, tikko nolaidusies. Mazākais desmit pieaugu�i amerikāņi �ortos un sandalēs iet uz ēku apstrādei. Es kavējos pietiekami ilgi, lai iekārtotos aiz viņiem. Kamēr imigrācijas un muitas dienesta aģenti dara savu ikdienas darbu, es fiksēju, ka te nav skeneru privātajiem pasa�ieriem un viņu somām. Lieliski! Atvados no pilotiem. Izgājis no mazās ēkas, noskatos uz citiem amerikāņiem, kuri sakāpj furgonā, kas jau gaida, un nozūd. Es sē�u uz sola, līdz piebrauc mans taksometrs.

Villa ir Vilovbijas līci, divdesmit minū�u brauciena attālumā no lidostas. Sē�u taksometra aizmugures sēdekli, logi ir nolaisti, un, lēnām braucot apkārt kalnam pa vienu pusi, bet pa otru pusi lēni uz leju, seju apvējo silts un sāļ� jūras gaiss. Tālumā lī�a zilajā ūdenī, kas �ķiet pavisam gluds, noenkurots desmitiem mazu laivu.

Dzīvoklis ir mēbelēts un ar divām guļamistabām, kas nav ar skatu uz pludmali, ta�u ir tai pietiekami tuvu, lai varētu dzirdēt viļņus. Dzīvoklis ir noīrēts uz mana tagadējā vārda, un īre par trim mēne�iem samaksāta ar Skelter Films �eku. Norēķinos ar taksistu un ieeju pa �ugerkovas galvenajiem vārtiem. Patīkama dāma birojā iedod man atslēgu un bukletu ar visu, kas jāzina par �o vietu. Eju iek�ā, ieslēdzu ventilatorus, gaisa kondicionē�anu, pārbaudu istabas. Pēc piecpadsmit minūtēm esmu jau okeānā.

Tie�i pusse�os pēcpusdienā Stenlijs Mamfrijs un divi viņa palīgi sanāk ap skaļruni, kas nolikts uz galda konferen�u zāles centrā. Pēc da�ām sekundēm ieskanas Viktora Vestleika balss, un pēc ātras sasveicinā�anās Vestleiks saka:

- Tā, Sten, ko tu par to visu domā?

Stenlijs, kas pēc e-pasta saņem�anas pirms �etrām stundām ne par ko citu nebija domājis, atbild:

- Zini, Vik, man �ķiet, ka vispirms mums jānolemj, vai ticēsim �im vīram vēlreiz. Vai tev tā ne�ķiet? Ar to es domāju, ja viņ� atzīst, ka pēdējā reizē nav bijis godīgs. Viņ� neatzīst, ka būtu mums melojis, bet tā vietā pasaka, ka kļūdījies. Viņ� spēlē spēlītes.

- Noticēt viņam vēlreiz būs grūti, - saka Vestleiks.

- Vai tu zini, kur viņ� ir patlaban? - Mamfrijs jautā.

- Patlaban viņ� ar privātu lidma�īnu lido no Maiami uz Antigvu. Pagāju�ajā piektdienā viņ� ar privātu lidma�īnu lidoja no Roanokas uz Jamaiku, bet svētdien atgriezās valstī kā Malkolms Banisters.

- Vai ir kāda nojausma, kāpēc, kāds ir visu �o dīvaino lidojumu mērķis?

- Ne mazākais, Sten. Mēs esam neizpratnē. Viņ� pierādījis, ka prot veikli nozust un pārvietot naudu.

- Pareizi. Man ir savs scenārijs, Vik. Iedomājies, ka par Kvinnu Rakeru viņ� mums melojis. Varbūt Rakers ir plāna daļa un viņ� piedalās spēlē, lai Banisters tiktu laukā no cietuma. Tagad viņi cen�as glābt Rakeru. Man tas viss atgādina sazvērestību. Meli, konspirācija. Kā būtu, ja mēs negaidot uzrastos ar aizzīmogotu apsūdzības aktu, savāktu Banisteru, iebāztu viņu atkal cietumā un paskatītos, kas viņam zināms par īsto slepkavu? Var gadīties, ka restu otrā pusē viņ� kļūst runīgāks.

- Tātad nu tu viņam tici? - Vestleiks pajautāja.

- Es tā neteicu, Vik, nebūt ne. Ta�u, ja viņa e-pasts ir patiess un ja Dastijam �iveram ir Rakera alibi, tad mūsu apsūdzība ir kaķim zem astes.

- Vai būtu jārunā ar Dastiju?

- Mums tas nav jādara. Ja viņam ir pierādījums, mēs redzēsim to visai drīz. Viena lieta no daudzām, ko nespēju izdomāt, ir tā, kāpēc viņ� pieturējis �o pierādījumu tik ilgi.

- Tas pats arī �eit, - sacīja Vestleiks. - Saskaņā ar vienu mūsu teoriju Banisteram bija vajadzīgs laiks, lai atrastu slepkavu, protams, ja mēs viņam ticam. Atklāti runājot, �obrīd nezinu, kam ticēt. Ko tad, ja Banisters zina patiesību? Mums nav nekā. No lietiskajiem pierādījumiem nav ne diega gals. Atzī�anās ir nedro�a. Un, ja Dastijam ir kūpo�s ierocis, mēs visi dabūsim trūkties.

Mamfrijs nosaka:

- Izvirzīsim apsūdzību un pie�miegsim. Rīt ie�u uz lielo �ūriju, un divdesmit �etru stundu laikā mums būs gatavs apsūdzības akts. Cik lielas nepatik�anas var radīt Banistera notver�ana Antigvā?

- Ķēpa būs liela. Jāpanāk viņa izdo�ana. Tam vajadzēs ne vienu vien mēnesi. Turklāt viņ� var nozust no jauna. �is zellis nav ar pliku roku ņemams. Pirms vēr�anās pie lielās �ūrijas ļauj man parunāt ar bosu.

- Labi. Ta�u, ja Banisters grib imunitāti, rodas iespaids, ka viņ� izdarījis noziegumu un grib noslēgt vieno�anos, vai ne?

Vestleiks mirkli paklusēja un noteica:

- Tas ir rets gadījums, kad nevainīgs cilvēks prasa imunitāti. Tā gadās, ta�u ne bie�i. Kādu noziegumu tu iedomājies?

- Nevienu konkrētu, bet gan tādu atradīsim. Prātā nāk izspie�ana. Esmu pārliecināts, ka eso�ajiem faktiem mēs varam piemērot R1CO. Sazvērestība ar domu kavēt juridisko procesu. Melo�ana tiesai un FIB. Ja padomā, apsūdzības akts kļūst garāks, jo vairāk par to runājam. Esmu noskaities, Vik. Banisters ar Rakeru Frostburgā biju�i draugi un tur izkaldināju�i �o plānu. Rakers aizgāja decembrī. Tiesnesis Fosets nogalināts februārī. Rodas iespaids, ka Banisters par Rakeru un viņa motīviem sastāstījis kaudzi muļķību. Nezinu, kā tev, Vik, bet man rodas izjūta, ka esam piemuļķoti.

- �oreiz nevajag pārcensties. Vispirms jātiek skaidrībā, vai Banisters saka patiesību.

- Labi. Un kā mēs to varam noskaidrot?

- Pagaidīsim, ko darīs Dastijs, un paskatīsimies, kas viņam ir. Tikmēr es aprunā�os ar savu bosu. Rīt tiksimies atkal.

- Lai tā būtu.

Tabakas veikalā Sentd�onsas centrā ieraugu ko tādu, kas liek man sastingt un pēc tam pasmaidīt. Tā ir Lavo kaste ar Hondurasā ar roku tītiem tum�iem cigāriem, kas Savienotajās Valstīs maksā divreiz dārgāk. �etru collu torpedoes modeli Antigvā pārdod par pieciem dolāriem, bet Vandy�s Smokes tabakas veikalā Roanokas centrā - par desmit. Tie�i tur tiesnesis Fosets pircis savu iecienīto mārku. �etrām no �etrpadsmit bankās noglabātajām Lavo kastītēm apak�ā ir balta uzlīme ar telefona numuru un adresi, kas reklamē Vandy�s Smokes veikalu.

Nopērku divdesmit Lavo torpedoes un apbrīnoju kastīti. Tā ir no koka, nevis kartona, un izrādās, nosaukums virspusē iegriezts ar roku. Bija zināms, ka tiesnesis Fosets, mak�ķerēdams un baudīdams vienatni, savā kanoe dreifējis pa Higinsa ezeru un kūpinājis Lavo cigāru. Acīmredzot viņ� tuk�ās kastītes saglabājis.

Kruīza kuģi vēl nav ieradu�ies, tāpēc pilsētas centrs ir kluss. Tirgotāji sē� zem savu veikalu nojumēm, smejas un pļāpā savā pavedino�ajā, ritmiskajā angļu valodas versijā. Es klīstu no veikala uz veikalu, aizmirsis par laiku. Man aiz muguras palikusi cietuma dzīves apstulbino�ā garlaicība, trauksmainais neprāts, ejot pa pēdām slepkavam un viņa laupījumam, un tagad esmu nonācis līdz salinieka dzīves laiskajam ritmam. Skaidri redzamu iemeslu dēļ es dodu priek�roku pēdējam. Arī tāpēc, ka tā ir tagadne un nākotne. Makss ir cita persona ar jaunu dzīvi, un pagātnes bagā�a drīz atstājama ceļmalā.

Nopērku kaut ko no drēbēm, �ortus un T kreklus, pludmales inventāru, tad ieklīstu savā East Caribbean Royal Bank nodaļā un paflirtēju ar jauku meiteni, kas strādā pie pirmā galda. Viņa sūta mani tālāk, tad stādos priek�ā velves darbiniecei. Viņa nopēta manu pasi un ieved bankas dzīlēs. Pirmās vizītes laikā pirms deviņām nedēļām es noīrēju divus lielākos privātos seifus, kādus varēja dabūt. Tagad, palicis ar tiem vienatnē, nolieku tajos mazliet skaidras naudas un nevērtīgus papīrus un gudroju, cik ilgs laiks paies, līdz tos piepildīs mazie zelta stienī�i. Ejot ārā, paflirtēju un apsolu drīz iegriezties atkal.

Sacensībā uzvar FedEx. Pirmās paciņas pienāk pirmdien ap pusdienlaiku, un, tā kā es, nemiera dzīts, klaiņoju pa �ugerkovas apkārtni, tad redzu piebraucam ma�inu. Mis Robinsone, patīkama dāma, kas vada biroju, nu jau ir noklausījusies fikcijas pilno versiju. Esmu rakstnieks, kas uzņem filmas, nākamos trīs mēne�us bū�u nolīdis �ejienes villās un drud�aini strādā�u, lai pabeigtu romānu un uz tā balstītu scenāriju. Mani partneri jau filmē pirmos skatus. Blā-blā-blā. �ī iemesla dēļ es gaidu no Maiami kādas divdesmit paciņas: manuskriptus, pētījumu piezīmes, videomateriālus, pat �o to no iekārtām. Tas atstāj uz mis Robinsoni skaidri redzamu iespaidu. Es patie�ām ar nepacietību gaidu dienu, kad varē�u beigt melot. Savā villā atveru kastītes. Nardi komplekts dod divus stienī�us, instrumentu kaste - �etrus, romāns cietos vākos - vienu, otrs spēles komplekts - divus. Pavisam kopā deviņi, skaidri redzams, ka pa ceļam no Maiami uz Antigvu tie nav aiztikti. Man bie�i jādomā par stienī�u izcelsmi. Kas zeltu racis? No kura kontinenta tas nācis? Kas to kalis? Kā tas nokļuvis �ajā zemē? Un tā tālāk. Tikai es zinu, ka atbildes uz �iem jautājumiem nekad nebūs.

Steidzos uz East Caribbean Royal Bank un nolieku dārgos stienī�us.

A/Ianā otrajā e-pasta vēstulē misteriem Vestleikam un Mamfri-jam rakstīts:

Sveiki, zēni!

Tas atkal esmu es. �ēl, ka jūs neatbildat uz manu pirms divām dienām sūtīto vēstuli. Ja gribat atrast tiesne�a Foseta slepkavu, jums jāpiestrādā, lai uzlabotu savu komunikāciju prasmi.

Es nekur nedē�os. Varu derēt, ka jūsu sākotnējā reakcija ir vēlme safabricēt neīstu apsūdzības aktu un pie�ūt lietu man un Kvinnam Rakeram. Jūs nevarat to nedarīt, jo esat ta�u federāļi un �āda rīcība ir jūsu dabā. Ko lai saka par mūsu tiesu sistēmu, kas tādiem vīriem kā jūs liek vēlēties ikvienu likt cietumā? Tā patie�ām ir no�ēlojama. Cietumā esmu saticis desmitiem labu cilvēku - cilvēkus, kas fiziski nevienam nenodarīs pāri, un cilvēkus, kuri nekad vairs neizkritīs no eņģēm, tomēr, pateicoties jums, viņi izcie� ilgu sodu un viņu dzīves ir sagandētas.

Ta�u es novirzījos no tēmas. Aizmirstiet par apsūdzību. Jūs nevarat panākt, ka apsūdzību piemēro. Ne tāpēc, ka tas būtu ilgs process, bet tāpēc, ka jūsu visaptvero�ajā federālajā kodeksā nav sadaļas, ko varētu vērst pret mani.

Vēl svarīgāk ir tas, ka jūs nevarat mani noķert. Izdariet kādu muļķību, un es atkal pazudī�u. Es neatgriezī�os cietumā -nekad.

Esmu pievienojis �ai vēstulei �etras krāsainas fotogrāfijas. Pirmās trīs ir no vienas un tās pa�as cigāru kastītes - tum�i brūnas koka kastes, kas izgatavota kaut kur Hondurasā. �ādā kastē strādnieks rūpīgi ievieto divdesmit Lavos cigārus, stiprus, melnus, bagātīgus, gandrīz letālus cigārus ar konisku galu. Kaste nogādāta importētājam Maiami, bet no turienes sūtīta uz Vandy's Smokes tabakas veikalu Roanokas centrā, kur to nopirka godājamais Reimonds Fosets. Tiesnesis Reimonds Fosets acīmredzot smēķējis Lavos cigārus daudzus gadus un saglabājis tuk�ās kastes. Pēc slepkavībām pārmeklējāt namiņu, varbūt kādu atradāt. Man ir nojauta - ja jūs painteresēsieties pie tabakas veikala īpa�nieka, izrādīsies, ka tiesnesis Fosets viņam ar savu visai reto gaumi uz cigāriem ir labi zināms.

Pirmajā fotogrāfijā redzama kastīte tādā izskatā kā veikalā.

Tā ir gandrīz nevainojams piecu collu kvadrāts ar cigāru kastēm neierastu piecu collu augstumu. Otra fotogrāfija ir no sāniem. Tre�ajā redzama kastītes apak�a ar skaidri redzamu baltu Vandy's Smokes uzlīmi.

Kastīte izņemta no tiesne�a Foseta seifa brīdi pirms viņa nogalinā�anas. Tagad tā ir manā īpa�umā. Es jums to iedotu, uz tās pilnīgi dro�i ir slepkavas pirkstu nospiedumi, tikai negribētu atņemt jums pārsteigumu.

Ceturtajā fotogrāfijā redzams iemesls, kāpēc mēs visi esam pie galda. Tajā ir trīs gabali desmit un�u zelta lietņi, mazi, nevainojami ministienī�i bez mazākajām reģistrācijas vai identifikācijas pazīmēm (sīkāk par to vēlāk). Cigāru kastē bija salikti trīsdesmit �ie mazie stienī�i un kaste noslēpta tiesne�a Foseta seifā.

Tātad viens noslēpums tagad ir atrisināts. Kāpēc viņu nogalināja?

Kāds zināja, ka viņam ir pods ar zeltu.

Tomēr jūs vēl arvien vajā lielais noslēpums. Slepkava joprojām kaut kur staigā, un pēc se�us mēne�us ilgas bumbulē�anas, kūņo�anās, veltīgiem meklējumiem, el�anas, zīmē�anās un melo�anas jums nav neviena pavediena!

Attopieties, zēni, pielieciet punktu. Noslēgsim vieno�anos un slēgsim �o lietu.

Jūsu draugs - Malkolms

Viktors Vestleiks atlika vēl vienas vakariņas kopā ar sievu un piektdienas vakarā septiņos iegāja sava bosa, FIB direktora mistera D�ord�a Maktaveja, kabinetā. Kabinetā palika divi Maktaveja palīgi, kas veica piezīmes un pienesa lietas. Viņi sanāca kopā pie gara konferen�u galda, pārguru�i pēc vēl vienas bezgalīgi garas nedēļas.

Maktavejs bija par visu informēts, tāpēc nevajadzēja atgriezties pie agrāk notiku�ā. Viņ� iesāka ar savu tradicionālo jautājumu:

- Vai ir kaut kas tāds, ko nezinu?

�is jautājums bija gaidāms vienmēr, un atbildei uz to vajadzēja būt patiesai.

-Jā, - Vestleiks atbildēja.

- Paklausīsimies, kas.

- Zelta cenas kāpums ir radījis milzu pieprasījumu pēc tā, tāpēc iznāk saskarties ar visādām blēdībām. Katrs lombarda īpa�nieks valstī tagad tirgo arī zeltu, tāpēc nav grūti iedomāties, kādus krāmus �obrīd pērk un pārdod. Pagāju�ajā gadā mēs Ņujorkā veicām izmeklē�anu par da�iem visai atzītiem tirgotājiem, kas kausēja zeltu, to at�ķaidot, un pēc tam uzdeva par tīru mantu. Apsūdzības vēl nav, bet lieta nav slēgta. Izmeklē�anas gaitā pie viena tirgotāja strādājo�a informatora rokās nonācis desmit un�u stienītis bez identifikācijas spiedoga. Tīrība deviņdesmit deviņi, komats, deviņi procenti, patie�ām laba manta, turklāt cena neparasta. Viņ� painteresējies par to un noskaidrojis, ka reizi pa reizei iegrie�as tāds Rojs Fosets un ar nelielu atlaidi pārdod da�us stienī�us, protams, par skaidru naudu. Mums ir decembra video no �etrdesmit septītās ielas divus mēne�us pirms viņa nogalinā�anas. Acīmredzot viņ� pāris rei�u gadā braucis uz Ņujorku, pārdevis, ko gribējis, un atgriezies Roanokā ar naudas kuli. �ķiet, ka pieraksti nav pilnīgi, bet, vadoties pēc tiem, kas ir, izskatās, ka pēdējo �etru gadu laikā viņ� Ņujorkā pārdevis zeltu vismaz se�simt tūksto� dolāru vērtībā. Te nav nekā nelikumīga, protams, ja pieņem, ka zelts Fosetam pieder likumīgi.

- Interesanti, vai ne?

- Es parādīju Banistera nofotografēto zeltu mūsu informatoram. Viņ� izsakās, ka stienī�i ir identiski. Banisteram ir zelts, cik daudz, mēs nevaram zināt. Cigāru kaste apstiprinās. Zelts apstiprinās. Ja pieņem, ka zeltu viņ� dabūjis no slepkavas, nevar būt �aubu, ka viņ� zina patiesību.

- Un kāda ir jūsu teorija?

- Malkolms Banisters un Kvinns Rakers abi izcieta sodu Frost-burgā un bija tuvāki draugi, nekā mēs varējām iedomāties. Viens no viņiem zināja par Fosetu un nobēdzināto zeltu, un par abiem viņi izplānoja savu reketu. Rakers aiziet no nometnes un iestājas rehabilitācijā, lai būtu alibi, un abi gaida slepkavas uznācienu. Tas uznāk, un viņu plāns piepe�i kļūst īstenojams. Banisters pienes ziņu par Rakeru, tas nepatiesi atzīstas, viņam nekavējoties izvirza apsūdzību, un Banisters tiek ārā. Ticis ārā, viņ� iziet caur liecinieku aizsardzības programmu, to pamet un kaut kādā veidā atrod slepkavu un zeltu.

- Vai viņam nevajadzēja nogalināt slepkavu, lai dabūtu zeltu?

Vestleiks paraustīja plecus, jo nezināja, ko teikt.

- Varbūt. Un varbūt ari ne. Banisteram vajadzīga imunitāte, un mēs varam derēt, ka viņ� pieprasīs arī 35. panta piemēro�anu, lai atbrīvotu Rakeru. Kvinnam pēc sākotnējā sprieduma jāsē� vēl pieci gadi, plus da�i gadi papildus par bēg�anu. Ja tu būtu Banisters, kāpēc nemēģināt dabūt draugu ārā no cietuma? Ja slepkava ir miris, tad 35. pants Kvinnam neko nevar dot. Es nezinu. Juristi lejā kasa pakausi.

- Tas vienmēr nomierina, - noteica Maktavejs. - Ko tie, tur lejā, domā par vieno�anos ar Banisteru?

- Mēs vienojāmies ar viņu pagāju�ajā reizē, un viņ� mums sameloja.

- Labi. Tikai ko viņ� iegūst, melodams tagad?

- Neko. Viņam ir zelts.

Maktaveja nogurusi un rai�pilnā seja piepe�i savilkās jautrā grimasē. Viņ� iesmējās, pacēla rokas uz aug�u un noteica:

- Brīni�ķīgi, spīdo�i! Man patīk. �o cilvēku vajadzētu pieņemt darbā, jo viņ� ir daudz gudrāks par mums. Viņ� panāk, ka draugu apsūdz par federālā tiesne�a noslepkavo�anu, turklāt visu laiku zina: apsūdzību var sagraut un panākt, ka draugu atbrīvo. Par ko jūs mani uzskatāt? Mēs izskatāmies kā idiotu bars.

Vestleiks nevarēja nepievienoties jautrībai. Viņ� smaidīja un neticīgi grozīja galvu.

Maktavejs sacīja:

- Viņ� nemelo, Vik, jo nav vajadzīgs. Melot bija svarīgi agrāk, projekta pirmajā fāzē, nevis tagad. Tagad laiks patiesībai, un Banisters to zina.

Vestleiks piekrīto�i pamāja ar galvu.

- Tātad kāds ir mūsu plāns?

- Kas ir Savienoto Valstu prokurors �ajā lietā? Kā viņu sauc?

- Mamfrijs. Viņ� runā par jaunu apsūdzību, ta�u nekas no tās neiznāks.

- Vai viņam viss ir zināms?

- Protams, ne. Viņ� nezina, ka mēs zinām par Foseta Ņujorkā pārdoto zeltu.

- �orīt man paredzētas vēlas brokastis kopā ar ģenerālprokuroru. Es paskaidro�u, ko mēs darām, un viņ� ievadīs Mamfriju lietas kursā. Tev un Mamfrijam iesaku tikties ar Banisteru, cik drīz vien iespējams, un nokārtot visu līdz galam. Tiesnesis Fosets man patie�ām ir apnicis, Vik, ja zini, ko ar to domāju.

-Jā, ser.

Bērda starptautiskās lidostas svelmainajā terminālī

gaidu vēl vienu aizkavēju�os lidma�īnu. �obrīd, jau ceturtajā dienā Antigvā, rokas pulkstenis ir nolikts atvilktnē, un es dzīvoju pēc salas laika. Pārvērtības ir tikko jūtamas, tomēr es lēnām attīru savu organismu no modernās, drud�ainās dzīves paradumiem. Manas kustības ir lēnākas, domas skaidrākas, mērķi neeksistē. Dzīvoju �ai dienai, reizēm iemetu laisku skatienu rītdienā, bet neko vairāk no manis neprasiet, kungi.

Kāpjot lejā pa vietējās līnijas lidma�īnas kāpnēm, kas tikko atlidojusi no Sanhuanas, Vanesa izskatās pēc modeles. Salmu platmale ar platām malām, dizaina saulesbrilles, brīni�ķīgi īsa vasaras kleitiņa. Viņa izskatās kā sieviete, kas apzinās, ka ir satrieco�a, gracioza. Pēc desmit minūtēm esam vabolītē, un mana roka ir viņai uz liela. Viņa pastāsta, ka padzīta no darba, jo pārlieku ilgi nav rādījusies. Arī subordinācijas neievēro�ana. Mēs smejamies. Liela mui�a!

Mēs taisnā ceļā braucam pusdienot uz Lielā Rifa klubu virs kraujas, no kuras paveras hipnotizējo�s skats uz okeānu. Publika ir labi nodro�ināta un galvenokārt briti. Esam vienīgie melnie pusdienotāji, kaut arī viss personāls mūsējie. Ēdiens ir vienkār�i lielisks, un mēs apņemamies iepazīt vietējos restorānus, lai varam ēst kopā ar īstiem cilvēkiem. Pēc maniem ieskatiem, mēs tehniski esam bagāti, ta�u domāt �ādās kategorijās man �ķiet neiespējami. Nauda mums nav tik svarīga kā brīvība un dro�ība. Man �ķiet, ka mēs pieradīsim pie labākas dzīves.

Pēc nopeldē�anās okeānā Vanesa vēlas izpētīt Antigvu. Mēs nolai�am jumtu uz leju, radio sameklējam regeja raidstaciju un lidojam pa �aurajiem ceļiem kā jauni, beidzot brīvībā izbēgu�i mīlētāji. Glau�ot viņas kājas un vērojot viņas smaidu, grūti aptvert, ka esam tiku�i tik tālu. Taisni brīnums, kā mums laimējies.

Tik�anās augstākajā līmeni paredzēta Blue Waters viesnīcā salas ziemeļrietumu smailē. Es ieeju koloniālā stila galvenajā ēkā, tās vējainajā vestibilā esmu viens pats. Pamanu pāris aģentu sliktā tūristu ietērpā dzeram limonādi un cen�amies nepievērst uzmanību, īsts tūrists izskatās atraisīts un nevērīgs, savukārt FIB aģents, kas tēlo tūristu, te �ķiet nevietā. Es nezinu, cik aģentiem, prokurora palīgiem, direktoru vietniekiem u. tml. ar tēvo�a Sema svētību, laulātos draugus ieskaitot, izdevies pievienoties �im pēk�ņajam, mazajam ceļojumam uz salām. Eju cauri arkām, garām zeltītiem kokgriezumiem, garām mietiņu �ogiem uz spārnu, kur norunāta tik�anās.

Mēs tiekamies nelielā otrā līmeņa luksusa numurā, no kura paveras skats uz pludmali. Mani apsveic Viktors Vestleiks, Stenlijs Mamfrijs un vēl �etri viri, kuru vārdus necen�os iegaumēt. Tum�ie uzvalki un kaklasaites nozudu�i, to vietā golfa krekli un �orti. Kaut ari augusta sākums, vairums istabā redzamo balto stilbu nav jutu�i sauli. Noskaņojums ir gai�s; nekad neesmu redzējis tik daudz smaidu tik nopietnā saietā. �ie cilvēki ir noziedzības apkarotāju elite, radu�i pie smaga darba, kur jokiem nav vietas, un �ī nelielā izklaide viņiem ir kā sapnis.

Mani nelai� vaļā vienas, pēdējās �aubas, ka te var būt lamatas. Var gadīties, ka ieeju lamatās, un �ie zēni ir gatavi izraut apsūdzības aktu, apcietinā�anas orderi, rīkojumu par izraidī�anu un vēl sazin ko, lai dabūtu mani atkal cietumā. �ādā gadījumā Vanesai ir plāns, kas nodro�inās mūsu vērtību aizsardzību. Viņa ir divsimt jardu attālumā un gaida.

Pārsteigumu nav. Mēs esam runāju�i pa telefonu pietiekami daudz, lai zinātu parametrus, un ķeramies pie darba. No telefona ar skaļruni Stenlijs zvana uz Roanoku, uz Dastija �ivera biroju. Das-tijs tagad pārstāv ne tikai Kvinnu Rakeru, bet ari viņa māsu Vanesu un mani. Pacēlis klausuli, Dastijs neveikli pajoko, ka Antigvas prieki viņam iet secen. Federāļi rēc no smiekliem.

Vispirms mēs pārskatām vieno�anos par imunitāti, kas principā paredz, ka valdība nesauks pie atbildības mani, Kvinnu, Vanesu Jangu vai Dentonu Rakeru (kas pazīstams arī kā Dī Rejs) par iespējamo kaitējumu tiesne�a Reimonda Foseta un Naomi Klērijas slepkavības izmeklē�anā. Lai to pateiktu, vajadzīgas �etrpadsmit lappuses, un es ar teikto esmu apmierināts. Arī Dastijs to pārskatījis un vēlas da�as sīkas izmaiņas no Mamfrija puses. Kā juristiem pieklājas, viņiem ir mazliet jāpastrīdas, ta�u beigās viņi vienojas. Dokuments tepat istabā tiek pārveidots, parakstīts un ar e-pastu nosūtīts uz Roanoku de�urējo�ajam miertiesnesim. Pēc pusstundas kopija ar miertiesne�a apstiprinājumu un parakstu pienāk pa e-pastu. Juridiskā nozīmē tagad mēs esam aizsegs.

Situācija ar Kvinna atbrīvo�anu ir mazliet sare�ģītāka. Pirmkārt, vajadzīgs rīkojums par atbrīvo�anu no apsūdzībām sakarā ar slepkavībām un tajā no Mamfrija un viņa zēnu puses ir mīkstināti izteikumi, kas mazina viņu vainu par maldīgo apsūdzību. Mēs ar Dastiju iebilstam, un izteikumu izslēdz. Rīkojums pa e-pastu tiek nosūtīts miertiesnesim Roanokā, un viņ� to nekavējoties paraksta.

Otrkārt, ir lūgums saskaņā ar 35. pantu mazināt sodu un viņu atbrīvot. Tas tiek iesniegts Kolumbijas apgabala federālajā tiesā, kas notiesājusi Kvinnu par kokaīna tirgo�anu, ta�u viņ� vēl arvien ir Roanokā. Atkārtoju vairākas reizes iepriek� teikto: es nepildī�u savu vieno�anās pusi, kamēr Kvinns nav atbrīvots. Punkts. Viss jau ir saskaņots, bet, lai to izpildītu, nepiecie�ama vairāku cilvēku koordinēta darbība, izpildot norādījumus, kuri tagad nāk no salu valsts, kas pazīstama kā Antigva. Tiesnesis, kas Kolumbijas apgabalā notiesāja Kvinnu, joprojām ir amatā, ta�u patlaban sprie� tiesu. Savienoto Valstu tiesu izpildītāju dienests vēlas iejaukties un pieprasa pārvietot Kvinnu, kad pienāks laiks. Kādu brīdi pieci se�i juristi, kas piedalās sanāksmē, runā pa mobilo tālruni, kamēr divi tik�ķina savu klēpjda-toru tastatūru.

Mēs sarīkojam pārtraukumu, un Viks Vestleiks aicina mani piebiedroties un iedzert kaut ko aukstu. Zem terases līdzās baseinam labi tālu no pārējiem mēs atrodam galdu un pasūtām ledus tēju. Viņ� tēlo neizpratni par iz�ķiesto laiku un tā tālāk. Nosprie�u, ka viņ� ir apgādājies ar kaut kādu ieraksta ierīci un dro�i vien vēlas parunāt par zeltu. Es smaidu un izturos brīvi kā īsts Antigvas iemītnieks, ta�u esmu trauksmes stāvoklī.

- Kā būs, ja mums radīsies vajadzība pēc tavas liecības tiesā? -viņ� nopietni jautā. - �is jautājums ir sīki izdiskutēts, un es domāju, ka viss ir skaidrs. - Zinu, zinu, bet kā būs, ja mums vajadzēs papildu pierādījumus?

Tā kā viņ� vēl nezina nedz slepkavas vārdu, nedz nozieguma detaļas, jautājums ir priek�laicīgs un dro�i vien kalpo kā iesildī�anās kaut kam citam.

- Mana atbilde ir nē, un esmu to skaidri pateicis. Manos plānos nav paredzēta atgrie�anās Savienotajās Valstīs. Es nopietni domāju par atteik�anos no pilsonības, lai kļūtu par pilntiesīgu Antigvas iemītnieku, un, ja nekad vairs nesper�u kāju uz Savienoto Valstu zemes, tad nomir�u kā laimīgs cilvēks.

- Vai tev ne�ķiet, ka tu mazliet pārspīlē, Maks? - viņ� ierunājas tonī, kādu nevaru ciest. - Tev tagad ir pilna imunitāte.

- Tev viegli runāt, Vik, tikai tu neesi pavadījis cietumā piecus gadus par noziegumu, kuru neesi darījis. FIB vienu reizi mani iesēdināja un gandrīz izpostīja manu dzīvi; tas nekad vairs nenotiks. Esmu laimīgs, ka man radusies vēl viena izdevība, un kaut kāda dīvaina iemesla dēļ nejūtu vēlē�anos vēlreiz pakļaut sevi jūsu jurisdikcijai.

Viņ� malko tēju un noslauka muti ar audekla salveti.

- Vēl viena izdevība. Ar zelta podu aizpeldēt saulrietā.

Es skatos uz viņu. Pēc da�ām sekundēm viņ� mazliet neveikli ierunājas:

- Mēs neesam runāju�i par zeltu, vai ne, Maks?

- Neesam.

- Tādā gadījumā parunāsim par to. Kādas tev tiesības to paturēt?

Es pievēr�u skatienu viņa krekla pogai un skaidri pasaku:

- Es nezinu, par ko tu runā. Man nav nekāda zelta. Punkts.

- Bet kā paliek ar trim ministienī�iem, kuru fotogrāfijas pagāju�ajā nedēļā tu atsūtīji pa e-pastu?

- Tie ir pierādījums, un es jums tos atdo�u kopā ar otrajā fotogrāfijā redzamo cigāru kasti. Man ir aizdomas, ka �ie mazie lietiskie pierādījumi ir noklāti gan ar Foseta, gan slepkavas pirkstu nospiedumiem.

- Lieliski. Vēl paliek viens liels jautājums - kur ir pārējais zelts?

- Nezinu.

- Labi. Tev jāpiekrīt, Maks, ka, veicot tiesas izmeklē�anu slepkavības lietā, svarīgi ir zināt, kas bijis tiesne�a Foseta seifa. Kā dēļ viņ� nogalināts. Vienā brīdī mums vajadzēs zināt visu.

- Visu jūs varbūt nezināsiet un neuzzināsiet nekad. Būs pla�s lietisko pierādījumu klāsts, lai slepkavu notiesātu. Ja valdība salaidīs grīstē tiesas izmeklē�anu, man par to galva nesāpēs.

Vēl viens tējas malks, tad izmisīgs skatiens.

- Tev nav tiesību to paturēt, Maks.

- Ko paturēt?

- Zeltu.

- Man nav zelta. Hipotētiski runājot, izskatās, ka �ajā situācijā laupījums nepieder nevienam. Katrā ziņā tas nav valdības īpa�ums, tas nav atņemts nodokļu maksātājiem. Tas nekad nav jums piederējis, un jūs neesat to pieprasīju�i. Jūs nekad neesat to redzēju�i un �obrīd neesat dro�i, vai tas maz pastāv. Tas nepieder slepkavam, viņ� tāpat ir zaglis. Viņ� nozadzis to valsts amatpersonai, kas varbūt bijusi korumpēta. Un, ja jums izdotos noteikt laupījuma pirmavotu un jūs mēģinātu to atdot, tie zēni vai nu palīstu zem galda, vai laistos, ko kājas nes. Tas vienkār�i kaut kur ir, varbūt mākoņos kā internēts, un nepieder nevienam.

Es pamāju ar rokām uz debesīm, pabeidzot labi izmēģināto atbildi.

Vestleiks smaida, jo abi mēs zinām patiesību. Viņa acis iemirdzas, it kā viņ� gribētu padoties ar smaidu un teikt: �Sasodīti labi nostrādāts.� Tas, protams, nenotiek.

Mēs dodamies atpakaļ uz luksusa numuru un uzzinām, ka Kolum-bijas apgabalā tiesnesis vēl arvien ir aizņemts ar daudz svarīgākām lietām. Neesmu noskaņots slaistīties pie galda kopā ar federālo zēnu baru, tāpēc dodos pastaigā pa pludmali. No turienes piezvanu

Vanesai, pastāstu, ka lietas virzās uz priek�u lēni un, nē, neesmu redzējis nedz roku dzel�us, nedz pistoles. Līdz �im viss ir godīgi. Kvinnam drīz jābūt brīvam. Viņa pastāsta, ka Dī Rejs Dastija birojā gaida brāli.

Pusdienu pārtraukuma laikā tiesnesis, kas Kvinnu par narkotiku tirgo�anu notiesājis uz septiņiem gadiem, negribīgi paraksta 35. pantā paredzēto rīkojumu par soda mīkstinā�anu. Iepriek�ējā dienā viņ� runājis ar Stenliju Mamfriju, Viktoru Vestleiku un viņa bosu D�ord�u Maktaveju un uzsvēris, cik svarīgs ir viņa, Savienoto Valstu ģenerālprokurora lēmums.

Kvinnu nekavējoties no Roanokas cietuma aizved uz Dastija �ivera advokātu biroju, kur viņ� apskauj Dī Reju un pārģērbjas d�insos un polo kreklā. Simt �etrdesmit dienas pēc apcietinā�anas Norfolkā par bēg�anu no nometnes Kvinns ir brīvs cilvēks. Gandrīz pustrijos visi rīkojumi un dokumenti ir pienācīgā veidā parakstīti, pārbaudīti un apstiprināti un es izeju no istabas un zvanu Dastijam. Viņ� apliecina, ka �esam paņēmu�i viņus pie dziesmas�, visi dokumenti ir kārtībā, visu tiesības aizsargātas, visi solījumi izpildīti.

- Sāc dziedāt, - viņ� pasaka un iesmejas.

Se�us mēne�us pēc iera�anās Luisvilas federālajā labo�anas darbu iestādē piekritu pārbaudīt narkotiku tirgotāja no Sinsinati lietu. Tiesa bija pavisam nepareizi aprēķinājusi soda ilgumu, kļūda bija acīmredzama, un es uzrakstīju lūgumu, lai cilvēku nekavējoties atbrīvo, nosakot jau izciesto sodu. �is bija viens no retajiem gadījumiem, kad viss tika izdarīts nevainojami un ātri, un pēc divām nedēļām laimīgais klients gāja mājās. Nekāds brīnums, ka ziņa izplatījās pa visu cietumu un mani tūlīt apsveica kā spīdo�u cietuma advokātu, kas spēj darīt brīnumus. Mani applūdināja ar lūgumiem pārbaudīt lietas un likt lietā savas burvestības, un bija jāpaiet laikam, lai saceltais troksnis norimtu.

Ap �o laiku manā dzīvē ienāca puisis, vārdā Natijs, un aizņēma vairāk laika, nekā gribēju viņam veltīt. Natijs bija kaulains baltais zēns, apcietināts par metamfetamīna tirgo�anu Rietumvird�īnijā, un uzstāja, ka man jāpārbauda viņa lieta, jāuzsit knipis un jādabū viņ� no cietuma ārā. Natijs man patika, tāpēc izskatīju dokumentus un mēģināju iestāstīt, ka �ajā reizē neko nevaru līdzēt. Viņ� sāka runāt par samaksu, sākumā tās bija neskaidras atsauksmes uz kaut kur nobēdzinātu naudu, no kuras daļa varētu piederēt man, ja vien dabūtu Natiju ārā no cietuma. Viņ� nespēja noticēt, ka nevaru palīdzēt. Tā vietā, lai samierinātos ar realitāti, viņ� ieslīga vēl lielākās ilūzijās, pārliecināts, ka varu atrast kādu spraugu likumos, iesniegt lūgumu un dabūt viņu laukā. Vienā brīdī viņ� pieminēja kaudzi zelta stieņu, un es iedomājos, ka zēns zaudējis prātu. Es viņu strikti noraidīju, ta�u, lai pierādītu savu taisnību, viņ� man visu izstāstīja. Viņ� lika zvērēt, ka saglabā�u noslēpumu, un apsolīja pusi no bagātības, ja vien viņam palīdzē�u.

Bērnībā Natijs bija nelabojams sīks zaglēns, kuru pusaud�a gadi ieveda metamfetamīna pasaulē. Viņ� daudz klaiņoja apkārt, izvairīdamies no narkotiku apkaro�anas aģentiem, nodokļu iekasētājiem, �erifa palīgiem ar sankcijām, no tēviem ar grūtām meitām un saniknotiem konkurentiem no citām metamfetamīna bandām. Vairākas reizes viņ� mēģināja nostāties uz taisna ceļa, ta�u viegli atkrita atpakaļ noziedzībā. Viņ� redzēja, kā brālēni un draugi samaitā savu dzīvi ar narkotikām, kļūst atkarīgi, kā noziedznieki nonāk tiesas priek�ā, un viņ� patie�ām gribēja kaut ko labāku. Strādājot par kasieri veikaliņā dziļi kalnos netālu no Riplmīdas mazpilsētas, viņu uzrunāja sve�inieks un piedāvāja desmit dolārus stundā par roku darbu. Veikalā sve�inieku neviens nebija redzējis un vairs neredzēs. Natijs pelnīja piecus dolārus stundā skaidrā naudā, neoficiāli, un palēcās no prieka, ka var nopelnīt vairāk. Pēc darba Natijs satika sve�inieku iepriek� norunātā vietā un gāja viņam līdzi pa �auru taku līdz A veida namiņam, kas bija uzbūvēts stāvā pakalnā tie�i blakus mazam ezeriņam. Sve�inieks stādījās priek�ā tikai kā Rejs. Rejs piebrauca skaistu pikapu ar koka kasti kravas kastē. Izrādījās, ka kastē ir piecsimt mārciņu seifs, pārāk smags, lai Rejs tiktu ar to galā viens. Viņi pie koka zara piestiprināja trīsi ar trosi, izcēla seifu no kravas kastes, nolaida zemē un ievilka namiņa apak�stāvā. Darbs bija apnicīgs, grūts, un pagāja gandrīz trīs stundas, līdz seifu iedabūja namiņā. Rejs samaksāja skaidrā naudā un pateica paldies un sveiki.

Natijs par to izstāstīja brālim D�inam, kas �ajā apvidū slēpās no �erifa divus apgabalus tālāk. Brāļiem radās interese par seifu un tā saturu, un viņi nolēma to izpētīt. Pārliecināju�ies, ka Rejs aizbraucis no namiņa, brāļi mēģināja tajā ielauzties, ta�u viņus apstādināja smagas ozolkoka durvis, nesasitams stikls un lielas durvju bultas. Un tā viņi vienkār�i izcēla no savas vietas apak�stāva logu. Pēc iekļū�anas namiņā atrast seifu neizdevās, toties izdevās identificēt Reju. Pārskatot da�us papīrus uz darba galda, brāļi saprata, ka viņu kaimiņ� ir tik svarīgs vīrs kā Roanokas federālais tiesnesis. Uz galda bija pat avīzes raksts par svarīgu tiesas procesu saistībā ar urāna ieguvi Vird�īnijā un godību Reimondu Fosetu kā tiesas priek�sēdētāju.

Brāļi aizbrauca uz Roanoku, sameklēja federālo tiesu un divas stundas vēroja lieciniekus nododam liecības. Natijs bija uzlicis brilles un beisbola cepuri, ja tiesnesim kļūtu garlaicīgi un viņ� sāktu vērot tiesas zāli. Skatītāju bija daudz, un Rejs ne reizi nepacēla skatienu uz aug�u. Pārliecināti, ka nokļuvu�i kaut kam uz pēdām, brāļi atgriezās pie namiņa, pa apak�stāva logu atkal iekļuva tajā un vēlreiz mēģināja atrast seifu. Tam vajadzēja atrasties apak�stāvā, kur Natijs ar tiesnesi bija to atstāju�i. Viena siena bija nosegta ar biezām juridiska satura grāmatām pilniem plauktiem, un brāļi nosprieda, ka aiz sienas jābūt slepenai telpai. Viņi uzmanīgi ņēma no plaukta visas grāmatas pēc kārtas un lika atpakaļ. Tas prasīja laiku, bet visbeidzot izdevās atrast slēdzi, ar kuru atvēra slepenās durvis. Kad tās atvērās, turpat grīdas līmenī atradās seifs un gaidīja atvēr�anu. Tikai izrādījās, ka seifu atvērt nav iespējams, jo tam bija digitālais spiedpogu panelis un bija jāzina pieejas kods. Viņi niekojās ar to dienu vai divas, ta�u bez panākumiem. Brāļi pavadīja namiņā daudz laika, bet vienmēr uzmanījās neatstāt pēdas. Kādu piektdienu D�īns aizbrauca uz Roanoku, līdz kurai bija stundas brauciens, iegāja tiesas zālē, pārbaudīja, vai tiesnesis tur ir, un slaistījās apkārt, līdz tika izziņots pārtraukums līdz deviņiem pirmdienas rītā. D�īns sekoja tiesnesim līdz dzīvoklim un noskatījās, kā tas iekrauj pikapā brūna papīra maisu ar produktiem, aukstumsomu, vairākas vīna pudeles, sporta somu, divus smagnējus portfeļus un grāmatu kaudzi. Rejs atstāja dzīvokli un aizbrauca rietumu virzienā. D�ins piezvanīja Natijam un pateica, ka Rejs ir ceļā. Natijs satīrīja namiņu, ielika vietā apak�stāva logu, noslaucīja jebkādus pēdu nospiedumus un uzrāpās piecdesmit jardus attālā kokā. Tiesnesis Fosets pēc stundas bija klāt, izkrāva pikapu un tūlīt iekārtojās verandā guļamtīklā, lai nosnaustos, kamēr Natijs ar D�īnu viņu vēroja no biezā me�a, kas auga ap namiņu. Nākamajā dienā, sestdienā, tiesnesis Fosets aizvilka savu kanoe pie ezera, ielika tajā divas mak�ķeres un da�as pudeles ar ūdeni, aizsmēķēja īsu, tum�u cigāru un aizbrauca pāri Higinsa ezeram. Natijs vēroja viņu ar binokli, bet D�īns pa to laiku izcēla logu un ielīda namiņā. Slepenās durvis bija vaļā, seifs redzams, ta�u aizvērts un aizslēgts. Laime atkal nebija uzsmaidījusi, tāpēc D�īns veikli pameta namiņu, ielika vietā logu un nozuda me�ā.

Zēni bija apņēmības pilni noskaidrot, kas ir seifā, ta�u viņi bija ārkārtīgi pacietīgi. Rejam nebija ne jausmas, ka viņ� tiek novērots, un, ja viņ� papildināja savas bagātības katru nedēļu, tad nebija vajadzība steigties. Nākamās divas piektdienas D�īns Roanokā vēroja tiesas namu no ārpuses, bet tiesnesis strādāja ilgi. Tuvojās federālie atvaļinājumi, un viņi domāja, ka tiesnesis var aizbraukt uz ilgākām brīvdienām. Avīzēs rakstīja, ka tiesas process ir smags un ļoti strīdīgs un uz tiesnesi Fosetu tiek izdarīts liels spiediens. Viņi bija domāju�i pareizi. Piektdien divos pēc pusdienas tika izziņots tiesas darbu pārtraukums līdz deviņiem rītā nākamajā otrdienā. D�īns noskatījās, kā Rejs piekrauj automa�īnu un viens pats aizbrauc uz ezeru.

Namiņ� bija pārāk dziļi kalnos, lai tajā būtu elektrība vai gāze, līdz ar to tajā nebija nedz gaisa kondicionē�anas, nedz apsildes, ja neskaita lielu kamīnu. Pārtika un dzērieni tika glabāti uz ledus auks-tumsomā, kuru Rejs vadāja �urpu turpu. Kad naktī radās vajadzība pēc gaismas, viņ� iedarbināja nelielu benzīna ģeneratoru ārpus namiņa, un tā zemā, klusinātā rūkoņa atbalsojās ielejā. Parasti gan tiesnesis deviņos vakarā jau gulēja. Apak�stāvā bija viena istaba un skapis, �aura telpa ar mazām dubultdurvīm. Skapi Rejs glabāja mantas, kas �ķita aizmirstas, - medību apģērbu, zābakus, vecu segu un vatēto segu kaudzi. D�ins ieplānoja tur uz ilgām stundām noslēpt Natiju, cerot, ka pa mazu spraudziņu vienā no durvīm viņ� varēs ieraudzīt, kā tiesnesis atver seifu un noliek to, kas slēpjams. Natijam, piecas pēdas un septiņas collas garam un simt trīsdesmit mārciņas smagam, bija liela slēp�anās pieredze visādās spraugās un �ķirbās, tomēr pavadīt nakti skapī no sākuma viņ� negribēja. Plāns tika vēlreiz pārskatīts.

Piektdienā pirms Kolumba dienas svētkiem tiesnesis Fosets ieradās pie sava namiņa ap se�iem pēcpusdienā un mierīgā garā izkrāva pikapu. Natijs bija saritinājies apak�stāva skapi un pa vidu medību apģērbam un vatētām segām bija gandrīz neredzams. Ja kaut kas izietu greizi, kabatā viņam bija pistole. D�ins vēroja visu no me�a, ari bruņojies ar pistoli. Viņi bija ļoti nervozi un pagalam satraukti. Kad Rejs grasījās nest visu namiņā, viņ� aizsmēķēja cigāru, un drīz namiņu piepildīja tabakas dūmi. Viņ� nesteidzās, sarunājās pats ar sevi, vēl un vēlreiz dungoja vienu un to pa�u dziesmu un beigās apak�stāvā ienesa smago portfeli. Skatoties, kā tiesnesis izņem no plaukta juridisku grāmatu, nospie� slepeno slēdzi un atver slepenās durvis, Natijs tikko spēja paelpot. Tiesnesis uzspieda kodu un atvēra seifu. Tas bija pilns ar cigāru kastēm. Viņ� pakāpās atpakaļ un izņēma no portfeļa vēl vienu cigāru kasti. Bridi padomājis, viņ� pacēla vāku un izņēma no kastes brīni�ķīgu, mazu zelta stienīti. Viņ� to apbrīnoja, noglāstīja un ielika atpakaļ kastē, kuru rūpīgi ievietoja seifā. Pirmajai cigāru kastei sekoja vēl viena, pēc tam viņ� ātri aizvēra seifu, ieprogrammēja kodu un aizvēra slepenās durvis.

Natijam sirds pukstēja tik nevaldāmi, ka vajadzēja baidīties, vai netrīc viss skapis, ta�u viņ� mudināja sevi saglabāt mieru. Ejot projām, tiesnesis pamanīja spraugu skapja durvis un pievēra tās ciet.

Ap septiņiem vakarā viņ� aizsmēķēja vēl vienu cigāru, ielēja sev glāzi baltvīna un apsēdās �ūpuļkrēslā uz verandas, lai vērotu, kā aiz kalniem noriet saule. Pēc tumsas iestā�anās viņ� iedarbināja ģeneratoru, līdz desmitiem rosijās pa namiņu, pēc tam ģeneratoru izslēdza un gāja gulēt. Kad namiņā iestājās miers, no me�a iznāca D�ins un pieklauvēja pie durvīm.

- Kas tur ir? - nikni no iek�puses noprasīja Rejs.

D�ins paskaidroja, ka meklē savu suni. Rejs atvēra durvis, un viņi runāja caur priek�karu. D�ins stāstīja, ka apmēram jūdzi no �ejienes, ezera otrā krastā, viņam ir namiņ� un pazudis viņa mīļotais suns Janks. Rejs nebūt nebija draudzīgs un pateica, ka tuvumā nevienu suni nav redzējis. D�ins pateicās un aizgāja. Izdzirdējis aug�ā klauvē�anu un sarunu, Natijs klusītēm izlīda no skapja un aizgāja pa apak�stāva durvīm. Aizbultēt durvis viņ� nevarēja, un zēni sprieda, ka tiesnesis kasīs pakausi un nesapratīs, kā tas gadījies, ka durvis nav pienācīgi aizslēgtas. Tikmēr viņi jau būs me�ā. Tiesnesis meklēs un meklēs, bet neatradīs nekādas pēdas, nekas nebūs pazudis, un viņ� �o gadījumu aizmirsīs.

Skaidrs, ka redzētais zēnus apstulbināja un viņi sāka kalt plānus par seifa izlaupī�anu. Neiztiks bez asas vārdu apmaiņas ar tiesnesi, varbūt pat vardarbības, ta�u viņi bija apņēmu�ies �o lietu novest līdz galam. Pagāja divas nedēļas nogales, bet tiesnesis palika Roanokā. Tad vēl trīs nedēļas.

Vērodami namiņu un tiesnesi, D�īns un Natijs bija atriezu�ies pie sava metamfetamīna biznesa, piedzīvoja bankrotu. Iekams viņi paguva tikt pie zelta, abus apcietināja Narkotiku apkaro�anas administrācijas aģenti. D�inu nogalināja, Natijs nokļuva cietumā.

Viņ� gaidīja piecus gadus, iekams pielietoja spēku pret tiesnesi Fosetu, mocīja Naomi Klēriju, izlaupīja seifu un abus nogalināja.

-Un kas īsti ir Natijs? - jautā Vestleiks. Se�i vīri noraugās uz mani.

- Natijs ir Natans Edvards Kūlijs, un viņ� atrodams Jamaikā, Mon-tegobejas pilsētas cietumā. Varat nesteigties, viņ� nekur no turienes projām netiks.

- Varbūt viņ� zināms kā Nataniels Kolejs, tavs draugs ar viltotu pasi?

- Tas pats. Viņu gaida divdesmit gadi Jamaikas cietumā, tāpēc grūtības ar viņu nez vai jums radīsies. Nojau�u, ka Natijs ar prieku atzīs savu vainu, lai dabūtu mū�a ieslodzījumu Savienoto Valstu cietumā, protams, bez nosacītas atbrīvo�anas. Vienalga ko, lai tikai tiktu prom no Jamaikas. Piedāvājiet vieno�anos, un par tiesu jums nevajadzēs raizēties.

Iestājās ilgs klusuma brīdis, kura laikā visi kolektīvi ieelpoja. Beidzot Viks pajautāja:

- Vai ir kas tāds, par ko tu neesi padomājis?

- Protams. Bet labāk lai tas paliek pie manis.

fVl ans stāstnieka talants visus apbūra, un veselu stundu tiku ap-bērts ar jautājumiem. Es neatlaidīgi devu uz tiem atbildes un, kad sāku atkārtoties, dusmojos. Pietiek iedot juristu baram bagātīgas detaļas no noslēpuma, kas laupījis miegu, un viņi nespēj neuzdot vienu un to pa�u jautājumu piecos da�ādos veidos. Manas sliktās domas par Viktoru Vestleiku mazliet uzlabojas, kad viņ� pasaka:

- Tas ir viss. Tik�anās beigusies. Es eju uz bāru.

Izsaku priek�likumu iedzert divatā, un mēs atgrie�amies pie jau zināmā galdiņa blakus baseinam. Pasūtām alu un malkojam, kad ierodas citi.

- Vai ir vēl kaut kas? - Vestleiks jautā.

-Jā, pavisam noteikti ir vēl kaut kas. Kaut kas tikpat nozīmīgs kā federālā tiesne�a noslepkavo�ana.

- Vai vienai dienai nebūs par daudz?

- Ak jā, bet man uz atvadām ir vēl viens �āviens.

- Es klausos.

Iedzeru vēl vienu malku un izbaudu tā gar�u.

- Ja nekļūdos ar laikiem, tiesnesis Fosets pieņēma un slēpa tīru zeltu urāna tiesas procesa vidū. Apsūdzība bija pret Armanna Minēs, konsorciju ar interesēm visā pasaulē. Tomēr lielākais partneris tur ir Kanādas kompānija, kas bāzējas Kalgari, un �ai kompānijai pieder divas no piecām lielākajām zelta raktuvēm Ziemeļamerikā. Urāna iegulas Vird�īnijā vien pēc aprēķiniem ir divdesmit miljardus vērtas, bet dro�i neviens to nezina teikt. Ja korumpēts federālais tiesnesis pret divdesmit miljardus lielu guvumu grib da�us zelta stieņus, kāpēc tos neiedot? Kompānija iedeva Fosetam naudas podu, savukārt viņ� iedeva kompānijai visu, ko tā gribēja.

- Cik daudz zelta? - Vestleiks jautā tik klusu, it kā negribētu, lai to dzird noslēptais mikrofons.

- Mēs nekad to neuzzināsim, ta�u man ir aizdomas, ka Fosets saņēma apmēram desmit miljonus tīrā zeltā. Viņ� iekasēja naudu gan te, gan tur. Tev Ņujorkā ir informators, ta�u mēs nekad neuzzināsim, vai zelts neaizgāja ari citur un netika tirgots melnajā tirgū. Tāpēc mēs nekad neuzzināsim, cik naudas bija seifā, kad Natans beidzot tika tam klāt.

- Natans var to izstāstīt.

- Tik tie�ām, bet uz to neceri. Lai kā, bet kopējā summa nav zināma. Tajā ietilpst liels daudzums naudas vai zelta, un, lai no Armanna Minēs tas viss nonāktu Viņa Godības Reimonda Foseta tum�ajā kabinetā, kādam to vajadzēja pienest. Kāds noorganizēja darījumu un nodarbojās ar piegādi.

- Kāds no advokātiem?

- Iespējams. Katrā ziņā Armanna Minēs viņi ir du�iem.

- Ir kāds pavediens?

- Nekāds. Ta�u esmu pārliecināts, ka noticis smags noziegums ar nopietnām sekām. Savienoto Valstu Augstākā tiesa skatīs lietu oktobrī, un, ja ņem vērā vairākuma nostāju par labu biznesam, iespējams, ka Foseta dāvana urāna ieguvējiem netiks atņemta. Tā būtu kauna lieta, vai ne, Vik? Korumpēta nostāja pārtop likumā. Milzīga raktuvju sabiedrība likumā noteiktam aizliegumam nopērk apvedceļu un saņem carte blanche Vird�īnijas dienvidu vides maitā�anai.

- Kāpēc tu par to raizējies? Tu ta�u nevēlies tur atgriezties, vismaz tā tu izsakies.

- Tam, ko domāju es, nav nozīmes, ta�u par to pieklātos domāt FIB. Ja jūs uzsāktu izmeklē�anu, lieta var saņemt nopietnu triecienu.

- Tātad tagad tu teiksi, kā FIB jādara savs darbs.

- Nebūt ne. Tikai negaidiet, ka stāvē�u klusu. Vai jūs esat dzirdēju�i par reportieri Kārsonu Bellu, �urnālistu izmeklētāju?

Pleci viņam noslīgst, un viņ� novēr� skatienu.

-Nē.

- New York Times. Viņ� rakstīja par urāna tiesas procesu un seko apelācijas procesam. Es varētu kļūst par neticamu anonīmu informācijas avotu.

- Nedari to, Maks.

- Jūs nevarat mani atturēt. Ja neizmeklēsiet jūs, tad dro�i varu teikt, ka labprāt izmeklēs misters Bells. Pirmā lapa un tādā garā. FIB aizsegs.

- Nedari to. Lūdzu. Dod mums mazliet laika.

-Jūsu rīcībā ir trīsdesmit dienas. Ja neko nedzirdē�u par izmeklē�anu, aicinā�u misteru Bellu nedēļu paciemoties manā mazajā salā. -Iztuk�oju savu alus glāzi, uzsitu ar to pa galdu un pieceļos kājās.

- Paldies par alu.

- Tu tikai gribi atriebties, vai ne, Maks? Vēl viens, pēdējais �āviens uz valdību.

- Kas teica, ka pēdējais? - es nosaku pār plecu.

Atstāju viesnīcu un dejodams dodos lejā pa garo piebraucamo ceļu. Tā galā parādās Vanesa ar vabolīti, un mēs traucamies projām. Pēc desmit minūtēm noliekam automa�īnu pie privātā termināļa, paķeram savas vieglās somas un vestibilā tiekamies ar Maritime Aviation ekipā�u. Viņi pārbauda pases, un mēs steidzamies uz to pa�u Learjet 35 lidma�īnu, kas pirms nedēļas atveda mani Antigvā.

- Taisāmies no �ejienes projām, - saku kapteinim, iekāpjot lidma�īnā.

Pēc divarpus stundām nolai�amies Maiami starptautiskajā lidostā brīdī, kad saule nolai�as aiz apvār�ņa. Learjet pieripo pie muitas, lai dotos atpakaļceļā, pēc tam mēs pusstundu gaidām taksometru. Galvenajā terminālī Vanesa nopērk vienvirziena biļeti uz Ri�mondu caur Atlantu, mēs apskaujamies un uz atvadām sabu�ojamies. Novēlu viņai veiksmi, un viņa man novēl to pa�u. Noīrēju automa�īnu un sameklēju moteli.

Deviņos no rīta gaidu pie Palmetto Trust bankas, kad tā vērs durvis. Mana ceļasoma ir uz ritentiņiem, un es to ieripinu velvē. Pāris minūtēs izņemu no seifa piecdesmit tūksto�us dolāru skaidrā naudā un tris Lavo cigāru kastes ar astoņdesmit vienu zelta stienīti. Ejot ārā, es nesaku velves klerkam, ka te vairs neatgriezī�os. Personiskā seifa īres līgums beigsies pēc gada, banka tad nomainīs atslēgu un izīrēs nākamajam klientam. Pārvaru agro satiksmi un, braucot ātri, bet uzmanīgi, lai netiktu apstādināts, nokļūstu uz 95. automaģistrāles. Līdz D�eksonvilai ir se�u stundu brauciens. Degvielas tvertne ir pilna, un es plānoju braukt bez apstā�anās.

Kad esmu ziemeļos no Fortloderdeilas, piezvana Vanesa un paziņo, ka viņa savu misiju ir beigusi. Viņa paņēmusi dzīvoklī noslēpto lietni, Ri�mondas bankās iztuk�ojusi trīs seifa nodalījumus un ar zelta pilnu bagā�nieku jau ir ceļā uz Kolumbijas apgabalu.

Rlmbi�as tuvumā mani aizkavē sastrēgums uz �osejas, un tas izjauc pēcpusdienas plānus. Ierodoties D�eksonvilas pludmalēs, bankas būs slēgtas. Man nekas cits neatliek kā iekļauties transporta plūsmā un braukt lēnāk. Kad tieku līdz Neptūna pludmalei, ir jau pāri se�iem, un, atceroties agrākos laikus, apmetos motelī, kuru esmu izmantojis iepriek�. Tajā pieņem skaidru naudu, un automa�īnu novietoju pie savas pirmā stāva istabas. Ieripinu ceļasomu istabā un aizmiegu ar to gultā sev blakus. Vanesa mani pamodina desmitos. Viņa dro�i iekārtojusies Dī Reja dzīvoklī pie Jūnjenas stacijas. Tur ir arī Kvinns, un viņi atzīmē priecīgu atkalapvieno�anos. �ai operācijas fāzei Dī Rejs pārtraucis attiecības ar draudzeni, kas pie viņa dzīvojusi, izlikdams viņu aiz durvīm. Pēc Dī Reja domām, viņai nevar uzticēties. Viņa nav ģimene un katrā ziņā ne pirmā meitene, kuru viņ� pamet. Palūdzu pataupīt �ampanieti vēl divdesmit �etras stundas.

Es, Vanesa, Dī Rejs izsakām lielas ba�as par Kvinna aizgāju�ās sievas iesaistī�anu mūsu pasākumā. Iespējama �ķir�anās, un būs labāk, ja �obrīd viņa neko nezinās.

Kārtējo reizi pāris minū�u uzkavējos First Coast Trust bankas autostāvvietā. Kad deviņos durvis atveras, ieeju bankā ar tik vienaldzīgu sejas izteiksmi, cik iespējams, velkot ceļasomu un flirtējot ar darbiniecēm. Palicis velvē viens, es privātā kabīnē izņemu divas

Lavos cigāru kastes un maigi ielieku ceļasomā. Pēc da�ām minūtēm esmu jau da�us kvartālus tālāk pie Jacksonville Savings bankas nodaļas. Kad privātā seifa kaste ir tuk�a, pēdējo reizi piestāju pie Wels Fargo bankas nodaļas Atlantikbī�ā. Ap desmitiem esmu atgriezies uz 95. automaģistrāles un braucu uz Kolumbijas apgabalu ar divsimt se�desmit vienu zelta ķieģelīti bagā�niekā. Pazudu�i ir tikai pieci, kas pārdoti Hasanam par skaidru naudu.

Iebraucot Kolumbijas apgabala centrālajā daļā, ir gandrīz pusnakts. Izmetu mazu līkumu pa Pirmo ielu, braucu garām Augstākās tiesas ēkai un prātoju, kāds būs iznākums ārkārtīgi svarīgajai lietai Armanna Minēs pret Vird�īnijas pavalsti. Viens, bet varbūt divi vai trīs no lietā iesaistītajiem advokātiem reiz apgānīju�i federālā tiesne�a kabinetu ar netīriem kukuļiem. Minētie kukuļi patlaban ir manas automa�īnas bagā�niekā. Tas tik ir ceļojums. Man gandrīz rodas kārdinājums apstāties ietves malā, paņemt ministienīti un iemest pa vienu no lielajiem logiem.

Tomēr uzvar veselais saprāts. Sekojot GPS norādēm, apbraucu apkārt Jūnjenas stacijai uz Pirmo ielu un pēc tam līdz Piektās ielas stūrim. Kamēr novietoju automa�īnu nama priek�ā, pa kāpnēm noskrien misters Kvinns Rakers ar tik platu smaidu sejā, kādu nekad neesmu redzējis. Mūsu apskāviens ir ilgs un emocionāls.

- Kur tu tik ilgi kavējies? - viņ� jautā.

- Braucu �urp, cik ātri vien varēju, - atbildu.

- Es zināju, ka tu ieradīsies, brāl. Nekad nebiju par to �aubījies.

- Bez �aubām neiztikt. To netrūka.

Mūs abus apstulbinājis fakts, ka viss izdevies, un �obrīd mūsu panākums nomāc visu citu. Mēs vēlreiz apskaujamies, apbrīnojam viens otru un arī to, cik otrs kļuvis tievs. Mans komentārs par to ir tāds, ka es gaidu brīdi, kad atkal ēdī�u. Kvinns saka, ka viņam apnicis tēlot mēnessērdzīgo.

- Esmu pārliecināts, ka tēlot tev nevajag, - es saku.

Viņ� sagrābj mani aiz pleciem, skatās jaunajā sejā un saka:

- Tagad tu esi gandrīz vai glīts.

- Es tev pateik�u, kā sauc ārstus. Tev ari nekaitētu izmantot viņu pakalpojumus.

Man nekad nav bijis tuvāka drauga kā Kvinns Rakers, un Frost-burgā pavadītās stundas, perinot plānu, tagad �ķiet sens sapnis. Toreiz mēs tam ticējām, jo nebija, uz ko cerēt, ta�u sirds dziļumos mēs nopietni nedomājām, ka plāns var izdoties. Roku rokā kāpjam aug�ā un ieejam dzīvoklī. Apskauju un noskūpstu Vanesu, pēc tam no jauna iepazīstos ar Dī Reju. Mēs bijām uz bridi tiku�ies, kad Frost-burgas apmeklētāju istabā viņ� apciemoja brāli, un neesmu dro�s, vai tagad pazītu, saticis uz ielas. Tam nav nozīmes, tagad mēs esam asinsradinieki, mūsu kopību nostiprina uzticība un zelts.

Pirmā �ampanie�a pudele tiek salieta augstajās Waterford glāzēs - Dī Rejam ir dārga gaume -, un mēs tās iztuk�ojam vienā malkā. Dī Rejs un Kvinns iebā� kabatās pistoles, un mēs ātri izkraujam automa�īnu. Seko svinības, kas liktos neticamas pat fantastiskā �anra filmā.

�ampanietim plūstot, zelta stienī�i tiek sakrauti kaudzītēs pa desmit uz kabineta grīdas, visi piecsimt divdesmit �etri, un mēs sasē�amies uz spilveniem apkārt bagātībai. Ir neiespējami uz to neskatīties, neviens necen�as apspiest smieklus. Tā kā esmu advokāts un neoficiāls līderis, tad sāku tik�anās biznesa daļu ar vienkār�u matemātiku. Mūsu priek�ā ir piecsimt divdesmit �etri mazi ķieģelī�i, pieci pārdoti sīrie�u zelta tirgotājam Maiami, �etrdesmit viens patlaban ir dro�ībā Antigvas bankas velvē. Pavisam no mūsu dārgā drauga Natana paņemti piecsimt septiņdesmit stienī�i apmēram astoņarpus miljonu dolāru vērtībā. Saskaņā ar mūsu vieno�anos Dī Rejs dabū piecdesmit septiņus no spo�ajiem mazajiem ķieģelī�iem. Savus desmit procentus viņ� nopelnījis, nodro�inot Kvinnu ar naudu, kas bija pie viņa aresta brīdī, samaksājot honorāru par Dastija pakalpojumiem, apmaksājot �etru kilogramu kokaīna un pistoles iegādi Natijam, kā ari par hlorālhidrātu, ar ko es viņu izslēdzu. Dī Rejs aizveda Kvinnu pēc aizie�anas no Frostburgas un uzmanīja Natana atbrīvo�anu no cietuma, lai mēs precīzi zinātu, kad projektu var sākt īstenot. Viņ� iemaksāja arī divdesmit tūksto�us lielo depozītu Akronas rehabilitācijas centram par Kvinna viltoto kokaina problēmu.

Dī Rejs maksājis arī par jahtu. Iedzēris vairāk, viņ� iesniedz izdevumu sarakstu, arī par jahtu, un visu kopā noapaļo uz trīssimt tūksto�iem. Pieņemot, ka zelts maksā pusotru tūkstoti dolāru uncē, mēs vienbalsīgi nolemjam pie�ķirt viņam vēl divdesmit stienī�us. Neviens nav strīdīgā noskaņojumā, un, skatoties uz tādu bagātību, ir viegli būt cēlsirdīgam.

Kādā zināmā vai nezināmā nākotnes brīdī paliku�os �etrsimt astoņdesmit astoņus stienī�us līdzīgi sadalīs Kvinns, Vanesa un es. �obrīd tas nav svarīgi - steidzami jāizved �ī manta ārā no valsts. Būs vajadzīgs ilgs laiks, lai lēnām pārvērstu zeltu naudā, bet par to varēsim raizēties daudz vēlāk. �obrīd esam apmierināti, ka varam vadīt stundas, iedzerot, smejoties un rindas kārtībā stāstot katrs savu notikumu versiju. Kad Vanesa stāsta, kā Natana mājā pie durvīm kaila sagaidījusi viņa draugus, mēs smejamies, līdz sāk durt sānos. Kvinns atstāsta tik�anos ar Stenliju Mamfriju, kuras laikā viņam pasprūk, ka viņ� zina, ka Makss Boldvins aizgājis no liecinieku aizsardzības un pametis Floridu, un imitē Mamfrija reakciju, plati ieple�ot acis. Kad stāstu par otro tik�anos ar Hasanu un mēģinājumu kafejnīcā saskaitīt simt divdesmit divas paciņas ar simt dolāru naudas zīmēm, viņi domā, ka meloju.

Stāsti turpinās līdz trijiem naktī, kad jau esam pārlieku noreibu�i, lai turpinātu. Dī Rejs apsedz zeltu ar stepēto segu, un es piesakos gulē�anai uz dīvāna.

Paiet vairākas stundas, un mēs lēnām atkopjamies. Satraukums par tagad veicamo uzdevumu padzen paģiras un nogurumu. Jaunam cilvēkam, kas dzīvojis kā nelegālu vielu ieve�anas eksperts, zelta izve�ana no valsts kontrabandas ceļā ir nieka lieta. Dī Rejs paskaidro, ka tagad mēs esam aizrautīgi akvalangisti un viņ� nopircis apbrīnas vērtu aprīkojumu, kas viss salikts smagos oficiālos U.S. Divers markas neilona maisos ar solīdu rāvējslēdzēju un mazu atslēdziņu. Mēs rosāmies pa dzīvokli, vilkdami ārā maskas, elpo�anas caurulītes, pleznas, regulatorus, balonus, smagumjostas, peldspējas kompensatorus, manometrus, sauso ietērpu, pat agrāk nekad nelietotus zemūdens lokus un bultas. Mēne�a laikā tas viss būs pārdo�anā eBay. Visas nirēju elpo�anas mugursomas un sausās somas pildītas ar zelta stienī�iem. Katras somas svars ir pārbaudīts vēl un vēlreiz, lai cilvēks zinātu, cik daudz var panest. Somas ir smagnējas un neveiklas, kādas tās būtu, piepildītas ar akvalangistu piederumiem. Turklāt Dī Rejs ir sagādājis da�ādu bagā�u, maksimāli stipras somas, visas uz riteņiem. Mēs saliekam zeltu kurpēs, skū�anās piederumos, kosmētikas somiņās un pat divās mazās mak�ķerē�anas piederumu kastītēs dziļjūras zvejai. Kad pieliekam klāt da�us apģērba gabalus, somas un aprīkojums �ķiet pietiekami smags, lai nogremdētu labu laivu. Svars ir nozīmīgs, ja negribam radīt aizdomas. Tomēr daudz svarīgāks ir fakts, ka visi piecsimt divdesmit �etri stienī�i ir iesaiņoti un atrodas dro�ībā aiz atslēgas, vismaz tā mēs ceram.

Pirms aizie�anas es pārlai�u skatienu dzīvoklim. Tas ir piemētāts ar nirēju aprīkojumu un iesaiņojuma drazām. Uz virtuves galda ieraugu tuk�as Lavo cigāru kastes un sajūtu nostalģijas dūrienu. Kastes mums labi noderēja.

Desmitos piebrauc liels furgons, un tajā mēs iekraujam akvalangistu maisus un bagā�u. Mums �etriem furgonā tik tikko pietiek

vietas. Vanesa sē� man klēpi. Pēc piecpadsmit minūtēm furgons piestāj pie Va�ingtonas laivu ostas. Pie piestātnēm rindojas simtiem da�ādu laivu un laiviņu, kas viegli �ūpojas ūdenī. Lielākās laivas ir tālākajā galā. Dī Rejs norāda uz to pusi un saka �oferim, uz kurieni jābrauc.

Jahta ir labi kopta, skaista laiva, vairāk nekā simts pēdas gara, ar trim klājiem, mirdzo�i balta un saucas Rumrunner. Jahtā ērti var gulēt astoņi cilvēki, un tai ir desmit cilvēku apkalpe. Pirms mēne�a Dī Rejs nolīdzis jahtu ātram �ārterbraucienam uz Bermudu salām, tāpēc kapteini un apkalpi pazīst. Mums izbirstot no furgona un grābjot somas, viņ� sauc visus vārdā. Divi nesēji palīdz aiznest smagos maisus ar akvalangiem, un viņiem jau agrāk biju�as darī�anas ar nopietniem nirējiem. Stjuarts savāc pases un aiznes uz tiltiņu. Kvinna pase ir viltota, un mēs aizturam elpu.

Vajadzīga stunda, lai mēs pārbaudītu savas kajītes, iekārtotos un sagatavotos braucienam. Dī Rejs paskaidro matro�iem, ka vēlamies, lai akvalangistu piederumi paliek mūsu kajītēs, jo fanātiski rūpējamies par tiem. Viņi tos atvelk no kravas telpas uz mūsu kajītēm. Kad ierūcas motori, mēs pārģērbjamies �ortos un sapulcējamies apak�ējā klājā. Stjuarts atnes pirmo �ampanie�a pudeli un paplāti ar garnelēm. Cauri ostai jahta lēni iebrauc Potomakā. Viens otrs no garāmpel-do�ām laivām noskatās uz mums. Varbūt ar afroamerikāņiem pilna jahta ir kaut kas neparasts. Tās domātas baltajiem, vai ne?

Stjuarts atgrie�as ar visām �etrām pasēm un grib papļāpāt. Es pastāstu, ka nupat esmu nopircis mājokli Antigvā un mēs dodamies turp uz svinībām. Tad viņ� pajautā, ar ko pelnu maizi (citiem vārdiem sakot - no kurienes man tāda nauda), un es pasaku, ka uzņemu filmas. Kad viņ� aiziet, mēs uzsaucam tostu mūsu iemīļotajam aktierim - Natanam Kūlijam. Drīz mēs esam Atlantijas okeānā, un krasts izgaist.

Mūsu kajīte ir liela, salīdzinot ar laivu, kas nemaz nav liela. Ar �etrām bagā�ām un diviem akvalangu maisiem kajītē pārvieto�anās ir sare�ģīta. Gulta tomēr kalpo labi. Mēs ar Vanesu uz ātro pamīlējāmies un pēc tam divas stundas noguļam.

Pēc trim dienām mēs iegrie�amies D�ollijas ostā Antigvas rietumu galā. Burā�ana uz salas ir nopietns bizness, un līcis ir pilns ar tajā noenkurotām visāda lieluma laivām. Mēs knapi pabraucam tām garām, gandrīz neatstādami ķīļūdeni, un baudām kalnu skatus uz visām pusēm. Lielās jahtas pie vienas no piestātnēm ir noenkurotas vienkopus, un mūsu kapteinis ar lēnu manevru ievada Rumrunner spraugā starp diviem skaistiem kuģiem, vienu apmēram tikpat lielu kā mūsējais, otru daudz lielāku. Skatāmies uz lielāko un domājam, kam tas pieder. Ar ko �is cilvēks nodarbojas? No kurienes viņ� ir? Un tādā garā. Mūsu komanda aizsteidzas nostiprināt laivu, un, kad motori apklusu�i, kapteinis vēlreiz savāc pases un nokāpj uz piestātnes. Viņ� aiziet līdz apmēram simt jardus tālam, mazam muitas namiņam, ieiet iek�ā un nokārto papīrus.

Pirms nedēļas, gaidot Vanesas iera�anos Antigvā, es kavēju laiku, slaistīdamies ap D�olijas ostu, vērojot, kā piebrauca jahta. Es noskatījos, kā kapteinis aiziet uz muitas namiņu tie�i tāpat kā tagad. Un, kas ir pats svarīgākais, es redzēju, ka neviens no muitas darbiniekiem nepārbauda laivu.

Kapteinis atgrie�as. Viss ir kārtībā. Mēs esam ieradu�ies Antigvā ar zeltu, turklāt neradot aizdomas. Paskaidroju stjuartam, ka gribu pārvest akvalangus uz savu māju, jo tur tie būs vieglāk pieejami. Reizē ar akvalangiem mēs paņemsim arī bagā�u. Varbūt jahta mums noderēs, nirstot salas tuvumā, reizi vai divas, bet pirmo dienu mēs pavadīsim pie manis mājā. Stjuartam nav iebildumu, dariet, ko vēlaties, un viņ� izsauc taksometrus. Kamēr tie ierodas, mēs palīdzam klāja matro�iem nokraut somas un maisus uz piestātnes. Iznāk itin prāva kaudze, un neviens nevar iedomāties, ka bagā�ā un nir�anas aprīkojumā noslēpti astoņi miljoni dolāru zeltā.

Visu var aizvest tikai trijos taksometros, un iekrāvu�ies mēs pamājam atvadu sveicienu stjuartam un kapteinim. Pēc divdesmit minūtēm mēs piebraucam pie �ugerkovas villas. Kad viss sanests iek�ā, mēs paspie�am cits citam roku un lecam okeānā.

Sis darbs ir visīstākais izdomas auglis, turklāt lielākā mērā nekā parasti. Gandrīz nekam romānā nav reāla pamata. Pētniecība nez vai ir prioritāte, un tā reti ņemta palīgā. Precizitātei nav būtiska loma. Izdomāti gari paragrāfi, lai nebūtu jārēķinās ar faktiem. Frost-burgā nav federālās nometnes, nav urāna tiesas prāvas (līdz �im), nav miru�a tiesne�a, kas kalpotu par iedvesmas avotu, un cietumā nav paziņu, kas plānotu no tā izkļūt. Vismaz nekas par to man nav zināms.

Tomēr pat slinkākā rakstnieka darbam vajadzīgs reāls pamats, un reizēm nonācu neapskau�amā situācijā. Kā vienmēr paļāvos uz citiem. Paldies Rikām Midltonam un Kaļam D�afem no Dienvidu Vides juridiskā centra. Montegobejā man palīdzēja godājamais D�ord�s C. Tomass un viņa jaunie un jaukie juristi.

Paldies ari Deividam Zenkam, D�onam Zankam, Benam Aikenam, Heivordam Evansam, Geinam Talbotam, Geilai Robinsonei, Tajai Gri-�amai un D�ekam Gērnertam.