Arturs Heilijs

Naudas mijēji

romans

.

1

Vēl ilgi daudzus mocīja spilgtas un sāpīgas atmiņas par �īm divām dienām oktobra pirmajā nedēļā.

Tas notika otrdienā, kad vecais Bens Roselli, Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas prezidents un tās dibinātāja mazdēls, pārsteidza ar drūmu paziņojumu, kas atbalsojās katrā bankas kabinetā un vēl tālu aiz to sienām. Nākamajā dienā, tre�dienā, bankas galvenajā, pilsētas centra filiālē atklāja zagli. Aizsākās notikumu virkne, ko retais būtu spējis paredzēt, un tā beidzās ar finansiālu krahu, traģēdiju daudziem cilvēkiem un � nāvi!

Bankas prezidenta paziņojums nāca bez brīdinājuma. Dīvainā kārtā nebija pat informācijas noplūdes. Bens Roselli bija piezvanījis vairākiem bankas vado�ajiem darbiniekiem, da�iem vēl pie brokastu galda, citiem tūliņ pēc iera�anās darbā. Bija arī nedaudzi ilggadēji darbinieki, kas neieņēma vado�us amatus, bet kurus vecais Bens uzskatīja par saviem draugiem.

Visi bija saņēmu�i vienu un to pa�u ziņu: lūdzu, ierodieties �odien, pulksten vienpadsmitos bankas galvenās pārvaldes torņa padomes zālē.

Tagad viņi visi, izņemot pa�u Benu, apmēram cilvēku divdesmit, bija sapulcēju�ies �ajā telpā, sadalīju�ies mazās grupās, gaidīja un klusi sarunājās. Visi stāvēja kājās, neviens neiedro�inājās pirmais atvilkt krēslu no nospodrinātā direktoru galda, kas bija tikpat gar� kā puse tenisa laukuma. Pie tā varēja sēdēt �etrdesmit cilvēku.

Piepe�i griezīga balss pārtrauca tērzē�anu:

� Kas io atļāva?

Visi pagrieza galvas. Rosko Heivords, izpildviceprezidents, vērsās pie viesmīļa baltā uzvalkā, kas bija atnesis karafi ar �eriju un lēja to glāzēs.

Heivords bija askēts, Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas olimpietis un dedzīgs atturībnieks. Viņ� demonstratīvi paskatījās rokas pulkstenī, it kā sakot: "Ne vien dzersiet, bet darīsiet to tik ļoti agrā stundā!" Vairākas rokas, kas jau sniedzās pēc glāzes, bailīgi atrāvās.

Man pavēlēja Roselli kungs, � sacīja viesmīlis, � piekodinādams, lai pasniedzot vislabāko �eriju.

Plecīgs vīrs, tērpies elegantā gai�i pelēkā uzvalkā, pagriezās un nepiespiesti sacīja:

Lai cik arī būtu pulkstenis, nevajadzētu gan atteikties no vislabākā!

Runātājs bija Aleksis Vandervorts, arī izpildvice�prezidents, zilacains gai�matis ar sirmiem deniņiem. Viņ� bija draudzīgs, izturējās brīvdomīgi, darbā izpaudās viņa stiprā griba un noteiktība. Abi vado�ie darbinieki � Heivords un Vandervorts � bija tie�i padoti prezidentam. Viņi bija piedzīvoju�i banku darbinieki, prata ne vien sadarboties, bet daudzos gadījumos bija sāncen�i. �ī sāncensība un at�ķirīgie viedokļi bija zināmi visiem darbiniekiem, un abiem bija krietns skaits piekritēju.

Aleksis paņēma divas glāzes un vienu no tām pasniedza staltai brunetei Edvīnai D'Orsejai, sievietei, kas uzkalpojusies augstā amatā Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā.

Edvīna ievēroja, ka Heivords nikni skatās, bet izlikās neredzam. Viņ� ta�u labi zina, ka Edvīna ir pilnīgi Alek�a pusē.

Paldies, Aleksi, � viņa sacīja un paņēma glāzi.

Kādu mirkli valdīja zināma saspringtība, tad lielākā daļa

tomēr glāzes paņēma.

Rosko Heivorda seja saviebās. Izskatījās, ka viņ� gribētu sacīt vēl kaut ko, ta�u izlēma to nedarīt.

Pie padomes sē�u zāles durvīm stāvēja dro�ības dienesta viceprezidents Nolans Veinraits, milzīga auguma Otello, viens no diviem melnādainajiem darbiniekiem, kas bija izvirzījies vado�ā darbā. Viņ� skaļā balsī ziņoja:

D'Orsejas kundze un mani kungi: ierodas Roselli kungs!

Sarunu troksnis aprima.

Viņu priek�ā, viegli smaidīdams, stāvēja Bcns Rosclli un skatījās uz klāteso�ajiem. Kā vienmēr, viņa izskatā bija kaut kas no labvēlīga tēva un reizē arī no stingra baņķiera, kam tūksto�iem iedzīvotāju uzticēju�i savu naudu. Viņ� ģērbās atbilsto�i: baņķiera melnajā uzvalkā ar obligāto vesti un tievu zelta ķēdīti pāri vēderam. Bens bija neticami līdzīgs D�ovanni Roselli, kas pirms gadu simteņa nodibināja pirmo banku pārtikas veikala pagrabā. D�ovanni patricie�a galva ar cirtainiem sirmiem matiem un lielām ūsām kā uzticības simbols rotāja krājgrāmatiņas un �ekus. Viņa krū�utēls greznoja bankas galveno ieeju Rosclli laukumā.

Mūsdienu Roselli arī bija cirtaini sudraboti mati un gandrīz tikpat kuplas ūsas. Pēc simts gadiem mode bija atgriezusies. Tikai nekur ārienē nebija nodemonstrēts dzinējspēks, kas piemita viņam, tāpat kā visiem Roselli, kas bija panāku�i, ka PATB, Pirmā Amerikas tirdzniecības banka, bija sasniegusi pa�reizējo izcilo stāvokli. �odien Bena Roselli parastā dzīvīguma nemanīja. Ejot viņ� atspiedās uz spieķa. Neviens �ajā telpā to vēl nekad nebija pieredzējis. Viņ� pasniedzās, lai pievilktu sev klāt vienu no masīvajiem direktoru krēsliem. Ta�u viņu apsteidza Nolans Veinraits. Klusu pateicies, prezidents apsēdās.

Bens Rosclli pamāja ar roku.

�ī sapulce ir tikai informatīva. Tā nebūs gara. Ja gribat, atbīdiet krēslus no galda. A, paldies! � Pēdējie vārdi bija domāti viesmīlim, kas vecajam kungam atnesa glāzi �erija. Viesmīlis atstāja telpu, aizverot aiz sevis durvis.

Kāds pieturēja krēslu, lai Edvīna D'Orseja varētu apsēsties, vietas ieņēma vēl da�i, bet vairākums palika stāvot.

Aleksis Vandervorts iesaucās:

Izskatās, ka esam sanāku�i kaut ko nosvinēt. � Viņ� norādīja uz �erija glāzi, ko turēja rokā. � Tikai jautājums � ko?

Bens Rosclli atkal mazliet pasmaidīja.

Man labāk patiktu, ja �odien būtu svinības, Aleksi. Tomēr man likās, ka glāze vīna �oreiz noderēs. � Viņ� apklusa un telpā iezagās saspīlējums. Visi uzreiz saprata, ka te nenotiks vienkār�a sapulce. Sejās pavīdēja neziņa.

Es drīz mir�u. Ārsti saka, ka man vairs nav atlicis daudz laika. Es nolēmu, ka tas jums visiem jāzina. � Viņ� domīgi paskatījās uz �erija glāzi un iedzēra malku.

Padomes sē�u zāle bija apklususi jau pirmīt, ta�u tagad iestājās kapa klusums. Telpā ielauzās tikai trok�ņi no ārpuses: kaut kur tālāk klabēja rakstāmma�īna, dūca gaisa kondicionētājs, virs galvas dārdēja reaktīvā lidma�īna.

Vecais Bens atspiedās uz spieķa.

Paklausieties, tādēļ ta�u nav jāsamulst. Mēs esam veci draugi, tāpēc jau te esat aicināti! Lai jums nebūtu jājautā, pateik�u, ka viss ir pilnīgi skaidrs. Ja es cerētu, ka vēl nav tik traki, nebūtu nekā sacījis. Un otrs, kas jūs var interesēt, man ir ielaists plau�u vēzis. Ārsti nesola, ka noturē�os līdz Ziemassvētkiem. � Viņ� apklusa, un visi pēk�ņi redzēja, cik viņ� vārgs un noguris. Jau klusāk Bens piebilda:

Nu jūs visi to zināt un varēsiet pastāstīt pārējiem.

Edvīna D'Orseja nodomāja, ka nebūs iespējas izvēlēties,

kad un kam stāstīt. Tas, ko viņi tikko bija uzzināju�i, izplatīsies kā ugunsgrēks sausā me�ā pa visu bankas sistēmu un tālu aiz tās. �ī ziņa nepaliks bez iespaida. Daudzus tā patiesi skumdinās, citu attieksme būs pragmatiskāka. Viņa pati bija apstulbusi un manīja, ka daudziem klājas tāpat.

Bena kungs, � iedro�inājās bilst kāds no vecākajiem darbiniekiem. Tas bija Poups Monro, ļoti ilggadējs trasta operāciju departamenta darbinieks. Viņam drebēja balss. � Bena kungs, jūs mūs glu�i vai satriecāt. Un �ķiet, ka neviens nezina, ko nu sacīt!

Zālei pār�alca kā nopūta, kas nozīmēja piekri�anu un līdzjūtību.

Ta�u tam cauri izlauzās Rosko Ilcivorda balss, kurā varēja saklausīt zināmas pretenzijas, ka viņam būtu jāļauj runāt pirmajam.

Mēs varam sacīt, un mums tas ir jādara, ka �ī �ausmīgā ziņa mūs ir �okējusi un apbēdinājusi, bet mēs savās lūg�anās lūgsim, lai stāvoklis uzlabojas. Kā visi zinām, ārstu domas ne vienmēr ir pareizas. Un medicīnas zinātnes sasniegumi var daudz palīdzēt, apturēt un pat izārstēt�

Rosko, es jau visu izstāstīju, � Bena Rosclli balsī pirmo reizi iezagās nepatika. � Kas attiecas uz ārstiem, man ir tic vislabākie. Jūs ta�u nedomājat citādi?

Protams, ka nē, � Rosko atbildēja. � Ta�u mums jāatceras, ka ir augstāka vara, kas nepieder ārstiem. Mums visiem ir pienākums, � Rosko dzēlīgi uzlūkoja pārējos, � lūgt tam Kungam �ēlastību, lai dod vismaz vairāk laika, nevis kā sola ārsti.

Vecais kungs pasmaidīja:

Liekas, ka Dievs jau sen ir izlēmis.

Aleksis Vandervorts sacīja:

Ben, mēs visi esam satriekti. Un man ir īpa�i nepatīkami par to, ko sākumā teicu.

Par svinē�anu? Ko nu par to, jūs ta�u nezinājāt. � Vecais kungs iesmējās. � Kaut gan � kāpēc nē? Esmu nodzīvojis labu dzīvi. Ne katram tā izdodas, un tāpēc mēs varam �odien atļauties svinēt! � Viņ� uzsita pa �aketes kabatām un tad paskatījās apkārt. � Vai kādam ir cigarete? Muļķīgie ārsti man vairs neatļauj.

Atradās vairākas cigare�u paciņas. Rosko Ilcivords iebilda:

Varbūt tomēr nevajadzētu?

Beas Roselli izsmējīgi paskatījās uz runātāju, bet nekā neatbildēja. Bankā visi zināja, ka Roselli ir augstās domās par Heivorda baņķiera spējām, ta�u starp �iem diviem vīriem nekad nebija izveidojusies īsta draudzība.

Aleksis Vandervorts aizdedzināja cigareti un pasniedza vecajam kungam. Alek�a acis bija mitras, tāpat kā daudziem.

Tādā brīdī, kāds ir �is, � Bens tinās cigare�u dūmos, � ir arī kaut kas, par ko esmu pateicīgs. Pirmkārt, par to, ka esmu brīdināts un ka man dots mazliet laika, lai varētu savilkt kopā visus pavedienus. Tomēr, no otras puses, daudz kā ir ļoti �ēl. Un tad es sē�u un par to visu domāju.

Ko visvairāk no�ēlo vecais kungs, nevienam nebija noslēpums. Benam Roselli nebija mantinieka. Savu vienīgo dēlu viņ� zaudēja Otrajā pasaules karā, bet mazdēlu, uz kuru lika lielas cerības, nogalināja nejēdzīgajā Vjetnamas slaktiņā.

Veco kungu sāka mocīt klepus lēkme. Nolans Veinraits, kas bija viņam vistuvāk, izņēma cigareti no trīco�ajiem pirkstiem un saspieda to. Visi redzēja savām acīm, cik Bens Roselli ir vārgs un kādu fizisko piepūli prasījusi no viņa �ī sanāksme.

Neviens tobrīd vēl nezināja, ka �ī ir viņa pēdējā iera�anās bankas pārvaldes tornī.

Visi piegāja atvadīties, maigi paspie�ot viņam roku un mēģinot atrast īstos vārdus. Kad pienāca Edvīnas D'Orsejas kārta, viņa veco kungu noskūpstīja uz vaiga, bet viņ� tai pamirk�ķināja ar aci.

2

Rosko Ileivords padomes sē�u telpu atstāja viens no pirmajiem. Jauno ziņu sakarā viņam kā izpildviceprezidentam bija veicami divi ļoti steidzami pienākumi.

Pirmais � gādāt, lai pēc Bena Rosclli nāves prezidenta posteņa nomaiņa ritētu bez grūtībām. Otrs � panākt, lai prezidenta un administrācijas vadītāja posteni ieņemtu viņ�, Rosko Ileivords.

Viņ� bija piemērots kandidāts �im postenim. Ta�u tikpat piemērots bija Aleksis Vandervorts, kam turklāt bankas darbinieku aprindās bija lielāka piekri�ana. Toties Rosko domāja, ka direktoru padomes vairākums būs viņa pusē, un �ī padome bija svarīgāka, tāpēc viņa izredzes ir lielākas.

Rosko Ileivords, kas labi pārzināja banku politiku un turklāt varēja lepoties ar disciplinētu, dzel�ainu prātu, savu rīcības plānu bija sācis izstrādāt jau sanāksmes laikā bankas direktoru padomes sē�u zālē. Tagad viņ� devās uz sava biroja telpām, kam bija ar koka paneļiem izklātas sienas, biezs tum�as smil�krāsas paklājs un elpu aizraujo�s skats uz pilsētu dziļi zem viņa. Apsēdies pie rakstāmgalda, viņ� atsauca vecāko no divām sekretārēm Kelegenas kundzi un lo�metēja ātrumā deva norādījumus.

Pirmais no tiem lika sekretārei sameklēt visus ārpilsētas direktorus, ar ko Rosko Heivords runās pats. Viņam uz galda bija direktoru saraksts. Ar citām sarunām viņ� norādīja sevi netraucēt.

Vēl viens norādījums bija, sekretārei aizejot, aizvērt durvis. Tas bija neparasti, jo PATB vadība turējās pie simts gadu vecās atvērto durvju politikas, ko arī Bens Rosclli bija pieprasījis, lai arī ne visai kategoriski. Tā bija tikai tradīcija, un �odien tā nederēja. Pa�laik vissvarīgākais bija būt vienam.

Rīta sapulcē Rosko Ilcivords ātri iegaumēja, ka tajā piedalījās tikai divi Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas direktoru padomes locekļi, pārējie bija bankas vado�ie darbinieki. Abi bija Bcna Roselli draugi un tāpēc atradās zālē. Bet tas nozīmēja, ka vēl līdz �im piecpadsmit citi direktori nebija informēti par Bcna Roselli tuvo nāvi. Heivords gādās, lai direktori �o ziņu saņemtu tie�i no viņa.

Viņ� vadījās no diviem apsvērumiem. Pirmkārt, ziņa bija tik pēk�ņa un satrauco�a, ka starp �īs ziņas devēju un saņēmēju nodibināsies zināma tuvība. Otrkārt, da�i no direktoriem varētu ļaunoties, ka viņi nav informēti pirms tiem, ko Bens bija sasaucis sē�u zālē. Rosko Heivords gatavojās no abiem apsvērumiem sev iegūt iespējami lielāku labumu.

Atskanēja zvans. Viņ� pacēla klausuli un sāka runāt. Tad vēl un vēl. Vairāki no direktoriem bija izbrauku�i, bet nenogurdināmā Dora Kelegena viņus pa�laik meklēja.

Pusstundu pēc pirmā zvana Rosko Heivords ļoti nopietni stāstīja viņa godībai Haroldam Ostinam:

Te, bankas telpās, mēs visi, protams, esam ļoti noskumu�i un izmisu�i. Tas, ko Bens pastāstīja, liekas neiespējami un neticami.

Mīļais Dievs! � sacīja balss tālrunī, kas vēl arvien izklausījās tikpat samulsusi kā sākumā. � Un pats viņ� to paziņoja! � Harolds Ostins bija viens no pilsētas pīlāriem, no ļoti bagātas ģimenes tre�ajā paaudzē. Pirms daudziem gadiem viņ� vienu posmu bija ASV kongresa loceklis, un tāpēc tagad bija "viņa godība", pie kam viņ� pieprasīja, lai tā viņu sauc. Viņam piederēja �tata lielākā reklāmas sabiedrība, viņ� bija ilggadējs un ļoti ietekmīgs bankas direktoru padomes loceklis.

Harolda izteiciens ļāva Hcivordam izmantot otru principu.

Jā, es saprotu jūsu domas par veidu, kā �o ziņu saņēmām. Arī man tas likās neparasti. Man visvairāk rūp, kāpēc direktorus neinformēja pirmos. Tas būtu dabīgi. Tā kā tas nav noticis, es uzskatīju par savu pienākumu to darīt. � llcivorda askētiskā seja ar ērgļa degunu bija koncentrējoties saraukta. Bet pelēkās acis aiz bezietvara acenēm bija aukstas.

Es jums pievienojos, Rosko, � sacīja balss tālrunī. � Arī man �ķiet, ka mums vajadzēja uzzināt pirmajiem, un man patīk, ka jūs domājat tāpat.

Pateicos, Harold. Tādā brīdī, kāds ir �is, grūti izspriest, kas pareizi, kas nē. Bet skaidrs, ka kādam no mums būs jāuzņemas vadība.

Saukt nozīmīgus cilvēkus vārdos Ileivordam patika. Arī viņ� bija cēlies no vecas, tikai nelaimīgā kārtā nabadzīgas ģimenes. Toties viņ� pazina tos, kas vadīja sabiedrību ne tikai �ajā �tatā, bet arī apkārtējos, pat līdz Va�ingtonai. Viņ� bija nozīmīgs biedrs tai klubā, ko angļi sauc par "veco zēnu informācijas tīklu". Ileivords ar savu ģimenes ciltskoku un iespaidīgajiem draugiem lepojās. Viņam patika atgādināt, ka kāds viņa sencis parakstījis ASV Neatkarības deklarāciju.

Tagad viņ� uzmanīgi teica:

Cits iemesls, kāpēc .direktoru padomes locekļiem jāuzzina bēdīgā vēsts, ir tas, ka Bena paziņojums izraisīs milzīgu triecienu. Un tas ātri atbalsosies visā valstī.

Par to ne�aubos, � viņa godība Harolds pievienojās. � Es domāju, ka jau rīt būs uzzināju�i �urnālisti, un viņi uzdos jautājumus.

Tie�i tā! Un nepareizās ziņas satrauks mūsu noguldītājus un pazeminās akciju cenu.

Tas tiesa.

Rosko Heivords saprata, ka nu viņa drauga galvā sāku�i griezties ritenī�i. Ostinu ģimenes trestam, ko pārvaldīja viņa godība Harolds, piederēja liels daudzums PATB akciju.

Heivords mēģināja pateikt priek�ā.

Ja direktori vēlētos �o lietu atrisināt ļoti enerģiski, lai nomierinātu akciju īpa�niekus un ieguldītājus, tad �o lietu varētu nokārtot ļoti klusi.

Atskaitot Bena Roselli draugus, � Harolds Ostins atgādināja.

Es nekādā ziņā nerunāju par personīgo zaudējumu. Gribu apliecināt, ka es sēroju tikpat dziļi kā visi citi.

Par ko jūs pa�laik runājat, Rosko?

Runājot vispārīgi, Harold, es vēlos, lai būtu nodro�ināta bankas vadība. īpa�i bankas galvenā vadītāja postenis nedrīkstētu būt pat vienu dienu tuk�s, � Heivords turpināja. � Es runāju par Benu ar lielu cieņu, mēs viņu ļoti mīlam, un �o banku visi saista vienīgi ar viņa vārdu. Protams, jau daudzus gadus banku nevada un nevar vadīt viens cilvēks.

Banka, kuru vadītu tikai viens, nekad neiekjūtu starp divdesmit ievērojamākām bankām valstī. Ta�u daudzi cilvēki vēl arvien tā domā. Un tāpēc, lai cik tas pa�reiz būtu grūti, direktoru padomei jāparūpējas, lai �o mītu izkliedētu.

Heivords juta, ka sarunu biedrs ļoti intensīvi domā. Viņ� pat it kā redzēja Ostinu savā priek�ā � izskatīgu, novecoju�u dendiju, kas ģērbjas uzkrīto�i moderni, viņa sudrabotie mati vienmēr moderni ieveidoti. Jādomā, ka pa�reiz viņ�, kā parasti, smēķē lielu cigāru. Ta�u viņa godība Harolds nekādā ziņā nav muļķis. Visi zināja, ka viņ� ir gudrs un panākumiem bagāts biznesmenis. Pēc laba brī�a Harolds sacīja:

Piekrītu jūsu argumentam par vadības nepārtrauktību. Tāpat nevaru noliegt, ka Bena Roselli pēctecis ir jāizvēl un viņa vārds jāpaziņo pirms Bena nāves.

Heivords uzmanīgi klausījās, kamēr otrs turpināja runāt.

Man liekas, ka jūs, Rosko, esat �im postenim piemērots. Es jau sen tā domāju. Jums ir nepiecie�amās īpa�ības, pieredze un sīkstums. Tāpēc esmu ar mieru jūs atbalstīt un pārliecināt citus padomes locekļus sekot manam piemēram. Ceru, ka jūs tam piekristu.

Es katrā ziņā osmu ļoti pateicīgs�

Un es savukārt �ad tad rēķinā�os ar iespējamu quid pro quo [1] .

Tas pats par sevi saprotams!

Lieliski. Tātad mēs saprotam viens otru.

Pakarot klausuli, Rosko Heivords nodomāja, ka �ī saruna viņu pilnībā apmierina. Harolds Ostins bija konsekvents un prata turēt vārdu.

Arī vairākas citas tālsarunas bija ļoti veiksmīgas.

Drīz pēc tam Heivords runāja ar citu direktoru � Filipu Johanscnu, Viduskontincnta gumijas ra�o�anas kompānijas prezidentu, un izmantoja citu iespēju. Johansens pats ieminējās, ka viņam nepatīk Aleksis Vandervorts, nosaucot viņu par neizprotamu cilvēku.

Jā, Alek�a domā�anas veids ir savāds. Bet viņam ir personīgas problēmas. Nezinu, cik lielā mērā tās ietekmē darbu.

Kādas problēmas?

Ar sievietēm. Man, protams, nepatiktu�

�ī ir svarīga liela, turklāt slepena. Stāstiet vien.

Pirmkārt, Aleksim ir problēma laulības dzīvē. Otrkārt, viņ� ir sapinies ar citu sievieti. Tre�kārt, �ī sieviete ir kreiso aprindu darbiniece, kuras vārds bie�i parādās laikrakstos, un ne tādā sakarībā, kas būtu vēlama bankai. Nezinu, cik lielā mērā viņa ietekmē Aleksi, un, kā jau sacīju, man īsti nepatiktu�

Labi, ka man to pastāstījāt, Rosko. Tādas lietas direktoriem jāzina. Kreiso aprindu, ko?

Viņu sauc Margota Brakena.

�ķiet, ka esmu �o vardu dzirdējis. Sakarā ar kaut ko nepatīkamu.

Heivords auksti pasmaidīja.

Ta�u vēl pēc divām sarunām viņ� vairs nebija tik apmierināts. Beidzot izdevās sazvanīt vienu no direktoriem, kas pastāvīgi dzīvoja citā pilsētā. Tas bija Leonards L. Kingsvuds, Nortamas tērauda korporācijas prezidents.

Kingsvuds savu karjeru bija sācis kā tēraudkausētājs, un uz Rosko pūliņiem viņ� atbildēja:

Ncpūtiet nu tādus pekstiņus, Rosko! � un nemaz neuztraucās, ka direktoriem nav izziņots par Bcna nāvi pirmajiem. � Veids, kā Bens to nokārtoja, man pavisam labi patīk. Tas vispirms jāuzzina tuvākajiem darbiniekiem, tikai tad pārējiem kungiem.

Kad Heivords sacīja, ka Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas akcijas varētu kristies, Kingsvuds atteica:

Nu, un kas par to?

Protams, � viņ� piebilda. � Tikko �ī ziņa izplatīsies, PATB akciju cena bir�ā kritīsies. Bet tikai tāpēc, ka akcijas pērk zaķapastalas, kas nespēj at�ķirt histēriju no faktiem. Bet nedēļas laikā akciju kurss atkal kāps, tāpēc ka banka ir labā stāvoklī, mēs visi to zinām.

Un pēc brītiņa piebilda:

Rosko, �is jūsu mēģinājums man iestāstīt, kuru no jums atbalstīt, ir tikpat caurspīdīgs, kā tikko nomazgāts logs. Tāpēc es savus ieskatus izklāstī�u tikpat skaidros vārdos, ietaupot mums abiem laiku. Jūs esat lielisks finansists, vislabākais skaitļu un naudas sapratējs, ko vispār esmu sastapis. Ja gribat pārnākt strādāt Nortamas tērauda korporācijā, es pārbīdī�u savus darbiniekus, iecel�u jūs par galveno finansistu, do�u jums lielāku algu un iespēju pirkt akcijas par pazeminātu cenu. Un tas ir piedāvājums, ko uzturē�u spēkā katrā laikā.

Tērauda korporācijas prezidents neklausījās uz Ilcivorda nomurminātajiem pateicības vārdiem, bet turpināja:

Tomēr, lai cik labi protat strādāt ar skaitļiem, Rosko, jūs nekad nevarēsiet būt vadītājs. Tā es uz to skatos, un tā es balso�u, kad padomē būs Bena aizvietotāja vēlē�anas. Man jums skaidri jāpasaka, ka es atbalstī�u Vandervortu. Tas jums jāzina.

Ileivords mierīgi atbildēja:

Pateicos par jūsu atklātību, Leonard!

Tie�i tā. Ja jūs nopietni pārdomāsiet manu piedāvājumu, piezvaniet.

Rosko Ilcivordam nebija nekādas intereses strādāt Nortamas tērauda korporācijā. Lai gan lielāka alga viņu interesēja, tomēr lepnums neļautu pēc Leonarda Kingsvuda kodīgajām piezīmēm tur strādāt. Turklāt viņ� ne mirkli ne�aubījās, ka saņems PATB augstāko posteni.

Tālrunis atkal zvanīja. Klausulē Dora Kelegena sacīja, ka sazvanījusi vēl vienu direktoru, Floidu Leberu.

Floid, � Heivorda balss tonis kļuva zemāks un sērīgāks. � Man ir patiesi �ēl, ka tie�i es jums paziņoju bēdīgas, pat traģiskas ziņas�

3

Ne visi atstāja �o nozīmīgo sapulci tādā steigā kā Rosko Ileivords. Da�i kavējās aiz sē�u zāles durvīm, sarunājās un vēl arvien pārdzīvoja �oku.

Vecais trasta operāciju departamenta darbinieks Poups Monro klusi sacīja Edvīnai D'Orsejai:

� �ī ir bēdīga, bēdīga diena.

Edvīna, vēl nespēdama pat runāt, pamāja. Bcns Rosclli viņai bija svarīgs kā draugs, un viņ� vienmēr bija lepojies, ka Edvīna ieņēma arvien augstākus un augstākus posteņus bankā.

Aleksis Vandervorts apstājās pie Edvīnas, tad pamāja uz sava biroja pusi, kas atradās da�as durvis tālāk.

Varbūt pāris minūtes pasēdēsim?

Viņa pateicīgi pieņēma aicinājumu:

Jā, lūdzu!

Bankas vado�o darbinieku biroji izvietojās tajā pa�ā stāvā, kur sē�u zāle � PATB galvenās pārvaldes tornī, trīsdesmit sestajā stāvā. Tāpat kā visos birojos, arī Aleksim Vandervortam bija apsprie�u telpa, tur Edvīna no automāta ielēja sev kafiju. Vandervorts izvilka no kabatas pīpi, piebāza ar tabaku un aizdedzināja. Viņa skatījās, cik veikli, bez kādām liekām kustībām kustas viņa pirksti. Viņa plaukstas, tāpat kā augums, bija īsas un platas ar apgrieztiem, labi manikīrētiem nagiem.

Starp abiem pastāvēja sena draudzība. Kaut arī Edvīna, kas vadīja Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas galveno, pilsētas centra filiāli, dienesta hierarhijā bija vairākus pakāpienus zemāk par izpildviceprczidentu Aleksi, viņ� pret Edvīnu alla� izturējās kā līdzīgs ar līdzīgu un bie�i vien jautājumus, kas skāra viņas filiāli, nokārtoja tie�i, apejot vairākus padotības pakāpienus.

Aleksi, man tev jāsaka, ka tu izskaties pēc skeleta.

Viņa gludā, apaļā seja izplūda siltā smaidā.

Var pamanīt, ko?

Aleksim Vandervortam patika viesības, izcili labi ēdieni un vīni. Tas bija nepatīkami, bet viņ� ļoti viegli pieņēmās svarā. Un tad � kā �obrīd � ievēroja diētu.

Likās, ka viņi ir bez vārdiem vienoju�ies nepieminēt svarīgāko tematu.

Aleksis jautāja:

Kā �ajā mēnesī klājas tavai filiālei?

Diezgan labi. Un ceru, ka nākamais gads būs vēl labāks.

Runājot par nākamo gadu, kā Luiss to prognozē? � Luiss D'Orsejs, Edvīnas vīrs, izdeva pa�a sagatavotu un ļoti pla�i izmantotu finansu biļetenu ieguldītājiem.

Drūmi. Viņ� pareģo, ka dolāra vērtība uz laiku celsies, pēc tam strauji kritīsies, līdzās angļu mārciņai. Tāpat Luiss saka, ka tie, kas Va�ingtonā domā, ka ASV saimnieciskā lejupslīde ir beigusies, ir tādi pa�i sapņotāji kā tic, kas Vjetnamas karā saredzēja "gaismu tuneļa galā".

Man viņa domām jāpievienojas, � sacīja Aleksis. � īpa�i par dolāru. Zini, Edvīna, viena no ASV banku kļūdām ir

tā, ka mēs nekad neesam ieteiku�i noguldītājiem ārvalstu valūtu kontus � �veices frankus, vācu markas un citus, kā to dara Eiropas baņķieri. Jā, mēs piedāvājam lielajām firmām, jo tās pieprasa, un ASV bankas labi pelna, rīkojoties ar ārvalstu valūtu, bet mēs to reti piedāvājam vidējiem vai mazo summu noguldītājiem. Ja mēs būtu ieteiku�i Eiropas valūtu kontus, daudzi mūsu noguldītāji no dolāra kursa kri�anās būtu pelnīju�i, nevis zaudēju�i.

Vai ASV Finansu ministrija neiebilstu?

Jādomā gan, ka iebildīs. Ta�u viņi pakļausies tautas spiedienam. Tā tas notiek vienmēr.

Vai tu esi kādreiz apsvēris savus ieteikumus, lai mūsu bankā būtu iespējams noguldīt ārzemju valūtas?

Jā, vienreiz, bet toreiz nobalsoja pret manu ieteikumu. Amerikas baņķieriem pat mazvērtīgs dolārs ir svēts. Tas ir tāds jēdziens, ko esam uzspiedu�i mūsu klientiem, kas tikpat kā strausi iebā� galvu smiltīs, lai ienaidnieks viņus neredzētu. Tikai da�i vistālredzīgākie pirms dolāra kursa kri�anās atvēra kontus �veices bankās.

pr � Esmu par to daudz domājusi. Mēs, baņķieri, dro�i un

savlaicīgi zinājām, ka dolāra kurss kritīsies, bet klientiem ne vārda neteicām, vienīgi da�iem ievērojamākiem. Neviena brīdinājuma, neviena ieteikuma pārdot dolārus un pirkt kādu citu valūtu.

Tas nebija valsts interesēs. Pat Bcns�

Viņ� aprāvās, un abi brīdi sēdēja klusējot.

Caur stikla sienu Alek�a biroja austrumu pusē varēja redzēt attīstītu vidējo rietumu pilsētu. Vistuvāk tornim bija kanjons, ko radīja augstās biznesa ēkas, tikai nedaudz zemākas par Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas celtni. Aiz pilsētas centra, atgādinot burtu S, vijās upe, pa kuru slīdēja laivas un kuģi, bet �īs dienas krāsa, kā vienmēr, bija piesārņoti pelēka. Izskatījās, ka upes tilti, dzelzceļa tilti un platie re�ģi, kas veidoja ātrceļus, ir samud�ināju�ies lielā mezglā. Kā atrisu�as lentas tic veda uz rūpniecības centriem un priek�pilsētām, ko pastāvīgajā dūmakā varēja tikai apjaust. Bet tuvāk, kaut arī aiz upes, bija iek�pilsētas dzīvojamo rajonu labirinti, bie�i vien dzīvo�anai nederīgi, un tos sauca par pilsētas kaunu.

Siguldas pilsētas BIBLIOTĒKA

Bēdīgo grauslu pa�ā centrā slējās jauna, liela ēka, un tērauda re�ģi liecināja, ka blakus būs nākamā.

Edvīna norādīja uz abām ēkām.

Ja ar mani būtu kā pa�laik ar Benu, es gribētu, lai mani atceras par Austrumu forumu.

Es arī to gribētu. � Alek�a skats vēroja pārupes ainavu. � Skaidrs, ka bez viņa �ī ideja nekad nebūtu īstenojusies.

Austrumu forums bija iespaidīgs būvprojekts, �ī rajona atjauno�anas sākums. Bens Roselli bija tam apsolījis Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas finansiālu atbalstu, un Aleksis Vandcrvorts tie�i atbildēja par tā nodro�inājumu. Edvīnas vadītā lielā pilsētas centra filiāle izsniedza būvniecības aizdevumus un kārtoja hipotēku operācijas.

Edvīna klusi sacīja:

Es nupat domāju par pārmaiņām, kas skars rajonu aiz upes� � Viņa nepateica, kad Bena vairs nebūs.

Jā, bankā būs pārmaiņas, dro�i vien ļoti lielas. Cerams, ka tās neskars Austrumu forumu.

Viņa nopūtās:

Vēl nav pagājusi ne stunda, kop� Bens�

Jā, un mēs runājam par bankas lietām, kad vēl pat kaps nav izrakts. Mums tomēr tā jādara, Edvīna. Bens tā gribētu. Drīz jāiz�ķiras daudzām svarīgām lietām.

Ieskaitot to, kur� kļūs par prezidentu.

Tā ir viena no pirmajām.

Laba daļa bankas darbinieku cer, ka tas būsi tu.

Teik�u godīgi � es arī.

Viņi nepieminēja, ka Aleksi Vandcrvortu līdz �im uzskatīja par Bena Roselli mantinieku. Ta�u neviens nedomāja, ka tas notiks tik drīz. Aleksis Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā strādāja tikai divus gadus. Pirms tam viņam bija augsts postenis Federālās Rezerves sistēmā. Bens Roselli bija Aleksi pārliecinājis pārnākt pie viņa, stāstījis par karjeras iespējām, par virzī�anos uz aug�u pat līdz bankas prezidenta krēslam.

"Apmēram pēc pieciem gadiem," toreiz bija sacījis vecais Bens, "es savu posteni atdo�u tam, kas spēj veiksmīgi rīkoties ar lieliem skaitļiem un iegūt peļņu. Banka nevar pastāvēt bez peļņas. Tomēr viņam jābūt kaut kam vairāk, nekā tikai labam baņķierim. Cilvēks, kuru es izvēlē�os savā vietā, nekad nedrīkst aizmirst sīkos noguldītājus, kas vienmēr ir bijis mūsu spēks. Baņķieriem nelaimīgā kārtā ir para�a pārāk atsve�ināties no saviem klientiem."

Viņ� tajā brīdī neko nesolīja. To Bens skaidri pasacīja, piebilzdams: "Man pārjums, Aleksi, radies iespaids, ka tie�i jūs esat tāds cilvēks. Pastrādāsim kopā un redzēsim, kā mums veiksies."

Aleksis sāka strādāt, līdzi atnesot pieredzi un labu nojautu par nepiecie�amajiem jauninājumiem bankas darbā, un �īs abas īpa�ības viņu ātri padarīja populāru. Viņa dzīves filozofija bie�i vien sakrita ar Bena uzskatiem.

Ar banku lietām Aleksim bija nācies saskarties daudz agrāk, kad viņ� auga pie tēva � vācu emigranta, kas bija kļuvis par Mi nesot as fermeri.

Pīters Vandervorts bija paņēmis bankā aizdevumu un, lai atdotu to un procentus, strādāja no ausmas līdz vēlai naktij, parasti visas septiņas nedēļas dienas. Viņ� pārpūlējās un nomira pilnīgi nabags, pie kam banka pārdeva viņa zemi un māju, lai atgūtu savu naudu un iekrāju�os procentus. Tēva bēdīgā pieredze pārliecināja sērojo�o Aleksi, ka viņa vieta ir bankas galdam otrā pusē.

Beidzot ceļu uz banku jaunajam Aleksim nodro�ināja Harvardas universitātē iegūtās zinā�anas un godpilnais ekonomikas doktora zinātniskais grāds.

Viss jau vēl var atrisināties labi, � sacīja Edvīna D'Orseja. � Dro�i vien direktoru padome izvēlēs jaunu prezidentu?

Jā, � Aleksis izklaidīgi atbildēja. Viņ� domāja par Benu Roselli un savu tēvu, pie kam atmiņas par abiem bija neizprotami saviju�ās.

Darba stā�s nav pats iz�ķirīgākais.

Nē, bet nozīmīgs gan.

Aleksis vērtēja savas iespējas. Viņ� zināja, ka viņam ir talants un pieredze, lai vadītu Pirmo Amerikas tirdzniecības banku. Tomēr bija iespējams, ka direktori izvēlēsies kādu citu, kas bankā strādājis daudz ilgāk. Rosko Ilcivords, piemēram, bankā strādāja gandrīz divdesmit gadus. Par spīti tam, ka viņ� da�kārt ncsapratās ar Benu Roselli, �im cilvēkam direktoru padomē bija ievērojams atbalsts.

Vakar vēl �ķita, ka Aleksis būs prezidents. �odien viss bija mainījies.

Viņ� piecēlās un izdauzīja pīpi.

Jāsāk atkal strādāt.

Man arī.

Tomēr, palicis viens, Aleksis turpināja sēdēt kluss un domīgs.

Edvīna toties ar liftu nobrauca līdz bankas pārvaldes torņa foajē, kura arhitektūra bija kaut kas līdzīgs Linkolna centra un Siksta kapelas maisījumam. Te mutu|oja rosīga darbība � savas lietas kārtoja bankas darbinieki, steidzīgi ziņne�i, apmeklētāji un tūristi. Viņa laipni atbildēja kāda dro�ības sarga draudzīgajam sveicienam.

Cauri izliektajam stiklam Edvīnai pavērās skats uz Roselli laukumu, kur auga koki, bija izvietoti soliņi un skulptūras, darbojās strūklaka. Vasarā �ī bija tuvāko kantoru darbinieku un darbinie�u satik�anās vieta, te viņi ēda pusdienas. Tagad laukums izskatījās nemīlīgs. Ass vēj� dzenāja un virpināja lapas un putekjus, mudinot cilvēkus ātrāk pazust bankas siltumā.

Edvīna nodomāja, ka �is gadalaiks viņai patīk vismazāk. Tas saistījās ar melanholiju, ziemas tuvo�anos un nāvi.

Viņa neviļus nodrebēja un iesteidzās maigi apgaismotā un ar paklāju izklātā tunelī, kas veda no bankas galvenās ēkas uz grezno vienstāva celtni, kur atradās bankas pilsētas centra filiāle.

Tā bija viņas karaļvalsts.

4

Bankas galvenajā, pilsētas centra filiālē tre�diena sākās ikdieni�ķi.

Edvīna D'Orseja bija �īs nedēļas atbildīgā de�urante un ieradās filiālē precīzi astoņos trīsdesmit, pēc pusstundas bankas smagnējās bronzas durvis vērsies pirmajiem klientiem.

Kā PATB galvenās filiāles pārvaldniecei un bankas viceprezidentei viņas pienākumos nebija uzņemties de�urantes uzdevumus. Ta�u Edvīna vēlējās tos pildīt. Tas, starp citu, pierādīja, ka viņa kā sieviete negaida nekādas privilēģijas. Savos piecpadsmit darba gados viņa to bija stingri uzsvērusi. Turklāt de�urēt nācās tikai katru desmito nedēļu.

Pienākusi pie ēkas sāndurvīm, viņa parakņājās savā Gu�i rokassomiņā, lai dabūtu atslēgu. Tā atradās zem lūpu zīmuļiem, pūdernīcām, ķemmēm, iepirkumu saraksta un citiem priek�metiem. Tāda nekārtība viņai nebija raksturīga. Pirms durvju atslēg�anas viņa vispirms uzmeklēja zīmi "viss kārtībā". Tā atradās īstajā vietā: maza, dzeltena kartīte loga apak�ējā stūrī. To tur pirms nedaudz minūtēm bija nolicis �veicars, kura uzdevums bija ierasties filiālē pirmajam. Ja filiālē viss ir kārtībā, viņ� nolika kartīti tur, lai to redzētu uz darbu nāko�ie darbinieki. Ja naktī būtu ielauzu�ies laupītāji un gribētu saņemt ķīlniekus, �veicaram nebūtu iespējams kartīti nolikt vietā, un tās trūkums kalpotu par brīdinājuma signālu. Tādā gadījumā tie, kas ieradās darbā vēlāk, neietu iek�ā, bet izsauktu palīgā policiju.

Tā kā laupī�anas gadījumi kļuva bie�āki, vairums banku izmantoja �ādas "viss kārtībā" zīmes, pie tam to veids un izvietojums bie�i mainījās.

Iegājusi telpā Edvīna steig�us devās pie sienas un atvēra kādas durtiņas. Aiz tām bija poga, un nu viņa to piespieda: divreiz gari, trīsreiz īsi, vienreiz gari. Tagad Centrālajā dro�ības dienesta telpā lielajā pārvaldes tornī zināja, ka durvis atslēdzot iedarbinātais signāls nav jāievēro, jo filiālē ir kāds no atbildīgajiem darbiniekiem. �veicaram, ienākot un izmantojot savu kodu, bija jādara tas pats.

Centrālajā dro�ības dienesta telpā pienāca visu filiāļu durvju atvēr�anas un arī citi signāli. Kad visi bija saņemti, sistēmu pārslēdza no "bīstami" uz "gatavībā".

Ja Edvīna vai �veicars ienākot nebūtu devu�i signālu, dro�ības daļas darbinieki zvanītu policijai, un ēka da�u minū�u laikā būtu ielenkta.

Tāpat kā visus dro�ības pasākumus, arī kodus bie�i mainīja.

Bankas visā valstī bija atklāju�as, ka dro�āk ir signalizēt "viss kārtībā", nevis iedarbināt briesmu signālu. Tādējādi banku darbinieki, kas nokļūst ķīlnieku lomā, brīdināja dro�ības iestādes par briesmām, vienkār�i nedarot neko.

Tagad pa sāndurvīm sāka ierasties citi bankas darbinieki, un viņus ielaida uniformētais �veicars, kas bija nostājies pie durvīm.

Labrīt, D'Orsejas kundze! � sveicināja sirmais un ilggadējais bankas darbinieks Totenho. Viņ� bija operāciju daļas vadītājs, kas kārtoja bankas ikdienas darbu. Garā, sērīgā seja darīja viņu līdzīgu vecam ķenguram. Jo tuvāk nāca pensijas vecums, jo viņa parastie untumi vairojās, pesimisms kļuva dziļāks. Likās, ka viņam nepatīk vecums un viņ� vaino citus savā noveco�anā. Edvīna un Totenho devās caur bankas galveno telpu, tad lejup pa mīksti izklātām kāpnēm līdz lielajam seifam. De�uranta uzdevumos ietilpa ik dienas atvērt un aizvērt seifu.

Kamēr viņi gaidīja atslēdzamies laika slēdzi, Totenho nomāktā balsī jautāja:

Baumo, ka Rosclli kungs ir uz nāves gultas. Vai tas tiesa?

Jā, tā ir taisnība, � un Edvīna īsumā aprakstīja iepriek�ējās dienas apspriedi.

Vakar mājās Edvīna spēja domāt tikai par to, tāpēc nolēma �odienu veltīt bankai. Bens to gaidītu no viņas.

Totenho kaut ko drūmi nomurmināja, bet viņa to nedzirdēja.

Edvīna skatījās rokas pulkstenī. Bija 8.40. Pēc da�ām sekundēm smagajās durvīs atskanēja klik�ķis, un laika slēdzis, ko ieregulēja iepriek�ējā vakarā, bija atslēdzies. Tagad varēja izpildīt seifa atslēgas kombinācijas.

Izmantojot citu noslēpto pogu, Edvīna ziņoja dro�ības dienestam, ka gatavojas atvērt seifu. Un darīs to pati, nevis citu piespiesta.

Stāvot līdzās pie durvīm, Edvīna un Totenho grieza kombināciju pogu. Katram bija cita kombinācija, ko otrs nezināja. Viens cilvēks seifu nevarēja atvērt.

Tagad ieradās arī Mailzs īstins, Totenho vietnieks. Viņ� bija jauns, izskatīgs, labi kopts vīrietis, turklāt vienmēr jautrā omā. Tā bija patīkama pārmaiņa, salīdzinot ar Totenho nomāktību. Edvīnai Istins patika. Viņam līdz nāca vecākais seifa kasieris, kas visu darbadienu pārraudzīs naudas izņem�anu no seifa un tās ievieto�anu atpakaļ. Nākamajās se�ās stundās banknotēs vien viņa rīcībā būs vairāk nekā miljons dolāru.

�eki, kas �odien ienāks lielajā bankā, būs apmēram divdesmit miljonu dolāru vērtībā.

Edvīna pagāja nost, un vecākais kasieris kopā ar Istinu atvilka vaļā smagās, precīzi darinātās durvis. Līdz darba dienas beigām tās paliks vaļā.

Man tikko bija divas telefona sarunas. Svītrojiet vēl divas kasieres, � sacīja Tstins, un Totenho melanholija padziļinājās.

Vai gripa? � jautāja Edvīna.

Pilsētu bija apņēmusi gripas epidēmija, kas skāra arī bankas darbiniekus, īpa�i kasierus un kasieres.

Tie�i tā, � sacīja Mailzs Tstins.

Totenho sūdzējās.

Ja vien es pats varētu saslimt, ietu mājās un ļautu, lai citi izdomā, ko sēdināt pie lodziņiem. � Viņ� pagriezās pret Edvīnu. � Vai mums par katru cenu �odien jāatver durvis?

Liekas, ka cilvēki to gaida.

Tādā gadījumā mēs patuk�osim administratoru krēslus. Jūs es izvēlos pirmo, � viņ� norādīja uz Tstinu. � Ejiet, saņemiet naudas kasi, lai jūs būtu gatavs sagaidīt klientus. Vai protat vēl skaitīt?

Līdz divdesmit, ja vien drīkstu novilkt kurpes un zeķes.

Edvīna pasmaidīja. Viņu jaunais Tstins neuztrauca. Viss,

ko viņ� aizsāka, veicās labi. Tikko Totenho nākamajā gadā aizies pensijā, paaugstinājumam viņa gandrīz noteikti izvēlēsies Tstinu.

Viņ� pasmaidīja pretim.

Nerūpējieties, D'Orscjas kundze. Esmu visai labs rezervists. Turklāt es vakar vakarā trīs stundas spēlēju rokasbumbu un reizē skaitīju punktus.

Vai uzvarējāt?

Ja cs skaitīju punktus? Kā tad citādi?

Edvīna arī zināja, kāds ir Tstina vaļasprieks, kas bija izrādījies ļoti vērtīgs bankas darbam, proti, bankno�u un sīknaudas pētniecība un krā�ana. Viņ� apmācīja jaunos bankas darbiniekus, izstāstot arī vēsturiskus faktus. Piemēram, ka papīra naudu un inflāciju izgudroja ķīnie�i. Pirmā inflācija, viņ� paskaidroja, bija trīspadsmitajā gadsimtā, kad mongoļu imperators Kublai Ilans nespēja armijai samaksāt sudrabā, tāpēc izmantoja koka iespiedblokus, lai ra�otu armijas papīra naudu. Nelaimīgā kārtā naudu iespieda tik daudz, ka tā kļuva nevērtīga. Jaunais Istins jokoja: "Da�i saka, ka dolāru pa�laik mongolizē." Sava vaļasprieka dēļ viņ� bija kļuvis par viltotās naudas ekspertu, un aizdomīgās banknotes parasti nonāca uz viņa galda.

Tagad visi trīs � Edvīna, Totcnho un Istins � devās pa kāpnēm uz bankas galveno telpu.

Pa�laik no bruņu ma�īnas ienesa audekla maisus ar naudu, turpat stāvēja divi bruņoti sargi.

Lieli naudas daudzumi parasti pienāca no rīta. Naktī nauda sāka ceļu no Federālās Rezerves bankas un nonāca Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas galvenās ēkas lielajā naudas seifa. No turienes naudu izdalīja pa PATB filiālēm. Iemesls, kāpēc to visu darīja rīta cēlienā, bija vienkār�s. Pārāk daudz naudas seifos neko nepelnīja. Tāpat bija jābaidās no zaudējumiem un zādzībām.

Katras filiāles vadītājam vai vadītājai bija jāprot nekad nenokļūt situācijā, kad naudas pietrūkst, bet nekad arī tādā, kad naudas ir pārāk daudz.

Liela filiāle, kāda bija PATB pilsētas centra banka, parasti glabāja pusmiljonu dolāru apgrozībai. Nupat bija pienāku�i ccturtdaļmiljons dolāru, kas paredzēti papildus �odienas vajadzībām.

Totenho uzrūca piegādes sargiem:

Ceru, ka �oreiz atvedāt mazliet tīrāku naudu nekā pēdējā laikā parasts.

Es jūsu sūdzību izteicu ve�iem centrālajā naudas birojā, Totcnho kungs. � Sargs bija jauns, un viņa mati ne vien līda ārā no uniformas cepures, bet plūda arī tālu pāri apkaklei. Edvīna neviļus paskatījās uz leju, vai viņ� valkā kurpes. Valkāja gan.

Viņi teica, ka jūs esot zvanījis, � sargs turpināja. � Kas attiecas uz mani, tad man nauda patīk, tīra vai netīra.

Nelaimīgā kārtā, � sacīja operāciju daļas vadītājs, � mūsu klienti tā nedomā.

Visas bankas cen�as saņemt pilnīgi jaunu naudu, kas Federālās Rezerves bankā ienākusi tie�i no Naudas spiestuves. Pārsteidzo�i daudz klientu, ko bankā sauca par "kaprīzajiem klientiem", atteicās no netīras un apbru�ātas naudas un pieprasīja jaunas banknotes vai vismaz tādas, ko bankas darbinieki dēvēja par "atbilsto�ām". Patīkamā kārtā, vairāk bija tādu, kam naudas izskats neinteresēja. Banku kasieriem bija norādīts dot visnetīrāko naudu tiem, kas to pieņēma, un glabāt tīro tiem, kas to īpa�i pieprasīja.

Runā, ka esot iespiestas lieliskas viltotas banknotes. Varbūt mēs jums nākamreiz varētu piegādāt kādu saini. � Otrais sargs pamirk�ķināja pirmajam.

Tādas palīdzības mums nevajag, � sacīja Edvīna. � Mēs jau tā pārāk daudz tādu saņemam.

Pagāju�ajā nedēļā banka atklāja gandrīz tūksto� viltotu dolāru. �o naudu kāds bija iemaksājis, bet neviens nezināja, kas tie�i. Visticamāk, ka nauda nāca no daudziem klientiem. Da�i, kas pa�i bija apkrāpti, savus zaudējumus uzvēla bankai, bet citi to darīja nezinot, jo viltojumu kvalitāte bija pārsteidzo�i laba.

ASV Slepenā dienesta aģenti, kas �o jautājumu pārrunāja ar Edvīnu un Mailzu Tstinu, bija ļoti norūpēju�ies.

Viltotā nauda vēl nekad nav bijusi tik kvalitatīva un nav arī bijusi tik lielos daudzumos. � Viņi aprēķināja, ka pagāju�ā gadā sara�ots vismaz trīsdesmit miljonu dolāru viltotas naudas. Un daudz no tās nekad ncnonāca uzmanības lokā.

Bija divas valstis, kur �o viltoto naudu iespieda � Anglija un Kanāda. Aģenti stāstīja, ka Eiropā apgrozībā ir neticami daudz viltotu ASV dolāru. � Tur tos tik viegli neatklāj, tāpēc brīdiniet savus draugus nepieņemt dolārus Eiropā. Ļoti iespējams, ka tie ir viltoti.

Pirmais sargs uzcēla plecos vienu no maisiem.

Nerūpējieties, ļautiņi. �ī ir pavisam īsta Amerikas nauda, un tādu piegādājam tikai mēs!

Abi sargi devās lejā uz seifu.

Edvīna steidzās pie sava galda, kas bija uz paaugstinājuma. Bankā sākās rosība, jo zālē cauri atvērtajām galvenajām durvīm ienāca pirmie klienti.

Tāda bija tradīcija � vado�ie darbinieki strādāja uz paaugstinājuma. Tas atradās virs zāles līmeņa un bija izklāts ar tum�i sarkanas krāsas paklāju. Edvīnas lielajam, respektablajam galdam labajā pusē bija zvaig�ņotais ASV karogs, kreisajā � trīsstūrainais �tata karogs. Tur sē�ot, viņai brī�iem likās, ka tūliņ parādīsies televīzijas kameras un viņa runās par svarīgām bankas lietām.

Pilsētas centra filiāle bija moderna, to pārbūvēja pirms pāris gadiem, kad cēla PATB galvenās pārvaldes torni. �ai ēkai bija dizaineru plānojums un, to uzlabojot, iz�ķieda daudz naudas. Galīgajā noformējumā dominēja tum�sarkana krāsa un mahagonijs ar nelieliem zeltījumiem. Tā bija ļoti ērta klientiem, lieliska darbavieta tur strādājo�iem un � kopā ņemot � pārbagāta. Bija reizes, kad Edvīna domāja, ka tas ir lieliski.

Viņa iekārtojās darbam, un tās garais, slaidais augums ērti iekļāvās krēslā ar augstu atzveltni. Paraduma pēc pavisam bez vajadzības pieglauda matus, kas vienmēr bija bez vainas.

Edvīna pasniedzās pēc vairākiem vākiem ar aizdevumu pieprasījumiem par tādām summām, ko citi filiāles darbinieki nedrīkstēja apstiprināt.

Viņai bija tiesības apstiprināt līdz miljonam dolāru, ja vēl divi citi atbildīgie filiāles darbinieki aizdevumam piekrita, ko viņi bez izņēmuma darīja. Ja pieprasījumi bija par vēl lielāku summu, tos nodeva administratīvā korpusa kredītdaļas darbiniekiem.

Tāpat kā citās banku sistēmās, arī Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas darbiniekus vērtēja pēc aizdevuma lieluma, ko viņi drīkstēja parakstīt. Tas it kā sagrupēja darbiniekus pēc kārtas un vietu tajā nosacīja "paraksta kvalitāte", jo viņu paraksts �os pieprasījumus apstiprināja.

Edvīnas kā filiāles, lai arī galvenās, vadītājas paraksta kvalitāte bija ārkārtīgi augsta. Mazākas filiāles pārvaldnieks varētu, piemēram, apstiprināt piecdesmit tūksto�u līdz pusmiljona dolāru pieprasījumu, atkarībā no pārvaldnieka spējām un darba stā�a. Edvīnu vienmēr uzjautrināja, cik daudz �ī paraksta kvalitāte nozīmēja. PATB torņa kredītdaļā aizdevumu nodaļas inspektora palīgs, kas drīkstēja parakstīt piecdesmit tūksto�us dolāru, sēdēja pie vienkār�a galda lielā telpā kopā ar citiem. Nākamais pēc kārtas � aizdevumu nodaļas inspektors ar divsimts piecdesmit tūksto�u paraksta kvalitāti sēdēja stikla birojiņā pie krietni iespaidīgāka galda.

Atsevi�ķs birojs pienācās aizdevumu nodaļas vecākajam inspektoram, kas drīkstēja izsniegt pusmiljonu dolāru. Birojam bija durvis un logs, pie sienas eļļas krāsu glezna, piezīmju blociņ� ar iespiestu darbinieka vārdu, par brīvu Wall Street Journal eksemplārs, kurpju spodrinā�ana ik rītu un vēl sekretāre, kas apkalpoja arī otru līdzīgu inspektoru.

Aizdevumu nodaļas viceprezidenta paraksta kvalitāte sniedzās līdz miljonam dolāru; viņ� sēdēja stūra birojā ar diviem logiem, divām eļļas krāsu gleznām, un viņam bija pa�am sava privātsekretāre. Piezīmju blociņ� �im darbiniekam bija iespiests cilspiedes tehnikā. Arī viņam pienācās par brīvu laikraksts un kurpju spodrinā�ana, da�ādi �urnāli, firmas ma�īna darba lietās, pusdieno�ana atbildīgo darbinieku ēdnīcā.

Edvīna baudīja visus �os labumus, kaut gan viņa ne reizi nebija izmantojusi iespēju nospodrināt kurpes.

Tagad viņa sāka pētīt divus aizdevumu pieprasījumus. Vienu apstiprināja, otram ar zīmuli pielika jautājumzīmi. Tre�ais pieprasījums lika viņai satrūkties.

Viņa bija pārsteigta un iedomājās dīvaino sakarību ar vakardienas notikumiem. Viņa piezvanīja.

Aizdevumu nodaļas darbinieks, kas �o pieprasījumu bija apstrādājis, tūliņ pacēla iek�ējā tālruņa klausuli.

Runā Kāstlemcns.

Klif, lūdzu atnāciet pie manis.

Tūlīt eju. � Viņus atdalīja tikai pusducis rakstāmgaldu, un Kāstlcmens skatījās tie�i uz Edvīnu. � Varu derēt, ka zinu, kāpēc jūs mani aicināt.

Pēc brī�a, apsēdies blakus Edvīnas galdam, viņ� paskatījās uz atvērtajiem vākiem.

Man bija taisnība. Ir gan da�kārt neticami pieprasījumi.

Klifs Kāstlcmens bija spēcīga auguma, precīzs, ar apaļu,

iesārtu seju, ko parasti rotāja smaids. Aizņēmumu meklētājiem viņ� patika, jo prata uzmanīgi klausīties. Bet Klāstlemcns bija piedzīvojis darbinieks ar saprātīgiem spriedumiem.

Es cerēju, � Edvīna sacīja, � ka �is pieprasījums, lai cik drausmīgs izklausās, ir neizdevies joks.

Drīzāk jau spokains, D'Orscjas kundze. Lai gan viss �is pieprasījums liekas kā neizdevies joks, es jums varu garantēt, ka tas ir iesniegts, cerot uz rezultātiem. � Kāstlemcns norādīja uz vākiem. � Es pierakstīju visus zināmos faktus, saprotot, ka tic jūs intereses. Jūs acīmredzot izlasījāt gan tos, gan manus ieteikumus.

Vai jūs tie�ām nopietni iesakāt aizdot tik daudz naudas �ādai vajadzībai?

Es to ņemu nāvīgi nopietni, � aizdevumu nodaļas darbinieks apklusa. � Piedodiet manu vārdu izvēli! Bet man liekas, ka jums �is aizdevums jāapstiprina.

Tas viss bija aprakstīts vākos. Kāds �etrdesmit trīs gadus vecs aptiekas pārdevējs, vārdā Gosburns, vēlējās divdesmit piecus tūksto�us dolāru. Viņ� bija precējies, tā bija viņa pirmā laulība, kas bija ilgusi septiņpadsmit gadus, un Gosburnicm priek�pilsētā bija sava māja ar nelielu hipotēku. Viņiem jau astoņus gadus bija rēķins PATB, un tas bija bez problēmām. Kāds neliels aizdevums no agrākiem laikiem bija atmaksāts. Labs bija arī Gosburna darba un finansiālais raksturojums.

Aizdevums bija nepiecie�ams, lai iegādātos lielu nerūso�a tērauda kapsulu, kur novietot Gosburnu meitas' Andrcas ķermeni. Pirms se�ām dienām piecpadsmit gadu vecumā viņa bija mirusi ar nieru vēzi. Pa�laik līķis atradās bēru namā, to uzglabāja sausajā ledū, pie kam asinis bija tūlīt pēc nāves izsūknētas un aizstātas ar asinīm līdzīgu, nesasalsto�u vielu dimctīlsulfoksīdu.

Tērauda kapsula bija darināta, lai tajā varētu uzglabāt sa�ķidrinātu slāpekli. Līķi iesaiņotu alumīnija folijā un iemērktu �ai �ķidrumā.

Tāda tvertne, kas patiesībā bija liela pudele un ko sauca par kriokapu, bija dabūjama Losand�elosā, to piegādās ar lidma�īnu, tikko būs pie�ķirts bankas aizdevums. Apmēram tre�ā daļa aizdevuma nepiecie�ama tvertnes uzglabā�anai ūn lai katrā ceturtā mēnesī atjaunotu sa�ķidrināto slāpekli, kura temperatūra nav tālu no absolūtās nulles.

Kāstlemens Edvīnai jautāja:

Vai jūs esat kaut ko dzirdējusi par krionistu biedrībām?

Pavisam maz. Tās ir pseidozinātniskas un nav nopietni ņemamas.

Tik tie�ām nav. Un tie�ām pseidozinātniskas. Ta�u krionistu biedrībām ir daudz sekotāju. Kāda no tām pārliecinājusi Gosburnus, ka tad, kad medicīnas zinātne būs vairāk attīstījusies � teiksim pēc piecdesmit vai simts gadiem � Andreu varēs izkausēt, atdzīvināt un izārstēt. Starp citu, krionistiem ir sauklis: sasaldējiet�gaidiet � atdzīviniet.

Drausmīgi, � sacīja Edvīna.

Tādam viedoklim aizdevumu nodaļas darbinieks piekrita.

Es domāju tāpat. Ta�u raugieties no viņu redzes viedokļa. Viņi tam tic. Viņi ir pieaugu�i, samērā inteliģenti un ļoti reliģiozi cilvēki. Vai tad mums, baņķieriem, jābūt tiesne�iem? Kā es saprotu, vienīgais jautājums ir: vai Gosburns �o aizdevumu atmaksās? Es esmu skaitļus pārbaudījis un pārliecinājies, ka viņ� to ne tikai var, bet arī noteikti izdarīs. �o cilvēku varētu uzskatīt par traku, ta�u viņ� ir tāds trakais, kas savus rēķinus maksā.

Edvīna neticīgi pētīja ienākumu un izdevumu uzskaiti.

Viņiem būs ārkārtīgi grūti atmaksāt.

To �is cilvēks zina, bet uzstāj, ka var to izdarīt. Viņ� ir sācis piepelnīties un sieva meklē darbu.

Jā, bet viņiem ir �etri jaunāki bērni, � iebilda Edvīna.

Tā ir.

Vai kāds viņiem ir atgādinājis, ka bērniem drīz vajadzēs naudu skolai, daudz ko citu, un �os divdesmit piecus tūksto�us varētu izmantot derīgākiem mērķiem?

Jā, to es darīju, � teica Kāstlcmcns. � Man ar Gosburnu divreiz bija garas sarunas. Kā viņ� sacīja, visa ģimene to ir pārrunājusi. Viņi visi tic, ka upuri un grūtības ir tā vērti, lai kādreiz atgrieztu Andrcai dzīvību. Pārējie bērni apgalvo, ka pieaugu�i viņi rūpēsies par maksājumiem un māsas līķa saglabā�anu.

Ak Dievs! � Edvīnas domas atkal atgriezās vakardienā. Bena Roselli nāve, kad tā pienāks, būs cieņas pilna. Bet �īs izdarības nāvi padarīja par izsmieklu. Vai tie�ām bankas naudu � tātad daļēji Bena naudu � vajadzētu izmantot �ādiem nolūkiem?

D'Orsejas kundze, � aizdevumu nodaļas darbinieks teica, � man �ie vāki stāvēja uz galda divas dienas. Pirmā doma bija līdzīga jūsējai, es nodomāju, ka tas ir joks. Bet esmu pārdomājis un atzinis, ka tas ir pieļaujams risks.

Pieļaujams risks. Edvīna saprata, ka Klifam Kāstlcmenam ir taisnība, jo pieļaujams risks ir banku darbības pamatos. Viņam bija taisnība arī tajā ziņā, ka bankai nav jātiesā cilvēku personiskā pārliecība.

Protams, bija iespējams, ka �o aizdevumu neatmaksās. Ta�u ari tādā gadījumā neviens nevainos Kāstlemenu, jo viņ� bija labs darbinieks, viņa kontā bija vairāk uzvaru nekā zaudējumu. Patiesībā bankām nepatīk tie, kas nekad nezaudē. Katram aizdevumu noda|as darbiniekam varēja gadīties neveiksmīgi aizdevumi. Ja tādu nebija, datoru izraksti brīdināja vadību, ka �is cilvēks pārmērīgas uzmanības dēļ zaudē klientus.

Nu, labi, � sacīja Edvīna. � Lai arī �ī doma mani �ausmina, es uzticē�os jūsu secinājumiem.

Viņa parakstīja savus iniciāļus, un Kāstlemens atgriezās pie sava galda.

Ja neskaita neparasto aizdevumu meitenes ķermeņa sasaldē�anai, �ī diena sākās tāpat kā visas citas.

Un tā tas turpinājās līdz pēcpusdienai.

Kad Edvīna pusdienas ēda viena, viņa to darīja Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas galvenās pārvaldes ēkas pagraba kafetērijā. Te bija trok�ņaini, pārtika necila, bet apkalpo�ana ātra un paēst varēja piecpadsmit minūtēs.

�odien viņai bija viesis, tāpēc Edvīna izmantoja savas viceprezidentes tiesības aizvest viņu uz pārvaldes vado�o darbinieku restorānu, kas darbojās vienā no pārvaldes torņa aug�ējiem stāviem. Viesis bija lielākā universālveikala finansists un viņam vajadzēja trīs miljonu dolāru īstermiņa aizdevumu, lai nosegtu ienākumu trūkumu no daudz mazākām rudens pārdo�anām un lai iepirktu daudz dārgākas Ziemassvētku preces.

�ī nolādētā inflācija, � finansists, ēdot spinātu suflē, sūdzējās. Tad, aplaizījis lūpas, solīja: � Ta�u mēs �o naudu un vēl vairāk dabūsim atpakaļ nākamajos divos mēne�os. Ziemassvētku vecītis mūs ļoti mīl.

Universālveikala bizness bija svarīgs, bet Edvīna tomēr diktēja bankai labvēlīgus noteikumus. Pēc diezgan lielas ņurdē�anas klients, saldajā ēdienā baudot Mclbas1 gaumē gatavotus persikus, piekrita viņas noteikumiem. Trīs miljonu

1 Mclbas gaumē gatavoti persiki, kā daudzas citas receptes, nosauktas pasaulslavenās Austrālijas operdziedātājas Nellijas Melbas vārdā. �ajā gadījumā ir runa par cukurūdcnī vārītām persiku pusēm, ko atdzesē un kārto uz vaniļas saldējuma, aplej ar aveņu un jāņogu mērci, ko sauc par Melbas mērci. (�eit un turpmāk tulkotāja piezīmes) dolāru aizdevums bija lielāks, nekā Edvīna drīkstēja parakstīt, bet viņa ne�aubījās, ka dabūs atbalstu no galvenās pārvaldes aizdevumu nodaļas darbiniekiem. Ja būtu nepiecie�ams to izdarīt ātri, viņa runātu ar Aleksi Vandervortu, kas parasti viņas lēmumus atbalstīja.

Kamēr viņi dzēra kafiju, oficiante atnesa Edvīnai ziņu.

D'Orsejas kundze, � sacīja meitene. � Kāds Totenho kungs jums zvanīja un teica, ka esot kaut kas steidzams.

Edvīna atvainojās un devās pie tālruņa.

Operāciju daļas vadītāja balss sūdzējās:

Mēģināju jūs sameklēt.

Tas jums ir izdevies. Kas noticis?

Mums gadījies liels naudas iztrūkums. � Un viņ� paskaidroja, ka pirms pusstundas kāda kasiere �o faktu paziņojusi. Edvīna sava padotā balsī saklausīja ne tikai parasto pesimismu, bet arī izmisumu. Viņa jautāja, par kādu summu ir runa.

Totenho norija siekalas.

Se�i tūksto�i dolāru.

Es tūliņ bū�u pie jums.

Nepagāja ne minūte, kad viņa, atvainojusies savam viesim, ar liftu devās lejā uz apak�ējo stāvu.

5

Mēs skaidri zinām tikai to, � drūmi sacīja Totenho, � ka se�i tūksto�i dolāru nav tur, kur tiem jābūt.

Operāciju daļas vadītājs bija viens no �etriem cilvēkiem pie Edvīnas D'Orsejas galda. Vēl tur sēdēja Edvīna, Totenho vietnieks jaunais Mailzs īstins un kasiere Huanita Nunjcza.

Nauda bija pazudusi no Huanitas Nunjezas kases.

Kop� Edvīna atgriezās pie sava galda, bija pagājusi pusstunda. Kamēr citi klusēja, Edvīna atbildēja Totenho:

Jums taisnība. Ta�u mēs vēl neesam izdarīju�i visu. Sāksim no gala, izanalizēsim situāciju vēlreiz, lēnām un rūpīgi.

Pulkstenis rādīja pāri trim pēcpusdienā, un klienti bija projām, arī lielās durvis aizslēgtas.

Tā kā bankā darbs turpinājās, Edvīna ievēroja, ka vairāki darbinieki, ejot garām, slepeni novēro paaugstinājumu, nojau�ot, ka kaut kas ir noticis.

Viņa sev atgādināja, ka jābūt mierīgai, jāanalizē un jāvērtē katrs informācijas sīkums. Tāpat viņa centās ievērot balsu nianses, īpa�i lluanitas Nunjezas balsi.

Edvīna labi saprata, ka drīz būs jāziņo galvenās pārvaldes darbiniekiem par pazudu�o naudu. Tā kā summa bija liela, iesaistīsies bankas dro�ības dienests, iespējams, arī FIB. �obrīd vēl bija iespēja problēmu atrisināt klusi, un viņa bija gatava mēģināt rast skaidrību bez smagās artilērijas palīdzības.

� Ja jūs atļaujat, D'Orsejas kundze, � sacīja Mailzs īstins, � es labprāt sāktu, jo lluanita par �o zudumu vispirms ziņoja man. � īstins �oreiz neizskatījās jautrs.

Edvīna pamāja, ka piekrīt.

īstins izstāstīja, ka par naudas iztrūkumu uzzinājis īsi pirms �etrpadsmitiem. lluanita Nunjcza bija pienākusi pie viņa un paziņojusi, ka kasē trūkst se�i tūksto�i dolāru.

Mailzs īstins kasieru slimības dēļ visu dienu apkalpoja vienu no lodziņiem. īstins strādāja tikai divu lodziņu attālumā, un lluanita Nunjcza, aizslēgusi savu kasi, bija pienākusi pie viņa.

īstins bija aizslēdzis savu kasi un gājis pie Totcnho.

Izskatīdamies vēl drūmāks nekā parasti, stāstu turpināja Totenho.

Viņ� bija nekavējoties gājis pie Nunjezas kundzes. Jau no pa�a sākuma viņ� neticēja, ka iztrūkums ir se�i tūksto�i dolāru. Ja arī viņai radu�ās aizdomas par naudas iztrūkumu, nepārbaudot kasi, nav iespējams pateikt, cik tie�i trūkst.

Argumentēdams savas �aubas, operāciju daļas vadītājs norādīja, ka lluanita Nunjeza, atskaitot �etrdesmit piecas minūtes pusdienās, visu dienu strādājusi, darbu sākusi ar mazliet vairāk nekā desmit tūksto�iem dolāru no seifa. Viņa bija veikusi kases operācijas no pulksten deviņiem rītā, strādājusi piecas stundas. Visu laiku bankā bija daudz klientu, kasieri strādāja spraigi. Ienākumi bija lielāki nekā parasti, un viņas kasē, neskaitot �ekus, vajadzēja būt divdesmit līdz divdesmit

pieciem tūksto�iem dolāru. Tāpēc Totenho loģiski prasīja, kā Nunjczas kundze varēja zināt, ka naudas vispār trūkst un nosaukt precīzu summu?

Edvīna pamāja. Arī viņai �is jautājums nedeva mieru.

fidvīna neuzkrīto�i vēroja jauno sievieti. Viņa bija neliela, tieva, tum�u sejas krāsu, ne īsti skaistule, bet katrā ziņā valdzino�a. Izskatījās viņa pēc puertorikānietes un tā arī bija. Runāja ar jūtamu akcentu un maz, tikai īsi atbildot uz jautājumiem.

Bija grūti noteikt Huanitas Nunjezas domu gaitu. Līdz �im viņa vairāk klusēja, atbildēja īsi, nesniedzot nekādu jaunu informāciju. Sarunas laikā viņas seja bija saīgusi un nedraudzīga. Likās, ka viņa neklausās, ko apkārt runā, un uzskata to par lieku laika tērē�anu. Bet varēja manīt, ka viņa nervozē, pirksti sa�ņaudzās un visu laiku grozīja plāno laulības gredzenu.

No darba grāmatiņas, kas pa�laik atradās uz viņas rakstāmgalda, Edvīna D'Orseja zināja, ka Huanitai Nunjczai ir divdesmit pieci gadi, precējusies, bet dzīvo viena ar trīsgadīgu bērnu. Viņa bija strādājusi Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā turpat divus gadus, visu laiku pa�reizējā darbā. Edvīna ari atcerējās kaut ko, kas neparādījās darba grāmatiņā. Sieviete savu bērnu uzturēja pati, un viņai bija, varbūt vēl tagad ir, finansiālas grūtības, maksājot aizbēgu�ā vīra atstātos parādus.

Neticēdams, ka viņa var zināt, cik naudas trūkst, Totenho tomēr bija tūliņ pavēlējis pārtraukt darbu un ieslēdzis viņu kopā ar kasi.

Ieslēg�ana patiesībā pasargāja darbinieku, kas nokjuva �ādā situācijā, un tā rīkojas visas bankas. Kasieri, kasi un kalkulatoru ieslēdz nelielā telpā, uzdodot sastādīt dienas bilanci.

Totenho gaidīja ārpusē.

Viņa drīz iesauca operāciju daļas vadītāju un apstiprināja savas aizdomas. Iztrūkums bija se�i tūksto�i dolāru.

Totenho iesauca Mailzu Tstinu un viņi abi atkal mēģināja sastādīt bilanci, Huanitai Nunjczai piedaloties. Apstiprinājās, ka viņas bilance ir pareiza un naudas tie�ām trūkst. Un turklāt tie�i tik, cik viņa visu laiku bija apgalvojusi.

Tūliņ pēc tam Totenho sāka meklēt Edvīnu.

�>� Tātad mēs esam nonāku�i atkal turpat, no kurienes sākām, � nopūtās Edvīna. � Vai ir kāda svaiga doma?

Pieteicās Mailzs Islins.

Ja drīkstu, es gribētu Huanitai uzdot da�us jautājumus.

Edvīna pamāja.

Pārdomājiet_ �o lietu ļoti uzmanīgi un atcerieties, Huanita, � jautāja īstins, � vai jūs �odien no kādas kasieres esat ņēmusi vai devusi kādai naudu?

Kā visi zināja, tādi aizņēmumi gadījās bie�i. Kādā sastrēgumbrīdī kasierei varēja pietrūkt sīknaudas vai kādu īpa�u bankno�u. Lai nebūtu jāskrien uz seifu pēc trūksto�ā, kad pie lodziņa stāv rinda, kasieres izlīdzējās, "nopērkot" no kādas blakus kases vajadzīgo un izpildot naudas apmaiņas formu, kur uzrādīja, kas pircis, kas pārdevis un kādu summu. Reizēm vai nu steigas, vai neuzmanības dēļ gadījās kļūdas un dienas beigās vienai kasierei trūka naudas, bet citai bija tie�i tikpat liels pārpalikums. Tomēr grūti bija noticēt, ka starpība varētu būt se�i tūksto�i dolāru.

Nē, � sacīja kasiere. � Neesmu izpildījusi nevienu naudas apmaiņas formu. Vismaz �odien nē.

Mailzs īstins nepadevās.

Varbūt esat ievērojusi kādu no darbiniekiem pie savas kases, kas varēja to paņemt?

Nē.

Kad jūs atnācāt pie manis paziņot, ka trūkst naudas, � Mailzs īstins turpināja taujāt, � cik ilgi pirms tam jūs zinājāt, ka ir iztrūkums?

Da�as minūtes.

Edvīna iejaucās.

Un cik ilgs laiks bija pagājis kop� jūsu pusdienas pārtraukuma, Nunjezas kundze?

Sieviete vilcinājās un atbildēja nedro�āk:

Varbūt divdesmit minūtes.

Tagad runāsim par laiku, pirms jūs devāties uz pusdienām. Vai jūs jau tobrīd zinājāt, ka nauda ir pazudusi.

Huanita Nunjeza noraido�i papurināja galvu.

Kā jūs varat būt tik pārliecināta?

Es to zinu.

Edvīnu sāka kaitināt bezpalīdzīgās īsās atbildes. Redzamāks k]uva Iluanitas sapīkums, kas pārauga pat atklātā naidīgumā.

Totenho mēģināja vēlreiz uzdot svarīgāko jautājumu.

Kā jūs pēc pusdienām varējāt zināt ne tikai to, ka nauda ir pazudusi, bet arī precīzi, cik liels iztrūkums?

Sievietes sīkajā sejiņā parādījās izaicino�a grimase.

Es zināju!

Pārējie neticīgi klusēja.

Varbūt ir iespējams, ka steigā esat izmaksājusi kādam klientam se�us tūksto�us dolāru par daudz?

Nē.

Mailzs Tstins iejaucās.

Kad atstājāt kasieres lodziņu, lai ietu pusdienās, vai jūs savu kasi ieslēdzāt naudas seifā? Tad aizslēdzāt seifa �ifra atslēgu un naudu tur atstājāt, vai tiesa?

Jā.

Vai esat pārliecināta, ka seifs noteikti bija slēgts?

Sieviete piekrīto�i pamāja.

Vai operāciju daļas vadītāja �ifra atslēga ari bija aizslēgta?

Nē, tā nebija aizslēgta.

Ari tas bija kā vienmēr. Operāciju daļas vadītāja �ifra atslēgu no rīta atvēra, un tā parasti palika vaļā visu darbadienu.

Atgriezusies no pusdienām, jūs konstatējāt, ka kase ir naudas seifā un tas ir aizslēgts?

Jā.

Vai kāds cits zināja jūsu �ifra atslēgu? Vai esat to kādam devusi?

Nē.

Uz brīdi iztaujā�ana apstājās. Edvīnai likās, ka visi tagad domās pārskata bankas lielā naudas seifa noteikumus.

Kase, par ko Mailzs īstins runāja, patiesībā bija neliels seifs uz riteņiem un viegls diezgan, lai to varētu pārvietot. Da�as bankas to sauca par kases vagoniņu. Katram kasierim un kasierei piederēja viens tāds vagoniņ�, un to viņ� izmantoja visu laiku. Tie bija numurēti, un numurs labi saredzams. Da�i bija lieki. Tos izmantoja vajadzības gadījumā. Tādu �odien bija lietojis Mailzs īstins.

Visas pārvietojamās kases seifa ielaida un no tā izlaida vecākais seifa kasieris, kas visu to pierakstīja. Bija neiespējami kādu kasi dabūt ārā no seifa, vecākajam kasierim nezinot, tāpat nebija iespējams tī�ām vai kļūdas dē] paņemt kāda cita kasi. Naktīs un nedēļas nogalēs milzīgo naudas seifu noslēdza daudz dro�āk nekā faraonu kapenes.

Katrai kasei bija divas �ifra atslēgas. Vienu personīgi izmantoja kasieris vai kasiere, bet otru operāciju daļas vadītājs vai viņa vietnieks. Tādējādi katru kasi no rītiem atvēra divi cilvēki: tās īpa�nieks un operāciju daļas vadītājs.

Kasierim bija jāiemācās �ifrs no galvas un viņ� nedrīkstēja nekad nevienam to atklāt, lai arī pēc kasieru vēlē�anās to varēja izmainīt. Katra kasiera �ifrs bija pierakstīts un atradās divu cilvēku parakstītā aploksnē, ko glabāja � atkal divu cilvēku uzraudzībā � tērauda kastē. Aploksnes zīmogu atlauza tikai tādā gadījumā, ja kasieris nomira, smagi saslima vai atstāja banku.

Tādējādi tikai katras kases lietotājs zināja �ifra atslēgu, ar ko to atvērt, un tas sargāja gan viņus pa�us, gan banku no zaudējumiem.

Bija vēl viens veids, kā pasargāt �o sare�ģīto sistēmu. Tā bija iebūvēta dro�ības sistēma. Pie kasiera lodziņa kasi pievienoja starpbanku dro�ības sistēmai. Brīdinājuma signālpoga bija neuzkrīto�i paslēpta zem bankno�u kaudzes, ko baņķieri pazina kā "ēsmas naudu".

Kasieri bija apmācīti �o "ēsmas naudu" normālos apstākļos nekad neizdot, bet laupī�anas gadījumos to dot pirmo. Ēsmas naudu aizskarot, iedarbojās beztrok�ņa trauksmes signāls. To saņēma gan bankas dro�ības dienests, gan policija, kas parasti ieradās notikuma vietā da�ās minūtēs. �is pats slēdzis arī iedarbināja griestos paslēptas videokameras. Tāpat bankai bija pierakstīti "ēsmas naudas"sērijas numuri, ko varēja lietot kā pierādījumu.

Edvīna jautāja Totcnho:

Vai "ēsmas nauda" bija starp �iem se�iem tūksto�iem?

Nē, "ēsmas nauda" bija savā vietā, to es pārbaudīju.

Tātad nav nekādas iespējas kaut ko uzzināt �ādā veidā, viņa

nodomāja.

Mailzs Tstins vēlreiz pagriezās pret kasieri.

Iluanita, vai jūs domājat, ka kāds, vienalga kur�, būtu varējis naudu nozagt?

Nē, � atbildēja Huanita Nunjeza.

Skatīdamās uz sievieti, kad viņa uz �o jautājumu atbildēja, Edvīna pamanīja bailes. Un tām bija pietiekams iemesls, jo neviena banka tādu zaudējumu necietīs.

Edvīnai vairs nebija nekādu �aubu, kas noticis ar trūksto�o naudu. �ī Nunjeza ir to nozagusi. Nebija nekāda cita izskaidrojuma. Tagad bija jāizpēta, kā viņa to izdarījusi.

Bija iespējams, ka Huanita Nunjeza naudu izsniegusi kādam līdzzinātājam. To neviens nevarēja ievērot. Tā būtu izskatījusies kā parasta naudas izņem�ana no klienta konta. Bija iespējams, ka �ī sieviete naudu paslēpa un iznesa, ejot pusdienās. Ta�u tajā gadījumā risks būtu lielāks.

Nunjezai vajadzēja saprast, ka viņa zaudēs darbu, vienalga, vai izdosies pierādīt, ka viņa naudu nozagusi, vai nē. Banku kasieriem bija atļautas mazas neprecizitātes naudas lietās. Ja tās nepārsniedza divdesmit piecus dolārus astoņas reizes gadā, neviens neko neteica. Bet bankas darbinieki zināja, ka tie, kam bija tik lieli naudas iztrūkumi, darbu nevarēs saglabāt.

Protams, Huanita Nunjeza būtu varējusi apsvērt, ka se�i tūksto�i dolāru tūlīt ir vērtīgāki nekā darbs, kaut gan viņai būs grūti atrast citu kaut cik labu darbu. Katrā gadījumā Edvīnai bija meitenes �ēl. Viņa acīmredzot bija izmisumā. Un jādomā, ka tam ir kāds sakars ar bērnu.

Es domāju, ka mums nav vērts �o lietu turpināt, � sacīja Edvīna. � Es ziņo�u bankas vadībai, lai tā sāk izmeklē�anu.

Kad pārējie trīs piecēlās, Edvīna sacīja:

Nunjezas kundze, lūdzu palieciet. � Sieviete apsēdās.

Kad abi pārējie vairs nevarēja sadzirdēt sarunu, Edvīna

teica tī�uprāt ļoti mierīgā tonī:

Huanita, man liekas, ka nupat mums būtu laiks godīgi un draudzīgi izrunāties. � Viņa neizrādīja savu nepacietību un redzēja, ka sievietes tum�ās acis skatās tie�i viņai acīs.

Jums vajadzētu saprast divas lietas. Pirmkārt, �o lietu rūpīgi izmeklēs, ieskaitot F1B, jo mēs esam federāli apdro�ināta banka. Otrkārt, aizdomas var krist tikai uz jums. � Edvīna apklusa. � Es ar jums runāju godīgi. Vai saprotat mani?

Saprotu. Bet es neesmu zagusi.

Edvīna ievēroja, ka jaunā sieviete vēl arvien nervozi groza savu laulības gredzenu.

Turpinājumam Edvīna izvēlējās vārdus ļoti uzmanīgi, zinot, ka nedrīkst apvainot, lai bankai nerastos juridiskas problēmas.

Lai cik ilgi izmeklē�ana vilksies, Huanita, mēs atklāsim patiesību, varbūt tikai tāpēc vien, ka tas parasti tā notiek. Izmeklētāji ir ļoti gudri. Viņi ir pieredzēju�i. Un viņi nepadosies.

Sieviete vēl uzsvērtāk atbildēja:

Es teicu, ka naudu neesmu zagusi!

Es nesacīju, ka jūs to esat darījusi! Tomēr gribu brīdināt, ka tādā gadījumā, ja zināt ko vairāk, nekā esat mums stāstījusi, ir laiks to atklāt, kamēr abas te klusi runājam. Pēc tam vairs tādas iespējas nebūs. Tad būs par vēlu.

�ķita, ka Huanita Nunjeza ir gatava runāt, bet Edvīna pacēla roku.

Nē, paklausieties! Es jums ko apsolu. Ja naudu, sacīsim, ne vēlāk kā rīt atdotu bankai, nebūtu nekādas tiesas prāvas vai apsūdzības. Man godīgi jāsaka, ka cilvēks, kas naudu paņēmis, vairs nevar bankā strādāt. Tomēr nekas cits nenotiks. To es, Huanita, garantēju. Vai jums ir vēl kas pastāstāms?

Nē, nē, nē! Te lo jvro por mi hija!' � Sievietes acis dusmās dega un seja bija saraukta. � Es jums jau teicu, ka neesmu ne tagad, ne kādu citu reizi naudu ņēmusi.

Edvīna nopūtās.

Labi, tas pa�laik viss. Bet, lūdzu, neatstājiet banku bez manas atļaujas.

Likās, ka sieviete atkal sadusmosies. Ta�u viņa tikai paraustīja plecus un aizgriezās.

No sava augstā sēdekļa Edvīna pārlūkoja, kas notiek bankā. Tā bija viņas mazā pasaule, par kuru viņa atbildēja. Filiāles dienas darbu vēl apkopoja, tika sagatavota bilance, lai gan jau tagad bija skaidrs, ka nevienam kasierim se�u tūksto�u dolāru pārpalikuma nebūs, kā vienu brīdi cerēja.

�ajā modernajā ēkā skaņas bija klusinātas. Klusi, klusi skanēja balsis, �aukstēja papīri, ie�ķindējās sīknauda, klik�ķēja kalkulatori. Viņa kādu brīdi uz visu skatījās un nodomāja, ka �onedēļ gadījies jau otrais pārbaudījums. Tad, pārliecināta par savu rīcību, pacēla klausuli un uzgrieza kādu numuru.

Atsaucās sievietes balss.

Dro�ības dienests.

Lūdzu, savienojiet ar Veinraita kungu, � sacīja Edvīna.

6

Kop� vakardienas Nolanam Veinraitam bija grūti koncentrēties savam parastajam darbam bankā.

Dro�ības dienesta priek�nieku otrdienas sapulcē padomes sē�u zālē saņemtā ziņa dziļi satrieca. Galvenokārt tāpēc, ka viņu un Benu Roselli jau daudzus gadus saistīja gan draudzība, gan savstarpēja cieņa.

Vienmēr tā nebija.

Vakar, atgriezies no torņa aug�ējā stāva savā daudz vienkār�ākajā birojā, kura logs bija vērsts uz sienu pretējā pusē, viņ� pieteica sekretārei netraucēt. Pēc tam viņ� bēdīgi sēdēja un domās atgriezās tajās dienās, kad pirmo reizi nācās saskarties ar Benu Roselli.

Tas bija pirms desmit gadiem. Nolans Veinraits bija nelielas ziemeļu pilsētiņas jaunais policijas priek�nieks. Pirms tam viņ� bija sekmīgs leitnants �īs lielās pilsētas kriminālpolicijā. Viņ� zināja, ka spēj izpildīt policijas priek�nieka darbu. Tolaik politiskie strāvojumi radīja priek�noteikumus, lai viņ�, melnādainais, dabūtu �o darbu.

Drīz pēc Nolana stā�anās jaunajā amatā Bens Roselli bija braucis cauri pilsētiņai ar 80 jūd�u ātrumu stundā. Kāds vietējais policists viņu apturēja un sastādīja protokolu ar uzaicinājumu ierasties satiksmes tiesā.

Varbūt tāpēc, ka viņa dzīves veids bija tik konservatīvs, Benam Roselli patika ātras ma�īnas un arī brauk�ana, nospie�ot gāzes pedāli līdz grīdai.

Protokols par ātruma ierobe�ojuma pārkāpumu nebija nekas sevi�ķs. Nonācis atpakaļ Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas mītnē, viņ� protokolu nosūtīja bankas dro�ības dienesta priek�niekam, uzdodot visu nokārtot. Visa �tata spēcīgākais finansists varēja cerēt, ka pārkāpums paies bez sekām, un tā tas arī parasti notika.

Nāko�ajā dienā protokolu ar ziņnesi nosūtīja uz pilsētu, kur bija izdarīts pārkāpums, vietējās PATB filiāles pārvaldniekam. Filiāles pārvaldnieks bija arī pilsētas domes loceklis un viens no tiem, kas bija atbalstījis Veinraita pieņem�anu darbā.

Tajā pēcpusdienā filiāles pārvaldnieks � domnieks devās uz policijas pārvaldi, lai panāktu protokola atsauk�anu. Viņ� bija laipns, bet Veinraits nelokāms.

Domnieks daudz vēsākā tonī deva padomu, ka policijas priek�nieks ir pilsētā jauns iedzīvotājs, viņam būs vajadzīgi draugi, ta�u �āda spītība tos nepiesaistīs. Veinraits joprojām atteicās protokolu anulēt.

Tad domnieks runāja kā baņķieris un aizrādīja, ka policijas priek�nieks ir iesniedzis Pirmajai Amerikas tirdzniecības bankai lūgumu pie�ķirt mājas iepirk�anai hipotēku, lai varētu uz pilsētu pārvest arī sievu un ģimeni. Pārvaldnieks glu�i nevietā aizrādīja, ka Rosclli ir PATB prezidents.

Nolans Veinraits atbildēja, ka neredz nekādu sakarību starp hipotēkas pieprasījumu un protokolu par ātruma pārsnieg�anu.

Pēc kāda laika Roselli kungam, ko satiksmes tiesā pārstāvēja advokāts, uzlika ievērojamu naudas sodu un ierakstīja ierobe�ojumus viņa vadītāja apliecībā. Bens Rosclli bija ārkārtīgi pārskaities.

Un pēc kāda laika Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas filiāle noraidīja Nolana Veinraita hipotēkas lūgumu.

Nepagāja ne nedēļa, kad Nolans Veinraits iedrāzās Roselli birojā galvenās pārvaldes torņa 36. stāvā, izmantojot bankas prezidenta ieviesto kārtību, kas noteica, ka pie viņa var piekļūt katrs.

Uzzinājis, kas ir viņa viesis, Bens Rosclli bija pārsteigts, ka �is cilvēks ir melnādainais. To neviens nebija pieminējis. Tomēr �is atklājums nespēja ma/.ināt Roselli dusmas, ka vadītāja apliecībā viņ� bija apzīmēts kā bīstams braucējs. Tas viņam vēl nekad nebija gadījies.

Veinraits runāja atturīgi. Roselli labā jāsaka, ka viņ� līdz �im neko nezināja par policijas priek�nieka hipotēkas pieprasījumu un tā noraidī�anu. Tādas lietas kārtoja citi darbinieki. Ta�u viņ� saprata, ka te o� pēc netaisnības, un tūlīt lika atnest aizdevuma dokumentus, ko pētīja, kamēr Nolans Veinraits gaidīja.

Izskatījis policijas priek�nieka pieprasījumu, viņ� sacīja:

Tīri intereses pēc gribu zināt, ko jūs darīsiet, ja mēs �o aizdevumu nepie�ķirsim?

Veinraits vēsi atbildēja:

Cīnī�os. Es pieņem�u advokātu, sākumā iesniegsim prasību civiltiesību komitejā. Ja tur nekas neiznāks, darīsim visu, lai jums kaitētu.

Bija skaidrs, ka �is cilvēks nejoko, un Roselli atcirta:

Nav vērts man draudēt!

Es nedraudu. Jūs jautājāt, es atbildēju.

Bens Roselli vilcinājās. Pēc brītiņa ar nopietnu sejas izteiksmi parakstījās pareizajā vietā un sacīja:

Jūsu pieprasījums ir apmierināts.

Pirms Veinraita aizie�anas Roselli jautāja:

Kas notiks, ja jūsu pilsētā atkal mani notvers par ātru brauk�anu?

Mēs pret jums vērsīsimies ar visu bardzību. Ja atkal brauksiet ar bīstamu ātrumu, iespējams, ka iemetīsim jūs cietumā!

Redzot, kā policijas priek�nieks aiziet, Roselli ienāca prātā doma, ko viņ� daudz gadus vēlāk Veinraitam atstāstīja: "Ak jūs pa�taisnais kuņas bērns! Es jums atrieb�os!"

Bet to viņ� nekad neizdarīja. Toties izdarīja kaut ko citu.

Pēc diviem gadiem banka meklēja spējīgu dro�ības dienesta priek�nieku. Kā personāla daļas vadītājs deklarēja: "Neatlaidīgi stingru un pilnīgi nckorumpējamu". Bens Roselli sacīja:

Es tādu cilvēku pazīstu!

Drīz pēc tam Nolanam Veinraitam piedāvāja �o darbu, un viņ�, parakstījis līgumu, sāka strādāt Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā.

No tā brī�a Benam Roselli un Nolanam Veinraitam nebija nekādu domstarpību. Jaunais dro�ības dienesta priek�nieks savu darbu darīja apzinīgi un vakaros apmeklēja banku teorijas kursus. Roselli nekad neprasīja, lai Veinraits ietu pret savu sirdsapziņu un ētiku, un lika kādai citai nodaļai nokārtot protokolu, ko atkal bija nopelnījis par ātru brauk�anu. Viņam likās, ka Veinraits to nezina, bet dro�ības dienesta priek�nieks to parasti uzzināja. Viņu starpā attīstījās un nostiprinājās draudzība un, kad nomira Roselli sieva, Veinraits bie�i kopā ar veco kungu vakariņoja, pēc tam līdz vēlai naktij spēlēja �ahu.

Arī Veinraitam tas bija sava veida mierinājums, jo īsi pēc stā�anās jaunajā darbā viņ� �ķīrās no sievas. Pla�ais darba lauks un brī�i kopā ar Benu palīdzēja viņam piepildīt dzīvi.

Tik�anās brī�os viņi runāja par visda�ādākajām tēmām un gribot negribot iespaidoja viens otra uzskatus. Tikai viņi abi zināja, ka tie�i Veinraits bija tas, kas pierunāja Benu Roselli izmantot savu personīgo iespaidu un ieguldīt bankas naudu, lai uzsāktu īstenot Austrumu foruma projektu pilsētas graustu rajonā, kur Veinraits bija dzimis un uzaudzis.

Un tā, līdzīgi daudziem citiem bankas darbiniekiem, Nolanam Veinraitam bija savas personīgās atmiņas un skumjas, kas saistījās ar Bena Roselli paziņojumu.

�odien depresija bija padziļinājusies, un pēc rīta cēliena, kuru viņ� bija pavadījis pie rakstāmgalda, pieņemot tikai pa�us nepiecie�amākos cilvēkus, Veinraits devās pusdienās viens. Tas bija neliels restorāns otrā pilsētas malā, kur viņ� reizēm mēdza aizmirst PATB un savu darbu bankā. Viņ� atgriezās laikā, lai ierastos uz satik�anos ar Aleksi Vandervortu.

Viņu satik�anās vieta bija pārvaldes torņa Keychargc kredītkar�u nodaļa.

Keycharge kredītkar�u sistēmu bija izveidojusi Pirmā Amerikas tirdzniecības banka, un tagad to atbalstīja liela banku grupa ASV, Kanādā, Eiropā un Āzijā. Pēc sava lieluma Kcycharge kredītkarte bija tre�ajā vietā aiz Visas un MasterCharge kredītkar�u sistēmām. Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā par �o svarīgo nodaļu atbildīgais bija Aleksis Vandervorts.

Vandervorts bija ieradies par agru, un Nolans Veinraits atrada viņu Keychargc kredītkar�u autorizācijas centrā vērojam, kā tas darbojas.

Man te patīk, � sacīja Aleksis. � Tā ir vislabākā bezmaksas izrāde visā pilsētā.

Lielajā zālē, kam bija skaņu izolējo�as sienas un griesti un matēts apgaismojums, sēdēja ap piecdesmit darbinieku, lielākā daļa sievie�u. Visiem priek�ā bija dators.

�ajā telpā Keycharge kredītkar�u īpa�nieki saņēma atļauju vai aizliegumu ar karti pirkt noteiktas vērtības preces.

Kad tika izmantota Keycharge kredītkarte pirk�anai, veikals to varēja pieņemt bez ierunām, ja summa nepārsniedza �im veikalam atļautās robe�as, parasti tās svārstījās no divdesmit pieciem līdz piecdesmit dolāriem. Ja summa bija lielāka, veikalam bija jāprasa Kcycharge kredītkar�u centra atļauja, ko parasti saņēma da�u sekun�u laikā.

�ādas atļaujas centrā tika pieprasītas septiņas dienas nedēļā un divdesmit �etras stundas dienā. Pieprasījumi pienāca no visiem ASV �tatiem un Kanādas provincēm, trīsdesmit teleksi uzdeva jautājumus no trīsdesmit ārvalstīm, ieskaitot da�as, kas atradās padomju iespaida zonā. Tie, kas uzcēla pla�o Britu impēriju, reiz slavēja "sarkano, balto un zilo" karoga krāsu, bet PATB darbiniekiem bija pilnīgas tiesības skaļi slavēt "zilo, zaļo un zeltīto", kas bija Keycharge kredītkar�u starptautiskās krāsas.

Apstiprinājums lidoja ar raķetes ātrumu.

Lai kur būdami, tirgotāji zvanīja uz Keychargc kredītkar�u centru PATB pārvaldes tornī. �o sarunu automātiski novirzīja uz jebkuru brīvo darbinieci, kas tūliņ jautāja:

Lūdzu, nosauciet savu reģistrācijas numuru.

Saņēmusi atbildi, darbiniece ievadīja numuru datorā. Pēc

tam viņa uzzināja pircēja kredītkartes numuru un iepirkuma cenu. Arī tos ievadīja datorā.

Tad darbiniece nospieda pogu, un dators bez kavē�anās deva atbildi: ''apstiprināts" vai "noraidīts". Pirmais nozīmēja, ka kartes īpa�nieka kredīts ir apmierino�s, otrs, ka īpa�nieks nav apmaksājis iepriek�ējos pirkumus un tāpēc vairs nedrīkst karti izmantot [2] . Tā kā bankas vēlējās aizdot naudu, apstiprinājumi tālu pārsniedza noraidījumus. Kamēr darbiniece informēja tirgotāju, dators klienta kontā pierakstīja izdoto naudu. Parasti dienā ienāca piecpadsmit tūksto�i pieprasījumu. [3]

Aleksis Vandervorts un Nolans Veinraits palūdza austiņas, lai varētu ieklausīties operatoru sarunās ar abonentiem.

Dro�ības dienesta priek�nieks pieskārās Alek�a rokai un norādīja uz vienu no datoriem, kura ekrānā vīdēja ziņojums: "ZAGTA KARTĪTE".

Darbiniece runāja ļoti rāmi, kā bija apmācīta:

Kartīte, ko jūs esat saņēmis pirkumam, pēc mūsu informācijas ir zagta. Ja iespējams, aizturiet �o personu un izsauciet policiju. Paturiet karti. Par Kcycharge kredītkartes atdo�anu bankai jūs saņemsiet trīsdesmit dolārus.

Varēja dzirdēt sa�ukstē�anos, tad balss paziņoja:

�is bandu bērns tikko izskrēja no mana veikala. Bet es dabūju kartīti un to jums nosūtī�u.

Tirgotājs izklausījās priecīgs par viegli iegūtajiem trīsdesmit dolāriem. Bet bankai tas bija daudz lielāks ieguvums, jo �ādu zagtu karti varētu izmantot nelieliem pirkumiem, kas kopā sastādītu lielu summu.

Veinraits noņēma austiņas, un Aleksis darīja tāpat.

�ī sistēma darbojas labi, � sacīja Veinraits, � ja mēs saņemam vajadzīgo informāciju un varam to ievadīt datorā. Nelaime tikai tā, ka vairums zādzību notiek, pirms mēs uzzinām par kartes pazu�anu.

Ta�u mēs saņemam brīdinājumus par pārmērīgi lieliem pirkumiem?

Taisni tā. Ja kāds kartīti izmanto vairāk nekā desmit reizes dienā, dators mūs informē.

Kā abi vīrie�i labi zināja, kredītkar�u īpa�nieki reti kad tās izmantoja vairāk nekā se�as vai astoņas reizes dienā. Ja kartīti izmantoja daudz vairāk, dators brīdināja, ka "iespējama krāp�anās". Parasti īpa�nieks nemaz nezināja, ka kartīte ir pazudusi.

Tomēr par spīti visām brīdinājumu sistēmām, ar pazaudētu vai nozagtu kredītkarti, ja to izmantoja prātīgi, nedēļas laikā, kamēr neviens vēl nebija zādzību atklājis, varēja iztērēt ap divdesmit tūksto�us dolāru. Zagļu mīļākie iepirkumi bija tālu lidojumu biļetes, alkoholisko dzērienu kastes, ko viņi tūliņ pārdeva par lētu naudu. Izmantojot zagtu vai viltotu kredītkarti, noīrēja arī īpa�i dārgu automa�īnu, aizbrauca uz citu pilsētu, uzlika jaunus numurus, apgādāja to ar viltotu tehnisko pasi, tad pārdeva vai eksportēja. Tres birojs ma�īnu nekad vairs nedabūja atpakaļ. Vēl cits iemīļots veids bija ar viltotu kredītkarti Eiropā iepirkt dārgakmeņus, ar viltotas pases palīdzību ievest tos Savienotajās Valstīs kā kontrabandu un pārdot. Visos �ajos gadījumos kredītkar�u izdevēja banka cieta zaudējumus.

Gan Vandervorts, gan Veinraits zināja, ka krimināļi prot noteikt, vai kredītkarte ir vēl lietojama vai kļuvusi, viņu valodā runājot, "karsta". Viņi parasti iedeva viesmīlim �eku par divdesmit dolāriem un kredītkarti. Viesmīlim nebija nekādu problēmu pārbaudīt slepenajā brīdinājumu sarakstā, ko izsniedza tirdzniecības iestādēm un restorāniem, kredītkartes numuru. Ja attiecīgās kredītkartes numurs sarakstā neparādījās, to varēja izmantot turpmākiem pirkumiem.

Krāp�anas dēļ mēs zaudējam sasodīti daudz naudas, � sacīja Veinraits. � Daudz vairāk nekā agrāk. Par to es gribu ar jums runāt.

Viņi iegāja Keycharge kredītkar�u dro�ības dienesta birojā, ko Veinraits bija rezervējis �ai apspriedei. Viņ� aizvēra durvis. Abi vīrie�i izskatījās ļoti at�ķirīgi: Vandervorts bija gai�matains, plecīgs, korpulents un nedaudz flegmātisks. Veinraits � melnādains, gar�, sīksts un muskuļots. Arī viņu personības at�ķīrās, bet attiecības bija labas.

Tā gandrīz ir cīņa bez uzvaras, � nopūtās Veinraits. Viņ� no atvilktnes izvilka un kā pokera spēles dalītājs cirta galdā astoņas Kcycharge kredītkartes.

�etras no �īm kredītkartēm ir viltotas. Vai varat at�ķirt īstās no viltotajām?

Protams. Viltotajām klienta vārds un uzvārds iespiests citāda stila burtiem� � Vandervorts apklusa. � Mīļais Dievs! Bet �ajā ta�u tā nav. Visās kartītēs ir tas pats burtu stils.

Gandrīz tas pats. Ja zināsiet, kas jāmeklē, ar palielināmā stikla palīdzību varēsiet atrast. � Veinraits to izvilka no atvilktnes. Sadalījis kartītes divās grupās, viņ� norādīja uz grūti saskatāmām at�ķirībām iespiestajos burtos.

Vandervorts sacīja:

Es atradu starpību, kaut arī bez palielināmā stikla nebūtu to varējis. Kā viltotās kartītes izskatās zem ultravioletās gaismas?

Uz mata kā īstās.

Tas nu gan ir slikti.

Pirms vairākiem mēne�iem, izmantojot American Express ideju, Kcycharge kredītkartēm iespieda slēptu simbolu, ko varēja saskatīt tikai zem ultravioletās lampas. Tā ātri un viegli varēja pārbaudīt kartītes īstumu. Tagad arī �is dro�ības pasākums bija atklāts.

Jā, tas ir slikti. Man te ir tikai �etras, bet birojā vēl �etri du�i tādu, un visas tika pla�i izmantotas veikalos, restorānos, pērkot lidma�īnu biļetes, alkoholiskos dzērienus un daudz ko citu. Tās ir visprasmīgāk viltotās kredītkartes, ko man nācies redzēt.

Vai kāds ir apcietināts?

Līdz �im vēl nē. Ja cilvēks pamana, ka par neīsto karti sāk interesēties, viņ� vai viņa vienkār�i pazūd no lidostas vai no veikala, kā tikko atgadījās. � Veinraits pamāja uz lielo telpu viņiem līdzās. � Ja apcietinām kādu no lietotājiem, arī tas nebūt nenozīmē, ka esam piekļuvu�i tuvāk izejpunktam. �īs kartītes ra�o un izplata ļoti uzmanīgi, prasmīgi slēpjot pēdas.

Aleksis Vandervorts paņēma vienu viltoto kartīti. Viņ� apgrieza zili �zaļi �zeltīto kartīti otrādi.

Arī plastikāta materiāls izskatās glu�i kā īstais.

Jā, jo tās ir gatavotas no zagta neapstrādāta plastikāta. Lai viltotās kartītes nevarētu at�ķirt, citādi nevar. Vismaz �o lietu esam atklāju�i. Pirms �etriem mēne�iem zagļi ielauzās kādā noliktavā, kur viens no mūsu piegādātājiem uzglabā plastikāta loksnes. Viņi iznesa trīssimt �ādu lok�ņu.

Vandervorts iesvilpās. No vienas loksnes varēja izgatavot se�desmit se�as kredītkartes. Tātad iespējams, ka parādīsies vairāk nekā divdesmit tūksto�i viltotu kartī�u.

Jā, ari cs pareizināju. �is ir tikai aisberga redzamais gals, � Veinraits pamāja uz viltotajām kartītēm. � Skaidrs, ka kartītes, par kuru esamību mēs uzzinājām, nozīmē desmit miljonu dolāru zaudējumus. Bet tās, par kurām mēs vēl neko nezinām? Skaits var dcsmitkār�otics.

Jā, es saprotu.

Aleksis Vandervorts soļoja pa nelielo biroju un domāja. Pēc kāda brī�a domas sakārtojās.

Viņ� atcerējās. Tikko iznāca pirmās kredītkartes, to izlaidēji viltojumu dēļ cieta lielus zaudējumus. Sākumā zaga pasta maisus ar īstām kartītēm un tad gāja pamatīgi iepirkties. Par to maksāja banka. Da�us kredītkar�u sūtījumus izmantoja �antā�ai, pieprasot bankām izpirk�anas naudu. Bankas to labprāt deva, zinot, ja kartītes nonāks zagļu aprindās un tiks izplatītas, zaudējumi būs daudz lielāki. Prese un sabiedrība reiz sacēla trauksmi, kad Pan American gaisa satiksmes līnija maksāja noziedzniekiem par liela skaita nozagto biļe�u veidlapu atdo�anu. Avio līnija vienkār�i vēlējās novērst milzīgos zaudējumus, kas sekos, nesaņemot naudu par simtiem lidma�īnu biļe�u. Pa to laiku daudzas lielākās bankas gadiem ilgi klusībā darīja to pa�u. Ta�u Pan American kritiķi to nezināja.

Ar laiku pasta sūtījumu zādzības samazinājās, bet kriminālā pasaule jau bija pievērsusies atjautīgākām zādzībām. Kredītkar�u vilto�ana bija viena no tām. Sākotnēji viltojumi bija nemākulīgi un kredītkartes viegli atpazīstamas, bet tagad, kā Veinraits bija uzskatāmi parādījis, kvalitāte bija neiedomājami uzlabojusies, un tās varēja at�ķirt tikai īsts lietpratējs.

Tikko kredītkartes apgādāja ar kādu dro�ības pasākumu, noziedznieki tos drīz at�ifrēja vai arī uzbruka kādā citā, mazāk aizsargātā virzienā. Piemēram, tagad bija iznāku�as kredītkartes, uz kurām iespiesti neredzami klientu attēli. Acij bija redzams tikai plankums, bet, kredītkarti ievietojot atbilsto�ā aparātā, skaidri parādījās klienta attēls. Ta�u Aleksis Vandervorts ne�aubījās, ka mafiozās struktūras drīz vien atklās, kā �ādus attēlus iespiest viltojumos.

Tos, kas izmantoja viltotas un zagtas kredītkartes, laiku pa laikam apcietināja un notiesāja. Ta�u tā bija tikai sīka daļiņa. Bankas sūdzējās, ka trūkst izmeklētāju un operatīvo darbinieku. Tādu cilvēku vienkār�i nepietika.

Aleksis apstājās.

Es domāju, ka aiz �iem viltojumiem meklējama banda.

Ne tikai domāju, bet esmu pilnīgi pārliecināts. Lai sagatavotu tik labus atdarinājumus, vajadzīga organizācija. Vajadzīgi līdzekli, ma�īnas, izcili lietpratēji, sadales veidi. Uz to norāda arī citas pazīmes.

Piemēram?

Kā zināt, es sadarbojos ar tieslietu aģentūrām. Pēdējā laikā valsts vidējos rietumos milzīgos daudzumos parādīju�ies da�ādi viltojumi: banknotes, ceļojumu �eki, kredītkartes, gan mūsējās, gan citas. Tāpat ievērojami pieaudzis zagto un viltoto akciju, arī �eku skaits.

Jums tātad liekas, ka �ie notikumi saistāmi ar mūsu Keychargc kredītkartes problēmām?

Gribu teikt, ka tas ir iespējams.

Un ko pa�laik dara dro�ības dienests?

Ko nu varam. Katru Keychargc kredītkarti, kas pazūd vai ko nozog, mēs meklējam, ja iespējams, atrodam vainīgo. Mēs esam atguvu�i kartītes, nodevu�i tiesai vainīgos, un to skaits katru mēnesi palielinās. Jūs to esat lasījis manos ziņojumos. Nepiecie�ams �o jautājumu izpētīt visā pilnībā, bet man nepietiek ne darbinieku, ne naudas tādiem darbiem.

Aleksis Vandervorts drūmi pasmaidīja:

Es jau domāju, ka mēs reiz nonāksim līdz bud�etam.

Viņ� zināja, kas sekos, jo viņam nebija sve�as Veinraita

nodaļas problēmas.

Veinraits, Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas viceprezidents, bija atbildīgs par galvenās pārvaldes torņa un visu filiāļu dro�ību. Kredītkar�u nodaļas dro�ība bija tikai viena no viņa atbildībām. Pēdējos gados dro�ības dienests bija kļuvis nozīmīgāks, un tā bud�ets bija palielinājies, tomēr pie�ķirtās naudas vēl arvien nepietika. Visi atbildīgie darbinieki to zināja. Ta�u dro�ības dienests pats naudu nepelnīja, tāpēc ne vienmēr atradās prasītās summas.

Man �ķiet, ka jums ir gatavi priek�likumi un naudas summas, Nolan. Tā vienmēr ir bijis.

Veinraits izvilka no portfeļa vākus, ko bija sagatavojis.

Te viss ir izskaidrots. Man vajag divus izmeklētājus kredītkar�u nodaļā. Vajadzīga nauda slepenajam aģentam, kura uzdevums būs atrast viltoto kartī�u izcelsmi. Tāpat jāatrod, kur� cilvēks bankā ir atbildīgs par neapstrādātā plastikāta izdo�anu noziedzniekiem.

Vandervorts izskatījās pārsteigts:

Vai jūs domājat, ka tāds aģents varētu atrasties?

�oreiz pasmaidīja Veinraits.

�ādus piedāvājumus neievieto avīzē kā sludinājumu "meklē darbiniekus". Bet esmu gatavs pamēģināt.

Es apsolīju, ka ļoti uzmanīgi izpētī�u jūsu priek�likumus un palīdzē�u, cik vien varē�u. Vai drīkstu ņemt līdz arī viltotās kartītes?

Dro�ības dienesta vadītājs pamāja.

Vai jums vēl ir kādi apsvērumi?

Tikai viens: man �ķiet, ka neviens �ajā bankā, jūs ieskaitot, nav pietiekami novērtējis viltoto kredītkar�u lietu. Labi, mēs pa�i sevi varam apsveikt, ka zaudējumus esam noturēju�i trīsccturtdaļprocenta līmenī no visiem bankas ieņēmumiem. Toties ieņēmumi ir ārkārtīgi palielināju�ies, bet procents palicis tas pats, pat nedaudz pieaudzis. Ja es pareizi saprotu, ar Keychargc kredītkar�u starpniecību nākamajā gadā apgrozīsies apmēram trīs miljardi dolāru.

Tā mēs ceram.

Tādā gadījumā �ie procenti nozīmē, ka banka zaudēs pie divdesmit diviem miljoniem dolāru.

Vandervorts mierīgi sacīja:

Mēs paliksim pie procentiem. Tad zaudējumi neizklausās tik lieli un pārāk nesatrauc direktoru padomi.

Tas nu ir cinisks viedoklis, � drūmi sacīja Veinraits.

Jā, tā tas ir gan.

Tomēr, nodomāja Aleksis, visas bankas rīkojas tie�i tā. Bankas atzina, ka �ie zaudējumi ir daļa no darījumiem. Ja kāda cita nodaļa ziņotu, ka tai vienā gadā biju�i septiņarpus miljonu dolāru zaudējumi, padomē izceltos diezin kāda brēka. Bet, ja bija runa par kredītkartēm, tad �o ērto trīsceturtdaļprocentu pieņēma vai vismaz neievēroja. Pretējais variants � nebeidzama cīņa pret tiem, kas zaga un viltoja kredītkartes � būtu daudz dārgāks. Varēja teikt, ka banku pieeja nebija aizstāvama, jo tie klienti, kam piederēja kredītkartes, maksāja par visu.

Ir reizes, � beidzot sacīja Aleksis, � kad visa �ī kredītkar�u lieta ķeras man kaklā. Bet es dzīvoju ar apziņu, ka ir zināmas robe�as, kur es varu rīkoties, un arī tādas, kur mana ietekme ir maznozīmīga. Tas pats attiecas uz bud�eta prioritātēm� � Viņ� pasniedzās pēc Veinraita dokumentiem.

Dodiet tos man. Es jau apsolīju, ka darī�u, ko varē�u.

Ja jūs man nezvanīsiet, esiet dro�s, ka nāk�u pats un sitī�u dūri galdā.

Aleksis Vandervorts aizgāja, bet Nolanu Veinraitu aizkavēja tālruņa zvans. Dro�ības dienesta vadītāju lūdza, lai piezvana D'Orsejas kundzei, galvenās, pilsētas centra filiāles pārvaldniecei.

7

Esmu jau runājis ar F1B, � tā Nolans Veinraits informēja Edvīnu D'Orscju. � Rīt viņi atsūtīs divus savus aģentus.

Kāpēc ne �odien?

Veinraits pasmīnēja.

Mums nav neviena līķa. Pat ap�audes nebija. Un viņiem ir īpa�a problēma: trūkst darbinieku.

Vai tā nav mums visiem?

Vai drīkstu laist bankas darbiniekus mājās? � jautāja Mailzs Tstins.

Visus, tikai ne kasieri. Es ar viņu gribu runāt vēlreiz, � sacīja Veinraits.

Pienāca vakars, un bija pagāju�as divas stundas, kopā Veinraits, Edvīnas D'Orsejas uzaicināts, pārņēma savā ziņā visa notiku�ā izmeklē�anu. Viņ� bija runājis ar kasieri Huanitu Nunjezu, Edvīnu D'Orseju, operāciju daļas vadītāju Totenho un viņa vietnieku Mailzu Tstinu.

Tāpat Veinraits runāja ar citām kasierēm, kas bija strādāju�as Nunjezas tuvumā.

Negribēdams pievērst uzmanību paaugstinājumam, Veinraits iekārtojās nelielā konferen�u zālē bankas aizmugurē. Tur viņ� atradās kopā ar Edvīnu D'Orseju un Mailzu Istinu.

Nekāda jauna informācija nebija parādījusies, atskaitot to, ka zādzība bija apstiprinājusies, tāpēc federālais likums prasīja, lai izmeklē�anā piedalītos FIB. Veinraits zināja, ka �o likumu ne vienmēr ievēro. Pirmā Amerikas tirdzniecības banka, kā ari citas bankas bie�i zādzības nosauca par "mīklainu zaudējumu", un tas Jāva problēmu izpētīt pa�iem, nenonākot līdz tiesas prāvai un nepiesaistot preses ievērību. Vainīgo varēja atlaist kāda cita iemesla dēļ. Tā kā vainīgie parasti nevēlējās runāt, katrā bankā bija liels skaits zādzību, ko turēja slepenībā.

Ta�u �is zaudējums � pieņemot, ka tā ir zādzība � bija par lielu un skandalozu lai noklusētu.

Tāpat nebija pareizi gaidīt cerībā, ka no kaut kurienes radīsies pla�āka informācija. FIB būtu neapmierināta, ja to pieaicinātu pēc vairākām dienām, kad notikumi jau sāk aizmirsties. Pirms FIB aģentu parādī�anās Veinraits gatavojās darīt visu, kas bija viņa spēkos.

Kad Edvīna un Mailzs Tstins atstāja nelielo telpu, pēdējais izpalīdzīgi piedāvājās iesūtīt Nunjczas kundzi.

Pēc īsa brī�a Iluanilas Nunjezas sīkais stāvs parādījās pie durvīm.

Nāciet iek�ā, � Nolans Veinraits aicināja. � Aizveriet durvis un apsēdieties.

Viņ� runāja oficiālā tonī. Instinkts diktēja, ka �o sievieti neapmānīs �ķietama draudzība.

Gribu jūsu stāstu dzirdēt vēlreiz un, lūdzu, stāstiet visu no gala, soli pa solim.

Tāpat kā agrāk, Huanita Nunjeza izskatījās īgna un izaicino�a, lai arī bija manāmi nogurusi. Pēk�ņi viņas acis iezibējās:

Es jau trīs reizes esmu to stāstījusi! It visu esmu pateikusi!

Varbūt jūs iepriek�ējās reizēs kaut ko tomēr esat aizmirsusi.

Neko neesmu aizmirsusi.

Tad �ī būs ceturtā iztaujā�ana un, kad rīt ieradīsies FIB aģenti, piektā un dro�i vien arī kāda sestā. � Viņ� skatījās sievietei tie�i acīs un runāja autoritatīvi, balsi nepaceļot. Ja viņ� būtu policists, domāja Veinraits, viņam Huanita būtu jābrīdina par viņas tiesībām. [4] ta�u viņ� vairs nebija policists un tāpēc tā nedarīs. Reizēm, kā �ādos gadījumos, privātajiem dro�ības dienestiem bija priek�rocības.

Zinu, ko jūs domājat. Jūs gaidāt, ka �oreiz pasacī�u kaut ko citādi, lai varētu pierādīt, ka es meloju.

Vai jūs melojat? � jautāja Vcinraits.

Nē!

Tad jau par to nav jāuztraucas, vai ne?

Viņas balss iedrebējās:

Es ta�u esmu ļoti nogurusi un gribu iet mājās.

Arī es to gribētu. Ja nebūtu pazudu�i tie se�i tūksto�i dolāru, kas, pēc jūsu izteicieniem, no rīta bija kasē, es sen jau būtu beidzis darbu un atrastos mājās. Bet nauda ir nozudusi, un mēs to labprāt gribētu atrast. Tāpēc pastāstiet vēlreiz par �o pēcpusdienu. Kad jūs konstatējāt neprecizitāti savā kasē?

Kā jau teicu, divdesmit minūtes pēc divpadsmitiem.

Viņ� sievietes acīs ieraudzīja nicinājumu. Kad viņ� sāka

iztaujā�anu citu klātbūtnē, viņa bija laipnāka. Varbūt, būdama puertorikāniete, viņa cerēja, ka melnādainais izmeklētājs būs viņas pusē vai vismaz izturēsies pret viņu draudzīgāk. Viņa nezināja, ka izmeklē�anas darbā Veinraits ir krāsu akls. Arī personīgās problēmas, kas �ai sievietei bija, viņu neinteresēja. Edvīna D'Orseja tās pieminēja, bet Veinraits uzskatīja, ka nav tādu apstākļu, kas kādam atļautu zagt vai būt negodīgam.

Nunjczas kundzei bija taisnība, sakot, ka viņ� vēlas saklausīt stāstā kaut ko at�ķirīgu no iepriek�ējām reizēm. Un tas varētu gadīties par spīti viņas uzmanībai. Viņa jau sūdzējās par nogurumu. Vcinraits, kā jau piedzīvojis izmeklētājs, zināja, ka vainīgie noguruma dēļ izmeklē�anā pieļauj kādu mazu kļūdiņu, tad citu, lielāku, līdz viņus notver melu un nesaskaņu tīklā.

Nebūdams pārliecināts, vai tā gadīsies arī �oreiz, viņ� turpināja.

Trīsccturtdaļstundas laikā Huanitas Nunjezas stāsts palika nemainīgs, pilnīgi tāds pat kā pirmajā versijā. Veinraits bija neapmierināts, ka nav atklājis nekā jauna, bet �ī saskaņa viņu īpa�i neietekmēja. Ilgā pieredze liecināja, ka sieviete var būt nevainīga, bet var arī savu versiju iemācīties tik labi, ka nekur nekļūdījās. Otra iespēja likās ticamāka, jo piedzīvoju�i detektīvi zināja, ka, atstāstot to pa�u notikumu, nevainīgajiem parasti iezagsies sīkas nesaskaņas.

Beidzot Veinraits sacīja:

Labi, tagad mēs varam beigt. Rīt izmantosim melu detektora pārbaudi. To banka nokārtos.

Veinraits �o ziņu pateica pavir�i, gaidot reakciju. Viņ� nebija cerējis ieraudzīt tik pēk�ņu un nesavaldīgu atbildi.

Sievietes sīkā, melnīgsnējā seja pietvīka tum�i sarkana, viņa iztaisnojās savā krēslā.

Nē, es to nedarī�u! Es tādam pārbaudījumam nepakļau�os.

Kāpēc ne?

Tāpēc, ka tas mani apvaino!

Tas nav vis apvainojo�i. Tādus pārbaudījumus iziet diezgan daudz cilvēku. Ja jūs neesat vainīga, detektors to pierādīs.

Es neuzticos detektoram. Arī jums nē! Basta con mi palabra! [5]

Veinraits spāņu valodā teikto neievēroja, pieņemot, ka tas ir kas zākājo�s.

�� Jums nav iemesla man neuzticēties. Esmu ieinteresēts patiesībā.

Jūs no manis dabūjāt patiesību! Jūs to nesaprotat! Jūs, tāpat kā citi, domājat, ka es naudu nozagu. Nav jēgas turpināt stāstīt, ka es tā nedarīju.

Veinraits piecēlās un atvēra sievietei durvis.

Iesaku līdz rītam pārdomāt par pārbaudījumu. Ja atsacīsietics, tas var jums nākt par sliktu.

Viņa paskatījās tie�i uz Veinraitu.

Vai man �āds pārbaudījums nav obligāts?

Nē.

Tad es nepiekritī�u.

Viņa izmar�ēja no biroja ātriem, sīkiem solī�iem. Pēc brītiņa lēnā gaitā Veinraits viņai sekoja.

Bankas galvenajā zālē vēl strādāja da�i darbinieki, lai ari lielākā daļa bija aizgāju�i mājās. Galvenais apgaismojums bija izslēgts. Ārpusē satumsusi nejauka rudens pēcpusdiena.

Huanita Nunjeza aizgāja līdz skapītim un paņēma mēteli. Izejot no bankas, viņa Veinraitu neievēroja. Mailzs Istins, kas gaidīja ar atslēgu rokā, atslēdza durvis.

� Huanita, vai varu kā palīdzēt? Gribat, lai aizvedu uz mājām?

Viņa pakratīja galvu un, nesakot ne vārda, izgāja ārā.

Veinraits skatījās pa logu, kā viņa pāriet pāri ielai un gaida autobusu. Ja viņam būtu vairāk darbinieku, viņ� varētu uzdot sievieti izsekot, ta�u diez vai tas kaut ko atrisinātu. Nunjezas kundze bija gudra un nekādā ziņā nenodotu sevi, atdodot naudu kādam citam redzamā vietā vai noglabājot viegli atrodamā slēptuvē.

Viņ� bija pārliecināts, ka sievietei naudas nav līdz. Huanita bija pārāk saprātīga, lai riskētu. Turklāt tik liels naudas sainis bija grūti paslēpjams. Viņ� bija sievieti vērīgi aplūkojis izmeklē�anas laikā un vēlāk, aizejot no bankas. Apģērbs viņai piegulēja cie�i pie auguma, nekur nemanīja izbo�amies kādu kūkumiņu. Somiņa bija niecīga izmēra. Rokās nebija nekādu citu paciņu.

Veinraits bija pārliecināts, ka sievietei ir līdzzinātājs.

Viņ� ne�aubījās, ka Huanita Nunjeza ir vainīga. Tādu pārliecību nostiprināja atsacī�anās pakļauties melu detektora pārbaudei, kā arī da�as citas sīkas norādes. Atceroties sievietes milzīgo uztraukumu, viņ� pieņēma to kā iepriek� ieplānotu, varbūt pat vairākkārt izmēģinātu detaļu. Banku darbinieki zināja, ka zādzību gadījumos vienmēr izmanto melu detektoru. Nebija �aubu, ka arī Nunjezas kundze to zināja. Tāpēc viņa zināja, ka tāda prasība radīsies un bija gatava paust savu attieksmi.

Atceroties, kā viņa nicino�i skatījās un kā pirms tam mēģināja rast viņā sabiedroto, Veinraitam uzvilnīja dusmas. Viņ� no sirds vēlējās, lai F1B vienība sievieti pamatīgi nopratina un mēģina izdibināt patiesību. Tas nenāksies viegli. Viņa bija sīksta.

MailzsTstins aizslēdza galvenās durvis un pienāca klāt. Viņ� jautri sacīja:

Un nu laiks doties uz mājām.

Dro�ības dienesta priek�nieks pamāja.

Jā, bija grūta diena.

Likās, ka īstins grib kaut ko sacīt, ta�u iz�ķiras nerunāt.

Veinraits pajautāja:

Vai jūs ko gribējāt sacīt?

Jā, bet nezinu, vai tas ko nozīmē. Tāpēc ari neesmu neko teicis.

Vai tam sakars ar pazudu�o naudu?

Varētu būt.

Veinraits stingri sacīja:

Tādā gadījumā, liekas jums tas svarīgi vai nē, man tas jāzina.

Tstins pamāja.

Labi!

Veinraits gaidīja.

Liekas, D'Orsejas kundze jums stāstīja, ka Huanita Nunjeza ir precējusies. Vīrs viņu pametis, atstājot vienu ar zīdaini.

Atceros.

Kad �is vīrietis vēl dzīvoja kopā ar Huanitu, viņ� te �ad tad iegriezās, lai satiktu sievu. Da�reiz esmu ar viņu parunājies. Liekas, viņu sauca Karloss.

Nu, un tad?

�ķiet, es viņu �odien redzēju bankā.

Veinraits strauji pārjautāja:

Vai esat par to pārliecināts?

Diezgan pārliecināts, lai gan tiesā par to neliecinā�u. Ievēroju vīrieti ar tum�u seju, nodomāju, ka tas ir viņ�, bet tad aizmirsu. Biju ļoti aizņemts. Nebija nekādas vajadzības par to domāt, kamēr tagad atkal atcerējos.

Kādā laikā tas notika?

Apmēram rīta cēliena vidū.

Vai vīrietis, kurā jūs atpazināt Iluanitas vīru, piegāja pie viņas kases lodziņa?

Nē, to es neredzēju. � Istina glītā, jaunā seja likās noraizējusies. � Kā jau sacīju, tajā brīdī daudz nedomāju. Ta�u vienu gan varu teikt. Ja es viņu pamanīju, vīrs nevarēja būt tālu no Iluanitas.

Vai tas ir viss?

Jā, � Mailzs Tstins izskatījās nokaunējies. � Diem�ēl vairāk nekā nav.

Labi, ka man pastāstījāt. Tas var izrādīties svarīgi.

Ja Tstinam ir taisnība, vīra klātbūtne saskanētu ar Veinraita

teoriju par līdzzinātāju. Iespējams, ka sieviete atkal dzīvo kopā ar vīru, varbūt viņiem ir kādas citas attiecības. Iespējams, ka viņa naudu iedeva, bet viņ� iznesa no bankas, lai vēlāk abi sadalītu. �ī varbūtība noteikti jāizstāsta FIB aģentiem.

Nav jau tikai pazudusī nauda vien, � sacīja īstins. � Visi bankā runā par Roselli kungu. Par viņa slimību, ko vakar uzzinājām. Mēs visi bēdājamies.

Tas bija piepe�s, sāpīgs atgādinājums, un Veinraits paskatījās uz jauno cilvēku, kas parasti bija tik jautrs un nepārtraukti ķircinājās. Pa�laik viņa acīs atspoguļojās sāpes.

Veinraits attapās, ka izmeklē�ana pilnīgi aizēnojusi visas domas par Bcnu Roselli. Tagad viņu pārņēma dusmas, ka tādā brīdī atklājusies tik neglīta zādzība.

Nomurminājis, ka saprotot viņa bēdas un pamājis ar labu nakti, Veinraits devās uz tuneli, un, izmantojot savu atslēgu, iegāja galvenās pārvaldes tornī.

8

Huanitas Nunjezas sīkais augums bija saskatāms pāri ielai, iepretim lielajām celtnēm. Viņa vēl joprojām gaidīja autobusu.

Viņa bija redzējusi, kā dro�ības dienesta priek�nieks nolūkojas viņai pakaļ caur logu. Huanita nomierinājās tikai tad, kad seja nozuda, lai gan prāts brīdināja, ka miers ir �ķietams, ka �odienas posts rīt atkārtosies, varbūt kļūs vēl ļaunāk.

Auksts vēj� brāzās pa centra ielām, izskrēja cauri plānajam mētelītim, un viņa nodrebēja. Parastais autobuss jau bija projām. Viņa cerēja, ka drīz pienāks cits.

Iluanita labi zināja, ka drebuļi nebija no vēja, bet no panikas. �obrīd viņu nomāca bailes un neizpratne vairāk nekā jebkad visā dzīvē.

Viņa bija pārbijusies un apmulsusi.

Apmulsusi tāpēc, ka nesaprata, kur nauda pazudusi.

Huanita zināja, ka nav naudu nozagusi, nav aiz pārskatī�anās izdevusi kādam par daudz, ne arī kādā citā veidā to pazaudējusi.

Vienīgā nelaime, ka viņai neviens neticēs.

Viņa pat apzinājās, ka citos apstākļos arī pati tam neticētu.

Kā gan se�i tūksto�i dolāru varēja pazust? Tas bija neiespējami, neiespējami! Bet tas bija noticis.

�ajā pēcpusdienā viņa atkal un atkal bija pārcilājusi atmiņā katru brīdi, lai atrastu kādu izskaidrojumu. Ta�u tāds neradās. Viņa atcerējās katru darījumu, kas pie viņas lodziņa notika no rīta un agrajā pēcpusdienā, izmantodama savu neticami labo atmiņu. Tomēr atrisinājums neradās. Pat vistrakākā iedoma nevarēja �o mīklu atrisināt.

Viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka aizlēdza naudas kasi, pirms aizstūma to uz seifu, un tikpat pārliecināta, ka atpakaļ saņēma arī aizslēgtu. �ifra kombināciju Huanita izvēlējās pati un to nevienam nebija ne teikusi, ne rādījusi. Arī to viņa glabāja savā lieliskajā atmiņā.

Bet tagad atmiņa bija kļuvusi par viņas ienaidnieku.

Viņa zināja, ka ne D'Orsejas kundze, ne Totenho kungs, pat citādi draudzīgais Mailzs Istins nespēja noticēt, kad viņa paziņoja par pazudu�ajiem se�iem tūksto�iem dolāru. Viņi apgalvo, ka to nav iespējams tik skaidri zināt.

Bet viņa to zināja. Glu�i tāpat kā viņa vienmēr zināja, cik viņai kasē ir naudas. liet viņa nepratīs to nevienam izskaidrot.

Viņa pati nemācēja izskaidrot, kā visu laiku varēja galvā saglabāt naudas atlikumu kasē. Vienkār�i viņa visu laiku to zināja. Tas notika bez piepūles, un viņa pat nedomāja par matemātiku, kas te bija iejaukta. Cik ilgi viņa sevi atcerējās, saskaitīt, atņemt, reizināt un dalīt bija tikpat viegli kā elpot.

Viņa to darīja automātiski, pieņemot un izmaksājot klientu naudu. Tāpat viņa bie�i pārbaudīja savu kasi, lai pārliecinātos, vai atmiņā saglabātais naudas daudzums tie�ām tur atrodas, vai visas banknotes bija savā vietā un vajadzīgā skaitā. Tāpat ar monētām. Viņa nevarēja tās noteikt precīzi, bet parasti glu�i labi zināja, cik to ir. Daudzreiz, kad pēc ļoti spraigas dienas viņa sastādīja bilanci, atmiņā saglabātais skaitlis bija precīzs, reti kad tas at�ķīrās par da�iem dolāriem.

No kurienes �īs spējas? To viņa nezināja.

Viņa nekad nebija laba skolniece. Vidusskolas laikā, kas pagāja Ņujorkā, viņa mācījās pavir�i un saņēma zemas atzīmes. Arī matemātikā nebija īstas teorētiskas sapra�anas, tikai spēja zibeņātri rēķināt un labi atcerēties skait)us.

Beidzot piebrauca autobuss, grabēdams un izpūzdams dīzeļdegvielas dvingu. Viņa iekāpa kopā ar pārējiem gaidītājiem. Sēdvietu nebija, arī stāvētāji cie�i sablīvēju�ies viens pie otra. Viņai izdevās pieķerties pie roktura, un viņa turpināja risināt aizsāktās domas, kamēr autobuss līgojās pa pilsētas ielām.

Kas notiks rīt? Mailzs bija stāstījis, ka ieradīsies FIB aģenti. �ī doma viņu �ausmināja, seja ba�īgi savilkās, atkal veidojot to izteiksmi, ko gan Edvīna D'Orseja, gan Nolans Veinraits bija maldīgi uzskatīju�i par naidīgumu.

Viņa runās tik maz, cik vien iespējams, kā jau darīja �odien, kad atklāja neticību pret saviem paskaidrojumiem.

Melu detektora pārbaudei gan viņa atteiksies pakļauties. Viņa neizprata, kā tāds detektors darbojas. Ja jau visi atsacījās viņu saprast, ticēt teiktajam, palīdzēt viņai, kāds tad labums būs no detektora?

No autobusa piestātnes līdz bērnudārzam, kur Huanita no rīta atstāja Estcllu, bija trīs kvartāli, un viņa steidzās, zinot, ka ir novēlojusies.

Kad viņa iegāja privātās mājas pagrabā izvietotajā spēļu istabā, meitenīte skrēja pretim. Lai gan �ī, tāpat kā visas apkaimes mājas, bija veca un nopluku�i, bērnudārza telpas bija gai�as un patīkamas. Tāpēc Huanita bija izvēlējusies tie�i �o, kaut arī maksa bija augstāka un radās grūtības to nokārtot.

Estella bija satraukta un, kā vienmēr, pilna prieka.

� Māmiņ! Māmiņ! Vai gribi apskatīt manu zīmējumu? Tas ir vilciens. � Viņa lēkādama rādīja ar visās iespējamās krāsās noziestu pirkstiņu. � Un �is ir pēdējais gavons. Tajā sē� vīrs.

Viņa bija sīka, trīsgadīga meitenīte, tum�u sejas krāsu kā mātei un lielām, mirdzo�ām acīm, kurās atspīdēja brīnums par katru jaunatklājumu, ko viņa piedzīvoja vairākkārt dienā.

Huanita piekļāva bērnu sev klāt un maigi pārlaboja:

Vagons, amorcito [6] .

Klusums telpās liecināja, ka citi bērni jau ir projām.

Ferro kundze, kam bērnudārzs piederēja un kas te strādāja, ienāca stīvi, ar neapmierinātu sejas izteiksmi. Viņa uzkrīto�i paskatījās rokas pulkstenī.

Nunjezas kundze, es savā laikā piekritu, ka Estella var palikt ilgāk par citiem bērniem, bet nu ir daudz par vēlu�

Man ļoti �ēl, Ferro kundze. Bet bija darbs bankā.

Arī man ir personiskās darī�anas. Un citi vecāki ievēro slēg�anas laiku.

Tas vairs nekad neatkārtosies. To es apsolu.

Nu, labi. Gribu atgādināt, ka Estellas skolas nauda par pagāju�o mēnesi vēl nav samaksāta.

Es to nokārto�u piektdien. Tad man būs algas �eks.

Saprotiet, man ir neērti to atkal atgādināt. Estella ir tik ļoti jauka meitenīte, un mums patīk, ka viņa te mācās. Ta�u mums jāmaksā rēķini�

Pilnīgi saprotu jūs. Apsolu nokārtot piektdien bez kādas kavē�anās.

Tas jau ir otrs solījums, Nunjezas kundze.

Jā, to es zinu.

Tad ar labu nakti. Ar labu nakti, mīļā Estella.

Par spīti savai stingrībai Ferro lieliski prata vadīt bērnudārzu, un Estella tur jutās labi. Iluanita iz�ķīrās, ka skolas nauda jāmaksā no �ī algas �eka un kaut kā jāiztiek līdz nāko�ajam. Viņa īsti nezināja, kā tas izdosies. Kasieres alga bija 98 dolāri nedēļā. Pēc nodokļu atvilk�anas viņai palika 83 dolāri. No tā bija jāiegādājas pārtika abām, jānomaksā Estellas skolas nauda, tāpat īre par mazo Austrumu foruma dzīvokli; arī finansu firma sāks prasīt naudu, jo viņa nebija nomaksājusi pagāju�o mēne�maksājumu.

Pirms gada Karloss kādu dienu nepārnāca mājās. Bet līdz tam brīdim Huanita bija paspējusi izdarīt lielu muļķību, kopā parakstot aizņēmuma dokumentus. Viņ� nopirka uzvalkus, lietotu ma�īnu, krāsu televizoru un to visu, kamēr viņa bija darbā, aizejot paņēma līdz. Huanita viena tagad atmaksāja aizņēmumu, un mēne�maksājumi �ķita aizstiepjamies tālā nākotnē.

Būs jāiet uz Gnansu firmu un jāpiedāvā samazināt mēne�a iemaksas. Viņi dusmosies, kā jau vienmēr darīja, bet tas būs jāpacie�.

Mājupceļā Estella priecīgi lēkāja, ielikusi savu mazo rociņu mātes rokā. Otrā rokā Huanita nesa rūpīgi satītu zīmējumu. Pēc vakariņām viņas parasti rotaļājās un daudz smējās. �ovakar Huanitai būs grūti smieties.

Sievietes panika auga augumā, jo pēk�ņi ienāca prātā doma, ka viņa var pazaudēt darbu. Tāda iespēja pastāvēja.

Huanita labi saprata, ka būs ļoti grūti atrast citu darbu. Neviena banka viņu darbā vairs nepieņems. Darba devēji prasīs, kur viņa strādājusi iepriek�, uzzinās par pazudu�o naudu un noraidīs.

Ko viņa iesāks bez darba? Kā uzturēs Estcllu?

Huanita piepe�i apstājās ietves vidū, noliecās un piespieda meitenīti sev klāt.

Viņa lūdzās, lai rīt kāds viņai uzticētos un saprastu, ka viņa runā patiesību.

Kāds no visiem.

Bet kur� tas būs?

9

Arī Aleksis Vandcrvorts bija pilsētā.

Atgriezies no apspriedes ar Nolanu Veinraitu, viņ� soļoja pa savu biroju, mēģinot salikt pa vietām visus jaunumus. Pa īstam jāpārdomā vakardienas atklājums par Bena Roselli slimību. Galvenais, ko tas nozīmēs bankas nākotnei. Arī pēdējo mēne�u notikumi Alek�a personiskajā dzīvē.

Soļot uz priek�u un atpakaļ � divpadsmit soļus turp un divpadsmit atpakaļ � bija sens paradums. Pāris reizes viņ� apstājās, lai papētītu viltotās Keychargc kredītkartes, kuras dro�ības dienesta priek�nieks bija atļāvis paņemt līdz. Viņ� domāja par kredītu un kredītkartēm, gan viltotajām, gan īstajām.

Par īstajām stāstīja vesela sērija reklāmu paraugu, kas gulēja viņam uz galda un ko bija sagatavojusi Ostina reklāmas aģentūra. Reklāmas nolūks bija mudināt klientu lietot savas kartītes vairāk un vairāk.

Viens no paraugiem mudināja:

KAM RŪPĒTIES PAR NAUDU?

IZMANTOJIET SAVU KEYCHARGE KREDĪTKARTI

UN

MĒS RAIZĒSIMIES JŪSU VIETĀ!

Kāds cits ieteica:

RĒĶINI NAV TIK SĀPĪGI, JA TEIKSIET: IZMANTO�U SAVU KEYCHARGE KREDĪTKARTI!

Bet tre�ais deva padomu:

KĀPĒC GAIDĪT?

RĪTDIENAS SAPNI JŪS VARAT ĪSTENOT JAU �ODIEN!

IZMANTOJIET SAVU KEYCHARGE KREDĪTKARTI

TŪLĪT!

Uz galda bija vēl pusducis līdzīgu tematu.

Aleksi Vandervortu māca nemiers par visu �o sēriju. Ta�u viņ� vairs neko nevarēja mainīt.

Reklāmas jau bija apstiprinājusi Kcychargc kredītkartes nodaļa, un paraugi viņam piesūtīti informācijai. Ideju principā bija atbalstījusi bankas padome, saredzot iespēju gūt no Keychargc kredītkartēm lielāku peļņu. Kā visas kredītkartes, tā arī �ī sākumā nesa lielus zaudējumus.

Aleksim tomēr bija jādomā: vai padome tie�ām paredzējusi tik melīgi agresīvu reklāmas kampaņu.

Aleksis sakārtoja paraugus un ievietoja atpakaļ vākos, kā tic bija atsūtīti. Viņ� mājās visu apsvērs vēlreiz, tad viņam izveidosies savs viedoklis. Aleksis domāja, ka Margotai ari būs savi at�ķirīgi ieskati.

Margota.

Domas par viņu savijās ar atmiņām par Bena Roselli vakardienas paziņojumu. Tas lika Aleksim domāt par dzīvības trauslumu, par īso laika sprīdi, kas Benam vēl palicis, par beigu neizbēgamību un to, ka cilvēku vienmēr kaut kur gaida neparedzētais. Viņu sāpināja Bena liktenis. Lai arī vecais kungs tā nebija gribējis, viņ� bija uzjundījis kādu bie�i sev uzdotu jautājumu. Vai Aleksim jāsāk jauna dzīve ar Margotu? Vai vēl jāgaida? Un kas būtu jāgaida?

Sīlija?

Arī �o jautājumu viņ� sev uzdeva jau tūksto� rei�u.

Aleksis pameta skatu pāri pilsētai uz vietu, kur atradās Sīlija. Viņ� mēģināja iedomāties, ko viņa dara, kā viņai klājas.

Bija vienkār�i to visu uzzināt.

Viņ� piegāja pie galda, pacēla klausuli un uzgrieza numuru, ko jau sen zināja no galvas.

Sievietes balss atsaucās:

Ārstniecības centrs.

Viņ� nosauca savu vārdu un sacīja:

Lūdzu, savienojiet mani ar dakteri Makkārtneju.

Pēc īsa brī�a atskanēja klusa, bet noteikta vīrie�a balss.

Kur tu atrodies, Aleksi?

Savā birojā. Gribu zināt, kā klājas manai sievai.

Es jautāju par tavu atra�anās vietu tāpēc, ka biju paredzējis zvanīt un uzaicināt viņu apmeklēt.

Pēdējo reizi, kad runājām, tu teici, ka kādu laiku nevēlies, lai sievu apmeklēju.

Psihiatrs klusi pārlaboja:

Es teicu, ka apmeklējumi kādu laiku nav vēlami. Likās, ka da�kārt tie tavu sievu satrauc, nevis nomierina.

Atceros, � Aleksis vilcinājās, tad vaicāja: � Vai ir kādas pārmaiņas?

Jā, tādas ir. Man gan labāk gribētos teikt, ka tās ir uz labu.

Pārmaiņas notika tik bie�i, ka Aleksis vairs nespēja tās saprast.

Kādas pārmaiņas?

Tava sieva arvien vairāk ievelkas sevī. Tagad viņas bēg�ana no realitātes ir gandrīz pilnīga. Tavs apmeklējums varētu palīdzēt. � Psihiatrs pārdomāja. � Tas vismaz nedarīs neko ļaunu.

Labi, es �ovakar aizbrauk�u.

Katrā laikā, Aleksi. Lūdzu, ienāc arī pie manis. Kā zini, mums nav apmeklējumu stundu ierobe�ojuma.

Jā, to es zinu.

Tpa�u noteikumu trūkums �ajā ārstniecības centrā bija viens no iemesliem, kāpēc Aleksis pirms �etriem gadiem to izvēlējās, kad bija jāpieņem lēmums, ko iesākt ar Sīliju. Centra izskats neatgādināja slimnīcu. Māsiņas nevalkāja vienādus tērpus. Pacientiem bija kustības brīvība un iespēja pa�iem daudz ko izlemt. Atskaitot nedaudz izņēmumu, ģimene un draugi varēja pacientus apmeklēt katrā laikā. Nosaukumu "Ārstniecības centrs" lietoja drūmā psihiatriskās slimnīcas vārda vietā. Izvēli iz�ķīra tas, ka jaunais, izcilais un novatoriskais ārsts Timotijs Makkārtnejs bija izveidojis savu komandu, kas palīdzēja slimniekiem izveseļoties daudzos gadījumos, kad ierastās ārstniecības metodes to nespēja.

Centrs bija neliels. Pacientu skaits nekad nepārsniedza simts piecdesmit, bet apkalpojo�ais personāls bija salīdzino�i liels. Savā ziņā tas atgādināja skolu ar nelielām klasēm, kur katrs skolnieks individuāli saņem palīdzību, ko citur neatrast.

Centrs bija izvietots modernā ēkā, pla�a dārza vidū, un viss iekārtots tik ērti un tīkami, cik nauda un izdoma spēj.

Tas bija privātcentrs. Arī drausmīgi dārgs, bet Aleksis ne�aubījās, ka �eit, lai kas arī notiktu, Sīlijai būs teicama aprūpe. Viņam likās, ka tas ir labākais, ko viņas labā varēja darīt.

Pārējo pēcpusdienas daļu viņ� pavadīja, iegrimis bankas darbos. Drīz pēc astoņpadsmitiem Aleksis atstāja PATB galvenās pārvaldes torni un �oferim nosauca Ārstniecības centra adresi. Tad lasīja laikrakstu, kamēr viņi lēni virzījās cauri pārpildītajām ielām. Limuzīns ar �oferi bija viņa rīcībā katrā laikā, un �o izpildviceprezidenta priek�rocību viņ� vērtēja īpa�i augstu.

Ārstniecības centrs izskatījās kā parasts nams, tam nebija izkārtnes, tikai ielas numurs.

Viņu ielaida izskatīga blondīne, kas valkāja krāsainu kleitu ar puķu rakstu. Ka viņa ir medmāsa, norādīja neliela zīmotnīte pie kreisā pleca. Tā bija vienīgā atļautā at�ķirības zīme starp pacientiem un apkalpojo�o personālu.

Ārsts sacīja, ka jūs ieradī�oties, Vandervorta kungs. Es aizvedī�u jūs pie sievas.

Viņ� sekoja sievietei pa mājīgu gaiteni, kas bija krāsots dzeltenās un zaļās krāsās. Sienu ni�ās bija vāzes ar svaigu ziedu kompozīcijām.

Cik noprotu, manai sievai nav kļuvis labāk?

Nē, man tie�ām �ēl. � Māsiņa paskatījās sāniski uz viņu, un sievietes acīs pavīdēja līdzjūtība. Kuram viņa juta līdzi? Ikreiz, kad Aleksis te ieradās, optimisms viņu pameta.

Viņi bija vienā no trim atzarojumiem, kas veda uz da�ādām pusēm no apaļās pieņem�anas telpas. Māsiņa apstājās pie kādām durvīm.

Jūsu sieva atrodas te, Vandervorta kungs. Viņai �odien bija grūta diena. Atcerieties, ja viņa� � Nepabeigusi teikumu, viņa viegli pieskārās Alek�a rokai un pirmā iegāja telpā.

Ārstniecības centrs pacientus ievietoja vienvietīgās vai divvietīgās palātās atkarībā no tā, vai sabiedrība palīdz vai traucē ārstē�anos. Sākumā Sīlijas istabā bija otra paciente. Tā kā Sīlija to nespēja paciest, tagad viņa istabā bija viena. Tā bija maza, bet ērta un individuāli iekārtota telpa. Te atradās neliels dīvāns, dziļ� ādas krēsls un tahta. Pie loga novietots kār�u galdiņ� un divi krēsli, bet sienas greznoja impresionistu gleznu reprodukcijas.

Vandervorta kundze, � māsiņa maigi sacīja. � Atnācis ciemos jūsu vīrs.

Sieviete uz pieteikumu nereaģēja ne ar kustību, ne ar skaņu.

Aleksis nebija Sīliju redzējis pusotru mēnesi, un, lai gan rēķinājās ar stāvokļa pasliktinā�anos, tomēr �is skats viņu stindzināja.

Viņ� ieraudzīja Sīliju ādas krēslā, bet to nevarēja nosaukt par sēdē�anu. Viņa bija pa pusei aizgriezusies prom no durvīm. Pleci bija uzvilkti, galva noliekta uz leju, rokas sakrustojās pāri krūtīm un satvēra pretējos plecus. Arī ķermenis bija savilkts �okurā un ceļgali gandrīz pieskārās vēderam. Sīlija bija pilnīgi nekustīga.

Viņ� piegāja pie savas sievas un viegli uzlika roku uz pleca.

Labvakar, Sīlija! Tas esmu es � Aleksis. Es visu laiku domāju par tevi un nu atbraucu ciemos.

Viņa ļoti klusi, bez kādas izteiksmes sacīja:

Jā, � bet pat nepakustējās.

Viņ� saspieda plecu mazliet stiprāk.

Vai tu nepagrieztos uz manu pusi? Mēs varētu pasēdēt un parunāties.

Viņa saspringa vēl vairāk, savilkās vēl mazāka.

Aleksis ievēroja, ka seja ir plankumaina un gai�ie mati nekārtīgi. Vēl tagad nebija zudis Sīlijas maigais, trauslais skaistums, bet varēja manīt, ka ilgi tas vairs nesaglabāsies.

Viņ� pagriezās pret māsiņu un klusi jautāja:

Vai viņa jau sen ir tāda?

�odien visu dienu, daļēji arī vakar, laiku pa laikam tā notiek arī citās dienās. � Māsiņa taktiski piebilda: � Liekas, ka viņa �ajā pozā jūtas labāk, tāpēc neņemiet to vērā, vienkār�i apsēdieties un parunājieties.

Aleksis pamāja. Aizgājis pie viena krēsla, viņ� apsēdās, māsiņa klusi izslīdēja, aizverot durvis.

Sīlij, es pagāju�ajā nedēļā biju uz baletu. Tā bija "Kopēlija". Natālija Makarova dejoja titullomu, bet Ivans Nad�s bija Francis. Viņi kopā bija neaprakstāmi un mūzika, protams, brīni�ķīga. Tas man atgādināja, cik ļoti' tev patika "Kopēlija", viens no taviem mīļākajiem baletiem. Vai atceries to vakaru īsi pēc mūsu apprecē�anās, kad tu un es�

Viņ� vēl tagad ļoti skaidri atminējās, kā Sīlija tajā vakarā izskatījās. Viņai bija gara, bālgani zaļa �ifona kleita ar sīkiem vizulī�iem, kas atmirdzēja gaismā. Viņa bija ēteriski skaista, tie viņa un tik līdzīga tīmeklītim, ka likās � viņa izgaisīs, ja viņ� to izlaidīs no acīm. Tajās dienās Aleksis to reti darīja. Viņi bija precēju�ies se�us mēne�us, viņa vēl arvien kautrējās vīra draugu vidū un turējās pie viņa elkoņa. Viņa bija par vīru desmit gadus jaunāka. Viņ� bija iemīlējies Sīlijā arī viņas kautrības dēļ, viņam patika, ka sieva uz viņu paļaujas. Tikai pēc laba laika, kad viņa vēl arvien bija bikla un nedro�a � kā viņam �ķita, muļķīgu iemeslu dēļ � viņ� kļuva nepacietīgs un ar laiku arī nikns.

Cik maz, cik traģiski maz viņ� toreiz bija sapratis! Ja viņ� būtu mazliet vairāk iedziļinājies, uzzinātu, ka Sīlijas pagātne ir pavisam citāda nekā viņam. Viņa nebija sagatavota tai aktīvajai sabiedriskajai un ģimenes dzīvei, kas viņam likās tik dabīga. Tas viss Sīliju uztrauca, un reizēm viņai kļuva neizturami. Sīlija bija atturīgu vecāku vienīgais bērns, apmeklēja katoļu mūķeņu skolas un nebija iepazinusi koled�as atraisīto atmosfēru. Pirms Sīlija iepazinās ar Aleksi, viņai nebija nekādu pienākumu un sabiedriskās pieredzes. Laulība palielināja viņas dabīgo nervozitāti, nostiprināja neticību sev. Saspīlējums pieauga, līdz beidzot � kā to izskaidroja psihiatri � vainas apziņa un neveiksmju slogs saārdīja viņas psihi. Notiku�ajā Aleksis vainoja sevi. Viņam likās, ka viegli būtu varējis Sīlijaipalīdzēt, dot padomus, stiprināt viņas pa�apziņu, mazināt saspīlējumu. Ta�u tolaik, kad tas bija svarīgāks par visu, viņ� to nedarīja. Aleksim likās, ka ir bijis nevērīgs, pārāk aizņemts un varaskārs.

� un tā pagāju�ās nedē|as izrāde lika man domāt, ka labprāt būtu to skatījies kopā ar tevi�

Patiesībā Aleksis "Kopēliju" skatījās kopā ar Margotu, ko pazina jau pusotru gadu un kas aizrautīgi aizpildīja tuk�o vietu viņa dzīvē. Viņam, vīrietim ar mietu un asinīm, bija vajadzīga Margota vai kāda cita, lai pats nesajuktu prātā. Bet varbūt tas bija tikai pa�apmāns, lai mazinātu vainas apziņu?

Katrā ziņā �odien viņ� nevar sākt runāt par Margotu.

Jā, Sīlija, es nesen satiku Haringtonus, tu ta�u atceries D�onu un Elsiju? Viņi stāstīja, ka biju�i Skandināvijā apciemot Elsijas vecākus.

Jā, � Sīlija bez izteiksmes atbildēja.

Viņa nebija izkustējusies no savas pozas, tomēr acīmredzot klausījās. Un viņ� turpināja runāt, bet pie runas piedomāja tikai ar pusi prāta, jo otra puse neatlaidīgi pratināja � kā tas varēja notikt?

Man bija ļoti daudz darba bankā, Sīlija.

Viens no iemesliem noteikti ir tas, ka viņ� tik ļoti nodevās darbam, un, kad viņu laulība sāka brukt, Sīlija garas stundas bija atstāta viena. Tolaik viņai Alek�a visvairāk vajadzēja. Sīlija par vientulību nekad nesūdzējās, bet kļuva arvien atturīgāka un biklāka. Viņa ierakās grāmatās un pavadīja daudzas stundas, nemitīgi lūkojoties uz puķēm un augiem, it kā mēģinot saskatīt, vai tie aug. Reizēm bez kāda redzama iemesla viņa kļuva rosīga, runāja bez apstājas, da�kārt nesakarīgi. �ajos brī�os Sīlija bija enerģijas pārpilna. Bet tikpat pēk�ņi noslēdzās sevī, krita depresijā un attālinājās no viņa. Viņu sapratne un tuvība ar katru brīdi samazinājās.

Tolaik viņ� bija ieteicis �ķir�anos, par ko tagad kaunējās. Sīlija likās sagrauta, tāpēc viņ� vairs to nepieminēja, cerot uz attiecību uzlabo�anos. Bet tās neuzlabojās.

Pēc ļoti ilga laika viņ� beidzot saprata, ka Sīlijai vajadzīga psihiatra palīdzība. Ja viņ� to būtu meklējis nekavējoties, viņas slimības cēloņi būtu noskaidroti. Uz brīdi cie�anas un rūpes atdzīvināja viņa mīlestību. Bet bija jau par vēlu.

Reizēm viņam likās, ka vienmēr viss ir par vēlu. Pat vairāk laipnības un sapra�anas varbūt būtu palīdzējis. Bet to viņ� nekad neuzzinās. Viņ� nekad nevarēs mierināt sevi,.ka darījis visu iespējamo, un tāpēc nekad netiks vaļā no vainas sajūtas, kas viņu nepārtraukti mocīja.

� Visi it kā domāja tikai par naudu. Par tās izdo�anu, aizņem�anos un aizdo�anu. Tas nav nekas neparasts, jo tāpēc jau bankas pastāv. Bet vakar notika bēdīgs gadījums. Mūsu bankas prezidents Bens Roselli pateica, ka drīz mirs. Viņ� sasauca apspriedi un�

Tad viņ� stāstīja, kas notika padomes telpā, ko citi sacīja pēc tam, bet piepe�i apstājās.

Sīlija sāka drebēt, viņas ķermenis �ūpojās �urp turp. No mutes izlauzās puslīdz vaids, puslīdz kliedziens.

Vai viņu satrauca tas, ka viņ� pieminēja banku? Banku, kurā viņ� bija �ķiedis savu enerģiju, padziļinot plaisu starp viņiem. Toreiz tā bija Federālās Rezerves banka, bet Sīlija starpību varēja neuztvert. Varbūt viņu iespaidoja Bena Roselli pieminē�ana?

Bens drīz mirs. Cik ilgi vēl līdz Sīlijas nāvei? Dro�i vien daudz gadu.

Aleksis nodomāja: viņa var nodzīvot ilgāk par mani. Tā trīcot un gaudojot.

Viņa tagad bija līdzīga dzīvniekam!

�ēlums izgaisa. To pārmāca niknums.

Ak Dievs, Sllija, nomierinies!

Drebuļi un vaidi turpinājās.

Viņ� �o sievieti ienīda! Viņa vairs nebija cilvēks. Viņa bija barjera starp Aleksi un pilnvērtīgu dzīvi.

Piegājis pie sienas, Aleksis no visa spēka piespieda pogu, lai izsauktu palīgā māsiņu. Tajā pa�ā brīdī viņ� devās uz durvīm, lai aizietu.

Tomēr atskatījās. Tur bija Sllija, viņa sieva, ko kādreiz mīlēja; tur bija rēgs, par ko viņa bija kļuvusi; un bezdibenis starp viņiem, ko vairs nevarēja pārvarēt. Viņ� apstājās un sāka raudāt.

Viņ� raudāja aiz no�ēlas, bēdām un vainas apziņas, nesenās dusmas un naidu aizskaloja asaras.

Viņ� atgriezās pie dīvāna, nometās ceļos un lūdzās:

Sīlija, piedod! Ak Dievs, lūdzu, piedod man!

Uz pleca nogūlās viegla plauksta, un māsiņas balss sacīja:

Vandcrvorta kungs, jums būtu jāiet.

Ūdeni vai sodu, Aleksi?

Sodu.

Dakteris Makkārtncjs izņēma no ledusskapja pudeli skotu viskija un atvēra. Tad ielēja sodu glāzē, kur jau bija krietna lāse viskija, iemeta da�us ledus gabaliņus un iedeva Aleksim. Sev ielēja sodu bez alkohola.

Tik di�am vīrietim � Timotejs Makkārtnejs bija se�as pēdas un piecas collas gar�, ar amerikāņu futbolista pleciem un plaukstām lāpstas lielumā � kustības bija neraksturīgi veiklas. Lai arī centra direktors bija vēl jauns, pēc Alek�a domām trīsdesmit gadu viducī, izturē�anās un balss �ķita vecāka, un deniņi bija sirmi. Aleksis domāja, ka tas radies tādās sarunās kā �ī. Viņ� pateicīgi dzēra skotu viskiju.

Paneļiem izklātā istaba bija maigi apgaismota, krāsu toņi �eit bija rāmāki nekā gaitenī. Vienu sienu aizņēma grāmatplaukti, pilni ar grāmatām un �urnāliem par psihiatriju. Starp grāmatām viņ� ievēroja tādus autorus kā Freids, Ādlers, Jungs un Rod�erss.

Aleksis vēl arvien bija redzētā satriekts, bet pārdzīvotās �ausmas �ķita nereālas.

Dakteris Makkārtnejs atgriezās pie sava rakstāmgalda un vēroja Aleksi.

Man vispirms jāpasaka, ka tavas sievas diagnoze paliek tā pati: katatoniskā �izofrēnija. Atceries, mēs par to iepriek� runājām?

Jā, es visu sapratu.

Mēģinā�u pie tā vairs neatgriezties.

Aleksis pavirpuļoja glāzē ledu un paņēma vēl pāris malkus. Viskijs viņu sildīja.

Pastāsti par Sīlijas pa�reizējo stāvokli.

Tev būs grūti to saprast, bet pa�reiz tava sieva ir laimīga, kaut arī slimības izpausmes to neliecina.

Jā, to man grūti pieņemt.

Psihiatrs mierīgi skaidroja:

Laime ir relatīvs jēdziens. Sīlija tagad jūtas dro�ībā, viņai vairs nekad ncbūs'jāsadzīvo ar kādu cilvēku. Tagad viņa var ievilkties sevī, cik grib vai cik tas viņai palīdz. Viņa pa�laik ir ieņēmusi klasisko embrija pozu. Tā viņa jūtas apmierināta, lai gan fiziskās veselības dēļ mēs cen�amies viņu no tās atrunāt.

Apmierināta vai nē, bet tas ir fakts, ka pēc �etriem gadiem vislabākās aprūpes manas sievas veselības stāvoklis kļūst sliktāks. � Viņ� tie�i paskatījās uz savu sarunu biedru. � Vai tā ir?

Diem�ēl tā tas ir.

Vai ir kāds pamats cerībai, ka Sīlija atveseļosies, lai vadītu normālu vai vismaz samērā normālu dzīvi?

Medicīnā vienmēr notiek brīnumi.

Es runāju par pamatotu cerību.

Dakteris Makkārtnejs nopūtās un pa�ūpoja galvu.

Nē.

Paldies par skaidru atbildi. � Aleksis apklusa, tad turpināja. � Ja es pareizi saprotu, Sīlija ir kļuvusi par pastāvīgu slimnieci? Viņa vairs nepieder pie cilvēces. Viņa ne zina, ne arī grib zināt, kas ap viņu norisinās.

Tev taisnība, ka viņa tagad ir kļuvusi par pastāvīgu slimnieci. Bet pārējais ir maldīgs secinājums. Viņa vēl arvien mazliet saprot, kas ap viņu notiek. Viņa pat zina, ka ir precējusies, mēs esam par tevi runāju�i. Ta�u viņa uzskata, ka tu esi spējīgs tikt ar sevi galā, turklāt bez viņas palīdzības.

Tātad viņa par mani nerūpējas?

Patiesībā nē.

Kas notiktu, ja viņa uzzinātu, ka vīrs no viņas �ķīries un apprecējies ar citu?

Dakteris Makkārtnejs vilcinājās, tad sacīja:

�ķiet, ka tas atņemtu kaut vai nelielo saikni ar dzīvi, kas viņai vēl ir. Un tas varētu nozīmēt pilnīgu ārprātu.

Iestājās klusums. Aleksis saliecās uz priek�u un aizklāja seju ar rokām. Tad atkal noņēma tās. Pacēlis galvu, viņ� ar vieglu ironiju sacīja:

Kad prasām tie�as atbildes, tās arī parasti saņemam.

Psihiatra seja bija nopietna.

Es sapratu, ka tavam jautājumam ir nopietns pamatojums un tāpēc teicu, kā ir. Ne jau ar katru es būtu tik atklāti runājis. Turklāt jāpiebilst, ka es varu arī kļūdīties.

Timotij, ko, pie velna, lai vīrietis dara?

Tā ir retorika vai jautājums?

Tas ir jautājums un vari to pievienot manam rēķinam.

�ovakar rēķina nebūs, � dakteris mirkli pasmaidīja, tad iegrima pārdomās. � Tu man jautāji: ko lai dara vīrietis manā situācijā? Es domāju, vispirms viņ� izpētī visu, ko var izpētīt, un to tu esi darījis. Tad viņ� iz�ķiras par rīcību, kas būs godīga un pieņemama visiem, arī pa�am. Ta�u �im vīrietim jāatceras divas lietas. Pirmā: godīgam cilvēkam vainas sajūta ir pārspīlēta, jo sirdsapziņa mēģina sevi sodīt bargāk, nekā tas būtu vajadzīgs. Otrā: retais cilvēks spēj būt svētais. Lielākā daļa no mums tā neesam veidoti.

Aleksis salēcās.

Un tālāk tu nerunāsi? Neizteiksies skaidrāk?

Dakteris Makkārtnejs pa�ūpoja galvu.

Izlem�ana paliek tavā ziņā. Pēdējos soļus mēs parasti ejam vieni pa�i.

Psihiatrs paskatījās pulkstenī un piecēlās. Pēc brī�a viņi paspieda viens otram roku un novēlēja labu nakti.

Pie Ārstniecības centra gaidīja limuzīns un �oferis. Ma�īnas motors darbojās, tā bija silta un ērta.

Nav ko teikt, � paziņoja Margota Brakena � tā ir draņķīga iestāde, kas sataisījusi sasodītu melu kolekciju.

Viņa skatījās lejup uz grīdu, nikni izvērsusi elkoņus, rokas uz tievā vidukļa salikusi, bet mazā, toties drosmīgu domu pilnā galva slējās uz priek�u. Viņa ir fiziski izaicino�a, domāja Aleksis Vandervorts, sīka skuķe ar patīkami asām sejas formām, agresīvu zodu, plānām lūpām, lai arī visa mute ir juteklīga. Vispievilcīgākās Margotas sejā bija acis. Lielas, zaļas, ar zelta lāsumiem un biezām skropstām. Pa�laik �īs acis meta zibeņus. Viņas dusmas un spēcīgā naida izpausmes Aleksī modināja iekāri.

Margotas dusmu cēlonis bija Keycharge kredītkar�u reklāmas paraugi, ko Aleksis bija pārvedis mājās un izklājis uz dzīvojamās istabas paklāja. Margotas klātbūtne un dzīvīgums lieliski uzmundrināja pēc mocībām, ko viņ� tikko bija pārdzīvojis.

Man jau likās, Brakena, ka tev �ie paraugi īsti nepatiks.

Nepatiks! Es tos vienkār�i ienīstu!

Kāpēc?

Sieviete ar neapzinātu kustību atsvieda atpakaļ garos kastaņkrāsas matus. Pirms stundas Margota bija nospārdījusi kurpes no kājām un tagad stāvēja zeķēs, izstiepusies visā savā piecu pēdu un divu collu garumā.

Labi, tu tikai paskaties uz to! � viņa teatrāli norādīja uz plakātu, kas sākās ar KĀPĒC GAIDĪT? RĪTDIENAS SAPNI JUS VARAT ĪSTENOT JAU �ODIEN! Kas gan cits tas ir, ja ne cēli pasniegts suņa sūds, ļoti negodīgi meli, lai ievilinātu muļķus neatmaksājamos parādos? Rītdienas sapnis mums visiem ir par dārgu. Tāpēc jau tas ir tikai sapnis. Un to nevar atļauties neviens, kam nav naudas vai pilnīgas dro�ības drīzumā to iegūt.

Vai cilvēkiem nebūtu jāļauj pa�iem to izlemt?

Nē! Tikai ne tiem, ko �ī perversā reklāma saindēs, tiem, kam banka mēģina sagrozīt galvas. Kam trūkst dzīves gudrības, tos viegli pārliecināt, viņi tic, ka viss rakstītais ir taisnība. Man ļoti bie�i iznāk iepazīties ar viņiem manā tieslietu praksē. Praksē, kurā es neko nenopelnu.

Bet tie varētu būt cilvēki, kas nemaz nevar atjauties mūsu Keycharge kredītkarti.

Nolādēts, Aleksi, tu labi zini, ka tā nav! Visneiespējamākajiem cilvēkiem ir kredītkartes, jo jūs tās uzspie�at visai tautai. Vienīgi vēl neesmu redzējusi, ka jūs tās izdalītu uz ielu stūriem, bet es nemaz nebūtu pārsteigta, ja pavisam drīz tā notiktu.

Aleksis pasmaidīja. Viņam patika �īs cīņas ar Margotu un viņ� mēģināja to uzkurināt:

Es teik�u saviem cilvēkiem, lai �o ideju apsver.

Viņiem vajadzētu labāk apsvērt tos �eiloka cienīgos astoņpadsmit procentus, ko visas kredītkartes ņem par kredītu.

Par to jau esam ar tevi runāju�i.

Jā, tā ir. Ta�u es vēl nekad neesmu dzirdējusi izskaidrojumu, kas mani apmierinātu.

Viņ� asi atbildēja:

Bet varbūt tu neesi klausījusies. � Lai kā viņam �īs debates patika, Margota prata kaitināt. Reizēm izvērtās īsta cīņa.

Kā esmu tev stāstījis, kredītkartes ir pilnvērtīgs patēriņa priek�mets, kas piedāvā visādus pakalpojumus, � Aleksis skaidroja. � Ja tos saskaita kopā, procentu likme nav pārmērīga.

Tā ir pārmērīga pēc velna, ja man tā jāmaksā!

Tā tev navjāmaksā. Jo nevienam /javjāaizņemas nauda.

Es tevi dzirdu pavisam labi. Tev nav jākliedz!

Labi!

Viņ� ievilka elpu, nolēmis, ka nejaus �im strīdam aiziet par tālu. Lai arī viņ� nepiekrita Margotas kreisā novirziena uzskatiem par ekonomiku, politiku un visu citu, tomēr sen bija atklājis, ka viņas tie�ums un asais advokātes domu gājiens palīdz noskaidrot pa�a uzskatus. Ar Margotas starpniecību viņ� vismaz daļēji iepazinās ar tiem pilsētas iedzīvotāju slāņiem, ko citādi nemaz nepazina: ar nabagiem un bezpajumtniekiem, kam galvenokārt palīdzēja Margota savā tieslietu praksē.

Viņ� apjautājās:

Vai ieliet vēl glāzi konjaka?

Jā, lūdzu.

Bija tuvu pusnaktij. Malka kamīnā bija izdegusi, un tagad nelielajā, bet greznajā vecpui�a dzīvoklī gaismu meta gailējo�as ogles.

Pirms pusstundas viņi bija �ajā telpā ēdu�i vakariņas. Tās piegādāja no restorāna pirmajā stāvā. Alek�a izvēlētais lieliskais bordo vīns Chatcau Gruaud � Larose'66 bija papildinājis vakariņas.

Atskaitot to dzīvokļa daļu, kur bija izklāti Keycharge kredītkar�u reklāmas paraugi, citur valdīja krēsla.

Papildinājis konjaka glāzes, Aleksis atgriezās pie argumenta.

Ja klienti samaksā savus kredītkar�u rēķinus pilnos apmēros, nekādi procenti nav jāmaksā.

Tātad, ja nomaksā visu, ko ir parādā?

Taisni tā.

Vai daudzi tā dara? Vai lielākā daļa nesedz tikai ērto minimālo maksājumu, ko rēķini vienmēr uzrāda?

Jā, diezgan daudzi tie�ām tā rīkojas.

Un pārējo summu pārskaita uz nākamo mēnesi kā parādu. To jūs, baņķieri, tikai gaidāt. Vai tā nav?

Aleksis padevās.

Tā tas tie�ām ir. Tomēr arī bankām ir jāpelna.

Kā tad! Es ta�u nevaru mierīgi gulēt aiz rūpēm, vai tikai bankas diezgan nopelna!

Kamēr viņ� smējās, Margota nopietni turpināja.

Redzi, Aleksi, tūksto�iem cilvēku, kas to nemaz nevar atļauties, pa�laik izmanto kredītkartes, sakrājot ilgtermiņa parādus. Un tie rodas, pērkot niekus � mājsaimniecības preces, audiokasetes, atslēdznieka piederumus, grāmatas, ēdienus restorānos un citu. Kāda daļa nemaz neapdomā savu rīcību, bet daļa tērējas tāpēc, ka ir smieklīgi viegli dabūt kredītu. Un �ie nieki, ko vajadzētu pirkt par naudu, sakrājas nesamaksājamos parādos, kas neapdomīgus cilvēkus moka gadiem ilgi.

Aleksis grozīja konjaka glāzi abās rokās, lai sasildītu, iemalkoja un piecēlās. Piemetis kamīnā vēl da�as pagales, viņ� iebilda:

Tu pārāk iekarsti, �ī problēma nav tik nozīmīga.

Tomēr viņ� zināja, ka Margotai ir daudz taisnības. Tāpat

kā kādreiz, kā stāsta sena dziesma, pat ogļra�u dvēseles

piederēja firmas veikalam1, tā tagad radusies jauna parādnieku draudze, kas naivi ieķīlāja turpmāko dzīvi un ienākumus par labu "draudzīgajai apkaimes bankai". Viens no iemesliem � kredītkartes bija aizstāju�as nelielus aizdevumus. Pirms tam iedzīvotāji vairījās no pārāk lieliem parādiem, bet nu viņu rokās bija nodotas kartītes, kas ļāva viegli saņemt aizdevumu, un to daudzi izmantoja kā bez prāta. Aleksis bija dzirdējis apgalvojumus, ka kredītkartes ir sagrāvu�as amerikāņu morāli.

Protams, bankām daudz lētāk bija paļauties uz aizņēmumiem, ko izdarīja ar kredītkar�u palīdzību. Klients, kas tādējādi aizņēmās naudu, maksāja daudz augstākus procentus nekā par parastu bankas aizņēmumu. Kopējie procenti, ko banka saņēma, patiesībā bija turpat divdesmit �etri procenti, jo arī tirgotāji, kas pieņēma kredītkartes, maksāja > bankai divus līdz se�us procentus no pirkuma vērtības.

�o iemeslu dēļ Pirmā Amerikas tirdzniecības banka un citas bankas prognozēja, ka kredītkartes palielinās viņu peļņu ar katru nākamo gadu vairāk un vairāk. Tiesa, sākotnēji kredītkar�u ievie�ana radīja ievērojamus zaudējumus. Ta�u baņķieri bija pārliecināti, ka drīzumā kredītkar�u bizness ievērojami pārsniegs peļņu no citām bankas nozarēm.

Turklāt baņķieri saprata, ka kredītkartes ir nepiecie�ams solis, lai nonāktu līdz elektroniskajai naudas pārskaitījumu sistēmai, kas, vēlākais, pēc divdesmit gadiem aizstās banku dokumentu kaudzes, un �eki un bankas grāmatiņas būs tikpat novecoju�as kā Forda pirmais automobilis Modelis T.

Nu gan pietiek! � stingri sacīja Margota. � Te jau izklausās pēc akcionāru sapulces. � Piegājusi pie Alek�a, viņa pastiepās un noskūpstīja vīrieti uz lūpām.

Viņu strīds jau sen bija satraucis Aleksi, kā tas arvien notika. Tā bija arī viņu pirmajā tik�anās reizē. Likās, ka nikno�anās vienam uz otru tikai iekvēlināja kaislību. Kad ilgais skūpsts bija beidzies, viņ� nomurmināja:

Paziņoju, ka akcionāru sapulce beigusies.

' Tie Amerikas strādnieki, kas dzīvoja raktuvju pilsētiņās, varēja iepirkties tikai raktuves veikalā, kur viņiem pie�ķīra kredītu, bet cenas bija nesamērīgas. Tādējādi viņi no algas nevarēja parādu atmaksāt, tāpēc radās dziesma, ka strādniekam ar laiku nepieder pat pa�a dvēsele.

Nu, zini� � Margota atkāpās un draiski uz viņu paskatījās. � Mums ir vēl kāda nepabeigta lieta, mīļais. Es runāju par tiem reklāmu paraugiem. Tu ta�u negatavojies tos rādīt tautai?

Nē, es tā nedarī�u vis.

Reklāmas centās pārdot Kcycharge kredītkartes, bet darīja to pārāk uzbāzīgi. Viņ� nolēma izmantot savu autoritāti un aizliegt �o paraugu publicē�anu. Aleksis saprata, ka pats bija jau gatavojies to darīt, tagad Margota tikai apstiprināja viņa domas.

Kamīnā iemestās pagales aizdegās un sprēgāja. Viņi sēdēja uz paklāja kamīna priek�ā, tīksminoties par siltumu un veroties liesmās.

Margota nolieca galvu uz Alek�a pleca.

Tu nemaz neesi tāds apsūbējis naudas mijējs, ar tevi ir ļoti labi.

Viņ� aplika sievietei roku.

Arī es tevi mīlu, Brakena.

Patie�ām? Baņķiera godavārds?

Es to zvēru pie valūtas kursa!

Tad mīli mani tūliņ, � un viņa sāka izģērbties.

Viņ� pārsteigti �ukstēja:

Tepat?

Kāpēc gan nē?

Aleksis laimīgi nopūtās.

Tie�ām, kāpēc gan nē?

Margota viņam dāvāja prieku un atvieglinājumu, kas asi kontrastēja ar pārdzīvotajām mocībām slimnīcā.

Pēc tam viņi gulēja līdzās, cie�i apkampu�ies, baudot viens otra ķermeņa tuvumu un kvēlojo�o ogļu siltumu. Beidzot Margota sakustējās un teica:

Esmu to jau sacījusi un atkārto�u vēlreiz: tu esi apburo�s mīlētājs.

Arī tu, Brakena, esi lieliska. Vai paliksi pie manis pa nakti?

Viņa tā darīja bie�i, tāpat kā Aleksis bie�i palika Margotas dzīvoklī. Likās smieklīgi uzturēt divus dzīvokļus, bet Aleksis vilcinājās. Viņ� vispirms gribēja Margotu apprecēt, tikko tas būs iespējams.

Es kādu laiciņu palik�u. Tomēr ne visu nakti, jo man rit agri no rīta jābūt tiesā.

Margota tiesā ieradās bie�i, un pēc vienas tādas prāvas pirms pusotra gada viņi satikās. īsi pirms tam Margota bija aizstāvējusi pusduci demonstrantu, kas kādas protesta sapulces laikā sadūrās ar policiju. Protestētāji prasīja amnestiju Vjetnamas kara dezertieriem. Viņas drosmīgā demonstrantu un viņu prasību aizstāvība piesaistīja pla�u ievērību. Ievērība palielinājās, kad Margota uzvarēja prāvā un tiesa atbrīvoja demonstrantus.

Pēc kāda laika krietns bariņ� viesu dzīvi tērzēja Edvīnas un viņas vīra Luisa mājās rīkotajā koktei|u vakarā. Margotu kādā istabas stūrī ielenca apbrīnotāji un kritizētāji. Viņa viesībās ieradās viena. Tāpat arī Aleksis, kas bija par Margotu �o to dzirdējis, bet tikai vēlāk uzzināja, ka viņa ir Edvīnas māsīca. Sūkdams D'Orseju lielisko �ramsbergu, viņ� kādu brīdi klausījās, tad pievienojās kritizētājiem. Drīz pārējie atkāpās, palika Aleksis un Margota, kas ne�ēlīgi kā gladiatori uz dzīvību un nāvi izcīnīja vārdu kauju.

Pēc brī�a Margota noprasīja:

Kas, pie velna, jūs esat?

Parasts amerikānis, kas ir pārliecināts, ka militārās lietās nepiecie�ama disciplīna.

Pat tad, ja kar� ir tik izteiktā pretrunā ar cilvēcisko morāli, kā tas bija Vjetnamā?

Karavīram nav iespējams ietekmēt kara morāli. Viņ� izpilda pavēles. Pretējā gadījumā rodas haoss.

Lai kas jūs esat, bet runājat gan kā naciķis. Vācie�iem, kas �ādi aizstāvējās, pēc Otrā pasaules kara piesprieda nāves sodu.

Situācija bija pavisam citāda.

Nē, nebija vis. Nirnbcrgas prāvā sabiedrotie pauda atziņu, ka vācie�iem vajadzēja klausīt savai sirdsapziņai un atteikties izpildīt pavēles. Un tie�i tā darīja tie, kas izvairījās no iesauk�anas Vjetnamas karā vai bēga no tā.

Amerikāņu armija neiznīcināja ebrejus.

Nē, tikai vjetnamie�u ciemu iedzīvotājus, kā Mai Lejā un citur.

Neviens kar� nav tīrs.

Bet Vjetnamā tas bija netīrāks par citiem. Sākot ar armijas virspavēlnieku. Un tāpēc tik daudz jaunu amerikāņu pierādīja ārkārtīgu drosmi, atsakoties �ajā karā piedalīties.

Viņiem nepienākas beznoteikumu amnestija.

Pienākas gan. Ar laiku, kad �o lietu varēs tiesāt godīgi, viņi to saņems.

Viņi vēl arvien nikni strīdējās, kad pienāca Edvīna iz�ķirt un iepazīstināt. Vēlāk strīdus turpinājās, arī tad, kad Aleksis aizveda Margotu mājās. Vienā brīdī �ķita, ka viņi sāks kauties, bet izrādījās, ka iekāre ir stiprāka par visu citu, un viņi mīlējās satraukti, karsti, līdz pagurumam, jau tobrīd saprotot, ka abu dzīvē ir ienācis kaut kas jauns un nozīmīgs.

Jāpiebilst, ka Alek�a stingrie uzskati ar laiku mainījās, tāpat kā daudziem citiem amerikāņiem, kas saprata, cik sekli un tuk�i skan Ri�arda Niksona sauklis: "Miers ar godu." Vēlāk, kad izraisījās Votergeitas skandāls un kļuva zināmās citas nekrietnības, bija skaidrs, ka valdības augstās amatpersonas, kas prasīja sodīt dezertierus, bija vainīgas daudz lielākās nelietībās nekā Vjetnamas kara dezertieri.

Pēc �īs pirmās reizes bija vēl vairāki citi gadījumi, kad Margotas pārliecība izmainīja vai papla�ināja Alek�a uzskatus.

Iegājusi dzīvokļa vienīgajā guļamistabā, Margota no viņai atvēlētās atvilktnes paņēma naktskreklu un, to uzvilkusi, nodzēsa gaismu.

Viņi divatā gulēja tum�ajā istabā. Bija ērti un klusi. Tad ierunājās Margota:

Tu �odien biji pie Sīlijas, vai ne?

Viņ� pārsteigts pagriezās:

Kā tu to zini?

To var manīt. Tev ir nospiests garastāvoklis. Vai gribi parunāties?

Jā.

Tu vēl arvien vaino sevi, vai ne?

Jā. � Viņ� pastāstīja par satik�anos ar Sīliju, par sarunu ar dakteri Makkārtneju un psihiatra ieskatiem, kādas būtu sekas, ja viņ� �ķirtos no Sīlijas un apprecētu citu.

Margota stingri sacīja:

Tādā gadījumā tu nedrīksti no viņas �ķirties!

Ja es to nedarī�u, starp mums nevar būt nekas pastāvīgs.

Kāpēc nē? Starp mums var būt tik daudz pastāvības, cik vien mēs abi gribam. Mūsdienās laulība nav nekas īpa�i pastāvīgs. Kas tad tai tic, tikai kāds pusducis vecu bīskapu!

Es ticu, turklāt pietiekami stipri, lai gribētu tevi apprecēt.

Tad darīsim tā, bet noteikumi būs mūsu. Man, mīļais, nevajag papīra, kas apliecina laulību, tāpēc ka esmu redzējusi diezgan visādu papīru, lai tie man daudz nenozīmētu. Es jau teicu, ka tevi mīlu, laimīgi un ar prieku. Bet es nevēlos Sīlijas ārprātu ņemt uz savas sirdsapziņas, un uz tavējās arī nē.

Zinu, zinu. Viss, ko tu saki, ir loģiski. � Ta�u atbilde neskanēja īsti.

Viņa klusi sacīja:

Ar to, kas mums tagad ir, es esmu laimīgāka nekā jebkad savā dzīvē. Es negribu nekā vairāk.

Aleksis nopūtās un pēc brī�a aizmiga.

Pārliecinājusies, ka viņ� ir cie�i aizmidzis, Margota klusi apģērbās, maigi noskūpstīja Aleksi un izgāja no dzīvokļa.

gados viņa nebija slēpusi nepatiku pret visām jutekliskajām tieksmēm un izdarībām, lai arī viņas miesa retumis to prasīja. Ta�u viņa bija pārliecināta, ka ar stingru gribu var tik pretīgu vajadzību nomākt, un Beatrise ar laiku to bija panākusi.

Brī�iem Heivordam ienāca prātā kaprīza doma, ka viņu vienīgais dēls Elmers mantojis mātes nepatiku pret savu ieņem�anu un piedzim�anu, ko viņa uzskatīja par apvainojo�u un neattaisnojamu ķermeņa svētuma aizskar�anu. Elmers, zvērināts grāmatvedis tuvu trīsdesmit gadu vecumam, bija neapmierināts gandrīz ar visu pasaulē, �ķita, ka viņ� ietu caur dzīvi ar aizspiestu degunu, lai izvairītos no smirdoņas. Pat Heivordam dēls īsti nepatika.

Seksualitātes zudumu Heivords bija pieņēmis bez sūdzībām. Ap to laiku sekss viņam bija visai vienaldzīgs, jo par dzīves dzinuli bija kļuvusi varaskāre un karjera bankā. Viņa seksualitāte apdzisa, kā ierūsē nelietotas ma�īnas motors. Reizēm kaut kas vārgi uzvilnīja, atstājot skumjas, ka �ai dzīves daļai pārāk ātri nolaists priek�kars.

Tomēr Heivords bija pārliecināts, ka citādi Beatrise viņam ir laba sieva. Viņa bija cēlusies no senas Bostonas dzimtas un dzīvoja saskaņā ar Bostonas augstākās sabiedrības tradīcijām. Kad Beatrise bija pieaugusi, viņu sāka "ievadīt dzīvē" kā debitanti. Kādā ballē viņu oficiāli' iepazīstināja ar toreiz izskatīgo, frakā tērpto stalto Rosko Heivordu. Vēlāk viņi satikās, bet vienmēr viņiem līdzi nāca vecīgas pavadones. Pēc diviem gadiem, ko tradīcija prasīja nogaidīt, viņi apprecējās. Kāzas Rosko vēl tagad atcerējās ar lepnumu, jo tajās piedalījās visa Bostonas augstākā sabiedrība.

Gan toreiz, gan vēl tagad Beatrise atbalstīja Rosko uzskatus par sabiedrisko stāvokli un rcspektablumu. Viņa pati �os uzskatus apvienoja, ilggadēji darbojoties organizācijā Amerikas revolūcijas meitas, un pa�laik bija tās protokolu daļas ģenerālsekretāre. Ar to Rosko lepojās un bija sajūsmā par iespēju satikties ar augstāko sabiedrību. Beatrisei un viņas slavenajai ģimenei bija tikai viens trūkums � tā bija nabaga. Rosko jau kop� kāzām sūrojās, ka viņa sieva nekad nesaņems mantojumu.

Rosko un Beatrises galvenā problēma viņu laulībā bija iztikt ar Rosko algu.

Kā rādīja skaitļi, kas bija nolikti priek�ā uz galda, Heivordu izdevumi arī �ogad pamatīgi pārsniedza ienākumus. Aprīlī viņam būs jāaizņemas nauda, lai samaksātu ienākuma nodokļus, tāpat kā viņ� to bija darījis divus iepriek�ējos gadus. Tādu gadu varēja būt vairāk, bet reizēm viņ� bija pratis naudu izdevīgi ieguldīt.

Daudzi cilvēki ar mazāku algu neticētu, ka divi cilvēki nevar labi dzīvot un pat iekrāt ar izpildviceprezidenta ienākumiem, kas bija 65 000 dolāru gadā. Bet tas bija fakts, ka Heivordi to nespēja.

Ienākuma nodoklis �o summu samazināja par vienu trc�da]u. Galvenā un papildu hipotēka prasīja 16 000 dolāru g^dā, pilsētas nodokļi aprija 2 500. Tātad palika 23 000 dolāru vai apmēram 450 dolāru nedēļā, ieskaitot remontus, apdro�inā�anu, drēbes, ma�īnu Beatrisei (Rosko ar limuzīnu un �oferi apgādāja banka), mājsaimnieces � pavāres algu, ziedojumus un neskaitāmas sīkas lietiņas, kas izveidoja neticamu summu.

�ādos brī�os Heivords atzina, ka �ī māja ir tīrā iz�ķērdība. Kop� pa�a sākuma tā viņiem bija par lielu, arī tolaik, kad Elmers vēl dzīvoja mājās. Vandervorts ar tikpat lielu algu bija daudz gudrāks, mājojot dzīvoklī un maksājot īri. Ta�u Beatrise, kam patika liela māja labā rajonā, par dzīvokli �ausminātos, un arī Rosko tas nebūtu paticis.

�o iemeslu dēļ viņiem būtu jātaupa visur citur, bet Beatrise to parasti neņēma vērā, pastāvot, ka viņai vajag naudas. Un tāpēc likt viņai taupīt bija uzbrukums viņas tiesībām. �is uzskats izpaudās neskaitāmos veidos. Viņa nekad nelietoja linu salveti divreiz, lira vai netīra, bet pēc katras lieto�anas tā bija jāmazgā. Tas pats attiecās uz dvieļiem, līdz ar to drēbju mazgā�anas izdevumi bija lieli. Viņa bez domā�anas zvanīja pa visu Ameriku, nepūlējās taupīt elektrību. Pirms brī�a lleivords gāja uz virtuvi pēc piena glāzes, un, kaut arī Beatrise jau divas stundas gulēja, visas apak�stāva gaismas bija ieslēgtas. Dusmīgi savilcis pieri, viņ� tās izslēdza.

Ta�u bija tādi izdevumi, ko viņi nevarēja atļauties, lai ko par to domātu Beatrise. Piemēram, ceļojumi atvaļinājuma laikā. Heivordi tādus nebija varēju�i atļauties jau divus gadus. Pagāju�ajā vasarā Rosko bija stāstījis bankas kolēģiem:

� Mēs plānojām atvaļinājumā braucienu pa Vidusjūru. Bet tas ir tik nogurdino�i, ka izlēmām palikt mājās.

Vēl bija kāda nepatīkama lieta � viņiem nebija nekādu iekrājumu, tikai da�as PATB akcijas, ko drīz varbūt vajadzēs pārdot, kaut arī tās nesegs iztrūkumu.

Rosko nolēma, ka pēc aizņēmuma nodokļu samaksā�anai viņiem jāierobe�o izdevumi visos iespējamos veidos. Cerot, ka drīz var notikt pagrieziens viņa dzīvē uz labo pusi.

Un tas notiktu tad, turklāt visai bagātīgi, ja viņ� kļūtu par PATB prezidentu.

Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā, tāpat kā citās bankās, starp prezidenta algu un nāko�o līmeni bija liela starpība. Prezidentam Benam Roselli maksāja 130 000 dolāru gadā. Viņa pēctecim vajadzētu saņemt tikpat.

Ja Rosko Heivordam paveiktos, viņa alga divkār�otos. Neraugoties uz lielākiem nodokļiem, atlikums novērstu visas pa�reizējās problēmas.

12

Bija piektdienas rīts.

Savā elegantajā Cayman Manor debesskrāpja jumta dzīvoklī, kas atradās nepilnu jūdzi no pilsētas centra, Edvīna un Luiss D'Orseji sēdēja pie brokastu galda.

Bija pagāju�as trīs dienas kop� Bena Roselli dramatiskā paziņojuma un divas, kop� pilsētas centra filiālē atklājās liela naudas zādzība. No �iem diviem atsevi�ķajiem gadījumiem naudas nozu�ana Edvīnu nodarbināja daudz vairāk.

Kop� tre�dienas vakara nebija nekā jauna. Vakar visu dienu divi FIB aģenti mierīgi, bet ļoti pamatīgi nopratināja lielāko daļu darbinieku, bet neko neatklāja. �ajā lietā vistie�āk iejauktā kasiere bija arī visvairāk aizdomās turētā. Ta�u viņa neatzinās, pastāvēja uz to, ka nav vainīga un atteicās pakļauties melu detektora pārbaudei.

Kaut gan �ī atsacī�anās palielināja aizdomas pret sievieti, viens no FIB aģentiem Edvīnai paskaidroja:

Mēs varam viņu turēt aizdomās un tā ari darām, bet mums nav īstu pierādījumu pat kniepadatas galviņas lielumā. Ja nauda paslēpta viņas dzīvoklī, bez neapstrīdamiem pierādījumiem nedabūsim atjauju dzīvokli pārmeklēt. Un pierādījumu mums nav. Mēs viņu uzmanīsim, bet �ādam gadījumam birojs nevar veltīt daudz aģentu.

FIB aģenti apsolīja atgriezties filiālē arī �odien, tomēr �ķita, ka viņiem neizdosies daudz vairāk paveikt.

Ta�u vienu banka varēja darīt un arī darīs, proti, jāpārtrauc Huanitas Nunjezas darbs bankā. Edvīna zināja, ka �odien sieviete jāatlai�.

Ta�u tas nekādu skaidrību notiku�ajā neienesīs.

Edvīna atgriezās pie brokastīm � viegli apcepta olu kulteņa un grauzdētām angļu smalkmaizītēm, ko kalpone bija tikko pasniegusi.

Galda otrā pusē Luiss, paslēpies aiz Wall Street Journal, kā parasti, rūca par jaunāko Va�ingtonas idiotismu. Liecinādams kādai senāta komisijai, finansu ministra vietnieks bija paskaidrojis, ka ASV nekad vairs neatgriezīsies pie zelta standarta. Ministra vietnieks pat bija izmantojis Kcinsa izteicienu, nosaucot zeltu par "barbarisku dzeltenu relikviju". Piebilstot, ka zelts ir zaudējis starptautiska apmaiņas līdzekļa lomu.

Mans Dievs! �itāds nejēga! � Dusmīgi raudzīdamies pāri savām metāla ietvara pusmēness stikla brillēm, viņ� nosvieda avīzi līdzās The New York Times, Chicago Tribune un vienu dienu vecajam Londonas Financial Times. �os laikrakstus viņ� jau bija pār�ķirstījis. Tagad turpināja uztraukties par ministra vietnieku.

Piecus gadsimtus pēc �itādu plānprātiņu satrūdē�anas zelts vēl arvien būs pasaules vienīgā vērtība un naudas pamats. Tā kā mūsu valsti pārvalda tādi idioti, mums nav cerību. Nav nekādu cerību!

Luiss paķēra kafijas krūzi, ātri to izdzēra un linauduma salvetē noslaucīja muti.

Edvīna pār�ķirstīja The Christian Science Monitor.

Cik �ēl, ka tu pēc piecsimt gadiem nevarēsi būt Va�ingtonā, lai iesauktos: "Nu, un ko es jums teicu?"

Luiss bija sīks vīriņ�, izkaltis un tievs kā �agars. Izskats vedināja domāt, ka viņu moka kāda kaite vai arī ir dzīvojis pusbadā. Patiesībā nebija ne viens, ne otrs. Seja atbilda auguma vērtējumam un izskatījās pēc līķa. Viņa kustības bija steidzīgas, balss vienmēr nepacietīga. Reizēm Luiss par savu neizskatīgo ķermeni mēdza pajokot. Piesitis pirkstu pie pieres, viņ� pasludināja: "To, ko daba noskaudusi manam augumam, visu iespējamo salikusi te iek�ā."

Tā tas tie�ām bija; pat tie, kas viņu nevarēja ciest, atzina, ka viņam ir izcils prāts, īpa�i kas attiecas uz naudu un finansu lietām.

Viņa ikrīta dusmu lēkmes Edvīnu reti kad traucēja, jo �etrpadsmit kopdzīves gados viņa bija atklājusi, ka tās nav vērstas pret viņu. Viņa saprata, ka Luiss apjo�as cīņai pie rakstāmma�īnas, kur viņ� rēks kā taisnīgi dusmīgais Jeremija, jo viņa divreiz mēnesī iznāko�ā finansu biļetena lasītāji tie�i to gaidīja.

Dārgā privātā avīze publicēja Luisa D'Orseja padomus starptautiskajiem ieguldītājiem, deva viņam bagātīgus ienākumus, un tā bija kā �ķēps, uz kura uzdurt valdības, prezidentus, premjerministrus un da�ādus politiķus, kuru finansu politika viņu/ kaitināja. Un tāda tā, pēc viņa domām, bija vienmēr.

Daudzi modernie finansisti, ieskaitot vairākus Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā strādājo�os, necieta Luisa D'Orseja neatkarīgo, asi kodīgo un ultrakonservatīvo biļetenu. Ta�u viņa sajūsminātie abonenti uzskatīja, ka izdevējs ir Mozus un Mida iemiesojums, kas dzīvo plānprātīgo finansistu vidū.

Edvīna turklāt uzskatīja, ka viņiem to darīt ir iemesls. Ja kāda cilvēka dzīves mērķis bija pelnīt naudu, tad Luiss D'Orsejs bija saprātīgs padomnieks, kam varēja dro�i sekot. Viņ� ar saviem padomiem bija pierādījis gandrīz pārdabiskas spējas, neskaitāmas reizes sagādājot prāvu peļņu tiem, kas viņu uzklausīja.

Viens no piemēriem bija zelts. Ilgi pirms notikumiem zelta tirgū, glu�i pretēji citiem, Luiss D'Orsejs prognozēja, ka brīvā tirgus cena zeltam drīz celsies. Viņ� ieteica pirkst iespējami vairāk toreiz lēto Dienvidāfrikas zeltraktuvju akciju. Pēc tam daudzi D'Orseja finansu biļetena abonenti bija rakstīju�i, ka, sekojot viņa padomiem, ir kļuvu�i par miljonāriem.

Ar līdzīgu priek�nojautu viņ� bija paredzējis veselu sēriju dolāra devalvāciju un ieteicis lasītājiem visu ieguldīt citu valstu � īpa�i �veices un Vācijas � valūtās.

Jaunākajā D'Orseja finansu biļetenā viņ� rakstīja �ādi:

ASV dolārs, kas reiz bija lepna un godīga valūta, tagad ir sasirdzis. Glu�i tāpat kā nācija, ko tas pārstāv. Amerika tagad ir nonākusi neatgriezeniskas finansiālas krīzes laikmetā. Pateicoties neprātīgai finansu politikai, ko pārpratuma pēc realizē nekompetenti un korumpēti politiķi, kas domā tikai par sevi un vēlē�anu rezultātiem, mēs esam iestigu�i finansu krīzē, no kuras nav izejas.

Tā kā mūsu vadoņi ir blē�i un plānprātiņi, bet rāmā tauta apātiski nevērīga, ir pienācis laiks meklēt finansiālās glāb�anas laivas! Katrs vīrietis (un sieviete) lai rūpējas pats par sevi!

Ja jums ir dolāri, paturiet mazliet taksometram, pārtikai un pastmarkām. Un lidma�īnas biļetei uz kādu laimīgāku zemi.

Jo īsti gudrs ir tas ieguldītājs, kas dodas projām no Savienotajām Valstīm, dzīvo ārzemēs un atsakās no ASV pilsonības. Oficiāli Nodokļu pārvaldes nolikuma 877. paragrāfs nosaka, ka tiem ASV pilsoņiem, kas atsakās no pilsonības, lai izvairītos maksāt nodokļus, viņu nodokļu saistības paliek. Bet tiem, kas zina, ko darīt, ir iespējams Nodokļu pārvaldi apiet. (Skatiet pagāju�ā gada jūlija D'Orseja finansu biļetenu par to, kā katrs var kļūt par biju�o ASV pilsoni, un kura viens eksemplārs maksā 16 dolāru.)

Iemesls, kāpēc jums jāmaina pavalstniecība un dzīves vieta ir vienkār�s: ASV dolāra vērtība turpinās kristies, un tai līdzi arī mūsu finansiālā brīvība.

Ja jūs pa�i nevarat doties projām, sūtiet savu naudu uz citām valstīm. Izmainiet dolārus, kamēr vēl to var, pret vācu markām, �veicie�u frankiem, nīderlandic�u guldeņiem, austrie�u �iliņiem vai dienvidāfrikāņu krugerrandiem.

Un tad noguldiet tos kada Eiropas, vislabāk �veices bankā tā, lai ASV autoritātes netiek tiem klāt.

�īs tēmas variācijas Luiss D'Orsejs bija skandinājis jau vairākas nedēļas. Viņa jaunākais biļetens turpināja to pa�u un nobeidzās ar ieteikumiem, kur ieguldīt naudu. Saprotams, tur nebija neviena pasākuma, kas balstītos uz ASV dolāru.

Cits temats, kas varēja novest Luisu līdz niknumam, bija ASV valdības zelta izsoles.

Paaudzi vēlāk, � viņ� rakstīja, � kad amerikāņi beidzot pamodīsies un atklās, ka viņu nacionālo dzimtīpa�umu izpārdevu�i par lētu naudu, lai apmierinātu Va�ingtonas teorētiķu skolas zēnisko iedomību, vainīgos nosodīs kā nodevējus un nolādēs uz gadu simteņiem.

Luisa viedokli pla�i atreferēja Eiropas preses izdevumi, bet Va�ingtona un ASV prese to ignorēja.

Sē�ot pie brokastu galda, Edvīna savā laikrakstā atrada rakstu par kādu likumprojektu. Tas bija apak�palātā ierosinātais projekts par īpa�umu vērtības samazinā�anas ierobe�ojumiem. Tā kā likumprojekts varēja ietekmēt hipotēku aizdevumus, viņa jautāja, vai projekts varētu kļūt par likumu.

Sekoja ātra atbilde:

Nekādā ziņā. Ja projekts izkļūs cauri apak�palātai, tas icstrēgs senātā. Es vakar zvanīju pāris senatoriem, un tie �o projektu neuzskata par nopietnu.

Luisam bija ārkārtīgi pla�s draugu un kontaktpersonu loks, un tas bija viens no viņa panākumu cēloņiem. Viņ� bija lieliski informēts par nodokļiem, deva saviem lasītājiem norādījumus, ko tie varētu izmantot savā labā.

Luiss pats nodokļos maksāja nieku � da�us simtus dolāru, lai gan viņa gada ienākumus vajadzēja rakstīt ar septiņciparu skaitli. To viņ� panāca, izmantojot da�ādas nodokļu slēp�anas iespējas: ieguldījumus naftas ieguvē, nekustamos īpa�umos, kokmateriālu rūpniecībā, lauksaimniecībā, ierobe�otas līdzdalības firmās un obligācijās, ko neapliek ar nodokļiem. �īs metodes viņam Jāva izdot naudu bez domā�anas, dzīvot grezni, tomēr uz papīra ik gadus uzrādīt zaudējumus.

Tomēr visas �īs izvairī�anās metodes bija pilnīgi legālas.

Tikai muļķis slēpj ienākumus vai mēģina apkrāpt Nodokļu pārvaldi citādi � tā Edvīna bija bie�i dzirdējusi Luisu uzsveram. � Kāpēc tā riskēt, ja nodokļu likuma apie�anai ir vairāk iespēju nekā �veices sieram caurumu? Vajadzīgs tikai darbs, lai tās atrastu, un uzņēmība izmantot!

Luiss vēl nebija pieņēmis pats savu padomu pārcelties uz ārzemēm un atteikties no ASV pilsonības. Toties viņ� juta riebumu pret Ņujorku, kur kādreiz bija dzīvojis un strādājis. Tagad viņ� to sauca par "pūsto�u, pa�apmierinātu, bankrotēju�u bandītu midzeni, kas pastāv tikai tāpēc, ka daudzi to uzskata par vienīgo pilsētu, kur dzīvot. Tai smird elpa." Tālāk viņ� pastāvēja uz to, ka "uzpūtīgo ņujorkie�u uzskats, ka pilsētā darbojas labākās valsts smadzenes," ir tikai �ķietamība, jo tā tas nav. Viņam patika dzīvot Vidējos rietumos, kur bija pārcēlies un iepazinies ar Edvīnu.

Kaut gan vīrs sekmīgi izvairījās no nodokļu maksā�anas, Edvīna to darīja pēc saviem ieskatiem, iesniedzot atsevi�ķas veidlapas, un no krietni vien pieticīgākās algas maksāja lielākus nodokļus nekā Luiss. Toties viņ� maksāja par visu � par eleganto jumta dzīvokli, apkalpotājiem, abiem mersedesiem un citām greznībām.

Edvīna sev pavisam godīgi atzinās, ka viens no svarīgākajiem iemesliem apprecēt Luisu un pielāgoties laulībai ar viņu, bija greznā dzīve, ko viņa ieguva. Bet tā bija laimīga laulība, ko vēl papildināja viņu neatkarīgais dzīves veids un katram sava karjera.

Man patiktu, � viņa sacīja, � ja tu mazliet pievērstos tre�dien manā filiālē pazudu�ās naudas problēmai.

Luiss pacēla acis no �ķīvja ar olām, ko nupat bija centies notiesāt, it kā arī tās viņu kaitinātu.

Bankas nauda vēl nav atrasta? Tātad mūsu drosmīgie FIB aģenti atkal reiz ir mēģināju�i, bet neko nav spēju�i?

Jā, tā laikam varētu sacīt. � Viņa pastāstīja, ka vairs nav citas iespējas naudu atrast un tāpēc nolēmusi �odien atlaist kasieri.

Un pēc tā viņai vairs neviens nedos darbu, vai ne?

Katrā ziņā nevienā bankā gan nē.

Tu teici, ka viņai esot bērns?

�ēl, tā tie�ām ir.

Luiss nomākti sacīja:

Tātad vēl divi cilvēki jau tā bezgalīgajās sociālās apgādes rindās.

Nu, vai zini! Savu bēr�ismu [7] tu varētu pietaupīt saviem lasītājiem!

Vīra sejā iezīmējās plats smaids.

Piedod. Es neesmu pieradis, ka tu man prasi padomu, jo to tu reti dari.

Edvīna saprata, ka tas ir kompliments. Laulība viņu apmierināja arī tāpēc, ka vīrs pret viņu izturējās kā pret līdzvērtīgu intelektu. Lai gan par to nekad netika runāts, Edvīna zināja, ka vīrs lepojas ar viņas izvirzī�anos Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas vado�ajos darbiniekos, kas pat �ajos laikos sievietei nenācās viegli �ovinistiskajā banku pasaulē.

Dabīgi, es tev nepateik�u, kur nauda pazudusi. � Likās, ka Luiss ir par to domājis. � Tomēr do�u tev padomu, ko esmu atzinis par derīgu, kad jāatrisina kāda grūta mīkla.

Lūdzu, turpini.

Un tas ir tāds: neuzticies acīm redzamajam.

Edvīna jutās vīlusies. Protams, nebija prātīgi gaidīt kādu

burvju atrisinājumu. Bet vīrs �oreiz piedāvāja vecu kli�eju.

Viņa paskatījās rokas pulkstenī. Bija gandrīz astoņi.

Paldies, man tagad jāiet.

Jā, starp citu, �ovakar es lido�u uz Eiropu un atpakaļ bū�u tre�dien.

Lai tev labs lidojums. � Aizejot Edvīna viņu noskūpstīja. Pēk�ņais paziņojums nepārsteidza. Luisam piederēja biroji gan Londonā, gan Cīrihē, un viņa ceļojumi bija parasta lieta.

Edvīna izmantoja speciālo liftu no jumta dzīvokļa tie�i uz garā�u pagrabā.

Braucot uz banku, Luisa padoms "neuzticies acīm redzamajam", ko pati bija noraidījusi, visu laiku nedeva mieru.

Rīta cēliena vidū bija īsa un nepārliecino�a saruna ar abiem FIB aģentiem.

Tā notika mazajā konferen�u telpā, kur FIB aģenti divas dienas bija pratināju�i bankas darbiniekus. Bez Edvīnas sarunā piedalījās ari Nolans Veinraits.

Vecākais aģents, kura vārds bija Inns un kura runā skanēja Jaunanglijas nazālā izruna, viņiem stāstīja:

Mēs esam beigu�i izmeklē�anu. Lietu atstāsim nenoslēgtu un ar jums sazināsimies, ja atklāsim ko jaunu. Tāpat ceram, ka informēsiet mūs, ja te radīsies jauni fakti.

Protams, � sacīja Edvīna.

Ir viena negatīva ziņa. � Aģents paskatījās piezīmju grāmatiņā. � �īs Nunjezas vīrs Karloss. Viens no jūsu cilvēkiem sacīja, ka viņu redzējis bankā tajā dienā, kad pazuda nauda.

Veinraits piebilda:

Jā, Mailzs īstins man stāstīja, un es �o ziņu tālāk nodevu jums.

Mēs Istinu iztaujājām, un viņ� atzina, ka varējis arī maldīties. Mēs atradām Karlosu Nunjezu. Viņ� dzīvo Fīniksā, Arizonā un strādā par automehāniķi. Biroja aģenti ar viņu runāja. Viņi ir pilnīgi pārliecināti, ka Nunjezs tre�dien visu dienu bijis darbā, un tas attiecas arī uz pārējām nedēļas dienām. Viņ� nevar būt līdzzinātājs.

Nolans Veinraits pavadīja FIB aģentus līdz durvīm. Edvīna atgriezās pie sava rakstāmgalda uz paaugstinājuma. Kā paredzēts, viņa bija paziņojusi savam priek�niekam pārvaldes tornī par pazudu�o naudu. Aleksis Vandervorts, to uzzinājis, piezvanīja, lai izteiktu līdzjūtību, un jautāja, vai var kaut kā palīdzēt. Viņa pateicās, bet noraidīja palīdzību, saprotot, ka tas, kas darāms, jādara pa�ai.

No rīta nekas nebija mainījies.

īsi pirms pusdienlaika Edvīna lika Totcnho paziņot algu nodaļai, ka Iluanitas Nunjezas darbs bankā beidzas �odien un ka līguma lau�anas gadījumos paredzētais �eks jāatsūta viņai. Kad viņa atgriezās no pusdienām, �eks bija uz galda.

Nemierīgi, vilcinoties, Edvīna apgrieza �eku otrādi.

Tobrīd Huanita Nunjeza vēl arvien strādāja pie sava lodziņa. Edvīnas lēmums par sievietes paturē�anu vēl vienu dienu bija izraisījis īgnus Totenho iebildumus, kas rūca:

Jo ātrāk viņu atlaidīsim, jo dro�āki būsim, ka nekas cits nepazudīs.

Pat Mailzs Istins pie sava operāciju daļas vadītāja vietnieka rakstāmgalda bija pacēlis uzacis. Bet Edvīna abus neņēma vērā.

Viņa nesaprata, kāpēc par �o lietu ir tik norūpējusies, jo vajadzība to izbeigt un aizmirst bija acīm redzama.

Acīmredzot jāizbeidz. Acīm redzamais atrisinājums. Atkal prātā ienāca Luisa frāze:

Neuzticies acīm redzamajam!

Bet kā un kur meklēt atrisinājumu?

Edvīna sev pavēlēja: pārdomā �o lietu vēlreiz. Sāc no pa�a sākuma.

Kas bija acīm redzamie fakti? Pirmais acīm redzamais fakts bija tas, ka nauda ir pazudusi. Te nu nebija, par ko strīdēties. Otrs acīm redzamais fakts bija tas, ka pazudusī naudas summa ir se�i tūksto�i dolāru. To apliecināja �etri cilvēki: pati Huanita Nunjcza, Totenho, Mailzs Tstins un seifa kasieris. Arī te nebija �aubu.

Tre�ā acīm redzamā patiesība bija Nunjczas kundzes apgalvojums, ka viņa zina, cik tie�i naudas ir pazudis no viņas kases. Turklāt tas bija 13.50, tātad piecas stundas pēc ļoti rosīgas klientu kustības un pirms viņa bija sastādījusi dienas apgrozījuma bilanci. Visi darbinieki, Edvīnu ieskaitot, bija vienisprātis, ka tas, acīm redzot, ir neiespējami. Un jau no pa�a sākuma �ī neiespējamība bija pamatakmens pārliecībai, ka naudu nozagusi Huanita Nunjeza.

Neiespējamība� acīm redzama neiespējamība� bet vai tas patie�ām bija tik neiespējami? � Edvīnai ie�āvās prātā kāda doma.

Sienas pulkstenis rādīja 14.10. Viņa ievēroja, ka operāciju daļas vadītājs ir pie sava galda. Edvīna piecēlās.

Totenho kungs, lūdzu nāciet līdz.

Viņa gāja uz lodziņu pusi, pa ceļam sasveicinoties ar klientiem, kamēr Totenho drūmi vilkās nopakaļ. Filiālē bija daudz klientu, kā parasti pēdējās stundās pirms nedēļas nogales. Huanita Nunjcza pieņēma noguldījumu.

Edvīna viņai klusi pateica:

Nunjezas kundze, pēc �ī klienta apkalpo�anas, lūdzu, ielieciet lodziņā slēg�anas zīmi un aizslēdziet naudas kasi.

Huanita Nunjcza neteica ne vārda, kamēr ielika logā vajadzīgo zīmīti. Kad viņa pagriezās, lai aizslēgtu naudas kasi, Edvīna saprata klusē�anas iemeslu. Sieviete klusi raudāja, pa vaigiem viņai tecēja asaru straumītes.

Iemeslu nebija grūti uzminēt. Huanita saprata, ka viņu atlaidīs no darba, un Edvīnas parādī�anās �o faktu apliecināja.

Edvīna neievēroja asaras.

Totenho kungs! Man liekas, ka Nunjezas kundze strādā pie lodziņa kop� bankas atvēr�anas. Vai tā ir?

Viņ� to apstiprināja:

Tā ir.

Laika posms bija tāds pat kā tre�dien, kaut arī bankā �odien bija vēl rosīgāka kustība.

Edvīna norādīja uz naudas kasi.

Nunjezas kundze, jūs man teicāt, ka vienmēr zināt, cik kasē ir naudas. Vai varat pateikt, cik tur pa�laik ir?

Jaunā sieviete vilcinājās. Nespēdama savaldīt raudas, viņa pamāja.

Edvīna paņēma no galda papīra lapu un pasniedza to kasierei.

Atkal bija manāma vilcinā�anās. Tad Huanita Nunjcza paņēma zīmuli un uzrakstīja: 23 756 dolāri.

Edvīna iedeva papīra lapu Totenho.

Lūdzu, ejiet līdzi Nunjezas kundzei un palieciet pie viņas, kamēr tiek sastādīta bilance. Salīdziniet to ar �o skaitli.

Totenho neticīgi aplūkoja papīru.

Esmu aizņemts. Ja man būs jāsē� klāt katrai kasierei�

�oreiz jums būs jāsē�, � Edvīna īsi atteica un atgriezās pie sava rakstāmgalda.

Totenho ieradās pēc trīsceturtdaļstundas.

Viņ� izskatījās satraukts. Edvīna redzēja, ka viņam trīc rokas. Totenho nolika papīra lapu uz galda. Blakus Nunjezas kundzes skaitlim viņ� bija pievilcis ķeksīti.

Nebūtu pats to redzējis savām acīm, � operāciju daļas vadītājs bija zaudējis savu drūmo izteiksmi, ko aizstāja pārsteigums, � nekad neticētu!

Skaitļi saskanēja?

Precīzi!

Edvīna saspringa, mēģinot sakārtot domas. Situācija ap �o notikumu bija pēk�ņi un dramatiski izmainījusies. Līdz �im visus pieņēmumus balstīja atziņa, ka Nunjeza nespēj to, ko viņa tikko neap�aubāmi bija pierādījusi.

Nākot pie jums, kaut ko atcerējos, � sacīja Totcnho. � Reiz es tādu cilvēku pazinu. Tas bija nelielā lauku bankā, varbūt pirms kādiem divdesmit gadiem. Viņ� atcerējās naudas daudzumu pēc katras operācijas. Biju dzirdējis arī par citiem, kam, liekas, galvā ir kalkulatori.

�ēl, ka jūsu atmiņa neiedarbojās tre�dien, � atcirta Edvīna.

Kamēr Totcnho atgriezās pie galda, Edvīna pievilka piezīmju blociņu un uzrakstīja savas domas.

Nunjezu vēl nevar uzskatīt par nevainīgu, lai gan tas ir diezgan ticami. Varbūt nevainīgs upuris?

Ja ne Nunjeza, kas tad?

Kāds, kas pazīst bankas darbu un varēja apsekot iespējas.

Darbinieks?

Kā tas izdarīts?

"Kā" vēlāk. Vispirms iemeslu, tad cilvēku.

Iemesls? Kādam ārkārtīgi vajadzēja naudas.

Viņa atkārtoja ar lielajiem burtiem. VAJADZĪGA NAUDA. Un pierakstīja: pārbaudi visu filiāles darbinieku �eku un krājkontus � �OVAKAR!

Edvīna sāka ātri �ķirstīt PATB administrācijas tālruņa sarakstu. Viņa meklēja galvenā revidenta numuru.

13

Piektdienas pēcpusdienās visas Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas filiāles � arī visas citas ASV bankas � turpināja darbu vēl papildus trīs stundas.

Tāpēc �ajā piektdienas vakarā lielās durvis aizslēdza pulksten 18.00, un dro�ības dienesta sargs caur atvērto durvju pusi pa vienam izlaida atsevi�ķos vēlīnos klientus.

Precīzi 18.05 pie stikla durvīm atskanēja vairāki kategoriski klaudzieni. Kad sargs pagrieza galvu, viņ� ieraudzīja jaunu cilvēku, kas bija ģērbies tum�ā uzvalkā un melnā mētelī. Klauvē�anai viņ� bija izmantojis piecdesmit centu monētu, ietītu mutautiņā.

Kad sargs pienāca pie durvīm, jaunais vīrietis, kas rokā turēja ādas portfeli, pie stikla piespieda dienesta apliecību. Sargs rūpīgi apskatīja, atslēdza durvis, un jaunais cilvēks ienāca bankā.

Tajā brīdī, pirms sargs paspēja aizvērt durvis, notika burvju mākslinieka cienīgs triks � cilvēku skaits neticami strauji palielinājās. Tur, kur bija viens vīrietis ar portfeli un dienesta apliecību, jau atradās se�i, tad atkal se�i un aiz muguras bija vēl krietns bariņ�. Kā straume tie ieplūda bankā.

Kāds vecāks vīrs, kam arī amats likās svarīgāks nekā citiem, īsi paziņoja:

Bankas revidenti.

Jā, ser, � bankas sargs bija to jau piedzīvojis un pārbaudīja visu ienācēju dienesta apliecības. Pavisam viņu bija divdesmit. Se�padsmit vīrie�i un �etras sievietes. Viņi tūliņ izklīda pa visu banku.

Vecākais vīrietis, kas bija paziņojis par revidentu iera�anos, devās uz paaugstinājumu pie Edvīnas rakstāmgalda. Piecēlusies, lai apsveicinātos, viņa uz �o iebrukumu skatījās ar neslēptu pārsteigumu.

Bērnsaida kungs, vai �ī ir kompleksā revīzija?

Tā tas tie�ām ir, D'Orsejas kundze. � Vīrietis novilka mēteli un pakāra to uz mēteļa pakaramā.

Da�i bankas darbinieki izskatījās apjuku�i, citi novaidējās vien un sodījās:

Ak mū�iņ! Vai viņiem tie�ām tas jādara piektdienā?�� Nolādēts, man bija randiņ� ar tādu blondīni� � Un kur� vēl apgalvos, ka revidenti ir cilvēki?

Lielākajai daļai bija skaidrs, ko �āda revīzijas grupa darīs. Kasieri zināja, ka viņu naudas līdzekļus skaitīs vēlreiz un pārbaudīs arī naudas summas seifa. Grāmatve�iem būs jāpaliek, kamēr viņu dokumenti būs pārbaudīti un sastādītas bilances. Vado�ie darbinieki varēs būt laimīgi, ja tiks ārā pirms pusnakts.

Ienācēji bija pieklājīgi pārņēmu�i visas kases grāmatas. Katru ierakstu rūpīgi apskatīs.

Kad es lūdzu pārbaudīt manu darbinieku kontus, es nedomāju glu�i tik lielu notikumu, � sacīja Edvīna. Parasti katru filiāli � bez brīdinājuma � revidēja apmēram astoņpadsmit mēne�u laikā. Tāpēc �īvakara revīzija bija divkār�i neticama, jo pilsētas centra filiālē kompleksā revīzija bija notikusi tikai pirms astoņiem mēne�iem.

Mēs pa�i izlemjam, kur un kad revidēt, D'Orsejas kundze. � Kā vienmēr Hals Bērnsaids izturējās vēsi un atturīgi, kas bija laba revidenta iezīme. Katrā bankā revīzijas noda)a bija neatkarīga sargsuņa tipa organizācija. Viņus nemaz neietekmēja augsti amati, pat filiāļu pārvaldnieki nebija pasargāti no pārmetumiem par revīzijas atklātajām problēmām, un nekad nebija tā, ka tādu nebūtu.

To jau es saprotu, � atbildēja Edvīna, � bet mani pārsteidz, ka jūs to tik veikli saorganizējāt.

Revīzijas nodaļas priek�nieks pa�apmierināti pasmaidīja.

Mums ir savas metodes un iespējas.

Viņ� nedomāja atklāt, ka �ovakar bija paredzēta pēk�ņā revīzija citā filiālē. Kad pirms trim stundām Edvīna piezvanīja, revīzijas dienests steidzīgi mainīja plānus, pieaicināja vēl citus revidentus, lai �o lielo filiāli pienācīgi pārbaudītu.

Tāda slepenība bija parasta lieta. Revīzijas nodaļas darbā pats svarīgākais bija nodro�ināt pārbaudes pēk�ņumu. Nodaļai bija izstrādātas metodes, kā darboties, lai neviens nevarētu izpaust, kurp viņi paredz doties nākamajā reizē. Ja kāds to darīja, piedzīvoja nepatik�anas. Pat netī�ām reti kas kļuva zināms.

�odienas manevriem revidenti bija sapulcēju�ies kādā pilsētas centra viesnīcā. Pat �ī adrese nebija paziņota līdz pēdējam brīdim. Sapulcēju�ies viesnīcā, viņi sadalīja darbus un tad pa diviem, pa trim neuzkrīto�ā gaitā devās uz PATB pilsētas centra filiāli. Līdz pēdējam brīdim viņi iegriezās veikalos, aplūkoja skatlogus vai uzturējās pie ēku ieejām. Tas bija tradicionāli, ka visjaunākais no revidentiem piegāja pie bankas durvīm un pieprasīja, lai ielai�Tikko tas notika, pārējie sekoja kā labi mācīts armijas vads.

Un tagad, nonāku�i revīzijas vietā, viņi darbojās katrā bankas svarīgākajā nodaļā.

Kādas bankas darbinieks, kas 1970. gados bija piesavinājies milzīgas naudas summas un to sekmīgi slēpis divdesmit gadus, ce|ā uz cietumu sacīja:

Revidenti arī pie mums nāca, tad �etrdesmit minūtes pļāpāja un nelikās ne zinis. Pa to laiku varēju noslēpt, ko tik gribēju.

Pirmajai Amerikas tirdzniecības bankai, tāpat kā citām lielajām bankām, bija revīzijas nodaļas, kas tādas lietas nepieļāva. Pēc pēk�ņās iera�anās nepagāja ne piecas minūtes, kad visi revidenti bija iepriek� izplānotajās vietās.

Darbinieki samierinājās ar �o faktu, pabeidza savus dienas darbus un tad palīdzēja revidentiem.

�is darbs turpināsies visu nākamo nedēļu, un vēl pēc tās. Bet viskritiskākais laika posms bija pirmās stundas.

Sāksim nu strādāt, D'Orsejas kundze, jūs un es. Sāksim pārbaudīt noguldījumu kontus, gan termiņa, gan pieprasījuma kontus. � Un viņ� uz Edvīnas galda atvēra savu portfeli.

Ap 20.00 pirmais pārsteigums bija pāri. Jau padarīts svarīgs darbs, un bankas darbinieku rindas kļuva retākas. Visas kasieres un kasieri bija projām, tāpat laba daļa grāmatve�u. Nauda bija saskaitīta, arī visu pārējo dokumentu pārbaude bija pavirzījusies krietni uz priek�u. Revidenti bija pieklājīgi un aizrādīja uz nelielām kļūdām, jo arī tā bija viņu darba daļa.

No filiāles vado�ajiem darbiniekiem uz vietas vēl bija Edvīna, Totenho un Mailzs Istins. Abi vīrie�i bija krietni nopūlēju�ies, sameklējot vajadzīgos dokumentus un atbildot uz revidentu jautājumiem. Totenho izskatījās noguris, toties jaunais Istins, tikpat svaigs un mundrs kā vienmēr, atbildēja uz katru jautājumu, atrada vajadzīgos dokumentus un vēl sagādāja darbiniekiem sviestmaizes un kafiju.

No revīzijas komandas vairāki cilvēki apstrādāja krājkontus un �eku kontus. Laiku pa laikam kāds no viņiem atnesa zīmīti revīzijas nodaļas vadītājam, kas sēdēja pie Edvīnas galda. Ikreiz viņ� uz zīmīti paskatījās, pamāja, un ielika savā portfelī.

Bez desmit minūtēm deviņos viņ� saņēma garāku zīmīti, pie kuras bija piesprausti vēl vairāki citi dokumenti. Kad Bērnsaids tos uzmanīgi izpētīja, viņ� paziņoja:

Man �ķiet, ka D'Orsejas kundzei un man vajadzētu mazliet atpūtas. Mēs iesim ēst vakariņas un dzert kafiju.

Pēc pāris minūtēm viņ� pieklājīgi izlaida Edvīnu pirmo pa tām pa�ām durvīm, pa kurām revidenti bija ienāku�i.

Kad viņi nonāca uz ielas, revīzijas nodaļas priek�nieks atvainojās:

Piedodiet, bet es tur iek�ā nospēlēju teātri. Man �ēl, bet līdz vakariņām būs jāpagaida. � Tā kā Edvīna izskatījās apjukusi, viņ� piebilda. � Mēs dosimies uz apspriedi, bet es negribēju, ka visi to zina.

Bērnsaids veda vispirms pa labi, tad puskvartālu no gai�i apgaismotās bankas. Beidzot viņi slepus atgriezās uz Roselli laukuma un iegāja pārvaldes torņa ēkā. Nakts bija tum�a, un Edvīna savilka mēteli cie�āk. Viņa domāja, ka tunelis būtu bijis īsāks un daudz siltāks ceļ�. Kāpēc tas jādara tik lielā slepenībā?

Iegājis tornī, Hals Bērnsaids parakstījās vakara un nakts viesu grāmatā, pēc tam kāds sargs pavadīja viņus līdz liftam un tālāk uz vienpadsmito stāvu. Tur vīdēja uzraksts ar bultu: UZ DRO�ĪBAS DIENESTU. Telpā viņus gaidīja Nolans Veinraits un abi FIB aģenti, kas �o lietu bija izmeklēju�i.

Tūliņ viņiem piebiedrojās vēl kāds revidents, kas acīmredzot bija Edvīnai un priek�niekam sekojis.

Viņi ātri iepazinās. Jaunā cilvēka uzvārds bija Geins. Aiz biezām acenēm vīdēja aukstas un modras acis, padarot viņa izskatu bargu. Geins bija tas, kas pie Edvīnas galda atnesa garo zīmīti ar vairākiem dokumentiem un iedeva Bērnsaidam.

Nolans Veinraits ieteica, ka ērtāk būtu strādāt konferen�u telpā, viņi uz to pārcēlās un sasēdās ap apaļo galdu.

Hals Bērnsaids sacīja abiem FIB aģentiem:

Ceru, ka tas, ko esam atklāju�i, attaisnos jūsu izsaukumu �ajā vakara stundā.

Edvīna pēk�ņi saprata, ka apspriede ir sākta plānot pirms vairākām stundām.

Tātad jūs esat kaut ko atklāju�i?

Diem�ēl daudz vairāk, nekā domājām, D'Orsejas kundze.

Pēc tam, kad Bērnsaids bija pamājis, Geins sāka izklāt dokumentus.

Tā kā jūs, D'Orsejas kundze, to mums ieteicāt, � sacīja Bērnsaids, � pārskatījām visus personīgos bankas darbinieku �eku un krājkontus, meklējot to darbinieku, kam ir biju�as pamatīgas finansiālas grūtības. Un mēs viņu esam diezgan dro�i atklāju�i.

Izklausās pēc iedomīga skolas direktora, nodomāja Edvīna, bet turpināja uzmanīgi gaidīt tālāko.

Liekas, ka man būtu jāpaskaidro, � sacīja Bērnsaids, � ka liela daļa banku darbinieku savu naudu glabā tur, kur viņi strādā, jo �ie konti ir par brīvu, tas ir, no viņiem nepieprasa parasto mēne�maksu. Un vēl svarīgāk ir tas, ka darbinieki var saņemt aizdevumus, kam procenti ir zemāki par bankas parasto likmi.

Inns, vecākais FIB aģents, pamāja.

To mēs jau zinājām.

Jūs arī sapratīsiet, ka darbinieks, kas jau ir aizņēmies visu iespējamo summu, turpmāk aizņemsies no finansu kompānijām, kur procenti ir nolādēti augsti. Un tādējādi viņa stāvoklis pasliktinās.

Inns nepacietīgi piebilda:

Protams.

�ķiet, ka kāds no bankas darbiniekiem ir nonācis tie�i tādā situācijā. � Viņ� pamāja Geinam, kas apgrieza otrādi noliktos �ekus.

Kā redzat, �ie �eki ir rakstīti trim da�ādām finansu firmām. Starp citu, ar divām no �īm firmām esam sazināju�ies un izpētīju�i, ka abās norādītajiem kontiem ir ilgs kavējums. Gandrīz dro�i, ka rīt no rīta arī tre�ā firma sacīs to pa�u.

Geins piebilda:

Te ir tikai �ī mēne�a �eki. Rīt mēs pārbaudīsim citu mēne�u mikrofilmētos �ekus.

Ir vēl cits ļoti svarīgs fakts, � turpināja revīzijas nodaļas priek�nieks, �is darbinieks nekādā ziņā nebūtu varējis par tik lielu summu �ekus izrakstīt, pamatojoties uz savu algu, jo mēs tagad zinām, cik tā liela. Tāpēc mēs vairākas stundas meklējām pierādījumus, ka viņ� banku apzadzis, un esam tos atradu�i.

Un viņa palīgs Geins atkal sāka uz galda rindot dokumentus.

� Pierādījumus, ka viņ� banku apzadzis� esam tos atradu�i. Edvīna vairs neklausījās, jo viņas acis kā pienaglotas apstājās pie paraksta uz �ekiem. Parakstu viņa labi pazina, bija redzējusi to katru dienu, un tur tas bija � skaidrs un dro�s. Redzot to tagad, �ajos apstākļos, viņa jutās apbēdināta.

Tas bija Tstina paraksts, jaunā Mailza, kas viņai tā patika, kas bija tik lielisks operāciju daļas vadītāja vietnieks, tik izpalīdzīgs un nenogurdināms pat vēl �ovakar. Cilvēks, ko viņa bija izlēmusi paaugstināt, kad Totenho aizies pensijā.

Revīzijas nodaļas priek�nieks turpināja:

Liekas, ka apslēptais zaglis ir slaucis neaktīvos kontus. Ja reiz mēs atradām vienu, kas bija neģēlīgi iztuk�ots, nebija grūti atrast citus.

Vēl arvien, izmantojot savu profesora runas manieri, Bērnsaids FLB aģentiem izskaidroja neaktīvos kontus. Tas bija krājkonts vai �eku konts, kurā labu laiku nenotika nekāda kustība. Katrai bankai bija klienti, kas �ādus kontus atstāja uz ļoti ilgu laiku da�ādu iemeslu dēļ, un tajos kādreiz bija pārsteidzo�i lielas summas. Krājkontos, protams, turpināja uzkrāties procenti, un bija cilvēki, kam tas likās svarīgi, kamēr citi savus kontus ļoti neticamā kārtā pilnīgi aizmirsa.

Kad atklājās, ka �eku kontā nenotiek nekāda kustība, bankas pārstāja izsūtīt ikmēne�a pārskatus un pārgāja uz gada pārskatiem. Ta�u arī tie reizēm atgriezās ar pasta atzīmi "Mainījis dzīves vietu, adrese nezināma".

Bankas izmantoja dro�ības pasākumus, lai pasargātu neaktīvos kontus. Tos at�ķīra no aktīvajiem kontiem. Ja kādā no �iem neaktīvajiem kontiem pēk�ņi notika kāda aktivitāte, to rūpīgi izpētīja bankas operāciju daļas vadītājs, lai pārliecinātos, ka tā ir likumīga. Parasti �ādi dro�ības pasākumi bija pietiekami. Bet Mailzs Tstins kā operāciju daļas vadītāja vietnieks drīkstēja pārbaudīt un apstiprināt neaktīvo kontu operācijas. �īs tiesības viņ� bija izmantojis, lai slēptu savu negodīgumu � to, ka viņ� bija lielu daļu �ādu kontu apzadzis.

Tstins ir bijis saprātīgs, izraugoties tādus kontus, kas neradītu nekādas grūtības. Mēs atradām veselu kaudzi dokumentu ar viltotiem parakstiem, lai no kontiem iztīrītu līdzekļus. Viltojumi nav visai veikli un tajos var atrast viņa īstā paraksta elementus. Pēc tam zagtie līdzekļi tika pārcelti uz fiktīvu kontu, ko viņ� bija atvēris ar pieņemtu vārdu. Arī �ajā gadījumā ir manāmas līdzības ar viņa parakstu, lai gan mums būs vajadzīgi rokraksta eksperti.

Viņi �os dokumentus apskatīja pa vienam, salīdzināja ar agrāk izpētītajiem �ekiem. Lai arī bija mēģināts rokrakstu mainīt, līdzība bija nenoliedzama.

Otrais FIB aģents, Dalrimpls, rūpīgi pierakstīja visu sacīto. Pacēlis galvu, viņ� jautāja:

Vai mums ir zināma nozagtā summa?

Geins atbildēja:

Līdz �im esam atradu�i pierādījumus par nepilniem astoņiem tūksto�iem dolāru. Rīt mums būs iespēja apskatīt vecākus dokumentus mikrofilmās, tāpat datoru atmiņā, un tur var atrasties jauni fakti.

Bērnsaids piebilda:

Kad Tstinam darīsim zināmu atklāto, var gadīties, ka viņ� mēģinās atvieglot sev sodu un visā pārējā atzīsies. Tā tas bie�i gadās, kad notveram tos, kas piesavinās banku naudu.

�is cilvēks ir par saviem panākumiem sajūsmināts, domāja Edvīna. Tie�ām apmierināts. Nesaprotamu iemeslu dēļ viņa vēlējās aizstāvēt Tstinu.

Vai mums ir zināms, cik ilgi tas jau tā notiek?

Sprie�ot pēc atrastā, vismaz gadu, varbūt pat ilgāk.

Edvīna pagriezās pret Halu Bērnsaidu.

Tātad pagāju�ās revīzijas laikā jūs to esat pilnīgi palaidu�i garām. Vai tad nav jāpārbauda arī neaktīvie konti?

�ķita, ka viņa ir pārdūrusi pūsli. Revīzijas nodaļas priek�nieks tum�i piesarka.

Tā ir, � viņ� negribīgi atzina. � Bet pat mums gadās �o to nepamanīt, ja zaglis ir veikls diezgan.

Saprotams. Ta�u jūs pirms brī�a sacījāt, ka rokraksts būtu viņu nodevis.

Bērnsaids skābi sacīja:

Nu, tagad viņ� ir mums rokā.

Viņa neatlaidās:

Jā, tikai pēc tam, kad es jūs izsaucu.

FIB aģents Inns pārtrauca iestāju�os klusumu.

Tomēr tas viss nav pavirzījis mūs ne par collu tuvāk patiesībai, kur palikusi tre�dien nozagtā nauda.

Tiesa, bet tagad Tstins ir galvenais aizdomās turamais. � Bērnsaidam likās patīkami, ka saruna novirzījusies uz citu tematu. � Var būt, ka viņ� pats atzīsies.

Nē, neatzīsies vis, � norūca Nolans Veinraits. � Tas puisis ir pārāk gudrs. Pie tam, kāpēc lai viņ� to darītu? Mēs nezinām, kā viņ� naudu nozaga.

Līdz �im bankas dro�ības dienesta vadītājs nebija teicis ne vārda, lai gan sākumā izrādīja pārsteigumu. Uzklausot revīzijas atklājumus un vērojot lielo skaitu dokumentu, ko revidenti uzrādīja, viņa seja nocietinājās. Edvīna minēja, vai Veinraits atceras viņu izdarīto Iiuanitas Nunjezas pratinā�anu, kad viņi vēl neticēja �īs sievietes nevainīgumam. Pat vēl tagad, domāja Edvīna, varēja gadīties, ka viņa sadarbojusies ar Tstinu, kaut gan tas nelikās ticami.

Hals Bērnsaids piecēlās un aizvēra savu portfeli.

Tagad revīzija atstāj skatuvi un uznāk likums.

Mums būs vajadzīgi dokumenti un revīzijas parakstīts protokols, � piebilda Inns.

Geina kungs paliks un būs jūsu rīcībā.

Vēl viens jautājums. Vai domājat, ka Tstins nojau� �o atklājumu?

Neticu, � Bērnsaids paskatījās uz savu palīgu un tas pakratīja galvu.

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņ� nezina. Mēs bijām uzmanīgi, nenorādījām, par ko interesējamies, un, lai maskētos, prasījām daudz citu nevajadzīgu dokumentu.

Arī man tā liekas. � Edvīna skumīgi atcerējās, cik Mailzs Tstins bija darbīgs un jautrs, kad viņa kopā ar Bērnsaidu atstāja filiāli. Kāpēc viņ� tā darīja? Kāpēc, ai, kāpēc?

Inns pamāja, ka piekrīt.

Tad atstāsim visu tāpat. Mēs Tstinu apcietināsim tūlīt, kad būsim te beigu�i. Bet viņu nedrīkst brīdināt. Vai viņ� vēl ir filiālē?

Jā, � atbildēja Edvīna. � Viņ� mūs noteikti gaidīs pārnākam, un parasti viņ� ir pēdējais, kas aiziet no bankas.

Nolans Veinraits iejaucās, un viņa balss bija neparasti skarba:

Izdarīsim kādu izmaiņu jūsu plānā! Paturiet viņu filiālē, cik ilgi vien iespējams. Pēc tam ļaujiet iet mājās, tā arī neuzzinot, ka turam viņu aizdomās.

Visi pārsteigti paskatījās uz dro�ības dienesta vadītāju. Abi FIB aģenti īpa�i nopētīja Veinraita seju. Likās, ka viņu starpā radās sapra�anās.

Inns vilcinājās, tad piekrita.

Labi, darīsim tā.

Pēc da�ām minūtēm Edvīna un Bērnsaids iekāpa liftā un nobrauca lejā.

Inns pieklājīgi sacīja Geinam:

Pirms mēs sākam rakstīt protokolu, lūdzu, atstājiet mūs uz brīdi vienus.

Protams, � revidents izgāja no konferen�u telpas.

Otrais FIB aģents aizvēra piezīmju grāmatiņu un nolika

zīmuli.

Inns pagriezās pret Nolanu Veinraitu:

Jums kaut kas ir padomā?

Jā, � Veinraits svārstījās, vēl arvien cīnoties ar savu sirdsapziņu. Pieredze viņam sacīja, ka pierādījumos pret Lstinu ir nopietni robi, kas bija jāaizpilda. Lai to panāktu, vajadzēja mazliet apiet likumu, kas bija pret viņa principiem. Viņ� jautāja FIB aģentam:

Vai jūs tie�ām to gribat zināt?

Abi saskatījās. Viņi pazina un cienīja viens otru gadiem ilgi.

Mūsu dienās panākt atzī�anos ir visai sare�ģīti, � sacīja Inns. � Mēs vairs nedrīkstam rīkoties kā agrāk. Citādi tas var pavērsties pret mums pa�iem.

Iestājās klusums, tad otrais FIB aģents sacīja:

Stāstiet tik daudz, cik varat.

Veinraits savilka rokas dūrēs un paskatījās uz tām. Viņa ķermenis tagad bija saspringts, tāpat kā pirmīt balss.

Mums ir diezgan pierādījumu, lai lstinu notiesātu par zādzību. Teiksim, ka nozagtais naudas daudzums ir astoņi tūksto�i dolāru. Cik pēc jūsu domām tiesnesis viņam piespriedīs?

Par pirmo noziegumu viņu notiesās nosacīti, � sacīja Inns. � Tiesa neuztrauksies par naudas summu. Viņi zina, ka bankām naudas netrūkst, turklāt tās ir apdro�inātas.

Taisni tā, � Veinraita dūres savilkās cie�āk. � Ja mēs varētu pierādīt, ka viņ� ne tikai nozaga tre�dien arī tos se�us tūksto�us� ja varētu pierādīt, ka viņ� mēģināja vainot to sievieti un gandrīz arī panāca�

Inns saproto�i ierūcās.

Ja varētu pierādīt arī to, katrs kaut cik saprātīgs tiesnesis viņu iemestu taisni cietumā. Bet vai jūs to varētu?

Esmu gatavs mēģināt. Jo es personīgi gribu redzēt to kuņas bērnu aiz restēm.

Es saprotu, � domīgi atteica FIB aģents. � Arī man būtu pa prātam, ja tas notiktu.

Tāpēc dariet tā, kā es to ieteicu. Neapcietiniet viņu �onakt. Dodiet man laiku līdz rītam.

Nezinu, nezinu, � Inns �aubījās. � Nezinu, vai to drīkstu.

Visi trīs klusēja, apzinoties savus pienākumus un cīnoties ar pretrunīgām jūtām. Abi aģenti labi saprata, ko Veinraits gatavojas darīt. Bet kad un līdz kādai robe�ai rezultāts attaisno līdzekļus? Tāpat bija jāapsver, cik liela brīvība mūsdienās bija likuma sargiem un ko viņi drīkstēja atļauties.

FIB aģenti bija iejaukti �ajā lietā un kopā ar Veinraitu piedalījās rezultātu plāno�anā.

Ja mēs gaidām līdz rītam, � brīdināja otrais aģents, � mēs nevēlamies, lai viņam rastos iespēja izbēgt.

Un es negribu sazilēju�u kartupeli! � uzsvēra Inns.

Viņ� neaizbēgs. Un nebūs piekauts. To es garantēju.

Inns paskatījās uz savu kolēģi, kas paraustīja plecus.

Nu, labi, � Inns padevās. � Līdz rītam. Bet jums ir jāsaprot viens, Nolan: �ī saruna nav notikusi. � Viņ� aizgāja līdz durvīm un tās atvēra. � Lūdzu, nāciet iek�ā, Geina kungs. Veinraita kungs mūs atstāj, un nu mēs varam sākt strādāt.

14

Dro�ības nodaļā ārkārtējiem gadījumiem atradās visu bankas atbildīgo darbinieku adreses, kā arī tālruņa numuri, un tur Nolans Veinraits atrada Mailza Tstina koordinātes. Viņ� pierakstīja adresi un tālruņa numuru.

Adrese bija pazīstama. Tajā rajonā dzīvoja vidēji pārtiku�i ļaudis, un tas atradās apmēram divas jūdzes no pilsētas centra. Sarakstā bija arī dzīvokļa numurs � 2G.

Atstājis PATB galvenās pārvaldes torni, Nolans Veinraits piegāja pie tālruņiem Roselli parkā. Uzgriezis īstina numuru, viņ� dzirdēja, ka telefons zvana un zvana, bet neviens necēla klausuli. Veinraits zināja, ka Mailzs īstins ir vecpuisis, un cerēja, ka viņ� dzīvo viens pats.

Ja kāds būtu pacēlis klausuli, Veinraits atvainotos, ka piezvanījis nepareizam numuram, un mainītu plānus. Bet tagad viņ� devās uz savu ma�īnu, kas bija novietota bankas pagraba garā�ā.

Pirms izbrauk�anas viņ� atvēra bagā�as nodalījumu, izņēma zam�ādas somiņu un ielika to iek�kabatā. Tad viņ� izbrauca uz ielas un virzījās cauri pilsētas centram.

Uz dzīvojamo namu viņ� gāja bezrūpīgā solī, bet paspēja iegaumēt detaļas. Tā bija apmēram �etrdesmit gadu veca un nolaista trīsstāvu ēka. Viņ� vērtēja, ka tajā ir apmēram ducis dzīvokļu. �veicara nemanīja. Priek�telpā Nolans Veinraits ieraudzīja pastkastī�u rindu un durvju zvanus. No ielas uz priek�telpu veda dubultas stikla durvis. Uz mājas iek�telpām durvis bija ievērojami smagākas un izskatījās aizslēgtas.

Pulkstenis rādīja 22.30. Pa ielu garām reti brauca kāda ma�īna. Mājas tuvumā neredzēja neviena gājēja. Veinraits ieslīdēja priek�telpā.

Līdzās pastkastītēm bija trīs rindas zvana pogu un mikrofons. Ieraudzījis vārdu Istins, Veinraits nospieda zvana pogu. Kā jau cerējis, atbildi nesagaidīja.

Pieņemot, ka 2G nozīmē otro stāvu, viņ� izvēlējās pogu tre�ajā rindā un vienu no tām uz labu laimi piespieda. Skaļrunī atsaucās �erksto�a vīrie�a balss:

Kas tur ir?

Blakus zvana pogai bija uzvārds Eplebijs.

Te Western Union, � sacīja Veinraits. � Telegramma Eplebija kungam.

Okei, nesiet aug�ā!

Atskanēja dūco�a skaņa, un smago iek�durvju atslēga bija vaļā. Veinraits atvēra durvis un ātri iegāja.

Tie�i priek�ā bija lifts, ko viņ� negribēja izmantot. Pa labi ieraudzīja kāpnes un, ātri lecot pāri diviem pakāpieniem, viņ� uzskrēja otrajā stāvā.

Viņam bija jādomā par cilvēku neticamo neprātu. Cerams, ka Eplebijs, kas nu viņ� tāds bija, pārāk ilgi telegrammu negaidīs. �ovakar Eplcbija kungam būs jārisina tikai pieteiktās telegrammas mīkla, bet varēja ta�u gadīties kaut kas patie�ām ļauns. Tomēr dzīvokļu iemītnieki, lai kur tic dzīvoja, par spīti daudzajiem brīdinājumiem, turpināja darīt tie�i tā, kā nupat bija rīkojies Eplebijs. Varēja gan arī gadīties, ka Eplcbija kungs aizdomu dēļ piezvana policijai. Ta�u Veinraits tam neticēja, un patiesībā pēc pāris minūtēm tas vairs nebūs svarīgi.

2G dzīvoklis bija gaiteņa galā un atslēga nebija sare�ģīta. Veinraits pēc kārtas izmēģināja plānās plāksnītes, kas atradās viņa zam�ādas somiņā. Ceturtā no tām pagrieza atslēgu. Durvis atvērās, un viņ� iegāja iek�ā.

Viņ� pagaidīja, līdz acis pierada pie tumsas, tad aizgāja līdz logam un aizvilka aizkarus. Atradis slēdzi, viņ� uzgrieza gaismu.

Dzīvoklītis bija mazs, paredzēts vienam cilvēkam. Vienīgā istaba bija sadalīta daļās. Dzīvojamajā un ēdamtelpā bija dīvāns, liels krēsls, pārnesams televizors un ēdamgalds. Aiz sabīdāmās sienas atradās gulta. Virtuvi nodalīja bīdāmās durvis. Divas durvis, ko Veinraits apskatīja, veda uz tualeti un pieliekamo. Viss dzīvoklis bija kārtīgs un tīrs. Vairāki grāmatplaukti un da�i oforti norādīja, ka te dzīvo personība.

Netērējot laiku, Veinraits uzsāka sistemātisku meklē�anu.

Strādājot viņ� centās klusināt sirdsapziņas pārmetumus par visām nelegālajām nodarbībām, ko �ovakar bija pasācis. Tas neizdevās. Nolans Veinraits saprata, ka viss, ko bija līdz �im darījis, nozīmēja atkāp�anos no viņa principiem un tiesību normām, ko vienmēr centās ievērot. Bet viņu uzmundrināja dusmas. Dusmas un pa�a vainas apziņa, ka pirms �etrām dienām nebija pratis ieraudzīt patiesību.

Viņ� vēl tagad neizturami skaudri atcerējās mēmo lūgumu jaunās puertorikānietcs Huanitas Nunjezas acīs, kad tre�dienas vakarā pirmo reizi sākās pratinā�ana. Tas bija lūgums, kas nepārprotami sacīja: jūs un es� mēs abi krāsainie� No visiem cilvēkiem jums vajadzētu vislabāk saprast, ka esmu viena, neaizsargāta, un es izmisīgi lūdzu pēc palīdzības un godīguma. Viņ� lūgumu bija sapratis, bet asi noraidījis, un vēlāk lūguma vietā viņ� jaunās sievietes acīs ieraudzīja nicinājumu.

�īs atmiņas, ko vēl pastiprināja tas, ka Mailzs īstins bija viņu piekrāpis, radīja Veinraitam vēlē�anos atriebties, un nebija svarīgi, ja viņ� tādēļ pārkāpj likumu.

Tāpēc Vcinraits sāka meklēt tik metodiski, cik darbs policijā bija iemācījis, nolēmis noteikti atrast, ja vien kaut kas būs atrodams.

Pēc pusstundas dzīvoklī vairs nebija daudz vietu, kur kaut kas varētu būt paslēpts. Viņ� bija meklējis skapī�os, atvilktnēs, mēbelēs, atvēris koferus, pārbaudījis, kas atrodas aiz gleznām pie sienas, pat noskrūvējis televizora aizmuguri. Viņ� arī iz�ķirstīja grāmatas, no kurām veselu plauktu piepildīja izdevumi par numismātiku, un viņ� atcerējās runājam par �o Tstina va]asprieku � pētīt un izzināt naudas vēsturi. Bez grāmatām bija bieza mape ar senu monētu zīmējumiem un fotogrāfijām. Bet te nebija nekā nelegāla. Beidzot viņ� visas mēbeles sastūma vienā stūrī un nocēla istabas paklāju. Apgaismojot grīdu ar kabatas spuldzi, viņ� pārbaudīja katru grīdas collu.

Bez kabatas spuldzes viņ� nebūtu saskatījis rūpīgi pārzāģēto dēli, bet spuldzes gaismā pārzāģētās vietas bija gai�ākas. Viņ� rūpīgi pacēla apmēram pēdu garu dēja gabalu, un zem tā atradās melna piezīmju grāmatiņa un kaudzīte divdesmit dolāru bankno�u.

Steidzīgi viņ� nolika atpakaļ dēli, paklāju un mēbeles.

Vcinraits pārskaitīja naudu. Tur bija se�i tūksto�i dolāru. Tad pār�ķirstīja melno piezīmju grāmatiņu. Tajā bija pierakstītas da�ādas derības, un viņ� klusi iesvilpās, uzzinot, cik rei�u un par kādām summām ir derēts.

Viņ� nolika piezīmes � tās kāds ar laiku rūpīgi izpētīs � un banknotes uz kafijas galdiņa pie dīvāna.

Viņ� bija pārsteigts, ka atradis naudu. Nebija �aubu, ka tā ir tre�dien bankai nozagtā summa. Kāpēc īstins to nav izmainījis citās banknotēs vai paslēpis dro�ākā vietā? Savā policista karjerā Veinraits bija mācījies, ka noziedznieki dara stulbas un neticamas lietas, un �is bija viens no piemēriem.

Tomēr vēl bija jāuzzina, kā īstins bija naudu dabūjis no kases.

Veinraits vēlreiz apskatīja dzīvoklīti, nodzēsa gaismu, atbīdīja aizkarus un, ērti apsēdies uz dīvāna, gaidīja.

Sē�ot pustumsā, ko izjauca tikai reta garāmbrauco�a ma�īna, domas sāka klejot. Prātā atkal ienāca Huanita Nunjeza, un viņ� atzina, ka vajadzētu pāridarījumu kā nebūt labot. Tad atcerējās, ka FIB bija Karlosu Nunjezu atradis Fīniksā, Arizonā, un izlēma, ka tas sievietei varētu būt noderīgi.

Acīm redzot, Mailza Tstina ziņojums, ka zādzības dienā viņ� redzējis Karlosu Nunjezu bankā, bija pasaciņa, kam vajadzēja apstiprināt Iluanitas vainu.

Riebīgais bandu bērns! Kur� vīrietis tā rīkotos � uzgrūst savu vainu sievietei un tad vēl piegādāt apstiprinājumu. Dro�ības dienesta vadītājs juta, kā dūres savelkas, tomēr brīdināja sevi nepārcensties.

Tāds brīdinājums bija nepiecie�ams, un viņ� zināja, kāpēc. Tas bija kāda sena notikuma dēļ, kas kādu laiku nebija atausis atmiņā.

Nolans Veinraits, kam tagad jau tuvojās piecdesmit gadu, bija dzimis pilsētas nabadzīgo rajonā, un jau kop� dzim�anas visi pret zēnu bija sazvērēju�ies. Viņ� auga, un katra diena prasīja māku izdzīvot, bet noziedzība sagādāja tādu iespēju. Pusaud�a gados viņ� piederēja kādai zēnu bandai, kas uzskatīja, ka cīņa pret policiju ir vīri�ķības pazīme.

Tāpat kā daudzus citus senāk, tagad un turpmāk, arī viņu tirdīja vajadzība kļūt par kaut ko, būt ievērotam, atbrīvoties no iek�ējā niknuma par atstumtību. Viņam nebija ne pieredzes, ne dzīves gudrības, kas rādītu citu ceļu, tāpēc piedalī�anās ielu noziegumos likās nenovēr�ams ceļ�. Bija skaidrs, ka viņ�, tāpat kā viņa vienaud�i, nonāks policijas uzmanības lokā un pēc tam cietumā.

Ka nenotika ne viens, ne otrs, bija pa daļai sagadī�anās, bet vairāk Bafleheda Kcllija dēļ.

Baflcheds bija ne īpa�i gudrs, slinks un mīlīgs vietējās apkaimes policists. Viņ� bija iegaumējis, ka policista dzīves garums �ajā rajonā atkarīgs no tā, cik veikli viņ� prot pazust no bīstamām situācijām un darīt kaut ko tikai tad, ja noziegums notiek tie�i deguna priek�ā. Priek�niecība sūdzējās, ka noziegumu atklā�ana viņa rajonā ir sliktākā visā iecirknī, bet tāpēc � pēc Bafichcda domām � pensija nāca ar katru gadu tuvāk.

Kādā vakarā, kad viņu banda gribēja aplaupīt noliktavu un apkaimes policists tur gadījās glu�i nejau�i, pusaudzis Nolans Vcinraits iekrita Bafleheda rokās. Visi bēga un pazuda, atskaitot Veinraitu, kas paklupa un novēlās tie�i pie Bafleheda kājām.

� Ak tu mu|ķa mērkaķi, � sūkstījās Baflehcds. � Nu man būs jāizpilda visādi papīri un jādirn tiesā.

Kellijs ienīda dokumentus un tiesā�anos, jo tie stipri samazināja policista brīvo laiku.

Viņ� galu galā iz�ķīrās neapcietināt Veinraitu, bet tūliņ aizveda puisi uz policijas vingrotavu un tur boksa ringā sadauzīja zili melnu.

Nolans Veinraits, sadauzīts, sāpju mocīts, ar aizpampu�u aci, vārījās dusmās. Ta�u viņ� nebija nokjuvis policijā un uzņemts uzskaitē. Cik drīz vien iespējams, viņ� iemācīsies boksa mākslu, un tad sadauzīs Baflehedu lupatās. Protams, Bafleheds viņam mācīja boksēties, un, kā Vcinraits saprata ilgi pēc tam, tas izgaisināja viņa dusmas. Kad viņ� bija iemācījies boksēties un būtu varējis vientiesīgo un slinko kruķi pārmācīt boksa ringā, �ī vēlē�anās bija izkūpējusi. Vecais policists viņam iepatikās, un �ī sajūta viņu pārsteidza.

Pagāja gads, Veinraits boksējās, apmeklēja skolu un izvairījās no nepatik�anām. Atkal kādā vakarā Baflehcds tīri nejau�i atklāja laupī�anu pārtikas veikalā. Policists bija vairāk pārsteigts nekā abi laupītāji un nebūtu viņus aizkavējis bēgt, jo abi bija bruņoti. Kā izmeklē�ana rādīja, Baflehcds pat nebija sniedzies pēc pistoles.

Bet viens no laupītājiem, panikā skrienot garām, ar apzāģētu �auteni ie�āva Baflchedam vēderā.

Ziņa par �o slepkavību izplatījās zibenīgi un drīz notikuma vietā sapulcējās pūlis, arī jaunais Nolans Veinraits bija tur.

Viņ� visu mū�u atcerēsies, it kā nupat redzētu, miermīlīgā un slinkā Bafleheda izskatu un skaņas, kas nāca no viņa mutes. Policists ārprātīgā agonijā mētājās, gaudoja un kliedza, kamēr no pla�ās un nāvīgās brūces ārā spiedās asinis un zarnas.

Atrās palīdzības ma�īna ilgi nebrauca. Pāris minūtes pirms tās parādī�anās Baflcheds, vēl arvien gaudojot, nomira.

�is starpgadījums uz Nolanu Veinraitu atstāja spēcīgu iespaidu, lai gan Bafleheda nāve te nebija vissvarīgākā. Tāpat likās, ka daudz par vēlu nāk notvertajam �āvējam un viņa biedram piespriestais un izpildītais nāves sods.

Kas viņu visvairāk iespaidoja un satrieca, bija �ī �ausmīgā un nejēdzīgā ļaundarība. Jau pirmais noziegums bija zemisks, muļķīgs un nolemts neveiksmei. Un neizdevies tas kļuva par ļaunu un briesmīgu vardarbību. Jaunā Veinraita atmiņā iespiedās �ī viena doma, kas viņu nekad neatstāja. �is notikums viņu ļoti ietekmēja un radīja noraido�u attieksmi pret noziegumiem, un vēlāk viņ� nolēma, ka �is ļaunums noteikti jāapkaro. Varbūt jau kop� dzim�anas viņā mājoja zināma tikumība, kas ar laiku kļuva arvien stiprāka.

No zēna viņ� izauga par vīru ar bezkompromisa principiem, kuru dēļ bija vientuļnieks gan draugu vidū, gan vēlāk policijā. Bet viņ� bija prasmīgs policists, kas ātri parādīja savas spējas, un nebija uzpērkams, kā to atklāja Bens Rosclli un viņa darbinieki.

Ari strādājot Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā, viņa stingrie uzskati palika nemainīgi.

Varbūt dro�ības dienesta vadītājs bija aizsnaudies, bet atslēga, ko kāds iebāza slēdzenē, lika uztrūktics. Viņ� uzmanīgi apsēdās taisnāk. Pulkstenis rādīja nedaudz pāri pusnaktij.

Telpā ienāca tum�s stāvs. Gaisma no gaiteņa ļāva saskatīt, ka tas ir Tstins. Durvis aizvērās unīstins meklēja gaismas slēdzi. Gaisma iedegās.

Tstins tūliņ ieraudzīja Veinraitu, un viņ� bija pa īstam pārsteigts. Zods atkārās, seja kļuva bāla, un mēle atteicās klausīt.

Veinraits, dusmīgi skatīdamies, piecēlās. Viņa vārdi bija griezīgi.

� Cik naudas jus nozagat �odien?

Pirms Tstins paspēja atbildēt vai atjēgties, Veinraits viņu saķēra pie �aketes atlokiem, apgrieza un grūda. Tstins neveikli nogāzās uz dīvāna.

Pārsteigums vērtās sa�utumā, un viņ� sāka murmināt:

Kas jūs te ielaida? Ko gan jūs te, pie velna� � Tstina skats apstājās pie bankno�u kaudzes un melnās piezīmju grāmatiņas, un viņ� apklusa.

Tie�i tā! � Veinraits asi noteica. � Es atnācu pēc bankas naudas, patiesībā � pēc tā, kas ir palicis pāri. � Viņ� norādīja uz naudas kaudzi. � Zinām, ka te ir tas, ko jūs bankai nozagāt tre�dien. Zinām arī visu citu, par izslauktajiem kontiem un pārējo.

Mailzs Tstins ar sastingu�u sejas izteiksmi stulbi skatījās. Ķermeni kratīja konvulsīvi drebuļi. Izdzirdis jaunās ziņas, viņ� nolieca galvu un aizklāja seju ar rokām.

Izbcidziet! � kliedza Veinraits. Pasniedzies norāva rokas no sejas un pasita galvu uz aug�u. Tomēr ne pārāk stipri, jo atcerējās FIB aģentiem solīto, ka viņi nesaņems sazilēju�u kartupeli.

Un piebilda:

Jums ir daudz, ko stāstīt, tāpēc sāksim.

Pagaidiet brītiņu, � lūdzās īstins. � Ļaujiet kādu minūti padomāt.

Pat neceriet! � atcirta Veinraits. Viņ� zināja, ka �im cilvēkam nevar dot laiku saņemties. Viņ� ir ļoti gudrs jauneklis un varētu izdomāt, ka visprātīgākais ir klusēt. Dro�ības dienesta vadītājs zināja, ka acumirklī viņam ir divas priek�rocības. Pirmā � pārsteiguma moments, jo Tstins vēl nebija atguvies. Otrā � nopratinot nav jāpakļaujas noteikumiem.

Ja te sēdētu FIB aģenti, likums prasītu, lai viņi informē īstinu par tiesībām neatbildēt uz nevienu jautājumu un nolīgt advokātu. Veinraitam, kas vairs nebija policists, tādu ierobe�ojumu nebija.

Dro�ības dienesta vadītājam bija vajadzīgi neapstrīdami pierādījumi, ka se�us tūksto�us dolāru no kases nozadzis Mailzs Tstins. Parakstīta atzī�anās būtu vislabākā.

Viņ� sēdēja pretim Tstinam, ieurbies jaunā cilvēka acīs.

Mēs visu to varam risināt ilgi un grūti, bet varam arī iet uz priek�u ātrā tempā.

Kad otrs nekā neatbildēja, Veinraits paņēma melno piezīmju grāmatiņu un atvēra.

Tad sāksim ar �o. � Viņ� pielika pirkstu pie summām un datumiem. Tiem līdzās bija kodēti skaitļi. � �īs ir derības, vai ne?

Tstins, cīnoties ar juceklīgām domām, pamāja.

Izskaidrojiet �o te.

Istins nomurmināja, ka tās ir 250 dolāru derības par amerikāņu futbola spēles rezultātu starp Tcksasas un Notradamas universitātēm. Viņ� bija derējis uz Notradamas universitāti. Uzvarēja Teksasa.

Un �ī?

Atbilde bija tāda pat. Atkal amerikāņu futbola spēle, atkal zaudējums.

Turpiniet! � Veinraita pirksts bija uz lapas, un viņ� neļāva Mailzam atslābināties.

Atbildes nāca lēnām. Da�as no derībām bija par basketbola spēlēm. Bija uzvaras derībās, bet daudz vairāk bija zaudējumu. Mazākā saderētā summa bija simts, lielākā � trīs simts dolāru.

Vai jūs derējāt viens, vai kopā ar kādu grupu?

Ar grupu.

Kas tajā piedalījās?

�etri citi ve�i. Visi strādāja, tāpat kā es.

Bankās?

Istins pakratīja galvu.

Nē, citos darbos.

Vai arī viņi tik daudz zaudēja?

Mazliet, bet visumā viņiem gāja labāk nekā man.

Kā sauc pārējos �etrus?

Atbildes nebija, un Veinraits neuzstāja.

Tās nebija derības uz zirgiem. Kāpēc?

Mēs sanācām kopā un to pārrunājām. Visi zina, ka zirgu skrie�anās ir negodīgs sporta veids. Amerikāņu futbols un basketbols toties ir godīgi. Mēs izstrādājām sistēmu, un mums likās, ka ar godīgām spēlēm mēs varēsim uzvarēt.

Lielais zaudēto derību skaits liecināja, ka sistēma bijusi nederīga.

Vai jūs derējāt pie viena vai vairākiem mākleriem?

Pie viena.

Kā viņu sauc?

Tstins neatbildēja.

Un pārējās naudas summas, ko nozagāt bankai, kur tās ir?

Jaunā cilvēka mutes kaktiņi noliecās uz leju, un viņ� atbildēja no�ēlojamā balsi:

Zaudētas.

Un vēl vairāk, vai ne?

Piekrīto�s, drūms galvas mājiens.

Par to runāsim vēlāk. Pa�laik runāsim par �o naudu. � Veinraits pieskārās bankno�u kaudzei, kas atradās starp viņiem. � Mēs zinām, ka jūs to tre�dien paņēmāt. Kā?

īstins vilcinājās, tad paraustīja plecus.

Es domāju, ka arī to jūs zināt.

Jūs domājat pareizi, bet jūs varētu runāt ātrāk, � Veinraits asi aizrādīja.

Pagāju�ajā tre�dienā daudzas kasieres slimoja ar gripu. Un es vienu no viņām aizstāju.

To es zinu. Pārejiet uz to, kas notika.

Pirms banka sāka darboties, es nogāju lejā, lai dabūtu savu naudas kasi, vienu no rezerves kasēm. Turpat bija Iluanita Nunjeza un pa�laik ieslēdza savas naudas kases kombināciju. Viņa mani neredzēja. Es kombināciju iegaumēju.

Un?

Vēlāk to pierakstīju.

Veinraitam pamudinot, visa �ī nelietība atklājās.

Galvenās fdiālcs seifs ir ļoti liels. Tā vienā malā, tuvu masīvajām durvīm ir būda, kurā pa dienu strādā galvenais seifa kasieris. Seifa kasieris nepārtraukti ir aizņemts, skaitot banknotes, izsniedzot naudas paciņas vai tās saņemot, pārbaudot kasierus ielai�ot un izlai�ot naudas kases. Neviens nevar tikt garām seifa kasierim nepamanīts, ta�u, ko viņi dara seifa, tas viņu neinteresēja.

Kaut gan viņ� izlikās jautrs, tajā rītā Mailzam Tstinam izmisīgi bija vajadzīga nauda. Iepriek�ējā nedēļā viņ� bija daudz zaudējis derībās, un viņam bija jāatmaksā arī vairāki aizdevumi.

Veinraits pārtrauca.

Jums jau bija darbinieka aizņēmums bankā. Jūs nespējāt samaksāt finansu lirmām. Tāpat māklerim. Vai tā ir?

Jā.

Vai vēl kādam?

Mailzs Tstins pamāja.

Augļotājam?

Jaunais cilvēks vilcinājās, tad atzinās:

Jā.

Vai augļotājs jums draudēja?

Mailzs Tstins aplaizīja lūpas.

Jā, arī mākleris. Patiesībā viņi abi to vēl arvien dara. � Viņ� pameta acis uz se�iem tūksto�iem dolāru.

Saliekamās bildes daļiņas izveidoja kopainu. Veinraits pamāja uz naudas kaudzi.

Un jūs apsolījāt to samaksāt augļotājam un māklerim?

Jā.

Cik katram?

Trīs tūksto�us dolāru.

Kad?

Rīt. � Tstins uztraukti paskatījās sienas pulkstenī un pārlaboja. � �odien.

Veinraits atkal mudināja.

Atgriezīsimies atpakaļ tre�dienā. Tātad jūs zinājāt Nunjezas kundzes kases kombināciju. Kā jūs �īs zinā�anas izmantojāt?

Mailzs tstins izstāstīja, un tas bija neticami vienkār�i. Nostrādājis visu rītu, viņ� gāja pusdienās reizē ar Huanitu Nunjezu. Pirms pusdienām viņi iestūma abas aizslēgtās kases seifa un nolika līdzās.

Istins atgriezās no pusdienām daudz ātrāk un iegāja seifa pēc tam, kad seifa kasieris bija viņu pierakstījis. Neviena cita iek�ā nebija.

Mailzs Tstins devās tie�i pie Huanitas Nunjezas kases un to atslēdza, izmantojot pierakstīto kombināciju. Izņemt trīs naudas paciņas neprasīja vairāk par da�ām sekundēm. Tad viņ� aizvēra un aizslēdza Huanitas kasi. Bankno�u paciņas viņ� sabāza �aketes iek�ējās kabatās, kur tās tikko varēja pamanīt. Tad viņ� izstūma � seifa kasieris to pierakstīja � savu kasi no seifa un atsāka darbu.

Viņi apklusa, tad Veinraits sacīja:

Tātad tre�dienas pēcpusdienā, kad notika iztaujā�ana, kurā jūs arī piedalījāties, kā arī vēlāk mūsu sarunas laikā nauda bija jums kabatā?

Jā, � sacīja Mailzs Tstins un viegli pasmaidīja, atcerēdamies, cik viegli bija visu to izdarīt.

Veinraits smaidu ievēroja. Viņ� ātri paliecās uz priek�u un stipri iesita īstlnam pa abiem vaigiem. Pirmajam sitienam viņ� izmantoja plaukstu, otram � plaukstas virspusi. Sitieni bija stipri diezgan, lai Veinraitam iesāpētos roka. Mailza Lstina sejā parādījās divi sarkani plankumi. Viņ� ierāvās tālāk dīvāna stūri, acīs saskrēja asaras.

Dro�ības dienesta vadītājs bargi sacīja:

Tas tāpēc, ka es nesaskatu nekā jocīga situācijā, kuru jūs radījāt bankai un Nunjezas kundzei. � Viņ� tikko bija atklājis, ka Mailzs Tstins baidās no sāpēm.

Paskatījies pulkstenī, ievēroja, ka pa�laik ir 1.00.

Nāko�ais, ko jūs darīsiet, � paziņoja Veinraits, � uzrakstīsiet atzī�anos. Ar pa�a roku un visu, ko man stāstījāt.

Nē! To gan es nedarī�u, � nu Tstins k]uva piesardzīgs.

Veinraits paraustīja plecus.

Tad man nav vērts te ilgāk palikt. � Viņ� pasniedzās pēc banknotēm un sāka bāzt kabatās.

Jūs to nedrīkstiet darīt!

Tie�ām? Pamēģiniet mani aizkavēt! Aizvedī�u uz bankas nakts noguldījumu kasi.

Paklausieties! Jūs nevarat pierādīt� � Jaunais vīrietis vilcinājās. Viņ� bija pārāk vēlu atcerējies, ka �īs naudas sērijas numuri nebija pierakstīti.

Varbūt es varu pierādīt, ka tā ir nauda, ko jūs tre�dien nozagāt, varbūt nē. Ja nē, jūs vienmēr varēsiet iesūdzēt banku tiesā, lai to atgūtu.

Tstins tagad lūdzās:

Man �o naudu vajag! �odien!

Jā, kā tad, mazliet māklerim un mazliet augļotājam. Vai arī viņi atsūtīs izspiedējus. Nu, jūs jau varētu mēģināt viņiem izskaidrot, kā �o naudu pazaudējāt, bet diezin vai viņi klausīsies. � Dro�ības dienesta vadītājs pirmo reizi paskatījās uz Tstinu ar sarkastisku prieku. � Jūs esat iek]uvis k)ūmīgā situācijā. Varbūt viņi nāks reizē un pārlauzīs jums vienu roku un vienu kāju. Viņi mēdz tā darīt, vai jūs to nezinājāt?

Tstina acīs uzplaiksnīja bailes, īstas bailes.

Jā, es to zinu. Jums man jāpalīdz! Lūdzu!

Stāvot pie dzīvokļa durvīm, Veinraits auksti sacīja:

� Es to visu apdomā�u, kad būsiet uzrakstījis paziņojumu.

Bankas dro�ības dienesta vadītājs diktēja, un Mailzs īstins paklausīgi rakstīja.

Es, Mailzs Broderiks Īstins, brīvprātīgi rakstu �o paziņojumu. Man nekas nav piedāvāts, lai es to rakstītu. Lai to panāktu, nav izmantota vardarbība vai vardarbības draudi�

Atzīstos, ka esmu nozadzis no Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas se�us tūksto�us dolāru, ap 13.30, tre�dien�

Es �o naudu ieguvu un paslēpu, izmantojot �ādu metodi�

Pirms ceturtdaļstundas, kad Veinraits draudēja iet projām, Mailzs īstins pilnīgi sabruka, bija pārbijies un piekrita atzīties rakstiski.

Kamēr īstins turpināja rakstīt savu atzī�anos, Veinraits piezvanīja FIB aģentam Innam uz mājām.

15

Pirmajā novembra nedēļā Bena Roselli veselības stāvoklis pasliktinājās. �etrās nedēļās kop� viņa paziņojuma, ka ir uz nāvi slims, bankas prezidenta vitalitāte izsīka, ķermenis, ko �ņaudza nāvējo�ās vē�a �ūnas, arvien vairāk zaudēja spēku.

Tie, kas veco Benu apmeklēja mājās � piemēram, Rosko Heivords, Aleksis Vandervorts, Edvīna D'Orseja, Nolans Veinraits un vairāki bankas direktori � bija satriekti par slimības izraisītajām sekām un ātrumu, kādā tā progresēja. Bija skaidrs, ka vecajam kungam palicis maz laika dzīvot.

Novembra vidū, kādā dienā ar me�onīgu vētru un spēcīgām vēja brāzmām Benu Roselli ātrās palīdzības ma�īna aizveda uz Mauntādama slimnīcas privāto nodaļu, un tas bija pēdējais ceļojums viņa dzīvē. Tobrīd viņu jau pastāvīgi ārstēja ar nomierino�ām zālēm, tāpēc sapra�anas un sakarīgas domā�anas brī�i kļuva arvien retāki.

Tā Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas vadība lēnām izslīdēja no vecā kunga rokām, un grupa vecāko bankas direktoru neoficiālā sanāksmē nolēma, ka jāsasauc padome un jāizvēl jaunais bankas prezidents.

Iz�ķiro�o bankas padomes sēdi sasauca 4. decembrī.

Direktori sāka ierasties īsi pirms 10.00. Viņi draudzīgi sasveicinājās, un tas notika brīvā atmosfērā, savējo vidū, jo viņi visi bija sekmīgi biznesmeņi.

Sirsnības izpausmes bija mazliet klusinātākas nekā parasti, jo kādas jūdzes attālumā Bens Roselli vēl arvien vārgi cīnījās par savu dzīvību. Toties direktori, kas tagad sapulcējās, bija komerciālās pasaules admirāļi un feldmar�ali, tādi, kāds bija arī pats Bens, tāpēc viņi zināja, lai kas arī notiktu, biznesam, kas baro rietumu civilizāciju, jāturpinās. Viņu oma likās sakām: iemesls, kāpēc mēs sanākam kopā, ir skumj�, bet ir nopietna nepiecie�amība to darīt, lai �ī sistēma pastāvētu.

Un tad viņi varonīgi iesoļoja valrieksta paneļiem izklātajā telpā, kur pie sienām bija to cilvēku fotogrāfijas, kas reiz te bija valdīju�i, bet nu jau sen aizgāju�i viņsaulē.

Katras firmas direktoru padome bija kā izredzēto klubs. Padomē darbojās trīs vai �etri firmas atbildīgie darbinieki un apmēram divdesmit citu izcilu biznesmeņu, kas pa�i bija padomju priek�sēdētāji vai prezidenti citās firmās un korporācijās.

�ādus cilvēkus aicina par padomes locekļiem da�ādu iemeslu dēļ. Piemēram, panākumu dēļ, viņu firmas presti�a dēļ un ļoti ietekmīgu finansiālu sakaru dēļ.

Biznesmeņu aprindās valda uzskati, ka būt direktoram �ādā padomē ir goda lieta. Jo slavenāka firma, jo vairāk var ar to lepoties. Tāpēc ir cilvēki, kas kolekcionē direktoru amatus kā indiāņi savā laikā skalpus. Ir vēl cits iemesls � pret firmu direktoriem izturas godbijīgi, turklāt ļoti dāsni atalgo, jo lielākās firmas katram direktoram maksā tūksto� līdz divtūksto� dolāru par katru apspriedi. Un tādu gadā parasti ir desmit.

īpa�i kārotas ir direktoru vietas lielajās bankās. Kad biznesmeni ielūdza būt par bankas direktoru, tas apmēram nozīmēja to pa�u, ja Anglijas karaliene �o cilvēku ieceltu bruņinieku kārtā. Tāpēc daudzi �ādu posteni aktīvi meklē. Pirmajai Amerikas tirdzniecības bankai pienācās goda pilna vieta divdesmit svarīgāko banku vidū, tāpēc arī atbilsto�i iespaidīga bija direktoru padome.

Vai vismaz tā izskatījās.

Aleksis Vandervorts, vērojot pārējos direktorus, kas sāka sēsties ap ovālo galdu, nosprieda, ka padomē ir liels skaits praulu. Bija arī vairāki intere�u konflikti, jo da�i direktori vai firmas, ko viņi pārstāvēja, bija bankas lielākie aizņēmumu saņēmēji. Viens no ilglaicīgiem projektiem, ko viņ� kā PATB prezidents sāktu risināt, būtu vērst padomi reprezentatīvāku, kas mazāk līdzinātos ērtam klubam.

Ta�u vai viņ� būs prezidents? Vai tas būs Heivords?

Abi viņi �odien bija kandidāti. Un pēc brī�a abiem būs jāuzrunā padome. D�eroms Patertons, padomes vicepriek�sēdētājs, kas vadīs �odienas sēdi, bija Aleksi pirms divām dienām uzmeklējis.

� Kā jau labi zināt, izvēle ir starp jums un Rosko. Jūs abi esat labi darbinieki, un izvēle nebūs viegla. Tāpēc, lūdzu, palīdziet. Lūdzu, gatavojieties pastāstīt jūsu ieskatus par PATB. Par ko un kā runāsiet, atstā�u jūsu ziņā.

Aleksis ne�aubījās, ka arī Rosko Ilcivords ir līdzīgi instruēts.

Heivords atnāca ar uzrakstītu apskatu, kas bija viņam tipiski. Viņ� sēdēja iepretim Aleksim, viņa ērglim līdzīgā seja bija koncentrējoties saspringta, bet pelēkās acis aiz acenēm bez ietvara skatījās tikai un vienīgi uz runu. Heivordam bija vērā ņemama spēja pavēlēt savam skalpeļa asajam prātam iztirzāt jebkuru problēmu, īpa�i, ja tajā bija skaitļi. Kāds kolēģis reiz sacīja: "Rosko var izlasīt bilanci tā, kā simfoniskā orķestra diriģents partitūru � izjūtot nianses, neveiklas notis, nepabeigtas pasā�as, kres�endo un tādas iespējas, ko citi neievērotu." Ileivorda uzrunā dro�i vien būs daudz skaitļu.

Aleksis vēl nezināja, vai izmantos skaitļus vai nē. Ja izmantos, tad paļausies uz atmiņu, jo viņam nebija nekādu piezīmju. Viņ� bija par �o tematu domājis līdz vēlai naktij un beigās izlēmis gaidīt, līdz pienāks vajadzīgais brīdis, tad runāt no sirds, ļaujot domām un vārdiem iekrist īstajās vietās.

Viņ� sev atgādināja, ka �ajā pa�ā telpā, turklāt pavisam nesen, Bens bija paziņojis: "Es drīz mir�u. Ārsti saka, ka man vairs nav atlicis daudz laika." �ie vārdi bija un vēl arvien ir brīdinājums, ka visam dzīvē pienāk gals. �ī atziņa smējās par godkāri, kas dzina gan viņu, gan Rosko, gan citus.

Tomēr viņam ļoti gribējās būt �īs bankas prezidentam. Viņ� ilgojās pēc iespējas � kā savā laikā Bens Roselli � noteikt darbības virzienus, izstrādāt bankas koncepciju, pie�ķirt prioritātes, un visu panākumu rezultātā atstāt aiz sevis vērtīgu ieguldījumu. Un vērtējot ilgu gadu darba rezultātus, jāatzīst, ka daudz kas no paveiktā reizēm bija svarīgs, reizēm nē, bet nozīmīgākā bija pati aizrau�anās � rīko�anās, vadī�ana, cen�anās, sacensība.

Viņa godība Harolds Ostins ieslīdēja savā parastajā labās puses krēslā. Viņ� bija uzvilcis rūtainu �eruti uzvalku, klasisku kreklu un raibu kaklasaiti un izskatījās kā modelis no �urnāla Playboy. Rokā bija resns cigārs, ko gatavojās aizdedzināt. Ievērojis Ostinu, Aleksis pamāja. Ostins uzsvērti vēsi pamāja pretī.

Pirms nedēļas viņa godība Harolds bija atnācis pie Alek�a sūdzēties, kāpēc viņ� ir aizliedzis izmantot Keychargc kredītkartes reklāmu, ko bija sagatavojusi Ostina aģentūra.

Kredītkar�u izplatī�anas reklāmas apstiprināja direktoru padome, � sūdzējās viņa godība Harolds. � Vēl vairāk, arī Keycharge kredītkar�u vadība �īs reklāmas apstiprināja, pirms tās nonāca pie jums. Es pa�laik apsveru, vai nevajadzētu jūsu augstprātīgo rīcību paziņot direktoru padomei.

Aleksis bija atklāts.

Vispirms, es labi zinu, ko direktoru padome par �o lietu lēma, jo pats biju klāt. Ta�u viņi nekādā ziņā nelēma, ka Keycharge kredītkar�u reklāmai jābūt tik uzbāzīgai, maldino�ai un banku diskreditējo�ai. Jūsu rado�ajiem cilvēkiem ir laba izdoma, un viņi var to izdarīt daudz labāk, Harold. Un to viņi ir jau izdarīju�i, jo esmu apskatījis pārlabotos variantus un tos apstiprinājis. Kas attiecas uz manu augstprātību, es devu izpildvaras slēdzienu, tās bija manas tiesības, saprotiet, ka es katrā laikā darī�u to pa�u. Ja vēlaties �o lietu pārrunāt direktoru padomes sēdē, lūdzu, dariet tā. Bet, ja vēlaties zināt manas domas, viņi jums par to nepateiksies, drīzāk gan man!

Harolds Ostins bija nikns, tad norima, labi zinot, ka Ostina aģentūra no mainītās reklāmas nopelnīs tikpat labi. Aleksis saprata, ka nu viņam ir ienaidnieks. Tomēr diezin vai tas kaut ko izmainīs, jo viņa godība Harolds Ostins redzami deva priek�roku Heivordam, tāpēc nebija �aubu, ko viņ� atbalstīs.

Aleksis zināja, ka viens no viņa stingrākajiem atbalstītājiem ir Leonards L. Kingsvuds, enerģiskais un vaļsirdīgais Nortamas tērauda korporācijas prezidents, kas sēdēja tuvu galda galam, dziļi ieinteresēti sarunādamies ar savu blakussēdētāju. Viņ� jau pirms vairākām nedēļām bija zvanījis Aleksim un izstāstījis, ka Rosko Heivords ļoti aktīvi vāc direktoru balsis, lai viņu ievēlētu par prezidentu.

Es nesaku, ka jums, Aleksi, būtu jādara tāpat. Tas jums jāizlemj pa�am. Tomēr gribu jūs brīdināt, ka tas, ko Rosko dara, var būt ļoti iespaidīgi. Es �o cilvēku pazīstu. Viņ� nav un nevar būt vadītājs, un to esmu viņam pateicis. Bet viņam ir tāda pārliecino�a maniere, ka da�i uzķersies kā zivs uz āķa.

Aleksis bija Kingsvudam pateicies par �o informāciju, bet nekādā ziņā nemēģināja pielietot Rosko taktiku. Viņ� saprata, ka tāda lūg�anās var vienu otru iespaidot, bet atgrūdīs daudzus pārējos. Turklāt Aleksim nepatika aktīvi cīnīties par �o vietu, kamēr vecais kungs vēl bija dzīvs.

Tomēr Aleksis atbalstīja �odienas padomes sēdes nepiecie�amību un lēmumus, par ko tā nobalsos.

Sarunu dūkoņa apklusa. Divi pavēlāk ieradu�ies direktori iesteidzās telpā un apsēdās. D�eroms Patertons, kas sēdēja galda galā, viegli uzsita ar āmuriņu pa galdu un sacīja:

Mani kungi, sākam direktoru padomes sēdi.

Patertons, kas �odien bija goda vietā, parasti bija kautrīgs

un likās, ka viņ� bankas mened�mentā velk laiku. Viņam bija pāri se�desmit, pats jau gatavojās iet pensijā, un PATB direktoru padomē viņ� iekļuva pirms vairākiem gadiem, kad notika apvieno�anās ar kādu mazāku banku. Kop� tā laika viņa pienākumi, abpusēji vienojoties, bija gāju�i mazumā. Pa�laik viņ� savu laiku dalīja starp trasta departamenta lietām un golfa spēli ar klientiem. Golfs bija svarīgākā nodarbība, un tāpēc D�eroms Patertons nevienu dienu nebija birojā pēc �etrpadsmitiem trīsdesmit. Viņam bija goda tituls � padomes vicepriek�sēdētājs.

Pēc izskata viņ� bija viens no fermeriem d�entlmeņiem. Viņam bija palikusi tikai balta matu apmale, iesārtā un smailā kā ola galvas virsa bija glu�i plika. Toties uzacis bija biezas un savēlu�ās, acis pelēkas, izspiedu�ās un bie�i asaroja. Kā jau viņa fermera izskatam pienācās, viņ� ģērbās tvīda uzvalkos. Aleksis vērtēja, ka �im cilvēkam ir lielisks prāts, kas pēdējos gados izmantots tikai daļēji, kā brīvgaitā atstāta ma�īna.

Kā bija sagaidāms, D�eroms Patertons sāka ar cieņas apliecinājumu Benam Roselli un skaļi nolasīja jaunāko paziņojumu no slimnīcas:

Spēku izsīkums, kas pāriet nesamaņā, apziņas traucējumi. � Direktori savilka lūpas un lēnām �ūpoja galvas. � Ta�u mūsu pilsētā dzīve turpināsies. � Tad viccpriek�sēdētājs sacīja, ka ir vairāki iemesli �ai apspriedei, bet galvenais � izraudzīt jaunu vadītāju Pirmajai Amerikas tirdzniecības bankai.

Jūs, kungi, zināt, ka mēs esam vienoju�ies par procedūru. � Tad viņ� pateica, ko visi bija gaidīju�i, ka Rosko Heivords un Aleksis Vandervorts uzrunās padomi, tad atstās telpu, kamēr padome apspriedīs viņu kandidatūras.

Lai iz�ķirtos, kas runās pirmais, izmantosim veco pieredzi � alfabētisko kārtību. � D�eroma Patertona acis iemirdzējās. � Esmu kādreiz maksājis diezgan dārgi, jo esmu "P". Ceru, ka jūsu "V" nav sagādājis pārāk daudz grūtību?

Tie�i otrādi, priek�sēdētāja kungs, � atteica Aleksis, � jo man tā daudzkārt ir piederējis pēdējais vārds.

Pēc viņa vārdiem istabā ieskanējās �īs sapulces pirmie smiekli. Arī Rosko Heivords tajos piedalījās, kaut gan viņa smiekli bija mazliet piespiesti.

Rosko, � sacīja D�eroms Patertons, � izmantojiet iespēju un, lūdzu, sāciet.

Pateicos, priek�sēdētāja kungs, � Heivords piecēlās, atstūma savu krēslu tālu atpakaļ un rāmi aplūkoja pārējos deviņpadsmit cilvēkus, kas atradās telpā. Viņ� iedzēra malku ūdens no priek�ā stāvo�ās glāzes, viegli ieklepojās un mierīgā, nosvērtā balsī sāka runāt.

Padomes locekļi, tā kā �ī ir slēgta sēde, par ko nedabūs zināt ne prese, ne pārējie akcionāri, es gribu būt patiess un paziņot, ka Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas rentabilitāti uzskatu par savu un padomes pirmo un svarīgāko pienākumu. � Un ar uzsvaru atkārtoja: � Rentabilitāte, mani kungi, ir mūsu svarīgākā prioritāte.

Heivords iemeta acis tekstā.

Ļaujiet man pastāstīt sīkāk.

Pēc manām domām, mūsdienās banku, tāpat citu uzņēmumu lēmumus pārāk stipri ietekmē sabiedriskās un citas mūsdienu problēmas. Kā baņķieris uzskatu, ka tas nav pareizi. Atļaujiet uzsvērt, ka es nekādā ziņā nenoliedzu neviena cilvēka svarīgo pienākumu pret savu sabiedrisko sirdsapziņu; domāju, ka manējā ir labi attīstīta. Pieņemu arī, ka mums katram laiku pa laikam jāpārvērtē savas personiskās vērtības, kad atklājas jaunas idejas. Ta�u firmas politika ir kaut kas cits. Tai nav jāpakļaujas katram jaunam sabiedriskam vējam un untumam. Ja tā notiks, ja tādas domas sāks pārvaldīt mūsu biznesa darbību, tās apdraudēs Amerikas brīvo tirdzniecību, kaitēs mūsu bankai, palēninot attīstību un samazinot rentabilitāti. Mums, tāpat kā citām firmām, būtu jāturas savrup no �īm sabiedriskajām problēmām, tās ievērojot tiktāl, cik tās ietekmē mūsu klientu finansiālos panākumus.

Runātāja sejā parādījās mazs smaidiņ�.

Es piekrītu, ka �ādi izteicieni būtu nediplomātiski un nepopulāri, ja tos publicētu. Es pat ie�u tālāk, atzīstoties, ka tos nekad nelietotu kādā publiskā sanāksmē. Ta�u �eit, kur mēs runājam par reāliem lēmumiem, kas ietekmē bankas politiku, es tos uzskatu par nepiecie�amiem.

Vairāki direktori piekrīto�i pamāja. Viens pat sajūsmā uzsita ar dūri pa galdu. Citiem, ieskaitot tērauda ra�otāju Leonardu Kingsvudu, nemainījās sejas izteiksme.

Aleksis Vandervorts nodomāja: tātad Rosko Heivords ir izlēmis nostāties otrā pusē, piesakot cīņu pretējiem uzskatiem. Heivords bez �aubām saprata, ka viss tikko sacītais bija pretstatā Alek�a un arī Bena Roselli uzskatiem, kas pēdējo gadu laikā banku bija ievērojami liberalizējis. Tas bija Bens, kas ieguldīja bankas naudu un presti�u pilsētas un �tata sabiedriskajos pasākumos, piemēram, Austrumu forumā. Aleksim nebija ilūziju. Daļa padomes, kas uz Bena politiku bija skatījusies ar nemieru un reizēm pat ar nepatiku, tagad noteikti atbalstīs Rosko ieteikto stingro rentabilitātes līniju. Jautājums bija, cik liela ir �ī grupa.

Ta�u ar vienu no Rosko izteicieniem Aleksis bija pilnīgi vienisprātis. Heivords bija sacījis:� tā kā �ī ir slēgta sēde� kur mēs runājam par reāliem lēmumiem, kas ietekmē bankas politiku�

Uzsvars te liekams uz vārda "reāls".

Lai gan akcionārus un vispārējo publiku apmierinās ar rūpīgi izstrādātiem, aizmidzino�iem un cukura pārkaisītiem gada pārskatiem un citām publikācijām, te, aiz slēgtajām padomes sē�u telpas durvīm, noteica īstos bankas darbības virzienus un lietas sauca īstajos vārdos. Tāpēc katras firmas direktoram bija jāievēro zināma piesardzība un jāprot turēt mēle aiz zobiem.

Es gribu pieminēt atbilsto�u piemēru no citas organizācijas, � Heivords turpināja. � Atceroties, ko nupat teicu, es pastāstī�u da�us notikumus manā draudzē. Tai, starp citu, es ziedoju daļu savu ienākumu, tā piedaloties sociālajā labdarībā. Se�desmitajos gados mana draudze ziedoja naudu, laiku un pūles sabiedrisku problēmu risinā�anai, īpa�i melnādaino dzīves apstākļu uzlabo�anai. Pa daļai tas notika sabiedriskās domas spiediena rezultātā, bet arī tāpēc, ka daļa draudzes locekļu to uzskatīja par savlaicīgu pasākumu. Mana baznīca kļuva par sociālo jautājumu aģentūru. Pēdējā laikā tomēr mana domubiedru grupa ir uzņēmusies atbildību un izlēmusi, ka �āda ievirze ir baznīcai nepiedienīga, tāpēc mums jāatgrie�as pie reliģijas pamatuzdevumiem. Palielinājām svētbrī�u un dievkalpojumu skaitu, sociālo darbo�anos atstājot valdībai un aģentūrām, kam tas ietilpst pienākumos.

Aleksis nekādi nevarēja piekrist, ka baznīcai ir nepiedienīgi nodarboties ar sociālajiem jautājumiem. Vai arī citi direktori ir tādās domās?

Es jau runāju par peļņu kā mūsu svarīgāko uzdevumu. � Rosko Heivords skaidroja. � Zinu, ka pat �ajā telpā būs tādi, kas tam nepiekritīs. Viņi uzsvērs, ka firma, kas par galveno izvirza peļņu, nodarbojas ar rupju naudas rau�anu, un tas esot tuvredzīgi, savtīgi, neglīti, un bez nekādas sabiedriskās vērtības. � Runātājs iecietīgi pasmaidīja. � Jūs, mani kungi, būsiet �ādus izteicienus vairākkārt dzirdēju�i.

Es kā baņķieris tos pilnīgi noraidu. Peļņas palielinā�ana nav tuvredzība.

At)aujict to izskaidrot.

Visas bankas rentabilitāti mēra kā peļņu uz katru akciju. �ī peļņa ir sabiedrībai pieejami skaitļi, un tos pamatīgi pēta akcionāri, noguldītāji, ieguldītāji, kā arī valsts un starptautiskā biznesa aprindas. Peļņas pieaugumu vai kri�anos uzskata par bankas stipruma vai vājuma rādītāju.

Kamēr peļņa ir augsta, stipra ir uzticība bankai. Padomājiet, kas notiktu, ja da�as lielākās bankas sāktu uzrādīt peļņas samazinā�anos uz katru akciju. Sekotu vispārējs uztraukums, kas strauji izvērstos panikā. Tādā situācijā noguldītāji izņems savu naudu, akcionāri pārdos akcijas, kritīsies bankas akciju vērtība, un tas viss apdraudēs bankas esamību. īsi sakot, sāktos smaga krīze.

Rosko Heivords noņēma acenes un notīrīja tās ar baltu linu mutautiņu.

Lai neviens neuzdro�inās sacīt: tas nevar notikt. Tas jau notika 1929. gada depresijas laikā, bet tagad, kad bankas ir daudz lielākas, rezultātu būtu grūti prognozēt.

Un tāpēc tādai bankai kā mūsējā jārīkojas uzmanīgi, jo tās pienākums ir pelnīt naudu saviem akcionāriem.

Pie galda atkal ieskanējās piekrīto�as balsis. Heivords pār�ķīra lapu.

Kā mūsu banka var iegūt maksimālo peļņu? Es vispirms izstāstī�u, kas traucē to iegūt.

Mēs nekad to nepanāksim, ja iesaistīsimies pasākumos, kam ir skaisti mērķi, bet nav finansiāla pamatojuma, un kas piesaista bankas naudu uz daudziem gadiem par ļoti zemiem procentiem. Es, protams, runāju par dzīvojamajām mājām nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Mums visos gadījumos būtu ievērojami jāsamazina da�ādi hipotēku aizdevumi, kas ir bēdīgi slaveni ar savu nelielo peļņu.

Vēl peļņu var zaudēt, piekāpjoties un pazeminot nodro�inājumu, iesaistoties tā sauktajos minoritā�u firmu biznesa aizdevumos. �ajā jomā bankas pa�laik ir padotas ārkārtīgam spiedienam un mums būtu tam jāpretojas. Nejau aiz rasistiskiem uzskatiem, bet biznesa vērienīguma dēļ. Mums aktīvi jāaizdod nauda �īm minoritā�u firmām, bet noteikumiem un nodro�inājumam jāatbilst vispārējām normām.

Tāpat mums nebūtu pārmērīgi jānodarbojas ar visai miglainām vides aizsardzības lietām. Nav mūsu darī�ana, cik atbilsto�i vides aizsardzības noteikumiem klienti vada savas firmas. Mūs interesē, lai viņi būtu finansiāli veselīgi.

Citiem vārdiem runājot, mēs aevaram panākt peļņas palielinā�anos, kļūstot par mūsu brāļu labdariem vai viņu tiesne�iem un cietumsargiem!

Jā, reizēm mēs varam atbalstīt da�ādas sociālās iniciatīvas � lētu dzīves vietu celtniecību, pilsētu atjauno�anu, vides aizsardzību, enerģētiku un dabas resursu saglabā�anu, kā arī citas problēmas, kas dro�i vien radīsies. �ai bankai ir presti�s un ietekme, ko varam izmantot, nezaudējot līdzekļus. Mēs pat varam ieguldīt simboliskus naudas daudzumus �ajos projektos un mums ir sabiedrisko sakaru nodaļa � te viņ� iesmējās, � kas par tām informēs sabiedrību un centīsies iespaidu paspilgtināt. Tomēr, lai sasniegtu īstu rentabilitāti, mums ir jādarbojas citā laukā.

Aleksis Vandervorts nodomāja: lai nu kā �o uzrunu varētu kritizēt, ta�u neviens nevarēs pārmest, ka Heivords savas domas nav skaidri izklāstījis. Savā ziņā viņa izklāsts bija godīgs. Ta�u, no otras puses skatoties, viltīgi, pat ciniski aprēķināts.

Daudzi biznesa un finansu firmu vadītāji � daļa no tiem sēdēja �ajā telpā � dusmojās, ka viņiem ir ierobe�otas iespējas pelnīt. Tāpat viņi ņēma ļaunā, ka nevarēja runāt skaidru valodu, jo tad no visām pusēm uzbruka patērētāju grupas un citi biznesmeņu kritiķi. Tāpēc arī bija tik patīkami dzirdēt, ka kāds skaļi un nebaidīdamies saka to, ko daudzi bija pie sevis domāju�i.

To Rosko Heivords noteikti bija gaidījis. Aleksis bija pārliecināts, ka Rosko jau pirms savas uzrunas bija saskaitījis tos, kam tā patiks. Un tāpēc par viņu balsos.

Ta�u arī Aleksim bija savs aprēķins. Viņ� uzskatīja, ka starp direktoriem ir vidējā grupa, liela diezgan, lai Aleksi ievēlētu par prezidentu. Bet viņi būs jāpārliecina.

� īpa�i gribu uzsvērt, � Heivords turpināja, � �ai bankai būtu jābalstās, kā tas tradicionāli ir bijis, uz finansu attiecībām ar Amerikas rūpniecības uzņēmumiem. Un te es runāju par to rūpniecības daļu, kam ilgus gadus ir augsta peļņa, kas pacels arī mūsējo.

Pa�laik Pirmā Amerikas tirdzniecības banka izdala pārāk maz naudas lieliem aizdevumiem rūpniecības uzņēmumiem. Mums tūliņ jāsāk realizēt programma, kas nodro�inās �o summu palielinā�anos�

Tā bija labi pazīstama tēma, ko Rosko Hcivords, Aleksis Vandervorts un Bens Roselli bija daudz pārrunāju�i. Rosko paustie uzskati nebija jauni, bet viņ� tos pierādīja pārliecino�i ar skaitļiem, diagrammām un tabulām. Aleksis juta, ka tas atstājis iespaidu.

Heivords vēl runāja minūtes trīsdesmit par savu tēmu � palielināt aizdevumus rūpniecībai, samazināt ieguldījumus sabiedriskajām vajadzībām. Viņ� nobeidza uzrunu ar aicinājumu atgriezties pie veselā saprāta.

Banku pasaulē pa�laik visvairāk ir nepiecie�ama praktiska vadība. Tāda, ko neietekmē emocijas un kam nevar piespiest izdot naudu tāpēc, ka kāda pilsoņu grupa to pieprasa. Mums kā baņķieriem ir jāpasaka "nē!", ja darījums nav finansiāli izdevīgs. Un jāsaka "jā!", ja saredzam peļņu. Mēs nedrīkstam uz savu akcionāru rēķina iegūt vieglu popularitāti. Mūsu un mūsu noguldītāju naudu mēs aizdosim tikai uz tādiem nosacījumiem, ka gūsim maksimālu peļņu. Ja tāpēc sauks mūs par cietsirdīgiem baņķieriem, tad lai tā arī ir! Es katrā ziņā esmu viens no tiem, kas būs apmierināts ar to!

Ilcivords apsēdās aplausu pavadīts.

Priek�sēdētāja kungs! � tērauda korporācijas prezidents Leonards Kingsvuds pacēla roku. � Man ir vairāki jautājumi un da�i iebildumi.

Galda otrā galā viņa godība Harolds Ostins veikli iespraucās pa vidu:

Es gribu, lai to protokolē, priek�sēdētāja kungs, man nav jautājumu, un es pilnīgi pievienojos visam teiktajam.

Atskanēja labvēlīgi smiekli un cita balss � Viduskontinenta gumijas ra�o�anas kompānijas prezidents Filips Johansens sauca:

Es arī pievienojos! Ir laiks, Harold, ka mēs krietni piegrie�am skrūves!

Kāds cits pārtrauca:

Arī es tā domāju!

Kungi! Kungi! � D�eroms Patertons viegli piesita ar āmuriņu. � No mūsu darba kārtības pabeigta tikai viena daļa. Jautājumus es atļau�u uzdot vēlāk. Kas attiecas uz domstarpībām, tās pataupīsim pārrunām, kad Rosko un Aleksis būs �o telpu atstāju�i. Ta�u vispirms uzklausīsim Aleksi.

Lielākā daļa nojums mani pazīst gan kā cilvēku, gan kā baņķieri, � Aleksis sāka savu runu. Viņ� pie galda stāvēja brīvi, mazliet saliecies un plecus uz priek�u izvirzījis, lai varētu saskatīt direktorus, kas sēdēja pa labi un kreisi. Balss skanēja mierīgi un draudzīgi.

Jūs arī zināt, vai vismaz jums vajadzētu zināt, ka es kā baņķieris esmu sīksts, pat cietsirdīgs, ja jums tā patīk. To pierāda finansu darījumi, ko es vadīju Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā, un tie visi deva ievērojamu peļņu, neviens nebija ar zaudējumiem. Acīmredzot banku darbā, tāpat kā visās citās jomās, uzņēmums ir spēcīgs, ja tam ir veselīga peļņa. Tas attiecas arī uz pa�iem baņķieriem.

Esmu ļoti apmierināts, ka Rosko �o jautājumu aizsāka, jo tas man dod iespēju deklarēt savus ieskatus par peļņu. Tāpat par brīvību, demokrātiju, mīlestību un par mātes un bērna problēmām.

Kāds iesmējās. Aleksis gai�i pasmaidīja pretim. Viņ� pastūma tālāk savu krēslu, lai būtu vēl pāris soļu brīvas telpas.

Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas peļņa ir krasi jāpalielina. Ta�u par to es runā�u vēlāk.

�obrīd es gribu izklāstīt savus uzskatus.

Es uzskatu, ka civilizācija �ajā gadu desmitā ir mainījusies daudz nozīmīgāk un straujāk nekā visā laika posmā kop� rūpnieciskās revolūcijas.

Da�iem �ī mūsdienu revolūcija nepatīk. Man tā patīk. Ta�u neatkarīgi no tā � patīk kādam vai nē � tā ir klāt. Tā ir neatgriezeniska un neapturama.

Jo dzinējspēks �ai revolūcijai ir mūsu tautas vairākuma cen�anās uzlabot dzīves kvalitāti, izbeigt postīt vidi un saglabāt visus resursus, ko vien varam. �ī iemesla dēļ arī rūpnieciskajai un biznesa pasaulei izvirzītas jaunas prasības: to mēs saucam par sabiedrisko atbildību. Gribu apgalvot, ka mēs �o atbildību varam uzņemties, nezaudējot ne centa no mūsu peļņas.

Aleksis nemierīgi so|oja pa ierobe�oto telpu aiz padomes galda. Viņ� pārdomāja, vai atvairīt vēl kādu no Heivorda uzbrukumiem. Tad izlēma: jā!

Rosko, runājot par sabiedrisko atbildību, pieminēja savu draudzi. Viņ� mums stāstīja, ka tie, kas � pēc viņa vārdiem � pārņēma draudzē kontroli savās rokās, izlēmu�i nepiedalīties sociālajos pasākumos. Es uzskatu, ka Rosko un viņa domubiedri mar�ē atpakaļgaitā. Un viņu viedoklis nav derīgs ne kristietībai, ne banku biznesam.

Heivords pielēca kājās.

Tā ir vēr�anās pret mani un faktu sagrozī�ana!

Aleksis mierīgi atbildēja:

Tas nebija ne viens, ne otrs.

Harolds Ostins uzsita uz galda ar pirkstu locītavām.

Priek�sēdētāja kungs, es protestēju pret Alek�a uzbrukumiem Rosko.

Rosko bija tas, kas �ajā diskusijā iepina baznīcu, un es izteicu tikai savu viedokli, � aizstāvējās Aleksis.

Varbūt jums tā nevajadzētu darīt, � Filipa Johansena balss griezīgi iebilda. � Citādi mums būtu abus jāvērtē pēc tās sabiedrības, kurā jūs apgrozāties. Un tad jau Rosko un viņa draudze izvirzītos priek�galā.

Aleksis piesarka.

Vai drīkstu vaicāt, par ko jūs runājat?

Johanscns paraustīja plecus.

Cik dzirdu, sievas prombūtnes laikā jūsu tuvākā draudzene ir kreiso aprindu aktīviste. Varbūt tāpēc jums tik ļoti patīk iejaukties sabiedriskajās lietās?

Tagad D�eroms Patertons spēcīgi piesita ar āmuru.

Nu ir diezgan, kungi! Priek�sēdētājs pieprasa abām pusēm izbeigt �ādas piezīmes.

Johanscns uzvaro�i smaidīja. Par spīti priek�sēdētāja reakcijai viņ� bija pretinieku ievainojis.

Aleksis Vandervorts niknodamies apsvēra, vai sacīt, ka privātā dzīve ir viņa pa�a darī�ana, bet tad �o domu atmeta. Kādā citā reizē tas varētu būt vajadzīgs. Tikai ne pa�laik. Viņ� saprata, ka ir smagi kļūdījies, savā runā picskardamics Rosko un baznīcai.

Es vēlos atgriezties pie savas sākotnējās domas. Kā gan mēs, baņķieri, varam atjauties �o milzīgo pārmaiņu neievērot? Tas nozīmētu vētras laikā apgalvot, ka vēja nav.

Mēs nevaram �īs lietas noraidīt un neievērot finansiālu apsvērumu dēļ. Visi, kas sē�am ap �o galdu, zinām no personīgās pieredzes, ka bizness neuzplaukst, noliedzot pārmaiņas, bet gan tās pienācīgi sagaidot un piemērojoties jaunajiem apstākļiem. Tā kā esam naudas glabātāji, kas ir jūtīgi pret mainīgo ieguldījumu klimatu, mēs visvairāk nopelnīsim ieklausoties, vērojot un pielāgojoties.

Viņ� juta, ka, par spīti nesenajai kļūdai, runa ar savu praktisko ievirzi bija guvusi ievērību. Gandrīz katrs direktors ir saskāries ar tādām jauno laiku problēmām, kā likumdo�ana, kas vērsās pret vides piesārņo�anu, pircēju aizsardzība, atbildība par reklāmu patiesīgumu, mazākumtautību cilvēku pieņem�ana darbā un sievie�u līdztiesība. Bie�i vien �os likumus pieņēma, pārvarot niknu pretestību no to firmu puses, kas arī �eit pārstāvētas. Tomēr, kad likumus pieņēma, firmas ne tikai iemācījās ar tiem sadzīvot, tās pat skaļi bazūnēja par saviem ieguldījumiem tautas labklājībā. Leonards Kingsvuds uzskatīja, ka firmas atbildība par �īm problēmām ir laba biznesam un to stingri atbalstīja.

ASV ir �etrpadsmit tūksto�i banku, � Aleksis atgādināja citiem direktoriem. � Tām ir milzīgs finansiāls spēks aizdevumu izsnieg�anā. Protams, kad �ie aizdevumi tiek pie�ķirti rūpniecības un biznesa uzņēmumiem, tiem līdzās iet arī mūsu atbildība. Nav �aubu, ka noteikumos par aizdevumu izsnieg�anu būtu jāiekļauj mūsu aizdevumu ņēmēju sabiedriskā uzvedība! Ja finansējam fabriku, tad jautāsim, vai tā nepiesārņos apkārtējo vidi? Ja ar mūsu naudu ra�os jaunu produktu � vai tas būs nekaitīgs? Kā atbilst patiesībai firmas reklāma? Ja mums ir izdevība aizdot naudu firmām A un B, kurai no tām ir mazāk diskriminācijas problēmu?

Viņ� paliecās uz priek�u un paskatījās katram direktoram tie�i acīs.

Pa�laik mēs �os jautājumus neuzdodam, un mēs neesam gatavi rīkoties, ja iegūtās atbildes nepatiks. Bet daudzas lielās bankas to ir sāku�ās darīt, un PATB darītu prātīgi, ja tām sekotu. Tāpat kā stingra vadība katrā uzņēmumā var iegūt labu peļņu, arī stingra bankas vadība panāks to pa�u.

Tikpat svarīgi ir vēl kas: labāk to tagad darīt pēc mūsu ieskatiem, nevis gaidīt, kamēr to uzspie� ar likuma spēku.

Aleksis pauzēja, pakāpās soli atpakaļ, tad uz priek�u. Sāka ar jautājumu:

Kādās jomās vēl bankai jāuzņemas sabiedriskā atbildība?

Esmu vienisprātis ar Benu Roselli, ka mums jārūpējas par dzīves līmeni �ajā pilsētā un �tatā. Tie�ākais veids � finansēt lētu dzīvokļu celtniecību, un padome jau ir apstiprinājusi �īs saistības Austrumu foruma izveido�anā. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka pēc kāda laika mūsu ieguldījums jāpalielina.

Te runātājs paskatījās tie�i uz Rosko Hcivordu.

Es, protams, saprotu, ka hipotēku aizdevumi neienes pārāk lielu peļņu. Bet arī no �īm saistībām var gūt lieliskus ienākumus.

Kamēr pārējie direktori uzmanīgi klausījās, viņ� tālāk attīstīja domu par krāj kontu programmas papla�inā�anu.

Līdzekļi hipotēkām tradicionāli tiek ņemti no krājkontiem, jo hipotēkas ir ilglaicīgi ieguldījumi, un krājkonti tāpat ir stabili ilgtermiņa pasākumi. Ar krājkontu palielinā�anu mēs sekmēsim rentabilitāti. Tā būs sasniegts trīskār�s mērķis: rentabilitāte, finansiālā stabilitāte un sniegta nozīmīga palīdzība sociālajā jomā.

Vēl pirms nedaudz gadiem lielās bankas pret iedzīvotāju vairākumu izturējās ar nicinā�anu, uzskatot, ka sīkie noguldītāji ir nesvarīgi. Un tā, kamēr mēs visi snaudām, krājaizdevu sabiedrības tālredzīgi darīja to, ko mēs nepratām, tika mums tālu priek�ā, un nu viņi ir vērā ņemami konkurenti. Tomēr nelieli krājkonti vēl arvien ir banku neizmantotās iespējas. Domāju, ka nākamajos desmit gados patērētāju noguldījumi pārspēs komerciālos noguldījumus un kļūs par lielāko finansiālā spēka avotu.

Aleksis turpināja runāt un pierādīja, ka krājkonti ir tikai viens no bankas darbības virzieniem, kur PATB var strauji papla�ināt savu darbību.

Vēl arvien nemierīgi staigājot, viņ� analizēja citu bankas nodaļu darbu, ierosināja konkrētus priek�likumus to reorganizācijai. Daudzi no tiem bija ziņojumā, ko Aleksis Vandervorts da�as nedēļas pirms liktenīgā paziņojuma bija sagatavojis pēc Bena Roselli lūguma. Notikumi attīstījās tā, ka neviens nebija ar tiem iepazinies.

Viens ieteikums bija izveidot �tata attālākajās nomalēs vēl deviņas filiāles. Cits paredzēja ievērojamu PATB struktūras pārveido�anu. Aleksis ieteica izmantot konsultāciju firmu speciālistus, kas dotu padomus par nepiecie�amajām pārmaiņām. Aleksis uzsvēra:

Mūsu efektivitāte ir zemāka, nekā vajadzētu būt. Bankas mehānisms sācis �īkstēt.

Uzrunas beigās viņ� atgriezās pie savas sākotnējās tēmas.

Mūsu bankas saistībām ar rūpniecību jāpaliek tikpat cie�ām arī turpmāk. Aizdevumi rūpniecības uzņēmumiem un komerciālā darbība lai ir mūsu darba balsti. Tomēr ne vienīgie balsti. Tiem nevajadzētu būt nesamērīgi lieliem un tā aizņemt mūsu domas, ka aizmirstas sīkie privātpersonu atvērtie konti.

�īs bankas dibinātājs savu iestādi paredzēja tiem, kam ir pieticīgi ienākumi un kurus citas bankas nepieņem. Bankas mērķi un darbība gadsimta laikā papla�inājās, ta�u ne dibinātāja dēls, ne mazdēls nekad �os sākotnējos principus neaizmirsa, kā arī nekad neizturējās nevērīgi pret principu, ka vairoti un apvienoti sīki noguldījumi var nozīmēt vislielāko spēku.

Es ierosinu padomei pieņemt lēmumu tūlīt sākt izvērst sīko krājkontu pieauguma programmu, kas godinās bankas dibinātāju, palielinās mūsu finansiālo spēku un, rēķinoties ar mūsdienu situāciju, palīdzēs sabiedrībai, reizē palīdzot arī mums.

Tāpat kā viņi to darīja pēc Ilcivorda uzstā�anās, padomes locekļi Aleksim aplaudēja. Aleksis saprata, ka daļa aplausu bija pieklājības pēc, bet apmēram puse padomes locekļu aplaudēja skaļāk. Viņ� vērtēja, ka viņam un Ilcivordam izredzes ir vienādas.

Pateicos, Aleksi, � D�eroms Patertoas paskatījās uz direktoriem. � Vai jums ir jautājumi, kungi?

Jautājumi vēl prasīja kādu pusstundu, un tad Rosko Heivords un Aleksis Vandervorts atstāja padomes telpu. Viņi devās uz saviem birojiem, lai gaidītu padomes lēmumu.

Direktori apspriedās visu rīta cēlienu, bet nespēja vienoties. Tad devās uz ēdamzāli pusdienās un turpināja vērtēt kandidātus. Viņi vēl arvien nebija vienoju�ies, kad kāds viesmīlis klusi piegāja pie D�eroma Patertona, uz nelielas sudraba paplātes pasniedzot salocītu zīmīti.

Vicepriek�sēdētājs paņēma zīmīti, atlocīja un izlasīja. Pēc mirkļa piecēlās un pagaidīja, kamēr sarunas apklust.

� Kungi, � trīco�ā balsī sacīja D�eroms Patertons. � Es dziļās sērās paziņoju, ka mūsu mīļotais prezidents Bens Roselli pirms nedaudz minūtēm miris.

Drīz pēc tam klusi vienojās, neturpinot pārrunas, padomes sēdi pārtraukt.

16

Bcna Roselli nāve piesaistīja starptautiskās preses uzmanību, un bija �urnālisti, kas savos rakstos, izmantojot nodrāzto frāzi, nosauca prezidenta nāvi par "laikmeta beigām".

Bija tā vai nē, bet Bena Roselli aizie�ana nozīmēja, ka arī pēdējā no lielākajām ASV bankām tagad nonākusi to banku skaitā, kam vairs nav mantinieku un kam ir divdesmitā gadsimta otrajai pusei raksturīgā pārvaldes sistēma � direktoru padome un algota vadība. Neviens nezināja, kas būs algotais prezidents, jo izlem�ana bija atlikta pēc Roselli bērēm, kad direktori atkal sanāks kopā.

Bēres notika decembra otrās nedēļas tre�dienā.

Gan pa�as bēres, gan atvadu ceremonija bija organizētas saskaņā ar katoļu baznīcas pilnu rituālu un ļoti grezni, atbilsto�i pāvesta bruņinieka, baznīcas atbalstītāja, kāds bija Bens Roselli, nopelniem.

Divas dienas no miru�ā atvadījās Svētā Mateja katedrālē, jo Matejs � jeb Levijs, nodokļu iekasētājs, � bija baņķieru patrons. Garām zārkam nostaigāja vismaz divi tūksto�i cilvēku, ieskaitot ASV prezidenta pārstāvi, �tata gubernatoru, sūtņus, pilsētas vadību, bankas darbiniekus un vēl daudz vienkār�u cilvēku.

Apbedī�anas rītā arhibīskaps, bīskaps un monsiņjors baznīcā vadīja mesu. Atbildes lūg�anām dziedāja liels, skanīgs koris. Pārpildītajā katedrālē priek�ējie soli bija rezervēti Roselli ģimenei un tuviem draugiem. Tie�i aiz viņiem vietas ieņēma PATB vado�ie darbinieki.

Rosko Heivords, tāpat kā sieva Beatrise, valdonīga un robusta sieviete, un dēls Elmcrs, bija tērpies melnā. Heivords pats piederēja episkopāļu draudzei, viņ� labi pazina katoļu baznīcas procedūras, tāpēc pirms apsē�anās eleganti nometās ceļos un darīja tā arī izejot, lai gan pa�i katoļi reti kāds ievēroja �o rituālu. Heivordi zināja mesas atbildes no galvas, un viņu balsis visi varēja labi sadzirdēt, jo vairums pārējo tās nemācēja.

Aleksis Vandervorts, tērpies tum�i pelēkā, sēdēja divas rindas aiz Hcivordicm, un bija viens no tiem, kas nezināja atbildes. Viņ� bija agnostiķis un �ādā situācijā nejutās ērti. Viņ� nezināja, vai Bens Roselli būtu tādu greznību augti vērtējis, jo patiesībā pats bija vienkār�s cilvēks.

Sēdēdama blakus Aleksim, Margota Brakena ziņkārīgi vērās apkārt. Sākumā viņa bija nodomājusi ierasties baznīcā ar Austrumu foruma iedzīvotājiem. Bet, tā kā nakts bija pavadīta pie Alek�a, viņ� sievieti pārliecināja iet kopā. Austrumu foruma delegācija bija liela un izvietojās kaut kur baznīcas aizmugurē.

Blakus Margotai sēdēja Edvīna un Luiss D'Orseji, pie kam vīrietis izskatījās tikpat izkāmējis un izbadis kā vienmēr un atklāti garlaikojās. Aleksis nodomāja, ka Luiss dro�i vien domās veido nākamo finansu biļetenu. D'Orseji te bija ieradu�ies vienā ma�īnā ar Aleksi un Margotu. �is �etrinieks bie�i bija kopā, ne tāpēc, ka Edvīna un Margota bija māsīcas, bet tāpēc, ka viņi jutās labi cits cita sabiedrībā. Pēc mesas viņi visi dosies uz kapsētu.

Vienu rindu pirms Alek�a sēdēja padomes vicepriek�sēdētājs D�eroms Patcrtons ar sievu.

Dievkalpojums Aleksi daudz neskāra, tomēr acīs saskrēja asaras, kad garām aiznesa zārku. Viņa jūtas pret Benu, kā pēdējā laikā bija atklājis, bija diezgan tuvu dēla mīlestībai. Savā ziņā vecais kungs bija aizvietojis Alek�a tēvu un aiz sevis atstāja tuk�umu, ko citi nevarēs aizpildīt.

Margota maigi atrada viņa roku un to turēja.

Kad pavadītāji devās ārā no baznīcas, viņ� ievēroja, ka Rosko un Beatrise Heivordi skatās uz viņu. Aleksis pamāja, un Rosko, kura sejas vaibsti atmaiga kopīgo sēru dēļ, pamāja pretim. Atskārstot, ka reiz nomirs visi kā tagad Bens, viņu nesaskaņas uz laiku aizmirsās.

Pie katedrāles iela bija slēgta satiksmei. Zārks jau atradās bēru automa�īnā, kas bija pilna ar ziediem. Policijas kontrolēti, piebrauca limuzīns pēc limuzīna un uzņēma Roselli radus un bankas vadību. Bēru automobilim priek�ā ar iedarbinātu motoru bija nostājies policijas motocikls, kas pavadīs bēru braucienu.

Diena bija pelēka un auksta, un vēj� dzenāja pa ielu putekļu vērpetes. Augstu virs viņu galvām slējās katedrāles torņi, kas daudzajos gados bija nomelnēju�i pilsētas dūmos. Sinoptiķi �odien solīja sniegu, bet tas vēl nebija sācis krist.

Kamēr Aleksis māja savam �oferim, Luiss D'Orsejs blenza uz televīzijas un fotogrāfu kamerām, kas filmēja pavadītājus. Viņ� sacīja:

Ja jau es visu laiku jūtos nospiests, tad laikrakstu vēstīm vajadzētu nospiest PATB akciju kursu vēl zemāk.

Aleksis negribīgi nomurmināja piekri�anu. Tāpat kā Luiss, arī viņ� labi zināja, ka Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas akcijas, kas bija reģistrētas Ņujorkas bir�ā, kop� Bcna slimības paziņojuma bija kritu�ās par piecarpus punktiem. Pēdējā Roselli aizie�ana, kura vārds vienmēr bija bankas vadībā, apvienota ar neziņu par jaunās vadības nodomiem, bija pazemināju�as akciju kursu vēl zemāk. Lai arī tas �ķita neloģiski, ziņas par bērēm darīs to pa�u.

Akcijas vērtība atkal pieaugs, � sacīja Aleksis. � Peļņa ir laba un nekas nav mainījies.

Jā, to jau es zinu, � piekrita Luiss. � Un tāpēc es rīt pēc pusdienas nokārto�u savu īso pozīciju. [8]

Edvīna izskatījās satriekta:

Tu tie�ām pārdevi PATB akcijas īsajā pozīcijā?

Protams, ka tā. Ieteicu arī vairākiem klientiem darīt to pa�u. Mums jau tagad ir krietna peļņa.

Viņa uztraucās.

Luis, mēs abi nekad nepārrunājam bankas slepenās lietas. Citi nav tik godīgi. Un tagad mana darba dēļ tevi vēl apsūdzēs informētībā, ka akcijas jāpārdod īsajā pozīcijā.

Aleksis papurināja galvu.

Ne �ajā gadījumā, Edvīna. Par Bena slimību zināja visi.

Kad pārtaisīsim kapitālistisko sistēmu, � Margotai iezibējās acis. � Mēs kā vienu no pirmajām aizliegsim bir�u īsās pozīcijas.

Luiss sarauca uzacis.

Kāpēc?

Tāpēc ka tas ir tik absolūti negatīvi. īsā pozīcija ir graujo�a spekulācija, jo tā liek kādam citam zaudēt. Tas ir vampīrisms, kas neko nerada.

Tā gan nav, � plati smaidīja Luiss. � Tas radīja ļoti glītu summiņu manā kabatā. � Viņ� bija ar Margotu daudzkārt krustojis vārdu �ķēpus. � Un to ar amerikāņu ieguldījumiem nemaz nav tik viegli panākt.

Man vēl arvien nepatīk, ka tu to dari ar PATB akcijām, teica Edvīna. � Es jūtos pārāk tuvu �īm darbībām.

Luiss D'Orsejs uz sievu nopietni paskatījās.

Tādā gadījumā, mana mīļā, kad nokārto�u �o īso pozīciju, vairs nekad neaizskar�u PATB akcijas.

Margota vērīgi paskatījās uz Luisu.

Aleksis piebilda:

To viņ� sacīja nopietni.

Aleksis reizēm nesaprata Edvīnas un Luisa attiecības. Skatoties no malas, viņi �ķita nesaderīgs pāris. Edvīna eleganti izskatīga un nosvērta; Luiss vāj�, augumā necils, sevī noslēdzies, atraisīts tikai ar tiem, ko labi pazina, un savā rēco�ā lauvas biļetenā. Tomēr viņu laulībā viss bija kārtībā, viņi viens otru cienīja un mīlēja, kā Luiss bija tikko pierādījis. Aleksis nosprieda, ka pretējie cilvēki ne tikai viens otru pievelk; viņi arī mēdz saglabāt laulību.

Alek�a bankas kadiljaks apstājās garas rindas galā pie katedrāles, un viņi �etratā virzījās uz ma�īnas pusi.

Solījums būtu vēl civilizētāks, � bārās Margota, � ja tu, Luis, apsolītos nekad vairs neko nepārdot īsajā pozīcijā.

Luiss nopūtās.

Aleksi, kas tev, pie velna, ir kopējs ar �o sociālistiskā vēriena sievi�ķi?

Mums lieliski sapas vienā maisā, � atbildēja Margota. � Vai tad ar to nepietiek?

Aleksis piebilda:

Un es ceru viņu drīz apprecēt.

Edvīna silti paskatījās:

Tad es domāju, ka tu to izdarīsi. � Viņas bija tuvas ar Margotu jau no bērnu dienām, par spīti da�ādajiem temperamentiem un uzskatiem. Kopējs bija arī tas, ka abās ģimenēs sievietes bija stipra rakstura un darbojās sabiedriskajā laukā. Edvīna klusi jautāja Aleksim:

Vai ir kas jauns par Sīliju?

Viņ� pakratīja galvu.

Nekas nav mainījies, varbūt tikai uz slikto pusi.

Viņi piegāja pie ma�īnas. Aleksis pamāja, lai �oferis

paliek sēdot, tad ielaida pārējos pa aizmugures durvīm un iekāpa pats. Iek�pusē stikls starp �oferi un pasa�ieriem bija aizvērts. Viņi iekārtojās, kamēr svinīgais brauciens tikko kustējās uz priek�u.

Sīlijas pieminē�ana darīja �o brīdi vēl skumīgāku. Vainas apziņā Aleksis atzina, ka sieva atkal drīz jāapmeklē. Kop� apmeklējuma oktobrī viņ� bija vienreiz iegriezies. Sīlija vēl vairāk attālinājās, neizrādīja, ka vīru vispār pazīst. Viņa visu laiku klusi raudāja. Pēc tam vairākas dienas viņ� bija nomākts un baidījās tur atgriezties.

Aleksis nodomāja, ka Bens Roselli, kas gulēja zārkā brauciena priek�galā, ir laimīgāks nekā Sīlija, jo viņa dzīve ir beigusies. Ja nu Sīlija nomirtu?� Aleksis �o domu atvairīja.

Starp viņu un Margotu nebija nekā jauna, jo viņa kategoriski atteicās Aleksi precēt līdz laikam, kamēr tas Sīlijai kaitēs. �ķita, ka Margota gatava tā dzīvot visu mū�u. Aleksis gan tā nebija ar mieru.

Luiss pagriezās pret Edvīnu:

Gribu tev pajautāt par to jauno cilvēku, ko jūs pieķērāt ar roku naudas lādē. Kā viņu sauc?

Mailzs īstins, � atteica Edvīna. � Viņam nāko�ajā nedēļā jāierodas krimināltiesā, un man jābūt lieciniecei. Es to nedarī�u ar īpa�u prieku.

Nu, vismaz vainīgais nonācis tur, kur tam bija jābūt, � sacīja Aleksis. Viņ� bija lasījis gan revīzijas nodaļas vadītāja, gan Nolana Veinraita ziņojumus. � Kas notika ar jauno kasieri, kas bija iejaukta, ar Nunjezas kundzi? Vai ar viņu viss kārtībā?

Tā liekas. Mēs nelaimīgā kārtā viņai krietni nodarījām pāri. Pie tam bez iemesla.

Margota, kas bija iegrimusi savās domās, pēk�ņi saausījās.

Es pazīstu kādu Huanitu Nunjezu. Ļoti jauka sieviete, dzīvo Austrumu forumā. Cik zinu, vīrs viņu pametis. Viņai ir bērns.

Jā, tā izklausās pēc mūsu Nunjezas kundzes, � sacīja Edvīna. Es atceros. Viņa dzīvo Austrumu forumā.

Margota bija ziņkārīga, bet saprata, ka �obrīd nav īstā reize jautājumiem.

Viņi sēdēja klusi, un Edvīna sāka domāt. �ie divi nesenie gadījumi � Bena Roselli nāve un jaunā Lstina muļķīgā savas dzīves sabojā�ana. Viņai �ie cilvēki patika, un viņu liktenis Edvīnu apbēdināja.

Likās, ka par Bcnu būtu jāsēro vairāk, jo viņa �im cilvēkam bija daudz pateicības parādā. Ātrā izvirzī�anās atbildīgos amatos bankā bija viņas spēju dēļ. Tomēr arī Bens nekad nebija vilcinājies � kā daudzi citi � dot sievietei tās pa�as iespējas, kādas dod vīrietim. Edvīnai nepatika sievie�u atbrīvo�anās kustības papagailiskā klaigā�ana. Viņa uzskatīja, ka sievietēm biznesa aprindās ir priek�rocības tāpēc, ka viņas ir sievietes. Ta�u Edvīna nekad tās neizmantoja. Visus �os gadus Bena klātbūtne vien garantēja līdzīgas iespējas.

Tāpat kā Aleksi, arī Edvīnu Bena izne�ana no katedrāles bija novedusi līdz asarām.

Tad domas pārsviedās uz Mailzu. Viņ� bija jauns diezgan, lai sāktu dzīvi no jauna, bet tas nebūs viegli. Viņ� nekad vairs nedabūs darbu bankā. Arī nekur citur, kur būs vajadzīga uzticības persona. Par spīti viņa nodarījumam, Edvīna cerēja, ka puisim nepiespriedīs cietumsodu.

Skaļi Edvīna sacīja:

Es vienmēr jūtos vainīga, risinot sarunas bēru laikā.

Kas par to? � ieprasījās Luiss. � Ceru, ka manās bērēs kāds teiks ko svarīgu, ne tikai ikdienas runas.

To varētu garantēt, � piebilda Margota. � Izdod pēdējo D'Orseja finansu biļetena numuru un iekārto, lai kapra�i to izdala bēriniekiem.

Luiss smaidīja:

Es to mēģinā�u atcerēties.

Tagad bēru ceremonijas brauciens sāka virzīties ātrāk. Pa�ā priek�ā motocikls uzņēma gaitu, divi citi aizdrāzās garām, lai apturētu �ķērsielu satiksmi. Pārējās ma�īnas sāka braukt ātrāk, pēc brī�a Svētā Mateja katedrāle palika aiz muguras, un viņi izbrauca pilsētas ielās.

Solītais sniegs sāka viegli sijāties.

Man �ī Margotas doma ļoti patīk, � Luiss apcerēja. � Atvadu biļetens. Un man pat tam ir virsraksts: Aprociet ASV dolāru kopā ar mani! Kāpēc gan nē? Tas jau ir beigts un pagalam! Un nāko�ajā rakstā icsacī�u dolāra vietā izdot jaunu valūtu � ASV D'Orseju. Tam, saprotams, būs zelta segums. Un vēlāk, kad tas būs noticis, ceru, ka pārējām pasaules valstīm pietiks saprāta darīt to pa�u.

Tad tev uzcels pieminekli par atpakaļrāpulību, � sacīja Margota. � Un galvai būs jābūt sagrieztai uz muguras. Ja mums būs zelta segums, tad pasaules bagātība piederēs vēl mazākam cilvēku skaitam, un visa pārējā cilvēce paliks ar pliku pēcpusi.

Luiss saviebās:

Cik pretīgas izredzes, īpa�i jau teikuma pēdējā daļā. Tomēr pat �āda izredze sevi attaisnotu, ja mēs iegūtu stabilu valūtas sistēmu.

Kāpēc?

Tāpēc, ka tad, kad valūtas sistēma sabrūk, kā pa�laik Amerikā, nabagie cie� visvairāk.

Aleksis sēdēja uz atlokāmā sēdekļa iepretim pārējiem trim. Viņ� pagriezās, lai uzrunātu D'Orseju.

Luis, es mēģinu būt objektīvs un reizēm liekas, ka tavas rūpes par dolāru un valūtas sistēmu vispār ir saprotamas. Bet es nevaru pievienoties tavam vispārējam pesimismam. Neticu, ka viss, kam sakars ar naudu, sāk brukt.

Tas ir tāpēc, ka tu negribi ticēt. Tu esi baņķieris. Ja naudas sistēma sabruks, tu un banka būsiet bez darba. Un tad labākais, ko ar tiem nevērtīgajiem papīriem darīt, būtu tos izmantot par tapetēm vai pārstrādāt tualetes papīra ru]|os.

Margota ievaidējās:

Ak tētīt!

Edvīna nopūtās.

Jūs abi zināt, ka tā notiek katru reizi, kad �o cilvēku izprovocē. Kāpēc jūs tā darāt?

Nē, nē! � vīrs atteica. � Respektējot tavas rūpes, mīļā, es tomēr ceru, ka manī klausīsies nopietni. Man nevajag iecietības.

Ko tad tev vajag? � vaicāja Margota.

Man vajag, lai cilvēki pieņem patiesību, ka Amerika politikas, mantkārības un parādu nastas dēļ ir izputinājusi savu un arī visas pārējās pasaules naudas sistēmu. Es gribu, lai visi skaidri saprot, ka arī valstis, ne tikai indivīdi un firmas, var bankrotēt. Es gribu, lai zina, ka Savienotās Valstis ir tuvu bankrotam, jo, Dievs mans liecinieks, vēstures gaitā mums ir diezgan piemēru, lai saprastu, kā un kāpēc tas notiek. Paskatieties uz Ņujorku! Tā ir bankrotējusi, paputējusi, tā turas kopā ar saitēm un plāksteriem, bet no visām pusēm uzglūn anarhija. Tas, kas noticis Ņujorkā, notiks visā valstī.

Naudas sistēmu sabrukums nav nekas jauns. Arī mūsu gadsimtā ir daudz tādu piemēru, un visiem pamatā ir viens un tas pats � valdība, kas pieļauj inflācijas sifilisu, iespie�ot dekrēta naudu, kam nav ne zelta, ne kāda cita seguma. Un Savienotās Valstis jau piecpadsmit gadus ir rīkoju�ās tie�i tā.

Jā, apgrozībā ir vairāk dolāru, nekā tas ir nepiecie�ams, � atzina Aleksis. � Katrs, kam kāda sajēga, to saprot.

Luiss īgni pamāja.

Ir arī vairāk parādu, nekā jebkad spēsim samaksāt. Parādu nasta pārdabiski pieaug. Amerikas valdības ir neapdomīgi izdevu�as miljardus, neprātīgi aizņēmu�ās, neticamā vieglumā krāvu�as debetu uz debeta, pēc tam izmantoju�as spiestuves, lai izlaistu vairāk un vairāk papīra naudas, bet būtībā radīju�as inflāciju. Un arī cilvēki ir �ī bezprāta varā. � Viņ� pamāja uz zārka pusi. � Bens Roselli un citi baņķieri ir darīju�i nolādēti daudz, lai krautu trakus parādus uz citiem parādiem. Un arī tu, Aleksi, ar tavām inflāciju rado�ajām kredītkartēm un vieglo naudas aizņem�anās veidu. Kad ļaudis iemācīsies saprast, ka aavtāda viegla parāda? Kā es jums saku, mēs kā tauta un katrs individuāli esam zaudēju�i to, kas mums kādreiz bija � finansiālo saprātu.

Kā tu, Margota, vari iedomāties, � sacīja Edvīna, � Luiss un es reti runājam par banku lietām. Tā ir mierīgāka dzīve.

Margota smaidīja.

Luis, tu tagad izklausies pilnīgi pēc sava biļetena.

Vai arī, � viņ� atbildēja, � pēc spārnu �vīkoņas tuk�ā telpā, kur neviens mani nedzird.

Edvīna pēk�ņi iesaucās:

Bēres būs baltas. � Viņa paliecās uz priek�u, lai paskatītos caur aizsvīdu�ajiem logiem. Tagad sniga pa īstam. Bērinieki bija sasniegu�i priek�pilsētu, svaigi uzkritu�ais sniegs ielas darīja slidenas, un policijas motocikls priek�ā dro�ības dēļ samazināja ātrumu.

Aleksis pēk�ņi saprata, ka kapsēta vairs ir tikai pusjūdzes attālumā.

Luiss D'Orsejs vēl nevarēja nomierināties.

Tāpēc cilvēku vairākumam cerību vairs nav, jo naudas spēle ir zaudēta. Krājkonti, pensijas un nemainīgu procentu ieguldījumi ātri vien kļūst nevērtīgi. Pulkstenis rāda piecas minūtes pēc pusnakts.Tagad katram jārūpējas par sevi un jāmēģina izdzīvot, indivīdiem jācīnās, lai tiktu pie glāb�anas jostām. Un ir iespēja nopelnīt no �īs vispārējās nelaimes. Ja tevi tas interesē, Margota, tu atradīsi informāciju par �o tematu manā jaunākajā grāmatā: "Depresijas un nedienas: kā no tām taisīt naudu." Tā, starp citu, ir ļoti populāra.

Ja tev nekas nav pretim, � Margota teica, � es to nemeklē�u. Man liekas, tas būtu kā buboņu mēra uzliesmojuma laikā par dārgu naudu pārdot pretpotes.

Aleksis novērsās no citiem un, skatīdamies pa logu, iegrima domās. Bija reizes, kad Luiss kļuva teatrāls un visu pārspīlēja. Ta�u parasti viņa teiktajam vijās cauri zinā�anas un ass prāts. Tā tas bija �odien. Luisam varēja izrādīties taisnība, ka tuvā nākotnē draud finansiāls sabrukums. Ja tā, tad tas būs visposto�ākais cilvēces vēsturē.

Turklāt Luiss D'Orsejs nebija vienīgais, kas tā sacīja. Arī vairāki citi finansu speciālisti apgalvoja to pa�u, bet viņi nebija tik populāri un viņus apsmēja, jo neviens negribēja piedzīvot apokalipsi. Vismazāk jau baņķieri.

Tā bija sagadī�anās, ka Alek�a domu gājienu pēdējā laikā piesaistīja divi no Luisa tematiem. Viens bija nepiecie�amība krāt un taupīt, un viņ� tāpēc mudināja padomi papla�ināt bankas krājaizdevumu programmu. Un otrs bija viņa nemiers par indivīdu strauji pieaugo�o parādu nastu, ko veicināja kupli sazēlu�i un viegli dabūjami kredīti, īpa�i pēc plastikāta kartī�u ievie�anas.

Viņ� atkal pagriezās uz Luisa pusi.

Luis, ja es piekristu tavām domām, ka tuvojas finansiāls sabrukums, un tu būtu parasts ASV dolāru krājējs, kādā bankā tu noguldītu savu naudu?

Luisam nebija jādomā.

Lielā bankā. Kad pienāks sabrukums, mazās bankas pirmās slēgs durvis. Divdesmitajos gados mazās bankas krita kā mu�as, un tas notiks atkal, jo tām nav pietiekamā daudzumā brīvu līdzekļu, lai pārdzīvotu noguldītāju naudas izņem�anu, kad sākas panika. Starp citu, ar federālo noguldījumu apdro�inā�anu nevar rēķināties. Ja liels skaits banku krīt, viņi varēs atmaksāt tikai apmēram vienu procentu no zaudētās naudas. Tas nevie� cerības.

Luiss padomāja un turpināja.

Ta�u krīzes gadījumā cietīs ne tikai mazās bankas vien. Dibenā noies arī da�as lielās. Tās, kam lielas summas ieguldītas rūpniecības attīstībā, kam ir daudzu starptautisku ieguldītāju nauda, karstā nauda, kas var pazust stundas laikā. Tādām bankām trūkst brīvās naudas, ja noguldītāji to pieprasa. Ja es būtu caurmēra dolāru krājējs, izpētītu vairāku lielo banku bilances, lai atrastu tādu, kam ir zema aizdevumu un noguldījumu attiecība un pla�s sīko noguldītāju skaits.

Cik patīkami! � sacīja Edvīna. � PATB ir visi �ie priek�noteikumi.

Jā, vismaz �obrīd, � pamāja Aleksis. Tomēr viņ� saprata, ka viss var strauji mainīties, ja padome piekritīs Rosko plāniem palielināt rūpniecības aizdevumu summas.

Reizē ar �o domu atausa atmiņā, ka padome sanāks pēc divām dienām, lai turpinātu pirms nedēļas pārtraukto sēdi.

Ma�īna apstājās, pabrauca nelielu gabaliņu un atkal apstājās. Viņi bija iebrauku�i kapsētā un tagad atradās tās vidū.

Ma�īnu durvis atvērās, pasa�ieri izkāpa, turēdami lietussargus, mēteļu apkakles pacēlu�i, salicku�ies pret vēju un strauji krīto�o sniegu. Pa�laik no ma�īnas izcēla zārku. Arī to drīz apklāja sniegs.

Margota ieķērās Alek�a elkonī un kopā ar D'Orsejiem devās klusā gājienā, lai pavadītu Benu Rosclli uz viņa kapa vietu.

17

Kā iepriek� bija nolemts, Rosko Heivords un Aleksis Vandervorts nepiedalījās no jauna sasauktajā padomes sēdē. Abi gaidīja savos birojos.

Viņus izsauca īsi pirms divpadsmitiem, divas stundas pēc sēdes sākuma. Uzaicināja arī bankas sabiedrisko sakaru viceprezidentu Diku Fren�u, kas presei paziņos jaunā PATB prezidenta vārdu.

Sabiedrisko sakaru nodaļas vadītājs jau bija sagatavojis divus paziņojumus presei kopā ar fotogrāfijām. Tie vēstīja:

ROSKO D. HEIVORDS PIRMĀS AMERIKAS TIRDZNIECĪBAS BANKAS PREZIDENTS

ALEKSANDRS VANDERVORTS PIRMĀS AMERIKAS TIRDZNIECĪBAS BANKAS PREZIDENTS

Bija sagatavotas aploksnes. Izsaukti ziņne�i. Pirmās paziņojuma kopijas piegādās telegrāfa aģentūrām, laikrakstu redakcijām, televīzijas un radio raidstacijām. Izmantojot pastu, vairākus simtus izsūtīs pēc tam, vakarā.

Heivords un Aleksis padomes telpā ienāca reizē un ieslīdēja savos parastajos sēdekļos pie ovālā galda.

Sabiedrisko sakaru viceprezidents grozījās aiz sapulces priek�sēdētāja D�eroma Patertona krēsla.

Padomes lēmumu paziņoja direktors, kas �o posteni ieņēma visilgāk, viņa godība Harolds Ostins.

Viņ� ziņoja, ka D�eroms Patertons, direktoru padomes vicepriek�sēdētājs, no �ī brī�a kļūst par Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas prezidentu.

Kamēr Ostins runāja, pats jaunais prezidents izskatījās nedaudz apjucis.

Bet sabiedrisko sakaru viceprezidents pie sevis klusi no�ņācās:

Nu ir sūdi!

Pēcpusdienā Patertons runāja ar Heivordu un Vandervortu katru atsevi�ķi.

Esmu tikai pagaidu pāvests, � viņ� skaidroja abiem diviem. � Kā zināt, es �o darbu nekāroju. Jūs, tāpat arī direktori zina, ka man līdz obligātajai pensijai paliku�i trīspadsmit mēne�i.

Padome nespēja starp jums abiem iz�ķirties, un tagad viņi var vairāk nekā gadu domāt, ko darīt tālāk.

Jūs, tāpat kā es, varat tikai minēt, kas notiks. Ta�u es apsolos darīt visu, ko spēju, un man vajadzēs jūsu palīdzību. Es zinu, ka to saņem�u, jo tas ir jūsu abu interesēs.

Varu jums abiem apsolīt ļoti interesantu gadu!

18

Jau pirms pamatu rak�anas Margota Brakcna bija iesaistījusies Austrumu foruma celtniecībā. Vispirms viņa bija advokāte pilsoņu grupai, kas ccntās panākt, lai �o projektu realizētu. Vēlāk viņai bija tas pats postenis īrnieku apvienībā. Centra iedzīvotājiem par niecīgu samaksu vai pat pilnīgi par brīvu viņa sniedza juridisko palīdzību. Margota �ajā centrā bie�i apgrozījās un tādējādi iepazinās ar daudziem iedzīvotājiem, ieskaitot Iluanitu Nunjczu.

Trīs dienas pēc Roselli bērēm � sestdienas rītā � Margota satika Huanitu delikate�u veikalā, kas bija da]a no foruma tirdzniecības alejas.

Austrumu foruma kompleksu plānoja kā vienotu mikrorajonu ar lētiem, glītiem dzīvokļiem jaunās mājās un kapitāli izremontētām vecajām mājām. Te atradās sporta nams, kinoteātris, sapul�u un teātru zāle, tāpat rinda veikalu un kafejnīcu. Līdz �im pabeigtās ēkas savienoja kokiem apstādītas ietves, arī gaisa tilti. Daudzas idejas bija aizgūtas no Sanfrancisko Zelta vārtiem vai Londonas Barbizona laukuma. Daļu ēku vēl arvien remontēja, bet pārējās gaidīja finansē�anu.

Labrīt, Nunjczas kundze, � sacīja Margota. � Vai gribat padzert kopā ar mani kafiju?

Sē�ot ar stiklu aizklātā terasē delikate�u veikala ārpusē, viņas dzēra espresso un pļāpāja � par Huanitu, viņas meitu Estellu, kas pa�laik atradās centra baletskolā, un par to, kā sokas centra būvprojektiem. Iluanita un viņas vīrs Karloss bija starp pirmajiem centra iedzīvotājiem un īrēja nelielu dzīvoklīti vienā no izremontētajiem īres namiem. Drīz Karloss nozuda nezināmā virzienā. Līdz �im Huanita prata saglabāt to pa�u dzīvokli.

Tomēr tikt galā ar nelielajiem līdzekļiem bija grūti, kā atzinās Huanita.

Tāda problēma te ir katrai ģimenei. Ik mēnesi par naudu varam nopirkt mazāk un mazāk. Ak �ī inflācija! Kad tā apstāsies?

Margota nodomāja, ka pēc Luisa D'Orseja versijas tas viss beigsies ar postu un anarhiju. �o domu viņa paturēja pie sevis, bet atcerējās sarunu, kas pirms trim dienām norisinājās starp Luisu, Edvīnu un Aleksi.

Dzirdēju, � viņa mainīja tematu, � ka jums biju�as nepatik�anas bankā, kur jūs strādājat?

Huanitas seja satumsa, likās, ka viņa tūliņ sāks raudāt. Margota ātri iejaucās:

Piedodiet! Man laikam nevajadzēja jautāt!

Nē, nē! Man tikai tas viss pēk�ņi atausa atmiņā� Bet tas nu ir galā, un es jums pastāstī�u, ja vēlaties.

Jums jāzina, ka mēs, advokāti, pastāvīgi esam ziņkārīgi.

Huanita pasmaidīja, tad kļuva nopietna un pastāstīja par se�u tūksto�u dolāru pazu�anu un tām �etrdesmit astoņām stundām, kad notika pratinā�anas un viņa dzīvoja kā murgos. Margota, kas vienmēr bija gatava sadusmoties, noskaitās.

Bankai nebija nekādu tiesību jūs pratināt bez advokāta klātbūtnes! Kāpēc jūs nepiezvanījāt man?

Tas man ne reizi neienāca prātā.

Tā tas ir vienmēr. Lielākā daļa nevainīgo to neiedomājas. � Margota padomāja, tad piebilda. � Edvīna D'Orseja ir mana māsīca. Es ar viņu parunā�u.

Huanita bija pārsteigta.

To es nezināju. Ta�u, lūdzu, nedariet tā! Viņa atklāja patiesību.

Labi, ja jūs nevēlaties, es tā nedarī�u. Bet es runā�u ar kādu citu, ko jūs nepazīstat. Un atcerieties � ja jūs atkal nonākat grūtībās, zvaniet man, un es bū�u klāt, lai palīdzētu.

Paldies. Ja vēl kas gadīsies, es tā darī�u, noteikti darī�u.

Ja banka būtu atlaidusi Huanitu Nunjezu no darba, � Margota vakarā teica Aleksim, � es viņu būtu pierunājusi iesūdzēt jūs tiesā, un mēs būtu dabūju�as daudz naudas.

Jā, tas ir ticami, � piekrita Aleksis. Viņi bija ceļā uz vakariņām un padejo�anu, pie kam Aleksis sēdēja pie Margotas folksvāgena stūres. � īpa�i tad, kad parādījās informācija par mūsu zaglīgo darbinieku īstinu, kā jau tam vajadzēja notikt. Laimīgā kārtā Edvīnas sievi�ķīgie instinkti paglāba banku no tavējiem.

Nu tu esi vieglprātīgs.

Viņa balss tonis mainījās.

Tev taisnība un tā man nevajadzēja darīt. Mēs pret Nunjezas kundzi izturējāmies ļoti netaisni, un bankā to visi zina. Es zinu, jo esmu lasījis visus ziņojumus. Tāpat Edvīna un Nolans Veinraits. Esmu priecīgs, ka viss beidzās labi. Nunjezas kundze vēl arvien turpat strādā, un es esmu pārliecināts, ka mēs kaut ko no tā iemācījāmies.

Tā jau ir labāk.

Un tā �ī lieta izbeidzās. Atceroties viņu abu patiku strīdēties, tas bija solis uz priek�u.

Nedē]u pirms Ziemassvētkiem Mailzam īstinam bija jāstājas federālās tiesas priek�ā, pie kam viņu apvainoja par pieciem naudas zādzības gadījumiem savā darba vietā. �etri no apvainojumiem bija par naudu no iztuk�otajiem kontiem, kas bija iztērēta zaudētajās derībās. Kopā bija nozagti trīspadsmit tūksto�i dolāru. Piektais apvainojums bija par se�iem tūksto�iem no kases izzagtās naudas.

Tiesas procesu vadīja viņa godība tiesnesis Vinslovs Andervuds, piedaloties zvērinātajiem piesēdētājiem.

Advokāts, ko bija nozīmējusi tiesa, jo īstinam pa�am nebija naudas, gribēja labu, bet bija vēl jauns un nepiedzīvojis. Viņ� prasīja aizstāvamo atzīt par nevainīgu visās piecās apsūdzībās. Kā izrādījās, tas nebija pareizi. Vairāk piedzīvojis advokāts, apsvēris visus pierādījumus, būtu devis apsūdzētajam padomu atzīt sevi par vainīgu un būtu vienojies ar prokuroru, lai da�i fakti, īpa�i mēģinājums uzvelt vainu lluanitai Nunjezai, tiesā neparādītos.

Bet tagad tiesas prāvā parādījās visi fakti.

Liecināja Edvīna D'Orscja, Totcnho, Gcins un kāds viņa kolēģis no revīzijas nodaļas. FIB aģents Inns tiesā iesniedza Mailzaīstina parakstīto atzī�anos par naudas zādzību, ko viņ� rakstījis FIB birojā, pēc tam kad Nolans Veinraits bija izspiedis atzī�anos viņa dzīvoklī.

Divas nedēļas pirms prāvas notika pierādījumu izpēte, un apsūdzētā aizstāvis bija pieprasījis, lai FIB birojā rakstītā atzī�anās netiktu izskatīta tiesas prāvā. �o prasību noraidīja. Tiesnesis Andervuds norādīja, ka pirms FIB birojā rakstītās atzī�anās īstins liecinieku klātbūtnē brīdināts par viņa tiesībām.

Agrāko atzī�anos, ko īstins rakstīja, Nolana Veinraita mudināts, varētu uz �ī pamata noraidīt, un tāpēc to tiesai neiesniedza.

Edvīnu satrieca Mailza īstina parādī�anās tiesā. Viņ� bija bāls un izkāmējis, ar tum�iem riņķiem zem acīm. Viss parastais dzīvesprieks likās izzudis. Tāpat viņa ievēroja, ka vienmēr tik nevainojami ģērbtais vīrietis tagad stāvēja ar izjuku�iem matiem un saburzītā uzvalkā. Kop� tā vakara, kad filiālē bija revīzija, viņ� likās novecojis.

Edvīnas liecība bija īsa, konkrēta un atklāta. Apsūdzētā advokāts uzdeva da�us vienkār�us jautājumus. Pa to laiku viņa mēģināja uztvert Mailza Tstina skatienu, bet viņ� sēdēja ar noliektu galvu un uz viņu neskatījās.

Vēl viena lieciniece apsūdzības pusē bija Huanita Nunjcza. Viņa bija uztraukusies, tiesnesim bija grūti sacīto saklausīt. Viņ� divas reizes pārtrauca ar jautājumiem un lūdza, lai Huanita runā skaļāk. Viņ� to darīja laipnā balsī, jo �obrīd jau visiem bija skaidrs, ka viņa nav vainīga.

Huanita savā liecībā neizrādīja nekādu naidu pret īstinu, atbildēja īsi, tā ka prokurors visu laiku mudināja atbildes papildināt. Bija skaidrs, ka viņa vienkār�i grib no �īs situācijas norobe�oties.

Aizstāvība beidzot izlēma pareizi un atsacījās viņu iztaujāt.

Tie�i pēc Huanitas liecības aizstāvis, brītiņu sa�ukstējies ar īstinu, piecēlās un lūdza atļauju runāt ar tiesnesi. To atļāva. Pēc tam tiesnesis, prokurors un aizstāvis ļoti klusi sarunājās, un aizstāvis lūdza atļauju mainīt Mailza īstina paziņojumu tiesai no "nevainīgs" uz "vainīgs".

Tiesnesis Andervuds, lēnīgs un cienījams cilvēks, kuram aiz mierīgās ārienes slēpās dzel�ains raksturs, vēroja abus juristus. Viņ� runāja tikpat klusi, lai zvērinātie nedzirdētu:

Labi, es atļau�u mainīt tiesas paziņojumu uz "vainīgs", bet brīdinu aizstāvi, ka tas vairs neko neiespaidos.

Izsūtījis zvērinātos no zāles, tiesnesis iztaujāja īstinu, saņemot apstiprinājumu, ka viņ� grib mainīt paziņojumu tiesai un izprot sekas. Uz visiem jautājumiem īstins truli atbildēja:

Jā, jūsu godība.

Tad tiesnesis ieaicināja zvērinātos atpakaļ zālē un pārtrauca lietas izmeklē�anu.

Pēc aizstāvības advokāta lūguma ap�ēlot un atgādinājuma, ka viņa klients tiesas priek�ā stājas pirmo reizi, Mailzu īstinu nodeva cietumsargu uzraudzībā, lai nākamajā nedēļā paziņotu spriedumu.

Lai ari Nolans Veinraits nebija liecinieks, viņ� bija klāt visā tiesas procesā. Kad tiesas ierēdnis aicināja izskatīt citu lietu un bankas darbinieki atstāja zāli, viņ� apsēdās blakus Iluanitai.

Vai es drīkstu brītiņu ar jums parunāt, Nunjezas kundze?

Viņa paskatījās ar izteiksmi, kurā vienaldzība jaucās ar naidu un paraustīja plecus.

Te viss ir beidzies. Man jāatgrie�as darbā.

Kad viņi bija izgāju�i no federālās tiesas nama, kas atradās tikai da�us kvartālus no PATB pilsētas centra filiāles, viņ� pajautāja:

Vai jūs ejat tie�ā ceļā uz banku?

Viņa pamāja.

Lūdzu, vai drīkstu iet reizē ar jums?

Huanita paraustīja plecus:

Ja jau jūs tā gribat.

Veinraits skatījās, kā Edvīna D'Orseja, Totcnho un abi revīzijas nodaļas darbinieki, dodoties uz banku, pie zaļajām satiksmes ugunīm pāriet pāri ielai. Viņ� tī�ām gāja lēnām, lai iedegtos citas ugunis.

Redziet, � viņ� sacīja, � man nekad nav bijis viegli atvainoties.

Iluanita asi atbildēja:

Kāpēc tad jūs to pūlaties darīt? Tie ta�u ir tikai vārdi.

Tāpēc, ka es tos gribu pasacīt jums. Es atvainojos. Par tām grūtībām, ko pārdzīvojāt, par to, ka neticēju jūsu taisnībai un nepalīdzēju grūtā brīdī.

Un nu jūs jūtaties labāk? Tikpat kā aspirīnu ieņēmis? Nu �īs sīkās sāpes beigu�ās?

Jūs necen�aties manu atvaino�anos padarīt vieglāku.

Viņa apstājās.

Bet jūs tajās �etrdesmit astoņās stundās man palīdzējāt? � Sīkā sejiņa bija pavērsta uz aug�u, tum�ās acis cie�i lūkojās viņa acīs, un Veinraits pirmo reizi sajuta �īs sievietes spēku un neatkarību. Viņ� pārsteigts ievēroja, ka sieviete ir pievilcīga un iekārojama.

Nē, to es tie�ām nedarīju. Un tāpēc tagad gribētu palīdzēt, ja vien varētu.

Kā jūs man varat palīdzēt?

Lai jūs no sava vira dabūtu uztura un bērna pabalstu naudu, � viņ� izstāstīja FIB atklājumu, ka Karloss dzīvo Fīniksā, Arizonā. � Viņ� tur strādā par automchāniķi un acīmredzot pelna labu naudu.

Tādā gadījumā es priecājos par Karlosu.

Man bija prātā kas cits. Jūs varētu parunāt ar kādu no bankas advokātiem. To es varētu nokārtot. Viņ� jums ieteiktu, kā dabūt palīdzību tiesas cejā, un es gādātu, lai jums nav advokātam jāmaksā.

Kāpēc jūs tā gribētu darīt?

Mēs esam jums parādā.

Sieviete pakratīja galvu.

Nē.

Viņ� nezināja, vai viņa ir pareizi sapratusi.

Tas nozīmētu panākt tiesas lēmumu, lai jūsu vīrs sūta naudu meitiņas audzinā�anai.

Vai tas padarīs Karlosu par vīrieti?

Vai tas ir svarīgi?

Svarīgi ir tas, ka negribu viņu piespiest. Viņ� zina, kur es dzīvoju un ka Estella ir pie manis. Ja viņ� gribētu mums palīdzēt, viņ� sūtītu naudu. 57 no, para que?' viņa klusi piebilda.

Veinraitam bija sajūta, it kā viņ� cīnītos ar ēnu. Viņ� izmisumā iesaucās:

Es jūs nekad nesapratī�u!

Huanita negaidīti pasmaidīja.

Jums nav mani jāsaprot.

Pārējo ccju līdz bankai viņi gāja klusēdami, un Veinraits jutās vīlies. Viņam būtu paticis, ja sieviete pateiktos par piedāvājumu. Tad vismaz liktos, ka viņa to nopietni uzklausījusi. Viņ� mēģināja izprast viņas domu gājienu. Sieviete acīmredzot ļoti augstu vērtēja savu neatkarību. Un viņa spēja pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir: ar laimi un nelaimi, cerībām un sagrautām ilgām. Savā ziņā Veinraits �o sievieti apskauda, un viņas pievilcība radīja vēlē�anos labāk to iepazīt.

Nunjezas kundze, � viņ� beidzot sacīja. � Vai drīkstu jums kaut ko lūgt?

Jā.

Ja jums dzīvē rodas problēma, īsta problēma, un man ir iespēja palīdzēt, vai apsolāt man zvanīt?

Tas bija otrs piedāvājums pēdējo da�u dienu laikā.

Varbūt, � viņa atbildēja.

Tā uz ilgāku laiku bija Veinraita un Huanitas pēdējā saruna. Viņam likās, ka ir darījis, ko varējis. Un bija arī citas lietas, kas viņu nodarbināja. Viena no tām bija pirms diviem mēne�iem ar Aleksi Vandervortu pārrunātā: atrast cilvēku, kas būtu ar mieru slepeni iefiltrēties Keycharge kredītkar�u viltotāju aprindās, tāpēc ka viltojumi cirta bankas ienākumos dziļus robus.

Veinraits bija atradis kādu izbiju�u cietumnieku, ko pazina tikai kā "Viku", kas bija ar mieru par naudu uzņemties milzīgo risku. Viņiem jau bija slepena apspriede, ko Veinraits iekārtoja, izmantojot komplicētus dro�ības pasākumus. Drīz vien bija paredzēta otra.

Veinraits patiesi cerēja kredītkar�u viltotājus nosēdināt uz apsūdzēto sola, tāpat kā viņ� bija izdarījis ar Mailzu Tstinu.

Nāko�ajā nedēļā, kad Mailzs Tstins atkal stāvēja tiesne�a priek�ā, Nolans Veinraits tiesas zālē bija vienīgais Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas pārstāvis.

Kā tiesas sekretārs bija norādījis, apsūdzētais stāvēja kājās tiesne�a priek�ā. Tiesnesis lēnā garā sameklēja un nolika priek�ā vairākus dokumentus. Tad auksti paskatījās uz Istinu.

Vai jūs vēlaties ko sacīt?

Nē, jūsu godība, � Mailza balsi tikko varēja sadzirdēt.

Esmu saņēmis vēstuli no jūsu uzraudzības ierēdņa, � tiesnesis Andcrvuds apklusa, skatīdamies uz vienu no dokumentiem sev priek�ā, � kuru esat pratis pārliecināt, ka jūs patiesi no�ēlojat tos kriminālos nodarījumus, kuros atzināties. � Tiesnesis vārdus "patiesi no�ēlojat" izteica tā, it kā turētu tos ar īk�ķi un rādītāju tālu no deguna, reizē izrādot, ka nav tik naivs, lai tiem ticētu.

Tiesnesis turpināja:

No�ēla, pat ja tā ir īsta, nāk par vēlu un nevar attaisnot ļaunprātīgo un neģēlīgo mēģinājumu vainu par jūsu noziegumu uzvelt nevainīgai personai, kas to pat nenojauta, bija jums darbā pakļauta un jums uzticējās.

Izvērtējot liecības, ir skaidrs, ka jūs būtu turpinājis �o ļaunprātību, pat pūlējies panākt, lai viņu nosoda jūsu vietā. Laimīgā kārtā tas nenotika, jo citi bija modri un uzmanīgi. Tātad patiesību atklāja ne tāpēc, ka jūs būtu pārdomājis vai no�ēlojis izdarīto.

No savas vietas tiesas zālē Nolans Veinraits daļēji redzēja Istina seju un ievēroja, ka tā ir piesarkusi tum�i sarkana.

Tiesnesis Andcrvuds atkal paskatījās uz dokumentiem un vēlreiz ar acīm ieurbās apsūdzētajā.

Tiktāl esmu runājis par jūsu ļaunāko nodarījumu. Bet vēl ir jūsu kriminālā darbība, proti, bankas darbinieka dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmanto�ana. Ne tikai vienreiz, bet piecas reizes da�ādos laika posmos. Vienu �ādu negodīgu rīcību varētu izskaidrot kā neapdomību, bet to nevar teikt par piecām rūpīgi izdarītām zādzībām, ko jūs spo�i izplānojāt savā izvirtu�ajā prātā.

Banka kā komerciāla iestāde ir tiesīga prasīt godīgumu no tiem, kuriem uzticas. Ta�u banka nav tikai komerciāla iestāde. Tā ir iestāde, kam uzticas sabiedrība, tāpēc sabiedrībai jābūt pasargātai no tādiem, kas uzticību ļaunprātīgi izmanto, proti, no tādiem cilvēkiem kā jūs.

Tiesne�a acis pievērsās jauniņajam advokātam, kas apzinīgi sēdēja blakus savam klientam. Balss kļuva skaļāka un oficiālāka.

Ja �is būtu parasts gadījums, tad, ņemot vērā, ka neesat agrāk sodīts, es tik tie�ām būtu jūs notiesājis nosacīti, kā jūsu aizstāvis pagāju�ajā nedēļā tik daiļrunīgi ieteica. Bet �is nav parasts gadījums. Tas ir ļoti īpa�s gadījums, kā tikko aprakstīju. Un tāpēc jūs, Tstin, dosieties uz cietumu, kur jums būs laika pārdomāt savu rīcību, kas jūs tur noveda.

Ar �o tiesas lēmumu jums piespriests cietumsods uz diviem gadiem.

Tiesas sekretārs pamāja, un cietumsargs sāka virzīties uz Tstina pusi.

Pēc tam notika īsa apspriede. Tas bija pāris minūtes pēc sprieduma pasludinā�anas un norisinājās nelielā un apsargātā istabiņā aiz tiesas zāles, kas bija paredzēta cietumnieku un viņu advokātu pārrunām.

Pirmais, ko atcerieties, � jaunais advokāts sacīja Mailzam Tstinam, � notiesā�ana uz diviem gadiem nenozīmē tikpat garu cietuma laiku. Par labu uzve�anos jūs būsiet tiesīgs iegūt atbrīvo�anu ar solījumu laboties, kad būsiet nosēdējis tre�daļu piespriestā laika. Tas nav pat gads.

Mailzs īstins, apdullis no bēdām un murgainās sajūtas, drūmi pamāja.

Jūs, protams, varat iesniegt apelāciju, un tas nav jāizlemj tūliņ. Tomēr teik�u jums godīgi, ka es to neiesaku darīt. Pirmkārt, es neticu, ka jūs apelācijas rezultātā atbrīvos. Otrkārt, tā kā jūs atzināties, ka esat vainīgs, mums nav pietiekama pamatojuma apelācijai. Bez tam ap to laiku, kad tiesa lems par apelāciju, jūs jau varētu būt ārā no cietuma.

�ī spēlīte ir galā. Es negribu apelēt.

Es jūs laiku pa laikam apmeklē�u, lai uzzinātu, vai neesat pārdomājis. Un, kamēr vēl esam kopā, gribu pateikt, ka man ir �ēl, ka viss tā beidzās.

īstins bēdīgi piekrita:

Man tāpat!

Tas, kas mūs nogremdēja, bija jūsu rakstiskā atzī�anās. Bez tās prokurors nebūtu varējis �o lietu uzvarēt, īpa�i jau par tiem se�iem tūksto�iem dolāru, kas visvairāk iespaidoja arī tiesnesi. Es zinu, ka otru atzī�anos jūs parakstījāt FIB birojā, domādams, ka tā vairs neko neizmainīs. Ta�u tā nebija. Man liekas, ka bankas dro�ības dienesta priek�nieks Veinraits jūs �ajā ziņā smalki pievīla.

Cietumnieks pamāja.

Jā, to arī es tagad saprotu.

Advokāts paskatījās rokas pulkstenī.

Man jāsteidzas. �ovakar eju uz svarīgu satik�anos. Zināt ta�u, kā tas ir.

Cietumsargs viņu izlaida no istabas.

Nāko�ajā dienā Mailzu īstinu aizveda uz federālo cietumu citā �tatā.

* � �

Kad par Mailza Istina notiesā�anu uzzināja Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā, da�i viņa paziņas izjuta no�ēlu, bet vairākums domāja, ka sods ir pelnīts. Visiem bija skaidrs, ka bankai ar Mailzu Tstinu vairs nebūs nekādu darī�anu.

Bet gāja laiks un pierādījās, ka �ī pārliecība bijusi nepareiza.

1

Tas �ķita kā burbulis, kas izniris no liela muklāja dziļumiem, kā pirmais nelaimes vēstnesis. Bija janvāra vidus, un pilsētas svētdienas laikraksta baumu slejas "Ausi pie zemes" autors rakstīja:

�Pilsētā klīst valodas, kas pareģo Austrumu foruma ievērojamu sa�aurinā�anu. Runā, ka lielajam atjauno�anas projektam trūkstot naudas. Kam gan mūsdienās tās netrūkst?�

Aleksi Vandervortu �īs baumas neaizniedza līdz pat pirmdienas rītam, kad viņ� atrada avīzi uz sava rakstāmgalda kopā ar daudziem citiem dokumentiem. Sekretāre rakstu bija apvilkusi ar sarkanu zīmuli.

Pirmdienas pēcpusdienā Edvīna D'Orseja piezvanīja Aleksim, lai apvaicātos, vai viņ� �īs baumas ir dzirdējis un cik tajās patiesības. Edvīnas interese bija saprotama, jo viņas vadītā centra filiāle kop� projekta sākuma izsniedza celtniecībai kredītus, bija saistīta ar sare�ģītiem galvojumiem un kārtoja visu nepiecie�amo dokumentāciju.

Ja �īm baumām ir pamats, � Edvīna uzstāja, � man tas jāzina.

Cik es esmu informēts, � Aleksis mierināja, � nekas nav mainījies.

Pēc brī�a viņ� pacēla klausuli, lai zvanītu D�eromam Patertonam. Tomēr pārdomāja. Aplamas ziņas par Austrumu forumu nebija nekas jauns. Par �o projektu runāja un rakstīja ļoti daudz, un daļa informācijas neap�aubāmi bija maldīga.

Aleksis sprieda, ka bankas prezidentu nav vērts traucēt ar niekiem. īpa�i tāpēc, ka viņ� rēķinājās ar Patertona atbalstu savam projektam par ievērojami pla�āku noguldījumu piesaistī�anu bankā. �o projektu viņ� gatavojās iesniegt padomei.

Lai nu kā, ta�u pēc pāris dienām Aleksi ne pa jokam satrauca garāks un nopietnāks raksts, kas parādījās laikraksta Times � Rcgister slejās.

Raksts vēstīja:

Satraukums par Austrumu foruma nākotni pieaug, jo arvien bie�āk dzirdamas valodas, ka tā finansē�anu vai nu ievērojami samazinās, vai pārtrauks pavisam.

Austrumu foruma projektu, kas paredz pilsētas centra dzīvojamo un biznesa kvartālu pilnīgu atjauno�anu, parakstīja finansistu konsorcijs ar Pirmo Amerikas tirdzniecības banku priek�galā.

Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas pārstāvis �odien atzina, ka �ādas valodas eksistē, ta�u nevēlējās tās komentēt. Viņ� piebilda, ka "tiks sniegts paziņojums, kad tas būs vajadzīgs".

Saskaņā ar Austrumu foruma plānu jau ir modernizēti vai pārbūvēti da�i pilsētas centrālie dzīvojamie rajoni. Vienā mikrorajonā pabeigta daudzstāvu māju celtniecība, kurās būs lēti dzīvokļi. Paredzēta nākamā mikrorajona celtniecība.

Pla�s desmitgadu plāns paredz uzlabot izglītības iestādes, palīdzēt sīkajam un vidējam biznesam, organizēt iedzīvotāju apmācību, kā arī kultūras un atpūtas centru celtniecību. Galveno objektu celtniecība, kas sākās pirms divarpus gadiem, līdz �im noritēja saskaņā ar grafiku.

Aleksis �o ziņu izlasīja no rīta pie brokastu galda savā dzīvoklī. Viņ� bija viens. Margota jau pirms nedēļas aizbrauca no pilsētas savās advokātes darī�anās.

Ieradies PATB galvenās pārvaldes tornī, viņ� uzaicināja Diku Fren�u. Fren�s bija sabiedrisko sakaru viceprezidents, drukns, atklāts, agrāk strādājis par finansu ziņu redaktoru. Savu nodaļu viņ� vadīja prasmīgi.

� Pirmkārt, � Aleksis jautāja, � kas bija �is bankas darbinieks?

Tas biju cs, � Fren�s atbildēja. � Un godīgi jāsaka, ka man nepatika teksts par "paziņojumu, kad tas būs vajadzīgs". Bet Patertona kungs man �o tekstu nodiktēja. Viņ� arī norādīja, lai es vairāk neko nesaku.

Kas tad vēl būtu sakāms?

To jūs, Aleksi, varētu man darīt zināmu. Acīmredzot kaut kas notiek, vai nu labs, vai slikts, jo ātrāk mēs to paziņosim, jo labāk.

Aleksis valdīja dusmas.

Kāpēc neviens neapspriedās ar mani?

Sabiedrisko sakaru viceprezidents bija pārsteigts.

Es domāju, ka jūs visu zināt. Kad vakar runāju ar Patertona kungu pa telefonu, Rosko bija pie viņa, jo dzirdēju viņa balsi. Nodomāju, ka arī jūs tur esat.

Citā reizē, � Aleksis atcirta, � nedomājiet neko!

Viņ� atlaida Fren�u, tad palūdza sekretāri uzzināt, vai

D�eroms Patertons ir brīvs. Sekretāre paziņoja, ka prezidents vēl nav ieradies, bet ir ceļā un Aleksis ar viņu varēs satikties pulksten vienpadsmitos. Viņ� nepacietīgi norūca kaut ko un atsāka darbu pie sava noguldījumu piesaistī�anas plāna.

Pulksten vienpadsmitos Aleksis nogāja piecus jardus līdz prezidenta birojam, kas atradās divās stūra istabās ar skatu uz pilsētu. Kop� jaunā prezidenta stā�anās darbā otrā istaba bija aizslēgta un apmeklētājus tajā neielaida. Ar sekretāru starpniecību kļuva zināms, ka Patertons tajā uz tepiķa praktizējas golfa vieglajos beigu sitienos.

�orīt pa logiem visas sienas platumā no ziemas zilajām debesīm plūda spo�a saule, metot atspulgu uz Patertona gandrīz kailās rozā galvas. Viņ� valkāja viegli rūtotu uzvalku, kas at�ķīrās no ierastajiem tvīdiem. Priek�ā uz galda atradās laikraksts, atvērts lappusē, kas Aleksi bija tā sadusmojusi.

Ēnā uz dīvāna sēdēja Rosko Heivords.

Visi trīs apmainījās ar labrītiem.

Patertons sacīja:

Es lūdzu, lai Rosko paliek, jo man likās, ka zinu, par ko jūs gribat runāt. � Viņ� aizskāra laikrakstu. � Pieņemu, ka esat �o te redzējis.

Jā, esmu to redzējis, � sacīja Aleksis. � Es arī iesaucu pie sevis Diku Fren�u. Viņ� stāstīja, ka jūs un Rosko vakar esat pārrunāju�i preses lietas. Un mans pirmais jautājums ir: kāpēc es netiku par to informēts? Ar Austrumu forumu es esmu saistīts tāpat kā pārējie.

D�eroms Patertons likās apmulsis.

Jūs, Aleksi, vajadzēja gan informēt. Taisnību sakot, man �ķiet, mēs bijām mazliet apmulsu�i, kad ieraudzījām avīzē rakstus, jo tie liecina par informācijas noplūdi.

Kādas informācijas noplūdi?

�oreiz atbildēja Heivords:

Par manu priek�likumu naudas politikas komitejai, ko iesnieg�u nākamās pirmdienas sēdē. Es ierosinu samazināt bankas ieguldījumus Austrumu forumā par piecdesmit procentiem.

Tātad baumas izrādījās patiesas, un Aleksi �ī ziņa vairs nepārsteidza. Ta�u viņu ārkārtīgi izbrīnīja samazinājuma apmēri.

Viņ� pagriezās pret Patertonu.

Vai es saprotu pareizi, ka jūs, D�erom, atbalstāt �o neticamo muļķību?

D�eromam nosarka pat olai līdzīgās galvas virsa.

Es to ne atbalstu, ne neatbalstu un domāju izlemt pirmdien no rīta. Rosko vakar un �odien mēģina mani pārliecināt, lai esmu viņa pusē.

Tie�i tā, � Rosko pieglaimīgi atbildēja. � Tā ir pavisam atzīstama taktika, Aleksi. Un, ja gribat pret to iebilst, atļaujiet atgādināt, ka jūs vairākkārt pirms naudas politikas komitejas sēdēm savus projektus iesniedzāt Benam.

Ja tā ir bijis, � Aleksis atcirta, � tad tie bija daudz loģiskāki nekā �is.

Tie, protams, ir tikai jūsu ieskati.

Ne mani vien. Daudzi citi tos atbalsta.

Tas Ileivordu nemaz nesatrauca.

Es uzskatu, ka mēs varam ar bankas naudu rīkoties daudz ienesīgāk, � viņ� uzrunāja Patertonu. � Starp citu, D�erom, �īs baumas, kas pa�laik cirkulē, mums varētu būt noderīgas, ja drīzumā tiks nolemts atņemt sabiedriskajiem projektiem daļu naudas. Tad trieciens nebūs tik negaidīts.

Ja jau jūs tā domājat, � sacīja Aleksis, � varbūt ka pats �īs baumas esat palaidis.

Es jums pavisam noteikti saku, ka es tas neesmu.

Kā citādi jūs tās varat izskaidrot?

Heivords paraustīja plecus.

Es pieņemu, ka tā ir sagadī�anās.

Aleksis par to �aubījās. Vai tie�ām sagadī�anās? Vai drīzāk nebija tā, ka kāds Rosko Heivorda domubiedrs palaidis izmēģinājuma balonu, lai redzētu, kas notiks? Tas varēja būt viņa godība Harolds Ostins, kas kā reklāmas aģentūras īpa�nieks labi sadarbojās ar presi. Ta�u maz ticams, ka kāds to varētu pierādīt.

D�croms Patertons pacēla abas rokas gaisā.

Kungi, pataupiet savus pierādījumus līdz pirmdienai. Tad mēs visu pārrunāsim.

Nemānīsim pa�i sevi, � uzsvēra Aleksis Vandervorts. � Mums �odien jāizlemj, cik liela peļņa ir saprātīga un cik � pārmērīgi liela.

Rosko Heivords pasmaidīja.

Godīgi sakot, Aleksi, man neviens peļņas līmenis neliekas pārmērīgi augsts.

Arī man nē, � piekrita Toms Strogans. � Un tomēr es piekrītu, ka censties iegūt pārāk lielu peļņu da�reiz nav saprātīgi, jo tas var radīt sare�ģījumus. Tā kļūst zināma un izraisa kritiku. Finansu gada beigās tā kā tā nāksies visu publicēt.

Un tas ir vēl viens iemesls, � turpināja Aleksis, � kāpēc mums vajadzētu atrast vidusceļu starp peļņu un pakalpojumiem.

Peļņa ir pakalpojums mūsu akcionāriem, � sacīja Heivords. � Un tādiem pakalpojumiem es dodu priek�roku.

Kādā no nelielajām konferen�u zālēm bija sanākusi bankas naudas politikas komitejas sēde. Komitejā darbojās �etri cilvēki, tā apspriedās katru otro pirmdienu, sēdes vadīja Rosko Heivords. Pārējie trīs komitejas locekļi bija Aleksis Vandervorts un divi vecākie viceprezidenti Strogans un Orvils Jangs.

Komitejas pienākums bija izlemt, kur izmantot bankas brīvos līdzekļus. Svarīgākos lēmumus pēc tam apsprieda un apstiprināja direktoru padome, lai gan tā reti kad mainīja komitejas lēmumus.

Summas, par ko bija jāizlemj, reti noslīdēja zem desmit miljoniem dolāru. Svarīgākajās apspriedēs neoficiāli piedalījās bankas prezidents, viņ� drīkstēja balsot tādā gadījumā, ja divi komitejas locekļi nevarēja saprasties ar otriem diviem. �odien D�eroms Patertons sēdēja pie galda, bet vēl nebija bildis ne vārda.

Komiteja apsprieda Rosko Heivorda priek�likumu radikāli samazināt Austrumu foruma finansē�anu.

Lai Austrumu forums attīstītos projektā paredzētajos tempos, tuvākajos pāris mēne�os celtniecībai būs vajadzīgi lieli līdzekļi un hipotēkas. Bija plānots, ka Pirmā Amerikas tirdzniecības banka �ajā projektā ieguldīs piecdesmit miljonus dolāru. Heivords summu vēlējās samazināt uz pusi.

Viņ� skaidroja:

Visiem, kas ir �ajā projektā ieinteresēti, pateiksim, ka mēs nepametam Austrumu forumu un ka tas nav mūsu nolūks. Pateiksim, ka bankai ir citas neatliekamas vajadzības un mums tām jāpielāgo naudas plūsma. Mēs �o projektu negatavojamies apturēt. Tas tikai virzīsies lēnāk uz priek�u.

Ja jūs ņemat vērā vajadzību, � iebilda Aleksis, � ievērojiet, ka atjauno�anas gaita jau tagad ir lēnāka, nekā tai vajadzētu būt. Ja mēs tempus pazemināsim vēl vairāk, izdarīsim ļaunāko, ko varam izdarīt.

Arī es uz to raugos no vajadzības viedokļa, � Heivords atteica. � No bankas vajadzības.

Tas bija pārāk vāj� atspēkojums, nodomāja Aleksis, laikam jau tāpēc, ka Heivords ir pārliecināts, ka komiteja balsos par viņam vēlamo. Aleksis bija pilnīgi dro�s, ka Toms Strogans būs kopā ar viņu pret Heivordu. Strogans bija bankas galvenais ekonomists, jauns, centīgs, ar ļoti pla�ām interesēm. Aleksis viņu bija izraudzījies un paaugstinājis, apejot daudzus vecākus darbiniekus.

Toties Orvils Jangs, PATB finansu daļas vadītājs, bija Heivorda cilvēks un bez �aubī�anās balsos viņam par labu.

PATB, tāpat kā citās lielajās bankās, varas līnijas neatspoguļojās organizatoriskajā shēmā. īstās varas līnijas virzījās pa apkārtceļiem, metot līkumus, tās balstījās uz da�u cilvēku simpātijām pret citiem, un tie, kas �ajās lojalitātes cīņās negribēja piedalīties, palika ārpusē un iestrēga zemākajos posmos.

Ciņa par varu, kas norisinājās starp Rosko Heivordu un Aleksi Vandervortu, bija zināma katram bankas darbiniekam. Tāpēc vairāki no vado�ajiem PATB darbiniekiem bija izvēlēju�ies, kam piebiedroties, un savas cerības uz paaugstinājumu saistīja ar �ī cilvēka uzvaru. Dalī�anās bija jūtama arī naudas politikas komitejā.

Aleksis turpināja:

Mūsu peļņa pagāju�ajā gadā bija trīspadsmit procenti. Tas ir sasodīti labi jebkuram uzņēmumam, kā mēs visi zinām. �ajā gadā paredzam, ka peļņa būs vēl labāka � piecpadsmit vai pat se�padsmit procentu. Vai mums jācen�as pēc vēl lielākas?

Finansu daļas vadītājs Orvils Jangs iebilda:

Kāpēc gan nē?

To es jau izskaidroju, � atcirta Toms Strogans. � Tas ir tuvredzīgi.

Atcerēsimies vienu, � Aleksis sacīja. � Banku darbā nav grūti iegūt lielu peļņu, un katrai bankai, kas to nespēj, vadībā ir vientie�i. Kārtis lielā mērā iedalītas mums par labu. Mūsu iespējas papla�ina pa�u pieredze un labvēlīgie banku likumi. No nosauktā likumi ir vissvarīgākie. Bet vienmēr tie nebūs labvēlīgi, īpa�i, ja mēs turpināsim �o situāciju ļaunprātīgi izmantot un atteiksimies no atbildības par mikrorajona likteni.

Nesaprotu, kāpēc ieguldījumu samazinā�ana Austrumu forumā būtu atteik�anās no atbildības, � Rosko Heivords sacīja. � Pat pēc mana ierosinājuma pieņem�anas mēs �o projektu būtiski atbalstīsim.

� Būtiski? Gaidi vien! Tas būs minimāls atbalsts, kāds vienmēr ir bijis Amerikas banku devums sabiedriskajām vajadzībām. Piemēram, programmās, kas paredz dzīvokļu celtniecību trūcīgajiem iedzīvotājiem, kaut cik jūtami nepiedalās ne mūsu banka, ne citas. Vai tie�ām mēs gribam sevi apmānīt? Banku aprindas paaudzēm ilgi ir ignorēju�as sabiedrības problēmas. Arī tagad mēs dodam tikai to, ko nevaram nedot.

Galvenais ekonomists Toms Strogans �ķirstīja savas piezīmes.

Es, Rosko, savukārt vēlos runāt par ģimenes dzīvojamo māju hipotēkām. Kā jau Aleksis norādīja, tikai divdesmit pieci procenti mūsu krājkontu ir aizdoti hipotēkās. Tas ir ļoti zems procents. Mēs �o summu varētu palielināt līdz piecdesmit procentiem, nekaitējot savām naudas rezervēm. Es domāju, ka mums tas jādara.

Es atbalstu! � teica Aleksis. � Mūsu filiāļu pārvaldnieki lūdzas, lai viņiem pie�ķir vairāk hipotēku kapitāla. Mēs no tā iegūstam pieklājīgu peļņu un no pieredzes zinām, ka risks �eit ir niecīgs.

Orvils Jangs iebilda:

Jā, bet tas saista mūsu naudu uz ļoti ilgu laiku un mēs to varētu izmantot citur, lai iegūtu daudz augstākus procentus.

Aleksis nepacietīgi uzsita ar plaukstu pa galdu.

Mūsu pienākums ir reizi pa reizei, ievērojot sabiedrības intereses, pieļaut arī zemākas likmes. Par to es �ajā apspriedē visu laiku runāju un tāpēc iebilstu, ka mēs novēr�amies no Austrumu foruma.

Ir vēl cits iemesls, � piebilda Toms Strogans. � Aleksis jau to pieminēja: likumdo�ana. Kongresā jau atskan neapmierinātas balsis. Viņi vēlētos, lai arī mums būtu tāds pat likums kā Meksikā, kas uzdod noteiktu bankas peļņas procentu izmantot dzīvokļu celtniecības finansē�anai mazturīgajiem.

Heivords iesmējās:

To mēs nekad nepieļausim. Va�ingtonā ir visspēcīgākais banku lobisms.

Galvenais ekonomists pa�ūpoja galvu.

Ar to es tik dro�i nerēķinātos.

Ileivords pacēla balsi:

Tom, es jums apsolu. Pēc gada mēs atkal runāsim par ieguldījumiem. Iespējams, ka palielināsim līdzekļus hipotēkām, Austrumu forumam, citām sabiedriskajām vajadzībām. Tikai ne �ogad. Es gribu nodro�ināt bankai vēl nepieredzētas peļņas gadu. � Viņ� pameta acis uz bankas prezidentu, kas vēl arvien klusēja. � Tāpat domā arī D�eroms.

Beidzot Aleksis saprata Ilcivorda stratēģiju. Ja banka �ogad gūs izcilu peļņu, bankas prezidents D�eroms Patertons būs akcionāru un direktoru acīs varonis. Pēc necilās mū�a karjeras Patertonam pietiks tikai ar vienu gadu, lai pēc tam varētu aiziet pensijā, slavas un trompe�u pavadīts. Un Patertons ir tikai cilvēks. Saprotams, ka �ī doma viņam patīk.

Bija tikpat viegli uzminēt, kas sekos tālāk. D�eroms Patertons aiz lielas pateicības pret Rosko Heivordu visādi veicinās domu, ka Heivordam jākļūst par prezidentu. Un, tā kā gads būs bijis ļoti sekmīgs, Patertons varēs iecerēto viegli īstenot.

Tāds bija Heivorda precīzi un ģeniāli izstrādātās idejas mērķis, un Aleksim likās, ka pret to būs grūti cīnīties.

Ir vēl kaut kas, par ko es neesmu ne ar vienu apspriedies, � turpināja Heivords. � Pat ne ar jums, D�erom. Un tas varētu ietekmēt mūsu �odienas lēmumu.

Visi pārējie ziņkārīgi uz viņu paskatījās.

Es pa�laik ceru, un iespējas liekas labas, ka mēs varēsim nodibināt nozīmīgas finansu saistības ar Supranacionālo korporāciju. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc es negribu naudu ieguldīt citur.

Tie ir pārsteidzo�i jaunumi! � Orvils Jangs priecājās.

Pat Toms Strogans par �o ziņu redzami ieinteresējās.

Supranacionālā korporācija vai SuNatCo, kā to pazina

visā pasaulē, bija starptautisks milzis, sava veida General Motors pasaules komunikāciju sistēmā. SuNatCo piederēja vai tā pārvaldīja du�iem citu firmu, kas piedalījās viņas darbā vai darīja kaut ko pavisam at�ķirīgu. Korporācijas milzīgā ietekme uz visām valdībām, no demokrātijas līdz diktatūrai, pārspēja jebkuras citas firmas visā pasaules vēsturē. Novērotāji ziņoja, ka SuNatCo pieder lielāka vara nekā valdībām daudzās neatkarīgās valstīs, kurās korporācija darbojās.

Līdz �im SuNatCo bija ierobe�ojusi savas banku attiecības tikai ar trim lielākajām ASV bankām � Amerikas banku, Pirmo nacionālo pilsētas banku un Chase Manhattan. Ja PATB tagad piebiedrosies �ai nepārspējamajai trijotnei, ievērojami paaugstināsies bankas presti�s.

Tā ir ļoti interesanta iespēja, Rosko, � D�eroms Patertons sacīja.

Domāju, ka nākamajā naudas politikas komitejas sēdē man būs vairāk informācijas, � sacīja Rosko Heivords. �Iespējams, ka SuNatCo vēlēsies, lai pie�ķiram viņiem apjomīgu kredītu.

Toms Strogans atgādināja:

Mēs vēl arvien neesam nobalsoju�i par Austrumu forumu.

Nu, tad balsosim, � piekrita Heivords. Viņ� paļāvīgi smaidīja, priecādamies, kā viņa paziņojumu uzņēma, un būdams ļoti pārliecināts par balso�anas norisi.

Kā jau bija sagaidāms, balsis dalījās uz pusēm. Aleksis Vandervorts un Toms Strogans balsoja pret, Rosko Heivords un Orvils Jangs par līdzekļu samazinā�anu.

Visas galvas pagriezās uz D�eroma Patertona pusi, jo viņam piederēja iz�ķiro�ā balss.

Bankas prezidents vilcinājās tikai sekundi, tad paziņoja:

Aleksi, �ajā gadījumā es atbalstī�u Rosko!

2

Tas, ka jūs te sē�at un esat nomākti, nevienam neko nepalīdzēs, � sauca Margota. � Mums jāatrauj savas pēcpuses no krēsliem un jāsāk kaut ko darīt.

Varbūt to nolādēto banku vajadzētu uzspert gaisā? � kāds jautāja.

Nē, to gan nē. Man tur strādā draugi. Turklāt nav likumīgi spert gaisā bankas.

Kas saka, ka mums tas jādara likumīgi?

Es, � atcirta Margota. � Ja kāds no jums, prātvēderi, domājat savādāk, meklējiet sev citu advokātu un sanāksmju telpu.

Ceturtdienas vakaros Margotas Brakenas advokātu birojā apspriedās Austrumu foruma īrnieku apvienības izpildkomiteja. �ī apvienība bija viena no daudzajām, kam Margota bija advokāte un kas izmantoja viņas biroju savām sapulcēm, reizēm par to pat samaksājot, ta�u vairāk gan pulcējās te bez maksas.

Laimīgā kārtā viņas birojs bija pieticīgs. Tas atradās kāda bankrotēju�a veikala divās istabās, un vecajos plauktos tagad glabājās viņas tieslietu grāmatas. Pārējās ne visai saderīgās mēbeles viņa bija �ur un tur nopirkusi par lētu naudu.

Ari abi pārējie veikali ielā bija slēgti un logi aizsisti ar dēļiem. Tipiska aina �ai apkaimē. Pēc kāda laika, veiksmīgi attīstoties komerciālai darbībai, Austrumu foruma atjauno�anas vilnis varētu atdzīvināt arī �o rajonu. Ta�u tas vēl nebija noticis.

Tie�i bailes par Austrumu foruma nākotni �oreiz bija viņus sapulcināju�as.

Pirms divām dienām avīzē publicētais PATB paziņojums baumas pārvērta īstenībā. Turpmākā Austrumu foruma finansē�ana bez kavē�anās tiks samazināta uz pusi.

Bankas paziņojums bija ietērpts oficiālajās frāzēs, piesātināts ar tādiem eifemistiskiem izteicieniem, kā "pārejo�s līdzekļu trūkums ilgtermiņa aizdevumiem" un "mēs periodiski pārskatīsim iespējas". Neviens tam neticēja, un visi � gan pilsētas iedzīvotāji, gan bankas darbinieki � labi zināja, ka paziņojums īstenībā bija cirvis, kas nocirtīs Austrumu foruma saknes.

�ovakar sapulcei vajadzēja izspriest, vai iespējams kaut ko darīt lietas labā.

Apvienības nosaukumā vārds "īrnieki" nebija īsti precīzs. Liela daļa no apvienības biedriem tie�ām bija Austrumu foruma īrnieki. Daudzi citi tikai gribēja par tādiem kļūt. Viens no pirmajiem runātājiem Dīkons Jūfrāts, milzīga auguma tēraudkausētavas strādnieks, teica:

� Te ir daudzi, kas gribētu tikt iek�ā forumā. Bet nekas mums nesanāks, ja bankas ve�i nedos visu to lielo naudiņu.

Margota zināja, ka Dīkons, sieva un pieci bērni dzīvoja niecīgā, �aurā dzīvoklītī ar ārējām kāpnēm �urku apsēstā daudzdzīvokļu mājā, ko jau sen vajadzēja nojaukt. Viņa vairākkārt nesekmīgi bija mēģinājusi atrast viņiem citu dzīvojamo telpu. Dīkons Jūfrāts dzīvoja ar cerību, ka drīzumā varēs savu ģimeni iemitināt kādā no jaunajiem Austrumu foruma dzīvokļiem. Ta�u �ī ģimene bija saraksta viducī, un naudas trūkums būvniecībai viņus tur noturēs vēl ilgi.

6*

PATB paziņojums Margotu satrieca. Viņa bija pārliecināta, ka Aleksis �iem samazinājumiem ir pretojies, bet balso�ana acīmredzot iz�ķīra visu. Tāpēc viņi par to vēl nebija runāju�i. Turklāt Margota saprata, ka Aleksim nav jāzina visi viņas plāni, jo tā abiem būs labāk.

161

Es �ai spēlē saskatu vienu, � sacīja Sets Orinda, izpildkomitejas loceklis, � lai ko mēs darītu � tiesīgu vai beztiesīgu � no bankas naudu neizspiedīsim. Tāpēc ka viņi ir izlēmu�i to nedot.

Sets Orinda bija melnādains vidusskolas skolotājs, kas jau dzīvoja Austrumu forumā. Ta�u viņam bija aizrautīga pilsoņa vēlē�anās palīdzēt tiem tūksto�iem, kas vēl tikai cerēja tur iekļūt. Margota uz �ī cilvēka stabilo palīdzību paļāvās.

Tā gan es nedomāju, Set, � viņa atteica. � Bankām ir mīksti vēderi. Ja mēs tādā ietrieksim harpūnu, varam piedzīvot visādus pārsteigumus.

Kāda tā harpūna varētu būt? � vaicāja Orinda. � Gājiens? Sēdo�ais streiks? Demonstrācija?

Nē, �īs blēņas jāaizmirst! � attcica Margota. � Tās ir novecoju�as. Parasta demonstrācija vairs nevienu neietekmē. Tas ir apnicīgi, un ar to nekā nevar panākt.

Viņa skatījās uz ļau�u grupu, kas bija saspiedusies �aurajā, trok�ņainajā un piesmēķētajā birojā. Tur bija kāds ducis da�ādu cilvēku � baltie un melnie, da�ādi pēc auguma, izskata un izturē�anās veida. Da�i bija piemetu�ies uz pussalūzu�iem krēsliem, kastēm, citi tupēja uz grīdas.

Tagad visi uzmanīgi paklausieties! Es jau sacīju, ka kaut kas ir jādara, un esmu izdomājusi, kas varētu būt ietekmīgs.

Brakenas jaunkundzi � Telpas aizmugurē piecēlās sīka sieviete. Tā bija Huanita Nunjeza, ar ko Margota sākumā bija apsveicinājusies.

Lūdzu, Nunjezas kundze!

Es gribu palīdzēt. Bet es strādāju PATB pilsētas centra filiālē, un, liekas, man nevajadzētu dzirdēt, ko jūs tālāk sacīsiet�

Margota teikto prata novērtēt.

Patie�ām, man vajadzēja to atcerēties, lai nesagādātu jums neērtības.

Bija dzirdama piekri�ana, un Huanita devās uz durvīm.

Tas, ko jūs līdz �im brīdim dzirdējāt, arī ir noslēpums, jūs to nevienam nestāstīsiet, vai ne? � sacīja Dīkons Jūfrāts.

Huanita pamāja, un Margota ātri piebilda:

Mēs varam Nunjezas kundzei uzticēties. Būtu labi, ja viņas darba devēji rīkotos tikpat godīgi.

Kad sapulces dalībnieki nomierinājās, Margota izgāja priek�ā. Viņai bija raksturīga poza: rokas iespiestas tievajā viduklī, elkoņi agresīvi izvērsti. Pirms brī�a viņa bija atsviedusi savus kastaņbrūnos matus, kā parasti pirms iz�ķiro�as rīcības; izskatījās, it kā viņa atvilktu priek�karu. Dalībniekus ieinteresēja viņas runa. Parādījās pa kādam smaidam. Reiz Sets Orinda priecīgi iesmējās. Un beigās Dīkons Jūfrāts un visi pārējie plati smaidīja.

Ak tu tētīt! � priecājās Dīkons.

Tas tik ir varen viltīgi, � kāds cits piebilda.

Margota atgādināja:

Lai �is plāns darbotos, vajag daudz cilvēku � vismaz tūkstoti sākumam, vēlāk vēl vairāk.

Kāda balss jautāja.

Cik ilgam laikam?

Mēs plānojam nedēļu. Tātad piecas dienas. Ja nebūs rezultātu, apsvērsim � turpināt vai izvērst mūsu protestu citur. Godīgi sakot, man neliekas, ka tas būs vajadzīgs. Un vēl kas: visiem jābūt labi instruētiem.

Es palīdzē�u, � piedāvājās Sets Orinda.

Tūliņ atskanēja arī citas balsis:

Es arī!

Pāri visām dunēja Dīkona Jūf'rāta balss:

Man pienākas atvaļinājums. Nolāpīts, es to izmanto�u. Man būs vesela nedēļa, un es atvilk�u līdzi citus!

Lieliski, � priecājās Margota. Tad noteiktā balsī turpināja:

Ir vajadzīgs galvenais plāns. Es to izstrādā�u līdz rītvakaram. Pārējiem tūliņ jādodas meklēt vairāk cilvēku. Atcerieties, ka par �o plānu jāklusē.

Kad sapulce pēc pusstundas beidzās, komitejas locekļi bija daudz priecīgāki un cerīgāki nekā sākumā.

Sets Orinda palika, jo Margota tā bija lūgusi.

Set, man nepiecie�ama īpa�a palīdzība.

Jūs ta�u zināt, Brakenas jaunkundz, es palīdzē�u, ja vien tas būs manos spēkos.

Kad sākas kāda akcija, � Margota teica, � es parasti esmu priek�galā. Jūs to zināt.

Protams, zinu! � skolotājs plati smaidīja.

�oreiz es vēlos būt neredzama. Tāpat negribu, ka manu vārdu piemin prese, televīzija un radio, kad viņi sāks interesēties par notikumiem. Ja tas notiks, mēs sagādāsim nepatik�anas diviem īpa�i labiem draugiem, kas strādā bankā un par ko esmu jums stāstījusi. Es negribu to pieļaut.

Orinda saproto�i pamāja.

Tiktāl mums nav problēmu.

Es to lūdzu tāpēc, ka vēlos, lai jūs un pārējie mani piesegtu. Es, protams, visu vadī�u, ta�u bū�u aizkulisēs, ja būs nepiecie�ams, varat prasīt man palīdzību. Lai gan ceru, ka tā nebūs vajadzīga.

Tas ta�u ir smieklīgi, � sacīja Sets Orinda. � Kā gan mēs varam jūs lūgt, ja par jums neesam neko dzirdēju�i.

Sestdienas vakarā, tātad divas dienas pēc Austrumu foruma īrnieku apvienības sēdes, Margota un Aleksis bija viesos nelielās vakariņās pie draugiem un pēc tam devās uz Margotas dzīvokli. Tas atradās ne tik izcilā pilsētas daļā kā Alek�a elegantais īres nams, bet Margota bija iekārtojusies ļoti tīkami, par mērenu cenu iegādājoties da�ādu senāku laika posmu mēbeles. Aleksim tur ļoti patika.

Dzīvoklis krasi at�ķīrās no Margotas juridiskā biroja.

Man tevis ļoti pietrūka, Brakena! � Aleksis bija pārģērbies pid�amā un pcldmētelī, kas glabājās pie Margotas, un atlaidies karalienes Annas laiku krēslā. Margota sēdēja uz paklāja viņam pie kājām, un viņ� maigi glāstīja sievietes garos matus. Reizēm viņa pirksti uzmanīgi un prasmīgi aizmaldījās citur. Viņ�, kā vienmēr, uzbudināja sievieti, izvēlēdamies pieskārienu, kas viņai patika.vislabāk. Drīz viņi dosies uz gultu. Bet, kamēr auga augumā abu iekāre, tuvības brī�a atvirzī�ana pati par sevi bija izsmalcināta bauda.

Tā kā abiem bija darī�anas da�ādās pilsētās, viņi nebija pusotru nedēļu redzēju�ies.

Mēs �īs zaudētās dienas drīz atgūsim, � sacīja Margota.

Aleksis neatbildēja. Pēc brī�a viņ� teica:

Zini, es visu vakaru gaidu, ka tu mani liksi uz pannas par Austrumu forumu un sāksi lēnām cepināt. Bet tu neesi

sacījusi ne vārda.

Margota atlieca galvu vēl tālāk atpaka) un skatījās uz viņu no apak�as uz aug�u. Viņa nevainīgi jautāja:

Kāpēc man būtu tevi jācepina, vismīļākais? Doma, ka bankai jāsamazina centra finansē�ana, ta�u nebija tava. � Viņas mazā pierīte savilkās rievās:

Bet varbūt tomēr?

To tu gan zini sasodīti labi, ka tā nebija.

Protams, ka zināju. Arī to, ka tu �ai domai pretojies.

Jā, tā es tie�ām darīju, � tad no�ēlas pilnā balsī piebilda: � Bet tas nelīdzēja.

Tu darīji visu, ko varēji. Ko no tevis vēl varu prasīt?

Aleksis aizdomīgi paskatījās.

Tas nu gan pēc tevis neizklausās.

Kā tā, neizklausās pēc manis?

Tu esi cīnītāja. Tā ir viena no īpa�ībām, kuras dēļ tevi mīlu. Tu nepadosies. Un sakāvi nekādā ziņā nepieņemsi tik rāmi kā nupat.

Varbūt, ka da�as sakāves ir tik pilnīgas, ka nekā vairs nevaram darīt.

Aleksis pielēca kājās.

Tev kaut kas ir padomā, Brakena! Es to redzu. Tūliņ visu izstāsti!

Margota pārdomāja, tad klusi sacīja.

Es neko netaisos stāstīt. Būs labāk, ja tu neko nezināsi. Aleksi, es nekad negribētu tevi iegāzt.

Viņ� ar patiku sacīja:

Tu tomēr man kaut ko pastāstīji. Labi, ja negribi, lai jautāju, es tā nedarī�u. Bet par vienu es tomēr gribu būt dro�s: vai tas, ko esi izdomājusi, ir likumīgi.

Margota saskaitās:

No mums abiem advokāte esmu es. Spēju iz�ķirt, kas ir likumīgs, kas nē.

Pat ļoti gudras advokātes kļūdās.

Tikai ne �oreiz. � Likās, ka viņa gatavojas turpināt strīdu, bet pēk�ņi atmaiga. � Tu ta�u zini, ka es vienmēr darbojos likuma robe�ās. Zini arī, kāpēc tā daru!

Jā, es zinu, sacīja Aleksis. Mirklī atmaidzis, viņ� atkal sāka glāstīt matus.

Reiz, kad viņi viens otru jau labi pazina, viņa bija izkratījusi sirdi un atklājusi savu pārliecību, ko traģēdijas un zaudējuma rezultātā bija ieguvusi pirms vairākiem gadiem.

Tieslietu akadēmijā, kur Margota bija labi ieredzēta studente, viņa, kā tas tajā laikā bija parasts, piebiedrojās protesta grupām. Tas bija laiks, kad ASV militārie spēki arvien vairāk iesaistījās Vjetnamas karā un tauta sa�ķēlās tik at�ķirīgās daļās kā vēl nekad. Tajā laikā sākās arī nemieri un izmaiņas tieslietu profesijās, kur jaunība nostājās pret tieslietu patriarhiem un valdo�o eliti. Tas bija laiks, kas veidoja jaunus, kaujinieciskus advokātus, kam cildenākais varonis bija Ralfs Neiders. [9]

Jau koled�ā un vēlāk tieslietu akadēmijā avangardiskie uzskati, aktivitāte un mīlestība Margotu vienoja ar kādu studentu, un Aleksis zināja tikai to, ka sauca viņu par Grcgoriju. Margota un Gregorijs dzīvoja kopā, kā tas toreiz bija pieņemts.

Starp aktīvajiem studentiem un akadēmijas vadību jau vairākus mēne�us ilga konfrontācija, un krasākā sākās tad, kad akadēmijā ieradās ASV armijas un flotes vervētāji. Vairums studentu, arī Margota un Gregorijs, vēlējās, lai �os virsniekus izraida no akadēmijas teritorijas. Akadēmijas vadība tam stingri pretojās.

Lai protestētu, kareivīgākie studenti ieņēma skolas administrācijas ēku, un Gregorijs ar Margotu, notikumu virpuļa aizrauti, bija viņu vidū.

Akadēmijas vadība sāka sarunas, bet tās izjuka studentu ultimatīvo prasību dēļ. Pēc divām dienām vadība izsauca �tata policiju, ko vēlāk neveiksmīgi papildināja ar zemessargiem. Apvienotie spēki uzbruka administrācijas ēkai. Cīņas laikā laida darbā �aujamos, bira ne�ēlīgi sitieni. Neticami, bet lodes nevienam netrāpīja. Ta�u sitieni ķēra daudzus, arī Gregoriju smagi ievainoja galvā. Pēc nedaudz stundām viņ� nomira no asins izplūduma smadzenēs.

Pēc kāda laika sa�utu�ie pilsētas iedzīvotāji panāca, ka tiesā nonāca jauns, nepiedzīvojis un pārbijies policists, kas bija sitis studentus. Ta�u apsūdzību pret viņu noraidīja.

Lai arī Margota dziļi sēroja un pārdzīvoja notiku�o, viņa bija tomēr diezgan objektīva, lai saprastu, kāpēc policistu nenotiesāja. Vēlāk, kad viss bija jau aprimis, tieslietu zinības palīdzēja viņai izvērtēt un kodificēt savu pārliecību. Tas bija process, ko traucēja uzbudinājums un emocijas.

Margota nepārvērtēja � ne toreiz, ne tagad � savus politiskos un sabiedriskos uzskatus. Tomēr viņa bija tik godīga, lai saprastu, ka studenti, kas ieņēma vadības ēku, laupīja citiem tiesības, kuras pa�i gribēja aizstāvēt. Viņi savā dedzībā bija pārkāpu�i likumu, kam veltīja savas studijas un gatavojās atdot visu dzīvi.

Margota atzina, ka sasniegumi nebūtu mazāki, bet dro�i vien lielāki, rīkojoties likuma robe�ās.

Tai vienīgajā reizē, kad viņa izstāstīja Aleksim savu pagātni, Margota atzinās, ka par spīti viņas aktivitātei, darbības vado�ais princips ir un paliek likumības ievēro�ana.

Viņa vēl arvien bija ērti saritinājusies Alek�a tuvumā.

Kā iet bankā? � viņa jautāja.

Reizēm jūtos kā Sīzifs. Atceries, kas viņ� tāds?

Vai tas grieķis, kur� stūma kalnā akmeni, kas katru reizi no virsotnes noripoja atpakaļ lejā?

Tas pats. Viņ� varētu būt arī vado�s bankas darbinieks, kas mēģina mainīt bankas viedokli. Vai tu, Brakena, zini kaut ko par mums, baņķieriem?

Pastāsti ta�u!

Mēs progresējam par spīti tam, ka baņķieriem trūkst tālredzības un iztēles.

Vai drīkstu sacīt, ka to esi teicis tu?

Viņ� mulsi atbildēja:

Es lieg�os, ka tā jebkad būtu sacījis. Tā kā pa�laik esam divi vien, atzī�os, ka bankas tikai reaģē uz sabiedriskajām svārstībām, nevis prognozē tās. Viss, ko uzskatām par problēmām � vides aizsardzība, ekoloģija, enerģētika, minoritātes, moka mūs jau ilgu laiku. Mēs sen varējām paredzēt, kādas būs sekas. Baņķieriem vajadzēja uzņemties vadību �ajā jomā. Ta�u mēs velkamies astē un ejam, kurp mūs stumj.

Kāpēc tu tādos apstākļos gribi būt baņķieris?

Tāpēc, ka tas ir svarīgs darbs. Tas, ko darām, ir ļoti nozīmīgi, neatkarīgi no tā, vai dodamies uz priek�u brīvprātīgi vai nē, mēs tomēr esam nepiecie�ami kā profesionāļi. Naudas sistēma ir kļuvusi tik apjomīga, tik sare�ģīta un moderna, ka ar to var tikt galā tikai bankas.

Tātad �ad tad ir nepiecie�ams, lai kāds jūs pastumj uz priek�u, vai ne?

Viņ� uzmanīgi paskatījās uz sievieti, un viņa ziņkāre atdzīvojās.

Tu savā viltīgajā laumiņas prātā tomēr kaut ko plāno.

Es atsakos atzīties!

Lai nu ko tu plānotu, ceru, ka tam nav nekāda sakara ar maksas tualetēm.

Ak Dievs, nē ta�u!

Viņi abi sāka skaļi smieties par �o gadu veco atmiņu. Tā bija viena no Margotas izcīnītajām uzvarām, un to ļoti pla�i komentēja prese.

Toreiz viņa cīnījās ar pilsētas lidostas vadību. Tā vairākiem simtiem apkopēju maksāja ievērojami mazākas algas, nekā �ajā apkaimē pieņemts. Apkopēju arodbiedrība bija korumpēta, noslēdza "mīlestības kontraktu" ar administrāciju un nedarīja neko, lai tikai nezaudētu vadības labvēlību. Grupa izmisu�u lidostas darbinieku ieradās pie Margotas, kas jau tolaik �ādās cīņās bija ieguvusi zināmu reputāciju.

Margota devās pie lidostas vadības, kas viņu vienkār�i atraidīja. Tāpēc viņa nolēma, ka par �o lietu jāieinteresē prese un jāpadara smieklīga lidostas vadība. Kopā ar vairākiem domubiedriem, ar kuriem jau agrāk bija sadarbojusies, viņa devās uz lidostu meklēt rīcības iespējas. Tas notika pievakarē, kad atlidoja un aizlidoja visvairāk lidma�īnu.

Viņi drīz vien ievēroja, ka tad, kad vakara reisi izlaida savus pasa�ierus, kas lidma�īnā bija baudīju�i vakariņas un kokteiļus, daudzi atlidoju�ie devās uz maksas tualetēm, un tur vairākas stundas valdīja drūzma.

Nāko�ās piektdienas vakarā, kad satiksme bija visdzīvākā, Margotas vadībā lidostā ieradās vairāki simti brīvprātīgo, to vidū arī apkopēji, kam bija brīvdiena. Visu laiku, kamēr notika akcija, viņi bija klusi, kārtīgi un nepārkāpa nevienu likumu.

Nolūks bija nepārtraukti aizņemt visas lidostas publiskās tualetes. Un to viņi paveica. Margota un palīgi bija izstrādāju�i sīku plānu, kas paredzēja, kuru tualeti aizņems konkrētais brīvprātīgais, kas, iemetis aparātā desmit centu monētu, svētlaimīgi apsēdās, sāka lasīt, klausīties pārnēsājamo radio, daudzi pat ēda un dzēra. Da�as sievietes bija paņēmu�as līdzi adāmo. Tas bija ļoti likumīgs sēdo�ais protests.

Turklāt vīrie�u tualetēs brīvprātīgie aizņēma visus pisuārus, un rindas pie tiem virzījās uz priek�u neticami lēnām. Ja kāds, kas nepiedalījās protestā, piestāja rindas galā, viņam nācās gaidīt stundu, un retais to spēja.

Lidostā pastaigājās glīti ģērbti cilvēki un visiem, kas bija gatavi uzklausīt, izstāstīja, kas te notiek.

Lidosta kļuva par posta�u, jo simtiem niknu un izmisu�u cilvēku sūdzējās firmām, ar kuru lidma�īnām bija atlidoju�i, tās savukārt sūdzējās lidostas vadībai. Ta�u vadītāji atzina, ka neko nespēj darīt, un bija izmisumā. Tie, kas nebija iejaukti un kurus nemocīja vajadzība, situāciju uztvēra kā augstākā mērā smieklīgu. Neviens nebija vienaldzīgs.

Tā kā Margota bija sazinājusies ar preses dienestiem pirms protesta sākuma, lidostā �urnālistu bija ka biezs. Reportieri grūstījās, lai tiktu tuvāk un veidotu aprakstus, ko aģentūras pārķēra un izsūtīja ne vien pa visu valsti, bet arī starptautiskajiem dienestiem. Materiālus publicēja tik at�ķirīgi izdevumi, kādi ir Izvestia, Johannesburgas Star un Londonas The Times. Iznākums bija gaidītais � nāko�ajā rītā visa pasaule smējās par �o lidostu.

Preses ziņojumos tika pieminēts advokātes Margotas Brakenas vārds. Bija mājieni, ka viņa plāno arī citus līdzīgus protestus.

Margota pareizi sprieda, ka izsmiekls ir katra cīnītāja arsenālā visspēcīgākais ierocis. Nedēļas nogalē lidostas vadība piekāpās un paziņoja, ka tūliņ uzsāks sarunas par apkopēju algām. Tās drīz pieauga, turklāt korumpētās arodbiedrības vietā ievēlēja citu, kas bija godprātīga.

Margota pievirzījās tuvāk un klusi jautāja.

Kā tu teici, kāds prāts man ir?

Viltīgais laumiņas prāts.

Vai tas ir labi vai slikti?

Man tas ir labi. Atsvaidzino�i. Man patīk daudzas lietas, ar ko tu nodarbojies.

Bet ne visas?

Nē, ne visas.

Daudz no mana darītā rada pretestību un naidu. Kas notiktu, ja �ī pretestība un naids būtu par kaut ko tādu, kas skar arī tevi? Kas notiktu, ja tādā brīdī mūsu vārdi atrastos blakus, bet tu negribētu, lai tā ir?

Es iemācītos arī tādā situācijā dzīvot. Turklāt man ir tiesības uz savu privāto dzīvi un tev tāpat.

Tas vajadzīgs katrai sievietei. Ta�u es reizēm �aubos, vai tu varētu ar tādu situāciju samierināties. Ja mēs būtu kopā pastāvīgi. Saproti, ka es nemainī�os, tas tev būtu jāzina. Aleksi, mans mīļais, es nevaru atteikties no savas neatkarības, neprotu nebūt es pati vai sadzīvot ar netaisnību.

Viņ� iedomājās Sīliju, kas neprata cīnīties, un cik ļoti bija vēlējies, lai viņa to spētu. Kā vienmēr ar no�ēlu atcerējās, kāds bija iznākums. Ta�u viņ� no �īs sievietes bija ko iemācījies. Neviens vīrietis nevar sasniegt pilnību, ja sieviete, ko viņ� mīl, nav brīva vai neprot �o brīvību izmantot, lai piepildītu pati savu dzīvi.

Aleksis ļāva rokām noslīdēt uz Margotas pleciem. Cauri plānajam zīda naktskreklam viņ� juta ādas smar�īgo siltumu un maigumu. Viņ� klusi sacīja:

Es tevi mīlu tāpēc, ka tu esi tāda, kāda esi. Ja tu mainītos, es pieņemtu darbā citu advokāti un tevi iesūdzētu tiesā par mīlestības izpostī�anu.

Rokas no pleciem, viegli glāstot, slīdēja lejup. Viņ� dzirdēja, ka sievietes elpa kļūst straujāka. Pēc mirkļa viņa, nepacietīga un satraukta, pagriezās pret Aleksi:

Ko mēs te gaidām?

Dievs vien zina! Nāc, iesim gultā!

3

Skats bija tik neparasts, ka viens no filiāles aizdevumu daļas darbiniekiem, Klifs Kāstlemcns, piegāja pie paaugstinājuma.

D'Orsejas kundze, vai jums ir bijusi iespēja paskatīties ārā pa logu?

Nē, � atteica Edvīna, kas bija rūpīgi pārskatījusi rīta pastu. � Vai man tas būtu jādara?

Bija tre�diena. PATB galvenajā, pilsētas centra filiālē pulkstenis rādīja 8.35.

Redziet, � skaidroja Kāstlemens, � jūs varētu interesēt tas, ka pie durvīm ir neredzēti liels klientu skaits.

Edvīna paskatījās uz logu. Vairāki bankas darbinieki bija pieslēju�ies kājās, lai vērotu skatu pie ārdurvīm. Starp viņiem arī sākās pārrunas, un Edvīna uztvēra tajās ba�as.

Atstājusi galdu, Edvīna devās pie viena no milzīgajiem logiem, no kura varēja pārredzēt ielu pie bankas. Tas, ko viņa ieraudzīja, bija pārsteigums. Pie durvīm pa �etri cilvēki blakus stāvēja gara rinda, kas aizvijās ap stūri un pazuda skatam. Izskatījās, ka visi �ie cilvēki gaida bankas atvēr�anos.

Viņa neticīgi iesaucās:

Vai dieniņ!

Kāds tikko bija ārā, � sacīja Klifs Kāstlemens. � Rinda sniedzoties līdz Roselli laukuma vidum, un ik minūti tai piebiedrojoties vēl vairāki cilvēki.

Vai kāds ir pavaicājis, ko viņi grib?

Jā, viens no dro�ības dienesta sargiem. Viņi atbildēju�i, ka vēloties atvērt krājkontus.

Tas ir smieklīgi! Visi �ie cilvēki? Man liekas, ka no �ejienes varu saredzēt vismaz trīs simtus. Mums vēl nekad vienā dienā nav ne tuvu tik daudz jaunu kontu atvērts!

Aizdevumu daļas darbinieks paraustīja plecus.

Es tikai atstāstīju, ko dzirdēju.

Operāciju daļas vadītājs Totenho, kā parasti ar īgnu seju, piebiedrojās grupai pie loga.

Es pazvanīju bankas dro�ības dienestam. Viņi tūliņ atsūtīs vairāk sargu, būs arī pats Veinraita kungs. Viņ� paziņojis pilsētas policijai.

Edvīna paskatījās:

Es domāju, ka nav nekādu pazīmju par iespējamām nekārtībām. Visi izskatījās ļoti miermīlīgi.

Tā bija jaukta grupa, apmēram divas tre�daļas sievie�u, vairums melnādaino. Daudzām sievietēm līdzās stāvēja bērni.

Da�i bija virsvalkos, �ķita, ka viņi nāku�i tie�i no darba vai ari gatavojās turp doties. Citiem bija ikdienas drēbes, citi likās svētdienīgi ģērbu�ies.

Cilvēki rindā cits ar citu sarunājās, da�i to darīja ļoti dedzīgi, bet neviens neizskatījās naidīgs. Ievēroju�i, ka uz viņiem skatās, da�s labs pieklājīgi pamāja un smaidīja.

Re, kas nu notiek!� � rādīja Klifs Kāstlemens. No stūra piebrauca televīzijas autobuss un �urnālisti. Kamēr Edvīna un pārējie skatījās, sākās filmē�ana.

Jā, viņi ir miermīlīgi, � sacīja aizdevumu daļas darbinieks. � Bet jābūt kādam iemeslam, kāpēc viņi visi vienā laikā atrodas pie mūsu durvīm.

Edvīna pēk�ņi visu saprata.

Tie ir Austrumu foruma cilvēki. Esmu ar mieru saderēt, ka viņi nāk no Austrumu foruma.

Totenho ieteica:

Mums vajadzētu turēt durvis aizslēgtas, līdz te ierodas papildu spēki. Visu skatieni pievērsās sienas pulkstenim, kas rādīja bez vienas minūtes deviņi.

Nē, � noteica Edvīna. Viņa pacēla balsi, lai visi dzirdētu. � Durvis atvērsim tie�i laikā. Lūdzu visus ieņemt vietas.

Totenho aizsteidzās, bet Edvīna atgriezās savā vietā un apsēdās pie rakstāmgalda.

No paaugstinājuma viņa skatījās, kā atveras lielās durvis un pirmie rindā stāvētāji dodas uz priek�u. Ienāku�i bankā, viņi uz mirkli apstājās, lai ziņkārīgi paskatītos apkārt, tad ātri devās uz priek�u, kamēr citi spiedās iek�ā. Pāris minūtēs bankas vidusdaļa bija skaļi runājo�u cilvēku pilna. Pirms neilga laika visai klusā telpa atgādināja Bābeli. Edvīna redzēja kādu liela auguma melnādainu vīrieti vicinām da�as dolāru banknotes. Viņ� sauca:

Gribu �o naudu noguldīt bankā.

Jaunus kontus atver �eit.

Sargs norādīja uz galdu, pie kura sēdēja jauna sieviete. Viņa manāmi nervozēja. Lielais vīrietis, miermīlīgi smaidot, piegāja pie galda un apsēdās. Bez kavē�anās aiz viņa izveidojās nekārtīga cilvēku rinda.

Likās, pareiza ir ziņa, ka �ie cilvēki grib atvērt kontus.

Edvīna ievēroja, ka lielais vīrietis, vēl arvien turot rokā dolāru banknotes, ērti atlai�as krēslā un paziņo:

Es nesteidzos. Man ir vairāki jautājumi, ko gribu jums uzdot. � Viņa balss bija skaidri dzirdama pat cauri troksnim.

Divi citi darbinieki piesteidzās pie abiem pārējiem galdiem. Tādā pa�ā ātrumā viņiem priek�ā nostājās platas un garas gaidītāju rindas.

Parastajos apstākļos ar trim darbiniekiem pie jaunu krājkontu atvēr�anas pilnīgi pietika. �orīt tā nebūs. Edvīna ievēroja, ka Totenho ir bankas otrā galā un izsauca viņu pa iek�ējo tālruni.

Izvietojiet vairāk galdu jaunu kontu atvēr�anai un izmantojiet katru darbinieku, ko varat izbrīvēt, � viņa rīkoja.

Pat pieliecoties pavisam tuvu tālrunim, bija grūti saklausīt, ko otrs saka.

Totenho atbildot rūca:

Jūs saprotat, ka mēs �o cilvēku daudzumu �odien nespēsim apkalpot, kaut arī �inī darbā iesaistītu visus bankas darbiniekus.

Esmu pārliecināta, ka kāds tie�i tā ir centies iekārtot. Vienkār�i dariet, ko varat.

Ta�u viņa zināja, ka, pat ļoti steidzoties, katra jauna krājkonta vai �eku konta atvēr�ana prasīs vismaz desmit līdz piecpadsmit minūtes. Tā tas bija vienmēr. Tie�i tik ilgu laiku prasīja dokumentu noformē�ana.

Vispirms bija jāaizpilda pieprasījuma veidlapa, kur ierakstīja dzīves un darba vietu, sociālās apdro�inā�anas numuru [10] un ģimenes stāvokli. Tad uz trim kartītēm uzrakstīja parakstu. Vēl no konta atvērēja prasīja personas dokumentu. Pēc tam darbiniekiem ar �o veidlapu jādodas pie kāda no bankas vadītājiem, kas to apskatīja un apstiprināja.

Tātad katrs darbinieks stundā varēja apstrādāt piecas veidlapas. Trīs darbinieki, kas pa�laik strādāja, vienā darbadienā apkalpos deviņdesmit pretendentus, strādājot ar pilnu jaudu, kas bija maz ticami.

Pat tādā gadījumā, ja viņi trīskār�otu darbinieku skaitu, būtu iespējams pierakstīt divsimt piecdesmit klientu, ta�u darbadienas pirmajās minūtēs bankā sadrūzmējās vismaz �etrsimt cilvēku, pie kam arvien jauni spiedās iek�ā un, kad Edvīna piecēlās paskatīties, rinda aiz durvīm nebija sarukusi.

Troksnis bankā pieauga un nupat jau kļuva necie�ams.

Milzīgais cilvēku skaits bankā radīja jaunu problēmu, jo neļāva citiem klientiem piekļūt pie lodziņiem. Edvīna redzēja, ka da�i vecie kontu īpa�nieki samulsu�i skatās uz cilvēku baru. Kamēr viņa vēl domāja, kā varētu palīdzēt, da�i pagriezās un aizgāja.

Rindā stāvētāji bija sāku�i sarunāties ar kasierēm. Akcijas dēļ paliku�as bez darba, viņas sarunās arī ielaidās.

Divi vadītāja palīgi centās cilvēku rindas savirzīt, lai parastie klienti arī varētu piekļūt pie lodziņiem. Tomēr tas viņiem nekādi neizdevās.

Tomēr vēl arvien nemanīja nekāda naidīguma. Katrs, kas atradās pieblīvētajā zālē, uz bankas darbinieku jautājumiem atbildēja pieklājīgi un ar smaidu. Edvīnai likās, ka �os cilvēkus kāds iepriek� apmācījis uzvesties īpa�i pieklājīgi.

Viņa izlēma, ka pienācis laiks iejaukties pa�ai.

Edvīna atstāja paaugstinājumu un darbinieku nodaļu, ar lielām grūtībām izspraucās cauri kustīgajam baram un nokļuva līdz lielajām priek�durvīm. Viņa pamāja abiem sargiem, kas, izmantojot elkoņus, pēc brī�a tika viņai līdzās. Edvīna rīkoja:

Tagad bankā ir diezgan cilvēku. Noturiet pārējos ārpusē, un ielaidiet iek�ā tikai tik, cik atstāj banku. Protams, ielaidiet mūsu parastos klientus, tikko viņi ierodas.

Vecākais no sargiem pieliecās tuvu Edvīnas ausij, lai viņa varētu sadzirdēt.

Tas nebūs tik viegli, D'Orsejas kundze. Mēs da�us no viņiem pazīstam, bet lielāko daļu nē. Katru dienu apgrozās pārāk daudz klientu, lai mēs iegaumētu visu sejas.

Otrs sargs piebilda:

Ir vēl kas cits. Kad kāds atnāk pie durvīm, stāvētāji sāk kliegt: "Ejiet uz rindas galu!" Ja mēs mēģināsim da�us ielaist bez rindas, sāksies protesti.

Edvīna mēģināja pārliecināt:

Nekādu protestu nebūs. Dariet, ko varat.

Pagriezusies atpaka), Edvīna uzrunāja vairākus cilvēkus.

Apkārtējā troksnī viņu bija grūti sadzirdēt. Edvīna pacēla balsi.

Esmu �īs bankas pārvaldniece. Vai kāds no jums varētu pastāstīt, kāpēc jūs visi esat atnāku�i?

Mēs gribam atvērt krājkontus, � atbildēja sieviete, kam blakus stāvēja bērns. Viņa iesmējās. � Tas ta�u nav nepareizi, vai ne?

Un jūsu ļaudis to reklamē, � iejaucās cita balss. � Kontu var atvērt ar jebkuru summu.

Tā tas ir, � atteica Edvīna. � Un to banka ir gatava darīt. Tomēr vajadzētu būt iemeslam, kāpēc jūs visi esat izlēmu�i nākt reizē.

Nav grūti uzminēt, � atbildēja vecs, novājējis vīrs, � ka mēs esam no Austrumu foruma.

Jaunāka balss iestarpināja:

Vai arī gribētu tur dzīvot.

Jā, bet tas vēl arvien neizskaidro� � sāka Edvīna.

Varbūt, ka varē�u to jums izskaidrot, kundze! � vairāki roku pāri stūma uz priek�u iespaidīgu pusmū�a melnādaino.

Esiet tik laipns.

Tai brīdī Edvīna juta, ka viņai kāds piestājas blakus. Pagriezusies sānis, viņa redzēja, ka tas ir Nolans Veinraits. Pie galvenajām durvīm bija nostāju�ies vairāki jauni dro�ības dienesta sargi un palīdzēja tiem diviem, kas tur jau atradās. Viņa jautājo�i paskatījās uz dro�ības dienesta vadītāju, tas pasmaidīja:

Turpiniet vien, jums pavisam labi veicas.

Vīrietis, kas bija izstumts priek�ā, turpināja:

Labrīt, kundze. Es nezināju, ka mums ir banku pārvaldnieces.

Ir gan, � Edvīna atteica. � Un ar katru gadu vairāk. Es ceru, ka jūs, kungs, � nezinu, kā jūs sauc � atbalstāt sievie�u vienlīdzību?

Mani sauc Orinda, kundze. Sets Orinda. Un es atbalstu ne tikai to, bet arī vēl daudz ko citu.

Un tas cits ir iemesls, kāpēc jūs visi te atrodaties?

Savā ziņā tā tie�ām ir.

Tie�i kādā ziņā?

Vai jūs zināt, ka mēs visi nākam no Austrumu foruma?

Jā, tā man stāstīja.

Mēs pa�laik te esam cerības dēļ. � Labi ģērbtais runasvīrs centās uzmanīgi izteikt vārdus, ko bija rūpīgi iegaumējis. Viņa runa acīmredzot bija uzrakstīta un iestudēta. Vairāki citi spiedās tuvāk un ap viņiem pēk�ņi kļuva kluss.

Orinda turpināja:

Stāsta, ka �ai bankai nepietiekot naudas, lai turpinātu būvēt Austrumu forumu. Banka ir atņēmusi pusi celtniecības naudas, un mūsu vidū daudzi domā, ka drīz pazudīs arī otra puse, ja kāds necels trauksmi vai nedarīs vēl ko ietekmīgu.

Edvīna asi piebilda:

Un tas vēl kaut kas, cik saprotu, ir pilnīgi apturēt �īs filiāles darbu. � Viņa ievēroja, ka sarunās piebiedroju�ies vairāki cilvēki ar piezīmju grāmatiņām, un viņu rakstāmie �igli skraidīja pa papīru. Bija ieradu�ies �urnālisti.

Acīmredzot kāds bija brīdinājis preses pārstāvjus, tas izskaidroja arī televīzijas auto atra�anos ārpusē. Edvīna sāka saprast, ka aiz �īs lietas kaut kas slēpjas.

Sets Orinda izskatījās sāpināts.

Un tāpēc, kundze, mēs pa�laik gribam noguldīt bankā visu savu naudu, ko mēs, nabaga ļautiņi, varējām atļauties, lai palīdzētu bankai izkļūt no �īm grūtībām.

Tik tie�ām, � kāds cits piebilda. � Vai tā nav īsta kaimiņu mīlestība?

Tagad balsi pacēla Nolans Veinraits:

Tas ir muļķīgi! �ai bankai nav nekādu naudas grūtību!

Ja tai nav grūtību, � vaicāja kāda sieviete, � kāpēc tad banka tā darīja ar Austrumu forumu?

Situāciju bankā paziņojums izskaidroja ļoti precīzi, � sacīja Edvīna. � Tas ir jautājums par prioritātēm. Bez tam banka ir solījusi, ka tā ar laiku atkal finansēs �o projektu pilnā apmērā. � Tomēr pat viņai pa�ai teiktie vārdi izklausījās bez seguma. Tā tas laikam būs licies arī citiem, jo viss pūlis sāka ņirgāties.

Tā bija �ī rīta pirmā naidīguma izpausme. Ta�u izskatīgais Sets Orinda asi pagriezās un brīdino�i pacēla roku. Ņirgā�anās tūliņ apklusa.

Es nezinu, kā tas izskatās ar jūsu, bankas cilvēku, acīm, � viņ� sacīja Edvīnai. � Ta�u mēs visi esam nāku�i, lai bankā noguldītu mazliet naudas. Un tā ir cerības zīme. Mums liekas, ka tad, kad jūs mūs visus būsiet redzēju�i, varbūt banka pārdomās.

Un ja nu tā nenotiks?

Tad man �ķiet, ka mēs turpināsim meklēt arvien vairāk cilvēku, katrs atradīs vēl da�us dolārus. Mēs to spēsim. Ir daudz labu dvēseļu, kas te ieradīsies rīt, parīt un arī pēc tam. Kad pienāks nedēļas nogale� � viņ� pagriezās uz reportieru pusi, � par to uzzinās visā pilsētā, jaunnedēļ nāks vēl citi, ne tikai no Austrumu foruma. Lai atvērtu kontu.

Neko vairāk. Lai izpalīdzētu �ai nabaga bankai.

Vairākas citas balsis priecīgi pievienojās:

Jā, daudz, daudz vairāk cilvēku! � Maizes mums nav daudz, bet cilvēku gan� Sakiet, lai visi jūsu draugi nāk un mūs atbalsta!

Protams, ir gan arī tā, � ar ļoti nevainīgu sejas izteiksmi sacīja Sets Orinda, � ka da�i no tiem, kas �odien noguldīs naudu, rīt vai parīt, vai pēc nedēļas nāks un to izņems. Daudziem jau nav tik daudz, lai to te ilgi atstātu. Ta�u, tikko atkal kaut kas radīsies kabatā, viņi būs klāt, lai to noguldītu. � Viņa acis draiskulīgi iemirdzējās. � Mēs gatavojamies gādāt, lai jums ir daudz darba.

Jā, � Edvīna atteica, � es jūsu mērķi saprotu.

Viena no reportierēm, tieva, blonda sieviete, jautāja:

Orindas kungs, cik jūs visi gatavojaties bankā noguldīt?

Ne īpa�i daudz, � viņ� priecīgi atbildēja. � Lielākajai daļai ir tikai pieci dolāri. Tā ir mazākā summa, ko banka pieņem, vai ne? � Viņ� paskatījās uz Edvīnu, kas apstiprino�i pamāja.

Edvīna un arī reportieri zināja, ka daudzas bankas prasīja piecdesmit dolārus, lai atvērtu krājkontu, bet simts dolāru �eku kontam. Da�ām nav nekādu ierobe�ojumu. Pirmā Amerikas tirdzniecības banka, mēģinādama piesaistīt tos, kas noguldīja sīkas summas, prasīja tikai piecus dolārus.

Bija vēl kāds apstāklis � ja konts bija atvērts, naudu varēja atkal izņemt, atstājot tikai kādu sīkumu, lai kontu neslēgtu pavisam. Acīmredzot �is Orinda un viņa domubiedri bija to sapratu�i un gatavojās piebeigt PATB galveno filiāli ar mū�īgiem noguldījumiem un to izņem�anu. Edvīna saprata, ka viņiem tas var izdoties.

Turklāt viņi nedarīs neko negodīgu un neatļautu.

Par spīti tam, ka viņa bija par �o filiāli atbildīga un pirms neilga laika vēl dusmojās, tagad Edvīnai D'Orsejai gribējās smieties. Ta�u saprata, ka tā nedrīkst. Viņa atkal paskatījās uz Nolanu Veinraitu, kas paraustīja plecus un klusi sacīja:

Kamēr cilvēki ir tik mierīgi, mēs nevaram darīt neko citu, kā vien mazliet uzmanīt kustību.

Bankas dro�ības dienesta vadītājs pagriezās pret Orindu un sacīja:

Mēs ceram, ka jūs visi palīdzēsiet, lai bankā būtu kārtība gan iek�pusē, gan ārpusē. Mūsu sargi noteiks, cik var ienākt un kā jāvirzās rindai.

Orinda pamāja, ka piekrīt sacītajam.

Dabīgi, ser, ka mani draugi un es darīsim visu, lai palīdzētu. Bet mēs ceram, ka jūs būsiet godīgi pret mums.

Ko jūs ar to domājat?

Tie, kas ir bankā, un tie, kas gaida ārā, ir jūsu klienti, tāpat kā visi citi, kas �eit ienāk, � Orinda sacīja. � Mēs esam gatavi gaidīt rindu un uzturēt kārtību, bet mēs nevēlamies, ka pret citiem izturas savādāk un lai� iek�ā bez rindas. Katram, kas nāk uz banku � nav svarīgi, kas viņ� ir � jāstājas rindas galā.

Par to mēs vēl padomāsim.

Arī mēs, ser. Ja jūs to nokārtosiet kaut kā citādi, tā būs īstākā diskriminācija. Un tad gan mēs sevi pieteiksim skaļāk.

Edvīna redzēja, ka reportieri turpina pierakstīt.

Viņa lēnām spraucās cauri pūlim pie trim jaunajiem noguldījumu galdiem, pa �o laiku bija izvietoti vēl divi.

Pie viena sēdēja Huanita Nunjeza. Viņas saskatījās un pasmaidīja. Edvīna pēk�ņi atcerējās, ka arī �ī sieviete dzīvo Austrumu forumā. Vai viņa par �odienas invāziju iekpriek� kaut ko zināja? Ta�u Edvīna izlēma: tas nu gan nav svarīgi.

Divi jaunākie bankas kalpotāji pārraudzīja jauno noguldījumu galdu darbību, un bija skaidrs, ka viss pārējais bankas darbs �odien ir nobremzēts.

Melnais milzis, viens no pirmajiem �odienas klientiem, piecēlās, kad pienāca Edvīna. Meitene, kas noformēja viņa kontu, vairs nenervozēja un sacīja:

�is ir Jūfrāta kungs. Viņ� tikko atvēra kontu.

Dīkons Jūfrāts. Parasti visi mani sauc par Mazo. � Viņ� pasniedza Edvīnai milzīgu roku, ko viņa paspieda.

Priecājos, ka būsiet mūsu klients, Jūfrāta kungs! Apsveicu Jūs.

Paldies, �eit ir ļoti patīkami. Tik ļoti jauki, ka ielik�u savā kontā vēl mazliet naudas! � Viņ� rūpīgi apskatīja monētas saujā, izvēlējās divdesmit piecus centus, tad vēl divus desmit centus un sacīja:

Domāju, ka arī �os varu noguldīt. � Un viņ� devās pie lodziņa.

Edvīna pajautāja meitenei pie galda:

Cik viņ� noguldīja?

Piecus dolārus.

Ļoti labi. Tikai mēģiniet strādāt, cik ātri iespējams.

To es daru, D'Orsejas kundze. Bet ar �o cilvēku ilgi noņēmos, jo viņ� uzdeva daudz jautājumu par procentu likmi, par naudas izņem�anu. Jautājumi bija sarakstīti uz papīra.

Vai viņ� jums �o papīru atstāja?

Nē.

Domāju, ka arī citiem tāds būs. Mēģiniet kādu dabūt un parādiet man.

Tas varētu uzvest uz pēdām organizatoram, kas �o lielisko plānu izdomājis un izplānojis, domāja Edvīna. Viņa neticēja, ka starp tiem, ar kuriem �odien bija izdevies aprunāties, būtu galvenais organizators.

Kļuva skaidrs vēl kas cits: mēģinājums nobremzēt bankas darbību neaprobe�osies tikai ar jaunu kontu atvēr�anu. Tie, kas jau bija kontus atvēru�i, tagad stāvēja rindā pie kasieru lodziņiem, lai iespējami lēnāk iemaksātu un atkal izņemtu mazas summas, turklāt uzdodot daudz jautājumu un mēģinot kasieres iesaistīt sarunās.

Tādējādi parastajiem klientiem būs ne tikai grūti iekļūt bankā, bet arī pie kases būs jāizstāv rinda un jātērē laiks.

Viņa izspraucās līdz Nolanam Veinraitam un izstāstīja par jautājumu sarakstu un norādījumiem darbiniecei.

Dro�ības dienesta vadītājs piebalsoja:

Arī es to gribētu redzēt.

Viņu aicināja sekretāre:

Veinraita kungs, jūs aicina pie tālruņa.

Kad viņ� piegāja pie tālruņa, Edvīna, kas devās uz savu vietu, dzirdēja Veinraitu sakām:

Jā, tā ir demonstrācija, lai gan tiesiskā nozīmē tā tāda nav. Tā ir mierīga, un ar asāku rīcību mēs varam sagādāt daudz nepatik�anu. Mums nekādā ziņā nav vajadzīgas nepatīkamas sadursmes.

Edvīna nodomāja, ka ir labi sakarīgo un stipro Veinraitu just tepat līdzās. Kad viņ� nolika klausuli, Edvīna pēk�ņi atcerējās un teica viņam:

Kāds sacīja, ka izsaukta pilsētas policija.

Jā, viņi te ieradās reizē ar mani, un es viņus aizraidīju. Ja vajadzēs, viņi tūliņ būs klāt. Ceru, ka nevajadzēs. � Viņ� pamāja uz tālruni, tad uz PATB galvenās pārvaldes torni. � Ziņa ir sasniegusi augstāko vadību, un viņi ir panikā.

Viņiem vajadzētu atjaunot līdzekļus Austrumu forumam.

Veinraits pasmaidīja. Tā bija otrā reize kop� viņa iera�anās

�orīt bankā.

Arī man tas patiktu. Bet es tam neticu. Ja banka negrib dot naudu, �āds spiediens neko nemainīs.

Edvīna gribēja sacīt: "To vēl nevar zināt," bet pārdomāja un neteica neko.

Viņi skatījās uz ielu. Pūlis pie bankas filiāles vēl arvien bija tikpat milzīgs. Troksnis likās vēl skaļāks nekā pirmīt.

Ārpusē cilvēki stāvēja uz vietas, un rinda kļuva aizvien garāka un garāka.

Pulkstenis rādīja 9.45.

4

Bija 9.45, un tikai trīs kvartālus no Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas galvenās pārvaldes torņa atradās neievērojams folksvāgens, no kura Margota Brakena vadīja visu operāciju.

Margota bija nolēmusi atturēties no tie�as līdzdalības savas idejas īsteno�anā, ta�u nespēja to, kā kara zirgs, jūtot kaujas tuvo�anos, ar kājām kārpa zemi, tā viņas apņem�anās turēties ēnā kļuva arvien vājāka, līdz beidzot izzuda pavisam.

Tomēr Margota vēl arvien negribēja sagādāt nepatik�anas Aleksim vai Edvīnai, tāpēc viņa nebija frontes līnijas pirmajās rindās Roselli laukumā.

Ja viņa tur parādītos, preses ļaudis Margotu tūlīt pazītu. Viņa bija tā, kas presei paziņoja par �o akciju.

Tāpēc ziņne�i, kas piegādāja jaunumus par notikumu gaitu bankā un nesa viņas norādījumus uz darbības vietu, ievēroja vislielāko piesardzību.

Kop� ceturtdienas vakara bija paveikts milzīgs organizatoriskais darbs.

Piektdien, kamēr Margota izstrādāja galveno plānu, Sets, Dīkons un citi komitejas locekļi organizēja akcijas dalībniekus no Austrumu foruma un tā apkaimes. Viņi vispārējos vilcienos izstāstīja, kas būs jādara, un atsaucība bija neticama. Ikviens bija gatavs piedalīties un pazina vēl citus, ar ko varēja rēķināties, ja būs vajadzīgs.

Svētdienas vakarā, kad bija sagatavoti brīvprātīgo saraksti, tur ierakstīja tūksto� piecsimt uzvārdu. Ar katru stundu to skaits pieauga. Pēc Margotas plāna akciju vajadzēs turpināt vismaz nedēļu un pat ilgāk, ja vien būs iespējams uzturēt sākotnējo sajūsmu.

Vairākiem strādājo�iem vīrie�iem, kas bija sarakstā, piemēram, Dīkonam Jūfrātam, pienācās atvaļinājums, ko viņi bija gatavi izmantot. Citi vienkār�i teicās neierasties darbā. Diem�ēl viņu rindās bija daudz bezdarbnieku, kuru skaits bija pieaudzis, beidzoties sezonas darbiem.

Sievie�u bija visvairāk, tāpēc ka lielākajai daļai dienas bija brīvas, bet galvenokārt gan tāpēc, ka viņām � pat vairāk nekā vīrie�iem � Austrumu forums bija kļuvis par dzīves cerību.

To Margota saprata gan no sākotnējā izpētes darba, gan no �īrīta ziņojumiem.

Rīta ziņojumi, ko viņa saņēma, visi bija ļoti iepriecino�i.

Margota izvirzīja obligātu prasību, lai visi brīvprātīgie visu laiku, it īpa�i runājot ar bankas darbiniekiem, būtu draudzīgi, pieklājīgi un laipni izpalīdzīgi. Viņi pieņēma devīzi "Cerības dēļ", ko izdomāja Margota, lai paustu domu, ka pat cilvēki ar ļoti ierobe�otiem līdzekļiem dodas PATB "palīgā tās grūtajā stundā".

Viņa saprata, ka Pirmo Amerikas tirdzniecības banku vissāpīgāk aizskars mājiens par naudas grūtībām.

Tas, ka protests nāk no Austrumu foruma, netiks slēpts, tomēr nekādi tie�i draudi paralizēt lielo bankas filiāli, kamēr tā piekritīs nesamazināt naudas līdzekļus būvpojektiem, netiks izteikti. Margota vairākkārt atgādināja Setam Orindam un pārējiem:

� Ļausim, lai banka pati izdara tādu secinājumu.

Tiekoties ar cilvēkiem un izskaidrojot mērķi, viņa pastāvīgi aizrādīja, ka jāizvairās no jebkādiem draudiem, iebiedē�anas, fiziskas preto�anās. Tie, kas bija klāt, visu rūpīgi pierakstīja, tad izstāstīja pārējiem.

Tika sagatavots saraksts ar jautājumiem, ko prasīt bankā, atverot kontus. Arī to paveica Margota. Katram cilvēkam varēja rasties simtiem jautājumu par bankas darbību, lai gan vairums tos nekad neuzdeva. Ta�u �oreiz, kad bankā ieradīsies liels skaits cilvēku, nepiecie�amība tos katram izskaidrot darbu varēja pilnīgi paralizēt.

Ja radīsies tāda izdevība, Sets Orinda uzstāsies kā runasvīrs. Margotas scenārijam daudz mēģinājumu nevajadzēja. Orindam bija viegla galva.

Dīkonam Jūfrātam bija uzdots būt pirmajam pie bankas durvīm un pirmajam atvērt kontu.

Neviens nezināja, vai Dīkons ir kristīts vārds, vai arī kādas reliģiskas sektas tituls. Tie�i viņ� pārraudzīja visu brīvprātīgo armiju, nosakot, kur un kad katram jāatrodas. Viņam bija vesela armija palīgu, kas kā zirnekļa tīkla pavedieni nodro�ināja sakarus ar visiem dalībniekiem.

Tre�dienas rītā, kad akcija sākās, vajadzēja sapulcināt lielu cilvēku skaitu, lai radītu spēcīgu iespaidu. Da�us no brīvprātīgajiem laiku pa laikam bija jāaizstāj. Citus, kas vēl nebija ieradu�ies, rezervēja pēcpusdienai vai turpmākajām dienām.

Lai to visu nodro�inātu, bija izveidots sakaru tīkls, izmantojot tālruņa automātus un cilvēkus, kas pie tiem de�urēja. Margota zināja, ka, par spīti improvizācijai, sakari darbojas labi.

Visus ziņojumus Margotai piegādāja viņas folksvāgena aizmugures sēdeklī. Bija atnesta informācija par cilvēku skaitu rindā, cik laika bankai jāveltī viena konta atvēr�anai, cik jaunu kontu atvēr�anas galdu pa�laik darbojas. Viņa bija informēta par pārpildīto bankas ēku un Seta Orindas sarunu ar bankas vadību.

Margota ātri parēķināja, tad teica ziņnesim, tievam, garam jauneklim, kas bija ielocījies ma�īnā:

� Saki Dīkonam, ka vairāk brīvprātīgo nevajag. Liekas, ka �odienai pietiks. Lai tos, kas vēl stāv ārā, uz brītiņu aizvieto, bet ne vairāk kā piecdesmit cilvēku reizē. Un pasaki, lai viņi atgrie�as saņemt brīvpusdienas. Brīdini, ka Rosclli laukumu nedrīkst piedrazot, nedz arī bankā ienest pārtiku vai dzeramos.

Pusdienu pieminē�ana Margotai atgādināja, ka vēl nedēļas sākumā trūka naudas �ai akcijai.

Pirmdien no Dīkona Jūfrāta pienāca izmisuma pilna ziņa, ka daudzi no brīvprātīgajiem nevar atļauties iemaksāt piecus dolārus, kas bija nepiecie�ami, lai Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā atvērtu kontu. Austrumu foruma īrnieku apvienībai naudas nebija. Vienu brīdi likās, ka lieliskā iecere paliks nerealizēta.

Margota piezvanīja Amerikas ierēdņu, kasieru un kantora darbinieku federācijai, kas pārstāvēja arī lidostas apkopējus, kam Margota bija pirms gada palīdzējusi.

Vai arodbiedrība varētu palīdzēt, aizdodot naudu, lai katram brīvprātīgajam iznāktu pieci dolāri noguldī�anai? Arodbiedrības vadība sasauca steidzamu apspriedi un atbildēja � jā!

Otrdien arodbiedrības vadība palīdzēja Dīkonam Jūfrātam un Setam Orindam izdalīt naudu. Visi labi saprata, ka kādu daļu nekad nedabūs atpakaļ, ka da�i savus piecus dolārus izdos tūlīt vakarā, aizmirstot, kam tie bija paredzēti. Tomēr lielākā daļa naudas tiks izlietota paredzētajam mērķim. Sprie�ot pēc cilvēku skaita �orīt pie bankas, tā arī ir noticis.

Arodbiedrība bija piedāvājusi sagādāt un samaksāt brīvprātīgajiem pusdienas. Piedāvājums tika pieņemts. Margotai bija aizdomas, ka arodbiedrībai �ajā sakarā ir kādas savtīgas intereses, bet, tā kā tās nesaskārās ar Austrumu foruma protestu, viņa nolēma par to neinteresēties.

Margota turpināja savus norādījumus ziņnesim:

Rindai jāpaliek tikpat garai, kamēr banka pulksten piecpadsmitos slēgs durvis.

Varēja domāt, ka prese vēlēsies fotografēt un filmēt slēg�anas brīdi, tāpēc bija svarīgi nodemonstrēt spēku.

Plānus rītdienai varēs sagatavot �ovakar, pamatos tie būs �odienas demonstrācijas atkārtojums.

Laimīgā kārtā arī laiks bija viņu pusē � saulains un silts, un sinoptiķi solīja to pa�u arī turpmākajās dienās.

Turpiniet vienmēr uzsvērt, � Margota teica nākamajam ziņnesim, � ka visiem jābūt draudzīgiem, draudzīgiem, draudzīgiem. Ja bankas darbinieki apskai�as vai kļūst nepacietīgi, vajag smaidīt.

11.45 Sets atnāca pats, lai runātu ar Margotu. Viņ� plati smaidīja un bija atnesis pilsētas pēcpusdienas laikraksta agro izdevumu.

Nu, vai ziniet! � Margota izpleta pirmo lapu.

Notikumi pie bankas aizņēma gandrīz visu pirmo lappusi.

Tādu uzmanību viņa nebija sagaidījusi.

Galvenais virsraksts skanēja:

AUSTRUMU FORUMIE�I PARALIZĒ LIELU BANKU

un zem tā:

Vai Pirmā Amerikas tirdzniecības banka nonākusi grūtībās? Daudzi ierodas, lai "palīdzētu" ar sīkiem noguldījumiem.

Līdzās bija daudz attēlu un pla�s divu sleju apraksts.

Ak tētīt, � Margota noelsās. � Nu gan PATB trakos!

Tā arī notika.

Tre�dien, tūliņ pēc pusdienas, Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas pārvaldes tornī, 36. stāvā prezidenta birojā steidzīgi tika sasaukta apspriede. D�eroms Patertons un

Rosko Heivords sēdēja sadrūmu�ām sejām. Viņiem piebiedrojās Aleksis Vandervorts. Ari viņ� bija nopietns, bet pārrunās maz piedalījās, sēdēja domīgs, ta�u pāris reizes viņa acīs varēja manīt jautru dzirksti. Ceturtais dalībnieks bija Toms Strogans, bankas centīgais galvenais ekonomists, piektais � Diks Fren�s, sabiedrisko sakaru viceprezidents.

Frcn�s, drukns un dusmīgs, iesoļoja kabinetā ar neaizdegtu cigāru zobos un atnesa kaudzi pēcpusdienas laikrakstu, ko pa vienam nosvieda katram priek�ā.

D�eroms Patertons sēdēja aiz sava galda. At�ķīris laikrakstu, viņ� lasīja vārdus: "Vai Pirmā Amerikas tirdzniecības banka nonākusi grūtībās?" un noburk�ķēja:

Tie ir riebīgi meli! �o laikrakstu vajadzētu sūdzēt tiesā par goda laupī�anu.

Nav nekāda pamata sūdzēt, � Fren�s sacīja savā parastajā atklātībā. � Laikraksts to, vispirms, nepasniedz kā faktu, jo tas beidzas ar jautājuma zīmi. Otrkārt, viņi citē kādu citu. Un, tre�kārt, arī tas, kas to teicis, nesacīja �os vārdus ļaunā nozīmē. � Ar savu pozu viņ� it kā teica: "Gribat � ticiet, negribat � neticiet!" Cigārs bija saslējies gaisā kā notēmēta torpēda.

Patertons niknumā pietvīka.

Skaidrs, ka tas ir ļauni domāts, � dusmīgi atcirta Heivords. Viņ� bija stāvējis pie loga, nostāk no pārējiem, tagad pievērsās kolēģu grupai. � Visa �ī lieta ir ļauni domāta. To saprot pat katrs muļķis.

Fren�s nopūtās.

Labi, es paskaidro�u. Tas, kur� �o demonstrāciju sarīkojis, ļoti labi pārzina tieslietas un sabiedriskās attiecības. �ī lieta, kā jūs to saucat, ir ļoti asprātīgi veidota, tās dalībnieki ir ļoti draudzīgi un izsaka vēlē�anos palīdzēt bankai grūtajā stundā. Es saprotu, ka tā nav. Bet to nevarēs pierādīt, tāpēc iesaku netērēt laiku ar meklējumiem, kā to izdarīt.

Viņ� paņēma vienu no laikrakstiem un atvēra pirmo lapu.

Viens no iemesliem, kāpēc man maksā tik karalisku algu, ir manas zinā�anas preses un masu mēdiju jautājumos. �īs zinā�anas liek sacīt, ka reportā�a � patīk tas jums vai nē � ir uzrakstīta ļoti godīgi, un pa�laik tā jau nonākusi visās valsts ziņu aģentūrās, lai no turienes dotos tālāk. Apgalvoju, ka katrs izdevums to izmantos. Vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka tā ir jaunās skaņās uzrakstīta Dāvida un Goliāta versija, kas saista ar savu cilvēcīgumu.

Toms Strogans, kas sēdēja blakus Vandcrvortam, viņu mierīgi pārtrauca.

Es varu teikto daļēji apstiprināt. Kad �ī ziņa parādījās uz Dow Jones elektroniskā paneļa, mūsu akcijas tūlīt nokritās vēl par vienu punktu.

Fren�s neievēroja teikto.

Ir vēl kas. Mums ir jābūt gataviem redzēt sevi vakara televīzijas ziņās. Daudzas vietējās raidstacijas pārraidīs �o ziņu, un es brīnītos, ja to nerādītu visi trīs lielie raidkanāli. Turklāt esmu gatavs apēst savu televizoru, ja kāds komentētājs vispār spēs izvairīties runāt par "banku, kas nonākusi grūtībās".

Vai esat beidzis? � Rosko Ileivords vēsi jautāja.

Ne glu�i. Man gribētos aizrādīt vēl ko: pat tādā gadījumā, ja es visu manas nodaļas gada bud�etu izlietotu tikai vienai reklāmas kampaņai, lai radītu iespaidu, ka �ī banka nonākusi grūtībās, es nespētu nodarīt tai tik lielu ļaunumu, kā jūs bez manas palīdzības esat paveiku�i.

Dikam Fren�am bija sava teorija. Proti, labam sabiedrisko sakaru darbiniekam katru dienu jāriskē ar savu vietu. Ja viņa zinā�anas un pieredze liek teikt priek�niecībai nepatīkamas lietas, tad tā arī jādara, kaut viņi negrib to dzirdēt. Atklātība pieder pie prasmes ietekmēt sabiedrību. Ciest klusu nozīmētu izvairīties no atbildības.

Bija dienas, kad jārunā skarbāk nekā citreiz. �ī bija viena no tādām.

Savilcis pieri, Rosko Heivords jautāja:

Vai ir zināms, kas �o lietu organizējis?

Nē, � sacīja Fren�s. � Esmu runājis ar Nolanu, un viņ� �o jautājumu pēta. Man gan jāsaka, ka nav svarīgi to uzzināt.

Ja gribat zināt jaunāko par mūsu pilsētas centra filiāli, varu pastāstīt, jo biju pusdienlaikā pa tuneli aizgājis līdz turienei. Banka vēl arvien ir demonstrantu pārpildīta un nevienam nav iespējams strādāt normālu bankas darbu, � piebilda Toms Strogans.

Tie nav demonstranti, � pretojās Diks Fren�s. � Būsim precīzi, par to runājot. Visā barā nav neviena plakāta, tāpat neviena saukļa, izņemot izteicienu "cerības dēļ". Viņi ir klienti, un tā ir mūsu problēma.

Nu, tātad, � sacīja D�eroms Patertons, � tā kā jūs tik daudz zināt, ko jūs ieteiktu darīt?

Sabiedrisko sakaru viceprezidents paraustīja plecus.

Jūs, kungi, apcirpāt Austrumu foruma līdzekļus, jūs varat tos atkal palielināt.

Rosko Ileivorda seja nikni savilkās.

Patertons pagriezās:

Un jūs, Aleksi?

Jūs zināt, ko es domāju, � tā bija pirmā reize, kad viņ� atvēra muti. � Es cīnījos pret �o līdzekļu samazinā�anu. Vēl arvien domāju tie�i tāpat.

Heivords sarkastiski piebilda:

Tad jau jūs esat sajūsmināts par to, kas notiek. Un gribētu dro�i vien �iem lempjiem un viņu iebiedē�anas taktikai padoties?

Nē, es neesmu sajūsmināts, � Alek�a acis dusmīgi iezibējās. � Esmu apkaunots, redzot, kādā stāvoklī atrodas banka. Mums vajadzēja paredzēt, kas notiks, ka mūsu solim būs kāda atbilde, kāda pretdarbība. Ta�u tagad svarīgākais ir �o lietu pareizi nokārtot.

Heivords naidīgi iesmējās:

Tātad jūs padodat ies �ai iebiedē�anas taktikai. Tā jau es domāju.

Vai mēs atkāpsimies vai neatkāpsimies, tas pa�reiz nav būtiskākais, � Aleksis vēsi atbildēja. � Jautājums ir tāds: vai nu mums bija taisnība, vai esam kļūdīju�ies, samazinot Austrumu foruma finansē�anu? Ja mēs kļūdījāmies, viss jāapsver un drosmīgi jāatzīst sava kļūda.

D�eroms Patertons lēni sacīja:

Mēs varam daudz ko pārdomāt, ta�u atkāpjoties no mūsu nodomātā ceļa, izskatīsimies diezgan muļķīgi.

D�crom, es, pirmkārt, tā nedomāju, � sacīja Aleksis, � otrkārt, vai tas ir tik svarīgi?

Diks Fren�s iejaucās:

�īs lietas finansu puse nav mana darī�ana. Tomēr vienu varu jums pateikt tūliņ: ja mainīsim bankas nostāju pret Austrumu forumu, mēs izskatīsimies labāk, nevis sliktāk.

Rosko Heivords indīgi sacīja Aleksim:

Jūs te runājat par drosmi, bet man gribētos teikt, ka jums tās nav nemaz. Jūs atsakāties nostāties pret pūli.

Aleksis to nepacietīgi noraidīja:

Jūs runājat kā mazpilsētas �erifs, Rosko! Reizēm atteikties mainīt nepareizu lēmumu ir vienkār�i ēzeļa stūrgalvība, nekas vairāk. Turklāt cilvēki, kas atrodas bankā, nav pūlis, to norāda jebkur� ziņojums, ko esam saņēmu�i.

Ileivords aizdomīgā balsī jautāja:

Jums viņi, liekas, patīk. Varbūt zināt kaut ko vairāk nekā mēs?

Nē.

Lai nu kā, Aleksi, � Patertons norūca, � man nepatīk domāt par lēnprātīgu pado�anos.

Toms Strogans bija klausījies strīdu.

Arī es biju pret to, ka atņemam Austrumu forumam daļu līdzekļu. Tomēr man nepatiktu padoties �iem cilvēkiem.

Aleksis nopūtās.

Ja jūs visi tā domājat, tad samierināsimies, ka mūsu pilsētas centra filiāle kādu laiku nebūs izmantojama.

Pūlis nekādā ziņā ilgsto�i nespēs uzturēt �odienas situāciju, � paziņoja Heivords. � Es paredzu, ja mēs atteiksimies mainīt viedokli un neļausim sevi iebaidīt, demonstrācija iz�ākstēs jau rīt.

Toties es paredzu, ka tā turpināsies arī nāko�ajā nedēļā, � teica Aleksis.

Tomēr nepiepildījās ne viens, ne otrs paredzējums.

Tā kā no bankas puses nekāda viedokļa maiņa nebija jūtama, Austrumu foruma atbalstītāji turpināja pārpildīt pilsētas centra filiāli arī ceturtdien un līdz piektdienas vakara vēlai stundai, banku pilnīgi paralizējot.

Kā jau Diks Fren�s bija paredzējis, par �o lietu runāja visā valstī.

Daudzos ziņojumos pavīdēja arī humors. Ta�u noguldītāji negrasījās smaidīt. Kad Ņujorkas bir�a piektdienas vakarā beidza darbu, Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas akcijas bija nokritu�ās vēl par divarpus punktiem.

Starplaikā Margota Brakena, Sets Orinda, Dīkons Jūfrāts un citi turpināja plānot un organizēt darbu, lai nodro�inātu akcijas turpinā�anos.

Pirmdienas rītā banka padevās.

Diks Fren�s steidzīgi sasauktajā preses konferencē, kas sākās pulksten 10.00, paziņoja, ka banka nekavējoties atjauno pilnā apjomā Austrumu foruma finansē�anu. Fren�s labsirdīgi ieteica, lai Austrumu foruma iedzīvotāji un viņu draugi, kas pēdējās dienās atvēra bankā kontus, arī turpmāk izmanto PATB pakalpojumus.

Kapitulācijai bija vairāki neapstrīdami iemesli. Pirmais bija tas, ka pirmdienas rītā pirms centra bankas atvēr�anas rinda pie tās bija daudz garāka nekā tre�dien, nodemonstrējot, ka pagāju�ās nedēļas notikumi turpināsies.

Vēl mulsino�āk bija tas, ka garas rindas parādījās arī pie citas PATB filiāles Iadian Hillspriek�pilsētā. Sī attīstība nebija negaidīta, jo svētdienas avīzes pauda domu, ka Austrumu forums organizēs protestu arī pie citām filiālēm. Kad lodiaa Hills filiāles durvju priek�ā sāka pulcēties simtiem cilvēku, pārvaldnieks nobijies zvanīja uz PATB, lūdzot palīdzību.

Ta�u bija vēl kāds notikums, kas visu iz�ķīra.

Nedēļas nogalē arodbiedrība, kas bija finansējusi Austrumu foruma īrnieku protesta akciju un sagādājusi tiem pusdienas, publiski paziņoja par savu rīcību. Viņi � Amerikas ierēdņu, kasieru un kantora darbinieku federācija � apsolīja arī turpmāku palīdzību. Kāds no arodbiedrības runasvīriem asi nosodīja PATB, nosaucot to par "savtīgu un gigantisku peļņas ma�īnu, kas darbojas, lai uz nabagu rēķina padarītu bagātos vēl bagātākus". Viņi paziņoja, ka drīzumā sāks kampaņu, lai uzņemtu bankas darbiniekus savā arodbiedrībā.

Tā arodbiedrība palīdzēja svariem nosvērties, turklāt uzliekot ne jau salmiņu, bet ķieģeļu kaudzi.

Visas bankas baidījās un pat ienīda arodbiedrības. Banku vadītāji skatījās uz arodbiedrībām kā �ūska uz mangustu. Baņķieri bija pārliecināti, ka, ļaujot arodbiedrībām ielauzties savās iestādēs, tās zaudēs finansiālo neatkarību. Toreiz tādām ba�ām nebija pamata, bet tās tomēr pastāvēja.

Arodbiedrības bie�i mēģināja, bet reti tām izdevās iekļaut savās rindās banku darbiniekus. Banku vadība ikreiz atjautīgi tika galā ar arodbiedrību organizētājiem un paredzēja tā rīkoties arī turpmāk. Tāpēc, ja Austrumu foruma protesta akcija deva iespēju arodbiedrībai iespiesties bankā, tad �āda situācija bija jānovēr�. D�eroms Patertons ieradās agri un, rīkodamies neparasti ātri, parakstīja lēmumu par Austrumu foruma finansē�anas atsāk�anu pilnā apjomā. Tajā pa�ā reizē apstiprināja bankas paziņojumu, ko Diks Fren�s steidzās nolasīt presei.

Vēlāk, lai nomierinātu nervus, Patertons pavēlēja sekretārei nekādā gadījumā viņu netraucēt un birojā uz tepiķa trenējās raidīt īsos golfa sitienus.

Vēl tajā pa�ā rītā naudas politikas komitejas sēdē, kas bija tikai informatīva, protokolēja finansē�anas atsāk�anu, lai gan Rosko Heivords kurnēja:

� Tas ir radījis precedentu, ko vēlāk rūgti no�ēlosim.

Aleksis Vandervorts klusēja.

Kad PATB paziņojumu nolasīja abu filiāļu protesta grupām, bija dzirdami piekri�anas saucienu, pēc tam cilvēki klusēdami izklīda. Pusstundas laikā bankās atkal valdīja parastā darba atmosfēra.

�ī lieta tā arī būtu beigusies, tomēr izrādījās, ka notikusi informācijas noplūde, kas laikam gan konkrētajos apstākļos bija neizbēgama. Pēc divām dienām informāciju publicēja tā pa�a laikraksta sleja "Ausi pie zemes", kas pirmā bija publicējusi ziņas par finansē�anas sa�aurinā�anu Austrumu forumam.

Vai jūs nevēlaties zināt, kas īstenībā stāvēja aiz Austrumu forumie�iem un kā vadībā viņi �onedēļ nospieda uz ceļiem lepno un vareno Pirmo Amerikas tirdzniecības banku? Tas ir noskaidrots. Tā bija civiltiesību advokāte un feministe Margota Brakena, tā pati, kas noorganizēja "sēdē�anu lidostas tualetēs" un ir izcīnījusi daudzas kampaņas pazemoto un apspiesto labā.

Neraugoties uz to, ka "protests bankā" bija viņas ideja un viņa pati to vadīja, �oreiz Brakena savu līdzdalību turēja visstingrākajā slepenībā. Kamēr citi cīnījās, viņa bija noslēpusies un nerunāja pat ar presi, kas viņu vienmēr atbalsta. Vai tas jūs nepārsteidz?

Ta�u nebrīnieties! Labākais Margotas draugs, ar kuru kopā viņu bie�i var redzēt pilsētā, ir temperamentīgais baņķieris Aleksis Vandervorts, Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas izpildviceprezidents. Ja jūs būtu Margotas vietā un iesaistītos tādā lietā, vai arī jūs neslēptos?

Mūs interesē tikai viens jautājums: vai Aleksis zināja un deva piekri�anu savas darba vietas aplenkumam?

5

Piedod, Aleksi, � iesaucās Margota, � man ļoti �ēl, ka tā iznācis!

Man arī, ņemot vērā, kā tas notika.

Es tam reportierim labprāt dzīvam novilktu ādu. Vienīgais labums, ka viņ�, acīm redzot, nezināja, ka esmu Edvīnas radiniece.

To retais zina, � nopūtās Aleksis. � Pat bankā. Turklāt mīlētāji kotējas daudz augstāk nekā māsīcas.

Tuvojās pusnakts. Viņi bija Alek�a dzīvoklī un satikās pirmo reizi pēc pilsētas centra filiāles aplenkuma. Paziņojums slejā "Ausi pie zemes" bija parādījies iepriek�ējā dienā.

Margota ieradās pirms nedaudz minūtēm, jo viņa nakts tiesā aizstāvēja klientu � pastāvīgu dzērāju, kas dzērumā uzbruka katram, ko satika ceļā. �is cilvēks bija viens no retajiem, kas viņai ikreiz samaksāja honorāru.

Reportieris tikai darīja savu darbu, � teica Aleksis. � Un nav �aubu, ka tavs vārds ar laiku būtu parādījies presē tā kā tā.

Viņa no�ēlas pilnā balsī piebilda:

Es mēģināju darīt visu, lai tas nenotiktu. Tikai nedaudz cilvēku zināja, ka es organizēju, un es tā centos saglabāt �o noslēpumu.

Aleksis papurināja galvu.

Tu velti pūlējies! �orīt agri no rīta Nolans Veinraits man sacīja �ādus vārdus: "�is notikums izskatās pēc Margotas Brakenas darba." Veinraits bija sācis iztaujāt cilvēkus. Kā tu zini, viņ� kādreiz bija policijas detektīvs. Kāds būtu izp]āpājies ar laiku, kaut arī tāds raksts avīzē neparādītos.

Tomēr viņam nevajadzēja pieminēt tavu vārdu!

Ja gribi dzirdēt patiesību, � Aleksis pasmaidīja, � man tīri labi patīk, ka esmu nosaukts par temperamentīgu baņķieri.

Ta�u smaids iznāca neīsts, un viņ� juta, ka Margota to redz. Patiesībā raksts viņu satrieca un nomāca. Viņ� vēl arvien bija satraukts, lai gan priecājās, kad Margota piezvanīja, lai pateiktu, ka drīz ieradīsies.

Viņ� iejautājās:

Vai tu esi runājusi ar Edvīnu?

Jā, es zvanīju. Viņa nelikās satraukta. Laikam jau ir pie manis pieradusi. Turklāt viņa ir priecīga, ka Austrumu forums atkal ir uz sliedēm. Arī tev par to būtu jāpriecājas.

Tu vienmēr esi zinājusi manus ieskatus par �o tematu. Ta�u tas nenozīmē, Brakena, ka es atbalstu tavas ap�aubāmās metodes.

Viņ� to pateica asāk, nekā bija gribējis. Margota nekavējās ar atbildi:

Manā rīcībā, tāpat manu cilvēku uzvedībā nebija nekā ap�aubāma. To gan es nevaru sacīt par tavu nolāpīto banku!

Viņ� aizstāvoties pacēla rokas:

Nestrīdēsimies! Vismaz �ovakar nē.

Tad nerunā tā!

Labi, es tā nedarī�u.

Acumirklīgās dusmas pārgāja.

Margota domīgi jautāja:

Saki, vai tad, kad protesta akcija sākās, tev bija kāda nojauta, ka esmu tajā iejaukta?

Jā. Tāpēc ka tevi tik ļoti labi pazīstu. Un tu klusēji par Austrumu forumu, kamēr es biju gaidījis, ka metīsies mani un PATB plosīt lupatu lēveros.

Vai tev bija grūti, kamēr �is protests turpinājās?

Viņ� atbildēja godīgi:

Jā, bija. Nezināju, vai atklāt, ka esmu uzminējis tavu līdzdalību, vai ciest klusu. Tā kā tava vārda pieminē�ana neko neizmainītu, es klusēju. Kā tagad izrādās, tas bija nepareizi.

Un nu tavi kolēģi domā, ka tu visu laiku to zināji.

Rosko noteikti ir pārliecināts, varbūt arī D�eroms. Par pārējiem nezinu.

Pēc neērta klusuma brī�a Margota ierunājās:

Vai tas tev ir svarīgi? Vai tu ar viņiem Joti rēķinies? Sievietes balss pirmo reizi viņu attiecību laikā izklausījās noba�ījusies. Viņas sejā iezīmējās rūpes.

Aleksis paraustīja plecus, tad izlēma Margotu nomierināt:

Ne sevi�ķi. Neraizējies. Es izdzīvo�u.

Ta�u tas viņam bija svarīgi. Par spīti visam, ko tikko bija teicis, PATB sienās tas bija pat ļoti svarīgi. Un divkār�i nepatīkami, ka tā noticis tie�i pa�laik.

Aleksis bija pārliecināts, ka direktori būs �o baumu sleju lasīju�i, iegaumēju�i, ka tā piemin viņa vārdu un turklāt uzdod svarīgu jautājumu: vai Aleksis zināja un deva piekri�anu savas darba vietas aplenkumam? Ja arī gadījumā kāds rakstu nebūs pamanījis, Rosko Heivords gādās, lai izlasa.

Heivords nebija kavējies izklāstīt savus ieskatus.

No rīta, kad bankas prezidents pulksten 10.00 ieradās darbā, Aleksis devās tie�i uz D�eroma Patertona biroju. Heivords bija jau priek�ā.

Nāciet iek�ā, Aleksi, � aicināja Patertons. � Labāk būs runāt trijatā, nekā divreiz pa divi.

Pirms mēs sākam par kaut ko runāt, D�erom, � Aleksis nolika uz galda "Ausi pie zemes" sleju, � es pirmais gribu ierosināt apspriest �o jautājumu. Vai jūs esat to redzējis?

Heivords indīgā tonī jautāja:

Vai jūs domājat, ka bankā ir kāds, kas to navredzējis?

Patertons nopūtās.

Jā, Aleksi, esmu to redzējis. Man avīzi parādīja vismaz ducis cilvēku, un es domāju, ka lasīju�i būs vēl vairāk.

Jums jāzina, ka tas, kas slejā rakstīts, ir tīra ļaunprātība, nekas vairāk. Dodu jums savu goda vārdu, ka nezināju neko par to, kas notiks mūsu pilsētas centra filiālē, arī protesta laikā zināju tikpat, cik zināja pārējie.

Daudzi cilvēki, � iejaucās Rosko Heivords, � var uzskatīt, ka ar jūsu sakariem, � �o vārdu viņ� izrunāja pasvītroti ironiski, � tāda neinformētība ir maz ticama.

Es pa�laik runāju ar D�eromu, � Aleksis asi atcirta.

Ta�u tas Heivordu netraucēja.

Bankas goda aizskar�ana satrauc mūs visus. Kas attiecas uz jūsu tā saukto izskaidrojumu, tad neceriet mūs pārliecināt, ka tre�dien, ceturtdien, piektdien, visu nedēļas nogali un vēl pirmdien nezinājāt, ko jūsu draudzene dara!

Jā, Aleksi, ko jūs par to sacīsiet? � jautāja ari Patertons.

Aleksis juta, ka nosarkst. Jau kuro reizi kop� vakardienas, kad parādījās raksts, viņ� pārdzīvoja dziļu nepatiku, ka Margota ievilkusi viņu tik bezjēdzīgā situācijā.

Apvaldījis aizvainojumu, viņ� izstāstīja Patertonam, ka pagāju�ajā nedēļā zināmas aizdomas par Margotas līdzdalību notikumos gan radu�ās, tomēr izlēmis neko nesacīt, jo tik un tā nekas nemainītos, ja �o lietu pārrunātu ar citiem. Tāpat Aleksis izskaidroja, ka nav ar Margotu saticies vairāk nekā nedēļu.

Arī Nolans Veinraits bija izdarījis kādus secinājumus, � Aleksis sacīja. � Viņ� man stāstīja. Tomēr Nolans tāpat neko neteica, jo tas mums abiem nebija nekas vairāk kā nojauta, līdz avīzē parādījās �ī ziņa.

Gan jau kāds jums, Aleksi, noticēs� � sacīja Rosko Heivords tādā tonī un ar tādu sejas izteiksmi, kas skaidri teica: bet es gan nē!

Nu, nu, Rosko, � Patertons noteica. � Labi, Aleksi, es jūsu izskaidrojumu pieņemu. Ta�u ceru, ka jūsu ietekme uz Brakenas jaunkundzi ir pietiekama, lai viņa savus �aujamiero�us nākamajā reizē pagrieztu uz citu pusi.

Vislabāk, lai ne�auj nevienā virzienā! � piebilda Heivords.

Ignorēdams pēdējo piezīmi, Aleksis ar samocītu smaidu atbildēja bankas direktoram:

Varat ar to rēķināties.

Pateicos!

Tas Aleksi pārliecināja, ka par �o problēmu ar Patertonu viss ir izrunāts un viņu attiecības atkal kļūs normālas, vismaz ārēji. Ta�u, kas notiks zem ārējā slāņa, to Aleksis īsti nezināja.

Jāpieņem, ka gan Patertonam, gan lielai dajai no direktoru padomes prātā vienmēr paliks nelielas �aubas par viņa uzticību bankai. Ja ne glu�i neuzticē�anās, tad katrā ziņā nepatika, ka viņ� nav uzmanīgs draudzenes izvēlē.

�aubas paliks līdz pat gada beigām, kad tuvosies D�eroma Patertona pensijas laiks. Tad padome atkal sāks domāt par jauna prezidenta ievēlē�anu. Un, lai arī direktori savā ziņā ir lieli vīri, daudzos gadījumos viņi varēja izrādīties maziski un aizspriedumaini.

Kāpēc? Kāpēc tam visam bija jānotiek tie�i tagad?

Margota ievēroja, ka viņ� sadrūma vēl vairāk. Sievietes acīs bija lasāms jautājums, bet sejas izteiksmē � rūpes un nedro�ība.

Daudz nopietnāk nekā pirms tam viņa sacīja:

Esmu tev sagādājusi nepatik�anas. �ķiet, pat ļoti lielas. Tāpēc mums abiem nevajadzētu izlikties, ka tā nav noticis.

Viņ� atkal gribēja Margotu nomierināt, tad pārdomāja, saprotot, ka nu ir laiks atklātībai.

Ir vēl kaut kas, � Margota turpināja. � Mēs par to esam runāju�i, proti, vai mēs varēsim palikt viens no otra neatkarīgi, ja tomēr gribēsim būt kopā.

Jā, to es atceros.

Tikai, � viņa turpināja ar greizu smaidu, � es negaidīju, ka tas viss būs jāizlemj tik drīz.

Viņ� pasniedza rokas uz sievietes pusi, kā bija to tik daudz rei�u darījis, bet viņa izvairījās un pakratīja galvu.

Nē, mums ir jātiek skaidrībā par visu.

Viņ� pēk�ņi saprata, ka negribot un pavisam nejau�i viņu attiecībās bija iestājusies krīze.

Tā notiks atkal un atkal, Aleksi. Nemānīsim sevi, ka tā nebūs vairs! Tikai bankas vietā būs citas radniecīgas iestādes. Un es gribu būt pārliecināta, ka mēs ar to tiksim galā, turklāt ne tikai �oreiz, cerot, ka tā būs pēdējā.

Viņ� zināja, ka sieviete saka taisnību. Margotas dzīve bija konfrontāciju virkne. Pēc �īs būs vēl daudz citas. Daudzas neskars viņa inereses, bet citas skars.

Tikpat pareizi bija � kā Margota tikko bija sacījusi � ka viņi par to jau runāja pirms pusotras nedēļas. Tobrīd kā par abstraktu jēdzienu, jo viņi vēl nebija tik asas izvēles priek�ā kā tagad, pēc notikumiem bankā.

Ir kaut kas, ko mēs abi varētu izlemt, � sacīja Margota, � pārtraukt attiecības, kamēr tās vēl ir ļoti labas. Uzskatīsim, ka esam viens no otra ko guvu�i. Tas būtu ļoti saprātīgs atrisinājums. Ja mēs beigtu satikties un mūs vairs neredzētu kopā, to tūliņ zinātu visa pilsēta. Tā notiek vienmēr. Lai arī bankas notikumus nevar padarīt par nebiju�iem, vismaz tev būs vieglāk.

Arī tā bija taisnība, un Aleksis to saprata. Radās pēk�ņs vilinājums piedāvājumu pieņemt, izdzīt ļauno garu no savas dzīves ātri un viegli, jo sare�ģījumi ar �o sievieti gadu gaitā tikai palielināsies. Tad viņ� kļuva domīgs: kāpēc tik daudz nepatik�anu reizē? Sīlijas veselības sabrukums; Bena Roselli nāve; cīņa bankā; vēl �odienas moko�ā izskaidro�anās. Un tagad Margota ierosina izvēli. Kāpēc?

�is jautājums viņam atgādināja kādu notikumu pirms daudziem gadiem, kad viņ� apmeklēja Vankuveru, kur jauna sieviete bija izlēkusi no viesnīcas 24. stāva un nositusies, bet pirms tam uz loga ar lūpu zīmuli uzrakstījusi: Kāpēc, ak, kāpēc? Aleksis �o sievieti nepazina un nekad arī neuzzināja, kādas neatrisināmas problēmas viņai lika tā darīt. Bet viņa numurs atradās tajā pa�ā stāvā un ļoti runīgais viesnīcas darbinieks viņam parādīja logu ar lūpu zīmuļa smeldzīgo jautājumu. �īs atmiņas viņu vēl arvien mocīja. Kāpēc, ak, kāpēc mēs pieņemam tādus lēmumus? Vai � kāpēc gan dzīve mums liek to darīt? Kāpēc viņ� bija apprecējis Sīliju? Kāpēc viņa sajuka prātā? Un kālab viņ� vēl arvien atturējās no �ķir�anās? Kāpēc Margotai vajadzēja būt aktīvistei? Kāpēc viņ� tagad apsver iespēju atteikties no Margotas? Vai tik ļoti gribējās kļūt par PATB prezidentu?

Nē, tik ļoti gan nē!

Lēmumu viņ� pieņēma pavisam mierīgi un gainīja prom visu nomāktību. Pie velna visu! Viņ� nekad nebūs ar mieru zaudēt savu rīcības brīvību un neatkarību ne PATB, ne direktoru padomes, ne personīgās godkāres dēļ. Un Margotu viņ� nepametīs.

Vissvarīgākais pa�laik ir tas, � viņ� teica sievietei, � vai tu tie�ām gribi, lai �īs ir mūsu attiecību beigas?

Margotas atbildē jautās asaras:

Protams, ka nē!

� Tad aries nē, Brakena. Es neticu, ka tā jebkad domā�u. Tāpēc priecāsimies par to, kas ir noticis un ka esam viens otram pierādīju�i to, kas vairs nekad nebūs jāpierāda.

Un �oreiz, kad viņ� pastiepa rokas, lai apskautu sievieti, viņa vairs neatrāvās.

6

Rosko, manu zēn, � viņa godība Harolds Ostins, juzdamies ar sevi apmierināts, sacīja pa tālruni, � cs tikko runāju ar Lielo D�ord�u. Viņ� jūs un mani ielūdza nākamajā piektdienā spēlēt golfu Bahamu salās.

Rosko Heivords �aubās savilka lūpas. Bija marta sestdienas pēcpusdiena, viņ� strādāja savas mājas kabinetā. Pirms tālruņa zvana viņ� bija pētījis finansu pārskatus, kas kopā ar citiem dokumentiem klājās uz grīdas visapkārt krēslam.

Neesmu pārliecināts, vai spē�u atlicināt laiku, lai tik tālu ce]otu, � viņ� teica Haroldam. � Vai mēs nevaram satikties Ņujorkā?

Dabīgi, ka varam gan! Tomēr tas būtu muļķīgi, jo Lielais D�ord�s vēlas būt Naso un nodarboties ar biznesu, spēlējot golfu. Turklāt � ar mūsu biznesu, ko viņ�, golfu spēlējot, grib nokārtot pats personīgi.

Ne vienam, ne otram nebija jāpaskaidro, kas īsti bija Lielais D�ord�s. Patiesību sakot, nevienam rūpniecības, banku vai valdības aprindās arī nē.

D�. Di. Kvortermeins, Supranacionālās korporācijas vai SuNatCo direktoru padomes priek�sēdētājs un galvenais vadītājs, bija bravūrīgs, būdīgs vīrs, kam piederēja daudz vairāk varas, nekā krietnam skaitam valstu prezidentiem, un viņ� �o varu izmantoja kā karalis. Viņa intereses un iespaids aptvēra visu pasauli, tāpat kā korporācija, ko viņ� pārvaldīja. Gan SuNatCo galvenajā birojā, gan ārpus tā �o cilvēku apbrīnoja, ienīda, izrādīja viņam cieņu, izturējās kā pret slavenību un no viņa baidījās.

Viņa spēku radīja lielie panākumi. Pirms astoņiem gadiem � kādu citu finansiālu brīnumdarbu dēļ �

D�. D�. Kvortermeinu aicināja glābt Supranacionālo korporāciju, kas bija vārga un parādu apkrauta. �ajos gados viņ� bija atguvis līdzekļus, palielinājis korporāciju līdz izcila lieluma konglomerātam, trīs reizes dalījis akcijas, �etrreiz paaugstinājis dividendes. Akcionāri, kas ar Lielā D�ord�a palīdzību bija kjuvu�i bagāti, viņu dievināja un atļāva rīkoties, kā viņ� pats vēlējās. Protams, bija da�i Kasandras, kas melsa, ka viņa finansiālā impērija esot būvēta no papes. Ta�u SuNatCo un tās daudzo filiāļu finansiālie pārskati, ko Ileivords bija pētījis tobrīd, kad zvanīja viņa godība Harolds, �ādus ieskatus noteikti noraidīja.

Heivords bija saticies ar SuNatCo vadītāju divas reizes. Pirmoreiz pārpildītā kokteiļviesību telpā, otrreiz kopā ar llaroldu Ostinu kādā Va�ingtonas viesnīcas dzīvoklī.

Va�ingtonā viņi satikās tāpēc, ka Haroldam bija Kvortermeinam jāziņo par kādu SuNatCo labā veiktu uzdevumu. Heivordam nebija ne miņas, kas tas par uzdevumu, jo pārrunas bija beigu�ās, kad viņ� ieradās. Likās, ka tam ir kāds sakars ar valdību.

Ostina reklāmu firmai bija kontrakts ar vienu no SuNatCo filiālēm � Heplevaita spirta rūpnīcu. Ta�u izskatījās, ka Harolda Ostina attiecības ar D�. D�. Kvortermeinu sniedzas krietni vien tālāk.

Lai ko Ostins bija ziņojis, Kvortermeins izskatījās ļoti apmierināts. Kad notika iepazīstinā�ana ar Heivordu, viņ� sacīja:

Harolds man stāsta, ka jūs esot banciņas direktors un ka jūs abi gribot kādu karoti no manas mērces. Nu, ziniet, to mēs labi drīz nokārtosim.

SuNatCo vadītājs pēc tam saņēma Heivorda plecus abām rokām un sāka runāt par citām lietām.

�ī saruna ar D�. D�. Kvortermeinu ļāva Heivordam pirms diviem mēne�iem, janvāra vidū, informēt bankas naudas politikas komiteju, ka ir laba iespēja sadarboties ar SuNatCo. Vēlāk viņam likās, ka ir pārsteidzies, ta�u tagad bija iespējams, ka �ī cerība īstenojas.

Nu, ko, � Heivords pārlika. � Var jau būt, ka nāko�ajā ceturtdienā uz pāris dienām varētu arī izrauties.

Tas jau ir labāk, � sacīja viņa godība Harolds. � Lai ko jūs bijāt paredzējis darīt, nekas bankai nav tik svarīgs kā �is ceļojums. A, un ir kaut kas, ko neesmu vēl pieminējis � Lielais D�ord�s mums atsūtīs pakaļ savu lidma�īnu.

Tas Heivordu iepriecināja.

Ak tā gan? Vai tā ir liela un ātra lidma�īna?

Tas ir Boings �707. Man jau likās, ka jums patiks. � Harolds Ostins ieķiķinājās. � Tāpēc mēs no �ejienes izlidosim ceturtdien, pusdienas laikā, pavadīsim piektdienu Bahamu salās un atgriezīsimies sestdien. Starp citu, ko jūs domājat pat SuNatCo finansiālajiem pārskatiem?

Esmu tos izpētījis, � Heivords paskatījās uz dokumentu kaudzēm visapkārt krēslam. � Liekas, ka pacients ir vesels. Patiesībā � ļoti veselīgs.

Ja jūs tā sakāt, esmu apmierināts.

Nolicis klausuli, Heivords atļāvās viltīgi pasmaidīt. Paredzamais ceļojums, tā nolūks, lidojums uz Bahamu salām privātā lidma�īnā � tie visi būs patīkami temati, ko pavir�i, tā starp citu, pieminēt nāko�ās nedēļas sarunās. Un, ja no tā iznāks kaut kas vērtīgs, celsies viņa autoritāte direktoru padomes acīs, par ko viņ�, ņemot vērā D�eroma Patertona amata īso laiku, pastāvīgi domāja.

Viņ� priecājās par atgrie�anos sestdienā, tāpēc ka nebūs jānokavē dievkalpojums, jo viņ� Atanāsijas baznīcā bija izraudzītais draudzes loceklis, kas katru svētdienu skaidrā un svinīgā balsī uzstājās ar priek�lasījumu.

Sī doma atgādināja, ka tas jādara arī rīt un viņ� bija plānojis �odien sagatavoties, kā darīja katru sestdienas vakaru. Viņ� nocēla no plaukta smago ģimenes Bībeli un atvēra vietā, ko norādīja iepriek� ieliktā papīra lapiņa. Tā atradās Zālamana pamācībās, un rītdienas lasījumā bija Hcivorda vismīļākie vārdi: "Taisnīgums tautu paaugstina, bet grēks ir tautu negods."

Lidojums uz Bahamu salām bija Rosko Heivordam ļoti noderīgs.

Viņ� jau bija iepazinis augstākās sabiedrības dzīves stilu. Kā lielākā daļa vado�o banku darbinieku, arī Heivords bija piedalījies sabiedriskajos pasākumos, kur klienti ar naudu rīkojās brīvi, pat iz�ķērdīgi, lai sasniegtu karalisku ērtību un izklaidē�anās līmeni. Viņ� gandrīz bez mitas apskauda �os cilvēkus par tik pla�u rocību.

Bet D�. D�. Kvortcrmcins pārspēja visus.

Boings �707, kam uz korpusa un astes bija eleganti zīmēts K, nolaidās pilsētas starptautiskajā lidostā ar minūtes precizitāti, kā bija paredzēts. Tas pa skrejceju devās uz privāto lidostas daļu, kur viņa godība Harolds un Hcivords atstāja limuzīnu, ar ko bija atbrauku�i, un iekāpa lidma�īnā no aizmugures.

Foajē, kas izskatījās kā nelielas viesnīcas priek�telpa, viņus sagaidīja �etri cilvēki: kāds pusmū�a iesirms vīrietis, kura uzvedībā pareizās attiecībās savienojās pa�apziņa un pazemība, no kā uzreiz varēja atpazīt pārvaldnieku, un viņam līdzās trīs jaunas sievietes.

Apsveicu jūs lidma�īnā, mani kungi, � pārvaldnieks sacīja.

Heivords pamāja, vīrieti tik tikko pamanīdams, jo viņa acis pievilka sievietes � burvīgas divdesmitgadīgas skaistules, kas jauki smaidīja. Rosko Ilcivords nodomāja, ka Kvortermcina organizācija ir uzaicinājusi no vado�ajām aviosabiedrībām � TWA, United un American � vispiemīlīgākās stjuartes un no tām kā krējumu no piena nokrejojusi �īs trīs. Vienai no viņām mati bija medus krāsā, otra bija brunete, bet tre�ajai bija gari, sarkani mati. Visas garkājainas, tievas un lokanas, un veselīgi iedegu�as. Iedegumu sevi�ķi labi izcēla viņu stilīgie, īsie smil�krāsas formas tērpi.

Pārvaldnieka uniforma bija no tās pa�as elegantās drēbes, un visiem �etriem uz kreisās kabatas greznojās iz�ūts K.

Labdien, Heivorda kungs, � sacīja sarkanmate. Viņai bija patīkama, maiga, gandrīz kārdino�a balss. � Mani sauc Avrila. Ja nāksiet man līdz, aizvedī�u uz jūsu istabu.

Sekojot �ai sievietei, Heivordu nodarbināja vārds "istaba". Tobrīd viņa godībai Haroldam tuvojās blondīne.

Elegantā Avrila gāja pa gaiteni, kas stiepās gar lidma�īnas sāniem. Otrā pusē bija vairākas durvis.

Pagriezusies pret Heivordu, viņa paziņoja:

Kvortermcina kungs pa�laik ir saunā un pēc tam viņu masēs. Jūs satiksieties vēlāk atpūtas telpā.

Sauna? Lidma�īnā?

0, jā. Tā atrodas tie�i aiz kapteiņa kabīnes. Kvortermeina kungam patīk sauna vai krievu pirts visur, kur vien viņ� atrodas, un masieris vienmēr ir līdz. � Avrila pret viņu pazibināja spo�u smaidu un turpināja: � Ja jums arī patīk sauna un masā�a, mums būs tam laika diezgan. Es labprāt palīdzē�u.

Nē, paldies.

Sieviete apstājās pie kādām durvīm.

�ī ir jūsu istaba, Hcivorda kungs. � Kamēr viņa runāja, lidma�īna uzsāka gaitu, lai dotos uz skrejce]u. Negaidītā sakustē�anās Heivordu paklupināja.

Vai! � Avrila izstiepa roku, lai viņu noturētu, un uz brīdi viņi abi atradās viens otram ļoti tuvu. Viņ� ievēroja garus, tievus pirkstus, oran�ā bronzas krāsā lakotus nagus, vieglu, bet spēcīgu tvērienu un smar�u vilni.

Meitene atstāja roku uz viņa elkoņa.

Es labāk jūs piesprādzē�u. Kapteinis alla� strauji uzņem augstumu. Kvortermeina kungam nepatīk kavēties lidostās.

Viņ� ātri aplaida skatu nelielajam, greznajam salonam, kurā sieviete viņu bija ievedusi. Tad iekrita mīkstā, ērtā sēdeklī, kamēr Avrilas rokas, ko viņ� bija iepazinis, veikli aizsprādzēja jostu ap vidu. Pat cauri jostai varēja just, kā kustas viņas pirksti. Sajūta nekādā ziņā nebija nepatīkama.

Tā! � Lidma�īna tagad ripoja pa zemi. Avrila paliecās uz viņa pusi: � Ja jums nav nekas pretim, es kādu laiku palik�u �eit. � Viņa apsēdās līdzās un arī piesprādzējās.

Nē, man nekas nav pretim, � sacīja Ileivords un jutās neizprotami samulsis. � Galīgi nekas!

Tagad viņam bija laiks apskatīties apkārt. �ī istaba vai kabīne, un tādu viņ� vēl nekad nebija redzējis lidma�īnā, bija iekārtota tā, lai pēc iespējas labāk un komfortablāk izmantotu visu iespējamo telpu. Trīs sienas bija izklātas ar tīkkoku, tajā v iestrādāti eleganti izrotājumi ar burtu K. Ceturtā siena bija spogulis, kas telpu asprātīgi padarīja it kā lielāku. No spoguļa pa kreisi atradās ni�a, aiz stikla novietots tālrunis un teletaips. Tuvumā bija neliels bārs ar daudzām mazām pudelītēm. No spoguļa pretī raudzījās iebūvēts televizors, kura vadības pogas bija iemontētas sēdekļu rokturos. Aiz muguras atradās salokāmās durvis, kas, jādomā, veda uz tualeti.

Vai gribat redzēt, kā mēs paceļamies? � jautāja Avrila. Nenogaidot piekri�anu, viņa piespieda vienu no sava sēdekļa pogām, un uz televizora ekrāna pēk�ņi parādījās skaidrs un krāsains attēls. Acīm redzot, kamera bija pa�ā lidma�īnas priek�galā. Viņi redzēja, ka palīgceļ� ved uz skrejceļu, kas kļuva pilnīgi pārskatāms, kad Boings � 707 uz tā uzgriezās. Netērējot laiku, lidma�īna uzņēma ātrumu, skrejceļ� sāka skriet atpakaļ un tad pazuda pavisam, jo lielā reaktīvā lidma�īna cēlās debesīs, un nu viņi bija gaisā. Rosko Hcivordam bija sajūta, it kā viņ� pats lidotu telpā, un tas nebija tikai televizora attēla dēļ. Tā kā ekrānā varēja redzēt vairs tikai debesis un mākoņus, Avrila to izslēdza.

Te var skatīties visus parastos televīzijas kanālus, bet te � viņa pamāja uz teletaipu, ir Dow Jones, AP, IJPI un Telekss. Jums tikai jāpiezvana uz kapteiņa kabīni, un viņi nodro�inās jebkuru no tām.

Ileivords uzmanīgi sacīja:

�ī pieredze man ir diezgan sve�a.

Es saprotu. Tas ir diezgan iespaidīgi, bet taisni jābrīnās, cik ātri visi pierod. � Tad viņa atkal paskatījās Ilcivordam tie�i acīs un pasmaidīja. � Mums ir �etras �ādas atsevi�ķas istabas, un ar vienu pogas piespiedienu tās pārvēr�as par guļamistabu. Vai gribat redzēt, kā tas notiek?

Heivords papurināja galvu:

Pa�laik tas nebūs vajadzīgs.

Viņa atsprādzēja jostu un piecēlās.

Ja nepiecie�ams satikt Ostina kungu, viņ� ir istabā aiz jums. Pa koridoru uz priek�u ir atpūtas istaba, kur jūs esat ielūgts, kad būsiet sagatavojies, ēdamistaba, biroji un Kvortermeina kunga telpas.

Paldies par ģeogrāfijas stundu! � Heivords noņēma savas acenes bez ietvara un izvilka mutautiņu, lai tās notīrītu.

Ai, lūdzu, atļaujiet ta�u man! � Avrila maigi, bet noteikti izņēma acenes viņam no pirkstiem, izvilka no kabatas zīda drāniņu un nospodrināja stiklus. Tad uzlika viņam acenes, glāsto�i aizskarot ausis. Heivordam likās, ka būtu jāiebilst, bet viņ� to nedarīja.

�ajā lidojumā, Heivorda kungs, mans pienākums ir rūpēties tikai par jums un gādāt, lai jums ir viss, ko vēlaties.

Vai tā bija tikai iedoma, viņ� jautāja sev, vai arī sieviete patie�ām bija uzsvērusi �o "viss"? Tad norāja sevi, ka tā nu gan nebūs bijis. Bet, ja nu viņa tomēr uzsvēra, tad �ī doma mulsināja.

Man vēl jāpasaka divas lietas, � bilda Avrila. Lieliska un gracioza viņa stāvēja pie durvīm, gatavodamās aiziet. � Ja esmu jums vajadzīga jebkādā lietā, lūdzu, piespiediet tālruņa septīto numuru.

Heivords paskarbi atbildēja:

Pateicos, bet nedomāju, ka es to izmanto�u, jaunkundzi

Tas viņu nesatrauca.

Un vēl kas cits. Ceļā uz Bahamu salām mēs uz brīdi nolaidīsimies Va�ingtonā. Tur mums piebiedrosies viceprezidents.

Supranacionālās korporācijas viceprezidents?

Nu viņas acis kļuva izsmējīgas:

Nē, jocīgais cilvēk! Amerikas Savienoto Valstu viceprezidents!

Vēl pēc piecpadsmit minūtēm Lielais D�ord�s Kvortermeins jautāja Rosko Ileivordam:

Ko jūs tur, Dieva dēļ, dzerat? Mātes pienu?

Limonādi, � Heivords pacēla glāzi, apskatot bālo �ķidrumu. � Man tā gar�o!

SuNatCo vadītājs paraustīja savus milzīgos plecus.

Lai katrs dzer, ko atzīst pats par labu! Vai meitenes jūs labi apkalpo?

Par to nu nekādu sūdzību nav! � Arī viņa godība Harolds Ostins bija atlaidies Boinga �707 lieliski izbūvētās atpūtas istabas ērtajā krēslā ar glāzi rokā, kamēr blondīne, ko sauca par Retu, bija iekārtojusies viņam pie kājām uz paklāja.

Avrila mīlīgā balsī atbildēja.

Es ļoti cen�os. � Viņa stāvēja aiz Heivorda krēsla, un viņ� juta, kā maigie pirksti viegli slīdēja no pakau�a lejup pa muguru. Tic glāsto�i pieskārās kaklam, tad atkal virzījās uz leju.

Pirms brī�a atpūtas telpā bija iesoļojis D�. D�. Kvortermeins, krā�ņs savā �arlaksarkanajā frotē rītasvārkā ar baltu apmalojumu, kur bija iz�ūts greznais K. Kā Romas senatoru viņu aptecēja kalpotāji: kāds vīrietis stingru seju, tērpies baltās sporta drānās, laikam masieris, un meitene, ģērbusies īsajā smil�krāsas formas tērpā, bet viņas sejas panti bija japāniski izsmalcināti. Masieris un sieviete rūpējās par Lielā D�ord�a apsē�anos milzīgajā, tronim līdzīgajā krēslā, kas bija rezervēts speciāli viņam. Tad parādījās tre�ais tēls, un pārvaldnieks ar burvja veiklību ielika Lielā D�ord�a rokā lieliski sagatavotu martīni glāzi.

Vēl vairāk nekā iepriek�ējās reizēs Heivords pārliecinājās, ka vārds "Lielais D�ord�s" viņam ir ļoti piemērots. �ī cilvēka ķermenis bija kā kalns � vismaz se�arpus pēdu gar�, un viņa stāvs darītu godu ciema kalējam. Galva bija pusotrreiz lielāka nekā citiem cilvēkiem, ar atbilsto�iem sejas pantiem; lielas, kustīgas un viltīgas acis. Lielā mute ar biezām lūpām likās pieradusi dot komandas glu�i kā jūras kājnieku ser�ants apmācību laikā, tikai par daudz svarīgākām lietām. Varēja skaidri manīt, ka viņa �ķietamā jautrība var jebkurā brīdī izgaist un to aizstās varena neapmierinātība. Tomēr viņu nevarēja saukt ne par rupju, ne par resnu. Cauri rīta svārkam spiedās muskuļi. Heivords ievēroja, ka D�ord�a seju un masīvo zodu neklāja tauku kārta, ka vēders viņam ir plakans un stingrs.

Kas attiecās uz citām īpa�ībām, viņa korporācijas intereses un apetīti ik dienas aprakstīja biznesa prese. Un dzīves stils �ajā divpadsmit miljonu dolāru lidma�īnā bija nekautrīgi karalisks.

Masieris un pārvaldnieks neuzkrīto�i pazuda. It kā darbība risinātos uz skatuves, viņu vietā parādījās pavārs � bāls, uztraucies vīrietis, tievs kā zīmulis, baltā apģērbā un augstā cepurē, kas skārās pie lidma�īnas griestiem. "Interesanti," Heivords pie sevis rēķināja, "cik lidma�īnā ir apkalpes personāla." Vēlāk viņ� uzzināja, ka se�padsmit.

Pavārs, izslējies kā niedre, klusi stāvēja pie Lielā D�ord�a krēsla, izstieptajā rokā turot milzīgus melnas ādas vākus ar lielu zelta K. Lielais D�ord�s viņu ignorēja.

Jūsu bankai ir nepatik�anas, � Kvortermcins uzrunāja Rosko Heivordu.� Demonstrācijas un viss pārējais. Vai tagad tas nokārtots? Vai esat stabili?

Mēs alla� esam biju�i stabili. � Heivords atbildēja. � Tādas problēmas nekad nav bijis.

Akciju tirgus gan to nerādīja.

No kura laika akciju tirgus ir īstais rādītājs?

Lielais D�ord�s mazliet pasmaidīja, tad pagriezās pret sīko

japānieti:

Mēnesstariņ, lūdzu, atnes ziņas par jaunāko PATB akciju kursu.

Jā, K. kungs! � viņa no�iepstēja un izgāja pa durvīm.

Lielais D�ord�s pamāja meitenei pakaļ un nosmējās:

Viņa vēl arvien nevar savu mēli pieradināt pie Kvortermeina, tāpēc sauc mani par K. kungu. Bet viņa prot daudz ko citu!

Rosko Heivords ātri iespraucās sarunā:

Par mūsu banku dzirdētās ziņas skar nenozīmīgu notikumu, ko prese pārmērīgi izpūta. Pie tam tas norisinājās vadības maiņas laikā.

Jā, bet jūs nebijāt pietiekami stingri, � uzstāja Lielais D�ord�s, � un ļāvāt, lai aģitatori dabū gatavu savu. Jūs bijāt par mīkstu un atkāpāties no saviem plāniem.

Tā tas tie�ām bija. Ta�u jāsaka, ka es �o lēmumu neatbalstīju. Es biju pret.

Pareizi! Pretoties vajag! Alla� sitiet �os kuņas bērnus no visām pusēm. � SuNatCo priek�sēdētājs izdzēra martīni glāzi, un pēk�ņi kā no aizkulisēm parādījās pārvaldnieks, paņēma tuk�o glāzi un ielika rokā nāko�o. Glāze bija lieliski sagatavota, par ko liecināja vieglais apsarmojums tās ārpusē.

Pavārs vēl arvien stāvēja, un Kvortermcins turpināja viņu ignorēt.

Kavēdamies atmiņās, viņ� rūca:

Dcnvcras apkaimē man bija montā�as fabrika, un tai bija ārkārtīgas problēmas ar strādniekiem. Viņi pieprasīja neticamas algas. �opavasar arodbiedrība pieteica streiku, kas bija pēdējais no daudziem. Es uzdevu saviem cilvēkiem � tiem, kas �o filiāli vadīja � lai tos kuņas bērnus brīdina, ka mēs fabriku slēgsim. Viņi neticēja. Tāpēc mēs izpētījām tirgu, izplānojām, ko darīt. Nosūtījām detaļas un instrumentus uz citu filiāli. Viņi to nostrādāja lieliski. Denveras filiāli slēdzām. Pēk�ņi tur vairs nebija ne fabrikas, ne darba, ne algas. Un nu viņi visi � strādnieki, arodbiedrība, Denveras pilsēta, �tata valdība � visi krīt uz ceļiem, lūdzas, lai mēs nākam atpakaļ.

Viņ� vērīgi aplūkoja savu martīni, tad augstsirdīgi sacīja:

Nu, varbūt, ka tā darīsim ar. Ra�osim kaut ko citu, bet noteikumus diktēsim mēs. Nepadevāmies viņiem!

Lieliski, D�ord�! � sacīja viņa godība Harolds. � Vajag vairāk tādu cilvēku, kas ir ar mieru tā rīkoties. Mūsu bankas problēma bija mazliet savādāka. Mēs vēl arvien pēc Bena Roselli nāves savā ziņā esam pārejas laikmetā, liet direktoru vairākums domā, ka nāko�ajā pavasarī bankas stūri Rosko stingri turēs savās rokās.

Esmu priecīgs to uzzināt. Man nepatīk sadarboties ar tiem, kas nav pa�ā aug�galā. Tiem, ar ko es sadarbojos, jābūt gataviem pieņemt lēmumus un tad tos stingri izpildīt.

Es garantēju, D�ord�, � Ileivords sacīja, � ka banka apstiprinās visu, par ko mēs vienosimies.

ileivords saprata, ka mājastēvs Haroldu Ostinu un viņu pa�u bija veikli iemanevrējis lūdzējos, izmainot lomas, kādās baņķieri parasti sadarbojās. Ta�u bija skaidrs, ka katrs aizdevums Supranacionālajai korporācijai būs bez ba�ām par naudas atgū�anu, turklāt cels PATB presti�u. Tāpat bija jāsaprot, ka bankā savus rēķinus varētu atvērt arī citi, tāpēc ka SuNatCo piemēram vienmēr sekoja daudzas firmas.

Tad Lielais D�ord�s piepe�i uzbrēca pavāram:

Nu, kas jums tur ir?

Tas baltā tērpto vīru mudināja atbildēt. Viņ� pasniedza melnos vākus, ko bija ienākot ienesis.

Te ir pusdienu ēdienkarte, mesjē. Lai jūs to apstiprinātu.

Lielais D�ord�s ļāva pavāram turēt vākus un lasīja, kas tur bija rakstīts. Tad pabakstīja ar pirkstu:

Nomainiet Valdorfa salātus pret Cēzara salātiem.

Protams, mesjē.

Un saldo ēdienu mainiet. Glacc Martinique nevajag. Tā vietā suflē Grand Marnier.

Dabīgi, mesjē.

Tad mājiens, lai pavārs pazūd. Kad viņ� pagriezās, lielais D�ord�s nikni ierūcās.

Kad es vēlos ēst bif�teku, kā tas jāsagatavo?

Mesjē, � pavārs nelaimīgi lūdzās, paceļot brīvo roku, � par vakardienas nepatīkamo kļūdu es jau divreiz esmu atvainojies.

Tas nav svarīgi. Jautājums ir: kādu es vēlos?

Franciskā manierē paraustījis plecus, pavārs atbildēja, kā

bija iemācījies:

Vidēji jēlu, mazliet uz gatavo pusi.

Pamēģiniet to atcerēties.

Pavārs izmisu�ā balsī jautāja:

Kā lai to aizmirstu, mesjē? � Galvu nodūris, viņ� izgāja ārā.

Lielais D�ord�s smaidīdams stāstīja viesiem:

Vēl viens svarīgs noteikums ir tas, ka darbiniekiem nedrīkst ļaut izlaisties. Es �ai vardei [11] maksāju veselu bagātību, lai viņ� zinātu pilnīgi precīzi, kā jāsagatavo ēdieni, lai man gar�otu. Vakar vakarā viņ� kļūdījās, ne daudz, bet pietiekami, lai viņu krietni izsunītu. Citreiz viņ� zinās. Kāda ir cena? � Mēnesstariņ� bija atgriezusies ar papīra lapu rokā.

Viņa mazliet neskaidrā angļu valodā nolasīja:

PATB akcija tagad maksā �etrdesmit piecus un trīs ceturtdaļdolārus.

Nu, redziet! � Rosko Heivords priecājās. � Mēs esam dabūju�i klāt vēl vienu punktu!

Jā, bet nav sasniegts līmenis, kāds bija pirms Bena Rosclli nāves, � sacīja Lielais D�ord�s. Viņ� atņirdza zobus: � Tiklīdz pasaule uzzinās, ka jūs palīdzat finansēt Supranacionālo korporāciju, akcijas strauji pieņemsies vērtībā.

Tā varēja notikt, Heivords domāja. Sare�ģītajā finansu un akciju tirgus pasaulē atgadījās visnesaprotamākās lietas. Tas, ka banka kādam aizdod naudu, neliktos tik svarīgi, tomēr akciju tirgus reaģēs.

Pats svarīgākais bija Lielā D�ord�a noteiktais paziņojums, ka starp viņa korporāciju un Pirmo Amerikas tirdzniecības banku notiks kāds darījums. Nebija �aubu, ka nākamajās divās dienās viņi to izstrādās visos sīkumos. Heivords juta priecīgu satraukumu.

Virs galvas maigi atskanēja zvaniņ�. Reaktīvā lidma�īna samazināja ātrumu.

Va�ingtona, � sauca Avrila, un viņa un pārējās meitenes veikliem pirkstiem piesprādzēja vīrie�us.

Va�ingtonā uz zemes viņi pavadīja vēl īsāku laiku nekā iepriek�ējā pieturā. Tā kā līdzi lidoja tik svarīgs, 14 karātu vērts pasa�ieris, ātra nolai�anās, īss brīdis uz zemes un strauja pacel�anās bija pa�saprotami notikumi.

Un tā viņi uzņēma pareizo augstumu lidojumam uz Bahamu salām jau pēc divdesmit minūtēm.

Viceprezidentu sagaidīja brunete Krista, kas viņam palīdzēja iekārtoties. Bija jūtams, ka meitenes pakalpojumi viņu Joti apmierina.

Lidma�īnas aizmugurē izvietojās Slepenā dienesta miesassargi, kas ceļoja līdzi viceprezidentam.

Drīz pēc tam Lielais D�ord�s, pārģērbies izcili skaistā krēmkrāsas zīda uzvalkā, jautri vedināja sabiedrību uz bagātīgi iekārtoto ēdamistabu, kur dominēja sudraba un zilā krāsa. Tur �ie �etri vīrie�i, sē�ot zem kristāla lustras pie izgriezumiem rotāta ozolkoka galda, Mēnesstariņa, Avrilas, Retas un Kristas patīkami aprūpēti, ēda tādas pusdienas, kādas pasaules labākajiem restorāniem būtu grūti pārspēt.

Rosko Heivords, kam ēdiens pārlieku gar�oja, nepiedalījās ne daudzo vīnu, ne trīsdesmit gadus vecā konjaka baudī�anā. Tomēr viņ� ievēroja, ka parasto N (no vārda Napoleons) uz smagajiem, ar zeltu izrotātajiem konjaka kausiem ir aizstājis K.

7

Pie dzidri zilajām debesīm spīdēja spo�a saule un sildīja Bahamu Fordlija sēkļa kluba garo, sulīgi zaļo golfa laukumu. �is laukums un greznā kluba ēka bija pieskaitāmi pusducim lepnāko golfa klubu visā pasaulē.

Aiz zaļās zāles vīdēja baltas smiltis, ko iekļāva palmu birzis. Neviena cilvēka neredzēja liedagā, un tas uz jūras fona izskatījās kā paradīzes gabaliņ�. Tirkīza krāsas jūra vēla krastā maigus vilnī�us. Kādu kilometru no krasta ūdens, balti putodams, lauzās pāri koraļļu rifam.

Mazliet tuvāk laukumam glu�i neticamās krāsās it kā sacentās skaistumā vesels klājiens eksotisku puku: hibiski, bugenvilijas, puansētijas, frangipāni. Spirgtajā, tīrajā gaisā bija jūtams viegls vējiņ�, smar�oja pēc jasmīniem.

Man liekas, � sacīja ASV viceprezidents, � ka pa�laik esmu tik tuvu debesīm, cik vien politiķis var cerēt tikt.

Manās debesīs, � izmisis paskatījās viņa godība Harolds Ostins, �nebūtu greizu sitienu! � Viņ� saviebās un spēcīgi sita ar ceturtā numura tērauda nūju. � Vajadzētu būt iespējai, kā iemācīties �o spēli labāk.

Cetrats spēlēja golfu. Lielais D�ord�s un Rosko Heivords spēlēja pret Haroldu Ostinu un viceprezidentu.

Es zinu, kā to panākt, Harold, � sacīja Bairons Stounbrid�s, ASV viceprezidents. � lekļūstict atkal kongresā un uzstrādājieties līdz manam postenim. Tad jums nebūs citu pienākumu, kā vien spēlēt golfu. Jūs varēsiet savu spēli nepārtraukti uzlabot. Tas ir vēsturiski pierādīts fakts, ka pagāju�ajā pusgadsimtā gandrīz vai katrs ASV viceprezidents sava darba gados iemācījies krietni labāk spēlēt golfu.

Un, it kā apstiprinot savus vārdus, viņ� brīdi vēlāk tre�ajā sitienā ar lielisku astotā numura nūju aizraidīja bumbiņu tie�i pie karodziņa.

Stounbrid�s, slaids un veikls, ar dinamiskām kustībām, �odien spēlēja iespaidīgi. Viņ� bija fermera dēls, tēva nelielajā fermā jaunībā strādājis daudz garu stundu un līdz pat �im uzturēja ķermeni muskuļotu un spēcīgu. Pa�laik viņa vienkār�ā, atklātā seja laistījās priekā, jo bumbiņa pieripoja tikai pēdu no bedrītes.

Nav slikti, � atzinīgi teica Lielais D�ord�s, piebraucis līdzās ar savu kārtu [12] . � Ak tad Va�ingtonā jums nav ko darīt, vai tā, Bairon?

Man jau nevajadzētu sūdzēties. Es tikko pabeidzu pagāju�ajā mēnesī iesākto administrācijas papīra saspraudī�u inventarizāciju. Un no Baltā nama dabūju paziņojumu, ka drīz drīkstē�u sākt noasināt zīmuļus.

Pārējie atzinīgi iesmējās. Nebija nekāds noslēpums, ka Stounbrid�s, kādreizējais �tata gubernators un vēlāk opozīcijas vadītājs senātā, savā pa�reizējā lomā ir kļuvis neapmierināts un nervozs. Pirms vēlē�anām prezidenta kandidāts bija apsolījis, ka viņa viceprezidentam jaunajā ērā pēc Votergeitas būs nozīmīga loma valdības darbā. Ta�u pēc abu stā�anās amatā savu solījumu aizmirsa.

Hcivords un Kvortermeins uzsita bumbiņu uz zālāja, tad kopā ar Stounbrid�u gaidīja, kamēr izklaidīgi spēlējo�ais viņa godība Harolds smiedamies neveikli mocījās ar bumbiņu, līdz beidzot tomēr to dabūja uz zālāja.

�etri vīrie�i izskatījās visai at�ķirīgi. Lielais D�ord�s, galvas tiesu garāks par pārējiem, bija ģērbies dārgi, bet nevainojami: rūtainās biksēs, Lakosta vilnas jakā un zilās zam�ādas kurpēs. Galvā sarkana golfa cepure, tās priek�pusē bija nozīme, kas vēstīja par iekārojamo piederību Fordlija sēkļa golfa klubam.

aViceprezidents bija tērpies korekti � trikotā�as biksēs, pasteļtoņa kreklā, melnbaltās golfa kurpēs. No citiem ļoti izdalījās Harolds Ostins, kas bija apvilcis izaicino�i rozā un lavandas zilas drānas. Rosko Heivorda apģērbs bija praktisks: tum�i pelēkas bikses, balts īsroku krekls un mīkstas, melnas kurpes. Pat golfa laukuma vidū viņ� izskatījās pēc baņķiera.

Viņi atgādināja kaut ko līdzīgu jātnieku grupai. Lielais D�ord�s un Ileivords, tāpat Stounbrid�s un viņa godība Harolds Ostins aizņēma divus elektriskos golfa kārtus. Se�us citus kārtus bija pieprasīju�i miesassargi, kas kā iznīcinātāju eskadra bija viņiem gan priek�ā, gan aizmugurē, gan abos sānos.

Ja jums būtu brīva izvēle, Bairon, � jautāja Rosko Ileivords, � brīva iespēja izvēlēties valdības prioritātes, kas tās būtu?

Vakar Heivords �o cilvēku bija uzrunājis � "viceprezidenta kungs", bet tika atturēts:

Neesiet tik oficiāls. Man tas apnicis. Es gribētu, lai jūs mani saucat par Baironu. � Heivords, kas uzskatīja, ka pazī�anās ar svarīgiem cilvēkiem un iespēja saukt viņus vārdā ir ļoti nozīmīga, par to bija sajūsmināts.

Stounbrid�s tūliņ atbildēja.

Es izvēlētos sākt ar ekonomiku, atveseļot finanses, sabalansēt valsts bud�etu.

D�. D�. Kvortermeins, kas arī ieklausījās sarunā, iebilda:

Ir biju�i varonīgie, kas mēģināja. Nevienam nav izdevies. Un jūs nākat par vēlu.

Ir vēlu, D�ord�, bet ne par vēlu.

Par �o jautājumu es ar jums labprāt vēl debatē�u pēc deviņiem posmiem. � Lielais D�ord�s pietupās, lai vērotu, kā bumbiņai jāripo.

Pa�laik prioritāte ir iesist �o bumbiņu bedrītē.

Kop� spēle sākās, Kvortermeins bija klusāks un

saspringtāks nekā citi. Viņ� bija par trim punktiem priek�ā pārējiem un spēlēja, lai uzvarētu. Uzvara vai vismaz prasme izmantot mazāk par atļauto sitienu skaitu viņu iepriecināja � kā pats sacīja � tikpat ļoti, kā nopirkt Supranacionālajai kompānijai vēl vienu uzņēmumu.

Heivords spēlēja prasmīgi, viņa tehnika nebija spo�a, bet arī kaunēties par to nevajadzēja.

Kad visi izkāpa no braucamajiem un gāja spēlēt sesto posmu. Lielais D�ord�s brīdināja:

Labāk ar savu baņķiera aci uzmaniet rezultātus, Rosko. Ne politiķim, ne reklāmu aģentūras īpa�niekam precizitāte nav stiprā puse.

Mans augstais postenis prasa, lai es uzvarētu, � sacīja viceprezidents. � Vienalga, kā tas notiks.

Rezultātus es zinu, � Rosko pieskārās pierei. � Te tie visi atrodas. Pirmajā posmā D�ord�am un Baironam bija �etri sitieni, Haroldam se�i un es iesitu ūdenī. Otrajā mēs visi sasniedzām vajadzīgo skaitu, izņemot Bairona neticamo sitienu, ar ko viņ� dabūja vienu sitienu zem prasītā. Visiem bija nepiecie�amais skaitlis tre�ajā, tikai ne Haroldam, kam bija se�i sitieni. Ceturtais posms mums bija labs, jo gan D�ord�s, gan es dabūjām �etri. Baironam bija pieci, Haroldam septiņi. Un, protams, iepriek�ējais posms bija Haroldam īsta nelaime, bet Bairons spēja atkal dabūt vienu sitienu zem prasītā. Un tāpēc mēs pa�laik esam līdzīgi.

Bairons Stounbrid�s pārsteigts skatījās.

Neticami! Sasodīti neticami!

Jūs man pirmajā nozagāt sitienu, � sūdzējās viņa godība Harolds. � Man bija pieci, nevis se�i.

Heivords stingri noraidīja iebildumu.

Nekā, Harold. Atcerieties, kā jūs iesitāt palmu birzī, izsitāt no turienes, netrāpījāt pa zālāju, tad sitāt vēlreiz un jums vajadzēja divus sitienus, lai nokļūtu līdz bedrītei.

Tā ir, � Stounbrid�s apstiprināja. � Es atceros.

Nolādēts, Rosko, � ņurdēja HaFolds Ostins. � Kā draugs jūs īsti esat?

Mans! � iesaucās Lielais D�ord�s. � Viņ� draudzīgi aplika roku ap Heivorda pleciem. � Man jūs sākat patikt, Heivord, īpa�i veids, kā spēlējat golfu. � Kamēr Heivords sajūsmināts nosarka, Lielais D�ord�s pieklusināja balsi līdz slepenas sarunas līmenim. � Vai ar vakardienu esat apmierināts?

Paldies, esmu pilnīgi apmierināts. Man patika ceļojums, vakars un gulēju ārkārtīgi labi.

Sākumā viņ� vispār nebija varējis iemigt. Iepriek�ējā vakarā, ko viņi pavadīja D�. D�. Kvortcrmcina Bahamu pilī, kļuva skaidrs, ka viņ� var iegūt Avrilu, skaisto, slaido sarkanmati, kad vien vēlas. To varēja saprast no citu aplinkus mājieniem un Avrilas arvien bie�ākās tuvo�anās. Viņa neizlaida nevienu iespēju pieliekties Heivordam, lai reizēm mīkstie mati noglāstītu viņa seju, vai pieskarties, izmantojot jebkuru izdevību. Lai gan viņ� sievieti nepamudināja tā rīkoties, tomēr arī noteikti neiebilda.

Bija tikpat skaidrs, ka apburo�ā Krista bija izraudzīta Baironam Stounbrid�am, elegantā Reta � Haroldam Ostinam.

Bet brīnumdaiļā japāniete, Mēnesstariņ�, visu laiku atradās da�u pēdu attālumā no D�. D�. Kvortcrmeina.

Kvortermeina saimniecība, viena no pusdu�a, kas viņam piederēja da�ādās pasaules malās, atradās uz Prospero kraujas, augstu virs Naso, un no turienes uz visām pusēm bija redzama ir zeme, ir jūra. Pati celtne atradās aiz bieziem mūriem, izkoptas ainavas ietverta. Heivorda istaba bija otrajā stāvā, un pēc iera�anās Avrila viņu tur uzveda. No aug�as pavērās lielisks skats. Caur kokiem pavīdēja kaimiņu māja � tur dzīvoja premjerministrs, un viņu uzmanīja karaliskā Bahamu policija, kas patrulēja gar visu īpa�umu.

Vēlā pēcpusdienā viņi dzēra kokteiļus pie peldbaseina, ap kuru slējās kolonnas. Pēc tam uz terases vakariņoja, un sievietes, �oreiz ģērbu�ās lieliskās vakarkleitās, piebiedrojās vīrie�iem pie galda. Ap viņiem slīdēja divi viesmīļi baltos cimdos, spēlēja divi mūziķi. Pie galda raisījās draudzība un sarunas.

Pēc vakariņām, kad viceprezidents Stounbrid�s un Krista izvēlējās palikt mājās, pārējie sasēdās trīs rolsroisos, ar ko bija atbrauku�i no lidostas, un devās uz Paradīzes salas kazino. Lielais D�ord�s spēlēja uz lielām summām un likās, ka viņ� uzvar. Ostins lika uz mazākām, bet Heivords nepiedalījās nemaz. Viņ� principā neatzina azartspēles, toties viņu ieinteresēja Avrilas stāstījums par da�u spēļu īpa�iem momentiem. Meitene stāstīja par bakaratu, ruleti un melno D�cku, ko viņ� nemaz nebija dzirdējis. Tā kā kazino bija skaļ�, Avrila pieliecās pavisam tuvu, un, tāpat kā lidma�īnā, viņam �ī sajūta nebija nepatīkama.

Tad pēk�ņi mulsino�i un negaidīti viņa ķermenis sāka tiekties pēc Avrilas tuvuma, arvien grūtāk bija atvairīt domas un tieksmes, ko viņ� uzskatīja par peļamām un nolādāmām. Viņ� juta, ka Avrila amizēti vēro �īs mocības, bet tas nelīdzēja. Kad beidzot divos no rīta viņa pavadīja Heivordu līdz guļamistabas durvīm, bija jāsaņem viss gribasspēks, lai neaicinātu viņu palikt � īpa�i tāpēc, ka juta sievietes gatavību labprāt vēl kavēties.

Avrila, dodoties uz savu istabu, sapurināja sarkanos matus un smaidot sacīja:

Pie jūsu gultas ir iek�ējais tālrunis. Ja jūs kaut ko gribat, lūdzu, piespiediet septīto numuru. � �oreiz nebija nekādu �aubu, ko nozīmē �is "kaut kas". Un likās, ka septītais numurs ir Avrilas numurs visur, kur vien viņa atrodas.

Pavisam neizprotami balss bija aizsmakusi, un mēle pietūka, ta�u viņ� pasacīja:

Nē, paldies, ar labu nakti!

Tomēr vēl cīņa ar sevi nebija galā. Viņ� juta, ka domas atgrie�as pie Avrilas, ka ķermenis nevēlas samierināties ar viņa gribu. Sen tā nebija noticis.

Tad viņ� nokrita ceļos un lūdza, lai tas Kungs pasargā viņu no grēka un atbrīvo no kārdinājuma. Pēc kāda brī�a likās, ka lūg�anas ir uzklausītas. Aiz noguruma ķermenis vairs nespēja palikt nomodā. Drīz vien viņ� aizmiga.

Tagad, sākot sesto posmu, lielais D�ord�s piedāvāja:

Paklausieties, draugs, ja gribat, es �ovakar pie jums aizsūtī�u Mēnesstariņu. Nedomāju, ka kāds vīrietis ir piedzīvojis visu, ko �is mazais lotosa ziediņ� prot darīt gultā!

Ileivords nosarka. Viņ� iz�ķīrās pateikt stingri:

D�ord�, man patīk �ī sabiedrība, un es gribētu būt jūsu draugs. Bet man jāsaka, ka vienā ziņā mūsu uzskati at�ķiras.

Lielā D�ord�a vaibsti saspringa.

Kādā ziņā?

�ķiet, ka morālajā.

Lielais D�ord�s pārdomāja, seja sastinga. Tad viņ� piepe�i iesmējās:

Morāle? Kas tad tas īsti ir? � Viņ� apturēja braucamo, jo pa kreisi no viņiem Harolds gatavojās izsist bumbiņu no smil�u kaudzes. � Labi, Rosko, dari, kā pats zini. Ta�u, ja pārdomāsi, pasaki man.

Par spīti lūg�anām un apņēmībai nepadoties, nākamajās divās stundās Ileivorda domas atkal un atkal atgriezās pie trauslās pavedējas japānietes.

Beidzot deviņus posmus, pie atspirdzinājumu kioska Lielais D�ord�s atkal turpināja ar Baironu Stounbrid�u strīdu, kas bija sācies piektajā posmā.

Gan ASV, gan citās valdībās ir atbildīgi cilvēki, � teica Lielais D�ord�s, � kas nesaprot vai negrib saprast ekonomiskos principus. Un tāpēc � tikai tāpēc vien � mums ir �ī neizturamā inflācija. Tāpēc arī pasaules naudas sistēma sāk brukt. Un tāpēc viss, kam sakars ar naudu, turpmāk k)ūs tikai sliktāks un sliktāks.

Pa da)ai es jums piekrītu, � atbildēja Stounbrid�s. � Kongress izdod tik daudz naudas, it kā būtu neizsmeļamas rezerves. Senātā un Baltajā namā tā kā būtu sakarīgi cilvēki, tomēr viņiem �ķiet, ka par katru dolāru, ko ieņemam, izdot mierīgi varam �etrus vai piecus.

Lielais D�ord�s nepacietīgi sacīja:

Katrs biznesmenis to zina. Vismaz jau vesela paaudze zinājusi. Un jautājums ir nevis vai, bet kad Amerikas ekonomika sabruks!

Neesmu pārliecināts, ka tie�i tā jābūt. Mēs vēl arvien varētu to novērst.

Varētu gan, bet nekā nedarām. Sociālisms � mācība, kā izdot naudu, kuras nav un nekad nebūs � ir pārāk dziļi iesakņojies. Un tā mēs nonāksim pie tā, ka valdībai vairs nebūs iespējams dabūt kredītu. Muļķiem liekas, ka tāda situācija nekad nepienāks. Ta�u tā noteikti pienāks!

Viceprezidents nopūtās.

Runājot sabiedrībā, es �o patiesību noliegtu. Te, starp draugiem, es to nedarī�u.

Sabrukuma gaitu ir viegli paredzēt, � sacīja Lielais D�ord�s. � Tas jau notika �īlē. Daudzi domā, ka �īle bija pavisam citāda un ļoti tālu no mums. Nebija vis. Patiesībā tā bija neliels Savienoto Valstu modelis. Vai Kanādas, vai Lielbritānijas.

Viņa godība Harolds domīgi piebilda:

Es piekrītu jūsu viedoklim par sabrukuma gaitu. Vispirms ir demokrātija � stipra, visas pasaules apbrīnota, iedarbīga. Tad sociālisms, sākumā bikls, bet tas nostiprinās. Valdība izdod naudu, kamēr vairs nekā nav. Un pēc tam finansiāls sabrukums, anarhija, diktatūra.

Lai cik dziļā bedrē mēs būtu, � uzsvēra Bairons Stounbrid�s, � es neticu, ka tā var notikt mūsu valstī.

Skaidrs, ka nē, � sacīja Lielais D�ord�s. � Bet tikai tādā gadījumā, ja da�i no mums, kam ir gudrība un vara, plāno savu nākotni. Kad sāksies finansiālais sabrukums, ASV ir divas spēcīgas rokas, kas paglābs no anarhijas. Viena no tām ir lieluzņēmumi. Es domāju tādus starptautiskos konglomerātus, kāds ir manējais, un lielās bankas, tādas kā jūsējā, Rosko. Mēs varētu noteikt finansiālo disciplīnu visā valstī. Starptautisko sakaru dēļ mēs būtu maksātspējīgi, jo mūsu naudas līdzekļi būtu ieguldīti valstī, kur tos neaprij inflācija. Otra stiprā roka būtu militārie spēki un policija. Kopā ar uzņēmumiem viņi uzturētu kārtību.

Viceprezidents sausi piebilda:

Citiem vārdiem � policejiska valsts. Var sagaidīt, ka jums izrādīs pretestību.

Lielais D�ord�s paraustīja plecus.

Jā, da�i. Bet ne daudzi. Cilvēki pieņems neizbēgamo, īpa�i tad, ja tā sauktā demokrātija ir izjukusi, finansiālā sistēma sagrauta, par naudu nevar neko nopirkt. Turklāt amerikāņi vairs neuzticas demokrātiskiem veidojumiem. Jūs, politiķi, tos esat diezgan grāvu�i.

Rosko Heivords bija klausījies klusējot. Tad jautāja:

Vai jūs, D�ord�, paredzat, ka pa�reizējais militāri rūpnieciskais komplekss sāk veidoties par elitāru valdību?

Pilnīgi pareizi! Un rūpnieciski militārais komplekss � man labāk to patīk nosaukt tā � kļūs arvien spēcīgāks, pavājinoties Amerikas ekonomikai. Mums ir organizācija. Tā vēl ir vāja, ta�u pakāpeniski nostiprinās.

Eizcnhauers bija pirmais, kas saprata militāri rūpnieciskā kompleksa eksistenci, � piezīmēja Heivords.

Jā, un mūs no tā brīdināja, � piebilda Bairons Stounbrid�s.

Pie velna, jā, � izsaucās Lielais D�ord�s. � Tāds muļķis! īpa�i viņam vajadzēja saskatīt iespēju sakoncentrēt varu. Un jūs to saskatāt?

Viceprezidents ieņēma malku kokteiļa.

Ja varu runāt atklāti, jā, es to saskatu.

Tad man jāsaka tikai viens, � Lielais D�ord�s smaidīja. � Jums būtu jāpievienojas mums!

Viņa godība Harolds jautāja:

Cik laika mums vēl ir pēc jūsu domām, D�ord�?

Mani speciālisti domā, ka astoņi vai deviņi gadi. Ap to laiku naudas sistēma neglābjami sabruks.

Mani kā baņķieri, � priecājās Rosko Heivords, � ļoti apmierina ideja par kārtību finansu sistēmā un valdībā.

D�. D�. Kvortermeins parakstīja bāra rēķinu un piecēlās:

To jūs piedzīvosiet! Varu jums to apsolīt.

Viņi aizbrauca uz desmito posmu.

Lielais D�ord�s vērsās pie viceprezidenta:

Bairon, jūs spēlējat labāk par savām spējām, un tas dara jums godu. Ja tā turpināsiet, mēs redzēsim disciplinētu un ekonomisku golfa spēli. Jūs esat tikai vienu punktu mums priek�ā, un mums vēl jāspēlē deviņi ļoti grūti posmi.

Lielā D�ord�a un Rosko Heivorda kārts stāvēja uz ceļa, un viņi gaidīja, kamēr Harolds Ostins centās atrast bumbiņu. Viņi spēlēja �etrpadsmito posmu, un kāds slepenā dienesta vīrs pēc visai ilgas meklē�anas bumbiņu atrada hibisku krūmos. Lielais D�ord�s, pēc tam kad viņi ar Heivordu bija uzvarēju�i iepriek�ējos divus posmus, kļuva krietni rāmāks. Sē�ot kārtā, D�ord�s beidzot sāka runāt par tematu, ko Ileivords bija ilgi gaidījis. Tas notika pārsteidzo�i pavir�i.

Tātad jūsu banka gribētu sadarboties ar Supranacionālo korporāciju?

Jā, mēs par to tie�ām esam domāju�i,� Ileivords ļoti centās izlikties tikpat pavir�s.

Esmu sācis papla�ināt SuNatCo telekomunikāciju tīklu, uzpērkot nelielas, bet svarīgas telefona un radio firmas. Da�as pieder valdībām, citas ir privātas. Lai novērstu nacionālistu uztraukumu, mēs darām klusi, piekukuļojot politiķus, kur tas vajadzīgs. Mana korporācija piegādā izcilu tehniku, prasmīgu apkalpi, kas mazām valstiņām pa�ām grūti izdarāms, un dod iespējas pievienoties globālajām sistēmām. Paredzama laba peļņa, un es ceru, ka pēc trim gadiem, izveidojot filiāles, mana korporācija pārvaldīs �etrdesmit piecus procentus pasaules telekomunikāciju. Neviena cita to nespēj. Tas Amerikai ir ļoti svarīgi. �āds tīkls būs ārkārtīgi nozīmīgs arī rūpnieciski militārajai apvienībai, par ko nesen runājām.

Jā, � Ileivords piekrita. � Es saprotu, cik tas ir svarīgi.

Es no jūsu bankas vēlos piecdesmit miljonu dolāru kredītu. Protams, par zemākajiem procentiem.

Tas ir pats par sevi saprotams, � piekrita Heivords. Viņ� zināja, ka Supranacionālā korporācija saņems visizdevīgāko procentu likmi. Bankās tas bija pats par sevi saprotams fakts: bagātie maksāja viszemāko procentu likmi. Augstos procentus maksāja nabagie. � Protams, � viņ� aizrādīja, � mums jāpārskata federālās likumdo�anas noteiktie ierobe�ojumi.

Pie velna ierobe�ojumus, � sauca Lielais D�ord�s. � Ir ta�u daudz iespēju tos apiet. Jūs to zināt tikpat labi kā es.

Jā, es zinu, ka ir da�ādi veidi.

Abi vīrie�i pārrunāja labi zināmu un saprotamu faktu: ASV banku likums noliedz vienam klientam izmaksāt vairāk nekā desmit procentus no sava kapitāla. �is likums pieņemts, lai aizsargātu bankas no pārmērīgiem zaudējumiem un līdz ar to arī noguldītāju dro�ību. Pirmajai Amerikas tirdzniecības bankai piecdesmit miljonu aizdevums Supranacionālajai korporācijai �o robe�u ievērojami pārsniegtu.

Apiet �o likumu, � pamācīja Lielais D�ord�s, � var, sadalot naudu starp vairākām mūsu korporācijas filiālēm. Pēc tam mēs to apvienosim, kur un kā būs vajadzīgs.

Rosko Heivords pārdomāja.

Jā, tā varētu darīt. � Viņ� saprata, ka banka tādējādi būtībā pārkāps likumu, lai gan formāli būs to ievērojusi. Ta�u viņ� arī zināja, ka Lielais D�ord�s runā patiesību: tādu metodi pastāvīgi pielieto lielākās un ievērojamākās bankas.

Lai gan �ī problēma tagad bija atrisināta, ta�u pieprasītā summa Rosko pārsteidza. Viņ� bija iedomājies, ka sākumā runa būs par divdesmit vai divdesmit pieciem miljoniem un summa varētu palielināties, attīstoties tālākai sadarbībai starp Supranacionālo korporāciju un banku.

It kā lasot baņķiera domas, Lielais D�ord�s piebilda:

Es ar mazām summām nekrāmējos. Ja piecdesmit miljoni jums ir par daudz, aizmirsīsim to visu. Naudu dabū�u no Chase Manhattan bankas.

Svarīgais un noslēpumainais darījums, kura dēļ lleivords te bija atbraucis, draudēja izslīdēt no rokām.

Viņ� ar lielu pārliecību atbildēja:

Nē, nē! Summa nav par lielu.

Viņ� pārdomāja citas PATB saistības. Neviens bankā tās nepārzināja labāk. Jā, viņiem ir iespējams aizdot SuNatCo piecdesmit miljonus dolāru. Tas gan nozīmētu pamatīgi samazināt aizdevumus klientiem un hipotēku aizdevumus. Bet to varēs nokārtot. Liels aizdevums tādai firmai, kāda ir Supranacionālā, ienesīs daudz nozīmīgāku peļņu nekā milzums sīku aizdevumu, ko bija grūti un dārgi uzmanīt un atgūt.

lleivords vairs ne�aubījās.

Es padomei ļoti noteikti rekomendē�u �o aizdevumu apstiprināt un ne�aubos, ka viņi piekritīs.

Labi, � īsi atteica viņa golfa partneris.

Protams, manas pozīcijas būtu daudz stiprākas, ja es varētu direktoriem teikt, ka mūsu banka ir pārstāvēta Supranacionālās korporācijas padomē.

Lielais D�ord�s aizbrauca kārtu pie bumbiņas, izkāpa un ilgi to pētīja, līdz beidzot atbildēja:

Jā, to mēs varētu izkārtot. Bet tad es ceru, ka jūsu trasta departaments iepirks lielu daudzumu mūsu akciju. Būtu laiks to cenai pacelties, pateicoties jauniem pirkumiem.

Kļūdams arvien dro�āks, Ileivords sacīja:

�o jautājumu mēs kopā ar citiem izpētīsim. Skaidrs, ka Supranacionālajai korporācijai tagad mūsu bankā būs aktīvs kredīts, un nu jāapsprie� kompensācijas noteikumi�

Nupat viņi bija sāku�i baņķiera un klienta rituālo deju. To vislabāk varētu raksturot ar labi pazīstamo banku un rūpniecības dzīves gudrību: roka roku mazgā!

D�. D�. Kvortermeins, no savas aligatorādas golfa somas izraudams tērauda nūju, īgni atrūca:

Netraucējiet mani ar sīkumiem. �odien ieradīsies mans finansists In�beks. Viņ� kopā ar mums rīt lidos atpakaļ, un jūs varēsiet visu pārrunāt.

Bija skaidrs, ka biznesa sarunas beigu�ās.

Nupat viņa godības Harolda spēle kļuva vēl haotiskāka un sāka iespaidot arī partneri.

Jūs mani esat nobūris, � Bairons Stounbrid�s sūdzējās. � Nolādēts, Harold, tie jūsu �āvieni, kas aizgrie�as diezin kur, ir lipīgāki nekā bakas. Katru, kas ar jums spēlē kopā, vajadzētu sapotēt! � Viceprezidenta spēles, kā arī bumbiņas skrējiena stabilitāte zuda, un viņ� sāka krāt dārgus zaudējuma punktus.

Tā kā Ostina spēle neuzlabojās arī pēc bār�anās, septiņpadsmitā posma sākumā Lielais D�ord�s un viņa īsi, bet precīzi �aujo�ais partneris Rosko Heivords bija izvirzīju�ies priek�ā. Tas D�. D�. Kvortermeinam patika, un viņ� astoņpadsmitā posma bumbiņu aizsita kā raķeti divsimts septiņdesmit jardus, ar nāko�o �āvienu iesita to bedrītē, tā uzvarot sacensībās.

Lielais D�ord�s baudīja uzvaru un kļuva jautrs. Viņ� aplika roku ap Bairona Stounbrid�a pleciem un sacīja:

Liekas, ka mans uzticības kredīts Va�ingtonā tagad būs vēl lielāks nekā agrāk.

Viss atkarīgs no tā, ko jūs vēlaties.

Pēc tam viceprezidents dzēlīgi piebilda:

Un arī no tā, cik piesardzīgs būsiet.

Dzerot kokteiļus vīrie�u ģērbtuvē, viņa godība Harolds un Stounbrid�s D�. D�. Kvortermcinam katrs samaksāja simts dolārus, kas bija nolīgtā derību summa. Heivords bija atteicies derēt, un tāpēc viņ� neko nesaņēma.

Ta�u Lielais D�ord�s augstsirdīgi sacīja:

Man patika, kā jūs spēlējāt, mans partneri. � Viņ� ierosināja, ka arī Heivordam vajadzīga atzinība. � Vai ne tā? � viņ� griezās pie pārējiem.

Kad abi pamāja, Lielais D�ord�s uzsita sev pa ceļgalu.

Es zinu! Viņ� saņems vietu Supranacionālās korporācijas direktoru padomē! Vai tā ir laba balva?

Heivords pasmaidīja:

Jūs jokojat!

Uz brīdi smaids pazuda no SuNatCo priek�sē�a sejas. � Par Supranacionālo korporāciju es nekad nejokoju.

Tikai tagad Heivords saprata, ka Lielais D�ord�s tādējādi pabeidz viņu pirmītējo sarunu. Ja viņ� piekritīs, tas nozīmēs, ka būs piekritis arī pārējām saistībām.

Viņ� vilcinājās tikai pāris sekundes.

Ja jūs �o vietu man piedāvāsiet, es to kā lielu pagodinājumu pieņem�u.

Mēs to nāko�ajā nedēļā izziņosim.

Piedāvājums bija tik pēk�ņs un satrieco�s, ka Heivordam bija grūti tam noticēt. Viņ� domāja, ka kādu citu no Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas direktoru padomes aicinās par vienu no Supranacionālās korporācijas direktoriem. Bet tas, ka lūdza tie�i viņu, un to turklāt darīja pats D�. D�. Kvortermeins, bija lielākā uzslava no visām iespējamām. Pa�reizējais SuNatCo padomes sastāvs bija rūpniecības un finansu darboņu izlase.

It kā lasītu viņa domas, Lielais D�ord�s iesmējās:

Un jūs tādējādi varēsiet uzmanīt, kas notiek ar jūsu bankas naudu!

Heivords ievēroja, ka viņa godība Harolds jautājo�i skatās uz viņu. Heivords viegli pamāja ar galvu, un PATB direktors sāka plati smaidīt.

Otrs vakars D�. D�. Kvortcrmeina Bahamu salu pilī jūtami at�ķīrās no iepriek�ējā. Likās, ka visi astoņi � gan vīrie�i, gan sievietes � jūtas daudz brīvāk, ko iepriek�ējā vakarā nemanīja. Rosko Heivords, to vērojot, nosprieda, ka zina iemeslu.

Viņ� saprata, ka Reta bija pavadījusi nakti ar Haroldu Ostinu, Krista ar Baironu Stounbrid�u. Rosko cerēja, ka abi vīrie�i nedomāja to pa�u par viņu un Avrilu. Par mājastēvu viņ� ne�aubījās. Kā viņa �īrīta piezīmes liecināja, Lielais D�ord�s ir informēts par visu, kas notika vai nenotika viņa mājā.

Vakars uz terases un pie peldbaseina bija burvīgs. Rosko Heivords atļāvās atslābināties un bija jautrs viesību dalībnieks.

Viņam, piemēram, ļoti patika Avrilas uzmanība, kas ne ar ko neatgādināja pagāju�ās nakts noraidījumu. Tā kā bija pats sev pierādījis, ka spēj pretoties vislielākajiem kārdinājumiem, viņ� neredzēja iemesla, kāpēc izvairīties no Avrilas patīkamās klātbūtnes. Vēl divi citi iemesli viņa eiforiskajam garastāvoklim bija noruna par Supranacionālās korporācijas finansu darījumu ar Pirmo Amerikas tirdzniecības banku un negaidītā, spo�ā balva, kas viņam apsolīja vietu SuNatCo direktoru padomē. Viņam nebija nekādu �aubu, ka tic abi cels viņa presti�u bankā. Jau tagad �ķita, ka bankas prezidenta postenim viņ� atrodas daudz tuvāk nekā iepriek�.

Vakara sākumā notika īsa apspriede ar Supranacionālās korporācijas finansistu Stenliju In�beku, kas ieradās, kā Lielais D�ord�s bija solījis. In�bcks bija rosīgs ņujorkietis, plikgalvis, viņi ar Ileivordu norunāja rīt, lidojot atpakaļ uz ziemeļiem, izstrādāt PATB aizdevuma detaļas. Pēc īsās satik�anās ar Ileivordu In�beks pārējo laiku pavadīja privātās sarunās ar D�. D�. Kvortermeinu. Lai arī �is cilvēks, acīm redzot, bija apmeties lielajā mājā, viņ� neparādījās ne uz kokteiļiem, ne vakariņām.

Rosko Heivords no sava otrā stāva loga bija ievērojis vēl ko citu. D�. D�. Kvortermeins un Bairons Stounbrid�s, iegrimu�i sarunās, vismaz stundu pastaigājās pa dārzu. Viņi bija pārāk tālu no mājas, lai varētu vārdus saklausīt, tomēr �ķita, ka Lielais D�ord�s mēģināja par kaut ko pārliecināt, bet viceprezidents bie�i viņu pārtrauca, acīm redzot, lai ko jautātu.

Heivords atcerējās �ī rīta golfa laukuma sarunu par "uzticības kredītu Va�ingtonā" un centās iedomāties, par kādām Supranacionālās korporācijas interesēm tur runā. Tad atzina, ka to nekad neizdibinās.

Tagad, kad vakariņas bija paēstas, Lielais D�ord�s atkal bija patīkams mājastēvs. Viņi sēdēja uz terases, maigi vēsais gaiss smar�oja. Lielais D�ord�s rokās sildīja konjaka glāzi ar burtu K un paziņoja:

Mēs �ovakar nekur nebrauksim. Viesības notiks tepat.

Pārvaldnieks, viesmīļi un mūziķi bija klusi nozudu�i.

Reta un Avrila, kas dzēra �ampanieti, reizē iesaucās:

Te būs viesības!

Bairons Stounbrid�s paskaļi, lai piemērotos sievietēm, pajautāja:

Kādas viesības?

Piedzer�anās viesības, � jautri ar mazliet stīvu mēli iesaucās Krista. Tad samulsusi paskatījās apkārt. � Es gribēju sacīt: peldē�anas viesības! Gribu peldēties!

Stounbrid�s it kā izaicināja viņu:

Un kas jums to liedz?

Neviens, Bairon, mīlulīt! Pilnīgi neviens! � Krista nolika savu �ampanie�a glāzi, nometa no kājām kurpes, atsēja lentītes, pagrozījās, un garā, zaļā kleita nokrita pie kājām. Zem tās bija apak�kleita. To viņa pārvilka pāri galvai un nometa uz krēsla. Nekāda cita apģērba viņai nebija.

Kaila, smaido�a, ar lielisku augumu, augstām, stigrām krūtīm un spīdīgiem tum�iem matiem viņa �ķita kā kusto�a Maijola skulptūra. Krista cēli nogāja pa kāpnēm līdz apgaismotajam peldbaseinam un ielēca tajā. Aizpeldējusi līdz otram galam un atpakaļ, sauca citus:

Ūdens ir burvīgs! Nāciet peldēties!

Pie velna, � atsaucās Stounbrid�s. � Man nekas nav pretim! � Viņ� norāva sporta kreklu, bikses, apak�bikses un kurpes un kails, tāpat kā Krista, tikai ne tik valdzino�s, aizgāja līdz peldbaseinam un ielēca.

Arī Reta un Mēnesstariņ�, reizēm smalkā balsī iesmiedamās, sāka izģērbties.

Pagaidiet! � sauca Harolds Ostins. � Arī �is lāga zēns ies peldēties.

Rosko Heivords satriekts un savaldzināts skatījās uz Kristu, pēk�ņi viņ� ievēroja, ka blakus stāv Avrila.

Rosīt, mīļais, palīdziet man atvilkt rāvējslēdzēju!

Viņ� nemākulīgi mēģināja to izdarīt, paliekot sē�am

uz krēsla.

Piecelieties ta�u, vientiesīt! � Viņ� piecēlās, un sieviete, pa pusei pagriezusies pret viņu, piekļāvās. Viņas siltums un smar�a bija neatvairāmi.

Vai nu ir vaļā?

Viņam bija grūti koncentrēties.

Nē, liekas, ka�

Avrila veikli pasniedzās aiz muguras.

Tālāk es pati tik�u galā! � Un atvilka rāvējslēdzēju līdz galam. Tad pagrozīja plecus, un kleita nokrita.

Viņa atmeta savus sarkanos matus ar tagad labi pazīstamo kustību.

Nu, ko jūs gaidāt? Attaisiet krū�turi!

Rokas drebēja un acis nespēja novērsties no sievietes ķermeņa. Viņ� izpildīja prasīto, krū�turis nokrita, bet viņa rokas palika paceltas.

Ar vieglu, graciozu kustību Avrila pagriezās. Paliekusies uz priek�u, viņa noskūpstīja vīrie�a lūpas. Viņa rokas, paliku�as, kur bija, aizskāra stingros krū�u galiņus. Likās, tās pa�as bez viņa gribas saspieda tos un paburzīja. Caur Heivorda ķermeni izskrēja karsta, jutekliska strāva.

Mmm, � murrāja Avrila. � Cik patīkami! Vai nāksiet peldēties?

Viņ� pakratīja galvu.

Labi, tad redzēsimies vēlāk.

Viņa pagriezās un lēnām aizgāja, savā kailumā izskatīdamās pēc grieķu dievietes.

D�. D�. Kvortermeins arī palika sēdot no galda atbīdītajā krēslā. Konjaku sūkdams, viņ� sekoja Heivorda rīcībai.

Arī man sevi�ķi nepatīk peldē�ana. Ta�u reizēm, ja cilvēks var būt dro�s par saviem draugiem, nav slikti atļauties kādu prieku.

Jā, liekas, man jums jāpiekrīt. Un es ne�aubos, ka esmu draugu vidū. � Heivords ieslīga atpakaļ krēslā, noņēma acenes un sāka tās spodrināt. Viņ� atkal sevi kontrolēja. īsais vājuma brīdis bija garām. Viņ� turpināja: � Ir tā, ka katrs no mums reizēm var aiziet tālāk, nekā paredzējis, ja tikai iespējams noturēt vispārēju kontroli, tad nekāda nelaime nevar notikt.

Lielais D�ord�s no�āvājās.

Kamēr viņi runāja, peldētāji, izkāpu�i no peldbaseina, ņēma no kaudzes peldmētcļus un ģērba tos mugurā.

Pēc kādām pāris stundām Avrila pavadīja Rosko Heivordu līdz istabas durvīm, tāpat kā to bija darījusi iepriek�ējā vakarā. Sākumā viņ� gatavojās noraidīt �o pakalpojumu, bet, juzdamies pilnīgi dro�s par savu jaunatrasto gribas spēku un būdams pārliecināts, ka erotiskie impulsi neatkārtosies, pārdomāja. Viņ� jutās tik dro�s, ka priecīgi sacīja:

� Ar labu nakti, jaunkundz. Jā, pirms man to atkal atgādināt, es zinu jūsu iek�ējā tālruņa numuru. Tas ir septiņi, bet ticiet, man nekā nevajadzēs.

Avrila mīklaini pasmaidīja, tad pagriezās un gāja. Viņ� tūliņ aizvēra un aizslēdza guļamistabas durvis, un, gatavodamies gulē�anai, klusi pie sevis dungoja.

Bet no miega nebija ne miņas.

Vismaz stundu viņ� gulēja nomodā, nosviedis segu, juzdams pie miesas mīksto zīda palagu. Cauri atvērtajam logam skanēja kukaiņu miegainā sīk�ana un viļņu �alkoņa, skalojoties pret krastu.

Ta�u par spīti viņa labākajiem nodomiem, domas kavējās pie Avrilas.

Avrila � viņ� bija �o sievieti skatījis un aizskāris � aizraujo�i skaistu, kailu un iekārojamu. Pirksti sakustējās, atceroties pilnīgās, stingrās krūtis, cietos krū�u galiņus, ko viņ� bija turējis savās rokās.

Tā domājot, viņa ķermenis saspringa � piebrieda � kā mēdīdamies par viņa pa�taisnību.

Viņ� mēģināja novirzīt domas uz citām lietām � uz bankas darbību, Supranacionālās korporācijas aizdevumu, direktora posteni, ko D�. D�. Kvortermeins bija apsolījis. Ta�u tās neatvairāmi atgriezās pie Avrilas, vēl pieaugdamas spēkā. Viņ� atcerējās kājas, gurnus, lūpas, maigo smaidu, sievietes siltumu un smar�u. Un to, ka viņa ir dabūjama.

Viņ� izkāpa no gultas un sāka staigāt, lai novērstu domas un enerģiju citā virzienā. Tās nevarēja novirzīt.

Piegājis pie loga, viņ� ievēroja, ka spīd spo�s augo�s mēness. Ēteriska gaisma klājās pār dārziem, pludmali un jūru. Atmiņā ieskanējās sen aizmirsta dziesma: "�īnakts ir mīlestībai mēness gaismā�"

Atkal viņ� soļoja pa istabu, tad aizgāja pie loga un stāvēja tur, izslējies taisns un vientuļ�.

Divas reizes soļi aizveda pie naktsgaldiņa, kur atradās tālrunis. Un divreiz viņu atturēja apņēmība un gribasspēks.

Tre�ajā reizē Hcivords palika stāvot pie naktsgaldiņa. Paņēmis klausuli, mokoties sāpēs, sevi ienīstot, drebot uztraukumā un alkstot pēc paradīzes, viņ� iestenējās.

Tad stingri un izlēmīgi piespieda septīto pogu.

9

Mailzam Istinam nekad nebija nācies pat iedomāties, kur nu vēl pieredzēt tik ne�ēlīgu, pazemojo�u elli, kādā viņ� nokļuva, sākot savas ieslodzījuma gaitas Drummonburgas cietumā.

Bija pagāju�i se�i mēne�i, kop� atklājās, ka viņ� darbā zadzis naudu, un �etri mēne�i, kop� tiesas prāvas un notiesā�anas.

Retajos brī�os, kad izdevās aizmirst fiziskās sāpes un garīgās cie�anas, Mailzs Istins nodevās apcerei. Viņ� atzina: ja sabiedrība vēlas viņam atriebties tik me�onīga un barbariska soda veidā, tad ir guvusi tādus panākumus, kādus nespētu iedomāties tie, kas nekad nebija izbaudīju�i cietuma zvērīgo purgatoriju. Ja ar �o sodu gribēja iznīdēt no cilvēka pēdējās humānisma paliekas, padarot viņu par dzīvnieku ar viszemākajiem instinktiem, tad cietumu sistēma to lieliski veica.

Mailzs Istins arī saprata, ka cietums nekādā ziņā neizveidos no viņa labāku sabiedrības locekli, nekā viņ� bija, cietumā ienākot. Cietumā pavadītajā laikā cilvēku pazemo un padara vēl sliktāku; vēr� stiprāku naidu pret varu, kas viņu te iegrūdusi; un neapstrīdami mazina iespēju atkal kļūt par sabiedrībai derīgu cilvēku, kas ievēro likumu. Jo ilgāks ir cietumsods, jo mazāka iespēja kaut ko labot cilvēka morālē.

Tie�i laiks bija tas, kas vispirms saēda un tad iznīcināja katru iespēju kādu cietumnieku labot, nokāva jebkuru cilvēka vēlē�anos mainīties uz labu.

Ja kāds cietumnieks centās saglabāt morālās vērtības un turējās pie tām kā slīcējs pie glāb�anas jostas, tad tas bija viņa pa�a spēka, nevis cietuma dēļ, drīzāk gan �ai sistēmai par spīti.

Mailzs mēģināja izturēt, ļoti centās saglabāt kaut mazliet no tā labā, kas bija viņā, mēģināja pretoties brutalitātei, nejūtībai, izmisumam un ne�ēlīgam niknumam. Bija tik viegli ieslīgt �ajos �etros prāta stāvokļos, glu�i kā grēku no�ēlotājam, kas labprātīgi uzvelk uz kailas miesas asas maisa drēbes un valkā tās visu mū�u. Lielāko daļu sagaidīja �āds liktenis. Daudzi bija ne�ēlīgi jau pirms nokļū�anas cietumā un �eit kļuva vēl brutālāki, citus salauza ilgais cietumsods, laiks un cilvēku cietsirdība, kam bija vienalga, kādas �ausmas notiek aiz �iem mūriem un kā � visas sabiedrības vārdā � tiek mīdīta cilvēka cieņa.

Savās domās Mailzs cerēja uz kādu ļoti svarīgu iespēju. Viņam bija piespriesti divi gadi. Par priek�zīmīgu uzve�anos un solījumu laboties viņu pēc �etriem mēne�iem varēja atbrīvot.

Ka soda saīsinājumu varētu arī nesaņemt, par to viņ� vispār neuzdro�inājās domāt. Sekas būtu pārāk briesmīgas. Viņ� neticēja, ka varēs izturēt divus gadus cietuma, miesīgi un garīgi nesabrūkot.

Turies! Viņ� sevi mudināja dienās un naktīs, kad nevarēja aizmigt. Turies un ceri uz atbrīvo�anu pret goda vārdu!

Sākumā, kad viņu arestēja un turēja apcietinājumā pirms tiesas, viņam likās, ka sajuks prātā, sēdot slēgtā būrī. Viņ� atcerējās reiz lasīto, ka neviens brīvību neprotot novērtēt, pirms nav to pazaudējis. Un tā bija patiesība, ka tikai retais prot novērtēt fizisko brīvību un iespēju kustēties, kaut no istabas uz istabu vai izejot ārpus mājas, kamēr vien to pilnīgi neatņem.

Ta�u, ja situāciju pirms tiesas prāvas salīdzināja ar vēlāko, tā bija tīrā greznība.

Būris Drummonburgas cietumā, kur viņu ieslodzīja, bija se�as reiz astoņas pēdas liela kamera, viena no daudzajām �etrstāvu kvadrātveida ēkā. Kad �o cietumu pirms piecdesmit gadiem cēla, katrā kamerā bija paredzēts viens cietumnieks. Tagad katrā atradās �etri, arī Mailza kamerā, jo visi cietumi bija pārpildīti. �ajās �aurajās telpās cietumniekus ieslēdza vismaz astoņpadsmit stundas diennaktī.

Drīz pēc tam, kad Mailzs �eit nok|uva, nemieru dē) kādā cietuma sektorā visiem uz septiņpadsmit dienām piesprieda stingro re�īmu, kā cietuma vadība to apzīmēja � "kamerā ieslēgts, kamerā barots". Jau pēc nedēļas agonija sekoja agonijai un tūksto� divsimt daļēji prātu zaudēju�u vīrie�u izmisīgās vaimanas vēl pavairoja viņu jau tā lielās mocības.

Mailza kamerā pie sienas bija. pieskrūvētas �etras gultas, izlietne un tualete bez sēdekļa. Pēdējās divas iekārtas bija kopējas. Tā kā ūdens spiediens cauri vecajām caurulēm bija neregulārs, izlietnē parasti tikko tecēja auksts ūdens, laiku pa laikam apstādamies pavisam. Pats par sevi saprotams, ka tualeti bie�i nevarēja izskalot. Bija grūti sadzīvot ar trim citiem vīrie�iem �ajā niecīgajā telpā; ja visi �etri pietaisīja podu bez jebkādas iespējas norobe�oties no pārējiem, tad �ajā smakā gaidīt, līdz parādīsies ūdens un podu varēs izskalot, bija �ausmīgi un pretīgi līdz nelabumam.

Vienmēr trūka tualetes papīra, arī ziepju, lai cik taupīgi tās lietoja, nekad nepietika.

Katru nedēļu viņiem atļāva īsu du�u. Bet ķermeņi drīz sasvīda, un arī tas pasliktināja dzīvo�anu �aurajās telpās.

Otrajā nedēļā Mailzu Tstinu vesels bars cietumnieku du�ā izvaroja. Lai cik slikti bija pirms tam, �is bija baismīgs notikums.

Kop� iera�anās cietumā, Mailzs juta, ka viņ� citus cietumniekus seksuāli pievelk. Un saprata, ka glītais izskats un jaunība bija viņa visīstākā nelaime. Kamēr viņi soļoja uz ēdamtelpu vai pa laukumu, agresīvākie vīrie�i meklēja iespēju saskarsmei, centās piespiesties. Da�i viņu aptaustīja. Citi sūtīja gaisa bu�iņas. No pirmajiem viņ� atvairījās, otrus un tre�os neievēroja, bet tas viss kļuva arvien grūtāk, viņ� nervozēja, tad uzmācās bailes. Bija skaidrs, ka tie, kas nebija iejaukti �ajās izdarībās, nepalīdzēs. Viņ� juta, ka sargi zina, kas notiks, un uzjautrinās.

Cietumnieku vairākums bija melnādainie, bet viņam uzmanību pievērsa arī baltie.

Tajā rītā viņ� bija du�as telpā, kas celta no gofrēta skārda. Uz mazgā�anos sargi veda piecdesmit cietumnieku reizē. Tie izģērbās, ielika drēbes stiepļu grozos, tad kaili, drebēdami aukstumā, � ēka nebija apsildīta � gāja zem du�as un gaidīja, kad sargs ieslēgs ūdeni.

Du�as telpas sargs atradās uz platformas augstu virs viņiem. Auksto un karsto ūdeni kontrolēja sargs, un savu varu viņ� parasti izmantoja pēc garastāvokļa. Ja cietumnieki bija gausi vai trok�ņaini, viņ� atgrieza ledainu ūdeni, atskanēja dusmu kliedzieni, cietumnieki lēkāja kā me�oņi, pūlēdamies izbēgt no aukstajām �altīm. Bet du�as ēka bija tā iekārtota, ka nebija patvēruma. Citreiz sargs aiz dusmām ieslēdza karstu ūdeni, gandrīz pie vārī�anās, un rezultāti bija tie pa�i.

Tikko viņi bija beigu�i du�oties un gāja ārā, kur stāvēja nākamie piecdesmit kailie vīrie�i, Mailzs juta, ka ap viņu spie�as vairāki kaili ķermeņi. Pēk�ņi vismaz pusducis roku viņu sagrāba un stūma uz priek�u. Kāda balss aiz muguras mudināja:

Tikai uz priek�u, smukulīt, mums nav daudz laika. � Pārējie sāka smieties.

Mailzs paskatījās uz sargu, kas sēdēja uz platformas un urbināja degunu. Mēģinādams pievērst uzmanību, Mailzs sauca:

Ser! Ser! �, bet sargs likās nedzirdam.

Mailza ribās ietriecās smaga dūre. Aiz viņa kāds no�ņācās:

Aizveries!

No bailēm un sāpēm viņ� iekliedzās, un vai nu tā pati, vai cita dūre atkal sāpīgi trāpīja pa ribām. Aizsitās elpa. Caur ķermeni izskrēja asas sāpes. Rokas bija gandrīz izlauztas. Viņ� ie�ņukstējās, bet viņu rāva uz priek�u, ka kājas nepieskārās grīdai.

Sargs vēl arvien viņus neievēroja. Mailzs vēlāk saprata, ka viņ� bija piekukuļots. Tā kā sargiem bija nenormāli zemas algas, kukuļo�ana bija parasta parādība.

Izejas tuvumā, kur citi jau ģērbās, bija �auras neaizslēgtas durvis. Vesels melnādaino un balto bars viņu tur iegrūda. Durvis aizcirtās.

�ī bija neliela noliktava. Aizslēgtos skapjos glabājās slotas, sukas un tīrāmie materiāli. Telpas vidū bija galds. Mailzu nogrūda uz �ī galda ar seju uz leju, viņa mute un deguns smagi atsitās pret galda virsu. Acis pildījās asarām, un deguns sāka asiņot.

Mailza kājas palika uz grīdas, ar asu kustību kāds paplēta tās uz abām pusēm. Viņ� izmisīgi un bezcerīgi cīnījās, lai izrautos, bet viņu saturēja daudzas rokas.

Stāvi nu mierā, smukulīt, � Mailzs dzirdēja aizsmaku�u balsi un tad juta grūdienu. Pēc sekundes viņ� iekliedzās moko�ās sāpēs, riebumā un �ausmās. Kāds sagrāba viņu aiz matiem, dauzīja galvu pret galdu un kliedza:

Aizveries!

Tagad nepārtraukti sāpju viļņi triecās caur miesu.

Vai viņa nav vienkār�i brīni�ķīga, � teica kāda balss, kas likās atskanam no liela tāluma un daudzkārt atbalsojās, glu�i kā ļaunā sapnī.

Asās sāpes beidzās. Ta�u miesa nepaspēja atgūties, kad sākās nāko�ās. Lai arī viņ� zināja, kas notiks, tomēr nespēja novaldīt kliedzienu. Galva atkal smagi atsitās pret galdu.

Turpmākajās minūtēs, sajūtot �os drausmīgos atkārtojumus, Mailza prāts it kā atslēdzās, zuda sapra�ana, spēki izsīka, preto�anās kļuva vārgāka. Bet fiziskās mokas palielinājās, nobrāztie nervi dega kā ugunīs.

�ķita, ka viņ� uz brīdi bija zaudējis samaņu, tad atkal atguvās. Mailzs dzirdēja, ka ārpusē atskan sarga svilpe. Tā bija zīme, ka visiem jāapģērbjas un jāiet pagalmā. Viņ� juta, ka rokas, kas viņu turēja, atlai�as. Atvērās durvis. Varēja dzirdēt, ka visi aizskrien.

Asinīm noplūdis, vienos zilumos, gandrīz bezsamaņā Mailzs izstreipuļoja ārā. Katra vismazākā kustība radīja necie�amas sāpes.

Hei, tu! � sargs no aug�as bļāva. � Tu nolādētais mīkstais, kusties!

Taustīdamies, tikko sajēdzot, ko dara, Mailzs atrada savu stiepļu grozu un sāka ģērbties. Vairums no viņa grupas jau bija ārā. Citi piecdesmit vīri, nomazgāju�ies du�ā, bija gatavi ģērbties.

Hei, tu sūdagalva, es teicu, kusties! � sargs vēlreiz me�onīgi uzkliedza. Mailzs, uzvelkot savas rupjās cietuma bikses, paklupa un būtu kritis, ja stipra roka viņu nepieturētu.

Rāmu garu, zēn, � teica zema balss, � pagaidi, es palīdzē�u. � Viena roka viņu pieturēja, otra palīdzēja uzvilkt bikses.

Sargs vēlreiz nikni iesvilpās. � Niger1, vai tu mani dzirdi? Vai nu tu un tas mīkstais tūliņ dosieties ārā, vai es par jums ziņo�u.

Jā, ser, jā, priek�nieka kungs! Tūliņ iesim, ser! Nāc, puisīt!

Mailzs kā pa miglu redzēja, ka blakus iet milzīga auguma melnādainais. Vēlāk viņ� uzzināja, ka �ī cilvēka vārds ir Karls un slepkavības dēļ viņ� notiesāts mū�a ieslodzījumā. Mailzs bie�i minēja, vai arī Karls bija to vidū, kas viņu izvaroja. Bija tādas aizdomas, bet viņ� nekad neprasīja un tā arī neuzzināja.

Mailzs toties uzzināja, ka melnais milzis, par spīti savam di�ajam augumam un neapķērībai, bija ārkārtīgi maiga rakstura un viņa jūtīgums bija gandrīz sievi�ķīgs.

Karla atbalstīts, Mailzs grīļodamies izgāja no du�as ēkas.

Da�i cietumnieki vīpsnāja, citu sejās Mailzs redzēja nicinā�anu. Kāds krunkains ilggadējs cietumnieks noskatījās un riebumā nospļāvās.

Mailzs kaut kā aizvilkās cauri pagalmam atpakaļ uz kameru, tad uz ēdnīcu, kur nespēja norīt samazgas, ko parasti aiz izsalkuma aprija. Beidzot tika atpakaļ kamerā. Visu laiku palīdzēja Karls. Pārējie trīs kameras biedri viņu ignorēja, it kā viņ� būtu lepras slimnieks. Sāpju un pazemojuma nomocīts, Mailzs gulēja, grozījās, modās, ilgi bija nomodā, slāpdams kameras smirdoņā, piemiga un atmodās, jau gaismai austot, kad sāka klaudzēt kameru durvis. Līdz ar jaunu dienu uzmācās bailes. Kad tas atkal notiks? Viņam likās, ka drīz.

Laukumā, divu stundu pastaigas laikā, kad gandrīz visi cietuma iemītnieki vienkār�i stāvēja ārā vai nomākti klīda apkārt, viņu sameklēja Karls.

Kā jūties, puis?

Mailzs drūmi pakratīja galvu.

Briesmīgi, � viņ� teica. � Paldies par palīdzību. � Viņ� saprata, ka lielais melnādainais bija viņu izglābis, neļaujot nonākt dienas ziņojumā. Tas nozīmētu sodu, dro�i vien kādas dienas karcerī un neapmierino�u atzīmi atlai�anas dokumentos.

Labi, labi, puis! Bet ar vienu nu tev jārēķinās. Tiem ve�iem ar vienu reizi nepietiks. Tagad viņi ir suņi un tu � kuce meklē�anās laikā. Viņi tevi mierā neliks!

Un ko lai es daru? � Tas, ka melnais bija apstiprinājis viņa bailes, lika balsij ietrīsēties un miesai nodrebēt. Melnais vērīgi paskatījās uz viņu.

Tev, mazais, vajadzīgs sargātājs. Kāds vecis, kas tevi uzmanīs. Vai gribi, lai es tas esmu?

Kāpēc lai jūs to darītu?

Tad tu būsi mans pastāvīgais draugs. Es tevi uzmanī�u. Kad citi uzzinās, ka mēs esam pastāvīgie, viņi tev pirksta nepieliks. Zinās, ka tādā gadījumā būs darī�ana ar mani! � Karls savilka dūri, kas bija neliela �ķiņķa lielumā.

Lai gan Mailzs jau zināja atbildi, viņ� tomēr jautāja:

Un ko jūs no manis par to prasāt?

Tavu saldo, balto pakaļu, puisīt! � Lielais melnais aizvēra acis un sapņaini turpināja. � Tavu ķermeni, kad vien to gribu. Vietu, kur to darīt, atradī�u.

Mailzam īstinam sametās nelaba dū�a.

Nu, mazais, kā būs?

Tāpat kā vairākkārt jau bija jautājis, arī �oreiz Mailzs izmisis pārlika: ko esmu sliktu darījis, ka man tas jāpacie�?

Bet viņ� bija cietumā. Un bija jau pārliecinājies, ka cietums ir d�ungļi, izvirtu�i un me�onīgi, kur velti meklēt taisnīgumu, kur cilvēks no pirmās dienas zaudē visas tiesības. Viņ� rūgti noprasīja:

Vai man ir kāda izvēle?

Ja to tā apdomā, liekas, ka nav! � Un tad jau ar nelielu nepacietību. � Nu, vai sarunāts?

Mailzs skumji pamāja.

Laikam jau.

Izskatīdamies apmierināts, Karls aplika Mailzam ap pleciem roku, tagad ar īpa�nieka tiesībām. Mailzs iek�ēji sarāvās, bet ar lielu gribasspēku piespieda sevi neatrauties.

Mums vajadzēs tevi mazliet pārcelt, puisīt. Uz manu stāvu. Varbūt uz manu kameru. � Karla kamera bija stāvu zemāk cietuma otrā galā. Lielais vecis aplaizījās, un roka, kas Mailzu apkampa, jau taustīja jaunā cilvēka ķermeni.

Tad Karls jautāja:

Vai tev ir nauda?

Nē, � Mailzs atbildēja, zinādams, ka ar naudu viņam jau tagad būtu vieglāk izturēt cietuma dzīvi. Cietumnieki, kam no ārpuses ienesa naudu, cieta daudz mazāk nekā tie, kam tās nebija.

Arī man nav, � Karls atzinās. � Mums būs kaut kas jāizdomā.

Mailzs drūmi pamāja. Viņ� saprata, ka ir jau pieņēmis apkaunojo�o "mīļākās" lomu. Ta�u viņ� tagad zināja cietuma kārtību. Kamēr viņa noruna ar Kārlu būs spēkā, grupveida izvaro�ana neatkārtosies.

Tā arī bija.

Neviens viņam vairs neuzbruka, neviens nemēģināja aizskart, nebija pat gaisa skūpstu. Visi zināja, kā Karls prot izmantot savas lielās dūres. Baumoja, ka pirms gada viņ� ar noslīpētu dzelzs gabalu nogalinājis cietumnieku, kas bija viņu sadusmojis. Oficiāli slepkavība netika atklāta.

Mailzu pārcēla ne tikai uz Karla stāvu, bet ari uz viņa kameru. Bija skaidrs, ka to var izkārtot tikai ar naudas palīdzību. Mailzs jautāja, kā viņ� to sadabūjis.

Lielais melnādainais nosmējās.

Naudu izlika ve�i no mafijas kamerām. Tu viņiem patīc, puisīt.

Es viņiem patīku?

Kā katrs cietumnieks, arī Mailzs zināja, ka cietumā ir mafijas kameras, jeb tā sauktā itāļu kolonija. Tā bija vesela rinda kameru, kur mitinājās organizēto noziegumu vadoņi, kuru kontakti ar ārpasauli un iespaids bija tik liels, ka pat cietuma vadība no viņiem baidījās. Drummonburgas cietumā viņiem bija leģendāras priek�rocības.

Da�as no priek�rocībām bija: vieglākie darbi cietumā, lielāka kustības brīvība un izcili laba pārtika, ko sargi nelegāli piegādāja vai nozaga no kopējiem krājumiem. Mailzs bija dzirdējis, ka mafijas kamerās bie�i ēd pat bif�tekus, ko gatavoja uz attālākajās darbnīcās paslēptiem ogļu re�ģiem. Viņu kamerās bija arī citas priek�rocības � televizori un ultravioletās lampas. Ta�u pa�am Mailzam nebija nekādu sakaru ar mafijas kamerām, un viņ� pat nevarēja iedomāties, ka kāds no turienes zina par viņa atra�anos cietumā.

Viņi saka, ka tu esi īsti kārtīgs �alis, � Karls teica.

Da]ēji noslēpums atklājās, kad pēc pāris dienām Mailzam

laukumā pieslīdēja kāds cilvēks ar zebiekstes seju un resnu vēderu. Viņa vārds bija Laroka. Laroka nebija no mafijas kamerām, bet darbojās kā viņu ziņnesis.

Viņ� pamāja Karlam, atzīstot viņa īpa�uma tiesības uz Mailzu, tad klusi teica:

Man jānodod jums ziņa no Krieva Ominska.

Tas Mailzu uztrauca un darīja nemierīgu. Igors (iesauka Krievs) Ominskis bija augļotājs, kam viņ� savā laikā � un vēl tagad � bija parādā vairākus tūksto�us dolāru. Un pa �o laiku būs sakrāju�ies krietni procenti.

Pirms se�iem mēne�iem tie�i Ominska draudi pamudināja Mailzu no bankas nozagt se�us tūksto�us dolāru, kas atklāja arī viņa pārējās zādzības.

Ominskis zina, ka esat turējis muti, � stāstīja Laroka. � Viņam tas patīk un tāpēc uzskata jūs par kārtīgu puisi.

Tā bija taisnība, izmeklē�anas laikā Mailzs nebija nosaucis ne sava derību biroja, ne augļotāja vārdus, tāpēc ka baidījās no �iem cilvēkiem. Nosaucot viņu vārdus, Mailzs nekā neiegūtu, drīzāk tas nāktu viņam par ļaunu. Patiesībā ne bankas dro�ības dienesta vadītājs Veinraits, nedz FIB viņu par to īpa�i neizjautāja.

Tā kā jūs turējāt muti, � turpināja Laroka, � Ominskis lika pateikt, ka viņ� apturējis pulksteni, kamēr jūs cietumā.

Tas nozīmēja, ka parāda procenti vairs neuzkrājas, kamēr Mailzs sē� cietumā. Viņ� augļotājus pazina diezgan labi, lai saprastu, ka tā ir pamatīga piekāp�anās. Kļuva skaidrs: mafijas kamerās ar saviem ārpuses sakariem uzzināju�i, ka viņ� tagad ir cietumā.

Pasakiet Ominska kungam paldies, � lūdza Mailzs. Viņ� gan nekādi nevarēja iedomāties, kā samaksās parādus un nopelnīs vēl kaut ko arī dzīvo�anai.

Laroka apsolīja nodot.

Pirms izlai�anas no cietuma kāds jūs uzmeklēs. Varbūt kaut ko sarunāsim. � Pamājis abiem ar galvu, viņ� uzmanīgi aizslīdēja.

Nākamajās nedēļās Mailzs diezgan bie�i ievēroja, ka zebiekstes seja Laroka vairākas reizes cietuma pastaigas laukumā pieslīd pie viņa un Karla. Tas, kas Laroku un citus cietumniekus ļoti interesēja, bija Mailzā lielās zinā�anas par naudas vēsturi. Tas, kas savā laikā bija tikai interese un vaļasprieks, tagad Mailzam sagādāja tādu respektu, kādu cietuma iemītnieki parasti jūt pret tiem, kam ir īpa�as zinā�anas un kura noziegums nav saistīts tikai ar vardarbību. Cietuma sistēmā laupītājs ierindojās uz viszemākā pakāpiena, kamēr tas, kas no savas firmas zadzis naudu vai to izkrāpis no citiem cilvēkiem, gandrīz uz pa�a augstākā.

Laroku īpa�i interesēja Mailza stāsti par valdībām, kas organizēju�as citu valstu naudas vilto�anu milzīgos apmēros.

Tic vēsturē biju�i vislielākie vilto�anas pasākumi, � Mailzs kādu dienu stāstīja pusduci lielai un ļoti ieinteresētai sabiedrībai.

Viņ� aprakstīja, kā Lielbritānijas valdība sankcionēja Francijas asignāciju vilto�anu lielos apmēros, lai cīnītos ar Francijas revolūciju. Un tas notika par spīti tam, ka katru Lielbritānijas pilsoni, kas mēģināja viltot naudu, sodīja ar nāvi pakarot. So sodu atcēla tikai 1821. gadā. Arī Amerikas revolūcijas sākumā valsts oficiāli viltoja Lielbritānijas banknotes. Bet vislielākais vilto�anas pasākums bija Otrā pasaules kara laikā Vācijā, � kas viltoja 140 miljonus lieliskas kvalitātes angļu mārciņu un nezināmu daudzumu tikpat lieliskas kvalitātes amerikāņu dolāru. Lielbritānija un, cik zināms, arī pārējie sabiedrotie iespieda Vācijas naudu.

Nu, pasaki tak viens cilvēk! � Laroka sūdzējās. � Bet mūs �ie bandu bērni par to pa�u iebāza cietumā!

Laroka ļoti priecājās par ziņām, ko ieguva no Mailza. Viņ� arī skaidri pasacīja, ka daļu �īs informācijas aiznes uz mafijas kamerām.

Kādu dienu viņ� pat paziņoja:

Es un mani draugi par jums parūpēsimies, kad būsiet brīvībā. � Mailzs jau zināja, ka viņ� un Laroka varētu nonākt brīvībā apmēram vienā laikā.

Sarunas par naudu deva Mailzam vismaz garīgu veldzi ikdienas �ausmās. Viņam vajadzēja arī priecāties, ka lielajam parādam klāt nekrājas procenti. Tomēr ne runas par naudu, ne domas par brīvību, atskaitot īsu brīdi, nespēja atbrīvot viņu no pazemojuma un pretīguma pret sevi pasu. Tāpēc viņ� sāka apsvērt pa�nāvības iespējas.

Pretīgumu radīja viņa attiecības ar Kārlu. Lielais melnādainais bija teicis: "Tavu saldo, balto pakaļiņu, puisīt! Tavu ķermeni, kad vico to gribu. "Kop� tā laika viņ� bija bie�i ar neapmierināmu apetīti pieprasījis savu da)u.

Sākumā Mailzs bija mēģinājis atslēgties, iestāstot sev, ka tas, kas notiek, ir daudz labāk nekā brutālā izvaro�ana, jo Karls bija instinktīvi ļoti maigs. Ta�u prāts atteicās to pieņemt, un riebums pret sevi pieauga.

Bet sekas bija briesmīgākas par visu.

Lai ari Mailzam tas �ķita neiespējami, tomēr seksuālās attiecības ar Kārlu viņam sāka patikt. Turklāt pret savu sargātāju viņ� juta mostamies jaunas jūtas� Patika? Jā� Mīlestība? Nē! Tik tālu viņ� nedrīkstēja pat aizdomāties.

�īs jūtas viņu sagrāva. Tomēr viņ� vienmēr piekāpās Karla ieteikumiem, kaut arī tādējādi homoseksuālisms varēja nostiprināties.

Pēc katra sakara viņu mocīja jautājumi. Vai viņ� vairs bija vīrietis? Mailzs zināja, ka reiz tāds bija, bet tagad to neapgalvoja. Vai viņ� kļuvis par pilnīgu izvirtuli? Vai tas tā notika vienmēr? Vai vēlāk ir iepējams pagriezt laika ratu atpakaļ, izdzē�ot to, kas norisinājās pa�laik? Ja nē, vai tad bija vērts dzīvot? Viņam likās, ka nē.

Tādās reizēs viņu pārņēma izmisums, un pa�nāvība likās vēlama kā universāllīdzeklis, lai izbeigtu visas mocības. Lai gan tik pārpildītā cietumā pakārties bija grūti, tomēr tāda iespēja varēja rasties. Kop� Mailzs te vadīja dienas, tas bija noticis jau piecas reizes. Pēk�ņi sākās klieg�ana: "Kāds pakāries", un sargi lamādamies slēdza vaļā durvis, atrāva bultas un ieskrēja kamerā, lai ātrāk piekļūtu pa�nāvniekam, kamēr tas nav miris. Trijās no piecām reizēm viņi, cietumnieku smieklu un piezīmju pavadīti, ieradās par vēlu. Tā kā pa�nāvības radīja nepatik�anas cietuma vadībai, tūlīt iekārtoja nakts patruļas, ta�u ne uz ilgu laiku.

Mailzs zināja, kā to dara. Bija jāsaslapina palaga vai segas sloksne, ko visklusāk varēja izdarīt urinējot. Tad uzmeta cilpu, piesēja galu pie dzelzs stieņa, kas bija aizsniedzams no aug�stāva gultas. To visu jādara ]oti klusi, lai neuzmodinātu trīs pārējos kameras iemītniekus�

Tomēr bija viens apstāklis, kas atturēja no pa�nāvības. Cits nekas nebūtu viņu izglābis.

Pēc izkļū�anas brīvībā viņ� gribēja doties pie Huanitas Nunjezas un izstāstīt, cik ļoti no�ēlo izdarīto, atvainoties par pārestību un lūgt piedo�anu.

Kad Mailzu Tstinu notiesāja, viņa no�ēla bija īsta. Viņ� juta sirdsapziņas pārmetumus, ka zadzis naudu no Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas, kur pret viņu izturējās godīgi, bet viņ� nē. Viņ� nespēja saprast, kā varējis savu sirdsapziņu apklusināt.

Par �o savu dzīves posmu viņ� daudz domāja un tagad likās, ka tolaik dzīvojis kā drudzī. Derības, ballītes, sports, dzīve pāri saviem līdzekļiem, stulbums aizņemties no augļotāja, zādzības, lai to segtu, tagad likās kā kāda apmātība. Viņ� bija zaudējis sakaru ar īstenību un, kā tas notiek drudzī, prāts pieļāva godīguma un morālo vērtību izpratnei sa�ķobīties.

"Kā gan citādi," viņ� sev jau simto reizi jautāja, "varēja krist tik zemu, izdarīt tādu nekrietnību, bet vainu novelt uz Huanitu Nunjezu?"

Tiesas prāvas laikā kauns bija tik liels, ka viņ� neuzdro�inājās uz Huanitu paskatīties.

Pēc se�iem mēne�iem cietumā par banku viņ� vairs tik ļoti nepārdzīvoja. Viņ� bija to apzadzis, bet cietumā savu vainu izpircis. Dievs ir liecinieks, par kādu cenu vēl!

Tomēr pat drausmīgie apstākļi Drummonburgas cietumā neradīja apziņu, ka izpirkta viņa vaina pret Huanitu. Nekas to nespēja. Viņa būs jāuzmeklē un jālūdzas, lai piedod.

Tā kā to varēja izdarīt tikai viņ� pats, vajadzēja palikt dzīvam, izturēt.

10

� �ī ir Pirmā Amerikas tirdzniecības banka, � PATB naudas tirgotājs lieti�ķā balsī teica tālruņa klausulē, ko ar zodu eleganti piespieda pie pleca, lai rokas būtu brīvas. � Man vajag se�us miljonus dolāru tūlīt. Kāda ir jūsu procentu likme?

No Kalifornijas rietumu krasta milzīgās Amerikas bankas tirgotājs stiepti nosauca:

Trīspadsmit un piecas astotdaļas.

Tas ir dārgi. � PATB tirgotājs konstatēja.

Kam dārgi, kam nē!

PATB tirgotājs vilcinājās, mēģinot izdomāt, vai procentu likme augs, vai pazemināsies. Pēc pieredzes viņ� centās saklausīt atsevi�ķas balsis nepārtrauktajā dūkoņā, kas valdīja Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas Naudas tirdzniecības centrā. Tas bija jūtīgs, dro�ības dienesta apsargāts bankas nervu centrs pārvaldes tornī, ko tikai retais klients zināja un pavisam retais dabūja redzēt. Tie�i �ajā centrā nopelnīja, bet arī pazaudēja daudz bankas naudas.

Banku likums pieprasīja, lai katrai bankai ir rezervē zināma summa, ko varētu izmaksāt klientiem. Tomēr nevienai bankai nepatika turēt bez kustības un pe|ņas pārāk daudz naudas, bet likums neat)āva to pārāk samazināt. Bankas naudas tirgotāji noturēja naudas daudzumu pareizajās robe�ās.

Lūdzu, uzgaidiet, � PATB tirgotājs sacīja Sanfrancisko kolēģim. Viņ� nospieda pogu, lai saglabātu rietumu krasta sarunu, un uzgrieza citu numuru.

Atsaucās cita balss:

Manufacturers Hanover trasta banka Ņujorkā.

Zvana no Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas. Man vajag se�us miljonus. Kāds ir jūsu kurss?

Trīspadsmit un trīs ceturtdaļas.

Tātad austrumu krastā kurss bija augstāks.

Paldies, bet es neņem�u, � PATB tirgotājs atvadījās no ņujorkie�a, atkal savienojās ar Sanfrancisko kolēģi, kas vēl gaidīja pie tālruņa un sacīja:

Es naudu ņem�u.

Esmu jums pārdevis se�us miljonus dolāru par trīspadsmit un trim astotdaļām procentu.

Darījums bija aizņēmis divdesmit sekundes. Tas bija viens no tūksto�iem ikdienas darījumiem starp konkurējo�ām bankām, un tās bija nervu un prāta sacīkstes, pie kam summas reti bija mazākas par miljoniem. Banku naudas tirgotāji bez izņēmuma bija jauni vīrie�i ap trīsdesmit � gudri, godkārīgi, ar asu reakciju un spēju nezaudēt galvu spriedzes situācijās. Tā kā panākumi naudas tirgo�anās profesijā varēja nozīmēt paaugstinājumus, bet zaudējumi tos kavēt, spriedze bija pamatīga, un valdīja uzskats, ka pēc trim gadiem �ādā darbā sāk parādīties pārpūle.

�ajā brīdī Sanfrancisko un Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā darījumu reģistrēja, ievadīja datorā un pārraidīja uz federālo rezervju sistēmu. Tur nāko�ajās divdesmit �etrās stundās Amerikas bankas rezerves debetēs par se�iem miljoniem dolāru, bet PATB rezerves par tādu pat summu kreditēs. PATB samaksās Amerikas bankai par naudas izmanto�anu uz noteiktu laiku.

Līdzīgi darījumi starp bankām norisinājās visā valstī.

Bija tre�diena aprīļa vidū.

Aleksis Vandervorts iegāja Naudas tirdzniecības centrā, jo tas darbojās viņa pārziņā, un pamāja ar galvu tirgotājam, kas sēdēja uz paaugstinājuma. Ap viņu bija vesels pulks palīgu, kas piegādāja informāciju un reģistrēja darījumus. Jaunais cilvēks, jau iegrimis citā darījumā, pamāja ar roku un uzsmaidīja.

Tālāk lielā �īs telpas daļā, kas mazliet atgādināja lidostas kontrolcentru, bija citi tirgotāji, kas rīkojās ar akcijām un obligācijām. Arī ap viņiem bija pulks grāmatve�u, biroja darbinieku un sekretāru. Viņi visi darbojās, lai izvietotu bankas naudu, aizdeva, aizņēmās, ieguldīja, pārdeva, atkal ieguldīja.

Pie elegantiem galdiem aiz tirgotājiem strādāja pusducis finansu kontrolieru.

Pie sienas, lai varētu redzēt gan tirgotāji, gan kontrolieri, bija liels tablo, kas rādīja akciju cenas, procentu likmes un citu informāciju. Informācija nepārtraukti mainījās.

Kāds obligāciju tirgotājs, kas sēdēja uz platformas netālu no Alek�a, piecēlās kājās, un visiem skaļi paziņoja:

� Forda automobiļu rūpniecības kompānija un Apvienotā autorūpniecības strādnieku arodbiedrība tikko parakstījusi jaunu līgumu uz diviem gadiem. � Vairāki citi tirgotāji tūliņ sniedzās pēc tālruņa. Svarīgas rūpniecības un politiskās ziņas varēja momentāni ietekmēt vērtspapīru cenas, tāpēc tas, kas pirmais uzzināja, tūlīt paziņoja pārējiem.

Pēc pāris sekundēm zaļā uguns virs tablo izdzisa, un to aizstāja mirk�ķino�a dzeltena. Tas nozīmēja, ka tirgotāji varēja atpūsties, jo laikam autorūpniecības ziņu dēļ drīz parādīsies jaunas akciju cenas. Ļoti reti gadījās redzēt mirk�ķino�u sarkano gaismu, kas solīja katastrofālas pārmaiņas.

Ta�u galds, pie kura sēdēja naudas operāciju darbinieks un kuru novēroja Aleksis Vandervorts, likās, bija bankas darbības centrs.

Federālais banku likums prasīja, lai bankās skaidrā naudā vienmēr ir septiņpadsmitarpus procenti no noguldījumu summas. Par likuma neievēro�anu bankai varēja uzlikt bargu sodu. Tomēr lielas naudas summas, kas kaut uz dienu iegūla bankā bez kustības, bija slikts darba rādītājs.

Tāpēc bankas nepārtraukti sekoja ienāko�ajiem un izdotajiem naudas līdzekļiem. Centrālā kases nodaļa turēja roku uz �īs naudas kustības glu�i kā ārsts uz pacienta pulsa. Ja tādai banku un filiāļu sistēmai, kāda bija Pirmā Amerikas tirdzniecības banka, ienāca neparasti daudz noguldījumu, naudas tirgotāji �os līdzekļus bez kavē�anās pārdeva bankām ar zemu rezerves kapitālu. Ja klienti pieprasīja neparasti daudz naudas, PATB aizņēmās, lai segtu visas vajadzības.

Stāvoklis bankās mainījās ik stundu. Banka, kas no rīta aizdeva naudu citām bankām, pusdienas laikā naudu aizņēmās un pēcpusdienā atkal atdeva. Tādējādi liela banka varēja dienas laikā pirkt un pārdot vairāk nekā miljardu dolāru.

Par �o sistēmu varēja sacīt vēl divas lietas, un kritiķi to bie�i darīja: pirmkārt, bankas parasti daudz vairāk dzinās pakaļ savai, nevis klientu peļņai. Otrkārt, bankas parasti pelnīja daudz vairāk nekā klienti, kas tām uzticēja savu naudu.

Alek�a Vandervorta klātbūtni naudas operāciju centrā izskaidroja viņa vēlē�anās būt lietas kursā par bankas naudas sistēmu. Ta�u viņ� gribēja arī pārrunāt pēdējā laikā radu�ās problēmas, par ko bija noba�ījies. Kopā ar viņu bija Toms Strogans, vecākais viceprezidents un PATB naudas politikas komitejas loceklis. Viņa birojs bija tie�i līdzās tirdzniecības centram, un viņ� ienāca kopā ar Aleksi. Strogans bija pretojies tam, ka atņem naudu Austrumu foruma attīstībai, bet tagad stingri atbalstīja aizdevumu Supranacionālajai korporācijai.

Viņi atkal runāja par attiecībām ar Supranacionālo korporāciju.

Jūs pārāk raizējaties, Aleksi. �ajā situācijā nav nekāda riska, pie tam sakari ar SuNatCo nāks mums par labu. Esmu par to pārliecināts.

Aleksis nepacietīgi atbildēja:

Ieguldījums bez riska vispār nepastāv. Esmu mazāk norūpējies par Supranacionālo korporāciju nekā par tiem naudas līdzekļiem, ko tagad vairs nevarēsim aizdot.

Abi vīrie�i labi zināja, par ko Aleksis runā. Rosko Heivords bija izplatījis pa�a sastādīto memorandu, un bankas prezidents D�eroms Patertons to bija apstiprinājis. Pirms pāris dienām memorandu saņēma visi naudas politikas komitejas locekļi. Lai pie�ķirtu piecdesmit miljonu kredītu Supranacionālajai korporācijai, vajadzēja būtiski samazināt nelielos bankas aizdevumus, privātu māju hipotēkas un pa�valdību obligāciju finansē�anu.

Ja mēs �o naudu aizdosim, samazinājumi būs tikai pagaidu, � Toms Strogans neatlaidās. � Nepaies ne trīs mēne�i, kad mēs tos atkal atgūsim.

Jūs varat tam ticēt, Tom, es nē.

Aleksis jau ienāca tirdzniecības centrā norūpējies. Saruna ar Stroganu viņu nomāca vēl vairāk.

Heivorda � Patertona priek�likumi ne vien nesaskanēja ar Alek�a pārliecību, bet arī ar viņa izpratni par banku darbu. Viņ� uzskatīja, ka ir nepareizi ieguldīt tik daudz naudas vienā atsevi�ķā uzņēmumā, turklāt apturot lielu daļu sabiedrisko pakalpojumu. Lai gan viņ� atzina, ka lielais aizdevums var dot ievērojami lielāku peļņu. Ja uz �o lietu arī skatītos tīri no saimnieciskā viedokļa, tomēr milzīgie aizdevuma apmēri Supranacionālās korporācijas filiālēm darīja viņu nemierīgu.

�ajā darījumā viņ� bija mazākumā, patiesībā palika viens pats, jo pārējā bankas augstākā vadība par sadarbību ar Supranacionālo korporāciju bija sajūsmināta, un Rosko Heivords tika pārmērīgi slavēts. Ta�u Alek�a nemiers nemazinājās, lai gan arī viņ� pats nezināja tā cēloņus. Supranacionālā korporācija neap�aubāmi bija lieliskā finansiālā stāvoklī; tās bilance rādīja, ka milzīgais konglomerāts vai plīst no pārliekas finansiālas veselības. Un presti�s tai nebija mazāks kā citām lielajām korporācijām � General Motors, IBM, Exxon, Du Pont un U.S. Steel.

Aleksis pieļāva varbūtību, ka �aubu un depresijas iemesls ir viņa iespaida samazinā�anās bankas darbībā. Pēdējo nedēļu notikumi rādīja, ka tas ir noticis.

Rosko Heivorda zvaigzne turpretim cēlās augstu debesīs. Patertons viņu uzklausīja un uzticējās, īpa�i kop� Heivorda divu dienu ceļojuma uz Bahamu salām un spo�ajiem panākumiem sarunās ar D�. D�. Kvortermcinu. Viņ� zināja, ka pārējie vado�ie darbinieki Alek�a �aubas uzskata par vienkār�u skaudību.

Aleksis manīja arī, ka ir zaudējis Strogana un citu uzticību, to cilvēku, kas bija savu nākotni saistīju�i ar viņu.

Jums būs vien jāpiekrīt, � Strogans ielauzās Alek�a domās, � ka Supranacionālās korporācijas līgums ir ļoti daudzsolo�s. Jūs ta�u zināt, ka Rosko panācis desmit procentu kompensējo�ajam atlikumam.

Kompensējo�ais atlikums bija vieno�anās, kas parasti nenāca viegli. Katra banka uzstāja, lai kāda aizdevuma daļa paliek tās rīcībā. Firmai �ī daļa nekādu peļņu nenesa, toties banka ar to varēja rīkoties pēc saviem ieskatiem. Tādējādi firmai nebija iespējams visu aizņēmumu izmantot, līdz ar to cēlās arī procentu likme. Supranacionālās korporācijas gadījumā, kā Strogans aizrādīja, pieci miljoni dolāru paliks jaunajā SuNatCo �eku kontā, un tas bija PATB ieguvums.

� Es domāju, � Aleksis saspringti sacīja, � ka jūs zināt �ī līguma otru pusi?

Toms Strogans neveikli sagrozījās.

Jā, man stāstīja, ka ir vēl viena vieno�anās. Ta�u es nedomāju, ka tā jāsauc par "otru pusi".

Nolādēts, bet tas tie�i tā ir! Mēs abi zinām, ka SuNatCo uzstāja un Rosko piekrita iepirkt krietnu daudzumu SuNatCo akciju.

Ja tas tā ir bijis, tad nekas nav parādījies līgumos.

Protams, ka nē. Tik dumj� jau neviens nav. � Aleksis jauno cilvēku stingri uzlūkoja. � Jums �ie skaitļi ir pieejami. Cik mēs īsti esam līdz �im iepirku�i?

Strogans vilcinājās, tad aizgāja pie kāda no tirdzniecības centra kontrolieriem. Viņ� atgriezās, nesot līdzi ar zīmuli rakstītas piezīmes.

Līdz �im brīdim deviņdesmit septiņus tūksto�us akciju. Pēdējā bir�as cena par katru bija piecdesmit divi dolāri, � Strogans piebilda.

Aleksis nospiesti sacīja:

Tad nu gan Supranacionālās korporācijas Gnansisti līksmo. Mūsu iepirkumi ir uzsitusi cenu par pieciem dolāriem. � Viņ� galvā rēķināja. � Tātad pēdējā nedēļā esam iesviedu�i gandrīz piecus miljonus mums uzticētās klientu naudas Supranacionālās korporācijas akcijās. Kāpēc?

Tas ir teicams ieguldījums, � Strogans smaidīdams mēģināja izvairīties. � Mēs nopelnīsim naudu visām atraitnēm, bāreņiem, kā arī izglītības fondiem, visiem, kuru nauda mums uzticēta.

Vai arī zaudēsim �o naudu, turklāt ļaunprātīgi izmantojot klientu uzticību. Vai mēs �odien zinām kaut ko tādu par SuNatCo, Tom, ko nezinājām pirms divām nedēļām? Kāpēc mūsu trasta dapartaments pirms tam neiepirka nevienu SuNatCo akciju?

Jaunais cilvēks brīdi klusēja, tad aizsargādamies sacīja:

Domāju, ka Rosko �o korporāciju cie�i uzmanīs, reiz viņ� ir tās direktoru padomes loceklis.

Es esmu jūsos vīlies, Tom. Jūs agrāk nekad nemānījāt pats sevi, īpa�i, īstos iemeslus zinot tikpat labi kā es. � Strogans piesarka, bet Aleksis neatlaidās. � Vai jūs saprotat, kāds skandāls izceltos, ja SEC' par �o darījumu uzzinātu? �eit ir gan intere�u konflikts, gan esam pārkāpu�i likumu par aizdevuma ierobe�ojumu, izmantoju�i noguldījumu fondu bankas interesēs, turklāt man nav ne mazāko �aubu par mutisku vieno�anos, ka �īs SuNatCo akcijas nodro�inās bankas pārstāvja iekļau�anu korporācijas padomē.

Strogans asi atcirta.

Tā nebūs pirmā reize, arī mūsu bankā nē.

Nelaimīgā kārtā tā ir patiesība. Ta�u tāpēc tas neo� labāk.

Jautājums par trasta departamentu ētiku vienmēr ir bijis

nopietns. Bankās jābūt iek�ējai barjerai � ko daudzi sauc par

1 SEC jeb Securities and Exchange Commision (Vērtspapīru un bir�u operāciju komisija) ir ASV valdības aģentūra, kas pārrauga vērtspapīru emisiju un tirdzniecību.

Ķīnas mūri � starp komerciālajām interesēm un klientu noguldījumiem. Ta�u patiesībā tā nebija.

Ja kādā bankā klientu noguldījumi sniedzās ap miljardu dolāru, tad banka �o lielo spēku noteikti centās izmantot, lai iegūtu pēc iespējas lielāku peļņu. Firmas, kas aizņēmās lielas summas, bija spiestas ar banku sadarboties un tur ieguldīt līdzekļus. Bie�i kāds no bankas vado�ajiem darbiniekiem kļuva par firmas direktoru padomes locekli. Ja firma nebija gatava darīt ne vienu, ne otru, trasta departaments steidzīgi pārdeva iepirktās akcijas un aizstāja tās ar citām. Firmas akciju kurss līdz ar to kritās.

Arī brokeru firmām, kas parasti piedalījās trasta departamenta līdzekļu izmanto�anā, pirk�anā un pārdo�anā, parasti bija jātur prāvas summas attiecīgās bankas kontā. Ja tas nenotika, �īs firmas zaudēja izdevīgo starpnieka lomu.

Lai ko sludināja katras bankas sabiedrisko sakaru nodaļa, faktiski bankas intereses parasti bija svarīgākas par atraitņu un bāreņu noguldījumiem.

Tāpēc Aleksis zināja, ka PATB un Supranacionālās korporācijas attiecības nebija neparastas. Un tomēr viņam tas viss nepatika.

Aleksi, � Strogans pārtrauca klusumu. � Man jums jāsaka, ka rītdienas naudas politikas komitejas sēdē es balso�u par Supranacionālās korporācijas priek�likumiem.

Man �ēl, ka tā.

Ta�u viņ� bija to gaidījis. Aleksis domāja, vai ilgs laiks vajadzīgs, lai kļūtu vientuļ� un pilnīgi izolēts, tā ka bankā vairs nebūs iespējams strādāt. Tas varētu notikt pavisam drīz.

Pēc rītdienas naudas politikas komitejas sēdes, kur ierosinājumus Supranacionālās korporācijas jautājumos pieņems ar balsu vairākumu, tre�dien sanāks direktoru padome, un arī tur dienas kārtībā būs �is darījums. Dro�i vien abās reizēs viņa balss būs vienīgā, kas oponēs.

Viņ� atkal apskatīja mū�am rosīgo naudas tirdzniecības centru, kas bija radīts bagātības un peļņas vairo�anai un būtībā maz at�ķīrās no Babilonijas un Grieķijas senajiem naudas tempļiem. Nebija tā, ka nauda, tirdzniecība un peļņa pa�as par sevi būtu peļamas. Aleksis savu dzīvi ziedoja visām trim, ta�u nevis akli kalpojot tām, bet nezaudējot morālās vērtības, aizstāvot bagātības saprātīgu sadali un bankas darba ētiku. Pasaules naudas vēsture gan rādija, ka lielas peļņas priek�ā visas citas vērtības atkāpjas, un tos, kam bija citādi uzskati, apklusināja un nostūma malā.

Nupat viņ� vistie�ākā veidā saskārās ar naudas varu un lielo biznesu, ko iemiesoja Supranacionālā korporācija un PATB vairākums, un radās jautājums, ko gan var panākt viens cilvēks, kas �iem spēkiem pretojas?

Aleksis Vandervorts drūmi atzina, ka maz. Varbūt pat neko.

11

Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas direktoru padomes sēde, kas notika aprīļa tre�ajā nedēļā, bija nozīmīga vairāku iemeslu dēļ.

Dienas kārtībā bija divi svarīgi jautājumi. Pirmais � kredīta pie�ķir�ana Supranacionālajai korporācijai, otrais � ieteikumi bankas krājaizdevumu programmas papla�inā�anā un jaunu filiāļu atvēr�anā.

Jau pirms sapulces sākuma bija skaidrs, kas notiks. Heivords bija neparasti jautrs un atraisīts, tērpies dārgā, jaunā gai�pelēkā uzvalkā un zālē ieradās viens no pirmajiem. Viņ� sagaidīja citus direktorus pie durvīm. No draudzīgās apsveicinā�anās bija skaidrs, ka vairums direktoru ne tikai bija informēti par Supranacionālās korporācijas darījumu, bet to ļoti sirsnīgi atbalsta.

Apsveicu, Rosko! � sauca Filips Johansens, Viduskontinenta gumijas ra�o�anas korporācijas prezidents. � Jūs tie�ām esat pratis �o banku padarīt par ievērojamu iestādi. Lai jums veicas!

Plati smaido�ais Rosko pieņēma apsveikumu.

Paldies par jūsu atbalstu, Filip! Jums jāzina, ka man padomā ir vēl citi pasākumi.

Par to ne�aubos! Jūs tos sasniegsiet!

Ienāca direktors no �tata ziemeļiem Floids Lebers, Kabeļu un elektropiederumu ra�o�anas korporācijas direktoru padomes priek�sēdētājs, neliels vīriņ� ar biezām uzacīm. Lebers nekad nebija īsti cienījis Heivordu, ta�u �oreiz viņ� silti paspieda piedāvāto roku.

Esmu sajūsmināts, ka tagad būsiet Supranacionālās korporācijas direktoru padomes loceklis, Rosko. � Vīriņ� pieklusināja balsi. � Mana elektropiederumu nodaļa ir iesniegusi ieteikumu pārdot da�us izstrādājumus SuNatCo. Es ar jums labprāt drīzumā to pārrunātu.

Mēģināsim nākamajā nedēļā, � Heivords piekāpīgi sacīja. � Varat būt pārliecināts, ka palīdzē�u, cik varē�u.

Lebers devās pie galda ļoti apmierināts.

Harolds Ostins, kas �o sarunu dzirdēja, zino�i pasmīnēja:

Mūsu ceļojums sāk atmaksāties. Jums klājas labi.

�odien Harolds vēl vairāk izskatījās pēc vecīga dīkdieņa.

Ģērbies viņ� �oreiz bija rūtotā �aketē, brūnās biksēs, bet kreklu izvēlējies priecīgās krāsās un izrotājis ar debeszilu tauriņu. Baltie, viļņainie mati bija glīti apcirpti un ieveidoti.

Harold, � Heivords sacīja, � ja vien spētu jums atlīdzināt�

Gan jau spēsiet, � viņa godība atteica un gāja uz savu vietu.

Pat Leonards L. Kingsvuds, enerģiskais Nortamas tērauda korporācijas prezidents un Alek�a Vandervorta visuzticamākais atbalstītājs, pateica Heivordam laipnu vārdu. Ejot garām, viņ� sacīja:

Dzirdēju, ka esat notvēris SuNatCo, Rosko. Tas ir pirmklasīgi.

Citi direktori bija tikpat atzinīgi.

Kā pēdējie ienāca D�croms Patertons un Aleksis Vandervorts. Bankas prezidenta kailā galva spīdēja, kā parasti viņ� izskatījās pēc fermera d�entlmeņa. Viņ� tūliņ devās uz garā, ovālā galda galu, kamēr Aleksis ar biezu mapi padusē apsēdās kreisajā pusē galda vidū, savā parastajā vietā.

Patertons piesita ar āmuriņu, lai apklusinātu klāteso�os un steidzīgi nokārtoja vairākus sīkumus, kas bija padomei jāizskata. Tad viņ� paziņoja:

Pirmais nopietnais darba punkts ir Aizdevumi, kas jāapstiprina padomei.

Pie galda ie�aukstējās papīri, jo visi direktori atvēra īpa�i viņiem sagatavotos, slepenos aizdevumu dokumentus tradicionāli zilajos vākos.

Kā parasti, mani kungi, jums katram priek�ā ir mened�menta ieteikumi. Mēs uzskatām, ka īpa�i interesanta, kā daudzi no jums jau zina, ir mūsu jaunā sadarbība ar Supranacionālo korporāciju. Es personīgi esmu sajūsmināts, ka panākta vieno�anās un stingri iesaku �o aizdevumu apstiprināt. Do�u vārdu Rosko, kuram ir galvenais nopelns �o svarīgo darījumu saņem�anā. Viņ� pastāstīs galveno un atbildēs uz jautājumiem.

Pateicos, D�erom, � Rosko uzmanīgi uzlika acenes bez ietvara, ko aiz ieraduma bija spodrinājis, un paliecās uz priek�u. Kad viņ� runāja, likās, ka �oreiz nav tik skarbs kā parasti. Balss tembrs bija patīkams, un runa izklausījās pārliecino�a.

Mani kungi, kad sākam pētīt iespējas pie�ķirt kādai firmai prāvu kredītu, jānoskaidro �īs firmas finansiālais stāvoklis, arī tad, ja aizņēmuma ņēmējai Supranacionālajai korporācijai kredīta reitings ir trīs A jeb augstākais. Zilo vāku pielikumā B atradīsiet� � ap galdu atkal �aukstēja lapas, � manis personīgi sagatavoto kopsavilkumu par īpa�umiem, naudu un gaidāmajiem gada ienākumiem visai SuNatCogrupai, tātad kopā visām filiālēm. Viss balstīts uz revidētiem finansu pārskatiem, tāpat papildus datiem, ko uz manu lūgumu piegādāja Supranacionālās korporācijas finansists Stenlijs In�bcka kungs. Kā redzat, skaitļi vienkār�i ir lieliski. Mūsu risks ir niecīgs.

Nezinu, kas par cilvēku ir �is ln�beks, � teica kāds no direktoriem. Tas bija Volless Sperijs, Precīzo zinātnisko instrumentu ra�o�anas firmas īpa�nieks. � Bet es pazīstu jūs, Rosko, un, ja jūs �os skaitļus apstiprināt, tad tie ir ar �etru A reitingu!

Vairākas balsis izteica piekri�anu.

Aleksis Vandervorts uz papīra sev priek�ā zīmēja aplī�us un zvaigznītes.

Pateicos, Volles, un jums, pārējie d�entlmeņi, � Heivords atļāvās nedaudz pasmaidīt. � Es ceru, ka jūsu atbalsts attieksies arī uz visām vieno�anās detaļām, ko esmu ieteicis pieņemt.

Lai ari visi �ie ieteikumi bija uzskaitīti zilajos vākos, viņ� par tiem runāja tā kā tā. Piecdesmit miljonu dolāru kredīts Supranacionālajai korporācijai un tās filiālēm, pie kam banka tūliņ uzsāk citu programmu samazinā�anu. Heivords direktoriem, kas uzmanīgi klausījās, solīja, ka �ī samazinā�ana būs īslaicīga un programmas atkal atsāksies, "tikko tas būs iespējams un dro�i". Bet konkrētu laiku neminēja. Heivords nobeidza runu, teikdams:

Es rekomendēju �o ieteikumu pieņemt un apsolu, ka mūsu peļņa no tā būs tie�ām lieliska.

Heivords atsēdās krēslā un D�eroms Patertons paziņoja:

Tagad lūdzam jūsu jautājumus un sāksim pārrunas.

Godīgi sakot, � atkal ierunājās Volless Sperijs, � es neredzu iemesla ne vienam, ne otram. Man �ķiet, ka esam liecinieki īstam meistardarbam, un es iesaku to tūliņ pieņemt.

Vairāki citi piekrita:

Atbalstu!

Tātad ir ieteikums pieņemt, un ir arī atbalsts, � sacīja D�eroms Patertons. � Vai esam gatavi balsot? � Viņ� acīmredzot ļoti cerēja, ka tā būs, un jau bija pacēlis āmuriņu.

Nē, � klusi sacīja Aleksis Vandervorts. Viņ� aizgrūda projām zīmuli un apzīmēto lapu. � Man liekas, ka nevienam nevajadzētu balsot par �o ieteikumu bez nopietnām pārrunām.

Patertons nopūtās un nolika āmuriņu. Aleksis bija viņu pieklājības pēc brīdinājis par saviem nodomiem oponēt, ta�u Patertons cerēja, ka vienprātības dēļ arī Aleksis' atteiksies no sava nodoma.

Man tie�ām �ēl, ka padomē uzstājos pret abiem pārējiem bankas vadītājiem D�cromu un Rosko. Tomēr pienākuma un sirdsapziņas dēļ nedrīkstu slēpt savas ba�as par �o aizdevumu un manu stingro pretestību tam.

Kas tad nu? Vai jūsu mīļākajai nepatīk arī Supranacionālā korporācija? � �is indīgais jautājums nāca no ilggadējā PATB direktora un Amerikas gaļas pārstrādes rūpnīcu karaļa Foresta Ri�ardsona. Visi pazina viņa aso mēli un prasības pēc stingras disciplīnas.

Aleksis aiz dusmām pietvīka. Nebija �aubu, ka direktori atcerējās laikrakstos kopā pieminētos viņa un Margotas vārdus bankas notikuma sakarā pirms trim mēne�iem. Tomēr viņ� negatavojās te pārrunāt savu privāto dzīvi. Norijis asu vārdu, atbildēja:

Brakenas jaunkundze un es pa�laik reti runājam par banku lietām. Esmu gatavs apliecināt, ka par �o jautājumu neesam runāju�i.

Kāds cits direktors jautāja:

Kas jums �ajā darījumā nepatīk, Aleksi?

Viss.

Pie galda bija jūtama sakustē�anās un pārsteigums. Pret Aleksi pavērstās sejas izskatījās nedraudzīgas.

D�eroms Patertons mudināja:

Labāk izklāstiet, kas jums sakāms.

Esmu gatavs to darīt. � Aleksis no mapes izņēma atsevi�ķu papīra lapu.

Savu uzskaiti sāk�u ar to, ka es iebilstu pret aizdevuma apjomu. Te saskatu ne tikai pārsteidzīgu risku, bet, pēc manām domām, arī krāp�anu, ko aizliedz Federālās rezerves likuma 23. A pants.

Rosko Hcivords pielēca kājās.

Es iebilstu pret vārdu "krāp�ana".

Iebildumi jau patiesību nemaina, � Aleksis mierīgi atbildēja.

Tā nav patiesība! Mēs esam skaidri norādīju�i, ka aizdevumu izsniedzam nevis Supranacionālajai korporācijai, bet tās filiālēm. Tās ir Heplevaita spirta rūpnīca, Zaļo pļavu zemes aģentūra, Atlasa reaktīvo lidma�īnu īres uzņēmums, Kārību finansu firma un Starptautiskais maiznīcu uzņēmums, � Hcivords norādīja uz zilajiem vākiem. � �eit tas viss ir redzams.

Visi �ie uzņēmumi ir Supranacionālās korporācijas kontrolētas filiāles.

Bet �īs firmas pastāv jau daudzus gadus un ir dzīvotspējīgas patstāvīgi.

Kāpēc tad �odien un citos gadījumos runa ir par Supranacionālo korporāciju?

Ērtības un vienkār�ības dēļ, � Heivords bija manāmi sadusmots.

Jūs to zināt tikpat labi kā es, � uzsvēra Aleksis, � tikko bankas nauda nonāks vienā no �īm filiālēm, D�. D�.

Kvortermeins to varēs pārskaitīt, kur vien gribēs, un tā arī darīs.

Izbeidziet �īs ruaas! � pārtrauca Harolds Ostins, kas bija paliecies uz priek�u un svarīguma dē| uzsitis ar plaukstu pa galdu. � Lielais D�ord�s Kvortermeins ir mans draugs. Es netaisos mierīgi sēdēt un klausīties, kā viņu apvaino ļaundarībā.

Te nav runas par ļaundarību, � Aleksis atbildēja. � Es runāju par to, kā visi konglomerāti rīkojas. Starp Supranacionālās korporācijas filiālēm bie�i apgrozās lielas naudas summas. Tas redzams viņu bilancēs. Un apstiprina to, ko esmu mēģinājis uzsvērt � mēs aizdosim naudu vienai firmai.

Nu, ziniet, � sacīja Ostins, aizgriezies no Alek�a un uzrunādams visus direktorus. � Es vienkār�i atkārto�u, ka labi pazīstu Kvortermeinu un arī Supranacionālo korporāciju. Kā vairums no jums zina, es biju atbildīgs par to, ka Rosko Heivords un Lielais D�ord�s satikās Bahamu salās, kur viņi par �o kredītu vienojās. Es uzsveru, ka tas bankai ir izcili veiksmīgs darījums.

Tso klusumu pārtrauca Filipa Johansena balss. � Vai ir iespējams, Aleksi, � painteresējās Viduskontinenta gumijas ra�o�anas korporācijas prezidents, � ka jūs aizvainojis tas, ka uz golfa spēli Bahamu salās uzaicināja Rosko, nevis jūs?

Nē. Manu vārdu jēga nav saistīta ar atsevi�ķām personībām.

Kāds cits neticīgi piebilda:

Tā gan neizskatās.

Kungi, kungi! � D�eroms Patertons ar āmuriņu asi uzsita pa galdu.

Aleksis tādu reakciju bija gaidījis. Mierīgā balsī viņ� turpināja:

Es atkārtoju, ka �is aizdevums rada pārāk lielas saistības ar vienu firmu. Turklāt aizbildināties ar to, ka aizņēmējs nav tikai viena firma, ir viltīgs mēģinājums apiet banku likumu un visi, kas atrodas �ajā telpā, to zina. � Viņ� pārlaida izaicino�u skatu visiem, kas sēdēja pie galda.

Es to nezinu, � sauca Rosko Heivords, � un apgalvoju, ka jūsu izskaidrojums ir aizspriedumains un kļūdains.

Kļuva skaidrs, ka �ī ir neparasta sapulce. Padomes sēdes bie�i bija ļoti rāmas, un visi reizē pacēla rokas, kad bija jābalso. Ja gadījās sīkas nesaskaņas, tās nokārtoja pieklājīgi un klusi. Nekad neizcēlās nikni, sarūgtināti strīdi.

Tagad pirmo reizi ierunājās Leonards L. Kingsvuds, un viņa balss bija samierino�a.

Aleksi, es piekrītu, ka jums ir taisnība, bet to, ko mēs �odien apsprie�am, starp bankām un lielām firmām praktizē nepārtraukti.

Nortamas tērauda korporācijas prezidenta iejauk�anās nozīmēja ļoti daudz. Pēdējā padomes sēdē decembrī tie�i Kingsvuds centās panākt Alek�a ievēlē�anu par PATB galveno pārvaldnieku. Tagad viņ� turpināja:

Atklāti sakot, ja par tādām finansu operācijām var vainot, tad atzī�os, ka arī manai firmai ir tāda vaina.

Aleksim bija �ēl, ka jāzaudē draugs. Viņ� papurināja galvu.

Man ļoti �ēl, Leonard, bet es nedomāju, ka mēs rīkosimies pareizi. Tāpat mūs var vainot intere�u konfliktā sakarā ar Rosko iecel�anu par Supranacionālās korporācijas direktoru padomes locekli.

Leonards Kingsvuds saknieba lūpas un vairāk neko nesacīja.

Toties runāja Filips Johansens. Viņ� Aleksim indīgi aizrādīja:

Ja pēc sava pēdējā komentāra jūs vēl arvien sakāt, ka te nav iejaukts nekas personisks, tad jūs esat nenormāls.

Rosko Ileivords mēģināja slēpt smaidu, bet tas viņam neizdevās. ^

Aleksis izskatījās dusmīgs. Viņ� apsvēra, ka �ī varbūt ir pēdējā PATB direktoru padomes sēde, kurā piedalās. Lai kā, bet gribējās pabeigt iesākto. Johansena piezīmi neievērodams, viņ� teica:

Mēs, baņķieri, nekādi negribam iemācīties vienkār�as lietas. No visām pusēm � kongress, patērētāji, klienti, prese � mūs pastāvīgi bar par intere�u konflikta iemū�inā�anu sakarā ar savstarpējiem direktoru posteņiem. Ja gribam būt godīgi, mums jāatzīst, ka �ie apvainojumi ir pareizi. Visi zinām, cik cie�i naftas pārstrādes firmas sadarbojas, sē�ot blakus banku direktoru padomēs. Un tas ir tikai viens piemērs.

Mēs �o endogāmiju turpinām: jūs būsiet maaas firmas direktoru padomes loceklis, bet es � jūsu! Kad Rosko būs Supranacionālās korporācijas padomes loceklis, kā intereses viņ� aizstāvēs pirmkārt? Supranacionālās korporācijas vai Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas? Un vai �eit viņ� aizstāvēs SuNatCo vai citas firmas, ja būs tur direktors? Abu firmu akcionāriem ir pilnīgas tiesības prasīt uz �iem -jautājumiem atbildes, tāpat valdībai un visai tautai. Iesim vēl tālāk un atzīsim: ja mēs visā drīzumā nespēsim dot ticamas atbildes, ja nepārtrauksim tik patvaļīgu rīcību, visas bankas kādu rītu pamodīsies un uzzinās, ka pieņemti jauni, daudz stingrāki banku likumi. Un tie būs pelnīti.

Loģiski turpinot jūsu domu, te ir vismaz puse direktoru, ko varētu apvainot intere�u konfliktā, � iebilda Forests Ri�ardsons.

Tie�i tā. Un tuvojas laiks, kad bankai būs ar to jārēķinās un tā būs spiesta stāvokli labot.

Ri�ardsons nikni ierūcās.

�ajā jautājumā varētu būt arī citi ieskati. � Kā visi zināja, gaļas pārstrādes uzņēmumi no PATB saņēma lielas summas, un padomes sēdēs, kur �os aizdevumus apstiprināja, Forests Ri�ardsons piedalījās un balsoja par to pie�ķir�anu.

Nepiegriezdams vērību pieaugo�ajam naidīgumam, Aleksis turpināja:

Esmu noba�ījies vēl par citiem aizdevuma blakusefektiem. Lai �o naudu savāktu, paredzēts ievērojami samazināt mazos aizdevumus un hipotēkas. Tātad �ajās divās nozarēs mēs nevarēsim pienācīgi apkalpot savus klientus.

D�eroms Patertons augstprātīgi paziņoja:

Mēs esam ļoti skaidri deklarēju�i, ka �iem samazinājumiem ir pagaidu raksturs.

Jā, � pievienojās Aleksis. � Bet neviens nav ar mieru konkrēti pateikt, ko �is pagaidu raksturs nozīmē vai kas starplaikā notiks ar atraidītajiem klientiem un zaudēto labvēlību. Un ir vēl tre�ā nodaļa, ko paredzam samazināt un par kuru vēl neesam runāju�i, tās ir pa�valdību obligācijas. � Atvēris savu mapi, viņ� izvilka otru papīra lapuun to apskatīja. � Nākamajās se�ās nedēļās mūsu �tatā iznāks vienpadsmit apriņķu un skolu aizņēmuma obligāciju laidieni un tiks izsludināta izsole. Ja mūsu banka nepiedalīsies, vismaz puse �o obligāciju netiks izpirktas. � Viņa balss kļuva asa: � Vai tie�ām padomes nolūks ir likvidēt Roselli trīs paaud�u iedibinātās tradīcijas, turklāt jau tik drīz pēc Bcna Roselli nāves?

Pirmo reizi, kop� sapulce sākās, direktori neveikli saskatījās. Viņi zināja, ka bankas dibinātājs, D�ovanni Roselli, bija nolēmis, ka Pirmā Amerikas tirdzniecības banka rādīs paraugu citām bankām, izpērkot un pārdodot mazo pa�valdību obligācijas no visa �tata. Bez �tata lielākās bankas palīdzības daudzas no �īm nelielajām un ne sevi�ķi labi pazīstamajām obligācijām nekad nebūtu izpirktas, un pa�valdību neatliekamās vajadzības paliktu bez piepildījuma. D�ovanni dēls Lorenco un mazdēls Bens bija �o tradīciju uzticīgi turpināju�i. Darījumi nebija necik ienesīgi, bet arī nekad nenesa zaudējumus. Tomēr tie veidoja svarīgu sabiedrisku atbalstu, un mazajās pilsētiņās un laukos atgriezās daļa naudas, ko iedzīvotāji bija noguldīju�i bankā.

D�erom, � ierosināja Leonards Kingsvuds, � varbūt mums �o jautājumu vajadzētu vēlreiz pārskatīt.

Vairāki direktori viņa viedokli atbalstīja.

Rosko Heivords ātri pārlika.

D�erom! � Vai drīkstu?

Bankas prezidents pamāja.

Ņemot vērā, ka bankas direktoru padome tā domā, � viņ� nomierino�i sacīja, � esmu pārliecināts, ka mēs varam �o lietu vēlreiz pārskatīt un varbūt nodro�ināt vismaz daļu pa�valdību obligāciju naudas. Pie tam nekādi neierobe�ojot mūsu saistības ar Supranacionālo korporāciju. Vai drīkstu padomei apsolīt, ka mēs ar D�eromu rīkosimies saskaņā ar uzskatiem, ko tikko dzirdējām? � Viņ� noteikti atbīdīja Aleksi no rīcības.

Galvas mājieni un balsis liecināja, ka �is ieteikums pieņemts.

Aleksis iebilda:

Tomēr tas neatdod visus �os līdzekļus un galīgi neko neatrisina par mazajiem aizdevumiem un hipotēkām.

Visi citi padomes locekļi tī�uprāt klusēja.

Esam uzklausīju�i da�ādus uzskatus, � sacīja D�eroms Patertons. � Varbūt tagad varam balsot?

Nē, � sacīja Aleksis. � Ir vēl viens jautājums.

Patertons un Heivords saskatījās un uzjautrināti

samierinājās ar notieko�o.

Es jau runāju par intere�u konfliktu, � viņ� drūmi teica. � Tagad vēlos padomi brīdināt no vēl nepatīkamākas lietas. Kop� pirmās vieno�anās par Supranacionālās korporācijas līgumu mūsu bankas trasta departaments ir� � viņ� paskatījās kādā dokumentā, � iepircis simts divdesmit trīs tūksto�us Supranacionālās korporācijas akciju. �ajā laikā, bez �aubām, tik liela pirkuma dēļ, izmantojot mūsu klientu noguldītos līdzekļus, SuNatCo akciju cena ir cēlusies par septiņarpus punktiem. Esmu pārliecināts, ka tā bija daļa no vieno�anās�

Viņu apklusināja Rosko Heivorda, D�eroma Patertona un pusdu�a citu direktoru iebildumi.

Aiz dusmām Rosko Heivorda acis meta zibeņus, viņ� atkal pielēca kājās.

Tie ir tī�i sagrozījumi!

Aleksis to noraidīja:

Iepirktais daudzums nav nekāds sagrozījums.

Ta�u jūsu izskaidrojums gan. SuNatCo akcijas ir lielisks ieguldījums.

Un kas to pēk�ņi padarīja par tik lielisku?

Patertons iebilda:

Aleksi, mums te nav tiesību pārrunāt atsevi�ķus trasta departamenta darījumus.

Filips Johansens iesaucās:

Es tam pievienojos!

Harolds Ostins un citi dārdināja:

Mēs arī!

Vai mums ir vai nav tiesības, � sauca Aleksis, � brīdinu, ka �is darījums var izrādīties pretrunā ar Glasa � Stīgala 1933. gada likumu un ka direktorus par to var�

Tagad atskanēja vismaz pusducis sa�utu�u balsu. Aleksis saprata, ka nu ir aizskāris ļoti jūtīgu stīgu. Lai gan padomes locekļi, bez �aubām, zināja, ka viņa attēlotā situācija ir divkosīga, viņi nekādā ziņā negribēja to dzirdēt. Zinā�ana nozīmēja līdzdalību un atbildību. To viņi nevēlējās.

Tātad, domāja Aleksis, patīk tas vai nē, bet nu viņi zina. Pārspējot citu balsis, viņ� stingri sacīja:

Gribu padomei teikt: ja apstiprināsim Supranacionālās korporācijas aizdevumu ar visām blakuslietām, par kurām es runāju, mēs to no�ēlosim. � Atslīgdams krēslā, viņ� sacīja: � Es beidzu.

Troksnis norima, kad D�eroms Patertons sāka dauzīt ar āmuriņu pa galdu.

Patertons, pavisam nobālis, paziņoja:

Ja nav citu jautājumu, balsosim.

Pēc brī�a Supranacionālās korporācijas aizdevumu apstiprināja. Vienīgi Alek�a Vandervorta balss bija pretī.

12

Kad padome pēc pusdienām atsāka sēdi, Aleksis Vandervorts juta pret sevi pārējo vēsumu. Parasti padomes sēdes ilga apmēram divas stundas un beidzās līdz pusdienām. �odien bija paredzēts darbs arī pēcpusdienā.

Apzinoties, ka padome ir naidīgi noskaņota, Aleksis pusdienlaikā ieteica Patertonam viņa referātu atlikt uz nākamā mēne�a sēdi. Ta�u Patertons īsi atcirta:

Nekā nebūs. Padomes sapīkums ir jūsu vaina, un jums būs vien, sasodīts, jātiek ar to galā.

Citādi rāmajam Patertonam tas bija ļoti spēcīgs izteiciens, un �oreiz tas vēl pasvītroja, ka pret Aleksi stāv visa bankas vadība. Radās pārliecība, ka nākamā stundā būs veltīga runā�ana. Viņa priek�likumi tiks noraidīti aiz īgnuma, ja cits iemesls neatradīsies.

Kad direktori apsēdās, Filips Johansens, raksturodams padomes garastāvokli, uzkrīto�i paskatījās rokas pulkstenī.

Man �odien jau viena tik�anās jāatsauc, gaida vēl citas darī�anas, tāpēc esiet konkrēts. � Daudzi citi pamāja, ka piekrīt tādai prasībai.

Es, kungi, runā�u tik ātri, cik iespējams, � sacīja Aleksis, jo pa to laiku Patertons bija viņam devis vārdu. � Vēlos uzsvērt �etrus punktus. � Viņ� tos pa vienam noskaitīja uz pirkstiem.

Pirmkārt, mūsu banka zaudē svarīgus un ienesīgus darījumus, neizmantojot visas iespējas krājaizdevumu programmas papla�inā�anai. Otrkārt, krājaizdevumu programmas palielinā�ana padarīs banku stabilāku. Tre�kārt, jo ilgāk kavēsimies, jo grūtāk būs sacensties ar konkurentiem. Ceturtkārt, ir iespējas, kas jāizmanto mums un citām bankām, atgriezties pie personīgas, pa�valdību un visas nācijas taupības tradīcijām, ko ilgi bijām pametu�i novārtā.

Viņ� aprakstīja metodes, ar kuru palīdzību Pirmā Amerikas tirdzniecības banka varētu iegūt pārsvaru pār konkurentiem: paaugstināt procentu likmi krājkontiem līdz likumā atjautajai robe�ai; noteikt pievilcīgākus noteikumus viena līdz piecu gadu depozītu noguldītājiem; krājkontu īpa�niekiem atļaut izrakstīt �ekus, ciktāl to ļauj banku likumi; ar dāvanām ieinteresēt kontu atvērējus; izvērst pla�u reklāmas kampaņu par krājaizdevumu priek�rocībām; atvērt deviņas jaunas bankas filiāles.

Sākot uzstā�anos, Aleksis atstāja savu parasto vietu un nostājās galda galā. Patcrtons nedaudz pavirzījās sānis. Aleksis bija pieaicinājis arī bankas galveno ekonomistu Tomu Stroganu, kas bija sagatavojis vairākas diagrammas un novietojis tās uz statīviem, lai padome iepazītos ar tām.

Rosko Heivords klausījās, paliecies uz priek�u, un viņa seja bija bez jebkādas izteiksmes.

Kad Aleksis ievilka elpu, Floids Lebers iejaucās. � Man ir viens novērojums.

Patertons, atguvis savu parasto pieklājību, apvaicājās:

Vai jūs, Aleksi, gribat atbildēt uz jautājumiem tūlīt, vai atstāt uz beigām?

Es Floidu labprāt uzklausī�u tūliņ.

�is nav jautājums, � Kabeļu un elektropiederumu ra�o�anas korporācijas direktoru padomes priek�sēdētājs sacīja bez smaida. � Tas ir zināms fakts. Esmu pret ievērojamu krājaizdevumu programmas papla�inā�anu, jo tā pa�i sev pārgriezīsim rīkli. Mums ir pla�i noguldījumi no atsevi�ķām bankām�

Jā, astoņpadsmit miljoni dolāru no krājaizdevu sabiedrībām, � Aleksis teica. Viņ� bija paredzējis Lebera iebildumu, un tam bija pamats. Reta banka darbojās viena pati.

Vairumam bija finansiālas saistības ar citām, un PATB nebija nekāds izņēmums. Vairākām vietējām krājaizdevu un kredītorganizācijām bija ievērojami noguldījumi Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā, un bailes, ka tos varētu izņemt, bija atturēju�as banku no krājaizdevumu programmas papla�inā�anas.

To es esmu apsvēris, � Aleksis atbildēja.

Atbilde Leberu neapmierināja.

Vai esat apsvēris, ka mēs, nostādamies konkurences pozīcijā pret saviem klientiem, varētu pazaudēt visus viņu ieguldījumus?

Daļu noteikti. Nedomāju, ka visus. Jaunie darījumi katrā ziņā tālu pārsniegs zaudējumus.

Tā sakāt jūs.

Aleksis uzstāja:

Es te saskatu pieņemamu risku.

Leonards Kingsvuds klusi piebilda:

�orīt jūs noraidījāt jebkuru risku Supranacionālās korporācijas gadījumā.

Es neesmu pret risku. Turklāt �is ir daudz mazāks risks, un es te nesaskatu nekādas sakarības.

Sejās ap galdu atspoguļojās �aubas.

Ierunājās Lebers:

Es gribu zināt, kādi ir Rosko uzskati.

Piekrita vēl divi citi:

Jā, lai runā Rosko.

Sejas pagriezās pret Heivordu, kas skatījās uz savām rokām. Viņ� sacīja:

Nav godīgi torpedēt kolēģi.

Kāpēc ne? � jautāja kāds cits. � Viņ� tie�i to mēģināja darīt ar jums!

Heivords mazliet pasmaidīja.

Cen�os stāvēt tam pāri. � Tad seja kļuva nopietna. � Es katrā ziņā pievienojos Floidam. Ja mēs sāksim intensīvus krājaizdevumu darījumus, pazaudēsim naudu, ko �īs sabiedrības pie mums noguldīju�as. Neticu, ka kāds teorētisks ieguvums to var atsvērt. � Viņ� norādīja uz vienu no Strogana diagrammām par jauno filiāļu ģeogrāfisko izvietojumu. � Padomes locekļi var pārliecināties, ka piecas no filiālēm ir to krājaizdevu un kredītsabiedrību tuvumā, kas pie mums noguldīju�as naudu. Domāju, ka tas nepaliks bez sekām.

�ie novietojumi izvēlēti, sīki izpētot iedzīvotāju blīvumu. Filiāles centīsimies novietot tur, kur dzīvo klienti, � aizrādīja Aleksis. � Skaidrs, ka krājaizdevu un kredītsabiedrības tur izveidojās pirms mums. Tās daudzējādā ziņā ir biju�as tālredzīgākas nekā bankas. Ta�u tas nenozīmē, ka mums �ie rajoni jāaizmirst uz visiem laikiem.

Heivords paraustīja plecus.

Man ir savi ieskati. Gribu piebilst vēl kaut ko. Man vispār nepatīk ideja par sīkām, veikaliem līdzīgām banku filiālēm.

Aleksis atcirta:

Tie tie�ām būs naudas veikali � nākotnes banku filiāles. � Viņ� saprata, ka nupat nekas neveicas, vēl vairāk, viss virzījās pretēji gribētajam. Jautājumu par filiāļu izvieto�anu viņ� bija domājis pārrunāt vēlāk. Bet �ķita, ka tik un tā visam nav vairs nekādas nozīmes.

No to aprakstiem, � Floids Lebers teica, lūkodamies informācijas lapā, ko Toms Strogans bija izdalījis, � �īs filiāles izskatās pēc automātiskajām veļas mazgātavām.

Heivords, kas arī sāka lasīt informāciju, pakratīja galvu:

Tās neatbilst mūsu stilam, tām trūkst cieņas.

Būtu labāk, ja mēs mazāk tīkotu pēc cienīga izskata, bet vairāk domātu par lietu, � uzsvēra Aleksis. � Jā, veikaliem līdzīgas filiāles izskatīsies pēc veļas mazgātavas, bet tādas ar laiku būs visu banku filiāles. Piedāvā�u padomei �ādu perspektīvu: turpmāk mēs, tāpat kā mūsu konkurenti, vairs nevarēsim atļauties apzeltītas kapenes, kādas ir pa�reizējās filiāles. Zemes un celtniecības izmaksas to neatļaus. Pēc desmit gadiem puses mūsu pa�reizējo filiāļu vairs nebūs. Saglabāsim da�as no svarīgākajām. Pārējās izvietosim daudz lētākās telpās, pilnīgi automatizēsim, apgādāsim ar automātiskiem kasieriem, ar telemonitoriem, kas atbildēs uz jautājumiem, un tas viss būs savienots ar skaitļo�anas centru. Plānojot jaunas filiāles, ieskaitot tās deviņas, ko iesaku sākt iekārtot, mums ar �ādiem jauninājumiem jārēķinās.

Par automatizāciju Aleksim ir taisnība, � piekrita Leonards Kingsvuds. � Vairums no mums par to esam pārliecināju�ies savos uzņēmumos, un tā ievie�as daudz straujāk, nekā bijām gaidīju�i.

Nepiecie�ams uzsvērt, � teica Aleksis, � ka mums ir iespēja izdarīt strauju un ienesīgu lēcienu uz priek�u, ja to darīsim ar izdomu un fanfarām. Reklāmas un veicinā�anas pasākumiem jābūt pla�iem un piesātinātiem. Kungi, lūdzu, paskatieties uz �iem skaitļiem. Te ir mūsu pa�reizējā krājaizdevumu programma � daudz mazāka, nekā tai būtu jābūt�

Viņ� turpināja stāstīt, rādot uz diagrammām un ļaujot Tomam Stroganam viņu da�kārt papildināt. Aleksis zināja, ka diagrammas un priek�likumi, ar ko viņ� un Strogans bija daudz nodarboju�ies, ir pārliecino�i un loģiski. Tomēr juta, ka daļa klausītāju ir noteikti pret ierosinājumiem, citiem nebija nekādas intereses. Galda otrā pusē kāds direktors ar plaukstu slēpa �āvas.

Bija skaidrs, ka viņ� ir zaudējis. Padome tūliņ noraidīs izstrādāto krājaizdevumu papla�inā�anas un banku filiāļu skaita palielinā�anas plānu, un rezultātā norādīs uz viņa nekompetenci. Atkal uzplaiksnīja �aubas, vai vēl varēs �ajā bankā strādāt. Nākotnes izredzes likās niecīgas. Viņ� katrā ziņā neredzēja iespēju strādāt bankas prezidenta Heivorda vadībā.

Aleksis izlēma vairāk netērēt laiku.

Labi, kungi, ar to es savu izklāstu beig�u. Saprotams, ka labprāt atbildē�u uz jautājumiem.

Viņ� negaidīja, ka tādi būs. Pavisam necerēts atbalsts nāca no tādas puses, no kurienes tas likās pilnīgi neiespējams.

Aleksi, � draudzīgā balsī smaidot sacīja Harolds Ostins. � Es jums ļoti pateicos! Jāatzīst, ka jūsu referāts mani ietekmēja, ko nemaz nebiju gaidījis. Man turklāt ļoti patīk jūsu izstrādātais jauno filiāļu plāns.

Sēdēdams da�as vietas tālāk, Hcivords paliecās un nikni skatījās. Ta�u viņa godība Harolds skatu neievēroja, bet vērsās pie pārējiem direktoriem.

Man �ķiet, ka �ī programma jāizsver ar skaidru skatu, aizmirstot mūsu nesaskaņas rīta sēdē.

Leonards Kingsvuds pamāja, un vairāki citi direktori, gainot prom pusdienu nogurumu, pēk�ņi sāka klausīties. Ne velti Harolds Ostins bija PATB direktoru padomes vecākais loceklis. Viņa ietekme bija nozīmīga, un viņ� prata ievirzīt citu domā�anu sev vēlamā gultnē.

Jūsu izklāsta sākumā, Aleksi, jūs runājāt par atgrie�anos pie taupības un to, ka mūsu banka �ajā ziņā varētu uzņemties līdera lomu.

Jā, es par to runāju.

Vai jūs �o domu varētu izskaidrot pla�āk?

Aleksis vilcinājās.

Domāju, ka jā.

Vai viņam to vajadzētu darīt? Aleksis mēģināja izlemt. Ostina iejauk�anās vairs nepārsteidza. Viņ� saprata, kāpēc Harolds mainījis savu viedokli.

Reklāma. Kad Aleksis bija runājis par "pla�as un piesātinātas reklāmas un veicinā�anas pasākumu" nepiecie�amību, viņ� ievēroja, ka Ostias piepe�i paceļ galvu un acīs parādās interese. Nebija grūti saprast, kas no tā brī�a bija norisinājies direktora galvā. Tā kā viņa godība Harolds bija ietekmīgs direktors, Ostina reklāmu aģentūrai piederēja tiesības izstrādāt visas PATB reklāmas. Alek�a izklāstītā programma varēja nest aģentūrai pamatīgu peļņu.

Ostina rīcība spilgti demonstrēja intere�u konfliktu, glu�i tāpat kā Rosko Heivorda direktora postenis Supranacionālajā korporācijā, kam Aleksis uzbruka, jautājot: "Kad Rosko būs Supranacionālās korporācijas direktors, kā intereses viņ� aizstāvēs pirmkārt? Supranacionālās korporācijas vai Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas?"Tagad līdzīgs jautājums būtu jāuzdod Ostinam.

Atbilde bija skaidra. Ostins rūpējās par savām interesēm. PATB palika otrajā vietā. Nebija svarīgi, ka Aleksis plānam tic. �is savtīgu iemeslu dēļ izteiktais atbalsts nebija ētisks, tas pārkāpa godīguma robe�as.

Vai Aleksim to vajadzētu sacīt? Saceltos vēl lielāka neapmierinātība nekā �orīt, un viņ� atkal būtu zaudētājs. Direktori turējās kopā kā brāļi. Turklāt tāda sadursme neglābjami iezīmētu beigas viņa karjerai PATB. Vai bija vērts to darīt? Vai tomēr tas ir jādara? Vai viņa darba pienākumi prasīja uzmanīt direktoru padomes sirdsapziņu? To visu Aleksis centās izlemt. Pa to laiku direktori skatījās uz viņu un gaidīja.

Jā, � viņ� beidzot sāka runāt. � Kā Harolds tikko atgādināja, es iestājos par taupības ievie�anu un mūsu bankas līdera lomu �ajā procesā. � Aleksis pameta acis uz piezīmēm, ko pirms neilga brī�a bija gatavojies saplēst.

Bie�i saka, � viņ� turpināja, vērsdamics pie direktoriem, kas viņā atkal klausījās, � ka valdība, rūpniecība un visas komercstruktūras balstās uz kredīta. Bez kredīta, bez aizņem�anās un bez aizdevumiem � sīkiem, vidējiem un milzīgiem � bizness apstātos un civilizācija iznīktu. Baņķieri to zina vislabāk.

Ta�u arvien skaļāk atskan balsis, kas saka, ka aizņēmumi un deficīta finansē�ana ir kļuvusi pārmērīga un pārsniegusi saprāta robe�as. Tas visskaidrāk saredzams valdības darbā. Savienoto Valstu valdība ir sakrājusi �ausmīgu parādu nastu, daudz lielāku, nekā mēs jebkad spēsim atmaksāt. Citas valdības ir līdzīgā un pat sliktākā situācijā. Tas ir galvenais iemesls inflācijas pieaugumam un naudas sistēmas nestabilitātei gan pie mums, gan visā pasaulē.

Ļoti nozīmīgi, � Aleksis turpināja, � ir tas, ka bez milzīgajiem valsts parādiem ir arī kolosāli korporāciju parādi. Arī miljoniem iedzīvotāju � sekojot citu piemēram � ir uzkrāvu�i sev parādu nastas, ko viņi nespēj dzēst. Kopējā Savienoto Valstu parāda summa ir sasniegusi divarpus biljonus dolāru. Patērētāju parādi tuvojas divsimts miljardiem dolāru. Pēdējos se�os gados vairāk nekā miljons amerikāņu bankrotēju�i.

Kaut kur pa ceļam � gan nācija, gan korporācijas, gan atsevi�ķi cilvēki � esam pazaudēju�i seno patiesību par saimnieciskumu un taupību, par līdzsvaru starp to, ko tērējam, un to, ko nopelnām, patiesību par to, ka parādi jāierobe�o saprāta līmenī.

Pēk�ņi likās, ka visa direktoru padome ir kļuvusi nopietnāka. Atsaucoties �ai omai, Aleksis klusi piebilda:

Es vēlētos, kaut varētu teikt, ka tendences ir pretējas manis attēlotajām. Bet esmu pārliecināts, ka tā tas nav. Ta�u virzībai uz saprātu ir kaut kur jāsākas. Tad kāpēc ne �eit?

Mūsdienām vispiemērotākais krā�anas veids ir krājkonti, kas vairāk nekā citi darījumi veicina finansiālu apdomību. �āda apdomība mums vajadzīga visas valsts mērogā un katram iedzīvotājam. Un to panākt var, ievērojami palielinot cilvēku noguldījumus bankā.

Mēs varam panākt lielu krājkontu pieaugumu, ja izlemjam to darīt un nopietni strādājam. Un, lai arī personīgie krājkonti neatveseļos valsts finansiālo stāvokli, vismaz būsim sāku�i kaut ko darīt.

�obrīd ir iespēja kļūt par līderi, tāpēc domāju, ka tie�i pa�laik mūsu bankai jāsāk �ie jautājumi risināt.

Aleksis apsēdās. Tikai pēc brī�a iedomājās, ka nav nekā pasacījis par savām �aubām Ostina jautājumā.

īso klusuma brīdi pārtrauca Leonards Kingsvuds.

Saprātu un patiesību ne vienmēr ir patīkami uzklausīt. Ta�u domāju, ka to nupat dzirdējām.

Filips Johanscns nopūtās, tad nelabprāt atzinās:

Arī man laba daļa no sacītā patika.

Man patika viss, ko Aleksis sacīja. � Viņa godība Harolds smaidīja. � Domāju, ka padomei jāapstiprina krājaizdevumu un bankas filiāļu papla�inā�anas plāns, kādu to izstrādājis Aleksis. Esmu gatavs balsot par to. Un mudinu jūs visus darīt tāpat.

�oreiz Rosko Heivords savas dusmas neizrādīja, lai arī seja saviebās nepatikā. Aleksim likās, ka arī viņ� ir sapratis, kāpēc Ostins tā cen�as.

Pārrunas vēl raisījās kādas piecpadsmit minūtes, tad D�eroms Patertons piesita ar āmuriņu un paziņoja, ka notiks balso�ana. Alek�a Vandervorta priek�likumus pieņēma ar balsu vairākumu. Tikai Floids Lebcrs un Rosko Heivords balsoja pretī.

Atstājot sē�u zāli, Aleksis saprata, ka �orīt radusies nepatika un naidīgums pret viņu nav zudis. Da�i direktori skaidri izrādīja, ka ir ļoti neapmierināti ar viņa stingro preto�anos darījumam ar Supranacionālo korporāciju. Tomēr pēcpusdienas negaidītais panākums darīja viņu dzīvespriecīgāku un pagaisināja �aubas par savu nākotni bankā.

Pie viņa pienāca Harolds Ostins.

Aleksi, kad sāksiet strādāt pie sava plāna īsteno�anas?

Nekavējoties. � Tad, negribēdams izrādīties nepateicīgs, piebilda: � Paldies par jūsu atbalstu.

Ostins pamāja.

Man gribētos pie jums atnākt ar diviem trim aģentūras darbiniekiem un apspriest reklāmas kampaņu.

Labi. Sāksim to nākamajā nedēļā.

Tā Ostins nekavējoties un bez jebkādas neērtības sajūtas apstiprināja Alek�a minējumus par atbalsta cēloņiem. Ta�u Ostina reklāmas aģentūra strādāja ļoti labi un viņus varētu izvēlēties arī uz iepriek�ējo nopelnu pamata.

Tomēr �ī bija savstarpēji izdevīga vieno�anās, un to viņ� zināja. Klusu ciezdams, viņ� bija nodevis vienu no saviem principiem, lai panāktu vēlamo rezultātu. Diezin ko Margota par to sacīs?

Bet viņa godība Harolds draudzīgi sacīja:

Tad jau drīz redzēsimies!

Rosko Hcivords gāja ārā no sē�u zāles pa priek�u Aleksim. Klāt piesteidzās kāds no uniformētajiem bankas ziņne�iem un pasniedza aizlīmētu aploksni. Heivords to atplēsa un izņēma salocītu zīmīti. Izlasījis to, viņ� manāmi atplauka, paskatījās rokas pulkstenī un laimīgi pasmaidīja. Aleksis bija neizpratnē, par ko.

13

Zīmīte bija vienkār�a. To ar rakstāmma�īnu bija rakstījusi Heivorda uzticamā sekretāre Dora Kelegcna un tajā bija teikts, ka Devero jaunkundze zvanījusi, lai paziņotu, ka atrodas pilsētā, un lūgusi steidzami piezvanīt. Zīmītē bija uzdots tālruņa un istabas numurs.

Heivords pazina tālruņa numuru. Tas piederēja Kolumbijas Hiltona viesnīcai. Devero jaunkundze bija Avrila.

Kop� satik�anās Bahamu salās pirms pusotra mēne�a viņi bija vēl divas reizes redzēju�ies. Tas notika Kolumbijas Ililtonā. Abas reizes, tāpat kā tajā naktī Naso, kad viņ�, nospie�ot septīto numuru, atsauca sievieti uz savu istabu, viņa aizveda Heivordu uz paradīzi, sniedza tādu seksuālu ekstāzi, kādu viņ� vispār agrāk nepazina. Avrila prata darīt neticamas lietas, kas sākumā viņu satrieca, tad sajūsmināja. Vēlāk viņas prasme izsauca vilni pēc viļņa jutekliskas baudas, līdz beidzot viņ� aiz sajūsmas sāka kliegt vārdus, ko līdz tam nemaz nezināja. Pēc tam Avrila bija maiga, glāsto�a un mīlo�a, kamēr par lielu pārsteigumu un sajūsmu viņā atkal uzvilnīja iekāre.

Viņ� sāka saprast, turklāt ar pieaugo�u spēku, cik daudz no dzīves prieka un krā�ņuma � savstarpēju izpratni, erotisku pacēlumu, dalī�anos, do�anu un saņem�anu � viņi abi ar Beatrisi bija zaudēju�i, nemaz neiepazīstot to visu.

Rosko un Beatrises attiecībās �ī atziņa nāca par vēlu, kaut gan �ķita, ka Beatrise �ādu dzīvi diez vai būtu gribējusi. Ta�u Rosko un Avrilai vēl bija daudz laika, kā jau viņi to bija pierādīju�i kop� tik�anās Naso. Viņ� smaidot paskatījās rokas pulkstenī, un tas bija smaids, ko ievēroja Aleksis Vandervorts.

Viņ�, protams, dosies pie Avrilas, cik drīz vien iespējams. Tas nozīmēja pārkārtot pēcpusdienas un vakara darbus, bet tur nekā nevarēja darīt. Jau tagad viņu satrauca doma, ka drīz �o sievieti satiks, un viņa ķermenis jutās pavisam jauns.

Kop� sākās viņa attiecības ar Avrilu, pāris reizes Rosko mocīja sirdsapziņas pārmetumi. Svētdienās baznīcā ausīs skanēja vārdi, ko viņ� lasīja tajā svētdienā pirms ceļojuma uz Bahamu salām: Taisnīgums tautu paaugstina, bet grēks ir tautu negods. Tādos brī�os viņ� sevi mierināja ar Jāņa evaņģēlija vārdiem: Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni. Un: Jūs sprie�at kā cilvēki, es ne par vienu nesprie�u tiesu. Heivords pat ļāvās pārdomām � ar vieglprātību, kas viņu vēl pavisam nesen būtu �ausminājusi, � ka Bībeli, tāpat kā statistiku, var izmantot, lai pierādītu gandrīz visu.

Ta�u arī �ādas pārdomas vairs nebija vajadzīgas. Avrila bija viņu tā apreibinājusi, ka sirdsapziņa kļuva pavisam klusa.

Ejot no sē�u zāles uz savu biroju, kas bija tajā pa�ā stāvā, Rosko pacilāti domāja: vakars ar Avrilu būs lielisks noslēgums triumfa pilnajai dienai, kad padome apstiprināja Supranacionālās korporācijas darījumu, un viņa profesionālais stāvoklis bankā un direktoru padomē vēl nekad nebija tik augsti novērtēts. Pēcpusdienas sēdes iznākums gan sagādāja vil�anos, bija dusmas par Harolda Ostina nodevību, lai gan viņ� tūliņ saprata savtīgos iemeslus, kas lika tā rīkoties. Ta�u

Heivords neba�ījās par Vandervorta idejām, domādams, ka no tām nebūs nekādu īstu ienākumu. Toties peļņas pieaugums no viņa Supranacionālās korporācijas darījumiem būs daudz, daudz lielāks.

Heivords atcerējās, ka kaut kas jādara sakarā ar papildus pusmiljonu dolāru, ko Lielais D�. D�. Kvortermeins bija lūdzis iemaksāt viņa investīciju fondā K.

Rosko sarauca pieri. Viņam �ķita, ka ar �o investīciju fondu viss nav glu�i kārtībā, bet, tā kā bankai ar Supranacionālo korporāciju bija pla�i darījumi, tas nelikās pārāk svarīgi.

�o lietu apmēram pirms mēne�a viņ� bija izklāstījis D�cromam Patertonam slepenā memorandā.

D�. D�. Kvortermeins no Supranacionālās korporācijas man vakar divas reizes zvanīja no Ņujorkas par kādu personīgu projektu, ko viņ� sauc par investīciju fondu K. Tur darbojas neliela cilvēku grupa, bet Kvortermeins (Lielais D�ord�s) ir tās priek�sēdētājs. Mūsu direktors Harolds Ostins ir grupas dalībnieks. Grupa par ļoti izdevīgām cenām jau iepirkusi lielu skaitu da�ādu Supranacionālās korporācijas pasākumu akciju. Pa�laik viņi plāno iepirkt vēl.

No mums Lielais D�ord�s grib pusotra miljona dolāru aizdevumu par to pa�u zemo procentu likmi kā kredītam, bet bez kompensējo�ā atlikuma. Viņ� aizrāda, ka SuNatCo kompensējo�ais atlikums trīskārt sedz �o aizdevumu, un tā tas tie�ām ir. Protams, nav nekādas citas garantijas.

Gribu piebilst, ka Harolds Ostins man zvanīja, mudinot, lai �o lietu nokārtojam.

Viņa godība Harolds ar teicienu quid pro quo atklāti atgādināja, ka Rosko ir Ostinam parādā par atbalstu pēc Bcna Roselli nāves. Turklāt Heivordam atbalsts varētu noderēt arī pēc astoņiem mēne�iem, kad D�eroms Patertons � pagaidu pāvests � aizies pensijā.

Vēstulē Patertonam tālāk bija teikts:

Godīgi runājot, procentu likme �im aizdevumam ir par zemu, un kompensējo�ā atlikuma trūkums ir visai liela

piekāp�anās. Ta�u, ņemot vērā mūsu darījumus ar Supranacionālo korporāciju, būtu gudrāk �ai grupai piebiedroties.

Es iesaku naudu aizdot. Vai piekrītat?

D�eroms Patertons bija memorandu atsūtījis atpakaļ ar īsu "jā!" pie pēdējā jautājuma. Pazīstot Patertonu, Heivords �aubījās, vai viņ� ir visu memorandu izlasījis.

Heivords nesaskatīja nekāda iemesla �ajā lietā iejaukt Aleksi Vandervortu, turklāt aizdevums nebija tik liels, lai to apspriestu naudas politikas komitejā. Tāpēc Heivords apstiprināja aizdevumu pats, uz ko viņam bija pilnīgas tiesības.

Bet viņam nebija nekādu tiesību, un nevienam viņ� par to neko neteica, iesaistīties personīgos darījumos ar D�. D�. Kvortermeinu.

Otras tālsarunas laikā, kad viņi runāja par investīciju fondu K, Kvortermeins, kas zvanīja no SuNatCo �ikāgas filiāles, sacīja:

Runāju pārjums ar Haroldu Ostinu, Rosko. Mums abiem �ķiet, ka pienācis laiks jums iesaistīties mūsu ieguldījumu grupā. Man patiktu, ja jūs būtu ar mums. Un tāpēc esmu iedalījis jums divus tūksto�us akciju, uzskatīsim, ka tās ir apmaksātas. Tām nebūs aizpildīts vārds, jo tā ir dro�āk. Es lik�u tās jums nosūtīt.

Heivords iebilda:

Paldies, D�ord�, bet es nedomāju, ka varu akcijas pieņemt.

Tā Kunga vārdā, kāpēc nē?

Tas nebūtu ētiski.

Lielais D�ord�s laida vaļā varenus smieklus.

Rosko, Rosko, mēs ta�u dzīvojam reālā pasaulē. �ādas lietas starp klientiem un baņķieriem norisinās nepārtraukti. Jūs to zināt. Un es to zinu.

Jā, Heivords zināja, ka tā notiek, bet ne jau "nepārtraukti", kā lielais D�ord�s teica. Turklāt Heivords līdz �im nekad nebija tādu lietu pie]āvis.

Ta�u, pirms viņ� paguva atbildēt, Kvortermeins uzstāja:

Paklausieties, vecais, neesiet ta�u tāds muļķis. Ja tas jums patīk labāk, sacīsim, ka �īs akcijas ir samaksa par konsultāciju investīciju lietā.

Heivords zināja, ka nekad nav bijis investīciju fonda K konsultants un diez vai tāds būs.

Pēc pāris dienām pienāca bieza ierakstīta un pamatīgi aizlīmēta aploksne. Uz tās bija atzīme: TIKAI PERSONĪGI un SLEPENI. Pat Dora Kelegcna to nebija atvērusi.

Tajā pa�ā vakarā Heivords savā mājas kabinetā rūpīgi pētīja investīciju fonda K finansiālo pārskatu, ko Kvortermeins bija piesūtījis. Heivords tūliņ saprata, ka divi tūksto�i akciju pēc firmas pa�laik noteikta kursa ir divdesmit tūksto�us dolāru vērtas. Ja �is investīciju fonds kļūs bagāts vai izdos arī publiski pērkamas akcijas, to vērtība var celties vairākkārt.

�ajā brīdī viņam bija pilnīgi skaidrs nodoms akcijas sūtīt atpakaļ Kvortermeinam. Tomēr, vēlreiz pārdomādams savu nedro�o finansiālo stāvokli, kas pēdējos mēne�os nebija uzlabojies, viņ� vilcinājās. Beidzot viņ� paļāvās kārdinājumam un nedēļas nogalē akcijas novietoja savā seifa PATB pilsētas centra filiālē. Nebija jau tā, ka viņ� būtu piesavinājies bankas līdzekļus. Nekādā ziņā. Sakarā ar Supranacionālās korporācijas līgumu drīzāk bija otrādi. Ja Lielais D�ord�s vēlējās pie�ķirt draudzīgu dāvanu, kāpēc būt tik nepiekāpīgam?

Tomēr �ī apņem�anās darīja raizes, īpa�i tāpēc, ka pagāju�ās nedēļas beigās Lielais D�ord�s atkal zvanīja, �oreiz no Amsterdamas, un prasīja vēl pusmiljona aizdevumu investīciju fondam K.

Pa�laik mūsu grupai ir unikāla iespēja te, guldeņu zemē, iepirkt lielu skaitu akciju, kuru vērtības cel�anās garantēta. Pa tālruni nekā vairāk nevaru sacīt, tāpēc jums, Rosko, būs man jāuzticas.

To es daru, D�ord�, � Rosko atbildēja, � bet bankai būs vajadzīgas detaļas.

Tās jūs rīt saņemsiet ar ziņnesi, � un tad D�ord�s dzēlīgi piebilda: � Neaizmirstiet, ka tagad jūs esat viens no mums.

Tajā brīdī Rosko jutās ļoti neērti: vai tikai D�. D�. Kvortermeins nebija vairāk ieinteresēts savā investīciju fondā nekā Supranacionālajā korporācijā? Bet nākamās dienas ziņas viņu nomierināja. Wall Street Journal un citi laikraksti publicēja pla�us aprakstus, ka SuNatCo ir pārņēmusi kādu lielu Eiropas firmu, pie kam Kvortermeins .pats bija noslēdzis vajadzīgos līgumus. Tas bija tāds komerciāls meistardarbs, ka SuNatCo akcijas Ņujorkas un Londonas bir�ās cēlās vēl nebiju�os augstumos. PATB aizdevums kļuva vēl dro�āks.

Kad Heivords iegāja birojā, Kelegena kundze viņam veltīja savu parasto aizgādniecisko smaidu.

Uz jūsu galda ir pasts un citi dokumenti.

Viņ� pamāja, bet, iegājis birojā, pastūma �o kaudzi sānis. Brīdi �aubījās, lūkodamies uz investīciju fonda K papildus aizdevuma dokumentiem, kas bija sagatavoti, bet vēl neapstiprināti. Tad arī tos pastūma projām, un, izmantojot pilsētas tālruni, piezvanīja uz paradīzi.

Rosij, mīļais, � Avrila �ukstēja, kamēr viņas mēles galiņ� spēlējās ar vīrie�a ausi. � Tu pārāk steidzies. Pagaidi! Guli mierīgi! Mierīgi! Pacieties! � viņa glāstīja kailo plecu, tad muguru, asie nadziņi slīdēja tik viegli kā tīmeklis.

Heivords ievaidējās � tas bija jau iepazītais saldas iekāres, sāpju un aizturētas baudas sajaukums.

Viņa atkal �ukstēja:

Apsolu, ka tas būs tā vērts.

Viņ� zināja, ka tā būs. Tā vienmēr bija. Viņ� tikai nesaprata, kā tik jauna un skaista sieviete varēja tik daudz zināt, būt tik atbrīvota� tik neapvaldīta� un izcili gudra!

Vēl ne, Rosij! Dārgais, vēl ne! Lūk! Tā ir labi. Pacieties!

Viņas rokas, prasmīgas un zino�as, turpināja vīrie�a

ķermeņa izpēti. Viņ� ļāva prātam un miesai atslābt, zinot, ka vienmēr labāk bija darīt visu� tie�i tā, kā� viņa gribēja.

Ai, tā ir labi, Rosij. Vai nav brīni�ķīgi?

Viņ� tikko elpoja.

Jā! Jā!

Drīz, Rosij! Pavisam drīz.

Viņi gulēja blakus uz lielajiem spilveniem, un uz tiem bija izplūdu�i Avrilas sarkanie mati. Viņas skūpsti bija viņu apreibināju�i. Nāsis uztvēra sievietes brīni�ķās, reibino�ās smar�as. Un tad viņas burvīgais, slaidais, lokanais un padevīgais augums atradās zem viņa. Sajūtas kliedza, ka �ī ir dzīves labākā daļa, labākais uz zemes un debesīs, tie�i te un tagad.

Vienīgi rūgtums bija par daudzajiem gadiem, kas pagāju�i, gaidot �o brīdi.

Avrilas lūpas meklēja Heivorda lūpas un atrada tās.

Viņa mudināja:

Tagad, Rosij! Tagad, mī]ais! Tagad!

Kā Hcivords ievēroja ienākot, Avrila bija apmetusies ierastajā Hiltona viesnīcas numurā: tas bija ļoti tīrs, ta�u būtībā pilnīgi bezpersoniska kaste. Bija guļamistaba un priek�telpa, jo Avrilai vienmēr pieteica luksa numuru.

Viņi satikās vēlā pēcpusdienā. Pēc mīlē�anās bija iesnaudu�ies, tad pamodās un mīlējās atkal, lai gan ne visai sekmīgi. Tad kādu stundu pagulēja. Pa�laik abi ģērbās. Heivorda rokas pulkstenis rādīja astoņi.

Viņ� bija nomocījies un jutās iztuk�ots. Vairāk par visu gribējās doties mājās un likties gultā. Viņ� tikai nezināja, cik ātri pieklājība atļaus aiziet.

Avrila izgāja priek�telpā pazvanīt. Drīz atgriezusies, viņa sacīja:

Es pasūtīju vakariņas mums abiem. Tās tūliņ atnesīs.

Tas ir brīni�ķīgi, mana mīļā.

Avrila bija uzvilkusi plānu krekliņu un zeķubikses. Krū�tura nebija. Viņa sāka sukāt savus garos izjuku�os sarkanos matus. Rosko sēdēja gultā, skatījās uz sievieti un par spīti nogurumam ievēroja, ka katra viņas kustība bija lokana un juteklīga. Salīdzinot ar Beatrisi, ko viņ� redzēja katru dienu, Avrila bija tik jauna! Piepe�i viņ� likās pats sev pretīgi vecs.

Viņi iegāja priek�telpā, kur Avrila mudināja:

Atvērsim �ampanieti!

Pudele atradās ledus spainītī uz galda. Hcivords to redzēja jau ienākot. Ledus gan bija izkusis, bet pudele vēl norasojusi un auksta. Viņ� neveikli darbojās ap nepierasto korķi un stiepli.

Nemēģini izkustināt korķi, � Avrila pamācīja. � Noliec pudeli 45 grādu leņķī, turi korķi mierīgi un griez pudeli.

Tagad viss izdevās viegli. Viņa zināja tik pārsteidzo�i daudz.

Paņēmusi pudeli, Avrila ielēja �ampanieti divās glāzēs. Viņ� papurināja galvu.

Mīļā, tu ta�u zini, ka es nedzeru.

Tas tev ļaus justies jaunākam. � Viņa pasniedza glāzi. Viņ� padevās un, ņemdams glāzi, nodomāja, ka viņa prot lasīt domas.

Kad bija izdzertas vēl divas glāzes, ieradās viesmīlis un iestūma uz ratiņiem vakariņas. Tobrīd Ileivords tie�ām jutās jaunāks.

Kad viesmīlis aizgāja, Ileivords sacīja:

Tev jāļauj man samaksāt. � Pirms brī�a viņ� bija izvilcis naudas maku, bet viņa māja, lai liek to atpakaļ, un parakstīja rēķinu.

Kāpēc, Rosij?

Tāpēc, ka tev būtu man jāļauj atlīdzināt viesnīcas rēķinu, lidma�īnas biļeti no Ņujorkas. � Viņ� bija uzzinājis, ka Avrila dzīvo Grini�vilid�ā. � Tas tev ir par dārgu.

Viņa izbrīnēti paskatījās, tad iesmējās sudrabainus smiekliņus.

Tu ta�u nedomā, ka es par visu to maksāju? � Viņa pamāja ar roku uz istabu. � Ar savu naudu? Vai tu, Rosij, esi zaudējis prātu?

Kas tad par to maksā?

Supranacionālā korporācija, vecais vientiesīt. Viņi apmaksā glu�i visu � �o numuru, ēdienus, lidma�īnas biļeti un manu darba laiku. � Viņa piegāja pie krēsla, kur viņ� sēdēja, un noskūpstīja uz lūpām. Lūpas bija pilnīgas un valgas. � Nerūpējies par to!

Viņ� sēdēja mierīgs, sagrauts un kluss, mēģinādams saprast, ko sieviete tikko bija teikusi. �ampanie�a maigais noreibums vēl arvien virmoja ķermenī, bet prāts bija skaidrs un ass.

"Manu darba laiku." Tas sāpēja visvairāk. Līdz �im viņ� bija iedomājies, ka Avrila pēc satik�anās Bahamu salās viņam zvanīja tāpēc, ka iepaticies viņai, ka viņa priecājas par viņu starpā notiku�o, tāpat kā priecājas viņ�.

Kā viņ� varēja būt tik naivs? Dabīgi, ka viss bija Kvortermeina iekārtots un ka visu samaksāja Supranacionālā korporācija. Vai viņam to nevajadzēja saprast ar savu veselo saprātu? Varbūt viņ� bija sevi sargājis, necenzdamies agrāk uzzināt, tāpēc ka nebija gribējis zināt? Vēl kas: ja jau Avrilai par viņas "darba laiku" maksāja, kas tad viņa bija? Ielasmeita? Ja tā, kas bija Rosko Heivords? Viņ� aizvēra acis. Lūkas evaņģēlijs, 18. nodaļas 13. pants: Dievs, esi man, grēciniekam, �ēlīgs!

Protams, bija tikai viena iespēja. Jārīkojas nekavējoties. Jāuzzina, cik līdz �im izdots naudas, un Supranacionālajai korporācijai jānosūta par �o summu personīgais �eks. Viņ� sāka rēķināt, bet tūliņ atklāja, ka nezina, cik maksā Avrila. Varēja domāt, ka tas nav maz.

Viņ� sāka �aubīties, vai �āds solis būs saprātīgs. Finansista prāts lika iztēloties, kā Supranacionālās korporācijas grāmatve�i tādu summu iegrāmatos? Svarīgs bija vēl kas: viņam nebija sevi�ķi daudz naudas. Un kas notiks, kad viņ� Avrilu gribēs atkal satikt? Viņ� jau tagad zināja, ka gribēs.

Tālrunis piepildīja nelielo telpu ar skaļu zvanu. Avrila pacēla klausuli, brīdi klausījās, tad sacīja:

Vēlas runāt ar tevi.

Ar mani?

Paņēmis klausuli, viņ� tūliņ izdzirda duno�o balsi:

Sveiks, Rosko!

Kur jūs atrodaties, D�ord�?

Va�ingtonā, bet vai tas tik svarīgi? Man ir labas ziņas. Ir iznācis SuNatCo ceturk�ņa pārskats. Par to rīt rakstīs laikraksti.

Un jūs zvanījāt, lai man to pateiktu?

� Vai iztraucēju nodarbībās, ko?

Nē.

Lielais D�ord�s iesmējās.

Draudzīga saruna, vecais. Gribēju zināt, vai viss kārtībā.

Ja viņ� gribēja ko sacīt, tas jādara tagad. Ta�u ko lai viņ� saka? Ka dāsni piedāvāta Avrilas miesa? Ka pats jūtas nepatīkami apkaunots?

Duno�ā balss ielauzās domās.

Vai investīciju fonda K nauda jau apstiprināta?

Vēl ne.

Tas pārāk ievelkas, vai ne?

Bija da�as formalitātes.

Sāciet �o lietu virzīt, vai arī do�u kādai citai bankai vai firmai, varbūt pārbīdī�u arī daļu SuNatCo aizdevuma.

Drauds tika izteikts nepārprotami. Tas Heivordu nepārsteidza, jo spiedieni un piekāp�anās bankā bija ikdienas parādības.

Es mēģinā�u to nokārtot, D�ord�.

Klausulē varēja dzirdēt neapmierinātu rūk�anu. Tad sekoja jautājums:

Vai Avrila vēl ir turpat?

Jā.

Iedodiet viņai klausuli.

Heivords nodeva klausuli. Avrila bridi klausījās, tad pasmaidīja.

Labi, es to nokārto�u.

Viņa iegāja guļamistabā, un viņ� dzirdēja, ka sieviete atver koferi. Pēc brī�a viņa atgriezās, nesot lielu aploksni.

D�ord�s lika man jums to iedot.

Aploksne bija tāpat aizlīmēta un apzīmogota kā tā, kurā pienāca investīciju fonda K akcijas.

D�ord�s teica, ka tas ir atmiņai par mūsu jauko iepazī�anos Naso.

Vēl akcijas? Nevarētu būt. Viņ� gribēja jau atteikties, ta�u ziņkāre neļāva.

Avrila piebilda:

�eit to nedrīkst atvērt. Apskatīsi citur.

Viņ� izmantoja izdevību un paskatījās rokas pulkstenī.

Man jādodas projām, mana mīļā.

Man arī. Vēl �ovakar jāatgrie�as Ņujorkā.

Viņi atvadījās. Atvadī�anās varēja izvērsties visai neveikla, ta�u Avrilai bija prakses diezgan.

Viņa apkampa vīrieti, piespieda sev klāt un �ukstēja:

Tu esi mans saldumiņ�, Rosij. Mēs drīz atkal tiksimies.

Lai ko arī viņ� �ovakar bija uzzinājis, lai kā māca

nogurums, kaislība pret �o sievieti nebija mazinājusies. Nav svarīgi, cik maksā "viņas darba laiks", Rosko ne�aubījās, ka Avrila ir tā vērta.

Rosko Heivords no viesnīcas ar taksometru aizbrauca uz Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas pārvaldes torni. Priek�telpā viņ� atstāja norādījumu, ka pēc piecpadsmit minūtēm būs nepiecie�ama ma�īna un �oferis, lai viņu aizvestu mājās. Ar liftu viņ� nokļuva trīsdesmit sestajā stāvā un gāja uz savu biroju pa klusajiem gaiteņiem, garām pamestajiem rakstāmgaldiem.

Pie galda viņ� atvēra Avrilas iedoto aploksni. Tajā bija otra aploksne, kurā, atdalītas ar zīdpapīru, atradās ducis fotogrāfiju.

Tas bija Bahamu salu otrajā vakarā, kad sievietes un daļa vīrie�u kaili peldējās Lielā D�ord�a peldbaseinā, bet fotogrāfu neviens nebija ievērojis. Varbūt aparātam bija teleobjektīvs, varbūt fotogrāfs slēpās aiz kupli saaugu�ajiem krūmiem. Katrā ziņā izmantota ļoti jūtīga filma, jo zibspuldzi lietojam nemanīja. Tas arī vairs nebija svarīgi.

Fotogrāfijas rādīja Kristu, Retu, Mēnesstariņu, Avrilu un Haroldu Ostinu izģērbjamies un jau kailus. Redzams arī Rosko Heivords kailu meiteņu aplenkumā ar apbrīnu sejā. Bija skats, kur Heivords atraisa Avrilas kleitu un krū�turi; vēl cits, kur Avrila Ileivordu skūpsta, kamēr viņ� pirkstos satvēris meitenes krū�u galus. Vai nu nevērības vai aizlieguma dēļ, bet no ASV viceprezidenta Stounbrid�a bija redzama tikai mugura.

Tehniski un mākslinieciski fotogrāfijas bija augstvērtīgas, un tas nebija amatiera darbs. Protams, D�. D�. Kvortcrmeins bija paradis maksāt par vislabāko.

Lielo D�ord�u pa�u neredzēja nevienā no attēliem.

Tas, ka �ādas fotogrāfijas vispār ir, Heivordu ļoti satrauca. Kāpēc tās viņam atsūtītas tagad? Vai tas bija drauds? Vai neizdevies joks? Kaut kur bija negatīvi un vēl citi attēli. Heivords sāka saprast, ka Kvortcrmeins ir komplicēts, kaprīzs un dro�i vien bīstams cilvēks.

Ta�u par spīti izbīlim, fotogrāfijas Heivordu valdzināja. Viņ� skatījās uz tām un nevil�us apslapināja lūpas ar mēles galu. Heivords bija gatavojies tās iznīcināt. Nu viņ� vairs nespētu to izdarīt.

Viņ� satrūkās, atklādams, ka pie galda nosēdējis jau pusstundu.

Bija skaidrs, ka fotogrāfijas nedrīkst glabāt mājās. Kur tad? Viņ� tās ļoti rūpīgi iesaiņoja, tad ieslēdza atvilktnē, kur glabājās da�ādi personīgi papīri.

Kā pieradis, viņ� apskatīja citu atvilktni, kur Kelegenas kundze, vakaros sakārtojot viņa rakstāmgaldu, mēdza atstāt svarīgus dokumentus. Kaudzes virspusē bija tie, kas paredzēja aizdot prasītos līdzekļus investīciju fondam K. Viņ� nodomāja: Kāpēc kavēties? Kāpēc svārstīties? Vai tie�ām būtu jātraucē Patertons ar �o lietu vēlreiz? Aizdevums bija dro�s, tāpat kā D�. D�. Kvortermcins un Supranacionālā korporācija. Nolicis dokumentus uz galda, Hcivords uz�ņāpa "Apstiprinu" un pievienoja savus iniciāļus.

Pēc da�ām minūtēm viņ� atgriezās priek�telpā. Limuzīns stāvēja ārpusē, un �oferis viņu gaidīja.

14

Tagad Nolanam Veinraitam reti gadījās iegriezties morgā. Pēdējā reize, kā viņ� atcerējās, bija pirms trim gadiem, kad vajadzēja identificēt kādā laupī�anas mēģinājumā no�auta bankas sarga mirstīgās atliekas. Kad Veinraits strādāja par policijas izmeklētāju, viņam bija bie�i jāapmeklē morgi, lai apskatītu vardarbīgi miru�us cilvēkus. Tomēr viņ� pie tā īsti nevarēja pierast. Morgs ar nāves tuvuma sajūtu un kapeņu smārdu viņu nomāca un �ad tad radīja sliktu dū�u. Arī �oreiz.

Pilsētas policijas ser�ants, ar ko bija sarunāta tik�anās, vienaldzīgi gāja līdzās Veinraitam pa drūmo gaiteni, viņu soļi uz vecās, sadrupu�ās flī�u grīdas spalgi atbalsojās pa visu gaiteni. Morga uzraugs, kas izskatījās pēc viena no nāko�ajiem morga klientiem, valkāja kurpes ar gumijas zolēm un klusi �ļūca pa priek�u.

Ser�ants Timbervelss bija jauns, resns un neskuvies. Nolans Veinraits nodomāja, ka �ajos divpadsmit gados daudz kas ir mainījies.

Timbervelss jautāja:

Ja miru�ais ir jūsu darbinieks, kad jūs pēdējo reiz ar viņu satikāties?

Pirms septiņām nedēļām. Marta sākumā.

Kur?

Nelielā bārā pilsētas otrā galā. To sauc Easy Over.

Es �o vietu pazīstu. Vai no viņa pcc tam pienaca kāda ziņa?

Nē.

Vai ir kāda nojauta, kur viņ� dzīvo?

Veinraits papurināja galvu.

Viņ� pats negribēja, lai to zinu. Es spēlēju pēc viņa noteikumiem.

Nolans Veinraits pat nezināja �ā cilvēka vārdu. Kad viņ� satikās, vīrietis vārdu nosauca, bet tas noteikti nebija īstais. Viņ� arī nebija mēģinājis to izdibināt. Veinraits zināja, ka "Viks" ir izbijis cietumnieks, kas naudas trūkuma dēļ uzņēmies slepenā informācijas piegādātāja lomu.

Pagāju�ā gada oktobrī Veinraits pierunāja Aleksi Vandcrvortu atjaut nodarbināt �ādu informācijas piegādātāju, lai uzzinātu, kas ra�o viltotās kredītkartes, kuras tolaik parādījās milzīgos daudzumos. Veinraits sāka meklēt pa iek�pilsētas padibenēm, un, izmantojot starpniekus, norunāja satik�anos ar Viku. Tajā reizē viņi vienojās, un Veinraits to labi atcerējās, jo tas notika tajā decembra nedēļā, kad tiesāja Mailzu īstinu.

Vēlāk Veinraits ar Viku satikās vēl divreiz nomaļos bāros. Katrā no �īm reizēm Veinraits pasniedza naudu, cerot pret to dabūt kādu informāciju, kas iztērēto palīdzēs atgūt. Viņu satik�anos noteica Viks. Viņ� piezvanīja un pateica, kur un cikos satiksies, kamēr Veinraitam nebija nekādas iespējas ar Viku sazināties. Toties Veinraits izprata noslēpumainības loģiku un tāpēc to pieņēma.

Veinraitam Viks nepatika, ta�u viņ� to arī negaidīja. Biju�ais cietumnieks bija viltīgs, izvairīgs, viņam pastāvīgi pilēja deguns, bija vēl citas pazīmes, kas liecināja par narkotiku lieto�anu. Viņ� nicināja visus, arī Veinraitu, un viņa lūpas vienmēr bija augstprātīgi savilktas. Kad viņi martā satikās tre�o reiz, likās, ka viņ� tomēr ir kaut ko atradis.

Viņ� bija dzirdējis par lielu partiju lieliskas kvalitātes divdesmit dolāru bankno�u, kas bija gatavas caur izplatītājiem doties tirdzniecībā. Bet baumoja arī, ka kaut kur dziļāk ēnā ir kompetenta organizācija ar augstas kvalitātes tehniku, kas nodarbojas ar daudz ko citu, ieskaitot kredītkar�u vilto�anu. �ī informācija bija tik neskaidra, ka Veinraits ba�ījās, vai Viks to nav izdomājis, lai viņam izpatiktu. No otras puses, tā varēja arī būt patiesība.

Viks izstāstīja, ka viņam piedāvāts izplatīt nelielu partiju divdesmit dolāru bankno�u. Un Viks domāja, ja viņ� to spēs izdarīt, uzticība būs lielāka, un tad radīsies iespēja dziļāk iekļūt organizācijā. Bija pāris detaļu, pēc kurām Veinraits secināja, ka �ī informācija galvenajos vilcienos ir īsta. Arī Vika plāns likās pieņemams.

Veinraits vienmēr bija pārliecināts, ka tie, kas viltoja kredītkartes, ir iejaukti arī citu vērtspapīru vilto�anā. Oktobrī viņ� to izstāstīja arī Aleksim Vandervortam. Ta�u vienu gan viņ� zināja pavisam skaidri: �ajā organizācijā būs ļoti grūti ielavīties informatoram, un tas, kuru atklās, būs miris! Viņ� domāja, ka nepiecie�ams Viku no tā brīdināt, bet viņa pūles tika atalgotas ar izsmieklu.

Pēc �īs salik�anās Veinraitam ar Viku vairs nebija nekādu sakaru.

Toties vakar viņ� laikrakstā Times�Registcr atrada nelielu paziņojumu par līķi, kas atrasts upē, un tas Veinraitu ieinteresēja.

Man jūs jābrīdina, � sacīja policijas ser�ants Timbervelss, ka tas, kas no tā �aļa palicis pāri, nav visai glīts. Patologi domā, ka viņ� apmēram nedēļu bijis ūdenī. Protams, upē ir dzīva satiksme, un laikam viņu ir saplosījusi arī kādas ātrlaivas dzenskrūve.

Sekojot vecīgajam morga uzraugam, viņi iegāja spo�i apgaismotajā, garajā telpā ar zemiem griestiem. Gaiss bija vēss un oda pēc dezinfekcijas. Gar visām sienām bija daudz skapju ar nerūso�ā tērauda atvilktnēm, un uz katras bija identifikācijas numurs. Aiz sienām rūca dzesināmās ierīces.

Uzraugs pacēla sarakstu pie acīm un ieskatījās. Tad aiz�ļūca līdz telpas vidum un izvilka vienu no atvilktnēm. Tā izslīdēja pavisam klusi, un tur gulēja ar papīra palagu apklāts cilvēka ķermenis.

Te ir tas, ko jūs, ser�ant, gribējāt apskatīt. � Un atvilka papīra palagu tik pavir�i, it kā atklātu gurķu vezumu.

Veinraits no�ēloja, ka bija te atnācis. Viņam kļuva nelabi.

Līķim, uz ko viņi skatījās, kādreiz bija seja, bet tagad vairs nē. Mirk�ana ūdenī, sadalī�anās process, laivas dzenskrūve � kā jau Timbervelss teica � bija darīju�i savu un saplosīju�i miesu. No visa �ī jucekļa spiedās ārā balti kauli.

Viņi skatījās uz līki klusēdami. Tad policists jautāja:

Vai atradāt kaut ko identificē�anai?

Jā, � atbildēja Veinraits. Viņ� bija uzmanīgi apskatījis vietu, kur matu līnija satiekas ar kaklu. Sarkano zīmīti, kas izskatījās pēc ābola un dro�i vien bija dzimumzīme, vēl arvien varēja skaidri redzēt. Veinraita ilgi trenētā acs to bija ievērojusi visās tik�anās reizēs. Kaut arī nicīgi savilkto lūpu vairs nebija, �is noteikti bija cilvēks, ko Veinraits pazina kā Viku. Viņ� to pateica Timbervelsam, kas piekrīto�i pamāja.

Mēs arī viņu identificējām no pirkstu nospiedumiem. Tie nebija vairs īsti labi, bet lietojami. � Detektīvs izņēma piezīmju grāmatiņu un to atvēra. � Viņa īstais vārds, ja varat tam ticēt, bija Klerenss Hugo Levinsons. Bija arī vairāki pseidonīmi un gar� pārkāpumu saraksts, galvenokārt sīkās zādzības.

Laikraksti ziņoja, ka viņ� miris no na�a dūrieniem, nevis noslīcis.

To noteica sekcijā. Bet pirms tam viņ� ir spīdzināts.

Kā jūs to zināt?

Viņam bija saspiesti sēklinieki. Patologa ziņojumā teikts, ka tas darīts skrūvspīlēs, kamēr sēklinieki pārplīsa. Gribat redzēt?

Morga darbinieks norāva papīra palagu pavisam.

Lai arī dzimumloceklis un sēklinieki bija ūdenī sarāvu�ies, sekcijā bija atklāts diezgan, lai apliecinātu, ka Timbervelsam taisnība. Veinraits sāka rīstīties.

Ak Kungs! � Viņ� pamāja vecajam vīram. � Apklājiet līķi!

Un tad mudināja Timbervelsu:

Pazudīsim no �ejienes!

Viņi sēdēja pie melnas kafijas krūzēm mazā restorāniņā, kas atradās puskvartālu no morga. Policijas ser�ants Timbervelss rūgti sacīja:

Nabaga bandu bērns! Lai ko viņ� būtu darījis, to nu gan viņ� nebija pelnījis. � Timbervelss izņēma cigare�u paciņu, izvilka un aizdedzināja vienu, tad piedāvāja paciņu Veinraitam, kas papurināja galvu.

Domāju, ka zinu, kā jūs jūtaties, � sacīja Timbervelss. � Pie daudz kā var pierast, bet �ādi gadījumi liek padomāt.

Jā, � Veinraits domāja par savu atbildību visā, kas notika Klerensa Hugo Leviasona, saukta par Viku, dzīves pēdējos mēne�os.

Man vajadzēs oficiālu ziņojumu no jums, Veinraita kungs. īsumā atstāstiet to, ko teicāt man par jūsu norunu ar miru�o. Ja jums nav nekas pretim, pēc kafijas mēs varētu doties uz iecirkni, kur to nokārtotu.

Labi.

Policists izpūta dūmu apli un sūca kafiju.

Kas pa�laik notiek ar viltotajām kredītkartēm?

To parādās arvien vairāk un vairāk. Ir dienas, kad izskatās pēc epidēmijas. Un mūsu banka tādējādi zaudē kaudzi naudas.

Timbervelss nepiekrita:

Naudu zaudē sabiedrība. Bankas, kāda ir jūsējā, zaudējumus noraksta, un tāpēc vadība nemaz nav tik norūpējusies.

Te nu es nevaru strīdēties pretī, � Veinraits atcerējās pa�a veltīgos lūgumus, lai banka palielina viņa nodaļas bud�etu noziegumu apkaro�anai.

Vai viltoto kartī�u kvalitāte ir laba?

Lieliska.

Policists prātoja:

Jā, to pa�u mums stāstīja Slepenais dienests par viltoto naudu, kas kursē pilsētā. Arī tās ir ļoti daudz. Domāju, ka jūs to zināt?

Protams.

Tad jau tam nelaiķim varbūt bija taisnība, ka abi viltojumi ir vienas un tās pa�as firmas darbs?

Abi vīrie�i klusēja, tad policists pēk�ņi sacīja:

Man jūs tomēr jābrīdina, lai gan jūs pats to būsiet iedomājies.

Veinraits gaidīja.

Viņi �o cilvēku ir spīdzināju�i, lai dabūtu informāciju. Jūs nelaiķi redzējāt. Nav �aubu, ka viņ� izstāstīja visu, ko zināja, ieskaitot darījumu ar jums.

Jā, esmu to apsvēris.

Timbervelss pamāja.

Es nedomāju, ka jums draud briesmas. Toties cilvēki, kas nogalināja Levinsonu, tagad zina, ko jūs meklējat. Ja kāds, kas pie viņiem strādā, kaut tikai ieelpos to pa�u gaisu, ko jūs, viņ� mirs ļoti ne�ēlīgās mokās.

Veinraits atvēra muti, lai atbildētu, bet otrs pacēla roku.

Paklausieties, es nesaku, ka jums nevajadzētu sūtīt citu. Tā ir jūsu darī�ana, un es nekā negribu zināt, vismaz ne pa�laik. Tikai do�u jums padomu: ja izlemsiet, esiet ļoti, ļoti uzmanīgs un mēģiniet ar viņu nekad nesatikties. Tas varētu �im cilvēkam daudz palīdzēt.

Paldies par brīdinājumu. � Veinraita acu priek�ā vēl rēgojās līķis bez pārklāja. � Es ļoti �aubos, vai meklē�u kādu citu.

1

Lai gan ar bankas kasieres algu � 98 dolāriem nedēļā (pēc atvilkumiem viņa mājās atnesa 83 dolārus) bija grūti iztikt, Huanita kaut kā prata uzturēt sevi un Estellu un samaksāt meitenei bērnudārza izdevumus. Līdz augustam Huanitai bija izdevies nedaudz samazināt arī viņas vīra Karlosa parādu, ko viņ� bija sievai uzvēlis un pats pazudis. Tāpēc finansu kompānija bija laipni pārrakstījusi līgumu, samazinot ikmēne�a maksājumus, lai gan tagad tie ievilksics vēl trīs gadus ar augstākiem procentiem.

Bankā pret Huanitu izturējās labi, sevi�ķi pēc oktobra nepatiesās apsūdzības. Vairāki darbinieki bija īpa�i sirsnīgi, bet viņai nebija neviena tuva drauga. Viņa neprata viegli sadraudzēties. Huanita no cilvēkiem vairījās pa daļai iedzimtu rakstura īpa�ību, pa daļai pieredzes dēļ. Viņas dzīves centrs, katras darba dienas apogeja bija vakara stundas, ko pavadīja kopā ar Estellu.

Nupat viņas atkal bija kopā.

Nelielā, bet ērtā Austrumu foruma dzīvokļa virtuvē Huanita pa�laik gatavoja vakariņas, pie kam trīsgadīgā meita tik ļoti centās palīdzēt, ka darbi kavējās. Viņas abas bija izveltnēju�as mīklu gaļas rau�a virsai, bet Estclla ar rociņām no nelielām mīklas piciņām veidoja figūriņas, kas viņai likās vajadzīgas.

� Māmiņ! Paskaties, man ir burvju pils!

Viņas abas sāka smieties. � Que Undo, mi ciclo! [13] � sacīja mīlo�ā māte. � Mēs tavu pili izcepsim kopā ar rausi. Tad tie abi būs burvīgi.

Rausim Huanita sagatavoja pildījumu no vēr�a gaļas, sīpoliem, kartupeļiem, svaigiem burkāniem un zirņiem. Saknes iepildīja rausī, jo Iluanitai nebija pietiekami naudas, lai nopirktu vairāk gaļas. Ta�u viņai bija dabas dots atjautīgas pavāres talants, un rausis būs gar�īgs un barojo�s.

Rausis cepās jau divdesmit minūtes un vēl vajadzēja gaidīt desmit. Pa to laiku Huanita Estellai lasīja Hansa Andersena pasaku spāņu tulkojumu. Pēk�ņi kāds pie dzīvokļa durvīm pieklauvēja. Huanita pārtrauca lasīt un ieklausījās. Pie viņām reti kāds viesojās, īpa�i jau tik vēlu vakarā. Pēc mirkļa klauvēja atkal. Mazliet uztraukusies, Huanita pamāja, lai Estella paliek sē�ot, un lēnām gāja uz durvīm.

Viņas dzīvoklītis bija vienīgais kādas biju�ās ģimenes mājas aug�ējā stāvā. Māju pārbūvējot, tā bija sadalīta atsevi�ķos izīrējamos dzīvokļos. Austrumu foruma pārbūvētāji parasti saglabāja mājas sākotnējo sadalījumu, protams, uzlabojot un modernizējot. Tomēr dzīves apstākļu uzlabo�ana nespēja novērst ļoti augsto noziedzības līmeni rajonā, īpa�i laupī�anas un ielau�anās. Un tā, lai arī ēkā bija izīrēti visi dzīvokļi, vairākums iedzīvotāju vakaros ieslēdzās un aizbultēja durvis. Lejā bija stipri būvētas ārdurvis, bet tās bie�i palika vaļā.

Tie�i aiz lluanitas durvīm bija neliela kāpņu telpa. Piespiedusi ausi pie durvīm, viņa uzsauca:

Kas tur ir? � Atbildes nebija, tikai atkal atskanēja klauvējiens, kluss, bet neatlaidīgs.

Viņa pārliecinājās, ka durvju ķēde ir aizāķēta, tad atvēra tās tik tālu, cik ķēde atļāva.

Sākumā vājā apgaismojuma dēļ viņa neredzēja nekā. Tad parādījās seja, un kāda balss sacīja:

Huanita, vai drīkstu ar jums runāt? Man tas ir nepiecie�ams, lūdzu, lūdzu. Vai jūs atļausiet man ienākt?

Viņa bija pārsteigta. MailzsTstins! Ta�u ne balss, ne izskats neatgādināja to Tstinu, ko viņa bija pazinusi. Cilvēks, ko viņa redzēja, bija bāls, izkāmējis, bet balss nedro�a un lūdzo�a.

Viņa centās novilcināt laiku, lai apdomātos, ko darīt.

Es domāju, ka jūs atrodaties cietumā.

Es �odien no tā izkļuvu, � pēc tam sevi palaboja, sacīdams: � Par labu uzve�anos, ar solījumu laboties.

Kāpēc jūs atnācāt uz �ejieni?

Atcerējos, kur jūs dzīvojat.

Viņa papurināja galvu, vēl arvien nenoņemdama ķēdīti:

Nē, to es nejautāju. Kāpēc jūs nācāt pie manis?

Tāpēc, ka visu laiku cietumā es tikai par to vien domāju, kā jūs satikt, lai ar jums runātu, izskaidrotu�

Nav nekā, kas būtu jāizskaidro!

Ir, ir gan! Huanita, es jūs ļoti lūdzu, nedzeniet mani projām, lūdzu, lūdzu!

Aiz viņas Estellas skanīgā balstiņa vaicāja:

Māmiņ, kas tas ir?

lluanita, � MailzsTstins turpināja. � Jums par sevi un meitiņu nav jābaidās. Man nav nekā cita, tikai tas, � viņ� rādīja nelielu apbru�ātu koferīti. � Tās ir manas mantas, ko �orīt atdeva.

Nu� � Huanita svārstījās. Par spīti ba�ām modās ziņkāre. Kāpēc Mailzs Istins pie viņas atnācis? Iedomājusies gan, ka tas varbūt būs jāno�ēlo, viņa durvis mazliet pievēra, tad atāķēja ķēdi.

Paldies. � Viņ� ienāca nedro�i, kā baidīdamies, ka Huanita pārdomās.

Labvakar, � sacīja Estella. � Vai jūs esat manas māmiņas draugs?

Brīdi Istins izskatījās apjucis, tad atbildēja.

Agrāk tāds nebiju, bet tagad es to no�ēloju.

Sīkais, tum�matainais bērns viņu vērīgi uzlūkoja:

Kā jūs sauc?

Mailzs.

Estella iesmējās:

Vai, cik jūs esat tievs!

Jā, es zinu.

Vērojot viņu pilnā apgaismojumā, Istina izskata izmaiņas Huanitu pārsteidza vēl vairāk. Astoņos mēne�os, kop� viņa vīrieti pēdējo reiz bija redzējusi, viņ� zaudējis tik daudz svara, ka vaigi bija iekritu�i, bet kakls un ķermenis kļuvis kaulains. Saburzītais uzvalks karājās, it kā �ūts būtu divreiz resnākam cilvēkam. Viņ� izskatījās noguris un novārdzis.

Vai drīkstu apsēsties? � viņ� jautāja.

Jā, � Huanita norādīja uz pītu krēslu, pati palikdama kājās. Ar neloģisku pārmetumu balsī viņa sacīja: � Cietumā neesat labi ēdis.

Viņ� pakratīja galvu un pirmoreiz mazliet pasmaidīja.

Tā nav gardē�u paradīze. Cik noprotu, to var redzēt?

57, mc di cuenta.1 Var redzēt.

Estella jautāja:

Vai jūs atnācāt pie mums vakariņās? Māmiņa pa�laik cep gaļas rausi.

Mailzs vilcinājās.

Nē.

Huanita steidzīgi iejautājās:

Vai jūs esat �odien ēdis?

�orīt es mazliet ieēdu autobusa stacijā. � No virtuves plūda gandrīz gatavā rau�a smar�a. Mailzs instinktīvi pagrieza galvu uz virtuves pusi un to ieelpoja.

Tad jūs ēdīsiet ar mums kopā. � Viņa uzlika vēl vienu trauku komplektu uz nelielā galda, kur Iluanita un Estella ieturēja visas maltītes. Tā viņai �ķita dabiska rīcība. Katrā Puertoriko mājā, pat visnabagākajā, tradīcija prasīja, lai ar nejau�u viesi dalās ēdienā, kas pa�laik sagatavots.

Ēdot Estella tark�ķēja un, kamēr Mailzs atbildēja uz viņas jautājumiem, varēja manīt, ka zūd viņa saspīlējums. Viņ� vairākkārt paskatījās apkārt uz vienkār�i iekārtoto, bet mājīgo dzīvoklīti. Iluanita bija pratusi glīti iekārtoties. Viņai patika �ūt un izdaiļot. Pieticīgajā dzīvojamā istabā bija vecs dīvāns, kuram viņa bija pārvilkusi spilgtu kokvilnas drēbi ar baltu, sarkanu un dzeltenu rakstu. Pītais krēsls, kurā Mailzs sēdēja, bija viens no diviem lēti pirktajiem, ko viņa bija nokrāsojusi ko�i sarkanus. Pie logiem bija piekārti vienkār�as, lētas, biezas, spilgti dzeltenas drēbes aizkari. Primitīva glezna un vairāki ceļojumu biroju plakāti rotāja sienas.

Huanita klausījās abos, bet sarunā nepiedalījās, jo viņu vēl arvien māca �aubas un aizdomas. Kāpēc Mailzs īsti bija atnācis? Vai viņ� atkal sagādās tikpat daudz rūpju un sirdēstu kā agrāk? Pieredze lika domāt, ka tā varētu gadīties. Bet vismaz pa�laik viņ� likās nekaitīgs � ļoti novārdzis, pārbijies un varbūt satriekts. Huanitai pietika pieredzes un gudrības, lai �īs pazīmes saskatītu.

Viņa nejuta nekāda naida. Lai ari Mailzs loreiz mēģināja viņu apvainot pa�a izdarītajā noziegumā, laiks visu bija atvirzījis tālumā. Pat tajā brīdī, kad viņa noziegumus atklāja, galvenā sajūta bija atvieglojums, nevis naids. Tagad Huanita vēlējās, lai viņu un Estellu atstāj vienas.

Mailzs īsti ris laimīgi nopūtās un atstūma iztuk�oto �ķīvi.

Tā bija lieliska maltīte, ko pēc tik ilga laika atkal baudīju.

Ko jūs tagad darīsiet?

Nezinu. Rīt sāk�u meklēt darbu. � Viņ� ievilka elpu dziļāk, lai runātu tālāk, bet Huanita pamāja, lai viņ� apklust.

Estelita, vamos, amorcito. [14] Jāiet gulēt.

Nomazgājusies, sasukājusi matus un ieģērbusies rozā

pid�amā, Estella ienāca pateikt labu nakti. Lielās acis nopietni vērās Mailzā.

Mans tētis aizgāja. Vai arī jūs aiziesiet?

Jā, pavisam drīz.

Tā jau man likās. � Viņa pagrieza seju, lai māmiņa to varētu noskūpstīt.

Apsegusi Estellu un nodzēsusi gaismu, Huanita iznāca no guļamistabas un aizvēra durvis. Viņa apsēdās Mailzam pretim un ielika rokas klēpī.

Nu, tā. Tagad varat runāt.

Viņ� aplaizīja lūpas un vilcinājās. Tagad, kad bija pienācis ilgi gaidītais brīdis, viņ� nezināja, ko teikt, un vārdi nenāca pār lūpām. Beidzot viņ� izdabūja:

Visu laiku, kop� mani� aizsūtīja uz cietumu� esmu gribējis jums sacīt, ka es ļoti no�ēloju. No�ēloju visu, ko esmu izdarījis, bet visvairāk to, ko nodarīju jums. Es gribu lūgt piedo�anu. Man kauns. No vienas puses, liekas, pats nesaprotu, kāpēc tas viss notika. Tad atkal man liekas, ka saprotu, kāpēc.

Huanita paraustīja plecus.

Tas ir noticis un pagājis. Vai tas vairs tik svarīgi?

Man tas ir ļoti svarīgi. Lūdzu, Huanita� ļaujiet man izstāstīt visu.

Un tad kā no ieslēgtas strūklakas plūda vārdi. Viņ� stāstīja par saviem sirdsapziņas pārmetumiem un no�ēlu, ka veselu gadu ļāvies neprātīgajām derībām un sakrājis parādu nastu, ka �is dzīves veids bijis kā karsonis, kas beidzot iznīcināja morālās vērtības. Viņ� teica Huanitai, ka, tagad atskatoties atpakaļ, liekas, ka viņā iemājojis kāds cits cilvēks. Viņ� atzinās, ka jūtas vainīgs par bankas apzag�anu. Ta�u visvairāk viņu moka tas, ko nodarījis viņai vai vismaz mēģinājis nodarīt. Viņ� satraukti sacīja, ka �ī vainas sajūta viņu mocījusi katru dienu cietumā un nekad nepārstās mocīt.

Kad Mailzs sāka runāt, Iluanitā modās neuzticība. Vīrietis turpināja, bet �ī sajūta pilnīgi neizgaisa. Dzīve viņu bija pārāk bie�i krāpusi un mānījusi, lai tik viegli noticētu vārdiem. Tomēr Huanitai gribējās ticēt, ka Mailza stāstījums ir patiess. Un tad viņu pārņēma �ēlums.

Viņa salīdzināja Mailzu ar savu aizbēgu�o vīru Karlosu. Karloss bija vāj�, tāpat arī Mailzs. Tomēr tas, ka Mailzs bija izlēmis atgriezties, lai viņas priek�ā nostātos kā savas vainas no�ēlotājs, rādīja, ka �im cilvēkam piemīt spēks un vīri�ķība, kā Karlosam nebija nemaz.

Piepe�i viņa visā �ajā situācijā saskatīja likteņa ironiju: vīrie�i viņas dzīvē bija tālu no pilnības � tāda vai citāda iemesla dēļ. Viņi, tāpat kā Iluanita pati, bija neveiksminieki. Huanita gandrīz iesmējās, tomēr, apzinoties, ka Mailzs to nesaprastu, savaldījās.

Tad viņ� ļoti nopietni sacīja:

Huanita, es gribu jums kaut ko lūgt. Vai jūs varat man piedot?

Sieviete skatījās uz viņu.

Un, ja varat, vai jūs man to pateiksiet?

Smieties vairs negribējās; viņas acis pildījās asarām. To, lūk, viņa saprata. Viņa bija dzimusi katoļu ģimenē un audzināta kā katoliete. Lai gan pēdējā laikā reti gāja baznīcā, tomēr labi saprata, cik lielu mierinājumu var gūt grēksūdzē un grēku piedo�anā.

Mailz, piecelieties un paskatieties uz mani.

Viņ� paklausīja, un Huanita laipni sacīja:

Has sufrido bastaote.' Jā, es jums piedodu.

Vīrie�a seja nodrebēja un saviebās sāpēs. Huanita apskāva

viņu un turēja sev piekļautu, kamēr viņ� izraudājās.

Kad Mailzs bija nomierinājies un viņi abi apsēdās, Huanita praktiski pajautāja:

Kur jūs pārlaidīsiet nakti?

Nezinu, bet gan jau kaut ko atradī�u.

Viņa brīdi padomāja, tad sacīja:

Jūs varat palikt te, ja vēlaties. � Redzot, ka tas Mailzu pārsteidz, viņa ātri piebilda. � Jūs varat gulēt uz dīvāna, bet tikai �onakt. Es bū�u guļamistabā pie Estcllas. Mēs aizslēgsim durvis. � Viņa gribēja, lai nav nekādu pārpratumu.

Ja tas jūs netraucē, es �o piedāvājumu labprāt pieņemtu. Un jums ne par ko nav jārūpējas.

Viņ� Huanitai nepateica īsto iemeslu, kāpēc viņai no Mailza nav jābaidās. Viņam bija psiholoģiskas un seksuālas problēmas, ko vēl nebija izvērtējis. Mailzs zināja tikai to, ka, daudzo intīmo sakaru dēļ ar Kārlu, viņa labo sargu cietumā, vajadzība pēc sievietes varēja izzust. Viņ� nezināja, vai jebkad vairs spēs būt vīrietis.

Pēc īsa brī�a, kad viņi kļuva miegaini, Huanita iegāja guļamistabā pie Estcllas.

No rīta caur guļamistabas durvīm Huanita dzirdēja, ka Mailzs jau rosās. Pēc pusstundas, kad viņa iznāca no guļamistabas, vīrietis bija aizgājis.

Pie vāzes uz viesistabas galda bija pieslieta zīmīte:

Huanita!

Es jums no visas sirds pateicos!

Mailzs.

Kad Huanita gatavoja sev un Estcllai brokastis, viņa pēk�ņi ar izbrīnu atklāja no�ēlu, ka Mailzs ir aizgājis.

2

Aleksis Vandervorts bija ļoti daudz padarījis �etrarpus mēne�os, kop� PATB direktoru padome apstiprināja viņa krājaizdevumu un banku filiāļu skaita papla�inā�anas plānus. Plāno�anas un darba sēdes ar bankas darbiniekiem un konsultantiem, tāpat ar būvuzņēmējiem notika vai ik dienas. Būvdarbi turpinājās ari naktīs, nedējas nogalēs un svētku dienās, jo Aleksis darbus steidzināja, lai tie pa vasaru būtu pabeigti un rudens vidū filiāles varētu pilnā sparā darboties.

Visvieglāk bija realizēt jauno programmu. Lielākā daļa no tā, ko Aleksis vēlējās ieviest, ieskaitot �etrus jaunus krājkontu veidus ar lielākām procentu likmēm pēc noguldītāju izvēles, jau bija izpētīta un izplānota agrāk. Tagad tas tikai jāpārvēr� īstenībā. Toties pilnīgi no jauna bija jāizveido reklāmas programma, lai piesaistītu jaunus klientus, un to, neskatoties uz intere�u konfliktu, Ostina aģentūra sagatavoja ļoti ātri un prasmīgi. Noguldījumu reklāmas galvenā tēma bija:

PIRMĀ AMERIKAS TIRDZNIECĪBAS BANKA JUMS MAKSĀS PAR TAUPĪBU!

Tagad, augusta sākumā, reklāmas, kas sniedzās pāri laikrakstu dubultlappusēm, ziņoja par PATB krājaizdevumu programmas priek�rocībām. Tās norādīja, kur atrodas astoņdesmit bankas filiāles, kas bija izkaisītas pa visu �tatu. Katrā no tām cilvēks, kas atvērs jaunu krājkontu, saņems dāvaniņu, kafiju un "bezmaksas padomu finansu jautājumos". Dāvanas vērtība bija atkarīga no krājkonta naudas lieluma, pie kam nauda bija zināmu laiku jāpatur kontā. īsas reklāmas radio un televīzijā �o kampaņu atbalstīja.

Sekmīgi veicās arī bankas jauno filiāļu jeb "naudas veikalu", kā tos sauca Aleksis, iekārto�ana. Divus atklāja jūlija pēdējā nedēļā, trīs � augusta pirmajās dienās, �etri vērs savas durvis īsi pirms septembra sākuma. Tā kā tie visi atradās īrētās telpās, bija vajadzīga tikai pārbūve, un tāpēc viss veicās ļoti ātri.

Vislielāko interesi sākumā izraisīja naudas veikali � �is nosaukums tiem pielipa ātri. Tie pa�i par sevi sagādāja bankai daudz lielāku reklāmu, nekā Aleksis Vandervorts, bankas sabiedrisko sakaru nodaļa vai Ostina reklāmas aģentūra bija gaidījusi. Un cilvēku, kas par to bija atbildīgs, Aleksi Vandervortu, slavas vilnis pa�laik nesa aug�up.

Viņ� tā nebija domājis. Bet tā tas notika.

Rīta laikraksta Times �Registcr reportiere, kam bija uzdots piedalīties kādā no filiāļu atklā�anas svinībām, devās uz laikraksta arhīvu, lai atrastu kādas piemērotas ziņas. Viņa tur uzgāja, ka Aleksis pieminēts sakarā ar Austrumu foruma protestu un bankas blokādi februārī. Pārrunājot �o notikumu ar kādu no redaktoriem, radās doma veidot garāku rakstu par Aleksi. Tā arī tika nolemts. Un nu avīze rakstīja:

Ja jūs domājat par modernu baņķieri, neiztēlojiet viņu kā nopietnu, apdomīgu kungu tradicionālajā tum�i zilajā uzvalkā ar vesti, kur� sakniebj lūpas un izspie�: "nē!" Labāk iedomājieties Aleksi Vandervortu.

Vispirms jau Vandervorta kungs, mūsu pilsētas lielākās � Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas izpildviccprezidcnts, neizskatās pēc baņķiera. Viņa uzvalki izvēlēti no labāko modes �urnālu lappusēm, viņ� uzvedas kā televīzijas zvaigzne, un, ja runājam par nelieliem aizdevumiem, viņa princips, atskaitot retus izņēmumus, ir atbildēt: "jā!" Tomēr viņ� iestājas par taupību, aizrādot, ka vairs neesam tik ekonomiski kā mūsu vecāki un vecvecāki.

Turklāt Aleksis Vandervorts daudz dara banku tehnoloģiskā pilnveido�anā, kas daļēji jau redzams mūsu priek�pilsētās. Jauno banku ēku izskats neliecina, ka te izvietota bankas filiāle. Un tas ir saprotams, jo par �o programmu rūpējas Aleksis Vandervorts, kas, kā teicu, nemaz neizskatās pēc baņķiera.

Jūsu �urnāliste �onedēļ kopā ar Aleksi Vandervortu pavēroja to, ko sauc par "nākotnes banku" pla�ai publikai, bet ko mēs varam izmantot jau �odien.

Bankas sabiedrisko sakaru nodaļas vadītājs Diks Fren�s to visu ātri bija nokārtojis. Reportiere D�ila Pīkoka bija korpulenta pusmū�a blondīne, kas gan nevarēja cerēt uz Pulicera prēmiju, ta�u materiāls likās interesants, un viņa izturējās draudzīgi.

Aleksis un Pīkokas kundze stāvēja vienā no jaunajām filiālēm, kas atradās kādā piepilsētas tirdzniecības laukumā un bija nelielas aptiekas apmēros, spilgti apgaismota un ērti iekārtota. Centrā bija divi Dokutela kases automāti no spo�a ncrūso�a tērauda un televīzijas kamera, kas atradās aiz stikla.

Kases automāti ir pievienoti bankas galvenās pārvaldes torņa skaitļo�anas centram, � stāstīja Aleksis Vandervorts.

Mūsdienu nevaļīgie iedzīvotāji, � viņ� turpināja, � gaida augstu pakalpojumu kultūru. Viņi arī cer, ka bankas strādās ilgākas stundas, kas nodro�ina klientiem ērtības. Mūsu naudas veikali būs atvērti septiņas dienas nedēļā, divdesmit �etras stundas dienā.

Vai te visu laiku būs bankas personāls? � jautāja Pīkokas kundze.

Nē. Darba laikā te būs darbinieks, kas atbildēs uz jautājumiem. Pārējā laikā te būs tikai klienti.

Vai nebaidāties no laupī�anām?

Aleksis pasmaidīja:

Kases automāti ir būvēti kā cietok�ņi un apgādāti ar signalizācijas sistēmām, kādas vien mums pazīstamas. Turklāt katrā filiālē ir televīzijas iekārtas, kas novēro situāciju. Mūsu svarīgākā problēma nav dro�ība, bet gan pierunāt, lai mūsu klienti izmēģina �īs jaunās idejas.

Liekas, ka ir tādi, kas tās grib tūlīt izmēģināt, � norādīja Pīkokas kundze.

Lai gan vēl bija agrs � tikai pusdesmit � nelielajā bankā jau bija kāds ducis cilvēku, pārsvarā sievietes, un ik pa laikam vēl ieradās klāt.

Aleksis stāstīja:

Ir izpētīts, ka sievietes daudz vieglāk pieņem jaunas tirdzniecības idejas, un tāpēc vairums veikalu ir iekārtoti pēc viņu prāta. Vīrie�i ir lēnīgāki, bet sievietes viņus pārliecina pamēģināt.

Abu kases automātu priek�ā pulcējās nedaudz cilvēku, bet darījumi veicās ātri un cilvēkus īpa�i neaizkavēja. Katrs klients ielika spraugā plastikāta kartīti, nospieda savu ciparu un noguldīja banknotes un �ekus vai izņēma naudu no saviem kontiem. Viens otrs bija ienācis, lai samaksātu par kredītkarti vai komunālos maksājumus. Lai ko katrs vēlējās nokārtot, ma�īnas aprija banknotes un papīrus zibenīgi un tikpat zibenīgi izspļāva naudu un kvītis.

Pīkokas kundze norādīja uz ma�īnām:

Vai cilvēki pie tām pierod ātrāk vai lēnāk, nekā jūs gaidījāt?

Daudz, daudz ātrāk. Ir mazliet grūtāk iestāstīt pirmoreiz, lai cilvēki �īs ma�īnas izmēģina. Tikko viņi to izdara, ma�īnas fascinē, un viņiem viss iepatīkas.

Parasti saka, ka cilvēkiem labāk patīk darboties ar citiem cilvēkiem, nevis ma�īnām. Kāpēc banku darbā ir citādi?

Tajā pētījumā, par ko es runāju, teikts, ka tas ir anonimitātes dēj.

Jā, anonimitāte �eit tie�ām tiek ievērota (atzina D�ila Pīkoka).

Sē�ot viena pati naudas veikala kabīnē pretī tclekamcrai un ekrānam, es vispirms atvēru jaunu kontu un sarunāju nelielu aizdevumu. Esmu kādreiz no bankām aizņēmusies naudu un vienmēr jutos samulsusi. �oreiz tā nebija, jo seja ekrānā mani netraucēja. Cilvēks, kura vārdu es nezināju, bija daudzu jūd�u attālumā�

No �ejienes līdz bankas galvenās pārvaldes ēkai ir tie�i septiņpadsmit jūdzes, � stāstīja Aleksis, � tur pie kontrolpults sē� vairāki darbinieki, kam ir sakari ar visām bankas filiālēm, kurās iekārtotas telekameras.

Pīkokas kundze iegrima domās.

Vai banku darbā ir raksturīgas straujas pārmaiņas?

Tehnoloģijas ziņā bankā izmaiņas notiek daudz ātrāk nekā aerokosmiskajā industrijā. Tas, ko �eit redzat, ir svarīgākais jaunums kop� �eku grāmatiņu ievie�anas. Pēc desmit gadiem, varbūt pat ātrāk, visas bankas izskatīsies �ādi.

Vai būs arī dzīvie kasieri?

Kādu laiku būs, bet �ī profesija izzudīs. Diezgan drīz tāda aina, kā kasieris noskaita naudas summu un pasniedz to klientam, būs tikpat vecmodīga kā veikals, kur iesvēra cukuru, zirņus un sviestu un iesaiņoja papīra tūtās.

Tas ir mazliet skumji, � sacīja Pīkokas kundze.

Bet tā ir vienmēr, kad progress aizskar ko ierastu.

Pēc tam es kādam ducim cilvēku jautāju, vai viņiem jaunie naudas veikali patīk. Viņi visi bez izņēmuma bija sajūsmā.

Vērojot, cik daudz cilvēku tos izmanto, sajūsma liekas būt vispārēja, un Vandcrvorta kungs domāja, ka tas palīdz cilvēkiem kļūt taupīgākiem�

Vai naudas veikali tie�ām palīdzēja iedzīvotājiem krāt naudu, jeb tas bija otrādi, to nekad nevarēs noskaidrot. Ta�u drīz kļuva skaidrs, ka pat visoptimistiskākie krājkontu atvēr�anas plāni tika pārsniegti neticamā ātrumā. Kā Aleksis Vandervorts stāstīja Margotai Brakenai, liekas, ka iedzīvotāju noskaņojums un PATB programma brīnumaini saskanēja.

Beidz nu di�oties un dzer savu apelsīnu sulu! � Margota atbildēja. Svētdienas rīti Margotas dzīvoklī bija tik patīkami. Aleksis, ģērbies pid�amā un rīta svārkos, pirmoreiz lasīja D�ilas Pīkokas rakstu Times � Register laikraksta svētdienas izdevumā. Pa lo laiku Margota brokastīm gatavoja olas benediktīnie�u gaumē.

Brokastis ēdot, Aleksis vēl arvien staroja. Pa to laiku Margota izlasīja rakstu un atzinīgi teica:

Nav slikti uzrakstīts. � Viņa pasniedzās un vīrieti noskūpstīja. � Priecājos, ka tev tas izdevās.

�is ir labāks raksts nekā tas, ko tu man sagādāji, Brakena.

Viņa jautri atbildēja:

Kā lai pasaka? Prese dod, un prese ņem. Rit tev un tavai bankai tikpat labi var uzbrukt.

Viņ� nopūtās.

Tev tik bie�i ir taisnība.

Ta�u �oreiz Margotai Brakenai nebija taisnība.

D�ilas Pīkokas rakstu pārpublicēja ap �etrdesmit pilsētu laikraksti. Ziņu aģentūra Associntcc1 Press, ievērojot pla�o interesi par �o tematu, izplatīja pati savu versiju, un tāpat rīkojās ziņu aģentūra United Press International. Biznesa laikraksts Wall Street Journal nosūtīja vienu no saviem korespondentiem, un pēc da�ām dienām laikraksta pirmajā lappusē stāstīja par automātisko banku, Aleksi Vandervortu un Pirmo Amerikas tirdzniecības banku. N/1C vietējā nodaļa atsūtīja televīzijas reportierus, uzdodot tiem intervēt Aleksi kādā no naudas veikaliem. Samontēto videolentu rādīja NBC raidtīkla vakara ziņās.

Ar katru tādu interviju krājaizdevumu programma ieguva jaunus klientus, un naudas veikali bija cilvēku pārpilni.

Laikraksts New York Times ilgi domāja, ta�u beidzot nolaidās no saviem augstumiem. Augusta vidū laikraksta svētdienas izdevuma biznesa un linansu nodaļa paziņoja:

Banku radikālis, par ko mēs varētu uzzināt daudz vairāk.

New York Times intervija ar Aleksi bija jautājumu un atbil�u formā. Jautājumi sākās par automātiskajām bankām, tad pārsviedās uz citām problēmām.

JAUTĀJUMS: Kādas problēmas jūs pa�laik saskatāt banku pasaulē?

VANDERVORTS: Mums, baņķieriem, pārāk ilgi bija iespējams rīkoties, kā pa�i gribam. Esam tā norūpēju�ies par savu labklājību, ka pārāk maz uzmanības pievēr�am mūsu klientiem.

JAUTĀJUMS: Vai jums ir kāds piemērs?

VANDERVORTS: Jā, banku klientiem, īpa�i privātpersonām, vajadzētu saņemt daudz lielāku peļņu, nekā tas nodro�ināts pa�laik.

JAUTĀJUMS: Kā to var panākt?

VANDERVORTS: Vairākos veidos: par krājkontiem, par depozītu sertifikātiem, kā arī mums vajadzētu sākt maksāt procentus par pieprasījuma kontu, tas ir, �eku kontu katra mēne�a neizmantoto daļu.

JAUTĀJUMS: Sāksim ar krājkontiem. Ir ta�u federālais likums, kas ierobe�o komercbanku procentu likmi?

VANDERVORTS: Jā, un �ī likuma nolūks ir pasargāt krājaizdevu bankas. Kāds cits federālais likums neļauj krājaizdevu bankām atvērt �eku kontus, lai pasargātu komercbankas. Liekas, ka likumiem nevajadzētu tik daudz aizsargāt bankas, bet sākt aizsargāt cilvēkus.

JAUTĀJUMS: Ar to jūs domājat, ka katram iedzīvotājam vajadzētu saņemt augstāko procentu likmi un citus pakalpojumus jebkurā banku iestādē, ko viņ� izvēlas?

VANDERVORTS: Jā, tie�i tā.

JAUTĀJUMS: Jūs minējāt depozītu sertifikātus.

VANDERVORTS: Jā, Savienoto Valstu Federālās rezerves banka ir aizliegusi lielajām komercbankām, tādām kā tā, kurā es strādāju, reklamēt ilgtermiņa depozītu sertifikātus ar augstām procentu likmēm. �ādi depozītu sertifikāti ir izdevīgi tiem, kas gatavojas iet pensijā un vēlas daļu savu ienākumu pasargāt no ienākumu nodokļiem līdz tam laikam, kad ienākumi būs daudz zemāki. Federālās rezerves banka �o aizliegumu aizstāv bez nopietnas argumentācijas. Patiesībā �is noliegums atkal kaut ko aizsargā, �oreiz mazās bankas no lielajām, tāpēc ka lielās bankas spēj maksāt augstus procentus. Atkal redzam, ka likumam neinteresē iedzīvotāji, un zaudētāji ir cilvēki.

JAU TĀJUMS: Es gribētu par to gūt skaidrību. Jūs sakāt, ka Savienoto Valstu Federālās rezerves banku vairāk interesē mazo banku, nevis tautas labklājība? VANDERVORTS: Tā ir!

JAUTAJUMS: Parunāsim par pieprasījuma noguldījumiem jeb �eku kontiem. Lr baņķieri, kas izteiku�ies, ka viņi labprāt arī par �ādiem noguldījumiem maksātu procentus. Bet federālā likumdo�ana to aizliedz.

VANDERVORTS: Nākamreiz, kad kāds baņķieris par to runā, jautājiet viņam, kad banku spēcīgā kongresa ietekmes grupa ir mēģinājusi �o likumdo�anu mainīt. Ja kāds to jebkad ir gribējis darīt, man tas nav zināms.

JAUTĀJUMS: Jūs tātad domājat, ka baņķieru vairākumam �is likums patīk?

VANDERVORTS: Jā, jo es to ļoti labi zinu. Likums, kas aizliedz maksāt procentus par �eku kontiem ir ļoti izdevīgs, ja jums pieder banka. �o likumu izdeva 1933. gadā, tie�i pēc lielās saimnieciskās depresijas, lai nostiprinātu bankas, no kurām iepriek�ējos gados lik daudzas bija bankrotēju�as.

JAUTĀJUMS: Tātad pirms vairāk nekā �etrdesmit gadiem?

VANDERVORTS: Tie�i tā. Pēc �āda likuma sen vairs nav nekādas vajadzības. Ja pa�laik saskaitītu visu �eku kontu atlikumus, mēs redzētu, ka summa sasniedz ap 200 miljardus dolāru. Es varu derēt uz visu, kas man pieder, ka bankas ar �o naudu labi pelna, bet pa�i noguldītāji, banku klienti, nedabū ne centa.

JAUTĀJUMS: Tā kā jūs pats esat baņķieris un bankai, kurā strādājat, �is likums dod iespēju vairāk pelnīt, kāpēc jūs vēlētos to mainīt?

VANDERVORTS: Pirmkārt, es uzskatu, ka jāvalda godīgumam. Otrkārt, bankām nav vajadzīgi visi spieķi, uz kuriem aizsarglikumi tām ļauj balstīties. Es domāju, ka mēs varam darbu uzlabot, tātad sniegt klientiem labākus pakalpojumus, un pie viena arī pa�i pelnīt vairāk.

JAUTĀJUMS: Vai arī Va�ingtonā nav biju�i ierosinājumi mainīt likumdo�anu?

VANDERVORTS: Jā, pirms da�iem gadiem senatora Hanta vadītā komisija pētīja �os jautājumus un iesniedza likumprojektus, kas uzlabotu banku klientu stāvokli. Ta�u projekti ir aizķēru�ies kongresā, jo vairāki grupējumi, ieskaitot mūsu pa�u banku atbalsta grupu, tos kavē.

JAUTĀJUMS: Vai jūsu atklātība �ajā intervijā neradīs neizpratni citos baņķieros un nesaasinās attiecības?

VANDERVORTS: Par to es tie�ām vēl neesmu domājis.

JAUTĀJUMS: Varbūt pietiks par banku problēmām. Vai jums ir kāds vispārējs komentārs par pa�reizējo ekonomisko stāvokli?

VANDERVORTS: Jā, bet �ādu vispārēju komentāru es negribētu attiecināt uz ekonomiku vien.

JAUTĀJUMS: Tādā gadījumā, izskaidrojiet savu viedokli bez temata ierobe�ojuma.

VANDERVORTS: Mūsu valsts lielākā problēma un reizē lielākā kļūme ir tā, ka pa�laik viss ir vērsts pret cilvēku, lai labākā stāvoklī atrastos lielās organizācijas � lielās korporācijas, lielie uzņēmumi, lielās arodbiedrības, lielās bankas un milzīgā valdība. Tāpēc atsevi�ķam cilvēkam ne tikai grūti tikt uz aug�u un tur noturēties, bet pat grūti izdzīvot. Kad nāk krīzes � inflācija, devalvācija, depresija, deficīti, augstāki nodokļi un pat kar� � lielās organizācijas cie� reti, vai arī tie ir nenozīmīgi zaudējumi. Toties cilvēki cie� zaudējumus katrreiz.

JAUTĀJUMS: Vai gribat minēt kādu vēsturisku salīdzinājumu?

VANDERVORTS: Jā, tik tie�ām. Tas izklausīsies savādi, bet tuvākais salīdzinājums ar mūsdienām ir Francija īsi pirms revolūcijas. Ari toreiz, par spīti nemieriem un ekonomiskām grūtībām, visi domāja, ka dzīve turpināsies kā parasti. Tomēr tā nenotika. Pēc labākas dzīves alksto�ais pūlis gāza savus apspiedējus. Es nekādā ziņā nesaku, ka stāvoklis pa�laik ir līdzīgs tam, kāds bija toreiz. Ta�u arī mēs esam neticami tuvu tam, ka tirānija apspie� cilvēku. Teikt cilvēkiem, kas inflācijas dēj nevar pabarot bērnus, ka "viņi nekad vēl nav tik labi dzīvoju�i", izklausās tāpat kā: "tad lai ta�u viņi ēd kūkas!" Un tāpēc es pastāvu uz to: ja gribam saglabāt savu dzīves veidu un brīvību, ko tik augstu vērtējam, ir laiks atkal domāt un darboties cilvēku labā.

JAUTĀJUMS: Un jūsu gadījumā jūs vēlaties panākt, lai bankas ir uzmanīgākas pret saviem klientiem?

VANDERVORTS: Jā.

Maas mījais, tas ir lieliski! Esmu uz tevi ļoti lepna un mīlu vairāk nekā jebkad! � Margota teica Aleksim, izlasot intervijas kopiju dienu pirms publicē�anas. � Tas ir visgodīgākais izklāsts, ko esmu lasījusi. Bet citi baņķieri tevi ienīdīs. Viņi gribēs tevi izkastrēt.

Da�i jā, � Aleksis atbildēja. � Citi nē.

Tomēr patiesībā viņ�, izlasījis, kā jautājumi un atbildes izskatās iespiesti, bija mazliet norūpējies, par spīti panākumu vilnim, kura virsotnē viņ� pa�laik atradās.

3

Aleksi, tevi nepiesita krustā tikai tāpēc, � zīmīgi teica Luiss D'Orsejs, � ka raksts parādījās laikrakstā New York Times. Ja tu to pa�u būtu sacījis jebkuram citam laikrakstam, tavas bankas direktori būtu atteiku�ies tevi pazīt un izmestu pa durvīm kā spitālīgo. Ta�u ar Times tā darīt nedrīkst. �is laikraksts tevi ietērpa rcspektablitātcs apmetnī, lai gan nesaprotu, kāpēc tā notika.

Mīļais Luis, � rāmi sacīja Edvīna D'Orscja. � Tu varētu pārtraukt savu lekciju un ieliet vēl vīnu.

Es nelasu lekciju, � sacīja Luiss, paceldams otru karafi ar Clos dc Vougcot '62. �ovakar Luiss izskatījās tikpat vārgs un izkāmējis kā vienmēr. Viņ� sparīgi turpināja: � Es ļoti mierīgi un skaidri runāju par laikrakstu New York Times, kas pēc manām domām ir neauglīga rozā lapa, un tās nepelnītā popularitāte ir piemineklis amerikāņu muļķībai.

Tam ir daudz vairāk pasūtītāju nekā tavam finansu biļetenam, � piezīmēja Margota Brakena. � Vai tāpēc tev �is laikraksts nepatīk?

Viņa un Aleksis Vandervorts bija viesos pie Luisa un Edvīnas D'Orseju elegantajā Cayman Manor debesskrāpja jumta dzīvoklī. Uz galda liegā sve�u gaismā mirdzēja sudraba galda piederumi un kristāls. Gar visu pla�ās ēdamistabas sienu stiepās gar� logs, un caur to iemirdzējās pilsētas ugunis, kas atradās tālu zem viņiem. Tur, kur vijās upe, ugunis pārtrauca līkumaina, melna josla.

Bija pagājusi nedēļa, kop� Alek�a sensacionālā intervija parādījās presē.

Luiss spēlējās ar vēr�a gaļas gabaliņu un nicino�i palūkojās Margotā.

Mans ziņu biļetens, kas iznāk divreiz mēnesī, pārstāv augstu kvalitāti un izcilu intelektu. Dienas laikrakstu vairākums, ieskaitot Times, var lepoties tikai ar primitīvu kvantitāti.

Beidziet kasīties, jūs abi! � Edvīna pagriezās pret Aleksi. � Vismaz ducis cilvēku �odien pilsētas centra filiālē man sacīja, ka viņi lasīju�i tavas atbildes, un uzsvēra, ka apbrīno tavu atklātību. Kā galvenās pārvaldes tornis to visu uzņēma?

Da�ādi.

Saderam, es zinu, kam tas nepatika.

Taisnība, � Aleksis iesmējās. � Rosko nevadīja runas kori, kas mani atbalstīja.

Heivorda attieksme pēdējā laikā bija kļuvusi vēl ledaināka. Aleksim bija aizdomas, ka Hcivordam skau� atzinība, ko saņem Aleksis, tāpat krājaizdevumu un filiāļu skaita papla�inā�anas milzīgie panākumi, jo Heivords abiem bija pretojies.

Nepiepildījās vēl viens Heivorda un viņa atbalstītāju pareģojumus, ka krājaizdevu sabiedrības izņems Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā noguldītos astoņpadsmit miljonus dolāru. Tiesa, sabiedrību vadība paņurdēja gan, tomēr neviena nebija savu noguldījumu izņēmusi. Diez vai tagad tas notiks.

Jā, ja neskaita Rosko un viņa atbalstītājus, � sacīja Edvīna, � jūtu, ka tev pa�laik ir daudz domubiedru visā pārvaldē.

Var jau būt, ka esmu tikai ātri gaisto�s modes untums kā strīkeri. [15]

Bet varbūt tā ir pieķer�anās, � piebilda Margota. � Esmu atklājusi, ka bez tevis ir grūti dzīvot.

Viņ� smaidīja. Bija patīkami saņemt apsveikumus no cilvēkiem, ko viņ� cienīja. Pagāju�ajās ncdē|ās to darīja Toms Strogans, Orvils Jangs, Diks Fren�s, Edvīna un liels skaits jaunāko darbinieku, kuru vārdus Aleksis agrāk nebija ievērojis. Arī vairāki direktori zvanīja un apsveica.

Jūs esat bankas reputācijai darījis daudz laba, � sacīja Leonards L. Kingsvuds. Alek�a gaitas pa PATB pārvaldes koridoriem bija gandrīz vai triumfālās, jo darbinieki un darbinieces viņu sveicināja ar jaukiem smaidiem.

Runas, Aleksi, par taviem darbiniekiem, � sacīja Luiss D'Orsejs, � man atgādināja, ka tavā galvenās pārvaldes tornī kā svarīga vēl trūkst: Edvīnas. Ir pienācis laiks viņai ieņemt augstāku posteni. Kamēr tas nenotiks, banka daudz zaudēs.

Tiesām, Luis, kā tu tā drīksti! � Pat sve�u gaismā varēja saskatīt, ka Edvīna ir tum�i piesarkusi. � �īs ir viesības draugiem. Un arī citos apstākjos tāda piezīme ir nepiedodama. Aleksi, lūdzu, piedod.

Tas Luisu nesatrauca, un viņ� uz sievu nolūkojās pār savām pusmēness stikla acenēm.

Tu drīksti atvainoties, mana mīļā, bet es tā nedarī�u. Es labi zinu tavas spējas un vērtīgumu. Kur� gan to spētu labāk? Turklāt man ir paradums norādīt uz visu izcilo, ko es atklāju.

Lieliski, Luis, jums trīsreiz urrā! � sajūsminājās Margota. � Klausies, Aleksi, kā būs? Kad mana cienījamā māsīca pārcelsies uz galvenās pārvaldes torni?

Tagad Edvīna sadusmojās.

Pārtrauciet, lūdzu, �īs runas! Jūs mani nepatīkami mulsināt.

Nevienam te nebūtu jāsamulst, � Aleksis ar patiku malkoja vīnu. � Mmm! 1962. gads bija burgundie�iem lielisks. Ne par matu sliktāks kā 1961. gads, vai arī man tā �ķiet.

Jā, � mājas tēvs apstiprināja sacīto. � Par laimi man no abiem ir pietiekami krājumi.

Mēs esam draugi, � aizrādīja Aleksis. � Tāpēc varam runāt atklāti, zinot, ka sarunas netiks izpaustas. Man nav iemesla slēpt, ka esmu jau apsvēris Edvīnu paaugstināt, un man pat ir padomā arī darbs viņai. Cik drīz �o nodomu varē�u īstenot, tāpat ieviest citas svarīgas pārmaiņas, to redzēsim pēc turpmāko mēne�u notikumiem, un Edvīna zina visu.

Jā, � Edvīna apliecināja. � Zinu gan. � Edvīna saprata, ka arī bankas darbiniekiem nav noslēpums viņas cie�ie darba sakari un uzticē�anās Aleksim. Kop� Bena Roselli nāves un pat pirms tam viņai bija skaidrs, ka Alek�a ievēlē�ana par prezidentu palīdzēs viņai tikt uz aug�u. Ja par bankas vadītāju kļūs Rosko Ileivords, nebija nekādu cerību viņai ieņemt kādu augstāku posteni Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā.

Man padomā ir vēl kaut kas. Es gribu, lai Edvīna kļūst par direktoru padomes locekli.

Margota atplauka.

Tā ir lieliska doma! Tas daudz nozīmēs sievie�u atbrīvo�anas kustībai.

Nē! � Edvīnas atbilde bija asa. � Neicrindo mani sievie�u atbrīvo�anas kustībā! Nekad! Viss, ko esmu sasniegusi, ir mans nopelns, godīgi sacen�oties ar vīrie�iem. Sievie�u atbrīvo�anas kustība prasa labvēlību un priek�rocības tikai tāpēc, ka mēs esam sievietes, bet tas dzimumu vienlīdzību patiesībā kavē, nevis veicina.

Margota bija satriekta.

Kādas muļķības! Tu to vari sacīt, jo esi neparasta un tev uzsmaidījusi veiksme.

Man nekāda veiksme nav uzsmaidījusi. Visu esmu sasniegusi ar darbu.

Un tev nekad nav vienkār�i laimējies?

Varbūt kādreiz, bet reti.

Margota nepadevās.

Tā kā tu esi sieviete, gan jau bija ari kāda nejau�ība. Tik ilgi, cik pastāv bankas, to vadībā bez izņēmuma ir tikai vīrie�i. Turklāt bez kāda īsta pamata.

Vai pieredze nav labs pamats? � vaicāja Aleksis.

Nē. Pieredzes trūkums ir tikai migla, ko vīrie�i mums pū� acīs, lai ne|autu sievietēm kļūt par vado�ajām banku darbiniecēm. Banku darbs nav vīrie�u profesija. Tam vajadzīgas smadzenes. Un tādas ir katrai sievietei, turklāt bie�i vien labākas nekā vīrie�iem. Viss darbs saistīts ar dokumentu kārto�anu, domā�anu, ar lieti�ķām sarunām. Vienīgais īsti fiziskais darbs ir naudas maisu stiep�ana no bruņu ma�īnām un atpakaļ. Un arī to spēj veikt sievietes.

Es to nebūt neapstrīdu, � atteica Edvīna. � Ta�u tu esi nokavējusies. Es, piemēram, jau sen esmu satriekusi �o vīrie�u bastionu. Un tas notiek arvien bie�āk. Tomēr te nav iejaukta sievie�u atbrīvo�anas kustība.

Nekā liela gan neesi satriekusi, mīļā māsīca. Citādi tu jau strādātu galvenās pārvaldes tornī, nevis tikai par to runātu, kā �ovakar darām.

Luiss D'Orscjs iespurdzās.

Lieliski, mana dārgā!

Citām banku darbiniecēm sievie�u atbrīvo�anas kustība ir pilnīgi nepiecie�ama un turklāt vēl ilgi būs nepiecie�ama, � stingri sacīja Margota.

Aleksis atlaidās atzveltnī, kā parasti juzdamies iepriecināts par Margotas sākto strīdu.

Lai ko varam sacīt par mūsu kopējām vakariņām, � viņ� piezīmēja, � garlaicīgas tās nav.

Luiss piekrīto�i pamāja.

Tā kā es to visu iesāku, pateik�u, ka esmu ļoti priecīgs par Edvīnas izredzēm.

Labi, � viņa sieva noteikti sacīja, � ari es tev pateicos, Aleksi. Ta�u nu ir diezgan. Runāsim par kaut ko citu.

Un tā viņi arī darīja.

Margota stāstīja par kādu prāvu pret universālveikalu, kas sistemātiski krāpis savus kredītkar�u klientus. Summas, kas parādījās mēne�a pārskatos, kā stāstīja Margota, vienmēr bija da�us dolārus augstākas, nekā vajadzēja. Ja kāds sūdzējās, veikals starpību izskaidroja kā kļūdu, bet retais klients gāja sūdzēties.

Kad cilvēks saņem datora izrakstītu rēķinu, viņ� uzskata, ka tam ir jābūt pareizam. Bet klienti aizmirst vai nezina, ka datoru var ieprogrammēt tā, lai tas summai pievieno kļūdu. Un tā tas bija �ajā gadījumā. � Margota piebilda, ka veikals tā nopelnījis vairākus desmit tūksto�us dolāru. Un viņa to gatavojas pierādīt tiesā!

Mēs bankas datoros neieprogrammējam kļūdas. Tomēr tās atgadās tā kā tā, tāpēc mūsu klientiem iesakām pārskatus rūpīgi pārbaudīt, � sacīja Edvīna.

Universālveikala izmeklē�anā Margota lūgusi palīgā kādu privātdetektīvu Vernonu D�eksu, kas strādājis centīgi un atjautīgi. Viņa detektīvu ļoti slavēja.

Es viņu pazīstu, � piebilda Luiss D'Orscjs. � Viņ� savā laikā izmeklēja kādu jautājumu SEC uzdevumā. Es toreiz viņam �o to pastāstīju. Kārtīgs vīrs.

Atstājot ēdamistabu, Luiss izteica priek�likumu:

Kā būtu, ja mēs dotos uz manu kabinetu izsmēķēt katrs pa cigāram un iedzert mazliet konjaka? Edvīnai cigāru dūmi nepatīk.

Atvainoju�ies dāmām, abi vīrie�i devās lejup, jo D'Orseju jumta dzīvoklis izvietojās divos stāvos. Ienācis telpā, Aleksis ziņkārīgi pavērās apkārt.

Pla�ajā istabā pie divām sienām bija grāmatu plaukti, vēl pie vienas novietots paliktnis �urnāliem un laikrakstiem. Gan plaukti, gan paliktnis izskatījās pārblīvēti. Telpā atradās trīs rakstāmgaldi. Uz viena bija elektriskā rakstāmma�īna, bet visi trīs apkrauti ar dokumentiem, grāmatām un materiālu mapēm.

Kad pie viena galda vairs nav iespējams strādāt, � Luiss izskaidroja, � es vienkār�i pārceļos pie cita.

Vaļējas durvis atklāja telpu, kur pa dienām strādāja sekretāre. Iegājis tajā, Luiss atgriezās ar divām konjaka glāzēm un pudeli Courvoisicr. Viņ� ielēja.

Esmu bie�i domājis, � sacīja Aleksis, � kas nodro�ina finansu biļetenam sekmes un kā tas tiek sagatavots.

Es varu pastāstīt tikai par savējo, ko kompetenti vērtētāji atzīst par labāko starp citiem. � Luiss pasniedza Aleksim konjaka glāzi un pamāja uz atvērto cigāru kasti: � Tic ir Makanudo markas cigāri, labāku par tiem nav nekur. Turklāt �is pirkums samazina nodokļus.

Un kā tu to panāc?

Luiss iesmējās.

Paskaties uz cigāra lentīti. Par niecīgu samaksu firmas lentītes noņem un uzliek tādas, uz kā rakstīts D'Orseja finansu biļetens. Tā ir reklāma, tātad attiecas uz biznesa izdevumiem. Ikreiz, smēķējot kādu no �iem cigāriem, es ar gandarījumu atceros, ka esmu to veikli saņēmis no ASV valdības.

Aleksis paņēma vienu cigāru un ar patiku paostīja. Viņ� jau sen bija pārstājis nosodīt tos, kas izmantoja da�ādas metodes, lai izvairītos no nodokļiem. Kongress ir tās iestrādājis nodokļu likumos, un nevienu nevarēja vainot, ka viņ� tās pielieto.

Atbildē�u uz tavu jautājumu, � Luiss D'Orscjs teica un aizdedzināja Alek�a cigāru, tad savu un labsajūtā ievilka dūmu. � Es D'Orseja finansu biļetena nolūkus neslēpju. Tas ir domāts, lai elite kļūst bagātāka vai vismaz saglabā to, kas viņiem pieder.

To esmu pamanījis.

Aleksis zināja, ka katrs biļetens satur padomus naudas pelnī�anā: kurus vērtspapīrus pirkt, kurus pārdot, kura valūta dro�a un no kuras atbrīvoties, ar kādām precēm tirgoties, kuras ārzemju bir�as izmantot vai no kurām izvairīties, kā bagātniekiem samazināt nodokļus, kā atvērt kontus �veices bankās, kādi politiski notikumi varētu ietekmēt peļņu, sagaidāmās nelaimes, ko naudīgie varētu izmantot sev par labu. �ie saraksti vienmēr bija gari, biļetena tonis autoritatīvs un valdonīgs. Nekāda nenoteikta vai izvairīga runā�ana.

Par nelaimi, � piebilda Luiss, � ir arī viltnieki un �arlatāni, kas kaitē nopietniem un godīgiem biļeteniem. Da�i tā sauktie finansu biļeteni publicē laikrakstu izvilkumus un ir bezvērtīgi. Citi slavē atsevi�ķus vērtspapīrus, tāpēc ka brokeri viņiem par to maksā, lai arī tādas blēdības parasti atklājas. Ir varbūt pusducis vērtīgu biļetenu, un mans ir viens no pirmajiem �ajā sarakstā.

Aleksis nodomāja, ka �ī pastāvīgā platība varētu kaitināt, ja to teiktu kāds cits. Bet ar Luisu tā nebija, varbūt tāpēc, ka viņa lielie panākumi apstiprināja rakstīto. Un Luisa ultralabējos politiskos uzskatus Aleksis prata izvētīt, atstājot tīru finansiālu destilātu, kā cauri sietiņam izkāstu tēju.

Liekas, ka esi viens no maniem lasītājiem? � Luiss painteresējās.

Jā, banka tavu bijetenu pasūta.

Te ir jaunākais izdevums. Ņem to, lai gan pirmdien tas būs pastā.

Paldies, � Aleksis paņēma bāli zilo izdevumu, litografētu uz �etrām rakstāmpapīra formāta lapām, kas bija salocītas un necila izskata. Manuskripts bija rakstīts uz rakstāmma�īnas cie�ās rindās un vēl fotogrāfiski samazināts. Ta�u biļetena izskatīguma trūkumu pilnībā atsvēra doto padomu vērtība. Luiss lielījās, ka tic, kas seko viņa padomiem, katru gadu var savu kapitālu palielināt par ceturtdaļu vai pusi, bet da�kārt pat divkār�ot un trīskār�ot.

Kāds ir tavs noslēpums? � jautāja Aleksis. � Kā tu vari tik bie�i uztaustīt patiesību?

Manas smadzenes līdzinās datoram, un tajās ievadīta trīsdesmit gadu informācija. � Luiss ievilka dūmu un ar kaulaino pirkstu piesita sev pie pieres. � Katra finansiālas informācijas drumstala, ko esmu jebkad uzzinājis, tur uzglabājas. Es varu jau izvērtēto informāciju attiecināt uz kādu jaunu parādību, salīdzināt pagātni un nākotni. Turklāt man ir kaut kas tāds, kā nav nevienam datoram � ģeniāla intuīcija.

Tad kādēļ pūlēties ap biļetenu? Kāpēc vienkār�i nesakrāt bagātību?

Tas man nesagādās apmierinājumu. Nav konkurences. Turklāt, � viņ� pasmaidīja, � man nemaz tik slikti neklājas.

Cik atceros, biļetena cena ir�

Trīssimt dolāru gadā par finansu biļetenu. Divi tūksto�i dolāru par personiskas konsultācijas stundu.

Esmu �ad tad domājis, cik tev ir pasūtītāju.

Daudzi gribētu zināt. Ta�u tas ir rūpīgi glabāts noslēpums.

Piedod. Es negribēju ok�ķerēt.

Kāpēc gan nē? Tavā vietā arī es tā darītu.

Aleksim likās, ka �ovakar Luiss ir vaļsirdīgāks un jūtas

sevi�ķi brīvi, salīdzinot ar citām tik�anās reizēm.

Varbūt es tev �o noslēpumu uzticē�u. Katram cilvēkam gribas palielīties. Man ir pāri par pieciem tūksto�iem pasūtītāju.

Aleksis ātri parēķināja un klusi iesvilpās. Tas nozīmēja apmēram pusotra miljona dolāru gada ienākumus.

Vēl bez tam, � Luiss atklāja, � katru gadu izdodu grāmatu un ik mēnesi sniedzu apmēram divdesmit stundas konsultāciju. Konsultācijas un grāmatas ienākumi sedz visus manus izdevumus, tā ka ienākumi no finansu bi|etcna ir tīrā pelņa.

Apbrīnojami! � iesaucās Aleksis. Ta�u varbūt tas nemaz tik pārsteidzo�i nav. Katrs, kas Luisa padomiem paklausīja, savus abonē�anas izdevumus atguva simtkārtīgi. Turklāt likums atļāva gan abonē�anas maksu, gan konsultāciju izdevumus atskaitīt no ienākumiem, ko apliek ar nodokli.

Vai tev ir kāds vispārēja rakstura padoms tiem, kam ir nauda un kas to grib krāt vai ieguldīt?

Protams, ka ir. Lai katrs rūpējas par to pats.

Bet ko lai dara tāds, kas nezina, kā�

Tad lai uzzina. Iemācīties nav grūti un par savu naudu rūpēties ir interesanti. Uzklausi padomus, bet ar skepsi un piesardzību, izvēlies pats, kuriem sekot. Pēc kāda laika sapratīsi, kam uzticēties, kam nē. Lasi iespējami daudz, īpa�i tādus biļetenus, kāds ir manējais. Tomēr nekad nedod kādam citam tiesības izlemt tavā vietā. Tas īpa�i attiecas uz brokeriem, ar kuru palīdzību var pazaudēt visu, kas pieder, un vēl neuzticies banku trasta departamentiem.

Tev trasta departamenti nepatīk?

Nolādēts, Aleksi, tu ta�u labi zini, ka jūsu un citu banku reputācija �ajā ziņā ir vienkār�i briesmīga. Lielus kontus zināmā mērā apkalpo individuāli. Toties sīkie un vidējie visi atrodas vienā katlā vai arī ar tiem nodarbojas slikti apmaksāti un nekompetenti darbinieki, kas neat�ķir spekulāciju uz cenu pieauguma rēķina no spekulācijas uz ccnu pazeminā�anās rēķina.

Aleksis saviebās, bet neko neteica. Viņ� zināja, ka, izņemot da�us gadījumus, viss, ko runāja Luiss, bija pilnīga patiesība.

Klusajā un cigāru piedūmotajā telpā, malkojot konjaku, abi vīrie�i klusēja. Aleksis pār�ķirstīja jaunāko biļetenu, tikai iepazīstoties ar saturu, jo vēlāk viņ� to izlasīs rūpīgāk. Kā parasti, daļa teksta bija glu�i tehniskas dabas.

Shēmas rāda, ka mēs esam iekļuvu�i cenu pazeminā�anās tre�ajā posmā. Dow�Joacs 200 dienu caurmērs tagad pārkāpts, un visi trīs saraksti kopā slīd uz leju. AD līnija sabrukusi.

Daudz vienkār�āks bija cits teksts:

Iesaku �ādu valūtu proporciju. �veices frankus 40% Holandes guldeņus 25% Vācu markas 20% Kanādas dolārus 10% Austrijas �iliņus 5% ASV dolārus 0%

Luiss saviem lasītājiem ieteica apmēram 40% kapitāla saglabāt zelta stieņu, monētu un zeltraktuvju vērtspapīru veidā.

Pastāvīga lappuse analizēja starptautiskos vērtspapīrus, norādot, kurus pārdot, kurus paturēt. Aleksis ātri apskatīja "pirkt" un "glabāt" sarakstus, tad pārlasīja "pārdot" sarakstu. Viņ� pārsteigts apstājās pie rindām: Supranacionālās korporācijas � bez kavē�anās pārdot vērtspapīru tirgū.

Luis, �is padoms par Supranacionālo korporāciju � kāpēc tās vērtspapīri jāpārdod? Un turklāt nekavējoties? Jau gadiem ieteicāt to kā ilgtermiņa ieguldījumu.

Mājastēvs brīdi padomāja, tad atbildēja:

Par SuNatCo esmu kļuvis nemierīgs. No da�ādiem neatkarīgiem ziņu avotiem saņēmu pārāk daudz negatīvas informācijas. Baumas par milzīgiem zaudējumiem, ko viņi slēpu�i. Ziņas, ka starp filiālēm notiek krāp�anās norēķinos. Neapstiprināta ziņa no Va�ingtonas, ka Lielais D�ord�s Kvortermcins pa�laik meklē valdības subsīdiju, līdzīgu tai, ko saņēma Lockhccd, lai izkļūtu no grūtībām. Visu saskaitot kopā, jādomā � varbūt jā, varbūt nē � viņi var uzsēsties uz sēkļa. Bet piesardzības dēļ es saviem cilvēkiem iesaku atbrīvoties no �iem vērtspapīriem.

Tomēr viss, ko tikko teici, ir baumas un nepārbaudīta informācija, ko var saklausīt par jebkuru firmu. Vai ir kaut kas neapstrīdams?

Man nav. Iesaku pārdot, savas intuīcijas vadīts. Es tā reizēm rīkojos. �ī ir viena no tām. � Luiss D'Orsejs ielika cigāru pelnutraukā un nolika glāzi. � Varbūt piebiedrosimies dāmām?

Jā, � sacīja Aleksis un sekoja Luisam. Ta�u viņa domas vēl arvien kavējās pie Supranacionālās korporācijas.

4

Nebūtu gan domājis, � Nolans Veinraits runāja asi, � ka jums būs tik daudz nekaunības, lai te ierastos!

Kādreiz arī es tā domāju, � Mailza Istina balss liecināja, cik viņ� uztraucies. � Es jau vakar gribēju jūs apmeklēt, bet nevarēju saņemties. �odien veselu pusstundu staigāju pa ielu, mēģinādams sadū�oties.

Jūs to saucat par dū�u, bet es � par nekaunību. Bet, ja nu jūs esat �eit, ko īsti vēlaties?

Abi vīrie�i stāvēja viens otram pretim Nolana Veinraita birojā. Viņi bija krasi pretstati: nepielūdzamais melnais un izskatīgais bankas dro�ības dienesta vadītājs un no cietuma izlaistais Tstins � izkāmējis, bāls, nedro�s, kas ne ar ko neatgādināja jautro un laipno operāciju daļas vadītāja vietnieku, kas bankā bija strādājis pirms vienpadsmit mēne�iem.

Telpa, kurā viņi atradās, salīdzinot ar citiem bankas birojiem, bija pieticīga. Vienkār�i krāsotas sienas un pelēkas metāla mēbeles, ieskaitot Veinraita rakstāmgaldu. Uz grīdas bija paklājs, bet plāns un lēts. Banka �ķieda naudu un māksliniecisko izdomu tām nodaļām, kas pelnīja naudu. Dro�ības dienests nebija to vidū.

Tātad, � atkārtoja Veinraits, � ko jūs no manis gribat?

Atnācu, lai lūgtu jūsu palīdzību.

Kāpēc lai es palīdzētu?

Jaunais cilvēks brīdi vilcinājās, tad, vēl arvien nervozēdams, atbildēja:

Es tagad zinu, ka manas apcietinā�anas naktī jūs ar pirmo atzī�anos mani esat piekrāpis. Advokāts sacīja, ka tā bijusi nelegāla un nekad nebūtu izmantota tiesā. To jūs zinājāt. Bet man likāt domāt, ka tā ir īsta, un tāpēc es parakstīju arī otru atzī�anos FIB, nesaprazdams, ka ir starpība�

Vcinraita acis ai/domīgi sa�aurinājās.

Pirms atbildu, gribu kaut ko uzzināt. Vai jums ir kāda ieskaņo�anas ierīce?

Nē.

Kāpēc lai es jums ticētu?

Mailzs paraustīja plecus, tad salika rokas uz galvas, kā bija darījis pārmeklē�anas gadījumos cietumā.

Brīdi �ķita, ka Veinraits atteiksies Mailzu pārmeklēt, tomēr viņ� ātri un profesionāli to izdarīja. Mailzs nolaida rokas.

Es esmu vecs lapsa, � sacīja Veinraits. � Tādi �aji kā jūs domā mani noķert ar viltību, tad iesūdzēt tiesā. Vai cietumā esi izmācījies par advokātu?

Nē. Tikai uzzināju par atzī�anos.

Labi, jūs to pieminējāt, tāpēc �o to pastāstī�u. Skaidrs, ka tiesā ar to nevarētu neko iesākt. Skaidrs, ka es jūs piekrāpu. Un vēl kas: līdzīgos apstākļos es darītu tāpat. Jūs bijāt vainīgs, vai ne? Jūs gatavojāties nosūtīt Nunjezas kundzi uz cietumu. Kur� tad no mums rīkojas labāk?

Es tikai domāju�

Zinu jau, zinu, ko jūs domājāt. Jūs domājāt, ka atnāksiet, mana sirdsapziņa sāks asiņot, un mani varēs pierunāt atbalstīt kādu jūsu plānu vai kaut ko citu. Nē, mana sirdsapziņa neasiņo, un es jūs neatbalstī�u.

Mailzs īstins murmināja:

Man nebija nekāda plāna un, lūdzu, piedodiet, ka jūs traucēju.

Ko jūs īsti gribai?

Pagāja brīdis, viņi viens otru novērtēja. Tad Mailzs sacīja:

Darbu.

Te? Jūs esat zaudējis prātu.

Kāpēc? Es būtu visgodīgākais darbinieks, kas te jebkad strādājis.

Jā, kamēr kāds jūs atkal piespiestu zagt.

Tas gan nenotiks! � Uz kādu brīdi bija atgriezies Mailza īstina agrākais spars. � Vai tie�ām ne jūs, ne kāds cits nespējat saprast, ka esmu �ajā laikā kaut ko iemācījies? Uzzinājis, kas notiek, ja zog. Iemācījies nekad, nekad tā kaut ko vairs nedarīt. Vai jums ne�ķiet, ka nav tāda kārdinājuma visā pasaulē, kam es nespētu prelolies, lai tikai neatgrieztos cietumā?

Veinraits skarbi atbildēja:

Tas, kam es ticu vai neticu, nav svarīgi. Bankai ir savi noteikumi, un viens no tiem neatjauj darbā pieņemt nevienu, kas par kriminālnoziegumu atradies cietumā. Es nekā nevarētu grozīt pat tad, ja gribētu tā darīt.

Bet jūs varētu mēģināt. Ir ta�u darbi, kur kriminālai pagātnei nav nozīmes, kur nav pat iespējas būt negodīgam. Vai es nevarētu dabūt kaut ko tādu?

Nē. � Bet tad Veinraits kjuva ziņkārīgs. � Kāpēc jūs tik Joti gribat �ajā bankā atgriezties?

Tāpēc, ka es nekur citur nevaru atrast darbu, it nekur, mani da�viet pat neielai� pa durvīm, nav nekādu izred�u� � Mailza balss ietrīcējās. � Un tāpēc, ka esmu izsalcis.

Kā tā?

Veinraita kungs, es pirms trim nedēļām izkļuvu no cietuma pret solījumu laboties. Man jau pirms nedēļas aptrūka naudas. Neesmu trīs dienas ēdis. Es esmu izmisumā. � Mailza trīco�ā balss tagad sāka drebēt. � Es atnācu� gribēju dzirdēt, ko teiksiet� tā bija mana pēdējā�

Kamēr Veinraits klausījās, viņa seja atmaiga. Viņ� norādīja uz kādu krēslu.

Apsēdieties!

Tad izgāja priek�telpā un iedeva sekretārei piecus dolārus.

Aizejiet līdz kafetērijai un atnesiet divas rostbifa sviestmaizes un pinti piena.

Kad viņ� atgriezās birojā, Mailzs Tstins sēdēja turpat, kur bijis, sakņupis un bez jelkādas izteiksmes sejā.

Vai jūsu policijas inspektors nevar palīdzēt?

Mailzs rūgti atbildēja:

Viņam ir simts septiņdesmit pieci tādi uzmanāmie kā es. Mums reizi mēnesī pie viņa jāpiesakās, un ko viņ� var darīt? Darba nav. Viņ� izsniedz tikai brīdinājumus.

Veinraits no pieredzes zināja �os brīdinājumus. Nesatikties ar citiem cietumniekiem, ko Tstins iepazinis cietumā; neapmeklēt zināmās noziedznieku satik�anās vietas. Ja biju�o cietumnieku pieķēra pārkāpumos, viņ� tūliņ nonāca atpakaļ cietumā. Ta�u �ie norādījumi bija nereāli un novecoju�ies. No cietuma iznāku�ie bija bez ienākumiem un bez darba, tāpēc palika tikai iespēja sadarboties ar noziedzīgo pasauli. Liels procents bija tādu, kas pēc kāda laika atgriezās cietumā.

Veinraits painteresējās:

Jūs tie�ām esat meklējis darbu?

Visur, kur vien varēju iedomāties. Un nebiju izvēlīgs.

�ajās trīs nedēļās Mailza labākās izredzes bija virtuves

strādnieka vieta kādā pārblīvētā tre�ās �ķiras itāļu restorānā. Darba vieta bija brīva, un īpa�nieks, mazs vīriņ� ar skumīgu seju, bija gatavs Mailzu pieņemt darbā. Kad Mailzs izstāstīja, ka ir bijis cietumā, jo tas viņam bija jādara, viņ� ievēroja, ka īpa�nieks pamet acis uz kasi. Tomēr viņ� bija ar mieru, bet sieva, kas izskatījās pēc zaldāta brun�os, noteica:

Nē! Mēs nevaram riskēt. � Viņ� pat lūdzās, bet viss bija bezcerīgi.

Visur citur viņa kā biju�ā cietumnieka stāvoklis nedeva nekādas izredzes.

Ja es varētu jums palīdzēt, varbūt arī to darītu. � Kop� sarunas sākuma Veinraita balss bija kļuvusi laipnāka. � Bet nevaru. Te nekā nav. Ticiet man!

Mailzs drūmi pamāja:

Man liekas, ka to jau es varēju sagaidīt.

Ko jūs gatavojaties darīt tālāk?

Bet pirms Mailzs paguva atbildēt, atgriezās sekretāre, pasniegdama Veinraitam papīra turziņu un sīknaudu. Kad sieviete aizgāja, viņ� izņēma pienu un abas sviestmaizes un nolika uz galda. īstins ieraudzīja un nevil�us aplaizīja lūpas.

Ja vēlaties, varat ēst tepat.

Mailzs ar drebo�iem pirkstiem ātri attina pirmo sviestmaizi. Ja Veinraits �aubītos par Mailza izsalkumu, tagad viņ� gūtu apstiprinājumu. Jaunais cilvēks ēdienu aprija. Kamēr dro�ības dienesta priek�nieks skatījās, viņa galvā sarosījās kāda doma.

Beigās Mailzs izdzēra pienu līdz pēdējai pilītei un noslaucīja lūpas. No sviestmaizēm nepalika ne drupa�as.

Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu: ko jūs mēģināsiet darīt tālāk?

Mailzs manāmi vilcinājās, tad atbildēja:

Es nezinu.

Man liekas, jūs zināt gan. Un arī to, ka tagad jūs pirmoreiz kop� sarunas sākuma samelojāties.

Mailzs Tstins paraustīja plecus.

Vai tad tam vairs ir kāda nozīme?

Veinraits jautājumu atstāja neievērotu.

Mana doma ir tāda. Līdz �im jūs esat izvairījies no cilvēkiem, kurus iepazināt cietumā. Bet, tā kā jūs te nekā nepanācāt, jūs esat izlēmis iet pie viņiem. Jūs riskēsiet atgriezties cietumā.

Un, pie velna, kāda vēl man ir izeja? Ja jau tik daudz zināt, kāpēc prasāt?

Tātad jums ir �ādi sakari?

Ja es sacī�u "jā!" � tagad Mailza balsī skanēja nicinājums, � jūs pagaidīsiet, kamēr aizeju prom, un tad zvanīsiet manam policijas inspektoram.

Veinraits sparīgi pakratīja galvu.

Nē, neatkarīgi no tā, ko izlemsim, apsolu to nedarīt.

Ko jūs domājat ar "ko izlemsim"?

Ir kaut kas, ko jūs varētu paveikt, ja vien jums nav bailes riskēt. Ļoti riskēt.

Kā �is risks izpau�as?

To uz brīdi vēl atstāsim. Ja būs vajadzīgs, pie �ī jautājuma atgriezīsimies. Vispirms pastāstiet par cilvēkiem, ar ko iepazināties cietumā un ar ko tagad plānojat satikties. � Pamanīdams Mailza aizdomas, Veinraits piebilda: � Es jums dodu savu goda vārdu. Bez jūsu iepriek�ējas atļaujas es neizmanto�u neko no tā, ko man pastāstīsiet.

Kā es varu zināt, ka tas nav triks un jūs mani atkal nepiekrāpsiet?

To jūs nevarat zināt. Jums pirmo reizi jāriskē un man jāuzticas. Vai nu tā, vai arī ejiet projām un nenāciet atpakaļ.

Mailzs klusi sēdēja un domāja, reizēm nervozi aplaizīdams lūpas. Tad, nekādi neizrādot, ka ir izlēmis, viņ� pēk�ņi sāka runāt.

Viņ� stāstīja, kā sākumā viņu uzmeklējis kāds Drummonburgas cietuma mafijas kameru ziņnesis. Viņ� atnesis ziņu, ka viņa augļotājs, kas atrodas brīvībā, Igors Ominskis, ar iesauku Krievs, uzskata viņu, īstinu, par goda veci, jo viņ� ne apcietinā�anas laikā, ne vēlāk nav izpaudis Ominska un derību biroja vadītāja vārdus. Kā labvēlības pierādījumu ziņnesis bija pieminējis, ka Istina parāda procenti nekrāsies, kamēr viņ� atrodas cietumā.

Mafijas kameru ziņnesis sacīja, ka Ominskis apturējis pulksteni, kamēr esmu iek�pusē.

Bet nu vairs neesat iek�pusē, � aizrādīja Vcinraits, � un jādomā, ka pulkstenis atkal iet.

Mailzs izskatījās norūpējies.

Jā, to es zinu. � Viņ� bija tūliņ iedomājies, bet izlēmis, darbu meklējot, par to nedomāt. Viņ� arī bija izvairījies no apkaimes, kur varēja sastapt Ominski un citus. Tas bija Dubultseptiņnieka veselības klubs, kas atradās tuvu pilsētas centram, un �o informāciju viņ� bija saņēmis da�as dienas pirms cietuma atstā�anas. To visu viņ� izstāstīja, atbildot uz Veinraita jautājumiem.

Skaidrs. Es �inī veselības klubā neesmu bijis, � domīgi teica bankas dro�ības dienesta vadītājs, � bet esmu par to dzirdējis. Tā ir mafijas satik�anās vieta.

Drummonburgas cietumā Mailzam izstāstīja, ka viņ� iegūs sakarus, kas ļaus pelnīt naudu, no kā dzīvot un sākt atmaksāt parādus. Bet viņam nevajadzēja daudz, lai saprastu, ka tas nozīmēs darboties ārpus likuma. �ī doma, tāpat bailes no atgrie�anās cietumā bija līdz �im viņu atturēju�as no Dubultseptiņnieka kluba.

Ahā, tātad man bija taisnība. Jūs būtu no �ejienes devies tie�i turp.

Mīļais Dievs, Veinraita kungs! Es to negribēju darīt un negribu vēl �obrīd.

Ja mēs vienosimies, jūs varbūt varēsiet �o iespēju izspēlēt uz divām pusēm.

Kā?

Vai esat dzirdējis par slepenajiem aģentiem?

Mailzs īstins pārsteigts paskatījās uz jautātāju, tad

atbildēja:

Jā.

Tagad paklausieties uzmanīgi.

Veinraits sāka stāstīt. Pirms �etriem mēne�iem, kad bankas dro�ības dienesta vadītājs bija redzējis sava aģenta Vika noslīcināto un sakropļoto līķi, viņ� �aubījās, vai vispār vairs kādu sūtīt �ajā bīstamajā darbā. �ausmīgā skata �okēts un juzdamies par notiku�o personiski atbildīgs, viņ� �etrus mēne�us neko neuzsāka. Bet �ī iespēja � Tstina bezcerīgais stāvoklis un iespējamie sakari ar kriminālajām aprindām � bija pārāk daudzsolo�a, lai to neizmantotu.

Vēl viens apstāklis: parādījās arvien vairāk viltotu Kcycharge kredītkar�u; �ī nelaime jau vēlās kā lavīna. Ta�u nekas neliecināja, no kurienes tās nāk. Veinraits zināja, ka parastās metodes nebija palīdzēju�as atklāt ne ra�otājus, ne izplatītājus. Izmeklē�anu traucēja arī tas, ka federālā likumdo�ana neuzskatīja kredītkar�u vilto�anu par kriminālnoziegumu. Bija jāpierāda krāp�ana. Nepietika ar to, ka pierādīja krāp�anas mēģinājumu. Visu �o iemeslu dēļ dro�ības iestādes pievērsa daudz vairāk vērības citām vilto�anas formām, kredītkar�u vilto�anai veltot tikai pavir�u uzmanību. Bankas nebija mēģināju�as �o likumu mainīt, un tas ļoti kaitināja centīgo profesionāli Nolanu Vcinraitu.

To visu bankas dro�ības dienesta priek�nieks rūpīgi izskaidroja Mailzam īstinam. Viņ� atklāja savu plānu. Mailzs dosies uz Dubultseptiņnicka veselības klubu un uzņems tādus sakarus, kādi būs iespējami. Viņam jābūt iespējami picglaimīgam, jāiegūst uzticība, jāpieņem piedāvātās iespējas nopelnīt naudu.

Bet tas nozīmē dubultrisku. Ja jūs darīsiet kaut ko kriminālu, jūs apcietinās, tiesās un nosūtīs uz cietumu. Un jums neviens nevarēs palīdzēt. Ja jūsu policijas inspektors kaut ko pamanīs, ceļ� atpakaļ uz cietumu ir dro�s.

Toties, � Veinraits turpināja, � ja ne viena, ne otra no �īm nelaimēm nenotiks, jums jāmēģina kontaktus papla�ināt, uzmanīgi jāklausās un jāvāc informācija. Sākumā ir labāk neizlikties ziņkārīgam. Sāciet lēnām, � brīdināja Veinraits. � Nesteidzieties, esiet pacietīgs. Ļaujiet, lai ar jums iepazīstas, tad citi jūs uzmeklēs.

Tikai tad, kad Mailzs būs pilnīgi pieņemts, viņam vajadzēs sākt meklēt informāciju, izrādīt piesardzīgu interesi par viltotām kredītkartēm, lai tās iegūtu savai vajadzībai, meklējot veidus, kā tikt tuvāk vietai, kur tās pārdod.

Vienmēr atradīsies kāds, � Veinraits turpināja, � kas pazīst kādu citu, kas savukārt zina vēl kādu, kas piedalās pasākumā. Tā var iekļūt organizācijā.

Tstinam būs regulāri jāuztur sakari ar Vcinraitu. Ta�u nekādā gadījumā tie�i.

Doma par ziņojumiem atgādināja, ka jāizstāsta Mailzam par Viku. Viņ� to izdarīja atklāti, neko neizlai�ot. Viņ� ievēroja, ka Mailzs Tstins nobāl, un atcerējās nakti Istina dzīvoklī, kad tik skaidri izpaudās jaunā cilvēka instinktīvās bailes no vardarbības.

Lai kas arī notiktu, � Veinraits tie�i sacīja. � Es negribu, lai jūs vēlāk domātu vai stāstītu, ka neesmu jūs brīdinājis no briesmām. � Viņ� brīdi domāja. � Un nu par naudu.

Ja Mailzs piekritīs uzņemties bankas slepenā aģenta uzdevumus, dro�ības dienesta priek�nieks garantēja piecsimt dolāru mēnesī, kamēr �ī izmeklē�ana beigsies. Naudu izmaksās ar starpnieku palīdzību.

Vai es bū�u bankas darbinieks?

Nekādā gadījumā!

Atbilde bija nepārprotama un galīga. Veinraits izskaidroja:

Banka �ajā pasākumā nebūs iejaukta. � Ja Mailzs Tstins �o lomu uzņemsies, viņ� rīkosies pilnīgi viens. Ja viņ� iekritīs un mēģinās iepīt Pirmo Amerikas tirdzniecības banku, liecības banka atspēkos un viņam neviens neticēs. � Kop� jūs notiesāja un nosūtīja uz cietumu, � sacīja Veinraits, � mēs par jums vairs nekā nezinām.

Mailzs saviebās:

Tas ir loti vienpusīgi.

Jā, tā ir. Tomēr atcerieties vienu: jūs atnācāt pie manis, nevis es pie jums. Tātad, kāda ir jūsu atbilde? Jā vai nē?

Ja jūs būtu manā vietā, kā jūs izlemtu?

Es neesmu jūsu vietā, un nav izred�u, ka bū�u. Bet es tūlīt pateik�u, kā to visu saprotu. Jums ir ļoti maz iespēju izvēlēties.

Uz mirkli atgriezās Mailza Tstina senākais humors un jautrība.

Ja man būtu monēta, es to sviestu gaisā un lozētu. Tomēr laikam pazaudētu, vienalga, kura puse nokristu uz aug�u. Man ir vēl viens jautājums.

Kāds?

Ja tas viss izdodas, un es sagādāju vajadzīgos pierādījumus, vai jūs pēc tam man palīdzēsiet atrast darbu PATB?

To es nevaru apsolīt. Jau teicu, ka �os noteikumus neesmu izstrādājis.

Tomēr jūsu spēkos būtu tos mazliet pabīdīt sāņus.

Pirms atbildes Veinraits kādu bridi domāja. Ja tā notiktu,

viņ� ietu pie Alek�a Vandervorta un izklāstītu Tstina lietu. Panākumi būtu tā vērti. Skaļi viņ� sacīja:

Tādā gadījumā es mēģinā�u. Tas ir viss, ko varu �obrīd solīt.

Jūs esat ciets cilvēks. Labi, es to darī�u.

Viņi pārrunāja par starpnieku.

Pēc �īs sarunas, � brīdināja Veinraits, � mēs vairs nesatiksimies. Tas ir pārāk bīstami, jo iespējams, ka mums vienam vai otram kāds seko. Vajadzīgs cilvēks, kas var abos virzienos nodot ziņojumus un arī naudu, tāds, kam mēs abi pilnīgi uzticamies.

Mailzs lēnām sacīja:

Es domāju par Huanitu Nunjezu. Ja viņa to uzņemtos.

Veinraits neticēja savām ausīm.

Kasiere, kuru jūs�

Jā, bet viņa man piedeva. � Viņa balsī ieskanējās sajūsma un satraukums. � Es biju pie viņas, un � lai debesis viņu svētī � viņa man piedeva!

Kaut kas neticams!

/ūsviņai pajautājiet. Viņai nav nekāda iemesla to darīt. Bet man �ķiet, es domāju, ka viņa� varbūt piekritīs.

5

Cik patiesības bija Luisa D'Orseja pareģojumā par Supranacionālo korporāciju? Cik dro�a bija pati Supranacionālā korporācija? �ie jautājumi joprojām satrauca Aleksi Vandervortu.

Sestdienas vakarā Aleksis un Luiss bija runāju�i par SuNatCo akcijām. Atliku�o nedēļas nogali Aleksis pavadīja, apsverot D'Orseja finansu biļetena ieteikumu pārdot

Supranacionālās korporācijas akcijas par tirgus piedāvāto cenu, tāpat Luisa �aubas par konglomerāta tālāko likteni.

�is temats bija bankai ļoti svarīgs, tas bija pat bankas pastāvē�anas jautājums. Tomēr bankas aprindās tā vēl arvien bija delikāta situācija, un Aleksis zināja, ka jārīkojas uzmanīgi.

Pirmkārt, Supranacionālā korporācija bija ievērojams bankas klients, un katrs klients būtu sa�utis, uzzinot, ka banka, ar ko tas sadarbojas, izplata nelabvēlīgas baumas, īpa�i ja tām nav pamata. Aleksis ne�aubījās: ja viņ� sāks meklēt pierādījumus, to drīz zinās Joti daudz cilvēku.

Ta�u vai �īs baumas ir bez pamata? Tiesa � kā Luiss D'Orscjs atzina � tām nebija īsta apstiprinājuma. Bet tāds pat bija sākums tik iespaidīgiem bankrotiem, kādi noritēja Penn Centrālajā dzelzceļa sabiedrībā, finansu firmā Equity Funding, Franklina Nacionālajā bankā, Security Nacionālajā bankā, Amerikas Trasta bankā, Sandjego Amerikas nacionālajā bankā un daudzās citās. Tām sekoja milzīgā aviācijas firma Lockheed, kas gan nebankrotēja, bet tikai tāpēc, ka ASV valdība to izglāba ar prāvu naudas aizdevumu. �ajā brīdī Aleksis skaidri atcerējās Luisa D'Orseja piebildi, ka SuNatCo vadītājs Kvortermeins Va�ingtonā meklējis Lockheed tipa aizdevumu, ko Luiss gan sauca par subsīdiju, kas varēja izrādīties tuvāk patiesībai.

Iespējams, ka Supranacionālajai korporācijai ir īslaicīgas naudas grūtības, kas varēja gadīties visspēcīgākajām firmām. Aleksis cerēja, ka tas vai vēl kas nenozīmīgāks izrādīsies patiesība. Ta�u kā viens no PATB vado�ajiem darbiniekiem Aleksis nevarēja atļauties nedarīt neko un cerēt, ka viss būs labi. SuNatCo korporācijai bija piecdesmit miljoni dolāru bankas naudas; tāpat, izmantojot līdzekļus, kas bija nodoti bankas rīcībā, trasta departaments bija iepircis milzīgus daudzumus Supranacionālās korporācijas akciju, un �is fakts Aleksim, kad vien viņ� to iedomājās, vēl arvien lika nodrebēt.

Viņ� izlēma: lai �o lietu izpētītu godīgiem līdzekļiem, jāinformē Rosko Heivords.

Pirmdien no rīta pa paklājiem izklāto 36. stāva gaiteni viņ� aizgāja līdz Hcivorda birojam. Aleksis paņēma līdz D'Orseja finansu biļetena jaunāko izdevumu, ko Luiss sestdienas vakarā bija iedevis.

Heivords nebija uz vietas. Draudzīgi uzsmaidījis vecākajai sekretārei Dorai Kelegenai, Aleksis devās uz Heivorda biroju un nolika biļetenu uz galda. Viņ� bija informāciju par SuNatCo apvilcis ar sarkanu svītru un pievienojis zīmīti:

Rosko!

Domāju, ka jums tas jāzina.

A.

Tad Aleksis atgriezās savā birojā.

Pēc pusstundas, sarkani pietvīcis, Heivords iedrāzās birojā un nosvieda biļetenu uz Alek�a rakstāmgalda.

Vai jūs uz mana galda uzlikāt �īs pretīgās, apvainojo�ās pseidoziņas?

Aleksis norādīja uz savu zīmīti:

Tas ir redzams.

Tad, lūdzu, turpmāk pasargājiet mani no aplamībām, ko tas uzpūtīgais nejēga raksta.

Nu, nu! Protams, Luiss D'Orsejs ir uzpūtīgs, un daļa no tā, ko viņ� publicē, tāpat kā jums, arī man nepatīk. Tomēr viņ� nav nejēga, un viņa ieskati ir vērā ņemami.

Jūs tā varat domāt! Bet ir citi, kam tā neliekas. Iesaku jums izlasīt �o rakstu. � Un Heivords uzsvieda uz galda atvērtu �urnālu.

Aleksis, pārsteigts par Heivorda satraukumu, mierīgi atteica:

Esmu to lasījis.

Tas bija �urnāls Forbcs, kurā publicēts divu lappu�u gar�, iznīcino�s uzbrukums Luisam D'Orsejam. Aleksis, to lasot, bija nodomājis, ka rakstā ir daudz ļaunuma un maz patiesības. Bet tas vēlreiz pasvītroja, ka finansu firmu prese bie�i uzbruka D'Orseja finansu biļetenam. Aleksis aizrādīja:

Pirms kāda gada arī Wall Street Journal publicēja kaut ko līdzīgu.

Mani pārsteidz jūsu neziņa, ka D'Orsejam nav absolūti nekādas izglītības vai kvalifikācijas, lai viņ� būtu tiesīgs uzstāties kā finansu padomnieks. Savā ziņā mani traucē tas, ka viņa sieva te strādā.

Aleksis asi atcirta:

Edvīna un Luiss D'Orscji savas profesionālās lietas ļoti rūpīgi no�ķir, kā jūs labi zināt. Kas attiecas uz kvalifikācijām, atļaujiet atgādināt, ka daudzi padomnieki ar universitātes grādiem nav spēju�i prognozēt finansu situācijas. Luiss D'Orscjs turpretim bie�i pierādījis, ka viņ� to prot.

Tikai ne Supranacionālās korporācijas gadījumā!

Jums tātad liekas, ka SuNatCo ir labā finansiālā stāvoklī?

�o jautājumu Aleksis uzdeva mierīgi, ne lai strīdētos, bet lai uzzinātu otra cilvēka domas. Ta�u jautājums uz Rosko Ilcivordu atstāja gandrīz vai eksplozijas iespaidu. Viņ� dusmīgi skatījās cauri savām bezietvara acenēm, seja pietvīka vēl sarkanāka.

Esmu pārliecināts, ka nekas jūs tā nesajūsminātu kā nepatik�anas SuNatCo un līdz ar to arī man.

Nē, tas nav mans�

Ļaujiet man pabeigt! � Ilcivorda seja dusmās raustījās. � Esmu ievērojis daudzas jūsu maziskās intrigas, cen�anos sēt �aubu sēklu, kāds ir arī �is gadījums, � viņ� pamāja uz D'Orscja finansu biļetenu. � Tagad es palūg�u to visu pārtraukt. Supranacionālā korporācija bija un vēl tagad ir moderna, progresīva firma ar labu vadību un augstu peļņu. Lai kā jūs skaustu, SuNatCo kontu bankai ieguvu es, un tas bija mans panākums. Tā arī tagad ir tikai mana darī�ana. Es jūs brīdinu: rokas nost no SuNatCo!

Hcivords apsviedās un izdrāzās no biroja.

Aleksis Vandervorts vairākas minūtes sēdēja sastindzis, mēģinādams saprast, kas te nule bija noticis. Dusmu izvirdums viņu ļoti pārsteidza. Divarpus gados, ko viņi bija kopā nostrādāju�i, Aleksim ar Heivordu gadījās nesaskaņas, reizēm pavīdēja savstarpēja nepatika. Ta�u Hcivords vēl nekad nebija zaudējis kontroli pār sevi, kā tas notika �orīt.

Aleksim likās, ka viņ� zina iemeslu. Ar �o izvirdumu Hcivords mēģināja noslēpt savas ba�as. Jo vairāk Aleksis par to domāja, jo cie�āk pārliecinājās, ka viņam ir taisnība.

Pirms �odienas sarunas Aleksis bija daudz domājis par Supranacionālo korporāciju. Tagad radās jautājums: vai arī Hcivords norūpējies par SuNatCo? Ja tā, kas notiks tālāk?

Tā domājot, viņ� kaut ko atcerējās. Tā bija daļa no kādas nesenas sarunas. Aleksis nospieda iek�ējā tālruņa pogu un palūdza sekretārei:

Pamēģiniet atrast Brakcnas jaunkundzi.

Pagāja piecpadsmit minūtes, un viņ� izdzirda Margotu mundri sakām:

Ceru, ka tev vajadzīgs kas svarīgs. Mani izsauca no tiesas zāles.

Tici, ka tā ir, Brakcna! � viņ� netērēja laiku. � Tavā universālveikala izmeklē�anā, par ko stāstīji sestdienas vakarā, tu izmantoji kādu privātu izmeklētāju.

Jā, Vernonu D�eksu.

Man liekas, ka Luiss arī viņu pazīst vai kaut ko zina par viņu.

Taisnība.

Luiss sacīja, ka viņ� ir labs izmeklētājs, kas strādājis kādā SEC sakarībā.

Arī es to esmu dzirdējusi. Dro�i vien tāpēc, ka Vernonam ir zinātniskais grāds ekonomikā.

Aleksis pievienoja �o informāciju piezīmēm, kas viņam jau bija.

Vai D�ckss ir piesardzīgs? Uzticams?

Pilnīgi.

Kā lai viņu atrodu?

Es viņu atradī�u. Pasaki, kur un kad tu viņu vēlies satikt.

Manā birojā. Un noteikti �odien.

Aleksis noskatīja plikpauraino, nevī�īgi ģērbto un neievērojamo cilvēku, kas sēdēja viņam pretim biroja konferen�u telpā. Bija pēcpusdienas vidus.

Aleksis vērtēja, ka D�eksain ir mazliet pāri piecdesmit. Viņ� izskatījās pēc cilvēka, kam pieder nīkulīgs mazpilsētas pārtikas veikals. Kurpes bija nobrāztas un uz �aketes rēgojās kāds ēdiena traips. Aleksis jau bija uzzinājis, ka D�ekss savā laikā bija IRS [16] izmeklētājs, pēc tam sācis strādāt privāti.

Man stāstīja, ka jums esot zinātniskais grāds ekonomikā.

Otrs nevērīgi paraustīja plecus.

Vakara skolā. Zināt, kā tas ir. Ja laika par daudz� � viņa balss apklusa, teikto pilnīgi neizskaidrojot.

Kā ar grāmatvedību? Vai par to daudz zināt?

Diezgan. Pa�laik mācos par zvērinātu grāmatvedi.

Aleksis bija uzķēris.

Arī vakara skolā, vai ne?

Nu kā tad. � Neliels smaidiņ�.

D�eksa kungs, � sāka Aleksis.

Parasti mani sauc par Vcrnonu.

Vernon, es pa�laik apsveru jums uzdot kādu izmeklē�anu. Tai jābūt pilnīgi diskrētai, un tā jāveic ļoti ātri. Vai esat dzirdējis kaut ko par Supranacionālo korporāciju?

Protams.

Es gribu izpētīt �īs firmas finansiālo stāvokli. Bet tai jābūt � man nav labāka vārda � ok�ķerē�anai no ārpuses.

D�ekss atkal pasmaidīja.

Vandervorta kungs, � nu viņa balss bija sparīgāka. � Tas ir mans īstais darba lauks.

Viņi vienojās, ka darbs ilgs mēnesi, bet starplaikā Aleksis saņems ziņojumus. Neviens nedrīkst zināt, ka izmeklē�ana notiek bankas interesēs. Nedrīkst uzsākt neko pretlikumīgu. Izmeklētāja atalgojums būs piecpadsmit tūksto�i dolāru un vēl izdevumu atmaksa. Pusi �ī atalgojuma izmaksās tūliņ, bet otru pusi, kad izmeklē�ana būs pabeigta. Atalgojums būs no PATB operatīvajiem līdzekļiem. Aleksis zināja, ka ar laiku viņam nāksies par �o naudu atskaitīties, bet nolēma visu izdomāt vēlāk.

Kad D�ekss bija aizgājis, zvanīja Margota.

Vai tu viņu pieņēmi darbā?

Jā.

Vai viņ� atstāja labu iespaidu?

Aleksis izlēma spēlēt spēli.

Ne sevi�ķi.

Margota maigi iesmējās.

Iespaids neizpaliks. Gan jau redzēsi.

Bet Aleksis cerēja, ka D�ekss nekā slikta neatradīs. Viņ� karsti cerēja, ka Luisam D'Orscjam nav taisnība un ka nelabvēlīgas baumas par Supranacionalo korporāciju tā ari paliks tikai baumas.

Tās dienas vakarā Aleksis devās uz Ārstniecības centru, ko apmeklēja periodiski. Viņ� sāka �os apmeklējumus ienīst. Tie bez izņēmuma radīja depresiju. Viņ� turpināja te nākt pienākuma dēļ. Vai arī tā bija vainas sajūta? Viņ� pats to nezināja.

Kā parasts, māsiņa viņu aizveda uz Sīlijas istabu un tur atstāja. Kad viņa aizgāja, Aleksis apsēdās un runāja, lai cik bezsaturīga un vienpusīga �ī saruna bija. Viņ� stāstīja visu, kas ienāca prātā, bet Sīlija ne ar ko neapstiprināja, ka dzird teiktos vārdus vai pat sajūt, ka kāds ir istabā. Kāda agrāka apmeklējuma laikā viņ� bija izmēģinājis buldurēt mu|ķības, lai redzētu, vai viņas tuk�ais skatiens mainīsies. Tas nemainījās, bet viņam par sevi bija kauns, un viņ� to vairs nekad neatkārtoja.

Viņ� bija pieradis Sīlijas apmeklējumu reizēs tark�ķēt, pats sevī neklausoties, kamēr otra prāta puse risināja citus jautājumus. �ovakar, starp citām lietām, viņ� stāstīja:

� Mūsdienās cilvēkiem ir visādas problēmas, Sīlija. Par tām vēl pirms nedaudziem gadiem neviens nedomāja. Katram gudri izdomātam priek�metam līdzi nāk ducis jautājumu un lēmumu, ko neviens līdz �im nav risinājis. Piemēram, elektriskais konservu kārbu atveramais. Ja tāds pieder � man tāds dzīvoklī ir � tūliņ jāizdomā, kur to ieslēgt, kā un kad lietot, kā tīrīt, ko darīt, ja tas sabojājas. Tās ir problēmas, kas mums ir elektrisko konservu kārbu attaisāmo dēj. Ja tādu nebūtu, nebūtu arī problēmu. Kam tāds elektrisks konservu kārbu attaisāmais vispār vajadzīgs? Un, runājot par problēmām, man pa�laik ir vairākas, gan personīgi, gan bankā. �odien atkal uzradās liela problēma. Savā ziņā tev te ir labāk�

Aleksis apklusa, saprotot, ka runā muļķības un blēņas. Te nevienam nebija labāk. Te, �ajā mijkrē�ļa ceturtdaļdzīvē?

Ta�u Sīlijai nekad vairs nekā cita nebūs. Pēdējos mēne�os tas bija kļuvis pavisam skaidrs. Vēl pirms gada varēja manīt viņas agrāko, mcitenīgo un trauslo skaistumu. Tagad tas bija zudis. Viņas kādreiz tik krā�ņie zelta mati nu kjuvu�i nespodri un plāni. Ādai pelēcīga nokrāsa. Vietām tā bija saskrāpēta.

Agrāk Sīlijas embrija pozai bija gadījuma raksturs, tagad viņa tā pavadīja lielāko daļu laika. Lai gan Sīlija bija par Aleksi desmit gadus jaunāka, viņa atgādināja gadus divdesmit par viņu vecāku sievieti.

Bija pagāju�i gandrīz pieci gadi, kop� Sīlija atradās Ārstniecības centrā. �ajā laikā viņa bija pilnīgi pielāgojusies slimnīcas re�īmam un izskatījās, ka tas tā būs uz visiem laikiem.

Skatoties uz savu sievu un turpinot runāt, Aleksis juta līdzcietību un skumjas, bet viņam vairs nebija piederības sajūtas un patikas. Varbūt vajadzētu �īs jūtas censties atdzīvināt, bet viņ� bija godīgs pret sevi, zināja, ka tas vairs nav iespējams.

Viņ� atcerējās sarunu ar dakteri Makkārtneju dienu pēc tam, kad Bens Roselli tik negaidīti paziņoja par savu drīzo aizie�anu, tātad pirms gandrīz vienpadsmit mēne�iem. Atbildot uz jautājumu, kā Sīlija uzņemtu ziņu, ka Aleksis no viņas �ķiras un precas no jauna, ārsts bija atbildējis: tas varētu nozīmēt pilnīgu ārprātu.

Un vēlāk Margota bija deklarējusi: es nevēlos Sīlijas ārprātu ņemt uz savas sirdsapziņas un uz tavējās arī nē.

�ovakar Aleksis centās izprast, vai Sīlijas saprāts jau tagad nav ārprāta bezdibenī. Tomēr, pat ja tā būtu, viņ� vēl arvien vilcinājās sākt ne�ēlīgo �ķir�anās procesu.

Viņ� nebija pārcēlies uz dzīvi pie Margotas, nedz sieviete pie viņa. Margota likās apmierināta ar vienu vai otru no �īm iespējām. Aleksis toties gribēja viņu apprecēt un to bez �ķir�anās nevarēja. Pēdējā laikā viņ� juta, ka Margota par �o neizlēmību kļūst mazliet nepacietīga.

Cik dīvaini, ka viņ�, pieradis pieņemt svarīgus lēmumus bez kavē�anās un pārdomām Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā, savā privātajā dzīvē nevar sakārtot tik vienkār�as lietas.

Aleksis saprata, ka �īs problēmas pamatā ir viņa vainas apziņa. Pirms daudziem gadiem viņ� varēja vairāk izjust, mīlēt un saprast, tā izglābjot savu jauno, nervozo, nedro�o sievu no nelaimes, kas viņu piemeklējusi. Ja viņ� būtu bijis uzmanīgāks vīrs un mazāk veiksmīgs baņķieris, nelaime varbūt varēja nenotikt.

Un tāpēc viņ� tc pastāvīgi atgriezās un centās darīt to mazumiņu, ko vēl spēja.

Kad bija laiks slimnīcu atstāt, viņ� piecēlās un gāja uz Sllijas pusi, lai noskūpstītu viņai pieri, kā alla� darīja. Ta�u �ovakar viņa rāvās nost un savilkās vēl cie�āk. Acīs pēk�ņi atspīdēja bailes. Viņ� nopūtās un atmeta �o nodomu.

Ar labu nakti, Sīlija! � teica Aleksis.

Atbildes nebija, un viņ� devās projām, atstājot sievu viņas vientulības pasaulē.

Nākamajā rītā Aleksis lūdza sekretārei ataicināt Nolanu Veinraitu. Viņ� izstāstīja dro�ības dienesta vadītājam, ka apmaksu Vernonam D�eksam kārtos Vcinraita birojs. Atbildību par izdevumiem uzņemsies Aleksis pats. Vcinraits arī neprasīja atklāt izmeklē�anas nolūku. Aleksim �ķita, ka vēl kādu laiku būs labāk, ja iespējami mazāk cilvēku zinās par izmeklē�anu un tās mērķi.

Nolanam Veinrailam arī bija kas ziņojams Vandervortam. Tā bija viņa noruna ar Mailzu Tstinu, kas apņēmies būt bankas slepenais aģents. Alek�a reakcija bija momentāna.

Nē, es �o cilvēku nekad vairs negribu nodarbināt nekādos bankas darbos.

Tas nebūs darbs bankā, � atbildēja Vcinraits. � Mēs vienojāmies, ka viņam ar banku nav nekāda sakara. Naudu viņ� saņems banknotēs, nebūs nekāda norādījuma, no kurienes tā nāk.

Tā ir mata skaldī�ana, Nolan. Vienādi vai otrādi, bet viņ� strādās mums, un tam es nevaru piekrist.

Ja nepiekritīsiet, � sūdzējās Vcinraits, � jūs man sasicsiet rokas, neļausiet strādāt.

Lai strādātu, jums nav jāpieņem darbā notiesāts zaglis.

Vai esat dzirdējis, ka var labi izmantot vienu, lai noķertu citu?

Tad vismaz tādu, kas nav zadzis no �īs bankas.

Tā viņi dedzīgi strīdējās. Bet Aleksis beidzot negribīgi padevās. Pēc tam viņ� jautāja:

Vai Tstins saprot, cik liels ir risks?

Viņ� saprot.

Vai viņam pastāstījāt par pirmo aģentu? � Par Viku Aleksis bija uzzinājis pirms vairākiem mēne�iem.

Jā.

Man �ī doma vēl arvien nemaz nepatīk.

Jums patiks vēl mazāk, ja viltoto Keycharge kredītkar�u skaits turpinās pieaugt tik strauji, kā tas pa�laik notiek.

Aleksis nopūtās.

Labi, tā ir jūsu nodaļa, jums ir tiesības to vadīt pēc saviem ieskatiem. Tāpēc es piekrītu. Gribu tomēr norādīt uz vienu apstākli. Ja jums ir iemesls domāt, ka Tstins ir briesmās, tad tūlīt mēģiniet viņu glābt.

Es to esmu paredzējis.

Veinraits bija priecīgs, ka ir uzvarējis, lai arī cīņa bija grūtāka, nekā viņ� bija domājis. Tomēr viņ� nepieminēja, ka vēlas pierunāt Iluanitu Nunjezu darboties par starpnieci. Galu galā, viņ� rezumēja, principā tagad ir norunāts, kāpēc apgrūtināt Aleksi ar detaļām?

6

Aizdomas un ziņkārība plēsa Iluanitu Nunjezu uz pusēm. Aizdomas tāpēc, ka viņai nepatika bankas dro�ības dienesta viceprezidents Nolans Veinraits un Huanita viņam neuzticējās. Bet ziņkārība mudināja drīzāk uzzināt, kāpēc viņ� grib aprunāties, turklāt slepeni.

Viņai neesot jārūpējas, bija sacījis Veinraits, kad piezvanīja uz pilsētas centra filiāli. Viņam gribētos, lai viņi būtu tikai divi vien un varētu runāt slepeni.

Jautājums ir par to, vai jūs gribētu palīdzēt kādam citam.

Jums pa�am?

Nē, patiesībā nevis man.

Kam tad?

To jums labprātāk pastāstī�u personīgi.

No balss Huanita manīja, ka Veinraits mēģina būt draudzīgs. Ta�u �ādu draudzību viņa nepieņēma, atceroties, cik nejūtīgi un skarbi viņ� bija pratinājis toreiz, kad viņu turēja aizdomās par zādzību. �īs atmiņas nespēja dzēst pat viņa vēlākā atvaino�anās. Viņa �aubījās, vai jebkad to aizmirsīs.

Lai nu kā, bet viņ� bija viens no PATB vado�ajiem darbiniekiem, kamēr viņa tikai kasierīte.

Nu, � atbildēja Huanita, � es esmu te uz vietas un, kad pēdējo reizi palūkojos, tunelis bija vaļā. � Viņa bija domājusi, ka Veinraits atnāks pie viņas vai sacīs, lai viņa dodas uz dro�ības dienesta biroju. Ta�u Veinraits viņu pārsteidza.

Būtu labāk, ja mēs nesatiktos bankā, Nunjezas kundze. Kad izskaidro�u iemeslus, jūs sapratīsiet. Kā būtu, ja es �ovakar aizbrauktu pie jums mājās un mēs varētu ma�īnā parunāties?

To es nevaru, � nu viņa kļuva vēl aizdomīgāka.

Citiem vārdiem, �ovakar nevarat?

Jā.

Bet rītvakar?

Huanita tī�ām kavējās, lai varētu izdomāt, ko sacīt.

Es jums paziņo�u, � viņa noteica.

Labi, lūdzu, piezvaniet man rīt, cik agri vien varat. Lūdzu, nevienam nestāstiet par mūsu sarunu. � Veinraits nolika klausuli.

Un nu bija nāko�ais rīts � tre�ās septembra nedēļas otrdiena. Jau no pa�a rīta Huanita domāja, ka jāzvana Veinraitam, citādi zvanīs viņ�.

Viņa vēl arvien bija nemierīga. Reizēm viņai likās, ka spēj saost nepatik�anas jau pa gabalu, un nupat tā bija. Ieradusies darbā, Huanita gribēja lūgt padomu D'Orsejas kundzei, kuru redzēja sē�am uz paaugstinājuma bankas otrā pusē. Tomēr vilcinājās, atcerēdamās, ka Veinraits bija brīdinājis par sarunu nevienam nestāstīt. Un tas modināja viņā ziņkārību vairāk nekā viss pārējais.

�odien Huanita nodarbojās ar jaunajiem kontiem. Viņai blakus atradās tālrunis. Brīdi nolūkojusies uz aparātu, viņa pacēla klausuli un piezvanīja uz dro�ības dienestu. Pēc mirkļa Veinraita zemā balss jautāja:

Vai varat to izkārtot �ovakar?

Ziņkārība uzvarēja.

Jā, bet ne uz ilgu laiku. � Viņa paskaidroja, ka nevar Estcllu ilgāk par pusstundu atstāt vienu.

Ar to pietiks. Cikos un kur?

Sāka krēslot, kad Nolana Veinraita mustangs pieslīdēja pie Austrumu foruma īres nama, kurā Huanita Nunjeza dzīvoja. Pēc brī�a viņa iznāca pa parādes durvīm, tās rūpīgi aiz sevis aizverot. Veinraits pasniedzās un atvēra ma�īnas durvis. Sieviete iekāpa.

Viņ� palīdzēja aizsprādzēt dro�ības jostu, tad sacīja:

Paldies, ka piekritāt sarunai ar mani.

Pusstundu, ne minūti vairāk. � Huanita pat nemēģināja būt draudzīga un jau tagad sāka nervozēt par Estellu.

Bankas dro�ības dienesta priek�nieks pamāja un izbrauca uz ielas. Kādu gabalu viņi brauca klusējot, tad izgriezās uz lielas ielas, kur starp braucamajām joslām bija zālājs un koki, bet abās malās spo�i apgaismoti veikali. Turpinot ceļu, Veinraits ierunājās:

Cik dzirdēju, jūs apmeklējis jaunais Tstins.

Viņa atbildēja ar jautājumu:

Kā jūs to zināt?

Viņ� pats man pastāstīja. Arī to, ka jūs esot viņam piedevusi.

Ja jau viņ� tā teica, tad jūs visu zināt.

Huanita, vai es drīkstu jūs tā saukt?

Tā mani sauc, kāpēc gan jūs nedrīkstētu?

Veinraits smagi nopūtās.

Huanita, es jau jums vienreiz teicu, ka ļoti no�ēloju, kā pret jums toreiz izturējos. Ja jūs vēl arvien esat dusmīga, tad tur nekā nevarēs darīt.

Viņa mazliet atmaiga:

Bueno [17] . Izstāstiet, ko no manis gribat.

Gribu zināt, vai jūs būtu gatava palīdzēt īstinam.

A, tātad viņ� ir tas!

Jā.

Kāpēc lai es to darītu? Vai ar piedo�anu nebija diezgan?

Ja jūs prasāt manus ieskatus, tad es domāju, ka pat vairāk nekā diezgan. Ta�u viņ� pats ieteica, ka jūs varētu�

Viņa pārtrauca:

Kādu palīdzību?

Pirms jums to izstāstu, gribu saņemt solījumu, ka par �īvakara sarunu nevienam nestāstīsiet, un tā paliks tikai starp mums.

Viņa paraustīja plecus.

Kam lai es stāstītu? Labi, es apsolu.

īstins uzņēmās kādu izmeklē�anu. Tā bankai ir ļoti svarīga, kaut neoficiāla. Ja to varēs paveikt, viņu varbūt atjaunos darbā, un to viņ� ļoti gribētu. � Veinraits apklusa, un uzmanīgi apbrauca smago ma�īnu ar piekabi, kas lēni virzījās uz priek�u. Viņ� turpināja: � Sī izmeklē�ana ir bīstama. Tā būtu vēl bīstamāka, ja Tstins sazinātos tie�i ar mani. Mums abiem vajag starpnieka, kas var nodot informāciju abos virzienos.

Un jūs izlēmāt, ka es bū�u starpniece?

Nē, neviens nav to izlēmis, es tikai jautāju, vai jūs to gribētu darīt. Ja jūs būsiet ar mieru, tas palīdzētu Mailzam veikt kaut ko arī savā labā.

Un vai Mailzs būtu vienīgais, kam tas palīdzētu?

Nē, � Veinraits atzina. � Tas palīdzētu gan man, gan arī bankai.

Tā jau es domāju.

Gai�ā iela palika aizmugurē, un viņi �ķērsoja upi, kas tumsā tālu lejā drūmi vizēja. Tilta segums bija no metāla re�ģiem, un riepas, pa to braucot, skaļi dūca. Aiz tilta bija starp�tatu ātrccļa uzbrauktuve. Veinraits uzbrauca uz tās.

Izmeklē�ana, par ko jūs runājat, � Huanita mudināja. � Lūdzu, pastāstiet mazliet vairāk. � Viņas balss bija neskanīga un klusa.

Labi, es tā darī�u. � Viņ� stāstīja, ka Mailzs Tstins darbosies slepeni, izmantojot cietumā iegūtos sakarus, un kādus pierādījumus viņ� meklēs. Veinraits domāja, ka nav vērts neko slēpt, jo to, ko viņ� Iluanitai neizstāstīs, viņa tik un tā uzzinās vēlāk. Tāpēc viņ� arī pieminēja Vika noslepkavo�anu, izlai�ot tikai nepatīkamākās detaļas. � Es nesaku, ka tas pats notiks ar īstinu. Katrā ziņā es darī�u visu, lai nekas slikts nenotiktu. Bet stāstu to tāpēc, lai jūs zinātu, cik �ī izmeklē�ana bīstama, jo arī viņ� pats to zina. Ja jūs viņam palīdzētu, tas daudz nozīmētu viņa dro�ībai.

Un kas gādās par manu dro�ību?

Jums nevarētu draudēt nekādas briesmas. Jūsu vienīgie sakari būs ar mani un īstinu. Neviens cits to nezinās, un mēs gādāsim, lai tas tā paliek.

Ja jau jūs nebaidāties, tad kāpēc mēs satiekamies slepus?

Tikai dro�ības dēj. Lai nodro�inātos, ka mūs neredz kopā un nevar noklausīties.

Iluanita pagaidīja, tad teica:

Vai tas ir viss? Jums nav nekā cita, ko man stāstīt?

Veinraits atbildēja:

Liekas, ka tas ir viss.

Viņi tagad bija uz ātrceļa un Veinraits brauca pa labo malu ar 45 jūd�u ātrumu stundā. Pa kreisi garām steidzās citas automa�īnas. Pretējā pusē ma�īnas brauca trīs rindās, bet ātrums bija tāds, ka acs samanīja tikai neskaidras formas. Drīz viņ� nogriezīs uz apvedceļa, uzbrauks uz ātrceļa otrā pusē un dosies atpakaļ. Huanita sēdēja viņam blakus un skatījās tie�i uz priek�u.

Viņ� centās uzminēt, kas viņai padomā, ko viņa atbildēs. Un cerēja, ka atbilde būs piekrīto�a. Kā iepriek�ējās reizēs, tā �oreiz �ī sīkā, mcitenīgā sieviete viņu pievilka. Patika viņas stūrgalvība un sievietes smar�a, kas slēgtajā ma�īnā bija jūtama. Kop� �ķir�anās Vcinraita dzīvē bija maz sievie�u, un citos apstākļos viņ� būtu izmēģinājis laimi. Ta�u viņam no Iluanitas vajadzēja daudz vairāk, tāpēc nedrīkst riskēt ar savu iegribu apmierinā�anu.

Viņ� tikko gribēja kaut ko sacīt, kad Huanita pret viņu pagriezās. Pat pustumsā viņ� manīja, ka sievietes acis zvēro.

Jūs esat traks, traks, traks, traks! � Viņas balss dedzīgi pieauga spēkā. � Vai domājat, ka esmu maza muļķīte? Una boba! Una tonta!' Ak, man nebū�ot nekādu briesmu? Dabīgi, ka tādas būs, un es vienīgā no tām cietī�u. Un kam par labu? Dro�ības kunga Veinraita un viņa bankas slavai!

Paklausieties�

�o iebildumu sieviete neievēroja, bet viņas dusmas plūda kā lava no vulkāna.

Vai tāpēc, ka esmu tik neaizsargāta? Kas mani tādu dara � tas, ka dzīvoju viena, vai tas, ka esmu puertorikāniete? Vai tāpēc man lemts pārciest visas �īs pasaules ļaunprātības? Vai jums tie�ām ir kāda sajēga, ka katru nevar izmantot? Aizvediet mani uz mājām! Tas viss ta�u ir īsta pendejada!

Apklustict! � teica Veinraits. Sievietes reakcija viņu ļoti pārsteidza. � Kas ir pcadejada?

Idiotisms. Pcndcjada, ja jūs mēģināt likt uz spēles kāda cilvēka dzīvību da�u stulbu kredītkar�u dēļ. Pendejada, ja Mailzs tam piekrita.

Viņ� atnāca pie manis lūgt palīdzību. Es viņu nemeklēju.

Tātad to jūs saucat par palīdzību?

Es viņam par �o darbu maksā�u. Viņ� pats tā gribēja. Viņ� arī ieteica jūs kā starpnieci.

Un kas �im cilvēkam kai�, ka pats nevar ar mani parunāt? Pazaudējis mēli, vai? Vai arī viņam kauns to darīt, un viņ� slēpjas aiz jūsu muguras?

Labi, labi! � Veinraits iebilda. � Es jūs pavisam labi dzirdu un, protams, aizvedī�u mājās. � Nobrauktuve bija tepat priek�ā, viņ� to izmantoja, pārbrauca pa tiltu pāri ātrccļam un devās atpakaļ uz pilsētu.

Huanita sēdēja un dusmojās. >

Sākumā viņa bija mēģinājusi pavisam mierīgi apsvērt Veinraita priek�likumu. Kamēr viņ� runāja, viņa klausījās. Tad uzmācās �aubas un jautājumi, un vēlāk, kad viņa katru no tiem apsvēra, dusmas auga un auga, līdz izvirda. Dusmas stiprākas darīja tas, ka līdzās sēdēja cilvēks, ko viņa no jauna ienīda. Sāpes, ko reiz viņ� bija sagādājis, tagad atgriezās un bija vēl stiprākas nekā toreiz. Un viņa dusmojās ne tikai sevis dēļ, bet arī par to, ko Veinraits un banka gatavojas pasākt ar Mailzu.

Vienlaicīgi Huanita dusmojās arī uz Mailzu. Kāpēc viņ�, lai �o lietu pārrunātu, nebija viņu uzmeklējis? Vai viņam pietrūka vīri�ķības? Viņa atcerējās, ka tikai pirms nepilnām trim nedēļām apbrīnoja �ī cilvēka varonību, kas Mailzu bija atvedusi pie viņas un lika kā grēku no�ēlotājam lūgt piedo�anu. Ka viņ� atradis citu, kas runā viņa vietā, atgādināja veco Mailzu, kas apvainoja Huanitu zādzībā, lai apkrāptu banku. Pēk�ņi viņas domas mainījās. Vai viņa nupat nebija par asu un netaisnu? Huanita, ieklausoties sevī, vaicāja: vai pēk�ņās dusmas necēlās no vil�anās, ka Mailzs kop� pirmās satik�anās vairs nebija atgriezies? Un vai �o vil�anos vēl lielāku nepadarīja tas, ka Mailzu, kas viņai pēc visa notiku�ā tomēr patika, pārstāvēja Veinraits, ko viņa nevarēja ciest?

Viņas dusmas nekad nevilkās garumā. Tagad tās mazinājās. Uzmācās neziņa. Viņa jautāja Vcinraitam:

Un ko darīsiet tālāk?

Lai ko es darī�u, jums neko vairs nestāstī�u. � Atbilde bija īsa un asa, balsī nejuta ne mazāko draudzības pazīmi.

Iluanita pēk�ņi satrūkās, pārlikdama, vai nav bijusi pārāk kareivīga. Viņa varēja lūgumu noraidīt bez apvainojumiem. Vai Veinraits tagad meklēs iespējas viņai kaitēt? Vai viņa ir apdraudējusi savu darbu? Darbu, kas bija nepiecie�ams, lai rūpētos par Estellu? Huanitas ba�as pieauga. Viņa atkal jutās kā lamatās ievilināta.

Prātā ienāca vēl kas: ja gribēja būt pret sevi godīga � un tāda viņa centās būt � pa�as uzve�anās viņai nepatika arī tāpēc, ka tagad vairs nekad nesastapsies ar Mailzu Tstinu.

Ma�īna palēnināja gaitu. Viņi tuvojās ielu krustojumam, pa kuru varēja nokļūt atpakaļ uz upes otru krastu.

Pati par sevi pārsteigta, Huanita sīkā, nedro�ā balstiņā paziņoja:

Labi, es to darī�u.

Ko tādu?

Bū�u, kā nu tas bija, tā�

Starpniece. � Veinraits sāniski paskatījās uz sievieti. � Vai esat pārliecināta?

Si, cstoy siegura! Es esmu pārliecināta.

�ī brauciena laikā Veinraits jau otro reizi smagi nopūtās.

Jūs nu gan esat dīvaina.

Es esmu sieviete.

Jā, � atbildēja Veinraits jau daudz draudzīgākā balsī. � To es esmu ievērojis.

Pusotru kvartālu no Austrumu foruma Veinraits nobrauca ielas malā, atstājot dzinēju ieslēgtu. No �aketes iek�kabatas viņ� izvilka divas aploksnes: vienu biezāku, otru plānu, un pirmo pasniedza Huanitai.

Tā ir īstina alga. Paglabājiet to, līdz viņ� jūs uzmeklēs. � Aploksnē, kā Veinraits paskaidroja, bija �etrsimt piecdesmit dolāri, kas kopā ar izsniegto piecdesmit dolāru avansu sastādīja salīgto mēne�algu.

Uz nedēļas beigām Tstins man zvanīs. Mūsu sarunas laikā es pieminē�u iepriek� sarunāto kodu, kur nebūs minēts jūsu vārds, bet kas norādīs doties pie jums, ko viņ� drīz pēc tam darīs.

Huanita pamāja, koncentrēdamās, lai kaut ko neaizmirstu.

Pēc �īs tālruņa sarunas man ar Istinu vairs nebūs nekādu sakaru. Mūsu sakarus abos virzienos nodro�ināsiet jūs. Labāk neko nepierakstiet, bet atcerieties. Man ir ziņas, ka jums esot īpa�i laba atmiņa.

To sakot, Veinraits pasmaidīja, un arī Huanita pēk�ņi iesmējās. Cik ironiski, ka �is cilvēks tagad paļāvās uz viņas neticamo atmiņu, kas vēl tik nesen viņai sagādāja tādas nepatik�anas darbā!

Man, starp citu, vajag jūsu tālruņa numuru. Es to nevarēju atrast telefonu grāmatā.

Man nav tālruņa, jo tas pārāk dārgi maksā.

Tomēr tas būs nepiecie�ams. Tstinam var rasties vajadzība zvanīt. Tāpat man. Ja jūs varētu ievilkt tālruni, es parūpē�os, lai banka jums atmaksā izdoto naudu.

Es mēģinā�u. Ta�u esmu dzirdējusi, ka Austrumu forumā tālruņus ilgi jāgaida.

Tad atļaujiet man parūpēties. Es rīt zvanī�u tālruņa sabiedrībai un garantēju, ka viņi rīkosies ātri.

Ļoti labi.

Veinraits atplēsa otru aploksni.

Kad atdosiet Tstinam naudu, iedodiet arī �o.

"�is" izrādījās Kcycharge kredītkarte, uz kuras bija vārds //. E. LYNCOLP. Otrā pusē paraksta vieta nebija aizpildīta.

Laiīstins paraksta �o vārdu savā rokrakstā. Pastāstiet, ka vārds ir nenozīmīgs, lai gan, skatoties uz diviem pirmajiem un pēdējiem burtiem, viņ� izlasīs IIELP1. Karte ir domāta �ai vajadzībai.

Bankas dro�ības dienesta priek�nieks izskaidroja, ka Keychargckredītkar�u centra dators ir ieprogrammēts atļaut ar �o karti iepirkties līdz 100 dolāriem, ta�u tobrīd centrā atskanēs brīdinājuma signāls. Tas brīdinās Veinraitu, ka Tstinam vajadzīga palīdzība, norādīs vietu, kur viņ� atrodas.

�o karti viņ� var lietot, ja ir uzzinājis kaut ko svarīgu vai nonācis briesmās. Zinādams, kas noticis līdz tam, es izlem�u, ko darīt tālāk. Sakiet, lai viņ� pērk kaut ko, kas maksā vismaz piecdesmit dolāru, jo tad veikals noteikti pārliecināsies, vai banka �o pirkumu pieņems. Pēc iepirk�anās viņam jāuzkavējas veikalā, cik ilgi iespējams, lai es varētu turp nokļūt.

Veinraits vēl piebilda:

Iespējams, ka viņam �o kredītkarti nekad nebūs jālieto. Ta�u vajadzības gadījumā tas būs brīdinājuma signāls, ko neviens cits nezina.

Veinraits lūdza, lai Huanita atkārto visu, ko bija teicis, un viņa to izdarīja vārdu pa vārdam. Viņ� apbrīnā uzlūkoja sievieti.

Jūs esat ļoti atjautīga.

Dc que me vale, muerta?

Ko tas nozīmē?

Viņa vilcinājās, tad pārtulkoja:

Ko tas man dos, ja bū�u mirusi?

Neuztraucieties! � Viņ� pasniedzās un viegli aizskāra viņas kopā saliktās rokas. � Apsolu, ka viss izdosies labi.

Tajā brīdī viņa paļāvība pārņēma arī lluanitu. Ta�u vēlāk, kad Estella jau bija aizmigusi, viņu neatstāja nojauta par draudo�ajām briesmām.

7

Dubultseptiņnieka veselības klubs oda pēc virtuves tvaikiem, urīna, ķermeņa smakām un alkohola. Kad krietns laika sprīdis bija pavadīts iek�ā, visi �ie izgarojumi saplūda dīvaini patīkamā kodīgā smārdā, bet reizēm iepūstais svaigais gaiss �ķita kas neparasts.

Klubs bija izvietojies kastei līdzīgā, �etrstāvīgā brūnu ķieģeļu ēkā, kas atradās nopluku�as ielas galā, kur beidzās pilsētas centrs un sākās nomale. Fasāde pusgadsimta laikā bija apskrambāta, nopluku�i, apzīmēta un aprakstīta ar visādiem ķeburiem. Uz ēkas jumta slējās nolauzts karoga kāts, un nebija neviena, kas to būtu redzējis veselu. Galvenā ieeja bija stipras durvis bez uzraksta un atradās tie�i ietves malā. Pati ietve bija saplaisājusi, visur mētājās apgāztas atkritumu tvertnes un neskaitāmas suņu vizītkartes. Iek�pusē bija priek�telpa, kur no sienām lobījās krāsa. Te paredzēta vieta kluba sargam, cīņās daudz cietu�ām biju�ajam smagsvara bokserim, kas ielaida ēkā kluba biedrus, bet rupji izraidīja sve�iniekus. Tomēr reizēm viņ� nebija savā vietā, un tāpēc Mailzsīstins neaizkavēts iekļuva ēkā.

Bija nedēļas vidus, mazliet pirms pusdienlaika, un kaut kur no ēkas aizmugures atskanēja balsu jūklis. Mailzs pa piedrazotu gaiteni, kur sienas greznoja nodzeltēju�i bokseru attēli, gāja uz balsu pusi. Gaiteņa galā bija pustum�s bārs, un durvis uz to bija atvērtas. Mailzs iegāja telpā.

Sākumā viņ� tikko varēja ko samanīt un, nedro�i virzoties uz priek�u, sadūrās ar kādu viesmīli, kas nolamājās, tomēr paspēja nobalansēt glāzes uz paplātes. Divi vīri, kas tupēja uz bāra sēdekļiem, pagrieza galvas pret Mailzu.

Hei, �is ir privātklubs, �omiņ! Ja neesat biedrs � ārā!

Otrs piebalsoja:

Un kur pa�laik slaistās tas slinkais pļēgurs Pedro? Ta' nu gan durvju sargs! Hei, kas jūs tāds? Ko, ellē, meklējat?

Mailzs pieklājīgi atbildēja:

Es meklēju Jūliju Laroku.

Meklējiet kur citur! � pavēlēja pirmais. � Te tāda nav!

Hei, Mailz, vecīt, � caur pustumsu steidzās kāda drukna persona ar resnu vēderu. No tumsas iznira Mailzam pazīstamā zebiekstes seja. Laroka bija tas, kas Drummonburgas cietumā kalpoja mafijai par kameru ziņnesi un vēlāk piebiedrojās Mailzam un viņa sargam Karlam. Karls vēl atradās cietumā un dro�i vien uz visiem laikiem, kamēr Jūliju Laroku atsvabināja īsi pirms Mailza.

�au, Jūlij! � sveicināja Mailzs.

Nāciet līdzi un iepazīstieties ar da�iem ve�iem. � Laroka saņēma Mailza elkoni savos strupajos pirkstos. � Mans �oms, � viņ� paskaidroja abiem, kas tupēja uz bāra sēdekļiem. Tie zaudēja interesi un atgriezās pie savām glāzēm.

� Paklausieties, � Mailzs vairījās. � Labāk neie�u vis, man ta�u nav ne centa kabatā! Nevaru izmaksāt.

Nebēdājiet par naudu. Iedzersim pāris aliņu uz mana rēķina. � Kamēr viņi meklēja galdiņu, kur piesēst, Laroka jautāja:

Kur jūs visu �o laiku bijāt?

Meklēju darbu un esmu bez padoma, Jūlij. Man vajadzīga palīdzība. Cietumā teicāt, ka palīdzēsiet.

Nu, kā tad, kā tad! � Viņi piegāja pie galda, kur jau sēdēja divi vīrie�i. Viens bija vāj�, bēdīgu, bakurētainu seju; otram bija gari, blondi mati, kovboju zābaki un melnas acenes. Laroka pievilka vēl vienu krēslu pie galda.

�is ir mans �oms Mailzs.

Vīrietis ar melnajām acenēm kaut ko norūca. Otrs jautāja: ' � Tas, kas zina par naudu?

Tas pats. � Laroka kliedza uz bāra pusi, lai atnes alu. Tad mudināja bakurētaino: � Paprasiet kaut ko!

Ko tad?

Tak jau par naudu, pakaļas caurums tāds! � bārās tas ar melnajām acenēm. Viņ� padomāja. � Kad izdeva pirmo dolāru?

Tas ir vienkār�i. Daudzi pieņem, ka dolāru izdomāja amerikāņi. Nē, tā nebija. �ī nauda nāk no Bohēmijas provinces, kas agrāk piederēja Vācijai. Toreiz �o naudu sauca par tāleri, bet citi eiropie�i to nevarēja izrunāt, iesauca par dolāru un tā tas palika. Viena no pirmajām reizēm, kad �is vārds pieminēts, ir Makbetā, kur sauc: "Desmit tūksto�us dolāru mūsu vispārējām vajadzībām."

Kas par Maku?

Maksūds. � Laroka ņirgājās. � Ko tad jums vajag � iespiestu programmu, vai? � Tad lepni paskatījās uz abiem pārējiem. � �is zēns zina visu ko.

Ne glu�i, � piebilda Mailzs. � Citādi zinātu, kā tūliņ nopelnīt naudu.

Viesmīlis atnesa divus kausus alus un nometa uz galda. Laroka parakājās pa kabatām un samaksāja.

Pirms sāksiet pelnīt naudu, � Laroka, neievērojot abus pārējos, uzticīgi pieliecās tuvāk Mailzam, � jums jāsamaksā Ominskim. Krievs zina, ka esat izlaists no cietuma un grib jūs satikt.

Mailzs, dzirdot augļotāja vārdu, kam viņ� vēl arvien bija parādā trīs tūksto�us dolāru, acumirklī nosvīda. Viņam bija vēl tikpat liels parāds derību kantorim, un viņ� zināja, ka, atnākot uz �o klubu, viņ� ir parādījies, tūliņ sāks atkal krāties procenti un var sagaidīt ne�ēlīgu atriebību, ja nevarēs samaksāt.

Viņ� jautāja Larokam:

Kā lai samaksāju, ja nevaru atrast darbu?

Resnvēderis pakratīja galvu.

Jums vispirms jārunā ar Krievu.

Kur viņu atrast? � Mailzs zināja, ka Ominskim nav sava biroja un viņ� dodas turp, kurp to sauc darī�anas.

Laroka pamāja uz alu.

Izdzersim �os kausus un iesim viņu meklēt.

Paskatieties uz visu no mana viedokļa. � Eleganti ģērbtais kungs turpināja ēst pusdienas, un viņa dimanta gredzeniem noklātie pirksti veikli darbojās ar nazi un dak�iņu. � Mums bija lieti�ķa vieno�anās, man un jums. Es savu daļu padarīju. Jūs savu toties nē. Man jāprasa, ko lai es par to domāju?

Redziet, � Mailzs lūdzās, � jūs zināt, kas ar mani notika, esmu pateicīgs par pulksteņa apturē�anu, bet es jums pa�laik nevaru maksāt neko. Gribu, bet nevaru. Lūdzu, dodiet man vairāk laika.

Igors Ominskis Krievs pakratīja savu eleganti safrizēto galvu. Manikīrētie nagi aizskāra gludi noskūtu vaigu. Ominskis bija iedomīgs par savu izskatu, tāpēc dzīvoja un ģērbās tā, kā tikai viņ� varēja atļauties.

Laiks, � viņ� klusi aizrādīja, � ir nauda. Un jums no abiem ticis par daudz.

Sē�ot pretim augļotājam pie galda restorānā, kur Laroka bija viņu atvedis, Mailzs jutās kā pele, uz kuru skatās kobra. Viņa pusē uz galda nebija ēdiena, pat ūdens glāzes nē, un to viņ� būtu vēlējies, jo mute bija sausa un vēderu �ņaudza bailes. Ja varētu doties pie Nolana Veinraita, lai atsauktu vieno�anos, kas viņu te noveda, viņ� to būtu darījis bez domā�anas. Bet viņam bija jāsē�, jāsvīst un jāskatās, kā otrs ēd ceptu buti boane femnie gaumē. Jūlijs Laroka bija piesardzīgi aizgājis uz restorāna bāru.

Mailza bailēm bija vienkār�s iemesls. Viņ� iedomājās, cik milzīgs ir Ominska bizness un arī viņa neierobe�otā vara.

Reiz Mailzs bija skatījies televīzijas pārraidi, kur kādam ASV noziegumu ekspertam Ralfam Salerno jautāja, kādu profesiju viņ� piekoptu, ja viņam būtu jādzīvo nelikumīgi.

Eksperts bez domā�anas atbildēja: augļotāja. Tas, ko Mailzs bija uzzinājis cietumā un ari pirms tam, �o viedokli tikai apstiprināja.

Augļotājs Ominskis, saukts Krievs, bija baņķieris, kas bez kāda riska aizdeva mazas un lielākas naudas summas un saņēma neticamu peļņu. Viņu netraucēja likumi un priek�raksti. Klienti uzmeklēja viņu, ne viņ� klientus. Viņam nebija dārga biroja, jo viņ� savas lietas kārtoja automa�īnā, bārā, vai � kā pa�laik � ēdot pusdienas. Viņa grāmatvedība bija visvienkār�ākā, bet kodēta, un darījumi tika kārtoti skaidrā naudā, tāpēc neko nevarēja izsekot. Tikai retais nesamaksāja parādu. Viņ� nemaksāja ne federālos, ne �tata vai pilsētas nodokļus. Toties viņa procentu likme bija 100% gadā un bie�i vien vēl augstāka.

Mailzs pieņēma, ka Ominskim apgrozībā vienmēr bija apmēram divi miljoni dolāru. Daļa bija pa�a augļotāja nauda, pārējā � mafijas, kam viņ� nopelnīja daudz naudas, paturot sev daļu par starpniecību. Ieguldot augļo�anā 100 000 dolāru, piecu gadu laikā iespējams kļūt par 1,5 miljonu dolāru īpa�nieku, tātad iegūt 1 400% peļņu, par ko nekur citur nevarēja pat sapņot.

Turklāt ne visi augļotāja klienti bija vienkār�i cilvēki. Pārsteidzo�i bie�i atbildīgi darbinieki un lielas firmas griezās pie augļotāja pēc naudas, kad to citur vairs nevarēja dabūt. Tad augļotājs bie�i vien kļuva par partneri, da�kārt par galveno. Visi augļotāji bija rijīgi kā haizivis un parasti pakampa lielāko gabalu.

Lielākos augļotāja izdevumus prasīja parādu piedziņa. Bet arī tic bija niecīgi. Augļotājs zināja, ka klients ar lauztu kāju vai citu traumu, kas parādnieku noved slimnīcā, nevarēs maksāt neko. Viņa stiprākais ierocis bija baiļu iedzī�ana.

Ta�u �īm bailēm vajadzēja faktiska pamatojuma. Ja kāds klients atteicās maksāt, nolīgti bandīti izpildīja ātru un me�onīgu sodu.

Augļotāju risks bija daudz niecīgāks nekā citām kriminālām nodarbībām. Retu augļotāju iesūdzēja tiesā, vēl mazāku skaitu apcietināja. Iemesls bija pierādījumu trūkums. Augļotāja klienti parasti baiļu vai kauna dēļ bija pilnīgi mēmi. Un tie, ko piekāva, nesūdzējās, zinot, ka dabūs vēl.

Tāpēc Mailzs noba�ījies sēdēja, kamēr Ominskis pabeidza

ēst.

Augļotājs negaidīti noprasīja:

Vai zināt kaut ko no grāmatvedības?

Grāmatvedības? Jā, kad strādāju bankā�

Otrs pamāja, lai klusē. Aukstas, cietas acis vērtēja Mailzu.

Varbūt varu jūs izmantot. Man Dubultseptiņniekā vajag grāmatve�a.

Veselības klubā? � Mailzs nebija zinājis, ka tas Ominskim pieder. Viņ� piebilda: � Es tur �odien biju, pirms�

Otrs viņu asi pārtrauca.

Kad runāju, turiet muti ciet un atbildiet tikai uz jautājumiem. Laroka saka, ka jūs gribot strādāt. Ja es jūs pieņem�u darbā, viss, ko nopelnīsiet, būs mans kapitāla un procentu atmaksā�anai. Citiem vārdiem, jūs man piederēsiet! Vai saprotat?

Jā, Ominska kungs! � Mailzs juta atvieglinājumu. Viņam dos laiku parāda atmaksai. Uz kādiem noteikumiem un kāpēc � tas vairs nebija svarīgi.

Jūs saņemsiet ēdienu un istabu. Un no viena es jūs brīdinu: nebāziet nagus kasē. Ja dabū�u zināt, ka esat zadzis, vēlēsieties, lai zadzis būtu no bankas, nevis no manis.

Mailzs nodrebēja. Ne par zag�anu viņ� baidījās, to Mailzs nekādā ziņā nedarīs, bet iedomājoties, ko Ominskis darītu, uzzinot, ka viņa grupā ielavījies Jūda.

Jūlijs jūs aizvedīs un palīdzēs iekārtoties. Jums pateiks, kas darāms. Tas viss. � Ominskis viņu atlaida un pamāja Larokam, kas skatījās no bāra. Mailzs gaidīja pie restorāna durvīm, kamēr augļotājs deva Larokam norādījumus. Laroka vairākkārt pamāja.

Pienācis pie Mailza, Laroka teica:

Jūs dabūjāt labu robu. Kustēsimies!

Kad viņi devās prom, Ominskis ķērās pie saldā ēdiena, bet krēslā viņam pretī ieslīdēja cits gaidītājs.

Istaba atradās Dubultseptiņniekā aug�ējā stāvā, un tā nebija nekas vairāk kā trūcīga kabīne. Mailzs nenoskuma. Tas tomēr bija sākums, lai viņa dzīve ritētu uz labo pusi, lai viņ� varētu atgriezties tur, no kurienes bija padzīts. Tas prasīs daudz laika, vajadzēs briesmīgi riskēt. Pa�laik viņ� par savu dubulto uzdevumu nedomāja, vairāk koncentrējās uz darāmo, centās, lai viņu pieņemtu kā savējo. Tā Nolans Vcinraits bija ieteicis.

Viņ� vispirms iegaumēja kluba iekārtojumu. Pirmajā stāvā vēl bez bāra, kur viņ� atnāk�anas dienā ieklīda, bija izvietotas vingrotavas un rokasbumbas laukumi.1 Otrajā stāvā atradās pirtis un masā�as telpas. Tre�ajā darbojās biroji. Ceturtais stāvs bija mazāks par pārējiem, un te atradās kabīnes, kur kluba biedri varēja pārgulēt.

Mailzam grāmatve�a darbs padevās viegli. Viņ� to darīja labi un akurāti, sakārtojot ielaistos darbus un uzlabojot kontu ierakstus, kas agrāk tika darīts nevī�īgi. Kluba mened�erim viņ� ieteica, kā uzlabot atskaites dokumentāciju, neprasot par to pateicību.

Mened�eris, agrākais boksa cīņu organizētājs Natansons, kam biroja darbs nepadevās, bija pateicīgs. Viņ� augstu vērtēja Mailza piedāvājumu pārkārtot uzskaiti noliktavās, pilnveidot inventarizāciju. No savas puses Natansons atļāva Mailzam brīvajā laikā izmantot rokasbumbas laukumus, tā dodot iespēju iepazīties ar kluba biedriem.

Kluba biedri, visi tikai vīrie�i, kā Mailzs drīz vien saprata, dalījās divās grupās. Vienu no tām veidoja cilvēki, kas regulāri izmantoja kluba veselības kop�anas ierīces, ieskaitot pirti un masā�as telpas. �ie cilvēki nāca un gāja pa vienam, retais pazina citus, un Mailzs saprata, ka tic ir algoti darbinieki un zemāka ranga mened�eri, kas iesaistījās klubā, lai stiprinātu veselību. Viņam bija pamatotas aizdomas, ka pirmā grupa ir dro�s aizsegs otrās grupas nodarbībām. Otrā grupa parasti vingro�anas telpas neizmantoja, tikai reizēm pirti.

Otrā grupa parasti pulcējās vai nu bārā, vai tre�ajā stāvā. Visvairāk vēlu vakarā, kad vingrot gribētāji parādījās reti. Mailzs drīz saprata, ka �ī bija tā grupa, ko Nolans Veinraits nosauca par mafiju un Dubultseptiņnieka klubu par viņu sapulcē�anās vietu.

Mailzs drīz ievēroja vēl ko citu. Proti, tre�ā stāva telpās notika nelegālas kār�u un metamo kauliņu spēles, turklāt par ļoti augstām likmēm. Kad viņ� bija kluhinostrādājis nedēju, parastie vakara apmeklētāji viņu pazina un nevairījās, jo Jūlijs Laroka bija apgalvojis, ka jaunais darbinieks ir godīgs un apzinīgs cilvēks.

Drīz pēc tam Mailzs, turpinot uzkrautos darbus, sāka nest uz tre�o stāvu kokteiļus un sviestmaizes. Pirmajā reizē kāds no pusdu�a muskuļotu sargu paņēma paplāti un ienesa to telpā. Ta�u nākamajā vakarā un turpmāk viņu ielaida pie viesiem, kur notika azartspēles. Mailzs neatsacījās noskriet lejā, lai nopirktu un uznestu cigaretes apmeklētājiem un arī sargiem.

Mailzs juta, ka viņ� �iem cilvēkiem pamazām iepatīkas.

Viens no iemesliem bija viņa gatavība palīdzēt. Pamazām atgriezās arī viņa agrākā jautrība un labsirdība, par spīti bīstamībai, ko viņ� labi apzinājās. Un, tre�kārt, Jūlijs Laroka, kas �ķita darbojamies visur un ar visiem, bija viņu ņēmis savā aizsardzībā, lai gan Mailzs tāpēc reizēm jutās kā varietē mākslinieks.

Mailza pla�ās zinā�anas par naudu un tās vēsturi neizsakāmi valdzināja Laroku un viņa pavadoņus. Visbie�āk pieprasīja stāstīt par valdībām, kas kara laikā viltoja naudu; to Mailzs pirmo reiz bija stāstījis cietumā. Pirmajās kluba nedēļās, Larokas mudināts, viņ� to bija atkārtojis vismaz duci rei�u. Stāstu vienmēr papildināja piekrīto�i galvas mājieni un izteicieni par "neģēlīgajiem liekuļiem" un "nolādētajiem noziedzniekiem, kas sē� valdībā".

Lai papla�inātu tematu izvēli, Mailzs devās uz dzīvokli, kur bija apmeties pirms apcietinā�anas, un atguva savas grāmatas. Pārējās mantas gan sen bija pārdotas, lai segtu īres maksas, bet grāmatas bija pievācis sētnieks un atdeva Mailzam. Kādreiz viņam piederēja arī pla�a monētu un bankno�u kolekcija, ko pārdeva toreiz, kad bija parādā visiem un visur. Viņ� cerēja, ka kādu dienu varēs sākt atjaunot kolekciju, bet �ī cerība likās vēl tālu, tālu.

Palasījies rokasgrāmatās, ko viņ� glabāja savā ceturtā stāva kabīnē, Mailzs stāstīja Larokam un citiem par dīvainām naudas formām. Smagākā nauda cilvēces vēsturē esot atrasta Klusā okeāna Japas salā, kur to lietoja līdz Otrā pasaules kara sākumam. Tā izgatavota no agronita akmens apļa formā. Vairums apļu biju�i apmēram vienu pēdu diametrā, bet kāda naudas vienība bijusi divpadsmit pēdu diametrā, ejot iepirkties, tā nesta uz kārts. Visiem smejoties, kāds noprasīja:

Un kā ar sīknaudu? � Mailzs apliecināja, ka tā bijusi kā nelieli aplī�i.

Toties visvieglākā nauda bijusi no retām spalvām Jaunhebridu salās. Gadusimteņiem ilgi, īpa�i Abcsīnijā, kā nauda tika lietots sāls. Romie�i ar sāli maksāja algu saviem karavīriem. Borneo salā vēl deviņpadsmitajā gadsimtā, stāstīja Mailzs, naudas vietā izmantoti cilvēku galvaskausi.

Tomēr, lai kāds bija tās dienas temats, valodas vienmēr aizvirzījās līdz vilto�anai.

Pēc vienas tādas sarunas milzīga auguma �oferis miesassargs, kas sēdēja bārā, kamēr viņa kungs aug�ā spēlēja azarta spēles, aizvilka Mailzu malā.

Klau, jaunais cilvēk, jūs teicāt, ka varat pazīt viltotas banknotes. Paskatieties uz �o. � Viņ� rādīja jaunu, tīru divdesmit dolāru banknoti.

Mailzs to paņēma un rūpīgi apskatīja. To viņ� nedarīja pirmo reizi. Kad vēl strādāja Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā, aizdomīgās banknotes parasti nonāca pie viņa.

Milzīgais vīrs ņirdza.

Laba, vai ne?

Ja nu �ī ir viltota, tad tā ir labākā, ko vispār esmu redzējis.

Gribat da�as nopirkt? � Miesassargs no iek�kabatas izvilka vēl deviņas banknotes. � Dodiet man �etrdesmit dolāru īstajā naudā, un �ie divi simti ir jūsu.

Mailzs zināja, ka tā ir parastā likme augstas klases viltojumiem. Viņ� arī ievēroja, ka visas banknotes ir vienādi kvalitatīvas.

Viņ� jau gribēja piedāvājumu noraidīt, bet tad pārdomāja. Viņ� negatavojās iepirkties par viltotu naudu, bet to varēja nosūtīt Veinraitam.

Pagaidiet, � viņ� sacīja milzim un uzskrēja ceturtajā stāvā, kur bija paslēpis mazliet vairāk nekā �etrdesmit dolāru. Tie atliku�i no Veinraita avansa un dzeramnaudām, ko viņ� bija saņēmis tre�ajā stāvā. Mailzs pagrāba naudu, kas galvenokārt bija nelielas vērtības banknotēs, un bārā iemainīja pret viltotajiem divsimts dolāriem. Tos viņ� vakarā savā istabā dro�i noslēpa.

Nāko�ajā dienā, plati smaidot, Jūlijs Laroka sacīja:

Dzirdēju, ka jums bijis izdevīgs darījums. � Mailzs tajā brīdī sēdēja tre�ā stāva istabā pie sava grāmatve�a rakstāmgalda.

Mazliet, � viņ� atzinās.

Laroka piebīdīja resno vēderu tuvāk un sāka runāt klusāk.

Vai gribat vēl citu darījumu?

Mailzs uzmanīgi sacīja:

Tas atkarīgs no tā, kas darāms.

Ceļojums uz Luisvilu, jāved to pa�u, ko vakar nopirkāt.

Mailzs juta, ka kuņģis krampjaini saraujas, apzinoties, ka

pietiks policijai ceļā viņu apturēt, un nenovēr�ama atgrie�anās cietumā, �oreiz uz daudz ilgāku laiku. Ta�u, ja viņ� �ādu risku neuzņemsies, kā lai kaut ko uzzina un iegūst pārējās bandas uzticību?

Viss, kas jums jādara, ir aizbraukt ar ma�īnu līdz Luisvilai un atlidot atpakaļ. Par to jums maksās divus simtus.

Kas notiks, ja mani aizturēs? Kā cietumniekam, kas izlaists pret solījumu, man nedrīkst būt vadītāja apliecības.

Vadītāja apliecība nav nekāda problēma, ja varat dabūt fotogrāfiju � seju no priek�as un plecus.

Tādas man nav, bet varu dabūt.

Tad dariet to labi ātri.

Pusdienlaikā Mailzs aizgāja līdz kādai pilsētas centra autostacijai un nofotografējās automātā. Attēlu viņ� atdeva Larokam tajā pa�ā pēcpusdienā.

Pēc divām dienām, kad Mailzs sēdēja un strādāja, kāda roka klusi uzlika uz viņa grāmatvedības papīriem nelielu plastmasas kartīti. Mailzs ar apbrīnu ievēroja, ka tā ir �tata vadītāja apliecība, kurā bija ielīmēta viņa sagādātā fotogrāfija.

Pagriezies atpakaļ viņ� redzēja, ka aizmugurē, plati smaidot, stāv Laroka.

Labāka apkalpo�ana nekā oficiālajā vadītāja apliecību izsnieg�anas birojā, vai ne? � viņ� jautāja.

Mailzs neticīgi atsaucās:

Vai gribat sacīt, ka �ī ir viltota apliecība?

Vai varat at�ķirt no īstās?

Nē, nevaru vis, � viņ� ļoti rūpīgi apskatīja apliecību, kas visos sīkumos likās tāda pati kā oficiālā. � Kā jūs to dabūjāt?

Tas nav svarīgi.

Nē, nē, man tas tie�ām interesē. Jūs ta�u zināt, cik ļoti man tādas lietas interesē.

Larokas seja satumsa, un pirmo reiz acīs pavīdēja aizdomas.

Kāpēc jums tas jāzina?

Es jau teicu � profesionāla interese. � Mailzs cerēja, ka sarunu biedrs neievēros viņa nervozitāti.

Nevajag uzdot tādus jautājumus. Ja kāds pārāk daudz jautā, cilvēkiem rodas aizdomas. Un viņam var klāties slikti. Viņam var klāties ļoti slikti.

Mailzs neatbildēja. Laroka brīdi viņu vēroja, bet likās, ka aizdomas izzūd.

Tas notiks rītvakar, un kāds jums pastāstīs, kur un ko darīt.

Nākamajā vakarā pienāca norādījumi, un tos atnesa pastāvīgais ziņnesis Laroka. Viņ� iedeva ma�īnas atslēgu komplektu, apmaksātu kvīti no kādas pilsētas stāvvietas un lidma�īnas biļeti vienā virzienā. Mailzam bija jāatrod ma�īna, ķir�u krāsas �evrolē impala, jāizbrauc no stāvvietas un pa nakti jādodas uz Luisvilu. Nonākot �ajā pilsētā, viņam ma�īna jāaizbrauc uz Luisvilas lidostas stāvvietu, jāatstāj stāvvietas �eks un atslēgas zem priek�ējā sēdekļa. Pirms aizie�anas rūpīgi jānoslauka savi pirkstu nospiedumi. Un tad ar agrāko lidma�īnu jādodas atpakaļ.

Visnepatīkamākās bija pirmās minūtes, kad Mailzs bija atradis ma�īnu un brauca ārā no stāvvietas. Viņ� satraukti domāja: ja nu policija �o ma�īnu novēro? Varbūt to cilvēku, kas ma�īnu novietoja, tur aizdomās. Ja tā, tad tūliņ parādīsies policijas patruļma�īna. Mailzs zināja, ka �ī ir bīstama lieta. Citādi nebūtu izvēlēts viņ�. Viltotā nauda, jādomā, liela summa, dro�i vien atradās bagā�as nodalījumā.

Tomēr nekas nenotika, lai gan sasprindzinājums mazinājās tikai tad, kad stāvvieta bija tālu aiz muguras un viņ� tuvojās pilsētas robe�ai.

Pāris reizes viņ� sastapa lielceļa policijas patruļma�īnas, un tad sirds sāka dauzīties. Ta�u neviens viņu neapturēja, un viņ� ļoti mierīgi nonāca Luisvilā īsi pēc saullēkta.

Tikai viens notikums nebija plānā paredzēts. Kādas trīsdesmit jūdzes no Luisvilas Mailzs nobrauca no lielceļa un tumsā, izmantojot kabatas spuldzīti, atvēra ma�īnas bagā�as nodalījumu. Tur bija divi pamatīgi aizslēgti, smagi koferi. Viņ� gribēja vienu koferi atlauzt, bet saprāts sacīja, ka tādā gadījumā pats sevi pakļaus briesmām. Pēc tam Mailzs aizslēdza ma�īnas bagā�as nodalījumu, pierakstīja impalas numuru un devās tālāk.

Luisvilas lidostu viņ� atrada bez grūtībām. Izdarījis visu, kā bija noteikts, iekāpa lidma�īnā un ap pulksten desmitiem jau atgriezās Dubultseptiņnieka klubā. Neviens neprasīja, kur viņ� bijis.

Visu dienu Mailzs bija miegains pēc negulētās nakts, tomēr palika darbā. Pēcpusdienā, plati smaidot un kūpinot resnu cigāru, ieradās Jūlijs Laroka.

Jūs, Mailz, noklapējāt tīru darbiņu. Neviens nav īgns, visi ir apmierināti.

Tas labi. Kad saņem�u savus divsimts dolārus?

Tos jūs jau saņēmāt. Ominskis pievāca. Tie mazinās jūsu parādu.'

Mailzs nopūtās. Viņ� saprata, ka pa�am jau vajadzēja iedomāties, tomēr likās netaisni � tā riskēt tikai tāpēc, lai �is augļotājs naudu piesavinātos.

Kā Ominskis to uzzināja?

Nav daudz tāda, ko viņ� nezinātu.

Pirms minūtes sacījāt, ka visi ir apmierināti. Kas ir �ie "visi"? Ja man atkal jādara tas pats, gribētu zināt, kam es strādāju.

Kā jau reiz sacīju, ir �is tas, ko nav prātīgi zināt vai prasīt.

Tā jau laikam ir. � Bija skaidrs, ka viņ� neko neuzzinās, tāpēc paccntās uzsmaidīt Larokam, lai gan �odien Mailza jautrība bija zudusi un viņ� jutās nomākts. Nakts brauciens bija grūts, un par spīti tam, ka viņ� tik briesmīgi riskēja, bija jāatzīst, ka nekā nav uzzinājis.

Pēc �etrdesmit astoņām stundām, vēl arvien noguris un zaudējis cerības, viņ� savas ba�as izsūdzēja Iluanitai.

Mailzs Tstins un Huanita mēne�a laikā, ko viņ� pavadīja Dubultseptiņnieka klubā, bija jau divas reizes tiku�ies.

Pirmā reize � da�as dienas pēc tam, kad Huanita satikās ar Nolanu Veinraitu. Satik�anās iznāca neērta un nedro�a. Kā Veinraits bija solījis, dzīvoklī ļoti ātri ievilka tālruni, bet Mailzs to nezināja un ieradās nepieteikts, pie kam viņ� bija garu gabalu braucis ar autobusu. Pēc uzmanīgas nopētī�anas caur aizķēdēto durvju spraugu Huanita ķēdi noņēma un ielaida viņu dzīvoklī.

Labvakar, � sacīja Estella. Sīkais, melnīgsnējais bērns bija Huanitas miniatūra. Viņa pacēla uz Mailzu lielas, tum�as acis, atrāvusies no izkrāsojamās grāmatas.

Jūs esat tas tievais cilvēks, kas te jau reiz bija. Nu jūs esat dū�īgāks.

Zinu, es tagad ēdu mil�u burvju barību.

Estella iesmējās, bet Huanita izskatījās neapmierināta. Viņ� atvainojās:

Nezināju, ka man ir iespējams par iera�anos jūs brīdināt. Veinraita kungs sacīja, ka jūs mani gaidīsiet.

Liekulis!

Jums viņ� nepatīk?

Es viņu ienīstu!

Es neuzskatu viņu par kādu labo rūķīti, bet arī neienīstu. Viņam jādara savs darbs.

Tad lai ta�u viņ� to dara pats un neiejauc tajā citus.

Ja jau jums tas nepatīk, kāpēc tad piekritāt?�

Huanita atcirta:

Vai domājat, ka es neesmu sev jau tūksto�reiz to vaicājusi? Maldi to sca cl dia que lo conoci. Es muļķīgi apsolījos, bet pēc tam no�ēloju.

Nekāda no�ēlo�ana nav vajadzīga. Jums nav solījums jāpilda. � Mailzs runāja maigi. � Es Veinraitam izskaidro�u. � Un viņ� grasījās doties uz durvīm.

Huanita uzliesmoja:

Un kas būs ar jums? Kā tiksiet galā ar ziņojumiem? � Tad sakaitināta papurināja galvu. � Vai tobrīd, kad �ai muļķībai piekritāt, jūs bijāt nepieskaitāms?

Nē, es to uzskatīju par izdevību, savā ziņā pat vienīgo izdevību, bet man nav tiesību tajā iejaukt jūs. Kad es jūs ieteicu kā iespējamo sakarnieci, es nebiju visu pilnībā izdomājis. Piedodiet.

Māmiņ, kāpēc tu esi tik dusmīga? � Estella ievaicājās.

Huanita notupās un apkampa meitiņu.

No te prcocupcs, mi ciclo. [18] Esmu dusmīga uz dzīvi, maziņā. Un par to, ko viens cilvēks nodara otram. � Viņa piepe�i sacīja: � Sēdiet! Sēdiet!

Vai esat pārliecināta, ka tā vajag?

Pārliecināta par ko? Ka jums jāsē�? Nē, pat par to neesmu pārliecināta. Bet dariet tā!

Viņ� paklausīja.

Man patīk jūsu temperaments, Huanita. � �ajā mirklī viņ� atkal izskatījās kā toreiz bankā. � Man patīk tas un vēl daudz kas cits. Ja vēlaties dzirdēt patiesību, atklā�u, ka ieteicu jūs par sakarnieci, lai varētu jūs atkal satikt.

Viņa paraustīja plecus.

Nu tas ir noticis. Jādomā, ka tas notiks atkal. Tāpēc nododiet man savu slepeno ziņojumu, lai es to varu izstāstīt zirneklim Veinraita kungam, kas au� tīklus.

Mans ziņojums ir tāds, ka nav nekā, ko pa�laik ziņot. Vismaz ne �ovakar. � Viņ� stāstīja par Dubultseptiņnieka klubu, kā tas izskatās un o�, un Huanitas deguns nepatikā sarāvās. Mailzs aprakstīja savu satik�anos ar Jūliju Laroku, pārrunas ar augļotāju Ominski Krievu un savu pieņem�anu par Dubultseptiņnieka veselības kluba grāmatvedi. Tobrīd Mailzs bija strādājis klubā tikai da�as dienas, un viņ� vēl neko nezināja. � Bet esmu iekļuvis �ajā namā, � viņ� pārliecināti teica Huanitai, � un to Veinraita kungs gribēja.

Iekļūt ir viegli. Bet tas ir kā omāru murdā � ārā tik�ana var izrādīties daudz grūtāka.

Estella nopietni klausījās. Viņa vaicāja Mailzam:

Vai jūs atnāksiet atkal?

Nezinu, � viņ� jautājo�i lūkojās Huanitā. Sieviete vēroja viņus abus, tad nopūtās.

Jā, amorcito, � viņa sacīja Estellai, � viņ� nāks atkal.

Iluanita iegāja guļamistabā un iznesa divas aploksnes, ko viņai bija iedevis Veinraits. Viņa tās pasniedza Mailzam.

Tās ir jums.

Lielākajā aploksnē bija banknotes. Mazajā Keycharge kredītkarte ar neīstu vārdu H. E. LYNCOLP. Viņa izskaidroja, ka kartīte ir sauciens palīgā.

Plastikāta kartīti Mailzs iebāza kabatā, bet aploksni atdeva Huanitai.

To paturiet jūs. Ja to kāds atradīs pie manis, radīsies aizdomas. Naudu izmantojiet sev un Estellai. Esmu jūsu parādnieks.

Iluanita vilcinājās. Tad daudz laipnākā balsī sacīja:

Es to jums saglabā�u.

Nākamajā dienā Iluanita, strādājot Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā, piezvanīja Vcinraitam. Viņa rūpīgi izvēlējās vārdus, nepieminēja ne sevi, ne Mailzu, ne Dubultseptiņnieka veselības klubu. Veinraits klausījās, pateicās viņai, un tas bija viss.

Nākamā Huanitas un Mailza satik�anās iznāca pēc pusotras nedēļas kādā sestdienas pēcpusdienā. �oreiz Mailzs bija iepriek� piezvanījis un likās, ka gan Iluanita, gan Estella priecājās par viņa iera�anos. Viņas gāja iepirkties un Mailzs piebiedrojās. Visi trīs staigāja pa tirgu, un Iluanita beidzot nopirka poļu desas un kāpostus. Viņa teica:

Tas ir vakariņām. Vai paliksiet?

Viņ� apliecināja, ka paliks, piebilstot, ka drīkst atgriezties vēlu naktī vai pat nākamajā rītā.

Ejot mājās, Estella pēk�ņi sacīja:

Jūs man patīkat, � un ielika savu rociņu viņa plaukstā, kur tā arī palika. Iluanita to ievēroja un pasmaidīja.

Vakariņu laikā mazajai trijotnei izveidojās jauka draudzība. Tad Estella gāja gulēt, �oreiz noskūpstot arī Mailzu. Kad viņi bija vieni, Mailzs noskaitīja savu ziņojumu Veinraitam. Viņi sēdēja līdzās uz dīvāna. Kad viņ� beidza runāt, sieviete pagriezās un sacīja:

Ja vēlaties, varat palikt pa nakti.

Pagāju�ajā reizē, kad �eit nak�ņoju, jūs bijāt tur. � Viņ� norādīja uz guļamistabu.

�oreiz es palik�u tepat. Estella guļ ļoti cie�i. Mūs neviens netraucēs.

Viņ� tiecās pēc Iluanitas, un viņa dedzīgi nāca pretim. Viņas mazliet pavērtās lūpas bija siltas, valgas un juteklīgas, kā salds solījums tam, kas nāks vēlāk. Viņas mēle dejoja, un viņ� bija sajūsmā. Sievieti turot apskautu, viņ� juta straujo elpu un sīkā auguma kaislās trīsas, kas bija dedzīga atbilde viņa tieksmēm. Kad vīrie�a rokas sāka glāstīt sievietes ķermeni, lluanita dziļi nopūtās, izbaudot tīksmi, kas ar laiku pāries ekstāzē. Bija pagājis ilgs laiks, kop� Huanita nav bijusi kopā ar vīrieti. Varēja skaidri manīt, ka viņa ir satraukta, nepacietīga un atsaucīga. Viņi steigā saklāja dīvānu.

Bet tad sekoja nelaime. Mailzs Huanitu vēlējās ar prātu un, �ķita, arī ar miesu. Ta�u, kad pienāca brīdis vīrietim sevi apliecināt, viņa ķermenis atsacījās. Izmisumā viņ� pūlējās koncentrēties, aizvēra acis un karsti vēlējās, lai viss notiktu. Ta�u nekas nemainījās. Tas, kam bija jābūt jauna vīrie�a kaislīgam un nelokāmam �ķēpam, bija mīksts un nederīgs. Huanita mēģināja viņu mierināt, �ukstēdama:

Mailz, mīļais, neuztraucies! Pacieties. Ļauj man palīdzēt, un viss būs labi.

Viņi mēģināja atkal un atkal. Beidzot Mailzs atkrita spilvenos, nokaunējies un tuvu asarām. Viņ� bija nelaimīgs un saprata, ka impotenci rada apziņa par cietumā piekoptajiem homoseksuālajiem sakariem. Viņ� bija cerējis, ka tas attiecības ar sievieti neiespaidos, bet tā nebija. Mailzs nelaimīgs atzina: tas, no kā viņ� baidījās, ir noticis. Viņ� vairs nav vīrietis.

Beidzot viņi pagura. Nelaimīgi un nepiepildīti abi aizmiga.

Naktī Mailzs atmodās, brīdi nemierīgi mētājās pa gultu, tad piecēlās. Huanita arī pamodās un ieslēdza lampiņu, kas atradās blakus dīvānam.

Kas noticis?

Es sāku domāt un nevaru vairs aizmigt.

Par ko tu domāji?

Tad viņ� visu izstāstīja, sē�ot blakus Huanitai, mazliet pavērsis galvu sānis, lai nebūtu jāskatās viņai acīs. Izstāstīja visu par dzīvi cietumā, sākot ar to, kā bars viņu izvaroja, par savu draugu Kārlu, kas cietumā sargāja viņu, par pārvāk�anos uz melnādainā mil�a kameru un homoseksuālo sakaru turpinā�anos, kas Mailzam sāka patikt. Viņ� runāja par savām dalītajām jūtām pret Kārlu, kura laipnību un maigumu Mailzs vēl arvien atcerējās ar� patiku? � mīlestību? To viņ� pats nezināja.

�ajā brīdī Huanita viņu pārtrauca.

Vairāk nestāsti! Esmu dzirdējusi diezgan, un man ir slikti.

Un vai tu domā, ka es jūtos labi?

No tļuiero saber. Es to nezinu, un tas mani neinteresē. � Visas �ausmas un pretīgums, ko viņa juta, bija saklausāmas balsī.

Tikko uzausa gaisma, viņ� apģērbās un devās projām.

Tā pagāja divas nedēļas un pienāca sestdienas pēcpusdiena. Mailzs bija atklājis, ka �is ir labākais brīdis nedēļā, kad viņ� var neievērots atstāt veselības klubu. Viņ� vēl arvien nebija atkopies no sava nervozā brauciena uz Luisvilu un jutās nomākts, ka nekā nav atklājis.

Viņ� bija arī noba�ījies, vai drīkst atgriezties pie Huanitas. Mailzs nezināja, vai viņa gribēs vairs redzēties. Tad izlēma, ka vismaz viens apmeklējums ir nepiecie�ams, un, kad viņ� tur aizgāja, sieviete bija lieti�ķa, it kā pagāju�ajā reizē notiku�ais būtu aizmirsts.

Viņa noklausījās ziņojumu, tad Mailzs stāstīja par savām �aubām.

Es nevaru atklāt neko svarīgu. Labi, es sadarbojos ar Jūliju Laroku un �oferi, kas man pārdeva tos viltotos divdesmitniekus. Ta�u tās ir sīkas zivtiņas. Kad uzdodu Larokam jautājumus, piemēram, par viltotajām vadītāja apliecībām, viņ� aizver muti ciet un kļūst aizdomīgs. Man vēl arvien nav nekādas informācijas par galvenajiem cilvēkiem �ajā noziegumu ķēdē, tāpat nezinu visu, kas norisinās Dubultseptiņniekā.

Mēne�a laikā pārāk daudz nevar atklāt, � teica Huanita.

Varbūt, ka nav nekā atklājama, vismaz nekas tāds, ko vēlas uzzināt Veinraits.

Varbūt. Ta�u tā nav tava vaina. Turklāt ir iespējams, ka esi atklājis daudz vairāk, nekā domā. Mums ir viltotā nauda, ko man iedevi, auto numurs�

Dro�i vien zagts!

Lai �erloks Ilolms Vcinraits to uzzina. � Pēk�ņi Iluanitai ienāca kas prātā. � Kā ir ar lidma�īnas biļeti? To, ko tev iedeva atceļam?

Es to izmantoju.

Jā, bet vienmēr paliek pasaknis ar visu informāciju.

Varbūt, ka es� � Viņam mugurā bija tas pats uzvalks, ar ko brauca uz Luisvilu. Pameklējis kabatā, viņ� tie�ām atrada biļetes aploksni ar pasakni.

Huanita paņēma aploksni un pasakni.

Varbūt, ka tas kādam kaut ko nozīmēs. Es tev atdabū�u �etrdesmit dolārus, ko samaksāji par viltoto naudu.

Tu par mani rūpējies.

Por que non?' Liekas, ka kādam tas jādara.

Estclla, kas bija ciemojusies pie draudzenes blakus dzīvoklī,

ienāca un teica:

Labdien! Vai jūs atkal paliksiet?

Nē, � viņ� atbildēja. � Man drīz jādodas projām.

Iluanita strupi pajautāja:

Kāpēc tev jāiet?

Man nav iemesla, es tikai domāju�

Tad ēdīsim kopā vakariņas. Tas Estellai patiks.

Ai, cik jauki! � priecājās Estella. Tad pievērsās Mailzam: � Vai izlasīsiet man stāstiņu?

Kad viņ� to apsolīja, Estella atnesa grāmatu un priecīgi iekārtojās klēpī.

Pēc vakariņām viņ� izlasīja vēl vienu stāstiņu. Tad Estella novēlēja labu nakti un aizgāja gulēt.

Tu esi jauks cilvēks, Mailz, � Iluanita sacīja, iznākusi no guļamistabas un aizvērusi aiz sevis durvis. Kamēr viņa apsedza Estellu, Mailzs bija piecēlies, lai dotos prom. � Nē, paliec. Man tev kaut kas jāsaka.

Tāpat kā iepriek�ējā reizē viņi sēdēja blakus uz dīvāna. Iluanita runāja lēnām, meklēdama vārdus.

Pagāju�ajā reizē, kad tu aizgāji, es no�ēloju tos skarbos vārdus un domas, ko tajā nakti pateicu. Neviens nedrīkst otru tiesāt, bet es to darīju. Es zinu, ka cietums tev sagādāja cie�anas. Es tur neesmu bijusi, bet varbūt varu saprast, cik viss bija �ausmīgi. Bet kā citi, kas tur nav biju�i, varētu paredzēt, ko viņi darītu, tur nonāku�i? Ja tas vīrietis Karls, par kuru tu runāji, bija laipns, kad visi bija ļauni, tad tas ir pats svarīgākais.

Huanita apklusa, pārdomāja un turpināja.

Sievietei ir grūti saprast, kā vīrietis var mīlēt vīrieti tā, kā tu stāstīji, un darīt to, ko jūs viens ar otru darījāt. Tomēr es zinu, ka ir tādi vīrie�i, ka ir arī sievietes, kas viena otru mīl un dara to, kas viņām patīk. Un tagad, kad tas viss pateikts, jāatzīst, ka mīlestība ir labāka nekā tās trūkums un daudz labāka nekā ienaids. Tā kā, lūdzu, aizmirsti vārdus, kas tevi sāpināja, un turpini atcerēties Kārlu, atzīstoties, ka esi viņu mīlējis. � Viņa pacēla acis un skatījās tie�i uz Mailzu. � Tu viņu mīlēji, vai ne?

Jā, � viņ� ļoti klusu sacīja. � Es viņu mīlēju.

Huanita pamāja.

Ir labāk, ja to pasaka. Varbūt tu turpināsi mīlēt vīrie�us. To es nezinu. Es �īs lietas nesaprotu, zinu tikai, ka mīlestība ir labāka nekā viss pārējais, lai kur to atrodam.

Paldies, Huanita. � Viņ� redzēja, ka sieviete raud, un arī viņa seja bija asarām noplūdusi.

Viņi ilgi klusēja, ieklausoties sestdienas vakara ielas trok�ņos un balsīs. Tad sāka runāt kā draugi, juzdamies daudz tuvāki nekā jebkad. Viņi runāja, aizmirstot laiku, līdz vēlai naktij, � par sevi, par gūto pieredzi un mācībām, izsapņotiem sapņiem, pa�reizējām cerībām un mērķiem, kas jāsasniedz. Viņi runāja, līdz visu pārmāca miegs. Un tad, vēl arvien blakus un turot viens otra roku, viņi aizmiga.

Mailzs pamodās pirmais. Ķermenis bija notirpis, snau�ot neērtā pozā, � bet bija vēl kas cits, kas lika viņam gavilēt.

Viņ� saudzīgi pamodināja Huanitu, un viņi noslīga no dīvāna uz paklāja, izklājot tur spilvenus. Viņ� uzmanīgi un maigi izģērba sievieti, tad sāka pats atbrīvoties no apģērba. Mailzs apskāva un skūpstīja Huanitu, un viņi paļāvīgi un kaislīgi mīlēja viens otru, bet Huanita sajūsmā �ukstēja:

� Es tevi mīlu, Mailz! Carino mio, [19] es tevi mīlu. Tagad viņ� zināja, ka ar �o sievieti ir atkal atguvis vīri�ķību.

9

Man jums jāuzdod divi jautājumi, � sacīja Aleksis Vandervorts. Viņ� runāja ne tik noteikti kā parasti, jo prāts nespēja īsti aptvert to, ko nupat bija uzzinājis, un tāpēc bija apmulsis. � Pirmkārt, kā jūs, tā Kunga vārdā, pratāt atrast visu �o informāciju? Un, otrkārt, cik tā ticama?

Ja jums nav nekas pretim, � sacīja Vcrnons D�ekss. � Es sāk�u atbildēt uz otro jautājumu.

Viņi atradās PATB galvenās pārvaldes tornī, Alek�a birojā, bija vēla pēcpusdiena. Lielākā daja trīsdesmit sestā stāva darbinieku jau bija aizgāju�i mājās.

Privātdetektīvs, ko Aleksis pirms mēne�a salīga izpētīt Supranacionālās korporācijas darbību jeb izdarīt "ok�ķerē�anu no ārpuses", kā viņi bija vienoju�ies, klusi sēdēja, lasot pēcpusdienas laikrakstu, kamēr Aleksis pētīja septiņdesmit lappu�u ziņojumu, kam vēl bija pievienotas dokumentu kopijas un ko visu Vcrnons D�ekss bija personīgi atnesis.

Vernons D�ekss �odien izskatījās vēl nolaidīgāks nekā pagāju�ajā reizē. Ja viņa spīdīgo zilo uzvalku gribētu ziedot Pestī�anas armijai, tas būtu noraidīts. Zeķes bija sakrokoju�ās ap potītēm, un kurpes bija vēl nekoptākas. Mati, cik to vēl atlicis uz galvas, bija izspūru�i un �odien noteikti nesukāti. Ta�u bija skaidrs, ka D�eksa elegances trūkumu pārpārēm atsvēra viņa spiega talants.

Atbildē�u par ticamību, � viņ� sacīja. � Ja vaicāsit, vai �o ziņojumu un dokumentus pa�reizējā formā varētu izmantot tiesā, atbilde ir � nē. Ta�u esmu apmierināts, ka visa informācija ir precīza un par katru gadījumu iegūta no diviem, da�kārt pat trim avotiem. Ticamību garantē mani profesionālie panākumi. Man ir laba slava, un es gribu to saglabāt.

Tagad par pirmo jautājumu � kā es to panāku? To man parasti prasa, un es saprotu, ka jūs esat pelnīju�i atbildi, lai arī da�as detaļas neizpaudī�u, uzskatīsim tās par "profesionāliem noslēpumiem" un "ziņu avotu aizsardzību".

Es divdesmit gadus strādāju ASV Finansu ministrijā, galvenokārt par Nodokļu pārvaldes inspektoru, un esmu pratis saglabāt savus sakarus. Retais to zina, Vandervorta kungs, bet izmeklētāji strādā, apmainoties ar slepeno informāciju. Savā darbā nekad nezinu, kad man vajadzēs kāda cita vai viņam manu palīdzību. Jūs �onedēļ izpalīdzat kādam kolēģim, un pēc laika viņ� palīdzēs jums. Tādējādi sakrājas debeti un kredīti, un samaksa � mājienos un informācijā � dodas abos virzienos. Tā kā es jums pārdodu ne tikai savu finansiālo sapra�anu, kas nemaz nav slikta, bet veselu informācijas tīklu, un da�u manu kolēģu vārdi jūs ļoti pārsteigtu.

�odienai man pietiek pārsteigumu, � Aleksis uzsita ar roku pa ziņojumu.

Tātad, tā es sameklēju labu daļu no tā, kas uzrakstīts ziņojumā. Pārējais gūts ar smagu darbu, pacietību un sapra�anu, zem kuriem akmeņiem lūkoties.

Saprotu.

Ir vēl vicas jautājums, kas jāpārrunā, Vandervorta kungs, un tā ir mana personiskā lepnuma lieta. Ievēroju, ka jūs mani abas reizes noskatījāt un ka jums neko nepatika mans izskats. Esmu pārliecinājies, ka man tā jāizskatās, jo neievērojamu un nopluku�u cilvēku nepamana tie, ko viņ� izspiego. Ir vēl cits labums: cilvēki, ar kuriem runāju, no manis nesargājas. Ja es izskatītos kā jūs, viņi sarunās neielaistos. Tāds ir iemesls manam izskatam. Ta�u, ja ielūgsiet mani uz meitas kāzām, bū�u tikpat elegants kā visi viesi.

Ja man kādreiz būs meita, es to paturē�u prātā.

Kad D�ekss bija aizgājis, viņ� vēlreiz pārskatīja �okējo�o

ziņojumu. Tas solīja vissmagākās sekas Pirmajai Amerikas tirdzniecības bankai. Milzīgā Supranacionālās korporācijas � SuNatCo � ēka bija saplaisājusi un gatavojās brukt.

Aleksis atcerējās, ka Luiss D'Orsejs bija runājis par baumām, ka firmai ir� milzīgi zaudējumi, ko viņi slēpu�i� notiek krāp�anās norēķinos starp filiālēm� Lielais D�ord�s

Kvortermeias pa�laik meklē valdības subsīdiju, lai izkļūtu no grūtībām. To visu Vernons D�ekss bija atradis un apstiprinājis, turklāt daudz, daudz vairāk.

Aleksis izlēma, ka ir pārāk vēls, lai �odien vairs kaut ko pasāktu. Līdz rītam viņam jāizlemj, kā �o informāciju izmantot.

10

D�eroma Patertona parasti sārtā seja bija pietvīkusi glu�i sarkana. Viņ� spurojās:

Nolādēts! Jūs no manis prasāt kaut ko smieklīgu.

Es neprasu, � Alek�a Vandcrvorta balss bija saspringta. Kop� iepriek�ējā vakara viņā vārījās dusmas. � Es jums lieku tā rīkoties!

Prasīt, likt, tur nav starpības. Bez kaut cik nopietna pamatojuma jūs gaidāt no manis patvaļīgu rīcību.

Es jums piegādā�u lieliskus pamatojumus vēlāk. Pa�laik tam vienkār�i nav laika.

Viņi atradās PATB prezidenta birojā, kur Aleksis bija gaidījis Patertonu ierodamies darbā.

Ņujorkas bir�a ir atvērta jau piecdesmit minūtes. Tik daudz laika mēs esam pazaudēju�i un zaudējam vēl. Jūs esat vienīgais darbinieks, kas var dot rīkojumu pārdot Supranacionālās korporācijas akcijas, kas pieder mūsu trasta departamentam.

Es tā nedarī�u, � Patertona balss pieauga spēkā. � Turklāt, kas, pie velna, notiek? Kas jūs tāds esat, ka drīkstat te iedrāzties un dot rīkojumus�

Aleksis pameta skatu pāri pār plecu. Biroja durvis bija atvērtas. Viņ� aizgāja, lai tās aizvērtu, tad atgriezās pie rakstāmgalda.

Es jums izstāstī�u, kas esmu, D�erom. Esmu tas vecis, kas jūs personīgi un visu padomi brīdināja par tik dziļām saistībām ar SuNatCo. Es cīnījos pret to, ka trasta departaments iepērk tik lielu skaitu akciju, bet neviens � jūs ieskaitot � manī neklausījās. Tagad Supranacionālā korporācija sabrūk. � Viņ� smagi uzsita uz galda dūri. Tad pieliecās pavisam tuvu Patertona sejai. � Vai jūs vēl nespējat saprast? Supranacionālā korporācija var sev līdzi aizraut arī �o banku!

Tas Patertonu beidzot satricināja. Viņ� smagi apsēdās pie rakstāmgalda.

Bet vai SuNatCo tie�ām ir nonākusi tik lielās grūtībās? Vai esat par to pārliecināts?

Ja tā nebūtu, vai es te stāvētu un tā uzvestos? Saprotiet, pa�laik jums vēl ir iespēja paglābt kaut ko no �īs katastrofas. �Aleksis norādīja uz rokas pulksteni. �Tagad jau ir vesela stunda, kop� bir�a darbojas. D�erom, paceliet klausuli un dodiet �o pavēli.

Prezidenta seja sāka raustīties. Viņ� nebija stingrs un izlēmīgs cilvēks. Viņ� reaģēja uz situāciju, nevis to kontrolēja. Viņu varēja iespaidot stipra cilvēka griba. Aleksis tāds bija.

Dieva dēj, Aleksi, tāpat jūsu dēj, es ceru, jūs zināt, ko darāt. � Patertons pasniedzās pēc tālruņa, brīdi vilcinājās, tad pacēla klausuli.

Sameklējiet Mi�elu no trasta departamenta� nē, es gaidī�u� Mi�el? Te runā D�eroms. Lūdzu, klausieties uzmanīgi. Es vēlos, lai jūs nekavējoties dodat rīkojumu pārdot visas SuNatCo akcijas, kas mums pieder� Jā, pārdodiet. Visas akcijas. � Patertons klausījās, tad atcirta: � Protams, ka saprotu, ko tas radīs akciju tirgū, es zinu, ka akciju cena jau krītas. Es redzēju vakardienas kvotas. Mēs cietīsim zaudējumus. Tomēr pārdodiet� Jā, es zinu, ka tā ir ārkārtēja rīcība. � Acis uzmeklēja Aleksi kā atbalstu. Roka, kas turēja klausuli, trīcēja. � Nav laika apspriesties. Dariet tā! Nekavējieties� � Patertonam atkal sāka raustīties seja. � Jā, es uzņemos visu atbildību.

Kad bija nolicis klausuli, Patertons ielēja glāzi ūdens un to izdzēra.

Jūs dzirdējāt, ko sacīju, Aleksi. Akcijas jau ir zaudēju�as vērtību. Tās, ko mēs pārdosim, nositīs cenu vēl zemāk. Mēs zaudēsim ļoti daudz naudas.

Jums nav taisnība, � Aleksis viņu pārlaboja. � Mūsu klienti, mūsu noguldītāji, cilvēki, kas mums uzticējās, zaudēs daudz naudas. Un zaudējumi būtu daudz lielāki, ja mēs vēl gaidītu. Mēs vēl neesam dro�ībā. Pēc nedējas SEC var izlemt, ka akcijas nedrīkstējām pārdot.

Nedrīkstējām? Kāpēc?

Viņi var izlemt, ka mums bijusi slepena informācija, ko neesam viņiem paziņoju�i. Tas būtu apturējis �o akciju tirgu.

Kāda slepena informācija?

Ka Supranacionālā korporācija tūliņ bankrotēs.

Ak Dievs! � Patertons piecēlās un aizgriezās no rakstāmgalda. Viņ� pie sevis murmināja. � SuNatCo. Jēzus Kristus, ta�u ne SuNatCo! � Pagriezies pret Aleksi, viņ� jautāja: � Un mūsu aizdevums? Mūsu piecdesmit miljoni?

Es pārbaudīju. Viņi ir izņēmu�i gandrīz visu pie�ķirto aizdevumu.

Un kompensējo�ais atlikums?

Tajā ir vairs tikai viens miljons.

Iestājās klusums, un tad Patertons dziļi nopūtās. Viņ� atkal bija mierīgs.

Jūs teicāt, ka jums ir nopietns pamats. Jūs acīmredzot kaut ko zināt. Labāk pastāstiet.

Būs vienkār�āk izlasīt �o materiālu. � Aleksis uz prezidenta galda nolika D�eksa ziņojumu.

Es to izlasī�u vēlāk. Pa�laik pastāstiet, kas tas ir un kas tur iek�ā.

Aleksis pastāstīja par baumām, ko bija uzzinājis Luiss D'Orscjs un savu lēmumu nodarbināt profesionālu izmeklētāju � Vernonu D�eksu.

Tas, ko D�ckss atradis, visumā ir pilnīga taisnība. Es vakar vakarā un �orīt zvanīju, lai pārliecinātos par atsevi�ķiem faktiem. Tie visi saskan. Patiesību sakot, daudz no tā, ko viņ� atradis, mēs pa�i būtu varēju�i izzināt, rūpīgi meklējot un uzdodot jautājumus. Bet to neviens nedarīja un līdz �im brīdim uz �o firmu uzmanīgāk nepaskatījās. Turklāt D�ckss ir atradis slepenu informāciju, ieskaitot dokumentu kopijas, un es sprie�u, ka tie ir�

Patertons sapīcis pārtrauca.

Labi, labi. Pa�laik tas mani neinteresē. Pastāstiet svarīgāko.

To varu izdarīt ar pieciem vārdiem. � Supranacionālajai korporācijai vairs nav naudas. Jau trīs gadus firma ir cietusi neticami lielus zaudējumus, bet to glāba agrāk iegūtais presti�s un aizņēmumi. Viņi ir aizņēmu�ies milzīgas

summas, lai samaksātu parādus, tad atkal citas, lai atdotu �os aizņēmumus, tad atkal nāko�os. Viņiem visu laiku nav reālas naudas.

Patertons iebilda:

Bet SuNatCo gadu pēc gada ziņoja par lielisku peļņu un vienmēr izmaksāja dividendes.

Liekas, ka pēdējos gados dividendes ir maksātas no aizņēmumiem. Viss pārējais ir grāmatvedības fantāzija. Mēs visi zinām, kā to dara. SuNatCo nav vienīgais lielais uzņēmums, kas to praktizē.

Bankas prezidents �o faktu apdomāja, tad nomākts sacīja:

Bija laiks, kad grāmatve�a paraksts uz finansu ziņojuma kaut ko nozīmēja. Tagad tā vairs nav.

�ajā ziņojumā, � Aleksis pieskārās papīru kaudzei uz galda, � ir piemēri visam, ko tikko stāstīju. Starp vissliktākajām ir Zaļo pļavu zemes aģentūra, kas, kā zināt, ir SuNatCo filiāle.

Zinu, zinu!

Tad jūs arī zināt, ka Zaļo pļavu zemes aģentūrai pieder milzīgi zemes gabali Teksasā, Arizonā un Kanādā. Vairums no tiem ir ļoti tālos apgabalos, tā ka �īs paaudzes laikā tos dro�i vien nevarēs apgūt. Tāpēc zemes aģentūra pārdod zemes gabalus spekulantiem par nelielām iemaksām, slēdzot slepenus līgumus, kas paredz pilnu summu samaksāt kaut kad nākotnē. Piemēram, ir divi darījumi, kur pilnās summas jeb astoņdesmit miljoni dolāru jāsamaksā pēc �etrdesmit gadiem, tas ir, 21. gadsimtā. Dro�i vien �īs summas nekad netiks samaksātas. Ta�u gan Zaļo pļavu zemes aģentūras, gan SuNatCo finansu pārskatos �ie astoņdesmit miljoni uzrādīti kā pa�reizējā peļņa. Tie ir tikai divi darījumi. Tādu ir daudz, lai gan apjomos mazāki, visur izmantota tā pati ķīnie�u grāmatvedība. Un to, ko dara viena SuNatCo filiāle, dara arī pārējās.

Aleksis apklusa, tad turpināja.

Rezultātā uz papīra �ī firma ir lieliska, un līdz ar to akciju cenas bija nereāli augstas.

Kāds te ir nopelnījis veselu bagātību, � drūmi sacīja Patertons. � �ēl, ka tie nebijām mēs. Vai zināms, cik lieli ir SuNatCo parādi?

Jā. Liekas, ka D�eksam izdevies ieskatīties nodokļu deklarācijās. Viņ� lē�, ka kopējais firmas un filiāļu parāds ir miljards dolāru. No tā apmēram puse laikam ir banku aizdevumi. Pārējo veido deviņdesmit dienu komerciālās parādzīmes, ko viņi ir vairākkārt pārfinansēju�i.

Kā abi vīrie�i zināja, komerciālās parādzīmes ienesa procentus, bet tās varēja izlaist, tikai balstoties uz firmas reputāciju. Pārfinansē�ana nozīmēja, ka firma izdeva jaunas parādzīmes, lai atpirktu vecās un samaksātu procentus.

Bet viņi ir tuvu robe�ai, kad vairs nevarēs aizņemties, � stāstīja Aleksis. � Tā domā D�ekss. Un pats noskaidroju, ka komerciālo parādzīmju uzpircēji sāk no SuNatCo parādzīmēm vairīties.

Patertons mulsi sacīja:

Tā bija ar Pcnn Centrālās dzelzceļa firmas sabrukumu. Visi ticēja, ka dzelzceļa akcijas ir visdro�ākās, līdzīgas IBM un General Motors akcijām. Un tad pēk�ņi dzelzceļam tika iecelts administrators, un akcijas kļuva bezvērtīgas.

Un pēc tam tā notika ar vairākiem citiem slaveniem vārdiem, � atgādināja Aleksis.

Viņi abi domāja vienu un to pa�u. Vai pēc Supranacionālās korporācijas arī Pirmā Amerikas tirdzniecības banka piebiedrosies �iem slavenajiem vārdiem?

Patertona sārtā seja nobālēja. Viņ� lūdzo�ām acīm skatījās uz Aleksi.

Kas būs ar mums? � Valdonīgais tonis balsī bija pilnīgi izzudis. Bankas prezidents pilnīgi paļāvās uz gados jaunāko cilvēku.

Daudz kas būs atkarīgs no tā, cik ilgi Supranacionālā korporācija noturēsies. Ja viņiem palaimēsies noturēties vēl vairākus mēne�us, mūsu �odienas akciju pārdo�anu neviens neievēros un arī to, ka pārsniedzām Federālās rezerves noteiktās aizdevumu robe�as, neviens īpa�i nepētīs. Toties, ja firma bankrotēs ļoti drīz, mūs var piemeklēt nepatik�anu sērija. Ar SEC tāpēc, ka nepaziņojām nupat uzzināto. Ar Naudas pārvaldi tāpēc, ka neievērojām mūsu ieguldītāju intereses, bet par SuNatCo izsniegto lielo aizdevumu � ar Federālās Rezerves banku. Laikam nav pat jāatgādina, ka mēs noteikti zaudēsim piecdesmit miljonus dolāru; uzzinot, kā tas iespaidos �ī gada peļņu, saniknotu akcionāru bari pieprasīs kāda cilvēka galvu un varbūt iesūdzēs direktoru padomi tiesā.

Jēzus! � izsaucās Patcrtons. � Jēzus Kristus! � Izņēmis kabatlakatiņu, viņ� noslaucīja seju un savu olai līdzīgo galvu.

Aleksis ne�ēlīgi turpināja.

Un pie visa tā vēl prese. Ja Supranacionālā korporācija bankrotēs, būs valdības izmeklē�ana. Ta�u vispirms to darīs prese. Da�i finansu reportieri to prot ļoti labi. No viņu āķīgajiem jautājumiem bankai neizvairīties, un mūsu zaudējumu apmērs drīz tiks izpētīts un paziņots. Tādas ziņas padara noguldītājus nemierīgus, iespējams, ka daudzi savu naudu izņems.

Tu runā par paniku? Tas ta�u nav reāli!

Nav vis nereāli. Tā jau notika. Atcerieties Franklina banku Ņujorkā. Noguldītājam svarīgs ir tikai viens � viņa naudas dro�ība. Ja tādas pārliecības vairs nav, naudu steidzīgi jāizņem.

Patcrtons iedzēra vēl glāzi ūdens, tad atkrita krēslā. Viņ� bija vēl bālāks nekā pirms tam.

Es iesaku, � teica Aleksis, � sasaukt naudas politikas komiteju, un turpmākajās dienās mēģināsim bankā iepludināt iespējami vairāk naudas. Tad būsim gatavi, ja pēk�ņi nauda sāks aizplūst.

Patcrtons pamāja.

To es izdarī�u.

Vairāk neko izdarīt mēs nevaram, un mums neatliek nekas cits, kā skaitīt lūg�anas. � Pirmoreiz �īs sarunas laikā Aleksis pasmaidīja. � Varbūt �o pienākumu varētu uzņemties Rosko.

Rosko! � Likās, ka Patertons bija �o vārdu aizmirsis. � Rosko rūpīgi izpētīja Supranacionālās korporācijas pārskatus un ieteica pie�ķirt aizdevumu, apgalvojot, ka viss izskatās lieliski.

Rosko nebija viens pats. Jūs un direktoru padome viņu atbalstījāt. Bija vēl daudz citu, kas pētīja pārskatus un izdarīja līdzīgus secinājumus.

Jūs nē.

Es biju noba�ījies. Varbūt man bija kādas aizdomas. Bet aries nevarēju iedomāties, ka Supranacionālā korporācija ir tik neapskau�amā stāvoklī.

Patertons pacēla tālruņa klausuli.

Palūdziet, lai pie manis ienāk Heivorda kungs. � Klusuma bridis. Tad Patertons sacīja: � Mani neinteresētu pat tas, ja pie viņa atrastos pats Dievs. Man viņ� ir vajadzīgs nekavējoties. � Viņ� nosvieda klausuli un atkal noslaucīja seju.

Biroja durvis klusi atvērās, un ienāca Heivords. Pateicis: � Labrīt, D�erom, � viņ� vēsi pamāja ar galvu Aleksim.

Aizveriet durvis, � norūca Patertons.

Diezgan pārsteigts, Heivords sacīja:

Man teica, ka te kas steidzams. Ja tā nav, es gribētu�'

Pastāstiet viņam par Supranacionālo korporāciju, Aleksi.

Heivords sastinga.

Aleksis klusi un taktiski atstāstīja D�eksa ziņojuma svarīgākās daļas. Viņa niknums par tuvredzību, muļķību un mantkārību, kas banku noveda līdz bezdibeņa malai, bija izzudis. Palika rūgtums par nenovēr�amo milzīgo bankas zaudējumu, kaut gan bija ielikts liels darbs tās attīstībā. Viņ� atcerējās, cik daudzi vērtīgi pasākumi zaudēja bankas atbalstu, lai �o naudu iegrūstu Supranacionālajā korporācijā. Bcns Roselli ir miris, vismaz viņ� �o mirkli nepiedzīvoja, Aleksis nodomāja.

Rosko Heivords pārsteidza Aleksi. Viņ� bija gaidījis protestu, varbūt aizstāvē�anos. Bet nebija ne viena, ne otra. Tā vietā Heivords klusi klausījās, �ur tur iesprauda pa jautājumam, bet citādi neteica ne vārda. Aleksim bija aizdomas, ka viņa sniegtā informācija tikai papildina to, ko Heivords jau pats bija zinājis vai uzminējis.

Kad Aleksis beidza, iestājās klusums.

Patertons, kas bija atguvis prezidenta cienīgumu, sacīja:

�o pēcpusdienu mēs sasaucam naudas politikas komitejas sēdi, lai pārrunātu naudas sagādes jautājumu. Līdz tam laikam, Rosko, sazvanieties ar Supranacionālo korporāciju un uzziniet, vai varam atgūt kaut ko no mūsu aizdevuma.

Tas ir pieprasījuma aizdevums, � sacīja Heivords, � mēs varam to atsaukt katrā laikā.

Tādā gadījumā pieprasiet tūliņ. Rīkojieties bez kavē�anās pa tālruni un reizē izsūtiet rakstisku pieprasījumu. Nav daudz cerību, ka SuNatCo būs piecdesmit miljoni dolāru skaidrā naudā. Pat firmas, kam nedraud bankrots, tik daudz skaidras naudas neglabā. Tomēr kaut cik viņiem varētu būt, lai arī es daudz neceru. Mums visādā ziņā jākārto pieprasījums.

Es tūliņ zvanī�u Kvortermeinam, � Rosko sacīja. � Vai varu paņemt un izlasīt �o ziņojumu?

Patertons pameta acis uz Aleksi.

Man nav iebildumu. Ta�u iesaku to nepavairot. Vislabāk būtu, ja bez mums to neviens nedabūtu redzēt.

Heivords pamāja, ka piekrīt. Viņ� izskatījās nemierīgs, likās, nevar vien sagaidīt, kad tiks prom.

11

Aleksim Vandcrvortam bija taisnība, ka Rosko Heivordam ir savi informācijas avoti. Viņ� bija saklausījis baumas, ka Supranacionālā korporācija nonākusi grūtībās, tāpat uzzinājis, ka pircēji sāk atteikties no SuNatCo parādzīmēm. Heivords nesen bija piedalījies savā pirmajā Supranacionālās korporācijas direktoru padomes sēdē un atklājis, ka informācija, ko piegādā direktoriem, nav īsti pilnīga. Ta�u kā viens no "jaunajiem" viņ� atturējās uzdot jautājumus, paredzot pamatīgāku izpēti sākt vēlāk. Pārradies no sēdes, viņ� ievēroja, ka SuNatCo akciju cena krītas. Tāpēc vakar nolēma ieteikt bankas trasta departamentam, lai tas piesardzības dēļ pakāpeniski pa daļām atbrīvojas no tām. Bet �orīt, kad viņu izsauca Patertons, viņ� �o nodomu vēl nebija sācis īstenot. Bet nekas, ko Heivords bija uzzinājis, nelika domāt, ka situācija ir tik slikta, kā Vandcrvorta sagādātais ziņojums brīdināja.

Ta�u, noklausījies ziņojuma galvenos punktus, Heivords nevarēja tos atspēkot. Lai cik ne�ēlīgs un satrauco�s bija ziņojums, pieredze apliecināja, ka tas, kā teica Vandervorts, bija akurāts.

Tāpēc Heivords abu pārējo bankas vadītāju klātbūtnē nebija runājis, saprotot, ka viņam nav nekā, ko varētu iebilst. Viņa prāts bija aktīvs, raidot brīdinājuma signālus, kamēr viņ� izsvēra iespējas un ceļu, kā pa�am izbēgt no nelaimes. Bija vairākas lietas, kas jākārto ļoti steidzīgi, bet vispirms viņ� vēlējās papildināt savas zinā�anas, rūpīgi izlasot D�eksa ziņojumu. Atgriezies birojā, viņ� steidzīgi pabeidza sarunas ar kādu apmeklētāju, tad apsēdās lasīt.

Viņ� drīz saprata, ka Aleksis Vandervorts ir korekti iepazīstinājis ar ziņojuma un dokumentāro pierādījumu kopsavilkumu. Vandervorts nebija pieskāries Lielā D�ord�a Kvortermcina braucieniem uz Va�ingtonu, kur viņ� meklēja valdības garantētu aizdevumu, kas glābtu korporāciju. Viņ� bija iesniedzis rakstiskus lūgumus �āda aizdevuma saņem�anai vairākiem kongresa locekļiem, tirdzniecības ministrijā un Baltajā namā. Kādā vietā bija norādīts, ka Kvortermcins ir ielūdzis viceprezidentu Baironu Stounbrid�u uz Bahamu salām, lai pierunātu viņu �o aizdevumu atbalstīt. Vēlāk Stounbrid�s �o domu tie�ām bija ierosinājis kādā kabineta sēdē, bet vairākums tam bija pretim.

Heivords rūgti nodomāja: nu viņ� zināja, ko Lielais D�ord�s un viceprezidents apsprieda, staigājot pa Bahamu dārzu. Un, kamēr Va�ingtonas politiskā ma�īna bija pieņēmusi vienu no saviem prātīgākajiem lēmumiem, noraidot aizdevumu Supranacionālajai korporācijai, Pirmā Amerikas tirdzniecības banka, Rosko mudināta, devīgi pie�ķīra. Lielais D�ord�s sevi bija pierādījis kā pierunā�anas lielmeistaru. Ileivords vēl arvien dzirdēja viņu sakām: ja piecdesmit miljoni jums ir par daudz, aizmirsīsim to visu. Naudu dabū�u /3�Chase Manhattan bankas. Tas bija viens no visvecākajiem krāpnieku paņēmieniem, un viņ�, gudrais un piedzīvoju�ais baņķieris, bija iekritis.

Bija vismaz viens labums. Ziņojums par viceprezidenta ceļojumu uz Bahamu salām bija ļoti virspusīgs, trūka sīkumu, acīmredzot par ceļojumu neko vairāk nezināja. Tāpat nebija nekādu ziņu par investīciju fondu K, kas ļoti nomierināja Heivordu.

Heivords sāka domāt, ka D�eroms Patertons diez vai maz atceras divus miljonus dolāru, ko banka aizdeva investīciju fondam K, Lielā D�ord�a vadītajai privātajai ieguldījumu grupai. Dro�i vien prezidents neatcerējās, bet Aleksis Vandervorts to nezināja, lai gan nepaies ilgs laiks, kad viņ� to uzzinās. Daudz svarīgāk bija neļaut uzzināt, ka viņam bija atsūtītas vairākas investīciju fonda K akcijas. Viņ� karsti vēlējās, kaut būtu tās nosūtījis D�. D�. Kvortermeinam atpakaļ. Tagad bija par vēlu, bet viņ� vēl arvien varēja tās izņemt no seifa bankas pagrabā un izlaist cauri papīra sasmalcinā�anas ma�īnai. Labi, ka tās bija anonīmas, nebija piereģistrētas uz viņa vārda.

Pa�laik, Heivords pats sev atzinās, viņu neinteresē sacensība ar Aleksi Vandcrvortu, viņ� domāja tikai par iespēju glābt sevi. Nebija nekādu ilūziju, kas ar viņu notiks bankā un direktoru padomē, ja Supranacionālā korporācija bankrotēs. Viņ� būs spitālīgais, no kā visi vairīsies un rādīs uz viņu ar pirkstiem. Ta�u varēja gadīties, ka, ātri rīkojoties un mazliet uzsmaidot laimei, visu vēl varēja saglābt. Ja viņam izdotos atgūt aizdevumu, viņ� būtu varonis.

Tāpēc pats pirmais pienākums bija runāt ar Supranacionālo korporāciju. Viņ� uzdeva savai sekretārei Kelegcnas kundzei dabūt savienojumu ar D�. D�. Kvortermeinu.

Pēc da�ām minūtēm viņa ziņoja:

Kvortermcina kungs ir ārzemēs. Viņa birojs, �ķiet, nav īsti informēts, kur viņ� atrodas. Nekādu citu informāciju viņi nesniedz.

Tas bija slikts sākums. Ileivords neapmierināti sacīja:

Tad sameklējiet In�beku! � Pēc tik�anās Bahamu salās viņam ar finansistu Stenliju In�beku bija vēl vairākas sarunas.

Pēc brī�a klausulē atskanēja In�bcka ņujorkie�a nazālā izruna:

Kā varu pakalpot, Rosko?

Es meklēju D�ord�u. Jūsu cilvēki nezina, kur�

D�ord�s ir Kostarikā.

Es gribu ar viņu runāt. Vai ir zināms kāds numurs, kā viņu sazvanīt?

Nē, viņ� norādīja, ka nevēlas nevienu tālruņa sarunu.

Man ir steidzama lieta.

Runājiet ar mani.

Labi. Mēs atsaucam mūsu aizdevumu. Es to jums paziņoju, un formāls pieprasījums būs vakara pastā.

Otrā galā bija klusums. Tad In�beks sacīja:

Tas nav nopietni.

Es apliecinu, ka tā ir mana visīstākā nopietnība.

Kāpēc?

Tas jums būtu jāzina. Es domāju, jūs nevēlēsieties, lai es iemeslus nosaucu tālruņa sarunā.

In�bcks neatbildēja, un tas pats par sevi bija zīmīgi. Tad viņ� protestēja:

Jūsu banka �ajā gadījumā uzvedas smieklīgi un nesaprotami: Lielais D�ord�s man vēl pagāju�ajā nedēļā sacīja, ka grib ierosināt jūsu bankai palielināt aizdevumu par piecdesmit procentiem.

Tāda nekaunība Ileivordu pārsteidza, ta�u viņ� atzina, ka tie�i ar nekaunību Supranacionālā korporācija dabūja pirmo aizdevumu. �oreiz tā nenotiks.

Ja jūs aizdevumu bez kavē�anās atmaksāsiet, � Heivords teica, � mēs visu informāciju, kas ir mūsu rīcībā, turēsim slepenībā. To es personīgi apsolu.

Heivordam likās, ka Lielais D�ord�s, In�bcks un citi, kas par SuNatCozināja patiesību, grib iegūt laiku. Ja tā, tad PATB varētu izrauties priek�ā citiem kreditoriem.

Piecdesmit miljonus dolāru! � iesaucās tn�beks. � Mēs tādas summas neglabājam.

Mūsu banka piekritīs daļēju atmaksu sērijai, ja vienosimies, ka maksājumi sekos cits citam ar īsām atstarpēm. � īstais jautājums, protams, bija: kur Supranacionālā korporācija, kas atradās pastāvīgā naudas badā, dabūs piecdesmit miljonus dolāru? Heivords manīja, ka ir nosvīdis aiz nervu saspīlējuma � un cerībām!

Es runā�u ar Lielo D�ord�u, bet viņam tas nepatiks.

Kad ar viņu runāsiet, sakiet, ka mums jāvienojas arī par investīciju fondu K.

Heivords nebija pārliecināts, bet viņam likās, ka In�beks, noliekot klausuli, ievaidējās.

Sava biroja klusumā Rosko Heivords atlaidās krēslā un ļāva saspīlējumam aizplūst. Pēdējās stundas laikā viņ� bija saņēmis apdullino�u sitienu. Tagad, sākoties reakcijai, viņ� jutās nomākts un vientuļ�. Viņ� vēlējās visu uz kādu brīdi pamest. Ja varētu izvēlēties, Heivords zināja, kā sabiedrībā viņ� �o brīdi labprāt pavadītu. Avrilas. Ta�u kop� pēdējās satik�anās no viņas nebija nekādu ziņu. Agrāk viņa vienmēr pazvanīja, viņ� pats vēl nekad nebija Avrilu meklējis.

Heivords impulsīvi izvilka adre�u grāmatiņu, ko vienmēr nēsāja līdz, atrada viņas tālruņa numuru Ņujorkā, ko kādreiz senāk bija ierakstījis ar zīmuli.

Viņ� klausījās, kā tālrunis zvana, pēc brī�a Avrilas maigā un patīkamā balss atbildēja:

Halo? � To dzirdot, Heivordam sāka dauzīties sirds.

Sveiks, Rosij! � viņa atbildēja, kad uzzināja, kas zvana.

Ir pagājis ilgs laiks, kop� mēs neesam satiku�ies, mīļā. Gaidīju, ka man zvanīsi.

Viņ� manīja vilcinā�anos.

Bet Rosij, saldumiņ, tavs vārds vairs nav sarakstā.

Kādā sarakstā?

Atkal nenoteiktība.

Varbūt man to nevajadzēja teikt?

Nē, pasaki gan. Tas ta�u paliks starp mums abiem.

Tas ir ļoti slepens saraksts, ko izdod Supranacionālā korporācija, norādot, kurus vīrie�us var izklaidēt par firmas naudu.

Viņam pēk�ņi likās, ka ap kaklu ir aukla, kas nupat savelkas cie�āk.

Kam �o sarakstu nodod?

Nezinu. Es zinu, ka to piesūta mums, meitenēm. Nezinu, kam vēl.

Viņ� apklusa un nervozi nodomāja: kas bijis, tas bijis. Jāpriecājas, ka viņ� vairs nav sarakstā, lai gan pieķēra sevi greizsirdībā minam, kas tad tajā ir palicis. Viņ� cerēja, ka vecie saraksti ir rūpīgi iznīcināti. Heivords skaļā balsī noprasīja:

Vai tas nozīmē, ka tu vairs nevari pie manis ierasties?

Nē, tā nav, Rosij. Bet tev pa�am jāmaksā.

Un cik tas būtu? � viņ� jautāja, neticot, ka pats to runā.

Lidma�īnas biļete no Ņujorkas pie tevis un atpakaļ, viesnīcas numurs un man divsimts dolāru, � viņa mierīgi un lieti�ķi atbildēja.

Heivords atcerējās, kā reiz bija mēģinājis iedomāties, cik Supranacionālā korporācija izdod par viņa izklaidē�anu. Nu viņ� to zināja. Turēdams klausuli tālu no auss, viņ� cīnījās pats ar sevi: prāts sacēlās pret iekāri, sirdsapziņa cīnījās pret vēlē�anos atkal būt divatā ar Avrilu. Arī izdevumi bija lielāki, nekā viņ� pa�laik varēja atļauties. Bet viņ� �o sievieti gribēja. Tie�ām ļoti, ļoti gribēja.

Viņ� pielika klausuli atkal pie auss.

Cik drīz tu te vari būt?

Nāko�nedēļ otrdienā.

Ātrāk nevari?

Nē, saldumiņ.

Viņ� zināja, ka ir muļķis. Ka visas �īs dienas patiesībā stāvēs rindā aiz citiem vīrie�iem, kuri nezin kāpēc ir svarīgāki par viņu. Bet viņ� bija bezpalīdzīgs pret �o sievieti un tāpēc teica:

Labi. Otrdien.

Viņi vienojās, ka Avrila dosies uz Kolumbijas Hiltona viesnīcu un viņam piezvanīs.

Heivords jau sāka gaidīt saldos brī�us, ko viņam atnesīs otrdiena.

Tad atgādināja sev, ka jāiznīcina investīciju fonda K akcijas.

No trīsdesmit sestā stāva lifts viņu noveda līdz apak�ējam stāvam bez apstā�anās, un no turienes viņ� devās cauri tunelim uz bankas pagrabu. Pāris minūtēs viņ� nokļuva līdz savam personīgajam seifam un izņēma �etrus sertifikātus, katru par piecsimts akcijām. Viņ� tos uznesa aug�ā, lai pats personīgi ielaistu papīru sasmalcinā�anas ma�īnā.

Ta�u, nonācis atpakaļ birojā, Heivords pārdomāja. Kad viņ� tās pēdējo reizi pārbaudīja, akcijas bija divdesmit tūksto�us dolāru vērtas. Vai viņ� nepārsteidzas? Galu galā to visu varēja iznīcināt da�u minū�u laikā.

Un tā viņ� sertifikātus ieslēdza rakstāmgalda atvilktnē pie citiem personīgajiem papīriem.

12

Lielā izdevība pienāca, kad Mailzs Tstins vismazāk to gaidīja.

Tikai pirms divām dienām, sagrauts savās cerībās un neveiksmju nomākts, viņ� bija pārliecināts, ka darbs Dubultscptiņnieka veselības klubā tikai ievilks dziļāk kriminālajā pasaulē, un sapņos jau rādījās cietuma vārti. Mailzs savas rūpes izsūdzēja Huanitai, un, lai gan viņu mīlestība mazināja nomāktību, neveiksmes apziņa tomēr palika.

Sestdienu viņ� pavadīja pie Huanitas. Vēlā pirmdienas vakarā Dubultseptiņnieka klubā Neits Natansons, kluba mened�eris, paaicināja Mailzu, kas kā parasti iznēsāja kokteiļus un sviestmaizes azartspēļu dalībniekiem.

Kad Mailzs iegāja mened�era birojā, kopā ar Natansonu tur atradās vēl divi vīrie�i. Viens bija augļotājs Ominskis Krievs. Otrs bija spēcīgs vīrs ar rupjiem sejas vaibstiem, ko Mailzs vairākkārt bija redzējis klubā, viņu sauca Tonijs Lācis Marino. Vārds "Lācis" likās īsti piemērots. Marino bija smags ķermenis, vaļīgas kustības, un viņā jaudās me�onīgums. Tonijam Lācim bija autoritāte, un citi viņu klausīja. Katrreiz viņ� ieradās klubā greznā kadiljakā, �ofera un vēl viena vīrie�a sabiedrībā. Bija skaidrs, ka abi ir miesassargi.

Natansons izskatījās nervozs, kad sacīja:

Mailz, esmu Marino un Ominska kungiem stāstījis, cik ļoti izpalīdzīgs jūs esat. Viņi grib, lai jūs�

Ominskis mened�eri asi pārtrauca.

Pagaidi ārpusē.

Jā, ser, � mened�eris ātri nozuda.

Lejā ma�īnā ir kāds vecs cilvēks, � Ominskis sacīja Mailzam. � Tonija vīri tev palīdzēs. Ienesiet viņu, bet tā, lai neviens neredz. Iekārto kādā sev tuvākā istabā, rūpējies, lai viņ� neaizklīst. Nepamet viņu vienu ilgāk, nekā tas ir nepiecie�ams, un aizejot ieslēdz. Tu esi atbildīgs par to, lai viņ� �eit uzturas.

Mailzs nedro�i pavaicāja:

Vai viņ� man te jāpatur ar varu?

Vara nebūs jālieto.

Vecais zina, kas notiks. Viņ� tevi neapgrūtinās, � sacīja Tonijs Lācis. Par spīti di�ajam augumam, balss skanēja falsetā. � Atceries, ka viņ� mums ir svarīgs, tāpēc apejies ar viņu labi. Tikai nedod ne pilīti alkohola. Viņ� lūgsies. Bet nedod nemaz. Saprati?

Jā, liekas, ka saprotu, � Mailzs sacīja. � Vai viņ� pa�laik ir bezsamaņā?

Viņ� ir tā piedzēries, ka nevar pakustēties, � sacīja Ominskis. � Veselu nedēļu plostojis. Tavs pienākums ir par viņu rūpēties un atveseļot. Kamēr viņ� te būs � trīs �etras dienas � citi darbi pagaidīs. � Viņ� piebilda. � Ja visu labi paveiksi, dabūsi vēl kādu daļu parāda nost.

Es darī�u, ko varē�u. Kāds vecajam kungam ir vārds? Man viņ� kaut kā jāuzrunā.

Abi pārējie viens uz otru paskatījās. Ominskis atbildēja:

Denijs. Tas ir viss, kas tev jāzina.

Pēc da�ām minūtēm Dubultseptiņnieka ietves malā Tonija Lā�a Marino �oferis riebumā nospļāvās.

Pie velna! Tas vecais pakaļa smird sliktāk nekā sūdu �upa.

�oferis un miesassargs, un Mailzs nolūkojās nekustīgajā stāvā, kas gulēja uz dod�a aizmugures sēdekļa. Ma�īna stāvēja pie ietves, un aizmugures durvis bija atvērtas.

Es viņu mēģinā�u aptīrīt, � sacīja Mailzs. � Ari viņa seja nepatikā savilkās no uzmācīgās vēmekļu smirdoņas. � Ta�u vispirms viņ� jādabū iek�ā.

Otrs miesassargs mudināja:

Pie velna! Izdarīsim un būs miers.

Viņi visi pasniedzās un cēla. Sliktajā apgaismojumā varēja samanīt, ka viņu nesamajam ir sirmu matu vīk�ķis, dzeltena, saplakusi seja, apaugusi ar sirmu bārdu, aizvērtas acis un vaļēja mute ar atkāru�os �okli, kurā neredzēja neviena zoba. Vīrie�a uzvalks bija netīrs un saplēsts.

Vai jūs domājat, ka viņ� ir beigts? � miesassargs jautāja, izceļot gulo�o no ma�īnas.

Tie�i tajā brīdī sakustinātais vecis no mutes izlaida vēmiena klunk�ķi. Un ap�ļāca Mailzu.

�oferis miesassargs, kam netrāpīja, iemējās un sacīja:

Nav vēl beigts. � Tad pievērsās Mailzam, kas nelabumā rīstījās: � Labāk, lai apcūkotu tevi nekā mani, �omiņ!

Viņi ienesa veco klubā, tad pa aizmugures kāpnēm nogādāja ceturtajā stāvā. Mailzam bija atslēga, un viņ� atslēdza durvis. Kabīne bija līdzīga viņējai. Tur atradās tikai gulta, kumode, divi krēsli un plaukti. Sienas beidzās pēdu no griestiem, tā ka aug�a palika vaļā. Mailzs apskatījās un teica pārējiem:

Pagaidiet. � Pēc tam uznesa no vingrotavas gumijas palagu, ko pārklāja gultai, un uz tā viņi uzmeta veci.

� Viņ� tagad ir tavs, Mailz, � sacīja �oferis miesassargs. � Pazudīsim, pirms arī es sāku pār mēli laist.

Pārvarot riebumu, Mailzs veci noģērba kailu un nomazgāja ar sūkli un ziepjūdeni. Kad tas bija padarīts, Mailzs cilāja un stūma nekustīgo gulētāju, līdz izvilka gumijas palagu, un apmazgātais ķermenis palika tīrajā gultā. Visu laiku vecais vaidēja, un vienreiz vēders atkal sāka raustīties, bet iznāca tikai da�i pilieni, ko Mailzs noslaucīja. Kad viņu apsedza ar palagu un segu, likās, ka vecajam kļuvis labāk.

Novelkot drēbes, Mailzs tās vienkār�i meta uz grīdas. Tagad viņ� visu pacēla un sadalīja divos plastmasas maisos � vienu tīrī�anai, otru mazgā�anai. To darot, bija jāpārbauda visas kabatas. Vienā bija zobu protēze. Citās da�ādi priek�meti: ķemme, acenes ar ļoti bieziem stikliem, zelta spalva un zīmulis, vairākas atslēgas uz turētāja, bet kādā iek�kabatā trīs Kcycharge kredītkartes un ar naudu piebāzts maks.

Mailzs paņēma zobu protēzi, noskaloja un ielika ūdens glāzē blakus gultai. Turpat nolika arī acenes. Tad apskatīja kredītkartes un naudas maku.

Trīs Keycharge kredītkartes bija izsniegtas Fredam W. Riordānam, R. K. Bennetam un Alfrēdam �o. Katra bija parakstīta, bet, kaut gan vārdi ierakstīti da�ādi, paraksti bija vienādi. Mailzs kartītes apgrieza otrādi, lai apskatītu sākuma un beigu datumus. Visas trīs bija derīgas. Cik varēja redzēt, tās bija īstas.

Tad viņ� apskatīja naudas maku. Zem plastikāta lodziņa bija vadītāja apliecība. Plastikāta lodziņ� bija nodzeltējis un necaurspīdīgs, tāpēc Mailzs izņēma vadītāja apliecību un atklāja, ka zem tās ir vēl divas. Uzvārdi sakrita ar tiem, kas bija uz Kcycharge kredītkartēm, bet fotogrāfijas bija vienādas. Viņ� aplūkoja uzmanīgāk. Kaut arī fotogrāfijas izskatījās sen izgatavotas, nebija �aubu, ka tas bija viņa ciemiņ�.

Mailzs ieņēma naudu no maka, lai to saskaitītu. Viņ� nodomāja palūgt Neitu Natansonu visu ievietot seifa, bet bija jāzina, cik viņ� tur atstāj. Summa bija negaidīti liela: piecsimts divpadsmit dolāri, puse no tiem jaunās divdesmit dolāru banknotēs. Divdesmitnieki viņu ieinteresēja. Mailzs vairākus rūpīgi apskatīja un ar pirkstgaliem pārliecinājās par papīra blīvumu. Tad, paskatījies uz veci, kas likās mierīgi guļam,

Mailzs klusi atstāja telpu, aizzagās uz savu istabu un atgriezās ar palielināmo stiklu. Caur to aplūkojis banknotes, viņ� atzina, ka intuīcija bijusi pareiza: tās ir viltojums, turklāt tikpat augstas kvalitātes kā tās, ko Mailzs bija tepat Dubultscptiņnieka bārā nopircis pirms nedēļas.

Viņ� prātoja: nauda, patiesību sakot, puse naudas bija viltota. Tādas pat, bez �aubām, bija vadītāja apliecības un dro�i vien nāca no tās pa�as vietas, no kurienes Mailza viltotā apliecība, ko sagādāja Jūlijs Laroka. Ja nu arī Keycharge kredītkartes nebija īstās? Varbūt viņ� beidzot ir ticis tuvāk viltoto kredītkar�u ra�otājiem, ko Nolans Veinraits tik ļoti gribēja atklāt. Uztraukums un ba�as lika sirdij dauzīties.

Viņam bija jāpieraksta jaunā informācija. Reizēm paskatīdamies uz mierīgi gulo�o, Mailzs pierakstīja informāciju par kredītkartēm, tāpat vadītāja apliecību numurus uz papīra salvetes.

Drīz pēc tam Mailzs izdzēsa gaismu, aizslēdza durvis no ārpuses, nonesa lejā maku un kredītkartes.

Savas durvis Mailzs atstāja puspievērtas un gulēja nemierīgi, zinot, ka ir atbildīgs par cilvēku, kas ieslēgts istabā gaiteņa otrā pusē. Ilgu laiku viņ� pavadīja nomodā, domājot par Deniju, kā bija sācis domās saukt veco, par viņa īsto vārdu un lomu, kāda viņam iedalīta spēlē. Kādas ir attiecības Denijam ar Ominski un Toniju Lāci Marino? Kāpēc veco uz �ejieni atveda? Tonijs Lācis bija sacījis: viņ� mums ir svarīgs. Kāpēc?

Mailzs uzmodās, kad ausa jau gaisma, un paskatījās rokas pulkstenī. Bija 6.45. Viņ� ātri piecēlās, nomazgājās, noskuvās un apģērbās. Istabā otrpus gaitenim nedzirdēja nevienas skaņas. Viņ� piegāja pie durvīm, klusi atslēdza un paskatījās telpā. Pa nakti Dcnijs bija grozījies, bet tagad mierīgi krāca. Mailzs savāca plastmasas maisus, aizslēdza durvis un nogāja lejā.

Pēc divdesmit minūtēm viņ� atgriezās ar paplāti, uz kuras bija stipra kafija, grauzdēta maize un olu kultenis.

� Denij! � Mailzs papurināja veco aiz pleca. � Denij, mostieties!

Nebija nekādas atbildes. Mailzs mēģināja atkal. Pēc kāda laiciņa abas acis atvērās, piesardzīgi paskatījās un atkal cie�i aizvērās.

Prom, � vecais murmināja. � Prom no manis! Neesmu vēl gatavs ellei!

Es neesmu veļas, � sacīja Mailzs. � Esmu jūsu draugs. Tonijs Lācis un Ominskis Krievs man uzdeva par jums rūpēties.

Aiztūku�ās acis atvērās.

Tātad �ie Sodomas dēli atkal uzgāju�i, kur es atrodos, ko? Nav brīnums. Tā tas ir vienmēr. � Seja sāpēs saviebās. � Ak Jēzu! Mana nelaimīgā galva!

Es atnesu kafiju. Palūkosim, varbūt tā palīdz. � Mailzs aplika roku ap Denija pleciem un palīdzēja apsēsties taisni. Tad atnesa kafiju. Dcnijs dzēra un vaikstījās.

Tad pēk�ņi sarosījās.

Paklausies, dēls! Man vislabāk palīdzēs kāda glāzīte. Tāpēc paņem naudiņu� � viņ� palūkojās apkārt.

Nauda ir dro�ībā, � mierināja Mailzs. � Tā ir kluba seifa. Vakar tur ieliku.

Tātad �is ir Dubultscptiņnieks?

Jā.

Mani jau reiz te atveda. Nu tā, dēls, tu zini, ka varu samaksāt, aizteci uz bāru�

Mailzs stingri noteica:

Nekādas tecē�anas nebūs. Ne jums, ne man.

Cilvēkbērns, es labi samaksā�u. � Vecā acis viltīgi iemirdzējās. � Sacīsim � �etrdesmit dolārus par piektdaļu [20] . Nu, kā būtu?

�ēl, Denij, bet man tas stingri aizliegts. � Brīdi padomājis, viņ� izlēma veco izprovocēt. � Bez tam, iepērkoties ar jūsu divdesmit dolāru banknotēm, mani apcietinās.

Iespaids bija tāds, it kā Mailzs būtu iz�āvis ar pistoli. Dcnijs uzrāvās sēdus, sejā atspoguļojās uztraukums un aizdomas.

Kas teica, kā tu� � Viņ� ievaidēdamies apklusa un saņēma sāpo�o galvu.

Kādam nauda bija jāsaskaita. Es to izdarīju.

Vecais vārgi sacīja:

Tie ir labi divdesmitnieki.

Kā tad, � Mailzs piekrita. � Laikam labākie, ko esmu redzējis. Un gandrīz tikpat labi kā tie no Naudas spiestuves.

Denijs pacēla acis. Interese tajās mainījās ar aizdomām.

Kā tu tik daudz zini?

Pirms nonācu cietumā, strādāju bankā.

Klusums. Tad vecais prasīja:

Par ko tevi iebāza?

Par darba vietas apzag�anu. Izlaida par labu uzve�anos.

Denijs manāmi atslāba.

Tad jau tu esi mūsējais. Jo citādi diez vai strādātu pie Tonija Lā�a un Krieva.

Tā ir, � Mailzs atzina. � Esmu jūsējais. Bet nu jādabū jūs uz kājām. Tagad mēs dosimies uz pirti iztvaicēties.

Man tvaiks nav vajadzīgs. Man vajadzīgs neliels krauk�ķītis. Tikai viens, dēls, � lūdzās Denijs. � Zvēru, ka tikai viens. Tu ta�u vecam vīram to neliegsi?

Mēs izsviedrēsim to, ko esat salējis sev iek�ā. Un tad būs cita sajūta.

Vecais vīrs iestenējās.

Tev nav sirds! Nav sirds!

Savā ziņā tas bija tāpat, kā uzraudzīt mazu bērnu. Pārvarējis vārgu protestu, Mailzs ietina Deniju rītasvārkos un noveda viņu lejā. Tad izvilka cauri vairākām tvaicētavām, noberza ar dvieli un beidzot uzcēla uz masiera galda, kur pats Mailzs viņu labi izmasēja un norīvēja. Tik agri no rīta vēl nebija klientu, tikai rets darbinieks, un neviens nemanīja, kad viņi uzkāpa atpakaļ aug�ā.

Mailzs gultai uzklāja tīrus palagus, un Denijs, nomierinājies un paklausīgs, apgūlās un tūliņ aizmiga. Tagad viņ� izskatījās rāms, gandrīz atgādināja eņģeli. Savādi, bet Mailzam �is vecais vīrs patika, kaut arī viņ� to vēl nemaz nepazina. Kamēr Denijs gulēja, Mailzs viņam rūpīgi pabāza zem galvas dvieli un uzmanīgi noskuva.

Bija liela diena, kad Mailzs, savā istabā lasot, aizmiga.

Hei, Mailz! Vecais, kustini pakaļu! � Tā bija Laroka �erksto�ā balss.

Iztraucētais Mailzs uzrāvās sēdus un ieraudzīja pierasto stāvu ar resno vēderu atvērtajās durvīs. Mailza roka sniedzās meklēt pretējās istabas durvju atslēgu. Tā atradās turpat, kur viņ� to nolika.

Atnesu vecajam �ūpām drēbes, � Laroka parādīja lētu koferi. � Ominskis lika tās nodot jums.

Laroka, visureso�ais ziņnesis.

Labi, � Mailzs izstaipījās, aizgāja pie izlietnes un nomazgāja seju ar aukstu ūdeni. Tad, Larokam stāvot aiz muguras, atslēdza durvis, un abi iegāja telpā. Viņus ieraugot, Denijs uzmanīgi piecēlās sēdus. Viņ� vēl arvien izskatījās sāpju mocīts un bāls, tomēr likās, ka Denijam kļuvis labāk. Mutē bija ielikti zobi, un viņ� bija uzlicis acenes.

Nelietīgais vecais slaists! � sacīja Laroka. � Ar jums vienmēr ir kādas problēmas.

Denijs paslējās augstāk, ar nepatiku apskatīja ienācēju.

Es nekādā ziņā neesmu nelietīgs. Kā to labi zināt gan jūs, gan tie citi. Kas attiecas uz ieme�anu, katram cilvēkam ir kāda vājība. � Viņ� pamāja uz koferi. � Ja esat atnesis man drēbes, dariet to, kas jums uzdots, un pakariet tās sienas skapī.

Tomēr tas Laroku neuztrauca. Viņ� pasmaidīja:

Liekas, jūs jūtaties labāk, vecais pakaļa. Mailzs laikam māk tādus izārstēt.

Jūlij, � sacīja Mailzs. � Vai varat te brīdi uzkavēties? Noie�u un uznesī�u ultravioleto spuldzi. Tā varētu Denijam līdzēt.

Protams.

Man jums kas jāpajautā, � Mailzs pameta ar galvu uz durvju pusi, un Laroka iznāca līdz gaitenī.

Runādams ļoti klusi, Mailzs jautāja:

Jūlij, kas te notiek? Kas viņ� ir?

Tikai tāds vecs prauls. Rei�u reizēm viņ� izlavās un sāk plostot. Tad kādam jāatrod un jāsakārto �is krogus brālis.

Kāpēc? Un no kā viņam jābēg?

Larokas acis, tāpat kā pirms nedēļas, atkal kļuva aizdomīgas.

Jūs man atkal uzdodat jautājumus. Ko jums sacīja Tonijs Lācis un Omiaskis?

Tikai to, ka viņu sauc Denijs.

Ja viņi gribēs kaut ko vairāk pastāstīt, lai viņi to dara. Tikai ne es.

Kad Laroka bija aizgājis, Mailzs istabiņā ieslēdza ultravioleto spuldzi un zem tās uz pusstundu nolika Deniju. Pārējo dienu vecais vai nu klusi gulēja nomodā, vai snauda. Pret vakaru Mailzs no lejas atnesa vakariņas, un Denijs lielāko daju apēda, tātad ieturēja savu pirmo krietno maltīti kop� iera�anās.

Nākamajā rītā, tre�dienā, Mailzs atkārtoja sviedrē�anu un ultravioleto spuldzi. Vēlāk abi spēlēja �ahu. Vecajam vīram bija ātra reakcija un gudra galva, un viņi bija līdzīgos spēkos. Tagad Denijs bija draudzīgs, atslābis un skaidri lika manīt, ka viņam patīk Mailza sabiedrība un uzmanība.

Pēcpusdienā Denijs gribēja parunāties.

Vakar tas �urķis Laroka teica, ka jūs daudz zinot par naudu.

To viņ� saka visiem, ko vien satiek. � Mailzs pastāstīja par savu vaļasprieku un interesi, ko tas bija izraisījis cietumā.

Denijs uzdeva vēl da�us jautājumus, tad paziņoja:

Man vajadzīga nauda.

Es to jums uznesī�u. Ta�u man jūs atkal būs jāieslēdz.

Ja baidāties par alkoholu, tad nevajag. �oreiz esmu tam pāri. Pārtraukums ir iedarbojies. Paies mēne�i, pirms es atkal sāk�u.

Es priecājos, � Mailzs teica un tomēr dro�ības pēc aizslēdza durvis.

Dabūjis savu naudu, Denijs to izklāja gultā un sadalīja divās kaudzītēs. Vienā atlika jaunās divdesmit dolāru banknotes, bet otrā da�ādas vērtības lietotas un saburzītas naudas zīmes. No otras grupas Denijs izvēlējās trīs desmit dolāru banknotes un iedeva Mailzam.

Tas par to, dēls, ka iedomāji arī par sīkumiem � uzmanīji manus zobus, noskuvi, atnesi ultravioleto spuldzi. Man tas darīja prieku.

Paklausieties, tas nav vajadzīgs.

Ņem ta�u! Turklāt tā ir īsta nauda. Un tagad pastāsti man kaut ko.

Ja varē�u, pastāstī�u.

Kā tu uzzināji, ka tie divdesmitnieki audzēti mājās?

Sākumā arī es neat�ķīru. Ta�u, ja apskata ar palielināmo stiklu, da�as no līnijām ap Endrjū D�cksona galvu ir neskaidras.

Denijs prātīgi pamāja.

Jā, tā ir starpība starp tērauda dobspiedi, ko izmanto ASV valdība, un fotoofsetu, kaut gan labs ofseta iespiedējs arī to var dabūt gatavu.

�ajā gadījumā viņ� to izdarījis lieliski, jo citas detaļas ir tuvu pilnībai.

Vecā vīra sejā rotaļājās viegls smaids.

Nu, un papīrs?

Pēc tā es nevarēju nekā atklāt. Parasti viltoto naudu var atpazīt, paberzējot starp pirkstiem. Bet �o nē.

Denijs klusu sacīja:

Divdesmit �etru mārciņu kuponu papīrs, simtsprocentīgas kokvilnas �ķiedras. Saka, ka īsto papīru nevarot dabūt. Nav tiesa. Tikai jāpameklē.

Ja jau jums ir tāda interese, man istabā ir vairākas grāmatas par naudu. To vienu publicējis ASV Slepenais dienests.

Ā, tu runā par "Pazīstiet savu naudu"? � Mailzs izrādīja pārsteigumu, bet Denijs iesmējās. � Tā ir viltotāju rokasgrāmata. Parāda, ko meklēt, lai atpazītu viltotu naudu. Uzskaita visas viltotāju kļūdas. Pat pla�i ilustrēta!

Jā, es zinu.

Denijs turpināja ķiķināt:

Un valdība to brīvi dod visiem! Aizrakstiet uz Va�ingtonu, un viņi jums grāmatu piesūtīs. Reiz bija lielisks viltotājs, ko sauca par Maiku Lendrcsu. Viņ� sarakstīja grāmatu un tajā paziņoja, ka neviens viltotājs nevar iztikt bez "Pazīstiet savu naudu".

Lendrcsu notvēra un ielika cietumā, � aizrādīja Mailzs.

Jā, bet tikai tāpēc, ka viņ� sadarbojās ar muļķiem. Viņam nebija labas organizācijas.

Liekas, jūs par to daudz zināt?

Mazliet. � Denijs apklusa un salīdzināja vienu no īstajām divdesmit dolāru banknotēm ar viltoto. Rezultāts viņu apmierināja un vecais pasmaidīja. � Vai zini, dēls, ka ASV dolāri ir visvieglāk viltojamā nauda pasaulē? Patiesībā to izveidoja tādu, lai pagāju�ā gadsimta iespiedēji nevarētu viltot ar tām iekārtām, kas toreiz bija viņu rīcībā. Tagad mums ir citas iespiedma�īnas un augstas kvalitātes fotoofsets. Tāpēc mūsdienās katrs apmācīts meistars ar lielisku iekārtu, pacietību un nelieliem izdevumiem izgatavo naudas zīmes, ko tikai speciālisti var at�ķirt.

Esmu dzirdējis. Bet cik tādas naudas tie�ām apgrozās?

Denijs iekārtojās ērtāk, sākdams runāt par savu iemīļoto

tematu.

To es varu pastāstīt. Neviens nezina, cik daudz tādas naudas ik gadu iespie�, kas paliek nenotverta, bet tai jābūt lielai summai. Valdība domā, ka gadā ra�o trīsdesmit miljonus dolāru un no tā desmit procenti nonāk tirgū. Ta�u tā ir valdības statistika un par katru valdību jāsaka, ka tās dati ir vai nu par augstu, vai zemu, atkarībā no tā, kas valdību interesē. �ajā gadījumā viņi �o skaitli grib rādīt iespējami zemāku. Es personiski domāju, ka katru gadu sara�o vismaz septiņdesmit miljonus viltotu dolāru, bet varbūt pat miljardu.

Tā varētu būt, � sacīja Mailzs. Viņ� atcerējās, cik daudz viltotas naudas atrada bankā un cik vēl neviens nepamanīja.

Vai zināt, ko ir visgrūtāk viltot?

Nezinu gan.

American Express ceļojumu �ekus. Zināt, kāpēc?

Mailzs papurināja galvu.

Tos iespie� ar ciānzilo krāsu, ko gandrīz neiespējami pārfotografēt uz ofseta plates. Neviens, kas kaut ko sajēdz, vispār nemēģinās to darīt, un tāpēc �ie �eki ir dro�āki nekā ASV nauda.

Dzird baumojam, � sacīja Mailzs, � ka drīz bū�ot krāsaina amerikāņu nauda, pie kam katra naudas zīme citā krāsā, kā tas ir Kanādas naudai.

Tās nav tikai baumas. Tā ir taisnība. �ī nauda jau ir iespiesta, un to glabā finansu ministrija. To būtu grūtāk viltot, kā daudz ko citu visā pasaulē. � Viņ� draiskulīgi pasmaidīja. � Bet vecā nauda būs vēl labu laiku. Varbūt tikpat ilgi, cik es dzīvo�u.

Mailzs sēdēja, domās sakārtodams visu, ko bija uzzinājis. Pēc laba brī�a viņ� sacīja:

Jūs mani esat izjautājis, Dcnij. Arī man jums ir kāds jautājums.

Nesolu, ka gribē�u atbildēt, dēls. Bet pamēģini vien.

Kas jūs esat, un ko jūs darāt?

Vecais domāja, ar īk�ķi braukādams pa zodu un novērtēdams Mailzu. Da�as domas varēja izlasīt viņa sejā: vēlē�anās būt atklātam cīnījās ar uzmanību, lepnums ar piesardzību. Tad Denijs pēk�ņi izlēma.

Man ir septiņdesmit trīs gadi, � viņ� teica. � Esmu lietpratējs. Visu mū�u esmu iespiedējs un vēl arvien � labākais no visiem. Iespie�ana nav tikai amats, bet arī māksla. � Viņ� norādīja uz viltotajām banknotēm, kas bija izklātas gultā. � Tas ir mans darbs. Es gatavoju formas un �īs naudas zīmes iespiedu.

Mailzs pajautāja:

Bet vadītāja apliecības un kredītkartes?

Ja salīdzina ar naudas iespie�anu, tad pagatavot tās ir tikpat viegli, kā ie�urāt mucā. Protams, es tās visas izgatavoju!

13

Mailzs dega nepacietībā visu uzzināto ar Iluanitas palīdzību pavēstīt Nolanam Veinraitam. Ta�u nelaimīgā kārtā nebija iespējams pamest Dubultseptiņnieka klubu, bet izmantot kluba tālruni tādai vajadzībai likās pārāk riskanti.

Ceturtdienas rītā, dienu pēc Denija atklāsmes, vecais vīrs �ķita pilnīgi izveseļojies no savām dzer�anas orģijām. Bija jūtams, ka viņam patīk Mailza sabiedrība, un viņi turpināja spēlēt �ahu. Risinājās arī sarunas, bet Denijs bija noslēgtāks nekā iepriek�ējā dienā.

Diez vai Denijs varētu pasteidzināt savu aizbrauk�anu, ja arī gribētu. Bet, pat ja varētu, viņ� neizrādīja nekādu vēlē�anos un likās visai apmierināts, vismaz pa�laik, ar savu dzīvi ceturtā stāva istabā.

Pārrunās gan tre�dien, gan ceturtdien, Mailzs mēģināja uzzināt ko vairāk par vilto�anas norisēm un gūt kādus mājienus par vietu, kur tas notiek. Ta�u Denijs no �iem jautājumiem veikli izvairījās un Mailzam likās, ka vecais no�ēlo savu neseno atklātību. Atceroties Vcinraita aizrādījumu: "nesteidzieties, esiet pacietīgs", Mailzs izlēma neizaicināt likteni.

Par spīti pacilātībai viena doma Mailzu nomāca. Viss, ko viņ� bija atklājis, bez �aubām, vērsīsies pret Deniju, viņu apcietinās. Mailzam vecais patika un bija �ēl, ka tā katrā ziņā notiks. Ta�u Mailzs sev atgādināja, ka tas ir vienīgais ceļ� atpakaļ uz dzīvi.

Augļotājs Ominskis un Tonijs Lācis Marino bija kaut kādā veidā saistīti ar Deniju, bet nebija skaidrs, kā īsti. Mailzs nejuta nekādu �ēlumu pret Ominski vai Toniju Lāci, tikai sirdi sagrāba ledaini pirksti, iedomājoties, ka �ie cilvēki reiz uzzinās viņa īsto lomu, kā tam, bez �aubām, vajadzēja notikt.

Laroka atkal parādījās ceturtdienas vēlā pēcpusdienā.

Man ir norādījums no Tonija. Viņ� rīt no rīta jums atsūtīs pakaļ riteņus.

Denijs pamāja, bet Mailzs painteresējās:

Un kurp riteņi viņu vedīs?

Denijs un Laroka uz viņu �ķībi paskatījās un neatbildēja. Mailzs no�ēloja, ka uzdevis jautājumu.

Tajā naktī, izlēmis, ka risks ir nepiecie�ams, Mailzs piezvanīja Huanitai. Viņ� nogaidīja, kad Denijs aizmiga, un aizslēdza viņa istabu īsi pirms pusnakts. Nogājis lejā līdz kluba pirmajam stāvam, pacēla klausuli un iemeta spraugā desmit centu monētu. Viņ� uzgrieza Huanitas numuru. Atskanot pirmajam zvanam, sievietes balss atsaucās:

Halo.

Tālrunis karājās pie sienas tuvu bāram, un Mailzs runāja �ukstus, lai kāds nedzirdētu.

Zini, kas zvana. Nepiemini vārdu.

Jā, � atteica Iluanita.

Pastāsti mūsu kopējam draugam, ka esmu te atklājis kaut ko svarīgu. Tie�ām svarīgu. Lielāko daļu no tā, ko viņ� gribēja uzzināt. Vairāk nevaru stāstīt, bet rītvakar tevi apmeklē�u.

Labi.

Mailzs pakāra klausuli. Tajā brīdī izslēdzās pagrabā paslēptais magnetofons, kas bija ieslēdzies, kad Mailzs pacēla klausuli.

Rosko Ilcivorda smadzenēs kā zemapziņas reklāma dega vārdi no Pirmās Mozus grāmatas: "No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst; bet no laba un ļauna atzī�anas koka tev nebūs ēst, jo tajā dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi."

Pēdējās dienās Heivordam raizes darīja jautājums: vai viņa nelikumīgās seksuālās attiecības ar Avrilu, kas sākās tajā mēnesnīcas naktī Bahamu salās, nav izveidoju�ās par viņa personisko ļaunuma koku, no kā viņam būs plūkt rūgtus augļus? Un vai viss, kas vērsts pret viņu � piemēram, Supranacionālās korporācijas pēk�ņā un satrauco�ā krīze, kas draudēja izjaukt viņa plānus kļūt par bankas vadītāju � gadījumā nebija paredzēts kā Dieva sods?

Ja nu viņ� bez kavē�anās pilnīgi sarautu visas attiecības ar Avrilu un izdzēstu to no savām domām, vai tad Dievs piedotu? Vai Viņ�, to redzot, atjaunotu Supranacionālās korporācijas bagātību un līdz ar to Viņa kalpa Rosko Ileivorda nākotnes cerības? Viņ� atcerējās Nchemiju: Tu esi Dievs, kas gatavs piedot, piemīlīgs un �ēlsirdīgs, lēns dusmās un pilns laipnības� Heivords ticēja, ka Viņ� tā darīs.

Bet zināt, vai tā tie�ām būs, protams, nevarēja.

Pretstatā domai saraut visus sakarus ar Avrilu bija fakts, ka sieviete otrdien ielidos pilsētā, kā viņi pirms nedēļas bija vienoju�ies. Iejaukts pa�reizējā problēmu jūklī, Heivords pēc viņas ilgojās.

Visu pirmdienu un otrdienas rītu viņ� pārdzīvoja, apzinoties, ka varētu vēl piezvanīt uz Ņujorku un novērst viņas iera�anos. Bet rīta cēliena otrā pusē, zinot no Ņujorkas ielidojo�o lidma�īnu sarakstu, viņ� saprata, ka nu ir par vēlu kaut ko atsaukt, un jutās atvieglots, ka nav vairs jāpieņem lēmums.

Avrila zvanīja vēlā pēcpusdienā, izmantojot tālruni, kas deva signālu tikai uz viņa galda.

� Sveiks, Rosij! Esmu viesnīcas 412. dzīvoklī. �ampanietis dziest ledū, bet es degu, tevi gaidot!

Tagad viņ� nodomāja, ka vajadzēja ieteikt apmesties istabā, nevis dzīvoklī, jo viņ� par to maksās. Tā pa�a iemesla dēļ �ampanietis �ķita liela iz�ķērdība. Viņ� apsvēra, varbūt likt to sūtīt atpakaļ, bet tad atzina, ka tas nebūs pieklājīgi.

Es drīz pie tevis ieradī�os, mīļā, � viņ� atbildēja.

Viņ� nedaudz ietaupīja, pieprasot bankas ma�īnu ar �oferi,

lai nokļūtu Kolumbijas Hiltonā. �oferim Heivords pateica:

Negaidiet.

Kad viņ� iegāja 412. dzīvoklī, Avrila tūlīt viņu apskāva, un pilnīgās lūpas kāri skūpstīja viņa muti. Rosko sievieti turēja cie�i sev klāt piespiestu, un viņa ķermenis tūliņ atbildēja kaislei, ko bija mācījies pazīt un kārot. Cauri uzvalka audumam viņ� juta Avrilas slaidās gū�as, kas saskārās ar viņu, ķircinot, aicinot un apsolot. Pēc brī�a likās, ka viņ� viss ir koncentrējies tikai pāris ķermeņa kvadrātcollās. Tad Avrila atraisījās, noglāstīja viņam vaigu un atvirzījās nostāk.

Rosij, kā būtu, ja mēs nokārtotu naudas lietas, tad varētu domāt tikai par tevi.

Viņas pēk�ņais praktiskums Rosko satrieca. Viņ� nodomāja: vai tas tā ir vienmēr? Vispirms naudu, tad baudu? Ta�u viņ� saprata, ka tas ir neizbēgami. Ja to atstāj uz beigām, kad klienta uzbudinājums ir galā un seksuālā apetīte apmierināta, viņ� varētu būt negribīgs maksātājs.

Protams, � viņ� sacīja. Viņ� jau dienā bija ielicis aploksnē divsimt dolāru un tagad iedeva Avrilai aploksni. Viņa izņēma naudu un saskaitīja. Rosko vaicāja:

Vai tu man neuzticies?

Atļauj kaut ko pajautāt, � atbildēja Avrila. � Ja es aiznestu naudu uz tavu banku un iemaksātu, vai to pārskaitītu?

Tā viņi bez �aubām darītu.

Redzi, Rosij, cilvēkiem ir tikpat daudz tiesību par sevi rūpēties kā bankām. � Viņa beidza skaitīt un dzēlīgi sacīja: � Tā, tie ir divsimt dolāri man. Bet bez tam ir lidma�īnas biļete turp un atpakaļ un brauciens ar taksīti no lidostas un atpakaļ, kas kopā maksā simts divdesmit. �is dzīvoklis ir astoņdesmit pieci. �ampanietis un dzeramnauda vēl divdesmit pieci. Kā būtu, ja mēs vienotos vēl par divsimt piecdesmit? Tas segtu visu.

Satricināts par �o summu, viņ� iebilda:

Tas ir tik daudz naudas.

Es sniedzu tik daudz erotikas. Summa nav lielāka par Supranacionālās korporācijas maksāto, un tā tevi neuztrauca. Turklāt, ja gribi labāko, maksā augstu cenu.

Viņas balsī bija tie�ums un praktiskums. Viņ� zināja, ka pirmo reizi redz citu Avrilu, gudrāku un cietāku nekā to sievieti, kas pakļāvās un bija gatava darīt visu. Heivords negribīgi izvilka naudas maku, izņēma vēl divsimts piecdesmit dolārus un atdeva Avrilai, kas visu naudu rūpīgi ielika somiņas iek�ējā nodalījumā.

Tā, darījums ir apmaksāts, nu mēs varam pievērsties mīlestībai.

Viņa pagriezās un kaislīgi noskūpstīja vīrieti, lai�ot savus garos, veiklos pirkstus caur Rosko matiem. Viņa mazliet noplaku�ais izsalkums pēc �īs sievietes atkal atgriezās.

Rosij, saldumiņ, � Avrila murmināja, � kad tu ienāci, man likās, ka izskaties saguris un norūpējies.

Pēdējā laikā bankā ir radu�ās problēmas.

Tad mēs vispirms atslābināsimies. Tu dabūsi �ampanieti un tikai pēc tam mani. � Viņa prasmīgi atvēra pudeli, kas stāvēja ledus spainītī, un piepildīja divas glāzes.

Viņi sūca �ampanieti, un �oreiz Heivords neatgādināja, ka nedzer. Drīz Avrila sāka izģērbt viņu un pati atbrīvoties no drēbēm.

Kad viņi bija gultā, Avrila visu laiku �ukstēja mīlestības apliecinājumus un mudinājumus�

Ak Rosij! Tu esi tik stiprs! � Kas par vīrieti! � Nesteidzies, mans mīļais, lēnām� Tu esi mūs aizvedis līdz paradīzei� Kaut tā būtu visa mū�a garumā!

Viņa spēja ne tikai uzbudināt, bet arī pārvērta viņu par tādu vīrieti, kāds agrāk nekad nebija bijis. Gultā ar Beatrisi viņ� nebija pat sapņojis par �o visu aptvero�o sajūtu, �o lielisko ceļu uz piepildījumu, kas bija tik pilnīgs.

Mēs esam klāt, Rosij�. Tikko tu to gribi! � Jij, mīļais, jā, lūdzu, jā!

Var jau būt, ka tas, ko Avrila darīja gultā, bija notēlots. Tādas aizdomas viņam bija, bet tas vairs nebija svarīgi. Svarīgs bija dziļais, bagātīgais, priecīgais juteklīgums, ko viņ� sevī bija atklājis ar �īs sievietes palīdzību.

Kre��endo beidzās. Tas paliks, domāja Rosko Heivords, kā vēl viena izcila atmiņa. Tagad viņi gulēja blakus saldā tvīksmē, kamēr ārā krēsla sabiezēja par tumsu un iedegās pilsētas ugunis. Avrila pirmā izslīdēja no gultas. Viņa aizdipināja uz dzīvojamo telpu un atgriezās ar pilnām �ampanie�a glāzēm, ko abi dzēra, sē�ot gultā blakus un tērzējot.

Pēc brī�a Avrila sacīja:

Rosij, man tev jālūdz padoms.

Kāds? � Kādu sievie�u problēmu viņam nāksies risināt?

Vai būtu prātīgi pārdot manas Supranacionālās korporācijas akcijas?

Tas viņu pārsteidza.

Vai tev to ir daudz?

Pieci simti akciju. Saprotu, ka tev tas neliekas daudz, bet tā ir apmēram tre�ā daļa manu ietaupījumu.

Viņ� ātri izrēķināja, ka Avrilai ietaupījumi bija apmēram septiņas reizes lielāki nekā viņam.

Vai esi ko dzirdējusi par SuNatCo? Kāpēc tu tā prasi?

Viņi ļoti ierobe�oju�i līdzekļus izklaidei, stāsta, ka trūkstot naudas un viņi nespējot apmaksāt rēķinus. Da�ām meitenēm ieteica akcijas pārdot, bet es to negribēju darīt, jo es zaudētu daudz naudas.

Vai esi jautājusi Kvortcrmcinam?

Neviena no mums labu laiku viņu nav redzējusi. Mēnesstariņ�� tu atceries Mēncsstariņu?

Jā, � Heivords atcerējās, ka Lielais D�ord�s bija piedāvājis uz viņa istabu nosūtīt lielisko japānieti. Viņ� centās iedomāties, kā tas būtu bijis.

Mēnesstariņ� saka, ka D�ord�s ir Kostarikā un varbūt tur paliks uz dzīvi. Viņa zina, ka D�ord�s pirms aizbrauk�anas esot pārdevis lielāko daudzumu savu akciju.

Kāpēc viņ� �os jautājumus jau pirms vairākām nedēļām nebija uzdevis Avrilai?

Tavā vietā, � viņ� nopietni sacīja, � es �īs akcijas pārdotu rīt no rīta, vienalga, cik naudas tā pazaudētu.

Viņa nopūtās.

Naudu ir tik grūti nopelnīt, bet vēl grūtāk saglabāt.

Mana mīļā, tu tikko deklarēji vienu no galvenajām finansu pasaules patiesībām.

Kādu brīdi valdīja klusums, tad Avrila sacīja:

Es tevi atcerē�os kā jauku cilvēku, Rosij.

Paldies. Arī es tevi vienmēr atcerē�os kā īpa�u sievieti.

Viņa paliecās tuvu klāt.

Vai mēģināsim vēlreiz?

Rosko tīksmīgi aizvēra acis, kamēr sieviete viņu glāstīja. To viņa, kā parasts, darīja lieliski. Viņ� domāja: mēs abi zinām, ka �ī ir pēdējā tik�anās. Viens no iemesliem bija tīri praktisks � viņ� Avrilu nevarēja atļauties finansiāli. Bet tālāk viņ� jau paredzēja satrauco�us notikumus, neizbēgamas pārmaiņas un krīzi, kas savelkas pār viņa galvu. Kas zina, ko rītdiena nesīs.

Pirms viņi sāka mīlēties, Rosko atcerējās savas agrākās ba�as par Dieva sodu. Nu, varbūt Kristus, Dieva dēls, kas pazina cilvēku vājumu, kas runāja ar grēciniekiem un mira kopā ar ļaundariem, saprastu. Saprastu un piedotu patiesību, ka Rosko Heivorda dzīvē saldākie un vislielākās laimes mirkļi ir biju�i kopā ar pērkamu sievieti.

Izejot no viesnīcas, Heivords nopirka vakara laikrakstu. Pirmās lappuses vidū viņa uzmanību piesaistīja milzīgs virsraksts:

Supranacionālās korporācijas stāvoklis ir satrauco�s.

Vai globālais gigants ir maksātspējīgs?

15

Neviens tā arī neuzzināja, kas bija tas īpa�ais apstāklis, ja tāds vispār bija, kas izraisīja Supranacionālās korporācijas galīgo sabrukumu. Varbūt tas bija kāds atsevi�ķs negadījums. Varbūt tādu apstākļu kopums, kas izjauca līdzsvaru, tāpat kā arvien pieaugo�s svars ar laiku liek sagāzties jumtam.

Kā ar katru milzīgu korporāciju, kas nonāk līdz finansiālam sabrukumam, atsevi�ķas vājuma pazīmes bija samanāmas vairākas nedēļas un mēne�us iepriek�. Tomēr tikai visasākie novērotāji, kāds bija Luiss D'Orsejs, saskatīja patiesās norises un brīdināja nedaudzus izredzētos.

Situāciju pirmie varēja novērtēt korporācijas vadība. Lielais D�ord�s Kvortermeins bija anonīmi pārdevis lielāko daļu savu SuNatCo akciju, pie tam paspējis to izdarīt par augstāko cenu. Vadībai visagrāk bija zināms, kas notiks, un viņi laikus prata nodro�ināties. Bija arī tādi, kas to uzzināja no draugiem vai apmainoties ar informāciju, un klusībā izdarīja to pa�u.

Nākamie bija tādi kā Aleksis Vandervorts, ko satrauca Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas liktenis un kas bija ieguvis pilnīgu informāciju, un tāpēc steidzīgi tika vaļā no bankai piedero�ām SuNatCo akcijām, cerot, ka apjukuma brīdī �is darījums paliks neievērots. Citas finansu firmas � bankas, ieguldījumu biroji, da�ādi kopēji pasākumi, redzot, ka SuNatCo akcijas krītas cenā, izpētīja situāciju un arī pārdeva savas akcijas.

Pret kādas firmas darījumiem ar vērtspapīriem, kas balstās uz viņiem vien pieejamu informāciju, ir vērsta federālā likumdo�ana. Ta�u �os likumus neievēro vai ik dienas, un tie nerealizējas. Tikai atsevi�ķos gadījumos tika celtas apsūdzības par īpa�i skandaloziem darījumiem vai to slēp�anu, bet tic bija reti un sods niecīgs.

Turpretī noguldītāji � liels skaits vienkār�o, paļāvīgo, naivo cilvēku � par priek�ā stāvo�o nelaimi uzzināja pa�i pēdējie.

Pirmā ziņa par SuNatCo grūtībām nāca no kādas Associated Press reportā�as, ko pārpublicēja pēcpusdienas laikraksti, un tas bija raksts, ko, atstājot Kolumbijas Hiltona viesnīcu, lasīja Rosko Ileivords. Līdz nākamajam rītam prese bija atradusi vairākas detaļas, un tās publicēja rīta laikraksti, ieskaitot Wall Street Journal. Ta�u ziņas bija vispārējas, un daudziem cilvēkiem bija grūti noticēt, ka nomierino�i milzīgā Supranacionālā korporācija var būt tik nopietnās grūtībās.

Tomēr viņu uzticību drīz sagrāva turpmākie notikumi.

Kad Ņujorkas bir�a pulksten 10.00 sāka darbu, SuNatCo akcijas tirgū neparādījās. Oficiālais izskaidrojums bija "darījumu nelīdzsvarotība". Tas nozīmēja, ka cilvēks, kas bir�as uzdevumā rīkojās ar SuNatCo akcijām, bija saņēmis tik daudz rīkojumu akcijas pārdot, ka nespēja ar to tikt galā.

SuNatCo akcijas atkal sāka piedalīties tirgū pulksten 11.00, kad uz tablo parādījās piecdesmit divu tūksto�u akciju pieprasījums. Ta�u ap to laiku akcijas, kuru vērtība pirms mēne�a bija �etrdesmit astoņi ar pusi dolāru, bija nokritu�ās uz deviņpadsmit dolāriem par vienu akciju, bet līdz bir�as slēg�anai pēcpusdienā � jau līdz desmit dolāriem.

Jādomā, ka Ņujorkas bir�a būtu apturējusi �o akciju tirgu arī nākamajā dienā, bet naktī �ādu lēmumu pieņēma SEC. Vērtspapīru un bir�u operāciju komisija nākamajā rītā paziņoja, ka tā ir sākusi izmeklēt Supranacionālās korporācijas darījumus un analizēt stāvokli, un līdz izmeklē�anas beigām aptur SuNatCo akciju tirgu.

Tā sākās drūms piecpadsmit dienu posms kreditoriem un pārpaliku�ajiem akcionāriem, kuru kopējais ieguldījums SuNatCo pārsniedza piecus miljardus dolāru. Starp tiem, kas gaidīja � satriekti, nervozi, grauzdami nagus � bija arī Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas vadība un direktori.

Supranacionālā korporācija nespēja noturēties vairākus mēne�us, kā bija cerējis Aleksis Vandcrvorts un D�eroms Patertons. Tāpēc bija iespējams, ka nesenās SuNatCo akciju pārdo�anas, ieskaitot milzīgo daudzumu, ko pārdeva PATB trasta departaments, varētu atcelt. Tas varētu notikt divējādi. Vai nu ar SEC rīkojumu, ko izsauktu kāda sūdzība, vai arī ar tiesas prāvu, ko ierosinātu akciju pircēji, apsūdzot PATB, ka tā pārzinājusi Supranacionālās korporācijas īsto stāvokli, bet nedarījusi to zināmu. Abos gadījumos trasta klienti zaudētu savu ieguldījumu lielāko daļu un bankai dro�i vien būtu jāatbild par likumu pārkāpumiem.

Draudēja vēl vienas briesmas, un tās bija vēl ticamākas. Proti, vajadzēs norakstīt, tātad pilnīgi zaudēt Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas piecdesmit miljonu dolāru aizdevumu Supranacionālajai korporācijai. Ja tā, tad banka �ogad pirmo reizi visā pastāvē�anas laikā cietīs ievērojamus zaudējumus. Tāpat bija iespējams, ka PATB nāksies atcelt gada dividen�u izmaksu, un arī tas būs pirmais tāds gadījums.

Bankas vadības aprindās valdīja nomāktība un neziņa.

Aleksis Vandervorts bija paredzējis, ka pēc Supranacionālās korporācijas sabrukuma prese sāks interesēties arī par Pirmo Amerikas tirdzniecības banku. Arī �ajā ziņā viņam izrādījās taisnība.

. Reportieri, kas pēdējos gados sekoja savu slaveno Washington Post laikraksta kolēģu Bern�teina un Vudvorda [21] piemēram, pētīja �os jautājumus ar lielu dedzību. Viņu pūles vainagojās panākumiem. Da�ās dienās avī�nieki bija atradu�i ziņu avotus gan Supranacionālās korporācijas aprindās, gan ārpus tām un drīz vien sāka publicēt rakstus par Kvortermeina burvju trikiem un konglomerāta ķīnie�u grāmatvedību. Tāpat atklāja SuNatCo�ausmīgos parādus. Un, protams, uzzināja par PATB piecdesmit miljonu dolāru aizdevumu bankrotējo�ai korporācijai.

Tikko Dow Jones ziņu dienests pirmo reizi atklāja PATB saikni ar Supranacionālo korporāciju, bankas sabiedrisko sakaru viceprezidents Diks Fren�s pieprasīja steidzīgi sasaukt augstākās vadības apspriedi. Tajā piedalījās D�eroms Patertons, Rosko Heivords, Aleksis Vandervorts un Diks Fren�s ar neiztrūksto�o neaizdedzināto cigāru zobos.

Visiem bija nopietnas sejas. Patertons bija drūms un nomākts kā visas pēdējās dienas; Heivords likās pārguris, apmulsis un ļoti nervozs; bet Aleksī auga niknas dusmas, ka iejaukts nelaimē, no kā bija brīdinājis un kam nevajadzēja notikt.

Pēc stundas vai pat ātrāk, � teica sabiedrisko sakaru viceprezidents, � mani sāks vajāt ar jautājumiem par mūsu un SuNatCo attiecībām. Vajadzīga mūsu oficiālā pozīcija, jāapsprie�as, kādas atbildes drīkstu dot.

Patertons vaicāja:

Vai mūsu pienākums ir atbildēt?

Nē, � sacīja Fren�s. � Bet nav arī mūsu pienākums izdarīt harakiri.

Varbūt apliecināt, ka SuNatCo mums ir parādā naudu un neteikt neko vairāk? � ieteica Rosko Heivords.

Bet mani neintervēs vientie�i. Būs reportieri, kas specializēju�ies finansu jautājumos un ļoti labi pārzina banku likumdo�anu. Un viņu otrais jautājums skanēs: "Kā tas var būt, ka jūs vienam aizņēmējam aizdevāt tik lielu savu noguldītāju naudas summu?"

Heivords atcirta:

Tas nebija vienam aizņēmējam. Aizdevumu izdalīja starp Supranacionālo korporāciju un piecām filiālēm.

Tā atbildot, mēģinā�u izlikties, ka ticu tam. � Fren�s izņēma cigāru no mutes, nolika uz galda un pievilka klāt piezīmju bloku. � Labi, izstāstiet visu. Ar laiku fakti parādīsies presē, bet mēs izskatīsimies ļoti slikti, ja slēpsim detaļas un liksim reportieriem tās izraut ar knaiblēm kā zobus.

Pirms sākam, �sacīja Ilcivords, � gribu atgādināt, ka mēs neesam vienīgā banka, kam Supranacionālā korporācija parādā. Tāpat klājas Pirmajai nacionālajai pilsētas bankai, Amerikas bankai un Chase Manhattan bankai.

Jā, bet tie visi ir konsorciji, � piebilda Aleksis. � Zaudējumus dalīs ar vairākām bankām. Cik es zinu, mūsu bankai ir vislielākais parāds. � Nebija jēgas vēlreiz piebilst, ka viņ� visus vado�os bankas darbiniekus, ieskaitot direktoru padomi, bija brīdinājis, ka tik liels aizdevums ir bīstams un nelikumīgs. Bet viņa domas kļuva arvien rūgtākas.

Pēc tam viņi sastādīja oficiālu ziņojumu, atzīstot, ka Pirmā Amerikas tirdzniecības banka ir dziļi saistīta ar Supranacionālo korporāciju un ka bankas vadība ir noba�ījusies. Ziņojums tālāk izteica cerību, ka bankrotējo�o firmu varētu atveseļot, varbūt to veiks jaunā vadība, ko PATB gatavojas pieprasīt, tādējādi samazinot zaudējumus. Tās bija vājas cerības, un klāteso�ie to zināja.

Diks Fren�s saņēma noteiktas pilnvaras ziņojumu papildināt, un vadība vienojās, ka viņ� būs vienīgais bankas pārstāvis sarunās ar presi.

Viņ� brīdināja:

�urnālisti mēģinās intervēt katru no jums. Ja vēlaties, lai mūsu viedoklis ir saskanīgs, lūdzu visus sūtīt pie manis un brīdiniet arī savus darbiniekus.

Tajā pa�ā dienā Aleksis Vandervorts vēlreiz pārskatīja plānus, kā pārkārtot bankas darbu un kā rīkoties ārkārtējā situācijā.

Tas ir vampīrisms, � bēdājās Edvīna D'Orseja, � ko prese dara ar banku, kas nonākusi grūtībās.

Viņa �ķirstīja laikrakstus, kas bija izklāti Alek�a Vandcrvorta biroja konferen�u zālē PATB galvenās pārvaldes tornī. Bija ceturtdiena, diena pēc Dika Fren�a preses konferences.

Vietējais laikraksts Times � Register vēstīja pirmajā lapā:

PĒC SuNatCo SABRUKUMA VIETĒJA BANKA CIE� MILZĪGUS ZAUDĒJUMUS

Laikraksts The New York Times saviem lasītājiem to pa�u pasniedza daudz atturīgāk:

PAR SPĪTI NEVEIKSMĪGAJAM AIZDEVUMAM PATB IR STABILA

�ī vēsts parādījās arī iepriek�ējā vakara un �īrīta televīzijas raidkanālu ziņās.

Visi ziņojumi informēja par Federālās rezerves bankas paziņojumu, ka Pirmā Amerikas tirdzniecības banka ir maksātspējīga un noguldītājiem nav pamata ba�ām. Lai nu kā, bet PATB tagad atradās Federālās rezerves "problemātisko banku" sarakstā, un �ajā rītā bankā klusi bija ieradu�ies Federālās rezerves bankas revidenti, Joti skaidri norādot, ka �ī ir tikai pirmā revīzija.

Toms Strogans, bankas galvenais ekonomists, atbildēja Edvīnai:

Tas nav vampīrisms, kas liek rakstīt par grūtībās nonāku�u banku. Tās drīzāk ir bailes. To cilvēku bailes, kam mūsu bankā ir nauda. Ja banka slēgs durvis, viņi naudu pazaudēs. Pla�ākā skatījumā tās ir ba�as, ka, krītot vienai bankai, saslims arī citas un visa banku sistēma sabruks.

Es toties baidos, � nodrebinājās Edvīna, � no visu �o reportā�u sekām.

Arī es esmu norūpējies, � piebilda Aleksis Vandervorts. � Un tāpēc mums rūpīgi jāvēro, kādas būs �īs sekas.

Aleksis bija sasaucis stratēģisko apspriedi. Tajā piedalījās cilvēki, kas atbildēja par bankas filiāļu darbu, jo bija skaidrs, ka neuzticību Pirmajai Amerikas tirdzniecības bankai vispirms izjutīs filiāles. Pirms tam Toms Strogans ziņoja, ka kop� vakardienas pēcpusdienas naudas izņem�ana notiek lielākos apmēros nekā parasti un noguldījumu daudzums ir samazinājies. Ta�u vēl bija par agru spriest par tendencēm. Nomierino�s bija fakts, ka nemanīja nekādu klientu paniku, lai gan visu astoņdesmit �etru filiāļu pārvaldniekiem bija uzdots tūliņ ziņot par pazīmēm. Bankas dzīvo no reputācijas un klientu uzticības. Ta�u tie ir vārgi stādi, ko nelaime un slikti preses ziņojumi var nobeigt.

Viens no �īs apspriedes uzdevumiem bija iepazīstināt visus administrācijas darbiniekus ar viņu pienākumiem piepe�as krīzes situācijā, kā arī nodro�ināt sakarus un sadarbību starp atsevi�ķām nodaļām.

Tas viss, � Aleksis teica klāteso�ajiem. � Rīt satiksimies �ai pa�ā laikā.

Ta�u satik�anās nenotika.

Nāko�ajā rītā, piektdien, pulksten 10.15 Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas Tailersvilas � provinces pilsētas, kas atrodas divdesmit jūdzes no centra � filiāles pārvaldnieks zvanīja uz galveno pārvaldi un viņa sarunu pārslēdza uz Alek�a Vandervorta biroju.

Kad pārvaldnieks Ferguss V. Gatviks pateica, kas zvana, Aleksis satraukti jautāja:

Kas noticis?

Panika, ser. Ēka ir cilvēku pilna, vismaz simts mūsu pastāvīgo klientu stāv rindā ar �eku un krājgrāmatiņām un ierodas arvien vairāk. Viņi ņem ārā visu, katru centu, kas ir viņu kontos, neatstāj neko, pat ne dolāru. � Pārvaldnieka balss liecināja, ka viņ� ir uztraucies, bet mēģina izlikties mierīgs.

iv

Aleksis nodrebinājās. Panika bija murgs, no kā baidījās ikviens baņķieris. Pēdējās dienās Aleksis un citi bankas vadītāji par to visvairāk uztraucās. Situācija liecināja, ka sākusies vispārēja panika, cilvēkus pārņēmusi pūļa psiholoģija, klienti zaudēju�i uzticību bankai. Vēl ļaunāk, tikko uzzinās par �o paniku vienā filiālē, tā izplatīsies visā PATB sistēmā kā

ugunsgrēks sausā me�ā, ko nevar apdzēst, un tas beigsies ar katastrofu. Nevienai bankai � pat vislielākajām un visveselīgākajām � nekad nav seifos tik daudz naudas, lai izmaksātu noguldītāju vairākumam. Tātad, ja paniku neizdosies apturēt, visu naudu izmaksās, un PATB būs jāslēdz durvis, varbūt pat uz visiem laikiem.

Tā jau bija gadījies diezgan daudzām citām bankām. Ja kopā sagadījās neprasmīgs mened�ments, nelāgs brīdis un neveiksme, tad panika varēja izcelties jebkurā bankā.

Aleksis apzinājās, ka pirmais pienākums ir garantēt, lai tie, kas vēlas savu naudu izņemt, to noteikti dabūtu. Otrais � ierobe�ot paniku.

Viņa norādījumi Tailersvilas pārvaldniekam bija kodolīgi.

Dariet visu, lai jūs, Fergus, un jūsu darbinieki izturas tā, it kā nav nekā neparasta. Bez kavē�anās izmaksājiet katram to, ko viņ� vai viņa pieprasa. Un nestaigājiet pa banku norūpējies. Esiet jautrs!

Tas nebūs viegli, ser, bet es mēģinā�u.

Ar mēģinā�anu nepietiek. Dariet tā, kā norādīju! Atcerieties, ka uz jūsu pleciem balstās visa banka.

Jā, ser.

Mēs jums gādāsim palīdzību, cik ātri spēsim. Cik jums ir skaidras naudas?

Seifa ir apmēram simts piecdesmit tūksto�i dolāru. �ādā ātrumā naudu izsniedzot, mums pietiks apmēram stundai.

Naudu jums piegādāsim, � solīja Aleksis. � Tagad celiet naudu ārā no seifa un sakraujiet uz galdiem, kur to visi var redzēt. Tad pastaigājieties starp klientiem. Runājiet ar viņiem. Stāstiet, ka par spīti visiem laikrakstu un televīzijas ziņojumiem banka ir lieliskā stāvoklī. Un garantējiet, ka katrs dabūs savu naudu.

Aleksis nolika klausuli. Izmantojot citu aparātu, viņ� piezvanīja Tomam Stroganam.

Tom, virs Tailersvilas sabiezēju�i briesmu mākoņi. Turienes filiālei vajadzīga nauda un palīdzība � tūlīt. Nekavējoties sāciet īstenot ārkārtējās situācijas plānu numur viens.

Tailersvila, tāpat kā da�s labs jaunais cilvēks, pa�laik mēģināja "sevi atrast". Tā bija jauna pilsēta, kas sastāvēja no rosīgas tirgoņu pilsētiņas, laucinieku tirgus un fermām, daļu no kurām bija pārņēmusi pilsēta, kas pletās pla�umā, kamēr pārējās stingri turējās pie savām fermeru tradīcijām.

Iedzīvotāju sastāvs bija raibs, to veidoja jaunie un vecie iedzīvotāji � konservatīvie, dziļi savā zemē iesakņoju�ies laucinieki un vietējās tirgotāju ģimenes, kā arī tie, kas strādāja pilsētā, bet nevēlējās te dzīvot, kritizējot tās sarūko�ās morālās vērtības. Viņi gribēja sev un savām ģimenēm nodro�ināt kaut ko no rāmās lauku dzīves, pirms tā pavisam izzūd. Pārsvarā tur dzīvoja īsti zemnieki, tie, kas tā vēlējās dzīvot, un viņi visi neuzticējās lielfirmām un citām lielpilsētu parādībām, ieskaitot bankas.

Ta�u Tailersvilas bankas panikai bija vēl kāds īpa�s apstāklis: pļāpīga pastniece. Iznēsājot vēstules un sīkpakas, viņa visu ceturtdienu stāstīja katram, ko satika:

� Vai esat dzirdēju�i, ka Pirmā Amerikas tirdzniecības banka iet dibenā? Runā, ka tiem, kas tur glabā naudu, rīt tā jāizņem, citādi vairs nedabū�ot.

Tikai nedaudzi saklausītajam brīdinājumam ne�aubīgi ticēja. Bet �is stāsts izplatījās, un vakarā to apliecināja televīzijas ziņu raidījums. Līdz rītam gan fermeru, gan tirgoņu, tāpat jaunienācēju ba�as kļuva lielākas un lielākas, kamēr piektdienas rītā radās slēdziens: kāpēc riskēt? Izņemsim savu naudu tūliņ.

Katrai mazpilsētai ir savs baumu birojs. To, ko bija izlēmu�i da�i, drīz uzzināja citi, un rīts vēl nebija labi iesācies, kad iedzīvotāju vairākums devās uz banku.

Tā no sīkiem dzīpariem izau� paklāju.

Retais PATB galvenās pārvaldes tornī bija dzirdējis par Tailersvilu, bet tagad �is vārds skanēja visur. Un to uzzinās vēl pla�āk, jo Alek�a Vandervorta ārkārtējās situācijas plāns numur viens ātri iesaistīja darbībā bankas nodaļas.

Toms Strogans norādīja, ka vispirms jāuzzina, ko saka bankas dators. Kāds darbinieks ievadīja jautājumu: CIK LIELI

IR KRĀJKONTI UN PIEPRASĪJUMA KONTI TAILERSVILAS FILIĀLĒ? Atbilde parādījās bez kavē�anās, jo Tailersvilas dators bija bankas datoru tīkla sastāvdaļa.

KRĀJKONTI PIEPRASĪJUMA KONTI KOPĀ

$ 26.170.627,54 $ 15.042.767,18 $ 41.213.394,72

Operators lika datoram atskaitīt no �īs summas neaktīvos kontus un pa�valdību noguldījumus. (Bija gandrīz dro�i, ka �os divus posteņus nepieprasīs pat panikas gadījumā.) Dators paklausīja.

NEAKTĪVIE UN PA�VALDĪBU KONTI ATLIKUMS

$ 21.430.964,61 S 19.782.430,11

Tātad Tailersvilas filiālei vajadzēja apmēram divdesmit miljonus dolāru, ko tās klienti varētu izņemt un dro�i vien tā arī darīs.

Kāds Strogana darbinieks jau bija brīdinājis Centrālo naudas glabātavu, kas bija īsts pazemes cietoksnis zem PATB galvenās pārvaldes torņa. Nu viņ� norādīja seifa pārzinim: � Steidzami izsūtīt divdesmit miljonus uz Tailersvilas

filiāli.

Naudas daudzums bija lielāks, nekā būs vajadzīgs, bet tas atbilda Vandervorta darba grupas izstrādātajam plānam, lai parādītu bankas varenību. Kā to bija norādījis pats Aleksis: � Ja jādzē� ugunsgrēks, gādājiet, lai ir vairāk ūdens, nekā vajag nodzē�anai.

Pēdējās �etrdesmit astoņās stundās, paredzot tie�i to, kas pa�laik norisinājās, Centrālajā naudas glabātavā bija novietoti lieli krājumi no Federālās rezerves. Tā bija informēta par PATB briesmu plānu un atzina to par labu.

Kamēr apbruņoti sargi visu novēroja, bagātību, kas būtu darījusi godu Midam, saskaitītu un iesaiņotu maisos, iekrāva bruņuma�īnās. Pavisam vajadzēja se�as bruņuma�īnas, un da�as no tām bija pa radio atsauktas no citiem pienākumiem. Bija paredzēts, ka milzīgās naudas summas dēļ tās dosies uz

Tailersvilu pa vienai policijas apsardzībā. Ta�u tikai trijās bruņuma�īnās būs nauda. Pārējās trīs būs tuk�as, un tā bija piesardzība pret laupītājiem.

Kop� filiāles pārvaldnieka telefona zvana bija pagāju�as tikai divdesmit minūtes, bet pirmā bruņuma�īna jau devās cauri pilsētai uz Tailersvilu.

Ta�u pirms tam vairāki bankas darbinieki bija jau ceļā ar privātma�īnām un bankas limuzīniem.

�o grupu vadīja Edvīna D'Orseja. Viņa bija atbildīga par visu palīdzības operāciju Tailersvilā.

Edvīna nekavējoties atstāja savu galdu pilsētas centra bankā, uzdodot vecākajam palīgam aizstāt viņu un pa ceļam paņemot līdz trīs darbiniekus: aizdevumu nodaļas darbinieku Klifu Kāstlemenu un divas kasieres, no kurām viena bija Huanita Nunjcza.

Vienlaicīgi divām citām filiālēm deva norādījumu nosūtīt vairākus darbiniekus tie�i uz Tailersvilu un pieteikties pie Edvīnas D'Orsejas. Rīcības plānā bija paredzēts visās filiālēs atstāt iespējami lielāku darbinieku skaitu, jo panika varēja sākties ari citur. Arī tādam gadījumam bija izstrādāti ārkārtējās situācijas plāni, kaut gan filiāļu skaits, ko varētu vienlaikus glābt, bija mazs � ne vairāk kā divas vai trīs.

Kvartets ar Edvīnu priek�galā ātrā solī devās cauri tunelim uz bankas priek�telpu, tad lejā pa kāpnēm uz garā�u, kur stāvēja viena no bankas ma�īnām. Klifs Kāstlemens apsēdās pie stūres.

Kamēr viņi sēdās ma�īnā, garām aiztraucās Nolans Veinraits pie sava mustanga. Dro�ības dienesta vadītājs bija saņēmis ziņu par notikumiem Tailersvilā, un viņ� nebija ar mieru bez personiskas uzraudzības laist ceļā divdesmit miljonus bankas naudas. Ar nelielu atstarpi sekos autobuss ar se�iem dro�ības dienesta sargiem. Viņ� bija paguvis brīdināt arī Tailcrsvilas policiju un �tata lielceļu patruļu.

Toties Aleksis Vandervorts un Toms Strogans palika PATB galvenās pārvaldes tornī. Strogana birojs, izvietots vistuvāk Naudas tirdzniecības centram, bija ārkārtējās situācijas plāna galvenais komandpunkts. Aleksis pa to laiku 36. stāvā uzmanīja pārējās filiāles, lai bez kavē�anās saņemtu ziņas, ja kaut kur briest jaunas problēmas.

Aleksis bija informējis D�eromu Patcrtonu par notiku�o. Bankas prezidents, tāpat kā Aleksis, saspringti gaidīja, un abi domāja vienu un to pa�u: vai izdosies apturēt paniku Tailersvilā un vai Pirmā Amerikas tirdzniecības banka izturēs visu dienu bez panikas uzliesmojumiem citur?

Ferguss V. Gatviks, Tailersvilas filiāles pārvaldnieks, bija cerējis nedaudzos gadus līdz pensijas vecumam pavadīt bez steigas un uztraukumiem. Viņ� bija se�desmitajos iegājis laipns rotārietis, apaļ� kā ābols, rozā vaigiem, zilām acīm un baltiem matiem. Jaunībā viņ� gribēja gāzt kalnus, bet sen to bija aizmirsis, prātīgi sprie�ot, ka dzīves mērķis ir atbalstīt citus, jo viņ� nebija vadītājs, bet sekotājs. Mazas bankas filiāles vadītāja postenis atbilda gan viņa spējām, gan viņa trūkumiem.

Viņ� Tailersvilā bija laimīgs, un visos darba gados tikai reiz viņ� bija piedzīvojis nepatik�anas. Kāda sieviete, kas iedomājās, ka banka viņai ir nodarījusi pāri, noīrēja seifu. Viņa tur ievietoja kādu laikrakstā ievīstītu priek�metu un aizceļoja uz Eiropu, neatstājot adresi. Pēc da�ām dienām bankā sāka just nelabu smaku. Sākumā likās, ka vainīgas novadcaurules, bet, tās pārbaudot, visas izrādījās kārtībā. Pa to laiku smirdoņa pieņēmās spēkā. Klienti sūdzējās, darbinieki gatavojās ģībt. Beidzot atklāja, ka visvairāk smird pie seifiem. Vajadzēja vēl noskaidrot: kur�?

Tas bija pats Ferguss V. Gatviks, kas tik ilgi o�ņāja, kamēr atklāja to seifu, no kura nāko�ā smirdoņa gandrīz lika bēgt. Pēc tam pagāja vēl �etras dienas, līdz tiesa atļāva bankai seifu uzlauzt. Atrada to, kas bija palicis pāri no liela jūras asara. Vēl ilgi Gatviks saoda �o neganto smirdoņu.

Viņ� labi saprata, ka �odienas problēma ir daudz nopietnāka nekā zivs seifa. Viņ� paskatījās rokas pulkstenī. Kop� brīdinājuma zvana uz centru jau pagājusi stunda un desmit minūtes. Lai gan �etri kasieri un kasieres bez apstā�anās izmaksāja naudu, bankā radās arvien vairāk cilvēku, bet palīdzības vēl nebija.

Gatvika kungs, � aicināja kāda kasiere.

Jā! � Viņ� atstāja pārvaldnieka paaugstinājumu aiz margām un piegāja pie kasieres. Otrā pusē letei garas rindas priek�galā stāvēja mājputnu fermeris, ilggadējs bankas klients, ko Gatviks labi pazina. Viņ� priecīgi sveicināja:

Labrīt, Stīv!

Uzrunātais sveicienu atņēma ar vēsu galvas mājienu. Kasiere parādīja divus �ekus ar kopējo summu divdesmit trīs tūksto�i dolāru.

�eki ir derīgi, � sacīja Gatviks un abiem uzrakstīja savus iniciāļus.

Kasiere klusi, tomēr pietiekami skaļi, lai to dzirdētu pirmie klienti, sacīja:

Mums nepietiek naudas izmaksai.

Tas viņam, protams, nebija jaunums. Viņi visu rītu bija izmaksāju�i naudu, ieskaitot da�as palielas summas. Bet kasieres piezīme bija nelaimīgi izvēlēta. Tagad rindā izcēlās nikna rūk�ana, jo tie, kas bija pirmie, padeva kasieres piezīmi uz aizmuguri:

Vai dzirdējāt? Viņi saka, ka bankai vairs nav naudas!

Dieva dēļ, � mājputnu fermeris draudīgi pārliecās pāri letei un dauzīja to ar dūri. � Jūs labāk izmaksājiet manu naudu, Gatvik, vai arī es �o nolādēto banku izārdī�u.

Tas nebūs vajadzīgs, Stīv. Arī draudi un klieg�ana ir lieki. � Ferguss V. Gatviks pacēla balsi, mēģinādams pārkliegt pūļa radīto troksni. � Dāmas un kungi, sakarā ar neparasti lielo pieprasījumu �obrīd radies naudas trūkums. Ta�u es jums apliecinu, ka nauda ir ceļā un drīz būs klāt.

Ta�u pēdējo teikumu retais vairs dzirdēja, jo to pārspēja nikni protesta saucieni.

Kā bankai var pietrūkt naudas? � Izmaksājiet tūliņ! � Nerunājiet muļķības! Kur palikusi nauda? � Mēs te stāvēsim, kamēr dabūsim savu naudu!

Gatviks pacēla gaisā abas rokas.

Es jums vēlreiz apgalvoju�

Mani neinteresē jūsu melīgie apgalvojumi! � Kliedzēja bija glīti ģērbta kundze, ko Gatviks pazina. Tā bija viena no pilsētas jaunajām iedzīvotājām. Viņa uzstāja:

Es gribu savu naudu. Un tūlīt!

Tas ir pareizi! � kliedza vīrietis viņai aiz muguras. � Mēs visi gribam to pa�u!

Citi spiedās uz priek�u, skaļi kliegdami, niknās bailēs pārvērstām sejām. Kāds svieda cigare�u paciņu un trāpīja Gatvikam sejā. Viņ� pēk�ņi saprata, ka parastie iedzīvotāji, kurus viņ� labi pazina, ir kļuvu�i par naidīgu pūli. Tas bija naudas dēļ. Naudas, kas cilvēkus ietekmēja da�ādi, padarot tos mantkārīgus, izmisu�us, reizēm zvēriem līdzīgus. Pūlī juta arī īstas �ausmas pazaudēt � kā da�i to noteikti domāja � visu, kas viņiem bija, un līdz ar to nodro�inātības apziņu. ' Vardarbība, kas vēl pirms da�ām minūtēm bija neiedomājama, tagad likās reāla. Pirmo reizi daudzu gadu laikā Gatviks sajuta īstas bailes.

Lūdzu! � viņ� sauca. � Lūdzu, paklausieties! � Bet troksnis pieauga un viņu neviens nesadzirdēja.

Tad negaidīti klaigas mazinājās. Likās, ka kaut kas notiek ārā uz ielas, un tie, kas atradās rindas beigās, staipīja kaklus, lai redzētu, kas notiek. Pēk�ņi kā uz burvju mājienu atsprāga vaļā lielās durvis un bankā iesoļoja cilvēki.

Pirmā ienāca Edvīna D'Orseja. Viņai sekoja Klifs Kāstlemens un abas jauniņās kasieres. Aiz viņiem vesela rinda dro�ības sargu, kas stiepa smagus brezenta maisus. Viņus pavadīja bruņoti apsargi ar pistolēm rokās. Tālāk pusducis darbinieku no abām pārējām filiālēm. Pats pēdējais ienāca piesardzīgais un uzmanīgais grupas protektors Nolans Veinraits.

Edvīna skaidrā balsī, ko tagad labi varēja sadzirdēt, sacīja:

Labrīt, Gatvika kungs! Piedodiet, ka pagāja tik ilgs laiks ceļā, bet satiksme bija ļoti noslogota. Kā saprotu, jums vajadzēs divdesmit miljonus dolāru. Mēs atvedām apmēram tre�o daļu, bet pārējais ir ceļā.

Kamēr Edvīna runāja, Klifs Kāstlemens, Huanita, dro�ības sargi un pārējie devās cauri reliņiem uz darbinieku nodalījumu aiz kasieru lodziņiem. Viens no jaunajiem palīgiem bija operāciju darbinieks, un viņ� bez kavē�anās pieņēma ienāku�o naudu. Liels daudzums jaunu bankno�u tika ātri pierakstīts un izdalīts kasieriem.

Pūlis bankā tagad spiedās uz Edvīnas pusi. Kāds jautāja:

Vai tā ir taisnība? Jums tie�ām ir diezgan naudas, lai mums visiem atdotu, kas katram pienākas?

Protams, ka tā ir taisnība. � Edvīna skatījās pāri cilvēku galvām un runāja ar visiem. � Mani sauc Edvīna

D'Orseja, cs esmu Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas viceprezidente. Par spīti baumām, ko esat dzirdēju�i, mūsu banka ir stabila, maksātspējīga, tai nav problēmu, ar ko mēs neprastu tikt galā. Mums ir pietiekamā daudzumā skaidras naudas, lai atmaksātu katram klientam Tailersvilā un citur.

Glīti ģērbtā kundze, kas bija pieprasījusi savu naudu, sacīja:

Tā jau varētu būt. Bet varbūt to sacījāt, cerot, ka mēs noticēsim un nomierināsimies. Es savu naudu gribu uz rokas.

Tas jums jāizlemj pa�ai, � īsi atteica Edvīna.

Ferguss V. Gatviks, noskatīdamies uz notieko�o, jutās

atvieglots, ka viņ� vairs nav uzmanības centrā. Nepatīkamā situācija likās mazinājusies. Nu jau gaidītāju rindās; redzot, ka pie lodziņiem parādās arvien vairāk naudas, pavīdēja pa smaidam. Lai gan pū|a garastāvoklis bija mazliet uzlabojies, tas tomēr palika stūrgalvīgs un mērķtiecīgs. Tā kā naudas izmaksā�ana turpinājās, bija skaidrs, ka panika vēl nav beigusies.

Pa to laiku bankas dro�ības sargi un pavadoņi kā Cēzara leģionāri mierīgi turpināja nest no bruņuma�īnām jaunus audekla maisus.

Neviens, kas tajā dienā strādāja Tailersvilas filiālē, neaizmirsīs neticamo daudzumu naudas, kas bija izlikts visiem redzamās vietās. Pat Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas darbinieki vēl nekad nebija redzēju�i tik daudz naudas vienuviet. Pēc Edvīnas norādījumiem, ievērojot Alek�a Vandervorta plānu, vairums no divdesmit miljoniem dolāru, ko atveda, lai apturētu paniku, bija novietoti tā, lai visi tos redz. Aiz kasieru lodziņiem bija apkrauts katrs rakstāmgalds, bet no pārējām bankas telpām ienesa citus galdus un rakstāmgaldus. Arī uz tiem sakrāva milzīgas bankno�u un monētu ruļļu kaudzes, kamēr palīgi no abām pārējām filiālēm centās pierakstīt visu, ko atdeva kasieriem.

Kā Nolans Veinraits vēlāk piezīmēja:

�is pasākums bija banku aplaupītāju sapnis un dro�ības dienesta murgs. � Ta�u par laimi, ja banku laupītāji to arī uzzināja, tad bija jau daudz par vēlu.

Edvīna visu vadīja klusu un lieti�ķi, korekti izturoties pret Fergusu V. Gatviku.

Viņa bija tā, kas uzdeva Klifam Kāstlemenam sākt pieņemt klientus, kas vēlas saņemt aizdevumu.

īsi pirms pusdienlaika, kad banka vēl arvien bija pilna un rinda ārā turpināja stiepties garumā, Kāstlcmens pienesa krēslu tuvāk reliņiem un uzkāpa uz tā.

Dāmas un kungi, � viņ� sauca. � Atļaujiet iepazīties. Esmu aizdevumu nodaļas darbinieks no pilsētas. Tas nenozīmē daudz, bet man ir tiesības apstiprināt aizdevumus par lielākām summām, nekā �ī filiāle to drīkst. Tāpēc lūdzu tos, kas vēlētos aizņemties naudu un dabūt ātru atbildi, dariet to tūlīt. Es pacietīgi uzklausī�u, man patīk palīdzēt cilvēkiem risināt problēmas. Tā kā Gatvika kungam ir citi pienākumi, viņ� man laipni atļāva izmantot savu rakstāmgaldu. Tātad es pie �ī rakstāmgalda sēdē�u un gaidī�u, ka nāksiet ar mani runāt.

Cilvēks ar ieģipsētu kāju atsaucās:

Tikko izņem�u visu savu naudu, es bū�u klāt. Ja jau banka taisās iet dibenā, vajadzētu paķert mazliet aizdevuma. Nebūs jāatmaksā.

Te neviens netaisās iet dibenā, � sacīja Klifs Kāstlemens un pajautāja:

Kas noticis jūsu kājai?

Es tumsā pakritu.

Man gribētos sacīt, ka jūs vēl arvien dzīvojat tumsā. Mūsu banka ir stiprāka par mums abiem. Turklāt, ja aizņemsieties naudu, tā būs jāatmaksā, vai arī mēs salauzīsim jums otru kāju!

Klifs nokāpa no krēsla, da�i par viņa teikto pasmējās. Vēlāk vairāki cilvēki gāja ar viņu runāt. Bet naudas izņem�ana turpinājās. Panika bija mazinājusies, tomēr ne bankas varenības demonstrē�ana, ne solījumi, ne mēģinājumi ietekmēt cilvēku psiholoģiju nespēja apturēt Tailersvilas bankas iztuk�o�anu.

Kad pienāca pēcpusdiena, nomāktajiem PATB darbiniekiem bija palicis vairs tikai viens jautājums: pēc cik ilga laika �is vīruss izplatīsies tālāk.

Aleksis Vandervorts vairākkārt bija runājis ar Edvīnu pa tālruni. Nu viņ� pats devās uz Tailersvilu, daudz uztrauktāks nekā no rīta, kad viņ� cerēja paniku bankā ātri un viegli apturēt. Panikas turpinā�anās nozīmēja, ka nedēļas nogalē tā aizklīdīs uz citām �tata pilsētām un pirmdien visas PATB filiāles būs pārpildītas.

Līdz �im brīdim arī citās filiālēs bija neparasti daudz naudas izņēmēju, bet tas nekādā ziņā nelīdzinājās Tailersvilai. Ta�u bija skaidrs, ka viņu izredzes nav spo�as.

Uz Tailcrsvilu Aleksis brauca limuzīnā ar �oferi, un Margota Brakena brauca līdz. Viņa bija neparasti ātri pabeigusi kādu prāvu un kopā ar Aleksi bankā paēda pusdienas. Alek�a lūgta, viņa palika un piedalījās pārrunās par notikumiem, kas bija ietekmēju�i darbu galvenās pārvaldes tornī, īpa�i trīsdesmit sestajā stāvā.

Aleksis atlaidās mīkstajā sēdeklī, priecādamies par atpūtas brīdi, kaut arī tik īsu.

�is gads tev ir smags, � Margota sacīja.

Vai nogurumu var manīt?

Viņa pasniedzās un viegli pārlaida roku vīrie�a pierei.

Tev te ir vairāk grumbu. Un deniņi sirmāki.

Viņ� saviebās.

Esmu kļuvis arī vecāks.

Bet ne tik daudz.

Tā ir cena, ko maksājam, dzīvodami sasprindzinājumā. Arī tu maksā, Brakena.

Jā, tā ir. Tomēr svarīgi iz�ķirt, kuri sasprindzinājumi ir un kuri nav mūsu atdeves vērti.

Lai izglābtu banku, ir vērts mazliet papūlēties, � Aleksis noteikti paziņoja. � Ja mūsējo neizglābsim, cietīs daudz cilvēku, kas to nav pelnīju�i.

Un da�i, kas būtu pelnīju�i?

Glāb�anas darbos mēģinām izglābt visus. Atmaksa var nākt vēlāk.

Viņi bija nobrauku�i desmit no divdesmit jūdzēm līdz Tailersvilai.

Aleksi, vai stāvoklis ir tik briesmīgs?

Ja arī pirmdien panika turpināsies, durvis būs jāslēdz. Kāda cita banku grupa var mēģināt mūs glābt, protams, nejau par velti. Tad visi ieguldītāji savu naudu atgūs. Ta�u PATB būtībā beigs pastāvēt.

Visneticamākais ir tas, ka viss notika tik negaidīti.

Tā ir, bet tas tikai norāda, ka daudzi cilvēki nesaprot to, kas viņiem būtu jāsaprot. Bankas un naudas sistēma, kas rīkojas ar lieliem aizdevumiem un lieliem aizņēmumiem, ir līdzīga ļoti jutīgam mehānismam. Nemākulīgi ar to rīkojoties, vienu sastāvdaļu var padarīt nestabilu alkatības vai politisku motīvu dēļ, vai vienkār�i aiz muļķības, un tiek apdraudēts viss mehānisms. Ja viena banka ir apdraudēta, tūlīt izplatās valodas, un klienti zaudē uzticību. Tas ir tas, ko redzam pa�reiz.

No tava stāstītā un citur dzirdētā liekas, ka tie�i mantkārība ir iemesls tam, kas notiek ar jūsu banku.

Jā, � Aleksis rūgti pievienojās, � un augsts idiotu procents mūsu direktoru padomē. � Viņ� bija atklātāks nekā parasti, bet tas viņu nomierināja.

Brīdi valdīja klusums, tad Aleksis sāpīgi izsaucās:

Dievs! Kā man viņa pietrūkst!

Kā?

Bena Roselli.

Margota sameklēja viņa roku.

Viņ� ta�u arī būtu sācis �ādu glāb�anas darbu?

Varbūt, � viņ� nopūtās. � Ta�u �ī ideja nepalīdz. Tāpēc es gribētu, lai Bens ir ar mani.

�oferis atvēra lodziņu starpsienā. Pār plecu viņ� sacīja:

Mēs iebraucam Tailersvilā, ser.

Vēlu sekmes, Aleksi! � novēlēja Margota.

Jau vairāku kvartālu attālumā varēja redzēt, ka pie bankas stāv gara rinda un to papildina jauni klienti. Kamēr limuzīns nobremzēja pie ietves, otrpus ielai ar lielu troksni apstājās autobusiņ�, no tā izlēca vairāki vīrie�i un viena sieviete. Uz autobusiņa lieliem burtiem bija rakstīts: WTLC� TV.

Jēzus, � iesaucās Aleksis. � Tas tikai vēl trūka!

Kamēr Margota ziņkārīgi vēroja rindas, kas stāvēja pie

lodziņiem, Aleksis aprunājās ar Edvīnu un Fergusu V. Gatviku. Abi atzina, ka neko jaunu pasākt nav nozīmes. Aleksis saprata, ka �is ir neveiksmīgs brauciens, bet viņam te bija jābūt. Viņ� izlēma, ka nenāks par ļaunu, drīzāk pat palīdzēs, ja viņ� aprunāsies ar tiem, kas gaidīja rindā. Viņ� sāka iet gar rindām, klusinātā balsī stādoties priek�ā.

Gaidīja vismaz divi simti cilvēku, un varēja uzskatīt, ka �eit redzama Tailersvila �ķērsgriezumā. Veci, jauni, pusmū�a ļaudis, da�i turīgi, citi nabagāki, sievietes ar zīdaiņiem, vīrie�i darba drēbēs, da�i rūpīgi saģērbu�ies, it kā nāktu uz pieņem�anu. Vairums bija draudzīgi, da�i nē, pāris atklāti naidīgi. Bet gandrīz ikviens nervozēja. Tiem, kas jau izņēmu�i naudu, sejās bija apmierinājums. Kāda vecāka sieviete, atstājot banku un nezinot, ka viņ� strādā bankā, sacīja Aleksim:

� Paldies debesu Tēvam, ka tas ir galā. �ī bija lielāko uztraukumu diena manā mū�ā. Tas ir viss mans ietaupījums! � viņa rādīja kādu duci piecdesmit dolāru bankno�u. Da�i aizgāja ar daudz lielākām, citi ar mazākām summām.

Visi, ar kuriem Aleksis paguva parunāties, pauda vienu domu: varbūt PATB ir stabila, varbūt nē. Neviens negribēja riskēt un atstāt naudu iestādē, kas varētu bankrotēt. Ziņas, ka PATB ir pla�i sakari ar Supranacionālo korporāciju, bija ļoti kaitēju�as. Visi apzinājās, ka Pirmajai Amerikas tirdzniecības bankai būs lieli zaudējumi, jo banka pati to bija atzinusi. Kāpēc tas tā, nevienu neinteresēja. Tāpat viņi neuzticējās arī Federālajai noguldījumu apdro�inā�anas aģentūrai. �īs aģentūras naudas līdzekļi nav visai iespaidīgi, kāds sacīja, vairāki domāja, ka lielas bankas sabruk�anas gadījumā līdzekļu var nepietikt.

Tomēr te bija manāms vēl kas cits, un Aleksis domāja, ka visam ir kāds dziļāks cēlonis. Cilvēki vairs neticēja tam, ko viņiem sacīja. Bija pierasts, ka viņiem melo, ka viņus krāpj. Pēdējos gados prezidents, valdības vīri, politiķi, biznesmeņi, rūpnieki � visi viņiem bija meloju�i. Meloja darba devēji un arodbiedrības. Meloja reklāmas. Meloja finansiālos darījumos, ieskaitot ziņas par akciju un citu vērtspapīru vērtību, meloja akcionāriem domātajos ziņojumos un firmu gada pārskatos. Bie�i meloja pat masu mēdiji � aiz aizspriedumiem vai nepievēr�ot uzmanību svarīgākajam. �is saraksts bija bezgalīgs. Blēdības krāvās cita uz citas, līdz kamēr meli, faktu sagrozījumi un nevēlē�anās tautai stāstīt patiesību bija kļuvu�i par dzīves veidu.

Kāpēc lai kāds ticētu Aleksim, kad viņ� sacīja, ka PATB negrimst un viņu nauda, atstāta �ajā bankā, nezudīs? Stundām ritot un pēcpusdienai slīdot uz vakarpusi, likās, ka viņam neviens vairs netic.

Pēcpusdienas beigās Aleksis bija samierinājies. Kas notiks, notiks. Gan firmām, gan cilvēkiem pienāk brīdis, kad jāpieņem neizbēgamais. Tas bija brīdī, kad oktobra krēsla sāka nolaisties pār zemi un pulkstenis rādīja 17.30, bet Nolans Veinraits atnāca pastāstīt, ka rindā pieaug satraukums.

Viņi ir norūpēju�ies, � Veinraits teica, � ka filiāļu slēg�anas stunda �odien ir 18.00. Viņi domā, ka pusstundas laikā visus nepaspēsim apkalpot.

Aleksis �aubījās. Būtu ļoti vienkār�i slēgt Tailersvilas filiāli tie�i 18.00. Tas būtu arī likumīgi. Neviens nevarētu iebilst. Viņ� jau izgar�oja dusmās un izmisumā dzimu�o domu, atriebīgu domu � pavēstīt gaidītājiem: Jūs atteicāties man uzticēties, tāpēc svīstiet vien līdz pirmdienai, un lai velns jūs parauj! bet viņ� vilcinājās, vairāk sava rakstura dēļ, bet lielā mērā arī tādēļ, ka atcerējās, ko par viņu un Benu Roselli �odien bija teikusi Margota. Viņa apstiprināja, ka Aleksis pa�laik dara tie�i to, ko darītu Bens Roselli. Ko Bens teiktu par filiāles slēg�anu? To Aleksis zināja.

Es snieg�u paziņojumu, � viņ� sacīja Vcinraitam. Tad, uzmeklējis Edvīnu, deva viņai norādījumus.

Aizgājis līdz durvīm, viņ� nostājās tā, lai dzirdētu gan tie, kas bija bankā, gan tie, kas bija ārpusē. Aleksis ievēroja, ka pret viņu pagriezās televīzijas kamera. Pirms kāda laika bija atbraukusi vēl cita komanda, un abas Aleksi intervēja. Televīzijas komandas palika uz vietas, jo, kā viens no viņiem izteicās, te var dabūt materiālus veselai programmai, jo panika bankā katru dienu negadās.

Dāmas un kungi, � Alek�a balss bija skaļa un skaidra, to visi varēja sadzirdēt. � Man teica, ka daļa no jums ir norūpēju�ies par bankas darbadienas beig�anos pēc brī�a. Neuztraucieties. Es runāju filiāles mened�menta vārdā un apsolu, ka bankas filiāle Tailersvilā darbosies, kamēr būsim jūs visus apkalpoju�i. � Tas radīja atzinīgu murminā�anu pūlī, un da�i aplaudēja.

Es kaut ko gribētu jums ieteikt. � Balsis atkal apklusa un cilvēki pagriezās pret Aleksi. � Es iesaku nedēļas nogalē nenēsāt līdz lielas naudas summas un neturēt tās arī mājās. Tas ir visādā ziņā nedro�i. Tāpēc iesaku izvēlēties citu banku un tur noguldīt naudu, ko izņēmāt �eit. Lai jums izpalīdzētu, mana kolēģe D'Orsejas kundze pa�laik apzvana citas pilsētas bankas un lūdz, lai arī tās pagarina darba laiku, tā ka varētu jūs apkalpot.

Pūlim atkal pārskrēja atzinīga murminā�ana.

Nolans Veinraits pienāca un kaut ko ie�ukstēja Aleksim ausī. Aleksis pavēstīja:

Man paziņoja, ka divas bankas jau piekritu�as mūsu lūgumam, vēl runājam ar citām.

No ielas puses atskanēja vīrie�a balss:

Vai jūs varētu ieteikt labu banku?

Jā, es izvēlētos Pirmo Amerikas tirdzniecības banku. Tā ir banka, ko es vislabāk pazīstu, par tās nākotni jūtos dro�s, un tai bijusi gara un godpilna pagātne. Man patiktu, ja arī jūs visi tā domātu. � Pirmo reizi viņa balsī ieskanējās saviļņojums. Da�i smaidīja, citi iesmējās, bet vairākums skatījās nopietni.

Arī es tā savā laikā domāju, � sacīja kāda balss Aleksim aiz muguras. Viņ� pagriezās. Runātājs bija kāds vecāks kungs tuvu astoņdesmit gadu vecumam, grumbainu seju, baltiem matiem, salīcis un atspiedies uz spieķa. Vecā vīra acis bija skaidras un balss noteikta. Viņam blakus stāvēja sieviete tajos pa�os gados. Abi bija kārtīgi ģērbu�ies, bet drēbes bija vecmodīgas un novalkātas. Sieviete turēja iepirkumu somu, un tajā bija redzamas bankno�u paciņas. Viņi nāca no kasieres lodziņa.

Sievai un man bija PATB konts vairāk nekā trīsdesmit gadus. Es nejūtos īpa�i iepriecināts, naudu izņemot.

Kāpēc tad jūs to darījāt?

Nevaru ignorēt visas baumas par banku. Pārāk daudz dūmu, lai kaut kur nebūtu arī uguns.

Jā, mums pa�laik ir grūtības, un tās mēs izskaidrojām. Tāpēc ka aizdevām naudu Supranacionālajai korporācijai, mums būs ievērojami zaudējumi. Ta�u banka tos var izturēt un arī izturēs.

Vecais vīrs papurināja galvu.

Ja es būtu jaunāks un vēl strādātu, tad dro�i vien jums uzticētos. Ta�u man nav darba. Tas, kas te atrodas, � viņ� norādīja uz iepirkumu somu � ir viss, kas mums palicis līdz nāves stundai. Un arī tas nav daudz. Dolārs vairs ne tuvu nav tik vērtīgs kā agrāk, kad mēs vēl abi strādājām un pelnījām.

Tas jau gan. Tādus cilvēkus kā jūs inflācija skar vissāpīgāk. Tomēr �ai nelaimē bankas maiņa jums nepalīdzēs.

Gribu jums, jaunais cilvēk, uzdot jautājumu. Ja jūs būtu manā vietā un �ī nauda būtu jūsējā, vai jūs nedarītu to pa�u, ko es nupat daru?

Aleksis ievēroja, ka citi spie�as tuvāk klausīties. Viņ� redzēja, ka aiz pāris galvām klausās arī Margota. Tie�i aiz viņas bija televīzijas kamera ar savām spo�ajām gaismām. Kāds stiepa uz �o pusi mikrofonu.

Jā, es domāju, ka darītu tāpat.

Vecais vīrs likās pārsteigts.

Jūs vismaz esat godīgs. Tikko dzirdēju jūsu padomu naudu noguldīt citā bankā, un tas man patika. Mēs iesim un noguldīsim.

Pagaidiet! � iebilda Aleksis. � Vai jums ir ma�īna?

Nē. Mēs tepat aiz stūra dzīvojam. Aiziesim kājām.

Ta�u ar tik lielu naudas summu! Jūs var aplaupīt. Gādā�u, lai kāds jūs aizved uz citu banku. � Aleksis pamāja Veinraitam un izskaidroja situāciju. � �is ir mūsu dro�ības dienesta priek�nieks, � viņ� teica vecajam pārim.

Nav ko raizēties, � sacīja Veinraits. � Ar prieku es pats jūs aizvedī�u.

Vecais vīrs nekustējās. Viņ� stāvēja, skatīdamies no viena uz otru.

Un jūs mums palīdzētu? Pēc tam, kad izņēmām naudu no jūsu bankas? Un tikpat kā skaidri pateicām, ka jums vairs neuzticamies?

Sacīsim, ka tas piederas pie mūsu bankas servisa. Turklāt, ja esat bijis mūsu klients vairāk nekā trīsdesmit gadus, mums vajadzētu �ķirties kā draugiem.

Vecais vīrs vēl arvien neizlēmīgi stāvēja.

Varbūt mums to vispār nevajadzēja darīt? Es gribētu jums kā vīrs vīram uzdot vēl vienu jautājumu. � Dzidrās, asās, godīgās acis stingri vērās Aleksī.

Lūdzu.

Jūs, jaunais cilvēk, �odien man vienreiz jau teicāt patiesību. Ņemot vērā, ka esmu vecs, ka man ļoti daudz nozīmē �ī nauda, pasakiet vēlreiz patiesību. Vai mūsu nauda jūsu bankā ir dro�a? Pilnīgi dro�a?

Vairākas sekundes Aleksis domāja par �o jautājumu un par visu, kas ar to saistīts. Viņ� zināja, ka viņu uzmanīgi vēro ne tikai vecais pāris, bet arī daudzi citi. Visureso�ās televīzijas kameras bija pievērstas viņam. Viņ� pamanīja Margotu. Viņa vērīgi skatījās, bet skatā bija jūtams ari jautājums. Viņ� domāja par bankas darbiniekiem, kas bija �eit, un par tiem daudzajiem, kas strādāja citur, bet kuru liktenis tagad tika izlemts. Viņ� domāja par tiem, kas uz viņu paļaujas � D�eroms Patertons, Toms Strogans, direktoru padome, Edvīna un daudzi citi; par posto�ajām sekām, ja PATB patie�ām nogrimtu, ne tikai Tailersvilā, bet visā �tatā un aiz tā robe�ām. Tomēr par spīti visam radās �aubas. Ta�u viņ� tās atvairīja un tad skaidri un paļāvīgi atbildēja:

Dodu jums savu vārdu: �ī banka ir pilnīgi dro�a!

Nu, paklau, Freda! � vecais vīrs sacīja sievai. � Liekas, ka esam uztrauku�ies par niekiem. Iesim un noguldīsim to nolāpīto naudu atkal tepat.

Visās vēlākajās diskusijās un apspriedēs, kas norisinājās vēl vairākas nedēļas, viens fakts bija un palika neapstrīdams: panika Tailersvilas filiālē beidzās, kad vecais vīrs un viņa sieva iegāja PATB filiālē atpakaļ un noguldīja naudu, kas atradās iepirkumu somā. Klienti, kas gaidīja rindā un bija klāt vecā vīra un bankas vadītāja sarunā, pagriezās un gāja projām. Viņi cits uz citu neskatījās, bet, ja gadījās uztvert otra skatu, mulsi pasmaidīja. Gan bankas telpās, gan ārpusē aiz durvīm bija noticis lūzums. Pūlis pazuda tikpat negaidīti, kā tas no rīta bija uzradies. Kā kāds vēlāk teica: bara instinkts pretējā virzienā. Kad apkalpoja tos nedaudzos, kas tomēr palika filiālē, durvis varēja slēgt tikai desmit minūtes pēc parastā darbalaika piektdienas vakarā. Da�i PATB darbinieki gan Tailersvilā, gan galvenās pārvaldes tornī bija norūpēju�ies par pirmdienu. Vai pūlis atgriezīsies un panika turpināsies? Tā nenotika.

Pirmdien panika neizcēlās nekur citur. Iemesls bija, kā to norādīja komentētāji, skaidri izklāstīta, godīga un aizkustino�a saruna starp veco laulāto pāri un izskatīgu, jaunu un atklātu bankas viceprezidentu, ko varēja redzēt nedēļas nogales televīzijas raidījumos. Apstrādājot visu uzņemto materiālu, televīzijas darbinieki izveidoja interesantu filmu, ko raidkanāli demonstrēja vairākkārt. Tas bija labs piemērs saprotamai un iespaidīgai cincma verite tehnikai, ko televīzija ļoti labi prot, bet reti kad izmanto. Daudzus skatītājus filma aizkustināja līdz asarām.

Aleksis filmu noskatījās nedēļas nogalē, bet atteicās to komentēt. Iemesls bija tas, ka tikai viņ� vienīgais zināja, ko domāja tajā svarīgās izlem�anas brīdī, kad vajadzēja atbildēt uz jautājumu: Vai mūsu nauda ir� pilnīgi dro�a? Bija vēl cits iemesls: Aleksis zināja, ar kādām problēmām PATB būs vēl jāsaskaras.

Margota piektdienas vakarā par notikumiem runāja maz. Arī svētdien, kad palika pie Alek�a. Viņa gribēja Aleksim kaut ko ļoti svarīgu pajautāt, bet prātīgi izlēma, ka �is varbūt nav īstais brīdis.

Starp Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas vadītājiem, kas pārraidi skatījās, bija arī Rosko Heivords, lai gan viņ� nenoskatījās līdz galam. Svētdienas vakarā, atgriezies no baznīcas draudzes locekļu sapulces, Heivords bija ieslēdzis televizoru, bet pēc brī�a skaudīgā niknumā izslēdza. Heivordam pa�laik bija pārāk daudz nopietnu problēmu, lai būtu vēlē�anās redzēt Vandcrvorta panākumus. Un, kaut gan panika tika apturēta, Heivords gaidīja, ka nākamajā nedēļā izvirzīsies jautājumi, kas viņu ļoti nervozēja.

Piektdienas vakarā Tailcrsvilā norisinājās vēl kāds cits vērā ņemams notikums. Runa ir par Huanitu Nunjezu.

Huanita ievēroja, ka pēcpusdienā filiālē ieradās Margota Brakena. Pēdējā laikā viņa bija gribējusi lūgt Margotas padomu. Tagad viņa izlēma to darīt. Tomēr traucēja Nolana Veinraita klātbūtne.

Izdevība, ko Huanita gaidīja, radās, kad panika bija beigusies un darbiniekiem pēc grūtā darba pienāca atpūtas brīdis, bet Vcinraits bija aizņemts, pārbaudot filiāles dro�ības iekārtas. Huanita atstāja leti, kur viņa bija palīdzējusi kādai no filiāles kasierēm, un aizgāja uz darbinieku nodaļu. Margota tur sēdēja viena, gaidot, kad Vandervorta kungs būs gatavs aizbrauk�anai.

Brakcnas jaunkundz, � Huanita klusi sacīja. � Jūs reiz teicāt, ka varu pie jums nākt un runāt, ja man rodas kāda problēma.

Protams, Huanita. Vai jums tāda radusies?

Sievietes sīkā sejiņa rūpēs savilkās.

Jā, tā man �ķiet.

Kāda problēma?

Ja jums vienalga, es to labprāt pārrunātu citur, � Huanita vēroja Veinraitu, kas pa�laik runājās pie seifa otrā bankas pusē. �ķita, ka saruna tūliņ beigsies.

Atnāciet uz manu biroju. Kad mēs varētu sarunāt?

Viņas vienojās par pirmdienas vakaru.

17

Audiolente no Dubultseptiņnieka veselības kluba pagraba jau se�as dienas gulēja uz plaukta.

Burvis Vongs uz to vairākkārt paskatījās, negribēdams izdzēst, bet vilcinādamies informāciju nodot tālāk. �obrīd bija bīstami ieskaņot jebkuru tālruņa sarunu, ja runātājs to nezina, un vēl nelikumīgāk � ļaut noklausīties kādam citam.

Burvis bija dro�s, ka Marino ļoti labi samaksās par lentes noklausī�anos. Lai kas bija Tonijs Lācis Marino, bet devīgs viņ� bija ļoti, tāpēc Burvis reizēm viņam izpalīdzēja.

Viņ� zināja, ka Marino ir profesionāls noziedznieks. Vongs pats tāds nebija.

Burvis (viņa īstais priek�vārds bija Veins, ta�u tā viņu neviens nesauca) bija jauns, gudrs otrās paaudzes Amerikas ķīnietis. Viņ� bija elektronikas un audio speciālists, kura darba lauks bija noklausī�anās ierī�u atklā�ana. �ajā ziņā Vongs bija ģēnijs, un tā viņ� bija nopelnījis savu vārdu Burvis.

Vongs veselai rindai klientu garantēja, ka viņu darba vietās un mājās nav noklausī�anās ierī�u, ka tādu nav nevienā no klienta tālruņiem un viņi var strādāt un atpūsties patīkamā apziņā, ka neviens viņus neizspiego. Par spīti visstingrākajam aizliegumam, ieskaitot prezidenta noteiktos jaunākos dro�ības soļus, noklausī�anās ierīces un ielau�anās tālruņa vados Amerikas Savienotajās Valstīs bija pla�i izplatīta un turpināja zelt.

Vonga spējas izmantoja lielu firmu vadības. Tāpat baņķieri, laikrakstu izdevēji, prezidenta posteņa kandidāti, slaveni advokāti, pāris ārzemju vēstniecību, da�i senatori, trīs �tatu gubernatori un viens Augstākās tiesas tiesnesis. Bija arī citi klienti: kādas mafijas ģimenes dons un viņa pavadoņi. Tāpat da�ādi zemāka līmeņa darboņi, starp kuriem bija Tonijs Marino.

Saviem klientiem Burvis Vongs pasacīja skaidri: nelikumīgās nodarbībās viņ� nepiedalīsies. Viņ� lieliski pelnīja, darbojoties likuma robe�ās. Toties viņ� nesaprata, kāpēc liegt klientiem savus pakalpojumus. Noklausī�anās ierīces visas bija pretlikumīgas un tā reizēm gadījās, ka arī noziedzniekiem pienācās likuma aizsardzība. �ie pamatnoteikumi visus apmierināja.

Noziedzīgās pasaules klienti, reizēm izmeta, ka informācija, ko Burvis �ur tur atrod, būtu viņiem ļoti vēlama un tiks labi apmaksāta. Pa retam viņ� tie�ām bija nodevis da�us sīkumus pret samaksu, padodoties sensenajam kārdinājumam � mantkārībai.

Un �is kārdinājums viņam nupat bija uznācis.

Pirms pusotras nedēļas viņ� veica ikmēne�a pārbaudes Marino midzeņos un tālruņos. Tas attiecās arī uz Dubultseptiņnieka veselības klubu, kas pa daļai piederēja Marino. �īs pārbaudes laikā, pie kam viņ� pārliecinājās, ka viss ir tīrs, Burvis sava prieka pēc uz kādu brīdi ievietoja � noklausī�anās ierīci vienā kluba tālrunī, proti, monētu automātā, kas atradās pirmajā stāvā. Da�kārt viņ� to atļāvās gan savā, gan savu klientu labā, it kā lai uzturētu savu tehnisko prasmi. Uz �etrdesmit astoņām stundām Burvis atstāja tālruņa ķēdē ieslēgtu audiomagnetofonu, ko paslēpa kluba pagrabā. Tas ieslēdzās katrreiz, kad izmantoja tālruni, un izslēdzās, kad pakāra klausuli.

Lai arī tas bija pretlikumīgi, Burvis sprieda, ka pārkāpums nav svarīgs, jo viņ� pats lenti noklausīsies. Ta�u, kad viņ� to atskaņoja, viena saruna ieinteresēja.

Sestdienas pēcpusdienā savā laboratorijā Burvis bija viens. Noņēmis lenti no plaukta, viņ� ielika to magnetofonā, lai sarunu noklausītos vēlreiz.

Aparātā ielika monētu, tad uzgrieza numuru. Numura grie�ana ierakstīta lentē. Zvans. Tikai viens.

Maiga sievietes balss ar vieglu akcentu: Halo.

Vīrie�a balss (�ukstot): Zini, kas zvana. Nepiemini vārdu.

Sievietes balss: Jā.

Vīrie�a balss (vēl arvien �ukstot): Pastāsti mūsu kopējam draugam, ka esmu te atklājis kaut ko svarīgu. Tie�ām svarīgu. Lielāko daļu no tā, ko viņ� gribēja uzzināt. Vairāk nevaru stāstīt, bet rītvakar tevi apmeklē�u.

Sievietes balss: Labi.

Klik�ķis. Zvanītājs no Dubultseptiņnieka kluba bija nolicis klausuli.

Burvis Vongs īsti nezināja, kāpēc Toniju Lāci Marino �ī lente varētu ieinteresēt. Ta�u viņam bija tāda nojauta, un nojautas ne reizi vien izrādīju�ās ienesīgas. Beidzot izlēmis, viņ� paņēma savu piezīmju grāmatu, aizgāja pie tālruņa un uzgrieza kādu numuru.

Izrādījās, ka Tonijs Lācis nevar viņu pieņemt ātrāk kā vēlā pirmdienas pēcpusdienā. Burvis sarunāja satik�anos un, �o saistību uzņēmies, mēģināja no lentes uzzināt kaut ko vairāk. Attinis to līdz sākumam, viņ� sarunu rūpīgi noklausījās vēl vairākas reizes.

Jūda! � Tonija Lā�a Marino rupjie sejas panti savilkās me�onīgā grimasē. Viņa nepiedienīgais falscts skanēja vēl augstāk. � Jums �ī nolādētā lente bija veselu nedēļu, un jūs visu �o laiku nevarējāt savu pakaļu atraut no sēdekļa un atnākt uz �ejieni.

Burvis Vongs aizstāvoties sacīja:

Esmu tehniķis, Marino kungs. Visumā mani sarunas neinteresē, tāpēc es tikai pēc kāda brī�a sāku domāt, ka �ī ir savādāka nekā pārējās. � Viņ� bija apmierināts. Nebija niknu pārmetumu par Dubultseptiņnieka kluba tālruņa noklausī�anos.

Nākamreiz, � Marino �ņāca, � domājiet ātrāk!

Bija pirmdiena. Viņi atradās kravas automa�īnu parkā, kur

Marino bija iekārtojis biroju. Uz galda stāvēja portatīvais magnetofons, ko Vongs bija tikko izslēdzis. Pirms iera�anās viņ� �o sarunu bija pārrakstījis citā kasetē.

Tonijs Lācis Marino, izmeties vienā kreklā, tāpēc ka birojs bija nevēdināts un ļoti karsts, kā parasti izskatījās briesmīgs. Platie pleci bija boksera cienīgi, roku locītavas un muskuļi resni. Marino īsti neietilpa krēslā, kurā sēdēja, bet tas nebija tauku dēļ. Viņ� bija veidots no muskuļiem. Burvis Vongs mēģināja nebaidīties no �ī cilvēka fiziskā spēka un ne�ēlības. Ta�u karstās istabas vai citu iemeslu dēļ viņ� sāka svīst.

Viņ� pretojās:

Es neesmu laiku izmantojis nelietderīgi, Marino kungs. Atradu vēl �o to, kas jūs varētu interesēt.

Piemēram?

Es varu pateikt numuru, kam zvanīja. Redziet, ja ņem hronometru un mēra katra zvana garumu, tad to salīdzina�

Beidziet gvelzt niekus. Ja jums ir numurs, dodiet �urp.

Te būs. � Vongs pāri galdam pasniedza nelielu zīmīti.

A, vai jūs numuru izsekojāt? Kam tas pieder?

To noskaidrot nav viegli, īpa�i tāpēc, ka tas nav tālruņu grāmatā. Laimīgā kārtā man ir draugi firmā�

Nespēlējiet ar mani spēlītes, jūs aprobe�otais bandu bērns! Ja jums ir informācija, dodiet to �urp! � Marino eksplodēja. Viņ� blieza ar plaukstu pa galdu tik stipri, ka blīk�ķis izklausījās pēc �āviena.

Man jums tomēr jāpasaka, � Burvis neatlaidās, svīstot vēl vairāk, � ka man bija izdevumi. Man bija jāsamaksā par informāciju tālruņu firmai�

Jūs samaksājāt daudz mazāk par to summu, ko izspiedīsiet no manis! Nevelciet laiku!

Burvis jutās labāk, saprotot, ka savu ir panācis un Tonijs Lācis maksās, cik no viņa prasīs. Abi zināja, ka iespējami arī citi gadījumi, kad viens otram vēl noderēs.

Tālrunis pieder H. Nunjezas kundzei. Viņa dzīvo Austrumu forumā. Te ir adrese un dzīvokļa numurs. � Vongs pasniedza vēl vienu zīmīti. Marino pavir�i paskatījās un ielika atvilktnē.

Man ir vēl kaut kas, kas jūs var interesēt. Tālruni ievilka pirms mēne�a un ļoti lielā steigā. Austrumu forumā grūti dabūt tālruņus, jāpierakstās un jāgaida. �ī adrese vispār sarakstā nebija, bet pēk�ņi tā parādījās kā pirmā.

Niknums Marino skatienā bija daļēji aiz garlaicības, bet vairāk gan dusmu dēļ. Burvis Vongs centās runāt ātrāk.

Izskatās, ka kāds izdarījis spiedienu. Mans draugs stāstīja, ka firmai ir vēstule, kurā kāds Nolans Veinraits, Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas dro�ības dienesta priek�nieks, raksta, ka tālrunis steidzīgi nepiecie�ams bankas vajadzībām. Banka par to maksā.

Tagad Marino uztraucās. Brīdi sejā parādījās pārsteigums, tad to aizstāja trula izteiksme, bet smadzenes darbojās, cen�oties savienot to, ko tikko bija dzirdējis, ar jau zināmo. Vārds Veinraits bija pazīstams. Marino zināja, ka pirms se�iem mēne�iem kāds bija mēģinājis iesūtīt ziņu piegādātāju, rāpuli vārdā Viks. Kad viņam pārspieda pautus, Viks bija sacījis: Veinraits. Marino zināja, ka bankas policistam ir laba reputācija. Tonija Lā�a pagātnē bija daudz sare�ģītu notikumu. Marino bija piedalījies Vika pratinā�anā.

Vai tagad ir iesūtīts jauns ziņu piegādātājs? Tonijam Lācim bija zināmas aizdomas, ko �is cilvēks meklē, kaut gan Dubultseptiņnieka veselības klubā notika vēl �is tas, ko viņ� nevienam nevēlējās rādīt. Tonijs netērēja laiku pārdomām. �ukstus nevarēja atpazīt, bet viņam ir sievietes vārds un adrese un no viņas var dabūt pārējo. Viņam pat prātā neienāca, ka sieviete varētu pretoties. Ja viņa būs muļķe, ir vairāki ļoti efektīvi paņēmieni.

Marino ātri samaksāja Vongam prasīto, tad sēdēja un domāja. Brīdi viņ� ļāvās savai parastajai uzmanīgajai domu gaitai, nemēģinot izlemt steigā, bet ļaujot domām vairākas stundas malties pa galvu. Ta�u viņ� jau bija zaudējis laiku, veselu nedēļu.

Vēlāk vakarā viņ� iesauca divus muskuļotus lamzakus. Tonijs Lācis viņiem iedeva Austrumu foruma adresi un norīkoja:

Atvediet pie manis �o Nunjezu.

18

Ja viss, ko tu man stāsti, izrādīsies patiesība, � Aleksis solīja, � tad es personīgi Nolanam Veinraitam do�u tādu spērienu pa pēcpusi, kādu viņ� nekad vēl nebūs saņēmis.

Margota atcirta:

Dabīgi, ka viss ir patiesība. Kāpēc gan lai Nunjezas kundze to izdomātu? Kā viņa to vispār dabūtu gatavu?

Nē, � viņ� atzina, � nedomāju, ka viņa to darītu.

Es tev sacī�u vēl kaut ko, Aleksi. Tava Veinraita galva vai pēcpuse uz paplātes vēl ir par maz. Man vajag daudz vairāk.

Viņi atradās Alek�a dzīvoklī, kur Margota bija ieradusies tie�i no savas satik�anās ar Iluanitu Nunjezu pirmdienas vakarā. Tas, ko viņa uzzināja, Margotu pārsteidza un tracināja. Huanita nervozi izstāstīja par savu vieno�anos, ar kuru viņa bija uzņēmusies sakarnieces lomu starp Veinraitu un Mailzu Tstinu. Huanita atzinās, ka pēdējā laikā viņa sākusi saprast, cik �ī ir bīstama spēle, un viņas bailes pieaugot ne tikai sevis, bet īpa�i Estcllas dēļ. Margota Iluanitu iztaujāja vairākkārt un beidzot devās tie�i pie Alek�a.

Es zināju, ka Tstins ir uzņēmies ziņotāja lomu. � Alek�a seja izskatījās, kā pēdējā laikā bie�i bija vērojams, noraizējusies, un viņ� staigāja pa istabu ar neaiztiktu skotu viskija glāzi rokā. � Nolans man izstāstīja, ko viņ� plāno darīt. Sākumā es tam pretojos un teicu nē, bet tad viņa motivācija izklausījās arvien ticamāka, un es beidzot piekritu. Tomēr es varu zvērēt, ka �ajā sarunā vieno�anās ar Iluanitu Nunjezu netika pieminēta.

Es tev ticu. Viņ� dro�i vien nestāstīja, zinot, ka tam gan tu nepiekritīsi.

Vai Edvīna to zināja?

Liekas, ka nē.

Aleksis īgni nodomāja: tādā gadījumā Nolans arī to bija aizmirsis izdarīt. Kā viņ� varēja būt tik neapdomīgs, pat muļķis? Aleksis zināja, ka nodaļu vadītāji bie�i rūpējas tikāi par savām �aurajām interesēm, aizmirstot, ka tirmai jāskatās pla�āk.

Viņ� pārstāja soļot.

Pirms brī�a sacīji, ka gribot daudz vairāk?

Pirmais, ko es prasu savai klientei un viņas bērnam, ir dro�ība, tas ir � jāatrod slēptuve, kur viņām nedraud nekādas briesmas. Vēlāk runāsim par atlīdzību.

Tavai klientei?

Es �ovakar Huanitai sacīju, ka viņai ir vajadzīga advokāta palīdzība. Viņa lūdza, lai pārstāvu viņas intereses.

Aleksis pasmaidīja un iedzēra malku skotu viskija.

Tātad es un tu, Brakcna, tagad esam pretējās pusēs?

�oreiz tā iznāk, � Margotas balss kļuva maigāka. � Bet tu ta�u zini, ka es neizmanto�u mūsu privātās sarunas.

To es saprotu. Un tāpēc es tev privātā sarunā sacī�u, ka mēs tūlīt kaut ko darīsim, rīt pat, lai pasargātu Nunjezas kundzi. Ja tas nozīmē viņas abas novietot kaut kur ārpus pilsētas, izdevumus es apstiprinā�u. Par atlīdzību pa�laik nerunāsim, bet, ja viss saskanēs ar viņas stāstīto, esmu ar mieru to apsvērt.

Aleksis nepateica, ka ir izlēmis pavēlēt Nolanam Veinraitam izbeigt �o slepeno izmeklē�anu. Tas nozīmēja pasargāt sievieti un viņas meitiņu, kā bija solījis Margotai, un atlīdzināt Tstinam. Pa�laik Aleksis karsti vēlējās, kaut viņ� būtu �o plānu stingri aizliedzis. Viņa pārliecība bija pret to, un viņ� no�ēloja, ka piekāpies Veinraita pārliecinā�anas mākai. Visādā ziņā briesmas bija pārāk lielas. Laimīgā kārtā nebija vēl par vēlu, jo nekas slikts nebija noticis ne Tstinam, ne Nunjezai.

Margota viņu vēroja.

Man patīk viena no tavām īpa�ībām � tas, ka tu esi taisnīgs. Tātad tu atzīsti, ka banka ir atbildīga par Huanitu Nunjezu?

Ak Jēzu! � iesaucās Aleksis un izdzēra savu glāzi. � �obrīd banka ir atbildīga par tik daudzām lietām, ka vēl ko uzņemties � velns un elle! � neko nenozīmē.

19

Tikai vēl vienu detaļu. Vēl tikai viena vajadzīga, lai �o moko�o atjautības spēli pabeigtu! Vēl viens laimīgs pagrieziens, lai nonāktu galā un atbildētu uz vissvarīgāko jautājumu � kur atrodas viltotāju mītne?

Kad Nolans Veinraits plānoja otru izmeklē�anu, viņ� nekādus apbrīnojamus panākumus negaidīja. Cerēja, ka Mailzs īstins da�os mēne�os uzzinās pāris jaunus faktus. Ta�u Tstins gāja no atklājuma uz atklājumu. Vcinraits nodomāja, ka Tstins pats diez vai saprot, cik lieli ir viņa panākumi.

Otrdienas rīta cēliens jau bija pusē, kad Vcinraits glu�i viens savā necili iekārtotajā birojā, kas atradās PATB galvenās pārvaldes tornī, vēlreiz pārcilāja notikumus.

Pirmais ziņojums no īsti nu � esmu iek�ā, proti, iekļuvu Dubultseptiņnieka veselības klubā. Ja ņem vērā vēlākos notikumus, tas jau bija svarīgs panākums. Sekoja apstiprinājums, ka �ajā klubā apgrozās noziedznieki, ieskaitot augļotāju Ominski un Toniju Lāci Marino.

Iekļūstot nelegālo azartspēļu telpās, Tstins bija sekmējis tālāko iefiltrē�anos.

Drīz pēc tam Tstins nopirka desmit viltotas divdesmit dolāru banknotes. Kad Vcinraits un citi guvumu izpētīja, atklājās, ka tās ir tādas pa�as augstas kvalitātes banknotes kā tās, kas jau mēne�iem cirkulē pilsētā un, bez �aubām, nāk no vienas spiestuves. Tstins paziņoja piegādātāja vārdu, un �im cilvēkam pa�laik seko policija.

Tālāk. Trīsdaļīgs ziņojums: viltotā vadītāja apliecība, �evrolē impala, ar ko Tstins brauca uz Luisvilu, acīmredzot ar viltotas naudas kravu bagā�niekā. Impala, kā pierādīja izmeklē�ana, bija zagta. Da�as dienas pēc brauciena to atrada pamestu Luisvilā. No visiem trim priek�metiem visvērtīgākā ir lidma�īnas biļete, ko Tstinam iedeva, lai viņ� varētu atgriezties. Tā pirkta, tāpat arī vairākas citas, ar viltotu Keycharge kredītkarti. Bankas dro�ības dienesta vadītājam bija diezgan sapra�anas, lai neko neuzsāktu un saglabātu konspirāciju, kaut gan ar viltotajām kredītkartēm tiek izkrāptas milzīgas naudas summas. Viltotā vadītāja apliecība norāda, ka mums ir darī�ana ar daudzpusīgu, prasmīgu organizāciju, kas saistīta ar vēl vienu svarīgu vārdu � biju�o cietumnieku Jūliju Laroku.

Beidzamā un vissvarīgākā ir viltotāja Dcnija atklā�ana, kam līdzi nāca informācija kā no pilnības raga, norādot, ka viltotās Keycharge kredītkartes ra�o organizācija, kas uzturas arī Dubultseptiņnieka klubā.

Tstina piegādātā informācija ievērojami papla�ināja Veinraita zinā�anas par viltojumiem, tāpēc bija nepiecie�ams ar kādu dalīties. Pirms ncdē|as viņ� bija lūdzis uz sadarbo�anos

FIB un Slepenā dienesta aģentus, pēdējos tāpēc, ka viņiem ir konstitucionāls pienākums sargāt ASV naudu. Abi FIB aģenti bija pazīstami � Inns un Dalrimpls, kas pirms gada bija izmeklēju�i PATB naudas zudības un apcietināju�i Mailzu īstinu. Slepenā dienesta aģentus D�ordānu un Kvimbiju Veinraits nepazina.

Inns un Dalrimpls atzinīgi vērtēja Veinraita sniegto informāciju. Slepenā dienesta vīri gan nē. Viņi bija neapmierināti, ka Veinraits nav paziņojis par viltoto naudu, tikko viņ� to saņēma no īstina. Tāpat īstinam vajadzējis ar Veinraita palīdzību paziņot jau iepriek� par savu ce]ojumu uz Luisvilu.

Slepenā dienesta aģents D�ordāns bija īgns vīrs aukstām acīm, viņa vēders nepārtraukti rūca. Viņ� sūkstījās:

Ja mēs būtu brīdināti, varējām �o sūtījumu apturēt. Tagad jūsu darbinieku īstinu var sodīt par kriminālnoziegumu, un jūs esat līdzvainīgais.

Veinraits pacietīgi izskaidroja:

Es jau jums stāstīju, ka īstinam tobrīd nebija iespēju ar kādu sazināties. Viņ� riskēja un saprata, ka riskē. Pēc manām domām, viņ� rīkojās pareizi. Kas attiecas uz kriminālnoziegumu, mēs ta�u nezinām, vai ma�īnā bija viltota nauda.

Bija jau, bija, � D�ordāns rūca. � No tā laika viltotā nauda izplatās Luisvilā. Mēs tikai līdz �im nezinājām, kā nauda tur nokļuvusi.

Nu, tagad jūs to zināt, � piebilda FIB aģents Inns. � Un, pateicoties Nolanam, mēs esam pavirzīju�ies uz priek�u.

Veinraits uzsvēra:

Ja jūs to zēnu apturētu, skaidrs, ka dabūtu kaudzi viltotās naudas un neko vairāk. īstins līdz ar to būtu no tālākās darbības izslēgts.

Savā ziņā Veinraits juta līdz Slepenajam dienestam. Aģenti bija pārstrādāju�ies, nomocīti, dienestā trūka darbinieku, viltotās naudas apjomi pēdējos gados bija pieaugu�i līdz neticamam lielumam. Dienests cīnījās ar divpadsmitgalvainu hidru. Tikko viņi atrada vienu piegādes vietu, jau bija sākusi darboties kāda cita. Da�ām izdevās izvairīties. Presi baroja ar pasaciņu, ka viltotājus alla� notver un ka viņu noziegums neatmaksājas. Veinraits zināja, ka tas ir ļoti ienesīgs nozieguma veids.

Kaut arī sākotnēji bija jāsastopas ar neizpratni, tomēr bija loģiski likuma aizsardzības organizācijas iesaistīt izmeklē�anā, tāpēc ka viņiem bija pieejami daudzu noziedznieku raksturojumi. Tie, ko Istins bija nosaucis vārdā, tika identificēti, un FIB bija sagatavojis katram savu dosjē, ko izmantot apcietinā�anas brīdī. Viltotājs Denijs izrādījās septiņdesmit trīs gadus vecais Daniels Kerigens. Inns ziņoja:

Pirms daudziem, daudziem gadiem Kerigens trīs reizes apcietināts par vilto�anu, bet mēs par viņu nekā nebijām dzirdēju�i jau piecpadsmit gadus. Vai nu viņ� ir kļuvis godīgs, vai arī laime ir viņa pusē.

Veinraits atcerējās un pateica kādu Dcnija piezīmi, ko Istins bija piegādājis, � ka viņ� tagad strādājot prasmīgā organizācijā.

Tas ir iespējams, � atteica Inns.

Pēc �īs pirmās apspriedes Veinraits un �etri aģenti bie�i sazinājās, un viņ� apsolīja nekavējoties darīt zināmu katru jaunu īstina atklājumu. Visi bija vienisprātis, ka pēdējā svarīgā lieta, kas jāuzzina, ir viltotāju galvenā mītne. Līdz �im nevienam nebija tādas informācijas. Tomēr bija iespējas pa jauniem ceļiem meklēt atrisinājumu un tad, kad tas būs rokā, FIB un Slepenais dienests bija gatavi tur ielauzties.

Nolans Veinraits vēlreiz iedziļinājās īstina veikumā, kad atskanēja skaļ� tālruņa zvans. Sekretāre sacīja, ka Vandervorta kungs grib ar viņu runāt, cik drīz vien iespējams.

Veinraits neticēja savām ausīm. Stāvot Alek�a Vandervorta rakstāmgalda otrā pusē, viņ� iebilda:

Tas nevar būt nopietni!

Esmu pavisam nopietns. Kaut gan man grūti ticēt, ka jūs tāds bijāt, izlemjot izmantot Nunjezas kundzi sakarnicces lomai. Cik nenormāla doma!�

Normāla vai nenormāla, bet tā deva rezultātus.

Aleksis �o piezīmi atstāja bez ievērības.

Nevienam par to neziņojot, jūs esat �o sievieti pakļāvis briesmām. �ī iemesla dēļ mums tagad būs jāgādā, lai viņa ir dro�ībā. Mūs var iesūdzēt tiesā.

Es strādāju ar domu, � strīdējās pretī Veinraits, � ka sievietei būs garantēta lielāka dro�ība, ja mazāk cilvēku to zinās.

Nē! To jūs sakāt tikai tagad, Nolan. Tajā brīdī jums likās, ka nc man, ne D'Orsejas kundzei nedrīkst stāstīt, tāpēc ka mēs būtu �o lietu apturēju�i. Turklāt es zināju parīstinu. Kāpēc es būtu mazāk uzmanīgs ar Nunjezas kundzi?

Veinraits parīvēja pirksta locītavu pret zodu.

Jāatzīst, ka tur jums taisnība.

Nolādēts, tik tie�ām tā!

Bet tas, Aleksi, vēl nav iemesls izbeigt visu izmeklē�anu. Pirmo reizi, pētot Keychargc kredītkar�u vilto�anu, mēs esam tuvu atrisinājumam. Piekrītu, ka esmu kļūdījies, iesaistot Nunjczu, bet man bija taisnība parīstinu, un mums ir diezgan faktu, kas to pierāda.

Aleksis noteikti papurināja galvu.

Nolan, es jau vienreiz esmu jums atļāvis mainīt manus ieskatus. �oreiz tā nebūs. Mūsu uzdevums ir vadīt banku, nevis apkarot noziegumus. Mēs mēģināsim ieinteresēt likuma aizsardzības organizācijas un palīdzēsim, cik varēsim. Tomēr neveidosim savas noziegumu apkaro�anas organizācijas. Un tāpēc es jums uzdodu � pārtrauciet Tstina darbību, ja iespējams, jau �odien.

Paklausieties, Aleksi�

Es klausījos, un man nepatīk tas, ko dzirdēju.

Veinraits izskatījās nomākts, un Aleksis turpināja:

Vēl es vēlos �odien pēcpusdienā runāt ar jums un D'Orsejas kundzi un izlemt, ko darīt ar Nunjezas kundzi. Jūs varētu sākt izstrādāt plānu. Varbūt nepiecie�ams�

Durvīs parādījās sekretāre. Aleksim nepatika traucējums, un viņ� uzsauca:

Vienalga, kas zvana � vēlāk!

Sieviete papurināja galvu.

Vandervorta kungs, jums zvana Brakenas jaunkundze. Viņa saka, ka tas ir ārkārtīgi steidzami un jūs gribē�ot zināt.

Aleksis nopūtās. Pacēlis klausuli, viņ� teica:

Nu, Brakena?

Aleksi, es zvanu par Huanitu Nunjezu.

Kas ir ar viņu?

Viņa ir pazudusi.

Pagaidi. � Viņ� pārslēdza tālruni uz skaļruni, lai ari Veinraits varētu dzirdēt. � Lūdzu, turpini.

Esmu ļoti norūpējusies. Kad vakar �ķīros no Huanitas, vienojāmies, ka viņai �odien zvanī�u uz darbu. Viņa bija ārkārtīgi noba�ījusies, un es gribēju pastāstīt ko nomierino�u.

Un tālāk?

Aleksi, viņa nav ieradusies darbā! � Margotas balss bija satraukta.

Jā, bet varbūt�

Lūdzu, paklausies. Es pa�laik atrodos Austrumu forumā. Uzzinājusi, ka viņas nav bankā un ka neatbild arī Huanitas tālrunis, devos uz turieni. Esmu runājusi ar cilvēkiem, kas dzīvo tajā pa�ā mājā. Divas kaimiņienes redzēju�as, ka Huanita iziet no mājas ar meitiņu pie rokas. Huanita, dodoties uz banku, vienmēr vispirms aizved Estellu uz bērnudārzu. Es atradu skoliņas tālruni un piezvanīju. Estellas tur nav. Ne viņa, ne māte �orīt tur nav ieradu�ās.

Brīdi valdīja klusums. Margota satraucās:

Aleksi, vai tu klausies?

Jā, esmu tepat.

Tūliņ pēc tam atkal zvanīju uz banku un �oreiz runāju ar Edvīnu. Viņa pati aizgāja pārbaudīt, kas noticis. Huanita ne tikai nav ieradusies darbā, bet nav arī zvanījusi, un tā viņa parasti nerīkojas. Tāpēc esmu norūpējusies. Kaut kas ir noticis.

Un ko tu par to domā?

Tie�i to pa�u, ko tu.

Pagaidi, arī Nolans ir pie manis.

Veinraits bija atspiedies ar rokām uz galda un uzmanīgi klausījās. Tagad viņ� iztaisnojās un klusi sacīja:

Nunjeza ir nolaupīta, par to nav �aubu.

Kas to varēja izdarīt?

� Kāds no tiem, kas uzturas Dubultseptiņnieka veselības klubā. Tas nozīmē, ka viņi pavisam drīz uzzinās Tstina lomu klubā.

Vai domājat, ka viņa aizvesta uz �o klubu?

Nē, tā būtu pēdējā vieta, kur viņu vest. Viņa ir kaut kur citur.

Vai jums ir kāda sapra�ana, kur?

Nē.

Un viņiem ir ari meitenīte, vai ne?

Tā ir liela nelaime. � Veinraita acīs atspoguļojās cie�anas. � Man ļoti �ēl, Aleksi!

Jūs visus �ajā nelaimē ievilkāt, � Aleksis nikni sacīja. � Tagad, Dieva dēļ, dariet visu, lai Huanitu un bērnu glābtu no viņiem!

Veinraits saņēma visus prātus kopā un skaļi pauda savas domas:

Pirmais darbs ir uzzināt, vai iespējams brīdināt Tstinu. Ja mēs viņu izglābsim, varbūt viņ� nojau�, kur meklēt Huanitu. � Veinraits izvilka no kabatas melnu piezīmju grāmatiņu un sniedzās pēc cita tālruņa.

20

Tas notika tik ātri un tik pēk�ņi, ka durvis aizcirtās un lielais, melnais limuzīns sāka braukt, pirms viņa paspēja atvērt muti un iekliegties. �ajā brīdī Huanita saprata, ka ir jau par vēlu saukt palīgā, tomēr iekliedzās:

Palīgā! Palīgā! � kamēr kāda dūre smagi iesita viņai pa seju un cimdota roka aizspieda muti. Izdzirdot Estellas panisko kliedzienu sev blakus, Huanita izrāvās. Tad dūre sita vēlreiz, un acis aizmiglojās, kaut kur tālumā pagaisa arī skaņas.

Rīts bija skaidrs un svaigs, kā jau novembra sākumā, un nebija nekā neparasta. Huanita un Estella bija piecēlu�ās diezgan agri, lai paēstu brokastis un nelielajā melnbaltajā televizorā noskatītos NBC Rīta ziņas. Viņas steidzās iziet no mājas 7.30, jo tad Huanitai pietika laika aizvest Estellu uz skolu un sagaidīt autobusu, kas kursē līdz pilsētas centram un bankai. Huanitai rīti vienmēr patika, un kopā ar Estellu pavadītie brī�i bija priecīgs sākums dienai.

Estella lēkāja mātei pa priek�u un sauca:

Māmiņ, skaties, es nekāpju uz spraugām. � Huanita pasmaidīja, jo izvairī�anās no ietves spraugām un plīsumiem

Estellai bija ml|a rotaļa. Huanita pavir�i paskatījās uz lielu, melnu limuzīnu ar tum�iem logiem, kam aizmugures durvis ietves pusē bija vaļā. Viņa kļuva uzmanīga, kad Estella gāja garām ma�īnai un kāds viņu uzrunāja. Estella piegāja tuvāk. Pēk�ņi no ma�īnas pasniedzās roka un ierāva meitenīti iek�ā. Huanita tūliņ pieskrēja pie ma�īnas durvīm. Kāds stāvs, ko viņa nebija pamanījusi, no aizmugures spēcīgi grūda Huanitu ma�īnā, tāpēc viņa pakrita, sāpīgi nobrā�ot ceļgalus. Rokas ierāva viņu ma�īnā un nogrūda uz grīdas blakus Estellai. Durvis aiz Huanitas aizcirtās, arī kādas citas durvis limuzīna priek�ā, un ma�īna sāka kustēties.

Galva pamazām noskaidrojās, un atgriezās samaņa. Viņa dzirdēja balsi sakām:

Kāda velna pēc tu ierāvi to bērnu?

Tā vajadzēja. Ja viņu atstātu, bērns sāktu spiegt, un tad kāds mērkaķis sakliegtu policiju. Tagad mēs tikām projām, nepievēr�ot sev uzmanību, ātri un bez problēmām.

Huanita pakustējās. Galvā iedūrās asi sāpju na�i. Viņa ievaidējās.

Paklausies, tu kuce! � sacīja tre�ā balss. � Ja nebūsi mierīga, dabūsi vēl. Un nedomājiet, ka kāds jūs abas ieraudzīs. Caur �ito stiklu redz tikai vienā virzienā.

Huanita gulēja mierīgi, cīnīdamās pret paniku un pavēlot sev apdomāt situāciju. Ma�īnā bija trīs vīrie�i. Divi aizmugurē pie viņām, bet tre�ais pie stūres. Piezīme par ma�īnas stiklu izskaidroja pirmītējo iespaidu par lielu ma�īnu ar tum�iem logiem. Un tāpēc tas, ko nepazīstamais teica, bija taisnība: viņas nespēja sev pievērst uzmanību. Uz kurieni viņu un Estellu ved? Un kāpēc? Iluanitai nebija �aubu, ka otrā jautājuma atbilde meklējama viņas saistībās ar Mailzu. Tas, no kā viņa tā baidījās, nu ir noticis. Ak svētā Dievmāte! Kāpēc Estellu? Viņas abas bija cie�i saspiestas, un Huanita juta, kā meitenes augumiņ� raustās izmisīgās elsās. Huanita pakustējās, mēģinot meiteni mierināt.

Nu, nu, amorcito! Esi drosmīga, maziņā!

Aizveries! � kāds no vīrie�iem pavēlēja.

Kāda cita balss � likās, ka �ofera � sacīja:

Labāk aizbāziet mutes un aizsieniet acis.

Huanita sajuta kustību un dzirdēja, kā plē�ot �ņirkst drēbe. Viņa izmisusi lūdzās:

Nē, es (a�u� � bet tajā brīdī viņai aizlīmēja muti ar platu līmlentu. Pēc īsa brī�a acis aizsedza tum�a drēbe. Viņa juta, ka to cie�i sasien. Tad sagrāba viņas rokas un sasēja. Auklas sāpīgi iegrauzās locītavās. Uz ma�īnas grīdas bija putckji un netīrumi, kas līda nāsīs. Nekā neredzēdama, nespēdama pakustēties un elpot caur mutes apsēju, viņa sparīgi pūta, lai izklīdinātu putekļus uz grīdas un varētu kaut cik paelpot. Viņa juta kustību sev līdzās un saprata, ka to pa�u tagad dara Estellai.' Viņu pārņēma izmisums. Acīs saskrēja dusmu asaras. Nolādētais Veinraits! NolādētaisMailzs! Kur tu tagad esi?� Kāpēc viņa bija piekritusi� izdarījusi �o muļķību? � Ak, kāpēc? Kāpēc? � Svētā Dievmāte, lūdzu, palīdzi man! Un izglāb Estellu!

Pagāja laiks, sāpes un bezpalīdzības sajūta auga augumā, un Iluanita paļāvās savam liktenim. Viņa juta, ka ma�īna palēnina un atkal uzsāk gaitu, it kā virzītos uz priek�u pilsētas satiksmē. Tad labu gabalu brauca ātri, atkal palēnināja gaitu, pagriezās vienā, tad otrā virzienā. Brauciens uz nezināmo vietu likās bezgalīgs. Pēc stundas � kaut gan tas varēja būt ilgāks vai ari daudz īsāks laiks � viņa juta, ka ma�īna strauji bremzē. Brīdi motors kļuva skaļāks, it kā darbotos slēgtā telpā. Tad dzinēju izslēdza. Viņa dzirdēja elektromotora dūk�anu un dārdoņu, kā kad smagas mehāniskās durvis vērtos ciet. Pēc brī�a tie�ām bija dzirdams atsitiens, un dārdoņa apklusa. Ma�īnas visas �etras durvis atvērās reizē, ie�īkstējās eņģes, viņu rupji uzrāva aug�ā un vilka uz priek�u, pie kam viņa atkal sāpīgi sadauzīja kājas un būtu nokritusi, bet neredzamas rokas viņu satvēra.

Nolādēts, turies ta�u kājās! � uzkliedza kāda jau dzirdētā balss.

Ar aizsietām acīm neveikli taustoties uz priek�u, viņa visas rūpes centrēja uz Estellu. Uz betona grīdas klaudzēja viņas un citu soļi. Pēk�ņi grīda pazuda un viņu pa daļai turēja, pa daļai grūda lejā pa kāpnēm. Tur vēl bija gabals jāiet. Piepe�i viņu grūda atmuguriski, kājas izstiepās uz priek�u, bet kritienu apturēja ciets krēsls. Tā pati balss kādam norādīja:

Noņemiet apsēju un līmlentu.

Viņa juta roku pieskārienu un jaunas sāpes, kad kāds nevī�īgi norāva līmlentu. Apsējs nokrita, Huanita mirk�ķināja acis, jo no tumsas bija nokļuvusi spilgtā gaismā, kas spīdēja tie�i acīs.

Viņa izdvesa:

PorDios/'Kur ir mana� �, bet viņu atkal ķēra dūre.

Beidz ņerkstēt! � teica viena no balsīm, ko viņa bija dzirdējusi automa�īnā. � Kad uzzināsi, izstāstīsi visu, ko zini.

Tonijam Lācim Marino bija vairākas kaislības. Viena no tām bija erotisks sekss, pie kam ar vārdu "erotisks" viņ� saprata, ka sievietēm jāuzvedas tā, lai viņ� jūtas pārāks, bet viņas � pazemotas. Cita kaislība bija gaiļu cīņas � jo asiņainākas, jo labāk. Vēl viņu sajūsmināja smalki apraksti par piekau�anām un nogalinā�anām, ko pats bija pavēlējis izpildīt, kaut gan viņ� parasti izvairījās no piedalī�anās, lai vēlāk kāds nesazīmētu. Vēl viena kaislība, lai gan daudz maigāka nekā iepriek�ējās, viņam bija stikls, caur kuru var redzēt tikai vienā virzienā.

Tonijs Lācis Marino bija tā iecienījis �os spoguļstiklus, kas ļāva visu novērot, kamēr pats bija neredzams, ka tie tagad atradās visur: ma�īnās, darba vietās, slēptuvēs, arī Dubultseptiņnieka veselības klubā un viņa savrupajā, stingri apsargātajā mājā. Mājā veselas spoguļstikla sienas bija ierīkotas tualetēs un vannas istabā, ko izmantoja vie�ņas. Tualetes iek�pusē bija elegants spogulis, bet otrā pusē ar cigāru mutē sēdēja Tonijs Lācis un ar patiku skatījās, kā viņa acīm paveras reti redzēti skati.

�īs kaislības dēļ arī viltojumu centrā bija iekārtotā �ada stikla siena. Tīrās piesardzības dēļ viņ� tur parasti nerādījās, bet telpa ar stiklu reizēm noderēja, kā tas bija �orīt.

Puse sienas bija no �āda stikla un atgādināja ekrānu. Cauri stiklam viņ� varēja redzēt sievieti, kas sēdēja ar seju pret viņu un bija piesieta pie krēsla. Seja bija sadauzīta un asiņoja, mati izspūru�i. Viņai līdzās, piesiets pie otra krēsla, bija bērns ar seju krīta bālumā. Pirms da�ām minūtēm, kad Marino uzzināja, ka līdzi atvests arī bērns, viņ� eksplodēja dusmās. Ne tāpēc, ka viņam bērni patiktu, tā nebija, bet tāpēc, ka viņ� saoda nepatik�anas. No pieaugu�a cilvēka nepiecie�amības gadījumā varēja atbrīvoties bez sevi�ķa riska, bet nogalināt bērnu bija pavisam kas cits. Tas radītu neapmierinātību viņa cilvēkos un draudētu ar briesmām, ja notiku�ais kļūs pla�i zināms. Tonijs Lācis jau bija izlēmis, kā rikoties. Tāpēc viņ� bija licis aizsiet acis, vedot gūstekņus uz �ejieni. Un tagad pats nerādījās.

Viņ� aizdedzināja cigāru un atlaidās krēslā, sagatavojies visu noskatīties.

And�clo, viens no Tonija Lā�a miesassargiem un nolaupī�anas vadītājs, pārliecās pār sievieti. Viņ� kādreiz bija bokseris, bet sportā nelaimējās tikt pie naudas. And�clo bija huligāns ar degunrad�a figūru, biezām lūpām, viņam patika mocīt cilvēkus.

Nu, piecdesmit centu padauza, sāc runāt!

Huanita locījās savā krēslā, mēģinot saskatīt Estellu, tagad viņa pavērās vīrietī un jautāja:

Dc que' Par ko lai runāju?

Kā sauc to vīrieti, kas tev zvanīja no Dubult�eptiņnicka kluba? � Huanitas sejā pavīdēja izpratne, un Tonijs Lācis nojauta, ka viņi visu uzzinās, pie tam visai drīz.

Bandu bērns!� Izdzimums! � Huanita uzspļāva And�clo. � Caaalla!* Es nezinu, kas ir Dubult�eptiņnicka klubs.

And�clo viņai spēcīgi iesita, un asinis no deguna sāka tecēt pār lūpām. Huanitas galva noslīga uz krūtīm. Viņ� to sagrāba aiz matiem, pacēla galvu un atkārtoja jautājumu: � Kas zvanīja no Dubult�eptiņnicka kluba?

Viņa atbildēja ar uztūku�ajām lūpām:

Es jums nestāstī�u neko, kamēr neatbrīvosiet manu meitiņu.

�ai sievietei ir dū�a, to atzina pat Tonijs Lācis. Ja viņa izskatītos interesantāk, viņ� mēģinātu uzjautrināties, salau�ot viņas pretestību pēc savas patikas. Bet Huanita neatbilda viņa gaumei � pārāk kaulaina, gurnu tikpat kā nekādu, pakaļas saņem�anai nevajadzētu pat visu roku, un pupi tikko valrieksta lielumā.

And�clo atvēzējās un gāza viņai pa vēderu. Huanita ievaidējās un sarāvās �okurā, cik saites atļāva. Estella, kas visu

Par ko'.' (spāņu vai.)

Nelietis (spāņu vai.).

redzēja un dzirdēja, mātei blakus histēriski raudāja. �I skaņa Toniju kaitināja. Likās, ka pratinā�ana velkas pārāk gausi. To varēja paveikt ātrāk. Viņ� pamāja Lū, otram miesassargam, un kaut ko ie�ukstēja ausī. Izskatījās, ka dzirdētais viņam nepatīk, tomēr ar galvas mājienu apliecināja, ka saprot. Tonijs Lācis pasniedza savu gailējo�o cigāru.

Kamēr Lū izgāja ārā un runāja ar And�elo, Tonijs Lācis Marino pavērās apkārt. Viņi atradās pagrabā, visas durvis bija ciet, skaņas nevarētu izlauzties ārpusē. Ja arī tā notiktu, neviens tomēr nedzirdētu. Piecdesmit gadu vecā māja, kurā viņi darbojās, atradās uz liela zemes gabala ļoti dārgā rajonā un bija būvēta kā cietoksnis. Grupa, ko Tonijs Lācis Marino vadīja, �o māju pirms astoņiem mēne�iem nopirka un pārcēla uz �ejieni viltotās naudas un citu dokumentu izgatavo�anas iecirkni. Dro�ības dēļ paredzēts māju drīz pārdot un pārcelties citur. Jaunā mītne jau bija izraudzīta. Tā izskatīsies tikpat nekaitīga un nevainīga kā �ī. Un �is apstāklis, Tonijs Lācis apmierināti nodomāja, bija ilgās un sekmīgās darbības noslēpums: bie�a pārcel�anās uz klusām bagāto ļau�u apkaimēm, stingri ierobe�otas iespējas iekļūt vilto�anas centrā. Pārspīlētā uzmanība atmaksājās � tikai nedaudzi zināja, kur centrs atrodas. Tā kā ap māju nekas nenotika, arī kaimiņiem nebija aizdomu. Viņi bija izstrādāju�i sare�ģītus piesardzības pasākumus, lai varētu pārvākties no vienas vietas uz citu. Viens no tiem bija koka apvalki, kas izskatījās kā mēbeles, bet tajos iederējās visas centra ierīces. Tāpēc garāmgājējs ievērotu tikai to, ka iekrauj dzīvokļa iekārtu. Pārvāk�anos veica �ādam nolūkam paredzēta ma�īna no firmas, kas slepeni piederēja Marino grupai. Bija izstrādāts pat speciāls plāns, kas paredzēja, kā briesmu gadījumā visu izvākt ātrā tempā.

Viltus mēbeles bija izdomājis Dcnijs Kcrigens. Vecajam vīram tādas labas domas ik pa laikam ie�āvās prātā, un viņ�, kop� Tonijs Lācis Marino pirms divpadsmit gadiem ievilka veco savā grupā, protams, bija nepārspējams speciālists naudas vilto�anā. Tsi pirms tam Tonijs Lācis bija uzzinājis �ī cilvēka spējas, arī to, ka viņ� kļuvis par alkoholiķi un nonācis uz ielas. Izpildot Tonija Lā�a norādījumus, viņu savāca, palīdzēja atkopties pēc ilgākas dzer�anas un lika pie darba. Rezultāti bija lieliski.

Tonijs Lācis uzskatīja, ka nav nekā tāda, ko Dcnijs nespētu viltot. Naudu, pastmarkas, akciju sertifikātus, �ekus, vadītāja apliecības, sociālās apdro�inā�anas kartītes un, jādomā, arī visu citu. Dcnijs bija izplānojis viltotu Kcychurgc kredītkar�u ra�o�anu. Ar kukuļo�anu un lieliski izplānotu uzbrukumu viņi ieguva plastikāta loksnes, no kā izgatavoja Kcycharge kredītkartes. To pietiks vairākiem gadiem. Iegūtā peļņa bija neticami liela.

Vienīgā nelaime ar veco vīru bija tāda, ka reizēm viņam uznāca nevaldāma dzer�anas kāre, tad viņ� varēja pazust uz nedēļu vai ilgāk. Tā kā viņ� tādā stāvoklī varēja sākt runāt, Deniju pastāvīgi uzmanīja. Ta�u vecais bija viltīgs un prata izbēgt, kā bija gadījies nupat. Pēdējā laikā tas notika retāk, jo Dcnijs lika savu daļu �veices bankas kontā. Viņ� sapņoja, ka pēc gada vai diviem dosies uz �veici, izņems savu bagātību un ies pensijā. Protams, Tonijs Lācis zināja, ka �o ceļu vecajam dzērājam nekad nestaigāt. V'iņ� paredzēja izmantot veco vīru, cik ilgi būs iespējams. Dcnijs zināja pārāk daudz, lai viņu atlaistu brīvībā.

Tomēr, lai cik prasmīgs bija Dcnijs Kerigcns, organizācija bija tā, kas viņu sargāja un prata no sara�otā iegūt iespējami lielus ienākumus. Bez labas darba sadales sistēmas Denijam būtu tāds pat liktenis kā citiem līdzīgajiem, viņ� darbotos īsu bridi vai vispār neko nespētu uzsākt. Tāpēc pa�reizējie draudi organizācijai Toniju Lāci ļoti satrauca. Vai organizācijā bija ielavījies spiegs, provokators? No kurienes? Ko viņ� vai viņa jau uzzināju�i?

Tonija uzmanību piesaistīja darbo�anās stikla otrā pusē. And�elo rokā bija kvēlojo�s cigārs. Biezās lūpas savilktas smīnā. Ar kāju viņ� pagrūda krēslus tā, lai sieviete un viņas knīpa atrastos viena olrai pretī. And�elo vilka dūmu, kamēr cigāra gals spo�i iekvēlojās. Tad nevērīgi piegāja pie krēsla, kur bija piesieta meitene.

Estella paskatījās uz aug�u, acīs atspoguļojās me�onīgas bailes. Nesteigdamies And�elo paņēma viņas rociņu, pacēla, apskatīja delnu, apgrieza plaukstu otrādi, tikpat lēnām izņēma cigāru no mutes un nospieda to uz delnas virspuses kā pelnutraukā. Estella iekliedzās griezīgi kā agonijā. Sēdēdama viņai pretī, izmisusī Huanita, raudot un nesakarīgi kliedzot, mēģināja pārraut auklas, kas viņu turēja.

Cigārs nebija nodzisis. And�elo ievilka atkal dūmu, līdz cigārs gailēja sarkani un spo�i. Tad tikpat nesteidzīgi pacēla otru Estellas rociņu.

Iluanita iekliedzās:

Nē, nē, dejcla quicta.' Es jums pateik�u.

And�elo, pacēlis cigāru, gaidīja, bet Iluanita elsoja:

Cilvēks, ko jūs meklējat� ir Mailzs Tstins.

Kā labā viņ� strādā?

Viņa bez balss izmisusi �ukstēja:

Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas labā.

And�elo nosvieda cigāru uz grīdas un ar papēdi nospieda.

Viņ� jautājo�i paskatījās uz turieni, kur vajadzēja būt Tonijam Lācim Marino, un iegāja mazajā telpā.

Tonija Lā�a seja bija satumsusi niknumā. Viņ� klusi sacīja:

Dabūjiet viņu rokā. Dabūjiet �o nelieti. Atvediet viņu uz �ejieni.

21

Mailz, � Neits Natansons sacīja neparasti īgnā balsī. � Lūdzu pasakiet savam draugam, kas jums zvana, ka �is tālrunis ir kluba klientiem, nevis darbiniekiem.

Kāds draugs? � Mailzs Tstins, kas tikko bija atgriezies Dubultseptiņnicka klubā no pilsētas, kur kārtoja da�ādas lietas, izbrīna pilns skatījās uz pārvaldnieku.

-Kā, ellē, lai es to zinu? Kāds vecis zvanīja �etras reizes un prasīja jūs. Vārdu neatstāja un neteica, kas vajadzīgs, � Natansons nepacietīgi sacīja. � Kur noguldījumu grāmatiņa?

Mailzs to atdeva. Viens no viņa uzdevumiem bija noguldīt bankā �ekus.

Tikko pienāca konservu sūtījums, � Natansons teica. � Kastes ir noliktavā. Pārbaudiet pēc pavadzīmēm. � Viņ� iedeva Mailzam �ūksni dokumentu un atslēgu.

Skaidrs, Neit. Un piedodiet par tālruni!

Bet mened�eris jau bija pagriezies un devās uz savu biroju tre�ajā stāvā. Mailzam bija viņa �ēl. Viņ� zināja, ka kluba līdzīpa�nieki Tonijs Lācis Marino un Omiaskis Krievs pēdējā laikā Natansonu sunīja par nekārtībām klubā.

Dodamies uz noliktavu, kas atradās pirmā stāva aizmugurē, Mailzs domāja par zvanu. Kas viņam varēja zvanīt? Un tik neatlaidīgi? Tikai trim cilvēkiem bija zināms, ka viņ� te ir. Policijas inspektoram, lluanitai un Nolanam Veinraitam. Policijas inspektors? Neticami. Pēdējo reiz, kad Mailzs bija pieteikties, ko likums prasīja darīt reizi mēnesī, inspektors bija steidzīgs, bez intereses, cerībā, ka viņu ilgi netraucēs. Policijas inspektors bija pierakstījis Mailza darba vietu un nu atkal uz mēnesi bija miers. Varbūt Huanita? Viņa tā neriskētu. Turklāt Natansons runāja par vīrieti. Tātad palika Veinraits.

Veinraits arī nezvanītu� bet varbūt tomēr zvanītu? Wiņ� noteikti riskētu, ja būtu kaut kas neatliekams� vai brīdinājums?

Kāds brīdinājums? Ka Mailzam draud briesmas? Varbūt kļuvis zināms, ka viņ� ir spiegs, varbūt to varēja atklāt? Viņu piepe�i sagrāba ledainas bailes. Sirds neviļus sāka strauji dauzīties. Mailzs saprata: pēdējā laikā viņ� bija juties neaizskarams, domājis, ka atrodas dro�ībā. Patiesībā te nekad nebija dro�i. Tikai briesmas, turklāt lielākas nekā sākumā, jo nu viņ� zināja pārāk daudz.

Viņ� devās uz noliktavu, bet �ī doma malās pa galvu, un viņam trīcēja rokas. Bija jānomierinās, lai ieliktu atslēgu caurumā. Viņ� prātoja: varbūt es baidos no nekā, gļēvi satrūkstos, ieraugot ēnu? Varbūt, ka tā. Tomēr ļauna nojauta viņu brīdināja: tā nav! Ko tagad lai dara? Zvanītājs meklēs viņu atkal. Vai bija prātīgi gaidīt? Mailzs nolēma riskēt un zvanīt Veinraitam.

Viņ� atvēra noliktavas durvis, bet gatavojās atkal aizvērt, lai dotos pie tuvējā monētu automāta, no kura pirms pusotras nedēļas bija zvanījis lluanitai. Bet tajā brīdī viņ� izdzirda, ka kāds strauji atrauj ieejas durvis, un gaitenī, kas veda dziļāk namā, no ielas iesteidzas smagi soļi. Pats nezinot, kāpēc tā dara, Mailzs apgriezās un ieslīdēja noliktavā, lai viņu neredz. Bija dzirdamas vairākas balsis, kāda skaļi prasīja:

� Kur ir tas sūds īstins?

�o balsi viņ� pazina. Tas bija And�elo, viens no Marino miesassargiem.

Domāju, ka savā birojā, � sacīja Jūlijs Laroka. � Ko tad�

Tonijs Lācis grib viņu redzēt� � balsis attālinājās, jo vīri steidzās aug�ā. Bet Mailzs bija dzirdējis pietiekami daudz un zināja, ka viņa ba�as ir piepildīju�ās. Neits Natansons And�elo izstāstīs, kur viņ� atrodas. Tad viņi skries lejā.

Viņ� juta, ka dreb pie visām miesām, bet piespiedās sakarīgi domāt. Pa parādes durvīm viņ� neizbēgs. Ja arī viņ� nesaskriesies ar vīriem, kas nāks no aug�as, viņi būs atstāju�i sargu. Pa aizmugures durvīm? Tās reti kad atvēra, un aiz tām bija pamesta ēka, tuk�s laukums un dzelzceļa tunelis. Tālāk mazu, netīru ieliņu labirints. Tur viņ� varētu mēģināt izbēgt, ta�u zināja, ka izredzes mazas. Ķērēju ir daudz, viņiem būs ma�īna, varbūt vairākas, bet viņam tādas nav. Smadzenes sūtīja briesmu signālus: � Tā ir vienīgā iespēju! Netērē laiku! Bēdz! � Viņ� aizslēdza noliktavas durvis un paņēma atslēgu. Vajātājiem būs jāpārliecinās, ka Mailza tur nav un jāuzlau� durvis.

Tad viņ� bēga.

Caur aizmugures durvīm, ar grūtībām atverot bultu� aizvēra un aizslēdza durvis, jo nebija jēgas norādīt, kurā virzienā aizbēdzis� tad pa taciņu, kas vijās gar pamesto ēku� tā reiz bijusi fabrika; taciņa bija piemētāta atkritumiem, vecām kastēm, mucām, te rūsēja smagās ma�īnas līdzās sabruku�ai iekrau�anas platformai. Likās, ka viņ� piedalās barjerskrējienā. Uz visām pusēm bēga �urkas� Pāri tuk�ajam laukam, klūpot uz ķieģeļiem, atkritumiem, beigta suņa� Mailzs klūpot sastiepa potīti, asi iesāpējās kāja, bet viņ� turpināja skriet. Vēl nemanīja, ka kāds dzītos pakaļ� bet, kad viņ� sasniedza dzelzceļa tuneli un it kā dro�ākās ieliņas, aiz muguras sadzirdēja soļus un saucienu:

Re, kur tas kuņas bērns skrien!

Mailzs pielika soli. Viņ� tagad bija uz cietāka pamata. Pie pirmās ieliņas asi pagriezās pa kreisi, tad pa labi, atkal pa kreisi. Aiz muguras vēl arvien dzirdēja soļus. Te viņ� nekad nebija bijis, bet nojauta teica, ka skrien pilsētas centra virzienā. Ja varētu tikt līdz turienei, izdotos paslēpties pusdienlaika kustības drūzmā, gūt atelpu, varbūt piezvanīt Vcinraitam un prasīt palīdzību. Viņ�, ritmiski elpojot, skrēja ātri. Potīte smeldza, bet ne pārāk. Mailzam bija laba veselība, un daudzās stundas Dubultseptiņnieka kluba rokas bumbas zālē tagad palīdzēja. Soļi aizmugurē apklusa, bet tas nebija mierinājums. Lai gan ma�īna nevarēja izbraukt pa viņa izvēlēto ceļu un bija jāveic diezgan liels gabals līdz nākamajam dzelzceļa tunelim, tas ma�īnai bija nieks. Tādēļ pakaļdzī�anās daudz nekavēsies, un viņ� bija pārliecināts, ka jau tagad kaut kur priek�ā ir ma�īna, un viņi mēģina uzminēt, uz kurieni jābrauc. Viņ� skrēja pa kreisi, alkal pa labi, cerot atrast kādu transportu. Autobusu. Vēl labāk taksometru. Bet neredzēja ne vienu, ne otru. Kāpēc bija tā, ka tajās reizēs, kad tie�ām vajadzēja taksometru, neviena nekur nebija?� Vai policista. Viņ� vēlējās, lai ielas, pa kurām skrēja, būtu pilnākas ar cilvēkiem. Skrejot viņ� piesaistīja sev uzmanību, bet palēnināt gaitu nevarēja vēl atļauties. Da�i uz Mailzu dīvaini noskatījās, bet �ajā apkaimē cilvēki bija pieradu�i domāt tikai pa�i par sevi.

Tagad apkārtnes ainava mainījās. Tas vairs nebija nabadzīgais rajons, viss kļuva jūtami greznāks. Viņ� paskrēja garām vairākiem lieliem veikaliem. Priek�ā vīdēja vēl lielākas ēkas un aiz tām pilsētas debesskrāpji. Lai tur nonāktu, bija jā�ķērso divas lielas ielas. Viņ� saskatīja pirmo no tām. Divvirzienu iela ar kokiem apstādītu vidu, pilna ar ma�īnām. Tad viņ� ieraudzīja vēl ko citu. Otrā ielas pusē lēni virzījās melns kadiljaks ar tum�iem logu stikliem. Marino ma�īna! �ķērsojot ielu, pa kuru skrēja Mailzs, ma�īna it kā piebremzēja, tad ātri devās tālāk. Nebija laika paslēpties. Vai viņu pamanīja? Varbūt ma�īna apgriezīsies un brauks atpakaļ, varbūt laime vēl bija ar viņu un vajātāji nepamanīja? Atkal pārņēma bailes. Mailzs skrienot svīda, bet viņu kratīja auksti drebuļi. Viņ� turējās tuvu pie ēkām un palēnināja gaitu. Pēc pusotras minūtes gar stūri, līdz kuram bija tikai piecdesmit jardu, parādījās kadiljaka purns.

Mailzs saprata, ka ir notverts. Tas, kas sēdēja pie stūres � visticamāk And�elo � nevarēja viņu neredzēt un dro�i vien bija bēgli saskatījis. Vai kaut ko varēja iegūt, turpinot pretoties? Vai nebūtu vienkār�āk padoties, ļaut sevi sagūstīt, lai notiek tas, kas paredzēts? Nē! Cietumā viņ� bija redzējis tādus kā Tonijs Lācis Marino un zināja, uz kādu atriebību tie spējīgi. Melnā ma�īna palēnināja gaitu. Viņu ir pamanīju�i. Izmisums.

Mailzs bija jau ievērojis, ka tepat netālu ir kāds veikals. Palēninājis gaitu, viņ� pagriezās pa kreisi, atgrūda stikla durvis un iegāja. Tas bija sporta pre�u veikals. Bāls, tievs pārdevējs apmēram Mailza vecumā pienāca klāt.

Labdien, ser. Ar ko varu jums pakalpot?

Ē� jā. � Viņ� prasīja pirmo, kas ienāca prātā. � Gribētu apskatīt ķegļa bumbas.

Lūdzu. Kādā cenā un cik smagu?

Vislabāko un apmēram se�padsmit mārciņas smagu.

Kādu krāsu?

Nav svarīgi.

Mailzs uzmanīja ietvi veikala priek�ā. Vairāki cilvēki gāja garām. Ta�u pie vitrīnas neviens neapstājās un neieskatījās veikalā.

Lūdzu, nāciet līdz, es parādī�u jums visu iespējamo.

Viņ� sekoja pārdevējam gar slēpēm, stikla vitrīnām un

paliktņos novietotām �autenēm. Pametot skatu atpakaļ, Mailzs ieraudzīja, ka liela auguma vīrietis skatās iek�ā pa logu. Drīz viņam piebiedrojās otrs. Viņi stāvēja līdzās un nekustējās no vietas. Mailzs domāja: jāmēģina bēgt pa aizmuguri, bet tūliņ atmeta �o domu. Tie, kas viņam dzinās pakaļ, otrreiz nekļūdīsies! Ja aizmugurē ir durvis, tās būs jau atrastas un apsargātas.

�ī ir lieliska bumba. Tā maksā �etrdesmit divus dolārus.

Es to ņem�u.

Vajadzēs nomērīt jūsu roku, lai varētu�

Nevajag.

Vai mēģināt zvanīt Veinraitam no �ejienes? Nē, jo Mailzs bija pārliecināts, ka noziedznieki nāks iek�ā, ja viņ� tuvosies tālrunim.

Pārdevējs izskatījās apjucis.

Jūs negribat, lai ieurbjam bumbā�

Kā sacīju, nevajag.

Kā vēlaties, ser. Un kā ar somu bumbai? Un varbūt speciālās kurpes?

Jā, � sacīja Mailzs. � Jā, lūdzu. � Arī tas novilcinās brīdi, kad veikals būs jāatstāj. Tikko sajēdzot, ko dara, viņ� apskatīja vairākas somas, ko pārdevējs rādīja, vienu no tām izvēlējās, tad apsēdās, lai uzmēģinātu kurpes. Un, kamēr piemērīja kurpes, Mailzs atcerējās Keycharge kredītkarti, ko bija atsūtījis Vcinraits� karti uz II. E. Lyncolp vārda� tātad hclpl

Viņ� pamāja uz ķegļa bumbu, somu un kurpēm.

Cik tas maksā?

Pārdevējs paskatījās uz rēķinu, ko bija izrakstījis.

Astoņdesmit se�i dolāri un deviņdesmit pieci centi, kam vēl jāpieskaita tirdzniecības nodoklis.

Labi, es izmanto�u savu Keychargc kredītkarti. � Viņ� izvilka naudas maku un iedeva pārdevējam kartīti, cenzdamies nerādīt roku drebē�anu.

Protams, bet, redziet�

Jā, jums no bankas jādabū piekri�ana. Lūdzu, ejiet vien. Piezvaniet.

Pārdevējs paņēma kartīti un rēķinu un iegāja ar stiklu atdalītā biroja nodalījumā. Pēc nedaudz minūtēm viņ� atgriezās.

Mailzs uztraukti jautāja:

Vai saņēmāt apstiprinājumu?

Protams. Viss kārtībā, Linkolpa kongs.

Mailzs centās iedomāties, kas pa�laik norisinās PATB tornī. Vai �ī kartīte viņam palīdzēs? Vai vispār bija kaut kas, kas viņu spēja glābt?� Tad atcerējās, ka Huanitai bija arī otrs norādījums. Pēc iepirk�anās nesteidzies. Dod Veinraitam laiku reaģēt.

Lūdzu, parakstieties uz �īs līnijas, Linkolpa kungs. � Kredītkartes trīsdaļīgajā zīmītē bija ierakstīta izdotā summa. Mailzs noliecās un parakstījās. Kad viņ� iztaisnojās, pie pleca viegli pieskārās kāda roka. Balss klusi uzsauca:

Mailz!

Kad Mailzs pagriezās, Jūlijs Laroka sacīja:

Nemēģini pretoties. Tas neizdosies, un tu tikai sagādāsi sev cie�anas.

Aiz Larokas ar bezkaislīgām sejām stāvēja trīs milzeņi � And�clo, Lū un kāds tre�ais bandīts, ko Mailzs nekad nebija redzējis. Visi �etri viņu ielenca, sagrāba aiz rokām.

Kusties, sūdapakaļa, � And�elo klusi pavēlēja.

Mailzs apsvēra, vai saukt palīgā, bet kas viņam palīdzētu? Sīkais pārdevējs, kas, muti atplētis, skatījās? Tas nē. Gūstī�ana bija galā. Rokas bija saspiestas kā knaiblēs, un Mailzs juta, ka viņu stumj uz durvju pusi.

Apjuku�ais pārdevējs skrēja viņiem pakaļ.

Linkolpa kungs, jūs aizmirsāt savu bumbu!

Laroka pagriezās atpakaļ.

Paturiet to sev, jaunais cilvēk. Viņam vairs nevajadzēs pat to bumbu, kas starp kājām.

Melnais kadiljaks bija novietots tikai pāris jardu attālumā. Viņi rupji iegrūda Mailzu ma�īnā un sāka braukt.

Keycharge kredītkar�u apstiprinā�anas centrā pa�laik bija viskarstākais darba laiks. �ajā maiņā strādāja piecdesmit cilvēku, kas pustum�ajā telpā sēdēja pie datoriem.

Jaunajai opcratorci, kas atbildēja uz zvanu par kredītkarti uz II. E. Lyncolp vārda, tas bija viens no tūksto�iem pieprasījumu, uz kuriem viņa katru dienu atbildēja. Tie visi bija pilnīgi bezpersoniski. Ne viņa, ne kolēģes nezināja, no kurienes pieprasījumi pienāk, pat no kuras pasaules malas tos sūta. Kredīta pieprasījumu varēja sūtīt par kādas Ņujorkas mājsaimnieces pārtikas pirkumu vai Kanzasas fermera apģērba iegādi, tie varēja prasīt atļauju bagātai �ikāgas atraitnei apkrauties ar nevajadzīgām rotaslietām, Princctonas universitātes studentam samaksāt skolas naudu vai palīdzēt kādam Klīvlcndas alkoholiķim nopirkt liķiera kasti, kas viņu piebeigs. �ādus sīkumus operatores nezināja. Ja tas vēlāk bija nepiecie�ams, katra iepirkuma ierakstu varēja atrast datora atmiņā. Ta�u to ievajadzējās reti. Iemesls bija vienkār�s: tas nevienu neinteresēja. Svarīga bija tikai nauda, tā nauda, kas vēlāk būs vajadzīga, lai pie�ķirto kredītu atmaksātu.

Pieprasījums sākās ar to, ka uz operatores pults iemirgojās sarkana spuldzīte. Viņa nospieda pogu un teica mikrofonā:

Lūdzu, nosauciet savu reģistrācijas numuru.

Zvanītājs � sporta piederumu veikala pārdevējs, kas

apkalpoja Mailzu īstinu � nosauca numuru un darbiniece to ievadīja datorā.

Viņa jautāja:

Kartītes numurs un derīguma termiņ�?

Atbilde atkal nonāca datorā.

Iepirkuma kopējā summa?

Deviņdesmit dolāri �etrdesmit trīs.

Ierakstītie dati parādījās uz ekrāna. Darbiniece nospieda citu pogu, nosūtot informāciju datoru centram, kas atradās vairākus stāvus zemāk. Tas informāciju kādu milisekundi apstrādāja un uz ekrāna parādījās atbilde:

APSTIPRINĀTS.

APSTIPR. NUMURS 7416984

STEIDZAMI� BRIESMU SIGNĀLS� NEZIŅOJIET, ATKĀRTOJU, NEZIŅOJIET TIRGOTAJAM� GRIEZIETIES PIE VECĀKĀS OPERATORES� NEKAVĒJIETIES� KRITISKAS SITUĀCIJAS INSTRUKCIJA NUMUR 17�

Operatore teica:

Iepirkuma kredīts ir apstiprināts, apstiprinā�anas numurs� � Viņa runāja lēnāk nekā parasti un jau bija brīdinājusi vienu no se�ām vecākajām operatorēm, jaunu sievieti, kas sēdēja ar stiklu nodalītā paaugstinājumā. Vecākā operatore jau lasīja �o ziņu savā datorā. Viņa pasniedzās pēc instrukcijas un sameklēja Kritiskās situācijas pamācību numur 17.

Darbiniece, kas bija pieņēmusi kredīta pieprasījumu, tī�ām sajauca apstiprinā�anas numuru un atkārtoja to. Briesmu signāli gadījās reti, bet darbinieces bija apmācītas, ko tādos gadījumos darīt. Vispirms vajadzēja palēnināt notikumu gaitu. Jau agrāk bija gadījies, ka tādējādi atklāja slepkavību, izglāba nolaupītu cilvēku, uzzināja pazudu�u cilvēku atra�anās vietas, atguva nozagtas mākslas vērtības un reiz nogādāja dēlu pie mirsto�ās mātes gultas. Viss izdevās tāpēc, ka dators bija ieprogrammēts atpazīt kādu kartītes numuru un tūliņ paziņoja par tās parādī�anos. �ādos gadījumos operatoros palēninātie tempi deva tās iz�ķiro�ās sekundes, kas bija vajadzīgas kāda izglāb�anai.

Vecākā operatore bija izlasījusi, ko darīt 17. pamācības gadījumā. Tur bija teikts, ka par īpa�o kartīti, kas izsniegta H. E. LYNCOLP, bez kavē�anās jāzvana Nolanam Veinraitam, dro�ības dienesta viceprezidentam, paziņojot, kur kartīte izmantota. Nospie�ot vajadzīgās pogas uz klaviatūras, vecākā operatore ieguva nepiecie�amo informāciju:

PĪTA SPORTA PIEDERUMU VEIKALS un adresi. Vienlaicīgi viņa jau bija uzgriezusi Veinraita kunga tālruņa numuru, un viņ� atbildēja. Uz vecākās operatores teikto viņ� reaģēja asi, un visu laiku, kamēr pierakstīja informāciju, vīrie�a balsī jautās satraukums.

Pēc pāris sekundēm datoru centrā kritiskā situācija beidzās.

Bet Nolanam Vcinraitam tā turpinājās.

Kop� nepatīkamās sarunas ar Aleksi Vandcrvortu, kad uzzināja par Huanitas Nunjezas un viņas meitiņas nozu�anu, Vcinraits pusotru stundu saspringti zvanīja, reizēm pa diviem tālruņiem uzreiz. �etras reizes viņ� bija mēģinājis sazvanīt Mailzu īstinu Dubultseptiņnicka veselības klubā, lai brīdinātu par briesmām. Viņ� pārrunāja �o lietu ar FIB un Slepeno dienestu. Tāpēc FIB tagad izmeklēja Nunjezu nolaupī�anu un iepazīstināja pilsētas policiju un lielceļu patruļas ar nozudu�o pazī�anās zīmēm. Bija arī paredzēts, ka FIB uzraudzības komanda sāks novērot Dubultseptiņnicka veselības kluba apmeklētājus. Tas sāksies, kad būs sameklēti aģenti, dro�i vien tikai pēcpusdienā.

Tas bija viss, ko varēja uzsākt pret Dubultseptiņnicka klubu. FIB aģents Inns norādīja:

� Ja mēs klubā sāksim uzdot jautājumus, atklāsim, kas mums ir zināms, bet pārmeklē�anai neviens tiesnesis nedos atļauju, jo tai nav pamata. Turklāt, kā norādīja arī jūsu īstins, klubā, atskaitot azarta spēles, nenotiek nekas nelikumīgs.

Inns pievienojās Veinraita ieskatam, ka Huanita Nunjcza un viņas meitiņa nav aizvestas uz Dubultseptiņnicka klubu.

Slepenais dienests, kam bija mazāk iespēju nekā FIB, koncentrēja savus spēkus viltotāju mītnes meklē�anā. Viņi saistījās ar informētājiem, meklēja kaut niecīgu kripatiņu izmantojamu faktu vai baumu, kas ar laiku konkretizētos par adresi, kam uzbruks visas likuma aizsardzības organizācijas kopā. Neparasti, bet uz brīdi bija aizmirsta abu organizāciju pastāvīgā sāncensība.

Kad Veinraitam paziņoja, ka izmantota kredītkarte H. E. LYNCOLP, viņ� bez kavē�anās zvanīja FIB, bet saņēma atbildi, ka aģentu Inna un Dalrimpla nav uz vietas, ta�u ar viņiem varot sazināties pa radio. Viņ� nodiktēja steidzamu ziņojumu un gaidīja. Drīz pienāca atbilde: aģenti ir pilsētas centrā, netālu no sporta veikala. Vai Veinraits viņiem piebiedrosies?

Veinraits bija priecīgs, ka beidzot kaut ko varēja sākt darīt. Viņ� steidzās uz pagrabu pēc savas ma�īnas.

Veinraits nonāca pie Pīta sporta pre�u veikala, kad Inns jau iztaujāja cilvēkus tuvākajā apkaimē. Dalrimpls bija veikalā un beidza sarunu ar pārdevēju. Inns pabeidza un pienāca pie bankas dro�ības dienesta vadītāja.

Te nekā nav. Kad mēs ieradāmies, viss jau sen bija galā.

Veinraits jautāja:

Vai kāds varēja aprakstīt noziedznieku izskatu?

FIB aģents papurināja galvu.

Pārdevējs bija tā pārbijies, ka dro�i vien ap�urājās, un nevar pat pateikt, vai Tstinu savāca trīs vai �etri vīri. Viņ� saka, ka -tas viss norisinājies tik ātri, ka nevar neviena ne aprakstīt, ne atpazīt no attēliem. Ne veikalā, ne ātpusē neviens nav ievērojis ma�īnu.

Veinraita seja savilkās rūpēs, tajā atspoguļojās ba�as un sirdsapziņas pārmetumi.

Un ko tagad?

Jūs savā laikā esat bijis policists, � sacīja Inns, � un zināt, kā tas notiek dzīvē. Jāgaida ar cerību, ka kaut kas mums derīgs atradīsies.

22

Viņa dzirdēja smagus soļus un skaļas balsis. Un zināja, ka pa�laik ved Mailzu Tstinu.

Iluanitai laiks bija vilcies gausi. Viņa nezināja, cik stundu jau pagājis, kop� izdvesa Mailza Tstina vārdu, lai pārtrauktu Estcllas spīdzinā�anas �ausmas. Drīz pēc tam viņai aizsēja muti un pārliecinājās, vai auklas ap krēslu turas stingri. Tad vīrie�i aizgāja.

Viņa zināja, ka kādu laiku bija iegrimusi it kā snaudā, patiesību sakot, ķermenis viņu atbrīvoja no apziņas, jo sasietai nebija iespējams aizmigt. Sadzirdot troksni, viņas notirpu�ie locekļi sāpīgi iesmeldzās, viņai gribējās kliegt, lai gan aizsietā mute to neļāva. Iluanita piespieda sevi nomierināties, necensties izrauties no saitēm, jo tas tikai pasliktinās situāciju.

Viņa vēl arvien redzēja Estellu. Krēsli tā arī bija paliku�i, lai viņas atrastos viena otrai pretī. Meitenītes acis bija aizvērtas miegā un mazā galviņa nokārta uz krūtīm. Viņa nedzirdēja trok�ņus, kas satrauca Huanitu. Arī Estellai bija aizsieta mute. Iluanita cerēja, ka bezspēks un miegs bērnu vēl kādu brīdi pasargās no īstenības.

Uz Estellas labās rociņas bija cigāra iededzinātā vāts. īsi pēc tam, kad vīrie�i bija aizgāju�i, viens no viņiem, ko Iluanita bija dzirdējusi saucam par Lū, atgriezās ar ziedes tūbiņu rokā. "Viņ� uzspieda ziedi uz vāts, pamezdams �iglu skatu uz Iluanitu, it kā sakot, ka tas ir vienīgais, kā var palīdzēt.

Estclla bija salēkusies, kad ziede pieskārās vainai, bet drīz pēc tam uznāca �ēlsirdīgais miegs.

Trok�ņi, ko dzirdēja Iluanita, bija kādā telpā viņai aizmugurē, uz kuru acīmredzot �durvis bija atstātas vaļā. īsu mirkli viņa dzirdēja, kā Mailzs pretojas, tad saklausīja sfjagu kritienu, vaidu un klusumu.

Pagāja varbūt minūte. Atkal atskanēja Mailza balss, bet �oreiz skaidrāk.

� Nē! Ak Dievs, nē! Lūdzu! Es� � Viņa dzirdēja trok�ņus, ko varēja radīt āmura sitieni pa metālu. Mailzs vairs nerunāja, bet sākās griezīga, ārprātīga klieg�ana. Balsī skanēja tāds izmisums, kādu viņa nekad nebija dzirdējusi, un klieg�ana nebeidzās un nebeidzās.

Ja Mailzs, braucot ma�īnā, būtu varējis nonāvēties, viņ� to labprātīgi būtu darījis. Kop� vieno�anās ar "Vcinraitu viņ� zināja, un tas bija pamatā viņa bailēm, ka vienkār�a nāve būtu viegla, salīdzinot ar to, kas viņu sagaida, ja atklāsies spiego�ana. Tomēr nekas no iedomātā nebija salīdzināms ar neticami �ausmīgajām mokām, ko viņ� cieta pa�laik.

Viņa kājas no pēdām līdz gū�ām bija stingri savilktas ar siksnām. Bet rokas ar varu izpleta uz neapstrādāta koka galda.

Pa�laik viņa rokas pienagloja pie galda� pienagloja ar lielām galdnieka naglām� iedzina līdz galam� viena nagla jau bija kreisajā locītavā un divas plaukstā, to stingri piestiprinot pie galda� pēdējie āmura sitieni bija salauzu�i kaulu� nu viena nagla bija arī labajā rokā, un otra gatava plēst, izdzīties cauri miesai� nevienas sāpei nevarēja būt briesmīgākas� ak Dievs, esi man �ēlīgs! Mailzs locījās sāpēs, kliedza, lūdzās un atkal kliedza. Bet rokas, kas viņu turēja, saspringa, un āmurs, uz brīdi apstājies, sāka atkal dzīt naglas.

Viņ� nekvicc pietiekami stipri, � Marino sacīja And�elo, kas strādāja ar āmuru. � Kad pabeigsi �o naglu, pamēģini pienaglot kādu no tā bandu bērna pirkstiem.

Tonijs Lācis skatoties un klausoties kūpināja cigāru, �oreiz viņ� nebija pūlējies paslēpties. Tstinam nebūs iespējas viņu nodot, jo drīz viņ� būs beigts. Bet vispirms viņ� bija jāpārmāca, jo ziņa par �eit notiku�o, bez �aubām, drīz vien izplatīsies pa % visu pilsētu, ka ne �im, ne kādam nākamajam ziņu pienesējam nevar būt viegla nāve.

Tā, tas jau ir labāk, � Tonijs Lācis atzina. Mailza �ausmu kliedzieni pieauga spēkā, jo nagla izlīda cauri kreisās rokas vidējam pirkstam starp abiem kauliņiem, un And�elo to pienagloja pie galda. Varēja dzirdēt, kā pārlūst pirksta kauls. And�elo gatavojās to pa�u darīt labās rokas vidējam pirkstam, bet Tonijs Lācis pavēlēja:

Pagaidi!

Viņ� uzkliedza Tstinam:

Izbeidz to nolādēto auro�anu un sāc runāt!

Mailza kliedzieni pārgāja moko�os �ņukstos, un viss ķermenis raustījās. Rokas, kas bija viņu turēju�as, atlaidās. Viņu vairs nevajadzēja turēt.

Nekā, viņ� vēl nav gatavs, turpini labajā rokā, � . Tonijs Lācis sacīja And�elo.

Nē! Nē! Es runā�u! Runā�u! Runā�u! � Mailzam kā nebūt izdevās apspiest �ņukstus. Tagad vienīgā skaņa bija viņa saraustītā, smagā elpo�ana.

Tonijs Lācis pamāja, lai And�elo paiet nost. Pārējie stāvēja ap galdu. Tie bija Lū, speciālais miesassargs Pan�s Klensijs, viens no �etriem, kas pirms stundas ieradās sporta piederumu veikalā, Laroka, ar drūmu seju, norūpējies par sevi, tāpēc ka �viņ� Mailzu bija prote�ējis, un vecais iespiedējs Denijs Kerigens, kas, likās, jutās neērti un bija nervozs. Sī bija viņa darba vieta, jo �eit iespieda viltoto naudu. Denijs parasti no �ādām spīdzinā�anām vairījās. Ta�u �oreiz Tonijs Lācis bija pavēlējis viņam būt uz vietas.

Tonijs Lācis uzbrēca Istinam:

Tātad visu �o laiku biji tās smirdo�ās bankas spiegs?

Mailzs izdvesa:

Jā.

Pirmās Amerikas tirdzniecības?

Jā.

Kam tu ziņoji?

Veinraitam.

Ko uzzināji? Ko esi viņam izstāstījis?

Par� klubu� azarta spēlēm� kas tur piedalījās�

Ari par mani?

Jā.

Kuņas bērns tāds, � Tonijs Lācis pasniedzās un ar dūri gāza Mailzam pa seju.

Mailza ķermenis no sitiena sarāvās, bet tas pastiprināja sāpes rokās, un viņ� ar mokām atgriezās sākotnējā stāvoklī. Iestājās klusums, ko pārtrauca tikai Mailza �ņuksti un vaidi. Tonijs Lācis ievilka vairākus dūmus un atsāka pratinā�anu.

Ko vēl uzzināji, tu smirdīgais mēsls?

Neko� neko! � Mailzs nespēja apvaldīt trīsas.

Tu melo. � Pagriezies pret Deniju Kerigenu, Tonijs Lācis pavēlēja: � Atnes �ķidrumu, ko tu lieto gravē�anai.

Pratinā�anas laikā Denijs naidīgi skatījās uz Mailzu. Viņ� pamāja ar galvu:

Skaidrs, Marino kungs.

Denijs aizgāja pie plaukta un nocēla lielu pudeli ar rokturi un plastmasas vāku. Uz tās bija rakstīts: "SLĀPEKĻSKĀBE � tikai gravē�anai." Noskrūvējis vāciņu, Denijs uzmanīgi ielēja skābi nelielā menzūrā. Raugoties, lai saturs neizlīst, viņ� aiznesa to pie galda, kur stāvēja Tonijs Lācis, nolika menzūru un tai blakus mazu graviera otiņu.

Tonijs Lācis paņēma otiņu un iemērca skābē. Pavir�i pieliecies, viņ� notriepa ar skābi Tstinam pusi sejas. Pāris sekundes, kamēr skābe izēdās cauri ādai, nekas nenotika. Tad

Mailzs sāka kliegt jaunās mokās, jo skābe dedzināja audus arvien dziļāk un dziļāk.

Pārējie �ausmās skatījās, kā skābe saēd ādu un tā kļūst brūngani melna.

Tonijs Lācis vēlreiz iemērca otiņu skābē.

Es jautā�u tikai vienu reizi, tu pakaļas caurums. Ja nebūs atbil�u, notriep�u ari otru pusi. Ko vēl uzzināji un izpļāpāji?

Mailza acis bija me�onīgas kā notvertam zvēram. Viņ� buldurēja:

Viltoto naudu� nopirku da�as� aizsūtīju bankai� tad braucu ar ma�īnu� aizvedu naudu uz Luisvilu.

Un vēl?

Kredītkartes� vadītāja apliecību.

Vai zini, kas tās izgatavo? Kas iespie� viltoto naudu?

Mailzs pamāja ar galvu, cik nu varēja.

Denijs.

Kas tev to teica?

Viņ�� pats pastāstīja.

Un vēlāk to visu nodevi tam bankas policistam. Viņ� to visu zina?

Jā.

Tonijs Lācis me�onīgi paskatījās uz Kerigenu.

Piedzēru�ais, stulbais sūds! Tu jau neesi par viņu labāks.

Vecais vīrs sāka trīcēt.

Marino kungs, es tad nebiju dzēris. Man likās, ka viņ��

Aizveries. � Likās, ka Tonijs Lācis tūliņ gāzīs vecajam, bet tad pārdomāja. Viņ� atgriezās pie Mailza. � Ko viņi vēl zina?

Neko citu!

Vai viņi zina, kur mēs visu to iespie�am? Vai zina par �o namu?

Nē.

Tonijs Lācis iemērca otiņu skābē un izvilka. Mailzs vēroja katru kustību. Viņ� bija sapratis, kādu atbildi Tonijs gaida. Mailzs iekliedzās:

Jā! Jā, viņi zina!

Un tu to pastāstīji tam bankas dro�ības vazaņķim?

Izmisumā Mailzs meloja:

Jā! Jā!

Kā tu to uzzināji?

Mailzs zināja, ka jāatrod atbilde. Jebkura atbilde, kas apmierinātu Marino. Viņ� ar mokām pagrieza galvu pret Deniju:

Viņ� man to pastāstīja!

Tu melo! Tu esi utains, smirdo�s melis! � Vecā vīra seja bija dusmās saraukta, mute plātījās ciet un vaļā, un �okļi drebēja nāves bailēs. Viņ� pagriezās pret Toniju Lāci: � Viņ� melo! Marino kungs, es zvēru, ka tā nav taisnība! � Bet Marino acīs neredzēja �ēlastības. Galīgā izmisumā Dcnijs pagriezās pret Mailzu. � Saki taisnību, maitas bērns! Stāsti! � Puslīdz nojucis aiz bailēm no tā, kas notiks ar viņu, vecais meklēja ieroci. Viņ� ieraudzīja menzūru ar skābi. To paķēris, iegāza saturu Mailzam sejā.

Atkal atskanēja kliedziens, tad pēk�ņi viss apklusa. Telpā izplūda pretīga skābes un dego�as miesas smaka, un Mailzs, guļot uz galda, pie kura bija pienaglotas viņa saplosītās, asiņojo�ās rokas, zaudēja samaņu.

īsti nesaprazdama, kas ar Mailzu blakus telpā notiek, Huanita cieta un mocījās kopā ar viņa kliedzieniem un lūg�anām, kamēr balss beidzot apklusa. Viņa jautāja sev, it kā atsve�ināti, jo jūtas bija pilnīgi notrulinātas, un nekas tās vairs nespēja aizskart, vai Mailzs ir miris. Un centās uzminēt, cik ilgi vēl jāgaida, kamēr arī viņa un Estella Mailzam sekos. Ka viņas neatstās dzīvas, likās nenovēr�ami.

Huanita bija pateicīga, ka par spīti me�onīgajam troksnim Estella nebija pamodusies. Ja tā turpināsies, meitenīte nemanīs nejēdzības, kas dro�i vien pirms nāves notiks. Viņa jau daudzus gadus nebija lūgusies, bet tagad Huanita vērsās pie jaunavas Marijas un lūdza, lai Viņa dod Estcllai vieglu nāvi.

Huanita ievēroja, ka blakus telpā notiek kaut kas jauns. Izklausījās, ka pārstumj mēbeles, izvelk un aizgrū� atvilktnes, kaut ko smagu noliek uz grīdas. Vienreiz viņa saklausīja krīto�a metāla skaņu un lamā�anos pēc tam.

Tad pienāca cilvēks, ko viņa tagad pazina kā Lū, un sāka raisīt auklas. Huanita nodomāja, ka viņu vedīs kaut kur citur, lai nogalinātu. Pabeidzis viņ� atstāja sievieti sē�am un atsēja arī Estellu.

Piecelieties, � viņ� pavēlēja abām. Estella paklausīja, lai gan vēl arvien bija pusaizmigusi. Viņa sāka klusi raudāt, kaut mutes aizsējs to nejāva. Iluanita gribēja steigties pie viņas, bet nevarēja. Viņa stingri atspiedās pret krēslu, lai notirpu�ajos locekļos ieplūstu asinis.

Paklausieties, � sacīja Lū. � Jums laimējās bērna dēj. Boss jums Jaus iet mājās. Jums aizsics acis, aizvedīs ma�īnā tālu projām un izlaidīs. Tā kā jūs nezināt, kur esat, jūs te nevienu nevarat atvest. Bet, ja jūs kādam �o vietu uzrādīsiet, izpļāpāsiet, ko te dzirdējāt, mēs jūs atradīsim visur un bērnu nogalināsim. Saprotiet?

Neticot tam, ko dzirdēja, Iluanita pamāja.

Sāciet kustēties! � Lū rādīja uz durvīm. Viņ� vēl negatavojās viņām aizsiet acis. Par spīti savam apjukumam Huanita manīja, ka prāts atkal atgūst asumu.

Ejot pa betona kāpnēm, viņa atspiedās pret sienu un gandrīz izvēmās. Blakus telpā, kam viņi izgāja cauri, Huanita pamanīja Mailzu, patiesībā to, kas bija no viņa palicis pāri. Viņa ķermenis uz galda, asiņainās, saplosītās rokas, seja, mati un galvas āda apdedzināta līdz nepazī�anai. Ta�u pamanīja, ka Mailzs vēl ir dzīvs, kaut arī noteikti drīz mirs. Viņ� pakustējās un ievaidējās.

Kustieties, � Lū mudināja. Viņi kāpa aug�up.

Huanitai no prāta neizgāja Mailza �ausmīgais izskats, ko

viņa bija redzējusi savām acīm. Kā viņa varētu Mailzam palīdzēt? Skaidrs, ka te neko. Ja viņu un Estellu atbrīvos, vai varēs līdz �ejienei atgādāt kādu palīdzību? Nebija cerību. Viņai nebija nekādas sapra�anas, kur atrodas; neizskatījās, ka izdosies to uzzināt. Bet viņai bija kaut Aasjādara. Kaut kas, lai izpirktu, kaut mazliet, savu briesmīgo vainu. Viņa bija Mailzu nodevusi. Lai kāda iemesla dēj viņa bija izrunājusi �ī cilvēka vārdu, viņu notvēra un te atveda Iluanitas dēj, un viņa bija redzējusi, ko viņam ir nodarīju�i.

Smadzenēs ieplaiksnījās doma, vēl glu�i līdz galam neizdomāta. Viņa aizmirsa visu citu, pat Estellu, un koncentrējās. Huanita atzina, ka �ī doma var arī nerealizēties, bet neliela iespēja tomēr bija. Panākumi balstījās uz viņas uztveres asumu un to, ka pirms iesēdinā�anas ma�īnā viņai nav aizsietas acis.

Kāpņu aug�galā viņi pagriezās pa labi un iegāja garā�ā. Tā bija būvēta no cementa blokiem un izskatījās kā vairākums divvietīgo garā�u, kas piebūvētas līdzās mājai vai kādai biznesa iestādei. Atceroties skaņas, limuzīnam iebraucot, viņa nosprieda, ka tas notika tepat. Garā�ā bija tikai viena ma�īna, nevis lielā melnā, ar kuru viņas atveda �urp �orīt, bet tum�zaļ� fords. Viņa gribēja iegaumēt ma�īnas numuru, bet tas nebija no �īs puses redzams.

Pametot �iglu skatu apkārt, Huanita ievēroja kaut ko nesaprotamu. Pie garā�as sienas stāvēja tum�i brūna, pulēta kumode, bet tādu vēl viņa nebija redzējusi. Kumode bija vertikāli pārzāģēta uz pusēm, pie kam abas daļas stāvēja stsevi�ķi un to iek�puse bija pilnīgi tuk�a. Blakus kumodei bija parasts ēdamistabas trauku skapis, arī tikpat dīvaini pārzāģēts un tuk�u iek�pusi, un divi vīri vienu pusi pa�laik nesa no garā�as mājā iek�ā. Viens bija pret Huanitu ar muguru, otru aizsedza durvis.

Lū atvēra forda aizmugures durvis.

Kāpiet iek�ā! � viņ� pavēlēja, un viņam rokās bija divi melni drēbju gabali � acu aizsēji.

Huanita kāpa pirmā. Viņa tī�ām paklupa, krita uz priek�u un pieķērās pie priek�ējā sēdekļa atzveltnes, lai noturētos. Tas viņai deva iespēju paskatīties uz spidometru, cik jūdzes ma�īna hobraukusi. Bija tikai sekunde, lai nolasītu skaitli 25714.8. Viņa aizvēra acis, un noguldīja to savā atmiņā.

Huanitai sekoja Estclla. Pēc tam iekāpa Lū, aizsēja abām acis un apsēdās līdzās. Viņ� pieskārās Huanitas plecam.

Sēdieties abas uz grīdas. Nedariet neko muļķīgu, tad es jūs neaizskar�u. � Apsēdusies uz grīdas ar Estellu cie�i blakus, Huanita iekārtojās iespējami ērti, lai seja būtu brauk�anas virzienā. Viņa dzirdēja, ka kāds apsē�as priek�ējā sēdeklī, garā�as durvis dārdēdamas atveras, un viņi brauca.

No mirkļa, kad ma�īna sāka kustēties, Huanita koncentrējās kā nekad mū�ā. Viņas nolūks bija � ja varēs � atcerēties laiku un virzienu. Viņa sāka skaitīt sekundes, kā reiz bija iemācījusi draudzene fotogrāfe. Tūksto� un VIENS, tūksto� un DIVI, tūksto� un TRĪS, tūksto� un �ETRI� viņa sajuta, ka ma�īna dodas atpakaļgaitā, pagrie�as, astoņas sekundes brauc taisni, tad apstājas. Vai uzgriezīsies uz lielāka ceļa? Ļoti iespējams. Ma�īna kustējās ļoti lēnām, kā mēģinādama uzbraukt uz ielas� Pa kreisi. Tagad ātri uz priek�u. Viņa atsāka skaitīt. Desmit sekundes. Brauc lēnām. Pa labi� Tūksto� un VIENS, tūksto� un DIVI, tūksto� un TRĪS� pa kreisi, paātrina gaitu� gar� gabals� tūksto� �ETRDESMIT DEVIŅI, tūksto� PIECDESMIT,� nav pazīmju, ka apstāsies� jā, tagad apstājas. �etru sekun�u gaidī�ana, dro�i vien pie luksofora� Tūksto� un ASTOŅI�

Mīļais Dievs! Mailza dēļ palīdzi man atcerēties!

Izmet citas domas no galvas. Ievēro visas izmaiņas ma�īnas gaitā. Skaiti laiku, cerot un lūdzoties, lai tas pats asais prāts, kas palīdz sekot naudas summām bankā un reiz paglāba tevi no Mailza viltības� tagad palīdz glābt viņu.

�Tūksto� un DIVDESMIT, tūksto� divdesmit dolāri. Nē!� Svētā Dievmāte, palīdzi man domāt un skaitīt!

Gar�, ātrs brauciens pa gludu, taisnu ceļu� viņa juta, kā ķermenis sasveras� ceļ� liecās pa kreisi, un līkums bija gar�� viņi apstājās. Tas notika se�desmit astoņās sekundēs� pagriezās pa labi. Sāc atkal. Tūksto� un VIENS, tūksto� un DIVI�

Tālāk un tālāk.

Jo ilgāks laiks pagāja, jo mazāka likās iespēja, ka viņa atcerēsies �os skaitļus un varēs atgriezties tajā vietā.

23

Te runā ser�ants Gladstoas no pilsētas policijas centrālā informācijas biroja, � paziņoja kāda nazāla balss. � Ir norādījums, ka nekavējoties jāziņo jums, ja atrodas Huanita Nunjcza vai bērns Estclla Nunjeza.

FIB aģents Inns izslējās krēslā taisns. Viņ� pievilka tālruni tuvāk.

Ko varat pastāstīt, ser�ant?

Mums tikko pa radio ziņoja policijas patruļma�īna. Sieviete un bērns, kas atbilst pazudu�o aprakstam un atbilst �iem vārdiem, atrastas pie �eviottaun�ipas un �onīleikroudas krustojuma. Viņas pa�laik ved uz 12. iecirkni.

Inns aizklāja mikrofonu ar roku un paziņoja Veinraitam, kas sēdēja viņam pretī FIB �tābā:

Pilsētas policija. Saka, ka atrasta Nunjeza un bērns.

Vcinraits ar rokām krampjaini ieķērās galdā.

Pajautājiet, kādā stāvoklī ir abas.

Ser�ant, � jautāja Inas, � vai ar viņām viss kārtībā?

Neko vairāk jums nemāku pateikt, �ef. Ja gribat ko vairāk, zvaniet uz 12. iecirkni.

Inns pierakstīja 12. iecirkņa numuru un piezvanīja. Viņam atbildēja leitnants Fazakerlijs.

Jā, mēs arī �o ziņu saņēmām, � Fazakerlijs dzīvi apliecināja. � Pagaidiet. Nupat ienāk pilnīgāks ziņojums.

FIB aģents gaidīja.

Kā stāsta patruļma�īnas policisti, sieviete ir piekauta, seja sasista un asiņaina. Bērnam uz vienas rokas ir dziļa apdeguma �ūla. Policisti sniegu�i pirmo palīdzību.

Inns to pārstāstīja Veinraitam, kas salika rokas kā lūg�anā un aizsedza seju.

Leitnants atkal runāja.

Bet notiekot kaut kas dīvains.

Kas?

Patruļma�īnas policisti saka, ka Nunjezas kundze atsakās runāt un pieprasa papīru un rakstāmo. To viņa saņēmusi. Tagad rakstot trakā ātrumā. Viņai atmiņā esot fakti, kas ātri jādabū uz papīra.

Aģents Inns dziļi ievilka elpu.

Jēzus Kristus! � Viņ� atcerējās bankas naudas zādzību, kā to atrisināja, neticamo Iluanitas Nunjezas atmiņu.

Paklausieties, � viņ� sacīja. � Lūdzu, ticiet man, paskaidro�u vēlāk, kad tiksimies, mēs tūlīt dodamies pie jums. Bet paziņojiet to jūsu patruļma�īnai pa radio. Lai viņi ar Nunjezas kundzi nemēģina runāt, bet palīdz, kā nu vien var. Tas pats attiecas uz izturē�anos policijas iecirknī. Lai turpina rakstīt, ja viņa tā vēlas. Izturieties pret viņu tā, it kā viņa būtu kaut kas īpa�s. � Viņ� apklusa un piebilda: � Jo viņa ir īpa�a.

īss atpakaļgājiens. No garā�as.

Uz priek�u. 8 sck. Gandrīz apstājas. (Iela?)

Pa kreisi. 10 sek. Vid. ātrums.

Pa labi. 3 sek.

Pa kreisi. 55 sek. Vienmērīgs, liels ātrums.

Apstājas. 4 sek. (Luksofors?)

Uz priek�u. 10 sek. Vid. ātrums.

Pa labi. Nelīdzens ceļ� (nel. att.), tad gluds 18 sek.

Palēninās. Apstājas. Tūliņ atkal atsāk. Lēns līkums pa labi. Apstājas, atsāk. 25 sek.

Pa kreisi. Taisni, gluds, 47 sek.

Lēnām. Pa labi�

Huanitas galīgā uzskaite aptvēra septiņas lappuses rokrakstā.

Kādā policijas iecirkņa kabinetā, izmantojot lielas, sīkas kartes, viņi ļoti intensīvi strādāja vairāk nekā stundu, bet iznākums nepārliecināja.

Iluanitas rakstītās piezīmes visus pārsteidza � Innu un Dalrimplu, D�ordānu un Kvimbiju no Slepenā dienesta, kas bija pārējiem piebiedroju�ies pēc sazvanī�anās, tāpat Nolanu Veinraitu. Piezīmes bija neiespējami pilnīgas un, kā apgalvoja Iluanita Nunjeza, pavisam pareizas. Viņa skaidroja, ka nekad nezina, vai varēs no atmiņas atsaukt to, kas tur iekodēts, līdz pat brīdim, kamēr jāsāk atminēties. Ja nu atminē�anās ir sākusies, viņa ir dro�a par tās precizitāti. Un viņa ir pārliecināta par to arī �oreiz.

Bez piezīmēm viņiem bija vēl kas cits � nobraukto jūd�u skaits.

Pirms Huanitu un Estellu izgrūda no ma�īnas uz kādas vientuļas priek�pilsētas ielas, viņām noņēma acu un mutes apsējus. Atkal neveikli paklūpot, Huanitai laimējās nolasīt spidometru brauciena beigās: 25738,5. Viņas bija nobrauku�as 23,7 jūdzes.

Ta�u nevarēja zināt, vai brauca vienā virzienā, varbūt ma�īna apļojusi, lai sajauktu aprēķinus? Arī no Huanitas piezīmēm to nebija iespējams at�ifrēt. Viņi pūlējās, cik labi spēja, rūpīgi strādājot pretējā virzienā, pieņemot, ka ma�īna varēja braukt te vai tur, griezties �ajā vai nākamajā ceļā, braukt tik tālu pa �o vai citu ceļu. Katrs turklāt zināja, ka tas nav precīzs aprēķins, jo ātrumu nevar noteikt, un Iluanita, kam turklāt bija aizsietas acis, varēja pārprast un kļūdīties, tāpēc viņu pa�reizējā nodarbība varētu izrādīties veltīga laika tērē�ana. Protams, pastāvēja arī iespēja, ka viņi var nonākt tur, "no kurienes ma�īna izbrauca, vai tuvākā apkaimē. Turklāt starp da�ādajām iespējām, kas līdz �im bija izstrādātas, pastāvēja vispārēja saskaņa.

To visu sasummēja Slepenā dienesta aģents D�ordāns. Uz lielas kartes viņ� novilka vairākas svītras visos virzienos, kādos Iluanita un Estclla varētu būt brauku�as. Svītru galā viņ� ievilka apli.

Tur, � viņ� rādīja ar pirkstu. � Kaut kur tur viņi ir.

Iestājās klusums, un Veinraits atkal dzirdēja, kā rūc D�ordāna vēders, tāpat kā visās iepriek�ējās satik�anās reizēs. Veinraits nesaprata, kā D�ordāns tiek galā ar uzdevumiem, kur aģentam jāslēpjas un jābūt klusam. Varbūt vēdera dēj viņ� tādus uzdevumus neuzņēmās?

Laukums ir vismaz piecas kvadrātjūdzes, � aizrādīja Dalrimpls.

Tad mums būs �ī apkaime jāizķemmē. Piedalīsies jūsu vienības un mūsu, vēl lūgsim pilsētas policiju palīgā.

Leitnants Fazakerlijs, kas bija viņiem piebiedrojies, jautāja:

Un ko mēs, kungi, meklēsim?

Ja gribat godīgu atbildi, � sacīja D�ordāns, � tad to es, pie velna, nezinu.

Huanita sēdēja FIB ma�īnā kopā ar Innu un Vcinraitu, pie kam Veinraits bija pie stūres, lai Inns varētu apkalpot divus radio. Viens atradās katrā FIB ma�īnā un ar to varēja sarunāties ar citām ma�īnām, ar otra palīdzību varēja saistīties ar FIB galveno �tābu.

Sekojot policijas leitnanta norādījumiem, viņi bija �o laukumu sadalīju�i daļās, un to pa�laik apsekoja piecas ma�īnas. Divas no FIB, viena Slepenā dienesta, bet divas no pilsētas policijas. Darbinieki bija sadalīju�ies. D�ordāns un Dalrimpls brauca kopā ar pilsētas detektīviem, pa ceļam izskaidrodami viņiem, kas līdz �im ir noticis. Ja būs nepiecie�ams, no pilsētas policijas varēs dabūt papildinājumu.

Par vienu visi bija vienisprātis. Iluanita bija turēta naudas vilto�anas centrā. Viņas vispārējie novērojumi un da�as detaļas, ko bija iegaumējusi, ļāva to uzskatīt par pilnīgi ticamu pieņēmumu. Tāpēc visām komandām bija vienādas instrukcijas: meklēt un paziņot par katru notikumu vai norādi uz mafijas mītni, kas specializējusies vilto�anā. Visi, kas �ajā darbā piedalījās, atzina, ka norādījumi ir ļoti neskaidri, bet neviens nespēja izdomāt kaut ko tie�āku. Kā Inns sacīja:

� Mums ta�u nekā nav!

Huanita sēdēja FIB ma�īnas aizmugurē.

Bija pagāju�as gandrīz divas stundas, kop� Huanitu un Estellu izsēdināja, lika aizgriezties un zaļais fords aizdrāzās, atstādams dego�as gumijas smirdoņu. Iluanita noraidīja jebkādu palīdzību, kaut gan viņas seja un kājas bija nopietni savainotas. Viņa zināja, ka izskatās �ausmīgi, jo arī drēbes bija netīras un saplēstas, bet zināja arī to, ka Mailzs jāatrod iespējami ātrāk, lai glābtu viņa dzīvību. Viss cits varēja gaidīt, pat Estella. Meitene bija aizvesta uz slimnīcu, lai ārsti rūpētos par apdegumu un viņu novērotu. Margota Brakcna, kas ieradās iecirknī īsi pēc Veinraita un EiB aģentiem, bija pie Estellas un par viņu gādāja.

Tagad bija pēcpusdienas vidus.

Uzrakstot informāciju par braucienu uz papīra, iztīrot smadzenes, kā reizēm jāiztīra pārblīvētas atvilktnes, Huanita bija ārkārtīgi piekususi. Vēl viņai bija jāuzklausa bezgalīga jautājumu virkne, ko uzdeva FLB un Slepenā dienesta policisti, kas mēģināja uzzināt vissīkākās detaļas, cerībā, ka kāds sākumā vēl nepieminēts fakts precizēs vietu, ko viņi meklē � viltotāju mītni. Līdz �im tas nebija izdevies.

Huanita, sēdēdama aiz Veinraita un Inna, nedomāja par sīkumiem, bet par Mailzu, kādu viņu redzēja pēdējo reizi. Izmisums un vainas apziņa �o tēlu kā ar uguni bija iededzināju�i smadzenēs. Viņa �aubījās, vai tas jebkad izzudīs. Un mocīja jautājums: ja vilto�anas centru atradīs, vai Mailzu varēs vēl glābt? Varbūt jau tagad ir par vēlu?

Rajons, kas atradās aģenta D�ordāna ievilktajā aplī pilsētas austrumu malā, bija ļoti da�āds. Tur bija veikali, da�as fabrikas, noliktavas un liels rūpniecības masīvs, kur izvietojās vieglās rūpniecības uzņēmumi. �īm vietām patrulējo�ās ma�īnas pievērsa visvairāk uzmanības. Bija arī vairāki iepirkumu centri, bet pārējie bija dzīvojamie rajoni � gan vienstāvu ģimenes mājas, gan vairākas lielas savrupmājas.

Ducim meklētāju, turklāt viņi pastāvīgi sazinājās pa radio, viss izskatījās ļoti normāli. Pat neparastais tomēr bija izskaidrojams. Vienā no iepirkumu centriem kāds cilvēks bija paklupis pār tikko nopirkto krāsotāja dro�ības jostu un salauzis kāju. Netālu kāds cits, kura ma�īnai bija iestrēdzis akselerators, iedrāzās tuk�ā kino priek�telpā.

Laikam gribēja noskatīties filmu, sēdot ma�īnā, � sacīja Inns, tomēr neviens nesmējās.

Vieglās rūpniecības uzņēmumu rajonā ugunsdzēsēji dzēsa ugunsgrēku ūdensgultu fabrikā. Pilsētas policists pārliecinājās, ka tur tie�ām ra�o ūdensgultas. Kādā no lielajām savrupmājām sākās labdarības tējas pēcpusdiena. Pie kādas citas pa�laik stāvēja Alliance Van Lines firmas autofurgons, kurā iekrāva dzīvokļa mēbeles. Pie vienstāvu mājām avārijas brigāde cīnījās ar plīsu�u ūdensvadu. Divi kaimiņi bija sastrīdēju�ies un kāvās uz ietves. Slepenā dienesta aģents D�ordāns izkāpa un viņus iz�ķīra.

Un vēl visādi sīkumi.

Veselu stundu viņi riņķoja. Un nebija ne par mata tiesu tuvāk savam mērķim.

Man ir tāda dīvaina sajūta, � sacīja Veinraits. � Tāpat kā kādreiz policijā, kad kaut ko būtisku nebiju pratis ievērot un likt lietā.

Inns sāniski paskatījās uz viņu.

Jā, es jūs labi saprotu. Jums sāk likties, ka tas, ko meklējat, ir tie�i degungalā, ja vien to spētu saskatīt.

Veinraits paskatījās pāri plecam.

Huanita, vai ir vēl kaut kas, ko nepastāstījāt, kaut vai kāda sīka lietiņa?

Huanita stingri atbildēja.

Esmu jums izstāstījusi pilnīgi visu.

Mēģināsim visu to atkārtot.

Pēc brī�a Veinraits teica:

Jūs sacījāt, ka ap to laiku, kad Istins beidza kliegt un jūs vēl bijāt sasieta, telpā bija liels troksnis.

Viņa izlaboja:

No, una conmocion. 'Troksnis un rosība. Dzirdēju, ka cilvēki rīkojas, stumj kaut ko smagu, attaisa un aiztaisa atvilktnes, apmēram tā.

Varbūt viņi kaut ko meklēja, bet ko? � Inns ieminējās.

Kad gājāt ārā, � jautāja Veinraits, � vai neievērojāt, kas tur bija nolicis?

Por ultima vez, yo no se,2 � Huanita papurināja galvu. � Kā teicu, biju �okēta, ieraugot Mailzu, neko citu neievēroju. � Viņa vilcinājās. � Nu, bet garā�ā bija vīri, kas nesa ārā tās dīvainās mēbeles.

Jā, � sacīja Inns, � jūs stāstījāt, bet mēs vēl neesam izdomāju�i izskaidrojumu.

Vienu minūti, � sacīja Veinraits. � Varbūt ir gan izskaidrojums.

Huanita un Inns skatījās uz viņu. Veinraits bija sagrumbojis pieri un koncentrējās kādai domai.

Tas troksnis, ko Huanita dzirdēja� Ja nu viņi nevis kaut ko meklēja, bet, gatavodamies pārvākties, sāka kravāties?

Varētu būt, � domāja Inns, � bet viņi pārvāktu ma�īnas, spiestuves iekārtas, da�ādus materiālus. Nevis mēbeles.

Jā, � teica Veinraits, � bet varbūt mēbeles to visu apslēpj. Mēbeļu iek�puse bija tuk�a.

Viņi viens uz otru paskatījās un reizē uzminēja atbildi.

Tā Kunga vārdā, � kliedza Inns. � Tas mēbeļu transporta furgons!

Veinraits strauji pagrieza un padeva ma�īnu atpakaļ, lai apgrieztos brauk�anai pretējā virzienā.

Inns paķēra radio. Viņ� satraukti deva rīkojumus:

Te grupas vadītājs. Visas ma�īnas uz lielu, pelēku savrupmāju, kas atrodas patālu no ietves netālu no Erlhamas avēnijas austrumu gala. Meklējiet Alianse Van Lines firmas autofurgonu. Apturiet un aizturiet visus braucējus un iemītniekus. Izsauciet visas patruļma�īnas, kas ir tuvākajā apkaimē. Kods 10�13.

Satraukums (spāņu vai.).

Pēdējo reiz, nē, es neredzēju (spāņu vai.).

Kods 10�13 nozīmēja: maksimālais ātrums, bākugunis un sirēna. Inns ieslēdza sirēnu. Veinraits nospieda gāzes pedāli līdz grīdai.

Kristus! � Inns sacīja. Izklausījās, ka viņ� tūliņ raudās. � Mēs tur braucām garām divas reizes. Un pēdējā reizē viņi bija gandrīz visu iekrāvu�i.

Kad izbrauksiet no �ejienes, � Marino deva norādījumus furgona �oferim, � dodieties uz rietumu krastu. Brauciet nesteidzīgi, it kā jūs vestu parasto mēbeļu kravu. Atpūtieties katru nakti. Tomēr regulāri piezvaniet, jūs numuru zināt. Ja pa ceļam nedodam citu rīkojumu, brauciet līdz Losand�elosai, tur jums pateiks, ko darīt.

Labi, Marino kungs, � atbildēja �oferis. Viņ� bija uzticams cilvēks, zināja, ko ved un arī to, ka galā dabūs ļoti labu samaksu, jo viņ� ta�u riskēja. To viņ� bija jau vairākkārt darījis, jo Tonijs Lācis mēdza savu naudas vilto�anas centru vadāt pa visu valsti, lai neviens tam nevarētu piekļūt. Kad viss atkal bija nomierinājies, furgons devās mājup.

Nu, labi, � sacīja �oferis. � Liekas, ka viss iekrauts. Es sāk�u ripot. Visu labu, Marino kungs!

Tonijs Lācis nomierinājās. Iesaiņo�anas un iekrau�anas laikā viņ� bija jutis neparastu uztraukumu, un �ī sajūta bija likusi palikt tepat, visu pārraudzīt un steidzināt. Viņ� saprata, ka nav gudri palikt, un parasti no �ādām nodarbībām izvairījās, lai kāda pārpratuma dēļ policija neuzzinātu, ka viņ� ar �o lietu ir saistīts. Viņ� labi maksāja, lai �o risku � arī cietumsodu � uzņemtos citi. �ī naudas un kredītkar�u vilto�anas lieta, kas sākās cāļa mēslu �upiņas lielumā, nu bija kļuvusi tik pamatīga naudas pelnītāja, ka tā no nesvarīgākās nodaļas bija kļuvusi par visnozīmīgāko. Un tāda tā kļuva labās organizācijas dēļ, ievērojot ne tikai piesardzību, bet ultra piesardzību, �āds formulējums Tonijam Lācim patika, tāpat kā, piemēram, �ī pārkravā�anās.

Ja labi padomā, nebija īstas vajadzības visu nojaukt un sūtīt uz kontinenta otru pusi. Vismaz vēl ne, jo viņ� bija pārliecināts, ka Istins meloja, apgalvojot, ka adresi uzzinājis no Denija Kerigena un informāciju nodevis tālāk. �ajā gadījumā Tonijs Lācis uzticējās Kerigenam, lai gan vecais pakaļa bija par daudz runājis un tāpēc diezgan drīz piedzīvos nepatik�anas, kam vajadzētu izārstēt viņa pārāk vajīgo mēli. Ja Tstins būtu adresi nodevis tālāk, tad te jau sen būtu vesels spiets kruķu un bankas detektīvu. Bet meli Toniju Lāci nepārsteidza. Viņ� zināja, ka cilvēks, ko spīdzina, pārdzīvo vairākas izmisuma pakāpes, un meli mainās ar patiesību un atkal ar meliem, ja viņ� saprot, ka spīdzinātājs tos grib dzirdēt. Tā vienmēr bija interesanta spēle, mēģināt uzminēt, kas nāks tālāk. Tonijam Lācim tādas spēles patika.

Tomēr par spīti savai pārliecībai viņ� pieņēma lēmumu aizvest visu vilto�anas iekārtu, izmantojot pa�am piedero�o firmas ma�īnu, kas ieradās ātri. Tas bija gudri izdomāts. Kā parasts � ultragudri. Ja �aubies � pārvācies. Un tagad, kad iekravā�anās bija pabeigta, vajadzēs piebeigt to, kas palicis pāri no tā Jūdas īstina. �o sīkumu nokārtos And�elo. Pa�laik, domāja Tonijs Lācis, būtu gudri no �ejienes pazust. Būdams neparasti labā omā, viņ� iesmējās. Ultragu&n.

Bet pēk�ņi viņ� ieklausījās, ka no visām pusēm uz �ejieni drā�as ma�īnas ar kauco�ām sirēnām. Pēc pāris minūtēm viņam bija jāatzīst, ka �oreiz nemaz tik gudrs nav bijis.

Kusties ātrāk, Harij! � jaunais ātrās palīdzības sanitārs uzsauca �oferim. � �im te nav daudz laika.

Ņemot vērā, kā viņ� izskatījās, � sacīja �oferis, kas, ieslēdzis sarkanās bākugunis un sirēnu un acis no ielas nenovērsdams, strauji vijās cauri sastrēgumstundas satiksmei, � liekas, ka �im nabagam mēs izrādītu īpa�u labvēlību, apstādamies un iedzerdami pa glāzei alus.

Aizveries, Harij, � pārmeta sanitārs un paskatījās uz Huanitu. Viņa sēdēja malējā sēdeklī un liecās gar sanitāru, lai redzētu Mailzu. Viņas seja bija saspringta, lūpas kustējās. � Piedodiet, jaunkundz. Aizmirsām, ka jūs te sē�at. �ajā darbā mēs diezgan ātri nocietināmies.

Pagāja brītiņ�, kamēr viņa saprata, ko sanitārs sacīja. Huanita pavaicāja:

Kā viņam ir?

Bēdīgi, nav jēgas jums melot. � Sanitārs bija ic�ļircinājis morfiju zem ādas. Mailzam ap roku bija asins spiediena mērītājs, sanitārs uz sejas pilināja ūdeni. Mailzs bija pusncsamaņā un, neraugoties uz morfīja devu, sāpēs vaidēja. Sanitārs turpināja stāstīt: � Viņ� ir �okā. Tas var viņu nogalināt, ja skābe to neizdarīs. �is ir ūdens, ar ko noskalot skābi, lai gan jau daudz par vēlu. Kas attiecas uz acīm, es negribētu� Kas tajā mājā notika?

Huanita papurināja galvu, nevēlēdamās tērēt laiku runās. Viņa centās Mailzu noglāstīt cauri pārklātajai segai. Nebūdama pārliecināta, ka viņ� dzird, Huanita, asarām plūstot, atkal un atkal lūdzās:

Piedod man, lūdzu, lūdzu, piedod!

Vai viņ� ir jūsu vīrs? � jautāja sanitārs, uzlikdams Mailza rokām �inas un nostiprinot tās ar marli.

Nē.

Draugs?

Jā. � Tagad asaras lija aumaļām. Vai viņa vēl arvien bija viņa draudzene? Vai vajadzēja viņu nodot? Tūlīt un tie�i te, ātrās palīdzības ma�īnā, viņa gribēja izlūgties piedo�anu, kā viņ� to bija lūdzis, liekas, pirms veselas mū�ības, bet patiesībā pavisam nesen. Ta�u viņa zināja, ka tas nav iespējams.

Pieturiet �o, � sacīja sanitārs. Viņ� uzlika Mailzam skābekļa masku un iedeva Huanitai skābekļa balonu. Ar vieglu �ņākoņu skābeklis sāka plūst, un viņa saspieda balonu, it kā caur to mēģinātu sazināties, kā bija to gribējusi visu laiku, kop� viņi atrada Mailzu nesamaņā, noasiņoju�u, skābes apdedzinātu un vēl arvien pienaglotu pie galda.

Huanita un Veinraits sekoja FIB aģentiem un pilsētas policijai lielajā pelēkajā mājā. Veinraits mēģināja viņu atturēt, baidoties, vai nesāksies ap�audī�anās. Ta�u nekas nenotika, nebija nekādas pretestības, jo mājas iemītnieki bija atzinu�i, ka viņiem pretī stāv pārspēks.

Veinraita sejā atspoguļojās tāds sasprindzinājums, kādu Huanita nebija nekad redzējusi, kad viņ� uzmanīgi un maigi izvilka katru naglu, kas turēja piekaltas Mailza sakropļotās rokas. Dalrimpla seja bija pelēka, viņ�, klusi lamādamies, turēja Mailzu, kamēr pa vienai izrāva naglas. Huanita pamanīja pie sienas stāvo�us vīrie�us ar roku dzel�os saslēgtām rokām, bet tas sievieti neinteresēja. Kad atbrauca ātrās palīdzības ma�īna, viņa piestājās pie nestuvēm, uz kurām uzlika Mailzu, sekoja tām un iekāpa ātrās palīdzības ma�īna. Neviens nemēģināja viņu aizkavēt.

Tad viņa sāka skaitīt lūg�anu. Vārdi nāca pa�i no sevis, iemācīti senās dienās� Acordaos, oh piadosisima Virgen Mana�' nekad nav paliku�i bez palīdzības tic, kas pie Tevis meklēja glābiņu, lūdza Tavu palīdzību vai prasīja iejauk�anos. �ādas uzticības iedvesmā es pie Tevis dodos�

Pēk�ņi iznira no atmiņas sanitāra sacītais. Mailza acis. Tās bija apdedzinātas kopā ar pārējo seju. Viņas balss drebēja, vaicājot pēc patiesības:

Vai viņ� būs akls?

To pateiks speciālisti. Tikko nokļūsim traumatoloģijas nodaļā, viņ� saņems vislabāko aprūpi. Te mēs neko daudz vairāk nevaram darīt.

Iluanita domāja: arī viņa nevarēja neko darīt. Izņemot to, ka paliks pie Mailza ar savu mīlestību un uzticību tik ilgi, cik ilgi viņa būs vajadzīga. Un lūgs: � Oh Virgen Madre dc las virgines!�2 Pie Tevis es nāku, stāvu lavā priek�ā grēcīga un bēdu pilna. Ak iemiesotā pasaules māte, neatstum manas lūg�anas, bet uzklausi un atbildi man. Āmen.

Garām paslīdēja da�as ēkas ar kolonnām.

' � Nu jau tūlīt būsim klāt, � sacīja sanitārs. Viņa pirksti taustīja Mailza pulsu. � Viņ� vēl ir dzīvs�

24

Kad pirms piecpadsmit dienām SEC sāka savu izmeklē�anu Supranacionālās korporācijas labirintam līdzīgajā finansu situācijā, Rosko Heivords bija lūdzies pēc brīnuma, kas varētu novērst pilnīgu katastrofu. Heivords piedalījās apspriedēs kopā ar citiem SuNatCo kreditoriem, kas vēlējās, lai globālā korporācija turpina strādāt un, ja iespējams, ir dzīvotspējīga. Tomēr pierādījās, ka tas nav iespējams. Jo izmeklētāji dziļāk rakās, jo nenovēr�amāks izskatījās finansiālais sabrukums. Iespējams, ka valdības iestādes par kriminālnoziegumiem iesūdzēs tiesā Supranacionālās korporācijas vadību, ieskaitot

1 Paklausi, ak vis�ēlsirdīgākā jaunava Marija (spāņu vai.). 1 Ak jaunava, māte no jaunavām (spāņu vai.).

D�. D�. Kvortermcinu, cerot, ka Lielo D�ord�u varēs izvilināt no Kostarikas slēptuves, kas pa�laik gan likās neticami.

Un tā novembra sākumā Supranacionālās korporācijas vārdā iesniedza bankrota prasību, pamatojot to ar attiecīgā likuma 77. pantu. Lai gan varēja sagaidīt, ka firma bankrotēs, un no tā baidījās, notikuma atskaņas atbalsojās visā pasaulē. Bija sagaidāms, ka vairāki lielākie kreditori, tāpat viņu filiāles un daudz privātpersonu sekos bankrotējo�ajai firmai. Vai Pirmā Amerikas tirdzniecības banka būs starp tām vai arī spēs izturēt milzīgos zaudējumus, tas vēl nebija skaidrs.

Ta�u jau tagad bija skaidrs, un to saprata arī Heivords pats: viņa karjera bija beigusies. Viņ� vairs nevarēja strādāt Pirmajā Amerikas tirdzniecības bankā, jo bija personīgi atbildīgs par vislielāko zaudējumu bankas simts gadu vēsturē. Ilcivords vēl nezināja, vai viņu personīgi apsūdzēs par Federālās rezerves, SEC un citu likumu pārkāp�anu. Da�iem tas likās nenovēr�ami. Vakar kāds SEC darbinieks, ko Heivords labi pazina, deva padomu:

Rosko, kā jūsu draugs es ieteiktu jums sameklēt advokātu.

Sē�ot savā birojā darba dienas sākumā, Heivords lasīja biznesa laikrakstu Wall Street Journal, un viņam drebēja rokas, jo pirmajā lappusē bija raksts par Supranacionālās korporācijas bankrotu. Viņu iztraucēja vecākā sekretāre Kclcgcnas kundze.

Hcivorda kungs, pie jums ieradies Ostina kungs.

Nenogaidot, kad viņu ieaicinās, iesteidzās Harolds Ostins.

Lai kā viņ� bija centies atstāt eleganta un bagāta dīkdieņa iespaidu, �odien viņ� izskatījās kā vienkār�s, pārspīlēti ģērbies vecs vīrs. Seja saraukta, nopietna un bāla. Zem acīm bija vecuma un bezmiega radīti maisiņi.

Viņ� nebija ieinteresēts sīkumos un ķērās pie lietas:

Vai esat vismaz kaut ko uzzinājis par Kvortermcinu?

Heivords pamāja uz laikraksta pusi:

Tikai to, ko esmu lasījis. � Patiesībā viņ� pēdējo divu nedēju laikā bija vairākkārt nesekmīgi zvanījis Lielajam D�ord�am uz Kostariku. Likās, ka D�ord�s ne ar vienu negrib runāt. No turienes pienāko�ās ziņas vēstīja, ka viņ� dzīvojot Joti grezni, Kvortermcinu apsargājot vesela bandītu armija, un viņ� vairs nekad neatgriezī�oties Savienotajās Valstīs. Visi zināja, ka

Kostarika ignorēs ASV pieprasījumus Lielo D�ord�u izraidīt, kā jau to bija atklāju�i liels skaits blē�u un citādu bēgļu.

Es eju dibenā, � sūdzējās viņa godība Harolds. Likās, ka balss tūliņ aizlūzīs. � Visu savu ģimenes naudu ieguldīju SuNatCo un vēl aizņēmos, lai piedalītos investīciju fondā K.

Un kas ir ar investīciju fondu K?

Jūs tie�ām nezināt?

Hcivords uzsprāga:

Ja zinātu, vai es prasītu?

Es vakar vakarā to uzzināju no In�beka. Tas kuces bērns Kvortermeins pārdevis visas investīciju fonda K akcijas, kuru vairākums piederēja viņa korporācijas filiālēm, tad, kad to vērtība bija visaugstākā. Tur vajadzēja iznākt veselam peldbaseinam ar naudu.

Ieskaitot PATB divus miljonus, nodomāja Heivords.

Kas notika tālāk?

Tas bandu bērns visu naudu pārskaitīja uz Kārību salu bankām, tā kā no investīciju fonda K pāri paliku�as tikai nederīgas dalības zīmes � nevērtīgi papīri. � Nepievērsdams uzmanību Ileivorda nicino�ajiem skatieniem, Ostins sāka raudāt: � īsta nauda� mana nauda� varbūt Kostarikā, Bahamu salās, �veicē� Rosko, jums jāpalīdz man naudu atgūt� citādi ar mani ir cauri� es esmu pagalam.

Heivords kodolīgi atbildēja:

Man nav iespējams jums palīdzēt, Harold. � Viņu jau tā nomāca pa�a piedalī�anās investīciju fondā K, kur nu vēl rūpēties par Ostina nelaimēm.

Tomēr varbūt būs kāda jauna ziņa� ja ir kāda cerība.

Ja tāda būs, jums tūliņ ziņo�u.

Cik ātri vien varēja, viņ� izvadīja Ostinu ārā. Ta�u, tikko viņ� smagi atkrita krēslā pie rakstāmgalda, zvanīja iek�ējais tālrunis. Kelcgenas kundze sacīja:

Jums zvana reportieris no �urnāla Newsday. Viņu sauc Endikots. Runa ir par Supranacionālo korporāciju, un viņ� grib runāt ar jums personīgi.

Pasakiet, ka man nav nekas sakāms, viņam jāgrie�as pie sabiedrisko sakaru nodaļas. � Ileivords labi atcerējās Dika Fren�a norādījumu bankas vadībai: �urnālisti mēģinās intervēt katru no jums� lūdzu visus sūtīt pie manis. Vismaz �is slogs ies viņam garām.

Pēc mirkļa viņ� atkal dzirdēja Doras Kelcgenas kundzes balsi.

Man tie�ām �ēl, Ileivorda kungs.

Par ko jūs runājat?

Endikota kungs vēl arvien gaida. Viņ� lūdza jums pajautāt: vai jūs gribētu runāt par Avrilu Devcro jaunkundzi pats, vai sabiedrisko sakaru nodaļa var atbildēt arī uz �iem jautājumiem.

Hcivords pagrāba klausuli:

Ko jūs no manis gribat?

Labrīt, ser, � sacīja rāma, klusa balss. � Atvainojos, ka man jūs jātraucē. Te runā Brjūss Endikots no �urnāla Ncwsday.

Jūs manai sekretārei sacījāt, ka�

Es viņai sacīju, ka ir da�i jautājumi, ko jūs gribēsiet pats pārrunāt ar mani, jo nedomāju, ka Diks Fren�s par tiem būtu informēts.

Heivords atbildēja:

Esmu ļoti aizņemts. Ta�u da�as minūtes varu jums ziedot.

Pateicos, Ileivorda kungs. Es mēģinā�u jūs iztaujāt pēc iespējas ātrāk. Mūsu �urnāls ir sācis izmeklēt Supranacionālās korporācijas lietas. Kā zināt, par to ir liela interese, un mēs rīt sāksim par �o tematu publicēt pla�u sēriju. Starp citu, mēs zinām par bankas lielo aizdevumu SuNatCo. Es runāju ar Diku Fren�u.

Tad jums ir visa vajadzīgā informācija.

Ne pilnīgi, ser. Mēs esam no citiem avotiem uzzināju�i, ka jūs par Supranacionālās korporācijas aizdevumu vienojāties personīgi. Mēs nezinām, kad �is jautājums pirmoreiz izvirzījās. Ar to es domāju, kad SuNatCo pirmoreiz naudu prasīja. Vai jūs varbūt atceraties?

Diem�ēl neatceros. Esmu kārtojis daudzus lielus aizdevumus.

Bet nav ta�u daudz biju�i piecdesmit miljonu apmērā?

Liekas, es atbildēju uz jūsu jautājumu.

Tad cs jums, ser, varētu palīdzēt. Varbūt tas notika izbraukumā uz Bahamu salām martā? Ceļojumā kopā ar Kvortermeina kungu, viceprezidentu Stounbrid�u un citiem?

Heivords vilcinājās.

Tā tas varētu būt.

Vai jūs varat par �o lietu izteikties precīzāk? � reportiera tonis bija cieņas pilns, bet bija skaidrs, ka viņ� neapmierināsies ar izvairīgām atbildēm.

Jā, tagad atceros. Tā tas bija.

Paldies, ser. �ajā ceļojumā jūs devāties ar Kvortermeina kunga privāto lidma�īnu Boingu � 707?

Jā.

Ar vairākām pavadonēm?

Es negribētu sacīt, ka tās bija pavadones. Es tā kā atceros, ka lidma�īnā bija vairākas stjuartes.

Un viena no viņām bija Avrila Devero jaunkundze? Vai jūs viņu tur satikāt un pēc tam vpl vairākas reizes Bahamu salu apmeklējuma laikā?

Tā varētu būt. �is vārds man ir pazīstams.

Hcivorda kungs, lūdzu, piedodiet, ka tā izjautāju, bet vai Devero jaunkundzi jums piedāvāja seksuālai izklaidei kā labvēlību, ka jūs prote�ējāt Supranacionālās korporācijas aizdevumu?

Saprotams, ka nē! � Heivords sāka svīst, un roka ar klausuli trīcēja. Viņ� pārdomāja, cik �is inkvizitors ar laipno mēli patiesībā zina. Protams, viņ� �o sarunu katrā laikā varēja pārtraukt. Varbūt tā vajadzētu, bet tad viņ� nezinātu, kas notiks.

Bet vai jūs, ser, pēc atgrie�anās no Bahamu salām, nostiprinājāt ar Devero jaunkundzi draudzīgās attiecības?

Liekas, tā to varētu saukt. Viņa ir ļoti patīkama un �armanta sieviete.

Ā, tātad jūs viņu tomēr atceraties?

Viņ� bija iekritis slazdā. Un atzinās:

Jā.

Pateicos par atbildi, ser. Starp citu, vai jūs ar Devero jaunkundzi satikātics arī pēc tam?

Tas bija it kā pavir�s jautājums. Bet �is Endikots visu zināja! Mēģinot novērst balss drebē�anu, Heivords izspieda:

Es atbildēju uz visu, par ko esmu gatavs runāt. Kā sacīju, esmu ārkārtīgi aizņemts.

Kā vēlaties, ser. Tomēr man jums jāpasaka, ka esam runāju�i ar Devero jaunkundzi un viņa bija ļoti pretimnāko�a.

Ļoti pretimnāko�a? Jā, Avrila tāda ir, domāja Hcivords. īpa�i, ja �urnāls viņai maksā, un jādomā, ka tā bija. Bet viņ� pret �o sievieti nejuta rūgtuma. Avrila bija tāda, kāda prata būt, un nekas nevarēs izdzēst no atmiņas ekstāzi, ko bija ar viņu kopā piedzīvojis.

Reportieris turpināja:

Viņa mums sagādāja detaļas par jūsu satik�anos. Tāpat mums ir Kolumbijas Hiltona viesnīcas rēķini par jūsu istabām, ko maksāja Supranacionālā korporācija. Vai vēlaties mainīt savus ieskatus par to, ka tas nav iespaidojis jūsu lēmumu bankas aizdevuma lietā Supranacionālajai korporācijai?

Hcivords klusēja. Ko lai viņ� būtu atbildējis? Lai velns parauj visus �urnālus, laikrakstus, reportierus, viņu apmātību lauzties privātās lietās un viņu pastāvīgo urķē�anos, urķē�anos! Acīmredzot kādam no Supranacionālās korporācijas piedāvāta nauda par informāciju, un tas vai nu nozaga vai nokopēja dokumentus. Viņ� atcerējās, ka Avrila runāja par sarakstu, slepenu pārskatu par tiem, kas drīkstēja uz Supranacionālās korporācijas rēķina izklaidēties. Kādu laiku �ajā sarakstā bija arī viņa vārds. Jādomā, ka arī to viņi zināja. Tā bija likteņa ironija, ka Avrilai nebija nekāda sakara ar viņa lēmumu par aizdevumu SuNatCo. To viņ� bija izlēmis labu laiku pirms sakariem ar �o sievieti. Bet kas viņam ticēs?

Ir vēl kas cits, ser, � Endikots acīmredzot pieņēma, ka uz pēdējo jautājumu atbildes nebūs. � Vai drīkstu jautāt par privātu kapitālieguldījumu Urīnu, ko sauc investīciju fonds K? Lai ietaupītu laiku, teik�u, ka mēs esam dabūju�i firmas dokumentus, un tur teikts, ka jums pieder divi tūksto�i akciju. Vai tā tas ir?

Par to es nevēlos runāt.

Heivorda kungs, vai �īs akcijas jums piegādāja kā kukuli, ka izkārtojāt ne vien lielo aizdevumu SuNatCo, bet arī divu miljonu aizdevumu investīciju fondam K?

Neatbildējis neko, Hcivords klusi nolika klausuli.

Rītdienas izdevumā. Tā �is reportieris bija sacījis. Viņi to visu publicēs, jo viņiem bija pierādījumi. Un tas, ko publicēs viens �urnāls, atkārtosies citos. Viņam nebija nekādu ilūziju vai �aubu, kas viņu sagaida. Raksts �urnālā nozīmēja kaunu un negodu � pilnīgu un neizbēgamu. Ne tikai bankā, bet arī ģimenes un draugu lokā. Baznīcā un citur. Presti�s, ietekme un gods � viss izzudīs; viņ� pirmoreiz saprata, cik trausli un gaisto�i tic patiesībā ir. Vēl sliktāk, viņ� bija pārliecināts, ka draud krimināllieta par kukuļņem�anu un citas apsūdzības, ka viņ� var nokļūt cietumā.

Viņ� reizēm bija centies iedomāties, kā jutās lepnie Niksona padomnieki [22] , kad viņus padzina no augstiem amatiem, apsūdzēja, ņēma pirkstu nospiedumus, kad zaudēja cieņu un viņus tiesāja zvērinātie, uz kuriem nesen vēl bija noskatīju�ies ar nicinā�anu. Tagad viņ� to saprata. Vai vismaz drīz sapratīs.

Heivords atcerējās Pirmo Mozus grāmatu: Mans sods ir lielāks, nekā es varu paciest.

Zvanīja tālrunis. Viņ� necēla klausuli. Te vairs nekas nebija darāms. Viss beidzies.

īsti sevi neapzinādamies, Rosko piecēlās un izgāja no sava biroja, pagāja garām Kclegcnas kundzei, kas uz viņu dīvaini paskatījās un kaut ko jautāja, bet viņ� to nesaprata un nebūtu arī atbildējis, ja saprastu. Gāja pa 36. stāva gaiteni, garām padomes sē�u zālei, kas vēl tik nesen bija viņa godkāres cīņu lauks. Vairāki cilvēki Rosko uzrunāja, bet viņ� nedzirdēja. Netālu no sē�u zāles bija reti izmantotas nelielas durvis. Viņ� tās atvēra. Uz aug�u veda kāpnes, un viņ� uzkāpa vairākus stāvus un pagriezienus, ne sevi�ķi steigdamies, bet arī neapstādamies.

Reiz, kad PATB galvenās pārvaldes tornis bija pavisam jauns, Bens Rosclli savus vado�os darbiniekus te uzveda. Iieivords bija starp tiem, un viņi bija izgāju�i ārā pa nelielām durvīm, ko viņ� vēl gabaliņu augstāk ieraudzīja. Heivords tās atvēra un izgāja uz �aura balkona, kas liecās ap pa�u torņa aug�galu, augstu virs pilsētas ielām.

Viņu apņēma ass novembra vēj� ar brāzmainu spēku. Viņ� saslējās tam pretī un juta, ka tas nomierina. Bija vēl cita reize, ko viņ� atcerējās, kad Bcns Roselli pacēla rokas aug�up un teica: "Kungi, �ī reiz bija mana vectēva apsolītā zeme. Nu tā pieder mums. Tomēr vienmēr atcerieties, kā viņ� to darīja, ka pelnīt visīstākajā nozīmē ir dot, nevis tikai ņemt." Tas likās ļoti tālu, gan satura, gan laika ziņā. Tagad Hcivords skatījās uz leju. Viņ� redzēja mājas, mū�īgo upi aizvijamies cauri pilsētai, ma�īnas un cilvēkus, kas pa Roselli laukumu kustējās kā skudras.

Viņ� pārlika vienu kāju pāri balkona margām, kas to �ķīra no malas. Pārcēla otru kāju. Līdz �im brīdim viņ� nebija baidījies, bet tagad ķermenis drebēja, un viņ� cie�i turējās pie margām.

Kaut kur aiz muguras viņ� dzirdēja uztrauktas balsis, soļus, kas skrēja pa kāpnēm uz aug�u. Kāds sauca:

� Rosko!

Viņa priek�pēdējā doma bija no pirmās Samuēla grāmatas. Ej, un lai tas Kungs ir ar tevi. Bet pati pēdējā � par Avrilu: "Tu visjaukākā starp sievietēm� celies, mana mīlestība, mana jaukā, un nāc man līdzi�"

Kad pirmie cilvēki izskrēja uz balkona, viņ� aizvēra acis un spēra soli tuk�umā.

25

Aleksis Vandervorts nodomāja, ka katra cilvēka dzīvē ir dienas, kas, asi un sāpīgi ierakstītas atmiņā, būs jāatceras tik ilgi, kamēr vien viņ� elpos. Tāda bija diena � nu jau vairāk nekā pirms gada � kad Bcas Roselli paziņoja par savu drīzo aizie�anu. �odiena būs vēl viena tāda.

Bija vakars. Aleksis bija pārradies savā dzīvoklī, gaidīja Margotu un vēl arvien bija �okēts, nedro�s un nomākts. Margotai vajadzēja drīz ierasties. Viņ� iejauca sev vēl vienu glāzi skotu viskija ar sodu un kamīnā, kas gandrīz beidza kurēties, ielika vēl pāris pagales.

Viņ� bija pirmais, kas �orīt atrāva aug�ējās durvis un izskrēja uz balkona. Uzzinādams, kādā stāvoklī darbinieki redzēju�i Rosko Heivordu, un no izteicieniem noprotot, kurp viņ� bija devies, Aleksis skrēja aug�ā, sauca viņu, drā�otics cauri durvīm, bet bija par vēlu.

Skats bija �ausmīgs. Rosko brīdi it kā karājās gaisā, tad pazuda ar �au�alīgu kliedzienu, kas ātri apklusa. �ausmās trīco�ais Aleksis labu laiku nespēja runāt. Toms Strogans, kas bija viņam sekojis pa pēdām, pavēlēja visiem atstāt balkonu. Aleksis paklausīja.

Vēlāk durvis uz balkonu aizslēdza.

Lejā, 36. stāvā mazliet nomierinājies, Aleksis gāja paziņot par notiku�o D�eromam Patertonam.

Pārējā diena likās notikumu, lēmumu, deta]u jūklis, kas sekoja cits citam, un tomēr viss notika lleivorda zīmē. Bet tas �odien nebeidzās un jādomā, ka turpināsies arī rīt. �odien Aleksis bija apmeklējis Rosko sievu un dēlu un viņus mierinājis. Vismaz dajēji atbildējis uz policijas jautājumiem. Pārraudzījis sagatavo�anos bērēm. Tā kā līķis stipri sakropļots, zārku aizvērs, tikko tiesas ārsts to atļaus. Ziņojums presei, ko bija sastādījis Diks Fren�s un apstiprinājis Aleksis. Un vēl citi jautājumi, kas bija atrisināti vai atlikti.

Atbildes uz da�iem jautājumiem noskaidrojās, kad pēcpusdienā Diks Fren�s viņam ieteica atbildēt uz �urnāla Ncwsday reportiera Endikota zvanu. Kad Aleksis ar viņu runāja, reportieris likās satraukts. Viņ� skaidroja, ka tikko redzējis AP biļetenu par Rosko lleivorda pa�nāvību. Endikots tālāk pārstāstīja savu sarunu ar Hcivordu un kā tā beidzās.

Ja man būtu bijusi kāda sapra�ana� � viņ� neveikli nobeidza.

Aleksis nemēģināja reportieri mierināt. Savas profesijas morāles jautājumus viņam būs jānoskaidro pa�am. Tomēr Aleksis pavaicāja:

Vai �urnāls rakstu rīt publicēs?

Jā, ser. Mēs tam rakstām jaunu ievadu. Bet citādi tas rīt parādīsies, kā bija paredzēts.

Kāpēc jūs tādā gadījumā man zvanījāt?

Es gribēju kādam pasacīt, ka man ir �ēl.

Jā, � Aleksis sacīja, � man arī.

Vakarā Aleksis atkal �o sarunu atcerējās, jūtot līdz Rosko dvēseles agonijai, ko viņam pēdējās minūtēs bija jāizcie�.

Nebija �aubu, ka Newsday raksta parādī�anās bankai ļoti kaitēs. Tā būs nelaime, kas padarīs vēl smagākas pārējās. Par spīti Alek�a sekmīgajai darbībai panikas apturē�anā Tailersvilā un klusumam citās filiālēs, bija manāms, ka iedzīvotājos mazinājusies uzticība Pirmajai Amerikas tirdzniecības bankai, līdz ar to samazinājās noguldījumi. Pēdējās desmit dienās bija izņemti gandrīz �etrdesmit miljoni dolāru, bet nauda ienāca krietni zem parastā līmeņa. PATB akciju cena Ņujorkas bir�ā bija stipri kritusies.

Protams, �ī nelaime neskāra PATB vienu pa�u. Līdz ar pirmajām ziņām par Supranacionālās korporācijas maksātnespēju ieguldītājus un visus uzņēmumus, ieskaitot bankas, bija pārņēmusi gurda melanholija; visu akciju vērtība slīdēja uz leju; starptautiskajos tirgos radās jaunas �aubas par ASV dolāru; un tas daudziem �ķita kā pēdējais brīdinājums pirms pasaules mēroga depresijas.

Aleksis nodomāja, ka viena mil�a kri�ana pēk�ņi likusi saprast, ka arī citi giganti, līdz �im par neievainojamiem uzskatīti, var sabrukt. Un to, ka atsevi�ķi cilvēki, firmas un valdības nevar nerēķināties ar visvienkār�āko norēķinu likumu: ja esat kādam parādā, tas reiz būs jāatmaksā.

Luiss D'Orscjs �o domu sprediķoja jau divdesmit gadus, un to pa�u viņ� apsvēra arī savā jaunākajā biļetenā. Aleksis to bija saņēmis no rīta, pa�ķirstījis un ielicis kabatā, lai vēlāk rūpīgāk izlasītu. Nu viņ� iedziļinājās rakstītajā.

Neticiet veikli izbazūnētajam mītam, ka firmu, valstu un starptautiskajās finansēs viss ir komplicēts, turklāt grūti analizējams.

Visiem piemīt tās pa�as finansu iezīmes, kas sastopamas ģimenē � parastā ģimenē, tikai daudz pla�ākā mērogā.

Komplicētība, neskaidrība un līklo�u ceļi ir tikai �ķietami d�ungļi. Patiesībā tādu nav, tos ir radīju�i balsu zvejotāji politiķi (tātad visi politiķi), apvārdotāji un "ekonomisti", kas slimo ar keinsismu. Viņi visi izmanto no burvju ārstiem patapināto muldē�anu, lai slēptu, ko dara un ko ir darīju�i.

�ie lempji visvairak baidās no musu vienkār�a pēto�ā apskata, ko veiksim veselā saprāta skaidrajā un godīgajā gaismā.

Jo tas, ko viņi � vairumā politiķi � ir izdarīju�i, pirmkārt, ir parādi Himalaju augstumā, ko nc viņi, ne mēs, ne arī mūsu mazmazmazmazbērni nespēsim samaksāt. Un, otrkārt, viņi ir iespiedu�i veselu bankno�u kalnu, it kā ra�otu tualetes papīru, pazemojot mūsu vērtīgo naudu � īpa�i tos godīgos, ar zeltu segtos dolārus, ko mēs savā laikā lietojām.

Mēs atkārtojam: valstī viss ir līdzīgs ģimenes finansēm, tikai valdības rokās kļuvis par skandalozi nelictpratīgāko, negodīgāko finansu sistēmu cilvēces vēsturē.

Un tas, tikai tas ir vienīgais inflācijas iemesls.

Apcerējums turpinājās. Luisam patika izteikties pla�i, netaupot vārdus.

Tāpat kā parasti viņ� piedāvāja savu finansu krīzes atrisinājumu.

Kā auksta ūdens malks glābj izslāpu�o un mirsto�o ceļinieku, tā ir arī gatavs un pieejams atrisinājums finansu krīzei, tas vienmēr ir bijis un vienmēr būs.

Zelts.

Zelts kā segums visas pasaules naudas sistēmām.

Zelts, vecākais un vienīgais naudas godīguma pamats. Zelts, vienīgais neuzpērkamais finansiālās disciplīnas avots.

Zelts, ko politiķi nevar iespiest, izgatavot, viltot vai citādi sabojāt.

Zelts, kas ierobe�otā daudzuma dēļ pats nosaka savu īsto, palieko�o vērtību.

Zelts, kam ir pastāvīga vērtība, izmantots naudas segumam, pasargā visu cilvēku godīgos iekrājumus no valdības iestā�u, blē�u, �arlatānu, rīkoties nespējīgo un sapņotāju izlaupī�anas.

Zelts, kas jau daudzus gadu simteņus ir pierādījis,

ka:

� bez zelta seguma naudai draud inflācija un anarhija,

� ar zeltu inflāciju var apturēt un ārstēt, nodro�inot stabilitāti.

Zelts, ko Dievs savā gudrībā varbūt ir radījis, lai cilvēki ierobe�otu savas pārmērības.

Zelts, kura dēļ amerikāņi reiz lepni teica, ka viņu dolārs ir "labāks par labu".

Zelts, pie kā Amerikai drīz vien godīgi jāatgrie�as kā pie naudas pamata. Cita izvēle, kas ik dienas kļūst skaidrāka, ir finansiālā un valstiskā sair�ana. Par laimi pat tagad, spītējot skeptiķiem un prctzclta fanātiķiem, valdības aprindās ir manāma uzskatu nobrie�ana, veselā saprāta atgrie�anās�

Aleksis nolika D'Orseja finansu biļetenu. Tāpat kā daudzi baņķieri, arī viņ� bija ņirgājies par visskaļākajiem zelta aizstāvjiem � Luisu D'Orseju, Hariju �ulcu, D�eimsu Dainsu, kongresmeņiem Kreinu, Eksteru, Braunu, Piku un veselu rindu citu. Ta�u pēdējā laikā viņ� sāka domāt, vai �ie vienkār�otie uzskati tomēr nav pareizākie. Tāpat kā zeltu, viņi atbalstīja laissez�fairc', brīvu un neierobe�otu tirgu, kurā nemākulīgas firmas sabrūk, kamēr prasmīgās zeļ. Medaļas otra puse bija Kcinsa sekotāji, kas ienīda zeltu un gribēja ar ekonomiku spēlēties, ieskaitot dotācijas un kontroles. Vai varētu būt tā, ka Keinsa sekotāji ir īstie ķeceri, kamēr D'Orsejs, �ulcs un citi īstie pravie�i? Iespējams. Arī citos laikmetos pravie�i bija vientuļi un tos izsmēja, ta�u bija tādi, kas piedzīvoja savu pareģojumu piepildī�anos. Vienā Aleksis bija ar Luisu un citiem glu�i vienisprātis � tuvākajā nākotnē paredzami grūti laiki.

Viņ� dzirdēja, ka slēdzenē noskrapst atslēga. Dzīvokļa ārējās durvis atvērās un ienāca Margota. Viņa novilka kamieļvilnas mēteli ar jostu un nometa uz krēsla.

Ak Dievs, Aleksi! Es nevaru nedomāt par Rosko. Kā viņ� tā kaut ko varēja izdarīt? Kāpēc?

Viņa devās tie�i pie bāra un sajauca kokteili.

�ķiet, viņam biju�i kādi iemesli, � viņ� lēnām atbildēja. � Tos nupat sākam izzināt. Ta�u, ja tev nav nekas pretim, Brakena, es par to vēl nevēlētos runāt.

Es saprotu. � Sieviete pienāca, un Aleksis skūpstīja un cie�i apskāva viņu.

Pēc brī�a Aleksis lūdza:

Pastāsti par Tstinu, Huanitu un meitenīti.

Margota kop� vakardienas rūpējās par �īs trijotnes

nākotni.

Viņa, sūcot kokteili, sēdēja Aleksim pretim.

Tik daudz notikumu vienā reizē�

Jā, tā tas da�kārt mēdz notikt. � Viņ� centās iedomāties, kas gan vēl varētu notikt līdz dienas beigām.

Vispirms par Mailzu. Viņ� vairs nav kritiskā stāvoklī, un labākais ir tas, ka tīri brīnumainā kārtā viņ� nav zaudējis redzi. Ārsti domā, ka kādu mirkli pirms skābes uzlie�anas viņ� paguvis aizvērt acis un plakstiņi tās pasargāju�i. Tie ir �ausmīgi apdegu�i, tāpat kā visa seja, un viņam vairākkārt būs nepiecie�ama plastiskās ķirurģijas palīdzība.

Un kā ar rokām?

Margota izņēma no rokassomiņas piezīmju grāmatiņu un to atvēra.

Slimnīca ir sazinājusies ar kādu rietumu krasta ķirurgu D�eku Taperu no Oklendas. Viņ� ir viens no labākajiem ķirurgiem roku operācijās visā valstī. Viņ� apsolījies lidot uz �ejieni un nāko�ās ncdē|as vidū operēt. Domāju, banka par to maksās?

Jā, banka par to maksās.

Es runāju ar F1B aģentu Innu. Viņ� sacīja, ka FIB garantēs dro�ību Mailzam Tstinam, ja viņ� liecinās tiesā. Viņi arī kārtos uzvārda maiņu un dzīvi kaut kur citur Amerikā. � Viņa nolika piezīmju grāmatiņu. � Vai Nolans ar tevi �odien runāja?

Aleksis papurināja galvu.

Nav bijusi izdevība.

Viņ� tā gatavojas darīt. Grib, lai tu izmanto savu ietekmi un dabū Mailzam darbu. Nolans saka, ka esot ar mieru sist dūri uz galda, kamēr piekritīsi.

Tas viņam nebūs jādara. Mūsu holdinga kompānijai pieder pla�a patēriņa veikali Tcksasā un Kalifornijā. Vienā vai otrā atradīsim kaut ko Tstinam.

Varbūt viņiem būs jāpieņem darbā arī Huanita. Viņa paziņoja, ka dosies Mailzam visur līdz. Arī Estella.

Aleksis nopūtās, nopriecādamies, ka būs vismaz vienas laimīgas beigas. Viņ� jautāja:

Ko Tims Makkārtnejs sacīja par meitenīti?

Aleksis bija pastāvējis, ka Estella jāaizved pie Ārstniecības

centra vadītāja daktera Makkārtneja. Viņ� baidījās, vai meitenīte nolaupī�anas un spīdzinā�anas dēļ nav psihiski cietusi.

Ārstniecības centra pieminē�ana atkal atsauca nomāco�ās domas par Sīliju.

�ajā sakarībā man tev kas jāsaka. Ja tu un es būtu tik normāli un nosvērti kā mazā Estella, mēs būtu daudz labāki cilvēki. Dakteris Makkārtnejs teica, ka viņi abi esot �o notikumu izrunāju�i no viena gala līdz otram. Saruna palīdzējusi Estcllai �o piedzīvojumu nenoguldīt zemapziņā, bet viņa atcerēsies to kā murgu.

Aleksis juta, ka acis kļūst mitras.

Par to man liels prieks, � viņ� klusi sacīja. � Tie�ām liels prieks.

�ī bija ellīgi aizņemta diena, � sacīja Margota izstaipoties un nopurināja no kājām kurpes. � Es runāju ar bankas juridisko departamentu par atlīdzību Huanitai. Man �ķiet, ka varēsim vienoties bez tiesas.

Paldies, Brakena. � Viņ� paņēma abas glāzes, lai piepildītu no jauna. Tobrīd zvanīja tālrunis. Margota piegāja un pacēla klausuli.

Tev zvana Leonards Kingsvuds.

Aleksis pārgāja pāri istabai un paņēma klausuli.

Sveicināti, Leonard!

Saprotu, ka jūs pa�laik atpū�aties pēc briesmīgās dienas, � sacīja Nortamas tērauda korporācijas prezidents. � Arī es esmu par Rosko nāvi satriekts. Bet tas, par ko gribu runāt, nav atliekams.

Aleksis sarauca pieri.

Runājiet.

Ir notiku�as vairākas direktoru apspriedes. �odien pēcpusdienā bija divas sanāksmes un vēl da�as sarunas. Rīt pulksten divpadsmitos sasaukta PATB direktoru padome pilnā sastāvā.

Un par kādu jautājumu?

Pirmais darba kārtības punkts būs D�eroma Patcrtona atlūguma pieņem�ana. Mēs to pieprasījām, un D�eroms piekrita. Liekas, viņ� bija pat atvieglots.

Jā, domāja Aleksis, Patertons tā varētu justies. Viņam nebija stingra mugurkaula, lai tiktu galā ar problēmu lavīnu, kas prasīja asu un noteiktu rīcību.

Pēc tam, � Kingsvuds turpināja, kā parasts, runādams atklāti un tie�i, � jūs ievēlēs par bankas prezidentu, tā kā jums tūlīt būs jāsāk strādāt.

Runājot Aleksis piespieda klausuli ar plecu un aizdedzināja savu pīpi. Viņ� domāja un pūta dūmu gredzenus.

Es nezinu, vai vairs �o darbu gribu, Leonard.

Mēs jau domājām, ka tā teiksiet, tāpēc man uzdeva zvanīt. Varu sacīt atklāti, ka man jāizlūdzas jūsu piekri�ana. Un es to daru visas padomes vārdā. � Kingsvuds apklusa, un Aleksis saprata, ka lūgt viņam bijis grūti. Cilvēkam ar tādu reputāciju nebija viegli to darīt. Ta�u Leonards L. Kingsvuds turpināja stāstīt:

Mēs visi atceramies, ka jūs brīdinājāt no Supranacionālās korporācijas, bet mums likās, ka esam gudrāki. Tā nebija patiesība. Mēs jūsu brīdinājumus neņēmām vērā, bet tas, ko jūs paredzējāt, tagad ir noticis. Un tāpēc mēs jūs lūdzam, Aleksi � visai novēloti, kā labi saprotam, � palīdzēt bankai izkļūt no nepatik�anām, kurās esam iekļuvu�i. Jāpiezīmē, ka da�i no direktoriem ir norūpēju�ies par personīgo atbildību. Atceros, ka jūs brīdinājāt arī par to.

Ļaujiet man brīdi padomāt, Leonard.

Cik vien vajadzīgs.

Varbūt tagad vajadzētu just apmierinājumu un pārākumu pār citiem, tāpēc ka savulaik bijis gudrāks nekā viņi un atgādināt � nu, vai es neteicu?Un priecāties, ka tagad viņam rokās ir visi trumpji.

Bet viņ� nejuta nekā tamlīdzīga. Tikai sāpes par izniekoto darbu; labākais, uz ko �obrīd varēja cerēt, ir vairākos gados izvest banku atpakaļ tur, kur tā atradās, Benam Rosclli aizejot.

Vai ir vērts to darīt? Vai tas maz ir svarīgi? Vai var attaisnot ārkārtējās pūles, personisko ieguldījumu, sevis ziedo�anu, stresu un piepūli, kas atkal būs jāieliek bankas darbā? Un kā labā? Lai izglābtu banku, naudas veikalu, naudas ma�īnu no bankrota? Vai Margotas darbs ar nabagajiem un pamestajiem nebija svarīgāks, vai tas nenesa lielāku labumu tautas labklājībai? Tomēr to nevar tik vienkār�i salīdzināt, jo bankas bija nepiecie�amas, savā ziņā tikpat būtiskas un vajadzīgas kā pārtika. Bez naudas sistēmas civilizācija nevarētu pastāvēt. Bankas, lai cik nepilnīgas, tomēr palīdz �ai sistēmai dzīvot.

Tie bija abstrakti jēdzieni. Bet bija arī viena praktiska doma. Ja Aleksis uzņemsies Pirmās Amerikas tirdzniecības bankas vadību, nebija nekādas garantijas, ka viņ� gūs panākumus. Varēja gadīties, ka viņa darba laikā banka bankrotē vai arī pāriet kādas citas bankas pārvaldījumā. Ja tā, tad viņ� cietīs, viņa profesionālā dzīve būs beigusies. Ta�u, no otras puses, ja kāds var banku izglābt, tad tas ir viņ�. Neskaitot darba spējas, Aleksis vēl banku pazina ar visām aizkulisēm, un neviens, kas nāktu no ārpuses, nevarētu īsā laikā visu apgūt. Pats svarīgākais: par spīli visām problēmām, viņ� bija pārliecināts, ka varētu izglābt banku.

Ja es to uzņem�os, Leonard, pieprasī�u brīvas rokas svarīgām pārmaiņām, ieskaitot padomes reorganizē�anai.

Brīvas rokas dabūsiet. Es jums personiski to garantēju.

Aleksis ievilka dūmu, tad nolika pīpi.

Ļaujiet padomāt līdz rītam. Tad es pateik�u savu lēmumu.

Viņ� nolika klausuli, paņēma kokteiļa glāzi no bāra. Margota savu jau turēja rokā.

Viņa Aleksi jautājo�i uzlūkoja.

Kāpēc nepiekriti uzreiz, ja jau mēs abi zinām, ka tu tā darīsi?

Tu saprati par ko ir runa?

Protams.

Kāpēc tu esi tik pārliecināta, ka es piekritī�u?

Tāpēc, ka tu nevarēsi atturēties pieņemt �o izaicinājumu. Tāpēc, ka bankai pieder tava dzīve. Viss cits ir otrajā vietā.

Neesmu pārliecināts, � viņ� gausi sacīja, � vai gribu, lai tas tā būtu vienmēr. � Bet tā bija, kad viņ� dzīvoja kopā ar Sīliju. Vai tā bija vēl arvien? Laikam, ja jau Margota tā teica. Jādomā, ka cilvēks savu dabu nemaina.

Es gribu tev kaut ko vaicāt, � sacīja Margota. � Nupat, �ķiet, ir īstais brīdis.

Viņ� pamāja.

Vaicā.

Tajā vakarā Tailersvilā, kad tur bija panika un vecajam pārim iepirkumu somā bija visi viņu iekrājumi, vecais kungs prasīja: Vai mūsu nauda jūsu bankā ir pilnīgi dro�a? Un tu atbildēji � jā. Vai tu biji pārliecināts?

To esmu sev vairākkārt vaicājis; gan tūliņ pēc tam, gan vēlāk. Atzī�os, nebiju vis.

Bet tu glābi banku no nelaimes, vai ne? Un tas tev bija pirmajā vietā. Svarīgāks par �iem vecajiem cilvēkiem un visiem citiem, pat par godīgumu. Jo galvenais ir bankas stāvoklis. � Margotas balss ietrīsējās. � Un tāpēc tu piekritīsi glābt banku, Aleksi, un tas tev būs svarīgāks par visu citu. Tā tas bija ar tevi un Sīliju. Un, � viņa lēnām piebilda, � būs arī attiecībās ar mani.

Aleksis klusēja. Ko viņ� varēja sacīt, ko jebkur� varētu sacīt, ja viņu noliktu kailās patiesības priek�ā?

Tātad tu patiesībā neesi savādāks kā Rosko. Vai pat Luiss. � Viņa ar riebumu pacēla D'Orscja finansu biļetenu. � Biznesa stabilitāte, stipra nauda, zelts, augstas akciju cenas. Tas viss ir pirmajā vietā. Cilvēki, īpa�i sīkie ļautiņi, mazie cilvēki � kaut kur tālu aiz visa tā. Starp mums ir dziļa aiza, un tāda tā būs vienmēr. � Aleksis ieraudzīja, ka viņa raud.

Gaitenī aiz dzīvojamās istabas atskanēja durvju zvans.

Viņ� aizgāja līdz mikrofonam, kas savienoja ar �veicaru pirmajā stāvā.

Klausos!

Vandervorta kungs, te ir kāda dāma, kam ar jums jārunā. Kelegenas kundze.

Es nepazīstu nevienu� � Viņ� apklusa. Ileivorda sekretāre? � Pajautājiet, vai viņa ir no bankas.

Pauze.

Jā, ser. Viņa ir no bankas.

Labi, sūtiet viņu aug�ā.

Aleksis izstāstīja Margotai. Viņi ziņkārīgi gaidīja. Kad lifts apstājās viņa stāvā, Aleksis atvēra dzīvokļa durvis.

Lūdzu, nāciet iek�ā, Kelegenas kundze.

Dora Kelcgena bija izskatīga, labi ģērbta kundze, kas tuvojās sestajam gadu desmitam. Aleksis zināja, ka viņa PATB nostrādājusi daudzus gadus, pēdējos desmit no tiem par Rosko Hcivorda sekretāri. Parasti viņa bija mierīga un apņēmīga, bet �ovakar izskatījās sagurusi un norūpējusies.

Viņai bija ar zvērādu apdarināts zam�ādas mētelis, rokā brūns ādas portfelis, kādus banka izsniedza vado�ajiem darbiniekiem.

Vandervorta kungs, man �ēl, ka es jūs iztraucēju�

Saprotu, ka jums ir svarīgs iemesls tā darīt. � Viņ� iepazīstināja Margotu un jautāja: � Vai drīkstu jums piedāvāt kokteili?

Tas tie�ām noderētu.

Martīni. Margota to pajauca, un Aleksis uzkarināja zam�ādas mēteli. Viņi apsēdās pie kamīna.

Jūs varat Brakenas jaunkundzes klātbūtnē runāt atklāti.

Paldies, � Dora Kelcgena iedzēra malku kokteiļa, tad nolika glāzi. � Vandervorta kungs, es �odien izskatīju Hcivorda kunga rakstāmgaldu. Domāju, ka tur būs kas projām metams, kā arī �is tas citiem nododams. � Balss ietrīcējās un apklusa. Viņa �ukstēja: � Piedodiet!

Aleksis laipni teica:

Nekas, nekas. Nesteidzieties.

Saņēmusies, viņa atsāka.

Galdā bija da�as aizslēgtas atvilktnes. Gan Hcivorda kungam, gan man ir atslēgas. Es savas reti izmantoju. �odien tā darīju.

Atkal iestājās klusums un viņi gaidīja.

Vienā atvilktnē� Vandervorta kungs, man stāstīja, ka rīt nāk�ot izmeklētāji. Man likās� ka jums vajadzētu paskatīties, kas tur atradās, jo jūs zināsiet labāk nekā es, ko ar to iesākt.

Kelegenas kundze atvēra portfeli un izņēma divas lielas aploksnes. Kad viņa tās pasniedza Aleksim, viņ� ievēroja, ka tās ir atvērtas. Aiz ziņkārības viņ� izņēma saturu.

Pirmajā aploksnē atradās �etri akciju sertifikāti, katrs par piecsimts investīciju fonda K akcijām un tās bija parakstījis D�. D�. Kvortcrmeins. Lai arī uz tām nebija īpa�nieka vārda, nebija �aubu, ka tās piederēja Heivordam. Aleksis atcerējās, ko bija stāstījis Ncwsday reportieris. Te bija apstiprinājums. Likās, ka vajadzēs vēl pierādījumu, bet tagad bija pavisam skaidrs, ka Heivords, vado�s bankas darbinieks, kas baudīja uzticību, bija pieņēmis kukuli. Ja viņ� būtu dzīvs, tiktu apsūdzēts kriminālnoziegumā.

Aleksim kļuva smagi ap sirdi. Heivords viņam nekad nebija paticis. Viņi bija pretinieki no pirmās dienas, kop� Aleksis pārnāca uz PATB. Ta�u līdz �im brīdim viņ� nekad nebija ap�aubījis Ilcivorda godīgumu. Tas bija pierādījums, ka, �ķietami labi pazīstot otru cilvēku, mēs patiesībā viņu nepazīstam nemaz.

Negribīgi Aleksis izņēma otras aploksnes saturu. Tur bija vairākas fotogrāfijas ar cilvēku grupu pie peldbaseina. �etras kailas sievietes un divi kaili vīrie�i, bet Rosko Heivords pilnīgi apģērbts. Nebija �aubu, ka tās bija atmiņas no daudz pieminētā ceļojuma uz Bahamu salām ar D�. D�. Kvortermeinu. Aleksis saskaitīja divpadsmit uzņēmumus, izklāja tos uz kafijas galda un kopā ar Margotu un Kelegenas kundzi apskatīja. Viņ� pameta acis uz Kclegenas kundzi un ievēroja, ka viņas vaigi sārtojas. Viņa bija nosarkusi. Nosarkusi? Bet Aleksis bija pārliecināts, ka tā neviens vairs nedara.

Viņa pirmā doma, fotogrāfijas apskatot, bija pasmieties. Visi tajās izskatījās � nebija cita vārda � smieklīgi. Vienā attēlā Rosko ar lielu interesi skatījās uz kailajām sievietēm; citā kāda meitene skūpstīja Rosko, un viņ� bija rokās sagrābis kailās krūtis. Vēl citā Harolds Ostins bija atklājis savu ļengano ķermeni, sīku, slābu locekli un stulbi smaidīja. Kāds kails vīrietis stāvēja ar muguru pret fotoaparātu un skatījās uz sievietēm. Aleksis nodomāja: būs, kam tāda tipa sievietes patiks. Bet viņam, bez �aubām, labāk patika Margota, pat pilnīgi apģērbta.

Tomēr viņ� nesmējās, lai neaizvainotu Kelegenas kundzi, kas bija izdzērusi martīni un piecēlusies.

� Vandervorta kungs, es nu ie�u.

Labi, ka jūs �īs aploksnes atnesāt man. Pateicos, un es par tām parūpē�os.

Es jūs pavadī�u, � sacīja Margota un, paņēmusi Kelegenas kundzes mēteli, gāja uz durvīm.

Kad viņa atgriezās, Aleksis stāvēja pie loga un skatījās uz pilsētas ugunīm.

Jauka sieviete, � viņa sacīja. � Un uzticama.

Jā, � viņ� atbildēja, domājot, ka visās pārmaiņās, kas notiks rīt un nāko�ajās dienās, pasekos, lai ar Kelegenas kundzi apietas pienācīgi. Bija arī citi cilvēki, par kuriem jādomā. Aleksis tūlīt iecels Tomu Stroganu savā vecajā postenī par izpildviceprczidcntu, Orvils Jangs labi tiks galā ar Hcivorda pienākumiem. Edvīnu D'Orseju viņ� iecels par vecāko viceprezidenti un trasta departamenta vadītāju. �o posteni Aleksis bija nodomājis Edvīnai jau sen un cerēja, ka viņa turpinās virzīties uz aug�u. Edvīna bez kavē�anās jāvirza arī direktoru padomes sastāvā.

Viņ� pēk�ņi saprata, ka ir jau izlēmis uzņemties bankas prezidenta pienākumus. Jā, tā bija teikusi arī Margota. Un viņai bija taisnība.

Aleksis aizgriezās no loga un tumsas, kas vīdēja ārā. Margota stāvēja pie kafijas galdiņa un skatījās uz fotogrāfijām. Pēk�ņi viņa ieirgojās, tad arī Aleksis nenocietās un smējās līdz ar viņu.

Ak Dievs! � sprausloja Margota. � Gan jāraud, gan jāsmejas.

Kad smiekli bija pārgāju�i, viņ� pieliecās, savāca fotogrāfijas un ielika atpakaļ aploksnē. Bija liels kārdinājums aploksni iemest kamīnā, bet viņ� zināja, ka tā nedrīkst. Tā būtu pierādījumu iznīcinā�ana. Tomēr Rosko dēļ viņ� nolēma darīt visu, kas viņa spēkos, lai neviens cits �os attēlus neredzētu.

Gan jāraud, gan jāsmejas, � atkārtoja Margota. � Ta�u tā ir ar visu.

Jā, � viņ� piekrita, bet nodomāja pie sevis, ka viņam �ī sieviete vajadzīga tagad un uz visiem laikiem.

Viņ� saņēma abas Margotas rokas un, atcerēdamies, ko abi runāja, kad atnāca Kelegenas kundze, sacīja:

Nerūpējies par aizām starp mums, jo ir arī daudz tiltu. Tu un es, mēs esam viens otram vajadzīgi. �ovakar, Brakena, sāksim kopēju dzīvi.

Viņa iebilda:

Tas dro�i vien nebūs viegli. Mūsu at�ķirības ir pret mums. Mēs iz�ķirsimies.

Tad centīsimies, lai tā nenotiek!

Protams, viens apstāklis ir mums par labu, � Margotas acis draiskulīgi iemirdzējās. � Lielākā daļa laulājoties cits citam sola "mīlēt un lolot, kamēr nāve mūs iz�ķirs" [23] , bet vienā gadā nonāk �ķir�anās tiesā. Ja sāksim dzīvot kopā, īpa�i daudz negaidot un necerot, mums varētu iet labāk nekā citiem.

Saņēmis viņu rokās, Aleksis sacīja:

Reizēm baņķieri un advokātes pārāk daudz runā.

Ileilijs A.

Ile 226 Naudas mijēji. Romāns. No angju vai. tulk. L. Streips. Māksi. A. Plotka. R., Alberts XL1, 1997, 472 lpp.

Tas ir romāns par kaislībām un naudu. Aiz sarkanbrūnajām durvīm sākas noslēpumainā lielās naudas pasaule � projekti� intrigas� darījumi ar miljoniem dolāru salda seksa pavadījumā� bankroti un noguldītāju panika� viltotas kredītkartes� mafija un spīdzinā�ana� grupveida izvaro�ana cietumā� un mīlas stāsti, ko caurstrāvo reti maigas jūtas.

"Naudas mijēji" ir vēl viens visās detaļās rūpīgi izstrādāts Artura lleilija romāns ar sevi�ķi spraigu si�etu.

IJDK � p 820(73) -3

Parakstīta iespie�anai 25.11.96. Reģistrācijas apliecība № 000322145. Formāts 84 x 108/32. Apgāds "Alberts XII", LV-1010, Rīgā, Alberta ielā 12. Iespiests Publiskās a/s �Rota� tipogrāfijā. Dzirnavu iela 57, Rīgā l.V 1050.

1 Jūs mani apsūdzat bērna dēļ! (spāņu vai.)

11

At�ķirībā no Alek�a Vandervorta, kas tikai daļu nakts pavadīja viens, Rosko Heivords gulēja viens katru nakti.

Ta�u vēl ne glu�i vienmēr.

Ilcivords bija mājās, savā lielajā trīsstāvu namā �eikerhaitas priek�pilsētā. Viņ� sēdēja nelielajā, labi un gaumīgi iekārtotajā kabinetā pie galda, kas bija apvilkts ar ādu. Priek�ā bija izklāti dokumenti.

Sieva Beatrise jau pirms divām stundām bija aizgājusi gulēt un aizslēgusi guļamistabas durvis, kā to jau darīja divpadsmit gadus, kad viņi abpusēji vienojās gulēt atsevi�ķi.

Tas, ka Beatrise durvis turklāt mēdza aizslēgt, Rosko nekad nebija aizskāris. Jau ilgi pirms atsevi�ķu guļamistabu iekārto�anas viņu tuvības brī�i bija kļuvu�i retāki un retāki, beidzot seksuālās tieksmes izplēnēja pavisam.

Kad Heivords par to domāja, viņ� saprata, ka seksuālo attiecību pātrauk�ana ir Beatrises izvēle. Jau laulības pirmajos

� * *

1 Bet ja ne, priek� kam? (spāņu vai.)

* * *

1 Esat diezgan cietis (spāņu vai.).

1 Vicntiese, stulbene (spāņu vai.).

1 Palīgā (angļu vai.).

1 Amerikāņu spēle, kur divi cilvēki, spēlējot līdzās, ar roku pret sienu sit nelielu, cietu gumijas bumbiņu.

1 Kāpēc ne? (spāņu vai.)

1 Dieva dēļ! (spāņu vai.)

1 Pietiek klusēt (spaini vai ).

1 Neiejauk�anās politika.

[6] Mīlulīt (spāņu vai.).

[7] �is vārds nāk no ASV ultrakonservatīvās organizācijas John Birch Society. Viņi atbalsta retas tautības vai reliģiskas noslieces.

[8] �is ir termins, ko izmanto Ņujorkas bir�ā. īsā pozīcija nozīmē, ka kāds klients pārdod akcijas, kuru viņam nav, cerot, ka cena kritīsies un viņ� tā iegūs pelņu.

[9] advokāts ralfs Neiders kļuva jaunie�u aprindās ārkārtīgi populārs ar savu aso uzbrukumu ASV autorūpniecībai, ar grāmatu "Nedro�a jebkurā ātrumā" (Unsafe at any speed). Vēlāk viņ� iesaistījās vides piesārņo�anas un citu Amerikas nelaimju atmasko�anā.

[10] katram asv pastāvīgajam iedzīvotājam no bērnu dienām līdz nāves stundai ir savs sociālās apdro�inā�anas numurs. �is ir noteikti svarīgākais numurs, kas katram no tiem pieder, un to izmanto daudz bie�āk nekā, teiksim, Latvijas pilsoņa kodu.

[11] anglisko zemju nievājo�s nosaukums francū�iem.

[12] kārts maza ma�īna, ko izmanto, pārvietojoties pa golfa laukumu.

[12] Nievājo�s vārds, kādā da�kārt Amerikas baltie sauc melnādainos.

[13] cik glīta, inanu debestiņ! (spāņu vai.)

[13] Jā, saprotu (spāņu vai.).

[14] estelliņ, mīlulīt, pazudi (spāņu vai.).

[15] nesaprotamais untums ASV, kad pāri teātru un televīzijas uzvedumu skatuvēm un arī pa ielām skrēja� kaili vīrie�i!

[16] [rs-internal revenue Service � ASV nodokļu pārvalde.

[17] labi (spāņu vai.).

[18] par to nerūpējies, debestiņ (spāņu vai.).

[19] mans mīļais (spāņu vai.).

[20] parastais asv alkoholisko dzērienu mērs. Piektdaļa galona jeb 760 ml.

[21] �ie reportieri atklāja Votergeitas lietu.

[22] te ir runa par t.s. Votergcitas lietu.

[23] daļa parastā amerikāņu laulību rituāla.