TOMASS HARISS

SARKANAIS PŪĶIS

.

Vilis Greiems apsēdināja Krofordu pie dārza galdiņa starp māju un okeānu un pasniedza viņam glāzi tējas ar ledu.

Rēnajā gaismā D�eks Krofords uzlūkoja veco, tīkamo namu ar izbaloju�u koka apdari.

-��� Vajadzēja notvert tevi Maratonā, kad tu beidzi dar�bu, - viņ� sacīja. - �eit tu par to negribēsi runāt.

-���� Es nekur par to negribu runāt, D�ek. Bet tev par to ir jārunā, tāpēc ķersimies klāt. Tikai nevelc ārā bildes. Ja tev tās ir līdzi, lai paliek portfelī - Mollija un Villijs kuru kat�ru brīdi būs atpakaļ.

-��� Cik tu zini?

-��� Tik, cik bija rakstīts Maiami "Herald" un Sentpīters- bergas "Times ", - atteica Greiems. - Divas ģimenes ar mē�ne�a atstarpi apkautas katra savā mājā. Birmingemā un At�lantā. Apstākļi līdzīgi.

-��� Nevis līdzīgi, bet vienādi.

-��� Cik atzī�anās jau ir?

-������� Kad �opēcpusdicn zvanīju, bija astoņdesmit se�as, - sacīja Krofords. - �āksti. Detaļas nezināja neviens. Viņ� sa�sit spoguļus un rīkojas ar lauskām. To neviens neminēja.

-��� Ko vēl jūs presei nepateicāt?

-��� Viņ� ir blonds, spēcīgs, nav kreilis, valkā vienpadsmi�tā izmēra apavus. Prot sasiet jūrnieku mezglu. Darbojies gludos cimdos.

-��� Tas gan jau zināms.

Neprot mūķēt, - piebilda Krofords. - Otro reizi, lai tiktu mājā, bija lietojis stiklgriezni un piesūcekni� Jā, un viņam ir ceturtā asinsgrupa, rēzuss pozitīvs.

-��� Kāds viņu savainoja?

-���� Nezinu. Mēs to noteicām pēc sēklas un siekalām. Viņ� slienājas. - Krofords lūkojās gludajā jūras virsmā. - Vili, man tev ir jautājums. Tu lasīji avīzes. Otro gadīju�mu rādīja arī televīzija. Vai tev kādubrīd ienāca prātā mums piezvanīt?

-Nē.

-��� Kāpēc ne?

-��� Par pirmo gadījumu, Birmingemu, nebija zināmas de�taļas. Tur varēja būt jebkas - atriebība, kāds radinieks�

-��� Bet pēc otrā tu ta�u zināji, kas tas ir.

-���� Jā. Psihopāts. Es tev nezvanīju, tāpēc ka negribēju zvanīt. Es zinu, ka tu jau noteikti ar to strādā. Tev ir visla�bākā laboratorija. Tev ir Heimlihs Ilārvardā, Blūms �ikā�gas universitātē�

-��� Un man esi tu, kas �eit remontē sūda motorlaivas.

-��� Man neliekas, ka es varētu būt tev sevi�ķi noderīgs, D�ek. Es vairs par to nedomāju.

-�� Tie�ām? Divus tu noķēri. Pēdējos divus, ko mums iz�devies dabūt rokā, noķēri tu.

-��� Jā, darot tie�i to pa�u, ko dari tu un visi pārējie.

-��� Ne glu�i, Vili, ne glu�i. Runa ir par tavu domā�anas veidu.

-��� Es domāju, ka ir pārāk daudz samuldēts par manu do�mā�anas veidu.

-��� Tu izdarīji da�us gājienus, ko neesi pēc tam izskaid�rojis.

-��� Pierādījumi ta�u bija, - atteica Greiems.

-����� Bija, protams, bija. Daudz pierādījumu - tikai pēc tam! Pirms aresta to bija tik sasodīti maz, ka mēs nevarē�jām sagrābstīt pienācīgu ieganstu.

-��� Tev ir visi vajadzīgie speci, D�ek. Nedomāju, ka no manis būtu kāds papildu labums. Es atbraucu �urp, lai tik�tu no tā visa prom.

-��� Zinu. Pēdējā reizē tu dabūji smagi ciest. Tagad atkal izskaties labi.

-���� Es arī jūtos labi. Runa nav par to, ka mani sadūra. Tu jau arī esi durts.

-��� Esmu durts, bet ne tik briesmīgi.

-��� Runa nav par to. Es vienkār�i izlēmu mest mieru. Lai�kam nevarē�u to izskaidrot.

-��� Ja tu vairs nevari uz to skatīties - Dievs zina, es sa�pratī�u.

-���� Nē. Redzi, tā skatī�anās� Tas vienmēr ir riebīgi, bet tik un tā var piespiesties un rīkoties, kamēr ir darī�ana ar miroņiem. Slimnīcas, nopratinā�anas - tas jau ir sliktāk. Tad jāatkratās no dzīvā iespaida un jāturpina domāt. Man lie�kas, es to tagad vairs nevarētu. Piespiesties es vēl varētu, bet vienlaikus domāt�

-���� �eit ir darī�ana tikai ar miroņiem, - Krofords bilda, cik saudzīgi spēdams.

Savas runas ritmā un sintaksē D�eks Krofords dzirdē�ja Greiema balsi. Agrāk viņ� bija dzirdējis Greiemu tā ru�nājam ar citiem. Saspringtu pārrunu gaitā Greiems bie�i pie�savinājās otra runas veidu. Sākumā Krofordam bija licies, ka viņ� to dara tī�ām, ka tas ir veikls triks, lai uzturētu sa�runas ritmu.

Vēlāk Krofords saprata, ka Greiems to dara nevil�us, ka viņ� da�kārt mēģina pat to nedarīt.

Krofords iebāza divus pirkstus �aketes kabatā un izvil�ka divas fotogrāfijas, ko nosvieda uz galda ar attēlu uz aug�u.

-��� Tikai ar miroņiem, - viņ� atkārtoja.

Greiems brīdi nolūkojās viņā, tad paņēma fotogrāfijas.

Tie bija tikai momentuzņēmumi. Sieviete, kam seko trīs bērni un pīle, nes pie dīķa piknika piederumus. Ģimene sa�stājusies ap torti.

Pēc krietna brī�a viņ� nolika fotogrāfijas. Ar pirkstu sa�stūma tās vienkopus un pavērās uz pludmales pusi, kur pui�ka notupies kaut ko smiltīs pētīja. Sieviete stāvēja, uzlikusi roku uz gurna, un skatījās, ap viņas potītēm viegli skalojās vilnī�i. Viņa paliecās uz krasta pusi un atsvieda no pleciem mitros matus.

Greiems, nelikdamies zinis par ciemiņu, raudzījās Mol- lijā un zēnā tikpat ilgi kā pirms tam fotogrāfijās.

Krofords bija iepriecināts. Viņ� gan pūlējās to neizrādīt; arī �īs sarunas vietu viņ� bija izvēlējies uzmanīgi. Krofords nodomāja, ka ir pierunājis Greiemu. Tikai nevajag sasteigt.

Pienāca trīs visai draudīga izskata suņi un sagūlās ap galdu.

-��� Ak kungs, kādi nezvēri� - norūca Krofords.

-��� Es teiktu, ka tikai suņi, - atteica Greiems. - �ajā ap�kaimē ļaudis bie�i pamet kucēnus. Mīlīgos es varu kādam atdot. Pārējie paliek �eit un izaug lieli.

-���� Izskatās visai nobaroju�ies.

-��� Mollija mīl klaidoņus.

-��� Tev �eit ir jauka dzīve, Vili. Ar Molliju, puiku� Cik viņam gadu?

-��� Vienpadsmit.

-��� Izskatīgs puisēns. Būs garāks par tevi.

Greiems pamāja.

-��� Viņa tēvs arī bija garāks. Man ir veicies. Es to apzinos.

-��� Es gribētu atvest �urp Filisu. Uz Floridu. Aiziet pen�sijā, nopirkt mājeli un pārstāt dzīvot kā alu zivs. Ta�u viņa - nē, visas viņas draudzenes esot Ārlingtonā.

-���� Visu laiku gribu viņai pateikties par grāmatām, ko viņa man atnesa uz slimnīcu, bet neesmu to izdarījis. Pasa�ki viņai paldies no manis.

-��� Es pateik�u.

Divi raibi putniņi nolaidās uz galda, cerēdami atrast drupa�as. Krofords noskatījās, kā tic palēkā un aizlai�as at�kal prom.

-���� Vili, tas psihs laikam ir atkarīgs no mēness fāzēm. D�eikobsu ģimeni Birmingemā viņ� nogalināja sestdienas naktī, divdesmit astotajā jūnijā, pilnmēnesī. Līdsu ģimeni Atlantā viņ� nogalināja aizvakardienas naktī, divdesmit ses�tajā jūlijā. Līdz pilnam mēness ciklam nepietika vienas die�nas. Tātad, ja veiksies, mūsu rīcībā būs vairāk nekā trīs ne�dēļas, pirms viņ� atkal to darīs. Es nedomāju, ka tu gribi sēdēt �eit Floridā un par nākamo lasīt Maiami avīzē "He�rald". Velns ar ārā, es neesmu pāvests un negrasos sacīt, kas tev jādara, es tikai gribu pajautāt: vai tu respektē manu viedokli, Vili?

-Jā.

-���� Es domāju, ka ar tavu palīdzību mums būs lielākas izredzes viņu notvert ātri. Sasodīts, Vili, sapurinies un pa�līdzi mums! Aizbrauc uz Atlantu, uz Birmingcmu, paska�ties, un tad uz Va�ingtonu. Tikai to.

Greiems neatbildēja.

Krofords nogaidīja, kamēr pludmalē atveļas pieci viļ�ņi. Tad viņ� piecēlās un pārmeta �aketi pār plecu.

Parunāsim pēc vakariņām.

-��� Vakariņo pie mums!

Krofords papurināja galvu.

-��� Es atgriezī�os vēlāk. Man viesnīcā būs atstāti ziņoju�mi, arī jāpazvanās pa telefonu. Tomēr paldies Mollijai.

Kroforda īrētais automobilis sacēla smalkus putekļus, kas nosēdās ceļmalas krūmos.

Greiems atgriezās pie galda. Viņam ienāca prātā, ka �u- gerlofas sala paliks viņam atmiņā tie�i ar �o ainu ledus kūst divās tējas glāzēs, papīra salvetes vējiņā plivinās uz sarkankoka galda, Mollija un Villijs tālu liedagā.

Rieta stunda �ugerlofa, rāmi gārņi un milzīga, sarkana saule.

Vilis Greiems un Mollija Fostere Greiema sēdēja uz iz- baloju�a, krastā izskalota baļķa, un viņu sejas saulrietā iz�skatījās oran�as, muguras grima violetā ēnā. Mollija saņē�ma Villa roku.

-���� Pirms brauk�anas �urp Krofords piestāja pie veikala un apsveicinājās ar mani, - viņa sacīja. Viņ� jautāja arī ceļu. Es mēģināju tev zvanīt. Tev tie�ām vajadzētu �ad tad celt klausuli. Kad mēs ar Villiju atbraucām mājās, ieraudzī�jām ma�īnu un devāmies uz pludmali.

-��� Ko vēl viņ� tev jautāja?

-��� Kā tu jūties.

-��� Un ko tu teici?

-���� Es teicu, ka tu jūties labi un lai viņ� liek tevi, saso�dīts, mierā. Ko viņ� no tevis grib?

-��� Lai es apskatu nozieguma vietu. Esmu tiesu medicī�nas speciālists, Mollij. Tu esi redzējusi manu diplomu.

-��� Tu ar to diplomu aizbāzi spraugu griestos, to es es�mu redzējusi. - Viņa apsēdās uz baļķa jāteniski, ar seju pret vīru. - Ja tev pietrūktu tavas otras dzīves, tava vecā darba, es domāju, ka tu par to runātu. Tu nekad par to nerunā. Tu �eit esi atklāts, mierīgs, atslābinājies� Man tas patīk.

-��� Mums klājas glu�i labi, vai ne?

Redzot viņas sāpjpilno skatienu, Vilis uzreiz saprata, ka vajadzēja teikt ko citu. Pirms viņ� attapās, lai kļūdu labotu, Mollija turpināja:

-����� Darbs pie Kroforda nāca tev par sliktu. Viņam ir daudz citu palīgu - laikam ta�u visa sasodītā valdība -, kā�pēc viņ� nevar likt mūs mierā?

-��� Vai Krofords tev to nepateica? Viņ� bija mans priek��nieks abas reizes, kad es atstāju FIB Akadēmiju, lai atgriez�tos operatīvajā darbā. Viņam nebija gadījies saskarties ne ar ko līdzīgu �īm divām lietām, un viņ� strādā jau ilgus ga�dus. Tagad ir jauna lieta. �is psihopātu paveids ir ļoti rets. Viņ� zina, ka man ir� pieredze.

-��� Tik tie�ām� - ar rūgtu ironiju novilka Mollija. Villa krekls bija atpogāts, un viņa varēja redzēt līko rētu, kas stie�pās pār vēderu. Tā bija pirksta platumā, ar pacēlumu un ne�kad neiedega. Rēta sniedzās no viņa kreisā gū�as kaula ar loku aug�up, kur beidzās krū�kurvja pretējā pusē.

Doktors Ilanibals Lekters to pastrādāja ar linoleja grie��amo nazi. Tas notika gadu pirms Mollijas iepazī�anās ar Greiemu un bija gandrīz darījis viņam galu. Doktors Lek�ters, no dzeltenās preses slejām pazīstams kā Ilanibals Ka�nibāls, bija otrais psihopāts, ko notvēra Greiems.

Kad Greiems beidzot tika ārā no slimnīcas, viņ� aizgā�ja no amata Federālajā izmeklē�anas birojā, atstāja Va�ing�tonu un sameklēja dīzeļmotoru mehāniķa vietu Maratonas laivu darbnīcā Floridas pussalā. �ādā vidē viņ� bija uzau�dzis. Viņ� nak�ņoja vagoniņā pie darbnīcas, līdz uzradās Mollija ar savu veco labo graustu �ugerlofas salā.

Patlaban viņ� ari apsēdās uz baļķa jāteniski un saņēma sievas rokas savējās. Viņas pēdas smiltīs parakās zem Vil�la pēdām.

Labi, Mollij. Krofords domā, ka man ir nags uz mons�triem. Tā viņam tāda kā māņticība.

Tu pats tam tici?

Greiems noraudzījās, kā trīs pelikāni rindā aizlido pāri paisuma ūdeņiem.

Mollij, gudru psihopātu - sevi�ķi sadistu - ir grūti no�tvert vairāku iemeslu pēc. Pirmkārt, nav uztaustāms nekāds motīvs. Tāpēc pa to ceļu nevar tikt uz pēdām. Un gandrīz vienmēr arī 110 ziņotājiem nav nekādas jēgas. Saproti, lie�lākā daļa arestēto gvel� muļķības, nevis norāda uz noziedz�nieka pēdām, un �ādā lietā nekādu ziņotāju vispār nevar būt. Noziedznieks pats var neapzināties, ko dara. Tāpēc jāiztiek ar faktiem un jāmēģina izlobīt sakarības. Jācen�as izdibi�nāt viņa domu gaitu, noskaidrot rīcības modeļus.

-� Un tad jāseko viņam un viņ� jāatrod, - turpināja Mol�lija. - Es baidos, ka tu sekosi �im maniakam, vai kas nu viņ� tāds ir, - es baidos, ka viņ� izrīkosies ar tevi tāpat kā tas iepriek�ējais. Lūk, no tā es baidos.

-� Mollij, viņ� mani vispār neredzēs un pat nezinās ma�nu vārdu. Viņu arestēs policija, ja izdosies tikt klāt, ne jau es. Krofords tikai grib zināt manas domas.

Mollija vēroja saules sarkanumu izple�amies pār jūru. Debesīs peldēja saules ap�ilbu�i spalvu mākoņi.

Greiemam patika �is Mollijas galvas pieliekums, kurā atklājās viņas mazāk perfektais profils. Viņ� redzēja pulsu Mollijas kaklā un spēji visā pilnībā sajuta viņas ādas iesāļo gar�u. Viņ� norija siekalas un jautāja:

-��� Ko tad es varu iesākt?

-����� To, ko tu jau esi nolēmis. Ja tu paliksi �eit un notiks jaunas slepkavības, tad tu vairs nejutīsies labi. Vai gan "Dienvidus" [2] nav redzēts� Ja tas ir tā, tad tu jau patiesībā nemaz nejautā.

-��� Bet, ja es jautātu, ko tu teiktu?

-�� Es teiktu: paliec �eit, pie manis. Pie manis, manis, ma�nis! Un pie Villija, es ņemtu talkā arī viņu, ja no tā būtu kāds labums. Bet man ta�u pieklājas noslaucīt asaras un pa�māt ar kabatas lakatiņu. Un, ja kaut kas noies greizi, tad man būs gandarījums, ka tu esi pildījis savu pienākumu. Ka�mēr nospēlēs sēru mar�u, ar to pietiks. Pēc tam es varē�u braukt mājās un tēlot cildenu atraitni.

-��� Es skrie�u pēdējais dzinējsuņu barā.

-��� To nu gan tu neproti. Es esmu savtīga, vai ne?

-��� Es tev nepārmetu.

-��� Pat ja pārmestu! �eit ta�u ir tik labi. Pēc visa, kas ar tevi noticis, tu to saproti. Tu spēj to novērtēt.

Viņ� pamāja.

-��� Tu ta�u nekādā ziņā negribi to zaudēt, - viņa sacīja.

-��� Negribu gan. Un mēs to nezaudēsim.

Strauji iestājās tumsa, un zemu dienvidrietumu pamalē parādījās Jupiters.

Viņi gāja atpakaļ uz māju, lēca dilsto�s mēness. Tālu selgā izmisīgi lēkāja ēsmas zivis.

Pēc. vakariņām atkal atbrauca Krofords. Lai visi justos brīvāk, viņ� bija novilcis �aketi un kaklasaiti un uzrotījis krekla piedurknes. Mollijai Kroforda spēcīgie, bālie delmi likās pretīgi. Viņai atbraucējs atgādināja sasodīti gudru pēr�tiķi. Viņa pasniedza kafiju un pasēdēja ar ciemiņu lievenī, kamēr Greiems un Villijs pabaroja suņus. Viņa neteica ne�ko. Pret moskītu tīkliem klusi pērās naktstauriņi.

-�� Viņ� izskatās labi, Mollij, - sacīja Krofords. - Jūs abi izskatāties labi - slaidi, iedegu�i.

Lai ko es teiktu, jūs tik un tā aizvedīsiet viņu prom, vai ne?

-��� Jā. Man tas ir jādara. Ta�u zvēru pie Dieva, Mollij, es gādā�u, lai viņam būtu pēc iespējas vieglāk. Viņ� ir pār�vērties. Labi gan, ka jūs apprecējāties.

-��� Viņ� jūtas arvien labāk. Vairs tik bie�i nemurgo. Kā�du laiku Vilis bija galīgi apsēsts ar suņiem. Tagad viņ� par tiem vairs nerunā visu laiku, glu�i vienkār�i rūpējas. Jūs esat viņa draugs, D�ek. Kāpēc jūs nevarat likt viņu mierā?

-Tāpēc, ka viņam ir nelaimējies būt labākajam. Tāpēc, ka viņ� nedomā tā kā citi cilvēki. Viņam vienmēr ir izde�vies neļauties rutīnai.

-��� Vilis domā, ka jūs gribat, lai viņ� tikai apskata no�zieguma vietu.

-�� Es tie�ām gribu, lai viņ� apskata nozieguma vietu. Ne�viens to neprot labāk. Bet viņam ir arī citas spējas. Iztēle, ieju�anās, sauciet, kā gribat. Tās viņu reizēm nomāc.

-�� Jums arī nepatiktu, ja jums tādas būtu. Apsoliet man kaut ko, D�ek! Apsoliet, ka viņam nebūs jāpiedalās sadur�smēs! Es domāju, ka viņu satriektu jau �ādas izredzes vien.

-��� Viņam nebūs jāpiedalās sadursmēs. To es jums ap�solu.

Kad Greiems bija pabarojis suņus, Mollija palīdzēja vi�ņam sakravāties.

Vills Greiems lēni pabrauca garām mājai, kurā bija dzīvojusi un gājusi bojā �ārlza Līdsa ģimene. Logi bija tum�i. Dega viena pagalma spuldze. Viņ� atstāja automo�bili divus kvartālus tālāk un siltajā vakarā nāca atpakaļ, nes�dams kartona mapi ar Atlantas policijas izmeklētāju ziņo�jumu.

Greiems bija uzstājis, ka gribēs būt viens. Citu klātbūt�ne �ajā mājā novērstu viņa uzmanību - tā vismaz viņ� bija teicis Krofordam. Tam bija arī kāds cits, personisks iemesls: viņ� vēl īsti nezināja, kā rīkosies, un negribēja, lai kāds vi�su laiku viņu vēro.

Morga apmeklējumu viņ� bija izturējis glu�i labi.

Divstāvu ķieģeļu nams slējās gabaliņu nost 110 ielas, aiz da�iem kokiem. Greiems ilgi stāvēja zem lapotnēm un lū�kojās uz namu. Viņ� centās iek�ēji nomierināties. Apziņas tumsā itin kā �ūpojās sudraba svārsts. Viņ� nogaidīja, līdz svārsts apstājas.

Garām pabrauca da�i kaimiņi; uzmetu�i mājai steidzī�gus skatus, viņi novērsās. Kaimiņiem derdz uzlūkot slep�kavības namu, tas ir kā skatīties sejā draugam, kas tevi no�devis. Blen� tikai sve�inieki un bērni.

�alūzijas, par laimi, uzvilktas, nodomāja Greiems. Tas nozīmēja, ka radinieki nav biju�i mājā. Radinieki vienmēr �alūzijas nolai�.

Viņ� uzmanīgi gāja apkārt mājai, nelietodams lukturī�ti. Divreiz apstājās, lai ieklausītos. Atļautas policija zināja, ka viņ� ir �eit, bet kaimiņi nezināja. Viņi noteikti bija tra�mīgi. Varēja gadīties, ka �auj.

Ieskatījies pa kādu sētaspuses logu, viņ� aiz mēbeļu si�luetiem samanīja priek�pagalma gaismu. Gaisā vēdīja bie�za jasmīnu smar�a. Gar mājas aizmuguri stiepās pla�a smalk- re�ģa veranda. Verandas durvis bija aizzīmogojusi Atlantas policijas pārvalde. Greiems noņēma zīmogu un iegāja iek�ā.

Durvīs no verandas uz virtuvi vienā rūtī policisti bija izņēmu�i lauskas un ieliku�i finiera gabalu. Lukturī�a gais�mā viņ� atslēdza �īs durvis ar pārvaldē saņemto atslēgu. Vi�ņam gribējās ieslēgt gaismu. Viņam gribējās piespraust sa�vu spīdīgo �etonu un ar kādiem oficiāliem trok�ņiem attaisnot savu klātbūtni �ajā klusajā mājā, kur bija miru�i pieci cilvēki. Tomēr viņ� to nedarīja. Viņ� iegāja tum�ajā virtuvē un apsēdās pie brokastu galda.

Tumsā blāvi spīdēja divas zilas elektriskās plīts kontrol�lampiņas. Viņ� sajuta mēbeļu tīrī�anas līdzekļa un ābolu smar�u.

Noklik�ķēja termostats un ieslēdzās gaisa kondicionē�tājs. Greiems satrūkās no trok�ņa un juta pārskrienam bai�ļu vilnīti. Bailes viņ� pazina labi. Ar �ādām varēja tikt ga�lā. Viņam glu�i vienkār�i bija bail, bet viņ� tik un tā spēja turpināt darbu.

Bailes saasināja viņa redzi un dzirdi. Kad bija bail, viņ� gan nespēja sevi�ķi sakarīgi izteikties, da�kārt pat kļuva rupj�. Ta�u �eit vairs nebija palicis neviens, ar ko runāt, ne�viens, uz kuru varētu sakliegt.

Pa �īm durvīm �ajā virtuvē, �ajās mājās ar vienpadsmitā izmēra kurpēm bija ienācis ārprāts. Sēdēdams tumsā, viņ� sa�juta ārprātu; tādas sajūtas ir dzinējsunim, apo�ņājot kreklu.

Gandrīz visu dienu līdz pat vakaram Greiems bija stu�dējis Atlantas Slepkavību izmeklē�anas nodaļas ziņojumu. Viņ� atcerējās, ka, policijai ierodoties, bijusi ieslēgta tvai�ku savācēja lampiņa virs plīts. Viņ� ieslēdza to arī tagad.

Pie sienas blakus plītij karājās divi ierāmēti iz�uvumi. Viens pauda: "Skūpsti nav mū�īgi, virtuve ir." Otrs: "Vir�tuvē sanāk draugi, pukst mājas sirds, tā silda un mierina mūs."

Greiems paskatījās rokas pulkstenī. Pusdivpadsmit. Pa- tologanatoms bija noteicis, ka nāve iestājusies starp vien�padsmitiem vakarā un vieniem naktī.

Vispirms bija ielau�anās. Viņ� domāja par to�

Ārprātīgais attaisīja verandas ārdurvju āķīti. Stāvēja tumsā un izņēma kaut ko no kabatas. Piesūceknis, varbūt zīmuļu drā�amā pamatne, kas domāta, lai tas neslīd pa galdu.

Saliecies pie virtuves durvju koka apak�daļas, ārprātī�gais pacēla galvu, lai paskatītos caur stiklu. Viņ� izbāza mē�li, aplaizīja piesūcekni, piespieda to pie rūts un pakustinā�ja sviru, lai tas pieliptu. Pie �ā rīka bija ar aukliņu piesiets mazs stiklgrieznis, lai viņ� varētu izgriezt apli.

Smalks grie�ņa kvieciens un precīzs sitiens, lai izlauz�tu stikla gabalu. Viena roka sit, otra tur piesūcekni. Stikls nedrīkst nokrist. Izgrieztais stikla gabals ir drusku ovāls, jo aukla grie�ot aptinās ap piesūcekņa kātu. �ērksto�s trok�snītis, izvelkot stikla gabalu. Viņu neuztrauc uz stikla atstā�tās siekalas ar liecību par asinsgrupu.

Viņa roka pieguļo�ā cimdā izlien pa caurumu, sameklē atslēgu. Durvis klusi atveras. Viņ� ir iek�ā. Tvaiku savācē�ja lampiņas gaismā viņ� redz savu ēnu �ajā dīvainajā vir�tuvē. Mājā ir patīkami vēss.

Vilis Greiems ieņēma divas "Di-Gel" kapsulas. Kaiti�no�s celofāna �auksts, ieņurcot to atpakaļ kabatā. Viņ� gā�ja cauri dzīvojamai istabai, pēc paraduma turēdams luktu�rīti izstieptā rokā. Lai gan viņ� bija izpētījis dzīvokļa plānu, vienreiz tomēr gadījās nogriezties aplam, pirms atrada kāp�nes. Tās ne�īkstēja.

Tagad viņ� stāvēja lielās guļamistabas durvīs. Bez luk�turī�a maz ko varēja saskatīt. Uz naktsgaldiņa elektronis�kais pulkstenis, gaismiņa atspīdēja uz griestiem. Oran�s gaismas elements pie grīdas līstes rādīja, kur ir vannasista- ba. Gaisā bija jūtama stipra, metāliska asiņu smaka.

Acīm pierodot pie tumsas, varēja redzēt glu�i labi. Ār�prātīgais dro�i vien spēja iz�ķirt, kur guļ misters Līdss, kur viņa sieva. Gaismas pietika, lai varētu �ķērsot istabu, satvert Līdsu aiz matiem un pārgriezt viņam rīkli. Kas pēc tam? Atpakaļ pie gaismas slēd�a, sveiciens misis Līdsai un tad �āviens, kas atņēma viņai pretestības spējas?

Greiems ieslēdza gaismu, un no sienām, no matra�a un grīdas itin kā klieg�us viņam pretī izlēca asins traipi. Pat gaiss likās notriepts ar kliedzieniem. Viņ� sarāvās no trok��ņa klusajā istabā, kas bija pilna ar tum�iem, kalsto�iem trai�piem.

Greiems apsēdās uz grīdas, lai pārietu reibonis. Mieru� mieru, tikai mieru.

Asins traipu daudzums un da�ādība bija samulsināju�i Atlantas detektīvus, kad tie bija mēģināju�i izdibināt nozie�guma gaitu. Visi upuri bija atrasti nogalināti savās gultās.

Kā gan ar asinīm ap�ļakstītas sienas?

Sākumā viņi nosprieda, ka �ārlzam Līdsam uzbrukts viņa meitas istabā un pēc tam līķis aizvilkts uz guļamista�bu. Sīkāka asins pilienu virziena izpēte lika atteikties no �ā pieņēmuma.

Slepkavas darbību secība telpās vēl nebija skaidra.

Tagad Villa Greiema rīcībā bija sekcijas un laboratori�jas analī�u rezultāti, un viņ� sāka saprast, kā risināju�ies no�tikumi.

Iebrucējs bija pārgriezis �ārlzam Līdsam rīkli, kad tas aizmidzis gulēja blakus sievai, tad aizgājis pie sienas un ieslēdzis gaismu - gludais cimds bija atstājis uz slēd�a pa�matnes matus un breolīnu 110 mistera Līdsa galvas. Kad mi�sis Līdsa cēlās no gultas, viņ� to sa�āva un devās uz bērnu istabām.

Līdss piecēlās - ar pārgrieztu rīkli - un mēģināja cī�noties aizsargāt bērnus, nepārprotamā arteriālā izplūdumā zaudēdams daudz asiņu. Viņ� tika atgrūsts, krita un nomira kopā ar meitu viņas istabā.

Viens zēns bija no�auts gultā. Otrs arī bija atrasts gultā, bet viņam matos bija putekļu lēk�ķes. Policija bija nosprie�dusi, ka viņ� izvilkts no pagultes un tad no�auts.

Kad visi, varbūt vienīgi misis Līdsa ne, bija miru�i, sākās spoguļu dauzī�ana, lausku izvēle, lai pievērstu uzma�nību misis Līdsai.

Greiemam mapē bija pilnīgas sekcijas protokolu kopi�jas. Viena 110 tām - par misis Līdsu. Lode bija ieurbusies labajā pusē viņas nabai un iesprūdusi starp jostas skrieme�ļiem, ta�u nogalināta viņa bija no�ņaudzot.

Paaugstinātais serotonīna un brīvā histamīna līmenis �autajā brūcē rādīja, ka viņa pēc �āviena nodzīvojusi vis�maz piecas minūtes. Histamīna līmenis bija stipri augstāks nekā serotonīna daudzums, tātad viņa nebija nodzīvojusi ilgāk par piecpadsmit minūtēm. Lielākā daļa pārējo brū�u dro�i vien, bet ne noteikti, bija cirstas pēc nāves.

Ja pārējās brūces upurim bija cirstas pēc viņa nāves, ko tad slepkava darīja, kamēr misis Līdsa gaidīja nāvi? Greiems domāja. Cīņa ar saimnieku un pārējo nogalinā�a�na, jā, bet tam nevajadzēja vairāk kā minūti. Sadauzīt spo�guļus. Kas vēl?

Atlantas izmeklētāji bija strādāju�i rūpīgi. Viņi bija daudz mērīju�i un fotografēju�i, rūpīgi pārmeklēju�i visu telpu, lūkojot pēc redzamām un neredzamām pēdām, noņē�mu�i izlietnēm sifonus. Tomēr Greiems pētīja arī pats.

Policijas fotogrāfijās un uz matra�iem iezīmētajās kon�tūrās viņ� redzēja, kur atrasti līķi. Nitrātu pēdas uz palagiem rādīja, ka viņi atrasti apmēram tādās pa�ās pozās, kādās mi�ru�i. 4

Tomēr asins traipu daudzums un �ļūk�anas pēdas uz gaiteņa paklāja palika bez izskaidrojuma. Viens no detektī�viem bija spriedis, ka tas vai cits upuris mēģinājis aizrāpot prom no slepkavas. Greiems tam neticēja - skaidrs, ka slep�kava viņus pēc nāves pārvietojis un tad atkal nolicis atpa�kaļ tur, kur nogalinājis.

Tas, ko viņ� izdarījis ar misis Līdsu, bija acīm redzams. Bet kā ar citiem? At�ķirībā no misis Līdsas viņ� nebija tos izkropļojis. Bērni bija saņēmu�i lodi galvā. �ārlzs Līdss bija noasiņojis līdz nāvei. Vienīgā papildu zīme uz viņa ķermeņa bija �ņauga pēdas ap krūtīm, atstātas dro�i vien pēc nāves. Ko slepkava ar viņiem darīja, kad bija nogalinājis?

Greiems izņēma no mapes policijas fotogrāfijas, labora�torijas ziņojumus par katru asins un organisko traipu istabā un standarta salīdzinājuma plates, lai noteiktu asins pilienu trajektorijas.

Viņ� rūpīgi pētīja aug�stāva telpas, mēģinādams iztēlē sasaistīt ievainojumus ar traipiem, pūlēdamies pagriezt lai�ku atpakaļ. Viņ� atzīmēja katru asins �ļakstu lielās guļam�istabas plānā, ar standarta salīdzinājuma platēm pēc mēro�ga aplē�ot asins plūsmas virzienu un ātrumu. Tādējādi viņ� cerēja noskaidrot, kādā stāvoklī kurā brīdī biju�i ķermeņi.

Lūk, trīs aug�upvērsti asins traipi uz sienas guļamista�bas stūrī. Lūk, trīs blāvi traipi turpat uz paklāja. Siena bija asiņaina arī virs gultas galvgaļa �ārlza Līdsa pusē, piles bija kritu�as uz grīdas līstēm. Plāns Greiema rokās sāka atgādi�nāt uzdevumu, kurā jāsavieno punktiņi, bet nav atzīmēti ci�pari. Viņ� skatījās tajā, tad atkal pārlūkoja istabu, tad atkal skatījās plānā, līdz sāka sāpēt galva.

Viņ� iegāja vannasistabā, ieņēma savas pēdējās divas buferīna tabletes un uzdzēra ūdeni, ko no krāna ietecināja delnā. Viņ� ie�ļāca ūdeni sejā un noslaucījās ar krekla stū�ri. Ūdens izlija uz grīdas. Viņ� bija piemirsis, ka izlietnei noņemts sifons. Citādi vannasistaba bija neskarta, ja nebū�tu sasistā spoguļa un sarkanā pirkstu nospiedumu pulvera, tā dēvētā "Pūķa asiņu" pēdu. Zobu sukas, sejas krēms, sku- veklis - viss bija savā vietā.

Vannasistaba izskatījās tā, it kā ģimene to vēl lietotu. Uz dvieļu stangas karājās misis Līdsas zeķbikses, kur viņa bija tās nolikusi �āvēties. Greiems redzēja, ka viņa nogrie�zusi vienu pusi pārim, kurā acīmredzot otras kājas zeķei at�iris valdziņ�, un pievienojusi tādai pa�ai veselai pusei no cita pāra, lai, �ādi valkājot, ietaupītu naudu. Misis Līdsas mazā mājas ekonomijas viltībiņa smeldzīgi iedzēla viņam; Mollija darīja tāpat.

Greiems izkāpa pa logu uz verandas jumta un apsēdās uz raupjā seguma. Viņ� apņēma ceļgalus, sasvīdu�ais krekls salti spiedās pie muguras; viņ� iz�ņauca no nāsīm slaktiņa smaku.

Nakts debesīs mirgoja rūsgana Atlantas uguņu atblāz�ma, zvaigznes bija grūti saredzamas. Floridā debesis būtu skaidras. Viņ� varētu ar Molliju un Villiju skatīties krīto�a�jās zvaigznēs, ieklausoties, vai neizdzirdēs �alcienu, ar kā�du noteikti krīt zvaigznes - par to viņi bija svinīgi vienoju��ies. Deltas Akvaridu meteoru lietus bija pa�ā intensīvākajā stadijā, un Villijam tas patika.

Greiems nodrebinājās un atkal no�ņaukājās. Viņ� negri�bēja tagad domāt par Molliju. Tas būtu bezgaumīgi un trau�cētu darbam.

Greiemam bija lielas ķibeles ar gaumi. Viņa domas bie��i vien nebija gaumīgas. Viņa apziņā nebija kārtīgu robe��u. It viss, ko viņ� ieraudzīja un atklāja, sajaucās ar to, ko viņ� jau zināja. Ar da�ām kombinācijām bija grūti sadzī�vot. Greiems tās nespēja ne paredzēt, ne aizkavēt, ne ap�spiest. Neatkāpās arī viņa apgūtie pieklājības likumi un pa�matvērtības, kas lika viņam būt satriektam par savām asociācijām un sapņiem; viņam bija �ēl, ka pat apziņas dzi�ļumos viņ� nerod dro�u patvērumu tam, ko mīlēja. Asociā�cijas brāzās ar gaismas ātrumu. Novērtējums sekoja ar uz�manīgas lasī�anas ātrumu. Tas nespēja turēties līdzi un virzīt viņa domā�anu.

Viņ� uzskatīja savu apziņu par grotesku, bet noderīgu, par tādu kā brie�a ragu krēslu. Neko labot nebija iespējams.

Greiems izslēdza Līdsu namā gaismu un caur virtuvi iz�gāja ārā. Verandas viņā galā lukturī�a stars atklāja divriteni un pītu suņa paklājiņu. Pagalmā bija suņabūda, pie pakā- � pieņiem suņa bļodiņa.

Visas zīmes liecināja, ka Līdsi pārsteigti miegā.

Ar zodu piespiedis lukturīti krūtīm, viņ� uzrakstīja at- gādni: "D�ekam - kur bija suns?"

Greiems brauca atpakaļ uz viesnīcu. Viņ� piespieda sevi koncentrēties brauk�anai, lai gan satiksme puspiecos no rī�ta bija niecīga. Joprojām sāpēja galva, un viņ� meklēja dien�nakts aptieku.

Vienu izdevās atrast Pī�trijā. Pie durvīm snauda no�ņur- cis apsargs. Aptiekārs bija tērpies tik savalkātā virsvalkā, ka uz tā varēja redzēt viņa blaugznas. Greiems nopirka bu- ferīnu. Telpā bija pārāk spilgta gaisma. Greiemam riebās jauni aptiekāri. Tie izturējās nicīgi un augstprātīgi, it kā ap�kārt būtu izgāztuve. Greiemam bija aizdomas, ka mājās vi�ņi ir necie�ami.

-��� Ko vēl? - noprasīja aptiekārs, pacēlis pirkstu virs ka�ses aparāta taustiņiem. - Ko vēl?

FIB Atlantas filiāle bija pasūtījusi viņam numuru nejē�dzīgā viesnīcā tuvu pilsētas jaunajam Pī�trijas kompleksam. Tur bija stikla lifti asklēpijas pogājās formā, lai liktu viņam manīt, ka nudien ir nonācis pilsētā.

Greiems brauca uz savu numuru kopā ar diviem kādas konferences delegātiem, kam pie krūtīm bija plāksnītes ar uzrakstu "Sveiki!". Braucot aug�ā, viņi turējās pie stangas un pārlūkoja vestibilu.

-��� Paska' tur pie tā galda! Vilma ar �amējiem atbrauku�si! - teica garākais. - Velns, �ito gan derēja paņemt priek�ā�

-���� Izdrātēt, ka perd, - piebilda otrs.

Bailes un kārība, un dusmas par bailēm.

-��� Zini, kāpēc sievietei ir kājas?

-Nu?

-���� Lai nepaliek sliede kā no glieme�a.

Lifta durvis atvērās.

-��� �ite? �ite, - konstatēja garākais. Ejot laukā, viņ� ie�skrēja stenderē.

-��� Aklais ved aklo, - sacīja otrs.

Istabā Greiems nolika mapi uz skapī�a. Tad iebāza atvilktnē, lai nerēgojas. Diezgan līķus atskatījies. Gribējās piezvanīt Mollijai, bet vēl bija par agru.

Sapulce bija nolikta astoņos no rīta Atlantas policijas pārvaldē. Viņam bija maz, ko teikt.

Jāmēģina pagulēt. Viņa prāts bija kā pārpildīta pansija, argumenti un pretargumenti drūzmējās apkārt un kaut kur gaitenī pat kāvās. Viņ� jutās stings un iztuk�ots un pirms lik�anās gultā izdzēra brangu mēriņu viskija no zobu ska�lojamās glāzes. Ta�u tumsas spiediens bija pārāk liels. Viņ� piecēlās un ieslēdza vannasistabā gaismu, tad likās atpakaļ gultā. Iedomājās, ka Mollija vannasistabā sukā matus.

Galvā viņa pa�a balsī skanēja rindas no sekcijas proto�koliem, lai gan viņ� nebija tos lasījis skaļi: "�fekālijas� uz labā apak�stilba talka pēdas. Acs tīklenes plīsums; iedurta spoguļa lauska�"

Greiems mēģināja domāt par Sugerlofas salas pludma�li, mēģināja sadzirdēt viļņus. Viņ� iztēlojās savu darba gal�du un domāja par gaitas regulatoru ūdens pulkstenim, ko meistaroja kopā ar Villiju. Viņ� dungoja pie sevis "Viskija upi" un mēģināja atcerēties "Melnā kalna regtaimu" no vie�na gala līdz otram. Mollijas mūzika. Doka Vatsona ģitāru viņ� dzirdēja skaidri, bet vijoles solo alla� nojuka. Mollija pagalmā bija centusies iemācīt viņam tupeļdanci, viņa rā�dīja palēcienus� un beidzot Greiems aizmiga.

Pēc stundas viņ� pamodās sasprindzis un nosvīdis, un gaismiņā, kas nāca no vannasistabas, redzēja otra spilvena siluetu, un viņam blakus sakosta un saplosīta gulēja misis Līdsa ar spoguļa lauskām acīs, un viņai virs deniņiem un aiz ausīm kā briļļu kājiņas aizstiepās asins pavedieni. Viņ� nespēja pagriezt galvu un paskatīties. Smadzenes gaudoja kā ugunsgrēka signalizācija, viņ� pastiepa roku uz to pusi un pataustīja sauso palagu.

To izdarījis, Greiems juta atvieglojumu. Sirdij dauzo�ties, viņ� piecēlās un uzvilka sausu T kreklu. Slapjo iesvie�da vannā. Nogulties gultas sausajā pusē viņ� nespēja, tāpēc noklāja dvieli turpat, kur bija svīdis, un gūlās tam virsū, at�spiedies pret galvgali ar viskija glāzi rokā. Viņ� izdzēra tre��daļu.

Prāts taustījās, par ko domāt, vienalga par ko. Apstā�jās pie aptiekas, kur viņ� bija pircis buferinu, - laikam vie�nīgais pieredzējums pa visu dienu, kas nebija saistīts ar nāvi.

Viņ� atcerējās vecās aptiekas ar zeltera �ifoniem. Zēna gados viņam bija licies, ka vecajās aptiekās ir mazliet no�slēpumaina gaisotne. Viņam nāca prātā pre�u pirk�ana - vienalga, vai pēc tiem bija vajadzība, vai nebija. Plauktos vienmēr stāvēja preces, pie kurām neklājās kavēties ar ska�tienu.

Aptiekā, kur viņ� pirka buferinu, pretapaugļo�anās lī�dzekļi ko�os iesaiņojumos, ierāmēti kā mākslas darbi, bija stāvēju�i stiklplasta skapī pie sienas aiz kases aparāta.

Greiemam labāk patika bērnības gadu aptieka ar visiem tās daudzajiem sīkumiem. Viņam bija gandrīz �etrdesmit gadu, un viņ� sāka just ilgas pēc tālaika pasaules; tā bija kā enkurs, kas noturēja vētrainā jūrā.

Viņ� domāja par Smūtu. Vecais Smūts Greiema bērnī�bā strādāja par bufetnieku un apgādnieku vietējā aptiekā. Smūts dzēra darba laikā, palaikam aizmirsa nolaist markī�zi, un skatlogā kusa teniskurpes. Smūtam gadījās aizmirst izslēgt kafijas kannu, un tika izsaukti ugunsdzēsēji. Saldē�jumu Smūts bērniem pārdeva uz nomaksu.

Smūta lielākais grēks bija īpa�nieka atvaļinājuma laikā no bāzes pasūtītās piecdesmit lelles - Kjūpijas. Pēc sava at�vaļinājuma īpa�nieks patrieca Smūtu uz veselu nedēļu. Pēc tam viņi sarīkoja Kjūpiju izpārdo�anu. Piecdesmit lelles ti�ka pusaplī sasēdinātas lielajā skatlogā, un viņas cie�i nopē�tīja katru, kur� nāca iek�ā.

Viņām bija lielas, rudzupuķu zilas acis. Iespaids bija sa�trieco�s, un Greiems bija ilgi viņās lūkojies. Viņ� zināja, ka tās ir tikai Kjūpijas, tomēr sajuta to koncentrēto uzmanību. Viņu bija tik daudz, un visas skatījās. Daudzi garāmgājēji apstājās un pakavējās pie viņām. Plastmasas lelles, visas ar vienādu, muļķīgu, stīvu cirtu, tomēr koncentrētais skatiens lika gandrīz vai pietvīkt.

Greiems gulēja atzvēlies un pamazām atslābinājās. Kjū�pijas cie�i lūkojās. Viņ� dzēra viskija malku, pēk�ņi aizri�jās, izklepoja �ķidrumu uz krūtīm. Steig�us ieslēdza nakts- lampiņu un atnesa no skapī�a atvilktnes mapi. Viņ� izņēma Līdsu triju bērnu sekcijas protokolus un savus guļamista�bas plānus un izklāja tos uz gultas.

Lūk, trīs asins traipi uz sienas istabas stūrī un, lūk, trīs blāvi traipi uz paklāja zem tiem. Triju bērniņu kontūras. Brālītis, māsiņa, lielais brālis. Sasaistīt, sasaistīt, sasaistīt.

Viņi bija nosēdināti rindā pie sienas ar seju pret gultu. Publika. Mirusi publika. Un Līdss. Uzsliets sēdus, sajozts ap krū�kurvi un piesiets pie gultas galvgaļa vēl viens ska�tītājs. Tā viņ� dabūja �ņauga pēdas uz krūtīm, tā radās asins traips virs galvgaļa.

Un ko viņi skatījās? Neko; viņi bija miru�i. Tomēr vi�ņu acis bija vaļā. Viņi skatījās izrādi ar ārprātīgo un misis Līdsas līķi galvenajās lomās - gultā, blakus misteram Līd�sam. Publika. Ārprātīgais varēja atskatīties, palūkoties vi�ņu sejās.

Greiems prātoja, vai slepkava iededzinājis sveci. Lies�mas līpinā�anās varētu radīt viņu sejās mainīgu izteiksmju iespaidu. Neviena svece nebija atrasta. Varbūt tas viņam ie�nāks prātā nākamreiz�

�ī pirmā mazā saiknīte ar slepkavu iezīdās smadzenēs sāpīgi kā dēle. Greiems iekodās palagā, domāja.

Kāpēc tu viņus vēlreiz pārvietoji? Kāpēc neatstāji tur�pat? Greiemu mocīja �ie jautājumi. Tu negribi, lai es kaut ko uzzinu. Jā, no kaut kā tu kaunies. Vai varbūt ir kaut kas, ko tu nevari atļauties man izpaust?

Vai tu atvēri viņu acis?

Misis Līdsa bija skaista, vai ne? Kad tu pārgriezi vi�ņas vīram rīkli, tu ieslēdzi gaismu, lai misis Līdsa var pa�skatīties, kā viņ� saļimst, vai ne? Tas bija necie�ami, ka pie�skarties viņai vajadzēja ar cimdiem rokās, vai ne?

Uz viņas kājas bija talka pēdas.

Vannasistabā talka nebija.

Likās, �os faktus bezkaislīgā balsī pasaka kāds cits.

Tu novilki cimdus, vai ne? Pūderis izbira no gumijas cimda, kad tu to novilki, lai pieskartos viņai, vai ne, tu ku- ņasdēls? Tu grābstījies gar viņu ar kailām rokām un tad atkal uzvilki cimdus un noslaucīji viņu. Vai tu atvēri viņu acis, kad cimdi bija novilkti?

D�eks Krofords pacēla klausuli pēc piektā signāla. Vi�ņam bie�i nācās naktī atbildēt uz telefona zvaniem, tāpēc viņ� nebrīnījās.

-��� D�ek, te Vilis.

-Jā, Vili.

-��� Vai Praiss vēl strādā Latentajos nospiedumos?

-���� Jā, kur ta' �is liksies? Veido apvienoto nospiedumu rādītāju.

-��� Es domāju, viņam vajadzētu atbraukt uz Atlantu.

-��� Kāpēc? Tu pats teici, ka vietējais specs esot itin labs.

-��� Viņ� ir labs, bet ne tik labs kā Praiss.

-��� Ko tu gribi, lai viņ� dara? Kur lai meklē?

-����� Uz misis Līdsas roku un kāju nagiem. Tie ir lakoti, gluda virsma. Un uz viņu visu radzenēm. Es domāju, ka viņ� novilka cimdus, D�ek.

-��������� Jēziņ, tad Praisam jājo� kā plēstam, - teica Krofords. Bēres ir jau �opēcpusdien.

-��� Es domāju, viņ� Lidsai ir pieskāries, - sveiciena vietā sacīja Greiems.

Krofords pasniedza viņam kokakolas glāzi no Atlantas policijas pārvaldes automāta. Pulkstenis bija bez desmit mi�nūtēm astoņi no rīta.

-���� Protams, viņ� Līdsu pārvietoja, - teica Krofords. - Uz roku locītavām un pacelēs bija tvērienu zīmes. Tomēr visi nospiedumi, ko izdevās tur atrast, bija no bezporu cimdiem. Neuztraucies, Praiss jau ir Atlantā. Vecais rūgumpods. Viņ� jau ir ceļā uz sēru namu. Morgs vakar atdeva līķus, bet sē�ru namā vēl nekas nav darīts. Tu izskaties saguris. Vai da�būji vispār pagulēt?

-��� Kādu stundu. Es domāju, viņ� ir pieskāries Līdsai ar kailām rokām.

-��� Es ceru, ka tev taisnība, lai gan Atlantas laboranti ir gatavi apzvērēt, ka viņam visu laiku rokās biju�i ķirurga cimdi, - sacīja Krofords. - To gludie nospiedumi bija uz spoguļu lauskām. Uz tās, kas bija iesprausta makstī, rādī�tājpirksts vienā pusē, izplūdis īk�ķis - otrā.

-��� Novietojis viņ� to apslaucīja, laikam gribēja savā pur�nā skatīties, - norūca Greiems.

-��� Tā, kas mutē, bija noplūdusi asinīm. Arī tās, kas acīs. Viņ� nenovilka cimdus.

-��� Misis Līdsa bija glīta sieviete, - sacīja Greiems. - Tu ta�u redzēji ģimenes bildes, vai ne? Man gribētos intīmā si�tuācijā pieskarties viņas ādai, tev ne?

Intīmā? - Kroforda balsī ieskanējās riebums, pirms viņ� attapās, lai to apvaldītu. Viņ� pēk�ņi sāka rakņāties ka�batās, meklēdams sīknaudu.

-��� Intīmā gan - viņi bija vieni. Visi citi bija miru�i. Vi�ņu acis varēja būt vaļā vai ciet, kā nu tam derglim labpa�tika.

-�� Tik tie�ām� - piekrita Krofords. 1 .aboratorijā, pro�tams, pārbaudīja, vai uz ādas nav nospiedumu. Nekā. Uz kakla atrada �ņaug�anas pēdas.

-Ziņojumā nekas nebija teikts par nagu pārbaudi.

-��� Roku nagus dro�i vien aiztika, kad ņēma paraugus no panadzēm. Tie gan rādīja tikai to, ka viņa pati sev iecirtu�i pirkstus delnās. Viņam nebija skrāpējusi.

-��� Viņai bija skaistas kājas� - bilda Greiems.

-��� Mhm� iesim aug�ā! - sacīja Krofords. Nu jau visi būs sapulcēju�ies.

D�imijam Praisam bija daudz darbarīku divas smagas somas, kā arī fotosoma un trijkājis. Ar pamatīgu graboņu viņ� iegāja pa Lombarda Sēru nama durvīm. Praiss bija vecs, kalsns vīrs, un viņa garastāvokli nebūt nebija uzlabojis ilgais brauciens maksimumstundā ar taksometru no lidostas.

Valdonīga izskata jauneklis ar ieveidotiem matiem ie�stūma viņu kantora telpā, kas bija iekārtota bālsārtos toņos. Uz galda bija vienīgi skulptūra "Dievlūdzēja rokas".

Kad kantori ienāca pats misters Lombards, Praiss pētī�ja �o roku pirkstgalus. Lombards ļoti rūpīgi apskatīja Prai- sa apliecību.

-����� Protams, mister Prais, mums zvanīja no jūsu Atlan�tas fdiāles vai aģentūras, vai kā nu to sauc. Ta�u vakar bi�jām spiesti izsaukt policiju, lai tiktu vaļā no viena riebīga tipa, "National Tattler" fotogrāfa, tāpēc man jābūt ļoti pie�sardzīgam. Es ceru, ka jūs saprotat. Mister Prais, nelaiķus mums atveda tikai �onakt vienos, un bēres jau ir piecos pēc�pusdienā. Mēs vairs nevaram kavēties.

-���� Daudz laika tas neaizņems, - sacīja Praiss. - Man va�jadzētu vienu kaut cik apķērīgu asistentu, ja pie jums tāds būtu. Vai jūs esat pieskāries līķiem, mister Lombard?

-Nē.

-���� Noskaidrojiet, kas ir pieskāries. Man viņiem visiem jānoņem nospiedumi.

Policijas izmeklētāju rīta sapulcē attiecībā uz Līdsu lie�tu runa bija lielākoties par zobiem.

Atlantas galvenais izmeklētājs R. D�. (Badijs) Spring- fīlds, drukns vīrs bez �aketes, stāvēja pie durvīm kopā ar doktoru Dominiku Prinsiju, kamēr viņiem garām gāja div�desmit trīs izmeklētāji.

-���� Nu, pui�i! - Springfilds uzsauca. - Katram, kas iet garām, plati jāsmaida! Parādiet doktoram Prinsijam savus zobus! Lūk, tā, lai var redzēt! Jēziņ, Spārk$! Tā ir tava mē�le, vai arī tu mēģini vāveri norit? A�āk, a�āk!

Pie sapul�u telpas ziņojumu dēļa bija piesprausts liels cilvēka zobu attēls - gan aug�zobi, gan apak�zobi. Grei�emam tas atgādināja uzlīmi sīkumbodītē ar Visu svēto die�nas ķirbja muti. Viņ� ar Krofordu sēdēja telpas aizmugurē, bet izmeklētāji ieņēma vietas pie skolēnu galdiem.

Atlantas sabiedriskās dro�ības komisārs Gilberts Lūiss un viņa preses sekretārs sēdēja attālāk saliekamos krēslos. Lūisam pēc stundas vajadzēja uzstāties preses konferencē.

Galvenais izmeklētājs Springfīlds ķērās vērsim pie ra�giem.

-���� Labs ir, jokus pie malas. Ja izlasījāt �ārīta biļetenu, redzējāt - progress ir nulle. Tuvāko māju iedzīvotāju ap- taujā�ana jāturpina par �etriem kvartāliem papla�inātā rā�diusā ap nozieguma vietu. Birojs "R & I " mums aizdevis divus ierēdņus, kuri salīdzinās Birmingemas un Atlantas lid�ma�īnu biļe�u pasūtījumus un automobiļu nomātavu datus. Lidostas un viesnīcu patruļas �odien veiks atkārtotas apgai�tas. Jā, arī �odien! Apklau�iniet visas apkopējas un apkal�potājus, un arī reģistratūru darbiniekus. Kaut kur ta�u vi�ņam vajadzēja notīrīties, un varbūt viņ� ir atstājis aiz sevis ķēpu. Ja atrodat kādu, kur� viesnīcā vācis ķēpu, tad to, kas tagad ir tajā numurā, izmetiet ārā, numuru aizzīmogojiet un mērkaķa ātrumā apturiet veļas mazgātavas darbu. �oreiz mums ir arī kaut kas parādāms, par ko varēsiet apjautāties visapkārt. Doktor Prinsij?

Dominiks Prinsijs, Fultonas apgabala galvenais tiesu medicīnas eksperts, izgāja priek�ā un nostājās zem zobu at�tēla. Viņ� izstiepa rokā zobu atlējumu.

-���� Kungi, tā izskatās meklējamās personas zobi. �is at- lējums izgatavots Smitsona institūtā Va�ingtonā pēc tiem kodieniem, ko mēs fiksējām uz misis Līdsas ķermeņa, un pēc skaidrā kodiena siera gabalā, kas bija Līdsu ledusska�pī, - sacīja Prinsijs. - Kā redzat, viņam ir smaili acuzobi, lūk, �ie te. - Prinsijs parādīja ar pirkstu atlējumā un pēc tam lielajā attēlā. - Zob*-,izvietojumā ir ielīki, �im priek�zobam nav stūra. Lūk, �im otram priek�zobam ir rieva. Tā izska�tās pēc tā dēvētās "skrodera gropītes", kāda mēdz rasties, bie�i ko�ot diegus.

-���� Līkzobains maita� - kāds norūca.

-��� Kā jūs zināt, dok, ka sieru kodis noziedznieks? - jau�tāja kāds gar� detektīvs pirmajā rindā.

Prinsijam nepatika, ka viņu sauc par doku, tomēr viņ� to neizrādīja.

-���� Siekalu paraugi no siera un no kodienu brūcēm sa�krita pēc asins grupas, - viņ� paskaidroja. - Upuru zobi un asins grupas nesakrita.

-��� Labi, doktor, - sacīja Springftlds. - Izdalīsim apgait- niekiem zobu attēlus, lai ir ko rādīt.

-���� Varbūt tos varētu iedot avīzēm? - ierunājās preses sekretārs Simpkinss. - Lai ieliek: "Vai esat redzēju�i tādus zobus?" Kaut ko tādā stilā�

-���� Es neredzu iemeslu, kāpēc lai to nedarītu, - sacīja Springfflds. - Kā liekas jums, komisār?

Lūiss pamāja.

Simpkinss vēl nebija beidzis.

-��� Doktor Prinsij, �urnālisti noteikti jautās, kāpēc vaja�dzēja veselas �etras dienas, lai tiktu pie �ā zobu atlējuma. Un kāpēc tas bija jātaisa Va�ingtonā�

īpa�ais aģents Krofords pētīja savas lodī�u pildspalvas galu.

Prinsijs pietvīka, bet viņa balss bija mierīga.

-���� Līķi pārvietojot, kodumu zīmes miesā deformējas, mister Simpson�

-���� Simpkinss.

-��� Jā, mister Simpkins. Mēs nevarējām iztikt tikai ar ko�dienu zīmēm uz upuru ķermeņiem. Tāpēc ļoti svarīgs bija siers. Siers ir relatīvi stingrs, tomēr grūti atlejams. Tas ir jā�ieeļļo, lai aizkavētu lejamā materiāla mitrumu. Parasti iespējams tikai viens mēģinājums. Smitsona institūtā tas ari agrāk ir darīts pēc FIB krimināllaboratorijas lūguma. Vi�ņiem ir labāks ekipējums, lai noteiktu sejas veidolu, un vi�ņiem ir anatomiskais artikulators. Viņiem �tatā ir arī tiesu medicīnas odontologs. Mums nav. Vai ir vēl kādi jautājumi?

-��� Vai nebūs melots, ja teik�u, ka aizkavē�anās notikusi FIB laboratorijā, nevis �eit?

Prinsijs pagriezās pret jautātāju.

Nebūs melots, ja teiksiet, mister Simpkins, ka fede�rālais izmeklētājs, īpa�ais aģents Krofords, atrada �o sieru tikai pirms divām dienām - pēc tam, kad jūsējie tur jau bi�ja meklēju�i. Pēc mana lūguma viņ� panāca paātrinātu la�boratorijas slēdzienu. Nebūs melots, ja teiksiet, ka es jutos atvieglots, uzzinājis, ka tajā sierā nebija kodis neviens no jums.

Te iejaucās komisārs Lūiss, un sapulces telpā atbalso�jās viņa dobjā balss.

-��� Neviens jūsu spriedumus neap�auba, doktor Prinsij. Simpkins, �urā�anas sacīkste ar FIB mums galīgi nav vaja�dzīga. Virzīsimies tālāk!

-����� Mums visiem ir viens uzdevums, - papildināja Springfīlds. - D�ek, vai jūs vēlaties ko piebilst?

Priek�ā iznāca Krofords. Sejas, ko viņ� uzlūkoja, nebi�ja sevi�ķi draudzīgas. Bija kaut kas jādara, lai gaisotni mai�nītu.

-���� Es tikai gribētu paskaidrot situāciju, �ef. Vēl nesen valdīja nejēdzīga sāncensība par to, kas plūks laurus. Gan viena, gan otra puse, federālie un vietējie, slēpa no partne�riem informāciju. Tā mūsu tīklos radās caurumi, kam dau�dzi blē�i izspruka cauri. Tagad Birojs ir pret �ādu attieksmi, un arī es esmu pret �ādu attieksmi. Man ir pie vienas vie�tas, kas plūks laurus, un izmeklētājam Greiemam arī. Viņ� ir tas, kas sē� aizmugurē, ja kāds nezina. Ja to mērgli, kas izdarījis �o noziegumu, sabrauks atkritumu vedējs, es ne�maz nebū�u apbēdināts - ka tik viņ� vairs nav brīvībā. Es domāju, ka mēs tajā esam vienisprātis.

Krofords lūkojās detektīvos un cerēja, ka tie kļūs lab�vēlīgāki. Viņ� cerēja, ka vietējie neslēps uzietos pavedie�nus. Viņu uzrunāja komisārs Lūiss:

-�� Izmeklētājs Greiems jau agrāk esot strādājis ar �ādām lietām�

-��� Jā, ser.

-��� Vai jūs varat kaut ko piebilst, mister Greiem, vai kaut ko ierosināt?

Krofords vaicājo�i pavērās Greiemā.

-��� Vai jūs varētu iznākt priek�ā? - aicināja Springtīlds.

Greiems daudz labprātāk būtu privāti parunājies ar

Springfīldu. Viņ� negribēja iet priek�ā. Tomēr viņ� gāja.

Izspūru�ais un stipri iedegu�ais Greiems neizskatījās pēc federālā izmeklētāja. Springfīlds nodomāja, ka viņ� drī�zāk izskatās pēc krāsotāja, kur� uzvilcis uzvalku, lai ieras�tos uz tiesas sēdi.

Detektīvi sadīdījās krēslos.

Kad Greiems pievērsās telpai, viņa leduszilās acis pār�steidzo�i izcēlās brūnajā sejā.

-���� Tikai da�us vārdus, - viņ� sacīja. - Mēs nevaram rē�ķināties ar to, ka viņ� agrāk būtu ārstējies psihiatriskajā slimnīcā vai ticis tiesāts par dzimumnoziegumiem. Pieļau�ju, ka viņ� nefigurē nekādos reģistros. Ja figurē, tad drīzāk par ielau�anos sve�ā īpa�umā, nevis par dzimumnoziegu�miem, kaut vai viegliem. Varētu gadīties, ka viņ� ir kodis sīkākos incidentos - bāra kautiņos vai pāridarījumos bēr�niem. �ajā jomā mums vislielāko atbalstu varēs sniegt ne�atliekamās palīdzības nodaļu darbinieki un bērnu sociālo dienestu darbinieki. Ir vērts pārbaudīt katru nelāgu ko�anas gadījumu, ko viņi spēs atcerēties, neatkarīgi no tā, kas ir sa�kosts un kā, pēc viņu stāstītā, tas noticis. Tas ir viss, kas man sakāms.

Garais detektīvs pirmajā rindā pacēla roku un uzreiz ie�runājās.

Līdz �im viņ� ir kodis tikai sievietēm, vai ne?

Citi fakti mums nav zināmi. Tomēr viņ� ko� daudz. Se�i spēcīgi kodieni misis Līdsai, astoņi misis D�eikobsai. Tas ir krietni virs vidējā.

-��� Cik ir vidēji?

-��� Ar seksu saistītā slepkavībā - trīs. Viņam patīk kost.

-��� Sievietēm.

Lielākajā daļā dzimumnoziegumu kodiena vietai vi�dū ir zilums, sūk�anas zīme. �īm nav. Doktors Prinsijs to ir minējis savā sekcijas protokolā, un es par to pārliecinā�jos morgā. Nav sūk�anas zīmju. Viņam ko�ana varētu būt tiklab cīņas veids, kā seksualitātes izpausme.

Neizklausās sevi�ķi pārliecino�i, - sacīja detektīvs.

-��� To ir vērts pārbaudīt, - atteica Greiems. - Jebkuru ko�dienu ir vērts pārbaudīt. Ļaudis mēdz melot par to, kā tas noticis. Sakosta bērna vecāki apgalvos, ka vainīgs ir dzīv�nieks, un ļaus bērnu mocīt ar potēm pret trakumsērgu, lai tikai piesegtu ģimenes kodēju - jūs visi esat ar tādiem ga�dījumiem saskāru�ies. Ir vērts apjautāties slimnīcās par tiem, kas potēti pret trakumsērgu. Tas nu tie�ām ir viss. - Apsē�oties Greiema cisku muskuļi no pārguruma trīsēja.

-��� Ir vērts apjautāties, un mēs apjautāsimies, - sacīja gal�venais izmeklētājs Springfīlds. - Tā. Ielau�anās un zādzību vienības strādās tuvākajā apkaimē - ar suņa jautājumu. Jau�nākos datus un bildi redzēsiet materiālos. Noskaidrojiet, vai ar suni ir redzēts kāds sve�inieks. Tikumības un narkotiku vienības, pēc dienas apgaitas pārskatiet kovboju un ādinie- ku bārus. Markuss un Vitmens dodas uz bērēm. Vai ir sa�runāti par piesegu draugi vai radinieki? Labi. Fotogrāfs ir? Lieliski. Līdzjūtības apliecinājumu grāmatu iesniedziet "R & /". Birmingemas grāmata viņiem jau ir. Pārējie norī�kojumi lasāmi uz lapas. Uz priek�u!

-��� Vienu mirklīti� - sacīja komisārs Lūiss. Detektīvi at�slīga atpakaļ krēslos. - Esmu dzirdējis, ka �ā iecirkņa poli�cisti sauc slepkavu par Zobu Rūķi [3] . man vienalga, kā jūs viņu saucat savās sarunās, kaut kā jau viņ� jāsauc ir. Ta�u es negribu dzirdēt nevienu policijas pārstāvi publiski viņu dēvējam par Zobu Rūķi. Tas izklausās vīzdegunīgi. Jūs ne�drīkstat lietot �o vārdu arī nekādos iek�ējos dokumentos. Tas viss.

Krofords un Greiems iegāja Springfīldam līdzi viņa ka�binetā. Galvenais izmeklētājs pacienāja viņus ar kafiju, un Krofords piezvanīja uz vadības centru un pierakstīja sev at�stātos ziņojumus.

-���� Vakar, kad atbraucāt, neizdevās ar jums parunāties, - Springfīlds uzrunāja Greiemu. - Te jau iet kā pa trakomā�ju. Vilis bija vārdā, jā? Vai manējie iedeva visu, kas vaja�dzīgs?

-��� Jā, palīdzēja, kā nākas.

-��� Mēs zinām tikai to, ka ne sūda vēl nezinām, - sacīja Springfīlds. - Ak jā, pēc pēdām puķu dobē mēs noteicām gaitas veidu. Lielākoties viņ� tur bradājis pa krūmiem, tā ka neko daudz vairāk par kurpju izmēru dabūt nevarējām, varbūt vienīgi aptuveno garumu. Kreisais nospiedums ir drusku dziļāks, varbūt viņ� kaut ko nesa. Vispār jau tā ir grābstī�anās pa tumsu. Pirms pāris gadiem gan mēs dabū�jām rokā laupītāju pēc gaitas vien. Tā norādīja uz Parkin- sona slimību. Prinsijs to uzoda. �oreiz tā vis neveiksies.

-��� Jums ir laba komanda, - sacīja Greiems.

-�� Nav ne vainas. Tomēr tāda veida lietas, paldies die�vam, nav glu�i mūsu ikdiena. Lai būtu skaidrība - vai jūs ar D�eku un doktoru Blūmu visu laiku strādājat kopā vai arī satiekaties vienīgi �ādos gadījumos?

Tikai �ādos gadījumos, - atbildēja Greiems.

Diezgan baigi� Komisārs teica, ka jūs esot tas, kur� pirms trim gadiem dabūja rokā Lekteru.

Mēs strādājām kopā ar Mērilendas policiju, - atteica Greiems. - Viņu arestēja �tata policisti.

Springfīlds bija raupj�, bet ne dumj�. Viņ� redzēja, ka Greiems jūtas neveikli. Pagriezies krēslā, viņ� paņēma da��as lapas.

-� Jūs jautājāt par suni. Te ir ziņojums par to. Vakar vie�tējais veterinārs zvanījis Līdsa brālim. Suns bija pie viņa. Līdss ar savu vecāko dēlu aizvedis suni pie veterināra tai pēcpusdienā, pirms tika nogalināti. Sunim bijusi durta brū�ce vēderā. Ārsts to aiz�uvis, un suns jau atkopjoties. Sāku�mā domājis, ka suns sa�auts, bet nav atradis lodi. Viņ� do�mā, ka durts ar kaltu vai ko tamlīdzīgu. Mēs aptaujājam kaimiņus, vai viņi nav redzēju�i kādu spēlējamies ar to su�ni, pa telefonu apzvanām arī vietējos veterinārārstus, vai nav vēl kādi dzīvnieku kropļo�anas gadījumi.

-��� Vai sunim bija kaklasiksna ar Līdsu vārdu?

-Nē.

-� Vai D�eikobsu ģimenei Birmingcmā bija suns? - jau�tāja Greiems.

-� Tas mums jānoskaidro, - sacīja Springfīlds. Uzgai�diet, paskatīsimies� - Viņ� uzgrieza kādu iek�ējā telefona numuru. - Leitnants Flats uztur sakarus ar Birmingemu�

Jā, Fiat, kas tur ir ar D�eikobsu suni? Aha� aha� Vienu mirklīti. - Viņ� ar delnu aizsedza klausuli. - Suņa nav. Pir�mā stāva tualetē atrasta kaste ar kaķa mēsliem. Kaķis nav atrasts. Kaimiņi skatās, vai neatgriezīsies.

-���� Vai varētu palūgt Birmingemā pārbaudīt pagalmu un vietas aiz saimniecības ēkām? - sacīja Greiems. - Ja kaķis bija ievainots un bērni to laikā neatrada, viņi varbūt to ir apglabāju�i. Zināms ta�u, kaķi paslēpjas, kad jāmirst. Suņi nāk mājās. Vai siksna tam ir bijusi?

-���� Pasakiet viņiem, - pievienojās Krofords, - ja vaja�dzīgs metāna tests, mēs aizsūtīsim. Aiztaupīsies liela rak��anās.

Springfīlds nodeva lūgumu. Telefons iezvanījās, tiklīdz viņ� bija nolicis klausuli. Prasīja D�eku Krofordu. D�imijs Praiss zvanīja no Lombarda Sēru nama. Krofords pacēla pa�ralēlā telefona klausuli.

-��� D�ek, es dabūju vienu daļējo, laikam no īk�ķa, un vie�nu delnas fragmentu.

-��� D�imij, tu izglābi man dzīvību.

-���� Es zinu. Daļējais ir liekts ovāls, bet neskaidrs. Man vēl būs jāskatās, ko ar to varē�u iesākt, kad tik�u atpakaļ. Bija uz vecākā puikas kreisās acs. Nekad agrāk to nebiju darījis. Nemaz nebūtu pamanījis, bet tas izcēlās pret ābola asinsizplūdumu no �autās brūces.

-��� Vai identifikācijai pietiks?

-��� Nezinu vis, D�ek. Ja nu vienīgi viņ� būs atsevi�ķo no�spiedumu rādītājā, bet tu jau zini, ka tā ir īsta loterija. Del�nas fragments bija uz misis Līdsas kreisās kājas lielā pirk�sta naga. Tas derēs tikai salīdzinājumam. Ja veiksies, varēs no tā dabūt vienīgi kādus se�us punktus. Liecināja �tata tie�su patologa palīgs un Lombards, viņ� ir arī notārs. Man ir bildes in situ. Vai ar to pietiks?

-��� Kā ar izslēg�anas nospiedumiem no sēru nama dar�biniekiem?

-�� Noziedu ār tinti Lombardu un visus viņa pui�us un no�ņēmu galvenos nospiedumus neatkarīgi no viņu teiktā - esot pieskāru�ies viņai vai neesot. �ie tagad ber� rokas un lādē�jās. Laid mani mājās, D�ek. Es gribu ar �iem te pastrādāt sa�vā kambarī. Kas zina, ko no �īs putras izdosies izķeksēt, kas zina� Es vēl varu paspēt uz Va�ingtonas lidma�īnu pēc stun�das un jau agrā pēcpusdienā faksēt tev rezultātus.

Krofords brīdi apdomājās.

Labi, D�imij, pedāli grīdā. Kopijas Atlantas un Bir- mingemas policijas pārvaldēm un Biroja filiālēm.

Protams. Bet mums vēl kaut kas jāprecizē.

Krofords izmisīgi pavērās griestos.

-��� Dziedāsi man ausī par komandējuma naudu un virs�stundām?

-��� Dabiski.

-��� �odien, D�imij, trumpji ir tavās rokās.

Kamēr Krofords stāstīja par nospiedumiem, Greiems skatījās ārā pa logu.

-��� Tas nudien ir ko vērts, - bilda Springfīlds.

Greiema seja bija neizdibināma. Kā uz. mū�u notiesā�tais, nodomāja Springfīlds un, FIB vīriem aizejot, sekoja vi�ņam ar skatienu.

Brīdī, kad Krofords un Greiems atstāja Springtīlda ka�binetu, vestibilā beidzās sabiedriskās dro�ības komisāra pre�ses konference. Reportieri devās pie telefoniem. Televīzi�jas reportieri taisīja "nogrie�ņus", vieni stāvēdami savu kameru priek�ā un uzdodami labākos jautājumus, ko bija nupat dzirdēju�i, un atbildei izstiepa mikrofonu tuk�umā, lai �os kadrus vēlāk piemontētu komisāra teiktajam.

Kad Krofords un Greiems jau devās lejā pa kāpnēm uz ārdurvīm, viņiem garām pabrāzās maza auguma vīrs, apme�tās riņķī un nofotografēja. Aiz aparāta parādījās viņa seja.

-���� Vilis Greiems! - viņ� iesaucās. - Atceraties mani? Fredijs Loundss, es rakstīju par Lektera lietu "Tattler", arī grāmatu uzrakstīju.

-��� Atceros, - norūca Greiems. Viņ� ar Krofordu gāja tā�lāk, bet Loundss sāniski virzījās viņiem pa priek�u.

-��� Kad jūs izsauca �urp, Vili? Ko esat noskaidrojis?

-��� Es ar jums nerunā�u, Lounds.

-����� Kā �is vīrs darbojas salīdzinājumā ar Lekteru? Kā viņ� upurus�

-����� Lounds! - Greiema balss bija skaļa, un Krofords steig�us nostājās starp viņiem. - Jūs rakstāt smirdīgus me�lus, un ar "Tattler" var tikai pakaļu slaucīt. Vācieties!

Krofords satvēra Greiema roku.

-����� Ejiet projām, Lounds. A�i! Vili, iesim brokastīs. Ejam, Vili� - Viņi ātrā solī nogriezās ap stūri.

-���� Piedod, D�ek. Es nevaru ciest �o neģēli. Kad biju slimnīcā, viņ� atnāca un�

-���� Es zinu, - sacīja Krofords. - Es izmetu viņu ārā. Cik nu no tā bija labuma� - Krofords atcerējās "National Tatt�ler" fotogrāfiju Lektera lietas nobeigumā. Loundss bija ie�nācis slimnīcas palātā, kamēr Greiems gulēja. Viņ� bija at�sviedis palagu un nofotografējis Greiema pagaidu kolostomiju. Avīzē attēls bija retu�ēts ar melnu plankumu uz Greiema cirk�ņa. Paraksts vēstīja: "Vīrs ar iek�ām."

Ēdnīca bija gai�a un tīra. Greiemam drebēja rokas, ka�fija izlija uz apak�tases.

Viņ� redzēja, ka Kroforda cigaretes dūmi nepatīk pārī�tim blakus nodalījumā. Tie ēda īgnā klusumā, dūmi it kā ietina viņu aizvainojumu.

Pie galdiņa blakus durvīm strīdējās divas sievietes, acīmredzot māte un meita. Viņas runāja klusi, bet sejas iz�ķēmoja dusmas. Greiems juta viņu naida strāvojumu sev uz sejas un kakla.

Krofords sūrojās, ka viņam nākamajā rītā Va�ingtonā jā�liecina tiesas prāvā. Viņ� baidījās, ka prāva var aizkavēt vi�ņu uz vairākām dienām. Aizdedzinādams jaunu cigareti, viņ� pāri liesmiņai palūkojās uz Greiema rokām, pēc tam ievēroja viņa sejas krāsu.

Atlantā un Birmingemā vietējie varēs salīdzināt īk��ķa nospiedumu ar tur zināmo seksa noziedznieku īk�ķa no�spiedumiem, - sacīja Krofords. - Mēs arī to varēsim. Un Praiss jau agrāk ir izracis atbilsmes no atsevi�ķo nospiedu�mu rādītāja. Viņ� ieprogrammēs to "Atradējā" kop� tavas aizie�anas mēs �ai jomā esam krietni progresēju�i.

"Atradējs" bija FIB automātiskais pirkstu nospiedumu noteicējs un analizētājs; tas varētu "pazīt" īk�ķa nospiedu�mu salīdzinājumā ar kādu jaunu datu bāzē ienāku�u nospie�dumu �ķietami nesaistītā lietā.

-���� Kad mēs viņu dabūsim rokā, ar �o īk�ķi un zobiem viņu arī noturēsim, - sacīja Krofords. - Tagad tikai jākon�centrējas uz to, kas viņ� varētu būt. Pamēģināsim domāt no pretējā gala, klausies. Pieņemsim, ka esam arestēju�i vienu aizdomās turēto. Tu atnāc un skaties uz viņu. Kas viņā bū�tu tāds, kas tevi nepārsteigtu?

-��� Es nezinu, D�ek. Sasodīts, es nevaru iztēloties viņa seju. Daudz laika varētu iztērēt, meklējot pa�u izdomātus cilvēkus. Vai tu esi runājis ar Blūmu?

Vakar pa telefonu. Blūms �aubās, ka viņ� varētu būt pa�nāvniecisks, arī Heimlihs �aubās. Blūms �eit bija tikai pāris stundu pirmajā dienā, bet viņam un Heimliham ir visi materiali. Blūms �onedēļ eksaminē doktora darbu aizstāvē�tājus. Sūta tev sveicienus. Tev ir viņa �ikāgas telefons?

-Jā.

Greiemam patika doktors Alans Blūms, mazs, apaļīgs vīriņ� ar skumjām acīm, labs tiesu medicīnas psihiatrs - var�būt vislabākais. Greiems prata novērtēt faktu, ka Blūms nekad nebija paudis par viņu profesionālu interesi. Ne visi psihiatri to prot.

-��� Blūms teica, ka viņ� nebūtu pārsteigts, ja mēs saņem�tu kādu ziņu no Zobu Rūķa. Viņ� varot mums uzrakstīt vēs- tulīti, - sacīja Krofords.

-��� Uz guļamistabas sienas�

-���� Blūms teica, ka viņam varētu būt novirzes. Vai var�būt viņ� iedomājies, ka tādas viņam ir. Viņ� ieteica man sevi�ķi nerēķināties ar to. "Es neizliktu �autuvē skrieno�o me�acūku, D�ek," tā viņ� man teica. "Tā būtu novirzī�a�nās no galvenā un izkliedētu pūliņus." Tā izteikties viņam esot iemācīts jau maģistratūrā.

-��� Viņam ir taisnība, - sacīja Greiems.

-��� Tu gan kaut ko par viņu varētu pastāstīt, citādi tu ne�būtu atradis to pirksta nospiedumu, - sacīja Krofords.

-���� Uz to vedināja nospiedumi uz tās sasodītās sienas, D�ek. Nevajag to piedēvēt man. Klausies, negaidi no ma�nis pārāk daudz, labi?

-��� Ek, mēs viņu dabūsim rokā� Tu ta�u zini, ka mēs vi�ņu dabūsim rokā, vai ne?

-���� Dabūsim jau, dabūsim� Vienādi vai otrādi.

-��� Kā būtu vienādi?

-��� Ja mēs atradīsim iepriek� neievērotas pēdas.

-��� Un otrādi?

-��� Viņ� to darīs atkal un atkal, līdz kādu nakti ielauzda�mies noblīk�ķināsies par skaļu un vīrs laikā izvilks ieroci.

-��� Citu iespēju nav?

-�� Tu domā, ka es viņu pēk�ņi ieraudzī�u pūlī? Tā no�tiek tikai ķinītī. Zobu Rūķis turpinās, līdz mēs paliksim gud�rāki vai arī mums glu�i vienkār�i veiksies. Pats viņ� neap�stāsies.

-��� Kāpēc?

Tāpēc, ka viņam tas ļoti patīk.

-��� Nu re, tu kaut ko par viņu jau zini.

Greiems neatbildēja, līdz viņi bija izgāju�i uz ietves.

Pagaidi nākamo pilnmēnesi, - viņ� sacīja Krofordam.

Tad pateiksi man vēlreiz, cik es par viņu zinu.

Greiems atgriezās viesnīcā un nogulēja divarpus stun�das. Viņ� pamodās pusdienlaikā, noskalojās du�ā un pasū�tīja kafijas kannu un sviestmaizes. Bija pienācis laiks rūpī�gi izpētīt Birmingemas D�eikobsu lietas materiālus. Viņ� nomazgāja lasāmās brilles ar vannasistabas ziepēm un ie�kārtojās ar mapi pie loga. Da�as pirmās minūtes viņ� pie katra troksnī�a pacēla acis, ieklausījās soļos gaitenī, tālīna�jā lifta durvju troksnī. Pēc tam pilnīgi iegrima dokumentos.

Viesmīlis atnācis pieklauvēja pie durvīm un gaidīja, pie�klauvēja vēlreiz un atkal gaidīja. Pēdīgi viņ� nolika paplāti uz grīdas ārpusē pie durvīm un parakstīja rēķinu pats.

Hoits Lūiss, D�ord�ijas Elektroenerģijas kompānijas skaitītāju kontrolieris, pabrauca automobili alejā zem liela koka un atzvēlās sēdeklī ar savu pusdienu kārbu. Tagad, kad viņ� to gatavoja pats, atvērt nebija nekāda prieka. Tur ne�slēpās mīļas zīmītes, nebija pārsteiguma konfektī�u.

Viņ� bija notiesājis pusi lielās sviestmaizes, kad salē�cās no skaļas balss tie�i pie auss.

-��� Tad jau �omēnes bū�u notērējis elektrību par tūksto� dolāriem, vai ne?

Lūiss pagriezās un pa automa�īnas logu ieraudzīja H. G. Pārsonsa piesarku�o ģīmi. Pārsonsam kājās bija �or�ti, rokā sētnieka slota.

-��� Es nesapratu, ko jūs teicāt.

-��� Laikam jūs tūlīt apgalvosiet, ka �omēnes esmu notē�rējis elektrību par tūksto� dolāriem. Tagad dzirdējāt?

-��� Es nezinu, pēc kā jūs sprie�at, mister Pārsons. Vēl ne�esmu skatījies jūsu skaitītāju. Kad apskatī�os, tad datus pie�rakstī�u, lūk, te uz lapas.

Pārsonss nevarēja ciest lielos elektrības rēķinus. Viņ� jau bija sūdzējies kompānijai, ka aprēķini esot nepareizi.

-��� Es sekoju tam, cik tērēju, - sacīja Pārsonss. - Es sū�dzē�os Sabiedrisko pakalpojumu komisijai!

-Jūs vēlaties, lai mēs apskatāmies skaitītāju kopā? Aiz�iesim tūlīt pat un�

Es pats varu apskatīties. Es domāju, arī jūs to varētu iemācīties, ja vien papūlētos.

Paga, paga, Pārsons! - Luiss izkāpa no ma�īnas. - Nomierinieties ta�u, sasodīts! Pagāju�o gadu jūs savam skaitītājam pielikāt magnētu. Jūsu sieva teica, ka jūs esot slimnīcā, tāpēc es to glu�i vienkār�i noņēmu un nevienam neko neteicu. Kad jūs ziemā ielējāt tajā sīrupu, es par to zi�ņoju. Cik man zināms, jūs samaksājāt piespriesto soda nau�du. Jūsu rēķins auga, kad jūs pats sākāt ņemties ar vadiem. Esmu jums skaidrojis, zils palikdams, ka jūsu mājā kaut kas ļoti daudz patērē elektrību. Vai jūs izsaucāt elektriķi? Nē! Jūs zvanāt uz kantori un sūdzaties par mani. Tas man ir līdz kaklam! - Lūiss bija bāls no dusmām.

-��� Es cīnī�os līdz galam! - pavēstīja Pārsonss, atkāpda�mies pa aleju uz sava pagalma pusi. - Jūs jau pārbauda, mister Lūis. Pats redzēju, ka viens jau izbraukāja jūsu mar��rutu pirms jums, - viņ� pāri �ogam sacīja. I )rī/ vien jums būs jāsāk strādāt godīgi, kā visiem.

Lūiss ielēca ma�īnā un brauca projām. Tagad viņam būs jāmeklē cita vieta, kur pabeigt maltīti. Tas bija skumji. Kup�lā koka pavēnis gadiem ilgi bija lieliska pusdieno�anas vieta.

Tā bija tie�i aiz �ārlza Līdsa nama.

Pusse�os pēcpusdienā Hoits Lūiss aizbrauca uz krogu "Cloud Nine" un, lai atvieglotu sirdi, iedzēra da�us viski- jus ar alu.

Piezvanījis savai biju�ajai sievai, vienīgais, ko viņ� spē�ja pateikt, bija:

-���� Esmu noilgojies pēc tevis gatavotajām pusdienām�

-��� Par to vajadzēja domāt agrāk, mister Gudriniek, - vi�ņa atteica un nolika klausuli.

Viņ� negribīgi uzspēlēja �aflborda partiju ar pāris kom�pānijas elektriķiem un dispe�eru. Lūkojās ļaudīs. Uz krogu pasāku�i vilkties sasodītie aviosabiedrības klerki. Visiem vienādas ūsas un gredzens uz mazā pirkstiņa. Drīz vien vi�ņi te piekabinās kādu stulbu �autriņu dēli. Ne par ko vairs cilvēks nevar būt dro�s.

-��� Sveiks, Hoit! Iedzersim alu, es izmaksāju! - Tas bija viņa priek�nieks Billijs Mīkss.

-��� Jā, Billij, es tie�i gribēju ar tevi runāt.

-��� Kas noticis?

-��� Vai tu pazīsti to veco kuņasdēlu Pārsonsu, kas visu laiku zvanās?

-��� Zinu, pagāju�o nedēļu viņ� man tie�ām zvanīja, - sa�cīja Mīkss. - Kas atgadījies?

-���� Viņ� teica, ka pa manu mar�rutu kāds esot braucis pirms manis, it kā domātu, ka es nemaz nebrauk�u. Es ce�ru, tu nedomā, ka es visur kārtīgi nepārbaudu?

-Nē.

-��� Tie�ām nedomā? Saproti, ja es kādam esmu melnajā sarakstā, tad es gribu, lai viņ� man to atklāti pasaka.

-��� Tu domāja tu būtu manā melnajā sarakstā, es baidī�tos tev atklāti pateikt?

-Nē.

-��� Nu tad skaidrs. Ja kāds pārbaudītu tavu mar�rutu, tad es to zinātu. Kantorī viss ir kārtībā. Neviens tevi nepārbau�da, Hoit. Neņem ta�u to Pārsonsu galvā, viņ� vienkār�i ir vecs un nervozs. Pagāju�o nedēļu viņ� man piezvanīja un sacīja: "Apsveicu, ka ņemat pie dziesmas to Hoitu Lūisu!" Es nelikos zinis.

-��� Kaut policija pakutinātu viņu par to skaitītāju! - nik�ni sacīja Lūiss. - �odien tur alejā biju apstājies, grasījos ēst pusdienas, kad �is jau klāt. Kārtīgi sadot, lūk, ko viņam vajag�

-����� Es pats tur agrāk mēdzu piestāt, kad braukāju pa mar�rutu, - teica Mīkss. - Un, klausies, da�reiz es redzēju misis Līdsu� Nav jau labi tagad tā runāt, kad viņa paga�lam, bet da�u labu reizīti viņa tur pagalmā peldkostīmā sau�ļojās. Ai, ai, ai� Tā nu bij' figūriņa! Skaista dāma bija.

-��� Neviens vēl nav noķerts?

-��� Ne-e.

-��� Nera�a gan, ka tas nezvērs uzklupa Līdsiem, kad ot�rā ielas pusē vecais Pārsonss prasīties uzprasās, - sprieda Lūiss.

-���� Es tev pateik�u, ka es savai vecajai neļauju vis peld�kostīmā vāļāties pagalmā. Viņa saka: "Muļķa Billij, kas tad mani tur redzēs?" Bet es saku: nevar zināt, kāds traks iz�dzimtenis var pār dzīv�ogu pārlēkt, savu mengu vicinā�dams. Vai kruķi jau runāja ar tevi? Prasīja, vai esi kādu re�dzējis?

-���� Jā, tie jau visus izpra�ņā, kam tur ir mar�ruts. Past�niekus, visus� Bet es jau cauru nedēļu ņēmos pie Lorelvu- diem Betijd�einas ielā. - Lūiss iemalkoja alu. - Tu teici, ka Pārsonss tev pagāju�o nedēļu zvanīja?

-Jā.

-���� Tad jau viņ� redzējis kādu, kur� skatās viņa skaitītā�ju. Ja viņ� tikai �odien to būtu izgudrojis, lai pakaitinātu ma�ni, tad zvanījis nebūtu. Tu teici, ka nevienu neesot sūtījis, un mani jau viņ� tur neredzēja.

Varbūt "Southeastern Bell" kaut ko pārbaudīja.

-��� Varbūt.

-��� Tomēr nē� Mums ta�u tur nav kopīgas sadales�

-��� Domā, jāpiezvana kruķiem?

-��� Par sliktu nenāks, - sacīja Mīkss.

-��������� He, tie�i tas, kas Pārsonsam vajadzīgs - parunāties policiju. Bikses pietaisīs, kad �ie piebrauks!

Vēlu pēcpusdienā Greiems atkal devās uz Līdsu namu. Viņ� iegāja pa parādes durvīm un centās neskatīties uz slep�kavas atstāto postu. Līdz �im viņ� bija redzējis lietas mate�riālus, nozieguma vietu un upurus - tātad sekas. Viņ� visai daudz zināja par to, kā �ie ļaudis miru�i. �odien Greiemam bija padomā noskaidrot, kā viņi dzīvoju�i.

Tātad pārskats. Garā�ā glabājās motorlaiva ar ūdensslē- po�anas piederumiem, laba, daudz lietota, kārtīgi saglabā�ta. Turpat bija arī mikroautobuss. Golfa nūjas un tūristu ve�losipēds. Gandrīz nelietoti elektriskie darbarīki. Pieaugu�o rotaļlietas.

Greiems paņēma no golfa somas vienu nūju un nedro��i atvēzējās, uzmanoties, lai ko neaizķertu. Kad viņ� noli�ka somu atpakaļ pie sienas, no tās uzvēdīja ādas smar�a. �ārlza Līdsa mantas.

Greiems sekoja �ārlzam Līdsam pa visām telpām. Mā�jastēva istabā karājās viņa medību fotogrāfijas. Vienā rindā di�o grāmatu sērija. Iesieti Sevoni universitātes �urnāla gadagājumi. Plauktos ari H. Alcns Smits, Perelmans un Makss �ulmans. Vonnegūts un īvlins Vo. Uz galda atvērts S. S. Forestera "Samainīt sīknaudā".

Sienas skapī - lieliska sporta �autene, "Nikon " fotoapa�rāts, "Bolex Super Eight" kinokamera un projektors.

Greiems, kam nepiederēja gandrīz nekas, vienīgi mak��ķerē�anas pamatpiederumi, sagrabējis "Volksvvagen" un divas kastes vīna "Montrachet", izjuta vieglu nīgrumu pret �īm pieaugu�o rotaļlietām un pats brīnījās, kāpēc.

Kas bija Līdss? Veiksmīgs jurists, nodokļu speciālists, kādreiz Sevoni komandas futbolists, spēcīgs, dzīvespriecīgs cilvēks, vīrs, kas ar pārgrieztu rīkli cēlās un cīnījās.

Greiems juta vajadzību izsekot viņa dzīves pēdām mā�jā. Dodot Līdsam priek�roku, viņ� it kā lūdza atļauju ieska�tīties arī viņa sievas dzīvē.

Greiems juta, ka tie�i viņa pievilinājusi slepkavu, glu�i kā dziedo�s circenis pievilina savas nāves nesēju - plēsīgo sarkanacu mu�u.

Tātad misis Līdsa.

Viņai bija maza garderobes istaba otrajā stāvā. Greiemam izdevās tur nokļūt, neieskatoties guļamistabā. Istabas sienas bija dzeltenas, tā likās neskarta, ja neievēroja sasisto spoguli virs tualetes galdiņa. Uz grīdas pie drēbju skapja stāvēja "L. L. Bean " mokasīnu pāris, it kā misis Līdsa tikko būtu no tiem izkāpusi. Viņas rītakleita bija pavir�i uzmesta uz vad�a, un drēbju skapī valdīja neliels haoss, kas raksturīgs sievietēm, kuras uztur kārtībā vairākus citus skapjus.

Misis Līdsas dienasgrāmata glabājās ar violetu samtu apvilktā kastītē uz tualetes galdiņa. Atslēdziņa, kā arī poli�cijas materiālu glabātavas kontroles talons bija ar līmlenti pielīmēti pie kastītes vāka.

Greiems apsēdās smalkaja, baltajā krēsla un uz labu lai�mi at�ķīra dienasgrāmatu.

23. decembris, otrdiena, pie mammas. Bērni vēl guļ, Kad mamma aizstikloja saulaino verandu, man riebās, kā pārvērtās visas mājas izskats, bet tagad ir ļoti patīkami, jo es varu sēdēt �eit, siltumā, un skatīties ārā uz sniegu. Cik Ziemassvētkus viņa vēl izturēs pilnu māju ar mazbērniem? Es ceru, ka daudz.

Vakar no Atlantas bija grūts brauciens, aiz Roli sniga. Nācās vilkties ļoti lēni. Es jau tā biju nogurusi, kamēr vi�sus saposu. Capelhilas piepilsētā �ārlijs apturēja ma�īnu un izkāpa. Viņ� nolauza no zara da�as lāsteciņas, lai iztai�sītu man martini. Kad viņ� nāca atpakaļ, garās kājas snie�gā cilādams, viņam matos un uz skropstām bija sniegs, un es atcerējos, ka mīlu viņu. Manī kaut kas it kā pārplīsa, drusku sāpīgi, un tad tur izplūda siltums.

Es ceru, ka jaka viņam derēs. Ja viņ� man būs nopircis to briesmīgo gredzenu, es nobeig�os. Gandrīz vai gribas ie�spert Madlēnai pa viņas lielo celulīta dibenu, ka �ī tik mie�rīgi izrādās ar savējo, it kā tas būtu nezin kas. �etri smiek�līgi, milzīgi briljanti netīra ledus krāsā. Lāsteku ledus ir tik dzidrs� Caur ma�īnas logu iespīdēja saule - taisni virsū lāstekas nolauztajam galam, kur tas slējās laukā no glāzes, un izveidojās maza prizma. Es turēju glāzi, un man uz ro�kas krita sarkani un zaļi atspīdumi. Es jutu �īs krāsas sev uz ādas.

Viņ� jautāja, ko es gribu uz Ziemassvētkiem, un es sa�liku rokas viņam ap ausi un pa�ukstēju: "Tavu lielo daik�tu, muļķīt, cik dziļi vien iespējams!"

Viņam nosarka plikais aplītis pakausī. Viņ� mū�dien baidas, ka bērni izdzirdēs. Vīrie�i vispār nepaļaujas uz �uk�stiem.

Uz lapas bija nokritu�i izmeklētāja cigāra pelni.

Kamēr ārā krēsloja, Greiems lasīja par mandeļu izgrie��anas operāciju meitai un par pārbīli jūnijā, kad misis Līd�sa sev krūtī bija atklājusi nelielu kunkuli. (Mīļais Dievs, bērni vēl ir tik mazi!)

Trīs lappuses vēlāk izrādījās, ka tā ir maza, labdabīga cista, viegli izņemama.

Dr. Janovi�s mani �opēcpusdien atlaida. Mēs atstājām slimnīcu un aizbraucām uz dīķi. Ilgi nebijām tur biju�i. Kaut kā nekad neiznāk laika. �ārlijam bija divas �ampanie�a pu�deles ledus spainītī, mēs tās izdzērām un saulrietā barojām pīles. Kādu laiku viņ� stāvēja ūdens malā ar muguru pret mani, un man liekas, viņ� drusku raudāja.

Sūzana teica, viņa baidījusies, ka mēs atbrauksim mā�jās no slimnīcas un viņai būs vēl viens brālītis. Mājās!

Greiems izdzirdēja guļamistabā telefona zvanu. Pēc tam atskanēja klik�ķis un ierunājās automātiskais atbildētājs: "Labdien, �eit Valērija Līdsa. Diem�ēl es �obrīd nevaru pie�iet pie telefona, bet, ja jūs pēc signāla ierunāsiet savu vār�du un telefona numuru, mēs jums piezvanīsim. Paldies."

Greiems domāja, ka varbūt pēc pīkstiena ierunāsies Krofords, bet atskanēja tikai garais signāls. Zvanītājs bija nolicis klausuli.

Greiems bija dzirdējis viņas balsi, tagad viņ� gribēja �o sievieti redzēt. Viņ� gāja uz vīra istabu.

Kabatā viņam bija "Super Eight" filmas rullis, �ārlza Līdsa īpa�ums. Trīs nedēļas pirms nāves Līdss bija atstājis �o filmu pie aptiekāra, kas to bija aizsūtījis uz attīstī�anu. Viņ� nebija to izņēmis. Policija atrada Līdsa makā kvīti un saņēma no aptiekāra filmu [4] . detektīvi noskatījās �o mājas kino līdz ar vairākām ģimenes fotogrāfijām, kas bija attīs�tītas vienlaikus, un neko interesantu neatklāja.

Greiems gribēja redzēt Līdsus dzīvus. Policijas iecirknī izmeklētāji bija piedāvāju�i Greiemam savu projektoru, ta��u viņ� vēlējās noskatīties filmu �ajā mājā. Vietējie nelab�prāt atļāva viņam izņemt to no mantu glabātavas.

Greiems sameklēja sienas skapī ekrānu un projektoru, uzstādīja tos un apsēdās �ārlza Līdsa lielajā ādas atzvelt�nes krēslā, lai skatītos. Uz paro�a viņ� zem delnas sajuta kaut ko lipīgu - tie bija bērnu pirkstu nospiedumi, kam pie�ķēru�ās kokvilnas pūciņas. Greiema roka nu smar�oja pēc karameles.

Tā bija patīkama mājas bezskaņas filmiņa, māksliniecis�kāka par daudzām citām. Sākumā bija redzams suns, pelēks skotu terjers, kas gulēja uz savas sedziņas. Suni uz brīdi iz�traucēja filmē�ana, tas pacēla galvu un paskatījās uz kame�ru. Tad atkal likās uz auss. Joprojām guļo�s suns. Terjers spēji saspicēja ausis. Viņ� piecēlās un ierējās, un kamera sekoja viņam virtuvē, kur tas aizskrēja pie durvīm un drebēdams no�gaido�i apstājās, vicinādams astes strupulīti.

Greiems iekoda apak�lūpā un arī gaidīja. Uz ekrāna at�vērās durvis un ienāca misis Līdsa ar iepirkumiem. Viņa sa�mirk�ķināja acis, pārsteigta iesmējās un ar brīvo roku at�glauda izspūru�os matus. Misis Līdsa kaut ko runāja, lūpām kustoties, tad izgāja no kadra, un telpā ienāca bērni, nesda�mi mazākus maisiņus. Meitenītei bija se�i gadi, puikām as�toņi un desmit.

Jaunākais puika, acīmredzot mājas kino veterāns, no�rādīja uz savām ausīm un pakustināja tās. Kamera atradās visai augstu. Saskaņā ar tiesu medicīnas eksperta ziņojumu Līdss bija septiņdesmit piecas collas gar�.

Greiems lēsa, ka �ī filmas daļa uzņemta agrā pavasarī. Bērniem bija mugurā vējjakas, un misis Līdsa izskatījās bāla. Morgā viņa �ķita iedegusi, ar redzamām peldkostīma joslām.

Sekoja mazas ainiņas, kurās puikas spēlēja galda teni�su un meitenīte Sūzana savā istabā tina dāvanu; koncentrē�joties viņa bija piespiedusi mēli aug�lūpai, un pār pieri bija pārkritusi matu �ķipsna. Viņa atglauda matus ar tuklo roķeli, un kustība bija tie�i tāda pati kā mātei virtuves kadros.

Nākamajā ainā Sūzana bija redzama burbuļvannā, sa�rāvusies kā vardīte. Viņai galvā bija liela peldcepure. Ka�meras leņķis bija zemāks un fokuss izplūdis, acīmredzot uz�ņēmis brālis. Aina beidzās ar viņas bezskaņas spiedzienu kameras virzienā, kad meitenīte aizsedza savu se�gadnie- ces krū�kurvi. Peldcepure noslīdēja viņai pār acīm.

Lai nejustos pārspēts, Līdss bija notvēris misis Līdsu du�ā. Glu�i kā priek�kars pirms pamatskolas izrādes, du�as aizklājs noraustījās, un tajā iespiedās augums. Parādījās mi�sis Līdsas plecs. Rokā viņai bija du�as sūklis. Aina beidzās, kad objektīvu aizķepināja ziepju putas.

Filma beidzās ar Normenu Vinsentu Pīļu, kas runāja te�levizora ekrānā, un ar skatu, kur �ārlzs Līdss krāc tajā pa��ā krēslā, kurā patlaban sēdēja Greiems.

Viņ� skatījās ekrāna tuk�ajā gaismas taisnstūrī. Viņam patika Līdsi. Viņam bija �ēl, ka bija redzējis tos morgā. Viņ� nodomāja, ka �ī ģimene dro�i vien iepatikusies arī ārprātī�gajam, kur� pie viņiem ieradās. Ta�u ārprātīgajam viņi vel labāk patika savā tagadējā stāvoklī.

Greiemam galva �ķita pārblīvēta un trula. Viņ� peldē�jās viesnīcas baseinā, līdz kājas atgādināja gumiju, un iz�kāpa no ūdens, domādams divas domas vienlaikus: par "Tanqueray" martini un Mollijas skūpstu gar�u.

Viņ� sajauca sev plastmasas glāzē martini un piezvanī�ja Mollijai.

Sveika, mana lieliskā!

-��� Sveiks, sīkais! Kur tu esi?

-��� Nolādētajā Atlantas viesnīcā.

-��� Dzīvo zaļi?

-��� Ne pārāk. Man te ir vientulīgi.

-��� Man arī.

-��� Skumstu pēc tevis.

-��� Un es - pēc tevis.

-��� Pastāsti, ko tu dari.

Nu, �odien bija neliela saķer�anās ar misis Holperu. Viņa gribēja atdot atpakaļ kleitu ar lielu viskija traipu uz dibena. Es uzreiz sapratu, ka viņa to vilkusi uz D�eisiju bal�līti.

-��� Un ko tu viņai teicP.

-��� Es teicu, ka tādu viņai to nepārdevu.

-��� Un ko �ī?

-�� �ī stāsta, ka viņai nekad neesot biju�as problēmas ar preces atdo�anu un tie�i tāpēc viņa iepērkoties pie manis, nevis pie da�ām citām savām paziņām.

-Un ko atbildēji tu?

-��� Ak, es atbildēju, ka mans cienītais diem�ēl runā pa telefonu kā auns.

-��� Skaidrs.

-��� Villijam klājas labi. Viņ� tagad apsedz da�as bruņru- pu�u olas, ko suņi bija izraku�i. Izstāsti, ko tu dari.

-��� Lasu ziņojumus. Ēdu visādus draņķus.

-��� Laikam jau ari daudz domā. -Aha.

-��� Vai es varu tev palīdzēt?

-��� Man nav kam pieķerties, Mollij. Nepietiek informā�cijas. Nē, vispār jau informācijas ir daudz, bet es neesmu to pietiekami apstrādājis.

-��� Tad jau tu acīmredzot kādu laiku būsi Atlantā� Es nedīcu, lai tu brauc mājās, tikai prātoju.

-��� Es nezinu. Vēl da�as dienas bū�u. Man tevis pietrūkst.

-��� Gribi parunāt par mīlē�anos?

-�� Nedomāju, ka spē�u to izturēt. Varbūt labāk tomēr ne�vajag.

-��� Ko nevajag?

-��� Runāt par mīlē�anos.

-��� Labi. Bet tev ta�u nav iebildumu, ja es par to domā��u, vai ne?

-��� Itin nekādu.

-��� Mums ir jauns suns.

-��� Ak kungs�

-��� Izskatās pēc baseta un pekinie�a jaukteņa.

-��� Brīni�ķīgi. -Viņam ir milzīgi pauti.

-��� Tas nekas, lai jau ir.

-��� Gandrīz pa zemi velkas. Viņam tie skrienot jāievelk.

-��� To nevar izdarīt.

-��� Viņ� var. Tu ta�u to nevari zināt.

-��� Tomēr zinu.

-��� Tu savējos vari ievilkt?

-��� Man jau likās, ka līdz tam nonāks.

-��� Nu?

-��� Nu, ja vēlies zināt, vienreiz ievilku.

-��� Kad tas bija?

-��� Jaunībā. Man vajadzēja steig�us pārlēkt pāri vienam dzeloņstiepļu �ogam.

-��� Kāpēc?

-��� Man bija rokās arbūzs, ko es nebiju izaudzējis.

-��� Tu bēgi? No kā?

No viena man pazīstama cūkgana. Suņu pamodināts, viņ� izmetās no savas būdas vienās apenēs un vicināja bisi. Par laimi, viņ� no�āvās, aizķēries aiz pupu kastes, un es pa�spēju attālināties.

-��� Vai viņ� �āva uz tevi?

-��� Toreiz man tā likās, jā. Ta�u varbūt tie blīk�ķi nāca man pa�am no otra gala. Līdz �ai baltai dienai esmu neziņā.

-��� Tu tiki pāri tam �ogam.

-��� Vēsi.

-��� Noziedzīga domā�ana tik agros gados.

-��� Man nav noziedzīga domā�ana.

-��� Nav, protams, nav. Es domāju izkrāsot virtuvi. Kāda krāsa tev patiktu? Vili? Kāda krāsa tev patiktu? Kur tu pa�liki?

-Tepat, tepat, khm� Izkrāsosim dzeltenu.

-��� Man dzeltens neder. Es no rītiem izskatī�os zaļa.

-��� Nu tad zilu.

-��� Zils ir auksts.

-��� Manis pēc izkrāso kaut vai maza bērna kakas krāsā� Nē, klausies, es dro�i vien drīz bū�u mājās. Tad aiziesim uz krāsu veikalu, paskatīsimies paraugus, visu pārējo, la�bi? Būs jānopērk arī pāris jaunu rullī�u, vai ne?

-��� Labi, darīsim tā, nopirksim arī rullī�us. Es nesaprotu, kāpēc vispār par to sāku runāt� Klausies, es mīlu tevi, un man tevis pietrūkst, bet tu dari tie�i to, kas tev jādara. Un es zinu, ka tev tas ir grūti. Es tepat vien esmu un arī bū�u, lai kad tu atgrieztos, vai arī es varu aizbraukt tevi satikt - jebkurā laikā, vienalga uz kurieni. Tā, lūk.

-��� Mīļo, mīļo Mollij. Iesim nu gulēt.

-��� Labi.

-��� Arlabunakti.

Greiems gulēja, salicis rokas aiz galvas, un iztēlojās va�kariņas kopā ar Molliju. Akmeņkrabji un "Sancerre", sāļa vēsma kopā ar vīnu.

Ta�u tas bija viņa lāsts - sarunājoties vienmēr apvai�noties par sīkumiem -, un arī tagad viņ� bija ņēmis ļaunā. Atcirtis viņas nevainīgajam jociņam par noziedzīgo domā��anu. Stulbi.

Greiems nespēja saprast, kāpēc Mollija viņam pieķēru�sies.

Viņ� piezvanīja uz policijas �tābu un atstāja ziņu Springffldam, ka vēlas no rīta doties līdzi apgaitā. Nebija nekā cita, ko darīt.

D�ins palīdzēja aizmigt.

Uz Badīja Springfīlda galda bija saliktas caur koppa�pīru rakstītas lapas - tās bija ziņas par visiem zvaniem, kas attiecināmi uz Līdsu lietu. Otrdien septiņos no rīta, kad Springfīlds ieradās savā kabinetā, to jau bija se�desmit trīs. Virsējā bija atķeksēta ar sarkanu.

Tā pauda, ka Birmingemas policija atradusi kaķi, kur� apglabāts kurpju kastē aiz D�eikobsu garā�as. Kaķim starp ķepām iesprausta puķe, un tas ietīts trauku dvielī. Kaķa vārds ar bērna roku uzrakstīts uz kastes vāka. Kaklasiksnas nav bijis. Kaste bijusi aizsieta ar aukliņu, plakanais mezgls.

Birmingemas tiesu medicīnas eksperts ziņoja, ka dzīv�nieks no�ņaugts. Viņ� to noskuvis un dūriena brūces nav atradis.

Springfīlds piesita ar briļļu kājiņu pie zobiem.

Viņi bija atradu�i irdenu vietu un uzraku�i ar lāpstu. Iz�tiku�i bez kaut kāda sasodīta metāna testa. Tomēr Grei�emam, kā izrādījās, bija taisnība.

Galvenais izmeklētājs aplaizīja īk�ķi un ņēmās pārlū�kot pārējās kopijas. Lielākā daļa zvanītāju iepriek�ējās nedēļas laikā apkaimē bija redzēju�i aizdomīgas automa�ī�nas; apraksti gan bija aptuveni, tikai automobiļu tips vai krā�sa. �etri anonīmi zvanītāji Atlantas iedzīvotājiem bija vēs�tīju�i: "Es ar jums izdarī�u to pa�u, ko ar Līdsiem."

Hoita Lūisa ziņojums bija kaudzei ap vidu.

Springfīlds piezvanīja nakts de�ūras komandierim.

-��� Kas ir ar to skaitītāju kontroliera ziņojumu par Pār�sonsu? Numurs �etrdesmit astoņi.

-���� Vakar mēs mēģinājām pārbaudīt Komunālo pakalpo�jumu pārvaldē, vai kāds no viņējiem bijis tai alejā, - atbil�dēja de�ūras komandieris. - Viņi solīja mums �orīt atzvanīt.

-��� Lai kāds viņus sazvana tūlīt pat, - sacīja Springfīlds. - Pārbaudiet atkritumu vedējus, ūdens un kanalizācijas die�nestu, pārbaudiet būvatļaujas gar to aleju un tad atzvaniet man uz ma�īnu.

Viņ� piezvanīja Villām Greiemam.

-��� Vili? Pēc desmit minūtēm gaidiet mani pie savas vies�nīcas, pavizināsimies.

Pulksten septiņos un �etrdesmit piecās minūtēs Spring�fīlds apturēja ma�īnu alejas galā. Abi vīrie�i blakus gāja pa grantī iebrauktajām riteņu sliedēm. Pat �ajā agrajā stundā saule jau karsēja.

-��� Jums vajadzētu sadabūt cepuri, - sacīja Springfīlds. Viņa pa�a smalkā salmenīca bija novilkta pār acīm.

Stiepļu sieta �ogs Līdsu zemes gabala vienā galā bija noaudzis ar vīnstīgām. Viņi apstājās pie elektrības skaitītā�ja staba.

-���� Ja viņ� brauca pa �ejieni, tad varēja redzēt visu mā�jas aizmuguri, - sacīja Springfīlds.

Bija pagāju�as tikai piecas dienas, bet Līdsu īpa�ums jau izskatījās nekopts. Mauriņ� bija nelīdzens un virs zālie�na slējās maurloki. Pagalmā bija nokritu�i da�i sīki zariņi.

Greiems gribēja tos pacelt. Māja likās aizmigusi, uz smalk- re�ģa verandas svītras un plankumus meta rīta garās koku ēnas. Stāvot alejā ar Springlīldu, Greiems spēja saskatīt sevi ielūkojamies pa sētaspuses logu, atveram verandas durvis. Tomēr dīvaini, ka tagad, saules gaismā, nebija tik viegli iz�tēloties, kā slepkava ielauzies �ajā mājā. Viņ� vēroja, kā vē�jiņā viegli �ūpojas bērnu �ūpoles.

Tas varētu būt Pārsonss, - sacīja Springfīlds.

H. G. Pārsonss bija piecēlies agri un divas mājas tālāk savā pagalmā irdināja puķu dobi. Springfīlds ar Greiemu aizgāja līdz Pārsonsa namiņa sētaspuses vārtiņiem un apstā�jās pie viņa atkritumu konteineriem. To vāki bija pieķēdēti pie �oga.

Springfīlds ar mērlenti izmērīja strāvas skaitītāja aug�stumu.

Viņam bija ziņas par visiem Līdsu kaimiņiem. Par Pār�sonsu bija zināms, ka viņ� agri, pēc priek�nieka lūguma, devies pensijā no darba pastā. Priek�nieks bija ziņojis, ka Pārsonss kļūstot "arvien izklaidīgāks".

Springlīlda piezīmēs netrūka ari baumu. Kaimiņi stās�tīja, ka Pārsonsa sieva, cik bie�i vien iespējams, uzturoties pie savas māsas Meikonā un ka dēls viņu vispār vairs ne�apciemojot.

-�� Mister Pārsons! - uzsauca Springfīlds. - Mister Pār- sons!

Pārsonss atslēja dak�as pie mājas un pienāca pie �oga. Viņam kājās bija sandales un baltas zeķes. Gar zemi un zā�li zeķes jau bija notraipīju�ās. Viņa seja bija spīdīgi sārta.

Arterioskleroze, nodomāja Greiems. Iedzēris rīta ripu.

-Jā?

-����� Mister Pārsons, vai mēs varētu ar jums drusku paru�nāt? Mēs ceram, ka jūs varēsiet mums palīdzēt, - sacīja Springfīlds.

-��� Jūs esat no elektrības kompānijas?

-��� Nē, esmu Badijs Springfīlds 110 policijas pārvaldes.

-��� Tātad par to slepkavību. Mēs ar sievu bijām Meiko- nā, es jau teicu jūsu�

-����� Es zinu, mister Pārsons. Mēs gribējām pajautāt par jūsu elektrības skaitītāju. Vai�

-���� Ja tas� skaitītāju kontrolieris teica, ka es daru kaut ko nelikumīgu, tad viņ� ir vienkār�i�

-���� Nē, nē. Mister Pārsons, vai jūs pagāju�o nedēļu re�dzējāt kādu sve�inieku apskatām jūsu skaitītāju?

-Nē.

-���� Jūs esat pārliecināts? Cik es saprotu, jūs esot teicis Hoitam Lūisam, ka pirms viņa kāds pārbaudījis skaitītājus.

-���� Jā, teicu. Un sen jau bija laiks! Es izpētī�u to lietu, un Sabiedrisko pakalpojumu komisija saņems no manis pil�nīgu ziņojumu.

-���� Jā, ser. Es ne�aubos, ka viņi to nokārtos. Tātad - kas tur skatījās jūsu skaitītāju?

-���� Tas nebija sve�inieks. Tas bija kāds no D�ord�ijas elektrības kompānijas.

-��� Kā jūs zināt?

-��� Nu, viņ� izskatījās pēc skaitītāju kontroliera.

-��� Kas viņam bija mugurā?

-���� Laikam tas pats, kas viņiem visiem. Kas tas būtu? Brūns darba tērps un cepure ar nagu.

-��� Vai jūs redzējāt viņa seju?

-����� Neatceros, ka būtu redzējis. Es viņu ieraudzīju, kad skatījos pa virtuves logu. Gribēju ar viņu parunāt, bet man vajadzēja kaut ko uzvilkt mugurā, un, kad es tiku laukā, viņ� jau bija prom.

-��� Vai viņam bija automobilis?

-��� Neatceros, ka būtu redzējis. Kas �eit vispār notiek? Kāpēc jūs to gribat zināt?

-���� Mēs pārbaudām visus, kas pagāju�o nedēļu redzēti �a�jā apkaimē. Tas tie�ām ir svarīgi, mister Pārsons. Lūdzu, pa�pūlieties atcerēties!

-��� Tātad tomēr par slepkavību. Neesat vēl nevienu ares�tēju�i, vai ne?

-Nē.

-��� Es vakar skatījos uz ielu, un veselas piecpadsmit mi�nūtes nepabrauca garām neviena patruļas ma�īna. Tas bija drausmīgi, tas� kas notika ar Līdsiem. Mana sieva bija ga�līgi satriekta. Nez, kas tagad pirks viņu māju. Vienu dienu te da�i melnādainie jau skatījās. Ziniet, man da�as reizes nācās runāt ar Līdsu par viņa bērniem, bet vispār viņiem nebija ne vainas. Protams, manus padomus par mauriņu viņ� nemēdza ņemt vērā. Lauksaimniecības departamentam ir da�i izcili bukleti par nezāļu apkaro�anu. Beigu beigās es tos vienkār�i iemetu viņiem pastkastē. Godīgi sakot, kad viņ� pļāva, tie maurloki smirdēja kā nelabie.

-���� Mister Pārsons, kad tie�i jūs redzējāt to cilvēku ale�jā? -jautāja Springfīlds.

-��� Es īsti nezinu, es mēģinu par to domāt.

-���� Vai jūs atceraties dienas laiku? Rīts? Dienasvidus? Pēcpusdiena?

-���� Es zinu, kā sauc dienas daļas, jums nav man tās jā�uzskaita. Varbūt pēcpusdiena. Es neatceros.

Springfīlds paberzēja sev sprandu.

-���� Atvainojiet, mister Pārsons, bet man tas būs jāno�skaidro precīzāk. Vai mēs varētu ieiet jūsu virtuvē, lai jūs mums parādītu, no kurienes viņu redzējāt?

-���� Parādiet man savas apliecības, abi divi.

Mājā valdīja klusums, spodras virsmas un sastindzis gaiss. Un kārtība, kārtība. Novecojo�a pāra izmisīgs iekār�tojums, redzot, ka viņu dzīve kļūst arvien blāvāka.

Greiemam gribējās palikt ārā. Viņ� bija pārliecināts, ka atvilktnēs glabājas pārspodrinātas, nelietotas sudrablietas.

Izbeidz! Jāizspie� no vecā perdeļa, ko var.

No virtuves loga pie izlietnes pavērās labs skats uz pa�galmu.

-��� Tur. Nu, esat apmierināti? - noprasīja Pārsonss. - No �ejienes ta�u var redzēt turieni. Es ar viņu nerunāju, un es neatceros, kāds viņ� izskatījās. Ja tas ir viss, tad man ir daudz darāmā.

Pirmoreiz ierunājās Greiems.

-��� Jūs teicāt, ka jums vajadzējis kaut ko uzvilkt un, kad izgājāt laukā, viņ� jau bijis prom. Tātad jūs nebijāt apģēr�bies?

-Nē.

-��� Pēcpusdienā? Vai jūs nejutāties labi, mister Pārsons?

-��� Tas, ko es daru savā mājā, ir tikai mana darī�ana. Es te varu staigāt kaut vai Ādama kostīmā, ja vien man tā gribas. Kāpēc jūs neejat meklēt to slepkavu? Laikam jau tā�pēc, ka te iek�ā ir vēss.

-���� Cik es saprotu, jūs esat pensijā, mister Pārsons, tāpēc laikam tie�ām nav tik svarīgi, vai jūs katru dienu apģērbja�ties vai neapģērbjaties. Jūs diezgan bie�i vispār neapģērb�jaties, vai ne?

Pārsonsa deniņos izspiedās vēnas.

-���� Tas, ka esmu pensijā, nenozīmē, ka es katru dienu neģērbjos un ka man nav daudz darāmā. Man tikai palika karsti, un es ienācu iek�ā un iegāju du�ā. Es strādāju. Es mul�ēju dārzu un līdz pēcpusdienai to biju izdarījis, un tas ir vairāk, nekā �odien izdarīsiet jūs.

-��� Ko jūs darījāt?

-��� Mul�ēju.

-��� Kurā dienā jūs mul�ējāt?

-���� Piektdien. Tas bija pagāju�o piektdienu. Atveda no rī�ta lielu kravu, un es� līdz pēcpusdienai to visu biju izklā�jis. Varat pajautāt Dārzu centrā, cik viņi atveda.

-��� Un jūs sakarsāt, ienācāt iek�ā, noskalojāties du�ā. Ko jūs darījāt virtuvē?

-��� Taisīju glāzi ledus tējas.

-���� Un paņēmāt drusku ledus? Bet ledusskapis ir tur, prom no loga.

Pārsonss paskatījās no loga uz ledusskapi un apjuka. Vi�ņa acis bija trulas kā zivij tirgū uz vakarpusi. Tad tās tri�umfa iemirdzējās. Viņ� aizgāja pie skapī�a blakus izlietnei.

-�� Tas bija �eit, es ņēmu krūzi un ieraudzīju viņu. Tā tas bija. Tas arī viss. Un tagad, ja esat beigu�i savu ok�ķerē��anu�

-����� Man liekas, viņ� redzējis Hoitu Lūisu, - sacīja Greiems.

-��� Man arī, - atsaucās Springfīlds.

-��� Tas nebija Hoits Lūiss! Noteikti nebija! - Pārsonsa acīs riesās asaras.

-��� Kā jūs zināt? - jautāja Springfīlds. - Tas varbūt bija Hoits Lūiss, bet jums tikai likās�

-��� Lūiss ir iededzis, un viņam ir sirmi, taukaini mati un plukatas vaigubārda. - Pārsonss bija pacēlis balsi un runāja tik ātri, ka bija pagrūti saprast. - Es to zinu! Skaidrs, ka tas

1 nebija Lūiss. �is tips bija bālāks, un viņam bija blondi mati. Viņ� pagriezās, lai pierakstītu bloknotā, un es redzēju viņam zem cepures matus. Blondi mati, taisni nogriezti virs kakla.

Springfīlds stāvēja pilnīgi mierīgs, un, kad ierunājās, vi�ņa balss joprojām bija skeptiska.

-��� Un viņa seja?

-��� Es nezinu. Varbūt viņam bija ūsas.

-��� Kā Lūisam?

-��� Lūisam nav ūsu!

-��� Ā� - noteica Springfīlds. - Skaitītājs viņam bija acu augstumā, vai arī vajadzēja skatīties uz aug�u?

-��� Laikam acu augstumā.

-��� Vai jūs viņu pazītu, ja vēlreiz ieraudzītu?

-Nē.

-��� Cik vecs viņ� bija?

-��� Vecs nebija. Es nezinu.

-��� Vai jūs neredzējāt viņam tuvumā Līdsu suni?

-Nē.

-���� Klausieties, mister Pārsons, es tagad saprotu, ka biju maldījies, - teica Springfīlds. - Jūs mums tie�ām daudz pa�līdzējāt. Ja neiebilstat, es atsūtī�u �urp mūsu mākslinieku, un, ja jūs viņam tikai atļautu pasēdēt te pie jūsu virtuves galda, varbūt jūs kopīgiem spēkiem radītu �ā cilvēka aptu�venu tēlu. Skaidrs, ka tas nebija Lūiss.

-��� Es negribu, lai manu vārdu sāk vazāt pa avīzēm.

-��� Tas nenotiks.

Pārsonss iznāca viņiem līdzi ārā.

-���� Jums tie�ām ir varen jauks dārzs, mister Pārsons, - sacīja Springfīlds. - Jūs būtu par to pelnījis godalgu.

Pārsonss neteica neko. Viņa seja bija piesārtusi un raus�tījās. Tā nu viņ� tur stāvēja savos novalkātajos �ortos un san�dalēs un nikni blenza viņos. Kad policisti atstāja pagalmu, viņ� paķēra dak�as un sāka neganti rakņāt zemi, darīdams ga�lu da�ai labai puķei un izbārstīdams kūdru arī zālienā.

Springfīlds pa automa�īnas rāciju noskaidroja jaunu�mus. Neviens no pakalpojumu sniedzēju un pilsētas dienes�tiem nebija sūtījis uz �o aleju savu darbinieku, kas atbilstu PārsOnsa redzētajam dienā pirms slepkavībām. Springfīlds izziņoja Pārsonsa sniegto aprakstu un lika nodot rīkojumu māksliniekam.

-��� Lieciet viņam vispirms uzzīmēt stabu un skaitītāju un tikai tad turpināt. Ar liecinieku jāapietas iejūtīgi.

-���� Mūsu māksliniekam diez kā nepatīk izbraukumi, - galvenais izmeklētājs paskaidroja Greiemam, manevrēdams ar savu "Ford" satiksmes plūsmā. - Viņam patīk izrādīties sekretārēm, kā viņ� strādā; lieciniekam jāstāv vispirms uz vienas kājas, tad uz otras, turklāt skatoties pār plecu. Poli�cijas iecirknis galīgi neder tādām nopratinā�anām, kurās ne�vajag iebiedēt. Tiklīdz dabūsim bildi, apstaigāsim atkal kai�miņus� Es jūtu, ka mēs nupat esam dabūju�i mazu nieku, kam pieķerties, Vili. Ļoti sīku, bet tomēr tas ir pavediens, vai ne? Paskat, pamocījām nabaga veco velnu, un viņ� ru�nāja. Nu jāmēģina ar �o nieku kaut kur aizķepuroties.

-��� Ja tas cilvēks alejā ir mūsu meklējamais, tad tas pa�gaidām ir taustāmākais rezultāts, - piekrita Greiems. Viņ� riebās pats sev.

-��� Tie�i tā. Tas nozīmē, ka viņ� neizkāpj uz dullo no au�tobusa un nejo�, kur deguns rāda. Viņam ir plāns. Viņ� pār�nak�ņo pilsētā. Vismaz vienu vai divas dienas iepriek� viņ� jau zina, kurp dosies. Viņ� jau to iztēlojas. Apskatīt vietu, nokaut dzīvnieku, pēc tam ģimeni. Iztēle, maigi sakot, sa�maitāta, vai ne? - Springfīlds ieturēja pauzi. - Tas jau vai�rāk būtu jūsu dārziņ��

-��� Laikam gan� Ja tas vispār ir dārziņ�, tad manējais.

-��� Es zinu, ka jūs agrāk esat ar �ādām lietām saskāries. Jums nepatika mans vakardienas jautājums par Lekteru, bet man ar jums par to ir jārunā.

-��� Labi.

-��� Viņ� pavisam, ja nemaldos, nogalināja deviņus cilvē�kus?

-��� Deviņus, par kuriem mēs zinām. Vēl divi nenomira.

-��� Kur viņi tagad ir?

-����� Viens ir pie elpinā�anas sistēmas kādā Baltimoras slimnīcā. Otrs - privātā nervu klīnikā Denvcrā.

-��� Kas viņu mudināja to darīt? Kāds ir viņa ārprāts?

Greiems paskatījās pa automobiļa logu cilvēkos uz iet�ves. Viņa balss skanēja bezkaislīgi, it kā viņ� diktētu vēs�tuli.

-����� Viņ� to darīja, tāpēc ka viņam patika to darīt. Jopro�jām patīk. Doktors Lekters nav traks nevienā no mums pa�zīstamajām trakuma izpausmēm. Viņ� pastrādāja da�us pre�tīgus noziegumus, tāpēc ka guva no tā prieku. Ta�u, ja vēlas, viņ� spēj dzīvot pilnīgi normāli.

-��� Kā to sauc psihologi? Kas viņam īsti kai�?

-���� Psihologi apgalvo, ka viņ� esot psihopāts - viņi ne�spēj atrast viņam citu apzīmējumu. Viņam ir da�as psiho�pātiem raksturīgas īpa�ības. Viņam nemaz nav no�ēlas vai vainas izjūtas. Un viņam ir pirmā un visriebīgākā pazīme - sadisms pret dzīvniekiem kop� bērnības.

Springfīlds nokrek�ķējās.

-��� Ta�u viņam nav neviena no pārējām pazīmēm, - tur�pināja Greiems. - Viņ� nav nepastāvīgs klaiņotājs, viņam nav bijis konfliktu ar likumu. Viņ� nav sekls un nav apsēsts ar sīkumiem - at�ķirībā no daudziem psihopātiem. Viņ� nav neiejūtīgs. Psihologi nezina, kā viņu dēvēt. Viņa elektroen- cefalogrammās ir redzarpas da�as dīvainības, bet neko se�vi�ķu no tām izsecināt nav izdevies.

-������ Kā jūs pats viņu dēvētu? - jautāja Springfīlds. Greiems vilcinājās. - Tikai savām vajadzībām - kā jūs viņu domās raksturojat?

-���� Viņ� ir monstrs, kroplis. Es domāju par viņu kā par vienu no tām no�ēlojamām radībām, kas laiku pa laiku pie�dzimst dzemdību nodaļās. Tādas radības, protams, baro un tur siltumā, bet pie sistēmām nepieslēdz, un tās nomirst. Lckteram tādas pa�as vainas slēpjas galvā, bet viņ� izska�tās normāli, un neviens to nevarēja zināt.

-��� Nodaļu vadītāju asociācijā man ir da�i draugi no Bal- timoras. Es jautāju viņiem, kā jūs tikāt uz pēdām Lekteram. Viņi teica, ka nezinot. Kā jūs to izdarījāt? Kāda bija pirmā pazīme, kas bija pirmais, ko jūs sajutāt?

-���� Tā bija sagadī�anās, - atbildēja Greiems. - Sestais upuris bija nogalināts savā darbnīcā. Tur bija kokapstrādes instrumenti, un turpat glabājās arī medību piederumi. Viņ� bija piesiets pie sienas dēļa, kur uz āķiem karājās darbarī�ki, un galīgi saplosīts - griezts un durts, viņā bija sa�autas bultas. Brūces man kaut ko atgādināja. Bet es nevarēju ie�domāties, kas tas ir.

Un tad jūs bijāt spiests pievērsties nākamajiem�

-���� Jā. Lekters bija iededzies - nākamos trīs viņ� nogali�nāja deviņu dienu laikā. Ta�u �im sestajam bija uz ciskas divas vecas rētas. Patologanatoms sazinājās ar vietējo slim�nīcu un atklāja, ka pirms pieciem gadiem viņ� medījis ar loku un nokritis no koka un bulta izdūrusies viņam cauri kājai. Ārstējo�ais ārsts bija slimnīcas ķirurgs, bet pirmo pa�līdzību viņam sniedzis Lekters - viņ� de�urējis uzņem�a�nas nodaļā, viņa vārds bija reģistrā. Pēc �ā negadījuma bija pagājis ilgs laiks, bet es nodomāju, ka Lekters varētu atce�rēties, ja viņam būtu licies, ka aiz bultas brūces slēpjas kas nelāgs, un tāpēc devos pie viņa. Mēs tolaik ķerstījāmies pēc jebkāda pavediena. Viņ� bija praktizējo�s psihiatrs. Viņam bija jauks kabinets un kantoris. Ar senlietām. Viņ� teica, ka necik daudz par bultas brūci neatceroties. Ievainoto atvedis viens no viņa medību biedriem, un viss. Tomēr kaut kas man nedeva mieru. Vai nu tas bija kaut kas Lektera teikta�jā, vai kaut kas viņa kantorī. Pārrunāju to ar Krofordu. Mēs pārbaudījām kartotēku, bet nekādu ziņu par Lekteru nebi�ja. Es gribēju pabūt viņa kantorī viens pats, bet mēs neva�rējām dabūt orderi, jo mums nebija nekāda taustāma iegan�sta. Tad nu es devos pie viņa runāties vēlreiz� Tā bija svētdiena, viņ� pieņēma pacientus arī svētdienās. Māja bija tuk�a, tikai pāris cilvēku uzgaidāmajā telpā. Man viņ� neli�ka gaidīt. Mēs runājāmies, un viņ� pieklājīgi mēģināja man palīdzēt. Es paskatījos aug�up uz da�ām ļoti vecām medi�cīnas grāmatām plauktā viņam virs galvas. Un es sapratu, ka tas ir viņ�. Kad es atkal paskatījos uz viņu� Nezinu, var�būt mana seja bija pārvērtusies. Es to zināju, un viņ� zinā�ja, ka es zinu. Tomēr es joprojām nespēju saprast iemeslu. Es nepaļāvos uz sevi. Man vajadzēja to apdomāt. Kaut ko nomurmināju un izgāju no kabineta priek�telpā. Tur bija maksas telefona automāts. Es negribēju viņu satracināt, ka�mēr biju bez palīdzības. Jau runāju ar policijas dispe�eri, kad viņ� zeķēs iznāca pa dienesta durvīm man aiz mugu�ras. Es nedzirdēju viņa tuvo�anos, tikai sajutu viņa elpu, un� tad notika viss pārējais.

-��� Tomēr kā jūs to zinājāt?

-��� Es to beidzot aptvēru tikai pēc kādas nedēļas slimhī- cā. Tas bija "Ievainojumu vīrs" - ilustrācija, kas izmantota daudzās vecajās medicīnas grāmatās, tādās, kādas bija Lek- teram. Tajā parādīti da�ādi kaujas ievainojumu veidi, visi uz viena modeļa. Es to biju redzējis patoloģiskās anatomi�jas kursā, ko mums mācīja Va�ingtona universitātē. Sestā upura poza un ievainojumi bija ļoti līdzīgi "Ievainojumu vī�ram".

-Tātad "Ievainojumu vīrs"? Un nekā cita jums nebija?

-��� Nu nebija. Sagadī�anās, ka biju to redzējis. Cūcene.

-��� Diezgan neparasta cūcene�

-��� Ja jūs man neticat, kāda sūda pēc vispār jautājat?

-��� Es to nedzirdēju.

-���� Lieliski� Es negribēju tā sacīt. Tomēr tā nu tas no�tika.

-��� Labi, - noteica Springfīlds, - labi. Paldies, ka izstās�tījāt. Man tādas lietas jāzina.

Pārsonsa stāstījums par vīru alejā un ziņas par suni un kaķi varbūt tie�ām liecināja par slepkavas metodi: likās iespējams, ka viņ� izlūkojis apkaimi, tēlodams skaitītāju kontrolieri, un jutis vajadzību izrēķināties ar upuru mājdzīv�niekiem, pirms ķēries pie ģimenes.

Policijai bija jāiz�ķiras, vai nu publiski izziņot, vai neiz�zinot �os apsvērumus.

Ja iedzīvotāji apzināsies briesmu signālus un būs modri, policijai būs izredzes laikus saņemt brīdinājumu par slep�kavas nākamo uzbrukumu, ta�u nebūt nebija izslēgts, ka arī slepkava seko preses ziņām.

Viņ� Varēja mainīt savas rīcības modeli.

Policijas pārvaldē vairākums sliecās uz domām, ka vā- rie pavedieni jāpatur slepenībā, vienīgi jāsniedz īpa�a infor�mācija ASV dienvidaustrumu �tatu veterinārārstiem un dzīvnieku patversmēm, aicinot nekavējoties ziņot par dzīv�nieku kropļojumiem.

Tādējādi sabiedrībai netiktu dots ļoti svarīgs brīdinā�jums. Tas bija morāles jautājums, un policija bija neveiklā situācijā. Tā konsultējās ar doktoru Alanu Blūmu �ikāgā. Blūms sacīja, ka slepkava, ja būs izlasījis avīzē brīdināju�mu, dro�i vien mainīs māju izlūko�anas metodi. Doktors Blūms �aubījās, vai slepkava spēs atturēties�no uzbrukuma mājdzīvniekiem, lai arī kāds būtu risks. Psihiatrs brīdināja policistus: viņiem nekādā ziņā nevajadzētu rēķināties ar to, ka viņu rīcībā ir veselas divdesmit piecas dienas - tik, cik atlicis līdz nākamajam pilnmēnesim divdesmit piektajā au�gustā.

Trīsdesmit pirmā jūlija rītā trīs stundas pēc tam, kad Pārsonss bija sniedzis liecību, telefonkonferencē starp Bir�mingemas un Atlantas policiju un Krofordu Va�ingtonā ti�ka pieņemts lēmums: nekavējoties izsūtīt slepenu biļetenu veterinārārstiem, trīs dienas apsekot apkārtni, izmantojot mākslinieka skici, un pēc tam sniegt �o informāciju masu saziņas līdzekļiem.

Visas �īs trīs dienas Greiems un Atlantas izmeklētāji deldēja ietves, rādīdami skici Līdsu nama tuvākās apkaimes ļaudīm. Attēlā bija tikai aptuvenas sejas iezīmes, tomēr vi�ņi cerēja atrast kādu, kur� tās varētu papildināt.

Greiemam izsniegtās skices kopijai malas jau metās mīkstas no viņa sasvīdu�ajām rokām. Daudzu māju iemīt�nieki ar aizdomām taisīja vaļā durvis vai neatvēra tās vis�pār. Naktīs viņ� gulēja savā viesnīcas numurā, iepūderējis karstuma izsutumus, un viņa apziņa meta lokus ap risinā�mo mīklu, it kā tā būtu hologramma. Viņ� mēģināja notvert sajūtu, idejas priek�vēstnesi. Tā nedevās rokā.

Tikmēr �etri Atlantas iedzīvotāji tika ievainoti un viens gāja bojā, ģimenes galvam �aujot uz saviem piederīgajiem, kad tie vēlu nāca mājās. Vairākkārt auga patruļu izsauku�mu skaits, un policijas �tābā ienāko�o dokumentu kastēs krājās nekam nederīgi iedzīvotāju ziņojumi. Izmisums iz�platījās kā gripas epidēmija.

Tre�ās dienas vakarā no Va�ingtonas atgriezās Krofords un iegriezās pie Greiema, kas tobrīd vilka nost savas pie- svīdu�ās zeķes.

-��� Smags darbiņ�?

-���� Paņem pats rit skici un mēģini pastaigāt, - atrūca Greiems.

-���� Nekā nebija, tas viss jau �ovakar būs ziņās. Vai stai�gāji visu dienu?

-��� Nevaru ta�u braukt viņu pagalmos ar auto�

-���� Es neticēju, ka tām aptaujām būs kādi rezultāti, - sa�cīja Krofords.

-��� Ko tad, pie velna, tu gribēji, lai es daru?

-���� Visu, kas tavos spēkos. - Krofords cēlās uz ie�anu. - Man tāda staigā�ana ir bijusi kā narkotika, sevi�ķi pēc tam, kad atmetu dzer�anu. Gan jau tev arī.

Greiems bija nikns. Krofordam, protams, bija taisnība.

Greiems bija dzimis gumijas stiepējs un pats to apzi�nājās. Skolas gados viņ� to bija kompensējis ar tempu pē�dējā brīdī. Tagad vairs tā nevarēja.

Bija kaut kas tāds, ko vajadzēja izdarīt, un viņam jau vairākas dienas tas bija prātā. Viņ� varēja gaidīt, līdz uz �o soli pēdējās dienās pirms pilnmēness viņu dzīs izmisums. Un viņ� varēja to spert tagad, kamēr no tā vēl bija kāds la�bums.

Viņam vajadzēja zināt kāda cilvēka viedokli. Lai kāds paskatās uz to visu no ļoti dīvaina redzes leņķa; no tāda leņ�ķa, kādā viņ� atkal ir spiests iejusties pēc siltajiem, mierī�gajiem Floridas gadiem.

Pamatojumi klakstēja kā amerikāņu kalniņa mehānisms pirms lielā lejuplaidiena, un, kad vagoniņi bija pa�ā aug�ā, Greiems, neapzinādamies, ka tobrīd saķēris vēderu, skaļi sa�cīja:

-��� Man jāsatiek Lekters.

Doktors Fredizriks �iltons, �esapīkas Valsts psihiski slimo noziedznieku slimnīcas galvenais ārsts, apgāja ap gal�du un paspieda Villām Greiemam roku.

-���� Doktors Blūms man vakar zvanīja, mister Greiem� Vai man būtu jāsauc jūs par doktoru Greiemu?

-���� Es neesmu doktors.

-���� Es ļoti priecājos par doktora Blūma zvanu, mēs jau gadiem esam pazīstami. Sēdieties!

-��� Mēs esam pateicīgi par jūsu palīdzību, doktor �ilton.

-���� Atklāti sakot, da�kārt es jūtos kā Lektera sekretārs, ne�vis uzraugs, - sacīja �iltons. - Viņa korespondences apjoms mani kaitina. Es domāju, zināmās pētnieku aprindās ir mo�demi sarakstīties ar viņu - da�ās psiholoģijas katedrās esmu redzējis viņa vēstules ierāmētas\ Un kādu laiku pat likās, ka viņu intervēt grib ikviens �īs jomas doktorands. Protams, ar jums un doktoru Blūmu es priecājos sadarboties.

-��� Man jāsatiek Lekters, cik privātos apstākļos vien ie�spējams, - sacīja Greiems. - Un varbūt man vajadzēs viņu satikt vēl kādu reizi vai arī parunāt ar viņu pa telefonu.

�iltons pamāja.

-���� Sāksim ar to, ka doktoram Lekteram būs jāpaliek sa�vā kamerā. Tur un tikai tur ir vienīgā vieta, kur viņ� uztu�ras bez trakokrekla. Viena viņa kameras siena ir dubultas restes ar izeju uz gaiteni. Noliksim tur krēslu un, ja vēla�ties, aizslietņus. Kategoriski lūdzu nedot viņam itin neko, vienīgi papīrus bez skavām un saspraudēm, bez spirālstiep- les. Viņam nevajag arī zīmuļus vai pildspalvas. Viņam ir pa��am savi flomāsteri.

-��� Man varbūt vajadzēs parādīt da�us materiālus, lai ie�rosinātu viņu, - sacīja Greiems.

-���� Varat rādīt viņam visu, ko vēlaties, ja vien tas ir no mīksta papīra. Dokumentus varat nodot viņam ar slīdo�o pa�plāti. Nedodiet viņam neko caur restēm un nepieņemiet ne�ko no viņa caur restēm. Papīrus atdot viņ� jums var tāpat - ar paplāti. Es uz to uzstāju. Doktors Blūms un misters Kro�fords man apliecināja, ka jūs ievērosiet noteikumus.

-���� Protams, - atteica Greiems. Viņ� cēlās kājās.

-���� Es saprotu, ka jūs vēlaties sākt, mister Greiem, bet man vispirms jums vēl kaut kas jāizstāsta. Tas jūs intere�sēs. Varbūt liekas nejēdzīgi, ka es gribu par Lekteru brīdi�nāt pat jūs. Tomēr viņ� labi prot ar savu stāju atbaiņot. Ve�selu gadu, kop� viņu nogādāja �eit, viņ� uzvedās priek�zīmīgi un izlikās atsaucīgs pret ārstē�anas mēģināju�miem. Galu galā - tas notika iepriek�ējās vadības laikā - viņa apsardze tika mazliet vājināta. Septiņdesmit sestā ga�da astotā jūlija pēcpusdienā viņ� sūdzējās par sāpēm krū�tīs. Procedūru telpā viņam tika novilkts trakokrekls, lai bū�tu vieglāk izdarīt kardiogrammu. Viens no viņa sanitāriem izgāja uzsmēķēt, otrs uz brīdi novērsās. Māsiņa bija ļoti veikla un spēcīga. Viņai izdevās paglābt vienu no savām acīm� Ir vēl kāds vērā ņemams apstāklis. - �iltons izņē�ma no galda atvilktnes kardiogrammas lenti, izklāja uz gal�da un vilka pa to ar pirkstu. - Lūk, viņ� guļ uz procedūru galda. Pulss septiņdesmit divi. Lūk, viņ� sagrābj māsiņas galvu un pievelk sev klāt. Lūk, viņu savalda sanitārs. Starp citu, viņ� nepretojās, kaut ari sanitārs izme�ģīja viņam ple�cu. Visdīvainākais ir, redziet, kas: viņa pulss ne brīdi ne�pārsniedza astoņdesmit piecus sitienus minūtē. Pat tad, kad viņ� izrāva māsiņai mēli.

Greiema sejā �iltons neredzēja nekādas emocijas. �il- tons atzvēlās krēslā un saņēma pirkstus zem zoda. Viņa ro�kas bija sausas un gludas.

-�� Ziniet, kad Lekters tika notverts, mēs nodomājām, ka tagad būs unikāla iespēja izpētīt īstu psihopātu, - sacīja �il�tons. - Reti gadās kādu dabūt rokā dzīvu. Lekteram ir ļoti skaidra, precīza uztvere; viņ� ir psihiatrijas speciālists� un viņ� ir daudzkārtējs slepkava. �ķita, ka viņ� vēlas sadarbo�ties, un mēs cerējām, ka viņ� būs sava veida atslēga uz �ā�da veida novirzes skaidrojumu. Mēs domājām, ka būsim kā Boumonts, kur� pētīja gremo�anu pa caurumu Senmartēna vēderā. [5] tomēr izrādījies, ka tagad mēs viņu nesaprotam ne druskas labāk kā tai dienā, kad viņu pie mums atveda. Vai jums ar Lekteru kādreiz ir biju�as ilgākas sarunas?

-��� Nē. Es viņu satiku tikai toreiz, kad� Es viņu redzēju galvenokārt tiesā. Un doktors Blūms rādīja man viņa rak�stus �urnālos, - sacīja Greiems.

-��� Viņ� gan jūs labi pazīst. Viņ� ir daudz pārjums do�mājis.

-��� Jums ir biju�i vairāki seansi ar viņu?

-��� Jā. Divpadsmit. Viņam nevar tikt klāt. Pārāk gudrs, lai kaut ko varētu noteikt ar testiem. Ar viņu ir mēģināju�i runāt Edvardss, Fabrē, pat doktors Blūms. Man ir viņu pie�zīmes, bet arī viņiem Lekters ir palicis mīkla. Proti, nav ie�spējams pateikt, ko viņ� noklusē un vai viņ� saprot vairāk, nekā saka. Jā, un kop� ievieto�anas �eit viņ� ir sarakstījis vairākus lieliskus rakstus "Amerikas Psihiatrijas �urnālam" un "Ģenerālarhīvam". Ta�u tie visi ir par tādām problēmām, kādu viņam pa�am nav. Es domāju, viņ� baidās - ja mēs viņu "atrisināsim", tad neviens par viņu vairs neinteresēsies un viņ� paliks kādā nomaļā palātā līdz mū�a galam.

�iltons ieturēja pauzi. Viņ� bija ievingrinājies lietot sa�vu perifero redzi, lai vērotu sarunas biedru. �iltons domā�ja, ka vēro Greiemu, viņam nezinot.

-��� �eit visi ir vienisprātis, ka vienīgais cilvēks, kur� pie�rādījis jebkādu reālu Hanibala Lektera izpratni, esat jūs, mister Greiem. Vai jūs varat man kaut ko par viņu pastāstīt?

-Nē.

-���� Da�us mūsu darbiniekus interesē, vai tad, kad redzē�jāt doktora Lektera slepkavības un, kā saka, stilu, jūs kaut cik spējāt rekonstruēt viņa iedomas? Un vai tas jums palī�dzēja viņu atrast? - Greiems neatbildēja. - Mums ir no�ē�lojami maz �āda veida materiālu. Viens pētījums ir bijis "Psihopatoloģijas �urnālā". Varbūt jums nebūtu nekas pre�tī parunāties ar mūsu speciālistiem� nē, nē, ne �ajā brau�cienā! Par to doktors Blūms mani ļoti stingri piekodināja. Lai mēs liktu jūs mierā. Varbūt nākamreiz�

Doktors �iltons bija pieredzējis ne mazumu naidīguma. Arī patlaban viņ� to juta.

Greiems piecēlās.

-��� Paldies, doktor. Tagad es gribu redzēt Lekteru.

Aiz Greiema muguras aizvērās Maksimālās dro�ības nodaļas tērauda durvis. Viņ� dzirdēja aizslīdam bultu.

Greiems zināja, ka no rītiem Lekters mēdz ilgi gulēt. Viņ� pavērās gaitenī. No �ejienes viņ� nevarēja ieskatīties Lektera kamerā, tomēr redzēja, ka apgaismojums tajā ir mi�nimāls.

Greiems gribēja redzēt doktoru Lekteru miegā. Viņam vajadzēja laiku, lai saņemtos. Ja viņ� jutīs savās domās ie- zogamies Lektera ārprātu, viņam tas būs jāaptur - ātri, kā kaitīgu vielu noplūde.

Lai maskētu savu soļu troksni, viņ� sekoja sanitāram, kas stūma gultas veļas ratiņus. Doktoram Lekteram bija grūti pielavīties.

Greiems apstājās pa gabaliņu. Tērauda restes bija visā ka�meras priek�ējās sienas platumā. Aiz restēm, tālāk, nekā ro�ka spēja sniegt, bija novilkts stingrs neilona tīkls - no grīdas līdz griestiem, no sienas līdz sienai. Cauri �ai barjerai Greiems redzēja pie grīdas pieskrūvētu galdu un krēslu. Galds bija apkrauts ar grāmatām mīkstos vākos un vēstulēm. Viņ� piegāja pie restēm, uzlika uz tām rokas, tad atrāva tās.

Doktors Hanibals Lekters aizmidzis gulēja uz savas lā�vas, galva uz spilvena pie sienas. Viņam uz krūtīm bija at�vērta Aleksandra Dimā "Lielā kulinārijas enciklopēdija".

Kad Greiems bija skatījies caur restēm tikai kādas pie�cas sekundes, Lekters atvēra acis un sacīja:

-��� Jūs lietojat to pa�u drausmīgo skū�anās losjonu, ko tiesas laikā.

-��� Man to alla� dāvina Ziemassvētkos.

Doktoram Lekteram bija tum�i sarkanbrūnas acis, un gaisma tajās atspīdēja kā sīki, sarkani punktiņi. Greiems ju�ta, kā viņam uz skausta matiņi saslienas stāvus. Viņ� pieli�ka tur roku.

-��� Ziemassvētkos, jā� - noteica Lekters. - Vai saņēmāt manu kartīti?

-��� Saņēmu. Paldies.

Doktora Lektera Ziemassvētku kartīte bija pārsūtīta Greiemam no FIB krimināllaboratorijas Va�ingtonā. Viņ� bija iznesis to pagalmā, sadedzinājis un nomazgājis rokas, lai nepieskartos ar tādām Mollijai.

Lekters piecēlās un aizgāja pie galda. Viņ� bija vingrs neliela auguma cilvēks. Ļoti labā formā.

-��� Kāpēc gan jūs neapsē�aties, Vili? Man liekas, da�i sa�liekami krēsli ir sienas skapī tepat aiz stūra. Tā vismaz iz�klausās, kad tos nes �urp.

-��� Sanitārs tūlīt vienu atnesīs.

Kamēr Greiems nebija apsēdies, arī Lekters stāvēja kājās.

-��� Un kā klājas detektīvam Stjuartam? - viņ� jautāja.

-��� Stjuartam klājas labi. - Detektīvs Stjuarts bija aizgā�jis no darba tiesību aizsardzības iestādēs pēc tam, kad bija ieraudzījis doktora Lektera pagrabu. Tagad viņ� strādāja par viesnīcas pārvaldnieku. Greiems negribēja to pieminēt. Vi�ņam nelikās, ka Stjuartu sajūsminātu iespēja saņemt no Lek�tera vēstuli.

-���� �ēl gan, ka psiholoģiskās problēmas viņu pievārēja. Es viņu uzskatīju par ļoti daudzsolo�u jauno izmeklētāju. Vai jums ir biju�as kādas problēmas, Vili?

-Nē.

-��� Protams, jums nav�

Greiemam bija tāda sajūta, ka Lekters redz cauri viņa galvai līdz pat pakau�a kaulam. �ķita, ka Lektera vērība kā mu�a apstaigā viņa smadzenes.

-���� Es priecājos, ka jūs atnācāt. Pagāju�i jau� cik? Trīs gadi. Visi mani apmeklētāji nāk sava darba lietās. Banāli klīniskie psihiatri un alkatīgi otrās �ķiras psiholoģijas dok�tori no kaut kādām kaktu koled�ām. Zīmuļu grauzēji, kas mēģina noturēties savās vietās ar raksteļiem �urnālos.

-��� Doktors Blūms man rādīja jūsu rakstu "Klīniskās Psi�hiatrijas �urnālā" par ķirurģisko atkarību.

-Un?

-��� Ļoti interesanti, pat lajam.

-���� Pat lajam� lajam� lajs. Interesants termins, - sacīja Lekters. - Daudz gan mūsdienās izglītotu ļau�u. Un tik daudz ekspertu, kas saņem valdības stipendijas. Un jūs sa�kāt, ka jūs esot lajs. Bet tie�i jūs ta�u mani noķērāt, vai ne, Vili? Vai jūs zināt, kā jūs to izdarījāt?

-��� Jūs noteikti lasījāt lietas kopiju. Tur viss ir rakstīts.

-��� Nē, nav vis. Vai jūs zināt, kā jūs to izdarījāt, Vili?

-��� Tas ir rakstīts lietā. Un vai tas tagad svarīgi?

-��� Man tas ir svarīgi, Vili.

-��� Es gribu, lai jūs man palīdzat, doktor Lekter.

-��� Jā, man jau tā likās.

-��� Tā ir Atlantas un Birmingemas lieta.

-Jā.

-��� Jūs par to noteikti esat lasījis�

-����� Es lasu avīzes. Neko nevaru 110 tām izgriezt. Man, protams, nedod �ķēres. Ziniet, da�kārt mani baida, ka at�ņem�ot arī grāmatas. Es negribētu, lai viņi iedomājas, ka man kaut kas briesmīgs padomā. - Doktors Lekters iesmē�jās. Viņam bija mazi, balti zobi. - Jūs gribat zināt, kā viņ� izvēlas upurus, vai ne?

-���� Es domāju, jums varētu būt kādi apsvērumi. Es jūs lūdzu, pasakiet man, kādi tie ir.

-��� Kāpēc lai es to darītu?

Greiems bija gaidījis �o jautājumu. Sērijslepkavas aptu�rē�ana doktora Lektera skatījumā nebija pietiekams iemesls.

-������� Jums daudz kā nav, - atbildēja Greiems. - Pētniecī�bas materiālu, pat diapozitīvu. Es varu parunāt ar galveno ārstu.

-����� Ar �iltonu� Jūs noteikti satikāt viņu, kad ieradā- ties �eit. Drūmi, vai ne? Sakiet taisnību - viņ� ta�u arī gar jūsu smadzenēm grābājās kā vidusskolnieks gar meitenes krū�turi, vai ne? Skatījās uz jums ar acs kaktiņu. To ta�u jūs pamanījāt? Varat neticēt, bet viņ� tie�ām mēģināja ma�ni pārbaudīt ar tematiskās apercepcijas testu. Viņ� tur sē�dēja kā �e�īras kaķis un gaidīja, kad parādīsies Mfl3, ha!� Piedodiet, man aizmirsās, ka jūs neesat no svaidīta�jiem. Tā ir bildīte ar sievieti gultā un vīrieti priek�plānā. Tapa gaidīts, ka es izvairī�os no seksuālas interpretācijas. I -s smējos. Viņ� sapūtās un klāstīja visiem, ka es esot iz�sprucis no cietuma ar Gansera sindromu, - lai nu paliek, tas ir garlaicīgi.

-��� Jūs varētu gūt pieeju Mediķu asociācijas diapozitīvu bibliotēkai.

-��� Es nedomāju, ka jūs man dabūsiet to, ko vēlos.

-��� Pārliecinieties par to.

-��� Man tāpat pilnīgi pietiek, ko lasīt.

-�� Jums rastos iespēja ieskatīties �īs lietas materiālos. Un ir vēl otrs iemesls.

-���� Kāds?

-���� Man likās, jums būtu interesanti noskaidrot, vai jūs esat gudrāks par to cilvēku, kuru es meklēju.

-���� Tātad jūs acīmredzot domājat, ka esat gudrāks par mani, jo jūs ta�u mani noķērāt.

-��� Nē. Es zinu, ka neesmu gudrāks pārjums.

-��� Tad kā jūs mani noķērāt, Vili?

-��� Jums bija trūkumi.

-���� Kādi trūkumi?

-���� Kaislība. Un jūs esat traks.

-��� Jūs esat pamatīgi iededzis, Vili. - Greiems neatbil�dēja. - Jūsu delnas ir raupjas. Tās vairs neizskatās pēc po�licista rokām. Un skū�anās losjons ir tāds, ko varētu izvē�lēties bērns. Tam ir kuģītis uz etiķetes, vai ne? - Doktors Lekters reti turēja galvu taisni. Uzdodams jautājumu, viņ� to pie�ķieba, it kā urbtu sarunas biedram sejā ziņkārības viļ�ķi. Pēc klusuma brī�a Lekters turpināja: - Jūs ta�u nedo�mājat, ka varēsiet pierunāt mani, apelējot pie manas inte�lektuālās godkārības�

-��� Es nedomāju, ka pierunā�u jūs. Jūs vai nu to darīsiet, vai nedarīsiet. Tik un tā ar lietu jau strādā arī doktors Blūms, un viņ� ir vis�

-��� Vai jums ir tie materiāli līdzi?

-Jā.

-��� Arī fotogrāfijas?

-Jā.

-��� Iedodiet man tās paskatīties, un es padomā�u.

-Nē.

-��� Vai jums rādās sapņi, Vili?

-��� Ardievu, doktor Lekter!

-��� Jūs man vēl neesat piedraudējis atņemt grāmatas.

Greiems gāja prom.

-��� Labi, dodiet man �urp to lietu. Es jums pateik�u, ko par to domāju.

Mapi ar atlasītajiem materiāliem Greiems spie�us ie�spieda slīdo�ajā paplātē. Lekters izvilka to savā pusē.

-��� Virspusē ir kopsavilkums. Varat izlasīt to tūlīt, - tei�ca Greiems.

-���� Vai jūs neiebilstu, ja es to darītu vienatnē? Dodiet man vienu stundu laika.

Greiems gaidīja drūmā atpūtas telpā, sēdēdams uz ve�ca dīvāna ar sintētisku pārklāju. Sanitāri nāca dzert kafiju.

Viņ� ar tiem nerunāja. Viņ� skatījās uz priek�metiem telpā un bija atvieglots, ka spēj tos fokusēt savā skatienā. Div�reiz viņam vajadzēja iet uz tualeti. Viņ� juta stingumu.

Sargs ielaida viņu atpakaļ maksimālās dro�ības zonā.

Lekters aizdomājies sēdēja pie galda. Greiems zināja, ka lielāko daļu �īs stundas Lekters pavadījis, skatīdamies fotogrāfijas.

-��� Viņ� ir ļoti kautrīgs puisis, Vili. Mīļuprāt viņu satik�tu� Vai esat apsvēris iespēju, ka viņ� varētu būt nenormāls? Vai arī iedomājies, ka ir nenormāls?

-��� Spoguļi�

-���� Jā. Jūs jau ievērojāt, ka viņ� sasitis visus spoguļus mājā - nejau tikai tādēļ, lai dabūtu lauskas. Un lauskas viņ� spraudis līķos ne jau tikai kropļo�anas dēļ. Lauskas ievie�totas tā, lai viņ� varētu tajās spoguļoties. Viņu acīs - misis D�eikobsas un� Kāds bija otrs uzvārds?

-��� Misis Līdsa.

-Jā.

-��� Interesanti, - bilda Greiems.

-��� Nav interesanti. To jūs pats jau bijāt iedomājies.

-��� Biju apsvēris tādu iespēju.

-���� Jūs �eit ieradāties, lai paskatītos uz mani. Atkal sa�justu veco smar�u, vai ne? Kāpēc gan jūs vienkār�i ncpa- ostāt pats sevi?

-��� Es gribu zināt jūsu viedokli.

-��� Man patlaban nav viedokļa.

-��� Kad jums tas būs, es labprāt to uzklausītu.

-��� Vai es varu paturēt �o mapi?

-��� Es neesmu vēl izlēmis, - sacīja Greiems.

-��� Kāpēc te nav teritorijas apraksta? Te ir mājas priek�- skati, telpu plāns, to telpu skices, kur mira cilvēki, bet par teritoriju nekā. Kādi bija pagalmi?

-��� Pagalmi lieli, ar �ogiem, vietām ar dzīv�ogiem. Kā�pēc to jautājat?

-��� Tāpēc, manu dārgo Vili, ka �im svētceļniekam ir īpa��as attiecības ar mēnesi, viņam varētu sagribēties iziet ārā un paskatīties uz to. Saprotiet - kamēr vēl nav notīrījies. Vai jūs esat redzējis asinis mēnessgaismā, Vili? Tās izska�tās gandrīz melnas, tomēr saglabā savu īpa�o spīdumu. Ja cilvēks ir, teiksim, kails, tad �ādai nodarbei zem klajas de�bess ir vēlama vienatne. Jābūt ta�u smalkjūtīgam pret kai�miņiem, mmm?

-���� Jūs domājat, ka pagalms varētu būt viens no fakto�riem, pēc kuriem viņ� izraugās upurus?

-���� Jā gan. Un būs, protams, vēl citi upuri. Ļaujiet man paturēt �os materiālus, Vili. Es tos izpētī�u. Kad jums būs jauni materiāli, es gribētu redzēt arī tos. Jūs varat man pie�zvanīt. Tajās retajās reizēs, kad zvana mans advokāts, man atnes telefonu. Mani ar viņu savieno caur selektoru, un vi�si, protams, noklausās. Varbūt jūs man iedotu savu mājas numuru?

-Nē.

-��� Vai jūs zināt, kāpēc mani noķērāt, Vili?

-��� Uz redzē�anos, doktor Lekter! Ziņas man varat atstāt, zvanot uz numuru, kas uzrakstīts uz mapes. - Greiems gā�ja projām.

-��� Vai jūs zināt, kāpēc mani noķērāt?

Greiems jau bija ārpus Lektera redzesloka un pielika so�li, ejot uz attālajām nodaļas durvīm.

-���� Jūs mani noķērāt tāpēc, ka mēs esam ļoti līdzīgi\ - Tie bija pēdējie vārdi, ko Greiems dzirdēja, pirms aiz viņa aizvērās tērauda durvis.

Viss viņā bija stings, viņ� juta vienīgi bailes pazaudēt pat �o stingumu. Viņ� gāja, nodūris galvu, ne ar vienu nerunādams un dzirdēdams asiņu dunu ausīs glu�i kā mil�zīgu spārnu vēzienus. Ceļ� līdz durvīm jau likās ļoti īss. �ī ta�u bija viena ēka, no ārpasaules Lekteru �ķīra tikai pie�cas durvis. Viņam bija nejēdzīga sajūta, it kā Lekters būtu iznācis viņam līdzi. Ticis laukā, viņ� apstājās un paskatījās visapkārt, pārliecinādamies, ka ir viens.

No automa�īnas ielas otrā pusē, atbalstot garo objektī�vu pret loga malu, Fredijam Loundsam izdevās izdarīt skaidru Greiema profila uzņēmumu pret akmenī cirstajiem vārdiem "�esapīkas Valsts psihiski slimo noziedznieku slimnīca".

Pēc tam avīzei "The National Tattler" izdevās fotogrā�fiju apgraizīt tā, lai avīzē būtu redzama tikai Greiema seja un vārdi "psihiski slimo".

Kad Greiems bija aizgājis, doktors I lanibals Lekters gu�lēja uz lāvas; apgaismojums viņa kamerā bija samazināts. Pagāja da�as stundas.

Kādu laiku viņ� apcerēja faktūras: spilvendrānas audu�mu pie rokām, ko viņ� bija saņēmis aiz galvas, pats savu smalko ādu aiz ausīm.

Tad viņ� ļāva prātam parotaļāties ar smar�ām. Da�as bi�ja reālas, da�as nebija. Tīrīju�i izlietnes ar "Clorox", sēk�la. Viņpus gaiteņa kaut kam uzlej aso mērci; haki, stīvs no veciem sviedriem. Greiems nedod mājas telefona numuru; rūgti zaļa nopļautu sīkdad�u un vībotņu smar�a.

Lekters piecēlās sēdus. Tas cilvēks bija visai smalkjū�tīgs. Viņa domām bija silta misiņa smar�a, glu�i kā pulk�stenim.

Lekters samirk�ķināja acis, pacēla uzacis. Viņ� pagrie�za spuldzes gai�āk un uzrakstīja zīmīti �iltonam ar lūgu�mu pēc telefona, lai piezvanītu advokātam.

Lekteram bija likumīgas tiesības vienatnē runāt ar sa�vu advokātu, un viņ� agrāk nebija tās citādi izmantojis. Tā kā �iltons nemū�am neļautu viņam iet pie telefona, aparā�tu pienesa viņam klāt.

To izdarīja divi sargi, atritinādami garu vadu no roze�tes pie sava galda. Vienam no sargiem bija atslēgas, otrs tu�rēja rokā asaru gāzes baloniņu.

-��� Doktor Lekter, aizejiet uz kameras pretējo galu un no�stājieties ar seju pret sienu! Ja pagriezīsieties vai tuvosie�ties restēm, iekams nebūsiet dzirdējis aizkrītam atslēgu, jūs dabūsiet sejā asaru gāzi. Skaidrs?

-��� Jā, protams, - atteica Lekters. - Liels paldies jums, ka atnesāt telefonu.

Lai uzgrieztu numuru, viņam vajadzēja sniegties cauri neilona tīklam. �ikāgas izziņu dienestā viņ� dabūja �ikā�gas universitātes Psihiatrijas katedras un doktora Alana Blū- ma biroja telefona numurus. Viņ� piezvanīja uz Psihiatrijas katedru.

Es mēģinu sazvanīt doktoru Alanu Blūmu.

-��� Neesmu pārliecināta, ka viņ� �odien ir, bet es jūs sa�vieno�u.

-���� Vienu mirklīti, man vajadzētu zināt viņa sekretāres vārdu, bet es to diem�ēl esmu piemirsis�

-��� Linda Kinga. Tūdaļ.

-��� Paldies.

Telefons nozvanīja astoņas reizes, līdz tika pacelts.

-��� Doktora Blūma birojs.

-��� Sveicināta. Vai Linda?

-��� Lindas sestdienās �eit nav.

Doktors Lekters bija ar to rēķinājies.

-���� Vai jūs būtu tik laipna� varbūt jūs man varat palī�dzēt. Es esmu Bobs Grīrs no izdevniecības "Bleins un Ed- vardss". Doktors Blūms man lūdza, lai es aizsūtu Villām Greiemam to Overholsera grāmatu "Psihiatrs un likums", un Lindai man vajadzēja atsūtīt adresi un telefona numuru, bet viņa to nav izdarījusi�

-���� Es esmu tikai aspirantu palīdze, Linda būs pirmd�

-��� Man ar to grāmatu pēc kādām piecām minūtēm ir jā�noķer "Federālais ekspresis", un es negribu traucēt doktoru Blūmu mājās, jo viņ� lika Lindai to adresi man atsūtīt, un nebūtu labi, ja viņa tāpēc iekultos nepatik�anās. Tai turpat kaut kur jābūt, viņas galda kalendārā vai kur. Es danco�u jūsu kāzās, tikai, lūdzu, pasakiet man to adresi!

-��� Viņai te nav nekāda kalendāra.

-��� Varbūt alfabētiska adre�u grāmata?

-Jā.

-��� Esiet tik mīļa, uz�ķiriet uz burtu G!

-��� Kāds bija tas uzvārds?

-��� Greiems, Vilis Greiems.

-��� Jā, labi, viņa mājas telefona numurs ir 305 JL5-7002.

-��� Mums bija runāts, ka es to viņam sūtī�u uz māju pa pastu.

-��� Te nav viņa mājas adreses.

-��� Un kāda adrese ir?

-��� Federālais izmeklē�anas birojs, Pensilvānijas avēnija 10, Va�ingtona. Ak jā! Vēl ir pastkastīte numur 3680, Ma�ratona, Florida.

-��� Brīni�ķīgi! Jūs esat eņģelis.

-��� Laipni lūdzu.

Lekters sāka justies daudz labāk. Viņ� nodomāja, ka pārsteigs kādreiz Greiemu ar zvanu vai, ja viņ� nemācēs uz�vesties, tad, atminoties vecos laikus, kādā slimnīcu apgā�des firmā pasūtīs, lai aizgādā viņam uz māju kolostomijas maisiņu.

Septiņsimt jūd�u uz dienvidrietumiem kafejnīcā blakus Sentluisas "Gateway" filmu laboratorijai Frānsiss Dolar- haids gaidīja hamburgeru. Otro ēdienu paraugi vitrīnā bija apklāti ar plēvi. Viņ� stāvēja blakus kases aparātam un mal�koja kafiju no kartona krūzītes.

Kafejnīcā ienāca jauna rudmate laboratorijas virsvalkā un pievērsās saldumu automātam. Viņa vairākkārt paskatī�jās uz Frānsisa Dolarhaida muguru un savilka lūpas. Pēdī�gi viņa piegāja vīrietim klāt un sacīja:

-��� Misters D.?

Dolarhaids pagriezās. Ārpus tum�ās laboratorijas telpas viņ� alla� valkāja sarkanas aizsargbrilles. Pienācēja mēģi�nāja skatīties uz vietu starp briļļu stikliem.

-���� Vai tu nevarētu kopā ar mani apsēsties uz mirklīti? Es gribu tev kaut ko pateikt.

-���� Ko tu man vari pateikt, Ailīn?

-��� Ka man ļoti �ēl. Bobs tie�ām bija tikai piedzēries un, saproti, ākstījās. Viņ� neko ļaunu nedomāja. Lūdzu, apsē�dies! Tikai uz mirklīti, labi?

-��� Labi.

Viņi apsēdās. Ailīna ņurcīja rokās salveti.

-���� Viesībās visi patīkami pavadīja laiku, un mēs priecā�jāmies, ka tu atnāci, - viņa sacīja. - Tie�ām priecājāmies, mēs bijām arī pārsteigti. Tu ta�u zini, kāds ir Bobs, viņ� mū�dien atdarina balsis - viņam vajadzētu uzstāties radio. Viņ� atveidoja pāris akcentu, stāstīja anekdotes� Viņ� māk runāt kā īsts melnādainais. Kad viņ� atdarināja to otru bal�si, viņ� negribēja, lai tu jūties riebīgi. Viņ� bija pārāk pie�dzēries, lai vispār pamanītu, kas ir klāt.

-���� Viņi� rēca un tad� uzreiz nerēca� - Dolarhaidam bija grūti izrunāt svelpeni "s", tāpēc viņ� centās izvairīties no attiecīgiem vārdiem, kā "visi", "smējās", "vairs".

-��� Tikai tad Bobs apjēdza, ko izdarījis.

-��� Tomēr viņ� turpināja.

-���� Es zinu� - Viņa nopūtās un piespiedās nevilcinoties pacelt acis no salvetes uz kolēģa briļļu stikliem. - Es jau viņam to pārmetu. Viņ� teica, ka nav neko sliktu domājis, bet, kad iesācis, neesot varējis uzreiz beigt, jo gribējis �o joku arī pabeigt kā joku. Tu redzēji, kā viņ� piesarka.

-��� Viņ� aicināja mani� lai izpildu ar viņu duetu.

-���� Viņ� apskāva tevi, aplika tev roku ap pleciem. Viņ� gribēja, lai tu neņem to galvā, mister D.

-��� Neņemu galvā.

-��� Bobs jūtas briesmīgi.

-����� Nu, negribu, lai viņ� jūt� lai viņam ir nelāgi, nebūt negribu. Vari to viņam pateikt. Un te laboratorijā� pārmai�ņu nav, dzīve� iet tālāk. - Dolarhaids cik varēdams pūlē�jās neizteikties ar vārdiem, kuros bija nīstamā skaņa. - Jē- ziņ, ja man būtu Boba apdāvinātība, jokotu nemitīgi. Vienā darbā abi� drīz viņ� redzē�s, ka neņemu ļaunā.

-��� Lieliski, mister D.! Tu ta�u zini, ka patiesībā, par spīti visiem jokiem, viņ� ir jūtīgs cilvēks.

-���� Kā tad. Zinu, vārīga radībiņa� - norūca Dolarhaids, un viņa balsi vēl apslāpēja roka. Sē�ot viņ� alla� turēja sa�liektu rādītājpirkstu zem deguna.

-��� Kā, lūdzu?

-��� Manuprāt, tu e�si ļoti noderīga viņam, Ailīn.

-���� Jā, es arī tā domāju, tie�ām. Viņ� tagad dzer vienīgi nedēļas nogalēs. Viņ� tikai tagad sāk atslābt, un viņa sieva vēl zvanās uz mūsu māju. Viņ� taisa smieklīgas grimases, kamēr es ar sievu runāju, bet redzu, ka pēc tam viņ� atkal ir nomākts. Sieviete redz. - Viņa papliķēja Dolarhaidam pa roku un manīja, ka no pieskāriena viņam aiz brillēm iespī- das acis. - Viss būs labi, mister D. Man prieks, ka mēs pa�runājāmies.

-��� Man arī, Ailīn.

Dolarhaids noskatījās, kā viņa aiziet. Viņai bija sūkta skūpsta zīme pacelē. Viņ� nemaldīgi apjauta, ka viņ� Ailt- nai nepatīk. Īstenībā viņ� nevienam nepatika.

Laboratorijas tum�ā telpa bija pla�a un vēsa, tajā smar��oja ķimikālijas. Frānsiss Dolarhaids pārbaudīja attīstītāju A tvertnē. Caur �o tvertni ik stundas tika izlaistas simtiem pēdu mājas kinolen�u no visas valsts. Ķimikāliju tempera�tūrai un svaigumam bija iz�ķiro�a nozīme. Par to, tāpat kā par visām citām darbībām �eit, līdz lentes bija no�āvētas, atbildēja viņ�. Daudzas reizes dienā viņ� pacēla no tvertnes filmas paraugus un pārbaudīja kadhi pēc kadra. Tum�ajā tel�pā valdīja klusums. Dolarhaidam nepatika, ka viņa asisten�ti pļāpā, un pats viņ� sazinājās ar tiem lielākoties �estiku�lējot.

Pēc vakara maiņas beigām viņ� palika tum�ajā telpā viens, lai attīstītu, �āvētu un montētu pats savas lentes.

Dolarhaids atgriezās mājās apmēram desmitos vakarā. Viņ� dzīvoja viens lielā namā, ko bija mantojis no vecve�cākiem. Tas atradās uz ziemeļiem no Sentluisas piepilsētas Sent�ārlzas Misūri upes pretējā krastā. Uz namu cauri ābeļ�dārzam veda grantēts celiņ�. Nekoptā dārza īpa�nieks dzī�voja kaut kur citur. Starp koku zaļajām lapām vīdēja ari no�kaltu�i zari. Tagad, jūlija beigās, �eit dvesmoja pūsto�u ābolu smar�a. Dienas stundās te rosījās neskaitāmas bites. Tuvākie kaimiņi dzīvoja pusjūdzi tālāk.

Pēc atgrie�anās Dolarhaids vienmēr rūpīgi pārbaudīja māju; pirms da�iem gadiem te kāds neveiksmīgi bija mē�ģinājis ielauzties. Viņ� katrā telpā ieslēdza gaismu un palū�kojās visapkārt. Ciemiņam neliktos, ka viņ� dzīvo viens. Skapjos joprojām karājās viņa vecvecāku drēbes, vecāsmā�tes matu sukas joprojām stāvēja uz kumodes, tajās jopro�jām bija ieķēru�ies viņas mati. Viņas liekie zobi joprojām stāvēja glāzē uz naktsskapī�a. Ūdens gan sen izgarojis. Ve�cāmāte bija nomirusi pirms desmit gadiem.

(Sēru nama darbinieks bija lūdzis:

"Mister Dolarhaid, vai jūs nevarētu atnest savas vecās�mātes zobus?"

"Lieciet tik vāku virsū," viņ� bija atbildējis.)

Pārliecinājies, ka mājās ir viens, Dolarhaids uzkāpa otrajā stāvā, ilgi stāvēja zem du�as strūklas un izmazgāja matus.

Viņ� uzvilka kimono no sintētiska materiāla, kas atgā�dināja zīdu, un apgūlās savā �aurajā gultā istabā, kurā bija dzīvojis kop� bērnības. Viņa vecāsmātes matu �āvētājam bi�ja plastmasas kupols un caurule. Viņ� uzlika kupolu un, ka�mēr �uva mati, �ķirstīja kādu jaunu modes �urnālu. Da�ās fotogrāfijās nepārprotami bija jūtams naids un dzīvniecis- kums.

Viņ� sāka just uzbudinājumu. Viņ� pagrieza gultas lam�pu tā, lai gaisma kristu uz akvareļa kopiju, kura karājās pie sienas gultas kājgalī. Tas bija Viljama Bleika "Lielais Sar�kanais Pūķis un saulē tērpusies sieviete".

�is mākslas darbs bija satriecis viņu, jau skatīts pirmo�reiz. Nekad agrāk viņ� nebija redzējis neko, kas tik ļoti at�bilstu viņa iedomu ainām. Viņam bija sajūta, ka Bleiks ie�skatījies viņam ausī un tur ieraudzījis Sarkano Pūķi. Nedēļām ilgi Dolarhaids raizējās, ka domas varētu spīdēt viņam ārā no ausīm, varētu būt redzamas laboratorijas tum��ajā telpā, varētu izgaismot filmas. Viņ� bāza ausīs vati, tad, baidīdamies, ka kokvilnas vate var aizdegties, izmēģināja dzelzs skaidas, bet tikai savainoja ausis līdz asinīm. Pēdīgi viņ� no gludināmā dēļa paliktņa izgrieza azbesta gabaliņus un sarullēja vajadzīgā lieluma aizbā�ņus.

Ilgu laiku viņam bija tikai Sarkanais Pūķis. Tagad vi�ņam bija vēl �is tas. Viņ� juta erekcijas tuvo�anos.

Viņ� gribēja izdzīvot to lēnām, bet nu vairs nespēja no�ciesties.

Dolarhaids aizvilka pirmā stāva viesistabas smagās drapērijas. Uzstādīja ekrānu un projektoru. Vecaistēvs, par spīti vecāsmātes protestiem, bija viesistabā nolicis firmas "La-Z-Boy" guļamkrēslu. [6] (Vecāmāte bija uzklājusi uz pa�galvja sedziņu.) Tagad Dolarhaids bija par to priecīgs. Tas bija ļoti ērts. Viņ� aptina ap paroci dvieli.

Viņ� izslēdza gaismu. Atgūlies tum�ajā istabā, viņ� va�rēja iztēloties, ka atrodas jebkur. Pie griestu armatūras viņ� bija piestiprinājis lielisku, rotējo�u gaismas ma�īnu, kas me�ta da�ādas krāsas gaismas punktiņus uz sienām, grīdas un viņa ādas. Varbūt viņ� ir atlaidies kosmosa kuģa sēdeklī stikla bumbā starpzvaig�ņu telpā. Pievēris acis, viņ� iedo�mājās jūtam, kā pār viņu pārvietojas gaismas punktiņi, un iztēlojās, ka tās ir pilsētu ugunis virs un zem viņa. Nebija vairs nekādas aug�as vai lejas. Gaismas ma�īna iesilstot griezās arvien ātrāk, un punktiņi strāvoja pār viņu, lauzītās straumītēs plūda pār mēbelēm, krita uz sienām kā meteorī�tu lietus. Viņ� varēja būt komēta, kas brā�as cauri Vē�a miglājam.

Tikai viena vieta telpā bija aizsegta no gaismas. Pie gaismas ma�īnas viņ� bija pierīkojis finiera gabalu, kas meta ēnu uz ekrānu.

Kaut kad nākotnē viņ� vispirms uzsmēķēs, lai pastipri�nātu efektu, bet tagad, �oreiz, tas viņam nebija vajadzīgs.

Viņ� ar īk�ķi sev pie sāna nospieda vada slēdzi, ieslēg�dams projektoru. Uz ekrāna izlēca balts taisnstūris. Pirma�jos kadros bija redzamas tikai pelēcīgas �vīkas un tad pe�lēks skotu terjers, kas saspicēja ausis un trīsēdams aizskrēja pie virtuves durvīm, grozīdams savu astes strupulīti. Pēc tam terjers skrien gar ietves malu, vienlaikus mēģinot ie�ķert filmētājam kājā.

Nu virtuvē ienāca misis Līdsa ar iepirkumiem. Viņa iesmējās un pieskārās saviem matiem. Viņai līdzi ienāca bērni.

Pāreja uz vāji apgaismotu ainu pa�a Dolarhaida guļam�istabā otrajā stāvā. Viņ� stāv kails pie gleznas "Lielais Sar�kanais Pūķis un saulē tērpusies sieviete". Viņam uz acīm ir "kaujas brilles", proti, cie�i pieguļo�as plastmasas brilles, kādas iecienīju�i hokeja spēlētāji. Viņam ir erckcija, kuru viņ� stimulē ar roku.

Asums izplūst, kad viņ� ar stilizētām kustībām tuvojas kamerai un stiepj roku, lai mainītu fokusu, un kadru piepilda viņa seja. Attēls noraustās, un pēk�ņi redzams skaidrs viņa mutes tuvplāns, kroplā aug�lūpa atvilkta, mēles gals izbāzts starp zobiem, kadrā joprojām arī viena kustīga acs. Tad ek�rānu piepilda tikai viņa mute, kustīgas lūpas, atvilktas no smailajiem zobiem, līdz objektīvu aprij mutes tumsa.

Nākamās daļas tehniskās grūtības bija saprotamas.

Kustīgs izplūdums spilgtā kino starme�a gaismā pārvēr�tās par gultu, kurā spirinājās �ārlzs Līdss; misis Līdsa, aiz�segdama acis, piecēlās sēdus, pavērsās pret Līdsu, uzlika vi�ņam rokas, griezās uz gultas malu, kājas sapinās segā, mēģinot celties. Kamera parāvās pret griestiem, no kaut kā izvairoties, un tad attēls stabilizējās, misis Līdsa atkal gu�lēja gultā, uz viņas naktskrekla pletās tum�s traips, un Līdss ar neprātīgām acīm turēja rokas pie kakla. Ekrāns uz da�ām sekundēm satumsa, līdz atskanēja montētas vietas sprak- �ķītis.

Tagad kamera stāvēja stabili, uz trijkāja. Viņi visi bija miru�i. Izvietoti. Divi bērni apsēdināti pie sienas ar skatu uz gultu, viens stūrī ar skatu uz kameru. Misters un misis Līdsi gultā, apsegti ar segu. Misters Līdss atsliets pret galv�gali, palags aizsedz auklu viņam ap krūtīm, galva atkritusi uz sāniem.

Dolarhaids ienāca kadrā no kreisās puses, atdarinādams indie�u dejas kustības. Notriepies ar asinīm, kails, vienīgi ar brillēm uz acīm un cimdiem rokās, viņ� lēkāja un locī�jās starp miru�ajiem. No tālākās, misis Līdsas puses viņ� tuvojās gultai, satvēra segas stūri un norāva to no gultas tā�dā pozā, it kā vēr�u cīņā izpildītu cēlu triku.

Tagad, vecvecāku mājas guļamistabā to skatoties, Do- larhaidu klāja sviedri. Viņa biezā mēle nemitīgi pa�āvās lau�kā, aug�lūpas rēta bija mitra un spīdīga, un viņ�, stimulē�dams sevi, stenēja.

Tomēr pat �ajās baudas virsotnēs viņam bija skumji re�dzēt, ka nākamajā fdmas ainā viņ�, zaudējis visu grāciju un kustību eleganci, �ņakā glu�i kā cūka, dibenu neuzmanīgi pagriezis pret kameru. Nebija nekādu dramatisku pau�u, ne�kādas ritma izjūtas, nekādas kulminācijas, tikai dzīvniecisks drud�ainums.

Bet tik un tā tas bija brīni�ķīgi. Skatīties �o filmu bija brīni�ķīgi. Tomēr skatī�anās nebija tik brīni�ķīga kā pa�as darbības.

Pēc Dolarhaida gaumes, filmai bija divi būtiski trūku�mi - nāves brīdī Līdsi tajā nebija redzami, un viņa pa�a spē�le uz beigām kļuva nemākulīga. Likās, viņam zudusi visa pa�cieņa. Sarkanais Pūķis tā vis nebūtu rīkojies.

Labi. Viņ� vēl uzņems daudzas filmas, un, uzkrājot pie�redzi, viņ� cerēja panākt zināmu māksliniecisku distancētī- bu pat visintīmākajos brī�os.

Viņam jāsaņem visi spēki. �is bija viņa mū�a darbs, di��ens darbs. To daudzinās paaud�u paaudzes.

Drīz būs jāturpina. Jāizraugās pārējo lomu tēlotāji. Viņ� jau bija nokopējis vairākas filmas ar ģimeņu izbraukumiem Ceturtā jūlija svētkos. Vasaras beigas alla� bija rosīgs laiks filmu attīstī�anas darbnīcā, jo ļaudis nesa atvaļinājumu fil�mas. Pēc Pateicības dienas atkal būs uzplūdi.

Viņ� katru dienu pa pastu saņēma jaunus ģimeņu pasū�tījumus.

Lidma�īna no Va�ingtonas uz Birminglmu bija pustuk��a. Greiems apsēdās pie loga, vietā, kur nebija blakussēdē�tāja.

Viņ� atteicās no stjuartes piedāvātās apkaltu�ās sviest�maizes un uzlika uz paplātes galdiņa D�eikobsu lietas ma�pi. Vispirms viņ� sarakstīja D�eikobsu un Līdsu lietu kopī�gās iezīmes.

Abi pāri bija vēlīnos trīsdesmitos, abiem pāriem bija bērni - pa diviem puikām un pa meitenei. Edvardam D�ei- kobsam bija vēl viens dēls no iepriek�ējās laulības, kas ģi�menes slepkavības laikā bija koled�ā.

Abās lietās vecākiem bija augstākā izglītība, un abas ģi�menes dzīvoja divstāvu namos patīkamās priek�pilsētās. Misis D�eikobsa un misis Līdsa^bija pievilcīgas sievietes. Vienādas bija da�as ģimeņu lietotās kredītkartes, sakrita arī vairāki viņu abonētie populārie �urnāli.

Te nu līdzība beidzās. �ārlzs Līdss bija nodokļu speci�ālists, bet Edvards D�eikobss - metalurģijas in�enieris. At�lantas ģimene bija prezbiterie�i; D�eikobsi bija katoļi. Līd- si visu mū�u bija nodzīvoju�i Atlantā, toties D�eikobsi ti�kai pirms trim mēne�iem bija pārcēlu�ies uz Birmingemu no Detroitas.

Vārds "nejau�s" skanēja Greiema prātā kā pilo�a ūdens pak�ķi. "Upuru izvēle bijusi nejau�a", "Nav redzama motī�va" - �ādas frāzes lietoja avī�nieki, un arī detektīvi slepka�vību izmeklē�anas nodaļās tos dusmās un izmisumā spļau- tin izspļāva.

Tomēr vārds "nejau�s" �eit neiederējās. Greiems zinā�ja, ka masu slepkavas un sērijslepkavas neizvēlas savus upurus pēc nejau�ības principa.

Cilvēks, kas nogalināja D�eikobsu ģimeni un Līdsus, bija ieraudzījis viņos ko tādu, kas viņu piesaistīja un mudi�nāja to izdarīt. Varēja gadīties, ka viņ� tos ļaudis labi pazi�na - Greiems uz to cerēja -, un varēja gadīties, ka viņ� tos vispār nepazina. Tomēr Greiems bija pārliecināts, ka slep�kava redzējis viņus kādu laiku pirms nogalinā�anas. Viņ� tos izvēlējās, tāpēc ka kaut kas viņos uzrunāja slepkavu, un sievietes �eit bija būtības saknē. Bet kas tas bija?

Noziegumos bija arī at�ķirības.

Edvards D�eikobss bija no�auts, kāpjot ar lukturīti le�jup pa kāpnēm - iespējams, ka viņu bija pamodinājis trok�snis.

Misis D�eikobsai un viņas bērniem bija ie�auts galvā, misis Līdsai vēderā. Ierocis abos gadījumos bija deviņu mi�limetru automātiskā pistole. Ievainojumos bija atrastas dzelzs skaidu pēdas no pa�taisīta klusinātāja. Pirkstu nospie�dumu uz lo�u �aulītēm nebija.

Nazis bija lietots tikai pret �ārlzu Līdsu. Doktors Prin�sijs uzskatīja, ka tas bijis ar plānu asmeni un ļoti ass, ie�spējams, zivju tīrāmais nazis.

Ielau�anās metodes arī bija at�ķirīgas; D�eikobsu namā verandas durvis bija uzlauztas, bet pie Līdsiem lietots stikl- grieznis.

Birmingemas nozieguma vietas fotogrāfijās nebija re�dzams tāds asiņu daudzums kā pie Līdsiem, tomēr arī tur uz guļamistabas sienām divarpus pēdu augstumā bija trai�pi. Tātad arī Birmingemā slepkavam bijusi publika. Birmin�gemas policija bija meklējusi uz upuru ķermeņiem pirkstu nospiedumus, arī uz nagiem, un neko nebija atradusi. Va�saras mēnesis zem zemes apglabātajiem birmingemie�iem būs iznīcinājis tādus nospiedumus, kādu izdevās atrast uz Līdsu dēla acs.

Abās vietās atrasti vienādi blondi mati, tās pa�as sie�kalas, tā pati sēkla.

Greiems atslēja abu smaido�o ģimeņu fotogrāfijas pret priek�ējā sēdekļa atzveltni un ilgi tajās nolūkojās lidma�ī�nas pabaisajā mierā.

Kāpēc slepkava bija pievērsies tie�i viņiem? Greiemam ļoti gribējās ticēt, ka ir kāds kopīgs faktors un ka viņ� to drīz noskaidros.

Citādi viņ� būs spiests apmeklēt arvien jaunas mājas un skatīties, ko viņam atstājis Zobu Rūķis.

No lidostas Greiems pa tālruni FIB Birmingemas fili�ālē noskaidroja ceļu un pieteica savu iera�anos vietējā policijā. Mazajā automobilī, ko viņ� bija noīrējis, gaisa kondicionētāja spraugas spļāva viņam uz rokām ūdeni.

Viņa pirmā pietura bija Denisona avēnijā - D�īhana Nekustamā īpa�uma birojs.

D�īhans, gara auguma plikpauris, steidzīgi nāca pāri tirkīzzilajam paklājam, lai sasveicinātos. Kad Greiems parā�dīja apliecību un palūdza D�eikobsu nama atslēgu, viņa smaids apdzisa.

-��� Vai tur �odien būs policisti formastērpos? - viņ� jau�tāja, kasīdams pakausi.

-��� Es nezinu.

-���� Kaut nu nebūtu! Man ir iespēja �ajā pēcpusdienā pa�rādīt to diviem klientiem. Tā ir jauka māja. Ļaudis, kas to ierauga, aizmirst citus piedāvājumus. Pagāju�o ceturtdien^ es tur biju kopā ar vienu pāri no Minesotas, no Dulūtas; so�līdi pensionāri, noilgoju�ies pēc dienvidu saulītes. Es jau bi�ju tālu ticis ar viņiem - jau runājām par hipotēku -, sapro�tiet, tas cilvēks būtu varējis iemaksāt veselu tre�daļu! Un tad piebrauca patruļas automa�īna, un �ie nāca iek�ā. Pen�sionāri jautāja, kas noticis, un, zināt ko, atbildes viņi saņē�ma visai izsmeļo�as, �ie krietnie policisti viņiem sarīkoja veselu ekskursiju - kur gulējis kurais līķis. Beigu beigās: "Paldies, D�īhan, par jūsu pūlēm!" Es mēģināju viņiem rā�dīt, kādi dro�ības pasākumi tiek ieviesti, bet viņi vairs ne�klausījās. Vilkās tik projām grīļīgām kājām un sēdās iek�ā savā "Sedan de Ville ".

-���� Vai māju ir vēlēju�ies apskatīt arī kādi neprecēju�ies vīrie�i?

-���� Man nav prasīts, bet mēs neesam vienīgie piedāvātā�ji. Tomēr - es nedomāju vis. Policija mums neļāva sākt pār�krāso�anu� pat neatceros, cik ilgi. Tikai pagāju�o otrdienV pabeidzām krāsot iek�telpas. Laidām divas lateksa krāsas kārtas, vietām pat trīs. Mēs joprojām po�am ārpusi. Tā būs īsta paraugmāja.

-���� Kā jūs varat to pārdot, kamēr nav nokārtoti manto�a�nas jautājumi?

-��� Es nevaru noslēgt darījumu līdz apstiprinājumam, bet tas nenozīmē, ka es nevaru būt tam gatavs. Un cilvēki jau var ievākties uz vieno�anās memoranda pamata. Man kaut kas ir jādara. Manam biznesa partnerim ir visi papīri, un kapitāla procenti ta�u var augt dienu un nakti, arī tad, ka�mēr mēs guļam.

-��� Kas ir mistera D�eikobsa testamenta izpildītājs?

-���� Bairons Metkalfs no firmas "Metkalfs un Bārnss". Cik ilgi jūs tur plānojat uzturēties?

-��� Nezinu. Kamēr bū�u beidzis.

-���� Varat iemest atslēgu pastkastē. Jums nav noteikti �eit jāatgrie�as.

Braucot uz D�eikobsu namu, Greiemu nomāca sāja priek�nojauta - pēdas būs zudu�as. Ccjamērķis bija jaunā rajonā pie pa�as pilsētas robe�as. Viņ� vēlreiz apstājās �o�sejas malā, lai ieskatītos kartē, un tikai tad atrada asfaltēto sānceļu, kur bija jānogrie�as.

No D�eikobsu ģimenes nogalinā�anas bija pagājis vai�rāk nekā mēnesis. Ko viņ�, Vilis, todien darīja? Uzstādīja divus dīzeļdzinējus se�desmit piecas pēdas garajā Ribovi- �a jahtā, māja Arjagam celtnī, lai nolai� tos vēl puscollu ze�māk. Vēlu pēcpusdienā bija atnākusi Mollija, un viņi bija trijatā sēdēju�i kubrikā zem audekla nojumes puspabeigta- jā kuģī un ēdu�i lielās, Mollijas atnestās garneles, un dzē�ru�i aukstu "Dos Equis" alu. Arjaga skaidroja, kā pareizi tīrāmi vē�i, un zīmēja spīles zāģskaidās uz klāja. Saules stari no ūdens ņirbīgi atspīdēja apkārt planējo�o kaiju spārn- apak�ās.

Odens no gaisa kondicionētāja smidzinājās uz Greiema krekla, un tagad viņ� bija Birmingemā, un te nebija nekādu garneļu un nekādu kaiju. Viņ� brauca ar ma�īnu, un pa labi pletās pļavas un koku puduri, kur ganījās kazas un zirgi, un pa kreisi bija Stounbrid�a, jau pasens savrupmāju rajons ar da�iem elegantiem mitekļiem un daudziem bagātnieku na�miem.

Nekustamā īpa�uma firmas zīmi viņ� pamanīja jau no simt jardu atstatuma. D�eikobsu nams bija vienīgais ceļa la�bajā pusē. Gar ceļu auga pekanriekstkoki, no kuriem sabi�ru�ās �agas darīja brauktuvi lipīgu, automobiļa spārnos gra�bēja tur ieleku�ie akmentiņi. Namdaris uz pieslietām kāpnēm stiprināja pie loga restes. Kad Greiems gāja apkārt mājai, viņ� pamāja ar roku.

Verandu mājas sānā apēnoja kupls ozols. Naktī ozols �ajā pagalma pusē noteikti aizsedza arī laternas mesto gais�mu. Tie�i te bija ielauzies Zobu Rūķis, pa �īm stikla slīd- durvīm. Tagad bija'ieliktas jaunas durvis, alumīnija rāmji vēl spo�i, vēl nenoņemtām ra�otāja uzlīmēm. Slīddurvīm priek�ā bija jaunas, kaltas dzelzs dro�ības durvis. Arī pa�grabam bija jaunas vienlaidu tērauda durvis ar smagām at�slēgām. Uz verandas akmens grīdas stāvēja kastes ar jaunu vannasistabas iekārtu.

Greiems iegāja iek�ā. Kailas grīdas un sastāvējies gaiss. Tuk�ajā mājā atbalsojās viņa soļi.

Vannasistabu jaunie spoguļi nekad nebija atspoguļoju��i D�eikobsu vai slepkavas seju. Uz katra vēl bija blāvs traips, kur noplēsta cenas zīme. Lielās guļamistabas stūrī gulēja salocīts mēbeļu pārklājs. Greiems sēdēja uz tā tik il�gi, kamēr saules stari caur kailajām rūtīm pavirzījās uz grī�das par vienu dēļa platumu.

�eit nekā nebija. Vairs nekā.

Ja viņ� būtu �eit ieradies tūlīt pēc D�eikobsu nogalinā��anas, vai Līdsi vēl būtu dzīvi? To Greiems nezināja. Viņ� apsvēra, cik smaga ir �īs domas nasta.

Kad viņ� izgāja no mājas un atkal bija zem klajas de�bess, smagums neatstājās.

Greiems uzkumpis, sabāzis rokas kabatās, stāvēja pekankoka ēnā un noskatījās uz pagaro piebraucamo ceļu, kas no lielceļa veda uz D�eikobsu namu.

Kā Zobu Rūķis bija ticis līdz �im namam? Viņam va�jadzēja braukt. Kur viņ� atstāja ma�īnu? Greiems nosprie�da, ka grantētais piebraucamais ceļ� būtu pārāk trok�ņains pusnakts vizītei. Birmingemas policija tā nedomāja.

Viņ� aizgāja līdz lielceļam. Tas bija asfaltēts, ar grāv�jiem abās pusēs, cik tālu sniedza skatiens. Ja zeme būtu sa�kaltusi cieta, slepkava varēja D�eikobsu mājas pusē pār�braukt pāri grāvim un noslēpt automa�īnu krūmos. Lielceļa otrā pusē pretī D�eikobsu piebraucamam ceļam bija tāds pats ceļ�, kas veda uz Stounbrid�u. Plakāts brīdināja, ka Stounbrid�u apsargā privāta apsardzes firma. Sve�a automa��īna tur būtu pamanīta. Arī cilvēks, kas tur staigātu vēlu naktī. Doma par pieturu Stounbrid�ā jāatmet.

Greiems iegāja atpakaļ mājā un pārsteigts atklāja, ka te�lefons darbojas. Viņ� piezvanīja uz meteoroloģijas dienes�tu un noskaidroja, ka dienā pirms D�eikobsu ģimenes no�slepkavo�anas noliju�as trīs collas lietus. Tātad grāvji bija pilni ar ūdeni. Zobu Rūķis nebija noslēpis savu automobili pie asfaltētā ceļa.

Zirgs aplokā, kur� bija ierīkots blakus pagalmam, nāca līdzi Greiemam, kad viņ� gar balto �ogu devās uz zemes gabala otru pusi. Viņ� iedeva zirgam ledeni un atstāja to ap�loka stūrī, bet pats nogriezās gar �ogu aiz saimniecības ēkām.

Viņ� apstājās, kad ieraudzīja iedobi zemē, kur D�eikob�su bērni bija apglabāju�i savu kaķi. Atlantas policijas pār�valdē, apsprie�ot noziegumu ar Springtīldu, viņ� bija iztē�lojies �īs ēkas baltas. Izrādījās, ka tās ir tum�zaļas.

Bērni bija ietinu�i kaķi trauku dvielī un ieliku�i kurpju kastē ar puķi starp ķepiņām.

Greiems atspieda roku pret �oga malu un atbalstīja pieri plaukstā.

Mīļa dzīvnieka bēres, bērnības svinīgais rituāls. Vecā�ki ieiet atpakaļ mājā, kaunēdamies skaitīt lūg�anu. Bērni uz�lūko cits citu, apjauzdami sevī jaunas nervu stīgas, ko ne��ēlīgi atklājis zaudējums. Māsiņa nodur galvu, tad tā dara visi, lāpsta ir par garu arī lielākajam no viņiem. Pēc tam bēr�ni strīdas, vai kaķis ir vai nav debesīs pie Dieva un Jēzus, un tad atkal viņi kādu laiku neklaigā.

Greiems stāvēja pie �oga, saule sildīja sprandu, un vi�ņam kļuva pilnīgi skaidrs: Zobu Rūķis bija ne tikai noga�linājis kaķi, bet arī noskatījies, kā bērni to aprok. Viņam noteikti gribējās to redzēt, ja vien bija iespējams.

Viņ� nebrauca �urp divreiz: vispirms, lai nogalinātu kaķi, un pēc tam, feju izrēķinātos ar ģimeni. Viņ� atbrauca, no�miedza kaķi An pagaidīja, lai bērni to atrod.

Nebija iespējams noteikt, kur bērni atradu�i kaķi. Poli�cijai nebija izdevies atrast nevienu, kas būtu pēcpusdienā sarunājies ar kādu no D�eikobsiem �ajās aptuveni desmit stundās pirms viņu nāves.

Kā gan Zobu Rūķis bija ieradies? Un kur viņ� bija gai�dījis?

Aiz sētaspuses �oga līdz kokiem pletās trīsdesmit jar�du plata krūmu josla cilvēka augumā. Greiems izķeksēja no bik�u aizmugurējās kabatas saņurcītu karti un izklāja pret �ogu. Tajā aiz D�eikobsu zemes gabala bija redzama nepār�traukta ceturtdajjūdzi plata me�a josla abos virzienos. Aiz me�a, norobe�ojot to no dienvidiem, stiepās stigas ceļ�, pa�ralēls lielceļam, kas veda gar D�eikobsu māju.

Greiems aizbrauca no mājas atpakaļ uz �oseju, mērī�dams attālumu pēc skaitītāja. Uz �osejas viņ� nogriezās uz dienvidiem un no turienes kartē atrastajā stigas ceļā. Viņ� atkal uzņēma mēru un lēni brauca, līdz skaitītājs rādīja, ka viņ� atrodas aiz D�eikobsu mājas otrpus me�am.

Asfalts �eit beidzās pie trūcīgo daudzdzīvokļu mājām, kas bija tik jaunas, ka viņa kartē nebija atzīmētas. Viņ� ie�brauca autostāvvietā. Lielākā daļa ma�īnu te bija vecas, no�dilu�ām atsperēm. Divas stāvēja uz bluķī�iem.

Melnādaini puikas uz kailas zemes spēlēja basketbolu; grozs bija viens, bez tīkla. Greiems apsēdās uz motora pār�sega un kādu brīdi vēroja spēli.

Viņ� gribēja novilkt �aketi, bet zināja, ka viņa 44. ka�libra pistole un plakanais fotoaparāts pie jostas pievērsīs uz�manību. Viņ� vienmēr juta dīvainu mulsumu, kad sve�i cil�vēki skatījās uz viņa pistoli.

Vienā komandā spēlēja astoņi puikas kreklos. Viņu pre�tinieki bija vienpadsmit zēni bez krekliem. Tiesāja pa�i spē�lētāji - pēc vienprātības principa.

Mazs pusplikais, nogrūsts zemē, cīnoties par atlēco�o bumbu, dusmīgs atstāja laukumu. Pēc brī�a viņ�, spēcināts ar konfekti, tomēr atgriezās un ienira burzmā.

Klaigas un bumbas būk�ķi uzlaboja Greiemam omu.

Viens grozs, viena bumba. Viņu atkal satrieca atskār�sme, cik daudz mantas bijis Līdsiem. Arī D�eikobsu ģime�nei. Saskaņā ar Birmingemas policijas datiem laupī�anas ie�spēja bija izslēgta. Laivas, sporta un tūrisma piederumi, kinokameras, bises, mak�ķeres� Aritas abām ģimenēm bija kopīgs.

Reizē ar domām par Līdsu un D�eikobsu dzīvi atgrie�zās arī domas par viņu nāvi, un Greiems vairs nespēja ska�tīties basketbolu. Viņ� dziļi ievilka elpu un devās uz tum�o me�u ceļa otrā pusē.

Malā bija pabiezi brik�ņi, bet, ieejot dziļāk priedēs, Greiems nonāca brīvākā me�ā, kur krita ēna, tomēr ie�ana pa skuju paklāju bija viegla. Gaiss bija silts un rāms. Ko�kos zilie sīļi skaļi izziņoja viņa iera�anos.

Lēzena nogāze veda uz iz�uvu�u strauta gultni, pie ku�ras auga da�as cipreses un bija redzamas jenotu un lauka peļu pēdas, kas bija iemītas sarkanajā mālā. Strauta gultni iezīmēja daudzas cilvēku pēdas, tostarp da�as bija atstāju�i bērni. Tās visas bija iegrimu�as, noapaļotām malām, jau vairākkārt saliju�as.

Aiz strauta bija jākāpj kalnup jau smil�ainākā zemē, kur zem priedēm auga arī papardes. Greiems iesilis gāja, līdz ieraudzīja gaismu me�a otrā malā.

Starp stumbriem varēja saskatīt D�eikobsu mājas aug��stāvu.

Atkal brik�ņi cilvēka augumā - no me�malas līdz D�ei�kobsu �ogam. Greiems izlauzās tiem cauri un apstājās pie �oga, skatīdamies pagalmā.

Zobu Rūķis varēja atstāt ma�īnu jaunajā rajonā un iz�nākt cauri me�am līdz �iem brik�ņiem aiz mājas. Viņ� va�rēja ievilināt kaķi brik�ņos, no�ņaugt to un tad ar ļenganu līķīti vienā rokā pielavīties atpakaļ pie �oga. Greiems do�mās redzēja, kā kaķis ielido pagalmā, bet nepagrie�as, lai nokristu uz kājām, un dobji nobūk�ķ uz muguras sētā.

Zobu Rūķis to darīja dienas laikā - naktī bērni kaķi ne�būtu ne atradu�i, ne bērēju�i.

Un viņ� gaidīja, lai redzētu, kā kaķi atrod. Vai viņ� gai�dīja visu dienu svelmainajos brik�ņos? Caur �oga stieņiem viņ� būtu no pagalma redzams. Lai saskatītu pagalmu, at�kāpjoties tālāk brik�ņos, viņam būtu jāpieceļas kājās tie�i iepretī mājas logiem, un virsū spīdētu saule. Skaidrs, viņam bija jāiet atpakaļ uz me�u. To darīja arī Greiems.

Birmingemas policisti nebija muļķi. Viņ� redzēja, kur tie bija lauzu�ies cauri brik�ņiem, kā jau parasti pārmeklē�dami tuvāko apkaimi. Ta�u tas notika, pirms bija atrasts ka�ķis. Viņi meklēja pierādījumus, kādu izkritu�u priek�metu, pēdas - nevis skatpunktu.

Viņ� iegāja da�us jardus me�ā aiz D�eikobsu nama un staigāja �urpu turpu plankumainajā ēnā. Vispirms viņ� pa�kāpās augstākā vietā, no kuras bija daļēji redzams pagalms, tad meklēja gar koku saknēm.

Viņ� bija meklējis ilgāk nekā stundu, kad viņam acīs iekrita atspīdumiņ� no zemes. Viņ� to pazaudēja, tad atkal atrada. Tā bija dzēriena bund�as attaisāmā cilpiņa, kas, daļēji paslīdējusi zem kritu�ām lapām, gulēja zem gobas, vienas no nedaudzajām gobām, kuras auga starp priedēm.

Viņ� to pamanīja no astoņu pēdu atstatuma un apmē�ram piecas minūtes negāja tuvāk, bet gan pārlūkoja zemi ap koku. Viņ� notupās un, tupus tuvodamies kokam, atrau- sa sānis lapas, lai neizpostītu varbūtējos nospiedumus. Viņ� darbojās lēni un atbrīvoja no lapām visu stumbra apkārtni. Neviena pēda tomēr nebija iespiedusies pērnā rudens klā�jienā.

Netālu no alumīnija cilpiņas viņ� atrada sakaltu�u ābo�la serdi, kuru skudras bija izgrauzu�as plānu, plānu. Putni bija izknābāju�i sēklas. Vēl desmit minūtes viņ� pētīja ze�mi. Pēdīgi viņ� apsēdās, izstiepa noguru�ās kājas un atspie�dās pret stumbru.

Saules starā dejoja kni�ļu bariņ�. Pie kādas lapas bija cie�i pieķēries kāpurs.

Uz zara virs viņa galvas bija zābaka atstāts strauta mā�la gabaliņ�.

Greiems pakāra �aketi uz cita zara un sāka uzmanīgi rāpties aug�ā pa koka otru pusi, aplūkodams zarus virs mā�la piciņas. Trīsdesmit pēdu augstumā viņ� vēlreiz paskatī�jās gar stumbru, un, lūk, tur, simt septiņdesmit piecu jardu attālumā, bija redzams D�eikobsu nams. No �ā augstuma tas izskatījās citāds, visvairāk izcēlās jumta krāsa. Ļoti skaidri varēja saskatīt pagalmu un zemi aiz saimniecības ēkām. Ar labu binokli no �āda atstatuma viegli varētu re�dzēt pat cilvēku sejas izteiksmes.

Greiems dzirdēja �osejas dunu, kaut kur tālumā gaudoja arī policijas automa�īnas sirēna. Cikāde sāka skandināt sa�vu vareno zāģi un pārmāca citas skaņas.

Viņam virs galvas bija resns zars tie�i vajadzīgajā leņ�ķī pret D�eikobsu māju. Viņ� pievilkās, līdz varēja to re�dzēt, un aptvēra stumbru, lai mierīgi visu apskatītu.

Tie�i pie viņa vaiga, zara un stumbra staklē, bija ie�sprausta bund�iņa.

- Tas man patīk� - Greiems �ukstus to uzrunāja. - Ak jēziņ, kā man tas patīk� Sveika, bund�iņ!

Tomēr to varēja būt atstājis arī bērns.

Viņ� pakāpās augstāk savā koka pusē. Tas bija riskan�ti, zari nebija spēcīgi. Tad viņ� virzījās stumbram apkārt, līdz varēja paskatīties no aug�as uz lielo zaru.

Tam bija izgriezts mizas gabaliņ�, atsedzot spēļu kārts lieluma laukumiņu. �ā zaļganā taisnstūrī�a vidū, iegrieztu baltā koksnē, Greiems ieraudzīja zīmi.

Griezums bija izpildīts rūpīgi un precīzi, ar ļoti asu na�zi. Tas nebija bērna darbs.

Greiems nofotografēja zīmi, uzmanīgi noregulējis apa�rātu.

Redzamība no lielā zara bija laba, un tā vēl bija uzlabo�ta: aug�ējam zaram bija nogriezts lejup noliecies dzinums - lai neaizsedz skatu. �ķiedras bija saspiestas un gals griezu�ma vietā nedaudz saplacināts.

Greiems lūkoja pēc nogrieztā zara. Ja tas gulētu zemē, viņ� to būtu pamanījis. Rau, zemāko zaru zaļumā tas vīdē�ja brūnām, novītu�ām lapām.

Laboratorijai vajadzēs abas griezuma puses, lai izmē�rītu grieziena spēku. Tas nozīmēja, ka būs te jāatgrie�as ar zāģi. Viņ� vairākas reizes nofotografēja griezuma vietu, vi�su laiku pie sevis murminādams:

- Es domāju, ka tu no�miedzi kaķi, iemeti to pagalmā, uzkāpi �eit un gaidīji. Es domāju, ka tu vēroji bērnus un sapņoji, graizīdams koku. Kad pienāca vakars, tu redzēji, kā viņi staigā gar gai�ajiem logiem, tu redzēji, kā cita pēc citas tiek aizvilktas �alūzijas un pa vienai nodziest lampas. Vai ne? Nebija ta�u pārāk grūti nokāpt no �ā lielā zara, ja gaismu met laterna un lec spo�s mēness.

Greiemam kāpt bija visai grūti. Viņ� iebāza zariņu bun�d�as caurumā, uzmanīgi izcēla to no stakles un taustījās lejup; vietās, kur vajadzēja turēties ar abām rokām, viņ� paņēma zariņu zobos.

Atgriezies stāvvietā, Greiems atklāja, ka putekļos uz viņa ma�īnas sāna kāds uzrakstījis: "Levons ir muļķis." Uzraksta augstums liecināja, ka arī rajona visjaunākie ie�dzīvotāji nav nekādi analfabēti.

Viņ� prātoja, vai kāds bija aprakstījis ari Zobu Rūķa ma�īnu.

Greiems brīdi sēdēja, lūkodamies logu rindās. Likās, to bija apmēram simt. Nebija izslēgts, ka balto sve�inieku stāv�vietā vēlu naktī kāds varētu atcerēties. Kaut arī bija pagājis vesels mēnesis, bija vērts pārbaudīt. Lai aptaujātu visus ie�dzīvotājus un izdarītu to ātri, viņam vajadzēs Birmingemas policijas palīdzību.

Viņ� juta kārdinājumu aizsūtīt dzēriena bund�u pa tais�no uz Va�ingtonu D�imijam Praisam. Tomēr viņam vaja�dzēja lūgt birmingemie�iem papildspēkus. Labāk jau nodot viņiem savus atradumus. Uzklāt uz bund�as pūderi būs vienkār�i. Atjaunot skābu sviedru pamaitātos nospiedumus - jau sare�ģītāk. To varēs darīt Praiss arī pēc tam, kad Bir- mingemā būs veikta pirmapskate, ja tikai viņi ne�amdīs skārda kārbu ar kailiem pirkstiem. Jādod vien policijai. Viņ� zināja, ka FIB Dokumentu nodaļa metīsies uz griezumu ko�kā kā traki mangusti. Attēli būs jāizdala visiem, tas nekam nevarēs kaitēt.

No D�eikobsu nama viņ� piezvanīja Birmingemas Slep�kavību izmeklē�anas nodaļai. Izmeklētāji piebrauca brīdī, kad nekustamo īpa�umu aģents D�īhans veda iek�ā poten�ciālos pircējus.

Kad kafejnīcā ienāca Dolarhaids, Ailīna lasīja "Na�tional Tattler" rakstu "Mēsli jūsu maizē". Viņa bija ēdusi tikai lielās tun�a sviestmaizes pildījumu.

Dolarhaida skatiens aiz sarkanajiem stikliem a�i pār�skrēja "Tattler" pirmajai lapai. Citi virsraksti bija "Elvisa slepenā mīlas ligzdiņa - ekskluzīvi foto!", "Brīni�ķīgi jau�numi vē�a slimniekiem!" un milzīgs tēmas pieteikums "Ila�nibals Kanibāls palīdz likumsargiem: kruķi lūdz padomu Zobu Rūķa slepkavību lietās".

Viņ� stāvēja pie loga un izklaidīgi maisīja kafiju, līdz dzirdēja Ailīnu pieceļamies. Viņa iegrūda vienreiz lietojamos traukus no paplātes atkritumu konteinerā, un, kad grasījās tur�pat iemest arī avīzi, Dolarhaids pieskārās viņai pie pleca.

-��� Vai tu neiedotu man to avīzi, Ailīn?

-��� Protams, mister D. Es tur lasu tikai horoskopus.

Dolarhaids at�ķīra laikrakstu savā kabinetā aiz slēgtām

durvīm.

Vidus atvērumā Fredija Loundsa vārds bija pie veseliem diviem rakstiem. Lielākais bija elpu aizraujo�s stāstījums

par D�eikobsu un Līdsu nogalinā�anu. Tā kā policija bija skopi klāstījusi detaļas, tad Loundss tās bija bagātīgi smē�lies savas iztēles apcirkņos.

Dolarhaidam tās likās banālas. Blakus sleja bija interesantāka.

Freclijs Loundss

Ar ārprātīgo ļaundari par masu slepkavībām konsultējas detektīvs, kuru viņ� mēģinājis nogalināt

�esapIka, MēRILENDA. Federālie cilvēku tvarstītā�ji, nonāku�i strupceļā Zobu Rūķa, psihopātiskā Bir�mingemas un Atlantas ģimeņu slepkavas, meklē�a�nā, griezu�ies pēc palīdzības pie visbriesmīgākā monstra, kas patlaban ir ieslodzījumā.

Ar doktoru Hanibalu Lekteru, par kura neiedo�mājamiem noziegumiem �ajās slejās tika ziņots pirms trim gadiem, �onedēļ viņa stingra re�īma psi�hiatriskās slimnīcas palātā kamerā tikās krimināl�meklē�anas dūzis Viljams (Vilis) Greiems.

Savulaik, kad Greiems atmaskoja Lekteru, �is daudzkārtējais slepkava gandrīz nāvīgi sadūra iz�meklētāju. Greiems pirms termiņa atvaļinājās, bet tagad ir atgriezies, lai vadītu Zobu Rūķa medības. Par ko runāja �ie divi nāvīgie ienaidnieki? Ko Greiems mēģināja izdibināt?

"Tāds tādu atrod, " �ā raksta autoram teica kāds augsts federālais ierēdnis. Ar to viņ� domāja Lek�teru, kuru pazīst kā Hanibalu Kanibālu un kur� vienlaikus ir psihiatrs un daudzkārtējs slepkava.

Bet varbūt viņ� ar to domāja Greiemu?

"Tattler" ir uzzinājis, ka Greiems, biju�ais tiesu medicīnas pasniedzējs FIB Akadēmijā Vird�īnijas �tata pilsētā Kventiko, reiz �etras nedēļas stacio�nāri ārstējis psihisku slimību�

Federālie ierēdņi atteicās komentēt, kāpēc �īs ār�kārtīgi svarīgās izmeklē�anas vadība uzticēta cil�vēkam, kur� kādreiz bijis psihiski nestabils.

Netiek izpausts Greiema psihisko traucējumu raksturs, tomēr kāds biju�ais psihiatrijas jomas darbinieks tos dēvēja par "dziļu depresiju ".

Germons Evanss, sanitārs, kas agrāk strādājis Betesdas Kara flotes hospitālī, stāstīja, ka Greiems ievietots psihiatriskajā nodaļā drīz pēc tam, kad viņ� nogalinājis Geretu D�eikobu Hobsu jeb Mine- sotas �aksti. Greiems no�āva Hobsu 1975. gadā, pārtraukdams astoņus mēne�us ilgo �ausmu laiku Mineapolisā.

Evanss paskaidroja, ka pirmajās ārstē�anās ne�dēļās Greiems bijis ļoti noslēgts un atteicies ēst un sarunāties.

Greiems nekad nav bijis FIB aģents. Pieredzēju�i eksperti to skaidro ar Biroja stingro kadru atlasi, kuras gaitā tiek konstatēta nosliece uz psihisku ne�stabilitāti.

Federālie avoti ziņo, ka vispirms Greiems strā�dājis FIB krimināllaboratorijā un pēc tam arī no�ziegumu vietu izpētē īpa�ā izmeklētāja statusā, līdz viņam par izcilu darbu uzticēti pasniedzēja pienā�kumi FIB Akadēmijā.

"Tattler" ir uzzinājis, ka pirms dienesta federāla�jās iestādēs Greiems bijis Ņūorleānas policijas pār�valdes Slepkavību izmeklē�anas nodaļas izmeklētājs,

ta�u atstājis �o darbu, lai D�ord�a Va�ingtona uni�versitātes maģistratūrā studētu tiesu medicīnu.

Kāds Ņūorleānas izmeklētājs, kas strādājis ko�pā ar Greiemu, viņa gaitas komentēja �ādi: "Var jau teikt, ka viņ� ir atvaļinājies, tomēr federāļi jū�tas labāk, zinādami, ka viņ� nekur nav pazudis. Viņ� ir kā draudzīga �ņaudzēj�ūska, kas dzīvo zem mājas. Viņ� varbūt bie�i nerādās acīs, bet ir labi zināt, ka viņ� tur ir un grau� mokasīnus. "

Doktors Lekters ir ievietots psihiatriskajā slim�nīcā uz mū�u. Ja viņu jebkad atzīs par pieskaitā�mu, viņam būs jāstājas tiesas priek�ā par deviņām pirmās pakāpes slepkavībām.

Lektera advokāts stāsta, ka daudzkārtējais slep�kava pavada laiku, rakstīdams vērtīgas publikāci�jas zinātniskiem �urnāliem un intensīvi sazinās ar vairākiem psihiatrijas spīdekļiem.

Dolarhaids pievērsās divām fotogrāfijām virs raksta. Vienā bija redzams Lekters, piespiests pie policijas automo�biļa. Otrajā Fredijs Loundss bija nofotografējis Villu Grei�emu pie �esapīkas Valsts slimnīcas. Pie katra raksta bija arī mazs pa�a Loundsa foto.

Dolarhaids ilgi lūkojās attēlos. Viņ� lēni vilka pa tām ar rādītājpirkstu, �urpu turpu, ārkārtīgi smalki izjuzdams drukas faktūru. Pirkstgals kļuva melns no tipogrāfijas krāsas. Viņ� ar mēles galu samitrināja traipu un notīrīja to ar "Kleenex" salveti. Tad viņ� izgrieza otru rakstu un iebāza kabatā.

Pa ceļam no darba uz mājām Dolarhaids nopirka ātri �ķīsto�o tualetes papīru, no tiem, kādus lieto kuģos un tāl�satiksmes autobusos, kā arī deguna inhalatoru.

Viņ� jutās labi par spīti siena drudzim, kas viņu mocīja tāpat kā daudzus citus cilvēkus, kuri pārcietu�i lielas rino- plastiskas operācijas un kuriem nāsīs vairs nav matiņu. Do- larhaidu bie�i piemeklēja arī aug�ējo elpo�anas ceļu infek�cijas.

Kad kāda noslāpusi kravas ma�īna uz desmit minūtēm aizturēja viņu uz Sent�ārlzas tilta pār Misūri, viņ� pacietīgi gaidīja. Melnajā furgonā bija ērti, vēsi un mierīgi. Stereo- sistēma atskaņoja Ilendeļa "Ūdens mūziku".

Viņ� ritmā bungoja pirkstus uz stūres un braucīja de�gunu.

Viņam blakus otrā joslā divas sievietes sēdēja ma�īnā ar nolaistu jumtu. Viņām kājās bija �orti, blū�u stūri sasieti virs nabas. Dolarhaids lūkojās no aug�as. Sievietes izskatī�jās noguru�as un piemiegtām acīm garlaikotas lūkojās rie�to�ajā saulē. Tā, kas sēdēja pasa�iera pusē, bija atgāzusi gal�vu pret sēdekli un uzslējusi kājas uz paneļa. Neērtā poza radīja divas krunkas uz kailā vēdera. Dolarhaids redzēja sūkta skūpsta pēdu viņas ciskas iek�pusē. Sieviete pieķēra viņu skatāmies, izslējās taisni un sakrustoja kājas. Viņas se�jā bija redzams gurds riebums.

Viņa kaut ko pateica otrai, kas stūrēja. Abas skatījās taisni uz priek�u. Dolarhaids zināja, ka sievietes runā par viņu. Viņam bija liels prieks par sevi, ka viņ� spēja nedus�moties. Viņu vairs nebija īpa�i viegli sadusmot. Viņ� apzi�nājās, ka ir ieaudzinājis sevī pa�cieņu.

Mūzika bija ļoti patīkama.

Ma�īnas Dolarhaida joslā sāka kustēties. Blakus joslā tās joprojām stāvēja. Viņ� ar prieku iedomājās, ka drīz būs mājās. Joprojām mūzikas ritmā bungodams pa stūri, viņ� ar otru roku nolaida lejup logu.

Viņ� atkraukājās un uzspļāva zaļu gļotu piku blakus ma�īnā sēdo�ajai sievietei. Viņ� trāpīja gandrīz nabā. Sie�vietes skaļā un spalgā lādē�anās saplūda ar Hendeļa mūzi�ku, un viņ� aizbrauca prom.

Dolarhaida lielais albums bija vismaz simt gadu vecs. Iesiets melnā ādā, ar misiņa stūriem, tas bija ļoti smags un otrā stāva slēgtajā sienas skapī stāvēja uz pamatīga, riteņo- ta galdiņa. Ieraudzījis to kādas bankrotēju�as Sentluisas ti�pogrāfijas mantības izpārdo�anā, Dolarhaids bija uzreiz sa�pratis, ka tam jānonāk viņa īpa�umā.

Tagad, nomazgājies un ietērpies kimono, viņ� atslēdza skapi un izvilka galdiņu. Kad albums bija novietots tie�i zem Lielā Sarkanā Pūķa attēla, viņ� iekārtojās krēslā un at��ķīra to. Nāsīs ieplūda veca papīra smar�a.

Pāri pirmajai lappusei lieliem burtiem stiepās viņa pa��a grezni izstrādātais uzraksts, vārdi no Jāņa Atklāsmes grā�matas: "Vēl cita zīme parādījās pie debesīm: redzi, Liels Pū�ķis, Sarkans kā Uguns�"

Pats pirmais materiāls albumā bija vienīgais, kas nebi�ja rūpīgi iestiprināts. Starp lapām bija ielikta nodzeltējusi fotogrāfija ar Dolarhaidu bērnībā un viņa vecomāti uz liela nama pakāpieniem. Viņ� ieķēries vecāsmātes svārkos. Ve�cāmāte, saņēmusi rokas uz krūtīm, stalti stāv.

Dolarhaids pār�ķīra lapu. Viņ� nepievērsa uzmanību fo�togrāfijai, it kā tā tur būtu gadījusies kļūdas pēc.

Albumā bija daudz izgriezumu, agrākie par Sentluisā un Tolīdo pazudu�ām vecākām kundzēm. Lappuses staip iz�griezumiem bija aprakstītas ar pa�a Dolarhaida roku - ar melnu tinti, kaligrāfiskā rokrakstā, kas bija visai līdzīgs Vil�jama Bleika rokrakstam.

Lappu�u malās bija pielīmēti robaini galvas ādas gaba�liņi, no kuriem mati stiepās kā komētu astes, kas iespiestas pa�a Dieva albumā.

Tālāk bija izgriezumi par Birmingemas D�eikobsu lie�tu kopā ar filmas spolītēm un diapozitīviem, kas bija salik�ti lapām pielīmētās kabatiņās.

Turpat bija raksti par Līdsiem un arī filma.

Līdz Atlantas lietai presē nebija lasāms apzīmējums Zobu Rūķis. Tas bija izsvītrots visos rakstos, kur minēts.

Tagad Dolarhaids to pa�u izdarīja ar �o "Tattler" izgrie�zumu, pārklādams "Zobu Rūķi" ar nikniem sarkanas pild�spalvas vilcieniem.

Viņ� at�ķīra jaunu, tīru lapu un apgrieza "Tattler" rak�sta nialas, gatavodamies ielīmēt. Vai Greiema bildi atstāt? Akmenī kaltie vārdi "psihiski slimo" virs Greiema galvas aizvainoja Dolarhaidu. Viņam riebās skatīties uz jebkādām ieslodzījuma vietām. Greiema sejai viņ� nespēja redzēt cau�ri. Viņ� to pagaidām nolika sānis.

Bet Lekters� Lekters. �is nebija labs doktora attēls. Dolarhaidam bija labāks, un viņ� to atnesa no skapja atvilkt�nes. Tas bija publicēts pēc Lektera apcietinā�anas, un tajā bija redzamas viņa dziļās acis. Tomēr arī �ī fotogrāfija ne�bija pietiekami laba. Dolarhaida apziņā Lekters līdzinājās kāda renesanses prin�a tum�ajam portretam. No visiem cil�vēkiem vienīgi Lekteram pietiktu uztveres asuma un piere�dzes, lai saprastu Dolarhaida Tap�anas slavu un di�umu.

Dolarhaids juta, ka Lekters saprot, cik būtībā ireāli ir tie cilvēki, kas mirst, lai tev �ajā lietā palīdzētu, - saprot, ka viņi ir nevis miesa, bet gaisma, krāsa un gaiss, un ātras skaņas, kuras ātri beidzas, kad tu viņus pārvērt. Glu�i kā pārdurot balonus ar krāsu. Viņ� saprot, ka tie ir daudz sva�rīgāki savas pārvērtības, nevis savas dzīvības dēļ: dzīvības, pie kurām viņi lūgdamies turas.

Dolarhaids viņu kliedzienus uztvēra tāpat, kā tēlnieks uztver no slīpēta akmens krīto�us putekļus.

Lekters bija spējīgs saprast, ka asinis un dva�a ir tikai elementi, kas pārvēr�as, barojot viņa spo�umu. Tāpat kā gaismas avots ir deg�ana.

Viņam gribētos satikt Lekteru, parunāt, dalīties ar viņu, līksmot par viņu kopīgo vīziju, tapt atzītam no viņa tāpat, kā Jānis Kristītājs atzina To, kas nāca pēc viņa, sēdēt uz vi�ņa, kā Pūķis sē� uz se�simt se�desmit se�i Bleika Atklās�mes ciklā, un nofilmēt, kā viņ� mirst un mirstot saplūst ar Pūķa spēku.

Dolarhaids uzvilka jaunu gumijas cimdu pāri un aizgā�ja pie rakstāmgalda. Viņ� atrullēja un noplēsa nopirktā tua�letes papīra ārējo kārtu. Tad viņ� attina septiņu gabaliņu ga�rumu un noplēsa to.

Ar kreiso roku rūpīgi vilkdams drukātus burtus, viņ� rakstīja vēstuli Lekteram.

Runa nespēj pienācīgi liecināt par cilvēka rakstītpras- mi, tā alla� ir maldino�a. Dolarhaida runas spēju traucēja reālas un iedomātas kroplības, un at�ķirība starp viņa runu un rakstī�anu bija satrieco�a. Tomēr viņ� atklāja, ka tik un tā nespēj izteikt savas vissvarīgākās jūtas.

Viņam gribējās saņemt kādu ziņu no Lektera. Viņam vajadzēja būt personiskā kontaktā ar doktoru, lai varētu pa�vēstīt viņam īsteni svarīgo.

Kā lai to izdara? Viņ� sameklēja atvilktnē visus Lekte�ra izgriezumus un atkal pārlasīja tos.

Tad viņam ienāca prātā vienkār�s saziņas veids, un viņ� rakstīja tālāk.

Pārlasot vēstule �ķita pārāk pieticīga un bikla. Viņ� to bija parakstījis: "Dedzīgs pielūdzējs."

Vairākas minūtes viņ� apcerēja �o parakstu.

"Dedzīgs pielūdzējs", nudien. Viņ� nedaudz, bet valdo�nīgi izslēja zodu.

Iebāzis mutē cimdotu īk�ķi, viņ� izņēma platītes un no�lika tās uz dzē�lapas.

Aug�ējā bija neparasta. Zobi bija normāli, taisni un bal�ti, bet sārtā akrila aug�daļa bija baisi nelīdzena, izlieta at�bilsto�i viņa cieto aukslēju izciļņiem un spraugām. Platītei bija pievienots mīkstas plastmasas pagarinājums ar blīvi aug�pusē, kas runājot kopā ar mīkstajām aukslējām noslē�dza deguna dobumu.

Viņ� paņēma no galda mazu kārbiņu. Tajā bija vēl viens lieko zobu komplekts. Aukslēju daļa bija tāda pati, tikai bez mīkstās puses. Starp līkajiem zobiem bija tum�i traipi, un tie drusku oda.

Tie bija identiski vecāsmātes zobiem glāzē uz naktsska- pī�a pirmajā stāvā.

Sajūtot smaku, Dolarhaida nāsis iepletās. Viņ� atvēra muti mironīgā smaidā, ielika platītes un aplaizīja.

Viņ� salocīja vēstuli, raudzīdamies, lai locījuma vieta būtu tie�i uz paraksta, un spēcīgi iekoda tajā. Kad viņ� to atlocīja, parakstu ietvēra ovāla kodiena pēdas; viņa notari�ālais apliecinājums, spiedogs ar vecu asiņu zīmi.

Pulksten piecos advokāts Bairons Metkalfs noraisīja kaklasaiti, ielēja sev mēriņu un uzcēla kājas uz galda.

-��� Vai jūs tie�ām nepievienosieties?

-���� Citreiz. - Greiems noņēma no piedurknes da�us tur pieķēru�os sīkdad�us un atvieglots baudīja kondicionētā gaisa vēsumu.

-���� Es nepazinu D�eikobsu ģimeni sevi�ķi labi, - teica Metkalfs. - Viņi �eit dzīvoja tikai trīs mēne�us. Mēs ar sie�vu pāris rei�u bijām pie viņiem uz kokteiļiem. Eds D�ei- kobss ieradās pie manis, lai sastādītu jaunu testamentu drīz pēc tam, kad bija atsūtīts uz �ejieni, un tā es ar viņu iepa�zinos.

-��� Tomēr jūs esat viņa testamenta izpildītājs.

-��� Jā. Viņa sieva bija minēta kā pirmā izpildītāja, tad es kā otrais, ja viņa būtu mirusi vai nespējīga. Edam Filadel�fijā ir brālis, bet, cik es noprotu, viņiem nebija labas attie�cības.

-��� Jūs agrāk bijāt apgabala prokurora vietnieks.

-������� Jā, no se�desmit astotā līdz septiņdesmit otrajam gadam. Tad es kandidēju par prokuroru. Gandrīz tiku, bet neizdevās. Es par to vairs neuztraucos.

-��� Kā jūs uzlūkojat to, kas �eit notika, mister Metkalf?

-���� Vispirms es iedomājos D�ozefu Jablonski, arodbied�rības priek�nieku�

Greiems pamāja.

-��� Domāju, varbūt noziegums ar motīvu, �ajā gadījumā - varu, bet nomaskēts kā ārprātīgā uzbrukums. Mēs smalki izstudējām Eda D�eikobsa dokumentus - D�erijs Estrid�s no prokuratūras un es. Nekā. No Eda D�eikobsa nāves ne�viens neiedzīvojās nekādās bagātībās. Viņam bija liela al�ga un da�i patenti, kas deva papildu ienākumus, bet naudu viņ� tērēja gandrīz tikpat ātri, cik saņēma. Viss bija novē�lēts sievai, tikai viens zemes gabals Kalifornijā bērniem un to pēcte�iem. Vēl bija neliels tērējams noguldījums vecā�kajam dēlam. Ar to pietiks, lai samaksātu vēl par trim mā�cību gadiem. Tad gan viņ� būs vēl tikai pirmkursnieks.

-��� Nailss D�eikobss.

-��� Jā. Tas puika Edam bija kā galvassāpes. Viņ� dzīvoja ar savu māti Kalifornijā. Par zādzību nonāca kolonijā. Vi�ņa māte, cik noprotu, ir drusku ķerta. Eds bija uz turieni aiz�braucis. Atveda puiku �urp uz Birmingemu un iekārtoja Bārdvelas koled�ā. Mēģināja turēt pie sevis mājās, bet viņ� kāpa uz galvas citiem bērniem un krita visiem uz nerviem. Misis D�eikobsa kādu laiku to pacieta, bet tad Nailsam nā�cās pārvākties uz kopmītni.

-��� Kur viņ� bija?

-��� Divdesmit astotā jūnija vakarā? - Metkalfs neizteik�smīgi pavērās Greiemā. - Policiju arī tas interesēja, tāpat kā mani. Viņ� bija kinoteātrī un tad atgriezās kopmītnē. Tas ir pārbaudīts. Turklāt viņam ir pirmā asins grupa. Mister Greiem, man pēc pusstundas jābūt pretī sievai. Ja vēlaties, mēs varam turpināt �o sarunu rit. Ja vajadzīga mana palī�dzība, bū�u jūsu rīcībā.

-���� Es gribētu redzēt visu D�eikobsu personiskās man�tas. Dienasgrāmatas, fotogrāfijas un pārējo.

-����� Tādu mantu nav daudz - gandrīz viss aizgāja bojā ugunsgrēkā viņu mājā Detroitā, pirms viņi pārvācās uz �e�jieni. Nekā aizdomīga - Eds pagrabā kaut ko metināja, dzirksteles ielēca krāsā, kas viņam tur glabājās, un māja no�svila rūkdama� Ir da�as privātas vēstules. Tās kopā ar dārg�lietām esmu noglabājis bankas seifa. Neatceros, ka būtu bi�ju�as dienasgrāmatas. Viss pārējais ir noliktavā. Nailsam varbūt ir kādas fotogrāfijas, tomēr es �aubos. Klausieties - rīt pusdesmitos man jābūt tiesā, bet pirms tam varu ievest jūs bankā paskatīties, kas tur ir, un pēc tam jūs tur satikt.

-��� Labi, - sacīja Greiems. - Vēl viena lieta. Man varētu noderēt visu dokumentu kopijas, kam ir sakars ar mantoju�mu: pretenzijas uz mantu, testamenta apstrīdējumi, ja tādi ir, sarakste. Visi tie papīri.

-��� Atlantas prokuratūra man to jau pieprasīja. Es zinu, ka viņi to salīdzina ar Līdsu mantojuma izpildi.

-��� Tomēr es gribētu kopijas arī sev.

-��� Labi, dabūsiet kopijas. Bet jūs ta�u nedomājat, ka tā ir naudas lieta, vai ne?

-��� Nē. Tikai nebeidzu cerēt, ka �ejienes un Atlantas pa�pīros kaut kur parādīsies viens un tas pats uzvārds.

-���� Es arī ceru.

Bārdvelas koled�as studentu pilsētiņu veidoja �etras ne�lielas kopmītņu ēkas, starp kurām bija piedrazots, nomīdīts pagalma taisnstūris. Kad atbrauca Greiems, tur ritēja stereo kar�.

Uz pretējiem moteļu tipa balkoniem bija izlikti divi skaudu komplekti, kas sacentās decibelos. Grupa "Kiss" pret �aikovska uvertīru "1812. gads". Slaidu loku gaisā ap�lieca maisiņ� ar ūdeni un sa�ķīda desmit pēdas no Greiema kājām.

Dzīvoklī, kur viens no iemītniekiem bija Nailss D�ei- kobss, Greiemam, lai tiktu cauri dzīvojamai istabai, bija jā- saliecas, lai neaizķertos aiz veļas auklas, un jākāpj pāri div�ritenim. Durvis uz D�eikobsa guļamistabu bija pavērtas, un no spraugas dārdēja mūzika.

Nekādas atbildes.

Greiems atgrūda durvis. Gar� puisis ar pūtainu seju sē�dēja gultā un sūca �etras pēdas garu ūdenspīpi. Otrā gultā gulēja meitene d�insos.

Puisis spēji pagrieza seju pret Greiemu. Puisis pūlējās domāt.

-��� Es meklēju Nailsu D�eikobsu.

Puisis izskatījās apstulbis. Greiems izslēdza atskaņo�tāju.

-��� Es meklēju Nailsu D�eikobsu.

-��� Tās man ir tikai astmas zāles, cilvēk. Vai jūs nekad neklauvējat?

-��� Kur ir Nailss D�eikobss?

-��� Vai es zinu? Kam vajag?

Greiems parādīja viņam �etonu.

-��� Pamēģiniet atcerēties, krietni pamēģiniet.

-��� O, velns� - noelsās meitene.

-���� Kāds nosmirdējis� Paklau, cilvēk, nav vērts mani ņemt, piesēdiet, parunāsim�

-��� Parunāsim par to, kur ir D�eikobss.

-��� Es mēģinā�u noskaidrot, - sacīja meitene.

Greiems gaidīja, kamēr viņa apjautājās pie kaimiņiem.

Visur, kur viņa iegāja, tualetē tika nolaists ūdens.

�ajā istabā bija pamaz liecību par Nailsu D�eikobsu - uz skapī�a gulēja D�eikobsu ģimenes fotogrāfija. Greiems noņēma no tās glāzi ar kūsto�u ledu un ar piedurkni noslau�cīja mitro apli.

Meitene atgriezās.

- Paskatieties "Indīgajā �ūskā", - viņa sacīja.

Bāra "Indīgā �ūska" skatlogi bija aizkrāsoti ar tum�za�ļu krāsu. Ārpusē atstātie braucamie veidoja jocīgu komplek�tu: lieli kravas automobiļi, kas bez treileriem atgādināja su�ņus apcirstām astēm, mazgabarīta vieglie auto, ceriņkrāsas limuzīns ar nolaistu jumtu, veci "Dodge" un "Chevrolet" ar ķēmīgi paaugstinātiem pakaļgaliem, lai radītu tiem sacīk��u automobiļu siluetu, �etri "Harley-Davidson" motocikli visā spo�umā.

No gaisa kondicionētāja, kas bija tie�i virs durvīm, pi�lēja ūdens.

Greiems, vairīdamies no pilēm, iegāja iek�ā.

Telpa bija pilna ar cilvēkiem, oda dezinfekcijas līdzek�ļi un novadējies alus. Aiz bāra letes darbojās drukns sievi��ķis dungriņos. Pāri sēdētāju galvām viņa pasniedza Grei�emam kolas pudeli. Viņa �eit bija vienīgā sieviete.

Nailss D�eikobss, melnīgsnējs un tievs kā diegs, stāvēja pie mūzikas automāta. Viņ� bāza spraugā monētas, bet po�gas spieda vīrs, kur� stāvēja viņam blakus.

D�eikobss izskatījās kā nolaidies skolas puika, bet vīrs, kur� izvēlējās mūziku, tāds nebija vis.

D�eikobsa kompanjona iezīmes bija dīvains sajaukums: viņam bija puiciska seja un stiegrains, muskuļains augums. Mugurā T krekls, kājās d�insi, kas kabatu vietās izdilu�i balti. Rokas vienos muskuļu mezglos, delnas lielas un ne�glītas. Uz kreisā apak�delma bija profesionāls tetovējums, kas pauda: "Dzimis, lai jātos." Uz otras rokas bija vienkār�s cietuma darinājums - "Rendijs". Cietumnieka ezītis bija at�audzis nelīdzeni. Kad viņ� pasniedzās līdz pogai uz apgais�motā automāta, Greiems ieraudzīja mazu, noskūtu lauku�miņu uz viņa delma.

Greiems sajuta vēderā saltu stingumu.

Viņ� sekoja Nailsam D�eikobsam un "Rendijam" cau�ri pūlim telpas dziļumā. Viņi apsēdās atsevi�ķā nodalījumā.

Greiems apstājās divas pēdas no galda.

-���� Nails, mani sauc Vilis Greiems. Man ar tevi drusku jāparunā.

Rendijs pacēla acis un plati, neīsti uzsmaidīja. Viens no viņa priek�zobiem bija atmiris.

-��� Vai es tevi pazīstu?

-��� Nē. Nails, man jāparunā ar tevi.

Nailss vaicājo�i pacēla vienu uzaci. Greiems prātoja, kā viņam klājies kolonijā.

-��� Mums te ir privāta saruna, - sacīja Rendijs. - Tinies!

Greiems domīgi uzlūkoja viņa spēcīgos, nejēdzīgi ap�strādātos delmus, plāksteri elkoņa locītavā, noskūto lauku�miņu, kur Rendijs bija pārbaudījis sava na�a asumu. Tipisks na�u cīņu cienītāju niķis.

Man ir bail no Rendija. Jāuzbrūk vai jāatkāpjas.

-��� Tu dzirdēji? Tinies! - atkārtoja Rendijs.

Greiems atpogāja �aketi un nolika uz galda �etonu.

-���� Sēdi mierīgi, Rendij. Ja tu mēģināsi celties, tev būs divas nabas.

-���� Piedodiet, ser� - Tūlītēja un sirsnīga ieslodzītā no��ēla.

-���� Rendij, es gribu, lai tu izdari labu darbu. Gribu, lai tu pasniedzies savā kreisajā aizmugurējā kabatā. Tikai ar di�viem pirkstiem. Tu tur atradīsi pieccollu nazi ar atsperi. No�liec uz galda� Paldies.

Greiems iebāza nazi kabatā. Tas likās netīrs.

-���� Tā, un otrā kabatā tev ir maks. Izvelc laukā. Tu �o�dien pārdevi asinis, vai ne?

-��� Nu un tad?

-��� Nu un tad iedod man to kvīti, ko viņi tev iedeva un kas tev būs nākamreiz jāuzrāda donoru centrā. Izklāj �eit uz galda.

Rendijam bija pirmā asins grupa. Pie velna Rendiju!

-��� Cik ilgi tu jau esi ārā no cietuma?

-��� Trīs nedēļas.

-��� Kā sauc tavu uzraudzības ierēdni?

-��� Es neesmu atbrīvots pirms termiņa.

-��� Diez ko neticu� - Greiems gribēja iebiedēt Rendiju. Viņ� varēja aizturēt puisi par neatļauta lieluma aukstā iero��a nēsā�anu. Atra�anās vietā, kur tirgo alkoholu, bija pirms�termiņa atbrīvo�anas noteikumu pārkāpums. Greiems sapra�ta, ka ir nikns uz Rendiju, jo pats bija no viņa nobijies.

-��� Rendij!

-Jā?

-��� Pazūdi!

-���� Es nezinu, ko lai jums stāstu. Es nepazinu savu tēvu īpa�i labi, - sacīja Nailss D�eikobss, kad Greiems veda vi�ņu atpakaļ uz kopmītni. - Viņ� pameta māti, kad man bija trīs gadi, un kop� tā laika es viņu nebiju redzējis - mana māte to neciestu.

-��� Ta�u nesen viņ� pie tevis ieradās.

-Jā.

-��� Kolonijā.

-��� Tātad jūs to zināt.

-��� Es tikai mēģinu visu precizēt. Kā tas notika?

-������� Nu, kādu dienu viņ� glu�i vienkār�i uzradās apmek�lētāju telpā, sasprindzis, mēģināja lieki neskatīties apkārt - daudzi cilvēki tādu vietu uztver kā zvērudārzu. Māte man daudz ko bija par viņu teikusi, bet viņ� nemaz tik slikts ne�izskatījās. Parasts cilvēks tizlā sporta jakā.

-��� Ko viņ� teica?

-���� Nu, es gaidīju, ka viņ� uzreiz lasīs man morāli vai arī pats jutīsies baigi vainīgs, tā vismaz parasti uzvedas ap�meklētāji. Bet viņ� tikai pajautāja, kā man pa�am liekas - vai es varētu atkal iet skolā. Vismaz mēģināt. "Tev pa�am sev ir drusku jāpalīdz. Gan es tevi skolā iekārto�u, tikai mē�ģini pats sev palīdzēt." Nu, tādā garā.

-��� Cik ilgi pirms tavas atbrīvo�anas tas notika?

-��� Divas nedēļas.

Nails, vai tu kolonijā ar kādu runāji par savu ģime�ni? Ar saviem kameras biedriem, kādu citu?

Nailss D�eikobss uzmeta ātru skatienu Greiemam.

-��� Aha, saprotu. Nē. Par tēvu ne. Es gadiem nebiju par viņu pat domājis, kāpēc lai es par viņu runātu?

-��� Un �eit? Vai tu kādreiz ņēmi kādu no draugiem līdzi uz vecāku māju?

-���� Vecāka, nevis vecāku. Tā nebija mana māte.

-��� Vai kāds bija pie tevis tur ciemos? Skolas biedri vai�

-��� Vai asie, detektīv Greiem?

-Jā.

-Nē.

-��� Ne reizi?

-��� Nekad.

-���� Vai viņ� kādreiz minēja kādus draudus? Vai viņu kaut kas nomāca vai satrauca pēdējā mēne�a, divu mēne��u laikā?

-���� Pēdējo reizi, kad es viņu satiku, viņ� bija uztraukts, bet tikai par manām atzīmēm. Un man bija daudz kavēju�mu. Viņ� man nopirka divus modinātājus. Nekādus citus uz�traukumus es nezinu.

-���� Vai pie tevis ir kādas no viņa saņemtas personiskas lietas - vēstules, fotogrāfijas, kaut kas tamlīdzīgs?

-Nē.

-��� Tev ir ģimenes fotogrāfija. Uz skapī�a tavā istabā. Pie ūdenspīpes.

-��� Tā nav mana pīpe. Es tādus sūdus mutē nebā�u.

-���� Man vajag to fotogrāfiju. Es to lik�u nokopēt un at�sūtī�u tev atpaka|. Kas vēl tev ir?

D�eikobss izkratīja no paciņas cigareti un �amdījās ka�batās pēc sērkociņiem.

-���� Tas ir viss. Es vispār nesaprotu, kāpēc viņi man to iedeva. Mans tēvs ar sīko murmuļu varzu sajūsmināts blen� uz misis D�eikobsu. Varat paturēt. Uz mani viņ� nekad nav tā skatījies.

Greiemam vajadzēja iepazīt D�eikobsu ģimeni. Jaunās pazī�anās Birmingemā neko daudz neatklāja.

Bairons Metkalfs ļāva viņam izpētīt seifa saturu. Viņ� izlasīja plāno vēstuļu kaudzīti, lielākoties darījumu sarak�sti, un apskatīja dārglietas un galda sudrabu.

Trīs karstas dienas viņ� strādāja noliktavā, kur glabā�jās D�eikobsu mājas mantība. Vakaros viņam palīdzēja Metkalfs. Viņi atvēra katru kasti un pārbaudīja tās saturu. Pēc policistu uzņemtajām fotogrāfijām Greiems iztēlojās, kurā vietā mājā �īs mantas atradu�ās.

Lielākā daļa mēbeļu bija jaunas, nopirktas par apdro�i�nā�anas naudu, kas bija saņemta pēc Detroitas ugunsgrēka. Ģimene nebija īsti paspējusi iedzīvoties savā mājā.

Viena mēbele īpa�i piesaistīja Greiema uzmanību - naktsgaldiņ�, uz kura bija saglabāju�ās pirkstu nospiedu�mu pūdera pēdas. Galdiņa vidū bija pielipis zaļ� vaska ga�bals.

Jau otro reizi viņ� nosprieda, ka slepkavam patīk sve��u gaisma.

Labi, ka viņ� iz�ķīrās sadarboties ar Birmingemas la�boratoriju.

Tiesa gan, no kokā atrastās skārda kārbas birmingemie- �iem un D�imijam Praisam Va�ingtonā bija izdevies iegūt tikai izplūdu�u degungala nospiedumu.

FIB Laboratorijas iero�u un darbarīku nodaļa ziņoja par atdalīto zaru. Tas nokniebts ar bieziem asmeņiem, seklu iegrimi; tātad ar metālknaiblēm.

Dokumentu nodaļa mizā iegriezto zīmi bija pāradresē�jusi uz Lengli - CIP Āzijas studiju nodaļai.

Greiems sēdēja noliktavā uz kastes un lasīja garo ziņo�jumu. Āzijas nodaļa pauda, ka �ī zīme esot ķīnie�u hiero�glifs, kas nozīmē "trāpīts" vai "trāpīts tie�i centrā" - tei�ciens, ko da�kārt lietojot azartspēlēs. Tā tiek uzskatīta par pozitīvu vai laimīgu zīmi. Āzijas pētnieki vēstīja, ka �ī zī�me esot arī uz viena no senas ķīnie�u spēles kociņiem un tā nozīmējot Sarkano Pūķi.

FIB mītnē Va�ingtonā Krofords runāja pa tālruni ar Greiemu, kas zvanīja no Birmingemas lidostas. Kroforda durvīs iestājās viņa sekretāre un māja ar roku.

-�� Doktors �iltons no �esapīkas slimnīcas uz līnijas divi septiņi nulle se�i. Tas esot ļoti steidzami.

Krofords pamāja.

-��� Pagaidi, Vili. - Viņ� pārslēdza telefonu. - Krofords.

-��� Labdien, mister Kroford! Te Frederiks �iltons no�

-��� Jā, doktor.

-��� Man te ir vēstule, pareizāk sakot, divi vēstules gaba�li, un izskatās, ka tā ir no tā cilvēka, kur� Atlantā nogali�nāja�

-��� Kā jūs to dabūjāt?

-��� Hanibala Lektera kamerā. Tā bija rakstīta, iedomājie�ties, uz tualetes papīra, un tajā ir zobu kodiena zīme.

-���� Vai jūs varat man to nolasīt, vairs neaiztiekot ar rokām?

�iltons, pūlēdamies izklausīties mierīgs, lasīja:

Dārgo doktor Lekter!

Vēlos Jums paziņot, ka ļoti priecājos par Jūsu in�teresi par mani. Kad uzzināju par Jūsu pla�o sa�raksti, iedomājos: vai uzdrīkstēties? Protams, es uzdrīkstos. Es neticu, ka Jūs viņiem pateiktu, kas esmu, pat ja zinātu. Turklāt �is konkrētais ķerme�nis, kuru patlaban apdzīvoju, ir pilnīgi nenozīmīgs.

Svarīgākais ir tas, ka esmu Tap�ana. Es zinu, ka tikai Jūs to spējat saprast. Man ir da�as lietas, ku�ras es ļoti vēlētos Jums parādīt. Varbūt kādreiz, ja apstākļi atļaus. Es ceru, ka mēs varēsim sazināties�

-��� Mister Kroford, te ir izplēsts caurums. Tālāk rakstīts:

Es jau gadiem esmu Jūs apbrīnojis un sakrājis daudzus preses rakstus par Jums, tā ir pilnīga ko�lekcija. Īstenībā es tos uzlūkoju kā necienīgas pļā�pas. Tāpat kā rakstus par sevi. Viņiem patīk mētā�ties ar pazemojo�ām iesaukām, vai ne? Zobu Rūķis. Kas varētu būt nejēdzīgāk? Man būtu kauns, ka Jūs esat to lasījis, ja es nezinātu, ka esat līdzīgi cietis no preses apvainojumiem.

Izmeklētājs Greiems mani ir ieinteresējis. Visai neti�pisks slepenais, vai ne? Ne sevi�ķi glīts, bet apņēmīgs.

Jums gan vajadzēja viņu kārtīgāk pārmācīt.

Atvainojiet par �o rakstāmpapīru. Es to izvēlē�jos tāpēc, ka tas ļoti ātri iz�ķīstu, ja Jums vajadzē�tu to norīt.

-���� Te viens gabals trūkst, mister Kroford. Vēl tikai bei�gas paliku�as.

Ja es saņem�u no Jums ziņu, nākamreiz varētu nosūtīt kaut ko sulīgu. Tikmēr palieku Jūsu

Dedzīgs pielūdzējs.

Kad �iltons beidza lasīt, iestājās klusums.

-��� Vai jūs tur esat?

-��� Jā. Vai Lekters zina, ka jums ir �ī vēstule?

-���� Vēl ne. �orīt viņ� tika pārvietots uz izolatoru: kamēr tiek iztīrīta viņa kamera. Apkopējs bija tīrījis izlietni un lie�tojis nevis kārtīgu lupatu, bet rāvis lieliem gabaliem tuale�tes papīru. Viņ� atradis vēstuli uztītu uz rullī�a un atnesa to man. Man atnes visu, ko atrod noslēptu.

-��� Kur tagad ir Lekters?

-��� Joprojām izolatorā.

-��� Vai viņ� no turienes var redzēt savu kameru vai gai�teni?

-��� Jāpadomā� Nē, nevar.

-���� Mirklīti uzgaidiet, doktor. - Krofords atslēdza �ilto- na līniju. Vairākas sekundes viņ� neko neredzo�ām acīm lū�kojās divās mirgojo�ās podziņās uz sava telefona. Krofords, cilvēku mak�ķernieks, vēroja, kā viņa pludiņ� peld pret straumi. Viņ� pieslēdzās Greiemam.

-���� Vili� ir vēstule, varbūt no Zobu Rūķa, bijusi noslēp�ta Lektera kamerā �esapīkā. Tādā kā pielūdzēja stilā. Viņ� vēlas Lektera uzmanību, interesējas par tevi, uzdod jautā�jumus.

-��� Kādā veidā Lekters paredzējis atbildēt?

-��� Nav vēl zināms. Viens gabals trūkst, citā vietā izplēsts caurums. Izskatās, ka viņi varētu sazināties, kamēr Lekters nezinātu, ka mēs zinām. Es gribu to vēstuli dabūt uz labo�ratoriju un arī a�i pārmeklēt viņa kameru, bet tas būs ris�kanti. Ja Lekters ko nojautīs, kas zina, kādā veidā viņ� brī�dinās to izdzimteni. Mums vajag viņu saikni un mums vajag arī vēstuli.

Krofords izstāstīja Greiemam, kur patlaban ir Lekters un kā atrasta vēstule.

-���� Līdz �esapīkai jau tā ir astoņdesmit jūd�u, vecīt. Es nevaru atļauties vēl tevi gaidīt. Ko tu saki?

-��� Desmit līķu mēne�a laikā� Mēs nedrīkstam spēlēt ilg�sto�u pasta spēlīti. Es saku - rīkojies.

-��� Rīko�os, - atbildēja Krofords.

-��� Es bū�u pie tevis pēc divām stundām.

Krofords uzrunāja sekretāri.

-����� Sāra, izsauc helikopteru. Man vajadzīgs tas, kur� ir gatavs lidojumam, vienalga kāds - mūsējais, policijas vai jūras kājnieku lidaparāts. Es bū�u uz jumta pēc piecām mi�nūtēm. Piezvani uz Dokumentu nodaļu un pasaki, lai uzsū�ta aug�ā vienu dokumentu pārvadā�anas komplektu. Pasa�ki 1 lerbertam, lai savāc kratī�anas brigādi. Uz jumta. Piecas minūtes.

Viņ� pieslēdza �iltona līniju.

-���� Doktor �ilton, mums jāpārmeklē Lektera kamera, vi�ņam nezinot, un mums vajadzīga jūsu palīdzība. Vai esat kādam vēl teicis par �o vēstuli?

-Nē.

-��� Kur ir tas apkopējs, kas atrada vēstuli?

-��� �eit, manā kabinetā.

-��� Lieciet, lai viņ� tur paliek un lai nepļāpā. Cik ilgi jau Lekters ir ārpus savas kameras?

-��� Apmēram pusstundu.

-��� Vai tas ir neparasti ilgi?

-��� Nē, vēl nav. Tomēr tīrī�ana parasti ilgst apmēram pus�stundu. Drīz viņ� sāks brīnīties, kas noticis.

-��� Labi, rīkojieties, lūdzu, �ādi: izsauciet savas ēkas pār�valdnieku vai saimnieku, vai kā nu to darbinieku sauc. Lie�ciet viņam noslēgt ēkā ūdeni un izsitiet Lektera gaitenī kor�ķus. Lieciet saimniekam noiet ar darbarīkiem gar izolatoru. Lai viņ� ir steidzīgs, noraizējies, pārāk aizņemts, lai atbil�dētu uz jautājumiem, - sapratāt? Pasakiet, ka es viņam vi�su izskaidro�u. Ja atkritumi �odien vēl nav izvesti, tūlīt lie�ciet izve�anu atcelt. Un nepieskarieties tai vēstulei, labi? Mēs lidojam.

Krofords piezvanīja Zinātniskās analīzes nodaļas priek�niekam.

- Braien, es tūlīt vedu pa gaisu �urp vienu vēstuli, ie�spējams, no Zobu Rūķa. Augstākās pakāpes prioritāte. Tai jāatgrie�as, no kurienes nākusi, stundas laikā - neskartai. Tā ies uz Matu un audu, uz Latento nospiedumu un uz Do�kumentu nodaļu, pēc tam pie tevis, tā ka koordinējies ar vi�ņiem, labi? Jā. Es pats to nēsā�u apkārt. Jā, nogādā�u.

Bija silts - oficiāli noteiktie astoņdesmit grādi pēc Fā- renheita. Kad Krofords ar liftu brauca lejā no jumta ar vēs�tuli, viņa mati bija izspūru�i helikoptera propellera sacelta�jā vējā. Nonākot Matu un audu nodaļā, viņ� jau slaucīja sviedrus no sejas.

Matu un audu nodaļa bija klusa, bet rosīga. Priek�telpā stāvēja daudzas kārbas ar lietiskiem pierādījumiem, ko bi�ja sūtīju�as policijas pārvaldes no visām valsts malām; ta�jās glabājās plākstera gabali, ar ko biju�as aizlīmētas mu�tes un sasietas rokas, tur bija saplēstas drēbes ar da�ādiem traipiem, tur bija nāves gultu palagi. Lavierēdams starp kas�tēm, Krofords pa izpētes istabas logu ieraudzīja Beverliju Kacu. Viņas priek�ā uz pakaramā karājās bērna kombine�zons - virs galda, kas bija noklāts ar baltu papīru. Telpa bi�ja spo�i apgaismota, nodro�ināta pret caurvēju. Beverlija ar metāla lāpstiņu uzmanīgi kasīja kombinezonu, pa �ķiedrai un pret �ķiedru, krustām un taisni. Uz papīra nobira zemes piciņa un smil�u �ķipsna. Tām līdzi lēnāk par smiltīm, bet ātrāk par drēbes pūciņām noplanēja sprogaina spalva.

Beverlija pie�ķieba galvu un uzlūkoja to ar spo�u sarkan- riklītes aci.

Krofords redzēja, kā nokustējās viņas lūpas. Viņ� zinā�ja, ko Beverlija saka.

-Tā, lūk!

Viņa vienmēr tā sacīja.

Krofords pieklauvēja pie stikla, un viņa ātri iznāca ārā, vilkdama nost baltos cimdus.

-���� Uz Nospiedumiem vēl nebiji, vai ne?

-��� Nebiju gan.

-���� Viss ir uzstādīts nākamajā izpētes telpā. - Krofords vēra vaļā dokumentu pārvadā�anas komplektu.

Vēstules abi gabali bija saudzīgi ielikti starp plastma�sas filmplēvēm. Beverlija Kaca ieraudzīja zobu nospiedu�mus un uzlūkoja Krofordu, ne�ķiezdama laiku jautājumam.

Viņ� pamāja - nospiedumi atbilda slepkavas kodiena at�tēlam, ko viņ� bija paņēmis līdzi uz �esapīku.

Krofords caur stiklu vēroja, kā viņa ar slaidu knaģīti pa�ceļ vēstuli un pakarina virs baltā papīra. Viņa apskatīja to ar spēcīgu lupu, tad vieglītēm pavēcināja. Padauzīja knaģī�ti ar lāpstiņas malu un tad ar lupu pētīja apak�ā nolikto pa�pīru.

Krofords paskatījās rokas pulkstenī.

Ar cita knaģī�a palīdzību Kaca apgrieza vēstuli otrādi. No otras puses virsmas viņa ar mazītiņu pincetīti, kas pati nebija daudz resnāka par matu, noņēma kaut ko ļoti sīku.

Kaca lielā palielinājumā nofotografēja plēsuma vietas un ievietoja vēstuli atpakaļ pārvadā�anas komplektā. Viņa pielika klāt jaunu, baltu cimdu pāri. Baltie cimdi - zīme, ka nedrīkst pieskarties, - būs blakus pierādījumam tik ilgi, līdz būs pārbaudīti varbūtējie pirkstu nospiedumi uz tā.

-������ Tas viss, - viņa sacīja, sniegdama komplektu Krofor- dam. - Viena spalviņa, varbūt trīsdesmitā daļa collas. Un pāris zilu drusciņu. Es tās apstrādā�u. Kas vēl tev ir?

Krofords iedeva viņai trīs marķētas aploksnes.

-����� Mats no �iltona ķemmes, apkopēja mats un rugāji no Lektera elektriskā skuvekļa, ko viņam ļauj lietot. Man jāiet.

-��� Uz redzi! - sacīja Kaca. - Man patīk tavi mati.

Latento nospiedumu nodaļā D�imijs Praiss viebās, uz�lūkodams poraino tualetes papīru. Viņ� saspringti lūkojās pār plecu savam tehniķim, kas darbojās ar hēlija kadmija lāzeru, mēģinot atrast kādu pirksta nospiedumu un likt tam spīdēt. Uz papīra iegaismojās tikai izplūdu�i sviedru traipi un nekas cits.

Krofords dzīrās uzdot jautājumu, ta�u pārdomāja un no�gaidīja, zilajai gaismai atspīdot viņa aceņu stiklos.

-��� Tātad ar �o bez cimdiem ir darboju�ies trīs cilvēki� - noņurdēja Praiss.

-��� Jā, Lekters, apkopējs un �iltons.

-���� Tas apkopējs, izlietni tīrīdams, dro�i vien bija attau�kojis rokas, bet pārējie� Izskatās drausmīgi. - Praiss pacē�la papīru pret gaismu, viņa vecā, plankumainā roka stingri turēja pinceti. - Es viņu varētu kodināt, D�ek, bet nevaru garantēt, ka joda traipi izies atvēlētajā laikā.

-���� Un ninhidrīns? Paātrinot ar karstumu? - Ikdienā Kro�fords nekad neizteica Praisam tehniskas dabas ierosināju�mus, ta�u tagad viņ� tvērās pēc katra salmiņa. Viņ� gaidīja īgnu atbildi, bet vecais vīrs izklausījās tikai sarūgtināts un bēdīgs.

-���� Nē. Pēc tam nevarēsim nomazgāt. No �itā es nevaru dabūt tev nevienu nospiedumu, D�ek. Nav tur nospieduma.

-��� Velns� - izspruka Krofordam.

Sirmgalvis novērsās. Viņ� sāka izsaiņot rokas, kuras bi�ja pienāku�as citā lietā. Viņa atkritumu grozā kūpēja sau�sais ledus. Krofords uzmeta tam virsū baltos cimdus.

Vil�anās sajūtai spie�ot pakrūti, Krofords steidzās uz Dokumentu nodaļu, kur jau gaidīja Loids Boumens. Bou- mens bija izsaukts ārā no tiesas sēdes un no straujās domu maiņas mirk�ķināja acis, it kā tikko būtu pamodināts.

-���� Apsveicu ar jauno frizūru, bra�a un svaiga, - sacīja Boumens, ātri, bet rūpīgi pārvietodams vēstuli uz savas dar�ba virsmas. - Cik man ir laika?

-��� Maksimums: divdesmit minūtes.

Boumena lukturu gaismā abi papīra gabali �ķita spīdam. Cauri garenajam, nelīdzenajam caurumam aug�ējā gabalā bija redzama tum�zaļa dzē�lapa.

-���� Pats pirmais un galvenais jautājums: kā Lekters pa�redzējis atbildēt? - sacīja Krofords, kad Boumens bija iz�lasījis.

. - Atbildes instrukcija dro�i vien bija izplēstajā daļā. - Boumens runādams nepārtrauca cītīgi darboties ar luktu�riem, to filtriem un fotoaparātu. - Re, aug�ējā gabalā viņ� raksta: "Es ceru, ka mēs varēsim sazināties�" - un tad sā�kas caurums. Lekters ir apvilcis slēpjamo ar flomāsteru, tad salocījis uz pusēm un gandriz visu izplēsis�

-��� Viņam nav ar ko griezt.

Boumens ļoti blāvā apgaismojumā nofotografēja zobu nospiedumus un vēstules otru pusi, viņa ēna un rēgainās ro�ku kustības vīdēja te uz vienas, te uz citas sienas, kad viņ� izgaismoja papīru no visiem iespējamiem leņķiem.

-���� Tagad mazdrusciņ pamīcīsim. - Boumens novietoja vēstuli starp divām stikla loksnēm, lai izlīdzinātu cauruma negludās malas. Plīsuma vietā bija redzamas sarkanas tin�tes pēdas. Boumens savā nodabā skaitīja tādus kā buram- vārdus. Tikai pēc tre�ā atkārtojuma Krofordam izdevās iz��ķirt vārdus. "Tu ir viltīgs, bet es ar'!"

Boumens nomainīja savas mazās televīzijas kameras filtrus un fokusēja kameru uz vēstuli. Viņ� aptum�oja tel�pu, līdz tajā gaismoja tikai luktura nespodri sarkanais spī�dums un monitora ekrāna zilzaļā mirga.

Ekrānā bija redzami palielināti vārdi "Es ceru, ka mēs varēsim sazināties" un nelīdzenais caurums; Lektera tinte vairs nebija saskatāma, un plīsuma vietā parādījās burtu fragmenti.

-���� Anilīns, ko lieto krāsainajās tintēs, infrasarkanajos staros ir caurspīdīgs, - skaidroja Boumens. - Lūk, te un te varētu būt T aug�daļas. Te galā astīte, kas varētu būt no M vai N, vai varbūt R. - Boumens nofotografēja redzamo un ieslēdza gaismu. - D�ek, ir tikai divi komunikācijas veidi, kuros viena puse paliek anonīma, - telefons un sludinājums. Vai Lekteram var steidzami piezvanīt?

-�� Viņam var zvanīt, bet tas ir lēni, un visi zvani iet caur slimnīcas komutatoru.

-��� Tātad vienīgais dro�ais veids paliek sludinājums.

-���� Mēs zinām, ka �is mīļuks lasa "The Tattler". Tur bi�ja raksts par Greiemu un Lekteru. Es nezinu nevienu citu avīzi, kur par to būtu rakstīts.

-��� Vārdā "Tattler "ir trīs T un viens R. Privātsludināju- mos, vai ne? Tur būtu jāskatās.

Krofords saņēma telefonizziņu FIB bibliotēkā, tad pie�zvanīja un nodeva rīkojumus �ikāgas filiālei.

Kad viņ� bija beidzis, Boumens pasniedza viņam pār�vadā�anas komplektu.

-������� "The Tattler" iznāks �ovakar, - sacīja Krofords. - To iespie� �ikāgā pirmdienās un ceturtdienās. Mēs saņemsim sludinājumu lapu korektūras.

-���� Kaut ko es te vēl izdabū�u - laikam gan tikai sīku�mus, - sacīja Boumens.

-��� Visu, kas var noderēt, sūti pa taisno uz �ikāgu. Mani informēsi, kad atgriezī�os no trakomājas, - noteica Krofords un pazuda aiz durvīm.

Atbraucis no lidostas, Greiems ar ceļasomu rokā iz�nāca no metro vagona Va�ingtonas centrālajā stacijā un de�vās karstajā pēcpusdienā.

Aiz svelmē virmojo�ās Desmitās ielas D�. Edgara IIū- vera nams slējās kā milzīgs betona būris. Kop� Greiems bija atstājis Va�ingtonu, te bija norisinājusies FIB pārvāk�anās uz jauno galveno ēku. Viņ� nekad tajā nebija strādājis.

Krofords sagaidīja viņu pie caurlaides punkta blakus pazemes iebrauktuvei, lai Greiemam nerastos aizķer�anās ar viņa nesen steidzīgi atjaunoto apliecību. Greiems izska�tījās noguris un aizkaitināts par lūgumu parakstīties reģis�trā. Krofords prātoja, kā viņ� jūtas, zinādams, ka par viņu domā slepkava.

Greiemam tika izsniegta magnētiski kodēta kartīte, tā�da pati kā Krofordam krekla kabatā. Viņ� iesprauda to vār�tu panelī, lai tiktu garajos, baltajos gaiteņos. Krofords nesa viņa somu.

- Aizmirsu pateikt Sārai, lai aizsūta tev pretī ma�īnu.

-���� �ādi varbūt ir pat ātrāk. Vai izdevās pienācīgi aizda�būt vēstuli atpakaļ Lekteram?

-���� Jā, - atteica Krofords. - Tikko atgriezos. Mēs izgā�zām ūdeni gaitenī uz grīdas, atslēdzām elektrību. It kā būtu plīsu�as caurules un izsisti korķi. Tur bija Simonss - viņ� tagad strādā Baltimoras iero�u un dro�ības kontrolē -, pa�lūdzām viņu slaucīt grīdu, kad Lekteru veda atpakaļ uz ka�meru. Simonsam liekas, viņ� ir uzrāvies.

-��� Es lidma�īnā gudroju, vai tik Lekters pats nav to uz�rakstījis.

-���� Man arī tas nedeva mieru, kamēr nebiju ieraudzījis vēstuli. Kodiena zīme uz papīra atbilst kodieniem uz sie�vie�u ķermeņiem. Turklāt izmantota lodī�u pildspalva, Lek�teram tādas nav. Cilvēks, kas to rakstījis, ir lasījis "Tattler", bet Lekteram tādas iespējas nav bijis. Renkins un Vilingems pārmeklēja kameru. Veikls darbiņ�, bet viņi nenieka neat�rada. Vispirms viņi iztaisīja "Polaroid" bildītes, lai varētu visu precīzi salikt atpakaļ. Tad gāja apkopējs un darīja to, ko viņ� parasti dara.

-��� Nu, un kā tev liekas?

-���� Runājot par fiziskiem pierādījumiem identifikācijai, tā vēstule ir mēsls, - sacīja Krofords. - Mums kaut kā jā�panāk, lai varam izmantot �o sazinā�anās priek�likumu, bet, sasper jods, ja es zinātu, kā to izdarīt� Da�u minū�u laikā dabūsim pēdējos rezultātus no laboratorijas.

-��� Slimnīcas pasts un telefoni tiek kontrolēti?

-���� Tagad ir spēkā ilglaicīgs rīkojums izsekot un ierak�stīt visus Lektera telefonzvanus. Viņ� jau sestdien pēcpus�dienā zvanīja. Teica �iltonam, ka runā�ot ar savu advokā�tu. Tas ir tas sasodītais teritoriālais serviss.

-��� Ko teica advokāts?

-������� Neko. Nākotnei Lekteram par godu esam pievieno�ju�i slimnīcas komutatoram īpa�u līniju, tā ka viņ� mums būs dzirdams. Un, sākot ar nākamo sūtījumu, mēs pārbau�dīsim viņa pastu. Paldies dievam, nebija problēmu ar orde�riem.

Krofords, izmantojot magnētisko karti, atvēra kādas durvis.

-���� Laipni lūdzu. Mans jaunais kabinets. Smalki izkrā�sots ar kādam karakuģim pārpaliku�u pervi. Te ir tās vēstu�les kopija. Viens pret vienu.

Greiems izlasīja to divreiz. Redzot savu vārdu zirnek- līgi ķeburīgiem burtiem, viņam galvā sāka spalgi d�inkstēt.

-��� Bibliotēka apliecina, ka "Tattler" ir vienīgā avīze, kur tagad bijis rakstīts par Lekteru un tevi, - sacīja Krofords, iemezdams sev glāzē "Alka-Seltzer" tableti. - Negribi tā�du? Palīdz. Tas bija publicēts pirms nedēļas, pirmdienas va�karā. Otrdien bija kioskos visā valstī, da�os kaktos gan ti�kai tre�dien - Aļaskā, Menā un tamlīdzīgi. Zobu Rūķis to ir dabūjis agrākais otrdien. Viņ� to izlasa, aizraksta Lekte�ram. Renkins ar Vilingemu joprojām slimnīcas atkritumos meklē aploksni. Ķēpīgs darbiņ�. �esapīkā ne�ķiro pampe�rus no citiem papīriem� Nūja, tātad Lekters vēstuli no Zo�bu Rūķa dabū ne agrāk kā tre�dien. Viņ� izplē� to daļu ar atbildes instrukciju, apvelk un izbaksta vienu agrāku atsauci uz to� Nesaprotu, kāpēc viņ� arī to vienkār�i neizplēsa.

-��� Tā bija rindkopas vidū, kur daudz komplimentu, - sa�cīja Greiems. - Tos viņ� gribēja saglabāt. Citādi jau vien�kār�āk būtu nolaist podā visu. - Viņ� ar pirkstu kauliņiem paberzēja deniņus.

-���� Boumens domā, ka Lekters lietos "Tattler", lai atbil�dētu Zobu Rūķim. Viņ� saka, tāda dro�i vien esot �ī shē�ma. Tu domā, viņ� vispār atbildēs?

-����� Noteikti, viņ� ir aizrautīgs rakstītājs. Vēstuļdraugi visās malās.

-��� Ja viņi lieto "Tattler", Lekteram būtu/tik tikko^jpicti- cis laika, lai iedabūtu savu atbildi �ovakar spiestajā numu�rā; pat ja viņ� būtu atbildējis tajā pa�ā dienā, kad saņēma Zobu Rūķa vēstuli, un sūtījis to ar ātro pastu. �estersno �ikāgas filiāles tagad ir "Tattler" tipogrāfijā un pārbauda sludinājumus. Avīzi tie�i patlaban montē.

-���� Dieva dēļ, tikai nesaceliet kājās to avīzi� - norūca Greiems.

-��� Tipogrāfijas meistars domā, ka �esters ir nekustamo īpa�umu aģents, kas grib apsteigt konkurentus. Viņ� slepus pārdod viņam kontrollapas - pa vienai, tiklīdz gatavas. Mēs ņemam pilnīgi visus privātsludinājumus - dūmu aizsegam� Labi, pieļausim, ka mēs uzzinām, kā Lekters paredzējis at�bildēt, un atdarinām viņa rīcību. Tad mēs varam iemānīt Zo�bu Rūķim savu ziņojumu - bet ko lai mēs sakām? Kā lai to izmantojam?

-���� Acīmredzot jāmēģina viņu piedabūt atnākt uz kādu pasta abonentpunktu pēc vēstules, - sacīja Greiems. - Kā ēsmu pasolot kaut ko tādu, ko viņam gribētos redzēt. Kādu "svarīgu pierādījumu", ko Lekters uzzinājis, runājot ar ma�ni. Par kādu kļūdu, kuru viņ� pieļāvis un kuras atkārtoju�mu mēs gaidām.

-��� Vai nu viņ� būs tāds muļķis, ka uzrausies�

-Nebūs jau, nebūs� Zini, kāda būtu vislabākā ēsma?

-��� Baidos, ka nezinu vis.

-��� Pats Lekters, - sacīja Greiems.

-��� Kā to dabūt gatavu?

-���� Velni�ķīgs darbiņ�, tas nu ir skaidrs. Mēs varētu pār�ņemt Lekteru federālā uzraudzībā - �iltons te �csapīkā no�teikti palaistu muti -, un mēs varētu viņu iebāzt Vird�īni- jas Maksimālās dro�ības psihiatriskajā slimnīcā. Nospēlēt viņa izbēg�anu.

-��� Nu, paklau�

-��� Pēc �īs lielās "bēg�anas" mēs nākamās nedēļas "Tatt�ler" ieliekam sludinājumu, kurā Lekters viņu aicina uz tik��anos.

-���� Ak jēziņ! Kāpēc gan lai viens cilvēks gribētu satikt Lekteru? Pat ja .tas būtu Zobu Rūķis!

-��� Lai nogalinātu viņu, D�ek. - Greiems piecēlās. Te ne�bija loga, pa kuru viņam runājot skatīties. Viņ� nostājās pie plakāta ar "Desmit visvairāk meklētajiem", Kroforda vie�nīgā sienas rotājuma. - Saproti, tādā veidā Zobu Rūķis va�rētu aprīt viņu, uzsūkt sevī, kļūt par ko vairāk nekā viņ�.

-��� Tu izklausies visai pārliecināts.

-���� Es neesmu pārliecināts. Vai tad kāds ir pārliecināts? Vēstulē bija rakstīts: "Man ir da�as lietas, kuras es ļoti vē�lētos Jums parādīt. Varbūt kādreiz, ja apstākļi atļaus." Var�būt tas bija nopietns piedāvājums. Es nedomāju, ka viņ� mē�tājas ar laipnībām.

-���� Interesanti, ko viņ� varētu rādīt? Upuri nebija sadalī�ti. Nekas netrūka, vienīgi mazs ādas gabaliņ� ar matiem, un tas dro�i vien bija� Kā Blūms to formulēja?

-���� Nonācis gremo�anā, - atteica Greiems. - Dievs vien zina, kas viņam ir. Atceries Tremontu un viņa kostīmu Spo- kanā? Viņ� jau bija piesiets pie nestuvēm, bet joprojām māja ar zodu, mēģinādams ar to padi�oties Spokanas policistiem. Es neesmu pārliecināts, ka ar Lekteru izdosies pievilināt Zo�bu Rūķi, D�ek. Es tikai saku, ka tā ir labākā iespēja.

-���� Ja cilvēki uzzinās, ka izmucis Lekters, sāksies ellīga psihoze. Avīzes dzīvus apēdīs mūs. Iespēja varbūt laba, bet atstāsim to pēdējo.

-���� Pasta abonentpunktam viņ� varbūt glu�i klāt neietu, bet varbūt viņam pietiktu ziņkārības, lai paskatītos uz to, lai redzētu, vai Lekters nav viņu nodevis. Viņ� to varētu darīt pa gabalu. Mēs sameklētu tādu abonentpunktu, kur� ir redzams tikai no da�ām attālākām vietām, un �īs vietas mēs uzmanītu. - Jau runājot, Greiems saprata, ka tas neiz�klausās pārliecino�i.

-���� Slepenajam dienestam viens tāds ir, viņi to nav iz�mantoju�i un, domāju, nodos mūsu rīcībā. Ta�u, ja mēs neieliksim sludinājumu �odien, būs jāgaida līdz nākamajam numuram, līdz pirmdienai. Iespiest sāk piecos pēc mūsu lai�ka. Tātad �ikāgā ir palikusi stunda un piecpadsmit minū�tes, lai sameklētu Lektera sludinājumu, ja tāds vispār ir.

-����� Kā ar Lektera sludinājuma pasūtījumu? Viņam ta�u bija jāaizsūta uz "Tattler" vēstule, lai pasūtītu to sludinā�jumu, - vai pie tās mēs nevaram tikt ātrāk?

-��� �ikāgā meistars par to jau ir uzmanīgi izjautāts, - sa�cīja Krofords. - Pasts paliek privātsludinājumu mened�era kabinetā. Viņi pārdod vārdus un atpakaļadreses da�ādām fir�mām, kas pa pastu piedāvā pasūtīt preces vientuļiem cilvē�kiem, mīlas un potences brīnumlīdzekļus, aicina piedalīties personības attīstības kursos un "iepazīties ar skaistām azi- ātu meitenēm", tādas bū�anas.

-���� Varētu jau apelēt pie tā mened�era pilsoņa patriotis�ma un iemest tur aci, un lūgt, lai viņ� nepļāpā, bet es negri�bu riskēt, jo "Tattler" atkal var pieķērkt par mums pilnu avīzi. Vajag orderi, lai tur ietu un �ņakarētos pa pastu. Es par to jau domāju.

-���� Ja �ikāgā nekas neatradīsies, tik un tā varam ielikt sludinājumu. Ja mēs par "Tattler" maldāmies, tomēr neko zaudēt nevaram, - sacīja Greiems.

-��� Un, ja mēs nemaldāmies, ka "Tattler" ir saziņas tel�pa, un, savā atbildē balstīdamies tikai uz to, kas mums ir �ajā vēstulē, visu salai�am dēlī-ja viņ� sao� ko nelāgu -, tad mēs esam dimbā visīstākajā. Es tev nepajautāju par Bir- mingemu. Ir kaut kas?

-���� Aizslēgta, un atslēga ir nolauzta. D�eikobsu māja ir izremontēta, iekārtota par jaunu un palaista pārdo�anā. Vi�ņu mantas noliktavā gaida uz testamenta apstiprinājumu. Es izrakos pa tām kastēm. Cilvēki, ar ko es runāju, nepazina �o ģimeni sevi�ķi labi. Tikai vienu visu laiku daudzināja - cik ļoti D�eikobsu pāris bija pieķēries viens otram. Visu lai�ku glaudīju�ies, apskāvu�ies. Nekas no viņiem vairs nav pa�licis, tikai piecas autokravas mantu. Kaut es būtu�

-��� Atstāj to "būtu"! Tagad tu esi �eit.

-��� Kas ir ar to iegriezumu kokā?

-��� "Trāpīts tie�i centrā"? Tas man neko neizsaka, - tei�ca Krofords. - Sarkanais Pūķis tāpat. Beverlija pārzina �o ķīnie�u spēli ar kociņiem - "mad�ongu". Viņa ir gudra, bet neko nevar no tā izsecināt. Pēc viņa matiem mēs zinām, ka viņ� nav ķīnietis.

-���� Zaru viņ� ir nokniebis ar metālknaiblēm. Es nesa�protu�

Iezvanījās Kroforda telefons. Viņ� pateica klausulē da�us vārdus.

-���� Laboratorijā beigu�i darbu ar vēstules datiem, Vili. Iesim uz Zelera kabinetu. Tas ir lielāks un nav tik drūms.

Loids Boumens, par spīti karstumam sauss kā doku�ments, panāca viņus gaitenī. Katrā rokā viņ� turēja vairā�kas mitras fotogrāfijas un padusē bija iespiedis faksa lapu kaudzīti.

-���� D�ek, man �etros piecpadsmit jābūt tiesā, - viņ� sa�cīja, nepalēninādams soli. - Tā ir viltotāja Niltona Eskjū un viņa draugaļas Nenas lieta. Viņa prot ar brīvu roku uzzīmēt valsts aizņēmuma obligāciju. Viņi jau divus gadus dara ma�ni traku ar saviem pa�darinātajiem ceļojumu �ekiem. Bez tiem nemaz neatstāj māju. Es paspē�u laikā, vai man jāzva�na prokuroram?

-��� Paspēsi, - sacīja Krofords. - Klāt esam.

No Zelera kabineta dīvāna Greiemam uzsmaidīja Be- verlija_ Kaca, cen�oties izlīdzināt blakus sēdo�ā Praisa īgnā vaiga iespaidu.

Zinātniskās analīzes nodaļas priek�nieks Braiens Zelers bija pajauns �im amatam, bet viņa mati jau metās plāni, un viņ� valkāja biezas brilles. Uz plaukta aiz Zelera galda Greiems ieraudzīja H. D�. Volsa tiesu medicīnas rokasgrā�matu, Tedeski institūta lielo "Tiesu medicīnu" trīs sējumos un senu Hopkinsa poēmas "Brigas "Vācija" vraks" izde�vumu.

-��� Vili, mēs laikam reiz satikāmies Va�ingtona univer�sitātē� - viņ� sacīja. - Vai jūs visus pazīstat? Lieliski.

Krofords atslējās pret Zelera galda stūri un sakrustoja rokas uz krūtīm.

-��� Vai kādam ir kas satrieco�s? Labi� Vai kāds atradis kaut ko, kas liecinātu, ka vēstule nav no Zobu Rūķa?

-�� Nē, - sacīja Boumens. - Pirms brī�a es runāju ar �i�kāgu, lai paziņotu viņiem skaitli, ko man izdevās nolasīt no nospieduma vēstules otrā pusē. Se�i-se�i-se�i. Es parādī�u, kad līdz tam tiksim. �ikāga jau atsūtījusi vairāk nekā div�simt privātsludinājumu. - Viņ� pasniedza Greiemam faksu kopiju kaudzīti. - Es tos visus esmu izlasījis, un visi ir pil�nīgi parasti - aicinājumi precēties, lūgumi aizmuku�ajiem. Es nezinu, kā mēs varētu vajadzīgo sludinājumu atrast, ja tur tāds būtu.

Krofords pakratīja galvu.

-���� Es arī nezinu. Tiksim galā ar fiziskajiem objektiem. Tā, D�imijs Praiss izdarīja visu iespējamo, un nospieduma nebija. Kā ar tevi, Bev?

-��� Viens matiņ�. Blīvums un diametrs atbilst Hanibala Lektera paraugiem, arī krāsa. �ī krāsa ievērojami at�ķiras no Birmingemā un Atlantā iegūtajiem paraugiem. Trīs zili graudiņi un da�as tum�as plēksnītes aizceļoja pie Braiena. - Viņa vaicājo�i uzlūkoja kolēģi.

-���� Graudiņi ir no pla�i izplatīta granulēta tīrī�anas lī�dzekļa ar hloru, - sacīja Braicns Zelers. - Dro�i vien pie�ķēru�ies no apkopēja rokām. Pārējais ir da�as ļoti sīciņas sakaltu�u asiņu daļiņas. Tās noteikti ir asinis, bet par maz, lai noteiktu grupu.

-���� Plīsuma vietas vēstules galos nav pa perforācijas lī�niju, - turpināja Beverlija Kaca. - Ja mēs atradīsim rullīti aizdomās turētā īpa�umā un viņ� nebūs to atkārtoti noplē�sis, varēsim dabūt precīzu atbilsmi. Es ieteiktu izziņot pār�valdēm, lai tie, kas izdarīs arestu, sameklētu arī rullīti.

Krofords pamāja.

-��� Boumen?

-���� �erona no mana kantora noskaidroja papīra jautāju�mu. Tas ir tualetes papīrs, ko lieto uz kuģiem un tūristu fur- goniņos. Faktūra atbilst "Wedeker" �ķirnei, to ra�o Minea- polisā. Nopērkams visā valstī.

Boumens izlika fotogrāfijas uz statīva pie logiem. �ī mazā, kalsnā vīrie�a balss bija pārsteidzo�i dobja. Runājot viegli kustējās viņa kaklasaite.

-��� Par rokrakstu: cilvēks, kam labā roka galvenā, to rak�stījis ar kreiso roku, speciāli ar lielajiem burtiem. Redzams, ka vilcieni nav vienādi taisni, da�āds ir burtu lielums. Pro�porcijas liek man domāt, ka meklējamam ir neliels, nekori- ģēts astigmatisms. Tinte uz abiem vēstules papīriem rāda, ka izmantota viena un tā pati standarta zilā lodī�u pildspal�va, ta�u, skatoties ar krāsainajiem filtriem, parādās sīka at��ķirība. Viņ� ir lietojis divas pildspalvas, kaut kad trūksto��ajā posmā tās nomainīdams. Te var redzēt, kur pirmā jau sāk niķoties. �ī pirmā pildspalva netiek bie�i lietota - redziet, ar kādu kleksīti sākas teksts? Dro�i vien glabāta ar lodīti uz leju, bez uzgaļa kādā zīmuļu traukā vai kārbiņā; tas liek domāt par rakstāmgaldu. Turklāt virsma, uz kuras rakstot gulējis papīrs, bijusi visai mīksta, varbūt dzē�lapa. Ja dzē�lapa atrastos, tajā varētu būt saglabāju�ies iespiedu�mi. To vajadzētu pievienot Beverlijas ziņojumam.

Boumens vērsa uzmanību uz vēstules otru pusi. Papīrs pamatīgajā palielinājumā izskatījās izplūdis. Tajā bija jau��amas tum�as iespiedumu rievas.

-��� Lai rakstītu apak�ējo daļu, viņ� ir vēstuli salocījis, arī vēlāk izplēsto daļu. �ajā otras puses palielinājumā slīpā gaismā atklājas da�i iespiedumi. Lūk, te var iz�ķirt "666 un". Varbūt tur viņam nerakstīja pildspalva un nācās stip�rāk piespiest un pārvilkt. Es to neievēroju, līdz nebija attīs�tījies �is augstas kontrastainības uzņēmums. Nevienā slu�dinājumā pagaidām nav biju�i trīs se�nieki. Teikumu struktūra ir sakarīga, nav nekādas minstinā�anās. Locījumu vietas liecina, ka vēstule sūtīta standarta aploksnē. �īs di�vas tum�ās vietas ir tipogrāfijas tintes traipi. Vēstulei dro�i vien pirms lik�anas aploksnē uzraugu apmānī�anai bija ap�likta apkārt kāda aprakstīta lapa� Tas nu būtu viss, - sacī�ja Boumens. - Ja vien tev nav jautājumu, es labprāt ietu uz tiesu. Kad bū�u liecinājis, atkal atgriezī�os.

-��� Iegriez viņiem pamatīgi! - atbildēja Krofords.

Greiems pētīja "Tattler" privātsludinājumus. ("Pievil�cīga, krā�ņa lēdija, jauneklīgos 52, meklē kristieti, Lauvu, nesmēķētāju, 40-70. Lūdzu, bez bērniem. Var būt invalīds. Piedzīvojumu meklētājus lūdzu neatsaukties. Vēstulei pie�vienojiet foto.")

Juzdams sludinājumos paustās sāpes un izmisumu, viņ� nepamanīja, ka pārējie grasās iet prom, līdz viņu uzrunāja Beverlija Kaca.

-��� Atvaino, Beverlij� Ko tu teici? - Viņ� ieskatījās dar�binieces mo�ajās acīs un laipnajā sejā ar sīkām grumbiņām.

-���� Es tikai teicu, ka priecājos, redzot tevi atgriezu�os, �empiņ. Tu labi izskaties.

-��� Paldies, Beverlij.

-��� Sols mācās pavāru skolā. Viņam vēl sokas visādi, bet, kad �itā jezga aprims, piekāp - lai viņ� praktizējas, būsi de�gustators.

-��� Labprāt.

Zelers aizgāja savas laboratorijas apgaitā. Bija paliku�i tikai Krofords ar Greiemu. Viņi paskatījās sienas pulkstenī.

-���� �etrdesmit minūtes līdz "Tattler" iespie�anai, - sa�cīja Krofords. - Jāmetas viņu pastā� Ko tu saki?

- Kas jādara, jādara.

Krofords pa Zelera telefonu nodeva rīkojumus �ikāgie- �iem.

-���� Vili, mums jābūt gatavam savam tekstam, ja �ikāgā atrodas Lektera vēstule.

-��� Es uzrakstī�u.

-��� Un es norunā�u par pasta abonentpunktu. - Krofords piezvanīja uz slepeno dienestu un izklāstīja savu vajadzī�bu. Kad viņ� bija beidzis, Greiems vēl rakstīja.

-���� Tas abonentpunkts ir īsts skaistulis, - Krofords bei�dzot sacīja. - Būtībā tā ir kaste pie Anapolisas ugunsdzē�sēju depo sienas, ārpusē. Tā ir Lektera teritorija. Zobu Rū�ķis redzēs, ka tas ir kaut kas, ko Lekters varētu zināt. Slepenie mēdz tur piebraukt, paņemt rīkojumus un pastu. Kāds mūsējais var to uzmanīt no parka otrā ielas pusē. Sle�penais dienests ir gatavs zvērēt, ka vieta esot lieliska. Viņi to iekārtoju�i, lai noķertu vienu naudas viltotāju, bet izrā�dījies, ka nav vajadzīgs. Kā sokas ar sludinājumu?

-������� Mums jāieliek divi ziņojumi vienā numurā. Pirmais brīdinās Zobu Rūķi, ka viņa ienaidnieki ir tuvāk, nekā viņ� domā. Un - ka viņ� Atlantā pieļāvis kļūdu, kura viņu pa�zudinās, ja tiks atkārtota. Un ka Lekters ir pa pastu nosūtī�jis viņam "slepenu informāciju", ko viņ� guvis no manis, - par mūsu darbu un pavedieniem, proti, vārdi "tavs pa�raksts". Vienlaikus tā viņ� tiek uzvedināts uz otru sludinā�jumu, kas sākas ar vārdiem "Dedzīgais pielūdzēj�" un kur ir pasta abonentpunkta adrese. Tā jārīkojas tāpēc, ka pat ar �ādiem aplinkus izteicieniem pirmajā sludinājumā izteiktais brīdinājums var ierosināt kādus parastus trakos uz visādām nejēdzībām. Ja viņi nevarēs atrast adresi, tad nevarēs atnākt uz punktu un visu izjaukt.

-���� Labi nostrādāts� Gribi pagaidīt manā kabinetā?

-��� Es labāk gribētu kaut ko darīt. Man vajadzētu satikt Braienu Zeleru.

-��� Lai notiek. Tiklīdz vajadzēs, es tevi tur varē�u ātri sa�meklēt.

Nodaļas priek�nieku Greiems atrada seroloģijas noda�lījumā.

-��� Braien, vai jūs varētu man parādīt da�as lietas?

-��� Protams. Ko tie�i?

-���� Tos paraugus, pēc kā jūs noteicāt Zobu Rūķa asins grupu.

Zelers cie�i pavērās Greiemā caur savām biezajām bril�lēm.

-��� Vai ziņojumā bija kaut kas jums nesaprotams?

-Nē.

-���� Kaut kas neskaidrs?

-Nē.

-��� Kaut kā trūka? - Zelers �o vārdu izrunāja tā, it kā tam būtu pretīga gar�a.

-Ziņojums bija lielisks, labāks nemaz nevarēja būt. Es tikai gribu paturēt �os lietiskos pierādījumus rokā.

-��� Ā, skaidrs� To var. - Zelers nodomāja, ka visi izmek�lētāji ir mazliet māņticīgi. Viņ� labprāt izpildīja Greiema prasību. - Tas viss ir vienuviet tajā galā.

Greiems sekoja viņam starp garajiem galdiem, uz kuriem bija novietoti aparāti.

-��� Jūs lasāt Tedeski.

-��� Jā, - pār plecu atsaucās Zelers. - Mēs gan �eit ar tie�su medicīnu nenodarbojamies, jūs jau to zināt, bet Tedeski sējumos ir daudz noderīga. Greiems� Vilis Greiems� Tā�tad jūs sarakstījāt to vispāratzīto monogrāfiju par nāves lai�ka noteik�anu pēc kukaiņu aktivitātes, jā? Vai arī jūs būtu cits Greiems?

-���� Tas pats. - Pauze. - Jums taisnība, Tedeski pētnieki Mants un Nuorteva labāk pārzina kukaiņus.

Zelers bija pārsteigts, izdzirdot savu klusībā domāto domu.

-��� Nu, �ajā izdevumā ir vairāk attēlu, arī aktivitātes viļ�ņu tabula. Neapvainojieties�

-��� Protams, tas ir labāks izdevums. Es to pats viņiem es�mu teicis.

Zelers paņēma no kāda skapī�a un ledusskapja pudelī�tes un priek�metstikliņus un izkārtoja tos uz laboratorijas galda.

-���� Ja vēlaties man kaut ko jautāt, es tepat vien bū�u. �ā mikroskopa gaismas slēdzis ir te, malā.

Greiemam nevajadzēja mikroskopu. Viņ� neap�aubīja nevienu no Zelera secinājumiem. Viņ� pats nezināja, ko grib. Viņ� pacēla pudelītes un priek�metstikliņus pret gais�mu, tāpat pergamīna aploksni ar diviem blondajiem, Bir- mingemā atrastajiem matiem. Otrā aploksnē bija trīs mati, kas atrasti uz misis Līdsas līķa.

Greiema priek�ā uz galda bija siekalas, mati, sēkla un - tuk�s gaiss, kurā viņ� pūlējās ieraudzīt tēlu,-seju, jebko, kas aizstātu viņa bezveidīgo �ausmu sajūtu.

No skaļruņa griestos atskanēja sievietes balss.

-� Greiem, Vili Greiem, uz īpa�ā aģenta Kroforda kabi�netu, ļoti steidzami!

Viņ� ieraudzīja Sāru ar austiņām uz galvas klabinām rakstāmma�īnu, Krofords skatījās viņai pār plecu.

-�� �ikāgā atrasts sludinājuma pasūtījums ar se�i-se�i- se�i, - Krofords ar mutes kaktiņu pa�ukstēja. - Viņi to ta�gad diktē Sārai. Daļa izskatoties pēc koda.

Rindiņas pa vienai iznira no Sāras rakstāmma�īnas.

Dārgo Svētceļnieki

Tu mani pagodini�

-īstais! īstais! - iesaucās Greiems. - Lekters, runādams ar mani, arī nosauca viņu par svētceļnieku.

Tu esi brīni�ķīgs�

-��� Jēziņ� - noelsās Krofords.

Pieņem 100 lūg�anu par Tavu dro�ību.

Rodi palīdzību Jāņa 6:22, 8:16, 9:1; Lūkas 1:7,

3:1; Galatie�u 6:11, 15:2; Darbos 3:3; Atklāsmē

18:7; Jonas 6:8�

Sāra apturēja rakstī�anu, atkārtodama �ikāgas aģentam katru skaitļu pāri. Kad viņa bija beigusi, saraksts ar atsau�cēm uz Bībeli aizņēma ceturtdaļlappusi. Paraksta vietā: "To�pi svētīts, 666."

-��� Tas viss, - noteica Sāra.

Krofords pacēla telefona klausuli.

-��� Labi, �ester. Kā izdevās ar to sludinājumu mened�e�ri? Nē, tu rīkojies pareizi� Alkatīgs maita, skaidrs. Paliec pie tā te'efona, es tev atzvanī�u.

-��� Kods, - teica Greiems.

-��� Noteikti. Mums ir divdesmit divas minūtes laika, lai atkostu un ieliktu savu sludinājumu. Tipogrāfijas meistars, lai iedabūtu �ajā numurā, prasa skaidrību desmit minūtes ie�priek� un trīssimt dolāru. Boumens ir savā kabinetā, viņam ir pārtraukums. Tu pastrādāsi ar viņu, es runā�u ar Lengli �ifrētājiem. Sāra! Aizfaksējiet sludinājuma tekstu uz CIP kriptogrāfijas nodaļu. Es viņiem pateik�u, ka tas ir ceļā.

Boumens uzlika lapu uz galda un rūpīgi piebīdīja tais�nā leņķī pret dzē�lapu. Viņ� ļoti ilgi, kā Greiemam likās, spodrināja savu bezrāmju aceņu stiklus.

Boumenam bija ātra strādātāja reputācija. To atzina pat Sprāgstvielu nodaļas vīri un piedeva viņam, ka tas nav die�nējis jūras kājniekos.

-��� Mums ir divdesmit minūtes laika� - sacīja Greiems.

-��� Es saprotu. Tu zvanīji uz Lengli?

-��� Krofords zvanīja.

Boumens vairākas reizes izlasīja tekstu, skatījās uz to taisni, otrādi un sāniski, brauca gar malām ar pirkstu. Viņ� nocēla no plaukta Bībeli. Kādu brīdi vienīgās skaņas bija abu vīru elpa un plāniņā papīra �vīksti.

-��� Nē, - viņ� teica. - Mēs nepaspēsim. Atliku�ajā laikā labāk dari ko citu, kas tev darāms.

Greiems parādīja viņam tuk�u delnu.

Boumens pagriezās pret viņu un noņēma brilles. Tās bi�ja atstāju�as uz viņa deguna divus sārtus plankumiņus.

-��� Vai tu esi pilnīgi pārliecināts, ka �ī vēstule ir vienīgā ziņa, ko Lekters saņēmis no Zobu Rūķa?

-Jā.

-���� Tātad kodam jābūt vienkār�am. Tam vajadzēja tikai būt slēptam citiem lasītājiem. Sprie�ot pēc perforācijas lī�nijām vēstulē Lekteram, tajā trūkst tikai apmēram triju col�lu gabaliņa. Tur nav daudz vietas instrukcijai. Cietumnie�ku alfabēta re�ģim - klauvē�anas kodam - cipari neatbilst. Tas dro�i vien ir grāmatas kods.

Pie viņiem pienāca Krofords.

-��� Grāmatas kods?

-���� Tā izskatās. Pirmais skaitlis, �īs "100 lūg�anas", va�rētu būt lappuses numurs. Skaitļu pāri Bībeles atsaucēs va�rētu norādīt rindiņas un burtus. Bet kurā grāmatā?

-��� Vai tad tās nav atsauces uz Bībeli? - jautāja Krofords.

-��� Nē, uz Bībeli ne. Sākumā es domāju, ka tā varētu būt. Vēstule galatie�iem neatbilst. 6:11 vēl būtu atbilsto�s: "Re�dziet, ar kādiem lieliem burtiem es jums rakstu ar savu pa��a roku!" Tomēr tā ir sagadī�anās, jo seko 15:2, bet Vēstu�lē galatie�iem ir tikai se�as nodaļas. Tāpat ar Jonas 6:8 - Jonas grāmatā ir �etras nodaļas.

-���� Varbūt grāmatas nosaukums slēpjas mums zināmajā vēstules daļā? - bilda Krofords.

Boumens pa�ūpoja galvu.

-��� Nedomāju vis.

-���� Tātad Zobu Rūķis ir vēstulē pateicis, kāda grāmata lietojama, - sacīja Greiems.

-��� Tā izskatās, - atsaucās Boumens. - Varbūt jāpasvied- rē Lekters? Psihiatriskajā slimnīcā ta�u jābūt zālēm�

-���� Pirms trim gadiem viņu mēģināja iespaidot ar nātrija amitālu, lai uzzinātu, kur viņ� apracis vienu Prinstonas stu�dentu, - sacīja Greiems. - Viņ� tiem pateica lietotā �ķīdu�ma formulu. Turklāt, to darot, mēs zaudēsim saikni. Ja Zo�bu Rūķis ir nosaucis grāmatu, tad tādu, par kuru viņ� zina, ka tā Lekteram noteikti kamerā ir.

-��� Es skaidri zinu, ka viņ� nevienu nav pasūtījis vai aiz�ņēmies no �iltona, - teica Krofords.

-��� Kas avīzēs bijis rakstīts par Lektera grāmatām, D�ek?

-���� Ka viņam ir medicīnas un psiholoģijas grāmatas un vēl pavārgrāmatas.

-���� Tātad tai jābūt no �īm jomām, par kuru Zobu Rūķis būtu dro�s, ka Lekteram tā ir, - sacīja Boumens. - Mums vajadzīgs Lektera grāmatu saraksts. Vai jums tas ir?

-���� Nē. - Greiems blenza uz savām kurpēm. - Var pie�zvanīt �iltonam� Paga! Renkins un Vilingems, kad pār�meklēja viņa kameru, uzņēma momentfoto, lai varētu visu salikt atpakaļ vietās.

-���� Vai varat lūgt viņus, lai atnes man �o grāmatu foto�grāfijas? -jautāja Boumens, ņemdams portfeli.

-��� Uz kurieni lai nes?

-��� Uz Kongresa bibliotēku.

Krofords pēdējo reizi piezvanīja uz CIP Kriptogrāfijas nodaļu. Lengli dators pārbaudīja neskaitāmas ciparu un bur�tu atbilsmes kombinācijas, kā arī ārkārtīgi daudzus alfabē�ta re�ģa veidus. Bez panākumiem. CIP speciālists bija vie�nisprātis ar Boumenu, ka tas dro�i vien ir grāmatas kods.

Krofords paskatījās rokas pulkstenī.

-���� Vili, mums ir paliku�as trīs iespējas, un tie�i patla�ban ir jāpieņem lēmums. Mēs varam izņemt no avīzes Lek�tera sludinājumu un neielikt tur neko. Mēs varam ielikt sa�vu aicinājumu Zobu Rūķim ierasties pasta abonentpunktā. Un mēs varam atstāt Lektera sludinājumu tādu, kāds tas ir.

-���� Tu domā, mēs vēl varam paspēt izņemt Lektera slu�dinājumu no "Tattler"!

-���� �esters domā, ka par piecsimt dolāriem meistars to varētu izgriezt. ,

-���� Es negribētu likt to mūsu sludinājumu. Tad Lekters nemū�am vairs nesaņemtu no viņa ziņas.

-��� Jā, bet man ir dīvaina sajūta, ļaujot iespiest Lektera sludinājumu un nezinot, kas tajā sacīts, - teica Krofords.

-��� Ko Lekters var viņam pateikt tādu, ko viņ� vēl pats nezi�na? Ja viņ� uzzinās, ka mums ir daļējs īk�ķa nospiedums un ka tas nav nevienā kartotēkā, viņ� varēs nodrāzt īk�ķa galu, izraut zobus un tiesā mums valdzino�i uzsmaidīt.

-��� īk�ķa nospiedums nebija minēts tajā lietas kopsavil�kumā, ko redzēja Lekters. Lai jau tas Lektera sludinājums iet. Tas vismaz iedro�inās Zobu Rūķi atkal ar viņu kontak�tēties.

-��� Ja nu tas iedro�ina viņu uz vēl kaut ko?

-���� Tad mēs ilgi jutīsimies riebīgi, - atteica Greiems.

-��� Bet mums tas ir jādara.

Pēc piecpadsmit minūtēm �ikāgā sāka strādāt "Tattler" lielās iespiedma�īnas, uzņemdamas ātrumu, un no to dār�diem cehā cēlās putekļi. FIB aģents gaidīja karstās tipogrā�fijas krāsas dvakā un paņēma vienu no pirmajām loksnēm.

Starp pirmās lappuses virsrakstiem bija, piemēram, tā�di - "Galvas transplantācija!" un "Astronomi ierauga Die�vu!".

Aģents pārbaudīja, vai Lektera sludinājums ir savā vie�tā, salocīja un iebāza uz Va�ingtonu sūtāmā eksprespasta pa�kā. Viņ� vēlreiz redzēs �o loksni ar sava īk�ķa notraipīto vietu pirmajā lappusē, bet tas notiks pēc daudziem gadiem, kad viņ� vedīs bērnus uz īpa�u izstādi FIB galvenajā ēkā.

Pirmsausmas stundā Krofords pamodās no dziļa mie�ga. Viņ� redzēja, ka vēl ir tum�s, juta sievas kuplo dibenu ērti piespiedu�os sev pie krustiem. Viņ� neaptvēra, kas viņu pamodinājis, līdz telefons iezvanījās otrreiz. Viņ� to atrada bez taustī�anās.

-��� D�ek, te Loids Boumens. Es at�ifrēju kodu. Tev jāzi�na nekavējoties.

-��� Jā, Loid. - Kroforda pēdas meklēja rītakurpes.

-��� At�ifrējums ir baiss. Greiema mājas: Maratona Flo- ridā. Taupi spēkus. Nogalini viņus visus.

-��� Velns parāvis! Jārīkojas.

-��� Zinu.

Krofords gāja uz savu darbistabu, nekavēdamies, lai uzvilktu rītasvārkus. Viņ� divreiz zvanīja uz Floridu, vien�reiz uz lidostu, tad piezvanīja uz viesnīcu Greiemam.

-��� Vili, Boumens tikko at�ifrēja kodu.

-��� Nu, ko �is saka?

-��� Tūlīt pateik�u. Tagad klausies. Viss ir kārtībā. Es to esmu jau nokārtojis, tā ka paliec pie telefona, kad es tev pa�teik�u.

-��� Nu saki jel!

-�� Tā ir tava mājas adrese. Lekters ir iedevis tam izdzim�tenim tavu mājas adresi. Pagaidi, Vili! Divas ma�īnas no �erifa departamenta jau ir ceļā uz �ugerlofu. Muitas kute�ris no Maratonas nosedz okeāna pusi. Zobu Rūķis neko ne�var būt izdarījis tik īsā laikā. Nenoliec klausuli! Tu tur tik�si ātrāk, ja es tev palīdzē�u. Tagad klausies� Policisti necels aug�ā un nebiedēs Molliju. Viņu ma�īnas tikai bloķē ceļu. Divi policisti būs tuvumā pie pa�as mājas. Vari piezvanīt viņai tajā laikā, kad viņa ceļas. Es bū�u pie tevis pēc pus�stundas.

-��� Manis te nebūs.

-��� Nākamā lidma�īna uz to pusi izlido tikai astoņos. At�vest viņus �urp būs ātrāk. Viņi var apmesties mana brāļa mājā �esapīkā. Man ir labs plāns, Vili, pagaidi, uzklausi! Ja tev nepatiks, es pats tevi aizvedī�u uz lidostu.

-��� Man vajag da�as mantas no arsenāla.

-��� Dabūsim, tiklīdz es bū�u pēc tevis aizbraucis.

Mollija un Villijs bija starp pirmajiem, kas izkāpa no lidma�īnas Va�ingtonas Nacionālajā lidostā. Viņa pamanīja pūlī Greiemu, bet neuzsmaidīja, tikai pagriezās pret Villi- ju, kaut ko viņam pateica un strauji nāca �urp no Floridas atgriezu�os atpūtnieku straumes priek�galā.

Viņa nopētīja Greiemu no galvas līdz kājām un viegli noskūpstīja uz vaiga. Viņas iedegu�o pirkstu pieskāriens bi�ja vēss.

Greiems juta, ka zēns viņu vēro. Villijs paspieda viņam roku, turēdamies visas rokas garuma atstatumā.

Ejot uz ma�īnu, Greiems pa jokam nopukojās, cik Mol- lijai smags �emodāns.

-��� Es nesī�u, - sacīja Villijs.

Kad viņi izbrauca no autostāvvietas, aiz viņiem slīdēja brūns "Chevrolet" ar Mērilendas numuru.

Greiems Ārlingtonā �ķērsoja tiltu un pirms nogrie�anās uz austrumiem, uz �esapīka līci, norādīja uz Linkolna un D�efersona memoriāliem un Va�ingtona pieminekli. Desmit jūdzes aiz Va�ingtonas robe�as brūnais "Chevrolet" pie�brauca blakus joslā, �oferis paskatījās uz viņiem, aizsedzis ar roku muti, un Greiema ma�īnā no nekurienes atskanēja balss.

-��� Fokss, Edvards, gaiss tīrs. Laimīgu ceļu!

Greiems paliecās uz priek�u pie panelī noslēptā mikro�fona.

-���� Rod�ers, Bobijs. Ļoti pateicos.

"Chevrolet" atpalika un ieslēdza pagrieziena signālu.

-���� Viņ� tikai pārbaudīja, vai neseko reportieri vai vēl kāds, - paskaidroja Greiems.

-��� Vai tu re, - noteica Mollija.

Vēlu pēcpusdienā viņi piestāja ceļmalas restorānā un pasūtīja krabjus. Paēdis Villijs aizgāja paskatīties omāru ba�seinu.

-��� Es zinu, ka tas ir no�ēlojami, Mollij. Man ļoti �ēl, - sacīja Greiems.

-��� Vai nākamais mērķis esi tu?

-��� Mums nav iemesla tā domāt, ta�u Lekters to viņam ieteicis, mudinājis to darīt.

-��� Ja tu zinātu, cik drausmīga sajūta�

-��� Es zinu. Kroforda brāļa mājā jūs ar Villiju būsiet dro��ībā. Neviens visā pasaulē, izņemot mani un Krofordu, ne�zina, ka jūs tur esat.

-���� Es labprāt nerunātu par Krofordu.

-��� Tā ir jauka vieta, tu redzēsi.

Viņa dziļi ievilka elpu un, to izpūzdama, �ķita, izelpoja ari dusmas. Mollija piepe�i likās gurda un mierīga. Viņa �ķelmīgi uzsmaidīja Greiemam.

-���� Velns, biju gan nikna kādu laiku! Vai mums tur būs jāpiecie� kādi Krofordi?

-���� Nē. - Viņ� pabīdīja cepumu bļodiņu, lai saņemtu Mollijas roku. - Cik daudz zina Villijs?

-��� Daudz. Viņa drauga Tomija māte bija atnesusi no liel- veikala vienu dzeltenu avī�eli. Tomijs to parādīja Villijam. Tur bija daudz rakstīts par tevi, �ķiet, visai sagrozīti. Par Hobsu, par to, kur tu biji pēc tam, par Lekteru, par visu. Tas viņu nomāca. Es jautāju, vai viņ� grib ar mani par to parunāt. Viņ� tikai jautāja, vai es visu laiku esot to zināju�si. Es teicu: jā, ka mēs esam par to vienreiz runāju�i un ka tu man esi visu pirms mūsu kāzām izstāstījis. Jautāju, vai viņ� grib, lai es viņam visu izstāstu, kā tas patiesībā bija. Viņ� teica, ka pajautās tev pa�am.

-��� īsts puika. Tas ir labi. Kas tā bija par avīzi, "Tattler"!

-��� Es nezinu, dro�i vien.

-��� Lielais paldies Fredijam� - Dusmu uzplūds pret Fre- diju Loundsu piecēla viņu kājās. Viņ� aizgāja uz tualeti un noskaloja seju ar aukstu ūdeni.

Kad Sāra kabinetā jau atvadījās no Kroforda, pēk�ņi ie�zvanījās telefons. Viņa nolika somiņu un lietussargu, pacē�la klausuli.

-���� īpa�ā aģenta Kroforda kabinets� Nē, mistera Grei�ema �eit nav, bet sakiet, lūdzu� Jā, rīt pēc pusdienas viņ� te būs, bet sakiet�

Viņas balss tonis lika Krofordam piecelties.

Viņa turēja klausuli tā, it kā tā būtu nomirusi viņai rokā.

-���� Viņ� prasīja Villu un teica, ka varētu atkal zvanīt rīt pēc pusdienas. Es mēģināju viņu noturēt.

-Ko?

-���� Viņ� teica: "Tikai pasakiet Greiemam, ka zvanīja Svētceļnieks.",Tā ta�u doktors Lekters nosauca�

-��� Zobu Rūķi, - pabeidza Krofords.

Kamēr Mollija un Villijs izsaiņoja mantas, Greiems aiz�brauca iepirkties. Tirgū viņ� sameklēja labi gatavas melo�nes. Atbraucis viņ� nolika automa�īnu ielas pretējā pusē un kādu laiku sēdēja, joprojām satvēris stūri. Viņam bija kauns, ka Mollijai viņa dēļ vajadzēja aizbraukt no mājas, kuru vi�ņa mīlēja, un apmesties starp sve�iniekiem.

Krofords bija izdarījis visu iespējamo. �is nebija nekāds bezpersonisks kroņa dro�ības būcenis, kur krēslu paro�i bū�tu sviedru izbalināti. Te bija patīkama koted�a, svaigi bal�sināta, pie pakāpieniem ziedēja balzamīnes. �o vietu bija radīju�as rūpīgas rokas un kārtības izjūta. Pagalms aiz mā�jas sliecās lejup uz �esapīka lī�a pusi, zālē gulēja piepū�a�ma laiviņa.

Caur aizkariem zilzaļi virmoja televizora ekrāns. Greiems zināja, ka Mollija ar Villiju skatās beisbolu.

Villija tēvs bija beisbolists, turklāt spēcīgs bcisbolists. Ar Molliju viņ� bija iepazinies, vienā autobusā braukājot uz skolu. Apprecēju�ies viņi bija koled�as gados.

Viņ� spēlēja Floridas �tata līgā, vienā no "Cardinals " apak�klubiem. Braukājot uz spēlēm, viņi ņēma Villiju līdzi un lieliski pavadīja laiku. Ar Molliju viņ� saderēja kā cimds ar roku. Tad viņu paņēma uz pārbaudes spēlēm pa�ā "Car�dinals", un divos ma�os viņ� darbojās rezultatīvi. Pēc tam viņam radās rī�anas refleksa grūtības. Operācijā mēģināja izgriezt visu, kas grie�ams, ta�u bija sāku�ās metastāzes, un tās viņu noēda dzīvu. Pēc pieciem mēne�iem, kad Villijam bija apritēju�i se�i gadi, viņ� jau gulēja kapā.

Villijs joprojām skatījās beisbolu, kad vien bija izdevī�ba. Mollija skatījās beisbolu, kad jutās nomākta.

Greiemam nebija durvju atslēgas. Viņ� pieklauvēja.

-��� Es pieie�u. - Villija balss.

-��� Pagaidi! - Mollijas seja aizkaru spraugā. - Jā.

Villijs atvēra durvis. Dūrē sa�ņaugtu, pie kājas piespies�tu viņ� turēja zivju sitamo.

To redzot, Greiemam iesmeldzās sirds. Puika dro�i vien atvedis to savā �emodānā.

Mollija paņēma viņa iepirkumu somu.

-��� Gribēsi kafiju? Te ir arī d�ins, bet ne tas, kur� tev gar�o.

Kamēr viņa bija virtuvē, Villijs palūdza Greiemu iznākt

laukā.

No sētaspuses lieveņa viņi varēja redzēt līcī noenkuro�to laivu reida uguntiņas.

-��� Vili, vai man kaut kas papildus jāzina, lai pieskatītu māju?

-��� Jūs �eit esat dro�ībā, Villij. Vai atceries to ma�īnu, kas mums sekoja no lidostas? Viņi pārliecinājās, ka neviens ne�uzzināja, uz kurieni mēs devāmies. Neviens nevarēs jūs abus �eit atrast.

-��� Tas trakais grib tevi nogalināt, vai ne?

-��� Mēs to nezinām. Man tikai nebija laba sajūta, ka viņ� zina, kur ir mūsu māja.

-��� Vai tu viņu nogalināsi?

Greiems uz brīdi aizvēra acis.

-��� Nē. Mans uzdevums ir viņu atrast. Viņ� tiks ievietots psihiatriskajā slimnīcā, un tur viņu ārstēs un uzmanīs, lai viņ� vairs nevarētu nevienam uzbrukt.

-��� Tomija mammai bija tā avīze, Vili. Tur bija rakstīts, ka tu esot Minesotā vienu nogalinājis un pēc tam pats bijis psihiatriskajā slimnīcā. Es to nezināju. Vai tas ir tiesa?

-Jā.

-���� Es jau grasījos jautāt mammai, bet izdomāju, ka la�bāk jāprasa tev pa�am.

-���� Pareizi, es protu to novērtēt. Tā nebija glu�i psihiat�riskā slimnīca, tur ārstē visas slimības. - �ī at�ķirība likās svarīga. - Es biju psihiatriskajā nodaļā. Saprotu, kāpēc tas tevi uztrauc. Esmu ta�u precējies ar tavu mammu�

-���� Es savam tētim apsolīju, ka sargā�u viņu. Un es to arī darī�u.

Greiems juta, ka viņam jāpastāsta Villijam sīkāk. To�mēr viņ� negribēja stāstīt pārāk sīki.

Virtuvē nodzisa gaisma. Viņ� redzēja Mollijas siluetu aiz durvju moskīttīkla. Greiems saprata, ka viņa attiecības ar Villiju ir attiecības ar viņas sirdi.

Villijs nezināja, ko lai jautā. Greiems viņam palīdzēja.

-��� Slimnīcā es biju pēc tā negadījuma ar Hobsu.

-��� Tu viņu no�āvi?

-Jā.

-��� Kā tas notika?

-��� Sāksim ar to, ka Gerets Hobss bija ārprātīgs. Viņ� uz�bruka koled�u studentēm un� nogalināja viņas.

-Kā?

-���� Ar nazi. Vienai no tām meitenēm drēbēs atradu ma�zu, līku metāla skaidiņu. Tādu, kāda rodas, piemēram, cau�rulē iegrie�ot vītni - atceries, kā mēs labojām pagalma du��u? Tad nu es sāku meklēt starp apkures speciālistiem, santehniķiem un tamlīdzīgiem ļaudīm. Vienā būvfirmā, ku�ru pārbaudīju, �is Hobss bija iesniedzis atlūgumu. Es to ie�raudzīju, un tas bija� drusku dīvains. Viņ� negrasījās pār�iet uz citu darbu, tātad nekur vairs nestrādāja, un man viņu vajadzēja sameklēt mājās. Viņ� dzīvoja daudzdzīvokļu mā�jā, un es kāpu aug�ā pa kāpnēm. Man līdzi bija viens poli�cists formastērpā. Hobss laikam redzēja, ka mēs nākam. Es jau biju gandrīz viņa stāvā, kad viņ� izgrūda pa durvīm sa�vu sievu un tā beigta krita pa kāpnēm man virsū.

-��� Viņ� bija viņu nogalinājis?

-���� Jā. Tad es liku policistam, lai viņ� izsauc papildspē�kus - Speciālo uzdevumu vienību. Izdzirdēju, ka dzīvoklī kliedz bērni. Es gribēju nogaidīt, bet nedrīkstēju.

-��� Tu gāji iek�ā dzīvoklī?

-��� Jā. Hobss bija saķēris savu meitu no muguras, un vi�ņam bija nazis. Viņ� dūra tai meitenei. Tad es viņu no�āvu.

-��� Tā meitene nomira?

-Nē.

-��� Viņa izveseļojās?

-��� Jā, pēc kāda laika. Tagad ar viņu viss ir kārtībā.

Villijs to pārdomāja. No kādas noenkurotas jahtas klu�si skanēja mūzika.

Stāstot Villijam, Greiems �o to izlaida, bet pats atkal to visu redzēja kā no jauna.

Viņ� izlaida to, kā daudzās vietās sadurtā misis Hobsa bija ieķērusies viņam drēbēs un tikai tad nomirusi. Izlaida to, kā bija liecis vaļā viņas asiņainos, slidenos pirkstus. Kā bija, dzirdot kliedzienus dzīvoklī, sadragājis plecu, triekda�mies pret durvīm. Kad viņ� tika iek�ā, Hobss turēja ciet sa�vu meitu un grieza viņai rīkli, bet meitene nodurtu zodu pū�lējās pretoties; 38. kalibra lodes iz�āva Hobsam vairākus miesas gabalus, bet viņ� tik grieza un neatlaidās. Viņ� klieg�dams sēdēja uz grīdas; meitene gārdza. Vilis redzēja, ka Hobss pārgriezis viņas balseni, bet artērijas vēl ne. Meita skatījās uz viņu platām, glā�ainām acīm, mēģinādama kliegt, līdz viņas tēvs nokrita beigts.

Tā Greiems zaudēja ticību 38. kalibram.

-��� �is notikums ar Hobsu mani ļoti nomāca, Villij. Zi�ni, tas visu laiku bija man prātā, visu laiku man acu priek��ā. Tik ļoti, ka vairs nespēju domāt ne par ko citu. Visu lai�ku gudroju, kā es būtu varējis rīkoties labāk. Un tad es vairs neko nejutu. Es negribēju ēst un neēdu, un ne ar vienu vairs nerunāju. Tā bija īsta depresija. Ārsts man ieteica likties slimnīcā, un es to darīju. Pēc kāda laika jau spēju uz to vi�su paraudzīties atturīgāk. Mani apciemot atnāca tā meite�ne, kas bija ievainota Hobsa dzīvoklī. Ar viņu viss bija kār�tībā, un mēs daudz runājāmies. Pēdīgi es tiku ar to galā un atgriezos darbā.

-��� Vai tie�ām pēc nogalinā�anas, pat ja tas ir jādara, cil�vēks jūtas tik slikti?

-��� Villij, pasaulē nav nekā riebīgāka.

-��� Klau, es grasos aiziet uz virtuvi. Tev kaut ko atnest? Varbūt kolu? - Villijam patika pakalpot Greiemam, bet pie�dāvājumu viņ� vienmēr izteica it kā starp citu, līdztekus tik un tā darāmajam.

-��� Jā, kola derētu.

-��� Mammai vajadzētu iznākt paskatīties saulrietu.

Vēlu vakarā Greiems ar Molliju sēdēja �ūpuļtīklā. Vieg�lītēm smidzināja lietus, jahtu uguntiņas dūmakā izskatījās izplūdu�as. No lī�a vēsmas uz viņu delmiem uzmetās zos�āda.

-��� Tas uz kādu laiku ievilksies, vai ne? - jautāja Mol�lija.

-��� Es ceru, ka ne, bet var gadīties.

-��� Vili, Evelīna teica, ka viņa var veikalā pastrādāt �o�nedēļ un �etras dienas nākamnedēļ, bet tad man vismaz uz vienu divām dienām jāatgrie�as Maratonā, nāks klienti. Es varētu nak�ņot pie Evelīnas un Sema. Un uz Atlantas tirgu man pa�ai vajadzētu aizbraukt. Jāsagatavojas septembrim.

-��� Vai Evelīna zina, kur tu esi?

-��� Es viņai tikai pateicu, ka braucu uz Va�ingtonu.

-��� Tas labi.

-���� Grūti cilvēkam, ja viņam kaut kas ir, vai ne? Tā jau reti gadās ko iegūt, un to pa�u ir grūti paturēt. Uz slidenas planētas dzīvojam.

-��� Ellīgi gluma ir gan�

-��� Mēs ta�u atgriezīsimies �ugerlofa, vai ne?

-��� Protams.

-Tikai nesāc steigties un nevajadzīgi riskēt. Apsoli?

-Jā.

-��� Vai tu brauksi atpakaļ agri?

Viņ� bija pusstundu runājis pa telefonu ar Krofordu.

-��� Neilgi pirms pusdienlaika. Ja tu grasies braukt uz Ma�ratonu, mums no rīta �is tas jāpadara. Villijs var aiziet pa�mak�ķerēt.

-��� Jā, viņam vajadzēja tev par to notikumu pajautāt.

-��� Zinu, es viņu nevainoju.

-��� Velns rāvis to reportieri! Kā viņu sauc?

-��� Loundss. Fredijs Loundss.

-���� Man �ķiet, ka tu viņu ienīsti. Ak, nevajadzēja nemaz pieminēt� Iesim gulēt, es tev pamasē�u muguru.

Greiemā uz brīdi iedegās aizvainojums. Viņ� bija tais�nojies vienpadsmit gadus vecam zēnam. Puika bija teicis - tas nekas, ka esi bijis trakomājā� Tagad viņa masēs mugu�ru. Iesim gulēt - tas nekas, ka Villijs tā.

Kad jūti spriedzi, turi muti ciet, kamēr vien vari.

-���� Ja tu gribi vēl padomāt, es tevi lik�u mierā, - viņa sacīja.

Viņ� negribēja domāt. To nu viņ� negribēja.

-��� Tu man pamasēsi muguru, un es tev pamasē�u vēde�ru, - viņ� teica.

-��� Uz priek�u, zaldāt.

Vēji bija aiznesu�i smalko lietutiņu pāri līcim, un de�viņos no rīta zeme garoja. Izskatījās, ka tālie mērķi �erifa departamenta �autuvē �ūpojas miglas palagā.

�autuves uzraugs binoklī vēroja, līdz bija pārliecinājies, ka vīrietis un sieviete ugunslīnijas tālajā galā ievēro visus dro�ības noteikumus.

Lūgdams atļauju pastrādāt �autuvē, vīrietis bija uzrādī�jis Tieslietu departamenta apliecību, kur bija rakstīts vien�kār�i: "Izmeklētājs." Uzraugam nepatika, ja �aut ar pistoli māca nevis īpa�i kvalificēts instruktors, bet kāds cits.

Tomēr viņam bija jāatzīst, ka �is federālis zina, ko dara.

Viņi lietoja tikai 22. kalibra revolveri, bet viņ� mācīja sievietei kaujas �au�anu Vīvera stājā ar kreiso kāju drusku uz priek�u, revolveri stingrā, abrocīgā tvērienā ar spriegi sa�vilktiem muskuļiem rokās. Viņa �āva pa septiņus jardus at�tālo siluetu. Atkal un atkal viņa rāva ieroci laukā no savas pleca somas ārējās kabatas. Tā tas turpinājās, līdz �autuves uzraugam apnika skatīties.

Binokli viņ� atkal pacēla, kad pārvērtās skaņa. Tagad abi bija uzliku�i austiņas, un sieviete darbojās ar īsstobrai- nu, masīvu revolveri. �autuves uzraugs pazina vieglo mērķ- patronu pauk�ķus.

Viņ� redzēja pistoli izstieptu sievietes rokās, un tā vi�ņu ieinteresēja. Viņ� gāja gar ugunslīniju un nostājās da�us jardus aiz viņiem.

Viņ� gribēja apskatīt pistoli, bet nebija piemērots brī�dis - nevajadzēja traucēt. Labāk nopētīt ieroci viņam izde�vās, kad sieviete izmeta tuk�ās �aulītes un ar ātrlādētāju ie�lika piecas jaunas.

Dīvains ierocis federālim. Tas bija 44. kalibra revolve�ris, īss un neglīts, ar pārsteidzo�i lielu stobra kanālu. "Mag Na Port", īpa�i modificēts. Stobrs bija izlaists tuvu pie ga�la, lai atsitienā to būtu vieglāk noturēt mierā; belzenis at�vilkts, spals ļoti parocīgs da�ādiem tvērieniem. Viņam bija aizdomas, ka �is ierocis īpa�i pielāgots ātrlādētājam. Saso�dīti bīstama pistole, ja tiks pielādēta ar to, kas federālim jau bija sagatavots. Interesanti, kā sieviete tiks ar to galā.

Blakus uz stenda saliktā munīcija rādīja interesantu iz�augsmi. Pirmā bija kārbiņa ar vieglajām mācību patronām. Tad sekoja parastās dienesta lodes un beigās kaut kas, par ko �autuves uzraugam bija daudz gadījies lasīt, bet reti re�dzēt. Rinda Glesera dro�lo�u. To uzgaļi izskatījās pēc dzē�- gumijām. Aiz katra uzgaļa bija vara korpuss ar divpadsmi�tā numura lādiņu, ko aptvēra �ķidrs teflons.

�is vieglais �āviņ� bija radīts ārkārtīgi ātram lidojumam, lai tas ietriektos mērķī un tad sprāgtu lādiņ�. Praksē rezul�tāti bija iznīcino�i. �autuves uzraugs atcerējās statistiku. Līdz �im pa cilvēkiem bija iz�auts deviņdesmit gleseru. Vi�sos deviņdesmit gadījumos pretinieks bija apturēts ar pir�mo �āvienu. Astoņdesmit deviņos gadījumos bija iestājusies tūlītēja nāve. Viens trāpītais ārstiem par brīnumu bija izdzī�vojis. �aut ar gleseriem bija arī īpa�i dro�i - nebija atsitie�na, un tie nevarēja cauri sienai nejau�i nogalināt kādu bla�kus telpā.

Vīrietis ļoti iejūtīgi izturējās pret savu audzēkni un dro��ināja viņu, ta�u pats izskatījās par kaut ko noskumis.

Sieviete jau bija tikusi līdz pilnām dienesta lo�u aptve�rēm, un uzraugs apmierināts vēroja, ka viņa ļoti labi bija iemanījusies uzņemt atsitienu -, ar vaļējām acīm un neraus- toties. Tiesa, līdz pirmajam �āvienam pagāja kādas �etras sekundes, kamēr viņa izdabūja ieroci no somas, toties trīs lodes trāpīja X aplī. Iesācējam nav slikti. Viņa bija spējīga.

Viņ� jau kādu laiku bija atgriezies savā tornī, kad iz�dzirdēja ellīgu gleseru rīboņu.

Viņa blieza visas piecas lodes. Tāda nebija federālu pa�rastā prakse.

Uzraugs savā nodabā no�ausminājās - pasarg'dievs, ko viņi tai siluetā saskata, ja jau vajag to nobeigt ar pieciem gleseriem.

Greiems atnāca pie torņa nodot austiņas, atstādams sa�vu audzēkni sē�am uz soliņa nodurtu galvu, atspiedu�u el�koņus pret ceļiem.

Uzraugs domāja, ka Greiemam jābūt iepriecinātam par sasniegto, un pateica to. Jauniņā vienā dienā bija tālu tiku�si. Greiems izklaidīgi pateicās. Uzraugu samulsināja viņa sejas izteiksme. Viņ� izskatījās kā cilvēks, kas tikko pārcie�tis sāpīgu zaudējumu.

Zvanītājs, "misters Svētceļnieks", bija teicis Sārai, ka nākamo pēcpusdienu varbūt piezvanīs atkal. FIB galvenajā ēkā notika sagatavo�anās darbi, lai pieņemtu �o zvanu.

Kas bija �is Svētceļnieks? Lekters tas nebija - to Kro�fords bija pārbaudījis. Vai Svētceļnieks bija Zobu Rūķis? Nav izslēgts, domāja Krofords.

Kroforda kabineta galdi un telefoni bija pārvietoti uz lielāku telpu otrā gaiteņa pusē.

Greiems stāvēja skaņas necaurlaidīgās kabīnes atvērta�jās durvīs. Kabīnē bija Kroforda telefons. Sāra to bija notī�rījusi ar "Windex". Sāras galda un vēl nākamā galda lielā�ko daļu aizņēma balss spektrogrāfs, magnetofoni un sprieguma mērītājs, Sāras krēslā sēdēja Beverlija Kaca, un kaut ko ta�u Sārai vajadzēja darīt.

Lielais sienas pulkstenis rādīja bez desmit divpadsmit.

Doktors Alans Blūms un Krofords stāvēja blakus Grei�emam. Viņi bija ieņēmu�i vērotāju pozas, sabāzu�i rokas ka�batās.

Beverlijai Kacai pretī sēdēja tehniķis un rībināja pirk�stus pret galdu, līdz īgns Kroforda skatiens lika viņam rim�ties.

Uz Kroforda galda bija divi jauni telefoni, brīva līnija uz "Bell System " elektronisko centrāli un tie�ais pieslēgums FIB komunikāciju telpai.

-���� Cik laika jums vajag, lai izsekotu zvanu? - jautāja doktors Blūms.

-��� Ar jaunajām centrālēm tas notiek krietni ātrāk, nekā daudzi cilvēki iedomājas, - sacīja Krofords. - Apmēram mi�nūti, ja zvans viscaur nāk pa elektroniskajām centrālēm. Il�gāk, ja zvana no kāda kakta, kur vēl ir akmens laikmets.

Krofords pacēla balsi, uzrunājot visus.

-��� Ja viņ� vispār zvanīs, tad gari nerunās, tāpēc mums tas jānostrādā perfekti. Vai iziesim cauri scenārijam, Vili?

-��� Labi. Kad tiksim līdz brīdim, kad man jārunā, es gri�bē�u jums, doktor, uzdot pāris jautājumu.

Blūms bija ieradies pēdējais. Vēlāk pēcpusdienā viņam bija paredzēta lekcija Kventiko Akadēmijas Uzvedības zi�nātnes katedrā. Blūms juta, ka Greiema drēbes smar�o pēc kordīta.

-��� Tātad, - sacīja Greiems, - atskan zvans. Savienojums notiek tūlīt, un centrālē sākas izseko�ana, ta�u skaņas ģe�nerators turpina garos signālus, lai viņ� nezina, ka mēs esam pacēlu�i klausuli. Tā mēs iegūstam apmēram divdesmit se�kun�u. - Viņ� norādīja uz tehniķi. - Skaņas ģeneratoru at�slēgt pēc ceturtā signāla, skaidrs?

Tehniķis pamāja.

-��� Atslēgt pēc ceturtā signāla.

-��� Tad Beverlija paceļ klausuli. Viņas balsi zvanītājs va�kar nav dzirdējis. Beverlija viņu nepazīst, izklausās garlai�kota. Viņ� prasa mani. Beverlija saka: "Man viņ� būs jāiz�sauc, vai jūs pagaidīsiet?" Esi gatava, Beverlij? - Greiemam gan likās, ka prātīgāk būtu tekstu neizmēģināt. Atkārtojums varētu izklausīties iemācīti gluds.

-���� Labi, līnija mūsu galā ir vaļā, viņa galā ciet. Es do�māju, ka viņ� gaidīs ilgāk, nekā runās.

-��� Jūs tie�ām negribat uzlikt viņam fona mūziku? - jau�tāja tehniķis.

-��� Nekādā ziņā, - atteica Krofords.

-���� Mēs liekam viņam gaidīt kādas divdesmit sekundes, tad pieslēdzas Beverlija un saka: "Misters Greiems jau nāk, es jūs tūlīt savieno�u." Es paceļu klausuli. - Greiems pa�griezās pret doktoru Blūmu. - Kā jūs ar viņu apietos, dok�tor?

-���� Viņ� sagaidīs, ka jūs negribēsiet ticēt viņam. Negri�bēsiet ticēt, ka tas tie�ām ir viņ�. Es viņam atbildētu pie�klājīgi, bet visai skeptiski. Es viņam izskaidrotu, cik nejē�dzīgi ir daudzie zvanītāji, kas ākstās, un cik nozīmīgs un svarīgs ir zvans no īstās personas. Teiktu, ka ākstus ir viegli atmaskot, jo viņiem trūkst spējas saprast, kas noticis, un tamlīdzīgi� Lieciet, lai viņ� kaut ko izstāsta par pierādīju�mu, kas viņ� ir. - Doktors Blūms skatījās grīdā un masēja sev sprandu.

-���� Jūs nezināt, ko viņ� grib. Varbūt viņ� vēlas sapratni, varbūt viņ� ir iccentrējies uz jums kā pretinieku un grib di��oties - redzēsim. Mēģiniet uztvert viņa noskaņojumu un pa mazai drusciņai dot viņam to, ko viņ� grib. Es būtu ļoti uzmanīgs, aicinot viņu mums palīgos, ja vien jūs nejutīsiet, ka tie�i to viņ� alkst� Ja viņ� ir paranoisks, jūs to ātri pa�manīsiet. Tādā gadījumā es spēlētu uz viņa aizdomu vai sū�dzību objektu. Lai viņ� to izsaka. Ja viņ� sāks par to klās�tīt, viņ� ij neapjautīs, cik ilgi runā. Tas ir viss, ko es jums varu pateikt. - Blūms uzlika roku Greiemam uz pleca un klusi piebilda: - Klausieties, es jau te negribu izlikties va- ren gudrāks; jūs tiksiet ar viņu galā. Vienalga, ko es saku, rīkojieties, kā jums �ķiet labāk.

Gaidī�ana. Ar pusstundu klusuma pietika.

-��� Zvana vai nezvana, mums jānorunā, ko darīt tālāk, - sacīja Krofords. - Vai izmēģināsim to pasta abonentpunktu?

-��� Neko jēdzīgāku nevaru ieteikt, - atteica Greiems.

-��� Tad mums būs divas ēsmas: slēpnis tavā mājā Flori- dā un tā vēstuļu kaste.

Iezvanījās telefons.

Skaņas ģenerators pieslēgts. Centrālē sākas izseko�ana. �etri zvani. Tehniķis nospie� slēdzi, un Beverlija paceļ klausuli. Sāra klausās.

-��� īpa�ā aģenta Kroforda kabinets.

Sāra purina galvu. Viņa pazīst zvanītāju, tas ir kāds Kroforda draugs no Alkohola, tabakas un �aujamiero�u bi�roja. Beverlija ātri tiek no viņa vaļā un pārtrauc izseko�a�nu. FIB ēkā visi bija brīdināti nezvanīt uz Kroforda numuru.

Krofords vēlreiz izklāstīja pasta abonentpunkta plāna detaļas. Visi bija vienlaikus garlaikoti un saspringti. Loids Boumens atnāca parādīt, kā skaitļu pāri Lektera Svēto Rak�stu �ifrā atbilst simtajai lappusei lētajā izdevumā "Ēdienu gatavo�anas prieks". Sāra izdalīja kafiju kartona krūzītēs.

Iezvanījās telefons.

Pieslēgts skaņas ģenerators, centrālē sākās izseko�ana. �etri zvani. Tehniķis nospieda slēdzi. Beverlija pacēla klau�suli.

-��� īpa�ā aģenta Kroforda kabinets.

Sāra uzsvērti māja ar galvu.

Greiems iegāja kabīnē un aizvēra durvis. Viņ� redzēja, kā kustas Beverlijas lūpas. Viņa nospieda pogu "Gaidīt" un skatījās uz sienas pulksteņa sekun�u rādītāju.

Greiems redzēja savas sejas atspīdumu spodrajā apa�rātā. Izplūdis veidols uz klausules. Viņ� juta �autuves atstāto kordīta smaku uz krekla. Nenoliec klausuli! Dieva dēļ, ne�noliec klausuli! �etrdesmit sekundes bija pagāju�as. Tele�fons viņam priek�ā iezvanīdamies viegli sakustējās. Lai pa�zvana. Vēlreiz. �etrdesmit piecas sekundes. Tagad!

-��� Te Vilis Greiems. Kā varu jums palīdzēt?

Klusi smiekli. Apslāpēta balss.

-To jūs varat gan.

-��� Vai drīkstu, lūdzu, zināt, kas zvana?

-��� Vai tad sekretāre jums nepateica?

-��� Nē, bet viņa izsauca mani ārā no sapulces, ser, un�

-��� Ja jūs man pateiksiet, ka nevēlaties runāt ar Svētceļ�nieku, es tūlīt pat nolik�u klausuli. Jā vai nē?

-��� Cienījamo Svētceļniek, ja jums ir kāda problēma, ko manos spēkos ir atrisināt, es labprāt ar jums parunā�u.

-��� Man �ķiet, ka jums ir problēma, mister Greiem.

-��� Atvainojiet, es nesapratu.

Sekun�u rādītājs bija nogājis gandrīz pilnu apli.

-��� Jūs pēdējā laikā esat varen aizņemts, vai ne?

-���� Pārāk aizņemts, lai paliktu pie telefona, ja vien jūs nepaskaidrosiet, kādā jautājumā zvanāt.

-��� Mans jautājums ir turpat, kur jūsējie. Atlantā un Bir- mingemā.

-��� Vai jūs par to kaut ko zināt?

Klusi smiekli.

-���� Vai es kaut ko zinu? Vai jūs interesē Svētceļnieks? Jā vai nē. Ja melosiet, es nolik�u klausuli.

Caur kabīnes logu Greiems redzēja Krofordu, kam katrā rokā bija pa klausulei.

-��� Jā, bet, saprotiet, man zvana daudzi, un lielākā daļa no �iem cilvēkiem apgalvo, ka viņi kaut ko zina. - Viena minūte.

Krofords nolika vienu klausuli un kaut ko pierakstīja uz lapiņas.

-��� Jūs neticēsiet, cik daudzi cilvēki tikai izliekas, - sa�cīja Greiems. - Pietiek ar viņiem drusku parunāt, un uzreiz var pateikt, ka viņiem nepiemīt spēja pat saprast, par ko ir runa. Vai jūs zināt, par ko ir runa?

Sāra pacēla pie stikla papīra lapu - lai Greiems redz. Uz tās bija rakstīts: "Telefona būdiņa �ikāgā. Policija ceļā."

-���� Paklausieties, ko es jums teik�u, - sacīja apslāpētā balss. - Jūs man pasakiet vienu lietu, ko jūs zināt par Svēt�ceļnieku, un es varbūt jums pateik�u, vai jums ir taisnība vai nav.

-���� Vispirms precizēsim, par ko mēs runājam, - sacīja Greiems.

-��� Mēs runājam par Svētceļnieku.

-���� Kā lai es zinu, vai Svētceļnieks ir izdarījis ko tādu, kas mani interesē? Vai viņ� ir ko tādu izdarījis?

-��� Sacīsim, ka� ir.

-��� Vai jūs esat Svētceļnieks?

-��� Nedomāju vis, ka es jums to izpaudī�u.

-��� Vai jūs esat viņa draugs?

-��� Uz to pusi.

-��� Nu tad pierādiet to! Izstāstiet man kaut ko, kas pierā�da, cik labi jūs viņu pazīstat.

-��� Jūs pirmais. Pierādiet savu interesi! - Nervoza icķi- ķinā�anās. - Pirmo reizi, kad kļūdīsieties, es nolik�u klau�suli.

-��� Lai tā būtu. Svētceļnieks nav kreilis.

-��� Tas ir dro�s minējums, lielākā daļa cilvēku nav kreiļi.

-��� Svētceļnieks ir nesaprasts.

-Nelejiet, lūdzu, vispārīgu ūdeni.

-��� Svētceļnieks ir fiziski ļoti stiprs.

-��� Jā, tā varētu teikt.

Greiems paskatījās pulkstenī. Pusotra minūte. Krofords iedro�ino�i māja.

Nesaki viņam neko, ko viņ� varētu pārlabot.

-���� Svētceļnieks ir baltais un apmēram, teiksim, piecas pēdas vienpadsmit collu gar�. Ziniet, jūs man vēl neko ne�esat pateicis. Nemaz neesmu pārliecināts, ka jūs viņu vis�pār pazīstat.

-��� Vai vēlaties beigt sarunu?

-�� Nē, bet jūs teicāt, ka mēs mainīsimies. Pagaidām spē�le notiek vienos vārtos.

-��� Vai jūs domājat, ka Svētceļnieks ir traks?

Blūms purināja galvu.

-��� Es nedomāju, ka cilvēks, kur� ir tik uzmanīgs kā viņ�, varētu būt traks. Domāju, ka viņ� ir at�ķirīgs. Domāju, dau�dzi cilvēki uzskata viņu par traku, un tā notiek tāpēc, ka viņ� nav ļāvis ļaudīm sevi�ķi daudz par sevi saprast.

-��� Precīzi aprakstiet, ko viņ�, jūsuprāt, izdarīja ar misis Līdsu, un varbūt es jums pateik�u, vai jums ir vai nav tais�nība.

-��� Es negribu to darīt.

-��� Palieciet sveiki�

Greiema sirds salēcās, tomēr viņ� joprojām dzirdēja klausulē elpu.

-��� Es nevaru par to runāt, iekams es nezinu�

Greiems dzirdēja, kā �ikāgā tiek atrautas telefona ka�bīnes durvis un kā klausule nogrāb pret tās sienu. Klausule �ūpojās vadā, tajā skanēja neskaidras balsis un būk�ķi. Ka�binetā visi to dzirdēja austiņās.

-��� Mierā! Nekustēties! Tā, salieciet rokas aiz pakau�a un lēnām iznāciet no kabīnes! Lēnām� Rokas uz stikla, izplest.

Greiemu pārņēma atvieglojums.

-���� Es neesmu apbruņots, Sten! Mana apliecība ir krū�- kabatā. Au, kut!

Telefonā atskanēja skaļa, samulsusi balss.

-��� Ar ko es runāju?

-��� Vilis Greiems, FIB.

-���� �eit ser�ants Stenlijs Ridls, �ikāgas policija. - Aiz�kaitināts. - Vai jūs man nepateiktu, kas �eit, sasodīts, no�tiek?

-��� Jūs pasakiet man. Vai esat aizturēju�i to cilvēku?

-���� Jā, velns parāvis! Tas ir reportieris Fredijs Loundss. Es viņu pazīstu jau desmit gadus� Tavs blociņ�, Fredij� Jūs gribat viņu apsūdzēt?

Greiema seja bija bāla, Kroforda - sarkana. Doktors Blūms lūkojās magnetofona lentes ruļļos.

-��� Vai jūs mani dzirdat?

-��� Jā, apsūdzēt, - aiz�ņaugtā balsī sacīja Greiems. - Tie�sību aizsardzības darba grau�ana. Ņemiet viņu ciet, līdz pro�kurora apsūdzībai.

Pēk�ņi klausulē atskanēja Loundsa balss. Viņ� runāja ātri un skaidri, izņēmis vati no vaigiem.

-��� Vili, klausieties�

-Varēsiet to pateikt prokuroram. Nododiet klausuli ser��antam Ridlam.

-��� Es kaut ko zinu�

-��� Nododiet Ridlam to sasodīto klausuli!

Klausulē atskanēja Kroforda balss.

-��� Vili, ļauj man to nokārtot�

Greiems trieca klausuli pret aparātu ar tādu spēku, ka visi apkārtējie sarāvās. Viņ� iznāca no kabīnes un, ne uz vie�nu neskatīdamies, izgāja no telpas.

-���� Lounds, jūs nupat esat iekūlies nepatik�anās� - sa�cīja Krofords.

-��� Jūs gribat viņu noķert vai negribat? Es jums varu pa�līdzēt. Ļaujiet man pateikt� - Loundss, kamēr Krofords klusēja, bēra vārdus kā pupas. - Klausieties, jūs man tikko parādījāt, cik ļoti jums vajadzīgs "Tattler". Pirms tam es nebiju dro�s - tagad esmu. Tas sludinājums piederas pie Zo�bu Rūķa lietas, citādi jūs nebūtu par vari izsekoju�i zvanu! Lieliski. "Tattler" ir jūsu rīcībā. Kā vien vēlaties.

-��� Kā jūs uzzinājāt?

-����� Pie manis atnāca sludinājumu mened�eris. Teica, ka jūsu �ikāgas filiāle atsūtījusi to murmuli pārbaudīt sludi�nājumus. Viņ� pievāca piecus jauno sludinājumu pasūtīju�mus. Teica, ka tiekot izmeklēta kāda "krāp�ana pa pastu". Tad nu gan - "krāp�ana pa pastu"! Sludinājumu mened�e�ris nokopēja tos pasūtījumus un aploksnes, pirms ļāva jū�sējam tos pievākt� Es pētīju. Skaidrs, ka viņ� ņēma piecus tikai tādēļ, lai piesegtu to vienu, kuru viņam patiesībā va�jadzēja. Kāds laiks pagāja, kamēr pārbaudīju. Atbilde bija uz aploksnes. �esapīkas pastmarka. Uz pasta zīmoga in�dekss, kas atbilst �esapīkas Valsts slimnīcai. Es jau tur, zi�niet, biju, redzēju jūsu dullo draugu, kas saēdies driģenes. Kas cits tas varēja būt? Tomēr man vajadzēja pārliecināties. Tie�i tāpēc es zvanīju - lai redzētu, vai jūs kampsiet Svēt�ceļnieka ēsmu ar visu āķi, un jūs to darījāt.

-��� Jūs izdarījāt lielu kļūdu, Fredij.

-���� Jums ir vajadzīgs "Tattler", un es jums varu dot pie�eju tam! Sludinājumus, rakstus, ienāko�ā pasta kontroli - jebko. Tikai pasakiet. Es protu būt diskrēts, protu. Sadar�bosimies, dalīsimies, Kroford!

-��� Man ar jums nav ko dalīt.

-���� Labi, tad man pilnīgi vienalga, ja nākamajā numurā kāds nejau�i ieliks se�us privātsludinājumus, kas visi adre�sēti Svētceļniekam un visi vienādi parakstīti.

-��� Saņemsiet redakcijā izpildrakstu un apsūdzību par tie�sību aizsardzības darba grau�anu.

-���� Un tas var kļūt zināms visām �īs valsts avīzēm. - Loundss zināja, ka saruna tiek ierakstīta. Viņam tas bija vienalga. - Es zvēru pie Dieva, Kroford. Es iznīcinā�u jū�su iespējas, pirms pazaudē�u savējās.

-��� Pievienojiet draudus tam, ko es tikko teicu.

-���� Ļaujiet man jums palīdzēt, D�ek! Es to varu, ticiet man!

-���� Brauciet līdzi uz policijas iecirkni, Fredij. Un tagad nododiet klausuli ser�antam.

Fredija Loundsa "Lincoln Versailles " smar�oja pēc ma�tu balzama un skū�anās losjona, netīrām zeķēm un cigā�riem, un policijas ser�ants bija atvieglots, kad tika no tu�rienes laukā, nonākot pie iecirkņa nama.

Loundss pazina kapteini - �ā iecirkņa komandieri -, kā arī daudzus patruļniekus. Kapteinis pacienāja Loundsu ar kafiju un piezvanīja uz prokuratūru, lai "noskaidrotu, kas tas ir par stulbumu".

Neviens FIB pārstāvis pēc Loundsa neieradās. Pēc pus�stundas iecirkņa komandiera kabinetā viņu sazvanīja Kro�fords. Tad Loundss varēja iet. Kapteinis pavadīja viņu uz ma�īnu.

Loundss bija aizkaitināts un brauca ātri un saraustīti, �ķērsodams centru virzienā uz austrumiem, lai nonāktu sa�vā dzīvoklī ar skatu uz Mi�iganas ezeru. No stāsta par �iem notikumiem viņ� gribēja gūt vairākus labumus, un viņ� zi�nāja, kā to paveikt. Nauda bija viens labums, un lielākajai tās daļai vajadzēja ienākt no grāmatas. Viņam būs sagata�ves bro�ūrai, kas varēs nonākt pārdo�anā trīsdesmit se�as stundas pēc ziņas par arestu. Ekskluzīva reportā�a dienas presei būs ziņu apvērsums. Viņ� gūs lielu gandarījumu, re�dzot, kā krietnās avīzes � "Chicago Tribime", "Los Ange- les Times" un pat svētulīgā "Washington Times", un īsten- svētā "New York Times " - iespiedīs viņa rakstus ar viņa fotogrāfijām, neaizmirstot autora ģīmetni.

Un tad visu to solīdo �urnālu korespondenti, kas lūko�jās uz viņu no aug�as un atsacījās sadzert, - tie varēs palikt gribot un kost savos sūdainajos pirkstos.

Viņi Loundsu uzlūkoja kā pāriju, jo Loundss bija pie�ņēmis citu ticību. Ja viņ� būtu bijis nepra�a, muļķis, kam nav citu iespēju, tad krietnās preses veterāni būtu viņam pie�devu�i strādā�anu "Tattler" glu�i tāpat, kā visu piedod ne�pilnvērtīgam jefiņam. Ta�u Loundss bija spējīgs. Viņam pie�mita labam reportierim vajadzīgās īpa�ības - ass prāts, drosme un vērīgums. Viņam bija daudz enerģijas un liela pacietība.

Viņam par sliktu runāja tas fakts, ka viņ� bija riebīgs cilvēks un tāpēc nepatika redaktoriem, turklāt viņ� nespēja nodalīt sevi no saviem rakstiem.

Loundsu plosīja nemitīgas alkas gūt ievērību; to bie�i vien nepareizi dēvē par ego. Loundss bija pasīks, paresns, neglīts. Viņam bija greizi zobi un �urkas acis, kas spīdēja kā spļāviens uz asfalta.

Desmit gadus viņ� bija nostrādājis solīdajā �urnālisti�kā, līdz aptvēra, ka neviens nemū�am nesūtīs viņu uz pre�ses konferencēm Baltajā namā. Viņ� saprata, ka izdevēji iz�mantos un nodzīs viņu, līdz pienāks laiks, kad viņ� būs kļuvis par kārtējo veco �ūpu, kas strādās tikai ar citiem pār- paliku�iem tematiem un nenovēr�ami virzīsies uz aknu ci- rozi vai no smēķa aizdegu�os matraci.

Izdevēji gribēja Fredija savākto informāciju, bet negri�bēja viņu pa�u. Viņam maksāja pēc augstākajām likmēm, bet tas nebija sevi�ķi daudz cilvēkam, kuram sievietes nā�kas pirkt. Izdevēji viņam sita uz pleca un slavēja, ka viņam esot stipras iek�as, tomēr autostāvvietā atteicās pie�ķirt vietu ar viņa vārdu.

Kādā se�desmit devītā gada vakarā, redakcijā lasot ko�rektūras, Fredijs piedzīvoja atklāsmi.

Netālu no viņa sēdēja Frenks Larkins un pierakstīja, ko viņam stāstīja pa telefonu. Avīzē, kur strādāja Fredijs, ve�cie reportieri varēja vākt informāciju tikai pa telefonu. Fren- kam Larkinam bija piecdesmit pieci gadi, bet viņ� izskatī�jās septiņdesmitgadīgs. Viņam bija glā�ainas acis, un ik pēc pusstundas viņ� gāja pie sava skapī�a iedzert. Fredijs no sa�vas vietas varēja viņu saost.

Larkins piecēlās, aiz�āpoja pie ziņu redaktores. Fredijs vienmēr noklausījās citu cilvēku sarunas.

Larkins lūdza �o kolēģi atnest viņam vienu "Kotex" no automāta sievie�u tualetē. Viņ� to lietoja savai asiņojo�ajai pēcpusei.

Fredijs mitējās rakstīt. Viņ� izņēma topo�o rakstu no rakstāmma�īnas, ielika jaunu lapu un uzrakstīja atlūgumu.

Pēc nedēļas viņ� jau strādāja "Tattler".

Viņ� sāka kā vē�a redaktors ar algu, kas bija gandrīz divreiz lielāka par iepriek� pelnīto. Viņa darba spars atstāja lielisku iespaidu uz priek�niecību.

"Tattler" varēja atļauties viņam labi maksāt, jo �ī avī�ze bija atklājusi, ka vēzis ir ļoti ienesīgs.

No tā mirst katrs piektais amerikānis. Mirsto�o slimnie�ku radinieki bija Dievu pārlūgu�ies un pārguru�i no mēģi�nājumiem apkarot karcinomu plosī�anos ar visvisādiem pa- tentlīdzekļicm un banānu pudiņiem, un kodīgiem jokiem. Viņi bija izmisīgi gatavi tvert pēc katra cerības stariņa.

Tirdzniecības pārskati liecināja, ka ikvienu "Tattler" numuru ar treknu galveno virsrakstu, piemēram, "Jauna pretvē�a terapija" vai "Brīnumzāles pret vēzi", varēja liel- veikalos pārdot par 22,3 procentiem vairāk nekā parastos numurus. Se�u procentu kritums bija tiem numuriem, ku�ros pirmajā lappusē bija arī pats intriģējo�ais raksts, jo dau�dziem lasītājiem pietika laika pārskatīt tuk�vārdīgo tekstu, gaidot pie kases.

Pārdo�anas eksperti atklāja, ka labāk pirmajā lappusē likt tikai lielu, krāsainu virsrakstu, bet pa�u rakstu - vidē�jās lapās, lai pircējiem būtu grūti vienlaikus turēt atvērtu avīzi un darboties ar maku un iepirkumu ratiņiem.

Standarta rakstā lietoja triju lielumu burtus - lielākos optimistiskajām ievada rindkopām, tad vidējos, un pēdīgi ar vissīkākajiem tapa paskaidrots, ka "brīnumzāles" vēl nav pārdo�anā vai ka vispār tās tikai nupat sāktas izmēģināt ar dzīvniekiem.

�os rakstus ra�oja Fredijs, palīdzēdams pārdot daudzus jo daudzus "Tattler" numurus.

Līdztekus augo�ajam "Tattler" lasītāju skaitam zēla un plauka arī da�ādu brīnummedaljonu un dziedino�u drēbju bizness. �o pre�u ra�otāji maksāja papildus, lai iedabūtu sa�vas reklāmas blakus iknedēļas rakstam par vēzi.

Daudzi lasītāji rakstīja uz avīzi, lūgdami papildu infor�māciju. Ienākumi tika gūti arī, pārdodot viņu vārdus un ad�reses kādam radio "evaņģēlistam", aurojo�am psihopātam, kas sūtīja nelaimīgajiem ziedojumu pieprasījumus, uz ap�loksnēm uzbliezdams zīmogu ar tekstu: "Kāds, kuru Tu mī�li, nomirs, ja vien�"

Fredijs Loundss ra�īgi strādāja avīzei, un avīze viņam dāsni atlīdzināja. Tagad, pēc vienpadsmit "Tattler" nokal�potiem gadiem, viņ� pelnīja septiņdesmit divus tūksto�us dolāru gadā. Viņam bija visai liela tematu izvēles brīvība, bet naudu viņ� tērēja izklaidēs. Viņ� dzīvoja labi, proti, at�bilsto�i savai izpratnei par labu dzīvi.

Notikumu attīstība rosināja viņā cerību, ka varēs pie�prasīt palielinātu avansu par grāmatu, un bija jādomā arī, kā realizēt filmē�anas tiesības. Viņ� bija dzirdējis, ka Holi�vuda esot piemērota vieta pretīgiem, bet naudīgiem tipiem.

Fredijs jau jutās labi. Viņ� pa rampu nobrāzās uz savas mājas apak�zemes garā�u un, sparīgi nokaucinot riepas, ie�grieza braucamo savā vietā. Pie sienas viņa privāto vietu no�rādīja plāksne ar pēdu lieliem burtiem. "Misters Frederiks Loundss."

Vendija jau bija klāt - viņas "Datsun " bija nolikts bla�kus Fredija vietai. Lieliski. Kaut varētu paņemt Vendiju lī�dzi uz Va�ingtonu, viņ� nodomāja. Tad gan tie kruķi acis izbolītu. Braukdams ar liftu aug�ā, viņ� svilpoja.

Vendija kravāja Fredija mantas. Viņa to prata ļoti labi - bija diezgan dzīvojusi uz �emodāniem.

Kārtīgos d�insos un flaneļa kreklā, brūnos matus sasē�jusi astē, viņa būtu izskatījusies pēc laucinieces, ja vien ne�nodotu bālums un augums - Vendijas figūra bija gandrīz vai karikatūra par pubertāti.

Viņa, kuru nebija viegli pārsteigt, izbrīnīta uzlūkoja Loundsu. Viņ� trīsēja.

- Tu pārāk smagi strādā, Rosko. - Viņai patika saukt Frcdiju par Rosko, un Fredijam arī tas nezin kāpēc patika. - Ar kuru reisu tu lidosi? Se�os? - Viņa atnesa Fredijam mēriņu un novāca no gultas savu vizuļaino kombinezonu un parūku kārbu: lai viņ� var atgulties. - Es aizvedī�u tevi uz lidostu. Man klubā pirms se�iem nav ko darīt.

Viņai piederēja striptīzbārs "Vendijas pils", bet pa�ai vairs nebija jādejo. Par to viņa varēja pateikties Loundsam.

-����� Kad tu man zvanīji, tu izklausījies pēc Marokas Murk�ķa, - viņa sacīja.

-��� Pēc kā?

-���� Zini, sestdienas rītos televīzijā viņ� ir briesmīgi no�slēpumains un palīdz Viltīgajai Vāverei. Mēs to skatījāmies, kad tev bija gripa� �odien tie�ām tev izdevās viens numurs, vai ne? Tu izskaties varen apmierināts ar sevi.

-��� Tie�i tā! Es riskēju, zaķīt, un tas atmaksājās. Man ta�gad spīd viens trekns kumoss.

-��� Tev pirms brauk�anas vēl ir laika nosnausties. Tā no- skriedamies, tu iedzīsi sevi kapā.

Loundss aizsmēķēja cigareti. Viena viņam jau kūpēja pelnutraukā.

-��� Zini ko? - viņa sacīja. - Varu saderēt, ja tu izdzersi �o un atslābināsies, tu varēsi pat aizmigt.

Loundss piespieda savu saspringto seju Vendijai pie kakla, un tā tie�ām atslāba, pēk�ņi kļūdama elastīga, glu�i kā dūre, pārtopot par delnu. Viņa trīsas mitējās. Viņ� izstās�tīja Vendijai visu, �ukstēdams viņas lielo krū�u bedrītē; vi�ņa ar pirkstu zīmēja uz Fredija spranda astotniekus.

-���� Tas izklausās tie�ām smalki, Rosko, - viņa sacīja. - Tagad pagūli! Es tevi pamodinā�u, kad būs jābrauc. Viss izdosies, pilnīgi viss. Un tad mēs atkal padzīvosim zaļi.

Viņi �ukstēja viens otram, uz kādām vietām brauks ce�ļojumos. Tad Fredijs aizmiga.

Doktors Alans Blūms un D�eks Krofords sēdēja uz sa�liekamiem krēsliem, vienīgajām mēbelēm, kas bija paliku��as Kroforda kabinetā.

-��� Mēs esam tuk�ā, doktor.

Blūms vēroja drusku pērtiķim līdzīgos Kroforda vaib�stus un prātoja, kas tagad gaidāms. Aiz Kroforda burk�ķē- �anas un "Alka-Seltzer" doktors saskatīja prātu, kas bija vēss kā rentgena galds.

-��� Kur Vilis aizgāja?

-���� Pastaigās apkārt, atvēsināsies, - atbildēja Krofords. - Viņ� neieredz Loundsu.

-��� Vai jūs domājāt, ka zaudēsiet Villu, kad Lekters no�publicēja viņa mājas adresi? Ka viņ� varētu atgriezties pie ģimenes?

-��� Vienu brīdi tā domāju. Tas viņu satricināja.

-��� Varu saprast, - bilda doktors Blūms.

-���� Tad es aptvēru - viņ� ta�u nevar tikt mājās un arī Mollija ar Villiju ne, kamēr vien Zobu Rūķis būs uz brī�vām kājām.

-��� Jūs esat saticis Molliju?

-��� Jā. Viņa ir lieliska, viņa man patīk. Protams, mani vi�ņa labprāt redzētu ellē ar salauztu mugurkaulu. Patlaban man no viņas jāvairās.

-��� Viņa domā, ka jūs izmantojat Villu?

Krofords asi pavērās doktorā Blūmā.

-���� Man būs ar Villu par �o to jārunā. Mums būs vaja�dzīgs arī jūsu padoms. Cikos jums jābūt Kvcntiko?

-��� Necikos. Es pārcēlu lekciju uz otrdienas rītu. - Dok�tors Blūms bija FIB Akadēmijas Uzvedības zinātnes kated�ras vieslektors.

-��� Jūs Greiemam patīkat. Viņ� domā, ka jūs ar viņu ne�spēlējat nekādas psihologa spēlītes, - sacīja Krofords. Blū- ma piezīme par Greiema izmanto�anu bija trāpījusi vārīgā vietā.

-����� Es to nedaru, nemaz nemēģinu, - sacīja doktors Blūms. - Cen�os būt pret viņu tikpat godīgs kā pret pa�cientu.

-��� Tie�i tā.

-��� Nē, nē, es gribu būt viņa draugs un esmu tāds. D�ek, cilvēka novēro�ana manas profesijas pārstāvjiem ir asinīs. Atcerieties ta�u! Kad jūs man lūdzāt viņa raksturojumu, es atteicos.

-��� To raksturojumu vajadzēja Petersenam no priek�nie�cības.

-���� Bet tie�i jūs to lūdzāt. Ja arī es kādreiz rakstī�u par Greiemu, domādams, ka no tā varētu rasties kas derīgs citu ārstē�anai, es izteik�os tik vispārīgā formā, ka prototips būtu pilnīgi nenosakāms. Ja es viņu pa�u jebkad zinātniski pētī��u, rezultāti būs publicēti tikai pēc nāves.

-��� Jūsu vai Greiema?

Doktors Blūms neatbildēja.

-���� Esmu ievērojis vienu, un mani tas interesē: jūs ne�kad nepaliekat ar Greiemu divatā telpā, vai ne? Jūs to ne�liekat manīt, bet nekad neesat aci pret aci ar viņu. Kāpēc? Jūs domājat, ka viņam ir īpa�as spējas, vai ne?

-��� Nē. Viņ� ir eidētiķis - viņam ir izcila vizuālā atmiņa -, bet es nedomāju, ka tas ir kas pārdabisks. Viņ� neļaujas Djū- ka testam, tomēr tas neko nenozīmē. Viņam vienkār�i ne�patīk, ka viņu tirpina. Man jau arī nepatīk.

-��� Bet�

-��� Vilis vēlas domāt par �o visu kā par intelektuālu uz�devumu, �aurā pierādījumu pētī�anas izpratnē un ne vairāk. Viņ� ir prasmīgs, bet gan jau ir arī citi, tikpat prasmīgi.

-��� Daudz tādu nav, - teica Krofords.

-��� Viņam piemīt izcila ieju�anās un iztēles spēja, - tur�pināja Blūms. - Viņ� var uzlūkot apstākļus no jūsu viedok�ļa, no manējā - un varbūt arī no tādiem viedokļiem, kas vi�ņu biedē un no kā metas nelabi. Tā ir neapskau�ama spēja, D�ek. Tik jūtīga uztvere ir nūja ar diviem galiem.

-��� Kāpēc jūs nekad nepaliekat ar viņu divatā?

-��� Tāpēc, ka man tomēr ir zināma profesionāla ziņkāre attiecībā uz viņu, un viņ� to uzreiz sajustu. Tas viņam pa�dodas ātri.

-��� Un, ja pieķers jūs glūnam, a�i aizvilks �alūzijas�

-��� Nepatīkama līdzība, bet, jā, pareiza. Nu jūs esat man gana atriebies, D�ek. Ķersimies pie lietas un nevilksim to garumā. Es nejūtos sevi�ķi labi.

-��� Varbūt psihosomatiska reakcija, - bilda Krofords.

-��� Patiesībā �ultspū�ļa vaina. Ko jūs no manis gribējāt?

-��� Man ir starpnieks, ar kura palīdzību es varu uzrunāt Zobu Rūķi.

-���� "Tattler", - noteica doktors Blūms.

-�� Jā. Kā jums �ķiet, vai slepkavu būtu iespējams ar mū�su teikto ievirzīt destruktīvā ceļā?

-��� Pamudināt uz pa�nāvību?

-��� Man pret pa�nāvību nekas nebūtu pretī.

-���� �aubos. Da�u psihisku slimību gadījumos tas varētu būt iespējams. �ajā gadījumā �aubos. Ja viņ� būtu destruk�tīvs, tad nebūtu tik uzmanīgs. Viņ� nenodro�inātos tik rūpī�gi. Ja viņam būtu klasiska paranoiskā �izofrēnija, jūs varētu viņu izprovocēt, lai viņ� zaudētu savaldību un atklātos. Va�rētu pat piedabūt uz pa�nāvības mēģinājumu. Es gan jums nepalīdzētu. - Pa�nāvība bija Blūma nāvīgākais ienaidnieks.

-��� Domāju gan, ka ne, - sacīja Krofords. - Vai mēs va�rētu viņu saniknot?

-��� Kāpēc jūs to gribat zināt? Ar kādu mērķi?

Formulēsim to �ādi: vai mēs varētu viņu saniknot un

pievērst sev viņa uzmanību?

-����� Viņ� jau ir fiksējis Greiemu kā savu pretinieku, un jūs to zināt. Nemuļķojieties! Jūs esat nolēmis izlikt Grei�emu par ēsmu, jā?

-���� Domāju, man tas jādara. Citādi divdesmit piektajā viņ� sarīkos vēl vienu asinspirti. Palīdziet man!

-��� Neesmu pārliecināts, ka saprotu, ko jūs prasāt.

-��� Padomu, to es jums prasu.

-��� Ne jau man, - sacīja doktors Blūms. - Ko jūs prasāt no Greiema? Es negribētu, lai jūs mani pārprotat, un paras�tā situācijā es to neteiktu, bet jums vajadzētu zināt, kas ir viens no Villa visspēcīgākajiem dzinuļiem. - Krofords pa��ūpoja galvu. - Bailes, D�ek. �is cilvēks cīnās ar visai pa�matīgām bailēm.

-��� Tāpēc ka viņ� tika ievainots?

-��� Ne tikai. Bailes nāk līdz ar iztēli, tās ir kā sods vai cena par iztēli.

Krofords skatījās uz saviem strupajiem pirkstiem, ko bi�ja saņēmis kopā uz vēdera. Viņ� piesarka. Bija neērti par to runāt.

-���� Protams. To jau nav pieņemts deklarēt spēļu lauku�ma lielo zēnu pusē, vai ne? Runājiet vien dro�i ar mani, arī par bailēm. Es nesāk�u viņu uzskatīt par mīkstmiesi. Nees�mu jau galīgs kretīns, doktor.

-Ne mirkli nedomāju, ka jūs tāds būtu, D�ek.

-��� Es neliktu viņu pa sitienam, ja nevarētu viņu nosar�gāt. Labi, ja es nevarētu viņu nosargāt par astoņdesmit pro�centiem. Viņ� pats nav nekāds vājais. Nav arī spēcīgākais, bet viņam ir asa reakcija. Vai jūs mums palīdzēsiet pabik�stīt Zobu Rūķi, doktor? Daudzi cilvēki ir miru�i.

-��� Tikai, ja Greiems laikus zinās, kāda mēroga risku uz�ņemas, un ja viņ� to uzņemsies brīvprātīgi. Es gribē�u dzir�dēt viņu to sakām.

-���� Mana attieksme ir tāda pati, doktor. Es nekad nees�mu viņam pūtis pīlītes. Ne vairāk kā mēs visi te cits citam�

Krofords atrada Greiemu blakus Zelera laboratorijai mazajā darbistabā, ko viņ� bija sev pieprasījis un piekrāvis ar upuru fotogrāfijām un privātiem papīriem.

Krofords pagaidīja, līdz Greiems noliek "Tiesībsargā��anas biļetenu", ko tobrīd lasīja.

-��� Klausies, kas paredzēts uz divdesmit piekto. - Viņam nevajadzēja Greiemam paskaidrot, ka divdesmit piektajā gaidāms nākamais pilnmēness.

-��� Kad viņ� to darīs nākamreiz.

-��� Jā, gadījumam, ja mums divdesmit piektajā būs pro�blēma.

-��� Nevis ja, bet kad.

-������ Abas reizes tas ir noticis sestdienas naktī. Birmingc- mā, divdesmit astotajā jūnijā, pilnmēness iekrita sestdienā. Atlantā divdesmit sestais jūlijs bija vienu dienu pirms piln�mēness, bet ari sestdiena. �oreiz pilnmēness būs pirmdien, divdesmit piektajā augustā. Ta�u viņam patīk nedēļas no�gales, tāpēc mēs būsim gatavi jau no piektdienas.

-��� Gatavi? Mēs būsim gatavi?

-���� Tie�i tā. Vai neatceries, kas rakstīts mācību grāma�tās? Par ideālu slepkavības izmeklē�anu.

-���� Nekad neesmu pieredzējis, ka tā notiktu, - sacīja Greiems. - Tā nekad neiznāk.

-��� Tikpat kā nekad. Tomēr būtu lieliski, ja varētu tā da�rīt: pielaist tikai vienu veci. Tikai vienu. Lai viņ� izmeklē nozieguma vietu. Viņam ir mikrofons, un viņ� visu laiku diktē. Vieta, pilnīgi neskarta, ir viņa rīcībā tik ilgi, cik vi�ņam nepiecie�ams. Cik� tev nepiecie�ams�

Ilga pauze.

-��� Ko tu man tagad stāsti?

-����� Sākot no piektdienas vakara, no divdesmit otrā, "Grumman Gulfstream" lidojuma gatavībā mūs gaidīs En- drūsas Gaisa kara spēku bāzē. Es to aizņēmos no Vides aiz�sardzības departamenta. Uz tā būs laboratorijas pamatpie- derumi. Ari mēs būsim gatavībā - es, tu, Zelers, D�imijs Praiss, fotogrāfs un divi cilvēki aptaujā�anai un pratinā�a�nām. Tiklīdz pienāks ziņa, mēs dosimies ceļā, varēsim no�kļūt jebkurā vietā, jebkurā austrumu vai dienvidu �tatā stun�das un piecpadsmit minū�u laikā.

-��� Un kā ar vietējiem? Viņiem nav obligāti ar mums jā�sadarbojas. Viņi negaidīs.

-������ Mēs apziņojam policijas un �erifu departamentu priek�niekus, pilnīgi visus. Mēs lūdzam, lai attiecīgi rīko�jumi tiktu doti visiem dispe�eriem un de�urantiem.

Greiems pa�ūpoja galvu.

-��� Blēņas. Viņi nenoturēsies. Nav uz to spējīgi.

-�� Nu, mēs nemaz nelūdzam tik daudz. Mēs lūdzam, lai tad, kad pienāk ziņa, pirmie policisti, kas nonāk noziegu�ma vietā, ieiet un paskatās. Ātrā palīdzība lai atbrauc un pār�liecinās, vai kāds vēl ir dzīvs. Tad viņi iznāk ārā. Ceļu blo�ķē�anu, apkārtējo iedzīvotāju aptaujas, to visu viņi var darīt pēc saviem ieskatiem, bet notikuma vieta - tā lai paliek aiz�zīmogota līdz mūsu atbrauk�anai. Mēs ierodamies, tu ej iek��ā. Tev ir rācijas savienojums ar mums. Tu runā un stāsti mums, ja jūti vajadzību, tu nesaki neko, ja tādas vajadzī�bas nav. Varēsi tur uzturēties, cik ilgi tev būs nepiecie�ams. Pēc tam iesim iek�ā mēs.

-��� Vietējie negaidīs.

-��� Protams, negaidīs. Viņi aizsūtīs vīrus no savas Slep�kavību izmeklē�anas nodaļas. Tomēr kaut kādu iespaidu mūsu lūgums būs atstājis. Tur noteikti būs cauri staigāju�i mazāk, tu to vietu saņemsi svaigāku.

Svaigāku� Greiems atmeta galvu pret krēsla atzveltni un skatījās griestos.

-��� Protams, - piebilda Krofords, - līdz tās nedēļas no�galei vēl ir trīspadsmit dienas.

-��� Eh, D�ek�

-��� Ko "D�ek"? - jautāja Krofords.

-��� Tu mani nogalini, tik tie�ām.

-Nesaprotu�

-���� Jā, tie�i to tu dari. Tu esi nolēmis izmantot mani par ēsmu, jo citas iespējas tev nav. Tāpēc pirms galvenā jautā�juma tu mani noskaņo, klāstīdams, cik pretīga būs nākamā reize. Prasmīgs psiholoģisks gājiens. Stulbenis varbūt uz�rautos. Kādu atbildi tu no manis gaidi? Tu uztraucies, ka pēc gadījuma ar Lekteru es raustī�os kā puņķis uz drāts?

-Nē.

-���� Es nebrīnītos, ja tu tā domātu. Mēs abi pazīstam cil�vēkus, kas tādi ir kļuvu�i. Man, protams, nepatīk staigāt ap�kārt bruņuvestē ar saspringtu pakaļu, bet, pie velna, - es ta��u esmu iesaistījies! Mēs netiekam mājās, kamēr viņ� ir brīvībā.

-��� Es ne mirkli ne�aubījos, ka tu piekritīsi.

Greiems redzēja, ka Krofords nemelo.

-���� Un tas vēl nav viss, vai ne? - Krofords neatbildēja. - Tikai bez Mollijas. Nekādā ziņā.

-��� Ap�ēliņ, Vili� To pat es no tevis neprasītu.

Greiems brīdi lūkojās viņā.

-��� Nu vai zini, D�ek� Tu esi nolēmis sadarboties ar Fre- diju Loundsu, vai ne? Jūs ar mazo Frediju esat vienoju�ies.

Krofords, saraucis pieri, lūkojās traipiņā uz savas kak�lasaites. Tad viņ� uzlūkoja Greiemu.

-��� Tu pats zini, ka tas ir labākais veids, kā viņu pievili�nāt. Zobu Rūķis sekos "Tattler" ziņām. Vai ir cita iespēja?

-��� Tam noteikti jābūt Loundsam?

-��� Viņam "Tattler" ir teik�ana, viņ� raksta par �o tematu.

-���� Tātad es "Tattler" slejās viņu pamatīgi izlamā�u, un tad jūs mani uzmanīsiet. Tu domā, tas ir labāk par pasta abonentpunktu? Neatbildi, es zinu, ka tas ir labāk. Vai esi jau par to runājis ar Blūmu?

* - Tikai garāmejot. Mums būs ar viņu jātiekas. Un ar Loundsu. Vienlaikus liksim arī sludinājumu par vēstuļu kasti.

-���� Kāds būs slazds? Es domāju, mums viņam jādod la�ba iespēja. Diezgan pieejama vieta. Tāda, kur viņ� var tikt man tuvu klāt. Es nedomāju, ka viņ� �aus no tāluma. Var gadīties, ka viņ� mani apmuļķo, tomēr es nevaru viņu iztē�loties ar snaipera ieroci rokā.

-��� Mums būs novērotāji augstākajās vietās.

Viņi abi domāja par vienu un to pa�u. "Kevlar" bru- ņuveste apturēs Zobu Rūķa deviņmilimetru lodi un ari na��a dūrienu, bet veste nesegs Greiema galvu. To nekādi ne�varētu nosargāt, ja no slēpņa uzbruktu snaiperis.

-��� Runā tu ar Loundsu. Man tas nav jādara.

-��� Viņam vajag interviju ar tevi, - saudzīgi bilda Kro�fords. - Viņam vajag tevi nofotografēt.

Blūms bija brīdinājis Krofordu, ka �ajā brīdī gaidāmas grūtības.

Kad pilnāca norunātais laiks, Greiems pārsteidza gan Krofordu, gan Blūmu. �ķita, ka viņ� glu�i labprāt satiekas ar Loundsu, un viņa salti zilo acu izteiksmē nebija ne vēsts no nelabvēlības.

Atra�anās FIB galvenajā ēkā mainīja Loundsa uzvedī�bu. Viņ� bija taktisks, kad attapās tāds būt, un ar savu apa�ratūru rīkojās a�i un klusi.

Greiems tikai vienu reizi iespītējās: viņ� kategoriski at�teicās parādīt Loundsam misis Līdsas dienasgrāmatu un �īs ģimenes privāto saraksti.

Intervijas sākumā viņ� uz Loundsa jautājumiem atbil�dēja atturīgi pieklājīgā tonī. Abi vīri pa brīdim ieskatījās pierakstos, kas bija tapu�i kopīgā sarunā ar doktoru Blūmu. Jautājumi un atbildes bie�i tika pārfrāzēti.

Alanam Blūmam bija grūti piedalīties �ajā cīņā - nevis par, bet pret cilvēku. Galu galā viņ� vienkār�i izklāstīja sa�vas pārdomas par Zobu Rūķi. Pārējie klausījās; tā varētu klausīties karatē skolnieki anatomijas lekciju.

Doktors Blūms teica, ka Zobu Rūķa rīcība un vēstule liecinot par plānveidīgu, maniakālu izlādē�anos, kas kom�pensē necie�amu savas neiederības sajūtu. Spoguļu dauzī��ana norādot, ka �ī sajūta saistīta ar viņa izskatu.

Slepkavas iebildumus pret iesauku Zobu Rūķis (Tooth Fairy) izraisījusi vārda saistība ar homoseksuālismu. [7] blūms uzskatīja, ka viņam ir neapzināta homoseksualitātes problēma, ārkārtīgas bailes būt gejam. Doktors Blūms savu viedokli pamatoja ar kādu interesantu detaļu Līdsu namā: bija konstatēts, ka pēc �ārlza Līdsa nāves Zobu Rūķis vi�ņam uzvilcis apak�bikses. Doktors Blūms domāja, ka tādē�jādi viņ� gribējis uzsvērt savu intereses trūkumu par Līdsu.

Psihiatrs runāja par stipro saikni, kas sadistiem jau ļoti agrā vecumā rodas starp agresiju un dzimumdziņu.

Me�onīgie uzbrukumi, kuru mērķis pirmām kārtām ir sievietes, izdarīti viņu ģimenes klātbūtnē; tas nepārprotami liecināja, ka tie ir triecieni mātes tēlam zemapziņā. Blūms staigāja �urpu turpu un runāja daļēji pats ar sevi, nosauk�dams sarunas objektu par "murga bērnu". Dzirdot viņa balsī līdzjūtību, Krofords nodūra acis.

Intervijā ar Loundsu Greiems izteica apgalvojumus, ko neviens izmeklētājs nemū�am neizteiktu un neviens solīds laikraksts nepublicētu.

Viņ� izteicās, ka Zobu Rūķis ir neglīts un impotents at�tiecībās ar pretējā dzimuma personām, un viņ� nepatiesi ap�galvoja, ka slepkava seksuāli izmantojis savus vīrie�u kār�tas upurus. Greiems teica, ka par Zobu Rūķi noteikti smejas visi viņa paziņas un ka Viņ� ieņemts asinsgrēkā.

Viņ� uzsvēra, ka Zobu Rūķa intelekts ir nesalīdzināmi zemāks par Hanibala Lektera prāta spējām. Viņ� solīja ziņot

"Tattler" par saviem turpmākajiem vērojumiem un secinā�jumiem par Zobu Rūķi, kad tādi radīsies. Viņ� teica, ka dau�dzi tiesību aizsardzības iestā�u darbinieki viņa metodei ne�piekrītot, bet, tā kā izmeklē�anu vadot viņ�, "Tattler" varot rēķināties, ka arī turpmāk dzirdēs no viņa skaidru valodu.

Loundss daudz fotografēja.

Galvenais uzņēmums tika izdarīts Greiema "Va�ingto�nas paslēptuvē", dzīvoklī, ko viņ� aizņēmies līdz tam lai�kam, kad "nospiedīs to mīksto kā uti". Tā esot vienīgā vie�ta, kur viņ� varot "rast vientulību" izmeklē�anas "karnevāla gaisotnē".

Attēlā aiz Greiema pa logu bija redzama starme�u iz�gaismota Kapitolija kupola daļiņa. Vissvarīgākais atradās fotogrāfijas kreisajā apak�ējā stūrī - izplūdusi, ta�u izlasā- - ma populāra moteļa izkārtne otrā ielas pusē.

Ja Zobu Rūķis gribēs, viņ� varēs atrast �o dzīvokli.

FIB galvenajā ēkā Greiemu nofotografēja pie milzīga spektrometra. Tam gan nebija nekāda sakara ar �o lietu, bet Loundsam tas �ķita iespaidīgs.

Greiems pat piekrita uzņēmumam, kurā Loundss viņu intervē. Tam viņi pozēja pie milzīgajiem plauktiem �au�jamiero�u noliktavā. Loundss turēja deviņmilimetru revolveri - tādu pa�u kā Zobu Rūķa ierocis. Greiems norādīja uz pa��taisīto klusinātāju, kas bija darināts no televīzijas antenas gabala.

Doktors Blūms bija pārsteigts, redzot, ka Greiems bied�riski uzliek roku Loundsam uz pleca tie�i pirms tam, kad Krofords noklik�ķina slēdzi.

Interviju un fotogrāfijas bija paredzēts publicēt nākamās dienas "Tattler" numurā, pirmdien, 11. augustā. Loundss, tiklīdz bija ieguvis vajadzīgos materiālus, izlidoja uz �ikā�gu. Viņ� teica, ka vēloties pats pārraudzīt maketē�anu. Ar

Krofordu viņ� norunāja tikties otrdienas pēcpusdienā pie�cus kvartālus no slazda.

Sākot no otrdienas, kad "Tattler" jau būs pieejams vi�sur, briesmoni gaidīs veseli divi slazdi.

Greiems katru vakaru dosies uz savu "pagaidu reziden�ci", kas redzama "Tattler" fotogrāfijā.

Tajā pa�ā numurā �ifrēts privātsludinājums aicināja Zo�bu Rūķi uz visu diennakti apsargāto pasta abonentpunktu Anapolisā. Ja �is sludinājums viņā modinās aizdomas, viņ� varētu nospriest, ka viņa notver�ana tiek plānota pie �īs vēs�tuļu kastes, tāpēc Greiems kā mērķis kļūtu vēl pievilcīgāks. Tā prātoja FIB.

Floridas varas iestādes nodro�ināja uzraudzību �uger- lofas salā.

Starp kriminālmeklētājiem vēdīja neapmierinātība; di�vi pamatīgie slazdi prasīja daudz darbinieku, kas tobrīd būtu varēju�i darīt ko citu, un Greiema ikvakara klātbūtne slaz�dā ierobe�oja viņa pārvieto�anās iespējas - viņ� netika prom no Va�ingtonas un tās apkaimes.

Lai gan veselais saprāts pauda Krofordam, ka viņu rī�cība ir pareiza, viņa gaumei visa procedūra bija pārāk pasī�va. Viņam bija sajūta, ka izmeklētāji tikai spēlēsies pa�i ar sevi �ajās divās nedēļās, kas atliku�as līdz pilnmēnesim.

Svētdiena un pirmdiena pagāja dīvaini drud�ainā gai�sotnē.

Spērd�ens, Kventiko Akadēmijas speciālo uzdevumu vienību galvenais instruktors, pirmdienas pēcpusdienā brauca apkārt kvartālam. Greiems sēdēja viņam blakus, Krofords - pakaļējā sēdeklī.

- Pēc septiņiem piecpadsmit kājāmgājēju te tikpat kā vairs nav. Visi gatavojas vakariņām, - sacīja Spērd�ens. Viņam bija stiegrains, muskuļains augums, galvā otrādi uzlikta beisbola ce�pure, un viņ� tie�ām izskatījās pēc beisbolista. - Rītvakar, kad būsiet ticis līdz dzelzceļa pārbrauktuvei, uzpīkstiniet mums brī�vajā frekvencē. Jums vajadzētu nokļūt �eit apmēram līdz pus- deviņiem, bez divdesmit deviņiem.

Viņ� iebrauca autostāvvietā.

-��� Vieta nav ideāla, bet varētu būt arī sliktāk. Rītvakar noliksiet ma�īnu �eit. Pēc tam mēs katru vakaru mainīsim vietu, bet tā vienmēr būs �ajā pusē. �eit ir septiņdesmit pieci jardi līdz ārdurvīm. Iesim.

Spērd�ens, neliela auguma līkkājains vīrs, gāja pa priek�u, Greiems ar Krofordu viņam sekoja.

Viņ� meklē vietas, no kurām var uzbrukt, nodomāja Greiems.

Ja tas vispār notiks, tad dro�i vien �ā gājiena laikā, - sacīja Speciālo uzdevumu vienības komandieris. - Redziet, ērtākais, taisnākais ceļ� no jūsu ma�īnas līdz mājai ved pā�ri stāvvietai, tie�i pa vidu. Tā jūs turēsieties maksimāli tālu no tās automobiļu rindas, kas �eit stāv visu dienu. Lai tiktu tuvumā, viņam vajadzēs nākt pa atklātu vietu. Vai jums ir laba dzirde?

-�� Diezgan, - atbildēja Greiems. - �ajā stāvvietā pat sa�sodīti laba.

Spērd�ens ieskatījās Greiema sejā, bet neredzēja tajā nekādas īpa�as izteiksmes.

Viņ� apstājās stāvlaukuma vidū.

-�� Laternas mēs noregulēsim drusku blāvākā re�īmā, lai grūtāk trāpīt, ja �aus pa gabalu.

-��� Jūsējiem arī būs grūtāk, - bilda Krofords.

-�� Diviem no mūsējiem būs "Startron " nakts tēmēkļi, - paskaidroja Spērd�ens. - Vili, man būs jālūdz, lai jūs uz- pū�at uz �aketes pretspīduma aerosolu, es jums iedo�u.

Starp citu, man pilnīgi vienalga, cik karsts būs, jums visu laiku jāvalkā bruņuveste. Neiebilstat?

-Nē.

-��� Kāda jums ir?

-���� "Kevlar"� ko, D�ek? Otrais modelis?

-��� Otrais modelis, - apstiprināja Krofords.

-���� Visai iespējams, ka viņ� jums tuvosies no aizmugu�res, nav izslēgts, ka nāks pretī, paies garām un tikai tad pa�griezīsies, lai �autu, - sprieda Spērd�ens. - Viņ� jau septi�ņas reizes ir �āvis galvā, vai ne? Viņ� pārliecinājies, ka tas ir iedarbīgi. Viņ� to darīs arī ar jums, ja jūs viņam dosiet laiku. Nedodiet viņam laiku! Es jums parādī�u vēl �o to kāp�ņu telpā un dzīvoklī, un tad iesim uz �autuvi. Jūs vispār va�rēsiet to izdarīt?

-��� Viņ� var to izdarīt, - teica Krofords.

�autuvē Spērd�ens bija kungs un dievs. Viņ� lika Grei�emam lietot ne tikai austiņas, bet arī ausu aizbā�ņus, un strauji mainīja mērķus no visām pusēm. Viņ� bija atvieg�lots, redzot, ka Greiems nelieto parasto dienesta, 38. kalib�ra revolveri, tomēr viņu uztrauca uzliesmojumi Greiema stobra galā. Viņi trenējās divas stundas. Kad Greiems bija beidzis �au�anu, instruktors uzstāja, ka jāpārbauda visas vi�ņa 44. kalibra pistoles cilindra detaļas.

Greiems nomazgājās du�ā un pārģērbās, lai tiktu vaļā no �aujampulvera smakas pirms brauciena uz līci, kur gatavo�jās pavadīt pēdējo brīvo vakaru kopā ar Molliju un Villiju.

Pēc vakariņām viņ� ar sievu un padēlu aizbrauca iepirk�ties un ar lielu rūpību izvēlējās melones. Viņ� raudzījās, lai tiek sapirkts labi daudz produktu - stendos pie kasēm vēl bija vecais "Tattler", un viņ� cerēja, ka jauno numuru Mol�lija vismaz no rīta vēl neieraudzīs. Viņ� negribēja stāstīt, kas paredzēts.

Kad Mollija jautāja, ko viņ� nākamnedēļ gribēs vaka�riņās, nācās pateikt, ka viņ� būs prom, ka viņam jāatgrie��as Birmingemā. Tā bija pirmā reize, kad viņ� Mollijai īsti sameloja, un viņ� jutās netīrāks par vecu naudu.

Viņ� pa gabaliņu noraudzījās uz Molliju: uz savu skais�to beisbolsievu, kas nemitīgi uzraudzīja savu figūru un uz�stāja, lai ari viņ� ar Villiju ik pēc trim �etriem mēne�iem pārbauda veselību; sievu, kas spēja pārvarēt bailes no tum�sas; sievu, kas, dārgi maksājot, bija iemācījusies, ka laiks ir likteņa dāvana. Mollija zināja, cik vērtīgas ir viņu abu ko�pīgās dienas. Viņa prata notvert mirkli aiz astes. Viņa arī Greiemam bija iemācījusi to izbaudīt.

Johana Pahelbela kanona melodija strāvoja saulstaru pielietajā istabā, kur viņi iepazina viens otru, un sajūsma bija pārāk liela, lai būtu valdāma, un pat tobrīd viņa acis brī�am aizmigloja bailes, pārslīdot kā ērgļa ēna: dzīve bi�ja pārāk brīni�ķīga, lai varētu vilkties ilgi.

Mollija, staigādama starp pre�u sekcijām, bie�i pārlika somu no viena pleca uz otru, it kā tajā guļo�ā pistole būtu daudz smagāka par savām deviņpadsmit uncēm.

Greiems būtu aizvainots, ja dzirdētu, kā pats murmina pie meloņu kaudzes:

- Jāieliek �itais sūds maisiņā, un viss� Kusties ta�u!

Viņu trio, bruņojies ar meliem, pistolēm un pārtikas produktiem, bija maza un drūma vienība.

Mollija juta neīstumu. Kad bija izslēgta gaisma, viņa ar Greiemu nerunāja. Viņai rādījās sapņi par māju, kur ne�mitīgi pārvēr�as istabas un dun smagi ārprātīgā soļi.

Sentluisas Lambf.rta starptautiskajā lidostā ir preses pārdotava, kurā dabūjami visas Amerikas nopietnākie laik�raksti. Ņujorkas, Va�ingtonas, �ikāgas un Losand�elosas avīzes atved ar kravas lidma�īnu, un tās var nopirkt jau iz�nāk�anas dienā.

Tāpat kā daudzas preses pārdotavas, arī �ī pieder izpla�tī�anas tīklam, un pārdevējam līdz ar tradicionālajiem �ur�nāliem un avīzēm gribot negribot jātirgo arī zināms dau�dzums drazu.

Kad desmitos pirmdienas vakarā pārdotavai tika piegā�dāts �ikāgas "Tribune", uz grīdas tam blakus tika nomes�ta arī "Tattler" paka. Pakas vidū avīzes vēl bija siltas.

Pārdevējs bija notupies pie priek�ējā stenda un kārtoja "Tribune" numurus. Bija ne mazums darāmā. Dienas mai�ņa nekad neatstāja aiz sevis kārtību.

Viņa redzeslauka stūri parādījās melni zābaki ar rāvēj�slēdzējiem. �ķirstītājs. Nē, zābaki bija pavērsti pret viņu. Kretīnam kaut ko vajag. Pārdevējs gribēja pabeigt darbu ar "Tribune ", bet no neatlaidīgās klātbūtnes viņam sāka kutēt pakausis.

Viņam �is bija pagaidu darbs. Varēja ari nebūt izcili pie�klājīgs.

-��� Klausos, - viņ� sacīja pienācēja ceļgaliem.

-���� "Tattler".

-��� Jums būs jāpagaida, kamēr attaisu paku.

Zābaki negāja prom. Tie bija pārāk tuvu.

-�� Es teicu, jums būs jāpagaida, kamēr attaisu paku. Ne�dzirdējāt? Vai neredzat, ka es strādāju?

Pazibēja roka, spo�s tērauds, un trink�ķēdama pārtrū�ka aukla, ar ko bija apsieta paka. Uz grīdas viņam priek�ā nod�inkstēja dolārs ar Sūzanas B. Antonijas profilu. Atnā�cējs izrāva no pakas vidus "Tattler" numuru un izgāza vir�sējos pa grīdu.

Pārdevējs piecēlās kājās. Viņ� bija pietvīcis. Vīrietis gāja prom, pasitis avīzi padusē.

-��� Ei! Ei, jūs!

Vīrietis pagriezās pret viņu.

-Nu?

-��� Es ta�u jums teicu!

-��� Tu man kaut ko teici? - Viņ� nāca atpakaļ. Viņ� ap�stājās pārāk tuvu. - Tu man kaut ko teici?

Parasti rupjam tirgotājam izdodas tikt galā ar jebkuru klientu. Ta�u �ā tipa mierīgumā bija kas drausmīgs.

Pārdevējs skatījās grīdā.

-��� Man jums jāizdod divdesmit pieci centi.

Dolarhaids pagrieza muguru un aizgāja prom. Laikrak�stu pārdevēja vaigi svila veselu pusstundu. Jā, �is purns te pagāju�o nedēļu arī bija. Ja vēlreiz nāks, es viņam parādī��u, kur, sasodīts, vē�i ziemo. Man zem letes ir kaut kas tie�i smerdeļiem.

Lidostā Dolarhaids nemaz neieskatījās "Tattler". Pagā�ju�ās ceturtdienas ziņu no Lektera viņ� uzņēma ar dalītām jūtām. Doktoram Lekteram, protams, bija taisnība, sakot, ka viņ� ir brīni�ķīgs, un to bija ļoti patīkami lasīt. Viņ� ir brī�ni�ķīgs. Viņ� juta zināmu nicinājumu pret doktora bailēm no tā policista. Lekteram nebija daudz dziļākas izpratnes kā publikai.

Tomēr viņ� dega nepacietībā uzzināt, vai Lekters ir at�sūtījis viņam jaunu ziņu. Viņ� nogaidīs, līdz tiks mājās, un tad skatīsies. Dolarhaids bija lepns par savu pa�kontroli.

Braucot viņ� apcerēja avī�u pārdevēja uzvedību.

Agrākajos laikos viņ� būtu atvainojies par traucējumu un nemū�am nebūtu devies turp otrreiz. Daudzus gadus viņ� bija ļāvis citiem taisīt sev uz galvas. Tas nu ir cauri. �is cil�vēks varēja apvainot Frānsisu Dolarhaidu, bet viņ� nespēja stāties pretī Pūķim. Tas viss bija daļa no Tap�anas.

Pusnaktī viņa galda lampa vēl dega. "Tattler" sludinā�jums bija at�ifrēts un mētājās uz grīdas. Turpat mētājās lie�kie "Tattler" gabali - Dolarhaids bija daudz ko izgriezis sa�vam albumam. Tas stāvēja atvērts zem Pūķa attēla, līme vēl �uva vietās, kur bija pielīmēti jaunie materiāli. Zem tiem bija svaigi piestiprināts arī mazs plastmasas maisiņ�, pagai�dām tuk�s.

Zem maisiņa rotājās uzraksts: "Ar �īm viņ� Mani ap�vainoja."

Ta�u Dolarhaids bija atstājis savu rakstāmgaldu.

Viņ� sēdēja uz pagraba kāpnītēm. Tur bija vēss, smar��oja pēc zemes un pelējuma. Viņa elektriskā luktura stars virzījās pār apklātām mēbelēm, noputēju�ām spoguļu aiz- mugurēm - kādreiz tie bija karāju�ies pie istabu sienām, ta�gad stāvēja atslieti pret sienu; turpat bija dinamīta kaste.

Stars apstājās pie paaugsta, apklāta veidola, viena no vairākiem tālākajā pagraba stūrī. Viņ� devās pie tā, un sejā ķērās zirnekļtīkli. Kad viņ� atvilka pārvalku, putekļu mā�konis izraisīja �ķavas.

Mirk�ķinādams acis, viņ� apvaldīja asaras un uzspīdi�nāja gaismu uz atsegtajiem, vecajiem ozolkoka invalīdu ra�tiņiem. Tie bija ar augstu atzveltni, smagi un stabili, vieni no trim, kas glabājās pagrabā. �etrdesmitajos gados pa�val�dība tos bija nodevusi vecāsmātes turētajai veco ļau�u mīt�nei.

Riteņi �īkstēja, kad viņ� stūma ratiņus pa klonu. Par spī�ti lielajam smagumam, viņ� tos viegli uznesa pa kāpnēm. Virtuvē viņ� ieeļļoja riteņus. Mazie priek�ējie ritentiņi jo�projām �īkstēja, bet pakaļējiem bija labi gultņi, un tie strauji griezās, kad viņ� tiem uzsita ar pirkstu.

Riteņu nomierino�ā dūkoņa mazināja viņā kūsājo�ās dusmas. Dolarhaids iegrieza tos no jauna un dūca līdzi.

Otrdienas pusdienlaikā, kad Fredijs Loundss atstāja "Tattler" redakciju, viņ� jutās gan noguris, gan pacilāts. Rakstu avīzei viņ� bija sacerējis lidma�īnā uz �ikāgu un maketē�anas telpā pavadījis tie�i pusstundu.

Pārējo laiku viņ� bija cītīgi strādājis, rakstot grāmatu, atkratoties no visiem telefonzvaniem un apmeklētājiem. Viņ� labi prata organizēt savu darbu, un tagad viņam jau bija piecdesmit tūksto�us vārdu gar� notikumu fona pār�skats.

Kad Zobu Rūķis tiks notverts, viņ� uzbliezīs jaudīgu priek�vārdu un ziņojumu par arestu. Agrāko notikumu iz�klāstu būs viegli piekabināt. Viņ� jau bija sarunājis trīs la�bākos "Tattler" reportierus, lai tie ir gatavi nekavējoties do�ties ceļā. Da�as stundas pēc aresta viņi jau meklēs interesantas detaļas tajā apvidū, kur�, kā izrādīsies, būs Zo�bu Rūķa dzīvesvieta.

Viņa aģents runāja par lielām summām. Stingri ņemot, projekta iepriek�ēja apsprie�ana ar aģentu bija pārkāpums, un pārkāpta bija viņa vieno�anās ar Krofordu. Lai to pie�segtu, visus līgumus un vieno�anās vajadzēs datēt ar datu�mu pēc aresta.

Krofordam bija liels trumpis - Loundsa balss ieraksts magnetofona lentē. Draudi izmeklē�anai, turklāt starp�tatu mēroga izmeklē�anai, bija krimināli sodāms pārkāpums, pret kuru Loundsu nekādi nevarēs aizsargāt Konstitūcijas Pirmajā labojumā nodro�inātās preses privilēģijas. Turklāt Loundss zināja, ka Krofords var ar vienu telefona zvanu ra�dīt viņam pastāvīgas ķibeles ar Valsts ieņēmumu dienestu.

Loundsā mita da�i godīguma polipi; viņam bija maz ilūziju par sava darba īsto dabu. Tomēr �ajā projektā viņ� darbojās gandrīz vai ar reliģisku dedzību.

Viņu bija pārņēmusi vīzija par labo dzīvi viņā pusē - tur, kur lielā nauda. Zem visu viņa pastrādāto riebeklību slā�ņa tomēr mājoja vecas cerības. Tagad tās modās un cēlās spārnos.

Pārliecinājies, ka fotoaparāti un diktofoni ir kārtībā, viņ� brauca mājās trīs stundas pagulēt pirms lidojuma uz Va�ingtonu, kur viņ� pie slazda satiksies ar Krofordu.

Pazemes stāvvietā kāds bija izrīkojies kretīniski. Melns furgons nolikts blakus viņa vietai, pārkāpjot līniju. Tas bija ielauzies teritorijā, kas bija skaidri iezīmēta: "Misters Fre- deriks Loundss."

Loundss sparīgi vēra durvis, triekdams tās pret furgo�na sānu un atstādams tajā iedobi un skrambu. Būs mācība stulbajam smerdelim.

Loundss slēdza ciet savu ma�īnu. Aiz viņa atvērās fur�gona durvis. Kad Loundss pagriezās, jau bija gandrīz pus- pagriezienā, viņ� virs auss saņēma smagu triecienu ar steku. Loundss cēla rokas, bet ceļi jau ļima; viņ� sajuta milzīgu spiedienu ap kaklu, un vairs nebija ko elpot. Kad krūtīs ko varēja ievilkt, tajās ieplūda hloroforms.

***

Dolarhaids apturēja furgonu aiz savas mājas, izkāpa un izstaipījās. Visu ceļu no �ikāgas bija pūtis spēcīgs sānvēj�, un viņam bija noguru�as rokas. Viņ� nopētīja nakts debe�sis. Drīz bija gaidāms perseīdu meteoru lietus, to nedrīk�stēja palaist garām.

Atklāsmes grāmatā: Viņa aste noslaucīja tre�o dalu zvaig�ņu no debesīm un nometa tās uz zemi�

Viņa darbi citā laikā. Viņam tas jāredz un jāatceras.

Dolarhaids atslēdza sētaspuses durvis un veica parasto mājas pārbaudi. Kad viņ� iznāca ārā, viņam galvā bija mas�ka, darināta no sievie�u zeķes.

Viņ� atvēra furgonu, nolaida rampu un izvilka arā Fre- diju Loundsu. Loundss bija vienās apak�biksēs, ar aizbāztu muti un aizsietām acīm. Lai gan viņ� tikai daļēji bija pie samaņas, viņ� neļima. Viņ� sēdēja ļoti taisni, galva bija pie- kļauta pie veco ozola ratiņu augstās atzveltnes. Pie krēsla viņu visā garumā, no pakau�a līdz pēdām, turēja epoksīda līme.

Dolarhaids iestūma Loundsu mājā un novietoja viesis�tabas stūrī ar muguru pret telpu kā nogrēkoju�os puiku.

-��� Varbūt jums ir vēsi? Vai vēlaties segu?

Dolarhaids nolobīja sanitārās salvetes, kas aizsedza

Loundsa acis un muti. Loundss neatbildēja. Vēl viņu savā varā turēja hloroforms.

-���� Es jums atnesī�u segu. - Dolarhaids paņēma no dī�vāna pledu un aplika to apkārt Loundsam līdz pat zodam, tad pabāza o�amā spirta pudelīti viņam zem deguna.

Loundsa acis plati atvērās, un viņ� ieraudzīja izplūdu��u telpas stūri. Viņ� ieklepojās un sāka runāt.

-��� Nelaimes gadījums? Vai esmu smagi ievainots?

Balss aiz viņa.

-��� Nē, mister Lounds. Viss ar jums būs labākajā kārtībā.

-��� Man sāp mugura. Āda. Vai esmu apdedzis? Ak dievs, kaut es nebūtu apdedzis!

-���� Apdedzis? Apdedzis� Nē. Jūs �eit tikai atpū�aties. Es pēc kāda brītiņa atkal atnāk�u.

-���� Ļaujiet man atgulties! Paklau, piezvaniet, lūdzu, uz manu darbu� Ak dievs, es esmu Straikera rāmī! Lauzts mu�gurkauls? Pasakiet man taisnību!

Soļi attālinājās.

-����� Kāpēc es �eit atrodos? - Jautājuma beigas viņ� izkliedza.

Atbilde skanēja tālu aizmugurē.

-��� Lai izpirktu grēkus, mister Lounds.

Loundss dzirdēja soļus kāpjam pa kāpnēm. Viņ� dzir�dēja du�as troksni. Galva jau bija skaidrāka. Viņ� atcerē�jās, kā bija atstājis redakciju un braucis mājās, bet tad at�miņas beidzās. Deniņi vienā pusē sāpīgi pulsēja, un no hloroforma metās nelabi. Viņ� bija nosēdināts pilnīgi taisni un baidījās, ka apvemdamies aizrīsies un nosmaks. Viņ� pla�ti atvēra muti un dziļi elpoja. Varēja dzirdēt savu sirdi.

Loundss cerēja, ka viņ� murgo. Viņ� mēģināja pacelt ro�ku no paro�a, mēģināja ar spēku, līdz sāpes delmā un del�nā bija tik stipras, ka būtu pamodināju�as pat no visdziļākā miega. Nē, tas nebija sapnis. Prāts atdzīvojās.

Sasprindzinādamies viņ� vairākas sekundes �ķielējot noturēja skatienu uz savām rokām. Viņ� ieraudzīja, ka ir sa�saistīts. Tā nebija vis nekāda ierīce salauztu mugurkaulu pa�sargā�anai. �eit nebija slimnīca. Kāds bija viņu sagūstījis.

Loundsam likās, ka dzird soļus aug�stāvā, bet varbūt tie bija viņa sirdspuksti.

Viņ� mēģināja domāt. Pūlējās domāt. Paliec mierīgs un domā, viņ� �ukstēja. Mierīgi. Domā.

Atkal ie�īkstējās kāpnes. Dolarhaids atgriezās.

Loundss juta katra viņa soļa svaru. Tagad klātbūtne - tie�i aiz muguras.

-��� Es neesmu redzējis jūsu seju. Es nevarētu jūs identi�ficēt. Es nezinu, kā jūs izskatāties. "Tattler"� Es strādāju avīzē "The National Tattler"� Viņi samaksās par mani iz�pirkuma naudu, lielu naudu. Pusmiljonu, varbūt pat miljo�nu. Miljonu dolāru.

Aiz viņa klusums. Tad no�īkstējās dīvāna atsperes. Tā�tad viņ� apsēdās.

-��� Par ko jūs domājat, mister Lounds?

Aizmirst sāpes un bailes un domāt. Tagad. Tie�i tagad. Iegūt laiku. Nākamības gadus. Viņ� nav nolēmis mani no�galināt. Viņ� nav man atklājis savu seju.

-��� Par ko jūs domājat, mister Lounds?

-��� Es nezinu, kas ar mani noticis.

-��� Vai jūs zināt, Kas Es Esmu, mister Lounds?

-��� Nē. Es negribu zināt, ticiet man�

-��� Ja ticētu jums, es esmu ļauns, perverss seksa neveik�sminieks. Dzīvnieks, tā jūs rakstījāt. Varbūt kāds aplam lā�dzīgs tiesnesis mani izlaidis no psihcncs. - Parasti Dolar�haids vairījās no vārdiem ar "s" skaņu. Ta�u �im klausītājam ne prātā nenāca smieties, un Dolarhaids jutās brīvi. - Ta�gad jūs zināt, vai ne?

Nemelot. Domāt ātri.

-Jā.

-���� Kāpēc jūs rakstāt melus, Lounds? Kāpēc jūs sakāt, ka es esmu traks? Atbildiet!

-��� Kad cilvēks� kad viņa rīcība ir daudziem citiem ne�saprotama, tad �ie cilvēki sauc viņu par�

-��� Traku.

-��� Tā mēdz būt, tā kā� tā kā ar brāļiem Raitiem. Visā vēstures gaitā�

-��� Vēsture� Vai jūs saprotat, ko es daru, mister Lounds?

Saprast. Lūk, kur tas suns aprakts. Iespēja. Izmantot uz�reiz!

-��� Nē, bet es domāju, ka man ir radusies iespēja saprast, un tad ari visi mani lasītāji to varēs saprast.

-��� Vai jūs jūtaties pagodināts?

-����� Tas ir pagodinājums. Bet es jums teik�u kā cilvēks cilvēkam - man ir bail. Ir grūti koncentrēties, ja ir bail. Ja jums ir kāda izcila ideja, tad jums nevajadzētu mani iebie�dēt, lai mani patiesi ietekmētu.

-���� Kā cilvēks cilvēkam� Kā cilvēks cilvēkam� Jūs lie�tojat �o izteicienu, lai uzsvērtu savu vaļsirdību, mister Lounds. Tas, manuprāt, ir atzīstami. Tomēr saprotiet, es ne�esmu cilvēks. Sākumā es tas biju, ta�u ar Dieva �ēlastību un pats savu Gribu esmu kļuvis Citāds un Pārāks par cilvē�ku. Jūs sakāt, ka jums esot bail. Vai jūs ticat, ka Dievs mūs �eit redz, mister Lounds?

-���� Es nezinu.

-��� Vai jūs Viņu tagad lūdzat?

-���� Da�kārt es lūdzu Dievu, jā, parasti lūdzu Viņu tad, kad man ir bail.

-��� Un vai Dievs jums palīdz?

-����� Es nezinu. Pēc tam es par to nedomāju. Vajadzētu domāt.

-���� Jums vajadzētu domāt, khm� Jums ļoti daudz ko va�jadzētu saprast. Pēc maza brītiņa es jums palīdzē�u saprast. Vai atvainosiet, ja uz brīdi jūs atstā�u?

-��� Protams.

Soļi atstāja istabu. �vīksts, graboņa - virtuvē tika pa�rauta kāda atvilktne. Loundss bija rakstījis par daudzām slepkavībām, kas izdarītas virtuvē, jo tur pie rokas ir node�rīgs inventārs. Rakstī�ana par krimināllietām var uz mū�u mainīt uzskatus par virtuvi. Patlaban tur tecēja ūdens.

Loundss domāja, ka dro�i vien ir vakars. Krofords un Greiems viņu gaida. Tagad jau noteikti brīnās, kur viņ� pa�licis. Līdztekus bailēm pēk�ņi iepulsējās sāpīgi skumja tuk��uma izjūta.

Elpa aiz muguras, redzeslauka malā pavīd kas balts. Ro�ka, spēcīga un bāla. Tā turēja tasi. Tēja ar medu. Loundss to iesūca ar salmiņu.

-���� Es uzrakstī�u lielu rakstu un interviju, - viņ� sacīja starp malkiem. - Jūs varēsiet sacīt visu, ko vien vēlaties. Es jūs aprakstī�u, kā vien jūs vēlēsieties, vai ari vispār ne�aprakstī�u, ja vēlaties�

-���� Tsss! - Viens pirksts pabungoja pa viņa pakausi. Gaisma paspilgtinājās. Krēsls sāka griezties.

-��� Nē! Es negribu jūs redzēt!

-���� Ak, bet jums ta�u mani jāredz, mister Lounds� Jūs esat reportieris. Jūs �eit esat, lai taptu reportā�a. Kad es jūs pagriezī�u, atveriet acis un skatieties uz mani. Ja jūs tās ne�atvērsiet pats, es jums piespraudī�u plakstiņus pie pieres.

Siekalains mutes �āpstiens, klik�ķis, un krēsls pagrie�zās otrādi. Loundss sēdēja ratiņos ar seju pret telpu, acis aiz�spiedis. Pirksts uzstājīgi bungoja viņam pa krū�kurvi. Pie�skāriens plakstiņiem. Viņ� atvēra acis.

Loundsam viņ� izskatījās ļoti gar� - stāvo�s, tērpies ki- mono. Zeķes maska uzrullēta līdz degunam. Viņ� pagrieza Loundsam muguru un nometa kimono. Spēcīgie muguras muskuļi kustējās virs lieliskā astes tetovējuma, kas aizstie�pās pāri dibenam un aptinās ap cisku.

Pūķis lēni pagrieza galvu, atskatījās pār plecu uz Loundsu un pasmaidīja, atsegdams kroplo muti.

-��� Ak Kungs Jēzu� - izdvesa Loundss.

Loundss bija izbīdīts telpas vidū, no kurienes bija re�dzams ekrāns. Dolarhaids viņam aiz muguras atkal uzvilka kimono un ielika protēzi, kas viņam deva iespēju runāt.

-������� Vai jūs vēlaties zināt, Kas Es Esmu? Loundss mēģināja pamāt; krēsls turēja viņu aiz

-��� Vairāk par visu! Man bija bail jautāt.

-��� Skatieties!

Pirmais diapozitīvs bija Bleika glezna, lielais Pūķis, kas, iepletis spārnus un saliecis asti, stāvēja virs saules apspīdētās sievietes.

-��� Vai tagad jūs redzat? -Jā.

Dolarhaids strauji mainīja diapozitīvus. Klik. Misis D�eikobsa dzīva.

-���� Redzat? -Jā.

Klik. Misis Līdsa dzīva.

-��� Redzat? -Jā.

Klik. Dolarhaids, izslējies Pūķis, saspringti muskuļi un astes tetovējums, virs D�eikobsu gultas.

-��� Redzat? -Jā.

Klik. Misis D�eikobsa pārbijusies.

-���� Redzat? -Jā.

Klik. Misis D�eikobsa pēc tam.

-���� Redzat? -Jā.

Klik. Izslējies Pūķis.

matiem.

Cilvēks izslējies

-��� Redzat? -Jā.

Klik. Misis Līdsa �ausmas, viņas virs saļimis viņai blakus.

-��� Redzat? -Jā.

Klik. Misis Līdsa pēc tam, no�ķiesta ar asinīm.

-��� Redzat? -Jā.

Klik. Fredijs Loundss avīzes "Tattler" fotogrāfijā.

-��� Redzat?

-��� Ak dievs�

-��� Redzat?

-���� Ak dievs� - Aiz�ņaugta balss kā bērnam, kas runā �ņukstēdams.

-��� Redzat?

-��� Lūdzu, nē!

-��� Ko "nē"?

-��� Mani nē.

-��� Ko "nē"? Jūs esat vīrietis, mister Lounds.. Vai jūs esat vīrietis?

-Jā.

-��� Jūs gribat teikt, ka es esmu kaut kāds zilais?

-��� Ak dievs, nē!

-��� Vai jūs esat zilais, mister Lounds? -Nē.

-��� Vai jūs vēl rakstīsiet par mani melus, mister Lounds?

-��� Nē, nē, nē!

-��� Kāpēc jūs rakstījāt melus, mister Lounds?

-��� Policija man lika. To visu teica viņi.

-��� Jūs citējat Villu Greiemu.

-��� Greiems man sastāstīja tos melus! Greiems!

-��� Vai tagad jūs stāstīsiet patiesību? Par Mani. Par Ma�nu Darbu. Par Manu Tap�anu. Par Manu Mākslu, mister Lounds. Vai tā ir Māksla?

-��� Māksla�

Bailes Loundsa sejā ļāva Dolarhaidam runāt brīvi, pla�nējot pāri berzeņiem un svelpciļiem ar uzsvērtiem slēdze�ņiem, kas bija kā viņa vareno, plēvaino spārnu vēzieni.

-��� Jūs teicāt, ka es, kur� redzu vairāk nekā jūs, esot traks. Es, kas pasauli esmu pavirzījis daudz tālāk nekā jūs, esot traks. Esmu uzdrīkstējies vairāk nekā jūs. Esmu savu neat�kārtojamo zīmogu iespiedis daudz dziļāk zemē, kur tas pa�liks ilgāk nekā jūsu pī�ļi. Jūsu dzīve pret manējo ir kā lo�des skramba pret klinti. K.ā plānas, pelēkas gļotu pēdas, kas tikai īsu mirkli saglabājas mana pieminekļa akmenī iecir�stajos burtos. - Nenoturami plūda vārdi, ko Dolarhaids bi�ja rakstījis savā albumā.

-���� Es esmu Pūķis, un jūs mani saucat par traku? Ma�niem darbiem seko, manu rīcību reģistrē tikpat cītīgi kā jau�nas, lielas zvaigznes parādī�anos. Vai jūs zināt, kāda zvaig�zne parādījās tūksto� piecdesmit ceturtajā gadā?* Protams, nezināt. Jūsu lasītāji seko jūsu vārdiem kā bērni, kas velk pirkstu pa gliemja atstāto sliedi, un viņi krīt tajās pa�ās sa�prāta cilpās. Viņi iekrīt jūsu tuk�ā paura un kartupeļģīmja bedrē, jo arī gliemis pats pa savu gļotu sliedi atgrie�as mā�jās� Pirms Manis jūs bijāt tikai gliemis saulē. Jūs esat klāt lielai Tap�anai un neapjēdzat to. Jūs esat dzimis par skud�ru, par mīzeni� Tomēr vienu jūs darāt glu�i pareizi saska�ņā ar savu dabu: jūs drebat Manā priek�ā. Ta�u jums neva�jag no Manis baidīties, Lounds, jums un citām mīzenēm. Jums vajag Mani bijāt.

Dolarhaids stāvēja nodurtu galvu, pielicis īk�ķi un rā�dītājpirkstu pie deguna. Tad viņ� atstāja telpu.

Viņ� nenoņēma masku, domāja Loundss. Viņ� nenoņē�ma masku. Ja viņ� atgriezīsies bez tās, es esmu pagalam. Ak dievs, kā es svīstu! Viņ� pa�ķielēja uz durvju pusi un gai�dīja, ieklausoties trok�ņos mājas viņā galā.

Kad Dolarhaids atgriezās, viņam joprojām bija uz se�jas maska. Viņ� atnesa kārbu ar pusdienām un divus termo�sus. - Jūsu mājupceļam. - Viņ� pacēla gaisā termosu. - Le�dus! To mums vajadzēs. Ta�u, pirms braucam, mums jāizdara neliels ieraksts.

Viņ� piesprauda mikrofonu pie pleda, tuvu Loundsa sejai.

-��� Atkārtojiet manus vārdus.

Ieraksts ilga pusstundu. Beigās:

-��� Tas viss, mister Lounds. Jums izdevās ļoti labi.

-��� Vai jūs mani tagad atbrīvosiet?

-��� Atbrīvo�u. Lai gan vēl ir viens veids, kā es varu jums palīdzēt labāk saprast un atcerēties. - Dolarhaids novērsās.

-��� Es vēlos saprast! Es gribu, lai jūs zināt, cik augstu es pratī�u novērtēt to, ka jūs mani atbrīvojāt! Es tie�ām turp�māk bū�u godīgs pret jums, jūs ta�u to zināt!

Dolarhaids nevarēja atbildēt, viņ� bija apmainījis zobus.

Magnetofons atkal bija ieslēgts.

Viņ� uzsmaidīja Loundsam brūni plankumainu smaidu, uzlika roku gūsteknim uz sirds, zemu noliecās, it kā grasī- tos mīļi noskūpstīt, nokoda viņam lūpas un izspļāva tās uz grīdas.

Rītausma �ikāgā. Smags gaiss, zemi, pelēki padebe�i.

Apsargs iznāca no "Tattler" ēkas vestibila, apstājās uz ietves, aizsmēķēja cigareti un pakasīja sprandu. Viņ� bija uz ielas viens un klusumā varēja dzirdēt, kā palielā kvartā�la viņā galā, uzkalnā, pārslēdzoties klak�ķ luksofors.

Puskvartālu uz ziemeļiem no luksofora, ārpus apsarga redzesloka, Frānsiss Dolarhaids furgonā bija notupies bla�kus Loundsam. Viņ� sakārtoja segu, kas glu�i kā apmetnis ar platu kapuci apsedza Loundsa galvu.

Loundss cieta lielas sāpes. Viņ� izskatījās apdullis, ta��u domas �audījās zibens ātrumā. Visu vajadzēja atcerēties. Starp acu apsēju un degunu bija sprauga, un viņ� varēja re�dzēt Dolarhaida pirkstus, kas pārbaudīja, vai turas mutē ie�bāztais vīk�ķis.

Dolarhaids uzvilka baltu mediķa virsvalku, ielika Loundsam klēpī termosu un izstūma viņu 110 furgona. Kad viņ� nobloķēja ratiņu riteņus un pagriezās, lai ieliktu ram�pu atpakaļ furgonā, Loundss pa spraugu zem apsēja varēja redzēt bufera galu.

Tagad viņu pagrie�, bufera aizsargs� Jā! Numurs. Ti�kai mirklis, ta�u Loundss iededzināja to savā atmiņā.

Tagad stumj. Ietves grambas. Ap stūri, tālāk pa ietvi. Saburzīts papīrs zem riteņiem.

Dolarhaids apturēja ratiņus piegru�otā spraugā starp at�kritumu tvertnēm un ielas malā atstātu kravas automobili. Viņ� paraustīja apsēju. Loundss aizvēra acis. O�amā spirta pudelīte zem deguna.

Klusa balss blakus.

-��� Vai jūs dzirdat? Jūs gandrīz esat klāt. - Apsējs tika noņemts. - Pamirk�ķiniet acis, ja jūs mani dzirdat.

Dolarhaids ar īk�ķi un rādītājpirkstu atvēra vienu viņa aci. Loundss skatījās Dolarhaidam sejā.

-���� Vienā jautājumā es jums tomēr sameloju. - Dolar�haids papliķēja pa termosu. - Te patiesībā nebūt nav jūsu lūpas ledū. - Viņ� norāva segu un atvēra termosu.

Sajuzdams benzīna smaku, Loundss saspringa. Viņ� ju�ta, kā benzīns svilina viņa delmus, kas piespiesti pie krēsla paro�iem, dzirdēja smago ratiņu ie�īkstē�anos. Benzīns salti pārklāja viņu visu, garaiņi koda rīklē, ratiņi tika izstumti ie�las vidū.

-��� Nu, vai patīk būt Greiema mīļajam mājas dzīvnieci�ņam, Fre-du-cīt?

Aizdeg�anās kā viesuļa trieciens, grūdiens, un ratiņi ri�poja lejup uz "Tattler" ēkas pusi. "Īk-īk-īkīkīkīk," �īkstēja riteņi.

Apsargs viņu ieraudzīja, kad kliedziens aizlidināja de�go�o mutes apsēju. Apsargs ieraudzīja ugunsstabu, kas brī��iem, dzirksteles mezdams, palēcās ielas grambās un tuvo�jās, aiz sevis kā spārnus vilkdams dūmu strēles un liesmu mēles, un veikalu skatlogos �audījās ķēmīgi atspulgi.

Ugunsstabs mainīja virzienu, ietriecās ielas malā atstā�tā ma�īnā un apgāzās tie�i "Tattler" ēkas priek�ā. Viens ri�tenis vēl griezās, un liesmas �audījās cauri spieķiem, dego��ā cilvēka dego�ās rokas cēlās kā aizsargājoties.

Apsargs ieskrēja vestibilā. Viņ� nezināja, vai gaidāms sprādziens, vai vajadzētu turēties tālāk no logiem. Viņ� no�spieda ugunsgrēka trauksmes pogu. Ko vēl? Viņ� paķēra no sienas ugunsdzē�amo aparātu un paskatījās ārā. Vēl nebija uzsprādzis.

Apsargs uzmanīgi tuvojās caur biezajiem dūmiem, kas klājās pār ietvi, un tikai tad, beidzot, sāka �ļākt putas virsū Fredijam Loundsam.

Pēc grafika Greiemam vajadzēja atstāt savu Va�ing�tonas slazda dzīvokli bez ceturk�ņa se�os no rīta, krietni pirms rīta drūzmas.

Krofords piezvanīja, kad viņ� skuvās.

-��� Labrīt!

-��� Nav diez cik labs, - sacīja Krofords. - Zobu Rūķis �ikāgā novācis Loundsu.

-��� Ak velns, nē!

-���� Viņ� vēl nav miris un prasa pēc tevis. Daudz laika viņam nav palicis.

-��� Es braucu.

-����� Satiksimies lidostā. "United", divsimt �etrdesmit piektais reiss. Izlido pēc �etrdesmit minūtēm. Vakarā paspē�si atgriezties slazdā, ja tas vēl būs vajadzīgs.

īpa�ais aģents �esters no FIB �ikāgas filiāles sagaidī�ja viņus O'Hāra lidostā. Gāza lietus. �ikāga ir pilsēta, kas pieradusi pie sirēnām. Automa�īnu plūsma viņu priek�ā �ķīrās negribīgi, �esters traucās pa maģistrāli, sarkanajai bākugunij mirgojot lietus gāzmās.

Viņ� pacēla balsi, lai pārkliegtu sirēnu.

-��� �ikāgas policija apgalvo, ka viņam uzbrukts pa�a mā�jas stāvvietā. Man ir tikai pastarpināta informācija. Mēs te �odien neesam sevi�ķi iecienīti.

-��� Cik liela ir noplūde? - jautāja Krofords.

-��� Totāla, par slazdu, par visu.

-��� Vai Loundss viņu ir redzējis?

-���� Neesmu dzirdējis, ka būtu kāds apraksts. Apmēram se�os divdesmit �ikāgas policija izplatīja meklē�anas biļe�tenu pēc automa�īnas numura.

-��� Vai tu dabūji rokā doktoru Blūmu?

-��� Es sazvanīju viņa sievu, D�ek. Doktoram Blūmam �o�rīt izoperēts �ultspūslis.

Fantastiski� - norūca Krofords.

�esters pabrauca zem slimnīcas pilo�ās nojumes. Viņ� pagriezās sēdeklī.

-��� D�ek, Vili, pirms jūs braucat aug�ā� Es dzirdēju, ka tas tips esot pamatīgi sabendējis Loundsu. Jums vajadzētu būt tam gataviem.

Greiems pamāja. Visu ceļu uz �ikāgu viņ� bija pūlē�jies apslāpēt sevī cerību, ka Loundss nomirs, pirms viņam reportieris būs jāsatiek.

Apdegumu centra gaitenis bija kā sterila, flīzēta cauru�le. Gara auguma ārsts ar dīvainu, veci�ķi jauneklīgu seju pa�aicināja Greiemu un Krofordu sānis no pūlī�a, kas drūzmē�jās pie Loundsa durvīm.

-��� Mistera Loundsa apdegumi ir nāvējo�i, - sacīja ārsts. - Es varu remdēt viņa sāpes, un es to darī�u. Viņ� ir ieel�pojis liesmas, bojāti elpvadi un plau�as. Iespējams, viņ� ne�nāks pie samaņas. Viņa stāvoklī tā būtu Dieva svētība.

-���� Ja viņ� atgūs samaņu, policija ir lūgusi mani izņemt viņam skābekļa vadu, lai viņ� varētu, ja spētu, atbildēt uz jautājumiem. Esmu piekritis pamēģināt - uz bridi� �obrīd viņa nervu galus ir anestezējusi uguns. Gaidāmas milzīgas sāpes, ja viņ� līdz tām nodzīvos. Es to jau esmu izskaidro�jis policijai un izskaidro�u arī jums: es pārtrauk�u ikvienu izjautā�anas mēģinājumu, lai ievadītu pretsāpju zāles, ja viņ� to vēlēsies. Vai jūs mani saprotat?

-��� Jā, - atbildēja Krofords.

Ārsts pamāja pie durvīm de�urējo�ajam patruļniekam, saņēma rokas aiz muguras un lieliem gārņa soļiem aizslāja sānis.

Krofords pavērās Greiemā.

-��� Viss kārtībā?

-��� Ar mani viss kārtībā. Mani apsargāja.

Loundss bija gultā pussēdus. Matu un ausu viņam vairs nebija. Uz neredzīgajām acīm nodegu�o plakstiņu vietā bi�ja kompreses. Smaganas vienās �ūlās.

Māsiņa pastūma sistēmu malā, lai Greiems varētu pie�nākt pavisam tuvu. Loundss oda pēc gruzdo�as kūts.

-��� Fredij, es esmu Vilis Greiems.

Loundss izlieca kaklu, iespiezdams pakausi spilvenā.

-���� �ī kustība ir tikai reflekss, viņ� nav pie samaņas, - sacīja māsiņa.

Plastmasas caurule turēja vaļā viņa apdegu�o un pie- painpu�o kaklu un sīca elpinātāja darba ritmā.

Stūrī ar magnetofonu un pierakstu bloknotu klēpī sē�dēja bāls kriminālpolicijas ser�ants. Greiems viņu ievēroja tikai tad, kad viņ� ierunājās.

-��� Loundss reanimācijas telpā minēja jūsu vārdu, pirms tika ielikts skābekļa vads.

-��� Jūs tur bijāt?

-��� Es tur biju pēc tam. Ta�u man ir viņa teiktā ieraksts. Pirmie pie viņa nonāca ugunsdzēsēji, tiem viņ� pateica ma��īnas numuru un zaudēja samaņu, tad ātrā palīdzība, ta�u �eit, reanimācijā, viņ� apmēram uz minūti atguva samaņu, kad viņam krū�kurvī dūra �ļirci. Da�i "Tattler" darbinieki bija sekoju�i ātrās palīdzības ma�īnai - viņi tur bija. Man ir viņu ieraksta kopija.

-��� Atskaņojiet, lūdzu.

Ser�ants brīdi darbojās ar magnetofonu.

-��� Es domāju, jums būtu jāuzliek austiņas, - viņ� neiz�teiksmīgu seju sacīja. Tad viņ� nospieda pogu.

Greiems izdzirdēja balsis, metāla ritentiņu graboņu, vār�dus "�nolieciet viņu tur", būk�ķi, nestuvēm atsitoties pret durvīm, un �ērksto�u balsi, Loundsam runājot bez lūpām.

-��� o�e Rēķis�

-��� Fredij, vai tu viņu redzēji? Kāds viņ� izskatījās, Fre�dij?

-��� endij? zirdi endij? Greiens ani iedirsa. Sēds tāds, iņ� zināja. Greiens ani iedirsa. Ezlika, sēds, ildē roke an ez lē�ca, ezlika tā ka sēda senin� endij?

Troksnis kā aizsprostojoties izlietnei. Ārsta balss:

-��� Viss! Laidiet mani klāt! Ejiet nost! A�i!

Tas bija viss.

Greiems stāvēja blakus Loundsam, kamēr arī Krofords noklausījās ierakstu.

-��� Mēs tagad strādājam ar to automa�īnas numuru, - sa�cīja ser�ants. - Vai jūs sapratāt, ko viņ� saka?

-��� Kas ir Endijs?

-��� Vendija. Tā ir tā palaistuve gaitenī. Blondīne ar bu�feriem. Viņa gribēja tikt �eit iek�ā. Viņa neko nezina.

-��� Kāpēc tad jūs viņu neielai�at? - no gultas puses jau�tāja Greiems. Viņ� bija pagriezis pārējiem muguru.

-��� Apmeklētājiem ieeja aizliegta.

-��� Tas cilvēks mirst.

-��� Domājat, es to nezinu? Es �ajā ellē nīkstu jau no pus- se�iem - atvainojiet, māsiņ.

-���� Paņemiet pīppauzi, - sacīja Krofords. - Aizejiet ie�dzert kafiju, noskalojiet seju. Viņ� neko nevar pateikt. Ja tomēr sacīs, es ierakstī�u.

-��� Labi, izmanto�u iespēju.

Kad ser�ants bija aizgājis, Greiems atstāja Krofordu pie gultas un izgāja gaitenī pie sievietes.

-��� Vendija?

-Jā.

-��� Ja esat dro�a, ka vēlaties iet iek�ā, es jūs pavadī�u.

-��� Es vēlos. Varbūt man jāsaķemmējas�

-��� Ko niekus, - atteica Greiems.

Kad policists atgriezās, viņ� nemēģināja atnācēju rai�dīt ārā.

Vendija no "Vendijas pils" turēja Loundsa apdegu�o delnu un nenovērsdamās skatījās viņā. Loundss vienreiz no�drebēja, neilgi pirms pusdienlaika.

-��� Viss būs labi, Rosko, - sacīja Vendija. - Gan mēs vēl padzīvosim zaļi.

Loundss nodrebēja vēlreiz un nomira.

Kapteinim Osbornam no �ikāgas Slepkavību izmeklē��anas nodaļas bija pelēka un smaila akmens lapsas seja. Po�licijas pārvaldē visur mētājās "Tattler" eksemplāri. Viens bija uz Osborna galda.

Viņ� nepiedāvāja Krofordam un Greiemam apsēsties.

-���� Vai �ikāgā nevienam no jūsējiem nebija nekas ar Loundsu sarunāts?

-��� Nē, viņ� brauca uz Va�ingtonu, - atbildēja Krofords. - Viņam jau bija pasūtīta lidma�īnas biļete. Esmu pārlieci�nāts, ka jūs to esat pārbaudījis.

-��� Jā, protams. Viņ� atstāja redakciju vakar pēcpusdienā ap pusdiviem. Uzbrukums noticis viņa mājas apak�zemes stāvvietā, dro�i vien apmēram bez desmit minūtēm divos.

-��� Vai stāvvietā kaut kas atrasts?

-��� Viņa atslēgas. Bija paspertas zem viņa ma�īnas. Stāv�vietā uzrauga nav - tur biju�as automātiski nolai�amas dur�vis, bet tās pāris rei�u uzkritu�as virsū ma�īnām un izņem�tas. Neviens neko nav redzējis. Tas mums te �odien tāds piedziedājums. Mēs strādājam ar viņa ma�īnu.

-��� Vai mēs varam jums palīdzēt?

-��� Jūs saņemsiet rezultātus, tiklīdz tos saņem�u es. Jūs neko daudz nesakāt, Greiem. Avīzē gan bijāt daiļrunīgs.

-��� Es ari, jūsos klausīdamies, neesmu daudz dzirdējis.

-��� Vai jūtaties iznests cauri, kaptein? - jautāja Krofords.

-��� Es? Kāpēc lai es tāds justos? Mēs jums par godu aiz�drā�amies uz telefona kabīni un paņemam pie dziesmas to reportieri. Tad jūs nevis gribat viņu apsūdzēt, bet sākat va- ren cītīgi ar viņu sadarboties, un beigās viņ� izcepinās pats savas skandālu lapeles durvju priek�ā. Tagad pārējās avī�zes ceļ viņu debesīs, it kā �is būtu bijis viņējais� Un vēl mums tagad �ikāgā ir pa�iem sava Zobu Rūķa slepkavība. Brīni�ķīgi, vecīt, paklau: "Zobu Rūķis �ikāgā!" Līdz pus�naktij mums te būs vismaz pusducis aiz pārskatī�anās sa��autu cilvēku, kad d�eki piemetu�ies lavīsies mājās, sievas sabīsies, un - bums! Varbūt Zobu Rūķim iepatiksies �ikā�ga un viņ� nolems te pakavēties, izklaidēties�

-���� Mēs varam darīt tā, - iesāka Krofords. - Varam sis�ties ar pierēm kopā, sasaukt policijas virskomisāru un ASV ģenerālprokuroru, sacelt kājās visus sūdbanibāļus, jūsējos un mūsējos. Vai arī mēs varam nomierināties un mēģināt to izdzimteni notvert. Tā bija mana operācija, un tā sagāja dēlī, es to zinu. Jums te, �ikāgā, nekad nekas nav sagājis dēlī? Es negribu ar jums cīnīties, kaptein. Mēs gribam vi�ņu noķert un braukt mājās. Ko gribat jūs?

Osborns pabīdīja da�as lietas uz sava galda, pildspalvu turētāju, fotogrāfiju, kurā bija redzams puika ar lapsas seju pūtēju orķestra formā. Viņ� atzvēlās krēslā, savilka lūpas un viegli nopūtās.

-��� Nu, �obrīd es gribu kafiju. Jūs gribat?

-��� Es labprāt, - sacīja Krofords.

-��� Es arī, - piebiedrojās Greiems.

Osboms izdalīja plastmasas krūzītes. Viņ� pamāja uz krēsliem.

-�� Lai vadātu Loundsu apkārt tajos ratiņos, Zobu Rūķim bija vajadzīgs vismaz furgons, - sacīja Greiems.

Osborns pamāja.

-��� Numurs, ko ieraudzīja Loundss, Okparkā nozagts te�levīzijas remontdarbnīcas mikroautobusam. Viņ� zadzis biznesa automobiļa numuru, tātad tas bijis domāts mikro�autobusam vai furgonam. Tam remontdarbnīcas mikroau�tobusam viņ� pielicis citu zagtu numuru - lai zādzība tik ātri netiktu pamanīta. Viltīgs zēns. Vienu mēs zinām - tam mikriņam viņ� numuru nocēlis ne agrāk kā vakar pusde�viņos no rīta. Remontmehāniķis no pa�a rīta ielējis benzī�nu un norēķinājies ar kredītkarti. Degvielas uzpildes sta�cijas darbinieks uz kvīts uzrakstījis pareizo numuru, tātad numurs nozagts pēc tam.

-��� Vai neviens nav redzējis, kāda veida furgons vai mik�roautobuss tas bijis? - jautāja Krofords.

-���� Neviens neko. "Tattler" sargs redzējis to pazibam. Viņ� tik maz redz, ka varētu tiesāt brīvo cīņu. Pēc "Tatt�ler" izsaukuma pirmie ieradu�ies ugunsdzēsēji. Viņi jau lū�koja tikai pēc uguns. Mēs aptaujājam naktsmaiņas darbinie�kus "Tattler" apkaimē un ļaudis tajā rajonā, kur otrdienas rītā strādāja tas televizoru montieris. Mēs ceram, kāds būs redzējis, kā viņ� pievāc to numuru.

-��� Es gribētu redzēt to krēslu, - sacīja Greiems.

-��� Tas ir mūsu laboratorijā. Es viņiem piezvanī�u. - Os�borns ieturēja pauzi. - Tas Loundss bija sīks, bet tomēr ar aknām, tas nu ir jāatzīst. �ādā stāvoklī ievērot numuru un spēt to pateikt� Jūs dzirdējāt, ko viņ� runāja slimnīcā.

Greiems pamāja.

-������� Es negribu jūs ar to kaitināt, bet vajadzētu noskaid�rot, vai mēs visu esam saklausīju�i vienādi. Kā tas jums iz�klausījās?

Greiems monotoni citēja:

-���� Zobu Rūķis. Greiems mani piedirsa. Sūds tāds, viņ� zināja. Greiems mani piedirsa. Uzlika bildē roku man uz pleca tā kā sūda sunim.

Osborns nespēja noteikt, kā Greiems �ajā sakarā jūtas. Viņ� uzdeva vēl vienu jautājumu.

-�� Vai viņ� runāja par to fotogrāfiju, kurā jūs ar viņu esat 'Tattler'"?

-��� Laikam gan.

-��� No kurienes viņam tādas domas?

-��� Man ar Loundsu biju�as da�as saķer�anās.

-������ Ta�u fotogrāfijā jūs izskatījāties draudzīgs pret Loundsu� Zobu Rūķis vispirms nogalina saimes mīluli, vai ne?

-���� Tie�i tā. - Lapsasģīmis ir visai apķērīgs, nodomāja Greiems.

-��� �ēl gan, ka jūs viņu nepieskatījāt.

Greiems neatbildēja.

-Tajā laikā, kad Zobu Rūķis dabūtu "Tattler", Lound�sam jau vajadzēja būt kopā ar mums, - sacīja Krofords.

-���� Vai viņa teiktais jums izsaka vēl kaut ko? Kaut ko tādu, ko mēs varētu izmantot?

Greiems it kā atgriezās no kaut kurienes, un pirms at�bildē�anas viņ� domās atkārtoja Osboma jautājumu.

-No Loundsa teiktā mēs zinām, ka Zobu Rūķis jau bi�ja redzējis "Tattler", pirms uzbruka viņam, vai ne?

-��� Tie�i tā.

-��� Ja sāk ar domu, ka viņu ierosinājis "Tattler ", vai jums ne�ķiet, ka viņ� to visu sarīkojis milzīgā steigā? Tā avīze iznāca pirmdienas vakarā, kaut kad otrdien, dro�i vien no pa�a rīta, viņ� jau bija �ikāgā un zaga ma�īnu numurus, un agri pēcpusdienā uzklupa Loundsam. Ko tas jums izsaka?

-���� Ka viņ� avīzi ieraudzījis ļoti agri vai arī viņam nebi�ja tālu jābrauc, - sacīja Krofords. - Vai nu viņ� nopirka avī�zi �eit, �ikāgā, vai arī kaut kur citur jau pirmdienas vaka�rā. Neaizmirstiet, ka viņ� gaidīja ziņu privātsludinājumu slejā.

-��� Vai nu viņ� jau bija �eit, vai arī ieradās no tāda attā�luma, ko iespējams �ajā laikā veikt ar ma�īnu, - sacīja Greiems. - Pārāk ātri viņ� uzklupa Loundsam ar visiem lie�lajiem, vecajiem ratiņiem, kurus viņ� nevarēja atvest ar lid�ma�īnu. Tādi pat nav salokāmi. Viņ� ta�u neatbrauca �urp, nenozaga furgonu, nenozaga numurus, lai pēc tam sāktu braukāt apkārt, meklējot antīkus ratiņus lieto�anas kārtībā. Viņam noteikti bija vajadzīgi veci ratiņi - ar jauniem viņ� nebūtu varējis izdarīt to, ko izdarīja. - Greiems bija piecē�lies kājās, knibināja �alūziju auklu un skatījās uz pretējās ēkas ķieģeļu sienu. - Viņam jau bija tie ratiņi, vai arī viņ� tos ikdienā redzēja.

Osborns dzīrās uzdot jautājumu, bet Kroforda sejas iz�teiksme lika viņam nogaidīt.

Greiems sēja mezgliņus �alūziju auklā. Viņa rokas trī�sēja.

-��� Viņ� tos ikdienā redzēja� - vedināja Krofords.

-��� Mjā� - norūca Greiems. - Var manīt, ka� ideja sā�kusies no ratiņiem. No domas par ratiņiem un no to izska�ta. No tā varēja rasties ideja, kad viņ� domāja, ko ar �iem mērgļiem iesākt. Dego�s Fredijs ripo pa ielu� Tas noteikti bija iespaidīgs skats.

-��� Jūs domājat, ka viņ� to noskatījās?

-��� Varbūt. Viņ� noteikti to redzēja, pirms bija izdarījis, domās plānojot, ko darīs.

Osborns vēroja Krofordu. Krofords bija spēcīgs speci�ālists. Osborns zināja, ka Krofords ir spēcīgs, un Krofords �o prātuļo�anu pieņēma.

-��� Ja viņam tie ratiņi vai nu jau bija, vai arī viņ� tos ik�dienā redzēja� mēs varam aptaujāt pansionātus vai kara ve�terānu mītnes, - sacīja Osborns.

-��� Tie labi derēja, lai noturētu Frediju, - teica Greiems.

-���� Turklāt ilgi. Viņ� bija prom apmēram piecpadsmit stundu un divdesmit piecas minūtes, - piebalsoja Osborns.

-��� Ja viņ� būtu gribējis tikai novākt Frediju, viņ� to va�rēja izdarīt tajā stāvvietā, - sacīja Greiems. - Arī sadedzi�nāt varēja turpat, viņa ma�īnā. Nē, viņ� gribēja ar Frediju runāties vai arī kādu laiku paspīdzināt viņu.

-��� Un to viņ� darīja vai nu furgonā, vai arī kaut kur aiz�veda viņu, - sacīja Krofords. - Tik ilgs laiks� Es teiktu, ka viņ� Loundsu kaut kur aizveda.

-��� Tai vajadzēja būt dro�ai vietai. Ja viņ� to būtu kārtīgi ievīstījis, tad, pansionātā ieiedams vai iziedams, sevi�ķu uz�manību sev nepievērstu, - sacīja Osborns.

-���� Tomēr būtu jārēķinās ar iespējamu kņadu, - iebilda Krofords. - Būtu pamatīgi jājauc pēdas. Pieņemsim, ka vi�ņam jau bija tie ratiņi un bija pieejams furgons, un bija dro��a vieta, kur Loundsu aizvest un apstrādāt. Vai tas neizklau�sās pēc� mājām?

Iezvanījās Osborna telefons. Viņ� īgni atsaucās.

-���� Ko? Nē, es negribu runāt ar "Tattler"� Labi, tikai lai nebūtu nekādas muldē�anas. Savienojiet mani ar viņu� Jā, kapteinis Osborns� Cikos? Kas pirmais pacēla klausu�li? Pie komutatora? Atsauciet viņu, lūdzu, �urp no tā ko�mutatora. Pasakiet man vēlreiz, ko viņ� teica� Pēc piecām minūtēm mūsu darbinieks būs klāt.

Nolicis klausuli, Osborns domīgi lūkojās uz telefonu.

- Pirms piecām minūtēm zvanīts Loundsa sekretārei, - viņ� sacīja. - Viņa ir gatava zvērēt, ka tā bijusi Loundsa balss. Viņ� teicis kaut ko, bet viņa nav īsti sapratusi: par "lielā sarkanā pūķa" spēku. Kaut ko tādu, viņasprāt, esot tei�cis Loundss.

Doktors Frederjks �iltons stāvēja gaitenī pie Hanibala Lektera kameras. Viņ� bija kopā ar trim ra�eniem sanitā�riem. Viens turēja trakokreklu un kāju dzel�us, otram rokā bija asaru gāzes baloniņ�. Tre�ais ielādēja pneimatiskajā �autenē trankvilizatora �ļircīti.

Lekters sēdēja pie galda, pētīja kādu statistikas ziņoju�mu un kaut ko pierakstīja. Viņ� bija dzirdējis atnācēju so�ļus. Viņ� dzirdēja, kā aiz muguras noklak�ķ �autenes aiz�slēgs, ta�u turpināja lasīt un neizrādīja, ka apzinās �iltona klātbūtni.

�iltons bija pusdienlaikā aizsūtījis viņam avīzes un at�stājis līdz vakaram gaidīt neziņā, kāds būs sods par palīdzē��anu Pūķim.

-��� Doktor Lekter! - ierunājās �iltons.

Lekters pagriezās.

-��� Labvakar, doktor �ilton! - Par sanitāriem viņ� neli�kās ne zinis un skatījās tikai uz �iltonu.

-��� Esmu atnācis pēc jūsu grāmatām. Pēc visām jūsu grā�matām.

-��� Es saprotu. Vai drīkstu jautāt, cik ilgi esat nolēmis tās paturēt?

-��� Tas atkarīgs no jūsu attieksmes.

-��� Vai tas ir jūsu lēmums?

-��� Par soda mēriem �eit lemju es.

-��� Skaidrs, ka jūs lemjat. Vilis Greiems jau kaut ko tā�du nelūgtu.

-��� Atnāciet pie tīkla un uzvelciet �o, doktor Lekter. Div�reiz es jūs nelūg�u.

-��� Katrā ziņā, doktor �ilton. Es ceru, ka tas ir trīsdes�mit devītais izmērs - trīsdesmit septītais man drusku spie� krūtis.

Doktors Lekters uzvilka trakokreklu tā, it kā tas būtu smokings. Sanitārs pasniedzās cauri restēm un sastiprināja to no aizmugures.

-��� Palīdziet viņam tikt uz lāvu, - sacīja �iltons.

Kamēr sanitāri izvāca grāmatplauktu saturu, �iltons no�spodrināja acenes un ar pildspalvu pacilāja Lektera perso�niskos papīrus.

Lekters vēroja viņu no kameras ēnainā kakta. Pat tra- kokreklā ietērptam, viņam piemita dīvaina grācija.

-���� Zem tās dzeltenās mapes, - viņ� klusi ierunājās, - ir jums adresēta atteikuma vēstule no �urnāla "Archives". Man to atnesa kļūdas pēc kopā ar manu "Archives" pastu, un baidos, ka es to atvēru, nepaskatījies uz aploksni. Atvai�nojiet.

�iltons pietvīka. Viņ� uzrunāja sanitāru.

-��� Es domāju, paņemiet arī doktora Lektera poda vāku.

�iltons paskatījās uz statistikas tabulu. Aug�ā Lekters

bija uzrakstījis savu gadu skaitu: 41.

-Un kas tas jums tāds? - jautāja �iltons.

-��� Laiks, - atbildēja doktors Lekters.

Nodaļas vadītājs Braiens Zelers nesa kurjera atvesto pa�ciņu un ratiņu riteņus uz Ierī�u analīzes sekciju, iedams tik ātri, ka viņa gabardīna bikses �vīkstēja vien.

Dienas maiņas darbinieki, kam bija lūgts palikt ilgāk, ļoti labi pazina �o �vīkstoņu: Zelers steidzās.

Visādu traucēkļu bija daudz. Kurjera lidma�īnas reiss no �ikāgas laika apstākļu pēc bija aizkavējies un tad no�virzīts uz Filadelfiju, tur �is slaists bija noīrējis ma�īnu un braucis uz FIB laboratoriju Va�ingtonā ar to.

�ikāgas policijas laboranti strādāja labi, bet da�as pār�baudes ar viņu aparatūru nevarēja veikt. Zelers gatavojās �im darbam tagad.

Pie masas spektrometra viņ� atstāja krāsas drumsliņas no Loundsa automa�īnas durvīm.

Beverlija Kaca Matu un audu nodaļā saņēma riteņus, lai, koordinējoties ar citām nodaļām, pētītu tos.

Zelera pēdējā pietura bija maza, karsta istabiņa, kur Li�za Leika bija noliekusies pār gāzu hromatogrāfu. Viņa pār�baudīja pelnus 110 kādas dedzinā�anas lietas Floridā, vēro�dama, kā uztvērējadata zīmē robainu diagrammu.

-���� "Ace " aizdedzinā�anas �ķidrums, - viņa noteica. - Ar to viņ� ir aizsvilinājis. - Viņa bija redzējusi tik daudzus pa�raugus, ka varēja noteikt �ķirnes, neskatoties rokasgrāmatā.

Zelers novērsa skatienu no Lizas Leikas un klusībā skarbi pārmeta sev, ka tik labi jūtas viņas kabinetā. Viņ� nokrem�ļojās un pasniedza divas spīdīgas krāsas bund�i�ņas.

-��� �ikāga? - viņa jautāja.

Zelers pamāja.

Viņa pārbaudīja bund�iņu stāvokli, vāciņu hermētis�kumu. Vienā bund�iņā bija ratiņu pelni, otrā Loundsa ap�degumu gabaliņi.

-��� Cik ilgi vielas ir biju�as tajās bund�iņās?

-��� Vismaz se�as stundas, - atbildēja Zelers.

-��� Būs jānoņem gāzes.

Viņa pārdūra vāciņu ar pamatīgu �ļirci, izvilka gaisu, kas bija kopā ar pelniem, un ievadīja to tie�i gāzu hroma- togrāfa. Viņa drusku pieregulēja aparātu. Paraugam virzo�ties pa aparāta piecsimt pēdu garo cauruli, adata lēkāja pa plato diagrammas rulli.

-��� Bez svina� - sacīja Liza. - Tas ir gazohols, bezsvi- na gazohols. Pārāk bie�i negadās. - Viņa a�i pār�ķirstīja ma�pi ar atsevi�ķām paraugdiagrammām. - �ķirni es tev vēl ne�varu pateikt. Pārbaudī�u ar pentānu un tad paziņo�u.

-���� Labi, - noteica Zelers. Pentāns iz�ķīdinās �ķidrumu daļiņas pelnos, un pēc tam hromatogrāfa frakcionēsies pir�mais, atstājot �ķidrumus sīkākai analīzei.

Vienos naktī Zelers bija saņēmis visus rezultātus, kā�dus vien varēja saņemt.

Lizai Leikai bija izdevies noteikt gazohola �ķirni: Fre�dijs Loundss bija sadedzināts ar "Servco Supreme ".

Uzmanīgi apstrādājot ratiņu riteņus, bija izdevies iegūt divu veidu paklāja diedziņus - vilnas un sintētiskus. Pelē�juma zīmes dziļi plaisās liecināja, ka krēsls glabājies vēsā, tum�ā vietā.

Citi rezultāti nebija tik apmierino�i. Krāsas drumslas nebija oriģinālais autorūpnīcas krāsojums. Izanalizējot tās masas spektrometrā un salīdzinot datus ar valsts autokrāsu kartotēku, atklājās, ka krāsa ir augstas kvalitātes "Duco" emalja, kas 1978. gada pirmajā ceturksnī sara�ota 186 000 galonu pārdo�anai vairākos autoservisu tīklos.

Zelers bija cerējis pēc krāsas noteikt braucamā marku un aptuveno izlaides gadu.

Viņ� aizsūtīja datus uz �ikāgu.

�ikāgas policijas pārvalde gribēja riteņus atpakaļ. Ri�teņi kurjeram bija neērts nesamais. Zelers vēl pievienoja milzīgu aploksni, kurā ielika laboratorijas ziņojumus, kā arī vēstules un kādu bandroli, kas bija pienāku�as Greiemam.

- Es jau neesmu "Federālais ekspresis", - norūca kur�jers, kad bija dro�s, ka Zelers viņu vairs nedzird.

Tieslietu departamentam �ikāgā piederēja vairāki ma�zi dzīvoklī�i netālu no Septītā apgabala tiesas, un tie bija domāti valsts juristiem un ekspertiem, kam jāliecina tiesas sēdēs. Greiems apmetās vienā, Krofords - tajā pa�ā stāvā blakus dzīvoklītī.

Greiems atnāca deviņos vakarā piekusis un sasvīdis. Ēsts nebija kop� brokastīm lidma�īnā, ar kuru viņ� atlidoja no Va��ingtonas, tomēr par ēdienu pat iedomāties bija pretīgi.

Lietainā tre�diena beidzot bija galā. Viņ� nespēja atce�rēties, ka viņa dzīvē būtu bijusi kāda vēl riebīgāka diena.

Pēc Loundsa nāves �ķita visai iespējams, ka viņ� būs nākamais, un �esters visu dienu bija sedzis viņu no aizmu�gures: kamēr viņ� bija Loundsa mājas stāvvietā, kamēr stā�vēja lietū uz nomelnēju�ās ietves, kur Loundss bija sade�dzis. Zibspuldzēm ņirbot, viņ� bija stāstījis presei, ka "sēro par sava drauga Frederika Loundsa zaudējumu".

Viņ� bija aizgājis arī uz Loundsa dvēseles aizlūgumu. Tur bija daudz FIB aģentu un policistu ar cerību, ka slep�kava varētu atnākt paskatīties, kā Greiems sēro.

Patiesībā viņam nebija nekādu vārdā nosaucamu sajū�tu, tikai vēss nelabums un paretam slimīga prieka viļņi, ka sadedzis ir nevis viņ�, bet Loundss.

Greiemam �ķita, ka savos �etrdesmit gados viņ� neko nav iemācījies; viņ� bija tikai noguris.

Viņ� iejauca lielu martini glāzi un izģērbdamies to mal�koja. Pēc du�as, skatīdamies ziņas, viņ� izdzēra vēl vienu.

("FIB slazds Zobu Rūķa notver�anai dod pretēju rezul�tātu, un iet bojā ievērojams reportieris. Par to sīkāk klau�sieties "Aculiecinieka ziņās" pēc �ā izlaiduma.")

Ziņu pārraides beigās slepkavu jau dēvēja par Pūķi. Aģentūrām to bija paziņojis "Tattler". Greiems nebija pār�steigts. Ceturtdienas numuru izķers kā karstus pīrāgus.

Viņ� iejauca tre�o martini un piezvanīja Mollijai.

Viņa bija skatījusies ziņas gan se�os, gan desmitos un bija lasījusi arī "Tattler". Viņa zināja, ka Greiems bijis ēs�ma slazdā.

-��� Tev vajadzēja man to pateikt, Vili.

-��� Varbūt. Tomēr nedomāju vis.

-��� Vai viņ� tagad mēģinās nogalināt tevi?

-��� Agrāk vai vēlāk. Tagad tas viņam nebūtu tik vienkār��i, jo es visu laiku braukāju apkārt. Mani visu laiku sedz, Mollij, un viņ� to zina. Ar mani viss būs kārtībā.

-���� Tev drusciņ mēle me�ģās. Vai esi bijis ciemos pie drauga ledusskapī?

-��� Jā, pāris rei�u.

-������ Kā tu jūties? ,-vDiezgan riebīgi.

,"-*Ziņas teica, ka FIB nav nodro�inājis reportierim ne�kādu apsardzi.

-��� Ap to laiku, kad Zobu Rūķis dabūtu avīzi, viņam jau vajadzēja būt pie Kroforda.

-��� Ziņās viņu tagad dēvē par Pūķi.

-��� Tā viņ� pats sevi dēvē.

-����� Vili, klausies� Es gribu ņemt Villiju un braukt pro�jām no �ejienes.

-��� Uz kurieni?

-��� Pie viņa vecvecākiem. Tie sen nav viņu redzēju�i, no�ilgoju�ies.

-��� Ā� mhm.

Villija tēva vecākiem bija lauku māja Oregonas pie�krastē.

-���� Te ir spocīgi. Es zinu, ka te it kā ir dro�i� tomēr miegs naktīs sevi�ķi labi nenāk. Varbūt mani sabiedēju�as tās �au�anas stundas, es nezinu.

-���� Man ļoti �ēl, Mollij. Kaut es spētu tev izteikt, cik ļo�ti �ēl.

-��� Man tevis pietrūks. Mums abiem pietrūks.

Tātad viņa bija izlēmusi.

-��� Kad jūs braucat?

-��� No rīta.

-��� Un kā ar veikalu?

-���� Evelīna grib to pārņemt. Es parakstī�u rudens līgu�mus ar vairumtirgotājiem, lai saglabātu procentus, un viņa varēs paturēt, ko nopelnīs pati.

-��� Un suņi?

-��� Es lūdzu viņai, lai piezvana uz pa�valdību, Vili. Man tie�ām �ēl, varbūt kāds gribēs da�us paņemt.

-��� Mollij, es�

-���� Ja, paliekot �eit, es varētu aizkavēt kādu nelaimi, es paliktu. Bet tu nevienu nevari izglābt, Vili, un es ar|fcvu klātbūtni tev nepalīdzu. Kad mēs būsim prom, tu vafesi do�māt tikai par savām darī�anām. Un es negrasos visu mū�u nēsāt �o nolādēto pistoli, Vili.

-��� Varēsi braukāt uz Oklendu, skatīties beisbolu� - Viņ� nemaz negribēja to sacīt. Ak kungs, klusums jau ieilgst ne pa jokam.

-���� Labi, klausies, es tev piezvanī�u, - viņa sacīja, - vai arī� drīzāk jau tev būs jāzvana man.

Greiemam aiz�ņaudzās kakls. Trūka elpas.

-��� Ļauj man piezvanīt uz kantori un nokārtot tavu brau�cienu. Vai tu jau esi pasūtījusi biļetes?

-��� Es nelietoju savu vārdu. Domāju, varbūt avīzes�

-���� Ļoti pareizi. Es dabū�u kādu, lai tevi pavada. Tev nevajadzēs iet uz iekāp�anu pa kopīgajiem vārtiem, tu pa�zudīsi no Va�ingtonas pilnīgi bez pēdām. Vai es varu to darīt? Ļauj man to nokārtot! Cikos ir tā lidma�īna?

-��� Deviņos �etrdesmit. "American", simt astoņpadsmi�tais reiss.

-��� Labi, astoņos trīsdesmit esiet� aiz Smitsona institū�ta. Tur ir stāvvieta, atstājiet ma�īnu tur. Viens cilvēks būs pretī. Kāpdams ārā no savas ma�īnas, viņ� pieliks rokas pulksteni pie auss, it kā klausīdamies, skaidrs?

-��� Jā, labi.

-��� Klau, vai pārsē�anās ir �ikāgā? Es varētu aizbraukt un�

-��� Nē. Mineapolisā.

-��� Ak, Mollij� Varbūt man aizbraukt uz turieni tev pa�kaļ, kad �eit viss būs beidzies?

-��� Tas būtu ļoti jauki.

Ļoti jauki.

-��� Vai tev pietiek naudas?

-��� Banka man atsūtīs.

-Ko?

-��� Uz "Barclav" filiāli lidostā. Neuztraucies.

-��� Man tevis pietrūks.

-��� Bet tas jau būs tāpat kā tagad. Tādas pa�as telefonsa�runas. Villijs saka: "Īlei!"

-��� "Hei" arī Villijam.

-��� Esi uzmanīgs, dārgais.

Viņa nekad agrāk nebija saukusi viņu par dārgo. Grei�emam tas nepatika. Viņam nepatika jauni vārdi: dārgais, Sarkanais Pūķis.

Nakts de�ūras priek�nieks Va�ingtonā labprāt uzņēmās pārraudzīt Mollijas aizbrauk�anu. Greiems piespieda seju pie vēsās rūts un skatījās, kā lietus �altis brā�as pār satik�smes plūsmu lejā, pelēcīgajai ielai pa brī�am krāsaini uz�plaiksnot zibens gaismā. Viņa seja uz stikla atstāja pieres, deguna, lūpu un zoda nospiedumu.

Mollija bija prom.

Diena bija pārlaista, un tagad jāizcīna cīņa ar nakti, un viņu apsūdzēja bezlūpu runa.

Loundsa sieviete turēja viņa rokas pārpalikumu, līdz viss bija galā.

"Labdien, �eit Valērija Līdsa. Diem�ēl es �obrīd neva�ru pienākt pie telefona�"

-��� Diem�ēl� - noteica Greiems.

Viņ� atkal piepildīja glāzi un apsēdās pie galda blakus logam, lūkodamies uz tuk�o krēslu sev pretī. Viņ� blenza pretējā krēslā, līdz tajā ieplūda cilvēka veidols, kurā virmoja tumsa un neredzama viela, klāteso�a būtne glu�i kā ēna iz�gaismotos putekļos. Viņ� pūlējās materializēt �o tēlu, ierau�dzīt seju. Tēls nekustējās, un viņam nebija sejas, tomēr arī tāds, bez sejas, viņ� vērsās pie Greiema ar skaidri sajūtamu uzmanību.

-����� Es zinu, ka tas ir grūti, - sacīja Greiems. Viņ� bija pamatīgi piedzēries. - Tev jāmēģina to pārtraukt, vienkār�i jāatturas, kamēr mēs tevi atradīsim. Ja tu nevari neko ne�darīt, nu tad, pie velna, ņem mani. Man pie pakaļas. Pēc tam būs labāk. Dakteri jau tagad māk palīdzēt, lai tu pār�trauktu. Palīdz, lai vairs tik ļoti negribētos. Palīdzi tu man! Nu, drusciņ palīdzi� Mollija prom, lāga zēns Fredijs paga�lam. Mēs ar tevi vien esam paliku�i, vecais� - Viņ� liecās pāri galdam, stiepa roku, lai pieskartos, bet rēgs bija pa�zudis.

Greiems nolika galvu uz galda, piespieda vaigu rokai. Zibenim plaiksnoties aiz loga, viņ� redzēja uz rūts savas pieres, deguna, mutes un zoda nospiedumu; seju, kuru ta�gad izvagoja lejupslīdo�as lāses. Bez acīm. Aizliju�i seja.

Greiems joti pūlējās saprast Pūķi.

Reizēm upuru māju elpojo�ajā klusumā runāt mēģinā�ja pat telpa, kurai cauri bija staigājis Pūķis.

Da�brīd Greiems juta tuvību ar viņu. Pēdējās dienās pie viņa bija atgriezusies �ī sajūta, ko viņ� atcerējās no citām izmeklē�anām: kaitino�a apziņa, ka viņ� ar Pūķi da�ādos dienas laikos dara vienu un to pa�u, ka viņu dzīves ikdie�nas detaļās ir paralēles. Pūķis kaut kur ēda, gāja du�ā vai gulēja vienlaikus ar viņu.

Greiems ļoti pūlējās viņu iepazīt. Viņ� mēģināja aiz �il�bino�ā laboratoriju spodruma, aiz policijas ziņojumiem ie�raudzīt Pūķa pagātni, aiz burtu smailēm un lokiem ierau�dzīt viņa seju. Viņ� mēģināja no visa spēka, kā vien prata.

Ta�u, lai sāktu saprast Pūķi, lai izdzirdētu auksto pilē- �anu viņa tumsā, lai ieraudzītu pasauli caur viņa sarkano prizmu, Greiemam būtu vajadzējis redzēt to, ko viņ� nemū��am neieraudzīs; viņam būtu vajadzējis lidot atpakaļ laikā�

Springfīldci, Misuri �tats, 1938. gada 14. jūnijs

Mlriana Dolarhaida Treveina, nogurusi un sāpju pār�ņemta, izkāpa no taksometra pie pilsētas slimnīcas. Kad vi�ņa gāja pa kāpnītēm, karsts vēj� trieca smiltis pret viņas po�tītēm. �emodāns, ko viņa vilka līdzi, un pītā rokassomiņa, kuru turēja piespiestu zem lielā vēdera, bija smalkāki par vaļīgo flaneļa kleitu. Viņai somiņā bija se�desmit centu. Vē�derā bija Frānsiss Dolarhaids.

Reģistratoram viņa sameloja, ka viņu saucot Betija D�onsone. Viņa teica, ka viņas vīrs esot mūziķis, bet viņa nezinot, kur viņ� patlaban atrodams, un tā bija taisnība.

Viņu ievietoja dzemdību nodaļas labdarības apak�no�daļā. Viņa neskatījās uz gulētājām blakus gultās. Viņas skatiens bija vērsts uz otrā celiņa pusē guļo�ās sievietes pēdām.

Pēc �etrām stundām viņu aizveda uz dzemdību zāli, kur piedzima Frānsiss Dolarhaids. Aku�ieris bilda, ka viņ� gan vairāk izskatoties "pēc Kalifornijas sikspārņa, nevis pēc bēr�na", un arī tā bija taisnība. Viņ� bija piedzimis ar aug�lū- pas, kā ari mīksto un cieto aukslēju �ķeltni. Viņa mutes vidusdaļa bija vaļīga un izvirzīta. Deguns bija plakans.

Slimnīcas pārziņi nolēma pagaidām nerādīt mazuli mā�tei. Viņi nogaidīja, lai redzētu, vai jaundzimu�ais spēs iz�dzīvot bez skābekļa maskas. Viņu ielika gultiņā zīdaiņu pa�lātas viņā galā, tālāk no skata lodziņa. Viņ� varēja elpot, bet nespēja ēst. Aukslēju �ķeltne traucēja zīst.

Viņa klieg�ana pirmajā dienā nebija glu�i tik nemitīga kā mazulim, kur� ir heroīna atkarībā, tomēr tā bija tikpat griezīga.

Otrās dienas pēcpusdienā viņ� spēja izspiest vairs tikai vārus pīkstienus.

Kad pulksten trijos darbu beidza rīta maiņa, pār viņa gultu nolaidās plata ēna. Tur, rokas uz krūtīm saņēmusi, vi�ņā raudzījās divsimt se�desmit mārciņu smagā Prinsa Este- re Maiza, dzemdību nodaļas apkopēja un sanitāre. Divdes�mit se�os te nostrādātajos gados viņa bija redzējusi trīsdesmit deviņus tūksto�us jaundzimu�o. �is būtu dzīvo�tājs, ja vien dabūtu ēst.

Prinsa Estere nebija no Tā Kunga saņēmusi pavēli, ka viņai vajadzētu ļaut �im mazulim nomirt. Viņa �aubījās, vai arī slimnīcas vadība ir saņēmusi tādu pavēli. Prinsa Estere izvilka no kabatas caurdurtu gumijas korķi, kurā bija iestip�rināts līks stikla dzeramsalmiņ�. Viņa iebāza korķi piena pu�deles kaklā. Zīdaini noturēt un tā galveli atbalstīt viņa va�rēja ar vienu roku. Viņa turēja bērnu pie krūtīm, līdz zināja, ka tas sajutis viņas sirdspukstus. Tad viņa apmeta mazuli otrādi un iebāza caurulīti viņam kaklā. Mazais ieņēma ap�mēram divu un�u tiesu un aizmiga.

- Mhm� - norūca apkopēja. Viņa nolika bērnu un ķē�rās pie saviem parastajiem dienas darbiem ar autiņu spai�ņiem.

Ceturtajā dienā māsiņas pārvietoja Merianu Dolarhai- du Treveinu uz atsevi�ķu palātu. Emaljētā krūzē uz mazgā��anās galdiņa stāvēja iepriek�ējās iemītnieces atstātās kār�- rozes. Tās turējās itin labi.

Meriana bija glīta meitene, un pietūkums pamazām at�stāja viņas vaigus. Viņa skatījās ārstā, kas sāka runāt, uzli�cis roku viņai uz pleca. Viņa juta, ka �ī roka smar�o pēc stiprām ziepēm, un domāja par grumbiņām ārsta acu kakti�ņos, līdz aptvēra, ko tas saka. Tad viņa aizvēra acis un ne�atvēra tās, iekams bērniņ� bija ienests.

Beidzot viņa paskatījās. Viņa kliedza, un mediķi aizvēra durvis. Merianai ie�ļircināja nomierino�as zāles.

Piektajā dienā viņa viena pati atstāja slimnīcu. Viņa ne�zināja, kurp doties. Mājās viņa vairs nedrīkstēja rādīties: to viņai māte bija nepārprotami pateikusi.

Meriana Dolarhaida Treveina skaitīja soļus starp later�nas stabiem. Ik pēc trim stabiem viņa apsēdās uz �emodā�na atpūsties. Viņai vismaz bija �emodāns. Ikkatrā pilsētiņā pie autoostas atradās lombards. To viņa bija uzzinājusi, braukājot apkārt ar savu vīru.

Springfīlda 1938. gadā nebija plastiskās ķirurģijas ci�tadele. Springfīldā bija jāstaigā tādam, kāds esi piedzimis.

Pilsētas slimnīcas ķirurgs izdarīja Frānsisa Dolarhaida labā to, kas bija viņa spēkos, vispirms ar elastīgu saiti ie�vilkdams viņa mutes priek�daļu, tad aizvērdams �ķeltni taisnstūrveida lēvera tehnikā, kuru tagad vairs nelieto. Kos�mētiskie rezultāti nebija labi.

Ķirurgs bija papūlējies palasīt zinātnisko literatūru par �o tematu un glu�i pareizi nolēmis, ka mazuļa cieto auk�slēju korekcija jāatliek līdz piecu gadu vecumam. Drīzāka iejauk�anās varētu seju aug�anas procesā vēl vairāk iz�kropļot.

Vietējais zobārsts pieteicās uz obturatora izgatavo�anu. Tas aizsedza mazuļa aukslējas un deva tam iespēju ēst, ne- aizlejot deguna dobumu.

Bērns uz pusotru gadu nonāca Springffldas atradeņu na�mā un pēc tam - Morgana Lī bāreņu namā.

Bāreņu nama vadītājs bija godājamais S. B. "Badijs" Lomakss. Brālis Badijs sasauca puikas un meitenes un iz�stāstīja viņiem, ka Frānsisiņam ir zaķalūpa, bet viņiem jā�būt saudzīgiem un nevajag saukt viņu par zaķalūpu.

Brālis Badijs ieteica viņiem lūgt par Frānsisu Dievu.

Pēc dzemdībām Frānsisa Dolarhaida māte da�u gadu laikā iemācījās nokārtot savu dzīvi.

Vispirms Meriana Dolarhaida dabūja ma�īnrakstītājas darbu Demokrātu partijas Sentluisas nodaļas viena rajona pār�ziņa kantorī. Viņ� palīdzēja Merianai panākt savas un bez�vēsts prombūtnē eso�ā mistera Treveina laulības �ķir�anu.

Procesa gaitā nekāds bērns netika pieminēts.

Ar māti viņai vairs nebija nekāda sakara. ("Es tevi ne�audzināju, lai tu kristu grēkā ar to īru lupatlasi!" - tādi bija misis Dolarhaidas atvadvārdi, kad meita atstāja mājas ko�pā ar Treveinu.)

Biju�ais vīrs vienreiz piezvanīja Merianai uz kantori. Viņ� bija skaidrā un pazemīgs un stāstīja Merianai, ka esot tapis pestīts, un vēlējās zināt, vai viņ�, Meriana un bērns, kuru viņam "nav bijis tas prieks iepazīt", varētu kopīgi sākt jaunu, skaistu dzīvi. Izklausījās, ka viņ� ir uz sēkļa.

Meriana pateica viņam, ka bērns piedzimis nedzīvs, un nolika klausuli.

Tad viņ� piedzēries ieradās ar �emodānu pansijā, kur

Meriana īrēja istabu. Kad viņa lika Treveinam iet projām, tas apgalvoja, ka laulība izjukusi un bērns piedzimis nedzīvs Merianas vainas pēc. Viņ� izteica �aubas, vai tas vispār esot viņa bērns.

Meriana Dolarhaida dusmu lēkmē izstāstīja Maiklam Treveinam, kādu bērnu tas dzemdinājis, un pateica, ka viņ�, ja vēlas, var to neradījumu dabūt. Viņa atgādināja, ka Tre- veinu dzimtā divas vilkarīkles jau biju�as.

Viņa izmeta Maiklu uz ielas un pieteica, lai nekad vairs nerādās. Viņ� nerādījās. Ta�u pēc da�iem gadiem, dzērumā apcerēdams Merianas jauno, bagāto vīru un viņas smalko dzīvi, viņ� tomēr piezvanīja Merianas mātei.

Viņ� izstāstīja misis Dolarhaidai par kroplo bērnu un pateica, ka viņas �ķībie zobi pierādot - iedzimtais defekts nācis no Dolarhaidu puses.

Vēl pēc nedēļas Kanzassitijas tramvajs pārgrieza Maik�lu Treveinu uz pusēm.

Kad Treveins bija izstāstījis misis Dolarhaidai par Meri�anas slepeno dēlu, viņa gandrīz visu nakti palika nomodā. Ga�rā un kalsnā vecāmāte Dolarhaida sēdēja �ūpuļkrēslā un ska�tījās kamīnā. Pret ritu viņa sāka lēni un apņēmīgi �ūpoties.

Kaut kur lielās mājas aug�stāvā miegā iekliedzās �ērk�sto�a balss. Virs vecāsmātes Dolarhaidas ie�īkstējās grīda, kādam �ļūcot uz tualeti.

Smags būk�ķis pret griestiem - kāds nokrita -, un �ērk�sto�ā balss skaļi vaidēja. Vecāmāte Dolarhaida nenovērsa skatu no kamīna. Nu viņa �ūpojās ātrāk, un vaidi pamazām apklusa.

Tuvojoties Frānsisa Dolarhaida piektajai dzim�anas die�nai, bāreņu namā ieradās viņa pirmais un vienīgais ciemiņ�.

Frānsiss sēdēja smagi piesmaku�ajā ēdnīcā, un viņam pakaļ atnāca kāds vecāks puika un aizveda viņu uz brāļa Badija kabinetu.

Pie brāļa Badija viņu gaidīja gara pusmū�a dāma ar bal�ti nopūderētu seju un stingrā mezglā sasietiem matiem. Sir�mumā bija manāmas dzeltenas �ķipsnas, dzelteni plankumi�ņi bija arī viņas acīs un uz zobiem.

Sagaidī�ana Frānsisu satrieca, un viņ� to atcerējās visu mū�u: dāma, ieraugot viņa seju, priecīgi pasmaidīja. Nekas tāds nekad ar viņu nebija noticis. Nekas tāds nekad vairs nenotika.

-��� Tā ir tava vecāmāte, - sacīja brālis Badijs.

-��� Labdien! - viņa sacīja.

Brālis Badijs ar garu roku noslaucīja sev muti.

-��� Saki "labdien", dro�i!

Frānsiss bija iemācījies izteikt da�us vārdus, aizsedzot nāsis ar aug�lūpu, bet vingrinājies "labdien" sacī�anā viņ� nebija. "Eden," bija viss, ko viņ� jaudāja izspiest.

Vecāmāte likās vēl vairāk iepriecināta par viņu.

-��� Vai tu vari pateikt "vecāmāte"?

-��� Pamēģini pateikt "vecāmāte"! - mudināja brālis Ba�dijs.

Ar "v" viņam neveicās. Frānsiss pūlējās līdz asarām.

Pret griestiem dīkdama sitās sarkanīga lapsene.

-��� Nekas, nekas, - noteica viņa vecāmāte. - Bet es varu saderēt, ka savu vārdu gan tu spēj pateikt! Es zinu, ka tik liels puika kā tu spēj pateikt savu vārdu. Nu, pasaki man!

Bērna sejiņa atplauka. Vārdu lielie puikas viņam bija palīdzēju�i iemācīties. Viņ� gribēja iepriecināt vecomāti un saņēma spēkus.

-��� Maukuģīmit, - viņ� sacīja.

Pēc trim dienām Vecāmāte Dolarhaida atbrauca uz bā�reņu namu Frānsisam pakaļ un aizveda viņu sev līdzi uz mājām. Viņa uzreiz sāka zēnam mācīt runāt. Viņi koncen�trējās uz vienu vienīgu vārdu: "Māte."

Divus gadus pēc laulības anulē�anas Meriana Dolarhai�da satika un apprecēja Ilovardu Fogtu, veiksmīgu advokā�tu ar ietekmīgiem sakariem Sentluisas demokrātu aprindās, viņ� bija labi pazīstams arī ar Kanzassitijas Pendergastu kantora atliekām. [8]

Fogts bija atraitnis ar trim maziem bērniem, patīkams, godkārīgs vīrietis, piecpadsmit gadus vecāks par Merianu Dolarhaidu. Viņ� neienīda neko �ajā pasaulē, vienīgi Sent�luisas avīzi "Post-Dispatch", kas bija pieķērusi viņu trīsdesmit sestā gada vēlētāju reģistrācijas skandālā un iz�gāzusi Sentluisas demokrātu �etrdesmitā gada mēģinājumu atkarot gubernatora amatu.

Tūksto� deviņsimt �etrdesmit tre�ajā gadā Fogta zvaig�zne atkal iemirdzējās spo�āk. Viņ� bija alus darītavas virzī�tais kandidāts �tata likumdevējai padomei un tika minēts kā varbūtējs delegāts gaidāmajā �tata konstitucionālajā sapulcē.

Meriana bija izdarīga un pievilcīga namamāte, un Fogts nopirka viņai glītu kokķieģeļu māju Olīvu ielā, un tā bija lieliski piemērota viesībām.

Frānsiss Dolarhaids bija nodzīvojis pie vecāsmātes vie�nu nedēļu, un tad viņa Frānsisu aizveda uz turieni.

Vecāmāte nekad nebija redzējusi savas meitas māju. Kalpone, kas atvēra durvis, viņu nepazina.

- Es esmu misis Dolarhaida, - viņa pavēstīja un devās garām istabenei. No mugurpuses bija redzamas trīs collas viņas kombinē. Viņa ieveda Frānsisu lielā dzīvojamā ista�bā, kur mājīgi kurējās kamīns.

-��� Viola, kas tur ir? - Sievietes balss no aug�stāva.

Vecāmāte paņēma Frānsisu aiz zoda. Viņ� juta aukstā

ādas cimda smar�u. Satraukts �uksts:

-��� Ej pie mātes, Frānsis! Ej pie mātes, a�i!

Puika sarāvās no viņas asā skatiena.

-��� Ej pie mātes, a�i! - Viņa satvēra Frānsisu aiz pleciem un pastūma uz kāpnēm. Frānsiss uzkāpa aug�ā, laukumiņā apstājās un atskatījās uz vecomāti. Tā ar zodu pamāja uz priek�u.

Sve�ā gaiteņa galā bija atvērtas guļamistabas durvis.

Māte sēdēja pie tualetes galdiņa un novērtēja, kā uzkrā- sojusies, lūkodamās spo�i apgaismotā spogulī. Viņa posās politiskam mītiņam, nedrīkstēja pārspīlēt ar sarkano. Viņa sēdēja ar muguru pret durvīm.

-���� Nāt� - nopīkstēja Frānsiss, kā viņam bija mācīts. Viņ� ļoti centās izrunāt pareizi. - Nāt!

Meriana viņu ieraudzīja spogulī.

-��� Ja tu meklē Nedu, viņ� vēl nav mājās no�

-��� Nāt. - Puika iznāca ne�ēlīgajā gaismā.

Meriana dzirdēja, kā pirmajā stāvā viņas māte pieprasa tēju. Viņas acis iepletās, viņa sēdēja pavisam nekustīga. Vi�ņa nepagriezās. Viņa izslēdza spoguļa lampu, atspīdums pa�zuda. Tum�ajā telpā viņa izdvesa garu, spalgu vaidu, kas pārgāja �ņukstā. Varbūt viņa raudāja par sevi, varbūt par dēlu.

Pēc tam vecāmāte veda Frānsisu uz visiem politiska�jiem mītiņiem un skaidroja, kas viņ� tāds ir un no kurienes radies. Viņa lika puikam visiem sacīt: "Sveiki." Mājās ar vārdu "sveiki" viņi nestrādāja.

Misteram Fogtam līdz uzvarai vēlē�anās pietrūka tūk�sto� astoņsimt balsu.

Vecāsmātes mājā Frānsisa Dolarhaida jaunā pasaule bi�ja zili vēnainu kāju me�s.

Kad Frānsiss ievācās pie Vecāsmātes Dolarhaidas, vi�ņa jau trīs gadus bija vadījusi veco ļau�u namu. Kop� vīra nāves 1936. gadā viņu vajāja naudas grūtības; viņa bija audzināta kā dāma, bez iemaņām pa�ai ko nopelnīt.

Viņa bija atstāta viena ar lielu māju un nelaiķa vīra parādiem. Par istabu izīrē�anu nebija ko domāt. Māja bija pārāk nomaļā vietā, lai taptu par ienesīgu pansiju. Viņai draudēja izlik�ana.

Avīzes ziņa par Merianas precībām ar pārtiku�o Hovar- du Fogta kungu �ķita kā Dieva dāvana. Viņa vairākas reizes rakstīja Merianai, lūgdama palīdzību, bet atbildes nebija. Katru reizi, kad viņa zvanīja, kāds kalpotājs pavēstīja, ka misis Fogta ir izgājusi. -

Pēdīgi sarūgtinātā Vecāmāte Dolarhaida noslēdza līgu�mu ar pa�valdību un sāka pie sevis izmitināt trūcīgus sirm�galvjus. Par katru viņa saņēma noteiktu summu no pa�val�dības un palaikam kādu maksājumu no veco ļau�u radiniekiem, ja pa�valdībai laimējās tādus sameklēt. Grūtī�bas bija lielas, līdz pie viņas sāka ierasties privāti klienti no vidus�ķiras ģimenēm.

No Merianas visu �o laiku viņa nesaņēma nekādu palī�dzību, bet Meriana būtu varējusi palīdzēt.

Frānsiss Dolarhaids parasti spēlējās uz grīdas kāju me��ā. Ma�īnī�u vietā bija vecāsmātes "mad�ongas" kauliņi, un viņ� tos stumdīja starp pēdām, kas bija mezglainas un pum- puļainas kā saknes.

Misis Dolarhaida spēja uzturēt tīras savu iemītnieku drēbes, bet piedabūt viņus kārtīgi valkāt apavus bija bezce�rīgi.

Vecie ļaudis visu dienu sēdēja dzīvojamā istabā un klausījās radio. Misis Dolarhaida tur bija nolikusi arī ne�lielu akvāriju, lai viņiem ir, uz ko skatīties, un kāds privāts labvēlis bija apmaksājis parketa grīdu noklā�anu ar linole�ju pret neizbēgamo nesaturē�anu.

Viņi sēdēja ratiņos un rindā uz dīvāniem, klausījās ra�dio, un viņu blāvo acu skatiens bija piekalts zivīm vai tuk��umam, vai kādai sen, sen redzētai ainai.

Frānsiss visu mū�u atcerēsies, kā svelmaini karstā die�nā viņi �ļūkāja kājas uz linoleja, kā no virtuves nāca sautē�tu tomātu un kāpostu smar�a un kā pa�i vecie ļaudis smar��oja pēc kaltētas gaļas, un kā mū�dien skanēja radio.

Mazgā�anas dziesma skan - Ai, Rinso baltais!�

Cik bie�i vien bija iespējams, Frānsiss kavējās virtuvē, jo tur bija viņa draugi. Virēja Kvīna Mazere Beilija bija uz�augusi, kalpojot nelaiķa mistera Dolarhaida ģimenei. Da��kārt viņa priek�auta kabatā atnesa Frānsisam kādu plūmi, viņa sauca puiku par "mū�īgi sapņaino run�uku". Virtuvē bija silti un dro�i. Ta�u vakaros Kvīna Mazere Beilija gāja mājās�

1943. gada decembris.

Piecgadīgais Frānsiss Dolarhaids gulēja savā istabā ve�cāsmātes mājas otrajā stāvā. Japāņu dēļ bija nolaisti aptum��o�anas aizkari. Istabā valdīja piķa melna tumsa. Viņ� ne�mācēja pateikt "japāņi". Viņam gribējās �urāt. Tumsā viņ� baidījās celties.

Viņ� sauca vecomāti, kas gulēja pirmajā stāvā.

-��� Jecnāt! Jecnāt! - Viņam bija kazlēna balss. Viņ� sau�ca, līdz piekusa. - Lēdze, jecnāt!

Tad spiediens atslāba, noplūda karsts gar kājām, zem bik�dibena, pēc tam naktskrekls palika auksts un lipīgs. Viņ� nezināja, ko darīt. Dziji ievilcis elpu, viņ� apmetās uz durvju pusi. Nekas ar viņu nenotika. Viņ� nolika kājas uz grīdas. Tumsā piecēlās, naktskrekls lipa pie kājām, vaigi de�ga. Viņ� skrēja pie durvīm un ietriecās ar uzaci rokturī tik stipri, ka atkrita sēdus uz grīdas. Tad pielēca kājās, skrēja lejup pa kāpnēm, pirksti �vīkstēja uz margas. Uz vecāsmā�tes istabu. Tumsā pārlīda viņai pāri, zem segas, tā, siltumā pie viņas.

Vecāmāte sakustējās, saspringa, mugura pie Frānsisa vaiga kļuva cieta, ie�ņācās balss:

-��� E� nekad nee�mu redzēju�i� - Graboņa uz naktsgal�diņa, kamēr viņa sameklēja liekos zobus, klak�ķis, tos ie�liekot. - Es nekad neesmu redzējusi tik pretīgu un smirdī�gu bērnu! Ārā, ārā no �īs gultas!

Viņa ieslēdza naktslampiņu. Frānsiss drebēdams stāvēja uz paklāja. Viņa novilka ar īk�ķi pa puikas uzaci. Uz īk�ķa palika asinis.

-��� Vai tu kaut ko salauzi?

Viņ� tik strauji papurināja galvu, ka asins pilītes nokri�ta uz vecāsmātes naktskrekla.

-���� Ej tagad aug�ā!

Kāpnēs viņu atkal apņēma tumsa. Viņ� nevarēja ieslēgt gaismu, jo vecāmāte bija apgriezusi slēd�u aukliņas tā, ka tikai pati varēja tās aizsniegt. Viņ� negribēja iet atpakaļ slap�jajā gultā. Viņ� ilgi stāvēja tumsā tai blakus. Viņ� domāja, ka vecāmāte nenāks. Istabas vistum�ākie stūri �ukstēja, ka viņa nenāks.

Tomēr viņa nāca, nesdama tīrus palagus, un parāva griestu lampas īso aukliņu. Viņa klāja gultu, bet nerunāja ar Frānsisu.

Viņa sagrāba puiku aiz aug�delma un aizvilka pa gai�teni uz vannasistabu. Slēdzis bija virs spoguļa, un viņa pa�stiepās pirkstgalos, lai to aizsniegtu. Viņa iedeva Frānsisam aukstu un slapju sūkli.

-��� Novelc naktskreklu un noslaukies!

Plākstera smar�a, spo�i nozib un noklak�ķ �ujamās �ķē�res. Viņa izgrieza vajadzīgā izmēra gabaliņu, lika pakāpties uz poda vāka un aizlīmēja brūci virs acs.

-��� Tā� - viņa noteica. Viņa pastiepa �ķēres puikam zem vēdera, viņ� sajuta to aukstumu.

-����� Skaties! - viņa sacīja. Viņa sagrāba puikas pakausi un nolieca, lai tas redz savu mazo penīti iespiestu atvāzta�jās �ķērēs. Vecāmāte vēra �ķēres ciet.

-��� Gribi, lai es tev to nogrie�u?

Frānsiss mēģināja paskatīties uz vecomāti, bet viņa ne�atlaida puikas pakausi. Viņ� �ņukstēja, viņam nopilēja sie�kalas.

-��� Gribi?

-Nē,jecnāt! Nē,jecnāt!

-��� Es tev apsolu: ja tu kaut reizi vēl pieslapināsi gultu, es tev to nogriezī�u. Saprati?

-��� Jā, jecnāt.

-��� Tu vari tumsā atrast tualeti un apsēsties uz poda kā labs puika. Tev nav jāstāv kājās. Tagad ej atpakaļ gultā!

Divos naktī sacēlās silts dienvidaustrumu vēj�, grabi�nādams nokaltu�o ābeļu zarus, �alkdams dzīvo koku lapot�nēs. Vēj� nesa siltu lietu pret mājas sienu, aiz kuras aizmi�dzis gulēja �etrdesmit divus gadus vecais Frānsiss Dolarhaids.

Viņ� gulēja uz sāna un sūkāja īk�ķi, sasvīdu�ie mati bija pielipu�i pie pieres.

Patlaban viņ� pamostas. Viņ� tumsā ieklausās savā el�pā, dzird pat vieglo troksnīti, pa�a acīm mirk�ķinoties. Vi�ņa pirksti drusku o� pēc benzīna. Pūslis ir pilns.

Viņ� pa�amdās uz naktsgaldiņa pēc glāzes ar liekajiem zobiem.

Dolarhaids vienmēr pirms cel�anās ieliek zobus. Tagad viņ� iet uz tualeti. Gaismu viņ� neieslēdz. Viņ� tumsā at�rod podu un kā labs puika apsē�as uz tā.

Vecāsmātes pārvērtības kļuva manāmas tikai �etrdesmit septītā gada ziemā, kad Frānsisam bija astoņi gadi.

Viņa pārstāja ieturēt maltītes savā istabā kopā ar Frān�sisu. Viņi pārcēlās pie kopīgā galda ēdamistabā, kur Vecā�māte sēdēja galda galā, pārraudzīdama vecīgos iemītniekus.

Meitenes gados Vecāmāte bija audzināta par jauku na�mamāti, un tagad viņa izsaiņoja un nospodrināja sudraba zvaniņu un nolika to blakus savam �ķīvim.

Mūsdienās diem�ēl arvien retāk sastopamas �īs vērtī�gās iemaņas - nodro�ināt raitu pusdienu norisi, izrīkot kal�potājus, uzturēt sarunu, viegli iedro�inot kautrīgākos, visiem par prieku ļaujot izpausties asprātīgākajiem�

Savulaik Vecāmāte �ajā ziņā bija visai prasmīga. Arī vecļau�u namā viņas pūliņi kādu laiku darīja maltītes inte�resantākas tiem nedaudzajiem iemītniekiem, kas spēja iz�sekot sarunas ritumam.

Frānsiss sēdēja namatēva krēslā otrā galda galā aiz gal�vu rindas, kas alla� māja, kad Vecāmāte mudināja stāstīt at�miņas tos, kuri spēja kaut ko atcerēties. Viņa pauda dzīvu interesi par misis Floderas kāzu ceļojumu uz Kanzassitiju, daudzas reizes izsekoja mistera Itona nedienām ar dzelteno kaiti un mo�i ieklausījās pārējo izdvestajās nesakarīgajās skaņās.

-��� Vai tas nav interesanti, Frānsis? - viņa apjautājās un pa�ķindināja zvaniņu, lai tiktu atnests nākamais ēdiens. Maltītes lielākoties sastāvēja no dārzeņu un gaļas sautēju�miem, ta�u viņa tās sadalīja vairākos ēdienos, tādējādi pa�matīgi apgrūtinādama virtuves strādnieku darbu.

Negadījumi pie galda netika pieminēti.

Zvaniņa d�inksts, rokas mājiens teikuma vidū, un kal�potāji parūpējās par tiem, kas bija kaut ko izgāzu�i vai aiz�migu�i, vai aizmirsu�i, kāpēc viņi atrodas pie galda. Vecā�māte vienmēr turēja tik lielu �tatu, cik vien varēja atļauties.

Kad Vecāsmātes veselības stāvoklis pavājinājās, viņa nokritās svarā un varēja atkal valkāt kleitas, kas sen jau bi�ja nobāztas skapju dziļumos. Da�as no tām bija elegantas. Pēc vaibstiem un frizūras viņa stipri atgādināja D�ord�a Va��ingtona ģīmetni uz dolāra banknotes.

Pret pavasari sāka pasliktināties* arī viņas manieres. Vi�ņa valdonīgi izturējās pie galda un nevienam neļāva sevi pārtraukt, kad stāstīja par savu jaunību Sent�ārlzā, atklāda�ma pat da�u privātas dabas sīkumu, lai iedvesmotu un pa�mācītu Frānsisu un pārējos.

Tas nebija melots, ka tūksto� deviņsimt septītajā gadā Vecāmāte tie�ām bija sezonas skaistule un tika aicināta uz da�ām labdzimu�u ļau�u ballēm upes otrā krastā Sentluisā.

Viņa sacīja, ka tā visiem esot "laba mācība", un zīmīgi paskatījās uz Frānsisu, kas sadīdījās un sakrustoja zem gal�da kājas.

-��� Es uzaugu laikā, kad mediķi nespēja daudz līdzēt, lai labotu nelielas dabas kaprīzes, - viņa klāstīja. - Man bija skaista āda un mati, un es tos pilnībā izmantoju. Zobu de�fektus es kompensēju ar personības spēku un mo�u garu - īstenībā tik veiksmīgi, ka tie kļuva par manu "skaistumpun- ktu". Es domāju, tos pat varētu dēvēt par mana �arma "fir�mas zīmi". Es nemū�am nemainītu tos pret citiem!

Viņa gari skaidroja, ka neuzticoties ārstiem, ta�u, kad noskaidrojies, ka smaganu vainas pēc, iespējams, vajadzēs �ķirties no zobiem, viņa uzmeklējusi vienu no slavenāka�jiem Vidējo Rietumu zobārstiem, �veicieti doktoru Fēliksu Bertilu. Vecāmāte stāstīja, ka tolaik zināmās aprindās dok�tora Bertila "�veices zobi" esot biju�i visai iecienīti un vi�ņam bijusi pla�a prakse.

Pie viņa veidot protēzes pat no tālās Sanfrancisko brau�ku�i operdziedātāji, aktieri un citi publisku profesiju pār�stāvji, kas baidīju�ies, ka jaunie veidojumi viņu mutēs pār�vērtīs balss toni.

Doktors Bertils pratis radīt precīzas pacienta dabisko zobu kopijas un eksperimentējis ar da�ādiem materiāliem un to iespaidu uz runas skanējumu.

Ar doktora Bertila pagatavotajām protēzēm Vecāmāte iz�skatījusies tie�i tāda pati kā agrāk, un tāpat kā agrāk viņa ar personības spēku pārvarējusi izskata nepilnības, nezaudējot savu unikālo �armu, - to viņa skaidroja ar ilkņainu smaidu.

Ja tajā visā slēpās kāda laba mācība, tad Frānsiss to va�rēja novērtēt tikai vēlāk; viņam nebija paredzētas jaunas operācijas, līdz viņ� pats varēs par tām samaksāt.

Kārtīgi nosēdēt visu vakariņu laiku Frānsisam palīdzē�ja domas par to, kas gaidāms pēc vakariņām.

Kvīnas Mazeres Bcilijas vīrs katru vakaru brauca viņai pakaļ ar mūļu vilktiem ratiem, kuros viņ� vadāja malku. Ja Vecāmāte bija aizņemta aug�stāvā, Frānsiss varēja braukt viņiem līdzi pa gatvi līdz pat lielceļam.

Visu dienu viņ� gaidīja �o vakara braucienu: kā viņ� sē�dēs ratu sēdeklī blakus Kvīnai Mazerei un viņas garais un klusais vīrs tumsā gandrīz nebūs redzams, un ratu dzelzs riteņi skaļi �irkstēs pa granti. Abi brūnie mūļi reizēm bija dubļaini, viņu apcirptās krēpes slējās kā birstes, astes vē- zējās gar gurniem. Smar�oja pēc sviedriem, vārītas veļas, �ņaucamtabakas un siltiem iemauktiem. Citreiz, kad mis�ters Beilijs bija strādājis izcirtumā, smar�oja pēc ugunsku�ra dūmiem, un da�kārt, kad viņ� bija paņēmis uz me�u lī�dzi bisi, ratu kastē gulēja pāris zaķu vai vāveres, izsticpu�ies gari kā skrējienā.

Braucot pa gatvi, viņi netērzēja; misters Beilijs runāja tikai ar mūļiem. Ratu kratī�anās zēnam lika tīkami piespies�ties Beilijiem. Gatves galā izlaists, viņ� deva savu vakara solījumu iet taisni uz mājām un noskatījās, kā attālinās ra�tu luktura gaisma. Viņ� dzirdēja, kā Beiliji uz ceļa sarunā�jas. Da�kārt Kvīna Mazere sasmīdināja vīru un pati smējās līdzi. Stāvot tumsā, bija patīkami viņos klausīties un apzi�nāties, ka tie nesmejas par viņu.

Vēlāk viņ� mainīja domas par to�

�ad tad Frānsiss Dolarhaids varēja paspēlēties ar pus�graudnieka meitu, kas dzīvoja trīs laukus tālāk. Vecāmāte ļāva meitenei nākt spēlēties, jo viņai patika izklaidēties, da�kārt ietērpjot to Merianas bērnības kleitās.

Viņa bija gurds, rudmatains bērns, parasti pārāk nogu�rusi, lai spēlētos.

Kādu karstu jūnija pēcpusdienu, nogarlaikojusies, vis�tu aplokā ar salmu bakstot skrejvaboles, viņa palūdza, lai Frānsiss parāda viņai savu krāniņu.

Frānsiss to izdarīja stūri starp vistu būdu un pazemo dzīv�ogu, kas aizsedza viņus skatam no pirmā stāva logiem.

Meitene par atbildi parādīja savu vietiņu. Viņa stāvēja ar kokvilnas biksītēm pie potītēm, Frānsiss bija notupies, lai labāk apskatītu, kad ap stūri apmetās gailis bez galvas, �ļūk�dams uz muguras un sizdams spārnus pret zemi. Meitene neveikli lēca atpakaļ, un viņai uz kājām uz�ļakstījās gaiļa asinis.

Frānsiss pietrūkās kājās, joprojām ar nolaistām bik�e- lēm, bet ap stūri gailim sekoja Kvīna Mazere Beilija un ie�raudzīja viņus.

-���� Paklausies, puis, - viņa mierīgi sacīja. - Tu gribēji redzēt, kas ir kas, redzējis tagad esi un dari labāk kaut ko citu. Spēlējiet bērnu spēles un neģērbieties pliki! Tagad palī�dziet man noķert to negantnieku!

Dzenoties pēc gaiļa, bērnu samulsums ātri pārgāja, ta�u Vecāmāte pa otrā stāva logu bija visu redzējusi�

Vecāmāte noskatījās, kā Kvīna Mazere ieiet atpakaļ mā�jā. Bērni iegāja vistu būdā. Vecāmāte nogaidīja piecas mi�nūtes, tad klusi pielavījās būdai un atrāva durvis. Bērni la�sīja vistu spalvas.

Viņa aizsūtīja meiteni projām un ieveda Frānsisu mājā.

Viņa teica, ka aizsūtīs viņu atpakaļ uz brāļa Badija bā�reņu namu - pēc tam, kad būs viņu sodījusi.

-��� Ej aug�ā! Ej uz savu istabu, novelc bikses un gaidi, kamēr es sameklē�u �ķēres.

Stundām ilgi viņ� gaidīja savā istabā, bez biksēm gulē�dams gultā, ieķēries palagā, gaidīdams �ķēres. Viņ� dzirdē�ja vakariņu trok�ņus pirmajā stāvā, dzirdēja malkas ratu gra�boņu un mūļu sprauslā�anu, kad Kvīnai Mazerei atbrauca pakaļ vīrs.

Pret ritu viņ� aizmiga, bet drīz uztrūkās un atkal gai�dīja.

Vecāmāte neatnāca. Varbūt viņa bija aizmirsusi.

Viņ� gaidīja vairākas dienas, daudzas reizes sasting�dams spējās drausmās. Viņ� nekad nepārstāja gaidīt.

Viņ� vairījās no Kvīnas Mazeres Beilijas, nerunāja ar vi�ņu un neteica, kāpēc: viņ� maldīgi uzskatīja, ka tā izstāstīju�si Vecaimātei, ko redzējusi aiz vistu būdas. Tagad viņ� bija pārliecināts, ka, ratu lukturim attālinoties, tie bija smēju�ies par viņu. Skaidrs - viņ� nevienam nevarēja uzticēties.

Bija grūti mierīgi gulēt un aizmigt ar tādām domām galvā. Bija grūti mierīgi gulēt tik gai�ā naktī.

Frānsiss zināja, ka Vecaimātei taisnība. Viņ� bija ļoti sāpinājis viņu. Viņ� bija apkaunojis viņu. Visi noteikti zinā�ja, ko viņ� izdarījis, - līdz pat tālajai Sent�ārlzai. Viņ� ne�dusmojās uz Vecomāti. Viņ� zināja, ka ļoti Mīl viņu. Viņ� gribēja izpirkt savu grēku.

Viņ� iztēlojās, kā mājā ielau�as laupītāji un viņ� aiz�stāv Vecomāti, un viņa pēc tam ņem atpakaļ savus vārdus un saka:

- Tu tomēr neesi sātana bērns, Frānsis. Tu esi mans la�bais zēns.

Viņ� domāja par laupītāja ielau�anos. Kā viņ� ienāk mā�jā, apņēmies parādīt Vecaimātei savu krāniņu.

Viņ� domāja par to. Pieliekamajā stāvēja Kvīnas Ma�zeres cirvītis. Nokāvusi vistu, viņa to alla� noslaucīja ar avī�zi. Viņam jāņem cirvītis savā pārziņā. Tā būs viņa atbildī�ba. Viņam jācīnās ar savām bailēm no tumsas. Ja viņ� patiesi Mīl Vecomāti, tad viņam jābūt tam, no kura tumsā baidās. Lai laupītājs baidās no viņa.

Viņ� nozagās lejā un atrada cirvīti karājamies uz nag�las. Tas dīvaini smar�oja - tāpat kā izlietne, kad tajā note�cināja vistas asinis. Tas bija ass, svars tīkami iegūla delnā.

Viņ� aiznesa cirvīti uz Vecāsmātes istabu, lai pārlieci�nātos, ka tur nav laupītāju.

Vecāmāte bija aizmigusi. Bija ļoti tum�s, bet viņ� skaid�ri zināja, kur viņa ir. Ja istabā būtu laupītājs, viņ� dzirdētu tā elpu tāpat, kā dzirdēja Vecāsmātes elpu. Viņ� zinātu, kur ir laupītāja kakls tikpat skaidri, kā zināja, kur ir Vecāsmā�tes kakls. Tie�i zem elpas.

Ja te būtu laupītājs, viņ� tam piezagtos, lūk, cik klusi. Viņ� tā, ar abām rokām, paceltu cirvīti tam virs galvas.

Blakus gultai Frānsiss uzkāpa uz Vecāsmātes rītakur- pes. Cirvītis sa�ūpojās reibino�ajā tumsā un atsitās pret vi�ņas stāvlampas metāla aba�ūru.

Vecāmāte pagriezās uz otriem sāniem, mikli no�āpsti- nāja muti. Frānsiss nekustīgi stāvēja. Rokas drebēja, pūlo�ties noturēt cirvīti. Vecāmāte sāka krākt.

Frānsiss gandrīz vai plīsa aiz Mīlestības. Viņ� izlavījās no istabas. Viņu bija pārņēmusi drud�aina vajadzība būt ga�tavam Vecāsmātes aizsardzībai. Kaut kas bija jāizdara. Ta�gad viņ� vairs nebaidījās no mājas tumsas, tomēr tā smacē�ja viņu.

Viņ� izgāja pa sētaspuses durvīm un stāvēja mēnesnī�cā, pavērsis seju aug�up, tverdams gaisu, it kā varētu ieel�pot gaismu. Mazais mēness aplis vispirms viņa acīs izska�tījās greizs, līdz beidzot, kad viņam izdevās fokusēt skatienu, - apaļ�.

Mīla bija piebriedu�i viņā neizturami liela, un viņ� ne�spēja to izpaust. Viņ� gāja uz vistu būdu, nu jau steidzīgi, zeme zem pēdām bija vēsa, cirvītis salti sitās pret kāju, nu jau viņ� skrēja, lai nepārsprāgtu�

Frānsiss tīrījās pie vistu aploka sūkņa un nekad nebija juties tik maigi un gai�i mierīgs. Viņ� kā taustīdamies ie�gāja �ajā mierā un atklāja, ka miers ir bezgalīgs visapkārt viņam.

Tas, ko Vecāmāte savā mīļumā nebija nogriezusi, jopro�jām kā balva atradās vecajā vietā, kad viņ� mazgāja asinis no vēdera un kājām. Viņa prāts bija skaidrs un rāms.

Kaut kas jāizdara ar to naktskreklu. Jānoslēpj zem �ā�vētavas maisiem.

Vecāmāte atrada beigtās vistas un bija neizpratnē. Viņa teica, ka tas neizskatoties pēc lapsu nedarba.

Pēc mēne�a Kvīna Mazere, iedama pēc olām, atrada vēl vienu. �oreiz tai bija apgriezts kakls un norauta galva.

Pie vakariņu galda Vecāmāte teica, ka esot pārliecināta - to viņai par spīti izdarījis "kāds no�ēlojams kalps, ko esmu patriekusi". Viņa teica, ka esot piezvanījusi �erifam.

Frānsiss klusi sēdēja savā vietā, atvērdams un aizvēr�dams delnu, atcerēdamies aci, kas bija mirk�ķinājusies vi�ņam plaukstā. Da�reiz gultā viņ� turēja sevi, lai būtu dro�s, ka nav sagriezts. Da�reiz viņ� turēja, domādams, ka sajūt mirk�ķinā�anu.

Vecāmāte strauji mainījās. Viņa kļuva arvien ka�ķīgā�ka un nespēja noturēt kalpotājus. Kaut arī visvairāk trūka apkopēju, viņa uzņēmās personisku �efību par virtuvi un, ēdienu gatavo�anai tikai kaitēdama, izrīkoja Kvīnu Māzeri Beiliju. �ī afroamerikāniete, kas pie Dolarhaidiem bija no�strādājusi visu mū�u, bija vienīgā pastāvīgā darbiniece.

Piesarkusi virtuves sutā. Vecāmāte haotiski svaidījās no darba pie darba, bie�i atstādama gatavojamos ēdienus pus�ratā, tā arī nepasniegdama tos. Viņa gatavoja sautējumus no pārpalikumiem, bet pieliekamajā vīta svaigi dārzeņi.

Tajā pa�ā laikā viņa sāka fanātiski taupīt. Viņa samazi�nāja veļas ziepju un balinātāja patēriņu tik ļoti, ka palagi kļuva blāvi pelēki.

Novembri viņa nolīga veselas piecas melnādainas palī�dzes. Neviena nebija palicēja.

Vakarā, kad aizgāja pēdējā no viņām, Vecāmāte bija ne�ganta kā pūķis. Viņa aurodama brāzās pa māju. Viņa iegāja virtuvē un ieraudzīja, ka Kvīna Mazere Beilija pēc mīklas izrullēsanas atstājusi uz dēļa tējkarotes tiesu miltu.

Virtuves svelmē, pa�ā darba karstumā pusstundu pirms vakariņām viņa piegāja pie Kvīnas Mazeres un iecirta tai pļauku.

Kvīna Mazere bija satriekta, viņai no rokām izkrita pa�vārnīca. Acīs sariesās asaras. Vecāmāte atvēzējās vēlreiz. Liela sārta delna viņu atstūma.

-��� Nedariet to! Attopieties jel, misis Dolarhaida! Nekad vairs tā nedariet!

Vecāmāte, izkliegdama negantus apvainojumus, ar kailu roku pagrūda zupas katlu, kas apgāzās, un zupa �ņākdama tecēja starp plīts riņķiem. Viņa aizgāja uz savu istabu un aiz�cirta durvis. Frānsiss dzirdēja, kā viņa lādas un met pret sie�nu visu, kas pa rokai. Līdz pat vakaram viņa nerādījās laukā.

Kvīna Mazere satīrīja zupu un paēdināja vecos ļaudis. Viņa salika savas nedaudzās mantas grozā, uzvilka veco d�emperi, uzlika aubi. Viņa meklēja Frānsisu, bet nevarēja atrast. Viņa jau bija ratos, kad ieraudzīja puiku sē�am uz lieveņa stūra. Frānsiss skatījās, kā viņa smagi izkāpj no ra�tiem un nāk atpakaļ pie viņa.

-��� Run�uk, es tagad braucu projām. Es te vairs nebū�u. Sironija no bodes manā vārdā piezvanīs tavai mammai un pateiks. Ja tev mani vajag, pirms atbrauc tava mamma, tad nāc tik uz manu māju.

Viņ� izvairījās no pieskāriena vaigam.

Misters Beilijs noklak�ķināja mēli, paskubinot mūļus. Frānsiss noskatījās, kā attālinās lukturis. Agrāk tajā noska�toties, viņam bija skumja tuk�uma sajūta, jo viņ� bija do�mājis, ka Kvīna Mazere viņu nodevusi. Tagad viņam bija vienalga. Viņ� bija apmierināts. Vārā petrolejas luktura gais�miņa attālinājās pa ceļu. Tā bija nieks pret mēnesi.

Viņ� prātoja, kāda ir sajūta, nogalinot mūli.

Kad Meriana Dolarhaida Fogta saņēma ziņu no Kvīnas Mazeres Beilijas, viņa tomēr neatbrauca.

Viņa atbrauca divas nedēļas vēlāk, kad bija piezvanījis Sent�ārlzas �erifs. Viņa atbrauca pēcpusdienā, pati sēdēda�ma pie pirmskara "Packard" stūres. Viņai bija rokās cimdi un galvā platmale.

�erifa vietnieks sagaidīja viņu gatves galā un noliecās pie loga.

-���� Misis Fogta, jūsu māte �odien ap pusdienlaiku mums zvanīja un teica kaut ko par kalpotājiem, kas zogot. Es at�braucu �urp, bet, atvainojiet, viņa to visu ir sagudrojusi, un izskatās, ka te nav īstas kārtības. �erifs domāja, ka vispirms jāsazinās ar jums, jūs ta�u saprotat. Misters Fogts tomēr ir pazīstams cilvēks.

Meriana viņu saprata. Misters Fogts patlaban bija Sent�luisas sabiedrisko darbu komisārs un partijā viņa stāvoklis bija sa�ķobījies.

-��� Cik man zināms, neviens cits to vietu nav redzējis, - sacīja �erifa vietnieks.

Savu māti Meriana atrada aizmigu�u. Divi vecī�i jopro�jām sēdēja pie galda un gaidīja pusdienas. Viena tantiņa naktskreklā bija pagalmā.

Meriana piezvanīja vīram.

-������� Cik bie�i tādas vietas tiek pārbaudītas? Viņi noteikti to vēl nav redzēju�i� Es nezinu, vai sūdzēju�ies radinieki. Nedomāju, ka �iem cilvēkiem ir kādi radinieki� Nē. Tu ne�jaucies. Man vajag da�us melnādainos. Atsūti man da�us melnādainos� un doktoru Votersu. Es visu nokārto�u.

Ārsts ar sanitāru baltā virsvalkā ieradās pēc �etrdesmit piecām minūtēm, un viņiem sekoja furgons ar Merianas is�tabeni un pieciem citiem mājkalpotājiem.

Kad Frānsiss atnāca no skolas, Meriana, ārsts un sani�tārs bija Vecāsmātes istabā. Frānsiss dzirdēja Vecāsmātes la�mā�anos. Kad atbraucēji izstūma viņu ārā �ejienes ratiņos, viņai bija glā�ainas acis un pie rokas ar plāksteri pielīmēts vates ku�ķis. Viņas seja bez protēzēm izskatījās dīvaini sa- kritusies. Arī Merianas roka bija pārsieta; viņa bija sakosta.

Vecomāti aizveda ar ārsta ma�īnu, viņa sēdēja paka]ējā sēdeklī blakus sanitāram. Frānsiss noraudzījās viņas aiz�brauk�anā. Viņ� dzīrās pamāt, ta�u roka smagi atkrita gar sānu.

Merianas tīrītāju brigāde berza un vēdināja māju, vei�ca pamatīgu veļas mazgā�anu, nomazgāja vecos ļaudis. Me�riana strādāja kopā ar citiem un pārraudzīja steidzīgi savīk- �to maltīti.

Ar Frānsisu viņa runāja vienīgi tik daudz, lai pajautā�tu, kur kas stāv.

Tad viņa aizsūtīja kalpotājus projām un piezvanīja uz pa�valdību. Viņa paskaidroja, ka misis Dolarhaidu ķērusi trieka.

Kad sociālie darbinieki ar skolnieku autobusiņu atbrau�ca pēc nespējniekiem, bija jau tum�s. Frānsiss domāja, ka aizvedīs arī viņu. Tomēr neviens viņu pat nepieminēja.

Mājā palika tikai Meriana un Frānsiss. Māte sēdēja pie ēdamistabas galda, saņēmusi galvai rokās. Dēls izgāja ārā un uzkāpa me�ābelē.

Beidzot Meriana viņu sauca. Viņa bija sasaiņojusi ma�zu �emodānu ar Frānsisa drēbēm.

-��� Tev būs jābrauc man līdzi, - viņa sacīja, iedama uz ma�īnu. - Kāp iek�ā. Neliec kājas uz sēdekļa.

Viņi aizbrauca ar "Packard" un atstāja tuk�os ratiņus stāvam pagalmā.

Nekāda skandāla nebija. Pa�valdības ierēdņi pauda no��ēlu, ka misis Dolarhaidai tā gadījies, jo viņa bijusi kārtīga saimniece. Fogtu gods palika neaptraipīts.

Vecāmāte tika ievietota privātā nervu sanatorijā. Tikai pēc �etrpadsmit gadiem Frānsiss varēja atgriezties mājās pie viņas.

-��� Frānsis, tās ir tavas pusmāsas un pusbrālis, - sacīja māte, ieiedama kopā ar Frānsisu Fogtu bibliotēkā.

Nedam Fogtam bija divpadsmit, Viktorijai trīspadsmit un Margaritai deviņi gadi. Neds ar Viktoriju saskatījās. Mārgarita skatījās grīdā.

Frānsisam bija ierādīta istaba otrajā stāvā pie kalpotāju kāpnēm. Kop� izgā�anās 1944. gada vēlē�anās Fogtiem vairs nebija aug�stāva istabenes.

Viņ� bija reģistrēts mācībām Potera D�erarda pamatsko�lā, kas bija tuvu mājām, bet tālu no privātskolas, kur mācī�jās pārējie bērni.

Da�as pirmās dienas Fogta bērni, cik vien bija iespē�jams, ignorēja Frānsisu, ta�u pirmās nedēļas beigās Neds ar Viktoriju uzkāpa pa kalpotāju kāpnēm un ieradās vizītē.

Frānsiss dzirdēja, kā viņi aiz durvīm sa�ukstas, pirms grieza durvju rokturi. Atklāju�i, ka durvis aizbultētas, viņi neklauvēja. Neds sacīja:

-��� Atver durvis!

Frānsiss atvēra. Sākumā viņi ar Frānsisu nerunāja, tikai izrevidēja skapī viņa drēbes. Neds Fogts atvēra mazā tua�letes galdiņa atvilktni un ar diviem pirkstiem ņēma ārā lie�tas: dzim�anas dienās dāvinātus kabatas lakatiņus ar iz�ū�tiem iniciāļiem F. D., ģitāras mediatoru, raibu vaboli zāļu pudelītē, reiz samirku�u "Pasaules ma�u" eksemplāru, kā arī kartīti ar visa laba vēlējumiem, ko bija parakstījusi "Tava klasesbiedre Sāra Hjūza".

-��� Kas tas? - jautāja Neds.

-��� Mediators.

-��� Kam tas domāts?

-��� Ģitāras spēlē�anai.

-��� Tev ir ģitāra?

-Nē.

-��� Kāpēc tad tev tāds ir? - jautāja Viktorija.

-��� Mans tēvs ar to spēlēja.

-��� Es nesaprotu� Ko tu teici? Liec, lai viņ� atkārto, Ned!

-���� Viņ� teica, ka tas piederējis viņa tēvam. - Neds iz��ņauca degunu vienā no kabatas lakatiņiem un iemeta to at�pakaļ atvilktnē.

-���� �odien aizveda ponijus, - sacīja Viktorija. Viņa ap�sēdās uz �aurās gultiņas. Neds apsēdās viņai blakus, atspie�dās pret sienu, uzlika kājas uz segas.

-��� Nav vairs poniju, - sacīja Neds. - Nav vairs arī va�sarnīcas pie ezera. Zini, kāpēc? Runā, sīkais kverpli!

-��� Tētis daudz slimo un vairs nepelna tik daudz, - teica Viktorija. - Ir tādas dienas, kad viņ� vispār neaiziet uz kan�tori.

-���� Zini, kāpēc viņ� slimo, tu, sīkais kverpli? - jautāja Neds. - Runā tā, lai var saprast!

-��� Vecāmāte teica, ka viņ� ir �ūpa. Nu, saprati?

-��� Viņ� ir slims tava pretīgā purna dēļ, - sacīja Neds.

-��� Tāpēc arī cilvēki par viņu nebalsoja, - piebilda Vik�torija.

-��� Tinieties! - sacīja Frānsiss. Kad viņ� pagriezās, lai at�vērtu durvis, Neds iespēra viņam pa muguru. Frānsiss ar abām rokām tvēra pie nieres, tādējādi paglābdams pirkstus, kad Neds iespēra viņam pa vēderu.

-��� Ak, Ned� - noelsās Viktorija. - Ned�

Neds sagrāba Frānsisu aiz ausīm un pacēla pie spoguļa virs tualetes galdiņa.

-���� Lūk, kāpēc viņ� ir slims! - Neds trieca Frānsisa seju spogulī. - Lūk, kāpēc viņ� ir slims! - Trieciens. - Lūk, kā�pēc viņ� ir slims! - Trieciens. Spoguli izraibināja puņķi un asinis. Neds atlaida Frānsisu vaļā, un viņ� apsēdās uz grī�das. Viktorija skatījās viņā ieplestām acīm, iekodusies apak�lūpā. Viņi atstāja Frānsisu uz grīdas. Seja mirka asi�nīs un siekalās. Acis no sāpēm asaroja, ta�u viņ� neraudāja.

�ikāgā lietus visu nakti grabinās uz nojumes, kas uz�slieta pār Fredijam Loundsam izrakto kapu.

Pērkons �ķiet dārdam tie�i Villa Greiema galvā, kad viņ� streipuļo no galda uz gultu, kur zem spilvena gaida sa�ritināju�ies murgi.

Vecā māja pie Sent�ārlzas vaid, sliedamās pretī vēja ga�rajām nopūtām, kas pārskan lietus troksni rūtīs un pat pēr�kona dārdus.

Tumsā ie�īkstas kāpnes. Misters Dolarhaids kāpj lejā; viņa kimono �vīkst, plati ieplestajās acīs kavējas miegai- nums.

Viņa mati ir mitri un kārtīgi sasukāti. Viņ� ir apkopis nagus; kustas lēni un līgani, pilns kā krūze ar koncentrētu spēku.

Filmas blakus projektoram. Liekās jau samestas papīr�grozā sadedzinā�anai. Divas atliku�ās ir izvēlētas no vairā�kiem du�iem mājas filmu, ko viņ� nokopējis darbnīcā un atnesis mājās, lai noskatītos.

Dolarhaids ērti iekārtojas atzveltnes krēslā, līdzās novietojis paplāti ar sieru un augļiem. Viņ� ir gatavs skatī�ties.

Pirmajā filmā redzams Ceturtā jūlija brīvdienu pikniks. Jauka ģimenīte; trīs bērni, tēvs ar pamatīgu kaklu, viņ� ar resniem pirkstiem ķeksējas marinādes burkā. Un māte.

Vislabāk viņa aplūkojama, spēlējot solībolu ar kaimi�ņu bērniem. Tikai kādas piecpadsmit sekundes; viņa pirmā atstāj otro bāzi, stājas pret padevēju un mājas bāzi; kājas viegli ieplestas, viņa ir gatava mesties uz jebkuru pusi; zem pulovera, viņai paliecoties uz priek�u, no�ūpojas krūtis. Kai�tino�s traucējums: bērns vēzē nūju. Atkal sieviete, iet atpa�kaļ, uzliek vienu kāju uz laivas matra�a, ko viņi izmanto par bāzi, un nostājas, izslējusi cisku �aurajās biksēs.

Atkal un atkal Dolarhaids skatās kadrus ar sievieti. Kāja uz bāzes, iegurnis izliekts, ciskas muskulis saspringts ap�grieztajos d�insos.

Viņ� apstādina pēdējo kadru. Sieviete un viņas bērni. Viņi ir netīri un piekusu�i. Apskaujas, suns pinas viņiem pa kājām.

Briesmīgs pērkona dārds noklinkstina slīpētā kristāla glāzes Vecāsmātes augstajā kumodē. Dolarhaids pasniedzas pēc bumbiera.

Otra filma sastāv no vairākiem fragmentiem. Ar peni�jiem izlikti vārdi uz kartona gabala blakus sasistai krājka- sītei. "Jaunā māja". Pirmajos kadros tēvs pagalmā izvelk no zemes tajā iesprausto plakātu "Pārdod". Viņ� izslien plakā�tu un ar mulsu smaidu pievēr�as kamerai. Viņa kabatas ir izgrieztas otrādi.

Ilgs, ļodzīgs kadrs ar māti un trim bērniem uz lieveņa pakāpieniem. Nams ir glīts. Peldbaseins. Bērnelis, mazs, pieglaustiem matiem, iet apkārt uz tramplīna dēli, atstādams uz flīzēm slapjas pēdas. Ūdenī vairākas galvas. Sunītis iras pretī meitai, ausis atpakaļ, purniņ� izsliets, redzami acu bal�tumi.

Māte ūdenī turas pie kāpnēm un skatās uz kameru. Vi�ņas melnie, cirtainie mati mirdz kā ka�oks, krūtis izceļas spīdīgajā, slapjajā peldkostīmā, kājas �ķērītē viļņaini kus�tas zem ūdens.

Vakars. Slikti nofilmēts uzņēmums pāri baseinam uz apgaismoto māju, gaisma atspīd ūdenī.

Iek�ā: ģimenes prieki. Visur kastes, iepakojuma mate�riāli. Veca lāde, kas vēl nav nobāzta bēniņos.

Meitiņa pielaiko vecāsmātes drēbes. Viņa uzlikusi gal�vā lielu dārza svētku salmenīcu. Tēvs uz dīvāna. Viņ� iz�skatās mēreni piesūcies. Tagad kamera dro�i vien tēvam. Tā neturas glu�i līdzeni. Māte platmalē pie spoguļa.

Bērni dīdās viņai apkārt, puikas smejas un rausta ve�cās goda drānas. Meitene nopētī māti vēsi un vērtējo�i, iz�tēlojoties, kāda pati kādreiz būs.

Tuvplāns. Māte pagrie�as un, �ķelmīgi smaidīdama, po�zē kamerai, atmetusi roku aiz kakla. Viņa ir visai skaista. Kaklā kameja.

Dolarhaids aptur kadru. Viņ� patin atpakaļ. Atkal un at�kal sieviete pagrie�as no spoguļa un uzsmaida.

Dolarhaids izklaidīgi paņem softbola filmas rullīti un iesvie� to papīrkurvī. Viņ� izņem rullīti no projektora un pa�skatās uz "Gateway" uzlīmi uz kārbas: Bobs �ērmens, Stār- rūta 7, 603. pastkaste. Taisa, Oklahoma.

Turklāt viegli aizbraukt.

Dolarhaids tur filmu delnā un apsedz ar otru roku, it kā tā būtu dzīva būtne, kas varētu aizbēgt. �ķiet, ka tā tie�ām lec pret viņa delnu kā sienāzis.

Viņ� atceras steigu un raustīgumu Līdsu namā pēc gais�mas iedeg�anas. Ar misteru Līdsu nācās tikt galā, pirms bija ieslēgtas filmē�anas lampas.

�oreiz viņ� vēlas gludāku notikumu gaitu. Būtu brīni��ķīgi iezagties starp gulētājiem ar ieslēgtu kameru un omu�līgi pakavēties. Tad viņ� varētu tumsā dot triecienu un lai�mīgi pasēdēt starp mirksto�ajiem ļautiņiem.

Viņ� to varēs uzņemt ar infrasarkano filmu, un viņam jau zināms, kur tādu dabūt.

Projektors joprojām ieslēgts. Dolarhaids sē�, turēdams filmu rokās, ta�u uz spo�i baltā ekrāna viņa acīs līdzi vēja nopūtām kustas citi tēli.

Viņā nav atriebes jūtu, tikai Mīlestība un domas par gai�dāmo Godību; sirdis top vārās, pukst strauji kā soļi, kas aiz�bēg klusumā.

Viņ� vareni izslējies. Viņ� izslējies, Mīlas piepildīts, un �ērmeni atveras viņam.

Pagātne viņam nemaz nenāk prātā; tikai gaidāmā Go�dība. Viņ� nedomā par savas mātes māju. Patiesībā viņa ap�zinātās atmiņas par �o laiku ir visai skopas un neskaidras.

Kaut kad pēc divdesmit gadu vecuma sasnieg�anas Do�larhaida atmiņas par mātes namu izbalēja, atstājot apziņā vien glumu sliedi.

Viņ� zināja, ka bija tur nodzīvojis t>' i vienu mēnesi. Viņ� neatcerējās, ka deviņu gadu vecumā tika aizsūtīts pro�jām, jo bija pakāris Viktorijas kaķi.

Viena no nedaudzajām ainām viņa atmiņā bija pats nams, apgaismots, uzlūkots ziemas krēslā no ielas, ejot ga�rām uz D�erarda Potera pamatskolu nojūdzi attālās mājas, kur viņ� bija izmitināts.

Viņ� spēja atcerēties Fogtu bibliotēkas smar�u - tā atgā�dināja nule atvērtas klavieres -, kad māte viņu tur sagaidī�ja, lai iedotu svētku veltes. Viņ� neatcerējās sejas otrā stāva logos, viņam ejot projām pa apledoju�o ietvi ar nīstamajām praktiskajām dāvanām padusē; viņ� steidzās mājās - uz to vietu savā prātā, kura stipri at�ķīrās no Sentluisas.

Vienpadsmit gadu vecumā viņa iztēles dzīve bija aktī�va un spraiga, un, kad Mīlas spiediens kļuva pārāk liels, viņ� to atviegloja. Viņ� medīja mājdzīvniekus - piesardzī�gi un aukstasinīgi vairīdamies no sekām. Zvēriņi bija rātni, tas bija ļoti viegli. Varas iestādēm nekad neienāca prātā sais�tīt viņu ar skumjajām asiņu peļķītēm, kas bija sasūku�ās ga�rā�u klona grīdās.

�etrdesmit divu gadu vecumā viņ� to neatcerējās. Tā�pat viņ� nekad nedomāja par cilvēkiem savas mātes mājā - par pusmāsām, pusbrāli, māti.

Da�kārt viņ� tos redzēja sapnī, krāsainos drud�aina murga fragmentos: pārvērtu�os, garus, ar augumiem spilg�tās papagaiļu krāsās, tie slējās pār viņu dievlūdzēju pozās.

Kad viņ� nolēma apcerēt pagātni - tas gan notika reti -, tad atradās daudzas tīkamas atmiņas. Tās bija no dienesta armijā.

Septiņpadsmit gadu vecumā viņ� tika pieķerts lienam pa logu kādas sievietes mājā - nolūku neizdevās noskaid�rot un viņam deva iespēju izvēlēties: iet armijā vai stā�ties tiesas priek�ā par ielau�anos. Viņ� izvēlējās armiju.

Pēc priek�apmācību nometnes viņu aizsūtīja uz labo�ratorijas speciālistu skolu un pēc tam uz Sanantonio, kur viņ� strādāja ar militāro mediķu mācību filmām Bruka ka�ra hospitālī.

Hospitāļa ķirurgi ieinteresējās par viņu un nolēma uz�labot viņa seju.

Viņi veica deguna plastisko operāciju, lietojot auss skrimsli, lai pagarinātu kolumellu, un uzlaboja lūpas formu ar interesantu Abē lēvera manipulāciju, kuru operāciju zālē skatīties sanāca vesels pulks ārstu.

Ķirurgi bija lepni par savu darbu. Dolarhaids atteicās no spoguļa un skatījās ārā pa logu.

Filmotēkas reģistrā redzams, ka Dolarhaids ņēmis ska�tīties daudzas filmas, lielākoties par traumām, un paturģjis tās pa nakti.

Tūksto� deviņsimt piecdesmit astotajā gadā viņ� no jau�na stājās dienestā, un �ajā otrajā posmā viņ� atklāja Hon- kongu. Viņ� dienēja Korejā, Seulā, attīstīdams filmas, ko ar�mijas mazās izlūklidma�īnas piecdesmito gadu beigās uzņēma, lidojot virs trīsdesmit astotās paralēles, un divas reizes viņam radās iespēja doties atvaļinājumā uz Honkon- gu. Piecdesmit devītajā gadā Honkonga un Dzjuluna spēja apmierināt jebkuru gaumi.

Vecomāti izlaida no slimnīcas se�desmit pirmajā gadā, viņa slīga torazīna aizmiglotā mierā. Dolarhaids lūdza vi�ņu demobilizēt mājas apstākļu dēļ divus mēne�us pirms pa�redzētā termiņa, lūgums tika apmierināts, un viņ� devās mā�jās rūpēties par Vecomāti.

Arī viņam tas bija dīvaini mierīgs laiks. Dabūjis darbu "Gateway" laboratorijā, viņ� varēja nolīgt kopēju, kas pa dienu palika pie Vecāsmātes. Vakaros viņi sēdēja viesista�bā - nesarunādamies. Klusumu caurauda vienīgi vecā pulk�steņa tik�ķi un zvanī�ana.

Māti viņ� satika vienreiz, tūksto� deviņsimt septiņdes�mitajā gadā, Vecāsmātes bērēs. Ar savām dzeltenajām acīm, kas viņam bija no mātes, viņ� skatījās tai cauri un garām, glu�i kā sve�iniecei.

Viņa izskats pārsteidza māti. Muskuļains un slaids, ar viņas maigo ādu un kārtīgām ūsām, kas, viņasprāt, dro�i vien bija no galvas transplantēti mati.

Nākamajā nedēļā viņa vienreiz piezvanīja un dzirdēja, kā lēni tiek nolikta klausule.

Deviņus gadus pēc Vecāsmātes nāves neviens netrau�cēja Dolarhaidu, un arī viņ� nevienu netraucēja. Viņa piere bija gluda. Viņ� apzinājās, ka gaida. Ko gaida - to viņ� ne�zināja.

Kāds sīks notikums, kas gadās ikkatram, pauda viņa prātā mīto�ajai sēklai, ka ir pienācis Laiks: stāvēdams pie ziemeļu puses loga un apskatīdams kādu filmas rullīti, viņ� pamanīja uz rokām noveco�anas zīmes. �ķita, ka rokas, ku�ras tur rullīti, negaidīti parādīju�ās viņam priek�ā, un skaid�rajā ziemeļu gaismā viņ� ieraudzīja, ka āda virs kauliem un cīpslām kļuvusi vaļīgāka un ka rokas klāj grumbiņas, sīkas kā ķirzakas zvīņas.

Viņ� pagrozīja rokas gaismā, un viņam uzplūda smags kāpostu un sautētu tomātu smakas vilnis. Viņ� nodrebinā- jās, lai gan telpā bija silts. Tovakar viņ� trenējās cītīgāk ne�kā parasti.

Dolarhaida bēniņu vingrotavā pie sienas, blakus līdz�tekām un svaru solam bija piekārts pilna auguma spogulis. Tas bija vienīgais spogulis, kas �ajā mājā karājās pie sie�nas, un viņ� mierīgi varēja apbrīnot savu augumu, jo vien�mēr trenējās maskā.

Viņ� sasprindzināja muskuļus un uzmanīgi nopētīja se�vi. �etrdesmit gadu vecumā viņ� būtu varējis ar panāku�miem piedalīties reģionālajās kultūrisma sacensībās. Tomēr viņ� nebija apmierināts.

Pēc nedēļas viņ� uzgāja Bleika gleznu. Tā uzreiz pār�ņēma viņu savā varā.

Viņ� ieraudzīja lielu un krāsainu tās fotoreprodukciju �urnālā "Time", kur bija raksts par Bleika retrospektīvo iz�stādi Teita galerijā Londonā. Bruklinas muzejs bija aizsūtī�jis uz Londonu izstādei "Lielo Sarkano Pūķi un saulē tērpu��os sievieti".

"Time" kritiķis rakstīja: "Rietumu mākslā ir maz dē�monisku tēlu, kas izstaro tik baismīgu seksuālas enerģijas lādiņu�" Dolarhaidam nevajadzēja lasīt tekstu, lai to justu.

Viņ� dienām ilgi nēsāja attēlu līdzi, vēlu vakarā labo�ratorijā pārfotografēja un palielināja to. Gandrīz visu �o lai�ku viņ� bija uzbudināts. Viņ� piekāra gleznu vingrotavā bla�kus spogulim un, neskaitāmas reizes atspiezdamies no grīdas, skatījās tajā. Aizmigt viņ� varēja tikai tad, kad bija trenējies līdz pārgurumam un, lai gūtu seksuālu atviegloju�mu, paskatījies medicīniskas filmas.

Jau deviņu gadu vecumā viņ� bija sapratis, ka ir vien�tuļ� un vienmēr paliks vientuļ� - tādu secinājumu parasti izdara pusmū�ā.

Tagad, pēc �etrdesmit gadu vecuma, viņu pārņēma tik�pat brīni�ķīga, svaiga un reāla iztēles dzīve kā bērnībā. Tā aizveda viņu soli otrpus Vientulības.

Laikā, kad citi vīrie�i pirmoreiz ar izbailēm ierauga savu vientulību, Dolarhaids savējo izprata: viņ� bija viens, tāpēc ka bija Unikāls. Ar ticībai pievērstā dedzību viņ� ap�jauta - ja pūlēsies, ja sekos savām patiesajām dziņām, ko tik ilgi bija apspiedis, ja izkops tās kā īstenas iedvesmas augļus, kādas tās arī bija, tad viņ� varēs Tapt.

Gleznā Pūķa seja nebija redzama, ta�u Dolarhaids ar�vien skaidrāk apjauta, kāda tā izskatās.

Gan viesistabā skatīdamies medicīniskās filmas, gan trenēdamies vingrotavā, viņ� plati izstiepa �okli, lai notu�rētu Vecāsmātes zobus. Tie nepiegulēja viņa kroplajām auk�slējām, un �oklī ātri iemetās krampji.

Ar savu �okli viņ� strādāja privātos brī�os, kozdams cietā gumijas gabalā, līdz muskuļi izspiedās viņa vaigos kā valrieksti.

Tūksto� deviņsimt septiņdesmit devītā gada rudenī Frānsiss Dolarhaids izņēma daļu no saviem prāvajiem ietau�pījumiem un paņēma trīs mēne�u bezalgas atvaļinājumu. Viņ� devās uz Honkongu un paņēma līdzi Vecāsmātes zo�bus.

Kad viņ� atgriezās, rudmatainā Ailīna un citi kolēģi no�sprieda, ka atvaļinājums nācis viņam par labu. Viņ� bija kļu�vis mierīgs. Biedri neievēroja, ka viņ� nekad vairs nelieto�ja darbinieku ģērbtuvi un du�u, jo ari agrāk viņ� to nebija bie�i darījis.

Vecāsmātes zobi bija atgriezu�ies glāzē uz naktsgaldi�ņa pie viņas gultas. Viņa pa�a jaunie zobi bija ieslēgti rak�stāmgalda atvilktnē aug�stāvā.

Ja Ailīna būtu ieraudzījusi viņu spoguļa priek�ā - ar ie�liktiem zobiem un jauno tetovējumu spo�i laistāmies spilg�tajā vingrotavas gaismā -, viņa būtu iekliegu�ies. Vienreiz.

Tagad bija laiks; tagad viņam nebija jāsteidzas. Viņa rī�cībā bija mū�ība. Pagāja pieci mēne�i, līdz viņ� izvēlējās D�eikobsu ģimeni.

D�eikobsi bija pirmie, kas nāca viņam palīgā, pirmie, kas pacēla viņu Tap�anas Godībā. D�eikobsi bija lieliski, labāki par visu, ko viņ� agrāk bija piedzīvojis.

Līdz Līdsiem.

Un tagad, kad viņ� bija audzis spēkā un Godībā, bija pienākusi kārta �ērmeniem un jaunajai infrasarkano staru intimitātei. Ļoti daudzsolo�i.

Lai dabūtu vajadzīgo, Frānsiss Dolarhaids bija spiests at�stāt savu teritoriju "Gateway " filmu attīstī�anas laboratorijā.

Dolarhaids bija ra�o�anas vadītājs "Gateway" lielāka�jā nodaļā - mājas kinofilmu attīstī�anas darbnīcā -, ta�u bija vēl �etras citas nodaļas.

Septiņdesmito gadu recesijas bija cirtu�as sāpīgus ro�bus mājas kino nozarē, turklāt arvien auga konkurence mā�jas video tehnoloģiju ziņā. "Gateway" nācās pilnveidot sa�vu darbību.

Kompānija nodibināja jaunus sektorus, kas kopēja fil�mas uz videolentēm, iespieda aerofoto kartes un izīrēja teh�niku maza formāta reklāmas filmu uzņēmējiem.

Septiņdesmit devītajā gadā "Gateway" nogrāba treknu kumosu. Kompānija noslēdza līgumus ar Aizsardzības un Enerģijas departamentu,' lai kopīgi. yeidotu un izmēģinātu jaunas emulsijas infrasarkano-fete gfāt ī j^ attīstī�anai.

Enerģijas departamentam bija vajadzīgas jutīgas infra�sarkanās filmas siltumsaglabā�anas pētījumiem. Militāris�tiem tās vajadzēja nakts izlūko�anai.

Tā pa�a gada beigās "Gateway" nopirka mazu kaimi�ņu kompāniju "Baeder Chemicals" un tur sāka darbu ar jauno projektu.

Dolarhaids savā pusdienlaikā devās uz "Baeder". De�besis bija zilas kā nomazgātas, un viņ� rūpīgi vairījās no at- spīdumiem peļķēs. Pēc Loundsa nāves viņam bija lielisks garastāvoklis.

"Baeder" nodaļā likās, ka visi aizgāju�i pusdienās.

Vajadzīgās durvis viņ� atrada gaiteņu labirinta galā. Uz�raksts pie durvīm: "Jutīgi infrasarkanie materiāli. Nelietot nekādus gaismas avotus! Nesmēķēt! Nelietot karstus dzē�rienus!" Virs uzraksta dega sarkana lampiņa.

Dolarhaids nospieda pogu un pēc brī�a iedegās zaļā lampiņa. Viņ� iegāja gaismtverī un pieklauvēja pie iek�ē�jām durvīm.

-��� Iek�ā! - Sievietes balss.

Vēss, pilnīga tumsa. Noburbuļo ūdens, uzvēdī pazīsta�mā D-76 attīstītāja smar�a, viegla parfīma dvesma.

-��� Te Frānsiss Dolarhaids. Atnācu sakarā ar to �āvētāju.

-��� Ā, jauki. Atvainojiet, man pilna mute. Es nupat bei�dzu pusdienot.

Viņ� dzirdēja, kā tiek saburzīti un iesviesti grozā papīri.

-���� Patiesībā to �āvētāju vajadzēja Fērgusonam, - sacīja balss tumsā. - Viņ� ir atvaļinājumā, bet es zinu, kur tas būs jāliek. Jums "Gateway " viens ir?

-��� Man ir divi, viens lielāks, viens mazāks. Viņ� nepa�teica, cik vietas viņam ir. - Atgādni par problēmu ar �āvē�tāju Dolarhaids bija redzējis pirms vairākām nedēļām.

-��� Es jums parādī�u, ja neiebilstat drusku uzgaidīt.

-��� Labi.

-���� Nostājieties ar muguru pret durvīm, - viņas balsī ieskanējās pieredzēju�as instruktores tonis, - speriet trīs soļus uz priek�u, jutīsiet, kur sākas flīzes, turpat tie�i pa kreisi būs ķeblis.

Viņ� atrada to. Tagad viņ� bija tuvāk sievietei. Viņ� dzirdēja tās laboratorijas virsvalka �vīkstoņu.

-���� Paldies, ka atnācāt, - viņa sacīja. Viņas balss bija dzidra, ar viegli metālisku pieskaņu. - Jūs esat ra�o�anas vadītājs tur, lielajā mājā, vai ne?

-��� Mhm.

-��� Tas pats misters D., kas sper zemes gaisā, kad ir ne�pareizi reģistrēti pieprasījumi?

-��� Tas pats.

-��� Es esmu Reba Makleina. Ceru, ka �eit viss ir kārtībā.

-�� Nav vairs manā pārziņā. Es jau �eit tikai izplānoju la�boratorijas iekārtojumu, kad mēs nopirkām �o vietu. Nees�mu te bijis veselu pusgadu. - Gara runa viņam. Lai gan tum�sā runāt bija vieglāk.

-����� Vēl tikai mirklīti, un tad varēs ieslēgt gaismu. Vai jums vajadzēs metramēru?

-��� Man ir.

Dolarhaidam bija visai patīkami tumsā runāt ar �o sie�vieti. Viņ� dzirdēja grabinā�anos, tai rakņājoties pa somi�ņu, pūdemīcas klik�ķi.

Viņam bija �ēl, izdzirdot taimera pīkstu.

-��� Nu tā. Es ielik�u �ito mantu Melnajā Caurumā, - viņa sacīja.

Dolarhaids juta auksta gaisadvesmu, dzirdēja aizvera�mies skapja durvis ar gumijas blīvēm, vakuumslēdzenes no�ņāk�anos. Gaisa pūsmiņa, smar�as pieskāriens, viņai paejot garām.

Dolarhaids piespieda pirkstu zem deguna, savilka savu domīgo izteiksmi un gaidīja gaismu.

Gaisma iedegās. Reba stāvēja pie durvīm un smaidīja apmēram uz viņa pusi. Viņas acis kustējās aiz aizvērtiem plakstiņiem.

Dolarhaids ieraudzīja stūrī viņas balto spieķi. Viņ� no�ņēma roku no sejas un pasmaidīja.

-��� Vai es varētu paņemt vienu plūmi? - viņ� jautāja. Vai�rākas plūmes stāvēja uz galda, pie kura viņa pirmīt bija sē�dējusi.

-��� Protams, tās ir ļoti gar�īgas!

Rebai Makleinai bija apmēram trīsdesmit gadu un iz�skatīga, labi veidota laucinieces seja. Uz virsdegunes viņai bija maza zvaigznes veida rēta. Viņas mati bija kvie�u dzel�tenuma un rūsgana zeltainuma sajaukums, pā�a griezums daisku vecmodīgs. Viņas seju un rokas klāja tīkami vasa�ras raibumi. Uz laboratorijas flī�u un nerūsējo�ā tērauda fo�na viņa izskatījās skaista kā Grēks.

Viņ� varēja brīvi uzlūkot sievieti. Viņa skatiens varēja pieskarties netraucēti kā gaiss. Reba nevarēja atbildēt ska�tienam.

Dolarhaids, runājot ar sievietēm, bie�i juta uz ādas sil�tus, dzeļo�us plankumus. Tie virzījās uz katru vietu, kuru, viņaprāt, uzlūkoja sieviete. Pat tad, kad sieviete novērsās, viņ� ba�ījās, ka tā redz viņa atspīdumu. Viņ� alla� ņēma vē�rā atspoguļojo�as virsmas, zināja visus atspīduma leņķus tā�pat, kā biljarda meistars zina visus atsitienus.

Tagad viņa āda bija vēsa. Viņas āda bija vasarraibumai- na, uz kakla un roku locītavās perlamutra baltumā.

-��� Es jums parādī�u telpu, kur viņ� grib to �āvētāju likt, - viņa sacīja. - Varēsim izmērīt.

Viņi izmērīja.

-��� Tagad man būtu lūgumiņ�� - sacīja Dolarhaids.

-Jā?

-���� Man vajag drusku infrasarkanās kinolentes. Smalku filmu, ar jutīgumu līdz tūksto� nanometriem.

-����� Jums tā būs jāglabā ledusskapī un pēc uzņem�anas jāliek atpakaļ aukstumā.

-��� Zinu.

-Vai jūs varētu man pateikt, kādi apmēram būs apstāk�ļi? Tad es�

-���� Uzņem�ana no apmēram astoņu pēdu atstatuma, ar Ratena filtriem pār gaismām. - Pārāk izklausījās pēc spie�go�anas. - Zvērudārzā, - viņ� piebilda, - tumsas valstībā. Viņi grib filmēt nakts dzīvniekus.

-��� Tie dro�i vien ir varen spocīgi, ja nepietiek ar paras�to infrasarkano filmu.

-��� Mhm.

-���� Es domāju, to noteikti var nokārtot. Tikai viens gan. Jūs jau zināt, ka daudzi mūsu materiāli ietilpst Aizsardzī�bas departamenta līgumā. Jums jāparakstās par visu, kas no �ejienes ņemts.

-��� Protams.

-��� Kad jums to vajadzēs?

-��� Ap divdesmito, ne vēlāk.

-���� Jūs noteikti pats zināt - jo jutīgāka filma, jo piņķerī�gāka noņem�anās. Ledusskapji, sausais ledus un viss pārē�jais� Ja vēlaties paskatīties, pēcpusdienā ap �etriem te pār�baudīs da�us paraugus. Vispār jau jāņem pati maigākā emulsija, un viss būs kārtībā.

-��� Es atnāk�u.

Pēc Dolarhaida aizie�anas Reba Makleina izskaitīja plū�mes. Viņ� bija paņēmis vienu.

Dīvains cilvēks �is misters Dolarhaids. Kad viņa ieslē�dza gaismu, Dolarhaida runā neradās nekādas neveiklas pauzes, kas liecinātu par līdzjūtību vai neveiklību. Varbūt jau zināja, ka viņa ir akla. Varbūt viņam tas ir vienalga, tas būtu vēl labāk.

Tas būtu ļoti labi.

�ikāgā ritēja Fredija Loundsa bēres. "The National Tatt�ler" bija samaksājis par krā�ņu ceremoniju un pasteidzinājis visas formalitātes, lai izvadī�ana varētu notikt jau ceturtdien, otrajā dienā pēc nāves. Tādējādi fotogrāfijas būs gatavas jau ceturtdienas vakarā iespie�amajam "Tattler" numuram.

Izvadī�ana bija ļoti gara gan kapli�ā, gan pie kapa.

Radio evaņģēlista liekulīgajām slavas dziesmām nebi�ja ne gala, ne malas. Greiems cīnījās ar smagiem paģiru viļ�ņiem un pūlējās nopētīt bēriniekus.

Nolīgtais koris pie kapa dāsni atpelnīja brango honorā�ru, un "Tattler" fotogrāfu aparāti knik�ķēja vien. Savas kameras bija uzstādīju�as arī divas televīzijas uzņem�anas grupas. Policijas fotogrāfi, apgādāti ar preses apliecībām, fo- tograleja pūli.

Greiems pazina da�us civilā ģērbu�os �ikāgas polici�jas Slepkavību izmeklē�anas nodaļas darbiniekus. Pārējie bija tikai neko neizsako�as sejas.

Un vēl tur bija Loundsa draudzene - Vendija no "Ven�dijas pils". Viņa bija apsēdināta zem nojumes blakus kapam.

Greiems viņu gandrīz nepazina. Blondās parūkas mati bija mezglā, mugurā viņai bija melns kostīms.

Pēdējās dziesmas laikā viņa piecēlās, spēra da�us nedro�us soļus, nometās ceļos, nolika galvu uz zārka un izstiepa rokas pār krizantēmām klāto pārsegu. Ņirbēja zibspuldzes.

Bērinieki klusi virzījās pa pieliju�o zāli uz kapsētas vār�tiem.

Greiems gāja blakus Vendijai. Neaicināto pūlis skatī�jās viņos caur augstā �uguna �oga stieņiem.

-��� Ar jums viss ir kārtībā? - jautāja Greiems.

Viņi apstājās starp kapakmeņiem. Vendijas acis bija sausas, skatiens mierīgs.

-��� Labākā kārtībā nekā ar jums, - viņa atteica. - Pieme- tāties, jā?

-��� J-ja. Vai jūs kāds pieskata?

-��� Iecirknis atsūtīja da�us. Klubā arī sē� - civilā. Tagad daudz darba. Vairāk ķerto nekā parasti.

-���� Man �ēl, ka jums bija tas jāpiedzīvo. Jūs� Es domā�ju, slimnīcā jūs ļoti bra�i turējāties. Es jūs apbrīnoju.

Viņa pamāja.

-���� Fredijs bija lāga zēns. Viņam nevajadzēja tik daudz censties. Paldies, ka ievedāt mani palātā. - Viņa domīgi ska�tījās tālumā, mirk�ķinādama acis, pelēcīgās acu ēnas uz vi�ņas plakstiņiem atgādināja akmens putekļus. Viņa pagrie�zās pret Greiemu. - Klau, "Tattler" man maksā, jūs ta�u to sapratāt, vai ne? Par interviju un par to izklupienu pie kapa. Es nedomāju, ka Fredijam būtu iebildumi.

-��� Viņ� spertu zemes gaisā, ja jūs palaistu garām �ādu iespēju.

-���� Es jau arī tā domāju. Viņi ir pretekļi, bet maksā. Vispār jau viņi mēģināja mani pierunāt, lai es pasaku, ka, manuprāt, jūs tī�ām uzkūdījāt Fredijam to ārprātīgo, fotogrāfijā brāļoda�mies ar Frediju. Es nepiekāpos. Ja viņi kaut ko tādu publicēs, tad ziniet, ka es to neesmu teikusi. Tās ir muļķības.

Viņa vērīgi lūkojās Greiemā, bet viņ� neko neteica.

-��� Jums viņ� nepatika, iespējams, - bet tas nav svarīgi. Ja jūs būtu iedomājies, ka kaut kas tāds var notikt, jūs ta�u nelaistu garām iespēju noķert to Zobu Rūķi, vai ne?

-Nē, nelaistu, Vendij. Mēs būtu uzrīkoju�i viņam slazdu.

-��� Vai jums vispār ir kādas pēdas? Es no visiem tiem cilvēkiem dzirdu tikai nesakarīgu murk�ķē�anu.

-��� Necik daudz nav. Da�i laboratorijā atklāti sīkumi, ar kuriem mēs strādājam. Tas bija tīrs darbiņ�, un viņam veicas.

-��� Un jums?

-Kas?

-��� Jums veicas?

-��� Kā kuru reizi.

-��� Fredijam nekad neveicās. Viņ� stāstīja, ka ar �o lietu gan tik�ot uz zaļa zara. Lieli darījumi bija sarunāti.

-Gan jau būtu ticis.

-��� Nja-a� Klausieties, Greiem, ja jums kādreiz, ziniet, gribas kompāniju, cs labprāt piebiedrotos uz kādu glāzi.

-��� Paldies.

-��� Ta�u uz ielas gan palieciet skaidrā!

-��� Ak jā�

Divi policisti pa�ķīra Vendijai ceļu ziņkārīgo barā aiz vārtiem. Vienam no glūnētājiem mugurā bija T krekls ar uz�rakstu "Zobu Rūķa triku turneja". Viņ� uzsvilpa Vendijai. Blakus stāvo�ā sieviete iecirta viņam pļauku.

Drukns policists iespiedās līdzi Vendijas "Datsun 280ZX", un viņa izbrauca uz ielas. Otrs policists sekoja civila izska�ta automa�īnā.

�ikāga karstajā pēcpusdienā oda kā iz�auta raķete.

Greiems jutās vientuļ�, un viņ� zināja, kāpēc; bēres bie��i izraisa vēlmi pēc seksa - tikai tā var stāties pretī nāvei.

Vēj� pie viņa kājām �abināja sakaltu�as puķes no kā�dām agrākām bērēm. īsu, bet grūtu mirkli viņ� atcerējās pal�mu �aboņu jūras vējā. Ļoti gribējās braukt mājās, tomēr viņ� zināja, ka nevar un nedrīkst to darīt, kamēr Pūķis ir dzīvs.

"Baeder Chemical" zālīte bija maza - piecas salieka�mu krēslu rindas ar celiņu vidū.

Dolarhaids drusku novēlojās. Viņ� nostājās beigās un saņēma rokas uz krūtīm, kamēr tika skatīti ar da�ādām in�frasarkanajām emulsijām radītu melnbaltu un krāsainu fil�mu paraugi.

Dolarhaida klātbūtne uztrauca Dendrid�u, jaunekli, kas vadīja pārbaudi. Dolarhaids darbā izturējās valdonīgi. Viņ� bija atzīts laboratorijas darbu eksperts no pamatuzņēmuma, un viņ� bija pazīstams kā perfekcionists.

Dendrid�s mēne�iem ilgi nebija ar viņu konsultējies, jo starp "Gateway " un "Baeder" nekad nerima sīka sāncensība.

- Reba, izstāsti mums par� astotā parauga attīstī�anu, - sacīja Dendrid�s.

Reba Makleina sēdēja rindas galā ar dokumentu paliktni klēpī. Pirkstiem slīdot pār Braila pierakstiem, viņa skaidrā balsī nosauca attīstī�anas parametrus - ķimikālijas, tempe�ratūru, ilgumu, glabā�anas procedūras pirms un pēc uzņem��anas.

Infrasarkanās superjutīgās filmas ir jāattīsta pilnīgā tumsā. Viņa bija padarījusi visus tumsā veicamos darbus, ar tausti vien nodro�inādama procedūru un reģistra precizi�tāti. Nebija grūti saprast, cik viņa ir vērtīga darbiniece.

Demonstrējumi ievilkās pēc darba laika beigām.

Kamēr citi gāja ārā, Reba Makleina palika savā vietā. Viņai piesardzīgi tuvojās Dolarhaids. Kamēr telpā vēl bija citi, viņ� uzrunāja Rebu pa gabalu. Dolarhaids negribēja, lai viņa jūtas novērota.

-��� Es jau domāju, ka jūs neesat ticis, - viņa sacīja.

-��� Bija jālabo viens aparāts. Tāpēc aizkavējos.

Kāds ieslēdza gaismu. Viņ� nostājās blakus un skatījās uz Rebas balto ādu matu celiņā.

-��� Jūs redzējāt to tūksto� īļanometru paraugu?

-��� Redzēju.

-��� �ie teica, ka izskatoties labi. Ar to ir daudz vieglāk strādāk nekā ar tūksto� divsimtniecēm. Tāda būs laba?

-Jā.

Viņai jau bija līdzi somiņa un viegls lietusmētelis. Kad viņa, taustīdamās ar nūju, nāca laukā no krēslu rindas, Do�larhaids pakāpās sānis. Viņa, �ķita, negaidīja palīdzību. Do�larhaids to nepiedāvāja.

Dendrid�s pabāza galvu atpakaļ istabā.

-��� Reba, dārgum, Mār�ai jāskrien. Vai tu tiksi galā?

Viņas vaigos iesitās plankumi.

-��� Es ļoti labi tik�u galā, paldies, Denij.

-��� Es tevi paķertu, dārgum, bet es jau kavējos. Ē� mis�ter Dolarhaid, ja tas nebūtu liels apgrūtinājums, vai jūs va�rētu�

-�� Denij, es tik�u uz mājām. - Reba valdīja dusmas. Sejas izteiksmju nianses viņa neredzēja, tāpēc pati spēja saglabāt mierīgu izskatu, tomēr sejas krāsu viņa valdīt nespēja.

Dolarhaids vēroja viņu ar savām saltajām, dzeltenajām acīm un ļoti labi saprata viņas dusmas; viņ� zināja, ka Den- drid�a gļēvā līdzjūtība Rebai ir kā spļāviens ģīmī.

-��� Es jūs aizvedī�u, - viņ� sacīja mazliet novēloti.

-��� Nē, tomēr paldies. - Viņa bija domājusi, ka Frānsiss varētu to piedāvāt, un bija nolēmusi piekrist. Ta�u nevarēja pieļaut, ka viņ� tiek gandrīz piespiests to darīt. Velns rāvis to Dendrid�u! Velns rāvis viņa tizlumu, tagad būs jābrauc ar to sūda autobusu! Sīknauda viņai bija, ceļu viņa zināja, viņa varēja braukt, kur vien viņai labpatīk.

Viņa uzkavējās sievie�u tualetē ilgi, lai visi citi būtu at�stāju�i ēku. Sargs viņu izlaida ārā.

Uzmetusi lietusmēteli uz pleciem, viņa devās gar auto�stāvvietas malu uz autobusu pieturas pusi, taustīdamās ar nūju un pēc vieglās pretestības laikus samanīdama arī peļ�ķes.

Dolarhaids vēroja viņu no sava furgona. Izjūtas lika vi�ņam justies neveikli; dienas gaismā tās bija bīstamas.

Vienubrīd likās, ka vējstikli, peļķes un tērauda vadi virs galvas rieto�ās saules gaismā ņirb kā �ķēres.

Rebas baltais spieķis mierināja Dolarhaidu. Tas aizmē�za gan �ķēru ziboņu, gan pa�as �ķēres, un, atcerējies viņas nekaitīgumu, viņ� juta atvieglojumu. Frānsiss iedarbināja motoru.

Reba Makleina izdzirdēja furgonu aiz muguras. Tagad tas bija viņai blakus.

-��� Paldies, ka uzaicinājāt mani.

Viņa pamāja, pasmaidīja, gāja taustīdamās tālāk.

-��� Brauciet ar mani!

-��� Paldies, bet es parasti braucu ar autobusu.

-��� Dendrid�s ir idiots. Brauciet ar mani� - Ko tādos ga�dījumos saka? - Es ļoti priecā�os.

Reba apstājās. Viņa dzirdēja Dolarhaidu izkāpjam no ma�īnas.

Cilvēki parasti ķērās viņai pie aug�delma, nezinādami, ko citu darīt. Aklajiem nepatīk, ja viņu līdzsvaru traucē ar stingru grābienu aiz muskuļa. Viņiem tas ir tikpat nepatī�kami kā sveroties stāvēt uz ļodzīgiem svariem. Viņiem, tā�pat kā citiem cilvēkiem, nepatīk, ka viņus stumda un grūsta.

Dolarhaids nepieskārās viņai. Pēc brī�a viņa sacīja:

-��� Būs labāk, ja es paņem�u jūs aiz rokas.

Viņai bija liela pieredze ar delmiem, ta�u Dolarhaida roka pārsteidza viņas pirkstus. Tā bija cieta kā ozolkoka marga.

Reba nezināja, cik ļoti viņam vajadzēja saņemties, lai ļautu sev pieskarties.

Furgons likās pla�s un augsts. Skaņas un atbalsis �eit bija citādas nekā vieglajā automobilī, tāpēc viņa turējās pie sēdekļa malas, līdz Dolarhaids piesprādzēja viņas dro�ības jostu. Slīpā josta pār plecu piespieda vienu krūti. Viņa pa�virzīja jostu, lai tā ietu starp krūtīm.

Brauciena laikā viņ� tikpat kā neko neteica. Krustoju�mos pie sarkanās gaismas viņ� varēja paskatīties uz Rebu.

Viņa dzīvoja divdzīvokļu mājā klusā ielā netālu no Va��ingtona universitātes.

-��� Ienāciet� Ienāc, iedzersim kaut ko atspirdzino�u!

Visā mū�ā Dolarhaids bija redzējis tikai aptuveni des�mit cilvēku mitekļus. Pēdējos desmit gados viņ� bija iegājis �etros: pats savā, neilgā vizītē pie Ailīnas, pie Līdsiem un pie D�eikobsiem. Citu cilvēku mājas viņam bija eksotika.

Reba juta, kā furgons no�ūpojas, Dolarhaidam izkāp�jot. Atvērās viņas puses durvis. Tās bija visai augstu. No�lecot viņa viegli atsitās pret Dolarhaidu. Tas bija kā atsis- ties pret koku. Viņ� bija daudz smagāks un spēcīgāks, nekā varēja spriest pēc viņa balss un soļiem. Spēcīgs, bet ar vieg�lu gaitu. Reiz Denverā viņa bija iepazinusies ar futbola ko�mandas "Broncos " aizsargu, kas bija atbraucis piedalīties fdmiņā par to, kā labdarības organizācija "United Way" pa�līdz akliem bērniem�

Iegājusi savā dzīvoklī, Reba Makleina ieslēja spieķi kaktā un pēk�ņi kļuva pavisam brīva. Viņa pārvietojās pil�nīgi dro�i, ieslēdza mūziku, pakāra savu mēteli.

Dolarhaidam nācās atgādināt sev, ka viņa ir akla. Atra��anās dzīvoklī viesa viņā tīkamu satraukumu.

-���� D�inu ar toniku?

-��� Pietiks ar toniku.

-��� Varbūt tu labāk gribi sulu?

-��� Toniku.

-��� Tu nelieto alkoholu, vai ne?

-��� Nelietoju gan.

-��� Nāc virtuvē! - Viņa atvēra ledusskapi. - Kā būtu ar� - viņa ātri pārlaida rokas plauktiem, - �ar vienu kūkas ga�balu? Ar pekanriekstiem, mēli var norīt.

-��� Labprāt.

Viņa izņēma veselu kūku un nolika uz skapī�a.

Pavērsusi delnas taisni lejup, viņa izpleta pirkstus gar kūkas pamatnes malu, pavirzīja gar to, līdz juta, ka vidējie pirksti ir "ciparnīcai" apmēram pret trijiem un deviņiem. Tad viņa savienoja īk�ķu galus un ar tiem viegli pieskārās kūkas virsmai, lai atrastu tās vidu. �ai vietā viņa par zīmi iesprauda zobu bakstāmo.

Dolarhaids mēģināja uzturēt sarunu, lai sieviete nejus�tu viņa skatienu.

-��� Cik ilgi tu jau "Baeder"? - Teikums bez "s" skaņas.

-Trīs mēne�us. Vai tad tu nezini?

-��� Man saka, cik maz vien var.

Viņa pasmaidīja.

-��� Laikam esi uzkāpis da�iem uz var�acīm, iekārtodams tās laboratorijas� Klausies, tehniķi tev ir pateicīgi par to. Visa santehnika strādā, visi kontakti pa rokai.

Viņa uzlika kreisās rokas vidējo pirkstu uz zobu bak�stāmā, īk�ķi uz pamatnes malas un nogrieza kūkas �ķēli.

Dolarhaids vēroja, kā Reba rīkojas ar spo�o nazi. Dī�vaini skatīties uz sievietes krūtīm, cik vien gribas. Darbā reti var atļauties skatīties uz to, kas pa�am patīk.

Reba iejauca sev stipru d�inu ar toniku, un viņi iegāja dzīvojamā istabā. Viņa pārlaida roku stāvlampai, siltumu nesajutusi, ieslēdza.

Dolarhaids ar trim kumosiem apēda savu kūkas gabalu un stīvi sēdēja uz dīvāna, viņa gludie mati zem lampas spī�dēja, varenās rokas bija atspiestas pret ceļiem.

Reba sēdēja uz krēsla, atmeta galvu un uzslēja kājas uz mīksta ķeblī�a.

-��� Kad ir tā filmē�ana zvērudārzā?

-���� Dro�i vien nākamnedēļ. - Viņ� nopriecājās, ka bija piezvanījis uz zvērudārzu un piedāvājis infrasarkano filmu; Dendrid�s varētu pārbaudīt.

-�� Zvērudārzs ir lielisks! Es tur biju ar savu māsu un vi�ņas meitiņu, kad abas bija atbrauku�as, lai palīdzētu man te ievākties. Zini, tur ir arī kontakta joslas. Es apskāvu la�mu� Ka�oks jauks, bet, runājot par aromātu, ak kungs� Man �ķita, ka lama man seko līdz tam brīdim, kad varēju pārģērbties.

�eit notika tērzē�ana. Viņam vajadzēja vai nu kaut ko sacīt, vai iet prom.

-��� Kā tu nonāci "Baeder"!

-���� Es agrāk strādāju Reikera institūtā Dcnverā. Kādu dienu pārbaudīju ziņojumu dēli, un tur gadījās �is piedāvā�jums. Patiesībā firmai, lai paturētu kontraktu ar Aizsardzī�bas departamentu, vajadzēja sakārtot darbinieku sastāvu. Tad nu "Baeder" bosi pamanījās pieņemt darbā se�as sie�vietes: divas melnās, divas latīņamerikānietes, vienu aziāti, vienu paralītiķi un vēl mani - kopskaitā astoņas personas. Mēs katra iederamies vismaz divās kategorijās�

-��� Tu esi "Baeder " īsts ieguvums.

-��� Citi ari labi strādā. "Baeder" jau atlaides nedod.

-���� Un agrāk? - Viņ� drusku svīda. Tērzēt bija grūti. To�ties skatīties bija patīkami. Viņai bija skaistas kājas. Skujot kāju, viņa bija ieskrambājusi potīti. Viņ� juta, kādas �īs kā�jas būtu, atslābu�as pret viņa rokām.

-��� Denverā, Reikera institūtā, es desmit gadus pēc sko�las beig�anas mācīju cilvēkus, kas tikko zaudēju�i redzi. �is ir mans pirmais darbs ārpusē.

-��� Kādā ārpusē?

-��� Pla�ajā pasaulē. Reikera ir visai noslēgta iestāde. Pro�ti, mēs mācījām cilvēkus dzīvot redzīgo pasaulē, bet pa�i tajā nedzīvojām. Mēs pārāk daudz runājām cits ar citu. Es nodomāju, ka jātiek ārā un drusku jāpadauzās apkārt. Pa�tiesībā es gribēju mācīties logopēdiju bērniem ar runas un dzirdes traucējumiem. Es ceru kādu dienu vēl atgriezties pie �īs idejas. - Viņa izdzēra savu glāzi. - Klau, man ir krabju bumbiņas no "Polas kulinārijas". Diezgan gar�īgas. Vaja�dzēja gan piedāvāt pirms deserta� Gribi?

-���� Mhm.

-��� Tu pats gatavo?

-��� Mhm.

Viņas pierē ievilkās maza rieviņa. Viņa iegāja virtuvē.

-��� Kafiju arī?

-��� Mhm.

Viņa drusku papļāpāja par produktu cenām, bet atbil�des nesaņēma. Atgriezusies dzīvojamā istabā, viņa apsēdās uz ķeblī�a un atspieda elkoņus uz ceļiem.

-���� Mums par kaut ko jāparunā, lai nav pie tā jāatgrie��as. Labi?

Klusums.

-��� Tu jau kādu brīdi neko nesaki. Īstenībā tu neesi teicis itin neko no brī�a, kad es pieminēju logopēdiju. - Viņas balss bija laipna, bet stingra. Tajā nebija ne miņas no līdz�jūtības. - Es saprotu visu, ko tu saki, tāpēc ka tu runā ļoti labi un tāpēc ka es klausos. Daudzi cilvēki ir vienkār�i ne�vērīgi. Arī man visu laiku pārprasa: "Ko?" - "Ko?" Ja tu negribi runāt, nerunā. Tomēr es ceru, ka tu runāsi. Jo tu to vari, un mani interesē tavas domas!

-���� Ā, tas ir labi, - Dolarhaids klusi noteica. Acīmredzot viņai likās svarīgi teikt �o nelielo runu. Vai tas bija aicinā�jums iestāties divu kategoriju klubā ar viņu un to ķīnie�u paralītiķi? Viņ� apsvēra, kāda varētu būt viņa otra katego�rija.

Dzirdot nākamo teikumu, viņ� neticēja savām ausīm.

-��� Vai es drīkstu pieskarties tavai sejai? Es gribu zināt, vai tu smaidi vai rauc pieri. - Nu jau ar sāju smaidu. - Es gribu zināt, vai man ir jāaizveras vai nav.

Viņa pacēla roku un gaidīja.

Interesanti, kā gan viņai klātos ar nokostiem pirkstiem, prātoja Dolarhaids. Pat ar �iem zobiem viņ� to varētu izda�rīt tikpat viegli kā nokost sausiņa gabalu. Ja viņ� atspiestu viņas papē�us pret grīdu, muguru pret dīvānu un satvertu viņas delnas locītavu ar abām rokām, viņa nekādi nespētu izrauties. Kriuks, kriuks, kriuks, kriuks, īk�ķi varbūt atstāt. Lai ir, ar ko kūkas mērīt.

Viņ� saņēma Rebas delnas locītavu ar īk�ķi un rādītāj�pirkstu un pagrieza viņas glīto, sastrādāto plaukstu pret gais�mu. Uz tās bija daudzas sīkas rētiņas un da�as jaunas skrambiņas un nobrāzumi. Viena līdzena rēta - varētu būt no apdeguma.

Pārāk tuvu mājām. Pārāk agri viņa Tap�anas gaitā. Un pēc tam uz viņu vairs nevarēs skatīties.

Ja viņa kaut ko tādu lūdza, tad neko par viņu nezināja, nebija no tenkotājām.

-��� Tici uz vārda, ka smaidu, - viņ� sacīja. "S" izdevās itin labi. Glu�i melots nebija, viņa sejā tie�ām bija smai�dam līdzīga izteiksme, kas atsedza viņa skaistos ikdienas zobus.

Viņ� turēja Rebas delnu virs viņas klēpja un palaida va�ļā. Viņa lēni nolaida roku uz ciskas, �ests bija kā skatiena novēr�ana.

-��� Kafijai vajadzētu būt gatavai, - viņa sacīja.

-��� Es jau eju. - Jāiet. Mājās. Izlādēties.

Viņa pamāja.

-��� Ja es tevi aizvainoju, es tā negribēju.

-��� Tu mani neaizvainoji.

Viņa palika sē�am uz ķeblī�a, tikai ieklausījās, lai pār�liecinātos, ka aizkrīt slēdzene.

Reba Makleina iejauca sev vēl vienu d�inu ar toniku. Viņa uzlika Segovijas plati un saritinājās uz dīvāna. Spil�venā vēl bija silts Dolarhaida iespiedums. Gaisā vēl bija vi�ņa pēdas - kurpju krēms, jauna ādas siksna, labs skū�anās losjons.

Cik spraigi noslēdzies cilvēks! Darbā viņa tikai da�as reizes bija dzirdējusi viņu pieminam; Dendrid�s reiz vie�nam no saviem pakalpiņiem teica: "Tas kuņasdēls Dolar�haids."

Vienatnība Rebai bija svarīga. Bērnībā, mācīdamās izdzīvot pēc redzes zaudē�anas, viņai vispār nebija iespē�jas palikt vienai.

Tagad, dzīvojot veselo sabiedrībā, viņa nekad nevarēja būt dro�a, ka netiek vērota. Tāpēc viņu valdzināja Frānsisa Dolarhaida noslēgtība. Viņa nebija jutusi no viņa ne drus�ciņas līdzjūtības, un tas bija labi.

Arī d�ins bija labs.

Segovija pēk�ņi sāka likties par strauju. Viņa uzlika va�ļu dziesmas.

Trīs grūti mēne�i jaunā pilsētā. Priek�ā ziema, kad ceļ� jāmeklē sniegā. Reba Makleina, sportiska un drosmīga, ne�cieta sevis �ēlo�anu. Viņa to nepieļaus. Viņa apzinājās, ka dziļi viņā mājo kropļa niknums, un, tā kā nebija iespējams tikt no tā vaļā, viņa izmantoja to savā labā, iedvesmodama savu tieksmi pēc neatkarības, stiprinādama apņēmību no katras dzīves dienas izspiest visu iespējamo.

Savā ziņā viņa bija skarba būtne. Ticība jebkādam da�biskam taisnīgumam viņai varēja derēt tikpat labi kā nakts- lampiņa, to viņa apzinājās. Lai ko viņa darītu, gals pienāks tāds pats kā visiem citiem - guļot uz muguras ar skābekļa caurulīti degunā un domājot: "Un tas ir viss?"

Viņa zināja, ka gaismu nekad vairs neieraudzīs, bet bi�ja daudz kas tāds, ko viņa tomēr varēja gūt. Bija iespēja�mas da�as baudas. Viņa bija guvusi prieku, palīdzot sa�viem audzēkņiem, un dīvainā kārtā prieku pastiprināja apziņa, ka par �o palīdzību viņa nesaņems nedz balvas, nedz sodu.

Attiecībās ar draugiem viņa vienmēr uzmanījās no cil�vēkiem, kas veicina atkarību un barojas no tās. Viņa bija piedzīvojusi da�as tādas attiecības - uz aklo tādi ļaudis krīt kā mu�as uz medu, viņi ir ienaidnieki.

Piedzīvojusi� Reba zināja, ka viņas izskats vīrie�iem patīk - Dievs zina, daudzi bija tvēru�i pēc viņas aug�del�ma, lai ar pirkstu kauliņiem piedurtos pavisam citur.

Viņai ļoti patika sekss, ta�u jau pirms vairākiem gadiem viņa bija apguvusi vienkār�u pamatpatiesību par vīrie�iem: lielākā daļa bija �ausmās no domas, ka varētu būt spiesti uzņemties kādu nastu. Attiecībās ar viņu �īs bailes bija du�bultas.

Viņai riebās tādi vīrie�i, kas ielīda viņas gultā un līda ārā tā, it kā būtu zagu�i vistas.

Drīz būs klāt Ralfs Mendijs, vedīs vakariņās. Viņ� mē�dza īpa�i gļēvulīgi �inkstēt par to, ka dzīvē viņ� esot daudz cietis, ka vairs nespējot mīlēt. Piesardzīgais Ralfs to atkār�toja tik bie�i, ka riebjas. Vispār ar viņu bija interesanti, ta��u Reba negribēja viņu piesavināties.

Tagad viņa nevēlējās Ralfu satikt. Viņai nebija noska�ņojuma pļāpāt un dzirdēt, kā apkārtējās sarunas uz brīdi ap�raujas, kad citi skatās, kā viņa ēd.

Būtu brīni�ķīgi, ja viņu iekārotu kāds, kuram pietiktu drosmes palikt vai pacelt cepuri, kā vien viņam, velnam, labpatīk, un kur� arī viņai ļautu to pa�u. Kāds, kur� neuz�trauktos par viņu.

Frānsiss Dolarhaids - kautrīgs, bet ar futbola aizsarga augumu, un nekādas ākstī�anās.

Viņa nekad nebija nedz redzējusi zaķalūpu, nedz pie�skārusies tai, un viņai nebija vizuālu asociāciju ar �o runas defektu. Viņa prātoja, vai Dolarhaids nodomāja, ka viņai to viegli saprast, "tāpēc ka aklie dzird daudz labāk nekā mēs". Tas bija izplatīts mīts. Varbūt viņai vajadzēja izskaidrot Frānsisam, ka tas nav tiesa, ka aklie vienkār�i daudz uzma�nīgāk klausās.

Bija daudz izplatītu maldu par aklajiem. Viņai gribētos zināt, vai Dolarhaids arī tic, ka aklie esot "�ķīstāki garā" nekā vairākums citu cilvēku un ka redzes liksta viņus darot gandrīz vai "svētus". Viņa pie sevis smaidīja. Viņa nebija nekāda svētā.

�ikāgas policija strādāja pastiprinātas preses uzmanī�bas lokā, vakara ziņās tika skaitītas dienas līdz nākamajam pilnmēnesim. Bija paliku�as vienpadsmit.

�ikāgas ģimenes juta �ausmas.

Tajā pa�ā laikā arvien vairāk skatītāju apmeklēja �aus�mu filmas, kuras parasti nenoturējās uz ekrāniem ilgāk par nedēļu. Valdzinājums un bailes. Uzņēmējs, kas bija veik�smīgi ielauzies pankroka cienītāju tirgū ar Zobu Rūķa T krekliem, nāca klajā ar jaunu krekla variantu - ar uzrakstu "Sarkanā Pūķa viesizrādes". Noiets bija vienādi labs abiem.

Pēc bērēm pa�am D�ekam Krofordam nācās piedalīties preses konferencē kopā ar policijas amatpersonām. Viņ� bija saņēmis pavēli no aug�as padarīt FIB klātbūtni redzamāku; viņ� gan to nedarīja dzirdamāku, jo neko neteica.

Kad ar darbiniekiem dāsni nodro�inātai izmeklē�anai ir maz materiāla, tā sāk vērsties pati pret sevi, atkal un atkal pārmeklējot jau pārmeklēto, izspie�ot eso�os datus sausus. Izmeklē�ana iegūst apļa formu - kā virpuļviesulis vai kā nulle.

Visur, kur Greiems gāja, viņ� sastapa detektīvus, foto�grāfus, steidzīgus vīrus formastērpos, nepārtrauktu rāciju �erkstē�anu. Viņam vajadzēja mieru.

Krofords, preses konferences aizkaitināts, pret vakaru atrada Greiemu neizmantotas zvērināto telpas klusumā vie�nu stāvu virs prokuratūras.

Tīkamas lampas zemu nokarājās pār zvērināto galda za�ļo samta pārsegu, uz kura Greiems bija izklājis savus papī�rus un fotogrāfijas. Viņ� bija novilcis �aketi, noņēmis kak�lasaiti un, sagumis krēslā, raudzījās divās fotogrāfijās. Viņam priek�ā bija Līdsu ierāmētā fotogrāfija un tai blakus pie dokumentu paliktņa, kas bija atsliets pret karafi, - D�ei�kobsu ģimenes foto.

Greiema fotogrāfijas Krofordam atgādināja toreadora saliekamo altārīti, kas gatavs uzstādī�anai jebkurā viesnī�cas istabā. Loundsa fotogrāfijas nebija. Krofordam bija aiz�domas, ka Greiems vispār nedomā par Loundsa lietu. Strī�dēties ar Greiemu viņam nebija ieteicams.

-��� Te jau izskatās pēc biljarda zāles, - bilda Krofords.

-��� Satrieci viņus lupatās? - Greiems bija bāls, bet skaid�rā. Viņ� turēja rokā glāzi ar apelsīnu sulu.

-��� Jēziņ� - Krofords sabruka krēslā. - Tur ārā censties domāt ir kā �urāt vilcienā.

-��� Kas jauns?

-��� Komisārs, kad viņam ko jautāja, svīda, ka pilēja vien, un vēl viņ� kameras priek�ā kasīja pautus, tas bija vienīgais vērā ņemamais notikums, ko man gadījās redzēt. Ja netici, paskaties ziņas se�os vai vienpadsmitos.

-��� Vai apelsīnu sulu gribi?

-��� Tad jau labāk norīt dzeloņstiepli.

-��� Labi. Man vairāk paliks. - Greiemam bija iekritu�i vaigi. Viņa acis nedabiski spīdēja. - Kas ar gāzi?

-���� Lai Dieviņ� svētī Lizu Leiku� �ikāgā un piepilsē�tās "Servco Supreme" tiek tirgots �etrdesmit vienā deg�vielas uzpildes stacijā. Kapteiņa Osborna vīri jau ņemas kā skudras, salīdzina pārdo�anas �ekus ar ziņām par fur�goniem un kravas automobiļiem. Pagaidām nekā, bet viņi vēl nav satiku�i visu maiņu darbiniekus. "Servco " tirgo vēl simt astoņdesmit se�ās stacijās - astoņos �tatos. Mēs esam aicināju�i palīgos vietējos spēkus. Tas kādu laiku prasīs. Ja Dievs mani mīl, tas briesmonis būs lietojis kre�dītkarti. Cerība ir.

-��� Ja viņ� māk benzīnu ieliet pats, tad cerības nav.

-��� Es lūdzu komisāru, lai neizpau�, ka Zobu Rūķis var�būt dzīvo �ajā apkaimē. Ļaudis jau tā ir iebaidīti. Ja viņ� vēl paziņos to, tad �eit sāksies viena Bērtuļnakts trakomājā.

-��� Tu joprojām domā, ka viņ� ir tepat?

-��� Kāpēc lai nebūtu? Tā iznāk, Vili. - Krofords paņēma Loundsa sekcijas aprakstu un vērās tajā caur savām pusbril- lēm.

-��� Galvas sasitums bijis vecāks nekā mutes traumas. Pie�cas līdz astoņas stundas vecāks, precīzāk-viņi nevar pateikt. Kad Loundsu aizveda uz slimnīcu, arī mutes traumas bija vairākas stundas vecas. Tās, protams, arī bija apdegu�as, bet pēc mutes iek�puses varēja noteikt. Viņam pat bija sagla�bājies hloroforms kaut kur� nu, kaut kur plau�ās laikam. Tu domā, viņ� bija bez samaņas, kad Zobu Rūķis viņam ie�koda?

-��� Nē. Viņ� gribētu, lai ir nomodā.

-��� Man jau arī tā �ķiet. Labi, tātad ļaundaris viņu izslēdz ar sitienu pa galvu - tas notiek stāvvietā. Ar hloroformu jā�patur viņ� izslēgts, kamēr nogādā vietā, kur nav jāuztrau�cas par troksni. Pēc tam viņ� atved viņu atpakaļ, nonākot �eit da�as stundas pēc kodiena.

-��� Viņ� to visu varēja izdarīt turpat furgonā, piestājis no�maļā vietā, - iebilda Greiems.

Krofords masēja ar pirkstiem degunu, un viņa balss ska�nēja kā no megafona.

-��� Tu piemirsi par tiem ratiņu riteņiem. Beverlija atrada divu veidu paklāju pūkas, vilnas un sintētiskas. Sintētiskās varbūt tie�ām ir no furgona, bet vai tev ir gadījies redzēt kādā ma�īnā vilnas paklāju? Cik vispār vilnas paklāju mēdz būt īrējamās vietās? Sasodīti maz. Vilnas paklājs nozīmē mājas, Vili. Un zeme, un pelējums no tum�as vietas, kur glabāju�ies ratiņi, - tas nozīmē pagrabu ar klona grīdu.

-��� Varbūt.

-��� Tā, tagad paskaties. - Krofords izvilka no sava port�feļa Renda Maknelija "Ceļu atlantu". Viņ� bija uzvilcis ap�li Savienoto Valstu attālumu un brauk�anas laiku kartē. - Fredijs bija prom mazliet ilgāk par piecpadsmit stundām, un viņa traumas ir gūtas da�ādos laikos. Es izteik�u pāris pieņēmumu. Man nepatīk to darīt, bet klausies� Par ko tu smejies?

-��� Es tikai atceros, kā tu Kventiko vadīji praksi un viens students pateica, ka viņ� kaut ko pieņem�

-��� Neatceros. Bet klausies�

-���� Tu liki viņam uzrakstīt uz tāfeles vārdu "pieņemt"*. Tu paņēmi krītu un sāki pasvītrot un aurot viņam ģīmī: "Kad tu pieņem, tad tu padari par ēzeli gan sevi, gan ma�ni!" Es atceros, tā tu viņam teici.

-��� Viņam vajadzēja pa pakaļu, lai sapurinās. Tagad klau�sies. Iedomāsimies �ikāgas otrdienas pēcpusdienas satik�smi, viņ� ar Loundsu brauc ārā. Pāris stundu viņ� ņēmās ar Loundsu tur, kur to aizveda, un tad atpakaļceļa laiks. Viņ� nevarēja būt sevi�ķi tālāk kā se�u stundu brauciena attālu�mā no �ikāgas. Nu, lūk, un �is aplis rāda teritoriju se�u stundu brauciena attālumā. Tas ir viļņains, jo ir ņemti vērā at�ķirīgie apstākļi uz da�ādiem ceļiem.

-��� Varbūt viņ� palika �eit.

-���� Protams, bet tās ir tālākās robe�as, kur viņ� varēja

būt.

-��� Brīni�ķīgi� Tātad paliek �ikāga un apļa iek�pusē arī Milvoki, Madisona, Dubjūka, Peorija, Sentluisa, Indianapo- lisa, Sinsinati, Tolīdo, Detroita un daudzas citas pilsētas�

-�� Vēl brīni�ķīgāk! Mēs zinām, ka viņ� ļoti ātri dabūja "Tattler". Dro�i vien jau pirmdienas vakarā.

-��� Viņ� to varēja nopirkt �ikāgā.

-���� Zinu, toties ārpus �ikāgas nav sevi�ķi daudz vietu, kur jau pirmdienas vakarā būtu nopērkams "Tattler". Lūk, saraksts no "Tattler" realizācijas daļas - vietas apļa iek��pusē, uz kurām jau pirmdienas vakarā "Tattler" tiek nogā�dāts vai nu ar gaisa kravu, vai pa autoceļiem. Redzi, paliek tikai Milvoki, Sentluisa, Sinsinati, Indianapolisa un Detroi�ta. Avīzes nonāk lidostās un vēl apmēram deviņdesmit pār�dotavās, kas ir atvērtas visu nakti, neskaitot, protams, �i�kāgu. Es ņemu palīgos mūsu filiāļu darbiniekus, lai pārbaudītu �īs vietas. Ja nu kāds pārdevējs atceras dīvainu klientu pirmdienas vakarā.

-��� Var gadīties. Tas ir jēdzīgs gājiens, D�ek.

Bija acīm redzams, ka Greiema domas kavējas citur.

Ja Greiems būtu pastāvīgais aģents, Krofords būtu pie�draudējis viņam ar mū�a komandējumu uz Aleutu salām. Ta�u viņ� sacīja:

-��� �o pēcpusdienu zvanīja mans brālis. Viņ� saka, Mol�lija esot atstājusi viņa māju.

-��� Zinu.

-��� Es ceru, ka viņi devu�ies uz dro�u vietu.

Greiems bija pārliecināts, ka Krofords labi zina, kurp viņa aizbraukusi.

-��� Pie Villija vecvecākiem.

-���� Nu, tie noteikti priecāsies puiku redzēt. - Krofords nogaidīja. Greiems klusēja. - Es ceru, viss ir kārtībā?

-��� Es strādāju, D�ek. Neuztraucies par to. Saproti, viņai tur tomēr bija bailīgi, un viss.

No bēru fotogrāfiju kaudzītes apak�as Greiems izvilka plakanu paciņu un sāka knibināties ap aukliņas mezglu.

-��� Kas tas ir?

-���� Tas ir no Bairona Metkalfa, D�eikobsa advokāta. Braiens Zelers pārsūtījis �urp.

-���� Paga, parādi. - Krofords grozīja paciņu savos spal�vainajos pirkstos, līdz ieraudzīja zīmogu un parakstu - S. F. Einsvorts; FIB Sprāgstvielu nodaļas vadītājs aplieci�nāja, ka paciņa ir fluorogrāfiski pārbaudīta.

-��� Vienmēr jāpārbauda, vienmēr jāpārbauda�

-��� Es pārbaudu, D�ek.

-��� Vai tev to atnesa �esters?

-Jā.

-��� Vai viņ� parādīja tev zīmogu, pirms izsniedza?

-Tie�i tā, parādīja.

Greiems pārgrieza aukliņu.

-���� Tās ir visu D�eikobsu mantojuma lietas dokumentu kopijas. Es lūdzu Metkalfam, lai atsūta man - mēs varēsim salīdzināt ar Līdsu datiem, kad tiksim pie tiem.

-��� Mums ir biroja jurists, kas ar to nodarbojas.

-���� Man tas ir vajadzīgs. Es nepazīstu to D�eikobsu ģi�meni, D�ek. Viņi bija nesen pārcēlu�ies uz Binningemu. Es tur nonācu mēnesi pēc notikuma, un viss, kas tur varēja būt, bija izkūpējis pie visiem velniem. Līdsus es jau izjūtu. Ar D�eikobsiem man nekas nesaistās. Man viņi jāiepazīst. Es gribu parunāt ar cilvēkiem, kas viņus pazina Detroitā, un es gribu vēl pāris dienu būt Birmingemā.

-��� Man tevi vajag �eit.

-��� Klausies, Loundsa lieta ir vienkār�a. Mēs viņu uzrī�dījām Loundsam. Vienīgais viņa sakars ar Loundsu ir mū�su pa�u radīts. Ir lietisko pierādījumu kripatas, un policija ar tām strādā. Loundss viņu tikai aizkaitināja, bet Līdsi un D�eikobsi ir tas, kas viņam vajadzīgs. Mums jāatrod sakars starp viņiem. Ja mēs viņu jebkad noķersim, tad tikai tā.

-���� Labi, tev �eit ir D�eikobsu papīri, - sacīja Krofords. - Ko tu tajos meklē? Kāda veida ziņas?

-�� Velns parāvis, D�ek, jebkādas! Patlaban mani interesē medicīnas aspekts. - Greiems izvilka no paciņas Valsts ie�ņēmumu dienesta mantojuma nodokļa veidlapu. - Loundss bija ratiņos. Medicīna. Valērijai Līdsai se�as nedēļas pirms nāves bija operācija - atceries viņas dienasgrāmatu? Maza cista krūtī. Atkal medicīna. Būtu interesanti zināt, vai ari misis D�eikobsai bijusi kāda operācija.

-��� Es neatceros, ka sekcijas aprakstā kaut kas būtu mi�nēts par operācijām.

-��� Nebija, bet tas varēja būt kaut kas, ko viņi neuzrāda. Viņas ārsta kartītes dati ir ceļoju�i no Detroitas uz Birmin- gemu. Kaut kas varbūt iz�ibējis. Ja viņai bijusi kāda operā�cija vai kas tamlīdzīgs, vajadzētu būt kādai rezultātu lapai, varbūt arī apdro�inā�anas prasībai.

-��� Domā, tas būs kāds ceļojo�ais sanitārs, vai? Kas strā�dājis abās vietās: Detroitā vai Birmingemā un Atlantā?

-�� Guļot psihenē, ir viegli nopētīt, kas sanitāram darāms. Tiekot laukā, nebūtu grūti notēlot sanitāru, pat iestāties dar�bā varētu, - sacīja Greiems.

-��� Vakariņas negribi?

-��� Kaut kad vēlāk. Pēc ē�anas es palieku truls.

Iedams prom, Krofords no pustumsā grimsto�ajām dur�vīm atskatījās uz Greiemu. Redzamais viņam nepatika. Gaisma no aug�as padziļināja ēnas Greiema sejā, kad tas pētīja dokumentus, upuriem lūkojoties pretī no fotogrāfijām. Telpā valdīja izmisuma dvaka.

Vai lietai nebūtu labāk, ja Greiemu atgrieztu uz ielas - operatīvajā darbā? Krofords nevarēja atļauties, lai viņ� se�vi �eit sadedzina pa tuk�o. Bet ja nu ne pa tuk�o?

Kroforda nevainojamo vadītāja nojautu neat�ķaidīja �ēl�sirdība. Nojauta viņam pavēlēja likt Greiemu mierā.

Desmitos vakarā Dolarhaids jau bija nocilājies svara bumbas līdz pārgurumam, bija skatījies savas filmas, bija mēģinājis sevi apmierināt. Tomēr viņ� juta nemieru.

Domājot par Rebu Makleinu, satraukums sitās pret vi�ņa krūtīm kā vēss medaljons. Viņam nevajadzētu domāt par Rebu Makleinu.

Viņa krūtis cilājās, rumpis bija piesārtis no fiziskās slo�dzes. Viņ� atzvēlās guļamkrēslā, lai paskatītos TV ziņas - kā policijai sokas ar Fredija Loundsa lietas izmeklē�anu.

Re ku', Vilis Greiems stāv pie zārka, un koris tik gau�do� Greiems ir slaids. Nebūtu grūti salauzt viņam mugur�kaulu. Labāk nekā nogalināt. Salauzt un pagrozīt, lai būtu dro�i. Uz nākamo izmeklē�anu varēs vest viņu ratiņos.

Nav nekādas steigas. Lai Greiems pabaidās.

Tagad Dolarhaids nemitīgi apzinājās savu varu un spēku.

�ikāgas policijas pārvalde preses konferencē uzstājas varen bra�i. Tomēr no frāzēm par to, cik viņi cītīgi strādā, secinājums ir viens: Fredija lietā progresa nav. D�eks Kro- fords stāvēja grupā aiz mikrofoniem. Dolarhaids viņu pa�zina no "Tattler" fotogrāfijas.

Avīzes runasvīrs, divu miesassargu ieskauts, sacīja:

- �ī me�onīgā un bezjēdzīgā rīcība tikai un vienīgi liks "Tattler" balsij skanēt skaļāk.

Dolarhaids nosēcās. Var jau būt. Fredija balstiņa gan vairs neskanēs.

Diktors tagad viņu sauca par "Pūķi". Viņa darbi bija tie, "ko policija bija definējusi kā Zobu Rūķa slepkavības".

Nenoliedzams progress.

Paliku�as tikai vietējās ziņas. Kāds lempis ar milzīgu �okli kaut ko ziņoja no zvērudārza. Skaidrs, tādu sūtīs jeb�kur, lai tik nedirn uz vietas redakcijā.

Dolarhaids jau sniedzās pēc pults, kad ieraudzīja ekrā�nā cilvēku, ar kuru tikai pirms da�ām stundām bija runājis pa tālruni: zvērudārza direktoru doktoru Frenku Vorfīldu, kas bija ļoti priecājies par Dolarhaida piedāvāto filmu.

Doktors Vorfīlds un zobārsts darbojās ap tīģeri, kas bi�ja nolauzis zobu. Dolarhaids gribēja redzēt tīģeri, bet priek��ā stāvēja reportieris. Pēdīgi �urnālists pagāja sānis.

Atgāzies guļamkrēslā, Dolarhaids lūkojās ekrānā un re�dzēja varenu tīģeri, kas bezsamaņā izstiepies gulēja uz mil�zīga operāciju galda.

�odien viņi tikai sagatavojot zobu. Pēc da�ām dienām lik�ot kroni, ziņoja jefiņ�.

Dolarhaids noraudzījās, kā ārsti mierīgi darbojas starp tīģera baisi svītrainā purna �okļiem.

"Vai es drīkstu pieskarties tavai sejai? " jautāja mis Re�ba Makleina.

Viņ� gribēja Rebai Makleinai kaut ko pateikt. Viņ� vē�lējās, lai viņai būtu vismaz niecīga nojausma, ko viņa gan�drīz bija izdarījusi. Viņ� vēlējās, lai viņa apjaustu vienu viņa

Godības uzliesmojumu. Tomēr viņa nevarēja to gūt un pa�likt dzīva. Viņai jādzīvo: viņi bija redzēti kopā, un viņa bi�ja pārāk tuvu mājām.

Viņ� bija mēģinājis dalīties ar Lekteru, un Lekters bija viņu nodevis.

Tik un tā viņam gribētos dalīties. Viņam gribētos dalī�ties ar Rebu kaut mazdrusciņ, tā, lai viņa varētu palikt dzīva.

-��� Es zinu, ka tas ir saistīts ar politiku, tu arī zini, ka tas ir saistīts ar politiku, bet tu ta�u to dari tik un tā, - Kro�fords sacīja Greiemam. Bija vēla pēcpusdiena, un viņi gāja pa Steitstrītas aleju uz FIB ēkas pusi. - Dari savu darāmo, tikai uzraksti paralēles, un es izdarī�u pārējo.

�ikāgas policijas pārvalde bija lūgusi FIB Uzvedības zinātnes nodajai detalizētu upuru raksturojumu. Policijas ie�rēdņi pauda, ka viņi to izmanto�ot, plānojot papildu patru�ļu izvietojumu nākamā pilnmēness laikā.

-���� Glābj savu ādu, to viņi dara, - sacīja Krofords, vēzē- dams �ipsu paciņu. - Upuri bija turīgi cilvēki, viņiem va�jag izvietot patruļas turīgo rajonos. Viņi zina, ka par to būs sūdzības, - iecirkņu priek�nieki jau kop� Fredija nodeg�a�nas pieprasa papildspēkus. Ja nu viņi patrulēs bagātākos ra�jonos un sliktais zēns uzbruks Dienvidu pusē, tad Dievs sar�gi pilsētas tēvus. Ta�u, ja tas notiks, viņi varēs rādīt ar pirkstu uz sasodītajiem federāļiem. Es jau dzirdu: "Viņi mums lika tā rīkoties! Mēs sekojām viņu ieteikumiem!"

-������� Es nedomāju, ka par nākamo uzbrukumu �ikāgā būtu jāuztraucas vairāk nekā jebkurā citā vietā, - sacīja Greiems. - Nav nekāda iemesla tā domāt. Tā ta�u ir ākstī�anās. Kā�pēc Blūms nevar uzrakstīt to raksturojumu? Viņ� galu galā ir uzvedības nodaļas konsultants.

-���� Viņi negrib to no Blūma, viņi to grib no mums. Vi�ņiem nebūs nekāda labuma, ja viņi varēs vainot Blūmu. Tur�klāt viņ� ir slimnīcā. Man ir uzdots to izdarīt. Kāds no Ka�pitolija ir zvanījis uz Tieslietu departamentu. Tad nu aug�as saka: dariet. Vai tu izdarīsi?

-��� Izdarī�u, izdarī�u. Es jau tik un tā to daru.

-��� Nu re, es ta�u saku! - teica Krofords. - Dari tik savu darāmo.

-��� Es labprātāk brauktu uz Birmingemu.

-��� Nē, - sacīja Krofords. - �ajā brīdī paliec tomēr pie manis.

Rietumos aizblāzmoja piektdienas pēdējās stundas.

Palicis desmit dienu.

-��� Nu, vai tagad tu man vari pateikt, kas �is būs par "iz- braukumu"? - sestdienas rītā Reba Makleina jautāja Dolar�haidam, kad viņi jau kādas desmit minūtes bija brauku�i klusēdami. Viņa cerēja, ka tas būs pikniks.

Furgons apstājās. Viņa dzirdēja, ka Dolarhaids nolai� savas puses logu.

-���� Dolarhaids, - viņ� sacīja. - Doktors Vorfīlds ir mani pieteicis.

-��� Jā, ser. Kad kāpsiet ārā, palieciet, lūdzu, �o zem stik�la tīrītāja.

Tālāk viņi brauca ļoti lēni. Reba juta vieglu ceļa pagrie�zienu. Vēj� atnesa dīvainu, smagu smaku. Notaurējās zi�lonis.

-��� Zvērudārzs! - viņa izsaucās. - Cik jauki! - Viņa bū�tu devusi priek�roku piknikam. Bet, kas vainas, nav jau slik�ti. - Kas ir doktors Vorfīlds?

-��� Zvērudārza direktors.

-��� Viņ� ir tavs draugs?

-���� Nē. Mēs izlīdzējām zvērudārzam ar to filmu. Tagad viņi atlīdzina.

-��� Kādā veidā?

-��� Tu varēsi pieskarties tīģerim.

-��� Tas jau ir pārāk liels pārsteigums!

-��� Vai tu esi kādreiz redzējusi tīģeri?

Reba nopriecājās, ka viņ� sadū�ojies uzdot tādu jautā�jumu.

-���� Nē. No agras bērnības es atceros tikai pumu. Nekas lielāks Rcdīras zvērudārzā nebija. Es domāju, mums tas vis�pirms jāpārrunā.

-��� �ie labo tīģerim zobu. Tīģeris tikmēr būs iemidzināts. Ja gribi, tu varēsi viņam pieskarties.

-��� Tur būs daudz cilvēku? Un mēs viņus aizkavēsim?

-���� Nē. Nekādas publikas. Vorfīlds, mēs, pāris darbinie�ku. Televīzija ieradīsies, kad mēs jau būsim prom. Nu, gri�bi? - Viņa balsī bija dīvaina nepacietība.

-���� Piķis un zēvele, protams! Paldies tev� tas ir patīkams pārsteigums.

Furgons apstājās.

-��� Ē� un kā es zinā�u, vai viņ� ir cie�i aizmidzis?

-��� Pakutini. Ja� ja smiesies, mūc prom.

�ķita, ka ārstniecības telpas grīda zem Rebas kurpēm ir no linoleja. Telpa bija vēsa un, pēc atbalsīm sprie�ot, pla��a. No tālākā gala strāvoja siltums.

Atskanēja ritmisks lēnu, smagu soļu troksnis. Dolar�haids paveda Rebu sānis, līdz viņa sajuta, ka atrodas telpas stūrī.

Tīģeris jau bija �eit, viņa to varēja saost.

Balss.

-Nu tad ceļam! Lēnām� lēnām� lejā. Vai mēs varam atstāt nestuves viņam apak�ā?

-��� Jā, ietiniet to spilvenu vienā no zaļajiem dvieļiem un palieciet viņam zem galvas. Kad mēs būsim beigu�i, es aiz�sūtī�u D�onu jums pakaļ.

Soļi attālinājās.

Reba gaidīja, kad Dolarhaids kaut ko viņai sacīs. Do�larhaids klusēja.

-��� Tas jau ir �eit� - viņa bilda.

-��� Jā, desmit vīri ienesa ar nestuvēm. Liels. Desmit pē�das. Doktors Vorfīlds tagad klausās viņa sirdi. Tagad paceļ plakstiņu. Nu jau viņ� nāk.

Viņai priek�ā nostājies augums viegli aizkavēja telpas trok�ņus.

-��� Doktors Vorfīlds, Reba Makleina, - iepazīstināja Do�larhaids.

Viņa izstiepa roku. To satvēra liela, labi kopta delna.

-��� Paldies, ka atļāvāt atbraukt, - viņa sacīja. - Tas man ir jauks notikums.

-��� Es priecājos, ka jūs varējāt atbraukt. Uzreiz diena dzī�vīgāka. Jā, starp citu, paldies par filmu.

Pēc balss toņa un izteiksmes sprie�ot, doktors Vorfīlds bija labi audzināts melnais pusmū�ā. Laikam no Vird�īni- jas, viņa prātoja.

-��� Mēs nogaidām, lai pārliecinātos, ka viņa elpo�ana un sirdsdarbība ir stipra un stabila, tad doktors Haslers varēs sākt. Viņ� tur patlaban knibinās ap savu galvas spogulīti. Starp mums runājot, viņ� to liek tikai tādēļ, lai parūka ne- no�ļūk. Nāciet, iepazīsimies. Mister Dolarhaid?

-��� Ejiet vien.

Viņa izstiepa roku pēc Dolarhaida. Pēc pauzes viņ� viegli paplik�ķināja to. Rebas pirkstu kauliņi sajuta viņa del�nas sviedrus.

Doktors Vorfīlds uzlika viņas roku sev uz delma, un vi�ņi lēni virzījās pie tīģera.

-������� Izklausās, ka viņ� ir cie�i aizmidzis. Vai jums ir vis- pārigs priek�stats? Es varu izstāstīt� - Viņ� aprāvās, nebū�dams dro�s, kā lai skaidrāk formulē.

-���� No bērnības es atceros bildes grāmatās, un vienreiz vietējā zvērudārzā redzēju pumu.

-��� �is tīģeris ir glu�i kā superpuma, - viņ� sacīja. - Lie�lāks krū�kurvis, masīvāka galva, pamatīgāks augums un muskulatūra. Viņ� ir �etrus gadus vecs tēviņ�, bengālietis. Viņ� ir apmēram trīs metrus gar�, no purna līdz astes ga�lam, un sver astoņsimt piecpadsmit mārciņu. Viņ� patlaban guļ uz labā sāna spo�ā apgaismojumā.

-��� Gaismu es jūtu.

-��� Viņ� ir lielisks, ar oran�ām un melnām svītrām, oran��ais ir tik spilgts, ka liekas gandrīz vai strāvojam gaisā ap viņu. - Pēk�ņi doktors Vorfīlds sabijās, ka runāt par krāsām varbūt ir ne�ēlīgi. Paskatījies Rebas sejā, viņ� nomierinājās.

-��� Viņ� ir se�u pēdu attālumā. Vai jūs varat viņu saost?

-Jā.

-���� Misters Dolarhaids varbūt jums jau izstāstīja - kāds nejēga bakstīja viņu cauri barjerai ar mūsu dārznieka lāp�stu. Viņ� koda un nolauza kreiso, garo, aug�ējo ilkni. Vai viss kārtībā, doktor Hasler?

-��� Jā. Pēc pāris minūtiņām sāksim.

Vorfīlds iepazīstināja zobārstu ar Rebu.

-����� Vai dieniņ! Jūs esat pirmais patīkamais pārsteigums, ko man Frenks Vorfīlds jebkad ir sagādājis, - sacīja Haslers. - Jūs varbūt interesē paraudzīt �o? Tas ir zelta zobs, parei�zāk sakot, ilknis. - Viņ� ielika to Rebai delnā. - Smags, vai ne? Pirms da�ām dienām es sakopu nolauzto zobu un iztai�sīju nospiedumu, un �odien lik�u vietā �o. Varētu, protams, taisīt baltu, bet domāju, ka ar �o būs jautrāk. Doktors Vor�fīlds jums apliecinās, ka es nekad nelai�u garām izdevību iz�rādīties. Viņ� savukārt neļauj man pielikt reklāmu pie būra.

Ar saviem jutīgajiem, apskrambātajiem pirkstiem Re�ba sataustīja konusu, liekumu, aso galu.

-��� Cik smalks darbs! - Turpat blakus viņa dzirdēja dzi�ļu, smagu elpu.

-��� Tad gan bērniņi salēksies, kad viņ� no�āvāsies! - sa�cīja Haslers. - Un es nedomāju, ka tas iekārdinās zagļus. Nu tad mēģināsim� Jūs ta�u nebaidāties, vai ne? Jūsu mus�kuļainais draugs skatās uz mums kā vanags. Viņ� ta�u ne�spie� jūs to darīt, jā?

-��� Nē, nē! Es to vēlos.

-��� Mēs esam viņam aiz muguras, - sacīja doktors Vor�fīlds. - Viņ� guļ apmēram divarpus pēdu atstatumā uz ope�rāciju galda, un tas ir jostasvietas augstumā. Tagad tā: es uzlik�u jūsu kreiso roku - jūs ta�u neesat kreile? - es uz�lik�u jūsu kreiso roku uz galda malas, un ar labo jūs varē�siet viņu izpētīt. Jums nav nekur jāsteidzas. Es bū�u tepat blakus.

-��� Es arī, - piebalsoja doktors Haslers. Viņi priecājās par �o notikumu. Karstajā gaismā viņas mati smar�oja pēc svai�gām zāģskaidām saulē.

Reba manīja karstumu pakausī. Galvas āda kņudēja. Vi�ņa juta pati savu matu smar�u, doktora Vorfīlda ziepes, al�koholu un dezinfekcijas līdzekli, un milzu kaķi. Viņai drus�ku noreiba galva, bet tas ātri pārgāja.

Viņa satvēra galda malu un uzmanīgi sniedzās uz priek��u, līdz viņas pirkstgali pieskārās ka�oka virspusei, siltai no apgaismojuma. Zemāk bija vēsāks slānis, bet tuvu pie ādas - dziļ�, pamatīgs siltums. Viņa uzlika līdzenu plaukstu uz zvēra biezā ka�oka un viegli virzīja to, juzdama spalvu slīdē�anu gar delnu, viņa laida roku pa spalvai, pret spalvu, sataustīja platās ribas, krū�kurvi, kas elpā cilājās.

Viņa ieķērās cie�āk, un spalvas izspraucās viņai starp pirkstiem. Tīģera tuvums lika viņas sejai pietvīkt, tajā atai- nojās izteiksmīgas grimases, kuras parasti viņa prata apval�dīt.

Vorfīlds un Haslers redzēja, ka viņa aizmirstas, un bija gandarīti. Viņi redzēja Rebu glu�i kā pie viļņota stikla, pie jaunu izjūtu rūts, pie kuras viņa piespiedusi seju.

Dolarhaids viņus vēroja no ēnainā stūra, un lielie mus�kuļi viņam uz muguras trīsēja. Pār ribām notecēja sviedru lāse.

-��� Otra puse ir darbībai, - doktors Vorfīlds pa�ukstēja Rebai pie auss.

Viņ� veda Rebu apkārt galdam, viņas roka aizslīdēja gar

asti.

Pēk�ņi Dolarhaidam krūtīs kaut kas sa�ņaudzās; viņ� redzēja Rebas pirkstus virs spalvainajiem sēkliniekiem. Vi�ņa īsu mirklīti satvēra tos delnā un virzījās tālāk.

Vorfīlds pacēla milzīgo ķepu un ielika viņai rokā. Viņa aptaustīja raupjos spilventiņus un sajuta vieglu būra grīdas smaku. Doktors piespieda pirkstu, lai iznāktu nags. Tad vi�ņas delnas juta smagos, vingros plecu muskuļus.

Viņa aptaustīja tīģera ausis, nomērīja galvas platumu un uzmanīgi, veterināra vadībā, pieskārās stingrajai mēlei. No karstās elpas viņai sacēlās spalviņas uz apak�delmiem.

Beidzot doktors Vorfīlds ielika viņai ausīs stetoskopu. Viņa turēja rokas uz tīģera krū�kurvja, pavērsa seju aug�up un juta, ka zvēra sirds piedun viņu kā pērkons.

Prombraucot Reba Makleina bija klusa, pietvīkusi un sajūsmināta. Tikai vienreiz viņa pagriezās pret Dolarhaidu un lēni sacīja:

-��� Paldies tev� liels, liels paldies. Ja tu neiebilsti, es ta�gad ļoti gribētu vienu martini.

-���� Pagaidi �eit, - sacīja Dolarhaids, kad bija iebraucis furgonu savā pagalmā.

Reba priecājās, ka viņi nebrauca atpakaļ uz viņas dzī�vokli. Tas bija pārāk parasts un dro�s.

-��� Neuzkop neko! Ved mani iek�ā un pasaki, ka ir kār�tīgs.

-��� Pagaidi.

Viņ� ienesa iek�ā dzērienu veikalā nopirkto maisiņu ar alkoholu un veica a�u inspekciju. Viņ� apstājās virtuvē, brī�di sastinga, aizsedzis ar rokām seju. Viņ� nebija skaidrībā par to, ko dara. Viņ� juta briesmas, bet ne no �īs sievietes. Viņ� nespēja palūkoties aug�up pa kāpnēm. Viņam kaut kas bija jādara, un viņ� nezināja, kā. Vajadzēja vest viņu iek�ā.

Pirms Tap�anas viņ� nebūtu uzdrīkstējies to darīt.

Tagad viņ� saprata, ka var darīt jebko. Jebko. Jebko�

Viņ� iznāca ārā, saulrietā, tad iegāja garajā, zilajā fur�gona ēnā. Reba Makleina izkāpjot pieskārās viņam pie pleca.

Viņa juta mājas aprises. No furgona durvju aizcir�anās trok�ņa atbalss viņa apjauta tās augstumu.

-��� �etri soļi pa zāli. Tad būs rampa, - viņ� sacīja.

Viņa satvēra Dolarhaida roku. Viņ� nodrebēja un zem

krekla kokvilnas juta sviedrus.

-��� Tev �eit ir rampa? Kāpēc?

-��� Te bija vecu ļau�u mītne.

-��� Tagad vairs nav?

-Nē.

-���� Patīkami vēss� augsti griesti, - viņa viesistabā sacī�ja. Muzeja gaiss. Un vai tā būtu vīraka smar�a? Kaut kur tālāk tik�ķēja sienas pulkstenis. - Māja ir liela, vai ne? Cik istabu?

-��� �etrpadsmit.

-��� Veca māja� Te ir vecas mantas. - Viņa viegli pārlai�da pirkstus bārkstainam stāvlampas aba�ūram.

Kautrīgais misters Dolarhaids. Viņa ļoti labi apzinājās, ka, redzēdams viņu kopā ar tīģeri, viņ� bija jutis uzbudinā�jumu; kad, ejot ārā no operāciju zāles, Reba satvēra Dolar�haida roku, viņ� bija nodrebējis kā zirgs.

Sarīkot kaut ko tādu� ļoti smalks �ests. Varbūt arī daiļ�runīgs, par to viņa nebija pārliecināta.

-��� Martini?

-���� Ļauj, es ie�u tev līdzi un pati pagatavo�u, - viņa sacīja, novilkdama kurpes.

Viņa ielēja glāzē vermutu. Divarpus unces d�ina pa vir�su un divas olīvas. Viņa ātri apguva galvenos punktus mājā - tik�ķo�o pulksteni, gaisa kondicionētāja dūkoņu. Uz grīdas pie virtuves durvīm silta vieta, to visu pēcpusdienu bija ap�spīdējusi saule.

Viņ� aizveda Rebu uz savu lielo atzveltnes krēslu. Pats apsēdās uz dīvāna.

Gaiss bija kā uzlādēts. Glu�i kā jūras fluorescējo�ais spīdums tas iezīmēja katru kustību; viņa atrada vietu glā�zei uz galdiņa blakus; viņ� uzlika mūziku.

Dolarhaidam istaba �ķita pārvērtusies. Reba bija pirmā brīvprātīgā vie�ņa, kas jebkad pie viņa ciemojusies, un ta�gad istaba likās sadalīta viņas daļā un viņa daļā.

Skanēja mūzika, Debisī, pamazām satumsa.

Viņ� kaut ko pajautāja par Denveru, viņa kaut ko pa�stāstīja, izklaidīgi, it kā domātu par ko citu. Viņ� aprakstīja māju un lielo, ar dzīv�ogu ieskauto pagalmu. Nebija lielas vajadzības runāt.

Klusumā, kamēr viņ� mainīja plati, Reba ierunājās:

-����� Tas brīni�ķīgais tīģeris, �ī māja� Tu nudien proti sagādāt pārsteigumus, Frānsis. Es domāju, ka neviens tevi īsti nepazīst.

-��� Tu esi jautājusi?

-��� Kam?

-��� Vienalga kam.

-Nē.

-��� Tad kā tu zini, ka neviens mani nepazīst? - Koncen�trē�anās uz pēdējo, grūto vārdu darīja jautājuma toni neit�rālu.

-��� Ak, da�as dāmas no "Gateway" bija todien redzēju��as mūs iekāpjam tavā ma�īnā. Viņas nu gan ir ziņkārīgas! Pēk�ņi man uzradās kompānija pie kokakolas automāta.

-��� Ko viņas gribēja zināt?

-��� Tikai kādu sulīgu tenku. Kad uzzināja, ka nekā tāda nav, aizgāja prom. Viņas tikai o�ņājas.

-��� Un ko viņas teica?

Reba bija gribējusi, lai sievie�u dedzīgā ziņkāre tiek uz�tverta kā joks, kuru viņa vēr� pati pret sevi. Tas glu�i nebi�ja izdevies.

-��� Viņas interesējās par visu, - viņa sacīja. - Viņas uz�skata tevi par noslēpumainu un interesantu. Klau, tas ta�u ir kompliments!

-��� Vai viņas tev stāstīja, kāds es izskatos?

Jautājums tika izteikts vieglā tonī, ļoti veiksmīgi, tomēr

Reba saprata, ka joki nevienam vairs nav prātā. Viņa atbil�dēja bez aplinkiem.

-���� Es viņām nevaicāju, bet, jā, viņas man teica, kā tu, viņuprāt, izskaties. Gribi dzirdēt? Vārds vārdā? Neprasi, ja negribi. - Viņa bija pārliecināta, ka viņ� to lūgs.

Atbildes nebija.

Pēk�ņi Reba juta, ka viņa istabā ir viena, ka vieta, kur Dolarhaids bija stāvējis, tagad ir tuk�āka par tuk�u, melns caurums, kas visu aprij un neizstaro neko. Reba zināja, ka viņ� nevarēja aiziet, viņai nedzirdot.

-��� Domāju, tomēr tev pateik�u, - viņa sacīja. - Tev pie�mīt tāds kā stingrs un tīrs kārtīgums, kas viņām patīk. Vi�ņas saka, tev esot izcils augums. - Skaidrs, ka viņa vairs nevarēja palikt pusvārdā. - Viņas teica, ka tu ļoti kautrējo�ties par savu seju un ka tev nemaz nevajadzētu kautrēties. Lūk, ko, piemēram, teica tā pusdullā, pļāpīgā, kā viņu sau�ca� Ailīna?

-��� Ailīna.

Re, atbildes signāls. Viņa jutās kā radioastronome.

Reba bija lieliska atdarinātāja. Viņa varētu pārsteidzo��i ticami atveidot Ailīnas runu, tomēr viņai pietika prāta Do�larhaida klātbūtnē to nedarit. Viņa citēja Ailīnu, glu�i kā la�sīdama stenogrammu.

-���� "Viņ� nebūt neizskatās slikti. Dieviņ� zina, esmu gā�jusi uz satik�anos ar daudziem �aļiem, kas neizskatās tik labi kā viņ�. Vienreiz pat ar hokejistu - laikam Sentluisas "Blues" viņ� spēlēja -, viņam bija drusku uzrauta lūpa, tur, kur aizsargplatīte nospie� smaganas. Visiem hokejis�tiem tāda ir. Manuprāt, tas pat ir mazliet tā kā, zini, ma- �o. Misteram D. ir fantastiska āda, bet mati - vispār! Ne�zinu, ko es būtu gatava atdot, lai man tādi būtu." Apmierināts? Ā, un vēl viņa jautāja, vai tu tie�ām esi tik spēcīgs, kā izskaties..

-���� Un

-��� Es teicu, ka nezinu. - Viņa izdzēra glāzi un piecēlās. - Kur tu vispār esi, Frānsis? - To viņa uzzināja, kad Dolar�haids nostājās starp viņu un stereosistēmu. - Ā, redz kur. Gribi zināt, ko es par to domāju?

Viņa ar pirkstiem sameklēja Dolarhaida muti un no�skūpstīja, viegli piespiezdama lūpas viņa sakostajiem zobiem. Viņa uzreiz sajuta, ka Dolarhaidu stindzina bik�lums, nevis nepatika.

Viņ� bija satriekts.

-���� Vai tu man tagad nevarētu parādīt, kur ir vannasis�taba?

Viņa satvēra Dolarhaida roku un gāja viņam līdzi pa gaiteni.

-��� Atpakaļceļu es atradī�u pati.

Vannasistabā viņa apglaudīja matus, pārlaida pirkstus izlietnes malai, meklēdama zobu pastu vai mutes skaloja�mo �ķidrumu. Viņa mēģināja atrast skapī�a durvis un atklā�ja, ka durvju nav. Tikai eņģes un vaļēji plaukti. Viņa uzma�nīgi aptaustīja priek�metus uz tā, piesargādamās, lai neuzduras bārdas nazim, līdz atrada pudeli. Viņa noņēma vāciņu, pēc smar�as konstatēja, ka atradusi īsto, un izska�loja muti.

Atgrie�oties viesistabā, viņa izdzirdēja pazīstamu ska�ņu - projektora dūk�anu, attinot fdmu.

-��� Man te neliels mājasdarbiņ�, - sacīja Dolarhaids, pa�sniegdams viņai svaigu martini.

-���� Nekas, nekas, - viņa sacīja. Viņa nezināja, kā lai to uztver. - Ja tevi aizkavēju, es brauk�u prom. Vai taksometrs te var piebraukt?

-��� Nē. Es gribu, lai tu paliec, tie�ām. Man tikai jāapskata �ī filmiņa. Tas nebūs ilgi.

Viņ� dzīrās vest viņu uz atzveltnes krēslu. Reba zināja, kur ir dīvāns, un devās uz to.

-��� Vai tā filmiņa ir ar skaņu?

-Nē.

-��� Tad vai varētu atstāt mūziku?

-��� Mhm.

Reba juta Dolarhaida uzmanību. Viņ� gribēja, lai viņa paliek, viņ� tikai bija nobijies. Viņam nevajadzētu tādam būt. Nu labi. Viņa apsēdās.

Martini bija brīni�ķīgi vēss un stiprs.

Viņ� apsēdās dīvāna pretējā galā, no viņa svara Rebas glāzē noklinkstēja ledus. Projektors joprojām tina.

- Es labprāt uz brītiņu atlaistos, ja tev nekas nav pretī, - viņa sacīja. - Nē, nebīdies, man pietiek vietas. Pamodini, ja es aizsnau�os.

Viņa atlaidās uz dīvāna, turēdama glāzi sev uz vēdera; viņas matu gali viegli pieskārās Dolarhaida rokai, kas gulēja blakus viņa ciskai.

Viņ� nospieda pulti, un filma sākās.

Dolarhaids bija gribējis skatīties Līdsu vai D�eikobsu filmu vienā telpā ar �o sievieti. Viņ� gribēja pārmaiņus ska�tīties uz ekrānu un uz Rebu. Viņ� zināja, ka Reba kaut ko tādu nemū�am nepiedzīvos. Kolēģes bija redzēju�as Rebu iekāpjam viņa ma�īnā. Par to nemaz nedrīkst domāt. Kolē�ģes bija redzēju�as Rebu iekāpjam viņa ma�īnā.

Viņ� skatīsies filmu par �ērmeniem, ģimeni, kuru viņ� apciemos nākamo. Viņ� redzēs gaidāmā atvieglojuma ap�solījumu un redzēs to Rebas klātbūtnē, skatoties uz viņu, cik vien pa�am gribēsies.

Uz ekrāna nosaukums "Jaunā māja", izlikts ar penijiem uz kartona gabala. Ilgs kadrs ar misis �ērmenu un bērniem. Draisko�anās peldbaseinā. Misis �ērmena turas pie kāpnēm un skatās uz kameru, krūtis viļņojas zem spīdīgā, slapjā peldkostīma, bālās kājas �ķērītē.

Dolarhaids bija lepns par savu pa�kontroli. Viņ� domās tikai par �o filmu, ne par vienu citu. Tomēr domās viņ� jau sāka runāt ar misis �ērmenu tāpat, kā bija Atlantā runājis ar Valēriju Līdsu.

Tu mani tagad redzi, jā�

Lūk, kā tu jūties, mani redzot, jā�

Ākstī�anās ar vecajām drēbēm. Misis �ērmena ar lielu platmali galvā. Viņa ir pie spoguļa. Viņa pagrie�as, draiski smaida, pozē kamerai, roka aiz kakla. Kaklā kameja.

Reba Makleina uz dīvāna sakustas. Viņa noliek glāzi uz grīdas. Dolarhaids sajūt smagumu un siltumu. Viņa uz�likusi galvu viņam uz ciskas. Āda uz viņas kakla bāla, uz tās rotaļājas atspīdumi no ekrāna.

Viņ� sē� ļoti mierīgi, kustina tikai īk�ķi, lai apturētu fil�mu un patītu to atpakaļ. Uz ekrāna misis �ērmena cepurē pozē pie spoguļa. Viņa pagrie�as pret kameru un uzsmaida.

Tu mani tagad redzi, jā�

Lūk, kā tu jūties, mani redzot, jā�

Vai tu mani tagad jūti? Jā�

Dolarhaids trīs. Bikses sāku�as spiest. Viņ� jūt karstu�mu. Viņ� jūt caur audumu siltu elpu. Reba ir izdarījusi at�klājumu.

Dolarhaida īk�ķis konvulsīvi spaida pulti.

Tu mani tagad redzi, jā�

Lūk, kā tu jūties, mani redzot, jā�

Vai tu mani tagad jūti? Jā�

Reba ir atvilkusi viņa bik�u rāvējslēdzēju.

Baiļu dūriens viņā; viņam nekad nav bijusi erckcija dzīvas sievietes klātbūtnē. Viņ� ir Pūķis, viņam nav jābai�dās.

Steidzīgi pirksti atsvabina viņu.

Ak!

Vai tu mani tagad jūti? Jā�

Vai tu to jūti� jā�

Es zin u, tu jūti� jā�

Tava sirds ir skaļa� jā�

Nedrīkst ar rokām pieskarties Rebas kaklam. Nedrīkst!

Tās sievietes redzēja viņus vienā ma�īnā. Viņa roka ir sa- �ņaugusi dīvāna paroci. Viņa pirksti ieurbjas polsterējumā.

Tava sirds ir skaļa� jā�

Un tagad tā dauzās�

Tagad tā dauzās�

Tā pūlas tikt ārā� jā�

Un tagad tā ir ātra un viegla, un vēl ātrāka, un vēl vieg�lāka, un�

Prom.

Oh, prom.

Reba atspie� galvu uz viņa ciskas un pievēr� viņam sta�rojo�u vaigu. Viņa ieslidina roku Dolarhaidam zem krekla un tur siltu viņam uz krūtīm.

-��� Es ceru, ka tevi ne�okēju, - viņa sacīja.

Dolarhaidu �okēja viņas dzīvās balss skaņa, un viņ� pa�taustīja, lai pārliecinātos, vai viņas sirds tie�ām pukst, un tā pukstēja. Viņa viegli pieturēja Dolarhaida roku.

-��� Ak pasaulīt� tu ta�u neesi beidzis, vai ne?

Dzīva sieviete. Cik savādi. Spēka pārpilns, vai nu Pū�ķa, vai savējā, viņ� viegli pacēla Rebu no dīvāna. Viņa tik�pat kā neko nesvēra, daudz vieglāk nest, jo nebija ļengana. Aug�ā ne. Aug�ā ne. Jāsteidzas. Kaut kur. A�i. Vecāsmātes gulta, zem viņiem slidena atlasa vatētā sega.

-����� Ak, pagaidi, es novilk�u� Ak, saplīsa, tas nekas� Nāc, ak, ak dievs, Frānsis, cik labi� Nespied mani zemē, laid, es bū�u tev virsū!

Ar Rebu, savu vienīgo dzīvo sievieti, notverts vienā lai�ka burbulī, viņ� pirmo reizi izjuta, ka tam nav ne vainas: tā bija viņa dzīvība, ko viņ� atbrīvoja, tas bija viņ� pats otr�pus mirstīguma, ko viņ� iesūtīja viņas zvaig�ņotajā tumsā, prom no �īs sāpju planētas, aizriņķojot harmoniskos tālu�mos, kur ir miers un atpūtas apsolījums.

Gulēdams blakus Rebai tumsā, viņ� aplika viņai roku un viegli piespieda viņu sev klāt, lai noslēgtu atpakaļceļu. Viņa aizmiga, un Dolarhaids, nolādētais vienpadsmit cilvē�ku slepkava, ieklausījās laikā un tad atkal viņas sirdī.

Tēli. Barokālas pērles lido cauri draudzīgai tumsai. Ra- ķe�pistole, ar kuru viņ� bija �āvis pa mēnesi. Lielais salūts, ko viņ� bija redzējis Honkongā, saucās "Pūķis sēj savas pēr�les".

Pūķis.

Viņ� jutās apdullis un sa�ķelts. Visu garo nakti gulē�dams blakus Rebai, viņ� klausījās, baidīdamies, ka izdzir�dēs pats sevi, kimono tērpu�os, nākam lejā pa kāpnēm.

Vienreiz pusnaktī viņa sakustējās, pa miegam stiepa roku, līdz atrada uz naktsgaldiņa glāzi. Tajā nograbēja Vecāsmātes zobi.

Dolarhaids atnesa viņai ūdeni. Viņa tumsā pieskārās viņam. Kad viņa atkal aizmiga, Dolarhaids noņēma viņas roku no sava milzu tetovējuma un uzlika sev uz sejas.

Rītausmā viņ� cie�i aizmiga.

Reba Makleina pamodās deviņos un izdzirdēja viņa vienmērīgo elpu. Viņa laiski izstaipījās lielajā gultā. Dolar�haids nepakustējās. Viņa atsauca atmiņā mājas iekārtojumu, paklāju vietas uz grīdas, tik�ķo�o sienas pulksteni. Kad ju�tās dro�a, viņa klusi piecēlās un sameklēja vannasistabu.

Viņa ilgi stāvēja zem strūklas, bet Dolarhaids joprojām gulēja. Viņas saplēstā apak�veļa bija uz grīdas. Viņa samek�lēja to ar pēdām un iebāza savā somiņā. Viņa uzvilka pār galvu savu kokvilnas kleitu, paņēma spieķi un izgāja ārā.

Dolarhaids bija teicis, ka pagalms ir pla�s un līdzens un ka to ierobe�o nekopts dzīv�ogs, tomēr viņa bija piesar�dzīga.

Pūta vēss rīta vējiņ�, sildīja saule. Viņa stāvēja pagalmā pie plū�koka un ļāvās pūsmai. Vēj� glāstīja viņas auguma po�ras, svaigas pēc du�as. Viņa pacēla rokas, un gaiss vēsmoja viņai ap krūtīm un padusēs, un starp kājām. Laidelēja bites. Viņa nebaidījās no bitēm, un tās lika viņu mierā.

Dolarhaids pamodās un īsu brīdi bija neizpratnē, kāpēc viņ�" nav savā aug�stāva istabā. Atceroties viņa dzeltenās acis iepletās. Muļķīgs galvas pagrieziens un skats uz otru spilvenu. Tuk�s.

Vai viņa blandās apkārt pa māju? Ko viņa varētu atrast? Vai naktī kaut kas ir noticis? Kaut kas tāds, kas jāsatīra. Uz viņu kritīs aizdomas. Varbūt nāksies bēgt.

Viņ� ieskatījās vannasistabā, virtuvē, pagrabā, kur stā�vēja atliku�ie ratiņi. Vēl otrais stāvs. Viņ� negribēja iet aug��ā. Tomēr bija jāpaskatās. Kāpjot pa kāpnēm, viņa tetovē�jums kustējās. Guļamistabā Pūķis no attēla skatījās viņā. Viņ� nevarēja palikt vienā istabā ar Pūķi.

No kāda otrā stāva loga viņ� pamanīja pagalmā Rebu.

-��� Frānsis! - Viņ� zināja, ka balss skan no viņa istabas. Viņ� zināja, ka tā ir Pūķa balss. �ī jaunā divējība ar Pūķi dezorientēja viņu. Viņ� to pirmoreiz juta, kad uzlika roku Rebai uz sirds.

Pūķis nekad nebija runājis ar viņu. Tas biedēja.

-��� Frānsis, nāc �urp!

Viņ� pūlējās nedzirdēt balsi, kas viņu sauca, kas turpi�nāja saukt, kad viņ� steidzās lejup pa kāpnēm.

Ko viņa varētu būt atklājusi? Glāzē bija nograbēju�i Ve�cāsmātes zobi, bet tos viņ� nolika nost, kad atnesa Rebai ūdeni. Redzēt viņa neko nevarēja.

Fredija balss ieraksts. Tas bija kase�u magnetofonā viesistabā. Viņ� pārbaudīja to. Kasete bija attīta uz sākumu.

Viņ� nevarēja atcerēties, vai bija to attinis atpakaļ pēc tam, kad atskaņoja to pa telefonu "Tattler" redakcijai.

Viņa nedrīkst atgriezties �ajā mājā. Viņ� nezināja, kas �eit varētu notikt. Viņa varētu piedzīvot pārsteigumu. Pū�ķis varētu nonākt lejā. Dolarhaids zināja, cik viegli viņa plīstu.

Tās sievietes redzēja Rebu iekāpjam viņa automa�īnā. Vorfīlds atcerētos viņus kopā. Viņ� steidzīgi ģērbās.

Reba Makleina klejoja pa dārzu un brī�iem sajuta vē�sumu koku ēnās un tad atkal sauli. Viņa vienmēr varēja no�teikt savu atra�anās vietu - pēc saules un pēc gaisa kondi�cionētāja dūk�anas. Navigācija, viņas mū�a zinātne, �eit bija viegla. Viņa staigāja riņķī un apkārt, laizdama rokas pār krū�miem un pāraugu�ām puķēm.

Sauli aizsedza mākonis, un viņa apstājās, nezinādama, uz kuru pusi pagriezusies. Viņa ieklausījās. Gaisa kondici�onētājs bija izslēgts. Viņa samulsa tikai uz īsu brīdi, tad sa�sita plaukstas un dzirdēja mierino�u mājas atbalsi. Reba at�vēra rokaspulksteņa vāciņu un pataustīja, cik pulkstenis rāda. Drīz būs jāmodina Frānsiss. Jābrauc mājās.

Aizcirtās lieveņa durvis.

- Labrit! - viņa uzsauca.

Dolarhaids nāca pa zāli, viņam kabatā �ķindēja atslē�gas.

Viņ� tuvojās uzmanīgi, it kā viņa gaitas saceltais vējiņ� varētu Rebu apgāzt. Viņ� redzēja, ka Reba nebaidās no viņa.

Viņa nelikās samulsusi vai nokaunējusies par to, ko vi�ņi iepriek�ējā vakarā darīja. Viņa neizskatījās nikna. Viņa nebija bēgusi no viņa, nebija draudējusi. Viņ� prātoja - var�būt tāpēc, ka nebija redzējusi viņa slepeno vietu.

Reba apskāva viņu un pieglauda vaigu viņa varenajam krū�kurvim. Viņa sirds sitās strauji.

Viņ� izmocīja labrītu.

-��� Man bija tik ļoti labi, Frānsis�

Tie�ām? Ko tādās reizēs atbild?

-����� Jauki. Man arī. - Laikam ar to pietiek. Jādabū viņa projām no �ejienes.

-��� Tomēr tagad man jābrauc mājās, - viņa sacīja. - Drīz atbrauks mana māsa, mēs brauksim pusdienās. Ja vēlies, tu vari piebiedroties.

-���� Man �is tas darāms darbā, - viņ� sacīja, drusku pār�veidodams jau sagatavotos melus.

-��� Es paņem�u savu somiņu.

Nu nē.

-��� Es atnesī�u.

Dolarhaids bija gandrīz akls pret savām patiesajām jū�tām; tāpat kā rēta nespēj nosarkt, viņ� nespēja apjēgt, kas noticis ar viņu un Rebu Makleinu un kāpēc. Viņ� bija apju�cis, viņu plosīja jaunas drausmas, ka nu viņ� būs Divi.

Viņa apdraudēja viņu� Viņa neapdraudēja viņu�

Viņ� atcerējās viņas satrieco�i dzīvo un atdevīgo kus�tē�anos Vecāsmātes gultā.

Dolarhaids bie�i vien nesaprata, ko viņ� īsti jūt, iekams nebija rīkojies. Viņ� vēl nebija skaidrībā par savām jūtām pret Rebu Makleinu.

Nelāgs incidents ceļā uz viņas māju viņu mazliet ap�gaismoja.

Tūlīt aiz 70. �osejas pagrieziena uz Lindberga bulvāri viņ� iebrauca "Servco Supreme" degvielas uzpildes stacijā.

Apkalpotājs bija smagnējs, drūms vīrs, kam elpa oda pēc muskatvīna. Kad Dolarhaids lūdza viņu pārbaudīt eļļu, viņ� saviebās.

Eļļas līmenis bija par zemu. Apkalpotājs iebāza eļļas caurulītes vienu galu kanniņā un otru - dzinējā.

Dolarhaids kāpa ārā, lai samaksātu.

Apkalpotājs bija sācis varen dedzīgi tīrīt vējstiklu - pa�sa�iera pusē. Viņ� berza un berza.

Reba Makleina sēdēja augstajā sēdeklī, sakrustojusi kā�jas, svārki bija uzrāvu�ies krietni virs ceļgala. Viņas baltais spieķis gulēja starp sēdekļiem.

Apkalpotājs tīrīja jau notīrīto. Viņ� glūnēja Rebai zem svārkiem.

Dolarhaids pacēla acis no maka un pieķēra viņu. Viņ� pasniedzās pa logu kabīnē un ieslēdza tīrītājus ātrajā re�īmā; tie iesita apkalpotājam pa pirkstiem.

-����� Ei, ko tu dari! - Vainīgais steidzīgi novāca eļļas kanniņu no motora pārsega. Viņ� zināja, ka ir pieķerts, un smaidīja bezkaunīgu smaidiņu. Dolarhaids apgāja apkārt furgonam.

-��� Tu, kuņasdēls! - Ātri izrunājot "s".

-���� Kas tev lēcies? - Apkalpotājs bija apmēram Dolar�haida augumā un svarā, bet muskuļus gan nevarēja ne sa�līdzināt. Viņ� bija jauns, bet jau ar zobu protēzēm - visai nekoptām.

Dolarhaidam metās nelabi no �o protē�u zaļganuma.

-��� Kur tavi zobi? - viņ� klusi jautāja.

-��� Kas tev par daļu?

-��� Izrāvi par prieku mīļotajam vīrietim, netīrais pretek- li? - Dolarhaids stāvēja pavisam tuvu.

-��� At�ujies, velns parāvis!

Klusi:

-��� Mērglis. Idiots. Lupata. Kretīns.

Dolarhaids pagrūda ar vienu roku, apkalpotājs kā mests ietriecās furgonā. Eļļas kanniņa un caurulīte nograbēja uz asfalta.

Dolarhaids tos pacēla.

-���� Nemūc. Es varu tevi noķert. - Viņ� izvilka caurulīti no kanniņas un aplūkoja tās smailo galu.

Apkalpotājs bija nobālis. Dolarhaida sejā bija kaut kas tāds, ko viņ� nekad un nekur nebija redzējis.

īsu, karstu mirkli Dolarhaids redzēja, kā caurulīte ieurb�jas �ā cilvēka krūtīs, notecina asinis no sirds. Caur vējstik�lu viņ� redzēja Rebas seju. Viņa purināja galvu, kaut ko sa�cīja. Viņa mēģināja sataustīt loga attaisāmā rokturi.

-��� Tev kādreiz ir bijis kaut kas lauzts, perdeli?

Apkalpotājs strauji papurināja galvu.

-��� Es negribēju neko sliktu, tie�ām, goda vārds!

Dolarhaids turēja līko metāla caurulīti pie vīrie�a sejas.

Abās rokās spie�ot, viņ� to salieca uz otru pusi. Viņ� pavil�ka vīrieti aiz jostas un iemeta caurulīti viņam aiz biksēm.

-��� Lai tās vepra a�teles pagaidām paliek tev pierē. - Viņ� iebāza naudu par degvielu apkalpotāja krekla kabatā. - Ta�gad vari mukt, - viņ� sacīja. - Bet es vienmēr varē�u tevi noķert.

Kasete pienāca pa pastu sestdien mazā paciņā, kas bija adresēta Villām Greiemam FIB galvenajā ēkā, Va�ingtonā.

Ne uz kasetes, ne uz paciņas laboratorijā un Latento nospiedumu nodaļā neatrada neko noderīgu.

Ar pēcpusdienas kurjeru ieraksta kopija aizlidoja uz �i�kāgu. īpa�ais aģents �esters to aiznesa Greiemam uz zvē�rināto telpu. Pavadzīmīte no Loida Boumena:

Balss analīze apliecina, ka tas ir Loundss. Acīmre�dzot viņ� atkārto pēc diktāta. Kasete ir jauna, ra�ota pēdējo trīs mēne�u laikā, nekad agrāk nav lietota. Uz�vedības zinātnes nodaļa pētī saturu. Kad Dr. Blūms būs vesels, viņam arī būtu jādzird - to izlem Tu.

Skaidrs - slepkava mēģina Tevi iespaidot.

Domāju, ka vienreiz viņ� pārcentīsies.

Visai sauss uzticības apliecinājums, liels paldies. Greiems zināja, ka viņam jānoklausās ieraksts. Viņ� pa�gaidīja, kamēr �esters aiziet.

Viņ� negribēja būt ar to ieslēgts zvērināto telpā. Labāk tuk�ajā tiesas zālē - pa augstajiem logiem spīdēja saule. Te bija rosījusies apkopēja, saules staros vēl virmoja putekļi.

Magnetofons bija mazs un pelēks. Greiems uzlika to uz advokāta galda un nospieda pogu.

Tehniķa monotonā balss: "Lietas numurs 426238, lie�tiskais pierādījums 814, marķēts un reģistrēts, magnetofo�na kasete. �ī ir kopija."

Pārmaiņa skaņas kvalitātē.

Greiems ar abām rokām turējās pie zvērināto lo�as margas.

Fredijs Loundss izklausījās noguris un nobijies.

"Man ir parādīts liels gods. Ar apbrīnu� ar apbrīnu un bijību es esmu� es esmu ieraudzījis Lielā Sarkanā Pūķa spēku."

Ieraksta oriģināls tap�anas gaitā bija daudzas reizes pār�traukts. Aparāts bija katru reizi uztvēris stop slēd�a klak��ķi. Greiems redzēja pirkstu uz slēd�a. Pūķa pirkstu.

"Es meloju par Viņu. Viss, ko es rakstīju, bija Villa Greiema meli. Viņ� piespieda mani tos rakstīt. Es esmu� es esmu zaimojis Pūķi. Un tomēr� Pūķis ir �ēlsirdīgs. Ta�gad es vēlos kalpot Viņam. Viņ�� ir palīdzējis man izprast� Viņa lieliskumu, un es slavinā�u Viņu. Avīzes, kad jūs pub�licēsiet �o, rakstiet "Viņ�" ar lielo burtu.

Vili Greiem, Viņ� zina, ka tu piespiedi mani melot. Tā kā es biju piespiests melot, Viņ� būs daudz� daudz �ēlsir�dīgāks pret mani nekā pret tevi, Vili Greiem.

Pasniedzies aiz nrūguras, Vili Greiem� un patausti tos mazos� izciļņus virs iegurņa. Patausti savu mugurkaulu tajā vietā� tie�i tajā vietā� Pūķis pārlauzīs tavu mugurkaulu."

Greiems turējās pie margas. Sūdu es taustī�u. Interesan�ti, vai Pūķis nezināja mugurkaula terminus vai arī tī�ām ne�lietoja?

"Tev ir daudz� no kā baidīties. No� no manis pa�a lū�pām tu uzzināsi vēl kaut ko, no kā baidīties."

Pauze. Drausmīgs kliedziens. Tad izmisīgs bezlūpu vaids: "Te sēda izzinteni, te solīji!"

Greiems nokāra galvu starp ceļiem, līdz acu priek�ā sā�ka virmot spo�i punktiņi. Viņ� atvēra muti un dziļi ievilka elpu.

Pagāja stunda, līdz viņ� atkal spēja to klausīties.

Viņ� ienesa magnetofonu zvērināto telpā un mēģināja klausīties tur. Pārāk �auri. Viņ� atstāja magnetofonu, iznā�ca atpakaļ tiesas zālē un klausījās pa atvērtajām durvīm.

"Man ir parādīts liels gods�"

Kāds stāvēja pie tiesas zāles durvīm. Greiems pazina jauno ierēdni no FIB �ikāgas filiāles un pamāja, lai nāk iek�ā.

-��� Jums pienākusi vēstule, - sacīja ierēdnis. - Misters �esters mani atsūtīja �urp. Viņ� lika man pateikt, ka tā ir dro�a un pasta inspektors to ir fluoroskopiski pārbaudījis.

Atnācējs izvilka vēstuli no �aketes iek�kabatas. Stingra, gai�i violeta aploksne. Greiems cerēja, ka tā būs no Mol�lijas.

-��� Redziet, aizzīmogota.

-���� Paldies.

-��� Jā, un ir arī algas diena. - Ierēdnis pasniedza viņam �eku.

Ierakstā iekliedzās Fredijs.

Jauneklis sarāvās.

-���� Piedo�anu, - sacīja Greiems.

-��� Nesaprotu, kā jūs varat to izturēt� - bilda ziņnesis.

-��� Ej mājās, - norūca Greiems.

Viņ� apsēdās zvērināto lo�ā lasīt vēstuli. Viņ� gribēja kādu atvieglojumu. Vēstule bija no doktora Hanibala Lek�tera.

Dārgais Vili!

Gribēju Jūs apsveikt sakarā ar Frediju Lound�su. Lielisks darbiņ�! Esmu sajūsmā, Jūs tie�ām esat viltīgs.

Misters Loundss bie�i mani aizvainoja ar savām muļķīgajām pļāpām, ta�u vienā jautājumā viņ� man pavēstīja ko jaunu - es nezināju, ka Jūs esat ārstē�jies psihiatriskajā slimnīcā. Manam advokātam, ne�jēgam, būtu vajadzējis to izmantot tiesā, bet ko nu vairs.

Ziniet, Vili, Jūs pārāk daudz raizējaties par se�vi. Jūs justos nesalīdzināmi labāk, ja atslābinātos.

Mēs neradām savu dziļāko dabu pa�i, Vili; mēs ar to piedzimstam, tāpat kā ar plau�ām, aizkuņģa dziedzeri un visu pārējo. Kāpēc cīnīties ar to?

Es gribu Jums palīdzēt, Vili, un sāk�u, uzdodot jautājumu. Jūs cietāt no depresijas pēc tam, kad no�āvāt misteru Geretu D�eikobu Hobsu, un Jūs ta��u nesatrieca pati �ī rīcība, vai ne? Tie�ām - Jūs pēc tam jutāties slikti, tāpēc ka, nogalinot viņu, ju�tāties ļoti labi. Jā?

Padomājiet un neraizējieties par to. Kāpēc lai nebūtu laba sajūta? Dievam noteikti ir laba sajūta - Viņ� to dara visu laiku, un vai tad mēs neesam ra�dīti pēc Viņa ģīmja un līdzības?

Varbūt Jūs vakardienas avīzē pamanījāt: Dievs Teksasā tre�dienas vakarā nometis baznīcas jumtu uz trīsdesmit �etriem dievlūdzējiem - viņi tobrīd dziedāju�i psalmu. Vai Jums neliekas, ka Viņam bi�ja laba sajūta?

Uz trīsdesmit �etriem. Viņ� ta�u atvēlētu Jums Hobsu.

Pagāju�o nedēļu lidma�īnas katastrofa Viņ� da�būja 160 filipīnie�us - Viņ� ļautu Jums pievākt vie�nu nieka Hobsu. Viņ� neturēs ļaunu prātu par vie�nu parastu slepkavību. Tagad divām. Par to nav jāraizējas.

Lasiet avīzes. Dievs vienmēr mūs pārspēj.

Visu labāko vēlot, Hanibals Lekters, medicīnas doktors

Greiems zināja, ka, runājot par Hobsu, Lekters pilnīgi un galīgi maldās, ta�u pussekundi viņā pavīdēja doma, ka par Frediju Loundsu Lekteram varētu būt maza drusciņa taisnības. Greiema iek�ējais ienaidnieks piekrita jebkurai apsūdzībai.

Viņ� bija, fotografējoties "Tattler", uzlicis roku Fredi�jam uz pleca, lai apliecinātu, ka tie�ām ir klāstījis Fredijam tos apvainojumus Pūķim. Vai viņ� bija arī gribējis nolikt Frediju pa sitienam, tikai mazdrusciņ? Viņ� nezināja.

Atvieglojumu sniedza vienīgi skaidrā pārliecība, ka viņ� nemū�am nebūtu apzināti laidis garām tādu iespēju notvert Pūķi.

-��� Nomocīsiet mani galīgi, trakie kuņasdēli, - Greiems balsī sacīja.

Viņ� gribēja atpūsties. Viņ� zvanīja Mollijai, bet Villi- ja vecvecāku mājā neviens necēla klausuli.

-���� Dro�i vien izbrauku�i ar to sasodīto tūristbūdiņu, - viņ� nomurmināja.

Viņ� aizgāja iedzert kafiju un daļēji arī pārliecināt se�vi, ka neslēpjas zvērināto telpā.

Kāda dārglietu veikala skatlogā viņ� ieraudzīja smalku, senatnīgu zelta rokassprādzi. Tā maksāja lielāko daļu sa�ņemtās algas. Viņ� lika to iesaiņot nosūtī�anai pa pastu. Kad bija pārliecinājies, ka pie pastkastes ir viens, viņ� uzrakstī�ja Mollijas Oregonas adresi. At�ķirībā no Mollijas Grei�emam nebija ienācis prātā, ka viņ� kaut ko dāvina tikai tad, kad ir nikns.

Viņ� negribēja iet atpakaļ uz zvērināto telpu un strādāt, bet tas bija jādara. Viņu sapurināja doma par Valēriju Līdsu.

Diem�ēl es �obrīd nevaru pienākt pie telefona, bija sa�cījusi Valērija Līdsa.

Viņ� domāja, kaut būtu viņu pazinis. Viņ� domāja� bezjēdzīgas, bērni�ķīgas domas.

Greiems bija piekusis, savtīgs, sarūgtināts, pārguris līdz bērna prāta stadijai, kurā viņa pasaules mēri bija tie, ko viņ� iemācījās pirmos: "ziemeļi" alla� nozīmēja 61. �oseju, un "se�as pēdas" mū�īgi mū�os bija viņa tēva augums.

Viņ� piespieda sevi ķerties pie detalizētā upuru rakstu�rojuma, ko viņ� veidoja, liekot kopā da�ādo ziņojumu da�tus un pats savus novērojumus.

Turīgums. Tā bija viena paralēle. Abas ģimenes bija tu�rīgas. Savādi, ka Valērija Līdsa bija taupījusi zeķbikses.

Greiems nodomāja, ka varbūt viņa nākusi no trūcīgas ģimenes. Laikam gan; viņas pa�as bērni toties bija mazliet izlutināti.

Greiems arī bija no trūcīgas ģimenes, braukājis līdzi tē�vam no Biloksi un Grīnvilas laivu darbnīcām līdz Ēri ezera laivām. Skolā vienmēr jauniņais, vienmēr sve�inieks. Viņā mita līdz galam neizskausts īgnums pret bagātniekiem.

Varbūt tie�ām Valērija Līdsa bija trūcīgs bērns. Viņ� ju�ta kārdinājumu vēlreiz noskatīties filmu par viņu. Viņ� to varētu izdarīt tiesas zālē. Nē. Līdsi tagad nebija aktuālākais jautājums. Līdsus viņ� pazina. D�eikobsu ģimeni viņ� ne�pazina.

Viņu nomocīja �is personisko zinā�anu trūkums par D�eikobsu. Detroitas mājas ugunsgrēks bija iznīcinājis vi�su - ģimenes albumus, dro�i vien arī dienasgrāmatas.

D�eikobsu mantojuma lieta bija tris collas bieza, un lie�lu daļu no tās veidoja mantības saraksti - jaunais mājas ie�kārtojums pēc pārvāk�anās uz Birmingemu. Paskat vien, kā�da trekna draņķība. Viss apdro�ināts, iereģistrēts ar ra�o�anas numuriem saskaņā ar apdro�inā�anas kompānijas prasībām. Pats par sevi saprotams: cilvēks, kam vienreiz viss nodedzis, nākamreiz pamatīgi apdro�inās pilnīgi visu.

Advokāts Bairons Metkalfs bija atsūtījis viņam apdro��inā�anas deklarāciju otros ma�īnraksta eksemplārus, nevis kserokopijas. �rifts bija izplūdis, grūti lasāms.

D�eikobsiem bija motorlaiva ar ūdensslēpēm, Līdsiem arī. D�eikobsiem bija lielais trīsritenis, Līdsiem kalnu ve�losipēds. Greiems aplaizīja īk�ķi un pār�ķīra lapu.

Ceturtā lieta otrajā lappusē bija "Chinon" kinoprojek-

tors.

Greiems sastinga. Kā viņ� to bija palaidis garām? Bir�mingemas noliktavā viņ� bija pārbaudījis itin visas kastes, modri lūkodams pēc jebkā, kas varētu dot personisku priek�statu par D�eikobsu ģimeni.

Kur tas projektors bija palicis? Apdro�inā�anas dekla�rāciju viņ� varēja salīdzināt ar sarakstu, kuru bija sastādījis Bairons Metkalfs, mantojuma izpildītājs, nododams glabā��anā D�eikobsu mantas. Noliktavas pārzinis, pirms parak�stīja glabā�anas līgumu, bija sarakstu pārbaudījis, atķeksē�dams konkrētas mantas.

Pēc piecpadsmit minūtēm noliktavas saturs bija skaidrs. Nekāda projektora, nekādas kameras, nekādu filmu.

Greiems atzvēlās krēslā un lūkojās pretī atslietajā smai�do�o D�eikobsu ģimenes fotouzņēmumā.

Kas, velns parāvis, ar to noticis?

Vai nozagts?

Vai to nozadzis slepkava?

Ja slepkava to nozadzis, varbūt pārdevis?

Mīļais Dievs, dod man izsekojamu pārdo�anu!

Greiems vairs nebija noguris. Viņ� gribēja noskaidrot, vai netrūkst vēl kas. Veselu stundu viņ� pārbaudīja nolikta�vas un apdro�inātāju sarakstus. Viss sakrita, vienīgi da�as dārglietas ne. Tām visām vajadzētu būt Bairona Metkalfa sarakstā, kurā uzskaitīts, ko viņ� paglabājis Birmingemas bankas seifa.

Visas dārglietas bija Metkalfa sarakstā, vienīgi divas ne.

"Dārglietu lādīte, 4x3 collas, ar sudraba vāciņu," bija lasāms apdro�inā�anas deklarācijā, bet �o mantu nebija sei�fa. "Attēla rāmis, sudraba, 9x11 collas, vīnstīgu un ziedu grebumi." To arī nebija seifa.

Nozagti? Noklīdu�i? Tās bija mazas lietas, viegli pa�slēpjamas. Zagtu sudrabu uzpircēji parasti nekavējoties pār- kausē. To sameklēt būtu grūti. Ta�u kinoaparatūrai ir sēri�jas numuri gan ārpusē, gan iek�ā. Tos varētu sameklēt.

Vai zaglis bija slepkava?

Skatoties D�eikobsu fotogrāfijā ar glāzes traipu, Greiems pēk�ņi aptvēra jaunu sakarību. Ta�u, kad viņ� skaidrāk for�mulēja jauno atbildi, tā bija derdzīga un nederīga.

Zvērināto telpā bija telefons. Greiems piezvanīja uz Bir�mingemas Slepkavību izmeklē�anas nodaļu. Viņam atbildē�ja vakara maiņas komandieris.

-���� D�eikobsu lietā es ievēroju, ka jūs arī pēc tās mājas galīgās apskates uzturējāt ienāko�o un aizejo�o reģistru. Vai tā ir?

-��� Vienu mirklīti, es aizsūtī�u kādu pakaļ, - sacīja mai�ņas komandieris.

Greiems zināja, ka viņiem ir reģistrs. Pierakstīt katru personu, kas atnāk vai aiziet no slepkavības vietas, ir derī�ga procedūra, un Greiems bija priecīgs, ka birmingemie�i pie tās turas. Viņ� gaidīja piecas minūtes, līdz klausuli pa�cēla kāds klerks.

-��� Tā, ienāko�o un aizejo�o reģistrs. Ko jūs gribējāt zi�nāt?

-���� Vai Nailss D�eikobss, nelaiķa dēls, ir �ajā sarakstā?

-��� Tā� Jā, ir. Otrais jūlijs, septiņos vakarā. Viņam biju�si atļauja paņemt personiskās mantas.

-���� Vai viņam bija �emodāns? Vai tas ir minēts?

-��� Nē, diem�ēl nav minēts.

Kad klausuli pacēla Bairons Metkalfs, viņa balss bija piesmakusi un elpa smaga. Nez, ko viņ� darījis, nodomāja Greiems.

-��� Ceru, ka es jūs neiztraucēju.

-���� Kā varu jums palīdzēt, Vili?

-��� Zvanu sakarā ar Nailsu D�eikobsu.

-���� Ko tad viņ� atkal nostrādājis?

-���� Man liekas, ka viņ� pēc slepkavības pievācis da�as mantas no D�eikobsu nama.

-���� Khm�

-���� Jūsu seifa sarakstā trūkst sudraba fotorāmja. Kad bi�ju Birmingemā, es kopmītnē Nailsa istabā paņēmu vienu ģi�menes fotogrāfiju. Tā ir bijusi ierāmēta, redzams pēc no�spieduma uz malas.

-���� Vai nav blēdis? Es atļāvu viņam paņemt savas drē�bes un da�as grāmatas, - sacīja Metkalfs.

-����� Nailsam ir dārgas draudzības. Tas ir galvenais, kas man prātā, lai gan - trūkst arī kinoprojektora un kinokame�ras. Es gribu zināt, vai viņ� pievācis arī tos. Dro�i vien, bet, ja tomēr ne, iespējams, ka tos paņēmis slepkava. Tādā ga�dījumā mums ar steigu jāizziņo lombardiem sērijas numu�ri. Mums tie jāieliek visas valsts "karsto" mantu sarakstā. Rāmis tagad dro�i vien jau ir pārkausēts.

-���� Gan viņ� sāks domāt par "rāmi", kad tik�u ar viņu galā.

-��� Vēl kas� Ja Nailss ir pievācis projektoru, var būt, ka viņ� paturējis fdmu. Par to viņ� neko nevarētu dabūt. Es gri�bu saņemt to fdmu, man tā jāredz. Ja jūs klaji metīsieties viņam virsū, viņ� visu noliegs un, ja viņam fdma būs, iz�metīs to ārā.

-����� Skaidrs, - noteica Metkalfs. - Viņa auto ir daļa no kopīgā mantojuma. Es esmu mantojuma izpildītājs, tāpēc varu to pārmeklēt bez ordera. Mans draugs tiesnesis neie�bildīs uzrakstīt papīru, lai es tieku klāt arī viņa istabai. Es jums piezvanī�u.

Greiems atkal ķērās pie darba.

Turīgums. Jāieliek turīgums raksturojumā, ko lietos po�licija.

Greiems prātoja, vai misis Līdsa un misis D�eikobsa kādreiz brauca iepirkties tenisa kostīmā. Da�os novados tas bija modē. Citur tā iīkoties bija stulbi, jo tā bija dubulta pro�vokācija - vienlaikus ierosināja �ķirisku aizkaitinājumu un miesaskārību.

Greiems iztēlojās, kā viņas stumj iepirkumu ratiņus - īsie, plisētie svārciņi plīv gar iedegu�ajām ciskām, pie sporta zeķītēm �ūpojas mazi pu�ķī�i - un paiet garām smagnējam vīram ar jūras līdakas acīm, kur� pērk aukstu gaļas ruleti, ko grauzt savā ma�īnā.

Cik daudz ir ģimeņu ar trim bērniem un vienu mājdzīv�nieku, un visparastāko slēdzeni, kas �ķir viņu guļvietas no Pūķa?

Iztēlodamies varbūtējos upurus, Greiems redzēja gud�rus, panākumiem bagātus ļaudis elegantos namos.

Tomēr nākamajam cilvēkam, kas stājās pretī Pūķim, ne�bija ne bērnu, ne mājdzīvnieka, un viņa mājai nepiemita ne�kāda elegance. Nākamais, kas stājās pretī Pūķim, bija Frān�siss Dolarhaids.

Vecajā mājā atbalsojās svaru stieņa būk�ķi uz bēniņu grīdas.

Dolarhaids cilāja, spieda un grūda lielākus smagumus nekā jebkad agrāk. Viņa izskats bija citāds; tetovējumu aiz�sedza treniņtērps. "Lielais Sarkanais Pūķis un saulē tēr�pusies sieviete" bija aizsegti ar kreklu. Kimono karājās pie sienas kā �ūskas nomesta āda. Tas aizsedza spoguli.

Dolarhaids vingroja bez maskas.

Aug�ā. Divsimt astoņdesmit mārciņu no grīdas līdz krū�tīm vienā rāvienā. Tagad uzspiest virs galvas.

-���� Par kuru tu domā?

Balss iztrūcināts,,viņ� sagrīļojās un gandrīz izlaida no rokām stieni. Lejā. Atsvari nodunēja un noblark�ķēja uz grī�das.

Viņ� pagriezās, milzīgās rokas gar sāniem, un skatījās balss virzienā.

-���� Par kuru tu domā?

Viņ� zināja, kas runā, un juta bailes. Sākumā viņ� un Pūķis bija viens. Viņ� bija Tap�ana, un Pūķis bija viņa aug�stākais es. Viņiem bija viens augums, viena balss, viena griba.

Tagad vairs ne. Kop� Rebas parādī�anās vairs ne. Ne�domā par Rebu.

-��� Kura ir tīkama? - jautāja Pūķis.

-���� Mi� misis �ērmena. - Dolarhaidam bija grūti to iz�teikt.

-���� Runā skaļāk! Es nesaprotu, ko tu saki. Par kuru tu domā?

Dolarhaids saspringtu seju pievērsās stienim. Aug�ā. Virs galvas. �oreiz daudz grūtāk.

-��� Par mi� misis �ērmenu peldbaseinā.

-���� Tu domā par savu draudzenīti, vai ne? Tu gribi, lai viņa ir tava draudzenīte, vai ne?

Stienis nogranda uz grīdas.

-���� Nan nedūt dra� drāzenītet. - Bailēs viņam vājinājās runas spējas. Viņ� aizsedza nāsis ar aug�lūpu.

-���� Stulbi meli. - Pūķa balss bija spēcīga un skaidra. Vi�ņam "s" nesagādāja nekādas grūtības. - Tu aizmirsti tap�anu. Gatavojies �ērmeniem. Cilā svarus.

Dolarhaids satvēra stieni un saspringa. Viņa prāts sa�springa līdz ar augumu. Viņ� izmisīgi pūlējās domāt par �ērmeniem. Viņ� piespiedās domāt par misis �ērmenas sva�ru savās rokās. Nākamā bija misis �ērmena. Tā bija misis �ērmena. Viņ� tumsā cīnījās ar misteru �ērmenu. Viņ� tu�rēja �ērmenu ciet, līdz asiņu zaudējums lika tā sirdij trīsēt kā putnam. Tā bija vienīgā sirds, ko viņ� dzirdēja. Viņ� ne�dzirdēja Rebas sirdi. Nedzirdēja.

Bailes kā dēles nosūca viņam spēku. Viņ� pacēla stieni līdz gurniem, bet nespēja izdarīt pāreju uz krūtīm. Viņ� do�māja par �ērmeniem, ko izkārtos sev apkārt, par atvērtajām acīm, kad viņ� ņems Pūķa tiesu. Nelīdzēja. Domas bija tuk��as. Stienis nodunēja uz grīdas.

-���� Tas nekur neder.

-���� Mi� mitit�

-���� Tu nemaz nevari pateikt "mlsis �ērmena". Tu ne brīdi neesi gribējis ņemt �ērmenus. Tu gribi rebu Makleinu. Tu gribi, lai viņa ir tava draudzenīte, vai ne? Tu gribi ar viņu

"Draudzēties". -Nē.

-���� Melo!

-��� Tekei meze leicņe.

-���� Tikai mazu laiciņu? Tu puņķainais zaķalūpa, kas ar

tevi draudzēsies? NĀC �urp! Es tev parādī�u, kas tu esi. Dolarhaids nekustējās.

-����� Es nekad neesmu redzējis tik pretīgu un smirdīgu

bērnu! Nāc �urp! Viņ� gāja.

-��� Noņem kreklu no attēla! Viņ� noņēma.

-���� Paskaties manī!

Pie sienas zvēroja Pūķis.

-��� Noņem kimono no spoguļa. Paskaties spogulī!

Viņ� skatījās. Viņ� nevarēja neskatīties, nespēja novēr�sties no spilgtās gaismas. Viņ� redzēja, ka viņam no mutes karājas slienā.

-���� Paskaties uz sevi! Esmu sagatavojis pārsteigumu tavai draudzenītei. Novelc tās lupatas.

Dolarhaids, rokām pinoties, vilka nost treniņtērpu. Bik�ses saplīsa. Viņ� noplēsa tās no sevis ar labo roku, ar krei�so piespiedis drēbes sev klāt.

Labā roka izrāva lupatas drebo�ajai, vājākajai kreisajai rokai. Viņ� iesvieda tās kaktā, nokrita uz paklāja un sarā�vās kamoliņā kā omārs, ko nodīrā dzīvu. Viņ� apskāva sevi un stenēja, smagi elpodams, viņa tetovējums laistījās spo��ajā vingrotavas gaismā.

-����� Es nekad neesmu redzējis tik pretīgu un smirdīgu bērnu! Aizej, atnes!

-��� Jecnāt�

-��� Nes �urp!

Viņ� izgāja no telpas un atgriezās ar Pūķa zobiem.

-Turi rokas. Ar pirkstiem saspied, cik stipri vari!

Dolarhaida krū�u muskuļi izspiedās.

-��� Tu zini, kā tie var aizcirsties. tagad turi tos stingri un iebāz starp zobiem.

-Nē.

-���� Dari to� tagad skaties!

Zobi sāka viņam darīt sāpes. Uz krūtīm krita puņķi un asaras.

-��� Lēdze�

-���� Tu ESI TAP�ANAS PAMESTA DRAZA. Tu ESI ATKRITUMS, UN ES TEV DO�U VĀRDU. Tu ESI MaUKUGĪMIS. ATKĀRTO!

-����� Et etme maukģīmit. - Lai izteiktu �os vārdus, viņ� aizsedza nāsis ar lūpu.

-����� Drīz es bū�u attīrījies no tevis, - bez pūlēm sacīja Pūķis. - Vai tas būs labi?

-Jā.

-���� Kas būs nākamā, kad pienāks laiks?

-���� Mi� mitit �crmena�

Asas sāpes iz�āvās cauri Dolarhaida augumam, sāpes un drausmīgas bailes.

-���� Es RAU�U to nost!

-���� Reba. Reba. Et do�u tev Rebu. - Viņa runa jau sāka uzlaboties.

-���� Tu neko man nedosi. Vīna ir mana. Vīni visi ir mani. Reba Makleina un �ērmeni.

-��� Reba un pec tam �ērmeni. Likums tiks piepildīts.

-��� Esmu sagatavojis to dienu. Vai tu par to �aubies? -Nē.

-��� Kas tu esi?

-���� Maukuģīmis.

-������ Vari likt nost manus zobus. Tu no�ēlojamais, vārgais zaķalūpa, tu gribēji man noskaust mūsu

draudzenlti, vai ne? Es sarau�u viņu gabalos un ietriek�u tavā pretīgajā purnā. Ja tu man pretosies, es pakār�u tevi viņas resnajā zarnā. Tu zini, ka es to varu. uzliec trīssimt mārciņu uz stieņa.

Dolarhaids uzlika uz stieņa papildu svaru. Līdz �ai die�nai viņ� nekad nebija cēlis vairāk par divsimt astoņdesmit. -Cel!

Ja viņ� nebūs tikpat stiprs kā Pūķis, Reba aizies bojā. Viņ� to zināja. Viņ� saspringa, līdz izvelbto acu priek�ā sa�metās sarkans.

-��� Es nevaru.

-��� Tu nevari. Bet es varu.

Dolarhaids satvēra stieni. Tas ieliecās, svaram paceļo�ties viņam līdz pleciem. Aug�ā. Virs galvas uzgāja viegli.

-���� Paliec sveiks, Maukuģīmi! - sacīja viņ�, lepnais Pū�ķis, trīsēdams spilgtajā gaismā.

Pirmdien no rīta Frānsiss Dolarhaids neaizbrauca uz darbu.

Viņ� atstāja māju tie�i laikā - kā vienmēr. Viņa izskats bija nevainojams, ma�īnu viņ� vadīja precīzi. Nogriezda�mies pie Misūri upes tilta, viņ� uzlika tum�as brilles un iz�brauca pretī rīta saulei.

Saldētava zvārodamās �īkstēja pret pasa�iera sēdekli. Viņ� pastiepās un nolika saldētavu uz grīdas, atcerēdamies, ka jāpaķer sausais ledus un jādabū filma no�

Patlaban viņ� �ķērsoja Misūri kanālu, apak�ā plūda ūdens. Viņ� skatījās uz baltajiem vilnī�iem upes strau�mē un pēk�ņi juta, ka plūst viņ� un upe stāv uz vietas. Viņu pārņēma dīvainas, ploso�as, graujo�as jūtas. Viņ� atlaida gāzes pedāli.

Furgons, braucot ārējā joslā, palēnināja gaitu, līdz apstājās. Automobiļi aiz viņa bremzēja un taurēja. Viņ� to nedzirdēja.

Viņ� sēdēja, lēni slīdēdams uz ziemeļiem, pāri nekus�tīgajai upei, pievērsies rīta saulei. Aiz tum�ajām brillēm rie- sās asaras un karstas krita uz viņa rokām.

Kāds klauvēja pie loga. No aizmugurējās ma�īnas bija izkāpis tās vadītājs, viņa sejā vēl kavējās agra rīta bālums un miegainums. �oferis aiz loga kaut ko kliedza.

Dolarhaids paskatījās uz �o cilvēku. No tilta otra gala tuvojās zila bākuguns. Viņ� zināja, ka jābrauc. Viņ� lūdza savu augumu nospiest gāzes pedāli, un tas paklausīja. Klau�vētājs, kājas glābdams, atlēca no furgona.

Dolarhaids iebrauca liela moteļa autostāvvietā pie div- līmeņu krustojuma ar ASV 270. maģistrāli. Stāvvietā atra�dās skolēnu autobuss, pie aizmugurējā loga tam bija pieslie�ta liela taure - tūba.

Dolarhaids domāja, ka laikam būs jākāpj autobusā pie vecajiem ļaudīm.

Nē, nebija vis. Viņ� skatījās apkārt, meklēdams savas mātes "Packard".

"Kāp iek�ā. Neliec kājas uz sēdekļa,"sacīja viņa māte.

Nē, tā nebija vis.

Viņ� atradās moteļa autostāvvietā Sentluisas rietumos un ilgojās, kaut spētu izvēlēties, un viņ� to nespēja.

Pēc se�ām dienām, ja viņ� spēs tik ilgi nociesties, viņ� nogalinās Rebu Makleinu. Viņ� izgrūda caur degunu spal�gu, pa�a negaidītu skaņu.

Varbūt Pūķis gribēs ņemt �ērmenus pirmos un sagaidīt nākamo mēnesi.

Nē. Negribēs.

Reba Makleina neko nezināja par Pūķi. Viņa domāja, ka ir kopā ar Frānsisu Dolarhaidu. Viņa gribēja ar savu au�gumu uzsēsties Frānsisani Dolarhaidam. Vecāsmātes gultā viņa atdevās Frānsisam Dolarhaidam.

"Man bija tik ļoti labi, Frānsis," pagalmā sacīja Reba Makleina.

Varbūt viņai patika Frānsiss Dolarhaids. Tas nozīmētu, ka viņa ir perversa un no�ēlojama sieviete. Viņ� saprata, ka viņam Reba jānicina par to, bet - ak kungs, kādu baudu vi�ņa sniedza!

Reba Makleina bija vainīga, tāpēc ka viņai patika Frān�siss Dolarhaids. Nepārprotami vainīga.

Ja nebūtu viņa Tap�anas spēka, ja nebūtu Pūķa, viņ� ne�mū�am nebūtu spējis atvest viņu uz savu māju. Viņ� nebū�tu spējīgs uz seksu. Vai tomēr būtu?

"Ak dievs, Frānsis, cik labi� "

Tā viņa sacīja. Viņa teica: "Frānsis."

Brokastotāji bariem nāca laukā no moteļa, gāja garām viņa furgonam. Laiski skatieni staigāja pa viņu daudzām sī�kām pēdiņām.

Viņam vajadzēja domāt. Viņ� nevarēja braukt mājās. Viņ� paņēma motelī numuru, piezvanīja uz darbu un patei�ca, ka ir slims. Istaba, kurā viņ� nonāca, bija neizteiksmīga un klusa. Vienīgais rotājums bija da�i draņķīgu gravīru no�vilkumi ar kuģiem. Nekas no sienām nezvēroja.

Dolarhaids nogūlās ar visām drēbēm. Baltajos griestos rādījās mirguļojo�i plankumi. Ik pēc da�ām minūtēm vaja�dzēja celties, lai urinētu. Viņ� trīsēja, tad sāka svīst. Pagāja stunda.

Viņ� negribēja atdot Pūķim Rebu Makleinu. Viņ� do�māja, ko Pūķis ar viņu izdarīs, ja viņ� nepasniegs tam Rebu.

Nāca neganti baiļu viļņi; cilvēka miesa to nevar pārāk ilgi izturēt. Starp viļņiem bija smaga miera mirkļi; tad Do�larhaids spēja domāt.

Kā lai viņ� izvairās no Rebas atdo�anas Pūķim? Viens veids nelika viņam mieru. Viņ� piecēlās.

Gaismas slēdzis skaļi noklik�ķēja flīzēm izliktajā van�nasistabā. Dolarhaids paskatījās uz du�as aizkara stieni, tā bija pamatīga caurule, pieskrūvēta pie vannasistabas sie�nām. Viņ� noņēma du�as aizkaru un pakāra to priek�ā spo�gulim.

Viņ� pieķērās pie caurules un ar vienu roku pievilkās, kāju pirkstiem uzslīdot aug�up gar vannas malu. Caurule bi�ja pietiekami stipra. Viņa josta ari bija stipra. Viņ� varēja piespiesties to izdarīt. No tā viņ� nebaidījās.

Viņ� ar jūrnieku mezglu apsēja jostas galu ap cauruli. Sprādzes gals veidoja cilpu. Biezā josta ne�ūpojās, cietā cil�pa karājās nekustīgi.

Viņ� apsēdās uz poda vāka un skatījās uz cilpu. Zem kājām brīvas vietas būs maz, tomēr viņ� spēs to izturēt. Viņ� spēs netvert ar rokām pēc cilpas, līdz tās būs par vāju, lai spētu kam pieķerties.

Ta�u tagad viņ� ar Pūķi bija Divi - kā lai viņ� zina, ka viņa nāve kaut kā iespaidos Pūķi? Varbūt neiespaidos. Kā lai viņ� zina, ka Pūķis liks Rebu mierā?

Līdz viņa līķa atra�anai var paiet vairākas dienas. Viņa varbūt brīnīsies, kur viņ� palicis. Ja nu viņa �ajā laikā aiz�brauc uz viņa māju un grābstās, un meklē? Ja nu uzkāpj aug�ā un taustās pēc viņa un tad nāk pārsteigums?

Lielais Sarkanais Pūķis veselu stundu varēs izklaidēties, spļaujot viņu lejup pa kāpnēm.

Vai piezvanīt viņai un brīdināt? Ko gan viņa, pat brī�dināta, spētu iesākt pret Pūķi? Neko. Viņa varēja cerēt ti�kai uz ātru nāvi, cerēt, ka savās dusmās Viņ� kodīs ātri un dziļi.

Dolarhaida nama otrajā stāvā Pūķis gaidīja attēlos, ko viņ� bija ierāmējis pats savām rokām. Pūķis gaidīja neskai�tāmos mākslas albumos un �urnālos, atdzimdams ik reizi, kad fotogrāfs� ko darīja fotogrāfs?

Dolarhaida galvā skanēja Pūķa varenā balss, kas nolā�dēja Rebu. Viņ� to vispirms nolādēs un pēc tam nokodīs.

Pūķis nolādēs ari Dolarhaidu - un pateiks Rebai, ka viņ� ir nekas.

-���� Nedari to! Nedari� to. - Dolarhaida balss atbalsojās nelielajā telpā. Viņ� ieklausījās savā balsī, Frānsisa Dolar�haida balsī - balsī, ko Reba Makleina bija pavisam labi sa�pratusi, pats savā balsī. Visu mū�u viņ� bija par to kaunē�jies, bija tajā sacījis citiem daudzus rūgtus un ļaunus vārdus.

Ta�u viņ� nekad nebija dzirdējis, ka Frānsisa Dolarhai�da balss viņu nolādētu.

-��� Nedari to.

Balss, ko viņ� tagad dzirdēja, nekad, nekad nebija viņu nolādējusi. Tā bija tikai atkārtojusi Pūķa apvainojumus. �īs atmiņas apkaunoja viņu.

Dro�i vien viņ� ir visai draņķīgs vīrietis, viņ� domāja. Viņam ienāca prātā, ka nekad nav īsti ticis ar to skaidrībā, un nu tas viņu interesēja.

Viņam bija viena lepnuma kripata, un to viņam bija ie�dvesusi Reba Makleina. �ī kripata teica viņam, ka nāve van�nasistabā būtu no�ēlojams gals.

Ko citu lai dara? Vai ir kāds cits ceļ�?

Viens ceļ� bija, un, kad viņ� to iedomājās, viņ� uzreiz arī saprata, ka tā ir zaimo�ana. Tomēr tas bija risinājums.

Viņ� staigāja pa moteļa istabu, staigāja starp gultām un no durvīm līdz logam. Staigādams viņ� vingrināja sakāmo. Ja starp teikumiem dziļi ievilka elpu un nesteidzās, vārdi nāca bez aizķer�anās.

Starp baiļu uzplūdiem viņ� ļoti labi spēja parunāt. Ta�gad viņu pārņēma tāds baiļu uzplūds, ka viņ� pat sāka rīstī�ties pēc elpas. Miers būs pēc tam. Viņ� nogaidīja un, kad jutās mierīgs, steidzās pie tālruņa un piezvanīja uz Bruk- linu.

Moteļa autostāvvietā pamatskolas pūtēju orķestris kā�pa autobusā. Bērni redzēja Dolarhaidu nākam. Viņam bija jāiziet cauri to bariņam, lai tiktu uz savu furgonu.

Resns apaļvaidzis puika ar sa�ķiebu�os Sema Brauna jostu savaibstījās, izgāza krūtis un, kad Dolarhaids pagāja garām, tēloja atlētu. Divas meitenes ieķiķinājās. Pa autobusa logu Dolarhaidam aiz muguras izlidoja tūbas blark�ķoņa, smieklus viņ� nedzirdēja.

Pēc divdesmit minūtēm viņ� apturēja automobili trīs�simt jardu no Vecāsmātes mājas.

Viņ� noslaucīja seju, trīs �etras reizes dziļi ievilka elpu. Viņ� satvēra mājas atslēgas kreisajā rokā, stūre bija labajā.

Viņam no deguna nāca spalga, sēra skaņa. Un atkal, skaļāk. Skaļāk, vēl skaļāk. Aiziet!

Furgonam �aujoties uz priek�u, grants lidoja atpakaļ, māja, ma�īnai bedrēs palecoties, auga vējstiklā. Furgons sā�niski ieslīdēja pagalmā, Dolarhaids izlēca ārā un skrēja.

Ticis iek�ā, viņ�, neskatīdamies ne pa labi, ne pa krei�si, metās lejup pa pagraba kāpnēm; tur nonācis, sāka mek�lēt lādes priek�karamās slēdzenes atslēgu.

Lādes atslēga bija otrajā stāvā. Viņ� nedeva sev laiku domā�anai. Spalgā dīkoņa degunā bija tik skaļa, ka tā pār�māca domas un pārskanēja balsis, viņam lēk�iem brā�oties aug�up pa kāpnēm.

Viņ� jau bija pie kumodes, gramstījās atvilktnē pēc at�slēgām, neskatīdamies uz Pūķa attēlu gultas kājgalī.

-��� Ko tu dari?

Kur ir atslēgas? Kur ir atslēgas?

-��� Ko tu dari? Apstājies! Es nekad neesmu redzējis tik pretīgu un smirdīgu bērnu kā tu! Apstājies!

Viņa roku steidzīgums palēninājās.

-��� Paskaties� Paskaties uz mani!

Viņ� satvēra kumodes malu - pūlējās nepagriezties pret �sienu. Acis iesāpējās, mēģinot nepavērst skatienu, kad gal�va pagriezās pret pa�a gribu.

-��� Ko tu dari?

-��� Neko.

Iezvanījās telefons, zvanīja telefons, zvanīja telefons.. Viņ� pacēla klausuli, pagriezis muguru attēlam.

-��� Sveiks, Frānsis, kā tu jūties? - Rebas Makleinas balss.

Viņ� nokrem�ļojās.

-��� Normāli. - Vārgs �uksts.

-��� Es mēģināju tevi sazvanīt darbā. Tavā kantorī teica, ka tu esot slims� Tu tie�ām tāds izklausies.

-��� Runā ar mani.

-��� Skaidrs, ka es runā�u ar tevi! Kāpēc gan es, tavuprāt, piezvanīju? Kas ir noticis?

-��� Gripa, - viņ� sacīja.

-���� Vai tu brauksi pie ārsta? Hallo! Es jautāju, vai tu brauksi pie ārsta?

-���� Runā skaļi! - Viņ� rakās vienā atvilktnē, tad nāka�majā.

-��� Vai tad slikts savienojums? Frānsis, tev nevajadzētu tur slimot vienam pa�am.

-���� Pasaki viņai, lai atbrauc �ovakar un parūpējas par tevi!

Dolarhaids gandrīz laikā paspēja aizsegt klausuli.

-��� Ak dievs, kas tas bija? Vai tur kāds pie tevis ir?

-��� Radio, es pagriezu nepareizo pogu.

-��� Klau, Frānsis, vai tu gribētu, lai es kādu pie tevis aiz�sūtu? Tu neizklausies sevi�ķi labi. Es pati aizbrauk�u. Pa�lūg�u, lai Mār�a mani pusdienlaikā aizved.

-���� Nē. - Atslēgas bija atvilktnē zem saritinātas jostas.

Tagad viņam tās bija. Viņ� atkāpās gaitenī, nesdams telefo�nu. - Ar mani viss ir kārtībā. Es drīz tevi satik�u. - Tie "s" gandrīz viņu iegāza. Viņ� skrēja lejup pa kāpnēm. Telefona vads izrāvās no ligzdas, aparāts vēlās pa kāpnēm viņam aiz muguras.

Me�onīgu dusmu kliedziens:

- Nāc �urp, Maukuģīmi!

Lejā, uz pagrabu. Lādē blakus dinamīta kastei bija ne�liela ceļasoma, kurā glabājās brangas skaidrās naudas rezer�ves, kā arī kredītkartes un vadītāja apliecības ar da�ādiem vārdiem, viņa pistole, nazis un smags steks.

Viņ� pagrāba somu un skrēja atpakaļ uz pirmo stāvu, ātri garām kāpnēm, gatavs cīnīties ar Pūķi, ja tas nāktu lejā. Iek�ā ma�īnā un prom, atstājot dziļu sliedi grantētajā ceļā.

Uz �osejas viņ� palēnināja ātrumu, piestāja ceļmalā un izvēma dzeltenu �ults kamolu. Bailes nedaudz atkāpās.

Turpinādams ceļu ar maksimālo atļauto ātrumu, pirms pagriezieniem laikus ieslēdzot signālus, viņ� piesardzīgi brauca uz lidostu.

Dolarhaids izkāpa no taksometra pie kāda dzīvokļu nama Austrumu Parkvejā divus kvartālus no Bruklinas mu�zeja. Atliku�o ceļu viņ� nogāja kājām. Viņu apdzina da�i skrējēji, sīkā solī dodamies uz Prospekta parka pusi.

No satiksmes saliņas pie /ATmetrostacijas pavērās lie�lisks skats uz neoklasicisma stilā celto ēku. Viņ� nekad ag�rāk nebija redzējis Bruklinas muzeju, lai gan bija lasījis tā ceļvedi - viņ� bija pasūtījis �o grāmatu, tiklīdz pirmo reizi ieraudzīja maziem burtiņiem rakstītos vārdus "Bruklinas muzejs" zem "Lielā Sarkanā Pūķa un saulē tēipu�ās sievie�tes" fotogrāfijām.

Virs ārdurvīm bija iegravēti di�u domātāju vārdi, no Konfucija līdz Dēmostenam. Tas bija iespaidīgs nams ar bo�tānisko dārzu blakus, piemērota mītne Pūķim.

Zem ielas dunēja metro, kutinādams viņam kāju pēdas. No ventilācijas re�ģiem nāca pastāvējies gaiss, sajaukdamies ar viņa ūsu krāsas smaku.

Līdz slēg�anai bija palikusi tikai stunda. Dolarhaids �ķērsoja ielu un gāja iek�ā. Garderobiste paņēma viņa somu.

-��� Vai rit garderobe strādās? - viņ� jautāja.

-���� Rīt muzejs ir slēgts. - Garderobiste bija kalsna sie�viete zilā uzsvārcī. Viņa novērsās no Dolarhaida.

-��� Vai tie, kas rīt nāks uz �ejieni, nelietos garderobi?

-��� Nē. Muzejs būs ciet, un garderobe būs ciet.

Lieliski.

-��� Pateicos.

-��� Nav par ko.

Dolarhaids staigāja gar lielajiem stikla stendiem pirmā stāva Okeānijas zālē un Amerikas zālē - te bija izstādīta Andu keramika, primitīvi akmens iero�i, rotas un iespaidī�gas Ziemeļrietumu piekrastes indiāņu maskas.

Tagad līdz muzeja slēg�anai bija palicis tikai �etrdes�mit minū�u. Pirmo stāvu pētīt vairs nebija laika. Durvju un liftu atra�anās vietas viņ� bija iegaumējis.

Viņ� uzbrauca piektajā stāvā. Viņ� juta, ka tagad atro�das tuvāk Pūķim, bet tas nekas - nebija iespējas nogriez�ties ap stūri un pēk�ņi uzskriet Viņam virsū.

Pūķis patlaban nebija izstādīts; glezna kop� atve�anas no Londonas Teita galerijas atradās glabātavas tumsā.

Dolarhaids bija pa telefonu noskaidrojis, ka "Lielais Sarkanais Pūķis un saulē tērpusies sieviete" reti tiekot iz�stādīts. Tas bija gandrīz divsimt gadu vecs akvarelis - gais�ma to varētu izbalināt.

Dolarhaids apstājās pie Alberta Bīr�tata "Vētras Klin��u kalnos - Rozālijas kalns, 1866". No �īs vietas viņ� re�dzēja Gleznu pētniecības un glabā�anas nodaļas slēgtās durvis. Tātad tur bija Pūķis. Nevis kopija, nevis fotogrā�fija, bet - Pūķis. Tuip viņ� rīt dosies ar darbiniecēm no�runātajā laikā.

Viņ� pa perimetru apgāja apkārt piektajam stāvam, cauri portretu gaitenim, gleznas nemaz neredzēdams. Viņu inte�resēja tikai durvis. Viņ� atrada evakuācijas durvis un gal�venās kāpnes un nostiprināja atmiņā liftu izvietojumu.

Apsargi bija pieklājīgi pusmū�a vīri biezzoļu kurpēs, no gadiem ilgas stāvē�anas stīvām kājām. Dolarhaids ievēro�ja, ka neviens no viņiem nav apbruņots; tāds bija tikai viens sargs vestibilā. Varbūt tas bija policists, kam te otra darba�vieta.

Skaļruņos atskanēja paziņojums par muzeja slēg�anu.

Dolarhaids stāvēja uz ietves alegoriskā Bruklinas tēla pakājē un noraudzījās ļaudīs, kas iznāca patīkamajā vasa�ras vakarā.

Skrējēji skrēja uz vietas, nogaidīdami, kamēr ļau�u straumīte ceļā uz metro �ķērso ietvi.

Dolarhaids vēl da�as minūtes pakavējās botāniskajā dārzā. Tad viņ� apturēja taksometru un nosauca vadītājam adresi. Viņ� devās uz kādu veikalu, kuru bija sameklējis "Dzeltenajās lapās".

Pirmdien deviņos vakarā Vilis Greiems nolika ceļaso�mu uz grīdas pie viņam �ikāgā atvēlētā dzīvokļa durvīm un meklēja pa kabatām atslēgas.

Viņ� bija pavadījis garu dienu Detroitā, nopratinādams darbiniekus un pārbaudīdams to reģistrus slimnīcā, kur mi�sis D�eikobsa bija brīvprātīgi strādājusi par izpalīdzi pirms ģimenes pārvāk�anās uz Birmingemu. Viņ� meklēja kādu īslaicīgi strādāju�o, kādu, kas varētu būt strādājis gan Det�roitā, gan Atlantā vai Birmingemā; kādu, kam būtu pieejams furgons un invalīdu ratiņi un kas būtu redzējis misis D�ei�kobsu un misis Līdsu pirms ielau�anās to mājās.

Krofords domāja, ka tā ir laika �ķie�ana, tomēr atļāva braukt. Krofordam bija taisnība. Sasodītais Krofords, viņam pārāk bie�i bija taisnība.

Greiems dzirdēja dzīvoklī zvanām tālruni. Atslēga ie�ķērās viņa kabatas padrēbē. Kad viņ� to izrāva, līdzi iznāca gar� pavediens. Sīknauda izbira pa grīdu.

- Velns ar ārā!

Viņ� bija pusceļā pāri istabai, kad telefons apklusa. Var�būt viņu mēģināja sazvanīt Mollija.

Viņ� piezvanīja uz Oregonu.

Klausulē ar pilnu muti atsaucās Villija vecaistēvs. Ore- gonā bija vakariņu laiks.

-��� Palūdziet Mollijai, lai viņa man piezvana, kad būs pa�ēdusi, - Greiems viņam sacīja.

Kad telefons iezvanījās nākamreiz, viņ� bija du�ā ar �ampūnu matos. Viņ� a�i ap�ļāca galvu un pilēdams stei�dzās pie aparāta.

-��� Sveika, mana karstā sirds!

-��� Sveiks, nepārspējamais zeltamute, �eit Bairons Met�kalfs no Birmingemas.

-��� Ak, piedo�anu.

-���� Man ir labas ziņas un sliktas ziņas. Par Nailsu D�ei�kobsu jums bija taisnība. Viņ� pievācis to mantību no mā�jas un ticis no tās vaļā, bet es viņu pieķēru kopmītnes ista�bā ar ha�i�u, un viņ� atzinās. Tā bija sliktā ziņa - es zinu, jūs cerējāt, ka Zobu Rūķis būs to nozadzis un ieķīlājis. La�bā ziņa - ir filmas. Tās vēl nav pie manis. Nailss apgalvo, ka divi rullī�i esot pabāzti viņa ma�īnā zem sēdekļa. Jums tās vēl vajag, vai ne?

-��� Protams, vajag, protams!

-��� Nu, to ma�īnu lieto Nailsa tuvais drauģelis Rendijs, un mēs vēl neesam dabūju�i viņu rokā, bet tas daudz laika neprasīs. Vai gribat, lai es tās filmas ar pirmo lidma�īnu aiz�sūtu uz �ikāgu un piezvanu jums, kad bū�u to izdarījis?

-��� Jā, lūdzu! Tas ir lieliski, Bairon, paldies.

-��� Nieki vien.

Mollija piezvanīja, kad Greiems jau slīga miegā. Kad viņi bija viens otram apliecināju�i, ka ar viņiem viss kārtī�bā, nebija vairs nekā sevi�ķa, par ko runāt.

Villijam klājoties varen labi, stāstīja Mollija. Viņa pa�aicināja Villiju novēlēt labunakti.

Villijam bija daudz vairāk ko teikt par nieka "arlabu- nakti" - viņ� pavēstīja Villām brīni�ķīgu jaunumu: vectē�tiņ� viņam nopircis poniju.

Mollija to nebija pieminējusi.

Bruklinas muzejs otrdienās bija publikai slēgts, tomēr mākslas studentu nodarbības notika, un arī pētnieki varēja strādāt.

�is muzejs bija lieliska vieta nopietnam zinātniskam dar�bam. �tata darbinieki bija erudīti un atsaucīgi; otrdienās viņi bie�i ļāva pētniekiem ierasties pēc iepriek�ējas vieno�anās, lai apskatītu mākslas darbus, kuri nebija pastāvīgajā ekspozīcijā.

Nedaudz pēc diviem pēcpusdienā Frānsiss Dolarhaids iznāca no IRT metrostacijas, turēdams padusē savus zināt�niskos materiālus. Tur bija piezīmju bloks, Teita galerijas katalogs un Viljama Bleika biogrāfija.

Zem krekla viņam bija plakana deviņmilimetru pisto�le, steks un gaļas nazis, ass kā �ilete. Elastīga saite turēja iero�us pie viņa gludā vēdera. Virs tiem bija sapogāta spor�tiska �akete. �aketes kabatā slēgtā plastmasas maisiņā gla�bājās hloroformā izmērcēta lupata.

Rokā viņ� nesa jaunu ģitāras futrāli. Pie metro izejas Austrumu Parkvejas vidū bija trīs maksas telefona automā�ti. Viens no tiem bija norauts. Viens no pārējiem darbojās.

Dolarhaids iebaroja tam vairakus ceturtdajdolarus un driz izdzirdēja Rebas balsi:

-��� Hallo?

Viņas balss fonā Dolarhaids dzirdēja laboratorijas trok��ņus.

-��� Sveika, Reba, - viņ� sacīja.

-��� Sveiks, Frānsis! Kā tu jūties?

Ma�īnu straumes abās pusēs viņam apgrūtināja dzirda�mību.

-��� Normāli.

-��� Izklausās, ka tu zvani no automāta. Man �ķita, ka tu slims guli mājās!

-��� Es gribu ar tevi vēlāk parunāt.

-��� Labi, piezvani man vēlu vakarā!

-��� Man vajag tevi� satikt.

-���� Es labprāt uzaicinātu tevi ciemos, bet es �ovakar ne�varu. Man jāstrādā. Vai tu man piezvanīsi?

-Jā. Ja vien�

-��� Kā, lūdzu?

-��� Es piezvanī�u.

-��� Gribu, lai tu atbrauc pie manis labi drīz, Frānsis�

-��� Jā, Reba. Atā�

Tā. Bailes sūcās no viņa krū�kaula uz vēderu. Viņ� ap�slāpēja tās un �ķērsoja ielu. Otrdienās Bruklinas muzejā ie�iet varēja tikai pa vienām durvīm, pa�ām labējām. Dolar�haids gāja iek�ā tūlīt aiz �etriem mākslas studentiem. Viņi nokrāva savas mugursomas pie sienas un izņēma caurlai�des. Pie galda sēdo�ais sargs tās pārbaudīja.

Viņ� pienāca klāt Dolarhaidam.

-��� Vai jums ir pieteikta vizīte?

Dolarhaids pamāja.

-��� Glezniecības nodaļā, pie mis Hārperes.

-��� Parakstieties reģistrā, lūdzu. - Sargs piedāvāja pild�spalvu.

Dolarhaids jau turēja gatavībā savu. Viņ� parakstījās: "Pols Kreins."

Sargs piezvanīja uz aug�stāvu. Dolarhaids pagrieza mu�guru galdam un, kamēr sargs saņēma apstiprinājumu viņa vizītei, pētīja Roberta Blūma "Vīnogu novāk�anas svētkus". Ar acs kaktiņu viņ� vestibilā redzēja vēl vienu apsargu. Jā, tam bija pistole.

-��� Vestibila tajā galā pie veikala ir sols, blakus liftiem, - sacīja de�urants. - Pagaidiet tur, mis Hārpere nobrauks jums pakaļ. - Viņ� pasniedza Dolarhaidam sārtbaltu plastmasas �etonu.

-��� Vai varētu �eit atstāt ģitāru?

-��� Es to uzmanī�u.

Samazinātā apgaismojumā muzejs izskatījās citāds. Starp lielajiem stikla stendiem valdīja krēsla.

Dolarhaids sēdēja un gaidīja trīs minūtes, līdz no lifta iznāca mis Hārpere.

-��� Misters Kreins? Esmu Pola Hārpere.

Viņa bija jaunāka, nekā bija izklausījusies pa telefonu, kad viņ� zvanīja no Sentluisas; inteliģenta izskata sieviete, kam piemita skarbs skaistums. Savu blūzi un svārkus viņa valkāja kā formastērpu.

-���� Jūs zvanījāt par to Bleika akvareli� - viņa sacīja. - Brauksim aug�ā, un es jums to parādī�u. Brauksim ar dar�binieku liftu, nāciet līdzi.

Viņa veda Dolarhaidu garām tum�ajam muzeja veika�lam un cauri mazai zālei, kurā bija izstādīti pirmatnīgi ie�ro�i. Viņ� meta apkārt steidzīgus skatus, lai atcerētos ceļu. Gaitenītis no Amerikas nodaļas veda uz mazu liftu.

Mis Hārpere nospieda pogu. Viņa saņēma elkoņus del�nās un gaidīja. Dzidro, zilo acu skatiens apstājās pie sārt- baltā caurlaides �etona, kas bija piesprausts pie Dolarhaida �aketes atloka.

-���� Jums ir iedota sestā stāva caurlaide, - viņa sacīja. - Nu, nekas - piektajā �odien sargu nav. Ko tie�i jūs patla�ban pētāt?

Līdz �im Dolarhaidam bija izdevies iztikt ar smaidiem un galvas mājieniem.

-��� Rakstu vienu darbu par Batsu, - viņ� sacīja.

-��� Par Viljamu Batsu?

Viņ� pamāja.

-��� Neesmu neko daudz par viņu lasījusi. Parasti jau viņ� parādās tikai zemsvītras piezīmēs kā Bleika patrons. Vai viņ� ir interesants?

-������ Tagad tikai ķēros viņam klāt. Būs jābrauc uz Angliju.

-��� Man �ķiet, Nacionālajā galerijā ir divi akvareļi, kurus Bleiks gleznojis Batsam. Vai esat tos jau redzējis?

-��� Vēl ne.

-��� Piesakieties laikus.

Viņ� pamāja. Pienāca lifts.

Piektais stāvs. Drusku kņudināja nemiers, rokās un kājās saplūda asinis. Drīz viss būs tikai "jā" vai "nē". Ja neveiksies, viņ� nedosies viegli rokā.

Pola Hārpere veda viņu pa amerikāņu portretu ekspo�zīcijas gaiteni. Pa �ejieni viņ� agrāk nebija gājis, tomēr varē�ja pateikt, kur atrodas. Nebija ne vainas.

Tomēr kaut kas �ajā gaitenī viņu gaidīja, un, kad viņ� to ieraudzīja, tad apstājās kā iemiets.

Hārpere attapās, ka viņ� neseko, un pagriezās.

Viņ� bija sastindzis pie kāda portreta.

Mis Hārpere ieraudzīja, uz ko viņ� skatās.

-��� �o D�ord�a Va�ingtona portretu ir gleznojis Gilberts Stjuarts, - viņa sacīja.

Nekā nebija.

-���� Līdzīgs portrets ir izmantots uz dolāra banknotes - tā dēvētais Lansdauna portrets, jo Stjuarts to dāvinājis mar�ķīzam Lansdaunam pateicībā par tā atbalstu Amerikas re�volūcijai� Vai ar jums viss ir kārtībā, mister Krein?

Dolarhaids bija nobālis. Portrets bija briesmīgs, nepa�visam ne tāds kā uz dolāra banknotēm. No rāmja raudzījās Va�ingtons ar bieziem plakstiņiem un draņķīgiem liekajiem zobiem. Ak dievs, cik ļoti viņ� izskatījās pēc Vecāsmātes! Dolarhaids jutās kā bērns ar gumijas nazi.

-��� Vai ar jums viss kārtībā, mister Krein?

Atbildi, vai arī viss ir cauri! Pārvari �o! Ak dievs, Frān�sis, cik labi� Nekad neesmu redzējusi tik pretīgu� Nē.

Saki kaut ko.

-��� Es ieņem�u kobaltu, - viņ� sacīja.

-��� Vai vēlaties uz kādu brīdi apsēsties? - No apmeklē�tāja nāca viegla zāļu smaka.

-��� Nē, nē, paldies, tūlīt ie�u.

Un tu man nenogriezīsi, Vecomāt. Velns tevi rāvis, es tevi nogalinātu, ja tu jau nebūtu beigta! Jau beigta. Jau beig�ta. Vecāmāte jau bija beigta! Beigta tagad un beigta mū�īgi mū�os. Ak dievs, Frānsis, cik labi�

Tas otrais tomēr nebija beigts, un Dolarhaids to zināja.

Cauri baiļu biezokņiem viņ� sekoja mis Hārperei.

Pa dubultām durvīm viņi iegāja Gleznu pētniecības un glabā�anas nodaļā. Dolarhaids steig�us izlūkoja situāciju. Tā bija garena, mierīga telpa, labi apgaismota, pilna ar grozā�miem statņiem, kuros bija saliktas aizklātas gleznas. Gar sienu bija atsevi�ķi darba nodalījumi. Pēdējā nodalījuma durvis bija vaļā, un Dolarhaids dzirdēja rakstāmma�īnas troksni.

Redzams neviens cits nebija, tikai Pola Hārpere.

Viņa aizveda Dolarhaidu pie galda, kas bija letes aug�stumā, un atnesa viņam ķebli.

-��� Pagaidiet �eit. Gleznu es jums atnesī�u.

Viņa nozuda aiz statņiem.

Dolarhaids atpogāja vienu pogu pie vēdera.

Mis Hārpere nāca. Viņa nesa melnu, plakanu kārbu, ne lielāku par dokumentu somu. Pūķis bija tur iek�ā. Kā gan viņai pietika spēka nest �o gleznu? Viņ� nekad nebija iedo�mājies to plakanu. Viņ� gan bija redzējis katalogos norādī�to lielumu - 17 1/8 reiz 13 1/2 collas -, ta�u nebija tam pie�vērsis uzmanību. Viņ� bija gaidījis, ka glezna būs milzīga. Ta�u tā bija maza. Tā bija maza, un tā bija �eit, klusā telpā. Viņ� nezināja, cik daudz spēka Pūķis uzsūc no vecās mājas dārzā.

Misis Hārpere kaut ko runāja.

-��� �nākas to turēt �ajā Solandera mapē [9] , citādi gaisma izbalinās. Tāpēc tā netiek sevi�ķi bie�i izstādīta.

Viņa nolika kārbu uz galda un atdarīja sprādzes. Trok�snis pie dubultdurvīm. - Atvainojiet, man jāatver durvis Hu- lio. - Viņa atkal noslēdza kārbu un aiznesa sev līdzi pie stik�la durvīm. Aiz tām gaidīja vīrietis ar darba ratiņiem. Viņa atvēra durvis, un vīrietis iestūma ratiņus iek�ā.

-��� Vai �eit viss kārtībā?

-��� Jā, paldies, Hulio.

Vīrietis aizgāja.

Mis Hārpere ar kārbu atgriezās.

-������� Atvainojiet, mister Krein. Hulio �odien slauka putek�ļus un noņem traipus no da�iem rāmjiem. - Viņa atvēra kār�bu un izņēma no tās baltu kartona mapi. - Ņemiet vērā, ka jūs nedrīkstat tai pieskarties. Es jums to parādī�u - tādi ir noteikumi, labi?

Dolarhaids pamāja. Viņ� nespēja parunāt.

Viņa atvēra mapi un noņēma plastmasas apvāku.

Lūk, te tas bija. "Lielais Sarkanais Pūķis un saulē tēr�pusies sieviete" - Vīrietis Pūķis izslējies pār guļo�o sievie�ti, kas lūdzas �ēlastību, viņa astes rituļa ietverta.

Glezna tie�ām bija maza, bet tā bija spēcīga. Satrieco��a. Pat vislabākās reprodukcijas nespēj pilnībā atainot tās detaļas un krāsas.

Dolarhaids ieraudzīja to skaidri, ieraudzīja visu vienā mirklī - Bleika rokrakstu uz malām, divus brūnus planku�mus uz papīra labajā pusē. Glezna pārņēma viņu. Tas bija par daudz� krāsas bija ārkārtīgi spēcīgas.

Skaties, kā sievieti aptvērusi Pūķa aste. Skaties.

Viņ� redzēja, ka sievietes mati ir tādā pa�ā krāsā kā Re�bai Makleinai. Viņ� redzēja, ka atrodas divdesmit pēdu no durvīm. Viņā skanēja balsis.

Es ceru, ka tevi ne�okēju, sacīja Reba Makleina.

-��� Izskatās, ka viņ� lietojis krītu, ne tikai ūdenskrāsas, - sacīja Pola Hārpere. Viņa stāvēja tādā leņķī, lai varētu re�dzēt, ko "misters Kreins" dara. Viņa ne brīdi neizlaida no acīm gleznu.

Dolarhaids pabāza roku aiz krekla.

Kaut kur iezvanījās telefons. Ma�īnrakstī�ana apstājās. Kāda sieviete pabāza galvu no pēdējā nodalījuma.

-���� Pola, pie telefona! Tava māte zvana.

Mis Hārpere nepagrieza galvu. Viņa joprojām neizlai�da no acīm ne Dolarhaidu, ne gleznu.

-��� Pasaki, ka es viņai piezvanī�u! - viņa uzsauca.

Sieviete nozuda atpakaļ nodalījumā. Pēc brī�a ma�īn�rakstī�ana atsākās.

Dolarhaids vairs nevarēja nociesties. Jārīkojas tagad vai nekad.

Ta�u Pūķis izdarīja pirmo gājienu.

-��� ES nekad neesmu redzējis�

-��� Ko? - Mis Hārperes acis iepletās.

-���� �tādu �urku! - sacīja Dolarhaids un rādīja ar pirk�stu. - Kāpj pa to rāmi!

Mis Hārpere pagriezās.

-��� Kur?

Steks izslīdēja no krekla. Vairāk ar delnas nekā ar vi�sas rokas kustību viņ� iebelza Hārperei pa pakausi. Viņa sa�rāvās, Dolarhaids sagrāba viņu aiz blūzes un piespieda vi�ņas sejai hloroformā izmērcēto lupatu. Mis Hārpere izdvesa vaidu, ne pārāk skaļu, un saļima.

Viņ� nolaida sievieti uz grīdas starp galdu un gleznu statņiem, nolika arī mapi ar gleznu uz grīdas un notupās. �aukstoņa, burzī�ana, smaga elpa, telefona zvans.

Darbiniece iznāca no gala nodalījuma.

-���� Pola? - Viņa pārlūkoja telpu. - Atkal tava māte! - viņa sauca. - Viņai esot jārunā ar tevi tūlīt.

Viņa nāca �urp.

-���� Es par apmeklētāju parūpē�os, kamēr tu� - Viņa ie�raudzīja. Pola Hārpere uz grīdas, mati pārkritu�i sejai, un Dolarhaids notupies viņai blakus, pistoli rokā, bāzdams mu�tē pēdējo akvareļa gabaliņu. Ceļas, gremo, skrien. Viņai virsū.

Darbiniece drāzās uz savu nodalījumu, aizcirta plānās durtiņas, tvēra pēc telefona, nevil�us norāva to uz grīdas, metās uz ceļiem pie tā, mēģināja uzspiest apsardzes numu�ru� Durvis iegāzās. Telefona displejiņ� viņai �ķita spo�i īezaigojamies no spējā trieciena aiz auss. Uz grīdas nogra�bēja klausule.

Dolarhaids darbinieku liftā vēroja, kā indikatora gais�miņa virzās lejup. Pistole bija pie vēdera, grāmatu aizsegta.

Pirmais stāvs.

Vientulīgās izstā�u zāles. Viņ� soļoja ātri, kroskurpes �vīkstēja uz granīta grīdas. Aplams pagrieziens, un viņ� gāja garām vaļu galvām, di�ajai sisuītu maskai, steidzās tālāk, ieraudzīja haidas cilts totēmu stabus, bija apmaldījies. Viņ� pieskrēja pie totēmiem, paskatījās pa kreisi, ieraudzīja pir�matnīgos akmens iero�us un saprata, kur atrodas.

Viņ� paglūnēja ap stūri vestibilā.

Galda de�urants stāvēja pie ziņojumu dēļa, trīsdesmit pēdu no savas vietas.

Bruņotais sargs bija tuvāk durvīm. Viņa pistoles maksts no�īkstējās, kad viņ� noliecās notīrīt traipiņu no kurpes.

Ja viņi uzbruks, tas jānovāc pirmais. Dolarhaids pabā�za pistoli aiz jostas un aizpogāja �aketi tai pāri. Viņ� devās pāri vestibilam, ņemdams nost caurlaides �etonu.

Izdzirdējis viņa soļus, galda de�urants pagriezās.

-��� Paldies! - sacīja Dolarhaids. Viņ� aiz malām paņēma �etonu un nolika to uz galda.

Sargs pamāja.

-��� Ielieciet, lūdzu, pa spraugu tajā kastē!

Zvanīja de�uranta telefons.

�etonu bija grūti paņemt no stikla virsmas.

Telefons turpināja zvanīt. A�i!

Dolarhaidam izdevās satvert �etonu un iemest to sprau�gā. Viņ� paņēma savu ģitāras futrāli no mugursomu kau�dzes.

Sargs nāca pie telefona.

Tā, ārā pa durvīm, ātriem soļiem uz botānisko dārzu.

Ja viņ� izdzirdētu vajā�anu, Dolarhaids bija gatavs pagriez�ties un �aut.

Iek�ā dārzā un pa kreisi - Dolarhaids ienira �aurā kak�tā starp �ķūnīti un dzīv�ogu. Viņ� atvēra ģitāras futrāli un izgāza no tā raketi, tenisa bumbiņu, dvieli, salocītu iepir�kumu somu un lielu, sulīgu seleriju sai�ķi.

Pogām plīstot, viņ� ar vienu kustību norāva �aketi un kreklu, tad izkāpa no biksēm. Apak�ā viņam bija Brukli�nas koled�as T krekls un treniņbikses. Viņ� sabāza grāma�tas un drēbes iepirkumu somā, tad iero�us. Selerijas pa vir�su. Noslaucīja futrāļa rokturi un slēd�us un pastūma to zem dzīv�oga zariem.

Viņ� izskrēja cauri dārzam uz Prospekta parka pusi un, apmetis dvieli ap kaklu, iznāca Impērijas bulvārī. Gabaliņu tālāk bija redzami da�i skrējēji. Kad viņ� ieskrēja tiem lī�dzi parkā, pa ielu garām aizdrāzās pirmās policijas ma�ī�nas. Neviens no skrējējiem nepievērsa tām uzmanību. Do�larhaids arī ne.

Viņ� brī�iem skrēja, brī�iem soļoja, nesdams somu un raketi un mētādams pret zemi bumbiņu, glu�i kā cilvēks, kur� atvēsinās pēc grūta treniņa un pa ceļam uz mājām ie�griezies dārzeņu veikalā.

Viņ� piespieda sevi palēnināt gaitu. Nav labi skriet ar pilnu vēderu. Tagad viņ� varēja izvēlēties savu tempu.

Viņ� varēja izvēlēties jebko.

Krofords sēdēia zvērināto lo�as pēdējā rindā un grauza "Redskin " riekstiņus, bet Greiems aizvēra tiesas zāles �a�lūzijas.

-��� Es ceru, ka tu man vēlāk �ajā pēcpusdienā nodosi to raksturojumu, - sacīja Krofords. - Tu man teici "otrdien"; �odien ir otrdiena.

-��� Man tas vēl jāpabeidz. Noskatī�os vispirms �o.

Greiems atvēra un iztuk�oja Bairona Metkalfa ekspres-

sūtījuma aploksni - tajā bija divi apputēju�i mājas kino rul�lī�i, katrs savā sviestmai�u plēves maisiņā.

-��� Vai Metkalfs virza apsūdzību pret Nailsu D�eikobsu?

-����� Par zādzību ne. Viņ� tik un tā paliktu mantinieks - viņ� un D�eikobsa brālis, - sacīja Greiems. - Par ha�i�u ne�zinu. Birmingemas prokurors ir noskaņots ņemt viņu pie dziesmas.

-��� Brīni�ķīgi, - noteica Krofords.

Ekrāns bija vērsts uz zvērināto lo�u, lai tie varētu no�skatīties filmētos pierādījumus.

Greiems ievēra filmas galu projektorā.

-��� Man �eit ir ziņojumi par aptaujām preses kioskos, kur Zobu Rūķis būtu varējis tik ātri dabūt "Tattler"- no Sinsi�nati, Detroitas un vesela kaudze no �ikāgas, - sacīja Kro�fords. - Visvisādi dullie, kas jāpārbauda.

Greiems palaida fdmu. Tā bija par mak�ķerē�anu.

D�eikobsu bērni, satupu�ies dīķa krastā ar mak�ķerēm, vēroja pludiņus.

Greiems pūlējās nedomāt, kā viņi mazos zārciņos guļ zem zemes. Viņ� mēģināja domāt par viņiem kā par paras�tiem mak�ķerniekiem.

Meitenes pludiņ� sakustējās un nozuda zem ūdens. Viņai bija piekodies.

Krofords saburzīja izēsto riekstu paciņu.

-��� Indianapolisa stiepj gumiju ar preses kiosku un deg�vielas uzpildes staciju pārbaudēm.

-��� Tu gribi skatīties �o fdmu vai negribi? - jautāja Grei�ems.

Krofords klusēja līdz pat divas minūtes garās filmiņas beigām.

-��� Fantastiski, viņa noķēra asari, - viņ� sacīja. - Tagad par to ziņojumu�

-���� D�ek, tu biji Birmingemā, tiklīdz tas notika. Es tur nonācu mēnesi vēlāk. Tu to māju redzēji, kad tā vēl bija vi�ņu māja, - es neredzēju. Kad es tur nonācu, tur viss bija izvākts un pārtaisīts, tāpēc, dieva dēļ, ļauj man paskatīties uz �iem cilvēkiem, un tad es pabeig�u ziņojumu.

Viņ� palaida otru filmiņu.

Uz tiesas zāles ekrāna ritēja dzim�anas dienas svinības. D�eikobsu ģimene sēdēja ap pusdiengaldu. Viņi dziedāja. -

Pēc lūpu kustībām Greiems varēja nolasīt: "Laimīgu dzim-�anas die-nu�"

Kamera bija pievērsta vienpadsmit gadus vecajam

Donaldam D�eikobsam. Viņ� sēdēja galda galā, un viņam priek�ā bija nolikta torte. Glāzēs atspoguļojās svecī�u gaisma.

No galda stūra brālis un māsa skatījās, kā viņ� nopū� liesmiņas.

Greiems sadīdījās savā krēslā.

Tum�ajiem matiem noplīvot, misis D�eikobsa pasnie�dzās, saņēma kaķi un nosvieda to no galda.

Tagad misis D�eikobsa atnesa dēlam lielu aploksni, no kuras vilkās gara lente. Donalds D�eikobss atvēra aploksni un izņēma lielu dzim�anas dienas kartīti. Viņ� pacēla acis pret kameru un pagrieza karti otrādi. Tajā bija rakstīts: "Lai�mīgu dzim�anas dienu! Meklē lentes galu!"

Kamera �ūpodamās sekoja gājienam uz virtuvi. Durvis ar āķīti. Aiz tām kāpnes uz pagrabu. Donalds iet pirmais, tad pārējie - lejup, kur ved lente. Lentes gals piesiets pie jauna desmit ātrumu divriteņa stūres.

Greiems nobrīnījās, kāpēc viņam nedod riteni pagalmā.

Neveikla pāreja uz nākamo ainu, un viņa jautājums bi�ja atbildēts. Pēc āra kadriem bija skaidri redzams, ka nupat nolijis pamatīgs lietus. Pagalms bija vienās peļķēs. Māja iz�skatījās citāda. Nekustamo īpa�umu aģents D�īhans bija li�cis mainīt mājas krāsu, kad tā pēc slepkavībām tika remon�tēta. Atvērās pagraba āra durvis, un tajās parādījās misters D�eikobss ar velosipēdu. Tas bija pirmais kadrs ar viņu �a�jā fdmā. Vēj� sajauca vīrietim matus, kurus viņ� bija pār- ķemmējis pāri kailajam galvvidum. Viņ� ceremoniāli noli�ka riteni zemē.

Filma beidzās ar Donalda pirmo, uzmanīgo braucienu.

- Bezgala skumji, - sacīja Krofords, - bet mēs to jau zinājām.

Greiems vēlreiz palaida dzim�anas dienas fdmu.

Krofords pa�ūpoja galvu, izņēma no portfeļa kādu do�kumentu un sāka lukturī�a gaismā lasīt.

Ekrānā misters D�eikobss iznesa divriteni no pagraba. Pagraba durvis aiz viņa aizvērās. Skavā bija ielikta pieka�ramā slēdzene.

Greiems apstādināja kadru.

-�� Tā. Lūk, kāpēc viņam vajadzēja inetālknaibles, D�ek, - lai pārkniebtu �o slēdzeni un tiktu iek�ā caur pagrabu. Kā�pēc viņ� tā nedarīja?

Krofords izslēdza savu lukturīti un pāri briļļu malai pa�skatījās uz ekrānu.

-��� Ko tu teici?

-��� Mums zināms, ka viņam bija metālknaibles - viņ� ar tām bija nokniebis zaru, lai labāk varētu saskatīt māju, kad vēroja to no me�a. Kāpēc viņ� tās nelietoja un neielauzās caur pagrabu?

-���� Viņ� nevarēja� - Krofords nogaidīja ar krokodila smaidiņu sejā. Viņam patika pieķert citus pieņēmumos.

-���� Vai viņ� mēģināja? Vai uz slēdzenes bija mēģināju�ma pēdas? Es jau tās durvis nemaz neredzēju - kad es tur nokļuvu, D�īhans bija ielicis jaunas, tērauda, ar iek�ējo slē�dzeni.

Krofords atieza zobus.

-���� Tu pieņem, ka tās ielika D�īhans. D�īhans tās neie�lika. Tērauda durvis tyir jau bija, kad notika slepkavības. D�eikobss pats būs tās ielicis - viņ� ir no Detroitas, noteikti dotu priek�roku iek�ējai slēdzenei.

-��� Kad D�eikobss tās ielika?

-���� Es nezinu. Acīmredzot kaut kad pēc puikas dzim�a�nas dienas - kad tā bija? Sekcijas protokolā jābūt, ja tev tas �eit ir.

-������� Viņa dzim�anas diena bija �etrpadsmitajā aprīlī, pirm�dienā, - sacīja Greiems, skatīdamies uz ekrānu. Viņ� bija atspiedis zodu delnā. - Es gribu zināt, kad D�eikobsi no�mainīja tās durvis.

Krofords sarauca pieri. Kad viņ� saprata, tā izlīdzinājās.

-���� Tu domā, ka Zobu Rūķis apskatīja to vietu, kad tur vēl bija vecās durvis ar piekaramo slēdzeni, - viņ� sacīja.

-��� Viņ� atbrauca ar metālknaiblēm, vai ne? Kādā veidā ar metālknaiblēm ielau�as mājās? - jautāja Greiems. - Pār- kniebjot atslēgas, restes vai ķēdes. D�eikobsu mājai ta�u ne�bija restotu logu vai vārtu ķēdes, vai ne?

-��� Nebija.

-��� Tātad viņ� gāja turp, rēķinādamies ar piekaramo slē�dzeni. Metālknaibles ta�u ir visai smagas, ar gariem roktu�riem. Viņ� gāja gai�ā dienas laikā, un no tās vietas, kur viņ� atstāja ma�īnu, līdz D�eikobsu mājai ir diezgan prāvs ga�bals. Ja kaut kas noietu greizi, viņam būtu jājo� atpakaļ el�līgā tempā. Viņ� nestieptu līdzi metālknaibles, ja nebūtu dro�s, ka viņam tās vajadzēs. Viņ� zināja par piekaramo slē�dzeni.

-��� Tu domā, ka viņ� apskatīja to vietu, pirms D�eikobsi nomainīja durvis. Tad viņ� ieradās uz slaktiņu, nogaidīja me�ā�

-�o mājas pusi no me�a nevar redzet.

Krofords pamāja.

-���� Viņ� gaidīja me�ā. �ie aizgāja gulēt, un viņ� ar sa�vām metālknaiblēm gāja un atdūrās pret jaunajām durvīm ar iek�ējo slēdzeni�

-���� Jā! - iesaucās Greiems, paceldams rokas. - Viņ� ie�raudzīja jaunās durvis. Viss bija izplānots, un piepe�i tā! Viņ� jutās nodots, uztraucies, viņam tik ļoti vajadzēja tikt iek�ā� Tad nu viņ� ātri un skaļi uzlauza verandas durvis. Tā bija neveikla ielau�anās - viņ� pamodināja D�eikobsu, un viņam nācās to novākt jau kāpnēs. Pūķis tā nerīkojas. Viņ� nav tik neveikls. Viņ� darbojas uzmanīgi un neko aiz sevis neatstāj. Pie Loundsa viņ� ielauzās precīzi.

-��� Nu labi, - noteica Krofords. - Ja mēs noskaidrosim, kad D�eikobsi nomainīja tās durvis, tad varēsim precīzāk noteikt laika posmu starp vietas apskati un slepkavībām. Vismaz minimālo laiku, kas bija pagājis. �ī informācija va�rētu būt noderīga. Varbūt tas sakritīs ar kādu intervālu da�tos, ko mums iedos Birmingemas Konferen�u un tūrisma birojs. Varēsim atkārtoti pārbaudīt autonomātavas datus, �o�reiz iekļaujot arī furgonus. Es parunā�os ar Birmingemas fi�liāles vīriem.

Kroforda parunā�anās dro�i vien bija izteiksmīga: tie�i pēc �etrdesmit minūtēm Birmingemas FIB aģents, paņēmis līdzi D�īhanu, sakliedzās ar namdari, kas darbojās ar kādas jaunceltnes spārēm. Namdara sniegtās ziņas tika pa radio�telefonu nodotas tālāk uz �ikāgu.

-���� Aprīļa pēdējā nedēļā, - sacīja Krofords, nolikdams klausuli. - Tad viņi ieliku�i tās jaunās durvis. Ak dievs, tas ta�u ir divus mēne�us pirms D�eikobsu bojāejas. Kāpēc gan lai viņ� pētītu māju divus mēne�us iepriek�?

-���� Nezinu, bet es varu likt galvu ķīlā, ka viņ� bija re�dzējis misis D�eikobsu vai arī visu ģirrteni, pirms izpētīja māju. Ja vien viņ� nesekoja ģimenei no Detroitas, viņ� ir ieraudzījis misis D�eikobsu kaut kad starp desmito aprīli, kad viņi pārvācās uz Birmingemu, un aprīļa beigām, kad ti�ka nomainītas durvis. Kaut kad �ajā starplaikā viņ� bijis Bir�mingemā. Vai biroja filiāle ar to jau strādā?

-��� Jā, policija arī, - atbildēja Krofords. - Labāk pasaki man, lūk, ko: kā viņ� zināja, ka pagrabam ir otras, iek�ējās durvis, kas ved uz māju? Viņ� nevarēja ar to dro�i rēķinā�ties, Dienvidos tas nemaz nav tik parasti.

-��� Viņ�, bez �aubām, bija redzējis mājas iek�pusi.

-���� Vai tavam draugam Metkalfam ir D�eikobsu bankas kontu pārskati?

-��� Noteikti.

-��� Tad paskatīsimies, par kādiem amatnieku pakalpoju�miem viņi maksāju�i no desmitā aprīļa līdz mēne�a beigām. Es zinu, ka tas ir pārbaudīts par pēdējām pāris nedēļām pirms slepkavībām, bet varbūt mēs nepētījām pietiekami tā�lu pagātnē. Tāpat ar Līdsiem.

-���� Par Līdsiem mēs visu laiku domājām, ka viņ� ir re�dzējis mājas iek�pusi, - sacīja Greiems. - No alejas viņ� nebūtu varējis redzēt, ka virtuves durvis ir stiklotas. Tur bija smalkre�ģa veranda. Tomēr viņam bija līdzi stiklgrieznis. Un nekādus amatnieku pakalpojumus viņi nebija saņēmu�i veselus trīs mēne�us pirms slepkavībām.

-��� Ja viņ� apskatīja mājas tik ilgu laiku iepriek�, varbūt mēs nepārbaudījām pietiekami tālu pagātnē. Tagad pārbau�dīsim. Tomēr pie Līdsiem� Kad viņ� alejā aiz Līdsu mājas tēloja skaitītāju kontrolieri divas dienas pirms slaktiņa - var�būt viņ� redzēja, kā viņi ieiet mājā. Varbūt viņam izdevās ieskatīties, kamēr lieveņa durvis vaļā�

-��� Nē, tās durvis nav vienas otrām tie�i pretī - atceries? Skaties!

Greiems ielika projektorā Līdsu ģimenes fdmu.

Līdsu pelēkais terjers saslien ausis un skrien pie virtu�ves durvīm. Ienāk misis Līdsa un bērni ar iepirkumiem. Pa virtuves durvīm redzams tikai verandas re�ģis.

-���� Labi, tu gribi likt Baironam Metkalfam noskaidrot, kādi biju�i aprīļa maksājumi. Visi amatnieki, servisi, pirku�mi, kas varētu būt no ceļojo�a tirdzniecības aģenta. Es to izdarī�u, kamēr tu pabeidz raksturojumu. Vai tev ir Metkalfa telefons?

Greiema prātu nodarbināja Līdsu filma. Viņ� mehāniski nosauca Krofordam trīs Bairona Metkalfa telefona numurus.

Kamēr Krofords zvanīja no zvērināto telpas tālruņa, viņ� atsāka skatīties filmas.

Vispirms Līdsus.

Lūk, Līdsu suns. Tam nebija kaklasiksnas, tuvākā ap�kaime bija pilna ar suņiem, tomēr Pūķis zināja, ka tie�i tas ir viņu suns.

Lūk, Valērija Līdsa. Viņu redzot, Greiemam iesmeldzās sirds. Aiz viņas bija durvis, vārīgas ar savu lielo stikla rūti. Viņas bērni spēlējās uz tiesas zāles ekrāna.

Līdsu ģimenei Greiems jutās daudz tuvāks nekā D�ei�kobsiem. Tagad D�eikobsu filma viesa viņā nemieru. Viņu uztrauca tas, ka viņ� bija domājis par viņiem tikai kā par krīta siluetiem uz asiņainas grīdas.

Lūk, D�eikobsu bērni galda galā, sejās virmo dzim�a�nas dienas svecī�u atspīdumi.

Vienu acumirkli Greiema apziņā uzplaiksnīja sveces vaska traips uz D�eikobsu naktsgaldiņa, asiņu traipi Līdsu guļamistabas stūrī. Kaut kas�

Atgriezās Krofords.

-��� Metkalfs lūdza tev pajautāt�

-��� Nerunā ar mani!

Krofords neapvainojās. Viņ� sastindzis gaidīja, viņa ma�zās acis iemirdzējās uņ samiedzās.

Filma turpinājās, ekrāna gaismu un ēnu atspīdumi ņir�bēja uz Greiema sejas.

Lūk, D�eikobsu kaķis. Pūķis zināja, ka tas ir D�eikob�su kaķis.

Lūk, pagraba iek�ējās durvis.

Lūk, pagraba ārējās durvis ar piekaramo slēdzeni. Pū�ķim bija līdzi metālknaibles.

Filma beidzās. Tā notinās, un gals plak�ķēdams sitās pret aparātu.

Viss, ko Pūķim vajadzēja zināt, bija redzams �ajās di�vās filmās.

Tās nebija izrādītas publiski, lietā nefigurēja nekādi fil�mu klubi, amatieru festivā�

Greiems paskatījās uz zaļo, jau labi pazīstamo kārbu, kurā glabājās Līdsu filma. Uz tās bija rakstīts viņu vārds un adrese. Un - "Gateway" filmu laboratorija, Sentluisa, Misūri, 63102.

Viņa atmiņai Sentluisa kaut ko atgādināja, tāpat kā mē�dza atgādināt jebkur� tālruņa numurs, ko viņ� jebkad bija redzējis. Kas bija ar Sentluisu? Tā bija viena no vietām, kur "Tattler" bija dabūjams jau pirmdienas, iznāk�anas dienas, vakarā - tie�i pirms Loundsa nolaupī�anas.

-��� Kungs� - izdvesa Greiems. - Jēzu�

Viņ� piespieda delnas deniņiem, it kā pūlēdamies no�turēt tramīgu domu.

-��� Vai tev tur vēl ir Metkalfs pie telefona?

Krofords pasniedza viņam klausuli.

-���� Bairon, te Greiems. Klau, vai tās D�eikobsu filmas, ko tu atsūtīji, - vai tām bija kāda tara? Protams, protams, es zinu, ka tu būtu atsūtījis ar visu. Man ļoti vajag kaut ko noskaidrot. Vai tev tur ir D�eikobsu bankas kontu pārska�ti? Jā, es gribu zināt, kur viņi attīstīju�i tās filmas. Varbūt tās attīstīt sūta veikals, kas tirgo tās filmas. Ja tur ir kādi fotoveikaliem vai tamlīdzīgu pre�u veikaliem apmaksāti �e�ki, mums vajag zināt, ar ko viņi sadarbojas. Tas ir steidzami, Bairon. Es tev izstāstī�u, tiklīdz būs iespējams. Birminge�mas FIB tūlīt sāks pārbaudīt veikalus. Ja tu kaut ko noskaid�ro, ziņo uzreiz viņiem, pēc tam mums. Vai tu to izdarīsi? Lieliski. Ko? Nē, es tevi neiepazīstinā�u ar "karsto sirdi".

Birmingemas FIB aģenti bija pārbaudīju�i �etrus foto- veikalus, līdz atrada to, kurā iepirkās D�eikobsu ģimene. Vadītājs teica, ka visas klientu kinolentes tiekot sūtītas at�tīstī�anai uz vienu laboratoriju.

Greiems bija vēl divpadsmit rei�u noskatījies fdmas, līdz piezvanīja no Birmingemas. Krofords pacēla klausuli.

Viņ� neparasti formāli izstiepa roku spiedienam.

- Tas pats "Gateway ", - viņ� sacīja.

Kad Krofords maisīja ūdeni plastmasas glāzītē, �ķī�dinādams "Alka-Seltzer " tableti, "Boeing 727" skaļrunī at�skanēja stjuartes balss.

-��� Kur�, lūdzu, būtu pasa�ieris Krofords?

Kad viņ� pamāja no savas vietas, stjuarte no aizmugu�res pienāca klāt.

-��� Mister Kroford, vai jūs, lūdzu, neaizietu uz pilotu ka�bīni?

Krofords bija prom �etras minūtes. Tad viņ� ieslīdēja atpakaļ sēdeklī blakus Greiemam.

-��� Zobu Rūķis �odien bijis Ņujorkā.

Greiems saviebās un sakoda zobus.

-��� Nē, nē. Viņ� tikai apdullinājis pāris sievie�u Brukli�nas muzejā, iesitot viņām pa galvu, un - zini ko? - viņ� ap�ēdis gleznu.

-��� Apēdis?

-��� Apēdis. Ņujorkas policijas mākslas nodaļa ņemas kā apsvilu�i, kop� uzzināja, ko viņ� apēdis. Dabūju�i divus da�ļējus nospiedumus no caurlaides plastmasas �etona, kas bijis viņam izsniegts. Pirms kāda brī�a aizsūtīju�i Praisam. Vi�ņam izdevies restaurēt, un - bingo! Identifikācijas nav, bet tas ir tas pats īk�ķis, kas bija uz Līdsa puikas acs.

-��� Ņujorka� - noņurdēja Greiems.

-���� Tas neko nenozīmē. Ņujorkā viņ� bija �odien. Viņ� tik un tā var strādāt "Gateway". Ja tas apstiprināsies, tad viņ� �odien nav bijis darbā. Būs vieglāk.

-��� Ko viņ� apēdis?

-���� To bildi sauc "Lielais Sarkanais Pūķis un saulē tēr�pusies sieviete". Autors esot Viljams Bleiks.

-��� Kādā stāvoklī ir tās sievietes?

-���� Viņ� diezgan maigi iebliezis ar steku. Jaunākā bija slimnīcā tikai uz apskati. Vecākajai uzliktas �etras �uves un ir viegls smadzeņu satricinājums.

-��� Vai viņas sniedza uzbrucēja aprakstu?

-���� Tikai jaunākā. Kluss, muskuļains, tum�ām ūsām un matiem - manuprāt, parūku. Durvju sargs saka to pa�u. Ve�cākā sieviete� Viņas pēc �is būtu varējis tērpties kaut vai garau�a kostīmā.

-��� Ta�u viņ� nevienu nenogalināja�

-���� Savādi, - sacīja Krofords. - Viņ� būtu izdevīgākā si�tuācijā, ja būtu abas novācis - labāk nodro�ināta aizie�ana, mazāk liecinieku. No Uzvedības zinātnes nodaļas piezva�nīts Blūmam uz slimnīcu un jautāts par to. Zini, ko Blūms teicis? Viņ� teicis, ka �is varbūt mēģinot mest mieru.

Dolarhaids dzirdēja, kā tiek nolaisti eleroni. Sentluisas ugunis lēni slīdēja zem melnā spārna. Viņam zem kājām nolai�anās �asija ielauzās gaisa strāvā un ar dobju būk�ķi nostiprinājās savā vietā.

Viņ� pagrozīja galvu, lai atbrīvotos no stīvuma varena�jā kaklā.

Atgrie�anās mājās.

Viņ� bija uzņēmies lielu risku, un iegūtā balva bija izvē�les vara. Viņ� varēja izvēlēties atstāt Rebu Makleinu dzī�vu. Viņ� varēja runāties ar viņu, varēja gūt baudu no viņas lieliskā un nekaitīgā kustīguma gultā.

Viņ� varēja vairs nebaidīties no savas mājas. Pūķis ta�gad bija viņam vēderā. Viņ� varēja ieiet iek�ā, uzkāpt aug��ā, noraut Pūķa kopiju no sienas un saburzīt, ja vien viņam labpatiktu.

Viņ� varēja neuztraukties par Mīlestības jūtām pret Re�bu. Ja viņ� jutīs Mīlestību pret viņu, viņ� varēs pasviest Pū�ķim �ērmenus un mierīgi un viegli atgriezties pie Rebas, un izturēties pret viņu labi.

No lidostas Dolarhaids piezvanīja uz viņas dzīvokli. Rebas nebija vēl mājās. Viņ� zvanīja uz "Baeder Chemi�cal". Nakts de�uranta telefons bija aizņemts. Viņ� domāja, kā Reba pēc darba ies uz autobusu pieturu, taustīdamās ar spieķi, pārmetu�i lietusmēteli pār pleciem.

Vakarā satiksme bija maza, un nepagāja ne piecpa�dsmit minūtes, kad viņ� jau bija aizbraucis līdz fdmu la�boratorijai.

Autobusu pieturā Rebas nebija. Viņ� atstāja ma�īnu uz ielas aiz "Baeder Chemical", pie tām durvīm, kas bija vis�tuvāk tum�ajām attīstī�anas telpām. Viņ� pateiks Rebai, ka ir atbraucis, pagaidīs, kamēr viņa beigs darbu, un aizvedīs mājās. Viņ� bija lepns par savu jauno spēju izvēlēties. Viņ� gribēja to izmantot.

Kamēr jāgaida, viņ� varēs nokārtot da�us sīkumus sa�vā kabinetā.

"Baeder Chemical" tikai vietām dega gaisma.

Rebas darba telpa bija ciet. Virs durvīm nedega ne za�ļais, ne sarkanais signāls. Tie bija atslēgti. Viņ� nospieda zvana pogu. Nekādas atbildes.

Varbūt Reba atstājusi ziņu viņa kabinetā.

Viņ� izdzirdēja gaitenī soļus.

"Baeder Chemical" pārzinis Dendrid�s, nepaceldams acis, pagāja garām attīstī�anas sektoram. Viņ� gāja ātri, nes�dams padusē pamatīgu kaudzīti ar nodzeltēju�ām personis�ko lietu mapēm.

Dolarhaida pierē ievilkās maza rieviņa.

Kad Dendrid�s bija gandrīz �ķērsojis autostāvvietu, do�doties uz "Gateway" ēku, Dolarhaids viņam pa pēdām iz�nāca no "Baeder".

Stāvvietā bija novietoti divi piegādes furgoni un pus�ducis vieglo automobiļu. Tas "Buick" piederēja Fiskam, "Gateway" kadru nodaļas vadītājam. Kas viņiem �ajā stun�dā te darāms?

"Gateway" nebija vakara maiņas. Lielākā daļa ēkas bija tum�a. Iedams uz savu kabinetu, Dolarhaids orientējās pēc sarkanajām lampiņām virs citām durvīm. Kadru nodaļas ka�binetā aiz matētā stikla durvīm dega gaisma. Dolarhaids dzirdēja balsis; viena bija Dendrid�a, otra - Fiska balss.

Tuvojās sievietes soļi. Fiska sekretāre gar stūri ienāca gaitenī gabaliņu priek�ā Dolarhaidam. Viņai matos bija rul�lī�i, galva apsieta ar lakatu, un viņa nesa grāmatvedības ma�pes. Viņa steidzās. Mapes bija smagas, liels klēpis. Viņa pie�dauzīja pie durvīm ar kurpes purngalu.

Vils Greiems atvēra durvis.

Dolarhaids sastinga tum�ajā gaitenī. Viņa pistole bija palikusi furgonā.

Kabineta durvis aizvērās.

Dolarhaids skrēja ātri, viņa kroskurpes uz gludās grī�das necēla troksni. Caur durvju stiklu viņ� pārlūkoja stāv�vietu. Kustība laternu gaismā. Kāds vīrietis. Viņ� ir blakus vienam no piegādes furgoniem, ar lukturīti. Kaut ko notrau�. Meklē pirkstu nospiedumus uz furgona loga stikla.

Dolarhaidam aiz muguras kaut kur gaiteņos atskanēja soļi. Jātiek prom no �īm durvīm. Viņ� metās ap stūri un le�jā pa kāpnēm uz pagrabu un siltummezgla telpu ēkas pre�tējā pusē.

Pakāpjoties uz sola, viņ� varēja aizsniegt augsto lodzi�ņu, kas atradās zemes līmenī. Uzzvēlies uz palodzes, viņ� �etrrāpus izlīda ārā, krūmos, gatavs bēgt vai cīnīties.

�ajā ēkas pusē nekas nekustējās. Viņ� piecēlās, iebāza roku kabatā un rāmā gaitā pārgāja pāri ielai. Skriedams, kad iela bija tum�a, iedams, kad garām brauca ma�īnas, viņ� ap�meta pla�u loku ap "Gateway" un "Baeder Chemical".

Viņa furgons stāvēja ietves malā aiz "Baeder". Tā tu�vumā nebija iespējams paslēpties. Nekas. Viņ� sprintera tempā pārskrēja ielai, ielēca iek�ā, tvēra pēc savas somas.

Pilnu aptveri, automātiskajā re�īmā. Viņ� atvilka aizslē- gu, nolika pistoli uz paneļa un pārsedza to ar T kreklu.

Viņ� lēni aizbrauca - galvenais nepievērst uzmanību -, lēni ap stūri, iek�ā satiksmes straumē.

Tagad vajadzēja domāt, un domāt bija grūti.

Vainīgas noteikti fdmas. Greiems kaut kā uzzinājis par filmām. Greiems zināja, kur. Viņ� nezināja, kas. Ja viņ� zi�nātu, kas, viņam nevajadzētu personiskās lietas. Kāpēc arī grāmatvedības datus? Darba kavējumu pēc. Salīdzināt ka�vējumus ar Pūķa triecienu datumiem. Nē, tie bija sestdie�nās, izņemot Loundsu. Viņ� meklēs kavējumus dienās pirms tām sestdienām. Tur nu paliks muļķos - vadības pārstāv�jiem nebija tādu algas veidlapu kā ierindas darbiniekiem.

Dolarhaids lēni brauca pa Lindberga bulvāri, ar brīvo roku �estikulēdams un uzskaitīdams argumentus.

Viņi meklēja pirkstu nospiedumus. Viņ� nebija devis tiem nekādas iespējas ar nospiedumiem - ja nu vienīgi uz tā plastmasas �etona Bruklinas muzejā. Viņ� to bija pacēlis steigā, lielākoties gan aiz malām.

Tomēr viņiem noteikti ir nospiedums. Kāpēc gan mek�lēt, ja nav, ar ko salīdzināt?

Viņi meklēja nospiedumus uz tā furgona. Nebija laika paskatīties, vai pārbauda arī vieglās ma�īnas.

Furgons. Loundsu ar ratiņiem neatveda ar vieglo - to viņi izsecināju�i. Vai ari �ikāgā kāds redzējis viņa furgonu. "Ga- teway" bija daudz furgonu, gan privāto, gan piegādes.

Nē, Greiems vienkār�i zināja, ka viņam ir furgons. Greiems zināja, tāpēc ka viņ� zināja. Greiems zināja. Greiems zināja. Tas kuņasdēls ir īsts monstrs.

Viņi noņems pirkstu nospiedumus visiem gan "Gate- way", gan "Baeder". Ja viņu neatmaskos �ovakar, atmas�kos rīt. Viņam vajadzēs mū�īgi bēguļot, un viņa seja karā�sies pie meklējamo dēļa katrā pasta nodaļā un katrā policijas iecirknī. Viss juka gabalos. Viņ� bija melns un maziņ�, un nevarīgs �ā spēka priek�ā.

-���� Reba! - viņ� skaļi sacīja. Bet Reba nevarēja viņu iz�glābt. Viņam mācās virsū no visām pusēm, un viņ� bija ti�kai no�ēlojams zaķalū�

-���� Vai tagad tu no�ēlo, ka nodevi mani?

Pūķa balss dunēja viņā dziļi, tik dziļi kā gleznas skran�das viņa zarnās.

-����� Es nenodevu. Es tikai gribēju izvēlēties. Tu mani sauci�

-���� Dod man to, ko es vēlos, un es tevi izglāb�u.

-��� Nē, es bēg�u.

-���� Dod man to, ko es vēlos, un tu dzirdēsi, kā pārlūst Greiema mugurkauls.

-Nē.

-���� Pajūsmo, ko tu �odien esi izdarījis. Mēs tagad esam tuvi. Mēs varam atkal būt viens. Vai tu jūti mani sevī? Tu jūti, vai ne?

-Jā.

-���� Un tu zini, ka es varu tevi izglābt. Tu zini, ka vīni tevi aizsūtīs uz tādu vietu, kura ir vēl sliktāka nekā pie

brāļa badīja. Dod man to, ko es vēlos, un tu būsi brīvs.

-Nē.

-���� Viņi tevi nogalinās, tu raustīsies, gulēdams zemē.

-Nē.

-���� Kad tu būsi prom, viņa drātēsies ar citiem, viņa�

-��� Nē! Aizveries!

-����� Viņa drātēsies ar citiem, ar izskatīgiem vīrie�iem, viņa ņems mu�

-��� Izbeidz! Aizveries!

-��� Palēnini ātrumu, un es tā vairs neteik�u. Dolarhaids noņēma kāju no gāzes pedāļa.

-���� Tā, labi. Dod man to, ko es vēlos, un tas nenotiks. Dod man to, un tad es tev vienmēr ļau�u izvēlēties, un tu runāsi pilnīgi skaidri. Es gribu, lai tu runā pilnīgi skaidri, brauc lēnāk, tā, pareizi. vai redzi degvielas uzpildes staciju? Brauc iek�ā un ļauj man runāt ar tevi�

Greiems iznāca no kabineta un kādu bridi gaiteņa pustum�sā atpūtināja acis. Viņ� juta nemieru. Tas ievilkās pārāk ilgi.

Krofords �ķiroja "Gateway" un "Baeder" trīssimt as�toņdesmit darbiniekus tik ātri un prasmīgi, cik vien bija ie�spējams - viņ� bija īsts tāda darba meistars -, tomēr laiks gāja, un slepenību nebija iespējams saglabāt sevi�ķi ilgi.

Krofords bija gribējis, lai "Gateway" strādā maza dar�ba grupa. ("Mums vajag viņu sameklēt, nevis aizbaidīt," Krofords bija viņiem sacījis. "Ja mēs viņu noskaidrosim �o�vakar, varēsim ņemt viņu ārpus laboratorijas - varbūt viņa mājās, varbūt autostāvvietā.")

Sentluisas policijas pārvalde ar viņiem sadarbojās, kā pienākas. Leitnants Fogels no Slepkavību izmeklē�anas no�daļas un viens ser�ants atbrauca ma�īnā bez at�ķirības zī�mēm un atveda "Datafax" aparātu.

Pēc da�ām minūtēm, pieslēgts "Gateway" telefonam, "Datafax"jau sūtīja darbinieku sarakstu vienlaikus uz FIB Identifikācijas nodaļu Va�ingtonā un Misūri Ceļu satiksmes departamentu.

Va�ingtonā vārdus salīdzinās ar civillietu un krimināl�lietu pirkstu nospiedumu reģistriem. Ātrākai pārbaudei sa�rakstos tika atķeksēti to "Baeder" darbinieku vārdi, kas dar�bojās ar valsts slepenajiem materiāliem.

Ceļu satiksmes departaments meklēs vārdus furgonu īpa�nieku reģistrā.

Tika ataicināti tikai �etri �ejienes darbinieki - kadru no�daļas vadītājs Fisks, viņa sekretāre, Dendrid�s no "Baeder Chemical" un "Gateway " galvenā grāmatvede.

Lai izsauktu darbiniekus uz �o vēlā vakara sanāksmi kantorī, netika lietots telefons. Aģenti ieradās pie viņiem mājās un personiski pateica, kāpēc atbrauku�i. ("Apskatiet viņus labi, pirms sakiet, kāpēc viņi jums vajadzīgi," bija pa�mācījis Krofords. "Un pēc tam neļaujiet viņiem lietot tele�fonu. �ādas ziņas ceļo ātri.")

Viņi bija cerēju�i uz ātru identifikāciju pēc zobiem. Ne�viens no �iem �etriem darbiniekiem tādus nebija redzējis.

Greiems lūkojās garajos gaiteņos ar sarkanajām lampi�ņām virs durvīm. Tuvu pagāns, tas bija jūtams.

Ko vēl viņi �ovakar varētu paveikt?

Krofords bija lūdzis, lai tā sieviete no Bruklinas muze�ja - mis Hārpere - atlido �urp, tiklīdz to fiziski spēs. Var�būt tas notiks jau no rīta. Sentluisas policijas pārvaldei bija labs novēro�anas furgons. Viņa varētu sēdēt tajā un skatī�ties darbiniekos, kas nāks uz darbu.

Ja viņi neuztrāpīs �onakt, visas operācijas pēdas no "Gateway" būs jāaizvāc pirms astoņiem, kad te sākas darbs. Greiems neļāvās pa�apmānam - tā būtu liela veik�sme, ja viņi vēl veselu dienu varētu mierīgi strādāt, pirms no "Gateway" noplūdīs trauksmainās ziņas. Pūķis būs modrs. Tiklīdz manīs ko aizdomīgu, pacelsies spārnos.

Vēlīnās vakariņas ar Ralfu Mlndiju bija noritēju�as pieņemami. Reba Makleina zināja, ka viņai viss būs Ral�fam jāpasaka, jo viņa neticēja, ka attiecības var palikt gai�sā karājoties.

Patiesībā viņai �ķita, ka Mendijs saprata, kas gaidāms, jau tad, kad viņa uzstāja, ka maksās par sevi pati.

Viņa bija to pateikusi ma�īnā, kad tika vesta uz mājām: ka nevajagot to sevi�ķi pārdzīvot, ka viņa lieliski pavadīju�si laiku ar viņu un gribot palikt draugos, bet ka tagad viņa saistīta ar kādu citu.

Varbūt viņ� bija drusku sāpināts, ta�u Reba zināja, ka viņ� jūt arī nelielu atvieglojumu. Viņasprāt, Ralfs to uzņē�ma glu�i labi.

Pie Rebas dzīvokļa durvīm viņ� neprasījās nākt iek��ā. Viņ� gan lūdza atvadu skūpstu, un Reba ar prieku at�saucās. Viņ� atvēra Rebai durvis un atdeva atslēgas. Viņ� nogaidīja, līdz viņa bija iek�ā, aizvērusi durvis un aizslē�gusi tās.

Kad viņ� pagriezās, Dolarhaids vienreiz ie�āva viņam kaklā un divreiz krūtīs. Trīs pauk�ķi 110 pistoles ar klusinā�tāju. Motorollera dzinējs būtu skaļāks.

Dolarhaids bez grūtībām pacēla Mendija līķi, aiznesa uz spraugu starp krūmiem un māju un atstāja tur.

Ieraugot Rebu skūpstām Mendiju, Dolarhaids bija sajutis dziļu sāpju dūrienu. Tad �īs sāpes viņu atstāja bez pēdām.

Viņ� joprojām izskatījās un izklausījās pēc Frānsisa Dolarhaida - Pūķis bija ļoti labs aktieris; viņ� labi tēloja Dolarhaidu.

Kad atskanēja zvans, Reba mazgāja seju. Pirms viņa tika pie durvīm, tas bija nozvanījis �etras reizes. Viņa pie�skārās ķēdei, bet vēl nenoņēma to.

-��� Kas tur ir?

-��� Frānsiss Dolarhaids.

Viņa atslēdza durvis, bet vēl atstāja ķēdi.

-��� Atkārtojiet!

-��� Dolarhaids. Es pats.

Reba zināja, ka tas ir viņ�. Viņa noņēma ķēdi.

Rebai nepatika pārsteigumi.

-��� Man �ķiet, tu teici, ka piezvanīsi, Frānsis.

-��� Būtu piezvanījis, bet �ī tie�ām ir ārkārtēja situācija, - viņ� sacīja, ieiedams iek�ā un piespiezdams drānu ar hlo�roformu Rebai pie sejas.

Iela bija tuk�a. Lielākā daļa māju bija tum�as. Viņ� aiz�nesa Rebu uz furgonu. Ralfa Mendija kājas rēgojās ārā no krūmiem. Dolarhaidu viņ� vairs neuztrauca.

Reba pamodās brauciena laikā. Viņa gulēja uz sāniem, ar vaigu pie furgona noputēju�ā paklājiņa, transmisija skaļi gaudoja ausī.

Viņa mēģināja pacelt rokas pie sejas. Ar �o kustību sa�spieda sev krūtis. Viņas apak�delmi bija sasieti kopā.

Viņa aptaustīja tos ar seju. Tie bija nosaitēti no elko�ņiem līdz delnām, kā viņai likās, ar mīkstas drēbes strēme�lēm. Viņas kājas bija sasietas tāpat - no ceļiem līdz potī�tēm. Kaut kas priek�ā mutei.

Kas noticis? Frānsiss bija pie durvīm, un tad� Viņa at�cerējās, kā bija mēģinājusi aizgriezt seju, atcerējās viņa briesmīgo spēku. Ak kungs� kāpēc tā? Frānsiss bija pie durvīm, un tad viņa sāka smakt kaut kādā aukstumā, mēģi�nāja atbrīvoties, bet tas briesmīgais grābiens aiz pakau�a�

Tagad viņa bija Frānsisa furgonā. Viņa pazina trok�ņus. Furgons brauca. Viņā izplatījās bailes. Instinkti lika būt mie�rīgai, ta�u kaklā spiedās hloroforma un benzīna tvaiki. Vi�ņai nāca vēmiens aizsietā mutē.

- Tūlīt būsim klāt. - Frānsisa balss.

Viņa juta pagriezienu, tad grants ceļu, akmeņi sitās zem spārniem un grīdas.

Viņ� ir jucis. Par to nav �aubu: jucis.

"Jucis" ir �au�alīgs vārds.

Kāpēc viņ� tā rīkojas? Ralfa Mendija dēļ. Dro�i vien redzējis viņus pie Rebas mājas. Tas viņu ierosinājis.

Jēzus Marija, jābūt gatavai. Reikera institūtā viens vī�rietis reiz bija mēģinājis viņai iesist. Viņa bija turējusies klusu, un vīrietis nespēja viņu atrast - viņ� arī bija nere�dzīgs. �is bija redzīgs kā velns. Jābūt pilnīgi gatavai. Gata�vai runāt. Ak dievs, viņ� var nogalināt mani, kamēr vēl man tas vīk�ķis mutē. Viņ� var nogalināt mani un nesaprast, ko es saku.

Jābūt gatavai. Pilnīgi gatavai, lai neteiktu: "Ē�" Uzreiz pasacīt, ka viņam ir atkāp�anās iespēja, bez sekām. Es ne�vienam nestāstī�u. Būt pasīvai, cik ilgi vien iespējams. Ja vairs nav iespējams, nogaidīt brīdi, kad varēs tikt pie viņa acīm.

Furgons apstājās. Tas no�ūpojās, Dolarhaidam izkāpjot. Atslīdēja malējās durvis. Gaisā zāles un sakarsu�u riepu smar�a. Sienā�i. Viņ� iekāpa furgonā.

Sev par spīti, viņa īdēja mutes vīk�ķī un atrāva seju, kad viņ� pieskārās.

Mierīgs pieskāriens plecam neapturēja viņas locī�anos. Sāpīga pļauka pa seju gan apturēja.

Viņa mēģināja runāt caur vīk�ķi. Viņa tika pacelta, nes�ta. Dolarhaida soļi nodunēja uz rampas. Tagad viņa skaidri zināja, kur atrodas. Viņa mājā. Kurā vietā? Pulkstenis tik��ķēja pa labi. Paklājs, tad grīda. Guļamistaba, kur viņi da�rīja to. Dolarhaida rokas ar viņu laidās zemāk; viņa sajuta zem sevis gultu.

Viņa pūlējās runāt caur vīk�ķi. Dolarhaids gāja prom. Troksnis ārā. Aizcirtās furgona durvis. Lūk, viņ� nāk. No�liek kaut ko uz grīdas - metāla kannas.

Viņa saoda benzīna smaku.

-��� Reba. - Frānsisa balss, jā, bet tik mierīga� Tik draus�mīgi mierīga un dīvaina. - Reba, es nezinu, ko lai tev� sa�ku. Ar tevi bija ļoti labi, un tu nezini, ko es tevis dēļ esmu izdarījis. Un es maldījos, Reba. Tu mani darīji vāju, un tad tu mani sāpināji.

Viņa atkal mēģināja ko pateikt.

-��� Ja es tevi atsie�u un ļau�u sēdēt, vai tu būsi laba? Ne�grasies bēgt! Es tevi noķer�u. Vai būsi laba?

Par apliecinājumu viņa mēģināja balss virzienā palocīt galvu.

Vēsa tērauda pieskāriens ādai, na�a �irksts pret drēbi, un viņas rokas bija brīvas. Tagad kājas. Zem mutes apsēja viņas vaigi bija slapji.

Lēni un uzmanīgi viņa piecēlās gultā sēdus. Kaut nu iz�dotos nekļūdīties!

-��� Frānsis, - viņa sacīja, - es nezināju, ka es tev esmu tik ļoti svarīga. Mani gandarī tavas jūtas, bet, saproti, tu ma�ni tagad ļoti pārbiedēji.

Atbildes nebija. Viņa zināja, ka Frānsiss ir tepat.

-��� Frānsis, vai tevi sadusmoja tas vecais, dumjais Ralfs Mendijs? Tu ieraudzīji viņu pie manas mājas? Tāpēc tu tā rīkojies, jā? Es viņam tie�i tobrīd pateicu, ka vairs nevēlos ar viņu satikties. Tāpēc ka es gribu satikties ar tevi. Es ne�kad vairs ar viņu nesatik�os.

-��� Jā, Ralfs ir miris, - sacīja Dolarhaids. - Domāju, ka viņam nebija patīkami.

Fantazē�? Jēzu, kaut nu viņ� to būtu izdomājis!

-��� Es nekad neesmu tev nodarījusi pāri, Frānsis. Es ne�kad neesmu to gribējusi. Būsim draugi, Frānsis, mīlēsimies, baudīsim dzīvi un aizmirsīsim �o notikumu!

-��� Aizveries, - viņ� mierīgi sacīja. - Es tev kaut ko pa�teik�u. Tas būs vissvarīgākais, ko tu savā mū�ā dzirdēsi. Tikpat svarīgs kā Kalna sprediķis. Tikpat svarīgs kā Des�mit bau�ļi. Skaidrs?

-��� Jā, Frānsis, es�

-��� Aizveries. Reba, Birmingemā un Atlantā ir notiku�i izcili notikumi. Vai tu zini, par ko es runāju?

Viņa papurināja galvu.

-��� Par to ir daudz stāstīts ziņās. Divas cilvēku grupas ti�ka pārvērstas. Līdsi. Un D�eikobsi. Policija domā, ka viņi noslepkavoti. Vai tagad tu saproti?

Viņa dzīrās purināt galvu, tad atskārta un lēni pamāja.

-��� Vai tu zini, kā viņi sauc to Būtni, kas apciemoja �os cilvēkus? Tu vari pateikt.

-��� Zobu�

Roka sagrāba viņas seju, aizspieda muti.

-��� Padomā kārtīgi un atbildi pareizi!

-��� Tas ir Pūķis� Kāds� Sarkanais Pūķis.

Viņ� bija tuvu blakus. Reba juta viņa elpu uz sejas.

-��� es esmu pūķis.

Balss skaļuma un briesmīgā tembra iztrūcināta, viņa lē�ca atpakaļ un sasita galvu pret gultas galu.

-��� Pūķis tevi grib, Reba. Vienmēr ir gribējis. Es negri�bēju Viņam tevi atdot. Es �odien kaut ko izdarīju, lai Viņ� nevarētu tevi dabūt. Bet es maldījos.

Tas bija Frānsiss, ar Frānsisu viņa varēja runāt.

-��� Lūdzu! Lūdzu, neļauj viņam mani dabūt! Tu neļausi, es zinu, lūdzu, tu neļausi - es esmu tava. Paturi mani sev. Es tev patīku, es zinu, ka patīku.

-��� Vēl neesmu izlēmis. Varbūt es nemaz nevaru Viņam tevi neatdot. Es nezinu. Man jāpaskatās, vai tu darīsi, ko es lik�u. Tu darīsi? Vai es varu uz tevi paļauties?

-��� Es mēģinā�u. Es pūlē�os. Tikai pārāk nesabaidi ma�ni, citādi es nevarē�u.

-���� Piecelies, Reba! Nostājies pie gultas. Tu zini savas atra�anās vietu �ajā istabā?

Viņa pamāja.

-�� Tu zini, kur �ajā mājā tu atrodies, vai ne? Tu staigāji apkārt pa māju, kamēr es biju aizmidzis, vai ne?

-��� Aizmidzis?

-��� Netēlo muļķi! Toreiz, kad mēs te pārgulējām. Tu iz�staigāji māju, vai ne? Va 'tu atradi kaut ko dīvainu? Vai tu paņēmi to un rādīji kādam? Vai tu tā darīji, Reba?

-��� Es tikai izgāju ārā. Tu vēl gulēji, un es izgāju ārā. Go�da vārds!

-��� Tātad tu zini, kur ir ārdurvis, vai ne?

Viņa pamāja.

-��� Reba, patausti man krūtis. Virzi rokas augstāk, lēnām.

Grābt pēc acīm?

Dolarhaida īk�ķis un pirksti viegli no abām pusēm pie�skārās viņas balsenei.

-���� Nedari to, kas tev prātā, citādi es te saspiedī�u. Ro�kas pie manām krūtīm, tagad pie kakla. Jūti atslēgas ķēdī�ti? Noņem to pāri manai galvai. Uzmanīgi� Tā. Tagad man jāpārliecinās, ka es varu tev uzticēties. Aizej līdz ārdurvīm, aizslēdz tās un atnes man atpakaļ atslēgu. Ej! Es tepat gai�dī�u. Nemēģini bēgt. Es varu tevi noķert.

Viņa turēja atslēgu rokā, ķēdīte skārās pie ciskas. Kur�pēs bija grūtāk orientēties, tomēr viņa paturēja tās kājās. Pa�līdzēja pulksteņa tik�ķi.

Paklājs, tad grīda, atkal paklājs. Dīvāna aprises. Jāiet pa labi.

Kāda ir mana labākā iespēja? Kura? Muļķoties viņam līdzi vai riskēt? Vai citas muļķojās viņam līdzi? Viņai drus�ku reiba galva no dziļās elpas. Jāsaņemas. Vārgums ir nāve.

Galvenais, lai durvis būtu vaļā. Jānoskaidro, kur ir viņ�.

-��� Vai es eju pareizi? - Viņa zināja, ka iet pareizi.

-���� Vēl kādi pieci soļi. - Skaidrs, balss skanēja no gu�ļamistabas.

Viņa juta vēsmu uz sejas. Durvis bija pusvirus. Viņa tu�rēja augumu starp durvīm un balsi aiz viņas. Viņa iegrūda atslēgu caurumā zem roktura. No ārpuses.

Tā. Tagad a�i laukā, zibenīgi aiztaisot durvis un pagrie��ot atslēgu.

Lejup pa rampu, spieķa nav, jāmēģina atcerēties, kur bi�ja viņa furgons, skrie�us. Skrie�us. Kas tas? Krūms. Jā�kliedz.

-���� Palīgā! Palīgā! Palīgā! Palīgā! - Skrie�us pa granti. Tālumā notaurē kravas automobilis. �oseja uz to pusi, āt�riem soļiem, pusskrie�us, skrie�us, cik ātri vien iespējams. Atpakaļ no zāles uz granti, lī�u lo�u tālāk pa celiņu.

Aiz viņas ātri un spēcīgi soļi. Skrien, tuvojas pa granti. Viņa apstājās un piegrāba pilnu sauju ar akmentiņiem, no�gaidīja, līdz viņ� bija tuvu, un svieda, dzirdēja tos atsita- mies pret viņu.

Trieciens pa plecu izsit no līdzsvara, liela roka viņai zem zoda, ap kaklu, spie�, spie�, viņai ausīs dārd asinis. Vi�ņa atmuguriski sper, trāpa, un tad viss ir kluss.

Divu stundu laikā saraksts bija gatavs. Furgoni pie�derēja divdesmit se�iem baltās rases vīrie�u kārtas darbi�niekiem, kas bija vecumā no divdesmit līdz piecdesmit ga�diem.

Misūri Satiksmes departaments no autovadītāju aplie�cību reģistra sniedza ziņas par viņu matu krāsu, tomēr tās netika izmantotas par noteico�o faktoru; Pūķis varbūt val�kāja parūku.

Fiska sekretāre mis Triltnena nokopēja un izdalīja sa�rakstu.

Kad leitnants Fogels to pētīja, iepīkstējās viņa rācija.

Fogels pa telefonu piezvanīja uz pārvaldi, tad aizsedza ar roku klausuli.

- Mister Kroford� D�ek, kāds Ralfs Mendijs, baltais, trīsdesmit astoņus gadus vecs, pirms da�ām minūtēm atrasts no�auts universitātes pilsētiņā - tas ir rajons ap Va�ingtona universitāti -, viņ� atrasts pie mājas, kur dzīvo kāda Reba Makleina. Kaimiņi apgalvo, ka viņa strādājot "Baeder". Vi�ņas durvis ir vaļā, pati nav mājās.

-��� Dendrid�! - sauca Krofords. - Reba Makleina, vai ir kas par tādu zināms?

-��� Viņa strādā attīstī�anas laboratorijā. Viņa ir akla. Vi�ņa, �ķiet, ir no Kolorādo�

-��� Tādu Ralfu Mendiju zināt?

-��� Mendiju? - pārjautāja Dendrid�s. - Rendiju Mendiju?

-��� Ralfu Mendiju, strādā �eit?

Saraksta pārbaude apliecināja, ka nestrādā.

-��� Varbūt sagadī�anās, - sacīja Fogels.

-��� Varbūt, - norūca Krofords.

-���� Es ceru, ka ar Rebu nekas nav noticis, - bilda mis Trilmena.

-��� Vai jūs viņu pazīstat? - jautāja Greiems.

-��� Esmu ar viņu da�as reizes runājusi.

-��� Vai Mendiju pazīstat?

-���� Nē, nepazīstu. Vienīgais vīrietis, ar kuru esmu Rebu kopā redzējusi, ir misters Dolarhaids. Es redzēju viņu kāp�jam Dolarhaida furgonā.

-��� Mistera Dolarhaida furgonā? Mis Trilmena, kādā krā�sā ir mistera Dolarhaida furgons?

-��� Jāpadomā� Tum�brūns� vai arī melns.

-��� Kur misters Dolarhaids strādā? - jautāja Krofords.

-��� Viņ� ir mūsu ra�o�anas pārzinis, - atbildēja Fisks.

-��� Kur ir viņa kabinets?

-��� Pa�ā gaiteņa galā.

Krofords griezās, lai ko sacītu Greiemam, bet tas jau bija ceļā.

Mistera Dolarhaida kabinets bija aizslēgts. Apkopēju universālā atslēga derēja.

Greiems pataustījās gar sienu un ieslēdza gaismu. Viņ� stāvēja durvīs un pārlūkoja telpu. Tā bija ļoti kārtīga. Nere�dzēja mētājamies nekādas personiskas mantas. Grāmat�plauktā - tikai tehniskas rokasgrāmatas.

Galda lampa bija pa kreisi no krēsla, tātad kreilis viņ� nebija. Steidzīgi jādabū kreisā īk�ķa nospiedums.

-��� Mēģināsim ar dokumentu paliktni, - viņ� sacīja Kro�fordam, kas stāvēja aiz muguras gaitenī. - To parasti pietur ar kreiso īk�ķi.

Kad viņi dzīrās revidēt atvilktnes, Greiema uzmanību saistīja galda pār�ķiramais darba kalendārs. Viņ� pārlapoja pierakstiem izraibinātās lapas līdz sestdienai, 28. jūnijam, kad tika noslepkavota D�eikobsu ģimene.

�īs nedēļas ceturtdienā un piektdienā kalendārā nebija nekādu atzīmju.

Greiems �ķīra uz priek�u līdz jūlija pēdējai nedēļai. Ce�turtdiena un piektdiena bija tuk�a. Tre�dienā bija ieraksts: "AM 552 15:45-18.15".

Greiems to norakstīja.

-��� Jānoskaidro, uz kurieni ir �is avioreiss.

-��� Es to izdarī�u, tu �eit turpini, - sacīja Krofords. Viņ� devās pie telefona vestibilā.

Greiems lūkojās galda apak�ējā atvilktnē uz zobu pro�tē�u līmes tūbiņu. No durvju puses atskanēja Kroforda balss.

-��� Tas reiss ir uz Atlantu, Vili. Ņemam viņu ciet.

Auksts ūdens uz Rebas sejas, tek matos. Galva grie�as. Kaut kas ciets zem viņas, slīps. Viņa pagrieza galvu. Dēļi. Auksts, mitrs dvielis viņai pie sejas.

-��� Vai ar tevi viss kārtībā, Reba? - Dolarhaida mierīgā balss.

Viņa satrūkās no skaņas un novaidējās.

-��� Elpo dziļi. Pagāja minūte.

-��� Vai tagad varēsi piecelties? Mēģini piecelties! Dolarhaidam pieturot, viņa piecēlās. Uznāca nelabums.

Dolarhaids nogaidīja, līdz viņas kuņģa spazma pāriet.

-��� Aug�ā pa rampu. Vai tu atceries, kur esi? Viņa pamāja.

-��� Izņem atslēgu no durvīm, Reba. Nāc iek�ā. Tagad aiz�slēdz durvis un pakar atslēgu man kaklā. Liec ķēdīti man pāri galvai. Tā. Pārbaudīsim, vai ir ciet.

Nograbēja rokturis.

-��� Tas labi. Tagad ej uz guļamistabu, ceļu tu zini. Viņa paklupa, nokrita uz ceļiem, gandrīz atsita galvu

pret grīdu. Dolarhaids pacēla Rebu aiz padusēm un palīdzē�ja ieiet guļamistabā.

-��� Apsēdies �ajā krēslā.

Viņa apsēdās.

-��� Dod man viņu tūlīt!

Viņa mēģināja celties, lielas rokas atspieda viņas ple�cus atpakaļ.

-��� Sēdi mieiīgi, vai arī es nespē�u Viņu no tevis atturēt, - sacīja Dolarhaids.

Rebas prāts negribīgi atguva asumu.

-��� Lūdzu, mēģini! - viņa sacīja.

-��� Reba, viss ir zaudēts.

Viņ� bija novērsies, kaut ko darīja. Ļoti spēcīga benzī�na smaka.

-��� Izstiep roku. Aptausti �o. Negrāb, aptausti!

Viņa sataustīja tādas kā tērauda nāsis ar glumu iek�u. Tas bija iero�a stobrs.

-��� Tā ir bise, Reba. Divpadsmitais kalibrs. Vai tu zini, ko ar to var izdarīt?

Viņa pamāja.

-��� Noņem roku. - Aukstais stobrs atspiedās pret viņas kakla bedrīti.

-���� Reba, kaut es būtu varējis tev uzticēties! Es gribēju tev uzticēties.

Izklausījās, ka viņ� raud.

-��� Ar tevi bija tik labi�

Viņ� tie�ām raudāja.

-���� Man arī, Frānsis. Ārkārtīgi labi! Lūdzu, nedari man tagad pāri!

-���� Viss ir zaudēts, bet es nevaru tevi atstāt Viņam. Tu zini, ko viņ� izdarīs?

Klieg�us:

-��� Tu zini, ko Viņ� izdarīs? Viņ� tevi nokodīs! Labāk nāc līdzi man.

Viņa dzirdēja sērkociņa �virkstu, saoda sēru, dzirdēja liesmas dūkoņu. Karstums istabā. Dūmi. Uguns. Tas, no kā viņa baidījās vairāk par visu pasaulē. Uguns. Jebkas cits bū�tu labāk par to. Viņa cerēja, ka tiks no�auta ar pirmo �āvie�nu. Viņa sasprindzināja kājas skrējienam.

�ņuksti.

-��� Ak, Reba!� Es nespēju noskatīties, kā tu sadedz.

Stobrs atrāvās no viņas kakla.

Kad viņa piecēlās kājās, abi stobri iz�āva vienlaikus.

Aizkritu�ām ausīm viņa nodomāja, ka ir no�auta, ka ir mirusi, vairāk sajuta nekā dzirdēja smagu būk�ķi uz grīdas.

Dūmi un liesmu sprak�ķi. Uguns. Uguns lika viņai at�jēgties. Viņa juta karstumu uz rokām un sejas. Jātiek ārā! Viņa paklupa, smakdama iekrita gultas kājgalī.

Zemu jānoliecas, tā bija mācīts, zem dūmiem. Nesteig�ties, tā var kaut kur ieskriet un zaudēt dzīvību.

Reba bija ieslēgta. Ieslēgta. Zemu noliekusies, viņa taustījās ar pirkstiem pa grīdu, līdz atrada kājas, pēc tam matus, matainu skrandu, zem matiem roka iegrūdās mīkstu�mā. Asas kaulu �ķēpeles un vajīga acs.

Atslēga viņam ap kaklu. Jāsteidzas! Abas rokas uz ķē�dītes, stabilāka stāja - rāviens! Ķēdīte saplīsa, viņa atkrita atpakaļ, tad slējās atkal kājās. Pagriezās, pilnīgi apjukusi. Mēģināja taustīties, ar aizkritu�ajām ausīm kaut ko saklau�sīt caur liesmu sprak�ķiem. Gultas mala� Kura mala? Vi�ņa paklupa pār līķi, ieklausījās.

Bong, Bong, sita sienas pulkstenis. Bong, Bong, uz dzī�vojamo istabu, Bong, Bong, tagad pa labi.

Kaklā koda dūmi. Bong, Bong. Lūk, durvis. Zem rok�tura. Tikai neizmest! Atslēgt. Atgrūst. Gaiss. Lejup pa rampu. Gaiss. Viņa sabruka zale. Uzslējās �etrrāpus, rapo- ja projām.

Reba izslējās uz ceļiem un sasita plaukstas, uztvēra mā�jas atbalsi un rāpoja projām, dziļi elpodama, līdz spēja pie�celties, skriet; viņa uzskrēja kaut kam virsū, atkal skrēja.

Sameklēt Frānsisa Dolarhaida māju nebija viegli. "Gateway" uzrādītā adrese bija tikai abonenta kastīte kādā Sent�ārlzas pasta nodaļā.

Pat Sent�ārlzas �erifa departamenta vīri ieskatījās ener- gosabiedrības dienesta kartē, lai būtu dro�i.

�erifa komanda upes otrā krastā sagaidīja Sentluisas Speciālo uzdevumu vienību, un kolonna klusi virzījās pa 94. �oseju. Vietējais policists pirmajā ma�īnā sēdēja blakus Greiemam un rādīja ceļu. Krofords, pastiepies no pakaļējā sēdekļa, bija ieslējies starp viņiem un sūca zobus. Sent�ārl�zas ziemeļdaļā pretimbraucēju bija maz: kāds pikaps, pilns ar bērniem, starppilsētu autobuss, pamatīgs kravas automo�bilis.

�ķērsoju�i pilsētas ziemeļu robe�u, viņi uzreiz ieraudzī�ja blāzmu.

- Tas ir tur! - iesaucās policists. - Tie�i tur tas ir!

Greiems spieda gāzes pedāli. Viņi brāzās pa �oseju, un uguns blāzma tapa spo�āka un lielāka.

Krofords tvēra pēc mikrofona.

-��� Visam vienībām! Tur deg viņa maja. Esiet uzmanīgi! Varbūt viņ� no turienes bēgs. �erif, ludzu, uzstādiet �eit ceļa aizsprostu.

Kupls dzirksteļu un dūmu tornis liecās pāri laukiem uz dienvidaustrumiem, nu jau karājās pār tiem.

-���� �eit! - sacīja policists. - Nogriezieties uz grants ceļa.

Tad viņi ieraudzīja sievieti, melnu siluetu uz liesmu fo�na. Viņa izdzirdēja rūkoņu un pastiepa rokas pret braucē�jiem.

Spēcīgā uguns brāzās aug�up un ārup, dego�as sijas un logu rāmji ar pla�u loku lēni uzlidoja vakara debesīs, lies�mojo�s furgons apgāzās uz sāniem, oran�ais dego�o koku ietvars pēk�ņi apdzisa un satumsa. Zeme nodrebēja no sprā�dziena, kas satricināja arī policijas ma�īnas.

Sieviete gulēja ar seju lejup uz ceļa. Krofords, Greiems un policisti metās laukā no ma�īnām pie viņas, pār galvām lija dzirksteļu lietus, da�i, izvilku�i pistoles, skrēja tālāk.

Krofords apņēma Rebu ap pleciem, kamēr policists dzē�sa dzirksteles viņas matos.

Viņ� turēja no uguns sasarku�o sievieti aiz pleciem, pie�tuvināja seju viņas sejai.

-���� Frānsiss Dolarhaids, - Krofords sacīja un viegli sa�purināja Rebu. - Frānsiss Dolarhaids, kur viņ� ir?

-��� Viņ� ir tur, - sacīja Reba, paceldama nokvēpu�o ro�ku uz karstuma pusi, tad roka smagi atkrita pie sāna. - Viņ� ir tur, miris.

-��� Jūs to zināt! - Krofords ieurbās ar skatienu Rebas ne�redzīgajās acīs.

-��� Es biju ar viņu kopā.

-��� Izstāstiet, lūdzu!

-������ Viņ� ie�āva sev sejā. Es uzliku tur roku. Viņ� aizde�dzināja māju. Viņ� no�āvās. Es uzliku tur roku. Viņ� bija uz grīdas. Es ieliku viņā roku, vai es varētu apsēsties?

- Jā, - sacīja Krofords. Viņ� iekāpa Rebai līdzi polici�jas automobilī, piekļāva viņu sev klāt un ļāva izraudāties uz sava pleca.

Greiems stāvēja uz ceļa un skatījās liesmās, līdz viņam sāka sāpēt apsarku�ās acis.

Vēja nestie dūmi brī�iem aizsedza mēnesi.

No rīta vēj� bija silts un mitrs. Tas pūta miglas lēverus pāri nomelnēju�iem skursteņiem, kas vienīgie bija paliku�i pāri no Dolarhaida mājas. Tas aizpūta pāri laukiem arī dū�mus, kas vēl drusku kūpēja no krāsmatām.

Retas lietus lāses krita uz oglēm un no�ukstot pārvēr�tās sīkās tvaiku strūkliņās un pelnos.

Blakus stāvēja ugunsdzēsēju ma�īna ar ieslēgtu bāk�uguni.

FIB Sprāgstvielu nodaļas vadītājs S. F. Einsverts ar Greiemu netālu no drupām sarunādamies dzēra kafiju no termosa.

Einsverts saviebās, kad vietējais ugunsdzēsēju priek��nieks pabakstīja pelnus ar ķeksi.

-��� Paldies dievam, viņam tur vēl ir par karstu, - viņ� sa�cīja ar mutes kaktiņu. Pret vietējām amatpersonām viņ� iz�turējās ar piesardzīgu sirsnību. Greiemam viņ� sacīja to, ko domāja.

-���� Velns, man jābrien tur iek�ā. Te izskatīsies pēc ne- mēztas tītaru fermas, kad visi tie �erifa vietnieki un kon- stebli būs apēdu�i savas pankūkas un noliku�i kluci. Metī�sies talkā kā nelabie.

Kamēr no Va�ingtonas nebija ieradies Einsverta izlolotais bumbu furgons, viņ� bija spiests iztikt ar to, ko pats bija atve�dis ar lidma�īnu. Viņ� izvilka no patruļma�īnas bagā�nieka iz�balēju�u jūras kājnieku mugursomu un no tās savu "Nomex" specapģērba komplektu, azbesta zābakus un kombinezonu.

-��� Kā tad izskatījās, kad gāja gaisā, Vili?

-��� Spilgti gai�s uzliesmojums, kas pamazām apdzisa. Pie pamata izskatījās tum�āks. Daudz kas uzlidoja gaisā - lo�gu rāmji, jumta gabali -, un daudz kas cits aizlidoja uz sā�niem, nokrita tālāk. Sprādziena vilnim sekoja vēj�. Tas iz- brāzās ārā un pēc tam it kā iesūcās atpakaļ. Izskatījās, ka tas gandrīz vai nopūta uguni.

-��� Vai sprādziena brīdī liesmas jau bija lielas?

-�� Jā, tās bija izlauzu�ās cauri jumtam un pa logiem, gan aug�stāvā, gan apak�ā. Dega arī koki.

Einsverts izrīkoja divus vietējos ugunsdzēsējus stāvēt gatavībā ar �ļūteni un tre�o ar āķi un trosi gadījumam, ja viņam kas uzkristu.

Viņ� attīrīja pagraba pakāpienus, kas tagad bija zem klajas debess, un nokāpa lejā apdegu�u baļķu mud�eklī. Viņ� spēja tur uzturēties tikai pa da�ām minūtēm vienā rei�zē. Pavisam viņ� gāja lejā astoņas reizes.

Viss, ko viņ�, tā pūlēdamies, guva, bija kaut kam no�plēsts, plakans metāla gabals, tomēr radās iespaids, ka tas viņu varen iepriecina.

Piesārtis un nosvīdis viņ� novilka azbesta tērpu un ap�sēdās uz ugunsdzēsēju ma�īnas kāp�ļa, uzmetis plecos ugunsdzēsēja apmetni.

Einsverts nolika metāla gabalu un nopūta tam pelnu kārtiņu.

-���� Dinamīts, - viņ� sacīja Greiemam. - Skaties, vai re�dzi �o papardes rakstu metālā? Tāds ir īstā kalibra lādei vai armijas skapītim. Visticamāk tā. Dinamīts metāla skapītī. Tomēr tas neuzsprāga pagrabā. Man vairāk �ķiet, ka pirmajā stāvā. Redzi, kur to koku nocirtu�i marmora galda virsma? To sprādziens aiznesis sānis. Dinamīts stāvējis vietā, kam uguns diezgan ilgi nav tikusi klāt.

-��� Kā ar pī�ļiem?

-���� Nekas daudz nebūs, bet kaut kas jau vienmēr atro�das. Vēl priek�ā pamatīga sijā�ana. Mēs viņu atradīsim. Es tev izsnieg�u viņu mazā maisiņā.

Pret rītu de Pola slimnīcā miega zāles beidzot iemidzi�nāja Rebu Makleinu. Viņa gribēja, lai policiste sē� cie�i bla�kus viņas gultai. Vairākas reizes, rītam tuvojoties, viņa mo�dās un tvēra pēc policistes rokas.

Kad viņa lūdza brokastis, tās ienesa Greiems.

Kā iesākt? Da�kārt izjautājamam bija vieglāk, ja pret viņu izturējās bezpersoniski. Greiemam �ķita, ka ar Rebu Makleinu tā vis nebūs.

Viņ� stādījās priek�ā.

-��� Vai jūs viņu pazīstat? - Reba jautāja policistei.

Greiems pasniedza savu apliecību. Policistei tā nebija

vajadzīga.

-��� Es zinu, ka viņ� ir FIB izmeklētājs, mis Makleina.

Beidzot Reba izstāstīja Greiemam visu. Par laiku, ko

bija pavadījusi kopā ar Frānsisu Dolarhaidu. Rebai bija ie�kaisis kakls, tāpēc viņa bie�i apklusa, lai pasūkātu sasmal�cinātu ledu.

Greiems uzdeva Rebai nepatīkamus jautājumus, un viņa godprātīgi atbildēja, vienubrīd palūgdama Greiemu iziet, ka�mēr policiste paturēja bļodu nule apēstajām brokastīm.

Kad Greiems atgriezās palātā, Reba bija bāla, viņas se�ja noberzta tīra.

Viņ� uzdeva pēdējo jautājumu un aizvēra piezīmju blok�notu.

-���� Ar to jūs vairs nemocī�u, - viņ� sacīja, - bet es vēl gribētu iegriezties. Tikai apsveicināties, apraudzīt, kā jums klājas.

-���� Kā gan jūs varētu negribēt? Es ta�u esmu tik apbu�ro�a�

Greiems ieraudzīja asaras un saprata, kas viņu nomāc.

-���� Vai jūs varētu uz mirklīti iziet? - Greiems palūdza policisti. Viņ� saņēma Rebas roku.

-������ Klausieties! Dolarhaidam bija daudzas un da�ādas vainas, bet jums nekādu vainu nav. Jūs teicāt, ka viņ� pret jums bijis labs un iejūtīgs. Es tam ticu. Jūs viņā atmodinā�jāt tādas jūtas. Pa�ās beigās viņ� nespēja jūs nogalināt, ne�spēja noskatīties, kā jūs mirstat. Ļaudis, kas pētī tādus ga�dījumus, domā, ka viņ� ir mēģinājis rimties. Kāpēc? Tāpēc, ka jūs viņam palīdzējāt. Ļoti iespējams, ka tas izglāba ne vienu vien dzīvību. Jūs neuzrāvāties uz ārprātīgo. Viņ� bija parasts cilvēks, kam ārprātīgais sēdēja kaklā. Ar jums viss ir kārtībā, Reba. Nemaz nemēģiniet sev iestāstīt pretējo! Es pēc kādām pāris dienām jūs atkal apraudzī�u. Man visu lai�ku jāskatās tikai uz kruķiem, vajag ta�u kādu atveldzi! Kad jums vēl izdosies sakopt matus�

Reba pakratīja galvu un raidīja rokas mājienu uz dur�vju pusi. Varbūt viņa arī viegli pasmaidīja, Greiems nebija par to īsti dro�s.

No FIB Sentluisas fdiāles Greiems piezvanīja Mollijai. Klausuli pacēla Villija vecaistēvs.

-���� Tas ir Vilis Greiems, mamm, - sacīja vecaistēvs. - Sveiks, mister Greiem.

Villija vecvecāki vienmēr sauca viņu par misteru Grei�emu.

-��� Mamma teica, ka viņ� izdarījis pa�nāvību. Viņa ska�tījās Donahjū �ovu, un to pārtrauca ar �o ziņu. Jums saso�dīti veicies. Aiztaupīja jums, vīriem, pamatīgu ķēpu. Mums, nodokļu maksātājiem, arī nebūs lieku izdevumu. Viņ� tie��ām bija baltais?

-��� Jā, ser. Blonds. Izskatījās pēc skandināva.

Villijam bija skandināvu cilmes vecvecāki.

-��� Vai es varētu parunāt ar Molliju, lūdzu?

-��� Vai jūs tagad atgriezīsieties Floridā?

-��� Drīz. Vai Mollija tur ir?

-��� Mamm, viņ� grib runāt ar Molliju. Viņa ir vannasis�tabā, mister Greiem. Mans mazdēls ir atsācis ēst brokastis. Tas no svaiga gaisa. Jums vajadzētu redzēt, kā tas rakaris ēd! Varu derēt, ka būs pieņēmies par desmit mārciņām. Re, viņa jau nāk.

-Hallo!

-��� Sveika, mana ņiprā!

-��� Labas ziņas, vai ne?

-��� Tā izskatās.

-��� Es tobrīd biju dārzā. Mamamma iznāca ārā, kad bija to dzirdējusi televīzijā. Kad tu to uzzināji?

-��� Vakar vēlu vakarā.

-��� Kāpēc tu man nepiezvanīji?

-��� Mamamma dro�i vien jau gulēja.

-��� Nē, viņa skatījās D�oniju Kārsonu. Es nemaz nevaru izteikt, Vili� man tāds prieks, ka tev nevajadzēja pa�am ar viņu cīkstēties.

-��� Man te vēl mazliet jāpakavējas.

-��� �etras dienas? Piecas?

-��� īsti nezinu. Varbūt mazāk. Es gribu tevi satikt, mazā.

-��� Es arī gribu tevi satikt, kad tu būsi tur izdarījis visu, kas darāms.

-��� �odien ir tre�diena. Līdz piektdienai es dro�i vien�

-��� Vili, mamamma te uz nākamnedēļu ir saaicinājusi vi�sus Villija onkuļus un tantes no Sietlas un�

-���� Piedrāzt mamammu! Kas tas vispār par vārdu "ma�mamma"?

-��� Kad Villijs bija maziņ�, viņ� nemācēja pateikt�

-��� Brauc mājās pie manis.

-���� Vili, es esmu gaidījusi tevi. Viņi tik reti redz Villiju, un vēl da�as dieniņas�

-���� Atbrauc viena pati. Atstāj Villiju tur, un tava ekssie- vasmāte varēs nākamnedēļ iesēdināt viņu lidma�īnā. Klau�sies� Satiksimies Ņūorleānā! Tur ir viens ūķis, kas saucas�

-���� Nedomāju vis. Es te mazliet piestrādāju - pusslodzi vienā d�insu veikaliņā. Man viņi jābrīdina iepriek�.

-��� Kas noticis, Mollij?

-���� Nekas. Nekas nav noticis� Man tikai ir skumji, Vili. Tu ta�u zini, kad nomira Villija tēvs, es atbraucu �urp. - Vi�ņa vienmēr sacīja "Villija tēvs", it kā tas būtu kāds kanto�ris. Viņa nekad neminēja vārdu. - Un mēs bijām visi kopā - es varēju saņemties, nomierināties. Tagad arī esmu nomie�rinājusies un�

-��� Ir neliela at�ķirība: es neesmu miris.

-��� Nerunā tā.

-��� Kā? Kā lai es nerunāju?

-Tu esi jucis.

Greiems uz brīdi aizvēra acis.

-��� Hallo!

-��� Es neesmu jucis, Mollij. Dari, kā tev labāk. Kad �eit viss būs cauri, es tev piezvanī�u.

-��� Tu varētu atbraukt �urp.

-Nedomāju vis.

-��� Kāpēc ne? Vietas te pietiek. Mamamma varētu�

-���� Mollij, es viņiem nepatīku, un tu zini, kāpēc. Katru reizi, kad viņi mani redz, es viņiem to atgādinu.

-��� Tas nav godīgi un nav arī patiesi.

Greiems piepe�i jutās ļoti noguris.

-��� Lai būtu. Varu teikt arī tā: viņi ir pretekļi, un man no viņiem nāk vēmiens. Nu kā?

-��� Nerunā tā.

-��� Viņi grib puiku. Varbūt tu arī viņiem patīc itin labi, dro�i vien, ka patīc, ja vien viņi par to kādreiz iedomājas. Ta�u gribēt viņi grib puiku un tevi tikai pieņem. Mani viņi negrib, un mani tas galīgi neuztrauc. Es gribu tevi. Floridā. Arī Villiju, kad viņam apniks ponijs.

-��� Tu jutīsies labāk, kad būsi izgulējies.

-��� �aubos. Klausies, es tev piezvanī�u, kad man �eit kaut kas būs noskaidrojies.

-��� Labi. - Viņa nolika klausuli.

-��� Sūdi kvadrātā, - sacīja Greiems. - Sūdi kvadrātā.

Krofords pabāza galvu pa durvīm.

-��� Vai tu gadījumā neteici "sūdi kvadrātā"?

-��� Teicu.

-���� Nenokar degunu! No zināmās vietas piezvanīja Ein�sverts. Viņ� tev kaut ko atradis. Vēl viņ� teica, ka mums vajadzētu aizbraukt, viņam sākusies maza rīvīte ar vietē�jiem.

Kad Greiems ar Krofordu nokļuvaa pie melnajām krāsmatām, kur reiz bija slējies Dolarhaida nams, Einsverts rūpīgi bēra pelnus jaunās krāsas bund�ās.

Viņ� bija vienos sodrējos, zem auss viņam bija piepū�tu�ies pamatīga �ulga. īpa�ais aģents Janovics no Sprāgst�vielu nodaļas strādāja lejā, pagrabā.

Celiņā blakus noputēju�am "Oldsmobile" dīdījās gar�, neveikls vīrs. Kad Krofords un Greiems �ķērsoja pagalmu, viņ� tos apturēja.

-��� Vai jūs esat Krofords?

-��� Tie�i tā.

-��� Es esmu Roberts L. Duleinijs. Esmu tiesas izmeklē�tājs, un �ī ir mana jurisdikcija. - Viņ� parādīja savu vizīt�karti. Uz tās bija rakstīts: "Balsojiet par Robertu L. Dulei- niju!" Krofords nogaidīja. - �im jūsu darbiniekam ir lietiskie pierādījumi, kurus pienākas nodot man. Viņ� ir li�cis man gaidīt gandrīz stundu.

-������� Atvainojiet par neērtībām, mister Duleinij. Viņ� pilda manas pavēles. Varbūt jūs varētu piesēst ma�īnā, kamēr es to nokārtoju?

Duleinijs devās viņiem pakaļ.

Krofords pagriezās.

-��� Vai jūs būtu tik laipns, mister Duleinij? Apsēdieties savā ma�īnā!

Nodaļas vadītājs Einsverts smaidīja, balti zobi nokvē�pu�ā sejā. Viņ� bija sijājis pelnus visu rītu.

-��� Man, nodaļas vadītājam, ir liels prieks�

-��� Celt sev asti, mēs visi to zinām, - sacīja Janovics, iz�kāpdams no pagraba melnā ņudzekļa.

-��� Klusēt ierindā, indiāni Janovic! Atnes sarunas objek�tus. - Viņ� pasvieda Janovicam auto atslēgas.

Janovics atnesa no FIB automobiļa bagā�nieka garenu kartona kasti. Kastē bija nostiprināta bise ar nodegu�u laidi un karstumā salieku�os stobru. Otrā, mazākā kastē bija no�kvēpusi automātiskā pistole.

-����� Pistole ir saglabājusies labāk, - sacīja Einsverts. - Ballistikas nodaļā dro�i vien varēs to salīdzināt. Nu, Ja�novic, tagad galveno!

Einsverts paņēma no viņa trīs plastmasas maisiņus.

-���� Sirds un skalps, Greiem. - Einsverta seja uz brīdi kļuva nopietna. Tas bija mednieku rituāls, glu�i kā ieziest Greiema pieri ar asinīm.

-��� Tā bija tie�ām varena izrāde, virsaiti. - Einsverts ie�lika maisiņus Greiemam rokās.

Vienā maisiņā bija piecas collas gar�, apdedzis cilvēka ciskas kaula gabals un �ā kaula galva. Otrajā maisiņā bija rokaspulkstenis. Tre�ajā bija zobi.

Tā bija tikai puse no melnas un salūzu�as platītes, to�mēr �ajā pusē bija neatkārtojamais līkais acuzobs.

Greiems saprata, ka viņam kaut kas jāsaka.

-��� Paldies. Paldies par visu.

Viņam uz bridi noreiba galva, tad viņ� juta lielu atslā�bumu.

-����� �muzeja cienīgs eksemplārs, - runāja Einsverts. - Mums tas laikam jāatdod tam tītaram, vai ne, D�ek?

-��� Jā. Tomēr Sentluisā ir prasmīgi tiesu medicīnas eks�perti. Viņi atbrauks un iztaisīs labus nospiedumus. Tie pa�liks mums.

Krofords un pārējie sakāpa tiesas izmeklētāja ma�īnā.

Greiems palika viens ar �o māju. Viņ� ieklausījās vēja svelpoņā skursteņos. Viņ� cerēja, ka Blūms atbrauks �urp, tiklīdz būs atlabis. Gan jau atbrauks.

Greiems gribēja tikt skaidrībā par Dolarhaidu. Viņ� gri�bēja zināt, kas �eit noticis, kas barojis Pūķi. Tomēr pagai�dām viņam bija gana.

Viena skursteņa galā uzlaidās dzeltens ķauķis un ņēmās svilpot.

Greiems svilpoja pretī.

Jābrauc mājās.

Greiems smaidīja, sajuzdams, cik spēcīgi reaktīvā lid�ma�īna atraujas no zemes un aiznes viņu projām no Sent�luisas, kā tā pagrie�as ie�ķērsām saules stariem uz dienvid�austrumiem - beidzot uz māju pusi.

Tur būs Mollija un Villijs.

- Nesāksim nu ņemties ar to, ko kur� no�ēlo. Es Mara�tonā bū�u tev pretī, draudziņ. - Tā viņa bija teikusi pa tāl�runi.

Viņ� cerēja, ka ar laiku spēs atcerēties da�us labos mir�kļus - gandarījumu, kas rodas, redzot savam darbam un amata prasmei nesavtīgi nodevu�os cilvēkus. Viņ� sprieda, ka tādus var atrast visur, ja vien meklētājs pietiekami sa�prot to, ko redz.

Paust milzu pateicību Loidam Boumenam un Beverli- jai Kacai izskatītos nepiemēroti, tāpēc viņ� tikai telefonis�ki pasacīja, ka bijis priecīgs atkal strādāt ar viņiem kopā.

Viens gan viņu mazliet uztrauca: tas, kā viņ� bija ju�ties, kad Krofords �ikāgā, parunājis pa telefonu, sacīja: "Tas pats "Gateway"y

Varbūt tas bija intensīvākais un nevaldāmākais prieks, kādu viņ� jebkad bija jutis. Nebija patīkami apzināties, ka viņa dzīves laimīgākais brīdis uzplaucis smacīgā �ikāgas tiesas zvērināto telpā: tad, kad viņ� kaut ko atskārta jau pirms apliecinājuma.

Viņ� nestāstīja Loidam Boumenam, kāda bija �ī sajūta; viņam tas nebija jādara.

- Zini, kad Pitagors apjēdza savu teorēmu, viņ� ziedo�ja Mūzai simt vēr�u, - sacīja Boumens. - Nekas nav labāk, vai ne? Neatbildi - tas turas ilgāk, ja neiztērē pļāpājot.

Tuvojoties mājām un Mollijai, Greiems kļuva arvien nepacietīgāks. Maiami viņam bija jāiziet uz skrejceļa, lai pārsēstos "Tantē Lulū", vecajā DC-3, kas lidoja uz Mara�tonu.

Viņam patika DC-3. �odien viņam viss patika.

"Tante Lulū" tika būvēta, kad Greiemam bija tikai pie�ci gadi, un tās spārni alla� bija notriepti ar eļļu, kuru spļā�va dzinēji. Greiems ļoti paļāvās uz �o lidma�īnu. Viņ� skrēja pie tās, it kā tā būtu nolaidusies d�ungļu izcirtumā, lai iz�glābtu viņu.

Salai slīdot zem spārna, bija redzamas Ailamoradas jū�ras parka ugunis. Atlantijas pusē vēl bija saskatāmas viļņu putas. Pēc da�ām minūtēm DC-3 jau sāka nolai�anos Ma�ratonā.

Tas bija tāpat kā pirmoreiz, kad viņ� atbrauca uz Ma�ratonu. Arī toreiz viņ� bija lidojis ar "Tanti Lulū", un pēc tam viņ� bie�i bija vakara krēslā nācis uz lidlauku un no�skatījies, kā tā nolai�as - lēni un pamatīgi, nolaistiem ele- roniem, liesmām �aujoties no izpūtējiem, kamēr visi pasa��ieri sēdēja dro�ībā aiz gai�ajiem logiem.

Arī pacel�anos bija tīkami vērot, tomēr, kad vecā lid�ma�īna ar lielu loku uzņēma kursu uz ziemeļiem, tā viesa viņā skumjas un tuk�uma izjūtu, un gaiss bija piesātināts ardievām. Tāpēc vēlāk viņ� nāca skatīties tikai nolai�anos un atkalredzē�anos.

Tas bija pirms Mollijas.

Līdz ar pēdējo dzinēja rūcienu lidma�īna atdūrās pret skrejceļu. Greiems ieraudzīja Molliju un Villiju stāvam aiz �oga starme�u gaismā.

Villijs bija nostājies mātei priek�ā. Tā viņ� palika, līdz piebiedrojās Greiems. Tad viņ� aizklīda sānis un skatījās ap�kārt. Greiems to prata novērtēt.

Mollija bija tikpat gara kā Greiems, piecas pēdas un desmit collu. Viena līmeņa skūpsts sabiedriskā vietā sniedz patīkamu satraukumu, tāpēc ka parasti viena līmeņa skūp�sti tiek mīti gultā.

Villijs piedāvājās nest Greiema �emodānu. Greiems vi�ņam iedeva savu uzvalku somu.

Mājupbraucienā uz �ugerlofas salu, Mollijai sē�ot pie stūres, Greiems atsauca atmiņā visu, ko apgaismoja auto�mobiļa lukturu stari, un iztēlojās pārējo.

Pagalmā, atverot automa�īnas durvis, viņ� izdzirdēja jūru.

Villijs iegāja mājā, turēdams vienu uzvalku somas ga�lu pie pakau�a, bet otrs aiz muguras sitās pret viņa ciskām.

Greiems stāvēja pagalmā un izklaidīgi dzenāja moskī�tus no sejas.

Mollija pielika roku viņam pie vaiga.

- Būtu nu nācis iek�ā, kamēr neesi apēsts�

Viņ� pamāja. Viņa acis bija valgas.

Mollija vēl brīdi pagaidīja, pie�ķieba galvu un uzlūko�ja viņu, samirk�ķinādama acis.

- Tan�eras martini, steiki, skavas un pārējais. Uz to pu�si, lūdzu� un arī elektrības rēķins, un ūdens rēķins, un garas sarunas ar manu bērnu, - viņa ar mutes kaktiņu piebilda.

Greiems ar Molliju ļoti vēlējās, lai starp viņiem viss būtu tāpat kā agrāk, lai turpinātos tā pati dzīve.

Kad viņi saprata, ka nekas nav kā agrāk, �ī neizteiktā atziņa dzīvoja ar viņiem kopā kā neaicināts ciemiņ�. Sav�starpējie apliecinājumi, ar kuriem viņi centās apmainīties gan nakti, gan dienu, plūda kā stari caur kristālu, kas tos lauza un novirzīja sānis.

Pēc Greiema domām, Mollija nekad nebija izskatījusies labāk. No sāpīgas distances viņ� jūsmoja par tās neapzinā�to grāciju.

Mollija pūlējās būt laba pret viņu, tomēr viņa bija at�griezusies no Oregonas, kur bija pamodinājusi miru�o.

Villijs to juta un izturējās vēsi pret Greiemu, viņ� bija tracino�i pieklājīgs.

Pienāca vēstule no Kroforda. Mollija atnesa to kopā ar pārējo pastu un nepieminēja.

Vēstulē bija �ērmenu ģimenes foto, filmas kadra kopi�ja. Kroforda vēstulē bija paskaidrots, ka ne viss ir sadedzis. �ī fotogrāfija atrasta, kad pārmeklēti lauki ap māju, tur uzietas vēl da�as mantas, kuras sprādziens aizsviedis tālu prom no ugunsgrēka.

"�ie ļaudis dro�i vien bija viņa nākamais eeļamērķis," rakstīja Krofords. "Tagad dro�ībā. Domāju, ka tev ir patī�kami to zināt."

Greiems parādīja fotogrāfiju Mollij ai.

-��� Redzi? Tāpēc tas jādara, - viņ� sacīja. - Tāpēc tas ir to vērts.

-��� Es zinu, - viņa atbildēja. - Es to saprotu, tie�ām sa�protu.

Mēnesnīcā gar krastu peldēja zilzivis. Mollija iesaiņo�ja vakariņas, viņi mak�ķerēja, kūra ugunskuru, un tas viss bija galīgi aplam.

Vecaistēvs un mamamma atsūtīja Villijam viņa ponija fotogrāfiju, un Villijs to piesprauda savā istabā pie sienas.

Piektā diena mājās bija pēdējā pirms Greiema un Molli�jas atgrie�anās darbā Maratonā. Viņi mak�ķerēja krasta viļņos, aizgāja ceturtdaļjūdzi gar liedaga liekto līniju uz vietu, kur viņiem agrāk bija veicies.

Greiems bija nolēmis runāt ar viņiem abiem kopā.

Mak�ķerē�anas diena nebija sākusies labi. Villijs uzsvērti nolika sānis mak�ķeri, ko Greiems bija viņam saga�tavojis, un atnesa jauno spiningu, ko viņam bija iedevis līdzi vecaistēvs.

Trīs stundas viņi mak�ķerēja klusēdami. Greiems vairā�kas reizes vēra muti, lai runātu, tomēr brīdis nekad ne�ķita piemērots.

Viņ� bija noguris no atstumtības.

Greiems noķēra �etrus lucī�us, par ēsmu liekot smil�u blusas. Villijs nenoķēra neko. Viņ� copēja ar lielu firmas "Rapala" vizuli un trīskār�u āķi, ko viņam bija iedevis ve�caistēvs. Viņ� mak�ķerēja pārāk strauji, arvien no jauna mezdams, pārāk ātri vilkdams, līdz galīgi piesārta, un T krekls lipa viņam pie muguras.

Greiems iebrida ūdenī, vilnim atplūstot, iesmēla delnā smiltis, un tajās bija divas smil�u blusas, kas spirināja kā- jeles no �aulām.

-��� Kā būtu ar �o, brāl? - Viņ� pastiepa Villijam smil�u blusu.

-��� Es lieto�u "Ropala". Tas bija mana tēva vizulis, vai tad tu to nezināji?

-��� Nē, - atbildēja Greiems. Viņ� pavērās Mollijā.

Viņa apņēma ar rokām ceļgalus un lūkojās uz tālumā

planējo�u frcgatputnu.

Mollija piecēlās un nobraucīja smiltis no sevis.

-��� Es ie�u pagatavot sviestmaizes, - viņa sacīja.

Kad Mollija bija prom, Greiems juta vēlē�anos runāt ar puiku. Nē. Villijs jutīs to pa�u, ko viņa māte. Jānogaida un jārunā ar abiem, kad atgriezīsies Mollija. �oreiz noteikti.

Viņa nebija prom ilgi un atgriezās bez sviestmaizēm, ātri soļodama pa krasta noblietētajām smiltīm.

-���� D�eks Krofords zvana! Es teicu, ka tu viņam piezva�nīsi, bet viņ� neatlai�as, tas esot ļoti steidzami, - viņa sacī�ja, pētīdama savu pirkstu nagus. - Tā ka pasteidzies.

Greiems pietvīka. Viņ� iesprauda mak�ķerkātu smiltīs un brida uz kāpām. Tā bija ātrāk, nekā iet gar krastu, ja ne�bija nesams nekas tāds, kas varētu ķerties krūmos.

Viņ� izdzirdēja zemu, ritmisku vēja nestu skaņu. Ba�ī�damies, ka tā varētu būt klabur�ūska, viņ� nopētīja zemi, brizdams uz pundurciedru pusi.

Viņ� ieraudzīja zābakus zem krūma, tādu kā zibsni, ce�ļamies haki tērptu roku.

Viņ� ieskatījās Frānsisa Dolarhaida dzeltenajās acīs, un sirdī bailes sita kā ar āmuru.

Noklak�ķēja automātiskās pistoles aizslēgs, tā cēlās aug�up, un Greiems spēra pa to, trāpīja, stobrs saulē ievi�zējās bāli dzeltens, un �aujamais ielidoja krūmos. Greiems atkrita uz muguras, kaut kas dedzināja krū�kurvja kreisajā pusē, ar galvu pa priek�u viņ� �ļūca lejup pa kāpu uz kras�ta pusi.

Dolarhaids lēca augstu gaisā un ar abām kājām pieze�mējās uz Greiema vēdera, jau izrāvis nazi. Viņ� nepievērsa uzmanību vārajiem kliedzieniem no ūdens malas. Viņ� uz�metās uz Greiema ar ceļiem, augstu pacēla nazi un ar rē�cienu trieca to lejup. Asmenis netrāpīja Greiemam acī, bet dziļi ietriecās vaigā.

Dolarhaids atliecās un spieda uz nazi, lai iegrūstu to Greiemam smadzenēs.

No�vīkstēja mak�ķerkāts, Mollijai raidot to Dolarhai�dam sejā. Lielais "Rapala " āķis cie�i ieķērās viņam vaigā, un kvieca spole, izvelkot auklu, kad Mollija rāva kātu at�pakaļ nākamajam triecienam.

Dolarhaids ierēcās, tvēra pie sejas trāpītajā vietā, un trīskār�ais āķis ieķērās arī viņa delnā. Ar vienu roku pie- āķētu sejai, viņ� ar otru izrāva nazi un metās Mollijai virsū.

Greiems apgriezās, uzslējās ceļos, tad kājās un bēga me�onīgām acīm, asinis rīdams, bēga no Dolarhaida, bēga, līdz sabruka.

Mollija metās uz kāpām, Villijs viņai pa priek�u. Do�larhaids tuvojās, vilkdams līdzi mak�ķeri. Tā ieķērās krū�mos, un viņ� iekviekdamies apstājās, līdz attapās pārgriezt auklu.

- Skrien, mazais, skrien! Skrien! Neskaties atpakaļ! - dvesa Mollija. Viņai bija garas kājas, un viņa grūda puiku sev pa priek�u, krūmi aiz viņiem brak�ķēja arvien tuvāk.

Atstājot kāpas, viņi bija simt jardu priek�ā Dolarhai- dam; sasniedzot māju, vairs tikai septiņdesmit. Aug�ā pa kāpnēm. Jāmeklē Villa skapī.

-��� Paliec �eit! - viņa nosēca uz Villija pusi.

Lejā viņam pretī. Lejā uz virtuvi, neesot gatavai, dar�bojoties ar ātrlādētāju.

Viņa aizmirsa stāju, viņa aizmirsa tēmē�anu, tomēr pa�spēja satvert �aujamo pamatīgā abrocīgā tvērienā un, kad atsprāga durvis, izblieza Dolarhaidam ciskā caurumu �ur�kas alas lielumā.

-Nāt!

Viņa ie�āva Dolarhaidam sejā, kad tas slīdēja gar dur�vīm zemē, un vēlreiz ie�āva sejā, kad viņ� bija sēdus uz grī�das, pieskrēja klāt un vēl divreiz ie�āva sejā, Dolarhaidam atmetoties pret sienu, viņa zoda ādai atlecot no kaula, aizde�goties matiem.

Villijs saplēsa palagu un devās meklēt Villu. Viņam trīcēja kājas, un, �ķērsojot pagalmu, viņ� vairākas reizes pakrita.

Policija un ātrās palīdzības mediķi atbrauca, pirms Mol�lija attapās tos izsaukt. Kad policisti uzvilktām pistolēm ielauzās mājā, viņa bija du�ā un berza sev no sejas un ma�tiem asins traipus un kaula drumslas, un, kad �erifa viet�nieks mēģināja ar viņu runāt caur du�as aizkaru, viņa ne�spēja atbildēt.

Beidzot viens no policistiem pacēla telefona klausuli, kas joprojām karājās, un parunāja ar Krofordu, kur� bija iz�dzirdējis �āvienus un izsaucis viņus.

-���� Es nezinu, viņu tūlīt liks ma�īnā, - sacīja policists. Viņ� paskatījās pa logu, kam tobrīd nesa garām nestuves. - Neizskatās sevi�ķi labi, - viņ� piebilda.

Gultas kājgalī pie sienas bija pulkstenis ar tik lielu ci�parnīcu, lai to varētu saskatīt ar zāļu un sāpju aizmiglotu skatu.

Kad Vilis Greiems beidzot spēja atvērt labo aci, viņ� ieraudzīja pulksteni un saprata, kur atrodas - reanimācijas nodaļā. Viņ� vēroja pulksteni. Rādītāju kustība liecināja, ka �is ir pārejo�s laiks, ka tas paies.

Tāpēc pulkstenis tur bija pakārts.

Tas rādīja �etri. Viņam nebija ne jausmas, no rīta vai pēcpusdienā, un viņam bija vienalga, kamēr vien rādītāji kustējās. Apziņa aizpeldēja.

Kad viņ� atkal atvēra aci, pulkstenis rādīja astoņi.

Kāds bija viņam blakus. Viņ� uzmanīgi pa�ķielēja. Tā bija Mollija, skatījās pa logu. Viņa bija sakritusies. Viņ� mē�ģināja ierunāties, bet, tiklīdz pakustināja �okli, spēcīgas sā�pes pārņēma galvas kreiso pusi. Deniņi un sirds nepukstēja kopā. Drīzāk ar pārsitienu. Kad Mollija atstāja telpu, viņ� izgrūda vaidu.

Logs bija gai�s, kad viņ� tika vilkts un staipīts, un visādi apstrādāts, tā ka sasprindzinājumā izspiedās viņa kakla dzīs�las.

Dzeltena gaisma, kad viņ� ieraudzīja Kroforda seju virs sevis.

Greiemam izdevās pamirk�ķināt. Kad Krofords pasmai�dīja, Greiems ieraudzīja spināta gabaliņu viņam starp zo�biem.

Savādi. Krofords reti ēda dārzeņus.

Greiems ar roku uz palaga tēloja rakstī�anu.

Krofords pastūma savu bloknotu Greiemam zem rokas un ielika pildspalvu starp pirkstiem.

"Villijs?" viņ� rakstīja.

-��� Jā, ar viņu viss kārtībā, - sacīja Krofords. - Ar Mol�liju arī. Viņa te kādu laiku bija, kamēr tu gulēji. Dolarhaids ir beigts, Vili. Goda vārds, tagad viņ� ir beigts. Es pats no�ņēmu pirkstu nospiedumus, un Praiss tos salīdzināja. Nav ne mazāko �aubu. Viņ� ir beigts.

Greiems uzvilka bloknotā jautājuma zīmi.

-��� Mēs vēl pie tā atgriezīsimies. Es vēl bū�u �eit, izstās�tī�u tev visu, kad tu jutīsies labāk. Tagad pie tevis lai� tikai uz piecām minūtēm.

"Tagad," uzrakstīja Greiems.

-��� Vai ārsts jau runāja ar tevi? Nē? Tātad vispirms - viss ar tevi būs kārtībā. Tava acs ir tikai aizpampu�i no dziļās na�a brūces sejā. Tur viss ir salāpīts, tikai jāgaida. Vēl tev ir izņemta liesa. Bet kam gan vajadzīga liesa? Praiss savē�jo atstāja Birmā jau �etrdesmit pirmajā gadā.

Pie stikla pieklauvēja māsiņa.

-���� Man tagad jāiet. �eit neciena ne apliecības, ne ko. Tavs laiks paiet, un tevi met ārā. Līdz nākamajai reizei!

Mollija bija reanimācijas nodaļas uzgaidāmajā telpā. Tur bija daudz pārguru�u ļau�u.

Krofords piegaja viņai klāt.

-���� Mollij�

-��� Sveiks, D�ek, - viņa sacīja. - Tu gan labi izskaties. Piedāvāji savu seju transplantācijai?

-��� Mollij, lūdzu�

-Tu redzēji viņu?

-Jā.

-���� Es domāju, ka nespē�u uz viņu paskatīties, tomēr paskatījos.

-���� Viņu savedīs kārtībā. Ārsts man teica. Viņi to var izdarīt. Vai tu gribētu, lai kāds pie tevis paliek? Man ir atbraukusi līdzi Filisa, viņa�

-��� Nē. Nedari ar mani vairs neko.

Viņa novērsās, meklēja kabatas lakatiņu. Kad viņa atvē�ra somiņu, Krofords ieraudzīja vēstuli; tā bija dārgā gai�i violetā aploksnē, kādu viņ� jau agrāk bija redzējis.

Krofordam tas riebās, bet jādara vien bija.

-Mollij!

-��� Kas ir?

-��� Vai Villām pienākusi vēstule?

-Jā.

-��� Vai tev to iedeva māsiņa?

-���� Jā, viņa iedeva to man. Pie viņiem ir arī puķes no visiem Villa Va�ingtonas draugiem.

-��� Vai es varētu apskatīt vēstuli?

-��� Es to iedo�u viņam, kad viņ� vēlēsies.

-��� Lūdzu, iedod man to apskatīt!

-��� Kāpēc?

-����� Tāpēc, ka viņam nevajadzētu saņemt ziņas no� konkrētas personas.

Kroforda sejas izteiksmē bija kaut kas baiss, Mollija paskatījās uz vēstuli un nometa to ar visu somiņu. Pa grīdu aizripoja lūpukrāsa.

Krofords pieliecās, lai salasītu Mollijas mantas, un iz�dzirdēja viņas papē�us aizklaudzinām projām, atstājot so�miņu pie viņa.

Krofords nodeva somiņu de�urējo�ajai māsiņai. Viņ� zināja, ka Lekteram bija tikpat kā neiespējami da�būt to, kas viņam būtu vajadzīgs, tomēr Lekteram nedrīk�stēja uzticēties ne par mata tiesu.

Viņ� aizgāja uz rentgcnoloģijas nodaļu un lūdza vienu internu to caurskatīt. Tad Krofords ar kabatas nazīti atgrie�za aploksni gar visām malām un rūpīgi apskatīja tās iek��pusi, kā arī pa�u vēstuli, - vai uz tās nav kāda traipa vai pūdera pēdu. �esapīkas slimnīcā apkopēji lietoja kodīgus sārmus, un tur bija arī aptieka.

Pēdīgi nomierinājies, viņ� izlasīja vēstuli.

Dārgais Vili!

Te nu mēs esam, Jūs un es, nīkstam katrs savā slimnīcā. Jūs cie�at sāpes, es esmu atstāts bez grā�matām -par to ir parūpējies mācītais doktors �il�tons.

Mēs dzīvojam primitīvā laikā. Vai ne, Vili? Ne me�onīgā, ne viedā. Viss tiek atstāts pusratā - tāds ir �ā laika lāsts. Jebkura racionāla sabiedrība mani vai nu nogalinātu, vai dotu man grāmatas.

Es novēlu Jums ātru atveseļo�anos un ceru, ka Jūs neizskatīsieties pārāk pretīgi.

Es bie�i par Jums domāju.

Hanibals Lekters

Interns paskatījās rokas pulkstenī. - Vai esmu jums vēl vajadzīgs?

-���� Nē, - atbildēja Krofords. - Kur �eit ir atkritumu krāsns?

Kad Krofords pēc �etrām stundām atgriezās nākamajā apmeklētāju laikā, Mollijas nebija ne uzgaidāmajā telpā, ne reanimācijas nodaļā.

Greiems bija nomodā. Viņ� uzreiz uzvilka bloknotā jau�tājuma zīmi un zem tās pierakstīja:

"Kā mira D.?"

Krofords viņam izstāstīja. Greiems veselu minūti gulē�ja nekustīgi.

Tad viņ� uzrakstīja:

"Kā izmuka?"

-����� Nūja, - noteica Krofords. - Sentluisa. Dolarhaids dro�i vien meklēja Rebu Makleinu. Viņ� ienāca laboratori�jā, kamēr tur bijām mēs, un pamanīja mūs. Viņa pirkstu no�spiedumi atrasti uz atvērta siltummezgla loga - to paziņoja tikai vakar.

Greiems rakstīja bloknotā:

"Līķis?"

-��� Mēs domājam, ka tas ir kāds puisis, Arnolds Langs, - viņ� pazudis bez vēsts. Viņa automobilis atrasts Memfisā. Nospiedumi tam biju�i noslaucīti. Tūlīt mani dzīs prom. La�bāk stāstī�u pēc kārtas� Dolarhaids zināja, ka mēs esam at�brauku�i. Viņ� aizlaidās no mums laboratorijā un aizbrau�ca uz "Servco Supreme" degvielas uzpildes staciju Lindberga bulvāra un 70. �osejas krustojumā. Tur strādāja Arnolds Langs� Viņ� novāca Langu un aizveda līķi uz sa�vu māju. Tad viņ� brauca pie Rebas Makleinas. Viņa pie sa�vām ārdurvīm apskāvās ar Ralfu Mendiju. Viņ� no�āva Mendiju un ievilka to krūmos.

Ienāca māsiņa.

-���� Dieva dēļ, ļaujiet ta�u policijai strādāt! - iesaucās

Krofords. Viņ� turpināja runāt, kamēr māsiņa vilka viņu aiz piedurknes uz durvīm. - Viņ� iemidzināja Rebu Makleinu un aizveda uz savu māju. Tur jau bija līķis� - Pēdējo tei�kumu Krofords teica no gaiteņa.

Lai uzzinātu pārējo, Greiemam bija jāgaida �etras stundas.

-��� Zini, viņ� visu ko gvelza Rebai Makleinai, piemēram: "Vai es tevi nogalinā�u? Vai nenogalinā�u?" - sāka Kro�fords, ienākdams pa durvīm. - To jau tu zini - par atslēgu, kas karājās viņam kaklā, lai būtu dro�s, ka viņa aptaustīs līķi. Viņa teica mums, ka tie�ām aptaustījusi līķi. Nūja, viņ� visvisādi ņemas, saka: "Es nevaru noskatīties, kā tu sa�dedz." Un sa�ķaida Langa galvu ar divpadsmitā kalibra bi�ses �āvienu� Langs bija īstais. Viņam arī nebija zobu. Var�būt Dolarhaids zināja, ka aug��okļa kauls bie�i saglabājas ugunsgrēkos, - kas zina, ko viņ� zināja? Kad Dolarhaids ar viņu bija beidzis, Langam vairs nebija aug��okļa kaula. Viņ� no�āva Langa līķim galvu no pleciem un dro�i vien apgāza krēslu vai ko citu, lai būtu kas līdzīgs kritiena trok�snim. Viņ� pakāra atslēgu Langam kaklā� Tad Reba taus�tījās apkārt, meklēdama atslēgu. Dolarhaids stāvēja stūrī un skatījās. Rebai bija aizkritu�as ausis no bises trok�ņa. Sī�kus troksnī�us viņa nedzirdēja� Viņ� bija aizdedzinājis mā�ju, bet vēl nebija izlējis benzīnu. Benzīns stāvēja tajā pa�ā istabā. Reba tika ārā no mājas. Ja viņa būtu ļāvusies pārāk lielai panikai, ieskrējusi sienā vai sastingusi �ausmās, es do�māju, ka Dolarhaids būtu apdullinājis viņu un izvilcis ārā. Viņa pēc tam neatcerētos, kā tikusi ārā. Velns parāvis, at�kal nāk tā māsiņa!

Greiems ātri uzrakstīja:

"Viņa ma�īna?"

-������� Ar ma�īnām viņ� izstrādāja apbrīnojamu numuru, - sacīja Krofords. - Viņ� zināja, ka viņam vajadzēs atstāt sa�vu furgonu pie mājas. Viņ� nevarēja aizbraukt uz turieni ar divām ma�īnām, un viņam vajadzēja kaut ko, lai aizlaistos� Lūk, ko viņ� izdarīja: viņ� piespieda Langu pieāķēt degvie�las uzpildes stacijas kravas automobilim savu furgonu! Tad novāca Langu, aizslēdza staciju un aizvilka savu furgonu uz māju, lai noliktu līķi. Pēc tam viņ� aizbrauca uz zemes ceļu tīrumos aiz savas mājas, atstāja kravas ma�īnu tur, ie�kāpa savā furgonā un brauca pakaļ Rebai� Kad Reba bija tikusi ārā no mājas, viņ� izvilka no pagraba dinamīta kasti, aizdedzināja benzīnu un spruka no savas mājas uz otru pu�si. Viņ� aizbrauca ar kravas ma�īnu atpakaļ uz degvielas uz�pildes staciju, atstāja to un pievāca Langa ma�īnu. Nekādu galu! Mēs ņēmāmies līdz prāta aptumsumam, līdz tikām skaidrībā. Tagad zinām dro�i, jo viņ� atstājis da�us nospie�dumus uz kravas ma�īnas stangas� Kad mēs braucām uz viņa māju, dro�i vien izmainījāmies ceļā� Jā, kundze. Es jau eju, es jau eju.

Greiems gribēja ko jautāt, bet bija jau par vēlu.

Mollija bija nākamā piecminū�u vie�ņa.

Kroforda bloknotā Greiems ierakstīja: "Es mīlu Tevi."

Viņa pamāja un saņēma Greiema roku.

Pēc brī�a viņ� rakstīja atkal.

"Villijs kārtībā?"

Mollija pamāja.

"�eit?"

Viņa pārāk ātri pacēla skatu no bloknota uz viņu. Viņa ar muti nepieliecoties parādīja skūpstu un norādīja uz tu�vojo�os māsiņu.

Greiems parāva Mollijas īk�ķi.

"Kur?" viņ� uzstāja, divreiz pasvītrodams.

- Oregonā, - viņa atbildēja.

Pēdējo reizi atnaca Krofords.

Greiems bija sagatavojis bloknotu. Tajā bija rakstīts:

"Zobi?"

- Viņa vecāsmātes zobi, - sacīja Krofords. - Tie, kurus atrada mājā, bija viņa vecāsmātes zobi. Sentluisas policija atrada kādu Nedu Fogtu - Dolarhaida māte bija Fogta pamāte. Fogts bērnībā redzējis veco misis Dolarhai�du, un viņ� nekad nav varējis aizmirst tās zobus� Tie�i tāpēc es tev zvanīju todien, kad tev uzbruka Dolarhaids. Man bija tikko piezvanīts no Smitsona institūta. Viņi bei�dzot bija saņēmu�i zobus no Misūri varas iestādēm, tikai savām akadēmiskajām vajadzībām. Viņi pamanīju�i, ka aug�daļa taisīta no vulkanīta, nevis no akrila, ko lieto mūs�dienās. Vulkanīta platītes neviens netaisa jau trīsdesmit piecus gadus� Dolarhaids bija licis pagatavot tādas pa�as akrila platītes, vienīgi - lai derētu viņam. �īs jaunās bija viņa līķim. Smitsona institūtā izpētīja tās sīkāk - liekumu un likumu, tā viņi saka. Ķīnie�u ra�ojums. Vecās bija �vei�cie�u� Pie viņa atradās arī atslēga no bagā�as skapī�a Maiami. Tur - milzīgs albums. Tāda kā dienasgrāmata - ellīga padarī�ana. Būs pie manis, kad tu gribēsi paskatī�ties� Klausies, vecais, man tagad jābrauc atpakaļ uz Va��ingtonu. Ja tik�u, atbrauk�u nedēļas nogalē. Tu ta�u ķe�purosies, vai ne?

Greiems uzvilka jautājuma zīmi, tad nosvītroja to un uzrakstīja:

"Protams."

Kad Krofords bija aizgājis, ienāca māsiņa. Viņa ie�ļir- cināja Greiemam vēnā demerolu, un pulkstenis sāka griez�ties. Viņ� vairs nespēja izsekot rādītājiem.

Viņ� prātoja, vai demerols atstāj ietekmi uz jūtām. Viņ� varēja kādu laiku noturēt Molliju ar savu seju. Vismaz ka�mēr tā tiek savesta kārtībā. Tas būtu prasts gājiens. Paturēt viņu - kā dēļ? Viņ� slīga projām un cerēja, ka nesapņos.

Viņ� peldēja starp atmiņām un sapni, bet tas nebija slik�ti. Viņam nerādījās ne Mollijas aizie�ana, ne Dolarhaids. Tas bija gar� atmiņu sapnis par �ailo memoriālu, kuru brī�iem pārtrauca gaisma, ko spīdināja viņam sejā, asinsspiediena mērītāja elsieni un nopūta�

Greiems bija aizbraucis uz �ailo pavasarī, drīz pēc tam, kad bija no�āvis Geretu D�eikobu Hobsu.

Maigā aprīļa dienā viņ� gāja pa asfaltēto celiņu uz Asi�ņu dīķi. Krasta nogāzē jaunā zālīte, joprojām gai�i zaļa, au�ga līdz pat ūdenim. Dzidrais ūdens bija cēlies un apskaloja zāli, un zāle bija redzama ūdenī, it kā tā augtu lejup, it kā augtu līdz pat dīķa dibenam.

Greiems zināja, kas �eit bija noticis 1862. gada aprīlī. [10]

Viņ� apsēdās zālē un caur biksēm sajuta, ka tā ir mikla.

Pabrauca garām kāds tūristu automobilis, un, kad tas bi�ja prom, Greiems ieraudzīja kustību uz ceļa. Automa�īna bi�ja pārbraukusi pāri �ūskai. Tā slīdēja bezgalīgos astotnie�kos ap sevi asfaltētā ceļa vidū, brī�iem rādīdama melno muguru, brī�iem bālo vēderu.

No �ailo gaisotnes skrēja �ermuļi pa kauliem, lai gan viņ� bija sasvīdis pavasara saulītē.

Greiems piecēlās no zāles. Bik�dibens bija mitrs. Gal�va viegla.

�ūska meta cilpas. Viņ� nostājās tai blakus, pacēla to aiz gludās, sausās astes un ar garu, slaidu kustību noplīk- �ķināja kā pātagu.

�ūskas smadzenes ielidoja dīķī. Tām piepeldēja plaudis.

Viņ� bija domājis, ka �ailo ir miru�o garu apsēsts, ka tā skaistums ir ļauns kā karogi.

Tagad, peldot starp atmiņām un narkotisku miegu, viņ� saprata, ka �ailo nav ļauns; tas ir vienaldzīgs. Skaistais �ai�lo varēja liecināt par jebko. Tā nepiedodamais skaistums vienkār�i uzsvēra dabas, Zaļā Mehānisma, vienaldzību. �ai�lo skaistums izsmēja mūsu mocības.

Viņ� pamodās un vērās nejūtīgajā pulkstenī, tomēr ne�spēja apturēt domas.

Zaļajā Mehānismā nebija �ēlastības; mēs radām �ēlas�tību, ra�ojam to 110 sastāvdaļām, kas ir pāraugu�as mūsu, būtībā rāpuļu, smadzenes.

Nav nekādu slepkavību. Mēs radām slepkavības, un tās ir nozīmīgas tikai mums.

Greiems pārāk labi zināja, ka viņā ir visi elementi, no kā radīt slepkavību; varbūt arī �ēlastību.

Tāpēc viņ� necie�ami labi izprata slepkavību.

Viņ� prātoja, ka lielajā cilvēces miesā un cilvēku prā�tos, kurus pārņēmusi civilizācija, ļaunie dzinuļi, ko mēs sevī apvaldām, un tum�ā, instinktīvā �o dzinuļu apzinā�anās, iespējams, darbojas kā apslāpēts vīruss, pret kuru miesa bru�ņojas cīnīties.

Viņ� prātoja, vai senie, briesmīgie dzinuļi varētu būt vī�russ, kas rada vakcīnu.

Jā, viņ� bija maldījies par �ailo. �ailo nav apsēsts - cil�vēki ir apsēsti.

�ailo ir vienalga.

Un, kad es savā garā apņēmos izzināt, kas ir gud�rība, un izprast, kas ir neapdomība un neprātība, tad es skaidri atzinu, ka arī tā ir vēja ķer�ana.

Salamans Mācītājs