TOMASS HARISS

HANIBALS

.

.

.

Klarisas Stārlingas mustangs, dobji dūkdams, uzjoņoja aug��up pa slīpo piebrauktuvi pie Alkohola, tabakas un iero�u kontroles biroja Masa�ūsetsas avēnijā, kur telpas taupības nolūkos tika īrētas no viņa godības Suna Mjunga Mūna[1].

Triecienkomandas gaidīja trijās automa�īnās - nopluku�ā maskē�anās furgoniņā, kam bija jābrauc pa priek�u, un divos melnos īpa�o vienību autobusiņos, kuri ar visiem pasa�ieriem un iedarbinātu motoru stāvēja milzīgajā garā�ā.

Stārlinga izcēla no ma�īnas piederumu somu un skrēja pie pirmā, netīri baltā furgoniņā, kam uz sāniem bija rakstīts: MARSELA KRABJU RESTORĀNS.

Pa vaļējām furgona pakaļdurvīm �etri vīri noskatījās, kā

tuvojas Stārlinga. Slaida, ģērbusies lauka formastērpā, viņa kus�tējās viegli, par spīti somas svaram, mati mirdzēja dienasgais�mas lampu rēgainajā blāzmā.

-��� Sievietes. Mū�īgi nokavējas, - noteica Kolumbijas apga�bala policists.

Grupu vadīja ATIK biroja īpa�ais aģents D�ons Braiems.

-��� Viņa nav nokavējusies - ziņu uz viņas peid�eru es nosūtī�ju tad, kad mēs pa�i jau bijām saņēmu�i signālu, - Braiems sacīja. - Viņa būs braukusi no pa�as Kventiko� Ei, Stārlinga, dod man to somu!

Viņa īsi pacēla roku sveicienā.

-��� Sveiks, D�on!

Braiems pateica da�us vārdus virsniekam, kas nevī�īgās maskē�anās drānās sēdēja pie stūres, un, pirms pakaļdurvis bija aizvēru�ās, furgons izbrauca ārā, jaukajā rudens pēcpusdienā.

Klarisa Stārlinga, novēro�anas furgonu veterāne, pieliecās, lai tiktu garām periskopa objektīvam, un apsēdās aizmugurē, pēc iespējas tuvāk simt piecdesmit mārciņu smagajam sausā ledus klucim, kas kalpoja par gaisa kondicionētāju, kad viņiem vajadzēja kvernēt paslēptuvē ar izslēgtu motoru.

Vecajā furgoniņā oda kā pērtiķu būrī - pēc bailēm un sviedriem, un �ī smaka nav izvēdināma. Savā laikā furgona sānus bija rotāju�i daudzi uzraksti. Netīrās un izbalēju�ās plāk�snītes uz durvīm bija pusstundu vecas. Ar plāksteri aizlipinātie lo�u caurumi bija vecāki.

Pakaļējos logos bija spoguļstikli, pienācīgi notraipīti ar pu�tekļiem. Stārlinga vēroja, kā seko abi masīvie, melnie īpa�o vienību braucamie. Viņa cerēja, ka komandām nebūs jāpavada vairākas stundas, iespundētām furgonos.

Ikreiz, kad viņas seja bija pievērsta logam, vīrie�i nopētīja viņu no galvas līdz kājām.

FIB īpa�ā aģente Klarisa Stārlinga, trīsdesmit divus gadus veca, ārēji vienmēr atbilda savam vecumam un turklāt vienmēr izskatījās labi - pat lauka formastērpā.

Braiems paņēma no priek�ējā pasa�ieru sēdekļa savu rak- stāmpaliktni.

-���� Kāpēc tu mū�dien iekūlies �itādos mēslos, Stārlinga? - viņ� smaidot jautāja.

-��� Tāpēc, ka tu mani mū�dien izsauc, - viņa atteica.

-���� �oreiz tu man esi vajadzīga. Bet es redzu, ka tu piedalies ari arestos kopā ar patruļniekiem, lai Dievs �ēlīgs! Es jau neko nesaku, bet, kā rādās, Bazedspointā kādam uz tevi ir zobs. Tev vajadzētu strādāt pie manis. �ie ir mani pui�i - aģenti Markess Bērks un D�ons Hērs -, un tas ir policists Boltons no Kolumbi�jas apgabala Policijas departamenta.

Triecienkomanda, ko veidoja pārstāvji no Alkohola, taba�kas un iero�u kontroles biroja, no Narkotiku apkaro�anas pār�valdes īpa�ajām vienībām un no FIB, bija pats labākais, kas dabūjams bud�eta ierobe�ojumu laikā, kad pat FIB Akadēmija bija slēgta līdzekļu trūkuma dēļ.

Bērks un Hērs izskatījās pēc aģentiem. Kolumbijas apgaba�la policists Boltons izskatījās pēc tiesu izpildītāja. Viņ� bija gadus �etrdesmit piecus vecs, ar lieko svaru un alusvēderu.

Va�ingtonas mērs, par visu vari gribēdams būt bargs narko�tiku lietās, pēc tam kad pats bija saukts pie atbildības par narko�tiku glabā�anu, pieprasīja, lai Kolumbijas apgabala policija sa�ņemtu savu daļu atzinības par katru lielāku narkotiku reidu Va�ingtonā. Tāpēc te sēdēja Boltons.

-��� �odien vāra Dramgo banda, - Braiems sacīja.

-���� Ivelda Dramgo, tā jau es domāju, - Stārlinga bez kādas sajūsmas noteica.

Braiems pamāja.

-���� Viņa ir atvērusi ledus fabriku blakus Felisiānas zivju tir�gum pie upes. Mūsu ziņotājs saka, �odien viņa taisī�ot vienu kristāla cepienu. Un �ovakar viņai ir rezervēta biļete uz Lielo Kaimanu. Mēs nedrīkstam gaidīt.

Kristāliskais metamfetamīns, ko uz ielas dēvē par "ledu", dod īsu, spēcīgu uzbudinājumu un rada slepkavīgu atkarību.

-��� Narkotikas ir NAP ziņā, bet mums Ivelda vajadzīga lietā par tre�ās kategorijas iero�u pārvadā�anu starp �tatiem. Orderi norādītas divas "Beretta" ma�īnpistoles un da�i MAC 10, un viņa zina, kur ir vēl krietns blāķis. Gribu, lai tu koncentrējies uz Iveldu, Stārlinga. Tev jau ir bijusi ar viņu darī�ana. �ie pui�i tevi piesegs.

-����� Mums tiks vieglais darbiņ�, - ar zināmu gandarījumu noteica policists Boltons.

-����� Stārlinga, varbūt labāk pastāsti viņiem par Iveldu, - Braiems sacīja.

Stārlinga pagaidīja, līdz furgoniņ� dārdēdams �ķērsoja dzelzceļa sliedes.

-��� Ivelda cīnīsies, - viņa teica. - Tāda viņa nemaz neizska�tās - agrāk bijusi modele -, tomēr cīnīsies. Viņa ir Di�ona Dramgo atraitne. Es divreiz arestēju viņu pēc iepriek�ējās iz�meklē�anas tiesas rīkojuma, pirmajā reizē kopā ar Di�onu. Ot�rajā reizē viņai bija deviņmilimetru �aujamais ar trim aptverēm, somā asaru gāzes baloniņ�, bet krū�turi nazis. Nezinu, kas viņai būs �oreiz. Otrā aresta laikā es ļoti pieklājīgi palūdzu, lai viņa padodas, un viņa padevās. Pēc tam, apcietinājumā Va�ingtonā, viņa ar karotes kātu nogalināja ieslodzīto, kādu Mār�u Velentai- nu. Tāpēc neko nevar zināt� pēc viņas sejas grūti kaut ko spriest. Iepriek�ējās izmeklē�anas zvērinātie to klasificēja kā pa�aizsardzību. Viņa izvairījās no pirmā apsūdzības punkta un ar advokāta palīdzību tika attaisnota otrajā. Apsūdzība par iero��u glabā�anu tika atcelta, jo viņai bija mazgadīgi bērni un vīrs nupat nogalināts ap�audē no automa�īnām Plezantavēnijā; slep�kavas, iespējams, bija ha�i�a banda - splifi. Es lūg�u, lai viņa padodas. Ceru, ka viņa paklausīs, - mēs viņu pabaidīsim. Bet - ieklausieties labi! - ja Ivelda Dramgo mums būs jāsaņem ciet ar varu, tad man vajadzēs reālu palīdzību. Varat nesegt mani, drī�zāk būs jālieto spēks pret viņu. Kungi, nedomājiet, ka tikai noskatīsieties, kā mēs ar Iveldu cīkstamies pa dubļiem.

Reiz bija laiks, kad Stārlinga būtu izturējusies pret �iem vīriem ar bijību. Tagad viņiem nepatika Stārlingas teiktais, bet viņa bija redzējusi pārāk daudz, lai par to raizētos.

-��� Di�ons Iveldu Dramgo saistīja ar marihuānas bandu, kri- piem, - sacīja Braiems. - Mūsu ziņotājs saka, viņai esot kripu apsardze, un kripi tirgojas piekrastē. Tā galvenokārt ir apsardze pret splifiem. Nezinu, ko kripi darīs, kad ieraudzīs mūs. Viņi ne�auj, ja var no tā izvairīties.

-���� Jums būtu jāzina, ka Ivelda ir HIV pozitīva, - Stārlinga teica. - Di�ons viņu aplipināja no adatas. To viņa uzzināja ap�cietinājumā un satrakojās. Tajā dienā viņa nogalināja Mār�u Ve- lentainu un sakāvās ar cietumsargiem. Ja viņa nebūs apbruņota un tomēr pretosies, varat sagaidīt, ka viņa centīsies uzbrukt jums ar jebkuriem savas miesas �ķidrumiem. Viņa spļaus un kodīs, �urās un ķēzīs jums virsū, ja mēģināsiet viņu savaldīt, tāpēc vēlami cimdi un maskas. Ja, sēdinot viņu patruļma�īnā, liksiet roku viņai uz galvas, uzmanieties, matos var būt adata, un sargieties no kājām.

Bērkam un Hēram izstiepās seja. Policists Boltons izskatī�jās nelaimīgs. Ar savu trekno zodu viņ� norādīja uz Stārlingas vidusjostu, kur slīdo�ā cilpā pie labā gurna karājās krietni ap- deldēts 45. kalibra kolts, policijas modelis ar llmlenti notītu spalu.

-���� Un jūs staigājat apkārt ar �itādu uzvilktu stroķi? - viņ� gribēja zināt.

-��� Tas paliek uzvilkts no rīta līdz vakaram, - Stārlinga atbil�dēja.

-��� Bīstami, - Boltons teica.

-��� Atnāciet uz �autuvi, un es jums paskaidro�u.

Braiems pielika tam punktu.

-���� Bolton, es biju Stārlingas instruktors, kad viņa trīs gadus pēc kārtas uzvarēja starpdienestu �au�anas sacīkstēs. Neraizē�jieties par viņas ieroci. Tie zēni no gūstekņu glāb�anas koman�das, tie velkro1 kovboji, kā viņi tevi iesauca, Stārlinga, kad tu viņus sakāvi lupatlēveros? Par Anniju Oukliju[2]?

-���� Par Indīgo Oukliju, - viņa atteica, lūkodamās laukā pa logu.

�ajā novēro�anas furgonā, kas smirdēja pēc ā�a un bija pieblīvēts ar vīrie�iem, Stārlinga jutās skatienu caururbta un vientuļa. Te oda pēc paģirām, "Old Spice", sviedriem un ādas. Viņa juta zināmas bailes, tās gar�oja kā monēta zem mēles. Iztēles aina: viņas tēvs, kas smar�o pēc tabakas un stiprām ziepēm, mizo apelsīnu ar kabatas nazi, asmens gals ir nolauzts taisnā Ieriķi, viņi abi kopā virtuvē ēd apelsīnu. Tēva pikapa gabarītugunis nozūd, kad viņ� dodas uz nakts de�ūru, kur tiks nogalināts. Viņa drēbes skapī. Viņa rūtainais krekls. Da�as skaistas drānas viņas skapī tagad, bet viņai nekad nav bijis izdevības tās valkāt. Skumīgas balles kleitas uz pakaramiem glu�i kā rotaļlietas bēniņos.

-��� Vēl minūtes desmit! - no savas vietas uzsauca �oferis.

Braiems paskatījās ārā caur vējstiklu un iemeta aci rokaspulkstenī.

-��� Te būs plāns, - viņ� teica. Ar marķieri "Magic" viņ� bija steigā uzzīmējis aptuvenu shēmu; tai līdzās bija neskaidrs nama stāva plāns, kas pa faksu atsūtīts no Apbūves nodaļas. - Zivju tirgus ēka atrodas veikalu un noliktavu rindā upes krastā. Pār- selstrīta izbeidzas Riversaidavēnijā �ajā mazajā laukumiņā ziv�ju tirgus priek�ā. Redziet, tirgus ēka ir pa�ā ūdens malā. Aiz ēkas ir piestātne, kas stiepjas gar visu māju, lūk, �eit. Blakus zivju tirgum, pirmajā stāvā, atrodas Iveldas laboratorija. Ieeja �eit, no priek�puses, uzreiz blakus zivju tirgus markīzei. Kamēr Ivelda vārīs mantu, ārā būs nolikti sargi - vismaz pa trim kvar�tāliem. Tie jau iepriek�ējās reizēs ir brīdināju�i viņu pietiekami agri, lai viņa pagūtu mantu aizvākt. Tātad - tie�i pulksten piec�padsmitos piestātnes pusē no zvejnieku laivas iek�ā ies parastā NAP uzbrukuma komanda, kas brauc tre�ajā autobusiņā. Pāris minū�u pirms uzbrukuma mēs ar �o furgonu varam tikt klāt vistuvāk, līdz pa�ām ielaspuses durvīm. Ja Ivelda iznāks pa tām, mēs saņemsim viņu ciet. Ja viņa paliks iek�ā, mēs ieiesim pa �īm ielaspuses durvīm tūdaļ pēc tam, kad viņi iebruks no otras puses. Otrais busiņ� mūs segs, septiņi vīri, viņi nāks piec�padsmitos nulle nulle, ja nesauksim agrāk.

-��� Ko darīsim ar durvīm? - Stārlinga jautāja.

Ierunājās Bērks.

-��� Ja viss būs klusu, tad taranēsim. Ja dzirdēsim sprādzienu vai �āvienus, izmantosim "reklāmas aģentu". - Bērks papliķēja pa savu ieroci.

Stārlinga jau agrāk bija redzējusi, kā tas notiek, - "reklā�mas aģents" ir lielkalibra bises patrona ar lielu sākuma ātrumu, tā pielādēta ar smalku svina pulveri un izsit laukā slēdzeni, neievainojot cilvēkus, kuri atrodas telpā.

-��� Un Iveldas bērni? Kur ir tie? - Stārlinga vaicāja.

-��� Mūsu ziņotājs redzējis, ka Ivelda atstāj viņus dienas bēr�nudārzā, - Braiems atbildēja. - Mūsu ziņotājam ir ļoti tuva pieeja ģimenes situācijai, ārkārtīgi tuva, cik vien tuvu var tikt ar dro�u seksu.

Ie�irkstējās Braiema radiotelefona austiņas, un viņ� sāka pētīt to debesu gabaliņu, kas bija ieraugāms pa pakaļējo logu.

-��� Varbūt viņ� tikai vēro satiksmi, - Braiems teica mikrofo�nā. Tad uzsauca �oferim: - Otrais pirms brJ�a manījis preses helikopteru. Tu kaut ko redzēji?

-Nē.

-���� Dod Dievs, lai viņ� vērotu satiksmi. Tā, tagad vestes mugurā - un gatavi!

Simt piecdesmit mārciņu sausā ledus nevar nodro�ināt vē�sumu pieciem cilvēkiem metāla furgonā siltā dienā, sevi�ķi, ja viņi velk mugurā bruņuvestes. Paceldams rokas, Boltons pierā�dīja, ka ap�ļakstīties ar odekolonu "Canoe" nav tas pats, kas ieiet du�ā.

Klarisa Stārlinga bija ie�uvusi formastērpa plecos polste- rus, lai mazāk spiestu "Kevlar" veste, cerams, lo�u necaurlaidī�ga. Vesti vēl smagāku darīja keramikas plāksne aizmugurē un priek�ā.

Muguras plāksnes vērtību bija apliecinājusi traģiska piere�dze. Uzbrukums kopā ar nepazīstamu komandu, kuras sastāvā ir cilvēki ar da�ādu trenētības pakāpi, ir bīstams pasākums. Savē�jo uguns var sa�ķaidīt tev mugurkaulu, ja esi nepieredzēju�as komandas priek�galā, kura turklāt ir pārbijusies.

Divas jūdzes no upes tre�ais autobusiņ� nogriezās sāņus, lai vestu NAP uzbrukuma komandu uz tik�anos ar zvejnieku laivu, un atbalsta autobuss palika diskrētā attālumā aiz baltā maskē�a�nās furgona.

Apkaime kļuva arvien drūmāka. Tre�daļai ēku logi bija aiz�nagloti ar dēļiem, ietves malā uz redeļu kastēm stāvēja izdegu��as automa�īnas. Ielu stūros pie bāriem un mazām bodītēm slaistījās jauni vīrie�i. Ap dego�u matraci uz ietves draiskojās bērni.

Ja Iveldas sargi bija savos posteņos, tad tie veikli slēpās starp parastajiem ietves ļaudīm. Ap dzērienu tirgotavām un pār�tikas veikalu stāvvietās vīrie�i sēdēja ma�īnās un sarunājās.

Zems, spīdīgs kabriolets "Impala" ar �etriem jauniem af- roamerikāņiem ieslīdēja nedaudzo automa�īnu straumē un sāka braukt nopakaļ furgoniņam. Par godu meitenēm, kurām tas brauca garām, �oferis lāgiem parāva gaisā kabrioleta priek�ējos riteņus; stereo dunoņa drebināja pat furgoniņā metāla plātnes.

Skatīdamās caur aizmugurējā loga spoguļstiklu, Stārlinga redzēja, ka jaunekļi kabrioletā nav bīstami, - apbruņoti kripi gandrīz vienmēr brauc ar jaudīgu, lielu sedanu vai pikapu, pie�tiekami vecu, lai tas saplūstu ar apkārtni, un aizmugurējie logi ir nolai�ami. Tādā ma�īnā sē� trīs, da�reiz �etri. Arī basketbola komanda buikā var izskatīties draudīga, ja tu nepadomā, kā nākas.

Kamēr viņi gaidīja pie luksofora, Braiems noņēma pārval�ku no periskopa objektīva un piebikstīja Boltonam pie ceļgala.

- Paskatieties apkārt, vai uz ietves nestāv kādas vietējās slavenības, - Braiems teica.

Periskopa galva ir paslēpta griestu ventilatorā. Ar to var skatīties tikai sānis.

Boltons pagrieza periskopu par pilnu apli un atkāpās nos�tāk, berzēdams acis.

-��� Tas draņķis pārāk kratās, ja darbojas motors, - viņ� sa�cīja.

Braiems pa radio sazinājās ar laivas komandu.

-���� �etrsimt metru lejup pa straumi un tad krastā, - viņ� atkārtoja savai komandai furgonā.

Vienu kvartālu pirms Pārselstrītas furgoniņ� apstājās pie sarkanās gaismas un stāvēja iepretim tirgum, kā �ķita, ilgu lai�ku. �oferis paliecās sāņus, kā pārbaudīdams labās puses spogu�li, un, pavēris tikai mutes kaktiņu, teica Braiemam:

-��� Rādās, zivīm maz pircēju. Klāt esam.

Gaismas pārslēdzās, un pulksten �etrpadsmitos piecdesmit septiņās, tie�i trīs minūtes pirms nulles stundas, nopluku�ais maskē�anās furgoniņ� apstājās pie Felisiānas zivju tirgus, labā vietā līdzās ietvei.

Furgoniņā pasa�ieri dzirdēja nokrak�ķam sprūdratu, kad �oferis parāva rokas bremzi.

Braiems palaida pie periskopa Stārlingu.

-��� Pārbaudi!

Stārlinga virzīja periskopu pār ēkas fasādi. Uz ietves, zem audekla markīzes, uz galdiem un letēm ledū vizuļoja zivis. Uz ledus skaidām, rūpīgi izkārtoti bariņos, gulēja snaperi no Karo- līnas krastiem, vaļējos kurvjos spīles kustināja krabji, lielā tver�tnē cits citam pāri rāpās omāri. Apķērīgais zivju pārdevējs bija uzlicis savām lielākajām zivīm uz acīm mitras drānas, lai acis paliktu spo�as līdz pat vakaram, kad lietpratīgas Kārību mājas�mātes pulkiem vien nāks ostīt un pētīt.

Saulstari veidoja varavīksni ūdens migliņā ap zivju tīrī�a�nas galdu, kur latīņamerikāniska izskata vīrs ar muskuļotiem delmiem, veikli rīkodamies ar izliektu dunci, uz�ķērda lielu ma- ko haizivi un tad noskaloja to ar spēcīgu ūdensstrūklu no �ļūte�nes. Asiņainais ūdens aizplūda notekā, un Stārlinga dzirdēja, kā tas urdz zem furgona.

Stārlinga vēroja, kā �oferis runā ar zivju pārdevēju, kaut ko jautā viņam. Pārdevējs ieskatījās pulkstenī, paraustīja plecus, norādīja uz kādu uzkostuvi turpat tuvumā. �oferis brīdi pagro�zījās pa tirgu, aizsmēķēja cigareti un aizgāja uz kafejnīcas pusi.

Skaļruņi tirgū tik spalgi dārdināja "La Macarena", ka Stār�linga furgonā to skaidri dzirdēja; nekad savā mū�ā viņa vairs nespēs paciest �o dziesmu.

Vajadzīgās durvis atradās pa labi - dubultas metāla durvis metāla aplodā, ar vienu betona pakāpienu priek�ā.

Kad Stārlinga jau grasījās atiet no periskopa, durvis atvē�rās. Iznāca liela auguma baltais vīrietis havajie�u kreklā un san�dalēs. Vīrietim pār krūtīm karājās mugursoma. Viena roka bija iebāzta aiz somas. Viņam nopakaļ pa durvīm izslīdēja stiegrains melnādainais, rokā nesdams lietusmēteli.

-��� Uzmanību! - Stārlinga noteica.

Aiz abiem vīrie�iem nāca sieviete ar garu Nofretetes kaklu un skaistu seju. Tā bija Ivelda Dramgo.

-��� Ivelda nāk ārā nopakaļ diviem vīriem, abi izskatās apbru�ņoti, - Stārlinga sacīja.

Viņa nepaguva pietiekami ātri atkāpties no periskopa, un Braiems uzgrūdās viņai virsū. Stārlinga uzlika ķiveri.

Braiems runāja pa rāciju.

-���� Visas vienības - gatavībā! Sākam! Sākam! Viņa ir iznā�kusi �ajā pusē, mēs ejam. Noguldiet viņus, cik mierīgi iespē�jams. - Viņ� noņēma savu ieroci no dro�inātāja. - Laiva būs klāt pēc trīsdesmit sekundēm, sākam!

Stārlinga izlēca no ma�īnas pirmā, Iveldas bizes noplīvoja gaisā, kad viņas galva strauji pagriezās �urp. Stārlinga juta, ka pārējie ir turpat blakus, iero�i bija pacelti, skanēja saucieni:

-��� Gulties zemē, gulties zemē!

Ivelda izgāja soli uz priek�u, atstādama abus vīrie�us aiz�mugurē.

Ap kaklu apmestā platā saitē Ivelda nesa zīdaini.

-���� Pagaidiet, pagaidiet, es negribu nepatik�anas, - viņa sacī�ja vīrie�iem sev līdzās. - Pagaidiet, pagaidiet! - Karaliska un stalta, viņa devās uz priek�u, turēdama bērnu tik augstu, cik ļāva nesamsaite, sega nokarājās lejup.

Dod viņai iespēju. Stārlinga neskatīdamās ielika ieroci at�pakaļ makstī un izstiepa rokas ar atvērtām plaukstām.

-��� Ivelda! Padodies! Nāc pie manis! - Stārlingai aiz mugu�ras ierēcās astoņcilindru motors un iekaucās riepas. Viņa neva�rēja atskatīties. Sedziet!

Ivelda nelikās par viņu zinis un tuvojās Braiemam, bērna sega noplīvoja, kad aiz tās iz�āva MAC 10. Braiems pakrita, un viņa sejsegs bija pilns ar asinīm.

Druknais baltais vīrietis nometa mugursomu. Bērks ierau�dzīja viņa ma�īnpistoli un no sava iero�a iz�āva nekaitīgu svina putekļu mākonīti - "reklāmas aģentu". Viņ� pārlādēja, ta�u par vēlu. Druknais vīrs raidīja veselu kārtu, pār�ķeldams Bērku krustām pār cirk�ņiem zem vestes malas, un pacirtās pret Stār- lingu, bet viņa izrāva revolveri un divreiz ie�āva viņam pa�ā raibā krekla vidū, pirms viņ� paguva nospiest gaili.

Stārlingai aiz muguras atskanēja �āvieni. Stiegrainais meln- ādainis nometa lietusmēteli no iero�a un atkāpās mājā, kad pēk��ņi trieciens glu�i kā smaga dunka mugurā pagrūda Stārlingu uz priek�u un izsita elpu viņai no plau�ām. Apsviedusies riņķī, viņa ieraudzīja, ka �ķērsām uz ielas stāv kripu bruņotā ma�īna, kadilaka sedans, logi vaļā, divi �āvēji indiāņu stilā sē� tālākās malas logos un �auj pār ma�īnas jumtu, bet tre�ais - no pakaļējā sēdekļa. No trim stobriem �ķīda uguns un dūmi, ap viņu gaisā spindza lodes.

Stārlinga nometās zemē starp divām stāvo�ām ma�īnām un ieraudzīja Bērku raustāmies uz asfalta. Braiems gulēja nekustī�gi, no ķiveres apak�as izplūda asiņu peļķe. Hērs un Boltons �āva, paslēpu�ies starp ma�īnām kaut kur ielas otrā pusē, tur putekļos sa�ķīda stikli, �ķindēdami nobira uz ielas, un eksplodē�ja kāda riepa, kad automātisko iero�u uguns no kadilaka lika viņiem pieplakt pie zemes. Stārlinga, ar vienu kāju notekas ūdens straumītē, pabāza galvu ārā no paslēptuves, lai paska�tītos.

Divi kripi sēdēja logos un �āva pār ma�īnas jumtu, arī �ofe�rim brīvajā rokā bija pistole. Ceturtais vīrietis, kas sēdēja aiz�mugurē, bija atvēris durtiņas un vilka iek�ā Iveldu ar bērnu. Ivelda bija paķērusi arī nomesto mugursomu. Viņi iz�āva pāri ielai uz Boltonu un Hēru, kadilaka pakaļējās riepas kūpot iekau�cās, un automobilis sāka ripot. Stārlinga piecēlās kājās, pagrie�zās reizē ar ma�īnu un ie�āva �oferim deniņos. Divreiz iz�āva uz vīrieti, kas sēdēja priek�ējā logā, un viņ� atmuguriski nokrita zemē. Nenovērsdama skatienu no ma�īnas, Stārlinga izmeta no revolvera aptveri un ietrieca iek�ā jaunu, pirms tuk�ā bija atsi�tusies pret zemi.

Kadilaks ar sānu nobrauca gar ma�īnu rindu ielas otrajā pusē un, dzel�iem �ņirkstot, apstājās.

Tagad Stārlinga tuvojās kadilakam. Viens �āvējs vēl bija izslējies pakaļējā logā, acis me�onīgas, plaukstas atbalstītas pret ma�īnas jumtu, krūtis saspiestas starp kadilaku un blakus stāvo��u automobili. Viņa ierocis noslīdēja no jumta. Pakaļējā logā parādījās tuk�as plaukstas. Paceltām rokām izkāpa vīrietis, kam ap galvu bija apsiets zils lakats, un metās skriet. Stārlinga viņu ignorēja.

Uguns no labās puses, un bēdzējs, salīcis uz priek�u, ar seju triecās pret asfaltu. Viņ� pūlējās palīst zem ma�īnas. Aug�ā tark�ķēja helikoptera propelleris.

Zivju tirgū kāds iekliedzās:

-��� Necelties! Necelties! - Cilvēki bija palīdu�i zem letēm, ūdens no pamestā tīrī�anas galda sprakstēja gaisā.

Stārlinga gāja pie kadilaka. Kustība uz pakaļējā sēdekļa. Ma�īna sa�ūpojās. Iek�ā raudāja bērns. Uguns; pakaļējais logs sa�ķīda, stikli iekrita iek�ā.

Stārlinga pacēla roku un neatskatījusies uzsauca:

-��� NE�AUT! Ne�aujiet! Uzmaniet durvis! Aiz manis! Uz�maniet zivju būdas durvis! Ivelda!

Kustība uz pakaļējā sēdekļa. Iek�ā raudāja bērns.

-��� Ivelda, izbāz rokas pa logu!

Tagad no ma�īnas ārā kāpa Ivelda Dramgo. Bērns raudāja. No zivju tirgus skaļruņiem dārdēja "La Macarena". Ivelda bija izkāpusi un tuvojās Stārlingai, skaisti veidoto galvu noliekusi, rokas ap bērnu apvijusi.

Uz asfalta starp viņām konvulsīvi noraustījās Bērks. Tagad viņ� raustījās vājāk, jo bija gandrīz pilnīgi noasiņojis. "La Ma�carena" raustījās kopā ar Bērku. Kāds, lēni kustēdamies, pie�virzījās viņam klāt un, nogūlies blakus, aizspieda ciet brūci.

Stārlinga bija notēmējusi savu ieroci uz leju, Iveldai pie kājām.

-��� Ivelda, parādi man rokas, lūdzu, parādi man rokas!

Nasta segā. Ivelda - ar bizēm un tum�ām ēģiptietes acīm -

pacēla galvu un paskatījās uz Stārlingu.

-Ak tā esi tu, Stārlinga, - viņa noteica.

- Ivelda, nedari tā! Padomā par bērnu.

-Apmainīsimies ar asinīm, maita!

Noplīvoja sega, nodārdēja gaiss. Stārlinga ie�āva Iveldai Dramgo aug�lūpā, un viņas pakausis sa�ķīda.

Stārlinga sēdēja zemē, deniņos drausmīgi smeldza, no plau�ām bija izsista visa elpa. Arī Ivelda sēdēja uz ielas, sabru�kusi uz priek�u sev pār kājām, asinis gāzās pa muti, virsū bēr�nam, tā brēcienus apslāpēja viņas ķermenis. Stārlinga pierāpās viņai klāt un paraustīja zīdaiņa nesamsaites glumās sprādzes. Vina izvilka no Iveldas krū�tura nazi, neskatīdamās atvēra as- meni un pārgrieza nesamsaiti. Zīdainis bija glums un sarkans, Stārlingai bija grūti viņu noturēt.

Satvērusi bērnu, Stārlinga izmisusi pacēla acis. Ieraudzīju�si, ka zivju tirgū aug�up �ļācas ūdens, viņa skrēja turp, nesdama asiņaino bērnu. Notraukusi no grie�amā dēļa na�us un zivju iek�as, viņa uzlika uz tā zīdaini un ap�ļāca to ar spēcīgu strūklu no rokas �ļūtenes. Melnīgsnējais bērns gulēja uz balta grie�amā dēļa starp na�iem un zivju iek�ām, ar haizivs galvu blakus, no viņa skalojās nost HIV pozitīvas asinis, Stārlingas asinis pilēja viņam virsū un kopā ar Iveldas asinīm aizplūda vienā straumē, tikpat sāļā kā okeāns.

Lidoja ūdens �ļakatas, tajās kā Dieva solījums mēdījās va�ravīksne, mirdzo�s karogs pār Viņa aklā vesera pastrādāto. Cik Stārlinga redzēja, mazais zēns nebija ievainots. No skaļruņiem dārdēja "La Macarena", �ilbino�s gaismas zibsnis plaiksnīja, plaiksnīja, plaiksnīja, līdz Hērs aizvilka fotogrāfu prom.

Aklā ieliņa strādnieku rajonā Ārlingtonā, Vird�īnijā, maz�liet pēc pusnakts. Ir silta rudens nakts pēc lietus. Gaisa slāņi nemierīgi virzās pa priek�u aukstajai frontei. Miklās zemes un lapu smar�ā savu meldiņu �irkstina sienāzis. Tas ap�klust, kad to sasniedz smaga vibrācija, apslāpēta duna, jo aklajā ieliņā iebrauc mustangs, kam motora tilpums ir pieci litri un dzesinātāju veido tērauda caurules; mustangam seko federālās policijas automa�īna. Abas ma�īnas apstājas piebraucamajā ceļā pie glītas divdzīvokļu mājas. Mustangs īsu brīdi viegli dreb, darbodamies tuk�gaitā. Kad motors apklust, sienāzis mirkli no�gaida un atsāk savu meldiņu, pēdējo pirms sala, pēdējo savā mū�ā.

No mustanga izkāpj federālais policists formastērpā, viņ� ir sēdējis pie stūres. Apgājis ap ma�īnu, viņ� atver pasa�ieru durti�ņas Klarisai Stārlingai. Viņa izkāpj. Ap galvu viņai ir balta saite, tā notur uz auss pārsēju. Sarkanīgi oran�i betadīna traipi noķēpāju�i kaklu virs slimnīcas zaļās blūzes, kas viņai ir mugu�rā krekla vietā.

Plastmasas maisiņā viņa nes savas mantas - piparmētru ledeņu stobriņu, atslēgas, savu Federālā izmeklē�anas biroja īpa�ās aģentes apliecību, ātrlādētāju ar piecām aptverēm, asaru gāzes baloniņu. Vienā rokā ar maisiņu viņa nes arī vidusjostu un tuk�u revolvera maksti.

Policists sniedz viņai ma�īnas atslēgas.

-��� Paldies, Bobij!

-��� Vai gribi, lai mēs ar Fāronu ieejam iek�ā un drusku pasē��am pie tevis? Vai man labāk pasaukt Sandru? Viņa neguļ, gaida mani. Atvedī�u viņu uz kādu brītiņu, ja tev vajag kādu�

-��� Nē. Ie�u vien iek�ā. Drīz būs mājās Ardēlija. Paldies tev, Bobij.

Policists iesē�as ma�īnā, kur gaida viņa pārinieks, abi no�skatās, kā Stārlinga ieiet mājā, un federālās policijas ma�īna aizbrauc.

Veļas mazgātavā Stārlingas mājā ir silti un smar�o pēc ve�ļas mīkstinātāja. Veļas mazgājamās ma�īnas un �āvētāja �ļūte�nes ir nostiprinātas ar plastmasas rokudzel�iem. Stārlinga no�liek savas mantas uz veļasma�īnas. Automobiļa atslēgas skaļi no�ķind uz metāla virsmas. Izņēmusi no ma�īnas izmazgātās veļas klēpi, viņa sabā� to �āvētājā. Novelk lauka formastērpa bikses, iemet tās veļasma�īnā kopā ar zaļo blūzi un asinīm no�traipīto krū�turi un pagrie� slēdzi. Viņa ir palikusi tikai īszeķēs un biksītēs, virs potītes pie apak�stilba piesprādzēta rezerves maksts ar 38. kalibra revolveri, kam bloķēts sprūds. Uz mugu�ras un sāniem viņai vīd zilumi, elkonis ir nobrāzts. Labā acs un vaigs pietūku�i.

Veļasma�īna iesilst, tajā sāk �alkt ūdens. Stārlinga ietinas lielā peldpalagā un ieiet dzīvojamā istabā. Viņa atgrie�as ar glāzi, kurā ielietas divas collas neat�ķaidīta "Jack Daniel's". Viņa apsē�as uz gumijas paklājiņa pie veļasma�īnas un tumsā atbalstās pret to ar muguru, siltā ma�īna dun, kuldama ūdeni. Viņa sē� uz grīdas, seju pavērsusi aug�up, un pāris rei�u aiz��ņaugti ieelsojas, pirms sāk plūst asaras. Karstas asaras uz vai�giem, karstas asaras plūst pār seju.

Ardēlijas Mapas draugs atveda viņu mājās kādu ceturksni pirms vieniem pēc gara brauciena no Keipmejas, un pie durvīm Mapa novēlēja viņam labunakti. Stāvēdama savā vannasistabā, Mapa izdzirdēja, ka ie�alcas ūdens un nodun caurules, darbojo�ties veļasma�īnai.

Viņa aizgāja uz mājas pretējo galu un ieslēdza gaismu vir�tuvē, kas viņām ar Stārlingu bija kopīga. No turienes varēja ieskatīties mazgātavā. Viņa ieraudzīja Stārlingu uz grīdas - ar apsaitētu galvu.

-��� Stārlinga! Ak tu nabags! - Mapa steig�us notupās ceļos pie viņas. - Kas noticis?

-��� Man sa�āva ausi, Ardēlija. Voltera Rīda slimnīcā salāpīja. Neieslēdz gaismu, labi?

-��� Labi. Atnesī�u tev kaut ko. Es neko neesmu dzirdējusi - mēs ma�īnā klausījāmies magnetofonu. Izstāsti!

-��� D�ons ir pagalam, Ardēlija.

-��� Ne jau D�onijs Braiems! - Gan Mapa, gan Stārlinga bija samīlēju�ās Braiemā toreiz, kad viņ� bija iero�u mācības in�struktors FIB Akadēmijā. Abas bija centu�ās izlasīt viņa tetovē�jumu caur krekla piedurkni.

Stārlinga pamāja un noslaucīja acis ar plaukstas virspusi glu�i kā bērns.

-�� Ivelda Dramgo un kripi. D�onu no�āva Ivelda. Viņi no�ā�va ari Bērku, Markesu Bērku no ATIK biroja. Mēs visi bijām kopā. Iveldu kāds bija brīdinājis iepriek�, un reizē ar mums tur ieradās televīzijas reportieri. Ivelda bija mana. Viņa atteicās padoties, Ardēlija. Viņa atteicās padoties un rokās turēja bērnu. Mēs iz�āvām viena uz otru. Viņa ir mirusi.

Vēl nekad Mapa nebija redzējusi Stārlingu raudam.

-�� Ardēlija, es �odien nogalināju piecus cilvēkus.

Mapa apsēdās uz grīdas blakus Stārlingai un aplika roku viņai ap pleciem. Abas atbalstījās pret dūco�o veļasma�īnu.

-��� Un Iveldas bērns?

-��� Es nomazgāju no viņa asinis; cik redzēju, āda nekur nebi�ja pu�u. Slimnīcā teica, ka fiziski viņam nekas nekai�ot. Pēc pāris dienām viņu atdos Iveldas mātei. Ardēlija, vai zini, kādi bija pēdējie vārdi, ko man pateica Ivelda? Viņa teica: "Apmai�nīsimies ar asinīm, maita!"

-��� Es tev kaut ko atnesī�u, labi? - Mapa sacīja.

-��� Ko? - Stārlinga jautāja.

Līdz ar pelēko ausmu klāt bija avīzes un televīzijas rīta ziņas.

Dzirdot, ka Stārlinga jau aug�ā, Mapa atnesa da�as maizī�tes, un abas kopā skatījās ziņas.

Gan CNN, gan pārējie kanāli rādīja videomateriālu, kura autortiesības piederēja WFUL-TV helikoptera operatoriem. Tā bija gau�ām neparasta videofilma, kas uzņemta tie�i no aug�as.

Stārlinga to noskatījās vienu reizi. Viņai bija jāredz, ka Ivelda iz�auj pirmā. Stārlinga palūkojās uz Mapu un ieraudzīja dusmas viņas brūnajā sejā.

Tad Stārlinga metās uz vannasistabu vemt.

- To ir grūti skatīties, - viņa atgriezusies teica - bāla, ar drebo�ām kājām.

Mapa, kā parasti, runāja bez aplinkiem.

-��� Tu gribi jautāt, kā es jūtos, zinādama, ka tu esi nogalinā�jusi to afroamerikānieti ar bērnu uz rokām. Te būs atbilde. Viņa pirmā iz�āva uz tevi. Es gribu, lai tu esi dzīva. Bet, Stārlinga, padomā, kas taisa �o vājprātīgo politiku. Kādam idiotam jābūt, lai liktu jūs ar Iveldu Dramgo aci pret aci tajā baigajā vietā, kur jums divatā jāatrisina narkotiku problēma ar iero�iem, velns parāvis! Vai tas ir prātīgi? Ceru, tu apdomāsi, pirms turpmāk pieļausi, ka viņi rau� kvēlo�as ogles ar tavām rokām. - Lai ieturētu pienācīgu pauzi, Mapa ielēja tēju. - Gribi, lai palieku pie tevis? Paņem�u brīvdienu.

-��� Paldies! Tas tev nav jādara. Piezvani man!

"The National Tattler", avīze, kura pati pirmā bija nosmē�lusi krējumu deviņdesmito gadu dzeltenās preses ziedu laikos, nāca klajā ar speciālizlaidumu, kas bija neparasts pat pēc bulvā�ru preses standartiem. Priek�pusdienā kāds iemeta to mājas pastkastē. Stārlinga to atrada, izgājusi paskatīties, kas tas par būk�ķi. Viņa gaidīja visļaunāko un to ari atrada.

"NĀVES EŅĢELIS: KLARISA STĀRLINGA, FIB SLEPKAVĪGĀ MA�ĪNA," kliedza "The National Tattler" pirmās lappuses virs�raksts, kas bija iespiests ar septiņdesmit divus punktus augstiem Railroad Gothic burtiem. Pirmajā lappusē bija trīs fotogrāfijas: Klarisa Stārlinga, ģērbusies lauka formastērpā, sacensībās �auj ar 45. kalibra pistoli; Ivelda Dramgo uz ielas saļimusi pār bēr�nu, galva noliekta kā �imabues madonnai, smadzenes iz�ķaidī�tas; un atkal Stārlinga, nolikusi brūnu, kailu zīdaini uz balta grie�amā dēļa starp na�iem un zivju iek�ām, līdzās haizivs galvai.

Zem fotogrāfijām bija rakstīts: "FIB īpa�ā aģente Klarisa Stārlinga, kas reiz no�āva sērijslepkavu D�eimu Gambu, tagad var ieskaitīt savā kontā vēl vismaz piecus precīzus trāpījumus.

Pēc nemākulīga uzbrukuma narkotiku tirgotājiem bojāgāju�o vidū ir māte ar zīdaini uz rokām un divi policisti."

Notikumam veltītais raksts vēstīja par Iveldas un Di�ona Dramgo darbību narkotiku tirgū un par to, kā bandu savstarpējā kara plosītajā Va�ingtonā, Kolumbijas apgabalā, parādīju�ies kripi. Tika īsi pieminēts kritu�ā virsnieka D�ona Braiema mili�tārais dienests un nosaukti viņa apbalvojumi.

Stārlingai bija veltīta vesela sānu sleja zem fotogrāfijas, kas uzņemta ar slēpto kameru: Stārlinga restorānā, ģērbusies kleitā ar dziļu kakla izgriezumu, sejā mo�a izteiksme.

Klarisa Stārlinga, FIB īpa�ā aģente, piedzīvoja savu zvaig��ņu stundu pirms septiņiem gadiem, kad no�āva sērijslepkavu D�eimu Gambu jeb Bufalo Billu viņa mājas pagrabā. Tagad pret viņu, iespējams, tiks izvirzīta disciplinārā apsūdzība un pieprasīta civilā atbildība lietā par ceturtdien Va�ingtonā bo�jāgāju�o māti, kas bija apsūdzēta par nelegālu amfetamīnu ra��o�anu. (Sk. rakstu I. Ipp.)

"Tas, iespējams, ir viņas karjeras gals," izteicās kāds ziņu avots Alkohola, tabakas un iero�u kontroles birojā - FIB filiālē. "Mēs nezinām visas �īs akcijas detaļas, ta�u D�onam Brai- emam nebija jāiet bojā. Pēc notikuma ar Rūbiju Rid�u tas ir smags trieciens FIB," sacīja ziņu avots, kas nevēlējās, lai tiek minēts viņa vārds.

Klarisas Stārlingas kolorītā karjera sākās drīz pēc tam, kad viņa iestājās FIB Akadēmijā. Stārlingai, kas bija ar izcilību beigusi psiholoģijas un kriminoloģijas kursu Vird�īnijas univer�sitātē, tika uzdots runāt ar ārprātīgo slepkavu Dr. Hanibalu Lekteru, kuru mūsu laikraksts iedēvēja par "Hanibalu Kanibā�lu "; Stārlinga saņēma no viņa informāciju, kas palīdzēja atrast

D�eimu Gambu un izglābt viņa gūstekni Ketrīnu Mārtiņu, kuras māte ir bijusī ASV senatore no Tenesī �tata.

Trīs gadus pēc kārtas aģente Stārlinga bija starpdienestu �au�anas sacensību �empione, pirms pārtrauca tajās piedalī�ties. Ironiski ir tas, ka virsnieks Braiems, kur� krita ap�audē turpat netālu no Stārlingas, bija iero�u mācības instruktors Kventiko, kad tur studēja Stārlinga, kā arī viņas treneris sacen�sībās.

Kāds FIB pārstāvis izteicās, ka aģente Stārlinga tiks atstā�dināta no piedalī�anās jebkādās akcijās, pirms nebūs zināms FIB iek�ējās izmeklē�anas rezultāts. Jau �onedēļ viņa tiks aici�nāta uz lietas izskatī�anu Profesionālās atbildības birojā - FIB bargajā inkvizīcijas tiesā.

Bojāgāju�ās Iveldas Dramgo tuvinieki ir solīju�ies iesniegt civilprasību pret ASV valdību un pret Stārlingu personiski, lai saņemtu kompensāciju par �o nelikumību.

Dramgo trīs mēne�us vecais dēlēns, kas dramatiskās ap��audes laikā redzēts savas mātes rokās, nav ievainots.

Advokāts Telfords Higinss, kur� aizstāvējis Dramgo ģimeni daudzās kriminālprāvās, atzina, ka īpa�ās aģentes Stārlingas kolts, modificēta 45. kalibra automātiskā pistole, ir ierocis, ku�ru varas iestā�u pārstāvjiem Va�ingtonā nav atļauts lietot. "Tas ir nāvējo�s un bīstams ierocis, kas nav piemērots likumsargu darbam," Higinss teica. "To lietojot, tiek pārsteidzīgi apdrau�dēta cilvēka dzīvība," sacīja ievērojamais aizstāvības advokāts.

No kāda informētāja "The Tattler" bija nopirkusi Klarisas Stārlingas mājas telefona numuru un nerimās zvanīt, līdz Stār�linga atstāja klausuli noņemtu, bet uz darbu zvanīja pa savu FIB mobilo telefonu.

Auss un piepampu�ais vaigs nesāpēja sevi�ķi stipri, ja vien viņa nepieskārās pārsējam. Sāpes vismaz nebija pulsējo�as. Par to gādāja divas tailenola tabletes. Stārlingai nemaz nevajadzēja lietot ārsta izrakstīto perkosetu. Viņa iesnaudās, atzvilusi pret gultas galvgali, "The Washington Post" lēnām noslīdēja no se�gas uz grīdas, plaukstās vīdēja �aujampulvera melnumi, uz vai�giem - no�uvu�as asaru pēdas.

Tu iemīlies Birojā, bet Birojs neiemīlas tevī.

FIB KONSULTATĪVĀS NODAĻAS AFORISMS

Sajā agrajā stundā FIB sporta zāle D�. Edgara Hūvera ēkā bija gandrīz tuk�a. Divi pusmū�a viri gausi mēroja apļus pa lielās zāles skrejceļu. Pla�ajā telpā atbalsojās trena�iera klaudzieni tālajā stūrī, tenisa spēlētāju saucieni un bumbiņas atsitieni.

Skrējēju balsis nebija dzirdamas tālu. D�eks Krofords skrē�ja kopā ar FIB direktoru Tanberiju - pēc direktora lūguma. Viņi bija pieveiku�i jau divas jūdzes un sāka elst.

- Bleiloks ATIK birojā dabūs ciest par Veiko. Varbūt tas nenotiks tūdaļ, bet viņ� zina, ka ar viņu ir cauri, - direktors teica. - Tikpat labi viņ� varētu pavēstīt priesterim Mūnam, ka atbrīvos telpas. - Fakts, ka Alkohola, tabakas un iero�u kontro�les birojs Va�ingtonā īrē telpas no priestera Suna Mjunga Mūna, pastāvīgi uzjautrina FIB. - Un Faridejs ir izmests Rūbija Rid�a dēļ, - direktors piebilda.

-��� To es nesaprotu, - Krofords sacīja. Kopā ar Farideju viņ� bija strādājis Ņujorkā septiņdesmitajos gados, kad mafija patru�lēja pie FIB nama Tre�ās avēnijas un Se�desmit devītās ielas stūrī. - Faridejs ir krietns vīrs. Viņ� jau nav izdomājis uzbruku�ma noteikumus.

-��� Es viņam pateicu vakar no rīta.

-��� Viņ� aiziet mierīgi? - Krofords jautāja.

-���� Teiksim - viņam tiek saglabāts pabalsts. Bīstami laiki, D�ek.

Abi skrēja, atmetu�i galvu. Solis mazliet paātrinājās. Kro�fords ar acs kaktiņu manīja, ka direktors uzmet viņam vērtējo�u skatienu.

-��� Cik jums gadu, D�ek, piecdesmit se�i?

-Jā.

-���� Vēl gads līdz obligātajai pensijai. Daudzi aiziet �etrdes�mit astoņu, piecdesmit gadu vecumā, kad vēl var dabūt darbu. Jūs to nekad neesat vēlējies. Jūs gribējāt veltīt sevi darbam, pēc tam kad nomira Bella.

Kad Krofords klusēja veselu pusapli, direktors aptvēra, ka ir izrunājies aplam.

-���� Es negribēju būt nevērīgs, D�ek. Dorīna nesen vēl teica, cik ļoti�

-��� Kventiko joprojām palicis �is tas nepadarīts. Mēs gribam ievadīt internetā visu noziedznieku datus, lai tos varētu izman�tot jebkur� policists, jūs to redzējāt bud�etā.

-��� Vai jūs kādreiz esat vēlējies būt direktors, D�ek?

-��� Nekad neesmu domājis, ka tas ir man piemērots darbs.

-���� Un nav jau ari, D�ek. Jūs neesat iesaistīts politikā. Jūs nekad nebūtu varējis kļūt par direktoru. Jūs nekad nebūtu varē�jis kļūt par Eizenhaueru', D�ek, vai par Omāru Bredliju2 . - Viņ� pamāja, lai Krofords apstājas, un abi, smagi sēkdami, stāvēja skrejceļa malā. - Toties jūs, D�ek, būtu varējis kļūt par Patonu3 . Jūs spējat vest viņus caur gatavo elli un vēl panākt, lai viņi jūs mīl. Man tādu dotību nav. Man nākas viņus dzīt ar dzī�anu. - Tanberijs a�i paskatījās apkārt, paņēma no soliņa dvieli un apli�ka to sev ap pleciem kā barga tiesne�a amata tērpu. Acis viņam mirdzēja.

Da�iem cilvēkiem ir jāļauj vaļa savām dusmām, lai nezau�dētu izturību, Krofords nodomāja, vērodams, kā kustas Tanberi- ja lūpas.

-��� Jautājumā par nelaiķi misis Dramgo ar visu viņas MAC 10 un metamfetamīna laboratoriju, par misis Dramgo, kas no�auta ar bērnu rokās: Juridiskās uzraudzības padome grib cilvēka upuri. Svaigu, asiņojo�u upuri. To pa�u grib masu mediji. NAP ir spiesta pasviest viņiem kādu gaļas gabalu. ATIK birojs ir spiests pasviest viņiem kādu gaļas gabalu. Un arī mums kāds jāpasvie�. Ta�u no mums viņi varbūt samierināsies tikai ar nie�ka cāli. Krendlers domā, ka mēs varam atdot viņiem Klarisu Stārlingu un viņi liks mūs mierā. Es viņam piekrītu. ATIK bi�rojs un NAP dabūs pa kaklu par uzbrukuma plānu. Bet iz�āva tie�i Stārlinga.

-��� Viņa iz�āva uz policista slepkavu, kura �āva pirmā.

-����� Āķis ir fotogrāfijās, D�ek. Jūs laikam vēl nesaprotat. Publika neredzēja, kā Ivelda Dramgo no�auj D�onu Braiemu.

Tā neredzēja, ka Ivelda pirmā iz�auj uz Stārlingu. To nevar ieraudzīt, ja nezina, uz ko jāskatās. Divi simti miljonu cilvēku, no kuriem desmitā daļa ir vēlētāji, redzēja, kā Ivelda Dramgo sē� uz ielas, sargājo�ā pozā noliekusies pār savu bērnu, ar iz�ķai�dītām smadzenēm. Varat neteikt neko, D�ek, - es saprotu, vien- brīd jūs domājāt, ka Stārlinga būs jūsu aizbilstamā. Ta�u viņai ir liela mute, D�ek, un ar zināmiem cilvēkiem viņa visu salaida dēlī jau pa�ā sākumā�

-��� Krendlers ir sīks nelietis.

-���� Klausieties un klusējiet, līdz bū�u beidzis runāt. Stārlin�gas karjera tik un tā stāvēja uz vietas. Viņu administratīvi atlai�dīs, bet citādi viņai netiks kaitēts, dokumentos tas neizskatīsies ļaunāk par parastu atstādinā�anu; viņa varēs dabūt citu darbu. D�ek, FIB Uzvedības analīzes nodaļā jūs esat strādājis lieliski. Daudzi domā - ja jūs vairāk būtu gādājis par savām personiska�jām interesēm, tad būtu ticis daudz tālāk par nodaļas vadītāja vietu, jo esat pelnījis ko krietni labāku. Es bū�u pirmais, kas to pateiks. D�ek, pensijā jūs aiziesiet kā direktora vietnieks. To es jums apsolu.

-��� Jūs gribat sacīt - ja neiejauk�os?

-��� Viss ritēs, kā nākas, D�ek. Visā karaļvalstī valdīs miers, lūk, kas notiks. D�ek, paskatieties man acīs!

-��� Jā, direktor Tanberij?

-��� Es jūs nelūdzu, es dodu jums tie�u pavēli. Neiejaucieties! Nelaidiet garām tādu izdevību, D�ek! Da�reiz ir vienkār�i jāno- vēr�as. Es to esmu darījis. Paklausieties, es zinu, tas ir grūti, ticiet man, es zinu, ko jūs jūtat.

-���� Ko es jūtu? Es jūtu, ka man steidzami derētu du�a, - Krofords noteica.

Stārlinga prata turēt māju kārtībā, ta�u nebija sīkumaina. Tajā mājas pusē, kur mitinājās viņa, valdīja tīrība un viņa varēja visu atrast, tomēr mantas nez kā sakrājās kau�dzēs - tīra, nesa�ķirota veļa, pārlieku daudz �urnālu, lai visiem atrastos vieta. Stārlinga bija pasaules klases gludinātāja pēdējā mirklī pirms promie�anas, un īpa�i posties viņai nebija vajadzī�bas, tāpēc viņa tika galā tāpat.

Ja gribējās kārtības, viņa caur kopīgo virtuvi iegāja Ardēli- jas Mapas daļā. Ja Ardēlija bija tur, Stārlinga varēja tikt pie labiem padomiem, kas vienmēr bija noderīgi, lai gan reizēm ķērās pie sirds vairāk, nekā viņa vēlētos. Ja Ardēlijas nebija mājās, tad pats par sevi saprotams bija tas, ka Stārlinga drīkst pasēdēt Mapas dzīvokļa absolūtajā kārtībā un padomāt, ja vien pati tur neko neatstāj. Tur viņa sēdēja arī �odien. Tas bija viens no mājokļiem, kurā alla� jūtama iemītnieces klātbūtne neatkarī�gi no tā, vai viņa pati tie�ām tur atrodas.

Stārlinga sēdēja, skatīdamās uz Mapas vecmāmiņas dzīvī�bas apdro�inā�anas polisi, kura karājās pie sienas pa�taisītā ietvarā, tāpat kā bija karājusies vecmāmiņas rentētajā fermas mājā un Mapu dzīvoklī īresnamā Ardēlijas bērnībā. Viņas vec�māmiņa bija pārdevusi dārzeņus un puķes un krājusi grasi pie gra�a, lai nomaksātu apdro�inā�anas maksas, un, pamatojoties uz nomaksāto polisi, viņa bija spējusi pat dabūt aizņēmumu, lai palīdzētu Ardēlijai tikt pāri pēdējiem �ķēr�ļiem pirms koled�as beig�anas. Tur bija arī fotogrāfija - sīciņa ve�iņa cietinātā, baltā apkaklītē pat necentās smaidīt, melnajās acīs zem salmu cepu�res malas vizēja mū�veca gudrība.

Ardēlija izjuta savu pagātni un katru dienu smēlās no tās spēkus. Tagad Stārlinga ieskatījās savējā, cenzdamās sakopot domas. Bozmenas Luterāņu namā viņa bija pabarota un apģērb�ta un apguvusi pieklājīgas uzvedības paraugus, tomēr, lai rastu atbildi, kas nepiecie�ama tagad, viņai bija jāprasa padoms sa�vām asinīm.

Ir daudz goda un vēl vairāk jēgas faktā, ka cilvēks ticis uz priek�u ar to mazumiņu, kas viņam atlicis, ka viņ� ir kaut ko panācis ar saviem nolādētajiem �etrdesmit akriem un dubļainu kleperi, tomēr tas jāsaprot pa�ai. Neviens tev to nepateiks.

Mācoties FIB Akadēmijā, Stārlinga bija guvusi panākumus tāpēc, ka viņai nebija kur atgriezties neveiksmes gadījumā. Lie�lāko daļu mū�a viņa bija pavadījusi iestādēs, izturoties pret tām ar cieņu un spēlējot pēc noteikumiem - cītīgi un labi. Viņa vienmēr bija tikusi uz priek�u, ieguvusi stipendiju, iekļuvusi komandā. Tas, ka pēc spo�a starta viņai neizdevās tikt uz priek��u FIB, viņai bija jauna un briesmīga pieredze. Viņa sitās pret stikla griestiem glu�i kā pudelē iesprostota bite.

Stārlingai bija �etras dienas, lai sērotu par D�onu Brai- emu, kas bija no�auts viņas acu priek�ā. Pirms ilga laika D�ons Braiems bija viņai kaut ko jautājis, un viņa bija pateikusi "nē". Un pēc tam viņ� bija jautājis, vai viņi varētu būt draugi, runā�dams no sirds, un viņa bija sacījusi "jā", runādama no sirds.

Stārlingai bija jāsarod ar faktu, ka pie Felisiānas zivju tir�gus viņa pati nogalinājusi piecus cilvēkus. Iztēlē viņa vēl un vēlreiz redzēja kripu, kam krūtis saspiestas starp ma�īnām, ro�kas krampjaini turas pie automobiļa jumta, ierocis slīd prom.

Kādu dienu, lai gūtu atvieglojumu, viņa aizbrauca uz slim�nīcu paskatīties uz Iveldas bērnu. Tur bija Iveldas māte, viņa turēja mazbērnu rokās, gatavodamās vest viņu mājās. Pazinusi Stārlingu no avī�u fotogrāfijām, viņa pasniedza bērnu medicī�nas māsai un, pirms Stārlinga bija apjēgu�i, kas notiek, no visa spēka iesita viņai pa apsaitēto vaigu.

Stārlinga nesita pretī, bet piespieda vecāko sievieti pie bēr�nu nodaļas loga, līdz tā beidza pretoties ar ķēmīgi saplacinātu seju pret putām un siekalām notraipīto stiklu. Stārlingai gar kaklu tecēja asinis, no sāpēm reiba galva. Ātrās palīdzības telpā viņas ausij uzlika jaunas �uves, un viņa atteicās iesniegt sūdzī�bu. Kāda ātrās palīdzības sanitāre padeva ziņu "The Tattler" un nopelnīja trīssimt dolāru.

Stārlingai bija jāatstāj māja vēl divas reizes - lai paveiktu pēdējos darbus D�ona Braiema labā un lai piedalītos viņa bērēs Ārlingtonas Nacionālajā kapsētā. Braiemam bija tikai da�i radi�nieki, turklāt attāli, un savos pēdējos rakstiskajos rīkojumos viņ� bija lūdzis, lai par viņa apbedī�anu rūpējas Stārlinga.

Seja Braiemam bija tik ļoti savainota, ka zārku vajadzēja atstāt slēgtu, tomēr Stārlinga, cik spēdama, bija gādājusi par viņa izskatu. Viņ� bija jūras kājnieku zilajā formastērpā ar Sud�raba zvaigzni un pārējo apbalvojumu lentītēm pie krūtīm.

Pēc ceremonijas Braiema priek�nieks atdeva Stārlingai kār�bu, kurā atradās D�ona Braiema personiskie iero�i, �etoni un da�as mantas no viņa mū�dien pārblīvētā rakstāmgalda, arī jo�cīgais putniņ� laika pareģonis, kas dzēra ūdeni no glāzes.

Pēc piecām dienām Stārlingai bija jāierodas uz savas per�soniskās lietas izskatī�anu, kas varēja viņu iznīcināt. Viņas dar�ba telefons klusēja, tajā bija tikai viens ziņojums no D�eka Kroforda, un vairs nebija Braiema, ar ko parunāt.

Viņa piezvanīja savam pārstāvim uz FIB Aģentu asociāci�ju. Viņ� deva padomu neierasties lietas izskatī�anā ar gariem auskariem vai kurpēs ar vaļēju purngalu.

Televīzija un avīzes katru dienu ķērās pie stāsta par Iveldas Dramgo nāvi un purināja �o sensāciju kā �urku.

�eit, Mapas dzīvokļa absolūtajā kārtībā, Stārlinga centās domāt.

Tārps, kas tevi iznicina, ir kārdinājums piekrist taviem kri�tiķiem, saņemt viņu atzinību.

Iejaucās kāds troksnis.

Stārlinga pūlējās vārdu pa vārdam atcerēties, ko teikusi maskē�anās autobusiņā. Vai viņa bija pateikusi vairāk, nekā ne�piecie�ams? Iejaucās kāds troksnis.

Braiems bija licis viņai instruēt pārējos par Iveldu. Vai viņa bija runājusi naidīgi, nomelnojusi�

Iejaucās kāds troksnis.

Stārlinga attapās un aptvēra, ka dzird pati savu durvju zva�nu. Dro�i vien kāds reportieris. Viņa gaidīja arī tiesas pavēsti. Pabīdījusi sānis Mapas aizkaru, viņa palūkojās laukā un ierau�dzīja, ka pastnieks atgrie�as pie sava furgona. Stārlinga atvēra Mapas ārdurvis, paguva noķert pastnieku un parakstījās par steidzama sūtījuma saņem�anu, uzgriezusi muguru preses auto�ma�īnai, kas ielas pretējā pusē zibināja kameras teleskopisko objektīvu. Aploksne bija gai�i violeta, ar zīdainiem pavedie�niem smalkajā, viegli rievotajā papīrā. Lai gan domas klīda citur, aploksne viņai tomēr kaut ko atgādināja. Iegājusi iek�ā, prom no �ilbino�ās gaismas, Stārlinga paskatījās uz adresi. Smalks, kaligrāfisks rokraksts.

Nerimtīgo, dūco�o baiļu noti Stārlingas galvā pārskanēja trauksmes zvans. Viņa juta, ka vēdera āda notrīs tā, it kā viņa būtu aplējusies ar kaut ko aukstu.

Turēdama aploksni aiz pa�iem stūrī�iem, Stārlinga ienesa to virtuvē un izņēma no somiņas alla� klāteso�os baltos cimdus, paredzētus darbam ar lietiskajiem pierādījumiem. Piespiedusi aploksni pie virtuves galda cietās virsmas, viņa to rūpīgi aptaus�tīja. Lai gan papīrs bija biezs, viņa spētu atrast pulksteņa bateri�ju, kas gatava uzspert gaisā vēstuļbumbu. Viņa zināja, ka aplok�sne būtu jāpārbauda ar fluoroskopu. Ja viņa to atvērs, var izcel�ties nepatik�anas. Nepatik�ana^. Ko tu neteiksi! Pie velna!

Ar virtuves nazi atgriezusi aploksni vaļā, Stārlinga izņēma vienu vienīgu zīdaina papīra lapu. Vēl nepaskatījusies uz parak�stu, viņa jau zināja, kas ir rakstītājs.

Mīļā Klarisa!

Ar aizrautību esmu sekojis tam, kā Jūs tiekat grūsta negodā un publiski kaunināta. Mani nekad nav uztraucis tas, ka negodā grū� un kaunina mani, ja vien neņem vērā neērtības, ko sagādā ieslodzījums; bet Jums var pietrūkt objektivitātes.

No mūsu diskusijām tur, kazemātos, man kļuva skaidrs, ka Jūsu tēvs, miru�ais naktssargs, ieņem svarīgu vietu Jūsu vērtību sistēmā. Manuprāt, par to, ka Jums izdevās pielikt punktu D�ei- ma Gamba modes dizainera karjerai, Jūs visvairāk priecājāties tāpēc, ka savā vietā varējāt iztēloties tēvu.

Un tagad Jūs esat kritusi FIB ne�ēlastībā. Vai Jūs vienmēr esat iztēlojusies, ka tur kādā augstākā postenī ir Jūsu tēvs, vai esat iztēlojusies viņu par nodaļas vadītāju vai par DIREKTORA VIETNIEKU - vēl labāku nekā D�eks Krofords -, kur� ar lep�numu vēro Jūsu aug�upeju? Un vai tagad Jūs iztēlojaties, ka viņu ir apkaunojis un satriecis Jūsu negods? Jūsu izgā�anās? Daudzsolo�as karjeras bēdīgais, maziskais gals? Vai Jūs iztēlo�jaties, kā darāt tos verdziskos darbus, kuriem bija lemta Jūsu māte, pēc tam kad narkomāni noknieba Jūsu TĒTI? Hmmmm? Vai Jūsu izgā�anās atspoguļosies arī viņos, vai ļaudis tagad vienmēr maldīgi domās, ka Jūsu vecāki biju�i treileru klaidoņi, viesuļu barība, baltie sala�ņas? Pasakiet man godīgi, īpa�ā aģente Stārlinga.

Mirkli pagaidiet, pirms turpināsim.

Tagad es Jums nosauk�u kādu Jums piemīto�u īpa�ību, ku�ra Jums palīdzēs: asaras Jūs nepadara aklu, Jums pietiek dū�as un prāta lasīt tālāk.

Te būs kāds vingrinājums, kas var Jums noderēt. Gribu, lai Jūs reizē ar mani fiziski izdarāt, lūk, ko.

Vai Jums ir melna dzelzs panna? Jūs esat dienvidu kalnu meitene, nespēju iedomāties, ka Jums tādas nebūtu. Nolieciet to uz virtuves galda. Ieslēdziet griestu lampu.

Mapa bija mantojusi savas vecmāmiņas pannu un bie�i to lietoja. Tai bija stiklaina, melna virsma, kam nekad nepieskārās ziepes. Stārlinga nolika to sev priek�ā uz galda.

Ieskatieties pannā, Klarisa! Noliecieties pār to un skatie�ties iek�ā. Ja �ī būtu Jūsu mātes panna, un kāpēc lai tā nebūtu, tad starp tās molekulām glabātos vibrācijas no visām sarunām, kuras jebkad notiku�as tās tuvumā. Visas vārdu pārmaiņas, sī�kie aizkaitinājumi, nāvīgie atklājumi, strupie paziņojumi par nelaimi, mīlestības vaidi un dzeja.

Apsēdieties pie galda, Klarisa! Skatieties pannā! Ja tā ir bie�i lietota, tad izskatās pēc melna dīķa, vai ne? �ķiet, ka Jūs skatītos lejup akā. Pa�ā'dziļumā nav skaidri saredzams Jūsu atspulgs, tomēr Jūs tur vīdat, vai ne? Gaisma ir Jums aiz mugu�ras, un tur Jūs esat - ar melnu seju, ar staru vainagu, it kā degtu mati.

Mēs esam oglekļa pārstrādes produkti, Klarisa. Gan Jūs, gan panna, gan tētis - miris, zem zemes, auksts kā �ī panna. Viss joprojām ir tepat. Ieklausieties! Kā viņi īstenībā skanēja un dzīvoja - Jūsu strādīgie vecāki. Konkrētās atmiņas, nevis imago, kas pilda Jūsu sirdi.

Kāpēc Jūsu tēvs nebija �erifa vietnieks, tuvos draugos ar tiesasnama vīriem? Kāpēc Jūsu māte uzkopa moteļu istabas, lai Jūs izvilktu, kaut arī viņai neizdevās noturēt ģimeni kopā, līdz Jūs bijāt izaugusi?

Kādas ir Jūsu spilgtākās atmiņas par virtuvi? Nevis par slimnīcu, bet par virtuvi.

Mana māte, kas mazgā asinis no tēva cepures.

Kādas ir Jūsu jaukākās atmiņas par virtuvi?

Mans tēvs mizo apelsīnus ar savu veco kabatas nazi, kam nolauzts gals, un sniedz daiviņas mums.

Jūsu tēvs, Klarisa, bija naktssargs. Jūsu māte bija apkopēja.

Vai spo�a federālā karjera bija Jūsu vai viņu cerība ? Cik zemu klanītos Jūsu tēvs, lai sadzīvotu ar iesīkstēju�u birokrāti�ju? Cik daudzas pakaļas viņ� bu�otu? Vai Jūs kaut reizi dzīvē redzējāt viņu li�ķējam vai pieglaimojamies?

Vai Jūsu priek�nieki ir apliecināju�i kādas vērtības, Klari�sa? Un Jūsu vecāki, vai viņi kādas apliecināja? Ja tā, tad vai tās ir vienas un tās pa�as vērtības?

Ieskatieties godīgajā dzelzī un pasakiet man. Vai Jūs esat pievīlusi savus miru�os tuviniekus? Vai viņi gribētu, lai Jūs kļūstat par pielīdēju? Ko viņi domāja par izturību? Jūs spējat būt tik stipra, cik vēlaties.

Jūs esat karotāja, Klarisa. Ienaidnieks ir kritis, bērns dro��ībā. Jūs esat karotāja.

Pa�i stabilākie elementi, Klarisa, atrodas periodiskās tabu�las vidū, apmēram starp dzelzi un sudrabu.

Starp dzelzi un sudrabu. Manuprāt, tas atbilst Jums.

Hanibals Lekters

P.S. Ziniet, Jūs man joprojām esat parādā kādu informāci�ju. Pastāstiet, vai Jūs joprojām mostaties, izdzirdējusi jērus. Jebkurā svētdienā ievietojiet sludinājumu lasītāju vēstuļu slejā "Times", "International Herald Tribune" un "China Mail" na�cionālajos izdevumos. Adresējiet to A. A. Āronam, lai tas būtu pirmais, un parakstieties kā Hanna.

Lasot Stārlinga dzirdēja, kā �os vārdus izrunā tā pati balss, kas bija viņu izzobojusi un caururbusi, ietiekusies viņas dzīvē un devusi viņai apskaidrību trakonama maksimālās dro�ības re��īma nodaļā, kad viņai bija vajadzējis izpaust Hanibalam Lekte- ram savas slēptākās jūtas apmaiņā pret viņa būtiski svarīgajām zinā�anām par Bufalo Billu. Viņas sapņos joprojām skanēja �īs reti lietotās balss metāliskā �erkstoņa.

Kaktā pie virtuves griestiem stiepās jauns zirnekļtīkls. Stār�linga stingi skatījās uz to, kamēr viņas domas joņoja. Prieks un no�ēla, no�ēla un prieks. Prieks par palīdzību, prieks, ka viņa uzzinājusi veidu, kā dziedēt brūces. Prieks un no�ēla, ka dokto�ra Lektera vēstuļu pārsūtī�anas dienests Losand�elosā acīmre�dzot izmanto lētus palīgspēkus, jo �oreiz markas vietā bija tikai apmaksas zīmogs. Vēstule iepriecinās D�eku Krofordu un arī pasta priek�niecību, un laboratoriju.

Istaba, kur savu dzīvi aizvada Meisons, ir klusa, ta�u tai ir pa�ai savs apslāpēts pulss - �ņācieni un nopūtas, ko izdve� respirators, kas viņu elpina. Ir tum�s, spīd tikai lielais akvā�rijs, kur eksotisks zutis grie�as un grie�as bezgalīgā astotniekā, tā mestā ēna kustas telpā kā lente.

Meisona matu pīne biezā ritulī guļ uz respiratora korpusa, kas klāj viņa krūtis augstajā gultā. Viņam priek�ā ir pakarināta cauruļu ierīce, kas atgādina pānflautu.

Starp zobiem ārā izslīd Meisona garā mēle. Viņ� apvij mēli ap pa�u pēdējo caurulīti un reizē ar nākamo respiratora pulsu iepū� tajā.

No skaļruņa pie sienas acumirklī atskan balss.

-��� Jā, ser.

-��� Avīzi "Tattler". - Visi "t" ir izdzisu�i, ta�u balss ir dobja un skanīga, īsta radiobalss.

-��� Pirmajā lappusē ir�

-���� Nelasi man priek�ā. Liec uz monitora. - Meisona runā nav neviena "m" un "p".

Iesprak�ķas lielais monitora ekrāns. Tā zilganzaļā gaisma kļūst sārta, kad parādās "The Tattler" sarkanais nosaukums.

"NĀVES EŅĢELIS: KLARISĀ STĀRLINGA, FIB SLEPKAVĪGĀ MA�ĪNA," Meisons izlasa, kamēr respirators veic trīs lēnas el�pas. Nu viņ� var pārslēgties uz attēliem.

No segu apak�as ir izvilkta tikai viena roka. �o roku viņ� spēj mazliet pakustināt. Roka kustas kā bāls krabis, vairāk ar pirkstu palīdzību nekā ar sakropļotās plaukstas locītavas spēku. Tā kā Meisons tikpat kā nevar pagriezt galvu, lai paskatītos, tad rādītājpirksts un vidējais pirksts taustās uz priek�u kā antenas, bet īk�ķis, zeltnesis un mazais pirkstiņ� velk uz priek�u plauk�stu. Tā atrod pulti, ar kuru var pārslēgt attēlus un �ķirstīt lapas.

Meisons lasa lēnām. Aizsargierīce uz viņa vienīgās acs div�reiz minūtē klusu ie�ņācās, izsmidzinādama valgmi uz acs ābo�la, kam nav plaksta, un bie�i aizmiglo lēcu. Viņam vajag div�desmit minūtes, lai tiktu galā ar lielo avī�rakstu un sānu sleju.

-��� Uzliec rentgenu, - viņ� saka, beidzis lasīt.

Tam vajag kādu brītiņu. Rentgenattēla lielā lapa ir jānovie�to uz gaismas galda, lai tā skaidri parādītos uz monitora. Tur ir cilvēka plauksta, acīm redzami sakropļota. Otrā attēlā redzama gan plauksta, gan viss delms. Uz rentgenattēla uzlīmēta bultiņa norāda uz vecu lūzumu aug�delmā apmēram pa vidu starp elko�ni un plecu.

Meisons to vēro vairāku elpu ilgumā.

-��� Uzliec vēstuli, - viņ� pēdīgi saka.

Uz ekrāna parādās smalks, kaligrāfisks rokraksts, palielinā�jumā absurdi milzīgiem burtiem.

Mīļā Klarisa, Meisons lasa, ar aizrautību esmu sekojis tam, kā Jūs tiekat grūsta negodā un publiski kaunināta� Jau pats vārdu ritms pamodina viņā senas domas, kuras sagrie� virpulī viņu, sagrie� virpulī viņa gultu, sagrie� virpulī visu telpu, no�plē� kreveli no viņa neizsakāmajiem sapņiem, liek sirdij trauk�ties pa priek�u elpai. Ma�īna jūt �o satraukumu un pilda viņa plau�as vēl ātrāk.

Sāpīgi gausi viņ� izlasa visu, skatīdamies pār ma�īnas kus�tīgo korpusu, it kā lasītu, sē�ot zirga mugurā. Meisons nespēj aizvērt aci, bet, kad ir beidzis lasīt, viņa prāts brīdi aizklīst tālumā, lai padomātu. Elpo�anas ma�īna sāk strādāt lēnāk. Tad viņ� iepū� caurulītē.

-��� Jā, ser.

-���� Piezvani kongresmenim Velmoram. Atnes man austiņas. Izslēdz parasto telefonu.

-��� Klarisa Stārlinga, - viņ� nosaka reizē ar nākamo elpu, ko ļauj ievilkt ma�īna. �ajā vārdā nav eksplozīvu līdzskaņu, un tas viņam padodas ļoti labi. Nepazūd neviena skaņa. Gaidīdams telefonu, viņ� mirkli iesnau�as, zu�a ēna rāpo pa palagu, pa viņa seju un saritināto matu pīni.

Bazedspointa[5], Va�ingtonas un Kolumbijas apgabala FIB fi�liāle, ieguvusi savu nosaukumu par godu maitasputniem, kas �ajā apvidū pilsoņu kara laikā pulcēju�ies ap slimnīcu. �odien te bija sapulcēju�ies Narkotiku apkaro�anas pārval�des, Alkohola, tabakas un iero�u kontroles biroja un FIB vidējā vadības līmeņa darbinieki, lai lemtu Klarisas Stārlingas likteni.

Stārlinga viena pati stāvēja uz biezā paklāja sava priek�nie�ka kabinetā. Viņa juta, kā zem galvas apsēja dun pulss. Cauri pulsam viņa dzirdēja vīrie�u balsis, ko apslāpēja matstikla dur�vis uz sanāksmju telpu blakus.

Uz durvju stikla glītā lapiņu zeltījumā bija attēlots FIB lielais ģerbonis ar moto: "Uzticība, drosme, godīgums."

Balsis aiz ģerboņa visai kaislīgi ieskanējās skaļāk, tad atkal pieklusa; kaut ari nekas cits nebija skaidri saprotams, Stārlinga saklausīja savu uzvārdu.

No kabineta pavērās skaists skats pār jahtu piestātni uz Makneiras fortu, kur tika pakārti notiesātie sazvērnieki, kas bija nogalināju�i Linkolnu.

Stārlingas iztēle pārslēdzās uz fotogrāfijām, kurās viņa bi�ja redzējusi Mēriju Saretu, kas paiet garām pati savam zārkam un uzkāpj pie Makneiras forta karātavām uz lūkas, ar kapuci pār seju, svārki aptīti ap kājām, lai nebūtu nekādu nepiedienīgu skatu, kad atskanēs skaļ� krak�ķis un viņa kritīs tumsā.

Aiz durvīm Stārlinga dzirdēja atbīdām krēslus, kad vīrie�i piecēlās kājās. Tagad viņi nāca uz �o kabinetu. Da�as sejas viņa pazina. Jēziņ, tur bija Nūnans, visas izmeklē�anas nodaļas ad�ministrators un atbildīgais direktors!

Un tur bija viņas atriebes dievs Pols Krendlers no Tieslietu ministrijas, ar garu kaklu un apaļām ausīm augstu pie galvas, glu�i kā hiēnai. Krendlers bija karjerists, pelēkais kardināls aiz galvenā inspektora pleca. Kop� slavenajā izmeklē�anā pirms septiņiem gadiem Stārlinga apsteidza Krendleru, notverdama sērijslepkavu Bufalo Billu, Krendlers izmantoja katru izdevību, lai pilinātu indi viņas personiskās lietas dokumentos un �ukstē�tu ausī par viņu Karjeras kolēģijai.

Neviens no �iem vīriem nekad nebija strādājis kopā ar Stār�lingu, nebija devies kopā ar viņu apcietināt noziedznieku, nebi�ja izskrējis ar viņu lo�u krusā, nebija kopā ar viņu ķemmējis no matiem stikla lauskas.

Vīrie�i neskatījās uz viņu, līdz pēdīgi palūkojās visi reizē, kā slepeni piezadzies zvēru bars pēk�ņi pievēr� uzmanību krop�lim savā vidū.

- Sēdieties, aģente Stārlinga! - Viņas priek�nieks, īpa�ais aģents Klints Pīrsels, paberzēja savu resno plaukstas locītavu, it kā pulkstenis darītu viņam sāpes.

Neskatīdamies Stārlingai acīs, viņ� pamāja uz atzveltnes krēslu, kas bija pagriezts pret logu. Krēsls nopratinā�anas laikā nav goda vieta.

Visi septiņi vīrie�i palika stāvam, pret gai�ajiem logiem melnēja viņu silueti. Tagad Stārlinga neredzēja viņu sejas, toties zemāk par spilgto gaismu redzēja kājas. Pieci bija apāvu�i bārk�stīm rotātas biezzoju kurpes, kādas iecienīju�i lauku �vīti, kas tiku�i līdz pa�ai Va�ingtonai. Pārējiem diviem kājās bija "Thom McAn" kurpes ar sīku caurumiņu rakstu un "Corfam" zoli un tādas pa�as "Florsheim" kurpes. Gaisā virmoja karstu kāju sa�sildītas kurpju ziedes smārds.

-��� Aģente Stārlinga, ja jūs kādu nepazīstat: �is ir direktora vietnieks Nūnans, esmu pārliecināts, ka jūs zināt, kas viņ� ir; �is ir D�ons Eldred�s no NAP, Bobs Snīds no ATIK biroja, Benijs Holkoums ir mēra palīgs, un Lārkins Veinraits ir kontrolieris no mūsu Profesionālās atbildības biroja, - Pīrsels teica. - Pols Krendlers - jūs pazīstat Polu - ir neoficiāli ieradies no Tieslietu ministrijas galvenā inspektora biroja. Ierazdamies Pols ir izdarī�jis mums pakalpojumu, viņ� ir un reizē nav �eit, tikai lai palī�dzētu mums apiet zemūdens akmeņus, ja jūs mani saprotat.

Stārlinga zināja dienesta sakāmvārdu: federālais kontrolie�ris ir cilvēks, kur� ierodas kaujas laukā pēc kaujas un piebeidz ar durkli ievainotos.

Da�u siluetu galvas palocījās sveicienā. Vīrie�i staipīja kaklus un pētīja jauno sievieti, kuras dēļ bija sapulcēju�ies. Kā�du brīdi neviens nebilda ne vārda.

Klusumu pārtrauca Bobs Snīds. Stārlinga atcerējās viņu kā ATIK biroja "informācijas uzlabotāju", kur� pūlējās labākā gaismā parādīt D nodaļas smago neveiksmi Veiko. Viņ� bija Krendlera draugs un tika uzskatīts par karjeristu.

-��� Aģente Stārlinga, jūs esat redzējusi preses un televīzijas materiālus, pla�ai publikai jūs esat uzrādīta kā tā, kura iz�āvusi

Iveldas Dramgo nāves brīdi. Diem�ēl jūs esat zināmā mērā attē�lota kā pati nelabā.

Stārlinga klusēja.

-��� Aģente Stārlinga!

-��� Ar ziņām man nav nekāda sakara, mister Snīd.

-���� Tai sievietei rokās bija zīdainis, jūs ta�u saprotat, kādu problēmu tas rada.

-��� Nevis rokās, bet gan ap kaklu saitē, un zem tās, paslēptas segā, bija viņas rokas, kurās viņa turēja MAC 10.

-��� Vai jūs esat redzējusi autopsijas protokolu? - Snīds jautāja.

-Nē.

-��� Bet jūs nenoliedzat, ka esat �āvusi.

-���� Vai jūs domājat, ka es to nolieg�u, tāpēc ka jūs neesat atradu�i lodi? - Viņa pievērsās biroja �efam. - Mister Pīrsel, �ī ir draudzīga tik�anās, vai ne?

-��� Tie�i tā.

-��� Tad kāpēc misteram Snīdam ir mikrofons? �os kaklasai�tes adatā paslēptos mikrofonus Tehnoloģijas nodaļa nera�o jau gadiem ilgi. Viņam krū�kabatā ir diktofons, kas visu ieraksta. Vai tagad mēs cits cita kabinetā ierodamies ar mikrofoniem?

Pīrsels pietvīka. Ja Snīdam bija mikrofons, tā bija pati ļau�nākā nodevība, ta�u neviens negribēja, lai ierakstā ir dzirdama viņa balss, liekot Snīdam to izslēgt.

-���� No jums mēs nevēlamies dzirdēt nekādus viedokļus vai apvainojumus, - sacīja Snīds, nobālis aiz dusmām. - Mēs visi esam �eit, lai jums palīdzētu.

-���� Lai palīdzētu kādā ziņā? Jūsu aģentūra piezvanīja uz �o kabinetu un uzdeva man palīdzēt jums tajā reidā. Es divas reizes devu Iveldai Dramgo iespēju padoties. Zem bērna segas viņa turēja MAC 10. Es būtu gribējusi, lai viņa padodas. Viņa nepa�devās. Viņa iz�āva uz mani. Es iz�āvu uz viņu. Viņa ir mirusi. Varbūt pārbaudīsiet savu diktofonu tūliņ, mister Snīd?

-��� Vai jūs jau iepriek� zinājāt, ka Ivelda Dramgo būs tur? - gribēja noskaidrot Eldred�s.

-����� Vai es zināju iepriek�? Braucot uz turieni furgoniņā, aģents Braiems man pateica, ka Ivelda Dramgo ra�o narkotikas apsargātā metamfetamīna laboratorijā. Viņ� uzdeva man tikt ar Dramgo galā.

-��� Neaizmirstiet, ka Braiems ir miris, - teica Krendlers, - un Bērks ari, abi bija velni�ķīgi labi aģenti. Viņu �eit nav, un viņi nevar neko apstiprināt vai noliegt.

Stārlingai ap�ķebinājās dū�a, dzirdot, ka Krendlers izrunā D�ona Braiema vārdu.

-��� Diez vai es aizmirsī�u, ka D�ons Braiems ir miris, mister Krendler, un viņ� tie�ām bija labs aģents un labs draugs. Bet fakts ir tāds, ka viņ� lūdza mani tikt galā ar Iveldu Dramgo.

-��� Braiems deva jums �ādu rīkojumu, lai gan jums ar Iveldu Dramgo jau agrāk bija iznākusi sadursme, - Krendlers sacīja.

-��� Nevajag, Pol! - teica Klints Pīrsels.

-���� Kāda sadursme? - Stārlinga noprasīja. - Tas bija mierīgs arests. Agrāk arestu laikā viņa bija pretojusies citiem policis�tiem. Viņa nepretojās man, kad arestēju viņu iepriek�, un mēs mazliet parunājām - viņa bija prātīga. Mēs izturējāmies pieklā�jīgi viena pret otru. Es cerēju, ka tas man izdosies vēlreiz.

-���� Vai jūs mutiski apliecinājāt, ka "tiksiet ar viņu galā"? - Snīds jautāja.

-��� Es apstiprināju, ka-saprotu rīkojumu.

Holkoums no mēra biroja un Snīds sabāza kopā galvas.

Snīds vairs nevilcinājās.

-���� Mis Stārlinga, Va�ingtonas Policijas departamenta poli�cists Boltons ir mūs informējis, ka furgonā pa ceļam uz notiku�ma vietu jūs esat musino�i izteikusies par misis Dramgo. Vai vēlaties to komentēt?

-���� Pēc aģenta Braiema rikojuma es paskaidroju pārējiem policistiem, ka Ivelda jau agrāk ir izturējusies varmācīgi, ka viņa parasti ir bruņota un ka viņa ir HIV pozitīva. Es teicu, ka mēs dosim viņai iespēju mierīgi padoties. Es lūdzu fizisku palī�dzību, ja nāktos savaldīt viņu ar spēku. Varu sacīt, ka �im dar�bam nepieteicās daudz brīvprātīgo.

Klints Pīrsels saņēmās.

-���� Kad kripu �āvēju ma�īna ietriecās citās un viens pārkā�pējs aizbēga, vai jūs redzējāt ma�īnu �ūpojamies un dzirdējāt, ka tajā raud bērns?

-��� Brēc, - Stārlinga izlaboja. - Es pacēlu roku, lai visi pār�trauktu uguni, un izgāju no aizsega.

-��� Tas nu ir pret noteikumiem, - sacīja Eldred�s.

Stārlinga viņu ignorēja.

-���� Es tuvojos ma�īnai gatavības pozīcijā - ierocis pacelts, stobrs noliekts. Uz asfalta starp mums mira Markess Bērks. Kāds pieskrēja klāt un aizspieda viņam brūci. Izkāpa Ivelda ar bērnu. Es lūdzu, lai viņa parāda man rokas, teicu apmēram: "Ivelda, nedari tā."

-��� Viņa iz�āva, jūs iz�āvāt. Vai viņa nokrita uzreiz?

Stārlinga pamāja.

-��� Kājas saļima, un viņa apsēdās zemē, noliekusies pār bēr�nu. Viņa bija mirusi.

-���� Jūs satvērāt bērnu un skrējāt pie ūdens. Izrādījāt gā�dību, - Pīrsels sacīja.

-��� Nezinu, ko es izrādīju. Viņ� bija vienās asinīs. Es nezinā�ju, vai bērns ir HIV pozitīvs, toties zināju, ka viņa tāda ir.

-���� Un jūs domājāt, ka jūsu lode var būt trāpījusi bērnam, - teica Krendlers.

-���� Nē. Es zināju, kur trāpīja lode. Vai drīkstu runāt atklāti, mister Plrsel?

Kad Pīrsels neskatījās viņai acīs, viņa turpināja.

-���� Patiesībā �is reids bija pretīgs juceklis. Tas nostādīja ma�ni situācijā, kurā es varēju izvēlēties - mirt vai �aut uz sievieti ar bērnu. Es izvēlējos, un tas, ko biju spiesta darīt, mani moka. Es no�āvu sievieti, kura turēja rokās zīdaini. Pat viszemākie dzīvnieki tā nerīkojas. Mister Snīd, varbūt jūs vēlreiz gribat pār�baudīt diktofonu, tie�i patlaban, kad es to atzīstu. Nolādēts, es ārkārtīgi no�ēloju, ka nonācu tādā situācijā. Es no�ēloju to, kā jūtos tagad. - Iztēlē viņa ieraudzīja knūpus uz asfalta saļimu�o Braiemu un aizgāja par tālu. - Skatoties, kā jūs visi no tā mūkat, man nāk vēmiens.

-���� Stārlinga� - Pīrsels izmisis pirmo reizi palūkojās viņai

acīs.

-���� Saprotu, ka jums vēl nav bijis laika uzrakstīt savu perso�nisko ziņojumu, - ierunājās Lārkins Veinraits. - Ja ņemam vērā�

-���� Nē, ser, tas ir uzrakstīts, - Stārlinga teica. - Viena kopija ir ceļā uz Profesionālās atbildības biroju. Man līdzi ir vēl viena, ja negribat gaidīt. Tur esmu uzrakstījusi visu, ko darīju un re�dzēju. Te nu bija, mister Snīd, tas visu laiku ir bijis jūsu rīcībā.

Stārlingas redze kļuva pārāk asa; viņa izprata �o bīstamo pazīmi un apzināti pieklusināja balsi.

-���� Reids izgāzās vairāku iemeslu dēļ. ATIK biroja ziņotājs sameloja par bērna atra�anās vietu, jo izmisīgi vēlējās, lai reids notiek - pirms tam, kad viņam jāstājas federālās tiesas priek�ā Ilinoisā. Un Ivelda Dramgo zināja, ka mēs ieradīsimies. Viņa iznāca ārā ar naudu vienā somā un metamfetamīnu otrā. Uz viņas peid�era joprojām bija WFUL-TV studijas numurs. Ziņu viņa bija saņēmusi piecas minūtes pirms mūsu atbrauk�anas. WFUL helikopters tur ieradās reizē ar mums. Pārbaudiet WFUL telefona sarunu ierakstus un noskaidrojiet, kur� izpļāpājies. Tas ir kāds ar vietējām interesēm, kungi. Ja izpļāpājies būtu ATIK birojs - kā Veiko - vai NAP, tad ziņa būtu padota nacionālajiem masu saziņas līdzekļiem, nevis vietējai televīzijai.

Benijs Holkoums runāja pilsētas vārdā.

-��� Nav nekādu pierādījumu tam, ka izpļāpājies būtu kāds no pilsētas vadības vai no Va�ingtonas Policijas departamenta.

-��� Pārbaudiet sarunas, tad redzēsiet, - Stārlinga attrauca.

-��� Vai Dramgo peid�ers ir pie jums? - Pīrsels jautāja.

-��� Tas atrodas aiz atslēgas Kventiko mantu glabātavā.

Iepīkstējās direktora vietnieka Nūnana peid�ers. Ieraudzījis numuru, viņ� sarauca pieri un atvainojies izgāja no telpas. Pēc mirkļa viņ� pamāja Pīrselam, aicinādams iznākt ārā.

Veinraits, Eldred�s un Holkoums lūkojās pa logu uz Mak- neira fortu, rokas sabāzu�i kabatās. �ķita, ka viņi gaidītu reani�mācijas nodaļā. Pols Krendlers, sastapis Snīda skatienu, pastū�ma viņu uz Stārlingas pusi.

Snīds uzlika roku uz Stārlingas krēsla atzveltnes un pielie�cās viņai klāt.

-���� Ja personiskās lietas izskatī�anā jūs liecināt, ka, veicot FIB uzdevumu, ar jūsu ieroci tikusi nogalināta Ivelda Dramgo, tad ATIK birojs ir gatavs parakstīt protokolu par to, ka Braiems ir lūdzis jūs pievērst� īpa�u uzmanību Iveldai, lai arestētu viņu mierīgi. Viņa tika no�auta ar jūsu ieroci, un �ī vaina ir jāuzņe�mas jūsu dienestam. Nenotiks nekāda starpdienestu stīvē�anās par uzbrukuma noteikumiem, un mums nevajadzēs minēt nekā�dus musino�us vai naidīgus izteikumus no tā, ko jūs furgoniņā esat sacījusi par to, kāds cilvēks viņa ir.

Stārlinga mirkli ieraudzīja Iveldu Dramgo, kas nāk laukā pa durvīm, kāpj ārā no ma�īnas, viņa redzēja Iveldas pacelto galvu un, par spīti tam, cik muļķīgi bija izdzēsta Iveldas dzīvī�ba, saprata viņas lēmumu paņemt bērnu, stāties pretim saviem mocītājiem un nebēgt.

Pieliekusies tuvu klāt mikrofonam Snīda kaklasaitē, Stār�linga skaidri noskaldīja:

-��� Man patiess prieks paziņot, kāds cilvēks viņa bija, mister Snīd: viņa bija labāks cilvēks nekā jūs.

Pīrsels atgriezās telpā viens, bez Nūnana, un aizvēra durvis.

-���� Direktora vietnieks Nūnans ir devies atpakaļ uz savu ka�binetu. Kungi, es tagad �o sapulci slēg�u un runā�u ar katru no jums atsevi�ķi - pa telefonu, - Pīrsels sacīja.

Krendlers pacēla galvu. Saodis politiku, viņ� piepe�i kļuva modrs.

-��� Mums ir jāpieņem da�i lēmumi, - iesāka Snīds.

-��� Nē, nav vis.

-Bet�

-���� Bob, ticiet man, mums nav jāpieņem nekādi lēmumi. Es jums piezvanī�u. Un vēl kas.

-Jā?

Pīrsels satvēra vadu, kas bija paslēpts aiz Snīda kaklasaites, un strauji parāva to lejup, izraujot Snīda krekla pogas un atplē��ot no ādas līmlenti.

-���� Ja jūs vēlreiz atnāksiet pie manis ar mikrofonu, dabūsiet ar kāju pa pakaļu.

Promejot neviens neskatījās uz Stārlingu; neviens, tikai Krendlers.

Iedams uz durvju pusi un �ļūkādams kājas, lai nevajadzētu uzmanīt, kur liek soli, viņ� izmantoja sava garā kakla neticamo lokanību, lai pievērstu viņai seju; tā hiēna mīņājas bara malā, nolūkodama kandidātu. Viņa sejā sajaucās da�āda veida izsal�kums; tas bija Krendlera dabā - novērtēt Stārlingas kājas un reizē meklēt paceles cīpslu.

Uzvedības analīzes nodaļa nodarbojas ar sērijveida slepkavībām. Lejā, pagrabstāva birojos, gaiss ir vēss un kluss. Iek�telpu dizaineri ar saviem krāsu parau�giem pēdējos gados mēģināju�i padarīt pazemes telpas gai�ā�kas. Rezultāts nav veiksmīgāks par kosmētiskiem uzskaistināju- miem apbedī�anas birojā.

Nodaļas vadītāja kabinets ir tāds pats, kā bijis, - tum�i un gai�i brūns, ar rūtainiem aizkariem pie augstajiem logiem. Tur, savu velni�ķīgo dokumentu vāku ielenkumā, pie galda sēdēja un rakstīja D�eks Krofords.

Atskanēja klauvējiens, Krofords pacēla acis un ieraudzīja skatu, kas viņu iepriecināja, - durvīs stāvēja Klarisa Stārlinga.

Krofords pasmaidīja un piecēlās no krēsla. Viņi ar Stārlin�gu bie�i sarunājās, stāvot kājās; tā bija viena no nerakstītajām

formalitātēm, ko viņi bija ieviesu�i savās attiecībās. Sarokoties viņiem nevajadzēja.

-��� Dzirdēju, ka esat bijis slimnīcā, - Stārlinga teica. - �ēl, ka jūs nesastapu.

-���� Nopriecājos, ka jūs tik drīz palaida mājās, - viņ� sacīja.

-��� Pastāstiet, kā dzīst auss, vai viss kārtībā?

-���� Tā izskatās jauki, ja vien jums patīk ziedkāposti. Man teica, ka pietūkums pārie�ot gandrīz pilnīgi. - Ausi aizsedza mati. Viņa nepiedāvājās parādīt to Krofordam.

Iestājās īss klusums.

-���� Viņi gribēja piespiest mani uzņemties vainu par reidu, mister Kroford. Par Iveldas Dramgo nāvi, par visu. Viņi bija kā hiēnas, bet tad pēk�ņi rimās un lavījās prom. Kaut kas viņus aizbiedēja.

-��� Varbūt jums ir eņģelis, Stārlinga.

-��� Varbūt. Ko tas jums maksāja, mister Kroford?

Krofords nogrozīja galvu.

-���� Stārlinga, lūdzu, aizveriet durvis! - Sameklējis kabatā saņurcītu papīra mutautiņu, Krofords ņēmās spodrināt brilles.

-��� Es to būtu izdarījis, ja varētu. Man vienam nepietika spēka. Ja senatore Mārtiņa vēl būtu amatā, tad jums būtu zināms at�balsts� Tajā reidā viņi veltīgi zaudēja D�onu Braiemu - glu�i vienkār�i notrallināja viņa dzīvību. Būtu �ēl, ja viņi būtu zaudē�ju�i jūs tikpat bezjēdzīgi kā D�onu. Es jutos kā padarījis jūs ar D�onu par dzīvajiem mērķiem priek�ējā līnijā.

Krofordam pietvīka vaigi, un Stārlinga atcerējās viņa seju skaudrajā vējā pie D�ona Braiema kapa. Krofords nekad nebija stāstījis viņai par to, ko pieredzējis karā.

-��� Bet kaut ko jūs izdarījāt, mister Kroford.

Viņ� pamāja.

-���� Kaut ko es izdarīju. Nezinu, vai tas jūs priecēs. Tas ir darbs.

Darbs. Darbs viņu privātajā leksikā bija labs vārds. Tas nozīmēja īpa�u un tūlītēju uzdevumu un kliedēja spriedzi. Ja vien bija iespējams, viņi nekad nerunāja par Federālā izmeklē��anas biroja samud�ināto centrālo birokrātiju. Krofords un Stār�linga bija kā mediķi misionāri, kuriem pietrūkst pacietības teo�loģijai; katrs koncentrēja visu uzmanību uz bērnu, kur� patlaban atradās acu priek�ā, katrs zināja, ta�u neteica, ka Dievs nedarīs ne velna, lai palīdzētu. Ka arī piecdesmit tūksto�u ibo cilts zī�daiņu dzīvību labad Viņ� nevī�os sūtīt lietusgāzi.

-��� Netie�i, Stārlinga, jūsu labdaris ir jūsu pēdējais korespon�dents.

-��� Doktors Lekters. - Viņa jau sen bija ievērojusi Kroforda nepatiku, ja �is vārds tika izrunāts skaļi.

-���� Jā, tas pats. Visu �o laiku viņ� ir no mums izvairījies - pilnīgi nozudis -, un nu viņ� atraksta jums vēstuli. Kāpēc?

Bija pagāju�i septiņi gadi, kop� doktors Hanibals Lekters, vainīgs desmit līdz �im atklātās slepkavībās, bija izbēdzis no cietuma Memfisā, bēg�anas gaitā laupot dzīvību vēl pieciem cilvēkiem.

�ķita, ka Lekters ir pazudis no zemes virsas. FIB izmeklē��ana palika nepabeigta un tāda paliks mū�am - vai vismaz līdz tam laikam, kad viņ� tiks notverts. Tāds pats stāvoklis bija Te- nesī un citos �tatos, tomēr nevienam vairs netika uzdots dzīt viņam pēdas, kaut gan viņa upuru tuvinieki raudāja dusmu asa�ras Tenesī �tata likuma iestādēs, pieprasot rīcību.

Bija pieejami veseli sējumi ar pētnieciskiem pieņēmumiem par doktora Lektera mentalitāti, vairums autoru bija psihologi, kas nekad nebija tiku�ies ar doktoru personiski. Rakstus publi�cēja ari nedaudzi psihiatri, kurus viņ� bija ņēmis uz grauda profesionālajos �urnālos un kuri acīmredzot juta, ka tagad var dro�i pacelt balsi. Da�i sacīja, ka doktora Lektera novirzes neiz�bēgami novedī�ot pie pa�nāvības un ka viņ�, visticamāk, jau esot miris.

Vismaz kibertelpā interese par doktoru Lekteru bija un pa�lika ļoti dzīva. No interneta mitrās augsnes glu�i kā sēnes spraucās teorijas par Lekteru, un apgalvojumi, ka viņ� kaut kur redzēts, skaita ziņā sacentās ar tādiem pa�iem apgalvojumiem par Elvisu. Pļāpu lapas internetā pildīja da�ādi viltvār�i, un no�slēpumainu �au�alu kolekcionāriem Tīmekļa tum�ās puses fos- forescējo�ā purvā tika nelegāli pārdotas policijas fotogrāfijas ar tajās iemū�inātajiem Lektera briesmu darbiem. Popularitātes zi�ņā tos pārspēja vienīgi Fu D�ou Li nāvessoda izpildes ainas.

Vienīgās doktora pēdas pēc septiņiem gadiem - viņa vēstu�le Klarisai Stārlingai tajā laikā, kad dzeltenā prese sita viņu krustā.

Uz vēstules nebija pirkstu nospiedumu, ta�u FIB pamatoti uzskatīja, ka vēstule ir īsta. Klarisa Stārlinga bija par to pārlie�cināta.

-���� Kāpēc viņ� to izdarīja, Stārlinga? - Krofords �ķita gan�drīz vai dusmīgs uz viņu. - Es nekad neesmu izlicies, ka izprotu viņu labāk nekā tie psihiatrijas ēzeļi. Pasakiet jūs!

-��� Viņ� domāja, ka tas, kas ar mani noticis, var� iznīcināt, var laupīt man ilūzijas par Biroju, un viņam patīk noskatīties, kā tiek iznīcināta ticība, tā ir viņa iemīļotā nodarbo�anās. Kaut kas līdzīgs sabruku�ajām baznīcām, kuras viņ� kolekcionēja. Tā drupu kaudze Itālijā, kad īpa�ās mises laikā sabruka baznīca, aprokot sanāku�ās vecmāmiņas, un gruve�u kaudzes galā kāds bija iespraudis Ziemassvētku eglīti - to fotogrāfiju viņ� dievi�nāja. Es viņu uzjautrinu, viņ� ar mani spēlējas. Tolaik, kad es ar viņu runāju, viņam patika norādīt uz baltajiem plankumiem ma�nā izglītībā, viņ� domā, ka esmu diezgan naiva.

Gadi un vientulība lika Krofordam jautāt:

-���� Stārlinga, vai jums kādreiz ir ienācis prātā, ka varbūt jūs viņam patīkat?

-��� Manuprāt, es viņu uzjautrinu. Cilvēki un notikumi vai nu uzjautrina viņu, vai ne. Ja tie viņu neuzjautrina�

-����� Vai kādreiz esat jutusi, ka patīkat viņam? - Krofords neatlaidīgi pieprasīja no�ķirt domas no jūtām, tāpat kā baptists pieprasa pilnīgu iegremdē�anos kristāmūdenī.

-���� Lai gan bijām pazīstami ļoti maz, viņ� pateica par mani da�as patiesības. Man �ķiet, sapratni ir viegli noturēt par iejūtī�bu - mēs tik ļoti alkstam pēc iejūtības. Varbūt viena no briedu�ma pazīmēm ir prasme at�ķirt vienu no otra. Ir grūti un nepatī�kami apzināties, ka tevi kāds spēj saprast, nemaz nejuzdams pret tevi simpātijas. Pats ļaunākais ir tad, ja redzi, ka sapratne tiek izmantota kā plēsoņas ierocis. Man� man nav ne jausmas, ko doktors Lekters pret mani jūt.

-��� Ko viņ� jums pateica, ja tas nav noslēpums?

-���� Viņ� teica, ka es esot godkārīga, blēdīga lauķc un acis man spīdot kā lēti mākslīgie dārgakmeņi. Viņ� teica, ka es val�kājot lētas kurpes, bet man esot zināma gaume, kāda drusciņa gaumes.

-��� Un jūs to uztvērāt kā patiesību?

-��� Jā. Varbūt tā joprojām ir patiesība. Tagad es valkāju labā�kas kurpes.

-����� Kā jūs domājat, Stārlinga, varbūt viņu interesēja tas, vai jūs viņu nodosiet, kad viņ� nosūtīja jums atbalsta vēstuli?

-��� Viņ� zināja, ka es viņu nodo�u, tas viņam būtu jāsaprot.

-��� Pēc tam kad viņam bija piespriests cietumsods, viņ� no�galināja vēl se�us cilvēkus, - Krofords teica. - Psihiatriskajā slimnīcā Lekters nogalināja Migsu par to, ka viņ� iesvieda jums sejā spermu, un bēg�anas laikā noslepkavoja vēl piecus. Ja dok�tors tiks notverts, tad pa�reizējā politiskajā klimatā tiks sodīts ar nāvi. - To iedomājoties, Krofords pasmaidīja. Viņ� bija viens no sērijveida slepkavību pētī�anas pionieriem. Tagad tuvojās obligātās pensijas laiks, un briesmonis, kas viņu izaicinājis, jo�projām atradās brīvībā. Izredzes uz doktora Lektera nāvi Kro- fordu bezgala priecēja.

Stārlinga saprata, ka notikumu ar Migsu Krofords pieminē�jis, lai uzjundītu viņas uzmanību, lai liktu viņai atgriezties tajās �ausmīgajās dienās, kad viņa mēģināja nopratināt Hanibalu Ka�nibālu Baltimoras Valsts psihiski slimo noziedznieku slimnīcas pazemes kamerā. Kad Lekters spēlējās ar viņu, kamēr D�eima Gamba lamatu bedrē tupēja kāda meitene, gaidīdama nāvi. Sa- runbiedra uzmanību Krofords parasti saasināja tad, kad tuvojās pa�am galvenajam - kā patlaban.

-���� Stārlinga, vai jūs zinājāt, ka viens no-doktora Lektera pirmajiem upuriem vēl ir dzīvs?

-Tas bagātnieks. Ģimene ir izsludinājusi atlīdzību.

-��� Jā, Meisons Vērd�ers. Viņ� dzīvo Mērilendā un elpo tikai ar respiratora palīdzību. Viņa tēvs �ogad nomira, novēlējis vi- ņam visu savu gaļas ra�otāja bagātību. Vecais Vērd�ers atstāja Meisonam mantojumā ari vienu ASV kongresmeni un Kongresa Pārstāvju palātas Juridiskās uzraudzības komitejas locekli, kur� bez viņa palīdzības nevarētu savilkt galus kopā. Meisons apgal�vo, ka zinot kaut ko tādu, kas varētu palīdzēt mums atrast dok�toru. Viņ� grib runāt ar jums.

-��� Ar mani.

-��� Ar jums. Tie�i to Meisons grib, un visi pēk�ņi piekrīt, ka tā esot ļoti laba doma.

-��� Meisons to grib pēc tam, kad to viņam esat ieteicis jūs?

-���� Viņi taisījās mest jūs laukā, Stārlinga, uzslaucīt ar jums grīdu kā ar lupatu. Jūsu dzīve būtu iz�ķiesta tikpat veltīgi kā D�ona Braiema dzīve. Tikai tādēļ, lai glābtu da�us ATIK biroja birokrātus. Bailes. Spiediens. Citu neko viņi nesaprot. Es liku kādam dot mājienu Meisonam un pateikt viņam, cik ļoti Lekte�ra meklē�anai kaitētu tas, ja jūs tiktu atlaista. Negribu zināt, kas notika, kam Meisons pēc tam zvanīja - iespējams, kongresme- nim Velmoram.

Pirms gada Krofords nebūtu tā rīkojies. Stārlinga pētīja, vai viņa sejā nav manāms tas īslaicīgais prāta aptumsums, kas da��kārt piemeklē pensijas kandidātus. Neko tādu viņa neieraudzīja, tomēr Krofords izskatījās noguris.

-����� Meisons nav pievilcīgs, Stārlinga, un es nerunāju par viņa seju vien. Noskaidrojiet, kas viņam zināms. Tad brauciet �urp, un strādāsim ar to. Beidzot.

Stārlinga zināja, ka gadiem ilgi, jau kop� tā laika, kad viņa bija beigusi FIB Akadēmiju, Krofords ir centies panākt, lai viņu nosūta darbā uz Uzvedības analīzes nodalu.

Tagad, kļuvusi par Biroja veterāni, par daudzu mazsvarīgu norīkojumu veterāni, viņa saprata, ka tie�i viņas agrīnais tri�umfs, notverot sērijslepkavu D�eimu Gambu, ir licis viņai �ķēr��ļus Birojā. Viņa bija uzleco�a zvaigzne, kas iestrēgusi pusceļā uz aug�u. Dzenot pēdas Gambam, viņa bija iemantojusi vismaz vienu spēcīgu pretinieku un modinājusi greizsirdību vairākos līdzstrādniekos vīrie�os. Tā visa un ari zināmas stūrgalvības dēļ Stārlingai gadiem ilgi vajadzēja strādāt ātrās reaģē�anas vienī�bās, policijas komandās, kas izbrauc uz banku aplaupī�anām, gadiem ilgi vajadzēja piedalīties arestos, redzot Ņuarku pār ie�ro�a stobru. Pēdīgi, novērtēta par pārāk iekarsīgu, lai strādātu grupās, viņa tika nosūtīta tehniskajā darbā, kur ierīkoja noklau�sī�anās aparātus gangsteru un bērnu pornogrāfijas darboņu tele�fonos un ma�īnās un vientulīgi de�urēja pie magnetofoniem. Un viņa vienmēr bija pa rokai, ja kādai Biroja aģentūrai reidā vaja�dzēja uzticamu palīgu. Stārlingai piemita stiegrains spēks, viņa bija ātra un uzmanīgi rīkojās ar ieroci.

Tie�i tādu īpa�ību dēļ Krofords deva viņai iespēju. Viņ� sprieda, ka Stārlinga vienmēr ir gribējusi sadzīt pēdas Lekte- ram. Ta�u patiesība bija sare�ģītāka.

Tagad Krofords viņu vēroja.

-��� Jūs tā arī neesat dabūjusi to �aujampulveri laukā no vaiga.

Ādā uz Stārlingas vaigakaula melnēja sadegu�i �aujampul�vera graudiņi no miru�ā D�eima Gamba revolvera.

-��� Nekad nav atlicis laika, - Stārlinga sacīja.

-����� Vai jūs zināt, kā fran�i dēvē tādu skaistumzīmīti, tādu mouche augstu uz vaiga? Vai zināt, ko tā nozīmē? - Krofordam piederēja iespaidīgs daudzums grāmatu par tetovējumiem, ķer�meņa simbolizāciju, rituālajiem sakropļojumiem.

Stārlinga papurināja galvu.

-���� Tādu viņi sauc par courage', - Krofords teica. - To jūs varat saglabāt. Es jūsu vietā saglabātu.

1 Courage - drosme. (Tulk. no fr. vai.)

Maskretas fermai, Vērd�eru dzimtas mui�ai, kas atro�das netālu no Saskvehanas upes Mērilendas ziemeļos, piemīt raganīgs skaistums. Vērd�eru gaļas ra�otāju di�nastija to nopirka trīsdesmitajos gados, pārcēlusies no �ikāgas uz austrumiem, lai būtu tuvāk Va�ingtonai, un viņi varēja to atļauties. Bizness un politiska attapība ļāvusi Vērd�eriem au�dzēt kapitālu, jau kop� pilsoņu kara laikiem apgādājot ar gaļas produktiem ASV armiju.

"Balzamētās vēr�gaļas" skandāls spāņu-amerikāņu kara lai�kā gandrīz neskāra Vērd�erus. Kad Aptons Sinklers un citi ma�hināciju atmaskotāji izmeklēja bīstamos darba apstākļus gaļas saiņo�anas fabrikās �ikāgā, viņi atklāja, ka vairāki Vērd�eru darbinieki ir netī�ām pārvērsti cūku taukos, iesaiņoti kārbās un pārdoti kā "Daremas tīrie cūku tauki", ko ļoti iecienīju�i maiz�nieki. Vērd�eriem nepielipa nekādas apsūdzības. Notiku�ā dēļ viņi nezaudēja nevienu pa�u valsts pasūtījuma līgumu.

No �īm un daudzām citām iespējamām neērtībām Vērd�eri izvairījās, dodami naudu politiķiem, - vienīgā neveiksme bija 1906. gadā pieņemtais likums par gaļas inspekciju.

Tagad Vērd�eri kauj 86 000 liellopu un apmēram 36 000 cūku dienā, skaitļi mazliet mainās atkarībā no gadalaika.

Maskretas svaigi pļautie mauriņi, ceriņu pārpilnība vējā itin nemaz neo� pēc lopu laidara. Vienīgie dzīvnieki te ir poniji, kas domāti ciemos atvestajiem bērniem, un amizantas zosis, kuras bariņos ganās zālienos, �ūpojot dibengalu, galvu nolieku��as zemu pār zāli. Suņu te nav. Māja, �ķūnis un zemesgabals atrodas tuvu se�as kvadrātjūdzes lielā nacionālā parka centram un paliks tur uz visiem laikiem saskaņā ar īpa�u izņēmumu, ko apstiprinājusi Iek�lietu ministrija.

Tāpat kā daudzu ļoti bagātu cilvēku savrupos īpa�umus, Maskretas fermu nav viegli atrast, dodoties turp pirmo reizi. Klarisa Stārlinga pabrauca garām īstajam ceļam, pa kuru bija jānogrie�as no ātrgaitas �osejas. Atgriezdamās pa paralēlo vie�tējo ceļu, viņa vispirms ieraudzīja piegādes transporta iebrauk�tuvi - lielus ar ķēdi un piekaramo slēdzeni nostiprinātus vārtus augstajā �ogā, kas ietvēra parku. Aiz vārtiem aizvijās ceļ�, no�zuzdams zem koku pārkarenajiem zariem. Nekāda telefona ka�bīne nebija redzama. Divas jūdzes tālāk viņa pamanīja vārtsar�ga māju, kas atradās simt jardu sāņus skaista piebraucamā ceļa malā. Formastērpā ģērbies sargs savā sarakstā atrada viņas vārdu.

Mērojusi vēl divas jūdzes pa labi koptu ceļu, viņa nonāca fermā.

Stārlinga apturēja dūco�o mustangu, kamēr brauktuvi �ķēr�soja zosu bariņ�. Ceturtdaļjūdzi no mājas viņa ieraudzīja pulci�ņu bērnu, kas, sē�ot mugurā labi barotiem �etlendas ponijiem, izjāja no glīta staļļa. Dzīvojamā māja bija Stenforda Vaita pro�jektēta mui�a skaistā vietā starp zemiem pakalniem. �ī vieta izskatījās pamatīga un auglīga, īsts tīkamu sapņu mājoklis. Stārlingu tā neatstāja vienaldzīgu.

Vērd�eriem bija pieticis prāta atstāt māju tās sākotnējā iz�skatā, papildinot ar vienu vienīgu piebūvi, kuru Stārlinga vēl neredzēja, - ar modernu ēkas spārnu, kas austrumpusē stiepās uz āru kā papildu roka vai kāja, kura pieaudzēta kādā groteskā medicīnas eksperimentā.

Stārlinga apturēja ma�īnu pie centrālā portika. Kad motors bija izslēgts, viņa varēja sadzirdēt pati savu elpu. Spogulī viņa ieraudzīja, ka tuvojas kāds jātnieks. Kad Stārlinga kāpa ārā, uz bruģa līdzās ma�īnai nodunēja pakavi.

No segliem nolēca plecīgs jātnieks ar īsiem, gai�iem ma�tiem un padeva pavadu sulainim, nepaskatoties uz viņu.

-���� Aizved zirgu atpakaļ, - atskanēja dobja, skarba balss. - Es esmu Margota Vērd�ere.

Paskatoties tuvāk, izrādījās, ka tā ir sieviete; viņa sniedza roku, izstiepusi to uz priek�u no pa�a pleca. Margota Vērd�ere nepārprotami nodarbojās ar atlētisko vingro�anu. Uz kakla iz�spiedās resnas dzīslas, teniskrekliņa tīklveida audums cie�i ap�tvēra masīvus plecus un aug�delmus. Acis sausi mirdzēja un �ķita iekaisu�as, it kā viņa ciestu no asaru trūkuma. Kājās viņai bija rievota auduma jājambikses un zābaki bez pie�iem.

-��� Ar ko jūs tur braucat? - viņa noprasīja. - Ar vecu mus�tangu?

-��� Tas ir astoņdesmit astotā gada izlaidums.

-��� Pieclitru? Izskatās tāds kā nosēdies pār riepām.

-��� Jā. Tas ir "Roush " mustangs.

-��� Jums tas patīk?

-��� Ļoti.

-��� Ko tas var izdarīt?

-��� Nezinu. Manuprāt, diezgan daudz.

-��� Jums no tā bail?

-��� Es to cienu. Es teiktu, ka braucu ar to godbijīgi, - Stārlin�ga atbildēja.

-���� Vai jūs par to kaut ko zināt, vai vienkār�i ņēmāt un no�pirkāt?

-���� Es zināju pietiekami daudz, lai nopirktu to izsolē, kad ieraudzīju, kas tas ir. Vēlāk uzzināju vairāk.

-��� Kā jūs domājat, vai tas apdzītu manu por�u?

-���� Atkarībā no tā, kādu por�u. Mis Vērd�ere, man jārunā ar jūsu brāli.

-���� Viņu būs sakopu�i pēc kādām piecām minūtēm. Varam iet aug�ā. - Jājambikses �vīkstēja uz Margotas Vērd�eres apjo�mīgajiem stilbiem, viņai ejot aug�up pa kāpnēm. Gai�ie kvie�u krāsas mati bija tik tālu atkāpu�ies no pieres, lai Stārlinga sāktu prātot, vai Margota lieto steroīdus un likusi nosiet sev klitoru.

Stārlingai, kas lielāko tiesu bērnības bija pavadījusi Luterā�ņu bāreņu patversmē, �ī māja atgādināja muzeju: pla�as telpas, virs galvas - krāsotas sijas, pie sienām svarīga izskata nelaiķu portreti. Kāpņu laukumiņus rotāja ķīnie�u emaljas panno, gaite�ņos bija izklāti gari Marokas kājceliņi.

Vērd�eru mui�as jaunajā spārnā stila greznība krasi nopla�ka. Modernajā, funkcionālajā celtnē varēja nonākt pa matstikla dubultdurvīm, kas velvētajā hallē izskatījās neiederīgas.

Margota Vērd�ere apstājās pie durvīm. Un pievērsa Stār�lingai spīdīgās, iekaisu�ās acis.

-��� Da�iem cilvēkiem ir grūti runāt ar Meisonu, - viņa teica.

-���� Ja tas jūs uztrauks vai jūs nespēsiet izturēt, tad vēlāk es jūs informē�u par to, ko būsiet aizmirsusi pajautāt.

Pastāv kādas diezgan izplatītas emocijas, kuras mēs visi pazīstam, bet vēl neesam devu�i tām vārdu, - priecīgas gaidas, ka varēsi just nicinājumu. Tās Stārlinga saskatīja Margotas Vēr- d�eres sejā. Stārlinga pateica tikai: - Paldies!

Stārlingai par pārsteigumu, pirmā telpa spārnā bija liela un labi aprīkota rotaļu istaba. Starp milzīgiem rotaļu dzīvniekiem spēlējās divi afroamerikāņu bērni - viens �ūpojās �ūpolēs, otrs stumdīja pa grīdu ma�īniņu. Stūros stāvēja da�ādi trīsriteņi un ratiņi, vidū atradās liels vingro�anas komplekss ar biezi polste�rētu grīdu.

Rotaļu istabas kaktā uz maza dīvāniņa sēdēja gara auguma vīrietis slimokopēja formastērpā un lasīja "Vogue". Pie sienām bija piemontētas vairākas videokameras, da�as augstu, citas acu līmenī. Viena kamera augstu stūrī sekoja Stārlingai un Margotai Vērd�erei, objektīvs rotēja, meklējot fokusu.

Stārlinga jau sen vairs nejuta sa�ņaudzamies sirdi, ieraugot tum�ādainu bērnu, tomēr skaudri apzinājās �o bērnu klātbūtni. Bija patīkami noraudzīties, cik līksmi viņi darbojas ar rotaļlie�tām, kamēr viņas ar Margotu Vērd�eri �ķērsoja telpu.

- Meisonam patīk vērot bērnus, - Margota Vērd�ere sacīja.

-���� Bērniem ir bail uz viņu skatīties, visiem, tikai pa�iem mazā�kajiem ne, tāpēc viņ� rīkojas tā. Vēlāk viņi izjāj ar ponijiem. �eit tiek aprūpēti bērni no labdarības patversmes Baltimorā.

Meisona Vērd�era kambarī varēja iekļūt tikai caur viņa vannasistabu, kas bija iekārtota tā, ka darītu godu arī kūrortam, un aizņēma visu spārna platumu. Tā izskatījās kā telpa ārstnie�ciskā iestādē, vienā tēraudā un hromā, izklāta ar rūpniecisku paklāju. Du�ām bija platas durvis, virs nerūsējo�ā tērauda van�nām karājās paceļamās ietaises, uz grīdas saritinātas gulēja oran�as �ļūtenes, bija arī tvaicē�anās telpas un lieli stikla skapji ar ziedēm no "Farmacia di Santa Maria Novelta" Florencē. Gaiss nesen izmantotajā vannasistabā joprojām bija tvaikains, tajā vēdīja balzama un skuju smar�a.

Zem Meisona Vērd�era istabas durvīm Stārlinga saskatīja gaismu. Tā nodzisa, kad viņa māsa pieskārās durvju rokturim.

Atpūtas stūrītis Meisona Vērd�era kambarī bija spilgti ap�gaismots no aug�as. Virs dīvāna karājās itin laba Viljama Bleika "Vissenākās dienas" kopija - Dievs ar savu cirkuli mēra pasauli. Glezna bija drapēta ar melnu drānu, pieminot Vērd�eru patriarha neseno aizie�anu. Pārējā telpa grima tumsā.

No tumsas plūda skaņa - tur ritmiski strādāja kāda ma�īna, nopū�oties reizē ar katru virzuļa kustību.

-��� Labdien, aģente Stārlinga. - Skanīga, mehāniski pastipri�nāta balss, vārdā "labdien" pazudis slēdzenis "b".

-��� Labdien, mister Vērd�er, - Stārlinga teica uz tumsas pusi, griestu lampa karsēja viņai galvvidu. Diena bija kaut kur citur. �eit diena neienāca.

-Apsēdieties!

Tas būs jādara. Tagad ir īstais laiks. Tie�i tas, ko vajag.

-��� Mister Vērd�er, mūsu �odienas saruna būs līdzvērtīga ar zvērestu apstiprinātai liecībai, un tā man ir jāieraksta magneto�fonā. Vai jums nav iebildumu?

-��� Protams, nē. - Balss skanēja starp ma�īnas nopūtām, bija nozudis svelpenis "s". - Margot, tu tagad varētu mūs atstāt.

Nepaskatījusies uz Stārlingu, Margota Vērd�ere aizgāja, no�vīkstot jājambiksēm.

-��� Mister Vērd�er, es gribētu piespraust �o mikrofonu jums pie� drānām vai pie spilvena, ja jums būtu ērti, vai, ja vēlaties, pasauk�u kopēju, lai to izdara viņ�.

- Piespraudiet vien, - viņ� teica bez "p" un bez "v". Tad gaidīja spēku no nākamās mehāniskās izelpas. - To jūs varat izdarīt pati, aģente Stārlinga. Es esmu tepat.

Stārlingai uzreiz neizdevās atrast slēdzi. Nodomājusi, ka redzēs skaidrāk, ja izies no lampas gaismas, viņa izstiepa vienu roku un gāja tumsā uz skuju un balzama smar�as pusi.

Ieslēgusi gaismu, viņa atradās gultai tuvāk, nekā gaidīts.

Stārlingas vaibsti nepakustējās. Roka, kas turēja piesprau��amo mikrofonu, parāvās atpakaļ varbūt par collu.

Viņas pirmā doma bija nodalīta no sajūtām krūtīs un kuņģī; tas bija secinājums, ka runas īpatnības rada pilnīgais lūpu trū�kums. Otrā doma bija atskārsme, ka viņ� nav akls. Vienīgā zilā acs raudzījās viņā caur tādu kā monokli ar tam piestiprinātu caurulīti, kas uzturēja aci mitru, jo tai nebija plakstiņa. Ar pārē�jo ķirurgi jau pirms daudziem gadiem bija izdarīju�i visu iespē�jamo, pārvelkot pār kauliem transplantētu ādu.

Meisons Vērd�ers bija bez deguna un lūpām, bez mīksta�jiem sejas audiem un sastāvēja vienīgi no zobiem, glu�i kā radījums, kas mīt pa�ās okeāna dzīlēs. Mēs esam pieradu�i pie maskām, tāpēc �oks, ieraugot kaut ko tādu, sākas ar novēlo�a�nos. �oks radās reizē ar apziņu, ka tā ir cilvēka seja un ka �ajā galvā mājo prāts. �āda seja satriec skatītāju, kad pakustas, kad paver �okli, kad pagrie� aci, lai palūkotos �urp. Lai palūkotos uz tavu normālo seju.

Meisonam Vērd�eram bija skaisti mati, un savādā kārtā tie�i uz tiem bija visgrūtāk skatīties. Melni, iesirmi, sapīti bizē, tik garā, ka tā pieskartos grīdai, ja noslīdētu no spilvena. Todien matpīne bija satīta lielā ritulī viņam uz krūtīm virs bruņrupu�a bruņām līdzīgā respiratora. Cilvēka mati zem sejas drupām, pī�ne mirdzēja kā ūdens apskalotas zvīņas.

Paaugstinātajā slimnīcas gultā Meisona Vērd�era sen para�lizētais augums smaili sa�aurinājās, līdz izgaisa pavisam.

Viņam pie pa�as sejas atradās ierīce, kas atgādināja no caurspīdīgas plastmasas darinātu pānflautu vai mutes harmoni�kas. Aplocījis mēli ap vienas caurulītes galu, viņ� sagaidīja nā�kamo respiratora dva�u un pūta. Par atbildi gulta klusu iedūcās, viegli pagriezdamās tā, ka viņ� raudzījās tie�i uz Stārlingu, gal�va pacēlās mazliet augstāk.

-���� Es pateicos Dievam par to, kas noticis, - Vērd�ers sacīja. - Tā bija mana pestī�ana. Mis Stārlinga, vai jūs esat pieņēmusi Jēzu? Vai jūsos mājo ticība?

-��� Esmu augusi dziļi reliģiskā gaisotnē, mister Vērd�er. Un manī mājo viss, kas no tā izriet, - Stārlinga atbildēja. - Ta�gad, ja neiebilstat, es piespraudī�u mikrofonu pie spilvendrānas. �eit tas netraucēs, vai ne? - Viņas balss, pa�ai par nepatiku, skanēja pārāk mundri, glu�i kā slimokopējai.

Stārlingai nepalīdzēja nedz skats uz savu roku līdzās viņa galvai - abas �īs miesas viena otrai blakus -, nedz viņa pulss asinsvados, kas bija transplantēti uz sejas kauliem, lai apgādātu to ar asinīm; asinsvadu vienmērīgā izple�anās lika domāt par tārpiem, kas rij barību.

Viņa uzelpodama atritināja vadu un atkāpās pie galda, pie magnetofona un atsevi�ķā mikrofona.

-���� īpa�ā aģente Klarisa M. Stārlinga, FIB numurs 5143690, zvērināta un atestēta, pieņem liecību no Meisona R. Vērd�era, sociālās nodro�inā�anas numurs 475989823, viņa mājās ie�priek� minētajā datumā. Misters Vērd�ers ir informēts par to, ka viņa imunitāti garantē ģenerālprokurors un trīsdesmit sestā ie�cirkņa vietējās varas iestādes, kā norādīts pievienotajā kombinē�tajā memorandā. Tagad, mister Vērd�er�

-����� Es gribu pastāstīt jums par nometni, - viņ� pārtrauca Stārlingu nākamās izelpas laikā. - Tas bija brīni�ķīgs bērnības piedzīvojums, pie kura es būtībā esmu atgriezies.

-���� Mēs varam parunāt par to vēlāk, mister Vērd�er, bet ta�gad es gribētu�

-���� Ak, mēs varam parunāt par to tagad, mis Stārlinga. Re�dziet, visu nākas paciest. Tā es sastapos ar Jēzu, un es nekad nepateik�u jums neko svarīgāku par to. - Viņ� apklusa, kamēr ma�īna nopūtās. - Tā bija kristie�u nometne, par kuru maksāja mans tēvs. Viņ� maksāja par visu, par visiem simt divdesmit pieciem nometnes dalībniekiem pie Mi�igana ezera. Da�i no tiem bija nelaimīgi cilvēki, kas vienas �okolādes dēj izdarītu jebko. Varbūt es to izmantoju, varbūt biju pret viņiem cietsir�dīgs, ja viņi neņēma �okolādi un nedarīja to, ko es gribēju, - es nenoklusēju neko, jo tagad jau viss ir labi.

-��� Mister Vērd�er, aplūkosim da�us materiālus, kuri�

Viņ� neklausījās, tikai gaidīja, līdz ma�īna atkal dos viņam elpu.

-����� Man ir imunitāte, mis Stārlinga, un tagad viss ir labi. Man ir imunitātes dāvana no Jēzus, man ir imunitāte no ģene�rālprokurora, man ir imunitāte no apgabala prokurora Ovings- milzā, alelujā! Es esmu brīvs, mis Stārlinga, un tagad viss ir labi. Es esmu izlīdzinājies ar Viņu, un tagad viss ir labi. Viņ� ir Aug�āmcēlies Jēzus, un nometnē mēs saucām viņu par Augsto. Neviens nevar pieveikt Augsto. Mēs modernizējām vārdu, sa�protiet, - Augstais. Es kalpoju viņam Āfrikā, alelujā, es kalpoju viņam �ikāgā, lai slavēts Viņa vārds, un es kalpoju Viņam ta�gad, un Viņ� piecels mani no �īs gultas, un Viņ� satrieks manus ienaidniekus un dzīs tos man pa priek�u, un es dzirdē�u viņu sievu �ēlabas, un tagad viss ir labi. - Vērd�ers aizrijās ar sieka�lām un apklusa, uz pieres pulsēja tum�i asinsvadi.

Stārlinga piecēlās, lai pasauktu slimokopēju, ta�u Vērd�era balss viņu apturēja, pirms viņa bija tikusi līdz durvīm.

-��� Man nekas nekait, tagad viss ir labi.

Varbūt tie�s jautājums derēs labāk nekā mēģinājumi viņu ietekmēt.

-����� Mister Vērd�er, vai jūs bijāt redzējis doktoru Lekteru pirms tam, kad tiesa nosūtīja jūs pie viņa ārstēties? Vai bijāt ticies ar viņu sabiedrībā?

-Nē.

-��� Jūs abi bijāt Baltimoras Filharmonijas valdē.

-��� Nē, man �is amats bija tikai tāpēc, ka mēs tai ziedojām. Ja notika kāds balsojums, es nosūtīju turp savu advokātu.

-���� Doktora Lektera tiesas prāvas laikā jūs ne reizi neliecinā�jāt. - Stārlinga pamazām iemanījās izteikt savus jautājumus tā�dos brī�os, lai Vērd�eram būtu elpa, ar ko atbildēt.

-����� Man apgalvoja, ka pierādījumu pietiekot, lai notiesātu viņu se�as reizes, deviņas reizes. Un viņ� to visu apgāza, aizbil�dinoties ar vājprātu.

-��� Par vājprātīgu viņu atzina tiesa. Doktors Lekters neaizbil�dinājās.

-��� Vai �ī nianse jums �ķiet svarīga? - Meisons noprasīja.

Pēc �ā jautājuma Stārlinga pirmo reizi apjauta viņa prātu,

uztverīgu un dziļu, citādu nekā vārdu krājums, ko viņ� izmanto�ja �ajā sarunā.

Lielais zutis, tagad pieradis pie gaismas, pacēlās no sava akvārija akmeņiem un uzsāka nenogursto�o apli, viļņojo�a, brū�na lente, skaisti izraibināta ar neregulāriem krēmkrāsas lāsu- miem.

Stārlinga to nemitīgi manīja kustamies sava redzeslauka stūrī.

-��� Tas ir Muraena Kidako, - Meisons sacīja. - Ir vēl viens lielāks - nebrīvē Tokijā. �is ir otrs lielākais. Tas ir pazīstams ar nosaukumu "plēsīgā murēna". Vai gribat zināt, kāpēc?

-���� Nē, - Stārlinga atteica un pār�ķīra piezīmju lapu. - Tā�tad, mister Vērd�er, tiesas noteiktā terapijas kursa laikā jūs ielū�dzāt doktoru Lekteru pie sevis uz mājām.

-��� Es vairs nekaunos. Es jums izstāstī�u jebko. Tagad viss ir labi. Man solīja atcelt tos safabricētos apsūdzības punktus par uzmāk�anos, ja es nokalpotu piecsimt stundu sabiedriski derīgā darbā, strādātu suņu patversmē un apmeklētu doktora Lektera terapiju. Es nospriedu - ja man izdotos doktoru kaut kur iesais�tīt, tad viņam būtu jāatvieglo terapijas noteikumi un viņ� mani nenosūdzētu, ja es ierastos neregulāri vai ja vizī�u laikā būtu mazliet apreibis.

-��� Tas notika toreiz, kad jums bija māja Ovingsmilzā.

-��� Jā. Es biju izstāstījis doktoram Lekteram visu - par Āfri�ku, par īdi un visu - un sacīju, ka parādī�u viņam �o to no savām mantām.

-��� Ka parādīsiet�

-���� Atribūtus. Rotaļlietas. Tur, stūrī, ir tā portatīvā giljotīna, ko es izmantoju īdi Aminam. To var iemest d�ipā un aizbraukt jebkur, uz pa�u attālāko ciemu. Uzstādāma piecpadsmit minū�tēs. Nāviniekiem vajag kādas desmit minūtes, lai paceltu to ar vin�u, sievietei vai bērnam mazliet ilgāk. Es nekaunos ne par ko, jo esmu �ķīstīts.

-��� Doktors Lekters ieradās jūsu mājā.

-���� Jā. Es atvēru durvis, ģērbies ādās, jūs saprotat. Vēroju reakciju, tās nebija. Ba�ījos, ka viņ� nobīsies no manis, ta�u viņ� nelikās nobijies. Baidīties no manis - tas tagad ir smiek�līgi. Aicināju viņu uz aug�stāvu. Es viņam parādīju, biju pa�ņēmis no patversmes da�us suņus, divus suņus, kas bija draugi, un es turēju viņus būri, kur pietika svaiga ūdens, bet nebija barības. Man gribējās zināt, kas beigās notiks. Es parādīju vi�ņam savu cilpas ierīci, ziniet, autoerotiskā asfiksija, cilvēks it kā pakaras, bet ne pa īstam, sajūta ir laba, kamēr� jūs sekojat domai?

-��� Sekoju.

-��� Nu, toties viņ� laikam nesekoja. Pajautāja, kā tā darbojas, un es teicu - jūs nu gan esat dīvains psihiatrs, ja to nezināt, un viņ� teica, es nekad neaizmirsī�u viņa smaidu, viņ� teica: "Parā�diet man." Es nodomāju - nu tu esi man rokā!

-��� Un jūs viņam parādījāt.

-��� Es par to nekaunos. Mēs mācāmies no savām kļūdām. Es esmu �ķīstīts.

-��� Lūdzu, turpiniet, mister Vērd�er.

-���� Tad es sava lielā spoguļa priek�ā novilku cilpu lejā un uzliku to kaklā, un rokā man bija atvieno�anas slēdzis, un otru roku es vicināju gaisā, vērodams viņa reakciju, ta�u neko ne�spēju saskatīt. Parasti es lasu cilvēku sejās kā grāmatā. Viņ� sēdēja atzveltnī istabas stūri. Kājas sakrustotas, pirksti sakļauti ap ceļgalu. Tad viņ� piecēlās, iebāza roku �aketes kabatā, ele�gants caur un cauri kā D�eimss Meisons[6], kur� sniedzas pēc �ķiltavām, un jautāja: "Vai gribat amilnitrītu?" Es nodomāju - oho\ - viņ� man iedos vienu tagad un pēc tam būs spiests dot mū�īgi, lai nezaudētu savu licenci. Recep�u pilsēta. Nu, ja esat lasījusi protokolu, tad zināt, ka tur bija kaut kas daudz pamatī�gāks par amilnitrītu.

-���� Fenciklidīns un da�i citi metamfetamīni, un mazliet skā�bes, - Stārlinga teica.

-��� Tā nekas, vai ne? Viņ� piegāja pie spoguļa, kurā es uz sevi skatījos, iespēra tam pa apak�malu un izvilka vienu lausku. Es lidoju. Viņ� pienāca klāt, iedeva man stikla lausku, ieskatījās man acīs un teica, ka man varbūt bū�ot patīkami nomizot ar to sev seju. Viņ� izlaida ārā suņus. Es izbaroju tiem savu seju. Vajadzēja ilgu laiku, lai to tā noskrubinātu, tā man teica. Es pats neatceros. Doktors Lekters ar cilpu pārlauza man sprandu. Kad dzīvnieku patversmē suņiem izpumpēja kuņģi, manu degunu dabūja atpakaļ, bet transplants nepieauga.

Stārlinga pārkārtoja papīrus uz galda - ilgāk, nekā nepie�cie�ams.

-���� Mister Vērd�er, jūsu ģimene izsludināja atlīdzību, pēc tam kad doktors Lekters izbēga no apcietinājuma Memfisā.

-��� Jā, miljonu dolāru. Vienu miljonu. Mēs to izziņojām visā pasaulē.

-���� Un jūs piedāvājāt arī samaksu par jebkura veida svarīgu informāciju, ne tikai par tādu, ar kuru pietiktu, lai viņu arestētu un notiesātu. Tādā informācijā jums bija jādalās ar mums. Vai jūs vienmēr esat to darījis?

-��� Ne glu�i, bet nav jau arī bijis tik labas informācijas, lai tajā dalītos.

-��� Kā jūs to zināt? Vai pats sākāt iet pa kādām pēdām?

-��� Pietiekami tālu, lai saprastu, ka tās nekur neved. Un kā�pēc lai mēs to darītu - jūs mums nekad neko neesat stāstīju�i. Mēs saņēmām ziņu no Krētas, tā bija nevērtīga, pēc tam - ziņu no Urugvajas, bet tā neguva apstiprinājumu. Es gribu, lai jūs saprotat, mis Stārlinga, ka �is nav atriebības jautājums. Es esmu piedevis doktoram Lekteram, tāpat kā Mūsu Pestītājs piedeva romie�u zaldātiem.

-��� Mister Vērd�er, manam priek�niekam jūs devāt mājienu, ka tagad jums varētu būt kaut kas derīgs.

-��� Ieskatieties galda atvilktnē.

Stārlinga izņēma no somiņas baltos kokvilnas cimdus un uzvilka tos. Atvilktnē atradās liela, brūna aploksne. Cieta un smaga. No tās viņa izņēma rentgenattēlu un pacēla to pret spil�gto griestu lampu. Attēlā bija redzama kreisā roka, �ķiet, ievai�nota. Viņa saskaitīja pirkstus. �etri plus īk�ķis.

-��� Paskatieties uz metakarpālo daļu; vai saprotat, ko es saku?

-Jā.

-��� Saskaitiet pirkstu kauliņus!

Pieci kauliņi.

-��� Pieskaitot īk�ķi, �ā cilvēka kreisajai rokai biju�i se�i pirk�sti. Kā doktoram Lekterain.

-��� Kā doktoram Lekteram.

Attēla stūris, kur jāatrodas rentgenuzņēmuma numuram un vārda norādei, bija nogriezts.

-��� No kurienes tas ir, mister Vērd�er?

-���� No Riode�aneiro. Lai uzzinātu vairāk, man ir jāmaksā. Daudz. Vai jūs varat man pateikt - tas ir doktors Lekters? Tas man jāzina, pirms maksāju.

-���� Es mēģinā�u, mister Vērd�er. Mēs centīsimies, cik būs mūsu spēkos. Vai jums ir iesaiņojums, kurā tika atsūtīts rentgen- attēls?

-���� Margota to ielika plastmasas maisiņā, viņa jums to iedos. Ja neiebilstai, mis Stārlinga, es jūtos visai noguris, un man ne�piecie�ami da�i pakalpojumi.

-��� Mūsu birojs dos jums ziņu, mister Vērd�er.

Drīz pēc tam, kad Stārlinga bija izgājusi no istabas, Mei�sons Vērd�ers iepūta pēdējā caurulītē un pasauca:

-���� Kordel! - No rotaļu istabas ienāca kopējs un sāka lasīt viņam priek�ā vārdus no aktu vākiem ar uzrakstu: BĒRNU LABKLĀJĪBAS NODAĻA, BALTIMORA.

-�� Ak Frenklinsl Sūti iek�ā Frenklinu, - Meisons noteica un izslēdza savu gaismu.

Mazais zēns viens pats stāvēja spilgtajā atpūtas stūrī�a gaismā, piemiegtām acīm skatīdamies elsojo�ā tumsā. Ierunājās skanīgā balss:

-��� Vai tu esi Frenklinsl

-��� Jā, Frenklins, - puisēns atteica.

-��� Kur tu dzīvo, Frenklinl

-��� Pie mammas un �ērlijas, un Garā.

-��� Vai Garais visu laiku dzīvo tur?

-��� Nē, �ad tad.

-��� Vai tu teici "�ad tad"? -Jā.

-��� Mamma nav tava īstā mamma, vai ne, Frenklinl

-��� Viņa ir aud�umamma.

-��� Viņa nav tava pirmā aud�umamma, vai ne?

-��� Nē-e.

-��� Vai mājās tev patīk, Frenklinl Zēns atplauka.

-��� Mums ir mincis. Mamma cepe�krāsnī cep kūciņas.

-��� Cik sen tu jau dzīvo mammas mājā?

-��� Nezinu.

-��� Vai tu tur esi svinējis dzim�anas dienu?

-��� Vienreiz svinēju. �ērlija sataisīja limonādi.

-��� Vai tev gar�o limonāde?

-��� Zemeņu.

-��� Vai tu mīli mammu un �ērliju?

-��� Mīlu, hmm, un minci arī.

-���� Vai tu gribi tur dzīvot? Vai tev nav bail, kad tu aizej gulēt?

-��� Nē-e. Es gulu �ērlijas istabā. �ērlija ir liela meitene.

-��� Frenklin, tu vairs nevarēsi dzīvot tur kopā ar mammu un �ērliju, un minci. Tev būs jāiet prom.

-��� Kas teica?

-����� Valdība teica. Mamma ir zaudējusi darbu un arī atļauju pieņemt audzinā�anā bērnus. Policija jūsu mājā atrada marihu�ānas cigareti. Sākot no nākamās nedēļas, tu vairs neredzēsi mammu. Sākot no nākamās nedēļas, tu vairs neredzēsi ne �ērli�ju, ne minci.

-��� Nē, - Frenklins sacīja.

-���� Vai varbūt viņas vairs negrib tevi, Frenklin. Vai tev kaut kas kai�? Vai tev ir kāds jēlums vai kaut kas nejauks? Kā tu domā, varbūt tava āda ir par tum�u, lai viņas tevi mīlētu?

Frenklins pacēla kreklu un paskatījās uz savu brūno vēderi�ņu. Viņ� papurināja galvu. Un sāka raudāt.

-��� Vai tu zini, kas notiks ar minci? Kāds mincim ir vārds?

-��� Viņu sauc par Minci, tas ir viņa vārds.

-���� Vai tu zini, kas notiks ar Minci? Policija aizvedīs Minci uz dzīvnieku patversmi, un tur dakteris viņam ie�pricēs. Vai tev bērnunamā �pricēja? Vai māsiņa tev �pricēja? Ar spīdīgu adatu? Viņi ie�pricēs Mincim. Viņ� nobīsies, ieraudzījis adatu. Viņi to iedurs, un Mincim sāpēs, un viņ� nomirs.

Frenklins satvēra krekla stērbeli un pacēla to pie sejiņas. Tad iebāza mutē īk�ķi, ko nebija darījis veselu gadu, pēc tam kad mamma bija lūgusi viņam tā nedarīt.

-������� Nāc �urp, - no tumsas aicināja balss. - Nāc �urp, un es tev pateik�u, kā glābt Minci no �prices. Vai tu gribi, lai Mincim ie�pricē, Frenklin? Nē? Tad nāc �urp, Frenklin.

Asarām plūstot, sūkādams īk�ķi, Frenklins lēnām gāja uz priek�u, tumsā. Kad viņ� bija se�u pēdu atstatumā no gultas, Meisons iepūta savās ermoņikās, un iedegās gaisma.

Aiz iedzimtas drosmes vai aiz vēlmes palīdzēt Mincim, vai aiz izmisuma pilnas apziņas, ka vairs nav kur bēgt, Frenklins pat nesarāvās. Viņ� nebēga. Viņ� palika uz vietas un skatījās Meisonam sejā.

Rezultāts lika Meisonam tā vilties, ka viņ� būtu saraucis pieri, ja tāda viņam būtu.

-��� Tu vari paglābt Minci no �prices, ja pats iedosi Mincim �urku indi, - Meisons teica. Lai ari vārdos trūka vairāku skanu, Frenklins visu saprata.

Frenklins izvilka īk�ķi no mutes.

-��� Tu esi nelabs, vecs onkulis, - Frenklins sacīja. - Un vēl nesmuks. - Viņ� pagriezās, izgāja no kambara un garām sariti�nātām �ļūtenēm devās atpakaļ uz rotaļu istabu.

Meisons vēroja viņu video.

Kopējs skatījās uz zēnu, uzmanīgi pētīja viņu, izlikdamies, ka lasa savu "Vogue".

Frenklinu vairs neinteresēja rotaļlietas. Viņ� aizgāja un ap�sēdās zem �irafes, ar seju pret sienu. Un visiem spēkiem centās nesūkāt īk�ķi.

Kordels rūpīgi vēroja, kad sāks plūst asaras. Ieraudzījis puisēna plecus nodrebam, kopējs piegāja pie viņa un saudzīgi ar steriliem marles tamponiem noslaucīja asaras. Mitros tamponus viņ� ielika Meisona martini glāzē, kas blakus apelsīnu sulai un kokakolai dzesējās rotaļu istabas ledusskapī.

Atrast medicīnisku informāciju par doktoru Hanibalu Lekteru nebija viegli. Ja ņem vērā viņa dziļo nicinājumu pret medicīnas iestādēm un vairumu praktizējo�o mediķu, tad nav jābrīnās, ka viņam nekad nav bijis personiskā ārsta.

Baltimoras Valsts psihiski slimo noziedznieku slimnīca, kur doktors Lekters tika turēts līdz liktenīgajai pārve�anai uz Memfisu, tagad bija mirusi, pamesta ēka un gaidīja nojauk�anu.

Pirms doktora Lektera bēg�anas viņa pēdējais uzraugs bija Tenesī �tata policija, ta�u tās vadība apgalvoja, ka viņi neesot saņēmu�i nekādu medicīnisko dokumentāciju. Policisti, kas ve�da viņu no Baltimoras uz Memfisu un tagad jau bija miru�i, toreiz bija parakstīju�ies tikai par pa�a ieslodzītā, nevis viņa slimības vēstures saņem�anu.

Stārlinga veselu dienu pavadīja pie telefona un datora, pēc tam fiziski pārmeklēja lietisko pierādījumu glabātavas Kventiko un D�. Edgara Hūvera namā. Visu rīta cēlienu viņa lo�ņāja pa Baltimoras Policijas departamenta putekļaino, dvakojo�o un mil�zīgo glabātavu un aizvadīja neizturamu pēcpusdienu, darboda�mās ar nekataloģizēto Hanibala Lektera kolekciju Fichjū Me�moriālajā tieslietu bibliotēkā, kur laiks stāv uz vietas, kamēr bibliotēkas uzraugi pūlas sameklēt atslēgas.

Beigu beigās viņa bija sameklējusi tikai vienu papīra lapu - protokolu par pavir�u fizisko apskati, kas doktoram Lekteram bija veikla, kad viņu pirmo reizi arestēja Mērilendas �tata poli�cija. Slimības vēsture nebija pievienota.

Ainela Korija bija pārcietusi Baltimoras Valsts psihiatris�kās slimnīcas bojāeju un dabūjusi darbu labākā vietā - Mērilen�das �tata Slimnīcu pārvaldē. Viņa negribēja runāt ar Stārlingu savā kabinetā, tāpēc viņas satikās pirmā stāva kafetērijā.

Stārlinga mēdza ierasties uz tik�anos agri un pavērot noru�nāto vietu pa gabalu. Korija ieradās precīzi laikā. Gadus trīsdes�mit piecus veca, tukla un bāla, bez kosmētikas un rotaslietām. Mati sniedzās gandrīz līdz viduklim tāpat kā reiz vidusskolā, un kājās viņai bija biezas zeķbikses un baltas sandales.

Pie gar�vielu letes Stārlinga paņēma cukura paciņas, vēro�dama, kā Korija apsē�as pie norunātā galdiņa.

Varbūt jums izveidojies aplams priek�stats, ka visi protes�tanti izskatās vienādi. Tā nav. Tāpat kā viens Kārību salu iedzī�votājs nereti var pateikt, no kuras salas ieradies cits, arī Stārlin�ga, izaugusi pie luterāņiem, paskatījās uz �o sievieti un teica sev: Kristus baznīca vai varbūt Nācarie�a baznīca, bet maz ticams.

Stārlinga noņēma savas rotaslietas - vienkār�u rokassprā�dzi un zelta auskariņu veselās auss ļipiņā - un ielika tās somā. Pulkstenis bija no plastmasas, tas labi. Neko citu savā izskatā viņa sevi�ķi daudz nespēja mainīt.

-���� Ainella Korija? Vai vēlaties kafiju? - Stārlingai rokās bija divas tasītes.

-��� Mans vārds k Ainela. Es nedzeru kafiju.

-���� Tad es izdzer�u abas. Vai nevēlaties ko citu? Es esmu Klarisa Stārlinga.

-��� Es negribu neko. Vai parādīsiet man savu apliecību?

-��� Protams, - Stārlinga atbildēja. - Mis Korija - vai drīkstu saukt jūs par Ainelu?

Sieviete paraustīja plecus.

-��� Ainela, man vajadzīga palīdzība jautājumā, kas patiesībā itin nemaz neskar jūs personiski. Man vajadzīgs tikai padoms, lai atrastu da�us Baltimoras Valsts slimnīcas dokumentus.

Lai paustu savas taisnības apziņu vai dusmas, Ainela Kori�ja runāja uzsvērti precīzi.

-��� To visu mēs jau izrunājām ar valsts komisijas pārstāvjiem tolaik, kad slimnīca tika slēgta, mis�

-��� Stārlinga.

-���� Mis Stārlinga. Jūs uzzināsiet, ka neviens pacients neatstā�ja �o slimnīcu bez slimības vēstures. Jūs uzzināsiet, ka bez in�spektora atļaujas no slimnīcas netika iznesta neviena slimības vēsture. Kas attiecas uz miru�ajiem, Veselības aizsardzības mi�nistrijai nebija vajadzīgas viņu slimības vēstures, Dzimtsarakstu statistikas birojs tās nevēlējās ņemt, un, cik zināms man, miru��ās vēstures, tas ir, miru�o slimības vēstures palika Baltimoras Valsts slimnīcā pēc manas aizie�anas dienas, un es aizgāju vie�na no pēdējiem. Bēgļu lietas nonāca pilsētas policijā un �erifa birojā.

-��� Bēgļu lietas?

-���� Tad, ja kāds izbēga. Tie, kuri baudīja lielāku uzticību, reizēm aizbēga.

-���� Vai doktors Hanibals Lekters tiktu uzskatīts par bēgli? Vai, jūsuprāt, viņa dokumenti varētu būt nonāku�i policijā?

-���� Viņ� nebija bēglis. Viņ� nekad nav ticis uzskatīts par mūsu bēgli. Bēg�anas brīdī viņ� neatradās mūsu uzraudzībā. Es vienreiz nokāpu tur lejā un paskatījos uz doktoru Lekteru, parā�dīju viņu māsai, kad viņa bija �eit ar saviem puikām. To atcero�ties, man rodas nepatīkama aukstuma sajūta. Viņ� samusināja vienu no tiem pārējiem, to, kur� svieda mums ar, - viņa pieklu�sināja balsi, - ar gļotām. Jūs saprotat?

-���� Esmu dzirdējusi tādu apzīmējumu, - Stārlinga atteica. - Vai tas gadījumā nebija misters Migss? Viņam bija trāpīga roka.

-��� Es to esmu izslēgusi no savas apziņas. Es atceros jūs. Jūs atnācāt uz slimnīcu, runājāt ar Fredu - doktoru �iltonu - un nokāpāt tur, pagrabā, pie Lektera, vai ne?

-Jā.

Doktors Frederiks �iltons, Baltimoras Valsts psihiatriskās slimnīcas galvenais ārsts, bija pazudis atvaļinājuma laikā pēc doktora Lektera bēg�anas.

-��� Ziniet, Freds pazuda.

-��� Jā, esmu dzirdējusi.

Mis Korijai acīs sariesās pēk�ņas, spo�as asaras.

-��� Viņ� bija mans līgavainis, - viņa sacīja. - Viņ� pazuda, un tad tika slēgta slimnīca, un man �ķita, ka sabrūk visa dzīve. Ja man nebūtu baznīcas, es to nebūtu pārcietusi.

-��� Man ļoti �ēl, - Stārlinga teica. - Tagad jums ir labs darbs.

-��� Bet man nav Freda. Viņ� bija brīni�ķīgs, brīni�ķīgs cil�vēks. Mūs vienoja mīlestība, glu�i neikdieni�ķa mīlestība. Kan�tonā, mācoties vidusskolā, viņ� tika izraudzīts par Gada zēnu.

-�� Jā, tā nu tas ir. Sakiet, Ainela, - vai slimības vēstures viņ� glabāja savā kabinetā, vai varbūt tās atradās reģistratūrā, kur bija jūsu rakstāmgalds?

-��� Tās glabājās sienas skapjos viņa kabinetā, un pēdīgi papī�ru savairojās tik daudz, ka mēs ierīkojām reģistratūrā lielus do�kumentu skapjus. Tie, protams, vienmēr bija aizslēgti. Kad mēs aizgājām, ēkā uz laiku ievācās metadona klīnika, un daudz kas tika pārvietots.

-���� Vai jūs kādreiz esat redzējusi doktora Lektera slimības vēsturi vai strādājusi ar to?

-��� Protams.

-��� Vai atceraties kādus rentgenuzņēmumus? Vai tie bija vie�nos vākos ar medicīniskajiem dokumentiem vai atsevi�ķi?

-���� Kopā. Vienos vākos. Tie bija lielāki par vākiem, un tas radīja neērtības. Mums bija rentgens, bet nebija pilnslodzes rentgenologa, kas ieviestu atsevi�ķus vākus rentgenuzņēmu- miem. Tie�ām neatceros, vai Lektera slimības vēsturē bija rent- genuzņēmums. Tur bija elektrokardiogramma, ko Freds mēdza rādīt citiem, doktors Lekters - man pat negribas saukt viņu par doktoru - bija pieslēgts pie elektrokardiogrāfa, kad uzbruka na�baga māsai. Saprotiet, tas bija dīvaini - viņa pulss pat īpa�i nepaātrinājās, kad viņ� māsai uzbruka. Viņam tika izme�ģīts plecs, kad visi sanitāri, ziniet, metās viņam klāt un atrāva nost no māsas. Tāpēc viņam nācās taisīt rentgenu. Ja man būtu teik��ana, viņ� nu gan būtu pelnījis krietni vairāk par izme�ģītu plecu.

-��� Ja jums ienāks prātā, kur varētu atrasties �ī slimības vēs�ture, vai jūs man piezvanītu?

-����� Mēs veiksim to, ko sauc par globālu meklē�anu, - mis Korija teica, izgar�odama �o terminu, - tomēr neticu, ka atradī�sim kaut ko. Daudz kas tika vienkār�i izmests - to gan nedarī�jām mēs, to izdarīja metadona klīnika.

Kafijas tasītēm bija biezas malas, no kurām pa tases sāniem notek pilieni. Stārlinga skatījās nopakaļ Ainelai Korijai, kas gāja prom smagiem soļiem, glu�i kā ar velni�ķīgu nastu plecos, un tad izdzēra pusi tases, turēdama zem zoda salveti.

Stārlinga pamazām sāka atjēgties. Viņa juta, ka kaut kas laupījis viņai spēkus. Varbūt vainīga bija bezgaumība vai, vēl ļaunāk, stila trūkums. Vienaldzība pret lietām, kuras priecē aci. Varbūt viņa bija izslāpusi pēc stila. Pat krimināls stils bija la�bāks par stila trūkumu, tas bija kā apgalvojums, kur� jādzird, gribi vai ne.

Stārlinga meklēja sevī snobismu un secināja, ka viņai ir sasodīti maz pamata būt snobiskai. Tad, domādama par stilu, viņa atcerējās Iveldu Dramgo, kurai tā bija atliku likām. Nonā�kot pie �īs domas, Stārlingai izmisīgi sagribējās nirt laukā no pa�apceres dzīlēm.

nu Stārlinga atgriezās tajā vietā, kur viss bija sācies,- Baltimoras Valsts psihiski slimo noziedznieku slim�nīcā. Vecā, brūnā ēka, sāpju māja, aizķēdēta un aiz�naglota ar dēļiem, aprakstīta ar grafiti, gaidīja nojauk�anu.

Slimnīca nīka jau gadiem ilgi pirms tam, kad atvaļinājuma laikā pazuda tās vadītājs, doktors Frederiks �iltons. Pēc tam gaismā nāca fakti par līdzekļu iz�ķie�anu un vadības kļūdām, turklāt ēka bija sliktā stāvoklī, un likumdevējas iestādes drīz pārtrauca slimnīcas finansē�anu. Da�i pacienti tika pārvesti uz citām valsts slimnīcām, da�i bija miru�i, nedaudzi citi klīda pa Baltimoras ielām kā torazīna zombiji neveiksmīgā ambulatoro pacientu programmā, pēc kuras ne viens vien nosala renstelē.

Gaidot pie vecā nama, Klarisa Stārlinga aptvēra, ka pārējās iespējas ir pārbaudījusi vispirms, jo nav gribējusi atgriezties �ajā vietā.

Nama sargs nokavējās par �etrdesmit piecām minūtēm. Tas bija plecīgs, pavecs vīrs, kam vienā kājā bija invalīda kurpe ar klaudzo�u, paaugstinātu zoli, mati apgriezti tādā austrumeiro- pie�a frizūrā, kura, iespējams, tapusi pa�rocīgi. Sēco�i elpo�dams, viņ� aizveda Stārlingu pie sāndurvīm, pie kurām no iet�ves veda da�i pakāpieni. Atslēgu bija salauzu�i kādi klaidoņi, durvis sargāja ķēde un divas piekaramās slēdzenes. Ķēdes pos�mos pūkojās zirnekļtīkli. Pakāpienu spraugās augo�ā zāle kuti�nāja Stārlingai potītes, kamēr sargs tūļīgi meklēja īsto atslēgu. Vēlā pēcpusdiena bija apmākusies, gaisma pelēka, bez ēnām.

-��� Es labi nezin �ito māju, es tik pārbauda ugunsdro�ību, - vīrietis teica.

-���� Vai tur iek�ā glabājas kādi papīri? Dokumentu skapji, slimības vēstures?

Viņ� paraustīja plecus.

-��� Pēc slimnīcas te bija metadona klīnika - da�us mēne�us. Visu salika pagrabā, gultas, segas, es nezin, kas tur bija. Te ir nelabs manai astmai, pelējums, dikti nelabs pelējums. Gultām matra�i bija ar pelējumu, nelabs pelējums. Es tur iek�ā nevar elpot. Kāpnes ari grūti kāpt. Es jums parādīt, bet�

Stārlinga priecātos, ja kāds nāktu līdzi, kaut vai viņ�, - tomēr viņ� tikai traucētu.

-Nē, ejiet vien. Kur ir jūsu kantoris?

-��� Tālāk kvartālā, kur agrāk deva �oferu tiesības.

-��� Ja neatgriezī�os pēc stundas�

Viņ� ieskatījās pulkstenī.

-��� Man pēc pusstundas beidzas darbs.

Velns parāvis, nu gan pietiek!

-��� Tagad, ser, jūs iesiet uz kantori un gaidīsiet savas atslē�gas. Ja neatgriezī�os pēc stundas, jūs piezvanīsiet uz numuru, kas ir �ajā kartītē, un parādīsiet viņiem, kur es iegāju. Ja jūs nebūsiet kantorī, kad pārnāk�u, - ja būsiet to aizslēdzis un aiz�gājis mājās, rīt es personiski ziņo�u par jums jūsu priek�niecī�bai. Turklāt - turklāt jūs pārbaudīs Valsts ienākumu dienests, jūsu situāciju izskatīs Imigrācijas un� un naturalizācijas pār�valde. Vai saprotat? Es būtu pateicīga par atbildi, ser.

-��� Es būtu jūs gaidīt, protams. Nemaz nav jāsaka tādas lietas.

-��� Sirsnīgs paldies, ser, - Stārlinga noteica.

Ar lielajām plaukstām balstīdamies uz margām, sargs uz�rausās pa pakāpieniem līdz ietvei, un Stārlinga klausījās, kā nelīdzenā gaita attālinās, līdz izgaist klusumā. Viņa atgrūda va�ļā durvis un iegāja ugunsdzēsības kāpņu laukumiņā. Pa aug�stiem, ar dēļiem aizsistiem logiem kāpņu �ahtā skopi ieplūda pelēka gaisma. Mirkli prātojusi, vai aizslēgt aiz sevis durvis, viņa aprobe�ojās ar to, ka durvju iek�pusē sasēja ķēdi mezglā, lai varētu tās atvērt, ja pazaudētu atslēgu.

Senāk, apmeklēdama psihiatrisko slimnīcu, lai runātu ar doktoru Hanibalu Lekteru, Stārlinga bija gājusi iek�ā pa galve�no ieeju, tāpēc tagad vajadzēja kādu brītiņu, lai orientētos.

Pa ugunsdzēsības kāpnēm viņa nokļuva pirmajā stāvā. Mat- stikla logi vēl vairāk apslāpēja dziesto�o dienas gaismu, un tel�pa grima puskrēslā. Ar masīvo kabatas lukturi Stārlinga samek�lēja slēdzi un iededza griestu apgaismojumu - salauztā lustrā joprojām dega trīs spuldzītes. Uz reģistratora galda mētājās te�lefona vadi ar norautiem galiem.

Ēkā bija ciemoju�ies vandaļi ar krāsas baloniņiem. Reģis�tratūras telpas sienu rotāja astoņas pēdas augsts fails un sēkli�nieki līdz ar uzrakstu: PASŪKĀ!

Galvenā ārsta kabineta durvis bija vaļā. Stārlinga nostājās uz sliek�ņa. �eit viņa bija ieradusies savā pirmajā FIB uzdevu�mā, vēl studente būdama, vēl ticēdama visam, vēl domādama - ja tu spēj padarīt darbu, ja spēj tikt galā, tad tiksi pieņemta, lai kāda būtu tava rase, ticība, ādas krāsa, nacionālā izcelsme, ne�liekoties zinis par to, vai tu esi "kārtīgs vecis". No tā visa bija atlikusi ticība tikai vienam. Viņa ticēja, ka spēj tikt galā.

�eit slimnīcas galvenais ārsts �iltons bija sniedzis viņai savu pieglaimīgo roku un mēģinājis tuvoties. �eit viņ� bija iz�tirgojis noslēpumus un noklausījies, un, uzskatīdams, ka ir tik�pat gudrs kā Hanibals Lekters, pieņēmis lēmumus, kuri ļāva Lekteram izbēgt, izlejot tik daudz asiņu.

�iltona rakstāmgalds joprojām atradās kabinetā, ta�u krēsla nebija, krēsls ta�u ir pietiekami mazs, lai to varētu nozagt. At�vilktnes bija tuk�as, vienā mētājās tikai sa�ķaidīta "Alka-Selt- zer" tablete. Kabinetā bija paliku�i divi dokumentu skapji. Tiem bija vienkār�as slēdzenes, un Stārlingai, kādreizējai Teh�niskās nodaļas aģentei, nevajadzēja pat minūti, lai tās atmūķētu. Apak�ējā atvilktnē atradās sa�uvusi sviestmaize papīra maisiņā, da�as metadona klīnikas veidlapas, elpas atsvaidzinātājs, matu tonika tūbiņa, ķemme un pāris prezervatīvu.

Stārlinga iedomājās kazemātiem līdzīgo slimnīcas pagrab�stāvu, kur astoņus gadus bija dzīvojis doktors Lekters. Viņai negribējās tur nokāpt. Varēja piezvanīt pa mobilo telefonu un palūgt, lai viņu uz turieni pavada kāda pilsētas policijas vienība. Varētu palūgt, lai Baltimoras fdiāle atsūta palīgos otru FIB aģentu. Pelēkā pēcpusdiena jau tuvojās vakaram, un pat tagad viņai vairs neizdotos izvairīties no sastrēgumstundas satiksmes Va�ingtonā. Ja viņa gaidīs, būs vēl sliktāk.

Par spīti putekļiem, viņa atbalstījās pret �iltona galdu un mēģināja izlemt. Vai viņa tie�ām domāja, ka pagrabā var būt dokumenti, vai tikai juta vilinājumu doties uz turieni, kur pirmo reizi mū�ā bija ieraudzījusi Hanibalu Lekteru?

Ja Stārlingas karjera FIB vispār bija viņai kaut ko atklājusi par pa�as personību, tad tas bija, lūk, kas: viņa nebija asu izjūtu meklētāja un būtu laimīga, ja vairs nekad nevajadzētu just bai�les. Tomēr pagrabā varēja būt dokumenti. To viņa spētu no�skaidrot piecās minūtēs.

Viņa atcerējās, kā, pirms daudziem gadiem ieejot pagrab�stāvā, aiz muguras bija nodārdēju�as smagās dzelzs durvis. Ja arī �oreiz kāds tās aiz viņas aizvērtu, Stārlinga piezvanīja uz Baltimoras filiāli, izstāstīja, kur atrodas, un apsolīja pēc stundas piezvanīt, lai pateiktu, ka ir izgājusi no ēkas.

Gaisma dega arī iek�ējās kāpnēs, kur �iltons pirms gadiem bija pavadījis viņu uz pagrabstāvu. Tur viņ� bija izskaidrojis dro�ības procedūras, kas jāievēro, tiekoties ar Hanibalu Lekte�ru, un �eit, zem �īs spuldzes, viņ� bija apstājies, lai parādītu no kabatas portfeļa izņemto fotogrāfiju ar māsu, kuras mēli dok�tors Lekters bija apēdis sava veselības stāvokļa pārbaudes laikā. Ja, savaldot doktoru Lekteru, viņam ticis izme�ģīts plecs, tad rentgenuzņēmumam jābūt katrā ziņā.

Kāpnēs Stārlingas kaklu skāra gaisa pūsma, it kā kaut kur būtu atvērts logs.

Kāpņu laukumiņā mētājās "Makdonalda" hamburgeru kār�ba un izkaisītas salvetes. Netīrs papīra kausiņ�, kurā biju�as pupas. Klaidoņu barība. Kaktā sakaltu�i strempuļi un salvetes. Gaisma izbeidzās lejasstāva kāpņu laukumiņā pie lielajām tē�rauda durvīm, kas veda uz varmācīgo noziedznieku nodaļu, bet tagad bija atvērtas un pieāķētas pie sienas. Stārlingas lukturī bija piecas baterijas, un gaismas stars bija plats un spo�s.

Viņa iespīdināja to biju�ās maksimālās dro�ības nodaļas garajā gaitenī. Tālajā galā vīdēja kaut kas masīvs. Cik rēgaini, ja kameru durvis stāv vaļā! Grīda bija piemētāta ar maizes ieti�namiem papīriem un kausiņiem. Uz kadreizeja de�uranta galda gulēja limonādes kārba, glu�i samelnējusi, kalpojot par kreka pīpi.

Stārlinga nospieda slēd�us aiz sanitāru kambarī�a. Nekā. Viņa paņēma mobilo telefonu. Tumsā sarkanā gaismiņa izskatī�jās ļoti spilgta. Pazemē telefons nedarbojās, tomēr viņa skaļi teica tajā:

- Barij, piebrauc ar ma�īnu pie sānu ieejas! Atnes starmeti! Tev vajadzēs vin�as, lai dabūtu to visu aug�ā pa kāpnēm� jā, nāc lejā! - Tad Stārlinga sauca tumsā: - Uzmanību! Es esmu federālā aģente. Ja jūs �eit nelegāli dzīvojat, tad varat mierīgi iet prom. Es jūs nearestē�u. Jūs mani neinteresējat. Ja atgriezī- sieties pēc tam, kad bū�u �eit padarījusi savu darbu, tas mani neinteresēs. Tagad varat nākt ārā. Ja mēģināsiet mani traucēt, tad cietīsiet smagus miesas bojājumus, jo es ietriek�u jums lodi pakaļā. Pateicos!

Viņas vārdi atbalsojās gaitenī, kur tik daudzi bija nokliegu- �i balsi līdz ķērkstoņai un zī�ļāju�i restes ar smaganām, kad vairs nebija zobu.

Stārlinga atcerējās lielā sanitāra Bārnija mierino�o klātbūt�ni tolaik, kad bija nākusi uz �ejieni runāt ar doktoru Lekteru. Savādo pieklājību, ar kādu Bārnijs un doktors Lekters izturējās viens pret otru. Tagad Bārnija nebija. Prātā pazibēja kaut kas no skolas gadiem, un disciplīnas labad viņa piespieda sevi atsaukt to atmiņā:

Soļi atbalsojas atmiņā Pa to ceļu, kuru nenostaigājām. Uz tām dun>īm, kuras neatdarījām, Kuras ro�u dārzā ved.

Pareizi, "Ro�u dārzs". �eit nu gan nebija nekāds ro�u dārzs, sasodīts.

Avī�u ievadraksti pēdējā laikā bija mudināju�i Stārlingu ienīst gan savu ieroci, gan pa�ai sevi, ta�u neomulīgos brī�os viņa nudien nejuta nekādu naidu, pieskaroties ierocim. Turēda�ma savu 45. kalibra pistoli pie stilba, viņa sāka iet pa gaiteni nopakaļ lukturī�a staram. Ir grūti vērot abus flangus reizē, un nekādā ziņā nedrīkst atstāt kādu sev aiz muguras. Kaut kur pilēja ūdens.

Kamerās sakrauti izjauktu gultu karkasi. Citās kamerās - matra�i. Gaiteņa vidū bija ūdens peļķe, un Stārlinga, vienmēr rūpēdamās par saviem apaviem, iedama kāpa no vienas �aurās peļķes malas uz otru. Viņa atcerējās Bārnija brīdinājumu tolaik, pirms gadiem, kad kamerās vēl bija iemītnieki. Ejot palieciet gaiteņa vidū.

Jā, dokumentu skapji. No gaiteņa vidus līdz pat galam, blāvi olīvzaļi viņas luktura gaismas starā.

Te bija kamera, kurā sēdēja Multiplais Migss, tas, kuram viņai visvairāk nepatika iet garām. Migss, kas �ukstēja viņai jēlības un meta miesas �ķidrumus. Migss, ko nogalināja doktors Lekters, likdams viņam norīt savu nekrietno mēli. Un, kad Migss bija miris, �ajā kamerā dzīvoja Semijs. Semijs, kura dze- jasmākslu veicināja doktors Lekters, atstādams pārsteidzo�u ie�spaidu uz pa�u dzejnieku. Stārlinga vēl tagad dzirdēja, kā Se�mijs gaudo savu pantiņu:

EZ GRIBU IED PIE JĒZA EZ GRIBU IED AR KRISTU EZ VARU IED PIE JĒZA JA TIE �ĀM BŪ�U LAPS

Kaut kur viņai joprojām glabājās �is teksts, cītīgi ar zīmuli uzvilkti burti.

Tagad kamera bija piebāzta ar matra�iem un palagos ietītas gultasveļas rituļiem.

Un visbeidzot - doktora Lektera kamera.

Masīvais galds, pie kura viņ� mēdza lasīt, vēl arvien bija pieskrūvēts pie grīdas pa�ā kameras vidū. Bija nozudu�i plauktu dēļi, uz kuriem stāvēju�as viņa grāmatas, tomēr no sienām jo�projām rēgojās balsteņi.

Stārlingai būtu vajadzējis ķerties pie dokumentu skapjiem, ta�u viņas uzmanību saistīja kamera. �eit bija notikusi pati ne�parastākā satik�anās viņas mū�ā. �eit viņa bija piedzīvojusi iz�bīli, �oku, pārsteigumu.

�eit viņa bija dzirdējusi par sevi tik drausmīgas patiesības, ka tās atbalsojās sirdī kā liels, dobj� zvans.

Viņai gribējās ieiet tur iek�ā. Gribējās tur ieiet tā, kā mums gribas nolēkt no balkona, kā mūs kārdina slie�u vizma, dzirdot, ka tuvojas vilciens.

Stārlinga virzīja lukturī�a staru sev visapkārt, ieskatījās aiz dokumentu skapju rindas, iespīdināja gaismu tuvējās kamerās.

Ziņkārība lika viņai pārkāpt pār slieksni. Viņa nostājās ka�meras vidū, kur doktors Hanibals Lekters bija pavadījis astoņus gadus. Viņa aizņēma doktora Lektera telpu, to vietu, kur bija redzējusi stāvam viņu, un gaidīja, ka sajutīs tirpas, tomēr neko nejuta. Uzmanīgi nolikusi pistoli un lukturīti uz galda tā, lai lukturītis nenoripotu zemē, viņa uzlika plaukstas uz doktora Lektera galda un zem plaukstām sajuta vienīgi drupa�as.

Kopumā iespaids lika vilties. Bez sava agrākā iemītnieka kamera bija tuk�a kā �ūskas nomesta āda. �ajā brīdī Stārlinga nodomāja, ka ir kaut ko sapratusi: nāvei un briesmām nemaz nav jāierodas parādes tērpā. Tās var tev tuvoties tava mīļotā saldajā elpā. Vai saulainā pēcpusdienā zivju tirgū, kur skaļruņi dārdina "La Macarena".

Pie darba. Dokumentu skapji aizņēma kādas astoņas pēdas, pavisam �etri, augstumā līdz zodam. Katrā piecas atvilktnes. Neviena nebija aizslēgta, visas pilnas ar slimības vēsturēm, da��as no tām biezas, visas saliktas aktu vākos. Veci, laika gaitā atmiek�ķēju�ies marmorpapīra vāki, jaunāki dokumenti manilas vākos. Dokumenti par miru�u cilvēku veselības stāvokli, sākot no slimnīcas dibinā�anas laika 1932. gadā. Tie bija sakārtoti daudzmaz pēc alfabēta, da�i papīri garajās atvilktnēs bija aiz�bāzti aiz aktu vākiem. Stārlinga tos steig�us pārskatīja, smago lukturi atbalstījusi uz pleca, ar brīvās rokas pirkstiem �ķirstīda�ma vākus un no�ēlodama, ka nav paņēmusi līdzi mazāku luktu�rīti, ko varētu turēt zobos. Ieguvusi zināmu priek�statu par vāku izkārtojumu, viņa varēja izlaist veselas atvilktnes, pāri "D�" un nedaudzajiem "K" pie "L", un, lūk: Lekters, Hanibals.

Stārlinga izvilka laukā lielos manilas vākus, vispirms ap�taustīja tos, meklēdama rentgenuzņēmuma negatīvu, tad nolika �os vākus uz pārējiem un, atvērusi tos, iek�ā atrada nelaiķa A. D�. Migsa slimības vēsturi. Nolādēts! Migss viņu mocīja, pat gulēdams kapā. Nolikusi vākus uz skapja, viņa metās uz priek�u līdz burtam "M". Tur bija Migsa pa�a aktu vāki, tie�i pēc alfa�bēta. Tie bija tuk�i. Sistematizācijas kļūda? Vai kāds nejau�i ielicis Migsa dokumentus Hanibala Lektera vākos? Viņa izska�tīja visus "M", meklēdama slimības vēsturi bez vākiem. Tad atgriezās pie "D�". Aizkaitinājums auga. Viņu arvien vairāk traucēja �ejienes dvaka. Sargam taisnība, �eit bija grūti elpot. Tikusi līdz pusei "D�" atvilktnē, viņa aptvēra, ka �ī smaka� strauji pieņemas spēkā.

Kluss �ļaksts viņai aiz muguras, un viņa apcirtās, pacēlusi lukturi sitienam, roka acumirklī bija zem jakas pie pistoles spa�la. Gaismas starā stāvēja gara auguma vīrietis netīrās skrandās, ar vienu milzīgo, pietūku�o pēdu ūdenī. Viena roka pacelta sā�nis. Otrā saplīsu�a �ķīvja lauska. Viens stilbs un abas pēdas notītas ar palaga strēmelēm.

-��� Sveiki, - viņ� ierunājās, mēle bija smaga no amfetamī- na. No piecu pēdu attāluma Stārlinga varēja saost viņa elpu. Roka zem jakas pameta pistoli un satvēra asaru gāzes baloniņu.

-���� Sveiki, - Stārlinga teica. - Lūdzu, nostājieties tur, pie restēm.

Vīrietis nekustējās.

-��� Vai tu esi Jēza? - viņ� jautāja.

-��� Nē, - Stārlinga atbildēja. - Es neesmu Jēzus. - �ī balss. Stārlinga atcerējās �o balsi.

-��� Vai tu esi Jēza! - Seja viņam raustījās.

�ī balss. Domā ta�u!

-��� Sveiks, Semij, - viņa sacīja. - Kā tev iet? Es nupat domā�ju par tevi.

Kas ir zināms par Semiju? Informācija, �igli ataususi atmi�ņā, nebija glu�i sakārtota. Ielicis savas mātes galvu ziedojumu traukā, kamēr draudze dzied "Dod savam Kungam to labāko". Teicis, ka tā esot skaistākā lieta, kas viņam ir. Kaut kādā bap�tistu baznīcā. Doktors Lekters teica, ka Semijs dusmojoties, jo Jēzus tā kavējas.

-��� Vai tu esi Jēza? - viņ� atkārtoja, �oreiz �ēlabaini. Iebāzis roku kabatā, izvilka cigaretes nosmēķi, brangu, garāku par di�vām collām. Uzlicis to uz �ķīvja lauskas, viņ� kā piedāvādams sniedza lausku Stārlingai.

-��� Semij, atvaino, bet es neesmu. Es esmu�

Semijs pēk�ņi parskaitas, saniknojas, ka viņa nav Jēzus, un mitrajā gaitenī iedārdējās viņa balss:

EZ GRIBU IED PIE JĒZA EZ GRIBU IED AR KRISTU!

Pacēlis �ķīvja lausku, kam asā mala bija kā kaplis, viņ� spēra soli uz Stārlingas pusi, ūdenī tagad bija abas kājas, seja saviebta, brīvā roka tvarstīja gaisu starp viņiem.

Stārlinga juta, ka mugura atduras pret cietajiem skapjiem.

-�� TU VARI IET PIE JĒZUS� JA TIE�ĀM BŪSI LABS, - Stārlinga noskaitīja tik skaidri un skaļi, it kā censtos sasaukt viņu tālumā.

-��� Aha, - Semijs rāmi noteica un apstājās.

Stārlinga parakņājās somiņā un atrada saldo stienīti.

-��� Semij, man ir "Snickers". Vai tev gar�o "Snickers"?

Viņ� klusēja.

Stārlinga nolika saldo stienīti uz manilas vākiem un snie�dza to Semijam, tāpat kā viņ� bija sniedzis pretī �ķīvi.

Pirmo kumosu viņ� nokoda, vēl nenoņēmis ietinamo, iz�spļāva papīru un koda atkal, apēzdams pusi saldā stienī�a uzreiz.

-��� Semij, vai te, lejā, ir bijis vēl kāds?

Viņ� ignorēja jautājumu, nolika stienī�a pārpalikumu uz �ķīvja un nozuda aiz matra�u kaudzes savā vecajā kamerā.

-��� Vellos, kas tad tas? - Sievietes balss. - Paldies, Semij!

-��� Kas jūs esat? - Stārlinga iesaucās.

-��� Nav tava darī�ana.

-��� Vai jūs te dzīvojat kopā ar Semiju?

-���� Skaidrs, ka ne. Man te ir randiņ�. Varbūt tu varētu likt mums mieru?

-��� Jā. Atbildiet uz manu jautājumu! Cik ilgi jūs jau te esat?

-��� Divas nedēļas.

-��� Vai te ir bijis kāds cits?

-��� Kaut kādi klaidoņi, ko Semijs izsvieda laukā.

-��� Semijs jūs aizstāv?

-���� Pamēģini piesieties - un redzēsi. Es varu labi paiet. Es dabūnu ēdamo, viņam ir dro�a vieta, kur to apēst. Daudziem cilvēkiem ir tāda noruna.

-��� Vai kāds nojums ir uzņemts kādā palīdzības programmā? Vai gribat iestāties? Es varu jums palīdzēt.

-��� To visu viņ� jau ir darījis. Izej tik ārā pasaulē, piedalies tajās mēslu bū�anās un tad atgriezies pie tā, ko pazīsti. Ko tu meklē? Ko tev vajag?

-��� Da�us dokumentus.

-��� Ja tie nav te, tad kāds ir tos nospēris, cik tad prāta vajag, lai to sajēgtu?

-��� Semij? - Stārlinga pasauca. - Semij!

Semijs neatbildēja.

-��� Viņ� guļ, - viņa draudzene paskaidroja.

-���� Ja atstā�u te drusku naudas, vai jūs nopirksiet ēdamo? - Stārlinga jautāja.

-���� Nē, es pirk�u dzeramo. Ēdamo var atrast. Dzeramo ne�var. Iedama ārā, skaties, ka pakaļā neieduras durvju rokturis.

-����� Naudu es nolik�u uz galda, - Stārlinga noteica. Viņai gribējās skriet skrie�us, viņa atcerējās, kā gājusi prom no dokto�ra Lektera, atcerējās, kā pūlējusies savaldīties, iedama pretim tam, kas toreiz bija Bārnija sanitāru telpas mierīgā sala.

Kāpņu �ahtas gaismā Stārlinga izņēma no maka divdesmit dolāru naudaszīmi. Nolikusi uz Bārnija apskrambātā, pamestā galda naudu, viņa uzlika tai virsū tuk�u vīna pudeli. Atlocījusi plastmasas maisiņu, iebāza tajā doktora Lektera dokumentu vā�kus ar Migsa slimības vēsturi tajos un Migsa tuk�os vākus.

- Visu labu. Paliec sveiks, Semij! - viņa uzsauca cilvēkam, kur� bija apmetis loku pa pasauli un atgriezies tajā ellē, ko pazina. Stārlingai gribējās pateikt Semijam, ka viņa cer - Jēzus drīz atnāks, tomēr tas izklausījās pārāk muļķīgi, lai tiktu izru�nāts skaļi.

Stārlinga izkāpa atpakaļ gaismā, lai turpinātu savu loku pasaulē.

ceļā uz elli ir kādas pagaidu nometnes, tad tās noteikti atgādina ātrās palīdzības iebrauktuvi Mērilendas cen�trālajā slimnīcā "Misericordia". Pāri sirēnu dziesto��ajām gaudām, mirēju vaidiem, asiņaino skrituļgultu rīboņai, saucieniem un kliedzieniem glu�i kā Mozus ugunsstabi paceļas kanalizācijas lūku tvaika vērpetes, kuras lielais neona uzraksts TRAUMATOLOĢIJA iekrāso sarkanas un kuras dienā pārvēr�as mākonī.

Vilkdams jaku pār saviem varenajiem pleciem, no tvaika mutuļiem iznāca Bārnijs; noliecis apaļo galvu ar īsi apcirpta�jiem matiem, viņ� gariem soļiem mēroja nelīdzeno asfaltu, ie�dams uz austrumiem, pretim rītam.

Darbā viņ� bija aizkavējies par divdesmit piecām minūtēm ilgāk nekā parasti - policija bija atvedusi kādu suteneru narkoti�ku reibumā, ar �autu brūci; �is suteners mēdza piekaut sievietes, tāpēc vecākā māsa bija lūgusi Bārniju palikt. Bārniju lūdza pa�likt vienmēr, ja tika ievests kāds kauslīgs pacients.

Klarisa Stārlinga, seju paslēpusi jakas dziļajā kapucē, vēro�ja Bārniju un ļāva viņam aiziet puskvartālu tālāk pa ielas pretē�jo pusi, pirms uzmeta plecā savu lielo somu un sekoja viņam. Stārlinga uzelpoja, kad Bāmijs pagāja garām gan autostāvvie�tai, gan autobusu pieturai. Vieglāk būs sekot kājām. Viņa īsti nezināja, kur Bāmijs dzīvo, un to vajadzēja noskaidrot, pirms Bāmijs viņu ierauga.

Apkaime aiz slimnīcas bija klusa, tur dzīvoja strādnieki, da�ādu rasu sajaukums. �ajā apkaimē vakaros gan vajag saslēgt automa�īnas stūresratu, tomēr vismaz nevajag nest līdzi uz mā�jām akumulatoru un bērni var spēlēties ārā.

Trīs kvartālus tālāk Bāmijs pagaidīja, līdz gājēju pāreju �ķērso furgons, un nogriezās uz ziemeļiem - ielā ar �aurām mājām; da�ām bija marmora pakāpieni un priek�ā kopts dār�ziņ�. Nedaudzajām tuk�ajām pirmā stāva veikalu telpām bija aizkrāsoti logi. Patlaban sāka vērt vaļā veikalus un jau manīja da�us gājējus. Kravas ma�īnas, kas pa nakti bija atstātas abās ielas pusēs, mirkli aizsedza Stārlingai skatu, un viņa steidzās nopakaļ Bārnijam, pirms aptvēra, ka viņ� ir apstājies. Stārlinga viņu ieraudzīja tie�i sev pretī ielas otrā pusē. Varbūt arī Bāmijs redzēja viņu, to nevarēja skaidri zināt.

Bārnijs stāvēja, rokas sabāzis jakas kabatās, kaklu pastiepis uz priek�u, no uzacu apak�as vērodams kaut ko, kas kustējās ielas vidū. Uz brauktuves gulēja beigts balodis, viens spārns trīsuļoja vēsmā, ko sacēla garāmbrauco�ās ma�īnas. Otrs balo�dis tipināja ap līķīti, �ķielēdams uz to, galva klanījās katrā sārto kājiņu solī. Maigi dūdodams, tas meta nebeidzamus lokus. Ga�rām aizbrauca vairāki automobiļi, kāds furgons, bet putns, kas tagad bija palicis viens, gandrīz nevairījās no ma�īnām, tikai pēdējā mirklī īsi palidoja malā.

Varbūt Bārnijs bija viņu pamanījis, Stārlinga nevarēja būt dro�a. Vajadzēja iet tālāk, lai netiktu ievērota. Kad viņa atskatī�jās pār plecu, Bārnijs bija notupies ielas vidū un pacēlis roku, lai �oferi uzmanītos.

Stārlinga nogriezās ap stūri, izgaisdama skatienam; viņa novilka jaku ar kapuci, izņēma no somas svīteri, beisbola cepu�rīti un sporta piederumu somu, �igli pārģērbās, iebāza jaku un lielo somu sporta somā, matus paslēpa zem cepurītes. Pievieno�jusies apkopēju bariņam, kas devās mājās no darba, viņa vēlreiz nogriezās ap stūri un nonāca Bārnija ielā.

Viņ� turēja plaukstās beigto balodi. Otrs balodis, spārniem no�alcot, uzlidoja aug�up, notupās uz vadiem un vēroja viņu. Bārnijs nolika beigto putnu zālienā un pieglauda tam spalvas. Tad pavērsa savu plato seju aug�up, pret putnu uz vadiem, un kaut ko teica. Kad viņ� devās tālāk, balodis nolaidās zālē un tipinādams sāka atkal mest lokus ap savu miru�o draugu. Bāmijs neatskatī�jās. Kad simt jardu tālāk viņ� uzgāja pa īresnama pakāpieniem un sāka meklēt atslēgas, Stārlinga skrie�us noskrēja pusi kvartāla, lai pagūtu tikt pie Bārnija, pirms viņ� atver durvis.

-��� Bārnij! Sveiks!

Bez īpa�as steigas Bārnijs pagriezās uz kāpnītēm un palū�kojās lejup uz viņu. Stārlingai bija piemirsies, ka Bārnija acis atrodas neparasti atstatu viena no otras. Viņa saskatīja tajās asu prātu un savās smadzenēs sajuta vieglu, elektronisku savienoju�ma klik�ķi.

Viņa noņēma cepurīti, mati izrisa pār pleciem.

-��� Es esmu Klarisa Stārlinga. Vai atceraties mani? Es esmu�

-��� Praktikante, - Bārnijs neizteiksmīgi sacīja.

Stārlinga sakļāva plaukstas un pamāja ar galvu.

-��� Nūjā, es esmu tā praktikante. Bārnij, man ar jums jārunā. Tas ir neoficiāli, man jums kaut kas jāpavaicā.

Bārnijs nonāca lejā pa kāpnītēm. Arī tad, kad viņ� stāvēja uz ietves, Stārlingai bija jāskatās viņā no lejas uz aug�u. Bārnija lielo auguma viņa neuztvēra kā draudu, kā to būtu uztvēris vīrietis.

-��� Aģente Stārlinga, vai protokola labad jūs apliecinātu, ka man nav nolasītas manas tiesības? - Balss viņam bija spalga un asa kā D�onija Veismillera[7] Tarzānam.

-��� Noteikti. Es neesmu izpildījusi Mirandas lēmumu[8]. To es apliecinu.

-��� Varbūt ierunāsiet to savā somā?

Stārlinga atvēra somu un sacīja tik skaļi, it kā somā tupētu trollis:

-��� Es neesmu nolasījusi Bārnijam viņa tiesības, viņ� tās ne�zina.

-����� Drusku tālāk dod tīri labu kafiju, - Bārnijs teica. - Cik jums tajā somā cepuru? - viņ� jautāja, kad abi sāka iet.

-��� Trīs, - viņa atbildēja.

Kad garām pabrauca autobusiņ� ar invalīdu zīmi, Stārlinga manīja, ka pasa�ieri viņu vēro, ta�u slimi cilvēki bie�i ir ērcīgi, un viņiem ir pilnas tiesības tādiem būt. Nākamajā krustojumā no ma�īnas uz viņu skatījās arī da�i jaunekļi, tomēr nebilda ne vārda Bārnija dēļ. Stārlingas uzmanību acumirklī būtu saistījis jebkas tāds, kas parādītos laukā pa logiem - viņa sargājās no kripu atriebības, - ta�u klusi un maigi skatieni glu�i vienkār�i ir jāpacie�.

Kad viņi iegāja kafejnīcā, autobusiņ� atpakaļgaitā iebrauca �ķērsielā, apgriezās un nozuda tajā virzienā, no kura bija ie�radies.

Viņiem bija jāgaida brīvs galdiņ� pārpildītajā �ķiņķa un olu ēstuvē, kamēr viesmīlis hindu valodā kliedza uz pavāru, kur� ar garām stangām un vainīgu sejas izteiksmi grozīja pannās gaļu.

-����� Paēdīsim, - Stārlinga noteica, kad abi bija apsēdu�ies. - Tas ir uz kroņa rēķina. Kā klājas, Bārnij?

-��� Darbam nav nekādas vainas.

-��� Par ko jūs strādājat?

-��� Par sanitāru, esmu licencēts slimokopējs.

-���� Biju domājusi, ka tagad jūs jau būsiet pilntiesīgs slimo�kopējs vai varbūt mācīsieties medicīnas skolā.

Bārnijs paraustīja plecus un pasniedzās pēc krējuma. Tad paskatījās uz Stārlingu.

-��� Jums ir nepatik�anas par to, ka no�āvāt Iveldu?

-��� Redzēsim, kā būs. Vai jūs viņu pazināt?

-��� Vienreiz redzēju, kad ieveda viņas vīru Di�onu. Viņ� bija miris, noasiņojis jau pirms tam, kad viņu iecēla ātrās palīdzības ma�īnā. Kad viņu atveda pie mums, ārā sūcās vairs tikai intra�venozais �ķīdums. Ivelda neatkāpās no viņa, gandrīz sakāvās ar medicīnas māsām. Man vajadzēja� jūs jau zināt� Skaista sie�viete - un stipra arī. Viņu neatveda pēc tās�

-��� Jā, viņa nomira turpat uz vietas.

-Tā jau es domāju.

-���� Bārnij, pēc tam kad jūs nodevāt doktoru Lekteru Tenesī policistu rokās�

-��� Viņi neizturējās pieklājīgi.

-��� Pēc tam kad jūs�

-��� Un viņi visi tagad ir miru�i.

-����� Jā. Viņa sargiem izdevās palikt pie dzīvības tikai trīs dienas. Jūs izturējāt astoņus gadus, sargājot doktoru Lekteru.

-��� Se�us - viņ� tur bija jau pirms manas iera�anās.

-����� Kā jums tas izdevās, Bārnij? Ja neiebilstat, es tie�ām gribētu zināt, kā jūs pamanījāties tikt ar viņu galā? Ta�u ne jau tikai ar pieklājību vien.

Bārnijs vēroja savu atspulgu karotē, vispirms izliektajā, tad ieliektajā pusē, un bridi domāja.

-���� Doktoram Lekteram bija nevainojamas manieres, nevis klīrigas, bet nepiespiestas un elegantas. Es mācījos da�os neklā�tienes kursos, un viņ� dalījās ar mani savās domās. Tas nenozī�mēja, ka viņ� nenogalinātu mani pirmajā mirklī, tiklīdz rastos izdevība, - kāda īpa�ība cilvēkā neizslēdz nevienu citu īpa�ību. Tās var pastāvēt vienlaikus, gan labās, gan briesmīgās. Sokrāts to ir pateicis daudz precīzāk. Atrodoties kādam maksimāli tuvu, to nedrīkst piemirst ne mirkli. Ja to patur prātā, tad viss ir kārtībā. Iespējams, doktors Lekters no�ēloja, ka ir iepazīstinājis mani ar Sokrātu.

Bārnijam, kuru nebija skāru�i oficiālās izglītības trūkumi, Sokrāts bija kaut kas pilnīgi jauns, spilgts kā atklāsme.

-���� Dro�ība bija �ķirta no sarunām, tā bija kaut kas pavisam cits, - viņ� turpināja. - Dro�ības pasākumi nekad nebija perso�niski, pat tad ne, ja man bija jāaiztur viņa pasts vai jāuzvelk viņam trakokrekls.

-��� Vai jūs daudz sarunājāties ar doktoru Lekteru?

-���� Da�reiz viņ� mēne�iem ilgi nebilda ne vārda, bet da�reiz mēs runājāmies - vēlu naktī, kad noklusa klaigā�ana. Patiesī�bā - es tolaik mācījos tajos neklātienes kursos un vēl nezināju nenieka - viņ� man atklāja, burtiski, veselu pasauli - Svetoniju[9], uioonu' un tamlīdzīgi. - Bārnijs paņēma tasīti. Delnas virspusē vīdēja oran�a betadīna �vīka uz svaigas skrambas.

-��� Vai pēc tam, kad viņ� izbēga, jums kādreiz ir nācis prātā, ka viņ� varētu jums uzbrukt?

Bārnijs papurināja savu lielo galvu.

-���� Reiz viņ� man sacīja, ka gadījumos, kad tas esot "iespē�jams", viņ� labprātāk ēdot rupjus cilvēkus. Viņ� tos dēvēja par "brīvdabas rupekļiem". - Bārnijs iesmējās, un tas tie�ām bija rets skats. Viņam bija sīki bērna zobi, un jautrība �ķita mazliet maniakāla, glu�i kā zīdaiņa līksme, kad tas iespļauj savu putru labiņam tēvocim sejā.

Stārlingai ienāca prātā - varbūt viņ� pārāk ilgi ir bijis paze�mē kopā ar trakajiem.

-���� Un jūs pati, vai jums pēc viņa aizbēg�anas kādreiz ir bijis� bail? Vai jūs domājat, ka viņ� var jums uzbrukt? - Bār�nijs jautāja.

-Nē.

-��� Kāpēc?

-��� Viņ� teica, ka to nedarī�ot.

�ī atbilde savādā kārtā �ķita pietiekama abiem.

Tika atnestas ceptas olas. Bārnijs un Stārlinga bija izsalku�i un kādu laiku tikai ēda. Pēc tam�

-���� Bārnij, kad doktors Lekters tika pārvests uz Memfisu, es jums palūdzu zīmējumus no viņa kameras, un jūs tos atnesāt. Kas notika ar pārējām mantām - grāmatām, papīriem? Slimnīcā nav pat viņa slimības vēstures.

-�� Tur notika tā lielā pārkārto�anās. - Bārnijs mirkli klusēja, viegli klaudzinādams pa plaukstu ar sālnīcu. - Tur, slimnīcā, bija liela pārkārto�anās, jūs jau zināt. Mani atlaida, daudzus atlaida, un mantas tika izmētātas, kur pagadās. Nevar zināt�

-��� Atvainojiet! - Stārlinga teica. - �ajā traci es nedzirdu, ko jūs sakāt. Vakarvakarā noskaidroju, ka pirms diviem gadiem privātā izsolē Ņujorkā uzpeldējusi Aleksandra Dimā "Kulināri�jas vārdnīca" ar doktora Lektera piezīmēm un parakstu. Par se�padsmit tūksto�iem dolāru to nopircis kāds privāts kolekcio�nārs. Pārdevēja īpa�uma apliecība bija parakstīta ar vārdu Ke- rijs Flokss. Vai jūs, Bārnij, zināt, kas ir Kerijs Flokss? Ceru, ka zināt, jo viņa rokrakstā ir aizpildīts ari lūgums pieņemt jūs dar�bā slimnīcā, kur jūs strādājat, tikai to viņ� ir parakstījis ar uz�vārdu Bārnijs. Viņ� ir aizpildījis arī jūsu nodokļu deklarāciju. �ēl, ka nesadzirdēju to, ko jūs sacījāt iepriek�. Vai gribat sākt no sākuma? Cik jūs dabūjāt par to grāmatu, Bārnij?

-��� Ap desmit, - Bārnijs atbildēja, skatīdamies viņai tie�i acīs.

Stārlinga pamāja.

-��� Kvītī rakstīts - desmit ar pusi. Cik jūs saņēmāt par inter�viju avīzei "Tattler" pēc doktora Lektera bēg�anas?

-��� Piecpadsmit tauk�ķus.

-��� Skaisti. Labi. Jūs viņiem sastāstījāt izdomātas blēņas.

-���� Es zināju, ka doktoram Lekteram nebūs iebildumu. Viņ� justos vīlies, ja es neizvazātu viņus aiz deguna.

-���� Vai medicīnas māsai viņ� uzbruka pirms tam, kad jūs sākāt strādāt Baltimoras slimnīcā?

-Jā.

-��� Viņam tika izme�ģīts plecs.

-��� Tā esmu dzirdējis.

-��� Vai viņam taisīja rentgenu?

-��� Visticamāk, ka jā.

-��� Man vajag to rentgenuzņēmumu.

-��� Hmm�

-���� Esmu noskaidrojusi, ka Lektera autogrāfi tiek iedalīti di�vās grupās: kas rakstīti ar tinti pirms apcietinā�anas un kas rak�stīti ar zīmuli vai flomāsteru psihiatriskajā slimnīcā. Ar zīmuli rakstītie ir vērtīgāki, bet to jūs dro�i vien zināt pats. Bārnij, es domāju, ka visas mantas ir pie jums un jūs plānojat vairāku gadu laikā pa daļām pārdot tās autogrāfu tirgū.

Bārnijs klusēdams paraustīja plecus.

-��� Es domāju, ka jūs gaidāt, lai viņ� atkal nāk modē. Ko jūs gribat, Bārnij?

-��� Pirms nāves es gribu redzēt visus Vermēra' darbus pasaulē.

-��� Vai man jājautā, kur� jūs iepazīstināja ar Vermēra mākslu?

-��� Nakts melnumā mēs runājām par daudz ko.

-���� Vai jūs runājāt arī par to, ko vēlētos darīt viņ�, ja būtu brīvs?

-���� Nē. Doktoru Lekteru neinteresē hipotēzes. Viņ� netic ne siloģismiem, ne sintēzei, nekam absolūtam.

-��� Kam viņ� tic?

-��� Haosam. Un tam pat nav jātic. Tas ir acīm redzams.

Pagaidām Stārlinga bija ar mieru izturēties pret Bārniju

iecietīgi.

-���� Jūs to sakāt tā, it kā tam ticētu, - viņa teica, - bet jūsu darba būtība Baltimoras psihiatriskajā slimnīcā bija kārtības uz�turē�ana. Jūs bijāt galvenais kārtībnieks. Mēs abi nodarboja�mies ar kārtības uzturē�anu. No jums doktoram Lekteram neiz�devās aizbēgt.

-��� To es jau paskaidroju.

-��� Tas tāpēc, ka jūs nekad nezaudējāt modrību. Lai gan savā ziņā brāļojāties�

' Jans Vermērs van Delfts (Vermeer van Delft, 1632-1675) - holandie�u gleznotājs. (Tulk. piez.)

-���� Es nebrāļojos, - Bārnijs iebilda. - Viņ� nevienam nav brālis. Mēs apspriedām jautājumus, kas interesēja mūs abus. Vismaz mani tas viss interesēja, kad biju uzzinājis ko tuvāk.

-��� Vai doktors Lekters kādreiz zobojās par to, ka jūs kaut ko nezināt?

-��� Nē. Vai viņ� zobojās pārjums?

-��� Nē, - viņa atbildēja, saudzēdama Bārnija jūtas, jo pirmo reizi aptvēra, ka briesmoņa izsmieklā slēpies kompliments. - Bet būtu varējis, ja vien gribētu. Vai zināt, kur tās mantas atrodas, Bārnij?

-��� Vai par to atra�anu pienākas atlīdzība?

Stārlinga salocīja savu salveti un nolika to zem �ķīvja malas.

-���� Atlīdzība ir tāda, ka es neizvirzī�u jums apsūdzību par izmeklē�anai svarīgu faktu noklusē�anu. Es jau vienreiz ļāvu jums tikt cauri sveikā, kad jūs slimnīcā paslēpāt mikrofonu ma�nā galdā.

-Tas mikrofons piederēja nelaiķim doktoram �iltonam.

-��� Nelaiķim? Kā jūs zināt, ka doktors �iltons ir nelaiķis?

-����� Nu, viņ� jau septiņus gadus nekur nav ieradies laikā, - Bāmijs noteica. - Un es arī neceru, ka drīzumā ieradīsies. Ļau�jiet pajautāt - kas dotu gandarījumu jums, īpa�ā aģente Stārlinga?

-���� Es gribu redzēt rentgenuzņēmumu. Tas man ir nepiecie��ams. Ja ir kādas doktora Lektera grāmatas, es gribu redzēt arī tās.

-��� Teiksim, ja mēs atrastu tās mantas, kas ar tām notiktu pēc tam?

-���� Nu, patiesībā es to nevaru zināt. Ģenerālprokurors var konfiscēt visu materiālu kā lietiskos pierādījumus bēg�anas iz�meklē�anai. Pēc tam mantas pelēs viņa lietisko pierādījumu gla�bātavā. Ja es tās apskatī�u un grāmatās neatradī�u neko noderī�gu, un tā ari pateik�u, tad jūs varēsiet apgalvot, ka doktors Lekters ir jums tās uzdāvinājis. Viņ� ir in obsentia' septiņus gadus, tāpēc jūs varētu iesniegt attiecīgu civilprasību. Cik zi�nāms, viņam nav radinieku. Es ieteiktu, lai visi nekaitīgie mate�riāli tiek nodoti jums. Jums gan jāzina, ka mani ieteikumi atro�das totēma staba lejasgalā. Rentgenuzņēmumu vai slimības vēsturi jūs dro�i vien vairs nedabūtu atpakaļ, jo tos viņ� nemaz nebūtu varējis uzdāvināt.

-��� Un ja es jums pateiktu, ka pie manis nekādu mantu nav?

-���� Lektera mantas turpmāk būs gau�ām grūti pārdot, jo mēs paziņosim tirgotājiem, ka konfiscēsim tamlīdzīgus priek�metus un ierosināsim lietu par to saņem�anu un turē�anu īpa�umā. Es pārmeklē�u jūsu dzīvokli, izmantojot kratī�anas un konfiskāci�jas orderi.

-��� Tagad, kad zināt, kur mans dzīvoklis atrodas.

-���� Vienu es varu jums pateikt: ja iesniegsiet mantas, jums neradīsies nekādas nepatik�anas, ka esat tās paņēmis, ievērojot to, kas ar tām būtu noticis, ja jūs būtu tās atstājis turpat. Tomēr nevaru dro�i apsolīt, ka dabūsiet tās atpakaļ. - Stārlinga parak�ņājās somiņā, ieturēdama zīmīgu pauzi. - Ziniet, Bārnij, man �ķiet - augstāku mediķa izglītību jūs neesat ieguvis tāpēc, ka nedrīkstat atklāt savu pagātni. Varbūt jums ir kāda iepriek�ēja sodāmība. Saprotat? Redziet nu - es to nekad neesmu pārbau�dījusi.

-���� Nē, jūs tikai ieskatījāties manā nodokļu deklarācijā un darba iesniegumā, tas arī viss. Jūtos aizkustināts.

-���� Ja agrāk esat krimināli sodīts, tad, iespējams, attiecīgā apgabala prokurors varētu aizbilst par jums kādu vārdiņu, dzēst �o sodāmību.

' Prombūtne. (Tulk. no latiņu vai.)

Bārnijs ar grauzdiņa gabalu izslaucīja savu �ķīvi.

-��� Jūs esat beigusi? Iesim drusku pastaigāsim.

-��� Es satiku Semiju, vai atceraties - viņ� tika ievietots Mig�sa kamerā? Un dzīvo tajā joprojām, - Stārlinga teica, kad abi bija izgāju�i ārā.

-��� Biju domājis, ka tā ēka ir paredzēta nojauk�anai.

-��� Ir jau arī.

-��� Vai Semijs ir kādā programmā?

-��� Nē, tikai dzīvo tur - tumsā.

-���� Manuprāt, par viņu derētu ziņot policijai. Viņ� ir galīgi slims diabētiķis, viņ� nomirs. Vai zināt, kāpēc doktors Lekters lika Migsam norīt mēli?

-��� Domāju gan.

-��� Viņ� nogalināja Migsu par to, ka Migss aizskāra jūs. Tas bija konkrētais iemesls. Nepārdzīvojiet - to viņ� varbūt izdarītu tik un tā.

Gar Bārnija māju viņi aizgāja līdz zālienam, kur balodis vēl aizvien meta lokus ap savu miru�o draugu. Bārnijs to aiz- gainīja ar rokām.

-���� Lido projām, - viņ� teica putnam. - Nu jau būsi gana sērojis. Staigāsi te apkārt, līdz tiksi kaķim nagos. - Spārniem �alcot, balodis aizlidoja. Viņi neredzēja, kur tas nolaidās.

Bārnijs pacēla beigto putnu. Gludām spalvām klātais ka�moliņ� viegli ieslīdēja viņam kabatā.

-���� Ziniet, doktors Lekters par jums drusku runāja - vienu reizi. Varbūt pa�ā pēdējā reizē, kad mēs sarunājāmies, vienā no pēdējām. Ieraudzīju to putnu un atcerējos. Vai gribat zināt, ko viņ� sacīja?

-��� Protams, - Stārlinga teica. Kuņģis mazliet sa�ņaudzās, un viņa apņēmās saglabāt mieru.

-���� Mēs runājām par iedzimtu, iesakņoju�os uzvedību. Kā piemēru viņ� izmantoja kūleņbalo�u ģenētiku. Tic paceļas aug�stu gaisā un atmuguriski met kūleņus, krītot lejup. Ir seklie kūleņotāji un dziļie kūleņotāji. Nevar krustot divus dziļos kūle- ņotājus, jo tad pēcnācēji nokūleņos līdz pa�ai zemei un nositī�sies. Viņ� teica: "Aģente Stārlinga ir dziļā kūleņotāja, Bārnij. Cerēsim, ka viens no viņas vecākiem tāds nebija."

Tas Stārlingai bija jāapdomā.

-��� Ko jūs darīsiet ar to putnu? - viņa jautāja.

-��� Noplūk�u un apēdī�u, - Bārnijs atbildēja. - Ienāciet pie manis, es atdo�u jums rentgenuzņēmumu un grāmatas.

Nesdama gareno saini uz savu ma�īnu, kas bija atstāta pie slimnīcas, Stārlinga izdzirdēja, kā kokos vienu reizi iedūdojas dzīvais, sērojo�ais balodis.

Stārlinga varēja pateikties viena vājprātīgā uzmanībai un otra apsēstībai, ka viņai tagad uz brīdi piederēja tas, pēc kā viņa vienmēr bija ilgojusies: kabinets Uzvedības analī�zes nodaļas leģendārajā pazemes gaitenī. Bija rūgti apzināties, ka tie�i tādā veidā kabinets saņemts.

Beigusi FIB Akadēmiju, Stārlinga nebūt necerēja uzreiz nokļūt elitārajā Uzvedības analīzes nodaļā, tomēr ticēja, ka var to izpelnīties. Viņa zināja, ka sākumā vairāki gadi būs jāpavada palīgnodaļās.

Stārlingai bija labi panākumi darbā, bet ne biroja politikā, un vajadzēja vairākus gadus, lai viņa saprastu, ka nekad nestrā�dās Uzvedības analīzes nodaļā, kaut arī to vēlējās �īs nodaļas vadītājs D�eks Krofords.

Viens no galvenajiem iemesliem palika viņai neredzams, līdz viņa glu�i kā astronoms, kas uzgājis melno caurumu, nojauta ģenerālinspektora vietnieka Pola Krendlera klātbūtni - tikai tādējādi, ka manīja viņa ietekmi uz apkārtējiem. Viņ� ne�kad nebija piedevis Stārlingai to, ka viņa pirmā atradusi sērij- slepkavu D�eimu Gambu, un nespēja paciest, ka tas piesaistījis viņai tik lielu preses uzmanību.

Reiz, kādā lietainā ziemas vakarā, Krendlers piezvanīja vi�ņai uz mājām. Stārlinga pacēla klausuli, ģērbusies peldmētelī un ritakurpēs ar zaķī�iem, matus ietinusi dvielī. Tās dienas da�tumu viņa mū�am atcerēsies precīzi, jo tā bija pirmā "Tuksne�a vētras" nedēļa. Tolaik Stārlinga bija tehniskā aģente un nupat atgriezusies no Ņujorkas, kur bija nomainījusi radioaparātu ANO Irākas misijas limuzīnā. Jaunais radio izskatījās tie�i tāds pats kā vecais, tikai pārraidīja ma�īnā risinātās sarunas uz Aiz�sardzības ministrijas satelītu debesīs. Tas bija riskants pasākums privātā garā�ā, un Stārlinga joprojām jutās nervoza.

Vienu neprātīgu mirkli viņa domāja, ka Krendlers piezva�nījis, lai pateiktu, ka viņa krietni strādājusi.

Viņa atcerējās lietus ribinā�anu pret rūtīm un Krendlera balsi klausulē, vārdi bija mazliet neskaidri, fonā - bāra trok�ņi.

Viņ� aicināja Stārlingu satikties. Teica, ka pēc pusstundas varot aizbraukt viņai pakaļ. Viņ� bija precējies.

"Nedomāju vis, mister Krendler," viņa noteica un nospieda automātiskā atbildētāja ieraksta pogu. Atskanēja garais ieraksta signāls, un saruna pārtrūka.

Tagad, pēc vairākiem gadiem, kabinetā, kuru bija gribējusi izpelnīties, Stārlinga ar zīmuli uzrakstīja savu uzvārdu uz papī�ra lapiņas un pielipināja ar līmlenti to pie durvīm. Tas nebija smieklīgi, un viņa to norāva un iemeta papīrgrozā.

Ienāko�o dokumentu paplātē bija viens sūtījums. Anketa no "Ginesa pasaules rekordu grāmatas", kurā Stārlingu gatavojās ierakstīt kā sievieti, kas nogalinājusi vairāk noziedznieku nekā jebkura cita policiste Savienoto Valstu vēsturē. Izdevējs skaid�roja, ka apzīmējums "noziedznieki" esot lietots pārdomāti, jo visi bojāgāju�ie vairākkārt sodīti par kriminālnoziegumiem un trīs no viņiem bēguļoju�i no aresta. Anketa nonāca papīrgrozā - turpat, kur viņas uzvārds.

Kad Stārlinga jau otro stundu klabināja datora taustiņus, lāgiem aizpūzdama nost no sejas matu �ķipsnas, pie durvīm kāds pieklauvēja. Durvīs parādījās Krofords.

-��� Stārlinga, no laboratorijas zvanīja Braiens. Meisona rent- genuzņēmums sakrīt ar to, kuru jūs dabūjāt no Bārnija. Tā ir Lektera roka. Viņi skenēs attēlus un salīdzinās vēlreiz, ta�u Braiens apgalvo, ka �aubu neesot. Mēs visu nosūtīsim uz slēgto Lektera failu kartotēkā.

-��� Un Meisons Vērd�ers?

-����� Mēs teiksim viņam patiesību, - Krofords sacīja. - Gan jūs, Stārlinga, gan es - mēs abi zinām, ka viņ� nedalīsies ar mums informācijā, ja vien nesastapsies ar kaut ko tādu, ar ko nespēs tikt galā pats. Bet, ja �obrīd mēs mēģināsim tikt uz tām pēdām, kuras viņ� dzen Brazīlijā, tad tās izgaisīs pavisam.

-��� Jūs likāt, lai es ar tām nenodarbojos, un es klausīju.

-��� Tomēr kaut ko jūs �eit darījāt.

-��� Meisona rentgenuzņēmums pienāca pa DHL eksprespas- tu. DHL fiksēja svītrkodu un pasta apzīmējumus un varēja pre�cīzi uzrādīt izsūtī�anas vietu. Tā ir viesnīca "Ibarra" Rio. - Stārlinga pacēla roku, lai Krofords viņu nepārtrauktu. - Bet tie visi ir Ņujorkas avoti. Brazīlijā nav uzdoti nekādi jautājumi. Meisona telefona sarunas, kuru ir ļoti daudz, notiek caur kāda Lasvegasas totalizatora komutatoru. Varat iztēloties, cik zvanu tur pienāk.

-��� Vai es gribu uzzināt, kā jūs to noskaidrojāt?

-���� Pilnīgi likumīgi, - Stārlinga noteica. - Nu, diezgan liku�mīgi - viņa mājā es neko neatstāju. Man ir tikai kodi, ar kuru palīdzību ieskatīties viņa telefona rēķinā, tas arī viss. Tādi ir katram tehniskajam aģentam. Sacīsim, viņ� liek �ķēr�ļus izmek�lē�anai. Ņemot vērā viņa ietekmi, cik ilgi mums vajadzētu die�delēt orderi, lai izliktu lamatas un sadzītu pēdas? Turklāt - ko gan viņam varētu izdarīt, ja viņ� tiktu notiesāts? Ta�u viņ� iz�manto totalizatoru.

-����� Saprotu, - Krofords sacīja. - Nevadas Spēļu komiteja varētu vai nu noklausīties telefonu, vai izdabūt no totalizatora mums vajadzīgo informāciju, proti, uz kurieni tiek zvanīts.

Viņa pamāja.

-��� Es liku Meisonam mieru, tie�i tā, kā jūs pavēlējāt.

-����� Skaidrs, - Krofords teica. - Varat sacīt Meisonam, ka mēs ceram palīdzēt viņam ar Interpola un vēstniecības starpnie�cību. Sakiet viņam, ka mums jāsūta uz turieni ļaudis un jāsāk priek�darbi meklējamā izdo�anai. Lekters dro�i vien ir pastrādā�jis noziegumus arī Dienvidamerikā, tāpēc mums vajag dabūt viņu rokā pirms tam, kad Rio policija sāk pētīt savas krimināl�lietas par tematu Cannibalismo. Ja viņ� vispār ir Dienvidameri�kā. Stārlinga, vai jums �ķebinās dū�a, runājot ar Meisonu?

-���� Man ir attiecīgi jānoskaņojas. Jūs to man iemācījāt, kad mēs strādājām ar to slīkoni Rietumvird�īnijā. Ko es saku - "slī�konis"! Viņa bija cilvēks, vārdā Fredrika Bimela, un, jā, Mei�sons man �ķebina dū�u. Pēdējā laikā man daudz kas �ķebina dū�u, D�ek.

Stārlinga apklusa, pārsteigusi pati sevi. Nekad agrāk viņa nebija uzrunājusi nodaļas vadītāju D�eku Krofordu vārdā, ne�kad nebija plānojusi saukt viņu par "D�eku", un tas viņu �okēja.

Viņa vēroja Kroforda seju - izslavētu ar to, ka no tās neko nav iespējams nolasīt.

Viņ� pamāja, smaids bija greizs un skumīgs.

- Man arī, Stārlinga. Vai gribat pārīti peptobismola table�u, ko pako�ļāt, pirms runājat ar Meisonu?

Meisons Vērd�ers nepapūlējās pats runāt ar Stārlingu pa telefonu. Sekretārs pateicās viņai par ziņu un solīja, ka Meisons piezvanī�ot. Ta�u Meisons nezvanīja viņai personiski. Meiso�nam, kur� informējamo sarakstā atradās daudz augstāk par Stār�lingu, vēsts par rentgenuzņēmumu sakri�anu vairs nebija ne�kāds jaunums.

Par to ka viņa rentgenuzņēmumā patiesi redzama doktora� Lektera roka, Meisons uzzināja krietni pirms tam,� kad par to tika paziņots Stārlingai, jo Tieslietu minis�trijā Meisonam bija labāki avoti nekā viņai.

Ziņu Meisons saņēma pa elektronisko pastu, un tā bija pa�rakstīta ar segvārdu "�etons 287". Tas bija otrs segvārds, ko izmantoja ASV Pārstāvju palātas kongresmeņa Pārtona Velmo- ra palīgs Juridiskās uzraudzības komitejā. Elektroniskā pasta ziņu uz Velmora kabinetu nosūtīja "Kasijs 199" - tas bija otrs segvārds, ko izmantoja Pols Krendlers no Tieslietu ministrijas.

Meisonu pārņēma satraukums. Viņ� nedomāja, ka doktors Lekters ir Brazīlijā, ta�u rentgenuzņēmums liecināja, ka dokto�ra kreisajai rokai tagad ir normāls pirkstu skaits. �ī informācija apvienojās ar jaunām ziņām no Eiropas par doktora atra�anās vietu. Meisons sprieda, ka mājiens nācis no Itālijas policijas, un tās bija pa�as skaidrākās Lektera pēdas, kādas viņ� bija sadzinis vairāku gadu laikā.

Meisonam nenāca ne prātā dalīties �ajā informācijā ar FIB. Pateicoties septiņiem neatlaidīgu pūliņu gadiem, pieejai slepe�niem federālajiem failiem, visaptvero�ai meklē�anas paziņoju�mu izplatī�anai, starptautisku ierobe�ojumu trūkumam un lie�liem finansiāliem izdevumiem, Lektera izseko�anā Meisons apsteidza FIB. Ar Biroju viņ� dalījās informācijā tikai tad, ja pa�am vajadzēja piekļūt tā resursiem.

Tomēr, lai viss izskatītos ticami, viņ� lika savam sekretā�ram nemitīgi tirdīt Stārlingu un apvaicāties, kas jauns. Meisona doto uzdevumu sarakstā sekretāram bija norādīts zvanīt Stārlin�gai vismaz trīs reizes dienā.

Meisons nekavējoties pārskaitīja piecus tūksto�us dolāru uz Brazīliju savam informatoram, lai tas meklētu vietu, no kuras nosūtīts rentgenuzņēmums. Summa, kuru Meisons pārskaitīja uz �veici un kura bija paredzēta iespējamai vēlākai izmaksai, bija daudz lielāka, un viņ� bija gatavs sūtīt turp vēl, kad infor�mācija būs rokā.

Viņ� jutās pārliecināts, ka viņa spiegs Eiropā ir atradis dok�toru Lekteru, tomēr Meisons daudzkārt bija saņēmis arī aplamu informāciju un iemācījies būt uzmanīgs. Drīz būs klāt pierādīju�mi. Lai mazinātu gaidī�anas mokas, Meisons ņēmās apcerēt to, kas notiks, kad doktors būs viņa rokās. Arī �ajā ziņā priek�darbi tika veikti jau sen, jo Meisons bija cie�anu pētnieks�

Mēs nevaram būt mierā ar to, kā Dievs sadala cie�anas, un nespējam to arī izprast; da�kārt �ķiet, ka Viņu kaitina nevainī�gums. Nav �aubu, ka Viņam nudien noderētu kāds padoms, kurp raidīt savu aklo dusmu bultas, ar kurām Viņ� �austa zemi.

Savu lomu visā, kas notika, Meisons sāka izprast paralīzes divpadsmitajā gadā, kad viņa augums zem palaga gandrīz vairs nebija saskatāms un viņ� zināja, ka vairs nekad nepiecelsies. Viņa mājoklis Maskretas fermā bija pilnīgi iekārtots, un viņam bija naudas līdzekļi, tiesa, ierobe�oti, jo vēl arvien valdīja Vēr�d�eru patriarhs Molsons.

Bija Ziemassvētki tajā gadā, kad izbēga doktors Lekters. Ļāvies tām izjūtām, kuras parasti saistās ar Ziemassvētkiem, Meisons rūgti no�ēloja, ka nav licis nogalināt doktoru Lekteru jau trakonamā; Meisons zināja, ka doktors Lekters staigā pa �o zemi �urpu turpu, aug�ā lejā un, visticamāk, lieliski pavada laiku.

Pats Meisons gulēja zem sava respiratora, visu klāja mīksta sega, līdzās stāvēja slimokopēja un mīņājās, vēlēdamās apsēs�ties. Uz Maskretas fermu ar autobusu bija atvesti da�i nabadzīgi bērni, lai dziedātu Ziemassvētku dziesmas. Ar ārsta atļauju Meisona istabas logi tika uz brītiņu atvērti, ielai�ot iek�ā spir�gto gaisu, un ārā aiz logiem, rokās turēdami svecītes, dziedāja bērni.

Meisona istabā bija nodzēsta gaisma, un melnajās debesīs zemu virs fermas mirdzēja zvaigznes.

"Ak, mazais miestiņ� Betlēme, cik rāms tu guli te!"

Cik rāms tu guli te.

Cik rāms tu guli te.

Vārsmā slēptais izsmiekls uzgūla viņam kā akmens. Cik rāms tu guli te, Meison!

Ziemassvētku zvaigznes aiz loga nomāco�i klusēja. Zvaig�znes neteica neko, kad viņ� pievērsa tām savu lūdzo�o, lēcas klāto aci, deva tām zīmi ar pirkstiem, kurus vēl spēja pakusti�nāt. Meisons nedomāja, ka spētu elpot patstāvīgi. Ja viņ� smak- tu izplatījumā, tad pēdējais, ko redzētu, būtu skaistas, klusējo��as bezgaisa zvaigznes. Un viņam �ķita, ka tagad viņ� tie�ām smok, respirators netika līdzi, viņam bija jāgaida elpa, viņa dzīvības pazīmju līnijas ekrānos bija Ziemassvētku zaļumā, asi smaiļotas, mazas skujiņas ekrānu melnajā me�a naktī. Viņa sirdspukstu smailes, sistoliskā smaile, diastoliskā smaile.

Slimokopēja sabijās, grasījās nospiest trauksmes pogu, gra�sījās sniegties pēc adrenalīna.

Vārsmu izsmiekls, cik rāms tu guli te, Meison.

Un tad - Ziemassvētku atklāsme. Pirms kopēja paguva pie�zvanīt vai pasniegties pēc zālēm, Meisona atriebības pirmie rupjie taustekļi skāra viņa bālo, meklējo�o, rēgainam krabim līdzīgo roku un sāka viņu mierināt.

Ziemassvētkos uz visas planētas, pieņemot svēto vakar�ēdienu, ticīgie ne�aubās, ka caur brīnumu patiesi bauda Kristus miesu un asinis. Meisons sāka plānot vēl iespaidīgāku ceremo�niju, kurā nebija vajadzīgs nekāds brīnums. Viņ� sāka sagatavo��anas darbus, lai doktors Hanibals Lekters tiktu apēsts dzīvs.

Meisona izglītība bija savdabīga, toties precīzi pielāgo�ta tai dzīvei, kādu viņam bija paredzējis tēvs, un tam uzdevumam, kas viņu gaidīja tagad.

Bērnībā Meisons apmeklēja privātskolu, kurai viņa tēvs ziedoja prāvas summas un kurā tika attaisnoti Meisona bie�ie kavējumi. Nedēļām ilgi Meisona īsto izglīto�anu veica vecākais Vērd�ers, vadādams zēnu sev līdzi uz lopu aplokiem un lopkau�tuvēm, kas veidoja viņa bagātības pamatu.

Molsons Vērd�ers bija pionieris daudzās lopkopības pro�dukcijas jomās, jo sevi�ķi to ekonomikā. Viņa agrīnos lētās lopbarības eksperimentus varēja salīdzināt ar tiem, kurus pirms piecdesmit gadiem bija veicis Beterems. Cūku barībai Molsons Vērd�ers piejauca tādu daudzumu kaulu miltu, maltu vistu spal�vu un kūtsmēslu, ka tā tolaik tika uzskatīta par pārdro�ību. �etr�desmitajos gados viņ� iemantoja pārgalvīga fantasta slavu, pir�mo reizi aizvākdams no cūkkūtīm svaigu dzeramo ūdeni un dodams cūkām dzert ar kūtsmēsliem raudzētu brāgu, lai paātri�nātu svara pieaugumu. Smējēji apklusa, kad viņa peļņa auga augumā, un sāncen�i steidzās viņu atdarināt.

Molsona Vērd�era vadība gaļas ra�o�anā neaprobe�ojās ar to vien. Dū�īgi, pats ar saviem līdzekļiem, tikai un vienīgi no ekonomijas viedokļa viņ� cīnījās pret likumu, kas pavēlēja iz�mantot humānas metodes lopu kau�anā, un viņam izdevās pa�nākt, lai arī turpmāk likums atļauj iededzināt piederības zīmes lopiem purnā, kaut gan tiesas izdevumu atmaksā�anai vajadzēja krietnu summu. Visur ņemdams līdzi Meisonu, viņ� pārraudzīja vērienīgus lopu turē�anas eksperimentus, kuros bija jānosaka, cik ilgi lopus pirms kau�anas iespējams atstāt bez barības un ūdens, neradot būtisku svara zaudējumu.

Tie�i Vērd�era sponsorētie ģenētiskie pētījumi beidzot ļāva izaudzēt tikpat masīvi muskuļotas cūkas, kādas audzēja Beļģijā, ta�u iztiekot bez svara zudumiem, ar kuriem netika galā beļģi. Molsons Vērd�ers iepirka vaislas lopus visā pasaulē un sponso�rēja vairākas cūkkopības programmas ārzemēs.

Ta�u lopkautuves būtībā ir tautas bizness, un neviens to nesaprata labāk par Molsonu Vērd�eru. Viņam izdevās iebiedēt arodbiedrību vadību, kad tā mēģināja atņemt viņam daļu peļņas, pieprasot lielākas algas un darba dro�ību strādniekiem. �ajā jo�mā viņam veselus trīsdesmit gadus lieliski kalpoja cie�ie sakari ar organizēto noziedzību.

Tolaik Meisons bija ļoti līdzīgs tēvam - ar tum�ām, spīdī�gām uzacīm virs bāli zilām miesnieka acīm, ar zemu matu līni�ju ieslīpi pār pieri, kreisajā pusē zemāku nekā labajā. Molso- nam Vērd�eram patika saņemt dēla galvu plaukstās un vienkār�i just to ar tausti, it kā fiziognomikā viņ� saskatītu savu paternitāti, - tie�i tāpat viņ� mēdza aptaustīt cūkas galvu un pēc kaulu struktūras noteikt tās ģenētisko izcelsmi.

Meisons bija apķērīgs skolnieks un pat tad, kad sakropļoju�mu dēļ palika uz gultas, spēja pieņemt atjautīgus biznesa lēmu�mus, kurus īstenoja viņa palīgi. Tie�i Meisons, juniors, izdomā�ja, kā panākt, lai ASV valdība un Apvienotās Nācijas pavēl nokaut visas Haiti cūkas, atsaucoties uz to, ka tās apdraud Āfri�kas cūku gripa. Pēc tam viņ� pats pārdeva valdībai lielās, baltās amerikāņu cūkas, ar kurām aizstāt Haiti vietējās. Lielās, labi koptās cūkas, nonāku�as Haiti apstākļos, itin drīz bija pagalam, un to vietā vēl un vēlreiz vajadzēja iepirkt jaunas no Meisona audzētavām, līdz beidzot haitie�i ieveda izturīgas, nelielas cūkas no Dominikanas Republikas.

Tagad, iemantojis vesela mū�a zinā�anas un pieredzi, Mei�sons grasījās būvēt savas atriebības ma�īnu un jutās kā Stradi- vāri, kur� tuvojas darbgaldam.

Kāda informācijas un iespēju bagātība slēpās Meisona bez- sejainajā galvaskausā! Gulēdams savā gultā, komponēdams gal�vā kā kurlais Bēthovens, viņ� atcerējās, kā kopā ar tēvu apstai�gājis cūkkopības gadatirgus, pētīdams konkurenci; Molsona mazais sudraba nazītis vienmēr bija gatavs izslīdēt no vestes kabatas un iedurties cūkas mugurā, lai pārbaudītu tauku slāņa biezumu, tad tēvs devās prom no sa�utu�ā kvieciena, pārāk cie�nīgs, lai tiktu apturēts, roku atkal paslēpis kabatā, ar īk�ķi atzī�mēdams vietu uz asmens.

Ja Meisonam būtu lūpas, viņ� pasmaidītu, atceroties, kā tēvs iedūra skolu lauksaimniecības programmas dalībnieka cū�kai, kura visus uzskatīja par draugiem, kā raudāja bērns, kam cūka piederēja. Bērna tēvs noskaities skrēja klāt, un Molsona rīkļurāvēji izveda viņu no telts. Nudien bija piedzīvoti da�i jau�ki, jautri brī�i.

Cūkkopības gadatirgos Meisons bija redzējis eksotiskas cū�kas no visas pasaules. Savam jaunajam mērķim viņ� apvienoja labāko no visa, ko bija redzējis.

īpa�o cūkaudzē�anas programmu Meisons sāka uzreiz pēc savas Ziemassvētku atklāsmes, par centru izraudzījies mazu cūkaudzētavu, kas Vērd�eriem piederēja Sardīnijā pie Itālijas krastiem. �o vietu viņ� izvēlējās tāpēc, ka tā atradās nomaļus, tomēr bija viegli sasniedzama no Eiropas.

Meisons domāja - un nemaldījās -, ka pēc bēg�anas dokto�ra Lektera pirmā pieturvieta ārpus Savienoto Valstu robe�ām būs Dienvidamerika. Tomēr Meisons nekad nebija �aubījies, ka cilvēks ar doktora Lektera gaumi apmetīsies Eiropā, - un viņ� ik gadus sūtīja novērotājus uz Zalcburgas Mūzikas festivālu un citiem kultūras pasākumiem.

Lūk, ko Meisons nosūtīja saviem cūku audzētājiem uz Sar- dīniju, lai sagatavotu doktora Lektera nāves skatuvi.

Milzīgu me�acūku Hylochoerus meinertzhageni - ar se��iem pupiem un trīsdesmit astoņām hromosomām; �ī cūka lie�liski prot sameklēt sev barību, viegli pielāgojas apstākļiem un ir visēdāja tāpat kā cilvēks. Kalnaino apgabalu �ķirņu pārstāves sasniedz divus metrus garumā un sver apmēram divsimt septiņ�desmit piecus kilogramus. Milzīgajai me�acūkai Meisons pie��ķīra galveno nozīmi.

Klasisku Eiropas me�akuili S. serofa serofa - tīrākajā vari�antā ar trīsdesmit se�ām hromosomām, bez kārpām, ar bieziem sariem un lieliem, plēsīgiem ilkņiem - lielu, ātru un niknu dzīv�nieku, kas ar saviem asajiem nagiem var nogalināt odzi un aprīt to kā nieku. Pāro�anās laikā, būdams uzbudināts vai aizsargā�dams savus sivēnus, tas uzbrūk jebkam, kas �ķiet draudīgs. Si- vēnmātēm ir divpadsmit pupu, un viņas labi rūpējas par saviem pēcnācējiem. S. serofa serofa kļuva par Meisona galveno tema�tu un piemērotāko scenogrāfijas elementu, lai beidzot sagādātu doktoram Lekteram elli�ķīgo skatu - kā tiek apēsts viņ� pats. (Skat. grāmatu "Hariss un cūka", 1881.)

Meisons nopirka Osabo salas cūku tās agresivitātes dēļ un D�aieksingas melno tās augstā estradiola līmeņa dēļ.

Aplam gadījās, kad viņ� iegādājās Austrumindonēzijas ba- birusu, Babyrousa babyrussa, kas neparasti garo ilkņu dēļ ie�saukta par brie�u cūku. Tā bija slikta vaisliniece tikai ar diviem pupiem, simt kilogramu smaga un pārāk maza augumā. Laiks netika zaudēts, jo bija vēl citi, paralēli metieni bez babirusas piedalī�anās.

Kas attiecas uz cūku zobiem, tur Meisonam nebija pla�as izvēles. Gandrīz katras �ķirnes zobi bija piemēroti veicamajam uzdevumam: trīs pāri asu priek�zobu, viens pāris pagarinātu acuzobu, �etri pāri priek�dzerokļu un trīs pāri spēcīgu dzerokļu aug�ā un apak�ā, pavisam �etrdesmit �etri zobi.

Jebkura cūka apēdīs līķi, ta�u, lai piespiestu to ēst dzīvu cilvēku, ir nepiecie�ama zināma audzinā�ana. Meisona sardīnie- �i bija �im uzdevumam gatavi.

Tagad, pēc septiņu gadu pūliņiem un daudziem metieniem, rezultāti bija� ievērojami.

Kad D�enard�entu kalnos Sardīnijā savās vietās bija visi ak�tieri, atskaitot doktoru Lekteru, Meisons pievērsās doktora nāves ierakstī�anai - lai tā saglabātos nākamībai un lai viņ� pats varētu baudīt skatī�anās prieku. Viss bija sagatavots jau sen, tagad bija jādod starta komanda.

�o delikāto darbu viņ� veica pa telefonu ar sava likumīgā totalizatora komutatora starpniecību Lasvegasā. Viņa zvani bija mazi, nemanāmi pavedieni milzīgajā rosības apjomā, kas tur valdīja nedēļas nogalē.

Meisona balss, kas skanēja kā radio diktoram, tikai bez eksplozīvajiem un frikatīvajiem līdzskaņiem, no Nacionālā par�ka �esapīka lī�a krastā aiztraucās pār Atlantijas okeānu līdz tuksnesim un atpakaļ, bet vispirms uz Romu.

Septītā stāva dzīvoklī Via Archimede aiz tāda pa�a nosau�kuma viesnīcas zvanīja telefons. Zvans skanēja dubultos, aiz�smaku�os tark�ķos - kā jau Itālijā. Tumsā ierunājās miegainas balsis.

-��� Cosa? Cdsa c'e?

-�� Accendi la luce, ididta!'

Iedegās naktslampiņa. Gultā bija trīs cilvēki. Jaunais vī�rietis, kas atradās tuvāk telefonam, pacēla klausuli un sniedza to tuklam, vecākam vīrietim vidū. Otrā pusē gulēja blonda mei�a, gadu divdesmit veca. Viņa pievērsa gaismai samiegoju�os seju, tad atslīga atpakaļ.

-��� Pronto, chi? Chi parla?2

-��� Oreste, mans draugs! Te Meisons.

Korpulentais vīrs izslējās taisnāk, pamāja jaunākajam, lai tas padod glāzi minerālūdens.

-��� A, Meison, mans draugs, piedod, es gulēju, cik pie jums ir pulkstenis?

-��� Visur ir vēls, Oreste. Vai atceries, ko es solīju izdarīt tavā labā un kas tev jāizdara manā labā?

-��� Protams, atceros.

-��� Tas laiks ir pienācis, mans draugs. Tu zini, ko es gribu. Es gribu divas kinokameras, es gribu labāku skaņas kvalitāti nekā tavās seksfilmās, un elektrība jums jāsagādā pa�iem, tāpēc ģe�neratoram jāatrodas pienācīgā attālumā. Man vajag arī skaistus dabasskatus vēlākai montā�ai un putnu vītero�anu. Es gribu, lai rīt tu apskati vietu un visu sakārto. Mantas vari atstāt turpat, par dro�ību es gādā�u, un līdz filmē�anai vari atgriezties Romā. Bet esi gatavs ierasties divas stundas pēc tam, kad būsi saņēmis ziņu. Vai saproti, Oreste? "Citibank" kontā tevi gaida pārve�dums, skaidrs?

-��� Meison, taisni �obrīd es�

' Kas? Kas tur ir? - Iededz gaismu, idiot! (Tulk. nu il. vai.)

- Klausos, kas tur? Kas runā? (Tulk. no it. vai.)

-���� Vai tu esi ar mieru, Oreste? Tu teici, ka tev esot apnicis taisīt kropļu filmas un slepkavu filmas, un vēsturiskus mēslus pēc pasūtījuma. Vai tu gribi uzņemt nopietnu pilnmetrā�as fil�mu, Oreste?

-��� Jā, Meison.

-���� Tad brauc �odien. Nauda ir "Citibank" kontā. Es gribu, lai tu brauc.

-��� Uz kurieni, Meison?

-��� Uz Sardīniju. Lido uz Kaljāri, tevi sagaidīs.

Nākamais zvans bija uz Portotorresu Sardīnijas austrum-

krastā. Saruna bija īsa. Sakāmā nebija daudz, jo ma�inērija tur jau sen bija sagatavota un darbojās tikpat lieliski kā Meisona portatīvā giljotīna. Tā bija arī ekoloģiski tīrāka, ta�u ne tik ātra.

Tum�ajā laukuma paceļas "Palazzo Vecchio", starme�u ap�mirdzēta viduslaiku pils ar sprai�ļotiem logiem, mūru robotās malas atgādina izdobtu ķirbjgalvu zobus Visu Svēto dienas priek�vakarā, zvanu tornis slienas pret melnajām debesim.

Gar spīdo�o pulksteņa ciparnīcu sikspārņi vajās odus līdz pat ausmai, kad zvanu skaņu ietrīsinātajā gaisā pacelsies bezdelīgas.

Questura' izmeklē�anas nodaļas priek�nieks Rinaldo Paci, melnā lietusmētelī uz izvaro�anas un slepkavības pozās sastin�gu�o marmora statuju fona, iznāca no Loggia2 ēnām un �ķērsoja laukumu, bālo seju kā saulespuķi pagriezis pret pils gaismu.

1 Questura - policijas pārvalde. (Tulk. no it. vaL)

2����� "Loggia dei Lanci" - trisakru lod�ija Sinjorijas laukumā, oficiālu ceremoniju vieta. (Tulk. piez.)

Tajā svētdienā, 1478. gada 26. aprīlī, negodā tika gāzta visa Paci dzimta, jo katedrālē mises laikā Paci bija nogalināju�i D�uljāno de Medi�i un mēģināju�i nogalināt Lorenco Di�eno.

Un tagad Rinaldo Paci no Paci dzimtas, nīzdams valdību tikpat stipri, kā nīdu�i viņa sen�i, iegrūsts negodā un neveik�smes vajāts, gaidīdams atlai�anas pavēli, bija atnācis uz �o vie�tu, lai izlemtu, kā labāk izmantot vienīgo reizi, kad viņam uz�smaidījusi laime.

Izmeklē�anas nodaļas priek�nieks Paci uzskatīja, ka Flo- rencē ir atradis Hanibalu Lekteru. Nu viņam bija izdevība atgūt labo slavu un baudīt sava amata priek�rocības, sagūstot �o ļaun�dari. Bet reizē Paci bija arī izdevība pārdot Hanibalu Lekteru Meisonam Vērd�eram par tādu summu, kuru viņ� nemaz nespē�ja iztēloties, - ja vien aizdomās turamais tie�ām bija Lekters. Protams, tādā gadījumā Paci pārdos arī pats savu aptraipīto godu.

Ne jau velti Paci vadīja Questura izmeklē�anas nodaļu - viņ� bija apdāvināts, un reiz viņu bija dzinusi nevaldāma kāre gūt panākumus savā profesijā. Viņu rotāja ari rētas, kas liecina, ka cilvēks godkāres steigā un degsmē satvēris sniegto balvu aiz asmens.

�o vietu sava likteņa lem�anai viņ� bija izraudzījies tāpēc, ka tie�i te reiz bija piedzīvojis atklāsmes mirkli, kas vispirms padarīja viņu slavenu un pēc tam iznīcināja.

Paci piemita spilgti izteikta itālie�u ironija: cik atbilsto�i, ka liktenīgā atskārsme nākusi pār viņu taisni zem �ā loga, kur pie mūra varbūt vēl arvien virpuļo viņa sen�a saniknotais gars! �ajā pa�ā vietā viņ� varēja uz visiem laikiem mainīt Paci dzim�tas likteni.

Tā bija cita sērijveida slepkavas - II Mostro - vajā�ana, kas padarīja Paci slavenu un pēc tam ļāva vārnām knābāt viņa sirdi. �ī pieredze darīja iespējamu viņa jauno atklājumu. Ta�u II Mos�tro lietas iznākums bija kā rūgti pelni Paci mutē un tagad lika viņam sliekties uz bīstamu spēli ārpus likuma.

II Mostro, Florences Briesmonis, astoņdesmitajos un de�viņdesmitajos gados septiņpadsmit gadu pēc kārtas medīja mī�las pārī�us Toskānā. Briesmonis pielavījās mīlētājiem klāt, ka�mēr tie apskāvās uz kādas no daudzajām romantiskajām Toskānas takām. Parasti viņ� no�āva mīlētājus ar maza kalibra pistoli, rūpīgi izkārtoja tos dzīvā gleznā, izrotāja ar puķēm un atkailināja sievietes kreiso krūti. Viņa dzīvās gleznas �ķita dī�vaini pazīstamas; tās redzot, radās dejā vu sajūta.

Briesmonis pievāca ari anatomiskas trofejas, tikai ne to vienīgo reizi, kad noslepkavoja garmatainu vācu homoseksuāļu pāri, acīmredzot aiz pārpratuma.

Sabiedrība izdarīja lielu spiedienu uz Questura, mudinot noķert II Mostro, un tie�i tā spiediena dēļ savu amata krēslu zaudēja Rinaldo Paci priek�gājējs. Stājies nodaļas priek�nieka darbā, Paci jutās kā cilvēks, kur� atgaiņājas no bitēm, reportieri spietoja viņa kabinetā, kad vien saņēma atļauju, fotogrāfi uzglū�nēja Via Zara aiz Questura nama, pa kurieni bija jābrauc Paci.

Tūristi, kas tolaik apmeklēju�i Florenci, atcerēsies visur iz�līmētos plakātus, kuros bija attēlota viena vērīga acs un kuri brīdināja pārī�us uzmanīties no Briesmoņa.

Paci strādāja kā apsēsts.

Viņ� lūdza palīdzību Amerikas FIB Uzvedības analīzes no�daļai slepkavas psiholoģiskā profila veido�anā un izlasīja visus pieejamos materiālus par FIB profilē�anas metodēm.

Viņ� aktīvi rīkojās: da�ās romantiskās takās un iecienītās tik�anās vietās kapsētās mīlētāju bija mazāk nekā policistu, kas pa pāriem sēdēja automa�īnās. Patruļām nepietika policistu sie�vie�u. Karstā laikā vīrie�u pāri uz maiņām valkāja parūku, un tika ziedotas daudzas ūsas. Paci rādīja paraugu, nodzīdams pats savējās.

Briesmonis bija piesardzīgs. Viņ� uzbruka, ta�u nejutās spiests uzbrukt bie�i.

Paci ievēroja, ka aizritēju�os gados ir biju�i gari laikposmi, kad Briesmonis nav uzbrucis ne reizi, - astoņus gadus ilgi pār�traukumi. Paci sāka to pētīt. Rūpīgi, �akli, izspiezdams doku�mentālu palīdzību no katras aģentūras, kuru vien spēja iebiedēt, konfiscējis sava māsasdēla datoru, lai izmantotu to kopā ar Qu- estura vienīgo kompjūteru, Paci pierakstīja katru Ziemeļitālijas noziedznieku, kura ieslodzījuma laiks sakrita ar pārrāvumiem II Mostro slepkavību virknēs. Viņu skaits bija deviņdesmit septiņi.

Pievācis apcietināta banku aplaupītāja ātro, ērto un veco alfu romeo GTV, nobraukdams ar to vairāk nekā piecus tūk�sto�us kilometru mēnesī, Paci personiski tikās ar deviņdesmit �etriem notiesātajiem un nopratināja viņus. Pārējie bija kļuvu�i par invalīdiem vai miru�i.

Noziegumu vietās nebija tikpat kā nekādu lietisku pierādī�jumu, kas ļautu viņam saīsināt �o sarakstu. Ne noziedznieka ķermeņa �ķidrumu, ne pirkstu nospiedumu.

Nozieguma vietā Imprunetā tika atrasta viena vienīga pat�ronas �aulīte. Tā bija 22. kalibra "Winchester-Western" �aulīte, uz kuras atstātie izsviedēja nospiedumi sakrita ar tiem, ko atstāj kolta pusautomātiskā pistole, iespējams, "Woodsman". Visos noziegumos tika atrastas 22. kalibra lodes no tā pa�a iero�a. Uz lodēm nebija klusinātāja atstātu zīmju, tomēr klusinātāja lieto��anu nevarēja izslēgt.

Paci bija no Paci dzimtas, viņa galvenā īpa�ība bija godkā�re, un viņam bija jauna un piemīlīga sieva, kurai mū�dien vaja�dzēja naudu. Pūliņi laupīja viņa kalsnajam augumam divpa�dsmit mārciņu svara. Jaunāki Questura darbinieki privātās sarunās piezīmēja, ka viņ� atgādinot komiksu varoni Vailu E. Kojotu.

Kad da�i jauni nekauņas ievadīja Questura datorā pro�grammu, kas pārvērta Triju Tenoru1 sejas par ēzeļa, cūkas un ā�a purnu, Paci vairākas minūtes stingi blenza uz �o attēlu, juzdams, kā viņa pa�a seja mainās �urpu turpu, iegūdama ēzeļa veidolu.

Pie Questura laboratorijas loga karājās ķiploku virtene, lai atvairītu ļaunos garus. Apmeklējis pēdējos aizdomās turamos un iztirdījis viņus glu�i veltīgi, Paci stāvēja pie �ā loga, raudzī�damies putekļainajā pagalmā, un pamazām krita izmisumā.

Viņ� domāja par savu jauno sievu, par viņas jaukajām, tvir�tajām potītēm un par pūciņām uz viņas krustiem. Viņ� domāja par to, kā trīc un lēkā sievas krūtis, kad viņa tīra zobus, un kā viņa smejas, ieraudzījusi vīru skatāmies. Viņ� domāja par dāva-

' Izcilie itālie�u operdziedoņi Lu�āno Pavaroli, HosS Karrerass un Pla�ido Domingo. (Tulk. piez.) nām, ko vēlējās viņai sniegt. Iztēlojās, kā viņa iztin veltes. Par sievu viņ� domāja vizuāli; viņa ari burvīgi smar�oja, viņai bija bezgala patīkami pieskarties, tomēr Paci atmiņā pirmais parādī�jās vizuālais tēls.

Paci apsvēra, kāds grib izskatīties savas sievas acīs. Nekā�dā ziņā ne pa�reizējā lomā kā preses izsmiekla objekts; Questu- ra ēkā Florencē agrāk bija atradusies psihiatriskā slimnīca, un �o faktu karikatūristi izmantoja, cik tik jaudas.

Paci iztēlojās, ka panākumi ir iedvesmas rezultāts. Viņam bija izcila redzes atmiņa, un, tāpat kā daudzi cilvēki, kuru gal�venā maņa ir redze, atklāsmi viņ� iedomājās kā attēlu, kas attīs�tās - sākumā ir miglains, pēc tam kļūst skaidrs. Viņ� prātoja tā, kā vairums no mums meklē kādu pazudu�u priek�metu: mēs atsaucam atmiņā tā veidolu un salīdzinām �o veidolu ar to, ko redzam, vairākas reizes minūtē domās atsvaidzinādami �o tēlu un pārvietodami to telpā.

Tad II Mostro lieta uz brīdi palika novārtā, jo sabiedrības uzmanību un Paci laiku prasīja ar politiku saistīts bumbas sprā�dziens aiz Ufici muzeja.

Pat izmeklējot svarīgo muzeja spridzinā�anas lietu, Paci prātā palika II Mostro radītie tēli. Briesmoņa veidotās dzīvās gleznas viņ� redzēja periferi, tā, kā mēs skatāmies priek�metam garām, lai ieraudzītu to tumsā. Sevi�ķi viņa domas kavējās pie pāra, kas bija atrasts noslepkavots treilera gultā Imprunetā. Briesmonis bija rūpīgi izkārtojis līķus, apbārstījis un izrotājis tos ar puķēm, sievietes kreisā krūts bija atsegta.

Reiz, kad, atstājis Ufici muzeju agrā pēcpusdienā, Paci �ķērsoja netālo Sinjorijas laukumu, pastkar�u pārdevēja stendā viņam acīs iekrita kāds tēls.

īsti nezinādams, no kurienes tēls nācis, viņ� apstājās tie�i tajā vietā, kur bija sadedzināts Savonarola. Pagriezās un paska�tījās apkārt. Laukumā mud�ēja tūristi. Paci juta, ka pār muguru pārskrien salti �ermuļi. Varbūt viņ� to visu tikai iedomājās - �o tēlu, �o uzmanības piesaisti. Viņ� atgriezās pa to pa�u ceļu, pa kuru nācis, un sāka mērot to vēlreiz.

Tur tas bija: mazs, mu�u nopēdots, lietus mitrumā sariezies plakāts ar Boti�elli gleznas "Pavasaris" reprodukciju. Pati glez�na atradās viņam aiz muguras, Ufici muzejā. "Pavasaris". Pa labi - puķu vijām rotātā nimfa, kreisā krūts atsegta, no mutes plūst ziedi, bet no me�a viņai pretim sniedzas bālais Zefirs.

Tie�i tā. Nogalētais pārītis treilera gultā, rotāts ar puķēm, puķes meitenei mutē. Saskan. Saskan.

Tur, kur viņa sencis bija smakdams virpuļojis pie mūra, atausa ideja, galvenais tēls, ko Paci meklējis, un �o tēlu pirms pieciem simtiem gadu bija radījis Sandro Boti�elli - tas pats mākslinieks, kur� par �etrdesmit florīniem bija uz Bard�ello cietuma sienas uzgleznojis pakārtā Fran�esko de Paci portretu ar visu cilpu. Kā lai Paci spētu pretoties �ai iedvesmai, ja tās izcelsme bija tik brīni�ķīga?

Viņam bija jāapsē�as. Visi soliņi bija aizņemti. Viņam nā�cās parādīt savu policista �etonu un rekvizēt vietu uz soliņa, padzenot no tā vecu vīru, kura kruķus viņ�, goda vārds, ierau�dzīja tikai tad, kad veterāns jau stāvēja uz savas vienīgās kājas un uzvedās ļoti skaļi un rupji.

Paci jutās satraukts divu iemeslu dēļ. Atrast tēlu, kuru iz�manto II Mostro, - tas bija triumfs, ta�u daudz svarīgāk bija tas, ka "Pavasara" reprodukciju Paci bija redzējis kādā no savām apgaitām pa krimināli aizdomīgo personu mitekļiem.

Paci nebija tik dumj�, lai piepūlētu atmiņu; viņ� paļāvās uz to, deva tai brīvu vaļu, mudināja to. Viņ� atgriezās Ufici un stāvēja pie "Pavasara" oriģināla, ta�u ne pārāk ilgi. Viņ� aizgāja uz krāmu tirgu, pieskārās pie purna bronzas me�akuilim II Por- cellino, aizbrauca uz Ipokampo un, atspiedies pret savas nopu�tēju�ās ma�īnas motora pārsegu, ar sakarsu�as ejļas smārdu nā�sīs vēroja, kā bērni spēlē futbolu�

Iztēlē Paci vispirms ieraudzīja kāpnes un aug�stāva lauku�miņu; kad viņ� kāpa aug�up, vispirms parādījās "Pavasara" aug�mala; viņ� spēja atgriezties un mirkli saskatīt ārdurvju ap- lodu, ta�u neredzēja ne ielu, ne sejas.

Labi prazdams pratinā�anas mākslu, viņ� iztaujāja sevi, pāriedams pie sekundārajām maņām.

Kad tu ieraudzīji plakātu, ko tu dzirdēji?� Pirmā stāva virtuvē �ķindēja kastroļi. Kad tu nonāci kāpņu laukumiņā un apstājies pie plakāta, ko tu dzirdēji? Televizoru. Televizoru kā�dā dzīvojamā istabā. Roberts Staks tēloja Eljotu Nesu "Neaiz�skaramajos". Vai tu saodi ēdienu? Jā, kaut kur gatavoja ēdie�nu. Vai tu saodi kaut ko citu? Es redzēju plakātu - NĒ, ne tas, ko tu redzēji. Vai tu saodi vēl kaut ko? Es joprojām saodu alfu, ma�īnas karsto salonu, tas vēl arvien bija man nāsīs, sakarsu��as eļļas smārds, tā bija sakarsusi jau� Rakordo, es ātri brau�cu pa Rakordo autostrādi - uz kurieni? Uz Sanka�āno. Un es dzirdēju arī rejam suni, tur, Sanka�āno, kāds kramplauzis un izvarotājs, vārdā D�irolāmo.

�ajā mirklī, kad sakars ir nodibināts, �ajā sinaptiskajā bei�gu spazmā, kad doma uzzibsnī īssavienojumā, mēs izjūtam vis�skaudrāko baudu. Rinaldo Paci piedzīvoja sava mū�a skaistāko mirkli.

Pēc pusotras stundas Paci bija apcietinājis D�irolāmo Toku. Tokas sieva meta ar akmeņiem nopakaļ mazajam konvojam, kas veda prom viņas vīru.

Toka bija tāds aizdomās turamais, par kādu var tikai sap�ņot. Jaunībā viņ� bija nosēdējis cietumā deviņus gadus par to, ka noslepkavojis vīrieti, kuru pieķēris uz nomaļas taciņas, apskaujot pa�a līgavu. Toka bija apsūdzēts arī par sek�suālu uzmāk�anos savām meitām un vardarbību pret citiem ģi�menes locekļiem un izcietis cietumsodu par izvaro�anu.

Questura gandrīz vai nopostīja Tokas māju, cen�oties atrast kādus pierādījumus. Beigās pats Paci, pārmeklēdams Tokas dzī�vesvietu, atrada patronas �aulīti, kas bija viens no nedaudzajiem lietiskajiem pierādījumiem, ko uzrādīja apsūdzība.

Tiesa bija īsta sensācija. Tā notika stingri apsargātā ēkā, kurn dēvēja par Bunkuru un kurā septiņdesmitajos gados notika teroristu tiesas prāvas, - iepretim laikraksta "La Nazione" Flo- rences redakcijai. Ar platām plecu lentēm rotātie zvērinātie, pieci vīrie�i un piecas sievietes, notiesāja Toku gandrīz bez kādiem pierādījumiem, ja par tādu neuzskata viņa raksturu. Sa�biedrības lielākā daļa domāja, ka viņ� nav vainīgs, tomēr daudzi teica, ka Toka esot gatavais maitasgabals un pelnījis ieslodzīju�mu. Se�desmit piecu gadu vecumā viņam tika piespriesti �etr�desmit gadi Volterras cietumā.

Nākamie mēne�i bija brīni�ķīgi. Pēdējos piecos simtos ga�du, kop� Paco de Paci bija atgriezies no Pirmā krusta kara, atnesdams krama �ķembas no Svētā kapa, Florencē tā nebija godināts neviens Paci.

Rinaldo Paci un viņa skaistā sieva stāvēja Domā līdzās arhibīskapam, kad tradicionālajā Lieldienu rituālā tie pa�i svētie krama gabali tika izmantoti, lai aizdedzinātu degli dūjas mode�lim, kas pa stiepli izlidoja no baznīcas un gavilējo�a pūļa acu priek�ā savukārt aizdedzināja uguņo�anas raķetes.

Avīzes tvertin tvēra katru Paci vārdu, kad viņ� - saprāta robe�ās - izteica atzinību saviem padotajiem par grūto darbu, ko tie veiku�i. Sinjoras Paci ģērb�anās stils tika ņemts par pa�raugu, un viņa tie�ām izskatījās burvīgi apģērbos, kurus valkāt viņu iedro�ināja modes mākslinieki. Abus Paci ielūdza uz gar�laicīgām tējas dzer�anām vareno mājās, viņi ieturēja vakariņas kopā ar grāfu viņa pilī, kur visapkārt bija izstādīti bruņinieku tērpi.

Paci tika nosaukts par kandidātu politiskam amatam, sla�vēts, pārkliedzot vispārējo troksni Itālijas parlamentā, un saņē�ma uzdevumu vadīt Itālijas sadarbību ar Amerikas FIB cīņā pret mafiju.

�is uzdevums, kā arī stipendija studijām un kriminoloģijas semināriem D�ord�taunas universitātē aizveda abus Paci uz Va��ingtonu Kolumbijas apgabalā. Galvenais inspektors daudz lai�ka pavadīja Kventiko Uzvedības analīzes nodaļā un sapņoja par Uzvedības analīzes nodaļas izveido�anu Romā.

Un tad, pēc diviem gadiem, nelaime: mierīgākā gaisotnē, bez sabiedrības spiediena, apelācijas tiesa piekrita pārskatīt To�kas spriedumu. Paci tika ataicināts mājās, lai piedalītos izmek�lē�anā. Agrākie kolēģi, kurus viņ� bija pametis, tagad slēpa akmeni azotē.

Apelācijas tiesa atcēla Tokas apsūdzību un izteica Paci rā�jienu, pau�ot uzskatu, ka Paci esot safabricējis pierādījumus.

Paci agrākie atbalstītāji augstos amatos bēga no viņa kā velns no krusta. Viņ� joprojām bija svarīgs Questura darbi�nieks, ta�u reizē arī lemts bojāejai, un visi to zināja. Itālijas valdība rīkojas gausi, tomēr drīz viņ� tiks izmests uz ielas.

Tie�i tajā briesmīgajā, mokpilnajā laikā, gaidīdams atlai��anas pavēli, Paci pirmo reizi ieraudzīja cilvēku, kas Florences augsti izglītoto ļau�u aprindās bija pazīstams kā doktors Fells�

Rinaldo Paci kāpa aug�up pa "Palazzo Vecchio" kāpnēm, iedams veikt kādu verdzisku uzdevumu, vienu no daudzajiem, ko viņam sameklēja biju�ie Questura padotie, kas priecājās par viņa kri�anu ne�ēlastībā. Kāpdams aug�up gar freskām rotāto sienu, Paci redzēja tikai savu kurpju purngalus uz padilu�ajiem akmens pakāpieniem, nevis mākslas brīnumus visapkārt. Pirms pieciem simtiem gadu aug�up pa �īm kāpnēm bija vilkts viņa asiņojo�ais sencis.

Kāpņu laukumiņā viņ� izslēja plecus kā tas vīrs, kas viņ� patiesībā bija, un piespieda sevi ieskatīties acīs fresku tēliem, no kuriem da�i bija viņam rada. Viņ� jau saklausīja ķildīgās balsis aug�ā, Liliju salonā, kur apvienotā sēdē tikās Ufici galeri�jas vadība un Daiļo mākslu komiteja.

Paci nāciena iemesls todien bija �āds: bija pazudis Kaponi pils ilggadējais pārzinis. Valdīja vispārējs uzskats, ka vecais zēns aizlaidies kopā ar kādu sievieti vai sve�u naudu, vai ar abām. Viņ� nebija ieradies �eit, "Palazzo Vecchio", uz pēdējām �etrām ikmēne�a sanāksmēm, ko rīkoja viņa vadība.

Paci tika nosūtīts turpināt �o izmeklē�anu. Galvenajam in�spektoram Paci, kur� pēc muzeja spridzinā�anas bija bargi pa�mācījis �os pa�us Ufici un konkurējo�ās Daiļo mākslu komite�jas pelēkģīmjus direktorus par dro�ības ievēro�anu, tagad bija jāstājas viņu priek�ā, nonāku�am glu�i bēdīgā stāvoklī, un jāuz�dod viņiem jautājumi par kaut kāda pārziņa mīlas dzīvi. Tas viņu nepriecēja itin nemaz.

Abas komitejas veidoja ķildīgu un dzēlīgu kompāniju - gadiem ilgi tās nespēja vienoties pat par tik�anās vietu, jo ne�viena nebija ar mieru ierasties otras birojā. Tāpēc tās tikās "Pa�lazzo Vecchio" krā�ņajā Liliju salonā, un katrs klāteso�ais uz�skatīja, ka �ī skaistā telpa ir piemērota viņa augstajam stāvoklim un izcilībai. Reiz ierīkoju�ās tur, komitejas atteicās satikties jebkur citur, kaut arī "Palazzo Vecchio" bija sākta viena no tās tūksto� restaurācijām un visus traucēja sastatnes, aizsargtīkli un da�ādi aparāti.

Profesors Ri�i, sens Rinaldo Paci skolasbiedrs, stāvēja gai�tenī pie salona un mocījās ar ģip�a putekļu izraisītu �ķavu lēk�mi. Atjēdzies viņ� pievērsa asarojo�ās acis Paci.

- La solita arringa, - Ri�i teica, - iet vaļā parastais strīds. Tu esi atnācis pazudu�ā Kaponi pārziņa dēļ? Patlaban viņi tie�i ķīvējas par to amatu. Soljato grib tur iedabūt savu brāļadēlu. Zinātniekiem ir iepaticies pagaidu pārzinis, doktors Fells, kuru viņi iecēla �ajā amatā pirms vairākiem mēne�iem. Viņi grib pieņemt doktoru Fellu pastāvīgā darbā.

Paci atstāja draugu meklējam pa kabatām mutautus un ie�gāja vēsturiskajā telpā, kuras griestus rotāja zelta lilijas. Biezi aizsargtīkli, kas karājās pie divām sienām, mazliet apslāpēja troksni.

Patlaban runāja radu bū�anas aizstāvis Soljato, krietni pa�cēlis balsi.

- Kaponi korespondences vēsture sniedzas līdz trīspadsmi�tajam gadsimtam. Varbūt doktors Fells turēs rokā - savā neitā- lie�a rokā - vēstuli no pa�a Dantes Aligjēri. Vai viņ� to pazīs? Domāju, ka ne. Jūs pārbaudījāt viņa zinā�anas viduslaiku itālie��u valodā, un nenolieg�u, ka viņa valodas prasme ir apbrīnoja�ma. Ja ņemam vērā, ka viņ� ir straniero'. Bet vai viņ� labi pazīst pirmsrenesanses Florences personības? Domāju, ka ne. Ja nu Kaponi bibliotēkā viņ� uzdurtos vēstulei no, piemēram, Gvido de Kavalkanti? Vai viņ� to pazītu? Domāju, ka ne. Vai jūs vēlētos par to izteikties, doktor Fell?

Rinaldo Paci nopētīja klāteso�os un nemanīja nevienu, kuru pazītu kā doktoru Fellu, kaut arī pirms nepilnas stundas bija aplūkojis �ā cilvēka fotogrāfiju. Doktoru Fellu viņ� neredzēja tāpēc, ka doktors nesēdēja kopā ar pārējiem. Paci vispirms iz�dzirdēja viņa balsi un tikai tad viņu ieraudzīja.

Pagriezis muguru pret runātāju un klausītājiem, doktors Fells nekustīgi stāvēja līdzās lielajai statujai, kas atainoja Judīti un Holofernu. Viņ� sāka runāt nepagriezies, un bija grūti sa�prast, no kuras figūras skan balss - no Judītes, kas mū�am tur paceltu zobenu, lai cirstu piedzēru�ajam ķēniņam, no Holofer- na, kur� satverts aiz matiem, vai no doktora Fella, slaida un

' Ārzemnieks. (Tulk. no il. vai.)

nekustīga blakus Donatello bronzas tēliem. Viņa balss iztriecās caur troksni kā lāzers caur dūmiem, un strīdnieki apklusa.

- Kavalkanti publiski atbildēja uz Dantes "La Vita Nu- ova" pirmo sonetu, kurā Dante apraksta savu savādo sapni par Beatri�i Portinari, - doktors Fells iesāka. - Varbūt Kavalkanti izteica arī privātas piezīmes. Ja viņ� vispār rakstīja kādam Ka�poni, tad visdrīzāk Andream, literatūru viņ� pārzināja labāk ne�kā viņa brāļi. - Doktors Fells nesteidzīgi pievērsās grupai - pēc pauzes, kurā neomulīgi jutās visi, tikai ne viņ� pats. - Profesor Soljato, vai jūs zināt Dantes pirmo sonetu? Vai zināti Tas apbū�ra Kavalkanti, un to ir vērts izlasīt. Viens fragments vēsta:

Trīs pirmās naktsstundas jau gandrīz aizgāju�as,

Tas laiks, kad visas zvaigznes spulgo mums,

Kad Amors parādījās man tik spēji,

Ka atceroties nodrebu joprojām.

Man līksms �ķita Amors, kuram rokās

Bij mana sirds, un viņa skavās

Bij mana kundze, dusot plīvurā.

Tad Amors modināja viņu, un tā dzēra

Sirds karstās asinis no viņa rokas,

Un tad es redzēju, kā raudot aiziet viņ�.

Ieklausieties, kā viņ� izmanto tautas valodu, to, ko pats dēvēja par tautas vulgāri eloquentia':

Allegro mi sembrava Amor tenendo Meo core in mano, e ne le braccia avea Madonna involta in un drappo dormendo.

Poi la svegliava, e d'esto core ardendo Lei paventosa umilmente pascea Appreso gir lo ne vedea piangendo.

Pat pa�i ķildīgākie florencie�i nespēja pretoties Dantes vār�smām, kas doktora Fella nevainojamā Toskānas izrunā atbalso�jās no freskām rotātajām sienām. Vispirms aplausi, un tad, val�gām acīm uzgavilēju�i viņam, klāteso�ie apstiprināja doktoru Fellu par Kaponi pils pārzini, atstājot Soljato niknojamies. Paci nevarēja pateikt, vai �ī uzvara iepriecina doktoru, jo viņ� atkal pagrieza muguru. Tomēr Soljato vēl nebija pateicis visu.

- Ja jau viņ� ir tāds Dantes eksperts, tad lai uzstājas ar priek�lasījumu par Danti - lai nolasa to "Studiolo". - �o vārdu Soljato no�ņāca tā, it kā piesauktu inkvizīciju. - Lai viņ�, ja var, dara to bez sagatavo�anās nākamajā piektdienā. - "Studiolo", �ādi nodēvēta par godu greznam, privātam kabinetam, bija ma�za, neganta zinātnieku grupiņa, kas jau bija sagrāvusi ne vienu vien akadēmisku reputāciju un bie�i tikās "Palazzo Vecchio". Gatavo�anās noturēt priek�lasījumu "Studiolo" tika uzskatīta par smagu un nepatīkamu darbu, bet stā�anās viņu priek�ā - par briesmām. Soljato tēvocis atbalstīja viņa ierosinājumu, Soljato māsasvīrs aicināja balsot, un viņa māsa naski atzīmēja to proto�kolā. Lēmums tika pieņemts. Iecel�ana amatā palika spēkā, ta�u doktoram Fellam vajadzēja apmierināt "Studiolo" prasības, lai amatu paturētu.

Komitejas bija iecēlu�as jaunu pārzini Kaponi pilij, pēc vecā pārziņa neilgojās un uz negodā kritu�ā Paci jautājumiem par pazudu�o atbildēja strupi un nevērīgi. Paci turējās apbrīno�jami labi.

Kā jau katrs prasmīgs izmeklētājs, viņ� bija pētījis apstāk�ļus, lai atrastu motīvu. Kas varētu gūt labumu no vecā pārziņa pazu�anas? Pazudu�ais bija vecpuisis, cienījams, kluss zināt�nieks ar mierīgu dzīvesveidu. Viņam bija zināmi ietaupījumi, necik daudz. Viņam piederēja tikai �is amats un līdz ar to privi�lēģija dzīvot Kaponi pils mansardā.

Un te nu bija jaunais pārzinis, kuru valde bija apstiprinājusi amatā pēc sīkas iztaujā�anas par Florences vēsturi un senitāļu valodu. Paci bija izpētījis doktora Fella iesnieguma veidlapas un valsts veselības aizsardzības iestādēm sniegtās ziņas.

Paci piegāja pie viņa, kad valdes locekļi kārtoja savas ma�pes, lai dotos mājās.

-��� Doktor Fell!

-��� Jā, Commendatore?

Jaunais pārzinis bija neliela auguma, labi kopts. Briļļu lēcu aug�ējā daļa bija tonēta, tum�ās drānas lieliski piegrieztas pat pēc Itālijas standartiem.

-���� Man ienāca prātā - vai jūs kādreiz esat ticies ar savu priek�gājēju? - Pieredzēju�a policista antenas ir noregulētas uz baiļu frekvenci. Rūpīgi vērodams doktoru Fellu, Paci redzēja vienīgi absolūtu mieru.

-���� Nekad neesmu ar viņu ticies. "Jaunajā antoloģijā" esmu lasījis vairākas viņa monogrāfijas. - Doktora Toskānas sarunva�loda bija tikpat skaidra kā iepriek� deklamācija. Varbūt tajā arī manīja kāda akcenta pieskaņu, bet Paci to nepazina.

-��� Es zinu, ka policisti, kuri sākumā izmeklēja �o lietu, izpē�tīja visu Kaponi pili, lai atrastu kādu zīmīti, kādu atvadu vēstu�li, pa�nāvības vēstuli, un neatrada neko. Ja jūs kaut ko uzietu papīros, jebko personisku, pat ja tas �ķiet nenozīmīgs, vai jūs man nepiezvanītu?

-��� Protams, Commendator Paci.

-��� Vai viņa personiskās mantas joprojām ir pilī?

-��� Sasaiņotas divās ceļasomās, ar inventāra sarakstu.

-��� Es aizsūtī�u� es aizie�u tām pakaļ.

-������ Vai jūs vispirms man nepiezvanītu, Commendatore? Pirms jūsu atnāk�anas es atvienotu signalizāciju un ietaupītu jums laiku.

�is cilvēks ir pārāk mierīgs. Viņam pienāktos mazliet baidī�ties no manis. Viņ� lūdz, lai es pirms iera�anās piezvanu.

Komiteja bija nokaitinājusi Paci. Tur viņ� neko nevarēja darīt. Un tagad viņa patmīlību aizskāra �ā cilvēka pa�paļāvība. Viņ� atbildēja tikpat aizskaro�i.

-��� Doktor Fell, vai drīkstu uzdot jums personisku jautājumu?

-��� Ja to prasa jūsu pienākumi, Commendatore.

-��� Jums ir samērā jauna rēta kreisās delnas virspusē.

-���� Un jums kreisās rokas pirkstā ir jauns laulības gredzens: La Vita Nuoval - Doktors Fells pasmaidīja. Viņa sīkie zobi bija ļoti balti. Pārsteiguma mirklī, pirms Paci izlēma apvainoties, doktors Fells pacēla ievainoto roku un turpināja: - Aponeirozes sindroms, Commendatore. Vēsture ir bīstama profesija.

-���� Kāpēc jūs neesat deklarējis savu aponeirozes sindromu veselības aizsardzības anketā, kad stājāties �eit darbā?

-��� Man �ķita, Commendatore, ka traumas ir svarīgi pieminēt tikai tad, ja cilvēks saņem invaliditātes pabalstu; es tādu nesa�ņemu. Un neesmu arī invalīds.

-��� Tātad operācija ir izdarīta Brazīlijā, jūsu dzimtenē.

-����� Tā nav izdarīta Itālijā, no Itālijas valdības es neesmu saņēmis neko, - doktors Fells sacīja tā, it kā uzskatītu, ka ir atbildējis izsmeļo�i.

Sanāksmes telpu viņi atstāja pēdējie. Paci jau bija pie dur�vīm, kad doktors Fells viņu pasauca.

-��� Commendator Paci?

Doktora Fella siluets tum�i izcēlās pret augstajiem logiem. Tālumā aiz viņa slējās Doms.

-Jā?

-��� Manuprāt, jūs esat Paci no Paci dzimtas, vai man taisnība?

-��� Jā. Kā jūs zināt? - Atsauk�anos uz kādu nesenu avī�rak- stu Paci uzskatītu par ārkārtīgu rupjību.

-����� Jūs atgādināt kādu tēlu no della Robias ciļņiem jūsu dzimtas kapelā baznīcā "Santa Croce".

-���� Ā, tas ir Andrea de Paci, attēlots kā Jānis Kristītājs, - Paci teica, un viņa sarūgtinātajā sirdī īsi pazibēja prieks.

Kad Rinaldo Paci pameta slaiko figūru stāvam sanāksmes telpā, vislielāko iespaidu uz viņu bija atstājis doktora Fella ne�parastais miers.

Un ļoti drīz �im iespaidam bija lemts pastiprināties.

Tagad, kad nemitīgi atmaskojumi padalīju�i mūs nejūtīgus pret neķītro un vulgāro, ir pamāco�i palūkoties, kas tad mums joprojām �ķiet slikts. Kas joprojām spēj iecirst mū�su recekļaini ļenganajai, pakļāvīgajai apziņai tik stipru pļauku, lai saistītu mūsu uzmanību?

Florencē tā bija izstāde ar nosaukumu "Cietsirdīgie moku rīki", un tie�i tur Rinaldo Paci nākamo reizi sastapa doktoru Fellu.

Izstāde, kurā tika demonstrēts vairāk nekā divdesmit kla�sisko moku rīku kopā ar pla�u dokumentāciju, bija ierīkota at�baido�ajā "Forte di Belvedere", Medi�i se�padsmitā gadsimta cietoksnī, kas sargā pilsētas dienvidu mūri. Uz izstādes atklā�a�nu ieradās milzīgi, negaidīti pūļi; līksms uzbudinājums lēkāja kā forele publikas biksēs.

Paredzētais izstādes ilgums bija viens mēnesis; "Cietsirdī�gie moku rīki" tika rādīti veselus se�us mēne�us, apmeklētāju skaita ziņā konkurējot ar Ufici galeriju un pārspējot Piti pils muzeju.

Izstādes rīkotāji, divi neveiksmīgi taksidermisti, agrāk pār�tiku�i no pa�u izbāzto dzīvnieku iek�ām, kļuva par miljonāriem un, ģērbu�ies savos jaunajos smokingos, ar �o izstādi plūca lau�rus visā Eiropā.

Apmeklētāji, lielākoties pa pāriem, ieradās no visas Eiropas un izmantoja izstādes pagarināto darbalaiku, lai staigātu starp spīdzinā�anas ma�īnām un kādā no �etrām valodām rūpīgi lasītu par �o ierī�u izcelsmi un lieto�anas veidu. Dīrera un citu māksli�nieku ilustrācijas līdz ar laikabiedru dienasgrāmatām izglītoja pū�ļus tādos jautājumos kā, piemēram, moku rata smalkākās nianses.

Angļu teksts no vienas anotācijas:

Itālijas prin�i labprātāk salauza upuriem kaulus uz zemes, kā triecienspēku izmantojot dzelzs ratu un paliekot zem locek�ļiem bluķus, kā parādīts attēlā, turpretī Ziemeļeiropā iecienītā metode bija piesiet upuri pie rata, ar dzelzs stieni salauzt viņam vai viņai kaulus un pēc tam izvērt locekļus caur rata spieķiem; vaļējie lūzumi nodro�ināja vajadzīgo lokanību, kliedzo�ā galva un rumpis palika rata centrā. Otrā metode sagādāja interesan�tāku izrādi, tomēr izprieca varēja negaidīti beigties, ja upura kaulu smadzeņu fragments nonāca sirdī.

Izstāde "Cietsirdīgie moku rīki" nevarēja nepievilināt to, kur� pazīst cilvēka dabas visļaunākās puses. Tomēr ļaunuma esence, cilvēciskā gara melnā sakne, nav atrodama ne Dzelzs jaunavā, ne uztrītā asmenī; toties pūļa sejās ir saskatāma pati pretīguma būtība.

Pla�ajā, pustum�ajā telpā ar akmens mūra sienām pie apgaismotajiem, gaisā pakārtajiem nolādēto būriem stāvēja doktors Fells, rētainajā rokā turēdams brilles, pie lūpām pielicis briļļu kājiņas galu, un aizgrābts vēroja garāmejo�os ļaudis.

Tur viņu ieraudzīja Rinaldo Paci.

Paci bija devies veikt jau otru pazemojo�o darbu �ajā dienā. Viņ� nevis ieturēja vakariņas kopā ar sievu, bet gan spraucās caur pūli, lai izlīmētu jaunus brīdinājumus pārī�iem par Floren- ces Briesmoni, kuru nebija mācējis notvert. Tāds pats brīdināju�ma plakāts rēgojās arī virs Paci rakstāmgalda, viņa jaunie priek�nieki bija to tur piespraudu�i kopā ar citu visā pasaulē meklējamu noziedznieku attēliem.

Taksidermisti, par abiem tirgodami biļetes, ar prieku pie�krita pievienot savai izstādei modernu �ausmu paraugu, tomēr palūdza, lai plakātu Paci pielīmējot pats, jo nevienam acīmre�dzot negribējās atstāt otru divatā ar naudu. Da�i vietējie pazina Paci un no anonīmā pūļa nicīgi uzsvilpa viņam.

Pacēlis zilo plakātu ar tā vienīgo, urbīgo aci, viņ� ar sprau�dītēm piestiprināja to pie ziņojumu dēļa netālu no izejas, kur tas saistītu visvairāk uzmanības, un ieslēdza virs tā spuldzi. Vēro�dams promejo�os pārus, Paci redzēja, ka daudzi ir seksuāli uz�budināti un pūlī pie izejas spie�as viens otram klāt. Viņ� negri�bēja ieraudzīt vēl kādu dzīvo gleznu, asinis un puķes.

Toties Paci gribēja aprunāties ar doktoru Fellu - būtu ērti aiziet pēc pazudu�ā pārziņa mantām, ja jau viņ� bija tik tuvu Kapo�ni pilij. Bet, kad Paci novērsās no ziņojumu dēļa, doktors bija nozudis. Pūlī pie izejas viņa nebija. Tur, kur viņ� bija stāvējis, slējās tikai akmens siena zem pakarinātā mērdē�anas būra ar em�brija pozā salīku�u skeletu, kas vēl arvien lūdzās, lai viņu pabaro.

Paci saīga. Viņ� spraucās caur burzmu, līdz tika ārā, tomēr doktoru neatrada.

Sargs pie izejas pazina Paci un neteica neko, kad Paci pār�kāpa pār virvi un, nogriezies no takas, iegāja tumsā, kas biezēja ap "Forte di Belvedere". Viņ� piegāja pie balustrādes, no kuras pavērās skats uz ziemeļiem, uz Arno upi. Pie viņa kājām pletās senā Florence, lielais Doma kupris, "Palazzo Vecchio" tornis, gaismas apmirdzēts.

Paci bija mū�veca dvēsele, kas locījās uz smieklīgu apstāk�ļu iesma. Viņa pilsēta ņirgājās par viņu.

Amerikas FIB bija pēdējo reizi ietriecis Paci mugurā dunci, paziņojot presē, ka FIB izstrādātais II Mostro psiholoģiskais raksturojums itin nemaz neatbilst cilvēkam, kuru apcietinājis Paci. "La Nazione" piebilda, ka Paci esot "iesēdinājis Toku uz aplamas apsūdzības pamata".

Zilo II Mostro plakātu Paci pēdējo reizi bija piekarinājis pie sienas Amerikā; tā bija lepna trofeja, ko viņ� piesprauda pie Uzvedības analīzes nodaļas sienas, pēc Amerikas FIB aģentu lūguma atstājis uz plakāta savu autogrāfu. Viņi zināja par Paci sasniegumiem, apbrīnoja viņu, ielūdza ciemos. Viņi ar sievu bija ciemoju�ies Mērilendas krastos.

Stāvēdams pie tum�ās balustrādes, lūkodamies pār savu se�no pilsētu, viņ� sajuta �esapīka lī�a sāļo gaisu, redzēja lī�a krastā savu sievu jaunās, baltās kroskurpēs.

Kventiko Uzvedības analīzes nodaļā bija kāds Florences attēls, kuru viņam parādīja kā retumu. Tas pats skats, kuru viņ� vēroja patlaban, vecā Florence no Belvedera, visskaistākā aina�va. Bet ne krāsains. Nē, tas bija ar ogli izēnots zīmējums. Zīmē�jums bija tikai fotogrāfija otras fotogrāfijas fonā. �ajā fotogrāfi�jā bija redzams Amerikas sērijslepkava, doktors Hanibals Lekters. Hanibals Kanibāls. Lekters bija zīmējis Florenci pēc atmiņas, un zīmējums karājās viņa kamerā psihiatriskajā slim�nīcā, tikpat drūmā vietā kā �ī.

Kad �ī briesto�ā ideja beidzot iekrita Paci rokās? Divas ainas - reālā Florence viņa acu priek�ā un zīmējums viņa atmi�ņā. II Mostro plakāta pakarinā�ana pirms da�ām minūtēm. Mei�sona Vērd�era atsūtītais Hanibala Lektera plakāts pie Paci kabi�neta sienas līdz ar lielo atlīdzības summu un norādījumiem:

DR. LEKTERS BŪS SPIESTS SLĒPT SAVU KREISO ROKU UN, IESPĒJAMS, MĒĢINĀS TO ĶIRURĢISKI PĀRVEIDOT, JO VIŅA POLIDAKTILIJAS TIPS, KURĀ NEVAINOJAMI IEKĻAU�JAS VIENS LIEKS PIRKSTS, IR ĀRKĀRTĪGI RETI SASTOPAMS UN ACUMIRKLĪ IDENTIFICĒJAMS.

Doktors Fells ar rētaino roku tur pie lūpām brilles.

�īs ainavas detalizēts zīmējums pie Hanibala Lektera ka�meras sienas.

Vai ideja ienāca Paci prātā, kamēr viņ� nolūkojās uz Flo- renci sev pie kājām, vai tā iznira no virmojo�ās tumsas virs lampām? Un kāpēc tās vēstnese bija �esapīka lī�a sāļās brīzes smar�a?

Neparasti cilvēkam, kura galvenā maņa ir redze, - sakarību ļāva ieraudzīt skaņa, tāda skaņa, kāda rastos, pilienam iekrītot aizaugo�ā dīķī.

Hanibals Lekters ir aizbēdzis uz Florenci.

pak�

Hanibals Lekters ir doktors Fells.

Rinaldo Paci iek�ējā balss teica, ka sava no�ēlojamā stā�vokļa krātiņā viņ� varbūt ir sajucis, ka viņa satracinātais prāts varbūt aplau� sev zobus pret restēm tāpat kā tas skelets mērdē��anas būrī.

Neatcerēdamies, ka būtu pakustējies, viņ� atjēdzās pie Re�nesanses vārtiem, kas no Belvedera ved uz kraujo Costa di San

Giorgio - �auru ieliņu, kura mazāk nekā pusjūdzi līklo�iem vijas lejup līdz Florences vecpilsētas centram. �ķita, soļi nes viņu pa nelīdzeno bruģi bez pa�a gribas, viņ� gāja ātrāk, nekā vēlējās, nemitīgi skatīdamies uz priek�u, vai neieraudzīs cilvē�ku, ko dēvē par doktoru Fellu, jo �is ceļ� veda uz doktora mā�jokli; ticis pusceļā, Paci nogriezās Costa Scarpuccia un soļoja lejup, līdz iznāca Via de' Bardi netālu no upes. Netālu no Kapo�ni pils, kur dzīvoja doktors Fells.

Paci, aizelsies no stāvā kāpiena, sameklēja vietu, kur neie- kļuva ielas laternas gaisma, - namdurvju ni�u laukuma otrā pusē. Ja kāds ietu garām, viņ� varētu aizgriezties un izlikties, ka spie� zvana pogu.

Laukums bija tum�s. Virs lielajām dubultdurvīm Paci sa�skatīja novēro�anas kameras sarkano spuldzīti. Viņ� nezināja, vai kamera darbojas nepārtraukti vai ieslēdzas tikai tad, ja pie durvīm kāds zvana. Tā atradās dziļi segtajā durvju ni�ā. Paci nosprieda, ka fasādi kamera neredz.

Paci gaidīja pusstundu, klausīdamies pats savā elpā, bet doktors nenāca. Varbūt viņ� jau bija mājā, neiededzis gaismu.

Iela bija tuk�a. Paci a�i �ķērsoja to un nostājās pie pa�as nama sienas.

Klusa klusītiņa, vāra skaņa nāca no nama iek�ienes. Paci piespieda galvu pie aukstajām loga restēm, lai ieklausītos. Kla- vihords, Baha "Goldberga variācijas" labā izpildījumā.

Tagad jāgaida, jāuzglūn no paslēptuves un jādomā. Vēl par agru iztramdīt medījumu. Jāizlemj, kā rīkoties. Viņ� negribēja atkal kļūt par apsmieklu. Paci atkāpjoties ēnā ielas pretējā pusē, pēdējais pagaisa viņa deguns.

Kristīgais moceklis Svētais Minjato Florencē esot pacēlis savu nocirsto galvu no romie�u amfiteātra smiltīm, pasi- tis to padusē un aizgājis uz piekalni upes otrā krastā, kur tagad atdusas savā krā�ņajā baznīcā, tā vēsta teiksma.

Svētā Minjato stāvs, stalts vai mazāk stalts, pa ceļam visā�dā ziņā būs gājis arī pa to seno ieliņu, kurā patlaban stāvam mēs, - pa Via de' Bardi. Tumst vakars, un iela ir tuk�a, bruģak- meņu vēdekļveida raksts vizuļo ziemas lietū, kas nav tik auksts, lai apslāpētu kaķu smaku. Mēs stāvam starp pilīm, ko pirms se�iem simtiem gadu liku�i būvēt renesanses laiku Florences bagātie grāfi, ietekmīgi ļaudis, kuri cēlu�i troņos karaļus, un sazvērnieki. Bultas lidojuma attālumā Arno upes otrā krastā pa�ceļas Sinjorijas cietsirdīgās smailes, kur pakārts un sadedzināts mūks Savonarola, un lielais Kristus miesu skārnis - Ufici muzejs.

�īs dzimtu pilis, sablīvētas senā ielā, iesalu�as mūsdienu

Itālijas birokrātijā, no ārpuses atgādina cietumu arhitektūru, to�mēr tajās ir pla�as, pievilcīgas telpas, augstas, klusas zāles, ku�ras neviens nekad neredz, drapētas ar trūdo�u, lietus �vīkās iz- baloju�u zīdu, kur tumsā gadiem ilgi karājas mazāk pazīstami di�o renesanses meistaru darbi, ko apgaismo zibens, kad drapē- rijas nokritu�as.

�eit, jums līdzās, ir pils, kas piederējusi Kaponi dzimtai, kura saglabāja savu izcilo stāvokli veselus tūksto� gadus, saplē�sa Francijas karaļa ultimātu viņa acu priek�ā un iecēla pirmo pāvestu.

Kaponi pils logi aiz dzelzs restēm tagad ir tum�i. Lāpu riņķi tuk�i. Tajā vecajā, saplaisāju�ā rūtī ir lodes caurums no �ā gadsimta �etrdesmitajiem gadiem. Pieejiet tuvāk. Piespiediet galvu pie aukstās dzelzs, kā darīja policists, un ieklausieties. Jūs dzirdat klusas klavihorda skaņas. Kāds spēlē Baha "Goldberga variācijas", ne glu�i nevainojami, tomēr ārkārtīgi labi, ar tīka�mu mūzikas izpratni. Ne glu�i nevainojami, tomēr ārkārtīgi la�bi; varbūt kreisajā rokā jau�ams viegls stīvums.

Ja ticat, ka jums nekas nedraud, vai iesiet iek�ā? Vai sper�siet kāju �ajā pilī, kas tik slavena ar asinīm un slavu, vai ļausiet, lai jūsu seja iegrimst zirnekļtīklu pieaustajā tumsā, virzoties pretim klavihorda izsmalcinātajām harmonijām? Novēro�anas kameras mūs neredz. Izmirku�ais policists, kas glūn durvju ni��ā, mūs neredz. Nāciet�

Vestibilā tumsa ir gandrīz absolūta. Garas akmens kāpnes, marga auksta zem jūsu slīdo�ās plaukstas, soļi gadu simteņos izdobu�i pakāpienus, tie ir nelīdzeni zem mūsu kājām, kamēr dodamies aug�up, pretim mūzikai.

Lielā salona augstās dubultdurvis �īkstētu un gaudotu, ja mums tās būtu jāatver. Jums tās jau ir atvērtas. Mūzika skan no tāla jo tāla stūra, un �ajā stūrī spīd arī vienīgā gaisma, daudzu sve�u gaisma, sarkanīga tā plūst pa �aurajām kapelas durvīm telpas viņā galā.

Tālāk, pie mūzikas. Garāmejot mēs neskaidri jau�am lielas mēbeļu grupas, kas apsegtas ar pārklājiem, miglainus veidolus, kuri sve�u gaismā nav glu�i nekustīgi - kā guļo�s ganāmpulks. Telpas augstums virs mums izgaist tumsā.

Gaisma sarkanīgi apmirdz greznu klavihordu un cilvēku, kuru renesanses pētnieki pazīst kā doktoru Fellu, doktors ele�gants, ar staltu muguru �ūpojas līdzi mūzikai, gaisma atspīd no viņa matiem un stepēto zīda ritasvārku muguras, tie viz kā zvēr�ādas akots.

Klavihorda pacelto vāku rotā sare�ģīta mielasta aina, ma�zās figūriņas �ķiet spietojam sve�u gaismā virs stīgām. Viņ� spēlē, aizvēris acis. No�u lapas viņam nav vajadzīgas. Viņa priek�ā uz lirai līdzīgā no�u balsta nolikts amerikāņu bulvāravī- zes "The National Tattler" numurs. Tas salocīts tā, ka redzama vienīgi seja pirmajā lappusē, Klarisas Stārlingas seja.

Mūsu mūziķis pasmaida, pabeidz skaņdarbu, vēlreiz atkār�to sarabandu savam pa�a priekam, un, kad pēdējās taustiņa skartās stīgas skaņa vibrējot apklust pla�ajā telpā, viņ� atver acis. Katras zīlītes vidū gail sarkans gaismas punktiņ�. Pieliecis galvu sāņus, viņ� paskatās uz avīzi.

Bez trok�ņa piecēlies, viņ� ienes amerikāņu bulvāravīzi mazajā, greznajā kapelā, kas uzbūvēta pirms Amerikas atklā�a�nas. Kamēr viņ� tur avīzi sve�u gaismā un loka to vaļā, svētbil�des virs altāra �ķiet lasām to viņam pār plecu, kā darītu veikala rindā. Salikumā izmantoti septiņdesmit divus punktus lieli Rail- road Gothic burti. Tie vēsta: "NĀVES EŅĢELIS: KLARISA STĀRLINGA, FIB SLEPKAVĪGĀ MA�ĪNA. "

Moku un svētlaimes pilnās sejas, kas uzgleznotas ap altāri, izplēn, kad viņ� nodzē� sveces. Lai �ķērsotu lielo halli, viņam nevajag gaismu. Gaisa pūsma, kad doktors Hanibals Lekters paiet mums garām. Augstās durvis ie�īkstas, aizveras ar būk�ķi, kuru mēs sajūtam grīdā. Klusums.

Soļi ieskanas citā telpā. �ajā atbal�u pilnajā vietā sienas �ķiet atrodamies tuvāk, griesti paliek augsti - no tiem ar novē�lo�anos atbalsojas asas skaņas -, un nekustīgajā gaisā glabājas velīnpapīra, pergamenta un nodzēstu sve�u smar�a.

Papīra �auksti tumsā, krēsla ie�īkstē�anās, īss skrapsts pret grīdu. Doktors Lekters sē� lielā atzveltnī leģendārajā Kaponi bibliotēkā. Acis sarkanīgi atstaro gaismu, ta�u tumsā negail sar�kanas, lai gan da�i viņa cietumsargi apzvērēju�i pretējo. Tumsa ir pilnīga. Viņ� prāto�

Tas ir tiesa, ka doktors Lekters sagādāja brīvu darbavietu Kaponi pilī, aizvācot iepriek�ējo pārzini - vienkār�s process, kas prasīja tikai pāris sekun�u darbu ar veco vīru un pieticīgus izdevumus par diviem maisiem cementa, - ta�u, kad ceļ� bija brīvs, amatu viņ� ieguva godīgi, demonstrējot Daiļo mākslu ko�mitejai neparastas valodnieciskas spējas, bez sagatavo�anās tul�kojot viduslaiku itālie�u un latīņu valodas tekstus no manu�skriptiem, kas aprakstīti ar pa�iem blīvākajiem gotu burtiem.

�eit viņ� ir atradis mieru, ko vēlas saglabāt, - dzīvojot Florencē, viņ� nav nogalinājis tikpat kā nevienu, tikai savu priek�gājēju.

Tulkotāja un pārziņa amats Kaponi bibliotēkā viņam ir ie�vērojama balva vairāku iemeslu dēļ.

Pēc gadiem, kas pavadīti �aurā ieslodzījuma kamerā, dok�toram Lekteram ir svarīgs pils telpu pla�ums un augstums. Vēl svarīgāk - viņ� jūtas saskaņā ar pili; neviena cita privāta ēka, ko viņ� jebkad redzējis, pēc dimensijām un detaļām tik precīzi neatbilst tai atmiņu pilij, kuru viņ� sevī saglabājis kop� jaunības.

Bibliotēkā, �ajā unikālajā krātuvē, kuras manuskripti un korespondence iesniedzas agrīnajā trīspadsmitajā gadsimtā, viņ� var ļauties ziņkārībai par sevi pa�u.

Pēc fragmentāriem dzimtas dokumentiem doktors Lekters sprie�, ka viņa ciltskoks sākas ar kādu D�uljāno Bevisangvi, diezgan baismīgu personu divpadsmitā gadsimta Toskānā, kā arī ar Makjavelli un Viskonti dzimtām. �ī ir ideāla vieta pētīju�miem. Lai gan par �o tematu viņ� jūt abstraktu ziņkāri, tā nav saistīta ar pa�a personu. Doktoram Lekteram nav nepiecie�ams nekāds vispārpieņemts atbalsts. Viņa ego, tāpat kā viņa intelek�tuālais līmenis un racionalitātes pakāpe, nav izmērojams ar vis�pārpieņemtām mērauklām.

Patiesībā psihiatru kopienā nav vienprātības par to, vai doktors Lekters ir dēvējams par cilvēku. Viņa amata brāļi psihi�atri, kuru vidū daudzi baidās no viņa dzēlīgajiem rakstiem pro�fesionālajos �urnālos, jau sen uzskata viņu par kaut ko pilnīgi Citu. Ērtības labad viņi sauc doktoru Lekteru par "briesmoni".

Briesmonis sē� melnajā bibliotēkā, viņa prāts apglezno tumsu ar krāsām, viņa galvā skan kāda viduslaiku melodija. Viņ� domā par policistu.

Slēd�a klik�ķis, un iedegas zema lampa.

Tagad mēs redzam doktoru Lekteru pie se�padsmitā gad�simta remtera[11] galda Kaponi bibliotēkā. Sienu aiz viņa klāj plaukti ar manuskriptiem un lielām, audeklā iesietām virsgrā�matām, pat astoņus simtus gadu vecām. Viņa priek�ā, kaudzītē uz galda, atrodas �etrpadsmitā gadsimta sarakste ar kādu Venē�cijas Republikas ministru, par papīru presi tai izmantots mazs bronzas lējums, ko Mikeland�elo darinājis kā studiju savam ragainajam Mozum, un tintnīcas komplekta priek�ā ir nolikts portatīvais dators, kas savienots ar Milānas universitātes pētīju�mu fondiem.

Spilgti sarkans un zils starp pelēcīgi brūnajām un dzeltena�jām pergamentu un velīnpapīra kaudzēm rēgojas "The National Tattler" numurs. Un tam līdzās - Florences "La Nazione" izde�vums.

Doktors Lekters izvēlas itālie�u avīzi un izlasa tās jaunāko uzbrukumu Rinaldo Paci; uz to ir pamudinājis FIB izteiktais secinājums II Mostro lietas izmeklē�anā. "Mūsu psiholoģiskā diagramma nekad nav sakritusi ar Tokas diagrammu," teicis FIB runasvīrs.

"La Nazione" apraksta Paci pagātni un mācības Amerikā, slavenajā Kventiko akadēmijā, piezīmējot, ka tas gan ļautu gai�dīt no viņa labāku darbu.

II Mostro lieta doktoru Lekteru neinteresē itin nemaz, toties Paci pagātne gan. Kāda neveiksme, ka viņ� sastapies ar policis�tu, kas mācījies Kventiko, kur Hanibals Lekters ir mācību grā�matu temats!

"Palazzo Vecchio", raugoties Rinaldo Paci sejā un stāvot tik tuvu, lai varētu viņu saost, doktors Lekters skaidri saprata, ka Paci nav nekādu aizdomu, lai gan viņ� bija apjautājies par rētu uz doktora Lektera rokas. Attiecībā uz pārziņa pazu�anu Paci pat nejuta pret viņu nekādu nopietnu interesi.

Policists bija viņu sastapis moku rīku izstādē. Labāk būtu bijis satikt viņu orhideju skatē.

Doktors Lekters labi apzinās, ka policista prātā virmo visi atskārsmei nepiecie�amie elementi, uz labu laimi sadurdamies ar miljonu citu faktu, kas viņam zināmi.

Vai Rinaldo Paci vajadzētu piebiedroties Kaponi pils nelai�ķim pārzinim tur lejā, mitrumā? Vai ari lai Paci līķis tiek atrasts pēc nepārprotamas pa�nāvības? "La Nazione " priecātos, ka bei�dzot ir notrenkājusi viņu līdz nāvei.

Vēl ne, briesmonis nosprie� un pievēr�as lielajiem velīnpa- pīra un pergamenta manuskriptu ruļļiem.

Doktors Lekters neraizējas. Viņ� bauda stilu, kādā rakstījis Neri Kaponi, piecpadsmitā gadsimta baņķieris un slepenais aģents Venēcijā, lasa viņa vēstules - lāgiem skaļi, sev par prie�ku, līdz vēlai naktij.

Ausis izskatījās daudzsolo�as. Tāpat kā Alfonss Bertijons[13]pirms simt gadiem, Paci pētīja �īs ausis ar palielināmo stiklu. �ķita, abās fotogrāfijās tās sakrīt.

Questura novecoju�ā datorā viņ� ievadīja savu Interpola pieejas kodu Amerikas FIB Vardarbīgo noziedznieku meklē�a�nas programmai un atvēra apjomīgo Lektera failu. Lamādams savu gauso modemu, viņ� pūlējās nolasīt neskaidro tekstu no ekrāna, līdz burti sāka lēkāt acīs. Lielāko tiesu �īs lietas viņ� jau pazina. Divi fakti lika aizrauties elpai. Viens vecs un viens jauns. Faila pēdējā papildinājumā bija minēts rentgenuzņē- mums, kas liecināja, ka Lekteram, iespējams, operēta roka. Ve�cākajā dokumentā, kas bija ieskenēts Tenesī policijas protokolā un sākotnēji drukāts ar rakstāmma�īnu, Paci izlasīja, ka, noslep�kavojot savus sargus Memfisā, Hanibals Lekters klausījies "Goldberga variāciju" ierakstu.

Plakāts, kuru izplatīja bagātais upuris, amerikānis Meisons Vērd�ers, pēc visiem noteikumiem mudināja iespējamo ziņotā�ju zvanīt uz norādīto FIB numuru. Tas ierasti brīdināja, ka dok�tors Lekters ir apbruņots un bīstams. Tur bija arī privāts telefo�na numurs - tie�i zem rindkopas, kurā pieminēta milzīgā atlīdzība.

Lidma�īnas biļete no Florences līdz Parīzei ir smieklīgi dār�ga, un Paci par to bija jāmaksā no savas kabatas. Viņ� neticēja, ka fran�u policija bez izpra�ņā�anas būs ar mieru viņu izsaukt, un citu veidu, kā dabūt brīvbiļeti, viņ� nezināja. No "American Ex- press" telefona kabīnes pie Operas viņ� piezvanīja uz privāto numuru, kas bija minēts Meisona plakātā. Dro�i vien tiks no�skaidrots, no kurienes viņ� zvanījis. Angliski Paci runāja labi diezgan, tomēr zināja, ka akcents nodos viņa itālisko cilmi.

Balss piederēja vīrietim, amerikānim, un bija loti mierīga.

-��� Lūdzu, pasakiet, kādā jautājumā jūs zvanāt!

-��� Man, iespējams, ir informācija par Hanibalu Lekteru.

-��� Jā, nu, paldies par zvanu. Vai jūs zināt, kur viņ� ir patlaban?

-��� Domāju gan. Vai atlīdzība vēl ir spēkā?

-���� Jā, ir. Vai jums ir konkrēti pierādījumi, ka tas ir viņ�? Jums jāsaprot, ka mēs saņemam daudzus nenopietnus zvanus.

-����� Es jums pateik�u, ka viņam ir izdarīta sejas plastiskā operācija un operēta kreisā roka. Bet viņ� joprojām var no�spēlēt "Goldberga variācijas". Viņam ir brazīlie�u dokumenti.

Pauze.

Tad:

-��� Kāpēc jūs nezvanījāt policijai? Mans uzdevums ir pamu�dināt jūs to darīt.

-��� Vai atlīdzība ir spēkā jebkuros apstākļos?

-����� Atlīdzība pienākas par informāciju, kura novestu pie aresta un notiesā�anas.

-��� Vai atlīdzība pienāktos ari� īpa�os apstākļos?

-��� Vai jūs domājat balvu par doktoru Lekteru? Teiksim, tādā gadījumā, ja parastos apstākļos kādam nebūtu tiesību pieņemt atlīdzību?

-Jā.

-��� Mēs abi darbojamies viena un tā pa�a mērķa labā. Tāpēc, lūdzu, nenolieciet klausuli, kamēr es izteik�u kādu priek�liku�mu. Piedāvāt atlīdzību par kāda cilvēka nāvi ir pret starptautis�kajām konvencijām un pret ASV likumiem, ser. Lūdzu, nenolie�ciet klausuli! Vai drīkstu jautāt, vai jūs zvanāt no Eiropas?

-��� Jā, un vairāk neko es jums neteik�u.

-���� Labi, uzklausiet mani - es ierosinu jums sazināties ar advokātu, lai apspriestu balvu likumību, un neuzsākt nekādas nelikumīgas darbības pret doktoru Lekteru. Vai drīkstu ieteikt advokātu? �enēvā ir izcils lietpratējs �ādos jautājumos. Vai drīkstu nosaukt jums bezmaksas telefona numuru? Sirsnīgi ie�saku jums piezvanīt viņam un runāt ar viņu atklāti.

Paci nopirka telefona karti un �oreiz zvanīja no telefona kabīnes "Bon Marche" lielveikalā. Atbildēja cilvēks ar dzedru �veicie�a balsi. Saruna ilga mazāk par piecām minūtēm.

Par doktora Hanibala Lektera galvu un rokām Meisons bija gatavs maksāt vienu miljonu ASV dolāru. Tādu pa�u summu viņ� bija gatavs maksāt par informāciju, kura novestu pie ares�ta. Viņ� privāti maksātu trīs miljonus dolām par doktoru dzīvu, neuzdodot nekādus jautājumus, garantējot diskrēciju. Noteikumi paredzēja simttūksto� dolāru izmaksu avansā. Lai iegūtu �o avansu, Paci bija jāpiegādā pozitīvi identificējams doktora Lek�tera pirksta nospiedums - nospiedums in situ' uz kāda priek��meta. Ja viņ� to izdarītu, tad varētu aplūkot pārējo summas daļu seifa �veices bankā sev izdevīgā laikā.

Pirms do�anās no "Bon Marche" uz lidostu Paci nopirka sievai zīda muarē peņuāru firziķu krāsā.

jūs uzvedaties, ja zināt, ka tradicionālie goda aplieci�nājumi ir tikai lēti spīguļi? Ja līdz ar Marku Aurēliju esat nācis pie pārliecības, ka nākamo paaud�u viedok�lis nebūs vairāk vērts kā pa�reizējās paaudzes viedoklis? Vai tādā gadījumā ir iespējams uzvesties labi? Vai tādā gadījumā ir vēlams uzvesties labi?

Tagad Rinaldo Paci, �im Paci no Paci dzimtas, Florences Ques- tura galvenajam inspektoram, bija jāizlemj, cik vērts ir viņa gods un vai pastāv kāda gudrība, kura pārdzīvo jebkurus goda apsvērumus.

No Parīzes viņ� atgriezās vakariņu laikā un mazliet pagulē�ja. Viņ� gribēja jautāt sievai, ta�u nespēja, lai gan mierinājumu viņā atrada. Pēc tam kad viņas elpa atkal bija kļuvusi rāma, Paci ilgi gulēja nomodā. Vēlu naktī viņ� atmeta ar roku miegam un devās laukā pastaigāt un padomāt.

Mantrausība Itālijā nav nekas sve�s, un Rinaldo Paci to bija krietni saelpojies līdz ar dzimtenes gaisu. Tomēr viņa dabiskā

mantkārība un godkāre bija uzasināta Amerikā, kur katra ietek�me jūtama spēcīgāk, ari Jehovas nāve un Mamona visvarenība.

Iznācis no "Loggia" ēnām un nostājies tajā Sinjorijas lau�kuma vietā, kur sadedzināts Savonarola, paskatījies aug�up uz gaismas apmirdzēto "Palazzo Vecchio", uz logu, pie kura miris viņa sencis, Paci ticēja, ka patlaban apsver visus par un pret. Ta�u viņ� neko neapsvēra. Soli pa solim viņ� jau bija izlēmis.

Mēs veltām lēmumam mirkli, uzskatīdami �o procesu par noteiktā laikā radu�os racionālas un apzinātas domā�anas augli. Patiesībā lēmumi rodas no sablīvētām jūtām; tie bie�āk ir jūtu pikucis, nevis aprēķinu summa.

Paci bija izlēmis tad, kad kāpa lidma�īnā, lai dotos uz Parīzi. Un viņ� bija izlēmis pirms stundas, pēc tam kad sieva savā jaunajā peņuārā bija atsaucīga tikai pienākuma pēc. Un brīdi vēlāk, gulē�dams tumsā, pasniedzies pie viņas vaiga, lai sniegtu viņai maigu labasnakts skūpstu, viņ� zem savas delnas bija sajutis asam. Tajā bridī, pati to neapzinādamās, viņa izdzēra sava vīra sirds asinis.

Atkal goda apliecinājumi? Vēl viena iespēja paciest arhibīska�pa elpu, kamēr ar svētajām krama lauskām tiek uz�ķilta uguns, ko pielaist pie pakaļas lupatu dūjai? Jaunas uzslavas no politiķiem, kuru privāto dzīvi viņ� pazīst pārlieku labi? Ko bija vērta tāda policista slava, kur� notvēris doktoru Hanibalu Lekteru? Atzinībai, kas dāvāta policistam, ir īss mū�s. Labāk PĀRDOT VIŅU.

�ī doma caururba un satricināja Rinaldo, atstādama viņu bālu un apņēmīgu, un, kad ar izcilu redzes atmiņu apveltītais Rinaldo izlēma savu likteni, viņa prātā sajaucās divas smar�as - viņa sieva un �esapīka lī�a krasts.

PĀRDOT VIŅU. PĀRDOT VIŅU. PĀRDOT VIŅU. PĀRDOT VIŅU. PĀRDOT VIŅU. PĀRDOT VIŅU.

Spēcīgāk nebija dūris pat Fran�esko de Paci 1478. gadā, kad D�uljāno gulēja uz katedrāles grīdas un Fran�esko savā neprātā ietrieca dunci pats sev stilbā.

Doktora Hanibala Lektera pirkstu nospiedumu kartīte ir retums un kaut kas līdzīgs kulta priek�metam. Oriģināls ietvarā karājas pie FIB Identifikācijas nodaļas sienas. Ie�vērojot FIB para�as pirkstu nospiedumu noņem�anā cilvēkiem, kuriem ir vairāk nekā pieci pirksti, īk�ķa un �etru blakuspirkstu nospiedumi ir kartītes priek�pusē, bet sestais pirksts - otrā pusē.

�īs pirkstu nospiedumu kartītes kopijas apceļoja visu ze�meslodi, kad doktors izbēga pirmo reizi, un palielināts viņa īk�ķa nospiedums redzams Meisona Vērd�era plakātā; īk�ķa nospiedumā atzīmēti diezgan daudzi punkti, lai pat minimāli apmācīts pārbaudītājs varētu saskatīt iespējamo līdzību.

Vienkār�a pirkstu nospiedumu noņem�ana nav nekāda sa�re�ģītā māka, un Paci prata meistarīgi iegūt pirkstu nospiedu�mus un veikt aptuvenu salīdzinā�anu, lai būtu dro�s. Ta�u Mei�sons Vērd�ers pieprasīja svaigu nospiedumu, in situ un nenoņemtu, lai viņa eksperti varētu pārbaudīt to neatkarīgi; pā�ris rei�u Meisons jau bija piekrāpts ar veciem pirkstu nospiedu�miem, kas pirms vairākiem gadiem atrasti doktora Lektera agrī�no noziegumu vietās.

Bet kā lai iegūst doktora Fella pirkstu nospiedumus, nemo�dinot viņā aizdomas? Pats galvenais - doktoru nedrīkst sa�traukt. �is cilvēks pārlieku labi prata nozust, un tad Paci paliktu ar garu degunu.

Doktors reti atstāja Kaponi pili, un nākamā Daiļo mākslu komitejas sēde bija paredzēta tikai pēc mēne�a. Pārāk ilgi, lai gaidītu, kad varēs nolikt glāzi ūdens uz galda gan doktoram, gan visiem pārējiem, turklāt komiteja nemēdza piedāvāt tamlī�dzīgas ērtības.

Tiklīdz Paci bija izlēmis pārdot Hanibalu Lekteru Meiso�nam Vērd�eram, viņam bija jādarbojas vienam. Viņ� nevarēja atļauties pievērst Questura uzmanību doktoram Fellam, saņe�mot orderi pils pārmeklē�anai, un ēku pārāk labi aizsargāja sig�nalizācija, lai viņ� varētu tur ielauzties un dabūt pirkstu nospie�dumus.

Doktora Fella atkritumu tvertne bija daudz tīrāka un jaunā�ka nekā pārējiem kvartāla iedzīvotājiem. Paci nopirka jaunu tvertni un nakts melnumā apmainīja tās vāku pret Kaponi pils tvertnes vāku. Galvanizētā virsma nebija ideāla, un pēc veselas nakts pūliņiem Paci ieguva tikai puantilista murgam līdzīgus nospiedumus, kurus nemū�am nespētu at�ifrēt.

Nākamajā rītā viņ� apsarku�ām acīm aizgāja uz Ponte Vecchio. Juvelieru veikaliņā uz vecā tilta viņ� nopirka platu, spo�i nopulētu sudraba aproci un samta paliktni, uz kura tā stāvēja vitrīnā. Amatnieku rajonā uz dienvidiem no Arno, �aura�jās ieliņās iepretim Piti pilij, viņ� lika citam juvelierim izslīpēt no aproces tās darinātāja vārdu. Juvelieris piedāvājās pārklāt sudrabu ar vielu, kas pasargā no sūbē�anas, ta�u Paci no tā atteicās.

Baismīgais Soli�āno, Florences cietums pa ceļam uz Prāto.

Sievie�u nodaļas otrajā stāvā Romula �esku, noliekusies pār dziļu veļas mazgājamo izlietni, ieziepēja sev krūtis, nomaz�gāja un rūpīgi noslaucīja tās, pirms uzvilka tīru, platu kokvilnas kreklu. Otra �igāniete, atgriezusies no tik�anās telpas, garām�ejot uzrunāja Romulu �igāniski. Starp Romulas uzacīm ievilkās sīka krunciņa. Viņas glītā seja palika tikpat nopietna kā alla�.

Otro stāvu viņai, kā parasti, bija atļauts atstāt pusdeviņos rītā, ta�u, kad viņa tuvojās tik�anās telpai, viņu aizturēja cie�tumsargs un aizveda sāņus - uz privātu sarunu istabu cietuma pirmajā stāvā. �oreiz tur nebija parastās medicīnas māsas; Ro�mulas mazo dēlēnu rokās turēja Rinaldo Paci.

-��� Sveika, Romula, - viņ� teica.

Romula nevilcinādamās piegāja policistam klāt, un viņ� bez vārda runas atdeva bērnu. Mazais bija izsalcis un meklēja mātes krūti.

Paci ar zodu norādīja uz aizslietni istabas stūri.

-��� Tur ir krēsls. Mēs varam apspriesties, kamēr tu viņu baro.

-���� Par ko apspriesties, Donore! - Romula cie�ami runāja itāliski - ari franciski, angliski, spāniski un �igāniski. Viņa ne�tēloja - pat viņas aktiermākslas labākie paraugi nebija spēju�i novērst �o triju mēne�u ieslodzījumu par kabatzādzībām.

Viņa iegāja aiz aizslietņa. Plastmasas maisiņā, kas bija pa�slēpts zīdaiņa autiņos, atradās �etrdesmit cigare�u un se�desmit pieci tūksto�i liru - mazliet vairāk par �etrdesmit vienu dolāru - nodeldētās naudaszīmēs. Nu viņai bija jāizvēlas. Ja policists ir pārmeklējis bērnu, tad, līdzko viņa izņems laukā kontrabandu, var izvirzīt viņai apsūdzību un atņemt visas privilēģijas. Romu�la mirkli prātoja, skatīdamās griestos, kamēr mazulis zīda. Kā�pēc lai viņ� tā pūlētos? Viņam jau tik un tā bija visas priek�rocī�bas. Izņēmusi maisiņu, Romula paslēpa to sev apak�veļā. Pār aizslietni atskanēja policista balss.

- Tu te esi tikai par traucēkli, Romula. Mātes ar zīdaiņiem cietumā ir gatavā laika �ķie�ana. Te ir likumīgi slimnieki, par kuriem jārūpējas māsām. Vai tev nesāp sirds, atdodot savu bēr�nu, kad tik�anās laiks beidzies?

Diez ko viņ� grib? Romula labi zināja, kas viņ� ir: priek��nieks, Pezzo da novanta, proti, deviņdesmitā kalibra maitasga- bals.

Romulas darbs bija tulkot ielas zīmes, lai pelnītu sev iztiku, un kabatzādzības bija tikai palīgnodarbo�anās. Viņa bija rūdīta, trīsdesmit piecus gadus veca sieviete ar tādām antenām kā liela�jam naktstauriņam Luna. Romula vēroja viņu pār aizslietni. �i- tais policists - paskat, cik smuks, laulības riņķis, nopucētas kurpes, dzīvo ar sievu, bet ir krietna kalpone - apkaklei cietie stūrī�i ielikti iek�ā tikai pēc gludinā�anas. Kabatas portfelis �aketes kabatā, atslēgas labajā priek�ējā bik�u kabatā, nauda kreisajā priek�ējā bik�u kabatā, banknotes salocītas plakanas, dro�i vien apkārt gumijas lente. Loceklis pa vidu. Vingrs un vīri�ķīgs, viena auss drusku apskādēta, augstu uz pieres rēta no sitiena. Viņ� netaisījās prasīt seksu - ja doma būtu tāda, viņ� nebūtu atnesis bērnu. Tiesa, viņ� nebija nekāds sapņu princis, tomēr diez vai sekss viņam būtu jāmeklē pie cietumniecēm. La�bāk neskatīties viņa sīvajās, melnajās acīs, kamēr mazais zī�. Kāpēc viņ� atnesis bērnu? Tāpēc, ka grib, lai es redzētu viņa varu, grib dot mājienu, ka var atņemt bērnu. Ko viņam vajag?

Informāciju? Viņa izstāstīs viņam visu, ko vien viņ� grib dzirdēt par piecpadsmit �igāniem, kuri nekad nav eksistēju�i. Labi, ko no tā varu iegūt es? Redzēsim Parādīsim viņam gabaliņu miesas.

Romula vēroja viņa seju, iziedama no aizslietņa patvēruma, līdzās zīdaiņa sejiņai vīdēja krūtsgala pusloks.

-��� Te ir karsts, - viņa teica. - Vai jūs varētu atvērt logu?

-��� Es varētu kaut ko labāku, Romula. Es varētu atvērt dur�vis, un tu to zini.

Klusums istabā. Ārā Soli�āno troksnis kā nerimtīgas, trulas galvassāpes.

-���� Pasakiet, ko jums vajag. Es labprāt izdarī�u kaut ko, bet ne visu. - Instinkts viņai nemaldīgi sacīja, ka �ā iebilduma dēļ policists jutīs pret viņu cieņu.

-��� Tā ir tikai la tua solita cosa, tava parastā nodarbo�anās, - Paci teica, - un es gribu, lai tu to paveic slikti.

Dienā viņi novēroja Kaponi pils fasādi pa augstu, aizslē�ģotu dzīvokļa logu ielas pretējā pusē: Romula, kāda ve�cāka �igāniete, kas palīdzēja gādāt par bērnu un varēja būt Romulas māsīca, un Paci, kur� zaga savam birojam tik daudz laika, cik vien spēja.

Koka roka, kuru Romula izmantoja savā arodā, gaidīja uz krēsla guļamistabā.

Atļauju dienā izmantot dzīvokli Paci bija dabūjis no skolotā�ja, kas strādāja turpat netālu - Dantes Aligjēri skolā. Romula pieprasīja atsevi�ķu plauktu ledusskapī savai un zīdaiņa pārtikai.

Viņiem nebija jāgaida ilgi.

Pusdesmitos nākamās dienas rītā Romulas palīdze klusu uzsvilpa no loga ni�as. Ielas pretējā pusē parādījās melns tuk��ums, kad vienas no pils masīvajām durvīm atvērās uz iek�u.

Tur nu viņ� bija, cilvēks, kur� Florencē pazīstams kā dok�tors Fells, neliela auguma, slaids, tum�ās drānās, spīdīgi gluds kā ūdele, viņ� uz lieveņa paostīja gaisu un nopētīja ielu abos virzienos. Tad nospieda tālvadības pults pogu, ieslēgdams sig�nalizāciju, un aizvēra durvis, pavilcis aiz lielā, vītā dzelzs rok�tura, kuru bija sabojājusi rūsa un no kura tāpēc nebija iespējams noņemt pirkstu nospiedumus. Rokā viņam bija iepirkumu soma.

Pirmo reizi ieraudzījusi doktoru Fellu pa slēģu spraugu, vecākā �igāniete satvēra Romulu aiz rokas, kā gribēdama viņu apturēt, ieskatījās Romulai acīs un īsi, asi papurināja galvu, kamēr policists neskatījās.

Paci uzreiz saprata, kurp viņ� iet.

Doktora Fella atkritumos Paci bija redzējis īpatnējos ietina�mos papīrus no delikate�u veikala "Vera dal 1926", kas atradās Via San Jacopo netālu no Santa Trinita tilta. Tagad doktors devās uz to pusi, kamēr Romula vilka mugurā savu kostīmu un Paci vērīgi skatījās pa logu.

-���� Dunque' pēc produktiem, - Paci noteica. Viņ� nespēja noturēties, piekto reizi neatkārtojis Romulai instrukcijas. - Seko viņam, Romula. Gaidi �ajā Ponte Vecchio pusē. Tu viņu panāksi, kad viņ� ies atpakaļ, rokā nesdams pilno somu. Es bū�u puskvar- tālu viņam priek�ā, tu vispirms ieraudzīsi mani. Es palik�u tuvu�mā. Ja radīsies sare�ģījumi, ja tevi arestēs, es par tevi parūpē�os. Ja viņ� aizies pa citu ceļu, atgriezies dzīvoklī. Es tev piezvanī�u. Ieliec �o caurlaidi taksometra logā un brauc pie manis.

-��� Eminenza, - Romula sacīja, itālie�u ironiskajā stilā kriet�ni paaugstinādama viņa goda nosaukumu, - ja radīsies sare�ģī�jumi un man palīdzēs kāds cits, nedariet viņam pāri, mans draugs neko neņems, ļaujiet viņam skriet.

Paci negaidīja liftu, bet auļoja lejup pa kāpnēm, uzvilcis eļļainu kombinezonu, ar naģeni galvā. Florencē ir grūti kādu izsekot, jo ietves ir �auras un cilvēka dzīvība uz ielas nav neko vērta. Ietves malā Paci bija atstājis nobru�ātu motorino, kam pie bagā�nieka piesiets ducis slotu. Mopēds sāka darboties pēc pirmā spēriena, un galvenais inspektors zilu dūmu mākulī sāka braukt pa bruģi, mazajam mopēdam lēkājot pa bruģakmeņiem kā rik�ojo�am ēzelim.

Paci vilcinājās, ma�īnām nikni taurējot, nopirka cigaretes, nosita laiku, lai atpaliktu, līdz skaidri zināja, kurp iet doktors Fells. Via de'Bardi galā Borgo San Jacopo bija vienvirziena iela, satiksme plūda viņam pretim. Paci pameta mopēdu uz iet�ves un sekoja kājām, pagriezis slaido augumu iesāņus, lai izslī�dētu cauri tūristu burzmai Ponte Vecchio dienvidu galā.

Florencie�i mēdz teikt, ka "Vera dal 1926" ar savu sieru un trifeļu pārpilnību o� kā Dieva kājas.

Tur nu doktors nesteidzās itin nemaz. Viņ� izraudzījās �īssezonas pirmās baltās trifeles. Pa logiem aiz krā�ņās �ķiņķu un makaronu vitrīnas Paci redzēja viņa muguru.

Paci nogriezās ap stūri un nāca atpakaļ, nomazgāja seju strūkl�akā, kur ūdens �ļācās no citas, ūsainas sejas ar lauvas ausīm.

-��� Ja gribēsi strādāt pie manis, tev tās ūsas būs jānoskuj, - viņ� teica strūklakai, kamēr kuņģis savilkās saltā mezglā.

Tagad doktors nāca ārā ar da�iem viegliem sainī�iem somā. Pa Borgo San Jacopo viņ� devās atpakaļ uz mājām. Paci gāja uz priek�u pa ielas pretējo pusi. Pūlis uz �aurās ietves piespieda Paci nokāpt uz ielas, un viņam pret rokaspulksteni sāpīgi atsitās garāmbrauco�as karabinieru patruļma�īnas spogulis.

-�� Stronzo! Analfabēta!1 - pa logu uzkliedza �oferis, un Paci nozvērējās atriebties. Sasniedzis Ponte Vecchio, viņ� bija vadī�bā par �etrdesmit metriem.

Romula stāvēja durvju ni�ā, zīdaini noguldījusi uz koka rokas un otru roku izstiepusi pret pūli, brīvā roka zem platajām drānām bija gatava izcelt no kādas kabatas vēl vienu naudasma�ku, ko pievienot tiem vairāk nekā diviem simtiem, ko viņa savā mū�ā nozagusi. Ap paslēpto roku bija aplikta platā, spo�i nopu�lētā sudraba aproce.

Pēc mirkļa upuris izies caur burzmu, kas virzās �urp no vecā tilta. Tiklīdz viņ� no pūļa iznāks uz Via de' Bardi, Romula viņu sagaidīs, paveiks savu darāmo un ieslīdēs tūristu straumē, kas �ķērso tiltu.

Pūlī Romulai bija draugs, uz kuru varēja paļauties. Par upuri viņa nezināja neko un neticēja, ka policists viņu aizstāvēs. �ils Prevērs, da�os policijas dosjē minēts kā �ils Dimēns vai Ro�ē Lediks, bet vietējiem pazīstams kā Gnoko, pūlī Ponte Vecchio dienvidu galā gaidīja, kad Romula ķersies pie darba. Savu ieradumu dēļ un arī tāpēc, ka zem sejas ādas pamazām sāka iezīmēties galvaskauss, Gnoko �ķita mazāks nekā patiesī�bā, tomēr viņ� vēl aizvien bija stiegrains un stiprs, un pilnīgi spējīgs palīdzēt Romulai, ja zādzība neizdotos.

Ģērbies kā kantorists, viņ� saplūda ar pūli, laiku pa laikam iz�audamies no tā, it kā pūlis būtu prēriju suņu ala. Ja nolūko�tais upuris satvertu Romulu un turētu viņu ciet, Gnoko paklup- tu, uzgāztos upurim virsū un paliktu spirināmies zemē pēc ie�spējas ilgāk, daiļrunīgi atvainodamies, līdz Romula jau būtu gabalā. Tā viņ� bija rīkojies jau agrāk.

Paci pagāja Romulai garām, nostājās pircēju rindā pie sulu stenda, kur varēja visu redzēt.

Romula iznāca no durvju ni�as. Ar ievingrinātu aci viņa novērtēja ļau�u skaitu uz ietves starp sevi un slaido stāvu, kas tuvojās. Viņa prata apbrīnojami veikli kustēties burzmā, priek�ā turēdama zīdaini, kas gulēja uz mākslīgās, no koka un audekla darinātās rokas. Labi. Viņa, kā parasti, noskūpstīs savas redza�mās rokas pirkstus un sniegsies viņam pie sejas, lai uzspiestu skūpstu tur. Ar brīvo roku taustīsies gar viņa sāniem pie kabatas portfeļa, līdz viņ� satvers Romulu aiz plaukstas locītavas. Tad vina izrausies no tvēriena.

Paci bija apgalvojis, ka �is cilvēks nevarot atļauties aizturēt Romulu, līdz ierodas policija, ka viņ� gribē�ot tikt no viņas vaļā. Visos Romulas mēģinājumos nozagt maku neviens nekad nebija vardarbīgi izturējies pret sievieti ar zīdaini. Upuris nereti nodomāja, ka viņam pa �aketes kabatām gramstās kāds cits, kas stāv blakus. Lai netiktu pieķerta, Romula pati bija apsūdzējusi vairākus nevainīgus garāmgājējus kā kabatzagļus.

Līdz ar drūzmu Romula gāja uz priek�u pa ietvi, izbrīvēja paslēpto roku, tomēr turēja to zem mākslīgās, uz kuras balstījās bērns. Viņa redzēja savu mērķi virzāmies starp galvām, kas �ūpojās aug�up lejup, vēl desmit metru, tikpat kā klāt.

Madonna! Doktors Fells pagriezās sānis un iejuka pūļa bie��ņā uz Ponte Vecchio, lai kopā ar tūristu straumi �ķērsotu to. Viņ� negāja mājās. Romula iespraucās burzmā, tomēr nespēja tikt vi�ņam klāt. Gnoko, joprojām priek�ā doktoram, jautājo�i pievērsa acis viņai. Romula papurināja galvu, un Gnoko ļāva, lai viņ� aiziet garām. Nebūtu nekāda labuma, ja viņu apzagtu Gnoko.

Paci viņai blakus ņurdēja tā, it kā tā būtu viņas vaina.

- Ej uz dzīvokli. Es tev zvanī�u. Tev ir taksometra caurlai�de vecpilsētai? Ej! Ej!

Paņēmis savu mopēdu, Paci stūma to pār Ponte Vecchio, pār Arno, nespodru kā nefrīts. Viņ� domāja, ka ir pazaudējis doktoru, bet tur jau viņ� bija, upes otrā krastā, arkādē līdzās Lungarno, mirkli paskatījās pār plecu skicējo�am mākslinie�kam, tad devās uz priek�u a�iem, viegliem soļiem. Paci nosprie�da, ka doktors Fells iet uz Svētā Krusta baznīcu, un caur elli�ķī�go satiksmi pa gabaliņu sekoja viņam.

Baznīcas "Santa Croce" - Svētā Krusta baznīca, francis- kāņu mītne - milzīgajā telpā atbalsojās astoņas valodas, kamēr apkārt klīda tūristu pulki, sekodami savu gidu spilgtajiem lietussargiem, puskrēslā gramstīdamies pēc divsimt liru monētām, lai ar tām apmaksātu sava mū�a brīni�ķīgo mir�kli, kad pie lielajām freskām kapelās iedegsies apgaismojums.

Romulai, ienāku�ai no spo�ās rīta gaismas, vajadzēja mirkli apstāties pie Mikeland�elo kapa, lai ap�ilbu�ās acis pie�rastu pie krēslas. Ieraudzījusi, ka stāv uz grīdā ielaistas kapa plāksnes, viņa no�ukstēja: - Mi dispiace!' - un steig�us nokāpa no tās; Romulas apziņā neskaitāmie miru�ie tur, zem akmens grīdas, bija tikpat reāli kā cilvēki virs tās un varbūt vēl ietekmī�gāki. Viņa bija garu saucēju un hiromantu meita un mazmeita, tāpēc cilvēkus virs grīdas un cilvēkus zem tās uzlūkoja kā divas

1 Man |oti �ēl! (Tulk. no it. vai.) kopienas ar nāves rūti pa vidu. Tie tur, lejā, gudrākie un vecā�kie, pēc viņas domām, bija pārāki.

Viņa pārliecinājās, vai tuvumā nav ķesteris, cilvēks ar dzi�ļiem aizspriedumiem pret �igāniem, un patvērās aiz pirmās ko�lonnas, Rosellīno "Madonna del Latte" aizsardzībā, kamēr ma�zulis zīda krūti. Tur viņu atrada Paci, kas bija gaidījis netālu no Galileja kapa.

Viņ� ar zodu norādīja uz baznīcas tālo galu, kur pa visu �ķērsenisko jomu milzīgajā, augstajā, pustum�ajā telpā kā zib��ņi plaiksnīja starme�i un aizliegtas fotokameras, bet klik�ķo�ie skaitītāji tikmēr rija divsimt liru monētas un arī pa kādam spēļu �etonam vai austrālie�u ceturtdaļdolāram.

Atkal un atkal Kristus dzima un tika nodots, tika iedzītas naglas, lielās freskas parādījās spo�ā gaismā un no jauna iegri�ma tumsā, blīvā un ņudzo�ā, svētceļnieki mīņājās pa apli, rokās turēdami ceļve�us, kurus nespēja saskatīt, miesas smārds un vīraks cēlās aug�up un vārījās lampu karstumā.

Kreisās puses jomā, Kaponi kapelā, strādāja doktors Fells. Greznā Kaponi kapela atrodas baznīcā "Santa Felicitā". �ī, pārbūvēta deviņpadsmitajā gadsimtā, interesēja doktoru Fellu tāpēc, ka caur restaurācijas posmu viņ� varēja ielūkoties pagāt�nē. Patlaban viņ�, berzējot papīru ar ogli, kopēja kādā akmenī iegravēto uzrakstu, tik nodilu�u, ka to nebūtu iespējams izlasīt pat slīpā apgaismojumā.

Vērodams viņu ar mazu tālskati, Paci atklāja, kāpēc dok�tors izgājis no mājas tikai ar iepirkumu somu, - savus māksli�nieka piederumus viņ� glabāja aiz kapelas altāra. Mirkli Paci apsvēra, vai neatcelt Romulas darāmo un nelaist viņu prom. Pirkstu nospiedumus, iespējams, varētu atrast uz zīmē�anas pie�derumiem. Bet nē, doktoram rokās bija kokvilnas cimdi, lai pasargātu tās no ogles.

Arī labākajā gadījumā viss būs diezgan neveikli. Romulas paņēmieni bija piemēroti ielai. Toties viņa bija spilgta sava aro�da pārstāve, no viņas nemū�am nebaidītos neviens noziedz�nieks. Viņa jau nu nekādā ziņā nebūs tā, kas liks doktoram bēgt. Nē. Ja doktors viņu notvers, tad atdos ķesterim, un Paci varēs iejaukties vēlāk.

�is cilvēks bija ārprātīgs. Ja nu viņ� Romulu nogalina? Ja viņ� nogalina bērnu? Paci uzdeva sev divus jautājumus. Vai viņ� uzbruktu doktoram, ja situācija liktos bīstama dzīvībai? Jā. Vai, lai dabūtu savu naudu, viņ� riskētu ar to, ka Romula un viņas bērns tiek ne pārāk smagi ievainoti? Jā.

Būs vienkār�i jānogaida, līdz doktors Fells novelk cimdus, lai dotos pusdienās. Staigājot �urpu turpu pa �ķērsenisko jomu, Paci un Romulai pietika laika sa�ukstēties. Burzmā Paci pama�nīja kādu seju.

-���� Kas tevi izseko, Romula? Labāk pasaki! To seju esmu redzējis cietumā.

-��� Tas ir mans draugs, viņ� tikai aizsprostos ceļu, ja man būs jābēg. Viņ� neko nezina. Neko. Tā būs labāk jums. Nevajadzēs smērēt rokas.

Lai kavētu laiku, viņi lūdza Dievu vairākās kapelās, Romu�la �ukstēja kādā valodā, kuru Paci nesaprata, bet viņam pa�am bija gar� saraksts, par ko lūgties, īpa�i jau par māju �esapīka lī�a krastā un vēl par kaut ko tādu, par ko baznīcā nevajadzētu domāt.

Sākās kora mēģinājums, pār vispārējo troksni gaisā uzlido�ja burvīgas balsis.

Zvans, un klāt bija dienasvidus slēg�anas laiks. �ķindinā�dami atslēgas, parādījās ķesteri, gatavi iztuk�ot monētu urnas.

Doktors Fells meta mieru darbam, piecēlās, iznāca no

Andreoti "Pietā" aizsega kapelā, novilka cimdus un uzģērba �aketi. Pie svētnīcas drūzmējās liela japāņu grupa; viņiem bija izbeigu�ies monētu krājumi, un viņi apjuku�i stāvēja tumsā, vēl nesaprazdami, ka jāiet prom.

Paci glu�i lieki piebikstīja Romulai. Viņa zināja, ka pienā�cis laiks. Un noskūpstīja galviņu bērnam, kas gulēja uz koka rokas.

Doktors tuvojās. Drūzmas dēļ viņam bija jāiet tuvu garām Romulai, un viņa trijos garos soļos aizsteidzās doktoram pre�tim, nostājās viņa priek�ā, pacēla roku tik augstu, lai tā atrastos viņa redzeslaukā un saistītu uzmanību, noskūpstīja sev pirkstus un gatavojās uzspiest �o skūpstu viņam uz vaiga, apslēpto roku sagatavojusi �iep�anai.

Iedegās gaisma, jo kādam pūlī bija atradusies divsimt liru monēta, un Romula, pieskārusies doktoram Fellam, ieskatījās viņam sejā, juta, kā acu zīlī�u sarkanie centri iesūc viņu sevī, juta, kā milzīgs, auksts vakuums pierauj sirdi pie ribām, un viņas roka spēji atrāvās no doktora sejas, lai aizsegtu bērna sejiņu, un Romula dzirdēja savu balsi sakām: - Perdonami, perdonami, signore,' - pagriezās un bēga, bet doktors ilgi no�skatījās viņai pakaļ, līdz gaisma nodzisa un viņ� atkal bija tikai siluets pret kapelas svecēm, un a�iem, viegliem soļiem viņ� aizgāja savu ceļu.

Paci, bāls aiz dusmām, atrada Romulu, kas, atbalstījusies pret svētītā ūdens trauku, drud�aini mazgāja bērna galviņu ar svētīto ūdeni, mazgāja viņam acis, ja viņ� būtu paskatījies uz doktoru Fellu. Niknie lāsti sastinga Paci uz lūpām, kad viņ� ieskatījās Romulas pārbiedētajā sejā.

Tumsā viņas acis �ķita milzīgas.

' Piedodiet, piedodiet, kungs. (Tulk. no it. vai.)

-���� Tas ir Sātans, - viņa izdvesa. - �aitāns, Rītausmas dēls. Tagad es esmu viņu redzējusi.

-��� Es vedī�u tevi atpakaļ uz cietumu, - Paci noteica. Romula paskatījās uz zīdaini un nopūtās kā nāvei nolemta,

nopūta bija tik dziļa un rezignēta, ka lika sa�ņaugties sirdij. Noņēmusi plato sudraba aproci, viņa nomazgāja to svētītajā ūdenī.

-��� Vēl ne, - viņa sacīja.

Rinaldo Paci būtu nolēmis pildīt savu likumsarga pie�nākumu, tad varētu aizturēt doktoru Fellu un ļoti ātri noskaidrot, vai �is cilvēks ir Hanibals Lekters. Pus�stundas laikā viņ� būtu dabūjis orderi, lai izvestu doktoru Fellu no Kaponi pils, un visas pils signalizācijas sistēmas nespētu viņu aizkavēt. Ar savām pa�a pilnvarām viņ� drīkstētu aizturēt doktoru Fellu pietiekami ilgi, neizvirzot viņam apsūdzību, līdz būtu no�teikta viņa identitāte.

Pirkstu nospiedumu pārbaude Questura mītnē desmit mi�nū�u laikā atklātu, vai Fells ir doktors Lekters. Identifikāciju apstiprinātu DNS tests.

Tagad Paci bija liegtas visas �īs iespējas. Nolēmis pārdot doktoru Lekteru, policists kļuva par atlīdzības mednieku, ārpus likuma un viens. Pat ziņu pienesēji, kurus viņ� izmantoja, �eit nevarēja palīdzēt, jo tūdaļ steigtos ziņot par pa�u Paci.

Vilcinā�anās Paci kaitināja, tomēr viņ� bija apņēmības pilns. Būs vien jāiztiek ar tām nolādētajām �igānietēm�

-���� Vai Gnoko to izdarītu tavā vietā, Romula? Vai tu vari viņu sameklēt? - Viņi atradās patapinātā dzīvokļa viesistabā Via de' Bardi, iepretim Kaponi pilij, divpadsmit stundu pēc neveiksmes baznīcā "Santa Croce". Zema galdalampa apgais�moja istabu, sniegdamās līdz vidukļa augstumam. Virs gaismas robe�as pustumsā spīdēja Paci melnās acis.

-���� Es to izdarī�u pati, bet ne ar bērnu, - Romula teica. -Un jūs man dosiet�

-��� Nē. Es nevaru ļaut, lai viņ� tevi ierauga otrreiz. Vai Gno�ko to izdarītu tavā vietā?

Romula garā, spilgtā kleitā sēdēja, salikusi uz priek�u, pil�nīgās krūtis pieskārās aug�stilbiem, galva gandrīz balstījās pret ceļgaliem. Koka roka tuk�a mētājās uz krēsla. Kaktā sēdēja vecākā sieviete, iespējams, Romulas māsīca, turēdama rokās zīdaini. Aizkari bija aizvilkti. Pavēris tajos mazītiņu spraugu, Paci saskatīja vāru gaismu augstu Kaponi pilī.

-����� Es pati varu, es varu mainīt izskatu tā, ka viņ� mani nepazīs. Es varu�

-Nē.

-��� Tad Esmeralda.

-����� Nē. - Vecākā sieviete no kakta ierunājās pirmo reizi. - Es gādā�u par tavu bērnu, Romula, līdz savai nāves stundai. Es nemū�am nepieskar�os �aitānam. - Itāliski viņa runāja tā, ka Paci gandrīz nespēja saprast teikto.

-��� Pacel galvu, Romula, - Paci sacīja. - Paskaties uz mani! Vai Gnoko to izdarītu tevis dēļ? Romula, �ovakar tu atgriezīsies Soli�āno. Tev tur jānosē� vēl trīs mēne�i. Iespējams, ka nākam�reiz, kad tu ņemsi naudu un cigaretes laukā no sava bērna drēbī�tēm, tevi pieķers� Es varētu izdarīt tā, lai tev piemet vēl se�us mēne�us par to pēdējo reizi. Man būtu viegli panākt atzinumu, ka tu slikti pildi mātes pienākumus. Bērnu paņemtu valsts. Bet, ja es dabū�u pirkstu nospiedumus, tu tiksi atbrīvota, saņemsi divus miljonus liru, dokumenti par tavu sodāmību pazudīs, un es palīdzē�u jums dabūt Austrālijas vīzas. Vai Gnoko to izdarītu tevis dēļ?

Viņa neatbildēja.

-��� Vai tu varētu sameklēt Gnoko? - Paci izpūta gaisu pa degu�nu. - Senti', savāc savas mantas, to mākslīgo roku varēsi dabūt atpakaļ glabātavā pēc trim mēne�iem vai kaut kad nākamajā gadā! Bērns būs jāatdod atradeņu namā. Vecā varēs to tur apciemot.

-���� TO? Apciemot TO, Commendatore? Viņa vārds ir� - Romula papurināja galvu, negribēdama nosaukt bērna vārdu �im cilvēkam. Viņa aizklāja seju ar plaukstām, juzdama, kā abi pulsi sejā un plaukstās sitas viens pret otru, un tad ierunājās no plaukstu aizsega. - Es varu viņu sameklēt.

-Kur?

-���� Svētā Gara laukumā - pie strūklakas. Viņi sakur uguns�kuru, un kādam ir vīns.

-��� Es ie�u tev līdzi.

-���� Labāk ne, - viņa atteica. - Jūs sabojātu viņa reputāciju. Pie jums te paliks bērns un Esmeralda - jūs zināt, ka es atgriezī�os.

Piazza Santo Spirito, skaists laukums Arno kreisajā krastā, naktī izskatās noplucis, baznīca �ajā vēlajā stundā ir tum�a un aizslēgta, no publikas iecienītā krodziņa "Casalinga" plūst troksnis un ēdienu tvaiki.

1 Klausies. (Tulk no it. vai.)

Pie strūklakas ņirb mazs ugunskurs, skan �igānu ģitāra, spēlēta vairāk ar entuziasmu nekā ar talantu. Barā ir viens labs fado' dziedātājs. Tiklīdz viņ� ir atklāts, viņu izvelk priek�ā un cienā ar vīnu no vairākām pudelēm. Viņ� iesāk dziesmu par likteni, ta�u tiek pārtraukts ar prasību pēc mundrākas melodijas.

Ro�ē Lediks, pazīstams arī kā Gnoko, sē� uz strūklakas ma�las. Viņ� ir kaut ko sapīpējies. Acis ir aizplīvuroju�ās, tomēr pār ugunskura gaismu viņ� uzreiz pamana Romulu pūļa dziļumā. No�pircis no augļu tirgotāja divus apelsīnus, viņ� seko Romulai, attā�linādamies no dziesmas skaņām. Abi apstājas zem ielas laternas pa gabalu no ugunskura. �ī gaisma ir aukstāka par uguns kvēli, to izraibina lapas, kas vēl turas spītīgā kļavā. Gaisma zaļgani viz Gnoko bālajā sejā, lapu ēnas tajā atgādina kustīgus zilumus, un Romula lūkojas �ajā sejā, uzlikusi plaukstu viņam uz delma.

No viņa dūres kā spo�a, maza mēlīte iz�aujas asmens, un viņ� mizo apelsīnus, miza nokarājas lejup vienā garā strēmelē. Pirmo apelsīnu viņ� sniedz Romulai, un viņa iebā� Gnoko mutē vienu daiviņu, kamēr viņ� mizo otru augli.

Viņi pārmij da�us teikumus �igāniski. Gnoko vienu reizi parausta plecus. Romula iedod viņam mobilo telefonu un parā�da, kuras pogas jāspie�. Tad Gnoko pie auss atskan Paci balss. Pēc brī�a Gnoko aizver telefonu un ieliek to kabatā.

Romula noņem sev no kakla kaut ko ķēdītē iekārtu, no�skūpsta mazo amuletu un apliek to ap kaklu nopluku�ajam vīri�ņam. Gnoko paskatās uz to, palēkā, izlikdamies, ka svētais tēls viņu svilina, un izpelnās vāru Romulas smaidu. Novilkusi plato aproci, viņa apliek to ap Gnoko roku. Aproce der. Gnoko delms nav resnāks par viņējo.

-��� Vai vari stundu palikt pie manis? - Gnoko jautā.

-��� Jā, - viņa atbild.

' Populāra portugāļu dziesma vai deja, parasti ģitāras pavadījumā. (Tulk. piez.)

Atkal nakts, un doktors Fells stāvēja milzīgajā "Forte di Belvedere " akmens mūru ieskautajā telpā - izstādē "Ciet�sirdīgie moku rīki". Doktors bija omulīgi atbalstījies pret sienu zem pakarinātajiem nolādēto būriem.

Viņ� vēroja lāsta izteiksmes skatītāju kārajās sejās, kad tie spiedās ap moku līkiem un cits citam klāt sutainā, valbacainā frottage', uz apak�delmiem sacēlu�ies visi matiņi, karsta elpa uz apkārtējo kakla un vaigiem. Lāgiem doktors pielika pie sejas iesmar�otu mutautiņu, vairīdamies no odekolona un meklē�anās smakas pārmēra.

Tie, kuri vajāja doktoru, gaidīja ārpusē.

Aizritēja stundas. Doktors Fells, kas pa�iem eksponātiem pievērsa tikai pavir�u uzmanību, �ķita, nespēja vien gana norau�dzīties uz pūli. Da�i sajuta viņa skatienu un sāka justies neērti. Sievietes pūlī bi e�i uzlūkoja viņu ar īpa�u interesi, pirms �ļūkā-

1 Ber/ē�anās. (Tulk. nofr. vai) jo�ā rinda starp eksponātiem sakustējās un lika viņām iet tālāk. Niecīga summiņa, kas bija samaksāta abiem taksidermistiem, izstādes rīkotājiem, ļāva doktoram �eit nesteidzīgi kavēties, ne�aizskaramam aiz auklām, pilnīgi nekustīgam pret akmens mūri.

Aiz izejas pie balustrādes nerimtīgajā lietus smidzeklī sar�dzē stāvēja Rinaldo Paci. Viņ� bija pieradis gaidīt.

Paci zināja, ka doktors neies mājās. Pakalna piekājē aiz forta mazā laukumiņā doktoru Fellu gaidīja viņa automobilis. Tas bija melns "Jaguar Saloon", elegants, trīsdesmit gadu vecs "Mark II" modelis, kas mirdzēja smalkajā lietū, labākais, kādu Paci jebkad redzējis, un tam bija �veices numuri. Nebija nekā�du �aubu, ka doktoram Fellam nav jāstrādā, lai saņemtu algu. Paci ielāgoja numura zīmes, tomēr nevarēja riskēt, pārbaudot tās caur Interpolu.

Stāvajā, bruģētajā Via San Leonardo starp "Forte di Belve- dere" un automa�īnu gaidīja Gnoko. Vāji apgaismoto ieliņu no abām pusēm ietvēra augsti akmens mūri, kas sargāja savrupmā�jas. Gnoko bija sameklējis tum�u ni�u pie slēgtiem vārtiem, kur varēja stāvēt nomaļus no tūristu straumes, kas plūda lejup no forta. Ik pēc desmit minūtēm Gnoko kabatā pret stilbu ievibrē- jās mobilais telefons, un viņam bija jāapstiprina, ka viņ� atrodas postenī.

Da�i garāmejo�ie tūristi turēja virs galvas kartes un pro�grammiņas, vairīdamies no smalkā lietus, �aurā ietve bija pār�blīvēta, un ļaudis kāpa no tās nost, uz ielas, apturēdami retos taksometrus, kas brauca pa nogāzi no forta.

Velvētajā moku rīku kambarī doktors Fells beidzot atrāvās no sienas, pret kuru bija balstījies, pacēla acis aug�up uz skeletu mērdē�anas būri, it kā viņiem abiem būtu kāds kopīgs noslē�pums, un cauri pūlim devās uz izeju.

Paci ieraudzīja doktoru durvīs un pēc tam, starme�a apgais�motu, forta teritorijā. Viņ� pa gabaliņu sekoja. Pārliecināts, ka doktors tie�ām dodas lejup pie savas ma�īnas, viņ� izvilka mo�bilo telefonu un brīdināja Gnoko.

�igāna galva izlīda no apkakles kā bruņrupucim, acis bija iegrimu�as dobumos un zem galvas ādas, tāpat kā bruņrupucim, bija saskatāms galvaskauss. Viņ� uzrotīja piedurkni pāri elko�nim, uzspļāva uz aproces un noslaucīja to ar lupatu. Tagad, kad sudrabs bija nospodrināts ar siekalām un svētīto ūdeni, viņ� paslēpa roku aiz muguras zem mēteļa, lai tā būtu sausumā, un skatījās aug�up pakalnā. Tuvojās vesela kolonna galvu, kas �ū�pojās aug�up lejup. Caur ļau�u drūzmu Gnoko izspraucās uz ielas, kur varēja iet pret straumi un labāk redzēt. Vienam, bez palīga, viņam būs jādara abi darbi - gan jāuzgrū�as virsū, gan jāzog -, ta�u tas nebūs grūti, jo zādzībai nemaz nevajadzēja izdoties. Tur jau nāca slaidais vīrs - tuvu ietves malai, paldies Dievam. Paci kāpa lejup pa nogāzi trīsdesmit metru aiz doktora.

Gnoko veikli sāka uzbrukumu no ielas vidus. Izmantodams to, ka tuvojas taksometrs, palēcis malā, kā vairīdamies no satik�smes, viņ� atskatījās, lai nolamātu �oferi, un ieskrēja krūtīs dok�toram Fellam, iegrūda pirkstus zem viņa mēteļa un atskārta savu delmu sagrābtu drausmīgā tvērienā, juta triecienu un at�sprāga nost, padarījis savu, doktors Fells tikpat kā nebija pagau- sinājis soli un nozuda tūristu straumē, Gnoko bija brīvs un bēga.

Paci gandrīz acumirklī nostājās viņam blakus ni�ā pie dzelzs vārtiem, Gnoko, īsi pieliecies, izslējās un smagi elpoja.

- Dabūju. Viņ� mani sagrāba, kā vajadzīgs. Tas comuto' mēģināja iegāzt man pa pautiem, bet netrāpīja, - Gnoko teica.

Kad Paci, nometies uz viena ceļgala, piesardzīgi ņēma ap�roci nost no Gnoko delma, Gnoko juta gar kāju notekam kaut ko karstu un slapju, un, tiklīdz viņ� sakustējās, no �ķeltas plai�sas bik�u audumā izlauzās karsta arteriālo asiņu �alts, ap�ļācot Paci seju un rokas, kamēr viņ� pūlējās noņemt aproci, turot to aiz pa�ām maliņām. Visur �ķīda asinis, ari Gnoko sejā, kad viņ� pieliecās, lai paskatītos uz sevi, un viņam saļima kājas. Viņ� sabruka pret vārtiem, ar vienu roku pieķērās pie tiem un pie�spieda lupatu tur, kur ciska savienojas ar rumpi, cenzdamies apturēt asinis, kas gāzās no pār�ķeltās aug�stilba artērijas.

' Ragulops. (Tulk. no it. vai.)

Paci, juzdams sevī to saltumu, kuru vienmēr juta bīstama darba laikā, aplika roku Gnoko ap pleciem un turēja viņu, pa�vērstu prom no pūļa, turēja viņu, kamēr viņa asinis lija caur vārtu restēm, tad ļāva viņam uz sāniem noslīgt zemē.

Izņēmis no kabatas mobilo telefonu, Paci runāja tajā, kā izsaukdams ātro palīdzību, ta�u telefonu nemaz neieslēdza. At�pogājis mēteli, viņ� izpleta to, kā vanags izplestiem spārniem sargā savu laupījumu. Pūlis bez kādas ziņkārības kustējās vi�ņam aiz muguras. Paci novilka no Gnoko delma aproci un ielika mazajā kārbiņā, kuru bija atnesis līdzi. Gnoko mobilo telefonu viņ� iebāza kabatā.

Gnoko lūpas sakustējās.

- Madonna, che freddo!'

1 Dievmāte, cik auksti! (Tulk. no it. vai.)

Sasprindzinājis gribu, Paci noņēma Gnoko nespēcīgo roku no brūces, turēja to kā mierinādams un ļāva viņam noasiņot. Būdams pilnīgi pārliecināts, ka Gnoko ir miris, Paci pameta viņu guļam pie vārtiem, ar galvu uz delma kā iemigu�am, un pats iejuka ņudzo�ajā pūlī.

Nonācis laukumā, Paci stingi blenza uz tuk�o stāvvietu, lietus nule sāka mērcēt bruģakmeņus, uz kuriem bija stāvējis doktora Lektera jaguārs.

Doktors Lekters - Paci domās vairs nesauca viņu par dok�toru Fellu. Tas bija doktors Hanibals Lekters.

Iespējams, Paci lietusmēteļa kabatā atradās vajadzīgais pie�rādījums Meisonam. Paci pa�am pietika ar pierādījumiem, kas pilēja no viņa lietusmēteļa uz kurpēm.

Rita zvaigzne pār D�enovu jau bālēja austrumu gaismā, kad Rinaldo Paci vecais alfa, klusu dūkdams, pieripoja pie piestātnes. Ostas ūdeņus ņirbināja dzestrs vēj�. Uz pre�u kuģa tālākā enkurvietā kāds metināja, melnajā ūdenī bira oran�as dzirksteles.

Romula palika ma�īnā, aizvējā, ar bērnu klēpī. Esmeralda bija iespraukusies �aurajā pakaļējā sēdeklī, kājas pie�ķiebusi sāņus. Kop� atteik�anās pieskarties �aitānam viņa vairs nebija bildusi ne vārda.

Viņas dzēra no papīra kausiņiem stipru, melnu kafiju un ēda pasticcini.

Rinaldo Paci iegāja kuģniecības kantorī. Kad viņ� atkal iznāca ārā, saule jau bija krietni pakāpusies un oran�i apmirdzē�ja kravas kuģa "Astra Philogenes" aprūsēju�o korpusu; uz kuģa patlaban beidzās iekrau�ana. Viņ� pamāja sievietēm ma�īnā, ai�cinādams tās pie sevis.

"Astra Philogenes", ar divdesmit septiņu tūksto�u tonnu kravnesību, reģistrēts Grieķijā, savā ceļā uz Rio likumīgi drīk�stēja pārvadāt divpadsmit pasa�ieru bez kuģa ārsta klātbūtnes. Paci paskaidroja Romulai, ka Rio viņas pārsēdī�oties Sidnejas kuģī, lai dotos uz Austrāliju; pārsē�anās norisi uzraudzī�ot kuģa "Astra" vecākais stjuarts. Brauciens esot pilnīgi apmaksāts, ne�kāda nauda nebū�ot jāatdod. Itālijā Austrāliju uzskata par pie�vilcīgu alternatīvu, kur var atrast darbu, un tur ir liela �igānu kopiena.

Paci bija apsolījis Romulai divus miljonus liru - apmēram tūksto� divsimt piecdesmit dolāru pēc pa�reizējā valūtas maiņas kursa - un tos arī iedeva, ieliktus biezā aploksnē.

�igānietēm bija ļoti maz bagā�as - neliela ceļasoma un Romulas koka roka, iesaiņota me�raga futrālī.

Gandrīz visu nākamo mēnesi �igānietes būs atklātā jūrā, bez kādām sazinā�anās iespējām.

Gnoko viņām seko�ot, Paci desmito reizi apliecināja Ro�mulai, bet �odien viņ� vēl nevarot braukt. Gnoko atstā�ot viņām ziņu Sidnejas galvenajā pastā pēc pieprasījuma.

-��� Es turē�u viņam doto solījumu, tāpat kā esmu izpildījis to, ko apsolīju jums, - Paci teica sievietēm, kad viņi stāvēja pie trapa, rīta saulei metot viņu garās ēnas pār piestātnes raupjo betonu.

�ķir�anās brīdī, kad Romula ar bērnu jau kāpa aug�ā pa trapu, vecā sieviete ierunājās otro un pēdējo reizi Paci mū�ā.

Ar acīm, tik melnām kā Kalamatas olīvas, viņa ieskatījās Paci sejā. ,

-�� Tu atdevi Gnoko �aitānam, - viņa klusu sacīja. - Gnoko ir miris. - Stīvi pieliekusies, kā pieliektos pacelt vistu no kauja�mā bluķa, Esmeralda rūpīgi uzspļāva Paci ēnai un uzsteidzās aug�up pa trapu nopakaļ Romulai un bērnam.

eksprespasta piegādes kaste bija pamatīgi aiztai�sīta. Pirkstu nospiedumu speciālists, sēdēdams pie galda zem svelmainajām lampām Meisona ista�bas atpūtas stūrītī, uzmanīgi izņēma skrūves ar elektrisko skrūvgriezi.

Platā sudraba aproce atradās uz samta paliktņa, kas bija iestiprināts kastē tā, ka aproces ārējā virsma nekam nepieskārās.

- Atnesiet to �urp, - Meisons teica. Pirkstu nospiedumus no aproces būtu daudz vieglāk noņemt Baltimoras Policijas de�partamenta Identifikācijas nodaļā, kur tehniķis strādāja dienā, bet Meisons solīja ļoti augstu un privātu samaksu skaidrā naudā un pieprasīja, lai darbs tiktu veikts viņa acu priek�ā. Viņa acs priek�ā, nīgri nodomāja tehniķis, novietodams aproci ar visu paliktni uz porcelāna �ķīvja, ko rokās turēja apkalpotājs.

Apkalpotājs pienesa �ķīvi pie Meisona acs stobriņa. Viņ� nevarēja nolikt to uz matu rituļa virs Meisona sirds, jo respira- tors bez mitas kustināja viņa krūtis aug�up lejup.

Smagā aproce bija no�ķiesta un apkaltu�i ar asinīm, sa�u�vu�u asiņu plēksnes nokrita no tās uz �ķīvja. Meisons to vēroja ar savu vienīgo aci. Tā kā sejai nebija miesas, tad tajā nebija ari nekādas izteiksmes, ta�u acs mirdzēja.

-�� Apkaisiet ar pulveri, - viņ� noteica.

Tehniķim bija doktora Lektera pirkstu nospiedumu FIB kartes priek�ējās puses kopija. Sestais nospiedums un identifi�kācija no kartes otras puses tajā nebija redzami.

Tehniķis uzkaisīja pulveri starp asiņu garozām. "Pūķa asi�ņu" pulveris, kuru viņ� vislabprātāk izmantoja pirkstu nospie�dumu meklē�anai, krāsas ziņā bija pārāk līdzīgs sakaltu�ajām asinīm uz aproces, tāpēc viņ� paņēma melno pulveri un rūpīgi sāka to uzklāt.

-���� Nospiedumi ir, - viņ� paziņoja, mitējies strādāt, lai zem atpūtas stūrī�a svelmainajām lampām noslaucītu sviedrus. Gais�ma derēja fotografē�anai, un viņ� nofotografēja nospiedumus in situ, pirms noņēma tos, lai salīdzinātu ar mikroskopa palīdzību. - Kreisās rokas vidējais pirksts un īk�ķis, saskan se�padsmit punkti, tiesā tas tiktu atzīts par pierādījumu, - viņ� pēdīgi sacī�ja. - �aubu nav, tas ir tas pats zellis.

Tiesa Meisonu neinteresēja. Viņa bālā roka jau rāpoja pa segu uz telefona pusi.

Saulains rīts kalnu ganībās tālu D�enard�entu kalnos Sardīnijas vidienē.

Se�i vīri - �etri sardīnie�i un divi romie�i - strādāja lielā nojumē, kas būvēta no apkārtējā me�ā cirstiem baļķiem. Klusie trok�ņi, ko viņi radīja, �ķita pastiprināmies kalnu bezgalīgajā klusumā.

Nojumē pie spārēm, no kurām vēl lobījās miza, karājās liels spogulis apzeltītā rokoko ietvarā. Spogulis bija piekarināts virs pamatīgi būvēta lopu laidara ar diviem vārtiem, vieni veda uz ganībām. Otri vārti bija ierīkoti kā holandie�u durvis - aug��ējo un apak�ējo daļu varēja atvērt atsevi�ķi. Zeme zem �iem vārtiem bija betonēta, bet pārējais laidars nokaisīts ar tīriem salmiem, glu�i kā e�afots.

Spoguli, kura ietvarā bija iegrebti ķerubi, varēja pagriezt slīpi, lai redzētu laidaru no aug�as, tāpat kā spogulis pavāru skolā ļauj skolēniem no aug�as palūkoties uz plīti.

Kinovīrs Oreste Pini un Meisona Sardīnijas priek�strād�nieks, profesionāls cilvēku nolaupītājs, vārdā Karlo, nepatika viens otram jau pa�ā sākumā.

Karlo Deogra�iass bija plecīgs, sārtsejains vīrs Alpu plat�malē ar me�akuiļa saru pu�ķīti aiz lentes. Vestes kabatiņā viņ� nēsāja divus brie�a zobus, un viņam bija paradums grauzt to skrim�ļainos galus.

Karlo bija galvenais lietpratējs senajā sardīnie�u profesijā - cilvēku nolaupī�anā -, kā arī profesionāls atriebējs.

Bagāti itālie�i jums pateiks: ja jūs tiekat nolaupīts ar nolū�ku saņemt izpirkuma maksu, tad labāk krist sardīnie�u rokās. Viņi vismaz ir profesionāļi un nenogalinās jūs nejau�ības vai panikas pēc. Ja jūsu radinieki samaksās, jūs, iespējams, atdos neievainotu, neizvarotu un nesakropļotu. Ja radinieki nemaksās, tad atliks cerēt, ka saņems jūs pa pastu - pakāpeniski.

Karlo nebija pa prātam Meisona sare�ģītie sagatavo�anas darbi. �ajā jomā viņ� bija gana pieredzējis un pirms divdesmit gadiem Toskānā tie�ām izbarojis cūkām kādu cilvēku - izbiju�u nacistu un viltus grāfu, kas seksuāli izmantoja Toskānas lauku bērnus, gan meitenes, gan zēnus. Karlo, nolīgts �im darbam, aizveda vīrieti no viņa pa�a dārza triju jūd�u attālumā no Badia di Passignano un izbaroja viņu piecām lielām mājas cūkām kādā fermā aiz Poggio aile Corti, lai gan viņam bija vajadzējis trīs dienas nedot cūkām ēst; nacists raustīja saites, lūdzās un svīda, viņa kājas bija iebāztas laidarā, tomēr cūkas vilcinājās ķerties klāt ņirbo�ajiem kāju pirkstiem, līdz Karlo, juzdams vieglus sirdsapziņas pārmetumus par sava līguma noteikumu pārkāp�anu, paēdināja nacistu ar gar�īgiem salātiem, kas bija gatavoti no cūku iecienītajiem zaļumiem, un tad pārgrieza vi�ņam rīkli, lai pielabinātu cūkas.

Pēc dabas Karlo bija jautrs un mo�s, ta�u kinovīra klātbūt�ne viņu kaitināja, - pēc Meisona Vērd�era rīkojuma Karlo bija atvedis spoguli no bordeļa, kas viņam piederēja Kaljāri, tikai lai izpatiktu �im pornofilmu taisītājam Orestem Pini.

Spogulis bija pakalpojums Orestem, kas bija izmantojis spoguļus kā iemīļotus rekvizītus savās pornogrāfiskajās filmās un vienīgajā īstajā slepkavību filmā, kuru uzņēma Mauritānijā. Iedvesmojies no pamācības, kas bija nodrukāta uz viņa automa��īnas spogulī�a, viņ� pirmais sāka izmantot izkropļotus atspul�gus, lai liktu da�iem priek�metiem izskatīties lielākiem, nekā tie �ķiet, ja raugās ar neapbruņotu aci.

Meisons bija pavēlējis Orestem izmantot divas kinokame�ras ar labu skaņu un obligāti nofilmēt visu nevainojami jau pirmajā reizē. Meisons gribēja arī nepārtrauktu sejas tuvplānu.

Karlo �ķita, ka Oreste bezgalīgi muļļājas.

-��� Tu vari tur stāvēt un tark�ķēt ar mani kā sievi�ķis vai arī novērot operāciju un jautāt man, ko neesi sapratis, - Karlo no�burk�ķēja.

-��� Es gribu filmēt operāciju.

-��� Va bene.' Uzstādi tos savus krāmus, un sāksim.

Kamēr Oreste visu sagatavoja, Karlo un trīs nerunīgi sardī- nie�i veica savus darbus.

Oreste, kam patika nauda, no sirds brīnījās, ko visu par to iespējams nopirkt.

Pie liela steķu galda vienā nojumes pusē Karlo brālis Ma- teo izkravāja lietotu drēbju saini. No kaudzes viņ� izraudzījās kreklu un bikses, kamēr divi pārējie sardīnie�i, brāļi Pjēro un

' Labi. (Tulk. no ir. vai.)

Tomazo Fal�ones, ieripināja nojumē ātrās palīdzības skrituļgul- tu, lēnām stumdami to pa zāli. Skrituļgulta bija traipaina un nobru�āta.

Mateo bija sagatavojis vairākus spaiņus maltas gaļas, da�as beigtas, nenoplūktas vistas un iepuvu�us augļus, kas jau pievili�nāja mu�as, kā arī spaini liellopu iek�u.

Mateo izklāja uz skrituļgultas apvalkātas haki krāsas bikses un piepildīja tās ar pāris vistām, gaļu un augļiem. Pēc tam paņē�ma divus kokvilnas cimdus, piebāza tos ar malto gaļu un ozol�zīlēm, rūpīgi piepildīdams katru pirkstu, un novietoja tos bik�u staru galā. Izraudzījies savam ansamblim kreklu, viņ� izpleta to uz gultas, piestūķēja ar lopu iek�ām un aprises uzlaboja ar mai�zi, tad aizpogāja kreklu un akurāti iebīdīja stērbeles biksēs. Divi piebāzti pirkstaiņi tika nolikti piedurkņu galos. Uz melones, kuru viņ� izmantoja par galvu, bija uzvilkts matu tīkliņ�, sejas vietā piepildīts ar malto gaļu un papildināts ar divām vārītām olām acu vietā. Kad Mateo bija beidzis darbu, rezultāts atgādi�nāja kunkuļainu manekenu, tomēr skrituļgultā tas izskatījās la�bāk par da�iem, kas izlēku�i pa logu un tiek ripināti prom. Uzlikdams punktu uz "i", Mateo aplaistīja melones priek�pusi un cimdus piedurkņu galos ar ārkārtīgi dārgu pēcskū�anās los�jonu.

Karlo ar zodu norādīja uz Orestes slaido asistentu, kas, pārli�cis pār �ogu, slaistīja aplokā mikrofonu, mērīdams attālumu.

- Pasaki savam gailim, ja viņ� iekritīs iek�ā, es neie�u vi�ņam pakaļ.

Beidzot viss bija sagatavots. Pjēro un Tomazo nolaida gultu zemākajā stāvoklī, ar salocītām kājām, un aizripināja to pie laidara vārtiem.

Karlo atnesa no mājas magnetofonu un atsevi�ķu pastipri�nātāju. Viņam bija vairākas ierakstu lentes, da�as viņ� bija ie�rakstījis pats, griezdams saviem upuriem nost ausis, lai aizsūtītu tās radiniekiem. Karlo vienmēr atskaņoja �īs lentes cūkām, ka�mēr tās ēda. Ieraksti nebūs vajadzīgi, kad viņam būs īsts upuris, kas kliedz.

Pie stabiem aiz aploka tika pienagloti divi nopluku�i skaļ�ruņi. Saule spo�i apspīdēja jauko pļavu, kas pa nogāzi pletās līdz pat me�am. Masīvais �ogs, kas ietvēra pļavu, turpinājās arī me�ā. Dienasvidus klusumā Oreste dzirdēja, kā zem nojumes sijām dūc kamene.

-��� Esi gatavs? - Karlo noprasīja.

Oreste pats nostājās pie fiksētās kameras.

-��� Giriamo! - viņ� uzsauca savam operatoram.

-��� Pronti! - skanēja atbilde.

-��� Motorel - Kameras sāka darboties.

-��� Partito! - Kopā ar attēlu ierakstījās skaņa.

-Azione!' - Oreste piebikstīja Karlo.

Sardīnietis nospieda sava magnetofona atskaņo�anas pogu, un atskanēja elli�ķīgi kliedzieni, elsas, lūg�anās. Izdzirdējis �o skaņu, operators sarāvās, tad nomierinājās. Kliedzieni bija drausmīgi, tomēr veidoja atbilsto�u uvertīru tiem purniem, kuri parādījās no me�a, dzirdot vilino�os kliedzienus, kas pieteica vakariņas.

1 Grie�am! - Gatavi! - Motora! - Aiziet! - Darbība! (Tulk. no it. vai)

Brauciens uz �enēvu un atpakaļ vienas dienas laikā, lai redzētu naudu.

Satiksmes lidma�īna uz Milānu, svelpjo�a "Aerospatiale" ar propelleriem, pacēlās no Florences agrā rītā, mezdama loku pār vīna dārziem ar platām atstarpēm starp rindām, kas atgādi�nāja novatoriska lauksaimnieka darinātu rupju modeli. Kaut kas nebija kārtībā ar ainavas krāsām - jaunie peldbaseini pie bagāto ārzemnieku villām bija nepareizā zilumā. Paci, kas skatījās pa lidma�īnas iluminatoru, �ie baseini atgādināja bālgani zilas ve�cu angļu acis, �āds zilums neiederējās starp tum�ajām cipresēm un sudrabainajiem olīvkokiem.

Lidma�īnai ceļoties arvien augstāk, uzlabojās Rinaldo Paci oma, jo sirdī viņ� zināja, ka vecumu nesagaidīs �eit, izpatik�dams savu policijas priek�nieku untumiem, cenzdamies sagla�bāt darbu, lai saņemtu pensiju.

Viņ� bija neizturami baidījies, ka, nogalinājis Gnoko, dok�tors Lekters pazudis. Baznīcā "Santa Croce" atkal ieraudzījis Lektera darba lampu, Paci juta kaut ko līdzīgu pestī�anai; dok�tors domāja, ka ir dro�ībā.

�igāna nāve nesacēla nekādu nemieru Questura mierīgajā gaisotnē un tika piedēvēta narkotikām, par laimi, zemē ap viņu bija mētāju�ās lietotas �ļirces, parasts skats Florencē, kur �ļirces bija pieejamas bez maksas.

Paci devās apskatīt naudu. Viņ� bija to pieprasījis.

Ar izcilu redzes atmiņu apveltītais Rinaldo Paci atcerējās ainas visā pilnībā: pirmo reizi, kad redzējis sava peņa erekciju, pirmo reizi, kad redzējis pats savas asinis, pirmo sievieti, ko redzējis kailu, pirmo izplūdu�o dūri, kas strauji tuvojās, lai vi�ņam sistu. Viņ� atcerējās, kā nejau�i bija ieklīdis kādas Sjēnas baznīcas sānu kapelā un negaidot ieskatījies sejā Sjēnas Svēta�jai Katrīnai, viņas mumificētā galva sniegbaltā galvasauta ielo�cēs atdusējās relikviju �ķirstiņā, kas bija veidots baznīcas formā.

Tādu pa�u iespaidu uz viņu atstāja skats uz trim miljoniem ASV dolāru.

Trīs simti bandrolētu klucī�u ar simtdolāru zīmēm, kam numuri nav pēc kārtas.

Askētiskā, mazā telpā, līdzīgā kapelai, �enēvas bankā "Credit Suisse" Meisona Vērd�era advokāts parādīja Rinaldo Paci naudu. No bankas seifu telpas tā tika atvesta �etrās dziļās, slēgtās kasetēs ar misiņa numuru plāksnītēm. "Credit Suisse" izsniedza arī naudas skaitāmo ma�īnu, svarus un ierēdni, kur� ar tiem strādāja. Ierēdni Paci aizsūtīja prom. Viņ� vienu reizi uzli�ka uz naudas plaukstas.

Rinaldo Paci bija ļoti prasmīgs izmeklētājs. Divdesmit ga�du viņ� bija tvarstījis un arestējis krāp�anas māksliniekus. Stā�vēdams līdzās savai naudai, klausīdamies vieno�anās punktos, viņ� nesadzirdēja nevienu nepatiesu noti; ja Paci atdos viņiem Hanibalu Lekteru, Meisons atdos viņam naudu.

Karstā, saldā pacilātībā Paci atskārta, ka �ie ļaudis nemuļ�ķojas - Meisons Vērd�ers viņam tie�ām samaksās. Un viņam nebija ilūziju par Lektera likteni. Viņ� pārdeva �o cilvēku mocī�bām un nāvei. Gods kam gods, Paci sev atzinās, ko dara.

Mūsu brīvība ir vērtīgāka par tā briesmoņa dzīvību. Mūsu laime ir svarīgāka par viņa cie�anām, Paci domāja ar nolādētā salto egoismu. Vai �is "mūsu" bija teikts no likumsarga viedok�ļa vai attiecās tikai uz Rinaldo un viņa sievu - tas ir grūts jautājums, un uz to, iespējams, ir vairākas atbildes.

�ajā telpā, spodrā un �veiciskā, tīrā kā sniegbalts gal- vasauts, Paci deva galīgo zvērestu. Viņ� novērsās no naudas un pamāja ar galvu advokātam, misteram Konijam. No pirmās ka�setes advokāts noskaitīja simttūksto� dolāru un pasniedza tos Paci.

īsi parunājis pa telefonu, misters Konijs iedeva klausuli Paci.

-��� Tā ir zemes sakaru līnija, kodēta, - viņ� piezīmēja.

Amerikāniskajai balsij, ko izdzirdēja Paci, bija savdabīgs

ritms, vārdi sablīvējās vienā vienīgā elpā ar pauzi pa vidu, un eksplozīvie līdzskaņi netika izrunāti. No �īs balss skaņas Paci mazliet sareiba galva, it kā viņ� cīnītos pēc elpas kopā ar ru�nātāju.

Bez kāda ievada atskanēja jautājums:

-��� Kur ir doktors Lekters?

Paci, ar naudu vienā rokā un klausuli otrā, nevilcinājās.

-���� Viņ� pēta dokumentus Kaponi pili Florencē. Viņ� ir� pārzinis.

-��� Lūdzu, parādiet savu personības apliecību misteram Ko- nijam un iedodiet viņam klausuli. Viņ� nenosauks jūsu vārdu.

Misters Konijs ieskatījās sarakstā, ko bija izņēmis no kaba�tas, un pateica Meisonam da�us norunātus koda vārdus, pēc tam sniedza klausuli atpakaļ Paci.

-����� Pārējo naudu jūs saņemsiet, kad viņ� dzīvs būs mūsu rokās, - Meisons sacīja. - Doktors jums nav jāsaņem ciet pa��am, bet jums vajadzēs identificēt viņu mums un nodot viņu mūsu rokās. Man ir vajadzīga arī jūsu dokumentācija, viss, kas jums par viņu ir. Vai Florencē atgriezīsieties �ovakar? �ovakar jūs saņemsiet instrukcijas par tik�anos netālu no Florences. Tā notiks ne vēlāk kā rītvakar. Tur jūs dzirdēsiet instrukcijas no cilvēka, kas saņems doktoru Lekteru ciet. Viņ� jums jautās, vai zināt kādu puķu tirgotāju. Atbildiet, ka visi puķu tirgotāji ir zagļi. Vai sapratāt? Gribu, lai jūs ar viņu sadarbojaties.

-��� Es nevēlos, lai doktors Lekters ir manā� Es nevēlos, lai viņ� ir Florences tuvumā, kad�

-��� Es saprotu jūsu ba�as. Neraizējieties, viņ� nebūs.

Saruna pārtrūka.

Pāris minūtēs tika nokārtoti dokumenti, un divi miljoni do�lāru tika nodoti glabā�anā. Meisons Vērd�ers nevarēja dabūt tos atpakaļ, bet varēja dot atļauju izmaksāt tos Paci pēc pieprasīju�ma. "Credit Suisse" ierēdnis, kas tika ataicināts uz tik�anās telpu, paskaidroja Paci, ka banka neprasī�ot papildu samaksu par noguldījuma konta atvēr�anu �eit, ja viņ� apmainī�ot naudu pret �veices frankiem, un prasī�ot trīs procentus tikai par pir�majiem simttūksto� frankiem. Ierēdnis iedeva Paci "Bundesge- setz uber Bankeri und Sparkasseti"' 47. paragrāfa kopiju, kas

1 Valsts likums par bankām un krājkasēm. (Tulk. no vācu vai.)

noteica banku slepenību, un piekrita veikt telegrāfa pārvedumu uz Jaunskotijas "Royal Bank." vai uz Kaimanu salām tūdaļ pēc tam, kad bū�ot saņemta atļauja izmaksāt naudu, ja tāda bū�ot Paci vēlē�anās.

Notāra klātbūtnē Paci apliecināja paraksta tiesības uz �o kontu savai sievai viņa nāves gadījumā. Kad darījums bija no�kārtots, roku viņam sniedza tikai �veices bankas ierēdnis. Paci un misters Konijs neskatījās viens otram acīs, lai gan misters Konijs pie durvīm pateica atvadu vārdus.

Ceļā uz mājām lidma�īna no Milānas zvārojās negaisā, pro�pelleris Paci pusē bija melns aplis pret tum�pelēkajām debesīm. Plosījās zibens un pērkons, kad viņi meta loku pār seno pilsētu, zem viņiem tagad bija zvanu tornis un katedrāles kupols, agrajā mijkrēslī iedegās gaismas, zibsnis un dārds lika Paci atcerēties bērnību, kad vācie�i uzspridzināja Arno tiltus, saudzēdami tikai Ponte Vecchio. Un vienā atplaiksnā, tik īsā kā zibens, viņ� atce�rējās, kā, mazs zēns būdams, redzējis sagūstītu snaiperi, kas pieķēdēts pie Sava�otās madonnas, lai noskaitītu lūg�anu, pirms tiek no�auts.

Laizdamies lejup caur zibens ozona smar�u, juzdams pēr�kona dārdus lidma�īnas fizelā�ā, Paci no senās Paci dzimtas atgriezās savā senajā pilsētā ar mērķiem, tik mū�veciem kā laiks.

Rinaldo Paci labprāt būtu pastāvīgi novērojis savu trofeju

Kaponi pilī, ta�u viņ� to nespēja.

Joprojām redzētās naudas saviļņots, viņ� bija spiests raut mugurā svētku drēbes un satikties ar sievu ilgi gaidītā Florences kamerorķestra koncertā.

"Teatro Piccolomini", deviņpadsmitajā gadsimtā celta krā�ņā Venēcijas "Teatro La Fenice" kopija, divreiz mazāka par oriģinālu, ir apzeltījumu un plī�a pilns baroka dārglietu �ķirsts, ķerubi pie tā greznajiem griestiem spītē aerodinamikas likumiem.

Labi gan, ka teātris ir skaists, jo izpildītājiem bie�i vien nepiecie�ama visa iespējamā palīdzība.

Ir netaisni, ta�u neizbēgami, ka mūzika Florencē tiek vērtē�ta pēc �īs pilsētas bezcerīgi augstajiem mākslas standartiem.

Florencie�i ir liela un zino�a mūzikas mīļotāju grupa, tomēr reizēm viņi ir izslāpu�i pēc mūzikas māksliniekiem.

Aplausu laikā, kas sekoja uvertīrai, Paci ieslīdēja krēslā blakus sievai.

Viņa sniedza vīram savu smar�īgo vaigu. Vērojot sievu vakarkleitā, kas bija pietiekami dekoltēta, lai no viņas krū�u bedrītes plūstu silta smar�a, Paci juta, kā viņa sirds plūst pāri. Partitūru sieva bija ielikusi elegantā Gu�i mapē, ko viņai bija uzdāvinājis Paci.

-Ar jauno altistu viņiem skan par simt procentiem labāk, - viņa dvesa Paci ausī. �is lieliskais viola da gamba spēlētājs bija pieņemts, lai aizstātu necie�amu nemākuli, Soljato brālēnu, kur� pirms da�ām nedēļām bija neizskaidrojami pazudis.

Doktors Hanibals Lekters raudzījās lejup no augstas lo�as, viens, nevainojamā frakā, seja un krūte�a �ķita peldam tum�ajā lo�ā, zeltītā baroka kokgriezuma ietvarā.

Paci viņu pamanīja, kad pēc pirmās daļas uz īsu brīdi iede�gās gaisma, un �ajā mirklī, pirms Paci paguva novērsties, dok�tora galva apcirtās apkārt kā pūcei un viņu acis sastapās. Paci nevil�us saspieda sievas roku tik cie�i, ka viņa palūkojās uz vīru. Pēc tam Paci apņēmīgi raudzījās tikai uz skatuvi, delnas virspusi piekļāvis sievas siltajam stilbam, kamēr viņa turēja vīra plaukstu savējā.

Starpbrīdī, kad Paci pie bāra pagriezās, lai pasniegtu sievai dzēriena glāzi, viņai blakus stāvēja doktors Lekters.

-��� Labvakar, doktor Fell, - Paci sacīja.

-���� Labvakar, Commendatore, - doktors atņēma sveicienu. Viņ� gaidīja, viegli pie�ķiebis galvu, līdz Paci jutās spiests vi�ņus iepazīstināt.

-�� Laura, ļauj tevi iepazīstināt ar doktoru Fellu. Doktor, tā ir sinjora Paci, mana sieva.

Sinjorai Paci, kas bija pieradusi saņemt sava skaistuma cil�dinājumus, doktora nākamā rīcība �ķita savādi valdzino�a, lai gan viņas vīram tā nelikās itin nemaz.

-��� Pateicos par �o privilēģiju, Commendatore, - doktors tei�ca. Mirkli parādījās viņa sarkanā, smailā mēle, pirms viņ� no�liecās pār sinjoras Paci roku, lūpas tuvinādams ādai varbūt maz�liet vairāk, nekā Florencē pieņemts, noteikti tik tuvu, lai viņa sajustu doktora elpu uz savas ādas.

Viņa skatiens sameklēja sinjoras Paci acis, pirms pacēlās spīdīgi gludā galva.

-��� Manuprāt, sinjora Paci, jums īpa�i patīk Skarlati.

-��� Jā, tas tiesa.

-����� Bija patīkami vērot, kā jūs sekojat partitūrai. To vairs nedara gandrīz neviens. Cerēju, ka jūs varētu interesēt �ī. - Rokās viņ� turēja plānu mapi. Tajā bija antīka partitūra, ar roku rakstīta uz pergamenta. - Tā ir no "Teatro Capranica" Romā, tapusi tūksto� se�simt astoņdesmit astotajā gadā, tajā pa�ā, kad sacerēts skaņdarbs.

-��� Meraviglioso!' Paskaties, Rinaldo!

-���� Pirmās daļas laikā uz zīdpapīra virslapas atzīmēju da�as at�ķirības no mūsdienu partitūras, - doktors Lekters sacīja. - Jums varbūt būs interesanti izsekot tām otrajā daļā. Lūdzu, ņemiet to! Es jebkurā laikā varē�u saņemt to atpakaļ no sinjora Paci - vai tas būs atļauts, Commendatore?

Doktors dziļi, dziļi ieskatījās Paci acīs, kad viņ� atbildēja.

-��� Ja tas tev sagādā prieku, Laura, - Paci teica. Mirklis domī�ga klusuma. - Vai jūs uzstāsieties "Studiolo" priek�ā, doktor?

-���� Jā, piektdienas vakarā. Soljato nevar vien sagaidīt, kad redzēs krītam mani negodā.

1 Brīni�ķīgi! (Tulk. no it. vai.)

-��� Man tie�i tajā laikā jābūt vecpilsētā, - Paci sacīja. - Tad es atdo�u partitūru. Laura, doktoram Fellam piektdien jāizpelnās atzinība no "Studiolo" pūķiem.

-���� Esmu pārliecināta, ka jūs to izdarīsiet ļoti labi, doktor, - viņa teica, pievērsusi doktoram savas skaistās, tum�ās acis, un palika pieklājības robe�ās - tik tikko.

Doktors Lekters pasmaidīja, atsegdams mazos, baltos zobus.

-���� Kundze, ja es ra�otu "Fleur du Ciel", tad dāvātu jums lielo Labās cerības raga briljantu, ar ko papildināt �o smar�u. Līdz piektdienas vakaram, Commendatore!

Paci pārliecinājās, ka doktors atgriezies savā lo�ā, un vairs neskatījās turp, līdz viņi pa gabalu pamāja cits citam ardievas uz teātra kāpnēm.

-��� To "Fleur du Ciel" es tev uzdāvināju dzim�anas dienā, - Paci noteica.

-��� Jā, un es to dievinu, Rinaldo, - sinjora Paci sacīja. - Tev ir brīni�ķīga gaume.

Impruneta ir sena Toskānas pilsēta, kur savā laikā darināti dakstiņi Doma jumtam. Tās kapsēta naktī ir saskatāma no villām pakalna galā jūdzēm tālu, jo pie kapu kopiņām mū��am deg lampiņas. �ī gaisma ir nespodra, tomēr pietiekama, lai apmeklētāji atrastu ceļu starp miru�ajiem, kaut gan epitāfiju lasī�anai ir nepiecie�ams lukturītis.

Rinaldo Paci tur ieradās bez piecām deviņos ar mazu puķu pu�ķīti, ko bija iecerējis nolikt uz kāda kapa, kas gadīsies ceļā. Viņ� lēnām soļoja pa grantēto taku starp kapu pieminekļiem.

Viņ� juta Karlo klātbūtni, lai arī neredzēja viņu.

Karlo ierunājās aiz kādām kapenēm, kas slējās augstāk par galvu.

- Vai jūs zināt pilsētā kādu labu puķu tirgotāju?

�is cilvēks runā kā sardīnietis. Labi, tad viņ� varbūt tie�ām zina, ko dara.

-��� Visi puķu tirgotāji ir zagļi, - Paci atbildēja.

Karlo naski iznira no marmora blāķa aizsega, iepriek� ne�maz nepaskatījies ap stūri.

Paci viņ� �ķita me�onīgs, neliela auguma, drukns, spēcīgs, izveicīgs. Mugurā ādas veste, aiz platmales lentes aizsprausts me�akuiļa saru pu�ķītis. Paci sprieda, ka viņa rokas ir par trim collām garākas nekā Karlo un augumā viņ� ir �etras collas slai�dāks. Svars abiem varēja būt apmēram vienāds. Karlo rokai trūka īk�ķa. Paci nodomāja, ka piecu minū�u laikā spētu samek�lēt viņu Questura aktīs. Abus vīrie�us no aizmugures apspīdēja kapu lampas.

-��� Viņa mājai ir laba signalizācija, - Paci teica.

-��� Es jau apskatīju. Tu man viņu parādīsi.

-����� Viņam jāuzstājas sapulcē rītvakar, piektdienas vakarā. Vai varēsi paspēt?

-��� Tas der. - Karlo gribēja mazliet patramdīt policistu, de�monstrēt, kur� te ir noteicējs. - Vai tu iesi kopā ar viņu, vai varbūt tev bail no viņa? Tu darīsi to, par ko tev samaksāts. Tu man viņu parādīsi.

-���� Pievaldi muti! Es darī�u to, par ko man samaksāts, un tu tāpat. Citādi varēsi atsēdēt savus pensijas gadus Volterrā kā gailis, izvēlies!

Darba laikā apvainojumi Karlo skāra tikpat maz kā sāpju kliedzieni. Viņ� redzēja, ka novērtējis policistu aplam. Un no�plātīja rokas.

-���� Pasaki to, kas man jāzina. - Karlo nostājās Paci blakus, lai izskatītos, ka abi kopā ļaujas sērām pie mazajām kapenēm. Pa celiņu, rokās sadevu�ies, aizgāja vīrietis un sieviete. Karlo noņēma cepuri, un abi stāvēja noliektām galvām. Paci nolika puķes pie kapeņu durvīm. No Karlo sasilu�ās cepures plūda smaka, nepatīkama smaka, tā o� desas, kas taisītas no nepareizi kastrēta kuiļa gaļas.

Paci novērsa seju, vairīdamies no smakas.

-��� Viņ� veikli rīkojas ar nazi. Cērt zemu.

-��� Vai �aujamais viņam ir?

-��� Nezinu. Cik man zināms, tādu viņ� nekad nav izmantojis.

-���� Es negribu savākt viņu no ma�īnas. Man viņu vajag uz ielas, kad apkārt maz cilvēku.

-��� Kā tu viņu savaldīsi?

-��� Tā ir mana darī�ana. - Karlo ielika mutē brie�a zobu un sāka kodīt skrimsli, lāgiem izbāzdams zobu starp lūpām.

-��� Un manējā arī, - Paci neatlaidās. - Kā tu to izdarīsi?

-����� Apdullinā�u ar plastmasas skrotīm, satī�u tīklā un tad ie�pricē�u. Būs jāpārbauda viņam zobi, vai zem kāda kronī�a nav indes kapsula.

-���� Viņam jānotur priek�lasījums sanāksmē. Tā sākas septi�ņos "Palazzo Vecchio". Ja piektdien viņ� strādās Kaponi kapelā baznīcā "Santa Croce", tad no turienes dosies uz "Palazzo Vecchio". Vai tu pazīsti Florenci?

-���� Jā, un labi. Vai vari dabūt man atļauju iebrauk�anai vec�pilsētā?

-Jā.

-��� Baznīcā es viņu neņem�u, - Karlo noteica.

Paci pamāja.

-���� Labāk būs, ja viņ� aizies uz sanāksmi, pēc tam viņu ne�viens nemeklēs nedēļas divas. Man ir iemesls, lai pēc sanāk�smes kopā ar viņu ietu uz Kaponi pili�

-���� Es negribu ņemt viņu mājā. Tā ir viņa teritorija. Viņ� to pazīst, es ne. Viņ� būs modrs, pie durvīm paskatīsies apkārt. Man vajag, lai viņ� ir ārā, uz ietves.

-���� Tad paklausies - mēs iznāksim pa "Palazzo Vecchio" ielaspuses durvīm, durvis Via dei Leoni pusē būs slēgtas. Mēs iesim pa Via Neri un �ķērsosim upi pa Ponte aile Grazie. Otrā krastā, pie Bardlni muzeja, aug koki, kas aizsedz laternas. Tajā laikā tur ir klusu, jo skolā beigu�ās stundas.

-���� Labi, teiksim - pie Bardlni muzeja, bet es varu rīkoties ari drīzāk, ja redzē�u izdevību, tuvāk pilij, vai pat agrāk, ja viņ� nobīsies un mēģinās bēgt. Varbūt mēs atbrauksim ar ātrās palī�dzības ma�īnu. Paliec kopā ar viņu, līdz viņ� būs apdullināts, un tad �igli taisies, ka tiec.

-���� Es gribu, lai viņ� ir prom no Toskānas, pirms ar viņu notiek viss pārējais.

-���� Tici man, viņ� būs prom no zemes virsas, ar kājām pa priek�u, - Karlo noteica, smīnēdams par sev vien saprotamo joku, no smaido�ās mutes rēgojās brie�a zobs.

Piektdienas rīts. Maza istabiņa Kaponi pils bēniņos. Trīs balsinātās sienas ir kailas. Pie ceturtās karājas liela glez�na - trīspadsmitā gadsimta �imabues skolas Madonna, milzīga mazajā telpā, galva pieliekta pret signatūras stūri kā ziņkārīgam putnam, mandeļveida acis vēro sīku figūru, kas guļ dziļā miegā zem gleznas.

Doktors Hanibals Lekters, cietuma un trakomāju nāru vete�rāns, nekustīgi guļ �aurajā gultā, rokas salicis uz krūtīm.

Acis pēk�ņi atveras, un viņ� ir pilnīgi modrs, sapnis par māsu Mi�u, sen miru�u un sagremotu, bez pārejas saplūst ar nomodu: briesmas tolaik, briesmas tagad.

Apziņa, ka viņam draud briesmas, ir traucējusi viņa miegu tikpat maz kā kabatzagļa noslepkavo�ana.

Saģērbies dienas gaitām, slaids, nevainojami saposies savā tum�ajā zīda uzvalkā, viņ� izslēdz kustības sensorus kalpotāju kāpņu aug�galā un nokāpj lejā, pils pla�ajās telpās.

Nu viņ� var brīvi staigāt pa daudzo pils telpu klusajiem pla�umiem, un tas joprojām dod skurbino�u brīvības izjūtu pēc tik daudziem gadiem, kas pavadīti ieslodzījumā pagraba ka�merā.

Tāpat kā "Santa Croce" vai "Palazzo Vecchio" freskām rotātās sienas ir pilnas gara klātbūtnes, arī Kaponi bibliotēkas gaisotnē doktors Lekters jūt pulsējam klātbūtni, strādādams pie lielās sienas, ko klāj manuskriptu plaukti. Viņ� izraugās perga�menta tīstokļus, nopū� putekļus, sīki puteklī�i spieto saules sta�rā, it kā miru�ie, kas tagad pārtapu�i pī�ļos, sacenstos par tiesī�bām izstāstīt doktoram gan savu, gan viņa likteni. Viņ� strādā �akli, ta�u bez liekas steigas, �o to ievieto savā mapē, atlasa grāmatas un ilustrācijas savam �āvakara priek�lasījumam "Stu�diolo". Te ir tik daudz kas tāds, ko viņ� būtu vēlējies izlasīt.

Atvēris portatīvo datoru, doktors Lekters pieslēdzas Milā�nas universitātes kriminoloģijas nodaļai un Tīmeklī pārbauda FIB mājas lapu www.fbi.gov , kas ļauts katrai privātpersonai. Viņ� uzzina, ka Klarisas Stārlingas neveiksmīgā narkotiku reida izskatī�ana Juridiskās uzraudzības padomes sēdē vēl nav pare�dzēta. Doktora rīcībā nav pieejas kodu, kas būtu nepiecie�ami, lai ieskatītos savā FIB failā. Visvairāk meklēto noziedznieku lappusē viņam pretim raugās pa�a agrākā seja pa vidu starp kādu spridzinātāju un ļaunprātīgu dedzinātāju.

No pergamentu kaudzes doktors Lekters paņem spilgto bulvāravīzi un ielūkojas Klarisas Stārlingas attēlā pirmajā lap�pusē, pieskaras viņas sejai ar pirkstu. Viņa rokā parādās spo�s asmens, kā izdiedzēts, lai aizstātu sesto pirkstu. �o nazi sauc par Harpiju, un tam ir robots asmens plēsoņas naga formā. "The National Tattler" lapu tas �ķeļ tikpat viegli, kā pār�ķēlis �igāna aug�stilba artēriju, - asmens ienira �igāna miesā un izslīdēja ārā no tās tik zibenīgi, ka doktoram Lekteram pat nevajadzēja no�slaucīt nazi.

Izgriezis Klarisas Stārlingas seju, doktors Lekters uzlīmē to uz tīra pergamenta.

Paņēmis rakstāmspalvu, viņ� viegliem, plūsto�iem vilcie�niem uzzīmē uz pergamenta spārnotas lauvenes ķermeni - grifu ar Stārlingas seju. Zem tā viņ� savā skaidrajā, kaligrāfiskajā rokrakstā uzraksta: Klarisa, vai kādreiz esat domājusi par to, kāpēc filistie�i Jūs nesaprot? Tas ir tāpēc, ka Jūs esat atbilde uz Samsona mīklu: Jūs esat medus lauvā.'

Piecpadsmit kilometru tālāk Imprunetā, neuzkrīto�i novie�tojis ma�īnu aiz augsta akmens mūra, Karlo Deogra�iass pār�baudīja savus darbarīkus, kamēr viņa brālis Mateo kopā ar abiem pārējiem sardīnie�iem Pjēro un Tomazo Fal�onēm mīk�stajā zālienā izmēģināja d�udo paņēmienus. Abi Fal�ones bija izveicīgi un ļoti spēcīgi - Pjēro kādu laiku bija spēlējis Kaljāri profesionāļu futbolkomandā. Tomazo reiz bija mācījies par priesteri un labi runāja angliski. Da�reiz viņ� skaitīja lūg�anas kopā ar upuriem.

Karlo plānoja īstenot �o projektu tie�i tā, kā vēlējies Mei�sons, ta�u, ja plāns izgāztos, ja doktors Lekters viņam būtu jānogalina Itālijā un jāatceļ filmē�ana Sardīnijā, arī tad viss vēl nebūtu zaudēts. Karlo zināja, ka viņam nevajadzētu pat minūti, lai nogalinātu doktoru Lekteru un nogrieztu viņam galvu un rokas.

Ja tik daudz laika nebūtu, viņ� varētu nogriezt dzimumlo�cekli un vienu pirkstu, tas būtu pietiekams pierādījums līdz ar DNS testu. Iesaiņoti plastmasā, ielikti ledū, tie nonāktu Meiso�na rokās nepilnās divdesmit �etrās stundās, dodot Karlo tiesības uz atlīdzību papildus algai.

Akurāti aiz sēdekļiem bija novietoti mazs motorzāģis, me�tāla dzirkles ar gariem rokturiem, ķirurģiskais zāģītis, asi na�i, plastmasas maisi ar rāvējslēdzēja aizdari, "Black & Decker Work Buddy" sastiprinājuma stieples, ar ko savaldīt doktora rokas, un DHL gaisa eksprespasta kaste, kuras pārsūtī�ana jau bija apmaksāta iepriek�, svara ziņā novērtējot doktora Lektera galvu uz se�iem kilogramiem un rokas uz kilogramu gabalā.

Karlo jutās pārliecināts - ja viņam rastos izdevība uzņemt neparedzētās slepkavības ainu videolentē, Meisons, kaut arī ie�priek� licis galdā miljonu dolāru par doktora galvu un rokām, piemaksātu vēl, lai tikai redzētu, kā doktors Lekters tiek nogali�nāts. �im nolūkam Karlo bija apgādājies ar labu videokameru, starmeti un statīvu un pamatlīnijās iemācījis Mateo, kā ar to visu apieties.

Gūstī�anas piederumiem viņ� veltīja tikpat lielu uzmanību. Pjēro un Tomazo lieliski prata darboties ar tīklu, kas patlaban bija salocīts precīzi kā izpletnis. Gan �ļircē, gan �autriņu bisē Karlo bija iepildījis pietiekami lielu devu dzīvnieku trankviliza- tora acepromazīna. Dzīvnieks, kam ķermeņa masa tāda pati kā doktoram Lekteram, nogāztos da�ās sekundēs. Karlo bija patei�cis Rinaldo Paci, ka sāk�ot ar plastmasas skro�u pistoli, kas bija pielādēta un gatava, ta�u, ja radīsies izdevība iedurt �ļirces ada�tu doktoram Lekteram gurnos vai kājās, tad pistole nebūs vaja�dzīga.

Nolaupītājiem ar savu gūstekni bija jāpaliek uz Itālijas ze�mes tikai kādas �etrdesmit minūtes - tik daudz laika vajadzēja, lai aizbrauktu uz Pizas lidostu, kur gaidīs ātrās palīdzības lid�ma�īna.

Florences lidlauks atradās tuvāk, bet gaisa satiksme tur bija maza un privātu lidma�īnu vairāk ievērotu.

Pēc nepilnas pusotras stundas viņi būs Sardīnijā, kur dokto�ra sagaidī�anas komiteja jau sāka just izsalkumu.

Savā attapīgajā, smakojo�ajā galvā Karlo bija apsvēris vi�su. Meisons nebija muļķis. Maksājumi bija aplēsti tā, ka Rinal�do Paci nedrīkstēja ciest: Karlo dabūtu rūgti no�ēlot, ja nogali�nātu Paci un lūkotu pieprasīt sev visu summu. Meisons negribēja, lai izceļas tracis nogalināta policista dēļ. Labāk rīko�ties pēc Meisona prāta. Tomēr Karlo kņudēja visas maliņas, iztēlojoties, ko viņ� būtu paveicis ar pāris zāģa vēzieniem, ja doktoru Lekteru būtu atradis pats.

Viņ� izmēģināja savu motorzāģi. Motors ierūcās pirmajā rāvienā.

īsi apspriedies ar pārējiem, Karlo ar mazu motorino aiz�brauca uz pilsētu, bruņojies vienīgi ar nazi, pistoli un �ļirci.

Doktors Hanibals Lekters agri pameta derdzīgo ielu un ie�gāja "Farmacia di Santa Maria Novella ", vienā no smar�īgāka�jām vietām zemes virsū. Kādu brīdi viņ� stāvēja, atmetis galvu, aizvēris acis, ieelpodams aromātus, kas plūda no lieliskajām ziepēm, losjoniem un krēmiem, kā arī no to sastāvdaļām labora�torijās. �veicars bija pieradis pie viņa, un darbinieki, kuri paras�ti sliecās uz zināmu augstprātību, izturējās pret viņu ar dziļu cieņu. Florencē pavadīto mēne�u laikā laipnā doktora Fella ie�pirkumu summa dro�i vien nepārsniedza simttūksto� liru, ta�u smar�vielas un esences tika izraudzītas un kombinētas ar izcilu lietpratību, kas pārsteidza un gandarīja �os smar�u tirgotājus, kuriem galvenais dzīvē ir o�a.

Tie�i tādēļ, lai saglabātu �o baudu, doktors Lekters bija atturējies mainīt savu degunu ar rinoplastiku un izmantojis vie�nīgi ārējas kolagēna injekcijas. Viņa uztverē gaisu iekrāsoja smar�as, tikpat skaidras un dzīvīgas kā krāsas, un viņ� spēja izklāt tās kārtu pa kārtai un sapludināt, kā gleznodams ar ūdens- krāsām uz mitra papīra. Te nebija ne miņas no cietuma. Te gaiss bija mūzika. Te, gaidot ekstrakciju, veselā koncertā apvienojās vīraka sveķu bālās asaras, dzeltenās bergamotes, sandalkoks, ka�nēlis un mimoza, pārskanot pamatnotis - īstu pelēko ambru, cibe- tu, bebra dziedzeru un muskusbrie�a esenci.

Doktors Lekters da�kārt kavējās ilūzijā, ka spēj saost ar delnām, ar delmiem un vaigiem, ka smar�as iesūcas viņā. Ka viņ� spēj saost ar seju un ar sirdi.

Pamatotu, anatomisku iemeslu dēļ o�a veicina atmiņu vai�rāk nekā jebkura cita maņa.

Doktora Lektera atmiņā zibēja fragmenti un atplaiksnījumi, stāvot tur, "Farmacia", skaisto art deco lampu maigajā gaismā, elpojot, elpojot. Te nejuta ne mazākās miņas no cietuma. Vienī�gi - kas tas bija? Klarisa Stārlinga, kāpēc? Tas nebija "L'Air du Temps", ko doktors Lekters bija uztvēris, kad viņa bija atvērusi somiņu tuvu viņa kameras restēm psihiatriskajā slimnīcā. Tas ne. �eit, "Farmacia", nepārdeva tādas smar�as. Tas nebija arī viņas lietotais losjons. Ak jā! "Sapone di mandorle". "Farma- cia" slavenās mandeļu ziepes. Kur viņ� bija tās saodis? Memfi- sā, kad Stārlinga stāvēja pie viņa būra, kad viņ� īsi pieskārās viņas pirkstam neilgi pirms savas bēg�anas. Tātad Stārlinga. Tīra, ar bagātīgām faktūrām. Saulē �āvēta un gludināta kokvil�na. Tātad Klarisa Stārlinga. Pievilcīga un garda. Garlaicīga savā nopietnībā un absurda savos principos. Ar asu, iedzimtu atjautī�bu. Mmmm.

Savukārt sliktās atmiņas doktoram Lekteram saistījās ar nepatīkamiem smārdiem, un �eit, "Farmacia", viņ� varbūt bija maksimāli tālu no sasmaku�ajiem, melnajiem pazemes cietu�miem, kas atradās zem viņa atmiņu pils.

�ajā pelēkajā piektdienā doktors Lekters pretēji ieradumam nopirka diezgan daudz ziepju, losjonu un vannas eļļu. Da�us flakonus viņ� paņēma līdzi, bet pārējos lūdza nosūtīt no "Far�macia" un pats izpildīja sūtījuma deklarācijas savā skaidrajā, kaligrāfiskajā rokrakstā.

-��� Vai Dottore vēlētos pievienot vēstuli? - darbinieks jautāja.

-���� Kāpēc ne? - doktors Lekters atbildēja un ielika kastītē salocīto grifa zīmējumu.

"Farmacia di Santa Maria Novella" atrodas līdzās kloste�rim Via Scala ielā, un dievbijīgais Karlo noņēma cepuri, stāvē�dams slēpnī zem Svētās Jaunavas tēla netālu no ieejas. Viņ� jau bija pamanījis, ka gaisa spiediens no vestibila iek�ējām durvīm liek ārējām pavērties mirkli pirms tam, kad kāds nāk ārā. Tas deva viņam laiku palikt slēpnī un paglūnēt laukā ikreiz, tiklīdz kāds klients devās prom.

Kad ārā iznāca doktors Lekters ar savu plāno mapīti, Karlo bija labi paslēpies aiz atklātņu tirgotāja stenda. Doktors devās ceļā. Ejot garām Svētās Jaunavas tēlam, viņa galva pacēlās un nāsis notrīsēja, viņ� paskatījās aug�up uz statuju un paostīja gaisu.

Karlo nosprieda, ka tā varbūt ir dievbijības izpausme. Viņ� prātoja, vai doktors Lekters ir ticīgs, kādi bie�i mēdz būt vāj�prātīgie. Varbūt beigās viņam izdotos piespiest doktoru nolādēt Dievu - tas varētu iepriecināt Meisonu. Bet pirms tam, protams, vajadzēs aizsūtīt prom dievbijīgo Tomazo, lai viņ� to nedzirdētu.

Vēlā pēcpusdienā Rinaldo Paci uzrakstīja savai sievai vēs�tuli, iekļaujot tajā arī sonetu, ko ar zināmām pūlēm bija sacerē�jis abu pazī�anās sākumā, tolaik būdams pārāk bikls, lai to viņai rādītu. Viņ� uzrakstīja kodus, kas bija vajadzīgi, lai pieprasītu �veicē glabā�anā nodoto naudu, un pievienoja vēstuli, kura vi�ņai jānosūta Meisonam, ja viņ� negribētu turēt vārdu. Vēstuli viņ� nolika tādā vietā, kur sieva to atrastu tikai tad, kad vāktu kopā viņa mantas.

Pulksten se�os viņ� aizbrauca uz Bardīni muzeju ar savu mazo motorino, ko pieķēdēja pie dzelzs �oga, kur pēdējie stu�denti jau savāca savus velosipēdus. Netālu no muzeja ieraudzī�jis stāvam balto autobusiņu ar ātrās palīdzības uzrakstu, viņ� nosprieda, ka tas varētu piederēt Karlo. Iek�ā sēdēja divi vīrie�i. Pagriezis viņiem muguru, Paci juta viņu skatienus.

Viņam bija daudz laika. Ielu laternas jau dega, un viņ� lēnām devās uz upes pusi pa melnajām ēnām, ko tik ērti meta muzeja koki. Iedams pār Ponte aile Grazie, viņ� brīdi lūkojās gausajā Arno straumē un izdomāja pēdējās garās domas, ko viņam atlika laiks baudīt. Nakts būs tum�a. Labi. Uz austru�miem pār Florenci strauji slīdēja zemi mākoņi, viegli skardami "Palazzo Vecchio" cietsirdīgo smaili, un vēj�, pieņemdamies spēkā, sacēla smil�u un balo�u mēslu vērpetes laukumā pie "Santa Croce". Turp tagad devās Paci, viņa kabatu lejup vilka 38. kalibra "Beretta", plakana, ar svinu pildīta ādas caurule un nazis, ko laist darbā pret doktoru Lekteru, ja būtu nepiecie�ams nogalināt viņu uzreiz.

Baznīca "Santa Croce" tiek slēgta se�os vakarā, tomēr ķesteris ielaida Paci pa mazām durtiņām tuvu baznīcas fasādei. Viņam negribējās jautāt ķesterim, vai "doktors Fells" vēl strādā, tāpēc viņ� piesardzīgi devās skatīties pats. Sveces, kas dega gar sienām pie altāriem, deva pietiekamu gaismu. Paci soļoja pa viduseju, līdz varēja ieskatīties krustveida baznīcas labajā atza�rā. Aiz dievlūdzēju iedegtajām svecītēm bija grūti saredzēt, vai doktors Fells ir Kaponi kapelā.Paci klusītēm virzījās uz priek�u pa labās puses �ķērsjomu. Pār kapelas sienu izslējās milzīga ēna, un Paci mirkli aizrāvās elpa. Tas bija doktors Lekters, no�liecies pār lampu, kas bija nolikta uz grīdas, viņ� patlaban kopē�ja plāk�ņu uzrakstus. Doktors piecēlās, kā pūce ieskatījās tum�sā, galva pagriezās, augums nekustējās, lampa apgaismoja to no apak�as, metot aiz muguras gigantisku ēnu. Tad �ī ēna atkal saruka lejup kapelā - viņ� noliecās pie sava darba.

Paci juta, ka zem krekla pār muguru norit sviedri, ta�u viņa seja bija salta.

Līdz sanāksmes sākumam "Palazzo Vecchio" vēl atlika stunda, un Paci gribēja ierasties uz priek�lasījumu ar novēlo��anos.

Kapela, kuru Paci dzimtai baznīcā "Santa Croce" uzbūvē�jis Brunelleski, savā skarbajā skaistumā ir viena no renesanses arhitektūras pērlēm. Tajā ir rasta saskaņa starp apli un taisnstūri. Tā ir savrupa celtne ārpus svētnīcas "Santa Croce", un tajā var iekļūt tikai pa velvētu krusteju.

Paci lūdza Dievu Paci kapelā, nometies ceļos uz akmens plātnēm, kur viņu vēroja viņa līdzinieks della Robias cilnī aug�stu virs galvas. Paci juta, ka viņa lūg�anas apslāpē apustuļu aplis griestos, un nodomāja, ka varbūt lūg�anām būs izdevies iebēgt tum�ajā krustejā viņam aiz muguras un no turienes pa�celties debesīs pie Dieva.

Viņ� piespieda sevi iztēloties da�us labumus, ko varēs ie�gūt par naudu, kuru saņems apmaiņā pret doktoru Lekteru. Viņ� redzēja sevi un sievu sniedzam monētas nabadzīgiem zeņķiem, redzēja kādu medicīnisku aparātu, ko uzdāvinās slimnīcai. Viņ� redzēja Galilejas viļņus, kuri gau�ām atgādināja �esapīka līci. Viņ� redzēja sievas labi veidoto, ro�aino roku ap viņa locekli, roka to saspieda, liekot galviņai pietūkt vēl vairāk.

Paci paskatījās apkārt un, nevienu nemanījis, skaļi teica Dievam:

- Paldies tev, Tēvs, ka ļāvi man aizvākt no savas zemes virsas �o briesmoni, briesmīgāku par visiem. Paldies tev to dvē�seļu vārdā, kurām Mēs aiztaupīsim cie�anas.

Nav skaidrs, vai �is "mēs" tika teikts no likumsarga vie�dokļa vai attiecās tikai uz Paci un Dievu kā partneriem, un uz to, iespējams, ir vairākas atbildes.

Tā iek�ējā balss, kas nebija viņa draugs, sacīja Paci, ka viņi ar doktoru Lekteru ir nogalināju�i kopā, ka viņu upuris ir Gno�ko, jo Paci nav darījis neko, lai viņu glābtu, un juties atvieglots, kad nāve slēdza Gnoko lūpas,

Lūg�anā ir zināms mierinājums, Paci prātoja, atstādams ka�pelu, - ejot pa tum�o krusteju, viņ� skaidri juta, ka nav viens.

Karlo gaidīja zem Pikolomīni pils pārkares un sāka soļot līdzās Paci. Viņi pārmija ļoti skopus vārdus.

Aizgāju�i "Palazzo Vecchio" otrā pusē, viņi pārliecinājās, ka izeja uz Via dei Leone ir slēgta, logi virs tās aizslēģoti.

Vienīgās neaizslēgtās durvis bija pils galvenā ieeja.

-��� Te mēs iziesim ārā, lejā pa kāpnēm, ap stūri uz Via Neri, - Paci teica.

-��� Mēs ar brāli būsim tajā laukuma pusē, pie Loggia. Seko�sim jums pienācīgā atstatumā. Pārējie ir pie Bardīni muzeja.

-��� Es viņus redzēju.

-��� Viņi tevi arī, - Karlo attrauca.

-��� Vai tas skro�u �aujamais taisa lielu troksni?

-��� Nē, ne kā īstā pistole, bet tu to dzirdēsi, un viņ� drīz būs gar zemi. - Karlo neteica, ka Pjēro �aus no ēnām pie muzeja, kamēr Paci un doktors Lekters vēl būs laternu gaismā. Karlo negribēja, lai Paci atsprāgst sāņus, tādējādi brīdinādams dokto�ru par briesmām pirms �āviena.

-��� Tev jāapstiprina Meisonam, ka viņ� ir tev rokā. Tas jāiz�dara �onakt, - Paci sacīja.

-��� Nebēdā! �o nakti tas draņķis pavadīs, pa telefonu lūgda�mies Meisonu, - Karlo noteica, iesāņus vērodams Paci un cerē�dams, ka viņa sejā parādīsies mulsums. - Sākumā viņ� lūgsies, lai Meisons saudzē viņa dzīvību, bet pēc brī�a lūgsies, lai viņu nogalina.

Pienāca vakars, un no "Palazzo Vecchio" tika aizgaiņāti pēdējie tūristi. Daudzi, izklīzdami pa laukumu, juta sev aiz muguras viduslaiku pils draudīgo klātbūtni un gribot negribot pagriezās, lai pēdējo reizi paskatītos uz mūru zobaina�jām dzegām augstu gaisā.

Iedegās starme�i, izlejot gaismu pār stāvajiem, raupjajiem akmens mūriem, asinot ēnas zem augstajiem mūra robojumiem. Tiklīdz bezdelīgas atgriezās ligzdās, parādījās pirmie sikspārņi, kurus medībās vairāk traucēja restauratoru jaudīgo darbarīku augstfrekvences spiedzieni nekā gaisma.

Nebeidzamo konservācijas un apkopes darbu pilī bija pare�dzēts turpināt vēl stundu - tikai ne Liliju salonā, kur doktors Lekters apspriedās ar apkopes brigādes priek�strādnieku.

Priek�strādniekam, kas bija pieradis pie Daiļo mākslu ko�mitejas skopuma un īgnajām prasībām, doktors �ķita gan laipns, gan ārkārtīgi dāsns.

Jau pēc maza brītiņa strādnieki vāca nost darbarīkus, bīdīja pie sienām lielās pulējamās ma�īnas un kompresorus, ritināja kopā virves un elektrības kabeļus. Viņi �igli ienesa "Studiolo" sanāksmei paredzētos saliekamos krēslus - vajadzēja tikai duci krēslu - un atvēra logus, lai izvēdinātu krāsas, lakas un zeltīja�mo materiālu smārdu.

Doktors pieprasīja pienācīgu katedru; tāda, turpat vai kan�celes lielumā, tika atrasta agrākajā Nikolo Makjavelli kabinetā līdzās salonam un atvesta lielos rokas ratos kopā ar pils attēlu projektoru.

Mazais ekrāns, kas bija komplektā ar projektoru, neatbilda doktora Lektera prasībām, un viņ� lika to aiznest. Viņ� izmēģi�nāja rādīt izraudzītos attēlus dabiskā lielumā uz viena no audek�la pārsegiem, kas sargāja restaurētu sienu. Pielabojis pārsega stiprinājumus un nogludinājis ieloces, viņ� secināja, ka pārsegs kalpos ļoti labi.

Iezīmējis vajadzīgās vietas vairākos no biezajiem, smaga�jiem sējumiem, kas bija salikti uz katedras, viņ� nostājās pie loga ar muguru pret telpu, kamēr "Studiolo" dalībnieki, ģērbu��ies savos garlaicīgajos, tum�ajos uzvalkos, ieradās un ieņēma vietas; vārdos neizteiktā zinātnieku skepse izpaudās tādējādi, ka krēslus, kuri bija izvietoti puslokā, viņi sagrupēja veidojumā, kas vairāk atgādināja zvērināto solu.

Lūkodamies ārā pa augsto logu, doktors Lekters redzēja pret rietumiem melnējām Domu un D�oto zvanu torni, bet ne Dantes iemīļoto Baptistēriju zem tiem. Aug�up vērstie starme�i neļāva viņam paskatīties lejup, tum�ajā laukumā, kur viņu gai�dīja slepkavas.

Kad �ie zinātnieki, pa�i slavenākie viduslaiku un renesan�ses pētnieki pasaulē, bija apsēdu�ies, doktors Lekters domās apkopoja savu priek�lasījumu. Lai to izdarītu, viņam vajadzēja mazliet vairāk par trim minūtēm. Priek�lasījuma temats bija Dantes "Elle" un Jūda Iskariots.

Ļoti atbilsto�i "Studiolo" patikai pret pirmsrenesanses laiku doktors Lekters iesāka ar Pjēru della Vinju, Sicīlijas karalistes lo- gotētu, kur� savas mantkārības dēļ izpelnījies vietu Dantes "Ellē". Pirmās pusstundas laikā doktors apbūra viņus ar viduslaiku dzīves reālajām intrigām, kas biju�as pamatā della Vinjas kri�anai.

-��� Della Vinja tika iegrūsts negodā, un viņam tika izdurtas acis, jo mantkārības dēļ viņ� bija pievīlis imperatora uzticību, - doktors Lekters teica, tuvodamies savam galvenajam tematam. - Dantes svētceļnieks atrada viņu Elles septītajā lokā, kur nonāk pa�nāvnie�ki. Tāpat kā Jūda Iskariots, viņ� pakārās. Jūdu, Pjēru della Vinju un Ahitofelu, Absaloma godkārīgo padomnieku, Dantes darbā apvie�no mantkārība, kurn autors viņos saskatījis, kā ari viņu nāve paka�roties. Mantkārība un pakār�anās ir saistītas gan antīkajā, gan vi�duslaiku izpratnē: Sv. Jeronīms raksta, ka pats Jūdas otrais vārds - Iskariots - nozīmējot "nauda" vai "cena", turpretī Tēvs Origens apgalvo, ka "Iskariots" esot atvasināts no senebreju jēdziena "no �ņaug�anas" un ka viņa vārds nozīmējot "Jūda No�ņaugtais".

Doktors Lekters pacēla acis no katedras un pār brillēm pa�raudzījās uz durvīm.

-��� Ā, Commendator Paci, laipni lūdzu! Tā kā jūs esat vistu�vāk durvīm, vai jūs nebūtu tik laipns un nenodzēstu gaismu? Tas jūs interesēs, Commendatore, jo Dantes "Ellē" jau ir divi Paci� - "Studiolo" profesori sausi iekladzinājās. - Tur ir Ka- mi�ons de Paci, kas noslepkavojis savu radinieku, un viņ� gaida ierodamies otru Paci - ne jūs -, tas ir Karlīno, kur� tiks novie�tots pat vēl tālāk Ellē par nodevību pret Baltajiem gvelfiem, pa�a Dantes partiju.

Pa vienu no atvērtajiem logiem ielidoja mazs sikspārnis un apmeta telpā da�us lokus virs profesoru galvām - Toskānā pa�rasts atgadījums, par kuru neviens nelikās ne zinis.

Doktors Lekters atkal ierunājās savā katedras balsī.

-�� Tātad mantkārība un pakār�anās, kas saistītas kop� antīkās pasaules laikiem, tēls, kur� mākslā atgrie�as atkal un atkal.

Doktors Lekters nospieda slēdzi pultī, ko turēja plaukstā; projektors atdzīvojās un uzsvieda uz sienas pārklāja attēlu. Straujā secībā sekoja citi attēli, kamēr doktors turpināja:

-���� �is ir agrākais zināmais krustā si�anas atainojums, kas iegrebts ziloņkaula lādītē Golā ap �etrsimto gadu pēc Kristus dzim�anas. Tajā ietverta ari Jūdas nāve pakaroties, viņa seja ir pavērsta aug�up pret zaru, kas viņu notur. Un �eit uz ceturtā gadsimta Milānas relikviju �ķirstiņa un uz devītā gadsimta zi�loņkaula diptiha - pakāries Jūda. Viņ� joprojām skatās aug�up.

Mazais sikspārnis �audījās gar ekrānu, medīdams kukaiņus.

-���� �ajā kokgrebumā no Benevento katedrāles durvīm mēs redzam Jūdu karājamies ar izkritu�ām iek�ām, kā ārsts Svētais Lūka aprakstījis viņu "Apustuļu darbos". Te viņ� karājas, harpi�ju aplenkts, virs viņa debesīs ir Kaina seja Mēnesī; un �eit viņu attēlojis jūsu pa�u D�oto - iek�ējie orgāni atkal karājas laukā. Un visbeidzot �eit, ilustrācijā no "Elles" piecpadsmitā gadsimta izdevuma, redzams Pjēra della Vinjas līķis, tas karājas asiņojo��ā kokā. Neiedziļinā�os acīm redzamajā paralēlē ar Jūdu Iskari- otu. Ta�u Dantem nebija nepiecie�ama zīmēta ilustrācija: Dan�tes Aligjēri ģēnijs liek Pjēram della Vinjam, nu jau Ellē, runāt sasprindzinātos �ņācienos un izklepotos svelpeņos, it kā viņ� karātos vēl arvien. Ieklausieties viņa stāstā par to, kā viņ� līdz ar citiem nolādētajiem vilcis savas nedzīvās miesas, lai iekārtu tās ērk�ķu krūmā:

Surge in vermena e in pianta silvestra: l'Arpie, pascendo poi de le sue foglie, fanno dolore, e al dolor fenestra.

Doktora Lektera parasti bālā seja pietvīka, kad viņ� "Studi�olo" klausītājiem atainoja gārdzo�os, aiz�ņaugtos agonējo�ā Pjēra della Vinjas vārdus, un, kad viņ� ar īk�ķi nospieda pults pogu, uz sienas pārklāja pla�ā laukuma mijās della Vinjas un Jūdas tēli ar izrautām iek�ām.

- Come l 'altre verrem per nost re spoglie, ma non perņ ch 'alcuna sen rivesta, che non � giusto aver ciņ ch 'om si toglie.

Qui le strascineremo, e per la mesta selva saranno i nostri corpi appesi, ciascuno al prun de l'ombra sua molesta.

Tā Dante skaņās atgādina Jūdas nāvi Pjēra della Vinjas nāvē to pa�u noziegumu - mantkārības un nodevības - dēļ. Ahitofels, Jūda, jūsu pa�u Pjērs della Vinja. Mantkārība, pakār��anās, pa�iznīcinā�anās, jo mantkārība tiek uzskatīta par tādu pa�u pa�iznīcinā�anos kā pakār�anās. Un ko savās mokās dzie�dājuma beigās saka anonīmais Florences pa�nāvnieks?

lofei gibetto a me de le mie case.

i

Un es - es padarīju pats savu māju par savām karātavām.

Nākamajā reizē jums varbūt labpatiktu apspriest Dantes dēlu Pjetro. Neticami, bet viņ� bija vienīgais no agrīnajiem trīs�padsmitā dziedājuma aprakstītājiem, kur� saistījis Pjēru della Vinju ar Jūdu. Es domāju, ka būtu arī interesanti aplūkot ē�anas tematu Dantes darbā. Grāfs Ugolīno ēd arhibīskapa galvu, Sā�tans ar savām trim sejām ēd Jūdu, Brutu un Kasiju, visus Pjē- ram della Vinjam līdzīgos nodevējus. Pateicos par jūsu laipno uzmanību.

Zinātnieki viņam dedzīgi aplaudēja - klusi un sausi, kā jau paradu�i, un doktors Lekters, atstājis gaismu neiedegtu, atvadī�jās no viņiem, katru nosaukdams vārdā, joprojām turēdams grā�matas, lai nevajadzētu spiest viņiem roku. �ķita, ka, iziedami no Liliju salona nespodrās gaismas, viņi aiznes sev līdzi priek��lasījuma burvību.

Doktors Lekters un Rinaldo Paci, tagad vieni lielajā telpā, dzirdēja, kā zinātnieki, kāpdami lejup pa kāpnēm, sāk strīdēties par priek�lasījumu.

-��� Kā jums �ķiet, vai es esmu saglabājis savu amatu, Com�mendatore?

-��� Es neesmu zinātnieks, doktor Fell, ta�u katram redzams, ka jūs atstājāt uz viņiem iespaidu. Doktor, ja tas jums ir ērti, es pavadī�u jūs uz mājām un paņem�u jūsu priek�gājēja mantas.

-���� Tur ir veselas divas ceļasomas, Commendatore, un jums jau ir mape. Vai tie�ām gribat tās nest?

-���� Uz Kaponi pili man pakaļ atbrauks patruļma�īna. - Ne�piecie�amības gadījumā Paci bija gatavs uzstāt.

-��� Labi, - doktors Lekters noteica. - Vienu mirklīti, es no�lik�u grāmatas.

Paci pamāja un piegāja pie augstajiem logiem, rokā turē�dams mobilo telefonu, nenovērsdams skatienu no Lektera.

Paci redzēja, ka doktors ir pilnīgi mierīgs. No lejasstāviem skanēja restaurācijas aparātu rūkoņa.

Paci nospieda kādu numuru un, kad atbildēja Karlo Deog- ra�iass, teica:

-��� Laura, amore, es pavisam driz bū�u mājās.

Doktors Lekters paņēma no katedras grāmatas un salika tās somā. Viņ� pievērsās projektoram, tā ventilators vēl arvien dū�ca, gaismas starā lidinājās putekļi.

-���� Man vajadzēja parādīt viņiem �o, nesaprotu, kā varēju to piemirst. - Doktors Lekters projicēja vēl vienu zīmējumu - pie pils mūriem karājās kails vīrietis. - �is jūs interesēs, Commenda- tor Paci; paskatīsimies, vai man izdosies dabūt skaidrāku attēlu.

Doktors Lekters darbojās ar aparātu, tad tuvojās attēlam uz sienas, viņa melnais siluets iezīmējās uz audekla, tikpat liels kā pakārtais.

-��� Vai varat saredzēt? Vairāk palielināt nevar. Lūk, te viņam iekoda arhibīskaps. Un apak�ā ir uzrakstīts viņa vārds.

Paci netuvojās doktoram Lekteram, bet, iedams tuvāk sie�nai, saoda kādu ķimikāliju un mirkli nosprieda, ka to izmanto�ju�i restaurētāji.

-���� Vai varat salasīt burtus? Tur ir rakstīts "Paci", un seko rupj� dzejolis. Tas ir jūsu sencis Fran�esko, kas pakārts pie "Palazzo Vecchio", zem �iem logiem, - doktors Lekters sacīja. Pār gaismas staru viņ� cie�i skatījās Paci acīs. - Runājot par radniecīgu tematu, sinjor Paci, man jums jāatzīstas: es nopietni apsveru ieceri apēst jūsu sievu.

Doktors Lekters norāva lielo pārsegu, uzmezdams to virsū Paci, Paci raustīja audeklu, pūlēdamies atsegt galvu, kamēr krū�tīs raustījās viņa sirds, un doktors Lekters acumirklī bija viņam aiz muguras, ar drausmīgu spēku sagrāba viņu ap kaklu un pie�spieda ēterī samērcētu sūkli pie audekla, kas sedza Paci seju.

Rinaldo Paci svaidījās visiem spēkiem, kājas un rokas bija sapinu�ās audeklā, tomēr viņ� joprojām spēja uzlikt roku uz pistoles spala, kad abi kopā nokrita uz grīdas, viņ� centās notē�mēt pistoli sev aiz muguras zem smacējo�ā audekla, nospieda gaili un ie�āva pats sev stilbā, grimdams virpuļojo�ā tumsā�

Mazā 38. kalibra pistole, iz�āvusi zem audekla, nesacēla daudz skaļāku troksni par dārdiem un kaucieniem apak�ējos stāvos. Neviens nekāpa aug�ā. Doktors Lekters aizvēra Liliju salona lielās durvis un aizbultēja tās�

�ķebinādamies un rīstīdamies Paci atguva samaņu - ētera gar�a rīklē, smagums krūtīs.

Viņ� apjēdza, ka vēl arvien atrodas Liliju salonā, un atklā�ja, ka nespēj pakustēties. Rinaldo Paci bija ietīts pārsega audek�lā un sasiets ar virvi, stīvs kā grīdas pulkstenis, piesiets pie lielajiem rokas ratiem, ar kuriem strādnieki bija atvedu�i kated�ru. Mute aizlīmēta ar līmlenti. Spiedo�s pārsējs neļāva asiņot �autajai brūcei viņa aug�stilbā.

Atbalstījies pret katedru, doktors Lekters vēroja viņu un atcerējās sevi pa�u, līdzīgi sasietu, kad bija vadāts pa psihiatris�ko slimnīcu rokas ratiņos.

- Vai dzirdat mani, sinjor Paci? Elpojiet dziļi, kamēr vēl varat, un ļaujiet galvai noskaidroties.

Doktors Lekters runāja, bet viņa rokas darbojās. Viņ� bija iestūmis telpā lielu grīdas pulējamo ma�īnu un rīkojās ar tās resno, oran�o vadu, tā brīvajā galā iesiedams bendes cilpu. Ar gumiju klātais vads �īkstēja, kad viņ� apmeta tradicionālos trīs�padsmit vijumus.

Pabeidzis cilpu, viņ� to paraustīja un nolika uz katedras. No vijumiem cilpas galā rēgojās kontaktdak�a.

Uz katedras gulēja Paci pistole, plastmasas rokudzel�i, ka�batu saturs un kabatas portfelis.

Doktors Lekters pa�ķirstīja papīrus. Sev aiz krekla viņ� aiz�bāza karabiniera dosjē, kurā atradās viņa permesso di soggior- no, darba atļauja, viņa jaunās sejas fotogrāfijas un negatīvi.

Un tur bija partitūra, ko doktors Lekters bija aizdevis sinjo- rai Paci. Paņēmis partitūru rokā, viņ� ar tās malu paklaudzināja sev pret zobiem. Nāsis ietrīsējās, un viņ� dziļi ievilka elpu, pieliecies tuvu klāt Paci sejai.

- Laura, ja drīkstu dēvēt viņu par Lauru, vakaros noteikti lieto brīni�ķīgu roku krēmu, sinjor. Tas ir tik maigs. Sākumā auksts un pēc tam silts, - viņ� teica. - Apelsīnu ziedu smar�a. Laura, l'orange. Mmmm. Visu dienu neesmu ēdis ne kumosiņa. Patiesībā aknas un nieres derētu vakariņām tūdaļ pat - �ovakar -, bet pārējai gaļai pa�reizējā vēsajā laikā būtu nedēļu jāpakarājas. Es neredzēju laika ziņas, un jūs? Jādomā, tas nozīmē "nē". Ja pateiksiet man to, kas man jāzina, Commendatore, tad es bū�u ar mieru aiziet bez maltītes; sinjora Paci paliks neskarta. Es uzdo�u jums jautājumus, un tad mēs redzēsim. Ziniet, jūs varat man uzticēties, lai gan jums, pazīstot sevi, uzticēties būs grūti. Teātrī es sapratu, ka esat mani identificējis, Commendatore. Vai jūs saslapinājāties, kad es pieliecos pie sinjoras rokas? Tā kā neieradās policija, kļuva skaidrs, ka jūs esat mani pārdevis. Vai jūs pārdevāt mani Meisonam Vērd�eram? Par apstiprinājumu divreiz pamirk�ķiniet acis. Paldies, tā jau es domāju. Reiz es piezvanīju uz numuru, kas norādīts viņa visureso�ajā plakātā, tālu no �ejienes, tikai joka pēc. Vai ārpusē gaida viņa vīri? Ahā. Un viens no viņiem o� kā bojāta kuiļa desa? Saprotu. Vai esat pateicis par mani kādam no Questura1 Vai jūs mirk�ķinājāt vienu reizi? Tā jau es domāju. Tagad es gribu, lai jūs mirkli padomājat un nosaucat man savu pieejas kodu Kventiko Var�darbīgo noziedznieku meklē�anas programmai.

Doktors Lekters atvēra savu nazi, Harpiju.

-��� Es noņem�u līmlenti, un jūs varēsiet man pateikt. - Dok�tors Lekters pacēla nazi. - Nemēģiniet kliegt. Vai domājat, ka spēsiet noturēties nekliedzis?

No ētera Paci bija aizsmacis.

-��� Zvēru pie Dieva, ka nezinu kodu! Es nespēju par to visu domāt. Mēs varam aiziet uz manu ma�īnu, man ir papīri�

Doktors Lekters apgrieza Paci apkārt, ar seju pret ekrānu, un slēdza attēlus �urpu turpu - pakāries Pjērs della Vinja, pakā�ries Jūda, iek�as abiem karājas laukā.

-��� Kā jums �ķiet labāk, Commendatorel Zarnas iek�ā vai ārā?

-��� Kods ir manā piezīmju grāmatiņā.

Doktors Lekters turēja grāmatiņu Paci pie sejas, līdz viņ� atrada ierakstu starp telefona numuriem.

-��� Un jūs tur varat reģistrēties kā viesis?

-��� Jā, - Paci noķērkstēja.

-��� Pateicos, Commendatore. - Satvēris ratiņu rokturus, dok�tors Lekters pieveda Paci pie lielajiem logiem.

-���� Paklausieties! Man ir nauda, cilvēk! Jums vajadzēs nau�du, lai bēguļotu. Meisons Vērd�ers nekad neliksies mierā. Viņ� nekad neliksies mierā. Jūs nevarat iet mājās pēc naudas, viņi novēro jūsu māju.

Kā rampu pārlicis pār zemo palodzi divus sastatņu dēļus, doktors Lekters izripināja ratiņos guļo�o Paci ārā uz balkona.

Paci mitrajā sejā salti iesitās vēj�. Viņ� tagad bēra vārdus:

-���� Dzīvs jūs nemū�am netiksiet prom no �ā nama. Man ir nauda. Man ir simt se�desmit miljoni liru skaidrā naudā, ASV dolāros simt tūksto�i! Ļaujiet man piezvanīt sievai. Es pateik�u, lai viņa paņem naudu un ieliek manā ma�īnā, un atstāj ma�īnu pie pils.

Doktors Lekters paņēma no katedras cilpu un iznesa to ārā, nopakaļ vilkdams oran�o vadu. Otrs vada gals cie�os mezglos bija apsiets ap smago pulējamo ma�īnu.

Paci joprojām runāja.

-������ Viņa var piezvanīt man uz mobilo, kad būs ārā, un tad atstāt to jums. Man ir policijas caurlaide, viņa var piebraukt taisni pār laukumu pie ieejas. Viņa darīs, kā es lik�u. No ma�ī�nas nāk dūmi, cilvēk, jūs varat paskatīties lejā un redzēt, ka motors darbojas, atslēgas būs iek�ā.

Doktors Lekters nolieca Paci uz priek�u, pie balkona mar�gām. Margas sniedzās viņam līdz aug�stilbiem.

Paci varēja palūkoties lejup uz laukumu un caur starme��iem saskatīt vietu, kur sadedzināts Savonarola, uz vietu, kur viņ� bija zvērējis pārdot doktoru Lekteru Meisonam Vērd�e- ram. Viņ� paraudzījās aug�up uz zemajiem, vēja dzītajiem, star�me�u iekrāsotajiem mākoņiem un bezgala cerēja, ka Dievs redz.

Lejup ir pats drausmīgākais virziens, un viņ� nespēja ne�skatīties turp, pretim nāvei, bezjēdzīgi cerēdams, ka pro�ektoru stari pie�ķir gaisam kādu vieliskumu, ka tie viņu kaut kā balstīs, ka viņ� kaut kā varēs pieķerties pie gaismas stariem.

Vada cilpas oran�ais gumijas apvalks bija salts ap viņa kaklu, doktors Lekters stāvēja tik tuvu.

-�� Arrivederci, Commendatore.

Harpija nozibēja aug�up gar Paci vēderu, vēl viens cirtiens pār�ķēla saites, kas turēja viņu pie ratiņiem, un viņ� liecās, pārvēlās pār margām, vilkdams līdzi oran�o vadu, straujā rāvie�nā tuvojās zeme, mute brīva kliedzienam, un iek�ā, salonā, pu�lējamā ma�īna aizbrāzās pa grīdu un, spēji atsitusies, apstājās pie margām, Paci galva parāvās uz aug�u, sprands pārlūza, un iek�as izkrita ārā.

Paci un viņa piedēklis �ūpojās un griezās pie apgaismotās pils raupjā mūra, raustoties pēcnāves spazmās, bet nesmokot, jau bez dzīvības, starme�i meta uz mūra viņa milzīgo ēnu, tā �ūpojās, zem viņa īsākā, straujākā puslokā �ūpojās iek�as, viņa vīrestība nāves erekcijā rēgojās laukā no saplosītajām biksēm.

Karlo izmetās no namdurvju ni�as, Mateo viņam līdzās, pāri laukumam uz pils ieeju, pagrū�ot malā tūristus, diviem no tiem bija uz pili notēmētas videokameras.

-��� Tas ir triks, - kāds angliski noteica, kad Karlo skrēja garām.

-��� Mateo, sedz sētas durvis! Ja viņ� nāks ārā, vienkār�i no�galini viņu un nogriez, ko vajag, - Karlo sacīja, skrienot spiez�dams mobilā telefona pogas. Tagad iek�ā pilī, aug�up pa kāp�nēm uz pirmo stāvu, tad uz otro.

Salona lielās durvis bija vaļā. Iek�ā Karlo notēmēja pistoli uz figūru, kas bija projicēta uz sienas, izskrēja uz balkona, vie�nā mirklī pārmeklēja Makjavelli kabinetu.

Pa mobilo viņ� sazvanīja Pjēro un Tomazo, kuri autobusiņā gaidīja pie muzeja.

-����� Brauciet uz viņa māju, nosedziet fasādi un sētaspusi! Vienkār�i nogaliniet un nogrieziet!

Karlo atkal spieda pogas.

-��� Mateo!

Mateo telefons iezvanījās krū�kabatā, kad viņ�, smagi elpo�dams, stāvēja pie pils slēgtās pagalma izejas. Viņ� bija vērīgi nopētījis jumtu un tum�os logus, pārbaudījis durvis, roka bija zem mēteļa uz pistoles, kas aizbāzta aiz jozmeņa.

Viņ� atlocīja telefonu.

-��� Pronto!

-��� Ko tu redzi?

-��� Durvis ir aizslēgtas.

-��� Jumts?

Mateo vēlreiz paskatījās aug�up, bet ne tik ātri, lai ierau�dzītu, ka virs viņa atveras loga slēģi.

Karlo savā telefonā izdzirdēja �alkoņu un kliedzienu, un Karlo skrēja - lejup pa kāpnēm, pakrita kāpņu laukumiņā, atkal aug�ā, skrēja - pie pils ieejas garām sargam, kur� tagad stāvēja ārā, garām skulptūrām abpus ieejai, ap stūri, duno�iem soļiem uz pils otru pusi, uzgrūzdamies da�iem pārī�iem. Tur, otrā pusē, tagad bija tum�s, viņ� skrēja, mobilais telefons pīkstēja kā mazs dzīvnieciņ� viņa rokā, kamēr viņ� skrēja. Viņam priek�ā pār ielu pārmetās kāds stāvs, ietinies baltā, akli aiz�ķērsoja ceļu kādam motorino, un mopēds to nogāza zemē, stāvs pietrūkās un ietriecās veikala skatlogā �aurajā ieliņā iepretim pilij, ietriecās biezajā stiklā, pagriezās un akli skrēja, balta parādība, tā klie�dza: - Karlo! Karlo! - Lieli traipi pletās uz saplēstā audekla, kas viņu sedza, un Karlo satvēra brāli rokās, pārgrieza plastma�sas rokudzel�us, kas bija apmesti viņam ap kaklu un cie�i turēja audeklu viņam ap galvu, audekls bija asiņu maska. Atsedzis Mateo, Karlo ieraudzīja viņu drausmi saplosītu, seja, vēders, krūtis - tik dziļi, ka brūce gāja cauri. Karlo pameta viņu vienīgi tik ilgi, lai aizskrietu līdz stūrim un paskatītos uz abām pusēm, tad viņ� atgriezās pie brāļa.

Tuvojās sirēnas, Sinjorijas laukumu pildīja zibo�as bākugu�nis; doktors Hanibals Lekters sakārtoja man�etes un nesteidzīgi devās uz gelateria' netālajā Piazza de Giudici. Pie ietves malas rindā stāvēja motocikli un motoriņos.

Viņ� tuvojās jaunam vīrietim, kas, ģērbies sacīk�u braucēja ādas tērpā, patlaban iedarbināja lielu "Ducati".

- Jaunais cilvēk, es esmu izmisumā, - viņ� ierunājās ar no�ēlas pilnu smaidu. - Ja pēc desmit minūtēm es nebū�u Bel- losgvardo laukumā, sieva mani nogalinās, - viņ� teica, rādī�dams jauneklim piecdesmittūksto� liru banknoti. - Tik daudz man ir vērta mana dzīvība.

'Saldējuma kafejnīca. (Tulk. no it. vai.)

-��� Tas ir viss, ko jūs gribat? Lai es jūs aizvedu? - jauneklis sacīja.

Doktors Lekters parādīja viņam plaukstas.

-��� Lai jūs mani aizvedat.

Ātrais motocikls �āvās starp Lungarno satiksmes rindām, doktors Lekters salīcis aiz jaunā braucēja, pasa�iera ķivere vi�ņam galvā oda pēc matu lakas un smar�ām. Braucējs zināja ceļu, nogriezās pa Via de' Serragli uz Taso laukuma pusi, prom no tā pa Via Villani, gar baznīcu "San Francesco di Paola", iek�ā pa �auro celiņu, kas savienojas ar līkumoto ceļu, kur� ved aug�up, uz Bellosgvardo, smalko dzīvojamo rajonu pakalnā, no kura paveras dienvidu skats uz Florenci. Spēcīgais "Dūcati" motors atbalsojās no akmens mūriem abās ielas pusēs ar trok�sni, kas atgādināja plīsto�a audekla tirk�ķus un priecēja doktoru Lekteru, kamēr viņ� pieliecās pagriezienos un pacieta matu la�kas un lētā parfīma smārdu ķiverē. Viņ� palūdza jaunekli apstā�ties Bellosgvardo laukuma malā, netālu no grāfa Montauto na�ma, kur dzīvojis Natenjels Hotorns. Braucējs iebāza savu algu ādas jakas krū�kabatā, un motocikla pakaļējā uguns strauji saru�ka, attālinoties pa līkumoto ceļu.

Doktors Lekters, brauciena pacilāts, nosoļoja vēl �etrdes�mit metru līdz melnajam jaguāram, izņēma aiz triecienstieņa noliktās atslēgas un iedarbināja motoru. Viņam bija viegli no�brāzta plaukstas pamatne tajā vietā, kur cimds bija uzraucies aug�up, kad viņ� uzmeta audekla pārsegu Mateo un uzlēca vi�ņam virsū pa pils pirmā stāva logu. Viegli apziedis nobrāzumu ar antibakteriālo itālie�u sikatrīnu, viņ� tūdaļ jutās labāk.

Kamēr motors iesila, doktors Lekters pārcilāja ierakstu ka�setes. Viņ� iz�ķīrās par Skarlati.

Atrās palīdzības lidma�īna, turbopropelleru nesta, pacēlās pār sarkanajiem dakstiņu jumtiem un meta slīpu loku uz dienvidrietumiem, uz Sardīnijas pusi, �ķībais Pizas tornis paslējās virs spārna pagriezienā, kas bija krasāks nekā tad, ja pilots vestu dzīvu pacientu.

Uz nestuvēm, kas bija paredzētas doktoram Hanibalam Lekte�ram, gulēja dziesto�ās Mateo Deogra�iasa miesas. Vecākais brālis Karlo sēdēja līdzās līķim, viņa drēbes bija sakaltu�as asinīs.

Karlo Deogra�iass pavēlēja sanitāram uzlikt austiņas un ieslēgt mūziku, kamēr pats pa mobilo telefonu piezvanīja uz Lasvegasu, kur aparāts akli atkārtoja �ifrēto ziņu, pārraidīdams to tālāk, uz Mērilendas krastu�

Meisonam Vērd�eram nakts un diena bija gandrīz vienā�das. Tobrīd viņ� bija iemidzis. Pat akvārija apgaismojums bija izslēgts. Meisona galva bija pagriezta uz spilvena, vienīgā acs mū�am vaļēja, tāpat kā acis lielajam zutim, kur� ari gulēja. Nebija dzirdamas citas skaņas kā tikai respiratora vienmērīgie �ņācieni un nopūtas un aeratora liegā burbuļo�ana akvārijā.

�os nerimtīgos �ukstus pārmāca kāds troksnis, kluss un neatlaidīgs. Meisona visprivātākā telefona dūkoņa. Viņa bālā roka, pirkstu balstīta, aizrāpoja kā krabis, lai nospiestu telefona pogu. Klausule atradās viņam zem spilvena, mikrofons tuvu pie sejas grausta.

Vispirms Meisons fonā izdzirdēja lidma�īnas dūkoņu un tad lipīgu melodiju - "Gli Innamorati".

-��� Es klausos. Stāsti!

-��� Viens nolādēts casino', - Karlo teica.

-Stāsti!

-���� Mans brālis Mateo ir pagalam. Patlaban uz viņa ir mana roka. Ari Paci ir miris. Doktors Fells viņus nobeidza un aizbēga.

Meisons neatbildēja uzreiz.

-����� Par Mateo jūs esat parādā divsimt tūksto�us dolāru, - Karlo sacīja. - Viņa ģimenei. - Sardīnie�u līgumos vienmēr ir paredzēta samaksa arī nāves gadījumā.

-��� To es saprotu.

-��� Paci dēļ būs lieli mēsli.

-���� Labāk izpaust, ka Paci bija sasmērējies, - Meisons teica. - Viņi trakos mazāk, zinādami, ka viņ� bijis sasmērējies. Vai viņ� bija sasmērējies?

-���� Vienīgi �ito, vairāk es nezinu. Ja nu no Paci viņi sadzen pēdas līdz jums?

-��� Par to es parūpē�os.

-����� Man jāparūpējas par sevi, - Karlo sacīja. - Tas ir par daudz. Questura galvenais inspektors miris, no tā es neizspruk- �u sveikā.

-��� Jūs ta�u neko neesat izdarīju�i, vai ne?

' Juceklis, tracis. (Tulk. no it. vai.)

-��� Mēs neko neesam izdarīju�i, bet, ja Questura iejauks manu vārdu tur, - ne�ķīstā Madonnai Viņi novēros mani visu atliku�o mū�u. Neviens nepieņems no manis naudu, uz ielas es nevarē�u ne nospļauties. Un Oreste? Vai viņ� zināja, kas viņam jāfilmē?

-��� Nedomāju vis.

-���� Rīt vai parīt Questura būs identificējusi doktoru Fellu. Oreste visu sapratīs, līdzko noskatīsies ziņas - jau pēc laika sakritības vien.

-��� Orestem ir labi samaksāts. Oreste nav mums bīstams.

-��� Jums varbūt ne, bet nākamajā nedēļā Romā Oreste stāsies tiesne�a priek�ā pornogrāfijas lietā. Un tagad viņam ir trumpis, ko likt pretī. Ja jūs to vēl nezinājāt, tad tagad dariet kaut ko! Vai Oreste jums noteikti vajadzīgs?

-��� Es parunā�u ar Oresti, - Meisons lēni teica, no sakropļo�tās sejas plūda radio diktora skanīgie balss toņi. - Karlo, vai tu vēl piedalies spēlē? Tagad tu ta�u gribi atrast doktoru Fellu, vai ne? Tev viņ� ir jāatrod Mateo dēļ.

-��� Jā, bet par jūsu naudu.

-��� Tad uzturi fermu. Sapotē cūkas pret cūku gripu un holeru. Sagādā tām transporta krātiņus. Vai tev ir laba pase?

-Jā.

-��� Es domāju - laba, Karlo, nevis kaut kāds pa�taisīts Tras- teveres papīrs.

-��� Man ir laba pase.

-��� Es tev ziņo�u.

Beidzis sarunu dūco�ajā lidma�īnā, Karlo netī�ām nospieda automātiskās numura izvēles pogu uz sava mobilā telefona. Mateo telefons skaļi iezvanījās viņa miru�ajā rokā, joprojām sakampts nāves krampju tēraudcietajā tvērienā. Mirkli Karlo �ķita, ka brālis tūdaļ pacels telefonu pie auss. Atcerējies, ka Mateo nevar atbildēt, Karlo truli nospieda atvienojuma pogu. Viņa vaibsti izķēmojās, un sanitārs nespēja uz viņu skatīties.

Velna Bruņas ar ragaino ķiveri ir brīni�ķīgs piecpadsmitā gadsimta itālie�u bruņutērpa paraugs, kas kop� 1501. ga�da karājas augstu pie sienas lauku baznīciņā "Santa Repa- rata" dienvidos no Florences. Graciozos ragus, pēc formas lī�dzīgus kalnu kazas ragiem, papildina smaili bruņu cimdu atloki, kas ievietoti tur, kur vajadzētu atrasties apaviem, proti, zem lielu aizsargiem, tādējādi atdarinot Sātana �ķeltos nagus.

Leģenda vēsta, ka jauneklis, tērpies �ajās bruņās, reiz velti valkājis Jaunavas vārdu, iedams garām baznīciņai, un vēlāk at�klājis, ka vairs nevar novilkt bruņas, līdz lūdzis Jaunavai piedo��anu. Bruņutērpu viņ� uzdāvinājis baznīcai kā pateicības velti. Tas tie�ām izskatās iespaidīgs un apliecinājis savu izturību, kad baznīcā 1942. gadā sprāga artilērijas �āviņ�.

Bruņas, kuru virsmu klāj filcam līdzīga putekļu kārta, pat�laban noraugās lejup uz mazo svētnīcu brīdī, kad nobeigumam tuvojas mise. Vīraks ceļas aug�up, izplūst caur tuk�o sejsegu.

Solos sē� tikai trīs cilvēki - divas vecākas sievietes, abas tērpu�ās melnā, un doktors Hanibals Lekters. Visi trīs iet pie dievgalda; tiesa, doktors Lekters diezgan negribīgi skar ar lū�pām kausu.

Priesteris dod svētību un aiziet. Sievietes atstāj baznīcu. Doktors Lekters turpina savas lūg�anas, līdz palicis dievnamā viens.

No ērģeļu luktas doktors Lekters pasniedzas pār margām un, noliecies starp ragiem, noceļ Velna Bruņu ķiveres sejsegu. Iek�ā pie āķa, kas aizkabināts aiz kakla bruņām, auklā karājas sainītis - krū�u bruņu iek�pusē, tie�i tur, kur jāatrodas sirdij. Doktors Lekters piesardzīgi izceļ sainīti ārā.

Tajā ir vislabākā brazīlie�u ra�ojuma pases, personas aplie�cība, skaidra nauda, bankas grāmatiņas, atslēgas. Viņ� iebā� to visu padusē zem mēteļa.

Doktors Lekters nemēdza īpa�i ļauties no�ēlai, tomēr atstāt Itāliju viņam bija �ēl. Kaponi pilī bija darbi, kurus viņ� labprāt būtu sameklējis un izlasījis. Viņ� labprāt būtu spēlējis klavihor- du un varbūt komponējis; varbūt viņ� būtu gatavojis maltītes Paci atraitnei, kad viņa beidzot pārvarētu savas sēras.

Kamēr no Rinaldo Paci pakārtā līķa joprojām pilēja asi�nis, svildamas un kūpēdamas uz karstajiem starme�iem zem "Palazzo Vecchio", policija izsauca ugunsdzēsējus, lai tie viņu noņemtu.

Pompieri' pievienoja pagarinājumu savas ma�īnas kāpnēm. Alla� praktiski, pārliecināju�ies, ka pakārtais miris, viņi nestei�dzās celt Paci nost. Tā bija delikāta norise, kuras laikā viņiem vajadzēja salikt izkāru�ās iek�as atpakaļ rumpī, notīt to visu ar tīklu un tikai tad piesiet klāt virvi, lai nolaistu viņu zemē.

Kad līķis sasniedza lejā stāvo�o izstieptās rokas, "La Nazi�one" ieguva lielisku fotogrāfiju, kas daudziem lasītājiem atgā�dināja di�ās gleznas, kurās parādīta noņem�ana no krusta.

Policija atstāja cilpu turpat, līdz no tās varēja noņemt pirk-

' Ugunsdzēsēji. (Tulk. no il. vai.) stu nospiedumus, un pēc tam pārgrieza resno elektrības kabeli cilpas centrā, lai saglabātu neskartu mezglu.

Daudzi florencie�i uzskatīja �o nāvi par iespaidīgu pa�nāvī�bu, nospriedu�i, ka Rinaldo Paci sasējis sev rokas cietuma pa��nāvnieku manierē, un ignorēdami faktu, ka sasietas biju�as arī kājas. Pirmajā stundā vietējais radio vēstīja, ka Paci ne tikai pakāries, bet ar nazi izdarījis arī harakiri.

Policija uzreiz noprata patiesību; pārgrieztās saites uz bal�kona un rokas ratiņi, Paci pazudu�ais ierocis, liecinieku stāstī�tais par to, kā Karlo ieskrējis pilī un kā aiz "Palazzo Vecchio" akli skraidījis asiņainais, pārsegā ietītais stāvs, - tas viss lieci�nāja, ka Paci ir noslepkavots.

Un tad Itālijas sabiedrība nosprieda, ka Paci nogalinājis II Mostro.

Questura sāka ar nelaimīgo D�irolāmo Toku, kas reiz bija notiesāts kā II Mostro. Policisti arestēja viņu mājās un aizveda, viņa sieva atkal palika gaudojam uz ielas. Viņa alibi bija nesa�tricināms. Notikuma laikā viņ� bija kafejnīcā dzēris "Ramazzot- ti" kāda priestera acu priek�ā. Toka tika palaists brīvībā turpat Florencē, un Sanka�āno viņam bija jāatgrie�as ar autobusu, pa��am maksājot par biļeti.

Jau pirmajās stundās tika nopratināti "Palazzo Vecchio" darbinieki, un nopratinā�ana attiecās arī uz "Studiolo" dalīb�niekiem.

Policija nespēja noteikt doktora Fella atra�anās vietu. Sest�dienas pusdienlaikā viņam beidzot tika pievērsta nopietna uzma�nība. Questura atcerējās, ka Paci saņēmis uzdevumu izmeklēt Fella priek�gājēja pazu�anu.

Kāds karabinieru kantora darbinieks ziņoja, ka Paci pēdējās dienās esot pētījis kādu permesso di soggiorno. Fella dokumen�ti, arī fotogrāfijas, negatīvi un pirkstu nospiedumi, bija izsniegti uz viltota vārda, un paraksts �ķita uzvilkts ar Paci roku. Itālijā policijas dokumentācija vēl nav datorizēta visas valsts mērogā, un permessos joprojām tiek uzglabātas vietējā līmeņa policijas iecirkņos.

Imigrācijas datos tika sameklēts Fella pases numurs, kas sacēla trauksmi Brazīlijā.

Tomēr policija vēl neizdibināja doktora Fella īsto identitāti. Policisti noņēma pirkstu nospiedumus no cilpas vijumiem, no katedras un no rokas ratiņiem, kā arī no Kaponi pils virtuves piederumiem. Tā kā pilsētā bija daudz mākslinieku, doktora Fella portrets drīz vien bija gatavs.

Svētdienas rītā pēc Itālijas laika kāds pirkstu nospiedumu speciālists Florencē cītīgi punktu pēc punkta bija noskaidrojis, ka uz katedras, uz cilpas un uz doktora Fella virtuves piederu�miem Kaponi pilī ir vieni un tie pa�i nospiedumi.

Hanibala Lektera īk�ķa nospiedums, kas attēlots plakātā, kur� karājās Questura galvenajā mītnē, netika pārbaudīts.

Nozieguma vietā atrastie pirkstu nospiedumi svētdienas va�karā tika nosūtīti uz Interpolu un pa�saprotami nonāca ari FIB Galvenajā pārvaldē Va�ingtonā, Kolumbijas apgabalā, līdz ar septiņiem tūksto�iem citu pirkstu nospiedumu komplektu no nozieguma vietām. Ievadīti automatizētajā pirkstu nospiedumu klasifikācijas sistēmā, Florencē atrastie pirkstu nospiedumi tik graujo�i trāpīja desmitniekā, ka par Identifikācijas nodaļu atbil�dīgā direktora vietnieka kabinetā ieskanējās skaļ� trauksmes zvans. Nakts de�urants noskatījās, kā no printera izlien Haniba�la Lektera sejas un pirkstu attēls, un piezvanīja direktora viet�niekam uz mājām, savukārt viņ� vispirms paziņoja direktoram un pēc tam Krendleram Tieslietu ministrijā.

Meisona telefons iezvanījās pusdivos naktī. Viņ� tēloja pār�steigumu un interesi.

D�eka Kroforda guļamistabā telefona zvans atskanēja vie�nos trīsdesmit piecās. Vairākas reizes ieņurdējies klausulē, viņ� atgūlās savas laulības gultas tuk�ajā, rēgainajā pusē, kur agrāk bija gulējusi viņa nelaiķe sieva Bella. Tur bija vēss, un viņam �ķita, ka tur labāk raisās domas.

Klarisa Stārlinga pēdējā uzzināja, ka doktors Lekters atkal ir nogalinājis. Nolikusi klausuli, viņa ilgi un nekustīgi gulēja tumsā, un acīs kņudēja asaras kaut kāda viņai neizprotama ie�mesla dēļ, tomēr viņa neraudāja. Skatīdamās aug�up no spilve�na, ņirbo�ajā tumsā viņa saskatīja doktora Lektera seju. Viņa agrāko seju, protams.

Atrās palīdzības lidma�īnas pilots tumsā nebija ar mieru nolaisties uz īsā, nekontrolētā skrejceļa Arbataksā. Viņi nolaidās Kaljāri, uzpildīja degvielas tvertnes, pagaidīja ausmu un pacēlās no krasta krā�ņā saullēktā, kas pie�ķīra Mateo nedzīvajai sejai viltotu sārtumu.

Arbataksas lidlaukā gaidīja furgons ar zārku. Pilots strīdē�jās par samaksu, bet Tomazo iejaucās, pirms Karlo paguva ie�cirst pilotam pliķi.

Trīs stundas pa kalnu ceļu, un viņi bija mājās.

Karlo viens pats devās uz vienkār�o baļķu nojumi, kuru bija būvējis kopā ar Mateo. Tur viss bija gatavs, kameras savā vietā, lai fdmētu Lektera nāvi. Karlo nostājās zem Mateo roku darba un paraudzījās uz sevi lielajā rokoko spogulī virs lopu aploka. Viņ� palūkojās uz baļķiem, ko abi zāģēju�i, atcerējās Mateo lielās, stūrainās rokas uz zāģa roktura, un no viņa sāpo��ās sirds izlauzās me�onīgs kliedziens, pietiekami skaļ�, lai at�balsotos kokos. No kalnu ganību krūmiem iznira ilkņaini purni.

Pjēro un Tomazo, pa�i būdami brāļi, atstāja viņu vienatnē.

Kalnu ganībās vīteroja putni.

No mājas iznāca Oreste Pini, ar vienu roku pogādams ciet bik�upriek�u, otrā vicinādams mobilo telefonu.

-��� Ak tad palaidāt Lekteru sveikā! Slikti.

Karlo nelikās viņu dzirdam.

-��� Klausies, viss nav zaudēts. Tas vēl var izdoties, - Oreste Pini teica. - Man te runā Meisons. Viņ� taisīs simulado'. To viņ� varēs parādīt Lekteram, kad beidzot viņu noķers. Kad nu mēs esam sagatavoju�ies. Mums ir līķis, Meisons saka, tas bijis tikai kāds sala�ņa, ko tu esot nolīdzis. Meisons saka, mēs varētu vienkār�i, nu, vienkār�i pavazāt to pa �ogapak�u, kad nāks cū�kas, un palaist ierakstīto skaņu. �e, paruna ar Meisonu.

Karlo pagriezās un paskatījās uz Oresti, kā nokritis no mā�koņiem. Pēdīgi viņ� paņēma telefonu. Runājot ar Meisonu, viņa seja noskaidrojās, un �ķita, ka viņā ieplūst zināms miers.

Karlo aizcirta telefonu ciet.

-��� Gatavojies! - viņ� noteica.

Karlo parunāja ar Pjēro un Tomazo, un viņi ar kinooperato�ra palīdzību ienesa zārku nojumē.

-���� Nelieciet tik tuvu, tam nav jātiek kadrā, - Oreste sacīja. - Pafilmēsim cūku baru un tad sāksim no turienes.

Redzot rosību nojumē, no krūmu aizsega iznāca pirmās cūkas.

-��� Giriamo! - Oreste iesaucās.

Tās skrie�us tuvojās - me�acūkas, brūnas un sudrabaini pelēkas, lielas, cilvēkam līdz gurniem, ar varenām krūtīm, gariem

'Atdarinājums. (Tulk. no it. vai.) sariem, ar saviem mazajiem nadziņiem tās skrēja tik ātri kā vilki, elli�ķīgajos purnos spīdēja saprātīgas, �auras a�eles, masī- vie skausta muskuļi zem sabozu�os saru vaļņa ļāva tām uzdurt cilvēku uz lielajiem, asajiem ilkņiem un pacelt gaisā.

-��� Pronti! - sauca operators.

Tās nebija ēdu�as trīs dienas, pirmajām tagad pievienojās pārējās, bars tuvojās, nebīstoties no cilvēkiem aiz �oga.

-��� Motore! - kliedza Oreste.

-��� Partito! - operators atsaucās.

Cūkas apstājās desmit jardu no nojumes, drūzmējās un mī�ņājās rindā, mud�ēja nagu un ilkņu bie�ņa, grūsnā sivēnmāte pa�ā vidū. Tās viļņojās uz priek�u un atpakaļ kā kareivju ierin�da, un Oreste skatījās uz tām, salicis rokas kā kadra ietvarā.

-���� Azione! - viņ� pavēlēja sardīnie�iem, un Karlo, piegājis klāt no mugurpuses, cirta ar nazi viņam starp gurniem, likdams viņam iekliegties, tad sagrāba ap vidu, pacēla, ar galvu pa priek�u iegrūda aplokā, un cūkas metās uzbrukumā. Oreste pūlējās pie�slieties kājās, uzrausās uz viena ceļgala, bet sivēnmāte ietriecās viņam sānos un nogāza viņu zemē. Un tās klupa Orestem virsū ņurdēdamas un kviekdamas; divi kuiļi, plosīdami viņa seju, norā�va �okli un par abiem pārplēsa kā zara �uburu. Tomēr Oreste vēl gandrīz tika uz kājām, tad atkal tika nogāzts uz muguras, vēders kails un uz�ķērsts, rokas un kājas vicinājās pār ņudzo�ajām cū�kām, Oreste auroja bez �okļa, nespēdams izrunāt vārdus.

Karlo izdzirdēja kliedzienu un atskatījās. Operators bija pa�metis darbojo�os kameru un mēģināja bēgt, bet ne gana ātri, lai izvairītos no Pjēro �autenes.

Cūkas tagad iekārtojās aplokā, vilkdamas līdzi pa laupīju�ma gabalam.

-�e tev azione, - Karlo noteica un nospļāvās zeme.

Meisonu Vērd�eru ieskāva piesardzīgs klusums. Viņa darbinieki izturējās pret Meisonu tā, it kā viņ� būtu zaudējis bērnu. Jautāts par to, kā jūtas, viņ� atbildēja:

- Es jūtos tā, kā nule samaksājis lielu naudu par beigtu draņķa itālieti.

Pēc vairāku stundu miega Meisons pieprasīja, lai uz rotaļu istabu līdzās viņa kambarim tiktu atvesti bērni, un gribēja aprunā�ties ar vienu vai diviem, visvairāk traumētajiem, ta�u psihiski trau�mētus bērnus nevarēja uzreiz sameklēt, un viņa piegādātājam Bal- timoras graustos nepietika laika, lai da�us traumētu viņa labad.

Kad nu tas neizdevās, Meisons lika savam apkalpotājam Kordelam sakropļot da�as dekoratīvās karpas un iemest tās pie zu�a, līdz zutis vairs nejaudāja ieēst un ielīda savā klintī, ūdens bija piemiglojies sarkans un pelēks, un pilns ar zaigojo�ām zelta skrandām.

Viņ� mēģināja paspīdzināt savu māsu Margotu, bet viņa aizgāja uz treniņzāli un stundām ilgi nelikās zinis par Meisona sūtītajām ziņām peid�erā. Margota Maskretas fermā bija vienī�gā, kas uzdrīkstējās ignorēt Meisonu.

Sestdienas vakarā, pirms doktors Lekters bija identificēts kā slepkava, televīzijas ziņās tika demonstrēta īsa, stipri rediģē�ta tūristu videofilma, kas rādīja Rinaldo Paci nāvi. Aptum�otas vietas kadrā aiztaupīja skatītājiem anatomiskas detaļas.

Meisona sekretārs nekavējoties steidzās pie telefona, lai dabūtu rokā nerediģēto videoierakstu. Tas tika atvests ar heli�kopteru �etras stundas vēlāk.

Videoierakstam bija interesanta izcelsme.

Viens no diviem tūristiem, kuri filmēja "Palazzo Vecchio" Rinaldo Paci nāves brīdī, krita panikā, un pakār�anas mirklī kamera pavērsās sāņus. Otrs tūrists bija �veicietis un bra�i turē�jās visu notikuma laiku, pat uzņemdams aug�upslīdo�ā panorā�mā vadu, kas raustījās un �ūpojās.

Amatieris operators, Patentu nodaļas ierēdnis, uzvārdā Vi- gerts, baidījās, ka policija konfiscēs videoierakstu un Itālijas televīzija RAI dabūs to par baltu velti. Viņ� nevilcinoties pie�zvanīja savam advokātam uz Lozannu, deva norādījumus no�dro�ināt uzfilmēto materiālu ar autortiesībām un pēc vairāksolī��anas sacīkstes pārdeva vienreizējas izmanto�anas tiesības ABC televīzijas ziņām. Pirmās turpinājumu publicē�anas tiesības Ziemeļamerikā saņēma "The New York Post", kam sekoja "The National Tattler".

Videofilma acumirklī ieņēma vietu starp klasiskajām �aus�mu izrādēm - tajās tika rādīts Zapruders, Lī Hārvija Osvalda noslepkavo�ana un Edgara Bold�era pa�nāvība -, bet vēlāk Vi- gerts rūgti no�ēloja, ka pārdevis to tik drīz, pirms noziegumā tika apsūdzēts doktors Lekters.

�ī Vigerta brīvdienu videolentes kopija nebija rediģēta. Mēs redzam �veicie�u Vigertu ģimeni, kas, pienākumu pildot, riņķo ap Dāvida pautiem pie Akadēmijas galerijas vairākas stundas pirms notikumiem pie "Palazzo Vecchio".

Meisonu, kas ar savu vienīgo aci skatījās videofilmu, maz interesēja dārgais gaļas gabals, kur� raustījās elektrības vada galā. Viņu neinteresēja ari "La Nazione" un "Corriere della Sera" sniegtā mazā vēstures lekcija par abiem Paci, kas pakārti pie viena un tā pa�a loga ar piecsimt divdesmit gadu atstarpi. Tas, kas viņu aizrāva, tas, ko viņ� skatījās vēl un vēlreiz, bija panorāma aug�up pa vadu līdz balkonam, kur kā miglains silu�ets pret blāvo iek�telpas gaismu slējās slaiks stāvs, mādams ar roku. Mādams Meisonam. Doktors Lekters māja Meisonam ar plaukstu, kā uz atvadām mēdz māt bērnam.

- Atā, atā, - Meisons atbildēja no savas tumsas. - Atā, atā. - Dobjā radiobalss drebēja niknumā.

Doktora Hanibala Lektera kā Rinaldo Paci slepkavas identificē�ana deva Klarisai Stārlingai nopietnu darbu, paldies Dievam. Viņa kļuva par faktisko zemākā līmeņa saikni starp FIB un Itālijas varas iestādēm. Bija patīkami ilgsto��i veltīt pūles vienam uzdevumam.

Kop� ap�audes narkotiku reida laikā Stārlingas pasaule bija mainījusies. Viņa un pārējie, kas bija izdzīvoju�i Felisiānas zivju tirgū, tika turēti sava veida administratīvajā �ķīstītavā, iekams Tieslietu ministrija nebija iesniegusi ziņojumu kādai zemākai Pārstāvju palātas juridiskajai apak�komitejai.

Pēc tam kad Stārlinga bija atradusi Lektera rentgenuzņēmu- mu, viņa pavadīja laiku kā augsti kvalificēta pagaidu darbiniece, Kventiko Nacionālajā policijas akadēmijā aizstādama instrukto�rus, kuri bija saslimu�i vai devu�ies atvaļinājumā.

Visu rudeni un ziemu Va�ingtona bija apsēsta ar Baltā na�ma skandālu. Reformu aizstāvji ar putām uz lūpām iz�ķieda vairāk siekalu, nekā bija patērēts nepatīkamajā, mazajā grēkā, un Savienoto Valstu prezidents norija krietni vairāk krupju, ne�kā viņam pienāktos, lai tikai netiktu atcelts no amata.

�ajā cirkā Felisiānas zivju tirgus sīkā asinspirts lieta tika pastumta malā.

Ar katru dienu Stārlingā auga drūma atskārsme. Viņas vie�ta federālajā dienestā bija mainījusies uz visiem laikiem. Viņa bija apzīmogota. Līdzstrādniekiem, sarunājoties ar viņu, sejā vīdēja piesardzība, it kā viņai būtu kāda lipīga slimība. Stārlin�gā bija pietiekami jauna, lai �āda izturē�anās sagādātu viņai pārsteigumu un vil�anos.

Bija labi būt aizņemtai - Uzvedības analīzes nodaļā ieplūda itālie�u pieprasījumi pēc informācijas par Hanibalu Lekteru, pa�rasti divos eksemplāros, - vienu kopiju atsūtīja Valsts departa�ments. Un Stārlingā atbildēja centīgi, noslogodama faksa līnijas un pa elektronisko pastu sūtīdama Lektera lietas dokumentus. Viņu pārsteidza tas, cik tālu bija noklīdu�i da�ādi papildmateri�āli septiņos gados kop� doktora bēg�anas.

Viņas mazā kabīnīte Uzvedības analīzes nodaļas pagrabstā�vā bija stāvgrūdām pilna ar papīriem, ar traipainiem faksiem no Itālijas, ar itālie�u avī�u numuriem.

Ko vērtīgu viņa varētu nosūtīt itālie�iem? Fakts, kuram viņi pieķērās, bija tas, ka da�as dienas pirms Paci nāves kāds caur Questura datoru vienu reizi bija ieskatījies Kventiko Vardarbī�go noziedznieku meklē�anas programmā Lektera failā. Itālie�u prese to izmantoja, lai aug�āmceltu Paci labo slavu, apgalvojot, ka viņ� slepeni strādājis, lai notvertu doktoru Lekteru un atgūtu godu.

Tomēr Stārlingā netika gudra, kāda informācija par Paci noslepkavo�anu varētu noderēt �eit tad, ja doktors atgrieztos Savienotajās Valstis.

D�eks Krofords reti bija birojā, lai dotu viņai padomus. Viņ� daudz uzturējās tiesā un līdz ar pensijas tuvo�anos tika aicināts par liecinieku daudzās nepabeigtās lietās. Viņ� ņēma arvien vairāk brīvu dienu slimības dēļ, bet, kad bija birojā, �ķita arvien vairāk ierāvies sevī.

Domājot par to, ka varētu pietrūkt viņa padoma, Stārlingā da�u mirkli krita panikā.

Savos FIB gados Stārlingā bija pieredzējusi daudz. Viņa zināja - ja doktors Lekters atkal izdarīs slepkavību Savienotajās Valstīs, tad Kongresā atskanēs uzpūtīgi aicinājumi, Tieslietu ministrijas ierēdņi skaļi brēks, ka to visu esot paredzēju�i jau iepriek�, un kaķa un peles spēlīte ies vaļā pa īstam. Pirmie pa kaklu dabūs muita un robe�kontrole - par to, ka doktors vispār ielaists valstī.

Vietējās varas iestādes, kuru teritorijā būs izdarīts nozie�gums, pieprasīs visu, kas saistīts ar Lekteru, un FIB darbība koncentrēsies ap turienes filiāli. Un tad, kad doktors ķersies pie darba vēlreiz kaut kur citur, viss pārvietosies uz turieni.

Ja viņu noķers, varas iestādes kausies ap nopelniem kā lā�i ap asiņainu roni.

Stārlingas uzdevums bija sagatavoties viņa iera�anās var�būtībai, vai nu viņ� jebkad ieradīsies, vai ne, un izmest no prāta visu nogurdino�o apziņu par to, kas risināsies ap izmeklē�anu.

Viņa uzdeva sev vienkār�u jautājumu, kas FIB karjeristiem liktos sentimentāls: kā lai viņa izdara tie�i to, ko ir zvērējusi darīt? Kā lai viņa aizsargā pilsoņus un notver Lekteru, ja viņ� ierastos?

Doktoram Lekteram acīmredzot bija labi dokumenti un nauda. Slēp�anās mākslu viņ� pieprata spo�i. Kaut vai, piemē�ram, viņa pirmā, eleganti vienkār�ā paslēptuve pēc bēg�anas no Memfisas; viņ� bija apmeties �etrzvaig�ņu viesnīcā līdzās lielai plastiskās ķirurģijas klīnikai Sentluisā. Pusei viesu seja bija ap�saitēta. Viņ� apsaitēja seju arī sev un dzīvoja zaļi par miru�a cilvēka naudu.

Starp simtiem savākto papīra lapiņu Stārlingai bija arī viņa Sentluisas viesnīcas rēķini. Astronomiski. Pudele "Bātard- Montrachet" par simt divdesmit pieciem dolāriem. Cik labi tas būs gar�ojis pēc gadiem ilgi ēstajām cietuma maltītēm!

Viņa bija palūgusi visu dokumentu kopijas no Florences, un itālie�i neatteica. Pēc izdruku kvalitātes viņa sprieda, ka do�kumentus viņi laikam kopē ar kaut ko līdzīgu kvēpu pūtējam.

Nekur nebija nekādas kārtības. �eit bija doktora Lektera per�soniskie papīri no Kaponi pils. Da�as piezīmes par Danti pazīsta�majā rokrakstā, zīmīte apkopējai, rēķins no Florences delikate�u veikala "Vera dal 1926" par divām pudelēm "Bātard-Montra- chet" un tartufi bianchi. Atkal vīns, un kas ir tas otrs?

Stārlingas "Bentema jaunā itālie�u-angļu valodas vārdnīca koled�ām" viņai pavēstīja, ka tartufi bianchi ir baltās trifeles. Viņa piezvanīja laba Va�ingtonas itālie�u restorāna �efpavāram un pajautāja viņam par tām. Pēc piecām minūtēm viņai vaja�dzēja visvisādi aizbildināties, lai varētu pārtraukt sarunu, tik dedzīgi �efpavārs jūsmoja par �o trifeļu gar�u.

Gar�a. Vīns, trifeles. Gar�a un gaume visās lietās bija kon�stante starp doktora Lektera dzīvi Amerikā un Eiropā, starp viņa dzīvi veiksmīga ārsta lomā un izbēgu�a briesmoņa lomā. Viņa seja, iespējams, bija mainījusies, bet gaume nu gan ne, un viņ� nebija no tiem cilvēkiem, kuri sev kaut ko liegtu.

Gaume Stārlingai bija kutelīga joma, jo tie�i gaumes jomā doktors Lekters pirmo reizi bija aizskāris viņas jūtas, izteik�dams komplimentu par viņas somiņu un uzjautrinādamies par viņas lētajām kurpēm. Kā viņ� bija Stārlingu nosaucis? Par spodri noberztu, blēdīgu lauķi ar kādu drusciņu gaumes.

Tie�i gaume nelika viņai mieru ikdienas darbā birojā, kur atradās tikai tīri funkcionāli piederumi utilitārā vidē.

Tajā pa�ā laikā mira viņas ticība tehnikai, atdodama vietu kaut kam citam.

Tehnika Stārlingai bija apnikusi. Ticība tehnikai ir bīstamo arodu reliģija. Lai ap�audē stātos pretim apbruņotam noziedz�niekam vai cīnītos ar viņu pa dubļiem, esot nepiecie�ams ticēt, ka nevainojama tehnika un cītīgs treniņ� garantēs tavu neuzva- ramību. Tas nav tiesa, jo sevi�ķi ap�audēs. Tu vari izmantot savas priek�rocības sev par labu, ta�u, ja piedalīsies pietiekami daudzās ap�audēs, vienā tiksi nogalināts.

Stārlingā bija to redzējusi.

Kur gan Stārlingā varēja tverties, sākusi ap�aubīt tehnikas varenību?

Savā postā un dienu necie�amajā vienmuļībā viņa sāka pie�vērst uzmanību lietu veidoliem. Viņa sāka uzticēties savām iek��ējām reakcijām uz priek�metiem, nemaz nenosakot to skaitu un neierobe�ojot tos ar vārdiem. Apmēram ap �o laiku viņa pamanīja pārmaiņas savos lasī�anas ieradumos. Agrāk viņa mē�dza izlasīt attēla parakstu un tikai pēc tam aplūkot attēlu. Tagad vairs ne. Da�kārt viņa nelasīja parakstus vispār.

Rakstus par modi viņa gadiem ilgi bija lasījusi slepus, vai�nīgi, it kā tā būtu pornogrāfija. Tagad viņa sāka sev atzīties, ka �ajos attēlos ir kaut kas tāds, kas izraisa viņā izsalkumu. Savā prātā, kuru luterāņi bija galvanizēju�i pret maitājo�u rūsu, viņa jutās tā, it kā ļautos tīkamai perversijai.

Līdz �ai taktikai viņa ar laiku būtu nonākusi tik un tā, ta�u viņai palīdzēja pa�as iek�ējās pārmaiņas: tās strauji virzīja viņu pretim idejai, ka doktora Lektera patika pret izsmalcinātām, retām lietām varētu būt briesmoņa muguras spura, kura �ķeļ ūdens virsu un padara to redzamu.

Izmantojot un salīdzinot datorizētus klientu sarakstus, Stār�lingai varbūt izdotos atklāt vienu no doktora Lektera mainīga�jām identitātēm. Lai to izdarītu, viņai bija jāuzzina, kam viņ� dod priek�roku. Viņai vajadzēja iepazīt doktoru Lekteru labāk, nekā viņu pazīst jebkur� cits pasaulē.

Kas ir man zināmās lietas, kuras viņam patīk? Viņam patīk mūzika, vīns, grāmatas, ēdieni. Un viņam patīku es.

Pirmais solis ceļā uz gaumes veido�anu ir gatavība uzticē�ties savam viedoklim. Ēdienu, vīna un mūzikas jomā Stārlingā bija spiesta izsekot doktora agrākajai rīcībai, pētot, ko viņ� iz�mantojis pagātnē, ta�u vienā jomā viņa bija vismaz tikpat liet�pratīga kā viņ�. Automa�īnās. Stārlingā bija automobiļu fane, un, ieraugot viņas ma�īnu, to varēja pateikt ikviens.

Pirms kri�anas negodā doktoram Lekteram bija piederējis ārkārtīgi jaudīgs bentlijs. Jaudīgs, bet ne ar turbodzinēju. Pēc pasūtījuma montēts superjaudīgs modelis ar spēcīgu gaisa pie�vadu cilindriem, bet bez turbodzinēja trūkumiem. Viņa ātri ap�tvēra, ka pēc pasūtījuma montēto bentliju tirgus ir tik �aurs, ka doktors nevarēs atgriezties tajā bez riska.

Ko viņ� pirks tagad? Stārlingā izprata, kam viņ� dotu priek�roku savās sajūtās. Spēcīgai ma�īnai ar V8 dzinēju, ar zemu �asiju. Ko �ābrī�a tirgū pirktu viņa?

�aubu nav, XJR jaguāru, superjaudīgo sedanu. Viņa nosūtī�ja faksus jaguāru tirgotājiem Austrumu un Rietumu krastā, lūg�dama, lai tie ik nedēļu ziņo par pārdotajām ma�īnām.

Kas vēl doktoram Lekteram patika tāds, par ko Stārlingā zināja daudz?

Viņam patīku es, Stārlingā nodomāja.

Cik drīz viņ� bija atsaucies uz viņas nelaimi! Pat ņemot vērā vilcinā�anos pārsūtī�anas dienesta dēļ, kuru doktors Lek�ters izmantoja, lai rakstītu viņai. �ēl, ka zīmoga datu pētī�ana neko nedeva, - automātiskais vēstuļu zīmogotājs atradās tik publiskā vietā, ka tam klāt varēja tikt katrs zaglis.

Cik ilgā laikā "The National Tattler" nonāk Itālijā? Tie�i tajā avīzē doktors Lekters bija izlasījis par Stārlingas nepatik�a�nām, Kaponi pilī tika atrasts avīzes numurs. Vai �ai skandālu lapai bija arī interneta lappuse? Un, ja viņam Itālijā bija dators, viņ� FIB publiskajā interneta lapā varbūt bija izlasījis kopsavil�kumu par ap�audi. Ko varētu uzzināt no doktora Lektera datora?

Sarakstā par personiskajām mantām, kas atrastas Kaponi pilī, dators nebija minēts.

Tomēr Stārlingā bija kaut ko redzējusi. Viņa sameklēja Ka�poni pils bibliotēkas fotogrāfijas. Lūk, skaistais rakstāmgalds, pie kura doktors Lekters bija viņai rakstījis. Tur uz galda bija dators. "Philips" portatīvais dators. Pārējās fotogrāfijās tas bija nozudis.

Ar vārdnīcas palīdzību un ar lielām pūlēm Stārlingā sacerē�ja faksu, ko nosūtīt Questura uz Florenci.

Fra le cose personāli del dottor Lecter, c 'ē un computer portatile?'

Tā sīkiem solī�iem Klarisa Stārlingā sāka izsekot doktoru Lekteru viņa gaumes gaiteņos, balstīdamās uz lielāku pa�paļā�vību, nekā tai vajadzētu būt patiesībā.

1 Vai starp doktora Lektera personiskajām lietam ir portatīvais dators? (Tulk. no it. vai.)

Meisona Vērd�era asistents Kordels, kam uz rakstām�galda ietvarā atradās paraugs, skaidro rokrakstu pazi�na uzreiz. Vēstuļpapīrs bija no viesnīcas "Excelsior" Florencē, Itālijā.

Tāpat kā arvien lielākam skaitam bagātu cilvēku �ajā vēs- tuļbumbu laikmetā, ari Meisonam bija savs pasta fluoroskops, tāds pats, kāds tiek izmantots ASV Galvenajā pastā.

Kordels uzvilka cimdus un pārbaudīja vēstuli. Fluoroskops neuzrādīja nekādus vadus vai baterijas. Paklausīdams Meisona stingrajiem norādījumiem, viņ� kopēja vēstuli un aploksni, turē�dams tās ar pinceti, un nomainīja cimdus, pirms paņēma kopiju un nodeva to Meisonam.

Tas bija doktora Lektera pazīstamais kaligrāfiskais rok�raksts:

Dargais Meison!

Paldies, ka esat izsludinājis par mani tik lielu atlīdzību. Es vēlētos, lai Jūs to palielināt. Atlīdzība kā brīdinājuma ierīce ir labāka par radaru. Varas pārstāvjiem visur pasaulē tā liek pa�mest novārtā savus pienākumus un privāti mesties man pa pē�dām, rezultātus Jūs jau redzējāt.

Patiesībā es rakstu tādēļ, lai atsvaidzinātu Jūsu atmiņu jautājumā par Jūsu biju�o degunu. Savā nesenajā, iedvesmojo��ā pretnarkotiku intervijā "Lādies' Home Journal" Jūs apgal�vojat, ka savu degunu līdz ar pārējo seju esat izbarojis kran��iem Skipijam un Spotam, kuri sajūsmā luncināju�i asti Jums pie kājām. Tā tas nav: degunu Jūs apēdāt pats - uzkodām. Sprie�ot pēc krauk�ķē�anas, kas bija dzirdama, kad Jūs to ko��ļājāt, es teiktu, ka pēc konsistences tas atgādināja vistas guzu. "Gar�o taisni kā cālis!"- tāds tobrīd bija Jūsu komentārs. �ī skaņa man atgādināja bistro dzirdēto, kad kāds francūzis ķeras klāt salātiem gesier.

Vai to Jūs neatceraties, Meison ?

Runājot par cāļiem: psihoterapijas seansā Jūs man teicāt, ka, pavezdams trūcīgo ģimeņu bērnus savā vasaras nometnē, esat atklājis - �okolāde kairina Jūsu urīnizvadkanālu. Arī to Jūs neatceraties, vai ne?

Vai Jums neliekas iespējams, ka esat pateicis man daudz ko tādu, ko tagad neatceraties?

Meison, pastāv neizbēgama paralēle starp Jums un Izebeli. Būdams dedzīgs Bībeles lasītājs, Jūs atcerēsieties, ka suņi apri�ja gan Izebeles seju, gan visu pārējo, pēc tam kad einuhi bija izsviedu�i viņu pa logu.

Jūsu ļaudis būtu varēju�i nogalināt mani uz ielas. Bet Jūs gribējāt saņemt mani dzīvu, vai ne? Jūsu rokaspui�u aromāts pilnīgi skaidri liecina, kā Jūs bijāt iecerējis mani izklaidēt. Mei�son, Meison! Tā kā Jūs tik ļoti gribat mani redzēt, tad ļaujiet man teikt Jums da�us mierinājuma vārdus, un Jūs zināt, ka es nekad nemeloju.

Pirms savas nāves Jūs redzēsiet manu seju.

Ar cienu -

i

Hanibals Lekters, Dr. med.

P.S. Tomēr es raizējos, ka Jūs tik ilgi nenodzīvosiet, Mei�son. Jums jāvairās no jaunajām pneimonijas formām, lai vēl vairāk nepasliktinātu savu stāvokli. Jūs esat ļoti uzņēmīgs pret slimībām, kā jau guļo�s slimnieks (un tāds arī paliksiet). Es ieteiktu tūlītēju vakcināciju kopā ar imunizācijas potēm pret A un B hepatītu. Negribas zaudēt Jūs pāragri.

Beidzis lasīt, Meisons �ķita nedaudz aizelsies. Viņ� nogai�dīja, nogaidīja un beidzot pateica Kordelam kaut ko tādu, ko Kordels nesadzirdēja.

Kordels pieliecās viņam klāt un tika apveltīts ar siekalu �alti, kad Meisons ierunājās atkal:

- Sazvani man Polu Krendleru. Un izsauc Cūku saimnieku.

Tas pats helikopters, kas ik dienu veda Meisonam Vērd�e- ram ārzemju laikrakstus, atveda uz Maskretas fermu ari ģenerālinspektora vietnieku Polu Krendleru. Meisona ļaunā klātbūtne un aptum�otais kambaris ar aparā�tu �ņākoņu un nopūtām un mū�am kustīgo zuti jau būtu liku�i Krendleram justies gana neomulīgi, bet viņ� turklāt bija spiests vēl un vēlreiz noskatīties videofilmu ar Paci nāves ierakstu.

Septiņas reizes Krendlers vēroja, kā Vigerti riņķo ap Dāvi�du, redzēja, kā Paci krīt un viņa iek�as izveļas laukā. Septītajā reizē Krendlers gaidīja, ka iek�as izvelsies ari Dāvidam.

Pēdīgi Meisona istabas atpūtas stūrītī iedegās spilgtais griestu apgaismojums, karsējot Krendleram galvu un caur reta�jiem, ezītī apcirptajiem matiem atspīdot uz ādas.

Vērd�eriem piemita nepārspējama cūciskuma izpratne, tā�pēc Meisons sāka ar to, ko Krendlers gribēja sev. Meisons runā�ja no tumsas, teikumus nomērīja respiratora taktis.

-��� Man nav jādzird� visa jūsu platforma� cik daudz naudas tai vajadzēs?

Krendlers gribēja runāt ar Meisonu privāti, ta�u istabā viņi nebija vieni. Pret gailo�o akvāriju vīdēja melns, plecīgs, baismī�gi muskuļots siluets. Doma, ka viņu teikto dzird miesassargs, darīja Krendleru nervozu.

-��� Es vēlētos runāt ar jums divatā, vai jūs nepalūgtu, lai viņ� iet prom?

-��� Tā ir mana māsa Margota, - Meisons sacīja. - Viņa var palikt.

Margota iznāca no tumsas, viņas riteņbraucējas bikses �vīkstēja katrā solī.

-������� Ak, atvainojiet! - Krendlers noteica, paslējies no krēsla.

-����� Sveiks! - Margota sacīja un nevis satvēra Krendlera sniegto roku, bet gan paņēma divus valriekstus no bļodas, kura stāvēja uz galda, saspieda tos dūrē, līdz tie skaļi nokrakstēja, un atgriezās tumsā pie akvārija, kur riekstus dro�i vien apēda. Krendlers dzirdēja, ka uz grīdas nokrīt �aumalas.

-��� La-a-abi, tagad paklausīsimies, - Meisons teica.

-��� Par Lovensteina atstādinā�anu no divdesmit septītā apga�bala kongresmeņa vietas man, minimums, desmit miljoni dolā�ru. - Krendlers sakrustoja kājas un skatījās kaut kur projām tumsā. Viņ� nezināja, vai Meisons viņu redz. - Tik daudz man vajadzīgs jau medijiem vien. Bet es jums garantēju, ka viņam ir, par ko piesieties. Mans amats ļauj man to zināt.

-��� Kas tur ir par lietu?

-Teiksim vienkār�i, ka viņa uzvedība�

-��� Nu, kas tur ir, nauda vai maucība?

Krendleram bija neērti sacīt "maucība", Margotai dzirdot, toties Meisonu tas acīmredzot neuztrauca.

-����� Viņ� ir precējies, un viņam ir ilgsto�s romāns ar �tata apelācijas tiesas tiesnesi. Tiesas prāvas ir vadītas par labu da��iem viņa atbalstītājiem. Varbūt tāds vadī�anas stils ir tikai sa�gadī�anās, bet, ja televīzija viņu apsūdzēs, man nekas vairs ne�būs vajadzīgs.

-��� Tā ir tiesnesei - Margota jautāja.

Krendlers pamāja. Nebūdams pārliecināts, ka Meisons viņu redz, piebilda:

-��� Jā. Tiesnese.

-��� �ēl, - Meisons noteica. - Būtu labāk, ja viņ� būtu minori�tāte, vai ne, Margot? Tomēr, Krendler, jūs tos mēslus nevarēsiet celt gaismā pats. Tie nedrīkst nākt no jums.

-��� Mēs esam sastādīju�i plānu, kur� piedāvā vēlētājiem�

-���� Jūs tos mēslus nevarat celt gaismā pats, - Meisons at�kārtoja.

-��� Es tikai gādā�u, lai Tiesne�u pārbaudes kolēģija .zina, kur skatīties, tā ka, iekūlies tajos mēslos, Lovensteins vairs netiks ārā. Tātad - vai jūs varat man palīdzēt?

-��� Es varu jums palīdzēt ar pusi no prasītā.

-��� Pieci?

-����� Neizmetīsim to tik nevērīgi kā "pieci". Izrunāsim to ar pienācīgo cieņu - pieci miljoni dolāru. Tas Kungs ir svētījis mani ar �o naudu. Un ar to es gādā�u, lai notiek Viņa griba: jūs to saņemsiet tikai tad, ja Hanibals Lekters sveiks un vesels nonāks manās rokās. - Meisons brītiņu elpoja. - Ja tas notiks, jūs būsiet misters kongresmenis Krendlers divdesmit septītajā apgabalā, brīvs un tīrām rokām, un viss, ko es no jums jebkad prasī�u, būs preto�anās likumam par humānām lopkau�anas me�todēm. Ja Lekteru dabūs rokā FIB, ja viņu kaut kur nogrābs policisti un viņ� tiks vaļā ar nāvējo�u injekciju, tad - sveiki un ardievu!

-���� Es tur neko nevarē�u darīt, ja viņu arestēs kādas vietējās varas iestādes. Vai ja Kroforda ļaudīm veiksies viņu noķert - to es nespēju kontrolēt.

-��� Cik �tatos, kur spēkā nāvessods, doktors Lekters varētu būt apsūdzēts? - iejautājās Margota. No hormonu lieto�anas viņas balss bija nedaudz �ērksto�a, ta�u tikpat dobja kā Meisonam.

-Trijos �tatos, visos par pirmās pakāpes slepkavību.

-��� Ja viņ� tiks arestēts, es gribu, lai viņu tiesā �tata līmenī, - Meisons sacīja. - Nekādas runas par nolaupī�anu, nekādu cil�vēktiesību pārkāpumu, nekādas starp�tatu tiesas. Es gribu, lai viņu atstāj pie dzīvības, es gribu, lai viņ� sē� �tata cietumā, nevis maksimālās dro�ības federālajā cietumā.

-��� Vai man jājautā, kāpēc?

-����� Nē, ja vien negribat, lai es jums pasaku. Tas neatbilst likumam par humānām lopkau�anas metodēm, - Meisons notei�ca un ieirgājās. Runā�ana bija viņu nogurdinājusi. Viņ� deva zīmi Margotai.

Viņa ienesa gaismā rakstāmpaliktni un lasīja no savām pie�zīmēm:

-���� Mums vajadzīgs viss, ko jums izdodas sameklēt, un tas mums vajadzīgs pirms tam, kad to ierauga Uzvedības analīzes nodaļa, tās ziņojumi mums vajadzīgi, tiklīdz tie pievienoti lie�tai, un mums vajag Vardarbīgo noziedznieku meklē�anas pro�grammas un Nacionālās kriminālinformācijas pieejas kodus.

-���� Ikreiz, lai ieietu VNM programmā, jums būs jāizmanto publisks telefons, - Krendlers sacīja, vēl arvien pavērsies uz tumsas pusi, it kā sievietes �eit nemaz nebūtu. - Kā jūs to izdarīsiet?

-�� To varu izdarīt es, - Margota teica.

-����� To var izdarīt viņa, - no tumsas �ukstēja Meisons.

-��� Viņa sastāda treniņu programmas tiem, kas darbojas ar trena- �ieriem sporta zālēs. Tas ir viņas mazais bizness, tāpēc viņai nav jāsē� uz kakla brālim.

-��� FIB sistēma ir slēgta, daļa no tās �ifrēta. No turienes, kur zvanīsiet, jums būs jāreģistrējas tie�i ar tādu vārdu, kādu no�sauk�u es, un informācija jāpārlādē uz portatīvo datoru, kas programmēts Tieslietu ministrijā, - Krendlers sacīja.

-����� Tad, ja VNM programmā būs paslēpta signāla izseko�anas sistēma, tā aizvedīs meklētājus uz Tieslietu ministrijas datoru. Nopērciet ātru portatīvo datoru ar ātru modemu par skaidru naudu legāli lielā tirdzniecības firmā un nekur nesūtiet garanti�jas talonu. Neejiet internetā. Man to vajadzēs uz vienu nakti, un, kad jūs būsiet tiku�i galā, paņem�u to atpakaļ. Es jums paziņo�u. Tā, tas būtu viss. - Krendlers piecēlās un savāca sa�vus papīrus.

-��� Tas nav glu�i viss, mister Krendler� - Meisons sacīja.

-��� Lekteram nemaz nav jārādās laukā. Viņam pietiek naudas, lai slēptos mū�īgi.

-��� No kurienes viņam tāda nauda? - Margota noprasīja.

-��� Psihiatra praksē viņam bija da�i ļoti bagāti, veci pacienti, - Krendlers paskaidroja. - Viņ� panāca, lai tie noraksta viņam daudz naudas un vērtspapīru, un to visu labi paslēpa. Pat Valsts ienākumu dienests nav spējis atrast. Pāris viņa labdaru līķu tika ekshumēti, lai pārliecinātos, vai viņ� nav tos nogalinājis, ta�u nekas nebija atrodams. Toksīnu pārbaudes rezultāti bija negatīvi.

-��� Tātad laupī�anā viņ� netiks pieķerts, nauda viņam ir, - Mei�sons teica. - Mums nāksies izvilināt viņu laukā. Domājiet, kā.

-���� Viņ� sapratīs, no kuras puses nācis trieciens Florencē, - Krendlers ieminējās.

-��� Skaidrs, ka sapratīs.

-��� Tāpēc viņ� gribēs jums atriebties.

-���� Nezinu, - Meisons sacīja. - Es viņam patīku tāds, kāds esmu. Domājiet, Krendler. - Meisons sāka dungot.

Iedams ārā pa durvīm, ģenerālinspektora vietnieks Krend�lers dzirdēja vienīgi dungo�anu. Kaldams plānus, Meisons bie�i dungoja psalmus. Tu esi norijis pirmo ēsmas kumosu, Krendler, bet mēs to pārrunāsim pēc tam, kad tev būs uzradies krimināls noguldījums bankā - kad tu piederēsi man.

Meisona istaba paliek tikai ģimene - brālis un masa.

Maiga gaisma un mūzika. Ziemeļafrikāņu mūzika, arābu lauta un bungas. Margota sē� uz dīvāna, galva noliekta, elkoņi uz ceļgaliem. Viņa varētu būt vesera metēja atpūtas brīdī vai svarcēlāja, kas atvelk elpu sporta zālē pēc treniņa. Viņa elpo mazliet straujāk par Meisona respiratoru.

Dziesma beidzas, un viņa pieceļas, pieiet pie gultas. Zutis izbā� galvu no alas mākslīgajā klintī, lai paskatītos, vai no viņa viļņotajām sudraba debesīm �ovakar atkal nelīs karpu lietus. Margotas griezīgā balss atskan tās klusākajā izpausmē. - Tu esi nomodā?

Vienā mirklī pamostas Meisona apziņa aiz mū�īgi atvērtās acs.

-���� Vai pienācis laiks parunāt par to, - elpas �ņāciens, - ko grib Margotai Apsēdies te, Ziemassvētku vecītim uz ceļgala.

-��� Tu zini, ko es gribu.

-��� Pasaki!

-��� Mēs ar D�ūdiju gribam bērnu. Mēs gribam Vērd�eru bēr�nu, mūsējo.

-����� Kāpēc jūs nenopērkat ķīnie�u bērnu? Tie ir lētāki par sivēniem.

-��� Tā ir laba doma. Varbūt mēs izdarīsim arī to.

-���� Kas teikts tēva testamentā� Mantinieks, kur� Selmarka laboratorijā vai tās ekvivalentā ar DNS testu tiks apstiprināts kā mans pēctecis, saņems visu manu īpa�umu pēc mana mīļotā dēla Meisona nāves. Mīļotais dēls Meisons esmu es. �āda man�tinieka trūkuma gadījumā viss mantojums tiek ziedots Dienvidu Baptistu konventam; izņēmums ir atsevi�ķi panti, kas attiecas uz Beilora universitāti Veiko, Teksasā. Tu nudien pamatīgi nokai�tināji tēvu ar savu gramstī�anos ap meitām, Margot.

-��� Varbūt tu neticēsi, Meison, bet ne jau nauda ir galvenais, - nu labi, varbūt zināmā mērā ir, bet vai tad tu negribi mantinie�ku? Tas būtu ari tavs mantinieks, Meison.

-���� Kāpēc tu labāk nesameklē kādu jauku �ali un neļauj vi�ņam drusku uzdarboties, Margot? Nav jau tā, ka tu to nemācētu.

Marokāņu mūzika atkal pieņemas spēkā, lautas melodijas uzmācīgie atkārtojumi pulsē viņai ausīs kā dusmas.

-��� Es esmu sevi samocījusi, Meison. No visiem tiem hormo�niem, ko lietoju, man ir sa�uvu�as olnīcas. Un es gribu, lai tur piedalās D�ūdija. Viņa grib dzemdēt pati. Meison, tu teici, ja es tev palīdzē�u, - tu man apsolīji spermu.

Meisona zirneklīgie pirksti pamāj.

-��� Laipni lūdzu! Ja tur vēl kaut kas ir.

-���� Meison, pastāv vislielākās iespējas, ka tev vēl ir dzīvot�spējīga sperma, un mēs varētu ievākt to bez kādām sāpēm�

-��� Ievākt manu dzīvotspējīgo spermu? Izklausās, ka tu esi ar kādu apspriedusies.

-��� Tikai ginekoloģiskajā klīnikā, tas ir konfidenciāli. - Mar�gotas seja atmaigst pat saltajā akvārija gaismā. - Mēs tie�ām prastu labi audzināt bērnu, Meison, mēs esam apmeklēju�as lekcijas topo�ajiem vecākiem, D�ūdija ir no lielas, iecietīgas ģimenes, un pastāv atbalsta grupa tādiem sievie�u pāriem.

-��� Kad bijām bērni, Margot, tu prati novest mani līdz orgas�mam. Liki man �aut kā lo�metējam. Un sasodīti ātri turklāt.

-���� Kad bijām bērni, tu darīji man sāpes, Meison. Tu darīji man sāpes, un tu izme�ģīji man elkoni, likdams nodarboties ar� kreisajā rokā es joprojām nevaru pacelt vairāk par astoņdesmit mārciņām.

-��� Ko lai dara, tu negribēji ēst �okolādi. Es teicu, ka mēs par to parunāsim, mazo mā�el, kad �is darbiņ� būs galā.

-������ Pagaidām tikai pārbaudīsim tevi, - Margota ieminas. - Ārsts varētu nesāpīgi paņemt paraugu�

-��� Ko nozīmē "nesāpīgi"! Es tur, lejā, tikpat neko nejūtu. Tu varētu to sūkāt, zila palikdama, un tas vairs nebūtu tā kā pirmo�reiz. Bet es jau esmu licis da�iem to darīt, un nekas nenotiek.

-���� Ārsts var nesāpīgi paņemt paraugu, tikai lai redzētu, vai tev ir kustīgi spermatozoīdi. D�ūdija jau lieto klomīdu. Mēs reģistrējam viņas ciklu, ir daudz darāmā.

-����� Pa visu �o laiku man nav bijis tas gods iepazīties ar D�ūdiju. Kordels saka, viņai esot līkas kājas. Cik ilgi jūs abas esat pāris, Margot?

-��� Piecus gadus.

-����� Kāpēc tu neatved viņu ciemos? Mēs varētu� kaut ko izfunktierēt, kā saka.

Ziemeļafrikāņu bungas nodārd pēdējo reizi un apklust, at�stājot Margotai ausīs skano�u klusumu.

-���� Varbūt to mazo kontaktiņu ar Tieslietu ministriju tu no�kārtosi pats? - viņa saka tuvu Meisona auss caurumam. - Varbūt pamēģināsi ielīst telefona kabīnē ar visu savu sūda datoru? Varbūt samaksāsi vēl kādiem smirdīgiem itālie�iem, lai noķer to zelli, kur� pataisīja tavu ģīmi par suņu barību? Tu teici, ka palīdzēsi man, Meison.

-��� Un palīdzē�u ari. Man tikai jāapsver, kur� būs īstais bridis. Margota saspie� kopā divus valriekstus un ļauj �aumalām

nokrist uz Meisona palaga.

-���� Nolādēts, nedomā pārāk ilgi, smukulīt! - Riteņbraucējas bikses no�virkst, kā draudēdamas aizsvilties, kad viņa iziet no istabas.

Ardēlija Mapa gatavoja ēst, kad viņai bija attiecīgs noska�ņojums, un, kad viņa gatavoja ēst, iznākums bija ārkārtī�gi labs. Viņā mājoja gan jamaikie�u, gan gullu tradīcijas, un patlaban viņa, gatavodama vistas sautējumu, ņēma laukā sēklas no paprikas, uzmanīgi turēdama to aiz kātiņa. Viņa nebi�ja ar mieru piemaksāt, pērkot izķidātu vistu, tāpēc bija likusi pie darba Stārlingu, kura rīkojās ar lielu nazi un gaļas dēlīti.

-���� Ja atstāsi gabalus nesagrieztus, Stārlingā, tad tie nepie- sūksies ar gar�vielām tik labi kā tad, kad ir sagriezti, - Ardēlija skaidroja - un ne jau pirmo reizi. - Skaties! - viņa noteica, paņēma nazi un pārcirta vistas muguras gabalu ar tādu sparu, ka viņai pie priek�auta pielipa kaulu drumslas. - �itā! Ei, kāpēc tu svied laukā rīklītes? Noliec tos smukos gabaliņus tepat!

Pēc brītiņa Mapa ierunājās atkal:

-��� Es �odien biju pastā. Sūtīju mammai kurpes.

-��� Es arī gāju uz pastu, butu varējusi paķert tās līdzi.

-��� Vai pastā tu kaut ko dzirdējil

-Nē.

Mapa palocīja galvu, nejuzdamās pārsteigta.

-��� Ziņu tamtams vēsta, ka tava korespondence tiek pārbau�dīta.

-��� Kas to pārbauda?

-��� Pasta inspektors devis konfidenciālu rīkojumu. Tu to ne�zināji, vai ne?

-Nē.

-��� Tad uzzini to kaut kādā citā veidā, mēs nedrīkstam nodot manu pasta draudziņu.

-��� Labi. - Stārlingā uz mirkli nolika nazi. - Jēzus, Ardēlija!

Stārlingā bija stāvējusi pastā pie lodziņa un pirkusi markas,

bet aizņemto pasta darbinieku noslēgtajās sejās nebija saskatīju�si itin neko; vairums no viņiem bija afroamerikāņi, un da�us viņa pazina. Kāds no viņiem noteikti gribēja Stārlingai palīdzēt, ta�u tas nozīmētu risku saņemt kriminālsodu un zaudēt pensiju. Ardēlijai �is kāds noteikti uzticējās vairāk nekā Stārlingai. Līdz ar ba�ām Stārlingā juta pazibam prieku par to, ka afroamerikā- ņu iek�ējais saziņas dienests izdarījis viņai pakalpojumu. Var�būt tas pauda vārdos neizteiktu spriedumu par pa�aizsardzību ap�audē, kurā gājusi bojā Ivelda Dramgo.

-��� Tagad paņem zaļos sīpolus, saspaidi ar na�a spalu un dod �urp! Arī zaļumus sasmalcini klāt, - Ardēlija teica.

Beigusi sagatavo�anas darbus, Stārlingā nomazgāja rokas, iegāja Ardēlijas dzīvojamās istabas absolūtajā kārtībā un apsē�dās. Pēc mirkļa ienāca Ardēlija, slaucīdama rokas trauku dvielī.

-��� Kas tie, ellē, var būt par sūdiem? - Ardēlija iesāka.

Viņām bija paradums sirsnīgi izlamāties, pirms sākās saru�na par kaut ko tie�ām draudīgu; gadsimta nogales variācija par svilpo�anu tumsā.

-����� Lai velns mani parauj, ja es zinu, - Stārlingā teica.

-��� Jautājums - kas ir tas maita, kur� ok�ķerējas pa manu pastu?

-��� Manējie nevar aizrakties tālāk par pasta inspektora biroju.

-��� Tur nav vainīga ne ap�aude, ne Ivelda, - Stārlingā sacīja.

-���� Ja tiek pārbaudīta mana korespondence, tad tur noteikti būs vainīgs doktors Lekters.

-���� Tu ta�u esi atdevusi visu līdz beidzamajam, ko viņ� tev jebkad sūtījis! Viss ir pie Kroforda.

-��� Pilnīgi pareizi. Ja mani pārbauda FIB Profesionālās atbil�dības birojs, tad to es varu noskaidrot. Bet, ja tas ir Tieslietu ministrijas PAB, tad es nezinu.

Tieslietu ministrijai un tās filiālei FIB ir katrai savs Profe�sionālās atbildības birojs; teorētiski tie abi sadarbojas, tomēr da�reiz nonāk konfliktā. �ādi konflikti iek�ējā apritē ir pazīsta�mi kā "�urā�anas sacīkstes", un tie aģenti, kuri tajās gadās pa vidu, da�reiz noslīkst. Turklāt Tieslietu ministrijas ģenerālin- spektors, politisks ieliktenis, katrā laikā var iejaukties un pār�ņemt kādas kutelīgas lietas izskatī�anu.

-���� Ja viņi kaut ko zina par Hanibala Lektera plāniem, ja domā, ka viņ� ir tuvumā, tad viņiem vajag tev to pateikt, lai tu uzmanītos. Stārlingā, vai tu kādreiz� jūti, ka viņ� ir tuvumā?

Stārlingā papurināja galvu.

-���� Es par viņu daudz neraizējos. Ne tādā ziņā. Reizēm paiet ilgs laiks, kad es par to nedomāju vispār. Tu pazīsti to svina sajūtu, to smago, pelēko sajūtu, kad no kaut kā baidies? Man nav pat tās. Man tikai liekas - ja man rastos problēma, es to justu.

-�������� Ko tu tad darītu, Stārlingā? Ko tu darītu, ja ieraudzītu viņu savu acu priek�ā? Pēk�ņi! Vai prātā tu esi izstrādājusi plā�nu? Vai tu mestos viņam virsū?

-��� Cik tik ātri varētu, izrautu �aujamo no brid�enēm.

Ardēlija iesmējās.

-��� Un pēc tam?

Stārlingas smaids izdzisa.

-��� Tas nu būtu viņa ziņā.

-��� Vai tu spētu uz viņu �aut?

-��� Vai tu ņirgājies, vai? Ak Dievs, es ceru, tas nekad neno�tiks, Ardēlija. Es priecātos, ja viņ� atkal tiktu apcietināts un neciestu neviens - viņ� pats arī ne. Es tev teik�u - da�reiz man �ķiet, ka tad, ja viņ� kādreiz tiktu piespiests pie sienas, es būtu ar mieru viņu aizstāvēt.

-��� Pat nerunā tādas lietas!

-���� Kopā ar mani viņam būtu lielākas izredzes tikt laukā no ķezas dzīvam. Es uz viņu ne�autu ne jau tāpēc, ka man no viņa bail. Viņ� nav vilkacis. Tas vienkār�i būtu viņa ziņā.

-��� Vai tev ir no viņa bail? Labāk baidies!

-��� Zini, kad ir bail, Ardēlija? Bail ir tad, kad kāds tev pasaka patiesību. Es gribētu redzēt, kā viņ� izvairās no nāvessoda. Ja viņ� to izdarītu un tiktu ievietots psihiatriskajā slimnīcā, tad zinātnieku interese būtu pietiekami liela, lai pret viņu izturētos tīri labi. Ar istabas biedriem viņam sare�ģījumu nebūs. Ja viņ� atrastos trakomājā, es viņam pateiktos par vēstuli. Nedrīkst laist postā cilvēku, kas ir tik traks, lai sacītu patiesību.

-���� Pastāv kaut kāds iemesls, kura dēļ tiek pārbaudīti tavi pasta sūtījumi. Viņiem ir tiesas orderis, kas tiek turēts slepenī�bā. Mēs pa�as vēl netiekam novērotas - to mēs būtu pamanīju��as, - Ardēlija teica. - Man liekas, tie maitasgabali pat varētu zināt, ka viņ� nāk, un neteikt tev. Rīt skaties uzmanīgi!

-���� Misters Krofords būtu mums pateicis. Pret Lekteru viņi nevar uzsākt neko nopietnu, neiesaistot tajā misteru Krofordu.

-���� D�eks Krofords ir vēsture, Stārlingā. Tu to neparko ne�gribi saprast. Ja nu viņi kaut ko uzsāk pret tevi? Par to, ka tu izrunājies, par to, ka atsakies likties gultā ar Krendleru? Ja nu kāds grib izrēķināties ar tevi? Un es runāju nopietni, teikdama, ka negribu izpaust savu ziņu avotu.

-����� Vai mēs varam izdarīt kādu pakalpojumu tavam pasta draudziņam? Vai mums kaut kas ir jādara?

-��� Kā tu domā, kas ieradīsies uz vakariņām?

-���� Nu vai zini, Ardēlija!� Paga, es ta�u biju domājusi, ka vakariņās ie�u es.

-��� Varēsi paņemt kādu porciju līdzi uz mājām.

-��� Lielais paldies!

-��� Nav par ko, meitiņ. Man pat būs ļoti patīkami.

Bērnībā Stārlingā pārcēlās no dēļiem ap�ūta, vējā �īksto�a namiņa uz Luterāņu bāreņu patversmes masīvo mūra ēku.

Pussagruvu�ajā namiņā, kur viņa agrā bērnībā dzīvoja kopā ar savu ģimeni, bija silta virtuve, un tur viņa un tēvs varēja mieloties ar apelsīnu. Ta�u nāve zina, kur atrodas mazi namiņi ar cilvēkiem, kas par nelielu algu dara bīstamu darbu. Viņas tēvs savā vecajā pikapā aizbrauca no �ā namiņa tajā nakts patru�ļā, kurā gāja bojā.

No savām aud�umājām Stārlingā aizjāja uz nokau�anai no�lemta zirga, kamēr kūtī tika slaktēti jēri, un atrada sava veida patvērumu Luterāņu bāreņu namā. Iestā�u ēkas, lielas un masī- vas, kop� tā laika deva viņai dro�ības sajūtu. Varbūt luterāņi spēja piedāvāt pārāk maz siltuma un apelsīnu un pārāk daudz

Jēzus, tomēr noteikumi bija un palika noteikumi, un, ja tu sa�prati tos, tad biji dro�ībā.

Ja uzdevums bija tikai piedalīties bezpersoniskās sacīkstēs un pārbaudēs vai patrulēt uz ielas, tad Stārlingā zināja, ka spēj sevi apliecināt. Ta�u viņai nebija nekāda ķēriena uz iestā�u po�litiku.

Patlaban, kad viņa pa�ā dienas sākumā kāpa ārā no sava vecā mustanga, Kventiko augstās fasādes vairs nebija tās dro�ās mūra sienas, aiz kurām meklēt patvērumu. Karstajā gaisā, kas virmoja virs autostāvvietas, nama ieejas durvis izskatījās neda�bīgi izliektas.

Viņa gribēja satikt D�eku Krofordu, bet neatlika laika. Fil�mē�ana Hogana alejā sākās, līdzko saule bija pietiekami augstu pie debesīm.

Felisiānas zivju tirgus slaktiņa izmeklē�anai bija nepiecie��ams nofilmēt notikumu gaitas rekonstrukciju Hogana alejas poligonā Kventiko, pamatojot katru �āvienu, katru trajektoriju.

Stārlingai bija jātēlo sava loma. Novēro�anas autobusiņ�, ko viņi izmantoja, bija īstais, jaunākie lo�u caurumi aizziesti ar tepi tāpat bez aizkrāso�anas. Vēl un vēlreiz viņi lēca ārā no vecā autobusa; aģents, kas tēloja D�onu Braiemu, atkal un atkal knūpus sabruka zemē, un tas, kur� tēloja Bērku, locījās uz asfal�ta. �ī norise un trok�ņaino tuk�o patronu blīk�ķi izmocīja Stār- lingu līdz pēdējam.

Viņi tika galā vēlu pēcpusdienā.

Novilkusi savu īpa�ās vienības formastērpu un nolikusi ie�roci, Stārlingā atrada D�eku Krofordu viņa kabinetā.

Tagad Stārlingā atkal uzrunāja viņu par misteru Krofordu, un �ķita, ka viņ� kļūst arvien izklaidīgāks un arvien tālāks no visiem.

-����� Vai gribat vienu "Alka-Seltzer", Stārlingā? - Krofords jautāja, ieraudzījis viņu stāvam sava kabineta durvīs. Dienas gaitā Krofords dzēra da�ādas zāles. Viņ� lietoja ari "Gingko Biloba", "Saw Palmetto", "St. John's Wort" un bērnu aspirīnu. Viņ� noteiktā kārtībā ņēma tabletes no plaukstas un iedzēra tās, atmetis galvu, kā tuk�odams alkohola mēriņu.

Pēdējās nedēļās viņ� bija radis pakarināt �aketi kabinetā un tās vietā uzvilkt svīteri, ko reiz adījusi viņa nelaiķe sieva Bella. Tagad viņ� izskatījās daudz vecāks, nekā Stārlingas atmiņās jebkad bija izskatījies viņas tēvs.

-���� Mister Kroford, ir atvērtas da�as manas vēstules. Viņi nestrādā diez cik prasmīgi. �ķiet, ka atlīmē aploksnes virs tēj�kannas tvaikiem.

-��� Jūsu pasts tiek uzraudzīts, kop� jums atrakstīja Lekters.

-��� Toreiz tikai fluoroskopēja paciņas. Tas vēl nebūtu nekas, bet savas personiskās vēstules es varu izlasīt pati. Man neviens neko nav teicis.

-��� To nedara mūsu PAB.

-��� Un direktora vietnieks Dougs arī ne, mister Kroford, - tas ir kāds tik liels vīrs, ka spēj pat turēt noslēpumā pasta pārtver��anas orderi.

-���� Tomēr izskatās, ka aploksnes atvēru�i amatieri? - Viņa klusēja tik ilgi, lai Krofords piemetinātu: - Ir labāk, ka jūs to pamanījāt tādā veidā, vai ne, Stārlingā?

-��� Jā, ser.

Krofords sarauca lūpas un palocīja galvu.

-���� Es pārbaudī�u. - Viņ� sakārtoja zāļu pudelītes rakstām�galda aug�ējā atvilktnē. - Parunā�u ar Kārlu �irmeru Tieslietu ministrijā, mēs to noskaidrosim.

No �irmera nekādu palīdzību nevarēja gaidīt. Klīda runas, ka gada beigās viņ� ie�ot pensijā - tāpat kā visi Kroforda draugi.

-��� Pateicos, ser.

-���� Vai kāds no jūsu policijas studentiem �ķiet daudzsolo�s? Tāds, ar kuru būtu vērts aprunāties mūsu vervētājiem?

-���� Tiesu medicīnā es vēl nevaru pateikt - viņi pret mani izturas ļoti bikli, kad mēs aplūkojam seksuālos noziegumus. Bet ir pāris tīri labu �āvēju.

-���� To mums ir atliku likām. - Krofords uzmeta viņai a�u skatienu. - Es nedomāju jūs.

Beidzoties �ai dienai, kurā viņa bija piedalījusies D�ona Braiema nāves izrādē, Stārlingā aizbrauca pie viņa kapa uz Ār- lingtonas Nacionālo kapsētu.

Stārlingā uzlika plaukstu uz viņa kapakmens, kas joprojām bija raupj� no kalta pieskārieniem. Piepe�i viņas lūpās skaidri pamodās tā sajūta, kāda bija radusies, skūpstot D�ona pieri - aukstu kā marmors un raupju no pulvera - tajā brīdī, kad viņa bija pēdējo reizi piegājusi pie D�ona �ķirsta un ielikusi viņam plaukstā zem baltā cimda savu pēdējo Atklāto kaujas �au�anas sacīk�u �empiones medaļu.

Tagad Ārlingtonā krita lapas, nokaisīdamas kapakmeņu jū�ru. Stārlingā, uzlikusi plaukstu uz D�ona Braiema kapakmens, lūkojās pār daudzajiem kapu akriem, domādama par to, cik daudzi tādi kā viņ� velti zaudēju�i dzīvību noguru�u, vecu vīru muļķības, savtīguma un savstarpējo darījumu dēļ.

Visviens, vai tu tici Dievam vai ne, - ja esi vecs karotājs, tad Ārlingtonā tev ir svēta vieta, un traģēdija slēpjas nevis nāvē, bet gan veltīgā dzīvības zaudē�anā.

Stārlingā juta ar Braiemu saikni, kuru nebūt nevājināja tas, ka viņi nebija kļuvu�i par mīļākajiem. Nometusies uz viena ceļgala pie D�ona kapakmens, viņa atcerējās: D�ons viņai kaut ko maigi pajautāja, un viņa teica "nē", un tad viņ� jautāja, vai viņi varētu būt draugi, runādams no sirds, un viņa sacīja "jā", runādama no sirds.

Nometusies ceļos Ārlingtonā, viņa domāja par sava tēva kapu tālu projām. To viņa nebija apmeklējusi kop� tās reizes, kad savā koled�ā nokārtoja pirmā gada eksāmenus un aizbrauca pie tēva kapa, lai pateiktu to viņam. Prātā ie�āvās doma - vai nav pienācis laiks tur atgriezties.

Saulriets aiz Ārlingtonas melnajiem zariem bija oran�s kā apelsīns, kurā viņa bija dalījusies ar tēvu; tālais taures sauciens lika viņai notrīsēt, plaukstu saldēja kapakmens.

Mēs to saredzam caur savas elpas tvaikiem - spo�u gaismas punktu, kas vīd Oriona zvaigznājā skaidrā naktī pār Ņūfaundlendu, tad lēnām aizslīd pār galvu; tur uz rietumiem traucas "Boeing 747", cīnīdamies ar pretvēju, kas brā�as ar simt jūd�u ātrumu stundā.

Salona aizmugurē, lētākajās vietās, kur parasti tiek sasēdi�nātas tūristu grupas, sē� piecdesmit divi pasa�ieri, kas piedalī�ju�ies ceļojumā "Vecās pasaules fantāzijas", septiņpadsmit die�nās apraugot vienpadsmit valstu, un tagad atgrie�as Detroitā un Vindzorā, Kanādā. Starp katriem diviem sēdekļiem - divdesmit collu atstarpe. Starp roku balstiem - divdesmit collu atstarpe. Par divām collām vairāk vietas, nekā bija vergam kuģa ceļā starp Rietumāfriku un Vestindiju.

Pasa�ieriem pasvie� ledaini aukstus sendvi�us ar glumu ga�ļu un pasterizētu sieru, un taupīgi pārstrādājamā gaisā viņu plau�as maļ pārējo izlaistās gāzes un izelpas - sava veida vircas izmanto�anas princips, kuru piecdesmitajos gados ieviesa govju un cūku tirgoņi.

Doktors Hanibals Lekters sē� salona aizmugures vidējās rindas centrā, abās pusēs viņam ir bērni, rindas galā sieviete ar zīdaini klēpī. Pēc tik daudziem kamerās un izolācijā pavadītiem gadiem doktoram Lekteram nepatīk justies ierobe�otam. Viņam blakus, mazajam puikam uz ceļiem, bez mitas pīkst datorspēle.

Tāpat kā daudziem citiem, kas izkaisīti pa lētākajām sēdvie�tām, arī doktoram Lekteram pie krūtīm piesprausta spilgti dzelte�na nozīmīte ar smaido�u sejiņu un uzrakstu lieliem, sarkaniem burtiem: KANĀDAS-AMERIKAS CEĻOJUMI, un, tāpat kā tūristi, viņ� ir ģērbies sporta tērpā. Uz viņa sporta tērpa attēlota hokeja komandas "Toronto Maple Leafs" simbolika. Zem drēbēm, vi�ņam pie ādas, piesprādzēts pamatīgs daudzums skaidras naudas.

Doktors Lekters ir pavadījis �ajā ceļotāju grupā trīs dienas, pēc tam kad nopircis biļeti no kāda Parīzes tūrisma aģenta, kas iztirgo vietas, no kurām citi atteiku�ies slimības dēļ. Vīrs, ku�ram būtu jāsē� �ajā vietā, Kanādā atgriezās zārkā, jo viņa sirds neizturēja kāpienu aug�up Sv. Pētera baznīcas kupolā.

Detroitā doktoram Lekteram būs jāiziet pasu kontrole un muita. Viņ� ne�aubās, ka dro�ības un imigrācijas dienesta darbi�niekiem katrā lielākā Rietumu pasaules lidostā ir piekodināts būt gataviem, ja viņ� parādītos. Tur, kur viņa attēls nav pie�sprausts pie pasu kontroles nodalījuma sienas, tas gaida pie ikviena muitas un imigrācijas dienesta datora trauksmes pogas.

Visā �ajā norisē viņ� domā, ka gan jau veiksies: varas iestā��u attēlos dro�i vien redzama viņa vecā seja. Viltotajai pasei, ko viņ� izmantoja iebrauk�anai Itālijā, nav attiecīga ieceļo�anas valsts dosjē, kurā būtu atrodams jaunāks attēls; Rinaldo Paci

Itālijā mēģināja vienkār�ot savu dzīvi un izdarīt pa prātam Mei�sonam Vērd�eram, paņemot karabiniera dosjē kopā ar to foto�grāfiju un negatīvu, kas bija izmantoti "doktora Fella" permes- so di soggiorno un darba atļaujā. Tos doktors Lekters bija atradis Paci kabatas portfelī un iznīcinājis.

Ja vien Paci nav slepus nofotografējis "doktoru Fellu", tad pastāv lielas izredzes, ka pasaulē neeksistē neviens doktora Lektera jaunās sejas attēls. �ī seja necik daudz neat�ķiras no vecās - degunam un vaigiem pievienots nedaudz kolagēna, citā�di mati, brilles tomēr ir pietiekami mainīta, ja vien viņam netiek pievērsta īpa�a uzmanība. Rētai uz delnas virspuses viņ� ir sameklējis noturīgu grimu un mākslīgā iedeguma krēmu.

Viņ� paredz, ka imigrācijas dienests Detroitas Metropoles lidostā sadalīs atlidoju�os divās rindās: "ASV pases" un "Pārē�jās". Viņ� ir izraudzījies pierobe�as pilsētu, jo "Pārējo" rinda būs gara. �ī lidma�īna ir bāztin piebāzta ar kanādie�iem. Dok�tors Lekters domā, ka izslīdēs cauri kopā ar visu pūli, ja vien pūlis viņu pieņems. Kopā ar �iem tūristiem viņ� ir apceļojis vēsturiskas vietas un apstaigājis galerijas, kopā ar viņiem sēdē�jis lidma�īnas sasmaku�ajā gaisā, tomēr pastāv robe�as: viņ� nespēj kopā ar viņiem ēst �o aviolīnijas piedāvāto ķēpu.

Noguru�i, sāpo�ām kājām, apniku�ās drēbēs starp apniku��iem ceļabiedriem tūristi rakņājas pa vakariņu kārbām un no sendvi�iem izņem salātlapas, melnas aiz aukstuma.

Doktors Lekters, nevēlēdamies piesaistīt sev uzmanību, no�gaida, līdz pārējie pasa�ieri iz�ņakarēju�ies pa �o no�ēlojamo barību, nogaida, līdz viņi aizstaigāju�i uz tualeti un līdz vairums no viņiem iemigu�i. Tālu priek�ā tiek rādīta banāla filma. Viņ� joprojām gaida ar pitona pacietību. Mazais pui�elis viņam bla�kus ir aizmidzis, spēlēdams savu datorspēli. Abos lielās lidma��īnas galos nodziest lasāmlampiņas.

Tad un tikai tad, pametis apkārt slepenu skatienu, doktors Lekters pasniedzas zem priek�ējā sēdekļa un izņem pats savas vakariņas elegantā, dzeltenā kārbiņā ar brūniem rotājumiem no Fo�ona veikala Parīzē. Kārbiņa ir pārsieta ar divām plānām zīda lentītēm pieskaņotās krāsās. Doktors Lekters ir apgādājies ar brīni�ķīgi aromātisku, trifeļotu pāte de foie gras', un Anatolijas vīģes vēl arvien rie� asaras no saviem nolauztajiem kātiņiem. Tur ir arī neliela pudele viņa iecienītā "St. Estephe". Zīda pu��ķītis ar nopūtu padodas.

Doktors Lekters grasās nobaudīt vīģi, tur to pie lūpām, nā�sis ietrīsas, sajūtot tās aromātu, viņ� prāto, vai vienā brīni�ķīgā kumosā apēst visu vīģi vai tikai pusi, bet �ajā mirklī viņam blakus iepīkstas datorspēle. Iepīkstas vēlreiz. Nepagriezdams galvu, doktors saņem vīģi saujā un paskatās lejup uz bērnu sev līdzās. No atvērtās kārbas dvesmo trifeļu, zosu aknu pastētes un konjaka smar�a.

Pui�elis paosta gaisu. �aurās acis, spīdīgas kā grauzējam, aizslīd sāņus pie doktora Lektera pusdienām. Puika ierunājas skaudīga brāļa spalgajā balsī:

-��� Ei, mister, ei, mister! - Viņ� netaisās rimties.

-��� Kas ir?

-��� Vai tā ir speciālā maltīte?

-��� Nē, nav.

-����� Kas tad jums tur ir? - Nepārprotami pielabinādamies, bērns pavēr� seju aug�up pret doktoru Lekteru. - Vai drīkst nokosties?

-��� Nokosties? Ļoti labprāt, - doktors Lekters atbild, ievēro�dams, ka zem bērna lielās galvas ir kakls, apmēram tik vien resns kā cūkas kakla fileja, - bet tev tas nepatiktu. Tās ir aknas.

1 Zosu aknu pastēte. (Tulk. no fr. vai.)

-��� Aknu desa! Super! Mamma atļaus, māāāāām! - Neda�bisks bērns, kuram gar�o aknu desa un kur� vai nu dīc, vai bļauj.

Sieviete, kas sē� rindas galā ar zīdaini klēpī, uztrūkstas no snaudiena.

Ceļotāji priek�ējā rindā, krēslus atgāzu�i tik tālu atpakaļ, ka doktors Lekters var saost viņu matus, glūn uz viņu pa spraugām starp sēdekļiem.

-��� Nu, vai zināt, mēs te cen�amies iemigt!

-��� Māāāāām, vai drīkstu nokosties viņa sviestmaizi?

Zīdainis mātei klēpī pamostas un sāk brēkt. Māte iebā� pirkstu viņa autiņos, ierauga negatīvu rezultātu un iesprau� zī�dainim mutē knupīti.

-��� Ko jūs tur mēģināt viņam iedot, ser?

-���� Tās ir aknas, kundze, - doktors Lekters atbild pēc iespē�jas klusu. - Es neesmu devis�

-��� Aknu desa, pati gar�īgākā, es to gribu, viņ� teica, ka es drīkstot pagar�ot� - Pēdējo vārdu puika izstiepj spalgā kaucienā.

-���� Ser, ja jūs kaut ko dodat manam bērnam, tad vispirms parādiet to man!

Stjuarte ar viegli pietūku�u seju, uzrauta no snaudas, nostā�jas pie sievietes krēsla; zīdainis brēc.

-��� Vai te viss kārtībā? Vai varu jums kaut ko atnest? Uzsildīt pudelīti?

Sieviete sameklē aizkorķētu zīdaiņa pudelīti un sniedz to stjuartei. Tad izslēdz lasāmlampiņu un, meklēdama knupīti, uz�sauc doktoram Lekteram:

-��� Lūdzu, padodiet to man! Ja jūs kaut ko piedāvājat manam bērnam, tad es gribu to redzēt. Neapvainojieties, bet viņam ir kaprīzs vēders.

Mēs itin ierasti atstājam savus mazuļus bērnudārzā starp sve�iniekiem. Tomēr, vainas apziņas dzīti, mēs glu�i paranojāli izturamies pret sve�iniekiem un ieaudzinām bērnos bailes. �ā�dos laikos no tā jāsargās arī īstam briesmonim, pat tādam bries�monim, kuram bērni ir tik vienaldzīgi kā doktoram Lekteram.

Viņ� pasniedz savu Fo�ona kārbu mātei.

-���� Oho, jauka maltīte, - viņa nosaka, pabikstīdama to ar savu autiņu pirkstu.

-��� Kundze, jūs varat to ņemt.

-���� To �ņabi es negribu, - viņa saka un paskatās apkārt, gaidīdama smieklus. - Nezināju, ka te ļauj ņemt līdzi savējo. Vai tas ir viskijs? Vai to ir atļauts dzert lidma�īnā? Ziniet, es paņem�u to lentīti, ja jums nevajag.

-��� Ser, jūs nedrīkstat atvērt alkoholisko dzērienu lidma�īnā, - saka stjuarte. - Es to jums paglabā�u, varēsiet pieprasīt pie lidostas izejas.

-��� Protams. Liels paldies, - doktors Lekters piekrīt.

Doktors Lekters spēj neievērot apkārtni. Viņ� spēj likt tai

pazust. Datorspēles pīkstieni, apkārtējo krācieni un purk�ķi ir nieks salīdzinājumā ar elli�ķīgajiem brēcieniem, kurus viņ� dzirdējis vardarbīgo noziedznieku nodaļās. Sēdeklis nav �au�rāks par trakokreklu. Tāpat kā tik daudz rei�u savā kamerā, doktors Lekters atgā� galvu, aizver acis un meklē veldzējumu savas atmiņu pils klusumā, vietā, kura lielākoties ir ļoti skaista.

�ajā īsajā brīdī metāla cilindrā, kas kaukdams traucas uz austrumiem pret vēju, atrodas pils ar tūksto� istabām.

Tāpat kā mēs reiz apmeklējām doktoru Lekteru Kaponi pi�lī, arī �oreiz mēs līdz ar viņu ieiesim viņa prāta pilī�

Vestibils ir Palermo Normaņu kapela, vienkār�a, skaista un pārlaicīga, ar vienu vienīgu atgādinājumu par mirstīgumu - grīdā iegravētu galvaskausu. Ja vien doktors Lekters ļoti steidzīgi ne�meklē pilī informāciju, tad bie�i apstājas �eit, kā dara arī tagad, lai apbrīnotu kapelu. Aiz tās - tāla un sare�ģīta, gai�a un tum�a - slejas milzīgā celtne, doktora Lektera darinājums.

Atmiņu pils ir mnemoniska sistēma, kuru labi pazina senat�nes mācītie vīri, un tajā viņi saglabāja daudz informācijas vi�duslaikos, kad vandaļi sadedzināja grāmatas. Tāpat kā mācītie vīri pirms viņa, doktors Lekters glabā milzīgu informācijas ap�jomu, kas savienots ar priek�metiem viņa tūksto� telpās, ta�u at�ķirībā no senajiem laikiem doktora Lektera pilij ir vēl otrs nolūks; lāgiem viņ� tur dzīvo. Viņ� ir pavadījis gadus starp tās izcilajām kolekcijām, kamēr viņa ķermenis sasiets gulēja var�darbīgo noziedznieku nodaļā, kur kliedzieni lika tērauda restēm dūkt kā pa�as elles arfai.

Hanibala Lektera pils ir gigantiska pat pēc viduslaiku mēr�auklām. Pārtulkota taustāmās pasaules valodā, tā savu izmēru un sare�ģītības ziņā varētu sacensties ar Topkapi pili Stambulā.

Mēs panākam viņu, kad viņa prāta a�ās kurpes no vestibila ieiet Lielajā Gadalaiku zālē. Pils ir būvēta saskaņā ar likumiem, ko atklājis Keosas Simonīds un �etrsimt gadu vēlāk attīstījis Cicerons; tā ir pla�a, ar augstiem griestiem, pilna ar mākslas priek�metiem un gleznām, kuras ir kā dzīvas, satrieco�as, da��reiz �okējo�as un absurdas un bie�i skaistas. Eksponāti izvietoti pietiekamā atstatumā un labi apgaismoti, glu�i kā lielos muze�jos. Bet sienas nav muzeja sienu neitrālajās krāsās. Tāpat kā D�oto, doktors Lekters sava prāta sienas ir izrotājis ar freskām.

Viņ� ir nolēmis sameklēt Klarisas Stārlingas mājas adresi, kamēr atrodas pilī, tomēr viņ� nesteidzas, tāpēc apstājas pie lielām kāpnēm, kuru pakājē stāv Rja�es bronzas skulptūras. �ie di�enie bronzas karotāji, kas piedēvēti Fīdijam, izcelti no jūras dzelmes mūsu laikos, ir centrālie tēli freskām greznotā telpā, kur saskatāmi vai visi Homēra un Sofokla tēli.

Doktors Lekters varētu likt �im bronzas sejām skandēt Me- leagru, ja vien vēlētos, ta�u �odien viņ� grib tikai nolūkoties tajās.

Tūksto� telpu, jūdzēm gaiteņu, simtiem faktu, kas saistīti ar katru priek�metu katrā telpā, tīkama atpūta, kura gaida doktoru Lekteru, kad vien viņ� nolemj tur patverties.

Bet mums ir arī kaut kas kopīgs ar doktoru: mūsu sirds un smadzeņu velvēs glūn briesmas. Ne jau visi kambari ir jauki, gai�i un augsti. Prāta grīdā ir bedres glu�i kā viduslaiku paze�mes cietumā - smirdo�as aizmirstības bedres, klintī izcirstas pudeļveida celles ar lūku aug�ā. No tām nepaceļas nekas tāds, kas varētu mūs mierināt. Kāds satricinājums, mūsu sargu node�vība, un atmiņas dzirksteles jau aizdedzina indīgās gāzes; brīvī�bā izlido lietas, kuras gadiem turētas ieslodzījumā, gatavas eks�plodēt sāpēs un piespiest mūs rīkoties bīstami�

Bijības un apbrīnas pilni, mēs sekojam viņam, kad viņ� vieg�liem, a�iem soļiem iet gardēniju smar�ā pa pa�a darināto gaiteni, mūs ietver di�enu skulptūru klātbūtne un gleznu gaisma.

Viņa ceļ� lokā ved pa labi, garām Plīnija krū�utēlam, aug��up pa kāpnēm uz Adre�u zāli, telpu, ko noteiktā secībā ietver statujas un gleznas, lielā atstatumā cita no citas un labi apgais�motas, kā iesaka Cicerons.

Ak� Tre�ajā ni�ā pa labi no durvīm toni nosaka glezna - Sv. Francisks izbaro strazdam1 naktstauriņu. Uz grīdas pie glez�nas ir �āda dzīvā glezna, dabiskā izmērā, no krāsota marmora.

Parādi Ārlingtonas Nacionālajā kapsētā vada Jēzus, trīs�desmit trīs gadus vecs, viņ� brauc ar 1927. gada T modeļa

' Strazds - starling. (Tulk. no angļu vai.) forda kravas ma�īnu, "skārda līzīti", kravas kastē stāv D�. Ed�gars Hūvers, ģērbies balerīnas bruncī�os, un māj neredza�mam pūlim. Aiz viņa mar�ē Klarisa Stārlingā ar �auteni plecā.

Doktors Lekters �ķiet iepriecināts, redzot Stārlingu. Stār�lingas mājas adresi viņ� ir dabūjis jau sen, no Vird�īnijas uni�versitātes Absolventu asociācijas. Adresi viņ� glabā �ajā dzīvajā gleznā un tagad sava prieka pēc uzmeklē ciparus un Stārlingas ielas nosaukumu:

Tindela 3327

Ārlingtonā, Vird�īnija 22308

Pa savas atmiņu pils milzīgajām zālēm doktors Lekters spēj kustēties nedabiskā ātrumā. Ar saviem refleksiem un spē�ku, apķērību un prāta asumu doktors Lekters ir krietni bruņojies pret fizisko pasauli. Tomēr viņā pa�ā ir vietas, kur viņ� nevar ieiet bez riska, kur neder Cicerona likumi par loģiku, sakārtotu telpu un gaismu�

Viņ� ir nolēmis apmeklēt savu antīko tekstiliju kolekciju. Tā kā patlaban viņ� raksta vēstuli Meisonam Vērd�eram, tad grib pārlūkot kādu Ovidija tekstu par smar�īgām sejas eļļām, tas ir piesprausts pie viena no audumiem.

Pa neparasti austu grīdceliņu viņ� dodas uz steļļu un audumu zāles pusi.

"Boeing 747" pasaulē doktora Lektera pakausis ir atbalstīts pret sēdekļa pagalvi, acis aizvērtas. Viņa galva viegli �ūpojas, kad lidma�īnu sakrata gaisa virpulis.

Rindas galā zīdainis ir iztuk�ojis pudelīti, bet vēl nav iemi�dzis. Seja tam piesarkst. Māte jūt mazo augumiņu segā saspringstam, tad atslābstam. Lieki vaicāt, kas noticis. Nemaz nav jābā� autiņos pirksts. Priek�ējā rindā kāds novelk: - Jēēēēziņ!

Lidma�īnas salona sasmaku�ajai sporta zāles dvakai pievie�nojas vēl viens smakas slānis. Pui�elis blakus doktoram Lekte�ram, pieradis pie zīdaiņa izdarībām, turpina tiesāt maltīti no Fo�ona kārbas.

Atmiņu pils dziļumos vaļā atsprāgst lūkas, pazemes cietumi izdve� savu drausmīgo smirdoņu�

Da�iem dzīvniekiem bija izdevies pārciest artilērijas un lo�metēju uguni kaujā, kuras laikā gāja bojā Hanibala Lektera vecāki un tika izdedzināts un saspridzināts lielais me�s ap viņu mui�u.

Raibais dezertieru pūlis, kas bija apmeties attālajā medību namiņā, ēda visu, ko varēja sameklēt. Reiz viņi uzgāja no�ēloja�mu, mazu briedēnu, kaulainu, ar miesā ietrieku�os bultu; tam bija izdevies atrast zem sniega barību un izdzīvot. Zaldāti aiz�veda briedēnu uz nometni dzīvu, lai nevajadzētu to nest.

Hanibals Lekters, se�us gadus vecs, pa �ķūņa spraugu no�skatījās, kā viņi atved briedēnu, vilkdami un raustīdami tā gal�vu aiz virves, kas bija apsieta ap kaklu. Viņi negribēja �aut, tāpēc nogāza briedēnu no izdilu�ajām kājām un cirta ar cirvi tam pu�u rīkli, aurodami cits uz citu vairākās valodās, lai kāds atnesot bļodu, pirms asinis iztek zemē.

No sīkā briedēna neiznāca necik daudz gaļas, un pēc divām vai varbūt trim dienām, ģērbu�ies savos garajos �ineļos, elpai smirdot un kūpot, dezertieri pa sniegu brida �urp no medību namiņa, lai atslēgtu �ķūni un atkal izraudzītos kādu no bērniem, kas, piespiedu�ies cits citam klāt, tupēja salmos. Neviens nebija nosalis, tāpēc viņi paņēma vienu dzīvu.

Aptaustīju�i Hanibalam Lekteram stilbu, aug�delmu un krūtis, zaldāti zēna vietā izvēlējās viņa māsu Mi�u un aizveda viņu prom. Paspēlēties, viņi teica. Neviens, kur� bija aizvests paspēlēties, vairs nekad neatgriezās.

Hanibals tik stipri turējās pie Mi�as, turējās pie Mi�as ar savu stiegraino tvērienu, līdz zaldāti iesita viņam ar smagajām �ķūņa durvīm, apdullinādami viņu un salauzdami viņam aug��delma kaulu.

Viņi aizveda Mi�u prom pa sniegu, kas joprojām bija no�traipīts ar briedēna asinīm.

Viņ� tik dedzīgi lūdzās, kaut jel atkal redzētu Mi�u, lūg�ana deldēja viņa se�gadīgo prātu, tomēr neapslāpēja cirvja cirtienu troksni. �is lūgums atkal ieraudzīt māsu nepalika glu�i bez at�bildes - viņ� ieraudzīja da�us Mi�as piena zobus smirdo�ajā atejas bedrē, kuru izmantoja viņa sagūstītāji un kura atradās starp medību namiņu, kur viņi gulēja, un �ķūni, kur turēja sa�gūstītos bērnus, kas bija viņu pārtika 1944. gadā pēc tam, kad sabruka Austrumu fronte.

Kop� �īs daļējās atbildes uz viņa lūg�anu Hanibalu Lekteru vairs nekad netraucēja nekādi prātojumi par dievi�ķību, ja nu vienīgi atskārsme, ka viņa pa�a pieticīgā plēsonība nobāl salī�dzinājumā ar to, kas piemīt Dievam, kura ironija ir nepārspēja�ma un untumainā ļaunprātība - neizmērojama.

�ajā joņojo�ā lidma�īnā, pakausim viegli sitoties pret pa�galvi, doktors Lekters ir sastindzis starp savu pēdējo skatienu uz Mi�u, kas aiziet pa asiņaino sniegu, un starp cirvja cirtie�niem. Tur viņ� ir iestrēdzis un nespēj to izturēt. Lidma�īnas pasaulē atskan īss kliedziens no viņa nosvīdu�ās sejas, sīks un spalgs, caururbjo�s.

Pasa�ieri atskatās, da�i uztrūkstas no miega. Viens otrs priek�ējā rindā ņurd.

-��� �ēlīgais Dievs, kas jums kai�! Ak Dievs!

Doktora Lektera acis atveras, tās skatās taisni uz priek�u, viņam uz delma ir roka. Tā ir mazā puikas roka.

-���� Redzējāt sliktu sapni, jā? - Bērns nav nobijies un neuz�traucas arī par sūdzībām no priek�ējām rindām.

-Jā.

-��� Man ari daudzreiz rādās slikti sapņi. Es pārjums nesmejos.

Doktors Lekters bridi dziji elpo, piespiedis pakausi pie at�zveltnes. Tad atgrie�as savaldība, it kā no matu līnijas lejup būtu atritinājies miers, pārklājot seju. Viņ� pieliecas pie bērna un konfidenciālā tonī saka:

-��� Zini, tu darīji pareizi, ka neēdi to ķēpu. Nekad to neēd.

Aviolīnijās vairs netiek izsniegti rakstāmpiederumi. Dok�tors Lekters, absolūti savaldīgs, izņem no krū�kabatas viesnīcas vēstuļpapīru un sāk rakstīt vēstuli Klarisai Stārlingai. Vispirms viņ� uzskicē viņas seju. �ī skice tagad atrodas privātā kolekcijā �ikāgas universitātē un ir pieejama pētniekiem. Tajā Stārlingā izskatās kā bērns, un viņas mati, tāpat kā Mi�ai, mirkst asarās un ir pielipu�i pie vaigiem�

Caur savas elpas tvaikiem mēs redzam lidma�īnu, spo�u gaismas punktu skaidrajās nakts debesīs. Mēs redzam, kā tā �ķērso Polārzvaigzni un jau ir garām tam punktam, no kura vēl varētu atgriezties; tā ir uzsākusi milzīgu nolai�anās loku lejup, uz rītdienu, uz Jauno pasauli.

Papīru, aktu vāku un diske�u kaudzes Stārlingas istabiņā sasniedza kritisko masu. Viņas lūgums pēc lielākas tel�pas palika bez atbildes. Pietiek. Ar nāvei nolemtās pār�dro�ību viņa rekvizēja pla�u telpu Kventiko pagrabstāvā. �ai istabai bija jākļūst par Uzvedības analīzes nodaļas privāto foto- telpu, tiklīdz Kongress pie�ķirtu kaut cik naudas. Tajā nebija logu, toties bija daudz plauktu, un, tā kā �ī telpa bija paredzēta fotogrāfiju attīstī�anai, durvju vietā tai bija divkār�i aptum�o��anas aizkari.

Kāds anonīms kabineta kaimiņ� bija izdrukājis lapu, uz ku�ras ar gotu burtiem bija rakstīts HANIBALA MĀJA, un piesprau�dis to pie ieejas aizkariem. Baidīdamās zaudēt �o telpu, Stārlin�gā pārvietoja uzrakstu iek�pusē.

Gandrīz uzreiz viņa atrada veselu bagātību lietderīga perso�niskā materiāla Krimināltiesību bibliotēkā Kolumbijas koled�ā, kur bija iekārtota Hanibala Lektera istaba. Koled�ai piederēja oriģināldokumenti no viņa medicīniskās un psihiatriskās prak�ses un viņa tiesas prāvas un civilprasību protokolu at�ifrējumi. Pirmajā bibliotēkas apmeklējumā Stārlingā nogaidīja �etrdesmit piecas minūtes, kamēr de�uranti bez panākumiem gribēja atrast Lektera istabas atslēgas. Otrajā reizē de�urēja vienaldzīgs aspi�rants, un viņa uzzināja, ka materiāli nav kataloģizēti.

Mū�a ceturtajā desmitā Stārlingas pacietība nebūt nebija augusi. Ar nodaļas vadītāja D�eka Kroforda atbalstu ASV ģene�rālprokurora birojā viņa saņēma tiesas orderi, kas ļāva pārvest visu koled�as kolekciju uz viņas pagrabtelpu Kventiko. Ar vie�nu vienīgu autobusiņu mantas pārveda federālie tiesu izpildītāji.

Tiesas orderis sacēla troksni, no kura viņa bija baidījusies. Pēdīgi �is troksnis pievilināja arī Krendleru�

Divu garu nedēļu nobeigumā Stārlingā bija sakārtojusi vairu�mu bibliotēkas materiālu savā provizoriskajā Lektera centrā. Vē�lu piektdienas pēcpusdienā viņa nomazgāja no sejas un rokām grāmatu putekļus un kvēpus, nodzēsa gaismu, apsēdās kaktā uz grīdas un sāka skatīties uz garajiem plauktiem, kas bija pilni ar grāmatām un papīriem. Iespējams, viņa mirkli iesnaudās�

Viņu pamodināja kāds smārds, un viņa juta, ka nav viena. Tas bija apavu krēma smārds.

Istabā valdīja puskrēsla, un ģenerālinspektora vietnieks Pols Krendlers lēnām virzījās gar plauktiem, aplūkodams grā�matas un attēlus. Viņ� nebija parūpējies klauvēt - pie aizkariem jau nevarēja pieklauvēt, turklāt Krendlers nemēdza to darīt, īpa��i jau savam birojam pakļautās aģentūrās. Atrasties �eit, �ajā Kventiko pagrabā, viņam neapstrīdami bija tas pats, kas apmek�lēt graustu rajonu.

Viena istabas siena bija veltīta laikposmam, ko doktors Lek- ters pavadījis Itālijā; tur bija liela fotogrāfija ar Rinaldo Paci, kur� ar izkritu�ām iek�ām karājas laukā pa "Palazzo Vecchio" logu. Pretējā siena atainoja noziedzību Savienotajās Valstīs, un centrā atradās policijas fotoattēls ar loka �āvēju, kuru doktors Lekters bija nogalinājis pirms vairākiem gadiem. Līķis karājās uz vad�a, un tam bija visas brūces, kas redzamas viduslaiku "Brū�u cilvēka" ilustrācijās. Plauktos atradās daudzu izmeklējamo nozie�gumu aktis kopā ar dokumentiem no prāvām, kurās upuru radi�nieki apsūdzēja doktoru Lekteru slepkavībās.

Doktora Lektera personiskās grāmatas no viņa medicīnis�kās prakses �eit bija sakārtotas tādā secībā, kādā biju�as izvieto�tas viņa agrākajā psihiatra kabinetā. Stārlingā bija tās kārtojusi, ar palielināmo stiklu pētīdama policijas fotogrāfijās redzamo kabinetu.

Lielākā daļa gaismas krēslainajā telpā plūda caur doktora galvas un kakla rentgenuzņēmumu, kas spīdēja, piestiprināts pie sienas gaismekļa. Otrs gaismas avots bija dators uz stūra galda. Uz monitora ekrāna vīdēja motīvi no "Bīstamo radīju�mu" sērijas. Dators lāgiem ieņurdējās.

Tam blakus kaudzītē krājās Stārlingas apkopotie pierādīju�mi. Ar lielām pūlēm savāktas papīra lapiņas, �eki, sīki rēķini, kas atklāja, kāda bijusi doktora Lektera privātā dzīve Itālijā, kā arī Amerikā pirms ieslodzī�anas psihiatriskajā slimnīcā. Tas bija provizorisks viņa gaumes katalogs.

Galda vietā izmantodama zemu skeneru, Stārlingā bija de�taļās atveidojusi vienu atsevi�ķu vietu, kas saglabājusies no doktora Lektera mājas Baltimorā: porcelāns, sudrabs, kristāls, sniegbaltas salvetes, sve�turis - �etras kvadrātpēdas vistīrākās elegances uz �īs telpas grotesko sienu fona.

Krendlers pacēla lielo vīna glāzi un iesita pa to ar knipi.

Krendlers nekad nebija fiziski pieskāries nevienam no�ziedzniekam, nebija ar viņu cīnījies, un doktoru Lekteru viņ� uztvēra kā sava veida mediju biedu un kā labu iespēju. Viņ� iztēlojās savu fotoattēlu līdzās �ādam telpas maketam FIB mu�zejā, kad Lekters būs miris. Viņ� izprata tā milzīgo reklāmas vērtību. Krendlers bija piebāzis degunu pavisam tuvu doktora apjomīgā galvaskausa profila rentgenuzņēmumam, un, kad Stārlingā ierunājās, viņ� salēcās tik stipri, ka notriepa rentgenat- tēlu ar sava deguna sviedriem.

-��� Vai varu jums palīdzēt, mister Krendler?

-��� Kāpēc jūs sē�at tumsā?

-��� Es domāju, mister Krendler.

-��� Ļaudis Kapitolija pakalnā grib zināt, ko mēs darām Lek�tera lietā.

-��� Tie�i to mēs arī darām.

-��� Informējiet mani, Stārlingā! Par pa�u jaunāko.

-��� Vai jūs nedotu priek�roku misteram Krofordam�

-��� Kur Krofords ir?

-��� Misters Krofords ir tiesā.

-��� Man �ķiet, viņ� sāk zaudēt spēkus, vai jums nekad nero�das tāda sajūta?

-��� Nē, ser, nerodas vis.

-��� Ar ko jūs te nodarbojaties? Mēs saņēmām sūdzības no koled�as, kad jūs konfiscējāt to visu no viņu bibliotēkas. To varēja nokārtot arī gludāk.

-���� �ajā vietā mēs esam savāku�i visu, ko varam atrast par doktoru Lekteru, gan priek�metus, gan dokumentus. Viņa iero�i atrodas Iero�u nodaļā, bet mums ir dublikāti. Mums ir tas, kas palicis pāri no viņa personiskajiem papīriem.

-���� Kāda tam jēga? Jūs ķerat slepkavu vai rakstāt romānu? -

Krendlers apklusa, lai paglabātu �o veiklo rimi savā verbālajā noliktavā. - Ja, teiksim, kāds atbildīgs republikānis no Juridis�kās uzraudzības komitejas man vaicātu, ko jūs, īpa�ā aģente Stārlingā, darāt, lai notvertu Hanibalu Lekteru, ko lai es viņam atbildu?

Stārlingā ieslēdza gaismu. Viņa ieraudzīja, ka Krendlers joprojām pērk dārgus uzvalkus, toties taupa naudu uz kreklu un kaklasai�u rēķina. No krekla aprocēm rēgojās viņa spalvainās, kaulainās plaukstu locītavas.

Stārlingā mirkli paskatījās caur sienu, aiz sienas, tālu mū�ī�bā un saņēmās. Viņa pavēlēja sev uzlūkot Krendleru kā Polici�jas akadēmijas audzēkni.

-��� Mēs zinām, ka doktoram Lekteram ir ļoti labi identifikā�cijas dokumenti, - Stārlingā iesāka. - Viņam noteikti ir vismaz viena ārkārtīgi ticama identitāte, varbūt pat vairākas. �ajā ziņā viņ� ir uzmanīgs. Viņ� nepieļaus muļķīgu kļūdu.

-��� Paskaidrojiet sīkāk!

-��� Viņ� ir cilvēks ar ļoti izkoptu gaumi, da�ā ziņā pat ekso�tisku - attiecībā uz ēdienu, vīnu, mūziku. Ja viņ� ieradīsies �eit, tad viņam būs nepiecie�amas visas �īs lietas. Viņam vajadzēs tās dabūt. Viņ� sev neliegs neko. Mēs ar misteru Krofordu iz�skatījām rēķinus un papīrus, kas paliku�i no Baltimoras posma pirms tam, kad doktors Lekters tika arestēts pirmo reizi, kā arī tos rēķinus, kurus varēja atsūtīt itālie�u policija, un kreditoru prasību vēstules pēc viņa aresta. Mēs sastādījām sarakstu ar da�ām lietām, kuras viņam patīk. Redziet, �eit: tajā mēnesī, kad doktors Lekters pasniedza flautista Bend�amina Raspeila dzie�dzerus pārējiem Baltimoras Filharmonijas orķestra valdes da�lībniekiem, viņ� nopirka divas kastes "Chāteau Petrus" vīna par trīs tūksto�i se�iem simtiem dolāru kastē. Viņ� iegādājās piecas kastes "Bātard-Montrachet" par tūksto� simt dolāru kas�tē un da�ādus lētākus vīnus. To pa�u vīnu viņ� pēc bēg�anas pasūtināja savā viesnīcas numurā Sentluisā, kā arī no "Vera dal 1926" Florencē. �is vīns ir ļoti rets. Mēs pārbaudām importētā�jus un izplatītājus, lai uzzinātu, kur �is vīns pārdots veselām kastēm. No "Iroti Gate" Ņujorkā viņ� pasūtināja augstākā labu�ma zosu aknu pastēti par diviem simtiem dolāru kilogramā, un caur Lielo centrālo austeru bāru saņēma zaļās austeres no �i- rondas. Maltīte par godu Filharmonijas valdei sākās ar �īm aus�terēm, kam sekoja dziedzeru uzkoda, �erbets un pēc tam - jūs varat izlasīt �eit, �urnālā "Town & Country", ko viņi ēdu�i, - Stārlingā ātri lasīja priek�ā, - savdabīgi tum�s un spīdīgs ragū, kura sastāvdaļas netika nosauktas, ar safrāna rīsiem. Tā gar�ai noslēpumainu un valdzino�u īpatnību pie�ķīra skaisti toņi, ku�rus spēj radīt vienīgi ilgsto�a un rūpīga pamatsastāvdaļu ap�strāde. Nav konstatēts, vai kāds no upuriem būtu izmantots par ragū sastāvdaļu. Un tā tālāk - �eit detaļās aprakstīti viņa nepa�rastie galda piederumi un trauki. Mēs pārbaudām pirkumus, kas izdarīti ar kredītkartēm porcelāna un kristāla veikalos.

Krendlers no�ņācās caur degunu.

- Redziet, �ajā civilprasībā minēts, ka viņ� joprojām ir pa�rādā par "Steuben" lustru, un Baltimoras "Galeazzo Motor Company" iesniedza tiesā prasību, lai atgūtu no viņa bentliju. Mēs izmeklējam bentliju - gan jaunu, gan lietotu - pārdo�anas faktus. To nemaz nav daudz. Arī superjaudīgu jaguāru pārdo�a�nu. Esam nosūtīju�i faksu firmām, kuras apgādā restorānus ar medījumiem, lai noskaidrotu, kas pieprasījis me�akuiļa gaļu, un izsūtīsim apkārtrakstu nedēļu pirms tam, kad no Skotijas tiks ievestas sarkankāju irbes.

Nospiedusi da�us datora taustiņus, Stārlingā ieskatījās kādā sarakstā, tad atkāpās no datora, sajutusi Krendlera elpu pārāk tuvu sev pakausī.

-���� Esmu pieprasījusi līdzekļus, lai samaksātu par sadarbību da�iem ievērojamākiem kultūras pasākumu biļe�u spekulan�tiem, "kultūras haizivīm" Ņujorkā un Sanfrancisko, ir da�i or�ķestri un stīgu kvarteti, kas doktoram Lekteram īpa�i patīk, viņ� dod priek�roku sestajai vai septītajai rindai un vienmēr sē� sānu ailē. Esmu nosūtījusi labākās fotogrāfijas, kādas mums ir, Lin- kolna centram, Kenedija centram un vairumam Filharmonijas koncertzāļu. Varbūt jūs varētu mums �ajā ziņā palīdzēt no Ties�lietu ministrijas bud�eta, mister Krendler. - Kad viņ� neatbildē�ja, Stārlingā turpināja. - Mēs pārbaudām jaunos abonementus uz da�iem kultūras �urnāliem, kurus viņ� abonējis agrāk, - an�tropoloģija, lingvistika, "Physical Review", matemātika, mūzika.

-���� Vai viņ� pērk sadomazohistiskas maukas un tādā garā? Vīrie�kārtas prostitūtas?

Stārlingā juta, kā Krendlers izbauda �o jautājumu.

-���� Cik mums zināms, nē, mister Krendler. Pirms vairākiem gadiem viņ� ir redzēts koncertos Baltimorā kopā ar vairākām izskatīgām sievietēm, da�as no viņām bija labi pazīstamas lab�darīgu organizāciju darbinieces Baltimorā. Mēs esam pārbaudī�ju�i, vai �o sievie�u dzim�anas datumi nav saistīti ar dāvanu iegādi. Cik mums zināms, nevienai no viņām nekad nav noda�rīts nekas ļauns, un neviena nekad nav piekritusi runāt par viņu. Par to, kam viņ� dod priek�roku seksuālā ziņā, mēs nezinām neko.

-��� Vienmēr esmu domājis, ka viņ� ir homoseksuālists.

-��� Kāpēc tā, mister Krendler?

-���� Visa tā mākslas padarī�ana. Kamermūzika un smalka tē�jas dzer�ana. Negribu teikt neko personisku, ja jums varbūt ir īpa�as simpātijas pret tādiem ļaudīm vai varbūt pat tādi draugi. Galvenais, ko gribu jums uzsvērt, Stārlingā: �ajā lietā labāk sadarbojieties ar mani. Te nav nekādu mazu, atsevi�ķu karaļval- stu. Gādājiet, lai pie manis nonāktu katrs ziņojums, katrs darba pārskats, katrs izmeklē�anas pavediens. Vai saprotat, Stārlingā?

-��� Jā, ser.

Pie durvīm viņ� teica:

-�� Papūlieties saprast! Varbūt jums radīsies izdevība uzlabot savu stāvokli �eit. Jūsu tā dēvētajai karjerai noderētu jebkāda palīdzība.

Topo�ajā fototelpā jau bija ierīkoti ventilatori. Skatīdamās Krendleram tie�i sejā, Stārlingā tos ieslēdza, izdzenājot viņa pēcskū�anās losjona un apavu krēma smārdu. Krendlers neatva�dījies izspraucās pa aptum�o�anas aizkaru spraugu.

Gaiss Stārlingas acu priek�ā virmoja kā tveices ņirba poli�gonā.

Gaitenī Krendlers izdzirdēja sev aiz muguras Stārlingas balsi.

-��� Es ie�u ārā kopā ar jums, mister Krendler.

Krendleru gaidīja ma�īna un �oferis. Viņ� joprojām ieņēma tāda līmeņa posteni, kurā bija jāsamierinās ar "Mercury Grand Marquis" sedanu.

Pirms viņ� paguva tikt pie savas ma�īnas, svaigā gaisā, Stārlingā sacīja:

-��� Pagaidiet, mister Krendler!

Krendlers ieinteresēts pagriezās. Tur kaut kas varētu spīdēt. Dusmīga pado�anās? Viņa antena ietrīsējās gaidās.

-������ Mēs atrodamies pla�ajā brīvdabā, - Stārlingā teica. - Te nav nekādu noklausī�anās ierī�u, ja vien tādas nav jums. - Viņu spēji pārņēma nevaldāma dziņa, kurai viņa nespēja preto�ties. Darbam ar putekļainajām grāmatām viņa bija ģērbusies cie�i pieguļo�ā krekliņā, kam virsū uzvilkts vaļīgs d�insu krekls.

To nu nevajadzētu darīt. Pie velna!

Atrāvusi vaļā krekla spiedpogas, viņa pavēra tā malas.

-���� Redziet, man nav mikrofona. - Un viņai nebija arī krū��tura. - Varbūt �ī paliks vienīgā reize, kad mēs runājam privāti, un es gribu uzdot jums kādu jautājumu. Gadiem ilgi esmu darī�jusi savu darbu, un jūs katrā izdevībā esat ietriecis man mugurā nazi. Kāpēc tā, mister Krendler?

-��� Vienmēr laipni gaidī�u jūs pie sevis, un mēs par to paru�nāsim� Atlicinā�u jums laiku, ja gribat aplūkot�

-��� Mēs par to runājam tagad.

-��� Izprātojiet pati, Stārlingā.

-���� Vai tāpēc, ka nepiekritu ar jums paslepen satikties? Vai tāpēc, ka toreiz pateicu, lai ejat mājās pie sievas?

Krendlers vēlreiz paskatījās uz viņu. Viņai tie�ām nebija mikrofona.

-���� Neglaimojiet sev, Stārlingā� �ī pilsēta mud�ēt mud� no prastām lauku vāverītēm.

Viņ� apsēdās blakus �oferim, viegli uzsita pa paneli, un lielā ma�īna aizbrauca. Viņa lūpas kustējās, veidojot vārdus, kurus viņ� būtu vēlējies pateikt: "No tādām lauku drātenēm." Krendlers ticēja, ka nākotnē viņu gaida daudzas politiskas uz�stā�anās, tāpēc vēlējās izkopt savu verbālo karatē un apgūt dzē�līgas izteiksmes manieres mākslu.

Tas varētu izdoties, ka es jums saku, - Krendlers teica sēco�ajā tumsā, kur gulēja Meisons. - Pirms desmit gadiem jūs to vēl nevarētu izdarīt, bet tagad viņa lai� tos klientu sarakstus caur datoru kā mēslus caur zosi. - Viņ� patriņājās uz dīvāna zem atpūtas stūrī�a spilgtā apgaismojuma.

Krendlers saskatīja Margotas siluetu pret akvāriju. Nu viņ� jau bija pieradis izrunāties rupji, Margotai dzirdot, un viņam tas itin labi patika. Viņ� varēja saderēt, ka Margota vēlas, lai viņai būtu daikts. Krendleram gribējās pateikt "daikts", Margotai dzirdot, un viņ� izdomāja veidu, kā to izdarīt:

-� Tā viņa izpēta attiecīgo jomu un salīdzina to ar Lektera gaumi. Iespējams, viņa pat varētu pateikt, uz kuru pusi viņ� nēsā savu daiktu.

-� Ja jau runājam par to, Margot, pasauc doktoru Dēmlingu, - Meisons sacīja.

Doktors Dēmlings bija gaidījis rotaļu istabā starp gigantis�kajiem spēļu dzīvniekiem. Meisons videoekrānā redzēja, kā viņ� pēta lielās �irafes plī�a kājstarpi - gandrīz uz mata tāpat, kā Vigerti bija riņķoju�i ap Dāvidu. Uz ekrāna Dēmlings izska�tījās daudz mazāks par rotaļlietām, it kā būtu sarāvies, lai labāk varētu ielīst kādā citā bērnībā, nevis savējā.

Meisona atpūtas stūrī�a gaismā psihologs atklājās kā īsts sausiņ�, ārkārtīgi akurāts, ta�u apbru�āts, ar krusteniski pārķem- mētām �ķipsnām uz plankumainā paura un ar Phi Beta Kappa' atslēdziņu pie pulksteņķēdes. Viņ� apsēdās pie kafijas galdiņa iepretim Krendleram; �ķita, ka viņ� pazīst �o telpu ļoti labi.

Ābolā, kas augļu un riekstu traukā atradās viņa pusē, bija tārpa izgrauzts caurums. Doktors Dēmlings pagrieza ābolu tā, lai caurums būtu pavērsts uz pretējo pusi. Viņa acis aiz briļļu stikliem sekoja Margotai ar tādu izbrīna pakāpi, kas jau robe�o�jās ar stulbumu, kad viņa paņēma vēl vienu pāri valriekstu un atgriezās savā vietā pie akvārija.

-��� Doktors Dēmlings vada psiholoģijas nodaļu Beilora uni�versitātē. Un viņ� ir arī Vērd�eru finansētās katedras vadītājs, - Meisons sacīja Krendleram. - Esmu viņam jautājis, kāda saikne varētu pastāvēt starp doktoru Lekteru un FIB aģenti Klarisu Stārlingu. Doktor�

Dēmlings savā krēslā pagriezās uz priek�u, it kā atrastos liecinieka vietā, un pievērsās Meisonam glu�i kā zvērināto tie�sai. Krendlers viņā saskatīja ievingrināto manieri, gādīgo atbal�stu, kādu sniedz liecinieks eksperts, kuram maksā divsimt tūk�sto�us dolāru dienā.

-���� Misters Vērd�ers, bez �aubām, pārzina manu kvalifikāci�ju, vai jūs vēlētos dzirdēt tās izklāstu? - Dēmlings jautāja.

1 Biedrība, kurā tiek uzņemti universitā�u un koled�u studenti ar izciliem sasniegu�miem mācībās. (Tulk. piez.)

-��� Nē, - Krendlers atteica.

-���� Esmu izskatījis Stārlingas piezīmes par sarunām ar dok�toru Hanibalu Lekteru, doktora vēstules viņai un jūsu sagādāto materiālu par viņas pagātni, - Dēmlings iesāka.

To dzirdot, Krendlers saviebās, un Meisons sacīja:

-��� Doktors Dēmlings ir parakstījis vieno�anos par konfiden�cialitāti.

-����� Ja vēlaties, doktor, Kordels ieliks jūsu diapozitīvus pro�jektorā, - ierunājās Margota.

-���� Vispirms mazliet pagātnes. - Dēmlings ieskatījās savās piezīmēs. - Mēs zinā-ām, ka Hanibals Lekters ir dzimis Lietu�vā. Viņa tēvs bija grāfs, kam tituls pārmantots kop� desmitā gadsimta, bet māte - di�ciltīga itāliete no Viskonti dzimtas. Kad vācie�i atkāpās no Krievijas, da�i garāmbrauco�i nacistu tanki no �osejas ap�audīja viņu mui�u Viļņas tuvumā, nogalinot abus vecākus un vairumu kalpu. Bērni pēc tam nozuda. Tie bija divi - Hanibals un viņa māsa. Mēs nezinām, kas notika ar mā�su. Galvenais ir tas, ka Lekters ir bārenis tāpat kā Klarisa Stār�lingā.

-��� To es pateicu jums, - Meisons nepacietīgi piebilda.

-���� Bet ko jūs no tā secinājāt? - doktors Dēmlings noprasīja. - Es nedodu mājienus par kādām simpātijām starp diviem bāra�bērniem, mister Vērd�er. Te nav runa par simpātijām. Simpātijām te vispār nav vietas. Un �ēlsirdība ir pamesta noasiņot smiltīs. Paklausieties manī! �ī kopīgā sērdienības pieredze vienkār�i dod doktoram Lekteram labāku spēju viņu saprast un pilnīgi kontro�lēt. �eit ir runa tikai par kontroli. Savu bērnību Stārlingā pavadīja patversmēs, un, sprie�ot pēc tā, ko man esat stāstījis jūs, viņai nav bijis nekādu stabilu personisku attiecību ar vīrie�iem. Viņa dzīvo kopā ar studiju biedreni, jaunu afroamerikānieti.

-����� Ļoti iespējams, ka tā ir seksuāla bū�ana, - Krendlers noteica.

Psihiatrs pat neveltīja Krendleram skatienu - Krendlers ti�ka automātiski izslēgts.

-���� Nekad nav iespējams pilnīgi precīzi pateikt, kāpēc kāds cilvēks dzīvo kopā ar otru.

-����� Tā ir viena no lietām, kas paliek apslēptas, kā sacīts Bībelē, - piezīmēja Meisons.

-���� Stārlingā izskatās pēc itin garda kumosiņa, ja kādam tīk pilngraudu pārtika, - teica Margota.

-��� Manuprāt, valdzinātājs ir Lekters, nevis viņa, - Krendlers sacīja. - Jūs esat redzēju�i Stārlingu - auksta kā zivs.

-����� Vai viņa tie�ām ir auksta kā zivs, mister Krendler? - Margota �ķita uzjautrināta.

-����� Vai tu domā, Margot, ka viņa ir lesbiete? - Meisons jautāja.

-���� Kā lai es, ellē, to zinu? Lai kas viņa būtu, pret to viņa izturas kā pret savu privāto problēmu - tāds bija mans iespaids. Manuprāt, viņa ir ciets rieksts, un lielā dū�a viņai bija rakstīta uz pieres, tomēr es neteiktu, ka viņa ir auksta kā zivs. Necik daudz mēs nerunājām, bet tāds iespaids man palika. Tas notika pirms tam, kad tev vajadzēja manu palīdzību, Meison, - tu mani izstūmi no spēles, atceries? Es vis neteiktu, ka viņa ir auksta kā zivs. Meitenei ar Stārlingas izskatu ir jāsaglabā atturī�ga sejas izteiksme, jo viņai nemitīgi piesienas visādi sūdabrāfi.

Te Krendlers juta, ka Margota skatās uz viņu mirkli par ilgu, lai gan redzēja tikai viņas siluetu.

Cik dīvainas balsis �ajā telpā. Krendlera rūpīgā birojva- loda, Dēmlinga pedantiskā skandē�ana, Meisona dobjie un ska�nīgie toņi ar stipri apcirptajiem eksplozīvajiem līdzskaņiem un kroplīgajiem svelpeņiem un Margotas balss, rupja un zema, līdzīga tiepīgam izjādes ponijam, kas apvainojies, ka mutē ie�likti lau�ņi. Tam visam fonā - elsojo�ā aparatūra, kas ļāva Mei�sonam elpot.

-��� Man ir izveidojies kāds priek�stats par viņas privāto dzī�vi, ņemot vērā acīm redzamo godbijību pret tēvu, - Dēmlings turpināja. - Es to izklāstī�u pēc brī�a. Tātad - mums ir trīs doktora Lektera dokumenti, kas attiecas uz Klarisu Stārlingu. Divas vēstules un zīmējums. Zīmējumā attēlots Krustā si�anas pulkstenis, kuru viņ� uzskicēja, atrazdamies psihiatriskajā slim�nīcā. - Doktors Dēmlings pacēla acis pret ekrānu. - Diapozitī�vu, lūdzu!

Kaut kur ārpus �īs telpas Kordels ievietoja projektorā nepa�rasto skici. Oriģināls bija zīmēts ar ogli uz ietinamā papīra. Meisona attēls bija kserokopēts, līnijas zilas kā zemādas asins- izplūdumi.

-�� Viņ� mēģināja to patentēt, - doktors Dēmlings sacīja. - Kā redzat, �eit ir Kristus, kas sists krustā pie pulksteņa ciparnīcas, un Viņa rokas grie�as, rādot laiku, tie�i tāpat kā Mikipeles pulk�steņos. Skice ir interesanta tāpēc, ka noliektajai galvai ir Klari- sas Stārlingas seja. Doktors Lekters to uzzīmēja tolaik, kad no�tika viņu sarunas. Mums ir tās sievietes fotogrāfija, tūdaļ redzēsiet. Kordel, vai tā? Kordel, lūdzu, uzlieciet fotogrāfiju!

Nevarēja būt nekādu �aubu, ka Jēzum bija Stārlingas galva.

-��� Vēl viena anomālija ir tā, ka krustā sistajam tēlam naglas ir iedzītas plaukstu locītavās, nevis delnās.

-�� Tas ir pareizi, - Meisons noteica. - Viņus vajag pienaglot caur plaukstu locītavām, izmantojot lielas koka paplāksnes, ci�tādi naglas izļogās, un viņi sāk �ļūkt lejā. Mēs ar īdi Aminu to noskaidrojām pēc krietnām pūlēm, kad reiz Lieldienās uzvedām visu to tingeltangeli Ugandā. Mūsu Pestītājam naglas tie�ām tika iedzītas plaukstu locītavās. Visas Krustā si�anas gleznas ir aplamas. Tam pamatā ir kļūdas, kas radu�ās, tulkojot Bībeli no senebreju valodas latīņu valodā.

-��� Pateicos, - bez kādas pateicības sacīja doktors Dēmlings. - Krustā si�ana nepārprotami ataino iznīcinātu cieņas objektu. Ievērojiet, ka roka, kura veido minū�u rādītāju, atrodas uz se��iem, kautri aizsedzot kaunumu. Stundu rādītājs ir uz deviņiem vai mazliet pāri deviņiem. Skaitlis deviņi skaidri norāda uz stun�du, kurā, kā tiek tradicionāli pieņemts, Jēzus ticis sists krustā.

-��� Un, ja saliek kopā se�i un deviņi, tad ievērojiet, ka izvei�dojas se�desmit deviņi - sociālajos sakaros ļoti iecienīts skait�lis, - nenocietās Margota. Par atbildi Dēmlinga bargajam ska�tienam viņa saspieda valriekstus, un �aulas nosprakstēja uz grīdas.

-��� Tagad pievērsīsimies doktora Lektera vēstulēm Klarisai Stārlingai. Kordel, esiet tik laipns, parādiet tās! - No kabatas doktors Dēmlings izņēma lāzera rādāmstaru. - Jūs redzat, �eit ir izmantota tintes pildspalva ar stūrainu spalvu, un rokraksts, plūsto�i kaligrāfisks, ir tik vienmērīgs, it kā būtu rakstījis auto�māts. �āda veida rokraksti ir sastopami viduslaiku pāvesta bul- lās. Tas ir ļoti skaists, ta�u neparasti regulārs. �eit nav nekā spontāna. Viņ� plāno. �o pirmo vēstuli viņ� uzrakstīja drīz pēc aizbēg�anas, kuras laikā nogalināja piecus cilvēkus. Palasīsim tekstu:

Nu, Klarisa, vai jēri ir mitēju�ies blēt?

Jūs zināt, ka esat man parādā informāciju, un to es vēlētos saņemt.

Noderēs sludinājums "Times" un "International Herald

Tribune" nacionālajos izdevumos katra mēne�a pirmajā datu�mā. Labāk publicējiet to arī "China Mail".

Nejutī�os pārsteigts, ja atbilde būs jā un nē. Jēri pagaidām klusēs. Bet, Klarisa, Jūs tiesājat pati sevi ar tādu pa�u �ēlsirdī�bu, kāda piemīt Trīvas cietuma svariem; �ī svētītā klusē�ana Jums būs jānopelna atkal un atkal no jauna. Jo uz priek�u Jūs dzen nelaime, tas, ka Jūs redzat nelaimi, un nelaimes nebeigsies nemū�am.

Neesmu iecerējis Jūs apmeklēt, Klarisa, jo pasaule ir inte�resantāka, ja tajā esat Jūs. Pacentieties atbildēt man ar tādu pa�u laipnību�

Doktors Dēmlings pastūma savas bezietvaru brilles augstāk uz deguna un atklepojās.

-��� �is ir klasisks paraugs tam, ko es savos publicētajos dar�bos esmu nosaucis par avunkulātu- profesionālajā literatūrā uz to sāk pla�i atsaukties kā uz Dēmlinga avunkulātu. �is ter�mins, iespējams, tiks iekļauts nākamajā "Diagnostikas un statis�tikas rokasgrāmatas" izdevumā. Nespeciālistiem to varētu defi�nēt kā tēlotas gudra, gādīga aizbildņa rūpes, kuru īstais nolūks ir savu intere�u apmierinā�ana. No izmeklē�anas piezīmēm es secinu, ka jautājums par blējo�ajiem jēriem ir saistīts ar kādu Klarisas Stārlingas bērnības pārdzīvojumu - ar jēru kau�anu Montānas ran�o, viņas aud�uvecāku mājās, - doktors Dēmlings sausi turpināja.

-����� Viņa ar to iemainīja informāciju no Lektera, - teica Krendlers. - Viņ� kaut ko zināja par sērijslepkavu Bufalo Billu.

-���� Otrā vēstule, kas rakstīta septiņus gadus vēlāk, ārēji ir

1 Senajiem ģermāņiem, senajiem grieķiem un da�ām citām tautām - mātesbrāļa rūpes par saviem māsasbērniem; saskaņā ar cilts para�ām viņam par �iem bērniem jārūpējas vairāk nekā par saviem pa�a bērniem. (Tulk. piez.) līdzjūtības un atbalsta vēstule, - Dēmlings sacīja. - Viņ� izsaka dzēlīgas piezīmes par Stārlingas vecākiem, pret kuriem viņa acīmredzot jūt dziļu godbijību. Stārlingas tēvu viņ� nosauc par "miru�o naktssargu", bet māti par "apkopēju". Tad piedēvē tiem izcilas īpa�ības, kuras Stārlingā var iztēloties kā viņiem reāli piemitu�as, un pēc tam izmanto �īs īpa�ības, lai aizbildinātu viņas neveiksmes karjerā. Te ir runa par pieglaimo�anos, te ir runa par kontroli. Es domāju, ka Stārlingai ir noturīgas, siltas jūtas pret savu tēvu, pret imago, un tās neļauj viņai viegli veidot seksuālas attiecības un liek tiekties pie doktora Lektera sava veida transferencē, kuru viņ� savā perversitātē uztvertu nekavē�joties. �ajā otrajā vēstulē viņ� atkal mudina Stārlingu sazināties ar viņu, izmantojot privātsludinājumu, un nosauc kodētu vārdu.

Ak Dievs, kā tas cilvēks var muldēt! Nemiers un garlaicība Meisonam bija īstas mocības, jo viņ� nespēja pagrozīties.

- Pareizi, skaisti, labi, doktor, - Meisons viņu pārtrauca. - Margot, atver drusciņ logu! Lektera lietā man ir jauns ziņu avots, doktor Dēmling. Kāds, kur� pazīst gan Stārlingu, gan Lekteru un ir redzējis abus kopā, un viņ� ir pavadījis Lektera tuvumā vairāk laika nekā jebkur� cits. Gribu, lai jūs ar viņu parunājat.

Krendlers triņājās uz dīvāna, iek�as viņam sa�ņaudzās, kad viņ� saprata, kas tagad būs.

Meisons pateica da�us vārdus pa iek�ējo telefonu, un telpā ienāca liela auguma cilvēks. Viņ� bija tikpat atlētisks kā Margota un ģērbies baltās drānās.

-��� Tas ir Bārnijs, - Meisons sacīja. - Viņ� se�us gadus bija uzraugs varmācīgo noziedznieku nodaļā Baltimoras Valsts psi�hiski slimo noziedznieku slimnīcā, kad tur atradās Lekters. Ta�gad viņ� strādā pie manis.

Bārnijs palika stāvam pie akvārija kopā ar Margotu, bet doktors Dēmlings vēlējās, lai viņ� iznāk gaismā. Viņ� apsēdās blakus Krendleram.

-���� Bārnijs, jā? Tātad, Bārnij, kāda ir jūsu profesionālā iz�glītība?

-��� Esmu licencēts slimokopējs.

-��� Jūs esat licencēts slimokopējs? Tas labi. Vai tas ir viss?

-�������� Man ir Savienoto Valstu Neklātienes koled�as bakalaura iemācīja medicīnas skolā lekcijā ar nosaukumu "Dziedinā�ana un labvēlīgās izredzes".

Vai nu iespurdzās Margota, vai arī viņai aiz muguras �o skaņu izdvesa akvārijs.

-��� Nesatraucies, Bārnij! Izstāsti mums pārējo, - sacīja Mei�sons.

-��� Jā, ser. Da�reiz mēs ar doktoru Lekteru sarunājāmies vēlu naktī, kad kļuva pietiekami kluss. Mēs runājām par kursiem, kuros es mācījos, un par citu ko. Viņ��

-����� Vai kādos korespondences kursos jūs gadījumā neesat mācījies psiholoģiju? - Dēmlings jutās spiests pajautāt.

-����� Nē, ser, es neuzskatu psiholoģiju par zinātni. Tāpat kā doktors Lekters. - Bārnijs steig�us turpināja, pirms respirators ļāva Meisonam izteikt aizrādījumu. - Varu tikai atkārtot, ko viņ� man sacīja, - ka redzot, par ko Stārlingā kļūst, viņa esot pievilcī�ga tāpat, kā pievilcīgs ir mazs dzīvnieciņ�, kur� izaug un pārvēr��as par� piemēram, par lielu, plēsīgu kaķi. Tādu, ar kuru vēlāk vairs nevar spēlēties. Doktors Lekters sacīja, ka Stārlingai piemī�tot maza dzīvnieciņa nopietnība. Viņai bija visi iero�i - miniatū�ri, augo�i -, bet pagaidām viņa prata tikai spēkoties ar citiem mazuļiem. Tas doktoram Lekteram �ķita amizanti. Jūs kaut ko sapratīsiet, uzzinot, kādā veidā viņu sarunas sākās. Vispirms viņ� izturējās pieklājīgi, tomēr ļoti noraido�i, un tad, kad Stārlingā devās prom, kāds cits ieslodzītais iesvieda viņai sejā savu sēklu. Tas satrauca doktoru Lekteru, lika viņam justies neērti. Tā bija vienīgā reize, kad redzēju viņu nomāktu. To redzēja arī viņa un centās izmantot. Man liekas, viņ� apbrīnoja Stārlingas dū�u.

-����� Kā viņ� izturējās pret to otru ieslodzīto - kur� svieda sēklu? Vai viņiem bija kaut kādas attiecības?

-��� Ne glu�i, - Bārnijs atbildēja. - Tajā naktī doktors Lekters

viņu vienkār�i nogalināja.

-����� Bet viņi ta�u atradās atsevi�ķās kamerās? - Dēmlings teica. - Kā viņ� to izdarīja?

-���� Viņi atradās pretējās gaiteņa pusēs, triju kameni atstatu�mā, - Bārnijs sacīja. - Nakts vidū doktors Lekters bridi parunā�ja ar viņu un tad pateica, lai viņ� norij mēli.

-Tātad Klarisa Stārlingā un Hanibals Lekters� iedraudzē�jās? - Meisons jautāja.

-���� Sava veida formālas struktūras ietvaros, - Bārnijs atbil�dēja. - Viņi apmainījās ar informāciju. Doktors Lekters sniedza viņai ieskatu par sērijslepkavu, kuru viņa medīja, un viņa par to samaksāja ar personiskas dabas informāciju. Doktors Lekters man teica, ka, viņaprāt, Stārlingai varbūt esot vairāk dū�as, ne�kā pa�ai nākot par labu, - "degsmes pārmērība", kā viņ� to dēvēja. Viņ� sprieda, ka Stārlingā varētu nonākt pārāk tuvu bīs�tamajai robe�ai, ja uzskatītu, ka to prasa viņas darbs. Un reiz viņ� sacīja, ka viņa "nesot gaumes lāstu". Nezinu, ko tas nozīmē.

-���� Doktor Dēmling, vai viņ� grib viņu izdrāzt vai no�miegt, vai apēst, vai ko? - Meisons jautāja, nosaukdams visas iespējas, kuras varēja iedomāties.

-������ Varbūt viņ� grib to visu, - doktors Dēmlings sacīja. - Es nevēlētos pareģot kārtību, kādā viņ� grib veikt �īs darbī�bas. Tas ir pats galvenais, ko varu jums pateikt. Lai arī kā dzel�tenā prese - un dzelteni prāti - gribētu to romantizēt un pārvērst par "Daiļavu un nezvēru", Lektera mērķis ir viņas pazemojums, cie�anas un nāve. Viņ� ir atsaucies divreiz: kad ieslodzītais pa�zemoja Stārlingu, iesvie�ot viņai sejā sēklu, un kad viņa tika vazāta pa avīzēm pēc tam, kad bija no�āvusi tos cilvēkus. Dok�tors Lekters ierodas labā padomdevēja maskā, bet īstenībā viņu uzbudina cie�anas. Kad būs uzrakstīta Hanibala Lektera biogrā�fija - un tā tiks uzrakstīta -, �is notikums tur būs aplūkots kā Dēmlinga avunkulāta gadījums. Lai pievilinātu doktoru Lekte�ru, Stārlingai ir jācie�.

Platajā, gumijai līdzīgajā ādā starp Bārnija acīm bija parā�dījusies rieva.

-��� Vai drīkstu �eit kaut ko piebilst, mister Vērd�er, ja jau jūs man jautājāt? - Viņ� nenogaidīja atļauju. - Psihiatriskajā slim�nīcā doktors Lekters viņai atbildēja tad, kad viņa saglabāja drosmi, stāvēja, slaucīdama gļotas no sejas, un darīja savu dar�bu. Vēstulēs viņ� dēvē Stārlingu par karotāju un uzsver, ka tajā ap�audē viņa izglābusi bērnu. Viņ� apbrīno un ciena Stārlingas dro�sirdību un disciplīnu. Viņ� pats atzīst, ka nav nodomājis viņu apmeklēt. Gods kam gods, viņ� nemēdz melot.

-���� Tas ir tie�i tāds "dzeltens prāts", kādu es pieminēju, - Dēmlings noteica. - Hanibalam Lekteram nepiemīt �īs jūtas - apbrīns un cieņa. Viņ� nejūt ne sirsnību, ne pieķer�anos. Tie ir romantiski maldi, kas rāda, kādas briesmas sevī slēpj nepietie�kama izglītība.

-���� Doktor Dēmling, jūs mani neatceraties, vai ne? - Bārnijs jautāja. - Es de�urēju nodaļā, kad jūs mēģinājāt runāt ar dokto�ru Lekteru, to ir mēģināju�i daudzi, bet tie�i jūs, cik atceros, bijāt tas, kur� aizgāja raudādams. Pēc tam viņ� "Amerikas Psi�hiatrijas �urnālā" publicēja recenziju par jūsu grāmatu. Es ne�varētu jums pārmest, ja jūs būtu saraudinājusi �ī recenzija.

-��� Pietiks, Bārnij, - sacīja Meisons. - Parūpējies par manām pusdienām.

-���� Nav nekā ļaunāka par pusizceptu autodidaktu, - Dēm�lings noteica, kad Bārnijs bija aizgājis.

-���� Doktor, jūs man neminējāt, ka esat runājis ar Lekteru, - Meisons sacīja.

-��� Toreiz viņ� bija katatonisks, no viņa neko nevarēja izdabūt.

-��� Un tas jūs saraudināja?

-��� Nav tiesa.

-��� Un jūs noraidāt Bārnija teikto.

-��� Viņ� ir apvests ap stūri tāpat kā tā sieviete.

-����� Varbūt Bārnijs pats tvīkst pēc Stārlingas, - piezīmēja Krendlers.

Margota klusu iesmējās, tomēr gana skaļi, lai dzirdētu Krendlers.

-����� Ja gribat panākt, lai Klarisa Stārlingā pievilina doktoru Lekteru, jums jāizdara tā, lai viņ� redzētu, ka viņa cie�, - sacīja Dēmlings. - Bēdām, ko viņ� redz, jāiedve� viņam doma par bēdām, kuras viņ� varētu sagādāt pats. Redzot Stārlingu ievai�notu jebkādā simboliskā veidā, doktors Lekters iedegsies tāpat kā tad, ja redzētu viņu spēlējamies pa�u ar sevi. Kad lapsa izdzird brēcam trusīti, tā metas turp, bet ne jau tādēļ, lai palī�dzētu.

Es�nevaru nodot Klarisu Stārlingu jūsu rīcībā,� Krendlers sacīja, kad Dēmlings bija aizgājis.

- Bez �aubām, es varu jums pateikt, kur viņa ir un ko dara, bet nevaru kontrolēt Biroja pavēles. Un, ja Birojs izliks viņu par ēsmu, tad reizē arī gādās par viņas dro�ību, ticiet man.

Krendlers ar pirkstu norādīja Meisona tumsā, lai pasvītrotu teikto.

- Jūs �ajā akcijā nevarat iesaistīties. Jūs nevarētu izlauzties ārpus viņu apsardzes un pārtvert Lekteru. Novērotāji acumirklī pamanītu jūsējos. Otrkārt, Birojs nesāks rīkoties, pirms Lekters atkal nesazināsies ar Stārlingu vai nebūs skaidrs, ka viņ� ir tuvu�mā, -jau agrāk Lekters ir viņai rakstījis, ta�u ne reizi nav parādī�jies. Vajadzētu vismaz divpadsmit cilvēku, lai novērotu Stārlingu, tas maksā dārgi. Jūs tagad būtu labākā situācijā, ja nebūtu izvilcis viņu no nepatik�anām tās �audī�anās dēļ. Tagad būs sare�ģīti apmest ka�oku otrādi un mēģināt atkal pie�ūt viņai to pa�u.

-��� Būtu, kļūtu, vajadzētu, - Meisons teica, beigu beigās tīri labi tikdams galā ar grūtākajām skaņām. - Margot, ieskaties Milānas avīzē, "Corriere della Sera" sestdienas numurā, nāka�majā dienā pēc Paci nāves, un pārbaudi pirmo sludinājumu pri�vātajā ailē! Nolasi to mums.

Margota pacēla pie gaismas sīki apdrukāto lapu.

-�� Tas ir angliski, adresēts A. A. Āronam. Tur teikts: "Pado�dieties tuvākajām varas iestādēm, ienaidnieki ir tuvu. Hanna." Kas ir Hanna?

-���� Tā sauca zirgu, kas Stārlingai bija bērnībā, - Meisons atbildēja. - Tas ir Stārlingas brīdinājums Lekteram. Savā vēstu�lē Lekters viņai paskaidroja, kā sazināties.

Krendlers bija pietrūcies kājās.

-��� Nolādēts! Viņa nevarēja zināt par Florenci! Ja viņa zina to, tad noteikti zina arī, ka es jums esmu visu parādījis!

Meisons nopūtās, prātodams, vai Krendlers tie�ām ir gana gudrs, lai būtu noderigs politiķis.

-��� Viņa nezina neko. Sludinājumu ievietoju es - "La Nazio- ne" un "Corriere della Sera", un "The International Herald Tribune", lai tas tiktu publicēts nākamajā dienā pēc tam, kad mēs uzbrukām Lekteram. Tad, ja mums nekas neizdotos, viņ� domātu, ka Stārlingā centusies viņam palīdzēt. Caur Stārlingu mums joprojām būtu saikne ar viņu.

-��� Neviens to nav pamanījis.

-��� Nav vis. Varbūt vienīgi Hanibals Lekters. Iespējams, viņ� pateiksies Stārlingai - pa pastu, personiski, kas zina? Tagad klausieties: vai jūs vēl arvien pārbaudāt viņas pastu?

Krendlers pamāja.

-���� Pilnīgi. Ja Lekters viņai kaut ko nosūtīs, jūs to redzēsiet agrāk par Stārlingu.

-���� Klausieties uzmanīgi, Krendler! �is sludinājums ir ievie�tots avīzēs un apmaksāts tā, lai Klarisa Stārlingā nemū�am ne�varētu pierādīt, ka to nav ievietojusi viņa pati, un tas jau ir kriminālnoziegums. Robe�a ir pārkāpta. Ar to jūs varat viņu salauzt, Krendler. Jūs zināt, ka Birojs nospļaujas par tādu aģen�tu, kas izlidojis laukā. Tāds paliek guļam renstelē. Viņa pat nespēs dabūt iero�a nēsā�anas atļauju. Viņu nenovēros neviens cits kā tikai es. Un Lekters sapratis, ka viņa ir viena un neaizsar�gāta. Vispirms mēs izmēģināsim �o to citu. - Meisons apklusa, lai ievilktu elpu, un tad turpināja: - Ja viņi nerīkosies, tad mēs darīsim tā, kā iesaka Dēmlings, un sagādāsim viņai "cie�anas" ar �o sludinājumu: ko niekus, cie�anas, ar to viņu var pārlauzt uz pusēm! Iesaku jums saglabāt viņas pakaļpusi. Galvgals ir pārlieku nopietns, velns parāvis! Ak, es negribēju zaimot!

Klarisa Stārlingā skrēja caur krīto�u lapu virpuli kādā Vird�īnijas �tata parkā, stundas attālumā no mājām, iemīļotā vietā, parkā nemanīja nevienu citu �ajā rudens darbdienā, viņas ilgotajā brīvdienā. Viņa skrēja pa pazīstamu taku me�ai�najos pakalnos pie �enando upes. Pakalnu galotnēs agrā saule sildīja gaisu, bet ielejās tas bija negaidīti vēss, da�brīd gaiss bija vienlaikus silts ap viņas seju un vēss ap kājām.

Pēdējā laikā, ja Stārlingā gāja soļiem, zeme zem viņas kā�jām nelikās glu�i nekustīga; tā �ķita stabilāka, kad viņa skrēja.

Stārlingā skrēja spo�ajā dienā, lapās dejoja spilgti saules zaķī�i, taka bija gaismas izraibota, bet citviet zemajā, agrajā saulē to sa�vīkāja koku stumbru ēnas. Tālāk, viņai priek�ā, iz�trūku�ies aiztraucās trīs brie�i - divas brie�umātes un buks, tie nozuda no takas vienā vienīgā elpu aizraujo�ā lēcienā, paceltās baltās ļipas spīdēja me�a biezokņa tumsā, kad tie joņoja prom. Stārlingā iepriecināta palēcās arī pati.

Nekustīgs kā tēls viduslaiku gobelēnā Hanibals Lekters sē�dēja starp kritu�ajām lapām pakalna nogāzē pie upes. Viņ� va�rēja pārskatīt simt piecdesmit jardu no skrējēju takas, lauka binoklim neļāva spīdēt pa�taisīts papes apvalks. Vispirms viņ� ieraudzīja brie�us iztrūkstamies un aizjoņojam viņam garām aug�up pakalnā, un tad pirmo reizi kop� septiņiem gadiem viņ� ieraudzīja Klarisu Stārlingu visā pilnībā.

Sejā zem tālskata nemainījās izteiksme, ta�u nāsis notrīsē�ja, viņam dziļi ievelkot elpu, it kā viņ� no �āda attāluma spētu uztvert Stārlingas smar�u.

Ieelpa atnesa viņam sausu lapu dvesmu ar vieglu kanēļa toni tajā, vēl dziļāk jautās lapu pelējums un me�a maigi trūdainā zemsedze, zaķa spiru smakas zibsnis da�us jardus tālāk, vir- cotais, skaudrais muskusa smārds no saplosītas vāverādiņas zem lapām, bet ne miņas no Stārlingas smar�as - to viņ� būtu pazinis jebkur. Viņ� redzēja, kā brie�i aizbrā�as viņai pa priek��u, redzēja tos auļojam vēl labu bridi pēc tam, kad tie bija izgaisu�i Stārlingas skatienam.

Stārlingā parādījās viņa redzeslokā mazāk par minūti, viņa skrēja viegli, necīnoties ar zemi. Plecos - maza mugursomiņa ar ūdens pudeli tajā. Rīta gaisma, apmirdzēdama Stārlingu no mugurpuses, izpludināja viņas aprises, it kā viņas āda būtu ap�kaisīta ar ziedputek�ņiem. Sekojot viņai, doktora Lektera tāl�skatis uztvēra saules zaķīti no upes viņai aiz muguras, un kādu laiciņu viņam acu priek�ā ņirbēja plankumi. Stārlingā nozuda, takai lai�oties slīpi lejup; pēdējais, ko redzēja doktors Lekters, bija viņas pakausis, matu astīte lēkāja kā baltastes brie�a ļipa.

Doktors Lekters nekustējās, nemēģināja viņai sekot. Viņa iztēlē, skaidri saskatāms, skrēja viņas tēls. Viņa iztēlē Stārlingā skries tik ilgi, kamēr viņ� tā gribēs. Pirmais reālais skats uz

Stārlingu septiņu gadu laikā, neskaitot attēlus avīzēs, neskaitot no tāluma samanītu galvu automa�īnas logā. Doktors Lekters atgūlās lapās, salicis rokas aiz galvas, un vēroja, kā retās kļavla- pas aug�ā trīsuļo pret padebesi, tik tum�u, gandrīz violetu. Vio�lets, violets - violets bija ķekariņ� me�a vīnogu, ko viņ� bija noplūcis, kāpdams aug�up pa taku uz savu vietu, kuplajā, sī�kiem puteklī�iem klātajā ķekarā ogas jau sāka �okuroties, un viņ� da�as apēda un da�as izspieda sev saujā, un nolaizīja sulu, kā bērns laizītu savu izplesto plaukstu. Violets, violets.

Violets bakla�āns dārzā.

Dienas vidū mednieku namiņā nebija karstā ūdens, un Mi��as aukle iznesa dārzā pie virtuves nobru�āto vara vanniņu, lai saule sasildītu ūdeni, kur mazgāties divus gadus vecajai meite�nītei. Mi�a sēdēja vizo�ajā vannā siltajā saulītē starp dārze�ņiem, ap viņu lidinājās kāpostu balteņi. Ūdens tikko sniedzās pār viņas apaļajām kājelēm, bet viņas nopietnajam brālim Ha- nibalam un lielajam sunim bija stingri pieteikts uzraudzīt mazo, kamēr aukle iegāja mājā, lai atnestu segu.

Da�i kalpotāji uzskatīja Hanibalu Lekteru par biedējo�u bērnu, biedējo�i asredzīgu, pāragri gudru, ta�u no viņa nebai�dījās vecā aukle, kas prata savu darbu, un no viņa nebaidījās Mi�a, kura uzlika savas mazās, zvaig�ņveidīgās plaukstiņas brālim uz vaigiem un smējās viņam sejā. Pasniegusies viņam garām, Mi�a stiepa rociņas uz bakla�āna pusi, uz kuru viņai tik ļoti patika skatīties saules gaismā. Acis viņai bija nevis rudi brūnas kā brālim Hanibalam, bet gan zilas, un, kad viņa nolū�kojās uz bakla�ānu, �ķita, ka �īs acis iesūc sevī tā krāsu un satumst. Hanibals Lekters zināja, ka krāsas ir viņas kaislība. Kad Mi�a bija ienesta namiņā un kurnēdama atnāca virējas palīdze, lai izlietu vannu dārzā, Hanibals nometās ceļos pie bakla�ānu dobes, uz ziepju burbuļiem ņirbēja atspulgi, violeti un zaļi, līdz burbuļi saplīsa arumos. Izņēmis spalvu nazīti, viņ� pārgrieza kātu vienam bakla�ānam, nospodrināja to mutautā, saulē sasilu�ais dārzenis sildīja viņam rokas, kad viņ� nesa to, siltu kā dzīvnieciņu, uz Mi�as bērnistabu un nolika tur, kur viņa varēja to redzēt. Mi�ai ļoti patika tum�i violeta krāsa, patika bakla�ānu krāsa, kamēr vien viņa dzīvoja.

Hanibals Lekters aizvēra acis, lai atkal ieraudzītu, kā brie�i aizjoņo Stārlingai pa priek�u, lai redzētu, kā viņa skrien lejup pa taku, saule aiz muguras glezno viņu zeltā, bet �is nebija īstais briedis, �: s bija mazais briedēns ar bultu, tas pretojās, pretojās virvei ap savu kaklu, kamēr to veda pretim cirvim, mazais briedēns, kuru viņi apēda pirms tam, kad apēda Mi�u, un viņ� vairs nespēja palikt mierā un piecēlās, plaukstas un lūpas bija notrieptas ar violetajām vīnogām, mute saviebta kā grieķu maskai. Viņ� lūkojās nopakaļ Stārlingai lejup pa taku. Viņ� dziļi ieelpoja caur degunu, ievilkdams plau�ās me�a �ķīstī�jo�o smar�u. Viņ� stingi skatījās uz vietu, kur bija nozudusi Stārlingā. Viņas taka �ķita gai�āka par apkārtējo me�u, it kā viņa būtu atstājusi aiz sevis mirdzo�as pēdas.

Steig�us uzkāpis pakalnā, doktors Lekters devās lejup pa otru pusi uz netālās tūristu mītnes autostāvvietu, kur bija atstā�jis savu pikapu. Viņ� gribēja tikt prom no parka, pirms Stārlin�gā atgrie�as pie savas automa�īnas, kas bija atstāta divas jūdzes tālāk galvenajā stāvvietā pie me�ziņa mājiņas, kura tagad bija slēgta uz visu sezonu.

Paies vismaz piecpadsmit minūtes, pirms viņa pagūs at�skriet līdz savai ma�īnai.

Doktors Lekters piebrauca pie mustanga un apstājās, neiz- slēdzis motoru. Viņ� vairākkārt bija izmantojis izdevību sīki aplūkot Stārlingas ma�īnu autostāvvietā pie pārtikas veikala ne�tālu no viņas mājas. Par �o vietu parkā Hanibals Lekters uzzinā�ja, ievērojis uz Stārlingas vecā mustanga vējstikla uzlīmi, kas ļāva iebraukt parka teritorijā ar ikgadējām atlaidēm, un viņ� nekavējoties bija nopircis parka kartes un nesteidzīgi izpētījis to.

Ma�īna bija aizslēgta un zvilnēja uz savām platajām riepām kā aizsnaudusies. Stārlingas ma�īna Lekteru uzjautrināja. Tā bi�ja reizē ērmota un ļoti spēcīga. Pat pieliecoties tuvu klāt hromē�tajam durvju rokturim, viņ� nesaoda neko. Atlocījis savu plaka�no tērauda mūķīzeri, viņ� iebāza to durvju spraugā virs slēdzenes. Signalizācija? Ir? Nav? Klik�. Nav.

Doktors Lekters ieslīdēja ma�īnā, gaisā, kas bija pilns Kla- risas Stārlingas klātbūtnes. Stūresrats bija biezs, klāts ar ādu. Centrā vīdēja vārds MOMO. Viņ� skatījās uz �o vārdu, pie�ķie�bis galvu kā papagailis, un viņa lūpas veidoja vārdus MO MO. Aizvērtām acīm viņ� atzvila sēdeklī, elpoja, uzacis pacēlās, it kā viņ� klausītos koncertu.

Tad, it kā apveltīts pats ar savu, atsevi�ķu prātu, parādījās viņa mēles smailais, sārtais gals glu�i kā maza �ūska, kas meklē ceļu laukā no viņa sejas. Nemainoties vaibstiem, it kā neapzinā�damies savas kustības, viņ� paliecās uz priek�u, pēc smar�as atrada ādas stūresratu un apvija ap to savu izliekto mēli, ietver�dams tajā pirkstu iedobītes stūresrata apak�ējā pusē. Ar muti viņ� izgar�oja gludi nopulēto vietu aug�ējā labajā malā, kur mēdza dusēt viņas plauksta. Tad viņ� atkal atzvila sēdeklī, mēle atgriezās savā mājoklī, aizvērtā mute kustējās tā, it kā viņ� izbaudītu vīnu. Viņ� dziļi ievilka elpu un aizturēja to, kamēr izkāpa ārā un aizslēdza Klarisas Stārlingas mustangu. Viņ� ne- izelpoja, viņ� paturēja Stārlingu savā mutē un plau�ās, līdz viņa vecais pikaps bija izbraucis no parka.

Uzvedības zinātnes aksioma skan: vampīri darbojas terito�riāli, toties kanibāli izplatās pa visu valsti.

Klejotāja eksistence doktoru Lekteru vilināja maz. Veik�smīgo izvairī�anos no varas iestādēm lielā mērā veicināja viņa ilgsto�o viltoto identitā�u augstā kvalitāte un rūpība, ar kādu viņ� tās izdzīvoja, kā arī vienkār�ā pieeja naudai. Nejau�ām un bie�ām vietas maiņām ar to nebija nekāda sakara.

Viņam bija divas sen izveidotas identitātes, abas ārkārtīgi ticamas, un vēl tre�ā, kas paredzēta automa�īnu dokumentu kār�to�anai, tāpēc jau nedēļu pēc iera�anās viņ� bez pūlēm varēja novīt sev ērtu ligzdiņu Savienotajās Valstīs.

Viņ� bija izraudzījies Mērilendu apmēram stundas braucie�na attālumā no Meisona Vērd�era Maskretas fermas; no turie�nes visai ērti varēja nokļūt uz koncertiem un teātra izrādēm Va�ingtonā un Ņujorkā.

Doktora Lektera redzamajās darbībās nekas nesaistīja uz�manību, un abas viņa galvenās identitātes būtu visnotaļ izturē�ju�as jebkuru standarta pārbaudi. Apmeklējis vienu no saviem bankas seifiem Maiami, viņ� no kāda vācu politikas darboņa uz gadu noīrēja jauku, savrupu māju �esapīka lī�a krastā.

Izmantojot divas telefona līnijas no aparātiem, kas atradās lētā Filadelfijas dzīvoklī, viņ� varēja apgādāties ar lieliskām atsauksmēm par sevi, kad vien tādas bija nepiecie�amas, pats nemaz neatstājot savu jauno māju omulību.

Vienmēr maksādams skaidrā naudā, viņ� drīz sāka saņemt no biļe�u spekulantiem vislabākās biļetes uz simfoniskajiem koncertiem, kā arī uz tām baleta un operas izrādēm, kuras viņu interesēja.

Viņa jauno māju labierīcību vidū bija arī pla�a, divvietīga garā�a ar darbnīcu un masīvām durvīm. Tur doktors Lekters novietoja abas savas automa�īnas - no kāda santehniķa un krā�sotāja pirkto se�us gadus veco "Chevrolet" pikapu ar bagā�nie�ku uz jumta un kulbā iemontētām skrūvspīlēm un superjaudīgo jaguāru, kas bija pirkts pēc līzinga noteikumiem no holdingfir- mas Delavērā. Pikaps katru dienu izskatījās citāds. Piederumos, kurus viņ� varēja ievietot kravas kastē vai jumta bagā�niekā, bija krāsotāja kāpnes, caurule, polietilēna ritulis, grila ierīce un butāna balons.

Sakārtojis savu mājas saimniecību, viņ� uzdāvināja sev ve�selu nedēļu Ņujorkā, kur klausījās mūziku, apmeklēja muzejus un pa�u interesantāko mākslas izstā�u katalogus sūtīja savam brālēnam, di�ajam gleznotājam Baltusam uz Franciju.

Sotbija izsolē Ņujorkā viņ� iegādājās divus izcilus mūzikas instrumentus, īstus retumus. Pirmais bija astoņpadsmitā gadsimta beigu flāmu klavihords, gandrīz tie�i tāds pats kā 1745. gada Dalkina darinājums Smitsona muzejā, ar tādu aug�ējo manuāli, kas ļāva izpildīt Baha skaņdarbus, - �is instruments bija cienīgs pēctecis tam gravicembalo, kur� doktoram Lekteram bija Floren- cē. Viņa otrais pirkums bija agrīns elektroniskais instruments, teremīns, ko trīsdesmitajos gados darinājis pats profesors Tere- mīns. Tas jau sen bija valdzinājis doktoru Lekteru. Vienu tādu viņ� bija sameistarojis bērnībā. To spēlē ar tuk�u roku kustībām elektroniskā laukā. Ar �estu tiek pamodināta tā balss.

Tagad viņ� bija pilnīgi sagatavojies un varēja sākt izklaidē�ties�

Pēc me�ā pavadītā rīta doktors Lekters brauca mājās, uz savu omulīgo patvērumu Mērilendas krastā. Aina ar Klarisu Stārlingu, kas skrien lapkri�a virpulī pa me�a taku, tagad bija rūpīgi novietota viņa atmiņu pilī. Tas viņam ir baudas avots, no vestibila sasniedzams nepilnā sekundē. Viņ� redz Stārlingu skrienam un, izmantojot savu vizuālo atmiņu, var meklēt �ajā ainā jaunas detaļas, dzird, kā lielie, spēcīgie brie�i joņo viņam garām, aug�up pakalnā, redz to raupjos ceļgalus, redz dadzi, kas ieķēries ka�okā uz tuvākā brie�a vēdera. �o atminu ainu viņ� ir noglabājis saulainā pils telpā pēc iespējas tālāk no mazā, ievai�notā briedēna�

Atkal mājās, atkal mājās, garā�as durvis, klusu dūkdamas, nolai�as aiz viņa pikapa.

Kad dienvidū durvis pacēlās atkal, ārā izbrauca melnais jaguārs, kurā sēdēja doktors, saposies apmeklēt pilsētu.

Doktoram Lekteram ārkārtīgi patika iepirkties. Viņ� aiz�brauca taisnā ceļā uz "Hammacher Schlemmer" - veikalu, kurā pārdeva smalkus mājas un tūrisma piederumus, kā arī virtuves ierīces, un tur viņ� uzkavējās labu laiku. Joprojām savā me�a noskaņojumā viņ� ar kabatas metramēru pārbaudīja triju lielāko piknika grozu izmērus, tie visi bija no lakotām klūdziņām, ar ādas rokturiem un masīviem misiņa apkalumiem. Pēdīgi viņ� izvēlējās vidēji lielu grozu, jo tajā būs jāievieto maltīte tikai vienai personai.

Pītajā grozā bija termoss, biezas glāzes, masīvi fajansa trauki un nerūsējo�ā tērauda galda piederumi. Grozu varēja no�pirkt tikai kopā ar �īm piedevām. Tās bija jāpērk obligāti.

Iegriezies "Tiffany" un "Christojle", doktors nomainīja smagos piknika �ķīvjus pret "Gien" fran�u porcelānu chasse rakstā - ar lapām un kalnu putniem. "Christofle" veikalā viņ� sev pa prātam nopirka deviņpadsmitā gadsimta sudraba galda piederumus ar Cardinal rakstu un meistara zīmodziņu, kas bija iespiests karo�u izliekumā, bet kāta apak�pusē stiepās gropīte, kuru dēvēja par "Parīzes �urkasti". Dak�iņas bija dziļi izliektas, to zari reti, na�iem bija ērts spals, kas aizsniedzās tālu plaukstā. �ie na�i turējās saujā kā labas dueļa pistoles. Kristāla nodaļā doktors svārstījās, nespēdams iz�ķirties par savu aperitīva glā�u izmēriem, un brendijam izvēlējās lodveida glāzes ar sa�aurinātu aug�daļu, toties par vīna glāzēm nemaz nevarēja rasties �aubas. Doktors izraudzījās "Riedel" glāzes, kuras iegādājās divos iz�mēros, diezgan platas aug�ā, lai virs maliņas pietiktu vietas degunam.

"Christofle" veikalā viņ� atrada arī �ķīvju paliktņus no krējumaini balta linaudekla un skaistas damasta salvetes ar stūrī iz�ūtu sīciņu damasta rozīti, līdzīgu asins lāsei. Doktoram Lek�teram patika damasta savdabīgais vizmojums, un viņ� nopirka se�as salvetes, lai krājumā vienmēr būtu pietiekami, līdz no mazgātavas tiek atvestas iepriek�ējās.

Viņ� iegādājās divus labus 35 000 BTU portatīvos gāzes degļus, tādus, uz kādiem restorānos mēdz gatavot maltīti pie klienta galdiņa, lielisku vara sautējamo pannu un vara fait-tout' mēr�u gatavo�anai, abus pēc pasūtinājuma ra�otus firmai "De- hillerin" Parīzē, un divas putojamās slotiņas. Viņam neizdevās atrast oglekļa tērauda virtuves na�us, kas viņam patika daudz labāk par nerūsējo�ā tērauda na�iem, un viņ� nevarēja sameklēt arī da�us īpa�os na�us, kādus bija spiests pamest Itālijā.

Doktora Lektera mājas stiklotās durvis ir atvērtas, lai ie�laistu dzestro vakara gaisu. Līcis sodrējainā sudrabā guļ mēnes�nīcā un mākoņu skrejo�ajās ēnās. Viņ� ir ielējis vīnu savā jau�najā kristāla glāzē un nolicis to uz sve�tura galdiņa līdzās klavihordam. Vīna buķete sajaucas ar sāļo gaisu, un doktors Lekters var to baudīt, nemaz nenoņemot rokas no taustiņiem.

Savā laikā viņam ir piederēju�i da�ādi seni taustiņinstru- menti. Priek�roku viņ� dod klavihorda skaņai un uzbūvei, jo �eit nav iespējams kontrolēt stīgas, mūzika ierodas kā piedzīvo�jums, spēj� un pilnīgs.

Doktors Lekters raugās uz instrumentu, saliekdams un iz�stiepdams pirkstus. Savam nule iegādātajam klavihordam viņ� tuvojas tāpat, kā ar interesantu, vieglu piezīmi varētu tuvoties pievilcīgam sve�iniekam, viņ� spēlē "Zaļi zaro akmeņozols" - melodiju, ko sacerējis Henrijs VIII.

Iedro�ināts viņ� izmēģina Mocarta "Sonāti Si bemola ma��orā". Viņi ar klavihordu vēl nav tuvu pazīstami, ta�u tas, kā instruments atbild viņa rokām, liecina, ka abi drīz sapratīsies. Uzvirmo vēja brāzma, un sve�u liesmas notrīc, bet doktora Lektera acis ir aizvērtas pret gaismu, seja pavērsta aug�up, un viņ� spēlē. Burbuļi lido no Mi�as zvaig�ņveida plaukstiņām, kad viņa tās vicina vējā pār vannu, un, kad viņ� sāk tre�o daļu, tad, viegli lidodama pa me�u, Klarisa Stārlingā skrien, skrien, viņai zem kājām �alc lapas, �alc vēj� augstu līganajos kokos, un brie�i aizjoņo viņai pa priek�u, buks un divas brie�umātes, lēk�dami pār taku, kā krūtīs lec sirds. Zeme piepe�i kļūst aukstāka, un noskrandu�ie vīri izved no me�a briedēnu, tam miesā ietrie�kusies bulta, briedēns pretojas virvei, kas apsieta tam ap kaklu, vīri rauj to uz priek�u ievainotu, lai nevajadzētu to nest uz cirvja vietu nē�us, un mūzika nod�inkstot apklust virs asiņainā sniega, doktors Lekters sagrābj klaviersoliņa malas. Viņ� elpo dziļi, elpo dziļi, uzliek rokas uz taustiņiem, izmoka vienu frāzi, tad divas, kuras izdziest klusumā.

Mēs dzirdam, kā viņam pār lūpām izlau�as spalgs, augo�s kliedziens, kas apraujas tikpat spēji kā mūzika. Viņ� ilgi sē�, noliecis galvu pār taustiņiem. Tad bez skaņas pieceļas un atstāj telpu. Nav iespējams pateikt, kur viņ� atrodas tum�ajā mājā. Vēj� no �esapīka lī�a pieņemas spēkā, pātago sve�u liesmas, noslīcinot tās vaskā, dzied tumsā uz klavihorda stīgām - te nejau�u meldiju, te spalgu, senu kliedzienu.

Vidusatlantijas reģionālā �aujamiero�u un na�u izstāde Kara memoriālā. Daudzu akru platībā izvietoti galdi, ve�sels klājiens iero�u, lielākoties pistoles un automātiskie triecienuzbrukuma iero�i. Griestos mirgo lāzera tēmēkļu sarka�nie stari.

Uz iero�u izstādēm, savas gaumes mudināti, parasti iet ti�kai nedaudzi īsti mednieki. Iero�i tagad ir melni, iero�u izstādes ir drūmas, bezkrāsainas, tikpat sērīgas kā iek�ējā, iztēles veido�tā ainava daudzos �o izstā�u apmeklētājos.

Paskatieties uz ļaudīm �ajā pūlī: nopluku�i, ļauni, dusmīgi, aprobe�oti, sirds tiem patiesi no akmens. Viņi ir tie, kas visvai�rāk apdraud privātpersonas tiesības iegādāties ieroci.

Iero�i, kas aizrauj viņus visvairāk, ir triecienuzbrukuma ie�ro�i, kuri konstruēti masveida ra�o�anai, samontēti no lētiem �tancējumiem, lai dotu lielu kaujas potenciālu neprasmīgam un slikti apmācītam karaspēkam.

Starp alusvēderiem, starp pasīvo mednieku ļenganajām, sieraini baltajām sejām staigāja doktors Hanibals Lekters, kara�liski slaids. Iero�i viņu neinteresēja. Viņ� devās taisnā ceļā pie izstādes lielākā na�u tirgotāja stenda.

Tirgotāja uzvārds bija Baks, un viņ� svēra trīssimt divdes�mit piecas mārciņas. Bakam bija daudz neparastu zobenu, vi�duslaiku un barbaru iero�u kopiju, ta�u viņam bija arī vislabā�kie īstie na�i un sitamie, un viņa sarakstā doktors Lekters uzreiz pamanīja daudzas tādas lietas, ko bija vajadzējis atstāt Itālijā.

-���� Vai varu jums palīdzēt? - Bakam bija laipns vaigs un laipna mute, un ļaunas acis.

-��� Jā. Es pirk�u to "Harpiju", lūdzu, un arī "Spyderco" ar taisnu, robotu �etrcollu asmeni, un to smailgala dīrājamo nazi tur, tālāk.

Baks savāca prasīto.

-���� Es gribu to labo medījuma zāģīti. Ne jau to, bet labo. Iedodiet man apskatīt plakano ādas steku, melno� - Doktors Lekters pētīja roktura lokanumu. - Es to ņem�u.

-��� Vēl kaut ko?

-���� Jā. Man vajadzētu "Spyderco Civilian" nazi, es to �eit neredzu.

-��� Daudzi nemaz nezina, ka tāds ir. Man krājumā vienmēr ir tikai viens.

-��� Man arī vajag tikai vienu.

-��� Parastā cena ir divsimt divdesmit dolāru, es jums varētu pārdot par simt deviņdesmit kopā ar futrāli.

-��� Labi. Vai jums ir virtuves na�i no oglekļa tērauda?

Baks papurināja masīvo galvu.

-���� Jums būs jāmeklē veci - krāmu tirgū. Tur es meklēju savējos. Tos var uzasināt pret tasītes apak�malu.

-��� Sasaiņojiet pirkumus, un es pēc brī�a atnāk�u tiem pakaļ.

Reti dzirdējis pavēli sasaiņot pirkumus, Baks pacēla uzacis un ķērās pie darba.

Kā jau parasti, �ī iero�u izstāde nebija nekāda izstāde, tas bija tirgus. Uz pāris galdiem atradās apputēju�as Otrā pasaules kara relikvijas, kas sāka izskatīties senas. Varēja nopirkt M-l �autenes, gāzmaskas ar saplaisāju�iem aizsargstikliem, bla�ķes. Tur bija parastie nacistu relikviju stendi, kuros, ja nu kādam bija tāda gaume, varēja iegādāties pat īstu "Ciklona B" gāzes kārbu.

Nekur neredzēja gandrīz neko no Korejas vai Vjetnamas kara un pilnīgi neko no "Tuksne�a vētras".

Daudzi pircēji bija maskē�anās tērpos, it kā tikai uz brīdi būtu atgriezu�ies no frontes līnijām, lai piedalītos iero�u izstā�dē, un maskē�anās tērpi bija arī pārdo�anā, pat pilnībā kom�plektēts kamuflā�as apģērbs, kas ļautu snaiperim vai loka �āvē�jam nevainojami paslēpties, - liela izstādes daļa bija veltīta loka �au�anas piederumiem.

Doktors Lekters pētīja �o maskē�anās apģērbu, kad pama�nīja tuvumā formastērpus. Viņ� paņēma loka �āvēja cimdu. Pa�griezies, lai paceltu tuvāk gaismai cimda firmas zīmi, viņ� ie�raudzīja, ka abi policisti viņam līdzās ir no Vird�īnijas Medību un iek�zemes zvejniecības pārvaldes, kurai izstādē bija dabas aizsardzības stends.

- Donijs Bārbers, - sacīja vecākais no abiem policistiem, no�rādīdams ar zodu sāņus. - Ja kādreiz aizvilksi viņu pie tiesas, paziņo man. Nudien gribētos uz visiem laikiem dabūt to maitasga- balu laukā no me�iem. - Abi skatījās uz gadu trīsdesmit vecu vīrieti loka �au�anas stendu pretējā galā. Viņ� stāvēja, pievērsis abiem seju, un skatījās videofilmu. Donijs Bārbers bija maskē�anās tērpā, kreklu aiz piedurknēm apsējis ap vidukli. Mugurā viņam bija haki krāsas T krekls bez piedurknēm, lai būtu redzami tetovējumi, bet galvā - beisbola cepurīte, apgriezta ar nagu uz mugurpusi.

Doktors Lekters lēnītēm virzījās prom no policistiem, pa ceļam aplūkodams da�ādus eksponātus. Nākamajā ejā viņ� ap�stājās pie galda, uz kura bija izvietotas pistoles ar lāzera tēmēk�ļiem, un caur re�ģi, kas bija apkarināts ar iero�u makstīm, sāka skatīties mirgojo�o videofilmu, kura bija saistījusi visu Donija Bārbera uzmanību.

Tā bija filma par brie�u medībām, izmantojot loku un bultas.

Kāds ārpus kadra acīmredzot trenca briedi gar �ogu me�ai�nā klajumā, bet mednieks savilka stiegru. Medniekam bija pie�sprausts mikrofons. Viņa elpa kļuva straujāka. Viņ� ie�ukstēja mikrofonā: "Labākas izdevības nebūs."

Briedis salēcās, bultas trāpīts, un divreiz ietriecās �ogā, pirms pārlēca pār stieplēm un aizskrēja.

Donijs Bārbers nodrebēja un ieņurdējās, kad bulta trāpīja mērķī.

Tagad videomednieks grasījās briedi dīrāt. Viņ� sāka ar to, ko pats sauca par ANN-usu.

Donijs Bārbers apturēja videofilmu, vēl un vēlreiz attina lenti līdz tai vietai, kur bulta ietriecas briedī, līdz viņu uzrunāja stenda pārzinis.

- Ej dirst, kretīn, - Donijs Bārbers noteica. - No tevis es nepirktu ne sūda.

Nākamajā stendā viņ� nopirka da�as dzeltenas bultas, plat- galves ar krustenisku, asu ķīli smailē. Stendā atradās izlozes urna, un, nopircis bultas, Donijs Bārbers saņēma arī izlozes ieejas biļeti. Balva bija brie�u medību licence uz divām dienām.

Aizpildījis pieteikumu, Donijs Bārbers iemeta to urnas spraugā un, pievācis pārdevēja pildspalvu, ar savu gareno saini nozuda maskē�anās drēbēs tērpto jauno vīrie�u pūlī.

Tāpat kā vardes acis uztver kustību, arī pārdevēja acis ievē�roja katru pauzi garāmplūsto�ajā pūlī. Vīrietis pie viņa stenda patlaban stāvēja pilnīgi nekustīgi.

-��� Vai tas ir jūsu labākais arbalets? - doktors Lekters jautāja pārdevējam.

-���� Nē. - Pārdevējs izvilka no letes apak�as kārbu. - Labā�kais ir �is. Vienkār�ais man patīk labāk par kombinēto, arī pār�vadājams vieglāk. Grieztuvi var darbināt ar elektrisko urbi vai tāpat ar rokām. Jūs zināt, ka �aut brie�us ar arbaletu Vird�īnijā atļauts tikai invalīdiem? - viņ� noprasīja.

-���� Mans brālis ir zaudējis vienu roku, bet ar otru gau�ām grib kaut ko nogalināt, - doktors Lekters sacīja.

-��� Ā, viss skaidrs.

Piecu minū�u laikā doktors nopirka lielisku arbaletu un di�vus du�us īso, resno bultu, kas tiek tam izmantotas.

-��� Iesaiņojiet to, - doktors Lekters sacīja.

-���� Izpildiet �o lapiņu, un jūs varbūt laimēsiet brie�u medību licenci. Divas dienas uz izdevīga līguma pamata, - tirgotājs teica.

Doktors Lekters izpildīja loterijas pieteikumu un pa sprau�gu iemeta to urnā.

Tirgonis nule bija sācis apkalpot citu pircēju, kad doktors Lekters atgriezās pie viņa.

-��� Atvainojiet! - viņ� sacīja. - Aizmirsu ierakstīt pieteikumā savu telefona numuru. Vai drīkstu?

-��� Protams, rakstiet tik aug�ā!

Doktors Lekters atvēra urnas vāku un paņēma divas virsē�jās lapiņas. Papildinājis savu viltoto adresi, viņ� krietni nopētīja apak�ējo lapiņu, vienu reizi pamirk�ķinājis acis, glu�i kā no�klik�ķinot fotokameras slēdzi.

Vingro�anas zālē Maskretas fermā mirdzēja melnas un hromētas augstas tehnoloģijas ierīces, pilns "Nautilus" trena�ieru komplekts, svaru stieņi, aerobikas piederumi un sulu bārs.

Bārnijs gandrīz bija beidzis savu treniņu un atslābināja muskuļus uz velotrena�iera, kad aptvēra, ka telpā nav viens. Stūrī savu silto treniņtērpu vilka nost Margota Vērd�ere. Viņa palika elastīgos �ortos un īsā krekliņā virs sporta krū�tura un tagad vēl aplika ap vidukli svarcel�anas jostu. Bārnijs dzirdēja kaktā nodārdam svaru diskus. Un dzirdēja Margotas elpu, viņai sākot iesildī�anos.

Kad Bārnijs mina pedāļus bez svara pretestības, dvielī slau�cīdams galvu, Margota treniņa pauzē pienāca pie viņa.

Viņa paskatījās uz saviem delmiem un tad uz Bārnija del- miem. Tie bija apmēram vienādi apjomīgi.

-����� Cik rei�u tu vari uzspiest svaru stieni no sola? - viņa jautāja.

-��� Nezinu.

-��� Gan jau zini.

-��� Varbūt trīs pa astoņdesmit pieci, apmēram tā.

-���� Trīs pa astoņdesmit pieci? Neticu, puisīt. Neticu, ka tu vari uzspiest trīs pa astoņdesmit pieci.

-��� Varbūt tev taisnība.

-���� Lieku simt dolāru, ka tu nevari uzspiest no sola trīs pa astoņdesmit pieci.

-��� Pret ko?

-���� Pret simt dolāriem, ko tad tu, ellē, domāji? Un es tevi nodro�inā�u.

Bārnijs paskatījās uz viņu un sarauca spīdīgo pieri.

-��� Labi.

Viņi uzlika svaru diskus. Margota pārskaitīja Bārnija uzlik�tos diskus stieņa galā, it kā viņ� varētu blēdīties. Viņ� atriebās, ar uzsvērtu cītību pārskaitīdams diskus Margotas galā.

Bārnijs nogūlās uz sola, Margota savos apspīlētajos �ortos stāvēja viņam pie galvas. Aug�stilbu �ākle un vēders bija reljefi kā baroka kokgriezums, masīvais torss �ķita sniedzamies gan�drīz līdz griestiem.

Bārnijs ierīkojās ērtāk, ar muguru sajuzdams solu. No Mar�gotas stilbiem plūsmoja vēsas ziedes smārds. Plaukstas bija viegli uzliktas uz stieņa, nagi nolakoti koraļļsārti, rokas veido�tas pārāk skaisti, lai būtu tik stipras.

-��� Gatavs?

-��� Jā. - Viņ� pacēla svaru stieni aug�up, pret viņas pieliekto

seju.

Bārnijam tas neprasīja sevi�ķas pūles. Viņ� nolika stieni uz balsta, pirms Margota paguva to nodro�ināt. Viņa izvilka no sporta somas naudu.

-��� Paldies, - Bārnijs sacīja.

-���� Ar stieni es varu pietupties vairāk rei�u par tevi. - Tas bija viss, ko viņa pateica.

-��� Zinu.

-��� Kā tu zini?

-��� Es varu �urāt stāvus.

Viņas masīvais kakls pietvīka.

-��� Es arī.

-��� Simt dolāru? - Bārnijs noprasīja.

-��� Uztaisi man kokteili, - viņa attrauca.

Uz sulu bāra letes stāvēja bļoda ar augļiem un riekstiem. Kamēr Bārnijs mikserī jauca augļu kokteili, Margota paņēma dūrē divus valriekstus un pārspieda tos.

-��� Vai tu vari dabūt pu�u tikai vienu riekstu, ja nav pret ko to spiest? - Bārnijs jautāja. Pārsitis uz miksera malas divas olas, viņ� ielēja tās kokteilī.

-��� Un tu? - Margota vaicāja un sniedza viņam vienu riekstu.

Rieksts gulēja Bārnija vaļējā delnā.

-��� Nezinu. - Viņ� atbrīvoja vietu sev priek�ā uz bāra letes, un Margotas pusē lejā noripoja apelsīns. - Ak, piedod, - Bārnijs noteica.

Pacēlusi apelsīnu no grīdas, viņa ielika to bļodā.

Bārnija lielā dūre sa�ņaudzās. Margotas skatiens slīdēja �urpu turpu no viņa dūres uz seju, kamēr Bārnija kakls sasprin�ga piepūlē un seja pietvīka. Viņ� sāka drebēt, dūrē atskanēja kluss krak�ķis, Margotai izstiepās seja, Bārnijs pacēla drebo�o dūri virs miksera, un krak�ķē�ana kļuva skaļāka. Mikserī iekrita olas dzeltenums un baltums. Bārnijs ieslēdza mikseri un aplai�zīja pirkstu galus. Margota gribot negribot iesmējās.

Bārnijs ielēja kokteili glāzēs. Ja kāds uz abiem raudzītos, viņi atgādinātu divu svara kategoriju cīkstoņus vai svarcēlājus.

-���� Vai tu uzskati, ka tev jāvar viss, ko dara vīrie�i? - viņ� jautāja.

-��� Da�as stulbības man nav jāvar.

-��� Arī attiecības gribi dibināt kā vīrietis? Margotas smaids nozuda.

-��� Nesāc ar mani prastus jociņus, Bārnij! Viņ� papurināja savu lielo galvu.

-��� Paļaujies uz mani, - viņ� noteica.

Hanibala mājā" faktu drumslas krājās dienu no dienas, kamēr Klarisa Stārlingā taustījās uz priek�u pa doktora�Lektera gaumes gaiteņiem.

Rei�ela Diberī, tolaik būdama mazliet vecāka par doktoru Lekteru, bija aktīva Baltimoras simfoniskā orķestra patronese, turklāt ļoti skaista, kā Stārlingā redzēja tālaika "Vogue" attēlos. Tas bija pirms diviem bagātiem laulātiem vīriem. Tagad viņa bija Fran�a Rozenkranca kundze, ieprecējusies tekstilrūpnieku Rozenkrancu dzimtā. Privātsekretāre pa telefonu savienoja viņu ar Stārlingu.

- Tagad es vairs tikai nosūtu orķestrim naudu, mīļā. Mēs pārāk daudz braukājam apkārt, lai es iesaistītos aktīvā darbā, - misis Rozenkranca, dzimusi Diberī, sacīja Stārlingai. - Ja tas ir kāds nodokļu jautājums, varu iedot jums mūsu grāmatve�u nu�muru.

-���� Misis Rozenkranca, kad jūs aktīvi darbojāties Filharmo�nijas un Vestoveras skolas valdē, jūs pazināt doktoru Hanibalu Lekteru.

Ilgs klusums.

-��� Misis Rozenkranca?

-����� Ziniet, es labāk pierakstī�u jūsu numuru un piezvanī�u jums caur FIB centrāli.

-��� Protams.

Pēc brī�a saruna atsākās.

-���� Jā, pirms daudziem gadiem es sabiedriskā kārtā biju pa�zīstama ar Hanibalu Lekteru, un kop� tā laika prese burtiski ielenc manu māju. Viņ� bija ārkārtīgi apburo�s vīrietis, absolūti vienreizējs. Viņ�, tā teikt, lika tirpt meiteņu ādai, ja saprotat, ko es gribu sacīt. Man vajadzēja vairākus gadus, lai noticētu viņa tum�ajai pusei.

-���� Misis Rozenkranca, vai viņ� kādreiz ir pasniedzis jums dāvanas?

-���� Dzim�anas dienā es parasti saņēmu no viņa vēstuli, pat pēc tam, kad viņ� bija apcietināts. Da�reiz arī kādu dāvanu, pirms viņu notiesāja. Viņ� pasniedz ļoti izmeklētas dāvanas.

-����� Un jums par godu doktors Lekters sarīkoja slavenās dzim�anas dienas vakariņas. Kurās vīnu darī�anas gadi bija sa�skaņoti ar jūsu dzim�anas gadu.

-��� Jā, - viņa sacīja. - Sūzija tās nosauca par pa�ām neparas�tākajām viesībām kop� Kapotes Melnbaltās balles.

-���� Misis Rozenkranca, ja jūs saņemtu no viņa kādu ziņu, vai jūs, lūdzu, nepiezvanītu uz FIB pa to numuru, ko es jums iede�vu? Un, ja drīkst, es vēlētos jums pajautāt vēl kaut ko: vai jums un doktoram Lekteram ir kādas īpa�as gadadienas? Un, misis

Rozenkranca, man jālūdz, lai jūs pasakāt man savu dzim�anas gadu.

Telefona klausulē bija jau�ams nepārprotams saltums.

-��� Manuprāt, tāda informācija jums ir viegli pieejama.

-��� Jā, kundze, bet pastāv zināma neatbilstība starp dzim�a�nas datumu jūsu sociālās apdro�inā�anas polisē, dzim�anas ap�liecībā un autovadītājas apliecībā. Patiesībā tie visi ir at�ķirīgi. Es atvainojos, bet mēs pārbaudām klientu pasūtināto luksuspre- �u sarakstus tajās dienās, kuras sakrīt ar mums zināmo doktora Lektera paziņu dzim�anas dienām.

-��� "Jums zināmie paziņas". Es tagad esmu zināma paziņa - kāds �ausmīgs apzīmējums! - Misis Rozenkranca iesmējās. Vi�ņa piederēja pie kokteiļu un cigare�u paaudzes, un balss viņai bija zema. - Aģente Stārlingā, cik jums gadu?

-��� Trīsdesmit divi, misis Rozenkranca. Divas dienas pirms Ziemassvētkiem būs trīsdesmit trīs.

-��� Ziniet, es jums teik�u no visas sirds: ceru, ka jums dzīvē būs da�i "zināmi paziņas". Viņi tie�ām palīdz pavadīt laiku.

-��� Jā, kundze, un jūsu dzim�anas datums?

Misis Rozenkranca beidzot �ķīrās no pareizās informācijas,

raksturodama to kā "datumu, kur� pazīstams doktoram Lekteram .

-��� Kundze, es saprotu, kādēļ mainīts dzim�anas gads, bet, ja drīkstu jautāt: kādēļ vajadzēja mainīt mēnesi un dienu?

-��� Es gribēju būt Jaunava, tas labāk sader ar misteru Rozen- krancu, tolaik mēs cerējāmies.

Cilvēki, ar kuriem doktors Lekters bija ticies, dzīvodams būri, raudzījās uz viņu mazliet citādi.

Stārlingā bija izglābusi ASV senatores Rutas Mārtinas mei�tu Ketrīnu no sērijslepkavas D�eima Gamba velni�ķīgā pagra�ba, un, ja senatore Mārtiņa nākamajās vēlē�anās nebūtu zaudē�jusi, tad būtu darījusi Stārlingai daudz laba. Pa telefonu viņa ar Stārlingu runāja sirsnīgi, pastāstīja viņai jaunumus par Ketrīnu un apvaicājās, kas jauns viņai.

-����� Stārlingā, jūs nekad neesat man neko lūgusi. Ja jums kādreiz vajadzēs darbu�

-��� Pateicos, senatore Mārtiņa.

-���� Par to nolādēto Lekteru - nē, es, bez �aubām, būtu ziņo�jusi Birojam, ja būtu saņēmusi no viņa kādu ziņu, un jūsu nu�muru es atstā�u tepat pie telefona. Tas lapsa zina, kā rīkoties ar pastu. Nedomāju, ka saņem�u no viņa vēstules. Pēdējais, ko tas neģēlis man pateica Memfisā, bija: "Jums ir burvīgs kostī- miņ�." Viņ� sagādāja man pa�u cietsirdīgāko sāpinājumu, kādu jebkad esmu izjutusi, un vai zināt, kā?

-��� Es zinu, ka viņ� pārjums zobojās.

-���� Kad Ketrīna bija nolaupīta, kad mēs bijām izmisumā un viņ� pateica, ka viņam esot informācija par D�eimu Gambu, es viņu lūdzos, un viņ�, skatīdamies man sejā ar savām �ūskas acīm, pajautāja, vai es esot Ketrīnu zīdījusi. Viņ� gribēja zināt, vai es esmu barojusi Ketrīnu ar krūti. Es atbildēju apstiprino�i. Un tad viņ� sacīja: "Darbs, kas rada slāpes, vai ne?" Un man viss pēk�ņi atausa atmiņā - kā es turēju Ketrīnu rokās, kad viņa vēl bija pavisam maziņa, kā izslāpusi gaidīju, līdz viņa paēdīs, tas caururba mani tik sāpīgi, kā nebija sāpinājis nekas cits, un viņ� uzsūca manas sāpes.

-��� Kāds tas bija, senatore Mārtiņa?

-��� Kāds� atvainojiet?

-���� Kāds kostīms jums bija mugurā - tas, kur� patika dokto�ram Lekteram?

-������� Pagaidiet� tum�zils "Givenchy", ļoti pieguļo�s, - sena- tore Mārtiņa atbildēja, nedaudz sa�utusi par tādu Stārlingas in�teresi. - Kad būsiet iespundējusi viņu atpakaļ tuptūzī, atbrauciet pie manis ciemos, Stārlingā. Izjāsim ar zirgiem.

-��� Pateicos, senatore! Es to atcerē�os.

Divas telefona sarunas, katra par citu doktora Lektera �ķautni, viena parādīja viņa burvību, otra - viņa �ausmino�o seju. Stārlingā sāka rakstīt piezīmes.

Vīna darī�anas gadi saskaņoti ar dzim�anas dienām, tas jau bija ietverts viņas mazajā programmā. Viņa piezīmēja, ka luksuspre�u sarakstam jāpievieno "Givenchy". Pēc tam atcerē�jusies uzrakstīja "zīdī�ana", pati nesaprazdama, kāpēc, un nebi�ja arī laika par to domāt, jo zvanīja viņas sarkanais telefons.

-��� Vai Uzvedības analīze? Es mēģinu sazvanīt D�eku Kro�fordu, te �erifs Dimā no Klarendonas apgabala Vird�īnijā.

-���� �erif, es esmu D�eka Kroforda asistente. Viņ� �odien ir tiesā. Es varu jums palīdzēt. Esmu īpa�ā aģente Stārlingā.

-��� Man vajadzēja parunāt ar D�eku Krofordu. Mums morgā ir viens, kam izgriezti ga(as gabali, vai es zvanu uz pareizo nodaļu?

-��� Jā, ser, �ī ir gaļ� jā, ser, uz pareizo. Ja precīzi nosauksiet man savu adresi, es tūdaļ brauk�u, kā arī paziņo�u misteram Krofordam, tiklīdz viņ� būs beidzis liecināt tiesā.

Stārlingas mustangs, ieslēgts otrajā ātrumā, atstāja Kventi�ko autostāvvietā tik melnas riepu �vīkas, ka apsargs, jūras kāj�nieks, sarauca pieri, pakratīja viņai ar pirkstu un visiem spē�kiem pūlējās nesmaidīt.

Ziemeļvird�īnijas Klarendonas apgabala morgu ar apgaba�la slimnīcu savieno īss gaisa slū�u gaitenis ar ventilācijas lūku griestos un platām divviru durvīm katrā galā, lai miru��ajiem būtu vieglāk nokļūt morgā. Pie �īm durvīm stāvēja �erifa palīgs, aizsprostodams ceļu pieciem reportieriem un kinoopera�toriem, kas drūzmējās ap viņu.

Aiz reportieriem uz pirkstgaliem stāvēja Stārlingā, pacēlusi gaisā savu �etonu. Kad �erifa palīgs to pamanīja un pamāja, viņa izspraucās caur pūli. Plaiksnīja zibspuldzes, un viņai aiz muguras iedegās starmetis.

Autopsijas telpā valdīja klusums, no�ķindēja tikai instru�menti, kad tika ielikti metāla paplātē.

Apgabala morgā bija �etri autopsijas galdi no nerūsējo�ā tērauda, katrs ar saviem svariem un izlietni. Divi galdi bija pārsegti, zem palagiem ērmīgi augstu vīdēja mirstīgās atliekas, ko tie apklāja. Logu pusē pie galda risinājās parasta slimnīcas sekcija. Patologs un viņa asistente patlaban darīja kaut ko visai sare�ģītu un nepacēla skatienu, kad ienāca Stārlingā.

Telpu piepildīja elektriskā zāģa spalgie spiedzieni, pēc mir�kļa patologs saudzīgi nolika malā galvaskausa aug�daļu un, sau�jās pacēlis smadzenes, novietoja tās uz svariem. Viņ� ie�ukstēja savā mikrofonā nolasīto skaitli, aplūkoja svaru kausā ielikto orgānu un pieskārās tam ar cimdoto pirkstu. Pār asistentes plecu ieraudzījis Stārlingu, viņ� iemeta smadzenes līķa vaļējā krū��kurvī, ie�āva cimdus atkritumu kastē, kā puikas mēdz �aut ar gumijas lentēm, un ap galdu piegāja pie viņas.

Stārlingai bija mazliet baismi spiest viņam roku.

-��� Klarisa Stārlingā, FIB īpa�ā aģente.

-��� Es esmu doktors Holingsvērts - secētājs, slimnīcas pa- to-logs, �efpavārs un pudeļu skalotājs. - Holingsvērta spilgti zilās acis bija spīdīgas kā rūpīgi nolobītas olas. Nenovērs- damies no Stārlingas, viņ� uzrunāja savu asistenti. - Mar- lēne, aizpeid�erējiet �efam uz kardioloģisko reanimāciju un, lūdzu, kundze, noņemiet palagu no �īm mirstīgajām atliekām!

Pēc Stārlingas pieredzes, patologi parasti bija apveltīti ar asu prātu, ta�u parastā sarunā nereti dumji un pārsteidzīgi, tur�klāt viņiem patika izrādīties. Holingsvērts ar acīm sekoja Stār�lingas skatienam.

-��� Jūs brīnāties par tām smadzenēm?

Viņa pamāja un noplātīja rokas.

-���� Mēs nebūt neesam nevērīgi, īpa�ā aģente Stārlingā. Es izdaru pakalpojumu apbedītājam, nelikdams smadzenes atpakaļ galvaskausā. �ajā gadījumā viņiem būs vaļējs zārks un ilga vā�ķē�ana, un tad nav iespējams izvairīties no tā, ka smadzeņu �ķidrums izsūcas uz spilvena, tāpēc mēs piebā�am galvaskausu ar pamperiem - vai kas nu gadās pie rokas - un aizveram to, un galvaskausā virs abām ausim es atstāju skrūves, lai nekas neno�slīdētu. Tuvinieki saņem atpakaļ līķi visā pilnībā, visi ir laimīgi.

-��� Saprotu.

-���� Jūs saprotat to, nu saki viens cilvēks! - viņ� noteica. Stārlingai aiz muguras doktora Holingsvērta asistente bija no�ņēmusi no autopsijas galdiem pārsegus.

Stārlingā pagriezās un ieraudzīja visu vienotā ainā, kas vi�ņu neatstās līdz mū�a galam. Viens otram blakus uz nerūsējo�ā tērauda galdiem gulēja briedis un vīrietis. No brie�a sāniem rēgojās dzeltena bulta. Bultas kāts un brie�a ragi bija turēju�i palagu gaisā kā telts mietiņi.

�ķērsām cauri vīrie�a galvai virs ausu līnijas bija izdūru�sies īsāka dzeltena bulta. Viņam joprojām bija viens apģērba gabals - otrādi apgriezta beisbola cepurīte, ko bulta bija pienag�lojusi pie galvas.

Skatoties uz viņu, Stārlingai izlauzās absurds smieklu spur- dziens, savaldīts tik spēji, ka varēja atgādināt nepatikā izdvestu vaidu. Abu līķu vienādās pozas - uz sāniem, nevis anatomiskajā pozā - atklāja, ka abi sakropļoti gandrīz identiski, abiem akurāti un ekonomiski izgriezta muguras fileja līdz ar mazākiem filejas gabaliem, kas atrodas zem mugurkaula.

Briedis uz nerūsējo�a tērauda. Ragi, balstīdamies uz metāla pagalvja, ceļ aug�up galvu, tā ir pagriezta, acs balta, it kā pūlē�tos paskatīties atpakaļ uz spo�o asmeni, kas to nogalinājis, - �is radījums, gulēdams uz sāniem pats savā atspulgā �ajā pedantis�ki kārtīgajā vietā, �ķita me�onīgāks, sve�āks cilvēkam, nekā briedis jebkad �ķiet me�ā.

Vīrie�a acis bija atvērtas, no asaru kanāliem bija iztecējis mazliet asiņu.

-���� Dīvaini tā uzlūkot abus kopā, - sacīja doktors Holing�svērts. - Viņu sirdīm bija pilnīgi vienāds svars. - Paskatījies uz Stārlingu, viņ� redzēja, ka viss kārtībā. - Viena īpatnība vīrie�tim, lūk, �eit, kur īsās ribas atdalītas no mugurkaula un plau�as izvilktas aizmugurē. Tās izskatās gandrīz kā spārni, vai ne?

-��� Asiņainais Ērglis, - mirkli padomājusi, Stārlingā nomur�mināja.

-��� Nekad agrāk neesmu kaut ko tādu redzējis.

-��� Es arī ne, - Stārlingā teica.

-��� Vai tam ir kāds nosaukums? Kā jūs to nodēvējāt?

-��� Asiņainais Ērglis. Tas minēts literatūrā Kventiko. Norvē�ģu upurē�anas tradīcija. Pārcirst īsās ribas, izvilkt plau�as aiz�mugurē un tā izplest, lai tās izskatītos pēc spārniem. Trīsdesmi�tajos gados Minesotā bija kāds neovikings, kas mēdza tā rīkoties.

-��� Jūs bie�i redzat kaut ko tādu� ne jau �ādu, bet tamlīdzī�gas lietas.

-��� Da�reiz redzu gan.

-���� Tas mazliet neatbilst manai specializācijai. Mēs lielāko�ties nodarbojamies ar vienkār�u slepkavību upuriem - no�au�tiem, nodurtiem -, bet vai gribat zināt, ko es domāju?

-��� To es ļoti vēlētos uzzināt, doktor.

-����� Es domāju, ka �is vīrietis - viņa personības apliecībā rakstīts Donijs Bārbers - ir nelegāli no�āvis briedi vakar, vienu dienu pirms sezonas sākuma; es zinu, ka viņ� ir miris tie�i todien. Bulta atbilst viņa pārējiem medību piederumiem. Briedi viņ� graizījis steiga. Neesmu pārbaudījis antigenus asinīs uz viņa rokām, ta�u tās ir brie�a asinis. Viņ� gribējis pievākt tikai to, ko brie�u mednieki sauc par muguras sloksni, un sācis nevī��īgi griezt - lūk, �is īsais, greizais grieziens �eit. Tad viņ� saņē�mis lielu pārsteigumu, �o bultu, kas rēgojas galvā. Tādā pa�ā krāsā, ta�u cits bultas tips. Galā nav ieroba. Vai jūs to pazīstat?

-��� Izskatās pēc arbaleta bultas, - Stārlingā teica.

-���� Otrs cilvēks, varbūt tas ar arbaletu, pabeidzis darbu pie brie�a, strādādams krietni labāk, un tad, lai Dievs �ēlīgs, apstrā�dājis ari vīrieti. Paskatieties, cik precīzi atdalīta āda, cik dro�i ir griezumi! Nekas nav sabojāts vai iznīcināts velti. Pat Maikls Debeikijs[16] neprastu labāk. Nav nekādu pazīmju, ka viens vai otrs būtu seksuāli izmantots. Viņi vienkār�i nokauti, lai iegūtu gaļu.

Stārlingā pieskārās pie lūpām ar pirkstu kauliņiem. Pato�logs mirkli nosprieda, ka viņa skūpsta amuletu.

-��� Doktor Holingsvērt, vai aknas bija paņemtas?

Mirklis klusuma, pirms viņ� atbildēja, vērodams Stārlingu pār briļļu stikliem.

-��� Briedim nav aknu. Mistera Bārbera aknas acīmredzot ne�atbilda prasībām. Tās bija daļēji izņemtas un pārbaudītas, tie�i gar vārtu vēnu ir iegriezums. Viņa aknas ir cirotiskas un mainī�ju�as krāsu. Tās ir līķī, vai vēlaties apskatīt?

-��� Nē, pateicos. Un vairogdziedzeris?

-��� Gardie dziedzeri, jā, tie ir izņemti abos gadījumos. Aģen�te Stārlingā, neviens vēl nav nosaucis vārdu, vai ne?

-��� Nē, - Stārlingā atbildēja. - Vēl ne.

No�vīkstēja gaiteņa durvis, un uz sliek�ņa nostājās kalsns, pat izdēdējis vīrietis tvlda sporta �aketē un haki krāsas biksēs.

-������� �erif, kā iet Karltonam? - Holingsvērts jautāja. - Aģente Stārlingā, tas ir �erifs Dimā. Viņa brālis ir aug�stāvā, kardioloģiskajā reanimācijas nodaļā.

-���� Viņ� turas. Man saka, viņ� esot stabils, "dro�ībā", lai nu ko tas nozīmētu, - �erifs sacīja. Tad pasauca aiz durvīm: - Nāc iek�ā, Vilbērn!

�erifs sarokojās ar Stārlingu un iepazīstināja viņu ar otru atnācēju.

-Tas ir Vilbērns Mūdijs, medību inspektors.

-��� �erif, ja vēlaties pabūt pie brāļa, mēs varam uzkāpt aug��stāvā, - Stārlingā ieminējās.

�erifs Dimā papurināja galvu.

-���� Mani tur atkal ielaidīs tikai pēc pusotras stundas. Neap�vainojieties, mis, bet es zvanīju D�ekam Krofordam. Vai viņ� atbrauks?

-��� Viņ� ir aizkavējies tiesā - kad jūs zvanījāt, viņ� patlaban liecināja. Domāju, pavisam drīz saņemsim no viņa ziņu. Mēs tie�ām esam pateicīgi, ka piezvanījāt mums tik ātri.

-���� Vecais Krofords pirms nez cik gadiem mācīja manu Na�cionālās policijas akadēmijas grupu Kventiko. Ellīgs vīrs! Ja jau viņ� ir atsūtījis jūs, tad jūs noteikti mākat savu darbu, - vai varam sākt?

-��� Lūdzu, �erif.

�erifs izvilka no mēteļa kabatas bloknotu.

-���� �is cilvēks ar bultu galvā ir Donijs Leo Bārbers, baltais, vīrietis, trīsdesmit divi gadi, dzīvo treilerā Treilsendparkā Ka- meronā. Cik redzu, bezdarbnieks. Pirms �etriem gadiem ar brī�dinājumu demobilizēts no Gaisa karaspēka. Viņam ir Federālās aviācijas administrācijas izsniegta licence lidma�īnu korpusu un motoru apkopei. Izbijis lidma�īnu mehāniķis. Samaksājis sodu par �aujamiero�a lieto�anu pilsētas robe�ās, kā arī sodu par kri- minālpārkāpumiem pagāju�ajā medību sezonā. Atzinies, ka ne�legāli �āvis brie�us Samitas apgabalā, kad tas bija, Vilbērn?

-������� Pirms divām sezonām, viņ� tikko bija dabūjis atpakaļ savu licenci. Iecirkni viņ� ir labi pazīstams. Vispirms sa�auj un pēc tam nemaz nevī�o iet pa pēdām. Ja medījums nav gar zemi, viņ� vienkār�i gaida nākamo� Vienreiz�

-��� Pastāsti, ko tu atradi �odien, Vilbērn.

-���� Nu, kad �orīt ap septiņiem braucu pa �etrdesmit septīto apgabala �oseju, kādu jūdzi uz rietumiem no tilta mani apturēja Vecais Pekmens. Elsa vien, jaudāja tikai vārstīt muti un rādīja uz me�a pusi. Es pagāju, nu, varbūt ne vairāk par simt piecdes�mit jardiem biezoknī, un tur bija �itais Bārbers, izplēties pret koka stumbru, ar bultu galvā, un �itais briedis ar bultu. Abi stīvi vismaz kop� vakardienas.

-���� No vakarrita, es teiktu, jo bija vēss, - piezīmēja doktors Holingsvērts.

-���� Nu, un sezonu atklāja tikai �orīt, - medību inspektors sacīja. - Donijam Bārberam līdzi bija sēdeklis, ko iestiprināt koka zaros, to viņ� vēl nebija uzvilcis aug�ā. Izskatījās, ka viņ� aizgājis turp vakar, lai sagatavotos �odienai, vai arī devies ma- lumedībās. Nezinu, kāpēc citādi viņam vajadzētu ņemt līdzi lo�ku, ja viņ� tikai gribēja ierīkot gaidi. Un te uznāk �itais smukais briedis, un viņ� vienkār�i nejaudāja nociesties. Bie�i esmu re�dzējis, ka tā notiek. Tādas lietas gadās uz katra soļa. Un tad �im uzklūp tas otrais, kamēr �is dīrā briedi. No pēdām es neko neva�rēju pateikt, tur bija stiprs lietus, zeme kā ķīselis�

-���� Tāpēc mēs visu nofotografējām un atvedām līķus uz �e�jieni, - teica �erifs Dimā. - Me�s pieder Vecajam Pekmenam. Donijam klāt bija legāla divu dienu medību licence, sākot no �odienas, ar Pekmena parakstu virsū. Pekmens vienmēr pārdod vienu licenci gadā, liek sludinājumus un iztirgo to ar brokeru starpniecību. Donijam pakaļējā kabatā bija ari vēstule ar tekstu: Apsveicam, Jūs esat laimējis brie�u medību licenci! Papīri ir samirku�i, mis Stārlingā. Nevaru teikt neko sliktu par mūsu pui�iem, bet domāju, ka pirkstu nospiedumus jums vajadzētu noņemt savā laboratorijā. Un bultas ari - viss bija slapj�, kad nonācām tur. Centāmies tām nepieskarties.

-��� Vai gribat vest bultas līdzi, aģente Stārlingā? Kā lai es tās izņemu? - doktors Holingsvērts jautāja.

-���� Ja pieturēsiet tās ar spailēm, pārzāģēsiet pie pa�as ādas un izgrūdīsiet laukā otrā pusē, tad es piestiprinā�u tās pie sava paliktņa ar stieplēm, - Stārlingā atbildēja, vērdama vaļā piede�rumu somu.

-���� Nedomāju, ka viņ� ir pretojies, bet vai jums vajadzīgs panad�u saturs?

-��� Labāk veik�u ar to DNS testu. Man nav vajadzīga identi�fikācija katram pirkstam atsevi�ķi, tomēr katrai rokai atsevi�ķi gan, esiet tik laipns, doktor.

-��� Vai varat izdarīt polimēru ķēdes reakciju ar mikrosatelītu?

-���� Galvenajā laboratorijā var. Mēs ziņosim jums, �erif, pēc trim vai �etrām dienām.

-���� Vai brie�a asinis varēsiet analizēt pa�i? - jautāja inspek�tors Mūdijs.

-��� Nē, mēs spējam tikai pateikt, vai tās ir dzīvnieka asinis, - Stārlingā atbildēja.

-���� Un ja nu tā brie�a gaļa vienkār�i atrastos kādam ledus�skapī? - inspektors Mūdijs ieminējās. - Jūs ta�u gribētu no�skaidrot, vai tā ir �ā pa�a brie�a gaļa, vai ne? Da�reiz mums pēc asinīm ir jāat�ķir viens briedis no cita, lai dabūtu pierādījumus malumedniecības lietā. Katrs briedis ir citāds. Nenāktu ne prātā, vai ne? Asinis mums jāsūta uz Portlendu, Oregonā, uz Oregonas Medību un zvejniecības pārvaldi, un viņi var pateikt, ja pagaida pietiekami ilgi. "�is ir briedis numur viens," - tā viņi saka vai vienkār�i nosauc to par "briedi A" ar garu lietas numuru galā, ziniet, brie�iem jau vārdu nav. Vismaz mēs tos nezinām.

Stārlingai patika Mūdija vecīgā, vēja ārdētā seja.

-�o mes nosauksim par D�onu Do1 , inspektor Mudij. In�formācija par Oregonu ir noderīga, varbūt mums izveidosies kāda sadarbība, paldies! - viņa sacīja un uzsmaidīja Mūdijam, līdz viņ� nosarka un sāka grozīt rokās cepuri.

Kad Stārlingā nolieca galvu, lai kaut ko meklētu somā, doktors Holingsvērts viņu labpatikā nopētīja. Runājot ar veco Mūdiju, viņas seja bija mirkli atplaukusi. Skaistumzīmīte uz viņas vaiga gau�ām atgādināja sadegu�u �aujampulveri. Viņ� gribēja pajautāt, tomēr pārdomāja.

-���� Kur jūs ievietojāt papīrus, ta�u ne plastikātā? - viņa vai�cāja �erifam.

-���� Brūnos papīra maisiņos. Brūns papīra maisiņ� nekad nav daudz kaitējis. - Ar plaukstu berzēdams skaustu, �erifs paskatī�jās uz Stārlingu. - Jūs saprotat, kāpēc es zvanīju uz jūsu nodaļu, kāpēc gribēju, lai atbrauc D�eks Krofords. Priecājos, ka esat atbraukusi jūs, jo tagad es jūs atceros. Ārpus �īs telpas neviens nav izrunājis vārdu "kanibāls", jo, līdzko tas izspruks laukā, prese piebļaus visus me�us. Viņi zina tikai to, ka tas varētu būt nelaimes gadījums medībās. Ir dzirdēju�i, ka, iespējams, sa�kropļots kāds līķis. Viņi nezina, ka Donijs Bārbers ir sagraizīts gaļā. Tik daudz kanibālu jau nemaz nav, aģente Stārlingā.

-��� Nē, �erif. Tik daudz nav.

-��� Traki akurāts darbiņ�.

-��� Jā, tā ir gan.

-����� Varbūt es iedomājos viņu tāpēc, ka par viņu tik daudz rakstīts avīzēs, - vai, jūsuprāt, tas izskatās pēc Hanibala Lektera?

' John Due - nosacīts apzīmējums, kādā dēvē neidentificētas personas kriminālnozie�guma izmeklē�anā; doe (angļu vai.) - stirna, brie�umāte. (Tulk. piez.)

Stārlingā noskatījās, kā neaizņemtā autopsijas galda novad- caurulē paslēpjas garkājis zirneklis.

-���� Doktora Lektera sestais upuris bija loka �āvējs, - viņa sacīja.

-��� Vai Lekters viņu apēda?

-���� Viņu ne. Atstāja karājamies uz vad�a vienās brūcēs. Kā viduslaiku medicīnas grāmatas ilustrāciju, ko sauc par "Brū�u cilvēku". Doktoru Lekteru interesē viduslaiki.

Patologs norādīja uz plau�ām, kas bija izplestas Donijam Bārberam uz muguras.

-��� Jūs teicāt, ka tas esot sens rituāls.

-��� Tā man �ķiet, - Stārlingā sacīja. - Nezinu, vai to izdarījis doktors Lekters. Ja to ir izdarījis viņ�, tad sakropļo�ana nav feti�s - tāda rīcība viņam nav raksturīga.

-��� Kas tad tas ir?

-��� Tas ir untums, - viņa atbildēja, vērodama, vai nav samul�sinājusi viņus ar �ādu vārdu. - Tas ir untums, un iepriek�ējā reizē viņu notvēra tie�i untuma dēļ.

DNS laboratorija bija jauna, smar�oja pēc jaunuma, un darbinieki bija jaunāki par Stārlingu. Pie tā būs jāpierod, viņa skumji nodomāja, ļoti drīz vi�ņa kļūs vēl par vienu gadu vecāka.

Jauna sieviete, kurai uz vārda nozīmītes bija nodrukāts A. BENINGA, parakstījās par abām Stārlingas atnestajām bultām.

A. Beningai bija gadīju�ies da�i nepatīkami piedzīvojumi, saņemot lietiskos pierādījumus; to varēja spriest pēc acīm re�dzamā atvieglojuma, kad viņa ieraudzīja, ka abas bultas ir rūpī�gi piestiprinātas ar stieplēm pie Stārlingas lietisko pierādījumu paliktņa.

-�� Jūs nevarat iedomāties, ko es da�kārt ieraugu, atvērusi �īs kārbas, - A. Beninga sacīja. - Jums jāsaprot, ka piecās minūtēs es vēl neko nevarē�u pateikt�

-�������� Protams, - Stārlingā piekrita. - Par doktoru Lekteru vairs

nav nekādu restrikcijas fragmentu salīdzinā�anas polimorfisma analī�u datu, viņ� ir nozudis pārāk sen, visi viņa lietotie priek��meti ir nederīgi, tiem pieskāru�ies simtiem cilvēku.

-���� Laboratorijas laiks ir pārāk dārgs, lai pārbaudītu katru paraugu, piemēram, �etrpadsmit matus no kādas moteļa istabas. Ja jūs atnestu man�

-���� Paklausieties manī, - Stārlingā sacīja, - pēc tam runāsiet jūs. Esmu lūgusi, lai Questura no Itālijas atsūta man zobusuku, kas, pēc viņu domām, piederējusi doktoram Lekteram. No tās jūs varat noņemt da�as epitēlija �ūnas. Veiciet ar tām RFSP un īsos tandēma atkārtojumus. �ī arbaleta bulta ir bijusi lietū, �au�bos, vai uz tās jūs varēsiet kaut ko atrast, bet paskatieties �eit�

-��� Piedodiet, nebiju domājusi, ka jūs sapratīsiet�

Stārlingā piespiesti pasmaidīja.

-��� Neraizējieties, A. Beninga, mēs lieliski sapratīsimies. Re�dziet, abas bultas ir dzeltenas. Arbaleta bulta ir dzeltena tāpēc, ka tā ir nokrāsota ar roku, diezgan labs darbs, tomēr mazliet nelīdzeni. Paskatieties, pēc kā izskatās tas, zem krāsas slāņa?

-��� Varbūt otas sars?

-��� Varbūt. Bet, re, vienā pusē tas ir izliekts, un galā tam ir mazs sīpoliņ�. Ja nu tā ir skropsta?

-��� Ja tam ir folikuls�

-��� Pareizi.

-���� Klausieties, es varu izdarīt polimēru ķēdes reakciju ar mikrosatelītu - trīs krāsas uzreiz gelā - un arī trīs DNS testus vienlaikus. Lai to pierādītu tiesā, vajadzēs daudz vairāk faktu, bet ar pāris dienām pietiks, lai skaidri zinātu, vai tas ir viņ�.

-��� A. Beninga, es zināju, ka jūs varat man palīdzēt.

-��� Jūs esat Stārlingā. Tas ir - īpa�ā aģente Stārlingā. Negri�bēju sākt sarunu aplam - esmu dabūjusi redzēt gau�ām daudz sliktu lietisko pierādījumu, ko iesniedz policija, - bet tam nav nekāda sakara ar jums.

-��� Zinu.

-����� Biju domājusi, ka jūs esat vecāka. Visas meitenes - visas sievietes par jums zina, tas ir, visi zina, bet jūs mums esat savā veidā� - A. Beninga mirkli novērsās, - savā veidā sevi�ķa. - A. Beninga pacēla savu mazo, apaļīgo īk�ķīti. - Lai jums veicas ar To Tur. Ja neņemat ļaunā, ka es tā saku.

Meisona Vērd�era galvenais kalpotājs Kordels bija liela auguma virs ar spilgtiem vaibstiem un varētu izskatī�ties pat glīts, ja sejā būtu vairāk dzīvības. Viņam bija trīsdesmit septiņi gadi, un viņ� vairs nekad nedrīkstēja strādāt �veices veselības aizsardzības sistēmā vai stāties tur kādā dar�bā, kur viņam būtu tuva saskarsme ar bērniem.

Meisons maksāja viņam lielu algu, lai viņ� atbildētu par �o nama spārnu, kā arī par Meisona aprūpi un ēdinā�anu. Viņ� bija atklājis, ka Kordels ir absolūti uzticams un spējīgs uz visu. Kordels bija redzējis ne�ēlīgas izrīcības videoierakstos, kuros Meisons sarunājas ar bērniem, un jebkuru citu tie būtu novedu�i līdz niknumam vai asarām.

�odien Kordels bija nedaudz noba�ījies par vienīgo, kas viņam bija svēts, - par naudu.

Kā parasti, divreiz pieklauvējis pie durvīm, viņ� iegāja

Meisona istabā. Tur valdīja pilnīga tumsa, spīdēja tikai akvārijs. Zutis zināja, ka viņ� ir atnācis, un cerīgi izlīda no savas alas.

-��� Mister Vērd�er!

Pagāja mirklis, līdz Meisons pamodās.

-���� Man jums kaut kas jāsaka, �onedēļ man Baltimorā jāsa�maksā papildu summa tam pa�am cilvēkam, par kuru esam ru�nāju�i iepriek�. Tas nebūt nav steidzami, tomēr būtu prātīgi. �īs nedēļas sākumā tas nēģerēns Frenklins ieēda �urku indi un bija kritiskā stāvoklī. Savai aud�umātei viņ� stāsta, ka jūs esot ietei�cis viņam noindēt savu kaķi, lai to nemocītu policisti. Tāpēc viņ� atdevis kaķi kaimiņienei un �urku indi apēdis pats.

-��� Tas ir smieklīgi, - Meisons sacīja. - Man ar to nav nekā�da sakara.

-��� Protams, smieklīgi, mister Vērd�er.

-��� Kur� tad sūdzas, tā sieviete, no kuras tu ved bērnus?

-��� Viņa ir tā, kurai jāsamaksā uzreiz.

-����� Kordel, tu ta�u nebūsi grābstījies ap to mazo draņķi? Slimnīcā viņam neko neatrada, vai ne? Es tāpat noskaidro�u, to tu zini.

-��� Nē, ser. Jūsu mājā? Nemū�am, es zvēru! Jūs zināt, ka es neesmu muļķis. Es mīlu savu darbu.

-��� Kur ir Frenklins?

-���� Mērilendas �ēlsirdības slimnīcā. Ticis ārā, viņ� dosies uz bērnunamu. Jūs zināt, tā sieviete, pie kuras viņ� dzīvoja, tika izmesta no aud�uģimeņu saraksta par marihuānas pīpē�anu. Tie�i viņa sūdzas pārjums. Varbūt mums būs jātiek ar viņu galā.

-��� Melnā narkomāne, tam nevajadzētu būt pārāk sare�ģīti.

-��� Viņa nezina, kur meklēt padomu. Es domāju, ka ar viņu vajadzētu apieties uzmanīgi. Saudzīgi. Labdarības darbiniece grib, lai viņa tur muti.

-��� Es par to padomā�u. Samaksā tai labdarības darbiniecei.

-��� Tūksto� dolāru?

-��� Tikai gādā, lai viņa saprot, ka tas ir viss, ko viņa dabūs.

Gulēdama tumsā uz Meisona dīvāna ar asaru pēdām uz vaigiem, Margota Vērd�ere klausījās Kordela un Meisona saru�nā. Viņa bija mēģinājusi prātīgi aprunāties ar Meisonu, pirms viņ� iemiga. Meisons acīmredzot domāja, ka viņa aizgājusi. Vi�ņa atvēra muti, lai elpotu bez skaņas, cenzdamās pieskaņot el�pas vilcienus Meisona respiratora �ņācieniem. Telpā pazibēja pelēka gaisma, Kordelam aizejot. Margota nekustīgi gulēja uz dīvāna. Viņa nogaidīja gandrīz divdesmit minūtes, līdz sūknis pārgāja Meisona miega ritmā, un atstāja istabu tikai tad. Zutis redzēja viņu aizejam, bet Meisons gan ne.

Margota Vērd�ere un Bārnijs diezgan daudz laika pava�dīja kopā. Viņi reti runāja, ta�u atpūtas telpā skatījās futbolu, "Simpsonus", da�reiz koncertus pa izglītojo�o kanālu un kopā sekoja seriālam "Es, Klaudijs". Ja Bārnijs darba dēļ palaida garām da�as sērijas, viņi pasūtināja videokopiju.

Margotai patika Bārnijs, patika tas, ka viņam blakus var justies kā savs �oms. Bārnijs bija vienīgais Margotai pazīsta�mais cilvēks, kur� izturējās tik nosvērti. Bārnijs bija ļoti gudrs, un viņam piemita kaut kas no citas pasaules. Viņai patika arī tas.

Margotai bija laba un bagātīga mākslas un datorzinātņu izglītība. Autodidakta Bārnija uzskati sniedzās no bērni�ķīgiem līdz ārkārtīgi dziļiem. Margota varēja sagādāt viņa uzskatiem kontekstu. Margotas izglītība bija kā pla�s un atvērts līdzenums, ko ierobe�o saprāts. Bet �is līdzenums balstījās uz viņas menta�litāti, tāpat kā tam, kur� tic, ka zeme ir plakana, tā balstās uz bruņrupu�a muguras.

Margota Vērd�ere lika Bārnijam samaksāt par to, ka viņ� bija izmetis jociņu par �urā�anu stāvus. Viņa uzskatīja, ka viņai ir spēcīgākas kājas nekā Bārnijam, un izrādījās, ka viņai taisnī�ba. Izlikdamās, ka viņai grūti pacelt pat vieglāku svaru stieni, viņa ievilināja Bārniju derībās par to, kur� spēs uzspiest lielāku svaru ar kājām, un dabūja atpakaļ savus simt dolārus. Turklāt, izmantodama savas vieglākā svara priek�rocības, viņa pieveica Bārniju svarcel�anā ar vienu roku, tomēr bija ar mieru saderēt tikai uz labo roku, jo kreisā bija vājāka no ievainojuma, kuru viņa bija guvusi bērnībā kautiņā ar Meisonu.

Da�reiz vakaros, kad Bārnijam beidzās de�ūra pie Meiso�na, viņi ar Margotu trenējās kopā, viens otru nodro�inādami. Tas bija nopietns treniņ�, lielākoties kluss, dzirdama bija vienīgi elpa. Lāgiem viņi tikai novēlēja labunakti, kad Margota sakra�vāja sporta somu un nozuda ģimenes apartamentu virzienā, kur kalpotājiem bija aizliegts ieiet.

�ovakar viņa iegāja melnajā un hromētajā sporta zālē tie�i no Meisona istabas, ar asarām acīs.

-��� Ei, ei, - Bārnijs teica. - Kas tev kai�?

-�� Ģimenes cūcības, ko lai es tev saku? Man nekas nekai�, - Margota attrauca.

Viņa trenējās kā negudra - pārāk liela slodze, pārāk daudzi atkārtojumi.

Reiz Bārnijs piegāja pie viņas, atņēma svaru stieni un no�grozīja galvu.

-��� Tu nudien kaut ko pārrausi, - viņ� sacīja.

Viņa joprojām minās uz velotrena�iera, kad Bārnijs meta mieru un nostājās zem treniņzāles kūpo�ās du�as, ļaudams, lai karstais ūdens aizskalo garās dienas gurdumu. Tā bija kopīga treniņzāles du�a ar �etrām sprauslām pie griestiem un da�ām papildu sprauslām vidukļa un gurnu augstumā. Bārnijam patika atgriezt divas du�as un saplūdināt abas ūdens straumes pār savu lielo augumu.

Drīz Bārniju ietina biezi tvaiki, kas izslēdza visu, atstājot tikai ūdens �alkoņu uz galvas. Bārnijam du�ā patika prātot: tvai�ka mākoņi. "Mākoņi". Aristofans. Doktors Lekters, kas stāsta, kā ķirzaka ap�urājusi Sokrātu. Bārnijam ienāca prātā, ka pirms tam, kad viņ� bija pakļuvis zem doktora Lektera loģikas nerim�tīgā vesera, tāds kā Dēmlings būtu itin vienkār�i varējis viņu izrīkot.

Izdzirdējis ie�alcamies otru du�u, viņ� nepievērsa tam lielu uzmanību un turpināja mazgāties. Treniņzāli izmantoja arī citi darbinieki, bet lielākoties agrā rītā un vēlā pēcpusdienā. Vīrie�u etiķete liedz pievērst īpa�u uzmanību citiem, kas mazgājas ko�pējā sportistu du�ā, tomēr Bārnijs brīnījās, kas tas varētu būt. Viņ� cerēja, ka tas nav Kordels, no kura viņam �ķebinājās dū�a. Naktīs du�u reti izmantoja kāds cits. Kas tur, ellē, ir? Bārnijs pagriezās, ļaudams strūklām triekties pret skaustu. Starp tvaika mākuļiem kā freskas fragmenti uz sienas apmetuma pavīdēja otra cilvēka auguma daļas. Masīvs plecs, kāja. Glīti veidota roka, kas ieziepē muskuļotu kaklu un plecu, koraļļkrāsas nagi - tā bija Margotas roka. Lakoti kāju nagi. Margotas kāja.

Bārnijs atkal pabāza galvu zem pulsējo�ās ūdens straumes un dziļi ievilka elpu. Blakusstāvētāja pagriezās, lieti�ķi mazgā�damās. Tagad viņa mazgāja matus. Tas bija Margotas plakanais, muskuļotais vēders, tās bija viņas mazās krūtis, kas saslēju�ās uz biezo muskuļu vaļņa, krū�galiem saceļoties spēcīgajā ūdens strūklā, tā bija Margotas kājstarpe, sakrokojusies rumpja un cis�kas sadurē, un tā ta�u laikam bija Margotas �ķirbiņa, ietverta blondā, apcirptā panku frizūrā.

Bārnijs ievilka tik dziļu elpu, cik vien jaudāja, un aizturēja to� viņ� juta, ka pa�am briest problēma. Viņa spīdēja kā zirgs, smagajos treniņos uzpumpēta līdz galējai robe�ai. Kad Bārnija interese kļuva saredzamāka, viņ� uzgrieza Margotai muguru. Varbūt izdosies nelikties viņu redzam, līdz viņa aizies.

Ūdens līdzās apklusa. Bet tagad atskanēja viņas balss.

-��� Ei, Bārnij, cik augsta ir kvota uz "Patriotiem"?

-��� Ja� ja tu prasi man, tad Maiami piecarpus. - Viņ� atska�tījās pār plecu.

Margota slaucījās tik tuvu, ka viņu gandrīz skāra Bārnija du�as �ļakatas. Mati bija pielipu�i pie galvas. Seja tagad izskatī�jās svaiga, asaras bija nozudu�as. Margotai bija lieliska āda.

-�� Tad tu skaitīsi punktus? - viņa jautāja. - D�ūdijas birojā ir informācija�

Pārējam Bārnijs nespēja veltīt uzmanību. Margotas blondā frizūriņa, piebārstīta ar ūdens pērlītēm, sārtā ierāmējumā. Bār�nijam kaisa seja un bija pamatīga erekcija. Viņ� bija apjucis un satraukts. Viņu pārņēma pazīstams saltums. Viņ� nekad nebija lolojis nekādas jūtas pret vīrie�iem. Ta�u Margota, par spīti vi�siem muskuļiem, nepārprotami nebija vīrietis, un Margota vi�ņam patika.

Un kas tā vispār par nekaunību - līst ar viņu vienā du�ā?

Bārnijs aizgrieza ūdeni un slapj� pavērsās pret viņu. Neap�domādamies viņ� uzlika savu lielo plaukstu Margotai uz vaiga.

-��� Dieva dēļ, Margot, - viņ� teica ar kamolu kaklā.

Viņa paskatījās lejup.

-��� Nolādēts, Bārnij! Izbeidz�

Bārnijs izstiepa kaklu un paliecās uz priek�u, mēģinādams viņu maigi noskūpstīt kaut kur uz sejas, nepieskaroties viņai ar savu locekli, tomēr pieskārās, viņa atsprāga nost, paskatījās le�jup uz nokareno dzidrā �ķidruma pavedienu, kas stiepās starp Bārniju un viņas plakano vēderu, un tad sagrāba Bārniju pār krūtīm ar miesassarga cienīgu apak�delmu, viņa kājas zaudēja atbalstu, un viņ� ar sparu apsēdās uz du�as grīdas.

-��� Tu, maucīgais ķēms, - viņa �ņāca, - man būtu vajadzējis to saprast! Mīkstais! Pievāc to daiktu un iebāz�

Bārnijs pietrausās kājās un izmetās laukā no du�as, rau�dams drēbes virsū uz slapjās miesas, un, nebildis ne vārda, atstāja treniņzāli.

Bārnija dzīvoklis atradās atsevi�ķā ēkā - biju�ajā stallī ar �īfera jumtu; tajā tagad bija ierīkotas garā�as ar dzīvokļiem aug��stāvā. Vēlu vakarā viņ� sēdēja, klik�ķinādams sava portatīvā da�tora taustiņus, mācīdamies interneta korespondences kursā. Viņ� juta nodrebam grīdu, kad pa kāpnēm kāds smagi nāca aug�up.

Pie durvīm atskanēja viegls klauvējiens. Bārnijs tās atvēra, un tur stāvēja Margota biezā treniņtērpā un adītā cepurītē.

-��� Vai drīkstu uz brīdi ieiet?

Bārnijs mirkli skatījās grīdā, pirms atkāpās no durvīm.

-���� Bārnij! Klau, atvaino par to, kas notika pirmīt, - viņa teica. - Es kritu tādā kā panikā. Saproti, noskaitos un tad kritu panikā. Man patika būt ar tevi draugos.

-��� Man arī.

-��� Man likās, mēs tā kā varētu būt, nu, īsti draugi.

-���� Margot, izbeidz! Es teicu, ka mēs būsim draugi, bet es neesmu nekāds nolādēts einuhs! Tu ienāci pie manis tajā velna du�ā. Tu man patiki, ko es tur varu darīt! Tu ienāci du�ā kaila, un es ieraudzīju divas lietas uzreiz, kuras man tie�ām patīk.

-��� Mani un manu kūsu, - Margota noteica.

Pa�iem par pārsteigumu, abi iesmējās.

Viņa piegāja klāt un apskāva Bārniju tādā kampienā, kas vājāku vīru būtu no�ņaudzis.

-���� Paklau, ja tam būtu lemts būt �alim, tad tas būtu tu. Bet tas man neder. Nudien ne. Ne tagad, ne kādreiz nākotnē.

Bārnijs pamāja.

-��� Es zinu. Man tikai bija izkūpējis.

Brīdi viņi stāvēja klusēdami, apskāvu�i viens otru.

-��� Gribi mēģināt būt draugs? - viņa jautāja.

Bārnijs brītiņu domāja.

-���� Jā. Bet tev man drusku jāpalīdz. Norunāsim: es pielik�u �īs milzu pūles, lai aizmirstu, ko redzēju du�ā, bet tu man to vairs nerādīsi. Un nerādi man arī pupus, ja jau runājam par to. Nu, kā būs?

-��� Es protu būt labs draugs, Bārnij. Atnāc rīt uz māju. D�ū�dija gatavos maltīti, es gatavo�u maltīti.

-��� Jā, bet varbūt tu neesi labāka virēja kā es.

-��� Paļaujies uz mani, - Margota noteica.

Doktors Lekters pacēla pret gaismu "Chāteau Petrus" pu�deli. Jau iepriek�ējā dienā viņ� bija atstājis to noliktu stāvus - ja tajā būtu nosēdumi. Ieskatījies pulkstenī, viņ� nolēma, ka pienācis laiks atvērt vīnu.

To doktors Lekters uzskatīja par nopietnu risku, par lielāku dēku, nekā viņam būtu pa prātam. Viņ� negribēja pārsteigties. Viņ� gribēja izbaudīt kristāla karafē ielietā vīna krāsu. Ja nu, pārāk agri izvilcis aizbāzni, viņ� konstatēs, ka nedrīkst zaudēt nenieka no vīna svētītās dva�as, pārlejot to karafe? Gaismā at�klājās nedaudz nosēdumu.

Viņ� izvilka aizbāzni tik piesardzīgi, kā trepanēdams gal�vaskausu, un ievietoja pudeli izlie�anas ierīcē, kura, kloķa un skrūves darbināta, ļoti lēnām nolieca pudeli slīpi. Lai mazliet pastrādā sāļais gaiss, un tad viņ� izlems.

Ar �ķiedrainiem kokogļu gabaliem iekūris uguni, viņ� ielē�ja sev glāzi "Lillet", uz ledus skaidiņām uzlicis �ķēlīti apelsīna, un sāka apcerēt fonā', ar kuru nodarbojās jau dienām ilgi. Mek�lēdams sastāvdaļas savam buljonam, doktors Lekters sekoja Aleksandra Dimā iedvesmojo�ai vadībai. Nupat pirms trim die�nām, atgriezies no brie�u medību me�iem, viņ� bija pievienojis krājumiem treknu, ar kadiķogām nobaroju�os vārnu. Lī�a rāma�jos ūdeņos peldēja sīkas, melnas dūnas. Lielās spalvas viņ� pa�turēja, lai no tām darinātu plektrus savam klavihordam.

Tagad doktors Lekters sastampāja kadiķogas un vara kas�trolī sāka tvaicēt �alotes. Ar akurātu ķirurga mezglu viņ� apsēja kokvilnas aukliņu ap svaigu bouquet gārni2 un, iemērcis to kas�trolī, ar pavārnīcu uzlēja uz zaļumiem buljonu.

Fileja, kuru doktors Lekters izcēla no māla poda, bija tum��a un slapja no marinādes. Nosusinājis fileju, viņ� uzlocīja tās smailo galu uz aug�u un nosēja visu gabalu, lai tas viscaur būtu vienādā diametrā.

Uguns tagad bija tie�i tāda, kā vajadzīgs, centrā zvēroja vislielākais karstums, malās virs oglēm kļūdams maigāks. File�ja �ņāca uz dzelzs restēm, un dārzā virmoja zili dūmi, it kā dejodami vienā taktī ar mūziku, kas skanēja no doktora Lektera skaļruņiem. Viņ� atskaņoja Henrija VIII aizkustino�o kompozī�ciju "Ja valdītu īstena mīla".

Vēlu vakarā, sarkanā "Chāteau Petrus " iekrāsotām lūpām, uz sve�tura paliktņa novietojis mazu kristāla glāzīti ar medus krāsas "Chāteau d'Yquem", doktors Lekters spēlē Bahu. Viņa iztēlē Stārlingā skrien caur lapkriti. Viņai pa priek�u aizjoņo brie�i un aiztraucas aug�up pakalnā garām doktoram Lekteram, kas nekustīgi sē� nogāzē. Skrējiens, skrējiens, viņ� ir nonācis "Goldberga variāciju" Otrajā variācijā, sve�u gaisma rotaļājas uz viņa kustīgajām rokām; plaisa mūzikā, asiņaina sniega un netīru zobu zibsnis, �oreiz ne vairāk kā zibsnis, kas nozūd ar skaidru skaņu, ar smagu - pakt! - arbaleta bulta iztriecas caur galvaskausu, un te nu mums atkal ir skaistais me�s un plūsto�ā mūzika, un Stārlingā, kas, gleznota putek�ņainā gaismā, aiz�skrien un pazūd skatienam, viņas matu astīte lēkā glu�i kā brie��a ļipa, un, vairs neapstājoties ne reizi, viņ� nospēlē skaņdarba daļu līdz galam, un saldais klusums pēc tam ir tik piesātināts kā "Chāteau d'Yquem".

Doktors Lekters paceļ glāzi pret sveci. Sveces gaisma mirdz tajā, kā saule mirdz ūdenī, un pats vīns ir tādā krāsā kā ziemas saule uz Klarisas Stārlingas ādas. Drīz viņai būs dzim�anas die�na, doktors prāto. Interesanti, vai pastāv kāda "Chāteau d'Yqu- em" pudele no viņas dzim�anas gada? Varbūt dāvana tie�ām pienākas Klarisai Stārlingai, kas pēc trim nedēļām būs nodzīvo�jusi tikpat ilgi kā Kristus.

Tajā mirklī, kad doktors Lekters pacēla vīnu pret sveces

liesmu, A. Beninga, vēlu palikusi DNS laboratorijā, pa�cēla pret gaismu pēdējo gelu un paskatījās uz elektroforē- zes līnijām, ko izraibināja sarkani, zili un dzelteni punktiņi. �is paraugs bija epitēlija �ūnas no zobusukas, kas Itālijas diplomā�tiskā pasta maisā bija atsūtīta no Kaponi pils.

-��� Hmm, hmm, hmm� - viņa novilka un uzgrieza Stārlin�gas numuru Kventiko.

Atbildēja Ēriks Pikfords.

-��� Sveicināts, vai es, lūdzu, varētu runāt ar Klarisu Stārlingu?

-���� Viņa jau ir aizbraukusi mājās, es esmu de�urants, vai varu jums palīdzēt?

-��� Vai jums ir viņas peid�era numurs?

-��� Viņu var sazvanīt pa otru līniju. Vai jums ir kādas ziņas?

-������� Lūdzu, pasakiet viņai, ka zvanīja Beninga no DNS labo�ratorijas. Pasakiet, ka zobusuka un skropsta no bultas saskan. Tas ir doktors Lekters. Un palūdziet, lai viņa piezvana man.

-��� Pasakiet man savu numuru. Protams, es ziņo�u viņai tūliņ pat. Paldies!

Stārlingu nemaz nevarēja sazvanīt pa otru līniju. Pikfords piezvanīja Polam Krendleram uz mājām.

Kad Stārlingā nepiezvanīja A. Beningai uz laboratoriju, tehniķe jutās nedaudz vīlusies. A. Beninga bija ziedojusi daudz virsstundu laika. Viņa aizbrauca mājās ilgi pirms tam, kad Pik�fords piezvanīja Stārlingai uz mājām.

Meisons visu zināja stundu pirms Stārlingas.

Viņ� īsi parunāja ar Polu Krendleru - nesteigdamies, gaidī�dams ieelpas. Viņa prāts darbojās ļoti skaidri.

-���� Ir laiks ķerties pie Stārlingas, pirms viņi sāk domāt un izliek viņu par ēsmu. Ir piektdiena, jums ir visa nedēļas nogale. Sāciet rīkoties, Krendler. Pasakiet makaronu rijējiem par to slu�dinājumu un izlidiniet viņu laukā no turienes, viņai laiks pazust. Un, Krendler?

-��� Es vēlētos, lai mēs�

-��� Rīkojieties, un, kad saņemsiet nākamo krāsaino pastkartī- ti no Kaimanu salām, uz tās zem markas būs uzrakstīts glu�i jauns skaitlis.

-���� Labi, es� - Krendlers iesāka, bet saruna jau bija pār�trūkusi.

īsā saruna bija neparasti nogurdinājusi Meisonu.

Visbeidzot, pirms grim�anas nemierīgā miegā, viņ� ataici�nāja Kordelu un sacīja:

-��� Liec, lai ved �urp cūkas!

Fiziski ir grūtāk pārvadāt pusme�onlgu cūku pret tās gribu nekā nolaupīt cilvēku. Cūkas noķert ir sare�ģītāk nekā cilvēkus, lielās ir stiprākas par cilvēku, un tās nevar iebie�dēt ar ieroci. Visu laiku jāpatur prātā ilkņi, ja gribi, lai tavs vēders un kājas paliek sveiki un veseli.

Ilkņainās cūkas instinktīvi uz�ķēr� pretiniekam vēderu, cī�noties pret to sugu pārstāvjiem, kas māk stāvēt uz divām kājām, - pret cilvēkiem un lā�iem. Parasti tās nemēdz pārkost paceles cīpslas, tomēr drīz spēj to iemācīties.

Ja cūka jāuztur pie dzīvības, to nedrīkst apdullināt ar elek- tro�oku, jo cūkām ir nosliece uz nāvējo�u koronāro fibrillāciju.

Karlo Deogra�iasam, cūku saimniekam, piemita krokodila pacietība. Viņ� bija eksperimentējis ar dzīvnieku nomierinā�a�nu, lietodams to pa�u acepromazīnu, ko gatavojās izmantot doktoram Lekteram. Tagad viņ� precīzi zināja, cik daudz ace- promazīna vajadzīgs, lai iemidzinātu simt kilogramu smagu me�akuili, ar kādiem intervāliem jāievada deva, lai tas nogulētu �etrpadsmit stundu bez kādām ilgsto�ām blakusparādībām.

Tā kā Vērd�eru firma lielos mērogos importēja un ekspor�tēja cūkas un bija stabila Lauksaimniecības ministrijas partnere eksperimentālajās lopkopības programmās, Meisona cūkām ceļ� bija vaļā. Uz Dzīvnieku un augu veselības inspekciju Ri- verdeilā, Mērilendā, pa faksu tika nosūtīta nepiecie�amā veteri�nārā dienesta veidlapa 17-129 kopā ar veterinārajām atļaujām no Sardīnijas, kā ari lietotāja nodeva 39,50 dolāru par piecdes�mit stobriņiem ar sasaldētu spermu, ko Karlo gribēja vest līdzi.

Atļauja ievest cūkas un spermu pienāca pa faksu līdz ar piekri�anu ievest cūkas bez parastā karantīnas laika un ar ap�stiprinājumu, ka Baltimoras-Va�ingtonas starptautiskajā lidostā cūkas pārbaudīs vietējais inspektors.

Karlo un viņa palīgi, brāļi Pjēro un Tomazo Fal�ones, mon�tēja krātiņus. Tie bija lieliski krātiņi ar slīdo�ām durvīm katrā galā, iek�pusē izkaisīti ar smiltīm un polsterēti. Pēdējā brīdī viņi atcerējās iesaiņot kastē arī bordeļa spoguli. Meisonu kaut kas priecēja fotogrāfijās, kur spoguļa rokoko ietvarā rēgojās cūku atspulgi.

Karlo rūpīgi ie�ļircināja visām se�padsmit cūkām - pie�ciem kuiļiem, kas bija izaugu�i vienā aplokā, un vienpadsmit sivēnmātēm, no kurām viena bija grūsna, bet neviena nemeklē�jās. Kad cūkas bija iemidzinātas, Karlo tās sīki pārbaudīja. Ar pirkstiem aptaustīja asos zobus un lielo ilkņu smailes. Saņēma plaukstās cūku baismīgos purnus, ieskatījās mazajās, stiklaina�jās a�elēs, ieklausījās, lai pārliecinātos, ka elpo�anas ceļi nav aizsprostoti, un sasēja elegantās, smalkās potītes. Tad, uzlicis uz brezenta, ievilka tās krātiņos un aizbīdīja ciet gala durvis.

Kravas ma�īnas, dobji rūkdamas, brauca no D�enard�entu kalniem uz Kaljāri. Lidostā gaidīja kravas aerobuss, kas piede�rēja "Count Fleet Airlines" kompānijai, kura specializējās sa�cīk�u zirgu pārvadā�anā. Ar �o lidma�īnu parasti vadāja ameri�kāņu auļotājus uz sacensībām Dubaijā. Tagad aerobusā bija tikai viens pa ceļam Romā paņemts zirgs, kas nebija nomieri�nāms. Saodis me�acūku smaku, tas zviedza un spārdījās savā �aurajā, popētajā steliņģī, līdz apkalpe bija spiesta izvest to ārā un atstāt turpat, kas Meisonam vēlāk radīja lielus izdevumus, jo zirgu vajadzēja nogādāt īpa�niekam un vēl samaksāt kompensā�ciju, lai izvairītos no tiesu darbiem.

Karlo un viņa palīgi ierīkojās pie cūkām hermetizētajā kra�vas tilpnē. Lidojot virs viļņojo�ās jūras, Karlo ik pēc pusstundas apmeklēja katru cūku individuāli, uzlika plaukstu tai uz saraina�jiem sāniem un pārbaudīja me�onīgās sirds pukstus.

Pat ja visas se�padsmit cūkas būtu neganti izbadēju�ās, neva�rētu gaidīt, ka tās pilnīgi aprīs doktoru Lekteru vienā piegājienā. Tām bija vajadzējis veselu dienu, lai pilnīgi apēstu kinovīru.

Meisons gribēja, lai pirmajā dienā doktors Lekters noska�tās, kā cūkas apēd viņa pēdas. Pa nakti Lekteram bija paredzēts ar sistēmu ievadīt fizioloģisko �ķīdumu, gaidot nākamo cēlienu.

Meisons bija apsolījis Karlo starplaikā vienu stundu divatā ar doktoru.

Otrajā cēlienā stundas laikā cūkas varēja izēst viņa iek�as, apēst vēderu un seju, kad lielākās un grūsnā sivēnmāte pirmajā maiņā būs pieēdu�ās un paies malā, atdodot vietu otrajam vil�nim. Bet tad prieki jau tik un tā būs beigu�ies.

Bārnijs vēl nekad nebija iegājis �ķūni. Viņ� devās iek�ā pa sāndurvim zem solu rindām, kuras no trim pusēm ielenca vecu parādes arēnu. Tur bija tuk�s un kluss, tikai pie jumta spārēm dūdoja balo�i; arēnas gaisotnē joprojām jau�tās gaidas. Aiz izsoles vadītāja paaugstinājuma pletās vaļējais �ķūnis. Lielas dubultdurvis veda uz steliņģu spārnu un uz zirg�lietu telpu.

Izdzirdējis balsis, Bārnijs uzsauca:

-Hallo!

- Bārnij, nāc �urp uz zirglietu noliktavu! - atbildēja Mar�gotas zemā balss.

Noliktava bija gai�a telpa, kur karājās iejūga piederumi un skaisti veidoti segli. Siltā saules gaisma, kas ieplūda pa apputē�ju�iem logiem zem pa�ām spārēm, vēl pastiprināja ādas un sie�na smar�u. Vaļēji bēniņi, kas stiepās gar vienu telpas sienu, tālāk saplūda ar �ķūņa sienaug�u.

Margota karināja pie sienas skrāpjus un iemauktus. Viņas mati bija gai�āki par sienu, acis - tik zilas kā inspekcijas zī�mogs uz kautķermeņa.

-��� Sveika! - Bārnijs uz sliek�ņa sacīja. Viņam �ī telpa maz�liet atgādināja skatuvi, kas saposta bērnu apciemojumam. Ar saviem augstajiem griestiem un slīpo gaismu, kas krita no aug�stajiem logiem, tā līdzinājās baznīcai.

-���� Sveiks, Bārnij. Pagaidi drusciņ, un pēc kādām divdesmit minūtēm mēs ēdīsim.

No sienaug�as atskanēja D�ūdijas Ingremas balss.

-���� Bārnī-ī-ī-ī-j! Labrīt! Ja tu redzētu, ko es esmu pagatavo�jusi pusdienās! Margot, varbūt ēdīsim brīvā dabā?

Katru sestdienu Margota un D�ūdija mēdza izsukāt trekno �etlendas poniju raibo baru, kas tika turēti bērnu izjādēm. Viņas alla� ņēma līdzi pusdienas piknika grozā.

-����� Pamēģināsim �ķūņa dienvidu pusē, saulītē, - Margota sacīja.

�ķita, ka visi �ivina mazliet par daudz. Cilvēks ar tādu slimnīcas pieredzi kā Bārnijam zina, ka pārmērīga �ivinā�ana nesola �ivinātajam neko labu.

Zirglietu telpā skatienu visvairāk saistīja zirga galvaskauss, kas bija piestiprināts pie sienas nedaudz augstāk par cilvēka augumu, ar visiem iemauktiem un acu aizsegiem, drapēts ar Vērd�eru sacīk�u krāsām.

-��� Tas ir Ēnu Zibsnis, uzvarējis Lod�polas sacīkstēs piecdes�mit otrajā gadā, vienīgais �empions, kas piederējis manam tē�vam, - Margota teica. - Tēvs bija pārāk sīkstulīgs, lai liktu zirgu izbāzt. - Viņa paskatījās aug�up uz galvaskausu. - Dikti līdzīgs Meisonam, vai ne?

Stūrī atradās ēze un plē�as. Margota bija iekūrusi uguni, jo �ķūnī bija vēss. Uz uguns stāvēja katliņ�, kurā smar�oja kaut kas līdzīgs zupai.

Uz darbgalda bija pilns kalēja piederumu komplekts. Margo�ta paņēma kalēja veseri ar īsu rokturi un smagu pietu. Ar saviem muskuļotajiem delmiem un krūtīm Margota pati būtu varējusi būt kalējs - tiesa, ar neparasti izciļņiem krū�u muskuļiem.

-��� Vai pasviedīsi man segas? - lejup sauca D�ūdija.

Margota paņēma svaigi izmazgātas seglu segas un uzlidi�nāja ar vienu slīdo�u spēcīgās rokas kustību tās sienaug�ā.

-��� Tā, tagad es nomazgā�os un izkravā�u mantas no d�ipa. Ēdīsim pēc piecpadsmit minūtēm, jā? - teica D�ūdija, kāpdama lejup pa trepēm.

Bārnijs, juzdams Margotas vērīgo skatienu, nenopētīja D�ūdijas pēcpusi. Līdzās stāvēja da�as siena ķīpas, uz kurām par sēdekļiem bija salocītas zirgu segas. Margota un Bārnijs apsēdās.

-���� Tu neredzēji ponijus. Tos aizveda uz Lesteras stalli, - Margota ieminējās.

-��� �orīt dzirdēju braukājam kravas ma�īnas. Kāpēc tā?

-��� Meisona darī�anas. - īss klusums. Klusēt divatā viņiem vienmēr bija viegli, ta�u ne �oreiz. - Tā, Bārnij. Kādreiz cilvēks nonāk tādā punktā, kur vairs nevar runāt, ja vien reizē nerīkojas. Vai mēs esam tur nonāku�i?

-��� Kā mīlas dēkā, - Bārnijs noteica. Neveiksmīgais salīdzi�nājums palika karājamies gaisā.

-�� Mīlas dēka, - Margota sacīja. - Velns parāvis, man ir kas daudz labāks, ko tev piedāvāt. Tu zini, par ko mēs runājam.

-��� Zinu gan, - Bārnijs apstiprināja.

-��� Bet, ja tu nospriestu, ka negribi to izdarīt, un vēlāk tas notiktu tik un tā, tad tu vairs nekad nedrīkstētu to man pieminēt, tu ta�u saproti? - Viņa viegli uzsita sev pa plaukstu ar kalēja veseri, varbūt neapzināti, vērodama Bārniju ar zilajām miesnie- ces acīm.

Bārnijs savā laikā bija redzējis da�u labu seju un palicis dzīvs tikai tāpēc, ka bija spējis izprast tās izteiksmi. Viņ� redzē�ja, ka Margota saka patiesību.

-To es zinu.

-��� Tas pats būs, ja mēs to izdarīsim. Es bū�u ārkārtīgi dāsna vienu vienīgu reizi. Ta�u ar to pietiks. Vai gribi zināt, cik?

-���� Margot, manas de�ūras laikā nenotiks nekas. Kamēr vien es ņemu no viņa naudu par to, ka rūpējos par viņu.

-��� Kāpēc, Bārnij?

Sēdēdams uz ķīpas, viņ� paraustīja platos plecus.

-��� Darījums paliek darījums.

-��� To tu sauc par darījumu? �is ir darījums, - Margota sacīja. - Pieci miljoni dolāru, Bārnij. Tie pa�i pieci, kuri jāsaņem Krendleram par to, ka viņ� pārdos FIB aģenti, ja vēlies zināt.

-��� Mēs pa�laik runājam par to, ka no Meisona jādabū pietie�kami daudz spermas, lai apaugļotu D�ūdiju.

-���� Mēs pa�laik runājam arī par kaut ko citu. Tu ta�u zini, Bārnij, ja paņemsi no Meisona sēklu un atstāsi viņu dzīvu, tad viņ� tev atriebsies. Tu nemū�am nespētu aizbēgt pietiekami tā�lu. Tevi izbarotu tām nolādētajām cūkām.

-��� Kam mani izbarotu?

-��� Kas tevi kavē, Bārnij, �itais Semper Fi', kas ietetovēts tev uz rokas?

-��� Ņemdams viņa naudu, es solījos par viņu rūpēties. Kamēr atrodos viņa dienestā, es negribu nodarīt viņam neko ļaunu.

1 Semper fidelis (latiņu vai.) - mū�am uzticams. ASV Jūras kājnieku karaspēka devīze. (Tulk. piez.)

-��� Tev nav nekas� ar viņu jādara, tikai jāpaveic medicīnis�kās lietas, kad viņ� jau būs miris. Es nespēju viņam tur pieskar�ties. Vairs nevienu pa�u reizi. Varbūt tev vajadzēs palīdzēt man tikt galā ar Kordelu.

-��� Ja tu nogalināsi Meisonu, tad dabūsi tikai vienu porciju, - Bārnijs sacīja.

-���� Mēs dabūsim piecus kubus, pat ja tur būs zems vai nor�māls spermatozoīdu skaits, ievietosim tur stimulatorus, apaug�ļo�anu mēs varam mēģināt piecas reizes, varam veikt to in vit- ro' - D�ūdijas dzimtā visi ir ļoti auglīgi.

-��� Vai esi domājusi uzpirkt Kordelu?

-����� Nē. Viņ� nemū�am neturētu vārdu. Viņa solījums būtu tuk�a skaņa. Agrāk vai vēlāk viņ� man atriebtos. Viņam būs jāpazūd.

-��� Tu esi visu krietni apsvērusi.

-���� Jā. Bārnij, tev jāuzņemas atbildība par de�urantu istabu. Monitori fiksē katru sekundi. Bet istabā ir tikai telekamera bez videoieraksta. Mēs� es iebāzī�u roku respiratora apvalkā un spiedī�u viņam uz krūtīm. Monitors rādīs, ka respirators jopro�jām darbojas. Kad viņa sirdsdarbība un asinsspiediens uzrādīs pārmaiņas, tu ieskriesi iek�ā un viņ� būs bez samaņas, un tad tu varēsi mēģināt viņu atdzīvināt, cik vien tīk. Vienīgais - tu neie�vērosi mani. Es tikai spiedī�u viņam uz krūtīm, līdz viņ� būs miris. Tu esi piedalījies pietiekami daudzās līķu sekcijās, Bār�nij. Ko viņi meklē, ja pastāv aizdomas par nosmacē�anu?

-��� Asinsizplūdumus aiz plakstiņiem.

-��� Meisonam plakstu nav.

Viņa bija izlasījusi visu nepiecie�amo, un viņa bija piera�dusi nopirkt jebko, jebkuru.

1 Mākslīgos apstākļos, burt., stiklā (mēģenē). (Tulk. no latīņu vai.)

Bārnijs palūkojās Margotai sejā, ta�u ar acs maliņu vēroja veseri, atbildēdams:

-��� Nē, Margot.

-��� Ja es būtu ļāvusi, lai tu mani izdrāz, ari tad ne?

-Nē.

-��� Ja es būtu izdrāzusi tevi, vai tu piekristu? -Nē.

-��� Ja tu nestrādātu �eit, ja neatbildētu par viņu kā mediķis, vai tu to darītu?

-��� Visticamāk, ka ne.

-��� Vai tā ir ētika vai bailes?

-��� Nezinu.

-��� Noskaidrosim. Tu esi atlaists, Bārnij.

Viņ� pamāja, nejuzdamies īpa�i pārsteigts.

-��� Un, Bārnij? - Viņa pacēla pie lūpām pirkstu. - Klusē! Vai apsoli? Vai man vēl jāapliecina, ka es varētu tevi nozūmēt ar to veco arestu Kalifornijā? Tas ta�u man nav jāapliecina, vai ne?

-Tev nav jāraizējas, - Bārnijs teica. - Jāraizējas ir man. Es jau nezinu, kā Meisons atlai� cilvēkus. Varbūt viņi vienkār�i pazūd.

-���� Jāraizējas nav ari tev, es pateik�u Meisonam, ka tev bija hepatīts. Tu necik daudz nezini par viņa darījumiem, vienīgi to, ka viņ� cen�as palīdzēt policijai, - un viņ� zina, ka mūsu trumpis pret tevi ir tas arests, tāpēc ļaus tev iet.

Bārnijam ienāca prātā: diez kur� no abiem doktoram Lekte�ram psihoterapijas seansos bija �ķitis interesantāks - Meisons Vērd�ers vai viņa māsa.

Bija jau nakts, kad garais, sudrabainais furgons piebrauca pie Maskretas �ķūņa. Viņi bija nokavēju�ies un nikni. Baltimoras-Va�ingtonas starptautiskajā lidostā viss sākumā bija ritējis gludi, Lauksaimniecības ministrijas inspektors apzī�mogoja dokumentus par se�padsmit cūku ieve�anu. Inspekto�ram bija lietpratīgas zinā�anas par cūkām, bet tādas viņ� savu mū�u nebija redzējis.

Tad Karlo Deogra�iass ieskatījās kravas kastē. Tā bija lopu pārvadā�anas ma�īna un tie�i tā arī oda, grīdas spraugās bija paliku�as pēdas no daudziem iepriek�ējiem iemītniekiem. Karlo neļāva izkraut savas cūkas. Lidma�īna gaidīja, kamēr sadusmo�tais �oferis, Karlo un Pjēro Fal�ones sameklēja citu lopu trans�porta ma�īnu, labāk piemērotu krātiņu pārvadā�anai, atrada tvaika �ļūteni kravas kastes mazgā�anai un iztīrīja ar tvaiku kravai paredzēto vietu.

Pie Maskretas fermas vārtiem gaidīja pēdējās nepatik�anas. Sargs pārbaudīja ma�īnas tonnā�u un atteicās laist viņus iek�ā, aizbildinādamies ar svara ierobe�ojumiem uz dekoratīvā tilta, kas atradās pa ceļam. Viņ� lika braukt apkārt pa Nacionālo parku, pa pre�u piegādātāju ceļu. Augstās ma�īnas jumtu skrā�pēja koku zari, kad tā vilkās beidzamās divas jūdzes.

Karlo patika lielais, tīrais Maskretas �ķūnis. Viņam patika mazie iekrāvēji, kas saudzīgi ieveda krātiņus poniju steliņģos.

Kad kravas ma�īnas �oferis atnesa pie krātiņiem elektrisko rīksti un piesolījās iegāzt ar to vienai cūkai, lai redzētu, cik stipri tās sazāļotas, Karlo izrāva rīksti viņam no rokas un nobie�dēja viņu tik pamatīgi, ka �oferis vairs neuzdrīkstējās prasīt to atpakaļ.

Karlo ļāva lielajām, druknajām cūkām atspirgt puskrēslā, neizlai�ot tās no krātiņiem, līdz tās būs tiku�as uz kājām un at�irbu�as. Viņ� baidījās, ka tās, kuras pamodīsies pirmās, varē�tu nogar�ot pa kumosam no kādas sazāļotas gulētājas. Tās pie�vilināja jebkas dzīvs un zemē guļo�s, ja vien viss bars nesnauda kopā.

Pjēro un Tomazo bija jābūt divkārt uzmanīgiem, kop� bars bija aprijis kinovīru Oresti un pēc tam arī viņa sasaldēto asis�tentu. Vīri nedrīkstēja atrasties aplokā vai ganībās kopā ar cū�kām. Tās nedraudēja, neņirdza zobus kā savvaļas cūkas, vien�kār�i vēroja cilvēkus ar cūku drausmīgo neatlaidību un virzījās tuvāk, līdz bija gana tuvu, lai uzbruktu.

Karlo, tikpat neatlaidīgs, nelikās mierā, pirms ar lukturīti rokā nebija apstaigājis �ogu, kas ietvēra Meisona me�ainās ga�nības, kuras saplūda ar lielo Nacionālo parku.

Parakņājis zemi ar kabatas nazi, Karlo pārbaudīja me�a zemsedzi zem ganību kokiem un atrada zīles. Iepriek�ējā vaka�rā iebraucot, viņ� bija dzirdējis klaigājam sīļus un nospriedis, ka zīlēm te jābūt. Un patiesi, ie�ogotajā laukā auga ozoli, gan tikai nedaudzi. Viņ� negribēja, lai cūkas atrod barību zemē, ko viegli varētu izdarīt lielajā me�ā.

�ķūņa vaļējā galā Meisons bija licis iebūvēt masīvu barjeru ar divlīmeņu durvīm - tādām pa�ām kā Karlo �ķūnī Sardīnijā.

Patvēries aiz �īs barjeras, Karlo varēja barot cūkas, mez�dams pār �ogu bara vidū drānas, kas piebāztas ar beigtām vis�tām, jēru ciskām un dārzeņiem.

Cūkas nebija pieradinātas, tomēr nebaidījās no cilvēkiem vai trok�ņa. Pat Karlo neuzdrīkstējās ieiet aplokā. Cūkas nav tādas kā citi dzīvnieki. Cūkām piemīt saprāta dzirkstele un drausmīgs praktiskums. �īs itin nemaz nebija naidīgas. Tām vienkār�i patika ēst cilvēkus. Tās bija ātras kā Miūras buļļi un koda kā aitusuņi, un, staigājot ap saviem kopējiem, to kustībās jautās baisma mērķtiecība. Pjēro gandrīz dabūja galu, mēģinā�dams paņemt no aploka kreklu, kuru viņi bija gribēju�i izmantot vēlreiz.

Vēl nekad nebija pastāvēju�as tādas cūkas - lielākas par Eiropas me�akuiļiem un tikpat me�onīgas. Karlo juta, ka pats ir tās radījis. Viņ� zināja, ka tas, ko izdarīs �īs cūkas, iznīcinot ļaunumu, viņam nozīmēs tādu atlīdzību, ka citas vairs nevaja�dzēs līdz mū�a galam.

Ap pusnakti �ķūnī visi bija aizmigu�i: Karlo, Pjēro un To�mazo, neredzēdami nekādus sapņus, gulēja zirglietu telpas sien- aug�ā, cūkas �ņākuļoja savos krātiņos, miegā sāka raustīties to elegantās, smalkās potītes, un da�as sakustējās uz tīrā brezenta. Sacīk�u rik�otāja Ēnu Zib�ņa galvaskauss, ko blāvi apgaismoja gailo�ās ogles kalēja ēzē, sargāja viņu mieru.

Uzbrukums Federālā izmeklē�anas biroja aģentei ar Mei�sona viltoto apsūdzību - tas Krendleram bija liels lē�ciens. Viņam pat mazliet aizrāvās elpa. Ja tieslietu minis�tre viņu pieķertu, tad sa�ķaidītu kā tarakānu.

Ja neņēma vērā personisko risku, Klarisas Stārlingas iznici�nā�ana nenomāca Krendlera sirdsapziņu, kā to būtu nomākusi kāda vīrie�kārtas aģenta pazudinā�ana. Vīrietim bija jāuztur ģi�mene - arī Krendlers uzturēja ģimeni, lai cik alkatīga un nepa�teicīga tā būtu.

Un Stārlingai katrā ziņā bija jāpazūd. Atstāta savā nodabā, sekodama izmeklē�anas pavedieniem ar sievi�ķa rūpīgajām, sī�kumainajām mājsaimnieces metodēm, Klarisa Stārlingā atrastu Hanibalu Lekteru. Ja tas notiktu, Meisons Vērd�ers nedotu Krendleram neko.

Jo drīzāk viņai tiks atņemtas iespējas un viņu pa�u izliks par ēsmu, jo labāk.

Tiecoties pēc varas, Krendlers jau agrāk bija iznīcinājis citu karjeras, vispirms kā politiski aktīvs �tata prokurors un vēlāk kā Tieslietu ministrijas darbinieks. No pieredzes viņ� zināja, ka sagraut sievietes karjeru ir vieglāk nekā kaitēt vīrietim. Ja sie�viete saņem paaugstinājumu, kādu sievietēm nevajadzētu sa�ņemt, pats iedarbīgākais paņēmiens ir pateikt, ka viņa to nopel�nījusi, gulēdama uz muguras.

Būtu neiespējami panākt, lai tāda apsūdzība pielīp Klarisai Stārlingai, Krendlers nodomāja. Patiesībā viņ� pat nespēja iedo�māties nevienu citu, kuru tie�ām tik gau�i derētu izdrāzt ceļma�las grāvī. Da�reiz viņ� domāja par �o abrazīvo aktu, urķēdamies degunā ar pirkstu.

Krendlers nebūtu varējis izskaidrot savu naidu pret Stārlin�gu. Tas mājoja viņa būtības dziļumos, tādā vietā, kur viņ� ne�spēja ieiet. Vietā ar krēslu pārvalkiem un kupolveida lustru, ar durvju rokturiem un logu kloķiem, tur ir meitene ar Stārlingas sejaskrāsu, bet bez Stārlingas asā prāta, biksītes viņai karājas pār vienu potīti, un viņa jautā Krendleram, kas, ellē, viņam kai�ot, kāpēc viņ� neķeroties pie lietas, vai viņ� esot kaut kāds mīkstais? Kaut kāds mīkstais? Kaut kāds mīkstais?

Ja nezina, kas tā Stārlingā par maitu, Krendlers prātoja, tad viņas veikums melns uz balta ir daudz augstāks, nekā liecina nedaudzie paaugstinājumi, - tas nu bija jāatzīst. Atzinību viņa bija saņēmusi patīkami maz: gadu gaitā iepilinot viņas personis�kajā dosjē pa indes pilienam, Krendleram bija izdevies pietieka�mi ietekmēt FIB karjeras valdi, lai nobloķētu da�us smalkus norī�kojumus, kurus viņa citādi būtu dabūjusi, un viņam �ajā ziņā bija palīdzējusi Stārlingas neatkarigā stāja un lielā izrunā�anās.

Meisons negaidīs, līdz tiks atrisināta Felisiānas zivju tirgus ap�audes lieta. Un nebija garantijas, ka lietas izskatī�anā Stār�lingai tiks atrasti kādi pārkāpumi. Skaidrs ta�u, ka Ivelda Dram- go un pārējie no�auti dro�ībnieku kļūmju dēļ. Tīrais brīnums, ka Stārlingai bija izdevies izglābt to mazo bandubērnu. Vēl vienu, ko uzturēt sabiedrībai. Uzplēst �o neglīto rētu būtu viegli, tomēr tas bija neparocīgs veids, kā tikt Stārlingai klāt.

Labāk rīkoties pēc Meisona prāta. Viens divi, un viņa būs laukā. Brīdis bija visnotaļ izdevīgs.

Kāda Va�ingtonas aksioma, kas pierādīta vairāk rei�u nekā Pitagora teorēma, pau�, ka skābekļa klātbūtnē viens skaļ� purk- �ķis, kura vaininieks ir acīm redzams, piesedz daudzus citus mazus purk�ķus tajā pa�ā telpā, ja tikai tie notiek gandrīz vien�laikus.

Tātad: impī�menta prāva pietiekami stipri saistīja Tieslietu ministrijas uzmanību, lai Krendlers varētu sākt uzbrukumu Stārlingai.

Meisons gribēja, lai tas parādās presē un to ierauga doktors Lekters. Bet Krendleram jāgādā, lai viss izskatītos pēc nelaimī�gas sagadī�anās. Par laimi, tuvojās kāds notikums, kas viņam labi noderēs: pa�a FIB dzim�anas diena.

Krendlers cītīgi saglabāja pakļāvīgu sirdsapziņu, kam izsū�dzēt grēkus.

Tagad tā viņu mierināja: ja Stārlingā zaudēs darbu, tad ļau�nākajā gadījumā tam sasodītajam lesbie�u midzenim, kur viņa dro�i vien dzīvo, būs jāiztiek bez lielās satelītantenas, ar kuras palīdzību skatīties sporta programmas. Ļaunākajā gadījumā viņ� deva �ai lielajai gudriniecei iespēju glu�i kā bojātam liel�gabalam pārveides pār karakuģa bortu un vairs nevienu neap�draudēt.

"Bojāts lielgabals", kas pārvēlies pār bortu, "vairs nesa�ū- pos laivu", viņ� nodomāja, tik priecīgs un gandarīts, it kā divas jūrniecības metaforas radītu loģisku vienādojumu. Tas, ka laiva �ūpodamās kustina arī lielgabalu, viņu neuztrauca.

Krendleram bija tik aktīva fantāzijas dzīve, kādu vien pie�ļāva viņa iztēle. Tagad sev par prieku viņ� iztēlojās Stārlingu kā vecu sievu ar noļuku�iem pupiem, slaidās kājas zilu vēnu izrai�botas un satūku�as, viņa svempjas aug�up lejup pa kāpnēm, nesdama veļu, novērsdamās no traipiem, kas vīd uz palagiem, strādādama, lai nopelnītu maizi un gultasvietu mājā, kura pie�der divām nolādētām, spalvainām, vecām lesbietēm.

Viņ� iztēlojās, ko sacīs Stārlingai nākamreiz, savā triumfa iesviezdams viņai sejā "prasto lauku vāveriti".

Bruņojies ar doktora Dēmlinga atklāsmēm, Krendlers gribē�ja nostāties viņai tuvu blakus, lai tad, kad viņa būs atbruņota, nekustīgām lūpām pateiktu: "Tu esi pārāk veca, lai vēl drātētos ar savu tētuku, kaut arī esi Dienvidu baltā sala�ņa." �o teicienu viņ� atkārtoja domās un nolēma pierakstīt to piezīmju grāmatiņā.

Krendleram bija īstais ierocis, laiks un inde, lai sagrautu Stārlingas karjeru, un, kad viņ� pie tā ķērās, viņam ārkārtīgi palīdzēja gadījums un Itālijas pasts.

Batlkrīkas kapsēta pie Habardas, Teksasā, ir kā maza rēti- ņa lauvas krāsas ādā, ko decembri atgādina centrālā Teksasa. Patlaban tur svilpo vēj�, un tas tur svilpos vien�mēr. Nav iespējams nogaidīt, līdz tas aprimst.

Kapsētas jaunākajā daļā ir plakani kapakmeņi, tāpēc tur vieglāk pļaut zāli. Sudrabains sirdsveida balons dejo virs kādas meitenes kapa, viņai �odien dzim�anas diena. Kapsētas vecāka�jā daļā zāli ikreiz nopļauj gar celiņiem un, cik nu bie�i var, iestumj mauriņpļāvēju starp kapakmeņiem. Zemē iemīdītas len�tītes, sa�uvu�u puķu kāti. Pa�ā kapsētas galā slienas komposta kaudze, kur tiek sasviestas vecās puķes. Starp dejojo�o sirdsvei�da balonu un komposta kaudzi tuk�gaitā puk�ķina mazs ekska�vators, pie kloķiem sē� viens jauns melnādainais, otrs stāv lejā un aizsmēķē cigareti, ar plaukstu sargādams no vēja sērkociņu�

- Mister Kloster, es vēlējos, lai esat klāt, kad mēs to darī�sim, un redzat, cik tas sare�ģīti. Esmu pārliecināts, ka jūs atru�nāsiet tuviniekus no skatī�anās, - sacīja misters Grīnlijs, Habar- das Sēru nama direktors. - Tas zārks - un es vēlreiz gribu izteikt komplimentu par jūsu gaumi -, tas zārks tie�ām izskatī�sies lepni, un vairāk nekas viņiem nav jāredz. Man prieks dot jums koleģiālu atlaidi. Mans pa�a tēvs, kas tagad jau miris, atdusas tie�i tādā pa�ā zārkā.

Viņ� pamāja ekskavatora vadītājam, un ma�īnas kauss izcē�la gabalu velēnas no aizaugu�ā, iegrimu�ā kapa.

-��� Jūs esat dro�s par to kapakmeni, mister Kloster?

-���� Jā, - doktors Lekters atbildēja. - Bērni ir pasūtināju�i citu, kopīgu mātei un tēvam.

Viņi stāvēja klusēdami, vēj� plivināja viņu bik�u staras, līdz ekskavatora kauss apstājās kādu divu pēdu dziļumā.

-���� Tagad labāk turpināsim ar lāpstām, - misters Grīnlijs sacīja. Abi strādnieki ielēca bedrē un vieglām, ievingrinātām kustībām sāka mest laukā zemi.

-���� Uzmanīgi! - misters Grīnlijs brīdināja. - Zārki tolaik nebija nekādi di�ie. Ne jau tādi, kādi mums ir tagad.

Lētais skaidu plāk�ņu zārks patie�ām bija sabrucis iek�ā pār savu iemītnieku. Grīnlijs lika racējiem nolīdzināt zemi ap to un pabāzt zem zārka brezentu; zārka apak�daļa vēl turējās kopā. �ajā brezenta cilpā �ķirsts tika izcelts laukā un ievietots ma�ī�nas kravas kastē.

Uz steķu galda Habardas Sēru nama garā�ā tika izņemti ārā iebruku�ā vāka gabali, atsedzot prāvu skeletu.

Doktors Lekters a�i to apskatīja. Lode bija atstājusi robu īsajā ribā virs aknām, un augstu kreisajā pieres pusē bija lūzums un lodes caurums. Galvaskausam, kas bija apsūnojis, piesērējis un tikai daļēji atsegts, bija glīti, augsti vaigukauli, kādus viņ� bija redzējis jau agrāk.

-���� Zemē jau nekas daudz nepaliek pāri, - misters Grīnlijs noteica.

Kaulus klāja satrunēju�as bik�u atliekas un kovboju krekla skrandas. Krekla perlamutra spiedpogas bija izbiru�as starp ri�bām. Uz krūtīm gulēja liela kovboju platmale ar Fortvērtai rak�sturīgo gropi aug�ā. Platajā malā bija izrauts robs, galvvirsū caurums.

-��� Vai jūs pazināt nelaiķi? - doktors Lekters jautāja.

-��� Mēs �o apbedī�anas biroju nupat esam nopirku�i, bet kap�sētu pārvaldīt sākām astoņdesmit devītajā gadā, iekļaujot to mūsu pārvaldījumu grupā, - misters Grīnlijs atbildēja. - Es tagad dzīvoju Habardā, bet mūsu firmas centrālais birojs atrodas Sentluisā. Vai vēlaties saglabāt drēbes? Vai arī - es varētu pārdot jums uzvalku, ta�u�

-���� Nē, - doktors Lekters atteica. - Notīriet kaulus, drēbes nevajag, tikai platmali, siksnas sprādzi un zābakus, savāciet mazos plaukstu un pēdu kaulus un ietiniet tos savā labākajā zīda līķautā kopā ar galvaskausu un garajiem kauliem. Jums tie nav jāsakārto, vienkār�i savāciet visus. Ja atstā�u jums kapak�meni, vai tas kompensēs atrak�anas izmaksas?

-����� Jā, lūdzu, parakstieties �eit, un es jums iedo�u pārējo kvī�u kopijas, - misters Grīnlijs sacīja, ārkārtīgi iepriecināts, ka pārdevis zārku. Vairums apbedī�anas biroju īpa�nieku, kas iera�du�ies pēc mirstīgajām atliekām, būtu aizvedu�i kaulus papes kārbā un pārdevu�i tuviniekiem pa�i savas firmas zārku.

Doktora Lektera ekshumācijas dokumenti visā pilnībā at�bilda Teksasas Likumam par veselības aizsardzību un dro�ību nr. 711004, un to viņ� labi zināja, jo bija tos darinājis pats, pēc tam kad tika sameklējis noteikumus un vajadzīgās veidlapas Tek�sasas Apgabalu asociācijas Juridiskajā ātro uzziņu bibliotēkā.

Abi strādnieki, priecīgi par to, ka doktora Lektera ma�īnas kravas nodalījums atveras automātiski, iecēla jauno zārku vietā un nostiprināja to uz platformas līdzās otram priek�metam kra�vas kastē - kartona skapītim, kas paredzēts apģērbu pārvadā��anai.

- Tā tik ir laba doma - vadāt līdzi pa�am savu skapi! Tad ceremoniju tērps nesaņurcās ceļasomā, vai ne? - misters Grīn�lijs sacīja.

Dalasā doktors izņēma no skapī�a vijoles futrāli un ielika tur zīdā ietīto kaulu sainīti, platmale ar tajā ievietoto galvaskau�su glīti ietilpa futrāļa lejasdaļā.

Pie Fi�trepas kapsētas izgrūdis no kravas kastes zārku, viņ� atdeva īrēto ma�īnu Dalasas-Fortvērtas lidostas birojā, bet vijo�les futrāli aizveda sev līdzi uz Filadelfiju.

Pirmdienā, 17. decembri, Klarisai Stārlingai bija jāpār�bauda nedēļas nogales eksotisko pirkumu saraksts, bet datorsistēmā bija da�i bojājumi, kuri prasīja Tehnoloģijas nodaļas datortehnika palīdzību. Kaut arī saraksti tika bargi ap�cirpti līdz divām vai trim smalkākajām piecu vīndaru vīna �ķir�nēm, līdz diviem amerikāņu foie gras piegādātājiem un pieciem delikate�u veikaliem, pirkumu skaits bija milzīgs. Ziņas no da��iem dzērienu veikaliem, kas tika saņemtas pa apkārtrakstā mi�nēto telefona numuru, bija pa�rocīgi jāievada datorā.

Tā kā doktors Lekters bija identificēts kā Vird�īnijas brie�u mednieka slepkava, Stārlingā atstāja sarakstā tikai Austrumkrastā veiktos pirkumus, atskaitot Sonomas foie gras. Fo�ons Parīzē atteicās sadarboties. Stārlingā nespēja saprast, ko pa telefonu sa�ka "Vera dal 1926" Florencē, un nosūtīja faksu uz Questura, lūgdama palīdzību, ja doktors Lekters pasūtinātu baltās trifeles.

Darbadienas beigās Stārlingai atlika pārbaudīt divpadsmit iespējas. Tie bija vairāki ar kredītkartēm apmaksāti pirkumi. Kāds cilvēks bija nopircis kasti Petrus un superjaudīgu jaguāru, abās reizēs maksājot ar vienu un to pa�u "American Express" kredītkarti.

Otrs bija pasūtinājis kasti "Bātard-Montrachet" un kasti zaļo �irondas austeru.

Visas �īs iespējas Stārlingā nodeva tālāk izmeklē�anai vie�tējā FIB filiālē.

Stārlingā un Ēriks Pikfords strādāja atsevi�ķās maiņās, ku�ras daļēji sakrita, lai birojs ne brīdi nepaliktu tuk�s.

Tā bija Pikforda ceturtā diena �ajā darbā, un daļu no tās viņ� pavadīja, ierakstīdams sava telefona atmiņā da�ādus numu�rus. Telefona taustiņiem viņ� nepievienoja uzlīmes ar uzvār�diem.

Kad viņ� aizgāja pēc kafijas, Stārlingā nospieda viņa tele�fona aug�ējo taustiņu. Atbildēja Pols Krendlers personiski.

Viņa nolika klausuli un sēdēja klusumā. Bija laiks doties prom. Lēnām griezdamās apkārt savā virpuļkrēslā, viņa nopētī�ja visus priek�metus "Hanibala mājā". Rentgenattēlus, grāma�tas, vienam cilvēkam uzklāto galdu. Tad viņa izgāja caur aizka�ru spraugu.

Kroforda kabinets bija vaļā un tuk�s. Svīteris, ko adījusi viņa nelaiķe sieva, karājās stūri uz pakaramā. Stārlingā pastiepa roku uz svītera pusi, tomēr glu�i nepieskārās tam, uzsvieda ple�cos mēteli un sāka garo gājienu uz savu automa�īnu.

Kventiko viņa vairs neredzēja nekad.

decembra vakarā ied�inkstējās Klarisas Stārlingas durvju zvans. Uz piebraucamā ceļa aiz sava mustanga� viņa ieraudzīja federālās policijas ma�īnu.

Policists bija Bobijs, kas bija atvedis viņu mājās no slimnī�cas pēc ap�audes Felisiānas zivju tirgū.

-��� Sveika, Stārlingā!

-��� Sveiks, Bobij. Nāc iek�ā!

-������ Labprāt, bet vispirms man tev kas sakāms. Man te ir pavēle, kas oficiāli jānodod tev.

-����� Nu, sasodīts! Tad nodod to man mājā, tur ir silti, - Stār�lingā teica, pakrūtē juzdama saltu kamolu.

Uz Tieslietu ministrijas ģenerālinspektora veidlapas rakstī�tā pavēle lika viņai ierasties personiskās lietas izskatī�anā nāka�majā rītā, 18. decembrī, pulksten deviņos D�. Edgara Hūvera namā.

-��� Gribi, lai rit tevi aizvedu? - policists jautāja.

Stārlingā papurināja galvu.

-����� Paldies, Bobij, es brauk�u ar savu ma�īnu. Vai vēlies kafiju?

-���� Nē, paldies! Atvaino, Stārlingā. - Bobijs nepārprotami gribēja tikt prom. Iestājās neveikls klusums. - Tava auss izska�tās tīri labi, - viņ� pēdīgi ierunājās.

Stārlingā viņam pamāja, kad viņ� atpakaļgaitā brauca prom no mājas.

Vēstulē vienkār�i bija pieprasīts ziņojums. Iemesls netika minēts.

Ardēlija Mapa, Biroja iznīcino�o kauju veterāne un dadzis acī veco zēnu tīklam, nekavējoties uzvārīja savas vecmāmuļas visstiprāko dziedniecisko tēju, kas bija izslavēta kā garaspēju vairotāja. Stārlingu �ī tēja alla� �ausmināja, ta�u nebija iespē�jams no tās izvairīties.

Mapa ar pirkstu piebikstīja vēstulei.

-����� Ģenerālinspektoram tev nav jāsaka itin nekas, - viņa noteica starp tējas malkiem. - Ja mūsu Profesionālās atbildības birojam būtu kādas sūdzības vai Tieslietu ministrijas PAB būtu kaut kas pret tevi, tad viņiem tas būtu jāpasaka, būtu jāiesniedz tev dokumenti. Viņiem būtu jāatsūta tev tā sasodītā 645. vai 644. izziņa, kur ierakstītas konkrētas apsūdzības, un, ja tās būtu kriminālas, tev būtu advokāts, pilna izmeklē�ana, viss, ko dabū īsti noziedznieki, vai ne?

-��� Pilnīgi pareizi, velns lai parauj!

-���� Nu, bet �itā tu jau iepriek� dabū pigu. Ģenerālinspektors reizē ir politiķis un var pārņemt jebkuras lietas izskatī�anu.

-��� Viņ� ir pārņēmis �o.

-�������� Jo Krendlers pū� viņam miglu acīs. Lai arī kas tas būtu, ja tu nolemsi izmantot nolikumu par līdztiesīgām iespējām, tad man ir visi vajadzīgie numuri. Tagad paklausies, Stārlingā, tev viņiem jāpaziņo, ka tu gribi ierakstīt sarunu. Ģenerālinspektors neliek parakstīt liecības. �ā iemesla dēļ Lonijs Geinss iekūlās ar viņiem nepatik�anās. Viņi protokolē tavu sacīto, un reizēm tas vēlāk ir mainījies. Tu pat nedabū redzēt at�ifrējumu.

Kad Stārlingā piezvanīja D�ekam Krofordam, viņa balss skanēja tā, it kā viņ� būtu pamodināts no miega.

- Es nezinu, kas tas ir, Stārlingā, - viņ� teica. - Piezvanī�u da�iem. Bet vienu gan es zinu - rit es bū�u tur.

Rīts, un apsargātais Hūvera nama betona būris drūmi kvern zem blāvi mākoņainajām debesīm. �ajā automa�īnu spridzinā�anas laikmetā galvenā piebrauk- tuve un pagalms lielāko dienas daļu ir slēgti, un ēku glu�i kā improvizēta aizsargbarjera ielenc vecas Biroja automa�īnas.

Kolumbijas apgabala policija turas pie nesaprātīgas politi�kas, dienu pēc dienas izrakstot soda kvītis da�ām barjeras auto�ma�īnām, kvī�u kaudzīte krājas zem logu tīrītājiem un, vēja rauta, aizlido prom pa ielu.

Kāds bezpajumtnieks, sildīdamies pie siltumtrases re�ģotās lūkas uz ietves, uzsauca Stārlingai un pacēla roku, kad viņa gāja garām. Viena sejas puse viņam bija oran�a no ātrās palīdzības nodaļas betadīna. Viņ� pastiepa pretim putuplasta kausiņu ar apdrupu�ām malām. Stārlingā meklēja somiņā dolāru, bet iede�va viņam divus, iegājusi siltā gaisa un tvaika apli.

-��� Lai Dievs tevi svēti, - viņ� noteica.

-���� Tas man noderētu, - Stārlingā sacīja. - �obrīd palīdzētu jebkas.

"Au Bori Point" kafetērijā Desmitajā ielā pie Hūvera nama Stārlingā nopirka lielu krūzi kafijas, kā gadu gaitā bija darījusi tik daudz rei�u. Pēc nemierīgā miega viņai vajadzēja kafiju, tomēr viņa negribēja lietas izskatī�anas laikā skraidīt uz tualeti. Viņa nolēma izdzert tikai pusi.

Pa logu ieraudzījusi Krofordu, Stārlingā pārtvēra viņu uz ietves.

-���� Vai gribat dalīt ar mani �o lielo kafiju, mister Kroford? Man iedos otru tasi.

-��� Vai tā ir bez kofeīna?

-Nē.

-��� Tad labāk nedzer�u, citādi izlēk�u no ādas.

Viņ� izskatījās izdēdējis un vecs. Degungalā karājās dzidra pile. Viņi pagāja nomaļāk no gājēju straumes, kas steidzās uz FIB Galvenās pārvaldes sānu ieeju.

-���� Nezinu, kāpēc tiek rīkota �ī sanāksme, Stārlingā. Cik esmu noskaidrojis, neviens cits no Felisiānas ap�audes nav iz�saukts. Es bū�u kopā ar jums. - Stārlingā pasniedza viņam papī�ra mutautiņu, un viņi pievienojās dienas maiņas darbinieku vienmērīgajai straumei.

Stārlingā nodomāja, ka �orīt kancelejas darbinieces izska�tās neparasti uzcirtu�ās.

-��� FIB deviņdesmitā gadadiena. �odien Bu�s ieradīsies teikt runu, - Krofords viņai atgādināja.

Sānielā stāvēja �etri satelīttelevīzijas furgoni.

WFUL-TV filmē�anas grupa bija nostājusies uz ietves un filmēja kādu jaunekli ar ezītī apgrieztiem matiem, viņ� runāja rokas mikrofonā. Re�isora asistents, uzrāpies uz furgona jumta, pūlī pamanīja nākam Stārlingu un Krofordu.

-�� Tā ir viņa, tā ir viņa, tajā zilajā lietusmētelī! - viņ� sauca lejup.

-��� Tā, - noteica "ezītis". - Nu iet vaļā.

Filmē�anas grupa nosprostoja ļau�u straumi, lai notēmētu kameru Stārlingai sejā.

-��� īpa�ā aģente Stārlingā, vai varat komentēt Felisiānas ziv�ju tirgus ap�audes izmeklē�anu? Vai ziņojums ir iesniegts? Vai jums ir izvirzīta apsūdzība par to, ka esat nogalinājusi piecus� - Krofords noņēma lietuscepuri un izlikdamies, ka aizsedz acis pret gaismu, pamanījās mirkli aizklāt kameras objektīvu. Tele�vīzijas grupu apturēja tikai dro�ības durvis.

Tiem draņķiem kāds jau bija papūtis.

Tiku�i iek�ā pa dro�ības durvīm, viņi apstājās vestibilā. Migla bija noklājusi Stārlingu un Krofordu ar sīkām lāsītēm. Krofords tāpat bez ūdens norija "Gingko Biloba" tableti.

-���� Stārlingā, man liekas, �o dienu viņi ir izraudzīju�ies tā�pēc, ka valda tik liela kņada ap impī�mentu un jubileju. Lai arī ko viņi būtu nodomāju�i darīt, pa to burzmu tas izdosies ne�manāmi.

-��� Tad kāpēc izpaust presei?

-��� Tāpēc, ka ne visi �ajā lietas izskatī�anā pū� vienā un tajā pa�ā stabulē. Jums ir desmit minūtes, vai gribat nopūderēt de�gunu?

Stārlingā reti bija apmeklējusi septīto - administrācijas stāvu D�. Edgara Hūvera namā. Viņa kopā ar pārējiem no savas absolventu grupas bija ieradusies �eit pirms septi�ņiem gadiem, lai redzētu, kā direktors sveic Ardēliju Mapu kā atvadu runas teicēju, un reiz kāds direktora asistents bija ataici�nājis Stārlingu �urp, lai pasniegtu viņai kaujas �au�anas �empi�onāta uzvarētājas medaļu.

Paklājs direktora vietnieka Nūnana kabinetā bija tik pū�kains un dziļ�, kādu viņa neatcerējās redzējusi. �ajā sanāksmju telpā ar ādas zviļņiem jautās kluba gaisotne un stiprs cigare�u smārds. Interesanti, vai viņi aizskaloju�i izsmēķus tualetē un izvēdināju�i kabinetu pirms viņas iera�anās?

Kad Stārlingā un Krofords iegāja telpā, trīs vīrie�i piecēlās, bet viens palika sē�am. Piecēlu�ies bija Stārlingas agrākais priek�nieks Klints Pīrsels no Biroja Va�ingtonas filiāles Bazeds- pointā, direktora vietnieks Nūnans no FIB un gara auguma rud- matis zīda uzvalkā. Pols Krendlers no ģenerālinspektora biroja nepiecēlās. Viņ� pagrieza pret Stārlingu galvu uz garā kakla, kā uzmeklēdams viņu pēc smar�as. Kad Krendlers raudzījās viņai sejā, Stārlingā redzēja abas viņa apaļās ausis uzreiz. Dīvaini, istabas stūrī stāvēja kāds federālās policijas priek�nieks, kuru viņa nepazina.

FIB un Tieslietu ministrijas personāls parasti ģērbjas akurā�ti, ta�u �ie vīri bija uzcirtu�ies televīzijai. Stārlingā atskārta, ka vēlāk viņi dro�i vien piedalīsies lejasstāva ceremonijās kopā ar biju�o prezidentu Bu�u. Citādi viņa ta�u būtu izsaukta uz Ties�lietu ministriju, nevis uz Hūvera namu.

Ieraudzījis Stārlingai blakus D�eku Krofordu, Krendlers sarauca pieri.

-�� Mister Kroford, nedomāju, ka �ajā procedūrā ir nepiecie��ama jūsu klātbūtne.

-���� Es esmu īpa�ās aģentes Stārlingas tie�ais priek�nieks. Mana vieta ir �eit.

-��� Nedomāju vis, - Krendlers noteica. Viņ� pievērsās Nūna- nam. - Oficiāli viņas priek�nieks ir Klints Pīrsels, ar Krofordu viņa sadarbojas tikai izmeklē�anās. Manuprāt, aģenti Stārlingu vajadzētu iztaujāt privāti, - viņ� sacīja. - Ja mums būtu nepiecie��ama papildu informācija, mēs varam palūgt nodaļas vadītāju Krofordu uzkavēties tepat tuvumā, kur varam ar viņu sazināties.

Nūnans pamāja.

-����� Mēs noteikti priecāsimies par jūsu papildinājumiem, D�ek, pēc tam kad būsim dzirdēju�i neatkarīgu liecību no ap� no īpa�ās aģentes Stārlingas. D�ek, es vēlos, lai jūs pagaidāt tepat. Ja vēlaties, izmantojiet bibliotēkas lasītavu, ierīkojieties ērti, es jūs pasauk�u.

Krofords piecēlās.

-��� Direktor Nūnan, vai drīkstu iebilst�

-��� Jūs drīkstat iet, lūk, ko jūs drīkstat, - Krendlers noskaldīja.

Piecēlās Nūnans.

-��� Mister Krendler, �o sanāksmi rīkoju es, tāpēc pagaidiet, līdz nodo�u vadību jūsu rokās! D�ek, mēs abi esam sen pazīsta�mi. D�entlmenis no Tieslietu ministrijas ir iecelts amatā pārāk nesen, lai to saprastu. Jūs tiksiet pie vārda. Tagad atstājiet mūs un ļaujiet Stārlingai runāt pa�ai, - Nūnans sacīja. Viņ� pieliecās pie Krendlera un pateica viņam pie auss kaut ko tādu, kas lika Krendlera sejai pietvīkt.

Krofords paskatījās uz Stārlingu. Viņam neatlika nekas cits kā dusmoties.

-��� Paldies, ka atnācāt, ser, - viņa sacīja.

Federālais policists izlaida Krofordu ārā.

Dzirdēdama, kā aiz viņa aizveras durvis, Stārlingā izslējās un viena pati pievērsās vīrie�iem.

No �ā brī�a procedūra turpinājās tādā ātrumā kā amputācija astoņpadsmitajā gadsimtā.

Nūnans �ajā telpā bija augstākais FIB priek�nieks, tomēr ģenerālinspektors varēja atcelt viņa spriedumu, tāpēc acīmre�dzot bija atsūtījis Krendleru kā savu pilnvaroto.

Nūnans paņēma rokā aktu vākus.

-��� Lūdzu, protokolam nosauciet savu vārdu.

-��� īpa�ā aģente Klarisa Stārlingā. Vai �eit tiek protokolēts, mister Nūnan? Es priecātos, ja tas notiktu.

Kad viņ� neatbildēja, Stārlingā jautāja: - Vai jums būtu iebildumi, ja es ierakstītu mūsu sarunu diktofonā? - Viņa izņē�ma no somiņas mazu diktofonu "Nagra".

Ierunājās Krendlers.

-��� Parasti �ādas iepriek�ējas pārrunas notiktu ģenerālinspek- tora kabinetā Tieslietu ministrijā. Mēs tiekamies �eit, jo tā vi�siem ir ērtāk �īsdienas ceremonijas dēļ, tomēr ģenerālinspektora noteikumi ir spēkā. �ī ir diplomātiski delikāta lieta. Nekādu ierakstu.

-��� Paziņojiet viņai apsūdzību, mister Krendler, - sacīja Nū�nans.

-��� Aģente Stārlingā, jūs tiekat apsūdzēta par slepenu ziņu nelikumīgu snieg�anu izbēgu�am noziedzniekam, - Krendlers teica, rūpīgi saglabādams bezkaislīgu sejas izteiksmi. - Un, proti, jūs tiekat apsūdzēta par �ā sludinājuma ievieto�anu divās itālie�u avīzēs, tādējādi brīdinot izbēgu�o Hanibalu Lekteru, ka viņam draud briesmas tikt notvertam.

Federālais policists atnesa Stārlingai neskaidru avīzes "La Nazione" kopiju. Viņa pagriezās pret logu, lai izlasītu vietu, ap kuru bija apvilkts aplis:

"A. A. Āronam. Padodieties tuvākajām varas iestādēm, ie�naidnieki ir tuvu. Hanna."

-��� Ko jūs atbildēsiet?

-��� Es to neesmu darījusi. Nekad neesmu to redzējusi.

-��� Kā jūs izskaidrosiet faktu, ka sludinājumā izmantots koda vārds "Hanna", kur� zināms vienīgi doktoram Hanibalam Lek�teram un �im Birojam? Tas koda vārds, kuru jūs lūdza izmantot Lekters?

-��� Nezinu. Kas to atrada?

-���� Dokumentu dienests Lenglijā nejau�i pamanīja to, tulko�jot "La Nazione" rakstus, kuros pieminēts Lekters.

-��� Ja kods tiek turēts noslēpumā Birojā, tad kā Dokumentu dienests Lenglijā pazina to avīzē? Dokumentu dienestu vada CIP. Pajautājiet viņiem, kas vērsis viņu uzmanību uz "Hannu".

-��� Esmu pārliecināts, ka tulkotājs bija iepazinies ar �īs lietas izmeklē�anas materiāliem.

-��� Tik labi iepazinies? �aubos. Pajautājiet viņam, kur� ietei�cis �o vārdu meklēt. Kā es būtu varējusi zināt, ka doktors Lek�ters ir Florencē?

-���� Tie�i jūs atradāt pieprasījumu pēc Lektera VNMP faila, kas sūtīts no Questūra datora Florencē, - teica Krendlers. - Pie�prasījums pienāca da�as dienas pirms Paci noslepkavo�anas. Mēs nezinām, kad jūs to atklājāt. Kāda gan cita iemesla dēļ Florences Questura jautātu par Lekteru?

-��� Un kāds lai man būtu iemesls viņu brīdināt? Direktor Nū�nan, kāpēc �is ir ģenerālinspektora biroja jautājums? Es katrā laikā esmu gatava melu detektora testam. Ievediet aparātu �eit.

-���� Itālie�i ir iesniegu�i diplomātisku protestu par mēģināju�mu brīdināt meklējamu noziedznieku viņu valstī, - Nūnans sa�cīja. Viņ� norādīja uz rudmati sev līdzās. - Tas ir misters Mon- tenegro no Itālijas vēstniecības.

-����� Sveicināti, ser. Un kā to uzzināja itālie�il - Stārlingā noprasīja. - Ta�u ne no Lenglijas.

-��� Diplomātiskās sūdzības nonāk mūsu tiesā, - teica Krend�lers, pirms Montenegro paguva atvērt muti. - Mēs gribam atri�sināt �o lietu tā, lai Itālijas varas iestādes paliktu apmierinātas, lai apmierināts būtu es un ģenerālinspektors, un mēs gribam to izdarīt nekavējoties. Būs labāk visiem, ja aplūkosim faktus ko�pumā. Kas jums tur ir ar doktoru Lekteru, mis Stārlingā?

-��� Es vairākkārt runāju ar doktoru Lekteru pēc nodaļas vadī�tāja Kroforda rīkojuma. Kop� doktora Lektera bēg�anas septiņu gadu laikā esmu saņēmusi no viņa divas vēstules. Jums tās abas ir, - Stārlingā sacīja.

-�������� Patiesībā mums ir vairāk, - Krendlers attrauca. - Vakar mēs dabūjām �o. Un mēs nezinām, ko vēl esat saņēmusi jūs. - Viņ� pasniedzās atpakaļ, lai paņemtu papes kārbu, kas bija aplī�mēta ar daudzām markām un pastā stipri nobru�āta.

Krendlers tēloja, ka izbauda smar�as, kas plūst no kārbas. Ar pirkstu viņ� norādīja uz sūtījuma etiķeti, neparūpēdamies parādīt to Stārlingai.

-���� Adresēta jums uz jūsu mājām Ārlingtonā, īpa�ā aģente Stārlingā. Mister Montenegro, vai jūs mums nepateiktu, kas tur iek�ā?

Itālie�u diplomāts, apro�u pogām mirdzot, pārcilāja zīdpa�pīrā ietītos priek�metus.

-��� Jā, te ir losjoni, sapone di mandorle, slavenās mandeļu ziepes no "Santa Maria Novella " Florencē, no "Farmacia ", un smar�u pudelītes. Tas, ko cilvēki dāvina, ja jūt mīlestību.

-�� Tas viss ir pārbaudīts uz toksīniem un kairino�ām vielām, vai ne, Klint? - Nūnans jautāja Stārlingas biju�ajam priek�nie�kam.

Pīrsels izskatījās nokaunējies.

-��� Jā, - viņ� atbildēja. - Tur nekā tāda nav.

-��� Mīlas dāvana, - Krendlers gandarīts noteica. - Te mums ir arī romantiskā vēstulīte. - Viņ� izņēma no kārbas pergamenta lapu un pacēla to gaisā, parādīdams no bulvāravīzes izgrieztu Stārlingas seju ar spārnotu lauvenes ķermeni. Tad apgrieza lapu otrādi un lasīja doktora Lektera kaligrāfiskās rindas: "Klarisa, vai kādreiz esat domājusi par to, kāpēc fdistie�i Jūs nesaprot? Tas ir tāpēc, ka Jūs esat atbilde uz Samsona mīklu: Jūs esat medus lauvā."

-��� II miele dentro la leonessa, tas ir skaisti, - Montenegro sacīja, ielāgodams to, lai kādreiz vēlāk izmantotu pats.

-��� Kas tas ir? - Krendlers noprasīja.

Itālietis atmeta ar roku, redzēdams, ka Krendlers nemū�am nesadzirdēs mūziku doktora Lektera metaforā, nedz ari sajutis tās raisītās jūtas jebkur citur.

-����� Starptautisko sare�ģījumu dēļ ģenerālinspektors vēlas sākt �o izmeklē�anu �eit, - Krendlers teica. - Vai tā virzīsies tālāk kā administratīva vai krimināla apsūdzība, tas ir atkarīgs no tā, ko mēs noskaidrosim pa�reizējā sarunā. Ja apsūdzība būs krimināla, īpa�ā aģente Stārlingā, tad tā tiks nodota Tieslietu ministrijas Korupcijas apkaro�anas nodaļai, un KAN iesniegs to tiesā. Jums tiks paziņots ar pietiekamu laika rezervi, lai jūs varētu sagatavoties. Direktor Nūnan�

Nūnans dziļi ievilka elpu un izrunāja liktenīgos vārdus.

-��� Klarisa Stārlingā, administratīvā kārtā es atstādinu jūs no darba līdz tam laikam, kad �ī lieta būs izspriesta. Jūs nodosiet savus iero�us un FIB apliecību. Jums tiek atļauts izmantot vie�nīgi sabiedrībai pieejamos federālos informācijas avotus. No �īs ēkas jūs pavadīs. Lūdzu, nododiet savus iero�us un identifikāci�jas apliecību īpa�ajam aģentam Pīrselam. Nāciet!

Iedama pie galda, Stārlingā mirkli redzēja �os vīrie�us kā mērķus �au�anas sacensībās. Viņa varētu no�aut visus �etrus, pirms kāds pagūtu izraut savu ieroci. Mirklis pagāja. Viņa izņē�ma savu 45. kalibra pistoli, nenovērsdama skatienu no Krendle�ra, iemeta saujā aptveri, nolika aptveri uz galda un izsita patro�nu no patrontelpas. Krendlers notvēra spēji izlēku�o patronu gaisā un sa�ņaudza to tā, ka pirkstu kauliņi kļuva balti.

Sekoja �etons un apliecība.

-��� Vai jums ir rezerves ierocis? - Krendlers noprasīja. - Un karabīne?

-��� Stārlingā! - skubināja Nūnans.

-��� Ieslēgta manā ma�īnā.

-��� Citi taktiski piederumi?

-��� Ķivere un bruņuveste.

-����� Policijas priek�nieka kungs, jūs �is mantas paņemsiet, pavadījis mis Stārlingu uz viņas ma�īnu, - Krendlers noteica. - Vai jums ir �ifrēts mobilais telefons?

-Jā.

Krendlers pacēla uzacis un paraudzījās uz Nūnanu.

-��� Nododiet to, - Nūnans sacīja.

-��� Es vēlos kaut ko teikt. Manuprāt, man uz to ir tiesības.

Nūnans ieskatījās pulkstenī. - Runājiet!

-��� Tas ir slazds. Es domāju, ka Meisons Vērd�ers, personis�kas atriebības vadīts, cen�as sagūstīt doktoru Lekteru pats. Es domāju, ka nesen Florencē viņam tas neizdevās. Es domāju, ka misteram Krendleram var būt slepena noruna ar Vērd�eru un viņ� grib, lai FIB centieni atrast doktoru Lekteru nāktu par labu Vērd�eram. Es domāju, ka Pols Krendlers no Tieslietu ministri�jas �ādā veidā taisa naudu, un es domāju, ka viņ� ir apņēmies mani iznīcināt, lai to izdarītu. Misters Krendlers jau agrāk ir izturējies pret mani nepiedienīgi un tagad rīkojas tā aiz atriebī�bas, kā arī savtīgu finansiālu intere�u dēļ. Vēl �onedēļ viņ� nosauca mani par "prastu lauku vāverīti". Es vēlos �īs sanāk�smes priek�ā aicināt misteru Krendleru reizē ar mani veikt melu detektora testu �ajos jautājumos. Esmu jūsu rīcībā. Mēs varētu izdarīt to tūdaļ pat.

-����� īpa�ā aģente Stārlingā, labi, ka jūs �odien �eit neesat nodevusi zvērestu� - Krendlers iesāka.

-Nozvēriniet mani. Un zvēriet arī jūs.

-���� Es jums apliecinu, ja pierādījumi nebūs pietiekami, jums būs tiesības atgriezties savā amatā bez kāda kaitējuma, - Krend�lers teica savā laipnākajā balsī. - Tikmēr jūs saņemsiet algu, saglabāsiet apdro�inā�anu un tiesības uz medicīnisko apkalpo��anu. Administratīvā atstādinā�ana pati par sevi nav sods, aģen�te Stārlingā, izmantojiet to savā labā, - Krendlers turpināja kon�fidenciālā tonī. - Patiesībā, ja jūs vēlētos izlietot �o brīvo laiku, lai izņemtu tos netīrumus no sava vaiga, tad es ne�aubos, ka medicīna�

-��� Tie nav netīrumi, - Stārlingā sacīja. - Tas ir �aujampulve�ris. Nav brīnums, ka jūs to nepazīstat.

Policijas priek�nieks gaidīja, pastiepis pret viņu roku.

-���� Man ļoti �ēl, Stārlingā, - teica Klints Pīrsels, ar pilnām rokām viņas mantu.

Stārlingā paskatījās uz viņu un novērsās. Pols Krendlers pagājās uz viņas pusi, kamēr pārējie nogaidīja, lai ļautu diplo�mātam Montenegro atstāt telpu pirmajam. Krendlers caur zo�biem sāka kaut ko teikt, tas jau bija sagatavots:

-��� Stārlingā, jūs esat pārāk veca, lai vēl�

-���� Piedodiet. - Tas bija Montenegro. Slaidais diplomāts pie durvīm bija pagriezies un nu pienāca pie viņas. - Piedodiet, - Montenegro atkārtoja, raudzīdamies Krendleram sejā, līdz viņ� saviebies aizgāja. - Man ļoti �ēl, ka tas ar jums noticis, - Mon�tenegro sacīja. - Ceru, ka jūs neesat vainīga. Apsolu, ka piepra�sī�u, lai Questura Florencē noskaidro, kā avīzei "La Nazione" samaksāts par inserzione - par sludinājumu. Ja jūs domājat pē�tīt kaut ko manā� manā Itālijas sfērā, tad, lūdzu, pasakiet man, un es to pieprasī�u. - Montenegro sniedza viņai vizītkarti, ma�zu, cietu, reljefu, un, iedams prom, izlikās neredzam Krendlera pastiepto roku.

Reportieri, kas bija ielaisti pa galveno ieeju uz gaidāmo gadadienas ceremoniju, drūzmējās pagalmā. �ķita, tikai nedau�dzi zina, ko ir vērts gaidīt iznākam pa durvīm.

-���� Vai jums noteikti jātur mani pie elkoņa? - Stārlingā jau�tāja policijas priek�niekam.

-��� Nē, kundze, nav vis, - viņ� atbildēja, lauzdams viņai ceļu starp mikrofoniem un izkliegtajiem jautājumiem.

�oreiz "ezītis" acīmredzot zināja, par ko ir runa. Viņ� iz�kliedza jautājumus:

-���� Vai tas tiesa, ka jūs esat atstādināta no Hanibala Lektera lietas izmeklē�anas? Vai paredzat, ka pret jums tiks celta krimi- nālapsūdzība? Ko jūs atbildēsiet uz itālie�u prasībām?

Garā�ā Stārlingā atdeva savu bruņuvesti, ķiveri, karabīni un rezerves revolveri. Policists gaidīja, kamēr viņa izlādēja ma�zo ieroci un noslaucīja to eļļainā lupatā.

-����� Es redzēju, kā jūs �āvāt Kventiko, aģente Stārlingā, - viņ� teica. - Lai kvalificētos priek�nieka amatam, pats piedalī�jos ceturtdaļfinālā. Es noslaucī�u jūsu pistoli, pirms noliksim to glabātavā.

-��� Paldies!

Viņ� vilcinājās, kad Stārlingā jau bija iekāpusi ma�īnā. Kaut ko sacīja mustanga motora dunā. Viņa nolaida lejā logu, un viņ� atkārtoja:

-��� Es jūtos briesmīgi, ka tas notiek ar jums.

-��� Pateicos, ser. Esmu jums pateicīga par �iem vārdiem.

Ārpusē pie garā�as vārtiem gaidīja reportieru ma�īna. Stār�lingā nospieda mustanga gāzes pedāli, lai tiktu no viņiem vaļā, un triju kvartālu attālumā no D�. Edgara Hūvera nama saņēma soda kvīti par ātruma pārsnieg�anu. Fotogrāfi klik�ķināja kame�ru slēd�us, kamēr Kolumbijas apgabala patruļnieks izrakstīja kvīti.

Kad sanāksme bija galā, direktora vietnieks Nūnans sēdēja pie sava rakstāmgalda, berzēdams iespieduma plankumus, ko brilles bija atstāju�as abpus viņa degunam.

Stārlingas atstādinā�ana viņu sevi�ķi neuztrauca - viņ� uz�skatīja, ka sievietēm piemīt kāds emocionāls elements, kas bie��i neiederas Biroja darbā. Toties viņ� jutās sāpināts par D�ekam Krofordam sagādāto pazemojumu. D�eks savā laikā bija viens no krietnākajiem pui�iem. Varbūt D�ekam bija kāda vājība pret to meiteni, bet tā gadās, - D�eka sieva ta�u bija mirusi, un vispār. Reiz Nūnans veselu nedēļu nebija varējis noturēties, ne�skatījies uz pievilcīgu stenogrāfisti, un bija spiests mei�u at�laist, pirms viņas dēļ izceļas kādas nepatik�anas.

Nūnans uzlika brilles un nobrauca ar liftu lejā uz bibliotē�ku. D�eku Krofordu viņ� atrada lasītavā sē�am krēslā ar pakau�si pret sienu. Nūnans nosprieda, ka viņ� iesnaudies. Kroforda seja bija pelēka, viņ� svīda. Pēdīgi viņ� atvēra acis un gārdzo�i ievilka elpu.

- D�ek! - Nūnans paplik�ķināja viņam pa plecu, tad pie�skārās sviedros mirksto�ajai sejai. Bibliotēkā skaļi atskanēja Nūnana balss: - Ei, bibliotekār, sauciet ātros!

Krofordu aizveda uz FIB slimnīcu un pēc tam uz D�efersona Memoriāla kardioloģiskās reanimācijas nodaļu.

Krendlers nebūtu varējis vēlēties lielāku preses uzmanību.

FIB deviņdesmitā jubileja tika apvienota ar preses pārstāv�ju ekskursiju pa jauno Krīzes mened�menta centru. Televīzijas ziņu reportieri pilnā apjomā izmantoja �o neparasto iespēju iz�staigāt D�. Edgara Hūvera namu, C-SPAN televīzija tie�raidē un visā pilnībā pārraidīja biju�ā prezidenta Bu�a, kā arī direkto�ra teikto. CNN translēja runu fragmentus, citas televīzijas gata�voja reportā�as vakara ziņām. Krendlera lielais brīdis pienāca, kad runātāju podestu atstāja augstās amatpersonas. Jaunais "ezī�tis", stāvēdams pie pa�a paaugstinājuma, uzdeva jautājumu:

-��� Mister Krendler, vai tiesa, ka īpa�ā aģente Stārlingā atstā�dināta no Hanibala Lektera lietas izmeklē�anas?

-������� Man �ķiet, būtu pāragri un netaisni pret aģenti to patlaban komentēt. Pateik�u vienīgi, ka ģenerālinspektora birojs pa�laik nodarbojas ar Lektera lietu. Ne pret vienu nav izteiktas nekādas apsūdzības.

Ari CNN kaut ko saoda.

-��� Mister Krendler, itālie�u ziņu avoti apgalvo, ka doktors Lekters no kāda valdības avota varētu būt nelikumīgi saņēmis informāciju, kura brīdinājusi viņu par draudo�ām briesmām. Vai tas ir iemesls īpa�ās aģentes Stārlingas atstādinā�anai? Vai tāpēc ar to nodarbojas ģenerālinspektora birojs, nevis iek�ējais Profesionālās atbildības birojs?

-��� Es nevaru komentēt ārzemju avī�u ziņas, D�ef. Bet varu pateikt, ka ģenerālinspektora birojs izmeklē apgalvojumus, kuri pagaidām vēl nav pierādīti. Pret saviem darbiniekiem mēs jū�tam tikpat lielu atbildību kā pret saviem draugiem ārzemēs, - Krendlers teica, bakstīdams gaisā ar pirkstu kā Kenedijs. - Ha- nibala Lektera lietas izmeklē�ana ir prasmīgās rokās, ar to no�darbojas ne tikai Pols Krendlers, bet ari eksperti no visām FIB un Tieslietu ministrijas nozarēm. Mēs patlaban īstenojam pro�jektu, kuru varēsim atklāt pēc kāda laika, kad tas būs nesis augļus.

Vācu politiķis, doktora Lektera namsaimnieks, bija iegādā�jies savai mājai milzīgu "Grundig" televizoru un pūlējies ie�kļaut to inteijerā, uzlikdams uz �īs ultramodernās kastes vienu no savām mazākajām bronzas statuetēm, kas atainoja Lēdu un gulbi.

Doktors Lekters skatījās filmu ar nosaukumu "īsa laika vēsture" par di�o astrofiziķi Stīvenu Hokingu un viņa darbu. To viņ� jau bija noskatījies vairākkārt. �ī bija viņa iemīļotā vieta - kur tējas tasīte nokrīt no galda un sa�ķīst lauskās.

Hokings, sakumpis invalīdu krēslā, runā savā datora radīta�jā balsī:

"Kur rodas starpība starp pagātni un nākotni? Zinātnes likumi neno�ķir pagātni no nākotnes. Tomēr ikdienas dzīvē starp pagātni un nākotni ir liela at�ķirība.

Jūs varat ieraudzīt, kā tējas tase nokrīt no galda un sa�ķīst gabalos uz grīdas. Bet jūs nekad neieraudzīsiet, kā tase atkal savācas kopā un uzlec atpakaļ uz galda."

Ja filmu grie� atpakaļgaitā, tajā ir redzams, kā tase atkal atgrie�as uz galda. Hokings turpina:

"Nenoteiktības palielinā�anās jeb entropija ir tā, kas atda�la pagātni no tagadnes, pie�ķirot virzienu laikam. "

Doktors Lekters ļoti apbrīnoja Hokinga darbu un sekoja tam matemātikas �urnālos tik cītīgi, cik vien bija iespējams. Viņ� zināja Hokinga kādreizējo viedokli, ka Visums beigs iz�plesties un atkal sarausies un entropija pavērsīsies uz pretējo pusi. Vēlāk Hokings atzina, ka ir kļūdījies.

Augstākās matemātikas jomā Lekters bija visai apdāvināts, tomēr Stīvens Hokings atrodas pavisam citā līmenī nekā mēs, pārējie. Gadiem ilgi Lekters bija spēlējies ar �o problēmu, ļoti vēlēdamies, lai Hokingam būtu bijusi taisnība pirmajā reizē, lai Visuma papla�inā�anās mitētos, lai entropija salabotu pati sevi, lai apēstā Mi�a atkal būtu sveika un vesela.

Laiks. Doktors Lekters apturēja videofilmu un ieslēdza zi�ņu kanālu.

Televīzijas un ziņu fakti, kas attiecas uz FIB, ik dienu tiek iekļauti FIB sabiedriskajā Tīmekļa lapā. Doktors Lekters katru dienu apciemoja �o Tīmekļa lapu, lai pārliecinātos, ka FIB jo�projām izmanto viņa veco fotogrāfiju starp desmit visvairāk meklētajiem noziedzniekiem. Tā viņ� uzzināja par FIB jubileju pietiekami agri, lai pievērstu tai uzmanību. Tērpies mājas �ake�tē ar kaklautu, viņ� sēdēja lielā atzveltnī un skatījās, kā Krend�lers melo. Viņ� vēroja Krendleru puspievērtām acīm, turēdams tuvu pie deguna brendija glāzi un maigi skalinādams tās saturu. �o bālo seju viņ� nebija redzējis kop� tā laika, kad Krendlers stāvēja pie viņa būra Memfisā pirms septiņiem gadiem, tie�i pirms bēg�anas.

Vietējo ziņu pārraidē no Va�ingtonas doktors Lekters ierau�dzīja, kā Stārlingā saņem soda kvīti, kamēr pa viņas mustanga logu iek�ā spraucas mikrofoni. Tagad televīzija jau ziņoja, ka Stārlingā esot "apsūdzēta par ASV valsts dro�ības pārkāpu�miem" Lektera lietā.

Ieraugot viņu, doktora Lektera rudi brūnās acis plati atvē�rās un acu zīlī�u dzīlēs ap viņas sejas atspulgu lidoja dzirkste�les. Stārlingas seju viņ� pilnīgu un nevainojamu glabāja savā prātā ilgi pēc tam, kad viņa bija nozudusi no ekrāna, un sapludi�nāja viņu ar kādu citu tēlu, ar Mi�u, sapludināja viņas kopā, līdz no abu saplūsmes sarkanā plazmas kodola aug�up �āvās dzirk�steles, nesdamas vienoto tēlu uz austrumiem naksnīgajās debe�sīs, lai kopā ar zvaigznēm virpuļotu pār jūru.

Tagad, ja Visums sarautos, ja laiks pagrieztos atpakaļ un no lauskām izveidotos tējas tases, Mi�ai pasaulē varētu atrast vie�tu. Pa�u cienīgāko vietu, ko doktors Lekters zināja: Stārlingas vietu. Pasaulē Mi�a varētu ieņemt Stārlingas vietu. Ja nonāktu tik tālu, ja tas laiks pienāktu vēlreiz, tad Stārlingas nāve atbrī�votu Mi�ai vietu, tik mirdzo�u un spodru kā vara vanna dārzā.

Doktors Lekters atstāja savu pikapu viena kvartāla attālu�mā no Mērilendas �ēlsirdības slimnīcas un noslaucīja ceturtdaļdolārus, pirms iemeta tos stāvvietas skaitītājā. Ģērbies vatētās darba drēbēs, kādas aukstā laikā nēsā strādnie�ki, un cepurē ar garu nagu, lai pasargātos no apsardzes videoka�merām, viņ� devās iek�ā pa galveno ieeju.

Bija pagājis vairāk nekā piecpadsmit gadu, kop� doktors Lekters bijis Mērilendas �ēlsirdības slimnīcā, ta�u pamata plā�nojums nelikās mainījies. Ieraudzīt �o vietu, kur viņ� bija sācis savu medicīnisko praksi, viņam nenozīmēja neko. Aug�ējos stā�vos gan bija veikts kosmētiskais remonts, tomēr telpas tur dro�i vien izskatījās gandrīz tādas pa�as kā tolaik, kad viņ� �eit strā�dāja, ja varēja ticēt projektiem, kas glabājās Celtniecības pār�valdē.

Reģistratūrā saņemtā apmeklētāja caurlaide ļāva viņam no�kļūt pacientu stāvos. Viņ� soļoja pa gaiteni, lasīdams pacientu un ārstu uzvārdus uz palātu durvīm. �ī bija pēcoperāciju nodaļa, kur pacienti nonāca no reanimācijas nodaļas pēc sirds vai gal�vaskausa operācijām.

Vērojot, kā doktors Lekters iet pa gaiteni, varētu nodomāt, ka viņ� lasa ļoti gausi, jo lūpas kustējās bez skaņas un viņ� lāgiem pakasīja pakausi kā lauķis. Tad viņ� apsēdās uzgaidāma�jā telpā, no kurienes varēja pārredzēt gaiteni. Pusotras stundas viņ� gaidīja starp vecām sievām, kuras pārstāstīja ģimenes tra�ģēdijas, un pacieta "īsto cenu" televīzijā. Beidzot viņ� ieraudzī�ja to, ko bija gaidījis - ķirurgu, kur� vēl arvien zaļajās operāci�jas drēbēs viens pats apstaigāja palātas. Tas acīmredzot bija� ķirurgs gāja apmeklēt pacientu, kuru ārstēja� doktors Silver- mens. Doktors Lekters piecēlās un pakasījās. Paņēmis no galdi�ņa noņurcītu avīzi, viņ� izgāja no uzgaidāmās telpas. Otra palā�ta, kurā gulēja doktora Silvermena pacients, atradās divas durvis tālāk. Doktors Lekters ieslīdēja iek�ā. Istabā valdīja pus�krēsla, pacients, par laimi, bija iemidzis, galva un viena sejas puse bija biezi apsaitēta. Pa monitora ekrānu vienmērīgi kliboja gaismas tārps.

Doktors Lekters naski nometa savu vatēto kombinezonu, zem kura bija ķirurga zaļās drānas. Viņ� uzvilka kurpju pārval�kus un cimdus, uzlika cepurīti un masku. Izņēmis no kabatas baltu atkritumu maisiņu, viņ� to atlocīja.

Ienāca doktors Silvermens, pār plecu runādams ar kādu gaitenī. Vai līdzi nāca māsa? Nē.

Doktors Lekters paņēma atkritumu grozu un sāka bērt tā saturu maisiņā, stāvēdams ar muguru pret durvīm.

- Piedodiet, dakter, es tūliņ ie�u prom, - doktors Lekters noteica.

-���� Nekas, nekas, - doktors Silvermens sacīja, paņēmis no gultasgala rakstāmpaliktni. - Dariet, kas jums jādara.

-��� Paldies! - doktors Lekters atsaucās un trieca ar ādas sita�mo ķirurgam pa galvaskausa pamatni, patiesībā ar pavisam vieglu plaukstas kustību, un satvēra viņu ap krūtīm, kad viņ� sāka ļimt. Vienmēr ir pārsteidzo�i redzēt, kā doktors Lekters paceļ cilvēka ķermeni; no pa�a auguma un nastas samēra vie�dokļa viņ� ir tik stiprs kā skudra. Doktors Lekters ienesa dokto�ru Silvermenu pacienta vannasistabā un novilka viņam bikses. Tad apsēdināja doktoru Silvermenu uz tualetes poda.

Ķirurgs tur sēdēja, galvai nokarājoties uz priek�u pār ceļga�liem. Doktors Lekters uz īsu brīdi pacēla ķirurga galvu, lai ie�skatītos acu zīlītēs un noņemtu visas identifikācijas kartītes, kas bija piespraustas pie zaļā virsvalka.

Doktora apliecības viņ� aizstāja ar savu pacienta caurlaidi, ko apgrieza otrādi. Tad aplika ķirurga stetoskopu sev ap kaklu �vītīgi kā boa, bet doktora smalkās, palielino�ās operāciju bril�les uzsprauda sev galvvidū. Ādas sitamais ieslīdēja piedurknē.

Nu viņ� bija gatavs ienirt Mērilendas �ēlsirdības slimnīcas sirdī.

Rīkojoties ar narkotiskām vielām, slimnīcas darbinieki stingri ievēro federālās direktīvas. Pacientu stāvos narkotiku skapī�i katras māsas kabinetā ir aizslēgti. Lai tos atvērtu, vaja�dzīgas divas atslēgas, kas glabājas pie de�ūrmāsas un pie viņas pirmās vietnieces. Tiek izdarīta stingra uzskaite.

Operāciju stāvā, kur ir pats augstākais dro�ības re�īms visā slimnīcā, narkotiskās vielas tiek nogādātas katras operāciju zā�les palīgtelpās da�as minūtes pirms pacienta ieve�anas. Aneste�ziologa narkotikas tiek novietotas līdzās operāciju galdam ska�pītī, kam vienā nodalījumā ir saldētava, bet otrs nodalījums ir istabas temperatūrā.

Narkotiku krājumi glabājas atsevi�ķā ķirurģiskajā aptiekā pie mazgā�anās telpas. �ajā aptiekā ir vairāki preparāti, kas nav atrodami vispārējā aptiekā lejasstāvā, - spēcīgi sedatīvi un ek�sotiski hipnotiskie sedatīvi, kuri ļauj veikt vaļējas sirds operāci�jas un smadzeņu operācijas pacientam, kas ir pie pilnas apziņas un spēj reaģēt.

Darbadienas laikā �ajā mazajā aptiekā vienmēr ir kāds at�bildīgais, un, kamēr farmakologs ir telpā, skapī�i netiek aizslēg�ti. Sirds ķirurģijas ātrās palīdzības nodaļā nav laika meklēt at�slēgas. Doktors Lekters ar masku uz sejas iegāja pa virpuļdurvīm ķirurģijas stāvā.

Mēģinot panākt līksmu iespaidu, ķirurģijas nodaļas sienas bija nokrāsotas vairāku spilgtu krāsu kombinācijās, kas kaitinā�tu pat mirējus. Vairāki ārsti pirms doktora Lektera reģistrējās �urnālā un devās tālāk uz mazgā�anās telpu. Doktors Lekters pacēla reģistrācijas �urnālu un pārvilka pār lappusi ar pildspal�vu, neierakstīdams neko.

Operāciju plānā bija ierakstīta smadzeņu audzēja operācija B blokā, tai, pirmajai �ajā dienā, bija jāsākas pēc divdesmit minūtēm. Mazgā�anās telpā doktors Lekters novilka cimdus un iebāza tos kabatās, rūpīgi nomazgāja rokas līdz pat elkoņiem, noslaucījās, iepūderēja plaukstas un atkal uzvilka cimdus. Ta�gad ārā gaitenī. Aptiekai jābūt nākamajās durvīs pa labi. Nē. Uz apriko�u krāsas durvīm bija uzraksts ĢENERATORI, un tālāk atradās B bloka dubultdurvis. Viņam pie elkoņa apstājās māsa.

- Labrīt, dakter!

Doktors Lekters aiz maskas ieklepojās un nomurmināja labrītu. Tad ieņurdējies pagriezās atpakaļ uz mazgā�anās telpas pusi, it kā būtu kaut ko aizmirsis. Māsa, mirkli noraudzījusies viņam pakaļ, iegāja operāciju zālē. Doktors Lekters novilka cimdus un ie�āva tos atkritumu tvertnē. Neviens nepievērsa vi�ņam uzmanību. Viņ� paņēma citu pāri. Viņa ķermenis atradās mazgā�anās telpā, bet patiesībā viņ� traucās pa savas atmiņu pils vestibilu, garām Plīnija krū�utēlam, aug�up pa kāpnēm uz Arhitektūras zāli. Labi apgaismotā vietā, kurā stāvēja Kristofera Rena veidotais Sentpola katedrāles modelis, uz rasē�anas galda gaidīja slimnīcas plāns. Mērilendas �ēlsirdības slimnīcas ķirur�ģisko bloku plāni, līniju pa līnijai no Baltimoras Celtniecības pārvaldes dokumentācijas. Viņ� atradās te. Aptieka bija tur. Nē. Plāni bija aplami. Tie acīmredzot mainīti pēc tam, kad pārvaldei iesniegti �ie rasējumi. Ģeneratori bija parādīti pretējā pusē gai�tenim, kas veda uz A bloku. Varbūt sajaukti paraksti. Dro�i vien. Viņ� nevarēja atļauties staigāt un meklēt.

Doktors Lekters izgāja no mazgā�anās telpas un pa gaiteni devās uz A bloku. Durvis pa kreisi. Uz tām bija rakstīts - "Mag�nētiskās rezonanses laboratorija". Tālāk. Aiz nākamajām dur�vīm atradās aptieka. Plānā iezīmētā istaba bija sadalīta, izveido�jot magnētiskās rezonanses laboratoriju un atsevi�ķu aptiekas telpu.

Aptiekas biezās durvis bija atvērtas un nostiprinātas pie sienas ar āķi. Doktors Lekters a�i ielavījās telpā un aizvēra aiz sevis durvis.

Apaļīgs aptiekārs, notupies uz grīdas, kaut ko lika zemāka�jā plauktā.

-��� Vai varu palīdzēt, dakter?

-��� Jā, lūdzu.

Jaunais vīrietis cēlās kājās, ta�u nepiecēlās. Belziens ar si�tamo, un aptiekārs, palaidis gāzes, saļima uz grīdas.

Doktors Lekters parāva aug�up sava uzsvār�a stērbeles un aizbāza tās aiz dārznieka priek�auta, kas atradās zem tā.

�igli �urpu turpu gar plauktiem, zibenīgā ātrumā lasot eti�ķetes - ambiens, amobarbitāls, amitāls, dalmāns, florazepāms, halcions, hlorhidrāts - un grū�ot kabatās du�iem ampulu. Tad viņ� jau bija pie ledusskapja, lasīja un kampa: kvazepānis, mi- dcizolāms, nokteks, skopolamīns, pentotāls, solzidēms. Pēc ne�pilnām �etrdesmit sekundēm doktors Lekters jau stāvēja gaitenī un vēra ciet aptiekas durvis.

Viņ� atkal izgāja caur mazgā�anās telpu, ieskatīdamies spo�guļos, lai redzētu, vai neizspie�as kabatas. Bez steigas ārā pa virpuļdurvīm, pie krūtīm identifikācijas kartīte, tī�i apgriezta aug�pēdus, uz sejas maska, uz acīm brilles ar paceltām binoku- lārajām lēcām, pulss septiņdesmit divi, strupu sveicienu apmai�ņa ar citiem ārstiem. Lejup liftā, zemāk un zemāk, maska jopro�jām uz sejas, acis pievērstas rakstāmpaliktnim, kas paķerts uz labu laimi.

Ienāko�ajiem apmeklētājiem varēja likties savādi, ka viņ� nenoņēma masku, līdz bija ticis lejup pa kāpnēm, prom no no�vēro�anas videokamerām. Dīkdieņi uz ielas varbūt brīnījās, kā�pēc ārsts brauc ar tik sagrabēju�u, vecu pikapu.

Ķirurģijas blokā anesteziologs, brīdi nepacietīgi klaudzinā�jis pie aptiekas durvīm, atrada aptiekāru joprojām bez samaņas, un pagāja vēl piecpadsmit minūtes, līdz atklājās, ka pazudu�as zāles.

Doktors Silvermens at�ilbis apjēdza, ka novilktām biksēm guļ uz grīdas līdzās tualetes podam. Viņ� neatcerējās, kā nonā�cis �ajā telpā, un nesaprata, kur atrodas. Viņ� nosprieda, ka pārcietis apziņas aptumsumu, varbūt vieglu trieku, ko radījis zarnu iztuk�o�anās radītais sasprindzinājums. Baidīdamies par iespējamo trombu, viņ� tikpat kā neuzdro�inājās kustēties. Pie�sardzīgi �ļūkdams pa grīdu, viņ� pēdīgi spēja izbāzt roku gaite�nī. Izmeklējot viņu, tika atklāts viegls smadzeņu satricinājums.

Pirms do�anās mājup doktors Lekters apstājās vēl divās vietās. Baltimoras nomalē viņ� iegriezās pasta nodaļā, lai sa�ņemtu sūtījumu, kuru caur internetu bija pasūtinājis no kādas apbedī�anas firmas. Sainī atradās smokings kopā ar kreklu un kaklasaiti; apģērbam mugurpusē bija �ķēlums.

Tagad viņam vajadzēja vairs tikai vīnu, kaut ko patiesi svi�nīgu. Pēc tā bija jābrauc uz Anapolisu. �ajā braucienā būtu bijis skaisti doties ar jaguāru.

Krendlers bija saģērbies skrējienam ārā, aukstumā, un vi�ņam vajadzēja atvilkt treniņtērpa rāvējslēdzēju, lai ne- pārkarstu, jo tajā bridi uz viņa D�ord�taunas māju piezva�nīja Ēriks Pikfords.

-��� Erik, aizejiet uz kafetēriju un piezvaniet man pa maksas telefonu.

-��� Kā, lūdzu, mister Krendler?

-��� Dariet, kā es saku!

Noņēmis galvas lenti un novilcis cimdus, Krendlers nome�ta tos uz pianīna savā dzīvojamā istabā. Ar vienu pirkstu viņ� bungoja melodiju no "Tikla", līdz atsākās saruna.

-��� Stārlingā ir izbijusi tehniķe, Erik. Mēs nevaram zināt, kā viņa samunsturējusi telefonus. Valdības jautājumos mums jāie�vēro dro�ība.

-������� Jā, ser. Stārlingā man zvanīja, mister Krendler. Gribēja savākt savu puķupodu un citas mantas - to muļķīgo laikaputnu, kas dzer no glāzes. Bet viņa pateica man arī kaut ko derīgu. Lai mēs atmetot pēdējo ciparu aizdomīgu abonentu pasta indeksos, ja starpība esot trīs vai mazāk. Viņa teica, ka doktors Lekters varot izmantot vairākas pasta nodaļas, kuras atrodas cita citai tuvu.

-Un?

-��� Tādā veidā es kaut ko atradu. "Neirofizioloģijas �urnāls" tiek piegādāts pēc viena pasta indeksa, bet "Physica Scripta" un "ICARUS" - pēc cita. Abas pasta nodaļas atrodas apmēram desmit jūd�u attālumā viena no otras. Abonementi ir uz da�ā�diem vārdiem, apmaksāti ar naudas pārvedumiem.

-��� Kas ir "ICARUS"!

-����� Starptautisks Saules sistēmas pētījumu �urnāls. Pirms divdesmit gadiem viņ� bija privileģēts abonents. Abas pasta no�daļas atrodas Baltimorā. �urnālus parasti piegādā ap katra mē�ne�a desmito datumu. Un pirms brī�a es uzzināju vēl kaut ko - pārdota viena pudele "Chāteau", kā to tur sauca - jukēml

-��� Jā, to izrunā kā īī-kim. Kas ir ar to?

-��� Smalks vīnu veikals Anapolisā. Es ievadīju pirkuma fak�tu datorā, un tas sakrita ar Stārlingas sarakstā minētajiem. Pro�gramma uzrādīja Stārlingas dzim�anas gadu. Tas vīns ir darīts tajā gadā, viņas dzim�anas gadā. Pircējs par to samaksājis trīs�simt divdesmit piecus dolārus skaidrā naudā un�

-��� Vai tas notika pirms vai pēc jūsu sarunas ar Stārlingu?

-��� Uzreiz pēc tam, ne minūte nav pagājusi�

-��� Tātad vina to nezina.

-��� Nē. Vai man piezvanīt�

-���� Tātad pārdevējs tie�ām piezvanīja jums vienas vienīgas pudeles dēļ?

-���� Jā, ser. Viņai te ir piezīmes, tādas pudeles visā Austrum- krastā ir tikai trīs. Viņa ir atzīmējusi visas trīs. Tie�ām apbrīno�jami, vai ne?

-��� Kas to nopirka - kāds viņ� izskatījās?

-��� Baltais, vidēja auguma, ar bārdu. Biezi saģērbies.

-��� Vai tajā vīna veikalā ir novēro�anas kamera?

-���� Jā, ser, to es pajautāju pa�u pirmo. Teicu, ka aizsūtīsim kādu pēc videokasetes. Vēl neesmu to izdarījis. Vīna veikala pārdevējs nebija lasījis apkārtrakstu, tomēr pateica īpa�niekam, jo pirkums licies neparasts. īpa�nieks izskrējis ārā un paguvis ieraudzīt, kā aizdomās turamais - pēc viņa domām, tas ir bijis aizdomās turamais - aizbrauc ar vecu pikapu. Pelēku, ar skrūv�spīlēm kulbā. Kā jums �ķiet, ja tas ir Lekters, vai viņ� mēģinās nogādāt pudeli Stārlingai? Mums vajadzētu viņu brīdināt.

-��� Nē, - Krendlers noteica. - Nesakiet viņai neko.

-��� Vai pievienot �o ziņojumu VNM programmai un Lektera lietas dokumentiem?

-���� Nē, - Krendlers attrauca, domām drud�aini �audoties.

-��� Vai esat saņēmis no Questura atbildi par Lektera datoru?

-��� Nē, ser.

-��� Tad jūs nevarat ievadīt �o ziņojumu VNM programmā, pirms mēs neesam dro�i, ka to neizlasīs Lekters pats. Varbūt viņam ir Paci pieejas kods. Vai ari - to var izlasīt Stārlingā un kaut kādā veidā padot viņam ziņu tāpat kā toreiz Florencē.

-���� Ā, skaidrs, saprotu. Videokaseti var paņemt Anapolisas filiāle.

-��� Atstājiet to visu tikai un vienīgi manā ziņā.

Pikfords nodiktēja vīna veikala adresi.

-��� Turpiniet pārbaudīt abonementus, - Krendlers pamācīja.

-���� Krofordam par abonementiem varēsiet pateikt tad, kad viņ�

atgriezīsies darbā. Viņ� organizēs pasta nodaļu uzraudzī�anu pēc desmitā datuma.

Piezvanījis uz Meisona numuru, Krendlers sāka skrējienu no savas D�ord�taunas mājas, vieglā soli rik�odams uz Rokkrī- kas parka pusi.

Biezējo�ā tumsā bija saredzama tikai viņa baltā "Nike" galvas lente, baltās "Nike" kroskurpes un baltā svītra tum�ā "Nike" sporta tērpa sānos, itin kā aiz firmas zīmēm vispār ne�būtu cilvēka.

Tas bija raits pusstundas skrējiens. Ticis nolai�anās lauku�mā pie zooloģiskā dārza, viņ� izdzirdēja helikoptera propellera tark�ķus. Krendlers pamanījās pieliekties zem rotējo�ām pro�pellera lāpstiņām un sasniegt durvis, pat nepalēninājis soļu rit�mu. Reaktīvā helikoptera pacel�anās lika viņam nodrebēt tīk�smē. Pilsēta, apgaismotie pieminekļi grima arvien dziļāk, kad lidaparāts nesa viņu pelnītajos augstumos - uz Anapolisu pēc videokasetes un pie Meisona.

-Vai tu reiz fokusēsi to nolādēto verķi, Kordel? - Ar neeso�ām lūpām veidotie līdzskaņi Meisona dobjajā radiobalsī pārvērta vārdu "fokusēt" par "hokusēt",

"verķi" par "herķi".

Krendlers stāvēja līdzās Meisonam telpas tum�ajā daļā, lai labāk redzētu ekrānu. Meisona istabas tveicē viņ� bija novilcis sava smalkā treniņtērpa jaku un apsējis aiz piedurknēm to sev ap vidu, palikdams Prinstonas T krekliņā. Akvārija blāzmā spī�dēja viņa galvas lente un kroskurpes.

Pēc Margotas domām, pleci Krendleram bija kā cālim. Kad viņ� ieradās, abi tikpat kā nelikās viens otru redzam.

Dzērienu veikala videokamerai nebija ne lentes garuma skaitī�tāja, ne laika noteicēja, un Ziemassvētku tirdzniecība ritēja rosīgi. Kordels ātri pārtina videolenti no viena pircēja uz citu nebeidzamā virtenē. Meisons kavēja sev laiku, uzvezdamies necie�ami.

-��� Krendler, ko tad jūs teicāt, kad �itādā sporta tērpā iegājāt dzērienu veikalā un novicinājāt savu bleķa zvaigzni? Stāstījāt, ka piedalāties invalidu olimpiādē? - Meisons izrādīja daudz mazāk cieņas, kop� Krendlers saņēma naudu par viņa �ekiem.

Ja uz spēles bija liktas Krendlera intereses, viņu nebija ie�spējams aizvainot.

-��� Es sacīju, ka esmu novērotājs. Kādā veidā jūs tagad uz�manāt Stārlingu?

-���� Margot, pastāsti viņam! - �ķita, ka savu pieticīgo elpu Meisons grib pataupīt apvainojumiem.

-��� Mēs izsaucām divpadsmit savu dro�ībnieku no �ikāgas. Viņi ir Va�ingtonā. Trīs komandas, katrā viens dalībnieks no Ilinoisas �tata. Ja policija pieķers viņus, kad viņi ņems ciet dok�toru Lekteru, viņi apgalvos, ka ir Lekteru pazinu�i, ka tas ir civils arests, un tā tālāk. Ķērāju komanda atdos viņu Karlo. Tad viņi atgriezīsies �ikāgā, un vairāk viņi nezina neko.

Videolente slīdēja uz priek�u.

-���� Pagaidi! Kordel, atgriez atpakaļ par trīsdesmit sekun�dēm! - Meisons noteica. - Paskatieties!

Dzērienu veikala videokamera filmēja telpu no ārdurvīm līdz kasei.

Mēmās videofilmas neskaidrajā kadrā ienāca vīrietis naģe�nē, biezā jakā un dūraiņos. Viņam bija pilnbārda un uz acīm saulesbrilles. Uzgriezis videokamerai muguru, viņ� rūpīgi aiz�vēra durvis.

Pircējam vajadzēja kādu brītiņu, lai ieskaidrotu pārdevē�jam, ko viņ� vēlas, un tad viņ� sekoja tam aiz kadra - pie vīna plauktiem.

Gausi aizvilkās trīs minūtes. Pēdīgi abi atgriezās videoka�meras kadrā. Pārdevējs noslaucīja no pudeles putekļus, ietina to burbuļcelofānā un ielika maisiņā. Pircējs, novilcis tikai labās rokas dūraini, samaksāja skaidrā naudā. Pārdevēja mute kustē�jās, sakot paldies promejo�ā vīrie�a mugurai.

Pāris sekun�u pauze, tad pārdevējs uzsauca kādam, kur� atradās aiz kadra. Parādījās drukns vīrs un izsteidzās laukā pa durvīm.

-��� Tas ir īpa�nieks, viņ� ieraudzīja pikapu, - Krendlers pa�skaidroja.

-���� Kordel, vai vari nokopēt �o kadru un palielināt pircēja galvu?

-��� Vienu mirkli, mister Vērd�er. Bet attēls būs neskaidrs.

-��� Rīkojies!

-��� Kreiso cimdu viņ� nenovilka, - Meisons sacīja. - Varbūt mani tomēr ir piekāsu�i ar to rentgena bildi, kuru es nopirku.

-���� Paci ta�u teica, ka viņam esot operēta roka. Nogriezts liekais pirksts, - Krendlers teica.

-��� Varbūt Paci pirksts bija viņam pa�am pakaļā, vai es zinu, kam ticēt! Margot, tu esi viņu redzējusi, ko tu domā? Vai tas bija Lekters?

-��� Pagājis astoņpadsmit gadu, - Margota sacīja. - Man pie viņa bija tikai trīs seansi, un ikreiz, kad es iegāju, viņ� vienīgi piecēlās kājās pie sava rakstāmgalda, bet pa istabu nestaigāja. Sēdēja glu�i nekustīgs. Vislabāk es atceros viņa balsi.

Selektorā atskanēja Kordela balss.

-��� Mister Vērd�er, ieradies Karlo.

Karlo oda pēc cūkām un vēl pēc kā cita. Viņ� ienāca istabā, turēdams cepuri pie krūtīm, un kuiļa desu smirdoņa, kas strāvo�ja no viņa galvas, lika Krendleram izpūst caur degunu gaisu. Par godbijības zīmi sardīnie�u laupītājs mitējās kodīt brie�a zo�bu un ievilka to mutē pavisam.

-���� Karlo, paskaties uz �o. Kordel, pagriez atpakaļ, tur, kur viņ� ienāk pa durvīm!

-��� Tas ir tas pats stronzo maita, - Karlo noteica, kad cilvēks uz ekrāna vēl nebija pagājis ne �etrus soļus. - Bārda ir jauna, bet staigā viņ� tie�i tā.

-��� Florencē tu redzēji viņa rokas, Karlo. -Si.

-��� Cik pirkstu bija kreisajai, pieci vai se�i?

-��� �Pieci.

-��� Tu vilcinājies.

-��� Tikai lai atcerētos, kā angliski ir cinque. Pieci, es skaidri zinu.

Meisona kailie �okļi pavērās - tas nozīmēja smaidu.

-��� Cik brīni�ķīgi! Viņ� valkā dūraini, lai izliktos, ka rokai ir se�i pirksti, kā liecina viņa apraksts, - Meisons noteica.

Varbūt Karlo smaka caur gaisa sūkni bija ieplūdusi akvārijā. Zutis izlīda no alas paskatīties un palika ārā, griezās un griezās savā bezgalīgajā Mēbiusa astotniekā, elpojot atņirdzis zobus.

-���� Karlo, man �ķiet, drīz mēs pieliksim tam punktu, - Mei�sons sacīja. - Jūs ar Pjēro un Tomazo esat mana pirmā koman�da. Es jums ticu, kaut arī Florencē viņ� jūs pieveica. Gribu, lai jūs novērojat Klarisu Stārlingu vienu dienu pirms viņas dzim�a�nas dienas, pa�ā dzim�anas dienā un vēl dienu pēc tās. Varēsiet atpūsties, kamēr viņa mājās gulēs. Do�u jums �oferi un busiņu.

-��� Padrone', - Karlo iesāka.

-Jā.

-����� Es gribē�u kādu brīdi palikt divatā ar Dottore - sava brāļa Mateo dēļ. Jūs to man solījāt. - Pieminēdams nelaiķa vārdu, Karlo pārmeta krustu.

1 Saimnieks. (Tulk. no il. vai.)

-��� Es pilnīgi saprotu tavas jūtas, Karlo. Un no sirds jūtu tev līdzi. Karlo, es vēlos, lai doktors Lekters tiktu apēsts divos piegājienos. Lai pirmajā vakarā cūkas apēd viņa pēdas, kamēr viņ� pats skatās uz tām caur �ogu. Gribu, lai �ajā laikā viņ� būtu labā stāvoklī. Tu man viņu atdosi labā stāvoklī. Nesit viņam pa galvu, nelauz kaulus, nesabojā acis. Tad viņ� varēs pārlaist nak�ti, palicis bez kājām, un nākamajā dienā cūkas viņu piebeigs. Es brīdi parunā�u ar viņu, un tad viņ� būs tavs, vienu stundu pirms pēdējā piegājiena. Es lūg�u, lai tu atstāj viņam vienu aci un lai viņ� ir pie pilnas samaņas, jo viņam jāredz, kā tuvojas cūkas. Gribu, lai viņ� redz cūku purnus, kad tās aprīs viņa seju. Ja tu, teiksim, nolemtu viņu kastrēt, tad tā ir tava darī�ana, bet es gribu, lai Kordels ir klāt un aptur asiņo�anu. Un lai viss tiek nofilmēts.

-��� Ja nu jau pirmajā reizē aplokā viņ� noasiņos līdz nāvei?

-���� Nenoasiņos. Un nenomirs arī pa nakti. Naktī viņ� gaidīs turpinājumu, palicis bez kājām. Kordels gādās par viņu un at�jaunos viņa ķermeņa �ķidrumus. Domāju, ka visu nakti viņ� būs pieslēgts pie sistēmas, varbūt pie divām.

-��� Vai pie �etrām, ja vajadzēs, - no skaļruņiem atskanēja Kordela rēgainā balss. - Tās var pievienot arī pie kājām.

-��� Beigās tu varēsi iespļaut vai ie�urāt viņa infūzijas �ķīdu�mā, pirms iestumsi viņu aplokā, - Meisons līdzjūtības pilnā balsī teica Karlo. - Vai, ja gribēsi, varēsi tajā beigt.

To iztēlojoties, Karlo seja atplauka, ta�u tad viņ� atcerējās muskuļaino signorina un vainīgi pa�ķielēja uz viņas pusi.

-���� Grazie mille, Padrone.' Vai ieradīsieties noskatīties, kā viņ� mirst?

-��� Nezinu, Karlo. Mani traucē �ķūņa putekļi. Varbūt es ska-

' Liels paldies, saimniek. (Tulk. no it. vai.)

tī�os video. Vai vari atvest pie manis vienu cūku? Man gribētos pieskarties kādai ar roku.

-��� Uz �o istabu, Pcidrone?

-��� Nē, mani uz īsu brīdi var novest lejā - ar elektroliftu,

-��� Tad man viena būtu jāiemidzina, Padrone, - Karlo �aubī�damies noteica.

-���� Iemidzini vienu sivēnmāti. Nogādā viņu mauriņā ārpusē pie lifta. Vari braukt pa zālienu ar iekrāvēju.

-��� Vai tu domā izdarīt to ar vienu kravas ma�īnu, vai jāņem palīgā vēl vilcējs? - jautāja Krendlers.

-��� Karlo?

-���� Ar ma�īnu būs gana. Iedodiet man tikai policistu par �oferi.

-��� Esmu atvedis jums vēl kaut ko, - Krendlers sacīja. - Vai te var iedegt gaismu?

Margota pagrieza reostatu, un Krendlers nolika savu mu�gursomu uz galda blakus bļodai ar augļiem. Uzvilcis kokvilnas cimdus, viņ� izņēma no somas tādu kā mazu monitoru ar antenu un statīvu, kā arī ārējo cieto disku un uzlādējamu bateriju kom�plektu.

-���� Novērot Stārlingu ir grūti, jo viņa dzīvo aklā ieliņā, kur nav vietas paslēptuvei. Tomēr viņai ir jānāk ārā - Stārlingā ir ķerta uz fiziskiem vingrinājumiem, - Krendlers teica. - Tā kā viņa vairs nedrīkst izmantot FIB sporta zāli, tad viņai bija jāpie�sakās privātā klubā. Pie kluba mēs ceturtdien uzmeklējām viņas ma�īnu un iemontējām zem �asijas raidītāju. Tas uzlādējas no ieslēgta motora un strādā ar baterijām, tāpēc motors neizlādē- sies un viņa to nepamanīs. Ierīce darbojas �ajos piecos blakus �tatos. Kur� to apkalpos?

-��� Kordel, ienāc! - Meisons pasauca.

Kordels un Margota notupās līdzās Krendleram, bet Karlo palika stāvam aiz viņiem, savu cepuri turēdams apmēram viņu nāsu augstumā.

-���� Skatieties! - Krendlers ieslēdza monitoru. - Tā ir glu�i kā autonavigācijas sistēma; at�ķiras tikai ar to, ka rāda, kur atrodas Stārlingas ma�īna. - Uz ekrāna iegaismojās Va�ingtonas centra karte. - Ieiet ar �o, mērķa zonu pārvieto ar bultu tausti�ņiem, skaidrs? Tā, �obrīd tas neuztver neko. Signāls no Stārlin�gas raidītāja liks iedegties �im te, un atskanēs pīkstieni. Tad kartē var atrast signāla avotu un ieiet teritorijā. Jo tuvāk jūs nonākat, jo bie�āki ir pīkstieni. �eit ir Stārlingas dzīvokļa ra�jons pilsētas kartes mērogā. No viņas ma�īnas netiek saņemti nekādi signāli, jo mēs atrodamies ārpus zonas. Zona ir jebkur Va�ingtonas centrā vai Ārlingtonā. Es to uztvēru jau helikopte�rā, lidojot �urp. Te būs strāvas pārveidotājs pieslēgumam jūsu busiņā. Vēl kas. Jums jādod man garantija, ka �ī lietiņa nekad nenonāks sve�ās rokās. Par to es varu pamatīgi dabūt pa kaklu, to vēl nemaz nepārdod izlūkdienestiem. Vai nu tā atgriezīsies pie manis, vai nogrims Potomakas dibenā. Vai skaidrs?

-��� Vai tu saprati, Margot? - Meisons noprasīja. - Tu, Kor�del? Ņem Molji par �oferi un paskaidro viņam, kas darāms.

Pneimatiskās �autenes skaistums slēpās apstākli, ka ar to varēja iz�aut, stobram paliekot autobusiņā, un nevienam pasa�ierim neaizkrita ausis; nevajadzēja bāzt stobru laukā pa logu, kur to varētu ieraudzīt garāmgājēji.

Spoguļstikla logs pavērsies par pāris collām, un ārā izlidos mazais �āviņ� ar �ļirci, ietriecot doktora Lektera muguras vai dibena muskuļu masā krietnu devu acepromazlna.

Atskanēs tikai raksturīgais knauk�ķis stobra galā, it kā būtu pārlūzis zaļ� zars, nebūs ne blīk�ķa, nekādas lodes, kas trauktos ar virsskaņas ātrumu un pievērstu uzmanību.

Viņi jau bija izmēģināju�i: kad doktors Lekters sāks ļimt, Pjēro un Tomazo, ģērbu�ies baltā, "pavadīs" viņu uz autobusi- ņu, apliecinot iespējamiem skatītājiem, ka ved viņu uz slimnī�cu. Tomazo runāja angliski labāk par citiem, jo bija to mācījies garīgajā seminārā, tomēr skaņa "h" vārdā hospital - "slimnīca" - darīja viņu vai traku.

Meisons bija rīkojies pareizi, doktora Lektera gūstī�anā do�dams priek�roku itālie�iem. Par spīti neveiksmei Florencē, viņi bija vislabāk ievingrināju�ies medīt cilvēkus un visvairāk pie�mēroti tam, lai sagūstītu doktoru Lekteru dzīvu.

�ajā akcijā Meisons atļāva izmantot tikai vienu papildu ieroci, neskaitot �auteni ar trankvilizatora �ļirci, proti, ieroci, kas piederēja �oferim D�onijam Molji, atvaļinātam �erifa viet�niekam no Ilinoisas �tata, senam Vērd�eru vergam. Mājās bēr�nībā viņ� bija runājis itāliski. Molji bija tāds cilvēks, kas piekri�ta visam upura teiktajam, pirms viņu nogalināja.

Karlo un brāļiem Pjēro un Tomazo bija tīkls, plastmasas skro�u bise, asaru gāze, da�ādas virves un rokudzel�i. Ar to vajadzēja pietikt atliku likām.

Rītausmā viņi iekārtojās savā postenī piecu kvartālu attālu�mā no Stārlingas mājas Ārlingtonā, novietoju�i ma�īnu invalīdu stāvvietā kādā tirdzniecības ielā.

�odien furgoniņam uz sāniem bija uzlīmēts uzraksts: VECĻAU�U MEDICĪNISKAIS TRANSPORTS. Pie spoguļa karā�jās invalīdu transporta caurlaide, pie triecienstieņa bija piestip�rināta viltota invalīdu ma�īnas uzlīme. Cimdu nodalījumā atra�dās rēķins no autodarbnīcas par nesen nomainītu triecienstieni - viņi varēja apgalvot, ka darbnīcā kaut kas sajaukts, un tādējādi novilcināt laiku, ja nu kāds ap�aubītu caurlaides numuru. Toties ma�īnas numura plāksnītes un reģistrācijas dokumenti bija īsti. Tāpat arī simtdolāru banknotes salocītas bija ieliktas tehniskajā pasē iespējamai kukuļo�anai.

Uz monitora, kas ar velkro bija piestiprināts pie paneļa un pieslēgts pie cigare�u aizsmēķa ligzdas, kvēloja Stārlingas dzī�vokļa apkaimes ielu karte. Tas pats "Global Positioning" sate�līts, kur� patlaban reģistrēja autobusiņa atra�anās vietu, rādīja ari Stārlingas automa�īnu - spilgtu punktu viņas mājas priek�ā.

Deviņos no rīta Karlo atļāva Pjēro paēst. Pusvienpadsmitos drīkstēja ieturēties Tomazo. Karlo negribēja, lai visiem vienlai�kus ir pilns vēders - ja nu vajadzēs ilgi izsekot upuri kājām. Ari pēcpusdienas maltītes nenotika vienā laikā. Tomazo patlaban vandījās pa leduskasti, meklēdams kādu sendvi�u, kad viņi iz�dzirdēja pīkstienu.

Karlo smirdīgā galva pavērsās pret monitoru.

-��� Viņa nāk ārā, - noteica Molji un iedarbināja motoru.

Tomazo atkal uzlika leduskastei vāku.

-��� Tā� Tā� Viņa brauc pa Tindeilu uz galvenās ielas pusi. - Molji pievienojās satiksmes straumei. Viņ� baudīja neiedomāja�mo greznību - atpalikt par veseliem trim kvartāliem, tā ka Stār�lingā nekādi nevarētu viņu ieraudzīt.

Toties Molji nevarēja ieraudzīt veco, pelēko pikapu, kas sāka braukt pa ielu vienu kvartālu aiz Stārlingas; ārā pa pakaļē�jām durvīm spraucās Ziemassvētku eglītes galotne.

Brauk�ana ar mustangu bija viena no nedaudzajām bau�dām, ar kuru Stārlingā varēja rēķināties. Jaudīgo automa�īnu, kam nebija ne automātiskās brem�u sistēmas, ne ātruma ierobe��ojumu, lielāko ziemas daļu bija gau�ām grūti valdīt slidenajās ielās. Ja ceļ� bija brīvs, tad bija patīkami brīdi ļaut V8 motoram strādāt otrajā ātrumā un ieklausīties izpūtēju rēkoņā.

Mapa, izcila atlai�u kuponu krājēja, bija iedevusi Stārlingai līdzi biezu �ūksni savējo, kas bija piesprausti pie pirkumu sa�raksta. Viņas posās gatavot cepeti, kā arī divu veidu sautēju�mus. Pārējie bija solīju�ies atnest tītaru.

Svētku vakariņas savā dzim�anas dienā Stārlingu nevaldzi�nāja itin nemaz. Tomēr viņai bija jāpadodas, jo Mapa un pār�steidzo�i daudzas aģentes, no kurām da�as Stārlingā pazina ti�kai pavir�i un kuras viņai nemaz īpa�i nepatika, bija nolēmu�as sniegt viņai draudzīgu atbalstu nelaimē.

Stārlingā netika vaļā no domām par D�eku Krofordu. Viņa nevarēja nedz apmeklēt Krofordu reanimācijas nodaļā, nedz piezvanīt viņam. Māsu istabā Stārlingā atstāja viņam vēstulītes un jocīgas kartītes ar suņu attēliem un pa�iem bezrūpīgākajiem teikumiem, kādus vien viņa spēja izdomāt.

Savas bēdas Stārlingā aizgaiņāja, spēlēdamās ar mustangu, pārslēdza ātrumus ar starpgāzi un bremzēja ar motoru, lai palē�ninātu gaitu un nogrieztos lielveikala "Safeway" stāvvietā, bet bremzes pedālim pieskārās vienīgi tādēļ, lai ar brem�u signāliem brīdinātu braucējus sev aiz muguras.

Viņai vajadzēja �etras reizes apbraukt ap stāvlaukumu, līdz atradās brīva vieta - tuk�a tāpēc, ka to nosprostoja pamesti iepirkumu ratiņi. Viņa izkāpa un pastūma tos malā. Kad viņa bija novietojusi ma�īnu, ratiņus jau bija pievācis kāds pircējs.

Netālu no veikala durvīm atradusi citus ratiņus, Stārlingā ripināja tos uz pārtikas nodaļas pusi.

Monitora ekrānā Molji vēroja, kā Stārlingas ma�īna nogrie��as un apstājas, bet pa logu redzēja, kā arvien tuvāk ielas labajā pusē vīd lielais "Safeway" nams.

- Viņa iet uz pārtikas nodaļu. - Molji iebrauca stāvlau�kumā. Vajadzēja pāris sekun�u, lai ieraudzītu viņas ma�īnu. Molji redzēja, ka jauna sieviete aizstumj ratiņus uz veikala ie�ejas pusi.

Karlo pievērsa viņai tālskati.

-��� Tā ir Stārlingā. Taisni tāda pati kā bildēs. - Viņ� sniedza tālskati Pjēro.

-��� Man gribētos viņu nofotografēt, - Pjēro sacīja. - Kamera man tepat pie rokas.

Iepretim Stārlingas mustangam bija brīva vieta invalīdu ma�īnai. Molji iebrauca tur, apsteigdams lielu linkolnu ar inva�līdu zīmēm. �oferis nikni taurēja.

Pa autobusiņa aizmugurējo logu viņi tagad skatījās uz Stār�lingas ma�īnas pakaļgalu.

Varbūt aiz ieraduma pamanīt amerikāņu ma�īnas Molji pir�mais ievēroja veco pikapu, kas bija novietots attālā stāvvietā pa�ā laukuma galā. Viņ� saredzēja tikai pikapa pelēko bagā��nieku.

Viņ� pasauca Karlo un norādīja uz pikapu.

-���� Vai viņam kulbā ir skrūvspīles? Kā teica tas �ņabja bod�nieks? Paņem tālskati, es neredzu aiz tās velna egles. Karlo, c'e una morsa sul camione'l

-��� Si. Jā, skrūvspīles ir. Iek�ā neviena nav.

-���� Vai mums viņa nav jānovēro veikalā? - Tomazo reti uz�deva Karlo jautājumus.

-���� Nē, ja viņ� kaut ko darīs, tad darīs to �eit, - Karlo atbil�dēja.

Vispirms piena produkti. Stārlingā, pār�ķirstījusi kuponus, izraudzījās sieru sautējumam un da�as maizītes. Velns un elle, man vēl jāsapērk maizītes visam tam baram. Tikusi pie gaļas nodaļas, viņa aptvēra, ka aizmirsusi sviestu. Viņa pameta rati�ņus turpat un gāja pēc sviesta.

Kad Stārlingā atgriezās gaļas nodaļā, viņas ratiņi bija nozu�du�i. Kāds bija izņēmis no tiem viņas nedaudzos pirkumus un salicis turpat plauktā. Toties kuponus un sarakstu paturējis sev.

-��� Velns lai parauj! - Stārlingā noteica tik skaļi, ka to dzir�dēja arī da�i pircēji, kuri atradās tuvāk. Viņa paskatījās apkārt. Nevienam rokās neredzēja biezu kuponu �ūksni. Pāris rei�u vi�ņa dziļi ievilka elpu. Varētu nostāties pie kasēm un skatīties, vai neieraudzīs savu sarakstu, ja vien pie tā vēl būs piesprausti kuponi. Ko niekus, da�i dolāri! Neļauj, lai tas sabojā tev visu dienu!

Pie kasēm nebija nevienu brīvu ratiņu. Stārlingā devās lau�kā, lai pameklētu tos stāvvietā.

-��� Ecco!' - Karlo ieraudzīja starp automa�īnām a�ā, vieglā solī viņu nākam - doktoru Hanibalu Lekteru kamieļvilnas mēte�lī un platmalē; tīrā untuma dēļ viņ� turēja rokās dāvanu. - Ma�donna! �is nāk pie viņas ma�īnas! - Tad Karlo sirdī virsroku guva mednieks, un viņ� valdīja elpu, gatavodamies �āvienam. Starp lūpām mirkli pavīdēja brie�a zobs, ko viņ� kodīja.

Autobusiņa pakaļējais logs nevērās vaļā.

Doktors Lekters apstājās pie mustanga pasa�ieru durtiņām, tad pārdomājis aizgāja pie �ofera durtiņām, varbūt nolēmis ap�ostīt stūresratu.

Paskatījies apkārt, viņ� izslīdināja no piedurknes mūķīzeri.

Furgoniņ� tagad stāvēja sāniski pret viņu. Karlo turēja ga�tavībā �auteni. Viņ� pieskārās elektriskajai pogai, lai nolaistu loga stiklu. Nekas nenotika.

Karlo balss - tagad, operācijās laikā - bija nedabiski mie�rīga.

-��� Molji, il finestrino!'

Vainīgs laikam bija bloķē�anas mehānisms, kas neļāva lo�gus atvērt bērniem. Molji taustījās pēc slēd�a.

Doktors Lekters iebīdīja mūķīzeri spraugā zem loga un at�slēdza Stārlingas ma�īnas durvis. Tad viņ� grasījās kāpt iek�ā.

Karlo, izgrūdis lāstu, pavēra sāndurvis un pacēla �auteni, Pjēro pavirzījās nost, lai netraucētu, un autobusiņ� sa�ūpojās, kad nosprakstēja �āviens.

�autriņa nozibēja saulē un, izslīdējusi caur doktora Lek�tera iecietināto apkaklīti, ar klusu pauk�ķi ietriecās viņam kaklā. Medikaments iedarbojās strauji - liela deva jutīgā vie�tā. Viņ� pūlējās izslieties, ta�u ceļgali ļima. Sainītis izkrita viņam no rokām un paripoja zem ma�īnas. Viņam izdevās izvilkt no kabatas nazi un atvērt to, ta�u tad viņ� sabruka starp durvīm un ma�īnu, jo trankvilizators pārvērta viņa muskuļus vatē.

-��� Mi�a, - viņ� izdvesa, kad aizmiglojās acis.

Pjēro un Tomazo metās viņam virsū kā lieli, plēsīgi kaķi un spieda viņu pie zemes starp automa�īnām, līdz jutās pārliecinā�ti, ka viņ� nespēj pretoties.

Stārlingā, stumdama pa stāvlaukumu jau otros iepirkumu ratiņus �ajā dienā, izdzirdēja gaisa �autenes plīk�ķi, acumirklī pazina to un instinktīvi pieliecās, turpretī visi apkārtējie tikai �ļūkāja tālāk, neko nemanīdami. Bija grūti pateikt, no kurienes nāca �ī skaņa. Viņa paskatījās uz savas ma�īnas pusi, ieraudzīja, ka furgoniņā nozūd vīrie�a kājas, un nosprieda, ka tur notiek aplaupī�ana.

Piesitusi ar plaukstu pie sāniem, kur vairs nebija iero�a, viņa metās skriet uz autobusiņa pusi, līkumodama starp ma�ī�nām.

Linkolns ar vecīgo braucēju bija atgriezies, gribēja tikt in�valīdu stāvvietā, kuru aiz�ķērsoja autobusiņ�, un taurēdams ap�slāpēja Stārlingas kliedzienus.

-��� Stāt! Stāt! FIB! Stāviet, vai es �au�u! - Varbūt izdosies vismaz uzmest acis numuram.

Pjēro pamanīja viņu skrienam, ar doktora Lektera nazi veikli nogrieza ventili Stārlingas ma�īnas priek�ējai kreisajai riepai un ielēca autobusiņā. Tas grīļodamies �ķērsoja betona iz�cilni stāvvietas vidusjoslā un virzījās uz izbrauktuves pusi. Stār�lingā ieraudzīja numura plāksnīti un ierakstīja ar pirkstu numu�ru putekļos uz kādas ma�īnas motora pārsega.

Mustanga atslēgas Stārlingai jau bija rokā. Tikusi pie savas ma�īnas, viņa izdzirdēja, kā no ventiļa ar skaļu �ņākoņu plūst gaiss. Un redzēja, ka autobusiņa jumts tuvojas izbrauktuvei.

Viņa pieklauvēja pie loga linkolnam, kas tagad signalizēja viņai.

-���� Vai jums ir mobilais telefons? FIB, lūdzu, vai jums ir mobilais telefons?

-����� Brauc, Noel, - sacīja sieviete ma�īnā, bikstīdama un knaibīdama �oferim stilbu. - Būs tikai nepatik�anas, dro�i vien kaut kāda blēdība. Neielaidies! - Linkolns brauca prom.

Stārlingā aizskrēja pie maksas telefona un uzgrieza 911.

Veselus piecpadsmit kvartālus �erifa vietnieks Molji brauca ar maksimālo atļauto ātrumu.

Karlo izvilka �autriņu doktoram Lekteram no kakla un uz�elpoja, redzot, ka brūce neasiņo. Zem ādas pletās asinsizplū�dums ceturtdaļdolāra monētas lielumā. Injekcijai patiesībā bija vajadzējis uzsūkties lielākā muskuļu masā. Tas maita vēl ņems un nomirs, pirms viņu pagūs nogalināt cūkas.

Autobusiņā netika bilsts ne vārds, bija dzirdama tikai viru smagā elpa un policijas rācijas vid�inā�ana zem paneļa. Dok�tors Lekters gulēja uz grīdas savā smalkajā mētelī, platmale bija noripojusi no gludās galvas, uz apkakles - spilgts asiņu traips. Viņ� izskatījās elegants kā fazāns miesnieka vitrīnā.

Molji nogriezās daudzstāvu autostāvvietā un uzbrauca līdz tre�ajam līmenim, kur apstājās uz īsu brītiņu, tikai lai noņemtu no braucamā sāniem uzlīmes un nomainītu numurus.

Patiesībā nebija iemesla uztraukumam. Viņ� klusībā no�smējās, kad pa policijas rāciju atskanēja meklē�anas paziņo�jums. Telefona operatore, acīmredzot pārpratu�i Stārlingas vār�dus "pelēks furgons vai minibuss", izsludināja visiem posteņiem, ka jāmeklē "Greyhound" autobuss. Toties, gods kam gods, operatore bija pareizi sadzirdējusi visus viltotā nu�mura ciparus, atskaitot vienu vienīgu.

-��� Taisni kā Ilinoisā, - Molji noteica.

-���� Es ieraudzīju nazi un nobijos, ka viņ� padarīs sev galu, lai izspruktu no tā, kas viņu sagaida, - Karlo sacīja Pjēro un Tomazo. - Viņ� no�ēlos, ka pats nav pārgriezis sev rīkli.

Pārbaudīdama pārējās riepas, Stārlingā zemē zem ma�īnas pamanīja sainīti.

Trīssimt dolāru vērta "Chāteau d'Yquem" pudele un zīmīte pazīstamajā rokrakstā: Daudz laimes dzim�anas dienā, Klarisa.

Un tad viņa saprata, ko ir redzējusi.

Vajadzīgie numuri Stārlingai bija prātā. Braukt desmit kvartālu, lai tiktu mājās pie sava telefona? Nē, atpakaļ pie maksas telefona, atņemt lipīgo klausuli jaunai sievie�tei, atvainoties, iemest monētas; sieviete tikmēr sauca palīgā veikala apsargu.

Stārlingā piezvanīja Va�ingtonas filiāles ātrās reaģē�anas komandai uz Bazedspointu.

Komandā, kurā Stārlingā bija dienējusi tik ilgi, viņu labi pazina un savienoja līniju ar Klinta Pīrsela kabinetu; viņa dru�d�aini meklēja monētas un reizē tielējās ar veikala apsargu, kas nemitīgi pieprasīja viņas identifikācijas apliecību.

Beidzot klausulē atskanēja Pīrsela pazīstamā balss. - Mister Pīrsel, es redzēju tris vīrie�us, varbūt �etrus, kuri pirms kādām piecām minūtēm "Safeway" stāvvietā nolaupīja Hanibalu Lekteru. Viņi sagrieza man riepu, es nevarēju sekot.

-��� Vai tas ir policijas radiosakaru ziņojums par autobusu?

-��� Par autobusu es neko nezinu. Tas bija pelēks furgoniņ� ar invalidu zīmēm. - Stārlingā nosauca autobusiņa numuru.

-��� Kā jūs zināt, ka tas bija Lekters?

-��� Viņ�� atstāja man dāvanu, tā bija zem manas ma�īnas.

-���� Saprotu� - Pīrsels mirkli klusēja, un Stārlingā to tūdaļ izmantoja.

-����� Mister Pīrsel, jūs zināt, ka tas ir Meisona Vērd�era pirksts. Nav nekādu �aubu. Neviens cits to nedarītu. Viņ� ir sadists, viņ� nospīdzinās doktoru Lekteru līdz nāvei un pats gribēs noskatīties. Mums ir jāliek policijai meklēt visas Vērd�e�ra automa�īnas un jālūdz ASV ģenerālprokuroram Baltimorā orderis Meisona mājas pārmeklē�anai.

-������ Stārlingā� �ēlīgais Dievs, Stārlingā! Paklausieties, es jautā�u jums vienu vienīgu reizi. Vai jūs esat pilnīgi dro�a par to, ko redzējāt? Padomājiet mirkli! Padomājiet par visu labo, ko esat �eit paveikusi. Padomājiet par to, ko esat zvērējusi. Atpa�kaļceļa vairs nebūs. Ko jūs redzējāt?

Ko lai es saku - ka es neesmu histēriķe? Tas ir pirmais, ko saka histēriķes. �ajā mirklī viņa atskārta, cik ļoti ir zaudējusi Pīrsela uzticē�anos un cik lēta �ī viņa uzticē�anās bijusi.

-���� Es redzēju, kā trīs vai varbūt �etri vīrie�i nolaupa kādu cilvēku "Safeway" autostāvvietā. Notikuma vietā atradu dā�vanu no doktora Hanibala Lektera - pudeli "Chāteau d'Yqu- em" vīna, kas darīts manā dzim�anas gadā, kā arī zīmīti viņa rokrakstā. Automa�īnu es jau aprakstīju. To visu es ziņoju jums, Klintām Pīrselam, Bazedspointas atbildīgajam ierēd�nim.

-����� �o ziņojumu es izskatī�u ka vardarbīgas nolaupī�anas lietu, Stārlingā.

-���� Es braucu pie jums. Varat dot man pavēli, un es darbo�os jūsu ātrās reaģē�anas komandā.

-��� Nebrauciet, es nedrīkstu laist jūs iek�ā!

Diem�ēl Stārlingā nepaguva tikt prom, pirms autostāvvietā ieradās Ārlingtonas policija. Vajadzēja piecpadsmit minūtes, lai izlabotu kļūdas policijas paziņojumā par automa�īnas meklē�a�nu. Stārlingas liecību pierakstīja resna policiste masīvās lakādas kurpēs. Viņas soda kvī�u grāmatiņa un rācija, asaru gāzes balo�niņ�, ierocis un rokudzel�i neiespējamos leņķos slējās atstatu nost no viņas lielās pēcpuses, formastērpa pogas uz krūtīm gan�drīz sprāga laukā. Policiste nespēja iz�ķirties, vai protokola ailē par Stārlingas nodarbo�anos ierakstīt "FIB" vai ievilkt svītriņu. Kad Stārlingā viņu nokaitināja, ar savām atbildēm apsteigdama viņas jautājumus, policiste kļuva vēl gausāka. Kad Stārlingā norādīja uz rad�u pēdām vietā, kur autobusiņ� bija �ķērsojis izcilni stāvlaukuma vidū, nevienam atbildīgajam nebija foto�aparāta. Viņa parādīja policistiem, kā izmantot viņas personisko fotokameru.

Atkārtodama atbildes, Stārlingā domās nemitīgi skaitīja: man vajadzēja sekot, man vajadzēja sekot. Man vajadzēja iz�raut to veci no linkolna un dzīties viņiem pakaļ.

Krendlers par nolaupī�anu uzzināja uzreiz. Viņ� aprunājās ar saviem ziņotājiem un tad pa dro�o līniju piezvanīja Meisonam.

-���� Stārlingā redzēja uzbrukumu, ar to mēs nebijām rēķināju��ies. Viņa ceļ traci Va�ingtonas filiālē. Iesaka pieprasīt orderi jūsu mājas pārmeklē�anai.

-��� Krendler� - Meisons gaidīja elpu vai varbūt bija pārskai�ties, Krendlers nevarēja skaidri pateikt. - Es jau esmu iesnie�dzis sūdzības vietējām varas iestādēm, �erifam un ģenerālpro�kuroram par to, ka Stārlingā mani vajā, zvana vēlu vakaros un nesakarīgi draud.

-��� Viņa to tie�ām dara?

-��� Nu ta�u nē, bet viņa nevar pierādīt, ka nav to darījusi, un tas jauc gaisu. Turklāt �ajā apgabalā un �ajā valstī es mierīgi varu tikt galā ar jebkuru orderi. Tomēr es gribu, lai jūs piezva- nat ģenerālprokuroram un atgādināt viņam, ka tā histēriskā mai�ta neliek man mieru. Par vietējiem es varu parūpēties pats, ticiet man.

Beidzot tikusi vaļā no policijas, Stārlingā nomainīja riepu un brauca mājās pie saviem telefoniem un datora. Viņai ļoti pietrūka FIB mobilā telefona, un viņa vēl nebija iegā�dājusies citu.

Automātiskajā atbildētājā bija ziņa no Mapas: "Stārlingā, ierīvē cepeti ar gar�vielām un liec siltā cepe�krāsnī. Dārzeņus vēl neliec. Atceries, kā izgāja pagāju�o reizi! Es līdz pieciem bū�u vienā sasodītā lietas izskatī�anā."

Stārlingā ieslēdza portatīvo datoru un mēģināja ieiet VNM programmas Lektera failā, tomēr netika ielaista nedz VNMP, nedz pat FIB datortīklā vispār. Viņai bija vēl mazāk pieejas iespēju nekā pa�a attālākā Amerikas lauku nostūra po�licistam.

Iezvanījās telefons. Tas bija Klints Pīrsels.

-���� Stārlingā, vai jūs pa telefonu esat izteikusi draudus Mei�sonam Vērd�eram?

-��� Nekad, es zvēru.

-���� Viņ� apgalvo, ka esat. Viņ� ir uzaicinājis vietējo �erifu apbraukāt viņa īpa�umus, pat pieprasījis to, un patlaban policija ir ceļā uz turieni. Tāpēc nekāda ordera nav un nebūs. Mums nav izdevies sameklēt nevienu citu nolaupī�anas liecinieku. Esat ti�kai jūs.

-��� Tur bija balts linkolns ar vecu laulātu pāri. Mister Pīrsel, vajadzētu pārbaudīt pirkumus ar kredītkartēm lielveikalā tie�i pirms �ā notikuma. Pie tādiem pirkumiem tiek uzrādīts laiks.

-��� Pie tā mēs nonāksim, bet tas prasīs�

-��� �tas prasīs laiku, - Stārlingā pabeidza viņa teikumu.

-��� Stārlingā!

-��� Jā, ser?

-���� Starp mums runājot, lielās līnijās es jūs turpinā�u infor�mēt par to, kas notiek. Bet jūs nejaucieties iek�ā! Būdama atstā�dināta, jūs neesat likuma pārstāve un nedrīkstat iegūt informāci�ju. Jūs esat ierindas pilsone.

-��� Jā, ser, to es zinu.

Uz ko jūs skatāties, pūlēdamies pieņemt lēmumu? Mūsu kultūrai nav noslieces uz refleksiju, mēs nepaceļam acis uz pa�kalniem. Svarīgākos jautājumus mēs lielākoties izlemjam, ska�tīdamies kādas iestādes gaiteņa grīdas linolejā vai steig�us klu�sībā �ukstēdami uzgaidāmajā telpā, kur televizors kuļ tuk�us salmus.

Stārlingā, meklēdama kaut ko, jebko, caur virtuvi iegāja Mapas dzīvokļa klusumā un kārtībā. Viņa paskatījās uz fotogrā�fiju, kurā bija redzama Mapas sparīgā, mazā vecmāmiņa, tējas vārītāja. Viņa paskatījās uz Mapas vecmāmiņas apdro�inā�anas polisi ietvarā pie sienas. Mapas mājas puse skaidri liecināja, ka Mapa tur dzīvo.

Stārlingā atgriezās savā pusē. Pēc viņas domām, tajā izska�tījās tā, it kā tur nedzīvotu neviens. Ko viņa bija ielikusi ietva�rā? Savu FIB Akadēmijas diplomu. Nebija saglabājusies nevie�na vecāku fotogrāfija. Viņa ilgi bija dzīvojusi bez vecākiem un glabāja abu tēlus tikai domās. Da�kārt brokastu gar�ā vai kādā smar�ā, sarunas fragmentā, noklausītā pazīstamā izteicienā viņa juta vecāku roku pieskārienu; bet visskaidrāk viņa to juta savā laba un ļauna izpratnē.

Kas viņa, ellē, ir? Kas jebkad ir viņu pazinis?

Jūs esat karotāja, Klarisa. Jūs varat būt tik stipra, cik pati vēlaties.

Stārlingā spēja saprast Meisona vēlmi nogalināt Hanibalu Lekteru. Ja viņ� izdarītu to pats vai nolīgtu kādu, tad viņa varē�tu to pārciest; Meisons bija piedzīvojis lielu pārestību.

Ta�u viņa nespēja izturēt domu, ka doktors Lekters tiks nomocīts līdz nāvei; pret to viņa juta tikpat dziļu riebumu kā pirms tik daudziem gadiem pret jēru un zirgu kau�anu.

Jūs esat karotāja, Klarisa.

Gandrīz tikpat pretīgs kā pati rīcība bija fakts, ka Meisons to izdarīs, saņēmis klusējo�u piekri�anu no cilvēkiem, kuri zvē�rēju�i sargāt likumu. Tāda nu ir pasaules kārtība.

Tikusi līdz �ai domai, viņa pieņēma vienkār�u lēmumu.

Pasaules kārtība nebūs tāda, cik vien tālu spēs aizsniegties mana roka.

Viņa attapās lielajā sienas skapi uz ķebļa, roka taustījās pa aug�ējo plauktu.

Viņa nocēla lejā kārbu, kuru viņai rudenī bija nodevis D�o�na Braiema advokāts. Kop� tā laika �ķita pagājusi vesela mū��ība.

Kritu�ā kareivja personisko iero�u nodo�anu dzīvajam ka- rabiedram apvij dziļas tradīcijas un mistika. Tam ir kāds sakars ar vērtībām, kas ir augstākas par atsevi�ķa mirstīgā mū�u.

Cilvēkiem, kas dzīvo laikā, kad par viņu dro�ību rūpējas citi, to varbūt būs grūti saprast.

Kārba, kurā glabājās D�ona Braiema iero�i, jau pati par sevi bija dāvana. Viņ� dro�i vien bija atvedis to no Austrumiem, dienēdams jūras kājniekos. Sarkankoka lādīte, kam vāks inkrus- tēts ar perlamutru. Iero�i it kā izstaroja Braiema atspulgu - no lieto�anas spīdīgi, labi kopti un nevainojami tīri. M1911A1 kolts, 45. kalibrs, tāda pa�a kalibra "Safari Arnis" variants ar īsu stobru, ērti paslēpjams, un zābaka duncis ar vienu rievotu �ķautni. D�ona Braiema vecais FIB �etons bija nostiprināts uz sarkankoka plātnes. Viņa NAP �etons ielikts lādītē.

Stārlingā noņēma FIB �etonu no plātnes un iebāza kabatā. Koltu viņa ielika makstī uz gurna, to nosedza jaka.

īsstobra revolveris tika piesprādzēts pie vienas potītes, duncis pie otras, zābaku iek�pusē. Izņēmusi no ietvara savu diplomu, viņa to salocīja tā, lai tas ietilptu kabatā. Tumsā kāds varētu noturēt to par kratī�anas orderi. Locīdama biezo papīru, viņa juta, ka nav vairs glu�i viņa pati. Un priecājās par to.

Vēl trīs minūtes pie datora. No "Mapquest Website" viņa izdrukāja lielmēroga karti, kurā bija redzama Maskretas ferma un nacionālais parks ap to. Bridi viņa lūkojās uz Meisona gaļas karaļvalsti, vilkdama ar pirkstu pa tās robe�ām.

Mustanga lielie izpūtēji noplacināja sauso zāli, kad Stārlin�gā brauca prom no savas mājas, lai dotos ciemos pie Meisona Vērd�era.

Klusums pār Maskretas fermu bija kā senā sabata nesatri�cināmais miers. Meisons, līksmi satraukts, neiedomājami lepojās, ka viņam tas izdevies. Klusībā viņ� salīdzināja savu sasniegumu ar rādija atklā�anu.

Ilustrēto dabaszinātņu grāmatu Meisons atcerējās labāk par visām savām mācību grāmatām; tā vienīgā bija pietiekami liela, lai, paslēpies aiz tās, viņ� klasē varētu masturbēt. To darot, viņ� bie�i bija skatījies uz Kirī kundzes portretu un arī patlaban do�māja par viņu un par tām urāna rūdas tonnām, ko viņa pārtvai�cējusi, lai iegūtu rādiju. Pēc Meisona domām, viņas pūliņi ļoti līdzinājās viņa pa�a pūliņiem.

Meisons iztēlojās doktoru Lekteru, visu savu meklējumu un tēriņu produktu, kvēlojam tumsā kā mēģeni Kirī kundzes laboratorijā. Viņ� iztēlojās, kā cūkas, apriju�as doktoru, ies uz me�u gulēt un to vēderi spīdēs kā spuldzes.

Bija piektdienas vakars un gandrīz satumsis. Strādnieku brigādes bija prom. Neviens no strādniekiem nebija redzējis autobusiņu, jo tas bija iebraucis nevis pa galvenajiem vārtiem, bet gan pa Nacionālā parka ugunsdzēsēju ceļu, kas Meisonam kalpoja par piegādes ceļu. �erifs un viņa vīri bija beigu�i savu pavir�o apskati un aizbrauku�i jau ilgi pirms tam, kad pie �ķūņa apstājās busiņ�. Tagad galvenie vārti bija apsargāti un Maskretā palikusi tikai uzticama, maza apsardzes grupa.

Kordels atradās savā vietā rotaļu istabā - pusnaktī bija jāie�rodas maiņai. Margota un �erifa vietnieks Molji, kam pie krū�tīm vēl arvien bija �etons, ar kuru ieaijāta �erifa modrība, kavē�jās pie Meisona, bet profesionālo nolaupītāju komanda darbojās �ķūnī. >

Svētdienas vakarā viss būs galā, pierādījumi sadedzināti vai dro�i noglabāti se�padsmit cūku iek�ās. Meisons prātoja, ka zutim varētu izbarot kādu gardu doktora Lektera kumosiņu, varbūt degunu. Un tad Meisons vēl ilgus gadus varētu vērot �o drausmo lenti, nerimtīgi izviju�os savā astotniekā, un apzinā�ties, ka �ī bezgalības zīme simbolizē Lekteru, miru�u uz mū��iem, miru�u uz mū�iem.

Reizē Meisons zināja, ka ir bīstami iegūt tie�i to, ko esi gribējis. Ko viņ� darīs pēc tam, kad būs nogalinājis doktoru Lekteru? Viņ� varētu izpostīt da�as aud�uģimenes un paspīdzi�nāt da�us bērnus. Varētu dzert martini, kas sajaukts ar asarām. Bet kur atrast īstos priekus?

Kāds muļķis viņ� būtu, at�ķaidīdams �o ekstātisko brīdi ar bailēm par nākotni! Viņ� pagaidīja, līdz acī tika iesmidzināta mitruma migliņa, pagaidīja, līdz noskaidrojās okulārs, tad iepū�ta caurulītē: kad vien vēlējās, viņ� varēja ieslēgt video monitoru un aplūkot savu medījumu�

Dego�u ogļu smārds Meisona �ķūņa zirglietu telpā, cilvē�ku un dzīvnieku izgarojumi. Liesmu atspulgs uz rik�otā�ja Ēnu Zib�ņa garenā galvaskausa, kas, tuk�s kā providen�ce, visu vēro gar savu acu aizsegu malām.

Sarkanas ogles kalēja ēzē uzliesmo gai�āk, ie�ņācoties plē��ām, kad Karlo karsē dzelzs lenti, kura jau kvēlo ķir�u sarkana.

Doktors Hanibals Lekters karājas pie sienas zem zirga gal�vaskausa kā drausmīga altārglezna. Viņa rokas ir taisni izstiep�tas uz abām pusēm, ar virvi stingri piesietas pie ratu dīseles - resnas ozolkoka sijas no poniju iejūga. Dīsele stiepjas gar dok�tora muguru kā zirga ilkss un ir piestiprināta pie sienas ar Karlo meistarotu skavu. Doktora kājas nesniedzas līdz grīdai. Virs biksēm tās glu�i kā gaļas ruletes ir nosietas ar virvēm, katrai cilpai galā mezgls. Nav izmantotas ne va�as, ne rokudzel�i - nekas no metāla, kas varētu savainot cūkām zobus un atbai�dīt tās.

Kad dzelzs gabals ēzē nokaist līdz baltkvēlei, Karlo ar stan�gām noliek to uz laktas un vicina veseri, pārvērzdams spo�o lenti skavā, pustumsā lido sarkanas dzirksteles, atsizdamās pret viņa krūtīm, atsizdamās pret doktora Hanibala Lektera pakārto augumu.

Meisona televīzijas kamera, neiederīga seno rīku vidū, glūn uz doktoru Lekteru no sava zirneklim līdzīgā metāla trijkāja. Uz ēvelsola atrodas monitors, patlaban tum�s.

Karlo vēlreiz sakarsē skavu un izsteidzas ārā, lai piestipri�nātu to pie iekrāvēja, kamēr tā vēl nokaitusi un mīksta. Viņa veseris atbalsojas augstajā �ķūnī - sitiens un atbalss, DUN- dunn, DUN-dunn.

�erksto�a vid�inā�ana sienaug�ā, kad Pjēro īsviļņos atrod futbola spēles retranslāciju. Viņa Kaljāri komanda Romā spēlē pret nīsto "Juventus".

Tomazo sē� pītā krēslā, trankvilizatora �autene atbalstīta pret sienu viņam līdzās. Viņa tum�ās priestera acis ne mirkli nenovēr�as no doktora Lektera sejas.

Tomazo sajūt pārmaiņu sasietā vīrie�a nekustīgumā. Tā ir tikko manāma pāreja no bezsamaņas uz nedabisku pa�kontroli, varbūt ne vairāk kā at�ķirība viņa elpas skaņā.

Tomazo pieceļas no krēsla un sauc �ķūnī:

- Si sta svegliando!'

Karlo atgrie�as zirglietu telpā, starp lūpām �urpu turpu zib�snī brie�a zobs. Viņ� nes bikses, kam staras piebāztas ar aug�ļiem, zaļumiem un vistas gaļu. Viņ� paberzē bikses pret doktora Lektera augumu, gar viņa padusēm.

Pielūkodams, lai roka netuvojas doktora sejai, viņ� satver Lekteru aiz matiem un pace] viņa galvu.

-��� Buona sera, Dottore.'

Nosprakst televīzijas monitora skaļrunis. Monitors iegais- mojas, un parādās Meisona seja�

-���� Ieslēdziet gaismu virs kameras, - Meisons saka. - Lab�vakar, doktor Lekter!

Doktors pirmo reizi atver acis.

Karlo �ķiet, ka ļaundara acu dzīlēs lido dzirksteles, bet var�būt tas ir uguns atspulgs. Karlo pārmet krustu, sargādamies no ļaunas acs.

-���� Meison, - doktors uzrunā kameru. Aiz Meisona Lekters saskata Margotas siluetu, melnu pret akvārija vizmu. - Lab�vakar, Margota. - Tagad viņa tonis ir laipns. - Man prieks jūs atkal redzēt. - Sprie�ot pēc tā, cik skaidri plūst vārdi, doktors Lekters varētu būt bijis nomodā jau labu brīdi.

-��� Doktor Lekter, - atskan Margotas piesmakusī balss.

Atradis virs kameras starmeti, Tomazo to ieslēdz.

Spilgtā gaisma mirkli ap�ilbina viņus visus.

Meisons ierunājas savā skanīgajā radiobalsī:

-���� Doktor, pēc minūtēm divdesmit mēs pasniegsim cūkām pirmo ēdienu, proti, jūsu kājas. Pēc tam mēs, tikai divi vien, sarīkosim mazu pid�amu ballīti. Tad jūs drīkstēsiet palikt �or�tos. Kordels ilgi turēs jūs pie dzīvības�

Meisons saka vēl kaut ko, un Margota paliecas uz priek�u, lai labāk saredzētu ainu �ķūnī.

Doktors Lekters palūkojas monitorā, lai pārliecinātos, ka Margota viņu redz. Tad viņ� �ukst Karlo, metāliskajai balsij asi grie�oties nolaupītājam ausīs:

-��� Tavs brālis Mateo tagad dro�i vien smird vēl sliktāk nekā tu. Viņ� pieķēzīja bikses, kad es viņu uz�ķērdu.

Karlo iegrū� roku pakaļējā kabatā un izrauj elektrisko rīk�sti. Televīzijas kameras spilgtajā gaismā viņ� blie� ar to dokto�ram Lekteram pa deniņiem. Ar vienu roku turēdams doktoru aiz matiem, viņ� nospie� pogu uz roktura un tur rīksti tuvu pie Lektera sejas, kamēr starp elektrodiem rikstes galā draudīgā līnijā izliecas augstsprieguma strāva.

-��� Piedrāz savu māti! - viņ� no�ņāc un, dzirkstelēm �ķīstot, iegrū� rīksti doktoram Lekteram acī.

Doktors Lekters neizdve� ne skaņu, troksnis nāk no skaļru�ņa - Meisons auro, cik vien ļauj elpa, un Tomazo no visa spēka rauj Karlo nost. Pjēro nokāpj no sienaug�as, lai steigtos palīgā. Viņi apsēdina Karlo pītajā krēslā. Un tur viņu ciet.

-�� Ja tu izdursi viņam acis, nedabūsi naudu! - abi reizē brēc viņam ausīs.

Doktors Lekters sakārto �alūzijas savā pilī, lai vairītos no drausmīgā, kvēlo�ā stara. Ā-ā-ā-ā! Viņ� piekļauj seju Veneras vēsajam marmora sānam.

Pievērsis seju kamerai, doktors Lekters skaidri saka:

-��� Es neņem�u no tevis �okolādi, Meison.

-Tas maita ir jucis! Nu, mēs jau zinājām, ka viņ� ir jucis, - nosaka �erifa vietnieks Molji. - Bet Karlo arī ir traks.

-��� Ej uz turieni un iz�ķir viņus, - Meisons pavēl.

-��� Jūs labi zināt, ka viņiem nav �aujamo? - Molji jautā.

-��� Vai tad tu neiestājies manā dienestā, lai būtu drosmīgs? Nav. Tikai trankvilizatora �autene.

-���� Laid uz turieni mani, - ierunājas Margota. - Es viņiem neļau�u sākt nekādus ma�o ķīviņus. Itālie�i ciena savas mam�mas. Un Karlo zina, ka ar naudu rīkojos es.

-���� Iznesiet kameru laukā un parādiet man cūkas, - Meisons saka. - Vakariņas būs astoņos!

-��� Uz tām man nav jāpaliek, - Margota novelk.

-��� Ak nē, ir gan, - noskalda Meisons.

Nonākusi pie �ķūņa, Margota dziļi ievilka elpu. Ja jau esi ar mieru viņu nogalināt, tad esi ar mieru arī paskatīties uz viņu. Viņa saoda Karlo jau pirms tam, kad bija atvēru�si zirglietu istabas durvis. Pjēro un Tomazo stāvēja katrs savā pusē Lekteram. Viņi skatījās uz Karlo, kas sēdēja krēslā.

-��� Buona sera, signori, - Margota sacīja. - Jūsu draugiem taisnība, Karlo. Ja jūs sakropļosiet viņu tagad, tad naudas ne�būs. Un jūs ta�u esat brauku�i tik tālu un tik labi strādāju�i.

Karlo acis ne mirkli nenovērsās no doktora Lektera sejas.

Margota izņēma no kabatas mobilo telefonu. Uz apgaismo�tās pults nospiedusi ciparu pogas, viņa sniedza telefonu Karlo.

-��� Ņemiet! - Viņa turēja telefonu Karlo redzeslaukā. - No�lasiet!

Uz displeja vīdēja uzraksts: BANCO STEUBEN.

-������� Tā ir jūsu banka Kaljāri, sinjor Deogra�ias. Rīt no rīta, kad darbs būs padarīts, kad jūs būsiet licis viņam samaksāt par jūsu dro�sirdīgo brāli, es piezvanī�u uz �o numuru, pateik�u jūsu baņķierim savu kodu un sacī�u: "Atdodiet sinjoram Deog- ra�iasam visu viņa naudas atlikumu, kas glabājas pie jums." Jūsu baņķieris to jums apstiprinās pa telefonu. Rītvakar jūs jau lidosiet mājās kā bagāts vīrs. Arī Mateo ģimene būs bagāta. Kā mierinājumu jūs varēsiet aizvest viņiem maisiņā doktora pau- tus. Ta�u, ja doktors Lekters nevarēs ieraudzīt pats savu nāvi, ja viņ� nevarēs redzēt, kā cūkas nāk aprīt viņa seju, tad jūs neda�būsiet neko. Esiet vīrs, Karlo! Ejiet un vediet �urp savas cūkas! Es pasēdē�u te, pie �ā nelie�a. Pēc pusstundas jūs dzirdēsiet viņu kliedzam, kamēr tās aprīs viņa kājas.

Karlo atmeta galvu un dziļi ievilka elpu.

-��� Piero, andiamo! Tu, Tommaso, ritnani.'

Tomazo apsēdās pītajā krēslā pie durvīm.

-���� Viss kārtībā, Meison, - Margota paziņoja, pievērsusies kamerai.

-��� Es gribē�u paņemt sev līdzi uz māju viņa degunu. Pasaki Karlo, - Meisons noteica. Ekrāns satumsa. Istabas atstā�ana bija liels pārbaudījums gan Meisonam, gan viņa apkalpotājiem, kuriem vajadzēja no jauna pievienot visas caurulītes pie pārvie�tojamās gultas tvertnēm un pieslēgt respiratoru pie līdzstrāvas akumulatora.

Margota ieskatījās doktoram Lekteram sejā.

Viņa savainotā acs bija satūkusi un aizvērta starp melnajām apdeguma zīmēm, ko elektrodi bija atstāju�i katrā uzacs galā.

Doktors Lekters atvēra veselo aci. Viņ� spēja saglabāt Ve�neras marmora sāna vēsumu sev pie sejas.

' Pjēro, ejam! Tu, Tomazo, paliec. (Tulk. no it. vai.)

-��� Man patīk �īs ziedes smar�a, tā dvesmo vēsi un atgādina citronus, - doktors Lekters teica. - Paldies, ka atnācāt, Margota.

-�� Tie�i to pa�u jūs man sacījāt, kad virsmāsa pirmajā dienā ieveda mani jūsu kabinetā. Kad Meisonam pirmo reizi piesprie�da veikt sabiedriski derīgu darbu.

-�� Vai es tā sacīju? - Nule atgriezies no atmiņu pils, kur bija pārlasījis savas sarunas ar Margotu, viņ� zināja, ka tas ir tiesa.

-���� Jā. Es raudāju, man bija bail stāstīt jums par sevi un Meisonu. Man bija bail arī apsēsties. Bet jūs nemaz nelūdzāt mani apsēsties - jūs zinājāt, ka man uzliktas �uves, vai ne? Mēs staigājām pa dārzu. Vai atceraties, ko jūs man teicāt?

-Tajā, kas ar tevi noticis, tu neesi vainīga vairāk�

-��� �nekā tad, ja man dibenā būtu iekodis traks suns, tā jūs teicāt. Toreiz jūs man palīdzējāt un arī pārējās vizītēs tāpat, un kādu laiku es to augstu vērtēju.

-��� Ko vēl es jums sacīju?

-���� Jūs sacījāt, ka pats esot daudz dīvaināks, nekā jebkad bū�u es, - viņa atbildēja. - Jūs teicāt, ka tas neesot nekas slikts - būt dīvainam.

-��� Ja pacentīsieties, jūs varēsiet atcerēties visu, ko mēs jeb�kad esam runāju�i. Atcerieties�

-��� Lūdzu, tagad nediedelējiet! - Tas izspruka pār Margotas lūpām, viņa nebija domājusi izteikt to �ādi.

Doktors Lekters viegli sakustējās, un virves no�īkstēja.

Tomazo piecēlās un piegāja pārbaudīt viņa saites.

-Attenzione alla bocca, Signorina. Sargieties no mutes!

Margota nezināja, vai viņ� runājis par doktora Lektera muti vai par viņa vārdiem.

-������� Margota, ir pagājis ilgs laiks, kop� es jūs ārstēju, tomēr vēlos parunāt ar jums par jūsu slimības vēsturi - tikai īsu brīti�ņu divatā. - Viņ� pievērsa veselo aci Tomazo.

Margota mirkli domāja.

-Tomazo, vai jūs varētu brīdi atstāt mūs vienus?

-��� Nē, piedodiet, Signorina, bet es stāvē�u ārpusē pie atvēr�tām durvīm. - Tomazo ar �auteni no zirglietu telpas iegāja �ķūnī un vēroja doktoru Lekteru pa gabalu.

-��� Es nemū�am neapgrūtinātu jūs ar diedelē�anu, Margota. Man būtu interesanti uzzināt, kāpēc jūs tā rīkojaties. Vai varat to izstāstīt? Vai jūs esat sākusi pieņemt Meisona �okolādi, kā viņ� pats to dēvē, pēc tam kad tik ilgi esat turējusies viņam pretī? Mums nav jāizliekas, ka tā jūs atriebjaties par Meisona seju.

Un Margota izstāstīja. Par D�ūdiju, par ilgām pēc bērna. Viņai nevajadzēja ne trīs minūtes; viņa jutās pārsteigta, cik viegli apkopojamas visas viņas problēmas.

Atskanēja tāls troksnis, ķērciens un apslāpēts kliedziens. Ārpusē pie �oga Karlo darbojās ar savu magnetofonu, gatavo�damies aicināt cūkas �urp no me�ainajām ganībām, izmantojot ierakstītus moku kliedzienus, ko izgrūdu�i sen miru�i vai iz�pirkti upuri.

Ja arī doktors Lekters tos dzirdēja, tad nelika to manīt.

-����� Margota, vai jūs domājat, ka Meisons vienkār�i iedos jums to, ko solījis? Jūs lūdzaties Meisonu. Vai lūg�anās palī�dzēja jums toreiz, kad viņ� jūs plosīja? Tas ir tas pats, kas ņemt viņa �okolādi un ļaut, lai viņ� dabū, ko grib. Ta�u viņ� liks pazemoties D�ūdijai. Un viņa nav pie tā radusi.

Margota neatbildēja, tikai sakoda zobus.

-������� Vai jūs zināt, kas notiks, ja jūs nevis rāposiet Meisona priek�ā uz ceļiem, bet gan stimulēsiet viņa priek�dziedzeri ar Karlo lopu rīksti? Vai redzat, tā ir tur, pie ēvelsola?

Margota lēnām cēlās aug�ā.

-���� Paklausieties manī! - doktors no�ņāca. - Meisons jums atteiks. Jūs zināt, ka jums vajadzēs viņu nogalināt, jūs to esat zinājusi jau divdesmit gadu. Jūs to zināt kop� tās reizes, kad viņ� pavēlēja jums kost spilvenā un netrok�ņot tik daudz.

-����� Vai jūs gribat sacīt, ka būtu ar mieru izdarīt to manā vietai Es nemū�am nevarētu jums uzticēties.

-���� Nē, protams, ne. Bet jūs varat ticēt vienam - es nekad nenolieg�u, ka esmu to izdarījis. Patiesībā vairāk par labu jums nāktu tas, ja jūs viņu nogalinātu pati. Jūs atcerēsieties, to es ieteicu, kad jūs vēl bijāt bērns.

-��� "Pagaidi, līdz varēsi to izdarīt nesodīta," jūs teicāt. �ajos vārdos es smēlos zināmu mierinājumu.

-����� Profesionālā ziņā man bija jāiesaka tie�i tāds katarses veids. Tagad jūs esat pietiekami veca. Un ko gan man nozīmētu apsūdzība vēl vienā slepkavībā? Jūs zināt, ka viņ� jums būs jānogalina. Un, kad jūs to izdarīsiet, likums ies pa naudas pē�dām - tie�i pie jums un bērna. Margota, es esmu vienīgais aizdomās turamais, kas jums ir. Ja es nomir�u pirms Meisona, kuru tad turēs aizdomās? Jūs varat to izdarīt, kad vien vēlaties, un es uzrakstī�u jums vēstuli, kurā plātī�os ar to, ar kādu baudu esmu nogalinājis viņu pats savām rokām.

-���� Nē, doktor Lekter, man ļoti �ēl. Ir par vēlu. Es jau esmu visu sagatavojusi. - Margota ieskatījās viņam sejā ar savām starojo�i zilajām miesnieces acīm. - Es varu to izdarīt un pēc tam gulēt mierīgi, un jūs zināt, ka es to varu.

-��� Jā, es zinu, ka varat. Tas man jūsos vienmēr ir paticis. Jūs esat daudz interesantāka, daudz� spējīgāka par savu brāli.

Viņa piecēlās, lai ietu prom.

-��� Man �ēl, doktor Lekter, ja tas kaut ko maina.

Pirms Margota tika pie durvīm, viņ� jautāja:

-��� Margota, kad D�ūdijai būs nākamā ovulācija?

-��� Ko? Man �ķiet, pēc divām dienām.

-���� Vai jums ir viss pārējais, kas vajadzīgs? DNS materiāla pastiprinātāji, ātrās sasaldē�anas ierīces?

-��� Man ir visa apaugļo�anas klīnikas aparatūra.

-��� Izdariet man vienu pakalpojumu.

-��� Kādu?

-��� Nolamājiet mani un izraujiet man matu kum�ķi - tālāk no pieres līnijas, ja jums nav iebildumu. Tā, lai atplīst ari gabaliņ� ādas. Turiet to visu saujā, iedama atpakaļ uz māju. Padomājiet, vai nevēlaties ielikt to Meisonam plaukstā. Pēc tam kad viņ� būs miris. Kad nonāksiet mājā, prasiet Meisonam to, kas jums vajadzīgs. Noklausieties, ko viņ� teiks. Jūs esat piegādājusi ma�ni, jūsu līguma daļa ir izpildīta. Turiet saujā matus un prasiet viņam to, kas jums vajadzīgs. Noklausieties, ko viņ� teiks. Ja viņ� smiesies jums sejā, nāciet atpakaļ uz �ejieni. Jums nav jādara nekas vairāk kā vien jāpaņem trankvilizatoru �autene un jātrāpa tam, kur� stāv jums aiz muguras. Vai jāiesit viņam ar veseri. Viņam kabatā ir nazis. Tikai pārgrieziet man virves ap vienu roku un iedodiet nazi. Un ejiet prom. Pārējo es varu pa�veikt pats.

-Nē.

-��� Margota!

Viņa pielika plaukstu pie durvīm, nocietinājusies pret jeb�kuriem lūgumiem.

-��� Vai jūs joprojām spējat pārspiest valriekstu?

Iebāzusi roku kabatā, viņa izņēma divus. Apak�delma mus�kuļi saspringa, un rieksti nokrak�ķēja.

Doktors iesmējās.

- Lieliski! Tāds spēks - un valrieksti. Varat piedāvāt D�ū�dijai valriekstus, lai viņa nomāktu mutē Meisona gar�u.

Margota stingiem vaibstiem atgriezās pie viņa. Iespļāva vi�ņam sejā un izrāva matu �ķipsnu netālu no galvvidus. Bija grūti izprast, kā tas domāts.

Promejot viņa dzirdēja, ka doktors dungo.

Kamēr Margota gāja uz apgaismotās mājas pusi, viņai pie plaukstas asiņains lipa mazais galvas ādas ielāpiņ�, no tā noka�rājās mati, un viņai pat nevajadzēja sa�ņaugt ap tiem pirkstus.

Viņai garām pabrauca Kordels golfa ma�īniņā, kas bija pie�krauta ar medicīniskiem piederumiem, lai sagatavotu pacientu.

ātrgaitas �osejas ziemeļu pārvada pie pagrieziena uz 30. nobrauktuvi Stārlingā pusjūdzi tālāk ieraudzīja apgaismoto sargmāju, Maskretas fermas vistālāko posteni. Pa ceļam uz Mērilendu Stārlingā bija pieņēmusi lēmu�mu: iebraukt pa piegādes transportam paredzēto ceļu. Ja viņa bez darba apliecības un bez kratī�anas ordera ierastos pie galve�najiem vārtiem, tad panāktu tikai to, ka �erifa konvojs izvestu viņu ārpus apgabala robe�ām vai pat nogādātu apgabala cietu�mā. Tad, kad viņa tiktu brīvībā, viss jau būtu noticis.

Nieks par atļauju! Viņa aizbrauca līdz 29. nobrauktuvei, labu gabalu aiz Maskretas fermas, un devās atpakaļ pa piegādā�tāju ceļu. Pēc �osejas laternām �is asfaltētais ceļ� �ķita ļoti tum�s. Labajā pusē stiepās ātrgaitas �oseja, bet pa kreisi grāvis un augsts re�ģu �ogs norobe�oja ceļu no drūmā, melnā me�a. Stārlingas karte rādīja, ka jūdzi tālāk, no sargmājas nesare�dzams, asfaltēto ceļu �ķērso grantēts ugunsdzēsēju ceļ�. Tur vi�ņa bija maldīgi apstājusies sava pirmā apmeklējuma laikā. Sprie�ot pēc kartes, ugunsdzēsēju ceļ� veda caur Nacionālo par�ku līdz pa�ai Maskretai. Viņa novērtēja attālumu ar jūd�u skai�tītāja palīdzību. Mustangs ducināja gandrīz vai tuk�gaitā, bet, skaņai atbalsojoties no kokiem, �ķita rūcam skaļāk nekā parasti.

Tie parādījās ma�īnas starme�u gaismā - no metāla cauru�lēm sametināti masīvi vārti ar dzeloņstieplēm aug�galā. Uz�raksts DIENESTA IEEJA, ko viņa bija redzējusi pirmajā apmek�lējuma reizē, tagad bija nozudis. Pie vārtiem un uz grantētās grāvja pārejas bija saaugusi zāle.

Starme�u gaismā viņa saskatīja, ka pa zāli nesen kāds brau�cis. Tur, kur no brauktuves bija noskalota smalkā grants un smilts, veidojot mazu smil�u sēkli, viņa samanīja rad�ainu riepu nospiedumus. Vai tie bija tie pa�i autobusiņa riepu nospiedumi, kurus viņa redzēja "Scifeway" stāvlaukuma vidusjoslā? Viņa nezināja, vai tie�i tādi pa�i, tomēr tie varēja tādi būt.

Vārti bija aizslēgti ar hromētu piekaramo slēdzeni un ķēdi. Tas nu būtu sīkums. Stārlingā paskatījās uz abām pusēm. Ne�vienu nemanīja. Tā nu būs tāda kā nelikumīga ielau�anās. Viņa jutās kā noziedzniece. Pārbaudīja vārtu stabus, meklēdama sen- soru vadus. Nekā. Strādājot ar diviem mūķīzeriem un turot zo�bos mazo kabatas bateriju, viņai nevajadzēja ne piecpadsmit sekun�u, lai atmūķētu piekaramo slēdzeni. Iebraukusi pa vār�tiem, viņa aizstūrēja vēl gabalu tālāk, koku aizsegā, pirms at�griezās, lai aizvērtu vārtus. Viņa apvija ap stieņiem ķēdi un izlika slēdzeni ārpusē. No neliela attāluma izskatījās, ka viss ir kārtībā. Ķēdes vaļējos galus viņa atstāja iek�pusē, lai vieglāk varētu taranēt vārtus ar savu ma�īnu, ja rastos tāda nepiecie�a�mība.

Ar īk�ķi mērot attālumus kartē, Stārlingā secināja, ka pa me�u līdz fermai atliku�as kādas divas jūdzes. Viņa brauca pa ugunsdzēsēju ceļa tum�o tuneli, naksnīgās debesis lāgiem pavī�dēja aug�ā un lāgiem pagaisa, kad pār galvu saslēdzās zari. Ieslēgusi tikai gabarītugunis, viņa brauca ar otro ātrumu, gan�drīz nepieskardamās gāzes pedālim un cenzdamās neļaut mus�tangam trok�ņot. Brī�iem gar �asiju skrāpējās nokaltu�i zari. Kad jūd�u skaitītājs bija noskaitījis vienu, komats, astoņas jū�dzes, Stārlingā apturēja ma�īnu. Izslēgusi motoru, viņa izdzir�dēja tumsā ķērcam vārnu. Vārna bija par kaut ko noskaitusies. Viņa no visas sirds cerēja, ka tā ir vārna.

Kordels iegāja zirglietu telpā mundrs kā bende, padusēs pasitis intravenozā �ķīduma pudeles, no kurām nokarā�jās caurulītes.

-���� Pats doktors Hanibals Lekters! - viņ� noteica. - Es tik ļoti gribēju iegūt jūsu masku mūsu klubam Baltimorā! Mums ar draudzeni patlaban ir tāda diezgan kazemātiska, no metāla un ādas.

Nolicis savu nesumu uz laktas, viņ� ielika ugunī krāsns kruķi, lai to nokaitētu.

-���� Ir viena laba ziņa un viena slikta ziņa, - Kordels sacīja savā mo�ajā slimokopēja balsī ar �veicie�u akcentu. - Vai Mei�sons ir izstāstījis jums secību? Secība ir �āda: pēc īsa brī�a es atvedī�u �urp Meisonu, un cūkas varēs ķerties pie jūsu kājām. Pēc tam, pa nakti, jūs gaidīsiet, un rīt Karlo un viņa brāļi izba�ros jūs caur �ogu ar galvu pa priek�u, lai cūkas varētu aprīt jūsu seju tie�i tāpat, kā suņi aprija Meisona seju. Es jūs uzturē�u līdz pēdējam, pieslēdzis pie sistēmas un uzlicis �ņaugus. Ziniet, ar jums tie�ām ir cauri. Tā ir sliktā ziņa.

Kordels pameta aci uz televīzijas kameras pusi, lai pārlieci�nātos, ka tā izslēgta.

-���� Labā ziņa ir tāda, ka tam nav noteikti jābūt daudz bries�mīgāk par vizīti pie zobārsta. Paskatieties uz �o, dakter. - Kor�dels pacēla doktoram Lekteram pie sejas �ļirci ar garu adatu. - Aprunāsimies kā divi mediķi. Es varētu nostāties jums aiz muguras un izdarīt injekciju mugurkaula smadzenēs, lai tur, le�jā, jūs nejustu neko. Jūs varētu vienkār�i aizvērt acis un censties neklausīties. Jūs justu tikai rāvienus un grūdienus. Un, kad Mei�sons būtu gana izpriecājies un atgriezies mājā, es varētu injicēt jums kaut ko tādu, kas vienkār�i apturētu jūsu sirdi. Vai gribat to redzēt? - Uzlicis uz plaukstas pavulona ampulu, Kordels turēja to pietiekami tuvu doktora Lektera atvērtajai acij, bet ne tik tuvu, lai doktors varētu viņam iekost.

Uguns no sāniem apspīdēja Kordela alkatīgo seju, acis gan�darījumā kvēloja.

-���� Jums ir daudz naudas, doktor Lekter. Visi tā saka. Es zinu, kā tās lietiņas dara, - arī pats glabāju naudu da�ādās vie�tās. Izņemu laukā, pārvietoju, paspēlējos ar to. Savējo es varu pārvietot pa telefonu, un to noteikti varat arī jūs.

Kordels izvilka no kabatas mobilo telefonu.

-���� Mēs varam piezvanīt jūsu baņķierim, jūs nosauksiet vi�ņam kodu, viņ� to apstiprinās man, un es jūs tūdaļ savedī�u kārtībā. - Viņ� pacēla spinālās injekcijas �ļirci. - �iks - un cauri! Sakiet kaut ko!

Doktors Lekters kaut ko nomurmināja, noliecis galvu. Kor�dels saklausīja tikai vārdus "ceļasoma" un "seifs".

-���� Runājiet, doktor, un pēc tam varēsiet mierīgi gulēt. Runā�jiet!

-���� Neiezīmēti simtnieki, - doktors Lekters sacīja, un viņa balss izdzisa.

Kordels pieliecās tuvāk, un doktors Lekters pa�āva galvu uz priek�u, sagrāba Kordela uzaci savos mazajos, asajos zobos un izplēsa no tās krietnu gabalu, kad Kordels atsprāga nost. Doktors Lekters iespļāva uzaci Kordelam sejā glu�i kā vīnogas mizu.

Kordels nosusināja brūci un uzlīmēja uz tās plāksteri, kas pie�ķīra viņa sejai ērmīgu izteiksmi.

Viņ� novāca �ļirci.

-���� Nu viss labums pagalam, - viņ� noteica. - Pirms ausmas jūs raudzīsieties uz to pavisam citādi. Jūs zināt, ka man ir sti�mulētāji, kuri var sagādāt jums tie�i pretējas izjūtas. Un es lik�u jums pagaidīt.

Viņ� izvilka no uguns kruķi.

-�� Tagad es jūs pieslēg�u pie sistēmas, - Kordels sacīja. - Tik�līdz pretosieties, es jūs apsvilinā�u. Sajūta ir, lūk, tāda.

Ar kruķa gailo�o galu viņ� pieskārās doktora Lektera krū�tīm, caur kreklu apdedzinādams krūtsgalu. Viņam nācās no�dzēst uguns aplīti, kas pletās uz doktora krekla.

Doktors Lekters neizdvesa ne skaņu.

Karlo atmuguriski iestūrēja zirglietu telpā iekrāvēju. Toma�zo turēja gatavībā trankvilizatoru �auteni, Pjēro un Karlo uzcēla doktoru Lekteru uz iekrāvēja dak�ām un piesēja dīseli pie ma�ī�nas priek�gala. Doktors sēdēja uz iekrāvēja dak�ām, rokas bija piesietas pie dīseles, kājas izstieptas, katra nostiprināta pie vie�nas dak�as.

Kordels iedūra doktoram Lekteram abu delnu virspusē pa intravenozajai adatai. Viņam bija jāpakāpjas uz siena ķīpas, lai statīvos abās pusēs doktoram iekarinātu plazmas pudeles. Pakā�pies nostāk, Kordels apbrinoja savu veikumu. Bija savādi redzēt doktoru tā sē�am ar intravenozo adatu katrā rokā, glu�i kā paro�diju par kaut ko tādu, ko Kordels vairs nespēja īsti atcerēties. Virs doktora ceļgaliem Kordels nostiprināja �ņaugus, kurus va�rēja savilkt ar auklām, stāvot aiz �oga, lai doktors nenoasiņotu līdz nāvei. Tagad �ņaugus vēl nedrīkstēja savilkt. Meisons pār- skaistos, ja Lektera kājas kļūtu nejūtīgas.

Bija pienācis laiks vest Meisonu lejā un iecelt autobusiņā. Braucamais, atstāts aiz �ķūņa, bija atdzisis. Sardīnie�i bija pa�metu�i tajā savas pusdienas. Kordels lādēdamies izsvieda laukā viņu saldētavu. Tā nolādētā klaberkaste būs jāaizstūrē uz māju un jāiztīra ar putekļsūcēju. Un jāizvēdina arī. Velna sardīnie�i tajā smēķēju�i, lai gan viņ� to bija aizliedzis. Cigare�u piesmē- ķis bija iesprausts atpakaļ savā ligzdā, bet vads no monitora, kas uzrādīja automa�īnas atra�anās vietu, joprojām karājās pie paneļa.

Stārlinga nodzēsa gaismu mustanga salonā un, automātis�ki atslēgusi bagā�nieku, atvēra durtiņas. Ja doktors Lekters ir �eit, ja izdosies dabūt viņu rokā, tad varbūt varētu saslēgt dzel�os viņa kājas un rokas, iespundēt viņu bagā�niekā un tikt līdz apgabala cietumam. Stārlingai bija �etri rokudzel�u komplekti un pietiekami daudz auklas, lai sa�sietu doktoru un neļautu viņam spārdīties. Labāk nedomāt par to, cik viņ� stiprs.

Izcēlusi kājas no ma�īnas, viņa pamanīja, ka uz grants vizmo sarma. Vecā ma�īna no�īkstēja, kad atsperes atbrīvojās no viņas svara.

- Tu vēl te sūdzēsies, vecais ērms, - viņa nomurmināja uz ma�īnas pusi. Pēk�ņi viņa atcerējās, kā sarunājusies ar Hannu - zirgu, ar kuru bija aizjājusi nakti prom no jēru kau�anas. Viņa neaizvēra ma�īnas durtiņas līdz galam. Atslēgas iebāza �aurajā bik�u kabatā, lai tās ne�ķindētu.

Nakts bija skaidra, spīdēja pusmēness, un viņa tika uz priek�u bez kabatas lukturī�a, kamēr vien palika klaj� kāds nak�snīgo debesu gabaliņ�. Pamēģinājusi soļot pa pa�u grantētā ceļa malu, viņa atklāja, ka tā ir irdena un nelīdzena. Klusāk varēja iet pa blīvi iebraukto sliedi grantī, skatoties uz priek�u, lai, pagrie�ot galvu iesāņus, ar perifero redzi vērtētu ceļa novietoju�mu. �ķita, viņa brien pa mīkstu tumsu; viņa gan dzirdēja, kā pēdas �irkstina granti, bet neredzēja zemi.

Grūtākais brīdis pienāca, kad Stārlingā vairs neredzēja mustangu, tikai juta sev aiz muguras tā klātbūtni. Viņai negri�bējās to atstāt.

Piepe�i viņa bija trīsdesmit trīs gadus veca sieviete, viena, ar izpostītu civildienesta karjeru un bez kārtīga iero�a me�ā naktī. Viņa skaidri redzēja pati sevi, redzēja vecuma krunciņas, kas sāka iezīmēties acu kaktiņos. Viņai izmisīgi gribējās at�griezties pie savas automa�īnas. Nākamais solis bija gausāks, viņa apstājās un dzirdēja savu elpu.

Ieķērcās vārna, vēj� ie�alcās kailajos zaros viņai virs gal�vas, un tad nakti pār�ķēla kliedziens. Tik drausmīgs un bezce�rīgs kliedziens, kas cēlās, krita, izbeidzās ar lūgumu pēc nāves tik izķēmotā balsī, ka tā varēja piederēt jebkuram. "Uccidimi!"' Un atkal kliedziens.

Pirmais Stārlingu sastindzināja, otrais lika mesties skrie�us, ātri brienot caur tumsu; revolveris joprojām bija makstī, viena roka turēja izslēgto lukturīti, otra - izstiepta uz priek�u nakts tumsā. Nē, Meison, tu to nedarīsi. Nē, nedarīsi. Steidzies. Stei�dzies! Viņa atskārta, ka var noturēties iebrauktajā sliedē, klau�soties savu soļu skaņā un jūtot irdeno granti katrā pusē. Ceļ� pagriezās un virzījās gar �ogu. Pamatīgu �ogu, metāla cauruļu �ogu, se�as pēdas augstu.

Atskanēja lūdzo�as izbaiļu elsas, kliedziens pieņēmās spē�kā, un Stārlingai priek�ā aiz �oga krūmos bija jau�ama kustība, �ī kustība pārvērtās rik�os, vieglākos par zirga pakavu dunu, ātrākā taktī. Viņa izdzirdēja ruk�ķē�anu, kuru nevarēja nepazīt.

Tuvāk mokpilnajām skaņām, kas nepāiprotami bija cilvēka balsī izkliegtas, lai arī izķēmotas, mirkli tās pārmāca viens vie�nīgs kvieciens, un Stārlingā saprata, ka dzird vai nu ierakstu, vai arī balsi, kuru pastiprina mikrofons. Starp kokiem atspīdēja gaisma un pavīdēja �ķūņa aprises. Stārlingā piespieda galvu pie saltās dzelzs, lai paskatītos caur �ogu. Uz priek�u auļoja tum�i veidoli, gari, augumā viņai līdz gurniem. Aiz �etrdesmit jardu plata klajuma atradās �ķūņa gals ar plati atvērtām lielām dur�vīm, tās aiz�ķērsoja barjera ar divlīmeņu vārtiem, virs tiem bija pakarināts grezns spogulis, no kura uz zemes kā spilgts plan�kums atmirdzēja �ķūņa gaisma. Ganībās pie �ķūņa stāvēja drukns vīrs platmalē, rokās turēdams jaudīgu magnetofonu. Ar vienu plaukstu viņ� aizspieda sev ausi, kad no skaļruņiem izlau�zās vēl viena kaucienu un elsu virkne.

Nu tās izskrēja no krūmiem - me�acūkas ar me�onīgiem purniem, ātras kā vilki, garām kājām, platām krūtīm, pinkainas, sabozu�as asos, sirmos sarus.

Karlo iemuka iek�ā pa vārtiem un aizvēra tos, kad cūkas vēl bija trīsdesmit jardu attālumā no viņa. Tās palika stāvam puslokā un gaidīja, lielie, izliektie ilkņi pie�ķīra purniem nicī�gas vīpsnās izteiksmi. Kā futbola aizsargi, kas gaida izdevīgu piespēli, tās metās uz priek�u, apstājās, grūstījās, ruk�ķēja, �ņakstināja zobus.

Stārlingā savā laikā bija redzējusi mājlopus, ta�u nemū�am neko līdzīgu �īm cūkām. Tām piemita drausms skaistums, grā�cija un ātrums. Tās vēroja durvis, drūzmēdamās, izraudamās uz priek�u un atkāpdamās, nenovērsdamās no barjeras, kas aiz��ķērsoja �ķūņa vaļējo galu.

Karlo kaut ko pateica pār plecu un nozuda �ķūnī.

Tajā, virzīdamies atpakaļgaitā, parādījās autobusiņ�. Stār�lingā uzreiz pazina pelēko braucamrīku. Tas apstājās ieslīpi pie barjeras. Izkāpa Kordels un atvēra sānu slīddurvis. Pirms viņ� izslēdza salonā gaismu, Stārlingā saskatīja busiņā Meisonu ar visu respiratoru, viņ� bija atbalstīts spilvenos, bize saritināta uz krūtīm. Labākajā vietā, pie pa�as skatuves. Virs durvīm iedegās starme�i.

Karlo pacēla no zemes kādu priek�metu, kuru Stārlingā sākumā nepazina. Tas atgādināja kājas vai ķermeņa apak�daļu. Ja tā bija puse no ķermeņa, tad Karlo bija jābūt neparasti stipram. Mirkli Stārlingā izbijās, ka tas varētu būt viss, kas palicis pāri no doktora Lektera, ta�u kājas liecās aplamās vietās, liecās tā, kā to nepieļautu locītavas.

Lektera kājas tās var būt vienīgi tad, ja viņ� ir salauzīts uz moku rata un izrauts caur tā spieķiem, Stārlingā vienu baismu mirkli nodomāja. Karlo kaut ko uzsauca pār plecu. Stārlingā izdzirdēja ierūcamies motoru.

Viņas redzeslaukā parādījās iekrāvējs, to vadīja Pjēro, dok�tors Lekters bija pacelts augstu uz iekrāvēja dak�ām, rokas iz�plestas un piesietas pie dīseles, virs delnām vienā ritmā ar ie�krāvēja kustību �ūpojās intravenozā �ķīduma pudeles. Pacelts tik augstu, lai redzētu izsalku�ās cūkas, lai redzētu, kas viņu gaida.

Iekrāvējs virzījās lēni kā drausmīgā procesijā, vienā pusē tam soļoja Karlo, otrā - D�onijs Molji ar ieroci rokās.

Stārlingas skatiens mirkli kavējās pie Molji �erifa vietnieka �etona. At�ķirībā no vietējās policijas �etoniem tas bija zvaig�znes formā. Balti mati, balts krekls, tāpat kā nolaupītāju �ofe�rim.

No autobusiņa atskanēja Meisona dobjā balss. Viņ� dungo�ja "Pomp and Circumstance" un irgājās.

Cūkas, visu mū�u radinātas pie trok�ņa, nebaidījās no ma�ī�nas, vairāk gan �ķita priecīgas par to.

Iekrāvējs apstājās pie barjeras. Meisons kaut ko pateica doktoram Lekteram, bet Stārlingā nespēja saklausīt vārdus. Doktors Lekters nepakustināja galvu, nedeva nekādu zīmi, kas liecinātu, ka viņ� dzirdējis. Viņ� atradās vēl augstāk par Pjēro, kas sēdēja pie stūres. Vai viņ� skatījās uz Stārlingas pusi? To viņa neuzzināja, jo strauji metās tālāk gar �ogu, gar �ķūņa sā�niem, līdz atrada divviru durvis, pa kurām bija iebraucis auto�busiņ�.

Karlo iesvieda piebāztās bikses cūku aplokā. Cūkas visas reizē klupa uz priek�u, pie katras staras pietika vietas divām, tās ar pleciem grūda nost pārējās. Plēsa, �ņāca, rāva un dīrāja, beig�tās vistas bik�u starās izjuka gabalos, cūkas purināja galvu �ur�pu turpu, gaisā zibēja vistu iek�as. Vesels klājiens ņudzo�u, sarainu muguru.

Karlo bija sagādājis tikai ļoti vieglas uzkodas - trīs vistas un mazliet salātu. Itin drīz bikses bija saplosītas skrandās, un cūkas slienādamās atkal pievērsa savas kārās a�eles barjerai.

Pjēro nolaida iekrāvēja dak�as gandrīz līdz pa�ai zemei. Vārtu aug�daļai pagaidām bija jāpasargā no cūkām doktora

Lektera dzīvībai svarīgie orgāni. Karlo novilka doktoram kur�pes un zeķes.

-��� Un visu mājupceļu tā kvieca mazais sivēntiņ�! - no ma�ī�nas sauca Meisons.

No mugurpuses viņiem tuvojās Stārlingā. Visi skatījās pre�tējā virzienā, vērodami cūkas. Izgājusi caur zirglietu telpu, viņa nonāca �ķūņa vidū.

-���� Tikai neļaujiet viņam noasiņot! - no autobusiņa sauca Kordels. - Esiet gatavi, kad lik�u savilkt �ņaugus. - Viņ� ar drāniņu spodrināja Meisona okulāru.

-��� Vai jums ir kas sakāms, doktor Lekter? - jautāja Meisona dobjā balss.

�ķūnī nodārdēja revolveris un atskanēja Stārlingas balss:

-��� Rokas aug�ā, nekustēties! Izslēdziet motoru!

�ķita, ka Pjēro nav sapratis.

-���� Fermate il motore, - doktors Lekters izpalīdzīgi pārtul�koja.

Tagad bija dzirdami vairs tikai cūku nepacietīgie kviecieni.

Stārlingā redzēja vienu ieroci - pie sāna baltmatim ar zvaigzni uz krūtīm. Viņa iero�a maksts bija viegli atverama. Vispirms noguldi viņu zemē.

Kordels zibens ātrumā ieslīdēja pie stūres, autobusiņ� sakustējās, Meisons kliedza uz viņu. Stārlingā ar ieroci sekoja braucamrīkam, ar acs maliņu pamanīja baltmatainā vīrie�a sakustē�anos, pacirtās pret viņu, kad viņ� izrāva ieroci, lai no��autu Stārlingu, kliegdams: "Policija!" - un Stārlingā divreiz ie�āva viņam krūtīs - ātrs, dubults trāpījums.

No vīrie�a iero�a pret zemi iz�āvās divas pēdas gara liesma, viņ� atsprāga pussoli atpakaļ un sabruka ceļos, seju pavērsis lejup, �etrdesmit piektā kalibra �āviņ� bija sa�ķaidījis �etonu, izgājis tam cauri un no sāniem ietriecies sirdī.

Molji nokrita atmuguriski un palika guļam.

Tomazo zirglietu telpā izdzirdēja �āvienus. Pakampis gaisa �auteni, viņ� uzrāpās sienaug�ā, nometās mīkstajā sienā un līda uz malu, no kuras varēja pārredzēt �ķūni.

-����� Nākamais, - Stārlingā teica balsī, kuru pati nepazina. Vajadzēja rīkoties ātri, kamēr viņus vēl apdullinājusi Molji nā�ve. - Zemē, tu, ar galvu pret sienu! Tu - zemē, ar galvu uz �o pusi! Uz �o pusi!

-���� Girati dali' altra parte,' - no iekrāvēja dak�as tulkoja doktors Lekters.

Karlo paskatījās aug�up uz Stārlingu, saprata, ka viņa ne�vilcināsies nogalināt, un palika nekustīgi guļam. �igli ar vienu roku viņa uzlika vīrie�iem rokudzel�us, galva katram bija uz savu pusi, Karlo roka tika pieķēdēta pie Pjēro potītes un Pjēro potīte pie Karlo rokas. Vienam no viņiem aiz auss nemitīgi atradās uzvilktā revolvera stobrs.

Izvilkusi no zābaka dunci, viņa ap iekrāvēju piegāja pie doktora.

-��� Labvakar, Klarisa, - viņ� teica, kad Stārlingā nonāca viņa redzeslaukā.

-��� Vai varat paiet, vai kājas veselas?

-Jā.

-��� Vai redze daudzmaz kārtībā?

-Jā.

-��� Es pārgriezī�u virves. Visu cieņu, doktor, bet, ja jūs taisī�siet kādus mēslus, es jūs no�au�u uz līdzenas vietas. Vai sapra�tāt?

' Pagriezieties uz otru pusi. (Tulk. no it. vai.)

-��� Pilnīgi.

-��� Izturieties, kā nākas, un jūs tiksiet cauri sveikā.

-��� Jūs runājat kā protestante.

Visu laiku viņa strādāja. Duncis bija ass. Viņa atklāja, ka gludo, jauno virvi ir vieglāk griezt ar asmens rievoto pusi.

Viņa labā roka bija brīva.

-��� Pārējo izdarī�u pats, ja iedosiet man nazi.

Stārlingā vilcinājās. Tad atkāpās izstieptas rokas attālumā un sniedza viņam īso dunci.

-���� Mana ma�īna ir pārsimt jardu tālāk - uz ugunsdzēsēju ceļa. - Viņai vajadzēja reizē vērot doktoru un vīrie�us uz grī�das.

Viņ� atbrīvoja vienu kāju, pēc tam ķērās pie otras, kur katra cilpa bija jāpārgrie� atsevi�ķi. Doktors Lekters nevarēja paska�tīties atpakaļ, kur zemē knūpus gulēja Karlo un Pjēro.

-���� Kad būsiet pārgriezis virves, nemēģiniet bēgt. Jūs netik�siet pat laukā pa durvīm. Es iedo�u jums divus pārus rokudzel- �u, - Stārlingā teica. - Jums aiz muguras uz grīdas guļ divi vīri, kas saslēgti dzel�os. Lieciet, lai viņi aizrāpo pie iekrāvēja, un pieslēdziet ar rokudzel�iem viņus tur klāt, lai viņi netiek pie telefona. Tad saslēdziet rokas sev.

-��� Divi? - viņ� jautāja. - Uzmanieties, ir jābūt trijiem.

Viņ� vēl runāja, kad no Tomazo �autenes izlidoja �autriņa,

sudrabaina �vīka starme�u gaismā, un trīsēdama ietriecās Stār�lingai mugurā. Viņa apcirtās apkārt, acumirklī apreibusi, acīs satumsa, viņa pūlējās saskatīt mērķi, ieraudzīja stobru sienaug- �as malā un �āva, �āva, �āva, �āva. Tomazo aizvēlās prom no malas, viņu dzēla �ķembas, pret starme�iem mutuļoja zili �āvie�nu dūmi. Viņa iz�āva vēlreiz, un redze aizmiglojās pilnīgi, viņa sniedzās sev pie sāniem pēc aptveres, bet ceļi jau ļima.

Troksnis �ķita vēl stiprāk uzbudinām cūkas; redzēdamas cilvēkus tik kārdino�i guļam zemē, tās kvieca un ruk�ķēja, spiezdamās pret barjeru.

Stārlingā sabruka knūpus, tuk�ā pistole ar atvērtu aizslēgu aizripoja sāņus. Karlo un Pjēro pacēla galvu, lai paskatītos, un tad, saslēgti kopā, sāka rāpot tik neveikli, kā rāpo sikspārnis, viņi rausās uz Molji līķa pusi, uz viņa pistoles un rokudzel�u atslēgas pusi. Sienaug�ā noklik�ķēja trankvilizatoru �autene, ko pārlādēja Tomazo. Viņam bija atlikusi vēl viena �autriņa. Nu viņ� piecēlās un, piegājis pie malas, skatījās pār stobru, aiz iekrāvēja meklēdams doktoru Lekteru.

Tomazo gāja gar pa�u sienaug�as malu, doktoram nebija kur paslēpties.

Doktors Lekters pacēla Stārlingu uz rokām un atmuguriski steig�us atkāpās uz divlīmeņu vārtu pusi tā, lai iekrāvējs paliktu starp viņu un Tomazo, kur� piesardzīgi gāja uz priek�u, skatīda�mies, kur liek kāju sienaug�as malā. Tomazo iz�āva, un �autra, kas bija tēmēta Lekteram krūtīs, trāpīja Stārlingai pa apak�stil- ba kaulu. Doktors Lekters atbīdīja divlīmeņu vārtu bultas.

Pjēro kā neprātā pagrāba Molji atslēgu sai�ķa ķēdi, Karlo kampa pēc iero�a, bet cūkas jau metās virsū maltītei, kura pūlē�jās piecelties. Karlo izdevās vienu reizi iz�aut, un viena cūka sabruka zemē, pārējās pārkāpa beigtajai pāri un klupa klāt Kar�lo un Pjēro, un Molji līķim. Vēl citas izskrēja caur �ķūni un nozuda naktī.

Doktors Lekters, uz rokām turēdams Stārlingu, jau bija aiz divlīmeņu vārtiem, kad cūkas iebruka �ķūnī.

Tomazo no sienaug�as redzēja sava brāļa seju cūku barā, un pēc tam tā bija vairs tikai asiņains cūkēdiens. Viņ� iesvieda ieroci siena klājienā. Doktors Lekters, stalts kā dejotājs, rokās nesdams Stārlingu, iznāca no vārtu aizsega un basām kājām cauri cūku baram izgāja no �ķūņa. Doktors Lekters soļoja caur �ķūni pa ņudzo�u muguru un asiņainu �ļakatu jūru. Pāris lielāko cūku, to vidū grūsnā sivēnmāte, pagriezās pret viņu un nolieca galvu, grasoties uzbrukt.

Kad viņ� pievērsās cūkām un cūkas nesajuta baiļu smaku, tās atgriezās pie vieglā laupījuma, kas mētājās uz grīdas.

Doktors Lekters redzēja, ka papildspēki no mājas netuvo�jas. Ticis zem kokiem uz ugunsdzēsēju ceļa, viņ� apstājās, lai izvilktu �autras no Stārlingas miesas un izsūktu brūces. �autras smaile bija saliekusies pret viņas stilba kaulu.

Blakus pa krūmiem aizbrāzās cūkas.

Viņ� novilka Stārlingai zābakus un uzāva tos sev basajās kājās. Tie bija nedaudz par maziem. Revolveri viņ� atstāja Stār�lingai pie potītes, lai, nesdams viņu, varētu to aizsniegt.

Pēc desmit minūtēm sargs pie galvenajiem vārtiem pacēla skatienu no avīzes, izdzirdējis tālu, duno�u skaņu, it kā tur piķē�tu smagais bumbvedējs. Tas bija mustangs, kas ar piectūksto� astoņsimt apgriezieniem minūtē joņoja pa starp�tatu �osejas pārvadu.

Meisons �inkstēja un raudāja, prasīdamies atpakaļ uz savu istabu, raudāja tāpat kā toreiz, kad da�i mazāki zēni un meitenes nometnē bija viņu pievārēju�i un pa�guvu�i viņam pāris rei�u iebelzt, pirms viņ� spēja aprakt uzbru�cējus zem sava svara.

Margota un Kordels uzveda viņu aug�ā ar liftu, nogādāja istabā un ērti apguldīja gultā, pieslēgtu pie pastāvīgajiem spēka avotiem.

Meisons bija tik nikns, kādu Margota viņu nekad nebija redzējusi, uz kailajiem sejas kauliem pulsēja asinsvadi.

-��� Es labāk iedo�u viņam kaut ko, - sacīja Kordels, kad abi bija izgāju�i rotaļu istabā.

-��� Vēl ne. Viņam bridi jāpadomā. Iedodiet man savas hon- das atslēgas.

-��� Kāpēc?

-���� Vienam ir jāaizbrauc uz turieni un jāpaskatās, vai kāds vēl ir pie dzīvības. Varbūt brauksiet pats?

-Nē, bet�

-��� Ar jūsu ma�īnu es varē�u iebraukt zirglietu telpā, busiņ� neies cauri durvīm, un tagad dodiet man tās nolādētās atslēgas!

Tagad lejā, ārā uz piebraucamā ceļa. No me�a puses pār klajumu skrēja Tomazo, lāgiem atskatīdamies. Domā, Margot! Viņa ieskatījās pulksteni: astoņi divdesmit. Pusnaktī nāks Korde�lu maiņa. Pietiek laika, lai izsauktu no Va�ingtonas vīrus, kas to visu savāks. Viņa pa zāli brauca pretim Tomazo.

-���� Es viņus ķert, cūka parauj mani pie zemes. Viņ�� to sievieti� - Tomazo ar �estiem atdarināja, kā doktors Lekters nesis Stārlingu. - �to sievieti. Viņi iek�ā skaļajā ma�īnā. Viņai ir due, - viņ� pacēla gaisā divus pirkstus, - freccette. - Viņ� norādīja uz savu muguru un kāju. - Freccette. Dārdi. Ie�āvu. Bam! Due freccette. - Viņ� atdarināja �au�anu.

-��� �autriņas, - Margota teica.

-����� �autriņas, varbūt par daudz narcotico. Viņa varbūt ir beigta.

-��� Kāp iek�ā! - Margota sacīja. - Mums jābrauc skatīties.

Margota iebrauca pa divviru sāndurvīm, pa kurām �ķūnī bija iegājusi Stārlingā. Kviecieni, ruk�ķieni, ņudzo�as, sarainas muguras. Margota brauca tālāk, skaļi taurēdama, un atdzina cū�kas pietiekami tālu nost, lai ieraudzītu, ka zemē mētājas trīs līķi, sakropļoti līdz nepazī�anai.

Viņi iebrauca zirglietu telpā un aizvēra aiz sevis durvis.

Margota apsvēra, ka Tomazo ir vienīgais vēl dzīvais, kur� jebkad redzējis viņu �ķūnī, ja neņem vērā Kordelu.

Iespējams, to atskārta arī Tomazo. Viņ� stāvēja dro�ā attā�lumā no Margotas, pievērsis tum�ās, gudrās acis viņas sejai. Viņam pār vaigiem ritēja asaras.

Domā, Margot! Tu ta�u negribi nekādas nepatik�anas ar sardīnie�iem. Viņi zina, ka ar naudu rīkojies tu. Viņi tevi pār�dos, ne aci nepamirk�ķināju�i.

Tomazo acis sekoja viņas rokai, kas ieslīdēja kabatā.

Mobilais telefons. Viņa nospieda Sardīnijas numuru, pie�zvanīja "Steuben" baņķierim uz mājām pustrijos naktī pēc tu�rienes laika. Pateikusi da�us vārdus, viņa sniedza telefonu To�mazo. Viņ� pamāja, atbildēja, pamāja vēlreiz un atdeva telefonu atpakaļ. Nauda piederēja viņam. Uzrāpies sienaug�ā, viņ� paņē�ma savu somu, kā arī doktora Lektera mēteli un platmali. Ka�mēr viņ� vāca mantas, Margota pacēla lopu rīksti, pārbaudīja, vai strāva darbojas, un ieslidināja rīksti sev piedurknē. Un pa�ņēma līdzi arī kalēja veseri.

Tomazo, sēdēdams pie stūres Kordela ma�īnā, izlaida Margotu pie mājas. Honda viņam bija jāatstāj Dallesa starptautiskās lidostas ilgtermiņa stāvvietā. Margota apso�līja viņam, ka, cik vien labi iespējams, apbedīs to, kas palicis pāri no Pjēro un Karlo.

Tomazo juta, ka ir kaut kas tāds, kas jāpasaka Margotai, un viņ� saņēma dū�u un sakopoja savas trūcīgās angļu valodas zinā�anas.

- Signorina, cūkas, jums jāzina, cūkas palīdzēja Dottore. Atkāpās no viņa, stāvēja riņķī. Nogalināja manu brāli, nogalinā�ja Karlo, bet atkāpās no doktora Lektera. Es domāju, cūkas tur viņu par dievu. - Tomazo pārmeta krustu. - Jums vairs nevaja�dzētu viņu vajāt.

Un visu savu garo mū�u Sardīnijā Tomazo to stāstīja tie�i tā. Jau gandrīz septiņdesmit gadu vecs, viņ� daudzināja, ka dok�tors Lekters ar sievieti uz rokām atstājis �ķūni, nests uz cūku mugurām.

Kad ma�īna bija aizbraukusi pa ugunsdzēsēju ceļu, Margo�ta labu bridi stāvēja, skatīdamās aug�up uz Meisona apgaismo�tajiem logiem. Viņa redzēja, kā uz sienām kustas Kordela ēna, kamēr viņ� grozās ap Meisonu, no jauna pievienodams monito�rus, kas kontrolē viņas brāļa elpu un pulsu.

Margota iebīdīja kalēja vesera kātu aizmugurē zem biksēm, bet vesera galvu apsedza ar jaku.

Kordels iznāca no Meisona istabas, nesdams spilvenus, kad no lifta izkāpa Margota.

-��� Kordel, sagatavojiet viņam martini.

-��� Es nezinu�

-��� Bet es zinu. Sagatavojiet viņam martini.

Nolicis spilvenus uz dīvāna, Kordels nometās ceļos pie bā�ra ledusskapja.

-��� Vai sula tur ir? - Margota jautāja, piegājusi viņam tuvu klāt. Tad blieza ar kalēja veseri Kordelam pa galvaskausa pa�matni un sadzirdēja krak�ķi. Viņa galva ietriecās ledusskapī, atlēca atpakaļ, un viņ� atmuguriski nogāzās pats uz savām sa�liektajām kājām, vaļējām acīm skatīdamies griestos. Viena acs zīlīte izpletās, otra - ne. Margota pagrieza viņa galvu ar vaigu pret grīdu un vēlreiz sita ar veseri, par collas tiesu saplacināda�ma deniņus. Kordelam pa ausīm izplūda biezas asinis.

Viņa nejuta neko.

Meisons dzirdēja atveramies savas istabas durvis un pavēr�sa turp aci. Krēslainajā gaismā viņ� bija kādu mirkli iesnaudies. Zem sava akmens snauda arī zutis.

Uz sliek�ņa nostājās Margotas plecīgais stāvs. Viņa aizvēra aiz sevis durvis.

-��� Sveiks, Meison!

-��� Kas tur ārā notika? Kāda velna pēc tu tik ilgi kavējies?

-��� Viņi visi tur ir pagalam, Meison.

Margota piegāja pie gultas, atvienoja vadu no Meisona te�lefona un nometa to zemē.

-��� Pjēro un Karlo, un D�onijs Molji - visi ir pagalam. Dok�tors Lekters aizbēga un aiznesa sev līdzi Stārlingu.

Meisons izlamājās, viņam starp zobiem parādījās putas.

-��� Es iedevu Tomazo naudu un aizsūtīju viņu mājās.

-���� Ko??? Tu, nolādētā, stulbā maita, tagad paklausies, mēs visu savāksim un sāksim no jauna! Mums ir visa nedēļas noga�le. Mums nav jāraizējas par to, ko redzēja Stārlingā. Ja viņa ir pie Lektera, tad var uzskatīt, ka viņa ir mirusi.

Margota paraustīja plecus.

-��� Viņa neredzēja mani.

-���� Zvani uz Va�ingtonu un sauc �urp �etrus no tiem sūda- brāļiem! Nosūti helikopteru! Parādi viņiem mazo ekskavatoru - parādi viņiem - Kordel! Nāc �urp! - Meisons iepūta savā pān- flautā. Margota pastūma caurulītes malā un noliecās pār viņu tā, lai redzētu viņa seju.

-��� Kordels nenāks, Meison. Kordels ir miris.

-Ko?

-���� Es viņu nogalināju rotaļu istabā. Un tagad, Meison, tu dosi to, ko esi man parādā. - Viņa nolaida gultas sānu malas un, pacēlusi resno matpīnes rituli, novilka Meisonam segu. Viņa sīkās kājeles nebija resnākas par cepumu mīklas ritulī�iem. Ro�ka, vienīgā ekstremitāte, ko viņ� spēja pakustināt, trīcēdama virzījās uz telefona pusi. Respirators �ņākdams cēlās un grima parastajā ritmā.

Izņēmusi no kabatas bezspermicīda prezervatīvu, Margota parādīja to viņam. No piedurknes viņa izvilka lopu rīksti.

-��� Atceries, Meison, kā tu mēdzi uzspļaut uz sava diņķa, lai labāk slīdētu? Kā tu domā, vai tagad varēsi savākt kādu drusku siekalu? Nē? Tad varbūt varē�u es.

Meisons kliedza, kad to atļāva elpa, izgrūda vairākus ēze- liskus brēcienus, ta�u pusminūtē viss bija galā, turklāt ar lielis�kiem panākumiem.

-Ar tevi ir cauri, Margot. - Tas vairāk izklausījās kā "Nar- got".

-Ak, Meison, ar mums visiem ir cauri. Vai tad tu nezināji? Toties �ie ir dzīvi un veseli, - viņa noteica, sakārtodama blūzi virs siltās pudelītes. - Tie spirinās. Es tev parādī�u, kā. Es tev parādī�u, kā tie spirinās, - parādī�u un pastāstī�u.

Margota paņēma dzelk�ņainos zivju cimdus, kas atradās blakus akvārijam.

-��� Es varētu adoptēt D�ūdiju, - Meisons sacīja. - Viņa varē�tu būt mana mantiniece, un mēs varētu slēgt aizbildnības lī�gumu.

-���� To mēs varētu gan, - Margota attrauca, izceldama no tvertnes karpu. Atnesusi no atpūtas stūrī�a krēslu un nostājusies uz tā, viņa noņēma lielā akvārija vāku. - Bet mēs to nedarīsim.

Noliekusies pār akvāriju, viņa iegremdēja muskuļainās ro�kas ūdenī. Karpu viņa turēja aiz astes pie pa�as alas, un, kad izlīda zutis, viņa ar savu spēcīgo roku sagrāba to aiz galvas, izvilka no ūdens un pacēla gaisā. Varenais zutis, resns, tikpat gar� kā Margota, locījās uz visām pusēm, svinīgi krā�ņā āda zalgoja. Viņa satvēra zuti arī ar otru roku, un, kad tas izvijās, viņai atlika vienīgi turēt no visa spēka, iespie�ot tam sānos cimdu dzelk�ņus.

Piesardzīgi nokāpusi no krēsla, viņa piegāja pie Meisona, nesdama zuti, kur� locījās, cik jaudas, tā galva atgādināja vītņ- griezi, zobi, �ie atkarpainie zobi, no kuriem nekad nevarēja iz�sprukt neviena zivs, klak�ķēja kā telegrāfa taustiņi. Viņa no�svieda zuti Meisonam uz krūtīm, uz respiratora, un turēja to ar vienu roku, vīdama tam apkārt Meisona matu pīni.

-��� Spirinies, spirinies, Meison, - viņa teica.

Ar vienu roku turēdama zuti aiz galvas, viņa ar otru lauza vajā Meisona �okli, lauza to vaļā, ar visu svaru uzguldama zo�dam, viņ� sasprindzināja visus savus vārgos spēkus, bet viņa mute krak�ķēdama atvērās.

-��� Tev vajadzēja ņemt �okolādi, - Margota sacīja un iebāza zu�a galvu Meisonam mutē, zutis sakampa Meisona mēli ar saviem zobiem, asiem kā bārdasnazis, kā sakamptu zivi, un vairs nelaida to vaļā, neparko vairs nelaida vaļā, tā ķermenis drud�aini raustījās, iepīts Meisona bizē. Meisonam pa deguna caurumu iz�ļācās asinis, un viņ� slīka.

Margota atstāja abus kopā, Meisonu un zuti, karpa vientuļi meta lokus akvārijā. Piegājusi pie Kordela galda, viņa savaldī�jās un vēroja monitorus, līdz Meisona dzīvības līnija izstiepās taisna.

Zutis vēl kustējās, kad viņa atgriezās Meisona istabā. Res- pirators cilājās aug�up lejup, pildot zu�a pūsli ar putainām asi�nīm, ko izsūknēja no Meisona plau�ām. Noskalojusi akvārijā lopu rīksti, Margota iebāza to sev kabatā.

No maza maisiņa, kas glabājās kabatā, Margota izņēma doktora Lektera galvas ādas drisku un matu �ķipsnu. Ar Meiso- na nagiem viņa noskrāpēja no ādas mazliet asiņu, tas nebija viegli, jo zutis joprojām kustējās, bet matus viņa iepina Meiso�nam starp pirkstiem. Vienu matu viņa visbeidzot iebāza zivju cimdā.

Margota izgāja ārā, nepaskatījusies uz miru�o Kordelu, un devās mājās pie D�ūdijas ar savu silto guvumu, kas bija nogla�bāts tur, kur tas paliks silts.

Lai garu karoti sev labāk meklē tas, Pie viena galda kur� ar velnu mieloj

D�efrijs �osers, "Skvaira stāsts" no "Kenterberijas stāstiem"

Klarisa Stārlingā bez samaņas guļ milzīgā gultā zem linu palaga un siltas segas. Viņas rokas, ietērptas zīda pid�a�mas piedurknēs, atdusas uz segas un ir sasietas ar zīda �allēm, lai tās nevarētu aizsniegt seju vai notraukt plāksteri, kas notur intravenozo adatu viņas delnas virspusē.

Istabā ir trīs gaismas punkti - zemā, aptum�otā lampa un sarkanie punktiņi, kas kvēlo acu zīlītēs doktoram Lekteram, kur� viņu vēro.

Viņ� sē� atzveltnī, pirkstus savijis zem zoda. Pēc kāda lai�ka viņ� pieceļas un izmēra viņai asinsspiedienu. Ar maza luktu�rī�a palīdzību pārbauda acu zīlītes. Pasniedzas zem segas, sa�meklē viņas pēdu, izvelk to no segas apak�as un, cie�i vērodams viņu, stimulē pēdu ar atslēgas smaili. Mirkli viņ� stāv, acīmredzot iegrimis domās, maigi turēdams Stārlingas pē�du, it kā tas būtu mazs dzīvnieciņ� viņa rokā.

No trankvilizatora �autriņas ra�otāja Lekters ir uzzinājis tā sastāvu. Otrā �autra bija trāpījusi Stārlingai liela kaulā, tāpēc Lekters domā, ka viņa tomēr nav saņēmusi pilnu divkār�u devu. Ar bezgalīgu rūpību viņ� ievada Stārlingai asinsriti stimulējo�us pretlīdzekļus.

Starp aprūpes brī�iem viņ� sē� atzveltnī ar lielu �ūksni ieti�namā papīra lapu uz ceļiem un veic aprēķinus. Lapās ņirb gan astrofizikas, gan kvantu fizikas simboli. Vairākkārt ir veikti ap�rēķini ar virkņu teorijas simboliem. Tie nedaudzie matemātiķi, kuri spētu sekot viņa domai, dro�i vien sacītu, ka viņa vienādo�jumi sākas spo�i un pēc tam apsīkst, jo vēlamais tiek uzdots par eso�o: doktors Lekters grib, lai laiks pagrie�as atpakaļ - lai haosa pieaugums vairs nenosaka laika virzienu. Viņ� grib, lai ceļu rāda kārtības pieaugums. Viņ� grib izglābt Mi�as piena zobus no atejas bedres. Aiz drud�ainajiem aprēķiniem slēpjas izmisīga vēlē�anās sagatavot Mi�ai pasaulē vietu, varbūt to vie�tu, kuru patlaban ieņem Klarisa Stārlingā.

Rīts, un dzeltena saules gaisma Maskretas fermas rotaļu istabā. Lielie spēļu dzīvnieki ar savām pogu acīm skatās uz Kordela līķi, kas tagad jau apsegts.

Pat tagad, ziemas vidū, kāda gaļas mu�a ir atradusi līķi un staigā pa palagu tur, kur cauri izsūku�ās asinis.

Ja Margota Vērd�ere būtu zinājusi, cik neizturama spriedze jāpacie� galveno lomu tēlotājiem masu mediju apsēstā slepkavī�bas lietā, tad nemū�am nebūtu grūdusi zuti savam brālim rīklē.

Viņas lēmums necensties savākt jucekli Maskretas fermā un vienkār�i nolīst kaktiņā, līdz vētra būs garām, bija patiesi gudrs. Neviena dzīva dvēsele nebija redzējusi viņu Maskretā, kad tika noslepkavots Meisons un pārējie.

Viņas stāsts bija �āds: pusnakts maiņas slimokopēja panis�kais zvans pamodinājis viņu mājā, kuru viņa dala ar D�ūdiju.

Viņa izbraukusi uz notikuma vietu un ieradusies tur īsi pēc pirmajiem policistiem.

Galvenais policijas izmeklētājs detektīvs Klerenss Frenkss bija pajauns vīrietis, kuram acis atradās mazliet par tuvu viena otrai, tomēr viņ� nebija tik dumj�, kā cerējusi Margota.

-��� Vai tad kur� katrs nevar uzbraukt aug�ā ar �o liftu? Vajag jau tikai atslēgu, lai tiktu iek�ā, vai ne? - Frenkss viņai jautāja. Detektīvs un Margota neveikli sēdēja viens otram līdzās uz ma�zā dīvāna.

-��� Dro�i vien, ja jau viņi tiku�i tā iek�ā.

-��� "Viņi", mis Vērd�ere? Vai jūs domājat, ka tur bija vairāk nekā viens?

-��� Man nav ne jausmas, mister Frenks.

Viņa bija redzējusi sava brāļa līķi, joprojām savienotu ar zuti un pārsegtu ar palagu. Kāds bija atvienojis respiratoru. Kri�minālisti ņēma akvārija ūdens paraugus un asiņu uztriepes no grīdas. Meisona rokā viņa redzēja doktora Lektera galvas ādas skrandiņu. To viņi vēl nebija atradu�i. Kriminālisti Margotai atgādināja divus ķildīgos re�ņus no "Alises Aizspogulijā".

Detektīvs Frenkss �akli skribelēja savā piezīmju grāmatiņā.

-����� Vai jau zināms, kas ir tie pārējie cilvēki? - Margota jautāja. - Vai viņiem ir tuvinieki?

-��� Mēs to noskaidrojam, - detektīvs Frenkss atbildēja. - Cik mums zināms, izmantoti trīs iero�i.

Patiesībā policija īsti nezināja, cik cilvēku gājis bojā �ķūnī, jo cūkas bija nozudu�as biezajā me�ā, aizvazādamas līdzi ap�grauztās paliekas.

-��� �īs izmeklē�anas gaitā mēs, iespējams, lūgsim, lai jūs ar savu - ar savu pastāvīgo draudzeni piekrītat melu detektora pārbaudei. Vai jūs būtu ar mieru, mis Vērd�ere?

-���� Mister Frenks, es darī�u visu, kas nepiecie�ams, lai atras�tu tos cilvēkus. Precīzāk atbildot uz jūsu jautājumu - jā, paziņo�jiet mums ar D�ūdiju, kad būsim jums vajadzīgas. Vai man aprunāties ar ģimenes advokātu?

-��� Nē, ja jums nekas nav slēpjams, mis Vērd�ere.

-��� Slēpjams? - Margota izspieda asaras.

-��� Lūdzu, saprotiet, mis Vērd�ere, es tikai daru savu darbu. - Frenkss grasījās uzlikt roku uz viņas masīvā pleca, tomēr pār�domāja.

Stārlingā pamodās svaigi smar�ojo�ā pustumsā, kaut kādā instinktīvā veidā zinādama, ka atrodas jūras tuvumā. Vi�ņa viegli sakustējās gultā. Sajuta, ka skaudri smeldz visas maliņas, un atkal iegrima bezsamaņā. Kad viņa pamodās nāka�mo reizi, viņu uzrunāja klusa balss, piedāvājot siltu tasi. Viņa padzērās no tās, un gar�a atgādināja zāļu tēju, ko viņai bija atsūtījusi Mapas vecmāmiņa.

Diena un atkal vakars, svaigu ziedu smar�a mājā, un reiz adatas sīkais dzēliens. Glu�i kā tālas uguņo�anas būk�ķi un sprak�ķi pie apvār�ņa pavīdēja baiļu un sāpju paliekas, bet ne tuvu, nekad ne tuvu. Viņa atradās vētras acs dārzā.

- Jūs mostaties. Mostaties mierīga. Mostaties patīkamā tel�pā, - sacīja kāda balss. Viņa saklausīja klusu kamermūziku.

Viņa jutās ļoti tīra, āda smar�oja pēc piparmētrām, pēc kādas ziedes, kura sniedza dziļu, mierino�u siltumu.

Stārlingā plati atvēra acis.

Pa gabaliņu no viņas stāvēja doktors Lekters, pilnīgi nekus�tīgs, kā bija stāvējis savā kamerā toreiz, kad Stārlingā bija ie�raudzījusi viņu pirmo reizi. Tagad mēs esam pieradu�i redzēt viņu bez va�ām. Nav �okējo�i redzēt viņu nenoslēgtā telpā kopā ar otru mirstīgu radījumu.

-��� Labvakar, Klarisa!

-���� Labvakar, doktor Lekter! - Stārlingā atsaucās, pieskaņo�damās viņam, bet patiesībā nezinādama, kāds tagad diennakts laiks.

-���� Ja jūtaties slikti, tad tas ir no sasitumiem, kurus ieguvāt krītot. Jūs drīz atveseļosieties. Tomēr par vienu es vēlētos pār�liecināties; vai jūs, lūdzu, neieskatītos �ajā gaismā? - Viņ� tu�vojās ar mazu lukturīti rokā. Doktors Lekters smar�oja pēc tik�ko mazgāta, smalka vilnas auduma.

Viņa ar piespie�anos noturēja acis vaļā, kamēr viņ� pārbau�dīja acu zīlītes un atkal pakāpās nostāk.

-���� Pateicos. �eit ir ļoti ērta vannasistaba, lūk, �eit. Varbūt mēģināsiet pastaigāt? Rītakurpes ir jums pie gultas, diem�ēl biju spiests aizņemties jūsu zābakus.

Viņa bija pamodusies un nebija pamodusies. Vannasistaba tie�ām bija ērta, apgādāta ar visām labierīcībām. Nākamajās dienās viņa tur izbaudīja ilgas peldes, tomēr pat nepapūlējās ieskatīties spoguļos, tik tālu viņa bija no sevis pa�as.

Dienām ilgas sarunas, dzirdot pa�ai sevi un brīnoties par to, kas ir �ī runātāja, kura tik lieliski pazīst viņas domas.

Dienām ilgs miegs, stiprs buljons, omletes.

Un kādu dienu doktors Lekters teica:

-���� Klarisa, jums noteikti ir apniku�as rītakleitas un pid�a�mas. Skapī ir da�i tērpi, kas varētu jums patikt, - protams, ja vien vēlēsieties tos valkāt. - Un tajā pa�ā tonī: - Jūsu personis�kās mantas - somiņu, ieroci un maku - esmu ielicis kumodes aug�ējā atvilktnē, ja jums kaut kas no tā vajadzīgs.

-��� Pateicos, doktor Lekter!

Skapī bija da�ādi tērpi - kleitas, bik�kostīmi, vizuļojo�s, gar� vakartērps ar pērlītēm rotātu ņieburu. Tur bija ka�mira bik�ses un svīteri, kuri viņai patika. Viņa izraudzījās dzeltenbrūnu ka�miru un mokasīnus.

Atvilktnē atradās viņas vidusjosta un iero�a maksts bez zudu�ā revolvera, bet potītes maksts bija turpat, blakus somiņai, un tajā bija 45. kalibra automātiskais ierocis ar strupo stobru. Aptvere bija pilna ar patronām, patrontelpa tuk�a, tādu viņa mēdza nēsāt to pie potītes. Un tur bija ari zābaka duncis savā maksti. Ma�īnas atslēgas bija somiņā.

Stārlingā bija un nebija viņa pati. Prātojot par notikumiem, viņa uzlūkoja tos it kā no malas, redzēja pati sevi no attāluma.

Viņa jutās laimīga, ieraudzījusi garā�ā savu ma�īnu, kad doktors Lekters aizveda viņu turp. Viņa paskatījās uz logu tīrī�tājiem un nolēma tos nomainīt.

-��� Klarisa, kā jums �ķiet, kādā veidā Meisona vīri izsekoja mūs līdz lielveikalam?

Mirkli viņa domādama pacēla acis pret garā�as griestiem.

Viņai nevajadzēja ne divas minūtes, lai atrastu antenu, kas stiepās �ķērsām starp pakaļējo sēdekli un palodzi, un, sekodama antenai, viņa atrada paslēpto raidītāju.

Viņa to izslēdza un ienesa mājā, turēdama aiz antenas, kā nesdama aiz astes �urku.

-��� Ļoti labs, - viņa sacīja. - Ļoti jauns. Un prasmīgi iemon�tēts. Esmu pārliecināta, ka uz tā ir mistera Krendlera pirkstu nospiedumi. Vai varu palūgt plastmasas maisiņu?

-��� Vai viņi varētu meklēt to no gaisa?

-�� Tagad tas ir izslēgts. Viņi nevar meklēt to no gaisa, pirms Krendlers neatzīstas, ka ir to izmantojis. Jūs zināt, ka viņ� neat�zīsies. Meisons var izsūtīt savu helikopteru.

-��� Meisons ir miris.

-��� Hmm� - Stārlingā novilka. - Vai jūs man neuzspēlētu?

Pirmajās dienās pēc slepkavībām Pols Krendlers svārstī�jās starp garlaicību un augo�ām bailēm. Viņ� pieprasīja tie�us ziņojumus no FIB filiāles Mērilendā. Par jebkādām Meisona grāmatvedības pārbaudēm viņ� ju�tās samērā dro�s, jo naudas pārskaitījumam no Meisona uz viņa pa�a ciparu kontu bija pilnīgi dro�a starpstacija Kaimanu salās. Ta�u tagad, pēc Meisona nāves, Krendleram bija lieli plāni, ta�u trūka aizbildņa. Margota Vērd�ere zināja par viņa naudu, un viņa zināja arī, ka Krendlers ir pārkāpis FIB Lektera failu dro�ī�bas noteikumus. Margotai bija jātur mute.

Krendlers raizējās par ma�īnas monitoru. To viņ� bija paņē�mis Tehnoloģijas ēkā Kventiko, neparakstīdamies par tā saņem��anu, tomēr todien viņa vārds tika atzīmēts Tehnoloģijas ēkas apmeklētāju �urnālā.

Doktors Dēmlings un lielais sanitārs Bārnijs bija redzēju�i viņu Maskretā, ta�u tikai glu�i likumīgā lomā, apsprie�oties ar Meisonu Vērd�eru, kā noķert Hanibalu Lekteru.

Ceturtajā pēcpusdienā pēc slepkavībām visus beidzot gaidī�ja atvieglojums, jo Margota Vērd�ere varēja atskaņot policijas izmeklētājiem glu�i svaigu ierakstu no sava automātiskā atbil�dētāja.

Policisti aizgrābti stāvēja guļamistabā, blenzdami uz gultu, kuru viņa dalīja ar D�ūdiju, un klausīdamies ļaundara balsī. Doktors Lekters tīksminājās par Meisona nāvi un apliecināja Margotai, ka tā bijusi ārkārtīgi moko�a un ilga. Viņa �ņukstēja plaukstā, un D�ūdija apskāva viņas plecus. Pēdīgi Frenkss izve�da viņu no istabas, teikdams:

-��� Jums nav nepiecie�ams klausīties to vēlreiz.

Pēc Krendlera mudinājumiem automātiskā atbildētāja lente tika aizvesta uz Va�ingtonu, un balss analīze apstiprināja, ka zvanītājs tie�ām bijis doktors Lekters.

Ta�u vislielāko atvieglojumu Krendleram sagādāja telefona zvans ceturtās dienas vakarā.

Zvanītājs nebija neviens cits kā Pārtons Velmors, Kongresa pārstāvis no Ilinoisas �tata.

Ar kongresmeni Krendlers bija runājis tikai da�as reizes, ta�u viņa balsi pazina no televīzijas. Iedro�ināja jau pats telefo�na sarunas fakts; Velmors bija Pārstāvju palātas Juridiskās uz�raudzības komitejas loceklis un izslavēts zaķapastala; no Krendlera viņ� bēgtu pa gabalu, ja pret Krendleru pastāvētu kādas aizdomas.

-���� Mister Krendler, es zinu, ka jūs bijāt labi pazīstams ar Meisonu Vērd�eru.

-��� Jā, ser.

-���� Nu, tas ta�u ir briesmīgi! Tas sasodītais sadists izpostīja

Meisona dzīvi, sakropļoja viņu, tad vēl atgriezās un noslepka�voja viņu. Varbūt tas jums nav zināms, bet �ajā traģēdijā gāja bojā arī viens no maniem vēlētājiem. D�onijs Molji, viņ� ilgus gadus kalpoja Ilinoisas sabiedrībai policijas dienestā.

-��� Nē, ser, to es nezināju. Man ļoti �ēl.

-���� Galvenais, Krendler, ir tas, ka mums jāturpina darbs. Vērd�eru mantojuma filantropiskā loma un viņu dzīvā interese par politiku ar to nebeigsies. Tas stāv pāri viena cilvēka bojā�ejai. Esmu runājis ar vairākiem ļaudīm divdesmit septītajā ap�gabalā un ar Vērd�era tuviniekiem. Margota Vērd�ere man ap�liecināja jūsu interesi par kalpo�anu sabiedrībai. Neparasta sieviete. Ļoti praktiska. Visai drīz mēs satiksimies glu�i neofi�ciālā un mierīgā gaisotnē un apspriedīsim, ko varam darīt nāka�majā novembrī. Vēlamies, lai klāt esat arī jūs. Vai domājat, ka varēsiet ierasties uz �o tik�anos?

-��� Jā, kongresmeņa kungs. Noteikti.

-���� Margota jums piezvanīs un visu pastāstīs sīkāk - jau tuvākajās dienās.

Krendlers nolika klausuli. Viņam novēlās kā akmens no sirds.

�ķūnī tika atrasts 45. kalibra kolts, kas bija reģistrēts uz nelaiķa D�ona Braiema vārda, tagad Klarisas Stārlingas īpa��ums, un tas sagādāja Birojam milzu nepatik�anas.

Stārlingā bija reģistrēta kā bez vēsts pazudusi, ta�u ne kā nolaupīta, jo neviens nebija redzējis, ka viņu kāds būtu nolaupī�jis. Viņa pat nebija aģente, kas nav ieradusies veikt aktīvā die�nesta pienākumus. Stārlingā bija atstādināta aģente, kuras atra��anās vieta nav zināma. Tika izdota viņas ma�īnas meklē�anas pavēle ar karosērijas un reģistrācijas numuru, ta�u īpa�nieces vārds netika īpa�i uzsvērts.

Cilvēku nolaupī�ana prasa no likumsargiem daudz lielākas pūles nekā bez vēsts pazudu�u personu meklē�ana. �ī klasifikā�cija tā saniknoja Ardēliju Mapu, ka viņa uzrakstīja Birojam atlūgumu, bet pēc tam nolēma nogaidīt un darboties no iek�ie�nes. Neskaitāmas reizes Mapa pieķēra sevi ieejam Stārlingas istabās, lai meklētu viņu.

Lektera VNMP fails un Nacionālā noziedzības apkaro�anas informācijas centra fails Mapai �ķita necie�ami sastingu�i, tiem tika pievienoti vienīgi sīkumi: Itālijas policijai beidzot bija iz�devies atrast doktora Lektera datoru - karabinieri atpūtas telpā spēlēja uz tā "Super Mario". Dators bija izdzēsis visu informā�ciju, tiklīdz izmeklētāji nospieda pirmo taustiņu.

Kop� Stārlingas pazu�anas Mapa uzplijās ikvienai ietekmī�gai Biroja personai, kurai vien varēja tikt klāt.

Viņas atkārtotie zvani uz D�eka Kroforda māju palika bez atbildes.

Viņa piezvanīja Uzvedības analīzes nodaļai un uzzināja, ka Krofords atstāts D�efersona Memoriālajā slimnīcā, jo viņam esot sāpes krūtīs.

Uz turieni viņa Krofordam nezvanīja. Birojā viņ� bija Stār�lingas pēdējais sargeņģelis.

Stārlingai bija zudusi laika izjūta. Dienas un naktis pagāja sarunās. Viņa dzirdēja sevi runājam vairākas minūtes bez pārtraukuma un klausījās.

Da�reiz viņa smējās par sevi, dzirdot tie�as un nemākslotas atklāsmes, par kurām citkārt būtu jutusies neērti. Tas, ko viņa teica doktoram Lekteram, bie�i pārsteidza viņu pa�u, da�kārt �ķita nepieņemams veselajam saprātam, tomēr tas, ko viņa tei�ca, vienmēr bija patiesība. Un runāja arī doktors Lekters. Klusā, mierīgā balsī. Viņ� pauda interesi un iedro�inājumu, bet nekad ne pārsteigumu vai vērtējumu.

Viņ� stāstīja Stārlingai par savu bērnību, par Mi�u. Lāgiem, lai iesāktu sarunu, abi kopā skatījās uz kādu spo�u priek�metu, gandrīz vienmēr istabā bija tikai viens gaismas avots. No dienas uz dienu spo�ais priek�mets mainījās.

�odien viņi iesāka ar vienīgo atspulgu uz tējkannas sāniem, bet, sarunai ritot, doktors Lekters it kā nojauta, ka abi ir iegāju�i kādā neizpētītā viņas prāta galerijā. Varbūt tur, aiz sienas, viņ� saklausīja cīnāmies troļļus. Tējkannas vietā viņ� nolika siksnas sudraba sprādzi.

-��� Tā ir mana tēva sprādze, - Stārlingā sacīja. Un sasita plaukstas kā bērns.

-���� Jā, - doktors Lekters teica. - Klarisa, vai jūs vēlētos parunāt ar savu tēvu? Jūsu tēvs ir �eit. Vai jūs vēlētos ar viņu parunāt?

-��� Mans tētis ir �eit! Urā! Labi!

Doktors Lekters uzlika plaukstas Stārlingai uz deniņiem, virs temporālajām daivām, kuras varēja apgādāt Stārlingu ar visu to, kas viņai jelkad varētu būt nepiecie�ams no sava tēva. Doktors Lekters dziļi jo dziļi ieskatījās viņai acīs.

-���� Es zinu, ka jūs gribat runāt divatā. Es tagad ie�u. Jūs varat vērot sprādzi un pēc brī�a dzirdēsiet viņu pieklauvējam. Labi?

-Jā! Kolosāli!

-��� Labi. Jums jāpagaida tikai mazs bridis.

Mazītiņ� vissmalkākās adatas dzēliens - Stārlingā pat ne�paskatījās lejup -, un doktors Lekters atstāja telpu.

Viņa vēroja sprādzi, līdz atskanēja klauvējiens, divi stingri klauvējieni, un ienāca tēvs, tāds, kādu Stārlingā viņu atcerējās, stalts uz sliek�ņa, rokā turēdams cepuri, mati saslapināti ar ūde�ni un sasukāti, - tāds viņ� mēdza ierasties pie vakariņu galda.

-��� Ei, mazā! Cikos jūs te ēdat?

Tēvs nebija apskāvis viņu visus divdesmit piecus gadus kop� savas nāves, bet, kad viņ� pieglauda viņu sev klāt, krekla spiedpogas likās tie�i tādas pa�as, viņ� smar�oja pēc stiprām ziepēm un tabakas, un Stārlingā juta pukstam viņa lielo sirdi.

-���� ti, mazā! Ei, mazā! Vai tu pakriti? - Tāpat tēvs bija apskāvis viņu pagalmā, kad viņa bija pārdro�i mēģinājusi jāt lielas kazas mugurā. - Tev jau gāja tīri labi, bet tad viņa ņēma un apcirtās. Nāc nu uz virtuvi, paskatīsimies, ko labu atradīsim.

Viņas bērnības māju trūcīgajā virtuvītē uz galda bija divas lietas, celofānā paciņa ar "Sno Balls" un apelsīnu turza.

Stārlingas tēvs atvēra savu Bārlova nazi, kam taisnā leņķī nolauzts asmens gals, un nomizoja divus apelsīnus, miza vijās gredzenos uz vaskadrānas. Viņi sēdēja virtuves krēslos ar ādas atzveltni, un tēvs dalīja augļus daivās, vienu apēda pats, nāka�mo deva meitai. Viņa iespļāva sēkliņas saujā un turēja tās klēpī. Krēslā viņ� bija stalts - kā D�ons Braiems.

Tēvs vairāk ko�ļāja ar vienu zobu pusi, un vienam no acu- zobiem bija balta metāla kronītis, kādus izmantoja armijas zob�ārsti �etrdesmitajos gados. Tas spīdēja, kad viņ� smējās. Viņi apēda divus apelsīnus un pa kādam "Sno Bail", paspēlēja vārdu spēles. Stārlingā bija aizmirsusi �o brīni�ķīgo, kņudino�o sa�jūtu - elastīgo cukura glazūru zem kokosriekstu skaidiņu kār�tas. Virtuve pagaisa, un viņi runāja kā pieaugu�i cilvēki.

-��� Kā tev klājas, mazā? - Tas bija nopietns jautājums.

-��� Darbā man pamatīgi brūk virsū.

-��� To es zinu. Tas ir tas tiesasnama pūlis, cukuriņ. Negan�tāks pūlis nekad - nekad nav staigājis pa zemes virsu. Tu neesi no�āvusi nevienu, kuru nevajadzēja no�aut.

-��� Tā es domāju. Ir vēl kas cits.

-Tu nekad neesi par to melojusi.

-��� Nē, ser.

-Tu izglābi to mazuli.

-��� Viņ� tika cauri sveikā.

-��� Par to es biju ļoti lepns.

-��� Pateicos, ser.

-��� Cukuriņ, man jābrauc. Parunāsim vēlāk.

-��� Tu nevari palikt.

Tēvs uzlika plaukstu viņai uz galvas.

-���� Mēs nekad nevaram palikt, mazā. Neviens nevar palikt tik ilgi, cik viņam gribētos.

Tēvs noskūpstīja viņu uz pieres un izgāja no istabas. Stār�lingā redzēja lodes caurumu viņa platmalē, kad viņ�, slaids uz sliek�ņa, pamāja viņai ardievas.

Klarisa Stārlingā mīlēja savu tēvu tā, kā vien mēs varam mīlēt kādu cilvēku, un nekavēdamās būtu metusies cīņā, ja viņa piemiņu kāds grasītos nomelnot. Tomēr sarunā ar doktoru Lekteru spēcīgu hipnotisku zāļu un dziļas hipnozes ie�darbībā viņa pateica, lūk, ko.

- Bet es tie�ām esmu nikna uz viņu. Tas ir, nē, nudien, kāpēc viņam vajadzēja nakts vidū līst nolādētas bodītes sētā un klupt virsū tiem diviem draņķiem, kas viņu no�āva! Viņ� nepa�guva pārlādēt veco �auteni, un tie viņu no�āva. Tādi truleņi - un viņu no�āva. Viņ� pats nezināja, ko dara. Viņ� nekad neko nav sapratis.

Jebkuram citam, kas būtu to pateicis, Stārlingā būtu iecirtu��i pliķi.

Briesmonis atzvila mazliet dziļāk krēslā. Ahā, beidzot mēs esam nonāku�i pie tā. Visas �is skolnieces atmiņas jau sāka kļūt garlaicīgas.

Stārlingā mēģināja zem krēsla �ūpot kājas kā bērns, ta�u kājas viņai bija par garām.

-���� Redz, viņam bija tāds darbs, viņ� gāja un darīja to, ko viņam lika, staigāja apkārt ar to sasodīto kontrolpulksteni un tad tika no�auts. Un mamma mazgāja asinis no viņa cepures, lai varētu ielikt to viņam līdzi zārkā. Kas atgriezās mājās pie mumsl Neviens. Un pēc tam nudien bija baigi maz "Sno Balls", to nu es varu pateikt. Mēs ar mammu uzkopām moteļu istabas. Ļaudis mēdza atstāt uz naktsgaldiņa slapjus prezervatīvus. Viņ� dabūja lodi krūtīs un pameta mūs, jo bija tik nolādēti stulbs. Viņam vajadzēja pateikt tiem pilsētas domes idiotiem, lai �itādu darbiņu dara pa�i, ja grib.

Vārdi, kurus viņa nemū�am nebūtu izrunājusi, vārdi, kuri bija izstumti no augstākajiem apziņas slāņiem.

Jau pa�ā abu pazī�anās sākumā doktors Lekters bija zobojis Stārlingu par viņas tēvu, saukādams viņu par naktssargu. Tagad viņ� kļuva par viņas tēva piemiņas sargu.

-���� Klarisa, viņ� nekad netika vēlējies neko citu kā vien to, lai jūs esat laimīga un lai jums klājas labi.

-��� Vēlies, lai tev kaut kas būtu vienā rokā, un ieķēzi otrā, un tad paskaties, kura pirmā būs pilna, - Stārlingā attrauca. �ādai bāreņu nama parunai, kas nāca no �īm skaistajām lūpām, vaja�dzētu skanēt sevi�ķi nepievilcīgi, tomēr doktors Lekters likās iepriecināts, pat iedro�ināts.

-���� Klarisa, es lūg�u, lai jūs nākat man līdzi uz citu istabu, - doktors Lekters teica. - Jūsu tēvs jūs apciemoja tādā veidā, kādu pieļāva jūsu iespējas. Jūs redzējāt, ka, par spīti jūsu stipra�jai vēlmei, lai tēvs paliek pie jums, viņ� nespēja palikt. Viņ� jūs apciemoja. Tagad jums pienācis laiks apciemot viņu.

Prom pa gaiteni uz viesu guļamistabu. Durvis bija aizvēr�tas.

-��� Pagaidiet mirklīti, Klarisa! - Viņ� iegāja iek�ā.

Stārlingā stāvēja gaitenī, plaukstu uzlikusi uz durvju roktu�ra, un dzirdēja no�virkstam sērkociņu.

Doktors Lekters atvēra durvis.

-��� Klarisa, jūs zināt, ka jūsu tēvs ir miris. Jūs to zināt labāk nekā jebkur� cits.

-Jā.

-��� Ejiet iek�ā un paskatieties uz viņu.

Viņas tēva kauli bija izkārtoti uz divguļamās gultas, garos kaulus un krū�kurvi klāja palags. Mirstīgās atliekas kā bareljefs vīdēja zem baltā pārsega, glu�i kā sniega eņģelis, ko izveidojis bērns.

Viņas tēva galvaskauss, ko bija spodri iztīrīju�i sīciņie oke�āna dzīvnieciņi doktora Lektera pludmalē, iz�āvēts un izbalējis dusēja uz spilvena.

-��� Kur palika viņa zvaigzne, Klarisa?

-���� To paņēma atpakaļ dome. Teica, ka tā esot maksājusi septiņus dolārus.

-��� Lūk, tas ir viņ�, tagad tas ir viss, kas no viņa atlicis. Lūk, par ko viņu ir pārvērtis laiks.

Stārlingā skatījās uz kauliem. Tad pagriezās un strauji izgā�ja no istabas. Tā nebija bēg�ana, un doktors Lekters viņai nese�koja. Viņ� gaidīja pustumsā. Viņ� nebaidījās, tomēr klausījās, kā tuvojas viņas soļi, tik modri kā kalnu kaza, kura jau� vajātā�jus. Rokā viņai bija spo�s metāls. D�ona Braiema �etons. Viņa nolika to uz palaga.

-��� Ko �etons varētu nozīmēt jums, Klarisa? �ķūnī jūs viena tādā ietriecāt lodi.

-���� Viņam tas nozīmēja visu. To viņ� zinā-ā-ā-ja. - Pēdējais vārds tika gari izstiepts, mutes kaktiņi no�ļuka lejup. Viņa paņē�ma rokās sava tēva galvaskausu un apsēdās uz gultas, karstas asaras riesās viņai acīs un plūda pār vaigiem.

Kā mazs bērns viņa satvēra sava svītera malu, pacēla to pie vaiga un �ņukstēja; rūgtas asaras, dobji pauk�ķēdamas, krita uz pieres tēva galvaskausam, kas gulēja viņai klēpī, mirdzinot zo�bu kronī�us.

-���� Es mīlu savu tēti, viņ� bija pret mani tik labs, cik labs vien mācēja būt. Tas bija skaistākais laiks manā mū�ā. - Un tā bija patiesība, tikpat skaidra patiesība kā pirms tam, kad viņa bija ļāvusi vaļu savām dusmām.

Kad doktors Lekters pasniedza Stārlingai mutautiņu, viņa to sa�ņaudza dūrē, un doktors pats noslaucīja viņai seju.

-����� Klarisa, tagad es atstā�u jūs �eit, pie �īm mirstīgajām atliekām. Atliekām, Klarisa. Iekliedziet viņam acu dobumos sa�vas sāpes, bet atbildi jūs nesaņemsiet. - Viņ� satvēra Stārlingas galvu plaukstās. - Tas, kas jums vajadzīgs no tēva, ir �eit, jums galvā, pakļauts jūsu spriedumam, nevis viņējam. Tagad es jūs atstā�u. Vai vēlaties, lai deg sveces?

-��� Jā, lūdzu. �

-��� Kad iesiet ārā, paņemiet līdzi tikai to, kas jums nepiecie��ams.

Viņ� gaidīja salonā pie kamīna. Laiku viņ� kavēja, spēlē�dams savu teremīnu, kustinādams tuk�ās rokas elektriskajā lau�kā, lai radītu mūziku, kustinādams rokas, kurās bija saņēmis Klarisas Stārlingas galvu, it kā arī tagad diriģētu mūziku. Viņ� juia omi ungu stavam sev aiz muguras jau labu bridi pirms tam, kad pabeidza savu skaņdarbu.

Kad viņ� pagriezās pret Stārlingu, viņas smaids bija maigs un skumj�, un rokas viņai bija tuk�as.

Doktors Lekters vienmēr meklēja modeļus.

Viņ� zināja, ka Stārlingā, tāpat kā jebkura saprātīga būtne, no savas agrīnās pieredzes veido matrices, sistēmas, ar kuru palīdzību ir saprotama viņas vēlākā priek�statu pasaule.

Runādams ar viņu caur psihiatriskās slimnīcas restēm pirms tik daudziem gadiem, viņ� bija atradis vienu Stārlingai svarīgu modeli: jēru un zirgu kau�anu ran�o, kas bija viņas aud�uģimenes mājas. Viņu bija apzīmogoju�as �o dzīvnieku cie�anas.

Neatlaidīgi un veiksmīgi dzenot pēdas D�eimam Gambam, par dzinējspēku viņai bija kalpoju�as viņa upuru cie�anas.

Tie�i tā pa�a iemesla dēļ viņa bija izglābusi no spīdzinā�a�nas doktoru Lekteru.

Skaisti. Tipiski uzvedības modeļi.

Alla� meklēdams situāciju modeļus, doktors Lekters uzska�tīja, ka Stārlingā saskata D�onā Braiemā sava tēva labās īpa�ī�bas, - un, ieguvis viņas tēva tikumus, nabaga Braiems reizē kļuva par incestuālu tabu. Braiemam un, iespējams, arī Krofor- dam piemita viņas tēva labās īpa�ības. Kur bija sliktās?

Doktors Lekters meklēja �ā saliktā modeļa otru pusi. Iz�mantodams hipnotiskus medikamentus un hipnozes metodes, kas bija krietni modificētas ieslodzījuma laikos, viņ� uzgāja Klarisas Stārlingas personībā cietus un spītīgus mezglus, glu�i kā māzerus kokā, un senus aizvainojumus, kuri joprojām varēja uzliesmot tik viegli kā sveķi.

Viņ� atrada ne�ēlīgas gaismas pielietas gleznas, gadiem ve�cas, bet labi koptas un detalizētas, kuras līdzīgi zibenim negaisa centrā trieca caur Stārlingas smadzenēm elli�ķīgu dusmu uz�plaiksnījumus.

Vairumā no tām bija iesaistīts Pols Krendlers. Viņas aizvai�nojumu par ļoti reālajām, netaisnīgajām pārestībām, kas ciestas no Krendlera rokas, vēl uzlādēja dusmas pret tēvu, kurās viņa nemū�am nespētu sev atzīties. Viņa nespēja piedot tēvam to, ka viņ� miris. Viņ� bija pametis ģimeni, viņ� vairs nemizoja apel�sīnus virtuvē. Viņ� bija notiesājis māti uz verdzību ar slotu un spaini rokā. Viņ� vairs neturēja meitu piekļautu sev klāt, lielajai sirdij dunot kā Hanibala sirdij, kad abi naktī izjāja ar zirgu.

Krendlers bija neveiksmes un frustrācijas simbols. Viņu varēja vainot. Bet vai viņu varēja izaicināt? Vai varbūt Krendle�ram, tāpat kā visiem citiem varasvīriem un labu, piemita spējas ieslodzīt Stārlingu tajā, kas, pēc doktora Lektera domām, bija viņas mazā dzīvīte ar zemajiem griestiem?

Viņ� ieraudzīja kādu cerīgu zīmi: lai gan nesdama savā apziņā policista �etona zīmogu, viņa tomēr bija spējusi ietriekt tādā �etonā lodi un nogalināt tā valkātāju. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa bija nolēmusi rīkoties, identificējusi �etona valkātāju kā noziedznieku un, apsteidzot laiku, spriedusi viņam tiesu, pārva�rēdama zvaigznes simbolu sevī. Latents elastīgums. Smadzeņu garozas likumi. Vai tas nozīmēja, ka Stārlingā atrastos vieta Mi�ai? Vai tā glu�i vienkār�i bija vēl viena laba īpa�ība, kas piemita vietai, kura Stārlingai jāatbrīvo?

Bārnijs, atgriezies savā dzīvoklī Baltimorā, savā darbā �ēlsirdības slimnīcā, patlaban de�urēja maiņā no trijiem līdz vienpadsmitiem. Mājupceļā viņ� iegriezās kafejnīcā izēst �ķīvi zupas, un bija jau gandrīz pusnakts, kad viņ� iegāja dzīvoklī un ieslēdza gaismu.

Pie viņa virtuves galda sēdēja Ardēlija Mapa. Ar melnu pusautomātisko pistoli viņa tēmēja Bārnijam sejā. Pēc stobra izmēriem Bārnijs secināja, ka tas ir 40. kalibrs.

- Apsēdies, �ēlsirdīgais brāli, - Mapa teica. Balss piesma�ku�i, acis ap tum�ajām zīlītēm oran�as. - Noliec savu krēslu tur un atzvelies pret sienu.

Vairāk par lielo stroķi viņas rokā Bārniju biedēja otra pisto�le uz �ķīvju paliktņa viņai priek�ā uz galda. Tā bija divdesmit otrā kalibra "Colt Woodsma", kam uz stobra kā klusinātājs bija uzbāzta plastmasas pudele.

Krēsls no�īkstēja zem Bārnija svara.

-���� Ja krēslam pārlūzīs kājas, ne�auj, es nebū�u vainīgs, - viņ� sacīja.

-��� Vai tu kaut ko zini par Klarisu Stārlingu?

-Nē.

Mapa pacēla mazā kalibra pistoli.

-���� Es nejokoju ar tevi, Bārnij. Tiklīdz man liksies, ka tu melo, �ēlsirdīgais brāli, es tevi noknieb�u. Vai tu man tici?

-��� Jā. - Bārnijs zināja, ka tas ir tiesa.

-���� Jautā�u tev vēlreiz. Vai tu zini kaut ko tādu, kas varētu man palīdzēt atrast Klarisu Stārlingu? Pastā teica, ka tava ko�respondence veselu mēnesi tikusi pārsūtīta uz Meisona Vērd�e- ra fermu. Ko tas, ellē, nozīmē, Bārnij?

-���� Es tur strādāju. Es aprūpēju Meisonu Vērd�eru, un viņ� izpra�ņāja mani par Lekteru. Man tur nepatika, un es aizgāju. Meisons bija pamatīgs maita.

-��� Stārlingā ir pazudusi.

-��� Zinu.

-��� Varbūt viņu aizveda Lekters, varbūt aprija cūkas. Ja viņ� aizveda Stārlingu, tad ko viņ� iesāks tālāk?

-����� Teik�u godīgi - es nezinu. Es palīdzētu Stārlingai, ja varētu. Kāpēc gan ne? Man viņa tīri labi patika, un viņa grasījās �o to izdzēst no mana dosjē. Ieskaties viņas ziņojumos vai pie�zīmēs, vai�

-��� Esmu jau ieskatījusies. Gribu, lai tu kaut ko apjēdz, Bār�nij. �is piedāvājums netiks atkārtots. Ja tu kaut ko zini, tad labāk pasaki man tūlīt. Ja es kādreiz uzzinā�u - lai arī cik daudz laika būtu pagājis -, ka tu esi noklusējis kaut ko noderīgu, es atgriezī�os �eit, un �is �aujamais būs pēdējais, ko tu redzēsi savā mū�a. Es vienkār�i nolaidī�u tevi no kajas, tu, draņķaga- bals. Vai tu man tici?

-Jā.

-��� Vai tu kaut ko zini?

-���� Nē. - Tas bija ilgākais klusums, kādu viņ� bija piedzīvo�jis.

-��� Tad sēdi turpat, līdz bū�u prom.

Bārnijam vajadzēja pusotras stundas, lai iemigtu. Viņ� gu�lēja gultā, skatīdamies griestos; piere, plata kā delfīnam, bija te nosvīdusi, te sausa. Bārnijs domāja par iespējamiem ciemiņiem. Pirms viņ� izslēdza gaismu, viņ� vēl iegāja vannasistabā un no skū�anās piederumu somiņas izņēma jūras kājniekiem paredzē�tu nerūsējo�ā tērauda spogulīti.

Basām kājām iegājis virtuvē, viņ� atvēra strāvas sadales skapi un pielīmēja spogulīti iek�pusē pie durvīm.

Vairāk neko viņ� nevarēja darīt. Miegā viņ� raustījās kā suns.

Atgriezdamies no nākamās maiņas, viņ� pārnesa no slimnī�cas aptieciņu, kas paredzēta pierādījumu savāk�anai izvaro�a�nas gadījumos.

Doktors Lekters nevarēja necik daudz mainīt vācie�a mā�jā, jo visas mēbeles bija jāatstāj, kur biju�as. Palīdzēja ziedi un aizslietņi. Bija interesanti vērot krāsas uz masīvo mēbeļu un augsto, tum�o griestu fona; tas bija mū�sens, valdzi�no�s kontrasts, kā tauriņ�, kas nolaidies uz bruņucimdā tērptas dūres.

Viņa klātneeso�ais namsaimnieks acīmredzot bija ķerts uz Lēdu un gulbi. �ā ērmīgā pārī�a kopo�anās bija atainota vismaz �etrās da�ādas kvalitātes bronzas statuetēs, labākā no tām bija Donatello reprodukcija, turklāt vēl astoņās gleznās. Viena glez�na gan priecēja doktoru Lekteru - tas bija Annas �ingltones darbs ar ģeniāliem anatomiskiem akcentiem un īstu degsmi mī�las aktā. Pārējās viņ� aizklāja. Pārklātas tika arī saimnieka briesmīgās bronzas statujas par medību tematu.

Agri no rīta doktors rūpīgi klāja galdu trim personām un pēc tam vēroja to no da�ādiem leņķiem, pielicis pirkstu pie deguna; divas reizes viņ� nomainīja sve�turus un iezīmēja �ķīv�ju vietu ar salocītām salvetēm, lai samazinātu ovālā galda apjo�mu līdz acij tīkamākiem izmēriem.

Tum�ā un atbaido�ā bufete mazāk izskatījās pēc lidma�īnu bāzes kuģa, kad uz tās bija nolikti augsti servējamie trauki un spo�i kapara sildītāji. Doktors Lekters pat atvēra vairākas at�vilktnes un salika tajās ziedus, radot tādu kā gaisadārza efektu.

Viņ� redzēja, ka telpā ir pārāk daudz ziedu un ka jāsagādā vēl vairāk, lai iespaids atkal būtu tāds, kā nākas. Par daudz bija par daudz, bet daudz par daudz bija tie�i tas, kas vajadzīgs. Viņ� izraudzījās divus ziedu sakārtojumus galdam: sudraba vāzē ze�mu peoniju pu�ķi, kura kuplie ziedi bija tik balti kā "Sno Balls", un lielu, augstu veidojumu no zilajiem zvaniņiem, īri�siem, orhidejām un tulpēm, kas aizsedza galda pla�umus un radīja intīmi norobe�otu telpu.

Pie �ķīvjiem kā miniatūrs sniegputenis mirdzēja kristāls, bet sudraba galda piederumi atradās sildītājā, lai tiktu novietoti uz galda pēdējā mirklī.

Pirmais ēdiens tiks sagatavots tie�i pie galda, un tam viņ� iepriek� nolika spirta pavardu ar kapara fait-tout, kastrolīti un sautējamo pannu, gar�vielas un autopsijas zāģīti.

Vēl bija jāaizbrauc pēc ziediem. Klarisa Stārlingā neuz�traucās, kad viņ� pateica, ka izbrauks. Viņ� ieteica Stārlingai mazliet pagulēt.

Piektajā dienā pēc slepkavībām, pievakarē, kad Bārnijs bija beidzis skūties un plik�ķināja vaigus ar odekolonu, viņ� izdzirdēja uz kāpnēm soļus. Bija jau gandrīz laiks doties uz darbu.

Apņēmīgs klauvējiens. Pie viņa durvīm stāvēja Margota Vērd�ere. Rokās viņai bija liela rokassoma un maza mapīte.

-��� Sveiks, Bārnij! - Viņa izskatījās nogurusi.

-��� Sveika, Margot! Nāc iek�ā!

Viņ� piedāvāja Margotai krēslu pie virtuves galda.

-���� Vai gribi kokakolu? - Tad viņ� atcerējās ledusskapī ie�triekto Kordela galvu un no�ēloja savu piedāvājumu.

-��� Nē, paldies, - viņa atteica.

Bārnijs apsēdās pie galda viņai pretim. Margota ar atlētiska sāncen�a skatienu nopētīja viņa delmus, tad atkal ielūkojās acīs.

-Tev viss kārtībā, Margot?

naju, Kdja, - viņa atbildēja.

-��� Izskatās, ka tev nav nekādu rai�u, tā es sprie�u pēc lasītā.

-���� Da�reiz es domāju par mūsu sarunām, Bārnij. Biju tā kā cerējusi, ka dosi man kādu ziņu.

Viņ� prātoja, vai veseris ir Margotai somiņā vai mapē.

-���� Es vienīgi lāgiem apvaicātos, kā tev klājas, ja tev nav iebildumu. Es netaisos tev neko lūgt. Margot, starp mums viss ir, kā nākas.

-��� Zini, es tikai ba�ījos par �o to, kas palicis pusratā. Bet ko slēpt man nav.

Tad viņ� saprata, ka Margota ieguvusi spermu. Kad tiks paziņots par grūtniecības iestā�anos, ja tas viņām izdosies, - tad viņa sāks ba�īties par Bārniju.

-���� Zini, viņa nāve bija īsta Dieva dāvana, es netaisos lie�kuļot.

Vārdus viņa bēra tik ātri, ka Bārnijs atskārta - viņa uzņem apgriezienus.

-��� Varbūt es tomēr iedzer�u kokakolu, - Margota teica.

-���� Pirms es tev to atnesī�u, gribu tev kaut ko parādīt. Tas ir domāts tev. Tici man, es varu kliedēt tavas ba�as, un tas tev nemaksās neko. Acumirkli. Pagaidi!

No darbarīku kastes uz virtuves letes viņ� izņēma skrūv�griezi. To viņ� varēja izdarīt, stāvot pret Margotu sāniski.

Virtuves sienā bija iebūvēti divi skapji, kas izskatījās pēc strāvas sadales skapjiem. Patiesībā �ajā vecajā ēkā blakus agrā�kajam bija iebūvēts jauns sadales skapis, un darbojās tikai tas, kur� atradās labajā pusē.

Pie sadales skapjiem Bārnijs pagrieza Margotai muguru. Viņ� �igli atvēra kreiso skapi. Nu viņ� varēja novērot Margotu spogulīti, kas bija pielīmēts durvju iek�pusē. Viņa iebāza roku lielajā somā. Iebāza un nevilka ārā.

Izskrūvējis �etras skrūves, Bārnijs izcēla no skapja strāvas sadales kārbu. Aiz tās sienā bija dobums.

Uzmanīgi pasniedzies tajā, Bārnijs izņēma plastmasas mai�siņu.

Viņ� dzirdēja, kā Margotai aizraujas elpa, kad viņ� izvilka laukā priek�metu, kas atradās maisiņā. Tā bija slavenā maska - zvēriskā fizionomija, kuru doktoram Lekteram, lai viņ� nevarē�tu kost, uzlika Baltimoras Valsts psihiski slimo noziedznieku slimnīcā. �is bija pēdējais un pats vērtīgākais priek�mets Bārni�ja piemiņas lietu krātuvē.

- Oho! - Margota novilka.

Bārnijs nolika masku uz galda ar seju lejup, uz sviestpapīra lapas, zem virtuves spilgtās lampas. Viņ� zināja, ka doktoram Lekteram ne reizi nav ticis atļauts masku iztīrīt. Ap mutes atveri bija salipu�as iz�uvu�as siekalas. Vietās, kur pie maskas bija pievienotas sprādzes, bija paliku�i virās ieķēru�ies un ar sak�nēm izrauti trīs mati.

Pametis acis uz Margotu, viņ� saprata, ka pagaidām viss ir kārtībā.

No virtuves skapī�a Bārnijs izņēma aptieciņu. Mazajā plastmasas kastītē atradās vates tamponi, destilēts ūdens, marles tamponi un tīras zāļu pudelītes.

Bezgala uzmanīgi viņ� ar samitrinātu tamponu savāca sie�kalu zvīņas. Tad ielika tamponu pudelītē. Izvilcis no maskas matus, viņ� ievietoja tos otrā pudelītē.

Ar īk�ķi viņ� pieskārās divu līmlentes strēmeļu lipīgajai pusei, abās reizēs atstādams skaidru pirksta nospiedumu, un piestiprināja ar �o līmlenti pudelītēm vāciņus. Ielicis pudelītes mazā maisiņā, viņ� sniedza to Margotai.

-��� Gadījumam, ja es iekuļos ķezā un nojūdzos, un mēģinu tevi iegāzt, - gadījumam, ja es cen�os stāstīt policijai pasakas par tevi, lai pats izsistu kādu labumu. Te tev būs pierādījums, ka es esmu bijis vismaz līdzzinātājs Meisona Vērd�era nāvē un varbūt pat noslepkavojis viņu pats. Es vismaz esmu sagādājis tev DNS.

-��� Pirms tu izmuldētos, tev tiktu nodro�ināta imunitāte.

-��� Varbūt, ja es būtu līdzzinātājs, bet ne tad, ja fiziski būtu piedalījies tik skaļā slepkavībā. Viņi apsolītu man imunitāti un pēc tam piedrāztu mani, sapratu�i, ka esmu palīdzējis pietieka�mi. Es būtu dimbā uz mū�u. Viss tagad ir �eit, tev rokās.

Bārnijs nebija par to glu�i pārliecināts, tomēr, viņaprāt, tas skanēja tīri labi.

Margota varēja atstāt Lektera DNS arī uz Bārnija līķa, kad vien tas būtu nepiecie�ams, un to viņi zināja abi.

Margota skatījās uz Bārniju ar savām spilgti zilajām mies- nieces acīm, un �ķita, ka �is mirklis velkas bezgalīgi.

Viņa uzlika uz galda mapi.

-��� Te iek�ā ir daudz naudas, - viņa teica. - Pietiekami, lai apskatītu visus Vermērus pasaulē. Vienu reizi. - Margota likās nedaudz apreibusi un savādi laimīga. - Ma�īnā man ir Frenklina kaķis, man jābrauc. Frenklins kopā ar savu aud�umāti un savu māsu �ērliju, un kaut kādu zelli, vārdā Garais, un Dievs zina ar ko vēl brauks uz Maskretu, tiklīdz būs laukā no slimnīcas. Lai dabūtu rokā to sasodīto kaķi, es samaksāju piecdesmit dolāru. Tas dzīvoja kaimiņos Frenklina vecajai mājai - ar segvārdu.

Plastmasas maisiņu viņa nelika somā. Viņa turēja to brīvajā rokā. Bārnijs nojauta, ka Margota nevēlas, lai atvērtajā somā viņ� ierauga to, kāds bijis otrs izvēles variants.

Pie durvīm Bārnijs jautāja:

-��� Kā tu domā, vai esmu pelnījis bu�iņu?

Margota pacēlās uz pirkstgaliem un a�i noskūpstīja viņu uz lūpām.

-�� Ar to jāpietiek, - viņa strupi noteica. Kāpnes �īkstēja zem Margotas svara, viņai kāpjot lejup.

Bārnijs aizslēdza durvis un labu brīdi stāvēja, piespiedis pieri pie vēsā ledusskapja.

Stārlingā pamodās, skanot tālai kamermūzikai, plūsmojot ēdienu gatavo�anas smar�ām. Viņa jutās brīni�ķi atspirgusi un ļoti izsalkusi. Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un ie�nāca doktors Lekters, ģērbies tum�ās biksēs un baltā kreklā ar kaklautu. Viņ� nesa garu garderobes maisu un karstu kapu�īno.

-��� Vai labi gulējāt?

-��� Lieliski, pateicos.

-���� �efpavārs man teica, ka pēc pusotras stundas mēs sēdīsi�mies pie vakariņu galda. Kokteiļi pēc stundas, vai neiebilstat? Man �ķita, jums varētu patikt �is - paskatieties, vai tas ir jums pa prātam. - Viņ� iekarināja maisu skapī un aizgāja, nebildis vairs ne vārda.

Skapī viņa ieskatījās tikai pēc ilgas peldes vannā, bet ieskatī�jusies nopriecājās. Tur viņa atrada vakartērpu no krēmkrāsas zīda ar �auru, bet dziļu dekoltē un smalku, pērlītēm rotātu jaciņu.

Uz tualetes galdiņa gulēja garu auskaru pāris ar smarag�diem kabo�ona[18] slīpējumā. Lai gan bez �ķautnēm, akmeņi ap�brīnojami dzirksteļoja.

Sakārtot matus Stārlingai alla� bija vienkār�i. �ajā apģērbā viņa fiziski jutās ļoti ērti un, lai gan nebūt nebija pieradusi valkāt tik greznus tērpus, tomēr ilgi nepētīja sevi spogulī, tikai paskatījās, vai viss ir savā vietā.

Vācietis, nama saimnieks, bija iebūvējis mājā milzīgus ka�mīnus. Salona kamīnā Stārlingā ieraudzīja liesmojam prāvu ko�ka bluķi. No�alcot zīdam, viņa tuvojās uguns siltumam.

Stūrī atskanēja klavihorda mūzika. Pie instrumenta sēdēja doktors Lekters, tērpies frakā.

Viņ� pacēla acis, ieraudzīja Stārlingu, un viņam aizrāvās elpa. Aprima arī rokas uz taustiņiem. Klavihorda toņi neizska�nēja, un salona spējajā klusumā abi dzirdēja, kā viņ� ievelk elpu.

Pie kamīna gaidīja divas dzēriena glāzes. Viņ� pievērsās tām. "Lillet" ar apelsīna �ķēlīti. Vienu glāzi doktors Lekters sniedza Klarisai Stārlingai.

-�� Ja es redzētu jūs katru dienu, mū�am, tad tomēr atcerētos �o reizi. - Doktora tum�ās acis ietvēra viņu visu.

-��� Cik rei�u jūs esat mani redzējis? Par kurām es nezinu?

-��� Tikai trīs.

-��� Bet �eit�

-���� Tas ir ārpus laika, un tas, ko es redzu, jūs ārstēdams, nekompromitē jūsu intīmo sfēru. Tas paliek savā vietā kopā ar jūsu slimības vēsturi. Atzī�os, ka ir patīkami vērot jūs iemigu�u. Jūs esat ļoti daiļa, Klarisa.

No frakas kabatas doktors Lekters izņēma �ļirci ar smalci�nu adatu un neskatīdamies, darbodamies tikai ar tausti, ieslidi�nāja adatu viņai delmā. Kad viņ� to izvilka, nemanāmā brūcīte pat neasiņoja.

-��� Ko jūs spēlējāt, kad es ienācu? - viņa jautāja.

-��� "Ja tagad valdītu mīla".

-��� Tā ir ļoti sena?

-���� Henrijs Astotais sacerēja to ap tūksto� piecsimt desmito gadu.

-���� Vai jūs man paspēlēsiet? - viņa jautāja. - Vai tagad no�spēlēsiet to līdz galam?

Vēsma, viņiem ieejot ēdamistabā, lika notrīsēt sve�u un sil�dītāju liesmiņām. Ēdamistabu Stārlingā bija redzējusi tikai garāmejot, un tagad telpa bija brīni�ķi pārvērtusies. Staro�jo�a, mājīga. Kristāls atspulgoja sve�u liesmas virs krēmkrāsas salvetēm pie viņu �ķīvjiem, galds bija samazināts līdz intīmā�kiem izmēriem, jo tā lielāko daļu aizklāja ziedu aizsegs.

Pēdējā brīdī doktors Lekters no sildītāja atnesa sudraba galda piederumus, un, aplūkodama savējos, Stārlingā na�a spalā juta gandrīz drud�ainu karstumu.

Sve�turu augstums bija pareizs uz mata. Liesmas apgais�moja viņas dekoltē dzijumus, un viņam nevajadzēja raizēties par kleitas piedurknēm.

-��� Ko mēs ēdīsim?

Viņ� pacēla pie lūpām pirkstu.

-��� Nekad nejautājiet, tas sabojā pārsteiguma prieku.

Viņi tērzēja par vārnu spalvu apgrie�anu un par to, kā �o spalvu āmuriņi ietekmē klavihorda skaņu, un tikai mirkli Stār�lingā atcerējās vārnu, kura sensenos laikos bija aplaupījusi vi�ņas mātes darbarīku ratiņus uz moteļa balkona. Tādas atmiņas viņai nelikās iederamies �ajā patīkamajā brīdī, un viņa tī�i at�vairīja tās.

-��� Vai esat izsalkusi?

-Jā!

-��� Tad ķersimies pie pirmā ēdiena.

Doktors Lekters paņēma no bufetes paplāti, nolika to uz galda līdzās savam �ķīvim un pielipināja pie galda servējamos ratiņus. Uz tiem atradās pannas, degļi un gar�vielas mazos kris�tāla trauciņos.

Aizdedzinājis degļus, viņ� ielika kapara fait-tout pannā krietnu gabalu �arantes sviesta, maisīja to un apbrūnināja, gata�vodams beurre-noisette'. Kad sviests bija riekstu brūnumā, viņ� nolika pannu malā uz trijkāja.

Doktors Lekters uzsmaidīja Stārlingai, viņa zobi bija ļoti balti.

-���� Klarisa, vai atceraties, ko mēs runājām par patīkamām un nepatīkamām piezīmēm, par to, ka lietas zināmā kontekstā ir ļoti smieklīgas?

-��� Tas sviests smar�o brīni�ķīgi. Jā, atceros.

-���� Un vai jūs atceraties, ko redzējāt spoguli, cik uui viga viņa bija?

-��� Doktor Lekter, neapvainojieties, bet tas sāk drusku izska�tīties pēc Dika un D�einas[20]. es lieliski atceros.

-���� Labi. Pirmā ēdiena laikā mums piebiedrosies misters Krendlers.

Doktors Lekters pārvietoja augsto ziedu kārtojumu no gal�da uz bufeti.

Pie galda lielā ozolkoka atzveltnes krēslā sēdēja ģenerālin�spektora vietnieks Pols Krendlers. Viņ� iepleta acis un paskatī�jās apkārt. Ap galvu viņam bija "Nike" lente, mugurā ļoti skaists apbedī�anas smokings ar iedarinātu kreklu un kaklasaiti. Tā kā apģērbs mugurpusē bija pārgriezts, doktors Lekters bija varējis sakārtot to tā, lai nebūtu redzami daudzie jardi līmlentes, kas noturēja Krendleru uz krēsla.

Iespējams, Stārlingas plakstiņi mazliet pievērās un lūpas nedaudz saraucās tāpat kā da�reiz �autuvē.

Tagad doktors Lekters paņēma no bufetes sudraba standzi�ņas un noplēsa ar tām līmlenti, kas klāja Krendlera muti.

-��� Labvakar vēlreiz, mister Krendler!

-���� Labvakar. - Krendlers nelikās glu�i pie pilnas sajēgas. Viņa priek�ā uz galda stāvēja maza terīne.

-��� Vai jūs vēlētos sasveicināties ar mis Stārlingu?

-��� Sveika, Stārlingā! - Viņ� �ķita atplaukstam. - Man vien�mēr ir gribējies redzēt, kā jūs ēdat.

Stārlingā uzlūkoja viņu no attāluma, kā pārvērtusies vieda- jā, vecajā, vērīgajā spogulī.

-������� Sveicināts, mister Krendler! - Viņa pacēla acis pret dok- roru Lekteru, kur� darbojās gar savām pannām. - Kā jums izde�vās viņu noķert?

-��� Misters Krendlers ir ceļā uz svarīgu konferenci, lai ap�spriestu savu nākotni politikā, - doktors Lekters sacīja. - Viņu ielūdza Margota Vērd�ere, izdarīdama pakalpojumu man. Sava veida quid pro quo'. Misters Krendlers skrēja uz nolai�anās laukumu Rokkrīkas parkā, lai sagaidītu Vērd�eru helikopteru. Ta�u tā vietā devās izbraukumā kopā ar mani. Mister Krendler, vai pirms maltītes jūs nevēlētos noskaitīt galda lūg�anu? Mister Krendler\

-��� Galda lūg�anu? Jā. - Krendlers aizvēra acis. - Tēvs, mēs Tev pateicamies par svētību, ko saņemsim, un to mēs veltīsim Tavai �ēlastībai. Stārlingā ir pārāk liela meitene, lai vēl drātētos ar savu tētuku, kaut ari ir dienvidniece. Lūdzu, piedod viņai to un gādā, lai viņa ir manā rīcībā. Jēzus vārdā, āmen!

Stārlingā pamanīja, ka lūg�anas laikā doktors Lekters ir dievbijīgi aizvēris acis.

Viņa jutās mo�a un mierīga.

-��� Pāvils, man jums nudien jāteic, apustulis Pāvils to nebūtu pateicis labāk. Arī viņ� ienīda sievietes. Viņu būtu vajadzējis dēvēt par Pieviļu.

-���� �oreiz jūs tie�ām savārījāt mēslus, Stārlingā. Jūs vairs nekad neatjaunos darbā.

-��� Vai tas bija darba piedāvājums, ko jūs ievijāt savā lūg�a�nā? Savu mū�u neesmu sastapusies ar tādu takta izjūtu.

-���� Es bū�u Kongresā. - Krendlers nepatīkami pasmaidīja. - Iegriezieties vēlē�anu kampaņas birojā, varbūt es atradī�u jums kādu darbu. Jūs varētu būt kantoriste. Vai mākat drukāt un organizēt dokumentus?

-��� Protams.

-��� Vai mākat pierakstīt pēc diktāta?

-����� Es izmantoju datoru, kas pazīst balsis, - Stārlingā teica. Un turpināja apdomīgā tonī. - Ja atvainosiet, ka pie galda runā�ju par darījumiem, tad man jāteic, ka jūs neesat tik attapīgs, lai ielavītos Kongresā. Savu otr�ķirīgo saprātu jūs nevarat uzspod�rināt ar netīriem trikiem. Ilgāk jūs noturētos kā liela blē�a izsū�tāmais zēns.

-��� Negaidiet mūs, mister Krendler, - doktors Lekters skubi�nāja. - Iedzeriet buljonu, kamēr tas vēl karsts. - Viņ� pacēla Krendleram pie lūpām zupas tasīti, kurai vāciņa caurumā bija ielikts salmiņ�.

Krendlers saviebās.

-��� Tā zupa nemaz nav laba.

-����� Patiesībā tas drīzāk ir pētersīļu un timiāna uzlējums, - doktors paskaidroja, - un vairāk par labu mums nekā jums. Iedzeriet vēl pāris malku un ļaujiet tam cirkulēt.

Stārlingā acīmredzot kaut ko apsvēra, izmantodama plauk�stas kā Taisnības dievietes svaru kausus.

-���� Ziniet, mister Krendler, ikreiz, kad jūs uzmetāt man savu ņirdzīgo skatienu, man radās urdo�a sajūta, ka esmu izdarījusi kaut ko tādu, lai būtu pelnījusi �ādu izturē�anos. - Viņa apdo�mīgi kustināja plaukstas aug�up lejup. - Es nebiju to pelnījusi. Ikreiz, kad jūs ierakstījāt kaut ko negatīvu manā personiskajā lietā, es par to dusmojos, tomēr vēl aizvien meklēju vainu sevī. Mirkli es �aubījos par savu taisnīgumu, mēģināju ļauties vilinā�jumam un atzīt, ka tētis ta�u vislabāk zina, kā ir pareizi. Jūs nezināt, kā ir pareizi, mister Krendler. Patiesībā jūs vispār nezi�nāt neko. - Stārlingā iedzēra malciņu lieliskā baltā burgundie�a un uzrunāja doktoru Lekteru: - Tas ir brīni�ķīgs. Ta�u es domā�ju, ka mums derētu izņemt to no ledus spainī�a.

Kā uzmanīga mājasmāte viņa atkal pievērsās savam vie�sim. - Jūs uz mū�u esat� stulbenis, kur� nav uzmanības vērts, - viņa laipni sacīja. - Un tagad pietiks runāt par jums pie �ā skaistā galda. Tā kā jūs esat doktora Lektera viesis, tad ceru, ka maltīte būs jums pa prātam.

-���� Un kas jūs vispār tāda esat? - Krendlers noprasīja. - Jūs neesat Stārlingā. Jums sejā ir tas traips, bet jūs neesat Stārlingā.

Doktors Lekters pievienoja karstajam, sabrūninātajam sviestam �alotes un mirklī, kad uzvirmoja to smar�a, iebēra kastrolītī sasmalcinātus kaperus. Viņ� nocēla no uguns kastroli un tā vietā uzlika sautējamo pannu. Paņēmis no bufetes sudraba paplāti un lielu kristāla bļodu ar ledusaukstu ūdeni, viņ� nolika to visu līdzās Polam Krendleram.

-��� Man bija da�i plāni attiecībā uz to lielo muti, - Krendlers teica, - bet tagad es jūs nemū�am nepieņemtu darbā. Starp citu, kas jūs vispār pieņēma darbā?

-��� Nedomāju, mister Krendler, ka jūs mainīsiet savu attiek�smi tik pilnīgā mērā kā jūsu vārdabrālis Pāvils, - sacīja doktors Lekters. - Jūs neesat ceļā uz Damasku un pat ne uz Vērd�eru helikopteru.

Doktors Lekters noņēma Krendleram galvas lenti, kā mēdz noņemt gumijas lentīti no kaviāra kārbiņas.

-���� Mēs lūdzam tikai vienu - lai jūsu prāts paliek atvērts. - Rūpīgi ar abām rokām doktors Lekters nocēla Krendlera galvvir- su, nolika to uz paplātes un aiznesa uz bufeti. No akurātā iegrie�zuma nenopilēja tikpat kā neviena asins lāse, galvenie asinsvadi bija nosieti, pārējie rūpīgi piededzināti vietējā anestēzijā, galvas�kauss pārzāģēts virtuvē pusstundu pirms maltītes sākuma.

Doktora Lektera metode, noņemot Krendlera galvaskausa virsu, bija tik sena kā ēģiptie�u medicīna, ta�u viņam bija priek�rocības - autopsijas zāģis ar kraniālo asmeni, galvaskausa kalts un labāki anestēzijas līdzekļi. Pa�as smadzenes jau nejūt sāpes.

Virs pārgrieztā galvaskausa malas vīdēja Krendlera sma�dzeņu sārti pelēkais kupols.

Stāvēdams blakus Krendleram un turēdams rokā instru�mentu, kas atgādināja asu karoti, doktors Lekters no�ķēla gaba�liņu no Krendlera prefrontālās daivas, tad vēl vienu, līdz viņam bija �etri. Krendlera acis raudzījās aug�up, it kā viņ� vērotu, kas notiek. Doktors Lekters ievietoja �ķēlītes bļodā ar ledus ūdeni, kas bija skābināts ar citrona sulu, lai tās kļūtu tvirtākas.

-���� Vai tu vēlētos �ūpoties zvaigznēs, - Krendlers piepe�i iedziedājās. - Mēnesstarus uz mājām nest.

Klasiskajā kulinārijā smadzenes tiek izmērcētas, pēc tam paliktas zem sloga un pa nakti atdzesētas, lai būtu tvirtas. Rīko�joties ar pilnīgi svaigu produktu, ir grūti panākt, lai tās vienkār��i nesairst kunkuļainā �elatīna saujiņā.

Ar nepārspējamu veiklību doktors uzlika izmērcētās �ķēlī�tes uz �ķīvja, viegli apviļāja ar gar�vielām sajauktos miltos un tad svaigās grauzdiņu drupa�ās.

Mērcē viņ� ierīvēja svaigas melnās trifeles un pievienoja tai mazliet citronu sulas.

Tad a�i apsautēja �ķēlītes, līdz tās bija viegli iebrūnas no abām pusēm.

-��� Smar�o vareni! - teica Krendlers.

Doktors Lekters nolika apbrūninātās smadzenes uz lielām, apgrauzdētām baltmaizes �ķēlēm sasildītajos �ķīvjos un pievie�noja mērci un trifeļu skaidiņas. Veikumu vainagoja garnējums no pētersīļiem un veseliem kaperiem ar visiem zariņiem, kā ari viens kreses zieds uz kre�u salātiem, lai pie�ķirtu kompozīcijai vertikālu akcentu.

-��� Kā gar�o? - apvaicājās Krendlers, atkal paslēpts aiz zie�diem, runādams nepiedienīgi skaļi, kā mēdz runāt cilvēki, ku�riem izdarīta lobotomija.

-��� Tie�ām lieliski, - Stārlingā atbildēja. - Vēl nekad nebiju nogar�ojusi kaperus.

Sviesta mērces spīdums viņai uz lūpas doktoram Lekteram �ķita ārkārtīgi aizkustino�s.

Krendlers aiz puķēm dziedāja, lielākoties bērnudārza dzies�miņas, un aicināja pārējos izteikt muzikālas vēlmes.

Nelikdamies par viņu zinis, doktors Lekters un Stārlingā runāja par Mi�u. Par doktora māsas likteni Stārlingā zināja no viņu sarunām par zaudējumiem, bet tagad doktors pauda cerību, ka māsa varētu atgriezties. �ajā vakarā Stārlingai nemaz nelikās neiespējami, ka Mi�a varētu atgriezties.

Viņa izteica cerību, ka varbūt kādreiz iepazīsies ar Mi�u.

-��� Jūs nekad nedrīkstētu atbildēt uz telefona zvaniem manā birojā! Jūs runājat kā tāda lauku drātene! - caur puķēm auroja Krendlers.

-��� Paskatīsimies, vai es nerunā�u kā Olivers Tvists, ja pa�lūg�u PIEDEVAS, - Stārlingā sacīja, izraisīdama doktorā Lek- terā tādu jautrības uzplūdu, ka viņ� gandrīz nespēja valdīties.

Otrajā porcijā tika apēsta lielākā daļa no pieres daivas, gan�drīz līdz pa�ai hipofīzei. Krendlers izteica vairs tikai nesakarī�gas piezīmes par to, ko redzēja acu priek�ā, un aiz puķēm bez melodijas skaitīja kādu garu, piedauzīgu dziesmu.

Iegrimu�i sarunā, Stārlingā un Lekters nelikās traucēties vairāk kā tad, ja restorānā pie cita galdiņa tiktu skandēta dzim��anas dienas apsveikuma dziesma, tomēr, kad Krendlera oaiss kļuva pārāk skaļa, doktors Lekters no istabas stūra atnesa savu arbaletu.

-����� Vēlos, lai jūs ieklausāties �ā stigu instrumenta skaņā, Klarisa.

Nogaidījis, līdz Krendlers uz bridi apklust, viņ� raidīja bul�tu pār galdu, caur augstajiem ziediem.

-��� Ja jebkādā sakarā jūs atkal dzirdēsiet �o arbaleta stiegras frekvenci, tas nozīmēs vienīgi to, ka jūs esat pilnīgi brīva, mie�rīga un pa�paļāvīga, - doktors Lekters sacīja.

Spalvas un daļa bultas kāta palika ziedu kārtojuma redza�majā pusē un kustējās apmēram tādā taktī kā zizlis, kas diriģētu sirdi. Krendlera balss apklusa uzreiz, un pēc pāris taktīm sastin�ga arī zizlis.

-����� Vai runa ir par skaņu starp "do" un "re"? - Stārlingā jautāja.

-��� Tie�i tā.

Mirkli vēlāk Krendlers aiz ziediem iegārdzās. Tā bija tikai spazma balsenē, ko radījis asiņu pieaugo�ais skābums, jo viņ� bija tikko miris.

-���� Ķersimies pie nākamā ēdiena, - doktors teica, - tas būs �erbets, kas atsvaidzinās mums aukslējas pirms paipalas. Nē, nē, necelieties aug�ā! Misters Krendlers palīdzēs man novākt traukus, ja atvainosiet viņu.

Drīz viss bija nokārtots. Ziedu aizsegā doktors Lekters vienkār�i sarausa ēdienu paliekas Krendlera galvaskausā un sa�krāva �ķīvjus viņam klēpī. Uzlicis Krendlera galvvirsu atpakaļ vietā, viņ� pacēla virvi, kas bija piestiprināta pie riteņu platfor�mas zem viņa krēsla, un aizvilka Krendlera uz virtuvi.

Tur doktors Lekters no jauna uzvilka arbaletu. Ērtības la�bad viņ� izmantoja to pa�u bateriju komplektu, kur� iepriek� bija darbinājis autopsijas zāģi.

Paipalu ādiņa bija krauk�ķīga, un tās bija pildītas ar foie gras. Doktors Lekters tērzēja par Henriju VIII kā skaņradi, un Stārlingā stāstīja viņam par to, kā ar datoru var modelēt motora skaņu un atdarināt patīkamas frekvences.

Doktors Lekters paziņoja, ka deserts tiks ieturēts salonā.

Suflē un glāzes ar "Chāteau d'Yquem" pie kamīna salonā, kafija sagatavota uz galdiņa pie Stārlingas elkoņa.

Uguns atspulgi dejoja zeltainajā vīnā, tā smar�a sajaucās ar dego�ā bluķa dziļajiem toņiem.

Viņi runāja par tējas tasītēm un laiku, un par haosa liku�miem.

- Un tā es nācu pie slēdziena, - doktors Lekters sacīja, - ka pasaulē ir jābūt vietai, kas paredzēta Mi�ai, kādai izcilai vietai, kas viņai atbrīvota, un es sāku domāt, Klarisa, ka labākā vieta pasaulē ir jūsējā.

Kamīna gaisma neienira viņas ņiebura dziļumos tik patī�kami kā iepriek� sve�u gaisma, toties tā brīni�ķi spēlējās uz viņas vaigukauliem.

Viņa mirkli domāja.

-����� Ļaujiet uzdot jums jautājumu, doktor Lekter. Ja Mi�ai pasaulē pienākas izcila vieta, un es to nenoliedzu, tad kā būtu ar jūsu vietu? Tā ir laba vieta, un es zinu, ka viņai jūs neliegtu neko. Mēs ar viņu varētu būt kā māsas. Un, ja manī, kā jūs sakāt, ir vieta manam tēvam, tad kāpēc jūsos nav vietas Mi�ai?

Doktors Lekters �ķita iepriecināts - nebija iespējams pa�teikt, vai viņu priecē �ī doma vai Stārlingas attapība. Varbūt viņ� juta vieglas ba�as, ka savā asprātīgajā risinājumā neviļus ir pārcenties.

Nolikusi glāzi uz sānu galdiņa, viņa pagrūda savu kafijas tasīti, un tā sa�ķīda pret kamīnu. Viņa nepaskatījās uz to.

Doktors Lekters vēroja lauskas, bet tās nekustējās.

-���� Nedomāju, ka jums vajadzētu izlemt �o pa�u brīdi, - Stārlingā sacīja. Liesmu atspulgā zalgoja viņas acis un smarag�di. Viņa izjuta uguns nopūtu, uguns siltumu caur tērpa audumu, un viņas prātā pavīdēja gaisto�a atmiņu aina: doktors Lekters - tik sen - jautā senatorei Mārtinai, vai viņa barojusi savu meitu ar krūti. Stārlingas pārdabiskajā mierā pazibēja dārgakmeņos mirdzo�a kustība: daudzie logi viņas prātā mirkli savirknējās vienā rindā, un viņai pavērās daudz tālāks skats, nekā ļautu pa�as pieredze. Viņa teica: - Hanibal Lekter, vai jūsu māte baroja jūs ar krūti?

-Jā.

-���� Vai jūs kādreiz jutāt, ka no �īs krūts jums jāatsakās par labu Mi�ai? Vai kādreiz jutāt, ka nojums to prasa?

Klusums.

-�� To es neatceros, Klarisa. Ja es no tās atteicos, tad atteicos labprāt.

Klarisa Stārlingā iegremdēja plaukstu sava tērpa dziļajā iz�griezumā un izcēla vienu krūti, tās galiņ� istabas gaisa uzreiz saslējās.

- No �is jums nav jāatsakās, - viņa noteica. Joprojām skatī�damās viņam acīs, viņa ar rādītājpirkstu paņēma sev no mutes siltu lāsi "Chateau d'Yquem", un �ī biezā, saldā lāse kā zeltains kabo�ons karājās pie krūtsgala, trīsuļojot viņas elpā.

Lekters strauji piecēlās no krēsla un devās pie viņas, nome�tās viņas priek�ā uz viena ceļgala un kamīna liesmu gaismā nolieca savu tum�o, gludo galvu pie koraļļu pumpura un sam�tainās krēmkrāsas ādas.

�Buenosairesa, Argentīna, trīs gadus vēlāk.

Bārnijs un Liliāna Her�a agrā pievakarē staigāja gar obelis�ku 9. Jūlija avēnijā. Mis Her�a lasīja lekcijas Londonas univer�sitātē, bet patlaban atradās gada atvaļinājumā. Ar Bārniju viņa bija iepazinusies antropoloģijas muzejā Mehiko. Viņi patika viens otram un ceļoja kopā jau divas nedēļas, pārbaudīdami savas attiecības dienu pēc dienas, ta�u tās sagādāja abiem aiz�vien vairāk prieka. Viņi viens otram neapnika.

Buenosairesā viņi bija ieradu�ies pārāk vēlu pēcpusdienā, lai dotos uz "Museo National", kur bija izstādīta Vermēra glez�na, ko aizdevusi kāda cita mākslas krātuve. Bārnija misija - redzēt visus Vermērus pasaulē - uzjautrināja Liliānu Her�u un nekādi netraucēja jauki pavadīt laiku. Viņ� jau bija redzējis ce�turto daļu no visiem Vermēriem, bet vēl bija daudz vietu, kurp doties.

Viņi meklēja kādu patīkamu kafejnīcu, kur varētu ieturēt maltīti zem klajas debess.

Pie "Teatro Colon", Buenosairesas greznā Operas nama, cits pēc cita piebrauca limuzīni. Viņi apstājās, lai nolūkotos, kā iek�ā iet opermīļi.

Tika izrādīts "Tamerlans" ar lielisku izpildītāju sastāvu, un Buenosairesas pirmizrādes publiku ir vērts redzēt.

-���� Bārnij, vai iesim uz operu? Man liekas, tev patiktu. Es bleķo�u par kartēm.

Bārniju uzjautrināja tas, ka viņa lieto amerikāņu slengu.

-���� Ja izvedīsi mani caur to pūli sveiku un veselu, bleķo�u es, - Bārnijs atteica. - Tu domā, ka viņi laidīs mūs iek�ā?

�ajā brīdī pie ietves malas, klusu dūkdams, apstājās tum��zils un sudrabains "Mercedes Maybach". �veicars steidzās at�vērt durtiņas.

Vīrietis, slaids un elegants, tērpies frakā, izkāpa un snie�dza roku sievietei. Viņai parādoties, pūlī pie ieejas atskanēja apbrīnas pilna murdoņa. Mati viņai bija sakārtoti graciozā, platīnblondā frizūrā, kas veidoja it kā tropu cepuri, viņa bija ģērbusies mīkstā, taisnā, ar me�ģīnēm rotātā koraļļkrāsas tēr�pā. Ap kaklu zalgoja smaragdi. Bārnijs redzēja viņu tikai mir�kli, caur pūli, un viņa kopā ar savu kungu nozuda Operas namā.

Vīrieti Bārnijs aplūkoja labāk. Galva viņam bija gluda kā ūdram, deguns karaliski izliekts kā Peronam. Staltā gaita lika viņam izskatīties garākam, nekā viņ� bija patiesībā.

-��� Bārnij! Ei, Bārnij, - sacīja Liliāna, - kad tu atjēgsies, ja tas vispār kādreiz notiks, tad pasaki man, vai gribi iet uz operu. Ja mūs laidīs iek�ā tādās parpalās. Tā, nu es esmu to pateikusi, kaut arī tas glu�i neatbilst patiesībai, - man vienmēr ir gribējies pateikt, ka es esmu parpalās.

Kad Bārnijs nejautāja, kas ir parpalas, Liliāna iesāņus pa��ķielēja uz viņu. Parasti viņ� vienmēr par visu apjautājās.

-��� Jā, - Bārnijs izklaidīgi sacīja. - Es bleķo�u. - Bārnijam bija daudz naudas. Viņ� ar to apgājās uzmanīgi, ta�u nebija sīkstulīgs. Tomēr vienīgās atliku�ās vietas bija galerijā starp studentiem.

Apsvēris, cik augstu atrodas viņu vietas, viņ� vestibilā no�īrēja binokli.

Milzīgajā teātrī sajaukusies itālie�u renesanse, grieķu un fran�u stils, tas ir dāsni rotāts ar misiņu, apzeltījumiem un sar�kanu plī�u. Glu�i kā zibspuldzes futbola spēles laikā pūlī plaik- snīja dārgakmeņi.

Pirms sākās uvertīra, Liliāna viņam pie auss klusu izstāstīja si�etu.

Tie�i pirms tam, kad nodzisa lustras, iegremdējot tumsā visu zāli, sākot no galerijas, Bārnijs viņus ieraudzīja - platīn- blondo dāmu un viņas pavadoni. Caur zeltainajiem aizkariem viņi nule bija iegāju�i savā greznajā lo�ā līdzās skatuvei. Lustru spo�ajā gaismā iemirdzējās smaragdi ap viņas kaklu, kad viņa apsēdās.

Bārnijs bija redzējis tikai viņas labo profilu, kad viņa gāja iek�ā Operas namā. Tagad viņ� redzēja arī kreiso.

Studenti ap viņiem, augstās galerijas veterāni, bija atne�su�i līdzi da�ādus optiskus instrumentus. Vienam bija spē- clgs tālskatis, tik gar�, ka skāra priek�ā sēdētāja matus. Bār�nijs iemainīja savu binokli pret tālskati, lai palūkotos uz tālo lo�u. Garā tālskata ierobe�otajā redzeslaukā bija grūti atkal sameklēt lo�u, toties, kad viņ� to atrada, pāris bija pārstei�dzo�i tuvu.

Sievietei uz vaiga bija skaistumzīmīte tādā vietā, kur fran�i to dēvē par courage. Viņas skatiens slīdēja pa zāli, pār�slīdēja pāri Bārnijam un virzījās tālāk. Viņa �ķita pacilāta, koraļļsārtā mute bija pilnīgi pakļauta gribas kontrolei. Pielie�kusies klāt savam pavadonim, viņa kaut ko teica, un abi ie�smējās. Viņa uzlika plaukstu vīrietim uz rokas un satvēra viņa īk�ķi.

-��� Stārlingā, - Bārnijs klusu izdvesa.

-��� Ko? - �ukstēja Liliāna.

Bārnijam bija gau�ām grūti sekot operas pirmajam cēlie�nam. Tiklīdz pirmajā starpbrīdī iedegās gaisma, viņ� atkal pacē�la tālskati pret lo�u. Kungs paņēma no viesmīļa paplātes slaidu �ampanie�a glāzi un sniedza to dāmai, pēc tam paņēma glāzi arī pats. Bārnijs appētīja viņa profilu, ausu veidolu.

Viņ� ļāva skatienam slīdēt pār sievietes kailajiem delmiem. Tie bija bez kādām īpa�ām pazīmēm, un Bārnija pieredzējusī acs manīja, ka muskuļi tajos ir tvirti.

Kamēr Bārnijs skatījās, kunga galva pagriezās, kā tverot tālu skaņu, pavērsās pret Bārniju. Kungs pacēla pie acīm operas binokli. Bārnijs būtu varējis apzvērēt, ka binoklis ir pievērsts viņam. Pacēlis sejai priek�ā programmu, viņ� sakņupa krēslā, lai neizskatītos garāks par vidējo augumu.

-���� Liliāna, - viņ� teica. - Lūdzu, izdari man vienu lielu pakalpojumu.

-���� Hmm� - viņa novilka. - Ja tas būs tāds pats kā da�s labs cits, tad es vispirms gribētu to dzirdēt.

-��� Tiklīdz nodzisīs gaisma, mēs iesim prom. Lido man līdzi uz Rio �onakt pat. Un neko nejautā.

Vermērs Buenosairesā ir vienīgais, kuru Bārnijs neredzēja nekad.

Vai sekosim �im izskatīgajam pārim prom no Operas nama?

Labi, bet ļoti piesardzīgi�

Gadu tūksto�u mijā Buenosairesā valda tango, nakts dobji pulsē. Mersedess, kam logi nolaisti, lai būtu dzirdama mūzika no deju klubiem, murrādams slīd pa Rekoletas rajonu līdz Ave- nida Alvear un nozūd brīnumskaista Beaux Arts nama pagalmā netālu no Francijas vēstniecības.

Gaiss ir maigs, aug�ējā stāva terasē ir saklāts vēlu vakariņu galds, bet kalpotāji jau aizgāju�i.

�ā nama kalpotajiem ir augsts morāles līmenis, tomēr viņu vidū valda dzelzs disciplīna. Viņiem ir aizliegts ieiet savrupna- ma aug�ējā stāvā pirms dienasvidus. Un ari pēc tam, kad vaka�riņās pasniegts pirmais ēdiens.

Vakariņu laikā doktors Lekters un Klarisa Stārlingā bie�i sarunājas citās valodās, ne tikai Stārlingas dzimtajā angļu valo�dā. Pamatā viņai ir bijusi koled�ā apgūtā fran�u un spāņu valo�da, un viņa ir atklājusi, ka viņai ir ķēriens uz valodām. Maltī�u laikā viņi daudz runā itāliski; �īs valodas vizuālajās niansēs viņa atrod savdabīgu brīvību.

Da�kārt vakariņu laikā mūsu pāris dejo. Da�kārt viņi nepa�beidz vakariņas. �

Viņu attiecībām ir cie�s sakars ar Klarisas Stārlingas perso�nības izpēti, ko viņa dedzīgi atbalsta un veicina. Tām ir tuvs sakars ar Hanibala Lektera personības robe�ām, kas tālu pār�sniedz viņa pieredzes robe�as. Iespējams, Klarisa Stārlingā spē�tu viņu nobiedēt. Sekss ir kā brīni�ķīga celtne, kuru viņi papil�dina katru dienu.

Tiek būvēta arī Klarisas Stārlingas atmiņu pils. Da�as tel�pas tai ir kopīgas ar doktora Lektera atmiņu pili - Stārlingu viņ� tur ir manījis vairākkārt -, ta�u viņas pils aug pati no sevis. Tā ir pilna ar jaunām lietām. Tur viņa var apciemot savu tēvu. Tur ganībās klaiņo Hanna. Tur ir D�eks Krofords, kad Stārlingai sagribas ieraudzīt viņu nolīku�u pār rakstāmgaldu, - kad Kro�fords bija ticis ārā no slimnīcas un mēnesi pavadījis mājās, kādu nakti viņu atkal piemeklēja sāpes krūtīs. Viņ� nesauca ātro palīdzību, lai nepārdzīvotu to visu vēlreiz; viņ� nolēma meklēt pēdējo mierinājumu, glu�i vienkār�i apguldamies tajā gultas pusē, kur reiz gulējusi viņa sieva.

Par Kroforda nāvi Stārlingā uzzināja toreiz, kad doktors Lekters atkal bija iegājis FIB interneta lapā, lai apbrīnotu savu ģīmetni starp desmit visvairāk meklētajiem noziedzniekiem. Doktora Lektera portrets, kuru izmantoja FIB, patīkamā veidā atpalika no oriģināla par veselām divām sejām.

Izlasījusi D�eka Kroforda nekrologu, Stārlingā lielāko die�nas daļu devās pastaigās viena, bet vakarā priecājās, ka var atgriezties mājās.

Pirms gada viņa lika vienu no saviem smaragdiem iestrādāt gredzenā. Tam iek�pusē ir iegravēts: AM - KS. Ardēlija Mapa to saņēma sainīti bez atpakaļadreses, bet ar zīmīti. "Mīļā Ardēlija, man klājas labi un vairāk nekā labi. Nemeklē mani! Es Tevi mīlu. Piedod, ka Tevi nobiedēju. Sadedzini �o! Stārlingā."

Mapa aiznesa gredzenu uz �enando upi, pa kuras krastu Stārlingā kādreiz mēdza skriet. Mapa nosoļoja garu ceļu, sa- �ņaugusi gredzenu dūrē, nikna, svelo�ām acīm, gatava iesviest gredzenu ūdenī, iztēlodamās, kā tas nozib gaisā, kā ar klusu plunk�ķi iekrīt upē. Beigās viņa uzvilka to pirkstā un iegrūda dūri kabatā. Mapa nemēdz bie�i raudāt. Viņa nosoļoja garu ce�ļu, līdz spēja nomierināties. Bija tum�s, kad viņa atgriezās pie savas ma�īnas.

Grūti pateikt, ko Stārlingā atceras no vecās dzīves, ko ir nolēmusi saglabāt. Medikamentiem, kuri balstīja viņu sākumā, jau sen vairs nav vietas viņu dzīvē. Tāpat kā garajām sarunām, kad istabā kvēlo viens vienīgs gaismas avots.

Reizēm doktors Lekters tī�i nomet zemē tējas tasīti, kas sa�ķīst lauskās uz grīdas. Viņ� jūtas gandarīts, kad lauskas pa��as no sevis nesalīp kopā. Jau daudzus mēne�us viņ� vairs nav redzējis sapnī Mi�u.

Varbūt kādu dienu lauskas pa�as no sevis izveidos tasīti. Vai varbūt Stārlingā kaut kur izdzirdēs arbaleta stiegras sanoņu un negribot pamodīsies, ja viņa vispār ir iemigusi.

Tagad mēs dosimies projām, kamēr viņi dejo uz terases, - gudrais Bārnijs jau ir atstājis pilsētu, un mums jāseko viņa pa�raugam. Ja mūs ieraudzītu kāds no abiem, tas būtu liktenīgi.

Mēs varam uzzināt tikai tik vien un dzīvot tālāk.

Centienos izprast doktora Lektera atmiņu pils struktūru man palīdzēja Frānsisas A. Jeitsas neparastā grāmata "Atmiņas māksla" (Frances A. Yates, The Art of Memory), kā arī D�onatana D. Spensa "Mateo Ri�i atmiņu pils" (Jonathan D. Spence, The Memory Palace of Matteo Ricci).

Bija svētīgi un patīkami izmantot Roberta Pinska tulkoto Dantes "Elli", kā ari Nikolas Pinskas piezīmes. Termins "svinī�gi krā�ņā āda" ir ņemts no Pinska Dantes tulkojuma.

"Vētras acs dārzā" ir D�ona �ardi frāze un nosaukums vie�nam no viņa mazajiem dzejoļiem.

Pirmās dzejoļa rindas, ko Klarisa Stārlingā atceras psihiat�riskajā slimnīcā, ir no T.S. Eljota dzejoļa "Burnt Norton" krā�jumā "Four Quartets".

Es pateicos Peisai Bārnsai par viņas iedro�inājumu, atbal�stu un gudrajiem padomiem.

Kerola Berena, mana izdevēja, redaktore un draudzene, pa�līdzēja man labāk uzrakstīt �o grāmatu.

Atēna Varunisa un Bills Tribls Savienotajās Valstīs un Ru- d�ēro Perud�īni Itālijā parādīja man pa�u labāko un interesantā�ko no likumsargu dzīves. Neviens no viņiem nav attēlots �ajā grāmatā, tāpat kā tajā nav attēlots neviens cits dzīvs cilvēks.

Ļaunumu, kas �eit parādīts, esmu smēlis tikai no saviem pa�a krājumiem.

Nikolo Kaponi dalījās ar mani savās bagātīgajās zinā�anās par Florenci un tās mākslu un ļāva doktoram Lekteram izman�tot savu dzimtas pili. Pateicos arī Robertam Heldam par viņa erudīciju un Kerolainai Mikaellai par ieskatu florencie�u dzīvē.

Kāmegi publiskās bibliotēkas darbinieki Kohomas apgaba�lā Misisipi �tatā gadiem ilgi pārbaudīja faktus. Paldies jums!

Esmu daudz parādā Mārgaritai �mitai: ar vienu vienīgu baltu trifeli un savas sirds un roku burvestībām viņa iepazīstinā�ja mūs ar Florences brīnumiem. Ir par vēlu pateikties Mārgari�tai; �ajā piepildījuma brīdī es gribu izrunāt viņas vārdu.