Arturs Heilijs

Pārslodze

.

.

1.

Svelme!

Svelme pāri visam kārtu kārtām. Svelme pārņēmusi visu Kaliforniju no sausumā izdegu�ās Meksikas robe�as dienvi�dos līdz pat di�ajiem Klemetu me�iem ziemeļu pusē, kas ielokās vēl labu gabalu Oregonā. Neaprakstāmi spiedīga, prātu nomāco�a svelme. Pirms �etrām dienām svelmains, sauss tūksto� jūd�u gar� un trīssimt jūd�u plats gaisa slānis bija nosēdies pār Kaliforniju kā pcrētājvista.

Bija prognozēts, ka �orīt � �inī jūlija tre�dienā � gaisa masas tie�ā ceļā no Klusā okeāna aizdzīs karstuma vilni uz austrumiem, atnesot līdzi vēsāku gaisu līdz ar lietavām zie�meļu piekrastē un kalnos. Tas nenotika. Tagad, pulksten vienos pēcpusdienā, kalifornie�i vēl joprojām mocījās �etrdes�mit grādu karstumā bez jebkādām izredzēm uz glābiņu.

Pilsētās un priek�pilsētās, fabrikās, kantoros, veikalos un dzīvojamās mājās dūca se�i miljoni elektrisko gaisa vēsinātāju. Zemes vidienes auglīgajā ielejā � pasaules bagātākajā zemkopības kompleksā � tūksto�iem fermās milzīga elek�trisko sūkņu armija neatņēmusies sūknēja ūdeni no dziļām akām � dziru izslāpu�ajiem ganāmpulkiem un valgmi tvīk�sto�ajiem zemes augļiem � labībai, vīnogulājiem, citrusaugļiem, lucernai un cukini, un daudz kam citam. Bez mitas darbojās neskaitāmi ledusskapji un saldētavas. Neatkarīgi no tā visa ne par nieku nebija samazinājies izlutināto, pie neiero�be�otām ērtībām un da�ādiem aparātiem pieradu�o iedzīvo�tāju normālais, nesātīgais elektrības patēriņ�.

Kalifornija arī agrāk bija pieredzējusi, pārcietusi un iztu�rējusi karstuma viļņus un nebija aizgājusi bojā. Bet vēl nekad elektrības patēriņ� nebija sasniedzis tādus apmērus.

�� Tik tālu tad mēs nu būtu, � glu�i bez vajadzības noteica galvenais dispe�ers. � �eku nu aiziet mūsu pēdējās rezerves.

Ikviens, kas atradās pietiekami tuvu, lai dzirdētu, zināja to bez teik�anas. Un �ai gadījumā ikviens, kas ienācis Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības Enerģijas kontroles centrā, bija tur pēc amata piederīgs. Kalifornijas pavalsts Strāvas un Apgaismes uzņēmums, īsi apzīmēts KS&A, komu�nālo pakalpojumu jomā bija līdzināms ar General Motors. �is bija avots, kurā radās un no kura izplūda divas tre�daļas Kalifornijā patērētās elektriskās strāvas un dabasgāzes. KS&A klātbūtne pavalstī bija tikpat ierasta un par dabisku uzskatāma kā saules mirdzums, apelsīni un vīns, un tika arī uzskatīta par tikpat nezūdamu un mū�īgu. KS&A apvienība turklāt bija bagāta, spēcīga un � pēc pa�as apzīmējuma � centīga, tātad pilnā mērā uzskatāma par īstu dievadāvanu.

KS&A Enerģijas kontrolcentrs bija stingri norobe�ots, noslēgts un nodro�ināts komandpostenis, kuru kāds apmek�lētājs reiz bija nodēvējis par operāciju zāles un okeāna lainera komandtilta apvienojumu. Telpas centrālo daļu veidoja pa�augstinājums, kas pacēlās apmēram divas pēdas virs apkārtē�jās grīdas. Tur strādāja galvenais dispe�ers ar saviem se�iem palīgiem. Sasniedzamā tuvumā atradās divu kompjūterterminālu komutācijas paneļi. Apkārtējās sienas bija noklātas ar slēd�u paneļiem, transmisijas līnijas ķē�u un apak�staciju diagrammām, ar da�ādu krāsu gaismiņām un instrumentiem, kas rādīja stāvokli, kādā pa�reiz atrodas divsimt piecas ener�ģijas ra�otnes deviņdesmit �etrās spēkstacijās visā pavalstī. Gaisotne bija visai saspringta, jo pusducis palīgdispe�eru apstrādāja nemitīgi mainīgo masveida informācijas pieplūdi, tomēr, pateicoties labajai akustikai, troksnis nebija liels.

��� Vai jūs, velns parāvis, tie�ām esat pārliecināti, ka vairāk nekur nevaram nopirkt strāvu? � to jautāja gara, spēcīga auguma vīrietis, kas stāvēja paaugstinājuma vidū.

Plāno�anas viceprezidents un KS&A valdes priek�sē�a palīgs Nims Goldmens bija izmeties kreklos, atrāvis kaklasaites mezglu un krekla aug�ējās pogas, daļēji atklādams spalvainās krūtis. Krū�u apaugums, tāpat kā viņa mati, bija melns, sprogains ar tikko manāmu iesarmojumu. Seja bija paskarba, lieliem kauliem, sārti tumsnēja, acīm stingrs, autoritatīvs ska�tiens, un gandrīz vienmēr � tikai ne pa�reiz � tajās dzirkstīja humors. Kaut Nims Goldmens bija vēlīns �etrdesmitgadnieks, viņ� parasti izskatījās jaunāks, ta�u ne �odien, jo bija pārlieku saspringts un pārguris. Vairākas pēdējās dienas viņ� bija kavējies darbā līdz pusnaktij un �etros no rīta atkal bijis klāt. Tik agri ceļoties, viņ� bija tikpat agri skuvies un ap �o brīdi jau paguvis apaugt ar bārdas rugājiem. Tāpat kā visi pārējie, arī viņ� mirka sviedros, jo gaisa kondicionē�ana bija pazemi�nāta jau kop� vairākām stundām, kad pa televīziju un radio tika izziņots uzsaukums iedzīvotājiem samazināt elektrības patēiiņu sakarā ar elektropiegādes smago stāvokli. Bet, sprie��ot pēc patēriņa nemitīga kāpuma, ko dispe�eru centrā ik�viens varēja vērot, kļuva skaidrs, ka aicinājums nebija atradis dzirdīgas ausis.

Atbildot uz Nima jautājumu, galvenais dispe�ers, sirms veterāns, izskatījās aizvainots. Abas pēdējās dienas divi dispe��era palīgi bija kvernēju�i pie telefona kā noraizēju�ās nama�mātes, pūlēdamies sameklēt iespēju, kā nopirkt papildu strā�vu, apzvanīdami gan pārējās pavalstis, gan Kanādu. Nims Goldmens to zināja.

��� Mēs vācam kopā vispēdējās drusciņas, ko varam sada�būt no Oregonas un Nevadas, mister Goldmen. Esam saņē�mu�i mazumiņu no Klusā okeāna Apvienotās sistēmas. Maz�liet mums palīdz Arizona, bet visiem pietiek pa�iem savu problēmu. Var atgadīties, ka rīt tie pa�i izlīdzētāji lūgs, lai mēs pārdodam strāva viņiem.

��� Es viņiem jau sacīju, � no savas vietas atsaucās viena dispe�era palīdze, � ka uz to ir tikpat lielas cerības, kā ellē saglabāt neizkusu�u sniega piku.

��� Vai mums būs kaut kā iespējams �odien tikt cauri pa�u spēkiem? � �oreiz jautāja apvienības valdes priek�sēdis D�. Ēriks Hamfrijs, tikko pabeidzis lasīt no kompjūtera saņemto ziņojumu par pa�reizējo stāvokli. Viņ� runāja klusi�nātā, dziļi kulturālā vecbostonie�u balsī un stilā. To viņ� vienmēr, arī �odien, izmantoja kā senlaiku bruņinieks savas bruņas. Uz da�iem tas pat atstāja iespaidu. Trīsdesmit gadus viņ� bija nodzīvojis un nostrādājis Kalifornijā, ta�u rietum�nieku vaļīgais, neformālais dzīvesveids nebija ne skrambiņu ieberzis Ērika Ilamfrija Jaunanglijas patinas vizmā. Viņ� bija maza auguma, kompakts vīriņ�, ar smalku seju, kontaktlēcām un nevainojamu sasuku. Pat neizturamajā karstumā viņ� bija tērpies tum�ā, korektā uzvalkā ar tam piederīgu vesti, un, ja arī svīda, jebkāds apliecinājums par to bija diskrēti apslēpts.

� Nekas labs nerādās, ser, � atteica galvenais dispe�ers. Viņ� iebāza mutē jaunu d�elusīla tableti skābes neitralizē�a�nai; viņ� vairs neskaitīja, cik table�u �ai dienā jau izlietojis. Dispe�eriem �ādas tabletes bija nepiecie�amas lielās spriedzes mazinā�anai, un apvienība bija iekārtojusi dispanseru, kur darbinieki varēja nomierino�us līdzekļus iegūt bez maksas.

Nims Goldmens priek�sēdētāja labā piebilda: �Ja izdo�sies izturēt, tad tikai līdz, līdz ar nagiem un arī tikai, ja mazliet paveiksies.

Kā jau galvenais dispe�ers bija norādījis, patlaban darbo�jās KS&A vispēdējās rezerves. Ta�u viņ� nebija paskaidrojis to, ko, viņaprāt, nevienam no klāteso�ajiem nevajadzēja zināt, proti, ka tādam uzņēmumam kā KS&A nepiecie�amas divu veidu energorezerves � �vispēdējās� un �gatavības� rezerves. Vispēdējās uztur ģeneratorus darbībā, tomēr ne ar pilnu jaudu, kas gan var tikt jebkuru mirkli palielināta, ja rodas nepiecie�amība. Gatavības rezervēs ietilpst visas ra�otnes, kas attiecīgajā brīdī nedarbojas, bet var tikt desmit līdz piecpa�dsmit minū�u laikā iedarbinātas.

Pirms stundas pēdējās gatavības rezerves � divas ar gāzi darbināmas dvīņu turbīnas netālu no Fresno � ar 65 000 kilovatu jaudu katra � bija pārceltas vispēdējo rezervju statusā. Abas gāzturbīnas, kas ilgi bija stāvēju�as bez darba, tagad darbojās ar maksimālu jaudu, iztērējot visas rezerves līdz pēdējai.

Slimīga izskata, masīvs, plecos iekumpis vīrietis ar spurai�nām uzacīm, kas bija noklausījies priek�sē�a un dispe�era sarunā, aizsmaku�ā balsī ierunājās:

��� Velns un elle! Ja mums būtu bijusi pieklājīga laika prognoze �odienai, mēs tagad nebūtu tādā dimbā! �Izpildviceprezidents strāvas piegādes jautājumos Rejs Paulsens nepa�cietīgi, platiem soļiem atgāja no galda, pie kura kopā ar pārējiem bija pētījis strāvas patēriņa līknes, salīdzinot �odienējās ar līknēm tādās pa�ās karstās dienās iepriek�ējā gadā.

��� Jebkur� cits meteorologs būtu kļūdījies tikpat lielā mērā kā mūsējā, � Nims Goldmens viņam aizrādīja. � Va�kardienas vakara avīzē es izlasīju un �orīt pa radio pats dzirdēju, ka mums gaidāms vēsāks laiks.

��� Tur jau viņa dro�i vien tās ziņas arī sameklējusi � kaut kādā avīzē! Izgriezusi un pielipinājusi pie ziņu dēļa, varu uz to saderēt.

Paulsens paskatījās uz Nimu, kas paraustīja plecus. Ne�vienam nebija noslēpums, ka abi �ie vīrie�i viens otru neie�redz. Nimam viņa divkār�ajā amatā � kā plānotājam un priek�sē�a palīgam bija visai pla�as iespējas, kas da�kārt pārsniedza atsevi�ķu nodaļu robe�as. Pagātnē viņ� itin bie�i mēdza iespiesties Paulsena teritorijā, un, kaut arī apvienības hierarhijā Rejs Paulsens skaitījās par diviem rangiem augstāk, tomēr grozīt neko nespēja.

��� Ja tā jūsu pieminētā �viņa� zīmējās uz mani, Rej, tad pieklājības labad gan varējāt nosaukt manu vārdu. � Galvas strauji pagriezās. Neviens nebija redzējis ienākam apvienības galveno meteoroloģi Milisentu Naitu, sīku, tum�matainu, ļoti pa�apzinīgu sievi�ķīti. Ta�u viņas iera�anās nevienu nepārstei�dza. Meteoroloģijas nodaļa, tātad arī mis Naitas darbistaba, piederēja pie kontrolcentra telpām, no kurām to at�ķīra vienīgi stikla siena.

Citu vīrieti �āds aizrādījums, iespējams, būtu apmulsinā�jis. Reju Paulsenu ne. Viņ� pa Kalifornijas Strāvas un Apgais�mes apvienības ranga kāpnēm bija rausies aug�up no pa�as apak�as. Pirms trīsdesmit pieciem gadiem viņ� bija sācis kā visparastākais strādnieks elektrolīnijas būvē, vēlāk uzstrādā�jies par līnijas uzraugu, kļuvis par brigadieri un pamazītēm rausies aizvien augstāk. Reiz smaga sniega vētra bija viņu nogāzusi no staba. Kritienā tika ievainota mugura. Ievaino�jums padarīja viņu sakumpu�u uz mū�u. Toreiz uzņēmums jaunajam Paulsenam sedza izdevumus par mācī�anos koled�ā vakara nodaļā, lai viņ� varētu iegūt in�eniera grādu; turpmā�kajos ilgajos gados viņ� par KS&A apvienību bija uzkrājis enciklopēdiskas zinā�anas. �ēl vienīgi, ka nekur garajā aug�upgaitā nebija paguvis sabiedriski apslīpēties un iemantot smalkas manieres.

��� Blēņas, Millij! � Paulsens atsita uzbrukumu. � Sacīju tikai to, ko domāju, glu�i tāpat, kā vienmēr saku par jebkuru vīri�ķi. Tu strādā īstu vīra darbu, tāpēc pret tevi arī var izturēties kā pret īstu vīru.

Mis Naita nikni atcirta: � Tam, vai es esmu vīrietis vai sieviete, ar to visu nav nekāda sakara. Manai nodaļai ir ļoti augsts novērtējums � astoņdesmit procentu precizitāte gaidā�mā laika prognozē, un jums tas ir labi zināms. Nekur citur jūs labāku prognozi neatradīsiet.

��� Jūs laika prognozētāji �odien esat visu pamatīgi salai�du�i dēlī.

��� Dieva dēļ, Rej, � Nims Goldmens iejaucās. �Tā mēs nekur uz priek�u netiksim.

D�. Ēriks Hamfrijs noklausījās strīdā ar acīmredzamu vienaldzību. Priek�sēdis nekad nemēdza kaut ko sevi�ķu pa�teikt, tomēr da�kārt radās iespaids, ka viņam nav iebildumu pret augstāko vadītāju savstarpēju nesaticību, ja vien tas nekaitē darbam. Ir da�i cilvēki, un acīmredzot Hamfrijs varēja būt viens no tiem, kas domā, ka pārlieku saskanīga un saticīga organizācija kļūst pārāk pa�apmierināta. Bet, ja radās vajadzība, priek�sēdis prata pārcirst jebkuru disputu kā ar asu asmeni.

Stingri sprie�ot, �ai brīdī apvienības vadītājiem � Hamfrijam, Nimam Goldmenam, Paulsenam un vairākiem citiem, kontrolcentrā vispār nebija nekas meklējams. Centrs bija pilnā mērā apgādāts ar personālu. Pasākumi, pie kādiem vajadzēja ķerties ārkārtējā gadījumā, jau sen izstrādāti līdz pēdējam sīkumam; vairums kompjuterizēti, attiecīgi papildi�nāti un alla� pie rokas. Ta�u tik smagā krīzē, kādu KS&A pārdzīvoja patlaban, �ī vieta ar pilnīgo stāvokļa pārskatāmību ik sekundi kļuva par spēcīgu magnētu visiem, kam vien bija tiesības tur kāju spert.

Lielais, vēl aizvien neatbildētais jautājums skanēja �ādi: vai elektriskās strāvas patēriņ� būs tik liels, ka izsmels vispēdējo iespējamo jaudu? Ja atbilde uz to būs �jā�, tad vajadzēs atvērt visas apak�staciju uzkrājumu bankas, atstājot da�us Kalifornijas apvidus pavisam bez strāvas piegādes, izolēt veselus apgabalus. Ārkārtējos apstākļos paredzētā �mazā gaisma� jau darbojās. Kop� pulksten desmitiem no rīta strāvas voltā�a, ko KS&A piegādāja saviem patērētājiem, bija samazināta par astoņiem procentiem salīdzinājumā ar normālo piegādi. Strāvas samazinājums deva iespēju nedaudz ietaupīt, ta�u tas nozīmēja, ka mazjaudas elektroierīces, piemēram, matu �āvē�anas fēni, elektriskās rakstāmma�īnas um ledusskapji saņēma par desmit procentiem mazāk strāvas, bet smagākam darbam paredzētās ierīces bija apcirptas par deviņpadsmit vai divdesmit voltiem. Pazeminātā voltā�a, pro�tams, samazināja jebkuras aparatūras darbaspējas, elektro�motori spēcīgāk sakarsa un darbojās ar lielāku troksni nekā parasti. Da�i kompjūteri bija visai nopietni apdraudēti; ar voltā�as regulētājiem neapgādātie jau bija automātiski izslē�gusies un paliks tādā stāvoklī līdz brīdim, kad atjaunosies normāla voltā�a. Viens no blakus efektiem bija attēlu sa�ruk�ana dzīvokļu televizoros. Ta�u nopietnus bojājumus �āda īslaicīga jaudas samazinā�ana nenodarīja. Tas pats sakāms par apgaismojumu � parastās spuldzes bija mazāk spo�as nekā citkārt.

Tomēr astoņi procenti bija maksimālais pieļaujamais jau�das samazinājums, tā bija robe�a. To pārkāpjot, elektromo�tori pārkarstu, varbūt pat sadegtu, radot ugunsgrēka drau�dus. Tas nozīmēja � ja ar daļēju jaudas samazinājumu nepietiks, nāksies pilnīgi noslēgt elektrības piegādi pla�iem apgabaliem.

Domāja, ka nākamajās divās stundās viss iz�ķirsies. Ja KS&A izturēs līdz pēcpusdienas stundām, kad strāvas patē�riņ� karstās dienās ir visaugstākais, noslodze līdz ritam cik necik samazināsies. Tad, cerot, ka rīt laiks būs mazliet vēsāks, nekādu problēmu vairs nebūs.

Turpretī, ja slodze, kas līdz �im brīdim nemitīgi pieauga, vēl turpinās pieaugt� tad notiks visļaunākais.

Rejs Paulsens tik viegli nepadevās. � Nu, bet paklau, Millij, � viņ� uzstāja. � Tev jāpiekrīt, ka �āsdienas laika prognoze tomēr bija smieklīgi aplama.

� Bija, jums taisnība. Ja vēlaties to izskaidrot tik nego�dīgi un ļauni. � Milisentas Naitas tum�ās acis meta dusmu zibeņus. � Bet noliegt nevar arī to, ka virs okeāna novēro�jams tūksto� jūd�u gar� atmosfēras slānis, ko dēvē par Klusā okeāna Augsto slāni. Meteoroloģijai par to nekas daudz nav zināms, bet da�kārt tas uz vairākām dienām visā Kalifornijā izsit laika prognozē�anu no sliedēm, � un nicīgi vēl piebilda: � Bet varbūt jūs tā esat ietinies savās elektriskajās ķēdēs, ka nespējat izprast vienkār�us dabas likumus?

Paulsens pietvīka. � Nu pagaidi, pagaidi, savaldies maz�liet!

Milija Naita nelikās dzirdam. � Teik�u vēl ko. Mēs, meteorologi, sagādājām jums prognozi, godīgu laika apstākļu prognozi. Bet prognoze, ja atceraties, nav nekas vairāk kā prognoze, tā vienmēr atstāj zināmu vietu �aubām. Es jums nedevu padomu samazināt jaudu Med�elijā 2. To nolēmāt jūs pa�i, bet tagad gribat vainu par to uzvelt man.

Pie galda stāvo�ie pasmējās. � Apvainojusies.

Visi labi zināja, ka liela daļa �āsdienas problēmas tie�ām saistāmas ar Med�eliju 2.

Med�elijā 2 piederēja pie tās KS&A daļas, kas atradās Sakramento ziemeļos un bija liela tvaika spēkstacija ar 600 000 kilovatu jaudu. Bet jau kop� uzcel�anas brī�a pirms vairākiem gadu desmitiem Med�elijā 2 bija nebeidzamu nepa�tik�anu avots. Plīsumi tvaika katlā vai citi, vēl nopietnāki bojājumi to ļoti bie�i izsita no ierindas. Vēl nesen tā bija nostāvējusi remontā veselus deviņus mēne�us. Viens in�enieris reiz ieteicās, ka darbināt Med�eliju 2 esot tas pats kā mēģinā�jums noturēt virs ūdens kuģi, kam radusies sūce.

Iepriek�ējā nedēļā Med�elijas direktors bija lūdzis, lai Paulsens atļauj 2. ra�otni slēgt un saremontēt sūci tvaika katlā, �pirms�, kā viņ� izteicās, �tas nelaimīgais tējaskatls sa�ķīst lupatās�. Līdz vakardienai Paulsens nelokāmi bija sacījis � nē. Pat pirms pa�reizējā karstuma iestā�anās un arī tāpēc, ka negaidot bija slēgta remontē�anai kāda cita ra�otne,

Med�elijas 2 strāva bija sistēmai nepiecie�ama. Kā vienmēr, tā bija prioritā�u sabalansē�ana, kas lāgiem nozīmēja uzņem�ties risku. Iepriek�ējā vakarā, izlasījis laika prognozi, kas nākamajā dienā solīja vēsāku laiku, un apsvēris visus apstāk�ļus, Paulsens beidzot piekrita un ra�otne nekavējoties pār�trauca darbību, lai to atsāktu pēc vairākām stundām, kad tvaika katls būs atdzisis. �ai rītā Med�elija 2 stāvēja dīkā, un no vairākiem tvaika katla vadiem bija izgrieztas bojātās cauruļu daļas. Kaut arī Med�elija 2 bija izmisīgi nepiecie�a�ma, tā vēl dienas divas nevarēs atgriezties ierindā. � Ja prognoze būtu bijusi atbilsto�a īstenībai, Med�elija 2 nebūtu apturēta, � Paulsens nīgri nomurdēja.

Priek�sēdis papurināja galvu. Viņ� bija noklausījies pietie�kami daudz. Izmeklē�anu varēs sarīkot vēlāk. �is nudien nebūtu īstais brīdis.

Nims Goldmens bija turpinājis apspriedi dispe�eru kon�solē. Tagad viņa spēcīgā balss pārskanēja visas pārējās, kad viņ� paziņoja:

��� Pēc pusstundas strāvas sāks pietrūkt. Par to vairs nav nekādu �aubu. � Viņ� paraudzījās lejup uz priek�sēdi. � Man �ķiet, mums vajadzētu brīdināt masu saziņu. Lai televīzija un radio izziņo brīdinājumus.

��� Dariet to, � Ilamfrijs noteica. � Un mani lai kāds pa telefonu savieno ar gubernatoru.

�� Tūliņ, ser, -apsolīja viens no asistentiem un ķērās pie telefona.

Nims Goldmens jau zvanīja preses sektoram, kas atradās citā ēkā. Viņ� zināja, ka tur paziņojums aizkavēts netiks. Preses dienests bija �ai ziņai sagatavots. Parasti, normālos apstākļos, pārrāvumi strāvas piegādē ir zināmi tikai pavisam nedaudziem cilvēkiem pa�ā apvienībā; tagad �ī vēsts izies pasaulē. Pirms vairākiem mēne�iem, apsprie�ot da�ādus pub�likācijas veidus, tika nolemts: ja un kad rastos nepiecie�amība samazināt vai noslēgt strāvas piegādi, nosaukt tos par �rito��ajiem aptumsumiem�. Tas bija apvienības preses sektora izgudrojums, lai uzsvērtu strāvas atslēguma īslaicību, kā ari to, ka atslēgumi sadalīti godīgi un ka neviens apvidus necie� vairāk par pārējiem. Apzīmējums �rito�ie aptumsumi� bija kādas jauniņas sekretāres garabērns, kad viņas vecākie un labāk atalgotie kolēģi nebija ne pie kāda gala tiku�i, lai �o procesu kaut kā piedienīgi nosauktu. Viens no noraidītajiem priek�likumiem skanēja �kārtējais īssirgums�.

��� Esmu sazvanījis gubernatora kanceleju, ser, � dispe��era palīgs ziņoja Ērikam Hamfrijam. � Viņi sacīja, ka gubernators patlaban atrodoties savā ran�o netālu no Stoktonas. �ie pūlē�oties ar viņu sazināties. Lūdza, lai jūs paliekot pie telefona.

Priek�sēdis palocīja galvu un paņēma klausuli. Aizsedzis membrānu ar plaukstu, viņ� pavaicāja:

��� Vai kāds zina, kur atrodas galvenais? � Nebija vaja�dzīgs paskaidrojums, kas varētu būt �galvenais�. Tas zīmējās tikai un vienīgi uz galveno in�enieri � rāmo, nesatricināmo skotu Valteru Tolbotu, kur� drīz grasījās iet pensijā un kura viedais prāts sare�ģītās situācijās bija leģendārs.

��� Jā, � Nims Goldmens atbildēja. � Viņ� aizbrauca paskatīties uz Lielo Lilu.

Priek�sēdis sarauca pieri un ba�īgo noprasīja: � Ceru, ka tur nav nekas nelāgs atgadījies.

Visu acis instinktīvi pievērsās panelim ar informāciju, uz tā: La Mission Nr. 5. Tas bija Lielais Lils � jaunākais un jaudīgākais ģenerators ra�otnē La Mission, kas atradās piec�desmit jūd�u ārpus pilsētas.

Lielais Lils � Pensilvānijas Lilienu rūpnīcā izgatavotais ģenerators, kuru kāds �urnālists nodēvēja par Lielo Lilu un kuram �ī iesauka pielipa un palika � bija monstrs, kas ra�oja vienu un ceturtdaļmiljona kilovatu strāvas. Tā dzinējspēks bija nafta milzīgos daudzumos, kas ra�oja karsētus tvaikus gigantisko turbīnu darbinā�anai. Sākotnēji Lielajam Lilam uzradās bargi kritiķi. Plāno�anas stadijās da�i eksperti apstrī�dēja un nosauca par vistīrāko neprātu būvēt tik lielu ģenera�toru, tādā veidā pārāk paļaujoties uz vienu vienīgu enerģijas ra�otāju. Viņi pat izteica pavisam nezinātnisku salīdzinājumu par lielu daudzumu olu vienā grozā. Citi eksperti tādai no�stādnei pretojās, apgalvojot, ka tik masveidīgi ra�ota elektrī�ba ir lētāka. Otrējie uzvarēja un līdz �im bija pierādīju�i savu taisnību. Divos gados, kas pagāju�i kop� milzīgā ģeneratora iedarbinā�anas, tas, salīdzinājumā ar mazākajiem ģenerato�riem, darbojies nevainojami, bija ekonomiski daudz izdevī�gāks agregāts, uz ko varēja paļauties, un nesagādāja nekādas raizes. �odien enerģijas kontrolcentrā varēja pārliecināties, ja Lielais Lils viens pats, strādājot ar maksimālu jaudu, sara�o veselus se�us procentus no kopējā devuma.

����� �odien no pa�a rīta mums ziņoja par vibrācijām turbīnā, � Rejs Paulsens paskaidroja priek�sēdim. � Mēs ar galveno apspriedāmies. Nolēmām, ka viņ� aizbrauks un ap�skatīsies, kamēr stāvoklis vēl nav kritisks.

Hamfrijs piekrītot palocīja galvu. �eit jau galvenajam arī patlaban nebija nekas darāms. Bija vienīgi patīkami un dro�i just, ka viņ� ir tuvumā.

�� Gubernators pie aparāta, � telefonā ziņoja operators. Un mirkli vēlāk pazīstama balss sveicināja: � Labdien, Ērik.

��� Labdien, ser, � priek�sēdis atsaucās. � Man diem�ēl jāziņo nepatīkamas vēstis�

Un tad tas notika.

Uz informācijas banku sienas zem uzraksta La Mission Nr. 5 iedūcās signāls, tam sekoja ātri, īsi piesitieni. Tai pa�ā acumirklī sāka mirgot dzeltenas un sarkanas brīdinātājugun�tiņas. 5. ra�otnes darba rādītājadata pasvārstījās un tad pie�pe�i nokrita līdz pa�ai pamatnei.

�� Ak Dievs! � kāds aiz�ņaugtā balsī iesaucās. � Lielais Lils apstājies.

Par to varēja ne�aubīties, jo visi rādītāji noslīdēja līdz nullei.

Reakcija bija zibenīga. Vienā mirklī kompjūteri deva komandu apturēt strāvas riņķojumu simtos augstsprieguma transformatoros un apak�stacijās un paglāba sistēmu. Ta�u jau �ajā pa�ā brīdī tāda rīcība pilnīgi apdzēsa gaismu un apturēja darbību pla�os apvidos. Paies divas vai trīs sekundes, un miljoniem cilvēku visās nozarēs � fabriku strādnieki, kantoru darbinieki, fermeri, namamātes, pircēji, pārdevēji, restorānu apkalpotāji, poligrāfiķi, pakalpojumu dienestu dar�binieki, frizieri, bir�as mākleri, viesnīcu īpa�nieki, kinoopera�tori un re�isori, bārmeņi, pasta �ķirotāji, tramvaju vadītāji, televīzijas darbinieki un skatītāji, vīndari, ārsti, zobu tehniķi, veterināri, sportisti� un tā varētu uzskaitīt līdz bezgalībai� neviens vairs nespēs turpināt darbu, kam tikko vēl bija nodevies.

Ēkās lifti iestrēga un palika starp stāviem. Lidostās, kur mutuļoja visdzīvākā rosība, piepe�i viss sastinga, nekas vairs nefunkcionēja. Satiksmes signālugunis uz ielām un �osejām apdzisa, izcēlās neiedomājams satiksmes haoss.

Vairāk nekā astotdaļā Kalifornijas, teritorijā, kas pār�sniedz �veices platību un ko apdzīvo apmēram trīs miljoni cilvēku, piepe�i pilnīgi apstājās dzīve. Tas, kas vēl tikai pirms īsa brī�a likās iespējams drauds, nu bija kļuvis par baismīgu īstenību, kas iedvesa �ausmas un bailes.

Komunikāciju kontrolcentra konsolē, kuru speciāli pie�vadi pasargāja no strāvas zuduma, visi trīs dispe�eri strādāja drud�aini, pārraidot ārkārtējās situācijas instrukcijas, pa tele�fonu dodot rīkojumus spēkstacijām un strāvas sadales kon�trolieriem, meklējot un izmantojot visus iespējamos informā�cijas avotus. Viņiem vēl ilgi būs darba pilnas rokas, ta�u ar kompjūteriem bija jātiek galā tūliņ.

��� Hei, � telefonā iesaucās gubernators, kas patlaban sarunājās ar Ēriku Hamfriju. � Nupat apdzisa visas ugunis.

��� Es zinu, � priek�sēdis atteica, � tie�i tādēļ es jums zvanīju.

Citā telefonā, kas bija tie�ā līnijā savienots ar La Mission kontrolpunktu, Rejs Paulsens kliedza pilnā galvā:

��� Kas jums, ellē, tur notiek? Kas notiek ar Lielo Lilu?

2.

Eksplozija Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības La Mission spēkstacijā bija notikusi bez brīdinājuma. Pirms pusstundas bija ieradies apvienības galvenais in�enieris Val�ters Tolbots, lai pārbaudītu naktī konstatēto vieglo vibrāciju vienā no turbīnām. Par to naktī bija ziņots no La Mission Nr. 5 ģeneratora Lielais Lils. Galvenais in�enieris bija kalsns, gandrīz zirneklīgi tieviem locekļiem. No ārpuses �ķietami skarbs, tomēr īstenībā bagātīgi apveltīts ar draisku humoru, runāja ar stipru Glāzgovas akcentu, kaut gan pēdējos �etr�desmit gados vienīgā saikne ar Skotiju bija nedaudzie Bērnsa piemiņas sarīkojumi Sanfrancisko. Viņam patika visu darīt nesteidzoties. Arī Lielo Lilu viņ� pārbaudīja lēni un pamatīgi, un viņu pavadīja spēkstacijas pārzinis, maiga izskata in�e�nieris Dānieļi, kas drīzāk līdzinājās tipiskam zinātniekam. Milzu ģenerators visu laiku ra�oja strāvu, kuras pietika, lai iekvēlinātu vairāk nekā divdesmit miljonus vidēju apgaismes spuld�u.

Galvenā in�eniera un spēkstacijas pārziņa ietrenētā dzirde uztvēra dziļi turbīnas iek�ienē vieglu vibrāciju, kas nedaudz at�ķīrās no parastās vienmērīgās �ņākoņas. Ta�u beidzot, kad bija izdarītas visas nepiecie�amās pārbaudes, Tolbots noteica:

� Nevaid nekā tāda, par ko vajadzētu uztraukties. Resnulīte pukstēs vien mierīgi tālāk. Un tuvāk �o apskatīsim tad, kad būs beigusies lielā karstuma panika.

Abi vīri stāvēja blakus Lielajam Lilam uz metāla re�ģa, kas veidoja katedrālei līdzīgās turbīnu zāles grīdu. Nenormāli milzīgais turbīnģenerators ielas kvartāla garumā bija uztupi�nāts uz betona pjedestāliem, kuri savukārt veidojās no septi�ņiem masīviem izliekumiem, kas izskatājās kā milzu vaļu muguras. Tie�i zem tiem atradās milzīga tilpne, kuras saspies�tais, no tvaikakatla ieplūdu�ais tvaiks pa vadiem sadalījās turbīnās. Abiem vīrie�iem galvā bija aizsargķiveres un ausu aizsegi. Ta�u nenieka �ie aizsarglīdzekļi viņus neglāba eksplo�zijas brīdī, drausmīgajā rēkoņā, kas nodārdēja nākamajā mirklī. Galvenais in�enieris un spēkstacijas pārzinis Dānieļi saņēma tie�o spēcīgam dinamīta sprādzienam līdzīgo karstā tvaika strāvu, kas trīs pēdu platumā iz�āvās turbīnu zālē. Tai līdztekus izplūda �aurāka verdo�as naftas straume. Reizē ar baismo pērkondārdu starp re�ģiem, uz kuriem stāvēja abi vīrie�i, mutuļiem izgāzās tūksto� Fārenheita grādu sa�karsētais ar 2 400 mārciņu spiedienu uz kvadrātcollu val�dītais gaiss.

Vienā acumirklī viņi abi bija pagalam. Vārda tie�ā nozī�mē izvārījās kā dārzeņi �ātrajā� katlā. Vēl pēc da�ām sekun�dēm visa telpa bija melnu dūmu pilna, jo bija pārplīsis naftas vads, nafta dega, un tajā sprēgāja metāla atlūzas.

Divi krāsotāji strādāja uz sastatnēm augstu virs turbīnu zāles. Bīdamies nosmakt dūmos, viņi gribēja paglābties uz laipām kādas piecpadsmit pēdas augstāk un, dūmu biezumā neko nesaredzēdami, rausās turp, nesataustīja pakāpienus, nogāzās zemē un arī dabūja galu.

Vienīgi' spēkstacijas kontroltelpā, kas atradās divsimt pēdu tālāk un bija cie�i noslēdzamu durvju aizsargāta, iz�devās uzsākt cīņu pret smago nelaimi. Kāda tehniķa ātrā reakcija pie kontrolpaneļa ar automātisko ierī�u palīdzību apturēja Lielo Lilu, saglābjot milzu turbīnģeneratora svarīgā�kās daļas.

La Mission Nr. 5 spēkstacijā tagad bija paredzams vairā�kas dienas smags izmeklē�anas darbs, kad eksperti izmisīgi rakņāsies pa postījuma vietu, bet �erifa un FIB ierēdņi klau��inās un pratinās cilvēkus, lai izzinātu cēloņus un apstākļus. Ta�u ļoti drīz radās aizdomas, ka notikusi sabotā�a, un vēlāk izdevās pierādīt, ka tā patiesi bijis.

Beigu beigās savāktā informācija ne�aubīgi apliecināja, ka iespējams visai precīzi reproducēt gan pa�u eksploziju, gan arī notikumus, kas bija norisināju�ies pirms tās.

Tanī priek�pusdienā pulksten 11.40 spēkstacijas galvena�jiem vārtiem kājām tuvojies vidēja auguma baltais vīrietis ar bālu, gludi skūtu seju. Uz acīm tam biju�as brilles metāla ietvarā. Nācējs bijis ģērbies Pestī�anas armijas virsnieka for�mā. Rokā tas turējis portfeli, kādu parasti nēsā diplomāti.

Kad sargs pie vārtiem apvaicājies pēc viņa vajadzības, vīrietis uzrādījis vēstuli, kas it kā bijusi rakstīta uz Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības vēstuļpapīra. Tā bijusi atļauja apmeklētājam ierasties apvienībā, lai lūgtu ma�teriālu palīdzību kādam Pestī�anas armijas �ēlsirdības pasā�kumam, proti, brīvpusdienu noorganizē�anai trūcīgu ģimeņu bērniem.

Vārtsargs bija paskaidrojis Pestī�anas armijas cīnītājam, ka tam jādodas uz spēkstacijas pārziņa kabinetu un tur jāceļ sava vēstule priek�ā. Sargs laipni izstāstījis ceļu, pa kādu jāiet, lai nokļūtu pārziņa darbistabā, kas meklējama spēkstacijas galvenās ēkas otrajā stāvā. Tās ieeju no vārtiem nevarēja saredzēt. Apmeklētājs bija devies norādītajā virzienā.

Pēc tam sargs sve�o redzējis tikai apmēram divdesmit minūtes vēlāk atgrie�amies un izejam ārā pa vārtiem. Portfelis viņam joprojām bijis rokā.

Pēc stundas notika eksplozija.

Vēlāk tiesas izmeklē�anā tika atgādināts � ja apsardze būtu bijusi stingrāka, tad �ādam apmeklētājam nebūtu atļauts bez pavadoņa staigāt pa spēkstacijas teritoriju. Bet KS&A apvienībai, glu�i tāpat kā visām citām komunālās apkalpo�a�nas iestādēm, apsardze sagādāja zināmas problēmas. Noorga�nizēt stingru apsardzi milzīgajās platībās, kur izvietoti da�ādi apkalpes dienesti, noliktavas, apak�stacijas, pla�i izkaisītas pārvaldes telpas, divas savā starpā savienotas galvenās vadī�bas augstceltnes, nozīmētu iz�ķiest veselu bagātību. Laikā, kad nemitīgi cēlās degvielas cenas, pieauga algas un citi ra�o�anas izdevumi, bet patērētāji sūdzējās, ka elektrība ir pārāk dārga, no �ādiem papildizdevumiem vajadzēja atteik�ties. Ievērojot visus �os apsvērumus, apsardzes darbinieku bija maz, komunālo pakalpojumu uzņēmumu apsardzes pro�grammas visai dekoratīvas un tajās iekalkulēts zināms risks.

La Mission spēkstacijā risks bija izrādījies pārāk augsts, jo par to tika samaksāts ar �etru cilvēku dzīvībām.

Policija izmeklē�anas gaitā konstatēja vairākus faktus. �ķietamais Pestī�anas armijas virsnieks bijis krāpnieks, dro�i vien ietērpies zagtās drānās. Viņa uzrādītā vēstule, rakstīta uz oficiāla KS&A vēstuļpapīra, kas nebija grūti iegūstams, bijusi skaidrs viltojums. Apvienība nekādā ziņā nebūtu pieļāvusi, lai tās darbinieki tiktu �ādā veidā apgrūtināti. Nebija arī konsta�tējams neviens, kas �ādu vēstuli būtu rakstījis. Vārtsargs neatcerējās, ka būtu izlasījis vēstules parakstītāja uzvārdu � tas esot bijis visai kricelīgs.

Beigās tika noskaidrots, ka viltvārdis, kas uzdevās par Pestī�anas armijas virsnieku, iekļuvis pārvaldes ēkā, nebija vis devies uz spēkstacijas pārziņa darbistabu, bet gan pa metāla pakāpieniem uzkāpis starpstāvā tie�i zem turbīnu zāles. �is stāvs, tāpat kā nākamais virs tā, nebija no�ķirts ar starpsie�nām. Pa tvaika cauruļvadu tīklojumu un aug�ējā stāva metāla re�ģu grīdu skaidri varēja saredzēt vairāku La Mission ģene�ratoru apak�ējās daļas. Ģenerators Nr. 5, respektīvi Lielais

Lils, savu izmēru un blakus eso�ās iekārtas dēļ nebija sajau�cams ne ar vienu citu.

Varbūt viltvārdis bija jau priek�laikus ievācis informāciju par spēkstacijas plānojumu, kaut gan tas nemaz nebūtu bijis vajadzīgs. Galvenā ģeneratoru ēka La Mission īstenībā nebija nekas cits kā milzīga kaste. Viņ� varēja arī būt informēts par to, ka La Mission, glu�i tāpat kā visas citas modernās spēk�stacijas, bija maksimāli automatizēta un to apkalpoja pavi�sam neliels cilvēku skaits, tādēļ viņ� nenovērots varēja it mie�rīgi kustēties un rīkoties.

Nebija gandrīz nekādu �aubu, ka terorists pagājis tie�i zem Lielā Lila un tur atvēris savu portfeli, kurā atradās dinamīta bumba. Dro�i vien viņ� bija paraudzījies visapkārt, meklēdams bumbai vietu, kur tā mazāk durtos acīs. Jādomā, ka vispiemērotākais viņam būs licies metāla atloks netālu no divu tvaika vadu savienojuma. Uzstādījis laika mehānismu, viņ� bija tur novietojis bumbu. Tie�i vietas izvēlē tehnisko zinā�anu trūkums viņu pievīla. Ja būtu bijis labāk izskolots, viņ� spridzekli būtu novietojis tuvāk ģeneratora galvenajai asij, kur tas nodarītu daudz lielāku postu, iespējams, būtu laupījis Lielajam Lilam darbaspējas vai uz veselu gadu.

Spridzekļa eksperti apstiprināja, ka tā tie�ām varēja no�tikt. Viņi konstatēja arī, ka spridzeklis bijis konusveida dina�mīta bumba, kas sprāgstot dod triecienu uz priek�u kā lode, �ai gadījumā trieciens nav bijis virzīts uz tvaikakatlu, bet gan uz vienu no tvaika cauruļvadiem.

Novietojis spridzekli, � eksperti turpināja savu hipotēzi, � sabotieris netraucēts pametis galveno ēku un devies uz vārtiem, aiziedams no spēkstacijas vēl mazāk ievērots, nekā atnākot. Sākot ar �o mirkli, par viņa gaitām nevienam vairs nekas nebija zināms. Neraugoties uz ļoti rūpīgo izmeklē�anu, neizdevās ne�nieka noskaidrot par viņa identitāti. Tiesa gan, kādai radiostaci�jai pa telefonu piezvanīja kādas revolucionāras pagrīdes gru�pas � Brīvības draugu � vārdā, paziņojot, ka grupa uzņemas atbildību par sprādzienu. Ta�u policijai nebija nekādas informā�cijas ne par �īs grupas apme�anās vietu, ne sastāvu.

Tas viss tomēr notika vēlāk. Turpmākās deviņdesmit minūtes pēc eksplozijas spēkstacijā La Mission valdīja haoss.

Ugunsdzēsējiem, kas ieradās pēc automātiskā trauksmes signāla, nācās ļoti grūti noslāpēt naftas un smēreļļas ugunsgrēku turbīnu zālē un apak�ējā stāvā, kā arī izkliedēt biezos, melnos dūmus. Kad beidzot gaiss bija cik necik attīrīts, varēja piekļūt �etriem bojā gāju�ajiem un aizvākt līķus. Galvenā in�eniera un spēkstacijas pārziņa mirstīgās atliekas gandrīz nebija atpazīsta�mas, viens no darbiniekiem �ausmās izdvesa, ka tie izskatoties kā novārīti vē�i� tik neganti karstie tvaiki bija viņus izkropļoju�i.

Steidzīga 5. ra�otnes pārbaude uzrādīja, ka bojājumi ir visai niecīgi. Viens balsts, kas bija sasprādzis, eksplodējot smēreļļas tvertnei, būs jāatjauno. Tas arī bija viss, ieskaitot sasprāgu�o tvaika cauruļu atjauno�anu, un neilgs vairāk par nedēļu, pēc tam milzenis no jauna atsāks darboties. Kā ironiska sakritība jāpiemin, ka �ai pa�ā reizē tika salabota arī nenozīmīgā vibrācija turbīnā, kuru pārbaudīt spēkstacijā bija ieradies galvenais in�enieris.

3.

� Elektrības sadales sistēma, kas neparedzētā kārtā pār�trauc piegādi pla�am apvidum, � Nims Goldmens pacietīgi skaidroja, � ir gandrīz vai pielīdzināma bērnu rotaļai ar kār�u kavu �Uzlasi nu!�, kad vienu mirkli jūs redzat otram rokā kārtīgu kār�u paciņu, bet jau nākamajā mirklī bez brīdinājuma grīda pie�ķiesta ar kārtīm, un tās pa vienai vien ļoti īsā brītiņā jāuzlasa.

Viņ� patlaban atradās novēro�anas galerijā � nedaudz augstāk par Enerģijas kontrolcentru, no kura to atdalīja stikla siena.

Pirms īsa brītiņa tur bija ielaisti laikrakstu, televīzijas un radio reportieri. Tie bija atsteigu�ies uz KS&A no savām da�ādajām darba vietām, un apvienības viceprezidente reklā�mas un saziņas darbā Terēza van Būrena bija palūgusi Nimu uzņemties apvienības spīkera lomu sarunās ar presi. Rezultātā izvērtās improvizēta preses konference.

Da�i no preses ļaudīm jau sāka izskatīties nedraudzīgi, jo tiem likās, ka nule dzirdētā atbilde uz viņu jautājumiem bijusi pārāk virspusēja. � Dieva dēļ! � protestēdama iesaucās Califomia Examiner korespondente Nensija Molino. � Pa�saudzējiet jel mūs un nebarojiet ar nodeldētiem bērni�ķīgiem salīdzinājumiem, pastāstiet mums to, ko, �urp atbrauku�i, gribam uzzināt. Vai atgadījies kas ļauns? Kas par to ir atbildīgs? Kas, ja vispār kaut kas, tiks darīts, lai kļūmi novērstu? Kad atkal uzradīsies strāva?

Mis Molino bija ļoti enerģiska, skadri glīta un pievil�cīga � augstie, izcilnie vaigukauli pie�ķīra sejai augstprātīgu izteiksmi, un brī�iem viņa tie�ām bija augstprātīga, ta�u viņas parastajā sejas izteiksmē ziņkāre jaucās ar skepticismu, kas savukārt jau gandrīz sasniedza nicinā�anas robe�u. Viņa bija arī eleganta un vijīgo augumu alla� ietērpa ļoti labās drēbēs, un viņa bija tum�ādainā. Profesijā mis Molino bija iedibinā�jusi sev reputāciju da�ādu netīru darījumu izpētē, vēlāk pētī�jumu rezultātus parādot atklātībā. Nims uz viņu skatījās tā, kā būtu skatījies uz garu, ne�ķīsti smailu lāsteku. Viņa savos rakstos jau agrāk bija pierādījusi, ka pret KS&A nekādu kvēlu mīlestību nejūt.

Tagad vairāki citi reportieri ar galvas mājieniem atbalstī�ja viņas jautājumus.

�� Ļauns ir tas, ka La Mission spēkstacijā notikusi eks�plozija, � Nims sacīja, apspiezdams impulsu atcirst jautātājai asi un rupji. � Mums ir pamats domāt, ka vismaz divi mūsu darbinieki aizgāju�i bojā, ta�u pagaidām tur vēl plosās naftas izraisīts ugunsgrēks, viss tīts vienos biezos dūmos, tā ka pa�reiz neko sīkāk vēl nezinām.

Kāds reportieris ievaicājās: � Vai ir zināmi abu bojā gāju�o vārdi?

�� Jā, bet tos mēs vēl nenodosim atklātībai, iekams nav paziņots miru�o piederīgajiem.

Vai jums ir zināms eksplozijas cēlonis?

��� Nē.

Mis Molino asi noprasīja: � Kas būs ar strāvu?

��� Zināma daļa strāvas jau ir atgūta, � Nims atbildēja. � Atliku�ā iztrūkuma lielākā daļa būs atgūta pēc �etrām, visvēlākais pēc se�ām stundām. Un pilnīgi normāls stāvoklis tiks sasniegts līdz vakaram.

Normāls, Nims nodomāja, izņemot Valteru Tolbotu. Vēsti par galvenā in�eniera klātbūtni eksplozijā un par visai dro�i pieņemamo bojāeju Enerģijas kontrolcentrs bija saņēmis tikai pirms da�ām minūtēm, un Nimu tā bija pagalam satrie�kusi. Ar galveno in�enieri viņu saistīja ilga, cie�a draudzība, un viņ� vēl nebija paguvis aptvert �ās ziņas realitāti, nedz arī bēdāties, un zināja, ka vēlāk tas viss notiks. La Mission stacijas pārzini Dānieļi viņ� bija pazinis tikai pavir�i, tālab �is zaudējums, kaut arī traģisks, tomēr likās tālāks. Caur skaņu izolējo�o stikla sienu Nims redzēja blakus Enerģijas kontrolcentrā steidzīgu rosīsanos uz konsoles un ap to. Viņ� vēlējās, cik vien drīz iespējams, tikt atpakaļ uz turieni.

��� Vai rīt atkal gaidāma elektrības atslēg�ana? �jautāja kāds radiokorespondents.

���� Nebūs, ja beigsies lielais karstums, un, jādomā, tas beigsies.

Tā kā jautājumi turpinājās, Nims sāka �urnālistiem skaidrot maksimālā noslogojuma problēmas ļoti karstā laikā.

��� Tātad īstenībā jūs gribat sacīt, � Nensija Molino asi ierunājās, � ka jūs �eit nebijāt ieplānoju�i, nebijāt paredzēju�i un pieļāvu�i neko tādu, kas izrautu jūs no iesīkstēju�ās kārtības.

Nims pietvīka. � Kaut ko ieplānot var vienīgi tik tālu�

�is teikums palika nepabeigts.

Galerijā ienāca apvienības preses direktore Terēza van Būrena, kas uz brīdi bija no turienes izgājusi. Tā bija strupa, apaļīga, kustīga sieva, gadus �etrdesmit piecus veca, pastāvīgi ģērbusies saburzītā linaudekla kostīmā ar ērtām, brūnām sporta kurpēm kājās. Mati viņai bie�i vien bija izspūru�i, un viņa drīzāk izskatījās pēc mājas darbos pagalam notriektas namamātes nekā pēc tik varenas organizācijas vado�as darbi�nieces.

��� Man ir kaut kas paziņojams, � misis van Būrena sacīja. Balss viņai runājot mazliet aizrāvās, un papīrs, ko viņa turēja rokā, trīcēja. Telpā iestājās klusums.

���� Mēs tikko uzzinājām, ka bojā aizgāju�i �etri cilvēki. Visi �etri bija apvienības darbinieki un zaudēju�i dzīvību, eksplozijas brīdī atrazdamies darbā. Piederīgajiem ir paziņots, tāpēc tagad varam ari jums izpaust viņu vārdus un sniegt īsus biogrāfiskus datus, ar kuriem pēc pāris minūtēm jūs iepazīs�tināsim. Bez tam man dotas tiesības jums paziņot, ka vēl gan nav tie�i pierādīts, tomēr pastāv aizdomas, ka notikusi sabotā�a.

Izmantodams jautājumu krusu, kas tagad nobira, Nims nemanot izgāja ārā.

Soli pa solim Enerģijas kontroles centra vadībā sakārto�jās iedragātā strāvas sagādes sistēma.

Komunikāciju konsolē galvenais dispe�ers �onglēja ar diviem telefoniem un piedevām vēl manipulēja da�ādu pogu bateriju un dalīja mazāk nozīmīgus rīkojumus palīgiem, izmi�sīgi pūloties atjaunot saziņu ar citām apak�stacijām; tās bija automātiski iedarbinātas, kolīdz Lielais Lils pārstāja darbo�ties. Kad Klusā okeāna piekrastes starp�tatu kontakti bija atjaunoti, galvenais dispe�ers atlaidās dziļāk savā pelēkajā grozāmajā metāla krēslā un izdvesa skaļu nopūtu. Viņ� pame�ta īsu skatienu sāņus un redzēja atgrie�amies Nimu.

� Esam puslīdz atkal uz kājām, mister Goldmen.

No �iem vārdiem Nims saprata, ka puse aptum�otās platības atkal pilnībā atguvusi strāvas piegādi un ka atjaunot�nes process turpinās. Noslēgt strāvas padevi jebkurā vietā kompjūters spēja ātrāk, nekā tas būtu izdarāms ar jebkādiem citiem saziņas līdzekļiem, turpretī strāvas pieslēg�anai no jauna bija nepiecie�ams no Enerģijas kontrolcentra vadīts tehniķu darbs.

Prioritāti baudīja pilsētas � gan lielās, gan arī mazākās. Tad pamazām apgabalā aiz apgabala tika atjaunota strāvas padeve, pirmām kārtām aprūpējot tos apvidus, kur bija koncentrēti rūpniecības uzņēmumi. Pēc tam sekoja ciemi un ciemati. Strāvas saņēmēju saraksta pa�ā beigu galā palika lauku savrupnieki, kas dzīvoja at�ķirtībā no blīvi apdzīvotām vietām.

Tika ievēroti arī da�i izņēmumi. Priviliģētā stāvoklī bija slimnīcas, ūdensvada un kanalizācijas iestādes, telefona cen�trāles. Tiesa, �āda veida iestādēm un uzņēmumiem parasti bija pa�iem savi enerģijas avoti, tomēr visu vajadzību apmierinā��anai to jauda nebija pietiekama. Un tad bija vēl da�as pavisam speciālas rezerves enerģijas padevei.

Galvenais dispe�ers patlaban pievērsās kādai līniju kartei, par kuru patlaban risinājās saruna pa telefonu. �ī karte bija sētin nosēta ar da�ādu krāsu aplī�iem.

Nogaidījis pauzi nebeidzamajās telefona sarunās, Nims iejautājās: � Kas tā par karti?

Dispe�ers pārsteigts palūkojās uz viņu. � Vai jūs par to nekā nezināt?

Nims papurināja galvu. Pat plāno�anas viceprezidents nudien nevarēja pārzināt līdz pēdējam visas sīkās un sīkākās līnijas un novirzienus tik milzīgā uzņēmumā kā KS&A.

��� Tur atzīmētas dzīvības uzturē�anai nepiecie�amās ierī�ces privātās mājās. � Galvenais dispe�ers pamāja vienam no palīgiem, piecēlās no krēsla un palaida palīgu savā vietā.

���� Man kādu mirkli vajadzīga atelpa. � Galējā pagurumā viņ� pārvilka plaukstu sirmajiem matiem un izklaidīgi iebāza mutē d�elusīla tableti.

Tādā veidā uz brīdi atslogojies, galvenais dispe�ers izpleta raibo karti.

��� Tie sarkanie aplī�i apzīmē dzelzs plau�as � elpo�a�nas ierīci, kā to tagad dēvē, zaļie nozīmē nieru dialīzes aparatūru. Oran�ie aplī�i norāda, kur uzstādīti skābekļa pievades aparāti zīdaiņiem. �ādas kartes mums ir visādām vajadzībām un nepiecie�amajā daudzumā. Mēs turam tās pastāvīgā kontrolē un kārtībā. Mums palīdz slimnīcas, kas ir informētas par dzīvokļiem, kur novietots ikviens no �iem aparātiem.

��� Nupat jūs aizpildījāt lielu tuk�umu manās zinā�a�nās, � Nims konstatēja. Viņ� vairs nespēja novērst acis no kartes, kas bija viņu pilnīgi pārņēmusi savā varā.

��� Vairumam �o cilvēku, kas atkarīgi no mākslīgiem dzīvības uzturētājiem, bez parastā elektrības pievada ir vēl arī baterijas ārkārtējiem gadījumiem, � dispe�ers turpināja.

��� Tomēr ikviens traucējums vispārējā enerģijas piegādē var viņiem nozīmēt traumu. Tātad � ko mēs darām? Vispirms ātri pārbaudām stāvokli un, ja nepiecie�ams, dodamies turp ar portatīvu ģeneratoru.

��� Bet mums ta�u nav tik daudz portatīvo ģeneratoru, lai izlīdzētu tik pla�os enerģijas padeves pārtraukumos kāds bija �odien.

���� Nē, un mums arī nav speciālu komandu, kas apstai�gātu mājas. �odien mums laimējās. Visi klienti tika pārbau�dīti. Be�ā nebija palicis neviens no dzīvības uzturē�anas apa�rātiem. � Dispe�ers norādīja uz karti. � Tagad visās �eit atzīmētajās vietās esam atjaunoju�i strāvas padevi.

Apziņa, ka līdztekus rūpniecības milzeņiem eksistē tik neliela cilvēku kopa, kuriem tiek veltīta uzmanība, par kuriem rūpējas, �ķita patiesi aizkustino�a un nomierino�a. Nims vēl joprojām pētīja karti, ļaudams acīm slīdēt pār adresēm. Viņ� ievēroja kādu ielu krustojumu, ko labi pazina. Leikvūda un Balboa ielas. Pie kādas dzīvojamās mājas, kurai viņ� bie�i brauca garām, bija pievilkts sarkans aplītis. Līdzās arī uz�vārds: �Slouns�. Acīmredzot tas ir cilvēks ar dzelzs plau�ām. Slouns � kāds viņ� ir, �is Slouns?

Viņa apceri iztraucēja spēja uzruna: � Mister Goldmen, ar jums vēlas runāt priek�sēdis. Viņ� zvana no La Mission. � Nims paņēma klausuli, ko pasniedza viens no dispe�era palīgiem.

��� Nim, � sacīja Ēriks Hamfrijs, � jūs Valteru Tolbotu pazināt tuvāk personiski, vai ne? � Arī �ajā smagajā, kritis�kajā brīdī priek�sē�a balss skanēja tikpat nosvērti un cienīgi kā vienmēr. Tikko saņēmis pirmo vēsti par eksploziju, viņ� nekavējoties sēdās savā limuzīnā un kopā ar Reju Paulsenu aizdrāzās uz La Mission.

���� Jā, � Nims atteica, � mēs ar Valteru bijām labi draugi. � Viņ� skaidri juta, ka balss aizķeras un ka tālu nav arī asaras. Jau gandrīz no pirmajām dienām, kad pirms vienpadsmit gadiem Nims sāka darba gaitas Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienībā, viņi abi ar galveno in�enieri bija viens otram iepatiku�ies. Bija neiespējami iedomāties, ka nekad vairs nebūs draudzības un savstarpējās uzticē�anās.

��� Un kā ar Valtera sievu? Vai ari viņu jūs pazīstat?

��� Ardaitu? Pazīstu viņu ļoti labi. � Nims juta, ka priek�sēdis vilcinādamies apklusis, un jautāja: � Kā tur laukā izskatās?

��� Nejēdzīgi. Es nekad mū�ā nebiju redzējis karstā tvaikā noplaucētus cilvēku ķermeņus. Un ceru, ka nekad vairs arī nenāksies to redzēt. Viņiem vairs nav ne kripatiņas ādas. Tikai vienas drausmīgas �ulgas, zem kurām viss skaidri sare�dzams. Sejas nav iespējams atpazīt. � Vienu mirkli �ķita, ka arī Ērika Hamfrija savaldība sabruks, bet tad viņ� tūdaļ saņēmās. � Tāpēc man ļoti gribētos, lai jūs iespējami drīz sastaptos ar misis Tolbotu. Cik noprotu, viņa ir ļoti satriekta, par ko, zināms, nav jābrīnās. Kā tuvs draugs jūs varētu sniegt palīdzīgu roku. Man ļoti gribētos arī, lai jūs viņu atrunātu no vēlē�anās redzēt vīra mirstīgās atliekas.

��� �ēlīgā debess, Ērik! � Nims iesaucās. � Kālab lai to daru es?

��� Pavisam vienkār�a iemesla dēļ. Kādam tas ir jādara, un jūs acīmredzot esat ar abiem tuvāk pazīstams nekā jebkur� cits no mums. Es palūdzu arī vienu Dānieļi draugu, lai aiziet pie viņa sievas, tie�i tādu pa�u apsvērumu dēļ.

Nimam gau�i gribējās atcirst: �Kālab jūs neaizejat pats � pie visu �etru bojā aizgāju�o vīru sievām? Jūs ta�u esat mūsu virspavēlnieks, saņemat karalisku algu � par tādu tie�ām varētu �ad tad uzņemties arī kādu draņķīgāku pienā�kumu. Starp citu � vai bojāeja, dienesta pienākumus izpil�dot, nebūtu atalgojama ar iestādes augstākās personas sēru vizīti?� Ta�u viņ� to nepateica, jo zināja, ka D�. Ēriks Hamfrijs gan ir nenogurdināms administratīvajā darbā, tomēr ļoti cen�as neizcelt savu personu sabiedriskajā jomā, un �is bija atkal viens no tiem gadījumiem, kad viņ� sūtīja Nimu par savu aizstājēju.

��� Labi, � Nims pielaidās. � Es to izdarī�u.

�� Paldies. Un, lūdzams, izsakiet misis Tolbotai arī manu visdziļāko līdzjūtību.

Nelaimīgs un visnotaļ satriekts Nims aizgriezās no telefo�na. Viņ� nejutās piemērots pienākumam, kas viņam nupat bija uzdots. Viņ� zināja, ka reiz vajadzēs tikties ar Ardaitu Tolbotu un meklēt labākos vārdus mierinājumam. Ta�u ne�kādā ziņā nebija iedomājies, ka vajadzēs to darīt tik drīz.

Ejot ārā no Enerģijas kontrolcentra, viņ� saskrējās krūtīs ar Terē�u van Būrenu. Viņa izskatījās pavisam kā pie gala.

Tiktāl viņu acīmredzot bija novedu�as sarunas ar presi. Tur�klāt arī Terēza bija draugos ar Valteru Tolbotu.

�� Kāda ļauna diena tik daudziem no mums, � viņa sacīja.

��� Jā, � Nims piekrita. Viņ� pastāstīja Terēzai, kurp dodas un ko viņam uzdevis Ēriks Hamfrijs.

Preses prezidente saviebās. � Neapskau�u tevi. Starp citu, dzirdu, ka tu eso sagājis ragos ar Nensiju Molino.

��� Tā ir gatavā maita! � Nims aizkaitināts atsaucās.

��� Skaidrs, ka maita viņa ir, Nim. Bet arī spējīga �urnā�liste, lielu tiesu labāka par to nejēgu klaunu baru, kas ņemas pa avī�niecību.

��� Es brīnos, dzirdot tevi tā runājam. Viņa ta�u parasti ieņem kritisku vai pat naidīgu nostāju jau tad, kad vēl nemaz nezina, par ko būs runa.

Van Būrena paraustīja plecus. � Tas biezādainis, kura labā mēs strādājam, spēj izturēt da�u labu cilpu vai bultu un palikt dzīvs. Bez tam man liekas, ka naidīgums ir Nensijas taktika, lai tevi un vienu otru citu piespiestu pateikt kaut ko vairāk, nekā esam gribēju�i atklāt. Tev vēl �o to vajadzētu iemācīties par sievietēm, Nim, kaut ko vairāk nekā vienīgi brīvos vingrojumus gultā, jo �ai ziņā, cik esmu dzirdējusi, tev iemaņu netrūkstot. � Uzmetusi Nimam viltīgu skatienu, viņa piebilda: � Tu esot varens sievie�u mednieks. � Viņas skatiens māti�ķi atmaiga. � Varbūt man nevajadzēja tā teikt. Bet tagad ej un pasaki Valtera sievai kādu labu vārdu.

4.

Ielocījis garo, spēcīgo augumu divvietīgajā fiatā XI9, Nims Goldmens izlīkumoja cauri pilsētas centram un tālāk uz Sanroko priek�pilsētu, kur atradās Valtera un Ardaitas Tol�botu māja. Ceļu viņ� zināja, jo bie�i bija turp braucis.

Bija jau iestājusies novakare, pirms stundas beidzies sa�strēgums, kad visi pēc darba devās mājup; satiksme, kaut nedaudz, tomēr bija pierimusi.

Nims pūlējās ma�īnā iegrozīties ērtāk un negribot bija spiests atzīties, ka pēdējā laikā ir pieņēmies svarā un būs jālūko no liekā svara atbrīvoties, kamēr vēl nav sagājis naidā ar savu fiatu. Ma�īnu mainīt viņam negribējās. Tā stiprināja viņa pārliecību, ka visi tie, kas vizinās lielajās ma�īnās, tikai bezjēdzīgi iz�ķie� benzīnu un dzīvo īstā Muļķu paradīzē, kurai drīz pienāks īstens posta gals. Viena no vislielākajām nelai�mēm būs tik smags elektroenerģijas trūkums, ka tas sakropļos visu dzīvi. Visbriesmīgākais viņam �ķita fakts, ka nevienam tas īsti nerūpēja. Pat KS&A ietvaros, kur patiesi arī citi varēja visu pārredzēt tikpat labi kā Nims, netrūka pa�apmierināto, kas sacīja: Neraizējies. Gan viss būs labi. Gan savilksim galus kopā. Pagaidām ne�ūposim laivu un netracināsim ļaudis.

Nupat pēdējos mēne�os Kalifornijas Strāvas un Apgais�mes hierarhijā tikai trīs cilvēki � Valters Tolbots, Terēza van Būrena un Nims � bija aicināju�i mainīt nostāju. Viņi ieteica izbeigt vairī�anos no patiesības, mudināja kļūt tie�ākiem. Viņi prasīja nekavējoties un pilnā balsī brīdināt sabiedrību, presi un politiķus par neizbēgami tuvo un draudīgo elektroenerģi�jas badu, apgalvoja, ka to novērst nespēj nekas cits kā vienīgi jaunu spēkstaciju būves triecienprogramma, apvienojot to ar nopietniem, moko�iem dabas aizsardzības pasākumiem. Ta�u līdz �im bija uzvarējusi konvencionālā piesardzība, bailes aizvainot valsts varenos. Viedokļa maiņa nebija sankcionēta. Un nu arī Valters, viens no trim krustakarotājiem, miris.

Beidzot iedzēla sirdssāpe, uzvēlās Nimam kā vilnis. Pirmāk viņ� bija novaldījis asaras, bet tagad, sē�ot vienam ma�īnā, vairs nevajadzēja valdīties, un viņ� ļāva asarām ritēt. Radās sāpīgi skaudra vēlē�anās kaut ko izdarīt Valtera labā, kaut vai lūgsnu noskaitīt. Viņ� pūlējās atcerēties senseno Raudu Dziesmu, ko da�kārt bija dzirdējis bērēs un ko parasti skandē vecākais dzimtas vīrietis citu jūdu vīru klātienē. Nims neviļus, stostīdamies sāka skaitīt pusaizmirstās aramie�u vār�smas, tomēr līdz galam netika, vārdi pazuda, un viņ� atskārta, ka lūgsnas skaitīt vispār ir neloģiski.

Tomēr dzīvē gadījās brī�i � un �is bija viens no tiem, kad Nims kaut kur dziļi savā būtībā juta mostamies instinktus it kā no aizmū�iem, ilgas pēc dievbijības, pēc identificē�anās ar sen�u mantojumu. Bet reliģija, vismaz tās izpausme praksē, viņam nozīmēja aizslēgtas durvis. �īs durvis bija aizslēgtas jau pirms Nima dzim�anas, un tās bija aizcirtis viņa tēvs Izaks Goldmens, kas no Austrumeiropas bija ieradies Amerikā, pliks un nabags jauns imigrants, tomēr liesmains sociālists. Kaut ari rabīna dēls, jaunais Izaks uzskatīja, ka sociālisms un jūdaisms nav apvienojami. Tāpēc viņ�, vecākiem sirdi salauzdams, atteicās no sentēvu ticības. Pat vēl tagad, astoņdesmit divu gadu vecumā, īzaks zobojās par jūdu reliģiskajām doktrīnām, apgalvodams, ka visas runas par Dievu un Ābrahamu, kā arī burvīgā teiksma par ebrejiem kā par Dieva izredzēto tautu esot tikai bērni�ķīga, banāla vāvuļo�ana. Nims bija izaudzis, pieņemdams tēva izvēli. Visi lielie jūdu reliģiskie svētki Goldmenu ģimenē pagāja neievēroti un nesvinēti. Un tagad auga tre�ā paaudze � Nima pa�a bērni, kas gāja tālāk pa dumpīgā īzaka iemīto taku: Lea un Bend�ijs nenieka nezināja par sentēvu jūdaisko mantojumu. Bend�ijam nebija ieplānota bar micvā ceremonija[1], un �ī doma da�kārt Nimu darīja nemierīgu: vai neatkarīgi no dzīvesveida, kādu viņ� izraudzījies sev, viņam ir tiesības no�ķirt savus bērnus no piecus gadu tūksto�us vecās jūdu vēstures? Nims saprata, ka vēl nekas nav nokavēts, ta�u neko noteiktu izlēmis nebija.

Sācis domāt par ģimeni, Nims atcerējās, ka nav piezvanījis Rutei un pabrīdinājis, ka būs mājās tikai vēlu vakarā. Viņ� pasniedzās pēc mobilā telefona, kas gulēja plauktiņā zem pults pa labi. Tā bija KS&A pie�ķirta ērtība, apvienība arī maksāja par telefona abonementu. Atsaucās telefoniste, Nims minēja savu mājas numuru, un jau pēc pāris signāliem klausulē ieskanējās bērna balss:

��� Goldmenu māja. Runā Bend�ijs Goldmens. � Nims pasmaidīja. Tāds nu reiz Bend�ijs bija � desmit gadu vecs, bet jau precīzs un nosvērts, glu�i citāds kā māsa Lea, kas �etrus gadus par viņu vecāka un pie telefona noteikti atsauk�sies ar pavir�u: � Sveiks!

�� Te tētis, � Nims sacīja, � runāju pa mobilo. � Viņ� bija iemācījis savējiem, lai pagaida, kamēr viņ� to pasaka, jo, runājot pa mobilo telefonu, sarunām neviens nevarēja �uzsēs�ties�. � Vai jums mājās viss kārtībā?

�� Jā, tēt. Tagad atkal ir. Bet bija nodzisusi elektrība. � Pui�elis iesmējās. � Man liekas, ka tev tas zināms. Tēti, es visus pulksteņus atkal noregulēju pareizi.

��� Tas labi. Jā, par elektrību es zināju. Ļauj man tagad parunāt ar mammu.

��� Lea arī grib�

Nims dzirdēja soļus, tad savas meitas balsi: � Sveiks! Mēs skatījāmies ziņas pa televīziju. Tevis tur nebija. � Lea runāja it kā apsūdzēdama. Bērni bija pieradu�i viņu redzēt televīzijā kā KS&A spīkeru. Ļoti iespējams, ka nepiedalī�anās �āsdienas pārraidē nelabvēlīgi atsauksies uz Leas statusu draudzeņu aprindās.

��� Neņem ļaunā, Lea. �odien tur bija tik daudz notiku�mu. Vai varu tagad parunāt ar mammu?

Atkal pauzīte. Tad Rutes klusā, mīlīgā balss: � Nim?

��� Jā, � Nims atsaucās. � Kamēr dabū ar tevi parunāt, jālau�as ar elkoņiem cauri drūzmai.

Runādams viņ� pārmija brauk�anas joslas, manevrēdams fiatu ar vienu roku. Ceļazīme norādīja, ka līdz Sanroko ir vairs tikai pusotras jūdzes.

��� Vai tāpēc, ka bērni arī gribēja ar tevi parunāt? Pro�tams, gribēja, jo viņi tagad tevi tik reti redz mājās. � Rute nekad nepacēla balsi, alla� runāja maigi, pat tad, ja izteica pārmetumus. Viņ� saprata, ka �is ir pelnīts pārmetums, un klusībā no�ēloja, ka pieskāries tādam tematam.

��� Nim, mēs dzirdējām par Valteru. Un par pārējiem. To teica ziņās. Tas ir briesmīgi. Man viņu no sirds �ēl.

Nims ticēja, ka Rute tie�ām runā tā, kā jūt, jo zināja, cik sirsnīga bija viņa draudzība ar galveno in�enieri.

�āda izpratne bija Rutei gau�ām raksturīga, kaut gan daudzējādā ziņā viņai un Nimam pēdējā laikā bija aizvien mazāk, ko varētu viens otram pateikt. Nē, viņu starpā nebija atklāta naidīguma. Rutes rimtais, nesatricināmi mierīgais rak�sturs nekad neko tamlīdzīgu nepieļautu, to Nims saprata. Arī tagad viņ� iedomājās Ruti � savaldīgu, saproto�u; skaidra�jās, pelēkajās acīs dziļa līdzjūtība. Viņam bie�i likās, ka Rutei ir Madonnas izskats. Un skaistu viņu darīja ne vien patiesi glītā un pievilcīgā āriene, bet galvenokārt raksturs. Viņ� zināja, ka arī pa�reiz viņa bērniem izskaidro notiku�o, izturas pret tiem kā pret līdzīgiem. Tā viņa darīja vienmēr. Nims alla� bija izjutis cieņu pret Ruti, it īpa�i kā pret māti. Viņu laulība glu�i vienkār�i bija kļuvusi neinteresanta, pat garlaicīga; savā prātā viņ� lāgiem to salīdzināja ar gludu ceļu, kas gan ir bez grambām, bet nekurp neved. Bez tam bija radies vēl kaut kas cits � varbūt izaudzis no viņu attiecību panīkuma. Pēdējā laikā Rutei, �ķiet, bija uzradu�ās pa�ai savas intereses, par kurām viņa nevēlējās runāt. Nims vairākkārt bija piezvanījis uz mājām tādā laikā, kad sievai vajadzētu būt mājās; ta�u izrādījās, ka viņa pavadījusi ārpus mājas visu dienu un vēlāk ir nedomāja kaut ko paskaidrot; tas nepavisam nebija rakstu�rīgi Rutei. Vai viņa apgādājusies ar mīļāko? Nims �ādu iespēju neizslēdza. Lai nu bija kā būdams, Nimam kādreiz gribējās uzzināt, cik ilgi un cik tālu viņi tā dreifēs, iekams notiks kaut kas iz�ķiro�s un viņi nonāks līdz nepārprotamai konfrontācijai.

��� Mēs visi esam satriekti, � viņ� sacīja. � Ēriks palū�dza, lai pie Ardaitas aizbraucot es, tagad esmu ceļā uz turieni. Liekas, ka mājās bū�u vēlu, varbūt ļoti vēlu. Negaidi mani. Liecies gulēt.

Tas, protams, nebija nekas jauns. Bie�āk viņ� vakaros mājās laikus nepārradās, nekā pārradās, jo ilgi kavējās darbā. Vakariņas mājās viņ� vai nu nokavēja vai vispār neieradās, lai tās ieturētu kopā ar ģimeni. Līdz ar to iznāca, ka meitu un dēlu viņ� sastapa visai reti, jo bērni bie�i vien jau gulēja, kad viņ� pārradās. Da�kārt Nimam patiesi uzmācās vainas apzi�ņa, iedomājoties, cik maz laika viņ� pavada kopā ar bērniem un kādu slodzi līdz ar to uzkrauj Rutei, kaut gan viņa vēl ne reizi nebija par to ieminējusies. Da�brīd Nims vēlējās, kaut viņa to darītu.

Ta�u �ai vakarā izpalik�ana no mājas bija vērtējama pavisam citādi. �oreiz nebija nepiecie�ama nekāda taisno�a�nās vai aizbildinā�anās � pat pa�am sev.

��� Nabaga Ardaita, � Rute sacīja. � Tie�i tagad, kad Valters pavisam drīz grasījās aiziet pensijā. Un paziņojums, ko nupat dzirdējām, visu padara vēl ļaunāku.

��� Kāds paziņojums?

���� Ak � man likās, ka tu jau zini. Par to runāja ziņās. Tie, kas bija noliku�i bumbu, pavēstīju�i kaut ko tādu � pa�i nosauku�i to par komunikē � piezvanīju�i uz kādu radiosta�ciju. Viņi pat lielīju�ies ar to, ko izdarīju�i. Vai tu vari to iedomāties? Kas gan tie par cilvēkiem �

��� Uz kuru radiostaciju? � Runādams Nims strauji nolika klausuli un ieslēdza radio, tad atkal pacēla klausuli īstajā mirklī, lai dzirdētu Ruti sakām: � Es nezinu.

��� Paklau, � viņ� teica, � man ir ļoti svarīgi to dzirdēt. Tāpēc tūliņ lik�u nost klausuli. Ja iznāks, piezvanī�u tev vēlāk no Ardaitas mājas.

Radio nobungoja parasto morzes signālu un tad sāka ziņas. Pirmā vēsts bija tie�i tā, ko Nims vēlējās dzirdēt.

Grupa, kas sevi dēvē par �Brīvības draugiem�, uzņemas atbildību par sprādzienu, kas �odien notika vienā no Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības spēkstacijām. Sprādziens nogalinājis �etrus cilvēkus un stipri sabojājis ģeneratorus.

Lentē ieskaņotais paziņojums pa telefonu nolasīts kādai ra�diostacijai vēlu pēcpusdienā. Policija apstiprina lentes autentisku�mu un pārbauda skaņu ierakstu, lai meklētu pēdas un pierādījumus.

Nims sprieda, ka stacija, kas patlaban �o ziņu pārraida, nav tā, kur saņemts oriģinālpaziņojums. Radioļaudīm nepatīk atzīt konkurences eksistenci pat tad, ja ziņa ir tik nozīmīga kā �ī, bet pārāk svarīga, lai tiktu noklusēta. Tomēr attiecīgās radiostacijas nosaukums netika pieminēts.

Kā radiopaziņojumā minēts, lentē skanējusi pagaidām vēl nenoskaidrota vīrie�a balss, kas teikusi, citējam: �Brīvības draugi uzsāk vistautas revolūciju, protestējot pret kapitālistu alkatīgo elektroenerģijas monopolizāciju, jo vienīgās tiesības uz enerģijas īpa�umu pieder tautai.� Citāta beigas.

Komentējot nāves gadījumus eksplozijas laikā, paziņojumā teikts, citējam: �Nebija paredzēts sprādzienā kādu nogalināt, bet tautas revolūcijā, kas patlaban sākas, cietīs kapitālisti un viņu rokaspui�i, kuri tiks sodīti par saviem noziegumiem pret cilvēcību.� Citāta beigas.

Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības oficiāls pār�stāvis atzina, ka �odien notiku�ā sprādziena cēlonis ir sabotā�a, tomēr tuvāk notiku�o nekomentēja.

Paredzams, ka gaļas mazumtirdzniecības cenas tuvākajā nākotnē celsies. Va�ingtonā lauksaimniecības ministrs �odien paziņoja, ka�

Nims pastiepa roku un izslēdza radio. Dzirdētās ziņas ar savu �ķebino�o bezjēdzību viņu pagalam satrieca. Dievs vien zina, kā tās uzņēmusi Ardaita Tolbota, ar kuru pavisam drīz būs jāsastopas.

Krēslā, kas sāka biezēt, viņ� ieraudzīja, ka pie Tolbotu pieticīgās, glītās divstāvu savrupmājas piestāju�as vairākas ma�īnas. Mājas priek�ā kuploja puķu dobe � Valtera vaļas�prieks kop� jaunām dienām. Apak�stāva logos dega gaisma.

Nims atrada novietni savam flatam, izkāpa, aizslēdza ma�īnu un devās uz namdurvīm.

5.

Parādes durvis bija vaļā, un mājā skanēja vairāku cilvēku balsu murdoņa. Nims pieklauvēja un pagaidīja. Kad neviens neatsaucās, gāja iek�ā. Priek�namā balsis bija skaidrāk sadzir�damas. Tās skanēja no dzīvojamās istabas, kas atradās pa labi. Starp citām Nims at�ķīra Ardaitas balsi. Tie bija histē�riski �ņuksti. Viņ� uztvēra nesakarīgas teikumu daļas:

��� � slepkavas briesmīgie, ak Dievs� tik labs, tik sir�snīgs � nekad nav nevienam pāri darījis� un tagad viņu ķēzī tādiem vārdiem�

Iejaucās citas balsis, kas lūkoja Ardaitu nomierināt.

Nims vilcinājās. Dzīvojamās istabas durvis stāvēja pus�viru, viņ� nevarēja istabā nevienu saredzēt, un neviens nere�dzēja viņu. Uzmācās kārdinājums klusītēm uz pirkstgaliem izlavīties atpakaļ ārā un pazust tikpat nemanītam, cik nema�not ienācis. Ta�u pēk�ņi durvis pla�i atvērās un no dzīvojamās istabas iznāca vīrietis. Atri aizvēris aiz sevis durvis, viņ� atspiedās pret tām. Bārdainā, izteiksmīgā seja bija bāla un izmocīta, vīrietis cie�i aizmiedza acis, it kā gribēdams kaut mirkli izjust atvieglojumu.

��� Volij, � Nims klusu ierunājās. � Volij.

Vīrietis atvēra acis, un pagāja mirklis, līdz viņ� atguvās.

��� Ai Nim, tas esi tu. Paldies, ka atnāci.

Valteru Tolbotu junioru, nelaiķa galvenā in�eniera vie�nīgo dēlu, Nims pazina gandrīz kop� tā laika, kad bija sa�draudzējies ar tēvu. Arī Tolbots jaunākais strādāja KS&A � par transmisiju līniju ekspluatācijas in�enieri. Viņam bija sieva un bērni, un viņ� dzīvoja pilsētas otrā malā.

��� Nav jau nekā, ko varētu pateikt, � Nims sacīja. � Vienīgi to, cik man briesmīgi �ēl.

Volijs Tolbots palocīja galvu. � Es zinu. � Viņ� pamāja kā atvainodamies uz istabu, no kuras tikko bija iznācis. � Es nevarēju izturēt, vajadzēja uz brītiņu iznākt ārā. Viens nolā�pīts idiots ieslēdza televizoru, un mēs dabūjām noklausīties riebīgo murgojumu, ko tie nelie�i ierunāju�i pa radio. Pirms tam mums bija izdevies māti cik necik nomierināt. Nu viņa atkal satraukusies. Tu varbūt dzirdēji.

��� Jā. Dzirdēju. Kas tur iek�ā sanāku�i?

�� Vispirms, protams, Mērija. Mēs palūdzām, lai kāds paliek ar bērniem, un braucām �urp. Nu ir sanāku�i kaimiņi; gandrīz visi vēl ir tepat. Viņi, zināms, grib vislabāko, ta�u palīdzēt neko nespēj. Ja tētis būtu te, viņ� � �Volijs aprāvās un ar mokām pasmaidīja. � Pārāk grūti ir pierast pie domas, ka viņa te vairs nekad nebūs.

��� Arī es visu laiku jūtu to pa�u. � Nims bez teik�anas saprata, ka Volijs pa�laik nav tādā stāvoklī, lai uzņemtos va�dību par norisēm mājā. � Paklausies, � Nims sacīja, � tādā pa�plūsmā to nevar atstāt. Iesim iek�ā, es aprunā�os ar tavu māti, darī�u, ko spē�u, bet jūs abi ar Mēriju sāciet pamazām vadīt tos pārējos ārā.

��� Labi, tā būs visprātīgāk. Paldies, Nim. � Acīmredzot Volijam bija nepiecie�ams kāds, kas pasaka, ko darīt.

33

Dzīvojamā istabā stāvēja un sēdēja kāds desmits cilvēku, kad Volijs ar Nimu tur iegāja. Istaba bija gai�a un mājīga, parastos apstākļos tā bija pat prāva, bet tagad �ķita kā bāztin piebāzta. Bija arī karsti, lai gan kondicionē�anas iekārta darbojās. Cilvēki sarunājās, ta�u arī televizors nebija izslēgts, tā ka trok�ņa istabā bija pārpārēm. Ardaita Tolbota sēdēja uz dīvāna, kur viņu bija aplenku�as vairākas sievietes. Viena no tām Volija sieva Mērija. Pārējās Nims nepazina, dro�i vien Volija pieminētās kaimiņienes.

2-65

Kaut Ardaita Tolbota bija nosvinējusi se�desmito dzim��anas dienu, ari Nims un Rute bija piedalīju�ies svinībās, viņa vēl aizvien bija pārsteidzo�i izskatīga sieviete ar smuidru augumu un pareizi veidotu seju, kurā tikai sāka iezīmēties brieduma gadi. Moderni apgrieztajos kastaņkrāsas matos varēja jaust pirmo vieglo sarmojumu. Ardaita regulāri spēlēja tenisu, kas viņai palīdzēja uzturēt ziedo�u veselību. Protams, �odien tas viss bija sagruvis. Asarām noplūdusī seja izskatījās sakritusies un veca.

Ardaita vēl joprojām runāja, kā bija uzsākusi, aizlauztā balsī, saraustītiem teikumiem. Bet, ieraudzījusi Nimu, viņa apklusa.

��� Ai Nim! � viņa izstiepa rokas, un pārējie pavirzījās nostāk, kad viņ� piegāja pie dīvāna, apsēdās tai blakus un aplika roku ap pleciem. � Ai Nim, � viņa atkārtoja. � Vai tu esi dzirdējis par tām �ausmām, kas notiku�as ar Valteru?

��� Jā, mīļā, � viņ� maigi atteica, � esmu dzirdējis.

Nims ievēroja, ka Volijs otrā istabas malā izslēdza televi�zoru, tad paaicina sievu sāņus un klusām kaut ko tai saka. Mērija palocīja galvu. Tūliņ pēc tam abi sāka apstaigāt pārē�jos apmeklētājus un pamazām citu pēc cita izvadīt no istabas. Nims joprojām turēja roku Ardaitai ap pleciem, nerunādams ne vārda, tā cenzdamies viņu nomierināt. Drīz vien dzīvojamā istabā visi lielie trok�ņi aprima.

Nims dzirdēja ārdurvis aizveramies aiz pēdējā kaimiņa. Volijs un Mērija, kas bija izgāju�i priek�namā, atgriezās istabā. Volijs izbraucīja ar pirkstiem bārdu.

�� Man pa�reiz noderētu glāze stipra viskija, � viņ� sacīja. � Vai kāds grib piebiedroties?

Ardaita palocīja galvu. Nims arī.

��� Es sadabū�u, � Mērija piedāvājās. Viņa sāka darbo�ties ap glāzēm un dzērienu pudelēm, novāca pilnos pelnutraukus, piekopa istabu, aizvācot visu, kas varēja atgādināt nese�nos ciemiņus. Pirms apprecē�anās ar Voliju viņa bija strā�dājusi par mākslinieci kādā reklāmas firmā un vēl tagad ār�tatā piestrādāja, cik mājas rūpes un bērni atļāva.

Ardaita nu sēdēja, atraisījusies no atbalsta, un maziem malciņiem sūca viskiju, pamazītēm atgūdamās.

��� Man liekas, es izskatos briesmīgi, � viņa pēk�ņi ierunājās.

��� Ne sliktāk, kā izskatītos jebkura tavā situācijā, � sa�cīja Nims.

Ta�u Ardaita jau bija piecēlusies un piegājusi pie spoguļa.

��� Ak �ausmas! � Un, pagriezusies pret pārējiem, piebil�da: � Iedzeriet vien, es drīz atgriezī�os, � viņa noteica un, paņēmusi līdzi savu viskija glāzi, izgāja no dzīvojamās istabas, lai dotos aug�up uz otro stāvu. Sājā uzjautrinājumā Nims noraudzījās viņai nopakaļ: tikai retais vīrietis spētu būt vitāli tik stiprs kā, piemēram, �ī sieviete.

Tomēr viņ� nekavējoties nolēma atklāt vispirms Volijam Ērika llamfrija ieteikumu brīdināt ģimeni, lai atsakās no prasības redzēt Valtera mirstīgās atliekas. Viņam pārskrēja �ermulis, atceroties priek�sē�a vārdus: �� praktiski vispār vairs nav ādas� sejas nebija atpazīstamas.� Mērija bija aizgājusi uz virtuvi. Palicis vienatnē ar Voliju, Nims pūlējās saudzīgi, atturēdamies no sīka izklāsta, draugam izskaidrot situāciju.

Reakcija sekoja nekavējoties. Volijs strauji atstūma atpakaļ glāzi ar neizdzerto viskiju. Acīs sariesās asaras. � Jēziņ, briesmīgi ir to pat noklausīties. Es nemū�am nespētu to pateikt mātei. Tas jāizdara tev.

Nims klusēja, ar �ausmām domādams par to, kas viņu sagaida.

Pēc piecpadsmit minūtēm Ardaita atgriezās. Viņa bija sakopusi seju, sasukājusies un iepriek� valkāto kleitu apmai�nījusi pret elegantu blūzi un svārkiem. Lai gan acīs vēl jopro�jām vīdēja skumjas, tomēr virspusēji viņa puslīdz bija atgu�vusi parasto pievilcīgo izskatu.

Arī Mērija bija atgriezusies no virtuves. Volijs no jauna piepildīja glāzes, un tā viņi �etratā sēdēja, sākumā juzdamies mazliet neveikli, jo neviens īsti nezināja, ko sacīt.

Ardaita pirmā pārtrauca klusumu.

Stingrā balsī viņa sacīja: � Es gribu redzēt Valteru. � Tad pievērsās Volijam. � Vai tu zini, uz kurieni tēvs aizvests un kas� kas jau ir izdarīts, lai�

2*

35

��� Redzi� lieta tāda, ka� � Volijs apklusa, piecēlās, noskūpstīja māti un palika stāvam tā, lai nav jāskatās viņai

acīs. � Ir kāda problēma, māt. Nims tev visu izstāstīs. Tu izstāstīsi, Nim, vai ne?

Nimam gribējās pa�reiz būt vienalga, kur, tikai ne tur, kur viņ� atradās.

��� Mīļo māt, � Volijs sacīja, vairs neapsēzdamies.

��� Mums ar Mēriju jāaizbrauc pie bērniem, bet mēs atgriezī�simies. Viens no mums paliks naktī pie tevis.

It kā nesadzirdējusi viņa vārdus, Ardaita neatlaidās:

�� Kādas problēmas?� Kālab es nedrīkstu redzēt Valteru?� Pasakiet kāds man to.

Volijs klusiņām izgāja no istabas, Mērija sekoja pa pē�dām. Nelikās, ka Ardaita būtu pamanījusi viņus aizejam.

��� Lūdzu� Kāpēc es nedrīkstu� ?

Nims saņēma viņas rokas un paturēja tās savējās.

��� Paklausies, ko tev teik�u, Ardait. Valters nomira pēk��ņi. Nepilnā sekundē viss bija beidzies. Viņam nebija laika aptvert, kas notiek, tāpēc viņ� arī nedabūja ciest sāpes. � Nims gau�i cerēja, ka tie�ām ir noticis tā, kā viņ� sacīja. Tad turpināja: � Bet, ņemot vērā to, kas notika, viņ� tika sakropļots.

Ardaita ievaidējās.

��� Valters bija mans draugs, � Nims uzstājīgi turpināja.

���� Es viņu pazinu un zinu, ko viņ� domātu. Viņ� noteikti negribētu, lai tu viņu redzētu tādu, kāds viņ� tagad izskatās. Viņ� gribētu, lai tu atceries� � Nims aprāvās, jo viņam pa�am aiz�ņaudzās balss aiz sirdssāpēm, un viņ� pat nezināja, vai Ardaita ir dzirdējusi, ko viņ� saka, un, pat, ja ir dzirdējusi, vai ir to sapratusi. Atkal viņi brīdi sēdēja klusēdami.

Bija pagājusi vairāk nekā stunda, kop� viņ� atbraucis.

�� Nim, � Ardaita beidzot ierunājās, � vai tu vakariņās esi ko ēdis?

Viņ� papurināja galvu. � Neiznāca laika. Un man arī nemaz negribas ēst.

Viņu sāka uztraukt piepe�ā pārmaiņa Ardaitas noskaņo�jumā.

Ardaita piecēlās. � Aizie�u un tev kaut ko pagatavo�u. Nims aizgāja līdzi uz ļoti kompakto, kārtīgo virtuvi, ko Valters Tolbots pats bija izprojektējis. Rīkodamies saskaņā ar

savu raksturu, Valters vispirms bija pamatīgi pārdomājis un izmēģinājis visas virtuvē veicamās funkcijas un tikai pēc tam izplānojis un novietojis visu tā, lai, darbojoties virtuvē, ne�būtu jāizdara neviena lieka kustība. Nims apsēdās pie virtuves darbgalda, noskatījās, kā Ardaita rīkojās, nejaucās ar valodu pa vidu, saprazdams, ka viņa jūtas labāk, ja ir kaut kas praktisks darāms. Viņa uzkarsēja buljonu, ko ielēja māla krūzēs, no savējās iebaudīdama pa to laiku, kamēr sagatavoja omleti ar zaļumu un sēņu pildījumu. Kad viņa bija sadalījusi omleti uz �ķīvjiem, Nims pēk�ņi juta, ka ir izsalcis, un savu daļu notiesāja ar baudu. Ardaita savējo mazliet paknibināja, ta�u gandrīz visu pameta neapēstu. Maltīti viņi pabeidza ar stipru kafiju, ko dzēra dzīvojamā istabā.

Mierīgā un nosvērtā tonī Ardaita sacīja: � Es varu pieprasīt, ka gribu redzēt Valteru.

�� Ja tu to darīsi, � Nims atteica, � neviens tev to neliegs. Bet es gau�i ceru, ka nedarīsi.

�� Kā tu domā, vai tos cilvēkus, kuri ielika bumbu � to, kas nogalināja Valteru un pārējos, vai tos atradīs?

��� Dro�i vien beidzot atradīs. Ta�u tas būs ļoti grūti, kā vienmēr, kad darī�ana ar trakiem. Tie nerīkojas racionāli, tāpēc ir daudz grūtāk tos notvert. Bet, ja tie vēl kādreiz mēģinās darīt ko līdzīgu, un dro�i ir paredzams, ka to darīs, tad galu galā tos noteikti notvers un sodīs.

�� Man laikam vajadzētu ļoti gribēt, lai tie tiktu notverti un sodīti, bet es to nekāroju. Vai tas ir slikti?

��� Nē, � Nims atteica. � Par to katrā ziņā parūpēsies

citi.

�� Vienalga, kas notiks, tas tik un tā nespēs neko mainīt. Ar to Valteram dzīvība netiks atdota� arī tiem citiem ne� � Apcerīgi viņa runāja tālāk: � Vai tu zināji, ka mēs nodzīvojām laulībā trīsdesmit se�us gadus? Par to man jābūt pateicīgai. Tas ir vairāk, nekā daudziem cilvēkiem novēlēts, un lielākā daļa �o gadu bija labi� Trīsdesmit se�us ga�dus � � Viņa sāka klusiņām raudāt. � Apskauj mani, Nim.

Nims ieskāva viņu rokās, atbalstot viņas galvu ar savu plecu. Viņ� juta, ka tā raud, bet ne vairs histēriski. Tās bija atvadu asaras, atmiņu un mīlestības asaras; tās �ķīstīja un skaloja dvēseli, sāka arī dziedēt brūces, tās bija remdinātā�jas � tik senas kā pati dzīvība.

Turēdams Ardaitu ieskautu, Nims juta uzdvesmojam liegu smar�u. To viņ� pirmāk, Ardaitu apskāvis, nebija saju�tis. Pa kuru laiku viņa iesmar�ojusies? Dro�i vien tad, kad bija uzgājusi aug�ā sakopties. Tad viņ� aiztramdīja �īs domas.

Nims atskārta, ka ir jau diezgan vēls. Arā bija satumsis dziļ� vakars, �ad tad uzspīdēja kādas ma�īnas starme�i. Pa�ā mājā �ķita iestājies miers, kā vakaros mājās mēdz notikt. Visapkārt klusums.

Ardaita Nima rokās sakustējās. Viņa vairs neraudāja un pieglaudās cie�āk. Atkal viņam iesitās nāsīs reibino�ā smar�a. Un tad viņ�, pats nenoticēdams, konstatēja, ka ķermenis sāk satraukties un viņ� sāk izjust Ardaitu kā sievieti. Viņ� pūlējās pievērst prātu citām domām, kontrolēt un noraidīt to, kas grasījās notikt, bet tas neizdevās.

� Noskūpsti mani, Nim! � Viņa iegriezās tā, ka sejas vienotrai bija pavisam tuvu. Viņu lūpas saskārās, sākumā liegi, tad spēcīgāk. Ardaitas mute bija pavedino�a, silta un prasīga. Viņ� juta, kā abos mostas seksuālas alkas, un neiz�pratnē jautāja sev: vai tas patiesi var notikt?

Viņ� pakļāvās, bet kāda iek�ēja balss urdīja: Nedari to! Ej projām! Tūliņ ej prom! Bet, kaut nicinādams sevi, viņ� tomēr saprata un zināja, ka nekur neaizies. Iek�ējā balss tā runāja vienīgi goda pēc.

Uz dīvāna bija ļoti daudz vietas. Kamēr viņ� gāja nodzēst gaismu, Ardaita bija novilkusi da�us drēbju gabalus. Tagad viņ� tai palīdzēja atbrīvoties no pārējām drēbēm un veikli nometa pats savu apģērbu. Kad viņi apskāvās, Nims juta, ka tā ir kaismīga, satraukta un pieredzējusi. Viņas pirksti ceļoja viegli un dro�i, lai Nimu tīksminātu, un tie�ām to panāca. Arī viņ� nepalika parādā. Drīz vien Ardaita ievaidējās, tad pilnā balsī iesaucās: �Ak Dievs! Negaidi, Nim, nevilcinies, lūdzu, lūdzu!

Vēlreiz klusu ierunājās viņa sirdsapziņa, un pēk�ņi uzmā�cās nepatīkama sajūta, ka Volijs un Mērija varētu atgriezties, kā solīju�i, un nākt iek�ā. Ta�u tad tiklab �ī, kā visas citas domas aizvirpuļoja un noslīka baudā un kaislē.

�� Tevi moka nemiers?

��� Jā, � Nims atzinās, � turklāt briesmīgs.

Tas notika stundu vēlāk. Viņi abi bija atkal apģērbu�ies, istabā dega gaisma. Pirms da�ām minūtēm bija piezvanījis Volijs un pateicis, ka viņ� ar Mēriju esot ceļā pie mātes un abi pie viņas pārnak�ņo�ot.

����� Negremzies, � Ardaita viegli pieskārās viņam pie delma un bikli pasmaidīja. � Tu man palīdzēji vairāk, nekā vispār spēj iedomāties.

Nims instinktīvi juta, ka viņa nepateica visu līdz galam: ka gau�ām reti divu cilvēku tuvībā atklājas tik neaprakstāma saderība un ka dro�āk par visu ticams � piedzīvojums nākotnē vēl tiks atkārtots. Un, ja tā, tad patlaban viņam sirdi spieda divkār�s smagums � ne vien kauns par to, kā viņ� izturējies drauga nāves dienā, bet arī sajūta, ka pa�a dzīvē uzradies jauns sare�ģījums, kas nepavisam nebija nepiecie�ams.

��� Gribu tev kaut ko paskaidrot, � Ardaita sacīja. � Es Valteru no visas sirds mīlēju. Viņ� bija maigs, labs, sirsnīgs cilvēks. Mēs brīni�ķīgi satikām, ar viņu bija interesanti dzīvot. Dzīve bez viņa� es pat nespēju to vēl iedomāties. Bet tuvu attiecību mums abiem jau sen vairs nebija � paga, pado�mā�u � jā, gadus se�us vai septiņus. Valteram glu�i vienkār�i vairs nesanāca. Ar vīrie�iem, varbūt tu zini, tā mēdz notikt daudz bie�āk nekā ar sievietēm.

Nims sāka spuroties pretī. � Es negribu ne klausīties �

��� Vai nu gribi vai negribi, būs vien jānoklausās. Tāpēc, ka es nevēlos, lai tu no �ejienes �ovakar aizietu sajauktu prātu un nelaimīgs. Es tev pateik�u vēl kaut ko, Nim. Tu mani nepavedināji �ovakar; es pavedināju tevi. Es zināju, kas galu galā notiks, un gribēju, lai tas notiek, gribēju jau tad, kad tev tas vēl nebija ne prātā.

Kā tad, � viņ� nodomāja, � tās smar�as. Tās bija viņu ļoti uzbudināju�as. Vai Ardaita patiesi būtu visu priek�laikus izplānojusi?

�� Ja sievietei savās mājās pietrūkst seksa, � Ardaita nopietni turpināja, � viņa vai nu iztiek be�ā vai dodas to meklēt ārpus mājas. Es paliku be�ā. Iztiku ar to, kas man bija � ar labu vīru, kuru joprojām mīlēju, nekur citur negāju. Bet mana iekāre nezuda.

�� Ardait, � Nims iebilda, � lūdzu�

��� Nekas, es drīz bū�u galā. �odien� �ovakar� kad sapratu, ka esmu zaudējusi visu, man sekss kļuva nepiecie�a�māks kā jelkad. Pēk�ņi pār mani it kā nogāzās visi septiņi atteik�anās gadi. Un tu biji �eit, Nim. Tu man vienmēr esi paticis, varbūt mazliet vairāk nekā tikai �paticis�, un nu tu biji �eit brīdī, kad man tevis vajadzēja visvairāk. � Viņa pasmaidīja. � Ja tu atbrauci mani mierināt, tad tev tas patiesi izdevies. Redzi, cik vienkār�i. Nesare�ģī neko un nemeklē vainu, kur nekādas vainas nav.

Viņ� nopūtās. �Ja tu tā saki, tad nemeklē�u. �Tas bija varen viegls ceļ�, kā nomierināt sirdsapziņu. Varbūt pārāk viegls.

��� Jā, tā es saku. Un tagad noskūpsti mani vēlreiz un ej uz mājām pie Rutes.

Nims darīja, kā viņa vēlējās, un jutās atvieglots, ka varēja aizbraukt, pirms no jauna ieradās Volijs un Mērija.

Braucot mājup, Nims, ma�īnā sēdēdams, pārdomāja sa�re�ģījumus savā personiskajā dzīvē. Salīdzinājumā ar tiem visas smalkās kaites, visas bū�anas un nebū�anas Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienībā �ķita īsta niecība un vienkār��ība. Viņa pa�reizējo problēmu saraksta pa�ā aug�ā bija ierakstīts Rutes vārds un viņu laulība, kurā viņi dreifēja apļos viens otram apkārt, un nu vēl Ardaita. Bez tam netrūka ari citu sievie�u, ar kurām viņ� da�kārt ielaidās īslaicīgās dēkās, kāds pārītis no tām vēl gruzdēja visai nesenās un ne glu�i apdzisu�ās atmiņās. �ādas aizrau�anās Nimam pagadījās itin nejau�i, viņ� pats tās īpa�i nemeklēja. Bet varbūt patlaban centās sevi maldināt? Vai patiesībā viņ� tomēr tās tī�ām nemeklēja un vēlāk tikai pūlējās pats sev it prātīgi iestāstīt, ka tā sagadījies? Lai nu bija kā būdams, cik vien sen viņ� sevi spēja atcerēties, nekad viņam nebija trūcis izdevības seksuāliem priekiem.

Pēc apprecē�anās ar Ruti pirms piecpadsmit gadiem viņ� stingrā apņēmībā glabāja uzticību vienai pa�ai sievietei. Un apmēram �etrus gadus viņam tie�ām izdevās to saglabāt. Tad nejau�i pagadījās kāda ārpuskārtas iespēja, un viņ� tai nepre�tojās. Vēlāk tādu iespēju uzradās arvien vairāk � gan paras�tās vienas nakts dēciņas, gan arī tādas, kur aizrautība sagla�bājās kādu brīdi ilgāk, lēnām izdziestot kā zvaigznes, vēl pēdējoreiz gai�āk iemirgodamās. Sākumā Nimam itin viegli vedās savas seksuālās ekskursijas no Rutes noslēpt � liels palīgs bija viņa amats ar garajām, smagajām darba stundām. Kādu laiku tas varbūt tie�ām izdevās. Ta�u tad veselais saprāts atgādināja, ka Rute ir ne tikai jūtīga, bet arī ļoti atjautīga un dro�i vien uztvērusi, kas notiek. Visdīvainākais bija tas, ka viņa nekad nedumpojās, likās, ka viņa vienkār�i zina un akceptē to kā faktu. Lai gan tas bija neloģiski, bet Rutes reakcija, īstenībā reakcijas trūkums, Nimu līdz par �ai baltai dienai stipri ērcināja. Viņai būtu vajadzējis ņemt ļaunā, protestēt, varbūt aiz dusmām raudāt. Tas viss, protams, situācijā nebūtu neko mainījis, bet Nimam nedeva mieru jautājums: vai tad viņa apgrēcības nebija pat tik daudz vērtas? Zināmu nemieru sāka sagādāt arī tas, ka vēstis par viņu kā �brun�u mednieku�, lai cik slepeni viņ� domājās rīkojamies, pamazāk sāk izpeldēt atklātībā. Vienu �ādu noplūdi viņ� bija konstatējis �ai pēcpusdienā. Kā īsti Terēza van Būrena sacīja? �Tev vēl �o to vajadzētu iemācīties par sievietēm, Nim, kaut ko vairāk nekā vienīgi brīvos vingrojumus gultā. Klīst valo�das, ka �ai ziņā tev iemaņu netrūkstot.� Acīmredzot Terēzas rīcībā bija vairāk nekā tikai valodas, citādi viņa nebūtu tik dro�i runājusi. Un, ja to zināja Terēza, tad zināja arī citi Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienībā.

Vai ar tādu dzīvi viņ� apdraudēja savu karjeru? Ja nu tie�ām, vai tad būtu vērts tādā garā turpināt? Un kālab viņ� vispār tā darīja? Un kādas �īs aizrau�anās bija � īstas vai tikai paspēlē�anās?

� Lai mani nelabais, ja es pats to zinātu! � Nims skaļi noteica ma�īnas �aurībā, un �ī piezīme likās derīgi izmantoja�ma un piemērojama visam, ko viņ� nupat bija domājis, un vēl daudz kam citam.

Pa�a mājā, kas atradās gandrīz pilsētas ārmalā, viņam piebraucot, valdīja klusums. Visā mājā dega vienīgi nespodra gaismiņa apak�stāva gaiteni. Pēc Nima pieprasījuma, Goldmenu ģimenē valdīja strāvas taupī�anas re�īms.

Aug�stāvā viņ� uz pirkstgaliem iegāja gan Leas, gan Bend�ija istabā. Abi bērni gulēja cie�ā, veselīgā miegā.

Viņam ieejot guļamistabā, Rute sakustējās un samiegoju�sies pajautāja: � Cik pulkstenis?

Viņ� klusu atbildēja: � Mazliet pāri pusnaktij.

��� Kā turas Ardaita?

��� Rīt pastāstī�u.

Atbilde Ruti, �ķiet, apmierināja, un viņa no jauna ielaidās miegā.

Nims iegāja vannasistabā, ātri nomazgājās du�ā, jo sa�prata, ka jāatbrīvojas no Ardaitas parfīma dvesmas; pēc tam ielīda platās divguļamās gultas savā malā. Dienas grūto pie�dzīvojumu radītais nogurums viņu drīz pieveica, un jau pēc maza brītiņa viņ� gulēja cie�ā miegā.

6.

� Mēs tātad būtu vienisprātis, � sacīja D�. Ēriks Hamfrijs. Viņa jautājo�ais skatiens pārslīdēja deviņiem vīrie�iem un divām sievietēm, kas kopā ar viņu sēdēja ap konferen�u galdu. � Esam vienoju�ies akceptēt Nima plāna projektu kopumā un visiem spēkiem panākt, lai augstākajā līmenī nekavējoties tiktu pie�ņemti visi trīs plāna jaunbūvju projekti � ar oglēm darbināmai elektrostacijai Tjunipā, ar ūdenskrātuvju izmanto�anu Velna Vārtos um ģeotermiskās spēkstacijas Finkāslā.

Kad piekrīto�i galvas mājieni un atzinīga balsu murdoņa apsveica priek�sē�a galavārdu, Nims Goldmens kā atpestīts atlaidās dziļāk krēslā. Nākotnes ieceru plāns bija ne tikai viņa, bet vēl daudzu citu neizsakāmi smaga darba rezultāts.

KS&A apvienības vadītāju komitejā ietilpa visi tie vado��ie darbinieki, kas par savu darbu atskaitījās personiski priek�sēdim. Oficiālajā vērtējumā komiteja bija otrā instance tūliņ aiz Direktoru padomes. Varēja pat sacīt, ka tā bija īstenais politisko lēmumu un varas avots.

Bija pirmdienas pēcpusdiena, un sanāksme, kas sākusies no pa�a rīta, bija izmocījusies cauri garai darba kārtībai. Da�i pie galda sēdo�ie jau izskatījās stipri saguru�i.

Piecas dienas bija pagāju�as kop� nelaimīgā sprādziena La Mission spēkstacijā un tam sekojo�ā strāvas padeves pārtraukuma. Starplaikā bija izdarīti sīki pētījumi spēkstaci�jas iek�ienē, izmeklēti notikuma cēloņi un apvienībai nodarītie zaudējumi, kā arī intensīvi domāts par nākotni. Iztaujas bija turpināju�ās visu nedēļas nogali ik dienu līdz vēlai naktij. Tā kā bija iestājies vēsāks laiks, tad pēc pagāju�ās tre�dienas pārtraukumi strāvas padevē vairs neatkārtojās. Tomēr vienu secinājumu nebija iespējams atvairīt: arī turpmāk draudēja strāvas padeves pārtraukumi, ja KS&A nesāks būvēt jaunus ģeneratorus visdrīzākajā nākotnē.

�Visdrīzākajā nākotnē� nozīmētu nākamgad. Tomēr arī tad energopiegādes darbā turpmāk varēja gaidīt trūkumus, jo parastas, ar cieto degvielu darbināmas spēkstacijas projekts nav izgatavojams īsākā laikā kā piecos gados, atomelektros�tacijas projekta izgatavo�ana prasa se�us gadus, turklāt ned�rīkst aizmirst, ka tiklab vienā, kā otrā gadījumā paiet �etri līdz se�i gadi vajadzīgo atļauju sagādā�anai.

��� Līdztekus �iem trim projektiem, kurus �odien ap�spriedām, � sacīja apvienības ģenerālkonsultants Oskars O'Braiens, � mēs tomēr neatteiksimies no domas izmantot atomenerģiju. � O'Braiens bija Va�ingtonā bijis valdības tieslietu padomnieks; viņ� bija liels, plats, būdīgs, kā kontra�bass un bez mitas smēķēja cigārus.

Galda otrā pusē sēdo�ais enerģijas sagādes viceprezidents Rejs Paulsens noducināja: � Domāju gan, sasodīts, ka tā pienāktos.

Paulsenam blakus sēdēja Nims Goldmens un domīgi kaut ko kricelēja uz bloka lappuses. Kaut arī viņi viens otram nepatika un daudzos jautājumos viņu domas nesakrita, vienā lielā viņi alla� bija vienprātīgi: elektroenerģijas ra�o�ana jāpa�lielina.

�� Jā, � piekrita arī Ēriks Hamfrijs, � es uzturē�u spēkā mūsu pieteikumu atomspēkstacijas būvei. Bet mēs visi zinām, ka pēc nelaimes gadījuma Trīmailailendā cerības saņemt atļauju atomelektrostacijas celtniecībai vismaz tuvā�kajos trīs gados ir visai vājas.

Priek�sēdis turpināja: � Jau iepriek� paredzot mūsu �āsdienas vieno�anos un lēmumu par nekodolspēkstaciju celt�niecību, esmu norunājis parīt Sakramento tikties ar gubernatoru. Es noteikti lūg�u viņu pasteidzināt visas attiecīgās iestādes, lai tās rīkotos pēc iespējas ātrāk. Ieteik�u arī, lai visu trīs projektu apvienoto izskatī�anu attiecīgajās instancēs sāk jau nākammēnes.

�� Tādā veidā tās lietas nekad netiek darītas, Ērik, � iebilda Stjuarts Ino, viens no vecākajiem viceprezidentiem, kas pārzināja nodokļu un izcenojuma nozari. Ino bija no vecum vecajiem darboņiem apvienībā, viņam bija apaļ� jomeņa ģīmis, un, ja tam apliktu krokotu apkakli un galvā uz�mauktu samta cepuri, viņ� izskatītos pēc britu karaļu miesas�sarga. Būdams izcils eksperts atļauju izsnieg�anas procesos, viņ� precīzi sekoja licenzē�anas procedūrai. � Izskatī�ana notiek katram projektam atsevi�ķi, tāds vienmēr bijis likums. � Un, pastiprinot teikto, vēl piebilda: � Apvienot vairāku projektu izskatī�anu nozīmētu radīt sare�ģījumus.

��� Lai ta�u tie sapelēju�ie birokrāti lauza galvas par to, � atsaucās Rejs Paulsens. � Es aizstāvu Ērika ideju, tā viņiem piegrūstu dzirksteli pie pakaļas.

�� Trīs dzirksteles, � kāds noteica.

��� Vēl jo labāk, � Paulsens nosmējās.

Ino izskatījās apvainots.

Nepievērsdams �ai vārdu apmaiņai nekādu uzmanību, Ēriks Hamfrijs runāja tālāk: � Atcerēsimies, ka ir vairāki argumenti, kas runā par labu rīcībai izņēmuma kārtā. Neat�karīgi no visa pārējā mums nebūs izdevīgāki apstākļi, lai izdarītu spiedienu. Atgadījums ar vispārējo elektrības padeves pārtrauk�anu pagāju�ajā nedēļā skaidri pierādīja, ka var ie�stāties krīze, tāpēc stāvoklis jāglābj ar krīzes metodēm. Man �ķiet, ka to viņi apjēgs pat Sakramento.

��� Sakramento viņi, glu�i tāpat kā Va�ingtonā, prot saredzēt vienīgi politiku, � sacīja Oskars O'Braiens. � Un skatīsimies patiesībai acīs � mūsu plāna pretinieki izmantos politiku vispilnīgākajā mērā. Tjunipa ir viņu nīstamo projektu pirmajā vietā.

Atskanēja negribīga murdoņa, tomēr piekrītot nule dzir�dētajam. Visi ap galdu sēdo�ie zināja, ka no visiem trim projektiem, par kuriem �ajā sanāksmē bija spriests, Tjunipa var kļūt par spēcīgāko uzbrukumu mērķi. Bet enerģētiķu plānos tas bija vitāli vissvarīgākais projekts.

Tjunipa bija nekultivēts, neapgūts apvidus netālu no Kalifornijas un Nevadas robe�as. Tas pat nebija apdzīvots � tuvākā nelielā pilsētele atradās �etrdesmit jūd�u no robe�as. �o apvidu nebija iecienīju�i ne sportisti, ne dabas mīļotāji, jo ne vienus, ne otrus tur nekas sevi�ķi neinteresēja. Apvidus bija arī grūti sasniedzams, jo trūka ceļu, uz priek�u varēja virzīties tikai pa da�ām apvidum �ķērsu izlīstām stigām. Tādēļ pēc rūpīgas pārbaudes tika izraudzīta tie�i Tjunipa.

Kalifornijas Strāvas um Apgaismes apvienība piedāvājās uzcelt Tjunipā milzīgu spēkstaciju, kas ra�otu vairāk nekā piecus miljonus kilovatu elektrības � tāds enerģijas dau�dzums būtu pietiekams, lai apgādātu ar elektrību se�as San�francisko lieluma pilsētas. Degvielai izmantotu ogles, ko pa dzelzceļu piegādātu no Jūtas � septiņsimt jūd�u attālumā no Tjunipas. Jūtā ir ogļu pārpilnība un tās ir samērā lētas. Vienlaikus ar spēkstacijas celtniecību tiktu izbūvēts arī atzars no Rietumu Lielās Klusā okeāna dzelzceļa līnijas.

Ogles varētu būt Ziemeļamerikas atbilde arābu naftai. Savienotajās Valstīs kopumā ogļu atradnes veido apmēram tre�o daļu no pasaulē zināmajiem ogļu krājumiem. Ar to atliku likām pietiktu, lai apmierinātu Savienoto Valstu vajadzību pēc elek�troenerģijas trīs gadsimtus. Domā, ka Aļaskā atrodamas rezerves vēl divtūksto� gadiem. Nav noliedzams, ka ar ogļu ieguvi un lieto�anu saistās da�as problēmas. Viena no tām ir darbs raktuvēs, otra � gaisa piesārņojums, ta�u modernās tehnoloģijas pūlas atrisināt tiklab vienu, kā otru. Citu valstu jaunajās elektrostacijās tiek būvēti līdz tūksto� pēdu augsti skursteņi, kas apgādāti ar elektrostatiskiem filtriem un skrāpjiem, kas savāc sēru no skursteņu gāzēm, samazinot gaisa piesārņojumu līdz pieļaujamam līmenim. Bez tam gaisa piesārņojums, kas rastos Tjunipā, būtu pietiekami tālu no apdzīvotām vietām.

Vēl viens liels guvums, ko dotu Tjunipa, būtu iespēja slēgt da�as KS&A apvienības vecās spēkstacijas, kas barojas ar

naftu, tādējādi samazinot atkarību no importētās naftas un ietaupot lietus naudas līdzekļus gan tagad, gan nākotnē.

Loģika nepārprotami runāja par labu Tjunipas projek�tam. Bet, kā liecināja visos līdz�inējos komunālajos pakalpo�jumu pasākumos gūtā pieredze, loģika nebija noteicēja; notei�cējs nebija arī iegūstamais sabiedriskais labums, ja saujiņa enerģisku oponentu, vienalga, cik muļķīgi un nekompetenti bija to spriedumi, izlēma citādi. Ar ne�ēlīgu prasmi izmanto�jot procedurālu taktiku, �ādu Tjunipas projektu varēja tā novilcināt, ka tas zaudētu vērtību. Tie, kas neatlaidīgi preto�jās elektroenerģijas ieguves papla�inā�anai, ļoti efektīvi iz�mantoja Pārkinsona tre�o likumu: novilcinā�ana ir visnāvējo�ākā iznīcinā�anas metode.

��� Vai par �o jautājumu vēl kas būtu apsprie�ams? � jautāja D�. Ēriks Hamfrijs. Vairāki sanāksmes dalībnieki jau sāka bāzt papīrus portfeļos, pieņemot, ka sanāksme jau tikpat kā beigusies.

�� Jā, � paziņoja Terēza van Būrena. � Man vēl ir kāds nieks sakāms.

Visu skatieni pievērsās apvienības preses viceprezidentei, kas savā strupajā, apaļīgajā augumā pastiepās uz priek�u, v pieprasīdama klausītāju uzmanību. Viņas parasti savēlu�ies, pinkainie mati �ai dienā, laikam svarīgajam notikumam par godu, bija diezgan kārtīgi saglauzti, tomēr ģērbusies viņa arī �odien bija vienā no saviem neizskatīgajiem linu kostīmiem.

��� Paraustīt gubernatoru aiz piedurknes un papaijāt tos citus iedomīgos vīrus galvaspilsētā būs labs darbs, Ērik, � viņa sacīja. � Es to atzīstu un uzslavēju, bet ar to nepietiek. Ar to vēl ir daudz par maz, lai mēs panāktu to, ko gribam. Un es tūliņ pastāstī�u, kāpēc.

Van Būrena pieklusa. Tad paliecās blakus savam krēslam un pacēla rokā divas avīzes, ko tūdaļ at�ķīra un noklāja uz konferen�u istabas galda. � �is, raug, ir California Examiner dienas izdevums, viens no pirmajiem iespiestajiem eksemplā�riem, ko man atsūtīja tie�i no spiestuves, un �is ir Chronicle � West rīta izdevums, ko jūs visi, bez �aubām, jau esat redzēju�i. Es abas avīzes izlasīju ļoti rūpīgi, un ne vienā, ne otrā nav ne pu�plēsta vārda par viņnedēļ notiku�o nelaimi spēkstacijā.

Vienu dienu, kā mēs zinām, tas bija lielākais jaunums, nāka�majā dienā par to vairs bija tikai da�as ziņas; un pēc tam vairs ne vārda. Un, glu�i tāpat kā prese, ir rīkoju�ies pārējie saziņas līdzekļi.

��� Par ko tu brīnies? � Rejs Paulsens jautāja. � Pa to laiku atgadīju�ies citi jaunumi. Par iepriek�ējiem publika vairs neinteresējas.

��� Neinteresējas tāpēc, ka neviens par to neieinteresē. Tur ārā, � van Būrena pamāja ar roku uz to pusi, kur atradās pasaule, kas nepiederēja pie konferen�u zāles. � Tur ārā visi � gan publika, gan prese uz bojājumiem elektrības piegādē skatās apmēram tā: �odien gadījās, rīt negadīsies, tās ir sīkas, īslaicīgas problēmas. Gandrīz neviens nedomā par neaptverami pla�ajām un ilgajām sekām, kādas var radīt no�pietna enerģētikas krīze, kura, kā mēs zinām, tuvojas �proti, radīt strauju dzīves līmeņa pazeminā�anos, rūpniecības dislo�kāciju, katastrofālu bezdarba pieaugumu. No ārpuses neviens nepiedurs ne pirkstu, nemainīs nezinātāju domā�anā nenieka, ja mēs tos nepiespiedīsim domāt citādi.

Viceprezidente finansu lietās �ārleta Anderhila � otra sieviete pie konferen�u galda � jautāja: � Kā tu ceri pie�spiest cilvēkus domāt citādi?

��� Atļaujiet man uz to atbildēt, � iejaucās Nims Goldmens. Viņ� ar troksni nolika rakstāmo atpakaļ uz galda.

��� Viena iespēja ir pilnā kaklā izkliegt patiesību � pastāstīt, kāds ir patiesais stāvoklis, neko nenoslēpjot � kliegt skaļi, skaidri un bie�i.

Rejs Paulsens sarkastiski viņu pārtrauca: � Citiem vār�diem sakot, tu gribi grozīties televīzijas ekrānā nevis divreiz, bet �etrreiz nedēļā.

Nims nelikās iejauk�anos dzirdam. Viņ� turpināja:

���� Mums, pieņemot to par mūsu firmas politiku, jāturpina sludināt to, ko ikviens, kas sē� pie �ā galda, zina: ka pagāju��ajā nedēļā mūsu maksimālā slodze bija divdesmit divi miljoni kilovatu un ka pieprasījums pēc elektroenerģijas pieaug par miljons kilovatiem gadā. Tas nozīmē, ka, pieauguma attiecī�bai nemainoties, mums pēc trim gadiem rezerves sāks aptrūkt, bet pēc �etriem gadiem nebūs vairs vispār nekādu rezervju.

Tātad � kā mēs iztiksim? Atbilde skan: mēs vispār nespēsim pastāvēt. Ik pēdīgais muļķis saprot, kas notiks � pēc trim gadiem, skaitot no �īs dienas, strāvas padeve pārtrūks, tiklīdz iestāsies karsts laiks; un pēc se�iem gadiem vasaras dienās elektrības vispār nebūs. Mums ir jātiek pie iespējas uzbūvēt jaunas spēkstacijas un ir jādara zināms sabiedrībai, kādas sekas būs tam, ja mums �īs iespējas nebūs.

Iestājās klusums, ko pārtrauca van Būrena: � Mēs visi zinām, ka ikviens nupat sacītais vārds ir svēta patiesība, tātad � kālab to neatzīt? Iespēja būs jau nākamnedēļ. Nims ir pieteikts telepārraidē �Labais vakara raidījums televīzijā�, kas ir ļoti populārs un iecienīts.

Paulsens nomurdēja: � Traki �ēl, bet man tas vakars ir aizņemts.

��� Nezinu, vai mums vajadzētu būt tik atklātiem, � iebilda �ārleta Anderhila. � Lieki būtu kādam no jums at�gādināt, ka mēs gatavojamies paaugstināt tarifu par strāvas patēriņu un ka �is papildienākums mums ir izmisīgi nepiecie�ams. Man ļoti negribas pieredzēt, ka �ī izdevība tiktu apdraudēta.

��� Atklātība mūsu iespējas var vienīgi uzlabot, nevis mazināt, � pretojās van Būrena.

Finansu viceprezidente papurināja galvu. �Es gan nees�mu par to tik pārliecināta. Un piedevām man vēl liekas, ka �āds apliecinājums sabiedrībai, ja vispār jādzird, tad jādzird no apvienības priek�sē�a.

��� Jūsu zinā�anai, � Hamfrijs mīlīgi piebilda, � varu paziņot, ka tiku lūgts uzstāties �Labajā vakara raidījumā� un savā vietā deleģēju Nimu. Man �ķiet, ka viņ� �o uzdevumu veiks labi.

��� Viņ� to veiks nesalīdzināmi labāk, � aizrādīja saziņas dienesta viceprezidente, � ja mēs viņam pie�ķirsim pilnīgi brīvu iespēju vienkār�i un nepavisam ne skaisti izteikt atklātu brīdinājumu, nevis ieturēt �mēreno piesardzīgo līniju�, kā mēs parasti darām.

��� Es tomēr iestājos par mēreno līniju. � �oreiz balsi pacēla Freizers Fentons, kam ari bija pie�ķirts prezidenta tituls, kaut gan viņa pārziņā bija uzņēmuma gāzes operācijas. Fentons bija sīks, askētiska izskata vīriņ� ar puspliku galvu.

��� Es gan neteiktu, ka mēs visi, � viņ� runāja, � pievie�notos jūsu drūmajam skatījumam, Tesa, runājot par nākotnes izredzēm. Esmu nostrādājis �inī uzņēmumā trīsdesmit �etrus gadus un pieredzējis problēmas rodamies un nozūdam. Es ticu, ka arī �oreiz mēs jaudas trūkumu kaut kā pārvarēsim �

��� Kā? � Nims Goldmens iekrita starpā.

���� Ļaujiet man pabeigt, � Fentons sacīja. � Otrs jautā�jums, kam gribu pieskarties, ir opozīcija. Nav noliedzams, ka tie�i pa�reiz pret mums izveidojusies organizēta opozīcija, kas saceļas pret itin visu, ko mēs gatavojamies darīt, vienalga, vai taisāmies būvēt jaunas spēkstacijas, pacelt energopiegādes tarifus vai maksāt saviem akcionāriem pieklājīgas dividendes. Tomēr es ticu, ka lielākā daļa �o opozicionāru un patērē�tāju � ja arī ne visi, drīz vien aprims un pieklusīs. Protestē�tāji pagurs un apniks, un, kad tas būs noticis, mēs atkal atgriezīsimies apstākļos, kādos dzīvojām līdz �im, kad tiklab �is uzņēmums, kā arī citi darīja un panāca visu to, ko gribēja. Tālab es saku, ka mums jāturpina turēties mērenības robe�ās, nevis jārada jukas un antagonisms, satraucot cilvēkus bez vajadzības.

��� Es tam visam piekrītu, � noteica Stjuarts Ino. .

��� Arī es, � piebilda Rejs Paulsens.

Nima acis sastapās ar Terēzas van Būrenas skatienu, un viņ� zināja, ka abi domā vienu un to pa�u. Freizers Fentons, Ino, Paulsens piederēja pie tiem iesīkstēju�ajiem komunālo pakalpojumu sfēras vecajiem kadriem, kas bija savā darbā izaugu�i vieglākos laikos un nu liedzās saprast un atzīt, ka �ie laiki pagāju�i un nogrimu�i uz mū�iem. Tagad vairums �o cilvēku turējās savos cienīgajos amatos vecuma labad un nekad nebija kļuvu�i par uzbrukuma mērķi konkurencei, kas bez kautrē�anās klupa pretiniekam pie rīkles cīņā par pārākumu un pirmo vietu līdzīgu uzņēmumu vidū. Freizeri Fentoni un viņiem līdzīgie ievīstījās personiskajā dro�ībā kā kokonā. Viņu Svētā Grāla kauss bija �status quo�. Tātad bija skaidri paredzams, ka tie vērsīsies pret visu, kas varētu nozīmēt laivas sa�ūpo�anu.

Tam ir savs izskaidrojams pamats, kā Nims un vairāki citi jaunākie darbinieki lāgiem bija pārspriedu�i. Pirmkārt, jāatceras, ka komunālie pakalpojumi pēc savas dabas ir monopolistiski, tic nav tirgus ikdienas konkurences subjekti; tāpēc tādi komunālo pakalpojumu uzņēmumi kā Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienība līdzinās birokrātiskai valdī�bas iestādei. Otrkārt, �ādi uzņēmumi visā savas pastāvē�anas vēsturē biju�i tirgus uzņēmumi, kas spēj pārdot līdz pēdējam visu, ko sara�oju�i; �o procesu sekmē lētas strāvas ieguves avotu pārpilnība. Tikai pa�os pēdējos gados, kad lēto ieguves avotu skaits samazinājās un tie kļuva dārgāki, komunālo pakalpojumu uzņēmumu vadītāji sadūrās ar nopietnām ko�merciālām problēmām un bija spiesti pieņemt da�ādus ne�ēlī�gus, nepopulārus lēmumus. Agrākajos laikos arī nenācās sīvi cīnīties ar nikniem un labi apmācītiem pretiniekiem, kas uzbruka grupās, to vidū bija patērētāji un vides aizsargātāji.

�īs dziļās un būtiskās pārmaiņas Nims Goldmens un viņam līdzīgie piesauca savos argumentos. Ta�u lielais vai�rums vado�o darbinieku nebija pratu�i tajās iekļauties un reālistiski ar tām rīkoties. (Nims skumji atcerējās, ka Valters Tolbots bija �ai ziņā bijis ievērojams izņēmums.) Veci�ķie vadoņi savukārt Nimu un viņam līdzīgos uzskatīja par nepa�cietīgiem, dumpīgiem izlēcējiem, un parasti, tā kā veci�ķo katrā uzņēmumā bija vairāk, tie iz�ķiro�ajos jautājumos uz�varēja.

� Nelieg�os, ka esmu svārstīgs, � D�. Ēriks llamfrijs atzinās sanāksmes dalībniekiem, � proti, jautājumā, vai mums vajadzētu vai nevajadzētu publiski izvērsties asāk un dedzīgāk. Personiski es esmu pret to, ta�u lāgiem saskatu arī otru pusi. � Priek�sēdis viegli pasmaidīja un paskatījās uz Nimu. � Jūs nupat apskaitāties, vai ne? Vai gribat vēl ko piebilst?

Nims vilcinājās. Bet tad sacīja: � Vienīgi vēl to. Kad pēc gadiem diviem sāksies garie elektrības atslēgumi, tas ir, es domāju � bie�i un ilgi pārtraukumi elektrības padevē, tad vainos vienīgi mūs. Neatkarīgi no tā, kas �ai starplaikā būs vai nebūs noticis. Krustā prese sitīs mūs. Politiķi rīkosies tāpat un pa vecum vecajai modei darīs to, ko darīja Poncijs Pilāts. Presei pa pēdām sekos arī publika, arī tā vainos mūs un teiks: �Kāpēc jūs nebrīdinājāt mās īstajā laikā?� Esmu vienisprātis ar Terē�u � īstais laiks ir pa�reiz.

��� Nu tad nobalsosim, � Ēriks Hamfrijs paziņoja. � Lūdzu, paceliet roku, kas balso par stingrāku pieeju, kāda nupat tika izklāstīta.

Pacēlās trīs rokas. Tās piederēja Terēzai van Būrenai, Nimam un ģenerālkonsultantam Oskaram O'Braienam.

��� Un kas ir pret? � priek�sēdis uzsauca.

�oreiz varēja saskaitīt astoņas paceltas rokas.

Ēriks Hamfrijs palocīja galvu. � Es pieslie�os vairāku�mam, un tas nozīmē, ka mēs arī turpmāk ieturēsim �mēreno līniju�.

��� Un jūs pieskatieties, ka tanīs televīzijas izrādēs arī neatkāpjaties no mērenības.

Nims pablenza uz Paulsena pusi, tomēr apvaldīja dusmas un nepateica neko. Kad sapulce beidzās, tās dalībnieki pa diviem vai pa trim sāka pārspriest, kas kuru vairāk interesēja.

��� Mums katram �ad tad nepiecie�ama kāda neveik�sme, � Ēriks Hamfrijs jautri bilda Nimam, kad viņi devās ārā no zāles. � Tāds belzieniņ� laiku pa laikam par labu vien nāk.

Nims uz to neko neatbildēja. Pirms �āsdienas sanāksmes viņ� bija prātojis, vai vecās gvardes iesīkstējusī pa�plūsmas attieksme pret presi un citiem saziņas līdzekļiem tie�ām vēl būs noturējusies arī pēc iepriek�ējās nedēļas negadījuma. Nu viņ� bija saņēmis atbildi. Nimam bija ļoti gribējies, kaut priek�sēdis viņu atbalstītu. Viņ� zināja � ja �is būtu bijis jautājums, kurā Hamfrijam ir noteikts pieņēmums, viss būtu izgājis, kā nākas, bez jebkādas balso�anas.

���� Ienāciet, � priek�sēdis aicināja, kad viņi pa gaiteni bija aizgāju�i no konferen�u zāles un tuvojās darbistabu rindai. � Ir kāda lieta, ko man gribētos jums uzdot nokārto��anai.

Priek�sē�a darba telpu komplekss, kaut arī lielāks nekā pārējiem vado�ajiem apvienības darbiniekiem, tomēr bija ie�kārtots visai vienkār�i. Tā bija politika � turēties mazliet spartiski, lai apmeklētāji redzētu, ka akcionāru un patērētāju nauda netiek iz�ķērdēta liekā greznībā, bet tiek izmantota lietderīgi. Nims, sekodams tradīcijai, palika priek�istabā, kas bija mēbelēta ar vairākiem ērtiem krēsliem. Ēriks Hamfrijs, aizgājis līdz rakstāmgaldam un paņēmis kādus aktu vākus, atgriezās.

Kaut gan ārā bija gai�a diena un no darba telpu logiem pavērās skats uz pilsētu, tomēr visiem logiem bija aizvilkti priek�ā aizkari, visas telpas mākslīgi apgaismotas. Priek�sēdis alla� izvairījās no atbildes uz jautājumiem, kāpēc viņ� tā rīkojas. Da�i domāja, ka pat tagad, pēc trīsdesmit gadiem, viņam trūkst savas dzimtās Bostonas skatu, un viņ� nespēj samierināties ar aizstājējainavu.

��� Liekas, jūs esat redzējis pēdējo ziņojumu �ai sakarā, � Hamfrijs sacīja, norādīdams uz aktu vākiem ar uzrakstu:

ĪPA�UMA AIZSARDZĪBAS NODAĻA Ziņojums: strāvas zādzības

��� Jā, esmu redzējis.

�� Acīmredzot stāvoklis pasliktinājies. Zinu, ka īstenībā tas tāds oda dzēliens vien ir, bet tas spēj milzīgi saniknot.

��� Divpadsmit miljonu dolāru zaudējums gadā gan ir visai jūtams oda dzēliens, � Nims noteica.

Ziņojumā, par kuru viņi patlaban runāja, nodaļas vadī�tājs Harijs Londons aprakstīja, ka strāvas un gāzes zag�ana visos iespējamos veidos jau izvērtusies par īstu epidēmiju. Strāva tika zagta, da�neda�ādi samunsturējot skaitītājus. Lie�lākoties to darīja individuāli patērētāji pa�i saviem spēkiem, ta�u bija norādījumi, ka palīdzību neliedz arī kvalificētu profesionāļu firmas.

�� Tie divpadsmit miljoni ir izkalkulēta summa, � apce�rīgi runāja Ēriks Hamfrijs. � Iespējams, ka īstais zaudējums ir mazāks, bet iespējams arī, ka daudzkārt lielāks.

��� Kalkulācija tie�ām ir nenoteikta, � Nims piekrita. � Tā domāja arī Valters Tolbots. Ja atceraties, galvenais in�enieris norādīja, ka pērn tika konstatēta divu procentu at�ķirība sara�otās elektrības kopvērtībā un no patērētājiem iekasētajā summā, apvienības iztērētajos līdzekļos, zudumos uz līnijas un tā joprojām.

Nelaiķa galvenais in�enieris pirmais bija apvienībā sacēlis trauksmi par strāvas zag�anu. Viņ� arī sagatavoja pirmo ziņojamu un ierosināja, ka jānodibina īpa�uma aizsardzības nodaļa. �o viņa ierosinājumu īstenoja. Vēl viena nozare, kur pietrūks Tolbota devuma, Nims nodomāja.

���� Jā, atceros, ir milzīgs neapmaksātas elektrības dau�dzums, � Hamfrijs apstiprināja.

��� Un procents tagad ir �etrreiz augstāks, nekā bija pirms diviem gadiem.

Priek�sēdis pabungāja ar pirkstiem pa krēsla sānu atzveltni.

��� Dro�i vien ar gāzi nav citādi. Mēs nudien nedrīkstam sēdēt, rokas klēpī saliku�i, un mierīgi noskatīties, kā tas notiek.

��� Mums līdz �im vēl laimējies, turklāt krietni ilgi. Valsts austrumos un Vidējos rietumos strāvas zag�ana sākās jau krietni senāk. Edison kompānija Ņujorkā pērn �ādā veidā cietusi zaudējumus par septiņpadsmit miljoniem dolāru, �ikā�gas Edison, kas ra�o mazāk elektrības nekā mēs un ar gāzes piegādi vispār nenodarbojas, zaudēju�i piecus vai se�us miljo�nus. Tas pats noticis Ņūorleānā, Floridā, Ņūd�ersijā�

Hamfrijs viņu nepacietīgi pārtrauca: � Tas viss man ir zināms. � Mirkli padomājis, viņ� noteica: � Lai notiek, mēs tagad sāksim rīkoties. Ja būs nepiecie�ams, pie�ķirsim pasā�kumam papildlīdzekļus no bud�eta. Pasakiet to Harijam Londonam. Un neaizmirstiet uzsvērt, ka esmu personiski ieinteresēts viņa nodaļas darbā un gaidu rezultātus.

7.

���� �inī iestādē ir da�i ļautiņi, kas domā, ka elektrības zag�ana ir jauna parādība, � Harijs Londons deklarēja. � Nekā, nav vis. Jās varbūt brīnīsieties, ja pateik�u, ka pirmais enerģijas zag�anas fakts Kalifornijā konstatēts un fiksēts pirms simt gadiem. � Viņ� runāja glu�i kā skolotājs veselai klasei, kaut gan viņam bija tikai viens pats klausī�tājs � Nims Goldmens.

��� Es par daudz ko nebrīnos, bet par �o gan.

��� Re nu � un kas notiek tagad? � Londons palocīja galvu.

Viņ� bija maza auguma, skarbs vīri�ķis ar skadru, gandrīz pedantisku valodu, kad sāka kaut ko skaidrot, kā to darīja patlaban. Savulaik bijis apak�virsnieks kara flotē, par drosmi un varonību apbalvots ar Sudraba Zvaigzni; vēlāk kalpojis par detektīvu Losand�elosas policijā, tad pirms pieciem ga�diem iestājies darbā Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvie�nībā un strādājis par dro�ības un aizsardzības dienesta priek��nieka palīgu, bet pēdējo pusgadu Harijs Londons vadīja apvienībā jaunizveidoto īpa�uma aizsardzības nodaļu, kas tika nodibināta, lai cīnītos pret strāvas zag�anu, un �ai laikā viņ� un Nims bija kļuvu�i labi draugi. Sarunas laikā abi vīrie�i sēdēja nodaļas pagaidu mītnē � Londona darbistabā, kas īstenībā bija �aurs stikla būcenītis.

��� Tas notika Valleho 1867. gadā, � Londons stāstīja. � Tur spēkstaciju bija uzcēlusi Sanfrancisko Gāzes sabied�rība un to pārvaldīja M.P. Jangs. Viena no pilsētas viesnīcām piederēja kādam D�onam Lī. Sito Lī pieķēra blēdībā ar gāzes rēķiniem. Viņ�, proti, bija pierīkojis skaitītājam apvedkanālu.

��� Sasodīts � jau toreiz!

��� Pag, pag, tā ir tikai puse stāsta. Gāzes sabiedrības pārzinis katrā ziņā gribēja piespiest D�onu Lī samaksāt par nokrāpto gāzi. Tas viesnīcnieku tā satracināja, ka viņ� iz�āva uz Jangu un tika apsūdzēts un tiesāts par slepkavības mēģinājumu.

��� Vai tā tie�ām bijis? � Nims skeptiski apjautājās.

��� Tas ierakstīts Kalifornijas vēstures grāmatā, � Lon�dons pārliecināts noteica. � Varat at�ķirt un palasīt, glu�i kā to izdarīju es.

�� Kā nu bijis, tā bijis. Labāk paskatīsimies, kā ir �eit un pa�reiz.

��� Vai jūs manu ziņojumu izlasījāt?

��� Jā. Arī priek�sēdis izlasīja. � Nims atkārtoja Ērika Hamfrija lēmumu par pastiprinātu apseko�anu un nepiecie�a�mību gūt rezultātus. Londons palocīja galvu. � Rezultāti būs. Un iespējams, ka jau �onedēļ pat.

��� Vai jūs runājat par Brūksaidu?

�� Tie�i tā.

Brūksaida bija �guļamistabu� rajons, kas atradās apmē�ram divdesmit jūd�u no pilsētas centra un bija pieminēts īpa�uma aizsardzības nodaļas ziņojumā. Strāvas zag�ana tur bija atklāta visai pla�ā apmērā, un tagad tika plānota pama�tīga apseko�ana un zagļu ķer�ana.

��� Operācija Brūksaidā sāksies parīt, � Harijs Londons paziņoja.

�� Tas ir cetutdien. Nebiju gaidījis, ka jūs pie tā ķersieties tik drīz.

Ziņojumā bija norādīts, gan precīzi neminot, kad, ka ieplānots Brūksaidā sarīkot reidu. Operāciju vadīs īpa�uma aizsardzības nodaļas ļaudis, kurus atbalstīs vesels kontingents citu KS&A darbinieku � trīsdesmit labi apmācīti elektriķi � skaitītāju nolasītāji no klientu apkalpes nodaļas, bez tam vēl pusducis ierīcības in�enieru un divi fotogrāfi, kas atrastos un pierādītos zādzību gadījumus iemū�inās filmā.

Visa armija sapulcēsies pilsētas centrā un uz Brūksaidu dosies noīrētā autobusā. Viņiem piebiedrosies arī mikroauto�buss, ko varēs izmantot par sakaru centru. Vesels bars sīkāku braucamrīku būs izmantojami sakaru uzturē�anai. Vadītāju rīcībā būs portatīva raidstacija. Pēdējā dienā pirms operācijas sākuma skaitītāju nolasītājus un in�enierus īsumā informēs par gaidāmajiem pienākumiem, ta�u akcijas "vieta izpausta netiks.

Pēc iera�anās Brūksaidā operācijas dienā skaitītāju nola�sītāji sāks apstaigāt māju pēc mājas, tāpat arī pēc kārtas visus veikalus un uzņēmumus, kur pārbaudīs skaitītājus, vienlaikus meklējot blēdību pazīmes. Viņi pārmeklēs arī veselas celtnes, kur varētu slēpties neatļautas ierīces, piemēram, lielveikalus; tie�i uz tiem krita vissmagākās aizdomas, jo elektrības patē�riņ� bija viens no to lielākajiem ra�o�anas izdevumiem (pir�majā vietā gan bija darbaspēks). Pagātnē �ādi tirdzniecības uzņēmumi bija vairākkārt pieķerti zādzībā. Jāpārbauda bez izņēmuma visi universālveikali. Tiklīdz elektriķi atradīs kaut kādas pazīmes, tūdaļ būs klāt ierīcības in�enieri kopā ar Harija Londona pui�iem no īpa�uma aizsardzības nodaļas.

��� Jo ātrāk varēs �o secību īstenot, jo mazāk jābīstas, ka kaut kas paliks nepamanīts, � Londons smiedamies noteica. � Flotē mēs �o to daudz lielāku izdarījām vēl ātrāk.

��� Okei, jūrniek un virsser�ant, es biju tikai infantērijas ierindnieks, bet �inī operācijā labprāt piedalītos.

Kaut ari Nima pa�a karavīra gaitas bija visai nenozīmī�gas, tomēr �ai brīdī viņam radās kopības sajūta ar Hariju Londonu. Nims tika iesaukts armijā tūliņ pēc koled�as pa�beig�anas un aizsūtīts uz Koreju. Mēnesi pēc iera�anās frontē viņ� kopā ar vadu piedalījās operācijā, lai padzītu ienaidnieku no izdevīgas pozīcijas, kad negaidot viņiem pļaujo�ā lidojumā uzbruka amerikāņu lidotāji un nometa bumbas. (Vēlāk �ī nejēdzīgā kļūdī�anās militārā tuk�vārdībā tika nodēvēta par �draudzīgu uguni�.) �etri amerikāņu kājnieki krita, pārējie (Nimu ieskaitot) tika cauri ar ievainojumiem. Nimam bija pārsista kreisās auss bungādiņa, kas piedevām vēl iekaisa, tā ka viņ� palika nedzirdīgs ar kreiso ausi uz visu mū�u. Drīz pēc tam viņu atvaļināja, aizsūtīja uz mājām un paklusām ārstēja, nekad nevienā vietā nepieminot atgadījumu Korejā. Vēlāka�jos gados un arī tagad Nima kolēģi un draugi zināja, ka jāsē�as Nimam labajā pusē, tātad pie veselās auss. Ta�u tikai pavisam nedaudzi zināja, kāpēc. Harijs Londons bija viens no nedaudzajiem.

��� Esiet ceturtdien mans viesis, � Londons aicināja.

Viņi norunāja satikties.

Pēc tam vēl parunāja par sabotā�u La Mission spēkstaci�jā, kur aizgāja bojā Valters Tolbots un pārējie. Kaut arī Harijs Londons nebija izmeklē�anā tie�i iesaistīts, tomēr viņ� ar apsardzes dienesta priek�nieku pēc darba lāgiem pasēdēja kopā un iedzēra, protams, viens no otra neko neslēpdami; tā kā Londons bija strādājis policijā par izmeklētāju un detek�tīvu, viņam bija diezgan cie�i kontakti ar likumsargājo�ām iestādēm, un viņ� netaisījās tos zaudēt.

�� Apgabala �erifs darbojas kopā ar FIB un mūsu pilsē�tas policiju, � viņ� pastāstīja Nimam. � Ta�u pagaidām atdūru�ies kā pret mūri. FIB vīri, kas paradu�i strādāt, balstoties uz pierādījumiem, domā, ka �ajā gadījumā ir darī��ana ar kādiem jauniem, nepazīstamiem ķertajiem, par ku�riem policijai vēl ziņu nav. Tas meklē�anu, protams, padara daudz grūtāku.

��� Ko viņi domā par vīrieti Pestī�anas armijas drēbēs?

�� Tam pieņēmumam ir izsekots, bet pie formas tērpa viņ� varēja tikt simt da�ādos veidos. Tur nekādu pēdu nav.

Protams, ja �ie iedomāsies to pa�u numuru atkārtot vēlreiz, tad ir citādi. Modru vērotāju netrūkst, tie gaida.

��� Vai jūs domājat, ka tas ir iespējams?

Londons paraustīja plecus. � Skaidrs, ka tie ir fanātiķi. Tas viņiem pie�ķir vājprāta pārdro�ību. Padara viņus, no vienas puses, lieliskus, no otras � stulbus. Ar tādiem nav iespējams kaut ko paredzēt. Ļoti bie�i vajadzīgs vienīgi laiks. Ja vien es kaut ko sadzirdē�u vai uzzinā�u, es jums pateik�u.

��� Paldies.

Nimam ienāca prātā, ka tas, ko nupat tika dzirdējis, ir tie�i tas, ko viņ� pagāju�ās tre�dienas vakarā bija sacījis Ardaitai. Sakarā ar to viņ� iedomājās arī, vai nevajadzētu Ardaitai piezvanīt, varbūt drīzumā pie viņas aiziet. Pēc tre��dienas Nims bija viņu vienreiz redzējis � īsu brīdi Valtera bērēs sestdienas rītā, kad tur bija sapulcēju�ies daudzi no KS&A. Nimu smagi nomāca izvadī�anas ceremonija, ko va�dīja netīkami glums apbedītājs, kas Valteram Tolbotam būtu �ķitis riebīgs. Nims bija pārmijis ar Ardaitu pāris nenozīmīgu vārdu, un tas arī bija viss.

Tagad viņ� ņēmās prātot: vai vajadzētu ļaut paiet �pieklā�jīgam� starplaikam, iekams piezvanīt Ardaitai? Bet vai viņa situācijā nebija liekulīgi vispār runāt vai domāt par pieklājību?

Harijam Londonam viņ� sacīja: Uz redzē�anos parīt.

8.

Rādījās, ka atkal pienākusi viena tveicīga diena �inī garajā, karstajā vasarā. To skaidri manīja jau pulksten devi�ņos no rīta, kad Nims ieradās Brūksaidā.

Operācijas dalībnieki bija ieradu�ies jau stundu agrāk. Saziņas centrs tika izveidots ma�īnu stāvvietā tirdzniecības rajonā. Tur bija sabraucis kāds pusducis ma�īnu, visas ie�zīmīgas ar balto un oran�o krāsojumu un labi pazīstamo apvienības emblēmu. Visi trīsdesmit elektriķi � skaitītāju nolasītāji �jau bija izvadāti pa vietām; pārsvarā jauni pui�i, koled�u studenti, kas vasaras brīvdienās strādāja. Katrs bija saņēmis �ūksni kartī�u ar adresēm, kur jāapskata un jānolasa skaitītāji. Kartītes speciāls kompjūters bija iepriek�ējā naktī sagatavojis. Normāli �āda uzskaitītāja darbs būtu pārbaudīt un pierakstīt skaitītāja stāvokli, ta�u �odien skaitītāja dati viņus neinteresēja, viņi meklēja vienīgi pazīmes, kas norādītu uz to, ka strāva tiek zagta.

Harijs Londons, Nimam piebraucot, izkāpa no mikroau�tobusa un sagaidīja viņu. Londons izskatījās uzcirties un jautrā omā. Mugurā viņam bija armijas parauga krekls ar īsām piedurknēm, �auras dzeltenbrūnas sporta bikses un lieliski nospodrinātas kurpes. Arī Nims tūliņ novilka �aketi un iemeta to fiatā. Saule ma�īnu stāvvietā pamatīgi cepināja.

��� Esam ieguvu�i pirmos rezultātus, � Londons sacīja. � Piecas nepārprotamas blēdības jau pirmajā stundā. Pa�reiz mūsu in�enieri apstrādā vēl trīs vietas.

�� Un tie pirmie pieci gadījumi, � Nims vaicāja, � vai tie ir ģimeņu dzīvojamās mājās vai uzņēmumos?

���� �etri ģimeņu mājās, viens uzņēmumā, un tas ir īsts jaukumiņ�. Tie brāļi spēru�i uz vella parau�anu � gan elek�trību, gan gāzi. Vai gribat apskatīt?

��� Noteikti.

Londons uzsauca palicējiem mikroautobusā: � Es brauk�u pats savā ma�īnā ar misteru Goldmenu. Mēs aiz�brauksim uz ceturto vietu.

Pa ceļam viņ� sacīja Nimam: � Man �orīt radu�ās divas ju�anas. Tā viena ir tāda, ka tas, ko mēs �odien atrodam un redzam, ir tikai pati leduskalna virsotnīte. Un otra ju�ana man saka, ka daudzos gadījumos mums ir darī�ana ar profe�sionāļiem, varbūt pat ar veselu organizāciju.

��� Kas jūs mudina uz tādām domām?

�� Atļaujiet man uz to atbildēt tad, kad būsiet apskatījis visu, ko grasos jums parādīt.

��� Labprāt. � Nims atlaidās ērtāk sēdeklī un apskatīja tuvāk Brūksaidu, kamēr viņi brauca tai cauri.

Brūksaida bija pārticīga priek�pilsēta, kas līdzīgi dau�dzām citām bija sabūvējusies piecdesmito gadu beigās un se�desmito gadu sākumā. Pirms tam �is bija acīmredzot bijis tāds pats zemkopības apvidus kā daudzi citi, kas apbūvēti ar dzīvojamiem namiem un attiecīgajiem apkalpojo�iem uzņē�mumiem. Nevarēja manīt, vismaz no malas paskatoties, ka Brūksaidā valdītu posts un nabadzība. Pat kārtīgās rindās uzceltās tipveida mājiņas izskatījās rūpīgi koptas, mazie zālieniņi mutauta lielumā kā manikirēti, visas mājas ar neaplupu�u krāsojumu, spodras un glītas. Aiz �īs pieticības salas tālāk no ceļa ne vienu vien kvadrātjūdzi aizņēma lepnāki mājokļi, pat pilis ar garā�ām trim ma�īnām, ar īpa�iem piebraucamajiem ceļiem. Daudzie labi iekārtotie un glīti izvietotie veikali nepārprotami liecināja par pārticību un labklājību. Nimam nudien nelikās, ka �ī izskatītos pēc vietas, kur nekaunīgi zog elektroenerģiju.

It kā nolasījis viņa domas, Harijs Londons ieteicās:

��� Neba vienmēr viss ir tā, kā izskatās. � Viņ� iegrieza ma�īnu ceļā, kas veda uz degvielas uzpildes staciju un garā�u, turpat bija arī tuneļveidīga ma�īnu mazgā�anas ierīce. Londons apstājās pie uzpildes stacijas kantora un izkāpa no ma�īnas. Nims viņam sekoja.

Turpat bija jau piestājusi KS&A dienesta ma�īna.

��� Esam izsauku�i fotogrāfus, � Londons sacīja. � Pa�gaidām mūsu elektriķis apsargā lietiskos pierādījumus.

Viņiem tuvojās vīrietis, ģērbies pelēkā kombinezonā. Nāk�dams viņ� slaucīja rokas lupatā. Augumā viņ� bija izstīdzējis un vaigā stipri izskatījās pēc lapsas kūmiņa; likās arī visai satraukts.

���� Paklausieties, � viņ� ierunājās, � kā jau jums sa�cīju � ne es ko zinu, ne gribu zināt�

���� Jā, ser, tā jūs tie�ām sacījāt. � Londons pievērsās Nimam. � �is ir misters D�eksons. Viņ� mums atļāva ieiet darba telpās un pārbaudīt skaitītāja stāvokli.

��� Nezinu vis, cik nu jums to atļāvu, � D�eksons nomurdēja. � Lai jūs sakāt ko sacīdams, es te esmu tikai īrnieks. Tās ēkas pieder pavisam citiem.

��� Bet uzņēmums pieder jums, � Londons atspēkoja.

��� Elektrības rēķini ta�u nāk uz jūsu vārda. Vai tā nav?

��� Patiesību sakot, visa tā bū�ana pieder bankai.

��� Bet bankai nav nekāda sakara ar jūsu elektrības un gāzes patēriņu.

�� Es runāju svētu patiesību. � Mehāniķa rokas sa�ņau�dza lupatu cie�āk. � Nezinu, kas to izdarījis, un tas ir viss.

�� Jā, ser. Jums ta�u nebūs iebildumu, ja iesim iek�ā?

Garā�as īpa�nieks paraudzījās caur pieri, tomēr viņus neaizturēja.

Londons palaida Nimu pa priek�u uzpildes stacijas kan�torī un pēc tam nelielā �aurā telpā, kas atradās aiz kantora un nepārprotami rādīja, ka tiek izmantota par noliktavu. Pie pretējās attālākās sienas atradās slēd�i, strāvas dalītāji, kā arī gāzes un elektrības skaitītāji. Viņiem ieejot, jauns vīrietis KS&A tehniskās apkalpes formas tērpā pagriezās. Ienācējiem viņ� vienkār�i uzsauca: � Sveiki!

Harijs Londons stādīja priek�ā Nimu un tad sacīja pui�sim: � Paskaidrojiet misteram Goldmenam, ko esat atradis.

�� Nu, piemēram, ka skaitītājam bija norauta plomba, un pats tas bija apgriezts tādā stāvoklī, kādā atrodas tagad, proti, otrādi � ar apak�galu uz aug�u.

��� Tādā stāvoklī skaitītājs vai nu vispār nedarbojas vai skaita atpakaļ, � Londons piebilda.

Nims palocīja galvu, saprazdams, ka tas ir gau�ām viegls un vienkār�s veids, kā iegūt strāvu par velti. Plomba bija kārtīgi atknibināta, bet pats skaitītājs izcelts, apgriezts un atkal ielikts atpakaļ piederīgajās gropēs. �ādā veidā skaitītājs skaita atpakaļ vai apstājas, kad sasniegts iepriek� apmaksā�tais stāvoklis. Vēlāk, dro�i vien pāris dienu pirms gaidāmās pārbaudītāja iera�anās, skaitītājs tiek atliks atpakaļ normālā stāvoklī, plomba no jauna piestiprināta, viss rūpīgi salabots.

Da�i enerģētikas uzņēmumi, kuri savulaik cietu�i no �ādām blēdībām, tagad uzstādīju�i modernākus, jaunāka tipa skaitītā�jus, kas darbojas pareizi neatkarīgi no tā, ar kuru galu pavērsti uz aug�u. Otrs uzlabojuma veids bija gredzenu pielik�ana, kas neļāva skaitītāju izkustināt; to varēja izdarīt vienīgi ar īpa�ām atslēgām. Un tomēr radās aizvien jaunas atjautīgas izdomas, kā zagt strāvu; bez tam izmanto�anā vēl joprojām bija miljoniem vecā tipa skaitītāju, kuriem nevarēja piemontēt minētos gredze�nus, bet to nomainī�ana pret jauniem maksātu milzu naudu. Un tā nu blē�i tomēr bija izdevīgākā stāvoklī, jo viņu aizvien bijis ļoti daudz, un visus regulāri pārbaudīt, protams, nebija iespējams.

��� Ar gāzi ir nostrādāts interesantāk, � paskaidroja montieris. Pievērsies gāzes skaitītājam pie sienas, viņ� pie tā notupās. � Paskatieties �urp.

Nims vēroja, kā montieris pavelk cauruli, kas stiepās ārā no sienas, un savieno to ar skaitītāju, kas atradās da�us soļus nostāk. � �is ir gāzes vads, tas nāk iek�ā no ārienes.

�� No ielas, � papildināja Harijs Londons. � No sa�biedrības galvenā pievada.

Nims palocīja galvu.

��� Bet �is vads, � montiera roka pastiepās uz skaitītāja otru, tālāko malu, � pievada gāzi visām ierīcēm, kuru darbinā�anai klients gāzi izmanto: lielai ūdens karsē�anas tilpnei, ma�īna �āvētājam ar karstu gaisu, tāpat arī virtuves pavardam un dzīvokļa apsildei aug�stāvā. Tas nozīmē, ka mēne�a laikā tiek patērēts liels gāzes daudzums. Un nu ieskatieties vērīgi. � �oreiz viņ�, rīkodamies ar abām rokām, sataustīja cauruļu savienojumus tanī vietā, kur abas caurules nozuda sienā. Ap �īm vietām siena bija izurbināta un cements sabiris uz grīdas.

��� To es izdarīju, � montieris paskaidroja, � lai labāk saredzams. Un nu jūs redzat, ka tie nav parasti, bet ir T veida savienojumi un abus galus pieslēdz citai, sienā iemūrētai caurulei.

�� Īstenībā vecs blē�u triks, � sacīja Londons, � tomēr �is ir visglītāk un kārtīgāk nostrādātais, kādu man jebkad gadījies redzēt. Ar �o ierīci var panākt, ka lielākā daļa izlietotās gāzes netiek pievadīta caur skaitītāju, kā pieklātos, bet nokļūst pie ierīcēm tie�i no ielas.

�� Tomēr arī caur skaitītāju ieplūst pietiekami daudz gāzes, lai tas spētu darboties, � jaunais montieris turpināja skaidrot. � Gāze plūst pa to vadu, kur sastop vismazāko pretestību. Skaitītājā ir noteikta pretestība, tāpēc galvenā gāzes masa aizplūst pa brīvo bezmaksas ceļu.

��� Nu vairs neplūst, � Londons noteica.

No āra ienāca sparīgs, jauns sievi�ķītis ar fotoaparātiem un kinokameru un jautri noprasīja: � Vai te būs jāuzņem kādas bildītes?

��� Noteikti, � sacīja Londons un norādīja uz gāzes skaitītāju. � Vispirms �ito ierīci. � Nimam viņ� piebilda: � Kad �ī bilde būs rokā, izskrubināsim atliku�o cementu un atsegsim nelikumīgi ievietoto cauruli.

Garā�as īpa�nieks ar lapsas kūmiņa ģīmi visu laiku bija turējies aizmugurē. Nu viņ� sāka protestēt:

��� Hei, mīlī�i, jūs te neko nedrīkstat lauzt. �ī te ir mana teritorija.

���� Atgādinā�u jums, mister D�ekson, ka atjāvāt mums �eit ienākt un pārbaudīt mūsu apvienības ierī�u stāvokli. Bet, ja jūs gribat pārrevidēt gan savas, gan mūsu tiesības, es jums ieteiktu apgādāties ar advokātu. Man �ķiet, advokāts jums tik un tā būs vajadzīgs.

��� Man nekāds advokāts nav vajadzīgs.

��� Tas viss būs atkarīgs no jums, ser.

��� Mister D�ekson, � ierunājās arī Nims, � vai jūs tie�ām vēl neaptverat stāvokļa nopietnību? Blēdī�anās ar skaitītājiem ir kriminālnoziegums, un �eit fiksētās fotogrāfijas mums ir pilnīgi pietiekams pierādījums.

��� Ko nu par to, protams, ka būs kriminālvajā�ana, � Londons turpināja, kā pareizo galavārdu uztverdams.

��� Kaut gan, es gribētu sacīt �ja misters D�eksons piekritīs divējādā ziņā ar mums sadarboties, tas viņam nāks vienīgi par labu.

Garā�as īpa�nieks uzmeta iebrucējam aizdomu pilnu ska�tienu.

��� Kā tas būtu � divējādā ziņā?

Kamēr viņi sarunājās, fotogrāfe, noknipsējusi gāzes skai�tītāju, pārgāja pie elektrības skaitītāja. Montieris sāka drupi�nāt cementu, lai atklātu pla�āku skatu uz slepenajiem pieva�diem.

��� Vispirmām kārtām, � Londons sacīja D�eksonam,

��� jums būs jāsamaksā parāds un pilna summa par nozagto enerģiju. Pēc pirmā apmeklējuma pie jums es painteresējos māsu aprēķinu daļā un noskaidroju, ka salīdzinājumā ar senākajiem rēķiniem jums tagad par noblēdīto elektrību un gāzi iznāks maksāt apmēram piecus tūksto�us dolāru. Summā ir ieskaitīts mūsu �odien �eit patērētais darbs.

Garā�as īpa�nieks nobāla. Lūpas viņam sāka nervozi raustīties.

���� Jēziņ! Kur nu tādu naudu! Tas nevar būt, es ta�u tikai� � viņ� aprāvās.

��� Nūjā, � Nims a�i iekrita valodā. � Cik ilgi jūs jau esat bāries ap skaitītājiem?

���� Ja misters D�eksons mums to pateiks, � ierunājās Londons, � tad varbūt pastāstīs arī, kas viņam uzmunsturējis to gāzes skaitītāju. Tā ir mūsu otra sadarbībai izvirzītā prasība.

Montieris pār plecu uzsauca: � Vienu varu jums sacīt dro�i. Tas, kas �ito ierīkojis, nav bijis amatieris.

Londons paskatījās uz Nimu. � Vai atceraties, ko teicu? Liela daļa no tā, ko �odien redzam, ir profesionāļu darbs. � Viņ� no jauna pievērsās D�eksonam. � Nu, kā jūs domājat, ser? Vai gribēsiet mums pateikt, kas �ito taisīja?

Garā�as īpa�nieks drūmi blenza, bet neatbildēja.

Londons turpināja: � Kad būsim �eit pabeigu�i, mister D�ekson, mēs jums noslēgsim tiklab gāzi, kā arī elektrību. Enerģijas padeve tiks atjaunota tikai pēc tam, kad visa parāda summa būs samaksāta.

��� Diezin kā tad lai es strādāju! � D�eksons satraukts izbuldurēja.

��� Ja tā runājam, � Londons atsaucās, � kā gan lai mēs varētu padarīt savu darbu, ja visi klienti blēdītos tāpat kā jūs? � Tad pajautāja Nimam: � Vai esat pietiekami atskatī�jies?

��� Pat pārāk daudz, � Nims atteica. � Iesim.

Kad viņi bija izgāju�i ārā, Londons sacīja: �Varu saderēt, ka viņ� vispār nav spējīgs to lielo parādu samaksāt. Tāpat arī neticu, ka viņ� mums izpaudīs, kas to visu sameistarojis.

Iesēdies ma�īnā, Nims jautāja: � Vai mēs varam viņu iesūdzēt tiesā un kaut ko panākt?

Biju�ais policists papurināja galvu. � Man pa�am patik�tu pamēģināt, un varētu gadīties, ka mēs pat panāktu, lai kādu notiesā. Ta�u drīzāk gan būs tā, ka tiesa pieprasīs, lai mēs pierādām, ka D�eksons ir zinājis par slepeno ierīci vai pat licis to iemontēt. To mēs pierādīt nevaram.

��� Tātad zināmā mērā tā jau pa�os pamatos ir zaudēta lieta.

�� Zināmā mērā, bet ne pilnīgi. Drīz vien izplatīsies valodas, varbūt jau tagad paklīdu�as, un tas iebiedēs daudzus

tādus D�eksonus. Bez tam neaizmirstiet, ka esam �odien tīklus izmetu�i visai pla�i. Saule vēl nebūs norietējusi, kad būsim notvarstīju�i krietni daudz blē�u.

��� Bet tas būs vienīgi Brūksaidā, � Nims visai bezcerīgi noteica, iedomādamies milzīgo platību, kuru KS&A apgādāja ar strāvu un kur Brūksaida bija tikai kā mazs zemesriekstiņ� lielā plantācijā.

Jau pēc pāris minūtēm viņi bija atgriezu�ies savā ko�mandpunktā tirdzniecības centra automobiļu stāvvietā.

Kā Harijs Londons bija paredzējis, Brūksaidas reida dienā izdevās notvert tie�ām lielu skaitu maksas noteikumu pārkāpēju. Jau ap pusdienlaiku bija fiksēti �etrdesmit gadīju�mi � vai nu skaidri pierādīti vai aizdomās turēti; un tā vien likās, ka līdz pievakarei tiem būs piebiedroju�ies vismaz vēl otri �etrdesmit. Neslavā bija kritu�i vairāki universālveikali, un, pārbaudot mazākās tirgotavas, da�ādas nelikumīgas ierī�ces tika atklātas piecās no astoņām.

Nims turējās cie�i blakus Harijam Londonam, kad viņi iegriezās interesantākajās vietās, kur blēdības bija izdarītas gudrāk un atjautīgāk.

Rīta cēliens jau gāja uz beigām, kad abi kopā piebrauca pie ļoti glītas tipveida mājas, ko Nims jau pirmāk bija ievērojis. Tur bija piestāju�as divas KS&A ma�īnas. Pie nam�durvīm stāvēja viens īpa�uma aizsardzības nodaļas darbi�nieks, viens montieris un tā pati jau pazīstamā fotogrāfe. Viņi visi uzmanīgi pētīja ārpusē blakus durvīm piestiprināto elektrības skaitītāju.

��� Mājās neviena nav, � Londons paskaidrodams sacīja, � bet tur centrā izdevās uzok�ķerēt to puisi, kas �iten dzīvo, un liekas, ka tas ir īsts triku meistars. Paskatieties. �Kad citi pakāpās sāņus, Londons parādīja stiklā mazmazītiņu cauru�miņu, pa kuru skaitītājā bija iebāzta ļoti tieva cieta stieplīte. Skaitītāja iek�ienē stieplīte aizsniedzas līdz metāla diskam, kur�, skaitītājam normāli darbojoties, grie�as.

��� Tas stieples gabaliņ�, kuram tur nevajadzētu atrasties, aptur diska kustību. Disks negrie�as, neskaita kilovatus, bet strāva tomēr pieplūst.

�� Pareizi. Un diska apturē�ana skaitītāju nebojā. Tiklīdz stieplīti izvelk, viss atkal rit, kā nākas.

��� Paliek tikai mazais izurbtais caurumiņ�.

��� To ta�u neviens pat nepamanīs, ja ļoti vērīgi neskatī�sies, � noteica elektriķis, kas stāvēja viņiem aiz muguras. � Man �ķiet, tas puisis caurumiņu būs izurbis ar juveliera darbarīku, jo kurā katrā citā gadījumā stikls būtu sasprādzis. Sasodīti āķīgi.

��� Viss āķīgums būs vējā, kad viņ� saņems nākamo lēsi, � Londons sacīja, vēl piebilzdams: � �ovakar mēs viņu pieskatīsim. Dro�i vien kaimiņi izstāstīs, ka mēs esam biju�i. Viņ� sāks nervozēt un steigsies stieplīti izvilkt. Ja mēs viņu tanī brīdī pieķersim, tad varēsim iesūdzēt.

Pārējie aizgāja, pakavējās vienīgi fotogrāfe, kas tuvplānā uzņēma skaitītāju tā, ka nodevīgā stieplīte bija saredzama.

Komandpunktā visu laiku turpināja pienākt ziņojumi par jauniem atklājumiem. Viens elektrības zaglis bija izrīkojies pat vēl atjautīgāk, proti, bija ķēries savam skaitītājam, tā teikt, pie dzīvības artērijām: izzāģējis da�us zobiņus asij, kas grie� disku. �āds �uzlabojums� palēnināja diska grie�anās ātrumu, līdz ar to tika uzrādīta apmēram tikai puse īstā elektrības patēriņa. Kad apvienības vietējā aprēķinu birojā pārbaudīja �ā abonenta lēses par ilgāku laiku, izdevās konsta�tēt, ka izgudrojums darbināts aptuveni trīs gadus.

Kāds cits strāvas lietotājs bija, tā sakot, pārslēdzis skaitītā�jus. Kaut kādā veidā viņ� bija ticis pie sava �privāta� skaitītāja, jādomā, bija to nozadzis, vismaz Londons tā sprieda. Acīm�redzot viņ� ik maksā�anas periodā uz zināmu laiku ieslēdza savu personisko skaitītāju, tā ietaupīdams daļu maksas.

Lai gan ar gāzes skaitītājiem nebija tik viegli manipulēt, tomēr da�i uzņēmīgāki �brīvpatēriņa� tīkotāji ķērās arī tiem klāt. Londons par to izteicās �ādi: � Gāzes skaitītāja pieslēg��anai vai atslēg�anai nepiecie�ama zināma, kaut arī ne liela, prasme santehnikā. Acīgs �pa�darbnieks� to var apgūt itin viegli.

65

Montieri bija atradu�i ka viens �āds �pa�darbnieks� savu gāzes skaitītāju vispār bija novācis, tā vietā ielikdams gumijas �ļūteni. Tas bija bīstams zag�anas veids, toties efektīvs gan.

3-65

Acīmredzot lielu mēne�a daļu skaitītājs vispār bija izņemts no apgrozības un tika pieslēgts tikai pāris dienu, pirms gaidīja ierodamies gāzes patēriņa nolasītāju.

Kāds cits likumpārkāpējs � biznesmenis, kam piederēja vairāki blakus veikali, ko viņ� iznomāja, bija rīkojies līdzīgi, ar to vienīgo at�ķirību, ka skaitītāju bija apgriezis ar nolasā�mo pusi pret sienu, līdz ar to rādītājs nevirzījās vis uz priek�u, bet gan atpakaļ. �is bija vienīgais gadījums, kad pārbaude beidzās ar sadursmi. īpa�nieks, pārskaities par to, ka ir at�klāts, uzbruka apvienības darbiniekam ar uzgrie�ņu atslēgu un to smagi piekāva, salauzdams tam roku un degunu. Elek�triķi aizveda uz slimnīcu, bet veikalu īpa�nieku uz cietumu, kur nu būs jāatbild gan par uzbrukumu, gan par pārējiem likumpārkāpumiem.

Viens fakts Nimu vairākos gadījumos stipri pārsteidza.

Par to viņ� ierunājās Harijam Londonam:

��� Es visu laiku biju pārliecināts, ka māsu aprēķinu kompjūteri ir ieprogrammēti tā, lai brīdinātu par patērēto strāvu vai gāzi, ja lēsē rodas straujas pārmaiņas uz leju.

��� Kompjūteri ir ieprogrammēti un brīdina, � Londons paskaidroja. � Nelaime tā, ka patērētāji kļūst aizvien gud�rāki un iemācās ap�maukt kompjūterus. Tas nav grūti. Ja esat sadomājis zagt strāvu un jums pietiek saprāta pēc tam uzreiz neuzrādīt strauju kritumu, bet pa drusciņai samazināt patē�riņa summu līdz vēlamai, kompjūters to nemū�am neuzķers.

�� Tātad, lai skatāmies no kuras puses skatīdamies, zau�dētāji esam un paliekam mēs.

��� �obrīd � varbūt. Bet gan viss mainīsies.

Nims nebija par to sevi�ķi pārliecināts.

�ķiet, ka visērmotākā epizode norisinājās ap pēcpusdie�nas vidu, kad Londons komandpunktā saņēma vēsti, kas viņus aicināja uz kādu adresi apmēram jūdzi atstatu.

Māja, ko viņi piebraucot ieraudzīja, bija liela un moderna ar ainavu dārzu un eleganti izliektu piebraucamo ceļu, uz kura gozējās lielisks, spo�s mersedess. Apvienības KS&A visur eso�ie oran�baltie automobiļi bija sastāju�i �osejas malā.

Kad Londons piebrauca, viņam pretī nāca tas pats jaunais montieris, kas no rīta bija darbojies benzīna uzpildes stacijā.

��� Ir problēmas, � viņ� pavēstīja. � Mums vajadzīga palīdzība.

��� Kādas problēmas?

Viens no īpa�uma aizsardzības nodaļas darbiniekiem, pienācis klāt, sacīja: � Sieviete, kas dzīvo tanī mājā, draud, ka uzrīdī�ot mums suni. Tas ir liels vācu aitusuns. Viņa apgalvo, ka viņas vīrs esot ārsts, nozīmīgs sabiedrības pīlārs, un, ja mēs sagādā�ot kaut kādas neērtības, �ie sūdzē�oties apvienībā.

��� Kā jums ienāca prātā braukt �urp?

��� Viens no skaitītāju nolasītājiem, vērīgs un attapīgs koled�as students, mums paziņoja, ka pamanījis aizdomīgu vadu. Un viņam bija taisnība. Es palūkojos aiz skaitītāja un ieraudzīju, ka no tā stiepjas divi pavisam nepiederīgi vadi uz slēdzi garā�ā. Garā�as durvis bija vaļā, bet neviena cilvēka tuvumā nebija. Tanī brīdī parādījās sieviete ar suni.

Nims neizpratnē skatījās uz runātājiem. Londons norī�koja: � Paskaidrojiet to misteram Goldmenam.

��� Da�u modeļu skaitītājiem aizmugurē ir īpa�a siksni�ņa, � montieris skaidroja. � Ja to atvieno, respektīvi, atrauj, skaitītāja darbība tiek pārtraukta, tas kilovatus vairs ne�skaita. Bet, ja siksniņas vietā pievieno slēdzi, tad skaitītāja darbību var ieslēgt vai izslēgt pēc vēlē�anās.

��� Un tas �eit būtu izdarīts?

��� Pavisam noteikti.

Nims vēl piesardzīgi vilcinājās. � Vai tie�ām jūs esat par to pilnīgi pārliecināts?

��� Varu apzvērēt.

īpa�uma aizsardzības nodaļas darbinieks piebilda no sa�vas puses:

�� Es arī to ierīci redzēju. Nav ne mazāko �aubu. � Viņ� at�ķīra piezīmju grāmatiņu. � Abonenta uzvārds ir Ed�koms.

��� Viss kārtībā, � Londons noteica. � Lai viņa neķēmo�jas ar suni. Pasauciet fotogrāfi, jānofiksē aina, jādabū pierā�dījums.

3*

67

Viņi pagaidīja, kamēr montieris mikroautobusā runāja pa radioraidītāju, tad Harijs Londons veda nelielo procesiju pa

iebraucamo ceļu uz māju. Kad viņi bija gandrīz jau pie mājas, pa galvenajām durvīm iznāca glīta gadus �etrdesmit piecus veca slaida auguma sieviete. Viņa bija tērpusies zilās linaudekla biksēs un tām pieskaņotā zīda kreklablūzē. Garie tum��brūnie mati bija pakausī sasieti ar �allīti. Kopā ar viņu no mājas iznāca liels vācu aitusuns, kuru sieviete turēja pavadā. Suns nikni ņurdēja.

Sieviete dzedri ierunājās: � Es jau brīdināju jūsu ļaudis, ka palaidī�u suni vaļā, ja kāds iedomāsies bez atļaujas nākt iek�ā. Lai tad tas par sekām atbild pats. Un tagad ejiet projām no mana īpa�uma!

���� Kundze, � Londons ļoti noteikti aizrādīja, � iesaku jums paturēt suni pavadā vai piesiet. Es esmu Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības dro�ības dienesta priek��nieks, � viņ� parādīja nozīmi, � un kopā ar mani ir ap�vienības viceprezidents misters Goldmens.

��� Viceprezidenti man neko nenozīmē, � sieviete atcirta. � Mans vīrs pazīst jūsu apvienības prezidentu un arī priek�sēdi.

��� Tādā gadījumā viņ� katrā ziņā sapratīs, � ieteicās Nims, � ka ikviens, kas �odien atrodas �eit, tikai izpilda savus dienesta pienākumus. Vai jūs esat misis Ed�koma?

��� Jā, � viņa augstprātīgi atbildēja.

�� Māsu ierīcības nodaļa ziņo, ka jūsu elektriskās strāvas skaitītājam pierīkoti pretlikumīgi papildinājumi.

��� Ja tādi ir, tad mums par to nekas nav zināms. Mans vīrs ir ievērojams ortopēdijas ķirurgs, un viņam ir operāciju diena, citādi es tūdaļ piezvanītu un izstāstītu par jūsu nekau�nīgo uzvedību.

Par spīti varenajai bravūrai, Nims pamanīja sievietes acīs un balsī zināmu nemieru. To uztvēra arī Londons.

��� Misis Ed�kom, � viņ� sacīja. � Mēs gribam nofoto�grafēt jūsu elektrības skaitītāju un da�us vadus, kuri aizstiep�jas līdz slēdzim jūsu garā�ā. Būtu ļoti labi, ja jūs mums atļautu to izdarīt.

��� Un ja nu es neatļauju?

��� Tad mēs pieprasīsim tiesas orderi. Ta�u man jums jāatgādina, ka tādā gadījumā lieta izvērtīsies stipri oficiāla, būs jāraksta protokols.

Sieviete vilcinājās, un Nims prātoja, diezin vai viņa no�prot, ka Harijs Londons smagi blefo. Kamēr izdotos dabūt tiesas orderi, pierādījumi jau sen būtu novākti. Tomēr tāds pavērsiens kundzi satrauca.

��� Tas nebūs nepiecie�ams, � viņa piekāpās. � Labi, dariet, kas jums darāms, bet dariet to ātri.

��� Vēl tikai viena lieta, kundze, � sacīja Londons. � Kad mēs būsim beigu�i, elektrību jums noslēgs līdz tam laikam, kamēr nebūs nolīdzināts nelegāli patērētās elektrības parāds.

�� Tas tak ir smieklīgi. Par to manam vīram gan būs �is tas sakāms. � Misis Ed�koma novērsās un piesēja suņa pavadu pie sienā ierīkota tērauda gredzena. Nims ievēroja, ka rokas viņai trīc.

��� Kālab viņi to dara � �ādi ļaudis? � Nims klusu jautāja tikpat lielā mērā pats sev, kā Harijam Londonam. Viņi jau sēdēja Londona ma�īnā un brauca atpakaļ uz ko�mandpunktu, kur Nims bija nodomājis pārsēsties pats savējā un doties atpakaļ uz pilsētas centru. Brāksaidu viņ� bija atskatījies vairāk, nekā vajag, un iepazinis strāvas zag�anas apjomus tādā mērā, lai pirmoreiz mū�ā īsti aptvertu, cik liels zvērs ar hidras galvu gan mājo visparastākajos cilvēkos.

��� Ir daudz iemeslu, kādēļ viņi to dara, � Londons atbildēja. � Gan te, kur bijām �odien, gan arī citur. Pirm�kārt � cilvēki runā. Tiem patīk lielīties, pastāstīt citiem, cik tie apķērīgi un slīpēti, kā prot apvest ap stūri tādu milzeni kā Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienība. Un, kamēr vieni runā, tikmēr citi noklausās un sāk darīt to pa�u.

�� Vai jūs domājat, ka tā ir izskaidrojama epidēmija, ko �odien pieredzējām?

�� Tie ir da�i ielāpiņi tanī neatrisināmajā zāģzobu mīklā.

��� Bet kā ar pārējiem?

�� Viena daļa vainas krīt uz blēdīgiem amatniekiem � tiem, kurus man visvairāk gribas noķert. Tie papau� ziņu, ka pierīkos tādu lētu iztik�anu ar elektrību. Protams � par samaksu. Viss izklausās ļoti vienkār�i un viegli, un cilvēki notic.

���� Ta�u �ie izskaidrojumi neder pēdējai vietai, kur bi�jām, � Nims �aubīdamies prātoja. � Tas bagātais dakte�ris � ortopēdijas ķirurgs, speciālists ar visaugstākajiem ho�norāriem. Un jūs redzējāt viņa sievu, redzējāt māju. Kāpēc?

��� Es jums pastāstī�u, ko uzzināju, kad strādāju poli�cijā, � Londons sacīja. � Neļaujiet, lai jūs pieviļ ārējais izskats. Ir ļoti daudz cilvēku ar pasakainiem ienākumiem un lepnām mājām, bet � parādos līdz ausīm, cīnās, no ādas ārā līzdami, lai noturētos līmenī, pūlas ietaupīt pa dolāram, kur vien iespējams, un pārāk necen�as panākt, lai tas vienmēr notiktu godīgi. Varu saderēt, ka viss teiktais attiecināms arī uz to miestu � Brūksaidu. Un paraugieties vēl no �ādas puses: cik tad sen, ka pakalpojumu cenas nebija īsti vērā liekamas, bet nu tās krietni sacēlu�ās un turpina celties. Un tā nu da�s labs, kas senāk neblēdījās tāpēc, ka nebija vērts, tagad pārdomājis un rīkojas citādi. Likmes kļuvu�as augstākas, tātad ir vērts riskēt.

Nims piekrītot palocīja galvu un piebilda: � Un komu�nālie pakalpojumi gandrīz visi ir netverami tāli un bezperso�niski, tāpēc cilvēkiem tā nemaz ne�ķiet tāda īsta zag�ana, tā nav salīdzināma ar parasto zag�anas jēdzienu. Neviens to nevērtē tik kritiski, kā vērtētu, piemēram, ielau�anos vai maka izvilk�anu otram no kabatas.

��� Esmu daudz domājis arī tie�i par �ito. Un man liekas, ka �ai ziņā jātver dziļāk. � Londons apstādināja ma�īnu, lai pagaidītu luksoforā iedegamies pareizo gaismu. Kad viņi atkal sāka braukt, viņ� turpināja: � Man savukārt liekas tā: cilvēki nospriedu�i, ka visa mūsu sistēma smird, mūsu politiķi visi �ādā vai tādā veidā ir korumpēti, kālab tad vienkār�ie ļautiņi lai pa�i soda sevi, pūlēdamies palikt godīgi? Nu, pieņemsim, vienu mēslaini Votergeitas reizē izmēza, bet nu, kad ir ievēlēti visi tie, kas bija tik labi un rātni, nekas nav kļuvis citādi � tie dara visu to pa�u: ņem kukuļus vai, pie varas nāku�i, izdarās vēl ļaunāk�

�� Tas ir baigi nomāco�s viedoklis.

��� Skaidrs, ka ir, � Londons piekrita. � Bet tas izskaid�ro daudzus notikumus, ne to vien, ko piedzīvojām �odien. Es domāju vispārējo noziedzības uzliesmojumu, sākot ar smaga�jiem noziegumiem un beidzot ar sīkām blēdībām. Un es jums pateik�u vēl ko. Ir dienas � kā, piemēram, �ī�, kad man ļoti gribētos būt atpakaļ kara flotē, kur viss likās vienkār�āks un tīrāks.

��� Arī tur tagad vairs tā nebūtu.

��� Iespējams. � Londons nopūtās.

�� Jūs un jūsu ļaudis �odien padarījāt lielu darbu, � Nims noteica.

��� Karojām. � Atmetis nopietnību, Harijs Londons pas�mējās un sacīja: � Pastāstiet savam priek�niekam � mūsu virspavēlniekam, ka �ai vienā triecienā esam uzvarēju�i un uzvarēsim vēl da�u labu kauju.

9.

���� Labi, noriskē�u uzliet eļļu tavai iedomībai, � Rute Goldmene sacīja pie brokastgalda. � Un pateik�u, ka vakar televīzijā tev viss izdevās itin labi. Vai gribi vēl kafiju?

��� Jā, lūdzu. � Nims pasniedza tasi. � Un paldies par to, ko teici.

Rute pacēla kafijas automāta kanniņu un ielēja tasē kafiju. Kustības, kā vienmēr, bija vieglas, graciozas un mērķtiecīgas. Mugurā viņai bija smaragdkrāsas mājastērps, kas skaisti kon�trastēja ar glīti sasukātajiem melnajiem matiem un izcēla mazās, tvirtās krūtis, ļaujot tām pavīdēt, ja Rute paliecās uz priek�u; kad Nims un Rute cerējās, viņ� tās bija jokodams dēvējis par �puspintes spcciāltrauciņiem�. �ai rītā viņai uz sejas bija tikai mazliet kosmētikas, tik vien, lai papildinātu ādas baltumu un liego sārtenumu. Vienalga, cik agri no rīta cēlusies, Rute alla� izskatījās dabiski un nevainojami. Nimam, kur� bija redzējis daudzu sievie�u �nākamā rīta� nevī�ību, likās, ka par �o Rutes īpa�ību viņam mā�am jājūtas pateicīgam.

Bija tre�diena. Gandrīz nedēļa aizritējusi pēc di�ās operā�cijas Brūksaidā. Būdams smagi pārguris sevi�ķi garajās darba stundās, kas nu jau turpinājās vairākas nedēļas, un pēc visa vēl pārcietis veselu vakara seansu televīzijas studijas karstu�mā, Nims bija �orīt ilgi nogulējis, vismaz viņa izpratnē ilgi � līdz pat pusdeviņiem. Lea un Bend�ijs bija jau aizgāju�i, pirms viņ� nonāca brokastīs, kuras nu nesteidzīgi baudīja kopā ar Ruti, kas atgadījās visai reti. Nims jau bija piezvanījis uz savu darbistabu un pateicis sekretārei, ka �orīt darbā bū�ot vēlu.

��� Lea palika nomodā un neparko negāja gulēt, kamēr pārraide nebija beigusies, � Rute stāstīja. � Bend�ijs arī gribēja, bet aizmiga. Bērni varbūt pa�i to īsti neaptver, bet viņi, zini, ārkārtīgi lepojas ar tevi. Gandrīz vai tevi dievina. Ik vārds, ko tu saki, viņiem skan kā no Dieva mutes.

���� Cik gar�īga kafija, � Nims sacīja. � Vai tā ir kāda jauna �ķirne?

Rute papurināja galvu. � Tas ir tikai tāpēc, ka �orīt tu to nesalej iek�ā, kājās stāvēdams. Vai tu nedzirdēji, ko tev sacīju par Leas un Bend�ija attieksmi pret tevi?

���� Dzirdēju un domāju par to. Es arī lepojos ar mūsu bērniem. � Viņ� iesmējās. � Vai �is ir tāds komplimentu izdalī�anas rīts?

��� Varbūt tu domā, ka tas notiek tādēļ, lai no tevis kaut ko izspiestu? Nē, vari justies dro�s. Izņemot to, ka es priecātos, ja mums bie�āk pagadītos �ādā veidā pasēdēt pie brokastīm.

Viņ� atteica: � Es papūlē�os. � Un prātoja: interesanti, vai Rute tik uzsvērti jauki izturas tāpēc, ka, glu�i tāpat kā viņ�, ir pamanījusi plaisu, kas ie�ķīlusies starp viņiem un pēdējā laikā pletusies aizvien platāka, plaisu, ko radījusi viņa vienal�dzība un pa�ā pēdējā laikā ari Rutes noslēpumainās personis�kās intereses, lai tās bija kādas būdamas. Nims pūlējās, bet neparko nevarēja atcerēties, kad viņi pēdējoreiz biju�i tuvi. Viņ� domādams nespēja izdomāt, kā var atgadīties, ka vīrietis zaudē seksuālu interesi pats par savu pievilcīgo sievu, vienlai�kus iekārodams citas sievietes. Beigās viņ� nosprieda, ka īstais iemesls būs pierastība līdz ar tieksmi pēc jaunām teritorijām, jauniem iekarojumiem. Tik un tā nav labi, viņ� nosprieda, kaut kas seksa jomā ar Ruti jādara. Varbūt �ovakar.

���� Pāris rei�u tanī vakarvakara raidījumā tu izskatījies traki niks, gandrīz vai gatavs kauties.

��� Bet nesakāvos. Laikus atcerējos stulbos noteikumus. � Nebija vajadzības lieku reizi skaidrot vadības lēmumu par �mēreno kursu�. Rutei viņ� to bija izstāstījis jau tai pa�ā dienā, un Rute, atbalstīdama viņa nostāju, bija viņam jutusi līdzi.

��� Bērdsongs tevi saērcināja, vai ne?

�� Tas ne�ķīstenis pūlējās, cik spēja, bet viņam nesanāca.

Deivijs Bērdsongs vadīja kādu patērētāju aktīvistu grupu,

kas, pēc savas devīzes, dēvējās: �strāvu un gaismu tautai� (s&gt). Arī viņ� bija piedalījies iepriek�ējā vakara pārraidē. Bērdsongs bija izteicis dzēlīgas piezīmes pret Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienību, piedēvēdams viszemiskākos motīvus jebkurai apvienības rīcībai, jebkuram tās solim, ne�tie�i ļaudams noprast, ka Nima personiskie nodomi nav ne par matu labāki. Viņ� bija uzbrucis arī KS&A jaunākajam lēmumam paaugstināt maksu par elektrības patēriņu; tas drīz tik�ot pieņemts un stā�oties spēkā. Par spīti visām provokāci�jām, Nims bija noturējies vēsi atturīgs un atļautajos ietvaros.

��� �ārīta Chronicle raksta, ka Bērdsonga grupa sadarbībā ar Sekvojas klubu uzsāk�ot preto�anās akciju jūsu iecerei par Tjunipu.

��� Parādi.

Rute pasniedza avīzi. � Par to rakstīts septītajā lappusē.

Tā bija vēl viena Rutes īpatnība � kaut kādā neizprota�mā veidā viņa informētībā alla� turējās soli citiem priek�ā. Arī tagad, po�ot brokastis, viņa bija jau iz�ķirstījusi avīzi, pārlaizdama acis visam svarīgākajam.

Pār�ķīris lapas, Nims atrada meklēto informāciju. Tā bija īsa, un Nims no tās neuzzināja vairāk kā to, ko Rute jau bija pateikusi. Tomēr rakstiņ� rosināja darbībai, un pēk�ņi viņ� gribēja iespējami drīzāk nokļūt darbā pie sava rakstāmgalda. Strauji izdzēris nule ielieto kafiju, viņ� piecēlās.

��� Vai vakariņās tu �ovakar būsi mājās?

���� Centī�os tikt. � Redzēdams Ruti liegi pasmaidām, viņ� atcerējās, cik daudz rei�u bija teicis tos pa�us vārdus, bet beigās tomēr mājās nepārradās. Tovakar, braukdams pie Ardaitas, viņ�, glu�i iracionāli, vēlējās, kaut Rute nebūtu tik pacietīga. Tagad viņ� tai noprasīja:

��� Kāpēc tu kādreiz neuzbrāzmo? Kāpēc pa īstam nesa�dusmojies?

��� Vai no tā kaut kas mainītos?

Viņ� paraustīja plecus, nezinādams, ne, ko iesākt ar viņas jautājumu, nedz arī, ko uz to atbildēt.

� Ak tā � vēl kaut kas. Vakar piezvanīja māte. Viņa un tētis uzaicina mūs uz pusdienām nākampiektdicn un lūdz, lai paņemam līdzi arī bērnus.

Nims klusībā novaidējās. Ierasties ciemos pie Neibergeriem, Rutes vecākiem, bija tikpat kā aiziet uz sinagogu; viņi savu jūdaismu proklamēja neskaitāmos veidos. Par ēdieniem tika uzsvērti paziņots, ka tie gatavoti pēc �ko�er� metodes; bija zināms, ka Neibergeriem lieto�anā ir divēji trauku un galda piederumu komplekti � vieni gaļas, otri piena ēdie�niem. Pirms pusdienām tiks skaitīta pateicības lūgsna par maizi un vīnu, pēc tam sekos roku mazgā�anas ceremonija. Kad pusdienas paēstas, no jauna skanēs gari, svinīgi pātari. Ja uz galda būs pasniegti gaļas ēdieni, Lca un Bend�ijs nedrīkstēs piedzert pienu, kā viņiem gar�o un kā viņi mājās pieradu�i. Turpmākajā ciemo�anās gaitā alla� sekoja mazāk maigs spiediens, kas izpaudās tēlotā izbrīnā un neizpratnē, kālab Nims un Rute neievēro sabatu un citas svētās dienas, aizkustino�i atstāsti par �bar micvā� ceremonijām, kurās Neibergeri bija piedalīju�ies, līdz ar mājieniem, ka Bend�ijam gan pieklātos mācīties ebreju skolā, kur notiktu arī viņa �bar micvā� svinības, kad viņam būs pilni trīspadsmit gadi. Un, tā kā bērni, kā jau da�dien bērni �ādā vecumā, bija ļoti ziņkārīgi, tad Nimam vēlāk mājās vajadzēja atbildēt uz daudziem jau�tājumiem, turklāt tādiem, uz kuriem pat nespēja atbildēt duālisma dēļ, kāds valdīja viņā pa�ā.

Rute �ādās reizēs klusēja kā ūdeni mutē ieņēmusi, un Nims īsti nezināja, vai tikai �ī klusē�ana nav slēpta piekri�ana vecākiem un vēr�anās pret viņu. Kad Nims un Rute pirms piecpadsmit gadiem precējās, Rute skaidri un gai�i pateica, ka neesot pieķērusies nekādiem jūdu rituāliem; tā bija nepārpro�tama reakcija pret ortodokso stingrību vecāku mājās. Bet vai viņa ari sirds dziļumos bija no tā visa novērsusies? Vai zem virskārtas Rutē neslēpās tradicionālā jūdu ģimenes māte, un vai klusībā viņa nevēlējās, lai Lea un Bend�ijs izbauda visus krā�ņumus, ko pieprasa viņas vecāku reliģiskā pārliecība? Neviļus viņ� atcerējās, ko Rute pirms da�ām minūtēm bija sacījusi: bērni tevi gandrīz vai dievina. Ik vārds, ko tu saki, viņiem skan kā no Dieva mutes. Vai �ie vārdi slēptā veidā necentās atgādināt viņa pa�a jādaisko pienākumu, vai tie nebija kā tāds neredzams zīda tikls, lai viņu ievilktu reliģijā? Nims nekad nebija pieļāvis kļūdu uztvert Rutes maigumu kā sievi�ķīgu vājību; viņ� zināja, ka aiz maiguma slēpjas tāds spēks, par kādu Ruti ikviens varētu apskaust.

Ta�u neatkarīgi no tā visa Nims zināja, ka nav neviena pietiekami spēcīga iemesla, lai atturētos no vecāku apciemo��anas, ja Rute vēlēsies iet. Un jāatzīst, ka Rute viņam izvirzīja ārkārtīgi niecīgas prasības.

���� Labi, � viņ� piekrita. � Nākamā nedēļa rādās visai mierīga. Tiklīdz bū�u darbā, noskaidro�u, kā izskatās piekt�diena, un tev piezvanī�u.

Mazliet vilcinājusies, Rute piebilda: � Nepūlies ar zvanī��anu. Gan jau vakarā pateiksi.

��� Kālab tā?

Atkal īsa vilcinā�anās. � Kad tu aizbrauksi, es arī tūliņ izie�u. Mājās nebū�u visu dienu.

��� Kas noticis? Kurp tu dosies?

��� Ak � tāpat vien �ur un tur. � Viņa iesmējās. � vai tu man saki, kurp dodies?

Paskat vien � atkal. Noslēpumainība. Nimam pēk�ņi sirdī iedzēla greizsirdība pret �o nepazīstamo. Bet tad saprāts uzvarēja: Rutei noteikti bija pamats tā runāt. Viņ� tie�ām diezgan daudz ko tai noslēpa.

�� Lai tev labi klājas, � viņ� novēlēja. � Vakarā tiksimies.

Gaitenī viņ� Ruti apskāva, un viņi saskūpstījās. Viņas

lūpas bija maigas, augums zem vieglā tērpa tīkams un glāsmīgs. Kāds es esmu sasodīts stulbenis, Nims nodomāja. Jā, �onakt sekss � kā likts.

10.

Kaut ari tādā steigā bija izdrāzies no mājas, Nims uz pilsētu brauca pavisam nesteidzīgi un, izvairīdamies no cen�tra, līkumoja pa sānielām. Mierīgo braucienu viņ� izmantoja, lai padomātu par Sekvojas klubu un kas par to bija rakstīts Chronicle�West rīta izdevumā.

Lai gan tā bija organizācija, kas jo bie�i oponēja KS&A programmām un da�kārt tās pat aizkavēja, Nims Sekvojas klubu vērtēja atzinīgi. Viņa motivācija bija vienkār�a. Vēsture pierādījusi: ja tādam rūpniecības koncernam kā KS&A dod pilnu vaļu, tas tie�ām par vides aizsardzību daudz nedomā. Tādēļ ir nepiecie�ami spēki, kas ar pilnu atbildības sajātu milzeņus savalda. Sekvojas klubs �o uzdevumu godam pildīja.

�is klubs, kas par savu sēdekli izraudzījies Kaliforniju, bija iemantojis pla�u nacionālu reputāciju par prasmīgo un neatlaidīgo cīņu Amerikas pirmatnējā, neskartā dabas skais�tuma saglabā�anā. Kluba metodes gandrīz vienmēr bija ētiski izturētas, argumenti saprātīgi un pamatoti. Tiesa, klubs tika arī kritizēts, tomēr nebija gandrīz neviena, kas tam izrādītu necieņu. Viens no autoritātes pamatiem bija kluba vadība, kas tā astoņdesmit pastāvē�anas gados alla� bija turējusies visaugstākajā līmenī, un �o tradīciju turpināja arī pa�reizējā kluba valdes priek�sēde, kādreizējā atomzinātniece Laura Bo Kārmaikla. Misis Kārmaikla bija pratusi iemantot starptau�tisku cieņu, un laimīgā kārtā bija sagadījies, ka ar Nimu viņa bija draudzīga.

Braukdams Nims domāja par viņu.

Viņ� stingri izlēma, ko darīs, proti, personiski griezīsies pie Lauras Bo Kārmaiklas un runās ar to par Tjunipu un arī par abiem pārējiem plāniem, ko iecerējusi īstenot Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienība. Varbūt � ja viņ� pratīs argumentēt pietiekami dedzīgi un pārliecino�i, Sekvojas klubs nevērsīsies pret projektu vai vismaz protestēs mērenos toņos. Jānorunā tik�anās �jo drīzāk, jo labāk. Visieteicamāk �jau �odien pat.

Kādu laiku Nims bija braucis pilnīgi automātiski, nepie�vērsdams uzmanību ielu nosaukumiem. Tagad, apstājies pie kārtējā luksofora, viņ� ievēroja, ka atrodas pie Leikvūdas un Balboa ielu krustojuma. Tas viņam kaut ko atgādināja. Ko?

Pēk�ņi viņ� atcerējās. Eksplozijas dienā, kad uz brīdi tika pārtraukta strāvas padeve, tātad pirms divām nedēļām, galve�nais dispe�ers bija viņam parādījis karti, kur atzīmēti mājās dzīvojo�ie vājinieki, kam dzīvību uzturēt palīdz da�ādi elektroaparāti. Krāsaini aplī�i tanī kartē norādīja, kur uzstādītas, piemēram, nieru dialīzes ma�īnas, aparāti, kas piegādā skā�bekli, tā sauktās �dzelzs plau�as�, vai līdzīgi palīgaparāti dzīvības uzturē�anai. Leikvuda un Balboa ielu krustojumā atradās māja, kur ar sarkanu aplīti atzīmēts �dzelzs plau�u� pacients. �is cilvēks mita daudzdzīvokļu mājā. Nezin kāpēc Nimam atmiņā bija patvēries pat slimnieka uzvārds Slouns. Kartē tas nebija nekas vairāk kā mazs, sarkans aplītis. Inte�resanti, kā Slouns izskatās.

Tātad � parasta daudzdzīvokļu māja ielu stūrī. Astoņstāvu ēka ar baltu ģip�a ap�uvumu. Vienkār�a, parasta arhi�tektūra, bet, māju uzskatot, likās, ka tā ir labi apkopta. Patlaban Nima ma�īna atradās tie�i pie �īs celtnes. Nelielajā stāvvietā mājas priek�ā, kas paredzēta vairākām ma�īnām, divas vietas bija brīvas. Paklausīdams neizskaidrojamam, spējam impulsam, Nims iegrieza stāvvietā un iebrauca ma�īnu vienā no brīvajām vietām netālu no nama parādes durvīm.

Virs vēstuļkastī�u rindas bija lasāmi uzvārdi. To vidū arī K. Slouna vārds. Nims piespieda pogu blakus �im vārdam.

Pēc da�iem mirkļiem durvīs parādījās ve�uks ar grumbām izvagotu vaigu, ģērbies lempīgi platās biksēs un vējjakā. Viņ� izskatījās pēc mū�vecas vāveres, kad cauri bieziem briļļu stikliem noraudzījās uz Nimu.

��� Vai jūs zvanījāt pie Slouniem?

�� Jā, zvanīju.

�� Es esmu sētnieks un durvjusargs. Zvans skan manā būrī arīdzan.

�� Vai es varētu sastapt misteru Slounu?

��� Neviena mistera Slouna nav.

��� Ak tā� � Nims norādīja uz vēstuļkastīti. � Tātad te dzīvo misis Slouna. Vai varbūt mis? � Nezin kāpēc viņ� bija katrā ziņā iedomājies, ka Slouns ir vīrietis.

��� Mis Slouna. Kas jūs būsiet?

��� Goldmens. � Nims ve�ukam parādīja savu KS&A personas apliecību. � Ja nekļūdos, mis Slouna ir invalīde?

�� Tā varētu sacīt. Bet viņa negrib, ka viņu tā dēvē.

��� Kā tad citādi viņu varētu dēvēt?

�� Par nespējnieci. Viņa ir kvadriplegs. Vai jūs zināt, kāda tam at�ķirība no paralizēta jeb �paraplega�?

�� Man liekas, ka zinu. Paraplegs ir cilvēks, kas paralizēts no vidukļa uz leju, bet kvadriplegam ir paralizēts viss ķermenis.

�� Tā ir mūsu Karīna, � vecais vīrs apstiprināja. � No piecpadsmit gadu vecuma. Jūs gribat ar viņu tikties?

��� Diezin, vai pa�reiz ir piemērots laiks, kā jūs domājat?

��� To mēs tūliņ uzzināsim. � Sētnieks pavēra durvis platāk vaļā. � Nāciet iek�ā. �iten, lūgtum.

Gaitenītis atbilda mājas ārējai arhitektūrai. Tas bija mazs, vienkār�s un tīrs. Ve�uks aizveda Nimu līdz liftam, pamāja, lai iet iek�ā, tad iegāja arī pats. Kamēr viņi brauca aug�up, sētnieks ieteicās: � Glu�i Ri�a jau nav, tomēr mēs darām, ko varam, lai turētos formā.

�� To var redzēt, � Nims uzslavēja. Lifta iek�ienē tie�ām visas vara detaļas spīdēt spīdēja, un lifta ma�inērija dūca klusi un maigi.

Sestajā stāvā viņi izkāpa. Sētnieks gāja pa priek�u, ceļu rādīdams, tad pie viena dzīvokļa durvīm apstājās un lielā atslēgu sai�ķī sameklēja īsto. Viņ� atslēdza durvis, tad pie�klauvēja un skaļi uzsauca:

�� Tas esmu es, D�imijs. Atvedu Karīnai ciemiņu.

��� Nāciet iek�ā! � kāda cita balss atsaucās, un Nimam pretī panācās strupa auguma, drukna sieviete ar tumsnēju seju un spānietes vaibstiem. Viņa bija tērpusies rozā uzsvārcī, kas atgādināja slimnieku kopējas formas tērpu.

��� Vai jūs gribat kaut ko pārdot? � viņa jautāja jautrā balsī, kurā nemanīja nekāda naidīguma.

��� Nē, es braucu garām un�

��� Vienalga. Mis Slounai patīk ciemiņi.

Viņi iegāja mazā priek�namiņā, kas veda vienā pusē uz virtuvi, bet otrā uz telpu, kas acīmredzot bija dzīvojamā istaba. Virtuvē krāsojums bija priecīgi zeltains un balts, bet dzīvojamā istabā dominēja dzeltens un zaļ� dekors. Daļa dzīvojamās istabas ieejot nebija redzama. No neredzamās daļas patīkama balss aicināja:

��� Nāciet iek�ā, lai kas jūs būtu.

��� Es nu ie�u, � teica sētnieks. � Man darbi darāmi.

��� Hallo, � atkal ierunājās pirmējā balss. � Vai varat pastāstīt kaut ko jaunu un interesantu?

Vēl daudz daudz vēlāk un visos nākamajos mēne�os, kad liktenīgi notikumi risinājās kā labi sakārtotas ainas sacerētā drāmā, Nims alla� �o mirkli, kad pirmoreiz ieraudzīja Karīnu Slounu, atcerējās līdz vispēdējam sīkumam.

Viņa bija sieviete pilnbriedā, bet izskatījās pavisam jauna un bija izcili skaista. Nims viņu vērtēja uz trīsdesmit se�iem gadiem, bet vēlāk uzzināja, ka viņai ir par trim gadiem vairāk. Seja bija garena ar nevainojami proporcionāliem vaibstiem, pilnīgām, jutekliskām lūpām, kas pa�reiz pavērās smaidā. Acis bija lielas, zilas, vērīgas un ar atklātu skatienu raudzījās uz Nimu, deguns glīts, taisns un nepauda dziļu nopietnību. Ada bija tīra, gluda ar viegli palsu mirdzumu. Karīnas Slounas seju ietvēra gari, gai�i mati, kas, vidū pār�ķirti, nolija līdz pleciem, uztvēra un atstaroja saules zeltu. Rokas atdusējās uz priek�ā �ķērsām nolikta dēlī�a. Garo pirkstu nagi manikirēti un spo�i. Mugurā viņai bija skaista gai�i zila kleita.

Un viņa atradās braucamkrēslā. Izcilnums kleitā lieci�nāja, ka zem tās novietots respirators, kas elpoja viņas vietā. Caurulīte, kas sniedzās ārā no kleitas stērbeles, bija savienota ar aparatūru, kura, mazā koferītim līdzīgā kastītē paslēpta, atradās aiz krēsla atzveltnes. Respiratora mehānisms klusītēm zuzēja un �ņāca, norādot ieelpu un izelpu dabiskās elpo�anas laika atstarpēs. Visi krēsla elektriskie komponenti bija pie�slēgti pie sienā iemontētas pults.

���� Sveicināta, mis Slouna. Es esmu elektrības vecis, � Nims stādījās priek�ā.

Smaids papletās platāks. � Un kā jūs darbojaties � esat pieslēgts pie strāvas vai ar baterijām?

Nims mazliet pamuļķīgi iesmējās. Neparastā, pavisam neraksturīgā kārtā viņ� nedaudz nervozēja. Viņ� skaidri neap�jauta, ko bija domājis ieraudzīt. Vienalga, ko, tikai neko lī�dzīgu �ai izcilajai sievietei. Viņ� sacīja: � Es tūdaļ izskaidro�u.

��� Lūdzu, dariet gan to. Un vai jūs neapsēstos?

��� Pateicos. � Viņ� izraudzījās mīkstu atpūtas krēslu. Karīna Slouna mazliet pagrieza galvu un pielika lūpas pie caurulītes, kas, izliekta kā zoss kakls, bija sasniedzama. Viņa viegli iepūta caurulītē, un krēsls sagriezās tā, ka nu viņa sēdēja tie�i pretī Nimam.

��� Hei! � viņ� izsaucās. � Tas gan ir jauks triks.

��� Tas nav vienīgais, ko protu. Ja es nevis iepūtī�u, bet iesvelp�u, krēsls aizbrauks atmuguriski. � Un viņa tūliņ to nodemonstrēja, kamēr Nims izbrīnījies vēroja.

���� Neko tādu nekad neesmu redzējis, � viņ� atzinās.

��� Esmu mēms aiz brīnumiem.

��� Galva ir vienīgā mana ķermeņa daļa, ko spēju pakus�tināt, � Karīna to pateica pavisam ikdieni�ķā balsī, it kā runātu par nenozīmīgām neērtībām. � Ja rodas vajadzība, ikviens iemācās darīt parastas lietas neparastā veidā. Bet mēs esam novirzīju�ies no temata; jūs man gribējāt kaut ko pastāstīt. Lūdzu, turpiniet.

��� Es sāku skaidrot, kādēļ ierados, � Nims sacīja.

���� Viss sākās pirms divām nedēļām, kad notika eksplozija spēkstacijā. Todien es jūs maza sarkana aplī�a veidā ierau�dzīju uz kartes.

��� Mani � uz kartes?

Viņ� tai pastāstīja par Enerģijas kontrolpunktu un par to, kā KS&A modri rūpējas par vairākiem īpa�iem strāvas patē�rētājiem, piemēram, slimnīcām un privātām mājām, kur atro�das da�āda aparatūra, kas cilvēkiem palīdz uzturēt dzīvību.

��� Ja gribu būt godīgs, � viņ� sacīja, � tad jāatzīstas, ka kļuvu ziņkārīgs. Tāpēc es �odien piebraucu, lai jūs apcie�motu.

�� Tas tie�ām ir jauki, � Karīna priecājās. � Sajust, ka par tevi domā un rūpējas. Es atceros to dienu, labi atceros.

��� Kā jūs jutāties, kad aptrūka elektrības?

��� Laikam mazliet iztrūkos, jā, iztrūkos gan. Piepe�i apdzisa mana lasāmgaisma, un neviena elektroierīce vairs ne�darbojās. Izņemot respiratoru, kas tūliņ automātiski pārslē�dzas uz baterijām.

Nims ievēroja, ka tā ir divpadsmit voltu baterija, kādas parasti lieto automobiļos. Tā atradās uz paliktņa, kas arī bija piestiprināts braucamā krēsla aizmugurē zem respiratora me�hānisma.

��� Vienmēr ir jāpatur prātā, � Karīna pamācīja, � cik ilgi tāda baterija darbojas un cik ilgi nebūs strāvas.

�� Tai vajadzētu būt lietojamai vairākas stundas.

��� Se�arpus, ja lietoju vienīgi respiratoru, negrozot krēs�lu. Bet, ja es dodos iepirkties vai ciemos, kā tas bie�i notiek, baterija nolietojas ļoti ātri.

��� Tātad, ja tiek pārtraukta strāvas padeve, tad�

Karīna pabeidza teikumu viņa vietā. � Tad D�osijai �

jūs viņu satikāt, kad nācāt iek�ā, nu, tad D�osijai ātri vien kaut kas jādara. � Vēl Karīna lietpratīgi piebilda: � Respirators tērē piecpadsmit ampērus, bet krēsls, ja to darbina ar pilnu slodzi, � vēl divdesmit.

��� Jūs esat uzkrājusi pamatīgas zinā�anas par elektrības ierīcēm.

��� Ja kļūst no tām atkarīgs, tad iemācās gribot negribot.

��� Jādomā gan, ka tā. � Un tad viņ� apvaicājās: � Vai kādreiz jūs paliekat arī pilnīgi viena?

��� Lielāko tiesu D�osija ir visu laiku pie manis. Lāgiem viņu nomaina pāris citu cilvēku. Mūsu sētnieks D�imijs arī ir zelta dvēsele. Viņ� aprūpē manus ciemiņus � kā nupat aprūpēja jūs. � Karīna pasmaidīja. � Viņ� nelai� man tuvumā nevienu, kas viņam ne�ķiet pieņemams. Jūs pārbaudi esat izturējis.

Viņi turpināja tērzēt tik nepiespiesti, it kā būtu jau gadiem pazīstami.

Tā Nims uzzināja, ka Karīna saslimusi ar poliomielītu vienu gadu pirms tam, kad Ziemeļamerikā sāka pla�i lietot Salka vakcīnu un ar Seibina vakcīnu da�us gadus vēlāk padzina ļauno sērgu uz visiem laikiem. � Mans kukainis iedzēla mazliet par agru, � Karīna sacīja. � Mani nepaguva paglābt.

Vienkār�ais konstatējums Nimu dziļi aizkustināja. Viņ� jautāja: � Vai jūs vēl aizvien bie�i domājat par �o vienu gadu?

��� Savulaik domāju � ļoti daudz. Krietni ilgi es nevarēju rimties un pastāvīgi raudāju, kad iedomājos par to vienu gadu, kas visu iz�ķīra. Nemitējos sev jautāt: kāpēc tie�i man vajadzēja būt vienai no nedaudzajiem? Netiku vaļā no mū�ī�gās domas: ja vakcīna būtu uzradusies vienu pa�u gadu agrāk, cik viss būtu izvērsies savādāk � es varētu staigāt, dejot, arī rakstīt un visādi citādi lietot rokas�

Viņa aprāvās, un klusumā Nims dzirdēja pulksteni tik��ķam un respiratoru klusu zuzam. Pēc mana brītiņa viņa turpināja:

��� Tad sāku pati sevi pārliecināt: mana karstā vēlē�anās neko nemainīs. Kas noticis, tas noticis. To nekad nebūs iespējams padarīt par nenotiku�u. Pēc tam es mēģināju iegūt maksimālo no tā, kas man bija atlicis. Dzīvoju tikai katrai jaunai dienai. Un, ja gadās kaut kas negaidīts, jūtos par to pateicīga. �odien, piemēram, atnācāt jūs. � Viņa atkal uzziedināja sejā burvīgo smaidu. � Es pat nezinu jūsu vārdu.

Kad viņ� to pateica, Karīna jautāja: � Vai Nims pilnā skaņā ir Nimrods?

��� Jā.

�� Tas ir no kādas vietas Bībelē� ?

��� No Mozus grāmatas. � Un Nims citēja: � �Kuss dzemdināja Nimrodu, un tas bija varens vīrs zemes virsū. Viņ� bija varens mednieks aiz Dieva �ēlastības.� � �os vārdus viņ� atcerējās dzirdējis no sava vectēva, rabīna Goldmena. Vecais vīrs pēc sava prāta bija izraudzījies mazdēlam vārdu � tā bija vienīgā piekāpība no Nima tēva Izaka puses.

�� Vai jūs esat mednieks, Nim?

Jau grasīdamies to noliegt, Nims neviļus atcerējās Terēzas van Būrenas vārdus: �Tu, kā runā, esot varens sievie�u mednieks.� Tie�ām � ja apstākļi būtu citādi, viņ� labprāt varbūt kārotu nomedīt �o sievieti Karīnu. Glu�i egoistiskā kārtā arī viņam kļuva �ēl, ka vakcīna bija atrasta gadu par vēlu.

Viņ� papurināja galvu. � Nē, es neesmu mednieks.

Vēlāk Karīna viņam vēl pastāstīja, ka divpadsmit gadus gulējusi slimnīcā un turēta pie dzīvības ar vecmodīgu dzelzs plau�u. Vēlāk, kad bija izstrādāti modernāki portatīvi respiratori, tādiem pacientiem kā viņa radās iespēja uzturēties ārpus slimnīcas. Karīna tad atgriezusies mājās, lai dzīvotu pie vecākiem, bet no tā nekas labs neesot iznācis. � Tā bija pārāk smaga spriedze mums visiem. � Pēc tam viņa pārvā�kusies uz �o dzīvokli un mitinoties �eit jau vienpadsmit gadu.

���� Es saņemu valdības pabalstu dzīvokļa apmaksai un citiem dzīvei nepiecie�amiem izdevumiem. Lāgiem finansiāli ir diezgan �ņaudzīgi, bet vispār iztieku glu�i labi. � Viņas tēvam piederot neliels santehnikas uzņēmums, viņa pastāstīja, bet māte strādājot par pārdevēju universālveikalā. Pa�laik vecāki krājot naudu, lai viņai nopirktu mikroautobusiņu, kurā varētu iebraukt ar visu krēslu, tādējādi paverot viņai mazliet pla�āku pasauli.

Kaut arī Karīna nevarēja sevis labā darīt praktiski ne�ko � viņu vajadzēja apģērbt un izģērbt, nomazgāt un paba�rot, tomēr viņa pastāstīja Nimam, ka iemanījusies gleznot, turēdama otu mutē, un rakstot arī uz ma�īnas.

��� Tā, zināt, ir elektriskā rakstāmma�īna, un es, kad gribu rakstīt, paņemu irbulīti zobos. Lāgiem rakstu dzejoļus. Vai gribēsiet, lai jums kādus aizsūtu?

��� Jā, lūdzu. Man tas ļoti patiktu. � Viņ� piecēlās, lai ietu projām, un pārsteigts pamanīja, ka uzkavējies �eit kopā ar Karīnu vairāk nekā stundu.

��� Vai jūs vēl kādreiz atnāksiet?

��� Ja jūs vēlētos, lai atnāku.

��� Protams, ka vēlētos � Nimrod. � Vēlreiz iestarojās sirsnīgais, burvīgais smaids. � Es vēlētos, lai jūs būtu mans draugs.

D�osija viņu izvadīja ārā.

Visu atliku�o ceļa gabalu Nimu pavadīja Karīnas veidols, viņas elpu aizraujo�ais skaistums, sirsnīgais smaids un maigā balss. Viņam likās, ka nekad nav saticis nevienu viņai līdzīgu sievieti. Domas par Karīnu nelaida vaļā vēl tad, kad viņ� iebrauca ma�īnu trīs stāvus dziļajā pazemes garā�ā zem Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības galvenās mītnes.

No garā�as aug�up uz augstāko vadītāju darbistabām veda īpa�s ekspreslifts, ko varēja atvērt vienīgi ar speciālu atslēgu. Nims izmantoja savu atslēgu � vienu no KS&A augstākās varas simboliem � un brauca aug�up viens pats. Pa ceļam viņ� atcerējās, ka tika nolēmis personiski kontaktē�ties ar Sekvojas kluba priek�sēdi.

Sekretāre Viktorija Deivisa, jauna tum�ādaina kompe�tenta sieviete, pacēla galvu, kad viņ� iegāja savā divu istabu darba kabinetā.

��� Sveika, Vikij! Vai pastā �odien daudz kas?

��� Nekā steidzama nav. Ir gan pienāku�as vairākas vēs�tules � ari tādas, kas uzslavē jūsu vakarējo uzstā�anos televīzijā. Man arī patika.

��� Pateicos, � viņ� smiedamies atsaucās. � Esiet sveici�nāta manu piekritēju klubā!

�� Ak tā � uzjā�u rakstāmgalda ir viena bieza vēstule � �privāti un konfidenciāli�. Nupat kā saņemta. Un te man vēl ir da�i papīri parakstam.

Viņa gāja Nimam līdzi darbistabā. �ai mirklī netālu nodunēja smags rībiens. Uz paplātes sadrebēja ūdens karafe un glāzes, nodrebēja ari rūtis logam, kas vērās uz iek�ējo pagalmu.

Nims apstājās un klausījās. � Kas tas?

��� Nav ne jausmas. Tāds pats grāviens jau noskanēja pirms da�ām minūtēm. Tikko pirms jūsu ienāk�anas.

Nims paraustīja plecus. Tas varēja būt gan �is, gan tas � tikpat labi apmaldījies zemestrīces grūdiens, kā arī gaisa satricinājums no kādas smagas garāmbrauco�as kravas. Pie�gājis pie rakstāmgalda, viņ� pār�ķirstīja vēstules, tad uzmeta skatienu aploksnei, kuru Vikija bija pieminējusi, ar atzīmi �privāti un konfidenciāli�. Liela, smaga vēstule bieza papīra aploksnē ar zīmoglakas spiedogu aizmugures pusē. Viņ� sāka izklaidīgi to lupināt vaļā.

��� Vikij, pirms ķeramies pie kā cita, lūdzu, pamēģiniet sazvanīt misis Kārmaiklu.

��� Sekvojas klubā?

��� To pa�u.

Viņa nolika papīrus, ko turēja rokā, īpa�ā traukā ar uzrakstu: �Parakstam� un pagriezās, lai ietu.

Tai pa�ā mirklī pirmās istabas durvis atsprāga vaļā un pa tām iedrāzās Harijs Londons. Mati izspūru�i, seja satrauku�mā pietvīkusi glu�i sarkana.

Londons ieraudzīja Nimu.

��� Nē! � viņ� iebrēcās.

Kad Nims vēl aizvien izbrīnījies viņā noraudzījās, viņ� pārliecās pār rakstāmgaldu, pagrāba aploksni, ko Nims turēja rokā, un nolika to malā.

��� Ārā no �ejienes! Ātrāk! Visi!

Londons sagrāba Nimu aiz rokas un rāva uz priek�u, tai pa�ā laikā ar otru roku stumdams Viktoriju Deivisu. Tā viņi izgāja cauri pirmajai istabai un tad ārā gaiteni. Londons aizkavējās vienīgi tik, lai aizcirstu darba telpu durvis.

Nims sāka nikni protestēt. � Kas te, ellē�

Viņ� nedabūja pabeigt. Tālākajā darbistabā nogranda sprādziens. Gaiteņa sienas sadrebēja. Kāda iestiklota glezna netālu nogāzās uz grids, stikls sa�ķīda.

Vēl pēc sekundes nodunēja tāds pats rībiens kā pirmais, ko Nims bija dzirdējis, tikai �oreiz tuvāk; skaidri varēja saprast, ka tas ir sprādziens un nodimdējis kaut kur zem viņiem. Neap�aubāmi �ai pa�ā ēkā. Tālāk gaitenī redzēja cilvēkus izskrienam no istabām.

��� Dievs Kungs! � Harijs Londons noteica. Viņa balsī skanēja izmisums.

Nims nepacietīgi iesaucās: � Velns un elle! Ko tas nozīmē?

Nu jau visapkārt skanēja uztraukti kliedzieni, telefoni zvanīja bez mitas malu malās. Uz ielas tālumā iekaucās sirēnas.

�� Vēstuļu bumbas, � Londons sacīja. � Lielas tās nav, tomēr pietiekamas, lai nogalinātu katru, kas gadās sprādziena tuvumā. �ī pēdējā bija ceturtā. Freizers Fentons ir pagalam, pārējie ievainoti. Visi, kas �ajā ēkā atrodas, ir brīdināti. Un, ja jums prātas nesas noskaitīt lūgsnu, lūdziet, lai vairāk bumbu nebūtu.

11.

Ar strupu zJmuļgalu Georgoss Venslovs Ar�ambo (Jeila,

1972. gada izlaidums) rakstīja savā dienasgrāmatā:

�

Vakar izdarīts veiksmīgs uzbrukums fa�istiski kapitā�listiskajiem apspiedēju spēkiem.

Viens no ienaidnieku līderiem, Kalifornijas Saslauku

un Atkritumu apvienības prezidents Fentons, pagalam.

Labs panākums. Brīvības draugu cildenajā vārdā tika

izdarīts veiksmīgs uzbrukums tautas elektroenerģijas

krājumu ne�ēlīgo ekspluatatoru galvenajam bastionam. Ar desmit BD iero�iem, kas tika vērsti pret ienaidnieku, gūti pieci tie�ie trāpījumi. Labi!

īstais trāpījumu skaits varbūt ir pat lielāks, bet valdī�bai pakļautā prese, kā parasts, tiecas mazināt tautas izcīnītās uzvaras slavu.

Georgoss saņēma zīmuļgalu ērtāk pirkstos. Kaut gan tā rakstīt bija ļoti grūti, viņ� konsekventi vienmēr rakstīja tikai ar īsu zīmuļgalu, jo reiz bija kaut kur izlasījis, ka tā darījis Mohandass K. Gandijs, uzskatīdams, ka atstāt zīmuli līdz galam nenolietotu nozīmētu noniecināt zīmuļa izgatavotāja necilo darbu.

Gandijs arī bija viens no Georgosa Ar�ambo varoņiem, tāpat kā Ļeņins, Markss, Engelss, Mao Dzeduns, Renato Kur�o, �e Gevara, Fidels Kastro, Cēzars Havess un citi tiem līdzīgi (anomālija, ka Mohandass Gandijs sludināja nevardar�bīgu preto�anos, Georgosu ne mazākā mērā neuztrauca). Viņ� turpināja rakstīt.

Turklāt kapitālistu zābaklai�u prese �odien svētulīgi apraud beigto un �inkst par ievainotajiem, ko dēvē par �nevainīgajiem upuriem�. Cik naivi un smieklīgi!

Ikvienā karā tā sauktie nevainīgie neizbēgami krīt un tiek sakropļoti. Un, jo ilgāk ievelkas kar�, jo lielāks ir bojā gāju�o �nevainīgo� skaits. Ja karu sāk nepelnīti par �di�ām� iedēvētās varas, kā tas notika Pirmajā un Otrajā pasaules karā un riebīgajā Amerikas agresijā pret Vjetna�mu, tad �ie �nevainīgie� tiek izkauti tūksto�u tūksto�iem kā lopi. Un kam viņu ir �ēl? Nevienam! Nekādā ziņā ne dolāru pielūdzējiem preses di�vīriem un viņu nekur nede�rīgajiem kurkuļveidīgajiem rakstoņiem.

Taisnīgā sociālā karā, kādu tagad uzsāk Brīvības draugi, viss notiek tāpat, tikai bojā gāju�o skaits ir mazāks.

Pat Jeilā profesori, pie kuriem Georgosam vajadzēja sagatavot zinātniskus referātus, mēdza sacīt, ka epitetus viņ� bārstot pilnām saujām kā zirņus. Ta�u viņa specialitāte bija nevis angļu valoda, bet gan fizika, ko viņ� vēlāk nomainīja ar ķīmiju, arī doktora disertāciju izstrādāja ķīmijā. Vēlāk tā lieti noderēja, kad viņ� Kubā sāka interesēties par spridzekļiem, un ne tikai par tiem vien. Viņa interese par zinātni strauji sa�aurinājās, un tikpat strauji sa�aurinājās viņa intere�u loks par dzīvi un politiku.

Turpinājās ieraksts dienasgrāmatā.

Pat vakara presē, kur �ādu ziņojumus parasti vairāk izpū�, nekā samazina, bija minēts tikai par diviem noga�linātiem un trim smagi ievainotiem. Viens nogalinātais pieder pie īsti vecajiem galvenajiem noziedzniekiem uzņē�muma valdē, un tam vārds ir Fentons. Otrs ir sīkāks cūka no apsardzes dienesta � tas nav nekāds zaudējums. Pārējie ir maznozīmīgi pakalpiņi � ma�īnrakstītājas, kantoristi utt., kam būtu jājūtas pateicīgiem, ka drīkst ciest par tik cēlu mērķi.

Tik daudz tad nu sanāktu vielas bezjēdzīgai propa�gandai par �nevainīgiem upuriem�.

Uz brīdi Georgoss pārtrauca rakstī�anu, un viņa kalsna�jā, askētiskajā sejā atspoguļojās intensīva domu darbība. Dienasgrāmatu rakstot, viņ� alla� ļoti sasprindzinājās, jo ticēja, ka reiz tā kļūs par ievērojamu vēsturisku dokumentu, kas ierindosies blakus tādiem darbiem kā �Kapitāls� un �Priek�sē�a Mao Dzeduna citāti�.

Viņ� sāka risināt jaunu domu pavedienu.

******

Brīvības draugu prasības �ovakar būs publicētas kara pieteikuma komunikē. Tās skan:

*� Vienu gadu bez maksas jāpiegādā elektroenerģiju un gāzi visiem bezdarbniekiem, visiem, kas saņem sociālo pabalstu, un vecajiem cilvēkiem. Gada beigās Brīvības draugi �o jautājumu izvirzīs no jauna.

*� Nekavējoties par 25 procentiem jāsamazina maksa par elektrību un gāzi mazo ģimenes mājiņu īpa�niekiem un nelielo dzīvokļu īrniekiem.

* Nekavējoties jāslēdz un jādemontē visas atomspēkstacijas. Jaunu atomspēkstaciju celtniecība jāaizliedz uz visiem laikiem.

�o prasību neizpildī�ana izraisīs uzbrukumu pro�grammu strauju eskalāciju.

Ar to sākumam pietiks. Un drauds intensificēt pretdarbī�bu ir pilnā mērā reāls. Georgoss paraudzījās apkārt pieblīvē�tajā pagrabstāva darbnīcā, kur viņ� sēdēja pie saviem rakstudarbiem. �aujampulvera, degļu, spridzekļu uzmavu, cauruļu apvalku, glicerīna, skābju un citu ķimikāliju krājumi bija bagātīgi. Viņ�, tāpat kā pārējie trīs brīvības cīnītāji, kas bija pakļāvu�ies viņa virsvadībai, prata ar visām �īm mantām rīkoties. Viņ� pasmaidīja, atcerēdamies sīko iericīti, kas vakar bija izraisījusi vēstuļbumbu sprādzienus. Tievs plastmasas cilindrītis piepildīts ar augsti eksplozīvu tctrilu. Virs �ī deto�natora atsperīgi novietota metāla adata. Atverot aploksni, atspere atbrīvojas, adata trāpa pa detonatoru. Vienkār�i, bet nāvējo�i. Tetrila eksplozīvais spēks bija pietiekams, lai vēstu�les atvērējam norautu galvu vai tuvumā stāvo�am cilvēkam saplosītu ķermeni.

Acīmredzot mūsu prasības tiek gaidītas, jo prese un tās pazemīgā mācekle televīzija jau ir atbalsoju�as Kalifornijas Saslauku un Atkritumu apvienības paziņojumus, ka tā �terorisma dēļ savu politiku nemainīs�.

Blēņas! Idiotisms un stulbums! Protams, ka terorisms panāks, lai daudz kas tiktu mainīts. Terorisms vienmēr ir to panācis un panāks. Vēsture ir pilna piemēru.

Georgoss atmiņā pārcilāja piemērus, kas viņam bija sadzīti galvā revolucionārajās apmācībās Kubā. Tur viņ� bija pavadī�jis pāris gadu pēc doktora disertācijas aizstāvē�anas, un �ajā laikā viņā bija nostiprinājies spēcīgs naids pret dekadento, tirānisko dzimteni, ko viņ� nicino�i dēvēja par Ameriku.

Fakts, ka viņa tēvs, bagāts Ņujorkas dīkdienis, nupat iz�ķīries no astotās sievas, apprecējies vēlreiz, un māte, visā pasaulē dievināta grieķu kinoaktrise, tikusi galā ar se�iem vīriem, patlaban bija be�ā, protams, nevērsa uz labu Georgosa uzskatus par dzīvi. Georgoss nicināja abus vecākus un visu, ko tie reprezentēja, kaut arī ne vienu, ne otru nebija redzējis kop� deviņu gadu vecuma un arī turpmākajos divdes�mit gados nebija ar tiem tie�i sazinājies. Visus izdevumus par viņa audzinā�anu un skolo�anu, ieskaitot Jeilas universitāti, bezpersoniski kārtoja kāda juridiska firma Atēnās. Ak tad terorisms vis neko nemainī�ot?

Terorisms ir sociālā kara ierocis. Tas dod iespēju da�iem garīgi augsti attīstītiem indivīdiem (tādiem kā Brīvības draugi) vājināt reakcionāro spēku dzel�ainos �ņaugus, varmācību un patvaļu.

Ar terorismu sākās veiksmīgā revolūcija Krievijā.

Īrijas un Izraēlas republika^ par savu eksistenci var pateikties vienīgi terorismam. Iru republikāņu armijas terorisms Pirmajā pasaules karā panāca Īrijas valsts no�dibinā�anos. Irgun [2] terorisms palestīnā piespieda angļus atkāpties no Mandāta, un rezultātā ebreji varēja nodibi�nāt Izraēlu.

Ar terorisma palīdzību Al�īrija atbrīvojās no Franci�jas virskundzības.

PAO, kas tagad ir pārstāvēta starptautiskās konfe�rencēs un ANO, pasaules uzmanību sev pievērsa tie�i ar terorismu.

Vēl pla�āku ievērību pasaules acīs iemantoja itāļu Sarkanā brigāde.

Georgoss Venslovs Ar�ambo pārstāja rakstīt. Rakstī�ana viņu nogurdināja. Bez tam viņ� pamanīja, ka nupat bija aizklīdis pārāk tālu no revolucionārā �argona (arī to viņ� bija iemācījies Kubā), bet tas bija nozīmīgs gan kā psiholoģisks ierocis, gan arī kā emocionāls izteiksmes līdzeklis. Tomēr da�kārt bija grūti noturēties tā ietvaros.

Viņ� piecēlās, izstaipījās un no�āvājās. Viņam bija labs lokans augums un viņ� ik dienu to vingrināja, izpildīdams vesela vingrojumu programmu. Paskatījies mazā, ieplaisāju�ā spogulītī, viņ� ap�amdīja kuplās ūsas, kas bija glīti apcirptas. Tās viņ� bija sācis audzēt tūliņ pēc uzbrukuma La Mission spēkstaci�jai, kad bija tēlojis pestī�anas armijas virsnieku un pēc tam otrā dienā izlasījis avīzē, ka viens no apsardzes ļaudīm viņu aprakstījis kā gludi skūtu vīrieti, un tāpēc tagad cerēja, ka ūsas zināmā mērā sajauks priek�statu, ja vispār līdz identifikācijai nonāks. Pestī�a�nas armijas virsnieka formas tērps jau sen bija iznīcināts.

Labā veiksme spēkstacijā Georgosu vēl tagad tā ieprieci�nāja, ka viņ� iegruģinājās.

Vienu viņ� nekad nebija darījis � ne pirms, ne pēc La Mission akcijas: nebija sācis audzēt bārdu. Tā būtu īsta etiķete. Cilvēki bija pieradu�i domāt, ka revolucionāram kat�rā ziņā jābūt ar bārdu un pinkainam. Georgoss visiem spē�kiem centās radīt pavisam pretēju iespaidu. Ikreiz, kad viņ� izgāja no �ī mitekļa pilsētas austrumos, pēc izskata viņu varēja noturēt par bir�as mākleri vai baņķieri. Tā izskatīties nenācās grūti, jo pēc dabas viņ� bija izsmalcināts un arī labi ģērbās. To panākt palīdzēja nauda, ko Atēnu advokāts regu�lāri ieskaitīja viņa �ikāgas bankas kontā, ta�u summa vairs nebija tik liela kā senāk, un Brīvības draugu nākotnes plānu īsteno�anai Georgosam vajadzēja daudz vairāk skaidras nau�das. Par laimi, bija jau uzradusies zināma palīdzība no ārpuses ar apsveicamu jaunu naudas pieplūdi.

Bija tikai viens vienīgs faktors, kas nesaskanēja ar Georgosa izsmalcināti bur�uāzisko veidolu, proti, viņa rokas. Kaut kad tanī laikā, kad sāka interesēties par ķīmiskiem eksperimen�tiem un spridzekļiem, viņ� nepiedodamā kārtā bija strādājis bez aizsargcimdiem. Rezultātā rokas bija vienās rētās un nejauki dzeltenīgā krāsā. Tagad viņ� rīkojās uzmanīgāk, bet nelaime jau bija notikusi. Viņ� bija apsvēris ādas transplantācijas iespējas, tomēr risks likās pārāk liels. Labākais, ko darīt, atrodoties ārpus mājas, bija rokas pēc iespējas noslēpt un nerādīt.

No aug�as pagrabtelpā ieplūda tīkami pusdienu garai�ņi � smar�oja pēc pildītiem pipariem. Viņa sieviete Ivete bija laba virēja, zināja, kas Georgosam gar�o, un centās iztapt. Ivete viņu apbrīnoja ari augstās izglītības dēļ, jo pati bija gau�ām maz skolota.

Iveti Georgoss dalīja vēl ar trim Brīvības draugiem. �ie jaunekļi arī dzīvoja tai pa�ā mājā � Veids, zinātnieks, tāpat kā Georgoss, arī Marksa un Engelsa skolnieks; Jūts, Ameri�kas indiānis, kas zvēroja naidā par savas tautas nacionālās apziņas apspie�anu; un vispēdīgi Fēlikss, Detroitas iek�pilsē�tas geto produkts, kura vienīgā filozofija bija dedzināt, no�kaut vai, vienalga, kā, iznīcināt visu, kas neatbilda viņa pa�a rūgtajai, kop� dzim�anas izbaudītajai pieredzei.

Lai arī bija jādalās ar pārējiem, Georgoss attiecībā pret Iveti juta tādas kā īpa�nieka tiesības, kas gandrīz robe�ojās ar pieķērību. �ādos vājuma brī�os viņ� nicināja pats sevi par neuzticību Revolucionāra bauslībai, ko bija sastādīju�i deviņ�padsmitā gadsimta krievu revolucionāri, tādi kā Bakuņins un Ņe�ajevs, un kas izvirzīja, starp citu, �ādas prasības:

Revolucionārs atsakās no personiskās dzīves; viņam nav savu intere�u, nav savu jūtu, nav personiskā īpa�u�ma � Viņam piemīt viena vienīga interese, viena vienīga doma, viena vienīga kaislība � revolūcija.. .Viņ� ir sarā�vis visas saites ar parasto kārtību, ar izglītoto pasauli, ar jebkādiem likumiem, sabiedriskiem noteikumiem� un ar jebkādām �īs pasaules ētikas normām.

Viņam jānomāc sevī visas maigās, ģimeniskās jūtas, jānomāc draudzība, mīlestība, pateicība, pat gods� Die�nu un nakti viņ� kalpo vienai vienīgai domai, vienam vienīgam mērķim: iznīcinā�anai bez �ēlastības�

īsta revolucionāra raksturā nav vietas ne romantikai, ne jūtelībai, ne jūsmai, ne vilinājumiem� Visur un vienmēr viņam jābūt nevis tam, kas viņ� pats vēlētos būt, bet gan tam, par ko būt liek revolūcijas galvenās intereses.

Georgoss aizvēra dienasgrāmatu, pats sev atgādinādams, ka kara pieteikums ar taisnīgajām prasībām vēl �ai pa�ā dienā jānogādā vienā no pilsētas radiostacijām.

Tas, kā vienmēr, tiks nolikts dro�ā vietā, pēc tam pa telefonu �ī vieta tiks paziņota radioļaudīm. Un tie radio stulbeņi, uz deguna krizdami, skries to paņemt.

Dziļā apmierinājumā Georgoss nodomāja, ka kara pietei�kums kļūs par interesantu vielu vakara ziņās.

12.

��� Pirmkārt, � sacīja Laura Bo Kārmaikla, kad viņi bija pasūtīju�i dzērienus �martini viņai, asiņaino mēriju Nimam, � man no sirds �ēl, ka bojā aizgājis jāsu prezidents misters Fentons. Es pati viņu nepazinu, bet tas, kas ar viņu noticis, ir drausmīgi un traģiski. Ceru, ka vainīgie tiks atrasti un sodīti.

Sekvojas kluba priek�sēde bija slaida, gracioza sieviete, kam gados daudz netrūka no septiņdesmit, ar �irgtu izturē�a�nos un modrām, caururbjo�ām acīm. Viņa ģērbās vienkār�os, stingra piegriezuma tērpos, valkāja kurpes ar zemiem papē��iem un īsi apcirptus matus, it kā lai uzsvērtu savu nesievi�ķību. Varbūt, sprieda Nims, Laura Bo Kārmaikla tā rīkojas tāpēc, ka pagātnē viņai bija nācies izturēt skaudru konkurenci atomfizikas jomā � darbalaukā, ko tolaik galvenokārt pār�valdīja vīrie�i.

Viņi sēdēja Fērhilas viesnīcas elegantajā Kungu istabā, kur Nims viņu bija uzaicinājis pusdienās. Tas notika pusotru nedēļu pēc tam, kad viņ� sākotnēji bija nolēmis to darīt, bet juceklī, kas sekoja pēdējai spridzinā�anai KS&A galvenajā mītnē, viņ� bija pārāk aizņemts, lai par to domātu. Tika ieviesti jauni nopietni aizsardzības pasākumi, kuru plāno�anā vajadzēja piedalīties. Daudz darba prasīja arī izmisīgi nepie�cie�amais tarifu paaugstinā�anas risinājums un tā apsprie�ana Komunālo pakalpojumu komisijā.

Atsaukdamies uz piezīmi par Freizeru Fentonu, viņ� piekrita:

�� Tas mums visiem bija smags �oks, turklāt tik drīz pēc nesenajiem nāves gadījumiem La Mission stacijā. Man �ķiet, mēs visi vēl tagad esam noraustīju�ies.

Un klusībā nodomāja, ka tā patiesi ir. Apvienības augstā�kie vadītāji, sākot ar priek�sēdi un turpinot uz leju, visi uzstāja, ka nav pārāk jāplātās sabiedrībā. Neviens nevēlējās runāt pa radio vai uzstāties televīzijā, vai kā citādi pievērst sev teroristu uzmanību. D�. Ēriks Hamfrijs bija izdevis rīkojumu nepieminēt viņa uzvārdu nekādos publiskos paziņojumos vai pārraidēs; turpmāk viņ� nebūs sasniedzams arī presei, izņe�mot neoficiālas, netie�as pārrunas. Viņa mājas adrese tika izņemta no visām apvienības aktīm un pārvērtās par stingri glabātu noslēpumu, ja tas vispār bija iespējams. Vairums augstāko vadītāju bija liku�i izņemt savus telefona numurus no publiskiem abonentu sarakstiem. Priek�sēdis un da�i citi augstākie vadītāji pieprasīja miesassargus, lai tos apsargātu visos pasākumos, kur tie varētu kļūt teroristiem par mērķi, ieskaitot pat golfa spēli nedēļas nogalēs. Nimam bija jākļūst par izņēmumu.

Priek�sēdis bija skaidri un gai�i pateicis, ka viņa palīgs arī turpmāk bū�ot KS&A oficiālais pārstāvis, apvienības politi�kas paudējs un runasvīrs, kas nākotnē vēl bie�āk uzstāsies publiski. Tādā veidā, Nims �ķērmi nodomāja, viņ� tie�i un nepārprotami nokļūs ugunslīnijā. �ai gadījumā pareizāk būtu sacīt: spridzekļu līnijā.

Priek�sēdis bez lieka trok�ņa bija pat palielinājis Nimam algu. Bīstamības piemaksa, Nims nodomāja, lai gan īstenībā �im pielikumam jau sen pienācis laiks.

����� Kaut gan Freizers bija mūsu prezidents, � Nims paskaidroja Laurai Bo, � viņ� tomēr nebija augstākais vadī�tājs, vispār nebija galvenajā rīkotājkomandā. Pēc pieciem mēne�iem viņ� būtu aizgājis pensijā.

�� Tas visu padara vēl skumjāku. Un kā klājas pārējiem?

��� Viena no ievainotajiem �orīt nomira. Tehniskā sekre�tāre.

Nims viņu bija pavir�i pazinis. Viņa bija strādājusi fi�nansu nodaļā, un viņai bija tiesības atplēst visas vēstules, pat tādas ar uzrakstu �privāti un konfidenciāli�. �īs tiesības bija maksāju�as dzīvību un izglābu�as dzīvību viņas priek�niecei �ārletai Andcrhilai. Divas no piecām eksplodēju�ajām bum�bām bija ievainoju�as vairākus tuvumā eso�us cilvēkus; vie�nam astoņpadsmit gadus vecam kantoristam bija norautas abas plaukstas.

Viesmīlis atnesa dzērienus, un Laura Bo tam aizrādīja: � Lēses, lūdzu, rakstiet atsevi�ķi. Par pusdienām arī.

��� Neraizējieties, � Nims iesmiedamies sacīja. � Es negrasos jūs piekukuļot ar reprezentācijas naudu, ko man pie�ķir apvienība.

�� Tas jums neizdotos, pat ja jūs mēģinātu. Ta�u es principiāli nepieņemu nenieka ne no viena, kas iedomātos kaut kādā veidā ietekmēt Sekvojas klubu.

��� No manas puses visi ietekmē�anas mēģinājumi notiks atklāti. Es vienkār�i nodomāju, ka maltītes laikā vieglāk un patīkamāk vedas sarunas.

��� Es labprāt jūs uzklausu katrā laikā, Nim, un man ļoti patīk te ieturēt pusdienas. Bet maksāt es par savējām tik un tā maksā�u pati.

Pirmoreiz viņi bija tiku�ies pirms daudziem gadiem, kad Nims Stenfordā bija pēdējā kursa students un Laura Bo ieradusies uz vieslekcijām. Viņai bija patiku�i studenta asie, dziļdomīgie jautājumi, un viņam savukārt � lektores atklātās atbildes. Viņi arī vēlāk nezaudēja kontaktu un, kaut gan lāgiem sanāca asās prete�ķībās, tomēr palika draugi.

Nims sīkiem malciņiem sūca savu asiņaino mēriju. � Galvenā runā�ana būs par Tjunipu. Ta�u pieminē�u arī māsu plānus Velna Vārtos un Finkāslā.

��� Man likās, ka tā būs. �ķiet, ka mēs ietaupītu laiku, ja es jums uzreiz pateiktu, ka Sekvojas klubs nostāsies pret visiem trim plāniem.

Nims palocīja galvu. �is paziņojums viņu nepārsteidza. Mirkli viņ� padomāja un tad, rūpīgi apsvērdams katru vārdu, sacīja:

���� Tas, ko es gribētu lūgt jūs apdomāt, neskar vienīgi Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienību vai Sekvojas klubu, vai vides aizsardzību, tam ir daudz pla�āks spektrs. Jūs varētu to nosaukt par �civilizācijas pamatvērtībām� vai par �dzīvi, ko dzīvojam�, bet varbūt vēl precīzāk � par �minimā�lajām cerībām�.

��� Ja gribat zināt, es par to visu domāju diezgan daudz.

��� Lielākais cilvēku vairums to dara, bet pēdējā laikā � nepietiekami daudz vai �nepietiekami reālistiski. Tāpēc, ka viss, ko es pieminēju, ir apdraudēts. Ne tikai daļēji, ne tikai pa druskai, bet gan viss. Visai mūsu sistēmai draud sadrup�ana un sair�ana.

�� Tas nav jauns arguments, Nim. Parasti man tas jāno�klausās apmēram �ādā variantā: �Ja �is konkrētais priek��likums uzcelt �ito vai to vides piesārņotāju netiks vēlākais rit akceptēts, mūs neglābjami un drīz piemeklēs posts un ne�laime.�

Nims papurināja galvu. � Jūs spēlējat ar mani dialekti�kas spēlītes, Laura. Protams, tā, kā jūs nupat teicāt, lāgiem tie�ām notiek. Biju�as reizes, kad ari mūsu apvienība ir vai�nojama. Bet tas, par ko es runāju tagad, aptver visu kopu�mā � tā nav poza, tā ir realitāte.

Viesmīlis no jauna pienāca pie galdiņa un ar cēlu �estu pasniedza viņiem greznas ēdienkartes. Laura Bo uz savējo pat nepaskatījās. � Man atnesiet avokado un greipfrūtu salātus un glāzi vājpiena.

Nims pasniedza viesmīlim atpakaļ savu ēdienkarti, to neatvēris, un noteica: � Man, lūdzu, to pa�u.

Viesmīlis aizgāja, izskatīdamies vīlies.

���� Tā vien liekas, � Nims turpināja, � ka vairāk par saujiņu cilvēku nav spējīgi aptvert kopējo ainu, kas atklājas, ja saskaita kopā visas sagaidāmās pārmaiņas un nelaimes � tiklab dabiskās, kā politiskās � kas turklāt notiks vienlaikus.

��� Es ari sekoju visām ziņām, � Laura Bo smaidīdama noteica. � Vai es būtu kaut ko nepamanītu palaidusi garām?

��� Dro�i vien ne, tikai vai esat saskaitījusi visu kopā?

��� �ķiet, ka esmu. Bet labprāt paklausī�os jūsu versiju.

��� Labi. Pirmkārt, Ziemeļamerikā dabasgāze drīz beig�sies. Jā, pagaidām vēl zināmi krājumi atrodami, un mums ir pievads no Kanādas, varbūt cik necik dabūsim ari no Meksi�kas, lai, teiksim, turpmākajos desmit gados piesegtu savu resursu izsīkumu. Bet tad, ievērojot mūsu neierobe�oti pla�o patēriņu, būsim nonāku�i ceļa galā, ja vien nesāksim gazificēt savas ogļu atradnes. Bet �o projektu Va�ingtona stulbā kārtā ir nobremzējusi līdz glieme�a gaitai.

�� Protams. Un varu jums ari pateikt cēloni, kāpēc mūsu dabasgāzes resursi izsīkst. Tikai tāpēc, ka lielās komunālo pakalpojumu apvienības, tādas kā jūsējā un citas, domā par peļņu, nevis par taupību un saudzē�anu un ir iz�ķērdēju�as tādus resursus, ar kādiem būtu pieticis vēl pusgadsimtam.

Nims novaikstījās. � Mēs apmierinājām pieprasījumu. Bet lai nu paliek, kā teicāt. Es piesaucu neapgā�amus faktus, un kā dabasgāzes krājumi ir iztērēti, tas pieder pagātnei. To vairs labot nav iespējams. � Viņ� nolieca otru pirkstu, lai norādītu, ka nonācis pie �otrkārt�. � Tātad � nafta. Mums vēl joprojām ir lieli neizmantoti naftas krājumi, bet, redzot, kā nafta tiek tempta, var dro�i sacīt, ka gadsimta beigās, kas nu nepavisam vairs nav tālu, visā pasaulē skrabinās naftas aku dibenus un smalstīs kopā pēdējās paliekas. Piedevām visas industriālās brīvās pasaules nācijas kļūst aizvien atkarī�gākas no importētās naftas, kas savukārt nozīmē, ka vienā sasodītā dienā arābi mums no visa spēka iebelzīs pa pēcpusi un pakļaus mūs politiskai un ekonomiskai �antā�ai.

Viņ� pieklusa, ievilka elpu un tad piebilda: � Protams, mums vajadzētu pārvērst ogles �ķidrumā, kā to darīja vācie�i Otrajā pasaules karā. Bet Va�ingtonas politiķi saprot, ka vēlē�anās var nozvejot vairāk balsu, ja rīko televīzijā publis�kas tiesas, kurās nozākā naftas sabiedrības.

��� Jums piemīt visai ievērojamas pārliecinā�anas spējas. Vai neesat kādreiz domājis par kandidē�anu kādā augstā amatā?

��� Varbūt izmēģināt un sākt ar Sekvojas klubu?

��� To labāk tomēr ne.

��� Nu tad lai paliek, � Nims noteica �Tik daudz būtu sakāms par dabasgāzi un naftu. Nākamā iespēja būtu pāreja uz strāvas ieguvi ar kodolspēkiem.

��� Vai patiesi mums par to jārunā?

Nims apklusa un ziņkārīgi vēroja sarunu biedri. Dzirdot kodolspēku pieminē�anu, Lauras seja sastinga. Tā notika ikreiz. Vienalga, vai runa bija par Kaliforniju vai citu apvidu, viņa bija kaisla cīnītāja pret atomspēkstaciju celtniecību, un viņas iebildumus respektēja, jo visnotaļ bija zināma viņas saistība ar Otrā pasaules kara Manhetenas projektu, pēc kura ra�oja pirmās atombumbas.

Uz viņu tie�i nepalūkojies, Nims sacīja: � �is vārds vēl aizvien jums liekas kā dun�a dūriens sirdī, vai ne?

Atnesa ēdienu, un viņa ar atbildi nogaidīja, līdz viesmīlis aizgāja.

��� Man �ķiet, jūs mani pazīstat pietiekami ilgi, lai zinātu, ka tas sēnes mākonis man joprojām stāv acīs.

���� Jā, � Nims maigi atteica, � to es zinu, un man �ķiet � arī saprotu.

���� Par to es �aubos. Jūs toreiz bijāt tik jauns, ka visu īstenību neatceraties. Turklāt jūs nebijāt ar to saistīts, bet es biju.

Kaut viņa runāja ļoti savaldīgi, ta�u pirms gadiem pār�ciestās sāpes vārdos ietrīcējās.

Laura Bo bija jauna zinātniece, kad iekļāvās darbā atom�bumbu projektā se�us mēne�us pirms Hirosimas. Tanī laik�posmā viņa kaisli vēlējās kļūt par līdzdalībnieci vēstures tap�anā, bet, kad bija nomesta pirmā bumba ar koda nosau�kumu Puisītis, viņa aiz drausmām kļuva glu�i slima. Tomēr vissmagāk vainas apziņa viņu mocīja par to, ka viņa nebija protestējusi pēc Hirosimas, nebija pacēlusi balsi pret otras bumbas � ar koda nosaukumu Resnais vīrs � nome�anu uz Nagasaki. Tiesa, laika atstarpe starp abām bija tikai trīs dienas. Tāpat tiesa, ka nekāds protests nebūtu apturējis bumbas nome�anu uz Nagasaki un nebūtu izglābis astoņdes�mit tūksto� dvēseļu no nāves vai sakropļo�anas vienīgi tādēļ, lai, kā daudzi domāja, apmierinātu militāristu un zinātnieku ziņkāri. Ta�u viņa nebija protestējusi, nebija pacēlusi balsi, un tāpēc vainas apziņa vēl joprojām nebija apdzisusi.

It kā balsī domādama, viņa sacīja: � Viņiem, zināt, nevajadzēja nomest to otru bumbu. Tas bija glu�i nevajadzīgi. Japāņi pēc Hirosimas tik un tā būtu kapitulēju�i. Bet Resna�jam vīram bija citāda konstrukcija kā Puisītim, un tāpēc autori gribēja izmēģināt, vai bumbai būs vēlamais efekts. Bija.

��� Tas viss jau ir tik sen, � Nims sacīja. � Un tagad jautājums skan tā: vai tam, kas notika toreiz, jākļūst par liedzējfaktoru būvēt atomelektrostacijas mūsdienās?

Laura Bo atbildēja nelokāmā stingrībā: � Man abas �īs lietas ir ne�ķiramas.

97

Nims paraustīja plecus. Radās aizdomas, ka Sekvojas kluba priek�sēde nav vienīgā aģitatore, kas uzstājas pret atomelektrostaciju celtniecību, lai izpirktu kaut kādu perso�nisku vai kolektīvu vainu. Un tam, vai �īs deklarācijas ir patiesas vai liekuļotas, pa�reiz nebija nekādas nozīmes.

4-65

��� Bez tam, � Laura Bo piebilda, � nedrīkst aizmirst nelaimes gadījumu Trimailailendā. Es ticu, ka neesat to aizmirsis.

�� Nē, � Nims atteica, � to neviens nav aizmirsis ne jūsu pusē, ne mūsējā un arī neaizmirsīs. Bet gribu jums atgādināt, ka tā nelaime tika novērsta turpat uz vietas, ka vainas izlaboja un tur gūtā mācība ir izmantota citās atomspēkstacijās.

���� Sī, protams, bija tā miega dziesmiņa, ar kuru mēdza ie�ū�ot prātus, pirms notika nelaime Trimailailendā.

Nims nopūtās. � Jums taisnība. Neviens saprātīgs cil�vēks neņemsies to noliegt. Bet, � viņ� turpināja, � jūs un jūsu ļaudis tanī kodolkarā jau bijāt uzvarēju�i bez Trimailailendas katastrofas. Jūs uzvarējāt tāpēc, ka protestējāt un izmantojāt legālas kara viltības, lai novilcinātu projektu attīs�tību un aizkavētu jebkura veida praktiskus izmēģinājumus, saskrūvējāt celtniecībai paredzētos izdevumus tik fantastiski augstu un iztēlojāt jebkuras atomelektrostacijas darba rezul�tātus tik nenoteiktus un miglainus, ka daudzas organizācijas vispār vairs nespēj uzņemties to celtniecību. Tās nevar atļau�ties uz labu laimi gaidīt piecus līdz desmit gadus, ieguldot priek�darbos desmitiem miljonus dolāru, un beigās saņemt noraidījumu.

Nims apklusa un tad pēc pauzes turpināja: � Tāpēc mums ikvienā plānojumā ir nepiecie�ams otrs blakus celiņ�, dro�a alternatīva taka, pa kuru iet. Un �is risinājums ir ogles.

Laura Bo Kārmaikla bakstīja ar dak�iņu salātu �ķīvī.

��� Ogles un gaisa piesārņojums ir vienā elpā izrunājami vārdi, � viņa sacīja. � Ikvienas ar oglēm darbināmas spēk�stacijas celtniecība jāizraugās sevi�ķi rūpīgi.

: �Tāpēc mēs izraudzījāmies Tjunipu.

��� Ir vairāki ar ekoloģiju saistīti iemesli, kāpēc �ī izvēle nav pieļaujama.

��� Vai jūs nevēlētos iemeslus man nosaukt?

��� Ir vairākas savvaļas augu un dzīvnieku sugas, kas nav sastopamas nekur citur kā vienīgi Tjunipas apvidū. Jūsu ieceres tās apdraudētu.

��� Vai viena no apdraudēto augu sugām nav aslapainās savvaļas lauvmutītes?

��� Jā, ir.

Nims nopūtās. Kaut kādas valodas par aslapainajām savvaļas lauvmutītēm bija jau sasniegu�as arī KS&A apvienī�bu. �īs savvaļas puķes skaitījās jau gandrīz iznīku�as, tā ka varēja domāt, ka to vispār vairs nav. Un tad tika atrastas vietas, kur tās aug. Viena no �īm vietām bija Mena, un vides aizsargātāji sakarā ar �o atklājumu apturēja se�simt miljonu dolāru vērtu hidroelektrostacijas projektu, kura celtniecības darbi jau bija sāku�ies.

��� Jums, protams, ir zināms, � Nims sacīja, � ka, pēc botāniķu domām, aslapainajām savvaļas lauvmutītēm nav nekādas ekoloģiskas vērtības, turklāt tās pat nav skaistas.

Laura Bo pasmaidīja. � Iespējams, ka mēs kādā publis�kā diskusijā atradīsim botāniķi, kas ir pavisam pretējās do�mās. Bez tam ir vēl viens Tjunipas iedzīvotājs, par kura labklājību jāpadomā, proti, mikrodipodokss.

��� Ellē, kas tas tāds ir? � Nims noprasīja.

�� To pazīst arī kā ķengurpeli.

��� Ak Dievs Kungs �ēlīgais! � Pirms �īs tik�anās Nims bija apņēmies noturēties rāms un vēss, bet juta, ka nupat sāk slīdēt ārā no paredzētajiem ietvariem. � Un jūs būtu ar mieru ļaut pelei vai pelēm izniekot projektu, kas kalpotu miljoniem cilvēku labklājībai?

��� Man �ķiet, � Laura Bo rimti atteica, � ka par �o relatīvo labklājību mēs turpmākajos mēne�os vēl krietni daudz runāsim.

��� Tur jums ir sasodīta taisnība, ka runāsim. Un dro�i vien jums tāda pa�a rakstura iebildumi būs arī pret Finkāslas ģeotermisko staciju un Velna Vārtu staciju ar ūdens rezervuā�riem � kā viens, tā otrs lieto�anā būs tīrākie ģeneratori, kādi vispār iespējami.

����� Jās tie�ām nevarat gribēt, Nim, lai es jums atklāju visus iebildumus, kādus vērsīsim pret jūsu plāniem. Bet varu jums dro�i pateikt, ka mums ir ļoti pārliecino�i argumenti tiklab pret vienu, kā pret otru objektu.

4*

99

Nims nepacietīgi pasauca tuvējo viesmīli. � Man vēl vienu asiņaino mēriju, lūdzu. � Viņ� zīmīgi paskatījās uz Lauras Bo tuk�o martini glāzi, bet viņa papurināja galvu.

��� Atļaujiet man jums kaut ko pajautāt. � Nims apval�dīja balsi un dusmojās uz sevi, ka pirms brītiņa bija tā aizsvilies. � Kur jūs bāvētu kādu no �īm spēkstacijām?

�� Man par to tie�ām nav galva jālauza. Tas jādara jums.

��� Bet vai jūs, precīzāk sakot, Sekvojas klubs nestātos mums ceļā un pretī jebkurā gadījumā, vienalga, kur mēs gribētu uzcelt jaunu spēkstaciju?

Laura Bo neatbildēja, bet saknieba lūpas.

��� Ir vēl viens faktors, ko neesmu pieminējis, � Nims sacīja. � Proti, laika apstākļi. Klimata iezīmes mainās visā pasaulē, stipri pasliktinot enerģijas � it īpa�i elektroenerģijas ieguves perspektīvas. Meteorologi apgalvo, ka sagaidāmi ap�mēram divdesmit gadi ar aukstu laiku un reģionālu sausumu. Ieskaņu tiklab vienai, kā otrai parādībai mēs piedzīvojām jau septiņdesmito gadu vidū.

Iestājās klusums, ko vēl jo vairāk akcentēja restorāna trok�ņi un klusā sarunu dudinā�ana pie citiem galdiņiem. Tad Laura Bo Kārmaikla sacīja:

��� Palīdziet man tikt skaidrībā par vienu. Kādēļ īsti jūs �odien mani ataicinājāt �urp?

��� Lai lūgtu jūs � un līdz ar to Sekvojas klubu � pama�tīgi ielūkoties lielajā ainavā un pēc tam kļūt mērenākiem savā opozīcijā.

�� Vai neesat pamanījis, ka mēs katrs skatāmies citā lielā ainavā un ka tās ir divas ainavas?

��� Ja mēs to darām, tad tas nav labi un tā nevajadzētu, jo abi dzīvojam vienā un tai pa�ā pasaulē, � Nims atbildēja.

Un tūliņ pēc tam uzstājīgi turpināja: � Ļaujiet man atgriezties tai vietā, kur sākām. Ja mūs � Kalifornijas Strā�vas un Apgaismes apvienību � bloķē itin visās iecerēs, rezultāts neizbēgami būs katastrofa desmit tuvāko gadu laikā, iespējams, ka nepaies pat pilni desmit gadi. Par normu kļūs strāvas pārtraukumi ik dienu, turklāt ilgsto�i. Tas, protams, radīs traucējumus rūpniecībā, un bezdarbs sakāps pat līdz piecdesmit procentiem. Pilsētās izcelsies haoss. Nav daudz to cilvēku, kas pilnā mērā apjēdz, cik ļoti mūsu dzīve ir atkarīga no elektrības, ta�u visi sāks to saprast tad, kad jutīs elektro�enerģijas trūkumu katrā lietā un vietā. Uz laukiem cietīs ra�a, jo būs traucēta apūdeņo�ana, no tā savukārt radīsies pārtikas līdzekļu trūkums, bet cenas sakāps debesīs. Cilvēkiem pie�trūks visvienkār�āko iztikas līdzekļu, varat man dro�i ticēt; sāksies bads, Amerikā valdīs lielāks sabrukums nekā Pilsoņu kara laikā. Salīdzinot ar to, kas gaidāms, trīsdesmito gadu depresija �ķitīs kā pēcpusdienas tējas sarīkojums. Tā nav iedomu aina, Laura. Nemaz un nepavisam. Tie ir skarbi, salti fakti. Vai jums un jūsu ļaudīm tas nemaz nerūp?

Runādams Nims visu laiku iekampa pa malkam no jaunatnestā dzēriena.

���� Labi, � noteica Laura Bo. Balss viņai tagad skanēja skarbāk nekā viņu tik�anās sākumā, ne vairs tik draudzīgi. � Es pacietīgi nosēdēju un uzklausīju visu, ko jūs teicāt. Tagad pienākusi mana kārta, un jūs, lūdzu, ieklausieties pamatīgi. � Viņa atstūma nostāk �ķīvi ar salātiem, no kuriem bija apēdusi tikai pusi.

��� Visa jūsu un jums līdzīgo ļau�u domu gaita ir gau�ām īslaicīga, Nim. Vides aizsargātāji, to skaitā arī Sekvojas kluba biedri, raugās uz priek�u tālā nākotnē. Un tas, ko mēs esam iecerēju�i panākt par katru cenu, ir vēl vismaz uz trim gadsim�tiem paglābt �o planētu no sagruvuma.

Nims viņu pārtrauca: � Zināmā mērā jūs ta�u jau esat to panāku�i.

���� Blēņas! Mēs varbūt esam pagriezu�i riteni par viena sīka zobiņa tiesu, un pat �is mazumiņ�, ko esam sasniegu�i, aizies zudībā, ja padosimies lietderības aizstāvju saldajai bal�sij. Tādai kā jūsējā.

��� Es nelūdzu neko vairāk kā mazliet izproto�as iecietī�bas.

�� Tas, ko jūs dēvējat par izproto�u iecietību, manās acīs ir solis atpakaļ, un spert �ādu soli nenozīmē glābt apdzīvo�anai piemērotu pasauli.

Necenzdamies vairs slēpt savas patiesās izjūtas, Nims nicīgi iesaucās: � Cik pievilcīga dzīvo�anai, jūsuprāt, liktos pasaule, kādu es jums nule attēloju, laikā, kad elektrības kļūs aizvien mazāk un mazāk?

���� Varētu gadīties, ka mēs visi justos pārsteigti, ja tā liktos daudz pievilcīgāka, nekā spējam iedomāties, � Laura

Bo rāmi atbildēja. � Un vēl svarīgāk, par to būtu patiesība, ka mēs virzītos uz priek�u pa tādu ceļu, kāds pieklājas īstai civilizācijai � ne tik pārticīgi, ne tik nevaldāmi alkatīgi, zemākā sadzīves līmenī, un tas mums visiem ļoti nāktu par labu.

Viņa pieklusa, it kā izsvērdama vārdus, un tad turpināja:

� Pārāk ilgi mēs �eit esam dzīvoju�i, uzskatot, ka ek�spansija ir teicama, ka �jo lielāks, jo labāks�, ka �vairāk� nozīmē �varenāk�; tā dzīvojot, cilvēkiem smadzenes atmiek��ķēju�ās tiktāl, ka viņi notic tam visam kā svētai patiesībai, sāk dievināt Valsts nacionālo kopproduktu, �simtprocentīgo nodarbinātību� un pilnīgi pamet bez ievērības faktu, ka abi �ie �brīnumi� mūs smacē nost un mūs saindē. Zemi, ko reiz dēvēja par �Skaisto Ameriku�, mēs esam pārvērtu�i par neglītu, netīru dzelzsbetona posta�u, kas ar atraugām izgrū� pelnus un skābju dvingu kādreiz tik dzidrajā, tīrajā gaisā, vienlaikus iznīcinot cilvēku, dzīvnieku un augu valsts dzīvību. Saulē zibo�as dzidras upes esam pārvērtu�i par smirdo�iem notekgrāvjiem, skaisti ezeri ir piesārņoti ar visādiem mēsliem un atkritumiem; kopā ar citiem esam saindēju�i jūras ar ķimikālijām un naftu. Tas viss norisinās pa drusciņai vien. Un, kad nu viss ir konstatēts un aprādīts, tad ierodas jūsu sugas ļaudis un rosina būt iecietīgiem, jo apgalvo: ��oreiz mēs nenogalināsim daudz zivju� vai �Mēs nesaindēsim lielus zemes gabalus�, vai �Mēs tikai vēl drusciņ, mazdrusciņ papostīsim skaistumu.� Jāteic, ka da�i no mums ir pārāk ilgi un bie�i noraudzījusies, kā tas notiek, lai vēlreiz noticētu tādai tuk�ai salmu kul�anai. Tāpēc mēs esam nolēmu�i ziedot visus spē�kus, lai paglābtu kaut ko no tā, kas vēl atlicis. Tāpēc mēs domājam, ka �ai pasaulē ir kaut kas nozīmīgāks par Valsts nacionālo kopproduktu un simtprocentīgu nodarbinātību, un viena no �īm sargājamām vērtībām ir tīrība un skaistums, un nepiecie�amība saglabāt savu daļu dabas resursu tām paau�dzēm, kas vēl nav dzimu�as, nevis iz�ķērdēt visu jau tagad uz ātru roku. Tie ir iemesli, kādēļ Sekvojas klubs cīnīsies pret Tjunipas izmanto�anu, pret ūdens rezervuāriem Velna Vārtos un ģeotermiski darbināmo spēkstaciju Finkāslā. Un pie viena pateik�u jums vēl ko � man �ķiet, mēs uzvarēsim.

��� �im tam jūsu teiktajā es piekritu, � Nims sacīja, � to jūs arī it labi zināt, jo esam jau agrāk par to runāju�i. Jūsu kļūda ir tā, ka jūs bezjūtīgi bradājat pa virsu visam tam, kas nesakrīt ar jūsu uzskatiem, un nostādāt sevi tā, it kā jūs būtu Dievs Kungs, Jēzus, Muhameds un Buda vienā personā. Laura, jās esat daļiņa no nelielas grupas, kura tomēr skaidri zina, kas jādara vai nav jādara, lai visiem būtu vislabāk � vai arī iedomājas, ka to zina. Un tāpēc jūs esat gatavi ignorēt visas praktiskās vajadzības un nosodīt mūs pārējos, jo gribat par katru cenu panākt savu, glu�i kā izlaisti, izlutināti bērni. Tādā veidā jūs galu galā iznīcināsiet mūs visus.

Laura Bo Kārmaikla dzedri noteica: � Liekas, ka vairāk mums nekas nav pārrunājams. � Viņa pamāja viesmīlim, to pieaicinādama. � Lūdzu, atnesiet mums abiem atsevi�ķās lēses.

13.

Ardaita Tolbota ieveda Nimu dzīvojamā istabā.

��� Es jau domāju, ka tu nekad vairs man nepiezvanīsi, � viņa sacīja. � Ja tu vēl pāris dienu nebūtu rādījies, es būtu meklējusi rokā tevi.

�� Mums atkal bija jauni uztraukumi, un tic man diem�ēl atņēma ļoti daudz laika, � Nims taisnojās. � Jādomā, tu arī būsi par to dzirdējusi.

Tuvojās jau vakars. Nims bija iegriezies pie Ardaitas � �pa ceļam uz mājām�, kā pats sev iestāstīja. Nomākts un sapīcis pēc tik�anās ar Lauru Bo Kārmaiklu un vainodams pats sevi par to, ka sarunas bija beigu�ās ar tādu disonansi, viņ�, paklausīdams pēk�ņam impulsam, piezvanīja Ardaitai. Kā jau varēja paredzēt, viņa bija sirsnīga un draudzīga.

�� Es jūtos gau�ām vientuļa, � viņa atzinās, � un es ļoti labprāt tevi satiktu. Atbrauc pēc darba, varēsim kādu malku iedzert.

Ta�u, pirms da�ām minūtēm ieradies, Nims uzreiz sapra�ta, ka Ardaitai prātā ir daudz vairāk, nekā tikai iedzert. Apsveica tā viņu ar apskāvienu un skūpstu, kas neatstāja ne mazāko vietiņu �aubām par tās nodomiem. Nimam nebija iebildumu pret to, kas dro�i vien sekos, ta�u pagaidām viņi kādu bridi pavadīja, kopā iedzerot un sarunājoties.

���� Jā, esmu dzirdējusi, kas noticis, � Ardaita sacīja. � Vai visa pasaule pēk�ņi sajukusi prātā?

����� Man �ķiet, ka tā vienmēr bijusi traka. Bet, kad trakums pienāk tik tuvu klāt, tad to tūliņ sajūt skaidrāk.

Nims nodomāja, ka Ardaita �odien izskatās nesalīdzināmi labāk nekā tanī drūmajā vakarā gandrīz pirms mēne�a, kad tikko bija uzzinājusi par Valtera nāvi. Tovakar un bēru dienā, pēdējoreiz, kad viņi bija tiku�ies, Nimam tā �ķita sagrauzta un veca. Ta�u starplaikā Ardaitas vitalitāte bija ņēmusi virsroku, un pievilcīgais izskats atgriezies. Seja, rokas un lieli iedegu�i brūni, un slaidais, smuidrais augums, ietērpts cie�i pieguļo�ā rakstotā kleitā, Nimam jo dzīvi atgādināja satraukumu, kādu tie viens otrā bija pamodināju�i, kad viņ� pēdējo reizi bija �ai mājā. Nims neviļus atcerējās, ka pirms daudziem gadiem bija redzējis grāmatu �Slavinājums nobriedu�ām sievietēm�. Vairāk par grāmatas nosaukumu viņ� neko īsti neatcerējās, bet tagad saprata, ka tamlīdzīgu vērtējumu varētu izteikt par Ardaitu.

�� Valters vienmēr uzskatīja, ka visam, kas pasaulē no�tiek � kariem, bombardē�anām, vides piesārņo�anai un visam citam ir jābūt, ka tas nepiecie�ams līdzsvaram dabā. Vai ar tevi viņ� kādreiz tika par to runājis?

Nims papurināja galvu. Kaut arī viņ� bija draugos ar nelaiķa galveno in�enieri, runas alla� bija risināju�ās par praktiskiem, ne filozofiskiem tematiem.

��� Parasti Valters �ādas domas glabāja pats sevī, � Ar�daita turpināja, � ta�u ar mani da�kārt par to ierunājās. Viņ� mēdza teikt: �Cilvēki iedomājas, ka spēj valdīt pār tagadni un nākotni, bet tas nav tiesa.� Vai arī: �Cilvēka �ķietamā brīvā griba ir ilūzija; arī visas cilvēku novirzes kalpo līdzsvaram dabā.� Valters ticēja, ka pat kariem un sērgām ir savs uzde�vums � samazināt dabā iedzīvotāju pārmēru, ko planēta nespēj uzturēt. �Cilvēki,� viņ� lāgiem teica, �ir līdzīgi lemin�giem, kas savairojas pāri par mēru un tad no klintsradzes metas pa�nāvībā. Tikai cilvēki to dara rafinētāk.�

Nims jutās iztrūcināts. Kaut arī Ardaitas valodā nebija Valtera platā skotu akcenta, Nims tomēr dzirdēja tur kaut kā pārdabiski ieskanamies Valtera valodas atbalsi, jo, dzīvs būdams, viņ� alla� mēdza tā runāt � puslīdz apcerīgi, puslīdz sardoniski. Dīvaini likās arī tas, ka Valters būtu tik pilnīgi atkailinājis savas pārdomas sarunā ar Ardaitu, kuru Nims nekad nebija uzskatījis par dziļu domātāju. Bet vai tas tiesām būtu dīvaini? Varbūt, Nims prātoja, �inī brīdī viņam atklājas tāda divu precētu cilvēku gara intimitāte, kādu viņ� savā laulībā nekad nebija iepazinis.

Viņam ienāca arī prātā � diezin, kā Laura Bo Kārmaikla reaģētu uz Valtera pārliecību, ka vides piesārņo�ana ir nepie�cie�ama līdzsvara veido�anai dabā un ietilpst grūti aptveramā ģeniālā plānā. Tad, atcerēdamies pats savas pēdējā laika pārdomas un �aubas, viņ� vaicāja Ardaitai: �Vai Valters �o līdzsvaru dabā kādreiz saistīja ar Dievu?

�� Nē. Viņ� pastāvīgi apgalvoja, ka tas būtu pārāk viegls, pārāk elementārs risinājums. Viņ� sacīja, ka Dievs esot �cil�vēka radīts salmiņ�, pie kā pieķerties vājām dvēselēm, kurām bail no tumsas�� � Ardaitai aiztrūka balss, un Nims redzēja, kā viņai pār vaigiem norit asaras.

Viņa tās noslaucīja. � �ādās vakara stundās man Valtera pietrūkst visvairāk. �ie bija mūsu pārrunu brī�i.

Aizritēja da�as minūtes, kad viņu starpā valdīja neveikls klusums, tad Ardaita stingrā balsī noteica:

�� Nē, es vairs neļau�os tādām depresijām. � Viņa sēdēja blakus Nimam un tagad pievirzījās tuvāk. Nāsīs atkal iesitās tās pa�as smar�as, ko viņ� bija sajutis tovakar �ajā mājā, un tās viņu satrauca tikpat stipri kā toreiz. Viņa pasmaidīja un liegi ierunājās:

��� Man �ķiet, runā�ana par dabu mani padarījusi nemierigu, � un, kad viņi sniedzās viens otram pretī� � Mīļo mani, Nim, man tevis vajag tik ļoti kā nekad!

Nima rokas ap viņu saslēdzās cie�āk, kad viņi sāka kaisli skūpstīties. Ardaitas lūpas bija valgas un atdevīgas, un viņa aizrautīgi nopūtās, kad rokas pētīdamas slīdēja vienam pār otra augumu, un abi atcerējās iepriek�ējo reizi visos sīkumos. Nima pa�a alkas, kas nekad nebija tālu meklējamas, aizrāva tik spēcīgi, ka viņ� pa�ukstēja: � Pierimsties! Pagaidi!

Viņa �ukstēja pretī: � Uziesim aug�ā manā guļamistabā, tur būs labāk. � Viņ� juta Ardaitu sakustamies un piecēlās arī pats.

Cie�i kopā saglaudu�ies, viņi kāpa aug�up pa trepēm. Izņemot viņu kustību radītās skaņas, mājā valdīja pilnīgs klusums. Ardaitas guļamistaba atradās neliela iegarena kāpņu laukumiņa galā, un durvis stāvēja vaļā. Nims redzēja, ka gulta jau atsegta. Ardaita acīmredzot visu jau bija izplānojusi pirms viņa iera�anās. Viņ� atcerējās no kādas sen notiku�as sarunas, ka Valteram un Ardaitai ir katram sava guļamistaba. Lai arī pagāju�ā mēne�a tik�anās vairs nelikās nekāds lielais grēks, tomēr tagad viņ� jutās atvieglots, ka neliksies Valtera gultā.

Viņ� palīdzēja Ardaitai novilkt cie�i pieguļo�o kleitu, kas viņu bija sajūsminājusi, un ātri nometa arī pats savas drēbes. Abi kopā viņi noslīga gultā, kas bija mīksta un vēsa.

��� Tev taisnība, � viņ� tīksmīgi nomurmināja, � te ir daudz labāk. � Tad viņus pārņēma nepacietība. Līksmi iekliegdamās, viņa izlieca augumu Nimam pretī.

Brīdi vēlāk, kad kaisle bija pārskrējusi, viņi apmierināti un apskāvu�ies gulēja līdzās. Nimam neviļus ienāca prātā: kaut kur viņ� bija dzirdējis, ka da�i vīrie�i pēc seksa akta jūtoties kā iztuk�oti, pat nomākti, neizpratnē, kāpēc uzņēmu��ies visus pūliņus pirms tam. Ar Nimu gan nekad tā nenotika. Arī tagad viņ�, kā vienmēr, jutās pacilāts un atjaunots.

Ardaita klusām runāja: �Tu esi tik brīni�ķīgs un maigs. Vai ir kāda iespēja, ka tu varētu palikt pie manis visu nakti?

Viņ� papurināja galvu. � �oreiz ne.

��� Laikam nevajadzēja vis tev to lūgt. � Viņa liegi vilka pirkstu tam pār seju, ap lūpām. � Apsolu, ka nebū�u alkatīga, Nim, nemāk�os tev virsū. Tikai atbrauc kādreiz, kad vari.

Viņ� apsolīja, ka atbrauk�ot, kaut gan pats nezināja, kā varēs to iekārtot milzīgajā aizņemtībā, sare�ģījumos un ju�ceklī, kas ar katru dienu auga augumā.

Kamēr viņi ģērbās, Ardaita sacīja: � Izskatīju visus Valtera papīrus, ko viņ� sanesa mājās no darba. Tos vaja�dzētu nogādāt atpakaļ. Tur ir arī tādi, ko es labprāt gribētu nodot tavā ziņā.

��� Noteikti. Es tos paņem�u, � Nims piekrita.

Ardaita parādīja, kur papīri glabājas � tie bija sakrauti

trijās lielās kartona kastēs un nolikti Valtera darbistabā.

Nims atvēra divas kastes un atrada tur da�ādus pārskatus, atskaites un vēstules. Da�ās viņ� ielūkojās, kamēr Ardaita virtuvē vārīja kafiju, jo no stiprākiem dzērieniem viņ� bija atteicies.

Papīri lielākoties attiecās uz lietām, par kurām Valters Tolbots sevi�ķi bija interesējies. Daudzi bija jau vairākus gadus veci un būtiski zaudēju�i nozīmi. Vesela sērija aktu vāku bija pilni ar Valtera personiskajiem ziņojumiem par zādzībām un sekojo�ā attiecīgā sarakste. Nims atcerējās, ka toreiz Valtera ziņojumi bija izraisīju�i pla�u interesi komunālo pakalpojumu uzņēmumu aprindās. Kā apkārtraksti tie izceļo�jās tālu pāri KS&A robe�ām. Valters kļuva par sava veida ekspertu �ajā jomā. Valsts austrumos pat notika kāda tiesas prāva, kurā viņu uzaicināja kā lietpratīgu liecinieku; daļu viņa ziņojumu izmantoja pierādījumam. Vēlāk �ī lieta nonāca aug�stākās tiesu instancēs, un Valtera ziņojums ceļoja tai līdzi. Nims vairs neatcerējās, kā toreiz viss bija beidzies. Turklāt tagad tam arī vairs nebija nekādas nozīmes.

Izskatījis vēl da�as vēstules, viņ� salika papīrus atpakaļ kastēs, ko pēc tam iznesa hallē, lai vēlāk iekrautu ma�īnā.

14.

Zeme vibrēja zem kājām. Piepe�i vispārējo klusumu pār�rāva neiedomājama dārdoņa, it kā vesela grupa reaktīvo lidma�īnu vienlaikus paceltos gaisā, un debesīs uz�āvās varens tvaika mutulis. Cilvēki, kas mazā pulciņā stāvēja kāda pau�gura galā, instinktīvi aizspieda ar plaukstām ausis. Da�i izskatījās pa īstam nobiju�ies.

Terēza van Bāreņa, pirmā noņemdama rokas no ausīm, sāka pla�i māt, vienlaikus pilnā balsī kliedzot un steidzinot stāvētājus atpakaļ uz �ārterautobusu, ar kuru visi �ie ļaudis bija atbrauku�i. Viņas balsi, protams, neviens nedzirdēja, bet mājieni bija skaidri saprotami. Visi pārdesmit cilvēki, gan vīrie�i, gan sievietes steidzīgi devās uz autobusu, kas stāvēja jardus piecdesmit atstatu.

Autobusā, kur darbojās gaisa kondicionē�anas ierīce un durvis bija cie�i aizdarītas, āra trok�ņi nebija tik graujo�i.

��� Jēziņ, baltais, svētais! � apskaities iesaucās viens vīrietis. � Tas nu bija cūcīgi sadomāts numurs! Ja bū�u zaudējis dzirdi, es to sasodīto apvienību iesūdzē�u.

��� Ko jūs sacījāt? � viņam jautāja Terēza van Bāreņa.

��� Es teicu, ja, velns parāvis, bū�u kļuvis kurls�

���� Es zinu, � Terēza viņu pārtrauca, � es to dzirdēju jau pirmoreiz, gribēju vienīgi pārliecināties, ka neesat dzirdi zaudējis.

Da�i klāteso�ie iesmējās.

���� Zvēru jums no visas tiesas, � sacīja KS&A saziņas līdzekļu direktore, � man nebija ne jausmas par to, kas �eit notiks. Mums ļoti palaimējās, ka tā iznāca. Proti, tas, ko jums, mīļie ļaudis, pagadījās gods un laime redzēt, bija jauns ģeotermiskās akas izvirdums.

To viņa pateica īstā naftas urbēja sajūsmā, tāpat laikam būtu iesaucies naftas meklētājs, uzurbis bagātu āderi Teksasā.

Pa autobusa logiem, kur� vēl aizvien nebija izkustējies no vietas, visi noraudzījās uz urbjtorni, ko bija vēroju�i, kad notika neparedzētais izvirdums. Pēc izskata tas bija pilnīgi līdzīgs jebkuram naftas tornim, to pat varēja aizvest un pielāgot naftas urb�anai. Tāpat kā Terēza van Bāreņa, staroja arī tie, kas, ar aizsargķiverēm galvā, bija sapulcēju�ies ap urbja mehānismu.

Turpat netālu atradās vēl vairākas citas ģeotermiskās atveres, no kurām ar dabisku spiedienu pa izolētām resnām caurulēm cēlās aug�up karstu tvaiku mutuļi. �is cauruļu tīkls, ko dro�i varēja nosaukt par santehniķa murgu, bija sacelts vairāk kvadrātjūd�u platībā un novadīja tvaiku ģeneratoru turbīnās desmit vai divpadsmit atsevi�ķās celtnēs. Ģeneratoru kopējā jauda pa�laik bija vairāk nekā septiņsimttūksto� kilo�vatu � tas pārsniedza elektrības daudzumu, kāds nepiecie��ams lielas pilsētas apgādei ar elektroenerģiju.

Autobusā van Bāreņa ievēroja, ka televīzijas operators maina filmu kasetes.

��� Vai jūs filmējāt izvirduma laikā?

��� Un kā vēl! � At�ķirībā no reportiera, kas sūkstījās par dzirdi un bija no kādas mazas avī�eles, televīzijas puisis izskatījās varen apmierināts. Viņ� bija filmu pārlicis. � Palū�dziet �oferim, Tes, lai atver durvis.

Tikko viņ� izkāpa, pa atvērtajām durvīm autobuss pieplūda ar sērūdeņra�a smaku � oda pēc sapuvu�ām olām.

���� Ak mandieniņ, kā nu smird! � Nensija Molino no California Exameniner nepatikā sarauca savu glīto, smalko degunu.

��� Eiropas ārstniecības vietās tev būtu jāmaksā nauda, ja gribētu �iteno ieelpot, � viņu pamācīja pusmū�a kolēģis no Los Angeles Times.

��� Un, ja jūs �itos vārdus iedrukāsiet savā avīzē, � van Būrena viņam nosolījās, � mēs tos iekaldināsim granītā un svinīgi sveiksim ik rītu.

Avī�nieki visi bija atbrauku�i no pilsētas un tagad atradās Kalifornijas Seviljas apgabala kraujajos kalnos KS&A apvie�nības jau eso�o ģeotermislo spēkstaciju teritorijā. Vēlāk bija paredzēts doties uz kaimiņos eso�o Finkāslas ieleju, kur apvienība cerēja uzcelt jaunu ģeotermisko kompleksu. Nāka�majā dienā �ī pati grupa gribēja apmeklēt vēl vienu no hidro�elektrostacijām un iecerēto vietu nākamajai.

Abi plānotie objekti drīzumā bija nolemti publiskai ap�sprie�anai. Divu dienu ekskursija paredzēta preses priek�laicī�gai apskatei.

�� Par to smaku es varu jums kaut ko pastāstīt, �Terēza van Būrena turpināja. � Sērūdeņra�a saturs tvaikos nav liels, tas ir pārāk mazs, lai būtu toksisks. Tomēr mēs saņemam daudz sūdzību, galvenokārt no gruntsgabalu īpa�niekiem, kas vēlas pārdot savu zemi �ajos kalnos, lai te varētu izvērst atpūtas vietu un vasarnīcu celtniecību. Ta�u smaka te vienmēr bijusi, jo izplūst no zemes un izplūda jau tad, kad te vēl nebija nevienas spēkstacijas. Vecie �ejienes iedzīvotāji apgalvo, ka pēc spēkstacijas uzbūvē�anas smaka nav kļuvusi intensīvāka kā senāk.

��� Vai jūs to varat pierādīt? � apvaicājās San Jose Mercury korespondents.

Van Būrena papurināja galvu. � Diem�ēl nevienam pirms būvdarbu uzsāk�anas neienāca prātā apgādāties ar paraugiem. Tāpēc mēs nevaram salīdzināt �senāk� un �ta�gad� un mums jāsamierinās ar kritiku.

���� Kas dro�i vien ir pamatota, � San Jose Mercury pārstāvis dzēlīgi noteica. � Ikvienam ta�u zināms, ka tādi milzeņi kā KS&A lāgiem izloka patiesību pēc sava prāta.

���� Pieņem�u, ka tas bija joks, � atsaucās van Bāreņa. � Bet viena lieta gan nav apstrīdama: mēs gribējām izlīgt ar saviem kritizētājiem.

��� Kā jūs to darījāt? Pastāstiet kādu piemēru, � atska�nēja cita skeptiska balss.

���� Kālab ne? Varu pastāstīt. Sakarā ar to pa�u smaku. Nespēdami atklausīties sūdzībās, par kurām nupat jau mi�nēju, divas jaunākās stacijas uzbūvējām augstu kalnu korēs, jo tur vairāk ķer vēj� un izplūdu�o smaku ātri izgaisina.

��� Nu � un kas tad notika?

���� Sākās vēl trakāka sūdzē�anās nekā pirms tam. Nu zūdījās vides aizsargātāji, apgalvodami, ka mēs esot izbojāju�i apvārsni.

Atskanēja pieklājīgi smiekli, da�i sāka kaut ko atzīmēt blokos.

��� Jāteic, ka mums gadījās vēl viena, turklāt stipri nejē�dzīga neveiksme, � van Bāreņa turpināja stāstu. � KS&A uzņēma filmu par apvienības ģeotermisko elektrības ieguves sistēmu. Scenārijā ietilpa kadrs ar mednieku vārdā Viljams Eliots, kas 1847. gadā �o apgabalu atklājis. Aina bija tāda, ka viņ�, tikko no�āvis grizli lāci, pacēlis skatienu no bises tēmēk�ļa un ieraudzījis, kā no zemes verd ārā tvaika mutuļi. Da�i no savvaļas dzīvnieku aizstāvjiem izlasīja scenāriju un ieteica, ka nevajadzētu rādīt, ka grizli ir no�auts, jo tagad lā�i �ai novadā ir saudzējami. Labi� mēs scenāriju pārstrādājām. Filmā mednieks kļūdās un netrāpa. Lācis aiz�āpo.

��� Un kāda tur vaina? � apjautājās radiokorespondents, kas darbināja ierakstu magnetofonu.

��� Vaina tā, ka Viljama Eliota pēcnācēji draudēja mūs iesūdzēt tiesā. Viņi pastāvēja uz to, ka sencis bijis slavens mednieks, kas nemū�am nebūtu aiz�āvis greizi, bet noteikti būtu lāci no�āvis. Tāpēc mūsu filma aizskarot tiklab sen�a, kā visas ģimenes godu.

�� To joku es atceros, � apstiprināja vīrietis no Los Angeles Times.

�� Tātad, � van Būrena secināja, � gribēju paskaid�rot: lai mēs kā komunālo pakalpojumu uzņēmums darītu ko darīdami, varam būt dro�i, ka saņemsim belzienus no glu�i pretējām pusēm, no vienas vai otras, bet da�kārt no abām.

���� Vai jūs mums ieteiktu sākt par to raudāt tūliņ vai vēlāk? � apvaicājās Nensija Molino.

Televīzijas operators no ārpuses pagrabinājās pie durvīm un tika ielaists autobusā.

��� Ja visi tiktāl gatavi, varam braukt pusdienās, � van Būrena ierosināja un padeva �oferim zīmi doties ceļā.

Aprakstu autors no �urnāla New West iejautājās:

�� Vai kāda lāsīte nepienāktos, Tes?

���� Varētu, ja visi apņemsies, ka to neietilpinās sarunu norisēs. � Viņa paraudzījās visapkārt, gaidīdama atbildi. Atskanēja saucieni: �Okei�, �Nekas netiks pieminēts�, �No�runāts�.

Kādi divi vai trīs no�arkstēja. �Prozit!�

��� Lai tad iet � pa malkam pirms pusdienām.

Pirms diviem gadiem KS&A līdzīgā preses ekskursijā bija dāsni cienājusi �urnālistus ar ēdieniem un dzērieniem. Mediju pārstāvji bija no visa kā baudīju�i pilnām mutēm, bet pēc tam savos rakstos nebija aizmirsu�i pabrīnīties, cik pla�i KS&A tērējas, cienājot presi laikā, kad maksa par elektroenerģiju kļūst aizvien augstāka. Pēc �ī notikuma cienasti �ādās reizēs bija kļuvu�i pieticīgi un dzērieni vispār vairs netika pasniegti, ja nu vienīgi pēc �ādas stingras nozvērinā�anas.

Tāda taktika līdzēja. Lai prese turpmāk kritizēja ko kritizēdama, neviens vairs ne pu�plēsta vārdiņa nebilda par �urnālistu aprūpē�anu ar ēdieniem un dzērieniem.

Autobuss nokratījās kādu jūdzi pa nelīdzeniem, �auriem kalnu ceļiem ģeotermisko būvju teritorijā, līkumojot starp atvērtnēm un turbīnu ģeneratoriem kā pa �ņāco�u, mutuļo�jo�u cauruļu labirintu. Tā kā pastāvīgi draudēja briesmas iekļūt verdo�os garaiņos, tūristi teritorijā netika ielaisti, bet atsevi�ķos viesus uzraudzīja modri pavadoņi.

Vienā vietā autobuss pabrauca garām pla�am, ie�ogo�tam transmisiju un transformatoru laukumam. No �ejienes augstsprieguma vadi aiznesa strāvu pāri kalniem uz divām apak�stacijām �etrdesmit jād�u no �īs vietas, kur strāvu kā no piltuvēm iepludināja Kalifornijas Strāvas un Apgaismes ap�vienības galvenajā sistēmā.

Nelielā asfaltētā līdzenumā stāvēja vairāki dzīvojamie treileru vagoni, kas kalpoja gan par kantoru telpām, gan par mitekļiem stacijas apkalpojo�ajam personālam. Autobuss ap�stājās. Terēza van Bāreņa ieveda �urnālistus vienā no vago�niem, kur bija uzslieti saliekami dēļu galdi. Iegājusi viņa bilda baltā virsvalkā tērptam virtuves strādniekam: � Labi, taisiet vaļā tīģeru krātiņu. � Tas paklausīgi izņēma no kabatas atslēgu un atslēdza sienas skapi, kur atradās stiprie dzērieni, vīns, sula un toniks. Tūliņ tika ienests arī spainis ar sadauzītu ledu, un van Būrena aicināja �urnālistus:

��� Katrs lai sevi apkalpo pats.

Lielākā daļa ienācēju tuk�oja otro glāzi, kad debesīs iedūcās lidaparāts, sākumā tikko dzirdami, tad skaņa pieņē�mās spēkā. Da�i, raudzīdamies ārā pa treilera logiem, redzēja nelielu helikopterīti baltā un oran�ā krāsā ar KS&A emblē�mu. Tas nosēdās turpat blakus vagonam. Rotori norima un apklusa. Atvērās durtiņas ma�īnas priek�galā. No helikoptera izrausās Nims Goldmens.

Jau pēc pāris mirkļiem Nims piebiedrojās pārējiem vago�nā. Terēza van Būrena tūdaļ paziņoja:

�� �ķiet, ka jūs gandrīz visi pazīstat misteru Goldmenu. Viņ� ir �eit, lai atbildētu uz jautājumiem.

���� Es uzdo�u pirmo jautājumu, � jautri ieteicās kāds televīzijas korespondents. � Vai drīkstu jums kaut ko iejaukt glāzē?

Nims atsmaidīja pretī. � Paldies, vodku ar toniku, lūdzu.

�� Ak re nu, re! � ierunājās Nensija Molino. � Vai tikai jūs neesat no pa�iem svarīgākajiem, ja jau atlidojāt ar heli�kopteru, kamēr mēs visi pārējie kratījāmies autobusā?

Nims piesardzīgā atturībā uzlūkoja daiļo, tum�ādaino sievieti. Viņ� atcerējās iepriek�ējo tik�anos, kas bija izvērtusies diezgan asa; atcerējās arī, ka Terēza van Būrena uzskatīja mis Molino par izcilu �urnālisti. Nims pats gan vēl joprojām domāja, ka viņa ir maita.

��� Ja tas kādu interesē, � sacīja Nims, � varu pateikt, ka man �orīt bija citi darbi darāmi, tāpēc es nevarēju tikt �urp reizē ar jums un ierados tā, kā man bija iespējams.

Nensija Molino nebija iebiedējama. � Vai visi jūsu apvienības darbinieki sē�as helikopterā, kad ienāk prātā?

��� Nensij! � van Bāreņa asi uzsauca. � Jūs sasodīti labi zināt, ka tā vis nenotiek.

��� Mūsu apvienībai, � Nims no brīva prāta mierīgi paskaidroja, � pieder pusducis nelielu lidma�īnu, to skaitā divi helikopteri. Parasti tos izmanto patruļlidojumiem, pār�baudot līnijas vai sniega līmeni kalnos, steidzamai materiālu piegādei un citos ārkārtējas vajadzības gadījumos. Tikai da��os, pavisam retos gadījumos kāds no darbiniekiem sē�as helikopterā � patie�ām tikai tad, ja iemesls ir svarīgs. Man sacīja, ka �ī tik�anās tāda esot.

��� Vai tas būtu mājiens, ka nu jūs vairs neesat par to tik pārliecināts?

���� Hei, izbeidz, Nensij! � kāds uzsauca. � Citus tas neinteresē.

Mis Molino a�i apsviedās apkārt un paskatījās uz pārē�jiem.

�� Varbūt. Bet mani gan. Man nav vienalga, kā tiek noplenderēta patērētāju nauda. Un, taisnību sakot, ari jums vajadzētu par to interesēties.

��� �ā izbrauciena nolūks, � van Būrena visiem paskaid�roja, � ir parādīt māsu ģeotermiskās operācijas un runāt par�

��� Nē! � mis Molino viņu pārtrauca. � Tas ir jūsu nolūks. Prese pati izlemj savas vajadzības, kas var ietvert jūsējās, bet tikpat labi var gadīties, ka mēs redzam vai dzir�dam ko tādu, ko pa�i uzskatām par pietiekami vērtīgu izman�to�anai.

��� Viņai, protams, taisnība. � �o piezīmi izteica lēnīga izskata vīrietis ar bezietvara brillēm uz acīm. Viņ� pārstāvēja Sacramento Bee.

��� Tes, � Nims bilda van Būrenai, maziem malciņiem dzerdams no glāzes degvīnu ar toniku. � Es nupat nospriedu, ka mans darbs man patīk labāk nekā tavējais.

Da�i, kas to dzirdēja, iesmējās, preses direktore paraustīja plecus.

�� Kad visi �itie mēsli būs pārcilāti, � sacīja Nensija Molino, � es labprāt gribē�u uzzināt, cik tas burvīgais olu kulstīklītis tur ārā maksā, ja to pērk, un cik sanāk par vienas stundas lidojumu.

�� To es noskaidro�u, � Terēza van Būrena atteica.

���� Un, ja skaitļi būs publiski izpau�ami un mēs iz�ķirsimies tos izpaust, es to rīt paziņo�u. No otras puses, ja mēs iz�lemsim, ka tā ir apvienības iek�ēja lieta, kas uz jums neattie�cas, pateik�u arī to.

�� Tādā gadījumā, � mis Molino mierīgi atteica, � es to uzzinā�u citādā veidā.

Kamēr viņi sarunājās, galdā tika salikti ēdieni: lieli �ķīvji ar ceptu gaļu un māla bļodas ar kartupeļu biezeni un cukini. Divās lielās porcelāna krūzēs kūpēja mērce.

��� Sēdieties nu klāt! � Terēza van Būrena aicināja.

��� Karalauka pusdienas, īsti piemērotas gardē�iem.

Kad visi sāka ēst, kļuva redzams, ka āra gaiss labvēlīgi iedarbojies uz ēstgribu, nupatējais nepatīkamais saspringums pagaisa. Kad ēdāji ar pirmo ēdienu bija tiku�i galā, uz galda parādījās pusducis tikko izceptu ābolu plātsmai�u, vesels galons saldējuma un vairākas milzīgas krūzes ar stipru kafiju.

��� Es nu būtu pieēdies, � vispēdīgi noteica Los Angeles Times pārstāvis. Viņ� atlaidās krēslā, nobraucīja vēderu un nopūtās.

��� Parunāsim nu par lietu, Tes, kamēr vēl nomodā.

Televīzijas korespondents, kas bija iejaucis Nimam dzē�rienu, tagad vaicāja: � Cik gadu �itādi geizeri var noderēt izmanto�anai?

Nims, kas nebija aizrāvies ar ē�anu, tagad izdzēra pēdējo malku nesaldinātas kafijas un, atstumdams tasi nostāk, sacīja:

��� Uz jautājumu es atbildē�u, ta�u noskaidrosim vispirms kaut ko citu. Tie, kas atrodas dzīlēs zem mums, nav geizeri. No geizeriem virszemē izplūst karsts ūdens kopā ar tvaikiem. �īs ir fumarolas, no kurām izplūst vienīgi tvaiks, kas turbīnu darbinā�anai daudz vērtīgāks. Cik ilgi �īs izplūdes turpināsies, to nezina neviens. Varam vienīgi minēt.

��� Nu tad miniet! � sacīja Nensija Molino.

��� Vismaz trīsdesmit gadus. Varbūt divtik. Varbūt vairāk.

New West mudināja: � Pastāstiet jel, kas, ellē, tur tanī tējas katlā pazemē vārās.

Nims palocīja galvu. � Savulaik Zeme bija plūsto�a masa � gāzes un �ķidrums. Tai atdziestot, izveidojās garoza, un tāpēc mēs �eit un tagad esam dzīvi, nevis izcepu�ies. Ta�u tur apak�ā, iek�ienē, savu divdesmit jūd�u dziļumā vēl aizvien ir tikpat ne�ķīsti karsts, un no karstuma pārmēra aug�up plūst tvaiks un izsitas cauri plānajai garozai � piemēram, �eit.

Sacramento Bee jautāja: � Cik plāna ir plānā garoza?

��� Patlaban �eit mēs atrodamies apmēram piecas jūdzes virs karstās masas. Tanīs piecās jūdzēs �ur tur ir plaisas garozā, kur sakrājusies tvaiku masas lielākā daļa. Izdarot urbumus, mēs cen�amies �os krājumus uztrāpīt.

��� Cik un kādās vēl vietās pasaulē �ādā veidā ra�o elektrību?

�� Tikai nedaudzās. Visvecākā ģeotermiskā spēkstacija ir Itālijā netālu no Florences. Tad vēl viena Jaunzēlandē Veirekijā, da�as Japānā, Islandē, Krievijā. Neviena no tām nav tik liela kā Kalifornijā.

��� Ta�u vēl aizvien ir daudz neizmantota potenciāla, � piebilda van Bāreņa. � It īpa�i �inī apvidū.

Nākamo jautājumu uzdeva Oakland Tribune: � Precīzi kur?

��� Visgarām Savienoto Valstu rietumos, � Nims atbil�dēja. � Sākot no Klin�u kalniem līdz pat Klusajam okeānam.

���� �is ir vistīrāk iegūstamais elektroenerģijas veids, kas vismazāk piesārņo vidi un ir arī visdro�ākais, � van Bāreņa papildināja. � Un, ņemot vērā pa�reizējās izmaksas � arī vislētākais.

��� Jūs abi protat runāt, laivu nesa�ūpojot, � no jauna sarunā iesaistījās Nensija Molino. � Labi. Man ir divi jau�tājumi. Pirmais: Tesa minēja apzīmējumu �visdro�ākais�. Bet �eit tomēr ir piedzīvoti arī negadījumi. Vai es kļūdos?

Nu visi reportieri klausījās ļoti uzmanīgi, lielākā daļa dzirdēto pierakstīja vai ieskaņoja lentēs.

��� Nekļūdāties, � Niras neliedzās. � �eit ir piedzīvoti divi nopietni nelaimes gadījumi ar triju gadu atstarpi. Abās reizēs tā bija eksplozija atvērtnē. Tas nozīmē, ka bija zudusi kontrole pār urbumiem. Vienu mums izdevās nosegt. Otru � to iedēvēju�i par Veco Desperado � nav izdevies sakārtot vēl tagad. Lūk, tur pāri tas atrodas.

Nims aizgāja uz vagona otru malu pa logu parādīja uz ie�ogotu laukumu apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā. Kādās desmit vietās ik pa brītiņam pa�āvās aug�up tvaiki, uzmutu�ļodami dubļus. Ārpusē pie ie�ogojuma lieli, sarkani plakāti brīdināja: APDRAUD DZĪVlBU � NETUVOTIES! Kad pārējie, kaklus staipīdami, bija norādīto vietu apskatīju�i, visi atkal apsēdās.

��� Vecā Desperado izvirduma laikā, � Nims stāstīja,

����� apmēram jūdzi rādiusā no gaisa lija karsti dubļi, un akmeņi bira 'kā krusa. Tas sapostīja ļoti daudz. Vadi un transformatori apķepa ar dubļiem. Ra�o�ana pārtrāka uz veselu nedēļu. Par laimi, tas notika naktī, kad darbā bija maz cilvēku; divi tika ievainoti, bet bojā neviens neaizgāja. Otrs minētais izvirdums bija mazāk nozīmīgs, neviens cilvēks ne�cieta.

��� Vai būtu iespējams vēl kāds Vecā Desperado izvir�dums? � apvaicājās mazpilsētu avī�u aprūpētājs.

�� Mēs domājam, ka ne. Ta�u, kā visās lietās, kas saistī�tas ar dabu, nekādas garantijas nav.

��� Galvenokārt nav noliedzams, � Nensija Molino uz�stājīgi noteica, � ka nelaimes gadījumi tomēr notiek.

�� Nelaimes gadījumi notiek it visur, � skadri atteica Nims. � Tesa glu�i pareizi norādīja, ka �eit negadījumu iespējas ir nenozīmīgas. Kāds ir jūsu otrs jautājums?

�� Otrs ir �āds. Pieņemot, ka viss ir patie�ām tā, kā jūs abi apgalvojat, kālab tad ģeotermisko spēkstaciju ir tik maz?

�� Tas ta�u visiem skaidrs, � New West iespraucās vidū.

��� Vides sargātāji neparko neļautu tādu sistēmu izvērst.

Nims diezgan asi turpināja: � Aplam! Nenolieg�u � Kalifornijas Strāvas um Apgaismes apvienībai ir biju�as dom�starpības ar vides aizsardzības ļaudīm un dro�i vien nākotnē būs vēl vairāk. Bet īstais iemesls, kāpēc ģeotermisko resursu izmanto�ana neattīstās straujāk, ir politiķi, precīzāk � Savie�noto Valstu Kongress.

Van Bāreņa uzmeta Nimam brīdino�u skatienu, ko viņ� izlikās nemanām.

��� Piestājiet mazliet! � iesaucās viens no televīzijas ko�respondentiem. � No �itā es kaut ko gribu noķert filmā. Vai tad, kad iziesim ārā, jūs teiksiet visu to pa�u?

�� Jā, � Nims apstiprināja, � teik�u.

�� Jēziņ! � protestēja Oakland Tribune reportieris.

��� Mums, īstajiem �urnālistiem, te iek�ā ir labāk. Neniekosi�mies. Runājiet vien tālāk.

Nims piekrītot palocīja galvu. � Lielākā daļa to apvidu, ko jau sen vajadzēja izpētīt, lai pārbaudītu ģeotermiskās iespējas, ir federālās valdības īpa�ums.

��� Kurās pavalstīs? � kāds iejautājās.

��� Oregonā, Aidaho, Montānā, Nevadā, Jātā, Kolorado, Arizonā, Ņūmeksikā. Un vēl daudzos apvidos tepat Kalifornijā.

Kāda cita balss mudināja: � Turpiniet! � Galvas bija nolieku�ās, lodī�zīmuļi zibēja vien.

�� Tātad, � Nims turpināja. � Ne vairāk, ne mazāk kā pilni desmit gadi aizritēja bezdarbībā, tuk�ā salmu kul�anā un politikas taisī�anā, līdz beidzot izdevās noslēgt nomas līgumus uz valsts zemes gabaliem. Pēc tam sekoja vēl trīs gadi, kamēr tika izstrādāti un uzrakstīti dabas aizsardzības standarti un noteikumi. Un arī tad izdevās saglābt tikai nedaudzus nomas līgumus, un deviņdesmit procenti ieceru nogrima birokrātijas staignājā..

Sarunā iejaucās Terēza van Bāreņa, stingri uzsaukdama:

����� Pietiks. Labāk parunāsim par Finkāslas ieleju. Tiklīdz būsim �eit galā, brauksim turp.

Nims plati pasmaidīja. � Tesa alla� pūlas mani paglābt no nepatik�anām, bet ne vienmēr viņai tas izdodas. Starp citu, tas helikopters drīz vien lidos atpakaļ; es palik�u kopā ar jums rīt visu dienu. Labi � ķeramies pie Finkāslas. � Viņ� izvilka no portfeļa karti un piesprauda to pie ziņojumu dēļa.

���� Finkāsla, kā redzat kartē, sastāv no divām ielejām tālāk uz austrumiem. Tā ir neapdzīvota vieta un, kā skaidri zinām, dro�s ģeotermisks apvidus. Ģeologi mums iegalvo, ka tur slēpjoties lielas iespējas un cerības izvērst strāvas ieguvi varbūt pat divreiz tik daudz, cik �eit. Dro�i vien drīz sāksies vispārējā apsprie�ana par māsu iecerēm Finkāslā.

��� Vai man būtu atļauts�? � van Būrena ierunājās.

Nims atkāpās nostāk un gaidīja.

��� Norunāsim visu skaidri un gai�i, � apvienības preses dienesta vadītāja uzrunāja sapulcēju�os. � Gaidot publiskās apsprie�anas un pārrunas, mēs necen�amies jūs pierunāt vai noniecināt opozīciju, vēlamies vienīgi, lai jūs saprastu, par ko ir runa un kur tas atrodas. Paldies, Nim.

���� Tagad mazliet būtiskas informācijas, � Nims atkal pārņēma vadību. � Proti, par Finkāslu un arī par Velna Vārtiem, ko apmeklēsim rīt. Kā viena, tā otra vieta nozīmē veselu arābu naftas Niagāru, ko Amerikai nevajadzēs impor�tēt. Jau tagad mūsu ģeotermiskās spēkstacijas gadā ietaupa desmit miljonus barelu naftas, kas nav jāiepērk. So daudzumu mēs varēsim trīskār�ot�

Pārrunas ar informāciju un jautājumu krustugunīm tur�pinājās, lāgiem tās atdzīvinot un mīkstinot ar kādu joku vai paķircinā�anos.

15.

Uz blāvi zilās aploknes ma�īnrakstā bija uzsista �āda adrese:

GODĀJAMAM NIM RODAM GOLDMENAM � PERSONISKI

Aploksnei bija piesprausta Nima sekretāres Vikijas Deivisas uzrakstīta zīmīte:

Misters Londons pats to pārbaudīja pasta istabas

metāldetektorā. Viņ� saka, ka to Jūs drīkstot mierīgi plēst

vaļā.

Vikijas zīmīte Nimu apmierināja divējādā ziņā. Pirmkārt, ar to, ka vēstules ar atzīmi �personiski� (vai �privāti un konfidenciāli�, kā bija rakstīts uz nesen izplatītajām bumbu aploksnēm) tiek vērīgi pārbaudītas un, otrkārt, ka nule uzstā�dītais detektors tiek praktiski izmantots.

Un vēl kaut ko Nims bija konstatējis: kop� tās nelaimīgās dienas, kad Harijs Londons tik nepārprotami bija izglābis dzīvību viņam un Vikijai Deivisai, likās, ka Londons uzņē�mies pilnīgu viņa aizsardzību. Vikija, kas īpa�uma aizsardzī�bas nodaļas vadītāju kop� tās dienas uzskatīja dziļā godbijībā, sadarbojās ar to ik dienu, nosātot tam visu Nima pastu un sīki informējot par visām Nima paredzētajām gaitām un tik�anās norunām. �o sazvērestību Nims bija uzzinājis nejau�i un nesaprata � būt pateicīgam, dusmoties vai vienkār�i par to uzjautrināties.

Lai nu būtu kā būdams, �eit viņ� no Harija uzraudzības bija dro�ībā.

Nakti Nims, Terēza van Būrena un �urnālistu pulciņ� bija pārlaidu�i apvienības vistālākajā apmetnē � Velna Vārtu kompleksā, kas īstenībā bija Finkāslas turpinājums. Turp viņi bija brauku�i �etras stundas, turklāt visai lielu ceļa gabalu cauri neaprakstāmi skaistajam Plūmesas nacionālajam par�kam.

Apmetne atradās trīsdesmit piecas jūdzes no tuvākās pilsētas, ieslēpusies robainā kalnu ieplakā. Tur bija uzcelts pusducis apvienībai piedero�u dzīvojamo māju spēkstacijas in�enieriem, brigadieriem un to ģimenēm, neliela skola, kas patlaban bija slēgta vasaras brīvdienās, un divi moteļi � viens apvienības personālam, otrs viesiem. Augstu virs gal�vām stiepās augstsprieguma līniju vadi, kas balstījās uz re�ģotiem tērauda torņiem; tie apmeklētājiem atgādināja iera�anās īsto iemeslu.

Preses ļaudis tika sadalīti pa dzimumiem un izvietoti pa �etriem vienā istabā. Istabas bija vienkār�as, bet pietiekami ērtas. Zināma neapmierinātība bija jūtama par �etru izguldī�anu vienā telpā, ļaujot noprast, ka mazliet lielāka no�ķirtība da�am būtu lieti noderējusi.

Nimam bija ierādīta atsevi�ķa istaba darbinieku viesu mājā. Pēc vakariņām viņ� vēl bija brīdi uzkavējies, iedzēris ar �urnālistiem, uz pāris stundām piebiedrojies pokera partijai, tad atvainojies un īsi pirms pusnakts aizgājis gulēt. No rīta bija atmodies atspirdzis un gaidīja brokastis, kurās aicinās pēc da�ām min ātēm � pusastoņos.

Izgājis vaļējā verandā spirgtajā rita gaisā, viņ� aplūkoja gai�zilo aploksni, grozīdams to pirkstos.

Vēstuli viņam bija atvedis apvienības kurjers, kas bija izbraucis naktī un apbraukājis ar pasta sūtījumiem Velna Vārtus un pārējās nomaļās spēkstacijas. Tā kā Nima vēstule nekāds lielais apgrūtinājums nebija, viņ� bija paķēris līdzi ari to kopā ar pārējo izvadājamo pastu. Un tik un tā �ja Nensija Molino būtu pamanījusi, ka personiska rakstura vēstules tiek piegādātas �ādā veidā, viņas nelietīgajam raksturam tā būtu bijusi jauna ēsma. Par laimi, viņa to nebija redzējusi.

To Molino �virkasti viņam pirms īsa brī�a nepatīkamā kārtā bija atgādinājusi Terēza van Bāreņa, kad atnesa vēstuli. Arī viņai kurjers esot atvedis vēstuli � atbildi uz pieprasīju�mu par helikoptera izmaksām. Nims bija sa�utis. Viņ� nikni protestēja.

��� Vai tu tie�ām gribi izpatikt tai draņķei, lai viņa varētu par mums ļaunprātīgi izbazūnēties pa visu pasauli?

�� Tas, ka tu viņu apsaukāsi visādos vārdos, situācijā neko nemainīs, � van Bāreņa pacietīgi atteica, piebilzdama: � Lā�giem jūs, augstie priek�nieki, nesaprotat, ko nozīmē prese.

�� Ja �is ir paraugs, lai pierādītu preses nozīmību, tad tev taisnība.

����� Paklau, Nim, mēs nespējam viņus visus noskaņot mūsu labā. Nelieg�os, ka Nensija vakar mani pamatīgi nokai�tināja, bet vēlāk padomājusi sapratu, ka par to helikopteru viņa rakstīs tā kā tā, vienalga, ko mēs darītu vai sacītu. Tāpēc �ja nedo�u viņas rīcībā pareizos skaitļus, viņa meklēs tos nezin kur citur vai minēs uz labu laimi, un tie noteikti būs pārspīlēti. Vēl kas: es pret Nensiju izturos godīgi, un viņa to zina. Ja nākotnē kādreiz kas gadīsies, viņa man ticēs, un tai reizē tas varbūt mums būs daudz nozīmīgāk.

Nims sarkastiski atteica: � Es ar lielu nepacietību gaidī�u bridi, kad tā ierūgusī skābumķērne uzrakstīs kaut ko labvēlīgu.

����� Satiksimies brokastīs! � preses direktore uzsauca, iedama projām. � Un tev iesaku pa�am sevis labad nomieri�nāties.

Bet viņ� to nespēja. Vēl joprojām iek�ēji kūsādams, viņ� atplēsa gai�zilo aploksni. Aploksnē bija tikai viena pati lapa no tāda pa�a gai�zila papīra. Aug�ējā stūrītī ma�īnrakstā bija lasāms: No Karīnas Slounas.

Pēk�ņi viņ� atcerējās. Karīna bija sacījusi: �Lāgiem es rakstu dzeju. Vai jūs vēlētos, lai kaut ko jums aizsūtu?� Un viņ� toreiz sacīja � jā.

Viss turpmākais bija glītā, tīrā ma�īnrakstā:

�odien es atradu draugu, Bet varbūt viņ� atrada mani,

Bet varbūt tas liktenis bija, nejau�ība vai gadījums akls,

Vai nolemtība varbūt, kā to lai zina?

Un, ja nu mēs esam divi zvaigznes,

Kam laika pirmsākumā nolemts bija,

ka pēc biljonu biljoniem gadu

Mūsu orbītām krustoties būs?

Nekad to nepateiks mums neviens.

Un nevajag arī! Sirdsbalss man saka,

Ka māsu draudzība, kopta un lolota,

Izaugs stipra un dziļa.

Cik ļoti man viņā patīk it viss: Balss, kas tik rāmi un sirsnīgi skan, Valoda jaukā un gudrais prāts, Godīgais vaigs, laipnīgās acis un smaids.

�Draugs� � nav viegli saprast uzreiz, kā tulkot �o vārdu, Zinu vien, ka ceru to satikt no jauna, Un zinu, ka skaitī�u dienas un stundas, Līdz atkal tas atnāks pie manis.

Ko vēl Karīna sacīja todien, kad viņ� bija pie tās aizgājis? �Es varu rakstīt uz ma�īnas. Man ir elektriskā rakstāmma��īna, un es rakstu, turēdama zobos irbulīti.�

Pēk�ņā aizkustinājumā Nims iedomājās, kā viņa nopūlas, irbuli cie�i zobos iekodusi, lēnām piesizdama burtu pa bur�tam, līdz iznācis tas, ko viņ� nupat izlasīja; savu gai�mataino galvu � �galva ir mana vienīgā ķermeņa daļa, ko spēju kustināt� � pūtinādama ik pēc burta uzsi�anas. Dievs vien zina, cik rei�u Karinai nav bijis jāsāk no jauna, līdz vēstule tik nevainojamā izskatā varēja atceļot pie viņa.

Glu�i negaidot, viņ� atskārta, ka jātas pavisam citādi, īgnums izgaisis, tagad viņu pārņēma silta, gai�a pateicība.

Iedams piebiedroties preses ļaudīm brokastīs, Nims pār�steigts ieraudzīja Valteru Tolbotu jaunāko. Nims nebija Voliju saticis kop� vecākā Valtera bērēm. Pirmajā mirklī viņ� apmulsa, atcerēdamies savu neseno apciemojumu pie Ardaitas, ta�u tad apsvēra, ka Volijs un māte dzīvo katrs savu neatkarīgu dzīvi.

Volijs priecīgi viņu sveicināja: � Sveiks, Nim! Kādā sakarā tu esi �urp atkūlies?

Nims viņam pastāstīja par divu dienu ekskursiju kopā ar preses ļaudīm un tad apvaicājās: � Un tu?

Volijs palūkojās aug�up uz augstsprieguma vadiem virs galvām. � Mūsu helikoptera patruļa konstatēja, ka vienā transformācijas tornī sadauzīti izolatori � laikam būs kāds mednieks izmēģinājis roku �au�anā un izmantojis tos par mūrķi. Mani pui�i saliks visu komplektu atpakaļ, neapturot strāvas padevi. Ceram līdz pēcpusdienai pabeigt.

Kamēr viņi runājās, pienāca vēl tre�ais vīrietis. Volijs stādīja viņu priek�ā kā apvienības tehniķi Fredu Vilkinsu.

��� Priecājos iepazīties, mister Goldmen. Esmu par jums dzirdējis. Un daudzkārt jūs redzējis televīzijā. � Jaunpienācējs izskatījās tuvu trīsdesmitiem, viņam bija biezs rudu matu cekuls un veselīgi iedegusi seja.

��� Paskatoties uz Fredu, tu tūliņ ne�aubīgi pateiksi, ka viņ� dzīvo �eit, � sacīja Volijs.

���� Vai jums patīk dzīvot te apmetnē? � Nims jautāja. � Vai nav vientulīgi?

Vilkinss enerģiski papurināja galvu. � Nē, ser, vientulīgi nav ne man, ne sievai, un bērniem te ļoti patīk. � Viņ� dziļi ievilka elpu. � Jau gaiss vien. Tādu jūs neieelposiet ne pa�ā brīni�ķīgākajā pilsētā. Netrūkst ne saules, ne vislabāko mak��ķerē�anas vietu.

Nims iesmējās. � Vajadzēs izmantot atvaļinājumā.

���� Tētuk! � iesaucās pasmalka balstiņa. � Tēt, vai pastnieks jau bija?

Trīs pieaugu�ie, galvas pagriezu�i, ieraudzīja skrējām pui��eli. Tam bija jautrs, mūsains ģīmītis un arī tik ko�i ruds matu cekuls, ka paternitāte nebija ap�aubāma.

���� Nekā, dēls, tikai apvienības kurjers, � tēvs atbildēja. � Pasts nebūs drīzāk kā pēc stundas. � Pārējiem viņ� paskaidroja: � Denijs tik traki uztraucas tāpēc, ka viņam dzim�anas diena, un viņ� cer, ka saņems kādus pasta sūtī�jumus.

���� Nu man ir astoņi gadi, � puikiņ� no savas puses papildināja teikto; astoņos gados viņ� izskatījās stingrs un spēcīgs. � Da�as dāvanas es jau dabūju. Bet varbūt gadīsies vēl kāda.

���� Daudz laimes dzim�anas dienā, Denij! � Nims un Volijs novēlēja vienā balsī.

Pēc maza brītiņa viņi �ķīrās. Nims turpināja gaitu uz viesu moteli.

16.

Pazemes tunelī zem turbīnām valdīja pustumsa, bet virs galvām �alca un pērkonīgi dārdēja ūdeņi. Oakland Tribune vīrs kliedza:

��� Kad bū�u pārcietis �itās divas dienas, tad lūg�u, lai ļauj man nedēļu mierīgi atpūsties pie nekrologiem.

Da�i tuvāk stāvo�ie pasmaidīja, tomēr papurināja galvas, jo vārdus nevarēja sadzirdēt divu iemeslu dēļ � pirmkārt, ūdenskrituma troksnis bija neaprakstāms un, otrkārt, ausis visiem bija aizbāztas ar higroskopiskas vates vīk�ķiem, kas cik necik noslāpēja troksni tunelī. Tos bija izsniegusi Terēza van Būrena, kad viņi bija norāpu�ies lejā pa stāvām klin�u kāp�nēm, kur ģeneratoru darbinā�anai izlietotais ūdens gāzās atpakaļ Painrid�as upē divdesmit pēdu zemāk.

Kamēr viņi pirms ieie�anas tunelī murdzīja ausīs vates piku�us, viens iejautājās: � Hei, Tes, kāpēc tu ved mūs iek�ā pa pakaļdurvīm?

����� �ī ir sētaspuses ieeja, � Tesa atteica. � Ko gan labāku esat pelnīju�i� Turklāt jūs alla� �inkstat, ka jūsu materiālam nepiecie�ama krāsa. Te nu jums tā būs.

����� Krāsa? �iten tel � Los Angeles Times skeptiski pārprasīja, cītīgi blenzdams tumsā, kur vārgi spīgoja tikai da�as nespodras spuldzes. Tunelis lieca aptuvenu apli un bija izcirsts cietā klintī. Sienas paliku�as neapdarinātas, kā savu�laik skaldītas, spuldzes dega pie pa�iem griestiem. Apmēram vidū starp tuneļa griestiem un brāzmaino ūdeni stiepās �aura eja, pa kuru varēja iet apmeklētāji. �ai kaķu laipai gar abām pusēm bija virves, pie kā gājējam pieturēties.

Pirmāk, tūliņ pēc brokastīm, Nims Goldmens bija pa�skaidrojis, ko ekskursanti dabūs redzēt � hidroelektrostaciju, kas atrodas pazemē, iek�ā kalnā. � Vēlāk parunāsim par plānoto apak�zemes ūdeņu uzkrātuvi un �āda tipa hidroelek�trostaciju. Arī tā atradīsies pazemē un nemaz nebūs redzama.

�� Sis tunelis, pa kuru iesim, � viņ� turpināja, � īstenībā ir elektrības ra�o�anas procesa beigu gals. Bet tas jums tomēr radīs zināmu priek�statu par tiem spēkiem, ar kuriem mēs savā darbā saskaramies. Ūdens, ko redzēsiet, ir izplūdis caur turbīnu lāpstām, darbinājis tās un plūst atpakaļ ārā milzu daudzumā.

Da�i jau bija redzēju�i vareno plūsmu, vēl tunelī nenokā�pu�i, stāvēdami uz metāla aizsargtilta un pāri treliņiem norau�goties lejup.

��� Die's pasarg, tur nu gan negribētos iekrist, � sacīja viens no Kalifornijas federālā radio. Viņ� pajautāja van Būrenai: � Vai kāds jel reiz ir tur iekritis?

��� Cik mums zināms, vienreiz tā ir noticis. Tas bija kāds strādnieks, spēcīgs peldētājs. Vēlāk uzzinājām, ka viņam pel�dē�anā pat biju�as vairākas medaļas. Ta�u straume krācē bija tik stipra, ka parāva viņu zem ūdens. Līķi atradām tikai pēc trim nedēļām, kad tas uzpeldēja.

Tie, kas bija stāvēju�i tuvāk treliņiem, instinktīvi pakāpās soli atpakaļ.

Nims viņiem bija izstāstījis vēl vienu brīnumstāstu par to, cik unikāls ir �is tunelis.

�� Tuneļa garums ir tre�daļa jūdzes, un tā visa ir horizon�tāli izcirsta kalna sānā.

Nensija Molino demonstratīvi apspieda �āvas. � Sūds! Nu labi � izurbāt kalnā caurumu, iemantojāt dziļu, platu alu. Vai tas būtu kāds jaunums?

��� Tam nav jābūt jaunumam. �o divu dienu ekskursijas mērķis ir parādīt fonu, pamatu, � paskaidroja van Būrena. � Par to visi priek�laikus bija informēti, arī jūsu redaktors.

��� Vai tikai tā pamatu rādī�ana nav izdomāta, lai tī�ām mūs pa �ejieni izvazātu?

Da�i iesmējās.

��� Kā nu bija, tā bija, � Nims noteica. � Man vairāk nekas nav stāstāms.

Minūtes divdesmit vēlāk viņ� �urnālistus tie�ām ieveda turbīnu tunelī.

Dzestrais aukstais gaiss, kas viņus apņēma pēc siltā, saulainā virszemes āra, nebija patīkams. Grupa lēnām, cilvēks aiz cilvēka virzījās uz priek�u tikai da�as pēdas virs krāces sakultajiem ūdeņiem, dienasgaisma aiz muguras saruka maza kā kniepadatas galviņa. Da�as nespodrās spuldzes tālu priek��ā �ķita aizstiepjamies līdz bezgalībai. Viens otrs �ad tad uz mirkli apstājās, lai palūkotos lejup. Visi cie�i turējās pie vad virvēm.

Beidzot, tiku�i līdz tuneļa galam, viņi ieraudzīja vertikālas tērauda kāpnes. Nims norādīja ar roku aug�up, pats sāka kāpt pirmais, pārējie sekoja cits aiz cita.

Pa atvērtu lūku viņi nokļuva ģeneratoru telpā, tad pa vītņu kāpnēm � divus stāvus augstākajā, spo�i apgaismotajā kontroltelpā. �eit, visiem par lielu atvieglojumu, troksnis vairs neplēsa ausis pu�u, cauri izolētajām sienām izspiedās vienīgi klusa dūk�ana.

Liela vitrīnstikla rūts pavēra skatu lejā uz diviem milzī�giem ģeneratoriem, kas darbojās. Lielajā kontrolzālē atradās tikai viens pats tehniķis; tas, uzmanīgi sekodams norisēm, krāsainajām uguntiņām un grafiskajiem ziņojumiem uz pul�tīm, kas nosedza veselu sienu, ierakstīja atzīmes de�ūr�urnālā. Izdzirdis tuvojamies nācējus, viņ� pagriezās. Bet Nims jau pirms tam bija viņu atpazinis pēc ugunīgi rudā matu cekula.

��� Hallo, Fred Vilkins!

���� Sveiks, mister Goldmcn! � Ar īsu �labrīt� tehniķis sasveicinājās ar ienācējiem un turpināja rakstīt.

��� �eit stāvēdami, � Nims informēja, �mēs atrodamies piecsimt pēdu pazemē. �ī spēkstacija ir būvēta, rokoties zemē � pēc raktuvju �ahtu principa. No �ejienes lifts ved gan aug�up uz virszemi, gan arī uz citu �ahtu, kur atrodas augst�sprieguma transmisijas.

��� Daudz strādnieku te tuvumā neredz, � ieteicās Sacra�mento Bee korespondents. Viņ� paraudzījās pa lielo logu ģeneratoru telpā, kur nemanīja neviena cilvēka.

Tehniķis aizvēra �urnālu un jautri uzsauca: � Tāliņ bās vēl mazāk.

��� �ī ir pilnīgi automatizēta spēkstacija, � Nims paskaid�roja. � Misters Vilkinss, kā jās redzējāt, ierodas �eit vienīgi izdarīt kārtējo pārbaudi. � Viņ� pagriezās pret tehniķi. � Cik bie�i?

��� Tikai vienreiz dienā, ser.

��� Izņemot �o pārbaudi, � Nims turpināja, � visu pārējo laiku stacija stāv cie�i noslēgta, bez apkalpes, darbi�nieki ierodas vienīgi tad, ja nepiecie�ama kāda aprāpe vai arī, ja kaut kas sabojājas.

��� Un kā notiek iedarbinā�ana un apturē�ana? � painte�resējās Los Angeles Times.

��� To dara kontrolcentrā simt piecdesmit jūd�u tālumā no �ejienes. �ādā veidā ir modelēta lielākā daļa jauno spēk�staciju. Tas ir racionāli un ietaupa ļoti daudz līdzekļu.

��� Bet ja nu kaut kas saiet grīstē un izceļas panika? Ko tad? �jautāja New West reportieris.

���� Tiklīdz vienam vai abiem ģeneratoriem rodas kāds bojājums, kontrolcentrs saņem brīdinājuma signālu, stacijas darbība tūdaļ automātiski tiek apturēta, un ierodas remontbrigāde.

��� Tie�i �āda veida spēkstacija būs plānotā Velna Vārtu 2 jaunceltne, � sarunā iejaucās Terēza van Būrena. � Virsze�mē tā nebūs saredzama, tātad nebojās ainavu, nedz arī piesārņos gaisu, turklāt būs ekonomiski ļoti izdevīga.

Pirmoreiz kop� nolai�anās pazemē ierunājās Nensija Molino:

�� Ir tikai viens nieka sīkumiņ�, ko jās, Tes, tos brīnumus tēlodama, aizmirsāt pieminēt. Proti, to sasodīto milzu basei�nu, to rezervuāru, kas būs jārada, appludinot lielu zemes platību.

��� Rezervuārs būs ezers kalnos, un �inī ainavā tas iekļau�sies tikpat dabiski kā sausie, izkaltu�ie brik�ņi, � preses direktore aizsvilusies atbildēja, � turklāt nemaz nerunājot par pla�ajām zvejas iespējām �

Nims maigi viņu pārtrauca: � Atļaujiet man to izskaid�rot, Tes. � Viņ� bija stingri apņēmies �odien neļaut ne mis Nensijai Molino, nedz arī kādam citam izvest viņu no pacie�tības.

�� Molino jaunkundzei ir taisnība, � viņ� vērsās pie grupas, � atgādinot, ka bās nepiecie�ams rezervuārs. Tas atradīsies jūdzi no �ejienes un redzams būs vienīgi, lidojot tam pāri lidma�īnā, vai arī dabas mīļotājiem, kas nebīsies no gara, grāta kāpiena kalnos. Celtniecības procesā mēs piesardzīgi ievērosim visus vides saudzē�anas noteikumus�

��� Sekvojas klubs par to visu ir citādos ieskatos. Kāpēc?

Nims paraustīja plecus. � Nav ne jausmas. Jādomā, ka

to uzzināsim publiskajā apsprie�anā.

��� Labs ir, � noteica televīzijas korespondents. � Dra�gājiet vien tālāk to savu propagandas plājienu.

Nimam jau bija uz mēles ass atcirtiens, bet viņ� to apvaldīja. Viņ� zināja, ka cīnīties ar masu saziņas līdzekļiem bija tikpat, kā velt pilnu mucu kalnā; nepārtraukti vajadzēja karot pret neuzticē�anos, vienalga, cik progresīva bija kāda ar rūpniecību saistīta iecere. Bez labojumiem un iebildumiem presē citēja vienīgi radikālu krusta karotāju izteikumus, lai cik tie aplami un nepamatoti.

Pacietīgi un saprotami viņ� izskaidroja lielu ūdenskrā�tuvju izveido�anas priek�rocības elektrības ra�o�anā. � Tā ir vienīgā mums zināmā metode, kā sagādāt strāvu maksimāla pieprasījuma stundām. Velna Vārtus 2 varēs uzskatīt, ja jums tīk, par tādu kā milzīgu enerģijas bateriju.

Turpinājumā Nims pastāstīja, ka ūdenskrātuves būs di�vos līmeņos � jaunizveidotais rezervuārs un dziļi lejā Painrid�as upe. Abus līmeņus savienos milzīgi metāla cauruļvadi � jeb slū�as un krā�u tuneļi.

��� Ģeneratori atradīsies starp rezervuāru un upi, slū�as beigsies pie spēkstacijas, kur sāksies krā�u tunelis. Kad spēkstacija ra�os strāvu, ūdens no rezervuāra plūdīs lejup, darbinās turbīnas, bet pēc tam gāzīsies lejup uz upi un iekļūs upē zem upes ūdens līmeņa.

Ta�u citos laikos sistēma darbosies otrādi. Kad jūtami samazinās strāvas patēriņ�, galvenokārt naktīs, Velna Vār�tos 2 strāva rūpnieciski ra�ota netiks. Ūdens tiks uzsūknēts no upes atpakaļ uz rezervuāru � trīssimt miljonu galonu stundā, tā papildinot rezervuārā ūdens krājumus jaunam ra�o�anas ciklam.

�� Naktīmūsu apvienībai rodas lieli elektrības ietaupījumi. No tiem daļu mēs vienkār�i izmantosim sūkņu darbinā�anai.

New West korespondents iebilda: � Apvienība Con Edi�son Ņujorkā divdesmit gadu nopūlas, gribēdama izbūvēt �āda veida spēkstaciju. Nosauca to par Vētru Karali. Bet ekologi un vēl daudzi citi tam stipri pretojas.

�� Ir arī daudzi zino�i cilvēki, kas, uzņemoties pilnu atbildību, to atbalsta, � Nims sacīja. � Diem�ēl neviens viņos neklausās.

Viņ� atstāstīja gadījumu, kā Federālā strāvas pārziņas komisija pieprasījusi pierādījumu, ka Vētru Karalis nekaitēs zivju populācijai Hudzonas upē. Pēc da�us gadus ilgiem pētījumiem tika saņemta atbilde: pieaugu�o zivju populācija reducētos tikai par �etriem līdz septiņiem procentiem.

��� Un tomēr, tam visam par spīti, Con Edison joprojām nav saņēmis atļauju, un gan pienāks diena, kad ļaudis Ņujor�kā atmodīsies, lai to no�ēlotu.

��� Tas ir jūsu spriedums, � noteica Nensija Molino.

�� Tas, protams, ir mans spriedums. Vai jums nekad nav savu spriedumu, mis Molino?

Los Angeles Times sacīja: � Saprotams, ka nav. Vai jūs nezināt, ka �urnālisti kalpo patiesībai pilnīgi � bez aizsprie�dumiem?

Nims iesmējās. � To �ad tad esmu pamanījis.

Tum�ādainajai �urnālistei seja saspringa, tomēr viņa neko neatbildēja.

Pirms mirkļa, kad sarunā tika pieminētas Hudzonas upes zivis, Nims bija jutis kārdinājumu atkārtot Con Edison priek��sē�a �ārlza Lūsa vārdus, ko tas reiz, ļoti noskaities, bija teicis publiski: �Ir brī�i, kad cilvēku izdzīvo�anu derētu vērtēt

augstāk par zivju populācijas izdzīvo�anu. Man �ķiet, Ņujor�kā �is brīdis ir pienācis.� Piesardzība tomēr ņēma virsroku. Lāsam �ī piezīme bija sagādājusi smagas nepatik�anas, uzbru�kumus un apvainojumus no ekologiem un daudziem citiem. Nebija vērts viņam piebiedroties.

Turklāt Nims ne�aubījās, ka arī viņa sabiedriskais veidols vairs pārāk spo�i nespīd, kaut vai tā nelaimīgā helikoptera dēļ. �opēcpusdien tas atkal nosēdīsies Velna Vārtos, lai aiz�vestu viņu atpakaļ uz pilsētu, kur uz rakstāmgalda sakrājusies vesela kaudze steidzamu darbu. Tomēr viņ� bija nodro�inā�jies, ka tas neatpuk�ķinās, iekams autobuss ar preses ekskur�santiem nebās aizbraucis.

Pagaidām viņ� ar nepatiku darīja savu darāmo, atbildēja uz jautājumiem, priecādamies, ka drīz tiks no tā vaļā.

Pulksten divos pēcpusdienā Velna Vārtu apmetnē pēdējie aizkavēju�ies �urnālisti rausās autobusā, kam jau bija iedar�bināts motors, lai dotos mājupceļā. �urnālisti bija ieturēju�i pusdienas, un tagad viņus gaidīja �etras stundas ilgs brauciens līdz pilsētai. Kādus piecdesmit jardus atstatu Terēza van Bāreņa arī gāja uz autobusu un, pa ceļam apstājusies, sacīja Nimam:

� Paldies par visu, ko paveici, kaut arī skaidri zinu, ka daudz kas no tā, ko teici, tev pa�am negāja pie sirds.

Pasmaidīdams Nims atteica: � Par to man maksā naudu, ka da�kārt jādara �is vai tas, ko es tāpat vien no laba prāta nedarītu. Kā tev �ķiet, vai esam kaut ko panāku�i, vai varam�

Viņ� piepe�i aprāvās pusvārdā, pats nesaprazdams, kālab, juzdams vienīgi, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Viņi stāvēja apmēram tai pa�ā vietā, kur viņ� �orīt bija apstājies, iedams brokastīs. Laiks vēl joprojām bija jauks, saule debess vidū zeltojās cauri koku lapotnēm, ko �ūpoja viegls vējiņ�, kalnu gaiss tīkami smar�oja. Abi moteļi bija redzami; viena priek�ā stāvēja autobuss, bet otrā uz balkona da�i no darba brīvi stacijas darbinieki sauļojās.

129

Otrā pusē pie darbinieku dzīvojamām mājām rotaļājās bērnu pulciņ�; vēl pirms pāris minūtēm Nims bija viņu vidū

5-65

skaidri saskatījis sarkanmataino pui�eli Deniju, ar kuru no rita tika aprunājies. Zēns bija laidis gaisā pūķi, dro�i vien dzim�anas dienas dāvanu, ta�u nu vairs viņu neredzēja, pazu�dis bija arī pūķis. Tad Nima skatiens aizslīdēja līdz KS&A avārijas ma�īnai un darba kombinezonos tērpu�os cilvēku grupiņai, kas tur stāvēja. To vidū viņ� uz mirkli pamanīja arī bārdaino Voliju Tolbotu. Acīmredzot Volijs tur stāvēja kopā ar savu darba brigādi, ko bija pieminējis no rīta. Pa ceļu apmetnē patlaban iebrauca neliela pre�u piegādes ma�īna.

No autobusa kāds nepacietīgi sauca: � Tes, nekavējie�ties, lai varam braukt!

Van Bāreņa ziņkārīgi jautāja: � Kas tev ir, Nim?

��� Es vēl skaidri nezinu, man �

Gaisu plēstin pārplēsa piepe�s, neprātīgs kliedziens, kas noslāpēja visas citas skaņas:

��� Denij! Denij! Nekusties! Paliec, kur esi!

Nima un Terēzas galvas reizē apsviedās uz kliedzēja pusi, meklējot cēloni.

Tūliņ sekoja nākamais kliedziens, nu jau gandrīz kā brēciens:

��� Denij! Vai tu mani dzirdi?

��� Tur � skaties! � Van Būrena norādīja krauju taku apmetnes ārmalā, ko daļēji aizsedza koki. Sarkanmatains vīrietis � tehniķis Freds Vilkinss � lēk�iem drāzās pa taku uz priek�u, nemitīgi kliegdams:

��� Denij! Klausies ko tev saku! Nekāp tālāk! Nekusties!

Bērni bija pārtrauku�i rotaļu un iztrūku�ies skatījās uz to

pusi, no kuras skanēja kliedzieni. Arī Nims paskatījās turp.

�� Denij, Denij, nelien augstāk! Es kāp�u tev pakaļ! Nekusti no vietas!

��� �ēlīgais Dievs! � Nimam aizrāvās balss.

Tagad viņ� redzēja.

Augstu virs viņiem, vienā no torņiem, kas balstīja augst�sprieguma vadus, aug�up rāpās pui�elis � mazais Denijs Vilkinss. Cie�i turēdamies tērauda sprai�ļos, viņ� jau bija ticis tornī augstāk par pusi un lēnām, bet neatlaidīgi rausās vēl augstāk. Kāpiena galamērķis bija redzams augstu virs gal�vas � pūķis, ko zēns bija palaidis gaisā, tagad ieķēries

elektrības vados torņa virsotnē. Spo�ajā saulē pazibēja tas, kas pirms da�iem mirkļiem bija paspīdējis Nimam acīs tik īsi, ka prāts nepaguva atskārst, ko tas nozīmē. Tagad viņ� sa�prata � tur spīdēja tievs alumīnija stienītis ar saliektu galu. Puisēns to cie�i �ņaudza vienā rokā. Skaidrs, ka Denijs nolēmis ar āķi aizķert un atbrīvot pūķi. Pa gabalu zēniņ� izskatījās milzīgi apņēmīgs, cītīgi rāpdamies aizvien augstāk. Tēva saucienus viņ� vai nu nesadzirdēja, vai nelikās dzirdam.

Nims un vēl da�i skrēja, ko spēja, uz transformatora torņa pusi, bezpalīdzībā izmisīgi noskatīdamies, ka pui�elis rau�as aizvien augstāk. Piecsimttūksto� voltu.

Freds Vilkinss piespiedās skriet vēl ātrāk, sejā zvēroja izmisums.

Tagad sāka kliegt arī Nims: � Denij! Vados elektrība � neaiztiec! Nerāpies tālāk! Paliec uz vietas!

Nu zēns, liekas, mazliet ieklausījās, palika uz vietas, paraudzījās lejup. Ta�u tad no jauna paskatījās aug�up uz pūķi un turpināja rāpties, tomēr lēnāk. Roka ar alumīnija stienīti viņ� jau bija pastiepis uz priek�u. No tuvākā vada viņu �ķīra vairs tikai pāris soļu.

Tad Nims ieraudzīja vēl kādu tuvojamies tornim. �is skrējējs bija iesaistījies darbībā no tuvākas vietas, tāpēc arī tornim atradās vistuvāk. Volijs Tolbots. Viņ� �āvās uz priek�u gariem soļiem, likās, ka kājas neskaras pie zemes. Tā skrien olimpiskie sprinteri.

Preses ļaudis vēlās ārā no autobusa.

�o torni, tāpat kā visus pārējos, apjoza stiepļu pinuma �ogs. Denijs, kā vēlāk izdevās noskaidrot, bija ticis tam pāri, uzkāpdams tuvējā kokā un no zemākajiem zariem otrā pusē nolecis. Volijs Tolbots, atspēries uz rokām, pārmetās �ogam pāri. Varēja redzēt, ka rokas viņ� saplēsis asiņainas. Bet viņ� jau bija pie torņa un kāpa pa re�ģiem aug�up.

5*

131

Lejā sapulcējās visi autobusa pasa�ieri un vēl citi un, elpu aizturēju�i, vēroja. Pa to laiku pienāca trīs augstsprieguma montieri. Vienam bija atslēgas, viņ� drīz atrada īsto un atslēdza �oga vārtiņus. Iekļuvu�i aiz�ogojumā, arī viņi sāka kāpt tornī. Ta�u Volijs bija tālu priek�ā un strauji samazināja atstatumu līdz mazajam rudmatim.

Freds Vilkinss, sasniedzis torņa pamatni, ari sāka kāpt, tomēr kādam izdevās viņu savākt, jo viņ� drebēja pie visām miesām.

Visu skatieni bija kā piekalti pie abiem augumiem torņa aug�galā. Denijs Vilkinss bija vairs tikai pāris pēdu no augst�sprieguma vadiem, un Volijs Tolbots viņam gandrīz jau klāt.

Tad tas notika. Tik neaprakstāmi ātri, ka skatītāji vēlāk atzinās: viņi neesot varēju�i ievērot notiku�ā secību, pat ne īsti to, kas notika.

�ajā �ķietami vienā mirklī Denijs, kā likās, bija nostājies pie viena izolatora, kas �ķīra torni no transmisijas līnijas, un izstiepis roku ar alumīnija stienīti, dro�i vien, cerēdams sa�sniegt un atbrīvot pūķi. Tie�i tai mirklī Volijs Tolbots zēnu sagrāba un turēja ciet. Jau nākamajā sirdspukstā abi paslī�dēja. Zēns sāka slīdēt gar siju lejup, bet Volijs, zaudēdams līdzsvaru, instinktīvi tvēra gaisā un satvēra alumīnija stienīti, ko zēns bija izlaidis no rokas. Tai pa�ā mirklī izlēca liela oran�a bumba ar spilgtu gaismu, metāls pazuda, bet Voliju apņēma caurspīdīgs liesmu mētelis. Tikpat pēk�ņi kā iedegu�sies, liesma pazuda, un Volijs, vidū saliecies, nokrita pār kādu re�ģi un palika ļengani nekustīgs guļam. Pa to laiku Tolbota elektriķi bija uzkāpu�i tornī. Divi nocēla viņu no re�ģa un kāpa lejup. Tre�ais turēja zēnu piespiestu pie sijas, kamēr pirmējie nokāpa. Bērnam acīmredzot nekas nebija noticis; viņ� raudāja tā, ka elsas bija dzirdamas līdz pat lejai.

Tad kaut kur apmetnes otrā malā īsiem, asiem kaucie�niem iegaudojās sirēna.

17.

Kokteiļbārā pianists sērīgi plink�ķināja motīvus no vecā mūzikla �Kam jānotiek, notiksies�.

��� Ja viņ� sāks spēlēt vēl citus vecos meldiņus, � sacīja Harijs Londons, � man nudien sāks asaras birt alū. Kā būs, vecīt, vēl vienu vodku?

���� Kāda vella pēc gan ne? Dubulto. � Nims arī bija klausījies mūzikā un tagad centās objektīvi ieklausīties pats sevī. Viņ� pamanīja, ka mēle mazliet metas. Viņ� jau bija krietni iesviķojis un pats to zināja, bet tas viņu neuztrauca. Iebāzis roku kabatā, viņ� izvilka no tās ma�īnas atslēgas un nolika uz maza galdiņa ar melnu virsmu. � Paglabā �itās un paskaties pēcāk, ka sameklē man taksīti, lai tieku uz mājām.

Londons iebāza atslēgas kabatā. � Skaidrs. Bet vari arī pārnak�ņot pie manis, ja vēlies.

��� Nē, Harij, paldies. � Drīz pēc tam, kad degvīns uztveri bija pietiekami notrulinājis, viņ� iedomājās, ka vaja�dzētu braukt uz mājām, pat gribēja drīzāk tikt mājās. Viņ� neraizējās par to, ka parādīsies piedzēries � vismaz �ovakar ne. Lea un Bend�ijs jau būs aizgāju�i gulēt un nedabūs viņu tādu redzēt. Un Rute, labestīgā, līdzjūtīgā, piedos.

���� Pārbaudu, pārbaudu, � Nims noteica. To viņ� bija sacījis, lai dzirdētu pats savu balsi, iekams runās tālāk. Tagad, dzirdējis, ka tā skan normāli, teica Harijam:

��� Vai zini, kā man liekas? Man liekas, ka būtu labāk, ja Volijs nomirtu.

Londons vispirms ievilka malku alus un tikai tad atbildēja:

��� Varbūt Volijam glu�i tā neliktos. Viņam tātad smagi apdegumi un �itenais pavisam nost. Bet ir ta�u�

Nims pacēla balsi. � Dievs �ēlīgais, Harij! Vai tu maz sajēdz, ko runā?

��� Nomierinies, � Londons viņu apsauca. Da�i bāra apmeklētāji paskatījās uz viņu pusi. Tad klusu piebilda: � Saprotams, ka sajēdzu.

�� Ar laiku� � Nims paliecās pāri galdiņam uz priek�u un, balansēdams vārdus kā �onglieris �ķīvjus, lai tie, stāvus uz maliņas sacelti, nesagāztos, sacīja: � Ar laiku apdeguma brūces aizdzīs, viņam izdarīs vajadzīgās ādas transplantācijas. Bet jaunu failu viņ� pēc Sīrsa kataloga pasūtīt nevarēs.

��� Tev taisnība. Kā lai to noliedzu. � Londons skumji nogrozīja galvu. � Nabaga, nabaga velns.

Pianists spēlēja citu vecu �lāgeru sēriju, un Londons norausa asaru.

��� Divdesmit astoņi, � Nims sacīja. � Viņam ir divdes�mit astoņi gadi. Die's atpestī! Divdesmit astoņi. Normālam vīrietim vēl viss mā�s priek�ā, lai�

Londons skadri viņu pārtrauca: � Man nekādas dia�grammas nav vajadzīgas. � Viņ� izdzēra alusglāzi līdz dibe�nam un ar pirkstu pieaicināja viesmīli, lai atnes jaunu. � Vie�nu lietu tev derētu atcerēties, Nim. Ne katrs ir tāds pasaules brātgāns kā tu. Ja tu bātu cietis tādu zaudējumu kā Volijs, tev tas patie�ām nozīmētu pasaules un dzīves galu, vismaz tu tā iedomātos. � Pēk�ņi viņ� ziņkāri iejautājās: � Vai tu kādreiz esi pārskaitījis? Varbūt vari iekļūt Ginesa pasaules rekordu grāmatā.

��� Ir viens beļģu rakstnieks, � Nima domas uz mirkli novirzījās sāņus. � �or�s Simenons, kas apgalvo, ka esot izmīlējies ar desmittūksto� da�ādām sievietēm. Man ne tuvu nesanāk tāds skaitlis.

�� Labi, liksim skaitļus mierā. Runa ir par to, ka Volijam tā manta varbūt nav bijusi tik augstā vērtē kā tev tavējā.

Nims papurināja galvu. � �aubos. � Viņ� atcerējās reizes, kad bija redzējis Voliju kopā ar sievu Mēriju. Nima asinātie instinkti bija teiku�i, ka �iem abiem seksuālā ziņā ir laba saskaņa. Tagad viņ� ar skumjām domāja, kā tālāk risi�nāsies jauno Tolbotu laulība.

Tika atnests pasūtītais alus un dubultvodka. � Kad gadīsies nākt atpakaļ atnesiet vēlreiz to pa�u, � Nims sacīja viesmīlim.

Bija agrs vakars. Bārs, kurā viņi atradās, bija mazs, patum�s, sentimentālais pianists patlaban iepeldēja �Mēness upē�; krodziņ� atradās netālu no KS&A galvenās mītnes. Nims un Harijs Londons bija atnāku�i uz �ejieni pēc darba dienas beigām. Pēc tre�ās darba dienas.

Pēdējās trīs dienas bija izvērtu�ās par garāko triju dienu periodu visā Nima mū�ā.

Pirmajā dienā, Velna Vārtos, tūliņ pēc traģiskā nelaimes gadījuma ar Voliju Tolbotu Nimu pārņēma pilnīgs truls apstulbums, kas ilga vairākas sekundes. Tad, kamēr Voliju vēl nesa lejā no torņa, pilnā sparā sāka darboties visas negadījumos paredzētās glāb�anas procedūras.

Ikvienā lielā enerģētikas uzņēmumā, kaut arī reti, notiek fatāli nelaimes gadījumi ar strāvu. Tie ir neizbēgami un parasti atgadās pāris rei�u gadā. Cēloņi ir vai nu acumirklīga neuzmanība vai stingru, bet dārgu aizsardzības pasākumu pārtrauk�ana, vai �vienīgais no tūksto�a� gadījumiem, kā tas, ko redzēja Nims un pārējie.

Ironiskā kārtā tie�i Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienībā bija izstrādāta ļoti spēcīga programma, lai tiklab vecākus, kā bērnus brīdinātu no briesmām, kādas draud, ja lidina gaisa pūķus apkārtnē, kur ir augstsprieguma līniju vadi. Apvienība bija iztērējusi tūksto�iem dolāru par plakātiem un komiksiem, kas tika izplatīti skolās un citās sabiedriskās vietās.

Satriektais un �ausmu pārņemtais rudmatainais tehniķis Freds Vilkinss vēlāk atklāja, ka viņam �ī programma bijusi zināma. Ta�u viņa sieva, Denija māte, par to neko nezināja. Asaras liedama, viņa vēlāk atzinās, ka varbūt kaut kad par to dzirdējusi, ta�u viņai tas nepavisam prātā nestāvējis, kad dzim�anas dienas rītā pienācis dāvanu sūtījums no vecvecā�kiem. Viņa pati palīdzējusi Denijam pūķi salikt. Par rāp�anos tornī pārējie bērni zināja teikt vienīgi to, ka Denijs esot ļoti apņēmīgs un tam ne no kā neesot bail. Āķīgo alumīnija stienīti viņ� pazina it labi, jo tēvs to izmantoja kā �ebērkli, un parasti tas glabājās rīku �ķūnītī Denijam labi zināmā vietā.

Nekas no tā visa, protams, nebija zināms, kad, sirēnām kaucot, piebrauca ātrās palīdzības brigāde, lai palīdzētu Volijam Tolbotam. Viņ� bija bez samaņas, smagi apdedzis, elpa apstājusies.

Ātrās palīdzības brigādi vadīja pieredzējusi medicīnas māsa, kas vienlaikus pārzināja arī mazītiņo apmetnes klīniku. Mediķi sāka Volijam masēt sirdi un elpināt, pū�ot gaisu tam no mutes mutē. Nepārtraucot atdzīvinā�anas pūliņus, Voliju ienesa klīnikā. Tur māsa, saņemdama pa radio instrukcijas no ārsta pilsētā, ar defibrilatora palīdzību pūlējās atjaunot nor�mālu sirdsdarbību. Viņas pūliņiem bija panākumi. Tie izglāba Volijam dzīvību.

Pa to laiku apvienības helikopters � tas pats, kam vajadzēja uzņemt Nimu, bija ceļā uz Velna Vārtu apmetni. Tagad tas aizveda Voliju kopā ar medmāsu, lai pilsētas slimnīcā viņam sniegtu tālāku palīdzību.

Tikai nākamajā dienā varēja dro�i apgalvot, ka viņ� izdzīvos. Tad arī paziņoja tuvāk par ievainojumiem.

Tai pa�ā nākamajā dienā visas avīzes bija pilnas ar notikuma aprakstu. Iespaidu, zināms, pastiprināja apstāklis, ka tik daudzi �urnālisti bija to pa�i savām acīm pieredzēju�i.

Chronicle West rīta izdevums bija noklājis visu pirmo lappusi ar notikuma notēlojumu un lielu virsrakstu:

elektrības apdedzināts cilvēks kļūst par varoni

■Līdz pēcpusdienai aktualitāte jau bija mazliet atslābusi, California Examiner notikumam veltīja tikai puslappusi ar Nensijas Molino stāstījumu zem virsraksta:

Ziedo sevi, lai izglābtu bērnu

Rakstam bija pievienota Volija Tolbota un mazā Denija Vilkinsa fotogrāfija, kurā zēnam viens vaigs bija notīts, jo to viņ� bija saskrambājis, lejup slīdēdams. Vairāk neviena ievai�nojuma nebija.

Televīzija un radio ziņojumus bija noraidīju�i jau pirmajā vakarā un turpināja arī nākamajā dienā.

Dziļi cilvēciskā rakstura dēļ notikums ieguva pla�u ska�nējumu ne tikai pavalstī, bet arī tālu aiz tās robe�ām.

Otras dienas pēcpusdienā de�urējo�ais ķirurgs Mountedenas slimnīcas gaitenī novadīja improvizētu preses konferenci. Nims, kas pirms brī�a bija apmeklējis slimnīcu, patlaban grasījās iet projām, bet nu palika un no malas klausījās.

��� Mistera Tolbota stāvoklis ir vēl visai kritisks, tomēr stabils, dzīvībai briesmas vairs nedraud, � ziņoja jaunais ķirurgs, kas pēc izskata �ķita kā aug�āmcēlies Roberts Kenedijs. � Viņam ir apdegumi divdesmit piecu procentu ķermeņa virsmas apmērā, kā arī vēl da�i citi ievainojumi.

��� Vai jūs nevarētu paskaidrot detalizētāk, doktor? � ie�jautājās kāds no vairāk nekā desmit reportieriem.

Ķirurgs paskatījās uz vecāko vīrieti, kas stāvēja blakus. Nims zināja, ka tas ir slimnīcas administrators.

��� Dāmas un kungi, � ierunājās administrators. � Nor�mālos apstākļos pacientu privātās dzīves aizsargā�anas labad netiktu sniegta nekāda papildus informācija. �ai gadījumā tomēr, pēc apsprie�anās ar cietu�ā ģimeni, tika nolemts izturēties pret presi atklāti, godīgi runāt par slimnieka stāvokli, lai nerastos nekādi pārspīlējumi vai minējumi. Tāpēc tiks atbildēts arī uzjā�u pēdējo jautājumu. Ta�u, pirms tas notiks, es jūs no visas sirds lūdzu � pacienta un viņa piederīgo dēļ � būt ļoti diskrētiem katrā savā uzrakstītā vai izrunātā vārdā. Pateicos. Lūdzu, doktor.

�� Elektriskās strāvas radīti apdegumi uz cilvēka ķermeni ir neprognozējami, � sacīja ķirurgs. � Bie�i nāve iestājas, ja strāva, pirms noplūst zemē, izskrien cauri cilvēka iek�ējiem orgāniem. Mistera Tolbota gadījumā tā nav noticis, tātad var sacīt, ka viņam laimējies. Strāva pārskrējusi pār viņa ķermeņa virsmu un tad tālāk aizplūdusi pa metāla torni līdz zemei caur viņa failu.

Varēja dzirdēt, kā da�iem aizrāvās elpa, tad iestājās pār�bīļa pilns klusums, neviens necentās uzdot nākamo jautāju�mu. Beidzot viens gados pavecs reportieris ierunājās: � Un kāds stāvoklis, doktor, ir ar�

�� Iznīcināts. Sadedzis. Pilnīgi. Un nu, ja jūs mani atvai�nosiet �

Neparasti klusi un nomākti preses ļaudis izklīda.

Nims nebija gājis projām. Viņ� nosauca savu vārdu un apvaicājās par Valtera Tolbota jaunākā ģimeni � par Ardaitu un Mēriju. Pēc nelaimes gadījuma viņ� nebija redzējis nevienu no viņām, bet zināja, ka drīzumā vajadzēs satikties ar abām sievietēm.

Viņ� uzzināja, ka Ardaitai iedotas miegazāles un viņa atrodas slimnīcā. � Viņai uznāca �oks, � administrators paskaidroja. �Jums dro�i vien zināms, ka pirms neilga laika viņa zaudēja vīru.

Nims palocīja galvu.

��� Jaunākā misis Tolbota atrodas pie vīra, ta�u neviens cits pacientu pagaidām apmeklēt nedrīkst.

Administrators pagaidīja, līdz Nims uzrakstīja zīmīti Mē�rijai, ka ir sasniedzams, kad vien viņai rodas kāda vajadzība, un katrā ziņā nākamajā dienā atkal ieradīsies slimnīcā.

Tāpat kā pirmajā, tā arī �ai naktī viņ� gulēja nemierīgi, ik pa brīdim mozdamies; Velna Vārtos redzētais visu laiku rēgojās acu priek�ā kā nebeidzams murgs.

Tre�ās dienas rītā viņ� vispirms sastapās ar Mēriju, tad ar

Ardaitu.

Mērija sagaidīja viņu ārpus palātas, kur Volijs atradās intensīvā aprūpē.

��� Volijs ir pie samaņas, � viņa sacīja, � tomēr vēl negrib nevienu redzēt. Pagaidām vēl ne. � Volija sieva izskatījās bāla un pārguru�i, tomēr turējās parastajā lieti�ķajā manierē. � Ardaita gan vēlas ar tevi tikties. Viņa zina, ka tu solījies atnākt.

Nims sirsnīgi sacīja Mērijai: � Es zinu, ka no vārdiem nav nekāda labuma, Mērij. Tomēr tici, ka man ir gau�ām �ēl notiku�ā.

��� Mums visiem ir, � atteica Mērija. Tad atvēra durvis pāris soļu tālāk. � Nims atnācis, māt. � Nimam viņa piebilda: � Ie�u atpakaļ pie Volija. Atstā�u jūs.

��� Nāc iek�ā, Nim, � Ardaita aicināja. Viņa bija pilnīgi apģērbusies un sēdēja uz gultas, atspiedusies pret spilveniem. � Vai nav gatavā ērmība, ka arī es esmu nokļuvusi slimnīcā?

Nimam likās, ka viņ� sadzird tās balsī histērisku pieska�ņu, par to liecināja ari tvīkums vaigos un nedabiskais spīdums acīs. Viņ� atcerējās, ko slimnīcas administrators bija sacījis par �oku un miegazālēm, tomēr pa�reiz Ardaita neizskatījās sazāļota.

Vilcinādamies viņ� ierunājās: � Man labprāt gribētos apjēgt, ko lai tev saku� � Apklusis viņ� pieliecās, lai to noskūpstītu.

Viņ� jutās pārsteigts, kad tā aizgrieza galvu un it kā sasala. Neveiksmīgais skūpsts beidzās ar Nima lūpu pieskā�rienu Ardaitas karstajam vaigam.

�� Nē, �Ardaita atvairījās. � Lūdzu� neskūpsti mani.

Bīdamies, vai nav viņu kaut kā aizvainojis, un nesapraz�dams, kā reaģēt uz viņas noskaņojumu, Nims pievilka krēslu pie gultas un apsēdās.

Sākumā abi klusēja, tad Ardaita it kā nedro�i, it kā apcerīgi ierunājās: � Viņi te saka, ka Volijs palik�ot dzīvs. Vakar to neviens vēl neņēmās teikt, tātad �odien jau ir krietni labāk. Ta�u man liekas, ka tu zini, kā viņ� dzīvos, tas ir, zini, kas ar viņu noticis.

��� Jā, � Nims sacīja, � zinu.

��� Vai esi par to padomājis tāpat, kā es esmu izprātoju�sies, Nim? Par cēloni, kāpēc tas notika?

��� Ardait, es biju tur, es visu redzēju �

��� Es nedomāju par to. Domāju � kāpēc.

Nims neizpratnē papurināja galvu.

��� Kop� vakardienas esmu ļoti daudz domājusi, Nim. Un beigās nospriedu, ka to, kas �ķita kā nelaimes gadījums, īstenībā varbāt esam izraisīju�i mēs � tu un es.

Vēl aizvien īsti nesaprazdams, viņ� turējās pretī: � Lādzama. Tu esi pārmēru samocīta. Es saprotu, ka tas tev ir drausmīgs �oks, it īpa�i tik drīz pēc Valtera.

�� Tie�i par to es runāju. �Tiklab Ardaitas balss, kā seja bija saspringta. � Mēs abi � tu un es � grēkojām tik drīz pēc Valtera nāves. Man ir tāda sajūta, ka tieku sodīta un ka Volijam, Mērijai un bērniem nevainīgiem jācie� manis dēļ.

Vienu mirkli Nimam neiedomājamā pārsteigumā aizcirtās valoda, bet tad viņ� kaismīgi iesaucās: � Dieva dēļ, Ardait, rimsties! Tas ta�u ir smieklīgi.

���� Vai tie�ām? Kad paliksi vienatnē, pārdomā par to tā, kā pārdomāju es. Un vēl nupat tu teici �Dieva dēļ�. Tu esi jūds, Nim. Vai tavā reliģijā mazum mācīts par Dieva dusmību un sodu?

��� Lai arī būtu. Es nekad neesmu bijis no ticīgajiem.

��� Es arī ne, � Ardaita skumji atzinās. � Bet tagad sāku pārdomāt.

��� Paklau, � Nims sacīja, izmisīgi pūlēdamies iegriezt viņas domas citā gultnē. � Vai neesi piedzīvojusi, ka da�kārt vienai ģimenei uzbrūk nelaime pēc nelaimes? It kā liktenis blieztu virsā no abiem stobriem uzreiz? Bet turpat blakus daudzas mū�u nodzīvo, bēdu neredzēju�as. Tas nav ne loģiski, ne taisnīgi. Bet tā gadās. Es varu iedomāties daudzus piemē�rus. Un tu arī.

��� Un kā tu zini, ka arī pār tiem pārējiem piemēriem nav nācis Dieva sods?

��� Tāpēc, ka tas nav iespējams. Tāpēc, ka dzīvē visu nosaka gadījums � vai nu tas, ko izvēlamies � kļūdāmies vai tāpēc, ka nelaimējas, vai varbūt tāpēc, ka pagadāmies neīstā brīdī neīstā vietā. Tas ir izskaidrojums visam. Ardait, vainot, vienalga, kādā veidā pa�ai sevi par to, kas noticis ar Voliju, ir ārprāts.

Vienmuļā, neizteiksmīgā balsī viņa atbildēja: � Es gribu tev ticēt, bet nespēju. Un tagad ej projām, Nim. �opēcpusdien �ie mani atlaidī�ot uz mājām.

Pieceldamies Nims sacīja: � Es drīzumā aizbrauk�u pie tevis.

Viņa papurināja galvu. � Man liekas, ka labāk būs, ja nebrauksi. Bet piezvani gan.

Viņ� pieliecās, lai to noskūpstītu uz vaiga, bet tad atcerē�jās viņas nevēlē�anos, izslējās un klusu izgāja ārā.

Prātā viss griezās juku jukām. Skaidrs, ka Ardaitai nepiecie��ama psihiatra palīdzība, bet, ja viņ� par to ierunāsies Mērijai vai kādam citam, vajadzēs sīki un pamatīgi izskaidrot, kāpēc. Ta�u viņ� saprata, ka nespētu to izdarīt, kaut vai pilnā mērā paļautos uz ārsta profesionālo klusē�anu. Vismaz pa�laik viņ� to nespētu.

Visu dienu viņu nomocīja �ēlums par Voliju, par Ardaitu un domas pa�am par savu dilemmu, ta�u, lai kā viņ� pūlējās, smagums nebija aizdzenams.

Un, it kā ar to vēl nepietiktu, California Examiner slejās viņ� tika pienaglots pie kaunastaba.

Viņ� bija icprātojies, ka sakarā ar to, ka atlidoju�ais helikopters aizveda Voliju no Velna Vārtu apmetnes uz pilsē�tu, Nensija Molino būs atmetusi savu nodomu aprakstīt helikoptera izmanto�anu citām vajadzībām. Bet kas to deva.

Viņas raksts ietvarā gozējās redakcijas lappusē.

Virsai�i un karaļi � un misters Goldmens no KS&A

Vai esat kādreiz iedomāju�ies, kā jūs justos, ja jūsu rīcībā būtu personiskais helikopters, kas jūs aizvizinātu, kurp vien vēlaties, un jūs pa to laiku varētu tīksmīgi atpūsties?

Lielākajai daļai no mums gan laikam nekad nebūs novēlēts izbaudīt tik eksotiskus priekus.

Tic atvēlēti izredzētajiem, kas ieskaitāmi zināmās kategorijās � Savienoto Valstu prezidentam, Lielbritāni�jas Karaliskajai ģimenei, nelaiķa Hovardam Hjūzam, da�kārt ari pāvestam un � ak, jā! � zināmiem izciliem jāsu mīļotās Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienī�bas darbiniekiem. Piemēram, misteram Nimrodam Goldmenam.

� Jūs jautāsiet � kālab Goldmenam?

Laikam ta�u misters Goldmens, kur� ir KS&A vice�prezidents, skaitās pārāk nozīmīga persona, lai būtu braucis pirms pāris dienām kopā ar mums autobusā, kas turklāt nemaz nebija parasts reisa autobuss, bet gan KS&A nolīgts �ārtera busiņ�, kur vēl bija daudz brīvu vietu. Viņ� tomēr izvēlējās helikopteru.

Tamlīdzīgs notēlojums vēl turpinājās, un to ilustrēja KS&A helikoptera attēls un ļoti nelādzīga Nima fotogrāfija, kuru mis Molino, kā Nims nodomāja, laikam bija izraku�i no redakcijas arhīva.

Sevi�ķi indīga bija raksta pēdējā rindkopa:

Elektrības un gāzes patērētāji, kam plecus jau tā spie� augstā maksa un kas noteikti jau dzirdēju�i, ka drīzumā tarifi atkal tiks vēl paaugstināti, varbūt sāks pārdomāt, kur viņu naudiņu palai� KS&A, kas ir sabiedrisks uzņē�mums. Kas zina � ja augstie vadītāji, kā, piemēram, Nimrods Goldmens, būtu ar mieru atteikties no lieliska�jiem pārvieto�anās līdzekļiem un brauktu busos tāpat, kā to dara pārējie, tad �ādi tērētas naudas ietaupījums un vēl citi taupības pasākumi, iespējams, varētu paglābt no nemitīgās tarifu paaugstinā�anas.

Pēcpusdienas vidū Nims avīzi ar īpa�i izlocītu minēto rakstu aiznesa un iedeva D�. Ērika Hamfrija sekretārei, piebilzdams: � Tā kā, manuprāt, priek�sēdis tik un tā rakstu izlasīs, tad lai labāk uzreiz to saņem no manis.

Jau pēc da�ām minūtēm Hamfrijs iebrāzās Nima darbis�tabā un nosvieda tam priek�ā avīzi. Viņ� izskatījās niknāks, neka Nims jebkad bija redzējis, un paceltā balsī, kas viņam nemaz nebija raksturīgi, kliedza:

��� Kā jums vispār, Die's pasarg, varēja ienākt prātā iejaukt mūs tādā draņķībā? Vai jums gadījumā nebūtu zināms, ka tie�i pa�reiz Komunālo pakalpojumu komisija apsprie� mūsu pieteikumu par nepiecie�amību paaugstināt tarifus? �itais raksts ir pats īstākais, lai sakacinātu neapmierinātos tiktāl, ka tie klups mums pie rīkles.

Nims maķenīt izgāza arī savu niknumu. � Protams, es to zinu. � Viņ� pamāja ar roku uz avīzi. � Mani tas satrauc ne mazāk kā jūs. Bet tā ne�ķīstā �urnāliste staigā pa pasauli, tēlaini izsakoties, ar dunci zobos. Ja viņai nebūtu pagadījies tas helikopters, viņa būtu meklējusi un atradusi ko citu.

�� Tas nekur nav teikts. Ja nebūtu bijis, ko atrast, nebūtu atradusi. Bet tik nepiedienīgi izmantodams helikopteru, jūs pats viņai iespēju iemetāt klēpī.

Pēdējā mirklī Nims novaldījās, neatcirtis ko niknu pretī. Klusējot paciest nepatiesus apvainojumus laikam jāpieskaita pie priek�sē�a palīga dienesta pienākumiem. Vēl tikko pirms divām nedēļām priek�sēdis neoficiālā sanāksmē saviem tuvā�kajiem līdzstrādniekiem bija sacījis: �Ja varat ietaupīt pusi ceļā pavadāmās dienas un tādā veidā labāk un ātrāk paveikt darbu, izmantojiet apvienības helikopteru, galu galā tā iznāk lētāk. Pamatā mazie lidaparāti mums, protams, vajadzīgi steidzamai izlido�anai uz augstsprieguma objektiem, ta�u, ja tie tādā veidā nav nodarbināti, lietojiet tos. Esmu noskaidro�jis, ka lidojumos tie izmaksā tikai nedaudz dārgāk, nekā uz zemes turēti.�

Bez tam Ēriks Hamfrijs laikam bija aizmirsis, ka, koman�dēdams Nimu piedalīties divu dienu sarunās ar presi, vienlai�kus bija uzdevis tam reprezentēt priek�sēdi svarīgā Tirdznie�cības Palātas sēdē pirmās preses dienas priek�pusdienā. Neizmantojot helikopteru, Nims nekādā ziņā nebūtu varējis izpildīt abus uzdevumus. Ta�u pamatā Hamfrijs bija godīgs cilvēks, gan jau vēlāk pats atcerēsies. Pat ja ne, nekāda lielā nozīme tam vairs nebija.

Tomēr pēdējo triju dienu neprātīgi savirknēju�ies notiku�mi bija Nimu ļoti nogurdināju�i un padarīju�i grūtsirdīgu. Tāpēc, kad uzradās Harijs Londons, kas zināja �ja ne visus, tad tomēr galvenos � Nima depresijas cēloņus un uzaicināja viņu pēc darba aiziet un kādu krietnāku lāsi iedzert, viņ� nekavēdamies piekrita.

Nu viņ� juta degvīna iedarbību, un, ja ari tas nepadarīja laimīgāku, tomēr trulums, kas pamazām pārņēma prātu, kaut kā nomierināja. Ta�u kādā apziņas nostūrī joprojām saglabā�jās skaidrība, Nims nicināja pats sevi par to, ko dara, un vājumu, uz ko tas norāda. Tad viņ� lūkoja sevi attaisnot, ka tas nenotiek bie�i, un nevarēja pat atcerēties pēdējo reizi, kad bija pār mēru iedzēris; varbūt pa retam kādreiz pasūtīt visus un visu uz elli nemaz nenāk par ļaunu.

��� Gribu tev kaut ko pajautāt, Harij, � Nims ar pastīvu mēli sacīja. � Kā tev sastāv ar reliģiju? Vai tu tici Dievam?

Harijs no jauna ievilka pamatīgu malku alus, tad ar mutautu noslaucīja putas no lūpām. � Vispirms man tev jāsaka � nē. Ta�u, no otras puses, varētu sacīt arī tā: nekad neesmu bijis krass neticīgais.

���� Ko tu domā par personisku vainas apziņu? Vai tu staigā apkārt ar smagu vainas nastu plecos? � Nims atcerējās Ardaitu, kas bija viņam jautājusi: �Vai tava reliģija tev nav mācījusi ticēt Dieva dusmībai un sodam?� Sākumā viņ� jau�tājumu bija palaidis garām bez ievērības. Ta�u tagad, pats sev par nepatiku, atcerējās to alla� no jauna.

��� Man �ķiet, ikvienam ir iznākusi kāda saskar�anās ar vainas apziņu. � Likās, ka Londons gatavojas turpināt domas risinājumu, ta�u tad pārlika citādi, piebilzdams: � Reizēm es domāju par diviem pui�iem Korejā � abi bija mani draugi. Bijām norīkoti izlūkgājienā netālu no Jalu upes, �ie abi atradās gabalu mums pārējiem priek�ā, kad pēk�ņi ienaidnieka uguns mās piespieda pie zemes. Abiem pui�iem, lai nokļūtu atpakaļ, bija nepiecie�ama palīdzība. Es tanī grupā biju vecākais un man vajadzēja vadīt pārējos, vajadzēja riskēt un nokļūt pie abiem priek�ējiem. Kamēr es vēl mīņājos, nevarēdams iz�ķirties, ko darīt, dzeltenie bija viņus pamanīju�i; ar vienu granātu abus sa�ķaidīja lupatās. Tā, raugi, ir vainas nasta, ko staipu sev visur līdzi. Tā un vēl da�as.

Viņ� atkal iedzēra, tad sacīja: � Vai tu zini, ko tu nupat dari, vecīt? Tu gribi mūs abus � izspiest no mums, nu, ko?^

��� �ūpu asaras� � Nims gandrīz vai no�ļupstēja.

�� Trāpīji gan� �ūpu asaras.

Harijs Londons palocīja galvu, kad kokteiļbāra pianists sāka plink�ķināt vēl vienu vecu meldiņu.

1.

Deivijs Bērdsongs, apstaigājis un apskatījis Sekvojas kluba galveno mītni, bezkaunīgi apjautājās:

��� Un kur atrodas priek�sēdes personiskā sauna? Un pēc tam es labprāt apskatītu arī jūsu tualetes podu no tīra zelta.

��� Mums nav ne viena, ne otra, � Laura Bo Kārmaikla diezgan pastīvi atteica. Viņa jutās mazliet neveikli druknā, bārdainā Bērdsonga sabiedrībā, kur� visu laiku centās jokot. Kaut arī viņ� jau daudzus gadus bija naturalizēts amerikānis, tomēr vēl aizvien nebija aizmirsis dzimtās Austrālijas visai vaļīgās, parupjās manieres. Laura Bo, kas Bērdsongu līdz �im bija da�as reizes sastapusi vairākos publiskos saietos, pielīdzi�nāja to Jautrajam Klaidonim lugā Dejojo�ā Matilde.

Tas, protams, bija smieklīgi, un viņa to zināja. Lai gan likās, ka Deivijs Bērdsongs tī�ām uzsver savu nevī�īgo ap�ģērbu � piemēram, �ai dienā viņ� bija ģērbies apvazātās, diezgan notrieptās d�īnās un sporta �ībās, kam kurpju sai�u vietā bija ievērtas vienkār�as aukliņas �, Sekvojas kluba priek�sēde zināja, ka viņ� ir nopietns zinātnieks ar maģistra grādu socioloģijā un lektors ar nepilnu slodzi Kalifornijas Universitātē Bērklijā. Viņ� bija savācis koalīciju no patērē�tāju, baznīcas un kreisā spārna politiķu grupām ar pa�izraudzītu nosaukumu s&gt, kas at�ifrējumā nozīmēja: �strāvu un gaismu tautai�. (Necilā rakstība ar mazajiem burtiem Bērd�songa tulkojumā skanēja: �Lai uzsvērtu, ka mēs neesam kapitālisti.�)

Organizācijas deklarētais mērķis bija: �visās frontēs cīnī�ties pret alkatīgo, peļņas kāro monstru KS&A�. Līdz �im s&gt bija da�ādās konfrontācijās oponējusi elektrības un gāzes patēriņa maksas paaugstinā�anai, cīnījusies pret kodolspēkstaciju būves licenzē�anu un apstrīdējusi KS&A aktivitā�tes masu saziņas līdzekļos. �Bezatbildīga propaganda, par kuru pret savu gribu maksā patērētāji� � �ādiem vārdiem to raksturoja Bērdsongs un pieprasīja, lai municipalitātes pie�spiedu kārtā pārņem enerģētikas avotu savā pārziņā. Pa�laik Bērdsonga kustība meklēja iespējas, kā apvienot darbību ar Sekvojas klubu, lai kopīgiem spēkiem pretotos KS&A jaunā�kajiem ekspansijas plāniem. So piedāvājumu bija nolemts apspriest kluba augstāko vadītāju sanāksmē, kurai tūliņ vaja�dzēja sākties.

��� Jā nu jā, Laurīt, cālīt, � Bērdsongs runāja, ļaudams skatienam vēl joprojām slīdēt pa impozanto, panelēto konfe�ren�u telpu, kur viņi atradās. � Jādomā, ka �itāda apkārtne iedvesmo dvēseli, te jau izskatās kā Ri�ā. Ja jūs redzētu manu ūķi� Salīdzinājumā ar �iten to manēj� ir saulesbrāļa murgu sapnis.

Priek�sēde atbildēja: � �o mūsu galvenās mītnes ēku mēs pirms daudziem gadiem saņēmām kā dāvinājumu jeb novēlē�jumu. Tas bija saistīts ar noteikumu, ka nams pilnā mērā jāapdzīvo, citādi klubs nesaņems pastāvīgo ienākumu, kas tika novēlēts kopā ar māju.

Zināmos brī�os � un �is bija viens no tiem � Laura Bo Kārmaikla visai grezno savrupmāju Keiblhilā izjuta kā apgrū�tinājumu. Tā bija reiz piederējusi kādam miljonāram un vēl �obaltdien jau pa gabalu liecināja par bagātību. Viņa daudz labprātāk būtu ar klubu mitinājusies vienkār�ākās telpās. Ta�u pamest �o namu nozīmētu nepārprotamu finansiālu vāj�prātu. Pie paskaidrojuma viņa vēl piebilda: � Un es vēlētos, ka jūs mani neuzrunātu par �Laurīt, cālīt�.

�� Pierakstī�u, lai neaizmirstos, � Bērdsongs smiedamies noteica, izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu, piespieda lodī�raksteklim atsperīti un kaut ko pierakstīja.

Nolicis grāmatiņu un rakstāmo malā, viņ� apcerīgi uzlūkoja slaido, smalko misis Kārmaiklu un domīgi sacīja:

���� Tātad dāvinājumi un novēlējumi, vai tā? No bagātiem donoriem, kas jau viņā saulē, un no daudzajiem vēl dzīvajiem bagātajiem donoriem krājas Sekvojas lielā bagātība.

���� Bagātība ir relatīvs jēdziens, � Laura Bo Kārmaikla noteica, vēlēdamās, kaut jel pārējie trīs valdes locekli, kam arī jāpiedalās sanāksmē, ierastos drīzāk. � Tiesa, mūsu organi�zācijai ir laimējies iemantot nacionālu atbalstu, bet mums ir arī lieli izdevumi.

Lielais bārdainis ieirgojās.

�� Tomēr ne tik lieli, lai nevarētu maizes riecienu pasniegt arī da�ām citām grupām, kas kalpo tiem pa�iem mērķiem un kam palīdzība nepiecie�ama.

��� Jāpaskatās. Bet, � misis Kārmaikla stingrā tonī tur�pināja, � lūdzu, neiedomājieties, ka esam tik naivi, lai jūs varētu te ierasties trūcīga radinieka izskatā, jo mēs zinām, kā ir īstenībā. � Viņa paskatījās da�ās piezīmēs, ko bija nolē�musi celt gaismā vēlāk, pagaidām tās vēl neizmantojot.

���� Mēs, piemēram, zinām, ka jūsu s&gt apvieno aptuveni divdesmit piecus tūksto�us biedru, no kuriem katrs gadā maksā trīs dolārus, ko ievāc speciāli aģitatori, apstaigādami biedrus. No tā sanāk 75 000 dolāru gadā. �o naudu tērē jūsu algai � divdesmit tūksto�us gadā � un da�ādiem citiem nezināmiem izdevumiem.

��� Katram no kaut kā jādzīvo.

��� Turklāt ne trūcīgi, gribētos piebilst. � To pateikusi, Laura Bo turpināja nolasīt no piezīmēm: � Piedevām jāpie�skaita jūsu alga universitātē, alga par aktīvistu grupas apmā�cī�anu un honorāri, ko saņemat par saviem publicētajiem rakstiem, tā ka kopumā jūsu personiskie ienākumi būtu lē�ami uz 60 000 dolāriem gadā.

Bērdsonga smaids pletās aizvien platāks, kamēr viņ� klausījās, ne mazākā mērā nesamulsdams. � Tas nu reiz ir viens pamatīgs pētniecības stiķis.

Tagad bija pienākusi kārta pasmaidīt arī Sekvojas kluba priek�sēdei. � Mums ir pa�iem sava teicama pētniecības nodaļa. � Viņa salocīja piezīmju lapu un nolika to malā.

��� No �ā materiāla, no kura nolasīju datus, protams, nekas nav paredzēts lieto�anai ārpus kluba ietvariem. Informācija domāta vienīgi tam, lai jūs zinātu, ka mēs esam informēti, cik labi situēti ir profesionālie protestētāji � tādi kājās. Savstar�pējā informācija vienam par otru lieti noderēs, kad uzsāksim lieti�ķas sarunas.

Durvis klusu atvērās, un sē�u istabā ienāca solīda izskata pavecs vīrietis ar bezietvara brillēm uz acīm un pelēksirmiem matiem.

Laura Bo sacīja: � Mister Bērdsong, man �ķiet, jūs esat pazīstams ar mūsu valdes sekretāru misteru Pri�itu.

Deivijs Bērdsongs izstiepa lielu, gaļīgu roku. � Kā tad � pāris rei�u esam satiku�ies kaujas laukos. Heijā, Pri�ij!

Kad jaunpienācēja roka bija spiesta un pamatīgi izkra�tīta, tas itin sausi noteica: � Es vides aizsardzības saietus gan nekad neesmu uzskatījis par kaujas laukiem, ta�u varbūt iespējams tos iztēloties arī tā.

��� Un kā vēl, Pri�ij! Kad es metos kaujā, it īpa�i ar tautas ienaidnieku � Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienību, tad dodu vaļā no visiem lielgabaliem un ne mirkli nepārtraucu ap�audi. �Jo niknāk, jo labāk� � tāda ir mana recepte. Nē, nē, es nekādā ziņā nesaku, ka cīņā nav vietas arī tādai opozīcijai kā jūsējā. Un kā vēl ir! Tādi ļaudis kājās pie�ķir tai lietai klasi. Tomēr avīzēs tie lielie virsraksti rodas manis dēļ. Televīzijas ziņām krāsu pie�ķiru es. Starp citu, vai jūs, mīlī�i, televīzijā redzējāt mani un to knaru Goldmenu no KS&A?

��� �Labā vakara raidījumā�? � valdes sekretārs dro�ības labad pārvaicāja. �Jā, redzēju. Jūs tie�ām bijāt visai spilgts, kaut gan �ja gribu palikt objektīvs � Goldmens gudri atsita jūsu uzbrukumus un nepiekodās izmestajai ēsmai. � Pri�its noņēma brilles un sāka tās spodrināt. �Var jau būt, ka ir, kā jūs sakāt � ka opozīcijā pret KS&A ir vieta arī tāda veida oponentiem kā jūsu grupa. Iespējams pat, ka mēs viens otram esam vajadzīgi.

��� Malacis, Pri�ij!

���� Pareizi manu uzvārdu izrunā Pri�its vai � ja jums labāk patīk, varat uzrunāt mani par Roderiku.

��� Tūliņ pierakstī�u, Rodij, vecīt. � Līdz ausīm atieztā smaidā paraudzījies uz Lauru Bo, Bērdsongs vēlreiz atkārtoja manipulāciju ar piezīmju grāmatiņu.

Kamēr viņi sarunājās, apsprie�u istabā bija ienāku�i vēl divi sanāksmes dalībnieki. Laura Bo Kārmaikla iepazīsti�nāja � tie bija pārējie divi Sekvojas kluba valdes izpildkomi�tejas locekļi: Ervins Saunderss un misis Priscilla Kvinna. Saunderss bija gandrīz plikpauris un runāja �erksto�ā balsī. Viņ� bija advokāts, kas specializējās slavenību laulību �ķir��anā un bie�i bija redzams televīzijā. Misis Kvinna, pievilcīga, eleganti ģērbusies sieviete, kam daudz vairs netrāka no piec�desmit, bija bagāta baņķiera sieva, par kuras raksturīgākajām iezīmēm varēja minēt pilsonisko godīgumu un prasmi ierobe��ot draugu loku tā, lai tas nepārsniegtu bagātu baņķieru aprindas. Deivija Bērdsonga pretī pastieptajā rokā viņa savējo ielika ar nepārprotamu nepatiku, pa�u Bērdsongu vērojot gan ziņkārīgi, gan ar riebumu.

Kluba priek�sēde aicināja: � Man �ķiet, ka tagad varam sēsties pie galda un ķerties pie darba.

Visi pieci sasēda garā mahagonija galda vienā galā; galvgalā vietu ieņēma Laura Bo.

��� Mēs visi esam noraizēju�ies, � viņa iesāka, � sakarā ar Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības nesenajiem izbāves projektiem, par kuru kaitīgumu videi Sekvojas klubs ir stingri pārliecināts. Mēs katrā ziņā protestēsim pret tiem visās turpmākajās publiskajās diskusijās.

Bērdsongs no visa spēka uzgāza ar dūri pa galdu. � Un es varu uzsaukt vienīgi trīskārtīgu: �Lai dzīvo Sekvojas banda!�

Ervins Saunderss izskatījās uzjautrināts, misis Kvinna sarauca uzacis.

���� Misters Bērdsongs sakarā ar �o opozīciju, � priek��sēde turpināja, � iesaka nodibināt zināmus kontaktus starp mūsu un viņa organizāciju. Lūg�u viņu paskaidrot savus nodomus tuvāk.

Uzmanība pievērsās Deivijam Bērdsongam. Viņ� drau�dzīgi noskatīja visus �etrus pēc kārtas un tad dedzīgi sāka runāt.

��� Tas opozīcijas veids, par ko visi runājam, ir kar�, un mūsu ienaidnieks ir KS&A. Skatīties uz to no cita viedokļa nozīmētu padoties sakāvei. Tāpēc, glu�i kā jebkurā karā, uzbrukums jāizvēr� vairākās frontēs.

Bija skaidri redzams, ka Bērdsongs atmetis klauniskos izlēcienus un atteicies no vulgārās valodas. Viņ� turpināja: � Lai virzītu kara gaitu tālāk uz priek�u, kā arī izstrādātu pla�i izvērstu taktiku, jāizmanto ikviena iespēja trāpīt KS&A katrā vārīgā vietā, kādu vien izdodas atklāt.

��� Klausieties, � iejaucās misis Kvinna, � sākumā jūs runājāt par kontaktu nodibinā�anu, bet tagad � �īs runas par karu skan pretīgi. Galu galā�

Advokāts Saunderss pastiepa roku un pieskārās viņas elkonim. � Priscilla � kālab negribat ļaut viņam izteikt visu līdz galam?

Viņa paraustīja plecus. � Labi, lai runā.

��� Sakāve, misis Kvinn, daudzkārt jāpiedzīvo tie�i pārlie�cīgas mīkstsirdības dēļ un aiz nevēlē�anās skatīties acīs skar�bai patiesībai, � Bērdsongs paskaidroja.

Saunderss palocīja galvu. � Veselīga pieeja.

���� Paraudzīsimies tie�āk, � mudināja valdes sekretārs Pri�its. � Jūs, mister Bērdsong, minējāt vairākas frontes. Precizējiet, kādas tās ir.

��� Katrā ziņā. � Bērdsongs atkal kļuva lieti�ķs. � Pir�mā, otrā un tre�ā fronte � publiskās diskusijas sakarā ar pieteiktajiem būvplāniem Tjunipā, Finkāslas ielejā un Velna Vārtos. Jūsu klubs protestēs pret visiem trim plāniem, un tie�i to pa�u darīs mana drosmīgā s&gt.

��� Intereses labad � pastāstiet, uz kādiem pamatiem jūsējie protestēs.

�� Pagaidām vēl nav īsti skaidrs. Bet neraizējieties. No �ī brī�a līdz tam laikam es kaut ko izdomā�u.

Misis Kvinna izskatījās satriekta. Saunderss vīpsnāja.

�� Tālāk seko viņu nodomi paaugstināt tarifus. Tā ir ceturtā fronte. Ikreiz, tiklīdz tiks ierosināts palielināt patēriņa maksu, s&gt sacelsies pret to tikpat dedzīgi kā pagāju�ajā reizē. Un ar labiem panākumiem, ja atceraties.

�� Par kādiem panākumiem jūs runājat? � vaicāja Roderiks Pri�its. � Cik man zināms, nekāds lēmums nav publicēts.

���� Jums taisnība, tie�ām nav publicēts. � Bērdsongs zino�i pasmaidīja. � Bet man Komunālo pakalpojumu komi�sijā ir draugi, un tāpēc es zinu, kas tuvākajās divās vai trīs dienās tiks paziņots, proti, vēsts, kas KS&A apvienībai būs īsts spēriens cirksnī.

����� Un vai apvienība to jau zina? � Pri�its ziņkārīgi noprasīja.

��� �aubos.

Laura Bo Kārmaikla skubināja: � Turpināsim.

��� Piektā fronte, � Bērdsongs sacīja, � turklāt ļoti nozīmīga, bās Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības gadskārtējā akcionāru sapulce, kas, skaitot no �īs dienas, notiks pēc divarpus nedēļām. Man ir da�a laba iecere �ai sakarā, tomēr es būtu jums pateicīgs, ja jūs mani pārāk par to patlaban neiztaujātu.

��� No jūsu vārdiem gandrīz var noprast, � ieteicās Saunderss, � ka būtu labāk, ja mēs to nezinātu.

��� Tie�i tā es domāju, advokāta kungs.

��� Kāda tad vispār ir jēga runāt par kaut kādiem kon�taktē�anās plāniem? �jautāja Laura Bo.

Bērdsongs pasmaidiya pār visu ģīmi un nozīmīgi saberzēja īk�ķi ar diviem nākamajiem pirkstiem. � Par �ādu kontaktē�anos. Naudu.

��� Tā jau domāju, ka līdz tam nonāksim, � Pri�its noteica.

���� Man vēl būtu kaut kas sakāms par mūsu kopdar�bību, � Bērdsongs informēja Sekvojas grupu. � Būtu labi, ja atklātībai tā nekļūtu zināma. Tai vajadzētu palikt konfiden�ciālai � entre nous.

���� Bet kā gan tādā gadījumā tā varētu kaut kādā ziņā nākt par labu Sekvojas klubam? � jautāja misis Kvinna.

Ervins Saunderss sacīja: � To es varu paskaidrot. Patie�sība, Priscilla, ir tāda, ka itin viss, kas met ēnu uz KS&A jebkurā jomā, mazina tās spēku un panākumus ikvienā citā jomā. � Viņ� pasmaidīja. �Tā ir taktika, ko parasti izmanto advokāti.

��� Kādam nolūkam jums vajadzīga nauda? � Pri�its jautāja Bērdsongam. � Un par kādu summu mums vajadzētu runāt?

��� Nauda mums vajadzīga tāpēc, ka s&gt viena pati nespēj veikt visus sagatavo�anas darbus un savākt cilvēkus, kas būs nepiecie�ami kombinētajai opozīcijai. Zināmi resursi mums pa�iem ir, ta�u ne tuvu tik lieli, lai pietiktu tāda formāta projektam. �Viņ� pārlaida skatienu galda biedriem. � Summa, ko es vēlētos saņemt kā ieguldījumu no Sekvojas kluba, ir piecdesmit tūksto�i dolāru divos maksājumos.

Valdes sekretārs noņēma brilles un pārbaudīja, vai tās ir pietiekami dzidras. � Sīkās vienībās jūs tie�ām nedomājat.

��� Nē, un arī jums neklātos to darīt, ja padomāsiet par likmi �jūsu gadījumā par milzīgo ietekmes pieaugumu vides aizsardzībā.

��� Man vislielākās ba�as sagādā tas, � prātīgi ierunājās misis Kvinna, � ka da�as pazīmes norāda uz ielu kautiņiem, kas var izcelties, un tie nu man vienreiz nepatīk.

Laura Bo Kārmaikla palocīja galvu. � Mani nomoka uz mata tāda pati sajūta.

Atkal aizstāvībai vārdu ņēma advokāts Saunderss, teik�dams:

��� Mēs dzīvē da�kārt sastopamies ar faktiem, kas ir neizbēgami. Apstrīdot Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības pēdējos jaunākos projektus � Tjunipu, Finkāslu um Velna Vārtus, Sekvojas klubs izvirzīs, kā mums visiem zināms, saprātīgus argumentus. Tomēr, ievērojot pa�reizējo sabiedrisko klimatu un nejēdzīgi sakāpināto pieprasījumu pēc elektroenerģijas, nekur nav teikts, ka saprāts un pamatoti argumenti ilgsto�i paturēs virsroku. Tātad � ko mēs darām? Es saku, ka mums jāmeklē kāds cits, papildu elements � sa�biedrotais, kas ir agresīvāks, dedzīgāks, vairāk virzīts uz to, lai piesaistītu sabiedrības uzmanību, kura savukārt ietekmēs politiķus, kas sākotnēji varbūt domāju�i citādi. Es uzskatu, ka misters Bērdsongs un viņa grupa, kā nu to sauc�

�� Strāvu un gaismu tautai, � Bērdsongs a�i iestarpināja.

Saunderss atmeta ar roku, it kā tādi sīkumi viņu patiesi

neinteresētu. �< Tiklab kā gatavojoties tai pilnsapulcei, kā ari pa�ā tās gaitā, viņ� rūpēsies tie�i par to elementu, kura mums trūkst.

�� TV un prese mani mīl, � Bērdsongs sacīja. � Es viņiem sagādāju izrādi, ar ko iekrāsot un iedzīvināt viņu materiālus. Un tāpēc ik vārds, ko saku, tiek vai nu avīzē vai iziet ēterā.

��� Taisnība gan, � apstiprināja valdes sekretārs. � Pat da�i �okējo�i apgalvojumi, kas nāku�i no viņa mutes, masu medijiem �ķiet pieņemami, turpretī mūsu, tāpat ari KS&A komentāri paliek bez ievērības.

Priek�sēde jautāja Pri�itam: � Vai man jāsaprot, ka jūs viņa priek�likumu atbalstāt?

��� Jā, atbalstu, � Pri�its atteica. � Gribu no mistera Bērdsonga tikai vienu garantiju, proti, vienalga, ko un kā rīkosies jūsu grupa, nedrīkst notikt ne varmācība, nedz arī iebiedē�ana.

Konferen�u istabas garais galds nodimdēja un sadrebēja no Bērdsonga rokas uzbelziena. � Absolūta garantija. Mana grupa nicina jebkāda veida vardarbību. Mums pat ir sastādīti apliecinājumi tam.

���� Priecājos, to dzirdot, � Pri�its atsaucās, � un Sekvo�jas klubs noteikti ir ar mani vienisprātis. Starp citu, jās ta�u visi dro�i vien būsiet �āsdienas Chronicle West izlasīju�i, ka KS&A apvienībā atkal sprāgu�as bumbas.

Pārējie piekrītot palocīja galvas. Avīzes ziņojumā bija lasāms, ka naktī vienā KS&A smago ma�īnu garā�ā ar degbumbu izraisīts ugunsgrēks sabojājis vai iznīcinājis vairāk nekā divus du�us automa�īnu. Vēl da�as dienas agrāk bumba sprāgusi kādā apak�stacijā, tomēr nopietnus bojājumus nav nodarījusi. Abos gadījumos atbildību uzņēmusies pagrīdes grupa, kas dēvējas par Brīvības draugiem.

��� Vai vēl kāds grib misteram Bērdsongam kaut ko jautāt? � Laura Bo Kārmaikla noprasīja.

Da�i jautājumi vēl tika uzdoti. Tie attiecās uz taktiku, kāda būtu lietojama attieksmē pret KS&A, un Bērdsongs to formu�lēja kā �ilgsto�u, nepārtrauktu tērpinā�anu pla�ā frontē�, ari tur daļēji būtu liekama lietā no Sekvojas kluba iegūtā nauda.

Pri�its ieprātojās vēl par kaut ko un izteica to arī vārdos:

��� �aubos, ka mums būs kāds labums pieprasīt sīku atskaiti, tomēr mums, protams, jāprasa pierādījums tam, ka mūsu nauda tiks izmantota lietderīgi.

�� Pierādījumam jums būs rezultāti, � Bērdsongs noteica.

Tika panākta piekāp�anās, ka da�os jautājumos paļausies

uz doto vārdu bez pierādījumiem, vienkār�i uzticoties.

Beidzot Laura Bo Kārmaikla paziņoja: � Tagad, mister Bērdsong, man jālūdz, lai jūs mūs atstājat, un mēs �etratā varētu apspriest jūsu priek�likumu. Vienalga, kāds būs rezul�tāts, mēs ar jums drīzumā sazināsimies.

Deivijs Bērdsongs starodams piecēlās, viņa lielais augums izslējās citiem pāri kā tornis. � Labs ir, draugi! Man tas bija gods un prieks. Uz redzi! � Tikko izgājis ārā, viņ� glu�i brīnumainā kārtā, it kā apmetis mēteli ap pleciem, slidu ieslīdēja atpakaļ ierastajā pūļa valdzinātāja lomā.

Kad apsprie�u istabas durvis aiz Bērdsonga bija aizvēru��ās, misis Kvinna pirmā stingrā balsī ierunājās:

���� Man �inī lietā nekas nepatīk. Man nepatīk arī tas cilvēks, visi mani instinkti saka, ka viņam nedrīkst uzticēties. Es kategoriski iebilstu pret jebkādu saistī�anos ar �o grupu.

��� Man ir skumji to dzirdēt, � teica Ervins Saunderss, � jo viņu kaujinieciskā taktika ir tie�i tas, kas mums nepie�cie�ams, lai satriektu KS&A jaunos ierosinājumus, un tas ir pats svarīgākais.

��� Man jāteic, misis Kvinn, � piebilda Pri�its, � ka cs pilnā mērā atbalstu Ervina nostāju.

Priscilla Kvinna enerģiski papurināja galvu. � Jūs abi varat runāt, ko gribat, manas domas tas negrozīs ne par mata tiesu.

Advokāts nopūtās. � Jūs, Priscilla, gan esat pārāk pa�reiza un taisna.

��� Varbūt jums taisnība. � Misis Kvinna pietvīka glu�i sarkana. � Bet man piemīt da�i principi, turpretī tam ļoti nepatīkamajam tipam, �ķiet, nav neviena.

Laura Bo asi ieteicās: � Lūdzami, nesāksim dzalkstīties savā starpā.

Pri�its lēnīgi lūkoja nemieru nolīdzināt: � Vai drīkstu atgādināt, ka ikvienam �īs komitejas loceklim ir saisto�as lēmējtiesības, tātad arī tiesības izlemt jautājumu par naudas pie�ķir�anu vai nepie�ķir�anu minētajā apmērā.

��� Priek�sēdes kundze, � sacīja Saunderss, � pēc mana skaita, balsojot pa�reiz ir divi par un viens pret, tātad iznāku�mu noteiksiet jūs.

�� Jā, � Laura Bo piekrita, � to es saprotu, un, jāatzīs�tas, ka pagaidām vēl svārstos.

��� Tādā gadījumā, � Saunderss sacīja, � atļaujiet man minēt da�us pamatojumus, kāpēc es domāju, ka jums vaja�dzētu atzīt manu un Roderika viedokli.

���� Un, kad jās bāsiet beidzis, � Priscilla Kvinna sacīja, � es minē�u pavisam pretējus pamatojumus.

Tā viņi spriedelēja �urp un turp vēl minūtes divdesmit.

Laura Bo Kārmaikla uzmanīgi klausījās un lāgiem izteica pa kādai piezīmei, vienlaikus prātā apsvērdama, kā viņai būtu pareizāk balsot. Ja viņa nepiekristu sadarbībai ar Bērdsongu, tad balso�anas rezultāts būtu neiz�ķirts � divi pret divi, kas nenozīmētu neko citu kā atteikumu. Ja viņa balsotu �par�, trīs pret vienu būtu nepārprotams iznākums ar vajadzīgo pārsvaru.

Iek�ķīgi viņa tiecās uz atbildi �nē�. Lai arī viņa redzēja zināmu vērtību Saundersa un Pri�ita pragmātismā, tomēr viņas instinktīvā izjūta pret Bērdsongu bija ļoti līdzīga Priscillas Kvinnas uzskatam. Priscilla Kvinna � neap�aubāms snobs, labdarības dāma, pastāvīgi pieminēta un cildināta smalko aprindu slejā, precējusies ar Kalifornijas vecbagātnieku atvasi, pārstāvēja ļoti daudz ko tādu, no kā Laura Bo ar riebumu novērsās.

Vēl kas viņai stāvēja prātā: ja viņa turēsies kopā ar Priscillu pret abiem pārējiem valdes locekļiem, tad aina būs pārlieku skaidra: sievietes pret vīrie�iem. Pati Laura Bo to nemū�am tā neuztvertu, viņa pilnā mērā bija spējīga lemt un spriest par visu neatkarīgi no sava dzimuma, tomēr izskatītos tā. Viņa gau�i labi varēja iztēloties, kā Ervins Saunderss, īsts vīrie�u �ovinists, nodomātu: skat, draņķa sievie�i � uz vienu roku. Ja arī neko neteiktu, skaidrs, ka nodomātu. Saunderss neatbalstīja arī Lauras Bo kandidatūru Sekvojas kluba priek��sē�a vēlē�anās; viņ� bija izredzējis par kandidātu vīrieti. Ta�gad Laura Bo, pirmā sieviete kluba augstākajā amatā, gribēja parādīt, ka viņa �ai postenī ir tikpat laba un objektīva, varbūt pat krietni labāka un objektīvāka nekā jebkur� vīrietis.

Un tomēr� instinkts joprojām nedeva mieru, urdīdams, ka saistī�anās ar Bērdsongu būs aplama.

�� Mēs riņķojam apkārt vien, � Saunderss sacīja. � No�balsosim, un cauri.

Priscilla Kvinna nekavējās ne mirkli: � Mana balss joprojām ir �nē�.

Saunderss dobji no�erkstēja: � Manējā � apņēmīgs �jā�.

����� Piedodiet man, misis Kvinn, � Pri�its atvainojās. � Es balsoju �jā�.

Visu triju acis pievērsās Laurai Bo. Viņa vilcinājās, vēl joprojām nespēdama īsti tikt galā ar savām �aubām. Tomēr tad apņēmīgi noteica: � Es saku �jā�.

��� Tad jau viss kārtībā, � uzsauca Ervins Saunderss. Viņ� saberzēja rokas. � Nu, Priscilla, esiet cēla zaudētāja. Piebiedrojieties mums, un iznāks �vienbalsīgi�.

Cie�i sakniebusi lūpas, misis Kvinna papurināja galvu, tad pavēra muti un noteica:

��� Man �ķiet, �o balso�anu jūs visi rūgti no�ēlosiet. Es vēlos, lai mans noraidījums tiktu ieprotokolēts.

2.

Kamēr Sekvojas kluba komiteja, viņam klāt neesot, strī�dējās un sprieda, Deivijs Bērdsongs devās projām no kluba galvenās mītnes, jautri dungodams. Par rezultātu viņ� ne mirkli ne�aubījās. Viņ� zināja, ka Kvinniene balsos pret viņu; toties jutās jo dro�āks, ka pārējie trīs � katrs savu apsvērumu dēļ � turēsies kopā ar viņu. Tie piecdesmit tūksto�i jau skanēja viņam kabatā.

Viņ� aizgāja pie savas ma�īnas � veca, sabuktēta �evroleta, ko bija atstājis stāvvietā netālu no kluba, un izbrauca vispirms cauri pilsētas centram, tad labu gabalu dienvidrītu virzienā. Ma�īnu viņ� apturēja neizskatīgā ielā, kur savu mā�u nebija iegriezies, ta�u �ī bija tāda vieta, kur braucamo dro�i varēja atstāt uz vairākām stundām, nepiesaistot uzmanību. Bērdsongs aizslēdza ma�īnu, iegaumēja ielas nosaukumu un tad aizgāja da�us kvartālus tālāk, kur valdīja dzīvāka satik�sme, un viņ� bija ievērojis, ka kursē arī autobusi. Viņ� iekāpa pirmajā busā, kas devās rietumu virzienā.

Pa ceļam viņam galvā bija uzgadījusies platmale, kādu viņ� nekad nevalkāja, un uz acīm brilles raga ietvaros, kas viņam nepavisam nebija vajadzīgas. Abi �ie papildinājumi tik apbrīnojami pārvērta izskatu, ka neviens, kas viņu bie�i redzējis televīzijas ekrānā vai kur citur, viņu nekādā ziņā neatpazītu tagad.

Minūtes desmit pabraucis autobusā, Bērdsongs izkāpa, pasauca garām brauco�u taksometru un lika doties ziemeļu virzienā. Viņ� vairākkārt paraudzījās ārā pa aizmugures stik�lu, noskatīdams satiksmes līdzekļus, kas sekoja. �ķita, ka vērojums viņu apmierinājis: lika �oferim apturēt un samaksā�ja par braucienu. Jau pāris minū�u vēlāk viņ� atkal iekāpa autobusā, �oreiz tādā, kas devās uz austrumu pusi. Pēc izkāp�anas no ma�īnas viņ� turpmākajos klejojumos bija apbraucis apmēram kvadrātveida laukumu.

Izkāpis no otra busa, Bērdsongs vērīgi noskatīja visus pārējos pasa�ierus, kas kāpa ārā, tad a�iem soļiem devās projām, apliekdams ap vairākiem stūriem un alla� dro�ības labad palūkojies atpakaļ. Minūtes piecas tā nosoļojis, viņ� apstājās pie nelielas mājeles citu tādu pa�u mājeļu rindā, uzkāpa kādus se�us pakāpienus līdz ieejai. Nospiedis zvana pogu, viņ� nostājās tā, lai būtu labi saredzams pa mazo vienvirziena �actiņu�. Durvis gandrīz tai pa�ā mirklī atvērās, un viņ� veikli iegāja iek�ā.

Brīvības draugu slēpņa mazajā, tum�ajā priek�namiņā Georgoss Ar�ambo jautāja: � Vai tu, �urp nākdams, biji pietiekami piesardzīgs?

��� Protams, ka biju piesardzīgs, � Bērdsongs noņurdēja. � Es vienmēr tāds esmu. � Un tūliņ bargi piebilda: � Kā jūs nopūdelējāt to apak�stacijas bū�anu?

�� Tur bija savi iemesli, � Georgoss atteica. � Nokāp�sim lejā.

Viņ� novadīja Bērdsongu lejup pa cementa kāpnēm uz pagrabstāva darbnīcu, kas bija, kā parasts, piekrauta ar spridzināmām vielām un visiem nepiecie�amajiem palīglīdzek�ļiem.

Uz sagrabēju�as tahtas pie vienas sienas izstiepusies gulē�ja meitene. Viņai nevarēja būt daudz vairāk par divdesmit gadiem. Mazais, apaļais ģīmītis, kas citos apstākļos, iespē�jams, būtu itin glīts, bija vaska bālumā. Lēk�ķaini gai�i mati, kas �ķita noilgoju�ies pēc sukas, izplūdu�i pār nepievilcīgu spilvenu. Meitenes labā roka bija biezi nosaitēta; apsaitējums vietumis izraibināts ar tum�iem traipiem, kur cauri izspiedu��ās asinis, kas pēcāk sakaltu�as.

��� Kāpēc viņa te atrodas? � Bērdsongs eksplodēja.

��� To es nupat gribēju paskaidrot, � Georgoss sacīja. � Viņa man palīdzēja apak�stacijā, un viena spridzekļa galviņa nelaikā eksplodēja; viņai norāva divus pirkstus, un viņa asiņoja kā kaujama cūka. Bija tum�s, un es nezināju, vai kāds nav mūs sadzirdējis. Pārējais viss bija jānodara trakā steigā.

��� Un bumbu tu stulbā kārtā noliki tādā vietā, kur no tās nekāda labuma nebija, � Bērdsongs paļāja. � Jebkura petarde būtu izdarījusi tikpat daudz.

Georgoss pietvīka. Iekams viņ� paguva atbildēt, ierunājās meitene: � Man vajadzētu tikt slimnīcā.

�� Tu nevari un netiksi. � Bērdsonga balsī nebija ne miņas no draudzīgās intonācijas, ko viņ� parasti mēdza de�monstrēt kā sev raksturīgu izturē�anos. Tad viņ� dusmīgi pievērsās Georgosam. � Tu ta�u zini mūsu norunu. Aizvāc viņu no �ejienes.

Georgoss pamāja meitenei ar galvu, viņa ļoti negribīgi piecēlās no guļvietas un devās aug�up. Georgoss zināja, ka pieļāvis jaunu kļūdu, atvēlēdams meitenei uzturēties darbnīcā. Bērdsonga pieminētā noruna � nepiecie�ams piesardzības solis � skanēja, ka vaigu vaigā tiksies tikai viņ� un Georgoss; pārējiem pagrīdniekiem � Brīvības draugiem � saskarsme ar Deiviju Bērdsongu netika atklāta. Kad gaidīja ierodamies grupas sakarnieku ar ārpasauli � Bērdsongu, pārējie trīs � Veids, Jāts un Fēlikss � vai nu bija izgāju�i vai vismaz nerādījās acīs. Visnelāgākais bija tas, ka Georgoss kļuvis mīkstsirdīgs attiecībā uz �o pa�u sievi�ķi � Iveti, tas tie�ām nebija labi. Tāpat kā tonakt, kad sprāga spridzekļa galviņa; tai brīdī Georgoss bija vairāk noraizējies par Ivetes ievainojumu, nekā domāja par darāmo darbu; vēlē�anās tikt drīzāk projām bija patiesais iemesls, kālab viņ� steidzās un � nopūdelēja.

Kad meitene bija aizgājusi, Bērdsongs klusā balsī piekodi�nāja. � Skaties, lai nebūtu nekādas slimnīcas un nekādu ārstu. Citādi sāksies visādas taujā�anas un pra�ņā�anas, un viņa zina pārāk daudz. Ja savādāk nevari, tiec no viņas vaļā. To nebūtu grūti izdarīt.

� Ar viņu viss būs kārtībā. Turklāt viņa ir noderīga. � Georgosu Bērdsonga sīkumainība nepatīkami mulsināja, tā�pēc viņ� uzņēma citu tematu. � Ar to kravas ma�īnu depo viņnakt viss izdevās uz goda. Vai tu aprakstus izlasīji?

Lielais tēvainis nīgri palocīja galvu. � Visam vajadzētu izdoties tikpat labi. Nav ne laika, ne naudas, lai bezjēdzīgi ķēpātos.

Pārmetumu Georgoss pieņēma klusēdams, lai gan viņam nebūtu vajadzējis to pieciest. Brīvības draugu vadonis bija viņ�. Deivijam Bērdsongam bija pie�ķirta sekundāra loma � būt par sakarnieku ar ārpasauli, galvenokārt ar tiem revolū�cijas atbalstītājiem � �salonmarksistiem� �, kas gan atbal�stīja aktīvu anarhiju, tomēr pa�i riskēt nevēlējās. Ta�u Bērd�songam patika spēlēt pirmo vijoli, un da�kārt Georgoss to arī neliedza, jo viņ� bija noderīgs, un vēl svarīgāka bija viņa sagādātā nauda.

Un tie�i patlaban vairāk nekā jebkad nauda liedza uzsākt jelkādu strīdu; Georgosam tagad vajadzēja krietni vairāk naudas, jo līdz�inējie ienākuma avoti piepe�i bija aizbiru�i. Tai maitai, viņa mātei, grieķu kinoaktrisei, kas divdesmit gadus bija viņu apgādājusi ar līdzekļiem, laikam pa�ai bija sāku�ās sūras dienas; neviens vairs nepie�ķīra lielas lomas, jo nekādi smiņķi nespēja noslēpt, ka viņai ir piecdesmit gadu un jaunības dievi�ķais daiļums pazudis uz mū�u. �ai ziņā Geor�goss nespēja nopriecāties vien un no visas sirds cerēja, ka mātei klāsies aizvien ļaunāk. Ja tā mirtu badā, viņ� savā prātā bija noņēmies, ka nepasniegtu tai ne sakaltu�u garozu. Tomēr paziņojums no Atēnu advokātiem � bezpersonisks, kā pa�rasti, ka �ikāgas bankā viņa kontā vairs nekas iemaksāts netiks �, bija pienācis ļoti nelaikā.

Georgosa naudas trūkums saistījās arī ar nākotnes plā�niem. Viens no viņa projektiem bija izgatavot mazu atombumbiņu un uzspridzināt to vai nu pa�ā Kalifornijas Strāvas un Apgaismes galvenajā mītnē vai pie tās. Tāda bumba, Georgoss lēsa, vienā rāvienā iznīcinātu gan celtni, gan visus ekspluatatorus un to pakalpiņus, kas tanī atrastos, turklāt vēl labu tiesu visapkārt � tā būtu varen veselīga mācība kapitā�listiem, ne�ķīstajiem tautas apspiedējiem. Tai pa�ā laikā Brī�vības draugi kļūtu par vēl biedējo�āku spēku nekā pa�reiz, un visi viņus bītos un respektētu.

Doma izgatavot atombumbu bija ambicioza un varbūt nerealizējama, bet varbūt arī ne� Galu galā kāds divdesmit vienu gadu vecs Prinstonas students vārdā D�ons Filips vēlāk visai pla�i publicētā kursa darbā rakstījis, ka vajadzīgās detaļas, ja vien pietiek pacietības, ir iespējams savākt, jo visas ir dabūjamas, tāpat kā visas nepiecie�amās ziņas sameklējamas bibliotēkās. Georgoss Venslovs Ar�ambo, kas tik pamatīgi pārzināja fiziku un ķīmiju, bija apkopojis visu pieejamo informāciju par Filipa pētījumiem un labu tiesu savācis arī pats, pamatodamies uz bibliotēkās iegūstamiem datiem. Viens ziņu avots, kas nebija iegūts bibliotēkā, bija desmit lappu�u apjoma instrukcija, ko izdevusi Kalifornijas policija saviem darbinie�kiem, norādot, kā rīkoties atombumbu draudu apstākļos da��ādos neparedzētos gadījumos. Arī tā bija noderīga informācija. Georgoss bija pārliecināts, ka drīz vien varēs izstrādāt detalizētu darba rasējumu. Tomēr praktiskai bumbas izgatavo�anai būs nepiecie�ami zagti materiāli, un tas maksās bargu naudu, pie�devām arī prasīs precīzu organizāciju un zināmu veiksmi. Bet iespējams tas būtu; galu galā ir notiku�i vēl lielāki brīnumi.

Bērdsongam viņ� sacīja: � Tā kā tu pats ierunājies par laiku un naudu, tad teik�u, ka tie�i patlaban mums trakoti vajadzēs lielu naudu.

� Neraizējies. Tu to dabūsi. � Un pirmoreiz kop� ienāk�anas viņ� sev atvēlēja platu smaidu. � Dabūsi, un daudz. Es atradu vienu koku, uz kura aug nauda.

3.

Nims patlaban skuvās. Bija ceturtdienas rīts augustā, un pulkstenis rādīja septiņi.

Rute jau agrāk bija nokāpusi lejā pagatavot brokastis. Lea un Bend�ijs vēl gulēja. Pa�laik Rute atgriezās un parādī�

jās vannasistabas durvīs, turēdama rokā Chronicle West rīta izdevumu.

��� Man ļoti nepatīk sabojāt tev omu no pa�a rīta, � viņa sacīja, � tomēr es zinu, ka to tu gribēsi izlasīt.

��� Paldies. � Viņ� nolika skuvekli un slapjā rokā paņē�ma avīzi, ātri pārlaizdams skatienu pirmajai lappusei. Tie�i zem locījuma vietas rēgojās virsraksts vienas slejas platumā:

KS&A

pieprasītais tarifa paaugstinājums noraidīts

Tātad maksa par elektrību un gāzi netiks paaugstināta.

Tas tātad bija izlemts vakar pēcpusdienā Kalifornijas Komunālo pakalpojumu komisijas sēdē un paziņots, ka tiek noraidīts Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienī�bas iesniegums par nepiecie�amību paaugstināt elektrības un gāzes patēriņa maksu par trīspadsmit procentiem, kas bātu apvienībai ienesis 580 miljonu dolāru ienākumu gadā.

�Mēs neredzam nepiecie�amību paaugstināt tarifus pa�reizējā laikposmā,� komisija paskaidroja savu lēmu�mu, kas bija pieņemts ar 2 vai 3 balsu vairākumu.

Publiskajā diskusijā par �o tematu KS&A bija skaid�rojusi, ka maksas paaugstinājums apvienībai nepiecie��ams, lai segtu pieaugo�os inflācijas izdevumus, kā arī iegātu kapitālu celtniecības programmu īsteno�anai.

Apvienības augstākās amatpersonas apsprie�anā ne�bija uzstāju�ās, tomēr oficiālais pārstāvis bija izteicis savu no�ēlu, kā arī ba�as par enerģētikas turpmāko likteni Kalifornijā. Ta�u Deivijs Bērdsongs, kādas patērētāju grupas � �Strāvu un gaismu tautai� � pārstāvis apsvei�cis pieņemto lēmumu kā�

161

Nims nolika avīzi blakus uz tualetes ūdens tvertnes un pabeidza skū�anos; lēmuma saturu viņ� bija uzzinājis jau iepriek�ējās dienas pievakarē, tā ka avīzes raksts vienīgi to apstiprināja. Kad viņ� nokāpa lejā, Rute bija sagatavojusi brokastis � jēra nieres un olu kulteni � un, kamēr viņ� ēda, sēdēja viņam pretī pie galda un dzēra kafiju.

6-65

�� Ko tāds komisijas lēmums īsteni nozīmē dzīvē? � viņa apvaicājās.

Nims saviebās. �Tas nozīmē, ka trīs cilvēki, kam amatu pie�ķīru�i politiķi, ir tiesīgi noteikt, kas jādara un kā jārīkojas tādām milzīgām organizācijām kā KS&A vai Telefona kom�pānijai, un viņi savas tiesības izmanto.

��� Vai tas arī tevi skars?

��� Turklāt diezgan nejēdzīgi. Man tagad vajadzēs stiķēt un lāpīt celtniecības programmu; mēs būsim spiesti pilnīgi apturēt vai samazināt vairākus projektus; tas nozīmē, ka uz laiku vajadzēs atlaist no darba daļu strādnieku. Ta�u arī tas radīs zināmas naudas grūtības. �orīt ieraudzī�u daudz garu ģīmju. Visgarākais bās Ērikam. � Nims nogrieza nieres kumosiņu un uzdūra uz dak�iņas. � Ir gan gar�īgas. Tev iznāk gardākas, nekā jebkur citur esmu ēdis.

Mazliet vilcinājusies, Rute pajautāja: � Kā tev �ķiet, vai tu kādu laiciņu varētu iztikt ar pa�taisītām brokastīm?

Nims satrūkās. � Zināms, bet kāpēc?

��� Redzi, es varbūt aizbrauk�u, � viņa sacīja, bet tūliņ savā parastajā rāmajā manierē pārlaboja: � Tas ir: es aiz�brauk�u. Varbūt uz nedēļu vai ilgāk.

Viņ� nolika nazi un dak�iņu un neizpratnē blenza uz sievu. � Kāpēc? Uz kurieni?

��� Lea un Bend�ijs varēs palikt pie manas mātes, un �eit misis Bleira turpinās visu sakopt, kā radusi. Tev tas nenozī�mēs neko citu, kā vienīgi paēst vakariņas ārpus mājas. Un tā ta�u tu noteikti varēsi iekārtoties.

Nims izlikās dzēlienu nepamanījis. Balsi pacēlis, viņ� turpināja izpra�ņā�anu: � Tu vēl joprojām neesi atbildējusi uz manu jautājumu. Kurp tu dodies un kādēļ?

����� Nevienam no mums nav nekādas vajadzības klai�gāt. � Zem Rutes rimtās savaldības viņ� juta sievai pavisam neraksturīgu nelokāmu skadrumu. � Es dzirdēju tavu jautā�jumu, bet tādos apstākļos, kādi izveidoju�ies mūsu starpā, man ne�ķiet, ka katrā ziņā būtu uz to jāatbild. Vai tev tā neliekas?

Nims klusēja, ļoti skaidri saprazdams, ko Rute grib pateikt. Vai viņu attiecībās nepiecie�ams divējs standarts? Ja

Nims ir izvēlējies dzīves stilu, kurā var neievērot laulības likumus, ļauties dēkām citai pēc citas, nezin cik vakaru kavēties ārpus mājas, kālab lai arī Rute nebaudītu tādas pa�as brīvības, neko nepaskaidrojot?

Uz �āda pamata viņas deklarācija par vienlīdzību � un nekas cits tas nebija � �ķita ļoti saprātīga. Un tomēr Nims juta greizsirdības dzēlienu, jo nu bija skaidrs, ka Rutei ir sakars ar citu vīrieti. Sākumā nekas tamlīdzīgs nebija ienācis pat prātā, bet nu viņ� bija pārliecināts un, kaut arī zināja, ka da�ās ģimenēs �āda savstarpēja pieļāvība pastāv, viņam bija gau�ām grūti iedomāties to savējā.

��� Mēs abi zinām, � Rute ierunājās, pārtraukdama viņa domu, � ka jau krietni ilgu laiku mūsu kopdzīve sastāv tikai no oficiālas laulības saistībām. Mēs nekad neesam par to runāju�i, bet man �ķiet, ka derētu parunāt. � �oreiz, par spīti centīgai apņēmībai noturēties stingri, Rutes balss mazliet iedrebējās.

Viņ� jautāja: � Vai gribi runāt tagad tūliņ?

Rute papurināja galvu. � Varbūt tad, kad atgriezī�os. � Un piebilda: � Tiklīdz bū�u vēl �o to nokārtojusi, darī�u tev zināmu, kad do�os projām.

��� Labi, � Nims truli noteica.

��� Tu nepaēdi brokastis.

Viņ� atstūma �ķīvi. � Man vairs negribas ēst.

Lai gan pa ceļam Nima domas aizņēma pēk�ņā un satrieco�ā saruna ar Ruti, tomēr, nonākot KS&A galvenajā mītnē, visas personiskās domas pilnīgi izslēdzās.

Prioritāte piederēja komisijas lēmumam, citas lietas �o�brīd nevienam prātā nestāvēja.

6*

163

Priek�sē�a darba telpās iek�ā un ārā visu rītu procesijā kursēja apvienības finansiālo un juridisko nodaļu amatper�sonas nopietnām, rai�pilnām sejām. Viņu ie�ana un nāk�ana iezīmēja citu citai sekojo�ās konferences � visas par vienu vienīgo būtisko jautājumu: kā lai KS&A īsteno nepiecie�amos celtniecības plānus, ja netiks iegūti līdzekļi no tarifu paaug�stinā�anas, kā lai vispār noturas līdzsvarā. Secinājums: tas glu�i vienkār�i nebūs iespējams, ja nekavējoties neķersies

pie radikāliem taupības un izdevumu samazinā�anas pasāku�miem.

D�. Ēriks Hamfrijs vienu brīdi, nervozi drasēdams pa paklāju aiz sava rakstāmgalda �urp un turp, uzdeva retorisku jautājumu:

���� Kālab gan tad, kad inflācijas dēļ tiek paaugstināta maizes, tāpat arī gaļas cena, kad dārgākas kļūst ieejas biļetes uz sporta spēlēm vai kinoteātros, neviens nepaceļ balsi, visi cenu paaugstinājumus uzņem bez protesta? Bet, kad mēs godīgi un tie�ām pamatoti izskaidrojam, ka nespējam par līdz�inējo samaksu ra�ot elektrību, jo arī mums par visu jā�maksā dārgāk, tad neviens pats negrib mums ticēt?

Oskars O'Braiens, apvienības ģenerālpadomnieks, aizkū�pinādams vienu no saviem cigāriem, no kuriem nekad ne�ķī�rās, atbildēja: � Viņi mums netic tāpēc, ka viņiem ir iestāstīts neticēt � galvenokārt to izdarīju�i politiķi, kas, balsis zvejo�dami, meklē izdevīgu, vieglu mērķi. Sadzīves pakalpojumi par tādu mērķi vienmēr labi noderēju�i.

��� Politiķi, � priek�sēdis no�ņācās. � Kā man tie rieb�jas! Tie ta�u izgudroja inflāciju, radīja to, izaudzēja, uztur to spēkā, uzpūzdami sabiedrisko parādu, lai tikai varētu uzpirkt balsis un noturēties amatos. Turklāt �ie pa�i �arlatāni, patie�sības saduļķotāji, inflācijā vaino visu un visus pēc kārtas � arodbiedrības, uzņēmumus un uzņēmējus, jebko, tikai ne pa�i sevi. Ja nebūtu �o politikāņu, mēs nelūgtu, lai mums atļauj paaugstināt tarifu, jo pēc tā nebūtu nekādas vajadzības.

Sārleta Anderhila, viceprezidente finansu jomā un ceturtā persona priek�sē�a kabinetā, nomurmināja: � Amen. � Mi�sis Anderhila, slaida brunete pāri �etrdesmit gadiem, parasti ļoti mierīga, �ai rītā bija stipri satraukta. Nims nodomāja, ka tas ir pilnīgi saprotams. Vienalga, pie kādiem finansiāliem pasākumiem apvienība jaunā lēmuma rezultātā ķersies, vissā�pīgāk tie skars �ārletu Anderhilu.

Ēriks Hamfrijs, pierimis drasēt, jautāja: � Vai jel vienam no jums ir kāda teorija par to, kāpēc itin viss, ko meklējām un ierosinājām, ticis noraidīts? Vai mēs nepratām saskatīt pareizās pamatnostādnes? Vai mūsu stratēģija ir bijusi ap�lama?

��� Man neliekas, ka mūsu stratēģija būtu bijusi aplama. Un nostādnes mēs esam izstudēju�i sasodīti stingri un saskaņā ar tām rīkoju�ies.

Aiz �ā jautājuma un atbildes slēpās parasta komunālo pakalpojumu apvienības prakse, bet vienlaikus arī cie�i gla�bāts noslēpums.

Ikreiz, kad tika iecelts kāds Komunālo pakalpojumu komisijas pilnvarotais, apvienības, kuru intereses varētu tikt �o personu darbībā un lēmumos skartas, sāka slepeni pētīt �ā cilvēka individuālās īpa�ības, ieskaitot psihiatrisku profilējumu. Iegūto informāciju sīki jo sīki izpētīja pieredzēju�i psiho�logi, kas meklēja principiālus aizspriedumus, no kuriem jāuz�manās, vai vājības, ko jācen�as izmantot.

Vēlāk uzņēmuma amatpersona, kas �ķiet vispiemērotākā, lūko nodibināt draudzīgas attiecības; pilnvarotais tiek ielūgts un tīkami uzņemts minētās amatpersonas namā, uzaicināts uzspēlēt golfu, kopā ar amatpersonu noskatīties sporta sacen�sības, uz kurām gandrīz nav iespējams dabūt biļetes, vai aizvests pamak�ķerēt foreles tādā vietā, kur sevi�ķi labi ķeras. Izklaide alla� bija patīkama, intīma, diskrēta, ta�u nekad pārspīlēti grezna. �ādās tik�anās reizēs risinājās nepiespiestas, diezgan virspusējas sarunas, kurās tika pieminētas arī uzņē�muma intereses, ta�u nekad netika lūgta jelkāda īpa�a labvē�lības izrādī�ana; ietekmē�ana norisa daudz smalkāk. Da�kārt �āda taktika attiecīgajam uzņēmumam tie�ām nāca par labu. Da�kārt � ne.

��� Mēs zinājām, ka divi pilnvarotie katrā ziņā balsos pret mums, � sacīja apvienības jurists. � Ta�u dro�i zinājām arī, ka no atliku�ajiem trim divi dro�i bija mūsu pusē. Un tā Si Reids palika vienīgais neprognozējamais svārsteklis balso�a�nā. Bijām pietieko�i iedarboju�ies uz Reidu, lai domātu, ka viņ� būs mūsu pusē, tomēr esam maldīju�ies.

Nims diezgan daudz zināja par pilnvaroto Sirilu Reidu. Tas bija filozofijas doktors, ekonomists, savulaik lasījis lekci�jas universitātē, ta�u no praktiskās biznesa darbības nejēdza nenieka. Bet Reids divus vēlē�anu periodus bija nostrādājis cie�i kopā ar pa�reizējo gubernatoru, un zinātāji domāja, ka, gubernatoram pārceļoties no Sakramento uz Balto namu, kā pats gubernators cerēja, Si Reids dosies viņam līdzi par personāl�efu.

Kādā konfidenciālā dosjē, ko Nimam bija pagadījies izlasīt, viņ� uzzināja, ka savulaik Reids bijis kvēls Keinza ekonomikas piekritējs, ta�u vēlāk no �īs ticības atteicies, atzīdams, ka D�ona Meinarda Keinza doktrīnas izraisīju�as daudz nelaimes un posta visā pasaulē. Vienā no nesenajiem ziņojumiem KS&A vecīgais viceprezidents Stjuarts Ino bija deklarējis, ka pilnvarotais esot �izpratis uzņēmumu, to vidū arī komunālo pakalpojumu apvienību, iesniegto ieņēmumu ziņu realitāti un bilances lapas�. Bet varbūt, Nims nodomāja, politikānis Si Reids visu laiku smējies par viņiem un tagad darīja to atklāti.

Priek�sēdis neatlaidās. � Kamēr jautājums vēl nebija izlemts, ta�u noteikti risinājās da�ādas kuluāru sarunas ar Komisijas locekļiem? Vai tajās netika sasniegti nekādi kom�promisi?

Misis Anderhila atbildēja: � Tiklab uz vienu, kā uz otru jautājumu varu atbildēt ar �jā�.

� Ja tika sasniegti kompromisi � kas ar tiem notika?

Misis Anderhila paraustīja plecus: � Aizkulisēs runāta�jam nekad nepiemīt likuma spēks. Trīs pilnvarotie, Reidu ieskaitot, glu�i vienkār�i ignorēja jebkādus ieteikumus.

Kaut kas, par ko gandrīz neviens neko nezināja, Nims nodomāja, bija slepenās sarunas, kas norisinājās publisko diskusiju laikā vai tūliņ pēc tām.

Tādi uzņēmumi kā, piemēram, KS&A, cenzdamies palie�lināt ienākumus, paaugstinot tarifus, bie�i vien prasīja vairāk, nekā tie�ām bija nepiecie�ams un cik tie cerēja iegūt. Sekoja rituāla riņķa deja ar Komunālo pakalpojumu komisijas pie�dalī�anos. Pilnvarotie no�ņāpa kādu daļu no prasītā, tādējādi izrādīdami modru attieksmi pret saviem sabiedriskajiem pie�nākumiem. Attiecīgais uzņēmums savukārt, kaut �ķietami netika apmierināts, tomēr ieguva tik daudz vai apmēram tik daudz, cik bija vēlējies.

Viss būtiskais tika pārrunāts aiz kulisēm, sarunās pieda�lījās tiklab attiecīgās kompānijas, kā ari Komunālās komisijas pārstāvji, sarunas netika nekur fiksētas. Reiz Nims bija tādās pārrunās piedalījies. Tās notika nelielā, slēgtā telpā, kur Nims dzirdēja komisijas pārstāvi jautājam: �Cik lielu paaugstināju�mu tad jums īstenībā vajag? Nedomājiet par visu to, kas tika samuldēts oficiālajā diskusijā. Vienkār�i pasakiet mums, cik vajag, un mēs pateiksim jums, cik tālu varam piekāpties.� Godīga valoda tiklab no viena, kā no otra, viss savā starpā draudzīgi nokārtots daudz īsākā laikā, nekā tika notērēts lielajās, atklātajās diskusijās.

Parasti �ī sistēma bija visprātīgākais risinājums un darbo�jās, kā nākas. �oreiz acīmredzot nebija darbojusies.

Redzēdams, ka priek�sēdis vēl joprojām putojas, Nims piesardzīgi ierunājās: � Man liekas, ka izziņu ievāk�ana pa�reiz nekādu labumu nedos.

Hamfrijs nopūtās. � Jums taisnība. � Viņ� uzrunāja finansu viceprezidenti: � �ārlet, kā mēs, finansu valodā runājot, izkulsimies nākamgad?

� Izvēle nav pla�a, � misis Anderhila atteica, � bet es tūdaļ visu pateik�u un parādī�u. � Viņa izpleta uz galda vairākas komplekso kalkulāciju lapas.

Diskusijas turpinājās gandrīz visu dienu, un aizvien vai�rāk darbinieku nāca uz priek�sē�a kabinetu meklēt padomu. Ta�u beigu beigās kļuva nepārprotami skaidrs, ka ir tikai divas izejas. Viena būtu apturēt visus plānotos būvdarbus, samazināt ekspluatācijas izdevumus un sa�aurināt patērētā�jiem sniegto pakalpojumu loku. Otra � pārtraukt dividendu izmaksu akcionāriem. Tika nospriests, ka pirmais variants ir neiedomājams, bet otrais arī nozīmēja galēju postu: akciju kursa kri�anos un nopietnas briesmas apvienības nākotnei. Tomēr visi vienojās, ka nekādas citas izvēles nav.

Vēlā pēcpusdienā D�. Ēriks Hamfrijs, acīm redzami no�guris un sanīcis, paziņoja spriedumu, ko nelielais augstāko darbinieku pulciņ� bez teik�anas bija zinājis kā neizbēgamu jau no pa�a sākuma. � Apvienības vadība ieteiks direktoru padomei nekavējoties un konsekventi apturēt apvienības ak�ciju dividendu izmaksu.

Tas bija vēsturisks lēmums.

Kop� Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības nodibinā�anas pirms trim gadsimta ceturk�ņiem apvienība pastāvīgi un nemainīgi tika uzskatīta par taisnīguma un godīguma paraugu. Visā pastāvē�anas laikā tā nekad nebija atteikusies pildīt savas saistības vai izmaksāt akciju dividen�des. Tālab gan lielie, gan sīkie investori KS&A pazina ar iesauku �Vecā godīgā�, un tā tika dēvēta arī par �atraitņu un bāriņu labo draugu�. Kalifornijas un arī citurienes pensionā�ri, dro�i uzticēdamies, ieguldīja savus mū�a ietaupījumus KS&A akcijās, izmantodami regulārās dividendu izmaksas vecumdienu atbalstam. Daudzu piesardzīgu cilvēku juridiskās uzticības personas ar �o cilvēku naudu darīja to pa�u. Tātad izmaksu pārtrauk�anai būs smagas sekas, turklāt tas izpaudī�sies ne tikai zaudētajos ienākumos, bet arī kapitāla saruk�anā, kad sāks kristies akciju vērtība, un tas noteikti notiks.

īsi pirms priek�sē�a sāpīgā paziņojuma kabinetā no jauna bija sapulcējies parastais rīta sanāksmju �etrinieks � Ēriks Hamfrijs, Oskars O'Braiens, �ārleta Anderhila un Nims, viņiem vēl piebiedrojās Terēza van Bāreņa. Preses dienesta vadītāja tika pieaicināta gaidāmās saviļņo�anās dēļ, kādu presē drīz vien sacels vēsturiskais lēmums.

Kārtējā direktoru padomes sanāksme bija noteikta uz nākamās pirmdienas rītu pulksten 10, un pusstundu pirms tam paredzēta direktoru finansu komitejas sapulce. Domā�jams, ka abās sanāksmēs apstiprinās valdes lēmumu un pēc tam nekavējoties to paziņos publiski.

Pagaidām bija nepiecie�ams ievērot stingru piesardzību, lai nenotiktu informācijas noplūde, kas varētu izraisīt nevēla�mu spekulāciju ar apvienības akcijām.

� Ārpus �īs istabas pirms oficiālā paziņojuma nedrīkst sākties kaut kāda sa�ukstē�anās par to, kas nolemts, � brīdināja �ārleta Anderhila. � Bez tam kā finansu profila darbiniecei man jābrīdina ikviens, ka, balstoties uz neoficiālo informāciju, kāda ir mums pieciem, jebkāda personiska tirgo�anās ar apvienības akcijām pirms paziņojuma pirmdienas rītā tiks traktēta kā kriminālnoziegums, par ko paredzēts sods saskaņā ar likumu.

Gribēdams kaut mazliet nomest smagumu, Nims ieteicās: � Norunāts, �ārlet, tad mēs abi arī, izmantodami situāciju, savējās nepārdosim un nekļūsim bagāti. � Bet neviens nepasmējās.

�� Pieņemu, � piebilda Terēza van Būrena, � ka neviens nav aizmirsis: pēc divām nedēļām būs akcionāru gadskārtējā pilnsapulce. Tur mums būs jāsastopas ar sadusmotiem akcio�nāriem.

��� Sadusmotiem! � O'Braiens noducināja; viņ� no jauna pielaida uguni apdzisu�ajam cigāram. � Tie trakos, putas �ķiezdami, un sapulces savaldī�anai vajadzēs izsaukt policijas vienību.

��� Savaldī�ana būs mans darbs, �sacīja D�. Ēriks Hamfrijs; un tad priek�sēdis pirmoreiz pēc garām stundām pasmai�dīja. � Es tikai nezinu, vai man tomēr nevajadzēs uzvilkt lo�u necaurlaidīgu vesti.

4.

Pēc Karīnas Slounas vēstules saņem�anas Velna Vārtu apmetnē, Nims divreiz bija parunājis ar viņu pa telefonu. Viņ� apsolīja aizbraukt ciemos, tiklīdz varēs.

Vēstuli viņ� saņēma tai dienā, kad traģiskais nelaimes gadījums ar Voliju Tolbotu visu sagrieza vērpetē, pēc tam cits pēc cita sanāca da�ādi notikumi, un Nimam vajadzēja ieplā�noto apciemojumu alla� no jauna atlikt. Vēl joprojām viņ� nebija solījumu izpildījis. Tad Karīna viņam to atgādināja � ar jaunu vēstuli.

Patlaban viņ�, notvēris mierīgu brīdi, to lasīja, sēdēdams savā darbistabā.

Elegantās gai�zilās vēstuļpapīra lapas aug�malā Karīna bija uzsitusi ar lielajiem burtiem:

BIJU BĒDĪGA, KAD JŪS MAN PASTĀSTĪJĀT PAR NELAIMI, KAS NOTIKUSI AR JUSU DRAUGU, UN KAD VĒLĀK IZLASĪJU AVĪZĒ PAR VIŅA IEVAINOJUMIEM.

Lejāk sekoja vēstules turpinājums nevainojamā rakstā ar zobos turētu irbulīti:

Pastāsti viņam no kādas, kas zina,

Ka sveces galiņ� visplīvākais,

Kam liesmiņa tiktikko dzīva,

Ir spo�āks, daudz spo�āks Par pilnīgu tumsu, Jo dzīvība,

Lai būtu tā kāda vien būdama, Par nebūtību Pārāka ir.

Jā gan! Tie �ja vien� nekad nelai�as vaļā, Tie pielīp kā rēgi, kā apniku�as vēlmes, Kā izpūtes gāze tie smacē. �Ja vien� �itais vai tas �odien un todien

Būtu citādi noticis, kaut par pirksta platumu citādi,

Ne glu�i tanī, bet citā stundā,

Ja nebūtu darīts kas nevajadzīgs

Vai kaut kas vajadzīgs nedarīts palicis!

Tad �varbūt� būtu viss citādi bijis,

Un vēl citādi, un vēl� līdz pat bezgalībai.

Jo �varbūt� un �ja vien� ir tuvi kā brāļi,

Un iznīdējami mūsu prātā tie nebūs nekad.

Pieņemiet tos! Un arī vēl visu citu.

Laikam ilgi Nims nosēdēja pavisam rāms un kluss, lasī�dams un pārlasīdams Karīnas vārdus. Pēdīgi viņ� atjēdzās, ka zvana telefons, turklāt jau kādu tre�o lāgu.

Kad viņ� pacēla klausuli, atskanēja sekretāres mo�ā balss:

��� Vai es jūs pamodināju?

��� Zināmā mērā � jā.

����� Misters Londons vēlas jūs satikt, � Vikija sacīja. � Ja esat brīvs, viņ� varot ierasties tūliņ.

��� Sakiet, lai tik nāk �urp.

Zilo vēstuļpapīra lapu Nims ielika rakstāmgalda atvilk�tnē, kur glabāja da�ādus personiskos papīrus. Kad pienāks īstais brīdis, viņ� to parādīs Volijam Tolbotam. �ī doma viņam atgādināja, ka nav ticies un runājis ar Ardaitu kop� diezgan nepatīkamās saredzē�anās slimnīcā, ta�u viņ� tūdaļ nolēma �o problēmu pagaidām nolikt plauktā.

Nima darbistabas durvis atvērās. � Atnācis misters Londons, � Vikija paziņoja.

����� Nāc iek�ā, Harij. � Nims manīja, ka pēdējā laikā Īpa�uma aizsardzības nodaļas vadītājs visai bie�i ierodas pie viņa, da�kārt kādā ar darbu saistītā jautājumā, tomēr bie�āk tāpat vien. Nimam nebija pret to iebildumu. Viņam patika jaunā draudzība, kas veidojās, patika apmainīties domām un uzskatiem.

�� Nupat izlasīju par to dividendu nemaksā�anu, � Londons sacīja apsēzdamies. � Un tad man ienāca prātā, ka tev varbūt patiktu pārmaiņas labad paklausīties kādu labu ziņu.

Paziņojums par dividendu aizturē�anu, ko direktoru pa�dome uzņēma gau�ām negribīgi, bija iepriek�ējā un arī vēl �ai dienā lielākā preses sensācija. Finansiālā pasaule nespēja tam noticēt, un akcionāru protesti vēlās virsū kā viļņi. Ņujorkas un Klusā okeāna piekrastes bir�ās pēc �etru stundu aiztures akciju pārdo�anas panikā KS&A akcijas bija nospiestas līdz deviņiem dolāriem gabalā, tātad trīskārt zemāk par vērtību, kāda tām bija pirms paziņojuma.

��� Kas tās par labām vēstīm? � Nims jautāja.

��� Vai atceries operāciju Brāksaidā?

��� Protams.

��� Nupat �etrus nodevām tiesai.

Nims atsauca atmiņā notikumus ar skaitītāju munsturē�anu, kuros pats bija todien bijis klāt. � Kurus īsti?

�� To �ali, kam tā uzpildes stacija ar ma�īnu mazgātavu. Tas bija pirmais un būtu ticis itin viegli cauri, bet viņa ad�vokāts izdarīja muļķību � nolika viņu par liecinieku. Tikko �o sāka pamatīgāk pratināt, tā �is vismaz piecas vai se�as reizes salaida visu grīstē. Nākamais bija tas skunstnieks ar gudrajām ierīcēm, atceries?

�� Jā. � Nims atcerējās nelielo tipveida mājiņu, kur tobrīd neviena nebija mājās, bet kur Londons atstāja slepenus novērotājus. Kā pārbaudītāji bija cerēju�i, kaimiņi patiesi viņam pastāstīja par enerģētiķu apciemojumu, un blēdis tika pieķerts brīdī, kad ritināja nost viltus vadu.

���� Vēl bija divi, ko tu netiki redzējis. Tiem piesprieda naudas sodu � piecsimt dolāru katram.

�� Nu, un kā ar dakteri, to, kam aiz skaitītāja vadi stiepās kārtu kārtām?

�� Tam ar uzpātīgo sievu un suni?

��� Nūjā.

�� Mēs līdz tiesai netikām. Tā sievi�ķe sacīja, ka �iem esot svarīgi draugi, un bija arī. Da�i pat no �itās pa�as mājas. Un dakteris izraustīja visas aukliņas, arī �eit. Ja arī mēs būtu viņu nodevu�i tiesai, mūsu juristi apgalvoja, ka nevarētu pierādīt daktera līdzzinā�anu tanī blēdībā. Vismaz man tā pasacīja.

Nims skeptiski piebilda: �Izklausās kā tas vecum vecais stāsts � ir divas taisnības; atkarībā no tā, kas tu esi, un no tā, ko tu pazīsti.

���� Tā mēdz notikt, � Londons piekrita. � To esmu diezgan izredzējies tajos laikos, kad strādāju policijā. Tomēr dakteris nomaksāja visus parādus līdz pēdējam, un mēs ievā�cām arī krietnu ra�u no tiem, kur pierādījumi bija neapgā��ami. � Un tad piebilda: � Man ir arī vēl da�as citas jaunas ziņas.

��� Piemēram?

��� Es no laika gala esmu sacījis, ka daudzos zag�anas gadījumos mēs sastopamies ar profesionāļiem, ar cilvēkiem, kas prot labi strādāt un pēc tam noslēpt pēdas tā, ka mūsu apvienības pui�iem krietni jānomokās, lai nodarījumu atklā�tu. Bez tam es ne�ķīros no domas, ka profesionāļi varbūt strādā grupās, varbūt pat ir apvienoti vienā lielā grupā. Vai tu atceries?

Nims palocīja galvu, pūlēdamies nezaudēt pacietību un ļaudams Harijam Londonam nonākt līdz lietas būtībai viņam raksturīgajā didaktiskajā veidā.

�� Nu, un tagad mums pavērās lodziņ�. Mans palīgs Arts Romeo saņēma signālu, ka vienā lielā kantoru celtnē pilsētas centrā notiku�as manipulācijas ar strāvas transformatoriem un gāzes sistēmu, kas apsilda visu celtni. Nelikumības notie�kot ļoti pla�ā apmērā. Viņ� informāciju pārbaudīja un kon�statēja, ka viss atbilst patiesībai. Arts nolīga sētnieku, kas to bū�anu uzmana, mēs tam, protams, maksājam. Es tev saku,

Nim � tas notiek milzu apmērā, un nostrādāts ir tik viltīgi, kā vēl nekad nebiju redzējis. Ja nebūtu tā slepenā mājiena, ko Arts saņēma, mēs nemū�am nebūtu tiku�i tai lietai uz pēdām.

��� Un kas viņam �o ziņu padeva? � Nims bija ticies ar Artu Romeo. Tas bija kustīgs mazs vīrelis, kas īstenībā pats izskatījās pēc zagļa.

���� Teik�u tev vienu, � Harijs Londons sacīja. � Lū�dzams, nekad neuzdod policistiem �ādu jautājumu � ne policistam, ne īpa�uma aizsardzības darbiniekam. Reizēm tādam slepenam ziņotājam ir zobs uz kādu, reizēm viņ� to dara par naudu, ta�u tiklab vienā, kā otrā gadījumā viņ� jāaizsargā. Un aizsargāt nevar, ja viņa vārdu izreklamē. Es Artam nejautāju.

���� Skaidrs, � Nims piekrita. � Bet, ja jums tagad tā nelegālā instalācija ir zināma, kāpēc tad mēs �os vienkār�i neņemam ciet?

��� Tāpēc, ka tad mēs gan aizzīmogotu vienu �urku alu, bet vienlaikus noslēgtu sev pieeju nākamajām. Ļauj, lai pa�stāstu tev, ko esam uzzināju�i.

��� Cerēju, ka to tu darīsi, � Nims sausi noteica.

��� Firmu, kam tas kantoru komplekss pieder, sauc par Zako īpa�umiem, � Londons stāstīja. � Firmai pieder arī citi celtņu kompleksi � dzīvokļu mājas, kantori un veikalu telpas, ko tie izīrē lielveikaliem. Un mums �ķiet, ka to, ko viņi dara vienā vietā, mēģinās ierīkot vai ir jau ierīkoju�i arī pārējās. Tie�i ar �o citu vietu izzinā�anu patlaban nodarbojas Arts Romeo. Esmu viņu atbrīvojis no visiem citiem pienāku�miem.

��� Tu minēji, ka jūs maksājat sētniekam pirmajā kom�pleksā, lai viņ� uzmanītu. Par kojās īsti maksājat?

��� Ja noris tik liela apjoma operācija � ari tad, ja runa ir par zag�anu, alla� gadās vajadzība �o to pārbaudīt vai pielabot.

��� Citiem vārdiem sakot, � Nims pārprasīja, � tas nozīmē: ka tam, kas visu to bā�anu ierīkojis, kādreiz atkal jāparādās?

���� Glu�i pareizi. Un, tiklīdz kāds ieradīsies, mūsu sēt�nieks paziņos. Viņ� ir pieredzējis vīrs un redz gandrīz visu, kas notiek. Viņ� jau daudz ko ir pastāstījis; viņam nepatīk tie Jaudis, pie kuriem strādā, liekas, tie viņam kaut kā sariebu�i. Viņ� apgalvo, ka darbu galveno daļu paveiku�i �etri vīri, kam viss labi noorganizēts; trijos gadījumos tie ieradu�ies ar divām labi aprīkotām kravas ma�īnām. Man tagad nepiecie�ami �o ma�īnu numuri un tuvāks pa�u darboņu apraksts.

Nims nodomāja, ka �is pats sētnieks, bez �aubām, ir arī īstais ziņotājs, ta�u savas aizdomas neizteica. Tikai pajautāja:

��� Pieņemsim, ka tu savāksi visas vajadzīgās liecības un pierādījumus. Un ko tad?

��� Nodosim lietu prokuratūrā un pilsētas policijā. Es tiklab vienā, kā otrā vietā zinu, ar ko jākontaktējas un kas pratīs pietiekami ātri rīkoties. Ta�u vēl ne. Jo mazāk cilvēku zina, ko esam atklāju�i, jo labāk.

��� Nūjā, � Nims piekrita. � Tas izklausās visai cerīgi, ta�u neaizmirsti divas lietas. Pirmā, brīdini savu Romeo, lai viņ� gau�i uzmanās. Ja operācija ir tik liela, kā tu saki, tā noteikti var kļūt bīstama. Otra lieta � lūdzu, informē mani par visu, kas tālāk notiks.

īpa�uma aizsardzības nodaļas vadītājs plati un jautri pasmaidīja. � Tie�i tā, ser!

Nimam jau sāka likties, ka Harijs Londons teju teju nostiepsies taisns militāram salūtam.

5.

Pēc tradīcijas Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienī�bas gadskārtējā akcionāru pilnsapulce bija mierīgs, varētu pat sacīt, garlaicīgs notikums. No apvienības vairāk nekā 540 000 akcionāriem parasti sapulcējās apmēram divsimt cilvēku. Lielā masa par sapulci neinteresējās. �iem vienaldzīgajiem, �ķiet, bija tikai viena rūpe � regulāri reizi gada ceturksnī saņemt savas dividendes; un tas līdz �im bija norisējis tikpat nemainīgi, kā �etri gadalaiki sekoja cits citam.

Bet nu vairs ne.

Pulksten 12 dienā, divas stundas pirms paredzētā sapulces sākuma, sāka plūst akcionāru straumīte, kas devās uz Sent-

�ārlza viesnīcas balles zāli, kur, paredzot lielāku pieplūdumu, bija sagatavotas aptuveni divtūksto� sēdvietas. Ceturksni uz vieniem sīkā straumīte izvērtās par platu straumi. Pulksten pusvienos jau varēja runāt par paliem.

Vairāk nekā puse nācēju bija vecāka gadagājuma ļaudis, da�i balstījās uz spieķī�a, da�i uz kruķiem, kāds pusducis ieradās invalīdu ratiņos. Daudzi bija paņēmu�i līdzi kafiju termosos, apgādāju�ies ar sviestmaizēm un gaidīdami ieturēja pusdienas.

Atnācēju noskaņojums bija skaidri saredzams un viegli tulkojams; tas svārstījās starp īgnumu un dusmām. Daļa izturējās pietiekami pieklājīgi pret KS&A darbiniekiem, kas pie ieejas pārbaudīja viņu personību pirms ielai�anas zālē. Citi turpretī, �inī procesā ilgāk aizkavēti, kļuva visai kareivīgi.

Pulksten vienos, tātad stundu pirms sapulces sākuma, visas divtūksto� sēdvietas bija aizņemtas, atliku�as vairs tikai stāvvietas, bet cilvēku plūsma pat vēl pieauga. Balles zāle bija izvērtusies par īstu Bābeli, skanēja neskaitāmas sarunas un apsprie�anās pulciņos, turklāt bie�i vien paceltās balsīs. �ad tad atsevi�ķi vārdi vai teikumu daļas pārskanēja pāri citām balsīm.

��� � iestāstīja, ka tās esot dro�as akcijas, tāpēc jau mēs ieguldījām savus ietaupījumus un�

��� � stulba vadība, nejēdz neko�

�� jums jau labi, kas tad jums, es teicu tam puisim, kas nāk nolasīt skaitītāju, bet kā gan lai es dzīvoju, no gaisa, vai?�

�� rēķini ir pietiekami lieli, tad kālabad nemaksāt dividendes tiem, kas�

��� � trekni run�i sasēdu�i valdē, kas �iem par mums�

��� � es tik domāju tā �ja mēs noņemsimies un sēdēsim te, un neiesim projām, kamēr�

�� Ņemtu jel tos ne�ķīstos pa vienam pakārt, tad redzētu gan, cik drīz �ie sāktu pārdomāt�

Da�ādības netrūka, variāciju bija pārpārēm, tomēr galve�nā tēma skanēja cauri visam: ienaidnieks bija KS&A vadība.

Presei paredzētais galds zāles priek�galā bija jau pa daļai aizņemts, un divi reportieri apstaigāja publiku, meklēdami saviem materiāliem interesantas vinjetes. Patlaban tika inter�vēta sirma sieviete gai�zaļā bik�ukostīmā. Viņa bija �etras dienas ceļojusi no Floridas, braukdama autobusā, �jo ar autobusu iznāk vislētāk, un man vairs nav necik naudas, it īpa�i tagad�. Viņa stāstīja, kā pirms pieciem gadiem beigusi strādāt par pārdevēju, pārcēlusies uz pensionāru mītni un par pieticīgajiem ietaupījumiem iegādājusies KS&A akcijas. �Man teica, ka tas esot tikpat dro�i kā bankā. Nu es vairs ienākumu nesaņemu, un man vajadzēs izvākties no pansionā�ta, ta�u nezinu, kurp lai eju.� Par braucienu uz Kaliforniju viņa sacīja: �Es nevarēju atļauties braukt �urp, bet nevarēju arī atļauties nebraukt. Man ta�u vajadzēja uzzināt, kāpēc �itie ļaudis man tā dara pāri.� Kamēr viņa satraukta bēra vārdus, kāds ziņu aģentūras fotogrāfs cītīgi uzņēma izmisumu tuvplā�nā, lai varētu attēlus rīt izsūtīt pa visu valsti.

Sapulces zālē tika ielaisti vienīgi fotoreportieri, divi tele�vīzijas operatori toties bija ieņēmu�i pozīcijas viesnīcas vesti�bilā un Terēzai van Būrenai sūdzēju�ies par izraidījumu. Viņa tiem atbildēja:

� Tika nospriests: ja ielaidīsim zālē televīzijas operato�rus, gada pilnsapulce tiks pārvērsta par cirku.

Viens no televīzijas operatoriem nomurdēja: � Izskatās gan, ka te cirks jau sācies.

Van Bāreņa pirmā sacēla trauksmi, kad pulksten 12.30 kļuva redzams, ka zālē nepietiek sēdvietu. Steig�us tika sa�saukta KS&A un viesnīcas vadības apspriede. Norunāja at�vērt vēl vienu zāli, kurā varētu ielaist apmēram pusotra tūksto�a apmeklētāju, bet galvenajā vestibilā iekārtot skaņu translācijas sistēmu. Drīz vien viesnīcas kalpotāju grupa no�gādāja krēslus uz jauno zāli.

Ta�u jaunpienācēji drīz vien sāka protestēt. � Kas vēl nebūs! Man prātā nenāk sēdēt kaut kādā otr�ķirīgā blakustelpā! � bļaustīgi �ķendējās kāda resna sieva ar sarkanu ģīmi. � Esmu akcionāre, man ir tiesības piedalīties gadskārtējā sapulcē, un es tur piedalī�os! � Ar vienu masīvo roku viņa pastūma sāņus pavecu, neliela auguma apsargu, ar otru atāķēja virvi, kas nodalīja pieeju uz galveno zāli, un iesoļoja pārpildītajā balles zālē. Vēl pāris citu paspiedās līdz ar viņu garām apsargam. Sargs nevarīgi paraustīja plecus, tad aizka�bināja virvi no jauna un virzīja atkal cilvēkus uz otru zāli.

Kārns vīrietis ar izkāmēju�u ģīmi vērsās pie Terēzas van Būrenas. � Tas tak ir smieklīgi. Esmu atlidojis no Ņujorkas, un man ir sapulcei uzdodami jautājumi.

���� Otrā zālē būs mikrofoni, � Terēza viņu mierināja,

��� un visi jautājumi un atbildes būs dzirdami abās zālēs.

Vīrietis nīgri nolūkojās uz baru, kas brieda aizvien lielāks.

��� Tie visi dro�i vien ir sīkmaņi ar pāris akcijām. Man pieder desmittūksto� akciju.

Ierunājās kāda balss viņam aiz muguras. � Man, mister, ir divdesmit, un manas tiesības ir akurāt tādas pa�as kā jūsējās.

Beidzot izdevās abus pārliecināt, lai iet uz mazāko zāli.

��� �im bija taisnība par sīkajiem akcionāriem, � van Būrena sacīja �ārletai Anderhilai, kas uz mirkli bija tai piebiedrojusies vestibilā.

Finansu viceprezidente palocīja galvu. � Daudziem, kas te atnāku�i, pieder kādas desmit akcijas vai vēl mazāk. Nav daudz tādu, kam būtu vairāk par simtu.

Nupatējo starpgadījumu bija novērojusi arī Nensija Molino no California Examiner. Viņa stāvēja turpat blakus abām runātājām.

��� Vai jās to dzirdējāt? � van Būrena jautāja. � Tas atspēko valodas, ka mēs esam milzīga, monolīta apvienība. �ie pa�i cilvēki, ko jūs te redzat, ir īstenie saimnieki.

��� Ir jau nu gan jums ari daudzi lieli, ļoti bagāti akcio�nāri, � mis Molino skeptiski noteica.

��� Ne tik daudz, cik jums �ķiet, � piebilda �ārleta Anderhila. � Vairāk nekā piecdesmit procentu māsu akcio�nāru ir sīki investori ar simt vai vēl mazāk akcijām. Mūsu vislielākais akcionārs ir kāds trests, kas iegādājies akcijas saviem darbiniekiem. Tam pieder astoņi procenti no visām akcijām. Un tā ir gandrīz visos lielajos komunālo pakalpoju�mu uzņēmumos.

�ķita, ka paskaidrojums �urnālisti nav pārsteidzis vai ietekmējis.

�� Neesmu jūs redzējusi, Nensij, � sacīja Terēza van Bāreņa, � kop� tās reizes, kad uzrakstījāt to pretīgo,

negodīgo rakstu par Nimu Goldmenu. Vai jums tiesām to vajadzēja darīt? Nims ir iāga puisis un nopietns darba darītājs.

Nensija Molino viegli pasmaidīja un �ķietami pārsteigta noteica: � Ak jums nepatika? Manam redaktoram traki patika. � Pārlaidusi skatienu viesnīcas vestibilam, viņa nesa�tricināmā mierā piebilda: � Liekas, ka Kalifornijas Strāvai un Apgaismei nav pa spēkam jelko izdarīt pareizi. �eit ir daudz cilvēku, kas ir tikpat nelaimīgi par savām elektrības patēriņa lēsēm, kā par dividendēm.

Van Bāreņa sekoja �urnālistes skatienam, kas kavējās pie neliela cilvēku pulciņa; tie drāzmējās ap galdu, pie kura varēja kārtot maksājumus. Zinot, ka daudzi akcionāri ir arī KS&A klienti, gadskārtējā sapulcē alla� tika noorganizēti �ādi pakal�pojumu galdi, lai uz vietas varētu nokārtot maksu par elek�trību un gāzi. Pie galda trīs kantoristi pūlējās nomierināt tos, kas sūdzējās. Visu laiku pie galda stāvēja gara rinda. Kāda sievietes balss ķildīgi sauca: � Man vienalga, ko jūs stāstāt, �itais rēķins nevar būt pareizs. Es dzīvoju viena pati un netērēju �ogad vairāk eleķtrības kā pirms diviem gadiem, bet te ierakstīts divtik daudz. � Darbinieks pārbaudīja rēķinu kompjūterā un izskaidroja klientei aprēķinu visos sīkumos. Ta�u sievieti tas nepārliecināja.

�� Da�kārt, � van Bāreņa sacīja Nensijai Molino, � cil�vēki vienlaikus vēlas zemāku maksu par patēriņu un lielākas dividendes. Gau�ām grūti tiem ieskaidrot, ka abus dabūt nav iespējams.

�urnāliste, neko neatbildējusi, aizgāja.

Pulksten 1.40, tātad divdesmit minūtes pirms sapulces sākuma, arī otrā zālē bija vairs vienīgi stāvvietas, bet ļaudis vēl aizvien nāca klāt.

��� Es esmu baigi uztraucies, � Harijs Londons atzinās Nimam Goldmenam. Viņi abi stāvēja vidū starp abām zālēm, un troksnis bija tāds, ka gandrīz nebija iespējams vienam otru sadzirdēt.

Londons un da�i viņa darbinieki bija pieaicināti, ja ievajadzētos papildināt KS&A regulāro apsardzi. Nimu tikai pirms maza brītiņa Ēriks Hamfrijs bija atsūtījis �urp, lai tas pavēro un novērtē stāvokli un pasaka savas domas.

Priek�sēdim, kas parasti pirms gada sapulces sākuma mēdza brīvi rosīties akcionāru vidū, apsardzes priek�nieks bija devis padomu �odien labāk to nedarīt, jo vispārējais noskaņojums bija diezgan naidīgs. Patlaban Ilamfrijs kopā ar direktoriem un citiem svarīgākajiem vado�ajiem darbiniekiem atradās slēgtā telpā aiz kulisēm un tikai pulksten divos, sapulcei sākoties, gatavojās iziet uz balles zāles estrādes.

� Es uztraucos un raizējos tāpēc, � Londons atkārtoja, � ka domāju � nepagūsim novadīt sapulci līdz galam, kad sāksies varmācības. Vai esi izgājis ārā paskatīties?

Nims papurināja galvu, bet tad, kad Londons pamāja, izgāja tam līdzi viesnīcas ārējā foajē un pēc tam uz ielas. Viņi izgāja pa sāndurvīm un apgāja līdz ēkas galvenajai ieejai.

Sent�ārlza viesnīcai bija pla�a piebrauktuve, kas normā�los apstākļos labi kalpoja ar viesnīcu saistītajai satiksmei � taksometriem, privātām ma�īnām un autobusiem. Ta�u tagad jebkāda satiksme bija nosprostota � brīvajā laukumā pulcē�jās pāris simt demonstrantu, kas klaigādami vēcināja plakātus un lozungus. Pilsētas policijas kārtībnieki turēja brīvu �auru eju kājāmgājējiem, kā arī atturēja demonstrantus no tālākas izlau�anās uz priek�u.

Televīzijas operatori un reportieri, kam bija liegta tie�a piedalī�anās akcionāru sapulcē, bija iznāku�i laukā, lai nofil�mētu akciju uz ielas.

Augstāk paceltajos plakātos bija lasāms:

Strāvu un gaismu

nodot

tautai *

Tauta pieprasa zemāku maksu

par elektrību un gāzi *

Nāvi kapitālistu monstram

KS&A *

Peļņa pienākas tautai

KS&A akcionāri vēl joprojām plāda uz viesnīcu, gāja cauri �aurajam policijas kordonam un niknām acīm lasīja lozungus. Viens sīks, vienkār�i ģērbts vīriņ� ar dzirdes pastiprinātāju ausīs apstājās un sirdīgi uzbrēca demonstrantiem. � Es esmu �tauta� tāpat kā jās un esmu sūri grūti strādājis visu mū�u, lai nopirktu akcijas�

Bāls, briļļains jauneklis Stenfordas universitātes sporta kreklā ķērca: � Vācies ratā, negausīgais kapitālisti

Kāda cita akcionāre �aurajā ejā � jauna, izskatīga sie�viete � atsaucās: � Varbūt ja kāds no jums cītīgāk pastrā�dātu un kādu nieku iekrātu�

Viņu pārkliedza koris: � Pie velna visus peļņas kārotā�jus! � un: � Elektrība pieder tautai!

Sieviete pagriezās pret bļāvējiem un pacēla dūri. � Pa�klausieties, plen�i! Es neesmu peļņas kārotāja. Esmu strād�niece, strādāju arodbiedrībā, un�

����� Spekulante! � � � Kapitāliste, asinssūcēja� � Viens plakāts novējoja pavisam tuvu sievietei virs galvas. Policijas ser�ants piegāja um atvirzīja to nostāk, bet sievieti un ve�uku ar dzirdes aparātu ausīs stum�us iestūma viesnīcā. Pūlis tos pavadīja ar lamām un ķērcieniem. Demonstranti vēl lauzās uz priek�u, ta�u policists tos novaldīja.

Televīzijas ļaudīm tagad ārā bija pievienoju�ies arī citu saziņas līdzekļu reportieri, viņu vidū Nims redzēja arī Nensiju Molino. Ta�u viņ� nejuta ne mazāko vēlē�anos ar to sastapties.

��� Vai redzi, � Harijs Londons klusām norādīja, � tur pāri pretī savu draugu Deiviju Bērdsongu, kas visu �ito diriģē?

��� Draugs viņ� man nav, � Nims atteica, � bet redzēt es viņu redzu gan.

Lielais, druknais Deivija Bērdsonga augums un bārdai�nais ģīmis ar parasto plato smaidu rēgojās demonstrantu pūļa viņgalā ar portatīvu radioraidītāju rokā. Patlaban viņ� to pacēla pie mutes.

��� Jādomā, ka viņ� sarunājas ar kādu, kas atrodas vies�nīcā, � Londons sacīja. � Viņ� jau divreiz bija tur iegājis. Es pārbaudīju, ka viņam pieder viena akcija.

��� Ar vienu akciju pietiek, � Nims noteica, � tā dod tiesības piedalīties gadskārtējā sapulcē.

��� Zinu. Un dro�i vien vairākiem citiem no viņa bara arī ir pa kādai akcijai. Viņi, jādomā, ir kaut ko izplānoju�i. Esmu gandrīz pārliecināts, ka tā ir.

Nims un Londons neviena nemanīti atgriezās atpakaļ viesnīcā. Arā demonstranti sāka trok�ņot aizvien skaļāk.

Nelielā privātā sanāksmju istabā labu gabala pa gaiteni aiz balles zāles nemierīgi �urp un turp soļoja D�. Ēriks Hamfrijs, atkārtodams runu, ko ļoti drīz vajadzēs teikt sa�pulcē. Pēdējās trijās dienās vairāk nekā desmit uzmetumi bija uz ma�īnas rakstīti un pārrakstīti; pēdējo variantu viņ� bija saņēmis vēl tikai pirms stundas. Pat tagad, staigādams un klusām veidodams vārdus un pār�ķirdams lapas, viņ� �ad tad apstājās un ar zīmuli kaut ko palaboja.

Aiz cieņas pret priek�sē�a dziļo koncentrāciju pārējie klāteso�ie � �ārleta Anderhila, Oskars O'Braiens, Stjuarts īno, Rejs Paulsens un kāds pusducis direktoru � bija pārtrauku�i jebkādas sarunas, pāris direktoru portatīvā bārā jauca dzērienus.

Kad pavērās durvis no gaiteņa, visu galvas pagriezās uz to pusi. Tur parādījās apsargs un tam aiz muguras Nims, kas ienāca un aizvēra durvis.

Hamfrijs nolika lapas ar runu uz galda. � Nu, kā?

���� Arā plosās me�onīgs pālis. � Nims īsi un precīzi aprakstīja savus novērojumus balles zālē, papildtelpā un ār�pusē pie viesnīcas.

Viens no direktoriem nervozi iejautājās: � Vai nebūtu kāda iespēja sapulci atlikt?

Oskars O'Braiens enerģiski papurināja galvu. � Par to nevar būt ne runas.-Sapulce ir likumīgi pieteikta. Tai jānotiek.

��� Turklāt, � Nims piebilda, �ja mēs pieļautu kaut ko tādu, tad izceltos īsts dumpis.

�Tas varbūt izcelsies tik un tā, � tas pats direktors noteica.

Priek�sēdis aizgāja pāri istabai pie bāra un ielēja sev glāzē gāzēto ūdeni, vēlēdamies, kaut varētu pie�aut klāt viskiju, bet juta pienākumu ievērot pats savus noteikumus, ka darba laikā alkohols nav lietojams.

��� Mēs ta�u jau priek�laikus zinājām, ka tas sagaidāms, tāpēc nav jēgas runāt par kaut kādu atlik�anu vai novilcinā��anu. Mums glu�i vienkār�i jāmēģina rīkoties tik labi, cik iespējams. � Maziem malciņiem dzerdams dzirksto�o ūdeni, viņ� turpināja: � Tiem cilvēkiem, kas zālē gaida, ir tiesības dusmoties uz mums � tiklab uz mums, kā par savām divi�dendēm. Ko gan jūs varat sacīt cilvēkiem, kas ieguldīju�i savu naudu uzņēmumā, ko uzskatīja par dro�u, bet tagad jūt, ka tas nepavisam nav dro�s?

���� Jūs varat mēģināt viņiem teikt patiesību, � �ārleta Anderhila iekrita vidū, satraukumā pietvīkusi. � Patiesību, ka �inī valstī nav nevienas vietas, kur taupīgs darba cilvēks var ieguldīt savu sūri nopelnīto naudu un justies dro�s, ka tā nezaudēs vērtību. Nekādā ziņā ne tādos uzņēmumos, kāds ir mūsējais, nedz arī vērtspapīros vai ķīlu zīmēs, kur procenti nespēj turēties solī ar valdības izprovocēto inflāciju. Nekas nav dro�s, kop� tie �arlatāni un blē�i Va�ingtonā ir devalvēju�i dolāru un vēl joprojām turpina to darīt, ar idiotisku ņirgu ģīmī dzīdami mūs postā. Mūsu nevērtīgajai valūtai nav cita seguma kā vienīgi politikāņu tuk�ie solījumi. Mūsu finansu institūcijas grūst. Banku nodro�inājumi ir tikai fasāde. So�ciālā apdro�inā�ana � nekas vairāk kā bankrotējis māns; ja tas būtu privāts uzņēmums, visus tā uzņēmējus sabāztu cietu�mā. Un labas, godīgas apvienības kā mūsējā tiek piespiestas pie sienas, varmācīgi tām liekot darīt to, ko mēs tagad darām, pārvēr�ot mūs par vainīgiem bez vainas.

Atskanēja piekrīto�a murdoņa, da�i aplaudēja, un priek��sēdis sausi noteica: � �ārlet, varbūt to runu manā vietā varētu teikt jūs. � Ta�u tūliņ domīgi piebilda: � Protams, ik vārds, ko jūs teicāt, ir patiesība. Tikai diem�ēl vairums pilsoņu nav izaugu�i, lai uzklausītu un pieņemtu patiesību, vēl nav izaugu�i.

��� Intereses labad, �ārlet, � iejautājās Rejs Paulsens. � Kur jūs glabājat savus ietaupījumus?

��� �veicē, � finansu viceprezidente atcirta, � vienā no tām nedaudzajām valstīm, kur vēl saglabājies normāls finansu stāvoklis, un Bahamu salās � zelta monētās un �veices frankos, vienīgajā godīgajā valūtā, kāda pasaulē sastopama. Ja vēl neesat to izdarījis, tad iesaku nekavēties.

Nims palūkojās rokaspulkstenī, tad piegāja un atvēra durvis. � Atlikusi vairs tikai minūte līdz sākumam. Jāiet.

�Tagad es zinu, � sacīja Ēriks Ilamfrijs, iedams visiem pa priek�u ārā, � kā jutās kristie�i, kad arēnā satikās ar lauvām.

Augstākās amatpersonas un direktori a�i sadalījās pa estrādi. Priek�sēdis tādaļ devās uz runātāja katedru, pārē�jie � uz krēslu rindu skatuves labajā pusē. Kamēr viņi iekārtojās, balsu murdoņa balles zālē uz īsu brītiņu pieklusa. Tad kaut kur pirmajās rindās vairākas balsis da�ādās vietās iesaucās: �Bā!� �o saucienu tādaļ pārtvēra visa zāle, un sākās tāda kakofonija, ka ausis krita ciet. D�. Ēriks Hamfrijs pacietīgi stāvēja tribīnē un gaidīja, līdz protesta koris aprims. Kad tas cik necik pieklusa, viņ� paliecās tuvāk mikrofonam.

���� Dāmas un kungi, mana uzruna, sapulci atklājot, būs īsa. Es zinu, ka daudzi no jums vēlēsies uzdot jautājumus�

Viņa turpmākie vārdi noslāpa rēkoņā, kas sacēlās no jauna. Varēja dzirdēt atsevi�ķus saucienus: �Pareizi trāpīts!� � �Mēs jautāsim tūliņ!� � �Nav ko ķēpāties ar tuk�u mul�dē�anu� � �Labāk sāc uzreiz ar dividendēm!�

Kad Hamfrija balss atkal pārspēja apkārtējo troksni, viņ� mēģināja pārņemt vadību. � Es, protams, runā�u par divi�dendēm, ta�u pirms tam vēl ir da�i apsprie�ami jautājumi�

�� Priek�sē�a kungs, priek�sē�a kungs � man ir procedū�ras jautājums!

Atskaņo�anas sistēmā atkal iebaurojās nezināma, neno�tverama balss. Ta�u vienlaikus uz priek�sē�a katedras iedegās sarkana gaismiņa, kas liecināja, ka tiek lietots mikrofons blakuszālē.

Hamfrijs skaļi ierunājās savā mikrofonā: � Ko jūs vēla�ties jautāt par procedūru?

�� Es protestēju, priek�sē�a kungs, pret tādu izturē�anos�

Hamfrijs viņu pārtrauca: � Vispirms, lūdzu, nosauciet

savu vārdu.

��� Mans vārds ir Homērs F. Ingersols. Esmu advokāts. Man pieder trīssimt, manam klientam � divsimt akciju.

��� Un kāds būtu jūsu procedūras jautājums, mister Ingersol?

����� Es jau sāku par to runāt, priek�sē�a kungs. Es iebilstu pret to, ka �ī sapulce sagatavota nevī�īgi, neievērojot vienlīdzības principu, jo tiklab es, kā daudzi citi sapulces dalībnieki ir pazemoti tiesībās, kā otrās �ķiras pilsoņi atstumti palīgtelpā, tā ka nevaram piedienīgi piedalīties�

��� Bet jūs ta�u piedalāties, mister Ingersol. Man ļoti �ēl, ka negaidīti lielais dalībnieku pieplūdums �odien�

��� Esmu pieskāries procedūras jautājumam, priek�sē�a kungs, un vēl neesmu pabeidzis.

Kad atkal sāka uzdarboties �bū!� saucējs, Hamfrijs rezig�nēti noteica: � Labi, pabeidziet, kas jums sakāms par proce�dūru, tikai, lūdzu, ātri.

�� Jums tas, priek�sē�a kungs, varbūt nav zināms, bet arī �ī otrā zāle ir bāztin piebāzta, un ārā vēl stāv daudzi akcio�nāri, kas netiek iek�ā ne vienā, ne otrā zālē. Es runāju viņu vārdā, jo viņiem tiek laupītas likumīgās tiesības.

�� Nē, � Hamfrijs atzinās. � Tas man nav zināms. Man tā visa no sirds �ēl, un es atzīstu, ka neesam pietiekami labi sapulcei sagatavoju�ies.

Balles zālē kāda sieviete pielēca kājās un sauca. � Jums visiem jāiet no �itā darba projām! Jūs ta�u pat nejēdzat noorganizēt kārtējo gada pilnsapulci.

Citas balsis tūdaļ atsaucās: � Jā � prom! Vairāk ne�kā � prom!

Ēriks Hamfrijs saknieba lūpas; vienu mirkli izskatījās, ka viņ� kļūst nervozs, kas viņam nepavisam nebija raksturīgi. Bet tad, kaut ar skaidri saredzamām grūtībām, viņ� apvaldījās un mēģināja vēlreiz: � Mūsu �āsdienas tik�anās, kā daudzi no jums zina, ir tāda, kurai nav precedenta.

Griezīga balss viņu pārtrauca: � Tāpat kā mūsu dividen�du nolaupī�anai!

��� Varu vienīgi jums pateikt � gribēju par to runāt vēlāk, bet sacī�u tūliņ � �oreizējā dividendu izmaksas aizture bija lēmums, ko tiklab es, kā arī pārējie direktori pieņēma ar dziļu nepatiku �

Atkal tā pati balss: � Vai tu pats no savas treknās algas arī kādu daļu no�ņāpi?

��� � turklāt skaidri apzinoties, � Hamfrijs neatlaidīgi turējās, � tās neērtības, pareizāk teikt, tos smagumus, kas�

Vienlaikus norisa vairāki notikumi.

Liels, mīksts tomāts, nemaldīgi tēmēts, trāpīja priek�sē�dim tie�i sejā. Tas sa�ķīda un slapjā juceklī tecēja pār seju un krekla krāte�u.

Tas bija it kā signāls, jo tūdaļ uz skatuvi un runātāja podiju aizlidoja vēl vairāki tomāti un olas. Daudzi balles zālē sēdo�ie pietrūkās kājās; pagadījās pa kādam smējējam, tomēr vairums, raudzīdamies apkārt, �ķita iztrūcināti un likās notie�ko�o nosodām. Tai pa�ā laikā ārpusē aiz durvīm sākās jauns tracis, balsis kļuva aizvien skaļākas.

Nims stāvēja apmēram balles zāles vidū, uz kurieni bija devies, kad vado�o darbinieku grupa sakāpa uz skatuves. Viņ� lūkojās apkārt, meklēdams �ap�audes� izcelsmes vietu un sagatavojies iejaukties, ja to atradīs. Jau pa�os pirmajos mirkļos viņ� pamanīja Deiviju Bērdsongu. Glu�i tāpat kā pirmāk, tam rokā bija mazā raidstacija, un viņ� runāja; Nims domāja, ka Bērdsongs izdala rīkojumus. Lai kā Nims pūlējās izlauzties līdz Bērdsongam, tas nebija iespējams. Pa �o laiku visa balles zāle bija pārvērtusies pilnīgā ņudzeklī.

Glu�i negaidot Nims piepe�i atradās vaigu vaigā ar Nensiju Molino. Vienu mirkli pat likās, ka viņa apmulst.

Nims bija pārskaities līdz baltkvēlei. � Jums �itais, liekas, patīk, nu jūs atkal varēsiet izrakstīties savā indīgajā manierē, cik tīk.

��� Es turos vienīgi pie faktiem, Goldmen, � misis Moli�no, atguvusi pa�apziņu, smaidot atteica. � Es rakstu ar iztirzājumu, kur man tas �ķiet vajadzīgs.

�� Diezgan vienpusīgā iztirzājumā! � Viņ� impulsīvi no�rādīja pāri zālei uz Deiviju Bērdsongu un radio, ko tas turēja rokā. � Kālab negribat iztirzāt viņu?

��� Miniet man vienu saprātīgu pamatojumu, kādēļ man tas būtu jādara.

��� Man �ķiet, ka viņ� ir tas, kas �eit ceļ nemieru.

��� Vai jūs zināt, ka tā ir?

��� Nē, � Nims atzinās.

�� Nu tad paklausieties, ko es teik�u jums. Neatkarīgi no tā, vai viņ� piepalīdz vai ne, �ie nemieri notiek tāpēc, ka ļoti daudz cilvēku ir pārliecināti par Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības nepareizo vadī�anas stilu. Tā netiek vadīta tā, kā vajadzētu. Vai tie�ām jūs nekad nespēsiet paska�tīties acīs īstenībai?

Uzmetusi Nimam nicino�u skatienu, Nensija Molino aiz�gāja.

Troksnis āra aizvien pieņēmās spēkā, un jucekli balles zālē vēl pakuplināja jaunpienācēji, kas spiedās iek�ā. Tiem aiz muguras drūzmējās vēl vairāk cilvēku, da�iem rokās plakāti ar saukļiem pret KS&A.

Tikai vēlāk noskaidrojās, kas bija noticis, proti, da�i no tiem akcionāriem, kas nebija iekļuvu�i nevienā no zālēm, bija sakūdīju�i citus piebiedroties un ielauzties balles zālē ar varu. Kopā sametu�ies, tie nostūma malā ne pārāk nocietinātos �ķēr�ļus un ar savu masu pārmāca apsardzes ļaudis un pārējos KS&A darbiniekus.

Precīzi tai pa�ā laikā demonstrantu pūlis viesnīcas priek�ā bija meties policistu ķēdē un �oreiz to pārrāvis. Demonstranti gāzās iek�ā viesnīcā, devās taisnā ceļā uz balles zāli, izveidojot palīgspēkus kaujinieciskajiem akcionāriem.

Kā jau Nimam bija licies, kaut arī trūka pierādījuma, Deivijs Bērdsongs tie�ām bija �diriģējis� visus notikumus, sākot ar pirmo tomātu un turpinot ar rīkojumiem pa radio. Tāpat kā sarīkojot demonstrāciju viesnīcas priek�ā, s&gt iefiltrējās akcionāru sapulcē: vienkār�i un likumīgi, kāds ducis kustības dalībnieku, ieskaitot Bērdsongu, bija jau pirms vai�rākiem mēne�iem nopirku�i pa kādai KS&A akcijai.

Turpmākajā troksnī tikai pavisam nedaudzi klāteso�ie dzirdēja D�. Ērika Ilamfrija paziņojumu pa mikrofonu: � Sapulce tiek pārtraukta. Darbu atjaunos apmēram pēc pusstundas.

6.

Karīna savā dzīvojamā istabā apveltīja Nimu ar to pa�u starojo�o smaidu, kādu viņ� atcerējās no iepriek�ējās tik�anās. Tad viņa līdzjūtīgi sacīja:

� Zinu, ka �ī nedēļa jums bija grūta. Lasīju par jūsu apvienības pilnsapulci un kādu daļu no tās redzēju arī televīzijā.

Nims instinktīvi saviebās. Televīzijas materiāls balstījās galvenokārt uz sadursmju ainām, ignorējot oficiāli pieslēgtās piecas darba stundas ar jautājumiem, diskusijām un pieņemto rezolūciju, īsi sakot, ar visu, kas sekoja pēc pusstundu ilgā pār�traukuma. (Sprie�ot pavisam godīgi, Nims atzina, ka telekamerām bija iespēja visu uzfilmēt vienīgi pēc notikuma. Viņaprāt, būtu bijis labāk televīziju ielaist zālē.) Pusstundu ilgajā pārtrau�kumā kārtība tika atjaunota, pēc tam mierīgi turpinājās lieti�ķas sapulces gaita. Beigās nekas nebija mainījies, vienīgi visi sapulces dalībnieki bija noguru�i, tomēr atklāti bija pateikts daudz kas tāds, ko vajadzēja pateikt. Nimam par lielu pārsteigumu, nākamajā dienā vissaprātīgākais un nosvērtākais notikuma vērtējums bija lasāms California Examiner Nensijas Molino slejā.

�� Ja jums nav iebildumu, � Nims sacīja Karīnai, � man uz brīdi gribētos mūsu gadskārtējo cirku pilnīgi izdzēst no prāta.

��� Uzskatiet to par izdzēstu, Nimrod. Kas tā par pilnsa�pulci? Neesmu nekā par tādu dzirdējusi.

Viņ� pasmējās un tad sacīja: � Man ļoti patika jūsu dzeja. Vai esat kaut ko publicējusi?

Viņa papurināja galvu, un tas Nimam atgādināja, redzot viņu sē�am braucamkrēslā, ka galva ir vienīgā ķermeņa daļa, ko viņa spēj pakustināt.

�odien viņ� bija ieradies daļēji tādēļ, ka vēlējās kaut uz brīdi atbrīvoties no trakās jezgas, kas norisa apvienībā. Ta�u viņ� arī ļoti vēlējās sastapt Karīnu Slounu, un tagad Karīnas burvība un izcilais daiļums viņu savaldzināja no jauna. Viss bija glu�i tā, kā saglabājies atmiņā: mirdzo�ie gai�ie mati līdz pleciem, ideāli samērīgā seja un tīrā, vizmojo�ā āda.

Pēk�ņi Nimu pārņēma dīvaina nojausma, vai tikai viņ� nesāk iemīlēties. Ja tā, tad viss notiktu savādāk nekā citkārt, viņ� nodomāja. Cik daudz rei�u viņ� bija baudījis seksu bez mīlestības. Bet ar Karīnu būtu otrādi � tā būtu mīlestība bez seksa.

�� Es tos dzejoļus rakstu tīrā prieka pēc, � Karīna atteica. � Pirms jūsu ienāk�anas es darbojos ar runu.

Nims jau bija ievērojis rakstāmma�īnu viņai aiz muguras. Ma�īnā bija pusaprakstīta lapa. Blakus uz galda viņ� redzēja vēl da�as lapas.

��� Ap runu? Kas to runu teiks?

��� Tā domāta juristu sanāksmei. Pavalsts juristu grupa patlaban izstrādā ziņojumu par likumiem, kas skar nespējnie�kus, tiklab da�ādās māsu pavalstīs, kā arī citās zemēs. Da�i likumi ir lietderīgi, da�i ne. Es patlaban tos pētu.

��� Jūs gribat mācīt juristiem likumus?

��� Kālab ne? Juristi parasti iekūņojas teorijā. Tiem vaja�dzīgs kāds, kas pasaka, kā viņu likumi un noteikumi praktiski darbojas dzīvē. Tāpēc viņi ir palāgu�i manu palīdzību. Esmu to darījusi arī agrāk. Galvenokārt es runāju par daļēji vai pilnīgi paralizētiem cilvēkiem; palīdzu noskaidrot pārpratumus.

��� Piemēram, kādus pārpratumus?

Kamēr viņi sarunājās, otrā telpā bija dzirdami da�ādi virtuves darba trok�ņi. Kad Nims no rīta bija piezvanījis, Karīna viņu ielādza pusdienās. Tagad D�osija, tā pati izpalīdze, ko Nims bija saticis pirmoreiz, darbojās, sagatavodama maltīti.

��� Pirms atbildu uz jāsu jautājumu, man jāteic, ka nogu�rusi labā kāja, � Karīna sacīja. � Vai jās man to noliksiet ērtāk?

Nims piecēlās un nedro�i tuvojās braucamkrēslam. Karī�nas labā kāja bija pārlikta pār kreiso.

��� Lādzu, tikai pārcelict tās otrādi. Kreiso pāri laba�jai, � Karīna lieti�ķi izrīkoja; Nims pieliecās un negaidīti atklāja, ka neilona zeķēs ietērptās kājas ir slaidas un glītas. Turklāt tās bija siltas un pieskārienam tīkamas.

���� Paldies, � Karīna noteica. � Jums ir maigas ro�kas. � Ieraudzījusi Nima pārsteigumu, viņa noteica: � �is, piemēram, ir viens no pārpratumiem.

��� Kā tā?

���� Pieņēmums, ka visiem paralizētiem cilvēkiem laupīta ju�anas spēja. Ir taisnība, ka da�i tie�ām vairs neko nesajūt, bet tie, kas pārcietu�i poliomielītu, kā, piemēram, es, ir saglabāju�i spēju sajust fizisku iedarbību. Tātad � kaut arī nespēju locekļus kustināt, man tomēr piemīt spēja fiziski sajust visu to, ko sajūt vesels cilvēks. Tāpēc man rodas, piemēram, nepatīkama sajūta kājā � kāja �notirpst�, un tādēļ jāpamaina tās stāvoklis � ar cita � kā pa�reiz � jāsu palīdzību.

���� Jums taisnība, � Nims piekrita. � Man �ķiet, es neapzināti kaut ko tamlīdzīgu iedomājos.

���� Zinu. � Viņa draiski pasmaidīja. � Bet es patiesi sajutu jūsu rokas pie kājas, un, ja vēlaties zināt, man tas ļoti patika.

Nimam piepe�i ie�āvās prātā visai satrieco�a doma, ko viņ� tūdaļ padzina un sacīja: � Pastāstiet man par citiem pārpratumiem.

���� Nu, piemēram, ka kvadriplegus nevajagot uzaicināt runāt par sevi un savu nelaimi. Jūs pabrīnītos, ja uzzinātu, cik daudzi cilvēki apmulst, nonākot kontaktā ar mums, da�i pat no visas tiesas nobīstas.

��� Vai tā gadās bie�i?

�� Pastāvīgi. Pagāju�ajā nedēļā māsa Sintija mani aizveda uz restorānu pusdienās. Pienāca viesmīlis, pierakstīja Sintijas pasūtījumu un tad, uz mani nepaskatījies, jautāja: �Un ko atnest viņai7� Sintija, mīļā dvēsele, atjautāja: �Kālab jūs nepavaicājat viņai pa�ai?� Ta�u arī tad, kad es nodevu savu pasūtījumu, viesmīlis uz mani tie�i nepaskatījās.

Nims brītiņu klusēja, tad pasniedzās, saņēma Karīnas roku un paturēja to savējā. � Man ir kauns mūsu visu labad.

�� Nekaunieties. Jūs, Nimrod, viens pats izpērkat daudzu citu ļau�u vainu.

Atlaizdams vaļā tās roku, viņ� sacīja: � Kad viņreiz te biju, jūs nedaudz ierunājāties par saviem tuviniekiem.

���� �odien man nevajadzēs to darīt, jo jūs tos satiksiet, vismaz manus vecākus. Ceru, ka jums tas nebūs nepatīkami, bet viņi tūdaļ pēc pusdienām ieradīsies. Mātei �odien brīvdie�na, bet tēvs strādā tepat netālu savā sanitārtehniķa darbnīcā.

Karīna paskaidroja, ka vecāki pamatā esot austrie�i un pusaud�u vecumā trīsdesmitajos gados atvesti uz Savienota�jām Valstīm, jo Eiropā sāku�i sabiezēt drūmi mākoņi. Kalifornijā viņi bija iepazinu�ies un apprecēju�ies. Viņiem piedzi�mu�as divas meitas � Sintija un Karīna. Tēva dzimtais uzvārds bija Slonhauzers, kas naturalizējoties angliskots par Slounu. Karīna un Sintija neko nezināja par savu austrie�u cilmi, bet tika audzinātas kā visi amerikāņu bērni.

��� Sintija tātad ir vecāka par jums?

��� Trīs gadus vecāka un ļoti skaista. Mana lielā māsa. Man gribētos drīzumā jās ar viņu iepazīstināt.

Trok�ņi virtuvē apklusa, un parādījās D�osija, kas ieripināja istabā apkrautus tējas ratiņus. Viņa veikli uzstatīja Nimam priek�ā mazu saliekamu galdiņu un iestiprināja plātni Karīnas braucamkrēslā. Pēc tam salika viņam priek�ā ēdienu no tējas ratiņiem � aukstu lasi un salātus, siltu fran�umaizi. D�osija piepildīja arī vīna glāzes � ar vēsinātu Lois Mārtiņi Pinot Chardonnay.

��� Katru dienu es vīnu nevaru atļauties, � Karīna sacīja. � Bet �ī ir īpa�a diena, jo jūs esat atgriezies.

D�osija viņai jautāja: � Vai man tevi pabarot vai varbūt to izdarīs misters Goldmens?

��� Nimrod, � Karīna jautāja, � vai jūs būtu ar mieru?

��� Jā, � viņ� atbildēja, � bet, tiklīdz es darī�u kaut ko aplam, aizrādiet man to.

��� Īstenībā tur nekā sare�ģīta nav. Kad es atvēr�u muti, sastumiet tur iek�ā kaut ko ēdamu. Jums būs divreiz vairāk darba, nekā pa�am ēdot.

Uzmetusi Karīnai skatienu un zino�i pavīpsnājusi, D�o�sija aizgāja atpakaļ uz virtuvi.

��� Nu redzat, � Karīna sacīja, kamēr maltīte turpinājās un viņa iebaudīja mazu malciņu vīna. � Jums izdodas ļoti labi. Vai jūs, lūdzu, nenoslaucītu man lūpas? � Tā pastiepa viņam pretī seju, un viņ� salvetē noslaucīja tai lūpas.

Turpinādams barot Karīnu, viņ� nodomāja, ka �ī kopējā darbo�anās rada tādu tuvības sajūtu, kādu viņ� nekad nebija pārdzīvojis. Tai piemita gandrīz kaut kas erotisks.

Kad maltīte tuvojās beigām un kopības sajūtu piedevām bija pastiprinājis vīns, Karīna sacīja:

�� Esmu jums tik daudz stāstījusi par sevi. Tagad pastās�tiet jās kaut ko par savu dzīvi.

Viņ� sāka visai nevērīgi, pastāstīdams �o to par saviem vecākiem, zēna gadiem, par apprecē�anos ar Ruti, par saviem bērniem � Leu un Bend�iju. Tad, Karīnas jautājumu uzjun�dīts, viņ� ieminējās par �aubām, kas pēdējā laikā nomāca � par savu reliģisko mantojumu, apcerēja, vai bērni to turpinās, par savas dzīves tālākajiem mērķiem, par savas laulības nākotni � ja tāda vispār paredzama.

���� Tā � pietiek, � viņ� pēdīgi noteica. � Neesmu atnācis �urp, lai jūs garlaikotu.

Karīna smaidīdama papurināja galvu. � Nedomāju, ka tas jums kādreiz varētu izdoties, Nimrod. Jūs esat sare�ģīts cilvēks, un sare�ģītie cilvēki ir visinteresantākie. Bez tam jūs man patīkat vairāk, nekā man sen kāds cilvēks paticis.

���� Man ir tie�i tāda pati sajūta attiecībā pret jums, � Nims atteica.

Karīnai sejā iesitās viegls sārtums. � Nimrod, vai jūs vēlētos mani noskūpstīt?

Piecēlies un paspēris pāris soļu, kas viņus �ķīra, viņ� klusu atbildēja: � Man ļoti to gribētos.

Viņas lāpas bija siltas un kairas. Skūpsts ieilga. Ne vienam, ne otram negribējās to pārtraukt. Nims pastiepa rokas, lai pievilktu Karīnu tuvāk klāt, kad spalgi ieskanējās zvans, varēja dzirdēt atveramies ārdurvis, ieskanējās balsis � D�osijas un vēl divas citas. Viņ� pakāpās atpakaļ.

Karīna klusu pa�ukstēja: � Sasodīts! Cik traki nelai�kā! � Tad uzsauca: � Nāciet iek�ā! � Un jau minūti vēlāk bilda: � Nimrod, iepazīstieties ar maniem vecākiem.

Pavecs, cienīga izskata vīrs kupliem, cirtainiem, sirmojo�iem matiem un vēja ārdētu seju pastiepa Nimam pretī roku. Runājot viņa balsij bija dobja guturāla pieskaņa, kas nodeva austrie�u cilmi.

��� Es esmu Luters Slouns, mister Goldmen. Un �ī ir mana sieva Henrieta. Karīna mums ir stāstījusi par jums, un pa�i esam redzēju�i jūs televīzijā. � Roka, ko Nims satvēra, bija fiziska darba strādnieka roka, cieta un asa, ta�u izskatījās tāda, kas bie�i tiek berzta, lai būtu tīra; arī nagi bija rūpīgi iztīrīti. Lai gan Luters Slouns bija ģērbies tai pa�ā kombine�zonā, kādā tikko strādājis, tomēr ietērps liecināja par rūpīgu kop�anu un vairākās vietās bija kārtīgi salāpīts.

Karīnas māte sarokojās ar Nimu. � Tas ir gau�ām labi, mister Goldmen, ka lāgiem apciemojat mūsu meitu. Es zinu, ka viņai tas sagādā prieku. Un līdz ar to ari mums.� Viņa bija neliela auguma, glīti sakopta sieviete, vienkār�i ģērbusies, pakausi mezglā savītiem matiem; likās, ka viņa ir vecāka par vīru. Nims nodomāja, ka savulaik viņa bijusi skaista, ar ko arī izskaidrojama Karīnas pievilcība, bet tagad sejā jau iezī�mējās vecums un gurdenums. Nimam likās, ka tiklab viens, kā otrs tur jau sen atradu�i mājvietu.

��� Mana klātbūtne �eit izskaidrojama pagalam vien�kār�i, � Nims centās pārliecināt māti. � Man patīk būt Karīnas tuvumā.

Kad Nims atgriezās savā krēslā un Slounu pāris arī bija apsēdu�ies, D�osija ienesa istabā pamatīgu kafijkannu un �etras tases. Misis Slouna salēja kafiju tasēs un palīdzēja Karīnai.

�� Tētiņ, � Karīna ierunājās. � Kā tev ar darbiem?

��� Ne tik labi, cik varētu būt, � Luters Slouns nopūzda�mies atteica. � Materiāli ir tik dārgi un ik dienu kļūst dārgāki; jums, mister Goldmen, pa�am tas glu�i labi zināms. Un tā nu, kad saskaitu kopā visu, cik esmu maksājis, un klāt pieskaitu vēl savu darbu, tad cilvēki domā, ka es tos �maucu.

��� Zinu, � Nims atteica. � Mūs apvienībā apsūdz par to pa�u un ari to pa�u iemeslu dēļ.

�� Nūjā, bet jūsējā apvienībā ir liela ar varenu aizmuguri. Mans uzņēmums ir sīks un niecīgs, nodarbinu tikai trīs cilvēkus un pats visu laiku strādāju līdzi, un da�dien, mister Goldmen, ticiet vai ne, īstenībā pūliņi vispār nav atmaksāju��ies. Bez visa tā vēl nāk klāt tie valdības papīri, kad es jums saku � nenorakstīties, un vismaz puse tāda, ka ne saprast, priek� kā tie vajadzīgi. Augiem vakariem un nedēļas nogalēs sē�u, aizpildīdams anketas, un par to man neviens nemaksā.

Ilenrieta Slouna atgādināja vīram: � Luter, nav ta�u visai pasaulei jānoklausās mūsu problēmās.

Viņ� paraustīja plecus. � Man jautāja, kā klājas darbā. Es atbildēju.

��� Neatkarīgi no tā visa, Karin, � Henrieta sacīja, � nekas no tā visa neskar tavu dzīvi, kā arī to, ka tu savu pikapu dabūsi. Esam sagrabināju�i jau gandrīz visu iemaksai vajadzīgo naudu, atlikumu aizņemsimies.

��� Māt, � Karīna pretojās, � es jau pirmāk sacīju, ka nav jāsteidzas. Es glu�i labi arī tāpat tieku ārā. D�osija par mani parūpējas.

��� Tas tomēr nenotiek tik bie�i, cik varētu notikt vai cik bie�i tu to vēlētos. � Mātes seja kļuva ļoti apņēmīga. � Tas pikaps būs. To es tev apsolu, mīļā. Un būs drīz.

�� Arī es esmu par to domājis, � sarunā iesaistījās Nims.

���� Kad es pēdējoreiz biju �eit, Karīna ieminējās, ka vēlētos mikroautobusu, kurā var ievietot braucamkrēslu. Busiņu va�dītu D�osija.

��� Vai jūs tagad visi nevarētu beigt par to raizēties, � stingri noteica Karīna. � Lūdzu!

���� Es neraizējos. Es tikai atcerējos, ka mūsu apvienība KS&A da�kārt izpārdod gadu vai divus lietotus mikroauto�busus, lai aizstātu tos ar jauniem. Daudzas no �īm ma�īnām ir labā stāvoklī. Ja jūs gribētu, es labprāt palūgtu kādu no mūsu speciālistiem izraudzīties piemērotu ma�īnu, par kuru varētu salīgt.

Luters Slouns atplauka. � Tā būtu ļoti liela palīdzība. Protams, lai cik labs būtu �āds mikroautobuss, tas tomēr jāpārveido tā, lai varētu uzņemt braucamkrēslu.

��� Varbūt, ka mēs varēsim izlīdzēt arī �ai ziņā, � Nims sacīja. � Dro�i nemāku teikt, ta�u ievāk�u ziņas.

�� Mēs jums iedosim savu telefona numuru, � Henrieta sacīja. � Tad varēsiet piezvanīt, ja jums būs kādas jaunas ziņas.

��� Nimrod, � Karīna piebilda, � Jūs patie�ām esat mīļ� un pavisam brīni�ķīgs.

Viņi turpināja tērzēt, līdz Nims paskatījās rokaspulkstenī un iztrūkās, redzēdams, cik ilgi jau ciemojies. Viņ� paziņoja:

��� Man nu jāiet.

���� Ari mums jāiet, � Luters Slouns sarosījās. � Es atjaunoju gāzes vadu kādā vecā ēkā tepat tuvumā � jūsu gāzei, mister Goldmen, un darbs �odien jāpabeidz.

��� Un, ja gadījumā jūs domājat, ka man nav darba, � ieteicās Karīna, � tad atgādinā�u, ka arī man jāpabeidz iesāktā runa.

7-�

193

Vecāki sirsnīgi atvadījās. Nims viņiem sekoja. Ta�u pirms aizie�anas viņi īsu brītiņu palika divatā, un Nims noskūpstīja Karīnu otrreiz, nolēmis noskūpstīt to uz vaiga, ta�u tā pa�grieza galvu tā, ka viņu lāpas sastapās. Mulsino�i smaidīda�ma, viņa pa�ukstēja: � Atnāc drīz atkal.

Slouni un Nims liftā, lejup braucot, bija vieni pa�i; kādu mirkli viņi, katrs savām domām nodevies, klusēja, Tad Henrieta monotonā balsī ierunājās: � Mēs cen�amies darīt Karī�nas labā visu, ko spējam. Da�kārt vēlamies, kaut spētu vairāk. � Grūtums un nogurums, ko Nims bija ievērojis jau pa�ā sākumā � izteiksme, kas drīzāk atgādināja zaudētas cīņas bezcerību � atkal pavīdēja acīs.

Viņ� klusu atsaucās: � Man neliekas, ka Karīna to izjustu tādā veidā. No tā, cik viņa man ir teikusi, liekas, ka viņa augstu novērtē visu, ko viņas labā darāt.

Henrieta strauji papurināja galvu, tā ka matu mezgls pakausī sa�āpojās. � Lai mēs darītu ko viņas labā darīdami, tas ir tikai pats mazākais, ko varam. Viss, viss ir tikai no�ēlojams mēģinājums vērst par labu to, ko esam nodarīju�i Karīnai � pirms daudziem gadiem.

Luters maigi pieskārās sievas rokai. � Liebchen, mēs esam tik neskaitāmas reizes to pārrunāju�i. Nesāpini sevi lieki. No tā, ka tu dari sev pāri, nevienam nav nekāda labuma.

Viņa strauji apsviedās pret vīru. � Tu ta�u nokaujies ar tām pa�ām domām, pats labi zini, ka tā ir.

Luters nopūtās, tad spēji noprasīja Nimam: � Vai Karī�na jums ir teikusi, ka viņa izslimojusi poliomielītu?

Nims palocīja galvu. � Jā.

��� Vai viņa jums ir teikusi, kā? Un kāpēc?

��� Nē. Neko tie�u.

��� Viņa parasti to nedara, � Henrieta piebilda.

Viņi bija nobrauku�i lejā, izkāpa no lifta un palika kavējamies tuk�ajā gaitenī, kamēr Henrieta Slouna turpināja:

�� Karīnai bija piecpadsmit gadu, viņa vēl mācījās vidus�skolā. Bija izcilniece. Aktīvi sportoja. Viss likās ļoti labi.

��� Tas, ko mana sieva īstenībā grib pateikt, � Luters sacīja, � ir, ka tovasar mēs abi gatavojāmies aizbraukt uz Eiropu. Bija iecerēts brauciens grupā kopā ar citiem tautie��iem � gribējām apmeklēt da�as svētvietas. Bijām noorgani�zēju�i, ka mūsu prombūtnes laikā Karīna dzīvos vasaras nometnē. Mēs nospriedām, ka laukos pavadīta vasara viņai nāktu vienīgi par labu. Mūsu vecākā meita Sintija pirms diviem gadiem arī bija uzturējusies tanī nometnē.

�� īstā patiesība tomēr ir tā, ka mēs par sevi domājām vairāk nekā par Karīnu, � Henrieta iespraucās vidū.

Viņas vīrs turpināja tā, it kā nebūtu pārtraukts. � Ta�u Karīna negribēja braukt uz nometni. Viņa tolaik satikās ar vienu zēnu, un tas nekur projām no pilsētas nebrauca. Karīna vēlējās vasaru pavadīt mājās, lai būtu kopā ar savu draugu. Bet Sintija tad jau vairs nebija pie mums. Tātad Karīna būtu palikusi viena.

�� Karīna nelikās mierā un strīdējās ar mums vienā ga�balā, � stāstu atkal pārņēma Henrieta. � Viņa sacīja, ka it labi iztik�ot viena pati, un, kas attiecoties uz to zēnu, mēs varot viņai uzticēties. Viņa pat ierunājās par kaut kādu priek�nojautu � ja viņa darī�ot tā, kā vēlamies mēs, notik�ot kaut kas ļauns. To es nekad neesmu spējusi aizmirst. Nekad neaizmirsī�u.

Domādams pats par savu dzīvi, Nims iztēlojās aprakstīto ainu: Slouni, samērā jauni vecāki, Karīna, tikko izvīstījusies no bērnības, katram sava cie�a griba � tik at�ķirīga no visa tā, kas izveidojās vēlāk.

Valodu vēlreiz pārņēma Luters, runādams ātri, it kā gribētu drīzāk pabeigt, lai sakāmais būtu pateikts. � Iznāca tie�ām asa ģimenes ķilda �mēs abi uz vienu roku, Karīna pret mums. Mēs uzstājām, ka viņai jābrauc uz nometni, un galu galā viņa arī aizbrauca. Kamēr viņa bija tur, bet mēs Eiropā, izcēlās strauj� poliomielīta uzliesmojums. Karīna bija viens no upuriem.

�� Ja vien viņa būtu palikusi mājās, kā pati vēlējās� � Henrieta iesāka.

��� Pietiek! � vīrs uzsauca. � Esmu pārliecināts, ka misters Goldmcns saprata, kā viss norisa.

��� Jā, � Nims klusu atteica. � Liekas, ka sapratu. � Viņ� atcerējās, ko Karīna bija viņam rakstījusi pēc tam, kad notika nelaime ar Voliju Tolbotu.

�Ja vien� �itais vai tas

�odien vai todien

Būtu citādi noticis, kaut par pirksta platumu citādi�

Ja nebūtu darīts kas nevajadzīgs

7*

195

Vai kaut kas vajadzīgs nedarīts palicis!

Tagad viņ� visu saprata labāk. Tad, saprazdams, ka vajadzētu kaut ko sacīt, bet īsti nezinādams, ko, lūkoja izlāpīties: � Man �ķiet, jums nevajadzētu vainot sevi par nelaimīgu apstākļu sakritību�

Viens Lutera skatiens un īss: � Lūdzu, mister Goldmen, � viņu apklusināja. Nims tagad atskārta to, ko būtu vajadzējis instinktīvi sajust. �eit vairs nekas nebija sakāms; visi argumenti jau agrāk bija iztirzāti un pārcilāti, visi bija dedzīgi noraidīti. Nav nekādas iespējas, nekad nav bijis iespē�jas kaut par elpas tiesu atvieglot �o divu cilvēku nastu, viņiem tā jānes līdz mū�a galam.

��� Henrietai taisnība, � Luters sacīja, � es visu laiku domāju to pa�u, ko domā viņa. Mums sava vaina jāpaņem līdzi kapā.

Sieva piebilda: � Tagad jūs redzat, kas man prātā, kad saku � lai mēs darītu ko darīdami, strādātu kā strādādami, cenzdamies sakrāt naudu Karīnas busiņam, īstenībā tas viss nav itin nekas.

��� Nesakiet, ka nekas, � teica Nims. � Visam, ko jūs darāt, ir nozīme, tas ir daudz daudz vairāk nekā nekas.

Viņi izgāja no gaiteņa ārā uz ielas. Nima ma�īna bija novietota tikai da�us jardus atstatu.

��� Pateicos, ka jūs man to visu izstāstījāt, � viņ� sacīja. � Lūko�u, cik vien drīz iespējams, kaut ko darīt tā mikroau�tobusa lietā.

Kā Nims jau bija pieradis gaidīt, pēc divām dienām arī sagaidīja Karīnas nākamās vārsmas:

Vai bērnībā

Tu kādreiz cilpoji pa ietvi,

Aizrāvies pats savā sagudrotā spēlē:

Ka nedrīkst kāju spert uz ieplīsuma bruģī?

Un vēlāk � liels un pieaudzis �

Vai prātā divkosīgi vairījies

No smalkiem plīsumiem,

Vai, cienīgi uz virves balansējot,

No kritiena gan bijies,

Tomēr kārē slepena Nelaimi klāt tī�i vilināji?

Vai teicu �nelaimi�?

Kāds aplams, nomaldījies vārds!

Ne katrs kritiens nāvi nes,

Ne katastrofu baigu.

Viss staro spo�umā un laimē,

Ja gadās iekrist mīlā

Kā dūnu spilvenā.

Vai viedais prāts tad atgādina: Kritiens paliek kritiens? Pēc tam jau sāpēs, sūrstēs, Kaulus lauzīs tik un tā. Bet ne tūliņ, vien vēlāk � To prātā liec! Ti�! Skic!

Prom, viedais prāts!

Lai dzīvo smalkie plīsumi

Un virves bīstamās!

Kālab prātam klausīt,

Kālab viedam būt? Kur� gan to grib?

Es ne.

Un tu?

7.

Temats bija Tjunipa.

����� Runāt ar �ās pavalsts gubernatoru � vienalgaL par ko, � savā strupajā bostonie�a manierē noskaldīja D�. Ēriks Hamfrijs, � ir glu�i tas pats, kā iebāzt roku ūdens spainī. Tiklīdz izņemat roku ārā, ūdens ir pilnīgi tāds pats, kā bijis. It kā tā roka tur nekad nebūtu bijusi iemērkta.

���� Izņemot to, ka jūsu roka gan būtu slapja, � papildi�nāja Rejs Paulsens.

��� Samirkusi, � priek�sēdis pārlaboja.

��� Es jūs brīdināju, � sacīja Terēza van Bāreņa. � Brī�dināju tūliņ pēc strāvas padeves pārtraukuma pirms diviem mēne�iem, teicu jums, ka cilvēkiem ir īsa atmiņa � arī politiķiem, un ka tiklab grūtības ar elektrību, kā ari cēloņi, kas tās izraisa � viss būs ļoti drīz aizmirsts.

��� Atmiņa nav gubernatora smagākā problēma, � Os�kars O'Braiens viņai atgādināja. Ģenerālapspriede ar Ēriku Hamfriju bija notikusi nesenajās sēdēs pavalsts galvaspilsētā, kurās tika apspriesti ierosinājumi jaunu spēkstaciju celtniecī�bai, ieskaitot arī Tjunipas projektu. O'Braiens turpināja: � Māsu gubernatoram ir tikai viena vaina. Viņam gribas kļūt par Savienoto Valstu prezidentu. Tik briesmīgi gribas, ka acīs cērtas.

��� Kas zina, � ieteicās Nims Goldmens, � varbūt no viņa iznāktu labs prezidents.

�� Var jau būt, � O'Braiens nepretojās. � Bet atliku�ajā laikā, kamēr tas vēl nav noticis, Kalifornija ir kā kuģis bez stūres, ar pavalsts galvu, kam nav savas stājas un kas negrib neko nozīmīgu izlemt. Negrib pieņemt nevienu lēmumu, kas varētu aizvainot kaut vienu vienīgu vēlētāju.

��� Mazliet pārspīlēti, � sacīja Ēriks Hamfrijs, � tomēr tā ir mūsu problēmas būtība.

���� Līdz ar to, � O'Braiens piebilda, izpūzdams cigāra dūmus, � tie�i tas pats � tikai at�ķirīgu iemeslu dēļ � ir attiecināms uz jebkuru sabiedrisko darboni Sakramento.

Visi pieci spriedēji neformālā sarunā bija sasēdu�i Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības galvenajā mītnē priek�sē�a darba telpu mājīgajā priek�istabā.

Pēc nepilnām divām nedēļām bija paredzēts sākums atklā�tajām diskusijām par plānotās, ar oglēm darbināmās elektro�stacijas projektu Tjunipā. Un, lai gan projekts bija Kalifornijai vitāli svarīgs � kā to privāti atzina ari gubernators, viņa palīgi un juridiskie padomnieki, tomēr politisku apsvērumu dēļ neviens neatbalstīja Tjunipas plānu. Elektrības ra�otājiem �is ceļ� bija �jāiet vieniem pa�iem�, lai cik spēcīga bija opozīcija.

Gubernators bija noraidījis vēl vienu KS&A lūgumu, proti, lai visas tās instances, kas būs iesaistītas Tjunipas projekta licenzē�anā, iesniegumu un paskaidrojumus apvie�notu vienā kopējā diskusijā, tādējādi procesu paātrinātu, kas tie�ām bija nepiecie�ams. Nekā � visām procedūrām jānotiek noteiktajā kārtībā. Tas nozīmēja garas, nogurdino�as, gandrīz vai bezgalīgas spriedelē�anas un argumentus �etrās atsevi�ķās valdības institūcijās, kas it kā sprieda katra no sava aspekta, tomēr ļoti bie�i dublējās vai pat trīskār�i uzgula cita citai.

Terēza van Būrena jautāja: � Varbūt gubernators vai kāds cits tomēr būs ar mieru mainīt iepriek�ējos uzskatus?

��� Vienīgi tad, kad tie nekrietneļi pamanīs kaut ko pa��iem noderīgu, � Rejs Paulsens norūca. � Neko viņi negro�zīs un nedarīs. � Paulsens bija neganti apskaities un sarūgti�nāts par bezjēdzīgi ieilgu�o celtniecības plānu apstiprinā�anas procesu. Tā kā viņa pārziņā bija strāvas sagāde, tad nākotnē viņu gaidīja gau�ām nepatīkamais pienākums noteikt strāvas piegādes pārtraukumus, kas bās nepiecie�ams.

��� Rejam taisnība, � O'Braiens apstiprināja. �Mēs labi zinām, kā tā Sakramento banda uzvēla mums visu vainu par kodolstacijām: kuluāros ne�aubīgi piekrita, cik atomelektro�stacijas nepiecie�amas, bet pateikt balsī un atklāti � to viņiem iek�as neturēja.

��� Tā nu ir, � Hamfrijs nīgri noteica, � vai mums tas patīk vai nepatīk, viss atkārtojas no jauna. Tagad parunāsim par Tjunipas publiskajām diskusijām. Gribu dalīties domās ar jums. Mums �inīs diskusijās jāpiedalās ar vispla�āko vērienu. Māsu prezentācijai jābalstās uz faktiem, tai jābūt pamatotai, rimtai, ar pa�cieņu. Jautājumu krustugunīs visu mūsu darbi�nieku atbildēm jābūt pieklājīgām un pacietīgām. Opozīcija turēsies pie savas taktikas, mēģinās mūs izprovocēt. Provokā�cija mums jāatspēko, un es vēlos, lai visi mūsu cilvēki būtu par to instruēti.

�� Tas tiks izdarīts, � noteica O'Braiens.

Rejs Paulsens uzmeta drūmu skatienu Nimam. � Neaiz�mirstiet, ka tas attiecas uz jums.

Nims saviebās. � Es jau praktizējos savaldībā, Rej, arī �obrīd.

Ne viens, ne otrs nebija aizmirsu�i savu sadursmi tanī va�dības apspriedē, kurā Nims un van Būrena aizstāvēja stingro līniju, runājot publiskas uzstā�anās reizēs par elektrības problēmām, bet Paulsens un vairākums pārējo aizstāvēja pretēju taktiku. Sprie�ot pēc priek�sē�a nupat izteiktajām instrukcijām, spēkā paliks �mērenā līnija�.

� Vai jums, Oskar, vēl joprojām liekas, ka tajās diskusi�jās bātu nepiecie�ams piedalīties man personiski? � Ēriks Hamfrijs jautāja.

O'Braiens palocīja galvu. � Pilnīgi noteikti.

Aiz nule uzdotā jautājuma slēpās Hamfrija nevēlē�anās piesaistīt sev pla�as sabiedrības uzmanību. Pēdējās desmit dienās vēl divas reizes bija eksplodēju�as bumbas KS&A teritorijās, tomēr nenodarot nekādu ievērojamu postu, vienīgi atgādinot, ka apvienība un tās personāls joprojām ir apdrau�dēti. Nupat iepriek�ējā dienā kādā radiostacijā pa telefonu bija atskanējis brīdinājums, paziņojot, ka �visā drīzumā vēl citi noziedznieki no Kalifornijas Saslauku un Atkritumu ap�vienības vadības tiks saukti pie atbildības par viņu nekrietna�jiem darbiem�.

O'Braiens mierinādams piebilda: � Apsolu, Ērik, ka tā jums būs tikai īsa uznāk�ana, bet jums diskusijā katrā ziņā jāuzstājas, tas mums ir nepiecie�ams.

Priek�sēdis nopātās. � Nu, labi.

Nims ar �ķērmu humoru nodomāja, ka viņam pa�am, kā parasts, nebūs lemts tikt lēti cauri. Gaidāmajā nopratinā�anas diskusijā viņ� būs galvenais liecinieks, jo pārējie vado�ie speciālisti liecinās tikai par tehniskiem jautājumiem. Tie�i viņ� atklās klausītājiem Tjunipas projekta pla�o vērienu. Oskars O'Braiens vadīs liecinieku nopratinā�anu.

Nims un O'Braiens jau bija pāris rei�u izmēģināju�i �ādu pratinā�anu: mēģinājumos bija piedalījies arī Rejs Paulsens.

Strādājot �ajā laukā kopā ar O'Braienu, Paulsens un Nims bija apspiedu�i savstarpējās preti�ķības un da�ubrīd gandrīz sadraudzēju�ies.

Izmantojot labvēlīgo momentu, Nims bija ierunājies Paulsenam par kādu lietotu mikroautobusu Karīnas Slounas vajadzībām, jo transporta bāze bija viena no Paulsena pārval�dītajām apak�vienībām.

Nims jutās nedaudz pārsteigts, ka Paulsens bija izrādījis interesi un gatavību palīdzēt. Jau �etrdesmit astoņas stundas pēc sarunas viņ� bija sameklējis piemērotu busiņu, kas drīzu�mā nāks pārdo�anā. Pat vairāk � Rejs Paulsens pats izgata�voja rasējumu furgona pārveido�anai, piemērojot to tā, lai invalīda krēsls, iebraukts ma�īnu, tiktu tur nostiprināts. Ka�rīna piezvanīja Nimam un pateica, ka KS&A mehāniķis bijis pie viņas, izmērījis braucamkrēslu un pārbaudījis visus elek�trības kontaktus.

��� Gandrīz vai vislabākais, kas man jebkad dzīvē atgadī�jies, bija tas, Nimrod, ka tu ieraudzīji kartē to sarkano aplīti un pēc tam atnāci pie manis. Runājot par to, Nimrod, gribu jautāt � kad tu akai atnāksi? Ceru, ka drīz. � Viņ� apsolīja, ka tie�ām drīz. Vēlāk Nims bija piezvanījis Karīnas vecākam Luteram un Henrietai, kas bija patiesi sajūsmināti par mik�roautobusu un solījās tūdaļ nokārtot aizņēmumu bankā, lai segtu izdevumu lielāko daļu.

Oskara O'Braiena balss atsauca Nimu atpakaļ īstenībā.

��� Pieņemu, ka jūs visi saprotat, cik ilgi draud ievilkties visa �ī Tjunipas projekta jezga.

Paulsens drūmi nodūca: � Sasodīti ilgi.

�� Kāds ir jūsu cerīgākais variants, Oskar? �jautāja van Būrena.

��� Pieņemot, ka mums labi veiksies visos diskusiju setos, un pieļaujot iespēju, ka izdosies iztikt bez tiesu darbiem, pēc kuriem tieksies opozīcija, es teiktu, ka jārēķinās ar se�iem vai septiņiem gadiem. � Ģenerālpadomnieks pa�ķirstīja papīrus.

��� Jūs dro�i vien interesē arī izdevumi. Mani dati liecina, ka mūsu izdevumi par atļauju uzsākt celtniecību būs � neatka�rīgi no tā, vai uzvarēsim vai zaudēsim � piecarpus miljoni dolāru. Vides izpēte izmaksās vēl pāris miljonu, turklāt mēs nebūsim apvērsu�i ne lāpstas tiesu zemes līdz brīdim, kad saņemsim licenci celtniecībai.

�� Lūdzu, Tes, � Ēriks Hamfrijs sacīja preses direktorei,

��� nodro�iniet, lai �ī informācija tiktu jo pla�i izplatīta.

��� Centī�os, � van Būrena atteica, � kaut gan neuzņe�mos garantēt, ka sevi�ķi daudzi ārpusnieki par to interesēsies vai raizēsies.

�� Gan sāks raizēties, kad tiem mājās apdzisīs gaisma, � Hamfrijs atcirta. � Bez tam es gribu, lai no jauna tiktu atgādināts par abiem mūsu pārējiem projektiem � Velna Vārtu spēkstaciju ādeni un Finkāslas ielejas ģeotermisko staciju.

� Ja vien viss izdosies labi, � O'Braiens sacīja. Viņ� ziņoja, ka pagaidām vēl nav sasniegts nekas vairāk kā pirmie mēģinājumi izlauzties cauri birokrātijas d�ungļiem. Visas lie�lās grūtības vēl priek�ā, un to esot bez skaita. Tai pa�ā laikā veidojas milzīga opozīcija pret Velna Vārtiem un Finkāslu�

Nims klausījās un juta ceļamies spīvas dusmas par smag�nējo, neiedarbīgo sistēmu un apvienības gļēvo bezspēcību ķerties pie asākiem uzbrukumiem. Nims zināja, ka diskusijās par Tjunipu viņu gaida nepatik�anas un grūtības: pūles saval�dīties un saglabāt mieru, apvaldīt asos vārdus, kas paustu patiesību par īsteno stāvokli.

8.

D�. Ēriks Hamfrijs ar sarkani pietvīku�u seju, neveikli juzdamies, sēdēja paaugstinātajā liecinieku krēslā ar cieto, taisno atzveltni. Viņ� tur atradās jau pusdienu � vairākas stundas ilgāk par Oskara O'Braiena solīto �īso uznāk�anu�.

Trīs soļu attālumā no viņa tiesas zālei līdzīgajā telpā, lieciniekā cie�i raudzīdamies, ar lielo augumu tam gandrīz pāri pārliekdamies, stāvēja Deivijs Bērdsongs, viegli �ūpo�dams un zvārodams smagsvara augumu no kāju pirkstgaliem uz papē�iem un atpakaļ.

� Tā kā jums, �ķiet, nav īsti lāgā ar dzirdi, es savu jautājumu atkārto�u. Cik jūs ik gadu saņemat algā?

Ilamfrijs, kas, jautājumam pirmoreiz izskanot, bija vilcinā�jies, tagad paskatījās uz O'Braienu, kur� sēdēja pie diskusijas pilnvaroto galda. Juriskonsults tikko manāmi paraustīja plecus.

Lūpas stīvi atiezis, KS&A priek�sēdis atbildēja: � Div�simt �etrdesmit piecus tūksto�us dolāru.

Bērdsongs nebēdnīgi atmeta ar roku. � Ko nu, mīlīt, jūs esat mani pārpratis. Es nejautāju par Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības kopējo kapitalizāciju. Es tikai gribēju jautāt, cik jūs gadā nopelnāt.

Hamfrijs nīgri atteica: � Es jums minēju pareizo skaitli.

��� Nē, tam nu gan es nespēju ticēt! � Bērdsongs teatrāli iesita sev pa pieri. � Es nudien nespēju noticēt, ka ir cilvēks, kas viens pats nopelna tādu naudu. � Viņ� gari un nozīmīgi nosvilpās. � Vāāā!

No publikas karstajā, pārpildītajā diskusijas zālē kā at�balss ieskanējās tādi pa�i svilpieni un tādi pa�i �Vāāā�. Kāds iesaucās: � Un mums, patērētājiem, par to jāmaksā! Kas par daudz, tas par daudz! � Asprātīgo iztaujātāju sveica aplausi un grīdas dimdinā�ana.

Pie paaugstinātā tiesne�u galda saieta vadītājs pasniedzās pēc āmuriņa. Ar to viņ� viegli uzsita pa galdu un atgādināja: � Kārtību! � Pilnvarotais saieta vadītājs bija gadus trīsdes�mit piecus gadus vecs, sārtu, zēnisku seju, un �ajā amatā iecelts, kad gadu bija nokalpojis valdo�ajā partijā. Pēc profe�sijas viņ� bija grāmatvedis, un klīda valodas, ka viņ� esot gubernatora radinieks.

Kad vado�ais pilnvarotais ierunājās, O'Braiens piecēlās kājās un jautāja: � Priek�sē�a kungs, vai ir nepiecie�ams tā vārdzināt manu liecinieku?

Pilnvarotais noskatīja Bērdsongu, kas atkal bija ieģērbies savā �formas tērpā� � apdilu�ajās d�īnās, ko�i rātotā kreklā ar neaizpogātu apkaklīti, tenisa �ībām kājās. Hamfrijs bija viņam krass pretstats savā Ņujorkā pie de Lisi pirktajā uz�valkā ar vesti un visādā ziņā nevainojamu izskatu.

�� Jās uzdevāt jautājumu un saņēmāt atbildi, mister Bērdsong, � pilnvarotais sacīja. � Teātra uzvedums mums te nav nepiecie�ams. Lūdzu, turpiniet.

��� Noteikti, priek�sē�a kungs, � Bērdsongs no jauna pie�ūpojās pie Ērika Hamfrija. � Jūs tātad sacījāt � divsimt �etrdesmit piecus tūksto�us dolāru?

�� Jā, sacīju.

��� Vai vēl kādas kompensācijas nāk kopā ar to lielo siera rituli� � (Smiekli publikā) � Atvainojiet, ar apvienības priek�sē�a algu? Varbūt personisks limuzīns?

��� Jā.

��� Ar visu �oferi klāt?

�� Jā.

��� Plus vēl trekna reprezentācijas nauda?

��� Negribētos to nosaukt par treknu, � Hamfrijs īgni noteica.

��� Vai būtu jāsaka � milzīga?

Atkal smiekli.

D�. Ērika Hamfrija dziļā nepatika pamazām kļuva redza�ma. Būdams augsta līmeņa administrators, nepieradis pie rupjām vārdu kaujām, viņ� nebija pietiekami apbruņots pre�tinieks Bērdsonga afektētajai izrādei. Viņ� salti atbildēja:

��� Mani pienākumi da�kārt ir saistīti ar zināmiem izde�vumiem, ko sedz apvienība.

�� Par to es ne�aubos.

O'Braiens atkal paslējās kājās. Vado�ais pilnvarotais ar mājienu uzaicināja to apsēsties un aizrādīja: � Aprobe�ojie�ties ar jautājumiem, mister Bērdsong.

Bārdainis plati pasmaidīja: � Klausos, ser!

Nims, sēdēdams publikas daļā, aiz dusmām smaka vai nost. Kāpēc Hamfrijs neatbild tie�i, agresīvi, kā varētu un kā vajadzētu? Piemēram: mana alga, mister Bērdsong, nav nekāds noslēpums, jo ir oficiāli pieteikta finansu iestādēs, un informā�ciju par to var iegūt bez pūlēm. Esmu pārliecināts, ka jums tas bija zināms jau pirms uzdevāt man jautājumu; tas jūsu izrādi pārvērta par lētu un muļķīgu farsu. Bez tam �āda alga nepār�sniedz algas apmērus un līmeni, kas paredzēti vienas no nācijas lielāko korporāciju vadītājam; īstenībā tā ir zemāka nekā vairumam līdzīga apjoma uzņēmumu vadītājien. Viens no manas algas augstā līmeņa cēloņiem ir tas, ka tik lielas organizācijas kā KS&A apzinās nepiecie�amību konkurencē pārspēt citas jaunu, talantīgu darbinieku piesaistī�anā. Specifiski runājot par sevi, varu sacīt, ka ar savu pieredzi un kvalifikāciju es arī jebkur citur varētu nopelnīt tikpat augstu vai augstāku algu. Ļoti iespējams, ka jums �āda sistēma nepatīk, mister Bērdsong, bet, kamēr mūsu sabiedrībā valda brīvās uzņēmējdarbības principi, tāda kārtība pastāv. Runājot par ma�īnu un �oferi, kas ir manā rīcībā, �ī ērtība man tika piedāvāta kopā ar algu, kad iestājos darbā, turklāt balstoties uz aprēķinu, ka �ādā veidā ietaupīts vado�a darbinieka laiks un enerģija ir vērtīgāks guvums par to, cik izmaksā ma�īnas uzturē�ana un �ofera algo�ana. Vēl par ma�īnu: tāpat kā citi man līdzīgi darbinieki, esmu paradis strādāt arī braucot no vienas vietas uz otru. Atpūsties man �ādos braucienos gandrīz nekad neiznāk. Un visbeidzot � ja apvienības direktori un akcionāri nav apmierināti ar darbu, ko veicu, atpelnīdams savu algu, tie ir pilnīgi tiesīgi mani jebkurā brīdī atlaist�

Bet nekā! Nims drūmi vērpa savu domu tālāk: maigā pieeja, bailes kaut kā aptum�ot savu publisko veidolu, klusītiņā ie�ana uz pirkstgaliem, negribē�ana slieties pretī tādiem Bērdsongiem, zēvelēt viņiem virsū ar tādiem pa�iem lādiņiem kā viņējie � tas viss iederējās �ās dienas darba kārtībā. �ās un visu nākamo dienu.

�ī bija otrā diskusiju diena, kad pirmajā, sākotnējā stadijā tika apspriesta licence spēkstacijas cel�anai Tjunipā. Pirmā diena bija pagājusi, kārtojot formalitātes, ieskaitot KS&A iesniegtā 300 lappu�u biezā �ķieģeļa� �Plāna pieteikums� izskatī�anu (rakstudarbs bija pavairots 350 eksemplāros). Sakarā ar to O'Braiens bija visai kodīgi piezīmējis: � Līdz tam laikam, kamēr tiksim pie gala iznākuma, būsim vainīgi vesela me�a nocir�anā, lai sagādātu visu mums nepiecie�amo papīru, un ar visiem rakstiem, kad tie būs kopā salikti, varēs vai nu piepildīt vienu bibliotēku vai nogremdēt pārlādētu kuģi.

�odien D�. Ēriks Hamfrijs bija pretendentu puses pirmais liecinieks.

O'Braiens ātri bija pārstāstījis diskusiju pilnvaroto priek��sēdim par nepiecie�amību celt Tjunipā spēkstaciju un par labumu, kas no tā būs gūstams, tā likdams pamatu apsolīta�jam �īsās parādī�anās� brītiņam. Pēc tam pilnvarotie labu brīdi uzdeva jautājumus no savas puses, tad sekoja Sekvojas kluba valdes sekretāra Pri�ita uzstā�anās. Abas iztaujas, aiz�ņemdama katra mazliet vairāk par stundu, bija konstruktīvas un norisēja mierīgā garā. Ta�u Deivijs Bērdsongs, kas pārstā�vēja grupu s&gt, jau no pa�a sākuma pie�ķīra norisei straujā�ku norisi, tā sajūsminādams savus piekritējus.

� Tātad, mister Hamfrij, � viņ� turpināja, � man �ķiet, jūs ik rītu pamostoties tūliņ sākat prātot, ka jums kaut kas jādara, lai attaisnotu savu milzīgo algu. Vai es pareizi esmu sapratis?

O'Braiens strauji iesaucās: � Protestēju!

��� Protests atbalstīts, � paziņoja pilnvarotais.

Bērdsongs nebija iebiedējams. � Nu tad pagriezī�u jau�tājumu citādi. Vai par sava darba galveno uzdevumu, Ērik, bērniņ, tu neuzskati vajadzību sagudrot vai izsapņot tādus plānus kā, piemēram, �ito Tjunipas brīnumu, kas jūsu apvie�nībai nestu milzīgu peļņu?

��� Protestēju!

Bērdsongs me�us apmetās pret KS&A juriskonsultu.

��� Kālab jās neesat ieskaņojis lenti? Tad varētu �ito uzsaukt, muti nepavēris.

Ieskanējās smiekli un pa�ķidri aplausi. Jaunais pilnvaro�tais tai pa�ā laikā paliecās uz priek�u, lai apspriestos ar otru pilnvaroto, kas sēdēja blakus; tas bija gados pavecs tiesnesis ar lielu pieredzi darba konfliktu jautājumos un arī �ādās diskusijās. Kamēr pilnvarotais klusu runāja, visi redzēja, ka vecākais vīrietis papurina galvu.

��� Protests noraidīts, � pilnvarotais paziņoja. � �ādās diskusijās mēs pieļaujam pla�āku iztirzājumu, mister Bērdsong, bet jūs, lūdzu uzrunājiet liecinieku pieklājīgi, pareizā vārdā, nevis, � viņ� pūlējās novaldīt smaidu, kas viņam neizdevās, � �mīlīt� vai �Ērik, bērniņ�. Un vēl kas: mēs gribam no jums dzirdēt vienīgi lieti�ķus jautājumus.

�� Ak � tas ir lieti�ķs! Tas tie�ām ir lieti�ķs jautājums, � Bērdsongs dedzīgi atsaucās. Tad, strauji mainīdams noskaņu, viņ� pēk�ņi pārvērtās par lūdzēju. � Bet, lūdzams, priek�sē�a kungs, es esmu vienkār�s cilvēks un pārstāvu tādus pa�us sīkus, vienkār�us cilvēkus, neesmu tāds skolots advokāts kā, �eku, gudrais vecītis Oskars. � Viņ� norādīja uz O'Braienu.

��� Tāpēc man brī�am no�ķiebjas greizi, uzrunāju kādu pārāk draudzīgi�

Pilnvarotais nopūtās. � Turpiniet. Lūdzu.

���� Jā, ser. Ar prieku, ser. � Bērdsongs atkal apsviedās apkārt pret Hamfriju. � Vai jūs dzirdējāt, ko viņ� teica? Jūs velti tērējat pilnvarotā laiku. Beidziet ķēmoties un atbildiet uz jautājumu.

O'Braiens atkal iejaucās: � Uz kādu jautājumu? Lai mani nelabais, es to neatceros. Un liecinieks noteikti arī ne.

���� Jautājumu atkārtoti nolasīs no pieraksta, � sacīja pilnvarotais.

Pratinā�anu pārtrauca. Publika, kas sēdēja uz cietajiem krēsliem, ierīkojās ērtāk, kamēr stenogrāfists pagrieza atpakaļ lenti, meklēdams attiecīgo pierakstu. Zāles viņgalā pienāca klāt da�i klausītāji, citi savukārt aizgāja. Pastāvīgie dalībnieki zināja, ka �oreiz, tāpat kā vēl daudzās �ādās sanāksmēs nākotnē, tādas ainas atkārtosies bez gala, iekams tiks sagai�dīti kādi lēmumi un panākumi.

Ar ozolkoka dēlī�iem panelētā diskusiju zāle atradās divpadsmit stāvu ēkā gandrīz pa�ā pilsētas centrā un piederēja Kalifornijas Enerģētikas komisijai, kas vadīja arī pa�reizējo diskusiju sēriju. Tie�i pretī otrpus ielai atradās Kalifornijas Komunālo pakalpojumu komisija, kas turpmāk vadīs pati savu publisko diskusiju Tjunipas jautājumā, kura lielā mērā atkārtos pa�reizējo. Abu komisiju starpā valdīja spēcīga sān�censība un greizsirdība, kas lāgiem sāka līdzināties ainām no �Alises Brīnumzemē�.

Drīzumā norisēs iesaistīsies vēl divas valsts institūcijas, kas rīkos savas diskusijas, proti, Kalifornijas Ūdens kvalitātes padome un Gaisa aizsardzības padome. Katra no �īm �etrām valdības iestādēm saņems visus pārējo triju ziņojumus un citus dokumentus, no kuriem daudzos pat neielūkosies.

Pēc tam nedaudz zemākā līmenī būs jāapmierina kāda Gaisa piesārņo�anas aizsardzības padome, kas varbūt izvirzīs vēl smagākas prasības un liegumus nekā minētās valsts iestādes.

O'Braiens neoficiālā vidē reiz pateica: � Neviens cilvēks, kas nav tie�i iejaukts, nemū�am nenoticētu, ka iespējama tik neizmērojama dublē�ana un veltīga nieko�anās. Mums, kas piedalāmies, un tiem, kas to dullo sistēmu izgudroju�i, vaja�dzētu izsniegt apliecības, ka esam neglābjami vājprātīgi. Sa�biedrības naudasmakam iznāktu lētāk un visai pasaulei labāk, ja mūs iespundētu trakomājā.

Stenogrāfists bija atradis un nolasīja: � �� tādus plā�nus, kā, piemēram, �ito Tjunipas brīnumu, kas jūsu apvienī�bai nestu milzīgu peļņu.�

��� Tjunipas mērķis, � Hamfrijs atbildēja, � ir kalpot mūsu klientiem un sabiedrībai vispār, kā mēs to vienmēr esam darīju�i, kad rodas aizvien lielāks pieprasījums pēc elektro�enerģijas. Peļņa ir sekundārs mērķis.

��� Bet peļņa būs, � Bērdsongs neatlaidās.

��� Dabiski, ka būs. Mēs esam akciju sabiedrība, un mums ir pienākumi pret investoriem�

��� Milzīga peļņa? Miljonos?

��� Tā kā pa�am pasākumam ir milzu apmēri, arī investī�cijas ir milzīgas, būs akcijas un vērtspapīri, ko nevarēs pārdot investoriem, ja vien�

Bērdsongs skaidri viņu pārtrauca: � Atbildiet � jā vai nē. Vai būs peļņa miljonos?

KS&A priek�sēdis pietvīka. � Dro�i vien, ka būs.

Viņa spīdzinātājs vēlreiz sa�ūpojās no pirkstgaliem uz papē�iem.

��� Tātad mums, mister Hamfrij, ir vienīgi jūsu vārds atbildei uz to, kas būs primārais mērķis � peļņa vai pakalpo�jums; mums ir vienīgi tā cilvēka vārds, kur�, ja izdosies sabiedrībai iesmērēt �o Tjunipas monstru, būs pirmais un galvenais peļņas ieguvējs.

��� Protestēju, � O'Braiens vienaldzīgā balsī noteica.

���� Tas vispār nav jautājums. Tas ir aizspriedumains, musi�no�s, neobjektīvs apgalvojums.

�� Tik daudz di�u vārdu! Labi, es atsaucu jautājumu, � Bērdsongs paziņoja, iekams pilnvarotais paguva iejaukties.

��� Liekas, ka mans godaprāts uz mirkli bija ņēmis virsroku pār citiem apsvērumiem. � Viņ� ņirdza pār visu ģīmi.

Likās, ka O'Braiens no jauna grib izteikt protestu, tomēr apdomājās un neteica neko.

Tiklab Bērdsongs, kā visi citi saprata, ka Bērdsonga pēdējais izteikums būs ieskaņots neatkarīgi no atsaukuma. Arī reportieri pie preses galda, galvas nolieku�i, kaut ko pierakstīja, ko līdz tam brīdim nebija darīju�i.

Vēl joprojām vērodams notikumus no savas vietas skatī�tāju zālē, Nims nodomāja: Deivija Bērdsonga komentāri, bez �aubām, iekļūs rītdienas presē, jo s&gt līderis ir pietiekami kolorīta figūra, lai avīzes numuru padarītu interesantu.

Preses grupā Nims ieraudzīja arī tum�ādaino �urnālisti Nensiju Molino. Viņa bija intensīvi vērojusi Bērdsongu, neko nerakstīdama, bet sēdēdama, taisni izslējusies un nekustīga; poza izcēla cilnos vaigukaulus, glīto, kaut arī skarbo seju, slaido, vijīgo augumu. Sejas izteiksme domīga. Nims nodomā�ja, ka arī viņa Bērdsonga izrādi novērtē atzinīgi.

Pirms pārrunu sākuma mis Molino un Nims bija garām�ejot satiku�ies. Kad viņ� nelaipni palocīja galvu, tā sacēla vienu uzaci un zobgalīgi viņam uzsmaidīja.

Bērdsongs beidza iztaujā�anu. � Sakiet man, Erik, veco zēn� oioi, mister Hamfrij, vai esat kādreiz dzirdējis kaut ko par dabas aizsardzību?

��� Protams.

��� Vai jums ir zināms pla�i izplatītais pieņēmums, ka tādi projekti kā Tjunipa nebūtu vajadzīgi un nevarētu rasties, ja jūs un jums līdzīgie par dabas aizsardzību padomātu nopietni? Es gribu sacīt � nevis parotaļātos ar vārdiem, bet to pār�dotu � tirgotos par to ar tādu spīvumu, ar kādu patlaban pūlaties iegūt atļauju jaunu spēkstaciju cel�anai, lai tiktu pie aizvien treknākas peļņas.

O'Braiens jau atkal bija gandrīz kājās, kad Hamfrijs sacīja: � Es atbildē�u. � Juriskonsults piekāpās.

���� Vispirmām kārtām � mēs Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienībā necen�amies pārdot vairāk elektrības; agrāk mēs to kādreiz darījām, bet nu jau sen vairs ne. Tie�i otrādi, mēs rūpējamies par dabas aizsardzību, turklāt ļoti nopietni, bet dabas aizsardzība nekādā ziņā nemazinās aiz�vien pieaugo�o elektrības patēriņu. Un tāpēc mums ir nepie�cie�ama Tjunipa.

��� Un tas tie�ām ir jūsu uzskats? � Bērsongs tūliņ uz karstām pēdām noprasīja.

��� Protams, tas ir mans uzskats.

��� Tāds pats kā tas, kad prasījāt, lai mēs noticam, ka jums ir glu�i vienaldzīgi, vai Tjunipa dos peļņu vai nedos.

O'Braiens protestēja. �Tas ir tī�i nepareizs iztulkojums. Liecinieks nepavisam neapgalvoja, ka viņam tas būtu vienal�dzīgs.

��� Esmu ar mieru piekāpties. � Bērdsongs ātri pagriezās aci pret aci ar O'Braienu. Likās, ka viņa augums izslējās vēl lielāks, kad viņ�, balsi pacēlis, sauca: � Mēs zinām, ka jūs savā apvienībā visi kārojat peļņu � lielu, treknu, nesamērīgi augstu peļņu uz mazo ļau�u, uz godīgo darba darītāju rēķina, kuri cītīgi maksā lēses un kuriem būs jāmaksā arī par Tjunipas būvēm, ja�

Turpmākie vārdi noslīka piekri�anas saucienos, aplausos un kāju dimdinā�anā. Lielajam troksnim pa vidu pilnvarotais dauzīja āmuriņu, saukdams: � Kārtību! Kārtību!

Vīrietis, kas aizrautīgi piedalījās klieg�anā un aplausos un sēdēja blakus Nimam, ievēroja, ka tas sē� kluss un nekustīgs. Jāsmotājs itin strīdīgi noprasīja: � Hei, brāl, vai tev tas nemaz nerūp?

��� Rūp gan, � atteica Nims.

Nims saprata: ja tā būtu norise īstā tiesā, Bērdsongam jau sen būtu aizrādīts par nepiedienīgu izturē�anos. Bet �eit tas nenotiks ne tagad, ne citreiz, jo �is it kā tiesas sēdes inscenē�jums bija vistīrākā butaforija. Sāda veida diskusijās tī�ām tika atļautas visai pla�as brīvības un pieciestas da�as nekārtības. Vienā no iepriek�ējām instruktā�as apspriedēm Oskars O'Braiens bija izskaidrojis, kādēļ tā notiek.

�� Sabiedriskās komitejas ir līdz nāvei nobiju�ās, ka �ja vien neļaus katram un visiem izrunāties pēc sirds patik�anas, tad pēcāk tiks sauktas tiesas priek�ā par to, ka apspiedu�as svarīgu faktu un pierādījumu atklā�anu. Ja tā notiktu, tas varētu sagraut nopietnus lēmumus, izputināt daudzu krietna darba gadu augļus tāpēc vien, ka reiz kādam muļķim nebija atļauts savas muļķības izklāstīt. To nevienam negribētos pie�dzīvot, arī mums ne. Tādēļ, pēc vispārējas vieno�anās, dema�gogiem un pusķertajiem tiek dota iespēja izplosīties, cik tīk. Tas, protams, pastiepj diskusijas krietni vien garumā, tomēr beigu beigās iznāk īsāk.

Nims saprata, kāpēc pieredzēju�ais vecākais pilnvarotais pirms da�iem mirkļiem bija papurinājis galvu, ieteikdams jaunajam sēdes vadītājam neliegt Bērdsongam uzdot provo�katoriskos jautājumus.

Bez tam O'Braiens vēl bija izskaidrojis, ka juriskonsulti, kā, piemēram, viņ� pats, kas saistīti ar pretendentiem, �ādās diskusijās protestē retāk, nekā protestētu īstā tiesas sēdē. � Ar to mēs viņus pasargājam, lai netiktu izteikts kaut kas lāds, kas vēlāk grūti labojams, jo_būs ierakstīts lentē. �Nimam bija aizdomas, ka �oreiz � D�. Ērika Hamfrija nopratinā�anā jautājumu krustugunīs, O'Braiens vispār bija pacēlis balsi protestam vienīgi tādēļ, lai pārāk nesadusmotu savu priek��nieku Hamfriju, kur� tik ļoti nebija gribējis publiski uzstāties.

Nims bija pārliecināts, ka tad, kad viņam nāksies sēsties liecinieka krēslā un atbildēt uz jautājumiem, O'Braiens mie�rīgi ļaus viņam ķepuroties pa�am.

���� Atgriezīsimies vēlreiz pie lielās peļņas, par kuru runā�jām, � turpināja Bērdsongs. � Piemēram, elektrības patērē�tāju ikmēne�a maksas�

Vēl pusstundu s&gt vadonis turpināja iztaujā�anu. Galve�nokārt viņ� visu laiku mala un pārmala ar faktiem nepama�totus jautājumus, brī�iem ļaudamies muļķīgai klaunādei, ne�mitīgi uzsvērdams kā galveno to, cik pārspīlēti milzīgu peļņu dotu Tjunipas jaunā spēkstacija. Nims prātā apsvēra: lai gan pati apsūdzība bija nepamatota, tomēr nemitīgie atkārtojumi Gebelsa stilā bija visai efektīgi. Tie neap�aubāmi radīs atbalsi saziņas līdzekļos, un dro�i vien da�s labs tiem arī noticēs, kas nepārprotami bija viens no Bērdsonga mērķiem.

�� Pateicos jums, mister Hamfrij, � sacīja pilnvarotais, kad KS&A priek�sēdis piecēlās no liecinieka krēsla. Ēriks Hamfrijs palocīja galvu un tad, acīm redzami atvieglots, aizgāja.

Viņam sekoja vēl divi KS&A liecinieki, tie abi bija in�e�nieri, tehniskie speciālisti. Viņu liecības īpa�us notikumus neizraisīja, tomēr bija aizņēmu�as divas dienas. Pēc tam diskusijas tika pārtrauktas līdz nākamās nedējas pirmdienai, kad, liecinieku pratinā�anu no jauna atsākot, bās Nima kārta uzņemties KS&A aizstāvības smago nastu.

9.

Kad Rute Goldmenc pirms trim nedēļām iztrūcināja Nimu ar paziņojumu, ka nolēmusi uz laiku aiziet no mājām, viņ� sākumā nodomāja, ka gan jau sieva vēl pārdomās. Ta�u Rute savu lēmumu nemainīja. Un tagad, piektdienas vakarā, kad Tjunipas diskusijas uz nedēļas nogales dienām bija pārtrauktas, atgriezies mājās, Nims konstatēja, ka tur neviena nav. Abus bērnus Rute bija aizvedusi pie vecvecākiem pilsētas otrā malā, un pēc tam aizgājusi pati. Saskaņā ar norunu bērni paliks pie Neibergeriem, kamēr Rute atgriezī�sies, vienalga, pēc cik ilga laika.

Par atgrie�anās laiku Rutes atbilde bija tikpat nenoteikta kā par to, kurp viņa dodas vai ar ko kopā aizceļo.

Pirms da�ām dienām viņa bija Nimam ieminējusies: � Jādomā, ka bū�u projām nedēļas divas, ta�u varbūt arī vairāk vai mazāk.

Toties attieksmē pret Nimu Rutes uzvedībā nenoteiktības nebija; viņa izturējās dzedri un oficiāli. Bija tā, viņ� nodo�māja, it kā Rute sevī jau visu būtu izlēmusi un atlika vienīgi saskaņā ar to rīkoties. Kādi ir �ie lēmumi un kā tie izpaudīsies attiecībā pret viņu � par to Nimam nebija ne jausmas. Sākumā viņ� lūkoja sev iestāstīt, ka viņam vajadzētu to sāpīgi pārdzīvot, tomēr tad visai skumji konstatēja, ka sāpes nejūt. Vismaz ne stipras. Tāpēc viņ� arī nebija pretojies, kad Rute paziņoja, ka savus plānus realizējusi un aizbrauks nedēļas beigās.

Nims beidzot atskārta, ka izturas pavisam neatbilsto�i savam raksturam, vienkār�i nelikties ne zinis un ļaut notiku�miem iet savu gaitu. Parasti viņ� mēdza visu izlemt stingri un plānot uz priek�u; darbā viņam �ī īpa�ība bija lieti noderējusi, ar to viņ� bija izpelnījies atzinību un guvis panākumus. Ta�u tagad, kad runa bija par laulību, nezin kāpēc viņu pārņēma dīvaina nevēlē�anās kaut ko uzsākt, varbūt tā bija nepatika raudzīties acīs īstenībai. Viņ� visu atstāja Rutes ziņā. Ja Rute izlems aiziet uz visiem laikiem un vēlāk pieprasīt �ķir�anos, kas �ķita dabisks turpinājums, viņ� dro�i vien nevēlēsies cīnīties un sievu atrunāt. Tomēr pats viņ� tādu soli nespers. Pagaidām vēl ne.

Vēl tikai vakar viņ� bija jautājis Rutei, vai viņa būtu ar mieru parunāt par viņu abu dzīvi, atcerēdamies viņas vārdus: �� mēs abi zinām, ka jau krietni ilgu laiku mūsu kopdzīve sastāv tikai no oficiālām laulības saistībām. Mēs nekad neesam par to runāju�i, bet man �ķiet, ka derētu parunāt� Varbūt tad, kad atgriezī�os.�

Kāpēc gaidīt? Nims toreiz bija uzstājis. Bet viņa lieti�ķi bija atteikusi: � Nē. Es pati tev pateik�u, kad bū�u tiktāl sagatavojusies. � Un ar to viss bija izbeigts.

Apsverot �ķir�anās iespēju, Nima prātā neizbēgami pavī�dēja Lea un Bend�ijs. Viņ� zināja, ka abus bērnus tāda varbūtība satrieks, un viņam kļuva bēdīgi ap sirdi, iedomājo�ties, ka būs jānodara bērniem sāpes. Ta�u īstenībā bērni diezgan viegli pārcie� vecāku �ķir�anos, un Nims bija redzējis ģimenes, kur bērni �ķir�anos uztver kā vienkār�u dzīves parādību. Nebūs arī nekādu sare�ģījumu satikties un kopā pavadīt laiku. Varbūt, ka tad viņ� bērnus redzēs pat bie�āk nekā tagad. Tā ir noticis ne ar vienu vien atsve�ināju�os tēvu.

Bet ar to visu jānogaida, līdz Rute atgriezīsies, viņ� nodomāja, klīzdams piektdienas vakarā pa tuk�o māju.

Pirms pusstundas viņ� bija piezvanījis Leai un Bend�ijam, pārciczdams Arona Neibergera nepatiku, kur� ļoti negribēja, ka sabatā nododas sarunām pa telefonu un vispār zvana, ja nav ārkārtēja nepiecie�amība. Nims bija ļāvis telefonam ska�nēt un skanēt, līdz sievastēvs nocēla klausuli.

��� Gribu parunāt ar saviem bērniem, � viņ� klaji patei�ca, � un man nudien neliekas svarīgi, vai tā ir Mikimausu otrdiena vai kāda cita diena.

Kad Lea da�as minūtes vēlāk pienāca pie telefona, viņa maigi pārmeta tēvam: � Tu satrauci vectēvu, tētiņ.

Nimam labprāt būtu gribējies atcirst: Kas par to? Ta�u ar gudru ziņu viņ� savaldījās, un viņi parunāja par skolu, par meitas panākumiem peldē�anā un baleta klasē. Ne vārda par Ruti. Nimam likās, ka Lea �o to noprot, jūt, ka kaut kas nav kārtībā, un tālab neko nejautā.

Saruna tūliņ pēc tam ar Bend�iju no jauna uzjundīja Nimā dusmas pret sievas vecākiem.

��� Tēt, � Bend�ijs tūliņ pajautāja. � Vai man būs bar micva mācības? Vectēvs saka, ka vajagot. Un vecmamma ari teica �ja ne, tad es nekad nebū�ot īstens jūdu vīrietis.

Ka viņus nelabais, abus vecos Neibergerus, kas jaucas citu darī�anās! Vai viņi tie�ām nevarētu būt mīļi un labi vecvecāki, kas uz pāris nedēļām palolo mazbērnus, nevis nekautrīgi izmanto izdevību savai propagandai? Īstenībā tas bija pat nelietīgi mesties virsū ar tādu steigu, necienot viņa un Rutes vecāku tiesības. Nims bija nolēmis, kad pienāks laiks, pats ar Bend�iju par to aprunāties � mierīgi, saprātīgi, kā vīrs ar vīru, nevis uzkrist zēnam nesagatavotam un nezino��am. Bet tad kāda iek�ēja balss iejautājās: Nu, kālab tad tu to neesi darījis? Laika tev bija diezgan. Ja tu būtu iedomājies to izdarīt, tad tagad nevajadzētu prātot, kā atbildēsi uz Bend�ija jautājumiem.

Zēnam Nims asi atteica: � Nevienam obligāti nav nepie�cie�amas bar micva mācības. Es, piemēram, esmu izticis bez tām. Un vecmamma tev sarunājusi niekus.

���� Vectēvs gan saka, ka man bā�ot daudz kas jāiemā�cās. � Bend�ija balsī skanēja �aubas. � Viņ� saka, ka man jau sen būtu vajadzējis sākt mācīties.

Vai zēna sīkajā, pedantiskajā balstiņā neskanēja apsūdzī�ba? Tas nebūtu izslēgts, drīzāk jādomā, ka tas tie�ām iespē�jams, Nims prātoja. Likās, ka Bend�ijs savos desmit gados saprot �o to daudz vairāk, nekā viņa vecākiem var nākt prātā. Tāpēc Bend�ija jautājumi Nimam neviļus atgādināja viņa pa�a kādreizējos instinktīvos pa�apliecinā�anās meklējumus pēctecībā no sen�iem. Viņ� gan bija tos apspiedis um atvairī�jis, bet vai pilnīgi? Tsti dro�s viņ� par to nejutās. Tas tomēr nemazināja īgnumu, kaut gan viņ� saprata, ka vēl viena tāda pati asa atbilde kā pirmā var nodarīt lielu ļaunumu.

��� Paklau, dēls, tā nav, kā tu nupat sacīji. Ja mēs nolem�sim, ka tev jāiet bar micva mācībā, tad vēl ir ļoti daudz laika, lai to izpildītu. Tev jāsaprot, ka taviem vecvecākiem ir vairāki tādi uzskati, kuriem mēs abi ar māti nepiekrītam. � īsti dro�i Nims to apgalvot par Ruti neuzņēmās, bet viņas patlaban nebija klāt, lai to apstrīdētu. Viņ� turpināja: � Tiklīdz māte atgriezīsies un arī tu atkal bāsi mājās, mēs visu prātīgi pār�spriedīsim. Norunāts?

Bend�ijs bija gan atteicis: � Norunāts, � tomēr mazliet tā kā negribīgi, un Nims tai brīdī saprata, ka dotais vārds būs jātur, citādi varētu zaudēt dēla uzticē�anos. Viņ� iedomājās, vai nevajadzētu palāgt savu tēvu, lai atlido no Ņujorkas un padzīvo kādu laiciņu pie viņiem, tas ietekmētu Bend�iju glu�i pretējā virzienā � līdzsvara labad. Vecais īzaks Goldmens, kaut ari jau diezgan drebelīgs un pāri astoņdesmitiem, vēl aizvien bija saglabājis asu, dzēlīgu attieksmi pret jūdaismu un ar prieku katrā izdevīgā brīdī apkaroja ortodoksālos ebrejiskos argumentus. Ta�u nē, Nims nosprieda, tāda rīcība būtu tikpat negodīga kā Neibergeru pa�reizējā izturē�anās pret viņu.

Pēc �īs telefona sarunas Nims, jaukdams glāzē viskiju ar ūdeni, paraudzījās Rutes ģīmetnē � eļļas gleznā, kas bija darināta pirms da�iem gadiem. Gleznotājs apbrīnojami iejūtīgi bija uztvēris Rutes smalko skaistumu un dziļo nopietnību. Nims pāri istabai piegāja pie gleznas un iedziļinājās tās ap�lūko�anā. Seja, it sevi�ķi pelēkās acis ar silti sirsnīgo skatienu bija lieliski izdevu�ās; arī mati � mirdzo�i melni, skaisti sakārtoti. Pozē�anai viņa bija izraudzījusies vakartērpu bez plecu lencītēm; glāsmainie, daiļie pleci vizmoja apbrīnojami reāli. Uz viena pleca pat bija redzama tum�ā dzimumzīmīte, ko Rute drīz pēc ģīmetnes uzglezno�anas bija likusi izoperēt.

Nims domās atgriezās pie Rutes nopietnās izteiksmes, kas gleznā bija uzsvērta vairāk par visu pārējo. Pa�reiz man labāk par visu noderētu �āda nopietnība, Nims nodomāja, vēlēdamies, kaut varētu �ai brīdī aprunāties ar Ruti par Bend�iju un bar mieva. Nolādēts! Uz kurieni viņa, ellē, varēja aiztriekties, lai pavadītu veselas divas nedēļas, un kas ir tas vīrietis? Nims ne�aubījās, ka Neibergeri kaut ko par to zina. Vismaz noteikti zina, kā ar Ruti kontaktēties; pārāk labi Nims pazina savu sievu, lai noticētu, ka viņa spētu tik ilgi neko nedzirdēt par bērniem. Ta�u tikpat dro�s viņ� jutās par ko citu: Rutes vecāki par norunu klusēs kā mēmi. �ī doma no jauna iekvēlināja dusmas pret sievas vecākiem.

Pacienājies vēl ar vienu viskija porciju un vēlreiz pārstai�gājis māju, Nims atgriezās pie telefona un uzspaidīja Harija Londona telefona numuru mājās. Veselu nedēļu viņi nebija aprunāju�ies, un tas likās visai neparasti.

Kad Londons atsaucās, Nims pajautāja: � Vai negribi atbraukt pie manis un mazliet ie�ņabot?

� Cik �ēl, Nim. Es labprāt to vēlētos, bet nevaru. Esmu ielūgts vakariņās. Grasījos jau doties ceļā. Vai esi ko dzirdējis par jaunāko sprādzienu?

��� Nē. Kad tas notika?

��� Pirms stundas.

��� Vai kāds ievainots?

��� �oreiz ne. Vienīgais labums tanī notikumā.

Divas jaudīgas bumbas noliktas KS&A kādā priek�pilsē�tas apak�stacijā, Harijs Londons stāstīja. Rezultātā tai rajonā vairāk nekā se�tūksto� dzīvojamās mājas paliku�as tumsā. Turp nogādāti mobilie transformatori uz kravas ma�īnu plat�formām, ta�u maz ticams, ka izdosies pirms rītdienas atjaunot apgaismo�anu pilnā apmērā.

����� �itie trakie kļūst nekaunīgi pārdro�i, � Londons sūkstījās. � Viņi pamazām sāk izzināt mūsu vārīgākās vietas, kur, ievietojot savas sprāgsto�ās konfektes, nodarīt vislielāko postu.

��� Vai mēs zinām, ka tā ir tā pati grupa?

��� Kā tad � Brīvības draugi. �ie piezvanīju�i uz radio piekto kanālu, uz ziņu redakciju un pateiku�i, kur tas notiks. Tomēr pārāk vēlu, lai mēs būtu varēju�i kaut ko saglābt. Tātad � kopā ar �īm � divos mēne�os vienpadsmit bumbu. Es saskaitīju.

Zinot, ka Londonam, kaut arī viņ� nebija tie�i iesaistīts izmeklē�anā, bija savi informācijas avoti, Nims pajautāja:

��� Vai policija vai FIB ir kaut ko uzzināju�as?

�� Itin neko. Kā jau teicu � �itie brāļi kļūst varen dro�i. Skaidrs ir viens: pirms trieciena viņi izpēta uzbrukuma vietu un mērķi, tad pārbauda, kur varētu ātri tikt iek�ā un ārā un, neviena nepamanīti, nodarīt maksimālu ļaunumu. �itenā Brī�vības draugu banda zina tikpat labi kā mēs, ka mums būtu vajadzīga vesela apsardzes armija, lai nosargātu visas vietas.

��� Un nav arī iegūti nekādi norādījumi?

��� Atkal it nekādi. Vai atceries, ko es reiz jau teicu. Ja policijai izdosies �os noķert, tad vienīgi tāpēc, ka no viņiem kāds kļūs bezrūpīgs un līdz ar to neuzmanīgs. Tā, lūk, Nim, � nekas nenotiek tā kā televīzijā vai kriminālromānos, kur visi noziegumi beigās tiek atklāti. īstajā policijas darbā tie bie�i vien paliek neatklāti.

��� To es zinu, � Nims atteica, mazliet apskaities, ka Londons atkal uzsāk savas pamācības.

��� Viena tāda lietiņa tomēr ir, � īpa�uma aizsardzības �efs domīgi ieminējās.

�� Kas tas būtu?

�� Kādu laiku spridzinā�ana tā kā pierima. Un nu pēk�ņi �ie kļuvu�i tik darbīgi, ka gandrīz sāk likties, vai tikai nav iemantoju�i jaunus sprāgstvielu papildinājumus vai arī naudu, bet varbūt gan vienu, gan otru.

Nims mirkli apsvēra dzirdēto, bet tad ierunājās par citu tematu:

�� Kas jauns strāvas zagļu tvarstī�anā?

���� Gandrīz nekas, kā par sodību. Protams, mēs darām, ko spējam, un nelai�am vaļā pat galīgus sīkmaņus. Sakrājies vēl pāris desmit skaitītāju meistaro�anas gadījumu, un mēs vainīgos vilksim tiesas priek�ā. Bet tas ir tikpat kā aizbāzt simt sūces, ja paliek vēl tūkstotis neaizbāztu, jo vienkār�i pietrūkst laika tās sameklēt.

�� Kā ir ar to kantoru kompleksu? To, ko jās sākāt uzraudzīt?

�� Zako īpa�umi? Mēs vēl aizvien tos uzraugām. Līdz �im nekas nav atgadījies. Man liekas, tā būs ilga padarī�ana. � Tas skanēja tā, it kā Harijs Londons, pavisam neatbilstīgi savam raksturam, justos nomākts. Varbūt �āds noskaņojums ir lipīgs, Nims nodomāja, un viņ� ar savu nelāgo omu aplipinājis arī draugu. Viņ� ātri novēlēja labunakti un nolika klausuli.

Nekur viņ� nespēja atrast mieru, klīzdams pa tuk�o māju. Nez, kam vēl varētu piezvanīt?

Ienāca prātā Ardaita, ta�u �o domu viņ� tūliņ atmeta. Nē, vēl viņ� nebija gatavs � ja vispār kādreiz būs � tikties ar nule reliģijai pievērsu�os Ardaitu Tolbotu. Ta�u, iedomājies par Ardaitu, viņ� neviļus atcerējās Voliju, kuru nesen pa divi lāgi bija apciemojis slimnīcā. Volija dzīvībai briesmas vairs nedraudēja, viņ� vairs neatradās intensīvās terapijas nodaļā, kaut gan nākotnē viņu gaidīja mēne�iem, varbūt pat gadiem ilga, ar sāpīgām operācijām saistīta ārstē�ana. Volija smagā depresija nevienu nepārsteidza. Viņi abi bija pārrunāju�i Vo�lija seksuālo nevarību.

Atcerēdamies Voliju, Nims jutās mazliet vainīgs, ka viņa pa�a seksuālā potence bija neskarta un teicama. Vai piezvanīt kādai draudzenei? Vairākas viņ� jau mēne�iem nebija redzējis, ta�u dro�i vien tās bātu viegli pierunājamas sekot uzaicināju�mam iedzert, ieturēt vēlas vakariņas un turpināt, kā parasts. Ja papūlētos �ai virzienā, tad nakti nevajadzētu pavadīt vienam.

Ta�u nezin kāpēc negribējās papūlēties.

Piezvanīt Karīnai Slounai? Nē. Lai cik labi viņam patika tās sabiedrība, ta�u �ovakar nebija tāds noskaņojums.

Varbūt pastrādāt? KS&A galvenajā mītnē darbistabā uz rakstāmgalda darbs gulēja grēdām. Ja tagad aizbrauktu turp, tad tā nebūtu pirmā reize, kad viņ� līdz vēlai naktij ierakās darbā, izbaudīdams klusumu un mieru, kāda nebija dienā. Itin laba doma. Diskusijas par Tjunipu jau tagad aizņēma Nimam daudz laika un aizņems vēl vairāk, tā ka normālā darba slodze būs jāiestarpina kaut kur pa vidu.

Ta�u � nē, pa�reizējā omā darbs pie rakstāmgalda ne�maz nevilināja. Ko citu varētu izdomāt prāta nodarbinā�anai?

Ko varētu izdomāt, lai sagatavotos debijai liecinieku krēslā pirmdienas rītā? Viņ� bija pietiekami instruēts. Bet vienmēr der sagatavoties vēl labāk � negaidītajam.

Pēk�ņi viņam lēk�us ielēca prātā kāda ideja � no neku�rienes, glu�i kā maizes riciņa no automātiskā tostera.

Ogles!

Tjunipa � tās ir ogles. Bez oglēm, ko piegādātu no Jātas uz Kaliforniju, elektrostacija Tjunipā nebija iedomājama. Un, kaut gan Nimam bija liela tehniskā pieredze par oglēm, praktiskās zinā�anas sevi�ķi pla�as nebija. Izskaidrojums pavisam vienkār�s. Līdz �im Kalifornijā vēl nedarbojās neviena ar oglēm barojama spēkstacija. Tjunipa �ejienes elektroapgādes vēsturē būtu pirmā.

Noteikti� viņ� domāja� kaut kad starp �o brīdi un pirmdienas ritu viņam jādodas tādā kā svētceļojumā uz elek�trostaciju, kur par degvielu izmanto ogles. No turienes viņ� atgriezīsies, visā pilnībā izjuzdams ogles � ar redzi, dzirdi, gar�u un o�u; tie�i to, kas vajadzīgs diskusijā par Tjunipas spēkstaciju. Instinkts teica priek�ā, ka, tā sagatavojies, viņ� būs daudz spēcīgāks liecinieks.

Piedevām līdz ar to būtu atrisināta nemiera urdītā vien�tuļā nedēļas nogale.

Bet kur atrast tādu ogļu elektrostaciju?

Atbilde nebija tālu jāmeklē. Iejaucis glāzē vēl vienu viski�ja devu ar ūdeni un nolicis to sev blakus, viņ� piezvanīja uz Denveru Kolorādo pavalstī.

10.

United Airlines 460. reiss precīzi noteiktajā laikā 7.15 pacēlās no Rietumkrasta lidostas. Celdamies stāvus gaisā, boings 727-200 ietraucās saulainajās debesīs. Ainava lejā iemirdzējās maigā sārtā zeltainumā. Visa pasaule �ķita dzidra un tīra. Nimam ienāca prātā, ka ap saullēktu vienmēr tā liekas � ilūzija, kas ik dienu ilgst pusstundu.

Kamēr lidma�īna izlīdzināja gaitu virzienā uz austru�miem, Nims ērti atlaidās pirmās klases sēdeklī. Viņ� nebija vilcinājies doties �ai lidojumā uz apvienības rēķina, jo viss, ko viņ� no rīta, braukdams uz lidostu, vēlreiz bija pārdomājis un apsvēris, viss, kas iepriek�ējā vakarā bija ienācis prātā, apstip�rināja, ka doma ir laba un derīga. Lidojums līdz Denverai ilgs divas stundas un divdesmit minūtes. Denverā viņu sagaidīs sens draugs Tērstons D�onss.

Jautra, pievilcīga jauna stjuarte � no tās sugas, kādas United vienmēr prata atrast, � pasniedza viņam brokastīs omleti un ieteica pie tās Kalifornijas vīnu, kaut arī vēl tik agra stunda. � Nebaidieties! Ticiet man, � viņa mudināja, redzē�dama, ka Nims vilcinās. � Jūs esat nometis un atstājis lejā smago zemes nastu, atslābinieties! Priecājieties par dzīvi! � Un viņ� priecādamies dzēra Mirrassou Riesling, ne pārāk vecu, bet labu, un līdz Denverai bija atpūties un atspirdzis, un daudz mo�āks nekā iepriek�ējā vakarā.

Denverā, Steipltona starptautiskajā lidostā, Tērstons D�onss sirsnīgi paspieda Nimam roku un taisnā ceļā aizveda pie savas ma�īnas, jo Nima vienīgā bagā�a bija neliela soma, un to viņ� nesa rokā.

Tērstons un Nims bija kopā studēju�i Stenfordas univer�sitātē, turklāt dzīvoju�i vienā istabā un biju�i tuvi draugi. Tajos laikos viņi bija dalīju�ies visā, pat sievietēs, ar kurām draudzējās, un zināju�i viens par otru gandrīz visu. Draudzību viņi bija saglabāju�i, kaut arī satikās reti un vēl retāk apmai�nījās vēstulēm.

Izskatā un uzvedībā viņi alla� un arī tagad bija biju�i at�ķirīgi. Tērstons bija rāms, mācībām nodevies, izcils stu�dents, glīts, zēniska izskata. Viņ� nekad neuzsvēra savu per�sonību, tomēr vajadzīgā brīdī prata bāt autoritatīvs. Viņam bija jautra daba un lieliska humora izjūta. Kaut kā dīvaini bija sagadījies, ka viņu karjera izveidojās gau�ām līdzīga, jo arī viņ� bija plāno�anas viceprezidents Kolorādo Komunālo pakalpojumu apvienībā � vienā no visas valsts labākajām elektronerģijas un dabasgāzes ra�otājapvienībām. Tērstonam bija arī tas, kā Nimam trūka � pla�a praktiskā pieredze elektroenerģijas ra�o�anā, par degvielu izmantojot ogles.

��� Kā tev klājas pa māju? � Nims apvaicājās pa ceļam uz lidostas automobiļu stāvvietu. Viņa vecais draugs pirms apmēram astoņiem gadiem bija apprecējis jautru, dzirkstīgu angļu meiteni Ursulu un dzīvoja laimīgi. Nims Ursulu pazina, un tā viņam patika.

��� Ko�i. Ceru, ka tev klājas tāpat.

��� Ne glu�i.

Nims cerēja, ka, nekļādams nelaipns, ir draugam ļāvis noprast nevēlē�anos apspriest Rutes problēmu. Acīmredzot vi�ņam tas bija izdevies, jo Tērstons vairs neko par to nebilda, tikai pateica: � Ursula tevi gaida. Tu, protams, paliksi pie mums.

Nims nomurmināja pateicības vārdus, un viņi iekāpa Tērstona ma�īnā, Forda Pinto modelī. Nims zināja, ka drau�gam, tāpat kā viņam pa�am, nepatīk ma�īnas, kas negausīgi rij benzīnu.

Diena bija dzidra, sausa, saulaina. Braucot uz Denveru, viņus rietumu pusē sveica dzidrajā gaisā skaidri saredzamās Klin�u kalnu sniegotās virsotnes.

Tērstons mazliet bikli ieteicās: � Labi gan redzēt tevi te pēc tik ilga laika; man ir patiess prieks, kaut arī zinu, ka tevi �urp atvilināju�as vienīgi ogles.

��� Vai tas izklausās dulni, Tērs?

Iepriek�ējā vakarā Nims pa telefonu bija atzinies savās pēk�ņajās ilgās apmeklēt ar oglēm darbināmu spēkstaciju un atklāt tās noslēpumus.

���� Kas gan ņemsies �ajos laikos pateikt, kur� ir dulns, kur� nav? Tās bezgalīgās sabiedriskās diskusijas ir gatavais vājprāts. Ne jau pa�as diskusijas, bet gan veids, kādā tās noris. �eit, Kolorādo, mums klājas glu�i tāpat kā jums Kalifornijā. Neviens negrib atļaut jaunu spēkstaciju būvi, bet, kad pēc gadiem pieciem vai se�iem sāksies strāvas padeves pārtraukumi, tad vainos mūs par to, ka neesam laikus parū�pēju�ies, lai krīzi novērstu.

��� Un jaunās spēkstacijas, ko gribat celt � vai tās visas būs darbināmas ar oglēm?

�� Tikai un vienīgi! Kad Dievs dalīja dabas bagātības, tad bija labestīgs pret Kolorādo. �o pavalsti Viņ� piestūķēja ar oglēm tikpat dāsni, kā arābus ar naftu. Turklāt tās nepavisam nav �ādas tādas atbiras, bet ļoti labas kvalitātes ogles ar zemu sēra saturu, labu degamību, atrodamas gandrīz vai zemes virspusē, ļoti seklās raktuvēs. Bet tas jau tev viss ir zināms.

Nims palocīja galvu, jo tie�ām to visu zināja, un tad domīgi sacīja: � Rietumos no Misisipi ir pietiekami daudz ogļu, lai apmierinātu visas valsts vajadzības trīsarpus gadsim�tus. Ja vien tiks atļauts tās izmantot.

Tērstons vadīja mazo ma�īnu cauri sestdienas rīta satik�smes plūsmai, bet tas nebija grūti. � Dosimies tagad tie�i uz �erokejas spēkstaciju pilsētas ziemeļos, � viņ� teica drau�gam. � Tā ir mūsu lielākā. Rij ogles kā izbadējies brontozaurs.

����� Mēs �eit ik dienu sadedzinām septiņarpus tūksto� tonnu ogļu, � �erokejas spēkstacijas pārvaldnieks iekliedza Nimam ausī, aurodams, cik spēka, lai viņa vārdi trakajā ogļu maltuvju, ventilatoru un sūkņu saceltajā troksnī būtu sadzir�dami. Tas bija apsviedīgs jauns vīrietis pelēcīgi gai�iem ma�tiem, un viņa uzvārds � Fold�ers � bija izlasāms uz sarka�nās aizsargķiveres. Nimam tika iedota aizsargķivere baltā krāsā ar uzrakstu �Apmeklētājs�. Tērstons D�onss bija paņē�mis līdzi pats savu ķiveri.

Viņi stāvēja uz tērauda grīdas plātnes netālu no milzu boilera, kurā ar gaisa strūklu tika iepūsti milzīgi daudzumi samaltu ogļu putekļu. Boilerā tie tūdaļ aizdegās un sasniedza baltkvēles karstumu; daļu �ā procesa varēja novērot pa caur�spīdīgu inspekcijas rūti, kas likās kā lodziņ� uz elli. Karstums nokļuva ar ūdeni pildītu cauruļu sistēmā, kur ūdens vienā mirklī pārvērtās par augstspiediena tvaiku, un karstums ie�spiedās no�ķirtā superkarsē�anas sekcijā, kur sasniedza tūk�sto� grādu pēc Fārenheita skalas. Tvaiki savukārt rotēja turbīnģeneratorā, kas kopā ar vēl citiem boileriem un turbī�nām Cerokejas spēkstacijā sagādāja gandrīz trīsceturtdaļmiljona kilovatu pēc elektroenerģijas izsalku�ajai Denverai un tās apkārtnei.

No ierobe�otās telpas, kur visi trīs vīri stāvēja, bija redzama tikai boilera viena daļa, viss milzīgais korpuss kopu�mā sasniedza normālas ēkas piecpadsmit stāvu augstumu.

No visām pusēm viņus ietvēra ogles, ko varēja saredzēt, sadzirdēt, saost un sajust. Zem kājām mīksti ņirkstēja ogļu putekļi. Nims tos jau sajuta arī starp zobiem un nāsīs.

� Mēs tīrām, cik vien bie�i spējam, � sacīja pārvald�nieks Fold�ers. � Bet ogles nu reiz ir netīras.

Tērstons smaidīdams kliedzot piebilda: � Krietni netīrā�kas par naftu vai ūdeni. Vai tie�ām jūs tur Kalifornijā gribat ar tām nokūpināties?

Nims palocīja galvu, izrādīdams piekri�anu, nolēmis ne�censties pārkliegt gaisa pūtēju un konveijeru radīto rēkoņu. Ta�u beigu beigās viņ� tomēr atkliedza: � Pievienosimies melno baram. Mums nav izvēles.

Jau �ai brīdī viņ� priecājās, ka atlidojis �urp. Bija tie�ām nepiecie�ams fiziski iepazīt ogles, izjust, kā ar tām varēs strādāt Tjunipā, lai to visu nākamnedēļ spētu publiski aplie�cināt.

Viņas augstība Ogle! Nesen Nims bija kaur kur izlasījis, ka �Vecā Karaliene Ogle lau�as atpakaļ uz savu troni�. Tā tam būs jānotiek; alternatīvas nav. Pēdējās da�ās desmitgadēs Amerika uzgriezusi muguru oglēm, kas savulaik sagādāja lētu elektroenerģiju tad, kad Savienotās Valstis vēl bija jaunas, audzējot Ameriku lielu un pārtiku�u. Vēlāk citi strāvas ra�otājavoti � nafta un gāze � bija nostūmu�as ogles nomaļus, jo bija tīrāki, vieglāk lietojami, ērti iegūstami un kādu laiku arī lētāki. Bet nu gan vairs ne!

Par spīti ogļu apstrādes trūkumiem � un no tiem nekādi nebija iespējams izvairīties � tomēr milzīgie melnie pazemes krājumi varēja kļūt par Amerikas glābiņu, par tās pēdējo un gau�ām nozīmīgo dabas bagātību, par pēdējo lielo trumpi.

Viņ� atjēdzās no domām, kad ieraudzīja Tērstonu pamā�jam, ka jāiet tālāk.

Vēl veselu stundu viņi pētīja �erokejas trok�ņainās gud�rās ierīces. Ilgāka uzkavē�anās iznāca pie milzīgajiem elektrostatiskajiem putekļu savācējiem � tie bija ierīkoti saskaņā ar vides aizsardzības likumu prasībām, un to uzdevums bija savākt karstos lidojo�os pelnus, kas citādi �autos ārā pa dūmeņiem un piesārņotu gaisu.

Katedrālēm līdzīgās ģeneratoru zāles ar labi pazīstamo rēkoņu, no kuras ausis krita ciet, atgādināja, ka neatkarīgi no degvielas �īs vietas uzdevums bija ra�ot elektrību milzīgos daudzumos.

Beidzot trijotne � Nims, Tērstons un Fold�ers � iznira no spēkstacijas iek�ienes svaigā gaisā � augstā āra galerijā pa�ā ēkas aug�galā, divsimt pēdu augstumā no zemes. Sī galerija veda lejup uz veselu labirintu citu galeriju un pēdīgi līdz stāvām tērauda trepēm, caur kuru pakāpienu starpām un re�ģiem varēja lejā itin visu redzēt. Strādnieki, kas kustējās zemākajās galerijās, neizskatījās lielāki par mu�ām. Nims nervozi paraudzījās uz savām kājām, tad uz spraugām starp pakāpieniem, tomēr pēc maza brītiņa pierada. Fold�ers iz�skaidroja klajo, vaļējo kāpņu jēgu, proti, ziemā ledus un sniegs izbirst pa spraugām.

Pat �eit visi trok�ņi bija sadzirdami. Ūdens garaiņu mā�koņi cēlās no stacijas dzesinātavu torņiem un, vējpāsmā mainīdami virzienu, mutuļoja ap galeriju. Vienu mirkli Nims manīja, ka palicis no�ķirts no abiem pārējiem, ietīts tvaika mutulī. Tad garaiņi izklīda, un tālu lejā skatienam pavērās Dcnveras priek�pilsētas un tālumā pilsētas centrs ar augstcel�tnēm. Lai gan diena bija saulaina, asais vēj� tomēr koda kaulā, un Nims nodrebinājās. �ai apkārtnē neviļus uzmācās vientulības, at�ķirtības un briesmu izjūta.

� �āda tad nu izskatās Apsolītā zeme, �Tērstons sacīja. � Ja jums izdosies izcīnīt savus nodomus, tad �ī ir aina, kādu jūs redzēsiet Tjunipā. � Viņ� norādīja uz skatu tie�i pretī, apmēram piecpadsmit akru lielu laukumu, uz kura visā platī�bā pacēlās milzīga ogļu grēda.

���� Tur jūs redzat degvielas krājumu spēkstacijas �etru mēne�u patēriņam � gandrīz miljonu tonnu, � Fold�ers paskaidroja.

��� Un zem tās kaudzes reiz atradās burvīga pļava, � Tērstons papildināja. � Neviens neņemsies apstrīdēt, ka skats uz to ogJu kaudzi ir nejēdzīgs. Bet mums tā ir vajadzīga. Tur, redzi, tas āķis.

Kamēr viņi stāvēja un skatījās, dīzeļlokomotīve pa slie�dēm vilka garu pre�u vagonu sastāvu, kas veda klāt vēl vairāk ogļu. Vagoni cits pēc cita, neatkabināti, iebrauca rotējo�ā pa�izkrāvējā, un ogles izbira uz masīviem re�ģiem. Zem tiem bija konveijeri, kas ogles veda tālāk uz spēkstaciju.

��� �itais nekad neapstājas, � Tērstons sacīja. � Nekad.

Nims jau tagad zināja, ka būs smagi iebildumi, ja gribēs

Tjunipas neskarto pirmatnību pārvērst �ādā ainavā. Nedomā�jot par elektrību, viņ� saprata un atbalstīja protestētājus. Bet saprata^ arī nepiecie�amību izmantot Tjunipu elektrostacijas būvei. �ā mērķa labad dabai būs jācie�.

Viņi pameta savu augsto skatu torni, pa ārējām metāla trepēm nokāpa mazliet zemāk un atkal apstājās. Nu viņi atradās aizvējā, kur dzēlīgais vēsums netika klāt. Toties troksnis visapkārt bija lielāks.

��� Strādājot ar oglēm, jūs sadursieties ar vēl vienu īpa�u apstākli, � pārvaldnieks ieminējās. � Proti, būs vairāk negadījumu, kuros cietīs cilvēki, nekā strādājot ar naftu un gāzi, vai ar kodolenerģiju. Mums gan ir izstrādāta negadīju�mu novēr�anas programma, bet tas ne vienmēr līdz�

Nims neklausījās.

Pilnīgi neticami� sagadī�anās, kādu spēj radīt vienīgi īstā dzīve, nevis izdoma.,. kamēr viņ� stāvēja un skatījās, nolika negadījums.

Kādas piecdesmit pēdas Nimam acu priek�ā un abiem pārējiem, kas stāvēja Nimam pretī, aizmugurē, patlaban dar�bojās ogļu konveijera lente. No tērauda un gumijas veidotā lente slidināja ogles uz drupinātāju, kas tās sasmalcināja

nelielos gabaliņos. Tos vēlāk sadedzinā�anai samals putekļos. Pa�laik vairāki stipri lieli ogles gabali uz konveijera lentes radīja sastrēgumu. Lente slīdēja vien uz priek�u. Ogles krājās kaudzē. Virs slīdo�ās lentes uz viena no augstākajiem re�ģiem bija uztupies strādnieks, cenzdamies ar tērauda stieni sastrēgu�ās ogles izlīdzināt.

Vēlāk Nims uzzinās, ka �āda operācija ir aizliegta. Dro��ības noteikumi prasīja, lai lente tiktu apturēta, pirms sāk izlīdzināt sastrēgumu. Ta�u strādnieki, apzinādamies, cik sva�rīgi ir noturēt ogļu padevi pareizā ritmā, lāgiem �o noteikumu tik stingri neievēroja.

īsajā brītiņā � da�ās sekundēs, kamēr Nims norisi vēro�ja, strādnieks paslīdēja, pieķērās gan pie re�ģiem, ta�u paslī�dēja vēlreiz un nokrita uz lentes. Nims redzēja, ka strādnie�kam mute vaļā un tas kliedz, bet lielajā troksnī to neviens nedzirdēja. Nabaga cilvēks laikam bija nokritis visai smagi, redzams, ka sasities. Konveijera lente nesa viņu uz priek�u, augstāk, tuvāk ma�īnai, kas drupina ogles; kastei līdzīgā ietvarā iejumtā ma�īna samals viņu gabalos.

Vairāk tuvumā neviena nebija. Vienīgi Nims, kas redzēja notieko�o.

Nims nepatapa neko citu, kā vienīgi skriet uz priek�u un skrienot iekliegties: � Apturiet lenti!

Kad Nims iedrāzās starp Tērstonu un Fold�eru, tie, nesaprazdami, kas notiek, apsviedās apkārt. Tad ātri aptvēra situāciju un joņoja Nimam pakaļ. Bet tas jau bija labu gabalu priek�ā.

Tai vietā, kur konveijera lente pieslīdēja galerijai vistu�vāk, tā bija pāris pēdu augstāk ar slīpu ieliekumu. Nokļūt uz tās pārāk viegli nebija. Nims riskēja un lēca. Nokrizdams �etrrāpus uz lentes, viņ� pret ogles gabala aso �ķautni sagrieza kreiso roku. Nelikdamies par to ne zinis, viņ� rāpās uz priek�u pāri �ā tā sabiru�ajām oglēm, tuvodamies strādniekam, kas bija pilnīgi apjucis un vārgi pūlējās paķepuroties augstāk uz lentes. Ta�u nu viņ� bija vairs tikai kādas trīs pēdas no nāvējo�ās ma�īnas un slīdēja tai aizvien tuvāk.

8-65

225

Viss, kas tagad sekoja, norisa tik ātri, ka atsevi�ķas kustības gandrīz nebija at�ķiramas.

Nims pastiepa roku un sagrāba strādnieku, pūlēdamies atvilkt to atpakaļ. Likās jau, ka tas izdevies, ta�u tad viņ� dzirdēja no�virkstam plīsto�u drēbi un sajuta pretestību. Strādnieka apģērbs kaut kur kaut kā bija ieķēries lentē. Nims vilka atkal, ta�u bez panākumiem. Klaudzo�ā ma�īna bija vairs tikai pēdas atstatumā. Nims cīnījās izmisīgi, sapraz�dams, ka �ī ir vispēdējā iespēja. Ta�u nekas nenotika. Strād�nieka labā, uz priek�u izstieptā roka jau tika ma�īnas zobos, nokrak�ķēja kauli, pa�ķīda asinis. Lente turpināja slīdēt. Tad Nims neiedomājamās �ausmās juta, ka ari viņa drēbes aizķē�ru�ās. Viņ� vairs nespēja izglābties arī pats.

Tai mirklī lente apstājās.

īsu mirkli konveijers paslīdēja atpakaļ līdz tai vietai, kur Nims bija nolēcis, un tad atkal apstājās.

Fold�ers bija paguvis pieskriet pie kontrolkastes un pie�spiest sarkano pogu. Vispirms viņ� konveijeru apstādināja, tad padeva atpakaļ un atkal apstādināja.

Nimam pastiepās pretī rokas, palīdzot uzrausties atpakaļ uz galerijas. Atskanēja saucieni, cilvēki pieskrēja palīgā, pa�cēla strādnieku, kas bija pusnemaņā un smagi asiņoja. Kaut kur atskanēja trauksmes zvans. Fold�ers nometās blakus strādniekam, noraisīja savu vidusjostu un aplika �ņaugu. Tērstons D�onss bija atvēris kādu metāla kastīti ar telefonu, zvanīja un rīkoja. Nims dzirdēja viņu uzsaucam. � Atrās palīdzības ma�īnu un ārstu � ātri!

11.

� Es varbūt neesmu tik spo�s varonis kā tu, �Tērstons jautri pavēstīja, � bet kaut ko es �ajā pilsētā tomēr spēju pabīdīt uz vienu vai otru pusi. � No kādas citas istabas savā mājā, kur bija zvanījis pa telefonu, viņ� atgriezās dzīvojamā istabā pie Nima; tam kreisā roka bija apsaitēta, mugurā drauga aizdots peldmētelis, bet ar labo roku viņ� glāzē jauca viskiju ar ūdeni. �Tavs uzvalks tiks iztīrīts. Nedomā, ka bija viegli to panākt sestdienas pēcpusdienā. Bet gatavs būs, vēlāk to atsūtīs.

��� Paldies.

Tērstonam līdzi bija ienākusi viņa sieva Ursula un tās jaunākā māsa Dafne, kas kopā ar savu mazo puisīti bija atbraukusi ciemos no Anglijas. Abas māsas bija ļoti līdzīgas, to Nims bija uzreiz ievērojis. Ne viena, ne otra nebija konven�cionāli daiļas; abas gara auguma, spēcīgiem kauliem, augstu pieri, platu muti, mazliet par platu, lai to sauktu par skaistu. Ta�u dzīvā, straujā, atklātā daba padarīja viņas ļoti tīkamas. Ar Dafni Nims bija iepazinies pirms pusstundas, un tā viņam uzreiz bija iepatikusies.

���� Esmu uzzinājis vēl �o to jaunu, � Tērstons stāstīja Nimam. � Tam puisim, ko tu izglābi, nebūs jā�ķiras no rokas. Ķirurgi saka, ka varē�ot roku salāpīt, un, ja tā arī vairs nebū�ot pietiekami spēcīga darbam ogļu krautuvē, tai tomēr pietik�ot spēka apskaut sievu un savus trīs bērņukus. Ak tā � un tad vēl vēsts no viņa sievas. Tā kopā ar bērniem �odien pat aizie�ot uz baznīcu un pateicībā aizlūg�ot no attiecīgā svētā visu labu kādam N. Goldmena kungam, un aizdedzinā�ot viņa labā sveces. To es pastāstu gadījumam, ja tu tādām bū�anām tici.

��� Jel pierimsties, Tērs, � Ursula lūdza, � es, nudien, tūliņ apraudā�os.

���� Ja gribi zināt patiesību, � Tērstons atzinās, � man pa�am maķenīt aiz�ņaudzas rīkle.

Nims atkal no jauna sāka protestēt, kā jau pirmāk bija darījis. � Es patie�ām tur neko lielu neizdarīju, ja vispār ko� Tas tavējais Fold�ers ta�u apturēja konveijeru un�

���� Stāvi rāms, � Tērstons viņu pārtrauca. � To, kas notiek, tu ieraudzīji pats pirmais, kamēr neviens vēl neko nemanīja, tu rīkojies ātri, un tās pāris pēdas, ko tu viņu parāvi atpakaļ, bija pats galvenais. Bez tam � pasaulei varoņi ir vajadzīgi. Kālab pretoties?

8*

227

Kop� dramatiskajām minūtēm augstajā galerijā no rīta visi turpmākie notikumi bija risināju�ies ļoti strauji. Ievai�notais strādnieks, kura vārdu Nims vēl joprojām nezināja, bija saņēmis pirmo ātro palīdzību, tad saudzīgi noguldīts uz nestuvēm, um divi biedri viņu aiznesa uz galeriju. Kaut likās, ka tikai pāris minūtes pagāju�as, kop� Tērstons izsauca

ambulances ma�īnu, kad no pilsētas centra puses jau atskanē�ja tāli sirēnas kaucieni un augstajā galerijā stāvo�ie ieraudzīja sarkanās signālugunis, kamēr ma�īna vēl bija vairākas jādzes no spēkstacijas.

Kad ātrās palīdzības ma�īna sasniedza �erokejas staciju, nestuves jau bija ar bagā�as liftu nogādātas lejā; ievainoto steig�us aizveda uz slimnīcu. Sakarā ar spēcīgo asiņo�anu un smago �oku sākumā pastāvēja briesmas, ka ievainotais no�mirs. Tāpēc nupat saņemtās ziņas |āva atviegloti uzelpot, jo izkliedēja bailes.

Tikai tad, kad smagi ievainotais bija sakopts un ambulance aizbraukusi, tika apskatīta arī Nima ievainotā roka. Delnā pie īk�ķa pamatnes bija dziļ� iegriezums. Tērstons aizveda Nimu uz tuvējo priek�pilsētas slimnīcu, kur brūcei uzlika da�as �uves.

Nima seja, rokas un drēbes, protams, bija pamatīgi no�jauktas ar ogļu putekļiem un glu�i melnas. Tad Tērstons aizveda Nimu uz mājām, kur viņ� novilka netīro uzvalku � vienīgo, kas viņam bija līdzi �, un nomazgājās karstā vannā. Pēc tam kad viņ� jau bija ieģērbies Tērstona peldmētelī, viņu iepazīstināja ar Dafni, kas tūdaļ ķērās klāt un no jauna pārsēja ievainoto roku. Nims uzzināja, ka Dafne ir medicīnas māsa un nesen �ķīrusies no vīra. Tie�i �is pēdējais notikums bija viņu mudinājis pamest visu pagāju�o aiz sevis un atbraukt ciemos pie māsas.

Ursula mutautiņa stūrī izslaucīja acis un tad ļoti lieti�ķi noteica: � Tā, kad mēs nu zinām, cik laimīgi viss beidzies, tad drīkstam justies atviegloti un priecīgi. � Pārgājusi pāri istabai, viņa impulsīvi apskāva un noskūpstīja Nimu. � Tas tev no manis to sve�u vietā, ko es tevis labā neiedeg�u.

�� Hei! � Dafne iesaucās. � Vai visiem atļauts darīt to pa�u?

��� Un kā vēl! � Nims priecīgi attrauca.

Dafne nekavējās viņu noskūpstīt. Viņai bija pilnīgas, siltas lūpas; Nimam tās sagādāja tīksmu sajātu, tāpat arī vieglā smar�a, kas uzdvesmoja un tūdaļ izgaisa.

�� Re nu, � Dafne paziņoja. � Tas jāsaņem katram, kas ir tik baigs varonis � vai nu patīk vai nepatīk.

��� Es teiktu, ka patīk, � Nims atsaucās.

��� Mums visiem pa�reiz ir nepiecie�ama liela iztrako�anās, � sacīja Ursula un pievērsās vīram. � Tērs, kas mums �im vakaram ieplānots?

Tērstons staroja. � Cik jauki, ka tu pajautāji. Mēs �ovakar iesim vakariņās un dejot. Es ģeniālā priek�nojautā rezervēju mums �etriem galdiņu San Marko zālē Braunpalasā.

��� Tas izklausās brīni�ķīgi, � Dafne nopriecājās. � Vai mēs sadabūsim Kītam auklīti?

��� Neraizējies. To es nokārto�u, � Ursula solījās.

�� Un es ie�u dejot, � Nims apņēmīgi sacīja, � vienalga, vai man būs uzvalks vai nebūs.

Mūzika, ko atskaņoja jaunu, talantīgu mūziķu ansamblis, piedevām vīns un lieliskās vakariņas viņus visus pamatīgi iesildīja. Pirms tam bija atsūtīts Nima uzvalks, kurā vairs nebija nekādu pēdu, kas liecinātu par notikumu uz ogļu kon�veijera, bez tam bija ieradies reportieris un fotogrāfs no Denver Post, kuri vēlējās Nimu intervēt un nofotografēt. Mazliet pastīvējies, viņ� tomēr ļāvās.

Drīz pēc tam Nims un Dafne tika iespiesti Tērstona ma�īnā. Dafne paspieda Nima delmu. � Man �ķiet, tu esi īsti superīgs vīrietis, � Dafne �ukstēja. � Man patīk, kā tu visu dari, kā proti iznesties. Un cik jauki, ka ar visu to tu esi tik vienkār�s un pieticīgs.

Nesaprazdams, ko atbildēt, Nims saņēma viņas roku un nelaida vaļā, sākdams jau domāt par to, ko �is vakars vēlāk viņiem atnesīs.

Vakariņas bija paēstas. Nims un Dafne jau bija vairāk�kārt dejoju�i, ik ar deju sakļaudamies cie�āk, turklāt Dafne nebūt neslēpa, ka viņai tas ir patīkami.

Kādā brīdī, kad Tērstons un Ursula bija aizgāju�i dejot, bet Nims ar Dafni sēdēja pie galdiņa, Nims apjautājās, kāpēc sairusi viņas laulība.

Atklātajā godīgumā, kāds abām māsām likās vienādi stipri raksturīgs, viņa atbildēja:

��� Mans vīrs bija krietni vecāks par mani un gau�i vienaldzīgs seksa jautājumos, viņam gandrīz nekad nekas nesanāca. Bija vēl arī citas nesaskaņas, �ī tomēr bija galvenā.

��� Tev, �ķiet, tā tomēr nav bijusi problēma.

Viņa atlieca galvu un iesmējās: � Kāpēc tev tā liekas?

��� Tev ta�u ir bērns.

�� Jā. Tā bija viena no tām reizēm, kad sanāca. Gandrīz varu sacīt � vienīgā. Bet lai nu kā � es ļoti priecājos par to, ka man ir Kīts. Viņam drīz bās divi gadi, un es viņu gau�i mīlu. Starp citu, mums abiem ar Kītu ir atsevi�ķa istaba, un viņam ir cie�s miegs.

��� Lai būtu kā būdams, � Nims atteica. � Viņa istabā es neie�u.

��� Godīgi teikts. Atstāj tikai savas durvis pusviru. Tava istaba ir pa gaiteni mazliet tālāk uz priek�u nekā manējā.

Kad vēlāk Nims pārmaiņas labad dejoja ar Ursulu, tā sacīja:

�� Es ļoti priecājos, ka Dafne ir pie mums. Mēs vienmēr labi satikām. Vienīgais, par ko es viņu apskau�u, ir Kīts.

�� Vai jūs ar Tērstonu negribējāt bērnus? � Nims jautāja.

�� Mēs abi gribējām. Un gribam vēl joprojām. Bet mums nav. � Ursulas balss skanēja paskarbi, it kā viņa no�ēlotu, ka vispār par to ierunājusies, un Nims tāpēc arī vairāk neko nejautāja.

Ta�u vēlāk, kad māsas atvainojās un uz brīdi izgāja no zāles, Tērstons sacīja: � Cik noprotu, Ursula tev pateica, ka mums nevar būt bērni.

�� Jā.

�� Vai viņa tev pateica arī, kāpēc?

Nims papurināja galvu.

��� Pie vainas esmu es, nevis Ursula. Mēs abi esam pie ārstiem pārbaudīju�ies nezin cik rei�u. Izrādās, ka mana pistole �auj un blīk�ķina, cik uziet, bet pilno patronu man nav. Tik vien der kā salūtam. Tā dakteri man saka.

��� Cik �ēl.

Tērstons paraustīja plecus. � Cilvēks nevar būt apveltīts ar visu, un mums ar Ursulu netrūkst jaukuma dzīvē. � Tad viņ� piebilda: � Esam domāju�i par bērna adoptē�anu, tomēr ne viens, ne otrs īsti nespējam saņemties.

Kad sievietes atgriezās, viņi iebaudīja vēl vīnu un pade�joja. Dejojot Dafne ie�ukstēja Nimam ausī: � Vai es tev jau pateicu, ka tu man ļoti patīc?

Nims ieskāva viņu cie�āk rokās. Un cerēja, ka nebūs vairs ilgi jāgaida, pirms viņi atgriezīsies mājās.

Pirms pusotras stundas viņi bija atgriezu�ies. Tērstons bija aizvedis auklīti uz mājām, pēc tam visi pasēdēja virtuvē, Ursula gatavoja tēju, Dafne palīdzēja. Tad visi novēlēja cits citam arlabunakti un aizgāja gulēt. Nims jau gandrīz laidās miegā.

Viņu pamodināja kāda skaņa � viegla ie�īkstē�anās, atverot istabas durvis, neap�aubāmi atverot līdz galam, kaut gan viņ�, paklausīdams Dafnes padomam, bija tās atstājis pusviru. Vēl viena ie�īkstē�anās, tad klik�ķis, kas ļāva no�prast, ka durvis tiek aizdarītas. Nims pacēla galvu un pūlējās tumsā kaut ko saskatīt, bet nekas nebija saredzams.

Viņ� dzirdēja klusu pēdu dipoņu un drānas ie�alk�anos, likās, ka apģērbs tiek nomests. Tad pacēlās sega un viņam blakus ieslīdēja silts, kails augums. Pretī pasniedzās rokas. Satrauktas, aicino�as lūpas tumsā atrada viņējās. Skūpsts bija ilgs un kļuva kaislīgs. Kad locekļi sakļāvās, Nima asinis ie�alkojās tvīksmē. Maigām rokām glāstīdams neredzamo augumu, viņ� nopūtās � saldkaislē un dziļā apmierinājumā.

Viņ� �ukstēja: � Dafne, mīļā, visu dienu es gaidīju �o brīdi.

Ieskanējās klusi, gulgoju�i smiekli, pastiepās pirksts un �ķērsu aizspieda viņam lūpas. � Ciet klusu, muļķi! � klusa balss brīdināja. � Nekāda Dafne. Es esmu Ursula.

Nims pārbijies atkrita atpakaļ. Spējā impulsā viņ� gribēja izlēkt no gultas. Sievietes roka viņu aizturēja.

���� Uzklausi mani! � Ursula klusu un trauksmaini runā�ja. � Es gribu bērniņu. Un Tērss man nevar bērnu iedot � un es zinu, ka viņ� par to runāja ar tevi � un ka es varētu to dabūt no tevis labāk nekā no jebkura cita.

Viņ� turējās pretī.

�� To es nevaru, Ursula, nevaru to nodarīt Tērsam.

�� Vari gan, vari, jo Tērss zina, ka esmu �eit un kāpēc.

��� Un Tērss tev neliedz? � Nims jautāja balsī, kas liecināja, ka viņ� nespēj tam ticēt.

���� Zvēru tev, ka ne. Mēs abi gribam bērnu. Un abi nospriedām, ka �ādi būs vislabāk. � Atkal klusie smiekli.

��� Dafne gan ņems ļaunā. Viņa uz mani nikna kā zvērs. Viņa pati tevi gribēja.

Nimā uzjundīja ļoti pretrunīgas jūtas. Ta�u tad visu pārmāca situācijas jocīgums, un viņ� iesmējās.

�� Tas jau ir labāk, � Ursula noteica. Viņa pievilka Nimu sev klāt, un, kad viņi no jauna apskāvās, Nims beidza pretoties.

��� Man ir pats īstais laiks, � Ursula �ukstēja. � Es zinu, ka tagad var izdoties. Ai Nim, mīļais, palīdzi man tikt pie bērniņa! Es tik ļoti to vēlos.

Viņ� nesaprata, ko gan ir nodarījis, ka ar viņu notiek �ādi ekscentriski trakumi.

���� Lai notiek, � viņ� at�ukstēja, � es darī�u visu iespē�jamo. � Kad viņi skūpstījās un no jauna iekarsa, viņ� draiskulīgi ievaicājās: � Vai būs pienācīgi, ja es to izbaudī�u ar prieku?

Viņa neatbildēja, tikai satvēra to cie�āk.

Viņi mīlējās atkārtoti un aizrautīgi, un Nims juta, ka apsaitētā kreisā roka viņam nekādas rūpes nesagādā. Beidzot viņ� aizmiga. Kad viņ� pamodās, svīda jau gaismiņa, un Ursula bija aizgājusi.

Viņ� nolēma vēl brīdi pagulēt. Ta�u tad istabas durvis vēlreiz atvērās un pa tām ieslīdēja blāvi rozā rītasvārkā tērpusies figūra.

��� Lai tur vai kas! � Dafne sacīja, nomezdama negli�ē.

��� To nu gan es nepieļau�u, ka mani tik briesmīgi pamet novārtā. Pavirzies tālāk, Nim, un es ceru, ka būsi vēl kādu spēka palieciņu saglabājis.

Viņi abi kopā līksmi atklāja, ka viņam spēka vēl gana.

Atpakaļ uz Rietumkrastu Nims lidoja vēlā pēcpusdienā, un atkal ar United. Tērstons veda viņu uz lidostu; Ursula, Dafne un Dafnes mazais Kīts brauca līdzi pavadīt. Draudzī�gajā, raitajā sarunā, kas turpinājās visu brauciena laiku, tomēr ne vārds netika pārmīts par notikumiem aizvadītajā naktī. Pie ma�īnas atvadoties, Nims noskūpstīja abas māsas. Tās palika gaidām, kamēr Tērss pavadīs draugu.

Pie pasa�ieru kontroles punkta viņi apstājāsa un sarokojās.

Nims sacīja: � Viss iznāca ļoti labi, Tērs.

��� Tie�ām labi. Un novēlu, lai tev veicas tanīs diskusijās rīt un visās pārējās dienās.

��� Paldies. Veiksme mums tie�ām ļoti vajadzīga.

Vēl aizvien turēdams Nima roku, Tērstons �ķita it kā vilcināmies, tad sacīja: � Ja tu gadījumā par kaut ko brīnies, tad gribu tev pateikt, ka ir lietas, ko cilvēks dara tāpēc, ka tā jādara, un tāpēc, ka tas ir pats labākais apstākļos, kad nav dota liela izvēle. Un vēl ko: ir draugi un ir izcili draugi. Tevi es pieskaitu otrai kategorijai. Tāds tu man būsi vienmēr, un tāpēc nekad nezaudēsim saskari.

Pagriezies un dodamies uz lidma�īnas trapu, Nims juta, ka acīs viņam sakāpis miklums.

Kad viņ� da�as minūtes vēlāk bija ērti atlaidies pirmās klases sēdeklī, laipna stjuarte viņam vaicāja:

��� Ko jūs vēlēsieties iedzert, ser, kad pacelsimies gaisā?

��� �ampanieti, � viņ� smaidīdams atteica. Un bija pār�liecināts, nekas cits nespētu tik labi vainagot �o veiksmīgo nedēļas nogali.

12.

Jaunais prezidējo�ais pilnvarotais viegli pieklaudzināja ar āmuriņu.

���� Iekams sākam liecinieku iztaujāt, man �ķiet, pieklātos izteikt viņam atzinību par operatīvo rīcību un drosmi, izglāb�jot dzīvību komunālās sistēmas strādniekam citā pavalstī.

Klausītāju zālē atskanēja �ķidri aplausi.

Nims teikto uzklausīja visai mulsi. � Pateicos, ser.

Līdz pat �im rītam viņ� bija cerējis, ka avī�ziņas par drāmu uz konveijera lentes tālāk par Denveru neaizskanēs. Tāpēc bija juties pārsteigts, ka notikuma atstāsts atradis vietu Associated Press aģentūras telegrammā, no kurienes to pārņē�mis un, tā teikt, ar �estu publicējis Chronicle West pirmdienas rīta izdevumā. Viņam �is atstāsts bija nepatīkams, jo pievērsa uzmanību braucienam uz spēkstaciju, kas darbināma ar og�lēm. Nims sāka prātot, vai un kā to savā labā varētu izmantot opozīcija.

Tāpat kā iepriek�ējās diskusijas dienās, ar ozolkoka dēlī��iem panelēto zāli atkal piepildīja komisiju locekļi, da�ādo dalībnieku konsultanti, savu kārtu gaido�ie liecinieki, ieinte�resēto grupu darbinieki, preses pārstāvji, kā arī visai pla�s publikas kontingents, kas galvenokārt sastāvēja no opozīcijas atbalstītājiem.

Pie tiesne�i galda atkal sēdēja tas pats jaunais pilnvarotais un viņam blakus vecīgais civiltiesnesis.

Zālē Nims saskatīja paziņu vidā Lauru Bo Kārmaiklu un Roderiku Pri�itu, kas abi pārstāvēja Sekvojas klubu; Deiviju Bērdsongu no s> kā parasts, tā nesamērīgi lielais augums ietērpts nopluku�ās d�īnās un kreklā ar neaizpogātu apkakli; un pie preses galda Nensiju Molino � eleganti ģērbtu un savrupu.

Nims jau bija nozvērināts, piekritis �runāt patiesību, tīru patiesību un vienīgi patiesību�. Apvienības druknais ģcnerālkonsultants Oskars O'Braiens tūliņ piecelsies, pagriezīsies pret tiesne�u galdu un sāks viņu pratināt.

��� Mister Goldmen, � O'Braiens iesāka vārds vārdā tā, kā viņi bija samēģināju�i. � Lūdzu, izstāstiet apstākļus un apsvērumus, kas jūs mudināja ticēt, ka �ai komisijai izskatī��anai iesniegtais ierosinājums ir nepiecie�ams un realizējams sabiedrības interesēs un labā.

Nims apsēdās liecinieku krēslā, zinādams, ka viņa uzstā��anās būs ilga un grūta.

��� Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības pētījumi un apsvērumi, kurus papildināju�i ari valdības iestā�u apsvē�rumi, rāda, ka ap nākamās desmitgades vidu tiklab Kaliforni�jas iedzīvotāju skaits, kā arī rūpniecības attīstība pārsniegs vidējos izaugsmes rādītājus valstī. Sīkāk to iztirzā�u vēlāk. Vienlaikus ar �o izaugsmi strauji palielināsies pieprasījums pēc elektroenerģijas � pieprasījums, kas tālu pārsniedz pa�reizē�jās ra�o�anas jaudas. Un, lai apmierinātu �o pieprasījumu�

Nims centās izvairīties no specifiskiem terminiem un runāt populāri, lai klausītāji nezaudētu interesi. Visi fakti un novērojumi, ko viņ� minēs, ir jau pirms vairākām nedēļām fiksēti un iztirzāti ziņojumos komisijām, tomēr pastāvēja uzskats, ka dzīvais vārds ir svarīgāks. Var jau bāt, ka atradī�sies kāds vai kādi, kas reiz izlasīs tos papīru kalnus, kuri diendienā aug augumā.

O'Braiens raiti norunāja savus pantiņus tik pārliecino�i kā aktieris ilgi spēlētas lugas tekstu.

��� Lūdzu, izskaidrojiet dabas aizsardzības sakarā�

�� Vai jūs varat konkrēti minēt ogļu piegādes daudzumu, kas�

��� Savas runas sākumā jūs, mister Goldmen, minējāt, ka flora un fauna ievērojamus zaudējumus necietīs. Man �ķiet, komisija labprāt dzirdētu apstiprinājumu�

��� Lūdzu, pastāstiet pla�āk par�

��� Vai gribat sacīt, ka�

��� Tagad aplūkosim �

Nevajadzēja vairāk par septiņām stundām, kas tika ietil�pinātas pusotras dienas ietvaros, lai pateiktu visu, kas varētu klausītājus interesēt. Beigās viņ� zināja, ka pilnā mērā ir apskaidrojis visu, kas saistīts ar KS&A ierosinājumu un vajadzībām. Tomēr viņ� zināja arī, ka īstās mocības vēl priek�ā � kad sāksies jautājumu krustugunis.

Diskusijas otrās dienas pēcpusdienā Oskars O'Braiens pievērsās tiesne�u galdam. � Pateicos jums, priek�sē�a kungs. Ar �o es beidzu pa�reizējā liecinieka iztaujā�anu.

Priek�sēdis palocīja galvu. � Man �ķiet, misters Goldmens ir pelnījis starpbrīdi, kas nenāktu par ļaunu arī mums pārējiem. � Viņ� piedauzīja ar āmuriņu. � Diskusija pār�traukta līdz pulksten desmitiem rītrītā.

Nākamajā rītā jautājumu krustuguns sēde sākās rimti un viegli, kā automobiļa brauciens lēnā gaitā pa gludu ceļu. Pirmais uzstājās Komisijas padomnieks, izkāmējis pusmū�a tiesnesis uzvārdā Holjoks.

�� Mister Goldmen, ir daudz punktu, kuros komisija vēlētos dzirdēt paskaidrojumus� � Uzrunas turpinājums rādīja, ka Holjoks savos jautājumos nav ne draudzīgs, ne naidīgs. Nims atbildēja tie�i tādā pa�ā noskaņā, turklāt kompetenti.

Holjoks iztaujā�anu turpināja vienu stundu. Pēc tam kārta pienāca Sekvojas kluba valdes sekretāram Roderikam Pri�itam, un iztaujas temps kļuva dzīvāks.

Pri�its, kalsns, pedantisks, pārsmalcināts, tērpies konser�vatīvā uzvalkā ar vesti. Tēraudsirmie mati kārtīgi pār�ķirti, matiņ� pie matiņa ideālā kārtībā; ik pa brīdim viņ� it kā nejau�i pacēla roku, lai pārliecinātos, vai tie�ām uz galvas valda nevainojama kārtība. Kad Pri�its piecēlās un tuvojās liecinieka krēslam, viņa acis aiz bezictvara brillēm �ķita iezi�bamies. īsi pirms iztaujas sākuma viņ� bija intensīvi visu pārrunājis ar Lauru Bo Kārmaiklu, kas sēdēja viņam blakus pie viena no trim konsultējo�o liecinieku galdiem.

�� Mister Goldmen, � iesāka Pri�its. � Man te ir viena fotogrāfija. � Viņ� pasniedzās atpakaļ uz konsultantu galdu un paņēma astoņreiz desmit collu lielu fotoattēlu. � Gribu palūgt, lai jūs to aplūkojat un pēc tam pasakāt man, vai redzētais jums �ķiet pazīstams.

Nims paņēma fotogrāfiju. Kamēr viņ� to aplūkoja, kāds Sekvojas kluba kalpotājs pasniedza tādus pa�us fotoattēlus Komisijas priek�sēdim un tā blakussēdētājam, Oskaram O'Braienam, Deivijam Bērdsongam un presei. Da�i eksemplāri nokļuva arī publikā un gāja tālāk no ro�kas rokā.

Nims apjuka. Gandrīz viss attēls bija melns, ta�u tajā viedās kaut kas pazīstams�

Sekvojas kluba valdes sekretārs pavīpsnāja. � Nestei�dzieties, mister Goldmen.

Nims papurināja galvu. � Es tie�ām netieku īsti gudrs.

�� Varbūt varu jums piepalīdzēt, � Pri�its ierunājās tādā balsī, kas neviļus mudināja uz domām par kaķa spēlē�anos ar peli. � Ņemot vērā to, ko esmu izlasījis avīzēs, atgādinā�u, ka �o ainu esat pats savām acīm skatījis nupat aizvadītajā nedēļas nogalē.

Tad Nims uzreiz atskārta. Fotogrāfijā bija attēlots milzī�gais ogļu kalns �erokejas spēkstacijā Denverā. Melnais blī�vums attēlā nu bija radis izskaidrojumu. Klusībā Nims nolā�dēja sava nedēļas nogales ceļojuma publiskās atskaņas.

�� Tie�ām, � viņ� sacīja. � Liekas, ka attēlā redzamas ogles.

�� Lūdzu, izsakieties tuvāk, mister Goldmen. Kas tās par oglēm un kur tās atrodas.

Nims negribīgi paskaidroja: � Tas ir ogļu krājums Kolorādo Sabiedriskās komunālo pakalpojumu apvienīb vaja�dzībām Denverā.

�� Tie�i tā. � Pri�its noņēma brilles, mazliet tās paspod�rināja, tad uzlika atpakaļ uz acīm. � Ja gribat zināt, �is attēls uzņemts vakardien, bet �orīt ar lidma�īnu atgādāts �urp. Nav skaists paskats, vai ne?

��� Nav.

��� Vai jūs piekristu, ka tas ir neglīts?

��� Domāju, ka jūs varētu tā sacīt, bet īstenībā�

���� Īstenībā, � Pri�its viņu pārtrauca, � jūs uz manu jautājumu jau esat atbildējis; �domāju, ka jūs varētu tā sacīt� � tie bija jūsu vārdi, kas nozīmēja jūsu piekri�anu tam, ka attēls ir neglīts. Tas ir viss, ko vēlējos uzzināt. Pateicos.

Nims sāka pretoties. � Ta�u jāsaka arī�

Pri�its pamācīgi pakustināja rādītājpirkstu. � Pietiek, mister Goldmen! Lūdzu, atcerieties, ka jautājumus uzdodu es. Man ir vēl otrs fotoattēls, ko vēlos parādīt jums un Komisijas pilnvarotajiem.

Kamēr Nims iek�ēji virda dusmās, Pri�its piegāja atpakaļ pie konsultantu galda un �oreiz izraudzījās krāsainu fotogrā�fiju. To viņ� pasniedza Nimam. Tāpat kā pirms brītiņa, kalpotājs izdalīja kopijas pārējiem interesentiem.

Lai arī Nims nespēja noteikt, kur redzamā ainava tie�i atrodas dabā, viņam nebija �aubu par to, kur attēls uzņemts. Tā bija Tjunipas ainava, turklāt netālu no spēkstacijas būvei paredzētās vietas. Tāpat nebija ap�aubāms arī tas, ka foto�grāfs bijis augstas klases profesionālis.

Virs nelīdzenās, neskartās, aizraujo�i skaistās Kalifornijas pirmatnības pletās dzidras, zilas debesis. Augstas klin�u smai�les slējās pāri majestātisku prie�u audzēm. Lejāk kalnu pakājē pletās lapukoku me�s, bet priek�plānā putoja strauja upe. Tuvējā krastā acis priecēja krā�ņum krā�ņas savvaļas puķes, bet tālāk, koku ēnā, galvu bija pacēlis jauns briedis, varbāt fotogrāfa iztrūcināts.

�oreiz Pri�its neļāva ilgi domāt. � Skaista ainava, vai ne, mister Goldmen?

��� Jā, skaista.

��� Vai varat aptuveni iedomāties, kur �ī aina uzņemta?

��� Pieņemu, ka tas ir Tjunipā. � Nims nosprieda, ka nav jēgas ielaisties muļķīgās spēlēs vai noliegt iebildumus, kādus mazliet agrāk vai vēlāk minēs Pri�its.

��� Jūsu pieņēmums ir pareizs, ser. Tagad uzdo�u nākamo jautājumu.� Pri�ita tonis kļuva skadrāks, balss skaļāka. � Vai jūsu sirdsapziņa samierinās ar to, ka jūsu un jūsu apvienības ierosinājums paredz Tjunipu pārvērst tādā draus�mīgā izskatā, � viņ� paplivināja gaisā fotoattēlu ar ogļu kalnu, � aprakt zem tā �o brīnumaino, starojo�o skaistu�mu, � un viņ� pacēla parādī�anai skaisto krāsu foto, � ap�rakt vienu no vēl atliku�ajām dabas svētvietām mūsu pavalstī un visā valstī?

Dramatiski izceltais retoriskais jautājums izpelnījās atzi�nīgu murdoņu klausītājos. Viens vai divi pat aplaudēja.

Nims mierīgi atbildēja: � Protams, ka tas mani satrauc. Bet es to redzu kā nepiecie�amību, kā kompromisu. Turklāt attiecībā pret visu lielo Tjunipas novadu�

�� Ar to pietiek, mister Goldmen. Nav nepiecie�ams teikt runu. Pieraksts apliecinās, ka jūsu atbilde bija �jā�.

Pēc īsas pauzītes Pri�its no jauna metās uzbrukumā.

���� Nav izslēgts, ka jūsu lidojumam uz Kolorādo nupat pēdējā nedēļas nogalē pamatā bija tas, ka sirdsapziņa nedeva jums mieru, tas, ka jūs gribējāt pats savām acīm redzēt to nejaukumu, kādā skaistu ainavu pārvēr� �ādi milzīgi ogļu daudzumi, tikpat milzīgi, kādi būtu nepiecie�ami Tjunipā?

Oskars O'Braiens pielēca kājās. � Protestēju!

Pri�its strauji pievērsās viņam: � Uz kāda pamata?

Nelikdamies Pri�itu dzirdam, O'Braiens vērsās tie�i pie pilnvarotajiem: � Jautājums izkropļo liecinieka vārdus. Bez tam jautājums rada iespaidu par noskaņojumu, kāds liecinie�kam nav bijis.

Prezidējo�ais pilnvarotais nevilcinādamies atteica: � Pro�tests noraidīts. � O'Braiens, niknumā zvērodams, apsēdās.

��� Nē, � Nims atbildēja Pri�itam. � Jūsu versija neat�bilst mana brauciena īstajam pamatojumam. Es devos turp tāpēc, ka vēlējos, gatavojoties �īm diskusijām, atsvaidzināt atmiņā da�us tehniskus aspektus darbam spēkstacijā, kas darbināma ar oglēm. � Pat Nimam pa�am �ī atbilde nelikās pārliecino�a.

���� Ne�aubos, ka �eit ir da�i cilvēki, kas jūsu teiktajam noticēs, � Pri�its piebilda. Viņa tonis skaidri apliecināja: es neticu.

Pri�its uzdeva vēl vairākus citus jautājumus, bet tie bija bāli un maznozīmīgi. Sekvojas klubs ar savu viltīgo izdo�mu � parādīt abas pretmetīgās fotogrāfijas bija iecirtis dziļu brūci, un Nims vainoja pats sevi.

Tad kluba valdes sekretārs beidzot aizgāja atpakaļ savā vietā un apsēdās.

Galvenais pilnvarotais palūkojās papīra lapā, kas gulēja viņam priek�ā uz galda. � Vai organizācija �strāvu un gaismu tautai� vēlas iztaujāt liecinieku?

Atbildēja Deivijs Bērdsongs. � Skaidrs, ka vēlas.

Pilnvarotais piekrītot palocīja galvu, Bērdsongs pierausās kājās.

Lielais lamza netērēja laiku ar ievadvārdiem. Viņ� nopra�sīja:

��� Kā jūs nokļuvāt uz �ejieni?

Nims izbrīnījies paskatījās. � Ja jūs gribat zināt, ko es reprezentēju�

Bērdsongs a�i atcirta: � Mēs visi zinām, ko jās reprezen�tējat � bagātu un alkatīgu konglomerātu, kas ekspluatē tautu. � Viņ� uzbelza lielu, gaļīgu ķetnu uz galda netālu no liecinieka krēsla un pacēla balsi. � Es domātu tie�i to, ko sacīju: kā jūs nokļuvāt uz �ejieni?

��� Kā� atbraucu taksometrā.

��� Jūs atbraucāt taksometrā? Tāds liels, svarīgs trumpja dūzis kā jūs? Jūs gribat sacīt, ka neatlidojāt personiskajā helikopterā?

Nims sāji pavīpsnāja; nu bija pilnīgi skaidrs, kā norisēs iztauja. Viņ� atbildēja: � Man personiskā helikoptera nav. Un �odien es vispār neesmu izmantojis nekādu helikopteru.

��� Bet da�kārt jūs to darāt, vai ne?

��� Zināmos vajadzības gadījumos�

��� Nesāciet, � Bērdsongs pārcirta viņa teikumu. � Jūs izmantojat helikopteru zināmos gadījumos � jā vai ne?

��� Jā.

��� Helikopteru, par kuru maksā ar elektrības patērētāju grūti nopelnīto naudu, kas viņiem jāizdod, ik mēnesi norēķi�noties par strāvas patēriņu?

���� Nē, par to nemaksā no ikmēne�a patēriņa rēķiniem, vismaz ne tie�i.

��� Bet netie�i patērētāji tomēr par to maksā, ko?

����� Pie tāda secinājuma jās varētu nonākt, runājot par jelkādu pasākumu�

Bērdsongs vēlreiz uzbelza ar roku. �Mēs nerunājam par pasākumiem. Es jums jautāju par helikopteru.

��� Mūsu apvienībai pieder vairāki helikopteri, ko�

���� Vairākil Jūs gribat sacīt, ka varat izvēlēties � piemē�ram, kā starp linkolnu un kadiljaku?

Nims kļuva nepacietīgs. � Tie galvenokārt tiek lietoti operatīvām vajadzībām.

���� Kas tomēr jūs nekavē izmantot vienu no tiem perso�niskām vajadzībām, ja jums tas nepiecie�ams vai jūs iedomā�jaties, ka ir nepiecie�ams, vai ne? � Nenogaidot atbildi, Bērd�songs iebāza roku kabatā, izvilka no tās avīzi un atlocīja to.

��� Vai �ito jūs atceraties?

Tas bija Nensijas Molino raksts, ko California Examiner tika ievietojis tūliņ pēc preses ļau�u apmeklējuma Velna Vārtu apmetnē.

Nims rezignēti atbildēja: � Atceros.

Bērdsongs nolasīja da�us fragmentus no avīzes, kurus stenogrāfists ieskaņoja, tad atkal pievērsās Nimam. � �ite stāv rakstīts: �Misters Goldmens� skaitās pārāk nozīmīga persona, lai būtu braucis autobusā, kas turklāt bija KS&A nolīgts �ārtera busiņ�, kur vēl bija daudz brīvu vietu. Viņ� tomēr izvēlējās helikopteru�� � Bērdsongs nikni pablenza.

��� Vai tā ir taisnība?

Nims zināja, ka Nensija Molino, pie preses galda sēdēda�ma, viņu vēro; sejā viegls smaids. Viņ� sacīja: � Raksts ir visai vienpusīgs, tomēr � vairāk vai mazāk � patiesībai atbilsto�s.

Bērdsongs meklēja palīdzību pie pilnvarotajiem: � Vai priek�sēdis nevarētu paskaidrot lieciniekam, lai atbild ar vien�kār�u �jā� vai �nē�?

Pilnvarotais sacīja: � Jūs mums visiem ietaupītu laiku, ja tā darītu, mister Goldmen.

Savilcis niknu grimasi, Nims atbildēja: � Jā.

������ Iznāca traka nopūlē�anās, � Bērdsongs noteica. � Tikpat kā izraut sāpo�u zobu. � Viņ� atkal pievērsās pilnvarotajiem un, kā īsts hameleons, no asā uzbrucēja pēk�ņi pārtapa par pieglaimīgu draugu. � Ta�u nu beidzot esam ieguvu�i liecinieka apstiprinājumu, ka drosmīgais ziņojums avīzē atbilst patiesībai. Priek�sē�a kungs, es vēlētos, lai �is avī�raksts tiktu iekļauts liecībās, kas parāda, cik lielmanīgi un bagāti dzīvo vado�ie darbinieki � kā �is Goldmens un apvienības tas Kāviņsauc priek�sēdis, kas, protams, notiek uz nabaga patērētāju rēķina. Tas norāda arī uz to, kādēļ tik dārgi un nevajadzīgi pasākumi kā būvprojekts Tjunipā, kas �iem sagādās neiedomājamu peļņu, jāiesmērē nezinātājiem kā cēls pasākums.

O'Braiens piecēlies vārgi mēģināja teikto apstrīdēt: � Es protestēju pret avī�raksta iekļau�anu liecības ziņojumā, jo tam nav nekāda sakara ar �o diskusiju, glu�i tāpat, kā uz to neattiecas arī iztaujātāja pēdējās piezīmes.

Pilnvarotais īsi apspriedās ar civillietu juriskonsultu un tad paziņoja:

��� Jūsu protests tiek uzņemts pierakstā, mister O'Braicn. Dokuments � minētais avī�raksts � pieļauts saglabā�anai kā lietisks pierādījums.

���� Pateicos jums, ser, � sacīja Bērdsongs. Tad viņ� no jauna pievērsās Nimam.

���� Vai jums personiski pieder Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības akcijas?

���� Jā, � Nims atteica. Interesanti, kas nu sekos, viņ� nodomāja. Viņam piederēja simt divdesmit akciju, kuras bija iegādājies pakāpeniski, pa kādai ik pa laikam. To pa�reizējā tirgus vērtība bija mazliet vairāk par diviem tūksto�iem dolāru, tātad daudz zemāka nekā sākotnējā, jo pēdējā mēne�a laikā KS&A akciju vērtība pēc dividentu aizturē�a�nas bija strauji kritusies. Ta�u viņ� necentās sanāksmi par to informēt pla�āk, nekā tika pieprasīts. Izrādījās, ka tā ir kļūda.

�� Ja �itenais Tjunipas darījums izies cauri pēc jūsu prāta, � Bērdsongs turpināja, � vai tad sagaidāms, k Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības akcijas celsies?

���� Tas nebūtu obligāti. Tikpat labi tās var arī vērtībā kristies. � Runādams Nims prātoja: vai vajadzētu piepūlēties un skaidrot, ka pla�ā jauncelsmes programmas realizācija, ko finansētu vērtspapīru pārdo�ana, ieskaitot jaunas akcijas zem nominālvērtības, KS&A pa�reizējās akcijas tiktu devalvētas un kristos vērtībā? �āda atbilde prasītu kompleksu izskaidro��anu; pa�reizējā kontekstā tā izklausītos arī diezgan muļķīgi. Turklāt Nims nejutās dro�s, vai apvienības galvenais mantzi�nis piekristu �āda paziņojuma publiskai izpau�anai. Tālab viņ� nolēma par to klusēt.

��� Tas nebūtu obligāti, � Bērdsongs atkārtoja. � Bet tirgus cenas �īm akcijām varētu celties. Tam ta�u jūs piekri�tīsiet.

��� Bir�as tirgū var notikt viss, � Nims dzedri atteica.

Bērdsongs pagriezās pret zāli un teatrāli nopūtās. � Man

�ķiet, ka tā ir iespējami labākā atbilde, kādu varēju gaidīt no �ī neatsaucīgā liecinieka, tāpēc paziņo�anu uzņem�os es: akci�jas, jādomā, celtos vērtībā. � Viņ� atkal pievērsās Nimam. � Ja tas notiktu, vai tad nav tiesa, ka jums būtu pamatota interese Tjunipas plāna īsteno�anā, jūs no tā gūtu peļņu?

Apgalvojums bija tik bezjēdzīgi stulbs, ka Nimam gandrīz sanāca smiekli. Labākais, uz ko viņ� varēja cerēt tālā nākotnē, bija iespēja, ka viņa akciju mazumiņ� no jauna sasniegs to vērtību, par kādu viņ� bija tās pircis.

Bērdsongs pēk�ņi sacīja: � Tā kā jūs acīmredzot nevēla�ties atbildēt, es pārveido�u jautājumu citādos vārdos: ja Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības akcijas sakarā ar Tjunipu celsies vērtībā, vai jūsējās celsies līdz ar tām?

�� Paklausieties, � Nims sacīja, � es tikai�

Pilnvarotais nedro�i iebilda: � Tas ir vienkār�s jautā�jums, mister Goldmen. Atbildiet ari jūs vienkār�i ar �jā� vai �nē�.

Gandrīz gatavs eksplodēt par tik negodīgu apie�anos, Nims tomēr pamanīja, ka Oskars O'Braiens vieglītēm pa�purina galvu, dodams viņam zīmi. Nims saprata, ka tas ir atgādinājums atcerēties instrukciju par pacietību un nepado��anos provokācijai. Viņ� atbildēja ar dzēlīgu: � Jā.

Bērdsongs paziņoja: � Tagad, kad mums ir arī �ī atzī�a�nās, priek�sē�a kungs, es vēlos, lai pierakstā tiek skaidri parādīts, ka �im lieciniekam ir pamatotas finansiālas intereses diskusijas iznākumā un tādēļ viņa liecība ir attiecīgi jāvērtē.

��� Jūs jau pats esat to ierakstam sagatavojis, � pilnva�rotais diezgan aizkaitinātā tonī noteica. � Tad tikai turpiniet vien.

���� Ar lielāko patik�anu. � Di�ais s&gt vadonis it kā pārdomās nobraucīja bārdu un tad pagriezās vēlreiz pret Nimu. � Man tātad paliku�i vēl da�i jautājumi par to, kādas sekas Tjunipas plānam būs uz lēsēm, ko maksāt vajadzēs vienkār�ajiem darba cilvēkiem, tiem, kas�

Un tādā garā viņ� mala vien tālāk un tālāk, glu�i tāpat, kā bija noticis D�. Ērika Hamfrija iztaujā�anā: balstoties uz izejas punktu, ka aiz Tjunipas plāna slēpjas vienīgi kāre pēc peļņas, nekas cits kā vienīgi alkatība; ka par visu būs jāmaksā patērētājiem, kuri pretī par to nedabūs gandrīz neko. Kaut arī Nims zem �ķietama ārējā miera pūlējās dusmas apslēpt, viņu gandrīz līdz trakumam saniknoja tas, ka ne ar vienu vārdu netika atgādināts vissvarīgākais � nepiecie�amība pēc strāvas ieguves palielinā�anas, lai nākotnē radītu pamatu izaugsmei, rūpniecības attīstībai, dzīves standarta saglabā�anai un uzla�bo�anai. Tika sludināts tuk�s, bezjēdzīgs populisms, nekas vairāk. Bet tas piesaistīja uzmanību. Par to liecināja rosība pie preses galda.

Nims bija spiests arī atzīt, ka div�uburu uzbrukums � Sekvojas kluba cēlā vides aizsardzība un s&gt izvirdumi tarifu un finansu jomā � kaut arī virspusējs, tomēr bija efektīvs. Interesanti, vai abām grupām būtu nodibinājusies kāda sa�skare. Par to viņ� �aubījās. Laura Bo Kārmaikla un Deivijs Bērdsongs intelektuālā ziņā bija pārāk at�ķirīgi. Lauru Bo Nims joprojām cienīja, kaut ari viņu uzskati bija tik pretēji, bet Bērdsongu viņ� nicināja kā jebkuru citu �arlatānu.

Pēc īsā pārtraukuma, kad Bērdsongs iztaujā�anu bija beidzis, Oskars O'Braiens brīdināja Nimu: � Jūs vēl neesat galā. Kad pārējie liecinieki būs nopratināti, es gribu jūs vēlreiz atpakaļ tanī krēslā, lai pavērstu visu uz otru pusi, un, kad es bū�u beidzis, citi atkal varēs sākt jūs pratināt, ja vēlēsies.

Nims saviebās, vēlēdamies vienīgi, lai viņa kārta būtu galā un lai tas notiktu iespējami drīzāk.

Pēc Nima vietu liecinieku krēslā ieņēma Laura Bo Kārmaikla.

Lai gan augumā trausla un maza, Sekvojas kluba priek��sēde tomēr apsēdās liecinieku krēslā ar īstas grande dame cieņu. Mugurā viņai bija nopietna piegriezuma smil�krāsas gabardīna kostīms, iesirmie mati, kā vienmēr, ļoti īsi apcirpti. Nekādu rotu vai dārglietu. Izturē�anās nopietna. Balss, kādā viņa atbildēja uz Roderika Pri�ita jautājumiem, bija visai pedantiska un autoritatīva.

��� No iepriek�ējā liecinieka izteikumiem esam dzirdēju�i, misis Kārmaikla, � Pri�its iesāka iztauju, � ka vispārēja vajadzība pēc elektrības ra�o�anas palielinājuma varētu at�taisnot ar oglēm darbināmas elektrostacijas būvi Tjunipas novadā. Vai arī jūs domājat tāpat?

��� Nē. Nedomāju.

��� Vai jūs būtu ar mieru izskaidrot pilnvarotajiem savus un Sekvojas kluba ieskatus par �ādu būvplānu?

�� Tjunipa ir viens no nedaudzajiem, no pavisam nedaudza�jiem neskartiem savvaļas novadiem Kalifornijā. Tur pārpilnībā pārstāvētas dabas bagātības � koki, augi, puķes, ūdenskrātuves, unikāli ģeoloģiski veidojumi, savvaļas zvēri, putni, kukaiņi, da�as sugas, kas visur citur jau iznīku�as. Neatkarīgi no visa cita, �is novads ir neaprakstāmi skaists. To sapostīt, uzceļot milzīgu, nejēdzīgu rūpniecības uzņēmumu, kas piesārņo pla�u apkārtni, un piedevām vēl pieveddzelzceļu, kas arī piesārņo gaisu un vidi, būtu visīstākā nekrietnība, apgānī�ana, ekoloģisks atpakaļgājiens uz iepriek�ējo gadsimtu, tā būtu Dieva un dabas zaimo�ana.

Laura Bo bija runājusi mierīgi, balsi nepaceļot, un tas viņas priek�nesumu padarīja ļoti iespaidīgu. Pri�its nesteidzās ar nākamo jautājumu, ļaudams viņas vārdiem iegult klausītāju apziņā.

��� Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības runas�vīrs misters Goldmens, � Pri�its sacīja, � centās apgalvot komisijai, ka Tjunipas dabai nodarītie zaudējumi bū�ot mini�māli. Vai jums būtu par to kas piebilstams?

��� Misteru Goldmenu es pazīstu ilgus gadus, � Laura Bo atbildēja. � Viņ� grib labu. Viņ� varbūt tie�ām pats tic tam, ko saka. Bet patiesība skan: nevienam nav iespējams uzbūvēt Tjunipā spēkstaciju, nenodarot videi neatgriezenisku ļau�numu.

Sekvojas valdes sekretārs pasmaidīja. � Vai bū�u sapra�tis pareizi, misis Kārmaikla, ka jās īsti neuzticaties KS&A apvienībai tad, kad runa ir par �minimāliem zaudējumiem�?

��� Jā, jūs esat sapratis pareizi � pat tad, ja �is solījums tiktu izpildīts. Bet tas nav iespējams. � Laura Bo pagrieza galvu, pievērsdamās tie�i abiem pilnvarotajiem pie galda, kas bija ļoti uzmanīgi klausīju�ies. � Agrāk tiklab �ī apvienība, kā arī vairākas citas rūpniecības apvienības ir pierādīju�as, ka tām nevar uzticēties, kad runa ir par vides saudzē�anu. Ja tām ļauj vaļu, tās saindē mūsu gaisu un ūdeni, noposta me�us, izlaupa un iz�ķērdē minerālu resursus, izkropļo ainavas. Ta�gad, kad dzīvojam citā ērā, kad esam atskārtu�i �os grēkus, tie pa�i ļaudis sāk lūgties: �Uzticieties mums, pagātnes ļaunums vairs neatkārtosies.� Jāatzīst, ka es un daudzi citi neuztica�mies � ne, runājot par Tjunipu, nedz arī par kādu citu vietu.

Klausīdamies Nims nodomāja, ka Lauras Bo vārdos ir neapgā�ama patiesība. Viņ� arī nākotnē varēs apstrīdēt viņas uzskatus un to darīs; Nims ticēja, ka KS&A un citas līdzīgas organizācijas ir sapratu�as no vecajām kļūdām saņemto mā�cību un iemācīju�ās kļūt par labiem ekoloģiski izglītotiem pilsoņiem, ja ne aiz cita iemesla, tad tāpēc, ka tas ir izdevīgi darījumiem. Tomēr neviens ar godaprātu apveltīts cilvēks nevarēja apstrīdēt Lauras Bo apgalvojumus par pagātni. Savas negarās liecības laikā viņa bija pateikusi vēl kaut ko, Nims nosprieda, proti, pacēlusi deba�u līmeni krietni pāri Bērdsonga runu niecīgumam, kas kalpoja galerijas publikas tīksminā�anai.

��� Pirms pāris minūtēm, � Pri�its turpināja iztaujāt Lauru Bo, �jās pieminējāt, ka Tjunipā ir da�as tādas sugas, kas visur citur jau beigu�as eksistēt. Vai jūs mums tās neno�sauktu?

Sekvojas kluba priek�sēde palocīja galvu. Tad viņa auto�ritatīvi paziņoja: � Man tas zināms par savvaļas puķi, aslapaino lauvmutīti, bet dzīvnieku pasaulē par mikrodipodopu, ko citā vārdā pazīst kā ķengurpeli.

�ai vietā mūsu uzskati �ķiras, nodomāja Nims. Viņ� atcerējās azaidu kopā ar Lauru Bo un strīdu, kad viņ� iebilda: �Jūs tātad būtu ar mieru peles vai peļu labad liegt atļauju īstenot projektu, kas nestu labumu miljoniem cilvēku?�

Jādomā, ka tie�i tāda pati varbūtēja doma ienākusi prātā Roderikam Pri�itam, jo viņa nākamais jautājums skanēja:

��� Vai �o divu dabas veidojumu � aslapaino savvaļas lauv�mutīti un mikrodipodopu � aizstāvības dēļ sagaidāt kādu kritiku? Vai domājat dzirdēt iebildumus, ka cilvēki un viņu vēlmes ir vairāk vērts?

��� Es noteikti domāju, ka dzirdē�u kritiku un pat apsū�dzību, � Laura Bo atbildēja. � Bet cilvēku tuvredzību attiecībā uz apdraudētu sugu postī�anu un iznīcinā�anu nekas nespēj grozīt.

��� Vai jūs nevēlētos to paskaidrot tuvāk?

��� Jā. Runa ir par principu, kas daudzkārt neapdomīgi tiek pārkāpts. Attīstoties modernajai sabiedrībai � lielajām pilsētām, rūpniecībai, autoceļiem, cauruļvadu maģistrālēm un visam pārējam, mēs esam izjauku�i līdzsvaru dabā, izpostīju�i augu valsti, dabiskās ūdenskrātuves un augsnes auglību, pa�dzinu�i savvaļas dzīvniekus no ierastajām dzīvesvietām, mas�veidā tos apkāvu�i, sajauku�i normālos aug�anas ciklus, pil�nīgi aizmirsdami, ka jebkura sīkākā vienība dabā ir atkarīga no citām, tā saglabājot veselīgu eksistences iespēju.

Pilnvarotais, pie sava galda sēdēdams, lūkoja iebilst:

���� Bet zināmas elastīgas svārstības dabā tomēr ir pieļauja�mas?

�� Jā. Jā, bet �o elasticitāti diem�ēl vienmēr pārstiepj pāri atļautajai robe�ai.

Pilnvarotais pieklājīgi palocīja galvu. � Lūdzu, turpiniet.

Nemainīgi karaliskā stājā un tonī Laura Bo runāja tālāk:

���� Galvenais, ko gribu pateikt, ir tas, ka agrāk visiem lēmumiem par dabas aizsardzību bija īss mā�s, tiem trūka arī pla�āka vēriena. Bez tam modernā zinātne � es arī runāju kā zinātniece � darbojās no�ķirti, atsevi�ķos sektoros, neievēro�jot patiesību, ka �progress� vienā atsevi�ķā nozarē var dzīvī�bai un dabai būt tikpat kaitīgs kā uzbrukums visā frontē. Piemēram, automobiļu emisijas � zinātnes produkts � ir lielisks piemērs, un to praktiskais noderīgums atļauj tām pastāvēt, lai cik tās nāvējo�as. Otrs uzskatāms piemērs ir pesticīdi, kas, pasargājot da�as dzīvības formas, ir iznīcināju��as ļoti daudz citu formu. Neko labāku nevar sacīt arī par smidzināmo aerosolu nodarīto postu. Saraksts sanāk ļoti gar�. Mēs visi esam gāju�i un vēl joprojām ejam pretim ekoloģiskai pa�nāvībai.

Kamēr runāja Sekvojas kluba priek�sēde, klausītāju zālē bija iestājies bijīgs klusums. Arī tagad neviens nesakustējās, gaidot, ko viņa vēl sacīs.

� Visu nosaka lietderība, noderīgums, � viņa atkārtoja, pirmo reizi paceldama balsi. � Ja �im Tjunipas monstram ļaus izveidoties un attīstīties, lietderība iznīdēs aslapaino sav�vaļas lauvmutīti, mikrodipodopu un vēl daudz ko. Un tad, ja process turpināsies, es jau tagad redzu to dienu, kad kāds cits industriāls projekts, glu�i tāpat kā patlaban Tjunipa, tiks atzīts par svarīgāku nekā pēdējais dzelteno narci�u puduris.

�ie noslēguma vārdi izraisīja klausītāju zālē vētrainus aplausus. Kamēr aplausi nerimās, Nims nikni nodomāja: Laura Bo izmanto savu zinātnieces stāvokli, lai ar nezinātnis�kiem, emocionāliem paņēmieniem savaldzinātu publiku.

Viņ� vēl kādu stundu errojās, kamēr jautājumi un atbildes turpinājās tādā pa�ā garā.

Turpinājumā, kad O'Braiens pratināja Lauru Bo, nenoti�ka nekas, lai atspēkotu dzirdēto, da�brīd pat pastiprināja priek�sēdes teikto. Kad KS&A juriskonsults, plati smaidī�dams, jautāja, vai viņa tie�ām tic, �ka da�as apdzīvotas peļu alas un nepievilcīga savvaļas puķīte, kas gandrīz uzskatāma par nezāli, ir svarīgākas par vairāku miljonu cilvēku vajadzī�bu pēc elektrības�, viņa dzēlīgi atbildēja: �Kaut ko padarīt smieklīgu ir lēts numurs, mister O'Braien, kaut arī viens no vecākajiem juristu trikiem. Es jau paskaidroju, kādēļ Tjunipai, pēc Sekvojas kluba ieskata, vajadzētu saglabāties kā pēdējam neskartam savvaļas apgabalam, un tie divi minētie piemēri, kas jūs uzjautrina, ir tikai divi no daudziem citiem. Runājot par jūsu pieminēto �vajadzību pēc elektrības�, varu teikt, ka daudzi uzskata dabas aizsardzību par svarīgāku, par daudz svarīgāku vajadzību.

O'Braiens pietvīka un atcirta: � Ja jau jūs zināt labāk nekā eksperti, kas Tjunipu izpētīju�i un atzinu�i par ideālu vietu būvei, kur jūs ieteiktu celt spēkstaciju?

� Tā ir jūsu problēma, ne manējā, � mierīgi atteica Laura Bo.

Deivijs Bērdsongs atteicās pratināt Lauru Bo, ar pompu paziņodams: � Grupa �strāvu un gaismu tautai� atbalsta Sekvojas kluba viedokli, ko misis Kārmaikla tik lieliski iztir�zāja.

Nākamajā dienā, kad pēdējais opozīcijas liecinieks bija nopratināts, O'Braiens pa�ukstēja Nimam, kas tam sēdēja blakus: � Saturieties, nu būs atkal jūsu kārta.

13.

Nims jutās galīgi nomocīts. Izredzes kļūt atkal par lieci�nieku, tikt pratinātam un nonākt jautājumu krustugunīs viņa sapīkumu vēl krietni pavairoja.

Iepriek�ējā naktī viņ� bija gulējis nemierīgā, saraustītā miegā un, kad aizmiga, tad sapņoja, ka atrodas kamerai līdzīgā ieslodzījumā, kur nav ne logu, ne durvju, bet visas �etras sienas noklātas ar elektrības slēd�iem. Nims visu laiku pūlējās ieslēgt visus slēd�us, jo zināja, ka tā vajag, bet tad viņu aplenca Deivijs Bērdsongs, Laura Bo Kārmaikla un Roderiks Pri�its� Ni�mam likās, ka jārunā ar tiem trim, jākliedz pilnā balsī, jāstrīdas, jāpierāda, bet balss neklausīja. Izmisumā viņ� pūlējās tikt ātrāk uz priek�u, atgrūst to triju rokas, spert ar kājām, bet locekļi bija kā sasieti; likās, ka viņ� iebridis dziļos mālos un neparko netiek uz priek�u. Izmisis Nims saprata, ka zaudē� Viņ� pamodās sviedros samircis un vairs nespēja aizmigt.

Tagad, kad Nims no jauna sēdēja liecinieka krēslā, piln�varotais sacīja: � Atgādinu, ka liecinieks zvērestu jau node�vis�

Kad visi ievadi bija norunāti, Oskars O'Braiens sacīja:

���� Mister Goldmen, cik Kalifornijas Strāvas un Apgais�mes apvienības akciju jums pieder?

���� Simt divdesmit.

���� Kāda ir to tirgus vērtība?

���� �orīt � divi tūksto�i simt se�desmit dolāru.

���� Tātad pieņēmums, ka jūs personiski varētu no Tjunipas iegūt daudz naudas, ir�

���� Smieklīgs un aizskaro�s, � Nims atcirta, iekams jau�tātājs paspēja izteikt līdz galam. Viņ� pats bija lūdzis, lai O'Braiens uzdod �o jautājumu, lai tas iekļūst pierakstā, un cerēja, ka prese to atbalsos, kā bija atbalsojusi Bērdsonga izteikumus par lielo peļņu. Tomēr viņ� �aubījās, vai tas notiks.

���� Pilnīgi pareizi, � O'Braiens noteica, juzdamies pār�steigts par Nima aizrautību. � Tad atgriezīsimies vēlreiz pie ekologu vērtējuma par Tjunipu. Misis Kārmaikla savā liecībā apstrīdēja, ka�

Doma bija pierādīt, ka opozīcijas liecinieku spriedumi ir maldīgi, nevietā un nepilnīgi. Atbildēdams uz O'Braiena jau�tājumiem, Nims prātoja, kāds gan no tā varētu būt labums, un nodomāja, ka laikam gan nekāds.

O'Braiens pēc pusstundas iztaujā�anu beidza. Pēc tam Nimu iztaujāja Komisijas padomnieks Holjaks un Roderiks Pri�its, ta�u ne viens, ne otrs Nimam nekādas grūtības nesa�gādāja, jautājumi bija īsi un vienkār�i.

Atlika vairs tikai Deivijs Bērdsongs.

s&gt līderis, stāvēdams Nimam pretī, vēroja viņu, laiz�dams pirkstus cauri kuplajai, sirmot sāku�ajai bārdai.

���� Par tām jūsu akcijām, Goldmen. Jūs teicāt, ka to vērtība esot� � Bērdsongs paskatījās papīra strēmelē � � divi tūksto�i simt se�desmit dolāru. Pareizi?

���� Jā, � Nims piesardzīgi apstiprināja.

����� Tas, kā jūs to pateicāt � un es biju tepat klāt un dzirdēju, citi arī dzirdēja � izklausījās, ka jums tā summa ir sīknaudas vērtē. Izklausījās, ka jūs sakāt �nieka divi tūksto��i�. Kā tad, varu iedomāties, ka cilvēkam, kas radis domāt miljonos un vizinās helikopteros�

Pilnvarotais viņu pārtrauca: � Vai tas ir jautājums, mister Bērdsong? Ja tā, tad, lūdzu, runājiet par lietu.

������ Klausos, ser. � Lielais lamza starojo�i uzsmaidīja pilnvarotajiem. �Jāteic, ka �is Goldmens mani sāk kaitināt, jo ir varen liels un negrib saprast, ko tāda nauda nozīmē nabaga ļaudīm�

Pilnvarotais asi uzcirta ar āmuriņu pa galdu. �Turpiniet iztauju!

Bērdsongs atkal jo plati pasmaidīja, juzdamies dro�s apziņā: lai lamā, ja grib, vārdu tikpat neatņems. Viņ� atgrie�zās pie Nima.

���� Labs ir. Tātad � mans jautājums: vai jums ir ienācis prātā, ka tāda nauda � �nieka divi tūksto�i�, kā jūs teicāt, nozīmē veselu bagātību daudziem cilvēkiem, kuriem arī vaja�dzēs maksāt par Tjunipu?

����� Pirmkārt, es neteicu �nieka divi tūksto�i�, nedz arī norādīju uz kaut ko tamlīdzīgu, � Nims noskaldīja. � To teicāt jūs. Otrkārt, jā, man tas ir ienācis prātā, jo tāda nauda arī man nozīmē daudz.

����� Ja jums tā nozīmē daudz, � Bērdsongs a�i izmeta, � varbūt jūs labprāt gribētu to divkār�ot.

���� Varbūt gribētu. Un kas tur, ellē, ļauns?

���� Jautājumus uzdodu es, � Bērdsongs atteica, ļaunīgi smīkņādams. � Jūs tātad piekrītat, ka labprāt divkār�otu savu naudu, un, ja tā Tjunipas bū�ana laimīgi izdosies, tas jau tā arī iznāks. � Viņ� nevērīgi jautri pameta ar roku. � Nē, nē, nepūlieties atbildēt. Mēs to izsecināsim pa�i.

Nims iek�ēji �ķieda putas. Viņ� redzēja, ka O'Braiens viņu cie�i vēro un ar acīm dod zīmi: Savaldies! Esi piesardzīgs un mērens!

��� Jūs kaut ko teicāt par dabas aizsardzību, � Bērdsongs atsāka. � Arī man �ai sakarā būtu da�i jautājumi.

O'Braiens savā iztaujā bija īsi pieskāries dabas aizsardzī�bas jautājumam. Tas deva opozīcijai tiesību no jauna ķerties pie �ā temata.

���� Vai jās zināt, Goldmen: ja tik bagātas organizācijas kā Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienība tērētu vairāk naudas dabas aizsardzībai, nevis uzsāktu multimiljonu aleras � tādas kā Tjunipa, mēs varētu �ajā valstī samazināt elektrības patēriņu par �etrdesmit procentiem.

���� Nē, to es nezinu, � Nims zēvelēja pretī, �jo ietaupīt �etrdesmit procentus elektroenerģijas ar pasākumiem dabas aizsardzībā ir nereāli, un tādu skaitli jās vienkār�i esat nogrābis no gaisa kā lielāko daļu savu pārējo apvainojumu. Labākais, ko dabas aizsardzība spēj dot un dod, ir tas, ka tā palīdz aizkavēt jaunu patēriņa pieaugumu un sagādā mums mazliet laika.

���� Laiku � kādā nolūkā?

����� Laiku apgaismot pla�ās masas, apskaidrot, ka mēs tuvojamies elektrības krīzei, kas pasliktinās mūsu dzīvi līdz tādai pakāpei, kāda mums sapņos nav rādījusies.

����� Vai tas tie�ām ir tiesa? � Bērdsongs mēdīgi jautāja. -Vai tikai īstenā patiesība nav tāda, ka Kalifornijas Strāvas varenie negrib aplaisties ar dabas aizsardzību, jo dabas aizsar�dzība neļauj tikt pie peļņas?

��� Nē, tā nav patiesība, ne īstenā, ne neīstenā patiesība, un ir jābūt ar tik �ķērseniskām smadzenēm kā jūsējās, lai tam ticētu. Nims saprata, ka viņam tiek pamesta ēsma, un saprata, ka pieko�as, dro�i vien Bērdsongs tikai to vien vēlējās. Oskars O'Braiens drūmi blenza uz viņu. Nims sāka skatīties uz otru pusi.

����� Es nepievērsī�u uzmanību tai nejaukajai piezīmei, � Bērdsongs sacīja, � un uzdo�u jums citu jautājumu. Vai īstais iemesls tam, ka jūsējie necen�as nopietni strādāt, lai attīstītu iespēju izmantot saules un vēja enerģiju, kas ir iegūstama, bet jūs to negribat tāpēc, ka tie ir lēti enerģijas avoti un jūs nevarētu tikt pie lielās peļņas, ko sagaidāt no Tjunipas?

���� Atbilde ir �nē�, kaut arī jūsu jautājumā ir no�ēlojama puspatiesība. Saules enerģija nav iegūstama ievērojamos dau�dzumos un līdz gadsimta beigām arī nebūs. Saules enerģijas uzkrā�ana maksā ārkārtīgi dārgi � daudz dārgāk nekā elek�troenerģija, ko izmaksātu Tjunipā ar oglēm ra�ota elektrība; turklāt saules enerģija būtu uzskatāma par izcili lielu dabas piesārņotāju. Par vēja enerģiju varat nesapņot � tā izmanto�jama vienīgi nelielās, lokālās turbostacijās.

Pilnvarotais paliecās pār galdu uz Nima pusi. � Vai es pareizi jūs sapratu, mister Goldmcn, ka jūs nosaucāt saules enerģiju par dabas postītāju? Kā tas iespējams?

���� Jā, priek�sēdētāja kungs. � �is paziņojums bie�i vien pārsteidza daudzus, kas nebija izpētīju�i solāro enerģiju un tās iegā�anu visos aspektos. � Ar mūsdienu tehnoloģiju soiārā spēkstacija ar to atdevi, kādu esam paredzēju�i Tjunipai, aizņemtu simt divdesmit kvadrātjūd�u platību, lai novietotu uz tās kolektorus. Tas, aptuveni aprēķinot, nozīmē septiņdes�mit divus tūksto�us akru � divas tre�daļas Taho ezera virsmas salīdzinājumā ar trīs tūksto�i akriem, kas nepiecie�a�mi mūsu tagad ieplānotajai spēkstacijai. Un neaizmirstiet, ka zeme, uz kuras būs novietoti kolektori, citam nolūkam lieto�jama nebūs. Ja tā nav dabas postī�ana�

Redzēdams, ka pilnvarotais paloka galvu, Nims teikumu atstāja nepabeigtu. � Interesants atklājums, mister Goldmen. Man �ķiet, daudzi no mums par to nav iedomāju�ies.

Bērdsongs, kas �ās sarunas laikā neslēpa nepacietību, atgriezās pie sava uzbrukuma. � Jūs, Goldmen, mums stās�tāt, ka saules enerģijas ieguve nebūs sagatavota līdz gadsimta beigām. Kālab mums vajadzētu jums ticēt?

���� Neviens jums neliek to darīt. � Nims atkal runāja aizsāktajā tonī ar Bērdsongu, neslēpdams savu nicinā�anu.

����� Jūs varat ticēt vai neticēt, kā vien gribat. Bet vispieredzēju�āko ekspertu vienprātīgais spriedums ir, ka tuvākajos div�desmit vai pat vairāk gados uz pla�a mēroga solārās enerģijas izmanto�anu nav ko cerēt; un nav zināms, vai arī tad sasnie�gumi dos gaidītos rezultātus. Tāpēc ir jābūvē ar oglēm baro�jamas spēkstacijas kā Tjunipa un vēl daudz citu tādu pa�u kā Tjunipa, lai stātos pretī gaidāmajai krīzei.

Bērdsongs ieņirdzās: � Tā, esam atkal atgriezu�ies pie lielās, blēdīgās, iedomātās krīzes.

���� Kad tas notiks, � Nims iekarsis viņam uzsauca,

���� sameklējiet �itos vārdus atkal rokā un apēdiet.

Pilnvarotais pastiepa roku pēc āmuriņa, ta�u apstājās pusceļā, ziņkārīgi pagaidīdams, kas nu notiks tālāk. Bērd�songs piesarka, un viņa mute nikni sa�ķobījās.

���� Man savi vārdi jāapēd nebūs. Jūs ēdīsiet savējos! � viņ� kā spļautin izspļāva. � Jūs aizrīsieties ar saviem vār�diem, jās un visa tā kapitālistu banda Kalifornijas Strāvā. Ar vārdiem, vārdiem, vārdiem\ Ar tiem, kas skanēs �ajās diskusi�jās, ko mēs, kas nostājamies pret jums, uzturēsim spēkā, cik vien ilgi spēsim, un visās citās diskusijās, kas sekos. Un pēc tam būs vēl vairāk vārdu, jo visu to lielo Tjunipas blēdību mēs iztiesāsim tiesās, un sasaistīsim jums rokas un kājas ar apelācijām, ar liegumiem, ar priek�rakstiem, izmantosim visas likumīgās blokādes. Un, ja ar to vēl nepietiks, mēs celsim jaunus iebildumus, lai viss cikls sāktu griezties no jauna, un, ja būs nepiecie�ams, mēs to turpināsim divdesmit gadu. Tauta apturēs jūsu peļņas kārās blēdības, un tauta uzvarēsi

s&gt līderis apklusa, smagi elpodams, tad no jauna pie�bilda: � Varbūt saules enerģija tomēr galu galā drīz būs rokā, mister Goldmen. Tāpēc atļaujiet man jums pateikt, ka tās ogļu spēkstacijas jums neredzēt! Ne Tjunipā, ne citur. Ne tagad un nekad nākotnē.

Kad pilnvarotais vēl aizvien vilcinājās, �ķiet, gau�i ieinte�resēts vārdu divkaujā, klausītāju sektorā ieskanējās visai vēt�raini aplausi. Tai pa�ā mirklī Nims eksplodēja. Viņ� spēcīgi uzblieza ar dūri uz liecinieku krēsla sānatzveltnes un pielēca kājās. Acis viņam, uz Bērdsongu skatoties, zvēroja.

� Jā, varbūt jūs apturēsiet spēkstaciju būvi � gan Tjunipā, gan citur � tie�i tā, kā jūs sakāt. Un ja jums tad izdosies, tad vienīgi tāpēc, ka �ī vājprātīgā, pa�iznīcinātāja sistēma pie�ķir neierobe�otu varu egomaniakiem un juku�ajiem, un �arlatāniem � tādiem kā jūs.

Piepe�i diskusiju zālē bija iestājies klusums. Nima balss pieauga spēkā, kad viņ� turpināja: � Bet pasaudzējiet mūs no svētulīgajām blēņām, Bērdsong, ka jūs pārstāvot tautu. Jūs to nepārstāvat. Mēs pārstāvam tautu � vienkār�o, godīgo, normāli dzīvojo�o tautu, kas uzticas apvienībām, tādām kā mūsējā, kuras gādā gaismu, siltumu cilvēku mājokļos, dod iespēju darboties fabrikām, dara vēl miljons citu darbu, jūs gribat to visu cilvēkiem atraut un nolaupīt, lai tikai viss notiktu pēc jūsu savtīgajiem, tuvredzīgajiem prātiņiem.

Nims apsviedās pret pilnvaroto galdu un tagad uzrunāja pilnvaroto un viņa palīgu, civiltiesnesi. � Tas, kas pa�reiz nepiecie�ams �inī pavalstī un daudzās citās, ir saprātīgs kom�promiss. Kompromiss starp tādiem �tikai nepieļaut papla�i�nā�anos ne par kādu cenu� kā Sekvojas klubs, Bērdsongs, un tiem otriem, kas pilnā balsī brēc pēc maksimālas tehniskās izaugsmes un sauc: �Lai nelabais parauj dabas aizsardzību!� Jā gan, es un apvienība, kurā strādāju, mēs atzīstam, ka nepiecie�ams kompromiss, tiecamies pēc tā pa�i un mudinām citus. Mēs saprotam, ka izvēle un iz�ķir�anās nav viegla, tāpēc meklējam zelta vidusceļu: lai pieaug patēriņ�, ta�u, Dieva dēļ, tam pienācīgi jāsagatavojas, palielinot ra�o�anu!

Viņ� pievērsās Bērdsongam: � Tas, ko jūs izliekaties darām tautas labā, sagādās tautai cie�anas, tā nonāks trūku�mā, cietīs no masveida bezdarba, no visiem tiem tūksto� sīkumiem, kas nav iedomājami bez elektrības. Tas viss būs jāpiedzīvo, kad sāksies krīze, kas nebūt nav izdomāta; krīze brāzīsies pāri visai Ziemeļamerikai un dro�i vien vēl daudzām citām vietām pasaulē.

Pēk�ņi apklusu�ajam oponentam, kas stāvēja viņam pretī, Nims jautāja: � Un kur tad atrādīsieties jūs, Bērdsong? Dro�i vien slēpnī. Paslēpies no tautas, kas būs atklājusi jūsu īsto būtību, ka esat melis un krāpnieks, kur� aizvedis cilvēkus pa aplamu ceļu.

Nims, pat vēl nebeidzis runāt, saprata, ka aizgājis par tālu, bez �ēlastības salauzis visas aiztures, kas ievērojamas sabiedriskās diskusijās, tāpat arī pārkāpis KS&A viņam uz�liktos aizliegumus. Varbūt pat devis Bērdsongam pamatu sūdzībai par neslavas cel�anu. Ta�u kāda cita iek�ēja balss Nimam atgādināja, ka arī pacietībai un saprātīgumam ir robe�as un kādam reiz vajadzēja to visu vienkār�i un skaidri pateikt, uzņemoties sekas.

Viņ� brāza tālāk: � Jūs pieminējāt ietaupī�anu par �etr�desmit procentiem, Bērdsong. Tā nav ietaupī�ana, tā ir atņem��ana. Tas nozīmē sākt pavisam citāda veida dzīvi, nesalīdzi�nāmi nabagāku.

Labi, piekrītu, ir cilvēki, kas saka, ka mums vajadzētu dzīvot pieticīgāk, mums visiem, mūsu dzīvē vajadzētu �o to samazināt. Varbūt viņiem taisnība, varbūt ne. Bet, lai būtu kā būdams, pārmaiņas ieviest nav KS&A un līdzīgu energoapvienību uzdevums. Mūsu pienākums ir uzturēt tādus dzīves standartus, kādus tauta � ar pa�as ievēlētas valdības starp�niecību � pieprasa. Tie�i tāpēc mēs turpinām �os standartus aizstāvēt, Bērdsong, līdz saņemsim citādus rīkojumus, bet oficiālus rīkojumus, nevis tādus, ko sagudroju�i patvaļīgi viltvār�i kā, piemēram, jūs.

Kad Nims pieklusa, lai ievilktu elpu, pilnvarotais dzedri noprasīja: � Vai nu esat beidzis, mister Goldmen?

Nims strauji pagriezās pret vadības galdu. � Nē, priek��sē�a kungs. Ja jau reiz esmu piecēlies kājās, tad pateik�u vēl da�us vārdus, kas man sakāmi.

��� Priek�sē�a kungs, es gribētu ieteikt pārtraukumu� � Tas bija Oskars O'Braiens, kas cīnījās, lai pievērstu sev uzmanību.

Nims viņam stingri atteica: � Esmu nolēmis pabeigt, Oskar. � Viņ� pamanīja, ka pie preses galda visi rosīgi raksta un ka oficiālajam stenogrāfistam pirksti zibēt zib.

��� Pa�reiz pārtraukuma nebūs, � paziņoja pilnvarotais, un O'Braiens, plecus paraustījis, atkāpās. Bērdsongs vēl jo�projām stāvēja, kur stāvējis, ta�u tagad viņa pārsteigtajā sejā bija iczadzies tāds kā pussmaids. Varbūt viņ� prātoja, ka Nima izvirdums kaitē KS&A un ir noderīgi viņa grupai. Ek, Nims nodomāja, vai nu tā ir vai nav, bet, ja viņ� reiz aizgājis tik tālu, tad, lai nelabais viņu parauj, ja tagad zaudēs dū�u. Viņ� vērsās tie�i pie priek�sē�a un otra pilnvarotā, kas abi viņu ziņkārīgi vēroja:

��� Viss �is vingrinājums, priek�sē�a kungs, es domāju �o diskusiju un visas citas �ai līdzīgās � ir nevajadzīga, draus�mīgi laikietilpīga un dārga �arāde. Nevajadzīga tāpēc, ka tai nepiecie�ami gadi, lai paveiktu to, kas jāpadara nedēļās, un ir tad ilgais laiks paiet, neko nepadarot. Nelietderīgi laikietilpīga tā ir tāpēc, ka mēs, īstie darba darītāji, nevis birokrātiski papīrgrau�i, �eit noniekotajās stundās un dienās būtu savos uzņēmumos varēju�i padarīt simtreiz vairāk sabiedrībai pa�tiesi derīga darba. Neiedomājami dārgas tās iznāk tāpēc, ka nodokļu maksātājiem un strāvas patērētājiem, kurus Bērd�songs sakās pārstāvam, bet nepārstāv, tiek no kabatas izvilkti miljoni �īs juku�ās, neproduktīvās, operetiskās pseidosistēmas uzturē�anai. Un par �arādi tā kļūst tad, kad mēs izliekamies, ka darām kaut ko jēdzīgu un vajadzīgu, bet visi gau�i labi saprotam, ka tā nav.

Pilnvarotais pietvīka tum�i sarkans. �oreiz viņ� ļoti apņē�mīgi satvēra āmuriņu un no visa spēka cirta pa galdu. Uzmetis Nimam zvērojo�u skatienu, viņ� paziņoja:

�� Tas bija viss, ko atļāvu jums pateikt par �o tematu. Bet brīdinu jūs, mister Goldmen: vispirms rūpīgi izlasī�u pierakstu un tad izlem�u, kā tālāk rīkoties. � Pievērsies Bērdsongam, viņ� tikpat saltā balsī jautāja: �Vai esat beidzis iztaujāt �o liecinieku?

��� Jā, ser, � Bērdsongs, līdz ausīm smaidīdams, atteica. � Ja jūs man jautātu, es sacītu, ka �is nu ir pietaisījis pats savu ligzdu.

Āmuriņ�, ar spēku cirsts, noklaudzēja. � Es jums neko nejautāju.

Oskars O'Braiens bija atkal pietraucies kājās. Pilnvaro�tais nepacietīgi pavēzēja ar roku un uzsauca: � �ī diskusija ir pārtraukta.

Murdot satrauktās sarunās, klausītāju zāle tuk�ojās. Nims vēl ārā negāja. Viņ� paskatījās uz O'Braiena pusi, kur� patlaban stūķēja portfelī papīrus, bet juriskonsults papurināja galvu � kustība, kas vienlaikus pauda tiklab nespēju ticēt, kā arī skumjas. Un pēc mirkļa tas stīvi izsoļoja ārā � viens pats.

Deivijs Bērdsongs piebiedrojās savu atbalstītāju pulci�ņam, kas skaļi viņu apsveica. Smiedamies visi izgāja ārā.

Laura Bo Kārmaikla, Roderiks Pri�its un vēl da�i citi no Sekvojas kluba ziņkārīgi paraudzījās uz Nimu, tomēr, ārā iedami, neko neteica.

Preses galds tika strauji pamests, palikusi vienīgi Nensija Molino, kas acīm redzami pārskatīja savas piezīmes un �o to vēl pierakstīja klāt. Kad Nims gāja garām, viņa pacēla galvu. Un klusu ierunājās: � Dieniņ, manu dieniņ! Jās ta�u pats sevi piesitāt krustā!

�� Ja es to izdarīju, tad jūs gan ar lielāko prieku ķersieties klāt to izmantot.

Viņa papurināja galvu un laiski pasmaidīja. � Man nekas no savas puses nav jādara, mīļo cilvēk. Tanīs mēslos jūs iekāpāt pats no laba prāta. Ai, ai, ai � pagaidiet, līdz ieraudzīsiet rītdienas avīzes.

Nims neatbildēja un atstāja mis Molino pie galda darbo�jamies ap piezīmēm, bez �aubām, izraugāmies visasākos citā�

tus, lai viņam iegrieztu. Nims bija pārliecināts, ka tā draņķe izlocīs savu reportā�u tā, lai viņ� tiktu nostādīts visnelabvēlī�gākajā gaismā, un pati par to nopriecāsies, pat vēl vairāk nekā ziņojumā par helikopteru toreiz Velna Vārtos.

Kad viņ� viens pats izgāja no diskusiju zāles, viņu pārmā�ca smaga vientulība.

Viņ� jutās gau�ām pārsteigts, kad ārā viņu sagaidīja vairāki televīzijas reportieri ar minikamerām. Nims bija aiz�mirsis, cik ātri vizuālie masu mediji spēj sarasties tur, kur pazibējusi kāda interesanta iespēja.

��� Mister Goldmen! � iesaucās vien no TV reportieriem. � Mēs �o to dzirdējām, ko esat �eit pateicis. Vai jās bātu ar mieru to atkārtot, lai mums vakara ziņās ir, par ko pastāstīt?

Kādu sekundi Nims �aubījās. Neviens viņam neliktu to darīt. Tad noprieda, ka tik un tā ir tik stipri ieķēpājies, ka itin nekas, ko viņ� vēl piebilstu, stāvokli nepasliktinātu. Tad kāda vella pēc gan ne?

��� Labi, � viņ� noteica. � Klausieties. � Un viņ� sāka runāt, norunāja vēlreiz visu ar tādu pa�u kaismi, un kamera fiksēja.

14.

��� Sākot ar �o brīdi, � sacīja D�. Ēriks Hamfrijs, un viņa balss bija griezīga kā tērauda asmens, � jās vairs nekādos apstākļos nepārstāvēsiet apvienību. Neuzstāsieties ne televīzi�jā, ne radio. Jūs nesniegsiet intervijas, kaut reportieris jūs uz ceļiem lūgtos. Skaidrs?

�� Jā, � Nims atteica, � skaidrs.

Abi vīri saskatījās, stāvēdami abpus priek�sē�a rakstām�galda viens otram pretī. Apstākļi bija neparasti oficiāli, jo Hamfrijs tī�ām sarunai nebija izvēlējies mājīgāko konferen�u telpu, kur viņ� parasti mēdza ar Nimu tikties.

Bija nākamās dienas pēcpusdiena pēc Nima trakā izlēcie�na Kalifornijas Enerģētikas padomes atklātajā diskusijā.

9-65

257

��� Un, kas attiecas uz sabiedriskajām diskusijām, � Hamfrijs turpināja, � jūs vairs nepiedalīsieties nevienā. Ie�kārtosimies citādi.

��� Ja jūs gribat, lai atlūdzos no amata, Erik, es to varu kaut vai tūliņ.

Nims visu dienu bija domājis par �o iespēju. Viņa aizie��ana varētu zināmā mērā mazināt spriedzi, kas tagad radīsies ap KS&A, un viņ� juta, ka ir parādā uzņēmumam, kur pret viņu alla� visi izturēju�ies labi. Arī pats no sava viedokļa viņ� nezināja, vai jutīsies labi tagad, kad viņam uzspiesta gandrīz vai kauna zīme un viņ� turpmāk būs atrauts no aktīvas līdzdalības. Diezin, vai viņa lepnums gribēs to paciest.

Vienu lietu Nims zināja skaidri. Viņam nebija jāraizējas par darba dabū�anu � to viņ� dabūs jebkur. Daudzas komu�nālās kompānijas saņems atplestām rokām cilvēku ar viņa reputāciju un pieredzi. Piedāvājumus viņ� bija saņēmis arī līdz �im. No otras puses, būtu �ēl �ķirties no Kalifornijas, kas tiklab viņam, kā arī daudziem citiem, �ķita vistīkamākā vieta pasaulē dzīvei un darbam. Reiz kāds bija sacījis: vienalga, kas notiek � labs vai ļauns, vispirms tas notiek Kalifornijā. �im teicienam Nims no visas sirds piekrita.

Vispirms jādomā par Ruti, Leu un Bend�iju. Vai Rute gribēs pārcelties � piemēram, uz Uinoisu � tādā stāvoklī, kādā viņu attiecības ir pa�reiz? Dro�i vien ne.

��� Neviens nav runājis par atlūg�anos, � Ēriks Hamfrijs īgni noteica.

Nims ar pūlēm apspieda smaidu. �is nebija īstais brīdis. Bet viņ�, sev neglaimojot, zināja, ka ir priek�sēdim vajadzīgs, turklāt ne vienā ziņā vien, arī pilnīgi neatkarīgi no sabiedriskā pārstāvja lomas. Viena no tām bija plāno�ana. Īstenībā, būdams KS&A politikas pārstāvis atklātībā, Nims nemaz nepildīja savu pamatdarbu, �ie pienākumi viņam bija uzkrāvu�ies papildus un liku�ies interesanti. No vienas puses, Nimam �ķita, ka varbūt jutīsies itin priecīgs, ticis vaļā no sabiedriskajiem pienākumiem; varbūt varēs savilkt galus kopā un turpināt dzīvi. Lai būtu kā būdams, �ajā brīdī viņ� neko pārsteidzīgi neuzsāks.

�� Tas pagaidām viss, � Ilamfrijs salti noteica, no jauna pievērsdamies papīriem, ar kuriem bija darbojies pirms Nima ienāk�anas. Bija skaidri jūtams, ka priek�sēdim nepiecie�ams laiks, lai pārvarētu personisko netīksmi.

Terēza van Būrena gaidīja Nima kabinetā.

��� Gribēju tev pateikt, � sacīja preses direktoere, � ka �orīt veselu stundu pavadīju kopā ar Ēriku, strīdoties pret viņa nodomu atstādināt tevi no sabiedriskās pārstāvības; viņ� neļau�ot tev otrreiz izgāzties. Vienu brīdi viņ� bija uz mani tikpat nikns kā uz tevi.

�� Paldies, Tes. � Nims atkrita krēslā. Viņ� jutās tiklab fiziski, kā arī garīgi noguris.

��� Visvairāk māsu godājamo priek�sēdi satracināja un padarīja nepārliecināmu tas, ko tu nostrādāji ar televīziju pēc diskusijas. Tā nu patiesi bija īsta izrāde. � Van Būrena iegruģinājās. � Ja gribi zināt patiesību, es par to neko nesaku, kaut gan varēji izturēties smalkjūtīgāk � gan tad, gan arī diskusijas laikā. Galvenais tomēr ir tas, ka es ticu: galu galā tu tiksi reabilitēts.

���� Bet līdz tam laikam, � Nims noteica, � man mute

ciet.

�� Jā, un diem�ēl tas izies ari tālāk pasaulē. Vai tas tev ļoti ķeras pie sirds? � Van Būrena parādīja Nimam California Examiner. � Vai pēcpusdienas izdevumu esi redzējis?

��� Redzēju rīta avīzi.

Pusdienlaikā Nims bija izlasījis Nensijas Molino rakstu pirmajā lappusē:

Goldmens no KS&A ar savu tirādi izjauc Energopadomes diskusiju

Atstāsts sākās �ādi:

Nimroda Goldmena, Kalifornijas Strāvas un Apgais�mes viceprezidenta neapvaldītais uzbrukums opozīcijas lieciniekiem un Kalifornijas Enerģētikas padomei sacēla nekārtības publiskajā diskusijā, kas notika sakarā ar iesniegumu par jaunas spēkstacijas celtniecību Tjunipā.

9*

259

Sa�utu�ais diskusiju pilnvarotais, kāds Hjū D�. Forbess, kas diskusijas vadīja, nosauca Goldmena izteikumus par �apvainojo�iem� un �nepieņemamiem� un solījās iesniegt prasību tiesā.

Avīzes pēcpusdienas izdevumā, ko bija atnesusi preses direktore, varēja izlasīt jaunu vēstījumu ar virsrakstu:

KS&A soda Goldmenu un nopeļ viņa izlēcienu

Nimrods Goldmens, līdz�inējais Kalifornijas Strāvas un Apgaismes �zelta puisēns�, �odien kritis ne�ēlastībā, un viņa nākotne milzu uzņēmumā vakardienas publiskā izlēciena dēļ kļuvusi problemātiska. Pagaidām KS&A augstākā priek�niecība norobe�ojas no Goldmena dzēlīgi niknā uzbrukuma�

Un tā tālāk.

Van Bāreņa atvainodamās bilda: � Nebija nekādas ie�spējas noturēt slepenībā to, ka esi atstādināts no sabiedriskā pārstāvja pienākumiem. Ja tas nebūtu nācis no mana kabi�neta � bet tā tomēr notika, ta�u es tikai atbildēju uz jautājumiem �, tas tik un tā būtu kaut kur izsūcies cauri. Nims drūmi palocīja galvu. � Saprotu.

��� Starp citu, neņem nopietni galvā to izteikumu par iesnieg�anu tiesā. Es aprunājos mūsu juridiskajā konsultācijā, un izrādījās, ka tie vienkār�i ir pirmajā karstumā izteikti vārdi. Nekā tamlīdzīga viņi nevar uzsākt.

�� Jā, � Nims atteioca, � to arī es izsecināju.

�� Ta�u Ēriks uzstāj, lai tu atsacītos no visa, ko esi sarunājis. Viņ� pats jau raksta da�ādas personiskas atvaino��anās vēstules.

Nims nopūtās. Viņ� vēl joprojām neno�ēloja to, ko bija pateicis; arī viņ� kop� vakardienas bija visu pārdomājis. Bija tomēr gau�i sāpīgi justies kā izstumtajam kolēģu vidū. Nego�dīgi �ķita arī tas, ka vairumā preses apskatu, ieskaitot Chro�nicle West rīta izdevumu un citas Kalifornijas avīzes, visa uzmanība bija pievērsta vienīgi vakardienas notikuma sensa�cionālajam aspektam, nenozīmīgi pārslīdot pāri vai pilnīgi ignorējot Nima pieminētos nopietnos momentus. Arī Deivija Bērdsonga ērmībām nebija veltīta nekāda uzmanība, izņemot vienkār�u pieminē�anu; neviena kritiska vārda par apvainojumiem un provokāciju. Nimam likās, ka prese darbojusies saskaņā pati ar savu dubultstandartu. Ta�u tas īstenībā nebija nekas jauns.

Van Bāreņa atkal ieskatījās Examiner numurā. � Nensija, jāteic, ir centusies, cik spēka, un apstrādājusi tevi tā, ka trakāk nemaz nevar. Bet viņa vienmēr bez �ēlastības cen�as uztrāpīt visvārīgākās vietas. �ķiet, ka jūs viens otru ļoti neieredzat.

Nims no sirds aizrautīgi atteica: � Es, nudien, ar vislie�lāko prieku izrautu tai maitai sirdi no krūtīm. Ja vien viņai tāda vispār ir.

Preses direktore sarauca pieri. � Tas nu gan ir stipri sacīts, Nim.

� Varbūt. Bet taisni tā man ir ap dū�u.

Nims nodomāja, ka tie�i Nensijas Molino izteiciens: �Nims Goldmens� kritis ne�ēlastībā� viņam nupat pirms mirkļa visstiprāk bija iekodis kaulā, bija pa īstam sāpējis. Galvenokārt, viņ� pats sev atzinās, tāpēc, ka tā tie�ām noticis.

1.

�� Tētiņ, � Lea sacīja, uzrunādama Nimu pie vakariņu galda, � vai tagad tu bie�āk pavadīsi vakarus mājās?

Iestājās īss klusuma brīdis; Nims redzēja, kā Bend�ijs noliek nazi un dak�iņu un uzmanīgi vēro viņu, nepārprotami atbalstīdams māsas jautājumu.

Rute, kas bija sniegusies pēc pipard zirņa viņām, arī pavil�ka roku atpakaļ un kopā ar bērniem gaidīja Nima atbildi.

��� Tā varētu būt, � viņ� atteica; negaidītais pēk�ņais jautājums un trīs viņam pievērstie acu pāri viņu samulsināja. � Protams, ja vien man atkal nesakraus virsū jaunus darbus, kas mani aizkavēs uzņēmumā līdz vēlam vakaram.

Bend�ijs priecīgi ieminējās: � Un nedēļas nogalēs tev arī iznāks laiks vairāk padzīvoties kopā ar mums, tēt, vai jā?

��� Varbūt.

�� Man �ķiet, tu saprati, kas tev tiek sacīts, � Rute iejaucās sarunā.

To teikdama, viņa pasmaidīja, kas notika visai reti kop� viņas atgrie�anās mājās pirms vairākām dienām. Viņa bija kļuvusi vēl nopietnāka nekā agrāk, un Nimam �ķita arī, ka viņa lāgiem izskatās visai noraizējusies. Vēl viņi abi nebija pamatīgi, no sirds izrunāju�ies; likās, ka Rute no tā vairās, un Nims, vēl joprojām nesen pārdzīvoto notikumu iespaidā, arī no savas puses nebija sevi�ķi pacenties.

Nims savā prātā bija apcerējis: kā vīrs un sieva viens pret otru izturas, ja sieva atgrie�as mājās pēc divu nedēļu prom-

būtnes, kur kavējusies, visdro�āk ticams, kopā ar citu vīrieti? Viņu īpa�ajā gadījumā pareizā atbilde laikam skanētu: glu�i tāpat kā pirms viņas aizbrauk�anas.

Rute bija atgriezusies bez lieka satraukuma, atvedusi no vecāku mājām atpakaļ bērnus, tad no jauna uzņēmusi mājas soli tā, it kā nekad nebūtu bijusi projām. Tāpat kā agrāk, viņa un Nims nak�ņoja kopējā guļamistabā, bet ne kopējā gultā; liekas, bija pagājis ilgs laiks, kop� Nims pēdējoreiz pametis savu guļvietu un pārcēlies pie Rutes. Bet visādi citādi viņu dzīve ieslīdēja atpakaļ ierastās sliedēs. Protams gan, Nims pats sev atgādināja, līdzīgas situācijas bija gadīju�ās arī agrāk, tikai otrādi � kad viņ� atgriezās no savām ārlaulības ekskursijām, par kurām senāk bija pārliecināts, ka tās paliku�as Rutei nezināmas, ta�u tagad sāka par to �aubīties. Un īstenais �ā stinguma stāvokļa cēlonis bija Nima diezgan sāpīgi ieskram�bātā pa�apziņa � ne mājā, bet citur ieskrambāta. Viņ� vienkār�i nespēja patlaban nodoties vēl kādām citām emocijām.

Bet nu viņi visi bija mājās, ģimene kopā sēdēja pie vakariņu galda �jau tre�oreiz triju dienu laikā. Tas patiesi bija neparasti.

�� Kā jūs zināt, � Nims sacīja, � manā darbā notiku�as da�as pārmaiņas, bet es vēl skaidri nezinu, kā viss risināsies tālāk. � Pēk�ņi viņ� pamanīja kaut ko Bend�ija izskatā un paliecās tuvāk, lai labāk ielūkotos. � Kas tev ar ģīmi noticis?

Bend�ijs neko neteica, tikai pacēla rociņu, lai aizsegtu zilumu kreisajā vaigā un sasitumu pie apak�lūpas. � Ak, tas tāpat vien skolā gadījās, tēt.

��� Kas tas bija par gadījumu? Tu sakāvies?

Bend�ijs nemierīgi sagrozījās.

�� Jā, � sacīja Lea. � Tods Torntons sacīja, ka tu, tētiņ, esot kaitīgs, jo nerūpējoties par dabas saglabā�anu, tu gribot to postīt. Tad Bend�ijs viņam iegāza, bet Tods ir lielāks.

Nims bargi paskatījās uz Bend�iju. � Vienalga, ko kāds par kaut ko saka, kauties ir nejēdzīgi un muļķīgi.

Zēns acīm redzami sadrūma. � Jā, tēt.

�� Mēs par to jau runājām, � Rute ieteicās. � Bend�ijs to tagad zina.

Nims, kaut arī ārēji neizrādīja, jutās iztrūcināts un sa�triekts. Līdz �im brīdim viņam nebija ienācis prātā, ka kritika, kas skāra viņu, varētu pavērsties ari pret piederīgajiem. Tagad viņ� klusu sacīja:

�� Man no sirds �ēl, ka kaut kas, ar ko esmu saskāries es, ir sāpinājis kādu no jums.

��� Nekas, viss kārtībā, � Lea viņu mierināja. � Mam�mīte mums izskaidroja, ka viss, ko tu esi darījis, ir bijis uz goda.

Nu arī Bend�ijs dedzīgi piebilda: � Un mamma sacīja, ka tev, tēt, ir vairāk aknu nekā tiem visiem kopā. � It kā apstiprinādams teikto, Bend�ijs sparīgi sacirta zobus, un varēja redzēt, ka jēdziens �aknas� viņam patiesi kaut ko nozīmē.

Nims nenolaida acu no Rutes. � Un to māte jums pateica?

��� Tas ta�u ir tiesa, vai ne? � Bend�ijs pārprasīja.

���� Zināms, ka tiesa, � Rute atsaucās. Viņa bija viegli pietvīkusi. � Bet tēvs pats jums to nevar pastāstīt. Tāpēc pastāstīju es.

Vienu mirkli Nimā uzviļņoja aizkustinājums. Viņ� iztēlo�jās, kā Bend�ijs sirdīgi metas ar dūrītēm kādam virsū, lai aizstāvētu tēva godu, un Rute, pacēlusies pāri viņu abu nesaskaņām, aizstāv viņa reputāciju bērnu acīs; �īs domas aiz�ņaudza kaklu un gandrīz sadzina asaras acīs. Ta�u no smagā mulsuma viņu paglāba Rute, noteikdama: � Nu labi, un tagad ķeramies visi atkal pie ē�anas.

Vēlāk, kamēr Nims un Rute vēl kavējās pie vakariņu galda, iebaudīdami kafiju, bet bērni bija aizgāju�i pie televi�zora, Nims ieminējās: � Gribu tev pateikties par to, ko esi sacījusi Leai un Bend�ijam.

Rute izvairīgi atteica: � Ja es pati tam neticētu, tad nebūtu viņiem to sacījusi. Tas, ka mēs abi vairs neesam Romeo un D�uljeta, nepavisam nenozīmē, ka es būtu pārtrau�kusi lasīt vai objektīvi spriest par to, kas notiek pasaulē.

�� Es piedāvājos aiziet no darba, � Nims sacīja. � Ēriks apgalvo, ka tas neesot nepiecie�ami, bet es vēl aizvien par to domāju. � Viņ� turpināja runāt par da�ādām iespējām un varbūtībām, ko apsvēris, ieskaitot pārie�anu kādā citā ener�ģētikas apvienībā un pārcel�anos, iespējams, uz Vidējiem rietumiem. Tad apjautājās, ko Rute domājot par dzīves vietas maiņu visai ģimenei.

Viņa atbildēja tūdaļ un noteikti: � Es to nedarītu.

��� Vai tu man nepateiktu, kāpēc?

���� Man �ķiet, tas ta�u ir pilnīgi skaidrs, kāpēc. Kālab trim ģimenes locekļiem � Leai, Bend�ijam un man �jāpa�met dzimtā vieta un jāpārceļas uz sve�u malu vienīgi tavas ērtības labad, kad mēs abi vispār vēl neesam pārrunāju�i mūsu kopējās nākotnes izredzes, ja tāda kopēja nākotne būtu, kas man gan drīzāk �ķiet nereāli.

Tā, nu reiz tas bija skaidri un atklāti pateikts, un Nims to uzskatīja par signālu turpmākajai nopietnajai sarunai. Cik dīvaini, viņ� iedomājās, ka tas notiek tie�i tādā brīdī, kad viņi pēc ilgiem laikiem jātas tuvi.

Neslēpdams skumjas, kādas patlaban izjuta, viņ� nopra�sīja: � Kas, ellē, ar mums noticis?

Rute asi atteica: � Tu gan pats vislabāk varētu uz to atbildēt. Es neslēp�u, ka vienā lietā mani moka ziņkāre: cik daudz sievie�u tev ir bijis mūsu laulības piecpadsmit gados?

Nims atcerējās skarbumu, kādu nesen bija sācis Rutē ievērot un manīja arī tagad, kad viņa turpināja: � Bet varbūt tev nojucis skaits, glu�i tāpat, kā tas nojucis man. Sākumā es kādu laiku vienmēr varēju pateikt, ka tev gadījies kas jauns, bet varbūt man vajadzētu teikt �kāda jauna�? Vēlāk es to vairs tik skaidri nespēju atskārst un man sāka likties, ka tu noņemies pamī�us ar divām vai vairākām vienlaikus. Vai es biju pareizi uzminējusi?

Ļoti grūti nācās paskatīties Rutei tie�i acīs, kad viņ� atbildēja: � Da�reiz.

��� Tā, vismaz tiktāl esam tiku�i un to noskaidroju�i. Tātad mans minējums bijis pareizs. Bet tu neatbildēji uz manu pirmo jautājumu: cik sievie�u tev pavisam bijis?

Viņ� glu�i nelaimīgs atteica: � Nolādēts, ja es to zinātu.

��� Ja tā ir patiesība, � Rute apsvēra, � tad tas pārāk neglaimo sievietēm, pret kurām tev ta�u būtu vajadzējis kaut ko izjust, vismaz uz īsu laiku. Vienalga, kas viņas biju�as, tomēr es teiktu, ka viņas pelnīju�as labāku likteni, nekā tik pilnīgi izdzist no tavas atmiņas.

�� Tas nekad nav bijis nekas nopietns, � viņ� protestēja.

��� Nekad. Neviena no viņām.

��� Tam es labprāt ticu. � Rutei dusmās pietvīka vaigi.

��� Tāpēc ari es tev nekad neesmu bijusi nekas nopietns.

��� Tas nav tiesa!

��� Kā tu to vari apgalvot? Pēc tā, ko nupat atklāti atzini. Ak, es saprastu vienu sievieti, varbūt divas. Ikviena saprātīga sieva zina un samierinās, ka tā mēdz notikt pat vislaimīgāka�jās laulībās, bet ne desmitu desmitiem sievie�u kā tavā gadī�jumā.

��� Nu tu runā aplamības. Nekad nav bijis desmitu des�mitiem.

��� Nu varbūt pārdesmit. Vismaz.

Nims klusēja.

Rute domīgi sacīja: � Varbūt tas iznāca freidiski, kad es teicu: desmitu desmitiem. Tāpēc, ka tie�i tas jau tev patīk, vai ne? Vairot sievie�u skaitu, cik vien spēj.

��� Varbūt tev zināmā mērā ir taisnība, � viņ� atzina.

��� Es zinu, ka taisnība, � Rute mierīgi apstiprināja.

��� Bet sievietei � �ai gadījumā sievai � no tā labāk nekļūst, ikviena sieva jūtas pazemota, aptraipīta, piekrāpta, dzirdot tādus vārdus no vīrie�a, ko mīlējusi vai domājusi, ka mīl.

��� Ja tu jau sen tā jūties, � Nims jautāja, � kālab tad gaidīji tik ilgi, līdz par to ierunājies? Kālab �ī mūsu saruna nav notikusi daudz senāk?

��� Tas ir godprātīgs jautājums. � Rute pieklusa, apsvē�ra, ko atbildēt, un tad turpināja: � Man �ķiet, es cerēju, visu laiku cerēju, ka tu mainīsies; ka pieaugsi un pāraugsi vēlē�a�nos ielaisties attiecībās ar katru pievilcīgu sievieti, kas tev gadās ceļā, apmēram tā, kā bērns pāraug vecumu, kad tam ļoti kārojas konfek�u. Bet es kļūdījos; tu nemainījies. Ak jā jel, jā �ja reiz esam pilnīgi godīgi viens pret otru, tad jāteic, ka bija vēl viens cits iemesls. Es biju gļēva, baidījos par to, kā iztik�u, kā uzaudzinā�u Leu un Bend�iju, baidījos � vai arī biju pārāk lepna, lai atzītu, ka mana laulība, tāpat kā daudzas citas, nav izdevusies. � Rute apklusa, un pirmoreiz sarunas laikā viņai aizlūza balss. � Nūjā � es vairs neesmu ne nobijusies, ne lepna. Gribu vienīgi to izbeigt.

��� Vai tu tie�ām tā domā?

Pāris asaru noritēja Rutei pār vaigu. � Kas gan man cits vēl atliek?

Nims juta uzdzirkstam sevī pretestību. Vai viņam tie�ām vajadzēja vienīgi aizstāvēties? Vai katrai lietai, ieskaitot arī �o gadījumu, nav divas puses?

��� Un kā ir tavu mīlas dēku? � viņ� jautāja. � Ja mēs aiziesim katrs savu ceļu � vai tad tavs draugs ienāks mājā, tiklīdz es bū�u no tās izgājis?

��� Kur� draugs?

��� Tas, ar kuru tu satiecies. Tas, ar kuru kopā nule biji aizbraukusi.

Rute bija izslaucījusi asaras no acīm. Tagad viņa vēroja Nimu ar tādu sejas izteiksmi, kas vienlaikus �ķita gan uzjaut�rināta, gan skumja. � Tu ta�u laikam tam tici visā nopietnī�bā. Tam, ka es biju aizbraukusi kopā ar kādu vīrieti?

��� Vai tad nebiji?

Viņa lēnām papurināja galvu. � Nē.

��� Bet es domāju �

��� Es zinu, ka tu domāji. Un ļāvu tev tā nodomāt, kaut gan sevi�ķi labi tas, liekas, nebija. Bet tā es izlēmu, dro�i vien aiz spītības, ka ļau�u vien tev tā padomāt, lai tu vismaz druscītiņ sajustu, kā tas gar�o.

��� Nu, un kā ar tām citām reizēm? Kur tu biji?

Rutē vēl bija saglabāju�ās pirmējo dusmu paliekas, kad viņa sacīja: � Nav neviena cita vīrie�a. Vai tie�ām tas nelien tavā biezajā paurī? Nekad nav neviena bijis. Kad sastapu tevi, es biju jaunava, un to tu zini, ja vien neesi aizmirsis vai nejau�i sajaucis mani ar kādu no savām draudzenēm. Un arī pēc tam nav bijis neviena cita kā vienīgi tu.

Nims saviebās. To visu viņ� itin labi atcerējās. � Bet kur tad tu biji?

��� Tā ir mana personiska darī�ana. Es saku tev vienīgi, ka neviena vīrie�a nav bijis.

Nims viņai ticēja. Pilnīgi.

�� Jēziņ, �ēlīgais! � viņ� noteica un nodomāja: vienā paņēmienā viss jūk un brūk; tātad gandrīz it viss, ko viņ� pēdējā laikā domājis, bijis aplam. Un, domājot par savu laulības dzīvi, viņ� nezināja, vai vēlas to turpināt vai ne. Varbūt Rutei taisnība un to izbeigt būtu labākais viņiem abiem. Doma par personisku brīvību likās pievilcīga. No otras puses, ļoti daudz kā pietrūks � bērnu, mājas, dro�a pamata sajūtas, pat Rutes, kaut arī viņi tik tālu pa�ķīrusies. Nims nevēlējās, lai viņu piespie� pieņemt noteiktu lēmumu, un, cerēdams uz kādu laiku vēl to visu atlikt, viņ� gandrīz �ēlabaini vaicāja: � Nu ko tad lai mēs iesākam?

��� Ja dara tā, kā esmu dzirdējusi no draugiem, kas �ito ceļu nostaigāju�i, � Rutes balss atkal skanēja salti, �tad mēs katrs nolīgstam advokātu un sākam kārtot legālās attiecības.

��� Bet vai mums tas jādara tagad? � viņ� lūdzās.

��� Pasaki kaut vienu vienīgu pamatotu iemeslu, kālab būtu jāgaida vēl ilgāk.

�� Tas ir egoistiski, es atzīstu. Bet es nupat esmu pārdzī�vojis diezgan grūtas dienas� � viņ� atstāja teikumu nepa�beigtu, jo juta, ka tas izklausās pēc vēlē�anās ie�ēlināt.

��� Zinu. Un man �ēl, ka abas �īs nepatik�anas tev sanāk vienlaikus. Bet mūsu starpā nekas nemainīsies � pēc visa tā laika, kas pagājis. To ta�u mēs abi zinām, vai ne?

��� Tā jau laikam ir, � viņ� truli noteica. Nebija nekādas jēgas solīt, ka viņ� mainīs izturē�anos, ja nejutās dro�s, ka to darīs vai vispār grib darīt.

��� Nu tad�

����� Redzi� vai tu būtu ar mieru pagaidīt vēl mēnesi? Varbūt divus? Ja ne cita iemesla dēļ, tad tādēļ, ka mums jaunās vēstis vajadzētu pastāstīt Leai un Bend�ijam, tādā gadījumā viņiem būtu dots laiks aprast ar �o domu. � Viņ� nejutās pārliecināts, ka tādam argumentam ir kaut kāda jēga; drīzāk bija domājams, ka nekādas. Nebija arī pamata iedo�māties, ka ar novilcinā�anu būtu kaut kas iegūstams. Tomēr instinkts sacīja, ka arī Rute nekāro steig�us spert iz�ķiro�o soli viņu laulības izbeig�anai.

�� Nu� � Mirkli vilcinājusies, viņa sacīja: Labi. Visa tā dēļ, kas tev nupat atgadījies, es vēl laiciņu pagaidī�u. Bet es nenoteik�u stingru termiņu � ne mēnesi, ne divus. Ja nolem�u iztikt ar īsāku laiku, tad tā ari darī�u.

��� Paldies. � Tātad tomēr starplaiciņ�, kaut ari īss.

� Hei! � Tas bija Bend�ijs, iestājies ēdamistabas durvis. � Es no Mereditiem dabūju jaunu kaseti. Luga. Vai nāksiet skatīties?

Meriditi bija viņu tuvākie kaimiņi. Nims paraudzījās uz Ruti. � Kālab ne?

Pagrabstāva atpūtas istabā Rute un Nims apsēdās blakus uz dīvāna, Lea nostiepās gar�ļaukus uz paklāja, bet Bend�ijs rūpīgi ielika kaseti videomagnetofonā, kas bija pieslēgts krāsu televizoram. Grupa kaimiņu no apkārtējām ģimeņu mājām bija apvienoju�ies kopējā pasākumā: viena ģimene kasetē ierakstīja labu televīzijas programmu � parasti to darīja bērni vai nolīgtās auklītes, kas precīzi izslēdza visas reklāmas. Rezultātā radās laba programma bez komercraidījumiem. Pieaugu�ie pēc tam, kad bija brīvi, varēja noskatīties reklāmu netraucētu filmu vai izrādi. Kasetes apceļoja pēc kārtas visas mājas.

Zinādams, ka �is paradums ple�as pla�umā un aizvien vairāk cilvēku sāk izmantot jauno atklājumu, Nims ar interesi gaidīja, kad beidzot kāda TV kompānija uzķers, kā tiek skartas tās intereses. Varbūt tas kaut kur jau noticis. Nims zināja, ka televīzijas tīkli un raidstacijas tāpat cie� no �ādām zemūdens klintīm kā KS&A. TV raidstacijas ļaunprātīgi iz�mantoja savas privilēģijas, pārpludinot raidījumus ar vulgā�rām reklāmām un lētām, mazvērtīgām programmām. Tagad videomagnetofoni radīja skatītājiem iespēju izskaust reklāmu no savu televizoru ekrāniem. �āds paņēmiens varbūt ar laiku piespiedīs TV izturēties atbildīgāk pret skatītājiem.

No kaimiņiem dabūtā divu stundu izrāde saucās �Mērija Vaita�, un tas bija aizkustino�s stāsts par kādu ģimeni, kurā nomirst mīlēts pusaudzis. Zēns varbūt nemaz nebija īsti apzinājies savu piederību ģimenei līdz brīdim, kamēr saprata, cik īsu laika sprīdi viņam vairs lemts tur būt. Nims priecājās, ka telpā valdīja puskrēsla un pārējie trīs nepamanīja viņa skumjas un asaras.

2.

Tum�ā, vientuļā pakalnā, kas pacēlās virs Milfīldas ģi�meņu māju mikrorajona, Georgoss Venslovs Ar�ambo, uz vēdera līzdams, tuvojās pītam stiepļu �ogam, kas apjoza vienu no KS&A apak�stacijām. Viņ� sprieda, ka lielā piesardzība, lai netiktu pamanīts, dro�i vien nemaz nav nepiecie�ama, jo apak�stacija bija neapsargāta, mēness �ai vakarā arī nespī�dēja, un tuvākā �oseja, kas liecās pāri pakalnam, atradās pusjūdzi no �īs vietas. Ta�u nesen Saslauku un Atkritumu kompānija bija pieņēmusi darbā vairāk aizsargcūku un noor�ganizējusi mobilas naktspatruļas, kas alla� mainīja darba stundas un patrulē�anas mar�rutus, lai nevarētu aprēķināt pārbaudes laikus un atstarpes. Tāpēc bija jēga būt piesardzī�gam, lai gan tāda lī�ana uz vēdera, kad jāstiepj līdzi darbarīki un spridzekļi, ir nejēdzīgi grūta.

Georgoss nodrebinājās. Oktobra vakars bija salts, un ap klin�ainā paugura radzēm nejauki pūta vēj�. Viņ� vēlējās, kaut būtu zem nātnā kombinezona pavilcis divus d�emperus, ne tikai vienu. Palūkodamies atpakaļ uz norāpoto gabalu, viņ� redzēja, ka viņa sieviete Ivete ir tikai da�us jardus aiz muguras, tātad kārtīgi turējās līdzi. Bija ļoti svarīgi, lai viņa neatpaliktu. Pirmkārt, viņai bija vads un detonatori; otrkārt, Georgoss bija nokavējis grafiku satiksmes sastrēguma dēļ ceļā no pilsētas uz �ejieni aptuveni divdesmit jūd�u garajā braucie�nā. Tagad viņ� gribēja atgūt zaudēto laiku, jo �āvakara programmā ietilpa triju apak�staciju uzspridzinā�ana, pieda�loties Brīvības draugu spēkiem pilnā apmērā. Vienā no pārē�jām divām apak�stacijām darbojās Fēlikss un Jāts, bet tre�o apkops Veids viens pats. Viņiem bija ieplānots, ka visas trīs eksplozijas notiks vienlaikus.

Sasniedzis �ogu, Georgoss izvilka smagas stiepļu grie�a�mās �ķēres, kas bija aizbāztas aiz jostas. Viņam nevajadzēja vairāk kā mazu caurumiņu �ogā pie pa�as zemes. Tad, ja patruļa ietu garām, kad viņi jau būs projām, bet sprādziens vēl nebūs noticis, varētu caurumu nepamanīt.

Strādādams Georgoss redzēja lejā pla�ā apkārtnē mirgu�ļojam Milfīldas ugunis. Nekas, drīz vien vairs nespīdēs ne�viena, apdzisīs arī daudzas citas tālāk uz dienvidiem. Milfīlda un citi apkārtējie rajoni viņam bija pazīstami. Tās bija bur��uāziskas apmetnes, ko apdzīvoja galvenokārt kapitālisti un to pakalpiņi, un viņ� priecājās, ka var sagādāt tiem nepa�tik�anas.

Caurums �ogā bija gandrīz izgriezts. Pēc kādas minūtes Georgoss un Ivete varēs izlīst pa �ogapak�u. Viņ� paskatījās rokaspulksteņa apgaismotajā ciparnīcā. Laika maz. Tiklīdz būs tiku�i iek�ā, jāstrādā ātri.

Objekti �āsnakts trīskār�ajai diversijai bija izraudzīti rū�pīgi. Reiz bija laiks, kad Brīvības draugi apgāza divus trīs transmisijas torņus reizē, lai izslēgtu elektrību pla�ākā terito�rijā. Tagad viņi vairs tā nedarīja. Georgoss un pārējie bija konstatēju�i, ka no apgāztajiem torņiem montieri strāvu ātri pārslēdz uz citām transmisijām, bez tam arī apgāztie torņi veikli tiek apmainīti pret pagaidu celtnēm un transmisija atjaunota.

Lielām apak�stacijām bija pavisam cita vērtība. Tās bija

viegli ievainojamas, svarīgas instalācijas, un pagāja nedēļas, pirms tās atkal saveda kārtībā.

Bojājumi, kas tiks nodarīti �onakt, ja viss izdosies labi, radīs pla�u aptumsumu, kas tālu pārsniegs Milffldas apkārtni, un paies dienas vai pat daudz ilgāk, līdz atkal viss būs pieslēgts strāvas padevei. Bojājumi būs lieli, summas posta izlabo�anai milzīgas. Georgoss ļauni priecājās, par to domā�dams. Varbūt pēc �ā nolikuma pieaugs to cilvēku skaits, kas sāks raudzīties nopietni uz Brīvības draugiem.

Georgoss prātoja, ka nelielā, varonīgā armija daudz ko iemācījusies un apguvusi laikā, kas pagājis kop� pirmējiem uzbrukumiem nīstajam, nicinātajam ienaidniekam. Tagad viņi priek�laikus pirms operācijas izpētīja KS&A objektu izvietojumu un darba kārtību, izraudzījās visvieglāk ievaino�jamās vielas, situācijas, kur iespējams nodarīt vissmagākos postījumus. �ai ziņā labs palīgs bija kāds vēl nesen KS&A apvienībā nodarbināts in�enieris, kas zag�anas dēļ atlaists no darba un tagad spīvi ienīda apvienību. Nebūdams aktīvs Brīvības draugu organizācijas loceklis, viņ� tomēr tika uz�pirkts par naudu, ko Bērdsongs nesen bija sagādājis. Cita no tā pa�a avota atplūdusī nauda bija izmantota jaunu, labāku spridzekļu iepirk�anai.

Bērdsongs viendien bija papaudis, no kurienes nauda nākusi � proti, no Sekvojas kluba, kas domāja, ka ar to atbalsta s&gt. Georgosu bez mēra uzjautrināja apziņa, ka glaunais trekno run�u iestādījums nezinādams atbalsta revo�lūciju. �ēl vienīgi, ka tum�ie sekvojie�u prātiņi nekad to neuzzinās.

Klik! Pēdējais grieziens, un at�ķērētais �oga gabals atvēlās nost. Georgoss to iestūma apak�stacijas teritorijā, lai mazāk durtos acīs, tad pa caurumu iebīdīja trīs plastmasas saiņus ar sprāgstvielu un pēc tam spraucās iek�ā pats.

Ivete visu laiku turējās viņam cie�i aiz muguras. Roka bija sadzijusi kop� nelaimes gadījuma, kad pinns diviem mēne�iem viņai bija norauti divi pirksti, nelaikā eksplodējot spridzekļa galviņai. Pirkstu stumbeņi bija neglīti un nekārtīgi sa�ūti, ne tā, kā to būtu izdarījis prasmīgs ķirurgs. Ta�u Georgoss bija pūlējies, kā mācēdams, centies brūces saglabāt tīras, un viņiem tie�ām bija palaimējies izvairīties no asinssaindē�anās. Reizē ar to viņi bija paglābu�ies arī no bīstama�jiem jautājumiem, kādi noteikti būtu uzdoti slimnīcā vai ambulancē.

Nolādēta bū�ana! Georgosa kombinezons bija aizķēries aiz stieples. Viņ� dzirdēja drēbi noņirkstam un reizē sajuta skaudri iesāpamies gurnu, kur cauri īsbiksēm iegriezās stieples asais gals. Aiz piesardzības viņ� bija caurumu izgriezis pārāk mazu. Tagad viņ� pastiepa roku atpakaļ, palieca pinumu uz aug�u un bez tālākām grūtībām izspraucās pa �ogapak�u. Ivetei, kas bija mazāka un sīkāka, tas izdevās bez pūliņiem.

Sarunāties nebija vajadzības. Viņi visu bija saskaņoju�i priek�laikus un skaidri zināja, kas un kā darāms. Georgoss piesardzīgi piestiprināja spridzekļus pie trim lielajiem trans�formatoriem. Ivete pasniedza detonatorus un izritināja vadus, ko pievienot aizdedzes laika regulatoriem.

Pēc desmit minūtēm visi trīs spridzekļi atradās vajadzīga�jās vietās. Citu pēc cita Ivete pasniedza Georgosam detonato�rus ar piestiprinātām baterijām, ko viņ� pats vakar bija rūpīgi sagatavojis gan pa�a, gan abu pārējo komandu vajadzībām. Tad vēlreiz paskatījās pulkstenī. Atri strādājot, viņi bija atguvu�i, gan ne visu, tomēr daļu zaudētā laika.

Vairāk vai mazāk vienlaikus visiem trim sprādzieniem vajadzēja notikt pēc vienpadsmit minūtēm. Pa �o brītiņu Georgosam un viņa sievietei tik tikko pietiktu laika atgriezties kalna pakājē, kur koku aizsegā bija paslēpta nomaļus no�brauktā ma�īna. Bet, ja pasteigtos un visu gabalu noskrietu, viņi pagūtu jau būt ceļā uz mājām, iekams sāksies lielais aptumsums. Viņ� nokomandēja Iveti: � Kusti! Pastei�dzies! � �oreiz viņa pirmā izlīda pa caurumu �ogā.

Georgoss patlaban spraucās ārā, kad netālu izdzirda automobiļa rūkoņu, ma�īna brauca aug�up pakalnā. Viņ� pierima un klausījās. Auto neap�aubāmi brauca pa KS&A privāto grantēto pievedceļu uz spēkstaciju.

Apsardzes patruļa! Nekas cits tas nevarēja būt. Tik vēlā naktī neviens cits pa �o ceļu nebrauktu. Izlīdis pa �ogapak�u un pieslējies kājās, Georgoss ieraudzīja priek�ējo starme�u gaismas atspīdumu uz da�iem kokiem lejāk. Ceļ� bija līku�mains, tāpēc ma�īna vēl nebija saredzama.

Arī Ivete to visu bija dzirdējusi un redzējusi. Kad viņa grasījās kaut ko sacīt, Georgoss ar zīmi pavēlēja klusēt un caur zobiem noņurdēja: � Surp, ātrāk! � Pats viņ� metās skriet uz grantētā ceļa pusi, �ķērsoja to un tad ieklupa krūmu pudurī ceļa otrā pusē. Krūmos viņ� pieplaka zemei, Ivete blakus. Viņ� juta, ka meitene trīc. Un atcerējās to, ko visai bie�i aizmirsa, ka daudzējādā ziņā tā bija vēl tīrais bērns un pārvērtusies pēc negadījuma ar roku; kaut ari joprojām uzti�cīga un padevīga, tā nebija vairs tāda kā senāk.

Starme�u gaisma jau kļuva redzama, kad ma�īna ieliecās pēdējā ceļa līkumā pirms apak�stacijas. Tā tuvojās lēnām. Jādomā, �oferis tik uzmanīgi brauca tāpēc, ka grantētā ceļa malas bija grūti saskatāmas un gar nogāzi nebija izliktas brīdinājuma zīmes. Kad starme�i pietuvojās, visa apkārtne iestarojās spo�ā gaismā. Georgoss saplaka vēl plakanāks, tikai mazliet paceldams galvu. Viņ� apsvēra, ka viņiem ir visai labas izredzes palikt nepamanītiem. Daudz vairāk viņu uz�trauca tas, ka ļoti drīz jānotiek sprādzienam. Vēlreiz viņ� paskatījās pulkstenī. Atliku�as astoņas minūtes.

Ma�īna apstājās tikai da�as pēdas no Georgosa un Ivetes, un no pasa�iera puses izkāpa cilvēks. Kad tas, uz priek�u pagājis, iekļuva starme�u gaismā, Georgoss redzēja, ka tam mugurā apsardzes darbinieka formas tērps. Apsargam bija kabatas baterija ar spēcīgu gaismu, ko viņ� pavērsa pret apak�staciju. Vēzēdams gaismas kūli sāniski �urp un turp, viņ� devās uz �oga pusi. Tagad Georgoss varēja saskatīt arī otru atbraucēju � �oferi, kas, �ķiet, bija nolēmis palikt ma�īnā.

Pirmais vīrietis bija jau pagājies labu gabalu gar �ogu, tad apstājās, pavērsdams gaismas kūli lejup. Viņ� bija atradis pinumā izgriezto caurumu. Piegājis tuvāk, viņ� pavēroja, kā izskatās viņpus �oga. Gaisma pārslīdēja pār elektrības va�diem, izolatoriem un transformatoriem, vienubrīd apstājās pie noliktā spridzekļa, tad izsekoja vadu, kas stiepās uz laika regulatoru.

Apsviedies apkārt, sargs uzsauca: � Hei, D�eik! Cel trauksmi! Te ir kaut kas jocīgs.

Georgoss rīkojās. Viņ� zināja, ka dārga ikviena sekunde un jādara tas, kas jādara, izvēles nebija.

Viņ� pielēca kājās, vienlaikus izraudams mednieku nazi no maksts, ko nēsāja pie jostas. Tas bija gar�, ass, nāvējo�s nazis, domāts ārkārtējiem gadījumiem � tādiem kā �is � un viegli izslīdēja no maksts. Lēciens bija Georgosu aiznesis gandrīz līdz ma�īnai. Vēl solis, un viņ� atrāva vaļā �ofera durtiņas. Pārsteigtais �oferis, pavecs vīrs sirmiem matiem, arī apsarga formas tērpā, pagriezās. Viņ� bija pacēlis pie lūpām radio mikrofonu.

Georgoss metās uz priek�u. Ar kreiso roku viņ� izrāva apsargu no ma�īnas, pagrieza apkārt un tad ar spēcīgu vēzienu no aug�as, ietrieca nazi krūtīs. Upuris pla�i iepleta muti. Viņ� sāka kliegt, ta�u tai pa�ā mirklī kliedziens noslāpa gārdzienā. Un tūliņ viņ� arī sāka krist uz priek�u. Ar pūlēm Georgoss izrāva apsargam no krūtīm nazi un iebāza atpakaļ makstī. Apsargam krītot, viņ� bija ievērojis revolvera maksti, sagrāba to, atvēra un izvilka pistoli. Ar �aujamiero�iem apieties Geor�goss bija iemācījies Kubā. �is bija 38. kalibra Smith&Wesson revolveris. Starme�u gaismā viņ� izvilka aptveres. Abas bija pielādētas. Iestūmis aptveres atpakaļ, viņ� atvilka dro�inātāju.

Pirmais apsargs bija kaut ko dzirdējis un nāca atpakaļ pie ma�īnas.

� D�eik, kas te bija? Vai ar tevi viss kārtībā? � Ieroci viņ� turēja rokā, bet nepaguva izmantot.

Georgoss jau bija kā ēna paslīdējis gar pakaļgalu apkārt ma�īnai, izmantodams tumsu starme�u aizmugurē, nolaidās uz ceļgala un rūpīgi notēmēja. Atguldījis revolvera stobru uz kreisā elkoņa, lai stingrāk turas, un ar rādītājpirkstu sāka spiest gaili. Ierocis bija pavērsts pret apsarga krū�u kreiso pusi.

Georgoss nogaidīja, līdz jutās dro�s, ka trāpīs mērķī, un trīsreiz iz�āva. Otrais un tre�ais �āviens acīmredzot nemaz nebija nepiecie�ami. Apsargs nogāzās atmuguriski, neizdvesis ne skaņu, un palika guļam, kur kritis.

Nu vairs laika nebija nemaz, to Georgoss zināja, pulk�stenī nepaskatījies. Viņ� sagrāba Iveti, kas, �āvienus izdzirdē�jusi, bija pietraukusies kājās, stum�us pastūma to uz priek�u, un viņi sāka skriet. Viņi drāzās lejup no pakalna. Georgoss divi lāgi paklupa, uzslējās un skrēja tālāk; vienreiz viņ� pret vaļēju akmeni satrieca potīti, tomēr, nelikdamies zinis par sāpēm, neapstājās. Lai cik grūti viņam gāja, viņ� tomēr visu laiku uzmanīja, lai Ivcte turētos blakus. Viņ� dzirdēja, ka elpa aizgūtnēm lau�as tai no krūtīm kopā ar �ņukstiem.

Viņi bija noskrēju�i tre�o daļu ceļa, kad nogranda sprā�dziens. No pirmā sprādziena sadrebēja zeme un uzvilnīja dobjas trok�ņa bangas. Pāris sekun�u vēlāk sekoja nākamais un vēl tre�ais sprādziens. Debesis uzliesmoja dzeltenzilā zibe�nī. Zibsnis atkārtojās, tad sāka degt nafta transformatoros un apgaismoja visu debesi. Apliekdams līkumu uz grantētā ceļa, Georgoss pēk�ņi juta, ka kaut kas ir mainījies. Un tad saprata: viņa mērķis sasniegts. Milfīldā apdzisu�as visas ugunis.

Saprazdams, ka jātiek projām par katru cenu, nezinā�dams, vai apsargs paguvis pa radio pārraidīt ziņu vai ne, Georgoss turpināja skriet, rādīdams ceļu.

Atvieglots, kaut arī tuvu sabrukumam, viņ� atrada ma�ī�nu tai pa�ā vietā, kur to bija atstāju�i � koku pudurī netālu no paugura pakājes. Pāris minū�u vēlāk viņi jau bija ceļā uz

pilsētu, pilnīgā tumsā iegrimusī Milfīldā palika aiz muguras.

* * * *

� Tu viņus abus nogalināji! Tu viņus noslepkavoji!

Ivetes balss, kas skanēja no pasa�iera sēdekļa viņam līdzās, bija gan histēriska, gan no skrie�anas bezspēkā aizrauta.

��� Man to vajadzēja izdarīt.

Georgoss atbildēja skadri, nepavērsdams galvu uz meite�nes pusi, visu laiku uzmanīgi vērodams ceļu, kad viņi bija izbrauku�i uz autostrādes. Viņ� brauca ļoti uzmanīgi, stingri turēdamies mazliet zem atļautā ātruma ierobe�ojuma. Lai nu ko, tikai netikt apturētam par kaut jel kādu brauk�anas noteikumu neievēro�anu vai pārkāpumu. Georgoss zināja, ka uz drēbēm viņam uz�ļakstīju�ās nodurtā apsarga asinis. Arī nazis vēl bija notraipīts asinīm, ko būtu viegli identificēt, salīdzinot asiņu grupas. Piedevām viņ� bija atklājis, ka arī pats ir asiņojis, proti, no pārplēstās kreisās ciskas, kur brūce bija dziļāka, nekā viņam sākumā likās. Un arī satriektā potīte nepatīkami pietūka.

�� Tu nemaz nebiji spiests viņus nogalināt, � Ivete �ink�stēja.

Viņ� nikni atkliedza: � Valdi muti! Piebeig�u tevi arī!

Viņ� domās atgriezās pie notiku�ā, prātā atjaunoja līdz pēdējam sīkumam visu norisi, pūlēdamies atcerēties, vai nav atstājis kādus lietiskus pierādījumus, pēc kuriem varētu iden�tificēt viņu vai Iveti. Pie �oga un izliekot spridzekļus, viņiem abiem rokās bija cimdi. Savējos viņ� bija novilcis tad, kad piestiprināja laika regulētāju un vēlāk, kad iz�āva. Bet tai brīdī, kad viņ� uzbruka ar nazi, rokas bija cimdos, tātad uz ma�īnas durtiņu tverekļa nekādu pirkstu nospiedumu nav. Varbūt uz revolvera? Jā, ta�u viņam bija pieticis vēsa prāta, lai paķertu revolveri līdzi un vēlāk kaut kur no tā atbrīvotos.

Ivete iedīcās no jauna. �To, kas sēdēja ma�īnā. Tas bija vecs vfr.v! Es viņu redzēju.

��� Ne�ķīsts fa�istu cūka viņ� bija.

Georgoss to pateica sirdīgi, daļēji, lai pats sevi pārlieci�nātu, jo arī viņu grauza sirmā vīra izskats. Visiem spēkiem viņ� centās padzīt no prāta un acīm atvērto muti ar pārtrū�ku�o kliedzienu, kad krūtīs dziļi ietriecās nazis, tomēr tas neizdevās. Par spīti anarhista apmācībām un spridzinā�anām pēc tam, Georgoss nekad agrāk vēl nebija nogalinājis nevienu tik tie�i un tik tuvu, un tagad tas �ņaudza pakrūtē. Tomēr viņ� nemū�am nebūtu to atzinis.

�� Tevi var ieslodzīt cietumā par slepkavību.

��� Un tevi glu�i tāpat, � viņ� caur zobiem noņurdēja.

Nebija nekādas jēgas �ai skaidrot, ka īstenībā viņam jau

tik un tā varēja piedēvēt slepkavo�anu � atbildību par tiem septiņiem bojā aizgāju�ajiem La Mission spēkstacijā un tiem, ko nogalināja vēstuļbumbas KS&A galvenajā mītnē. Bet par �o nakti viņ� savai sievietei varēja ne�aubīgi apgaismot prātu un to ari izdarīs.

��� Paklausies, ko es tev tagad teik�u, stulbā plancka! Tu �inī bū�anā esi iejaukta tikpat pamatīgi kā es. Tu biji klāt, tu piedalījies, un tu tos cūkcepures nobeidzi tikpat kā tad, ja būtu pa�rocīgi darbojusies ar nazi un �aujamo. Tātad � kas notiks ar mani, tas pats notiks arī ar tevi. Paturi to prātā un neaizmirsti nekad!

Tas nu bija pateikts un saprasts, to viņ� zināja, jo viņa sāka �ņukstēt un siekalaini �ļupstēt kaut ko nesakarīgu � kaut jel nekad nebūtu tādās lietās iepinusies. Vienu mirkli Georgosam pat kļuva viņas �ēl, pamodās tāda kā līdzjūtība. Tad viņ� saņēma sevi gro�os un padzina tādas kontrrevolucionāras vājuma izjātas.

Viņ� sprieda, ka jau būs nobrauku�i pusceļu līdz pilsētai, un tad pēk�ņi pamanīja kaut ko tādu, kam, domās iegrimis, nebija pievērsīs uzmanību. Apkārtne, kurai viņi brauca cauri un kura parasti laistījās vienās ugunīs, slīga tumsā � arī tik lielu gabalu no Milfīldas; nedega pat ielu apgaismes spuldzes. Patiesi apmierināts, viņ� nodomāja: tas nozīmē, ka ari pārējie brīvības cīnītāji godam paveiku�i savu uzdevumu. Visa kauja, ko viņ� vadīja kā virspavēlnieks, svin uzvaru.

Georgoss sāka dungot kādu dziesmiņu, prātā jau sacerē�dams paziņojumu pasaulei vēl par vienu Brīvības draugu spo�u uzvaru.

3.

�� Kad apdzisa ugunis, � Karīna Slouna, savā braucam�krēslā sēdēdama, stāstīja, � mēs ar D�osiju Hamperdinkā braucām uz mājām.

��� Hamperdinkā? � Nims neizpratnē pārjautāja.

Karīna apveltīja viņu ar vienu no saviem sirsnīgajiem,

starojo�ajiem smaidiem.

��� Hamperdinks ir mans skaistais, skaistais busiņ�. Es to tik ļoti mīlu, ka nevaru saukt vienkār�i par pikapu, tāpēc to nokristīju.

Viņi atradās Karīnas dzīvokļa dzīvojamā istabā, un bija agrs vakars novembra pirmajā nedēļā. Nims beidzot � pēc vairākiem atteikumiem darba pārslodzes dēļ � bija pieņēmis Karīnas ielūgumu vakariņās. D�osija patlaban virtuvē tās gatavoja.

Nelielais dzīvoklis bija silts, mājīgi apgaismots. Ārā tur�pretī bija nemīlīgi, lielākajā Ziemeļkalifornijas daļā valdīja no Klusā okeāna atplūdu�ais saltais vētras laiks. Jau tre�o dienu zēģelēja neganti vēji un aumaļām lija auksts lietus. Arī tagad, kamēr viņi runājās, lietus plītēja loga rūtis.

Pārējās skaņas bija klusas, tikko sadzirdamas � klusītēm zuzēja mehānisms, ar kuru Karīna elpoja, gaiss klusi �ņākuļoja ieelpojot un izelpojot; bija dzirdama trauku ieskanē�anās virtuvē, kur lāgiem tika atvērtas un aizvērtas kāda skapī�a durvis.

�� Jā, tas pēk�ņais aptumsums, � Karīna stāstīja. � Es tovakar skatījos filmu � vienā kinoteātrī, kur iespējams iebraukt ar �ādu krēslu. Es tagad varu daudz ko tādu, ko nevarēju, kad man nebija Hamperdinka. To vada D�osija. Un tad piepe�i visur nodzisa gaisma, visās ēkās.

��� Gandrīz simt kvadrātjūd�u platībā, � Nims nopūzda�mies apstiprināja. � Visur satumsa. Itin visur.

��� Toreiz mēs, protams, to nezinājām. Tomēr redzējām, ka aptumsums ir pla�ā apkārtnē, tāpēc D�osija tūliņ veda mani uz Redvūdgrouvas slimnīcu, kurp es dodos vienmēr, ja man rodas kādas problēmas. Slimnīcā ir ģenerators ārkārtē�jiem gadījumiem. Mediķi tūdaļ mani aprūpēja, un es paliku slimnīcā trīs dienas, līdz �eit atkal atspīdēja gaisma.

��� Jāteic, � Nims sacīja, � ka man tas lielākoties bija zināms. Līdzko varēju, es pēc sprādzieniem un aptumsuma zvanīju uz �ejieni. Atrados darbā, uz kurieni mani izsauca no mājām. Kad neviens man neatbildēja, es uzdevu piezvanīt uz slimnīcu, kas ierakstīta tavā informācijas lapā. Mums pateica, ka tu esot tur, un es vairs neraizējos, jo man tonakt bija bezdievīgi daudz darba.

�� Cik tas �ausmīgi, Nimrod. Un ne tikai elektrības apsīk�anas dēļ, bet arī tāpēc, ka noslepkavoti tie divi cilvēki.

�� Jā, tie bija mūsu veci darbinieki, � Nims sacīja, � darbā atpakaļ ataicināti pensionāri, jo mums trūkst piere�dzēju�u apsardzes darbinieku. Viņi savu pieredzi diem�ēl bija ieguvu�i citā ērā, un mēs vēlāk uzzinājām, ka savās darba gaitās viņi nebija satiku�ies ne ar ko ļaunāku kā vien da�kārt ar kādu sīku zaglēnu. Slepkavam viņi pretinieki nebija.

��� Vai vainīgie vēl aizvien nav notverti?

Nims papurināja galvu. � Tie ir tādi, ko tiklab mēs, kā policija jau ilgi meklējam. Visļaunākais, protams, ir tas, ka mums joprojām nav ne jausmas, kas tie ir un kur mitinās.

��� Vai tad tā nav vesela grupa � Brīvības draugi?

�� Jā. Policija tomēr domā, ka grupiņa ir maza � ne vairāk par pieciem se�iem cilvēkiem, un ka viens no tiem ir vadonis un grupas smadzenes. Policija domā, ka pastāv zināma līdzība visos gadījumos, kaut kas, ko varētu dēvēt it kā par personisku rokrakstu. Lai tas cilvēks būtu kas bū�dams, viņ� ir maniakāls slepkava.

Nims runāja aizrautīgi. Pēdējās pret KS&A vērstās spri�dzinā�anas diversijas sekas bija daudz smagākas nekā iepriek��ējās. Neparasti pla�ā apkārtnē bez elektrības bija paliku�i cilvēku mājokļi, fabrikas, visa veida uzņēmumi uz trim vai �etrām dienām, da�viet uz veselu nedēļu, un tas Nimam atgādināja Harija Londona pāris nedēļas agrāk teiktos vār�dus, ka �tie vājprātīgie kļūst pārdro�i�.

Vienīgi ar lieliem naudas ieguldījumiem un izmantojot visus KS&A rezerves transformatorus, pat aizņemoties vairā�kus no citiem uzņēmumiem, mobilizējot līdz pēdējam vīram visu personālu, bija izdevies tik ātri atjaunot strāvas padevi. Tam visam par spīti, KS&A tomēr tika kritizēta par nespēju pienācīgi nosargāt savas instalācijas. �Sabiedrībai ir tiesības jautāt,� sludināja California Examiner savā ievadrakstā, �vai Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienība dara visu iespē�jamo, lai nākotnē novērstu atkārto�anos? Sprie�ot pēc pieeja�mām liecībām, jāteic, ka ne.� Ta�u avīze nedeva nekādu padomu, kā augu diennakti nosargāt milzīgo, nepārskatāmi pla�o KS&A tīklojumu.

Tikpat smagi nomāca jebkādu tie�u, derīgu norādījumu trūkums. Tiesa, likumsargātājas iestādes bija fiksēju�as un ierakstīju�as vēl vienu balss paraugu no lentes, kuru kāda radiostacija saņēma nākamajā dienā pēc spridzinā�anām. At�rasta ari rupja darba drēbju auduma skranda, kas bija aizķē�ru�ies �oga stiepļu pinumā netālu no divkār�ās slepkavības vietas; gandrīz dro�i varēja sacīt, ka tā atplīsusi no uzbrucēja apģērba. Drā�u pinums �ai vietā bija notraipīts asinīm, kas at�ķirīgas no abu noslepkavoto apsargu asinīm. Ta�u viens pieredzējis slepenpolicists vaļsirdības brīdī Nimam bija sacījis: � �ie norādījumi varētu būt derīgi vienīgi tad, ja ir kāds vai kaut kas, ko ar tiem saskaņot. Pagaidām mēs neesam tiku�i ne par sprīdi tuvāk, kā bijām.

�� Nimrod, � Karīna pārtrauca viņa domas. � Pagāju�i gandrīz divi mēne�i, kop� mēs neesam tiku�ies.

Viņ� ar no�ēlu atteica: � Man ļoti �ēl, tie�ām ļoti �ēl.

Tagad, atnācis �urp, Nims pat nesaprata, kā varējis tik ilgi neierasties. Karīna bija tikpat skaista, kādu viņ� to atcerējās, un, kad viņi pirms īsa brī�a saskūpstījās ilgā skūpstā, viņas lūpas bija tikpat atdevīgi mīlo�as kā pirmajā reizē. Likās, ka vienā pa�ā mirklī laika atstarpe pazudusi.

Nims apzinājās arī vēl ko citu: Karīnas klātbūtnē viņu pārņēma dziļ� miers, kādu pārdzīvoja tikai pavisam nedaudzu cilvēku tuvumā. �o izjūtu bija gau�ām grūti izskaidrot, ja varbūt vienīgi tā, ka Karīna, kam pa�as dzīve iekļauta tik �aurās, nepārejamās robe�ās, izstaroja mieru un atziņu, ka arī citas problēmas ir atrisināmas.

�� Tu esi pārcietis grūtu laiku, � viņa sacīja. � Man tas zināms, jo esmu izlasījusi, ko rakstīja avīzes, un redzējusi arī televīzijas pārraides.

Nims saviebās. � Kā tad � diskusijas par Tjunipu. Runā, ka es esot sevi pamatīgi apkaunojis.

��� Tam tu pats netici, � Karīna skarbi atteica. � Glu��i tāpat, kā tam neticu es. Viss, ko tu sacīji, bija saprātīgi sacīts.

���� Labāk nerunāsim par manu �veiksmi� attiecībās ar presi.

Viņa, mazliet vilcinājusies, atzinās: � Toreiz, kad tas viss notika, es kaut ko tev sadzejoju, grasījos jau nosūtīt, bet tad iedomājos, ka tu jau tik daudz esi saklausījies un noguris no tā, ko katram ienāca prātā pateikt.

�� Visi jau tādi nebija. Tikai lielākā daļa. � Un tad viņ� pajautāja: � Vai tev tas saglabājies � tas dzejolis?

�� Jā. � Karīna norādīja ar galvu. � Tur, otrā atvilktnē no aug�as.

Nims piecēlās un aizgāja pāri istabai pie sekretāra zem grāmatplaukta. Atvilcis norādīto atvilktni, viņ� redzēja pa�ā virsū Karīnas gai�zilo vēstuļpapīru. To izņēmis, viņ� izlasīja:

Pirksts vērīgi pār kādreiz uzrakstīto slīd. Ne pārrakstīt, bet pārlasīt. Un tas, kas kādreiz atraidīts, nievāts un smiets, Pēc dienām, mēne�iem, varbūt pēc gadiem Gudrību atklāj un cildenas domas. Tai pirmējā laikā daudz drosmes vajadzēja, Lai paredzētu, lai mazticīgos pārliecinātu par to, Ko aptvert tie vēl nespēja un saņemt.

Nimrod, mans dārgais,

Atceries un atgādini pats sev:

Vien retais pravietis ir cildināts,

Pirms saule tanī dienā riet,

Kad patiesība atskan pirmoreiz.

Kad laika gaitā patiesība, tevis sludinātā,

Ikvienam saredzama top,

Tad teicējs visā attaisnots.

Bet tad, kad pienāk brīdis ievākt ra�u,

Jel esi rimts un cēlsirdīgs, un garā di�ens.

Un proti smaidu saglabāt

Par to, cik mū�am mainīga ir dzīve.

Ne visi, retais vien

Vai nejau�i vai likteņlemtu

Ir dārgu balvu saņēmis �

Skaidri redzēt, izprast, gudri iztulkot.

Klusēdams Nims pārlasīja vārsmas vēlreiz. Un tad sacīja:

���� Karīn, tu alla� no jauna mani ar kaut ko pārsteidz. Un ikreiz, kad tev tas izdodas, es nezinu, ko teikt, tikai to, ka jātos aizkustināts un pateicīgs.

Tai brīdī ar apkrautu paplāti rokās ienāca D�osija � ma�za, apaļa, starodama pār visu tumsnējo seju. Viņa paziņoja:

��� Cienītā kundze un kungs, vakariņas ir galdā.

Vakariņas bija vienkār�as, bet gardas. Valdorfa salāti, pēc tam mērcē sautēta vistiņa ar piedevām un saldajā citrona �erbets. Nims bija atnesis vīnu � grūti dabūjamo Cabarnet Sauvignon � smalki! Tāpat kā iepriek�ējā reizē, Nims baroja Karīnu un arī �ovakar izjuta to pa�u tīksmo kopību un intimitāti.

Tikai reizi vai pāris viņ� vieglā vainas apziņā atcerējās, kā mājās bija aizbildinājis vēlo atgrie�anos � ar vēlīnu darījumu norunu KS&A labā. Ta�u tūliņ sevi attaisnoja, nospriezdams, ka kopā ar Karīnu pavadītais laiks ir pavisam citāds nekā tās reizes, kad viņ� bija Ruti mānījis un tai melojis. Varbūt arī �oreiz Rute nenoticēja, tomēr nebija to nekādā veidā izrādī�jusi, kad viņi no rīta atvadījās. Sevi aizstāvēdams, Nims pats sev atgādināja, ka pēdējās �etrās nedēļās viņ� tikai vienu vakaru nebija sēdējis pie kopējā ģimenes vakariņu galda, un tai vakarā viņ� tie�ām bija ilgi aizkavējies darbā.

Omulīgi, nesteidzīgi baudot savas intīmās vakariņas, Nims un Karīna tērzēja.

D�osija jau bija novākusi traukus un ienesusi kafiju, kad atkal iznāca runa par Karīnas mikroautobusiņu. Par Hamperdinku. Par speciālo mikroautobusu, kas, pēc Reja Paulsena norādījumiem, bija pārtaisīts un pieskaņots, lai varētu uzņemt pilnīgi paralizēta cilvēka elektrificēto braucamkrēslu, un ko KS&A bija pārdevusi Karīnas vecākiem.

� Kaut ko es neesmu līdz galam paskaidrojusi, � Ka�rina sacija. � To, ka īstenībā Hamperdinks man nepieder. Es nespēju to nopirkt, tāpēc tas reģistrēts uz tēva vārda, kaut gan to lietoju es.

�āda gājiena cēlonis bija apdro�inā�anas organizācija.

��� Apdro�inā�anas summa, kas �ai sakarā maksājama invalī�dam, ir astronomiska, � Karīna skaidroja, � kaut arī tāds kā es nekad pie stūres nesēdīsies. Ja ma�īna ir piereģistrēta uz tēva vārda, apdro�inā�anas maksa ir zemāka. Tāpēc Hamperdinks man oficiāli nepieder.

��� Neatkarīgi no apdro�inā�anas, � viņa turpināja, � man bija un, godīgi sakot, vēl ir mazliet nemierīgs prāts par to, ka tētis aizņēmās naudu, lai man to nopirktu. Banka nedeva, tāpēc viņ� aizņēmās no vienas aizdevumu sabiedrības, kas deva, bet ar augstākiem procentiem. Es zinu, ka atmaksāt parādu paredzētajos termiņos būs grūti, jo ar darbu diezin cik labi neiet, viņ� un māte man tā kā tā palīdz, kad ar savu pensiju nevaru savilkt galus kopā. Ta�u abi uzstāj, lai es neraizējoties, viņi pa�i tik�ot ar visu skaidrībā.

Nims domīgi ieteicās: � Varbūt es spētu kaut ko līdzēt. Kādu mazumiņu piesviest no savas puses un lūkot dabūt papildu dotāciju no apvienības.

��� Nē! � Karīna skarbi uzsauca. � Nekādā gadījumā! Mūsu draudzība, Nimrod, ir brīni�ķīga un man ļoti dārga. Bet naudu es nemū�am no tevis nepieņem�u un necietī�u, ka tu lūdz to kādam citam manis dēļ. Ja mani piederīgie kaut ko dara manis labā, tas ir citādi, un to mēs pa�i savā starpā nokārtojam. Turklāt tu man esi jau tik daudz palīdzējis ar to, ka es dabūju Hamperdinku. � Viņas balss atmaiga. � Es esmu lepns un neatkarīgs cilvēks. Ceru, ka tu to saproti.

��� Jā, � viņ� teica, � saprotu un respektēju.

�� Labi! Respektē�ana ir ļoti svarīga. Un vispār, Nimrod vismīļais, īsti tu man noticēsi, cik varena nozīme Hamperdinkam ir manā dzīvē, tikai tad, ja ļausi, lai es tev to pierādu. Vai drīkstu tev lūgt kaut ko pārdro�u?

��� Lūgt � man?

���� Vai būtu iespējams, ka mēs reiz satiktos ārpus �īs istabas � kaut kur ārā, piemēram, aizbrauktu uz simfonisko koncertu?

Pavisam īsu mirkli vilcinājies, viņ� atjautāja: � Kālab gan ne?

Karīnas seja atplauka smaidā, un viņa aizrautīgi atsau�cās: � Pasaki tikai, kad varēsi izbrīvēties, un es visu nokār�to�u. Ai, esmu tik laimīga! � Un tad impulsīvi lūdza: � No�skūpsti mani vēlreiz, Nimrod!

Kad viņ� pie tās piegāja, tā paslēja galvu pretī, ar lūpām kaismīgi tiekdamās pie viņa mutes. Viņ� palika roku tai zem pakau�a, maigi ielaizdams pirkstus garajos, gai�ajos matos. Nims juta gan emocionālu, gan seksuālu satraukumu, un galvā pazibēja doma: par kādu notikumu varētu kļūt nākamās pāris minūtes, ja Karīna būtu spēcīga un vesela, nevis tāda, kāda ir. Tad viņ� atgaiņāja uzmācīgo domu un atrāvās no skūpsta. Vēl mirkli apmīļojis tās matus, viņ� atgriezās savā vietā un apsēdās.

��� Ja vien es mācētu, tad man tagad gribētos murrāt, � Karīna sacīja.

Nims dzirdēja kautru ieklepo�anos un palūkojās uz dur�vīm. Uz sliek�ņa stāvēja D�osija. Savu balto formas tērpu, ko bija valkājusi, vakariņas pasniedzot, viņa tagad bija nomainī�jusi pret brūnu vilnas kleitu. Interesanti, vai viņa jau ilgi bija tur stāvējusi, Nims ieprātojās.

��� Ai D�osij, vai tu jau posies projām? � Karīna jautāja un paskaidroja Nimam: � D�osija �ovakar iet ciemos pie saviem tuviniekiem.

���� Jā, po�os ceļā, � D�osija atteica. � Bet vai man nevajadzētu tevi apguldīt, pirms aizeju?

��� Jā, laikam vajadzētu gan. � Tad Karīna apklusa, un vaigos viņai uzziedēja viegls sārtums. � Bet varbūt vēlāk misteram Goldmenam nebūtu iebildumu�

���� Ja vien jūs mani pamācīsiet, kas jādara, � Nims sacīja, � es visu labprāt izdarī�u.

�� Tad jau viss kārtībā, � D�osija noteica. � Es nu ie�u. Arlabunakti.

Tsu brīdi vēlāk viņi dzirdēja aizveramies ārdurvis.

Kad Karīna ierunājās no jauna, viņas balsī bija iezadzies zināms nervozums. � D�osija neatgriezīsies drīzāk kā rītrītā. Parasti naktī pie manis paliek otra izpalīdze, bet tā ir sasir�gusi. �ovakar uz palik�anu atnāks mana lielā māsa. � Viņa paraudzījās sienas pulkstenī. � Sintija atnāks pēc pusotras stundas. Vai tu varēsi tik ilgi uzkavēties?

��� Protams.

��� Ja tev tas sagādā neērtības, uz kādu brītiņu varētu ienākt D�imijs � namnieks, kuru tu sastapi, kad pirmoreiz atnāci.

��� Liecies mierā ar D�imiju, � Nims stingri noteica. � Es esmu �eit un palik�u �eit.

��� Par to man prieks. � Karīna pasmaidīja. � Pudelē vēl atlicis mazliet vīna. Vai pabeigsim?

��� Laba doma. � Nims izgāja virtuvē, sameklēja glāzes, no jauna atkorķēja iesākto vīna pudeli. Ielējis vīnu, viņ� pielika glāzi Karīnai pie lūpām, un Karīna maziem malciņiem dzēra.

��� Es jūtos brīni�ķīgi, � viņa sacīja, � bet tas nav no vīna vien.

Paklausīdams impulsam, Nims noliecās, pacēla plaukstās Karīnas seju un noskūpstīja. Viņa atbildēja tikpat kvēli kā citkārt, tikai skūpsts �oreiz bija ilgāks. Beidzot Nims negribīgi atrāvās, tomēr viņu sejas palika tuvu vienotrai.

��� Nimrod. � Tas bija kluss �uksts.

�� Jā, Karīn.

��� Liekas, ka man laiks likties gultā.

Viņ� juta, ka sirds iepukstas straujāk. � Pastāsti tikai, kas man darāms.

��� Vispirms izvelc kontaktdak�iņu no krēsla pievada.

Nims atvienoja kontaktu krēsla aizmugurē un iesprauda

pievadu baterijas kontaktā pa�ā krēslā.

Karīnai sejā pazibēja draiskulīgs smaidiņs. � Nu seko man!

Izmantodama kādreiz jau parādīto prasmi vadīt krēslu ar pū�amo caurulīti, viņa apbrīnojami ātri un precīzi, par ko Nimam atlika vienīgi pabrīnīties, vadīja krēslu no dzīvojamās istabas gaitenītī un no turienes guļamistabā. Tur bija tikai viena gulta, jau glīti saklāta naktsguļai. Gaisma istabā bija silti nespodra. Karīna ievirzīja krēslu gultas kājgalī tā, ka viņa palika sē�am ar seju pret istabu.

��� Nu tā. � Viņa gaidot palūkojās uz Nimu.

��� Labi. Un kas darāms tālāk?

�� Tagad izcel mani no krēsla un ar pagriezienu, glu�i kā tu to darītu, golfu spēlēdams, novieto gultā. Kad tas jādara D�osijai, mēs lietojam tādu īpa�u cilpu, kas darbojas kā celtnis. Bet tu es stiprs, Nimrod. Tu vari mani pacelt rokās.

Tā viņ� darīja, maigi un saudzīgi, tomēr pats juzdams, cik viņas augums silts un glāsmīgs. Pēc tam noklausījās instrukciju, kā rīkoties ar Karīnas elpo�anas aparātu. Viņ� ieslēdza mazu Bentama rcspiratoru gultas malā un tūliņ redzēja skalā piecpadsmit mārciņu spiedienu; norma bija astoņpadsmit ieelpas minātē. Viņ� ielika respiratora caurulīti Karīnai mutē. Nu viņa varēja iztikt bez pneimojostas, ko valkāja zem drēbēm.

��� Vēlāk cs tev palāg�u uzlikt krū�u respiratoru, � Ka�rīna sacīja. � Bet vēl ne.

Viņa izstiepusies gulēja gultā, garie mati klaidā izrisu�i uz spilvena. Nims nodomāja, ka Boti�elli būtu sajūsmināts par �o skatu.

��� Un kas man tagad jādara? � Nims apvaicājās.

�� Tagad � � viņa sacīja, un siltajā, nespodrajā gaismā viņ� redzēja tās vaigos uzziedam tvīkumu. �Tagad, Nimrod, tev mani jāizģērbj.

Karīna gulēja pievērtām acīm. Nimam drebēja rokas, un viņ� nesaprata, vai tas, ko viņ� domājās notiekam, patiesi varētu notikt. Viņ� atcerējās, kā vēl nesen bija pats sev iegalvojis, ka, iemīloties Karīnā, tā būs mīlestība bez seksa at�ķirībā no seksa bez mīlestības, kā viņam senāk tik bie�i bija gadījies. Vai viņ� būtu kļūdījies? Vai tie�ām ar Karīnu iespē�jama mīla un sekss? Bet, ja viņ� to pieļautu, tas nozīmētu, ka rīkojas nicināmi, lopiski izmantojot viņas bezpalīdzību. Vai viņ� to spētu? Vai vajadzētu? Ētikas iebildumi sāka atgādināt murgu, neatbildētie jautājumi pārvērtās par morālu labirintu.

Pa to laiku viņ� bija atpogājis Karīnas blūzi. Tad pacēla viņas plecus, lai izvilktu rokas no piedurknēm. Krū�tura viņai nebija. Nelielās krūtis bija lieliski veidotas, krū�galiņi viegli sabriedu�i.

��� Pieskaries man, Nimrod. � Tas bija kluss rīkojums. Viņ� paklausīgi ļāva rokām slīdēt pār krūtīm, ar pirkstu galiem tās apmīļodams, tad nometās ceļos un tās noskūpstīja. Un tūliņ juta, kā sabriest krū�gali. � Ai, cik brīni�ķīgi! � Karīna klusi nomurmināja.

Mirkli vēlāk viņa sacīja: � Svārki jāattaisa kreisajā sānā. � Tikpat saudzīgiem pirkstiem Nims atpogāja svārkus un tos novilka.

Paskatoties uz kailo Karīnu, viņ� mocījās �aubās un alkās. Ta�u rokas viņ� lēni un prasmīgi slidināja pār augumu, zinādams, ka tie�i tā Karinai patīk. Klusie, neskaidrie vārdi to apliecināja. Pēc brī�a viņa �ukstus ierunājās:

��� Man tev kaut kas jāsaka.

��� Es klausos, � viņ� tāpat �ukstus atsaucās.

��� Es neesmu jaunava. Man bija viens zēns� toreiz, kad man bija piecpadsmit gadu, pavisam īsi, pirms es� � Viņa apklusa, un Nims redzēja, ka pār vaigiem viņai rit asaras.

��� Karīn, nevajag�

Viņa papurināja galvu. � Es gribu tev to pateikt. Gribu, lai tu zini, ka nav bijis neviena cita visus �os gadus, neviena starp to reizi un � tevi.

Viņ� nogaidīja, līdz aptvers pilnībā Karīnas vārdus, un tikai tad jautāja: � Vai tu man saki � ?

��� Es gribu tevi, Nimrod. Pavisam. Tūliņl

�� Ak Dievs! � Nims izdvesa reizē ar elpu, juzdams, ka viņa pa�a alkas, kam nekad nevajadzēja daudz, lai izrautos no streņģēm, uzsit aizvien augstāku vilni. Tad viņ� patrieca ratā visus kompleksus un sāka mest nost drēbes.

Nims lāgiem bija domājis, un viņam likās, ka dro�i vien arī citi bija kādreiz par to domāju�i, kā varētu izpausties fiziski vesela vīrie�a seksuāla mīlas attieksme pret pilnīgi paralizētu sievieti � kvadriplegu. Vai tāda sieviete kā Karīna būs pilnīgi pasīva? Vai vīrietim jānopūlas, negūstot nekādu atsaucību un vai beigās viens vai abi gūs baudu vai ari � ne viens, ne otrs?

Viņ� saņēma atbildes uz visiem jautājumiem, un visas atbildes bija negaidītas.

Karīna bija prasīga, atsaucīga, satrauco�a un solīja pie�pildījumu.

Protams, vienā ziņā viņa bija pasīva. Ķermenis, izņemot galvu, bija nekustīgs. Un tomēr Nims juta viņu tuvības efektu visā Karīnas augumā, tas izpaudās arī kaislajos iekliedzienos un skūpstos. Tas nepavisam nebija, kā viņ� bija iedomājies kādā ērmotu domu uzplūdā, ka varētu justies it kā seksa aktā ar manekenu. Turklāt tīksme nebija acumirklīgi īsa. Tā bija ilga, likās: ne vienam, ne otram negribējās to pārtraukt. Viņam likās, ka viņ� piedzīvo neaprakstāmi brīni�ķīgu eroti�ku, pilnu līksmes un mīlestības, līdz beidzot, kā vienmēr, tuvojās nobeigums � kulminācijas apziņa, simfonijas aug�stākā nots, sapņa skaistākais piepildījums. Turklāt abiem. Vai �ādi nevarīga sieviete spēj piedzīvot orgasmu? Jā, no�teikti �jā\

Un pēc tam � atkal atgrie�anās liegā maigumā, sirsnībā, saskaņā.

Nims gulēja pavisam rāms, visu laiku izjuzdams Karīnu blakus, svētlaimīgi izsmelts. Viņ� prātoja � nezin, ko domā Karīna un vai pēcgalā neno�ēlo notiku�o.

It kā telepātiski izjuzdama abus jautājumus, Karīna pa�kustināja galvu. Kā mulsā reibumā, bet laimīga viņa ierunā�jās: � Nimrod, tu varenais mednieks tā Kunga vārdā. � Un tad: � �ī bija laimīgākā diena mana mū�ā.

4.

Sintija sacīja: �Man bija grūta diena, un tagad noderētu kāds malks laba dzēriena. Parasti �inī mājā turas viskijs. Kā jūs uz to raugāties?

���� Ieskaitiet mani arī, � Nims atteica. Bija pagājusi stunda kop� mīlē�anās ar Karīnu, kas tagad jau bija piemi�gu�i. Arī Nimam gribējās iedzert.

Karīnas vecākā māsa bija ieradusies pirms divdesmit minūtēm pati ar savu atslēgu. Nims neilgi pirms tam bija beidzies apģērbties.

Viņa iepazīdamās bija sacījusi: � Sintija Vālvorta. Un, iekams jūs pagūstat jautāt� nē, mans vīrs diem�ēl nav rados ar to bagāto ģimeni. Man pusmū�s pagājis, to skaidrojot; tāpēc tagad pasaku jau pa�ā sākumā. Slouna bija vienkār�āk.

��� Paldies, ka pateicāt, � Nims sacīja. � Es nekad nejautā�u.

Viņ� ievēroja, ka Sintija izskatās citādi kā Karīna, un tomēr abas māsas ir līdzīgas. Karīna bija blonda un slaida, Sintija brunete, augumā pilnīgāka, bet ne tukla. Uzreiz re�dzams arī tas, ka Sintija pēc dabas ir uzstājīgāka, arī straujā�ka, bet varbūt, ka nelaime, kas Karīnu tik jaunu bija piemek�lējusi, un da�ādais dzīves stils lika �īm at�ķirībām spilgtāk

izpausties. Abām kopīgs bija izcilais, dabas dotais skais�tums � tā pati skaisto, pareizo vaibstu simetrija, pilnīgās lūpas, lielās zilās acis, nevainojamā āda un � jo sevi�ķi izteikti Sintijai � slaidās, elegantās rokas. Nims saprata, ka Slounu meitenes savu burvību mantoju�as no mātes � Henrietas, kuras sejā vēl bija patvēries kādreizējā daiļuma at�spulgs. Nims atcerējās ka Sintija ir trīs gadus vecāka par Karīnu, tātad viņai tagad ir �etrdesmit divi, tomēr viņa izskatījās jaunāka.

Sintija atrada viskiju, arī ledu un sodas ūdeni un sāka cītīgi jaukt dzērienu. Atrās, lieti�ķās kustības liecināja, ka viņa radusi par sevi rūpēties un visu izkārtot. To viņa bija parādījusi tūliņ pēc iera�anās, kad nopurināja lietusmēteli, pakāra to vannasistabā un pēc iepazī�anās izrīkoja Nimu:

�� Tā � sēdiet nost un atpūtieties � lūk, atnesu vakara avīzi, un es pa to laiku sakop�u māsu.

Viņa iegāja guļamistabā un aizvēra durvis, tā ka Nims gan dzirdēja balsu dudinā�anu, ta�u nesaprata ne vārda.

Piecpadsmit minūtes vēlāk Sintija, iznākusi no guļamista�bas, paziņoja, ka Karina aizmigusi.

Apsēdusies Nimam pretī un saskalinādama glāzē ledu, viņa sacīja: � Es zinu, kas �ovakar te noticis, Karīna man pateica.

Satriekts par tādu tie�umu, Nims tik vien spēja attapt atbildei, kā vien: � Saprotu.

Sintija atmeta galvu un sāka smieties. Viņa kā apsūdzot ar pirkstu padraudēja Nimam. � Nu jūs esat nobijies! Jūs domājat, ka esmu māsa atriebēja, vai varbūt izsauk�u policiju un brēk�u: �Izvaro�ana!�.

Nims salti atteica: � Es nezinu, vai gribu un vai man vajag apspriest ar jums�

289

��� Ejta nu\ � Sintija turpināja smieties, tad spēji aprima. Viņas seja kļuva ļoti nopietna. � Nūjā, Nimrod �ja drīkstu jūs tā uzrunāt � man �ēl, ja jūs samulsināju, un redzu, ka esmu to izdarījusi. Tālab gribu jums tagad kaut ko pateikt. Karīna domā, ka jūs esot sirsnīgs, jauks, maigs, mīlo�s cilvēks, un labākais, ko viņa jebkad mū�ā piedzīvojusi. Un, ja jūs interesē ārpusnieka domas, man liekas glu�i tāpat.

10-65

Nims cie�i paskatījās uz viņu. Un, tā skatīdamies, konsta�tēja, ka �ovakar jau otrreiz redz sievieti raudam.

��� Ek, vellos! Tā es nemaz negribēju. � Sintija ar mazī�tiņu mutautiņu noslaucīja asaras. � Un tomēr man liekas, ka esmu tikpat laimīga, kāda �ovakar ir Karīna. � Viņa atzinīgi noskatīja Nimu. � Vismaz � gandrīz tikpat.

Nima nupatējais saspringums atslāba. Plati pasmaidī�dams, viņ� sacīja: � Varu teikt tikai vienu. Es izputē�u.

�� Varu pateikt arī vairāk un arī pateik�u, � Sintija apsolīja. � Kā būtu vēl ar vienu glāzi?

Atbildi nenogaidījusi, viņa paņēma Nima glāzi un piepil�dīja to no jauna, savējo arī. Atgriezusies viņa iedzēra mazu malciņu, pirms atsāka runāt, ļoti uzmanīgi izraudzīdamās vārdus.

��� Jūsu labā, Nimrod, un tikpat daudz arī Karīnas labā. Gribu, lai jūs tiktu pie skaidrības. Tas, kas �ovakar notika starp jums un manu māsu, ir kaut kas brīni�ķīgs un skaists. Jūs varbūt to nezināt vai nesaprotat, bet ir cilvēki, kas �ādus kvadriplegus kā viņa pielīdzina spitālīgajiem un tā arī izturas. Esmu to reizēm pieredzējusi; Karīnai ar to jāsastopas daudz bie�āk. Un tāpēc jūs manā grāmatā esat ierakstīts ar lielo burtu � Jaukais Cilvēks. Jūs visu laiku esat izturējies pret viņu tikai un vienīgi kā pret sievieti� Ak manu dieniņ!� Nu jau es atkal pink�ķu.

Sintijas mutautiņ� tāds nieks vien bija, ar to nepietika. Nims pasniedza savējo, un viņa pateicīgi to paņēma. � Visas tās sīkās lietas, ko jās darāt viņas labā� Karīna man pastāstīja, ka�

���� Viss sākās� � viņ� pazemīgi ierunājās, � zināt, pavisam nejau�i, tas, ka atnācu pirmoreiz pie Karīnas.

��� Dzīvē lielākoties viss notiek nejau�i.

��� Un tas, kas ar mums atgadījās �ovakar� ticiet, es nebiju to plānojis. Es ne domāt nedomāju� � Nims aprā�vās. � Tas vienkār�i tāpat vien � notika.

�� To es zinu, � Sintija noteica. � Un, ja jau reiz esam sāku�i par to runāt, atļaujiet pavaicāt vēl kaut ko. Vai jums ir� vai jūtaties kaut kā vainīgs?

Viņ� palocīja galvu. � Jā.

���� Nevajag! Reiz, meklēdama, kā labāk varētu Karinai palīdzēt, uzgāju, ko rakstījis viens cilvēks vārdā Miltons Daimonds. Tas ir medicīnas profesors Havajās, kas nodevies pētījumiem par da�āda veida nespējnieku seksuālo dzīvi. Varbūt es neesmu vārdus pilnīgi precīzi iegaumējusi, bet doma viņa rakstā bja �āda: cilvēkiem ar smagiem fiziskiem trūku�miem ir pietiekami daudz problēmu, tāpēc nevajag tiem papildus vēl uzvelt da�ādas ar vainas apziņu saistītas konvencionālas tikumiskās vērtības� personisks seksuāls apmierinājums ir vērtīgāks par parasti atzīto pieeju, tāpēc jebkāda vainas apziņa ir aplama� �āda veida nespējniekiem seksuāli jādod jelkura iespēja. � Un gandrīz nikni Sintija piebilda: � Tātad sapro�tiet, ka arī jums nekas nav jāizjūt kā vaina. Aizmirstiet to!

��� Nudien, nezinu, � Nims sacīja, � vai spē�u �ovakar panest vēl kādu pārsteigumu. Katrā ziņā esmu priecīgs, ka mēs to izrunājām.

��� Es arī priecājos. Tā zināmā mērā ir skola, man ari vēl daudz kas jāiemācās par Karīnu, glu�i tāpat kā jums. � Sūkdama maziem malciņiem viskiju, Sintija apcerīgi turpi�nāja: � Vai jūs man ticētu, ja es teiktu, ka tad, kad Karīnai bija astoņpadsmit gadu un man divdesmit viens, es viņu ienīdu?

��� Man tie�ām grūti tam noticēt.

��� Bet tā ir patiesība. Ienīdu viņu tāpēc, ka visa vecāku un viņu draugu uzmanība piederēja vienīgi Karīnai. Da�udien man likās tā, it kā manis mājās vispār nebūtu. Mū�īgi tikai viens: Karīnai �itā, un Karīnai tā. Ko mēs vēl varētu darīt nabaga mīļās, slimās Karīnas labā? Nevienu reizīti: ko mēs varētu darīt veselās, normālās Sintijas labā? Pienāca mana divdesmit pirmā dzim�anas diena. Man gribējās to pa īstam nosvinēt, ciemiņus un visu, bet māte sacīja, ka tā �neklātos� Karīnas dēļ. Tā nu mēs tikai klusībā padzērām tēju � es kopā ar vecākiem; Karīna vispār bija slimnīcā. Tāda no�ēlojama plāna tēja un lēta, bēdīga kūciņa. Arī dzim�anas dienas dāvanas nebija pieminē�anas vērtas, jo laikam visa nauda līdz pēdējam centam aizgāja Karīnas labā. Man kauns atzīties, bet tovakar es lūdzu Dievu, lai Karīna nomirst�

291

Klusumā, kas nu iestājās, Nims dzirdēja, kaut arī aizkari bija aizvilkti, kā vēj� un lietus sitās logā. Viņ� it labi bija

10*

sapratis to, ko Sintija viņam pastāstīja, un jutās aizkustināts. Tomēr kaut kur dziļi apziņā domāja: brīni�ķīgais, svētīgais lietus! Kā enerģētiķim viņam lietus, sniegs un slapjdraņķis nozīmēja elektroenerģijas uzkrājumu nākamajai sausajai sezo�nai. Tad viņ� tomēr atvirzīja �īs domas un pavaicāja Sintijai:

��� Un kad jūsu jūtas mainījās?

�� Gadiem nemainījās. Un arī pēc tam tikai lēnām. Pirms tam vēl labu laiku nomocījos ar vainas apziņu. Jutos vainīga par to, ka esmu vesela, bet Karīna ne. Jutos vainīga, ka spēju visu to, ko Karīna nespēj � spēlēt tenisu, iet uz viesībām, kaitēties ar pui�iem. � Sintija nopūtās. � Es nebiju laba māsa.

��� Bet tagad esat.

��� Cik nu varu, jo man jārūpējas par vīru, māju un bērniem. Pēc pirmā bērna piedzim�anas es sāku saprast un pareizi novērtēt savu mazo māsu, un tad mēs kļuvām īsti tuvas. Tagad tie�ām esam ļoti sirsnīgas, mīļas draudzenes, kas dalās visos noslēpumos. Nav nekā, ko es nebūtu ar mieru Karīnas labā izdarīt. Un nav nekā, ko viņa nebūtu ar mieru man uzticēt.

�� Jā, to es nupat konstatēju, � Nims sausi atteica.

Viņi vēl daudz runāja. Sintija viņam pastāstīja �o to par

sevi. Divdesmit divu gadu vecumā viņa apprecējusies; daļēji tāpēc, lai tiktu projām no mājām. Kop� tā laika viņas vīrs izmēģinājies da�ādos darbos; pa�laik viņ� esot pārdevējs kur�pju veikalā. Nimam likās, ka laulība nav pārāk izdevusies un ka abi turas kopā vienīgi tāpēc, ka citas izejas nav, kā arī viņu trīs bērnu dēļ. Sintija bija mācījusies dziedāt, un tagad �etrus vakarus nedēļā dziedāja kādā otrās �ķiras naktsklubā, tā piepelnot papildinājumu vīra pieticīgajai algai. �is nebija no dziedamajiem vakariem, Sintija paliks pa nakti pie Karīnas, bet vīrs pieskatīs vienīgo vēl mājās paliku�o bērnu. Kamēr viņi tā runājās, Sintija iztuk�oja vēl divas glāzes viskija, un beigu galā viņai mazliet metās mēle.

Beidzot Nims piecēlās. � Ir jau vēls, man laiks iet uz mājām.

��� Dabūsim jūsu lietusmēteli, � Sintija piedāvājās. � tas jāvelk mugurā, kaut vai līdz ma�īnai aizejot. �Tad piebilda: � Bet jās varat arī palikt � to dīvānu var pārveidot gultā.

� Paldies. Labāk es ie�u.

Pie ārdurvīm viņa palīdzēja Nimam uzvilkt mēteli un tad noskūpstīja to tie�i uz lūpām. � Tas pusno Karinas, pusno manis.

Mājup braucot, viņ� visiem spēkiem pūlējās atgaiņāt domu, kas mācās virsū, ko viņ� uzskatīja par nodevīgu un nekrietnu, bet kas tomēr nebija aizdzenama: ka pasaulē ir tik daudz pievilcīgu, valdzino�u sievie�u, un tik daudzas ir dabū�jamas un gatavas dalīties seksuālos priekos. Pieredze, in�stinkts un pa�a nemaldīgie signāli viņam vēstīja, ka ari Sintija būtu dabūjama.

5.

Neatkarīgi no citām Nimroda Goldmena kārībām katrā ziņā jāpiemin, ka viņ� bija smalks vīna pazinējs un kārs uz vīniem, it sevi�ķi iecienījis Neipas ielejas da�ādos vīnus, kas ir Kalifornijas smalkākās �ķirnes un labos gados var mēroties ar izcilākajiem Francijas vīniem. Tālab viņ� priecīgu prātu brau�ca kopā ar Ēriku Hamfriju uz Neipas ieleju pat tagad, novembra beigās, kaut arī brīnījās un nesaprata, kādēļ priek��sēdis uzaicinājis viņu �ajā braucienā.

Brauciena iemesls bija kādas atgrie�anās svinības. Godā�jama, uzvarām vainagota, sentimentāla atgrie�anās vienam no Kalifornijas viscienījamākiem dēliem.

Tas bija Godājamais Pauls �ērmens Jcils.

Vēl pirms divām nedēļām viņ� bija Savienoto Valstu Augstākās tiesas tiesne�u kolēģijas loceklis.

Ja kāds cilvēks vispār pelnījis goda titulu �Misters Kalifornija�, tad neap�aubāmi tas būtu Pauls �ērmens Jeils. Viņ� bija savā mū�ā sasniedzis visu, pēc kā var tiekties un ilgoties jebkur� kalifornietis, un nu slavenā karjera tuvojās noslēgu�mam.

Tikko pāri divdesmitiem � divus gadus agrāk par citiem vienaud�iem � viņ� ar izcilību bija pabeidzis Stenfordas universitātes juridisko fakultāti un līdz astoņdesmitajai dzim��anas dienai, kas nesen tika nosvinēta, Pauls Jeils bija kalpojis sabiedrībai un likumam, kāpdams aizvien augstākos amatos.

Būdams vēl pavisam jauns jurists, viņ� pavalstī iemantoja pla�u slavu kā nabadzīgo un beztiesisko aizstāvis. Viņ� mek�lēja un ieguva sēdekli Kalifomijas pavalsts Satversmes sapul�cē; nokalpojis tur divus termiņus, viņ� kļuva par jaunāko pa�valsts Senāta locekli, kāds jebkad �ādā amatā ievēlēts. Abos amatos viņ� izpelnījās izcilu reputāciju. Viņ� bija to pirmo, agrīno likumu autors, kas aizstāvēja minoritātes un apkaroja strādnieku sviedrētavas. Viņ� palīdzēja arī panākt likumus Kalifomijas fermeru un zvejnieku labā.

Pēc aizie�anas no Senāta Paulu �ērmanu Jeilu ievēlēja par pavalsts ģenerālprokuroru. Ticis �ai amatā, viņ� uzsāka cīņu pret organizēto noziedzību un iesēdināja cietumā spēcīgākos noziedznieku dā�us. Nākamais loģiskais solis būtu bijis guber�natora postenis, ko viņ� būtu varējis iegūt ne prasījis, ne lūdzis. Viņ� tomēr labprātāk uzklausīja prezidenta Trumena aicināju�mu pieņemt pa�reiz brīvo vietu Augstākajā tiesā. Diskusijas Senātā par viņa derīgumu bija īsas, iznākums jau priek�laikus zināms, jo ne toreiz, ne vēlāk viņa vārds ne tuvu nesaistījās ne ar vienu skandālu, ne ar kādu korupciju, un palamas vietā viņam lāgiem tika pie�ķirta iesauka �Misters Godīgais�.

Kalpodams Augstākajā tiesā, viņ� sarakstīja daudzus apcerējumus, kuros atspoguļojās viņa pla�i izvērstie humānie uzskati un kurus zinātnieki tomēr dēvēja par �vistīrākā liku�ma� izpausmi. Arī viņa neiecietība pret pastāvo�o kārtību tika tuvu un tālu citēta, da�kārt pat panākot vairāku likumu nomaiņu. Ta�u nekad, lai kur atrastos, tiesnesis Jeils neaiz�mirsa, ka viņ� un viņa sieva Beta ir kalifornie�i, un katrā iespējamā gadījumā publiski atgādināja savu mīlestību un pieķer�anos dzimtajai pusei.

Tad pienāca laiks, kad viņ� nosprieda, ka sava mū�a uzdevumu izpildījis; viņ� klusītēm aizgāja no darba, un Jeili pameta Va�ingtonu bez lieka trok�ņa, tāpat, kā bija dzīvoju�i, atgriezdamies, kā Pauls Jeils izteicās, �rietumu pusē un mā�jās�. Viņ� kategoriski atteicās no grandioza pateicības banke�ta, ko viņam par godu gribēja sarīkot Sakramento, tomēr piekrita pieticīgākam rīta azaidam viņa mīļotajā dzimtajā vietā Neipas ielejā, kur Jeili bija ieplānoju�i apmesties uz turpmāko dzīvi.

Viesu skaitā � pēc Jeila ieteikuma � bija uzņemts Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības priek�sēdis Hamfrijs, vienlaikus pievienojot ielūgumu arī viņa palīgam Nimam.

Kamēr viņi Ilamfrija dienesta limuzīnā, �ofera vizināti, brauca uz Neipas ieleju, priek�sēdis bija draudzīgs un laipns; abi nodevās da�ādu plānu un problēmu apstrādei, kā parasti mēdza izbraukumos darīt. Bija skaidri redzams, ka priek�sē�dis pārvarējis un aizmirsis nepatiku pret Nimu. Pa�reizējā brauciena mērķis netika pieminēts.

Kaut arī ziema jau pie durvīm un pēdējā ra�a novākta pirms vairākām nedēļām, ieleja vēl joprojām bija izcili skaista. Arī diena, pirmā pēc ilgāka lietavu perioda, atkal bija dzidra un saulaina. Vīnogulāju rindstarpās jau sazēlu�as pirmās dzeltenās sinepes, bet pa�i vīnogulāji, kas �obrīd izskatījās vilkani un it kā bez dzīvības, drīz tiks apgriezti un sagatavoti nākamajai sezonai. Tuvākajās pāris nedēļās sinepes izaugs, sabriedīs, tad tiks izravētas un iestrādātas augsnē par mēslojumu; da�i domāja, ka tās pie�ķir vīnogām un vēlāk vīnam īpa�u gar�u un aromātu.

� Ievērojiet atstarpes starp vīnogulājiem, � sacīja Ham�frijs, nolikdams papīrus malā, kad viņi iebrauca ielejas cen�trālajā daļā, kur abās pusēs ceļam nogāzēs pacēlās nebeidzami vīnadārzi. � Rindstarpas ir daudz platākas, nekā bija senāk. Tas tāpēc, lai varētu mehanizēt ra�as ievāk�anu � tādā veidā vīnaudzētāji dod pretsparu arodbiedrībām. Arodbiedrību va�dītāji grasījās aplaupīt pa�i savus biedrus, atņemot tiem darbu, kad sabūvēja lielos uzņēmumus, jo tagad arī �eit drīz vien ar minimālu darbaspēku, strādājot ar ma�īnām, varēs gūt daudz lielāku efektu.

Viņi izbrauca cauri Jauntvilas ciemam. Da�as jūdzes tālāk, starp Oukvilu un Razerfordu, viņi iegriezās iebraucamā ceļā, kam gar abām malām slējās �ogi māla krāsā, un pie�brauca pie Roberta Mondavi vīna darītavas, kur vajadzēja notikt svinīgajam mielastam.

Sarīkojuma godaviesis un viņa kundze bija atbrauku�i agri un atradās elegantajā Vīnadārza zālē, gatavi sagaidīt atbraucējus, kas piebrauca cits pēc cita. Hamfrijs, kas pirms tam jau vairākārt bija ticies ar Jeilu, stādīja priek�ā Nimu.

Pauls �ērmens Jeils bija neliela auguma, sprigans un stalts ar paplāniem sirmiem matiem un ļoti vērīgām pelēkām acīm, kas �ķita izurbjamies cauri visam, ko uzlūkoja. Viņ� bija tik �irgts, ka neviens nebūtu devis viņam astoņdesmit gadu. Nimam par pārsteigumu, viņ� sacīja: � Es gaidīju, kad iepazī�os ar jums, jauno cilvēk. Pirms jūs dosieties atpakaļ uz pilsētu, mēs atradīsim kādu mierīgu kaktiņu, kur parunāties.

Beta Jeila bija sirsnīga, gracioza sieviete, ar savu vīru apprecējusies pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem, kad tas vēl bija pavisam jauns Satversmes sapulces loceklis, bet viņa � tā sekretāre. Nimam viņa sacīja:

��� Ceru, ka jums patiks strādāt kopā ar Paulu. Gandrīz visiem patīk.

Tiklīdz radās iespēja, Nims pavilka Hamfriju sāņus. � Ērik, kas te notiek? Ko tas viss nozīmē?

��� Esmu devis solījumu, � Hamfrijs atbildēja. � Tiklīdz jums ko stāstī�u, bū�u to lauzis. Pagaidiet vien.

Viesu rinda, kas vēlējās paspiest Jeiliem roku, auga aiz�vien garāka, sarīkojums sāka likties ļoti nozīmīgs. Likās, ka cieņu apliecināt sanākusi un sabraukusi visa Neipas ieleja. Nims pēc izskata sazīmēja da�us lielākos un ievērojamākos Kalifornijas vīndarus: Lūisu Mārtiņi, D�oju Heicu, D�eku Deiviju no �ramsbergas, �āsdienas namatēvu Robertu Mondavi, Timotiju � vienu no brāļiem Kristjaniem, donu �apellē un vēl citus. Gubernators, kas patlaban neatradās pavalstī, bija deleģējis vicegubernatoru. Prese ieradusies pla�ā sastāvā, ieskaitot televīziju.

Saietu, kas bija pieteikts kā privāts un neformāls, �ovakar un rīt noskatīsies un par to lasīs gandrīz visi kalifornie�i.

Azaidam � protams, ar Kalifornijas vīna piedevām � sekoja uzrunas, galvenokārt gan ne garas. Paulam un Betai Jeiliem tika uzsaukts tosts, kam tūdaļ sekoja vētrainas ovāci�jas. Tad smaidīdams piecēlās pats godināmais, lai apsveicē�jiem atbildētu. Viņ� runāja pusstundu � sirsnīgi, vienkār�i, raiti � tā bija tīkama, nepiespiesta saruna ar draugiem. Runā nebija nekā satricino�a, nekādu pārsteidzo�u jaunatklājumu, runāja vienīgi �eit dzimis un audzis zēns, kas beidzot atgriezies mājās. � Es vēl nepavisam neesmu sagatavojies mir�anai, � viņ� sacīja, � kur� gan gatavojas? Bet, kad nu reiz būs jāaiziet mū�ībā, tad es tanī autobusā gribētu iesēsties �eit.

Ta�u runas naglu viņ� bija pataupījis pa�am noslēgumam.

� Kamēr tas buss vēl nav pienācis, gribu laiku pavadīt aktīvi un, ceru, arī lietderīgi. Man sacīja, ka esot viens tāds darbiņ�, kas man pa spēkam un ar ko es varētu cik necik palīdzēt Kalifornijai. Pamatīgi pārdomājis un aprunājies ar sievu, kurai jau apnicis, ka es augu dienu slaistos pa māju � ļsmiekli) �esmu devis piekri�anu iekļauties Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienībā par �tata darbinieku. Nūjā, par skaitītāju kontrolieri nevarēju, jo acis vairs nav tik gai��as � (atkal smiekli) � Strādā�u par apvienības publisko pārstāvi. Ievērojot manu lielo vecumu, man tiks atļauts pa��am noteikt darba laiku, un dro�i vien tanīs dienās, kad vispār parādī�os, ieradī�os tad, ja dzirdē�u, ka paredzamas brīvpusdienas� (jauni smiekli) � Mans jaunais �efs � misters Ēriks Hamfrijs � arī �odien atbraucis, dro�i vien, lai uzzinātu manu sociālā nodro�inājuma kartes numuru un izlasītu reko�mendācijas � (Smiekli un �Lai dzīvo!� saucieni).

Tādā garā viņ� runāja vēl brīdi.

Hamfrijs vēlāk Nimu informēja: � Vecais puika piepra�sīja klusēt par mūsu vieno�anos, jo gribēja pats to paziņot savā manierē. Tāpēc es nevarēju priek�laikus jums neko izpaust, kaut gan tie�i jums iznāks ar viņu sastrādāt un viņu ievadīt visā.

Pa to laiku tiesnesis Jeils (�o titulu viņ� gribēja paturēt līdz mū�a galam) pabeidza savu runu un, aplausiem dimdot, apsēdās, bet reportieri aplenca Hamfriju. � Vēl mums viss jāizstrādā sīkāk, � Hamfrijs tiem stāstīja, � ta�u pamatā mistera Jeila loma būs tie�i tāda, kā viņ� to raksturoja � viņ� pārstāvēs apvienību gan vispār � publiski, gan arī sarunās ar komisiju pilnvarotajiem un juridiskām iestādēm.

Hamfrijs, atbildēdams uz reportieru jautājumiem, izskatī�jās gau�ām apmierināts, un viņam bija labu labais pamats tādam justies, nodomāja Nims. Savaņģot Paulu �ērmenu Jeilu un iekļaut to KS&A orbītā bija karalisks ķēriens. Jeils ne tikai baudīja pla�as sabiedrības sen iedibināju�os uzticību, bet viņam bija arī atvērtas jebkuras oficiālas iestādes durvis, sākot no gubernatora kabineta uz leju. Skaidrs, ka viņ� būs visaugstākā kalibra lobists, kaut gan Nims labi zināja, ka vārds �lobists� Jeila klātbūtnē nekad nedrīkstēs tikt minēts.

Televīzijas komanda jau centās izmanevrēt KS&A jauno runasvīru vajadzīgā pozā, lai viņ� varētu sākt izklāstu. Tas būs viens no daudzajiem, kas sekos � līdzīgs tiem, kādus Nims vēl tagad varētu norunāt, cik uziet, ja pats nebūtu visu salaidis dēlī. Vērojot notieko�o, viņ� izjuta asu skaudības un no�ēlas dzēlienu.

6.

�� Neatkarīgi no visa pārējā, � Beta Jeila atzinās Nimam atklātībā, kādu viņ� nākotnē vēl daudzkārt piedzīvos, � mums tā nauda lieti noderēs. Augstākajā tiesā strādājot, vēl neviens bagāts nav kļuvis, un Va�ingtonā dzīve ir tik dārga, ka mums nekad neiznāca kaut ko nolikt nebaltai dienai. Paula vectēvs savulaik izveidoja trestu � ģimenes aizbildnības ieguldījumu, bet aizbildņi to ir neganti apstrādā�ju�i � Vai jūs neuzmestu vēl vienu �ķilu?

Viņi sēdēja pie mūra kamīna, omulīgā mājā kādā vīna darītavā, jūdzi no tās vietas, kur bija notiku�as svinīgās brokastis. Mājas īpa�nieks, kas tur mēdza apmesties vienīgi vasarās, bija to izīrējis Jeiliem, kamēr tie iekārtos sev pastāvīgu mājokli.

Nims iemeta vēl vienu �ķilu un sakārtoja divas, kas jau kurējās, tā, ka tās uzsprakstēja jautrā, lielā liesmā.

Tiesnesis Jeils pirms pusstundas bija atvainojies, lai, kā pats sacīja, �kādu brīdi nosnau�oties, uzlādētu baterijas�.

��� Tas ir triks, ko iemācījos pirms daudziem gadiem, kad jutu, ka uzmanība aiziet neceļos, � viņ� paskaidroja. � Da�i kolēģi to praktizē pat pie tiesas galda.

Pirms tam viņi vairāk nekā divas stundas bija spriedu�i par stāvokli Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienībā.

�Kādu mierīgu kaktiņu, kur parunāties�, par ko Pauls Jeils bija ieminējies pirms maltītes, viņiem neizdevās atrast un saruna nenotika, jo Mondavi vīna darītavā Jeilam ne mirkli neizdevās atbrīvoties no cienītājiem. Tāpēc viņ� bija uzaicinā�jis Nimu uz mājām, teikdams:

�� Ja man kaut kas būs jādara, tad gribu ķerties tūliņ pie darba. Ēriks sacīja, ka jūs spē�ot man sniegt vispilnīgāko pārskatu par apvienību, nu, tad sāksim skatīties.

Un viņi bija sāku�i. Nims izklāstīja visu par uzņēmuma stāvokli, politiku un problēmām. Pauls Jeils uzdeva tie�us, asus, lieti�ķus jautājumus. Nimam tas likās kā rosino�s, garīgs vingrinājums � kā �aha partija ar gudru partneri. �ķita, ka vecais vīrs nav aizmirsis neko par agrāk Kalifornijā nodzīvo�tajiem gadiem, un viņa zinā�anas par KS&A vēsturi brī�iem pārspēja Nima zinā�anas.

Kamēr vīrs �uzlādēja baterijas�, Beta Jeila pie kamīna pasniedza tēju. Ta�u drīz vien parādījās arī Pauls Jeils.

Ienākdams viņ� paziņoja: � Dzirdēju jūs sarunājamies par mūsu ģimenes aizbildnības trestu.

Sieva ielēja tējkannā svaigu ūdeni un pasniedza viņam tasi. � Tev jau vienmēr biju�as tādas ausis, ko var apliekt ap stūri.

��� Tās man no tiesas laikiem, kad milzīgi jāpiepūlas, lai sadzirdētu tiesas vīrus murmuļojam. Ja jūs zinātu, cik daudz tur tādu murmuļotāju, � Nimam viņ� paskaidroja. � To trestu, par kuru Beta runāja, iedibināja mans vectēvs, cerē�dams, ka valsts darbs kļūs par ģimenes tradīciju. Un viņ� uzskatīja, ka ikvienam, kas to ceļu ies, vajadzētu būt tā situētam, lai nav jānokaujas ar raizēm par ienākumiem. Tagad tādi ieskati vairs nav modē, bet, manuprāt, tie bija labi. Va�ingtonā es redzēju daudzas augsti situētas personas, kas pagalam nomocījās, lai tiktu pie prāvāka ienākuma. Un tāds stāvoklis paver ceļu da�ādiem kārdinājumiem.

Tiesnesis iemalkoja tēju, ko sieva bija viņam pasniegusi, un piebilda: � Laba, civilizēta tradīcija, tāda tējas dzer�ana pēcpusdienā. Tas mums ir derīgs ieguvums no angļiem, tas un likumdo�anas pamati. � Viņ� nolika tasi. � Runājot par to aizbildnības trestu, Betai taisnība � tas ir izsaimniekots. Kamēr es vēl strādāju tiesā, neko nevarēju iesākt, bet nu esmu ķēries klāt un skatos, kā tās caurākās vietas pielāpīt. � Viņ� iesmējās. � Akurāt tāpat, kā ar KS&A.

�� Mums jau pa�iem tas viss nav vajadzīgs, � Beta Jeila iebilda. � Bet mums ir mazbērni, kas, �ķiet, gribēs nodoties valsts darbam. Tad palīdzība vēlāk noderētu.

Nims juta, ka ģimenes noguldījums ir visai vārīgs punkts Jeilu dzīvē. It kā to apstiprinādams, Pauls Jeils nīgri noteica:

�� Tam trestam pieder vīnadārzi, ganību gabals gaļaslopu nobaro�anai, divas daudzdzīvokļu mājas pilsētā un � vai varat iedomāties? � visi �ie objekti nepārtraukti ir nesu�i zaudējumus, iestigu�i parādos, ķēru�ies pie kapitāla un to tērēju�i. Viņnedēļ es stingri aprunājos ar administratoru, brīdināju viņu par sekām. � Viņ� spēji aprāvās. � Vadzi, mēs �o jauno cilvēku garlaikosim līdz nāvei ar savām ģimenes padarī�anām. Griezīsimies atpakaļ pie strāvas un gaismas. Mani ne mazāk kā jūs uztrauc sabotā�a un cilvēku slepkavo��ana, kas tur sākusies un turpinās. Tie, kas uzņemas par to visu atbildību, kā tie sevi dēvē?

��� Par Brīvības draugiem.

��� Jā, jā, pareizi. Interesants loģikas vingrinājums: mīli brīvību pa manam prātam, ja ne, saspridzinā�u tevi lupatu lēveros. Vai policijai ir kāda cerība viņus atrast un notvert?

��� Liekas, ka nav.

�� Kāpēc viņi to dara? To es neparko nespēju saprast, � ieteicās Beta Jeila.

��� Da�i cilvēki mūsu apvienībā par to prāto un runā, � Nims viņai atbildēja.

��� Ko īsti prāto? � Pauls Jeils vaicāja.

Nims vilcinājās. To viņ� bija pateicis glu�i impulsīvi un tagad, juzdams tiesne�a Jeila caururbjo�o skatienu, vēlējās, kaut nebūtu neko teicis. Tomēr uz jautājumu atbildēt vaja�dzēja.

Nims izskaidroja policijas teoriju par to, ka grupa, �ķiet, ir neliela un tai ir viens vadonis un visa izdomātājs.

��� Pieņēmu�i, ka tā varētu bāt, mēs izprātojām: ja vien spētu kaut daļēji iejusties tā vadoņa � mēs viņu dēvējam par �X� � domu gaitā, stipri uzlabotos mūsu izredzes viņu notvert. Mēs tad varbūt, ja paveiktos, varētu pat uzminēt, kāds ir viņa nākamais plāns, un tam sagatavoties.

Nims tomēr nepateica, ka viņam �ī doma ienākusi prātā pēc pēdējās spridzinā�anas, kad tika noslepkavoti abi apsargi. Pēc tam viņ�, Harijs Londons, Terēza van Bāreņa un Oskars O'Braiens bija trīsreiz tiku�ies un ilgi sēdēju�i kopā, galvas lauzīdami, un, neko jēdzīgu nebija izprātoju�i, tik vien kā visiem �etriem bija radusies sajūta, ka viņi mazliet sāk pietu�voties nepazīstamo sabotieru un nezināmā �X� izpra�anai. O'Braiens, kas vēl joprojām turēja ļaunu prātu uz Nimu nelaimīgās Tjunipas diskusijas dēļ, sākumā to nosauca par nevajadzīgu laika nosi�anu. Ta�u vēlāk ģenerālkonsultants apdomājās un pievienojās pārējiem. Viņ� bija zināmā pakāpē zinātnieks un ar savu aso jurista prātu spriedējiem daudz palīdzēja.

��� Jūs esat pieņēmu�i, ka jūsu �X� ir vīrietis, � sacīja Pauls Jeils. � Vai nekad neesat pieļāvu�i domu, ka tā varētu būt sieviete?

�� Jā, esam domāju�i, tomēr visi sīkumi vairāk norāda uz vīrieti, galvenokārt tāpēc, ka lentes ieraksti, kas tiek noraidīti pa telefonu pēc katras spridzinā�anas, vienmēr skan vīrie�a balsī, un ir pamats domāt, ka tas ir �X�. Bez tam mēs secinājām, ka pasaulē gandrīz visi bruņoto revolūciju vadoņi ir biju�i vīrie�i; psihologi apgalvo, ka sievietēm esot pārāk loģisks prāts, un revolūciju izpausmēs lielu jēgu neesot ko meklēt. �anna d'Arka bija izņēmums.

Pauls Jeils pasmaidīja. � Un kādas teorijas jums vēl ir?

��� Nu tā � pat, ja vadonis nav sieviete, tad tā saukto Brīvības draugu vidū sieviete tomēr ir un, gribas ticēt, visai tuvās attiecībās ar �X�.

�� Kālab jūs tā iedomājaties?

��� Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, �X� ir drausmīgi iedo�mīgs. To var skaidri just ierunātajās lentēs. Otrkārt, viņ� ir izteikti vīrestīgs. Viena lieta, kam mēs centāmies izsekot, bija jelkāds norādījums intonācijā vai vārdos uz homoseksualitāti. Nekā tamlīdzīga. Tie�i otrādi � runas veids, vārdu izvēle� Kad bijām ierakstus vairākkārt noklausīju�ies, mēs visi vien�prātīgi nonācām pie slēdziena, ka runātājs ir �jauns, robusts vīrietis�.

Beta Jeila visu laiku bija intensīvi klausījusies. Nu viņa ierunājās. � Tātad jauns, spēcīgs vīrietis. Pie kā tas jūs noved?

��� Mēs domājam � pie sievietes, � Nims atbildēja. � Nospriedām, ka tādam vīrietim kā �X� tuvumā ir nepiecie�ama sieviete: bez sievietes viņ� nespēj iztikt. Bez tam � viņam nepiecie�ama uzticības persona � pirmkārt, glu�i praktiskā ziņā, lai tā būtu tuvumā, otrkārt � to prasa viņa iedomība. Palūkojoties no �āda redzes punkta: �X� redz sevi kā varoņtēlu, to skaidri norāda ierakstu tonis. Tāpēc viņ� katrā ziņā gribēs, lai tādu viņu redz arī sieviete. Tātad tai jāpiedalās viņa darbā vai vismaz jāredz, ko viņ� dara.

� Tā nu ir, � Pauls Jeils noteica. � Teoriju jums tie�ām ir pārpārēm. � Likās, ka viņ� uzjautrinās un dzirdēto uztver skeptiski. � Es tomēr saku, ka jās pāri visiem mēriem un robe�ām esat aizrāvu�ies ar nepamatotiem pieņēmumiem un varbūtībām.

Nims piekrita. � Jā, laikam esam gan. � Viņ� jutās samulsis, galīgs muļķis. Redzot Augstākās tiesas locekļa reak�ciju, viņam viss, ko nupat bija pastāstījis, �ķita nepārliecino�s, pat aplams, it īpa�i tagad, kad nesēdēja un nesprieda kopā ar pārējiem trim. Viņ� nolēma vairs neizpaust prātotāju grupas atliku�os slēdzienus, kaut gan pa�am prātā tie rādījās pavisam skaidri.

Policija, gan pamatodamās uz modus operandi, gan uz zināmiem norādījumiem pēdējā pa telefonu norunātajā ierakstā, bija pārliecināta, ka Brīvības draugu vadonis �X� ir konkrētais abu apsargu slepkava. Un kvartets � Nims, Londons, van Būrena un O 'Braiens apspriedu�ies piebiedrojās �ai pārliecībai. Ilgi izstrīdēju�ies savā starpā, viņi pēdīgi vienojās arī par to, ka barve�a �X� sieviete bijusi notikumā klāt. Viņu galaslēdziens skanēja: �is bija �X� visgodkārīgākais projekts un, apzināti vai neapzināti, viņ� bija vēlējies, lai sieviete redz viņu darbībā. Tas sievieti padarīja ne tikai par liecinieci, bet arī par slepkavības līdzdalībnieci.

Tātad � kā �ī izziņa, pareizāk � pieņēmums, tuvina viņus �X� identitātes noskaidro�anai?

Atbilde: Nekādi. Tā tomēr atklāja zināmu �X� vājumu, ievainojamību, kas varētu kļūt izmantojama. Kā un vai vispār to varēs izmantot, tas palika neatbildēts jautājums.

Tā, Nims nodomāja, tas viss nav nekas, galīgi nekas.

Viņ� nolēma: Paula Jeila spriedums acīmredzot bija tā aukstā du�a, kas viņiem visiem nepiecie�ama. Rīt būs jāieteic �gudrās apceres� izbeigt un detektīvu darbību nodot tiem, kam klājas ar to nodarboties � policijai, FIB un visām tām �erifa iestādēm, kas risina Brīvības draugu problēmu.

Jeila saimniecības vadītāja pārtrauca viņa garo domu, paziņodama: � Piebraukusi ma�īna misteram Goldmenam.

���� Paldies, � Nims pateicās. Viņ� piecēlās uz ie�anu. Viņam pakaļ bija atsūtīts cits apvienības limuzīns, jo Ēriks Hamfrijs, kam bijusi norunāta kāda tik�anās, bija aizbraucis tūdaļ pēc svinīgajām brokastīm.

Nims atvadījās no Jeiliem: � Tas patiesi bija pagodinā�jums � iepazīties ar jums abiem. Kad vien jums ievajadzēsies, ser, bū�u jūsu rīcībā.

�� Esmu pārliecināts, ka tas notiks itin drīz, � Pauls Jeils atteica, � un man ļoti patika mūsu saruna. � Viņ� piemiedza aci. � Vismaz tās lieti�ķā daļa.

Nims savā prātā apņēmās nākamreiz, kad iznāks runā��ana ar tāda mēroga personību kā Pauls �ērmens Jeils, balstīties vienīgi uz dro�iem faktiem.

7.

Harijam Londonam lielais, laimīgais pavērsiens pienāca pēk�ņi un negaidot.

īpa�uma aizsardzības nodaļas �efs sēdēja savā mazajā stiklotajā būcenītī � nodaļai vēl joprojām nebija atvēlētas savas pastāvīgas telpas, tā darbojās, kur pagadījās �, kad viņ� izdzirda otrā istabā pie sekretāres iezvanāmies telefonu. Tūliņ pēc tam iedūcās arī viņa aparāts.

Klausuli viņ� pacēla laiski, jo tie�i tā patlaban jutās. Divi pēdējie mēne�i bija aizvadīti bez kādas īstas jēgas, bez vienas kaut cik ievērojamas zādzības atklā�anas. Parasta ikdiena, nekā vairāk. Vasaras beigās kompjūteri bija konstatēju�i ap trīsdesmit tūksto� strāvas zādzības gadījumu, un kop� tā laika Londons, viņa palīgs Arts Romeo un pārējie nodaļas darbi�nieki � nu jau skaitā pieci � bija citu pēc citas pārbaudīju�i aizdomīgās vietas. No tiem laikiem, kad bija strādājis Losand�elosā par detektīvu, Harijs Londons pazina �o policijas darbam līdzīgo nodarbo�anos � tā bija gausa, vienmuļa, gurdino�a. Un bie�i vien bez rezultātiem.

Apmēram desmit procentos pārbaudīto gadījumu izdevās savākt nepiecie�amos pierādījumus KS&A labā, lai sodītu patērētājus un piedzītu no tiem parāda samaksu. Vēl desmit procentos , gadījumu noplūdei bija dabiski iemesli un patē�rētāji nebija vainīgi. Visos pārējos gadījumos trūka pierā�dījumu.

Arī tajos, kurus var pierādīt, tikai kāda saujiņa ir piedzī��anas pūliņu vērta.

Visiem pārkāpumu meklētājiem darbs �ķita gauss un bezgalīgs. Tāpēc Harijs Londons arī �inī decembra nogales pēcpusdienā, krēslā atgāzies, kājas uz galda sacēlis, bija iegrimis apnikumā un garlaicībā.

��� Jā? � viņ� kūtri atsaucās telefonā.

Klusa, tiktikko sadzirdama balss �ukstus vaicāja: � Vai tur misters Londons?

�� Jā, klausos.

���� Runā Ērnijs, Zako kompleksa sētnieks. Misters Ro�meo vēlēja piezvanīt viņam vai jums, ja tie �aļi kādreiz atgriezīsies. Nu viņi ir klāt.

Harija Londona kājas, kā no katapultas iz�autas, atsitās pret grīdu. Viņ� pielēca stāvus. � Vai tie pa�i, kas �uzlaboja� skaitītājus?

��� Tie pa�i gan. Atbrauca ar pikapu, tāpat kā viņreiz. Patlaban �ie strādā. Paklau, es nevaru te stāvēt un runāt pa telefonu ilgāk par minūti.

�� Tas nav vajadzīgs, � Londons sacīja. � Tagad klau�sieties uzmanīgi. Pierakstiet pikapa numuru.

��� Ir jau darīts.

��� Labi! Mūsējie būs klāt, cik drīz vien spēs. Kamēr mēs būsim ceļā, nedariet neko tādu, ka �ie varētu kļūt aizdomīgi, bet, ja grasās braukt projām, sāciet runāt un aiz�turiet. � Runādams Londons nospieda pogu, lai izsauktu sekretāri.

Zvanītājs vēl aizvien �ukstus aizdomīgi uzbilda: � Ja varē�u, tad aizturē�u. Paklausieties, misters Romeo sacīja, ka man samaksā�ot�

��� Dabūsi, draudziņ, visu kas tev pienākas, dabūsi. To es tev apsolu. Un tagad dari, ko liku. � Londons me�us nometa klausuli.

Viņa sekretāre, jauna Amerikas ķīniete vārdā Sjūzija, parādījās uz sliek�ņa. Londons sacīja:

��� Man nepiecie�ama pilsētas policijas palīdzība. Piezva�niet leitnantam Vineskim; jūs zināt, kur viņu sameklēt. Ja Vineskis nav sadabūjams, sameklējiet detektīvu divīzijā kādu citu � lai brauc pie manis uz Zako kompleksu. Pasakiet, ka operācija, par kuru minēju Vineskim, sākas. Pēc tam samek�lējiet Romeo. Pasakiet to pa�u arī viņam, lai slienas pakaļkā�jās un brauc uz Zako kompleksu. Sapratāt?

��� Sapratu, mister London, � Sjūzija atteica.

��� Tu esi labs bēras! � Londons izsteidzās ārā un skrēja uz liftu, kas viņu novedīs uz pagrabstāva garā�ām, kur stāv ma�īnas.

Liftā viņ� lēsa, ka, ātri braucot, un ja satiksme būs jēdzīga, nevajadzētu nepilnas desmit minūtes, lai nokļūtu līdz Zako kompleksam.

Harijs Londons savos laika apsvērumos nebija rēķinājies ar diviem apstākļiem: ar agrīnās pēcpusdienas satiksmi un daudza�jiem pircējiem, kas iepirkās gaidāmo Ziemsvētku vajadzībām un nosprostoja satiksmi līdz glieme�gaitai. Pagāja nejēdzīgi ilgas, bezdarbīgas divdesmit minūtes, līdz viņ� sasniedza Zako kom�pleksu, kas atradās pilsētas lieti�ķā rajona pretējā malā.

Piebraucot viņ� ieraudzīja policijas ma�īnu bez numura, kura bija ieradusies tikai da�as sekundes agrāk par viņējo. No ma�īnas izkāpa divi vīrie�i civilās drēbēs. Viens no viņiem bija leitnants Vineskis. Londons ļoti nopriecājās, ka viņam tā laimējies. Vineskis bija draugs, policists, ko Londons pats skolojis; strādājot kopā ar viņu, nevajadzēs tērēt laiku skaid�rojot.

Leitnants Vineskis bija ieraudzījis Londonu un gaidīja, otrs policists nostājās viņam blakus. Tas bija detektīvs Brauns, kuru Londons pazina visai pavir�i.

���� Kas te būs, Harij? � Vineskis bija jauns, sprauns, godkārīgs; viņ� turējās kārtīgs un iznesīgs un at�ķirībā no vairuma savu kolēģu vienmēr ģērbās ļoti labi. Viņam patika neparasti gadījumi, jo tie gandrīz vienmēr sagādāja populari�tāti. Policijas virsvaldē klīda minējumi, ka Boriss Vineskis ar laiku kāp�ot augstu, ja vien ne līdz pa�ai virsotnei.

� Tie�s paziņojums, Boris, � Londons atbildēja. � Ejam. � Trijotne cauri pagalmam devās ēkā iek�ā.

Pirms diviem gadu desmitiem Zako divdesmit trīs stāvus augstā dzelzsbetona celtne skaitījās moderna un eleganta, no tādām, kurās pirm�ķirīgas starpnieku firmas noīrē vairākus stāvus. Tagad tā, līdzīgi citām tāda pa�a tipa kantoru ēkām, izskatījās jau mazliet nopluku�i, un da�i augstākās klases īrnieki bija pārvāku�ies uz jaunākām celtnēm, kur dominē stikls un alumīnijs. Lielākā daļa Zako kompleksa platības, zināms, arī tagad bija izīrēta, bet īrnieki krietni maznozīmī�gāki. Nebija nekādu �aubu, ka ēka vairs neienesa to, ko bija ienesusi jaunībā un ziedu laikos.

Tas viss Harijam Londonam bija labi zināms no agrāk iegūtas informācijas.

Mākslīgā marmorā ietērptais vestibils ar liftu rindu tie�i pretī galvenajai ieejai sāka pildīties ar kantoristiem, kas nupat beigu�idarbu. Izvairījies no ārā ejo�o darbinieku plūsmas, Londons policistus aizveda pie necilām metāla durvīm kuras, kā viņam bija zināms no iepriek�ējiem apmeklējumiem, vērās uz kāpņu telpu, no kurienes kāpnes veda uz trim pagrab�stāviem.

Pa ceļam viņ� policistus īsi informēja par telefona zvanu pirms divdesmit piecām minūtēm. Tagad, steigdamies lejup pa cementa pakāpieniem, kuru lejgalā atradās ugunsdzēsēju dur�vis, viņ� neviļus sāka skaitīt lūg�anu, kaut jel cilvēki, ko viņi meklē, vēl nebūtu aizgāju�i.

īpa�uma aizsardzības nodaļas �efs bez tam zināja, ka elektrības un gāzes pla�ās skaitītāju un kontroles telpas atro�das pa�ā apak�ā. No �ejienes pa visu celtni tika izvadīta strāva apkurei, liftu darbinā�anai, gaisa kondicionē�anai un apgais�mo�anai.

Kāpņu apak�ējā pakājē rosījās kārns vīrelis darba virsval�kā, pinkainiem smil�pelēkiem matiem un bārdas rugājiem apaugu�u seju. Likās, ka viņ� pārbauda atkritumu urnas. Kad uz kāpnēm ieklaudzējās Harija Londona un detektīvu soļi, viņ� pameta līdz�inējo nodarbību un pagājās uz priek�u.

��� Mister London? � Tā pati nedro�ā bal�tele, kas telefonā.

��� Jā. Jūs esat Ērnijs � sētnieks?

Virsvalkā tērptais vīrelis palocīja galvu. � Steigu�ies gan neesat.

��� Nav svarīgi. Vai �ie vēl ir tepat?

�� Tur iek�ā. � Sētnieks norādīja uz metāla durvīm, glu�i tādām pa�ām kā aug�ējos gaiteņos.

��� Cik viņu ir?

��� Trīs. Paklau, kā ar manu naudu?

���� Die's �ēlīgais! � Londons nepacietīgi uzsauca. � Tā jums nekur nezudīs.

��� Vai tur iek�ā ir vēl kāds? � noprasīja leitnants Vineskis.

Sētnieks īgni papurināja galvu. � Te lejā bez manis neviena cita nav.

��� Kārtībā. � Vineskis, pārņēmis komandu, devās uz priek�u. Otram detektīvam un Londonam viņ� sacīja: � �ito darīsim ātri. Tu, Harij, nāc iek�ā pats pēdējais. Kad mēs būsim iek�ā, paliec pie durvīm, kamēr es tev teik�u. � Sētniekam viņ� norādīja: � Jūs pagaidiet tepat ārā. � Vineskis piespieda roku pie metāla durvīm un nokomandēja: � Uz priek�u!

Tiklīdz durvis atsprāga vaļā, trijotne iebrāzās iek�ā.

Tur pie iek�sienas, kādas divdesmit piecas pēdas no viņiem, strādāja trīs vīri. Vēlāk Harijs Londons ar tīksmi stāstīja: � Ja mēs viņiem būtu pa pastu piesūtīju�i pieprasīju�mu ar sīkiem norādījumiem, kādā kārtībā izliktus vēlamies redzēt lietiskos pierādījumus, labāk tie nebūtu spēju�i tos izlikt.

Elektriskās strāvas transformatora skapis, ko KS&A bija uzstādījusi un tad noplombējusi, stāvēja atvērts. Vairāki slē�d�i, kā vēlāk tika noskaidrots, bija atskrūvēti, sastiprināti ar izolācijas lenti un tad aizskrūvēti. �āds pārveidojums samazi�nāja strāvas patēriņa uzrādījumu par tre�daļu. Gabaliņu tālāk gāzes skaitītājam bija nelikumīgi gandrīz atkailināts �unts. Visi darbarīki un palīgmateriāli bija pla�ā klāstā izlikti visap�kārt: izolācijas knaibles, uzgrie�ņu atslēgas, pievadu virzuļu gredzeni, pievadu spiede (pēdējie priek�meti zagti no KS&A krājumiem), transformatoru skapja ietvars � arī zagts � ar visu atslēgu durvīs.

Vineskis skaļā, skaidrā balsī uzsauca: � Ieradusies poli�cija. � Un pavēlēja: � Nekustieties! Viss lai paliek, kur ir!

Izdzirdot durvis atveramies, divi vīrie�i strauji apsviedās apkārt. Tre�ais, kas, visā garumā izstiepies, gulēja uz grīdas un darbojās ap gāzes skaitītāja �untu, pavēlās uz sāniem un, ieraudzījis, kas notiek, a�i sarāvās �okurā. Visi trīs bija ģērbu�ies kārtīgos, militāras formas tipa kombinezonos ar uzple�iem; uz tiem izvīti iniciāļi: KEGI, kas vēlāk tika at�if�rēts: Kvaila Elektrības un Gāzes Ierīcība.

Viens no abiem vīrie�iem, kas atradās tuvāk durvīm, bija liela auguma bārdainis un izskatījās pēc cīkstoņa. Roku delmi zem atrotītajām piedurknēm resni un muskuļoti. Otrs bija pavisam jauniņ�, tīrais puika ar asiem sejas vaibstiem. Zēns izskatījās no tiesas pārbijies.

Lielais bārdainis gan, �ķiet, nebija iztrūcies. Nelikdamies zinis par pavēli nekustēties, viņ� pagrāba lielāko uzgrie�ņu atslēgu un metās uz priek�u.

Harijs Londons, kas, paklausīdams rīkojumam, bija pali�cis iepakaļ, redzēja, kā Vineskis ātri pa�āva roku zem �aketes un nākamajā mirklī viņa rokā pavīdēja ierocis. Detektīvs uzsauca: � Es �auju labi. Vēl vienu soli, un jums kājā būs lode. � Kad bārdainis vilcinājās, viņ� pavēlēja: � Metiet to atslēgu nost! Tūliņ!

Arī otram detektīvam Braunam nu bija rokā revolveris, un bārdainis negribīgi paklausīja.

� Hei, jūs tur pie sienas! � Vineskis uzsauca; tre�ais vīrietis, vecāks par abiem pirmajiem, pieslējās kājās un izska�tījās pēc tāda, kas teju teju būtu gatavs bēgt. � Stāviet vien rāms un pagriezieties ar seju pret sienu! Jūs abi nostājieties viņam blakus.

Caur pieri naidīgi blenzdams, bārdainis atkāpās. Jaunais strādnieks, nobālis un acīm redzami trīcēdams, steig�us pie�biedrojās abiem.

Sekoja īsa pauze, tad noklik�ķēja treji rokudzel�i.

���� Tas nu būtu, Harij, � Vineskis noteica. � Bet nu pastāsti man, ko visa �itā bū�ana nozīmē.

���� Ir iegūti dro�i lietiskie pierādījumi, kādus mēs meklē�jām, � īpa�uma aizsardzības nodaļas �efs paskaidroja. � Pierādījumi par elektrības un gāzes zag�anu lielos apmēros.

��� Vai tiesā tu to apzvērēsi?

��� Noteikti apzvērē�u. Un to darīs arī citi. Mēs sagādā�sim pieredzēju�us speciālistus par lieciniekiem, cik vien jums vajadzēs.

��� Ar to pietiek.

Tad Vineskis uzrunāja visus trīs dzel�os saslēgtos vīrus:

��� Palieciet stāvam ar seju pret sienu, bet klausieties uzmanīgi. Jūs visi esat apcietināti, un es tagad jums darī�u zināmas jūsu tiesības. Jums obligāti nav jānodod liecība. Ta�u, ja jūs brīvprātīgi liecināsiet�

Kad viss tradicionālais sakāmais bija pateikts, Vineskis pamāja Braunam un Londonam, un viņi aizgāja līdz ārdurvīm. Klusā balsī viņ� abiem sacīja � Tos putniņus es gribu iz�ķirt. Cik zīmes rāda, tad pui�elis sabruks itin drīz un sāks runāt. Aizej līdz telefonam, Braunij, un saki, lai atsūta vēl vienu ma�īnu.

Durvis uz kāpnēm tagad bija vaļā, un jau pēc brītiņa varēja dzirdēt kādu steidzamies lejup. Parādījās Arts Romeo, un gaidītāji atvilga.

Harijs Londons savam palīgam sacīja: � �is nu ir ķē�riens. Uzmet acis.

Sīkais cilvēciņ�, kas pats izskatījās kā zagļu saimei piede�rīgs, pārlaida skatienu ainavai un klusu iesvilpās.

Leitnants Vineskis, kas Romeo pazina kop� tiem laikiem, kad tas vēl nestrādāja KS&A labā, sacīja: � Ja tas, kas tev rokā, ir fotoaparāts, tad �auj tik vaļā.

���� Tūliņ sāk�u, leitnant. � Romeo noņēma no pleca fotoaparātu un sāka knipsēt.

Kamēr viņ�, ar filmu neskopodamies, da�ādos rakursos fotografēja visus nelegālā darba piederumus un materiālus, ieradās palīgspēki � divi formā tērpti policisti un līdz ar viņiem arī detektīvs Brauns.

Pēc pāris minūtēm apcietinātos aizveda � jauno puisi pirmo, no pārējiem at�ķirtu un atsevi�ķā ma�īnā. Otrs formā tērptais policists palika sargāt lietiskos pierādījumus, bet Vineskis gāja līdzi pirmējiem. Harijam Londonam viņ�, aci piemiedzis, noteica: � To pui�eli es pats gribu nopratināt. Par rezultātiem tev ziņo�u.

8.

��� Vineskim bija taisnība, � Harijs Londons stāstīja Nimam Goldmenam. � Puika � viņam, starp citu, tikko astoņpadsmit gadu, un tikai nesen beidzis arodskolu � salū�zis itin drīz un plājis visu vaļā. Pēc tam Vineskis un Brauns viņa teikto izmantoju�i, lai izspiestu informāciju no abiem pārējiem.

Bija pagāju�as �etras dienas kop� konfrontācijas un ares�tiem Zako kompleksā. Londons īsi bija visu noziņojis Nimam tūliņ pēc notikumiem. �ai brīdī viņ� bija Nima viesis KS&A augstāko vadītāju ēdamzālē un pārstāstīja visu sīkāk.

��� Turpini, � Nims mudināja, � pastāsti vairāk. � Uz brīdi viņi pārtrauca valodas un pilnām mutēm baudīja sautēto jēra gaļu, maltīti, par ko pavārs bija saņēmis daudz uzslavu.

��� Nu, tad tā � Boriss Vineskis teica, ka tas lielais �alis � viņu sauc Kesners � neko daudz nav runājis. Tas ir pamatīgi izskolots, bijis apcietināts, bet nav tiesāts. Vecākais vīrs, kas darbojās ap gāzes skaitītāju, ir pastāstījis �o to, ko mēs vēl nezinājām, bet neko īpa�i svarīgu. Policija tagad ieguvusi visu vajadzīgo informāciju un pievāku�i pikapu.

��� Pareizi � pikapu. Vai policija to konfiscējusi?

��� Skaidrs, ka konfiscējusi. � Nebija brīnums, ka Lon�dons jutās tik pacilāts; pēdējās da�as dienas viņ� staigāja apkārt jautrs un apmierināts. � Tā ma�īna bija pilna ar da�ādiem pierādījumiem par nelikumībām, tur to bija krietni vairāk nekā Zako mājā. Tur netrūka ne elektrības skaitītāju, ne pievadu, ne savienotājvadu, vārdu sakot, netrūka nekā. Gandrīz viss, protams, sazagts. Tās ir mantas, ko brīvā tirgū vispār nepārdod. Vienu mēs tagad zinām skaidri: Kvailiem ir palīgi tepat mūsu apvienībā, jo tie�i mēs esam tiem kalpoju�i par izejvielu avotu. Esam kļuvu�i par līdzzinātājiem.

��� Bet kā īsti ar ir Kvaila kompāniju? � Nims jautāja. � Kas par viņiem zināms?

��� Daudz kas ir zināms. Pirmkārt, pikapā un Zako mājā atrasts pietiekami daudz apsūdzības materiālu, lai Vineskis varētu pieprasīt atļauju kratī�anai Kvaila darba telpās. Viņ� orderi ir saņēmis. Viņ� to pieprasīja un saņēma ļoti ātri. Policija ieradās Kvaila uzņēmuma telpās, iekams tur jel kāds bija uzzinājis par triju strādnieku apcietinā�anu.

��� Neļauj gaļai atdzist, � Nims mudināja. � Tas sautē�jums ir gar�īgs.

��� Skaidrs, ka gar�īgs. Vai tu nevarētu papūlēties sagādāt iespēju bie�āk �eit paēst?

��� Turpini gūt panākumus tikpat strauji kā viņnedēļ, un tu nepagūsi ne apgriezties, kad būsi te kļuvis par pastāvīgu apmeklētāju.

Apvienības viceprezidentiem un vēl augstāka ranga dar�biniekiem paredzētā ēdamzāle bija iekārtota vienkār�i un nebija liela, lai viesiem no ārpuses neradītu nevajadzīgi plātīgas bagātības iespaidu. Ta�u ēdieni bija izcili. To kvalitāte tālu pārsniedza ēdienus pla�ā kolektīva kafetērijā kādā no zemākajiem stāviem.

��� Atgriezīsimies pie Kvaila Elektrības un Gāzes Ierīcī�bas, � Londons sacīja. � Darbību firma sāka kā legāls, apjomīgs uzņēmums ar ma�īnu parku, kurā bija divdesmit pieci pikapi. Viņiem bija arī pakļauti apak�uzņēmumi, mazā�kas firmas, ko viņi apgādāja ar darbu. Tagad ir atklājies, vismaz radies iespaids � es atkal citē�u leitnantu Vineski �, ka Kvails izmantojis uzņēmuma legālo virspusi, lai aizsegtu elektroenerģijas zag�anu, kas izvērsta ļoti pla�i. Viņiem ir milzīgi materiālu krājumi �īm vajadzībām � tāda pa�a veida materiālu kā tie, kas bija nosūtīti uz Zako kompleksu.

��� Pasaki man vienu, � Nims lūdza. � Ja tādai firmai kā Kvails bija iespēja darboties likumīgi, kādēļ viņi uzsāka enerģijas zag�anu?

Londons paraustīja plecus. � Tas pats vecum vecais iemesls: nauda. �is tas vienkār�i jāuzmin, tomēr da�i gali sanāk kopā. Tāpat kā daudziem citiem uzņēmumiem, arī Kvailam nācās grūti tikt pie krietnas peļņas lielo saimniecisko izdevumu dēļ. Bet nelegālais darbs ienes lielu peļņu. Kāpēc? Tāpēc, ka par �ādiem pakalpojumiem var iegūt se�as vai septiņas reizes augstāku samaksu nekā par likumīgi atļautu darbu. Un klienti, kas saņem �os pakalpojumus, piemēram, tas pats Zako komplekss, ir priecīgi maksātāji, jo cer �ādā veidā samazināt savus izdevumus. Un neaizmirsti, Nim, ka līdz pat pēdējam laikam tas bija viegli sasniedzams mērķis, viss ritēja kā pa diedziņu.

���� Tevī klausoties, liekas, ka vēl ir diezgan daudz ko �ķetināt.

��� Milzīgs kamols, � Londons piekrita. � Un varbūt paies mēne�i, kamēr aina pilnīgi noskaidrosies. Ta�u divi apstākļi mums tagad nāks palīgā. Pirmkārt, par to stipri sācis interesēties apgabala prokurors; tas iesaistījis lietā īpa�u pro�kuroru, kur� tagad strādā kopā ar Vineski. Otrkārt, Kvaila uzņēmumam ir precīzs reģistrs par visiem līgumdarbiem, ieskaitot arī apak�vienības.

��� Un vai policija ieguvusi �os reģistrus?

��� Jā, tikai tagad tos laikam pārņēmis apgabala proku�rors. Tie atklājās kratī�anas laikā. Vienīgā bēda tā, ka nekādi nav iespējams noteikt, kuri darbi ir likumīgi, kuri nelikumīgi. �ai ziņā mani ļaudis ir krietni palīgi.

��� Kādā veidā?

��� Mēs pārbaudām līdz pēdējam katru darbu, ko Kvaila uzņēmums veicis pēdējā gada laikā. Labi ir tas, ka viņu pārskatos precīzi atzīmēts, kādi materiāli katram darbam izmantoti. Ja spēsim pierādīt, ka tie ir zagti � un ļoti daudzos gadījumos mēs, �ķiet, to varēsim, tad apgabala prokuroram netrūks vielas, lai uzsāktu pamatīgu treknu procesu.

Nims domīgi apsvēra iegūto informāciju, tad jautāja:

��� Un kā būs ar sabiedrību, kam pieder Zako komplekss, un pārējiem, kas izmantoju�i Kvaila nelikumīgos pakalpoju�mus? Jādomā, ka kaut ko piedzīsim arī no viņiem?

��� Un kā vēl! Zako īpa�nieku grāmatvedībā noteikti būs ierakstīti izdevumi Kvaila firmai, un tāpat būs ar citiem Kvaila klientiem, kas paver �inī lietā vēl vienu pilnīgi jaunu lappusi. � Londona balsī ieskanējās īstena sajūsma. � Kad es tev saku, Nim, mēs esam atklāju�i vienu pamatīgi treknu �urku midzeni. Un es paredzu, ka visā tanī bū�anā tiks iejaukti vairāki ļoti skanīgi uzvārdi, iekams novedīsim visu galā.

�� Priek�sēdis gribēs sīku pārskatu, � Nims sacīja, � un ziņojumus arī turpmāk.

��� Tos viņ� dabūs. Un tu arī.

�� Kā tev ar �tatu � vai pietika ar tiem darbiniekiem, kas tev ir pa�reiz?

��� Nezinu, Nim. Varbūt man tie�ām vajadzēs vēl kādus palīgus. Nākamnedēļ es tev pateik�u.

��� Kas notika ar tiem trim apcietinātajiem strādniekiem?

��� Tie ir atbrīvoti pret galvojumu. Policija sargā un slēpj jauno puisi, jo grib viņu izmantot par apsūdzības liecinieku. Starp citu, viņ� atklāja interesantu faktu: pie blēdīgajiem instalācijas darbiem pielaisti tikai da�i strādnieki, tādas gru�piņas, kam vadība uzticējusies. Ja mums izdosies reducēt lietu līdz �īm grupiņām, tad izmeklē�ana virzīsies uz priek�u daudz vieglāk.

�� Man nedod mieru vēl viena lieta, � Nims sacīja. �Ja Kvaila komanda reiz jau bija Zako mājā visu strāvas zag�anai iekārtojusi, kālab tad viņi vēlreiz brauca turp?

�� Tas ir pats vislabākais joks un smieklu gabals, � Londons atbildēja. � �iem izgāja pavisam plāni. Tas puika Vineskim pastāstījis: Zako kompleksā kāds no pārvaldnie�kiem saodis, ka mēs ar Romeo esam sāku�i kaut ko ok�ķerēt. �ie savukārt sāka nervozēt. Tālab nolēma, ka tik daudz zagt nedrīkst, jāzog mazāk, un tad ieradās �itie trīs pui�i mazliet iegro�ot savu agrāk padarīto darbu. Ja viņiem tas būtu izdevies, mēs mū�u nodzīvotu, neko neuzzināju�i.

��� Labi, � Nims atteica, � bet uzliec sev �ķīvī vēl no tā sautējuma.

Vēlāk tai pa�ā pēcpusdienā, sēdēdams kopā ar D�. Ēriku Hamfriju priek�sē�a darba telpu apartamentā, Nims pārstās�tīja īpa�uma aizsardzības nodaļas vadītāja ziņojumu.

��� To jūs varētu uzskatīt par mazu dāvaniņu Ziemsvēt�kos, � Nims sacīja.

Hamfrijs da�os vārdos izteica atzinību, pasmaidīja par Ziemsvētku pieminējumu, līdz kuriem vairs bija atliku�as tikai piecas dienas, un tad vairs par �o tematu nerunāja. Nims juta, ka priek�sēdim daudz smagāk prātu nomāc citi jautājumi.

Viens no tiem bija Tjunipa. Otrs � ūdens. Tre�ais � nafta.

Apspriedes par licences iegū�anu spēkstacijas būvei Kalifornijas Enerģētikas padomē risinājās vēl gausāk, nekā bija gaidīts. Apsprie�u gaitu Oskars O'Braiens iepriek�ējā dienā bija raksturojis �ādiem vārdiem: � Salīdzinājumā ar to glie�me�a gaitai ir virsskaņas ātrums. � Skaidrs � paies mēne�i, līdz beigsies apsprie�u pirmais posms ar cerībām, ka nākamie posmi iestiepsies gadu garumā. Bet pārējās līdzīgās apspriedes un diskusijas Komunālo pakalpojumu padomē, Ūdens kvali�tātes un resursu pārvaldē un Gaisa resursu pārvaldē vēl nebija pat sāku�ās.

�ai sakarā O'Braiens bija mainījis savu līdz�inējo pare�dzējumu, ka licences sagatavo�anas procedāra ilgs se�us līdz septiņus gadus. � Tādā tempā, kā tas noris patlaban, � viņ� iepriek�ējā dienā bija sacījis, � dro�i paies astoņi vai visi desmit gadi, kamēr mēs saņemsim atļauju sākt būvdarbus. Ja vispār to kādreiz saņemsim.

Arī otriem diviem iesniegtajiem būvprojektiem � Velna Vārtu ūdenskrātuvēs un Finkāslas ielejā neklājās labāk, tie virzījās uz priek�u tikpat neaprakstāmi gausi.

Un pa to laiku Ēriks Hamfrijs, Nims un citi KS&A hierarhijā saprata, ka atmaksas diena par �o gausumu tuvo�jas; diena, kad sabiedrības pieprasījums pēc elektroenerģijas tālu pārsniegs to daudzumu, ko iespējams sara�ot ar pa�rei�zējām jaudām. Tanī dienā un nākamajās, kas tai sekos, ne�uzceltās spēkstacijas Tjunipā, Finkāslā, Velna Vārtos un vēl citur būs ilgots, bet izmisīgi nepiepildāms sapnis.

Ūdens bija priek�sē�a nākamā raize.

Neraugoties uz divām rudens vētrām un lietavām, kas tās pavadīja, �ā gadalaika nokri�ņu daudzums Kalifornijā bija biedino�i niecīgs. Ūdenskrātuvēs līmenis stipri zemāks par normālo, kāds nepiecie�ams decembra tre�ajā nedēļā. Un sniegs, kas citkārt bagātīgi sasniga Sjerranevadā un citur, �ogad bija tik trūcīgs un plāns, ka ne pieminēt vērts.

Gadā ar bagātīgiem nokri�ņiem ziemas sniegs nozīmēja naudu bankā tādai lielai organizācijai kā Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienība. Pavasarī, sniegam kūstot, platas straumes gāzās lejup, piepildīja visas ūdenskrātuves, un tās savukārt baroja pla�u spēkstaciju tīklu nākamajā vasarā.

Tagad aptuvenie aprēķini, kādus Ēriks Hamfrijs bija saņēmis, liecināja, ka ūdens trūkuma dēļ strāvas hidroelektris�kā ra�o�ana samazināsies par divdesmit pieciem procentiem. Nākamā problēma � nafta.

Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienībai, tāpat kā citām līdzīgām apvienībām tiklab rietumu, kā austrumu kras�tā, nafta bija vissāpīgākais jautājums, vislielākā raize.

Nupat �ai rītā Chronicle West jaunākajā numurā kāds ziņu aģentūras biznesa komentētājs bija visai pla�ā rakstā izskaidrojis situāciju:

Ar naftu saistītās briesmas ir piezagu�ās kā tīģeris pa augstu zāli tā, ka mēs to neesam varēju�i vai gribēju�i pamanīt.

Tas iesākās ar ASV dolāra vērtības kri�anos pirms vairākiem gadiem, kad mūsu savulaik cienītais un godātais �zaļais� vairs nebija visuvarens un �zelta vērtē�, jo dolāra zelta segums Niksona prezidentūras laikā bija sadilis.

Un, kamēr Va�ingtonas politiķu neizdarības un ne�spējas dēļ dolārs grima aizvien dziļāk, naftas piegādātājvalstis Vidējos Austrumos, Ziemejāfrikā, Indonēzijā un Venecuelā sacēla cenu dolāros tik augstu, cik vajadzēja, lai izlīdzinātu vērtību.

Tas neko nelīdzēja. Dolārs slīdēja lejup kā rieta saule, kļūdams aizvien mazvērtīgāks, zaudēdams reālo vērtību tādējādi, ka par importēto naftu maksāja (un maksā vēl joprojām) daudz vairāk, nekā nopelna ar eksportu. Un, jo vairāk dolāru aizplūda uz �auda Arābiju, Irānu un citām zemēm, jo ASV banka sadrukāja vairāk jaunu dolāru klāt, arvien vairāk pazeminot tā vērtību.

Tad mēs piedzīvojām �ādus tādus pagaidu eksperi�mentus, piemēram, maksāt par naftu no �valūtas groza� (tas ir mākslīgi uzpūsts nepamatots nosaukums vācu marku, guldeņu, fran�u un �veices franku, sterliņu mār�ciņu, jēnu un dolāru maisījumam). Tomēr izrādījās, ka ari

tas nav efektīvi, jo sirgsto�ais dolārs un mārciņa smagi vilka grozu lejup.

Vispēdīgi naftas valstis pieprasīja samaksu vienīgajā naudā, kas pasaules ilgajā vēsturē vēl nekad nav zaudē�jusi vērtību � zeltā.

Savienotās Valstis atteicās. Un atsakās vēl �obalt�dien. (Protams, nav grūti saskatīt Valsts bankas viedokli. Savienotajām Valstīm vairs nav palicis daudz zelta, jo tas ārkārtīgos daudzumos iz�ķērdēts, izņemot no apgrozības zelta metālnaudu. Īstenībā tikai Fortnoksas un Federā�lajā Rezervju bankā ir vēl palicis tik daudz kā samaksāt par naftas piegādi vienam gadam.)

Ta�u ASV banka, kas vairāk nekā desmit gadu bija balstījusies uz nesegtas naudas iespie�anu, bija piedāvāju�sies darbināt iespiedma�īnas rosmīgāk un sara�ot vēl vairāk papīra dolāru.

Bet naftas pārdevējas valstis �oreiz noturējās stingrās pozīcijās. Tās skaidri pateica: �Ja mēs gribēsim papīrnau�du, mēs varam iespiest pa�i savējo, nedodot par to pretī naftu.� Praktiski tas nozīmēja draudus: �Ja nebūs zelta, nebūs arī naftas.�

Tātad �ķiet, ka strupceļ� ir nenovēr�ams.

Tiesa � naftas straume nav apsīkusi � pagaidām! Tāpat, kā tiesa ir arī kas cits: var paiet gads vai mazliet vairāk, līdz tas notiks.

Pagaidām diskusijas valdību starpā turpinās, tā�tad � ir iespējams kompromiss.

Gaidīsim un vērosim.

Vispārējā nedro�ība naftas jautājumā kā draudu mākonis pletās virs KS&A, jo puse no apvienības ra�o�anas jaudas bija atkarīga no naftas, lielākoties no importētas naftas.

Dabasgāzes krājumi, kas reiz bija iegūstami elektrības ra�o�anai, jau tikpat kā apsīku�i.

Tāpēc ļaunās izredzes, ka vienlaikus var pietrūkt naftas, ūdens un gāzes, bija kaut kas, par ko Ēriks Hamfrijs, Nims un citi apvienības vadītāji labāk centās nedomāt, bet, kad iedomājās, tad no tiesas nodrebēja.

��� Kā jums �ķiet, � Ēriks Hamfrijs jautāja Paulam �ērmenam Jeilam , � vai domājat, ka gubernators mainīs savas domas un parakstīs atļauju Tjunipas projekta īsteno�anai? Galu galā, sākoties naftas un gāzes krīzei un neskaidrībai par atomelektrostacijām, ta�u nevarētu vairs būt nekādu iebildumu pret jaunu elektrospēkstaciju, kas būtu darbināma ar oglēm?

Tiesnesis Jeils bija piebiedrojies Hamfrijam un Nimam drīz pēc tam, kad Nims tikko beidza savu ziņojumu par elektrības zagļu ķer�anu. Iepriek�ējā dienā KS&A jaunais sabiedriskais pārstāvis bija aizbraucis uz Sakramento un apmeklējis pavalsts valdības namu.

���� Gubernatoram �ie fakti ir zināmi, � Jeils atbildēja, � un viņ� svārstās. Es satikos ar viņu vakar un ļoti mudināju pieņemt mūsu projektam labvēlīgu lēmumu. Es gribētu sacīt, ka izredzes ir se�desmit pret �etrdesmit mūsu labā.

�� Patīkami to dzirdēt. � Hamfrijs redzami atplauka, un Nims nodomāja: te nu atkal reiz parādās priek�sē�a gudrais prāts pieņemt Paulu Jeilu par sabiedrisko pārstāvi. Likās, ka Jeils var bez iepriek�ējas pieteik�anās ieiet gubernatora kabi�netā, tāpat arī pie visiem augstākajiem likumdevējiem.

����� Varu jums pateikt, kungi, � Jeils sacīja, � ka arī galvaspilsētā valda nopietnas ba�as naftas jautājumā. Visi, ar ko es runāju, gubernatoru ieskaitot, uzskata, ka drīzumā neizbēgami ir jāracionē benzīna patēriņ�, vienalga, vai krīze jau iestāsies vai vēl ne.

��� Es personiski uzskatu to par lietderīgu pasākumu, � Hamfrijs sacīja. � Tas, kā Ziemeļamerikā ālējas ar automo�biļiem, it īpa�i ar lielajām ma�īnām, bez jēgas �ķērdējot benzīnu, ir vienkār�i pretīgi. Eiropie�i uzskata, ka no mūsu puses tā ir pilnīga bezatbildība.

Nims apspieda impulsu aizrādīt priek�sēdim to, ka viņ� pats arī braukā lielā limuzīnā. Ta�u savaldījies viņ� tikai bilda Jeilam: � Ceru, ka Sakramento saprot, cik daudzkārt vērtī�gāk ir naftu izlietot elektrības ra�o�anai nekā braucieniem automobilī.

Pauls �ērmcns Jeils pasmaidīja: � Ticiet dro�i, ka es nekad nepalai�u garām izdevību to uzsvērt, personiskā sarunā vai publiski.

Nims atcerējās, ka pirms nedēļas Jeils tie�ām bija to publiski deklarējis. Tas notika kādā TV programmā, kur kādreizējais Augstākās tiesas loceklis, kaut ari tikai vēl īsu laiciņu jaunajā amatā, bija parādījis pla�as zinā�anas par KS&A darba jautājumiem. Mājās noskatīdamies raidījumu, Nims atkal bija jutis no�ēlu, ka vairs nav apvienības runas�vīrs. Ta�u godaprāts spieda atzīt, ka Jeils savu uzdevumu veic spīdo�i.

Ērika Hamfrija domas no jauna bija atgriezu�ās pie pirmītējās sarunas par naftu. � Man da�kārt ienāk prātā � ja es būtu arābs, es arī neņemtu pretī papīra dolārus par savu naftu, bet prasītu samaksu zeltā vai vismaz valūtā ar dro�u zelta segumu. Interesanti, vai Savienotās Valstis pēdīgi pado�sies un izmantos kādu daļu mūsu zelta krājumu, kaut arī ilgam laikam nepietiks.

��� Vai mums vispār ir tik daudz zelta, cik tiek apgal�vots? � Nims jautāja. � Da�i to ap�auba.

Hamfrijs izskatījās pārsteigts. Tiesnesis Jeils gan ne; tam lūpās pavīdēja viegls smaids.

����� Es abonēju finansiālo ziņu avīzi The International Harry Schultz Letter, � Nims sacīja. � Tur bie�i lasāmas ziņas, kas dro�i vien ir patiesas, bet ko laikraksti negrib publicēt. Reiz �ulcs rakstīja par diviem vīriem � vienu Va�ingtonas juristu doktoru Pīteru Beteru, kas bijis Savienoto Valstu Eksporta un importa bankas juriskonsults, un ameri�kāņu rūpnieku Edvardu Darelu. Abi nosauku�i Fortnoksas zeltu par �blēdību�, jo �ī zelta esot daudz mazāk, nekā pa�saule domā.

Pauls �ērmens Jeils palocīja galvu. � Va�ingtonā da�s labs bija dzirdējis par abiem �iem vīriem, ta�u neviens negri�bēja to atklāti atzīt. Starp citu, es arī abonēju ��ulca vēstuli�.

��� Beters un Darels raksta, � Nims paskaidroja Hamfrijam, � ka Fortnoksas zelta krājumi nav pienācīgi pārbaudīti kop� 1953. gada. Bez tam viņi apgalvo, ka atliku�ais zelts nav tīrs, ka tas pārkausēts no zelta monētām, tātad tam ir sudraba, vara un antimona piejaukums. Atcerieties � monē�tas prezidents Rūzvelts ievāca, kad ar likumu amerikāņiem aizliedza zelta naudu turēt personiskā īpa�umā. �is sakausē�tais zelts vien samazina krājumu vērtību vismaz par divdesmit procentiem, iespējams, pat vairāk.

���� Neko tādu es līdz �im nebiju dzirdējis, � Hamfrijs noteica. � Tas izklausās interesanti.

��� Tas vēl nav viss, � Nims turpināja. � Pastāv doma, ka se�desmitajos gados dolāra krīzes laikā visi ASV zelta krājumi tika ziedoti, lai noturētu dolāru, protams, ar labiem nodomiem to atgriezt atpakaļ. Ta�u tas nav noticis.

���� Ja tā ir, kādēļ tad to turēt noslēpumā? � Hamfrijs jautāja.

��� Uz to atbilde nav tālu jāmeklē, � Pauls Jeils paskaid�roja. � Tiklīdz pasaules uzzinās, ka Savienotajām Valstīm nav tā zelta, kas tiek uzdots par eso�u, tūliņ sāksies paniska dolāru pārdo�ana. � Vēl viņ� domīgi piebilda: � Esmu dzirdējis Va�ingtonā baumojam par pazudu�o zeltu. Runā, ka ik jaunpieņemts bankas sekretārs tiek vispirms svēti nozvēri�nāts un pēc tam informēts par faktiem. Viens tie�ām ir skaidrs: valdība nemū�am nepieļaus Fortnoksas zelta auditu. � Viņ� paraustīja plecus. � Man nav zināms, vai Betera un Darela apgalvojumi ir patiesi. Ta�u notiek vēl lielāki brīnumi, jo sevi�ķi � Va�ingtonā.

Ēriks Hamfrijs nopūtās. � Ir dienas, kas es labprāt vēlētos, � viņ� sacīja Jeilam, � lai mans palīgs nebūtu tik gudrs, lai zinātu mazāk un �ad tad stingrāk pieturētu savu zinātkāro prātu gro�os. It kā man jau tāpat trūktu, par ko raizēties � par Tjunipu, oglēm, ūdeni, gāzi, un nu būs vēl jāsāk raizēties par zeltu.

9.

Sekvojas kluba galvenajā mītnē ar mahagonija plāksnēm ap�ūtajā darbistabā Laura Bo Kārmaikla atkal vilcinājās, turēdama pildāmspalvu paceltu virs �eka, kas gulēja viņai priek�ā uz galda. Ceks bija izrakstīts par divdesmit pieciem tūksto�iem dolāru.

Nauda tika ņemta no kluba speciāliem projektiem pare�dzētā krājuma. Parakstāmais �eks izmaksājams grupai �strā�vu un gaismu tautai�.

�ī nauda būtu otrā izmaksa no pilnās summas � piecdes�mit tūksto�iem dolāru, ko klubs tika pie�ķīris Deivija Bērdsonga organizācijai augustā, tātad pirms pieciem mēne�iem. Pirmā puse bija izmaksāta tūliņ pēc konfidenciālas vieno�anās starp Sekvojas klubu un s&gt. Tagad pienākusi kārta otrai izmaksai.

Sekvojas kluba valdes sekretāra Roderika Pri�ita paraksts uz �eka jau bija � vienu iedaļiņu zemāk par to vietu, kur jābūt priek�sēdes parakstam. Ar vienu Lauras Bo spalvas skrīpājumu � viņas paraksti nekad nebija salasāmi � viņa varēja �eku padarīt par oficiālu dokumentu. Ta�u viņa vēl joprojām vilcinājās.

Lēmums par Sekvojas kluba biedro�anos ar s&gt viņai bija radījis �aubas jau no vieno�anās brī�a un grauza vēl aizvien.

�aubas pastiprinājās Tjunipas diskusijas laikā, kad Bērdsongs uzvedās, viņasprāt, riebīgi. Viss Lauras Bo intelekts sacēlās pret to, ko viņa redzēja: lēto, bezvērtīgo taktiku, klauniskās piespēles galerijai, cinisko izpatik�anu viszemākā līmeņa saprātam.

Tagad viņa jautāja pati sev: vai tikai nav rīkojusies aplam, sagādādama iz�ķiro�o balsi, kas atzina aliansi un padarīja naudu pieejamu. Vai visu cienītais, respektētais Sek�vojas klubs nav sevi pazemojis un apkaunojis ar �ādu biedro��anos � ja sabiedrība to uzzinātu, un nav jā�aubās, ka uzzinās � tad par visu jāatbild būs priek�sēdei Laurai Bo.

Vai toreiz tomēr nebūtu bijis labāk turēties kopā ar Priscillu Kvinnu, kas neslēpa savas domas par Bērdsongu? Laura Bo vēl tagad, nelāgi juzdamās, skaidri atcerējās Priscillas vārdus: �Man �inī lietā nekas nepatīk� Visi mani instinkti saka, ka �im cilvēkam nedrīkst uzticēties� man piemīt da�i principi, turpretī tam ļoti nepatīkamajam tipam, �ķiet, nav neviena.� � Un vēlāk: �Man �ķiet, ka �o balso�anu jūs visi rūgti no�ēlosiet. Es vēlos, lai mans noraidījums tiktu ieprotokolēts.�

Laura Bo Kārmaikla jau tagad no�ēloja savu balsojumu.

Viņa nolika pildspalvu, �eku neparakstījusi, un pastiepa roku pēc selektora. Kad valdes sekretārs atsaucās, viņa pavai�cāja: � Vai jās, Roderik, lūdzu, uz mirkli neienāktu?

��� Man liekas, � viņa pēc da�ām minūtēm sacīja, � ka mums vēl vajadzētu padomāt pirms otrās izmaksas. Ja pirmā nozīmēja kļūdī�anos, tad vismaz nevajadzētu kļūdu atkārtot.

Pri�its, �vītīgs un labi sakopts kā vienmēr, ienācis jutās pārsteigts. Viņ� noņēma savas bezietvara brilles un sāka ar mutautu tās spodrināt; tā viņam bija pārbaudīta taktika, kas deva iespēju iegūt laiku.

��� Bet vai jums ir ienācis prātā, priek�sēdes kundze, � viņ� sacīja, uzlikdams brilles atpakaļ uz acīm, � ka �āda atkāp�anās, ja mēs naudu neizsniegtu, nozīmētu, ka lau�am vieno�anos, ko otra puse � vismaz līdz �im � ir godīgi izpildījusi.

�� Vai tie�ām izpildījusi? Ko mēs par pirmajiem divdesmit pieciem tūksto�iem esam ieguvu�i � Bērdsonga teatrālo ērmo�anos Tjunipas diskusijās?

��� Es gan teiktu, � Pri�its uzmanīgi taustījās pa rūpīgi izraudzītu vārdu taku uz priek�u, � ka Bērdsongs nodemons�trēja daudz vairāk nekā tikai teatrālas ērmības. Viņa taktika, gan rupja, noteikti rupjāka, nekā mēs varētu atļauties, bija visai viltīgi pārdomāta. Ar līdz�inējo izturē�anos viņ� visu laiku pavērsa masu mediju interesi un simpātijas uz Tjunipas oponentu pusi, turpretī KS&A nepiesaistīja gandrīz nekādu uzmanību. Viņam varen labi vedās sakaut arī KS&A galveno liecinieku Goldmenu, vispirms viņ� to izprovocēja, tad atkā�pās un nogaidīja, līdz Goldmens saiet matos ar visiem, ieskaitot pa�a apvienību.

��� Man viņa bija �ēl, � Laura Bo atzinās. � Es Nimu Goldmenu pazīstu jau sen. Viņ� var kļūdīties, bet ir tie�s un godīgs. Viņ� nebija pelnījis to, kas ar viņu notika.

Pri�its stīvi atteica: � Tādās sacensībās kā �īs viens otrs no tur iesaistītajiem var saņemt pa zilumam, gan pats, gan viņa reputācija. No Sekvojas kluba aspekta galvenais ir � uzvarēt. Un, runājot par Tjunipu, es ticu, ka uzvarēsim.

���� Es nekad neesmu centusies pēc uzvarām par katru cenu. Tas bija strīds pirms daudziem gadiem. Līdz mir�anas stundai no�ēlo�u, ka nespēju to izcīnīt līdz galam.

321

Valdes sekretāram gribējās nopūsties. Viņ� jau daudzkārt bija noklausījies misis Kārmaiklas �ēlabās par savu vainu

11-65

Hirosimas un Nagasaki nelaimē, un viņu tās vairs neie�ēlināja. Veikli attapies, viņ� ņēmās labot pateikto. � Es laikam neizraudzījos pareizos vārdus. Gribēju vienīgi pateikt, ka vieno�anās ar Bērdsongu mums palīdzēs sasniegt savu mērķi, kas ir cēls un brīni�ķīgs, kā mēs abi zinām.

��� Bet kur visa tā nauda tiek izmantota?

��� Daļa, protams, paliek pa�am Bērdsongam. Galu galā viņ� pasākumam veltī ļoti daudz sava laika � diendienā piedalās diskusijās, pratina lieciniekus, piedevām viņ� visu laiku uztur stingru opozīciju pret Tjunipu. Un kur vēl viņa atbalstītāji; viņ� mācējis savākt pilnu zāli, nekad to nepie�trūkst, tas vien jau rada iespaidu, it kā publika spēcīgi un spontāni pretojas celtniecības darbiem Tjunipā.

��� Rada iespaidu? Vai jūs domājat, ka tas nav spontāni, ka Bērdsongs tiem cilvēkiem maksā?

�� Nē, nepavisam. � Pri�its atkal uzmanīgi meklēja vārdus; viņ� it labi zināja, kā tas notiek, jo bija ticies ar Bērdsongu, ta�u pa�reiz nekāroja tuvāk izteikties. � Jāteic, ka da�iem no tiem cilvēkiem rodas izdevumi, jākavē darbs un tamlīdzīgi. Bez tam �os pa�us vai citus Bērdsongs bija sapulcinājis demonstrācijā KS&A gadskārtas sapulcē. Viņ� mums jau priek�laikus stāstya par saviem plāniem � toreiz, kad tikāmies, vai atceraties?

Laura Bo Kārmaikla �okēta iesaucās: � Apmaksāti demonstranti! Samaksāts par sapulces izjauk�anu! Un tas viss par mūsu naudu! Tas man nepatīk.

��� Vai drīkstu jums kaut ko atgādināt, priek�sēdes kun�dze? � Pri�its pārliecino�ā balsī iesāka. � To vieno�anos ar s&gt mēs noslēdzām ar vaļā acīm. Kad māsu komiteja � mis�ters Ervins Saunderss, misis Kvinna, jās un es � tikāmies ar Bērdsongu, mēs zinājām, ka viņa metodes ir� kā lai saka, mazliet at�ķirīgas no mūsējām. Pirms pāris dienām es pa�ķir�stīju savas piezīmes par to satik�anos augustā, un tur bija teikts, ka mēs piekritām �da�as lietas labāk nezināt, nekā zināt�. Tie burts burtā bija mistera Saundersa vārdi.

��� Bet vai Ervins toreiz bija par Bērdsonga metodēm pilnīgā skaidrībā?

��� Man �ķiet, � Pri�its sausi atteica, � ka viņ�, būdams pieredzējis advokāts, gan saprata, par ko ir runa.

Tā bija pareizā atbilde. Tiklab draugi, kā ienaidnieki zināja, ka tiesā viņ� ir spīvs un agresīvs cīnītājs, kas par ētiskiem smalkumiem sevi�ķi nerūpējas. Varbūt viņ� labāk par visiem prata jau iepriek� paredzēt, kā Bērdsongs cīnīsies.

Laurai Bo gan valdes sekretārs par to neieminējās, bet bija vēl cits iemesls, kālab viņ� nostājās advokāta Saundersa pusē.

Roderikam Pri�itam tuvojās pensijas gadi. Saunderss bija ietekmīgs Sekvojas kluba finansu komitejas loceklis, kas no�teiks, cik liela vai � cik maza būs Pri�ita pensija.

Kluba pensijas nebija automātiski noteiktas, bet pamato�jās uz nokalpotajiem gadiem, kā arī uz komitejas spriedumu par atsevi�ķa cilvēka nopelniem. Roderiks Pri�its labi zināja, ka garajos gados viņ� lāgiem bija arī pelts, gribējās tie�i pēdējos mēne�os Saundersa acīs izskatīties iespējami labi, un Tjunipas diskusijas, un Deivijs Bērdsongs varēja kļūt par iz�ķiro�u faktoru.

Laurai Bo viņ� sacīja: �Misters Saunderss ir sajūsmināts par Bērdsonga pūliņiem, oponējot Tjunipas plānam. Viņ� man piezvanīja, lai to pastāstītu un atgādinātu, ka Bērdsongs apsolījis �ilgsto�i turpināt Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības vārdzinā�anu pla�ā frontē�. Viņa s&gt grupa dar�bojoties. Bez tam viņ� vēl sola, ka nebūs nekādas vardarbī�bas � jūs varbūt atceraties, ka es specāli pieminēju �o pun�ktu, un Bērdsongs vārdu tie�ām ir turējis.

Laura Bo jautāja: � Vai esat ko dzirdējis par Priscillu Kvinnu?

� Nē. � Roderiks Pri�its pasmaidīja. � Bet, protams, misis Kvinna priecātos un pat triumfētu, ja jūs tagad atkāptos un liegtos izmaksāt norunātās summas otru pusi. Varu iedo�māties, kā viņa staigātu apkārt, visiem stāstīdama, ka viņa spriedusi pareizi, bet jūs aplam.

Tas bija viltīgs gājiens. To viņi abi saprata.

ll*

323

Ja notikumu pagrieztu atpakaļ sākuma stadijā, tad katrs atcerētos, ka Laura Bo Kārmaikla ar savu balsi iz�ķīrusi tālāko rīcību. Ja viņa tagad neparakstītu, tad uzreiz varētu runāt pat to, ka divdesmit pieci tūksto�i dolāru kluba naudas iz�ķiesti nelietā. Un Priscillas Kvinnas asā mēle gan dīkā nestāvētu.

Sieviete pret sievieti. Lai cik ļoti Laura Bo aizliedza savu sievi�ķību, apgalvodama, ka dzimums neietekmē viņas lēmu�mus, �oreiz uzvarēja tie�i viņas sievietes lepnums.

Paņēmusi atkal rokā pildāmspalvu, viņa uzkricelēja uz s&gt �eka savu parakstu un pasniedza to smaido�ajam Roderikarn Pri�itam.

Tai pa�ā dienā �eku nosūtīja Bērdsongam.

10.

��� Mums vajag vairāk vardarbības! Vairāk, vairāk, vai�rāki � Deivijs Bērdsongs nikni cirta ar dūri pa galdu, un balss pacēlās līdz klieg�anai. � Veselu lielu mīzalpodu vairāk, lai ļaudis sapurinātu! Un vajag arī asiņainus, sa�ķaidītus līķus � labi daudz. Tas ir vienīgais ceļ�, absolūti vienīgais ceļ�, kā sacelt kājās stulbo pūli no iesildītajām vietiņām un pieda�būt pie rīcības. Tu, man liekas, to vispār neapjēdz.

Otrpus rupjajam dēļu galdam sēdo�ā Georgosa Venslava Ar�ambo sausnējā askēta seja pietvīka, kad viņ� izdzirda teikuma beigu daļu ar smago apvainojumu. Viņ� paliecās uz priek�u un kaismīgi sacīja: � Es to apjēdzu gan. Bet tas, par ko tu runā, prasa organizē�anu un laiku. Es daru, cik spēju, bet mēs nevaram katru vakaru doties uz kādu mērķi.

�� Kāda vella pēc gan ne? � Lielais bārdainis nikni pablenza uz Georgosu. �Dieviņ �ēlīgais! Nekā cita tu nedari kā palaid pāris sūda raķe�u un tad slaisties bez darba kā garaļā atvaļinājumā.

�ī saruna, kas drīz vien pārauga strīdā, notika Brīvības draugu slēpnī � pagrabstāva darbnīcā mājā, ko tie īrēja pilsētas austrumu daļā. Darbnīca, kā vienmēr, bija piekrauta ar darbarīkiem un iznīcinā�anas ierī�u sastāvdaļām un izejvie�lām: vadiem, stieplēm, da�ādām metāla detaļām, ķimikālijām, laika regulētājiem un spridzināmām vielām. Bērdsongs bija ieradies pirms desmit minūtēm pēc tam, kad bija nodro�inā�jies no iespējamiem sekotājiem.

����� Es tev jau pirmīt sacīju, ka tavai apetītei maizes pietiks, � turpināja s&gt barvedis. Sejā viņam parādījās kaut kas līdzīgs smaidam. � Un es dabūju vēl papildām klāt.

����� Nauda ir vajadzīga, � Georgoss noteica. � Bet riskējam mēs. Tu ne.

�� Velns lai parauj! Tavs darbs ta�u ir riskēt. Vai tu esi vai neesi revolūcijas kareivis? Es ari riskēju � tikai citādā veidā.

Georgoss mulsi sarosījās. Viņam nepatika nupatējā saru�na, tāpat kā nepatika arī Bērdsonga aizvien pieaugo�ā virsva�dība, kas sākās tad, kad Georgosa pa�a naudas avots aizbira un viss tika darīts par Bērdsonga gādātu naudu. Stiprāk nekā jebkad Georgoss ienīda slaveno filmu zvaigzni � savu māti, kas, pati to nezinādama, bija finansējusi Brīvības draugus sākuma laikā, bet tad ar Atēnu advokātu firmas starpniecību bija dēlam ienākumu atņēmusi. Nesen viņ� bija izlasījis avīzē, ka �ī esot nopietni slima. Viņ� ļoti cerēja, ka tā kaite būs sāpīga un neārstējama.

��� Pēdējais uzbrukums ienaidniekam bija ļoti veik�smīgs, � Georgoss salti paskaidroja. � Mēs sabojājām elek�trību vairāk nekā simt kvadrātjūd�u platībā.

��� Sabojājāt. Un kas no tā tika? � Bērdsongs pats tūliņ atbildēja uz savu jautājumu. � Nekas. Jūs piebeidzāt divus no�ēlojamus apsargcū�us. Kam par to sāp galva? Nevienam!

��� Es piekrītu, esmu pārsteigts un nejauki vīlies, ka neviena no mūsu prasībām�

Bērdsongs rupji viņu pārtrauca: � Neviena arī netiks izpildīta! Netiks līdz tam brīdim, kamēr uz ielām nevārtīsies līķi. Kamēr miru�ie nesacels paniku dzīvajos. Tā ir ikvienas revolūcijas mācībai Tā ir vienīgā valoda, ko tie stulbie bur�uji, vergu dvēseles, saprot.

�� Tas man viss ir zināms, � Georgoss noteica un sarkastiski vēl piebilda. � Varbūt tev ir kādas labākas idejas padomā�

��� Uzminēji, sasodīts! Ir! un tagad paklausies, ko tev teik�u.

Bērdsongs pieklusināja balsi; likās, ka viņa dusmas un nicinā�ana noplok. Viņ� runāja kā skolotājs, kas jūt, ka viņam jāpiespie�, lai skolnieks gribot negribot mācītos. Nu sekos skolas viela rāmākā tonī.

��� Vispirms, � viņ� sacīja, � maza uzticības pārbaude. Pajautāsim pa�i sev: kādēļ mēs darām to, ko darām? Un atbilde skan: tādēļ, ka pastāvo�ā sistēma �inī valstī ir sasmirdusi, sapuvusi, ekspluatējo�a, korumpēta, garīgi bankrotējusi. Turklāt � sistēmu nav iespējams mainīt � ir mēģināts, bet neizdodas. Tāpēc viss pastāvo�ais, visa kapitālistiskā sistēma, kas bagātos dara vēl bagātākus, bet no nabagajiem izspie� dzīvības sulu, ir jāiznīcina, lai mēs, tie, kas patiesi tic, kas mīl savus līdzcilvēkus, varētu veidot jaunu, godīgu iekārtu. Revo�lucionārs ir vienīgais cilvēks, kas to visu saredz skaidri. Un iznīcinā�ana soli pa solim ir tas, ko Brīvības draugi kopā ar mums citiem sāk darīt.

Runādams Deivijs Bērdsongs atkal no jauna, tāpat kā citkārt un citur, parādīja savu hameleona dabu. Pa daļai viņ� kļuva par universitātes lektoru � pārliecino�s, daiļrunīgs, ta�u tai pa�ā laikā viņ� bija arī mistiķis, kas runāja savai un Georgosa dvēselei.

Viņ� turpināja: � Ar ko un kur sākas iznīcinā�ana? Ideāli būtu, ja tā sāktos visur. Bet, tā kā mūsu nav daudz, mēs ķeramies pie kopsaucēja � elektrības. Ar to būs skarti visi iedzīvotāji. Elektrība ieeļļo kapitālisma riteņus. Bagātajiem tā ļauj pietūkt vēl resnākiem. Mazajiem cilvēkiem � proletariā�tam � tā sagādā nelielas ērtībiņas, ie�ū�o masas maldīgā ticībā, ka tās brīvas. Tas ir kapitālisma ierocis, opijs. Satriekt drupās elektrību, sapostīt sistēmu pa�ā serdē, un būs iegrūsts duncis kapitālismam sirdī.

Georgoss atplaucis piepe�i iesaucās runai vidū: � Ļeņins sacīja � komunisms ir padomju vara plus elektrifikācija visā�

�� Nepārtrauc! Es gau�i labi zinu, ko Ļeņins ir teicis, un tas bija citā kontekstā.

Georgoss aprāvās. �is bija pavisam citāds Bērdsongs, pilnīgi at�ķirīgs no visiem līdz �im redzētajiem variantiem. Un tā vien likās, ka �inī mirklī nav nekādu �aubu par to, kur� ir vadonis.

��� Bet, � di�ais orators rezumēja � viņ� bija piecēlies kājās un drasēja �urp un turp. � Mēs redzam, ka prasīts tiek vairāk nekā vienīgi elektrības sagrāve. Mums jāvirza Brīvības draugi tālāk, jāpaceļ mērķis augstāk, proti, jāiznīcina elektrī�bas ļaudis.

��� Da�us mēs jau esam novāku�i, � Georgoss atgādi�nāja. � Toreiz, kad uzspridzinājām La Mission staciju; un pēc tam ar vēstuļu bumbām. Mēs esam nogalināju�i viņu galveno in�enieri, viņu prezidentu �

��� Blēņu numuri! Sīkas vienības! Man prātā citāds vē�riens. Kur nekritīs pa vienam, bet simtiem uzreiz. Kur paputēs arī skatītāji. Tā mēs parādīsim, ka dro�ības nav arī revolūcijas ceļa malās. Tad mūsu darbiem tiks pievērsta uzmanība! Tad, kad bailes pārvērtīsies panikā. Kad visi, no pa�as aug�as sākot, bez apdoma steigsies darīt visu tie�i tā, kā mēs gribēsim!

Deivija Bērsonga acis vērās tālumā, tālumtālu projām no piedrazotā pagraba. Likās, ka viņ� redz sapni, vīziju � tā �ķita Georgosam, arī viņu tas aizrāva un reibināja.

Izredzes uz jaunu slepkavo�anu Georgosu neganti sa�trauca. Tovakar, kad viņ� uzspridzināja Milfīldu un tikko bija nogalinājis abus apsargus, viņam uz īsu brīdi bija sa�ķebinājusies dū�a; galu galā tā bija pirmā reize, kad viņ� nogalināja cilvēku tie�ā tuvumā. Ta�u nelabums drīz vien pārgāja, tā vietā uzradās pacilātība un � interesanti � seksuāls satrau�kums. Tanī naktī viņ� bija aizrāvies ar Iveti, tērējis to bez �ēlastības, me�onīgi, un tai pa�ā laikā dzīvi jo dzīvi atcerējies spēcīgo vēzienu ar pacelto nazi, kad nogalināja pirmo sargu. Tagad, klausoties Bērdsonga stāstā par masu slaktiņiem, Georgoss atkal juta mostamies seksuāla satraukuma trīsas. fBērdsongs beidzot mierīgi noteica: � Tā izdevība, kas mums nepiecie�ama, pienāks drīz.

Viņ� izvilka no kabatas salocītu avī�lapu. Tas bija pirms divām dienām iznāku�ais CaliJ'ornia Examiner. Vienam virs�rakstam bija ar sarkanu zīmuli apvilks loks.

ELEKTRĪBAS RA�OTĀJU SANĀKSME

Iespējamās grūtības elektrostrāvas padevē visas valsts mērogā tiks apspriestas nākammēnes, kad Nacionālais Enerģētikas institūts rīkos �etras dienas ilgu sanāksmi mūsu pilsētā Kristofora Kolumba viesnīcā. Sanāksmē piedalīties uzaicināti tūksto� delegāti no elektroenerģijas ra�o�anas uzņēmumiem.

��� Es apklausījos, lai uzzinātu vēl �o to sīkāk, � Bērdsongs sacīja. � Un te nu man ir precīzi dati par sanāksmes norisi un programma. � Viņ� nometa uz darbnīcas galda divas lapas ma�īnrakstā. � Dabūt vēlāk galīgo, pilnīgo pro�grammu nebās grūti. Tad mēs skaidri zināsim, kur un kad katrs atradīsies. /

Georgosam acis spīdēja vien aiz intereses, viņa pirmītējā nepatika bija aizmirsta. Viņ� kvēloja baismā tīksmē. � Visi lielie dū�i no visām spēkstacijām � visi sabiedrības ienaidnie�ki. Piesūtīsim vēstuļbumbas visiem pēc kārtas � tiem izcilā�kajiem delegātiem. Es tūliņ ķer�os pie darba..

���� Nē! Vislabākajā gadījumā tev izdosies piebeigt kādu pusduci � dro�i pat ne tik daudz, jo pēc pirmajām eksplozijām �ie būs gudri un uzmanīsies.

��� Jā, tev taisnība, � Georgoss piekrita. � Bet kas tev padomā� ?

�� Man ir labāka ideja. Daudz, daudz labāka; un apjomī�gāka arī. � Bērdsongs sev atvēlēja mazu, grīnu smīniņu.

����� Sanāksmes otrā dienā, kad visi būs sabrauku�i, tu ar saviem pui�iem izliksi Kristofora Kolumba viesnīcā bumbas divās sērijās. Pirmais bumbu komplekts būs noregulēts, teik�sim, naktī � varbūt pulksten trijos. Tās bumbas būs novie�totas apak�stāvā un mezonīnā. Spridzinājuma mērķis būs no�bloķēt visas izejas, visas kāpņu telpas, visus liftus. Kad sāks sprāgt otras sērijas bumbas, no aug�stāviem nevarēs izglābties neviens.

Georgoss atkal palocīja galvu un intensīvi klausījās, kad Bērdsongs turpināja:

��� Da�as minūtes pēc pirmajiem sprādzieniem, nākamās bumbas � arī precīzi noteiktā laikā eksplodēs aug�stāvos. Tās būs degbumbas tādā daudzumā, cik vien tev izdosies izlikt, visas pildītas ar benzīnu, lai viesnīcā izceltos neapdzē��ams ugunsgrēks.

Plats smaids priek�laikus izjustā priekā izpletās Georgo�sam pār visu ģīmi. Elpai aizraujoties, viņ� iesaucās: � Spo�i! Nepārspējami! Un to mēs varēsim izdarīt.

���� Ja tu visu izkārtosi, kā nākas � Bērdsongs sacīja,

��� tad no aug�ējiem stāviem neviens vienīgs dzīvs neizies. Un pulksten trijos no rīta pat tie, kas vēlu liekas gulēt, jau būs aizmigu�i: visi kongresa delegāti � galvenie, uz ko mēs savu sodu tēmēsim � un viņu sievas un bērni, un vēl daudzi citi, kas iedomāju�ies stāties ceļā taisnīgai revolūcijai.

��� Man vajadzēs papildus sprāgstvielas, daudz sprāgst�vielas. � Georgosa prāts darbojās ātri. � Es zinu, kur varētu dabūt, bet tas bargi maksās.

�� Es ta�u tev jau sacīju, ka naudas man netrūkst. Pietiks �ai reizei un vēl citām.

���� Benzīns, protams, nav problēma. Bet laika mehānis�mus � un tie, es tev piekrītu, ir nepiecie�ami, tos pilsētā nevar dabūt. Esmu nelielā skaitā tos iepircis �ur un tur.

�� To visu es sagādā�u, � Bērdsongs solīja. �Aizbrauk��u uz �ikāgu, tas ir pietiekami tālu no �ejienes. Sataisi tikai sarakstu, kas man būs jāpērk.

Vēl aizvien koncentrējies, Georgoss palocīja galvu. � Man jādabū viesnīcas plāns � vismaz apak�ējam stāvam un mezonīnam, kur izvietosim pirmo sēriju.

��� Vai plānam jābūt ļoti precīzam?

��� Nē, tikai galvenajos vilcienos.

��� Tad uzzīmēsim pa�i. Tur ta�u katrs var nākt un iet, kad iepatīkas.

��� Un tad vēl kaut ko vajadzēs iepirkt, � Georgoss prātoja. � Pāris du�u ugunsdzēsības aparātu � portatīvos, zini, tos sarkanos, ko var nolikt stāvus.

�� Ugunsdzēsības aparātus? Vai tu dulns, vai � mēs ta�u gribam aizdedzināt, nevis dzēst.

Georgoss viltīgi pavīpsnāja, zinādams, ka nu pienākusi viņa kārta parādīt savu pārākumu. � Ugunsdzēsības aparāti tiks iztuk�oti, ietvari attiecīgi apstrādāti un iek�ā saliktas mūsu taisītās laika bumbas. Par �ito lietu es jau labu laiku domāju. Tādu ugunsdzēsības aparātu var nolikt jebkurā vie�tā � it īpa�i viesnīcā � tā, ka tie neradīs nekādas aizdomas, visdrīzāk vispār netiks ievēroti. Un ja kāds ievēros, uzskatīs to vienīgi par pastiprinātu nodro�inā�anos.

Ņirgdams pār visu ģīmi, Bērdsongs paliecās uz priek�u un uzsita Georgosam pa plecu. � Tas ir velni�ķīgi! Velni�ķīgi skaistil

��� Vēlāk izdomāsim, kā iedabāt tos ugunsdzēsības bun�duļus viesnīcā, � Georgoss turpināja balsī domāt. � Grūti tas nenāksies. Mēs varam noīrēt vai nopirkt pikapu un uzkrāsot uz tā izdomātas firmas nosaukumu, lai izskatās kārtīgi. Jāuzraksta arī kaut kādi papīri. Derētu dabūt viesnī�cas veidlapu un uzrakstīt uz tās pasūtījumu, ja kādam ienāktu prātā mūsējos aizturēt un izpra�ņāt. Un formas tērpus arī mums vajadzēs � man un pārējiem �

��� Nav nekāda bēda � ne par pikapu, ne par formas tērpiem. � Kādu mirkli viņ� apcerīgi klusēja. Tad: � Viss izdosies labi. Man ir tāda ju�ana. Un, kad tas bās noticis, cilvēki redzēs mūsu spēku un, uz deguna krizdami, steigsies izpildīt mūsu pavēles.

���� Spridzināmām vielām man nepiecie�ami desmit tūk�sto�i skaidrā naudā � nelielās banknotēs � jau tuvākajās dienās, un pēc tam �

Viņi sāka plānot aizvien jūsmīgāk.

11.

� Ja pasaulē ir kāda sen aizmirsta jūdu svinamdiena, par kuru neviens cilvēks nekad mū�ā nav dzirdējis, � Nims sacīja Rutei, sēdēdams pie sava fiata stūres, � tad vari ne�aubīties, ka tavi vecāki to uzies, izpurinās un nosvinēs.

Rute, sēdēdama blakus, sāka smieties. Viņ� bija ievērojis, ka sieva jau agrāk �ai vakarā, tikko viņ� pārradās no darba, bija jautrā, nepiespiestā omā, kamēr viņi ģērbās viesībām. Priecīgais noskaņojums bija krasā pretstatā pēdējo nedēļu nomāktajai omai, kas brī�iem jau sāka līdzināties smagai depresijai.

Bija janvāra vidus, tātad aizritēju�i trīs mēne�i kop� viņu sarunas par iespējamo �ķir�anos un Rutes pieļāvību �mazliet vēl pagaidīt�; un viņi ne viens, ne otrs, nebija toreizējam tematam vairs pieskārusies. Bet skaidrs, ka drīz pienāks diena, kad par to vajadzēs runāt.

Pamatā viņu attiecības � diezgan nedro�s pamiers � bija paliku�as nemainīgas. Tomēr Nims ļoti apzinīgi bija turpinājis pavadīt daudz vairāk laika mājās, un varbūt Leas un Bend�ija prieks par tēvu bija atturējis Ruti no galīgās konfrontācijas. Nims savukārt vēl joprojām skaidri nezināja, kādu iznākumu viņ� savas laulības dilemmai vēlētos. Pagai�dām viņa prātus pārpārēm nodarbināja KS&A problēmas, atstādamas gau�ām niecīgu vietiņu personiskām raizēm.

��� Es nemū�am neesmu varējusi paturēt prātā visas jūdu svētku dienas, � Rute sacīja. � Ko tēvs par �ito teica � kas tā esot?

��� Re�-He�enā L'Elanot jeb Jūdu Koku diena. Es parak�ņājos apvienības bibliotēkā un atradu, ka tie�ā nozīme nosau�kumam ir Koku Jaungads.

�� Interesanti � tikai jūdu koku vai visu koku Jaungads?

Nims pasmējās. � Labāk pajautā savam sencim.

Viņi �ķērsoja pilsētu rietumu virzienā, un Nimam bija ko noņemties, lai izvadītu ma�īnu cauri satiksmes bie�ņai, kas ne stundu dienā vai vakarā nekļuva klajāka.

Pirms nedēļas Arons Neibergers bija piezvanījis Nimam uz darbu un aicinājis atvest Ruti uz Tu B'�vat svinībām, kas esot populārāks un bie�āk lietots nosaukums tiem pa�iem svētkiem. Nims bija nekavējoties piekritis, daļēji tāpēc, ka sievastēvs pa telefonu bija runājis neparasti draudzīgi, daļēji ari tāpēc, ka Nims jutās mazliet vainīgs savas līdz�inējās izturē�anās dēļ pret sievas vecākiem, un �ī likās piemērota un patīkama iespēja izpirkt grēkus. Ta�u skepticismā, ar kādu viņ� vērtēja Neibergeru gandrīz vai fanātisko jūdaismu, nekas nebija mainījies.

Kad viņi piebrauca pie Neibergeru prāvās, glītās divstāvu savrupmājas labā pilsētas rietumu rajonā, vairākas ma�īnas jau stāvēja gan tālāk, gan tuvāk pie mājas, un pa�ā mājā bija dzirdamas balsis. Nims jutās krietni atvieglots, redzēdams, ka būs arī citi viesi. Sve�u cilvēku klātbūtne nepieļaus pastāvīgo, neizbēgamo tērpinā�anu par Bend�ija �bar micva� mācību.

Iek�ā ejot, Rute pieskārās pie mezuzā[3] un pēc tam no�skūpstīja pirkstus. To viņa alla� mēdza darīt aiz godbijības pret vecākiem. Nims, kas agrāk parasti bija zobojies par �o paradumu, kuru piedevām uzskatīja par skaidru māņticības izpausmi, paklausīdams negaidītam impulsam, izdarīja to pa�u.

Ieejot iek�ā, viņus sagaidīja ļoti sirsnīgi, it sevi�ķi Nimu.

Arons Neibergers, kas bija neliela auguma, drukns, ar vaigiem kā āboliem un absolūts plikpauris, agrāk da�kārt bija saņēmis Nimu ar vāji slēptām aizdomām. Ta�u �ovakar acis aiz biezajiem briļļu stikliem raudzījās īsti sirsnīgi, kamēr viņ� ilgi spieda un kratīja znotam roku. Rutes māte Rei�ela, kas neatzina diētas ne sev, ne citiem un bija varen apaļa, apskāva Nimu un spieda pie krūts, tad pastūma atpakaļ un, rokas neatlaizdama, vērtējo�i noskatīja.

�� Vai mana meita tev vispār ēst nedod? Kauli vien. Nekas, �ovakar es tevi pabaro�u.

Nimam nāca smiekli, un vienlaikus jutās glu�i aizkusti�nāts. Viņam bija visai dro�as aizdomas, ka Neibergeriem būs nācis ausīs, ka viņa un Rutes laulība ir apdraudēta; tāpēc vecāki atteicās no savām augstajām prasībām, cerēdami, ka tā izdosies pāri noturēt kopā. Nims uzmeta Rutei sānisku ska�tienu, un viņa pasmaidīja par pārvarīgi sirsnīgo sagaidī�anu.

Rutei mugurā bija mīkstās ielocēs krīto�a zilpelēka �īda kleita ar pieskaņotiem pērļu auskariem. Melnie mati, kā vienmēr, eleganti sasukāti, sejas āda nevainojami maiga un tīra, kaut gan Nimam �ķita bālāka nekā citkārt.

Kad viņi abi devās apsveicināties ar agrīnajiem atbraucē�jiem, Nims Rutei pa�ukstēja: � Cik tu �ovakar esi skaista!

Rute at�āva viņam pretī skadru skatienu un klusu atteica:

�� Vai tev ir kāda nojausma par to, cik sen tu man neko tādu neesi sacījis?

Tālākai sarunai vairs nebija laika. Viņi nokļuva starp sve�ām sejām, tika iepazīstināti, apmainījās rokas spiedieniem. Vairāk nekā pārdesmit viesu vidū bija tikai nedaudzi, ko Nims pazina. Vairums jau stāvēja ap bagātīgo bufeti un mielojās no �ķīvjiem, kas tikpat bagātīgi bija piekrauti ar delikatesēm.

��� Nāc pie manis, Nimrod, � Rutes māte sagrāba viņa roku kā dzel�os un iestūrēja viņu ēdamistabā, kur bija uzrī�kota bufete.

���� Ar pārējiem mūsu draugiem tu varēsi iepazīties vē�lāk, � viņa nokomandēja. � Tagad vispirms iestiprinies, kamēr vēl neesi paģībis no izsalkuma. � Paņēmusi �ķīvi, viņa tur dāsnu roku krāva virsū barību tā, it kā �ī būtu pēdējā diena pirms lielā gavēņa. Nims redzēja da�ādu ebreju virtuves gardumu pārpilnību no sāļajiem ēdieniem, un kur nu vēl medusrau�i, plātsmaizes un ābolu pīrādziņi.

Nims piepildīja sev glāzi ar Izraēlas Carmel baltvīnu.

Kad viņ� atgriezās dzīvojamā istabā, namatēvs patlaban tie�i izskaidroja svētku jēgu. Re� He�enā Izraēlā tiekot svinēti kā koku stādī�anas svētki, bet Ziemeļamerikā, ēdot augļus no �ādiem kokiem. Arī tagad Arons Neibergers skrubināja vīģes, kas bija saliktas daudzos traukos.

Bez tam Neibergeru viesībās atklājās, ka viņi gaida no saviem viesiem naudas ziedojumus, kas tiks sūtīti uz Izraēlu koku dēstī�anai. Vairākas piecdesmit un divdesmit dolāru banknotes jau bija sakrāju�ās uz �im nolūkam noliktā sudraba �ķīvja. Ari Nims nolika uz tā divdesmit dolārus un sāka ēst vīģes.

��� Katrs palīdz, kā māk, kaut vai vīģes patērējot, � ie�runājās kāds balss no aizmugures.

Nims pagriezās. Runātājs bija pavecs vīrietis, kas izskatī�jās pēc rūķa ar maza priecīga eņģelī�a ģīmi un kuplu baltu matu mākoni uz galvas. Nims atcerējās, ka tas ir ārsts, liekas, terapeits, kas da�kārt ciemojās pie Neibergeriem. Viņ� parak�ņājās atmiņā, meklēdams ārsta uzvārdu, un atrada arī.

��� Labvakar, doktor Levin. � Pacēlis glāzi, Nims viņu sveicināja ar tostu: � L'Chaim.

���� L'Chaim� kā jums klājas, Nim? Nav bie�i gadījies jūs redzēt �ajās �īdu ballītēs. Esmu glu�i pārsteigts, redzot jūs interesējamies par Svēto zemi.

��� Es neesmu ticīgais, doktor.

��� Es arī ne, Nim. Nekad neesmu bijis. Es sanatorijā orientējos daudz labāk nekā sinagogā. � Dakteris, notiesājis vienu vīģi, sāka raudzīties pēc piemērotas nākamās. � Bet man patīk mūsu tautas izdarības un ceremonijas, visa mūsu sensenā vēsture. Tā, saprotiet, nav reliģija, kas ebrejus tur kopā. Tā ir piectūksto� gadu ilga kopības sajūta. Tas ir ilgs, ilgs laiks. Vai esat kādreiz par to padomājis, Nim?

�� Ja jūs tā jautājat, tad jāsaka �jā. Esmu krietni daudz par to domājis.

Pavecais dakteris uzmeta Nimam viltīgu skatienu. � Un tad da�kārt kļūst nemierīgi ap dū�u, vai ne? Jūs sākat gudrot, cik lielā mērā jūs varat būt ebrejs. Un vai vispār varat būt, ja neizstaigājat visus tos rituālu labirintus, kā to dara vecais Arons?

Nims pasmaidīja, dzirdot �o atsauci uz savu sievastēvu, kas patlaban bija icmanevrējis vienu tikko ieradu�os viesi istabas kaktā un visā nopietnībā tam skaidroja pa�reizējo svētku būtību: � � par to minēts jau Talmudā�

��� Jā, apmēram tā, kā jūs sakāt, � Nims atteica.

�� Tad es jums, dēls, do�u labu padomu: neliecieties par to ne zinis. Dariet tā, kā daru es: priecājieties, ka esat ebrejs, bet visu pārējo � izvēlieties ar apdomu, kā labāk tīk. Ja patīk, ievērojiet Lielās svētās dienas, es personiski uzskatu tās par svinamdienām un aizbraucu mak�ķerēt, bet, ja negribat tās ievērot, tad, manuprāt, ari tas nav nekāds grēks.

Nims jūtami atkusa sarunā ar jautro, mazo dakteri un sacīja tam:

�� Mans vectēvs bija rabīns, burvīgs ve�uks, es vēl tagad viņu atceros. Atkritējs bija mans tēvs.

��� Un jums brī�iem ienāk prātā, vai nevajadzētu iet atpakaļ?

��� Visai nenozīmīgi. Ne pārāk nopietni.

��� Tad arī iesaku to aizmirst. Cilvēkam jūsu vai manā stāvoklī ir garīgi neiespējams kļūt par ortodoksālu jūdu. Aizejiet uz sinagogu, un jums tas būs skaidrs piecās minūtēs. Tas, ko jūs jūtat, Nim, ir nostalģija, pieķērība visam senajam. Tas nav nekas slikts, ta�u tā ir neapgā�ama patiesība.

��� Tā varētu būt, � Nims domīgi noteica.

��� Paklausieties, ko vēl jums sacī�u. Tiklab mana, kā jūsu attieksme pret jūdaismu ir apmēram tāda kā pret veciem draugiem � brī�iem tāda kā vainas apziņa, ka ilgi neesam liku�ies par tiem zinis, plus pieķer�anās. To es piedzīvoju, kad reiz kopā ar grupu aizbraucu uz Izraēlu.

��� Ar reliģiski noskaņotu grupu?

�� Nekā. Vairums bija praktiski darījumu ļaudis, vēl da�i dakteri, pāris juristu. � Doktors Levins iegruģinājās.

� Benīti gandrīz neviens no mums nevalkāja. Man arī savas nebija. Vajadzēja aizņemties, kad gāju Jeruzālemē pie Raudu mūra. Un lai nu kā, tas tomēr bija tik dziļi emocionāls pārdzīvojums, ka nekad nespē�u to aizmirst. Izjutu piederību, izjutu lepnumu! Un to es jutī�u vienmēr.

��� Vai jums ir bērni, doktor?

Dakteris papurināja galvu. � Nekad nav bijis. Mana mīļā sieva, kas nu jau mirusi, lai miers viņas dvēselei� viņa un es � abi to dziļi no�ēlojām. Man nav daudz, ko no�ēlot dzīvē, bet to es no�ēloju.

���� Mums ir divi bērni, � Nims sacīja, � meitene un zēns.

��� Jā, es zinu. Un vai viņu labad jūs sākāt domāt par reliģiju?

Nims pasmaidīja. � �ķiet, ka jums zināmi ne tikai visi jautājumi, bet arī atbildes.

���� Biju par to dzirdējis kaut kad agrāk. Bez tam esmu daudzus gadus grozījies jūsu ģimenes tuvumā. Neraizējieties par saviem bērniem, Nim. Ieaudziniet viņos normālus, cilvē�ciskus instinktus, un esmu pārliecināts, ka jūs to darāt. Bez tam � gan viņi pa�i atradīs savu ceļu.

Nākamais jautājums bija skaidrs un neizbēgams. Brīdi vilcinājies, Nims tomēr to izteica: � Vai bar micva mācības palīdzētu manam dēlam atrast ceļu dzīvē?

��� Vismaz nekaitētu, vai ne? Jūs viņam nekādu sociālu ļaunumu nenodarītu, ja ļautu mācīties ebreju skolā. Neaizmir�stiet, ka pēc bar micva parasti seko pla�as viesības. Jūs satiksieties ar draugiem, ēdīsiet un iedzersiet vairāk, nekā būtu derīgi, un tas visiem sagādā prieku.

Nims iesmējās. � Tas ir saprātīgākais spriedums par �o tematu, kādu es jebkad esmu dzirdējis.

Doktors Levins viedi palocīja galvu. � �inī lietā ir vēl kas vairāk. Jūsu dēlam būs iespējams izvēlēties, kādu manto�jumu viņ� gribēs saņemt. Un tas ir labi. Bar micva mācības viņam �o izvēli sagādās. Tās viņam atvērs durvis; ļaujiet viņam pa�am izvēlēties, iet vai neiet pa tām iek�ā. Vēlāk viņ� aizies pa Arona ceļu vai pa mūsējo, bet varbūt kaut kur pa vidu. Neba mums raizēties par to, ko viņ� izvēlēsies.

�� Pateicos jums, � Nims sacīja, �jūs palīdzējāt man to domu izdomāt.

��� Priecājos. Tas bez maksas.

Kamēr viņi runājās, bija pieradusies klāt vēl jauni viesi un klusā balsu dudinā�ana pieauga skaļumā. Nima eņģelīgā izskata sarunu biedrs ik pa mirklim samājās ar kādu sveicie�nā. Acīmredzot viņ� pazina gandrīz visus klāteso�os. Viņa skatiens apstājās pie Rutes Goldmenes, kas patlaban tērzēja ar kādu sievieti. Nims uzpazina, ka tā ir pazīstama pianiste, kas bie�i rīko koncertus Izraēlas labā.

�� Jūsu sieva �ovakar izskatās ļoti skaista.

�� Jā, � Nims piekrita, � es arī viņai to teicu, kad ienācām.

Dakteris palocīja galvu. � Jā, viņa labi prot noslēpt savas raizes un bailes. � Pieklusis viņ� tomēr vēl piebilda: � Un manējās arī.

Nims izbrīnījies viņu uzlūkoja. � Vai jūs runājat par Ruti?

���� Protams, � Levins nopūzdamies atteica. � Lāgiem man gribētos, lai manu pacientu vidū nebūtu cilvēku, kas man tik mīļi kā Rute. Es ta�u viņu pazinu jau tad, kad viņa vēl bija maza meitenīte, Nim. Ceru, ka jūs man ticat: ir darīts viss iespējamais. Viss.

��� Doktor, � Nims ieteicās; viņu pēk�ņi pārņēma bais�mīgs satraukums, pakrūti sa�ņaudza saltas rokas. � Doktor, man nav ne mazākās jausmas, par ko jūs runājat.

��� Nav ne jausmas? � Tagad iztrūkās ārsts; sejā iesitās neveikls mulsums. � Vai tad Rute jums nekā nav teikusi?

�� Teikusi man � kol

��� Esmu kļūdījies, draugs. � Doktors Levins uzlika Nimam roku uz pleca. � Pacientam, jebkuram pacientam, ir tiesības prasīt klusucie�anu, tiesības tikt aizsargātam no pļā�pīga daktera. Bet jūs esat Rutes vīrs. Es iedomājos�

��� Dieva dēļ! � Nims iesaucās. � Par ko mēs pa�reiz runājam? Kas tie par noslēpumiem?

��� Piedo�anu. To es nevaru jums sacīt. � Doktors Le�vins papurināja galvu. � Tas jums jāpajautā Rutei. Un, kad jūs to darīsiet, lūdzu pasakiet arī, ka es no�ēloju savu pārsteidzlbu. Bet pasakiet arī vēl ko, proti � ka, manuprāt, jums tas jāzina.

Vēl aizvien manāmi samulsis, tomēr, izvairīdamies no jebkura tālāka jautājuma, dakteris novērsās un aizgāja.

Nimam turpmākās divas stundas sagādāja lielas mokas. Viņ� noraudzījās vakara ritumā, sastapās ar viesiem, ar ku�riem vēl nebija runājis, piedalījās sarunās, atbildēja uz to da�u cilvēku jautājumiem, kas zināja viņa attiecības ar KS&A. Ta�u domas visu laiku kavējās pie Rutes. Ko, vellos, Levins domāja, teikdams: �Viņa labi prot noslēpt savas raizes un bailes�? Un: �Ir darīts viss iespējamais. Viss.�!

Divreiz viņ� izlauzās cauri tērzētāju grupām, lai noklātu pie Rutes, ta�u tūliņ konstatēja, ka privāta saruna nav iespē�jama. Vienā no abām reizēm viņ� paguva pateikt: � Man ar tevi jāparunā, � bet tas arī bija viss. Nims saprata, ka būs jācie�as un jāgaida līdz mājupceļam.

Beidzot viesības tuvojās izskaņai, viesi sāka izklīst. Sud�raba �ķīvī bija sakrājusies prāva naudas kaudze jauniem kokiem Izraēlā. Arons un Rei�ela kavējās pie namdurvīm, izvadīdami viesus.

��� Iesim mēs ari, � Nims sacīja Rutei. Viņa paņēma no guļamistabas savu apmetni, tad abi piebiedrojās mājāsgājējiem.

Viņi bija paliku�i pēdējie. Tas deva izdevību ģimenei uz mirkli pabūt pa�iem vien kopā, kas pirmāk nebija iespējams.

Kad Rute noskūpstīja vecākus, māte lūdza: � Vai jūs nevarētu vēl kādu brīdi pakavēties?

Rute papurināja galvu. � Ir jau vēls, māt. Mēs abi esam noguru�i. � Un vēl piebilda: � Nimam ir ļoti daudz darba.

��� Ja jau viņam tik traki jānostrādājas, tad baro viņu labāk, � Rei�ela attrauca.

Nims iesmējās. � �ovakar esmu ieturējies tā, ka pietiks veselai nedēļai. � Viņ� atsveicinoties sniedza sievastēvam roku, teikdams: � Pirms mēs ejam projām, man jāpasaka, kas tevi dro�i vien interesēs. Esmu nolēmis pierakstīt Bend�iju ebreju skolā, lai viņ� varētu sagatavoties bar micva mācībām.

Pāris mirkļu valdīja klusums. Tad Arons Neibergers pacēla roku pie galvas ar ārup izvērstu plaukstu kā lūgsnā.

� Lai slavēts Visuma valdnieks! Lai visiem mums sveikiem un veseliem būtu lemts piedzīvot to brīni�ķīgo dienu! � Acīs aiz biezajiem briļļu stikliem lāsoja asaras.

���� Sīkāk par to vēl parunāsim� � Nims iesāka, bet pabeigt nespēja, jo Rutes vecāki viņu sa�ņaudza cie�ās skavās.

Rute nebilda ne vārda. Bet brītiņu vēlāk, kad viņi sēdēja ma�īnā un Nims sāka braukt, viņa tam pievērsās. � Tas bija skaists �ests no tavas puses, kaut arī nepavisam neatbilst taviem uzskatiem. Tātad � kādēļ?

Viņ� paraustīja plecus. � Lāgiem es pats nezinu, kam ticu, kam ne. Turklāt tavs draugs doktors Levins man iegro�zīja smadzenes pareizā virzienā.

�� Jā, � Rute klusu atteica, � es redzēju tevi ilgi ar viņu sarunājamies.

Nima rokas cie�āk sa�ņaudzās ap stūri. � Vai ir kaut kas, ko tu gribi man pateikt?

��� Piemēram?

Stundām aizturētais nemiers nu izlauzās uz āru. � Pie�mēram, par to, kāpēc tu apmeklē doktoru Levinu, par ko tu esi noraizējusies un baiļojies un kāpēc tu to slēp no manis. Ak tā, un tad tavs ārsts vēl palūdza, lai pasaku tev, ka viņ� atvainojas par savu indiskrēto rīcību un ka, viņaprāt, man tas velnsviņuzinkas būtu jāzina.

�� Jā, � Rute apstiprināja, � arī man tā liekas, ka pienācis laiks tev to uzzināt. � Balss skanēja nedzīvi, vakara līksmā noskaņa bija izgaisusi. � Bet vai tu nepagaidīsi, līdz tiksim mājās? Tad es tev pastāstī�u.

Atliku�o ceļa gabalu viņi nobrauca klusēdami.

��� Es labprāt iedzertu glāzi burbona ar sodu, � Rute sacīja. � Vai tu man to neatnestu?

Viņi sēdēja savas mājas nelielajā, omulīgajā, blāvi apgais�motajā dzīvojamā istabā. Bija pāri pusnaktij, Lea un Bend�ijs jau vairākas stundas gulēja aug�istabās.

�� Tūdaļ, � Nims atteica. Tas bija visai neparasti, jo Rute reti kad iebaudīja ko stiprāku par vīnu, un nu pēk�ņi pieprasīja burbonu. Viņ� piegāja pie bufetes, kas vienlaikus bija arī bārs, sajauca burbonu ar sodu, bet sev ielēja konjaku.

Atgriezies viņ� apsēdās pretī sievai, kas iedzēra tre�daļu no savas glāzes un tad saviebusies nolika glāzi.

��� Nu labi, � viņ� sacīja, � sāc.

Rute dziļi ievilka elpu un paklausīja.

���� Vai tu atceries to dzimumzīmīti, ko man izoperēja pirms se�iem gadiem?

�� Jā, atceros. � Cik dīvaini � Nims to tie�ām vēl nesen bija atcerējies � tanī vakarā, kad bija viens pats mājās un nolēma aizlidot uz Denveru. Dzimumzīmīti viņ� bija ievērojis gleznā � Rutes ģīmetnē, kas karājās dzīvojamā istabā, ģīmet�nē, kur viņa redzama vakarkleitā ar kailiem pleciem. Nims paraudzījās uz gleznu arī tagad. Tur dzimumzīmīte bija tie�i tāda, kādu viņ� to atcerējās � maza un tum�a uz kreisā pleca. Viņ� jautāja: � Un kāds tai ar visu sakars?

��� Tā bija melanoma.

��� Kas?

���� Melanomas ir dzimumzīmes ar iespējamām vē�a �ū�nām. Tāpēc doktors Mitelmens � atceries, es toreiz griezos pie viņa � man ieteica to izoperēt. Es piekritu. Viens cits ārsts � ķirurgs � dzimumzīmīti izgrieza. Nekāda lielā ope�rācija tā nebija. Vēlāk abi ārsti apgalvoja, ka dzimumzīme tīri izgriezta, ka nekas neesot no tās palicis.

���� Jā, es arī atceros, ka Mitelmens tā sacīja. � Nims toreiz bija mazliet satraucies, bet ārsts bija viņu nomierinājis, apgalvodams, ka operācija bijusi tikai izcila piesardzība, ne�kas vairāk. Kā Rute nupat atgādināja � tas bija noticis pirms se�iem gadiem; Nims to bija gandrīz aizmirsis � līdz �im brīdim.

���� Ta�u abi ārsti kļūdījās, � Rute sacīja. Balss viņai noklusa līdz �ukstam. �Tur bija biju�as vē�a �ūnas. Tās bija sāku�as plesties tālāk. Tagad� tās vēl savairoju�ās� visā manā ķermenī.

Pēdējos vārdus viņa izteica ar lielām grūtībām. Tad savaldī�anās pārtrūka, glu�i kā sabrūk dambis, un viss au�gums sāka raustīties negantos �ņukstos.

Pāris mirkļu Nimsa nosēdēja neziņā, truls, nespēdams dzirdēto aptvert, kur nu vēl noticēt. Tad īstenības apziņa ņēma virsroku. Neprātīgā izjūtu virpulī, kur sagriezās viss � �ausmas, vainas apziņa, cie�anas, līdzjūtība, mīlestība, viņ� piegāja pie Rutes, to apskāva.

Viņ� centās sievu mierināt, piespiedis viņas seju cie�i klāt savējai. � Mīļā, mana dārgā mīļotā, kāpēc tu man nekad neko neteici? Dieva dēļ � kāpēc?

Viņas balss skanēja vārgi, asaru aizslāpēta: � Mēs vairs nebijām tuvi� nemīlējām vairs viens otru kā kādreiz� Man nepietieka ar līdzjūtību vien� tev bija citas intereses� citas sievietes�

Nims juta uzbrāzmojam kaunu, pretīgumu pats pret sevi. Instinktīvi viņ� noslīga ceļos Rutes priek�ā, satvēra viņas rokas un lūdzās: � Ir par vēlu lūgt piedo�anu, bet es lūdzu. Es esmu bijis neiedomājams stulbenis, akls egoists�

Rute papurināja galvu; cik raksturīgi � viņa jau daļēji bija atguvusi savaldību. � Tev nav tas viss jāsaka!

��� Es gribu to pateikt, jo tā ir patiesība. Agrāk es to nepamanīju. Tagad zinu.

�� Es jau tev teicu � negribu. Man nepietiek ar līdzjūtību vien�

Viņ� lūdzās vēl dedzīgāk. � Paskaties uz mani! � Kad viņa pacēla galvu, viņ� pavisam klusu sacīja: � Es tevi mīlu.

�� Vai esi pārliecināts, ka nesaki to vienīgi tāpēc�

��� Es teicu, ka mīlu tevi, un tā arī ir. Vienmēr esmu tevi mīlējis, tikai biju kā sajucis, stulbs. Laikam vajadzēja notikt kaut kam tādam kā tagad, lai es nāktu pie prāta� � Viņ� pieklusa un lūdzās atkal no jauna: � Vai ir jau par vēlu?

��� Nē. � Rutes sejā pavīdēja smaida ēna. � Es nekad neesmu beigusi tevi mīlēt, kaut arī tu biji tāds nekrietnelis.

��� Piekrītu.

��� Tā nu ir, � Rute noteica. � To mēs varbūt tagad esam parādā dakterim Levinam.

��� Paklau, mīļotā. � Viņ� grābstījās pēc vārdiem, lai mierinātu un pārliecinātu. � Mēs cīnīsimies abi kopā. Panāk�sim visu, ko vien spēj medicīna. Bet nekad vairs nerunāsim par aizie�anu vai �ķir�anos.

Skaļā, skaidrā balsī Rute atsaucās: � Es ta�u arī nekad to neesmu gribējusi. Ai Nirn, mīļotais! Turi mani ciet! Skūpsti mani!

Viņ� nekavējās. Un tālums viņu starpā izzuda, it kā nekad nebūtu bijis.

Viņ� jautāja: � Vai tu esi pārāk nogurusi, lai man visu izstāstītu? �onakt? Tūliņ?

Rute papurināja galvu. � Nē. Izstāstī�u.

Viņi nosēdēja vēl stundu, kamēr Rute runāja, bet Nims klausījās, �ad tad iemezdams pa jautājumam.

Viņ� uzzināja, ka apmēram pirms astoņiem mēne�iem Rute bija atklājusi sev kreisajā pusē uz kakla nelielu bumbulīti. Doktors Mitelmans pirms gada bija aizgājis pensijā. Viņa aizgāja pie doktora Levina.

Levinam radu�ās aizdomas, viņ� licis izdarīt visu veidu pārbaudes, ieskaitot aknu un kaulu smadzeņu pārbaudi. �īs pārbaudes izskaidroja Rutes diezgan bie�o prombūtni no mājas, ko Nims bija ievērojis. Testu rezultāti parādīja, ka melanomas �ūnas, kas, se�us gadus nogulēju�as, pēk�ņi kļuvu��as aktīvas.

�� Tai dienā, kad to uzzināju, � Rute sacīja, � es nesapratu, ko darīt, ko domāt.

�� Vienalga, kā bija pagriezu�ās mūsu attiecības, tev vajadzēja man to pateikt, � Nims rājās.

��� Tev tolaik galva bija pilna ar citu. Tas ta�u bija ap�mēram tanī pa�ā laikā, kad notika sprādziens La Mission spēkstacijā, kad Valters aizgāja bojā. Lai nu bija, kā bija, es nolēmu klusēt. Vēlāk es nokārtoju visu ar apdro�inā�anu un visu pārējo.

��� Vai tavi vecāki zina?

��� Nē.

Saņēmusi pārbau�u rezultātus, Rute bija sākusi iet uz ķīmiskās terapijas un imunoterapijas procedūrām tuvējā slim�nīcā kā ambulatoriska paciente. Arī �īs gaitas izskaidroja, kāpēc viņa dienās stundām ilgi nebija mājās.

Procedūru ietekmē viņa pārcieta īslaicīgas nelabuma lēk�mes, nedaudz kritās svarā, ta�u prata to visu noslēpt. Nima retā uzturē�anās mājās to atviegloja.

Nims paslēpa seju plaukstās, viņu pārņēma aizvien lielāks kauns. Viņ� bija iedomājies, ka Rute satiekas ar citu vīrieti, kamēr īstenībā�

Vēlāk, Rute stāstīja, doktors Levins viņu informējis par kādu jaunu ārstniecības metodi Slouna�Keteringa institūtā Ņujorkā. Viņ� ieteicis Rutei doties turp uzzināt, kā īsti tur viss notiek. Rute bija aizbraukusi, divas nedēļas tur palikusi un tikusi vēlreiz pārbaudīta.

Tas bija laiks, kad Nims Rutes prombūtni uzskatīja kā pāridarījumu.

Tagad viņ� neprata atrast vārdus, ko pateikt.

���� Kas padarīts, padarīts, � Rute viņu nomierināja.

��� Tu tak nevarēji zināt.

Un tad Nims izteica jautājumu, no kura pa�am bija bail:

��� Ko viņi saka par nākotni � kādas ir prognozes?

��� Vispirmām kārtām � to nevar izārstēt; otrkārt � operācijai ir par vēlu. � Rute runāja normālā balsī, viņa bija pilnīgi atguvusi stāju. � Bet ir iespējams, ka nodzīvo�u ilgus gadus, vienīgais, ka priek�laikus neko nevar paredzēt. Nees�mu arī vēl iz�ķīrusies par Slouna�Keteringa institūtu � vai ļauties ieteiktajam ārstniecības kursam vai ne. Tur ārsti ar mikroviļņiem paceļ audzējam temperatūru un pēc tam to apstaro; apstarojums var iznīcināt audzēja �ūnas vai arī ne. � Viņa vāri pasmaidīja. � Kā redzi, esmu par to uzzinājusi tik daudz, cik vien spēju.

��� Es pats aprunā�os ar doktoru Levinu � rīt, � Nims solījās un tāliņ pats sevi pārlaboja. � īstenībā �odien, vēlāk. Vai tev būs iebildumi?

��� Iebildumi? � Rute nopūtās. � Nē, man nav iebildu�mu. Ir tik brīni�ķīgi, ja var pie kāda atspiest plecu. Ai Nim, cik ļoti man tevis vajadzēja!

Nims no jauna viņu apskāva. Tad drīz vien nodzēsa gaismu un veda pa kāpnēm aug�up.

Pēc ilgiem gariem mēne�iem Nims un Rute atkal gulēja vienā gultā, un agrā rītā, kad svīda pirmā gaismiņa, viņi pilnīgi atrada viens otru.

12.

Nozibēja na�a asmens. Uz�ļāca asinis. Noskatoties kastrācijas procedūrā, Nimam sametās mazliet �ķebeni.

Tiesnesis Jeils, kas stāvēja blakus, iesmiedamies noteica: � Priecājieties, ka esat nācis pasaulē par cilvēku, nevis vērsēnu.

Viņi abi stāvēja uz �auras dēļu laipas virs lopu aizgaldiem kādā liellopu fermā Kalifornijas lauksaimniecības apvidū Sanhoakīna ielejā. Lielās ganības piederēja Jeilu ģimenes noguldījuma trestam.

���� Mani nomāc doma par jebkuru vīrie�a dzimuma radījumu, kam laupīta seksa iespēja, � Nims sacīja.

Viņ� uz �ejieni bija atlidojis agri no rīta, lai instruētu Paulu Jeilu sakarā ar lauksaimniecības vajadzībām patērēja�mo elektrību. Kalifornijas fermeri bija ārkārtīgi lieli elektro�enerģijas patērētāji; zemkopība un visa ar to saistītā industrija patērēja desmit procentu KS&A kopra�ojuma. Bez elektrības pavalsts labklājībai tik nepiecie�amā lauksaimniecība panīktu.

Vēlāk �ai pa�ā dienā tiesnesim Jeilam būs jāuzstājas kā KS&A pārstāvim reģionālajā diskusijā sakarā ar celtniecības plāniem Tjunipā. Tā bija viena no Enerģētikas padomes sērij�veida diskusijām � da�i tās dēvēja par ceļojo�o cirku. Visi vietējie iedzīvotāji tika aicināti piedalīties un izteikt savas vajadzības elektroenerģijas sakarā. Sanhoakīna ielejas fer�meri, kas enerģijas piegādes sa�aurinā�anā saskatīja draudus savai dzīvei un labklājībai, jau priek�laikus bija gatavi aizstā�vēt Tjunipas plānu.

Protams, netrūka arī oponentu.

Vēl aizvien noskatīdamies, kas lejā notiek, Jeils sacīja Nimam:

�� Es saprotu, ko jūs sakāt par vīrestības nolaupī�anu pat dzīvniekiem. Zināmā mērā, protams, �ēl, ta�u tā ir nepiecie��amība. Un, ja esat fermeris, tad jums tādas lietas pat prātā neienāk.

��� Vai jum patīk būt fermerim?

�� Tādam pusfermerim? Lāgā nemāku pateikt, laikam ne visai. � Vecais vīrs sarauca pieri. � Lielākoties esmu node�vies bilances izpētei, pūlēdamies izprast, kāpēc �ī operācija vai citas mūsu ģimenes tresta operācijas nevienā vietā negrib uzrādīt peļņu.

�� Tas, kas pa�reiz notiek, izskatās ļoti cerīgi.

� Cerīgi, bet sasodīti dārgi.

Viņi vēroja �uzņem�anas� procesu � kā ganībās piedzi�mu�ie un se�us mēne�us ārā nodzīvoju�ie teļi tiek pārvietoti kūtī, lai tos nobarotu tirgum.

Pieci kovboji � pusmū�a vīri darba virsvalkos � uzturē�ja norisē kārtību.

Procedūra sākās ar to, ka pusducis teļu tika sadzīti cementa koridorā, kura sienas bija augstākas par teļu skaus�tiem, bet griestu nebija. Tur no elektriskiem aparātiem jaun�lopus bagātīgi apsmidzināja ar �ķidrumu kāniņu un kukaiņu iznīcinā�anai.

Koridors � neizbēgamā drausmonībā, kā Nimam �ķi�ta, � aizveda uz hidraulisko spiedi. Tas bija metāla krātiņ�. Tiklīdz teļ� tur iegāja, tas tika cie�i satverts, saspiests, galva pastiepta uz priek�u un pacelts no zemes. Pārbiedētais lopiņ� skaļi mauroja un, kā nākamās minūtes pierādīja, darīja to glu�i pamatoti.

Pirmais gājiens bija viena �ļirce motoreļļas katrā ausī. Tas bija domāts ēr�u iznīdē�anai. Nākamās īsti lielās �ļirces saturs tika ie�ķiests tie�i pla�i ieplestajā baurojo�ajā mutē, tādējādi ievadot attārpo�anas �ķīdumu. Pēc tam ar smagām, asām grieznēm teļam no�ņāpa ragu smailes līdz pat mīkstajai vietai, kas palika atklāta un asiņaina. Tai pa�ā mirklī gaisā paplūda asa, �ķebīga dego�as spalvas smaka: ar elektrību sarkani nokaitēta numeratora dzelzs iespiedās teļam sānos.

Tad sekoja viegls sviras pieskāriens, no�ņāca gaiss, spiede sagriezās par deviņdesmit grādiem uz sāniem. Tur, kur bija atradies spiedes dibens, pavērās mazi �vārtiņi�, kurus kovbojs atvēra. Uzspiedis no aerosola baloniņa dezinfekcijas līdzekli uz teļa ģenitālijām, kovbojs, pastiepis roku, izspieda sēklinie�ku, tad nogrieza to un iemeta konteinerā, kas stāvēja blakus zemē. Vēl viens aerosola pūtiens uz brūces, un operācija galā.

Vērsēns, kam vairs bija atstāts tikai viens prieks � ē�ana, tagad ātri vien nobarosies.

Hidrauliskā spiede atvāzās. Teļ�, vēl aizvien baurodams, izskrēja nākamajā aizgaldā.

Visa procedūra no sākuma līdz beigām bija ilgusi nepil�nas �etras minūtes.

��� Tas tagad notiek ātrāk un vienkār�āk nekā agrāk, � Jeils Nimam sacīja. � Mana vectēva laikā un vēl samērā nesen tejus ķēra ar laso, sasēja, lai izdarītu visu to, ko jūs patlaban redzējāt. Tagad mēs kovboju vairs reti redzam zirga mugurā; da�i no viņiem vispār neprot jāt.

��� Vai modernais veids iznāk lētāk? � Nims vaicāja.

��� Vajadzētu, bet neiznāk. Visam cēlu�ās cenas, viss kļu�vis dārgāks � darbaspēks, materiāli, lopbarība, elektrība � it sevi�ķi elektrība. Visas �īs operācijas balstās uz elektrību. Mēs tērējam strāvu, lai sajauktu barību �etrdesmit tūksto� galvām. Un vai jūs zinājāt, ka aizgaldos augu nakti spīd spo�a gaisma?

��� Cik noprotu, tādēļ, lai lopi saredzētu barību, � Nims minēja.

�� Pareizi. Tie mazāk guļ, vairāk ēd un drīzāk nobarojas. Bet mūsu elektrības patēriņa rēķini ir astronomiski.

Nims nodungoja: � �ķiet, dziesmu �o es kādreiz jau dzirdējis esmu, � un Jeils sāka smieties.

�� Es runāju kā vēdergrai�u mocīts patērētājs, vai ne? Jā, �odien es tie�ām tāds esmu. Teicu tresta pārvaldniekam Jā�nām Norrisam, lai apcērp izdevumus, novēr� jebkādu iz�ķēr�dību, lai ekonomē, lai taupa. Tas mums ir nepiecie�ams.

Nims �ai rītā bija iepazinies ar Norrisu. Tas bija drūms vīrs, bez mazākās humora izpratnes, kuram daudz vairs netrūka no se�desmit gadiem; pilsētā viņam bija savs kantoris, jo viņ� pārvaldīja ne tikai Jeilu ģimenes trestu, bet arī citus īpa�umus. Nimam likās, ka Norrisam gan bija paticis labāk, kad Pauls �ērmens Jeils dzīvoja Va�ingtonā, nejaukdamies tresta pārvaldes lietās.

��� Vislabprātāk man gribētos gan �o, gan vēl da�us vec�tēva atstātos īpa�umus pārdot. Bet pa�reiz ir gau�i nepiemē�rots brīdis.

Kamēr viņi sarunājās, Nims vēl joprojām vēroja teļu procesiju lejā. Kaut kas viņam �ķita nesaprotams.

�� Kas ar pēdējo teļu un ar priek�pēdējo? � viņ� jautāja. � Tie netika izkastrēti. Kāpēc?

Blakus stāvo�ais kovbojs bija dzirdējis Nima jautājumu. Nu viņ� smēja pār visu melnīgsnējo meksikāņa ģīmi. Smējās arī tiesnesis Jeils.

����� Tāpēc Nim, manu mīļo zēn, cs tev pa draugam pateik�u, ka tās bija telītes.

Pusdienas viņi ieturēja Fresno, Hiltona viesnīcas Vindzoras zālē. Maltītes laikā Nims turpināja instruktā�u, kuras dēļ bija ieradies. Tas nebija grūts uzdevums. Tiklīdz kāds fakts vai kādi dati tika pieminēti, tiesnesis Jeils �ķita to uzreiz iegaumējam. Tikai retumis viņ� palūdza atkārtot; asie, izzino��ie jautājumi liecināja par mo�u, aktīvu prātu, kas ļoti ātri aptver pla�u ainu. Nims vēlējās, kaut arī viņam astoņdesmit gadu vecumā vēl būtu tādas gara spējas.

Viņi daudz runāja par ūdeni. Nims pastāstīja, ka deviņ�desmit procentu no visas auglīgajā Sanhoakīna ielejā patērē�tās elektrības fermeri tērē, sūknējot no akām ūdeni irigācijai. Tāpēc strāvas padeves pārtraukumi viņiem nozīmētu smagu nelaimi.

��� Es atceros �o ieleju, kad tā vēl bija tikpat kā neapdzī�vota, � Pauls Jeils stāstīja. � Tas bija divdesmitajos gados. Tanī laikā neviens neticēja, ka te jelkas varētu augt. Indiāņi to dēvēja par Tuk�o ieleju.

�� Viņi nebija neko dzirdēju�i par lauku elektrifikāciju.

��� Jā, tā paveica brīnumus. Kā tur bija tās rindas Jesaja grāmatā? �Priecāsies tuksnesis un izkaltusi nora, klajums līk�smos un ziedēs kā puķu lauks�. � Jeils iegruģinājās. � Varbūt man izdosies to iepīt savā liecībā. Pāris rindiņu no Bībeles var lieti noderēt, kā jums �ķiet?

Pirms Nims paguva atbildēt, pie galdiņa pienāca zāles pārzinis. Tas paziņoja: � Jūs aicina pie telefona, mister Jeil. Ja vēlaties, varat runāt pie administratores galda.

Vecais kungs uzkavējās vairākas minūtes. Nims viņu redzēja pāri zālei kaut ko ierakstām piezīmju grāmatiņā un tad intensīvi klausāmies. Pie galda viņ� atgriezās starodams ar atvērtu piezīmju grāmatiņu rokā.

��� Pavisam labas ziņas no Sakramento, Nim. Lieliskas ziņas, gribētos teikt. Viens no gubernatora palīgiem �opēcpusdien būs �eit diskusijā; viņ� nolasīs liecību, ka gubernators konsekventi atbalsta Tjunipas būvplānus, pa�reiz no guberna�tora kancelejas tiek dots paziņojums presei. � Jeils ielūkojās pierakstā. � Tur būs teikts par �personisku, pēc apstākļu izpētes iegūtu pārliecību, ka spēkstacija Tjunipā ir būtiski svarīga Kalifornijas izaugsmei un labklājībai�.

����� Labi, � Nims noteica, � jūs tie�ām esat daudz paveicis. Apsveicu!

���� Atzī�os, ka ari pats priecājos. � Iebāzis grāmatiņu atpakaļ kabatā, Jeils palūkojās pulkstenī. � Ko jūs teiktu, ja mēs pastaigā�anās labad kājām aizietu uz to sanāk�anu?

���� Es jūs labprāt pavadī�u, bet iek�ā neie�u, � Nims smiedamies atteica. � Jūs varbūt atcerēsieties, ka Enerģētikas padomē es joprojām vēl esmu persona non grata.

Viņu ceļamērķis bija apgabala padomes nams ne vairāk kā desmit minū�u gājumā no viesnīcas.

Diena bija dzidra, tīkama, un Pauls Jeils, ie�anā tikpat sparīgs kā visā, bra�i soļoja uz priek�u. Pēc garajām sarunām priek�pusdienā un maltītes laikā abi tagad bija pieklusu�i.

Nima domas, kā jo bie�i pēdējā laikā, alla� no jauna atgriezās pie Rutes. Pusotra nedēļa bija pagājusi kop� tās sirdi ploso�ās nakts, kad viņ� uzzināja, ka Rutes dzīvība ir apdrau�dēta un viņas ķermeni posta vē�a �ūnas. Ne ar vienu citu kā ar doktoru Levinu Nims nebija par to runājis. Viņ� neparko negribētu, lai Ruti pārvēr� par tenku un spekulāciju objektu, kā tas notika vienā otrā ģimenē.

Doktora Levina attieksme nebija ne noliedzo�a, ne ap�stiprino�a. � Jūsu sievai iespējams nodzīvot ilgu normālu mū�u, � viņ� bija sacījis. � Bet jums jāzina arī, ka sabru�kums var iestāties pēk�ņi un ātri. Ārstē�ana � vienalga, ķīmiskā terapija vai imunoterapija � var noliekt līkni viņas labā.

Lai, iespējams, izmēģinātu jaunu terapiju, Rutei drīzumā vajadzēja vēlreiz aizlidot uz Ņujorku; tur tad tiktu izlemts, vai Slouna�Keteringa institūta jaunā metode, kas daļēji vēl bija eksperimenta stadijā, viņai varētu līdzēt. Tiklab Nims, kā Rute �ajā gaidī�anas laikā jutās kā uz aizlūzu�as klintsradzes bezdibeņa malā, nezinot, vai tā izturēs vai atlūzis.

�� Vienīgais padoms, ko varu dot, � doktors Levins bija piebildis, � dzīvojiet �ai dienai un izmantojiet to pilnā mērā.

Neaizkavējiet viņu darīt to, ko viņa vēlas un var darīt. To mums vajadzētu visiem arī pa�iem ievērot. Turiet prātā, ka tiklab jūs, kā es varam nogāzties ar sirdstrieku vai rīt nosisties autokatastrofā, bet jūsu sieva pārdzīvos mūs ilgus gadus. �is padoms ir labākais, kādu es spēju dot.

Nims bija ņēmis doktora Levina padomu vērā un pava�dījis kopā ar Ruti tik daudz laika, cik vien iespējams. �odien pat, viņ� varētu palikt Fresno līdz rītam; te varētu ievākt visai daudz derīgas informācijas. Ta�u viņ� bija iekārtojies pēcpus�dienā lidot atpakaļ, lai uz vakariņām tiktu mājās.

No pārdomām viņu iztramdīja tiesnesis Jeils, kur� brīnī�damies ieteicās: � Makten daudz cilvēku sanācis visapkārt. Tīri brīnums � darba dienā, �inī laikā.

Nims nemaz nebija to pamanījis. Tagad viņ� paraudzījās apkārt.

��� Tie�ām, jums taisnība.

Ielas bija pilnas kājāmgājējiem, un visi steidzās vienā virzienā � acīmredzot uz apgabala padomes namu. Da�i steidzās tā, it kā bītos nokavēt vai tikt aizkavēti un citi tiem aizsteigsies pa priek�u. Brauca arī ma�īnas, radot sastrēgumu. Tiklab braucēju, kā gājēju vidū galvenokārt bija sievietes un pusaud�i.

�� Varbūt paklīdu�i ziņa, ka jūs ieradīsieties, � Nims uzbilda.

Vecais kungs iegruģinājās. � Ja arī būtu, es nespēju pievilināt tādu baru.

Viņi sasniedza zālienu lielās ēkas priek�ā. Tas bija pilnum pilns cilvēku.

�� Kad grib kaut ko uzzināt, vislabāk ir pajautāt, �Jeils sacīja. Viņ� pieskārās pie elkoņa pusmū�a vīrietim strādnieka drēbēs.

��� Atvainojiet, lūdzu. Mums gribētos uzzināt, kāpēc te �odien sanācis tik daudz ļau�u.

Vīrietis, it kā ausīm nenoticējis, paskatījās uz jautātāju: � Vai tad neesat dzirdējis?

Jeils pasmaidīja: � Tālab jau jautāju, ka neesmu.

�� Ta�u Kamerons Klārks. Viņ� būs �ite.

��� Tas kinoaktieris?

�� Kur� gan cits? �is runā�ot te kādā valdības sapulcē. Pa radio visu ritu daudzināja. Televīzijā ar, vismaz mana madā�ma tā saka.

�� Kādā valdības sapulcē? � Nims jautāja.

��� Kā lai es zinu? Vai nav vienalga? Gribas tikai uz �o paskatīties, un viss.

Pauls Jeils un Nims saskatījās, abiem reizē ie�āvās prātā viena un tā pati doma.

��� Gan jau drīz uzzināsim, � Jeils noteica.

Viņi sāka spiesties tuvāk valdības ēkai, kas bija funkcio�nāla, neinteresanta celtne ar pakāpieniem pie portāla. Līdz ar viņiem no pretējās puses tuvojās motociklistu eskorta pava�dīts melns limuzīns. Atskanēja un daudzbalsīgi tika atkārtots kliedziens. � Tas ir viņ�, kas brauc! � Pūlis brāzās uz priek�u.

Saradās vēl vairāk policistu. Tie izbrīvēja limuzīnam ceļu tā, ka tas varēja piestāt ietves malā pie pakāpieniem. Kad ma�īna apstājās, no tās izlēca �oferis formas tērpā un atvēra aizmugurējās durtiņas. Izkāpa neliela auguma slaids jauns vīrietis. Viņam bija kupli gai�i mati un mugurā gai�brūns viegls uzvalks. Pūlis gavilēja.

��� Kameron! Sveiks, Kameron! � da�i sāka kliegt, un visi pārējie tiem līdzi.

Kamerons Klārks pamāja pretī, glu�i kā tāda karaliskā augstība.

Viņ� pa�laik bija Holivudas lieliskākais kases gabals. Glītā, zēniski pievilcīgā seja bija pazīstama piecdesmit miljo�niem pielūdzēju no Klīvlendas līdz Kalkutai, no Sietlas līdz Sjerraleonei, no Bruklinas līdz Bagdādei. Pat cēli Augstākās tiesas locekļi bija dzirdēju�i Kamerona Klārka vārdu, kā to nule bija pierādījis Pauls �ērmens Jeils. Klārka klātbūtne vien spēja radīt grautiņam vai apvērsumam līdzīgu noskaņojumu. Fresno policija acīmredzot to zināja un darīja, ko spēja, lai pūli savaldītu.

Preses fotogrāfi, kas bija sāku�i fotografēt, tikko limuzīns apstājās, turpināja knipsēt, it kā filmas būtu bezgala garas.

Televīzijas komanda, kas bija jau gaidījusi, pievirzījās tuvāk kinoaktierim.

Sākās intervija.

Intervētājs (ar dziļu cienu): Kālab jūs esat �eit, mister Klārk?

Kamerons Klārks: Esmu ieradies kā vienkār�s, necils pil�sonis, lai protestētu pret ļaundabīgu, nekrietnu un pilnīgi nevajadzīgu plānu, ar kuru iecerēts izpostīt lielisko, neskartas dabas apgabalu Kalifornijā, kas pazīstams ar Tjunipas nosau�kumu.

Int. Tie, ser, ir spēcīgi vārdi. Vai jūs varētu paskaidrot, kālab iestājaties par to?

K. K. Protams, varu. Tjunipas plāns ir ļaundabīgs tāpēc, ka posta vidi. Nekrietns tāpēc, ka tā vienīgais mērķis ir sagādāt peļņu Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienībai, kam tāda peļņa nepienākas. Un nevajadzīgs tāpēc, ka pie�ejams ir cits enerģijas avots; turklāt taupīga apie�anās ar elektrību varētu ieekonomēt vairāk enerģijas, nekā Tjunipa sara�ot.

Nims un Pauls Jeils stāvēja pietiekami tuvu, lai dzirdētu. � Viņ� ta�u skaita iekaltu pantiņu, � Nims nikni nopurpi�nāja. � Diezin, kāds idiots viņam to uzrakstījis priek�ā.

Int. Kas ir tas otrs enerģijas avots, mister Klārk?

K. K. Saules enerģija.

Int. Vai jūs domājat, ka saules enerģiju jau var iegūt un izmantot?

K. K. Noteikti. Kaut gan ar to nemaz nav jāsteidzas. Tās klaigas, ko mēs dzirdam par strāvas apsīkumu, ir tīrā iebiedē��ana � propaganda, ko palaidu�as elektrokompānijas.

Kāds skatītājs iekliedzās: � Malacis, Kameron! Pasaki taisnību tiem nelie�iem! Sadod viņiem!

Aktieris paraudzījās pūlī, pamāja ar roku, ka suminājumus pieņem, un pasmaidīja.

Nims sacīja savam ceļabiedram: � Man liekas, ka esmu dzirdējis pietiekami daudz. Jūs neņemsiet ļaunā, mister Jeil, es do�os atpakaļ uz ziemeļiem un atstā�u jūs ar visu diskusiju. Izskatās, ka te gatavojas interesanta izrāde.

���� Un es ari zinu, kas būs galvenajā lomā, tas nebū�u es, � Jeils bēdīgi atteica. � Labi, Nim. Brauciet vien. Paldies par palīdzību.

Kamēr Nims ar elkoņu palīdzību lauzās ārā no pūļa, Jeils pamāja policistam un nosauca savu vārdu. Pēc mirkļa viņ� policista pavadībā neviena nemanīts iegāja valdības mājā.

Televīzijas intervija ar Kameronu Klārku turpinājās.

��� Īstenībā, � Oskars O'Braiens sacīja, � satiekoties ar Kameronu Klārku vienatnē, viņ� ir kārtīgs puisis. Esmu ar viņu runājis; pazīstu ari da�us viņa draugus. Viņam ir stabila ģimene � sieva un trīs bērni, ko viņ� bezprātīgi mīl. Vaina ir tikai tur, ka ikreiz, kad viņ� ver muti vaļā, katrs viņa vārds tiek uzklausīts, it kā no Olimpa augstumiem atskanējis.

Ģenerālpadomnieks, kas bija piedalījies Fresno diskusijā, sniedza pārskatu par to D�. Ērikam Hamfrijam, Terēzai van Būrenai un Nimam.

��� Kā tagad noskaidrots, � O'Braiens sacīja, � galve�nais iemesls, kāpēc Klārks pretojas Tjunipas plānam, ir tas, ka viņam tur tuvumā ir īpa�ums � kluss slēpnītis, kur viņ� ar ģimeni mitinās vasarā. Viņiem ir zirgi, viņi dodas izjādēs, mak�ķerē, lāgiem pārnak�ņo ārā teltī. Viņ� bīstas, ka mūsu celtniecība Tjunipā to visu sapostīs, un dro�i vien viņ� sprie� pareizi.

��� Vai kādreiz nav par to runāts, ka miljoniem kalifornie�u labklājība sver smagāk nekā viena indivīda atvaļināju�ma prieki? �jautāja Hamfrijs.

��� Ir runāts, ir, � atbildēja O'Braiens. � Pats Dievs zina, ka, pratinot lieciniekus, esmu to gribējis panākt. Bet vai jūs domājat, ka to kāds ievēro? Nekā nebij! Kamerons Klārks iebilst pret Tjunipu, un � sudrabekrāna dievs ir runājis. Tas bija vienīgais, kam diskusijā bija svars.

Juriskonsults pieklusa, atcerēdamies, kā viss bijis, un tad pavēstīja: � Kad Klārks deklamēja savu pantiņu diskusijā, pieminēdams dabas postī�anu, un Dieva vārds, man jāatzīst, ka viņ� to darīja labi � iespaids bija, it kā Marks Aurēlijs teiktu runu pie Cēzara līķa � to vidū, kas bija ielauzu�ies zālē, da�i raudāja. Es nemeloju � raudāja.

���� Es tomēr domāju, ka viņam to kāds uzrakstījis, � Nims sacīja. � Sprie�ot pēc dzirdētā, jā�aubās, vai viņam ir tādas zinā�anas.

O'Braiens paraustīja plecus. � Jā, glu�i akadēmiskas.

Tad viņ� piebilda: � Varu jums vēl kaut ko pastāstīt. Kad Klārks bija beidzis liecināt un grasījās iet projām, tad prezidējo�ais pilnvarotais palādza viņam autogrāfu. Sacīja, ka gribot iepriecināt krustmeitu. Maita, melkulis! Pats sev viņ� to kāroja.

�� Groziet visu kā grozīdami, � teica Terēza van Būrena. � Kamerons Klārks mūsu lietai nodarījis lielu jaunumu.

Neviens neierunājās par to, ko arī nemaz nebija vērts pieminēt: TV, radio un laikrakstu atbalsis par kinoaktiera īso parādī�anos aizēnoja visas pārējās ziņas par Tjunipu. Chro�nicle West un California Examiner īsā rindkopiņā Klārka runas atreferējuma pa�ās beigās bija ievietoju�i gubernatora atbalstu projektam. Televīzijā tas vispār netika pieminēts. Un par Paula �ērmena Jeila liecību klusēja itin visi.

13.

Instinkts Nensijai Molino vairs nedeva mieru, bet urdīja, it kā viņa būtu uz pēdām kaut kam nozīmīgam. Iespējams, lielam notikumam un rakstiem, bet pagaidām tas viss vēl bija pavisam nenoteikts, bez veida un sejas. Tas radīja citas problēmas. Viena bija tā, ka viņa pati nezināja, ko meklē. Otra � vajadzība darīt ikdienas darbu un gādāt par reportā��ām savai avīzei � California Examiner, tā ka miglainā nezināmā meklē�anai atlika ļoti maz laika. Vēl vairāk visu apgrūtināja fakts, ka viņa nevienam par to nebija bildusi ne vārda, arī ne pilsētas notikumu reportā�u nodaļas vadītājam, kur� vienmēr prasīja ātrāk, ātrāk rezultātus un liedzās sa�prast, ka pacietībai un vielas rūpīgai apstrādā�anai da�kārt ir liela nozīme laba reportiera darbā. Nensijai piemita abas �īs īpa�ības.

Ar savu domu viņa darbojās jau kop� Kalifornijas Strā�vas un Apgaismes apvienības akcionāru pilnsapulces, kad

Nims Goldmens viņai dusmās bija uzsaucis: �Kādēļ jūs ne�gribat iztirzāt viņu?�

�Viņu� nozīmēja Deiviju Bērdsongu.

Goldmens, protams, vienkār�i bija nolaidis tvaiku un ir domāt nedomāja, ka tā varētu ierosinājumu ņemt vērā. Bet Nensija, visu pamatīgi pārdomājusi, nolēma tomēr to darīt.

Jau senāk viņai bija uzmākusies ziņkāre par Bērdsongu. Nensija neuzticējās cilvēkiem, kas vienmēr nemainīgi aizstāv taisnīgumu un likteņa pabērnus vai cen�as, kā Deivijs Bērdsongs, ikvienu piespiest uzskatīt viņa aizstāvamos par apspies�tiem un pazemotiem. Nensiju pieredze bija izmācījusi, ka �ie liberāli populistiskie labdari parasti aprūpē savu personu, kamēr visi pārējie velkas pakaļ garā astē un saņem tikai pārpalikuma drupa�as. To viņa vairākkārt bija tie�i pieredzē�jusi gan melnādaino, gan balto cilvēku apvienībās.

Misters Milo Molino, Nensijas tēvs, nebija liberāls labda�ris. Viņ� bija būvuzņēmējs, kas visu mū�u gājis uz vienu stingri nospraustu mērķi: pārvērst sevi no Luizianas lauku ciemā dzimu�a trūcīgu tum�ādainu vecāku zēna par bagātu cilvēku. Viņam tas bija izdevies, godīgi strādājot, un tagad misters Molino tie�ām bija ļoti bagāts.

Nensija redzēja, ka tēvs savas rases cilvēku labā tomēr izdarījis daudz vairāk, nodro�inot tos ar pastāvīgu darbu, labu atalgojumu un cilvēcisku cieņu, nekā tūksto� politisku aktīvistu un tiem līdzīgu, kuri (kā ierasts sacīt) nekad nav strādāju�i īstu darbu.

Viņa nicināja tos liberāļus, arī baltos, kas izturējās, it kā viņiem būtu personiski jāizpērk melno cilvēku trīssimt verdzī�bas gadi. Tie idioti uzvedās tā, it kā neviens melnais cilvēks nekad mū�ā nespētu kaut ko ļaunu izdarīt. Nensija pati sava prieka labad pret tādiem bija rupja un neganta, vērodama, kā �ie smaidīdami pacie� nepanesamo izturē�anos tāpēc vien, ka viņa ir melnādainā. Pazemīgie smaidi tikai kāpināja nicinā�anu.

Viņa nenicināja Nimu Goldmenu. īstenībā, kaut ari Nims, to uzzinājis, gau�i brīnītos, viņa bija sākusi Nimu cienīt. Viņ� tai pat patika.

353

Goldmens viņu neieredzēja kā rūgtu nāvi, un Nensija to zināja. Viņ� to ienīda pavisam atklāti, ne drusku

12-55

necenzdamies savu nepatiku noslēpt. Viņ� to ienīda gan kā �urnālisti, gan kā sievieti. Nensija ne mirkli neiedomājās, ka Goldmena naidam būtu jel kāds sakars ar viņas ādas krāsu, tikpat spīvi viņ� to ienīstu, ja viņa būtu baltāka par baltu, ja būtu dzeltena vai viegli violeta. Savā naidā pret Nensiju Molino Nims nekādu krāsu nesaskatīja.

Tā arī ir pareizi. Nensija viņu cienīja.

Kaut kādā perversā veidā � viņa pati atzina, ka tas ir perversi � viņai patika novest Goldmenu līdz dusmām. Tas bija tik sasodīti spirdzino�i! Tomēr visam ir savs mērs. Divreiz viņa bija to uzdūrusi uz mieta tā, ka smagāk nevar, bet nebūtu godīgi to turpināt. Turklāt tam ne�ķīstenim bija stipras aknas un viņ� bija godīgs, ko nepavisam nevarēja sacīt par siekalainajiem svētuļiem diskusijā, kurā Goldmens atklāti bija pateicis to, kas uz sirds, un pēc tam kritis ne�ēlastībā.

Par diskusiju Nensija bija uzrakstījusi tā, kā atzina par pareizu, tā, lai varētu pati savās acīs pirmkārt un galvenokārt pastāvēt kā laba �urnāliste. Tas nozīmēja, ka jābūt nesaudzīgai, pavirzot emocijas, visas personiskās izjūtas pie malas. Ta�u tas nespēja atvairīt līdzju�anu Goldmenam un laba vēlējumu.

Ja viņa reiz Goldmenu iepazīs labāk � kas gan maz ticams � viņa tam visu �ito izstāstīs.

Pagaidām, Nensija nodomāja, pietiek ar to, ka, paklausot loģikai un taisnīgumam, viņa pārstājusi izmantot Goldmenu par mērķi savām bultām un pievērsusi uzmanību Deivijam Bērdsongam.

Bērdsongu viņa noteikti un nekādā gadījumā necienīja, jau tagad, pavisam agrīnā izpētes stadijā, skaidri zinādama, ka viņ� ir nepatiess un, ļoti iespējams, pat krāpnieks.

Drīz pēc KS&A akcionāru pilnsapulces viņa sāka pirmās aptaujas par Bērdsonga grupu s&gt. Tas prasīja vairākus mēne�us, jo viņa tam nodevās tikai brīvajā laikā, un lāgiem pagāja mēne�i, kad brīvā laika nemaz nebija. Ta�u rezultāti, kaut arī krājās palēnām, bija interesanti.

Nensija uzzināja, ka s&gt Bērdsongs nodibinājis pirms �etriem gadiem, tanī laikā, kad inflācija, kā arī pieaugo�ās naftas cenas piespiedu kārtā bija paaugstināju�as arī elektrī�bas un gāzes patēriņa tarifus. Bez �aubām, tarifu pacēlums

radīja grūtības ģimenēs ar maziem un vidējiem ienākumiem. Tad par aizstāvi uzradās Bērdsongs.

Viņa dedzība tūdaļ pievērsa masu mediju uzmanību, un viņ� savu stāvokli nostiprināja, savākdams savā s&gt grupā tūksto�iem biedru. Lai pulku vēl papla�inātu, Bērdsongs izveidoja no universitātes studentiem nelielu vervētāju armiju, un Nensijai bija izdevies sadzīt pēdas vairākiem kādreizējiem studentiem, kas bija Bērdsonga labā strādāju�i. Visi bez izņēmuma �o piedzīvojumu atcerējās ar nepatiku.

��� Mēs iedomājāmies, ka darām kaut ko cēlu, palīdzēda�mi trūcīgajiem cilvēkiem, � stāstīja kādreizējais students, tagad arhitekts. � Ta�u tad atklājās, ka palīdzam Deivijam Bērdsongm.

Puisis turpināja stāstu: � Kad devāmies aģitācijas gaitās, mums bija līdzi Bērdsonga sagatavotas iespiestas petīcijas. Tās bija adresētas gubernatoram, pavalsts senātam un palā�tai, Komunālo pakalpojumu padomei� un vēl nezin kam. Petīcijās bija prasība �pazemināt komunālos maksājumus mazturīgajiem patērētājiem�, un mēs gājām no durvīm pie durvīm, vākdami parakstus. Joki � kur� gan zem tāda aicinājuma neparakstīsies? Parakstījās gandrīz ikviens.

Kāda cita izbijusī aģente �jauna sieviete, kas arī tai pa�ā laikā bija piekritusi pastāstīt Nensijai, ko zināja, turpināja arhitekta aizsākto stāstu:

��� Tiklīdz bijām saņēmu�i parakstu � nekad pirms tam � mums bija vēlēts izskaidrot, ka petīciju sagatavo�ana maksā naudu. Tāpēc ikviens tiek lūgts nākt talkā un ziedot trīs dolārus kampaņas īsteno�anai; �ī nauda ziedotājam no�dro�ina uz gadu tiesības būt s&gt biedram. Cilvēki, ar kuriem runājām, �ķiet, domāja, ka ir mums kaut ko parādā par mūsu pūliņiem � tas bija gudrs psiholoģisks gājiens, to Bērdsongs varen pieprot, un nebija gandrīz neviena, pat trūcīgākajās ģimenēs, kas būtu atteiku�ies ziedot pieprasītās trīs naudiņas.

12*

355

��� Būtībā �inī pasākumā nebija nekā negodīga, � iestar�pināja arhitekts, � ja par negodīgu neuzskata ievākt daudz vairāk naudas, nekā bija nepiecie�ams s&gt vajadzībām. Ta�u īstā blēdība bija Bērdsonga izturē�anās pret studentiem, kas strādāja viņa labā.

���� Bērdsongs piesolīja mums atlīdzību � tādu kā algu, � stāstīja jaunā sieviete, � vienu no katriem iekasēta�jiem trim dolāriem. Ta�u viņ� pieprasīja, lai vispirms visa nauda pilnībā tiktu nodota viņam � to vajagot iegrāmatot, kā viņ� apgalvoja, tad vēlāk izmaksā�ot mums nopelnīto daļu. Jāteic, ka tas vēlāk bija daudz vēlāk. Un arī tad mēs saņēmām tikai ceturto daļu no apsolītā � nevis dolāru no katriem trim, bet tikai divdesmit piecus centus. Mēs, protams, sākām ar viņu strīdēties, ta�u vienīgā atbilde skanēja, ka mēs esot viņu pārpratu�i.

��� Vai tad jums par to nebija nekādas rakstveida vieno��anās? � jautāja Nensija.

��� Ne rakstu galiņa. Mēs viņam uzticējāmies. Galu ga�lā � viņ� ta�u aizstāvēja mazturīgos pret lielajiem bagātnie�kiem, vismaz mēs tā domājām.

��� Bez tam, � arhitekts papildināja stāstu, � Bērdsongs ar gudru ziņu uzmanījās, lai sarunātos ar katru no mums atsevi�ķi� bez lieciniekiem. Bet, ja kāds bija kaut ko pārpra�tis, tad visi mēs bijām pārpratu�i vienu un to pa�u.

��� Skaidrs, ka nekāda pārpratuma nebija, � sacīja jaunā sieviete, � Bērdsongs bija blēdis, tas viss.

Nensija iztaujāja ne tikai �os divus, bet vēl da�us citus kādreizējos Bērdsonga aģentus, izzinādama, cik naudas ie�vākts. Pats savās publiskajās liecībās Bērdsongs bija apgalvo�jis, ka s&gt rindās esot divdesmit pieci tūksto�i biedru. Ta�u gandrīz visi, ar kuriem Nensija runāja, teica, ka īstais biedru skaits esot krietni lielāks, aptuveni trīsdesmit tūksto�i. Ja tā, tad, atskaitot aģentiem izmaksāto summu, s&gt pirmo gadu ienākumi tuvojās simttūksto� dolāriem, lielākoties skaidrā naudā.

��� Nē, nav nekāda pārpratuma, � sacīja arhitekts, kad dzirdēja Nensijas iegūto informāciju. � Bērdsongam pieder ienesīgs rekets. Var jau būt, ka es kļūdos, � viņ� rezignēti piebilda.

Bez tam Nensija atklāja, ka naudas vāk�ana vēl joprojām turpinās.

Deivijs Bērdsongs vēl aizvien līga universitātes studentus, ar katru gadu studentu saime atjaunojās, alla� gadījās jau�nie�i, kam vajadzēja piepelnīties, un mērķis bija vairot s&gt biedru skaitu, gan pievienojot jaunus, gan atjaunojot veco biedru piederību grupai. Acīmredzot Bērdsongs studentus vairs nekrāpa; jādomā, viņ� bija atskārtis, ka līdz bezgalībai tas nebūs iespējams. Ta�u par vienu dro�i varēja ne�aubīties: skaidrā nauda skanēdama bira s&gt kasē.

Ko Bērdsongs ar �o naudu darīja? Vienkār�a, skaidra atbilde rodama nebija. Tiesa, viņ� izveidoja aktīvu, skaļu opozīciju Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienībai vairā�kās frontēs, da�brīd veiksmīgi, un daudzi, kas piederēja grupai, ticēja, ka atgūst to, ko ziedoju�i. Bet Nensija par to �aubījās.

Ar kāda grāmatve�a palīdzību viņa bija izdarījusi aprē�ķinu, un, pat ieskaitot dāsnus izdevumus un labu algu pa�am, Bērdsongam, nebija nekādas iespējas iztērēt vairāk par pusi ieņemtās naudas. Kur tātad aiziet pārpalikums? Visvieglākais minējums bija tas, ka Bērdsongs, kas vienpersoniski un pilnīgi kontrolē s&gt, �o naudu nosūknē.

Ta�u pierādīt Nensija to nevarēja. Vēl ne.

Viņas padomdevējs grāmatvedis minēja, ka beidzot Fi�nansu pārvalde reiz pieprasīs no s&gt un pa�a Bērdsonga atskaiti par līdzekļu izmanto�anu. Bet, grāmatvedis paskaid�roja, �ai pārvaldei ir nepietiekams personāls, tāpēc daudzas tā sauktās bezpeļņas organizācijas nekad netiek pārbaudītas un krāpj un blē�ojas uz nebēdu.

Grāmatvedis apvaicājās, vai Nensija negribētu maķenīt pa klusam uzpirkt finansu nodaļu.

Nensij,as atbilde bija kategoriska: nē. Viņa negrasījās nevienu uzpirkt.

Grāmatve�a pakalpojumi Nensijai bija viegli sasniedza�mi, jo viņas tēvs bija �ās firmas vērtīgs klients. Tas pats sakāms par advokātu kantori, ko Milo Molino Inc. bie�i izmantoja. Nensija aizveda turp biju�os studentus, kur tie apzvērēja savas rakstveida liecības. Jaunie�i to darīja labprāt.

Tā Nensija rūpīgi vāca kopā dosjē.

Nensija zināja, ka Bērdsongam ir arī ienākumi no univer�sitātes par lekciju lasī�anu, kā arī par publicētajiem rakstiem. Tas nebija nekas aizliegts, nedz arī neparasts, bet tas no jauna pastiprināja Nensijas ziņkāri: ko Bērdsongs iesāk ar tik daudz naudas?

Kādā kokteiļvakarā viņa nejau�i izdzirdēja nejau�as bau�mas par to, ka Bērdsongs un s&gt lūgu�i naudas pabalstu Sekvojas klubam. Nensija to neuzskatīja par iespējamu, ta�u, pat pieņemot, ka tas noticis, bija pārlieku skaidrs, ka bagātais un respektablais Sekvojas klubs nekādā gadījumā neielaidīsies kopējos pasākumos ar tādiem ļaudīm kā Deivijs Bērdsongs. Tomēr tik un tā, kā bija paradusi neko neatstāt nepārbaudītu, Nensija bija izstiepusi taustekļus. Līdz �im bez panākumiem.

Visintriģējo�ākais brīdis pienāca kādudien janvārī, kad Nensija, braukdama savā mersedesā 450SL, pamanīja Bērdsongu ejam pa ielu pilsētas centrā. Ne mirkli neapsvērdama, kādēļ, viņa nolēma sekot Bērdsongam. Iebraukusi ma�īnu tuvējā pa�apkalpo�anās stāvvietā, viņa sāka izseko�anu, turēdamās diskrētā attālumā. Viss turpmākais izvērsās kā spiegu romānā.

Kaut arī Nensija bija pārliecināta, ka Bērdsongs viņu nav redzējis, tomēr tas izturējās tā, it kā tiktu izsekots, un, liekas, nolēma no �astes� atbrīvoties. Vispirms viņ� iegāja kādas viesnīcas vestibilā, kur apgrozījās daudz cilvēku. Paraudzījies apkārt, viņ� steig�us nozuda vīrie�u tualetē un pēc da�ām minūtēm iznāca no turienes ar tum�ām brillēm uz acīm un mīkstu filca platmali galvā, kaut pirms īsa brī�a bija redzēts ar kailu galvu. Nensiju maskarāde neapmānīja. Tomēr pār�maiņa diezgan labi pārvērta viņa izskatu: ja viņ� būtu bijis �ādi pārveidojies pirmajā brīdī, kad Nensija viņu ieraudzīja, tā nebūtu viņu ne ievērojusi, ne pazinusi. No viesnīcas viņ� izgāja pa sāndurvīm. Ļaudama viņam paiet krietnu gabalu pa priek�u, Nensija sekoja.

Tad viņa to gandrīz pazaudēja. Pagājis gabalu tālāk pa to pa�u ielu, kur atradās viesnīca, Bērdsongs iekāpa autobusā pēdējā mirklī, pirms durvis aizvērās, un aizbrauca.

Tikt atpakaļ līdz pa�as ma�īnai nebija iespējams, ta�u, par laimi, tuvumā pagadījās taksometrs. Nensija to pasauca. Pavicinājusi divdesmit dolāru zīmi, viņa sacīja �oferim, jau�nam tum�ādainam puisim:

� Turieties aiz tā autobusa, bet neizrādiet, ka mēs sekojam. Katrā piestātnē es gribu redzēt visus, kas izkāps.

Puisis uzreiz bija gatavs braucējs. � Viss tiks izpildīts, cienīgā. Sēdieties tik iek�ā aizmugurē. Un darī�anu atstājiet manā ziņā.

Viņ� bija izdarīgs un attapīgs. Pa divi lāgi viņ� pabrauca autobusam garām, ikreiz ieslīdot labās puses joslā tā, ka autobuss bija spiests braukt garām. Kad abas ma�īnas bija cie�i blakus, Nensija novērsās. Ta�u ikreiz, kad autobuss piestāja, lai uzņemtu un izlaistu pasa�ierus, taksometrs pie�brauca tā, lai viņa varētu visu skaidri redzēt. Viņai likās, ka Bērdsongs ļoti ilgi nekāpj ārā, un Nensija sāka prātot, vai tie�ām būs viņu pazaudējusi. Ta�u tad, �etras jūdzes no tās vietas, kur bija iekāpis, viņ� izkāpa no autobusa.

Nensija redzēja viņu vērīgi paraugāmies apkārt.

��� Tas bārdainais ir īstais, � viņa sacīja �oferim.

���� Redzu! � Taksītis ātri padrāza garām; �oferis pat nepalūkojās uz Bērdsonga pusi, tad piebrauca ma�īnu pie pa�a trotuāra. � Neskatieties turp, cienīgā. Man viņ� ir spogulī. Nupat iet pāri ielai. � Pēc minūtes vai divām viņ� iesaucās: � Lai es izputu, ja �is nekāpj atkal iek�ā autobusā!

Viņi izbraukājās līdzi arī otram autobusam. Tas gāja pirmajam pretējā virzienā un pēc brītiņa iebrauca pirmā autobusa mar�rutā. �oreiz Bērdsongs izkāpa, nobraucis tikai da�us kvartālus, un atkal lūkojās visapkārt. Netālu stāvēja vairāki taksometri. Bērdsongs iesēdās pirmajā, un Nensija redzēja, ka viņ� raugās atpakaļ pa aizmugures logu.

Viņa pēk�ņi izlēma citādi un uzsauca: � Lai brauc. Grieziet apkārt un vediet mani atpakaļ uz centru.

Nensija apsvēra, ka nav vērts izaicināt veiksmi. Viņa cerēja, ka pagaidām Bērdsongs viņu nav pamanījis un ievē�rojis, bet, ja neatlaidīsies, tad drīz vien noteikti ievēros. Vajadzēs atrast kādu citu veidu, kā rīkoties, lai �o noslēpumu atrisinātu.

��� Nu vai zināt, cienīgā, ar jums gan nevar tikt gudrs, � taksists sūkstījās, kad viņi bija mainīju�i virzienu. � Sākam skriet �im pa pēdām, un mums iznāk viss uz goda. Un tad uzreiz jūs palai� viņu vaļā. � Viņ� vēl labu brīdi purpināja. � Nedabūju nemaz piebraukt tuvāk un apskatīt tam otram numuru.

Tā kā viņ� tie�ām bija centies no sirds izdarīt visu labi, Nensija nolēma paskaidrot, kālab nav gribējusi piebraukt tuvāk. �oferis noklausījās un palocīja galvu. � Skaidrs!

Pēc pāris minūtēm puisis pagrieza galvu atpakaļ. � Jūs tomēr gribat uzzināt, kur tas bārda sadomājis galu galā nonākt?

��� Jā, � Nensija atzinās. Jo vairāk viņa domāja par to, cik rūpīgi Bērdsongs jauc pēdas, jo stingrāka kļuva viņas pārliecība, ka notiek kaut kas svarīgs. Kaut kas tāds, kas viņai jāuzzina.

�oferis jautāja: �Vai jūs zin, kur viņ� visvairāk apgrozās?

��� Viņa mājas adresi? Nē, bet to nebūtu grūti uzzināt.

��� Varbūt mēs varētu kaut ko sarunāt, � �ofers sacīja. � Es pats un divi mani �omi. Viņi ir bez darba, bet viņiem ir ma�īnas ar radio. Man arī. Pa trijiem mēs uz maiņām to bārdu izsekotu, ka nieks. Da�ādas ma�īnas. Nav tā, ka visu laiku tikai viens pats. Mēs sazinātos pa radio. Tad tā: kā vienam vairs nav dro�i, otrs piebrauc klāt.

��� Bet tad jums vajadzētu viņu vērot visu laiku, � Nen�sija noteica.

�� To var sarunāt. Es jau jums teicu � mani �omi ir bez darba.

Tāda ideja nebija zemē metama. Viņa apvaicājās: � Un cik tas prieks maksātu?

�� Tas jāizskaitļo, cienīgā. Bet ne glu�i tik daudz, cik jūs domā.

�� Kad būsiet izskaitļojis, piezvaniet man, � Nensija sacīja un uz darba vizītkartes uzkricelēja mājas telefona numuru.

Viņ� piezvanīja vēlu vakarā. Nensija pa to laiku arī jau bija sameklējusi Bērdsonga dzīvesvietas adresi, ko atrada telefona abonentu grāmatā.

���� Divsimt piecdesmit nedēļā. Tas būtu kopā man un tiem abiem, � �oferis sacīja.

Nensija vilcinājās. Vai tas patie�ām ir tik svarīgi, ka būtu vērts tērēt gan laiku, gan naudu? Un instinkti atkal teica: jā.

Palūgt to naudu redakcijai? Nensija �aubījās. Tiklīdz viņa paņems naudu no avīzes, tā vajadzēs klāt vaļā visu, ko līdz �im izdibinājusi. Un viņa zināja, ka redakcija tūdaļ gribēs publicēt materiālu par Bērdsongu un viņa s&gt. Nensija domāja, ka tas būtu pāragri; viņa bija cie�i pārliecināta, ka aiz visa tā slēpjas daudz vairāk un ka ir vērts pagaidīt. Bez tam �ie �ņaudzās ap katru centu un �ķīrās no naudas tikai tad, kad citas izejas nebija.

Tāpēc viņa nolēma rīkoties uz savu roku. Samaksās pati savu naudu, cerot, ka dabās to ar uzviju atpakaļ. Un, ja ne, arī nav liela nelaime, kaut gan tas būtu pret principiem, pēc kādiem viņa dzīvoja.

Pēc parastajiem standartiem sprie�ot, Nensija Molino bija bagāta. Pirms vairākiem gadiem tēvs viņai bija iedibinājis noguldījuma fondu, kas viņu regulāri apgādāja ar pieklājīgu ienākumu. Bet viņa aiz lepnuma stingri �ķīra �os ienākumus no darbā nopelnītā.

Ta�u nu vajadzēs vienreiz no lepnuma atteikties.

Taksists sacīja, ka labprāt gribētu nelielu avansu, kas bija viegli saprotams, un Nensija teica, lai �is piebraucot un saņemot prasīto naudu.

Pēc tam viņa se�as dienas nedzirdēja ne pu�plēsta vārda. Nedēļas beigās jaunais taksists, kura vārds bija Vikerijs, ieradās un atveda ziņojumu. Nensijai par pārsteigumu, tas bija sīks, precīzs un glīti uzrakstīts. Aprakstītas visas Bērdsonga gaitas; tās bija ikdieni�ķas un nesvarīgas. Ta�u nekad viņ� nebija manījis, ka tiek izsekots, jo nebija darījis neko, lai atbrīvotos no sekotāja.

� Izskatās tā, ka ar vienu nedēļu būtu par maz, � Vi�kerijs sacīja. � Vai pamēģināsim vēl otru?

Kāda vella pēc gan nel � Nensija nodomāja.

Pēc septiņām dienām Vikerijs bija no jauna klāt. Atkal tāds pats detalizēts ziņojums, tāpat kā pirmoreiz � nekādu rezultātu. Vīlusies Nensija viņam sacīja: � Lai. Pietiks. Vai�rāk nevajag.

Jauneklis paskatījās uz viņu ar neslēptu nicinā�anu: � Un jūs tagad gribat visu pamest? Pēc tam, kad ieguldīts tik daudz naudas? � Pamanījis Nensijas svārstī�anos, viņ� vairs nedevās mierā. � Nu palaidiet kaut uz izputē�anu! Pamēģi�niet vēl vienu nedēļu!

���� Jums gan vajadzētu būt staigājo�am tirgonim, ne taksistam, � Nensija atteica.

Tad viņa sāka apsvērt. Viņai nu bija pierādījums, ka Bērdsongs ir viltnieks: vai viņa vēl joprojām domāja, ka viņ� ir arī nelietis un krāpnieks? Un, ja noskaidrotu �ā noslēpu�mainās gaitas, vai tas viņai palīdzētu tikt pie materiāla iece�rētajam rakstam? Vai samierināties ar veltīgi izdoto naudu vai arī paklausīt uzņēmīgajam puisim un �laist kaut uz izputē��anu�?

Atkal ierunājās instinkti. Tie uz visiem trim jautājumiem atbildēja: jā.

��� Lai notiek, zibeņzelli, � viņa sacīja Vikerijam. � Vēl vienu nedēļu. Bet tā būs pēdējā.

Panākumus viņa piedzīvoja ceturtajā dienā.

Vikerijs vispirms piezvanīja, tad vakarā ieradās pats pie Nensijas dzīvoklī. � Izdomāju, ka jums vajag to uzreiz dzirdēt. �odien �is atkal gribēja tikt no kāda vaļā � akurāt kā todien, kad mēs ar jums braukājām. Bet �itenoreiz mēs viņu noķērām, � Vikerijs apmierināts noteica, � rokā gan.

��� Ceru � par to naudu, ko man tas maksāja.

Jauneklis smaidīja pār visu ģīmi, sniegdams Nensijai

kārtējo rakstveida ziņojumu. Tanī bija lasāms, ka Deivijs Bērdsongs izbraucis pats savu ma�īnu no garā�as, aizbraucis uz pilsētas otru malu un tur ma�īnu atstājis. Pirms aizie�anas no ma�īnas atkal uzlicis tum�ās brilles un galvā uzmaucis platmali. Tad viņ� taksometrā izbraucis cauri pilsētai, izvizi�nājies vispirms vienā, pēc tam otrā autobusā, ikreiz citā virzienā, un visbeidzot aizsoļojis tālāk kājām un, riņķu riņķus izmetot, nonācis pie nelielas mājas pilsētas austrumu daļā.

Iegājis mājā. Tālāk bija uzrakstīta adrese.

��� Tanī mājā bārda uzturējās divas stundas, � Vikerijs piebilda.

Ziņojumā vēl bija sacīts, ka vēlāk Bērdsongs taksometrā aizbraucis līdz vietai, kur divus kvartālus tālāk stāvēja viņa ma�īna. Viņ� iesēdies ma�īnā un aizlaidis uz mājām.

Vikerijs mo�ā cerībā apvaicājās: � Vai pavērosim bārdu vēl kādu brīdi? � un piebilda: � Tie mani �omiņi vēl joprojām ir bez darba.

� Ja viņiem ir tāds draugs kā jūs, � Nensija sacīja, � tad viņi postā neaizies. � Viņa papurināja galvu. � Nē, vairāk ne.

Tagad, divas dienas pēc tam, Nensija sēdēja savā ma�īnā, novērodama māju, ko Deivijs Bērdsongs bija apmeklējis tik lielā slepenībā. Viņa tur atradās jau gandrīz divas stundas. Tuvojās pusdienlaiks.

Vakar, dienu pēc Vikerija pēdējā ziņojuma saņem�anas, viņa bija pabeigusi kādu pasūtītu aprakstu savai avīzei, ta�u nebija to redaktoram vēl nodevusi. Lai paliek līdz rītam. Tad viss atliku�ais laiks piederēs viņai pa�ai.

Māja, ko viņa vēroja, atradās Krokerielā 117. Tā bija viena no kādām desmit glu�i tādām pa�ām celtnēm, kas sabūvētas divdesmitajos gados. Pirms desmit gadiem kāds būvuzņēmējs, cerot, ka rajons atdzīvosies un uzplauks, bija mājas sakopis. Ta�u uzņēmējs maldījās. Krokerielā palika, kas bijusi � neinteresanta, nabadzīga nomales iela, kur cilvēki dzīvoja tāpēc, ka labāku mitekli un rajonu nevarēja atļauties. Pārkrāsotās mājas no jauna nopluka, mūri apdrupa, viens otrs izsists logs palika neiestiklots, krāsa lupa nost.

Nensijas acīs 117. nams ne ar ko neat�ķīrās no citiem.

Savu mersedesu viņa piesardzīgā kārtā bija piebraukusi labu gabalu patālāk no minētās mājas, kur viņai pavērās labs skats uz novērojamo vietu, bet pati, kā cerēja, acīs nedūrās. Par labu nāca da�as citas tuvumā piestāju�ās automa�īnas. Viņa bija paņēmusi līdzi tālskati, bet vēl nebija to izmantojusi, jo baidījās piesaistīt garāmgājēju uzmanību.

Pagaidām nekāda rosme ielā nebija jūtama, ari 117. na�mā ne.

Nensijai nebija ne mazākās nojausmas, ko un vai vispār kaut ko cer ieraudzīt; arī nekāda plāna viņai nebija. Visu rīta cēlienu viņa nogaidījās, vai neredzēs kādu no mājas iedzīvo�tājiem, tomēr vēlē�anās nepiepildījās. Viņa sāka prātot, vai būs jau uzkavējusies pietiekami ilgi. Varbūt vajadzētu braukt projām un izmēģināt laimi kādu citu dienu.

Viņas ma�īnai pabrauca garām cits automobilis. Da�i jau bija aizbrauku�i arī pēdējās divās stundās pirms tam. Neviļus, bez īpa�as intereses viņa redzēja, ka tas ir vecs apbru�āts un iedauzīts folksvāgens brūnā krāsā ar vienu izsistu rūti. Logs bija neveikli aizlāpīts ar kartona plāksni, kas aplipināta ar līmlenti.

Tad Nensija pēk�ņi kļuva modra. Folksvāģis �ķērsoja ielu un apstājās pie 117. nama.

No ma�īnas izkāpa vīrietis. Nensija noriskēja un pacēla tālskati pie acīm. Vīrietis bija kalsns, īsi apcirptiem matiem un kuplām ūsām. Nensija vērtēja viņu uz nepilniem trīsdesmit gadiem. Nesaderīgi ar nopluku�o ma�īnu, viņ� bija glīti ģēr�bies � tum�zilā uzvalkā, ar kaklasaiti. Aizgājis līdz ma�īnas pakaļgalam, viņ� atvēra durtiņas. Tālskatis bija jaudīgs, pa�rasti viņa to lietoja, lai no sava dzīvokļa vērotu kuģus ostā; viņa ievēroja vīrie�a rokas. Tās bija nejauki tum�i traipainas.

Tagad viņ� paliecās un izcēla no ma�īnas kādu cilindrisku priek�metu sarkanā krāsā. Nolicis priek�metu uz ietves, viņ� atkal paliecās un izcēla otru tādu pa�u. Tad abus aiznesa uz māju. Nu tikai Nensija ievēroja, ka tie ir ugunsdzēsības aparāti.

Vīrietis gājienu atkārtoja vēl divas reizes, ikreiz aiznesdams divus aparātus. Pavisam se�us. Pēc pēdējā pāra viņ� minūtes piecas uzkavējās mājā, tad iznāca atpakaļ uz ielas un aizbrauca.

Nensija mirkli svārstījās neziņā, sekot vai nesekot, tad izlēma nesekot. Brīdi viņa pavadīja, gudrodama, kāpēc gan tik nelielai mājai nepiecie�ams tāds lērums ugunsdzēsības aparātu. Pēk�ņi viņa attapās un iesaucās: � Cūcība! � Viņai nebija ienācis prātā pierakstīt folksvāgena numuru, ko itin viegli būtu varējusi izdarīt. Nu bija par vēlu. Viņa nosodījās par to, ka ir tik nederīgs detektīvs, un arī par to, ka varbūt tomēr būtu vajadzējis braukt �im nopakaļ.

Vispār � jābrauc projām. Laikam cits nekas neatlika. Roka jau pastiepās pēc aizdedzes, tad spēji apstājās. 117. namā notika kaut kas cits. Viņa no jauna paņēma tālskati.

No mājas tikko bija iznākusi sieviete; jauna, slaida, pasīka, nevērīgi ģērbusies � apdilu�ās d�īnās un biezā jūrnie�ku vamzī. A�i paraudzījusies apkārt, viņa strauji aizsoļoja � projām no stāvo�ā mersedesa.

�oreiz Nensija nevilcinājās. Viņa iedarbināja ma�īnu un izbrauca nc stāvvietas. Neizlai�ot sievieti no acīm, viņa tai, lēni braukdama, neuzkrīto�i sekoja, �ad tad piegriezdamās pie ietves un piestādama, lai neapsteigtu savu medījumu.

Sieviete gāja, atpakaļ nepaskatīdamās. Kad tā pagriezās ap stūri, Nensija pagaidīja, cik vien ilgi uzdro�inājās, tad arī izdarīja to pa�u. Viņa tie�i vēl paguva ieraudzīt, ka sieviete iegrie�as pārtikas pre�u liclveikalā. Pie veikala bija ma�īnu stāvvieta, un Nensija tur iebrauca. Aizslēgusi ma�īnu, arī viņa iegāja veikalā.

Veikals bija pustuk�s � tur grozījās ap divdesmit pircēju. Nensija pamanīja sievieti, kurai bija sekojusi � vienas ailes viņgalā tā lika pirkumus ratiņos. Nensija arī paņēma ratiņus, no tuvākajiem plauktiem iemeta tur �o to, kas gadījās pa rokai, tad nevērīgi stūma ratiņus uz jaunās sievietes pusi.

Tuvumā tā izskatījās vēl jaunāka, nekā bija �ķitusi pa gabalu � tīrais meitēniņ�. Bāla, gai�ie mati nevī�īgi sasukāti, seja bez kosmētikas. Labajā rokā viņai bija uzmaukts kaut kas tāds, kas izskatījās pēc pa�taisīta cimda. Acīmredzot tas nosedza kādu kroplumu vai ievainojumu, jo meitene visu laiku rīkojās ar kreiso roku. To pastiepusi, viņa paņēma no plaukta eļļas burciņu un lasīja etiķeti.

Nensija Molino stūma savus ratiņus stāvētājai garām, tad strauji pagriezās, it kā būtu kaut ko aizmirsusi. Viņas skatiens sastapās ar otras sievietes acīm. Nensija pasmaidīja un jautri uzsauca:

���� Sveika! Vai neesam pazīstamas? � Un piemetināja:

��� Man �ķiet, mums ir viens kopējs paziņa � Deivijs Bērdsongs.

Reakcija bija pēk�ņa un negaidīta. Jaunās sievietes seja nobāla līdz pelnu pelēkumam; viņa tā ietrīcējās, ka eļļas burciņa izkrita no rokām un sa�ķīda uz grīdas.

Pagāja da�as sekundes, kad nenotika nekas, tikai pa veikala grīdu strauji izpletās eļļas palts. Pieskrēja viens no veikala darbiniekiem un sāka kladzināt kā vista: � Manu dieniņ! Kāda cūcība! Kas te notika?

�� Tā bija mana vaina, � Nensija steidzās atzīties.

��� Man ļoti �ēl, es par to sasisto burciņu samaksā�u.

�� Ar to nebūs samaksāts par uztīri�anu, � niknais veikalnieks turējās pretī.

��� Nē, � Nensija piekrita, � bet padomājiet, ka pavingrot ari ir derīgi. � Viņa paņēma zem rokas jauno sievieti, kas vēl stāvēja sastingusi kā �okā.

��� Iesim ārā no �ejienes, � Nensija mudināja. Biezajā vamzī un d�īnās tērptā meitene neatskatījusies pameta iepir�kuma ratiņus un gāja viņai līdzi.

Stāvvietā Nensija stūrēja meiteni uz mersedesu. Bet, kad priek�ējās durtiņas pasa�iera pusē bija atslēgtas un atvērtas, meitene attapās.

�� Es nevaru! Es nekur nevaru braukt! Man jāiet atpakaļ uz māju.

Balss viņai uztraukumā kļuva spiedzīga, trīsas, kas bija pierimu�as, kad viņas izgāja no veikala, atsākās no jauna. Me�onīgu izbīli acīs, viņa paskatījās uz Nensiju. � Kas jūs esat?

���� Draugs. Paskatieties, turpat pretī pavisam netālu ir bārs. Kālab mums tur neiegriezties un kādu glāzi neizdzert? Jūs izskatāties tā, ka jums nudien kāds malks derētu.

��� Es jums teicu, ka nevaru!

��� Varat, varat un nāksiet ari, � Nensija sacīja. � Ja nenāksiet, es �opēcpusdien piezvanī�u jūsu draugam Deivijam Bērdsongam un pateik�u�

Viņa pati vēl nezināja, kā teikumu nobeigt, ta�u efekts bija kā elektrības spēriens. Meitene, ne vārdu pretī nebilzdama, iesēdās ma�īnā. Nensija aizcirta durtiņas no ārpuses un apgāja ma�īnai apkārt uz savu vietu.

Pēc pāris minūtēm viņas piebrauca pie bāra. Arī tur bija ma�īnu stāvvieta. Viņas izkāpa un iegāja bārā. Telpa bija tum�a un oda pēc pelējuma.

�� Ak debess! � Nensija noteica. � Te ta�u jātaustās kā aklam. � Viņa aiztaustījās līdz galdiņam telpas kaktā tālāk no citiem dzērājiem. Meitene gāja aiz muguras.

�� Kaut kā man jūs jāuzrunā, � Nensija bilda, kad abas apsēdās. � Kā lai saku?

�� Ivete.

Pienāca viesmīlis. Ivete pasūtīja alu, Nensija kokteili. Viņas sēdēja klusēdamas, kamēr atnesa dzērienus.

Tad meitene ierunājās pirmā. � Jūs tomēr vēl neesat man pateikusi, kas esat.

�ķiet, nebija nekādas vajadzības slēpt patiesību. � Mani sauc Nensija Molino. Es esmu �urnāliste.

Divreiz Ivete jau bija gandrīz �okā kritusi, bet �oreiz efekts iznāca vēl spēcīgāks. Mute viņai atkrita vaļā, glāze rokā paslīdēja, un, ja Nensija nebūtu to satvērusi, būtu izgājis tāpat kā ar eļļas burciņu.

��� Nomierinieties, � Nensija dro�ināja. � �urnālisti ēd cilvēkus tikai tad, kad ir badā. Es neesmu.

Ar mokām pārveldama vārdus pār lūpām, meitene �uk�stus jautāja: � Ko jūs no manis gribat?

��� �ādu tādu informāciju.

Ivete aplaizīja sakaltu�ās lūpas. � Piemēram, kādu?

���� Piemēram, kas vēl dzīvo tanī mājā, no kuras jūs iznācāt? Kāpēc Deivijs Bērdsongs iet uz turieni? Tas iesā�kumam.

��� Gar to jums nav nekāda daļa.

Nensijas acis jau bija mazliet apradu�as ar tumsu, un viņa redzēja, ka, par spīti asajai atbildei, meitene vēl joprojām ir nobijusies. Viņa noriskēja uz labu laimi �āvienu citā virzienā.

��� Nūjā, pareizi, man vajadzēja vispirms tomēr iet uz policiju un�

�� Nē! � Ivete piecēlās pusstāvu, tad atkrita atpakaļ. Pēk�ņi viņa paslēpa seju plaukstās un sāka �ņukstēt.

Nensija pastiepa roku pāri galdiņam. � Es zinu, ka tev ir kaut kādas raizes. Ja tu ļausi, es tev palīdzē�u.

Meitene �ņukstus attrauca: � Neviens neko nevar palī�dzēt. � Un tūliņ ar acīmredzamu piepūli slējās kājās. � Es nu ie�u. � Pat nepārprotamajā izmisumā viņa tomēr sagla�bāja zināmu pa�cieņu.

��� Paklau, � Nensija sacīja. � Norunāsim, jā? Ja tu esi mierā ar mani vēlreiz satikties, es līdz tam brīdim neko ne darī�u, ne runā�u.

Meitene vilcinājās. � Kad?

��� Pēc trim dienām. Tepat.

�� Nē, pēc trim ne. � Atkal varēja manīt �aubu un baiļu sajaukumu. � Varbūt pēc nedēļas.

Nebija jēgas pretoties. � Labi. No �odienas skaitot, pēc nedēļas, tātad nākamtre�dien. �inī pa�ā laikā un �inī pa�ā vietā.

Piekrītot pamājusi, Ivete aizgāja.

Projām braukdama, Nensija nejutās dro�a par to, vai rīkojusies pareizi vai aplam. Un kas tas, ellē, vispār ir? Kā Ivete un Bērdsongs sader kopā? Piebilde par policiju sarunā ar Iveti Nensijai bija nejau�i, impulsīvi ie�āvusies prātā. Ta�u meitenes gandrīz histēriskā reakcija norādīja, ka notiek kaut kas nelikumīgs. Un, ja tā ir, tad � kas? Kādā ziņā neliku�mīgs? Viss bija stipri bezjēdzīgi � ar pārāk daudziem jautā�jumiem, pārāk trūcīgām atbildēm � glu�i kā ar robaino saliekamo mīklu � bez mazākā norādījuma, kas beigās varētu iznākt.

14.

Kādai citai robainai mīklai, ap ko Nensija Molino pūlē�jās, robiņi nākamajā dienā sakrita pa vietām. Tas attiecās uz nedro�ajām, neskaidrajām baumām, kurām Nensija nebija spējusi noticēt, proti, ka Bērdsonga grupa s&gt meklējusi finansiālu palīdzību Sekvojas klubā.

Kaut neticēdama, viņa tomēr bija izstiepusi taustekļus. Un ieguvusi rezultātus.

Sekvojas kluba pasta kurjere, padzīvojusi tum�ādainā sieviete vārdā Greisa, savulaik bija reiz lūgusi Nensijas palī�dzību, lai vieglāk tiktu pie pilsētas subsidēta dzīvokļa. Toreiz Nensijai pietika piezvanīt uz vajadzīgo iestādi un mazliet izmantot California Examiner iespaidu, lai iekārtotu Greisu pa�ā gaidītāju rindas aug�galā. Greisa dziļā pateicībā bija uzstājusi, ka lūko�ot Nensijai atdarīt ar labu, ja vien kādreiz spē�ot.

Pirms da�ām nedēļām Nensija apciemoja Greisu mājās, ieminējās par baumām sakarā ar s&gt un Sekvojas kluba sadarbību. Nensija apjautājās, vai valodām ir kāds pamats un, ja ir, vai būtu saņemts kāds pieprasījums no s&gt.

Pāris dienu vēlāk viņa saņēma atbildi: cik Greisai izdevies uzzināt, tad valodas laikam neesot patiesas. Tomēr viņa piebilda: � Tāds darījums jau būtu zināms vienīgi pa�ai aug�ai, tādam kā tītīgajam Pri�ijam (tā Sekvojas kluba kalpo�tāji godāja Roderiku Pri�itu).

Ta�u �odien Greisa bija izmantojusi pusdienas pārtraukumu, ieradusies redakcijā un sameklējusi Nensiju, kura patlaban bija uz vietas. Viņas iegāja pret skaņu nodro�inātajā stikla kabīnē, kur varēja netraucētas parunāties. Miesās kuplā Greisa bija ie�maugusies ko�as krāsas kleitā, ar platmalainu cepuri galvā. Viņai bija līdzi pīta soma, kur viņa iebāza roku, lai kaut ko izvilktu.

��� Man izdevās �ito atrast, mis Molino. Nezinu, vai tam ir kāds sakars ar to, ko jūs minējāt, te nu, �eku, tas ir.

�Tas� bija kāda oficiāla paziņojuma kopija.

Greisa paskaidroja: pasta istabā saņemtas trīs projām sūtī�anai domātas vēstules. Visām uz aploksnēm uzraksts: Privāti un konfidenciāli. Tas nebija nekas neparasts. Neparasts bija tas, ka viena aploksne nebija aizlipināta, acīmredzot sekretāres nevī�ības dēļ. Greisa nolikusi to malā un vēlāk, kad neviena nebijis tuvumā, izlasījusi. Nensija savā prātā, iek�ķīgi smaidīdama, nodomāja, cik daudz vēstuļu gan netiek tādā veidā nepiedienīgi izlasītas�

Greisa uz vienas no kluba kseroksa ma�īnām bija vēstuli nokopējusi. Nensija konfidenciālo paziņojumu rūpīgi izlasīja.

Sūta: valdes sekretārs.

Adresāts: Speciālās izpildkomitejas locekļi.

Jūsu zinā�anai: ziedojuma summas otra daļa B. orga�nizācijai no pabalsta fonda saskaņā ar 22. augustā pie�ņemto lēmumu tagad izmaksāta.

Paziņojums bija parakstīts ar �R. P.�.

Nensija jautāja: � Kam tā aploksne bija adresēta?

��� Misteram Saundersam. Viņ� ir valdes loceklis un�

���� Jā, es zinu. � Ervins Saunderss, visā pilsētā pla�i pazīstamais advokāts, bija viens no Sekvojas kluba lokomotī�vēm. � Un kam bija adresētas pārējās divas aploksnes?

��� Viena misis Kārmaiklai, mūsu priek�sēdei. Bet otra� misis Kvinnai.

Tā dro�i vien ir Priscilla Kvinna. Nensija viņu mazliet pazina. Snobs un augstākās sabiedrības dāma.

Greisa raizīgi jautāja: � Nu, vai ir tas, ko kārojāt?

��� Es vēl nezinu. � Nensija no jauna pārlasīja vēstuli. Protams, �B� varētu nozīmēt Bērdsongu, bet tikpat labi varētu nozīmēt daudz ko citu. Piemēram, majoru, kura uz�vārds arī sākas ar �B� un kur� vada organizāciju Glābsim vecās celtnes! Vēl nesen Sekvojas klubs bija to aktīvi atbalstī�jis. Bet vai tādā gadījumā tiktu sātītas �privātas un konfiden�ciālas� vēstules? Varbūt. Sekvojas klubs alla� klusēja par savām naudas operācijām.

�� Vienalga, ko jūs ar to iesāksiet, � Greisa lūdza, �jūs ta�u neatklāsiet, kur esat to dabūjusi?

��� Es jūs pat nepazīstu, � Nensija viņu dro�ināja. � Un �eit jūs nekad neesat bijusi.

Vie�ņa pasmaidīja un piecēlās. � Man tak tas darbs ir nepiecie�ams. Lai nu arī neko daudz �ie nemaksā. � Viņa piecēlās. � Es nu tagad steig�os atpakaļ.

��� Paldies, � Nensija pateicās, � tas tie�ām bija jauki no jūsu puses. Un nekautrējieties mani sameklēt, ja jums kaut ko vajag.

Viņa jau sen bija atklājusi, ka pakalpojums pret pakalpo�jumu pieder pie �urnālistu darba komercijas.

Atgriezusies pie sava galda un vēl joprojām prātodama, vai vēstule attiecas uz Bērdsongu un s&gt vai ne, viņa pie galda sastapa pilsētas notikumu nodaļas redaktoru.

��� Kas tā vecā kundzene bija, Nensij?

��� Draudzene.

��� Vai tu perē rakstu?

��� Varbūt.

��� Pastāsti man arī.

Viņa papurināja galvu. � Pagaidām vēl ne.

Redaktors uzmeta viņai pētīgu skatienu. Viņ� bija avī��niecībā nosirmojis veterāns, labs �urnālists, bet, līdzīgi dau�dziem citiem, bija sasniedzis savu spēju galējās robe�as.

��� Tev, Nensij, jāzina, ka tu esi komandā un kapteinis esmu es. Es zinu, ka tev labāk patīk medīt uz savu roku, un pagaidām tu alla� esi tikusi cauri ar veselu ādu, jo esi uz�rādījusi rezultātus. Bet neaizraujies par daudz.

Viņa paraustīja plecus. � Nu tad atlaid mani.

To viņ�, protams, nedarīs, un viņi abi zināja, ka nedarīs. Atstājusi viņu bez tālākas uzmanības, kā mēdza darīt ar daudziem vīrie�iem, viņa piegāja pie telefona un sāka zvanīt.

Vispirms mēģināja sazvanīt Ervinu Saundersu.

Sekretāre paziņoja, ka advokāts neesot sasniedzams, bet, kad Nensija pieminēja Examiner, viņ� tūliņ itin jautri at�saucās.

��� Ko es varētu jūsu labā darīt, mis Molino?

��� Man gribētos aprunāties par Sekvojas kluba ziedoju�mu mistera Bērdsonga grupai �strāvu un gaismu tautai�.

Sekundi klusējis, viņ� jautāja: � Par kādu ziedojumu?

��� Pēc mūsu domām�

Saunderss skaļi iesmējās. � Blēņas, Nensij� vai es drīkstu jūs tā uzrunāt?

��� Protams.

��� Nensij, �itais �man tas viss zināms, bet es labprāt vēlētos tie�u apstiprinājumu� ir visvecākais no visiem �urnā�listu trikiem, kādus zinu. Jūs runājat ar vecu, viltīgu līdaku, kas uz tādu ēsmu nepieko�as.

Nensija smējās kopā ar viņu. � Esmu jau senāk dzirdē�jusi, ka jūs esot ass kā nazis, mister Saunders.

��� Trāpīts, bērniņ.

Viņa nelaidās vaļā. � Bet kā tomēr radās Sekvojas kluba saistība ar s&gt?

-Tas, Nensij, ir temats, par ko man nekas nevarētu būt zināms.

Viens punkts manā labā, Nensija nodomāja. Viņ� vis nepateica �es nezinu�, nē, tikai �man nekas nevarētu būt zināms�. Vēlāk, ja līdz tam nonāktu, viņ� varētu attaisnoties, ka nav melojis. Varbūt arī pa�reiz viņam ir ieslēgts ieskaņotājs.

��� Man ir informācija, � Nensija sacīja, � ka Sekvojas kluba izpildkomiteja nolēmusi�

��� Pastāstiet man par to vainīgo komiteju, Nensij. Kas tanī darbojās? Nosauciet uzvārdus.

Nensijas domas darbojās ātri. Ja viņa nosauks pārējos uzvārdus, ko zināja � Kārmaiklu, Kvinnu, advokāts nekavē�damies piezvanīs un tās brīdinās. Nensija gribēja pirmā tikt tām klāt. Viņa meloja.

��� Vārdu man nav.

���� Pareizāk sakot, jūs ne vella nezināt. � Viņa balss pēk�ņi vairs neskanēja laipni. � Esmu ļoti nodarbināts advokāts, mis Molino, man ir vezums apstrādājamo lietu. Klienti maksā par manu laiku, bet jās to bez vajadzības tērējat.

��� Vairāk netērē�u.

Neko neatbildējis, viņ� nolika klausuli.

Vēl runādama ar Saundersu, Nensija jau bija sākusi �ķirstīt telefona abonentu sarakstu, meklēdama uzvārdu �Kvinna�. Nu viņa to atrada: �Kvinns, Dempsters V. R.� Kā tad � Priscillas Kvinnas laulātajam draugam ir par vienu kristāmvārdu vairāk nekā citiem cilvēkiem. Nensija piezva�nīja, un pēc otra signāla viņai atsaucās vīrie�a balss: � �eit Dempstera Kvinna māja. � Balss skanēja kā automāts.

��� Lādzu, misis Kvinnu.

��� No�ēloju. Kundze ietur pusdienas un nav traucējama.

�� Patraucējiet vien, � Nensija mudināja. � Pasakiet, ka Calfornia Examiner gatavojas publikācijā minēt viņas vārdu un vai viņa nebūtu ar mieru noskaidrot da�us faktus?

��� Lūdzu, pagaidiet mirkli.

Ar mirkli nepietika, pagāja vairākas minūtes. Beidzot dzedra sievietes balss jautāja: � Jā?

Nensija nosauca savu vārdu.

��� Un ko jās vēlaties?

��� Misis Kvinn, kad Sekvojas kluba valdes izpildkomi�teja, kuras locekle esat arī jūs, pagāju�ā gada augustā bija sapulcējusies, lai sabiedrotos ar Deivija Bērdsonga grupu �strāvu un gaismu tautai�. Kas�

Priscilla Kvinna asi atcirta: � Manuprāt tiklab komitejas sēde, kā toreizējā noruna skaitījās konfidenciāla.

Bums! Kvinna, pretēji Saundersam, nebija veca, viltīga līdaka. Nu Nensijai apstiprinājums bija rokā, apstiprinājums, kādu viņa nemū�am nebūtu ieguvusi, uzdodama tie�us jautā�jumus.

��� Ko lai saka, � Nensija teica, � valodas paklīdu�as. Varbūt Bērdsongs tās palaidis.

Viņa dzirdēja tādu kā nicino�u sprauslu. � Ļoti iespē�jams. Es tam cilvēkam neticēju nevienu mirkli.

�Tad atļaujiet jautāt, kālab jūs piekrītāt atbalstīt viņa�

��� Es nepiekritu. Es biju vienīgā, kas to ideju noraidīja pilnā mērā. Pārējie mani pārmāca. � Pēk�ņi Priscillas Kvinnas balsī ieskanējās satraukums. � Vai jums ir prātā kaut ko no tā publicēt?

��� Protams.

���� Ak �ausmas, es negribu, lai jūs citējat manus iztei�kumus.

���� Misis Kvinna, � Nensija paskaidroja, � kad mēs sākām runāt, es nosaucu savu vārdu un amatu, un jūs neminējāt, ka tas, ko jūs teiksiet, nebūtu publicējams.

��� Bet tagad es to saku.

��� Tagad ir par vēlu.

Kundzene nikni atsaucās: � Es piezvanī�u jūsu galvena�jam redaktoram.

���� Un vienīgais, ko viņ� darīs, būs uzmudinājums man, lai turpinu apstrādāt �o materiālu, � Nensija tikpat pikti �āva pretī. Tad domīgi apklusa un ieminējās: � Es būtu ar mieru, ka mēs vienotos.

��� Par ko vienotos?

��� Man jāmin jūsu vārds, jo esat izpildkomitejas locekle Sekvojas klubā. No tā izvairīties nav iespējams. Ta�u es neminē�u, ka esmu ar jums par to runājusi, ja jūs man pateik�siet, cik lielu summu Sekvojas klubs izmaksāja grupai s&gt.

��� Tā ta�u ir �antā�a.

��� Labāk sauciet to par norunu � par godīgu apmaiņu.

Pēc īsa klusuma brī�a sekoja jautājums: � Kā lai zinu,

vai varu jums uzticēties?

��� Varat. Nu, lai iet � noriskējiet!

Atkal pauze. Tad pavisam klusā balsī: � Piecdesmit tūksto�us dolāru.

Nensijas lūpas savilkās neskanīgā svilpienā.

Kad viņa nolika klausuli, nemaldīgais instinkts sacīja, ka viņa krietni sabojājusi pusdienu maltīti mistera Dempstera V. R. Kvinna kundzei.

Pēc pāris stundām, nokārtojusi da�as sīkas dienas ziņas, Nensija apsēdās pie rakstāmgalda un sāka kalkulēt. Tātad � cik un ko viņa zināja?

Pirmais fakts. Deivijs Bērdsongs no laika gala �maucis studentus un ievācis daudz vairāk naudas, nekā vajadzēja grupas s&gt darbībai.

Otrais fakts. Sekvojas klubs atbalstījis Bērdsongu ar nau�du � ar lielu naudu. Tā vien jau bās sensācija, kas liks da�am labam krietni pabrīnīties, turklāt smagi kaitēs kluba reputāci�jai, graus to kā augstas klases godājamu organizāciju.

Tre�ais fakts. Bērdsongs ir iejaukts kādā lietā, par ko viņ� klaji neko nevēlas izpaust, uz ko norāda milzīgā, slapstīgā piesardzība, kad viņ� dodas apmeklēt māju pilsētas austrumu daļā. Pirmais jautājums. Ko viņ� dara tanī mājā? Vai tam ir kāds sakars ar lielajām naudas summām, ko viņ� ievāc? Un kas vispār tanī mājā notiek? Pagaidām Nensijai par to nebija ne jausmas.

Ceturtais fakts. Tā meitene Ivete no tās mājas ir par kaut ko nāvīgi nobijusies. Otrs jautājums. Par ko? Atbilde tāda pati kā uz pirmo jautājumu.

Piektais fakts. Nams Krokerielā 117 piederēja Redvādas Nekustamo īpa�umu sabiedrībai. To Nensija bija jau rīta pusē izdibinājusi nodokļu departamentā. Vēlāk, uzdodamās par kredītbiroja darbinieci, viņa bija piezvanījusi uz Redvādas kantori un uzzinājusi, ka nams uz visu pagāju�o gadu bijis izīrēts kādam misteram G. Ar�ambo, par kuru nav zināms nekas vairāk kā vienīgi tas, ka viņ� ļoti kārtīgi maksā īri. Tre�ais jautājums. Kas ir Ar�ambo un ko viņ� dara? Atbilde joprojām tāda pati kā uz pirmo jautājumu.

Secinājums. Robu mīklā vēl daudz tuk�u vietu. Stāsts vēl nav gatavs publicē�anai.

Nensija prātoja: bās vien jāgaida un jāpacie�as tās se�as dienas, līdz atkal satiksies ar Iveti. �ai brīdī viņai uzmācās no�ēla, ka pieļāvusi tik ilgu gaidī�anas laiku, bet norunāts bija, noruna jātur.

Uz īsu brīdi Nensijai ie�āvās prātā: vai viņai nedraud briesmas, ka viņa aizturējusi un iztaujājusi Iveti un nu grasās vēlreiz tai vietā atgriezties? Gan jau nekas nebūs. Nensija parasti nebaidījās no sekām.

Un tomēr� Nensiju mocīja neomulīga sajūta, vajadzētu iegūtajā informācijā ar kādu padalīties, pārrunāt visu, ko viņa savākusi, un apjautāties vēl otrai galvai, ko tālāk darīt. Loģika mudināja aiziet pie pilsētas ziņu redaktora. Viņa arī būtu tā izdarījusi, ja tas ne�ķīstenis nebūtu �odien noskaitījis priek�ā pantiņu par strādā�anu komandā. Nu viņ� vēl iedo�māsies, ka tā luncinās apkārt. Brauc ellē, mister Cārlij!

Nensija nolēma pagaidām visu kamolīti ritināt viena pati.

Tas bija lēmums, ko viņa vēlāk, atskatoties uz notiku�miem, rūgti no�ēlos.

15.

Nims savā darbistabā pārskatīja rīta pastu. Viņa sekre�tāre Viktorija Deivisa jau bija lielāko daļu vēstuļu un paziņo�jumu sa�ķirojusi, salikdama divējos vākos � zaļos un sarka�nos. Sarkanie bija steidzamiem un svarīgiem rakstiem. Uz galda bija noliktas vairākas neatplēstas vēstules ar atzīmi �Personiski�. To vidū Nims pamanīja arī pazīstamu gai�zilu aploksni ar adresi ma�īnrakstā. Karīnas Slounas vēstuļpapīrs.

Pēdējā laikā sirdsapziņa Nimam nedeva mieru par Karī�nu, turklāt divējādā veidā. Pirmkārt, viņ� tie�ām bija tai ļoti pieķēries un jutās vainīgs, ka nebija to apciemojis kop� tā tuvības vakara, kaut gan viņi bija runāju�i pa telefonu. Otrkārt � Rute. Kā �ī mīlasdēka ar Karīnu iekļāvās atjauno�tajās attiecībās ar Ruti? Vienīgā atbilde: nekādi neiekļāvās. Tomēr viņ� nespēja Karīnu pēk�ņi atmest kā izlietotu mutau�tiņu. Ja tā būtu cita sieviete, viņ� to spētu un būtu arī neka�vējoties izdarījis. Bet ar Karīnu viss bija citādi.

Lāgiem viņ� bija iedomājies, vai nevajadzētu Rutei izstās�tīt par Karīnu, ta�u nosprieda, ka ar to nekas nebūtu iegūts. Turklāt Rutei nudien pārpārēm pietika pa�ai savu problēmu; un galu galā � par Karīnu viss jānolemj viņam pa�am.

Viņ� kaunējās atzīties kaut sev pa�am, bet tā nu reiz bija, ka pagaidām viņ� Karīnas jautājumu bija atbīdījis malā, tālab ari tagad nesteidzās atplēst viņas vēstuli.

Doma par Ruti uzreiz atgādināja arī ko citu.

��� Vikij, � viņ� pasauca no savas istabas, � vai jūs viesnīcā tās istabas mums pasūtījāt?

��� Vakar. � Ienākusi istabā, viņa parādīja uz zaļajiem vākiem. � Es jums atstāju zīmīti. Vākos tā ir. Apartamentu ar divām guļamistabām. Kolumba viesnīcā jau jūsējiem rezervē�ta. Viņi solīja, ka bū�ot kādā no aug�stāviem ar skaistu skatu.

���� Labi! Un kad es saņem�u savas runas pēdējo korek�tūru?

��� Cik labi būtu, ja jūs vienā gabalā nejautātu man to, uz ko jau esmu jums atbildējusi, � Vikija sacīja. � �opēcpusdien tā būs gatava.

Nims sāka smieties. � Taisieties, ka pazūdat!

Pēc nedēļas Nimam vajadzēs runāt Nacionālā Enerģēti�kas institūta gadskārtējā saietā. Viņa runa jau bija pārstaigā�jusi vairākas instances, un tās saturā paredzēti jautājumi par strāvas pieprasījuma palielinā�anos. Runai bija dots arī virs�raksts: �Pārslodze�.

�ogad NEI lielo sanāksmi, kas bija vienlīdz svarīga komunālo pakalpojumu industrijai un pakalpojumu patērētā�jiem, bija paredzēts sarīkot Kristofora Kolumba viesnīcā. Sanāksmes programma bija ieplānota divām dienām. Tā kā programmā ietilpa arī da�ādi sabiedriski pasākumi, Nimam �ķita, ka ģimenei sagādātu prieku uz konferences laiku pār�celties dzīvot viesnīcā. Kad viņ� par to ieminējās Rutei, Leai un Bend�ijam, visi bija sajūsmināti.

Doma par istabām iespējami augstā stāvā piederēja vi�ņam. Viņaprāt, bērniem tas sagādās daudz prieka.

Tas, ka viņ� teiks runu NEI saietā, bija norunāts jau gandrīz pirms gada, ilgi pirms atstādinā�anas no apvienības oficiālā pārstāvja amata. Kad Nims nesen to atgādināja Ērikam Hamfrijam, priek�sēdis sacīja: � Runājiet, bet neceliet nemieru. � Nima runa tie�ām bija dziļi tehniska satura, domāta tādiem pa�iem plānotājiem kā viņ�. Vai, neraudzīda�mies uz priek�sē�a brīdinājumiem, tomēr nepaspēcinās runu ar agresijas pipariņu, to viņ� vēl nebija izlēmis.

Kad Vikija aizvēra sev aiz muguras kabineta durvis, Nims no jauna pievērsās sarkanajiem vākiem un nosprieda, ka tomēr vajadzēs izlasīt Karīnas vēstuli.

Viņ� ne�aubījās, ka aploksnē būs vārsmas � tās vārsmas, ko Karīna ar tādām pūlēm uzsit uz rakstāmma�īnas tausti�ņiem, turot zobos irbulīti. Un, kā vienmēr, Nimu aizkustināja doma par lielo pacietību, ar kādu tā nopūlējās viņa labā.

Viņam, zināms, bija taisnība.

PILNĪGI SLEPENI (kā militāristi saka);

Vienīgi tavām acīm, mīļoto Nimrod,

(Tavām mīļajām, laipnajām acīm)

Es rakstu �o komunikē,ko nebūs redzēt nevienam sve�am,

Un militārs tas nav nemaz,

Bet ir ļoti privāta liecība tam, ka es dievinu tevi.

Manas saldkaislās izjūtas kavējas ilgi pie manis, Mulsina mani iekārē, miesīgā, rupjā, Bet vienlaikus reibīgi viegli Augstumos paceļ.

Mans prāts, mana miesa, Nervu galiņi, pirksti un lūpas Tvīkst atmiņās līksmās, Jel atceries, mīļotais, dārgais. Kop� dienas tās, kad mūsu mīlā Es pacēlos līdz debess zilgmei, Kop� dienas tās, kop� viņas dienas Es hēdonismam slavu dziedu.

Tu bruņinieks cildens,

Tev krā�u bruņas mirdzo�i spo�as,

Un zobens, tavs zobens,

Kas zelta laimi man dāvā �

Es pielūdzu to

Un tevi

Mū�īgi mū�os.

Karīn, viņ� nodomāja, kad bija izlasījis, kā tu mani satrauc! Ai, kā tu mani satrauc!

Vislabākie nodomi kusa kā pavasara sniegs. Viņam jāsa�tiek Karīna, lai tur vai kas, jāsatiek. Un jo drīz.

Ta�u vispirms, viņ� pats sev atgādināja, vispirms jātiek galā ar piesātināto darbdienu, kurā ieskaitīta arī runa sanāk�smē. Tad viņ� atkal ķērās pie rīta pasta.

Pēc maza brītiņa iedūcās telefons. Kad Nims nepacietīgi pacēla klausuli, Vikija viņu informēja: � Zvana misters Londons un vēlas ar jums parunāt.

Paskatīdamies uz biezajiem sarkanajiem vākiem, Nims atteica:

��� Pajautājiet viņam, vai tā ir svarīga runā�ana.

��� Es jau jautāju. Viņ� teic, ka esot.

��� Labi, es parunā�u. � Aparātā noskanēja klik�ķis, tad īpa�uma aizsardzības nodaļas vadītāja balss: � Nim?

��� Harij, man �ī ir briesmīga nedēļa. Vai tā tava ziņa nevar pagaidīt?

�� Domāju, ka nevar. Sanācis ir kaut kas tik neganti āķīgs, ka, manuprāt, tev tas noteikti jāuzzina.

��� Labi. Sāc stāstīt.

��� Nekādā gadījumā pa telefonu. Man ar tevi jāsatiekas.

Nims nopūtās. Harijs Londons lāgiem izturējās tā, it kā

jebkur� viņa nodaļas jautājums būtu svarīgāks par jebko citu visā apvienībā. � Nu, labi. Brauc vien aug�ā.

Nims vēl paguva minūtes piecas pastrādāt, pirms Lon�dons ieradās.

Atvilcis krēslu nostāk no rakstāmgalda, Nims sacīja:

��� Es klausos, Harij. Bet nestiep garumā.

��� Pacentī�os.

Strupais, kārnais īpa�uma aizsardzības nodaļas vadītājs novietojās krēslā Nimam pretī. Apģērbā un iznesībā viņ� vēl aizvien bija bra�ais, �vītīgais atvaļinātais kara jūrnieks, bet sejā pēdējo divu mēne�u laikā bija iegrauzu�ās jaunas grum�bas, tā Nimam likās.

��� Nu tā, atceries, � Londons iesāka, � ka drīz pēc tam, kad notvērām tos Kvaila zeļļus zagļu darbos Zako komplek�sā, es tev sacīju, ka esam uzgāju�i pamatīgu �urku midzeni. Es jau toreiz paredzēju, ka gaidāmas di�as lietas, kurās būs iejaukti arī di�u cilvēku vārdi.

Nims palocīja galvu.

��� Paklausies, kā skan �is vārds: tiesnesis Pauls �ērmens Jeils.

Nims strauji izslējās. � Nu gan man liekas, tu joko.

�� Kaut jel tā būtu, � Londons skumīgi noteica.

��� Diem�ēl es nejokoju.

Nima nepacietība bija pazudusi bez pēdām. Tagad viņ� izrīkoja: � Stāsti man visu, ko zini. Itin visu.

�� Todien, kad abi kopā ēdām pusdienas, � Harijs Londons sacīja, � es tev teicu ari vēl to, ka mani ļaudis sadarbībā ar prokuratūru pārbaudīs Kvaila elektrības un gāzes ierīcības uzņēmuma dokumentus par pagāju�ajā gadā paveiktajiem darbiem; pēc tam ķersimies klāt un iz�ķirosim, kuri darbi biju�i likumīgi, kuri nelikumīgi.

�� Atceros.

�� To visu mēs izdarījām. Mani pui�i strādāja kā apsēsti, un beigās mēs to bū�anu atrisinājām. Sīkāk tu ar to varēsi iepazīties ziņojumā, ko rakstu. Lietas kodols ir tas, ka proku�ratūrai netrūkst ļoti daudz citu izsekojamu lietu, kas visas saistītas ar milzīgām naudas summām.

��� Stāsti man par misteru Jeilu. Kā viņ� tur ierīmējas?

�� Tūliņ tik�u līdz tam.

īpa�uma aizsardzības nodaļas vadītājs turpināja ziņoju�mu, pastāstīdams, ka Kvaila uzņēmuma darba pasūtījumu vidū nesamērīgi liels skaits bijis adresēts vienam un tam pa�am pasūtītājam � Janam Norrisam.

Kaut arī uzvārds �ķita pazīstams, Nims uzreiz nevarēja tam atrast vietu atmiņā.

��� Norriss, � Londons sacīja, � ir jurists, kas pla�i darbojas kā finansu konsultants. Interesantā kārtā viņa birojs atrodas tie�i Zako kompleksa mājā. Viņ� pārrauga trestus un nekustamos īpa�umus, arī noguldījumus. Viens no pārvaldīta�jiem trestiem pieder Jeilu ģimenei.

�� Par to Jeilu ģimenes trestu es zinu. � Nu Nims atcerējās ari Norrisu. Viņi bija iepazinu�ies un īsu brīdi biju�i kopā Fresno gaļas liellopu fermā.

�� Mums ir dro�i pierādījumi, ka Norriss iepīts elektrības zag�anā līdz ausīm, � Londons turpināja. � Viņa pārziņā ir daudz īpa�umu � kantori, rūpniecības uzņēmumi, dzīvokļi, veikali, un tā bez skaita. Acīmredzot pirms kāda laika Norriss atklāja, ka varēs klientus apkalpot labāk, �o to iebā�ot ari savā kabatā, ja ar blēdību pazeminās tiem maksu par elek�trību un gāzi. Viņ� nodomāja, vismaz mums tā �ķiet, ka tas numurs viņam izdosies, tāpēc uzsāka un turpināja enerģijas zag�anu pla�os apmēros; �o iespēju viņam realizēja Kvaila elektrības un gāzes ierīcības uzņēmums.

���� Bet tas ta�u nepavisam nenozīmē, � Nims iekrita stāstījumā, � ka cilvēkiem, ko Norriss reprezentē, bijusi kaut jelkāda nojausma par to, kas notiek. � To izteicis, viņ� jutās atvieglots. Pat, ja Jeilu ģimenes trests ir krāp�anā iejaukts, Nims bija cie�i pārliecināts, ka Pauls �ērmens Jeils nemū�am nepiedalītos jelkādā negodīgā izdarībā.

��� Tā, kā tu saki, laikam tie�ām ir, � Londons piekrita.

���� Un, pat ja Norrisa klienti to zināja, es �aubos, vai mēs jebkad varētu to pierādīt. Ta�u apgabala prokurors uzsācis krimināllietu pret Norrisu, un lietā neizbēgami figurēs arī Jeila vārds. Tāpēc gribēju, lai tu to zinātu. Tas neizskatās patīkami, Nim, ne viņam, ne mums.

Harijam taisnība, Nims nodomāja. Jeila vārds tagad bija cie�i saistīts ar Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienību, un netrūks tādu, kas, neklausīdamies uz pierādījumiem par pretējo, domās, ka noteikti notiku�as da�ādas mahinācijas. Neviens neklausīsies, ka tam nav nekādas jēgas, baumotājus nekad nav iespējams apturēt, un beigu beigās būs nepatik�anu bez gala.

�� Es vēl neesmu beidzis, � sacīja Harijs Londons, � un tas varbūt ir pats svarīgākais visā.

Nims saausījās un neizpratnē gaidīja, kas gan vēl būs.

��� Liela daļa nelegālo darbu, ko Kvaila ļaudis veica Norrisam, pareizāk sakot, cilvēkiem, ko viņ� reprezentē, sā�kās apmēram pirms gada. Ta�u Jeila ģimenes trestam visi darbi, kuros ietilpst arī nelegāla instalācija divos īres namos pilsētā, vīnadarītavā Neipas ielejā un gaļas liellopu fermā Fresno, paveikti pēdējo trīs mēne�u laikā. Un, gadījumā, ja tu nebūtu to ievērojis, atgādinā�u, ka tas sakrīt ar laiku, kad tiesnesis Jeils pameta Augstāko tiesu un sāka strādāt Kalifor�nijas Strāvas un Apgaismes apvienībā.

��� Piestāj mazliet, Harij, kaut vai minūti, � Nims lūdza. Viņ� bija bez mēra satraukts un apjucis. � Ļauj man mazliet apdomāties.

��� Domā vien mierīgi, nesteidzies, � Londons atteica.

��� Diezgan pats esmu par to izdomājies.

Nims nespēja tam ticēt, vienkār�i nespēja noticēt, ka Pauls �ērmens Jeils varētu būt līdzdalībnieks strāvas zādzībā, kaut vai netie�s, kaut vai tikai kā skatītājs. Un tomēr� Nimam negribot nāca prātā viņu saruna kūtī. Kā īsti Pauls toreiz sacīja? Viss kļuvis dārgāks� it sevi�ķi elektrība. Visas �īs operācijas balstās uz elektrību. Mēs tērējam strāvu, lai sajauktu barību� �etrdesmit tūksto� galvām� aizgaldos au�gu nakti spīd spo�a gaisma� mūsu elektrības patēriņa rēķini ir astronomiski. Un pēc tam: Teicu tresta pārvaldniekam Janam Norrisam, lai apcērp izdevumus, novēr� jebkādu iz�ķēr�dību, lai ekonomē, lai taupa� Tas mums ir nepiecie�ams.

Pat pirms tam, todien Neipas ielejā, kad Nims tikko bija iepazinies ar Jeiliem, Beta Jeila stāstīja par sava vīra sarūgti�nājumu un arī pati raizējās, ka ģimenes noguldījumi izsaim�niekoti un trests pastāvīgi piedzīvojot zaudējumus.

Harijam Londonam Nims uzbilda: � Man ir vēl viens jautājums. Varbūt tu zini, vai kāds no tavas nodaļas, no policijas vai prokuratūras par �īm lietām runājis ar misteru Jeilu?

��� Zinu. Neviens nav runājis.

Nims apklusa, prātā pārdomādams visu dzirdēto. Tad atklāti pateica: � Harij, maniem pleciem tas ir par smagu. Eju to uzvelt priek�sēdim.

īpa�uma aizsardzības nodaļas vadītājs palocīja galvu.

��� Man arī likās, ka tā tev būs jādara.

Nākamajā priek�pusdienā pulksten vienpadsmitos viņi sapulcējās priek�sē�a darba telpās: Di. Ēriks Hamfrijs, Nims, Harijs Londons, Pauls �ērmens Jeils.

Tiesnesis Jeils, kuru �oferis tikko bija atvizinājis no Nei�pas ielejas, bija sevi�ķi omulīgs un jautrs. Grumbainais vaigs starot staroja, kad viņ� pārējiem atzinās:

��� Atgrie�anās Kalifornijā mani padarījusi jaunāku un laimīgāku. Nesaprotu, kālab neizdarīju to daudz agrāk. � Piepe�i viņ� ievēroja, ka neviens no pārējiem neatsmaida pretī.

��� Ērik, vai te noticis kas nelabs?

Hamfrijs, ārēji tikpat mierīgs un savaldīgs kā vienmēr, iek�ēji jutās apmulsis. Nims to skaidri redzēja. Viņ� zināja, ka priek�sēdis uz �o tik�anos nācis ar ba�ām.

��� Godīgi sakot, es īsti nesaprotu, � Hamfrijs atbildēja.

��� Ta�u esmu saņēmis savādu informāciju, un man liekas, ka arī jums tas jāzina. Lūdzu, Nim, izskaidrojiet misteram Jeilam apstākļus.

Da�os teikumos Nims paskaidroja smago gadījumu ar strāvas zag�anu un Harija Londona lomu apvienībā. Londo�nu tiesnesis Jeils bija sastapis jau agrāk.

Kamēr Nims runāja, vecajam vīram piere savilkās grum�bās. Viņ� �ķita ļoti izbrīnījies un, brītiņu klusējis, jautāja:

��� Un kāds manam amatam ar to sakars?

��� Nelaimīgā kārtā, � sacīja Hamfrijs, � tas, par ko runājam, skar arī jūsu darbu. Var izveidoties� nūjā, visai personiski aspekti.

� Jeils pilnīgā neizpratnē grozīja galvu. � Nu es vēl vairāk neko nesaprotu. Vai kāds nepateiks ko skaidrāk?

��� Harij, � Nims noteica. � Labāk pārņem tu skaid�ro�anu.

��� Ser, � Londons uzrunāja Jeilu. � Man �ķiet, jūs pazīstat Janu Norrisu.

Nims nesaprata, vai tā būtu iedoma, it kā uz īsu īsu mirklīti tiesne�a Jeila sejai būtu pārslīdējusi izblļa ēna. Dro�i vien iedoma. Un Nims pabrīdināja pats sevi: nemeklē ēnas tur, kur nekādu ēnu nav!

��� Es, protams, pazīstu Norrisu, � Jeils apstiprināja.

��� Mums ir kopēji darījumi. Bet mani interesē, kāds ir jūsu sakars ar viņu.

���� Mans sakars dibinās uz to, ser, ka Norriss ir zaglis. Mums ir neapgā�ami pierādījumi. � Un Harijs Londons turpināja, attēlodams visu tāpat, kā vakar bija attēlojis Nimam, stāstīdams par atklātajām zādzībām Jeilu ģimenes trestā.

�oreiz Paula Sērmena Jeila reakcija bija nepārprotama � sākumā neticība, tad �oks un vispēdīgi dusmas.

Kad Londons visu bija pateicis, Ēriks Hamfrijs piebilda:

��� Ceru, jūs saprotat, Paul, kāpēc es uzskatīju, ka � lai cik �ī lieta nepatīkama�mums tomēr vajadzēja jūs ar to iepazīstināt.

Jeils palocīja galvu, seja viņam bija pietvīkusi un vēl aizvien atspoguļoja pretrunīgas jūtas. � Jā, to daļu es sa�protu. Bet pārējais� � Viņ� bargi pievērsās Harijam Londonam. �Tā ir smaga apsūdzība. Vai jūs par saviem faktiem jūtaties pilnīgi dro�s?

�� Jā, ser. Absolūti dro�s. � Londons paskatījās uz veco tiesnesi, acis nepamirk�ķinādams. � Arī prokurors ir pārlie�cināts. Viņ� domā, ka savācis pietiekami daudz pierādījumu, lai uzsāktu prāvu.

Iejaucās Ēriks Hamfrijs. � Man jums jāpaskaidro, Paul, ka misters Londons mūsu labā ir veicis izcilu darbu. Viņ� ar neredzētu sparu ķērās pie īpa�uma aizsardzības programmas izpildes un darījis to ar dziļu atbildības sajātu. Nav viņa dabā viegli �ķiest apsūdzības.

��� It sevi�ķi tik nopietnas, � piebilda Nims.

�� Tā tie�ām ir nopietna. � Tiesnesis Jeils bija pilnīgi atguvis savaldību un runāja lēni un uzsvērti, it kā atkal atrastos augstajā tiesne�a krēslā, vismaz Nimam tā likās. � Pagaidām es pieņem�u zinā�anai visu, ko jūs sakāt, ta�u vēlāk pieprasī�u savāktos pierādījumus pārbaudei.

��� Protams, � Ēriks Hamfrijs apsolīja.

��� Bez tam, � Jeils turpināja, � pieņemu, ka jums ir skaidrs, saprotams un akceptējams tas, ka man nav bijis ne jausmas par to, ko �eit dzirdēju.

��� Par to nemaz nav jārunā, Paul, � Hamfrijs apstipri�nāja. � Par to nevienam no mums nav ne mazāko �aubu. Mūs visvairāk satrauca tas, ka jūs to smagi pārdzīvosiet, ka tas tik nepatīkami skars jūs.

��� Un Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienību, � Nims papildināja.

Jeils uzmeta viņam a�u, viltīgu skatienu. � Jā, ari tas jāņem vērā. � Viņ� atļāvās viegli pasmaidīt. � Nu, un jums es pateicos par man dāvāto uzticību.

�� Tā nekad nav bijusi satricināma, � sacīja Hamfrijs.

Nimam uz mirkli ie�āvās prātā � vai tikai priek�sēdis

mazdrusciņ nepārcen�as? Tad viņ� to domu tūdaļ atmeta.

Pauls Jeils vēl gribēja parunāt. � Nepieminot �o nelai�mīgo gadījumu, man �ī strāvas zādzības lieta liekas visai interesanta. Godīgi sakot, es vispār līdz �im nebiju dzirdējis, ka kaut kas tamlīdzīgs eksistē. Tāpat arī nezināju, ka komu�nālo pakalpojumu uzņēmumos ir tāda profila darbinieki kā misters Londons. � Pret īpa�uma aizsardzības nodaļas �efu pagriezies, viņ� piebilda: � Citos apstākļos man liktos intere�santi uzzināt kaut ko vairāk par jūsu darbu.

�� Ar prieku apmierinā�u jūsu interesi, ser, jebkurā laikā.

Sākotnējā spriedze bija atslābusi, un brīdi vēl visi kopā

pakavējās. Tika norunāts, ka vēlāk tai pa�ā dienā Harijs Londons iepazīstinās tiesnesi Jeilu visos sīkumos ar pierādīju�miem, kas attiecas uz Janu Norrisu un Jeila ģimenes tresta īpa�umiem. Jeils teica, ka viņam esot nodoms nolīgt privātu juriskonsultu, kas aizstāvēs viņa intereses pret Norrisu. Viņ� paskaidroja:

��� Māsu ģimenes tresta pārvaldnieka izvēle alla� ir bijusi problemātiska. Mans vectēvs sākotnēji tur paredzējis visai smagas klauzulas, kas sare�ģī apstākļus. Lai tiktu vaļā no Norrisa, man būs nepiecie�ams tiesas orderis. Apstākļos, kādi tagad ir radu�ies, es, protams, to pieprasī�u.

Nims sarunās gandrīz nepiedalījās. Kaut kas kaut kur apziņā viņam nedeva mieru. Viņ� nesaprata, kas tas ir.

Divas dienas vēlāk Harijs Londons atkal uzmeklēja Nimu.

��� Man ir da�i jaunumi Norrisa lietā.

Nims pacēla galvu no savas runas pēdējā, pārlabotā varianta, ko gatavoja NEI sanāksmei. � Kas tie par jaunumiem?

��� Jans Norriss atzinies. Viņ� nodevis zvērestu, ka tavam draugam Paulam �ērmenam par notieko�o nekas nav bijis zināms. Līdz ar to vecā zēna liecība apstiprināta.

Nims ziņkārīgi apvaicājās: � Kāpēc Norrisam vajadzēja atzīties?

���� Bez savas gudrības jau tas nebūs noticis. Neņemos spriest par to, cik precīzi rāda Temīdas svari, bet lieta, lūk, ir �āda: Norrisa advokāts bijis pie prokurora. Pirmkārt, viņ� samaksās visu, ko ir parādā, pareizāk sakot � ko mēs pieprasām, un tā ir elles nauda. Norriss lūgs, lai tiesa neiebilst piemērot viņam sodu par zag�anu saskaņā ar 591. pantu.

��� Kas tas par pantu?

��� Tas ir pants vai panta daļa no Kalifornijas krimināl�kodeksa. Tanī ir runa par komunālo uzņēmumu apzag�anu, proti, tādu uzņēmumu kā mūsējais vai telefona kompānijas,

un tas paredz naudassodu un brīvības atņem�anu līdz pieciem gadiem. �ai gadījumā prokurors pieprasīs maksimālo naudas�sodu, bet atteiksies no cietumsoda. Saskaiti divi un divi, un tu redzēsi: tiesā pierādījumi cilāti netiks, tātad netiks pieminēts ari Jeila vārds.

Harijs Londons apklusa.

���� Iegūt no tevis kaut kādu informāciju, � Nims sūdzē�jās, � ir tikpat kā stīvēt iestrēgu�u korķi ārā no pudeles kakla. Pastāsti man sīkāk par �o aizkuli�u darījumu.

��� �is tas man nav zināms; dro�i vien es to nekad neuzzinā�u. Ta�u viena lieta ir skaidrāka par skaidru: mūsu misteram Jeilam ir spēcīgi draugi. Prokurors piespiests lietu nokārtot klusu un Jeila uzvārdu neatsegt. � Londons paraus�tīja plecus. � Man �ķiet, ka mūsu mīļajai, vecajai KS&A tas ir vislabākais atrisinājums.

��� Jā, � Nims piekrita, � noteikti vislabākais.

Kad Londons bija aizgājis, Nims sēdēja dīkā un pārdo�māja. Tiesa: būtu izcēlu�ās gau�ām nevēlamas klaigas; apvie�nībai būtu ļoti kaitīgi, ja publiski nāktu zināms, ka viens no tās direktoriem, turklāt oficiālais pārstāvis saziņas līdzekļos, iejaukts strāvas zag�anā, kaut arī pats nevainīgs. Nims do�māja, ka, to izprātoju�am, vajadzētu justies atvieglotam. Nekā. Kaut kas grauza un nedeva mieru jau divas dienas, kaut kas ielipis zemapziņā kā dadzis, pārliecība, ka viņ� zina kaut ko svarīgu, ja vien varētu atcerēties � ko.

Vēl kas cits viņam bija prātā. �oreiz ne zemapziņā.

Kālab tiesnesim Jeilam vajadzēja sākt nevajadzīgas, ne�veiklas runas todien, kad viņi visi trīs � Ēriks Hamfrijs, Harijs Londons un viņ� � bija �ai sakarā tiku�ies, par to, ka viņ� nekad mū�ā nav dzirdējis un zinājis neko par strāvas zag�anu? Protams, pilnīgi iespējams, ka tie�ām nebija dzirdē�jis. Lāgiem, zināms, par to varēja izlasīt avīzēs, kādreiz varbūt ieminējās televīzijā, bet ne no viena ta�u nedrīkst prasīt, lai viņ� zinātu visu, pat no Augstākās tiesas locekļa ne. Un tomēr lielā neatlaidība to apgalvot Nimam �ķita pārspīlēta.

385

Un viņ� atgriezās atkal pie savas domas: kas tas par nejauku grauzēju? Ko, ellē, viņ� zinai Varbūt nevajadzētu tik saspringti pūlēties, tad tas pats no sevis iekristu prātā.

13-�

Viņ� no jauna sāka darboties ap runu, ko vajadzēs teikt Nacionālā Enerģētikas institūta sanāksmē pēc �etrām dienām.

16.

Spo�as slavas diena tuvojas!

Varenā tautas armija, Brīvības draugi, kas cīnās pret nelietīgajiem kapitālistiem, kuri ieslēgu�i Ameriku va�ās, dos triecienu, ko pieminēs vēsture.

Visi priek�darbi veikti, jāsāk skaitīt sekundes.

Georgoss Vcnslovs Ar�ambo, to dienasgrāmatā ierakstī�jis, brīdi vilcinājās. Tad paņēmis zīmuļgalu (tas bija sadilis pavisam īss, un drīz vajadzēs to mest projām, lai ar Gandiju kā ar Gandiju), izsvītroja pēdējās rindas. Tiem vārdiem bija kapitāliska pieskaņa, tāpēc viņ� pārrakstīja citādi:

Brīvības draugu virspavēlniecība nepārspējami lieliski veikusi visus priek�darbus.

Nu skanēja labāk. Daudz labāk! Un viņ� turpināja rakstīt.

Pēc divām dienām tautas ienaidnieki, kas pulcējas zem Nacionālā Enerģētikas institūta ne�ķīstā fa�istu fron�tes karoga, sanāks kopā lielā sapulcē.

Tur viņus gaida milzīgs pārsteigums un � pelnītais sods.

Georgoss smaidīja, nolikdams zīmuļgalu un atpūzdamies no sacerē�anas, kas viņu alla� nogurdināja. Piecēlies kājās, viņ� pārlaida skatienu pagrabstāva darbnīcai, kas nu bija bāztin piebāzta ar izejvielām un pārējo nepiecie�amo aprīko�jumu. Viņ� izstaipīja kalsno, lokano augumu. Tad laukumiņā, ko apzināti turēja nepiekrautu, nolaidās uz grīdas un ātri �etrdesmit rei�u �uzpumpējās�. Georgoss jutās ļoti ieprieci�nāts, ka varēja vingrojumu izpildīt neaizelsies. Viņ� zināja, ka pēc trim dienām vajadzēs likt lietā fizisko spēku un vingrumu.

Viņ� grasījās tādaļ atgriezties pie dienasgrāmatas. Laikā, kad top vēsture, dienasgrāmatu nedrīkst pamest novārtā, jo pienāks brīdis, kad tā ieņems godpilnu vietu revolūcijas arhīvā.

Viņ� skatījās un prātoja: iecerētajai operācijai viss kārto�jās brīni�ķīgi � plāno�ana, līdzekļi, sagāde un vispēdīgi ugunsdzēsības aparātu aizve�ana un novieto�ana Kristofora Kolumba viesnīcā. Pirmā bumbu sērija eksplodēs NEI konfe�rences otrās dienas naktī, īstenībā pulksten trijos no rīta, bet degbumbas � piecas līdz desmit minūtes vēlāk. Tiklab vienas, kā otras sērijas bumbas, nomaskētas ugunsdzēsības aparātos, tiks izvietotas noteiktās vietās aptuveni se�padsmit stundu pirms sprādziena.

Pateicoties Georgosa veiksmīgajai vadībai, viss darbosies kā. . viņ� meklēja piemērotu salīdzinājumā� kā tie brīni��ķīgie laika mehānismi, ko Deivijs Bērdsongs bija �ikāgā nopircis un atgādājis �urp.

Georgoss bija mainījis savus uzskatus par Bērdsongu. Tagad viņ� juta apbrīnu un pat mīlestību pret lielo bārdaini.

Bērdsongam ne tikai piederēja oriģinālā, ģeniālā ideja, viņ� uzņēmās arī īstu risku, palīdzēdams piegādē. Līdztekus braucienam uz �ikāgu, viņ� bija palīdzējis arī ugunsdzēsības aparātu iepirk�anā uz vietas � pa pārītim vairākos veikalos. Pa�laik pagrabstāva darbnīcā to bija gandrīz trīs du�i � ar to Brīvības draugu plānu varēs labi īstenot. Georgoss bija gādā�jis tos uz māju piesardzīgi, lielākoties vakaros. Tikai vienreiz viņ� bija noriskējis darīt to dienā un atvedis se�us aparātus, jo vakarā atkal vajadzēja brīvu ma�īnu, lai atvestu nākamo kravu. Ta�u arī dienā viņ� bija uzmanīgi pavēries visapkārt visā ielas garumā, tad rīkojies ātri un nopriecājies, ka viss tik labi izdevies.

Ne tikai savācis vairāk nekā trīsdesmit aparātu, Georgoss bija apmēram pusi jau attiecīgi sagatavojis. Vispirms iztuk�o�jis oriģinālsaturu, tad apstrādājis ietvarus, lai attiecīgi vāji�nātu sieniņas. Pēc tam konteineros, kam jākļūst par degbum�bām, ievietojis plastmasas pudeles ar benzīnu, spridzekļus, detonatorus un laika regulētājus. Sprāgstbumbu konteineros viņ� benzīna vietā iepildīja katrā �etras mārciņas dinamīta. �īs bumbas būs novietojamas pie viesnīcas ieejām.

Drīz vien, tiklīdz būs visu sarakstījis dienasgrāmatā, viņ� ķersies atkal klāt pie sarkanajiem aparātiem. Nākamās �etr�desmit astoņas stundas vajadzēs krietni saraut, turklāt jā�strādā ārkārtīgi uzmanīgi, jo ar �o spridzekļu daudzumu, kas patlaban atradās darbnīcā, uzlidotu gaisā viss kvartāls, ja kaut kas noietu greizi. Bet Georgoss uzticējās savām spējām un zināja arī, ka pagūs darbu pabeigt laikā.

Viņa kalsnā askēta seja staroja apcerīgā jūsmā, atceroties Bērdsonga vārdus, kad viņi pirmoreiz apsprieda plānu, kā nobloķēt viesnīcas izejas un pēc tam uzspridzināt degbumbas aug�stāvos: �Ja tu izdarīsi visu pareizi, tad no tiem, kas aug��stāvos, neviens dzīvs netiks ārā no viesnīcas.�

Vēl viens punkts Bērdsonga labā: viņ� bija sagādājis naudu visam, ko Georgoss bija pieprasījis, kaut arī da�as lietas maksāja vairāk, nekā bija domāts.

Un kur vēl Bērdsonga izplānotā diversija! Tā palīdzēs Georgosam kopā ar pārējiem trim brīvības cīnītājiem dro�i un mierīgi bumbas nogādāt viesnīcā.

Kā bie�i mēdza darīt, Georgoss arī �oreiz pārdomāja darāmo un padarīto visos sīkumos.

Izmantodams vēl daļiņu Bērdsonga dotās naudas, Georgoss bija nopircis dod�a pikapu � gan lietotu, tomēr labā stāvoklī; laimīgā sakritībā tas bija sarkanā krāsā. Par ma�īnu viņ� samaksāja skaidrā naudā, izmantodams viltotu personas apliecī�bu, tā ka vēlāk nebūs iespējams konstatēt, kam ma�īna pieder.

Pa�laiks pikaps bija noslēpts privātā garā�ā, kas piederēja pie nesen noīrētā Brīvības draugu slēpņa � dzīvokļa pilsētas Nortkāslas rajonā; �is mājoklis bija zināms vienīgi Georgo�sam. Tam vajadzēja kalpot par mitekli, ja kaut kādu iemeslu dēļ uzturē�anās Krokerielā kļūtu neiespējama.

Sarkanajam pikapam uz abiem sāniem bija glīti uzkrāsots uzraksts UGUNSDZĒSĪBAS PAKALPOJUMI, INC. Par īstu meistarstiķi (atkal viena no Georgosa idejām) varēja uzskatīt vaļēja pikapa, nevis slēgta furgona, izvēli. Pikapa krava � sarkanie ugunsdzēsības aparāti � būs atklāti, visiem redzami.

Georgosa personiskais braucamais � vecais folksvāģis � atradās privātā stāvvietu garā�ā netālu no Krokerielas mājas un NEI operācijā izmantots netiks.

Bērdsonga diversija izpaudīsies tādējādi, ka viņ� kopā ar kādu simtu s&gt biedru sarīkos pie viesnīcas demonstrāciju pret KS&A tie�i tanī laikā, kad ugunsdzēsības bumbas tiks pievestas pie kalpotāju ieejas, lai no turienes tiktu nestas uz vajadzīgajām vietām. Demonstranti uzvedīsies skandalozi, tā ka visi policijas un apsardzes spēki būs nodarbināti ar tiem, un uz sarkano dod�a pikapu neviens pat nepaskatīsies.

Bērdsongs bija izlīdzējis vēl vienā palīgdarbā � izpildījis solījumu un piegādājis improvizētus Kristofora Kolumba viesnīcas apak�stāva un mezonīna plānus. Tos izstudējis, Georgoss pats trīsreiz ieradās viesnīcā un noskatīja precīzi visas vietas, kur nolikt eksplozīvās bumbas, kam jāuzsprāgst pirmajām.

Vēl Georgoss bija paguvis kaut ko ievērot: aizkuli�u darbs � viesnīcas iekārto�ana gaidāmajam notikumam � bija tik rosīgs, ka dienā gandrīz jebkur� varēja kursēt neievē�rots un neiztaujāts pa telpām, kur darbojās kalpotāji, jo ikvienu varēja noturēt par noteiktā uzdevuma veicēju. Lai to vēl pārbaudītu, Georgoss tre�oreiz ieradās Kristofora Ko�lumba viesnīcā, tērpies zilpelēkā formas virsvalkā, kam uzple��us rotāja uz�uvums: �Ugunsdzēsības pakalpojumi, Inc.�; �ādi tērpi pēc trim dienām mugurā būs visiem brīvības cīnītā�jiem, kas darbosies kopā ar viņu.

Nekādu baiļu. Nekādu problēmu. Da�i viesnīcas kalpo�tāji pat draudzīgi pamāja, uzskatīdami viņu par vienu no savējiem. Georgoss arī savukārt jau vingrinājās lomā, kāda būs jātēlo, kad pienāks laiks izvietot bumbas. Tad viņ� un arī pārējie pārvērtīsies pat glumiem, li�ķīgiem pakalpiņiem � kā�dus kapitālistiem tīk savus vergus redzēt. Brīvības cīnītāji, kļuvu�i par hameleoniem, mīlīgi smaidīs un izplūdīs parasta�jās stulbībās: �Lūdzu, atvainojiet�, �Jā, ser�, �Nē, kundze�, �Lūdzu� � riebīga zemo�anās necienīgo priek�ā, bet revolū�cijas labad tā būs jāpacie�.

Toties iznākums viņus atalgos par visu!

Papildus nodro�inājumam, ja gadījumā kādu brīvības cīnītāju aizturētu un sāktu izpra�ņāt, Bērdsongs bija izgatavo�jis vairākas neeso�ās ugunsdzēsības pakalpojumu firmas norī�kojumu lapas. Tās tagad bija aizpildītas. Tur bija rakstīts, ka uz viesnīcu nogādājami un tur uzstādāmi papildu ugunsdzēsī�bas aparāti. Bērdsongs bija uzrakstījis arī lūgumu, lai darbi�niekiem, kas pievedīs aparātus, neliek ceļā �ķēr�ļus. Vienā no pavadvēstulēm viņ� lūdza atļauju izvietot aparātus tā, lai nepiecie�amības gadījumā tie būtu pieejami viesnīcas iemītnie�kiem vestibilā un mezonīnā.

Abi dokumenti aizstāja Georgosa sākotnējo ideju pieru�nāt viesnīcas vadību iegādāties ugunsdzēsības aparatūru. Tas būtu bijis grūti panākams. Georgoss un Bērdsongs saprata, ka neviens dokuments netiks pamatīgi pārbaudīts, toties va�jadzības brīdī labi izlīdzēs.

Tātad � cik Georgosam bija iespējams pārredzēt, viss bija apsvērts un pārdomāts, kā nākas.

�ai brīdī viņam bija tikai viena, gan samērā nenozīmīga rūpe � viņa sieviete, Ivete. Kop� vakara pirms �etriem mēne�iem, kad viņ� izpildīja nāvessodu tiem diviem apsardzes vepriem pakalnā pie Millīldas, un arī vēlāk Ivete sāka izrādīt pretestību; īsti uzticējies viņ� tai nekad nebija. Drīz pēc Milfīldas vakara viņ� sāka apsvērt, ka vajadzētu sievieti novākt. Kā jau Deivijs Bērdsongs bija minējis � grūti tas nebūtu, tomēr Georgoss nolēma pagaidām to vēl nedarīt. Tā sievi�ķe bija noderīga. Prata labi vārīt ēst; bez tam viņas klātbūtne bija vēlama, kad viņ� gribēja atbrīvoties no sek�suālā satraukuma, kas pēdējā laikā, domājot par drīzo iespēju nogalināt labi daudz tautas ienaidnieku, uzradās aizvien bie�āk.

Piesardzības labad Georgoss turēja slepenībā no Ivetes plānu par vareno spridzinā�anu Kristofora Kolumba vies�nīcā, ta�u dro�i vien viņa juta, ka kaut kas svarīgs gatavojas. Varbūt viņa ņēma ļaunā tādu izslēg�anu no līdzdalības un tāpēc pāris pēdējās nedēļās bija tik klusa un sevī noslēgusies. Ak, tam nav nekādas nozīmes! Pa�reizējā brīdī ir pavisam citas, daudz nopietnākas rūpes, bet drīz vien vajadzēs atbrīvo�ties no Ivetes, kaut arī pa�am no tā radīsies zināmas neērtības.

Interesanti. Pat iedoma vien par savas sievietes nogalinā��anu viņam izraisīja erekciju.

Satraukdamies aizvien vairāk priecīgās gaidās, Georgoss atsāka rakstīt dienasgrāmatu.

1.

Vienā no K_ristofora Kolumba viesnīcas divdesmit piektā stāva apartamentiem Lea pacēla skatienu no burtnīcas, kurā bija rakstījusi.

��� Tētiņ, � viņa ierunājās, � vai drīkstu tev pajautāt kaut ko personisku?

��� Jā, protams, � Nims atbildēja.

��� Vai starp tevi un mammīti tagad viss ir kārtībā?

Nimam vajadzēja veselu sekundi, iekams viņ� aptvēra

meitas jautājuma īsto nozīmi. Tad viņ� klusu atbildēja: � Jā, ir.

���� Un jūs ne� � Leas balss iedrebējās. � Jūs tātad tomēr ne�ķirsieties?

��� Ja tev tas darījis raizes, � Nims sacīja, � tad beidz raizēties. Tas nenotiks � es ceru, nekad.

��� Ai tētiņ! � Lea atplestām rokām metās tēvam klāt. Viņa to apskāva cie�i jo cie�i. � Ai tētiņ, kā es priecājos! � Viņ� juta savam vaigam pieglau�amies meitenes maigo seju un arī viņas asaras.

Nims turēja meitu apskautu un liegi glāstīja tai matus.

Viņi abi bija paliku�i divatā, jo Rute un Bend�ijs pirms pāris minūtēm bija nobrauku�i lejā uz vestibilu, lai saldējuma zālē pārbaudītu, kas tur dabūjams. Lea bija teikusi, ka palik�ot aug�ā pie tēva, jo gribot pabeigt kādu skolas uzdevumu, ko paņēmusi līdzi. Bet varbūt � Nimam ienāca prātā � palikusi tikai tādēļ, ka radās iespēja uzdot jautājumu, kas viņu mocīja?

Vai pasaulē ir kāds tēvs vai māte, kas jelkad zinājis, ko bērnu prāts pārdzīvo, kādas sāpes bērni izcie� vecāku patmīlības un nevērības dēļ? Viņ� atcerējās, cik ļoti Lea centās izvairīties no sarunām par Rutes prombūtni, kamēr viņa ar Bend�iju dzīvoja pie Neibergeriem un ar Nimu sarunājās pa telefonu. Kādas sirdssāpes Lea � jūtīgā �etrpadsmitgadīgā meitene � toreiz izcieta? To atceroties, Nimam bija kauns.

Reizē uzradās vēl viens jautājums: kad abiem bērniem pastāstīt par Rutes veselības stāvokli? Dro�i vien drīzumā. Tiesa, tas radīs sāpīgas izbailes � tādas, kādas pārdzīvoja un vēl joprojām pārdzīvo viņ� pats. Bet lai Lea un Bend�ijs labāk zina patiesību, nekā tā viņiem krīzes brīdī uzbruktu pēk�ņi. Nims nolēma tuvākajās dienās ar Ruti par to parunāt.

It kā Lea būtu kādu daļu viņa domu nolasījusi, tā noteica: � Ir labi, tētiņ. Ir pavisam labi. � Tad īstā jaunības pēk�ņumā izraisījās viņam no rokām un atgriezās savā vietā.

Viņ� piegāja pie apartamenta dzīvojamās istabas loga un pavēroja pastkartei līdzīgo ainu: vēsturisko pilsētu, kuģu drūzmu ostā un abus pasaulslavenos tiltus, bet visam pāri � vēlīnās pēcpusdienas saules zeltu. � Paklau, � viņ� sacīja pār plecu, � kāds fantastisks skats!

Lea pacēla galvu un pasmaidīja. � Jā. Ir gan.

Viens bija skaidrs jau tagad: paņemt līdzi visu ģimeni uz Nacionālā Enerģētikas institūta konferenci bija ārkārtīgi izde�vusies ideja. Abi bērni bija neiedomājami satraukti, kad viņi �orīt ievācās viesnīcā. Leai un Bend�ijam, ko vecāki bija izbrīvēju�i no skolas uz veselām �etrām dienām, bija sadoti līdzi mājasdarbi, to vidū ari sacerējums par konferenci; Ben�d�ijs, domādams par savējo, uzstāja, ka gribot rīt noklausīties tēva runu. Ņemt līdzi bērnu uz NEI lieti�ķo saietu bija visai neparasti, tomēr Nims to izkārtoja. Ģimenēm bija paredzēti citi pasākumi � ekskursija pa ostu, muzeju apmeklējumi, kino. Rute ar bērniem labprāt gatavojās tajos piedalīties.

Pēc brī�a istabā atgriezās Rute ar Bend�iju, priecīgi smiedamies un stāstīdami, ka vajadzējis katram apēst divus saldējumus, lai novērtētu saldējumu zāli ar trim zvaigznēm.

Konferences otrā diena.

Tā atausa dzidra un skaidra, saules zelts bagātīgi ielija istabā, kur Nims, Rute un bērni baudīja apartamentāuznesto brokastu greznību.

Pēc brokastīm un pēdējoreiz pirms uzstā�anās Nims pār�skatīja savu runu. Programmā tā bija paredzēta pulksten desmitos �ai pa�ā rītā. Da�as minātes pēc deviņiem viņ� pameta pārējos un liftā devās lejup.

Nimam bija zināms iemesls nobraukt lejā agrāk. Pa sava numura logu viņ� bija redzējis, ka lejā veidojas demonstrācija, un tagad gribēja uzzināt, kas tur demonstrē un kādā nolūkā.

Nokļuvis līdz viesnīcas galvenajai ieejai, Nims saprata, ka tas ir kārtējais vecais bars � grupas �strāvu un gaismu tautai� pārstāvji. Apmēram simt da�āda vecuma cilvēku gro�zījās viesnīcas priek�ā, skandējot saukļus. Vai tie�ām tie nekad nepagurs, nodomāja Nims, vai tie�ām nekad neredzēs neko tālāk par savu degungalu?

Pūlī plīvoja tie pa�i jau ierastie plakāti:

KS&A Krāpj patērētājus

KS&A Jākļūst par tautas, nevis trekno run�u īpa�umu

a&gt aicina sabiedrību pārņemt savā pārziņā komunālos pakalpojumus

Sabiedrības pārvalde nodro�inās zemāku maksu par elektrību

Kādā veidā, Nims prātoja, s&gt cer ietekmēt Nacionālo Enerģētikas institūtu? Viņ� varētu tiem tūliņ pateikt, ka nav ne mazāko cerību. Bet, protams, viņi, kā vienmēr, centās iekarot apkārt eso�o uzmanību, un tas viņiem arī izdevās. Nims redzēja visur klāteso�ās TV kinokameras. Un � kā tad � turpat jau grozījās arī Deivijs Bērdsongs, kas priecīgā noskaņojumā diriģēja pūli.

Demonstranti pūlējās nobloķēt piekļū�anu viesnīcai. Pa�ā durvju priek�ā izveidojās rokās saķēru�os demonstrantu bar�jera, aizturot vairākas privātās ma�īnas un taksometrus. Otrs kordons bija aizstājies priek�ā kalpotāju ieejai. Tur bija apturētas divas ma�īnas � piena piegādes furgons un viens vaļējs pikaps ar ugunsdzēsības aparātu kravu. Abu ma�īnu �oferi protestēja pret �ādu aizturi.

Pa to laiku parādījās vairāki policisti. Tie sāka rosīties demonstrantu vidū, pūlēdamies nodibināt kārtību. Sekoja neilgas sarunas starp policiju un demonstrantiem, tajās pieda�lījās arī Bērdsongs. Pēc tam bārdainis paraustīja plecus, ar mājieniem aizvāca savus piekritējus no abām ieejām, kamēr policija steig�us izbrīvēja piebrauk�anu vispirms abām kravas ma�īnām, tad limuzīniem un taksometriem.

� Vai jūs spējat iedomāties tik drausmīgu bezatbildī�bu? � uztraucās kāds konferences delegāts, kas stāvēja bla�kus Nimam un bija atpazīstams pēc NEI dalībnieka nozīmes uz svārku atloka. � Tas stulbais bars gribēja aizturēt uguns�dzēsības piederumu un piena piegādi viesnīcai. Die's pasarg � kādēļ gan?

Nims piekrītot palocīja galvu. � Tie�ām bezjēdzīgi.

Laikam arī pa�i demonstranti nesaskatīja lielu jēgu, jo sāka izklīst.

Nims atgriezās vestibilā, iekāpa liftā un uzbrauca līdz mezonīnam, kur bija izvietojies konferences �tābs.

NEI konference, kā jebkur� �āda veida rituāls saiets, bija sapulcinājis vairākus simtus biznesmeņu, in�enieru un zināt�nieku, lai gremotu un pārgremotu kopējās problēmas, apmai�nītos ar jaunumiem specialitātes attīstībā un glu�i saviesīgi biedrotos. Teorētiski ikvienam delegātam pēc tam vajadzēja jūtami uzlabot savu darbu. �ādu pasākumu materiālo vērtību bija grūti noteikt, tomēr, jādomā, tāda bija.

Kādā galvenās zāles priek�telpā delegāti bija sanāku�i neoficiāli patenkot un parunāties pirms nopietno sarunu sākuma. Nims piebiedrojās agrīnajiem atnācējiem, sastap�dams citu energora�otāju apvienību augstākos vadītājus, no kuriem da�us pazina, da�us ne.

Visai liela runā�ana risinājās ap naftas problēmu. Nupat bija saņemtas vēstis, ka OPEC � naftas eksportētājvalstu organizāci�jai piedero�ās valstis � stingri palik�ot pie savas prasības un turpmāk samaksu par naftu pieņem�ot vienīgi zeltā, nevis papīra valātā, kuras vērtība � it īpa�i dolāra vērtība � krītoties gandrīz diendienā. Savienoto Valstu un OPEC attiecības bija iestrēgu�as, un jauna naftas embargo iespēja kļuvusi satrauco�i reāla.

Ja tas notiks, visas elektrības ra�otājapvienības piedzīvos drausmīgu triecienu.

Nims bija pāris minū�u piedalījies pārrunās, kad juta, ka viņu kāds saņem aiz elkoņa. Pagriezies viņ� ieraudzīja Tērstonu D�onsu, savu draugu no Denveras. Viņi sirsnīgi sarokojās.

Tērstons tādaļ jautāja: � Ko jaunu dzird par Tjunipu?

Nims saviebās. � Piramīdu celtniecība savulaik norisa straujāk.

��� Un faraoniem nevajadzēja cīnīties par atļaujām. Vai ne?

�� Taisnība. Kā klājas Ursulai?

��� Lieliski, � Tērstons starodams atsaucās. � Mēs gai�dām bērniņu.

��� Tas ir brīni�ķīgi. Apsveicu! Kad tad lielais notikums gaidāms? � Nims jautāja, lai aizpildītu laiku, kamēr sakārtos satrauktās, sajuku�ās domas. Viņ� gau�ām dzīvi atcerējās nedēļas nogali Denverā un Ursulas apciemojumu naktī viņa gultā; Ursulas apgalvojumu, ka tiklab viņa, kā vīrs vēloties bērnus, bet nevarot pie tiem tikt, un Tērstons �o liecību toreiz apstiprināja. �Mēs abi esam pie ārstiem pārbaudīju�ies nezincik rei�u� mana pistole �auj un blīk�ķina, cik uziet, bet pilno patronu man nav. Tik vien der kā salūtam ��

��� Dakteris saka, ka jūnija beigās.

Dievs �ēlīgais! Nimam nebija nepiecie�ams kalkulators, lai zinātu, ka tas būs viņa bērns. Da�ādas izjūtas virpuļoja kā ķērnē sakultas. Un ko, sasodīts, tagad vajadzētu sacīt?

Draugs viņu atpestīja no atbildes, aplikdams roku ap pleciem. � Vienu gan mēs abi ar Ursulu vēlētos. Lai tad, kad pienāks laiks, tu būtu par krusttēvu.

Nims gribēja pateikt �jā�, ka viņ� ar mieru, ta�u nespēja neko izteikt. Viņ� tikai no jauna cie�i paspieda Tērstonam roku un pamāja ar galvu, ka piekrīt. Klusībā viņ� nozvērējās, ka D�onsu bērnam būs vislabākais, visapzinīgākais krusttēvs, kāds jebkad dzīvojis.

Viņi norunāja pirms konferences beigām vēl satikties.

Nims devās tālāk, satikdamies un aprunādamies vēl ar citiem enerģētiķiem: no Ņujorkas �Con Edison� apvienības, ko Nims uzskatīja par vienu no labākajām energora�otājām Ziemeļamerikā, ar Florīdas �Strāva un Apgaisme� darbinie�kiem, �ikāgas valsts �Con Edison�, Iljūstonas �Apgaismes un Strāvas�, Dienvidkalifornijas �Con Edison�, Arizonas Sabiedrisko pakalpojumu un citu apvienību pārstāvjiem.

Konferences dalībnieku vidū bija arī kāds ducis Kalifornijas Strāvas un Apgaismes delegātu, arī Rejs Paulsens; viņ� un Nims sasveicinājās, � kā parasts, bez mazākās sirsnības. D�. Ēriks Hamfrijs vēl gan nebija ieradies, bet vēlāk katrā ziņā ieradīsies.

Tikko at�ķīries no kārtējā sarunu biedra, Nims delegātu pūlī, kas ik ar brīdi auga lielāks un kļuva trok�ņaināks, pamanīja pazīstamu seju. Tā bija California Examiner kores�pondente Nensija Molino. Nimam par lielu pārsteigumu, tā nāca viņam tie�i klāt.

��� Sveiks! � Viņas izturē�anās �ķita draudzīga, un viņa smaidīja, bet Nima atmiņā vēl bija saglabājies pārāk daudz netīksmes, lai atsauktos tādai laipnībai. Vienu viņ� gan neva�rēja noliegt � tā sieviete ir ne�ķīsti pievilcīga; to veicināja izcilnie vaigu kauli un augstprātīgā sejas izteiksme. Ģērbties viņa arī prata ļoti labi; pēc izskata likās, ka viņas tērpi ir dārgi.

Viņ� dzedri atbildēja: � Labrīt.

��� Es preses istabā nupat pievācu jūsu runas eksemplā�ru, � mis Molino sacīja; viņa turēja rokā pilnīgu teksta eksemplāru. � Diezgan neinteresanta bā�ana. Vai esat nolē�mis pateikt vēl ko klāt, kas te nav iespiests?

��� Pat ja būtu tā nolēmis, es neparko nepalīdzētu jums, to iepriek� izklāstīdams.

Atbilde �ķita �urnālisti uzjautrinām, un viņa iesmējās.

��� Tēt, � vidū iejaucās bērna balss, � mēs tad nu iesim aug�ā uz to zāli.

Tas bija Bend�ijs, kas, izlauzies cauri delegātu bie�ņai, bija ceļā uz nelielu galeriju, kur varēja piesēst da�i apmeklē�tāji. Augstāk pie kāpnēm stāvēja Rute un Lea. Abas pamāja viņam, viņ� pamāja pretī.

������ Labi, � viņ� bilda Bend�ijam, � ejiet aug�ā un ieņemiet savas vietas.

Nensija Molino noklausījās sarunā ar neslēptu uzjautri�nājumu. Tad jautāja: � Jūs esat atvedis uz �ejieni līdzi ģimeni?

��� Jā, � Nims asi atteica, piebilzdams: �Mana sieva un bērni kopā ar mani ir apmetu�ies viesnīcā. Ja jūs gadījumā grasāties to izmantot, tad pateik�u jau iepriek�, ka izdevumus es sedzu no savas kabatas.

���� Ak vai, vai, � viņa ķircino�i iesaucās, � cik man ir neganta reputācija!

����� Es sargos no jums, � Nims sacīja, � tie�i tā, kā sargātos no kobras.

Tas Goldmens, Nensija, projām iedama, nodomāja, nu�dien, nav nekāds sūdabrālis.

Viņa nebija ne domājusi, ne vēlējusies nākt uz �o konfe�renci. Ta�u pilsētas ziņu redaktors, pamanījis programmā Goldmena vārdu, bija norīkojis Nensiju �urp, cerēdams, ka Nensija atradīs kādu vāju vietiņu un tādā veidā turpinās to, ko viņ� uzskatīja par publicē�anai interesantu vendetu. Nekā, vecais �es esmu kapteinis� kļūdījās. Viņa atreferēs Goldmena runu precīzi atbilsto�i saturam un, ja tā būs pietiekami vērtīga, to pat atbalstīs. (Iespiestā versija, ko viņa bija izlasī�jusi un kādēļ ari vaicājusi par papildinājumiem, ne�ķita intere�santa.) Turklāt Nensija vēlējās par katru cenu tikt no �ejienes ārā iespējami drīzāk. �ī bija diena, kad norunāta tik�anās ar to meiteni Iveti tai pa�ā bārā, kur viņas bija sarunāju�ās pirms nedēļas. Nensija varēja pagūt laikā tikt uz turieni, jo ma�īnu bija atstājusi viesnīcas pazemes stāvvietā, tomēr laiks bija tikai līdz ar nagiem. Viņa ļoti cerēja, ka tā skuķe ieradīsies un atbildēs uz jautājumiem, kas viņu mulsināja.

Pagaidām dienas kārtībā palika Goldmens. Viņa iegāja konferences zālē un apsēdās pie preses galda.

Jau uzrunādams konferenci, Nims klusībā pilnīgi piekrita tam, ko bija sacījusi tā negantniece Molino: ar tehnisku saturu tik piesātināta runa patiesi no �urnālista aspekta vērtējama kā neinteresanta. Ta�u, kad viņ� sāka iztirzāt daudzās smagās problēmas gan tagad, gan nākotnē, ar kurām jāsaskaras Kalifornijas Strāvas un apgaismes apvienībai, auditorijas ne�dalītā uzmanība liecināja, ka daudzi no dalībniekiem pārdzīvo tās pa�as problēmas, grātības un bailes, ko Nims apkopojis savā runā, kurai devis virsrakstu �Pārslodze�. Viņi tāpat bija noraizēju�ies par vajadzīgā strāvas daudzuma nodro�inājuma savos uzņēmumos. Arī viņi juta, ka draudīgi tuvojas laiks, kad sāks strauji pietrūkt elektrības, ka īstenībā līdz smagam elektrības badam vairs atliku�i tikai da�i gadi. Un tomēr viņu godīgums diendienā tiek ap�aubīts, viņu brīdinājumiem netic, viņu drūmo statistiku apsmej un noniecina.

Ticis sagatavotajai runai gandrīz līdz beigām, Nims izvil�ka no kabatas lapu, kurā vēl vakar bija pierakstījis da�us papildinājumus, ar kuriem gribēja runu pabeigt.

� Vairums no mums, īstenībā dro�i vien mēs visi, � viņ� sacīja, � esam cie�i pārliecināti par diviem svarīgiem aspek�tiem. Viens no tiem skar jautājumus par vidi.

Videi, kurā dzīvojam, vajadzētu būt tīrākai, nekā tā ir. Tālab visi, kas cen�as to panākt, ir pelnīju�i mūsu atbalstu.

Otrs aspekts skar demokrātisko procesu. Es ticu demo�krātijai, vienmēr esmu tai ticējis, tomēr pēdējā laikā kļūstu visai piesardzīgs. Un tas mani aizved atpakaļ pie vides.

Da�i no tiem, kas sevi dēvē par vides aizsargātājiem, ir zaudēju�i saprātīgu pieeju aizsargājamam objektam un pār�vērtu�ies par fanātiķiem. Viņi ir mazākumā. Ta�u, balstoties uz skaļu, sastingu�u, bezkompromisa fanātismu, kam turklāt bie�i vien trūkst vajadzīgās informācijas, viņiem izdodas uz�spiest savu pārliecību un gribu vairākumam.

Tā rīkojoties, �ie cilvēki prostituēju�i demokrātisko pro�cesu, bezatbildīgi, nesaudzīgi to izmantoju�i, noliegdami visu, izņemot pa�u �auri ierobe�otos mērķus. Ko viņi nespēj pie�veikt ar saprātu un argumentiem, to cen�as panākt ar legali�zētu viltu. �ādi cilvēki pat neizliekas, ka pieņem vairākuma noteikumus, jo ir pārliecināti, ka zina labāk nekā vairākums. Līdz ar to viņi atzīst vienīgi tos demokrātijas aspektus, kas var tikt pavērsti viņu labā.

Pēdējie vārdi izraisīja spējus, straujus aplausus. Nims pacēla roku, pieprasīdams klusumu, un turpināja.

��� �ī vides aizsargātāju suga apstrīd visu. Nav nekā, itin nekā, ko mēs, enerģētiķi, varētu piedāvāt, neizraisot viņu svētās dusmas, viņu nosodījumu, viņu dedzīgo un pa�taisno opozīciju.

Ta�u fanātiķi no vides aizsargātāju aprindām nav vien�tuļi, viņiem ir sabiedrotie.

Nims pieklusa, jo pēk�ņi atskārta, ja turpinās izmantot savas piezīmes, tad viss, ko turpmāk sacīs, novedīs tie�i tādās pa�ās nepatik�anās kā pirms pieciem mēne�iem pēc Enerģēti�kas padomes rīkotajām diskusijām par Tjunipu. Tas būtu arī pret D�. Ērika Hamfrija rīkojumu �atturies no asām pretru�nām�. Vienalga, vairāk kā viņu pakārt tie nespēj izdarīt. Un viņ� dragāja tālāk.

��� Sabiedrotie, ko es nule pieminēju, ir aizvien pieaugo��ais funkcionāru daudzums visās padomēs, kas izstrādā notei�kumus; �ie funkcionāri iecelti tikai un vienīgi politisku apsvē�rumu dēļ.

Nims juta, ka auditorijā interese kļūst aizvien dzīvāka.

����� Tiklab �ajā pavalstī, kā arī citur, bija laiki, kad padomes un komitejas, kas regulēja mūsu rūpniecību, skaitā bija nelielas, un varēja paļauties, ka tās visu izspriedīs saprā�tīgi, bezpartejiski un godīgi. Ta�u tagad vairs tā nav. �ādas padomes ne tikai ir tā savairoju�ās, ka dublē un trīskār�o cita citu un sacen�as, kura sev nodibinās spēcīgākas varas bāzes, bet lielākais vairums �o padomju locekļu tiek iecelti atlīdzībai par īpa�iem politiskiem nopelniem. Reti, ja vispār kādreiz, tie amatos nonāk pieredzes un darba prasmes dēļ. Rezultātā �ādi resoru funkcionāri parasti vajadzīgajā jomā neko nejēdz, da�i to pat neslēpj, bet visiem piemīt spēcīgas politiskas ambīcijas, kas noteic viņu rīcību un lēmumus.

Tie�i tas nosaka, kāpēc un kā mūsu ekstrēmistiskie kritiķi un oponenti atrod sabiedrotos. Tāpēc, ka mūsdienās agresīvais, tā sauktais populistiskais uzskats ir tas, kas iekaro presi un pievēr� sev uzmanību. Nosvērtie, līdzsvarotie, ar saprātu izstrādātie lēmumi to nespēj; pilnvarotie un attiecīgo padomju locekļi, par kuriem es runāju, to gau�ām labi zina.

Citiem vārdiem sakot, ir tā: tas, kam vajadzētu būt par sabiedrības intere�u balstu, tiek izkropļots un pavērsts pret sabiedrības interesēm.

Man nav ātru, iedarbīgu zāļu, ko es varētu ieteikt glābi�ņam no �īm divām drausmīgajām problēmām, un, man �ķiet, nevienam no jums arī tādu nav. Labākais, ko mēs spējam darīt, ir ļaut katrā iespējamā gadījumā sabiedrībai apzināt, ka mazākums, melkulīga fanātiķu un pa�labuma meklētāju poli�tiķu alianse, apkaro sabiedrības patiesās, saprātīgās intereses.

Nims nolēma ar to savu runu nobeigt.

Kamēr viņ� gaidīja, kāda būs Ērika Ilamfrija un citu KS&A kolēģu reakcija uz viņa piezīmēm, viņ�, ļoti pārsteigts, redzēja, ka viņu sveic kājās piecēlu�os klausītāju jūsmīgās ovācijas.

�Apsveicam!� � �bija vajadzīga traka drosme to pa�teikt, bet tā ir tīra patiesība� � �jācer, ka tas, ko teicāt, gūs pla�u atbalsi� � �to vajadzētu palaist kā apkārtrakstu� �rūpniecībai nepiecie�ami tādi bezbailīgi strēlnieki kā jūs� � �Kad jums būs apnicis strādāt Kalifornijas Strāvas un Ap�gaismes apvienībā, padodiet mums ziņu�.

Kad delegāti viņu aplenca no visām pusēm, Nims neticē�dams, bezgala pārsteigts, atskārta, ka kļuvis par varoni. Kādas Vidējo rietumu milzu apvienības prezidents sacīja: � Ceru, ka jūsu apvienība prot jūs novērtēt. Jāatgādina Ērikam Hamfrijam, cik lielisks jūs esat.

Nemitīgi spiezdams rokas un saņemdams apsveikumus, Nims lauzās ārā no zāles.

Laimīgo sajūtu aptum�oja vienīgi Reja Paulsena drūmais, naidīgais vaigs. Ta�u izpildviceprezidents, ne vārda nebildis, vienkār�i pagriezās un viens pats izgāja no zāles.

Nims bija jau sasniedzos durvis uz klusāku gaiteni, kad rimta balss ierunājās viņam aiz muguras. � Es ierados tikai tāpēc, ka gribēju dzirdēt tavu runu. Bija vērts.

Nims pagriezās. Pārsteigts viņ� ieraudzīja, ka runātājs ir Volijs Tolbots. Galva Volijam vēl bija daļēji apsaitēta, ejot viņ� balstījās uz spieķiem, tomēr spēja līksmi pasmaidīt.

��� Volij! � Nims atsaucās. � Ir nu gan prieks � tevi redzēt! Nemaz nezināju, ka esi jau ārā no slimnīcas.

��� Jā, tiku laukā pirms pāris nedēļām, bet ne pavisam. Vēl priek�ā lieli lāpī�anas darbi. Vai varam aprunāties?

��� Protams. Pameklēsim kādu mierīgāku vietu. � Nims bija gribējis sameklēt Ruti un bērnus, bet gan jau vēlāk sastaps tos apartamentā.

Viņi nobrauca ar liftu lejā vestibilā. Netālu no kāpnēm kaktā bija divi brīvi krēsli, un viņi abi ar Voliju devās turp. Volijs ar spieķiem klumburoja diezgan neveikli, tomēr pats tika galā.

��� Lūdzu, uzmanieties! � Viņiem garām pabrauca glītā zilpelēkā virsvalkā tērpies puisis, manevrēdams divri�u vago�neti, uz kuras atradās trīs sarkani ugunsdzēsības aparāti. � Tas būs tikai mirklis, kungi. Man viens jānoliek �eit. � Jaunais vīrietis atbīdīja vienu no abiem krēsliem, uz kuriem viņi bija gribēju�i apmesties, novietoja kaktā ugunsdzēsības aparātu, tad atlika krēslu atpakaļ vietā. Viņ� uzsmaidīja Nimam. � Tas viss, ser. Piedodiet, ka nācās jās patraucēt.

��� Jās netraucējāt. � Nims atcerējās, ka �o cilvēku viņ� bija redzējis no rīta pie pikapa stāres, kam policija izbrīvēja ceļu s&gt demonstrācijas laikā.

Nimam gan likās, ka novietot ugunsdzēsības aparātu aiz krēsliem bija diezgan ērmota mode. Ta�u tā nebija viņa darī�ana, gan jau strādnieks zināja, ko dara. Virsvalkam uz pleciem bija uz�uvums: �Ugunsdzēsības pakalpojumi, Inc.�.

Nims un Volijs apsēdās.

�� Vai ievēroji, kādas tam puisim rokas? � Volijs jautāja.

�� Jā. � Nims tie�ām bija ievērojis, ka jaunajam vīrietim rokas noklātas tum�iem plankumiem, dro�i vion no neuzma�nīgas apie�anās ar ķimikālijām.

�� Ar ādas transplantāciju viņ� to viegli varētu izlabot. � Volijs atkal pasmaidīja, ta�u �oreiz paskumji. � Es tagad �ādos jautājumos bū�u īsts eksperts.

��� Nedomā par citiem, � Nims sacīja, � pastāsti man par sevi.

�� Kā jau tev pirmāk teicu � ādas transplantācijas prasīs daudz laika. Pa mazam ielāpiņam vien, tā tas tiek darīts.

Nims līdzjātīgi palocīja galvu. � Jā, zinu.

���� Bet man ir arī labas vēstis. Gribas tev tās pastāstīt. Man būs jauns grēkarīks.

��� Kas tev būs?

��� Tu dzirdēji pilnīgi pareizi. Tu tak atceries, ka vecais nodega līdz pamatiem?

��� Zināms, atceros. � Nemū�am Nims neaizmirsīs ārsta vārdus pēc nelaimes gadījuma, kurā bija apdedzis Volijs. �� strāva pārskrējusi ķermeņa virsmai un tad tālāk aizplūdusi pa metāla torni., caur viņa failu� Tas iznīcināts. Sadedzis. Pilnīgi��

��� Bet seksuālā sajūta man saglabājusies, � Volijs sacīja.

��� Un to var izlietot kā bāzi. Tāpēc mani pagāju�ajā nedēļā aizsūtīja uz Hjūstonu. Tur ir viens ārsts, vārdā Brendijs Skots, visas �īs gudrības pamatlicējs. Viņ� man uztaisīs jaunu failu un sola, ka tas darbo�oties.

��� Volij, � Nims brīnīdamies teica, � esmu ļoti priecīgs par tevi, bet kā, vellos, tādu numuru var dabūt gatavu?

�� Daļēji tās būs ādas transplantācija, daļēji faila protēze. Tā sastāv no maza sūknī�a, da�ām caurulītēm un mazītiņas tilpnītes. Tas viss tiek savienots un ķirurģiski transplantēts ķermenī. Visa tā bū�ana ir no silikongumijas, no tā pa�a materiāla, ko lieto elektroniskajiem sirds stimulatoriem. Tas tie�ām aizstāj to, ko sākotnēji mums devusi daba.

�� Un tas patiesi darbojas? � Nims ziņkārīgi apvaicājās.

��� Un kā vēl darbojas! �Volijs uzdzirkstīja īstā sajūsmā.

����� Es to redzēju pats savām acīm. Turklāt uzzināju, ka simtiem cilvēku pēc tādas operācijas jūtas pilnīgi apmierināti. Un es tev pateik�u vēl kaut ko, Nim.

��� Ko tad?

��� �itādas protēzes netaisa tādiem vien kā es, tādiem, kas cietu�i nelaimes gadījumos. Tās domātas citādiem � parasti vecīgiem vīriem, kas izpūtu�i visu tvaiku un vairs nevar ar sievi�ķi neko iesākt. Tiem �itā lietiņa atver dzīves vārtus no jauna. Kā ar tevi, Nim? Tev nav vajadzīga palīdzība?

��� �āda veida � ne. Pagaidām, paldies Dievam, vēl ne.

���� Bet tāda diena var pienākt. Padomā un neaizmirsti! Vairs nekādas seksuālas impotences! Tu vari aiziet kapā ar erekciju.

��� Diezin ko es tur ar to iesāktu, � Nims nosmējās.

�� Are, kur Mērija! � Volijs iesaucās. �Viņa atbraukusi man pakaļ. Ma�īnu es vēl nevaru vadīt.

Nims redzēja pāri vestibilam nākam Volija sievu Mēriju. Viņai blakus Nims, juzdamies mazliet neveikli, pamanīja Ardaitu Tolboti. Ardaitu viņ� nebija redzējis, nedz arī par to ko dzirdējis kop� tās reizes, kad viņi bija tiku�ies slimnīcā un Ardaita histēriski vainojusi savu un Nima �grēku� Volija nelaimē. Interesanti, Nims ieprātojās, vai viņas reliģiskā aiz�rautība nu ir maķenīt mērenāka.

Abu sievie�u sejās varēja redzēt pārdzīvoto. Galu galā bija pagāju�i tikai septiņi mēne�i kop� Valtera Tolbota traģis�kās bojāejas eksplozijā La Mission spēkstacijā, un tikai da�as nedēļas vēlāk notika nelaime ar Voliju. Mērija, kas bija alla� bijusi slaida, kop� Nims viņu pazina, tagad krietni pieņēmu�sies svarā; tur, protams, vainīgi sirdsēsti un rūpes. Pazudusi arī viņas puiciskā draiskulība, un tas viss viņu padarīja izskatā vecāku. Nims klusībā cerēja, ka piepildīsies viss, kā Volijs stāstīja. Tad būs līdzēts viņiem abiem.

Ardaita tagad izskatījās mazliet labāk nekā pēdējoreiz tiekoties, ta�u tikai mazliet. Viņa vairs nebija salīdzināma ar pievilcīgo, eleganto, sportisko parādību īsi pirms Valtera nāves � tagad viņa bija parasta vecīga sieviete. Bet viņa uzsmaidīja Nimam un sasveicinājās tik sirsnīgi, ka viņ� jutās atvieglots.

Viņi patērzēja. Nims vēlreiz izteica prieku, ka Volijs ir atkal uz kājām. Mērija pastāstīja, ka ienākot dzirdējusi runā�jam par Nima uzstā�anos, un apsveica viņu. Ardaita savukārt pieminēja, ka atradusi vēl da�us Valtera atstātus aktu vākus un vēloties tos nodot KS&A glabā�anā. Nims piedāvājās aizbraukt un vākus paņemt, ja viņa tā vēloties.

���� Tas nemaz nav vajadzīgs, � Ardaita a�i attrauca. � Es tev tos aizsūtī�u. Nav vairs tik daudz, cik bija pirmo�reiz �

Viņa aprāvās: � Nim, kas tev notika?

Nims iztrūcies, pavērtu muti, blenza uz viņu.

Pirmoreiz� Valtera Tolbota piezīmes�

��� Nim, � Ardaita atkārtoja, � vai kas noticis?

Mērija un Volijs ari ziņkārīgi viņu vēroja.

���� Nē, � viņ� ar mokām izteica. � Es tikai kaut ko svarīgu atcerējos.

Nu viņ� zināja. Nu zināja to pazudu�o informācijas drusku, kas viņu grauza, kas nelikās mierā, bet arī nedevās rokā kop� tās dienas, kad viņi visi �etri � Ēriks Hamfrijs, Harijs Londons, tiesnesis Jeils un viņ� bija sēdēju�i priek�sē�a darba kabinetā. Tas bija meklējams Valtera Tolbota kartona kastēs, ko Ardaita drīz pēc vīra nāves bija atdevusi Nimam. Toreiz Nims visai pavir�i bija saturu pārskatījis; tagad tās atradās apvienībā.

���� Man liekas, ka mums nu laiks iet, � Volijs sacīja. � Bija gau�ām jauki ar tevi tikties, Nim.

��� Man tāpat, � Nims atteica. � Un lai tev labi veicas visās lietās, Volij!

Kad trijotne bija aizgājusi, Nims brīdi stāvēja, kā zemē ieaudzis. Tagad viņ� zināja, kas tajos vākos glabājas. Zināja arī, kas jādara. Ta�u vispirms tomēr jāpārbauda, vai atmiņa neviļ.

Nākamajās trijās dienās. Tūliņ pēc konferences.

2.

Ātrāk, ātrāk, ātrāk! Bet vai tad kādreiz tas iespējams, Nensija Molino sodījās, palaizdama savu mersedesu stipri pāri atļautajam ātrumam, cenzdamās izlocīties satiksmes plūsmā, visu laiku vērīgi sekodama aizmugures spogulī, vai tuvumā nav redzams kāds draudīgs policists.

Mū�īgā trenk�anās un laika trūkums nelaidās vaļā ne�vienu pa�u dienu.

Steig�us viņa bija pa telefonu nodiktējusi savu rakstu par Goldmenu avīzes pēcpusdienas izdevumam un tagad jau desmit minūtes kavēja tik�anos ar Iveti. Nensija cerēja, ka meitene būs pietiekami saprātīga, lai pagaidītu.

�opēcpusdien vēl �ādi tādi darbi jāpabeidz redakcijā. Ak tā, un kaut kad jāizbrīvē brītiņ�, lai tiktu uz banku, jo vajadzēja naudu. Pulksten �etros jābūt pie zobārsta. Un pa�ās beigās � �ovakar viņa apsolījusies būt divās viesībās � vie�nās �ieskriet� uz brītiņu, bet tās otras dro�i vien aizvilksies tālu pāri pusnaktij.

Nensijai patika strauj� temps � gan dzīvei, gan spēlēm, ta�u gadījās dienas � piemēram, �odien �, kad notikumi sagūzmējās pārāk biezi.

Braukdama Nensija atcerējās savu aprakstu par Goldmena runu un pasmaidīja. Viņ� dro�i vien jutīsies pārsteigts, jo reportā�a bija tie�a un ne mazākajā mērā nebija tendencioza.

Vairāki simti Amerikas enerģētikas rūpniecības vadī�tāju �odien, kājās piecēlu�ies, sarīkoja ovācijas Kalifornijas Strāvas un Apgaismes apvienības viceprezidentam Nimrodam Goldmenam, kas deklarēja, ka valdo�ās poli�tiskās institūcijas ļaunprātīgi izmanto sabiedrības uzticību un �nekautrēdamās sacen�as savā starpā katra savas varas bāzes nostiprinā�anā�.

Viņ� teica runu Nacionālā Enerģētikas institāta kon�ferencē, kas patlaban notiek māsu pilsētā.

Pirms tam Goldmens kritizēja da�us vides aizsargā�tājus, kuri, kā viņ� sacīja, stājas pretī jebkam. �Nav nekā, absolūti nekā, ko mēs, enerģētikas ra�otāji, drīkstētu ierosināt��

Un tā tālāk, un tā joprojām.

Nensija bija citējusi arī da�us viņa izteikumus � par elektrības badu, kas gaidāms, tātad �ja Goldmenam �oreiz par kaut ko bās jāko� pirkstos, tad tikai par to, ko pats sacījis, nevis par atreferējumu.

Jēziņ! Kā tie gliemezīgie stulbeņi, kam pieder ma�īnas, tiku�i pie vadītāja tiesībām? Viņa bija otrā, kas varētu braukt, iedegoties zaļajai gaismai, bet priek�ējā ma�īna nekustēja no vietas. Vai tas tips aizmidzis, vai? Viņa nepacietīgi piespieda signāltauri. Ķēpas! Jau iedegās dzeltenā, tad sarkanā gaisma. Ta�u braucēju nebija, viņa riskēja un �ķērsoja krustojumu.

Vēl pēc pāris minūtēm viņa jau varēja saredzēt no�ēloja�mo kroģeli, kur bija iegriezusies viņnedēļ. Cik jau nokavēts? Tikusi līdz bāram, Nensija paskatījās rokaspulkstenī. Astoņ�padsmit minūtes. Un � vai tad citādi maz varēja būt! � Nevienas brīvas vietiņas �odien, kur piestāt. Tādu vietu viņa atrada divus kvartālus tālāk un steig�us devās atpakaļ.

Bārā valdīja tāda pati tumsība un pelējuma smaka kā pirmoreiz. Kad Nensija apstājās, ļaudama acīm pierast pie tumsas, viņai likās, ka �eit itin nekas nav mainījies aizvadīta�jās septiņās dienās, pat apmeklētāji tie pa�i.

Nensija redzēja, ka Ivete gaidījusi. Nolikusi sev priek�ā alus glāzi, tā sēdēja pie tā pa�a galdiņa kaktā, kur viņas bija sēdēju�as pirmoreiz. Nensijai tuvojoties, viņa pacēla galvu, tomēr neizrādīja nekdu interesi, nedz ari deva kādu zīmi, ka pazīst pienācēju.

�� Sveika! � Nensija sveicināja. � Atvainojos par noka�vē�anos.

Ivete viegli paraustīja plecus, ta�u neko neteica.

Nensija piesauca klāt viesmīli. � Vēl vienu alu. � Viņa gaidīja, līdz to atnesīs, un pa to laiku slepus vēroja meiteni, kas vēl joprojām nebilda ne vārda. Viņa izskatījās vēl no�ēlo�jamāka nekā pirms nedēļas � seja plankumaina, mati sajuku��i. Mugurā tās pa�as drēbes, bet tā savalkātas un sagumzītas, it kā viņa nebūtu vai mēnesi tās novilkusi ne dienu, ne nakti. Labajā rokā bija tas pats improvizētais cimds, ko Nensija bija ievērojusi jau viņreiz un kas dro�i vien slēpa kādu kroplumu.

Nensija iedzēra malku alus, tas gar�oja labi, un tūdaļ ķērās pie lietas. � Jūs sacījāt, ka �odien pastāstī�ot man, kas notiek tanī Krokerielas mājā un ko tur dara Deivijs Bērdsongs.

Ivete pacēla galvu. � Nē, es neesmu to solījusi. Jūs vienīgi cerējāt, ka es to darī�u.

���� Labi, lai paliek tā. Es vēl joprojām ceru. Kālab tu negribi man pastāstīt, kas īsti tevi biedē, no kā tev bail.

�� Man vairs nav bail. � To meitene pateica neskanīgā, vienmuļā balsī, arī sejā nebija nekādas izteiksmes.

Nensija nodomāja, ka nekur tālāk netiks un ka varbūt brauciens uz �ejieni bijusi nevajadzīga laika iz�ķie�ana. Viņa nolēma pamēģināt vēlreiz un jautāja: � Kas tad �ajā nedēļā noticis tāds, ka nu ir citādi?

Ivete neatbildēja. Ta�u likās, ka viņa domā un savā prātā kaut ko apsver. Tā kavēdamās, viņa instinktīvi, neapzināda�mās, ko dara, sāka ar kreiso roku berzēt labo. Sākumā caur cimdu, ta�u tad cimdu novilka.

Nensija �ausmās vērās uz to, ko ieraudzīja.

Plaukstas vietā bija kaut kāds sarkanbalts stumbenis vienās rētās. Divu pirkstu vietā rēgojās vienīgi neaizdziju�as paliekas. Arī atliku�ie trīs pirksti bija smagi bojāti. Viens kaut kā groteski saliekts ar apkaltu�u dzeltenīgu kaula �ķēpelīti galā.

Nensijai sametās nelabi. Viņa jautāja: � Ak Dievs, kas noticis ar tavu roku?

Ivete palūkojās uz roku, tikai tagad pamanīdama, ko izdarījusi, un a�i noslēpa roku.

��� Kas noticis? � Nensija neatlaidās.

��� Tas � Tas bija negadījums.

��� Bet kas atstājis roku tādā stāvoklī? Vai tie�ām ārsts?

��� Es neesmu bijusi pie ārsta, � Ivete atteica. Viņa norīstījās, apspiezdama asaras. � Viņi nebūtu man ļāvu�i.

��� Kas nebūtu? � Nensija sāka dusmoties. � Bērdsongs?

Meitene palocīja galvu. � Un arī Georgoss.

��� Kas, ellē, ir Georgoss? Un kāpēc viņi tevi neaizveda pie ārsta? � Nensija pastiepa roku pāri galdiņam un satvēra Ivetes veselo roku. � Meiten, ļauj, lai es tev palīdzu! Es to varu. Un varbūt mums pat izdosies kaut ko darīt rokas labā. Vēl nav par vēlu.

Meitene papurināja galvu. Tikko pamodu�ās jūtas sejā bija apdzisu�as, un viņa izskatījās atkal kā sākumā � bez izteiksmes, trula, nejūtīga.

��� Nu pasaki jel man, � Nensija lūdzās, � pastāsti, ko tas viss nozīmē!

Ivete izdvesa skaņu, kas varbūt bija nopūta, varbūt arī ne. Tad viņa spēji noliecās lejup, pastiepa roku un pacēla klēpī apbru�ātu brūnu somu. Atvērusi to, viņa izņēma divas kasetes, ko nolika uz galda un paslidināja uz Nensijas pusi.

�� Tur viss ir iek�ā, � viņa sacīja. Tad vienā paņēmienā izdzēra atliku�o alu un piecēlās, lai ietu projām.

�� Hei! � Nensija uzsauca. � Neej vēl projām! Mēs ta�u tikko sākām runāt. Paklau, kālab tu negribi man pastāstīt, kas ir tajās kasetēs. Mēs ta�u varam par visu izrunāties.

�� Tur viss ir iek�ā, � meitene atkārtoja.

��� Jā, bet� � Tad Nensija pamanīja, ka runā pati ar sevi. Pēc mirkļa kroga durvis atvērās, vēriena tiesu iespīdināja saules gaismu, un Ivete bija aizgājusi.

Likās, ka, steidzoties viņai pakaļ, nekas nebūs panākams.

Nensija ziņkārīgi aplūkoja kasetes, izgrozīja tās rokās un konstatēja, ka tās ir no lētajām, ko pārdod laikam par dolāru gabalā. Nevienai kasetei nebija etiķetes; vienīgi ar zīmuli uzvilkti cipari 1, 2, 3,4 attiecīgi katrā pusē. Labi, �ovakar viņa tās noklausīsies, kad tiks mājās, un cerēja, ka varbūt tomēr tur būs kaut kas cik necik vērtīgs. Viņa jutās apkrāpta un vīlusies, ka nav saņēmusi konkrētu informāciju, kamēr Ivete vēl bija �eit.

Nensija izdzēra alu, samaksāja tēriņu un aizgāja. Pus�stundu vēlāk viņa jau bija redakcijā un iegrimusi citā darbā.

3.

Kad Ivete sacīja Nensijai Molino: �Man vairs nav bail�, viņa bija runājusi patiesību. Vakar Ivete bija kaut ko izlēmusi, kas viņu atsvabināja no raizē�anās par pa�reizējiem notiku�miem, atbrīvoja no visām �aubām, bailēm un sāpēm, atpestīja no tām pārvarīgajām baismām, kādās bija nodzīvojusi mēne��iem ilgi � no baismām par apcietinā�anu un mū�a ieslodzī�jumu.

Vakardienas lēmums vienkār�i bija tāds: tiklīdz būs node�vusi kasetes tai spriganajai tum�ādainajai sievietei, kas strādā avīzē un zinās, ko ar tām iesākt, Ivete padarīs sev galu. Aiziedama �orīt no Krokerielas mājas � pēdējoreiz, viņa aizgāja ar domu, ka ir jādara tā, kā nolemts.

Un nu viņa bija atdevusi kasetes ar ieraksta lentēm, ko tika vāku�i kopā drusku pa drusciņai, rūpīgi un pacietīgi, ar lentēm, kas atmaskoja Georgosu un Deiviju Bērdsongu, at�klāja, ko tie jau izdarīju�i un ko vēl plāno darīt � scenāriju �āsnakts grautiņam un slepkavībai � pareizāk sakot, rīta agrumā pulksten trijos � Kristofora Kolumba viesnīcā. Georgoss nedomāja, ka viņai tas zināms, bet viņa to zināja jau visu laiku.

Iedama projām no bāra, apzinādamās, ka tagad tas izdarīts, Ivete izjuta mieru.

Beidzot mieru.

Ilgi viņa bija nodzīvojusi bez miera. Protams, miera nebija, dzīvojot kopā ar Georgosu, kaut gan sākumā satrau�kums, ka ir Georgosa sieviete, viņa pamācīgā valoda un dzīvo�ana līdzi tiem svarīgajiem darbiem, ko viņ� darīja, lika visam pārējam kļūt par galīgu niecību, bez jebkādas nozīmes. Tikai vēlāk, daudz vēlāk, kad bija jau par vēlu pa�as glābi�ņam, viņai sāka likties, vai tikai Georgoss nav slims, vai tikai mācības koled�ā, visa lielā gudrība, nav viņu padarīju�as� pag, kā bija tas vārds� perversu.

Tagad viņa nopietni ticēja, ka tā būs bijis, ticēja, ka Georgoss ir nevesels, varbūt pat traks.

Un tomēr, Ivete pati sev atgādināja, viņai vēl joprojām Georgoss rūp; pat tagad, kad viņa izdarījusi to, ko uzskatīja par nepiecie�amu. Un lai ar Georgosu notiktu kas notikdams, viņa cerēja, ka tam briesmīgi pāri netiks darīts, ka tam pārāk nebūs jācie�, kaut gan zināja, ka būs ir viens, ir otrs, kad tum�ādainā sieviete būs noklausījusies lentes un pateiks, kam nu pati izlems � dro�i vien policijai �, kas tanīs lentēs ierakstīts.

Ar Bērdsongu lai notiek kas notikdams, par Bērdsongu viņa nedeva ne grasi. Bērdsongs viņai nepatika, nekad nebija paticis. Viņ� bija nejauks, cietsirdīgs, nekad nebija izrādījis kaut vismazāko laipnību; Georgoss gan prata būt arī laipns, kaut bija revolucionārs, kam tas nemaz neklājas. Bērdsongs viņas pēc varēja dabūt galu kaut �ovakar vai pat pūt cietumā līdz mū�a beigām, viņai �ēl nebūtu; īstenībā viņa pat cerēja, ka viens vai otrs notiks. Bērdsongu Ivete vainoja daudzās no nejaukajām ķildām, kas viņai bija izcēlu�ās ar Georgosu. Arī plāns par Kristofora Kolumba viesnīcu bija Bērdsonga izdo�ma; par to arī teikts lentēs.

Tad viņa atskārta, ka nekad neuzzinās, kas notiks ar Bērdsongu vai Georgosu, jo tad jau būs mirusi.

Ak Dievs � viņai tikai divdesmit divi gadi! Dzīve tikko sākusies, un viņai negribējās mirt. Bet visu atliku�o mū�u pavadīt cietumā arī ne. Pat nāve ir labāka par to.

Ivete gāja tālāk. Viņa zināja, kurp iet, pēc pusstundas viņa būs galā. Arī tas bija kaut kas vakar izlemts.

Pirms nepilniem �etriem mēne�iem � nedēļu pēc tā vakara pakalnā pie Milfīldas, kur Georgoss nogalināja abus apsargus �, viņa saprata, cik dziļā postā iekūlusies. Viņa bija tikpat vainīga kā Georgoss.

Sākumā viņa Georgosam neticēja, kad tas viņai to at�klāja. Viņa nodomāja, ka Georgoss tikai grib iebiedēt, kad, atgrie�oties mājās no Milfīldas, brīdināja: �Tu �inī bū�anā esi iejaukta tikpat pamatīgi kā es. Tu biji klāt, tu piedalījies, un tu tos cūkcepures nobeidzi tikpat kā tad, ja būtu pa�rocīgi darbo�jusies ar nazi un �aujamo. Tātad� kas notiks ar mani, tas pats notiks ar tevi.�

Da�as dienas pēc tam viņa izlasīja avīzē par trim tī�ā slepkavībā apsūdzētiem vīrie�iem. Visi trīs bija ielauzu�ies kādā ēkā, un barvedis bija no�āvis naktssargu. Kaut arī abiem pārējiem vispār nebija iero�a un slepkavībā tie aktīvi nebija piedalīju�ies, tomēr visus atzina par vainīgiem un tiem piesprieda mū�a ieslodzījumu bez tiesībām uz ap�ēlo�anu. Tad Ivete saprata, ka Georgoss runājis patiesību, un kop� tā mirkļa izmisums kļuva nepanesams.

Tas auga augumā arī tāpēc, ka viņa saprata: atpakaļceļa nav, nekur viņa nevarēja aizbēgt no tā, par ko bija kļuvusi. Un tie�i to pieņemt bija visgrūtāk, kaut arī viņa zināja, ka alternatīvas nav.

Da�u nakti, gulēdama blakus Georgosam drausmīgajā Krokerielas mājā, viņa bija izlantazējusies, ka varētu doties atpakaļ uz fermu Kanzasā, kur bija piedzimusi un pavadījusi bērnību. Salīdzinot ar dzīvi �eit un tagad, tās dienas likās gai�as un bezrūpīgas.

Tās, protams, bija bezjēdzīgas blēņas.

Bērnība nozīmēja lauku mājas ar divdesmit akru akme�ņainas zemes, ko apstrādājot, Ivetes tēvs, īgns, ērcīgs, ka�ķīgs zemnieks, ar mokām sagrabināja maizes tiesu se�u cilvēku ģimenei, nemaz nerunājot par ķīlu procentiem. Tanīs mājās nebija ne siltuma, ne mīlestības. No vecākiem bērni iemācījās sacensties me�onīgos strīdos un kautiņos. Ivetes māte, kas to vien zināja, kā mū�dien gausties, neslēpa pastarītei Ivetei, ka tā nekad nav bijusi gribēta vai gaidīta un būtu bijis daudz lietderīgāk izdarīt abortu.

Sekodama divu vecāko brāļu un māsas priek�zīmei, Ivete pameta mājas, tiklīdz tas kaut kā kļuva iespējams, un nekad vairs turp neatgriezās. Viņa arī nezināja, kur vecāki atrodas tagad, vai maz vairs ir dzīvi, un pati sev iestāstīja, ka tas viņu arī neinteresē Bet tagad viņa tomēr sāka prātot, diezin vai vecāki, brāļi un māsa kādreiz uzzinās par viņas nāvi un vai tā viņiem jelko nozīmēs.

Protams, Ivete domāja, visvieglāk būtu apgalvot, ka grūtā bērnība vainīga pie tā, kas ar viņu notika vēlāk, bet tas nebūtu ne patiesi, ne godīgi. Ieradusies Rietumos, viņa, kaut arī ar ļoti trūcīgu izglītību, bija dabūjusi pārdevējas darbu bērnu drēbju veikalā. Tas viņai patika. Bija jauki izvēlēties drēbes sīkaļām, un tanī laikā viņa cerēja, ka arī pa�ai kādreiz būs bērni un ka viņa ar tiem neapiesies tā, kā vecāku mājā bija apgāju�ies ar viņu.

Tas, ka viņa nokļuva uz ielas un vēlāk sagāja kopā ar Georgosu, atgadījās tā, ka meitene, ar kuru viņa kopā strādā�ja, sāka viņu vest līdzi uz kreisi noskaņotiem politiskiem mītiņiem. Soli pa solim, līdz vēlāk viņa iepazinās ar Georgosu un� Ak Dievs, kādēļ gan to visu vēlreiz atsaukt atmiņā!

Ivete ļoti labi zināja, ka nekāda gai�ā galva viņai nav. Mācī�anās alla� vedās grūti, un ciema skolā, kur viņa sagāja līdz se�padsmit gadiem, skolotāji neslēpa, ka uzskata viņu par stulbu. Dro�i vien tāpēc Ivetei tad, kad Georgoss viņu pārlie�cināja pamest darbu un pāriet kopā ar viņu un pārējiem Brīvības draugiem pagrīdē, sākumā nebija nekādas īstas apjē�gas par to, kur viņa iekuļas. Sākumā tas izklausījās pēc jautra piedzīvojuma, bet vēlāk izrādījās, ka tā bijusi viņas mū�a briesmīgākā kļūda.

Tikai pamazām un pakāpeniski Ivete sāka atskārst, ka viņa, tāpat kā Georgoss, Veids, Jūts un Fēlikss, ir vajāta noziedzniece. Kad viņa beidzot to apjēdza pilnā mērā, viņu pārņēma �ausmas. Kāds liktenis viņu gaida, ja tiks notverta? Ivete atcerējās Petiju Hērstu un visu, ko Petija dabūja izciest, turklāt, Dievs �ēlīgais, Petija ta�u bija upuris. Cik daudz ļaunāk klātos viņai pa�ai, kas nebija upuris?

Iveti nemitīgi mocīja drausmīgas bailes, ka viņa izdarījusi noziegumus, bailes, kas pletās un auga kā vēzis, līdz pārņēma viņu savā varā augām naktīm un dienām.

Pēdējā laikā viņa pamanīja, ka Georgoss viņai vairs neuzticas.

Viņa notvēra brī�us, kad tas uzlūkoja viņu ērmotiem skatieniem. Viņ� runāja daudz mazāk nekā agrāk. Kļuva milzīgi noslēpumains par jauno darbu, kam patlaban node�vās. Ivete juta, ka neatkarīgi no visa pārējā viņa ilgi vairs nebūs arī Georgosa sieviete.

Ap to laiku Ivete, pati nezinādama, kādēļ, sāka slepus noklausīties un ierakstīt lentē sarunas. Tas nebija grūti. Ierīce bija pieejama, un Georgoss viņai bija iemācījis ar to apieties. Izmantodama apslēptu mikrofonu, bet ieskaņotāju turēdama otrā istabā, viņa ierakstīja lentē Georgosa un Bērdsonga sarunas. Tādā veidā, vēlāk noklausīdamās ierakstus, viņa uzzināja par bumbām ugunsdzēsības aparātos Kristofora Kolumba viesnīcā.

Tie�i Georgosa un Bērdsonga sarunas bija kasetēs, ko Ivete nodeva tum�ādainajai sievietei. Ta�u tur bija arī pa�as Ivetes stāstījums par visu no sākta gala.

Kālab viņa to izdarīja?

To viņa nezināja pat tagad. Neba sirdsapziņas mierinā�a�nai, nav ko sevi muļķot, to iestāstot. Neba arī to cilvēku dēļ, kas ir viesnīcā; Ivete bija pārāk atsve�inājusies, pārāk tālu aizgājusi, lai par tādām lietām domātu. Varbūt, lai glābtu Georgosu, lai atpestītu viņa dvēseli (ja viņam tāda ir; ja kādam no �iem tāda ir) no tās drausmīgās vainas, ko viņ� grasījās uzņemties.

Ivetes prāts apgura. Tas alla� nogura, ja viņa sāka par ilgu un par daudz domāt.

Un tomēr viņai negribējās mirt!

Bet viņa zināja, ka jāmirst.

Ivete paraudzījās visapkārt. Viņa bija gājusi uz priek�u vien, nevērodama, kur atrodas, un tagad konstatēja, ka gājusi ātrā gaitā un nonākusi tālāk, nekā bija domājusi. Ceļamērķis, ko varēja jau saredzēt, atradās vairs tikai mazu gabaliņu uz priek�u.

Tas bija neliels, ar zāli apaudzis pauguriņ� � pastaigu vieta. Neoficiāli tas bija iedēvēts par Vientuļo pakalnu, kas atbilda īstenībai, jo te tie�ām reti kāds atmaldījās; tāpēc Ivete �o vietu bija izraudzņusies. Pēdējie divsimt jardi viņpus pēdē�jām ielām un mājām veda stāvu aug�up pa �auru taku, un viņa tos mēroja nesteigdamās. Paugura virsotne, ko viņa baidījās sasniegt, pienāca pārlieku drīz.

Rīta pusē diena bija bijusi dzidra un skaidra; tagad debesis nomāku�ās, ap paugura kailo virsotnīti dzalkstīja salts vēj�. Ivete nodrebinājās. Tālumā aiz pilsētas pelēks un drūms vīdēja okeāns.

Ivete apsēdās zālē un pa otram lāgam atvēra rokassomu. Pirmoreiz viņa bija to darījusi bārā, lai izņemtu kasetes.

Tagad viņa no smagās somas izcēla ierīci, ko pirms da�ām dienām bija pievāku�i Georgosa darbnīcā un līdz �im rītam glabājusi paslēptu. Tā bija bangelora torpēda -vienkār��a, bet nāvējo�a: stobriņā iepildīts dinamīts. Stobriņ� abos galos aizlipināts, ta�u vienā galā atstāts mazs caurumiņ�, virs kura uzbāzt spridzekļa uzmavu. To Ivete pati bija piemeistarojusi, kā Georgoss iemācījis, pievienodama īsu degli, kas tagad iesniedzās stobrā. Tas bija piecu sekun�u deglis. Pietie�kami gar�.

Vēlreiz pa�amdījusies pa somu, viņa izvilka nelielas �ķiltaviņas. Darbojoties ar tām, rokas drebēja.

Vējā uguni uz�ķilt nebija viegli. Viņa nolika spridzekli zemē un ar plaukstu aizsargāja pret vēju. Uguntiņa paplīvojusi tomēr iedegās.

Nu viņa stobrabumbu pacēla, gan ar grūtībām jo rokas drebēja aizvien stiprāk. Beidzot tomēr izdevās degļa galu pietiekami pietuvināt �ķiltavai. Degaukla aizdegās uzreiz. Ar vienu ātru kustību Ivete nosvieda �ķiltavas un piespieda bumbu pie krūtīm. Acis aizvērusi, viņa cerēja, ka nekas nenotiks�

Nacionālā Enerģētikas institūta lielā saieta otrā diena slīdēja uz galu.

Visi dienas pasākumi bija beigu�ies. Kristofora Kolumba viesnīcas konferen�u zāles bija tuk�as. Vairums delegātu, kas bija ieradu�ies kopā ar sievām vai nedaudzie ar visu ģimeni, devu�ies uz savām istabām vai apartamentiem. Da�i izturīgā�kie vēl saviesīgi turējās kopā. Daudzi jau bija aizgāju�i gulēt.

Da�i jaunākie delegāti vai vecāka gadagājuma dzīrotāji vēl klaiņoja pa pilsētu � pa bāriem, restorāniem, diskotēkām vai striptīza izrādēm. Ta�u pamazām arī tie sāka atgriezties, un, kad pulksten divos izpriecu vietas slēgs, tad pārnāks arī pa�i vēlīnie.

�� Arlabunakti, cāļi. � Nims nomutēja Leu un Bend�iju, tad nodzēsa gaismu bērnu guļamistabā.

Lea, gandrīz aizmigusi, nomurmināja kaut ko neskaidru, Bend�ijs, kaut arī bija jau pusnakts, turējās mundrāks un noteica: � Tēt, tāda dzīvo�ana viesnīcā gan ir ko vērts.

��� Pēc kāda laiciņa sanāk par dārgu, � Nims atgādināja. � It īpa�i, ja kādam, kam vārdā Bend�amins Goldmens, labpatīk pasūtīt maltītes istabā un parakstīt �ekus par apkal�po�anu.

Bend�ijs priecīgi nogruģināja. � Tas man patīk gan.

Nims bija atļāvis Bend�ijam parakstīt �eku par brokastīm un tāpat arī vakarā, kad Bend�ijam un Leai uznesa vakariņas aug�ā, bet Nims un Rute lejā piedalījās pieņem�anā. Vēlāk visa ģimene vēl aizgāja noskatīties filmu un tagad pēdīgi bija atgriezu�ies.

Rute, kas dzīvojamā istabā bija pa atvērtajām durvīm dzirdējusi sarunu guļamistabā, smaidīja, kad Nims atgriezās.

���� Man laikam būtu vajadzējis par to ieminēties jau agrāk, � viņa sacīja, � bet tu jau arī pats zini, ka bērni tevi dievina.

��� Vai tad visi to nedara?

��� Nu� � Rute domīgi noteica. � Saki, ko gribi, da�i izņēmumi tomēr būs. Piemēram, Rejs Paulsens.

Nims skaļi iesmējās. � Ja tu zinātu! Tev būtu vajadzējis redzēt Reja ģīmi, kad viņ� atgriezās konferencē kopā ar Ēriku Hamfriju, cerēdams, ka priek�sēdis man vilks ādu pār acīm par izrunā�anos no rīta, bet Ēriks izturējās pavisam pretēji.

��� Ko tad �is sacīja?

��� Kaut ko, ka esot saņēmis tik daudz komplimentu par manu uzstā�anos, un vai tad viņ� nu bū�ot izņēmums, un arī mani apsveica.

��� Ja Ēriks tik tālu piekāpies, vai tev liekas, ka viņ� cik necik mainīs politiku, pāries uz stingrāku valodu, kā tu alla� vēlējies?

Nims papurināja galvu. � Es neesmu sevi�ķi pārliecināts. Reja ieteiktā taktika par laivas ne�ūpo�anu paliek spēkā. Starp citu, mūsu apvienībā tikai nedaudzi cilvēki saprot, ka enerģētikas krīze tuvākajā nākotnē ir neizbēgama īstenība. �Viņ� izstaipī�jās un no�āvājās. � Bet �onakt gan vairs par to neraizēsimies.

��� Patiesībā jau ir agrs rīts, � Rute viņu pārlaboja. � Pulkstenis tūliņ būs viens. Lai nu kā � tev vakar bija laba diena, un man prieks, ka arī prese izturējusies godīgi. � Viņa norādīja uz California Examiner pēcpusdienas izdevumu, kas gulēja uz galda.

��� Tas nu gan bija milzīgs pārsteigums. � Nims jau pirms vairākām stundām bija izlasījis sava raksta atreferē�jumu �ajā avīzē.

�� Nespēju gan izprast to Molino madāmu. Biju pārlieci�nāts, ka viņa atkal man iegrūdīs duncīti krūtīs un vēl mazliet pa�akarēs.

�� Vai tad tu nezini, ka ar sievietēm nekas nav uz priek�u paredzams? � Rute jautāja un tad draiski piebilda. � Biju domājusi, ka tu savos pētījumos jau sen būsi to konstatējis.

��� Varbūt esmu piemirsis. Un savukārt varbūt tu esi ievērojusi, ka esmu pārtraucis visus pētniecības darbus. � Viņ� pieliecās, viegli noskūpstīja Ruti uz kakla, tad apsēdās krēslā tai pretī. � Kā tu vispār jūties?

���� Normāli � gandrīz visu laiku. Tikai nogurstu ātrāk, ja salīdzina ar manu agrāko enerģiju.

�� Es gribētu tev kaut ko pajautāt. � Nims pastāstīja par Leas jautājumiem un viņu sarunu un pieminēja, ka, viņaprāt, bērnus vajadzētu informēt par Rutes slimību, lai varbūtēja pasliktinā�anās tos nepārsteigtu nesagatavotus. � Es, pro�tams, tāpat kā tu, ceru, ka tas nenotiks, ta�u jāpadomā par to ir.

��� Es arī par to esmu ļoti daudz domājusi, � Rute piekrita. � Atstāj to manā ziņā. Tuvākajās dienās atradī�u kādu brīdi, kad viņiem to izskaidrot.

Nims nodomāja, ka to viņam gan būtu vajadzējis zināt. Rute ar savām skaidrajām sprie�anas spējām, ar prasmi visu izkārtot vienmēr zinās, kā ģimenei ir vislabāk.

��� Paldies, � viņ� noteica.

Viņi brīdi vēl parunājās � rimti, atraisīti, priecādamies, ka ir kopā, līdz Nims pasniedzās un saņēma Rutes rokas. � Tu esi nogurusi, tāpat kā es. Iesim gulēt.

Rokurokā viņi aizgāja uz guļamistabu, kur, pirms no�dzēsa gaismu, palūkojās pulkstenī, tas rādīja 1.30.

Apskāvu�ies viņi gandrīz tūliņ aizmiga.

Ceturtdaļjūdzi no viesnīcas Georgoss Venslovs Ar�ambo viens pats sēdēja sarkanajā �Ugunsdzēsības pakalpojumi, Inc.� pikapā. Viņ� gandrīz vai nevarēja sagaidīt tre�o rīta stundu, kad sāksies eksplozijas. Georgosa satraukums burbu�ļoja kā verdo�s katls, uzbudinot viņu seksuāli tik stipri, ka pirms da�ām minūtēm viņ� bija spiests masturbēt.

Bija gandrīz neticams, cik labi un gludi viss bija nokārto�jies. Sākot ar to brīdi, kad policija pa�ķīra ceļu Brīvības draugu ma�īnai, lai tā varētu piebraukt pie viesnīcas kalpo�tāju ieejas; un tad � cik brīnumbrīni�ķīgs joks, ka, rīkojoties pa viesnīcu, brīvības cīnītāji tikai divreiz tika apturēti. Jūtu īsi iztaujāja civilā ģērbies apsargs, bet Georgosu direktora viet�nieks, kas iegadījās tanī pa�ā pre�u liftā, kur atradās Geor�goss. Ne vienā, ne otrā gadījumā neradās vajadzība uzrādīt vēstuli viesnīcas vadībai.

Likās, ka apstiprinās galvenais pieņēmums, ko varēja paredzēt jau priek�laikus: kur� gan aizturēs cilvēkus, kas izvieto ugunsdzēsības aparātus vajadzīgajās vietās? Tie nedau�dzie, kas vispār par to iedomājās, nosprieda, ka dro�i vien kāds ir pasūtījis papildu ugunsdzēsības ierīces.

Tagad atlika vairs vienīgi gaidīt � un tā bija piedzīvoju�ma visgrūtākā daļa. Viņ� tī�ām bija apmeties patālāk no viesnīcas � daļēji, lai netiktu ievērots, daļēji arī tādēļ, lai varētu ātri nozust, ja tas kļūtu nepiecie�ams. Tuvāk viņ� pieies kājām, lai labāk redzētu, bet darīs to tikai īsi pirms svētku sākuma.

Georgoss bija nodomājis, ka, tikko viesnīca būs liesmās, viņ� pa radio nodos jau iepriek� sacerētu komunikē. Tur būs tiklab visas vecās, kā arī pavisam jaunas prasības. Viņa rīkojumi, protams, tiks nekavējoties izpildīti, kad fa�istu va�ras struktūras pēdīgi būs sapratu�as Brīvības draugu spēku un ietekmi. Garā Georgoss jau redzēja, kā līdz�inējie varenie rāpo uz vēdera viņa priek�ā�

Bija tikai viens sīkums, kas īsti nedeva mieru. Tā bija Ivetes pēk�ņā pazu�ana; viņ� jutās kaut kā nepatīkami aiz�skarts, jo apzinājās, ka attieksmē uz savu sievieti izrādījis vājumu, un tāpēc jutās vainīgs. Būtu vajadzējis viņu novākt jau pirms vairākām nedēļām. Nekas, kad viņa atgriezīsies, un, protams, atgriezīsies, viņ� to nodarīs nekavējoties. Ar priecīgu gandarījumu viņ� nodomāja, cik labi, ka nav atklājis Ivetei plānus par �o pēdējo, vissvarīgāko kauju.

Ai, kas tā būs par neaizmirstamu vēsturisku dienu!

Dro�i vien jau kādu divdesmito reizi, kop� piebraucis �eit, Georgoss paskatījās rokaspulkstenī. 1.40. Tātad jāgaida vēl stunda un divdesmit minūtes.

Piesardzības labad, kaut gan īstenībā viņ� nekādas sevi��ķas vajadzības pēc tā nemanīja, Deivijs Bērdsongs sagādāja sev alibi.

Viņ� nemaz nebija pilsētā, bet atradās ārpus pilsētas, vairāk nekā divdesmit jūd�u no Kristofora Kolumba viesnī�cas un bija nolēmis turēties nomaļus līdz pat akcijas beigām.

417

Pirms da�ām stundām viņ� bija nolasījis lekciju (par honorāru) �Sociālisma ideāls� pieaugu�u klausītāju grupai. Diskusijā pēc lekcijas aizritēja vēl pusotras stundas. Tagad viņ� kopā ar kādu duci neiedomājami garlaicīgu tipu no klausītāju vidus atradās viena grupas dalībnieka mājā, kur turpinājās vāvuļo�ana par starptautisko politiku, par ko �iem

14-65

cilvēkiem nebija gandrīz nekādas sajēgas. Līdztekus runā�anai viņi dzēra alu un kafiju, un �īs izpriecas varēja ievilkties līdz rītausmai. Brīni�ķīgi, lai ievelkas vien! Ik pa brīdim arī viņ� kaut ko piebilda, tā, lai ikviens ievērotu viņa klātbātni sabiedrībā.

Arī Deivijam Bērdsongam kabatā bija sagatavots rakst�veida paziņojums presei. Tas skanēja �ādi:

Pla�i pazīstamā patērētāju organizācija s&gt no jauna apstiprina savu līdz�inējo nostāju � atteik�anos no jeb�kādas vardarbības.

�Mēs vienmēr krasi norobe�ojamies no jebkuras var�darbības, līdz sirds dziļumiem nosodām lielo spridzinā�a�nas akciju Kristofora Kolumba viesnīcā pagāju�ajā nak�tī,� apliecināja s&gt vadītājs Deivijs Bērdsongs.

�s&gt turpinās līdz�inējos miermīlīgas cīņas paņēmie�nus, lai��

Bērdsongs pavīpsnāja, iedomājoties par �o apliecinājumu, un nezin kuro reizi paskatījās pulkstenī. Tas rādīja 1.45.

Nensija Molino vēl aizvien patīkami pavadīja laiku otrās, vēlīnajās viesībās, kur viņai tie�ām patika, bet nupat bija pienācis laiks posties mājup. Pirmkārt, viņa jutās nogurusi; �ī bija viena no tām dienām, kas bija aizritējusi tik spraigi, bijusi tik pārslogota, ka nebija atlicis gandrīz ne brītiņ� atslodzei. Otrkārt, viņai sāpēja �oklis. Ne�ķīstais zobārsts caurumiņu zobā bija urbis tā, it kā tur vajadzētu ierīkot bāvbedri jaunai metro līnijai, un par sūdzē�anos tikai pasmējies.

Par spīti sāpo�ajam �oklim, Nensija tomēr ne�aubījās, ka gulēs cie�i un labi, un domāja vairs tikai par to, kā iegulsies savos zīdainajos palagos.

Atvadījusies no namatēva un namamātes, kuri dzīvoja greznā mājā netālu no pilsētas centra, viņa liftā nolaidās līdz apak�stāvam, kur durvjusargs jau bija piebraucis viņas ma��īnu. Iedevusi durvju sargam dzeramnaudu, Nensija pārbau�dīja pulksteni. Bija 1.50. Viņas pa�as dzīvoklis atradās apmē�ram desmit minū�u braucienā no �īs vietas. Ja palaimēsies, viņa pāris minūtes pēc pulksten diviem jau būs gultā.

Nezin no kurienes viņai ie�āvās prātā doma, ka būtu jānoklausās �onakt pat abas kasetes, ko iedeva tā meitene Ivete. Ak, viņa tik ilgi noņēmusies un strādājusi ap �o ieceri, ka viena diena �urp vai turp vairs nebija svarīga. Varbūt vajadzēs no rīta piecelties paagrāk un pirms ie�anas uz redak�ciju ierakstus noklausīties.

5.

Nensijai Molino patika greznība, ko viņa baudīja savā dzīvoklī, kas atradās izcili dārgā un modernā augstceltnē.

No retas Austrumzemju �ķiedras darinātais dzīvojamās istabas smil�krāsas paklājs bija saskaņots ar garajiem, verti�kālajiem nebalināta linaudekla logu aizkariem. Tāpat ansam�blī iederējās dūmstikla, balināta ozolkoka un hroma kafijas galdiņ� dziļa, ērta, ar zam�ādu apvilkta dīvāna priek�ā. Ari Koldela glezna akriltehnikā bija oriģināls. Tāpat arī Roja Lihstein�teina eļļas glezna Nensijas guļamistabā.

Atslidinot griestu augstuma logus ēdamistabā, varēja iziet mazā dārziņā un nolūkoties lejup uz ostu.

Ja Nensijai rastos nepiecie�amība, viņa varētu dzīvot kaut kur citur un tikpat labi iekārtoties par pa�as pelnītu naudu; ta�u viņa jau sen bija pati ar sevi izlīgu�i, ka pieņems tēva dāvāto naudu. Galu galā tā bija godīgi nopelnīta. Kālab gan būtu grēks to lietot? Nekādā ziņā.

Tomēr viņa ļoti nopietni vairījās no di�o�anās kolēģu acīs, tāpēc ari nekad nevienu neuzaicināja �urp ciemos.

Kailām kājām staigādama pa dzīvokli un gatavodamās gulētie�anai, viņa atcerējās abas ierakstu kasetes un nolika tās blakus atskaņotājam, lai rītrītā noklausītos.

Pirms brītiņa, ienākdama mājās, viņa bija ieslēgusi radio diennakts raidstaciju, kur galvenokārt skanēja mūzika, un, tīrīdama vannasistabā zobus, pa ausu galam dzirdēja, ka mūzikas vietā tagad skan ziņu raidījums.

14*

419

��Va�ingtonā valda drūms noskaņojums sakarā ar draudo�o naftas krīzi� Ārlietu ministrs ieradies Saūda Arābijā, lai panāktu vieno�anos� Senāts vakarvakarā apstipri�nāja nacionālā parāda griestu pacēlumu� Kremlis atkal

apvainojis amerikāņu �urnālistus spiego�anā� pa�u mājās dzird jaunas apsūdzības par korupciju pilsētas valdē� poli�cija lūdz iedzīvotāju palīdzību jaunas sievietes līķa identificē��anā; acīmredzot �opēcpusdien Vientuļajā pakalnā izdarīta pa�nāvība� notikuma vietā atrastas spridzekļa paliekas� kaut arī miru�ās ķermenis stipri saspridzināts, atrasta roka, kam trūkst divu pirkstu, arī pati roka, jau sievietei dzīvai esot, bijusi sakropļota��

Nensija nometa zobu suku.

Vai viņa patiesi dzirdējusi to, ko domājās dzirdējusi?

Viņai ienāca prātā piezvanīt uz raidstaciju un palūgt, lai atkārto ziņojuma pēdējo daļu, ta�u tad saprata, ka tas nemaz nav nepiecie�ams. Tāpat pusdzirdējusi viņa zināja, ka jaunās sievietes līķis, par kuru runā ziņās, ir Ivetes. Ak Dievs �ēlīgais, un es ļāvu tam skuķēnam tā aiziet neizsekojusi! Vai man būtu bijis iespējams viņu izglābt? Ko Ivcte sacīja? �Man vairs nav bail.� Tagad kļuvis skaidrs, kāpēc.

Un viņa vēl nebija atskaņojusi lentes.

Pēk�ņi Nensija bija atkal pavisam mo�a. Nogurums kā ar roku atņemts.

Uzmetusi plecos kimono, viņa ieslēdza dzīvojamā istabā spo�u gaismu un ielika pirmo kaseti atskaņotājā. Pirms lente sāka skanēt, bija pauze, kuras laikā Nensija iekārtojās krēslā ar piezīmju bloku uz ceļiem, rakstāmais lieto�anas gatavībā. Tad ieskanējās Ivetes nedro�ā balss.

Izdzirdusi pirmos vārdus, Nensija izslējās un saspringtā uzmanībā klausījās.

�Tas būs par Brīvības draugiem, par visām spridzinā�a�nām un slepkavībām. Brīvības draugu atra�anās vieta ir Krokerielā 117. Viņu vadonis ir Georgoss Ar�ambo, viņam ir arī otrs, vidējais vārds Venslovs, un viņam patīk to lielot. Es esmu Georgosa sieviete. Arī es tur visur esmu iejaukta. Tāpat iejaukts ir Deivijs Bērdsongs, viņ� gādā naudu, par ko iepirkt spridzināmās vielas un visu citu.�

Nensijas pavērtā mute tā arī palika vaļā. Pār visu augumu skrēja tirpas. Zīmulis traucās pa papīru lēk�iem.

Vēl brīdi turpinājās Ivetes stāsts, tad ieskanējās divu vīrie�u balsis � viena, jādomā, piederēja Ivetes pieminētajam

Georgosam, bet otrs runātājs neap�aubāmi bija Deivijs Bērdsongs.

Pirmās lentes pirmā puse izskanēja. Nensijas atskaņotājs automātiski apgrieza lenti, un otra puse sāka griezties neka�vējoties.

Vēl aizvien Ivete. Viņa atstāstīja notikumu tanī vakarā pie Milfīldas. Apak�stacijas uzspridzinā�anu. Abu apsargu nogalinā�anu.

Nensija satraucās aizvien vairāk. Viņa pat nespēja vairs novērtēt savu guvumu � lielāko visā līdz�inējā karjerā, un �ajā brīdī tas pilnīgi piederēja viņai. Viņa turpināja noklausī�ties, cītīgi visu pierakstīdama.

Atkal Georgoss un Bērdsongs. Viņi kaut ko apsprieda� kaut kam gatavojās� Kristofora Kolumba viesnīcā� bum�bas iemontētas ugunsdzēsības aparātos� sarkans pikaps ar Ugunsdzēsības pakalpojumu uzrakstu� Nacionālā Enerģēti�kas institūta konferences otrās dienas naktī� pulksten trijos no rīta�

Nensijai uzmetās zosāda. Atri aprēķinājusi laiku, viņa paskatījās pulkstenī, tad metās pie telefona.

Jaunās sensacionālās ziņas vairs nelikās svarīgas.

Uzspie�ot policijas ārkārtējo gadījumu numuru 911, viņai drebēja roka.

6.

Policijas operatīvā centra de�ārleitnants saprata, ka vi�ņam ātri jāizlemj, ko darīt.

Pirms da�iem mirkļiem policijas telefona operators, pie�ņēmis Nensijas Molino informāciju, bija tūdaļ paziņojis tālāk de�ūrleitantam, lai tas pieslēdzas savienojumam. Leitnants tā arī izdarīja. Noklausījies paziņojumu, viņ� pieprasīja, lai zva�nītāja sevi identificē, un dzirdēja, ka tā uzdodas par California Examiner līdzstrādnieci. Viņa ātri paskaidroja par lentēm, kā tās ieguvusi un kā noklausījusies attiecīgo informāciju.

��� Jūs man neesat sve�a, mis Molino, � leitnants sacīja. � Vai zvanāt no redakcijas?

��� Nē, no sava dzīvokļa.

��� Adresi, lūdzu.

Viņa to nosauca.

��� Vai jūsu numurs atrodams abonentu grāmatā?

��� Jā. Molino, N.

��� Lūdzu, nolieciet klausuli, � leitnants sacīja. � Es tūdaļ jums piezvanī�u.

Telefonists � viens no divdesmit operatoriem, kas apkal�poja ārkārtējo gadījumu numuru, jau bija atradis vajadzīgo atzīmi pilsētas abonentu grāmatā. Viņ� to uzskricelēja uz papīriņa un iedeva leitnantam, kas tūliņ piezvanīja un klausījās.

Nensija pacēla klausuli, atskanot pirmajam signālam.

��� Mis Molino, vai jūs tikko zvanījāt ārkārtējam policijas izsaukumam?

��� Jā.

��� Pateicos. Mums vajadzēja pārbaudīt zvanu. Kur varēs jūs vajadzības gadījumā atrast?

��� Pie Kristofora Kolumba viesnīcas, � Nensija atsau�cās. � Kur gan, ellē, citur? � Viņa nolika klausuli.

Policijas leitnants vēl mirkli padomāja, apspriezdamies pats ar sevi. Viņ� nu bija pārbaudījis, ka zvans ir īsts un ka tā nav nieko�anās. Bet vai tāda informācija ir pietiekama, lai attaisnotu pilsētas lielākās viesnīcas evakuē�anu? Lai saceltu tādu nemieru nakts vidū?

Normāli, saņemot brīdinājumu par bumbu � policija tādus saņēma ik gadu simtiem � nozīmēja izsūtīt uz apziņoto vietu izlūkotājus � ser�antu un pāris kārtībnieku. Ja tiem radās aizdomas vai ja tie atrada kaut ko konkrētu, tad piezvanīja ārkārtējo gadījumu centram un ārkārtējā operācija sākās. (Sazinā�anās pa radio �ajā apstākļu stadijā nekad nenotika divu iemeslu dēļ. Pirmais �ja tur tie�ām bija bumba, radio signāls varēja izraisīt eksploziju. Otrs � tā kā visi policijas radio bez izņēmuma bija pārtverami, tad policija tūdaļ dabūtu kaklā ne tikai presi, bet arī lērumu da�ādu skatītāju.)

Ta�u, ja nupat saņemtais ziņojums bija pamatots un draudo�ās briesmas īstas, tad nebija laika strādāt ar normā�lām metodēm.

Dienā tādu lielu viesnīcu kā Kristofers Kolumbs, policijas operatīvajiem spēkiem sadarbojoties ar ugusdzēsējiem, varētu evakuēt pusstundas laikā. Ta�u naktī paietu vismaz stunda, ja viņiem viss ietu laimīgi un raiti no rokas. Evakuācija naktī nozīmēja da�ādas īpa�as problēmas; alla� gadījās cie�i gulē�tāji, piedzēru�ie, skeptiķi, grēcīgi mīlas pārī�i, kas nevēlas tikt atklāti, jāpārmeklē visas istabas, lietojot rezerves atslēgas.

Bet nebija ta�u vairs palikusi stunda. De�ūrleitnants paskatījās lielajā pulkstenī pie sienas: 2.20. Tā avī�niece bija minējusi, ka bumba vai bumbas var eksplodēt pulksten trijos. Vai tā ir? Vai nav? Ek, būtu jel patlaban klāt kāds vecāks virsnieks, kas instruētu un izlemtu! Bet nebija laika tādu meklēt.

Leitnants iz�ķīrās par vienīgo viņam pieņemamo lēmumu un pavēlēja:

� Nekavējoties sākt bumbu evakuācijas procedūru Kristofora Kolumba viesnīcā!

Kāds pusducis telefonu no operatīvā centra sāka tai pa�ā mirklī darboties. Pirmie trauksmes zvani bija centrālo apga�bala policiju un ugunsdzēsēju vienībām; tūdaļ izbrauks uguns�dzēsēju un visas policijas ma�īnas. Nākamie zvani sacēla kājās policijas pārvaldes nakts komandieri un galveno ugunsdzēsēju priek�nieku, kuri kopīgiem spēkiem vadīs evakuāciju. Tai pa�ā laikā policijas taktiskā vienība, kurā ietilpst arī bumbu meklētāju grupa, ir mobilizēta un seko pārējiem uz pēdām. Pēc tam ziņu padod tuvākajai armijas vienībai; tā nekavējo�ties uz notikumu vietu nosūta speciālus sapierus, kas atrastās bumbas padara nekaitīgas. Apkārtējo rajonu municipalitā�u policijas iecirkņi arī tiek lūgti sūtīt palīgus. Tiek izsauktas ātrās medicīniskās palīdzības ma�īnas, jo tās gandrīz vienmēr ir nepiecie�amas. Lai visu to izpildītu, apziņo likuma sargus, ugunsdzēsējus, pilsētas darbiniekus; gandrīz visi tiek izcelti no gultas.

De�ūrleitnants runāja pa telefonu ar Kristofora Kolumba viesnīcas nakts direktoru. � Esam saņēmu�i signālu, ko uzskatām par pamatotu, ka jūsu viesnīcā izvietotas bumbas. Iesakām viesnīcu nekavējoties evakuēt. Policijas un ugunsdzē�sēju vienības jau ir ceļā.

Vārds �iesakām� bija pateikts kā padoms, jo leitnantam nebija tiesību pavēlēt evakuācijas uzsāk�anu: tas jādara viesnīcas vadībai. Nakts direktors, par laimi, nebija ne matu skaldītājs, ne muļķis. � Izsludinā�u mājas trauksmi, � viņ� apsolīja, � un mūsu darbinieki darīs visu, ko jūs liksiet.

Līdzīgi iedarbinātai kara ma�īnai, komandu efekts strauji vērsās pla�umā, ik komponents apvienojās kopumā, katra atsevi�ķā tehnika kļuva par vienota darba daļu. Darbība bija attālinājusies no sākotnējā centra, kas nu bija vairs tikai kontaktvieta ziņojumiem. Pagaidām neatbildēti palika divi jautājumi. Pirmais: vai pulksten trijos eksplodēs bumbas? Otrais: pieņemot, ka tā notiks, vai būs iespējams atliku�ajā laikā � ne vairāk kā trīsdesmit se�ās minūtēs � efektīvi iztuk�ot viesnīcu?

�is spriegums nebūs ilgs. Abi jautājumi ļoti drīz uzzinās atbildi.

Nensija Molino nolēma, ka cilvēces labā nu paveikusi pietiekami daudz. Tagad viņa varēja atkal kļūt par �urnālisti.

Vēl joprojām viņa bija mājās, gatava jebkuru mirkli no jauna doties projām. Steig�us sameklēdama āra drēbes, ko vilkt mugurā, viņa vienlaikus piezvanīja Examiner nakts re�daktoram un ātri pastāstīja par savu guvumu. Dzirdot redak�tora satrauktos jautājumus, viņa juta, ko viņ� pārdzīvo, gaidīdams tik varenu un aizraujo�u materiālu.

��� Es brauk�u uz viesnīcu, � Nensija paziņoja. � Pēc tam bū�u redakcijā un sāk�u rakstīt. � Bez jautā�anas viņa zināja, ka notikuma vietā ieradīsies visi ātri aizsniedzamie fotogrāfi.

���� Pag, vēl viens fakts, � viņa sacīja nakts redaktoram. � Man ir divas ierakstu kasetes. Biju spiesta policijai to pateikt, un tās dro�i vien būs nepiecie�amas kā pierādījumi, kas nozīmē, ka tās konfiscēs. Iekams tas notiek, mums lentes jānokopē.

Viņi norunāja, ka pie viesnīcas ieradīsies kurjers un paņems no Nensijas abas lentes. No turienes tās nogādās sabiedrisko notikumu un izklaides redaktora ieskaņo�anas laboratorijā. Minētais redaktors esot mājās un tik�ot brīdi�nāts, ka lentes jau ceļā. Kopijas līdz ar portatīvu atskaņotāju gaidī�ot N en siju redakcijā.

Nensija jau bija tikusi līdz sava dzīvokļa ārdurvīm, kad viņa, atcerējusies vēl kaut ko, aprāva skrējienu. Aizdrāzusies atpakaj pie telefona, viņa uzspaidīja Kristofora Kolumba viesnīcas numuru, ko atcerējās no galvas. Kad telefoniste atbildēja, viņa uzsauca: � Savienojiet ar Nimroda Goldmena istabu.

* * *

Nimu mocīja sapnis, ka KS&A energosistēma piedzīvo ļoti smagu krīzi. Apvienības spēkstacijas cita pēc citas bija sabojātas, palikusi vienīgi La Mission Nr. 5 Lielais Lils. Un tad pēk�ņi, glu�i kā pērnajā vasarā tanī dienā, kad aizgāja bojā Valters Tolbots, La Mission Nr. 5 kontroles centrā sākās brīdinājuma signāli � ņirbo�as uguntiņas un necie�ami uzmā�cīga zvanoņa. Gaismiņas apdzisa, bet spalgais zvans pārņēma visu Nima apziņu, līdz viņ� pamodās un pamanīja, ka blakus gultai uz nebēdu zvana telefons. Samiegojies viņ� pastiepa roku un pacēla klausuli.

��� Goldmen! Vai tas esat jūs, Goldmen?

Vēl īsti nepamodies, viņ� atsaucās. � Jā.

��� Runā Nensija Molino. Klausieties!

��� Kas?

��� Nensija Molino, muļķi tāds!

Miegainību aiztrauca dusmas. � Molino, vai jums nelie�kas, ka pa�reiz ir dziļa nakts?

��� Stāviet klusu un klausieties! Goldmen, saņemieties un atmostieties! Jums un jūsu ģimenei draud briesmas. Ticiet jel man�

Paslējies uz elkoņa, Nims sacīja: �Kālab man būtu jums jātic� � Tad viņ� atcerējās viņas rakstu vakardienas avīzē un apklusa.

��� Goldmen, izvāciet ģimeni no viesnīcas! Tūliņ! Nekavē�jieties ne mirkli! Eksplodēs bumbas.

Nu Nims bija pilnīgi pamodies. � Vai tas būtu muļķīgs joks? Un, ja tā būtu�

���� Tas nav joks. � Nensijas balsī ieskanējās lūgums. � Dieva dēļ, ticiet jel man! Tie nelie�i �Brīvības draugi� sapildīju�i spridzekļus ugunsdzēsības aparātos. Savāciet sievu un bērnus�

�Brīvības draugu� pieminē�ana Nimu pārliecināja. Un tūdaļ viņ� iedomājās ar konferences dalībniekiem stāvgrūdām pilno viesnīcu.

��� Kā ar visiem pārējiem?

�� Trauksme sākusies. Vācieties jūs ārā!

��� Kārtībā.

���� Satik�u jūs ārā pie viesnīcas, � Nensija vēl noteica, bet Nims to vairs nedzirdēja. Nosviedis klausuli, viņ� me�o�nīgi sāka purināt Ruti.

Jau pēc da�ām minūtēm Nims kopā ar neapģērbtajiem bērniem, kas vēl nebija pamodu�ies un bezmaz sāka raudāt, metās ārā no istabām. Nims nedomādams drāzās uz kalpotāju kāpnēm, saprazdams, ka krīzes brī�os nav jādrūzmējas pie liftiem, jo viegli varēja notikt kāda aizķer�anās, un lifts kļūtu par slazdu. Sākdami garo ceļojumu lejup no divdesmit sestā stāva, viņi ārā izdzirda sirēnas, sākumā vājas, tad aizvien skaļākas.

Viņi bija trīs stāvus no lejas, kad visā viesnīcā skaļi un spalgi sāka skanēt trauksmes zvani.

Tanī naktī bija daudz drosmes un daudz varonības. Daudz kas pagāja nemanīts, daudz kas iezīmējās.

Viesnīcas evakuācija norisēja ātri un kopumā, var teikt, mierīgi. Policija un ugunsdzēsēji saskaņoti un rosīgi strādāja visos stāvos; klaudzināja pie durvīm, steidzināja cilvēkus lejup pa kāpnēm, atrunāja no liftiem, nereaģēja uz jautājumiem, valdīja vienīgi komandas; istabās, kurās neviens neatsaucās, viņi iegāja pa�i ar savām atslēgām. Un visam pa vidu neapklusu�i skanēja ugunsgrēka zvani.

Da�i viesi protestēja, gribēja strīdēties, gadījās bariņ� kareivīgo, ta�u, kad tiem piedraudēja ar arestu, tad tomēr tie devās līdzi uz izeju. Tikai nedaudzi, ja vispār kāds no viesiem zināja, kas īstenībā notiek; tie saprata briesmu tie�umu, kustējās raiti, pameta mantas istabās. Viens samiegojies vīrie�tis aiztenterēja līdz kāpņu galam un tikai tad atjēdza, ka ir kails. Ugunsdzēsējs smiedamies palaida viņu atpakaļ istabā, lai uzvelk bikses un uzģērbj kreklu.

Evakuācija jau gāja pilnā sparā, kad trijās smagajās ma�īnā, sirēnām kaucot, piebrauca jauni policisti � atminē�tāju brigāde. Tie skrie�us metās iek�ā viesnīcās, ķērās pie darba, strādāja ātri, bet ļoti rūpīgi, nepalaizdami garām nevienu aparātu nepamanītu. Katram apmeta virves cilpu, tad aizdomīgo sarkano aparātu aizvilka cik vien iespējams tālu ap visiem stūriem. Kad bija noskaidrots, ka tuvumā nav cilvēku, vilka tālāk. Tāda rīcība atklātu jebkādus ugunsdzēsī�bas aparātiem uzliktus slazdus, kas izraisītu priek�laicīgu eksploziju. Ta�u neviena bumba neuzsprāga. Katru pārbau�dīto aparātu kāds no atminētājiem pacēla un nesa ārā. �is bija visriskantākais bridis, bet pa�reizējos apstākļos tika pieļauts. No ielas viesnīcas priek�ā sarkanos aparātus ātri salika jau piebrauku�ajās ma�īnās, aizveda uz nomaļu muliņu un no�gremdēja.

Policijas spēkiem drīz vien piebiedrojās karavīri � pus�ducis sapieru virsnieku un apak�virsnieku, kas palīdzēja vēl paātrināt glāb�anas darbus.

Divdesmit minūtes pēc pirmā trauksmes signāla bija skaidrs, ka evakuācija noris sekmīgi, turklāt ātrāk, nekā bija cerēts. Izredzes izvākt līdz pulksten trijiem lielāko daļu cil�vēku no viesnīcas �ķita labas.

Ap �o laiku visas ielas, kas veda uz Kristofora Kolumba viesnīcu, bija pilnum pilnas ar ma�īnām � ugunsdzēsēju un policijas automobiļiem, furgoniem, ātrās palīdzības ambulan�cēm � visas ar pilnām ugunīm. Tikko piebrauca liela pilsētas ārkārtējo pakalpojumu ma�īna, pēdējo piebraucēju vidū bija divi lieljaudas automobiļi no KS&A � viens palīgā, ja rastos apgaismes problēmas, otrs, lai atvienotu gāzes pievadus.

Aizvien vairāk saradās preses, TV un' radio pārstāvji, brukdami virsā ar jautājumiem katram, ko paguva notvert, cerot saņemt atbildes. Divas vietējās radiostacijas raidīja informāciju tie�ajā ēterā no notikuma vietas. Jaunā ziņa jau bija izvērtusies internacionāla; AP un UPI bija izplatīju�i biļetenus pa visu valsti un pāri jūrām.

Preses ļau�u uzmanības centrā bija Nensija Molino. �ai pulkā netrūka policijas detektīvu, bija klāt ari viens FIB speciālaģents un jauns prokurora palīgs (no policijas operatīvā centra). Nensija labprāt atbildēja uz daudziem jautājumiem, bet ļoti izvairīgi attiecībā uz abām kasetēm, ko jau bija atdevusi, kā norunāts. Kad prokurora palīgs viņai gandrīz vai piedraudēja, Nensija apsolīja vēlākais pēc divām stundām tās atdot viņa rīcībā. Viens detektīvs, paklausīdams savas priek�niecības un prokurora palīga rīkojumam, pameta grupu, lai pa telefonu nodotu divas pavēles: policijas reidam Krokerielā 117 un tiklab Georgosa Ar�ambo, kā Deivija Bērd�onga apcietinā�anai.

Bet policija un ugunsdzēsēji turpināja viesnīcas evakuāciju.

Protams, vadot ārā cilvēkus no viesnīcas, pagadījās arī viena otra nelaime. Kādai pavecai sievietei uz kāpnēm aizme�tās kāja, viņa smagi nokrita, salauza gū�as kaulu un rokas locītavu. Vaido�o sievieti sanitāri noguldīja uz nestuvēm un nogādāja ambulances ma�īnā. Kādam Jaunanglijas enerģēti�kas apvienības darbiniekam, nokāpu�am divdesmit stāvus, sākās sirdslēkme, un ceļā uz slimnīcu viņ� nomira. Vēl kāda cita sieviete krizdama sasita galvu. Mazāki belzieni un zilumi drūzmā gadījās ne vienam vien.

Ta�u, kā par brīnumu, neizcēlās panika. Sve�i cilvēki palīdzēja cits citam. Nedzirdēja gandrīz nekādas rupjības vai piedauzības. Da�i dū�īgākie pat paplēsa pa jokam, palīdzēda�mi citiem pārvarēt bailes.

Visus no viesnīcas iznāku�os sapulcēja sānielā divus kvar�tālus no viesnīcas, kur policijas automobiļi bija izveidoju�i barjeru. Par laimi, nakts bija silta un neviens trūcīgā apģērba dēļ pārāk necieta. Pēc brī�a piebrauca Sarkanā Krusta auto, un brīvprātīgie darbinieki piedāvāja kafiju un darīja visu, ko varēja, lai izdzītajiem palīdzētu.

Nims Goldmens ar ģimeni bija vienā no pirmajām gru�pām, kas nokļuva ie�ogotajā laukumā. Lea un Bend�ijs jau bija pilnīgi at�irbu�i un satraukti vēroja notikumus. Pārlieci�nājies ka Rutei un bērniem vairs nekas nedraud, Nims, neklausīdams Rutes iebildumiem, devās atpakaļ uz viesnīcu. Vēlāk viņ� saprata un atzina, ka izturējies stulbi un pārgalvīgi, bet tai brīdī viņu dzina uz priek�u vispārējā rosība, bez tam viņ� atcerējās, pirmkārt, Nensijas Molino īso piezīmi telefonā par ugunsdzēsības aparātos noslēptajām bumbām un, otrkārt, jauno vīrieti, kas vēl tikai vakar bija vienu tādu aparātu novietojis vestibilā aiz krēsla, kamēr viņ� un Volijs Tolbots stāvēja turpat blakus un noskatījās. Tagad Nims katrā ziņā gribēja noskaidrot, vai tie�i tas aparāts ir atrasts.

Pulkstenis rādīja jau gandrīz trīs.

Lauzdamies cauri pretī plūsto�ajai ļau�u straumei, Nims iekļuva atpakaļ vestibilā. Ticis iek�ā, viņ� mēģināja pievērst viena ugunsdzēsēja uzmanību, bet tas a�i pastūma viņu sāņus un, steigdamies aug�up uz mezonīnu, uzsauca: � Tagad netraucē, vecīt!

Vairāk neviena no rīkotājiem tuvumā neredzēja, un Nims tāpēc steidzās pats uz to vietu, kur zināja noslēpto ugunsdzē�sības aparātu.

��� Mister Goldmen! Mister Goldmen! � sauciens ska�nēja no labās puses, un saucējs bija maza auguma vīrietis ci�vilās drānās ar metāla nozīmi pie krā�u kabatas; viņ� steidzās uz priek�u. Nims atpazina Artu Romeo, Harija Londona izdarīgo palīgu no īpa�uma aizsardzības nodaļas. Metāla nozīme norādīja, ka mazais vīriņ� pieder pie KS&A apsar�dzes. Liekas, ka nozīme viņam ļāva justies svarīgam.

Tikai daudz vēlāk Nims uzzināja, ka Arts Romeo gandrīz glu�i nejau�i iekūlies viesnīcā, jo te sakarā ar konferenci bija apmetu�ies da�i viņa draugi no citām pilsētām un enerģētikas apvienībām; viņ� bija atnācis ar tiem uzspēlēt pokeru. Ne mirkli nekavējies, viņ� bija piespraudis nozīmi un steidzies palīdzēt evakuē�anā.

��� Mister Goldmen, jums tūliņ jāiet ārā!

��� Liecieties mierā! Man vajadzīga palīdzība. � Nims īsi un ātri paskaidroja par ugunsdzēsības aparātu, kur dro�i vien paslēpts spridzeklis.

�� �eku � tur. � Nims aizsteidzās turp, kur viņi vakar bija sēdēju�i, un parāva krēslu nostāk. Sarkanais aparāts vēl stāvēja turpat, kur virsvalkā tērptais jaunais vīrietis bija to nolicis.

Romeo stingri uzkliedza: � Ejiet prom! Ārā no �ejienes! Ejiet!

��� Nē, tur vajag būt�

Tas, kas tagad notika, norisinājās tik ātri, ka Nims secību vēlāk vairs neatcerējās.

Viņ� dzirdēja Romeo uzkliedzam: �Kārtībnieki! �urp! � Un divi plecīgi policisti tie�ām tūliņ bija klāt pie Nima, un Romeo tiem sacīja: � �itais vīrs neiet ārā. Izvāciet viņu!

Policisti, neko vairāk nejautādami, sagrāba Nimu un pusne�us stiepa uz galveno izeju. Kamēr viņu stūma laukā pa durvīm, viņam izdevās pamest skatienu atpakaļ. Sīkais Arts Romeo bija pacēlis ugunsdzēsības aparātu un, abām rokām to apskāvis, nāca viņiem nopakaļ.

Neklausoties Nima protestos, policisti viņu turpināja stumt uz turieni, kur bija sapulcināti evakuētie, apmēram divus kvartālus tālāk. Tur, kad vairs bija atliku�i tikai da�i jardi, policisti viņu palaida vaļā. Viens nobrīdināja:

� Ja jūs, mister, iedomāsieties nākt atpakaļ, mēs jūs saņemsim ciet, aizvedīsim uz pilsētas centru un iesēdināsim cietumā. Un to mēs darām jūsu pa�a labā.

Tanī mirklī nogranda spēcīga eksplozija, kam sekoja izsisto logu stiklu �ķindoņa.

Turpmākajās dienās, balstoties uz aculiecinieku liecībām un oficiālajiem ziņojumiem, izdevās izveidot notikumu kopainu.

Izmantojot policijas operatīvajam centram nodoto Nensijas Molino informāciju, kurā viņa bija minējusi no kasetēm iegūtās un pa�as pierakstītās ziņas, bumbu meklētāju vienība zināja, ka spridzekļu bumbas jāmeklē apak�stāvā un mezonīnā, bet degbumbas aug�stāvos. Meklētāji bija uzgāju�i � vai domāja, ka ir uzgāju�i, � visas spridzekļu bumbas un ar armijas palīdzību tās aizvāku�i.

Nākamajā dienā bumbu meklētāju vienības pārstāvis sacīja: �Turienes apstākļos mēs un arī armijas pui�i uzņēmāmies tādu risku, kādu normāli neuzņemtos. Mēs riskējām, ka mums pietiks laika visu paveikt, un nepievīlāmies. Ja mēs nebūtu tik precīzi un operatīvi to aplēsu�i, lai Dievs mums tad būtu �ēlīgs!

Tomēr pui�i bija kļūdīju�ies, noticēdami, ka ir izvāku�i visas bumbas. Viņi nebija atradu�i to, ko norādīja Nims.

Pa to laiku Arts Romeo drosmīgi bija sagrābis bumbu, izklumburojis ārā no viesnīcas un aiznesis līdz tai vietai, no kuras smagie automobiļi veda spridzekļus projām. Bumbu meklētāji tai brīdī visi atradās aug�ējos stāvos, kur drud�aini meklēja un vāca projām degbumbas.

Tādā veidā iznāca, ka neviena nebija tuvumā, kad Arts Romeo nostatīja aparātu uz ielas un tas pēc pāris sekundēm eksplodēja. Romeo vienā mirklī bija saplosīts gabalos. Apkār�tējos namos laikam vairs nebija neviena vesela loga, tāpat arī tuvākajās ma�īnās. Ta�u brīnumainā, gandrīz neticamā kārtā nebija ievainots neviens cilvēks.

Kad eksplozijas grandieni norima, sievietes kliedza, vī�rie�i lādējās.

Tomēr eksplozija iezīmēja arī pagrieziena punktu notiku�mos. Neviens vairs neap�aubīja piespiedu evakuācijas nepie�cie�amību. No istabām padzītie viesnīcas iemītnieki bija kļu�vu�i jūtami padevīgāki un pazemīgāki. Da�i, atteiku�ies no domas vēlreiz atgriezties viesnīcā, sāka posties projām, lai raudzītu, kā iekārtoties līdz rītam.

Ta�u pa�ā viesnīcā, kaut ari tur vairs nebija iemītnieku, akcija vēl nebeidzās.

No gandrīz divdesmit degbumbām, ko Georgoss Ar�ambo un viņa līdzgaitnieki bija izvietoju�i aug�stāvos, astoņas netika atrastas un laikā aizvāktas; īsi pēc pulksten trijiem tās eksplodēja. Sākās stiprs ugunsgrēks. Pagāja vairāk nekā stun�da, kamēr uguni savaldīja; līdz tam laikam attiecīgie viesnīcas stāvi jau bija pārvērtu�ies aklos, piekvēpu�os graustos. Visiem izglābtajiem un glābējiem bija skaidrs, ka, nesaņemot īstā laikā brīdinājumu un neevakuējot viesnīcu, bojā gāju�o skaits būtu milzīgs.

Arī tagad divi policisti un trīs ugusdzēsēji bija pagalam. Vēl divi ugunsdzēsēji smagi ievainoti. Tie visi bija atradu�ies eksplodēju�o degbumbu tuvumā.

Kad sāka svīst gaisma, darbi vēl joprojām turpinājās.

Vairumu Kristofora Kolumba viesnīcas biju�o iemītnieku izvietoja kaut kur citur. Vēlāk dienā visi, kas spēja, devās atpakaļ savākt mantību, lai varētu uzsākt skumīgu mājupceļu.

Bez īpa�as norunas, pie kā neviens pat neiedomājās ķerties, NEI konference bija beigusies bez noslēguma.

Ruti un bērnus Nims aizveda uz mājām taksometrā. Viņ� bija vēlējies pateikt Nensijai Molino paldies par brīdinājumu, bet, redzēdams, ka tā ielenkta un atrodas uzmanības centrā, nolēma to izdarīt vēlāk.

Kad Ninis ar savējiem brauca projām, visiem automobiļiem, kas notikuma vietā jau atradās, pievienojās arī morga furgoni.

Drīz pēc sprādziena, kas nogalināja Artu Romeo, Georgoss Ar�ambo �ņukstēdams skrēja turp, kur bija novietots viņa �Ugunsdzēsības pakalpojumu� pikaps.

Viss bija sagājis grīstē! Viss!

Georgoss to nespēja aptvert un saprast.

Pirms minūtēm trīsdesmit piecām, tūliņ pēc pulksten 2.25, viņ� izbrīnījies izdzirda tuvojamies sirēnu kaucienus tai vietai, kur viņ� gaidīdams sēdēja pikapā. Jau pāris mirkļu vēlāk garām aiztraucās ugunsdzēsēju un policijas ma�īnas, nepār�protami tās devās uz Kristofora Kolumba viesnīcas pusi. Minūtei pēc minūtes aizritot, ma�īnu saradās aizvien vairāk. Georgoss drausmīgi satraucās.

Divdesmit minūtes pirms trijiem viņ� vairs nespēja notu�rēties izraudzītajā postenī. Izkāpis no ma�īnas, viņ� to aizslē�dza un kājām steidzās uz viesnīcu, pieiedams tik tuvu, cik to pieļāva policijas ma�īnu barjera, kas viņu piespieda apstāties.

Tomēr viņ� bija piekļuvis pietiekami tuvu, lai, sev par īstām �ausmām, redzētu, kā no viesnīcas steidzas ārā cilvēki, daudzi naktstērpos, un policisti kopā ar ugunsdzēsējiem tos skubināja kustēties ātrāk.

Visiem �iem cilvēkiem vajadzēja atrasties viesnīcā līdz tam brīdim, kamēr bumbas eksplodēs un viesnīcu apņems liesmas. Tad tiem būtu par vēlu tikt laukā.

Georgosam negribējās nekā cita, kā vien māt ar rokām un pilnā kaklā saukt: �Ejiet atpakaļ! Ejiet atpakaļ!� Bet dziļā izmisumā viņ� saprata, ka tas neko nelīdzētu, viņ� vienīgi pie�vērstu sev uzmanību.

Un tad, stāvot un visu noskatoties, viņ� redzēja, kā no viesnīcas nes ārā ugunsdzēsības aparātus, ko viņ� tik rūpīgi bija sagatavojis, un, ma�īnās sakrautus, aizved projām; un ka to dara cilvēki, kam nebija nekādu tiesību iejaukties. Izmisis viņ� domāja: būtu jel pievienojis bumbām slazdus, cik nu tur būtu vajadzējis vēl mazliet piestrādāt. Ta�u viņ� bija dziļi pārliecināts, ka nekas nevar noiet greizi. Bet nu tā bija noticis, nolaupot Brīvības draugiem slavas vainagoto uzvaru.

�ajā bridi Georgoss sāka raudāt.

Bez gandarījuma viņu atstāja arī spridzekļa bumbas eks�plozija uz ielas. Viņ� novērsās.

Kā tas varēja notikt? Ko viņ� izdarījis aplam? Kādā nodevīgā kārtā to uzzinājis ienaidnieks? Viņ� noraudzījās uz policistiem un ugunsdzēsējiem � akliem, nesaprātīgiem fa�is�tu kapitālisma vergiem, un sirdī kūsāja rūgtums un dusmas.

Ta�u gandrīz vienlaikus Georgoss atskārta, ka tagad varbūt noskaidrota arī viņa personība, varbūt viņ� jau nokļu�vis briesmās, tāpēc metās skriet.

Pikaps stāvēja, kur bija atstāts. �ķiet, neviens neievēroja, ka viņ� atslēdz ma�īnu un aizbrauc, lai gan visās apkārtējās mājās bija iedegusies gaisma un ziņkārīgie, trok�ņa un rosības vilināti, steidzās uz viesnīcas pusi.

Georgoss instinktīvi vadīja ma�īnu uz Krokerielu un tad sāka prātot: diezin vai tur būs dro�ība?

Uz �o jautājumu atbildi ilgi nevajadzēja gaidīt. Iegriezies Krokerielas no 117. nama tālīnajā galā, viņ� redzēja, ka iela gabalu tālāk ir policijas ma�īnu nobloķēta. Jau mirkli vēlāk viņ� izdzirda �āvienu troksni; ap�aude, pauze, jauna ap�aude, it kā no mājas tiktu �auts pretī. Georgoss saprata, ka Veids, Jūts un Fēlikss, kas bija izlēmu�i �onakt palikt mājās, patla�ban sē� slazdā; viņ� izmisīgi vēlējās būt kopā ar tiem un, ja vajadzētu, tad kopā cēli mirt. Bet pa�laik nebija nekādas iespējas tikt pie viņiem.

Cik ātri varēdams, turklāt piesardzīgi, lai nepievērstu sev uzmanību, viņ� apgrieza ma�īnu un devās atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru bija atbraucis. Viņam bija tikai viena vienīga tversmes vieta: dzīvoklis Nortkāslā, kas bija paredzēts tādai krīzei kā �ī.

Pa ceļam Georgosa prāts ātri un precīzi darbojās. Ja viņa identitāte zināma, policija sāks viņu meklēt. Varbūt jau �ai pa�ā brīdī tiek nostiepts tīkls, tālab steig�us jāpazūd pagrīdē. Vēl kaut kas: tiem cūkām dro�i vien ir kas zināms arī par sarkano ugunsdzēsības pakalpojumu ma�īnu, un viņi to dze�nās rokā; tātad ma�īna jāpamet. Tomēr ne drīzāk, kā pie�braucot cik necik tuvāk Nortkāslas slēpnim. Georgoss riskēja un palielināja ātrumu.

Ta�u tālāk braukt nedrīkst, viņ� sprieda. Ma�īnu nedrīkst atstāt slepenā dzīvokļa tuvumā, jo tā tūliņ nodotu viņa uzturē�anās vietu. Viņ� tuvojās Nortkāslai. Cik tuvu drīkst mājoklim piebraukt? Viņ� iz�ķīrās par vienu jūdzi.

Aplēsdams, ka �is attālums sasniegts, Georgoss piebrauca ietves malā, izslēdza motoru, izkāpa, pat nepūlēdamies ma�īnu aizslēgt vai izņemt aizdedzes atslēgu. Viņ� prātoja tālāk: policija varētu iedomāties, ka �eit bijusi nolikta cita ma�īna, kas viņu gaidīja, un viņ� vienkār�i apmainījis braucamos vai arī iekāpis vēlīnā nakts autobusā, varbūt taksometrā, kā viena, tā otra iespēja visai labi noslēptu pastāvīgā mitekļa vietu.

Ta�u Georgoss nezināja, ka parādes durvīs iepretim �Ugunsdzēsības pakalpojumu� ma�īnai patlaban no lēta vīna skurbas bija atmodies kāds �ūpa. Tik daudz skaidrības tam bija pieticis, lai redzētu ma�īnu piebraucam un Georgosu kājām aizejam.

Georgoss straujā solī devās projām. Ielas bija klusas, gandrīz tuk�as, un viņ� saprata, ka tāds gājējs kā viņ� izskatās aizdomīgi. Tomēr veselu stundas ceturksni viņu neviens neie�vēroja, īstenībā viņ� gandrīz nevienu nesatika, un tad jau ari bija klāt jaunās mājas, un viņ� atslēdza dzīvokļa durvis. Atvieglots viņ� iegāja dzīvoklī.

Gandrīz ap to pa�u laiku policijas naktspatruļas ma�īna pamanīja sarkano pikapu, kura meklē�ana pirms brī�a bija izsludināta. Patruļas policists, nodevis radioziņu, pataustīja radiatoru un konstatēja, ka tas vēl silts.

Drīz vien policists pamanīja arī plenci parādes durvīs un izdabūja no tā informāciju, ka ma�īnas braucējs aizgājis kājām, dzērājs norādīja arī, kādā virzienā vīrietis aizgājis. Policijas ma�īna aizdrāzās, bet Georgosam pēdas nesadzina.

Policisti tomēr atgriezās pie sarkanās ma�īnas un nekriet�nā nepateicībā savāca savu informantu, aizveda uz iecirkni un sodīja par piedzer�anos sabiedriskā vietā.

Deiviju Bērdsongu apcietināja tūliņ pēc pusse�iem no rīta ārpusē pie mājas, kur viņ� dzīvoja.

Viņ� tikko bija atbraucis ma�īnā pēc vakarējās lekcijas un saieta kāda klausītāja mājā, kur bija pavadījis visu nakti.

Bērdsongs bija sa�utis. Viņ� dedzīgi protestēja un pat pretojās abiem civilās drēbēs tērptajiem detektīviem, kas viņu saņēma ciet un nekavējoties paziņoja viņa tiesības klusēt. Bet Bērdsongs, nelikdamies brīdinājumu dzirdam, paziņoja: � Paklausieties, pui�i, ko jūs ar to domājat, es gribu jums pateikt, ka neesmu bijis mājās kop� vakardienas. No dzīvokļa izgāju vakarvakarā pulksten se�os un pēc tam �eit vairs neesmu bijis. Man ir vesels lērums liecinieku.

Detektīvs, kas bija aizrādījis uz Bērdsonga tiesībām, ta�gad �o apliecinājumu pierakstīja, un � kāda ironija! � �is pats �alibi� nepārprotami norādīja Bērdsonga vainu.

Kad policijas iecirknī Bērdsongu pārmeklēja, svārku ka�batā atrada s&gt ziņojumu presei, kurā organizācija dziļi nosoda �lielo spridzinā�anas akciju Kristofora Kolumba vies�nīcā pagāju�ajā naktī�. Vēlāk izdevās pierādīt, ka �is aplie�cinājums uzrakstīts ar Bērdsonga rakstāmma�īnu viņa dzī�voklī � tanī pa�ā dzīvoklī, kur viņ� teicās neesot spēris kāju kop� iepriek�ējā vakara, tātad gandiīz deviņas stundas pirms tam, kad spridzinā�ana kļuva oficiāli zināma. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, dzīvoklī atrada divus saplēstus pirmuzmetu�mus �im pa�am apliecinājumam, un tie bija ar Bērdsonga roku rakstīti.

Citi pierādījumi veidoja tikpat smagu apsūdzību. Balss kasetes lentes ierakstā saskanēja ar Bērdsonga balsi, ko poli�cijā ieskaņoja pēc viņa apcietinā�anas. Jaunais tum�ādainais taksometra �oferis Vikerijs, ko Nensija bija nolīgusi, aplieci�nāja Bērdsonga iepriek�ējo apmeklējumu Krokerielā 117. Pie�rādīti tika arī pirkumi, ka Bērdsongs iegādājies ugunsdzēsības aparātus, kuros vēlāk bija ievietotas bumbas.

Viņam inkriminēja se�kārtīgu pirmās pakāpes slepkavību un garu pārējo noziegumu sarakstu. Dro�ības naudu noteica miljons dolāru apmērā, ko Bērdsongs, protams, nevarēja sagādāt, un arī neviens cits nepieteicās to darīt. Tā nu viņ� palika apcietinājumā gaidīt savu tiesas dienu.

No pārējiem Brīvības draugiem Veids, jaunais marksisma intelektuālis, un Fēlikss no Detroitas geto tika nogali�nāti ap�audē ar policiju Krokerielā 117, bet Jūts, niknais, sarūgtinātais indiānis, pats pavērsa ieroci pret sevi, kad poli�cija ielauzās mājā.

Visus lietiskos pierādījumus 117. namā savāca un konfis�cēja, tostarp arī Georgosa Venslova Ar�ambo dienasgrāmatu.

7.

California Examiner jaunāko ziņu nodaļā un arī Preses kluba bārā to vien runāja, ka Nensijai Molino esot dro�as cerības saņemt Pulicera balvu.

Savākt tādu materiālu!

Aizgājusi no viesnīcas uz redakciju, Nensija ņēmās, galvu nepacēlusi, rakstīt līdz pusseptiņiem no rīta, tātad līdz pēdējai minūtei, lai tiktu rīta avīzē. Atliku�ajā rīta cēlienā un agrajā pēcpusdienā viņa sagatavoja aprakstus, kas attie�cās uz laiku pirms galvenā notikuma. Tā bija viela triju nākamo dienu pēcpusdienas izdevumiem. Un, kad vēlāk pienāca klāt aizvien jaunas ziņas, tās visas tika novirzītas pie viņas.

Tiklīdz uzradās kāds jautājums par Brīvības draugiem, Georgosu Ar�ambo, Deiviju Bērdsongu, s&gt, Sekvojas kluba naudu, spridzinā�anu viesnīcā, Ivetes dzīvi un nāvi, parole alla� skanēja: �Pajautājiet Nensijai.�

Piepildāmies �ķita ikviena �urnālista viskrā�ņākais sapnis: gandrīz visa pirmā lappuse ar virrakstu, kas klājās kā karogs pāri lapai, piederēja Nensijai Molino.

Avīze apstiprināja Nensijas materiāliem �copyright�; tas nozīmēja, ka ikvienai TV vai radio raidstacijai, kas izmantoja par pamatu Nensijas izcilās reportā�as faktus, obligāti bija Examiner publikācijas jāmin kā avots.

Tā kā Nensija pati bija savas reportā�as būtiska sastāv�daļa, ko apliecināja Krokerielas atklājums, tik�anās ar Iveti, divas vienīgās ierakstu kopijas viņas īpa�umā, viņa neap�au�bāmi iemantoja arī personisku slavu.

Tai dienā, kad reportā�a ieraudzīja dienasgaismu, viņu redakcijā pie darba galda intervēja un filmēja televīzija. Filma tai vakarā parādījās NBC, ABC un CBS ziņu raidījumos.

Un tomēr Examiner lika dusmās verdo�ajai televīzijai pacietīgi gaidīt, kamēr Nensija pilnīgi pabeidza sagatavot publikāciju savai avīzei.

Newsweek un Time, kas sekoja televīzijai pa pēdām, piedzīvoja to pa�u.

Tie�ākais konkurents � rīta avīze Chronicle West nemaz neslēpa skaudību, kad centās saviem spēkiem tvert, kas iespē�jams, lai pārāk neatpaliktu. Tomēr Chronicle redaktors nosū�tīja Nensijai otrā dienā uz redakciju pusduci ro�u (ducis viņam likās mazliet pārspīlēti), līdz ar apsveikumu.

Jauno sensacionālo ziņu efekts neburzguļoja sīkiem vilnī��iem, bet vēlās bangām.

Daudzus, lasot Nensijas Molino reportā�u, vissmagāk satrieca tas, ka Sekvojas klubs, lai arī netie�i, tomēr bija finansējis Kristofora Kolumba viesnīcas uzspridzinā�anu.

Apskaitu�ies Sekvojas kluba biedri no visām valsts malām telegrafēja, zvanīja vai rakstīja, pau�ot savu sa�u�tumu.

� Nekad, � dārdināja Kalifornijas vecākais senators intervijā avīzei Washington Post, � nekad vairs es neticē�u tai nicināmajai organizācijai, nedz arī klausī�os tās sprediķo��anā. � Sī liecība tūksto�kārt atbalsojās malu malās.

Vispārējais iespaids bija tāds, ka Sekvojas klubs ar aptrai�pīto vārdu un zaudēto ietekmi nekad vairs nepacelsies biju�a�jos augstumos.

Laura Bo Kārmaikla, ne mirkli nekavēdamās, atteicās no amata un pilnīgi noslēpās, neatbildēdama ne uz preses, ne atsevi�ķu personu telefona zvaniem. Viņas privātsekretāre apmeklētājiem lakoniski paziņoja: �Misis Kārmaikla nolē�musi pilnīgi izbeigt sabiedrisko darbību.�

Sekvojas klubā tikai viens vienīgs cilvēks varēja staigāt ar lepni paceltu galvu. Tā bija misis Priscilla Kvinna. Nensija skaidri un precīzi paziņoja, ka misis Kvinna vienīgā bija pretojusies lēmumam izmaksāt Bērdsonga grupai s&gt piec�desmit tūksto�us dolāru.

Nensija izjuta varenu apmierinājumu, atzīmējot rakstā, ka pazīstamais advokāts Ervins Saunderss bija viens no tiem, kas balsoja �par�.

Bija jāpieņem: ja Sekvojas klubs centīsies atdzīvoties no pārciestā kauna, par tā priek�sēdi dro�i vien kļūs Priscilla Kvinna, un galvenie akcenti būs vērsti uz sabiedrisko dzīvi, ne vairs tik ļoti uz vides aizsardzību.

Sekojot Nensijas informācijai par Georgosu Ar�ambo un vēlākiem ziņojumiem par viņa pazu�anu Nortkāslas rajonā, meklējumus izvērsa gan policijas detektīvi, gan FIB speciālie aģenti, un visi meklēja Brīvības draugu vadoni. Ta�u panāku�mu nebija.

Kratī�ana, ko policija izdarīja Krokerielas 117. namā, sagādāja milzīgu daudzumu lietisko pierādījumu, aizvien sma�gāk atmaskojot Georgosa un Bērdsonga noziedzīgo darbību. Starp Georgosa atstātajām drēbēm atrada darba kombinezo�nu; laboratorijā konstatēja, ka tie�i no �ī apģērba ir skrandiņa, kas tika atrasta stiepļu �ogā pie Milffldas apak�stacijas tai naktī, kad noslepkavoja abus apsargus. Mājā atrada ļoti daudz da�ādu pierakstu, tostarp arī Georgosa dienasgrāmatu; visus �os materiālus nodeva prokuroram. Presi gan informēja, ka tāda dienasgrāmata pastāv, tomēr saturu publicēt neļāva.

Kad nāca gaismā un presē tika publicēta Deivija Bērd�songa loma visā �ajā notikumā, viņu cietumā no�ķīra no citiem cietumniekiem viņa pa�a dro�ības labad.

Tomēr, pirms tas viss paguva norisināties, Nensija Molino pārdzīvoja personisku krīzi. Tas notika īsi pirms pusdie�nām todien, kad nāca gatava viņas pilnā, lielā reportā�a.

Ar ārkārtīgu garīgu slodzi viņa bija strādājusi jau kop� nakts, pirms tam ne stundu nepagulējusi, visu laiku iestipri�nājusies vienīgi ar kafiju un apelsīnu sulu. Nu viņa sāka apgurt. To varēja redzēt.

Kop� pusastoņiem no rīta, kad darbā ieradās nodaļas redaktors, vecais �es esmu kapteinis�, viņ� vairākkārt bija apstājies pie Nensijas galda un pateicis pāris klusu, uzmundri�no�u vārdu. Nekāda raksta apsprie�ana nebija nepiecie�ama. Nensija prasmīgi apkopoja faktus � gan pati savējos, gan citu sagādātos. Bez tam viņa bija pazīstama kā �tīra� rakstī�tāja, kuru labot tikpat kā nevajadzēja.

Da�brīd, kad Nensija piestāja klabināt ma�īnu un pacēla galvu, viņa uztvēra redaktora skatienu, kas viņu vēroja. Kaut ari sejas izteiksme neko neliecināja, Nensijai tomēr likās, ka viņi abi domā par vienu un to pa�u, par to, ko Nensija pēdējās pāris stundās ar varu centās padzīt no prāta.

Pēdējais, ko Nensija, ejot projām no Kristofora Kolumba viesnīcas, redzēja, bija bojā aizgāju�o policistu un ugunsdzē�sēju apsegtie līķi, ko nogādāja uz morga ma�īnu. Ārpusē pie viesnīcas viņa ievēroja arī divus vīrie�us, kas kaut ko stūķēja plastmasas maisā. Nensijai pietika ar mirkli, lai saprastu, ka tās ir sestā bojā gāju�ā paliekas.

Tanī brīdī Nensija sastapās ar skaudro, ne�ēlīgo patiesī�bu, ko visu laiku bija atvairījusi: veselu nedēlu viņas rīcībā bija informācija, kas, ja viņa būtu ar kādu par to parunājusi, varēja novērst �o se�u cilvēku nāvi un vēl lielu dalu pārējā posta.

�ī doma iekodās apziņā ikreiz, kad viņa pamanīja vietējo ziņu redaktora skatienu, kas viņu vēroja. Un atmiņā ieskanē�jās viņa teiktie vārdi: �Tev, Nensij, jāzina, ka tu esi komandā un kapteinis esmu es, un pagaidām tu alla� esi tikusi cauri ar veselu ādu, jo esi uzrādījusi rezultātus. Bet neaizraujies par tālu.�

Toreiz viņa padomu bija noniecinājusi, klusībā novēlē�dama: �Brauc uz elli, mister �ārlij!� �ai brīdī viņa izmisīgi vēlējās, kaut nebūtu toreiz tā rīkojusies.

Pulksten 11.55, divas stundas pirms materiāla nodo�anas vispēdējā brī�a, doma par se�iem bojā aizgāju�ajiem vairs nebija padzenama, un sāka likties, ka Nensija teju teju sa�bruks.

� Met uz brītiņu mieru un ienāc pie manis, � uzbilda klusa balss. Galvu pacēlusi, viņa ieraudzīja, ka līdzās stāv �kapteinis esmu es�.

Nensija vilcinājās, un viņ� piebilda: � Tā ir pavēle.

Glu�i neparastā paklausībā Nensija piecēlās un izgāja viņam līdzi ārā no kopējās pēdējo ziņu istabas.

Netālu tai pa�ā gaitenī bija neliela istabiņa, kas parasti stāvēja aizslēgta un tikai da�kārt tika izmantota par saieta istabu redakcijas vadībai. Pilsētas ziņu nodaļas redaktors ar savu atslēgu atslēdza durvis un, tās pavēris, ielaida Nensiju pa priek�u.

Ar otru atslēgu viņ� atslēdza sienas skapi. Tad pamāja, lai Nensija apsē�as.

��� Izvēle nav liela � brendijs un viskijs. Ar Ri�u mēs te nesacen�amies. �īs nav pa�as lepnākās markas, es ieteiktu brendiju.

Nensija palocīja galvu, nespēdama ne vārdu izteikt.

Priek�nieks piepildīja divas glāzes ar brendiju un apsēdās Nensijai pretī. Kad abi bija iedzēru�i pa mazam malciņam, redaktors ieteicās: � Es visu laiku tevi vēroju.

�� Jā. Zinu.

��� Un mēs abi domājām par vienu un to pa�u. Vai tā ir?

Viņa atkal, ne vārda neteikdama, pamāja.