Arturs Heilijs un D�ons Kāsls

Skrejceļ� 0-8

.

Lietus straumēm ieslīpi �ķeļot starme�u spilgtās gaismas, taksometrs strauji iegriezās Vinipegas lidostas piebraucamajā ceļā, griezīgi no�vīkstināja riepas gar asfaltu un, spēji nobremzējis, brīdi iz�ūpojās pretī pasa�ieru ēkas spo�ajām neona reklāmām. Vienīgais pasa�ieris vai izlēca no ma�īnas, pastiepa �oferim da�as naudaszīmes, paķēra nelielu ceļojuma somu un traucās uz lidostas virpuļdurvīm.

Lielās zāles siltums un gaisma lika viņam apstāties. Ar vienu roku nolocījis lietusmēteļa slapjo apkakli, viņ� paskatījās sienas pulkstenī virs galvas, tad pussoļiem, pusskrie�us devās pie �Cross Canada� aviolīnijas lidma�īnu atie�anas stenda, kas vīdēja kaktā glu�i kā bāra lete. Tur sēdēja tikai pasa�ieru aģents un pārbaudīja kravas zīmi.

Vīrietim pienākot, aģents paņēma mazu mikrofonu un, ar uzacu kustību licis vīrietim klusēt, sāka mierīgi izsvērtā balsī diktēt:

�Reiss Nr. 98. Reiss Nr. 98. Tie�ā lidma�īna uz Vankūveru, ar pārsē�anos uz Viktoriju, Sietlu un Honolulu. Visus 98. reisa pasa�ierus lūdzam uz ceturto izeju. Lūdzu nesmēķēt, kamēr neesat pacēlu�ies gaisā.�

Pulciņ� cilvēku pieslējās no atpūtas krēsliem, citi pameta apnicīgos avī�u galdus, un visi atviegloti devās cauri zālei. Vīrs lietusmētelī pavēra muti, lai ko teiktu, bet viņu nostūma malā kāda pusmū�a sieviete, kas uztraukumā stostījās.

�Jaunais cilvēk,� viņa uzstāja, �sakiet, vai 63. Monreālas lidma�īna jau ir klāt?�

�Nē, kundze,� pasa�ieru aģents mierīgi atbildēja. �Tā kavējas� par trīsdesmit septiņām minūtēm,� viņ� precizēja pēc saraksta.

�Ak, dievs. Man ir sarunāts ar māsasmeitu��

�Klau,� steig�us ierunājās vīrs lietusmētelī, �vai jums ir kāda vieta 98. reisā uz Vankūveru?�

Aģents pa�ūpoja galvu. �Man ļoti �ēl, ser. Nav nevienas. Vai jautājāt rezervē�anas kasē?�

�Man nebija laika. Atbraucu tie�i uz lidostu, cerēdams, ka reiss kavēsies.� Viņ� sapīcis uzsita pa leti: �Es zinu, ka jums bie�i paliek pāri biļetes.�

�Jums taisnība, ser. Bet sakarā ar rītdienas lielo ma�u Vankūverā viss ir pilns līdz malām. Visas biļetes pārdotas. �aubos, vai tiksiet projām agrāk par rītdienas pēcpusdienu.�

Vīrs klusu nolamājās, nometa somu un atbīdīja pilo�o filca platmali pakausī. �Velns lai parauj man rīt jābūt Vankūverā vēlākais ap pusdienlaiku.�

�Neesiet tik rupj�,� īgni aizrādīja vecā dāma. �Es tagad runāju. Tātad, jaunais cilvēk, klausieties uzmanīgi. Mana māsasmeita ved līdzi��

�Vienu mirklīti,� aģents viņu pārtrauca. Viņ� pārliecās pār leti un ar zīmuli piebikstīja vīrie�a piedurknei. �Es nedrīkstu jums teikt��

�Ko īsti?�

�Nu, vai zināt!� sa�uta vecā dāma.

�No Toronto pienākusi �ārterlidma�īna. Tā dodas uz piekrasti � uz �o spēli. Man �ķiet, ka viņiem ir da�as brīvas vietas. Varbūt varat dabūt kādu no tām.�

�Lieliski!� iesaucās vīrs lietusmētelī, atkal paņemdams somu. �Domājat, ka man izdosies?�

�Mēģināts nav zaudēts.�

�Kur man jājautā? Kam jāprasa?�

Aģents plati pasmaidīja un pamāja uz zāles viņu galu. �Tur otrā pusē. Jautājiet pēc Kļavas lapas �ārterreisa. Bet neaizmirstiet, ka es neko neesmu teicis.�

�Tas ir kas nedzirdēts!� ārdījās vecā lēdija. �Jums jāzina, ka mana māsasmeita��

�Liels paldies,� sacīja vīrietis. Viņ� veikli devās pie mazākā stenda ar reisu sarakstu, pie kura sēdēja cits aģents, �oreiz tum�ā uzvalkā, nevis smalkā uniformā kā �Cross Canada� pārstāvis, un kaut ko cītīgi rakstīja. Vīrietim pienākot, viņ� pacēla galvu un ar zīmuli rokā pakalpīgi jautāja: �Ko vēlaties, ser?�

�Nezinu, vai varēsiet man palīdzēt. Vai jums ir kāda brīva vieta uz Vankūveru?�

�Uz Vankūveru. Paskatīsimies.� Zīmulis ātri slīdēja gar pa�sa�ieru sarakstu. Tad atskanēja: �A-hā. Viena ir. Bet lidma�īna tūlīt aties. Tā jau kavējas.�

�Tas ir jauki. Vai es to varētu nopirkt?�

Aģents paņēma biļe�u pasakni. �Jūsu uzvārds?�

�D�ord�s Spensers.� Aģents ātri pierakstīja uzvārdu un lidojuma mērķi.

�Se�desmit pieci dolāri vienā virzienā. Pateicos. Priecājos pakalpot. Vai jums ir bagā�a?�

�Tikai viena soma. To es ņem�u līdzi.�

Somu acumirklī nosvēra un piekāra tai birku.

�Lūdzu, ser. Ar �o biļeti varat kāpt lidma�īnā. Ejiet uz tre�o izeju un jautājiet pēc 714. reisa. Pasteidzieties, ser, lidma�īna tūlīt aties.�

Spensers piekrīto�i pamāja, pagriezās atpakaļ, lai ar paceltu īk�ķi pateiktos �Cross Canada� aviolīnijas aģentam, kas pār vecās dāmas plecu atzinīgi smaidīja, un steidzās uz izeju. Laukā dzestrais, naksnīgais gaiss drebēja lidma�īnu dzinēju rūkoņā; kā jau ikviena lidosta, tumsā iegrimusi, tā �ķita juceklīga, bet īstenībā visur valdīja stingra un nemainīga kārtība. Kāda kalpotāja norādīja viņam uz lidma�īnu, kas spo�ās gaismas plūsmā mirdzēja lietū. Lidma�īnas fizelā�a, lokizlādes spuld�u apgaismota, atgādināja sudrabainu bultu. Vīri jau gatavojās noņemt trapu. Lēkādams starp peļķēm, Spensers aizkļuva līdz viņiem, pasniedza biļetes noplē�amo daļu un vieglā solī uzskrēja pa kāpnēm, kamēr draiskā vēja pūsma pluinīja viņa platmali. Safīcis viņ� ienira lidma�īnā un apstājās, cen�oties atgūt elpu. Drīz, ietinusies apmetnī, pienāca stjuarte, pasmaidīja un aizvēra durvis. Tikmēr viņ� juta, ka iedarbināti dzinēji.

�Piedodiet,� viņ� vainīgi sacīja.

�Labvakar, ser. Priecājos jūs uzņemt lidma�īnā.�

�Man laimējās pagūt.�

�Priek�ā ir brīva vieta,� teica meitene.

Spensers novilka mēteli, noņēma platmali un devās pa eju uz brīvo vietu.

Ar grūtībām iestūķējis mēteli bagā�as plauktā, vīrietis sacīja kaimiņam: ��īs vietas laikam vienmēr būs par maz.� Kaimiņ� pacēla acis uz Spenseru. Tad Spensers pabāza somu zem sēdekļa un laimīgs ieslīga krēsla mīkstajā atzveltnē.

�Labvakar,� skaļruņos ieskanējās stjuartes modrā balss.

��Kļavas lapas� �ārterkompānija sveic savus jaunos 714. reisa pasa�ierus. Ceram, ka jums patiks ceļojums. Lūdzu, piesprādzējiet dro�ības jostas. Pēc brī�a pacelsimies gaisā.�

Kamēr Spensers darbojās ar sprādzi, viņa kaimiņ� norūca: �Uzreiz noskaidrojas galva, redzot tādus uzrakstus. Tas negadās bie�i.� Viņ� norādīja uz mazu plāksnīti pie sēdekļa atzveltnes: �Glāb�anas josta atrodas zem sēdekļa.�

Spensers iesmējās: �Ja nebūtu paguvis uz �o lidma�īnu, tad gan būtu ķezā.�

�Ā, jūs esat tik kaislīgs līdzjutējs?�

�Līdzjutējs?� Spensers atcerējās, ka �is �ārterreiss dodas uz futbolma�u. �Ē� nē,� viņ� steidzīgi attrauca. �Par spēli es nemaz nedomāju. Kauns atzīties, bet es steidzos uz Vankūveru darī�anās. Man, protams, gribētos noskatīties �o spēli, ta�u baidos, ka nevarē�u.�

Kaimiņ� sazvērnieciski pieklusināja balsi, cik tas bija iespējams aizvien spalgākajā motoru rūkoņā: �Jūsu vietā es tik skaļi neizrunātos. �ī lidma�īna ir pilna stulbeņu, kas dodas uz Vankūveru ar vienu nolūku: uzmundrināt savus zēnus un raidīt lāstus un izaicinājumus pretiniekam. Viņi var jums kaitēt, ja izteiksieties tik nievājo�i.�

Spensers atkal iesmējās un izliecās no sēdekļa, lai pārlaistu acis salonam. Lidma�īnā bija pārsvarā tipiski, skaļi un trok�ņaini, ta�u labsirdīgi sporta līdzjutēji, kas devās ceļā, lai nosvilptu pretinieka komandu un līksmotu par savējo. Tie�i pa labi no Spensera sēdēja kāds vīrs un sieva, ieraku�i degunus sporta �urnālu aizraujo�ajas lappusēs.

Tālāk �etri līdzjutēji lēja viskiju papīra glāzītēs un gatavojās strīdēties par da�ādu spēlētāju priek�rocībām un trūkumiem. Viņu sarunas aprautās frāzes kā atskaņas no spēļu laukuma nonāca līdz Spenseram. �Hagertijs? Hagertijs!? Tu man nestāsti. Viņu nevar salīdzināt ar Zibeni. Tas, lūk, ir īstais, ja gribi zināt�� Aiz mazliet iereibu�ā �etrinieka sēdēja vēl citi acīm redzami komandas atbalstītāji, kas valkāja uz�uves vai nozīmes savas komandas krāsās: tie pārsvarā bija drukni vīri sārtām sejām, kas dzīvoja līdzi Vankūverā gaidāmajai spēlei jau pirms tās sākuma.

Spensers pagriezās pret blakussēdētāju. Viņ� bija radis ievērot sīkumus, tādēļ pamanīja, ka kaimiņa neuzkrīto�ais, reiz labi piegrieztais uzvalks tagad ir krietni paburzīts, kaklasaite nav pieskaņota, seja viņam grumbu izvagota, mati jau iesirmi, ta�u no viņa dvesa pa�pārliecība un spēks. Cilvēks ar raksturu, Spensers secināja. Lidma�īnai ripojot uz priek�u, garām sāka slīdēt perimetra celiņa zilās ugunis.

�Tas ir neticami, bet man jāatzīstas, ka dodos uz piekrasti veikala darī�anās, turklāt ļoti svarīgās,� Spensers ierunājās.

Viņa ceļabiedrs pieklājīgi apvaicājās: �Ko jūs pārdodat?�

�Kravas ma�īnas. Vairumā.�

�Ak, kravas ma�īnas. Es domāju, ka tās pārdod tirdzniecības aģenti.�

�Protams. Mani aicina tikai tad, kad notiek darījums ar kādām trīsdesmit vai simt ma�īnām. Vietējie pārdevēji mani lāgā neieredz. Viņi saka, ka es esot veikls darbonis no lielā kantora ar savām īpa�ajām cenām. Tirdzniecībā arī netrūkst savu problēmu. Bet dzīvot var glu�i labi.�

Spensers sāka taustīties pēc cigaretēm, tad aprāvās.

�Velns, smēķēt laikam nevajadzētu. Mēs ta�u vēl neesam gaisā, vai nē?�

�Ja arī esam, tad lidojam ļoti zemu. Un ātrums ir nulle mezglu.�

�Lai paliek.� Spensers izstiepa kājas. �Esmu noguris. Tā bija ellīga diena, jārāpjas vai pa sienu aug�ā. Vai saprotat?�

�Domāju, ka jā.�

�Vispirms �is tips paziņo, ka konkurentu firmas ma�īnas viņam patīk labāk. Kad beidzot esmu vienojies ar viņu un ceru pie vakariņu galda noslēgt darījumu un rītvakar atgriezties pie sievas un bērniem, pēk�ņi saņemu telegrammu, ka man jāpamet viss un rīt ap pusdienlaiku jābūt Vankūverā. Draudot izjukt kāds liels kontrakts, tādēļ ātri jādodas uz turieni un jāglābj, ko var.� Spensers nopūtās, tad izslējās un nopietni sacīja: �Paklau, ja vēlaties pirkt kādas �etrdesmit vai piecdesmit kravas ma�īnas, �odien varu dot jums krietnu atlaidi. Vai gribat tikt pie sava motorparka?�

Kaimiņ� iesmējās. �Atvainojiet, bet es nevēlos. Baidos, ka man nebūs tās, kur likt. Tā nav īsti mana darbības sfēra.�

�Kāda tad ir jūsu darbības sfēra?� painteresējās Spensers.

�Medicīna.�

�Jūs esat ārsts?�

�Jā, ārsts. Un tālab nekādi nederu kravas ma�īnu biznesam. Es pat nevarētu atļauties nopirkt vienu ma�īnu, kur nu vēl �etrdesmit. Vienīgā greznība, kuru atļaujos, ir futbols, tādēļ esmu gatavs braukt vienalga kur, ja tikai varu atrast laiku. Braucu arī �ovakar.�

Atbalstījis galvu sēdekļa pagalvī, Spensers teica: �Labi, ka jūs esat �eit, dakter. Ja nevarē�u gulēt, jūs man parakstīsiet miegazāles.�

Tikmēr motoru rūkoņa pieņēmās spēkā un, pretojoties riteņu bremzēm, drebēja viss lidma�īnas korpuss.

Pieliecies pie Spensera, ārsts nokliedza viņam ausī: ��ai troksnī miegazāles nelīdzēs. Nekādi nevaru saprast, kādēļ pirms pacel�anās tā jādārdina.�

Spensers pamāja. Tad, nogaidījis mirkli, līdz troksnis pierimst un atkal var sarunāties, paskaidroja: �Tā ir parastā dzinēju pārbaude. To veic pirms lidma�īnas pacel�anās. Katram dzinējam ir divi magneto gadījumam, ja viens lidojot sabojājas. Pārbaudes laikā dzinējus pēc kārtas palai� ar pilnu jaudu un atsevi�ķi izmēģina katru magneto. Kad pilots pārliecinājies, ka tie strādā labi, viņ� paceļas gaisā, bet ne agrāk. Paldies Dievam, aviācija te necie� pavir�ības.�

�Rādās, ka esat lietpratējs �ai ziņā.�

�Nē jau. Kara laikā lidoju ar iznīcinātājiem, bet tagad vairs neesmu formā. Laikam bū�u daudz ko piemirsis.�

�Aiziet,� ārsts ziņoja, kad dzinēju troksnis kļuva dobjāks. Stiprs grūdiens mugurā liecināja, ka lidma�īna skrejceļā uzņem ātrumu: un tūdaļ viegls rāviens norādīja, ka viņi pacēlu�ies gaisā, dzinēji pieklusa un troksnis pārtapa vienmērīgā dūkoņā. Celdamās aizvien augstāk, lidma�īna spēji sasvērās uz sāniem, un Spensers pār spārna galu vēroja jau glu�i attālās lidostas ugunis.

Skaļrunis vēstīja: �Varat noņemt dro�ības jostas. Smēķējiet, ja vēlaties.�

�Vienmēr priecājos, kad tas ir garām,� norūca ārsts, atkabinādams sprādzi un paņemdams Spensera cigareti. �Pateicos. Mani starp citu sauc par Bērdu, par Bruno Bērdu.�

�Priecājos iepazīties, doktor. Mans uzvārds ir Spensers, D�ord�s Spensers no Fulbraita autosabiedrības.�

Abi brīdi pieklusa un izklaidīgi vēroja, kā cigare�u dūmi lēnām kāpj uz aug�u, līdz tos uztver un iesūc gaisa kondicionētājs. Spensera domas bija grūtsirdīgas. Pēc atgrie�anās galvenajā birojā, būs jāsarīko teātris, viņ� nosprieda. Lai gan pirms do�anās ar taksometru uz lidostu viņ� bija paskaidrojis situāciju de�urantam Vinipegā pa telefonu, �is pasūtījums tagad radīs zināmas grūtības. Arī Vankūverā būs jāsaceļ jandāls, lai noslēptu �o izgā�anos. To visu derētu izmantot par līdzekli algas palielinā�anai, kad viņ� atgriezīsies. Vai teiksim, vēl labāk, paaugstinājumam amatā. Ja viņ� kļūtu par tirdzniecības daļas priek�nieku, par ko �efs ir bie�i runājis, bet nekad nav izdarījis, viņ� ar Mēriju, Bobu un Kitiju varētu pamest viņu pa�reizējo māju un pārvākties uz Pārkveihaitu. Vai arī nomaksātu rēķinus par jauno ūdens tilpni, skolasnaudu, nokārtotu iemaksas par �Oldsmobailu� un saldētavu, un atdotu parādu slimnīcai par Mērijas pēdējo abortu. Dzīvokli vai parādus Spensers apsvēra abus viņ� nevarēs apmaksāt pat ar priek�nieka algu.

Doktors Bērds nevarēja iz�ķirties, ko darīt: pasnaust vai izmantot lielisko izdevību un palasīt �Anglijas medicīnas �urnālu�. Galu galā viņ� nedarīja ne vienu, ne otru, bet domās pievērsās savai mazpilsētas ārsta praksei, kuru bija uz da�ām dienām pametis. Kā Evanss ar visu tiks galā? Daudzsolo�s zēns, bet pārlieku jauns. Kaut nu viņ� atcerētos, ka misis Laurijai jādod parastā klepus mikstūra nevis firmas zāles, kuras viņa neatlaidīgi pieprasa. Bet gan jau Dorisa neļaus Evansam kļūdīties: ārstu sievas �ajā ziņā ir lieliskas. Tādām viņām arī jābūt, velns lai parauj. Lūk, kas Lūisam būtu laikus jāielāgo � ka jāatrod, īstā sieviete. Ārsts mazliet iesnaudās, bet apsvilinājis pirkstus ar cigareti, tūlīt atkal pamodās.

Vīrs un sieva ejas pretējā pusē joprojām bija iegrimu�i sporta �urnālos. Aprakstīt D�o Grīru ir tas pats, kas aprakstīt Heizlu Grīru: otru tik saderīgu pāri grūti iedomāties. Abiem, bie�i uzturoties svaigā gaisā, bija sārta sejas krāsa un skaidrs acu skatiens, un abi bija ieurbu�ies sīki apdrukātajās lapās, it kā tajās būtu atklāti Visuma noslēpumi.

�Karameli gribi?� D�o jautāja, kad atnesa paplāti. �Ahā,� atsaucās Heizla. Tad, vienmērīgi ko�ļādams, pāris atkal nolieca savas brūnās galvas.

�etrinieks aizmugurējos sēdekļos uzsāka tre�o viskija kārtu papīra glāzītēs. Trīs no tiem bija parasti līdzjutēji: muskuļaini, ķildīgi, agresīvi, pametu�i uz divām dienām savas ikdienas rūpes, lai varētu kārtīgi izklaidēties. Ceturtais bija maza auguma, vāj�, nenosakāma vecuma vīrietis kalsnu seju un sērīgu izteiksmi tajā. Viņ� runāja spēcīgā Lenka�īras izloksnē. �Uz �lauvu� veselību!� viņ� uzsauca kārtējo tostu ar papīra kausiņu saviem varoņiem. Draugi svinīgi viņam piebalsoja. Tas, kuram pie mēteļa atloka bija nozīmīte ar īgnu pagalma runci (bet, iespējams, bija domāts pats zvēru karalis), laizdams apkārt cigare�u paciņu, jau kuro reizi atkārtoja: �Es gan necerēju, ka mēs aizlidosim. Kad bija jāgaida tai miglainajā Toronto, es teicu sev: �Endij, �ī vienreizējā spēle tev �oreiz ies secen.� Bet mēs aizkavējamies tikai par da�ām stundām, un lidma�īnā jau vienmēr var izgulēties.�

�Cerams, ne ar tuk�u vēderu,� piebilda kāds cits. �Esmu izsalcis. Kad viņi nesīs ko ēdamu?�

�Domāju, ka drīz. Pusdienas parasti ir ap astoņiem, bet tagad sakarā ar aizķer�anos viss kavējas.�

�Nekas. Iedzer, kamēr gaidi,� rādīdams viskija pudeli, teica vīrs no Lenka�īras, kas lepojās ar palamu �Grāpis�.

�Liecies mierā. Mums ta�u vairāk nav.�

�Tur, no kurienes tas nācis, vēl ir atliku likām. Iedzer. Būs labāka gulē�ana.�

Pārējie piecdesmit se�i pasa�ieri, to skaitā arī trīs vai �etras sievietes, lasīja vai sarunājās. Visi gribēja pēc iespējas ātrāk nokļūt lielajā futbolspēlē un bija pārguru�i no transkontinentālā ceļojuma. Iluminatoros bija redzamas Vinipegas pēdējo nomaļu mirgojo�ās zilganās un dzeltenīgās ugunis, bet, lidma�īnai ceļoties aizvien augstāk, tās aizklāja mākoņi.

Mazajā, bet ērtajā virtuvē stjuarte D�eneta Bensona gatavojās pasniegt pusdienas, kas bija novēloju�ās par vairāk nekā divām stundām. Spogulī virs trauku skapī�a viņa manīja sejā vieglu satraukumu, ko alla� izjuta katra lidojuma sākumā, un priecājās, ka to var noslēpt citu acīm. Apmierināti dungodama, D�eneta ņēma laukā salvetes, na�us un dak�iņas no iebūvētiem skapī�iem. Oficiantes darbs bija stjuartes pienākumu nepatīkamākā daļa, un D�eneta apzinājās, ka tagad būs jāpieliek lielas pūles, lai pabarotu pilnu lidma�īnu izsalku�u pasa�ieru. Tomēr viņa bija apmierināta un laimīga. Daudziem kolēģiem sajūsmā aizrautos elpa, un viņi izteiktu atzinību, redzēdami, kā zem formas cepures viļņojas viņas blondie mati, un cik veikli viņa rosās pa virtuvi. Divdesmit viena gada vecumā D�eneta tikko iepazina dzīvi, un tā viņai �ķita jauka.

Priek�galā, vadības kabīnē, bija dzirdama tikai motoru vienmērīgā dūkoņa. Abi piloti sēdēja gandrīz mierīgi, �ad tad pakustinot roku vai kāju, un viņu sejas vāri apgaismoja vadības paneļa neskaitāmo indikatoru spīdums. Austiņās, kas bija daļēji atstumtas no ausīm, pēk�ņi iekrakstējās saruna starp kādu citu lidma�īnu un zemi. Kaklā katram pilotam karājās mazs mikrofons.

Kapteinis Danings izstiepās sēdeklī, izvingrināja muskuļus un komandai labi pazīstamā veidā neviļus nopūtās caur kuplajām ūsām. Viņ� izskatījās vecāks par saviem trīsdesmit gadiem.

�Pīt, kāda ir cilindra vāka temperatūra tre�ajā dzinējā?� viņ� jautāja, pametot acis uz otrā pilota pusi.

Pīts satrūkās un paraudzījās uz paneli. �Tagad ir kārtībā, kaptein. Es lūdzu, lai Vinipegā pārbauda, bet tur nekādu vainu neatrada. Rādās, ka pats noregulējies, jo vairāk nepārkarst.�

�Labi.� Dans palūkojās uz priek�u naksnīgajās debesīs. �aurs mēness blāvi apspīdēja mākoņu grīdu plūksnaini vates skum�ķi nāca gausi virsū, tad spēji pa�āvās garām; palaikam lidma�īna ienira pelēkbaltajā mākoņu grēdā un pēc brī�a atkal iznira, noskurinoties kā spaniels, kas skrien laukā no ūdens. Dans sprieda: �Ja laimēsies, tiksim cauri bez lietus. Laika prognoze nebija slikta. �ādos izpriecu braucienos gan ne vienmēr viss izdodas kā iecerēts.�

�Jums taisnība,� piekrita pirmais palīgs. �Pēc kāda mēne�a viss būs citādi.�

Uzdūrusies siltuma strāvām, lidma�īna sāka lēkāt un zvēroties un, lai izlīdzinātu tās gaitu, kapteinim bija mazliet jāpapūlas. Tad viņ� painteresējās: �Ja būs laiks, vai tu arī dosies uz spēli?�

Iekams atbildēt, otrais pilots brīdi stomījās: �Es vēl nezinu. Redzēsim, kā sanāks.�

Kapteinis cie�i palūkojās viņā:

�Ko tu ar to gribi teikt kā sanāks? Ja esi metis acis uz D�enetu, vari to aizmirst. Viņa ir pārāk jauna lai viņu samaitātu tāds don�uāns kā tu.�

�ādu apzīmējumu reti kur� būtu pelnījis vairāk par otro pilotu � divdesmitgadīgu jaunekli ar domīgām acīm un svaigu seju. Viņ� nosarcis iebilda: �Lēnāk, kaptein. Es vēl nevienu neesmu samaitājis.�

�Tā nu es tev ticē�u! Labi, tikai nedomā sākt ar D�enetu.� Kapteinis pasmaidīja: �Puse Kanādas aviolīniju zēnu visādi taisās viņai klāt. Tādēļ nesare�ģī sev dzīvi, nelaimīgais.�

Divpadsmit pēdu attālumā no viņiem, otrpus bīdāmajām durvīm, viņu sarunas objekts pieņēma pasūtījumus.

�Vai vēlaties pusdienas, ser?� stjuarte jautāja, smaidot pieliekusies pasa�ierim.

�Ko? Kas noticis? Ak, jā, lūdzu.�

Bērds atguvās un piebikstīja Spenseram, kas bija gandrīz aizmidzis: �Mostieties. Vai pusdienas ēdīsiet?�

Spensers no�āvājās un sarosījās. �Pusdienas? Protams! Jūs laikam esat aizkavējusies, mis. Man �ķita, ka visi jau sen paēdu�i.�

�Jā, ser, Toronto mēs aizkavējāmies un pusdienas vēl nav pasniegtas,� D�eneta Bensona paskaidroja. �Ko jūs vēlaties jēra karbonādi vai ceptu lasi?�

�� Jā, lūdzu��

D�enetas smaids mazliet apdzisa. �Kuru no tiem, ser?� viņa pacietīgi jautāja.

Spensers pilnībā pamodās: �Ak jā, piedodiet, jaunkundz. Lūdzu jēra gaļu.�

�Man ari,� piebalsoja Berds.

Atgriezusies virtuvē, D�eneta kādu pusstundu nodarbojās ar ēdienu gatavo�anu un pasnieg�anu. Beidzot visi, kas gribēja ēst, bija saņēmu�i porcijas, un tagad viņa varēja nocelt telefona klausuli un piezvanīt uz priek�galu.

�Vadības kabīne,� atsaucās Pīts.

�Beidzot ir pusdienas,� teica D�eneta. �Labāk vēlu nekā nekad. Ko ņemsiet � jēra karbonādi vai ceptu lasi?�

�Nenoliec klausuli.� Bija dzirdams, kā Pīts to pa�u pārjautā kapteinim.

�D�enet, kapteinis saka, viņ� ēdī�ot jērgaļu� Nē, acumirkli, viņ� pārdomāja. Vai zivs ir svaiga?�

��ķiet, ka laba,� D�eneta attrauca. �Neviens nav sūdzējies.�

�Tad kapteinis ņems lasi. Labāk atnes divus la�us � un lielas porcijas. Mēs esam augo�i zēni.�

�Labi, kā parasti dubultporcijas. Lai iet divas zivis.�

Viņa veikli uzlika divas porcijas un nesa paplātes uz priek�galu, ierasti viegli noturot līdzsvaru, kad lidma�īna tikko manāmi sasvērās. Pīts bija panācies pretī, lai atbīdītu durvis, un paņēma no viņas vienu paplāti. Kapteinis bija pārslēdzies uz autopilotu un gandrīz nolasījis radiogrammu lidojuma vadības centram Vinipegā. Viņ� runāja, pielicis pie mutes mazu mikrofonu ar slaidu plastmasas turekli: �Augstums 16 tūksto�i pēdu. Kurss 285. Ātrums gaisā 210 mezgli. Projekcijas ātrums pa zemi 174 mezgli. Iera�anās laiks Vankūverā piecos nulle piecās pēc Klusā okeāna laika. Beidzu.�

Pilots pārslēdza radioaparatūru no pārraides uz uztveri. Radiogramma sākās ar krak�ķiem austiņās: �Reisam Nr. 714. Vinipegas vadības centrs. Izslēdzu.�

Dans pasniedzās pēc bort�urnāla, ierakstīja datus un atbīdīja sēdekli no vadības paneļa, bet tikai tiktāl, lai nepiecie�amības gadījumā atkal varētu pārņemt vadību. Pīts, uzlicis uz ceļiem spilvenu un tam virsū paplāti, sāka ēst.

�Tas nebūs ilgi, kaptein,� viņ� teica.

�Nav jau nekur jāsteidzas,� atbildēja Dans, izstiepdams rokas tik augstu, cik to atļāva kabīnes zemie griesti. �Es varu pagaidīt. Ēd mierīgi. Kāda ir zivs?�

�Glu�i laba,� ar pilnu muti atbildēja otrais pilots. �Būtu trīsreiz vai �etrreiz lielāka porcija, varētu kārtīgi paēst.�

Kapteinis iesmējās: �Tu, Pīt, labāk uzmani savu vidukli.� Viņ� pagriezās pret stjuarti, kas gaidīja aiz sēdekļa. �Vai aizmugurē viss kārtībā, D�enet? Ko dara futbola līdzjutēji?�

D�eneta paraustīja plecus:

�Tagad pavisam apklusu�i. Ilgā gaidī�ana Toronto būs viņus galīgi novārdzinājusi. �etri no viņiem visu laiku sūca viskiju, bet es viņiem neko neaizrādīju. Tas viņus nomierinās. Rādās, ka �ī nakts paies mierīgi.�

Pīts jautājo�i pacēla uzacis: �Tā gan, mis. �āds klusums bie�i vēstī nelaimi. Varu derēt, ka jau tagad kādam metas slikta dū�a.�

�Vēl nē,� D�eneta draiski atbildēja. �Bet tu ziņo, kad sēdīsies pie stūres. Es sagatavo�u maisiņus.�

�Tas ir labi,� teica kapteinis. �Priecājos, ka esi atklājusi, kas viņ� par putnu.�

�Kāds ārā laiks?� apvaicājās D�eneta.

�Tūdaļ paskatīsimies. Kalnu austrumpusē migla � gandrīz fīdz Manitobai. Bet mūsu ceļā uz piekrasti, �ķiet, viss ies gludi.�

�Labi. Lūdzu nelaidiet mācekli pie kloķiem, kamēr es pasnieg�u kafiju.�

D�eneta aizslīdēja, iekams Pīts paguva atbildēt, devās cauri pasa�ieru salonam, pieņemdama kafijas pasūtījumus, un pēc īsa brī�a ieradās kabīnē ar paplāti.

Dans tobrīd bija apēdis pusdienas, un tagad varēja ar baudu uzdzert kafiju. Pīts bija pārņēmis vadību un, kad kapteinis piecēlās, cie�i lūkojās indikatoros.

�Dzen ar pilnu jaudu, Pīt. Es aizie�u uzmundrināt pasa�ierus, lai viņi naktī justos dro�āk.�

Pīts neatskatījies pamāja: �Labi, kaptein.�

Kapteinis sekoja D�enetai spilgti apgaismotajā pasa�ieru salonā un ap�ilbis pievēra acis. Vispirms viņ� apstājās tur, kur sēdēja Spensers un Bērds. Viņi pasniedza savus traukus stjuartei.

�Labvakar,� teica Dans. �Vai viss kārtībā?�

Bērds pacēla acis: �Protams, paldies. Bija labas pusdienas. Un mums gribējās ēst.�

�Jā, atvainojiet, ka tās pasniedza tik vēlu.�

Doktors, iebilzdams viņam, atgaiņājās: �Nieki. Diez vai jūs var vainot, ja Toronto labpatīk ietīties miglā.� Un atkal atlaizdamies krēslā, piebilda: �Labi, tagad es mazliet nosnaudī�os.�

�Es arī,� �āvādamies piebalsoja Spensers.

�Ceru, ka jūs ērti pavadīsiet nakti,� noteica Dans, izslēgdams gaismu lasī�anai. �Stjuarte atnesīs jums segas.�

Viņ� devās tālāk pa eju, klusi pārmīdams kādu vārdu ar katru pasa�ieri. Da�iem viņ� paskaidroja, kā jānolai� sēdekļa atzveltne, citiem pastāstīja, kā noris lidojums un kāds ir gaidāmais laiks.

�Nu, es lai�os sapņu valstībā,� sacīja Spensers. �Doktor, man ienāca prātā, ka vismaz �onakt jums neviens nezvanīs.�

�Cik ilgi vēl jālido?� ārsts miegaini jautāja. �Kādas septiņas stundas. Labāk izmantosim tās pēc iespējas saprātīgāk. Ar labu nakti.�

�Ar labu nakti, dakter,� nomurmināja Spensers, ērtāk atlaiz�damies pagalvī. �Miegs man nenāks par ļaunu.�

Biezu mākoņu apņemta, vienmērīgi dūcot, lidma�īna traucās tālajā, aukstajā pasaulē. Se�padsmittūksto� pēdu zem tās rimti pletās Saska�evanas prērijas.

Dans bija nonācis rīdz viskija kvartetam un pieklājīgi aizliedza lietot alkoholu.

�Jūs ta�u zināt,� viņ� pārmeto�i sacīja, �ka tas nav atļauts. Lai es vairāk neredzētu pudeles, citādi būs jākāpj laukā un jāiet kājām.�

�Vai ir kādi iebildumi pret kārtīm?� jautāja viens no pulciņa, pacēlis pudeli pret gaismu un tecinādams pēdējās atliekas mutē.

�Nekādu,� atbildēja Dans, �kamēr netraucējat citus pa�sa�ierus.�

�Nabaga kapteinis,� teica lenka�īrietis. �Uzņemties tik smagu darbu nakts laikā!�

�Parasts darbs,� bilda Dans. �Parasts, garlaicīgs darbs.�

�Tad jau iznāk � katrs lidojums ir parasts darbs?�

�Tā laikam ir.�

�Kamēr kaut kas atgadās, vai nē?�

Tad visiem paspruka smiekli, kuriem Dans aiziedams pie�vienojās. Tikai pats zobgalis, kuru bija apskurbinājis izdzertais viskijs, brīdi nopietni pārdomāja savus vārdus.

Kapteinis bija gandrīz beidzis apgaitu un brīdi tērzēja ar kādu pasa�ieri, maza auguma vīrieti, kur�, liekas, bija kādreiz lidojis kopā ar Danu.

�Es zinu, ka tas mazliet atgādina kara aviāciju,� Dans teica, mulsi braucīdams savas kuplās ūsas. �Bet es jau lidoju tik sen, ka būtu �ēl �ķirties. Kā no veca drauga.�

�Varu derēt, ka tas ļoti patīk skuķiem,� teica mazais vīrelis. �Kā viņi jūs sauc, vai par Bebru?�

�Nē,� piesardzīgi smīnēdams ūsās, atbildēja Dans. �Mēs te esam smalka sabiedrība. Mani visbie�āk, sauc par Dansinenu.�

�Kā?� mazais vīrelis pārjautāja.

�Par Dansinenu,� skaidri izrunāja kapteinis. �Jūs ta�u zināt? Kur ir jūsu Makbets?�

Vīrelis pacēla acis uz viņu. ��Makbets?� Ko jūs man te stāstāt?�

Kapteinis bija aizgājis. Kamēr viņ� sarunājās, viņa acis visu laiku kavējās pie stjuartes, kas ejas galā bija noliekusies pār kādu sievieti un uzlikusi plaukstu viņai uz pieres. Danam pienākot, sieviete, kas drīzāk gulēja, nekā sēdēja, atkrita atpakaļ sēdeklī un saviebās. Acis viņai sāpēs samiedzās. Kapteinis viegli pieskārās stjuartes rokai.

�Vai kas noticis, mis Benson?� viņ� jautāja.

D�eneta izslējās un ļoti klusi teica: �Dāmai palicis slikti laika iespaidā, kaptein. Es atnesī�u aspirīnu. Tūlīt bū�u atpakaļ.�

Dans nostājās viņas vietā un noliecās pār sievieti un vīrieti, kas sēdēja blakus.

��ēl, ka tā noticis,� viņ� līdzjūtīgi teica. �Kas jums īsti kai�?�

Sieviete palūkojās uz viņu un vārgā balsī atbildēja: �Es� es nezinu. Tas sākās tik pēk�ņi. Pirms kāda brī�a. Slikta dū�a un reibst galva. Un �ausmīgi sāp �eit,� viņa pielika roku pie vēdera. �Atvainojiet, ka sagādāju jums rūpes. Es��

�Nu, mīļumiņ�, murmināja blakussēdo�ais vīrietis. �Guli mierīgi. Tev tūlīt kļūs labāk.�

Viņ� paskatījās kapteinī: �Tā laikam ir jūras slimība?�

�Tā varētu būt, ser,� atbildēja Dans. Viņ� vērīgi paskatījās sievietē un manīja sviedru lāsītes izspie�amies viņai uz bālās pieres, jau izjuku�os matus, baltos pirkstu kauliņus, vienai rokai ieķeroties sēdekļa parocē, bet otrai tveroties pie vīra rokas. Dans laipni sacīja: �Man ļoti �ēl, ka nejūtaties labi, bet domāju, ka stjuarte jums palīdzēs. Mēģiniet pēc iespējas atslābināties. Ja tas jums palīdzēs, varu galvot, ka lidojums paies mierīgi.�

Kapteinis atvirzījās, dodot vietu D�enetai.

�Lūdzu,� teica D�eneta, pasniegdama tabletes. �Pamēģiniet �īs.� Viņa pielieca sievietes galvu uz priek�u, lai viņai būtu vieglāk iedzert kādu ūdens malku. �Jauki. Tagad iekārtosimies ērtāk.� Viņa apspraudīja sievietei apkārt segu. �Kā ir?� Sieviete pateicīgi pamāja. �Pēc brī�a bū�u atpakaļ redzēt, kā jūtaties. Nekautrējieties izmantot papīra maisiņu. Un ja esmu vajadzīga tūlīt, nospiediet zvana pogu pie loga.�

�Paldies,� sacīja vīrs. �Domāju, ka pēc īsa brī�a viss būs kārtībā.�

Kā gribēdams pārliecināties par �o apgalvojumu, viņ� paskatījās uz sievu: �Mēģini atpūsties, mīļā. Tas pāries.�

�Es ceru,� teica Dans. �Zinu, cik tas ir nepatīkami. Domāju, ka jums drīzumā kļūs labāk un jūs mierīgi pavadīsiet nakti.�

Kapteinis devās prom pa eju un gaidīja D�enetu virtuvē. �Kas viņi ir?� viņ� jautāja stjuartei.

�Misters �aildersar kundzi. D�ons �ailders. Pirms piecpadsmit minūtēm viņai vēl bija labi.�

�Hm. Ja viņai paliek vēl sliktāk, lūdzu, pasaki man, un es ziņo�u pa radio Vankūverai.�

D�eneta uzmeta viņam ātru skatienu: �Kādēļ? Ko jūs domājat?�

�Nezinu, bet man nepatīk viņas izskats. Varbūt tā ir jūras slimība, varbūt �ultslēkme, pieņemsim bet tā �ķiet ļoti smagi sagrābusi �o dāmu.�

Kapteinis �ķita mazliet noraizējies un izklaidīgi bungoja pirkstus pa metāla izlietni. �Vai mūsu pasa�ieru sarakstā ir kāds ārsts?�

�Neviens nav pieteicies, bet es varu pajautāt,� atteica D�eneta.

Dans papurināja galvu. �Nevajag viņus tagad traucēt. Lielākā daļa taisās gulēt. Pēc kādas pusstundas pasakiet man, kā viņa jūtas. Sliktākais ir tas, ka līdz piekrastei vēl ir kādas �etras stundas, ko lidot,� viņ� klusu piebilda, iekams devās projām.

Ceļā uz kabīni Dans apstājās, lai uzsmaidītu slimajai sievietei. Viņa mēģināja atsmaidīt, bet pēk�ņās sāpēs pievēra acis, savilkās �okurā un atkrita pret sēdekli. Dans stāvēja un brīdi uzmanīgi viņu vēroja. Tad devās tālāk, aizvēra aiz sevis kabīnes durvis, un ieslīga sēdeklī. Viņ� noņēma cepuri un uzlika lielās austiņas un mikrofona garnitūru. Pīts lidoja ar rokas vadību. Sapluinītas mākoņu grēdas palaikam ietriecās lidma�īnas priek�ējos stiklos, mirkli aizsedza skatu, un tūlīt atkal nozuda.

�Veidojas gubu lietus mākoņi,� otrais pilots paskaidroja.

�Laiks sāk bojāties, ko?� jautāja Dans.

�Tā izskatās.�

�Es sēdī�os pie stūres. Mums būtu jātiek virs mākoņiem. Pajautā, vai divdesmittūksto� pēdu augstumā ir brīvs ceļ�.�

�Labi.� Pīts nospieda pogu savā mikrofonā un sagatavojās pārraidei.

�714. reiss izsauc Regīnu,� viņ� noziņoja.

�Runājiet, 714,� kāda balss iekrekstējās austiņās.

�Esam nonāku�i nemierīgā rajonā. Gribētu lūgt atļauju lidot divdesmittūksto� pēdu augstumā.�

�Palieciet ēterā, septiņsimt �etrpadsmitais. Es pajautā�u vadības centram.�

�Paldies,� teica Pīts.

Kapteinis cie�i lūkojās mākoņu gūzmā. �Labāk ieslēdz dro�ības jostu signālu, Pīt,� viņ� ieteica, izlīdzinādams lidma�īnu, kas sāka lēkāt un zvēroties.

�Labi.� Pīts satvēra virsējā paneļa sviru. Izkļuvu�i no vienas mākoņu grēdas, lidma�īna nodrebēja, tad atkal ienira citā grēdā.

�Septiņsimt �etrpadsmitais reiss,� atskanēja balss pa radio. �Vadības centrs dod atļauju divdesmittūksto� pēdām. Viss.�

�Septiņsimt �etrpadsmitais,� apstiprināja Pīts. �Paldies, beidzu.�

�Braucam,� teica kapteinis. Dzinēju troksnis kļuva dobjāks, lidma�īnai sasveroties un uzņemot augstumu. Altimetra �autra vadības panelī tūdaļ reģistrēja piecsimt pēdu kāpumu minūtē. Garais stikla tīrītājs pla�ā vēzienā ritmiski slīdēja no vienas puses uz otru.

�Bū�u priecīgs, kad izkulsimies no �īs putras,� sacīja pirmais palīgs.

Dans neatbildēja. Viņ� nenovērsa acu no indikatorpaneļiem. Neviens no pilotiem nedzirdēja, kā ienāca stjuarte. Viņa pieskārās kapteiņa plecam.

�Kaptein,� viņa spēji, ta�u savaldīgi ierunājās. �Sieviete. Viņai ir sliktāk. Un vēl vienam pasa�ierim ir nelabi. �oreiz vīrietim.�

Dans nepagriezās pret viņu. Pastiepies viņ� ieslēdza nolai�anās signālugunis. Spo�ie staru kūļi iecirtās lietū un sniegā. Dans nogrieza gaismu un sāka regulēt dzinējus un pretapledojuma apsildi.

Strādādams viņ� atbildēja: �Es pa�laik nevaru aiziet pie viņiem, D�enet. Labāk rīkojies, kā norunājām un pameklē ārstu. Un pārbaudi, vai visi ir piesprādzēju�ies. Var gadīties, ka mūs stipri mētās. Tiklīdz varē�u, aizie�u uz turieni.�

�Labi, kaptein.�

Iznākusi no kabīnes, D�eneta paklusi, tā, lai balss aizsniegtu krēslu rindas, uzrunāja pasa�ierus: �Lūdzu piesprādzējiet dro�ības jostas. Iespējams, ka lidma�īna sāks svaidīties.� Viņa noliecās pie diviem pasa�ieriem pa labi. Viņi pusmiegā sāka mirk�ķināt acis.

�Piedodiet,� stjuarte it kā starp citu apjautājās, �vai kāds no jums gadījumā nav ārsts?�

Tuvākais vīrietis papurināja galvu un nomurmināja: �Nē. Vai kas noticis?�

�Nē, nekas nopietns.�

Sāpju kliedziens acumirklī darīja D�enetu uzmanīgu. Viņa aizsteidzās pa eju turp, kur misis �aildera gulēja saritinājusies vīra klēpī un, acis aizvērusi, vaidēja. D�eneta ātri pietupās un noslaucīja sviedrus no sievietes pieres. �ailders rūpjpilnu seju nolūkojās viņā.

�Ko mēs varam līdzēt, mis?� viņ� jautāja. �Kas tas īsti ir?�

�Sasedziet viņu silti,� teica D�eneta. �Es meklēju, vai �eit nav kāds ārsts.�

�Ārsts? Cerams, ka ir. Bet ko mēs darīsim, ja nebūs?�

�Neraizējaties, ser. Es tūdaļ atgriezī�os.�

D�eneta pietrūkās kājās, uzmeta mirkli cietējai un devās pie nākamajiem sēdekļiem, klusi atkārtodama savu jautājumu.

Viņai vaicāja, vai kāds saslimis.

�Viņai ir slikta dū�a. Tā da�reiz gadās. Piedodiet, ka traucēju jūs.�

Kāda roka ieķērās D�enetas elkonī. Tas bija viens no viskija dzērāju pulciņa. Viņa dzeltenā seja spīdēja.

. �Piedodiet, jaunkundz, ka atkal nelieku jūs mierā. Es jūtos pavisam draņķīgi. Vai drīkst palūgt glāzi ūdens?�

�Jā, protams. Es tie�i eju pēc ūdens.�

�Es nekad neesmu tā juties.� Vīrietis atgāzās un skaļi nopūtās. Viens no viņa ceļabiedriem satrūkās, atvēra acis un pieslējās sēdeklī. �Kas tev ir?� viņ� pavaicāja.

�Manas iek�as,� paskaidroja saslimu�ais. �Vēders plīst pu�u.� Uznākot jaunai spazmai, viņ� saķēra vēderu.

D�eneta viegli piedūrās Spensera plecam. Viņ� atvēra vienu aci, tad abas. �Atvainojiet, ka uzmodināju jūs, ser,� stjuarte teica. �Bet vai jūs neesat ārsts?�

Spensers atguvās: �Ārsts? Nē, laikam nē.� Viņa pamāja un grasījās aiziet. �Tomēr pagaidiet,� viņ� apturēja D�enetu. �Es tā kā atceros� Jā, nu protams! �is kungs man blakus ir ārsts.�

�Paldies Dievam!� izdvesa stjuarte. �Vai jūs nepamodinātu viņu?�

�Protams.� Dunkādams guļo�o kaimiņu, Spensers lūkojās stjuartē. �Vai kāds saslimis?�

�Mazliet nelabi jūtas,� atteica D�eneta.

�Nu, dakter, mostieties!� enerģiski skubināja Spensers.

Doktors papurināja galvu, kaut ko norūca, tad spēji pamodās. �Rādās, ka jums ir nakts izsaukums.�

�Vai esat ārsts, ser?� D�eneta ba�īgi jautāja.

�Jā, jā, esmu doktors Bērds. Kas noticis?�

�Diviem mūsu pasa�ieriem ir ļoti slikti. Vai jūs, lūdzu, nevarētu viņus izmeklēt?�

�Slikti? Jā, protams!�

Spensers piecēlās, lai palaistu garām ārstu. �Kur viņi ir?� Bērds jautāja, berzēdams acis.

�Domāju, doktor, ka vispirms jums būtu jāredz sieviete,� rādīdama ceļu, sacīja D�eneta, vienlaikus klusu uzsaukdama: �Lūdzu piesprādzējiet dro�ības jostas!� �aildera kundze bija izstiepusies tik slīpi, cik vien sēdeklis to atļāva. Sāpju drebuļi kratīja viņas ķermeni. Viņa elpoja smagi, gariem, krampjainiem vilcieniem. Mati viņai mirka sviedros.

Bērds brīdi stāvēja un pētīja slimo. Tad nometās ceļos un sataustīja viņas pulsu.

�Tas ir ārsts,� paskaidroja D�eneta.

�Priecājos jūs redzēt!� dedzīgi teica �ailders.

Sieviete atvēra acis. �Dakter�� viņa drebo�ām lūpām ierunājās.

�Atslābinieties,� skatīdamies pulkstenī, teica ārsts. Viņ� palaida vaļā sievietes roku, pataustīja kabatās un izvilka lukturīti. �Plati atveriet acis,� viņ� laipni palūdza un, pavērsis pret sievieti spo�o staru kūli, apskatīja pēc kārtas katru aci. �Tā. Vai sāp?� Sieviete pamāja. �Kur? �eit? Vai �eit?� Ārstam iztaustot viņas vēderdobumu, sieviete pēk�ņi sastinga un apslāpēja sāpju kliedzienu. Bērds atkal uzsedza viņai segu, pielika roku pie pieres un piecēlās.

�Vai �ī dāma ir jūsu sieva?� viņ� jautāja �ailderam.

�Jā, dakter.�

�Vai viņa vēl par kaut ko sūdzas?�

�Viņai bija ļoti slikta dū�a. Visu izvēma laukā.�

�Kad tas sākās?�

�Liekas, nesen.� �ailders bezpalīdzīgi noraudzījās D�enetā. �Tas viss notika tik pēk�ņi.�

Bērds domīgi pamāja. Viņ� devās projām, paņemdams D�enetu pie rokas un runādams ļoti klusu, lai viņu nedzirdētu tuvējie pasa�ieri, kas viņus vēroja.

�Vai jūs viņai devāt kādas zāles?� ārsts jautāja.

�Tikai aspirīnu un ūdeni,� atbildēja D�eneta. �Ak, es apsolīju ūdens glāzi vīrietim, kam kļuvis slikti��

�Pagaidiet,� stingri noteica Bērds. Miegs bija pagaisis. Tagad viņ� bija mundrs un iespaidīgs.

�Kur jūs mācījāties kopt slimniekus?�

D�eneta, dzirdot �ādu toni, pietvīka: �Stjuartu skolā, bet��

�Nekas. Ta�u nav lielas jēgas dot aspirīnu cilvēkam, kas vemj: no tā būs vēl sliktāk. Ūdeni un neko vairāk.�

�Es� atvainojos, doktor,� D�eneta stomījās.

�Domāju, labāk ejiet pie kapteiņa,� teica Bērds. �Sakiet viņam, lai tūlīt mēģina nosēsties. �ī sieviete jānogādā slimnīcā. Pasūtiet, lai ātrā palīdzība gaida lidlaukā.�

�Vai jūs zināt, kas viņai kait?�

��eit es nevaru precīzi noteikt diagnozi. Bet tas ir pietiekami nopietni, lai nosēstos tuvākajā pilsētā, kur ir slimnīca. Tā varat pateikt kapteinim.�

�Labi, doktor. Kamēr esmu projām, varbūt jūs apskatītu otru slimo pasa�ieri? Viņ� arī sūdzas par sliktu dū�u un tādām pa�ām sāpēm.�

Bērds vērīgi palūkojās stjuartē: �Par tādām pa�ām sāpēm, jūs sakāt? Kur viņ� ir?�

D�eneta aizveda viņu uz priek�galu, kur, blakussēdo�ā drauga atbalstīts, vemstīdamies sēdēja slimais. Bērds pieliecās, lai ieskatītos viņam sejā.

�Es esmu ārsts. Vai jūs, lūdzu, neatliektu galvu?� Ātri aplū�kodams pacientu, Bērds jautāja: �Ko jūs esat ēdis pēdējās div�desmit �etrās stundās?�

�To pa�u, ko parasti,� nomurmināja vīrietis, kas, �ķiet, bija galīgi zaudējis spēkus. �Brokastīs,� viņ� vārgā balsī uzskaitīja, ��ķiņķi ar olām,� otrajās brokastīs salātus,� lidostā sviestmaizi,� tad pusdienas �eit.� Viņ� nemanīja, ka pa zodu notek siekalu straumīte. �Sāp, dakter. Un acis.�

�Kas ir ar acīm?� ātri jautāja Bērds.

�Nevar lāgā saredzēt. Viss dubultojas.� Kaimiņam tas likās jocīgi: �Pareizais dullums, vai nē, ser!� viņ� iesaucās.

�Klusu,� Bērds noteica. Viņ� piecēlās un ieraudzīja blakus D�enetu un kapteini. �Sasedziet viņu silti. Atnesiet vēl segas,� viņ� sacīja D�enetai. Kapteinis deva zīmi ārstam, lai seko uz virtuvi. Tiklīdz viņi palika divatā, Bērds uzstāja: �Cik ātri mēs varam nolaisties, kaptein?�

�Tur jau ir tā nelaime,� īsi paskaidroja Dans, �ka nolaisties mēs nevaram.�

Bērds ieurbās viņā ar skatienu. �Kādēļ?�

�Laika apstākļu dēļ. Nupat pārbaudīju pa radio. Pāri visām prērijām �aipus kalniem klājas bieza migla un zemi mākoņi. Kalgari lidosta ir slēgta. Mums jātiek pāri līdz okeāna piekrastei.�

Bērds brīdi padomāja. �Un ja nu mēs atgrieztos?� viņ� jautāja.

Dans papurināja galvu, viņa seja vājajā apgaismojumā bija saspringta. �Arī tas atkrīt. Drīz pēc mūsu aizlido�anas Vinipegu slēdza miglas dēļ. Turklāt tagad ir tuvāk lidot uz priek�u.�

Bērds saviebās, sizdams ar mazo lukturīti sev pa nagiem. �Kad jūs domājat nolaisties?�

�Pulksten piecos no rīta pēc Klusā okeāna laika.� Dans manīja, ka ārsts neviļus paskatās rokas pulkstenī, un piebilda: �Mums jānolai�as pēc trīsarpus stundām. �ārterlidma�īnas nav tās ātrākās pasaulē.�

Bērds iz�ķīrās: �Tad man jāpalīdz �iem cilvēkiem, cik spēju, kamēr nonāksim Vankūverā. Man vajadzīga soma. Kā jūs domājat, vai tai var tikt klāt? Toronto es to nodevu bagā�ā.�

�Varam pamēģināt,� atteica kapteinis. �Ceru, ka tā ir kaut kur virspusē. Dodiet bagā�as talonus, doktor.�

Bērds iebāza savus garos pirkstus aizmugurējā kabatā un izvilka maku. Izņēmis divus bagā�as talonus, viņ� pasniedza tos Danam.

�Tur ir divas somas, kaptein,� viņ� bilda. �Man vajadzīga mazākā soma. Daudz instrumentu tur nav tikai da�i ne�piecie�amākie, kurus alla� ņemu līdzi. Tie noderēs.�

Bērds vēl nebija paguvis izteikt �os vārdus, kad lidma�īna spēji sasvērās. Tas atsvieda abus vīrie�us pie attālās sienas. Atskanēja spalgs, nepacietīgs zvans. Kapteinis pirmais pietrūkās kājās un metās pie iek�ējo sakaru telefona.

�Kapteinis klausās,� viņ� nobēra. �Kas noticis, Pīt?�

Otrā pilota balss bija vārga un samocīta.

�Man ir slikti. Nāciet �urp ātrāk!�

�Labāk nāciet man līdzi,� Dans teica ārstam un viņi steidzīgi atstāja virtuvi.

�Piedodiet par grūdienu,� Dans ejot pieklājīgi atvainojās pasa�ieriem, kas jautājo�i vērās viņā. �Tas bija neliels virpulis.�

ledrāzu�ies vadības kabīnē, viņi skaidri redzēja, ka otrajam pilotam ir pavisam nelabi: seju viņam klāja sviedri, viņ� sēdēja sa�ļucis krēslā, ar pēdējiem spēkiem iekrampējies vadības stūrē.

�Velciet viņu ārā no turienes!� kapteinis nekavējoties pavēlēja. Bērds un reizē ar viņiem ienākusīD�eneta satvēra otro pilotu, izvilka viņu no sēdekļa un aizstiepa prom no vadības paneļa. Tikmēr Dans sēdās savā krēslā un satvēra stūri.

�Kabīnes aizmugurē ir rezerves sēdeklis radistam. Nosēdiniet viņu tur,� kapteinis teica.

Kamēr Pītam palīdzēja aizkļūt līdz brīvajai vietai, viņam uznāca briesmīga vem�ana. Atbalstījis otro pilotu pret sienu, Bērds atpogāja viņam apkaklīti, atraisīja kaklasaiti un centās iekārtot Pītu, cik ērti vien iespējams. Nabadziņu vai ik brīdi lieca pie zemes jaunas vēdergraizes.

�Dakter,� saspringti vaicāja kapteinis. �Kas tas ir? Kas te notiek?�

�Es neesmu īsti pārliecināts,� drūmi atteica ārsts, �bet �īm lēkmēm ir kopīgs cēlonis. Tā vismaz liekas. Visticamāk, ka vainīgs ir ēdiens. Kas mums bija pusdienās?�

�Gaļa vai zivs,� atteica D�eneta. �Jūs varbūt atceraties, doktor, jūs ēdāt��

�Gaļu!� attrauca Bērds. �Pirms kādām� divām, trim stundām. Bet ko ēda viņ�?� ārsts norādīja uz otro pilotu.

D�enetas sejā pavīdēja satraukums. �Zivi,� viņa pus�ukstus noteica.

�Vai atceraties, ko ēda tie divi pasa�ieri?�

�Nē, neatceros��

�Ejiet, lūdzu, un ātri noskaidrojiet.�

Bālu seju, stjuarte izsteidzās laukā. Bērds notupās līdzās otrajam pilotam, kas pievērtām acīm �ūpojās līdz ar lidma�īnu. �Mēģiniet atslābināties,� ārsts klusu sacīja. �Es jums tūlīt kaut ko iedo�u, lai atvieglotu sāpes. Lūdzu.� Viņ� pastiepa roku un izvilka no plaukta segu. �Būs labāk, ja silti sasegsieties.�

Pīts pavēra acis un pārvilka mēli sausajām lūpām. �Vai jūs esat ārsts?� viņ� jautāja. Bērds pamāja. Pīts mēģināja vāri pasmaidīt. �Piedodiet, ka es te visu piecūkoju. Man likās, ka tūdaļ nomir�u.�

�Nerunājiet,� ārsts aizrādīja. �Mēģiniet atpūsties.�

�Pasakiet kapteinim, ka viņam taisnība��

�Es teicu � nerunājiet. Atpūtieties, un jums kļūs labāk.�

Atgriezās D�eneta. �Doktor,� viņa ātri bēra vārdus, un �ķita, ka tie nenāk pār lūpām tik veikli, cik vajadzētu. �Es pajautāju abiem pasa�ieriem. Viņi abi ēdu�i lasi. Tagad vēl trīs sūdzas par sāpēm. Vai jūs varat atnākt?�

�Protams. Bet man būs vajadzīga soma.�

Dans sacīja pār plecu: �Es tagad nevaru aiziet no �ejienes dakter, bet parūpē�os, lai jūs dabūtu somu. D�enet, ņemiet �os bagā�as talonus. Pasauciet palīgā kādu pasa�ieri un mēģiniet sameklēt ārsta mazāko somu, labi?� D�eneta paņēma talonus un gribēja vēl ko sacīt ārstam, bet Dans turpināja: �Es ziņo�u Vankūverai, par notieko�o. Vai gribat vēl ko teikt?�

�Jā,� atteica Bērds. �Sakiet viņiem, ka mums ir aizdomas par trim saindē�anās gadījumiem ar pārtiku. Un �ķiet, drīz būs vēl vairāki. Sakiet, ka neesam dro�i, bet, iespējams, saindē�anos izraisījusi pasniegtā zivs. Labāk lai viņi aizliedz pirkt jebkuru pārtiku no �īs firmas: vismaz kamēr nebūs pilnīgi noskaidrots saindē�anās cēlonis.�

Dans iesaucās: �Es atceros. Pārtika �oreiz nenāca no parastajiem sagādniekiem. Tā bija jāmeklē citur, jo mēs pārāk vēlu iebraucām Vinipegā.�

�Pasakiet viņiem to, kaptein,� teica Bērds. �Viņiem tas jāzina.�

�Dakter,� D�eneta lūdzo�ā balsī ierunājās. �Nāciet pie misis �ailderas. Viņa ir tuvu sabrukumam.�

Bērds devās uz durvīm. Grumbas viņa sejā tagad bija dziļākas, bet skatiens, sastapies ar D�enetas skatienu, bija tēraudciets.

�Gādājiet, lai pasa�ieri neuztrauktos,� viņ� norīkoja. �Mēs lielā mērā paļaujamies uz jums. Ja jūs tagad sameklēsiet manu somu un atnesīsiet �urp, es tikmēr parūpē�os par misis �ailderu.� Viņ� atvēra D�enetai durvis un tad spējā atskārtā apstājās: �Starp citu, ko jūs ēdāt pusdienās?�

�Es ēdu gaļu,� jaunā stjuarte atbildēja.

�Tad paldies Dievam.� D�eneta pasmaidīja un jau grasījās iet, kad ārsts pēk�ņi spēji satvēra viņas roku. �Ceru, ka arī kapteinis ēda gaļu?� viņ� izdvesa.

D�eneta palūkojās uz viņu, it kā mēģinātu atcerēties un vienlaikus aptvert viņa jautājumu.

Tad negaidīti pār viņu nāca atskārsme. D�eneta gandrīz noslīga ārstam pie kājām, acis iepletusi spējās un neaprakstāmās �ausmās.

Bruno Bērds uzmanīgi palūkojās stjuartē. Lai gan viņa pelēkzilo acu skatiens pauda mieru, ilggadējās ārsta pieredzes mācītais prāts ātri novērtēja situāciju, pieļaujot vienu un izslēdzot otru iespēju. Viņ� palaida meitenes roku.

�Labi, nesteigsimies ar slēdzieniem,� Bērds noteica it kā pie sevis. Tad, mazliet mo�āk, piebilda: �Atrodiet manu somu, cik ātri vien iespējams. Pirms dodos pie misis �ailderas, aprunā�os ar kapteini.�

Viņ� atkal gāja uz priek�galu. Tagad viņi lidoja horizontāli, virs gaisa virpuļiem. Pār pilota plecu ārsts redzēja mēness auksto, balto spīdumu, kas viendabīgo mākoņu grēdu lejā vērta �ķietami bezgalīgā sniega klājienā, bet �ur tur laukā no sastingu�ajām bangām vīdēja grubuļainās ledus gāles. Iespaids bija brīnumains.

�Kaptein,� Bērds sacīja, noliekdamies pār tuk�o otrā pilota sēdekli. Dans atskatījās. Mēness gaismā viņa seja �ķita saspringta un bāla. �Kaptein, mums nav laika ilgi runāt. Aizmugurē ir ļoti slimi cilvēki, un viņiem vajadzīga palīdzība.�

Dans ātri pamāja. �Jā, doktor. Ko jūs gribat sacīt?�

�Vai jūs ēdāt pēc tam, kad otrais pilots bija paēdis?�

�Jā, tā ir.�

�Cik ilgi pēc tam?�

Dana skatiens saspringa. �Kādu pusstundu, liekas. Vaiuut mazliet vēlāk.� Pēk�ņi viņam kļuva skaidrs, kāpēc ārsts tā jautā. Viņ� spēji saslējās un uzsita ar plaukstu pa stūri. ��ēlīgais Dievs, tik tie�ām! Es arī ēdu zivi.�

�Vai jūs jūtaties labi?�

Kapteinis pamāja. �Jā, es jūtos lieliski.�

�Jauki.� Bērds atviegloti noteica. �Tiklīdz dabū�u somu, iedo�u jums vem�anas līdzekli.�

�Vai tas palīdzēs?�

�Grūti pateikt. Jūs vēl neesat visu sagremojis. Katrā ziņā nav teikts, ka visi, kas ēdu�i zivi, ir saindēju�ies: loģika te nelīdz. Jūs varētu būt viens no tiem, kas tiks cauri ar izbailēm.�

�Tā būtu labāk,� raudzīdamies mēness blāzmā, nomurmināja Dans.

�Paklausieties,� teica Bērds. �Vai ir iespējams kaut kā izslēgt lidma�īnas stūri?�

�Jā,� atbildēja Dans. �Ir autopilots. Bet arto nevar nolaisties��

�Iesaku to ieslēgt vai, teiksim, iedarbināt. Dro�s paliek dro�s. Ja nu gadījumā jums kļūst slikti, tūlīt pasauciet mani. Nezinu, vai spē�u ko palīdzēt, ta�u ja būs kādi simptomi, tiem drīz jāparādās.�

Dana roka sa�ņaudza vadības stūri, tā ka pirkstu kauliņi kļuva balti. �Labi,� viņ� mierīgi teica. �Kā ir ar stjuarti, mis Bensonu?�

�D�eneta jūtas labi. Viņa ēda gaļu.�

�Tas ir ko vērts. Dieva dēļ, dodiet man ātrāk vemjamās zāles. Ja man jāstūrē lidma�īna, es nedrīkstu riskēt.�

�Bensona jau rīkojas. Ja nemaldos, tur, aizmugurē vismaz divi cilvēki atrodas dziļā �okā. Un vēl kas,� lūkodamies kapteinim tie�i sejā, Bērds piebilda: �Vai esat pilnīgi pārliecināts, ka mums nav citas izejas kā lidot uz priek�u?�

�Pilnīgi pārliecināts,� Dans nekavējoties atbildēja. �Es apsvēru vēl un vēlreiz. �aipus kalniem visur ir biezi mākoņi un migla pie pa�as zemes. Gan Kalgari, gan Edmontona, gan Letbrid�a ir slēgtas satiksmei. Tā vienmēr rīkojas nulles redzamības apstākļos. Un parasti tas nevienu neuztrauc.�

�Ta�u tagad tas mūs uztrauc.�

Ārsts pakāpās, lai ietu, bet Dans viņu apturēja: �Acumirkli.� Kad ārsts apstājās, viņ� turpināja: �Es atbildu par �o lidojumu, un man jāzina fakti. Klājiet vaļā. Kādas ir manas izredzes nesaslimt?�

Bērds dusmīgi pakratīja galvu un brīdi zaudēja savaldī�anos. �To es nezinu,� viņ� nikni noteica. �Te neder nekādas likumības.�

Pirms ārsts paguva aiziet, viņam bija vēlreiz jāapstājas:

�Klau, dakter.�

�Jā?�

�Cik labi, ka jūs esat �eit.�

Ne vārda neteicis, Bērds izgāja laukā. Dans dziļi ievilka elpu, pārdomādams tikko sacīto un apsvērdams iespējamo rīcības plānu. Tas nebija pirmoreiz viņa lido�anas praksē, kad viņu pārņēma drūmas ba�as, tikai �oreiz apziņai, ka viņ� atbild par milzīgās, sare�ģītās lidma�īnas dro�ību un gandrīz se�desmit cilvēku dzīvībām, pie�vienojās skaudra nelaimes priek�nojauta. Tad tādas ir �īs izjūtas? Vecie lidotāji, kas bija cīnīju�ies karā, vienmēr apgalvoja, ka tie, kas iztur pietiekami ilgi, galu galā uzvar. Bet kā tas varēja būt, ka pusstundas laikā parasts un ikdieni�ķs lidojums kopā ar līksmu futbola līdzjutēju pulku draudēja gandrīz �etru jūd�u augstumā pārtapt par drausmīgu murgu, par kaut ko tādu, par ko klaigās simtiem avī�u pirmās lappuses?

Spējā nepatikā pret sevi Dans atvairīja �īs domas. Bija jārīkojas, jādara darbs, kas prasīja pilnīgu koncentrē�anos. Pastiepis labo roku, viņ� pārslēdza slēd�us autopilota panelī, ikreiz uzgaidot, līdz ieslēdzas katra svira, par ko signalizēja attiecīgais gaismas indikators, un tikai tad drīkstēja pāriet pie nākamā posma. Pieregulējot papildpiedziņu, vispirms jāiedarbina eleroni, lai tie pilnībā pakļautos elektrovadībai. Tad nāca kārta pagrieziena stūrei un augstuma stūrei, kamēr �etras spuldzes paneļa aug�daļā beidza mirgot, un kvēloja vienmērīgi. Dans apmierināts palūkojās uz vadības indikatorpaneli un atlaida rokas no stūres rata. Atlaidies krēslā, viņ� ļāva lidma�īnai pa�ai lidot un rūpīgi pārbaudīja kabīni. Nepieredzēju�am cilvēkam lidotāja kabīne varētu likties dīvaina. �ķita, ka pilotu krēslos sēdētu divi neredzami piloti, divas vadības stūres tikko manāmi kustējās uz priek�u un atpakaļ, un atkal uz priek�u. Regulēdama gaisa strāvas, kas mazliet �ūpoja lidma�īnu, arī pagrieziena stūre, it kā pēc sava prāta, kustējās �urp un turp. Abos indikatorpaneļos desmitiem �autru reģistrēja savus datus.

Pārbaudījis automātiku, Dans paņēma mikrofonu, ātri uzkāra sev kaklā austiņas. Nikni iepūta ūsās, tā ka tās gandrīz skāra viņa degunu. Tā, Dans nodomāja, sāksim.

Pārslēdzis radio uz pārraidi, viņ� mierīgi un nesteidzīgi sacīja:

�Hallo, Vankūveras vadības centrs. Te Kļavas lapas septiņsimt �etrpadsmitais �ārterreiss. Man ir ārkārtējs paziņojums. Ārkārtējs paziņojums.�

Austiņās tūdaļ iekrekstējās: �Kļavas lapas septiņsimt �etr�padsmitais �ārterreiss. Raidiet, lūdzu.�

�Vankūveras vadības centrs. Te 714. reiss. Mums ir trīs saindē�anās gadījumi ar pārtiku, ieskaitot otro pilotu, un iespējams, vēl citi. Kad nolaidīsimies, būs vajadzīgas ātrās palīdzības ma�īnas, kas var sniegt palīdzību. Lūdzu brīdiniet lidlauka tuvumā eso�ās slimnīcas. Neesam pārliecināti, bet domājam, ka saindē�anos izraisījusi pusdienās pasniegtā zivs. Vislabāk aizliedziet pirkt pārtiku no �īs sabiedrības, kamēr nav pilnīgi noskaidroti nelaimes cēloņi. Mēs zinām, ka sakarā ar mūsu vēlo iera�anos Vinipegā pārtiku iepirka citur. Lūdzu pārbaudīt. Vai visu sapratāt?�

Truli raudzīdamies lejup sasalu�ajā mākoņu jūrā, Dans no�klausījās atbildi. Vankūveras vadības centrs runāja tikpat dzedri un bezkaislīgi kā vienmēr, tomēr kapteinis saprata, kādu bumbu viņ� raidījis tālajā rietumu krastā, un cik vētrainu darbību izraisīs viņa vārdi. Viņ� gurdeni beidza pārraidi un atlaidās sēdeklī.

Viņ� jutās dīvaini smagnējs un paguris, it kā locekļos būtu ielijis svins. Dans raudzījās indikatorpaneļos un viņam �ķita, ka tie attālinās aizvien tālāk un tālāk. Viņ� juta, kā aukstos sviedros noraso piere un neviļus nodrebēja. Tad dusmās par sava ķermeņa vājumu �ādā kritiskā situācijā, Dans saņēmās un vēlreiz uzmanīgi pārbaudija kursu, paredzēto nolai�anās laiku, gaidāmo pretvēju kalnos un skrejceļu plānu Vankūverā. Viņ� nenoģida, vai bija paveicis to pāris minūtēs vai ilgākā laikā. Pastiepis roku pēc bort�urnāla, kapteinis atvēra to un palūkojās rokas pulkstenī. Viņa prāts gausi un moko�i centās izkārtot vakara notikumus laika secībā.

Doktors Bērds, atgriezies pasa�ieru salonā, uzsedza misis �ailderas vārgajam augumam tīrās, sausās segas, bet vecās nometa turpat ejā uz grīdas. Sieviete bezpalīdzīgi gulēja: acis viņai bija ciet, sausās lūpas pavērtas drebēja, un viņa klusu vaidēja.

Kleitas aug�daļa bija notraipīta un slapja. Bērdam raugoties viņā, sievieti atkal sagrāba krampji. Acis viņai joprojām bija ciet.

Bērds sacīja viņas vīram: �Apslaukiet viņu, cik iespējams. Un turiet siltumā. Lai viņai būtu silti.�

�ailders pastiepa roku un satvēra ārstu pie delnas: �Dieva dēļ, doktor, sakiet, kas notiek? Viņai ta�u ir pavisam slikti, vai nē�?

Bērds atkal paskatījās uz sievieti. Viņa drud�aini un sekli elpoja. �Jā,� viņ� atzina. �Slikti gan.�

�Vai mēs nekādi nevaram viņai palīdzēt? Iedot kādas zāles?� Bērds papurināja galvu. �Viņai vajadzīgas tādas zāles, kādu mums nav: antibiotikas. Vienīgais, ko pa�laik varam darīt, ir turēt viņu siltumā.�

�Bet kaut vai ūdeni��

�Nē. Viņa var aizrīties. Jūsu sieva, �ailder, ir gandrīz zaudējusi samaņu. Nekas, nekas,� Bērds steig�us piebilda, kad �ailders satraukts pietrūkās kājās. �Tā ir pa�a ķermeņa anestēzija. Neuztraucieties. Gan viņai kļūs labāk. Jūsu uzdevums ir vērot viņu un turēt siltumā. Viņa var vemt, arī būdama bez samaņas. Es tūlīt atgriezī�os.�

Bērds devās pie nākamajiem sēdekļiem. Tur pusizvēlies no krēsla, ar vaļēju apkaklīti sēdēja kāds pusmū�a vīrs, grozīdams atgāzto galvu un ar rokām saķēris vēderu. Seja viņam bija sviedriem noplūdusi. Viņ� paskatījās uz ārstu, savilkdams lūpas sāpīgā grimasē.

�Tas ir �ausmīgi,� viņ� murmināja. �Es nekad neesmu tā juties.�

Bērds izvilka zīmuli no �aketes kabatas un pastiepa to pret vīrieti.

�Paklau,� viņ� teica. �Vai varat satvert �o zīmuli?�

Vīrs ar pūlēm pacēla roku. Viņa pirksti tvarstīja zīmuli, bet tas nedevās rokā. Bērds piemiedza acis. Viņ� nosēdināja vīrieti ērtāk un apspraudīja viņam apkārt segu.

�Es nevaru nosēdēt,� teica vīrietis, �un galva ir kā skrūvspīlēs iespiesta.�

�Dakter,� kāds sauca. �Vai jūs nevarat pienākt?�

�Pagaidiet,� atsaucās Bērds. �Es pēc kārtas izmeklē�u visus, kam tas nepiecie�ams.�

Turēdama ādas somu, atsteidzās stjuarte.

�Jūs esat jauka meitene,� uzslavēja Bērds. �Tā ir īstā. Daudz jau nevarē�u līdzēt�� viņa balss pieklusa, jo ārsts saspringti domāja. �Kur jums ir mikrofons un pastiprinātājs?� viņ� jautāja.

�Es parādī�u,� teica D�eneta. Viņa aizveda ārstu uz virtuvi un norādīja uz nelielu mikrofonu. �Kā jūtas misis �aildera, dakter?� viņa pajautāja.

Bērds saknieba lūpas: �Neslēp�u: viņa ir nopietni slima,� viņ� atteica. �Un, ja nemaldos, drīz citiem kļūs tikpat slikti.�

�Vai jūs joprojām domājat, ka tā ir saindē�anās ar pārtiku?� D�enetas vaigi bija pavisam bāli.

�Pilnīgi iespējams. Liekas, tie ir stafilokoki. Lai gan da�i simptomi liecina par kaut ko ļaunāku. Piemēram, saindē�anos var izraisīt salmonellas baciļi, bet kas to lai zina, nav jau precīzas diagnozes.�

�Vai jūs dosiet vem�anas zāles?�

�Jā, protams, bet ne tiem, kuriem jau ir slikta dū�a. Tas ir viss, ko es varu darīt. Mums būtu vajadzīgas tādas antibiotikas kā hloramfenikols, bet ko līdz par to domāt.� Paņēmis mikrofonu, Bērds piebilda: �Tiklīdz varēsiet,� viņ� teica D�enetai, �sameklējiet palīgus un mēģiniet mazliet uzkopt salonu. Apsmidziniet visu kārtīgi ar dezinfekcijas līdzekli, ja tāds ir. Un pasakiet slimajiem, lai nekautrējas un neieslēdzas tualetē � mēs negribam, lai tur kāds nomirst.� Brīdi padomājis, Bērds ieslēdza mikrofonu un pielika to pie mutes: �Dāmas un kungi, vai drīkstu lūgt jūsu uzmanību? Lūdzu uzmanību.� Viņ� nogaidīja, līdz pieklust balsis un bija dzirdama vienīgi dzinēju vienmuļā rūkoņa. �Vispirms man jāstādās priek�ā,� Bērds turpināja. �Mani sauc par Bērdu un es esmu ārsts. Da�i no jums brīnās, kas tā par slimību, kas uzbrukusi jūsu ceļabiedriem, un, manuprāt, ir pienācis laiks visiem uzzināt, kas �eit notiek, un ko es daru. Cik varu spriest pēc savām ierobe�otajām iespējām, mums ir vairāki saindē�anās gadijumi ar pārtiku un var secināt (lai gan tas vēl jāpierāda), ka saindē�anos izraisījusi da�iem pusdienās pasniegtā zivs.� �ai mirklī atskanēja satraukta murdoņa. �Klausieties,� ārsts turpināja. �Satraukumam nav pamata. Es atkārtoju, satraukumam nav pamata. Mēs ar stjuarti rūpējamies par cietu�ajiem, bet kapteinis pa radio pasūtījis nopietnāku medicīnisko palīdzību, kas mūs sagaidīs pēc nolai�anās. Ja esat pusdienās ēdu�i zivi, tas nebūt nenozīmē, ka arī jūs esat saindēju�ies. �ādās reizēs nav stingru likumību, un ir glu�i iespējams, ka jūs būsiet pilnīgi imūni. Tomēr mēs ar stjuarti domājam veikt da�us dro�ības pasākumus un tūlīt apstaigāsim jūs visus. Es vēlos, lai piesakās tie, kas ēdu�i zivis. Atcerieties: tikai tie, kas ēdu�i zivis. Mēs jums pateiksim, kā varat sev palīdzēt. Tātad, ja esat savās vietās, varam tūlīt sākt.� Bērds izslēdza mikrofonu un pagriezās pret D�enetu: �Sniegt pirmo palīdzību ir vienīgais, ko varam darīt,� viņ� paskaidroja.

D�eneta pamāja. �Jūs domājat tabletes, dakter?�

�Mēs varam lietot divus līdzekļus. Lai arī skaidri nezinām, kas ir saindē�anās iemesls, pieņemsim, ka inde nonākusi ķermenī iek�ķīgi, tādēļ vispirms katram, kas ēdis zivi, izņemot smagi slimos, jāizdzer vairākas glāzes ūdens. Tas palīdzēs at�ķaidīt indi un mazinās toksisko iedarbību. Pēc tam dosim viņiem vem�anas līdzekli. Ja manā somā eso�o table�u visiem nepietiks, mums būs jālieto sāls. Vai sāls jums ir pietiekami daudz?�

�Man ir tikai da�as nelielas paciņas, kas domātas pusdienām, bet mēs varam tās atplēst.�

�Labi. Vispirms paskatīsimies, cik pietiks table�u. Es sāk�u aizmugurē ar tabletēm, un jūs dodiet ūdeni tiem, kas jau cietu�i, labi? Aiznesiet arī otrajam pilotam. Jums būs vajadzīgs palīgs.�

Iziedams no virtuves, Bērds iedrāzās krūtīs kalsnajam, sērī�gajam anglim, kuru sauca par �Grāpi�.

�Vai varu kaut kā palīdzēt, dakter,� viņ� līdzjūtīgi vaicāja.

Bērds atļāvās pasmaidīt. �Pateicos. Vispirms, sakiet, ko esat ēdis pusdienās?�

�Paldies Dievam, gaļu,� izdvesa Grāpis.

�Labi. Tad varam neraizēties pārjums. Vai jūs nevarētu palīdzēt stjuartei pienest ūdeni slimajiem pasa�ieriem? Es vēlos, lai katrs izdzer trīs glāzes ūdens, bet, ja iespējams, arī vairāk.�

�Grāpis� iegāja virtuvē un uzsmaidīja pretī D�enetas gurdajam smaidam. Parastajos apstākļos viņas smaids dro�i paātrinātu pulsu jebkuram aviolīniju darbiniekam, ta�u �oreiz blakusstāvo�ais vīrietis samanīja baiļu ēnu, kas slēpās aiz tā.

�Neraizējieties, mis. Viss būs labi.�

D�eneta pateicīgi palūkojās viņā. �Cerams. Lūk, tur ir ūdens krāns, un te krūzītes, mister��

�Zēni mani sauc par �Grāpi�.�

�Par �Grāpi�?� neticīgi atkārtoja D�eneta.

�Jā.�

�Ā!� D�eneta sāka smieties.

�Re nu, tā jau ir labāk. Nu, kur irtās krūzītes? Sāksim. Tā nu gan ir gaisa trase. Vispirms iedod pusdienas, tad prasa atpakaļ.�

Ir jābūt nopietnam iemeslam, lai izjauktu modernās lidostas kārtību. �ādās vietās nepazīst paniku, un, ja tā izceltos, to nekavējoties novērstu, jo tā apdraud cilvēku dzīvību.

De�uranti Vankūveras dispe�ertelpā apvaldīja satraukumu, kad pienāca Dana briesmu radiogramma. Kāds operators pie radiosakaru paneļa pārrakstīja Dana noraidīto ziņojumu ar rakstāmma�īnu, pamezdams �o darbu, vienīgi lai nospiestu trauksmes zvanu pie savas pults. Viņ� turpināja rakstīt arī tad, kad viņam aiz muguras nostājās cits darbinieks un centās pār viņa plecu izlasīt rakstāmma�īnas aprakstīto lapu. Zvana signāla aicinātais bija lidojumu vadītājs, gar� un kalsns cilvēks, kas visu mū�u bija pavadījis gaisā un pazina Ziemeļu puslodes navigācijas apstākļus tikpat labi kā savu sakņu dārzu. Pat labāk, jo vai gan viņ� neaizlaida savus sīpolus sēklās? Viņ� izlasīja ziņojumu līdz pusei, tad strauji atkāpās, pār plecu uzsaukdams telefonistam zāles viņā galā.

�Veikli pieslēdzieties gaisa satiksmes vadības centram. Tad atbrīvojiet teletaipa līniju uz Vinipegu. Ārkārtējam ziņojumam.� Vadītājs nocēla telefona klausuli, brīdi pagaidīja, tad sacīja: �Te Vankūveras lidostas vadītājs.� Balss bija maldino�i mierīga. �Kļavas lapas �ārterreiss 714 no Vinipegas uz Vankūveru izziņo trauksmi. Smags saindē�anās gadījums ar pārtiku pasa�ieru vidū. Arī otrais pilots saindējies. Atbrīvojiet visus līmeņus zem viņiem un nodro�iniet nolai�anās prioritāti. Vai varēsiet? Labi. Paredzētais iera�anās laiks � piecos nulle piecās.� Vadītājs paraudzījās sienas pulkstenī. Bija divi un piecpadsmit minūtes. �Turpinām informēt.� Ar īk�ķi nospiedis telefona klausules sviru, viņ� nobļāva teletaipa operatoram: �Vai Vinipega? Labi. Noraidiet ziņojumu. Sākam. Vadības centram Vinipegā. Steidzami. Kļavas lapas �ārterreiss 714 ziņo par smagu saindē�anos ar pārtiku. Cietu�i pasa�ieri un apkalpe. Saindē�anās cēlonis, domājams, ir lidojuma laikā pusdienās pasniegtā zivs. Nekavējoties pārbaudīt un apturēt visas pārtikas piegādes no �īs firmas. Tas nebija, atkārtoju tas nebija parastais aviolīniju piegādātājs. Viss.�

Viņ� apsviedās uz otru pusi un atkal pievērsās telefona komutatoram. �Savienojiet mani ar Kļavas lapas �ārtersabiedrības vietējo priek�nieku. Viņu sauc par Bērdiku. Pēc tam es gribu sazināties ar pilsētas policijas pārvaldi � ar vecāko de�urējo�o virsnieku.� Viņ� atkal noliecās pār radista plecu un izlasīja līdz galam tikko pabeigto radiogrammu. �Apstiprini to, Greg. Ziņo, ka visi līmeņi zem viņiem ir brīvi, un ka vēlāk viņi saņems nolai�anās instrukcijas. Mums būs vajadzīgas turpmākās ziņas par pasa�ieru veselības stāvokli.�

Stāvu zemāk Kanādas valdības rietumu gaisa satiksmes vadības centra operators apgriezās krēslā un jautāja pāri istabai: �Kas atrodas zaļajā sektorā numur viens starp �ejieni un Kalgari?�

�Uz rietumiem lido gaisa kara spēkiem piedero�ā �Zie�meļzvaigzne� 18.000 pēdu augstumā. Kļavas lapas 714. reiss��

�Nonācis ķezā. Visi līmeņi zem viņiem jāatbrīvo.�

��Ziemeļzvaigzne� ir labu gabalu priek�ā, bet aizmugurē nav neviena. �Constellation� lidma�īna gaida pacel�anās atļauju uz austrumiem.�

�Laid to projām, bet aizkavē visas pārējās austrumu virziena lidma�īnas. Tiklīdz �Ziemeļzvaigzne� ir klāt, tūlīt ļauj tai nolaisties.�

Aug�stāvā vadītājs atkal bija sagrābis klausuli, un turēdams to ar vienu roku, ar otru drud�aini pūlējās atraisīt kaklasaiti. Tad apskaities nometa sarkano zīda strēmeli uz galda. �Hallo, Bērdik! Te lidojumu vadītājs. Kādā jūsu reisā izsludināta trauksme. Tas ir 714. reiss no Toronto un Vinipegas. Ko? Nē, lidma�īna ir kārtībā. Otrais pilots un vairāki pasa�ieri saindēju�ies ar pārtiku. Es tūlīt pat zvanīju uz Vinipegu: teicu, lai noskaidro, no kurienes pārtika saņemta. �ķiet, tas nav parastais piegādātājs. Jums taisnība, tas ir kāds cits. Labāk brauciet �urp, cik ātri vien iespējams. Viņ� atkal ar īk�ķi nospieda klausules sviru un pamāja operatoram: �Vai policiju sazvanīji? Labi, pieslēdz. Hallo, �eit Vankūveras lidojumu vadītājs. Ar ko es, lūdzu, runāju? Inspektor, kādā lidma�īnā izziņota trauksme. Vairāki pasa�ieri, arī viens no apkalpes saindēju�ies ar pārtiku, un mums �eit, lidostā, vajadzīgas ātrās palīdzības ma�īnas un ārsti. Ko? Trīs pasa�ieri nopietni slimi, iespējams, būs vēl kādi: esiet gatavi daudziem gadījumiem. Reiss ierodas tie�i piecos pēc vietējā laika pēc kādām divarpus stundām. Brīdiniet slimnīcas, gādājiet ātrās palīdzības ma�īnas un noregulējiet satiksmi. Labi. Zvanīsim atkal, tiklīdz saņemsim vairāk ziņu.�

Pēc piecām minūtēm istabā elsdams ievēlās Harijs Bērdiks. Kļavas lapas �ārtersabiedrības vietējais priek�nieks bija mazs, drukns vīrelis, krietni apvēlies un �ķietami nenogurdināms, jo neviens viņu nebija redzējis citādu kā sviedriem noplūdu�u seju. Pārmetis �aketi par roku, viņ� nostājās istabas vidū, cenzdamies atgūt elpu pēc steidzīgā nāciena un slaucīdams savu mēnessveidīgo seju ar milzīgu, zili punktotu kabatlakatu.

�Kur ir radiogramma?� viņ� uzbrēca. Ātri pārskrējis ar acīm pār papīra lapu, ko pasniedza radists, viņ� jautāja: �Kāds ir laiks Kalgari? Būtu ātrāk, ja lidotu uz turieni, vai ne?�

�Baidos, ka tas nebūs labi. Visā rajonā uz austrumiem no Klin�u kalniem līdz Manitobai migla ir pat līdz zālei. Viņiem būs jālido �urp.�

Kāds ierēdnis pie telefona sauca: �Pasa�ieru aģents vēlas uzzināt, kad atjaunos satiksmi austrumu virzienā. Jautā, ko darīt: atstāt pasa�ierus pilsētā vai vest viņus �urp?�

Bērdiks norūpējies pa�ūpoja galvu. �Kur ir pēdējais ziņojums par viņu atra�anās vietu?� viņ� vaicāja. Saņēmis radiogrammas, Bērdiks ba�īgi pārskrēja tām ar acīm.

Lidojumu vadītājs atbildēja ierēdnim: �Saki, lai atstāj viņus pilsētā. Mums te nav vajadzīgs pūlis. Kad pienāks laiks braukt, mēs viņam paziņosim.�

�Jūs sakāt, ka esat sarunāju�i medicīnisko palīdzību?� jautāja Bērdiks.

�Jā,� atteica vadītājs. �Par to rūpējas pilsētas policija. Viņi brīdinās slimnīcas un visu nokārtos, kas lidma�īna būs nolaidusies.�

Bērdiks pacēla resno pirkstu: �Re, kas rakstīts �ai radiogrammā. Viņi ziņo, ka otrais pilots ir slims, tātad jādomā � kapteinis pats to noraidījis. Tad viņ� nevar būt saindējies? Pārbaudiet to, vadītāj. Un kamēr jūs to darāt, man jānoskaidro, vai lidma�īnā ir kāds ārsts. Nevar zināt. Sakiet viņiem, ka varam sameklēt ārstu, ja vajag.�

Vadītājs pamāja un paņēma mikrofonu no radiopults. Iekams viņ� sāka pārraidi, Bērdiks atkal iesaucās: �Iedomājieties, bet ja nu kapteinis arī saslimst? Kur� tad�,� viņ� aprāvās, sastapies ar pretimstāvo�ā nosvērto skatienu.

�Es neko neiedomājos,� teica lidojumu vadītājs. �Es tikai lūdzu Dievu. Cerams, ka nabaga nelgas tur, aug�ā, arī lūdz Dievu.�

Skaļi nopūzdamies, Bērdiks tvēra kabatā pēc cigaretēm. �D�o,� viņ� sacīja radistam, �savieno mani ar doktoru Deividsonu, labi? Viņa numurs ir avārijas telefonu sarakstā.�

Gandrīz �etru jūd�u augstumā virs zemes lidma�īna ieturēja savu kursu.

Ciktāl sniedzās skatiens, visur stiepās viļņotais mākoņu paklājs, slīdēdams zem milzu lidma�īnas tik lēni, ka tā �ķita gandrīz stāvam uz vietas. Tā bija auksta, tuk�a, pilnīgi pamesta pasaule, kur sidrabainajos pla�umos dārdot atbalsojās lidma�īnas dzinēju rūkoņa.

Labā laikā dzinēju varenais pulss būtu aizsniedzis klin�u kalnu vientulīgās ielejas. �onakt, zemās miglas slāpēta, pāri lidojo�ās lidma�īnas skaņa netraucēja izklaidu ciematos guļo�os ļaudis. Ja kāds arī dzirdētu �o troksni, tik parastai parādībai nepievērstu uzmanību. Vai varbūt pats vēlētos būt tur aug�ā un lidot uz kādu tālu vietu, un izjust, kā par viņu gādā apkalpe, kuras galvenās rūpes ir pasa�iera dro�ība un ērtības. Viņam pat prātā neienāktu, ka jebkur� cilvēks �ai lidma�īnā labprāt mainītos ar viņu vietām.

Bailes kā drausmīga nezāle pārņēma gandrīz visus pasa�ieru prātus. Da�i, iespējams, vēl nebija īsti atskārtu�i, kas notiek. Ta�u lielākā daļa, sevi�ķi tie, kas dzirdēja slimo vaidus un rīstī�anos, juta bīstamās krīzes tuvumu. Skaļrunī teiktie ārsta vārdi, ja tajos uz�manīgi ieklausījās, lika daudz ko pārdomāt. Tiem sekojo�ā apjukuma kņada un zobgalības drīz norima un turpmāk bija dzirdami tikai �uksti un aprautas sarunas.

Bērds bija iedevis D�enetai divas tabletes. �Aiznesiet tās kapteinim,� viņ� klusi teica. �Sakiet, lai dzer tik daudz ūdens, cik spēj. Ja inde iekļuvusi organismā, ūdens palīdzēs to at�ķaidīt. Un lai iedzer arī tabletes. No tām kļūs nelaba dū�a, bet tā tam jābūt.�

Kad D�eneta iegāja kabīnē, Dans beidza radiopārraidi un vāri pasmaidīja. Viņi viens otru saprata.

�Nu, D�enet,� Dans teica. Roka viņam viegli drebēja. �Tas tik ir lidojums. Vankūvera nupat pieprasīja papildinformāciju. Es domāju, �is gadījums viņus mazliet sapurinās. Kā ir tur, aizmugurē?�

�Pagaidām tā nekas,� D�eneta atteica tik bezrūpīgi, cik vien spēja. Viņa pastiepa tabletes. �Ārsts saka, jums vajag dzert ūdeni, cik vien varat un tad ieņemt �īs tabletes. No tām jums kļūs mazliet nelabi.�

�Cik jaukas izredzes!� Dans iebāza roku dziļajā sēdekļa sānkabatā un izvilka ūdens pudeli. �Aiziet jūriņā!� Ievilcis krietnu malku, viņ� norija tabletes un saviebās. �Nevaru ciest zāles, tām ir pretīga gar�a.�

Apsēdusies pretī mirgojo�am indikatorpanelim, D�eneta ba�īgi paraudzījās viņā. Vadības sviru pāris drud�aini kustējās �urp un turp. Viņa pieskārās Dana plecam.

�Kā jūs jūtaties?� viņa jautāja. D�enetas uzmanībai nepaslīdēja garām kapteiņa bālums un sviedru lāses uz pieres. Viņa slepus lūdza Dievu, kaut tā būtu tikai acumirkļa spriedze.

�Es?� Dana balss bija neparasti mo�a. �Es jūtos labi. Un jūs? Jau iedzērāt tabletes?�

�Man nevajag. Es ēdu karbonādi.�

�Gudriniece. Domāju, ka es turpmāk bū�u veģetārietis. Tā ir dro�āk.� Dans pagriezās sēdeklī un palūkojās uz otro pilotu, kas tagad gulēja gar�ļaukus uz grīdas, ar spilvenu pagalvī. �Nabaga Pīts,� viņ� nomurmināja. �Ceru, ka viņ� drīz atkopsies.�

�Tas atkarīgs no jums, vai ne, kaptein?� D�eneta a�i atbildēja. �Jo ātrāk jūs nogādāsiet lidma�īnu Vankūverā, jo drīzāk varēsim ievietot viņu un pārējos slimnīcā.� Viņa piegāja pie Pīta un sakārtoja segu, apvaldīdama acīs pēk�ņi sariesu�ās asaras. Dans, viņu uzlūkodams, kļuva nemierīgs:

�Tev, D�enet, viņ� liekas simpātisks, vai ne?� kapteinis jautāja.

D�eneta mazliet pie�ķieba savu gai�o galvu.

�Laikam gan,� viņa atbildēja.

�Kop� viņ� ir mūsu komandā, viņ� man iepatikās, un �is drausmīgais gadījums�� Viņa apvaldījās un pietrūkās kājās. �Man ir daudz darba. Jātur da�i deguni, kamēr ārsts viņiem lej iek�ās ūdeni. Domāju, tas nav sevi�ķi patīkami tiem, kas pavairāk iemet.�

D�eneta uzsmaidīja kapteinim un atvēra pasa�ieru salona durvis. Bērds stāvēja korpusa vidū, labajā pusē un sarunājās ar pusmū�a pāri, kas satraukti lūkojās viņā. �Dakter,� sieviete uzstājīgi teica, �es redzu, ka jaunā meitene, stjuarte visu laiku staigā uz pilotu kabīni. Vai viņi ir veseli? Tas ir, es domāju, ja viņi arī ir saslimu�i, kas notiks ar mums?� Viņa pieķērās vīram. �Hektor, man bail. Kaut mēs nebūtu lidoju�i��

�Nu, nu, mīļā, nomierinies,� teica vīrs, kas arī pats acīmredzot nebija visai mierīgs. �Es ticu, ka nekādas briesmas nedraud, un fīdz �im nekas nav noticis.� Viņ� pievēra savas pietūku�ās acis raga brillēs ārstam. �Vai piloti ēda zivi?�

�Nav teikts, ka visa zivs bija bojāta,� izvairīgi atteica Bērds. �Un vispār, mēs nezinām pilnīgi dro�i, ka vainojamas ir zivis. Jums ne par ko nav jāuztraucas: mēs ļoti rūpēsimies par apkalpi. Bet, vai jūs ser, ēdāt zivi vai gaļu?�

Vīrie�a apaļās acis �ķita izveļamies no dobumiem. �Zivi!� viņ� iesaucās. �Mēs abi ēdām zivi.� Viņā uzbangoja sa�utums. �Manuprāt, tas ir apkaunojo�i, ka var notikt tādas lietas. Te jāizdara izmeklē�ana.�

�Varat ne�aubīties, ka būs izmeklē�ana, vienalga, kāds ir iemesls.� Bērds iedeva katram pa tabletei, kuras viņi paņēma tik uzmanīgi, it kā tā būtu bīstama sprāgstviela. �Tagad jums atnesīs krūzi ūdens. Izdzeriet katrs trīs vai �etras glāzes, ja varat. Tad ieņemiet tabletes. No tām kļūs nelaba dū�a, bet tā ir jābūt. Par to neraizējaties. Sēdekļu kabatās ir papīra maisiņi.�

Bērds redzēja, ka pāris stingi noraugās uz savām tabletēm. Pēc brī�a, virzīdamies uz priek�u gar krēslu rindām, viņ� nonāca līdz savam tuk�ajam sēdeklim un Spenseram, kas sēdēja blakus.

�Gaļu,� Spensers pasteidzās atbildēt, pirms Bērds bija ko jautājis.

�Jo labāk jums,� teica ārsts. �Tas nozīmē, ka par vienu nav jāuztraucas.�

�Jums gan, dakter, neklājas viegli, vai ne?� Spensers atzīmēja. �Vai palīgi nav vajadzīgi?� %

�Neviens palīgs �obrīd nebūtu lieks,� norūca Bērds. �Bet jūs neko daudz nevarat darīt, ja nu vienīgi palīdzēt Bensonas jaun�kundzei un tam jauneklim pienest ūdeni.�

�Es palīdzē�u.� Spensers klusināja balsi: ��ķiet, ka aizmugurē kādam nav labi.�

�Tur tie�ām ir slikti. Un, velns lai parauj,� skarbi nolamājās Bērds, �man nav nekā īsti noderīga, ko iedot viņiem. Es braucu skatīties futbolu, nevis ārstēt duci saindēju�os, kam ir slikta dū�a. Man ir �ļirce un morfijs: tos es vienmēr ņemu līdzi, bet �eit tie var vairāk kaitēt, nekā dot labumu. Nez kāpēc es iesviedu somā pudelīti vemjamo table�u, bet labi, ka tā. Tagad ļoti noderētu dramamīns.�

�Ko tas dod?�

��ādos gadījumos jāuzmanās no �ķidruma zuduma ķermenī. Dramamīna injekcija palīdzētu to saglabāt.�

�Tas nozīmē, ka sliktās dū�as dēļ cilvēks pamazām atūdeņojas?�

�Tie�i tā.�

Spensers braucīja zodu, apjēgdams �os vārdus. �Nu,� viņ� teica, �paldies Dievam, ka tā bija jēra karbonāde. Es vēl neesmu gatavs atūdeņoties.�

Bērds sarauca pieri. �Jūs varbūt te saskatāt kādu humoru,� viņ� īgni noteica. �Es gan nesaskatu. Es jūtos pilnīgi bezpalīdzīgs, kamēr cilvēki cie� un viņiem kļūst arvien sliktāk.�

�Tā nesakiet, dakter,� protestēja Spensers. �Es neko sliktu nedomāju. Es tikai priecājos, ka mums nav palicis tikpat slikti kā �iem nabaga nelgām.�

�Jā, jā, varbūt jums taisnība�. Tad Bērds pārvilka roku pār acīm un piebilda, it kā pie sevis: �Tādai jezgai es kļūstu par vecu.�

�Ko jūs teicāt?�

�Nekas, nekas.�

Spensers piecēlās. �Turieties, dakter. Jūs darāt labu darbu. �iem cilvēkiem visvairāk laimējies tādēļ, ka jūs esat �eit.�

�Labi, dēls,� Bērds sarkastiski attrauca. �Iztiksim bez lētiem glaimiem. Es uz tiem neuzķer�os.�

Jaunākais vīrietis mazliet pietvīka. �Tā man vajag, pats uzprasījos. Labi, sakiet, kas man jādara. Es te deldēju sēdekli, kamēr jūs raujaties vaiga sviedros. Jūs esat noguris.�

�Nekas.� Bērds saņēma kaimiņa roku. �Nepievērsiet man uzmanību. Es izgāzu dusmas uz jums. Tagad ir labāk. Tas tādēļ, ka es zinu, kas jādara, bet nespēju to izdarīt. Un kļūstu rupj�.�

�Ir jau labi,� Spensers centās pasmaidīt. �Esmu gatavs pakalpot.�

�Es pateik�u mis Bensonai, ka varat palīdzēt, ja būs vajadzība. Tā kā viss ūdens jau ir izlietots, labāk palieciet savā vietā. Eja jau tā ir pārblīvēta.�

�Kā vēlaties. Ja bū�u vajadzīgs, esmu �eit.� Spensers apsēdās. �Bet sakiet man, cik tas ir nopietni?�

�Pietiekami nopietni,� strupi atteica Bērds, cie�i uzlūkodams viņu.

Viņ� devās pie futbola līdzjutēju pulciņa, kas vakara sākumā bija nepiespiesti malkojis viskiju. Kvartets tagad bija sarucis līdz trijotnei, un viens no viņiem jau drebēja, izmeties kreklā un pārvilcis segu pār krūtīm. Seja viņam bija glu�i pelēka.

�Turiet viņu siltumā,� teica Bērds. �Vai viņ� ir dabūjis ūdeni?�

�Jāsmejas,� jaukdams kār�u kavu, atsaucās kāds aizmugurē. �Viņ� ir iekampis pāris pudeļu viskija, ja nemaldos.�

�Pirms vai pēc pusdienām?�

�Gan pirms, gan pēc, es domāju.�

�Kā tad,� apstiprināja cits. �Un es domāju, ka Harijs var turēt.�

��ajā gadījumā tas nekait,� teica Bērds. �Jāatzīst, ka tas pat palīdz at�ķaidīt indi. Vai kādam no jums vēl ir degvīns?�

�Es savu izdzēru,� sacīja tas, kur� jauca kārtis.

�Pagaidiet,� teica otrs un pieliecās, lai aizsniegtu aizmugurējo kabatu. �Varbūt manā bla�ķē vēl kas palicis. Gaidīdami Toronto, mēs gan to krietni patuk�ojām.�

�Iedodiet viņam da�us malkus,� pavēlēja Bērds. �Uzmanīgi. Jūsu draugs ir ļoti slims.�

�Sakiet, dakter,� teica kār�u jaucējs. �Kāds ir rēķins? Vai iekļausimies laikā?�

�Cik man zināms, jā.�

�Endijs �o spēli laikam pārlaidīs valsts maizē, ko?�

�Noteikti. Tiklīdz nolaidīsimies, tūdaļ nogādāsim viņu slimnīcā.�

�Nabaga vecais Endijs> vīrs ar bla�ķi izteica līdzjūtību, noskrūvēdams vāciņu. �Viņ� vienmēr ir tāds nelaimes putns. Ei!� viņ� iesaucās, kaut ko iedomājies. �Jūs sakāt, ar viņu nav labi, bet viņ� ta�u izveseļosies, vai ne?�

�Es ceru. Labāk aprūpējiet viņu, kā sacīju, un raugiet, lai viņ� nenosvie� segas.�

�Kas to būtu domājis, ka vecajam Endijam tā gadīsies. Kur palika Grāpis, tas angļu ērms? Jūs viņu nolīgāt?�

�Jā, viņ� mums palīdz.� Kad Bērds aizgāja, kār�u jaucējs pikti sasita kavu kopā un jautāja līdzspēlētājam: �Nu, kā tev patīk tādas brīvdienas?�

Tālāk ejā Bērds sastapa D�enetu ba�īgi nolieku�os pār misis �ailderu. Viņ� pacēla sievietes plakstiņu: viņa bija bez samaņas.

Viņas vīrs kā neprātīgs uzklupa ārstam.

�Kā viņai ir?� viņ� izmisis jautāja.

�Tagad viņai ir labāk, nekā cie�ot sāpes pie samaņas,� atteica Bērds, cerēdams, ka tas skan pārliecino�i. �Ja ķermenis vairs nespēj ciest, daba aizvelk priek�karu.�

�Doktor, es baidos. Es nekad neesmu redzējis viņu tik slimu. Kas tā īsti ir par saindē�anos? Kas to izraisījis? Es zinu, ka zivs bija bojāta, bet kāpēc?�

Bērds stomījās.

�Nu,� viņ� lēni teica, �man �ķiet, ka jums ir tiesības to zināt. Tā ir ļoti nopietna saslim�ana, kas ārstējama jo drīzāk, jo labāk. �obrīd mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos.�

�Es zinu, dakter, un esmu jums pateicīgs. Viņa ta�u izve�seļosies, vai ne? Es domāju��

�Protams, izveseļosies,� Bērds laipni atteica. �Centieties neuztraukties. Tiklīdz nolaidīsimies, atbrauks ātrā palīdzība un aizvedīs viņu uz slimnīcu. Tad atliek tikai ārstē�ana, un pēc laika viņa atkal būs pilnīgi vesela.�

�Ak, Dievs,� �ailders, dziļi nopūtās, �cik jauki ir to dzirdēt.� Jā, Bērds nodomāja, bet ja nu man būtu drosme pateikt pretējo? �Bet paklau,� ieminējās �ailders. �Vai mēs nevarētu mainīt kursu? Nolaisties tuvākajā lidostā?�

�Mēs par to esam domāju�i,� atbildēja Bērds. �Bet visur ir zema migla, un nolaisties citās lidostās būtu ļoti bīstami. Turklāt tagad esam pabrauku�i garām visām pilsētām un atrodamies virs Klin�u kalniem.

Visātrāk nogādāsim jūsu sievu kārtīgās rokās, ja turpināsim ceļu uz Vankūveru, cik ātri vien iespējams. Un to mēs arī darām.�

�Saprotu� Jūs vēl arvien domājat, ka tā ir zivs, vai ne, dakter?�

�Tagad es nevaru precīzi pateikt, bet es tā domāju. Sa�indē�anos var izraisīt vai nu bojāta pārtika medicīnā to sauc par stafilokoku saindē�anos, vai arī, iespējams, gatavo�anas procesā ēdienā iekļuvusi indīga viela.�

�Un �ajā gadījumā, dakter?� jautāja kāds pasa�ieris nākamajā rindā, kas visu laiku bija pūlējies saklausīt, ārsta sacīto.

�Es nevaru galvot, bet sprie�ot pēc tā, kā inde iedarbojas, otrais cēlonis �ķiet ticamāks par pirmo. Tātad drīzāk indīga viela.�

�Un jūs nezināt, kāda?�

�Nav ne jausmas. To mēs nezināsim, kamēr nebūs izdarītas pienācīgas analīzes laboratorijā. Ņemot vērā mūsdienu pārtikas tehnoloģiju un īpa�i to, cik rūpīgi lidma�īnās gatavo ēdienu, saindē�anās varbūtība ir viens pret miljonu. Mums vienkār�i nav paveicies. Es varu pateikt tikai to, ka pusdienas nenāca no parastajiem sagādniekiem. Mūsu vēlās iera�anās dēļ Vinipegā kaut kas sagāja �ķērsām, un mūs apgādāja cita firma. Tas var būt un var nebūt saindē�anās iemesls.�

�ailders pamāja, pārcilādams prātā tikko dzirdēto. Jocīgi, kā cilvēki rod mierinājumu ārsta vārdos tā domās pats sev sardoniski glaimoja Bērds. Pat tad, ja ārsts pavēsta ko sliktu, viņus, �ķiet, uzmundrina fakts, ka to ir teicis dakteris. Viņ� ir ārsts, un viņ� to nepieļaus. Iespējams, mēs neesam tiku�i tālāk par burvju mākslu, Bērds pikti nodomāja; ārstam vienmēr ir pie rokas kāds burvju mākslinieka atribūts � kaste vai cepure. Bērda mū�a lielākā daļa aizvadīta kopjot, pierunājot, biedējot, glaimojot, pārliecinot nobiju�os un ticot cilvēkiem, kurus viņ� labi pazina, un ikreiz cerot, ka viņu nav pametu�as vecās iemaņas un da�kārt tik nepiecie�amā spēja blēdīties. Varbūt tagad bija pienācis patiesības mirklis, pēdējais, neizbēgamais pārbaudījums, kuru viņ� alla� bija skaidri apzinājies un gaidijis.

Bērds juta, ka aiz muguras nostājusies D�eneta. Viņ� nopētīja meiteni ar skatienu un saprata, ka viņa ir tuvu histērijai.

�Vēl divi pasa�ieri saslimu�i, doktor. Tur, aizmugurē.�

�Vai esat pārliecināta, ka tas nav no tabletēm?�

�Jā, pilnīgi pārliecināta.�

�Labi. Es tūlīt aizie�u pie viņiem. Vai jūs vēlreiz neapraudzītu otro pilotu, mis Benson? Varbūt viņam gribas padzerties.�

Tikko viņ� bija nonācis līdz diviem jaunajiem slimniekiem un uzsācis izmeklē�anu, D�eneta atgriezās.

�Dakter, es �ausmīgi uztraucos. Man �ķiet, ka jums vajadzētu��

Spalgais iek�ējo sakaru zvans no virtuves puses griezīgi pārtrauca viņas vārdus. D�eneta sastingusi stāvēja, zvanam nepārtraukti skanot. Bērds pirmais attapās.

�Lai zvana,� viņ� iesaucās. �Nāciet ātrāk!�

Neierasti veikli ārsts metās uz priek�u pa eju un iedrāzās kabīnē. Tur viņ� brīdi apstājās, kamēr acis un smadzenes novērtēja situāciju, un kāda balss viņā ņirdzot un reizē draudot ierunājās: �Tev bija taisnība, tas ir noticis.�

Kapteinis stingi sēdēja savā krēslā, sviedri aumaļām plūda pār seju un pilēja uz formastērpa apkakles. Ar vienu roku viņ� bija saķēris vēderu. Otra roka spieda zvana pogu pie blakus sienas.

Divos lēcienos ārsts bija viņam klāt un, noliecies pār sēdekļa atzveltni, satvēra kapteini pie padusēm. Dans caur sakostiem zobiem klusu un nikni lādējās.

�Mierīgi,� teica Bērds. �Labāk iesim projām no �ejienes.�

�Es darīju tā� kā jūs teicāt,� Dans, acis aizvēris, elsa, moko�i izdvesdams vārdu pa vārdam. �Bija jau pārvēlu. Dodiet man kādas zāles, dakter� Dodiet kaut ko ātri� Man jāturas� Jānolai�as. Tā lido ar autopilotu� bet ir jānolai�as� Jāpaziņo vadības centram� Jāpaziņo�� Lūpas neskanīgi kustējās. Dans izmisīgi pūlējās runāt. Tad, acis pārgriezis, sabruka.

�Ātri, mis Benson,� Bērds sauca. �Palīdziet izvilkt viņu laukā.�

Elsodami un stīvēdamies viņi izcēla Dana smago ķermeni no pilota sēdekļa un noguldīja viņu uz grīdas līdzās otrajam pilotam. Bērds veikli izņēma stetoskopu un sāka izmeklē�anu, bet D�eneta acumirklī sameklēja mēteli un segas; tiklīdz ārsts bija beidzis, viņa salocīja mēteli pagalvim un satina kapteini segās. Piecēlusies D�eneta drebēja.

�Dakter, vai varat izdarīt to, ko viņ� lūdza? Uzturēt viņu pie samaņas, kamēr viņ� nosēdina lidma�īnu?�

Bērds sabāza instrumentus atpakaļ kabatās. Viņ� palūkojās uz indikatorpaneļa skalām un slēd�iem, uz vadības svirām, kas vēl arvien automātiski kustējās, indikatoru blāvajā gaismā Bērda seja pēk�ņi �ķita daudz vecāka un bezgala nogurusi.

�Jūs esat viņa komandas locekle, mis Benson, tādēļ runā�u īsi.� Bērda balss skanēja tik skarbi, ka D�eneta sarāvās. �Vai esat gatava uzklausīt da�us nepatīkamus faktus?�

�Es� domāju gan,� viņa neviļus stomījās.

�Lieliski. Ja es �os cilvēkus ātri, ļoti ātri nenogādā�u slimnīcā, es nevaru būt dro�s par viņu dzīvībām.�

�Bet��

�Viņiem vajadzīgi stimulatori, injekcijas vēnā. Arī kapteinim jādod līdzekļi pret �oku. Viņ� mocījies pārāk ilgi.�

�Vai viņam ir ļoti slikti?�

�Drīz viņam sāksies krīze, tāpat kā pārējiem.�

D�eneta tikko dzirdami no�ukstēja: �Dakter, ko mēs darīsim?�

�Vai drīkstu jautāt � cik pasa�ieru ir lidma�īnā?�

�Piecdesmit se�i.�

�Cik porciju zivs jūs pasniedzāt?�

D�eneta pūlējās atcerēties. �Liekas, kādas piecpadsmit. Vairums ēda gaļu, nevis zivi, un da�i vispār neēda, jo bija pārāk vēls.�

�Skaidrs.�

Bērds vērīgi palūkojās viņā. Kad viņ� atkal ierunājās, balss bija skarba, gandrīz naidīga.

�Mis Benson, vai esat kādreiz dzirdējusi par nevienādām izredzēm?�

D�eneta mēģināja sakopot uzmanību.

�Nevienādas izredzes? Jā, laikam. Bet es nezinu, ko tas nozīmē.�

�Es jums paskaidro�u,� teica Bērds. �Tas ir tā: mūsu visu izredzes izdzīvot ir viens pret piecdesmit se�i, turklāt viss atkarīgs no tā, vai lidma�īnā ir kāds cilvēks, kas ne vien prot nolaisties, bet arī nav �ovakar ēdis zivi.�

�ie vārdi neizplēnēja, Bērdam un D�enetai stāvot un raugoties vienam otrā.

Ārsta sacītajam nonākot līdz D�enetas apziņai, viņu pārņēma miers, kas glu�i kā sāpes remdino�s līdzeklis mazināja triecienu. Viņa rāmi izturēja ārsta skatienu, atskārzdama neizteikto aicinājumu gatavoties nāvei.

Līdz �im kaut kas viņas būtnē pretojās, atteicās saprast un pieņemt notieko�o. Kamēr D�eneta apkalpoja pasa�ierus un centās atvieglot slimo cie�anas, viņai gribējās domāt, ka tas ir ļauns murgs, sapnis, kurā ikdieni�ķie notikumi negaidīti pārtapu�i likumsakarīgā nega�dījuma izraisītā drausmīgā nelaimē. Viņas iek�ējā balss vai ik brīdi centās iedvest, ka viņa tūdaļ pamodīsies, un puse gultas veļas būs uz grīdas un modinātājs uz skapī�a aicinās celties un agrā rītā rosīties, lai visu pagūtu pirms lidma�īnas pacel�anās.

Tagad �ī nerealitātes sajūta bija zudusi.

Viņa saprata, ka tas notiek, patie�ām notiek ar viņu, D�enetu Bensonu, skaisto, divdesmit vienu gadu veco gai�mati, kas bija pieradusi, ka lidostas darbinieki atskatās, kad viņa �igli aizsoļo pa prie�u smar�as pilnajiem gaiteņiem. Bailes bija pagaisu�as, vismaz pagaidām. Mirkli pavīdēja doma, ko tagad mājās dara ģimene, un kā tas iespējams, ka metāla griezīgajos, �au�alīgajos vaidos izdzisīs viņas dzīvība, un tie, kas viņu laidu�i pasaulē, to nejutīs, pat nenodrebēs, mierīgi gulēdami tūksto� jūd�u tālumā.

4 1371

�Es saprotu, doktor,� viņa nosvērti sacīja.

�Vai jums ir zināms kāds pasa�ieris, kas ir lidojis?�

D�eneta pārcilāja prātā pasa�ieru sarakstu, cen�oties atce�rēties uzvārdus.

�No mūsu aviokompānijas nav neviena,� viņa teica. �Par citiem es nezinu. Domāju, ka vajadzētu pajautāt.�

�Jā, labāk pajautājiet,� Bērds gausi piekrita. �Bet, lai ko jūs darītu, neuztrauciet viņus. Citādi varam izraisīt paniku. Da�i jau zina, ka otrajam pilotam ir slikti. Pasakiet viņiem, ka kapteinis meklē cilvēku ar lidotāja iemaņām, kas prot rīkoties ar radio.�

�Labi, doktor,� klusi teica D�eneta. �Es to izdarī�u.�

Viņa kavējās, jo �ķita, ka ārstam vēl kas sakāms. �Mis Bensona, kāds ir jūsu vārds?� viņ� jautāja.

�D�eneta.�

Viņ� pamāja. �D�enet, es laikam pirms tam kaut ko ieminējos par jūsu mācībām. Tas bija nepamatoti un nepiedodami man, vecam muļķim, pa�am nekaitētu pamācīties. Es labprāt ņemu savus vārdus atpakaļ.�

D�eneta pasmaidīja, un viņas vaigi kļuva mazliet sārtāki. �Es to biju aizmirsusi,� viņa teica. Viņa paspēra soli uz durvīm, gribēdama iespējami drīzāk iztaujāt pasa�ierus un uzzināt ļaunāko. Ta�u Bērds bija savilcis pieri grumbās un pūlējās koncentrēties, it kā kaut kas svarīgs draudētu pagaist no viņa prāta. Sarauktām uzacīm viņ� urbās avārijas gadījuma instrukcijā, to nemaz neredzēdams.

�Uzgaidiet,� viņ� teica.

�Jā?� D�eneta apstājās, uzlikusi roku uz durvju roktura. Bērds uzsita knipi un pagriezās pret viņu.

�Rokā ir. Es zinu, kāds runājās ar mani par lidma�īnām. Jauneklis, kas sēdēja man blakus, tas, kas pēdējā brīdī iekāpa Vinipegā��

�Misters Spensers?�

�Viņ�. D�ord�s Spensers. Es skaidri neatceros, bet �ķiet, ka viņ� kaut ko zināja par lido�anu. Atvediet viņu �urp, labi? Nesakiet viņam neko vairāk, kā tikai to, ko es jums teicu. Nevajag, lai pārējie pasa�ieri uzzina, kas noticis. Bet iztaujājiet arī citus, ja nu vēl kāds atrodas.�

�Viņ� nupat piedāvājās man palīdzēt,� teica D�eneta. �Jādomā, ka ēdiens viņam nav kaitējis.�,.

�Jā, jums taisnība,� iesaucās Bērds. �Mēs abi ēdām gaļu. Atvediet viņu, D�enet!�

Kamēr viņa bija projām, Bērds nervozi soļoja pa �auro kabīni, tad notupās, lai pataustītu pulsu kapteinim, kas gulēja gar�ļaukus līdzās otrajam pilotam. Izdzirdis atveramies durvis, ārsts pietrūkās kājās un nostājās uz sliek�ņa. Tur stāvēja Spensers un pārsteigts lūkojās viņā.

�Dakter,� jaunais cilvēks vērsās pie Bērda. �Kas vainas, radio?�

�Vai esat lidotājs?� Bērds, stāvēdams nekustīgi, iz�āva.

�Biju kādreiz. Sen, kara laikā. Es vairs neatceros, kā jārīkojas ar radio, bet, ja kapteinis domā��

�Nāciet iek�ā,� teica Bērds. Atkāpies sāņus, viņ� ātri aizvēra durvis aiz jaunekļa. Spensers satrūkās, ieraudzījis lidotāju tuk�os sēdekļus un automātiskās vadības sviras. Tad pagriezās uz to pusi, kur zem segām uz grīdas gulēja abi piloti.

�Tas nevar būt,� viņ� iesaucās. �Vai abi?�

�Jā,� strupi apstiprināja Bērds, �abi.�

�ķita, ka Spensers nespēj ticēt savām acīm. �Bet, cilvēk mīļais, pa kuru laiku tas notika?� viņ� stomījās.

�Kapteinis sabruka pirms kāda brī�a. Viņi abi ēda zivis.�

Lai noturētos kājās, Spensers pastiepa roku un pieturējās pie kabeļu savienojuma kārbas.

�Klau,� Bērds steig�us jautāja, �vai jūs varat lidot un nosēdināt �o lidma�īnu?�

�Nē!� Spensera balss aiz�ņaudzās. �Noteikti nē! Nekādā ziņā!�

�Bet jūs nupat sacījāt, ka esat kara laikā lidojis,� uzstāja Bērds.

�Tas bija pirms trīspadsmit gadiem. Kop� tā laika neesmu ne reizi sēdies lidma�īnā. Turklāt es lidoju ar iznīcinātājiem � ar mazajiem spitfaeriem, kas ir kādas astoņas reizes mazāki par �o lidma�īnu un tikai ar vienu dzinēju. �ai ir �etri. Gaita tām krasi at�ķiras.�

Spensera pirksti, viegli drebot, taustījās pēc cigaretēm, atrada paciņu un izkratīja vienu cigareti. Bērds vēroja, kā viņ� aizsmēķē.

�Jūs varētu pamēģināt,� viņ� neatlaidās.

Spensers nikni papurināja galvu. �Ticiet, tā ir neprātīga iedoma,� viņ� atcirta. �Jūs nezināt, ko tas nozīmē. Tagad es nevarētu nolaisties pat ar spitfaieru, kur nu vēl ar �o.� Spensers norādīja ar cigareti uz indikatorpaneli.

�Man gan liekas, ka lido�ana neaizmirstas,� cie�i vērodams viņu, noteica Bērds.

�Tā ir pavisam cita lido�ana. Tas ir tikpat kā� vadīt kravas automa�īnu dzīvā satiksmē, ja agrāk esat braucis tikai ar ātru sporta ma�īnu pa tuk�ajām �osejām.�

�Brauk�ana vien ir,� Bērds stūrgalvīgi piebilda. Spensers neatbildēja, bet ievilka garu dūmu. Bērds paraustīja plecus un aizgriezās.

�Nu, tad cerēsim, ka atradīsies vēl kāds, kas varēs vadīt �o lidma�īnu. Neviens no viņiem to nespēj!� Viņ� paskatījās uz pilotiem.

Atvērās durvis, un kabīnē ienāca D�eneta. Viņa jautājo�i paskatījās uz Spenseru, tad uz ārstu. Balss viņai bija neskanīga.

�Vairāk neviena nav,� viņa teica.

�Nu, tad skaidrs,� sacīja ārsts. Viņ� gaidīja, ko teiks Spensers, bet jaunais cilvēks tikai blenza uz neskaitāmajām spīdo�ajām skalām indikatorpanefī. �Spenser,� sacīja Bērds, rūpīgi apsvērdams katru vārdu, �es neko nesajēdzu no lidma�īnām. Skaidrs ir tikai tas, ka �eit atrodas cilvēki, kas pēc da�ām stundām var nomirt, ja nenokļūs slimnīcā. Starp atliku�ajiem, kas fiziski spēj vadīt lidma�īnu, jūs esat vienīgais, kuram ir zināma kvalifikācija, lai to darītu.� Viņ� nogaidīja. �Ko jūs iesakāt?�

Spensers skatījās te uz meiteni, te uz ārstu. Tad saspringti ierunājās: �Vai esat pilnīgi pārliecināts, ka neviens lidotājs nevar atveseļoties?�

�Baidos, ka neviens. Ja es viņus drīzumā nenogādā�u slimnīcā, nevaru būt dro�s pat par viņu dzīvībām.�

Jaunais biznesmenis izelpoja visus dūmus, cik bija plau�ās, un nospieda cigaretes izsmēķi ar papēdi.

��ķiet, ka man nav sevi�ķi lielas izvēles, vai ne?� viņ� jautāja.

�Pareizi. Ja vien jūs nevēlaties gaidīt, kamēr kaut kur virs Klusā okeāna beigsies degviela.�

�Nemāniet sevi ar domu, ka tā ir labākā izeja.� Spensers piegāja tuvāk vadības svirām un palūkojās lejā uz priek�u, baltajā mākoņu jūrā, kas zaigoja mēness gaismā. �Labi,� viņ� teica. �Cik saprotu, esmu nolīgts. Jums, dakter, tagad ir jauns braucējs.�

Viņ� iesrīga kreisajā sēdeklī un pār plecu skatījās uz abiem stāvo�ajiem. �Ja protat kādas lūg�anas, labāk atkārtojiet tās.�

Bērds piegāja viņam klāt un papliķēja roku. �Labais cilvēk,� viņ� izjusti noteica.

�Ko jūs teiksiet pasa�ieriem tur, aizmugurē?� jautāja Spensers, pārslīdēdams ar skatienu desmitiem mērinstrumentu un pūlēdamies atsaukt atmiņā da�as mācības, kuras bija apguvis �ķietami tālā pagātnē.

�Pagaidām � neko,� atbildēja ārsts.

�Ļoti prātīgi,� dzedri atteica Spensers. Viņ� atkal pētīja mulsino�ās instrumentu skalas. �Jāpaskatās, kas tajā jūklī ir. Vadības svirām jābūt priek�ā. Tas nozīmē, ka paneļa vidū ir tikai dzinēju vadības rokturi. � Tā: augstums 20 tūksto�i, horizontālais lidojums. Kurss 290. Strādā autopilots, tas ir labi. Ātrums gaisā � 210 mezgli. Droseļvārsti, lidojuma slīpums, līdzsvars, degmaisījums, �asija. Aizspārņi. Kaut kur jābūt indikatoram. Jā, ir gan. Ceru, tie ir galvenie kloķi. Būs vajadzīga nolai�anās instrukcija, bet to var saņemt arī pa radio.�

�Vai tiksiet galā?�

�Es nezinu, doktor. Es ta�u nezinu. Nekad mū�ā neesmu redzējis tādu uzbūvi. Kur mēs tagad atrodamies un kurp lidojam?�

�Sprie�ot pēc kapteiņa teiktā, mēs lidojam pāri Klin�u kalniem,� atbildēja Bērds. �Pirms tam viņ� miglas dēļ nevarēja mainīt kursu, tādēļ dodamies tie�i uz Vankūveru.�

�Jāuzzina, kur mēs atrodamies.� Spensers mēģināja orientēties vājajā apgaismojumā. �Kur ir radiovadība?�

D�eneta norādīja uz kārbu virs galvas.

�Es zinu, ka ar to sarunājas ar zemi,� viņa teica. �Bet nezinu, kuri slēd�i jāieslēdz.�

�Labi, paskatīsimies.� Spensers pētīja kārbu. �Te ir frekvences slēd�i tos labāk atstāsim turpat. Kas tas? Pārraide.� Viņ� ieslēdza slēdzi un iedegās maza, sarkana spuldzīte. �Tā. Sākums ir. Esam gatavi darbam.�

D�eneta pasniedza viņam radioaustiņas ar mikrofonu. �Es zinu, ka jānospie� podziņa mikrofonā, ja grib runāt,� viņa paskaidroja.

Sakārtodams austiņas, Spensers teica ārstam: �Lai nu kā, man �eit būs vajadzīgas vēl divas rokas. Jums jāpieskata jūsu pacienti, tāpēc labākais būtu mis Kanāda. Ko jūs teiksit?�

Bērds pamāja. �Piekrītu. Labi, D�enet?�

�Var jau, bet es te nekā nesajēdzu.� D�eneta bezpalīdzīgi norādīja uz vadības paneli.

�Labi,� Spensers �irgti sacīja. �Tātad esam divi. Sēdieties un iekārtojieties ērtāk, vislabāk � piesprādzējieties. Jūs laikam esat daudzreiz redzējusi, kā strādā piloti. Kop� manas lido�anas laikiem daudz visādu daiktu nācis klāt.�

D�eneta ierausās otrā pilota sēdeklī, cenzdamās nepieskarties vadības svirai, kas vēzējās �urp un turp. Pie kabīnes durvīm atskanēja satraukta klauvē�ana.

�Mani sauc,� teica Bērds. �Jāiet atpakaļ. Labu veiksmi.�

Viņ� ātri aizgāja. Palicis divatā ar stjuarti, Spensers greizi pasmaidīja.

�Kārtībā?� viņ� jautāja.

Viņa klusēdama pamāja un dzīrās uzlikt austiņas.

�Jūs sauc par D�enetu, jā? Mani � par D�ord�u.� Spensers kļuva nopietns. �Negribu jūs mānīt, D�enet. Būs ļoti grūti.�

�Es zinu to.�

�Labi, paskatīsimies, vai varam noraidīt briesmu signālu. Kāds ir mūsu reisa numurs?�

�714.�

�Pareizi. Sāksim.� Viņ� nospieda podziņu mikrofonā. �Palīgā,� Spensers iesāka mierīgā balsī. �o signālu viņ� nekad neaizmirsīs. Kādā drūmā oktobra pēcpusdienā viņ� to bija raidījis no Francijas piekrastes, kad viņa spitfaieram gandrīz sa�āva asti un palīgā uzradās divi harikeni un kā gādīgas krustmātes pavadīja viņu pāri Laman�a �aurumam.

�Palīgā,� viņ� turpināja. �Te Kļavas lapas 714. �ārterreiss. Esam briesmās. Atbildiet, kas var. Beidzu.�

Kad balss pa radio nekavējoties atsaucās, Spensers aizturēja elpu.

�Hallo, 714. Te Vankūvera. Mēs gaidījām ziņas no jums. Vankūvera visām lidma�īnām: �ī frekvence turpmāk citām lidma�īnām slēgta. Turpiniet, septiņsimt �etrpadsmitais.�

�Paldies, Vankūvera. Te 714. Esam briesmās. Abi piloti un vairāki pasa�ieri� Cik pasa�ieru, D�enet?�

�Pirms brī�a bija pieci. Bet tagad laikam ir vairāk.�

�Precizēju: pieci pasa�ieri saindēju�ies ar pārtiku. Abi piloti ir bez samaņas un smagā stāvoklī. Mūsu ekipā�ā ir ārsts, kas apgalvo, ka neviens lidotājs nav spējīgs vadīt lidma�īnu. Ja viņi un pasa�ieri drīz netiks nogādāti slimnīcā, tas viņiem var būt liktenīgi. Vai dzirdējāt, Vankūvera?�

Balss acumirklī atsaucās: �Turpiniet, 714. Es klausos.�

Spensers dziļi ievilka elpu. �Tagad nāks visinteresantākais. Mani sauc Spensers, D�ord�s Spensers. Esmu pasa�ieris �ai lidma�īnā. Precizēju: biju pasa�ieris. Tagad esmu pilots. Jūsu zinā�anai � mans kopējais lidotāja stā�s ir kādas tūksto� stundas, tas viss nolidots ar vienmotora iznīcinātājiem. Turklāt gandrīz trīspadsmit gadus neesmu lidojis. Tādēļ lai kāds pa radio pamāca mani, kā vadīt �o lidma�īnu. Mūsu augstums ir divdesmit tūksto�i, magnētiskais kurss 290, ātrums gaisā 210 mezgli. Tas ir viss. Jūsu kārta, Vankūvera. Beidzu.�

�Vankūvera septiņsimt �etrpadsmitajam. Nepārtrauciet sa�karus.�

Spensers noslaucīja uz pieres izspiedu�os sviedrus un uzsmaidija D�enetai. �Varu derēt, ka �ī ziņa sacēla nelielu jezgu tur lejā.�

D�eneta, uzmanīgi ieklausīdamās austiņās, papurināja galvu. Pēc īsa brī�a pārraide atsākās, un balss skanēja tikpat nosvērti un bezkaislīgi kā iepriek�.

�Vankūvera septiņsimt �etrpadsmitajam. Lūdzu kopā ar ārstu pārbaudiet iespēju, vai kāds no pilotiem var at�irgt. Tas ir svarīgi. Atkārtoju, tas ir svarīgi. Lūdziet viņu darīt visu iespējamo, lai vestu pie samaņas kādu no viņiem, pat tad, ja viņam jāpamet slimie pasa�ieri. Viss.�

Spensers nospieda pārraides slēdzi. �Vankūvera, �eit 714. reiss. Sapratu jūsu ziņojumu, ta�u baidos, ka tas neizdosies. Ārsts saka, ka piloti nevar atgūties un nosēdināt lidma�īnu. Viņ� saka, tie atrodas krīzes stāvoklī un var mirt, ja nesaņems slimnīcas palīdzību. Viss.�

Brīdi valdīja klusums. Tad atskanēja: �Vankūveras vadības centrs septiņsimt �etrpadsmitajam. Ziņojumu sapratām. Nepārtrauciet sakarus.�

�Labi, Vankūvera,� apliecināja Spensers un izslēdza pārraidi. Tad viņ� sacīja D�enetai: �Tagad mums atliek gaidīt, ko viņi izdomās.�

Spensera rokas nervozi rotaļājās ap vadības sviru, sekodamas tās kustībām. Viņ� mēģināja sajust, kā lidma�īna klausa stūrei un atsaukt atmiņā vecās iemaņas, lido�anas prasmi, kas reiz eskadriļā bija sagādājusi viņam glu�i labu slavu: trīsreiz viņ� lidoja mājup �spārnodams sevi ar lūg�anām�. Atcerējies �o karalaika teicienu, Spensers pie sevis pasmaidīja. Bet jau nākamajā brīdī, uzmetis trulu skatienu drebo�o �autru un nepazīstamo sviru un slēd�u gūzmai, viņ� juta, ka viņu sagrābj ledains izmisums. Kas viņa lidojumam bija kopīgs ar �o? Te bija glu�i kā zemūdenē � sēdi neizprotamu skalu un zinātniskās fantastikas instrumentu ielenkumā. Viena aplama vai neveikla kustība var acumirklī izjaukt lidojuma līdzsvaru, un, ja tā būtu, kas var garantēt, ka viņam izdosies izlīdzināt lidma�īnas gaitu? Ļoti iespējams, ka neizdosies. �oreiz nebūs nekādu harikenu, kas viņu pavadīs mājup. Spensers nolādēja savu kantori, kas bija aiztriecis viņu no Vinipegas uz Vankūveru. Tirdzniecības daļas priek�nieka amats un vilino�ā iespēja nopirkt māju Pārkveihaitā tagad �ķita muļķīgi triviāla, un nesvarīga. Būtu no�ēlojami �ādi beigt dzīvi un vairs neredzēt Mēriju, nepasacīt vārdus, kurus viņ� glabāja sirdī. Kas attiecas uz Bobu un Kitiju: apdro�inā�anas līgums bija gau�ām neizdevīgs. Vajadzēja vairāk darīt nabaga bērnu labā, cik bija viņa spēkos.

Viņa uzmanību saistīja kustība blakuskrēslā. D�eneta bija uzrāpusies ar ceļiem uz sēdekļa un raudzījas atpakaļ uz kapteiņa un otrā pilota nekustīgajiem ķermeņiem uz grīdas.

�Viens no viņiem ir jūsu draugs?� Spensers vaicāja.

�Nē. Tā glu�i nav,� D�eneta �aubīdamās atteica.

�Lai paliek.� Spensers noskaldīja. �Es saprotu. Piedodiet, D�enet.� Viņ� paņēma cigareti un sāka meklēt sērkociņus. �Smēķēt nav atļauts, vai ne� Bet lai nu aviolīnija �oreiz piecie�.�

Sērkociņa uzliesmojumā viņa acīs pazibēja spīvs, kvēls niknums.

Dzinējiem rēcot aizvien spalgāk, pēdējā lidma�īna, kurai tonakt bija atļauts lidot uz austrumiem no Vankūveras, uzņēma ātrumu pa slapjo, spīdīgo skrejceļu un pacēlās tum�ajās debesīs. Kad tā meta loku ap lidostu, tās signālugunis tinās miklā dūmakā. Vairākas citas lidma�īnas, kuras vilka tauvā no da�ādām pozīcijām uz stāvvietām pie lidostas ēkām, arī bija norasoju�as. Nakts bija auksta. Lidlauka strādnieki, rosīdamies lokizlādes lampu dzeltenajā gaismā, dauzīja cimdotās rokas sev pie sāniem, lai sasildītos. Neviens lieki nerunāja. Kāda pa zemi slīdo�a lidma�īna pēc lidlauka strādnieka signāla izslēdza dzinējus. Pēk�ņajā klusumā tās propelleru �vīkstoņa bija traucējo�a. Citkārt tik rosīgā Vankūveras lidosta mierīgi gatavojās ārkārtējai situācijai.

Spo�i apgaismotajā vadības telpā valdīja saspringta gaisotne. Nolicis telefona klausuli, lidojumu vadītājs aizdedza cigareti, ietīdamies zilos dūmu mākoņos, un sāka pētīt karti pie sienas. Tad viņ� pagriezās pret Bērdiku. Piemeties uz galda malas, tuklais Kļavas lapas aviosabiedrības priek�nieks nupat bija vēlreiz pārskatījis radiogrammas.

�Tā, Harij,� teica lidojumu vadītājs. Viņ� runāja tā, it kā klusībā izvērtētu padarīto un pārliecinātos, ka viss izdarīts kā nākas, nevis lai informētu kādu citu. �Esmu aizturējis visus reisus, kas dodas austrumu virzienā. Lai atbrīvotu lidlauku no lidojumiem citos virzienos, mūsu rīcībā vēl ir gandrīz stunda, tātad laika ir pietiekami daudz. Pēc tam visas aizejo�ās lidma�īnas jāaiztur līdz� līdz zināmam laikam.� Iezvanījās telefons. Viņ� paķēra klausuli. �Jā? Saprotu. Brīdiniet visas raidstacijas un lidma�īnas, ka mēs atļaujam �eit nolaisties vēl tikai �etrdesmit piecas minūtes. Novirziet citur visus reisus, kuriem paredzētais nolai�anās laiks ir vēlāks. Turiet visus lidojumus labi tālu no austrumu rietumu trases no Kalgari līdz �ejienei. Skaidrs? Labi.� Viņ� nolika klausuli vietā un uzrunāja palīgu, kas arī sēdēja pie telefona:

�Vai esat sazvanījis ugunsdzēsēju priek�nieku?�

�Zvanu viņam uz mājām.�

�Sakiet, lai brauc �urp. Rādās, ka būs liela jezga. Un lai de�urants brīdina pilsētas ugunsdzēsēju nodaļu. Iespējams, ka vajadzēs gādāt �urp tehniku.�

�Es jau pateicu. Te Vankūveras lidostas vadība,� palīgs sacīja klausulē. �Nenolieciet klausuli, lūdzu.� Viņ� uzlika mikrofonam plaukstu. �Vai brīdināt arī gaisa karaspēku?�

�Jā. Lai viņi aizvāc savas lidma�īnas no mūsu zonas.�

Bērdiks no�ļūca no galda.

�Pareiza doma,� viņ� teica. Viņa krekla paduses bija krietni piesvīdu�as.

�Vai jums �eit, lidostā, ir kāds lidotājs?� jautāja vadītājs.

Bērdiks papurināja galvu. �Nav neviena,� viņ� atteica. �Būs jālūdz palīdzība.�

Lidojumu vadītājs ātri apsvēra. �Mēģiniet griezties pie �Cross Canada� �efiem. Gandrīz viss viņu personāls ir pilsētā. Paskaidrojiet, kāds ir stāvoklis. Mums būs vajadzīgs pieredzējis lidotājs, kas labi pazīst �īs lidma�īnas un var komandēt pa radio.�

�Jūs domājat, ka tur kas iznāks?�

�Es nezinu, bet mums jāpamēģina. Vai varat ieteikt kaut ko citu?�

�Nē,� atteica Bērdiks, �nevaru. Bet es �o lidotāju neapskau�u.�

Telefonists sauca: �Vēlreiz pilsētas policija. Vai runāsiet?�

�Slēdz iek�ā,� sacīja lidostas vadītājs.

�Es sazinā�os ar �Cross Canada� ļaudīm,� teica Bērdiks. �Jāpiezvana arī uz Monreālu un jāizstāsta �efam, kas te notiek.�

�Dariet to caur galveno centrāli, labi?� lūdza vadītājs. ��is komutators jau ir pārslogots.� Kad Bērdiks aizsteidzās, viņ� pacēla klausuli. �Vadītājs klausās. Ā, inspektor, priecājos, ka tas esat jūs. Jā, jā, tas ir labi. Klausieties, inspektor, mēs esam pamatīgās sprukās; ir vēl ļaunāk nekā �ķita sākumā. Pirmkārt, iespējams būs jālūdz, lai jūs policijas ma�īnā aizbraucat pakaļ kādam lidotājam un atvedat viņu �urp, cik ātri vien iespējams. Jā, es paziņo�u. Otrkārt, pasa�ieri ne tikai steidzīgi jānogādā slimnīcā, bet var gadīties, ka lidma�īna nolaizdamās avarēs. Es tagad nevaru sīkāk paskaidrot, bet lidma�īnas vadība nav pienācīgi nodro�ināta.� Kādu brīdi vadītājs klausījās, ko saka cilvēks vada otrā galā. �Jā, esam izziņoju�i vispārēju trauksmi. Ugunsdzēsēju nodaļa gaidīs ar visu viņu rīcībā eso�o tehniku. Manuprāt, mājas lidostas tuvumā ir apdraudētas.� Viņ� atkal ieklausījās. �Jā, labi, ka jums tas ienāca prātā. Es zinu, ka modināt cilvēkus nakts vidū ir nejauki, bet mēs tik un tā riskējam. Es nebūt negarantēju, ka �ī lidma�īna nolaidīsies lidlaukā. Tā var nolaisties par agru, vai tikpat labi aizlidot garām lidostai pieņemot, protams, ka tā vispār sasniegs lidlauku. Labi, ka mājas ir tikai pie Sīailendas tilta: mēs varam lūgt, lai tās uzmana, vai ne? Mēs virzīsim lidma�īnu labi tālu no pilsētas. Ko?� Nē, vēl nevar zināt. Varbūt mēģināsim uzņemt viņus no galvenā skrejceļa austrumu gala.� Atkal pauze, �oreiz ilgāka. �Paldies, inspektor. Es to, protams, saprotu, un neko nelūgtu, ja stāvoklis nebūtu ārkārtējs. Es jūs informē�u.� Vadītājs nolika klausuli. Seja viņam bija norūpējusies. Viņ� jautāja operatoram pie radiosakaru pults: �Vai septiņsimt �etrpadsmitais vēl joprojām ir saklausāms?� Dispe�ers pamāja. �Tā tik būs naksniņa,� vadītājs skaļi noteica. Viņ� izvilka kabatlakatu un noslaucīja seju.

�Ugunsdzēsēju priek�nieks ir ceļā,� ziņoja palīgs. �Esmu pieslēdzies gaisa karaspēkam. Viņi jautā, vai nav vajadzīga palīdzība.�

�Mēs viņiem paziņosim, bet es nedomāju. Saki paldies.� Iebāzis kabatlakatu kabatā, vadītājs atkal ņēmās pētīt karti. Iz�amdījis tuk�u cigare�u paciņu, viņ� to sa�utis nometa zemē. �Vai kādam ir smēķi?�

�Lūdzu, ser.�

Viņ� paņēma un aizdedzināja cigareti. �Labāk aizsūtiet tām pakaļ. Un lai atnes visiem kafiju. Gan noderēs.�

Skaļi elsdams, atgriezās Bērdiks. ��Cross Canada� apgalvo, ka viņu labākais lidotājs esot kapteinis Trelevens; viņam pa�laik zvana. Viņ� laikam ir mājās un guļ.�

�Katram gadījumam esmu pasūtījis policijas ma�īnu.�

�Viņi par to parūpēsies. Es teicu viņiem, ka viņ� mums būs vajadzīgs ļaunākajā gadījumā. Vai tu pazīsti Trelevenu?�

�Esmu ticies ar viņu. Jauks cilvēks. Mums laimējies, ka viņ� ir mājās.�

�Kaut nu tā būtu,� norūca Bērdiks. �Viņ� mums noderētu.�

�Kā veicas lielajam priek�niekam?�

�Es piezvanīju savas �efam,� Bērdiks novaibstījās.

Viņus pārtrauca telefonists.

�Sietla un Kalgari gaida. Viņi jautā, vai mēs skaidri dzirdējām septiņsimt �etrpadsmitā ziņojumu.�

�Saki, ka skaidri,� atbildēja lidojumu vadītājs. �Un vēl pasaki, ka mēs uzturēsim tie�us sakarus ar lidma�īnu, bet vēlamies, lai viņi visu noklausās gadījumā, ja mums rodas traucējumi.�

�Labi, ser.�

Vadītājs piegāja pie radiopults un paņēma mikrofonu. Viņ� pamāja dispe�eram, lai pārslēdz uz pārraidi.

�Vankūveras vadības centrs septiņsimt �etrpadsmitajam,� viņ� ierunājās.

Spenseram atbildot, viņa satrauktā balss atskanēja no skaļruņa kaktā pie griestiem. Kop� briesmu signāla noraidī�anas visas viņa sarunas translēja pa skaļruni. �Runā 714. Man likās, ka esat pazudu�i.�

�Vankūvera septiņsimt �etrpadsmitajam. Te lidojumu vadītājs. Mēs meklējam palīdzību. Drīz izsauksim jūs atkal. Tikmēr neko nemainiet vadības sviru stāvoklī. Skaidrs? Beidzu.�

Lai gan skaņa tika kropļota, Spensera balss lauzās cauri asi kā nazis.

�714. Vankūverai. Es, liekas, sacīju, ka nekad agrāk neesmu vadījis tādu lidma�īnu. Es netaisos spēlēt pekstiņus ar automātisko pilotu. Viss.� ,

Vadītājs pavēra muti, lai kaut ko teiktu, tad pārdomāja. Viņ� beidza pārraidi un sacīja palīgam:

�Saki, lai caurlai�u dienests ved Trelevenu �urp, tiklīdz viņ� ierodas.�

�Labi, ser. Tikko atzvanīja de�urējo�ais ugunsdzēsēju virs�nieks,� ziņoja palīgs. �Visas ma�īnas un benzīna cisternas tiks novāktas no skrejceļiem pirms 714. reisa iera�anās. Pilsētas ugunsdzēsēji brauc �urp ar visu savu tehniku.�

. �Labi. Kad atbrauks ugunsdzēsēju priek�nieks, es gribu parunāt ar viņu. Nevēlos, lai mūsu pa�u ma�īnas brauc pretī, kad ieradīsies septiņsimt �etrpadsmitais. Ja arī izdosies dabūt lidma�īnu lejā, tā būs sa�ķīdusi gabalos.�

Bērdiks pēk�ņi ierunājās:

�Ja te sāks darboties pilsētas ugunsdzēsēji, tad kuru katru brīdi varam gaidīt arī �urnālistus!� �ādas iespējas izbiedēts, viņ� ar resno rādītājpirkstu piesita zobiem. �Tas būs pats ļaunākais, kas jebkad piemeklējis Kļavas lapu,� viņ� ātri turpināja. �Iedomājie�ties � tas nonāks visu laikrakstu pirmajās lappusēs. Pasa�ieru pilna lidma�īna, daudzi slimi. Lidotāja nav. Iedzīvotāju evakuācija no mājām pie tilta. Nemaz nerunājot��

Vadītājs viņu pārtrauca: �Lai to kārto sabiedrisko attiecību nodaļa. Hauards par katru cenu jādabū �urp. Kantorī zina viņa mājas telefonu.� Bērdiks pamāja telefonistam, kas, pārvilcis ar pirkstu gar avārijas telefonu sarakstu, sāka griezt ciparnīcu. �Harij, �oreiz mēs nevarēsim piemuļķot presi. Gadījums ir pārāk nopietns. Klifs zinās, kā rīkoties. Saki, lai viņ� neļauj �urnālistiem stāvēt mums aiz muguras. Mums jāstrādā.�

�Tā tik ir naksniņa,� norūca Bērdiks, steidzīgi paceldams klausuli. �Kas ir ar doktoru Deividsonu?� viņ� jautāja operatoram.

�Aizbraucis nakts vizītē un nav sazvanāms. Bet viņam drīz jābūt atpakaļ. Es palūdzu atstāt zīmīti.�

�Nu, vai zināt! Tam visam jānotiek tie�i �onakt! Ja pēc desmit minūtēm viņa nebūs, zvaniet uz slimnīcu. Ārstam septiņsimt �etrpadsmitajā varbūt vajadzīgs padoms. Nu, nu!� Bērdiks dusmīgi pūta klausulē. �Celies, Klif, Dieva dēļ! Tagad neviens nedrīkst gulēt.�

Pilsētas nomalē nepārtraukti zvanīja kāds cits telefons, iztraucēdams nelielas, omulīgas mājas rāmo klusumu. No segām pavīdēja balta, gluda roka, brīdi sastinga uz spilvena, tad atkal sakustējās un tumsā taustījās pēc sienas lampas slēd�a. Lampa klik�ķot iedegās. Pievilcīga sarkanmate baltā, iz�ūtā naktskreklā, acis piemiegusi spilgtajā gaismā, negribīgi sniedzās pēc klausules, pielika to pie auss un pagriezās uz sāniem. Cie�i lūkodamās modinātāja rādītājos, viņa nomurmināja:

�Jā?�

�Vai mis Trelevena?� kāda enerģiska balss jautāja.

�Jā,� viņa pus�ukstus atbildēja. �Kas zvana?�

�Misis Trelevena, vai drīkstu runāt ar jūsu vīru?�

�Viņa nav mājās.�

�Nav? Kur es varu viņu sastapt? Tas ir steidzami.�

Viņa uzslējās sēdus, atbalstījās pret spilvenu un, mirk�ķi�nādama acis, centās pamosties. Viņai �ķita, ka viņa sapņo.

�Vai jūs klausāties?� jautāja balss viņā galā. �Misis Trelevena, mēs jau ilgāku brīdi jums zvanām.�

�Es iedzēru miegazāles,� viņa attrauca. �Un kur� gan zvana nakts laikā?�

�Piedodiet, ka uzmodināju, bet mums steidzīgi jārunā ar kap�teini Trelevenu. Runā �Cross Canada�, no lidostas.�

�Ā,� viņa attapās. �Viņ� ir pie mātes. Tēvs ir slims un Pols palīdz viņu uzraudzīt.�

�Vai pilsētā?�

�Jā, netālu no �ejienes!� Viņa nosauca telefona numuru.

�Pateicos. Mēs zvanīsim uz turieni.�

�Kas noticis?� viņa jautāja.

�Piedodiet, nav laika paskaidrot. Vēlreiz pateicos.�

Saruna pārtrūka. Viņ� nolika klausuli un izcēla kājas no gultas. Būdama aviokompānijas vecākā pilota sieva, viņa bija pieradusi, ka vīram negaidīti zvana dienesta darī�anās, ta�u, lai gan uzskatīja �os zvanus par savas dzīves neizbēgamu sastāvdaļu, tomēr lāgā nevarēja tos ciest. Vai Pols tie�ām bija vienīgais pilots, kuru viņi iedomājās, kad nokļuva ķezā? Ja viņam pēk�ņi jāvada kāda lidma�īna, tad jāiegrie�as mājās pēc formastērpa un mantām. Būs laiks sagatavot kafiju un sviestmaizes. Viņa uzvilka rītakleitu un samiegojusies izsteberēja no guļamistabas un nokāpa lejā virtuvē.

Divu jūd�u attālumā, izstiepis milzīgo augumu uz gara, mīksta dīvāna mātes guļamistabā, Pols Trelevens gulēja cie�ā miegā. Apņēmīgā un enerģiskā vecā dāma uzstāja, ka pati sēdēs pie slimā vīra gultas un cie�i piekodināja, lai dēls, kamēr iespējams, vismaz da�as stundas nosnau�as. Ģimenes ārsta pēdējais vakara apmeklējums viesa cerības: vecais vīrs bija laimīgi pārdzīvojis plau�u karsoņa kritisko fāzi, un tagad atlika tikai rūpīgi kopt un uzmanīt viņu. Trelevens bija priecīgs par iespēju pagulēt. Pirms trīsdesmit se�ām stundām viņ� bija atvedis parlamenta delegāciju, kas devās no Tokijas uz Otavu, un kop� tā brī�a, sakarā ar tēva slimības krīzi, labi ja varēja pussēdus nosnausties.

Sajutis kādu raustām viņa roku, Pols tūlīt pamodās un lūkojās aug�up uz māti, kas bija noliekusies pār viņu.

�Labi, māt,� viņ� miegaini noteica. �Tagad es pasēdē�u.�

�Nē, dēls, tas nav tādēļ. Tēvs guļ rāmi kā bērns. Zvana no lidostas. Es pateicu viņiem, ka tu esi uz brīdi atgūlies, bet viņi nelikās mierā. Manuprāt, tas ir nepieklājīgi it kā nevarētu pagaidīt līdz rītam.�

�Labi, es ie�u.�

Sliedamies kājās, Pols prātoja, vai viņ� vispār jelkad varēs izgulēties. Viņ� bija pusapģērbies, nosviedis tikai �aketi un noraisījis kaklasaiti, lai būtu ērtāka gulē�ana. Pols aiztipināja līdz durvīm un izgāja gaitenī pie telefona, māte norūpējusies viņam sekoja.

�Trevelens klausās,� viņ� teica.

�Pol, te D�ims Braients.� Vārdi skanēja aprauti un steidzīgi. �Es jau sāku uztraukties. Tu, Pol, mums esi ļoti vajadzīgs. Vai vari tūdaļ atbraukt?�

�Kas noticis?�

�Liela nelaime. Kļavas lapas �ārterreiss, lidma�īna �Empress C6�, tā pārbūvētā, lido �urp no Vinipegas. Vairāki pasa�ieri un abi piloti smagi saindēju�ies ar pārtiku.�

�Ko, abi piloti?�

�Jā. Stāvoklis ir ļoti nopietns. Pie stūres sē� vīrs, kas gadiem ilgi nav lidojis. Par laimi lidma�īna lido ar autopilotu. Kļavas lapai �eit nav pilotu, un mēs gribam, lai tu brauc �urp un pamāci, kā viņiem nolaisties. Vai tu varēsi?�

�Ak, Dievs, es nezinu. Tas ir grūts uzdevums.� Trelevens palūkojās pulkstenī, �i^āds ir nolai�anās laiks?�

�Piecos nulle piecās.�

�Bet tas ir pēc nepilnām divām stundām! Jāsāk rīkoties. Es esmu pilsētas dienvidu galā��

�Kāda ir tava adrese?� Trelevens pateica adresi. �Pēc da�ām minūtēm aizsūtīsim tev pakaļ policijas ma�īnu. Kad būsi �eit, nāc tūlīt aug�ā uz vadības zāli.�

�Labi. Es jau eju.�

�Laimīgi, Pol.�

�Nezobojies.�

Pols nometa klausuli un lieliem soļiem iegāja atpakaļ istabā, ie�ļūca kurpēs, nepapūlēdamies sasiet auklas. Māte turēja gatavībā �aketi.

�Kas noticis, dēls?� viņa noba�ījusies jautāja.

�Nelaime lidostā, māt. Baidos, ka liela nelaime. Tūlīt atbrauks policijas ma�īna un aizvedīs mani uz turieni.�

�Policijas ma�īna?�

�Nu, nu.� Viņ� viegli apskāva māti. �Tev nav ko uztraukties. Bet man jābrauc viņiem palīgā. Atliku�o nakts daļu nevarē�u būi ar jums.� Pols sameklēja pīpi un tabaku un ielika tās kabatā. �Klau,� viņ� apstājās. �Kā viņi zināja, ka esmu �eit?�

�Nav ne jausmas. Varbūt viņi vispirms piezvanīja Dalsijai?�

�Jā, tā laikam ir. Māt, vai tu nevarētu viņai piezvanīt un pateikt, ka viss kārtībā?�

�Protams, piezvanī�u. Bet kas tad ir noticis, Pol?�

�Saslimis pilots lidma�īnā, kurai drīz jāierodas te. Viņi vēlas, lai es komandēju nolai�anos.�

Māte bija pārsteigta. �Ko tas nozīme komandēt nolai�anos?� viņa atkārtoja. �Ja pilots ir slims, kas vadīs lidma�īnu?�

�Es, māt, vadī�u no zemes. Vai vismaz mēģinā�u to darīt.�

�Es nesaprotu.�

Varbūt es arī nesaprotu, Trelevens domāja, kad pēc piecām minūtēm jau sēdēja policijas ma�īnas aizmugurē, un tā, atgājusi no ietves malas, drāzās uz priek�u ar vislielāko ātrumu. Ielas laternas skrēja garām aizvien ātrāk, un spidometrs kāpa, līdz sasniedza septiņdesmit piecas jūdzes stundā, bet sirēna �ķēla nakts klusumu.

�Lidlaukā, �ķiet, briest lieli notikumi,� pār plecu izmeta ser�ants blakus �oferim.

�Tā var noprast,� atbildēja Trelevens. �Vai varat paskaidrot, kas tur īsti notiek?�

�Kā lai es to zinu.� Ser�ants izspļāva pa logu. �Skaidrs ir tikai tas, ka visas dabūjamās ma�īnas nosūtītas uz lidostu, gadījumam, ja būtu jāevakuē tilta rajons. Mēs bijām ceļā uz turieni, kad mūs apturēja uz aizsūtīja pēc jums. Rādās, ka būs baigā jezga.�

�Zini ko?� iesaucās jaunais �oferis. �Man liekas, ka tur kāda uzsprāgusi reaktīvā lidma�īna nāk lejā ar atombumbu kravu.�

�Negvelz,� mierīgi noteica ser�ants. �Komiksu lasī�ana tevi pazudinās.�

Trelevens skumji nodomāja, ka nekad nav tik ātri sasniedzis lidostu. Vienā mirklī, tā vismaz �ķita, viņi bija Mārpolā, �ķērsoja Ozolu tiltu un Lulū salu. Tad, turēdamies pa labi, atkal �ķērsoja upes grīvu un Sīailendu, pabraucot garām vairākām policijas ma�īnām, kuru vīri jau kaut ko skaidroja apjuku�ajiem mājīpa�niekiem: tad viņi izdrāzās pēdējā taisnē uz lidostas �osejas, un lidlauka zemās ēkas �ķita tuvas un aicino�as. Pēk�ņi viņi nobremzēja, riepām griezīgi kaucot, lai izvairītos no ugunsdzēsēju ma�īnas, kas lēni izgrieza viņiem priek�ā. Ser�ants īsi, bet sulīgi nolamājās.

Trelevens izlēca no ma�īnas, un pirms apklusa sirēna, jau bija ieskrējis pa durvīm un izdrāzies cauri zālei. Atvairījis ar roku de�uranti, kas steidzās viņu sagaidīt, Pols devās tie�i uz vadības telpu, kas atradās administrācijas korpusā. Lai arī būdams liela auguma, viņ� kustējās neparasti ātri. Iespējams, ar savu veiklību, stalto augumu, taisnajiem, gai�ajiem matiem un kalsnajiem vaibstiem Trelevens pievērsa daudzu sievie�u uzmanību. Viņa seja bija asa un stūraina, it kā nemākulīgi izgrebta no koka gabala. Trelevenam bija stingras disciplīnas piekritēja slava, un ne viens vien izlaidīgs apkalpes loceklis bija trīcējis bailēs, kad viņu uzlūkoja Trelevena gai�o, ūdenszilo acu dzedrais skatiens.

Kad viņ� ienāca vadības telpā, Bērdiks satraukti un godbijīgi runāja pa telefonu.

�Viņam nav nekādas kvalifikācijas. Kara gados lidojis ar vienmotora iznīcinātājiem, bet kop� tā laika vispār nav sēdies pie stūres� Es jau viņiem pajautāju. Ārsts, kas ir lidma�īnā, saka��

Lidostas vadītājs ātri piegāja un sasveicinājās ar Trelevenu. �Man prieks jūs redzēt, kaptein,� viņ� teica.

Trelevens pamāja uz Bērdika pusi. �Vai viņ� runā par �Empress� pilotu?� viņ� vaicāja.

�Jā. Viņ� Monreālā nupat izcēlis no gultas savas avio�kompānijas priek�nieku. Vecais nemaz neizklausās priecīgs. Es jau arī neesmu. �ai sarunai te vispār nebija jānotiek. Lūdzu pa�steidzieties, Harij.�

�Ko citu mēs varam darīt?� Bērdiks, pamatīgi svīzdams, sūkstījās. �Mums jādabū viņ� lejā. Esmu sameklējis �Cross Canada� kompānijas galveno pilotu, kapteini Trelevenu � viņ� nupat ienāca pa durvīm. Mēs nolasīsim kontrolinstruktā�u pa radio un centīsimies novadīt viņus lejā� Mēs darīsim visu iespējamo, ser� Protams, ka tas ir milzīgs risks, bet ko citu lai dara?�

Trelevens paņēma no dispe�era 714. lidma�īnas radiogrammas un rūpīgi izlasīja tās. Tad klusu palūdza laika ziņas un iepazinās ar meteorologu pēdējiem ziņojumiem. Nolicis dokumentus un domīgi pacēlis uzacis pret vadītāju, viņ� izņēma pīpi un sāka to piepildīt. Bērdiks vēl joprojām runāja.

�� Esmu par to domājis, ser. Hauards �ai galā nodarbosies ar �urnālistiem. Viņi vēl nekā nezina� Jā, jā, visiem reisiem no Vinipegas apturēta pārtikas piegāde. Pagaidām neko vairāk nezinām. Es jums tūdaļ zvanīju.�

�Kā jums liekas?� lidojumu vadītājs jautāja Trelevenam.

Lidotājs neatbildējis paraustīja plecus un atkal paņēma plan�eti. Saraucis pieri, viņ� vēlreiz pārlasīja radiogrammas un nemitīgi sūca pīpi. Istabā atmuguriski ienāca jauns cilvēks. Ar kāju pieturēdams durvis, viņ� nesa paplāti ar papīra tasītēs ielieto kafiju. Vienu tasīti viņ� pasniedza vadītājam, otru nolika priek�ā Trelevenam. Lidotājs tai nepieskārās.

�Nolai�anās ir piecos nulle piecās, pēc Klusā okeāna laika,� Bērdiks pagalam aizkaitināts sacīja. �Man ir daudz kas jāpaveic, ser� es jums piezvanī�u� Zvanī�u, tiklīdz būs kādi jaunumi. Jā, jā, uz redzē�anos.� Nolicis klausuli, viņ� atviegloti nopūtās. Pagriezies pret Trelevenu, Bērdiks teica: �Liels paldies, ka atbraucāt, kaptein. Vai jums visu paskaidroja?�

Trelevens pavicināja radiogrammas: �Vai tas ir viss?�

�Viss, ko mēs zinām. Tagad paņemiet mikrofonu un iestāstiet tam zēnam, kā tikt lejā. Jums jāliek viņam stingri ķerties pie stūres, jādod nolai�anās nosacījumi, jāieskaidro, kā pareizi tuvoties lidlaukam, un, velns lai parauj, jānovada viņ� zemē. Vai jūs to spēsiet?�

�Es neesmu nekāds brīnumdaris,� bezkaislīgi atteica Trelevens. �Jūs zināt, ka cilvēkam, kas lidojis tikai ar iznīcinātājiem, ir krietni vājas izredzes nosēdināt �etrmotoru pasa�ieru laineri.�

�Protams, ka es to zinu!� uzsprāga Bērdiks. �Jūs ta�u dzirdējāt, ko es teicu Barnardam. Vai jums ir kādi citi priek�likumi?�

�Nē,� gausi atteica Trelevens. �Domāju, ka ne. Es tikai gribēju pārliecināties, vai jums ir skaidrs, ar ko mums ir darī�ana.�

�Klausieties!� nikni iesaucās Bērdiks. �Tur aug�ā ir lidma�īna, pilna ar cilvēkiem, da�i no viņiem mirst, arī lidotāji. Tā ir lielākā pēdējo gadu aviokatastrofa: lūk, ar ko mums ir darī�ana!�

�Pievaldiet dusmas,� dzedri noteica Trelevens. �Ar klieg�anu mēs nekur tālu netiksim.� Viņ� ielūkojās radiogrammās, tad kartē. �Tas būs ļoti grūti izpildāms uzdevums. Es vēlos, lai visi to saprastu.�

�Labi, kungi,� teica vadītājs. �Jums, kaptein, taisnība, kad atgādinājāt mums par lielo risku. Mēs tam piekrītam.�

�Vai ir kāda cita iespēja?� jautāja Bērdiks.

�Labi, tad sāksim,� teica Trelevens. Viņ� piegāja pie radista: �Vai jums ir tie�ie sakari ar 714?�

�Jā, kaptein. Uztvere ir laba. Varam izsaukt viņus jebkurā laikā.�

�Tad dariet to.�

Radists ieslēdza pārraidi. �Septiņsimt �etrpadsmitajam. Te Vankūvera. Vai dzirdat mūs? Viss.�

�Jā, Vankūvera,� skaļrunī atsaucās Spensera balss. �Dzirdam jūs skaidri. Turpiniet, lūdzu.�

Radists pasniedza mikrofonu Trelevenam. �Tā, kaptein. Tas nu ir jūsu rokās.�

�Vai esmu pieslēgts raidītājam?�

�Tagad varat sākt.�

Turēdams mikrofonu un ļaudams kabelim noritināties uz grīdas, Trelevens uzgrieza pārējiem muguru.

Kājas iepletis, viņ� cie�i vērās vienā punktā uz sienas kartes, un viņa dzedrais skatiens ieurbās tālumā. Kad viņ� ierunājās, balss bija nosvērta un nesteidzīga un tajā jautās pārliecība, kādu viņ� patiesībā neizjūta. Kad Trelevens ķērās pie darba, pārējie manāmi atslābinājās, it kā kapteiņa autoritāte vismaz pagaidām atbrīvotu viņus no skaudrās atbildības.

�Hallo, septiņsimt �etrpadsmitais reiss,� viņ� teica. �Te Vankūvera. Mani sauc Pols Trelevens, kapteinis no �Cross Canada� aviokompānijas. Mans uzdevums ir palīdzēt jums nosēdināt lidma�īnu. �ķiet, pārlieku grūti tas nebūs. Es laikam runāju ar D�ord�u Spenseru. Gribētos dzirdēt ko vairāk par jūsu lido�anas iemaņām, D�ord�.�

Viņam aiz muguras stāvo�ā Bērdika godīgajā sejā sāka nervozi raustīties veci�ķi noļuku�ie vaigi.

Neviļus pametis skatienu uz meiteni blakussēdeklī, Spensers saspringa. Vadības paneļa zaļganajā atgaismā D�enetas acis bija pievērstas viņa sejai. Tad atkal novērsās un uzmanīgi ieklausījās.

Trelevens runāja: �Piemēram, cik stundu jūs esat pavadījis gaisā? Ziņojumā teikts, ka esat lidojis arvienmotora iznīcinātājiem. Vai ar vairākdzinēju lidma�īnām esat kādreiz lidojis? Stāstiet, D�ord�.�

Spenseram atbildot, mute bija tik sausa, ka viņ� tikko spēja parunāt. Viņ� nokrem�ļojās.

�Hallo, Vankūvera. Te 714. Priecājos jūs dzirdēt, kaptein. Bet, lūdzu, nekrāpsim viens otru. Mēs labi zinām, kāds ir stāvoklis. Esmu lidojis tikai ar vienmotora lidma�īnām, ar spitfaieriem un mustangiem � pavisam kādas tūksto� stundas. Bet tas bija pirms trīspadsmit gadiem. Kop� tā laika man nav bijusi darī�ana ar lidma�īnām. Vai jums ir skaidrs? Viss.�

�Par to neuztraucieties, D�ord�. Tas ir tikpat kā braukt ar divriteni: to nevar aizmirst. Nenolieciet mikrofonu, labi?�

Vankūveras vadības telpā Trelevens izslēdza mikrofonu un palūkojās uz papīra strēmelīti, ko lidojumu vadītājs turēja viņa acu priek�ā.

�Mēģiniet labot viņa kursu,� teica vadītājs. �Tikko saņēmām radara ziņojumu no gaisa kara spēkiem.� Pēc mirkļa viņ� piebilda: �Izklausās, ka viņ� ir ļoti uztraucies, vai ne?�

�Jā, kur� gan viņa vietā neuztrauktos?� Trelevens domīgi novaikstījās. �Mums jāiedve� viņam pa�paļāvība,� viņ� teica. �Citādi nav nekādu izred�u. Lai nu kā, viņ� nedrīkst zaudēt savaldī�anos. Klusāk!� Trelevens apsauca asistentu, kas runāja pa telefonu. �Ja puisis mūs labi nedzirdēs, viņ� drīz būs postā, un mēs neko nevarēsim līdzēt.� Tad Trelevfens vērsās pie dispe�era: �Tā. Gādājiet, lai mēs nekādā ziņā nezaudētu radiosakarus ar viņiem.� Viņ� atkal ieslēdza mikrofonu. �Septiņsimt �etrpadsmitajam. Te Trelevens. Vai jūs joprojām lidojat ar autopilotu?�

�Jā, tā ir, kaptein,� skanēja atbilde.

�Labi, D�ord�. Pēc brī�a varat izslēgt autopilotu un pamēģināt vadīt pats. Kad būsiet mazliet ievingrinājis roku, jums būs nedaudz jāmaina kurss. Ta�u, pirms ķeraties pie vadības svirām, uzmanīgi noklausieties, ko es jums teik�u. Kad sāksiet vadīt lidma�īnu, vadības sviras �ķitīs smagas un gausas, salīdzinājumā ar iznī�cinātāja svirām. Neraizējieties par to. Tas ir glu�i parasti. Jums tur aug�ā ir liela lidma�īna, esiet mierīgs un prātīgs. Visu lidojuma laiku sekojiet ātrumam un, kamēr nav nolaista �asija un pacelti aizspārņi, neļaujiet tam kristies zemāk par 120 mezgliem, citādi lidma�īna nonāks grīstē. Uzmaniet, lai ātrums gaisā nekādā ziņā nebūtu zemāks par 120 mezgliem. Un vēl kas. Vai ir kāds cilvēks, kas var darboties ar radio, lai jums būtu brīvas rokas vadī�anai?�

�Jā, man blakus sē� stjuarte, un viņa ņems radio savā pārziņā. Radio nu ir tavs, D�enet.�

�Hallo, Vankūvera. Te stjuarte, D�eneta Bensona. Viss.�

�Ā, tā esat jūs, D�enet,� teica Trelevens. ��o balsi es pazīstu. Tagad jūs manā vietā sarunāsieties ar D�ord�u, labi? Tā D�enet. Es lūdzu jūs vērot ātrumindikatoru. Atcerieties, ka lidma�īna turas gaisā tāpēc, ka ātri lido uz priek�u. Ja ātrums krītas, tā zaudē vadību un gā�as lejā. Ikreiz, kad ātruma �autra noslīdēs zemāk par 120, uzreiz brīdiniet D�ord�u. Vai sapratāt, D�enet?�

�Jā, kaptein. Saprotu.�

�Tagad klausieties jūs, D�ord�. Rīkojieties lēni un apdomīgi. Lūdzu izslēdziet autopilotu � svira skaidri apzīmēta uz vadības paneļa � un ņemiet vadību savās rokās. Ieturiet taisnu un horizontālu virzienu. Vērojiet aviohorizontu un saglabājiet vien�mērīgu ātrumu. Kāpuma un krituma �autrām jābūt uz nulles. Labi. Tagad sāciet.�

Spensers pielika labo rādītājpirkstu autopilota svirai vadības panelī. Viņa seja bija sastingusi. Uzlicis kājas uz stūres pedāļa un saņēmis stūri abām rokām, viņ� saspringti gaidīja.

�Sakiet, ka es pārslēdzos,� viņ� teica D�enetai. Viņa atkārtoja ziņojumu. Roka uz sviras kādu brīdi kavējās. Tad Spensers to apņēmīgi un cie�i nospieda. Lidma�īna mazliet sasvērās, bet viņ� uzmanīgi izlīdzināja kustību, un tā paklausīgi reaģēja uz viņa kāju darbību uz pedāļa. Sviru vibrācijas kā elektriskā strāva plūda cauri viņa ķermenim.

�Sakiet, ka viss kārtībā,� Spensers izdvesa. Nervi bija savilkti kā stīgas.

�Te septiņsimt �etrpadsmitais. Lidojam taisni un horizontāli.�

D�enetas balss skanēja apbrīnojami nosvērti un mierīgi.

�Labi, D�ord�. Kad būsiet iejuties, pamēģiniet izdarīt nelielus pagriezienus � ne vairāk kā par diviem vai trijiem grādiem. Vai redzat pagriezienindikatoru? Tas ir gandrīz acu augstumā un mazliet pa labi, turpat blakus gaismas reflektoram. Viss.� Pūlē�damies iedomāties lidma�īnas kokpita izvietojumu, Trelevens bija pievēris acis. Viņ� atvēra tās, kad uzrunāja dispe�eru. �Paklau, man ar to vīru gaisā daudz jāstrādā, bet, kamēr vēl ir laiks, mums jāsāk aprēķināt tuvo�anās un nolai�anās trajektorija. Pasauc, lūdzu, vecāko radaroperatoru, man ar viņu jārunā.�

Spensers ļoti piesardzīgi izstiepa kreiso kāju un nospieda vadības sviras pedāli. �oreiz �ķita, ka paiet vesela mū�ība, iekams lidma�īna reaģēja uz viņa kustību, un aviohorizonta rādītājs sasvārstījās. Apmierināts viņ� grieza uz otru pusi, bet �oreiz kustība �ķita bīstama. Spensers palūkojās ātrumindikatorā un pārsteigts konstatēja, ka ātrums gaisā nokrities līdz 180 mezgliem. Viņ� ātri pabīdīja vadības sviru uz priek�u un atviegloti uzelpoja, kas ātrums atkal lēnām sasniedza 210 mezglus. Nu bija skaidrs, ka paies laiks, kamēr viņ� pieradīs pie lidma�īnas kavētās reakcijas, un līdz tam brīdim sviras būs jākustina ļoti uzmanīgi. Spensers atkal mēģināja izdarīt nelielu pagriezienu un, cie�i satvēris stūri, pārvarēja tās pretestību. Pamazām lidma�īna sāka viņam klausīt. Spensers izlīdzināja lidma�īnas gaitu, lai daudzmaz ieturētu iepriek�ējo kursu.

D�eneta uz mirkli novērsa acis no indikatorpaneļa un smalkā balsī pajautāja: �Kā veicas?�

Spensers ar pūlēm mēģināja pasmaidīt. Viņam ienāca prātā, ka viņ� jūtas gandrīz tikpat kā trena�ierī pirms daudziem gadiem, tikai toreiz mata galā nekarājās se�desmit dzīvības, un instruktors bija turpat blakus, tai pa�a istabā. �Pasakiet viņam, ka lidojam ar rokas vadību, izdarām nelielus pagriezienus un ikreiz atgrie�amies iepriek�ējā kursā,� Spensers teica.

D�eneta noraidīja ziņojumu.

�Man to bija jāpajautā jau agrāk,� atskanēja Trelevena balss. �Kāds jums tur aug�ā ir laiks?�

�Tur, kur atrodamies pa�laik, mākoņu nav,� atbildēja D�eneta. �Zemāk, protams, ir.�

�Ahā. Labāk ziņojiet regulāri. Tā, D�ord�, tagad mums jāpasteidzas. Kuru katru brīdi jūs varat iedrāzties mākoņu slānī un jums būs jāpārvar turbulentās gaisa strāvas. Kā lido lidma�īna?�

Spensers palūkojās sānis uz D�enetu. �Sakiet viņam, ka ļoti neveikli, kā slapja lupata,� viņ� izgrūda caur sakostiem zobiem.

�Hallo, Vankūvera. Neveikli, kā slapja lupata,� atkārtoja D�eneta.

Spriedze Vankūveras vadības zālē brīdi mazinājās un pie radiopults stāvo�ie vīri apmainījās smaidiem.

�Tas ir glu�i dabiski, D�ord�,� Trelevens, atkal kļuvis nopietns, sacīja. �Jūs ta�u esat pieradis pie mazākām lidma�īnām. Jums jābūt gatavam, ka būs vēl sliktāk, kad mēģināsiet izdarīt strauju pagriezienu, bet jūs drīz pieradīsiet.�

Dispe�ers viņu pārtrauca. �Radaroperators ir klāt.�

�Lai uzgaida. Es aprunā�os ar viņu, tiklīdz būs pārtraukums,� teica Trelevens.

�Hallo, D�ord�. Sargieties no straujām kustībām � tādām kā iznīcinātājlidma�īnā, citādi raustīdams vadības sviras, pārcentīsieties, un nokļūsiet briesmās. Vai skaidrs? Viss.�

�Jā, Vankūvera, saprotam. Viss.�

�Nu, D�ord�, tagad jāizmēģina, kā priek�ējie un pakaļējie paspārni ietekmē ātrumu. Vispirms noregulējiet droseļvārstus tā, lai ātrums samazinātos līdz 160 un lidojiet taisnā virzienā, horizontāli. Bet uzmaniet ātrumindikatoru. Lai būtu vismaz 120. Augstuma stūres rokturis ir pa labi no jums, bet eleronu stūre � zem droseļvārstiem, tuvāk grīdai. Atradāt? Viss.�

Spensers taustījās ar abām rokām un kājām, turēdams lidma�īnu līdzsvarā. �Tā, sakiet viņam, ka samazinu ātrumu.�

�Labi, Vankūvera, mēs darām tā, kā jūs liekat.�

Pagāja kāds brīdis, kamēr samazinājās ātrums. Kad rādīja 160, Spensers pieregulēja stabilizatoru diskus un parādīja D�enetai īk�ķi.

�Vankūvera, te 714. 160 mezglu uz indikatora.�

Trelevens vispirms novilka �aketi, un tikai tad ierunājās. �Tā, D�ord�. Tagad pamēģiniet lidot aug�up un lejup. Uzmanīgi rīkojieties ar stūri. Vērojiet ātrumu: tas jātur uz 160. Vingrinieties. Viss.� Viņ� nolika mikrofonu. �Kur ir radaroperators?�

��eit.�

�Kādā attālumā �ī lidma�īna parādīsies ekrānā?� izjautāja Trelevens.

�Apmēram se�desmit jūd�u attālumā, kaptein.�

�Tad tam pagaidām nav nozīmes. Nu,� viņ� teica daļēji pats sev, daļēji Bērdikam, �visu uzreiz nevar gribēt. Es pieņemu, ka viņ� joprojām virzās kaut kur uz rietumiem. Tomēr nāko�reiz būs jāpārbauda viņa kurss.�

�Jā,� piekrita Bērdiks. Viņ� piedāvāja cigareti, no kuras pilots atteicās.

�Ja viņ� ir saglabājis kursu,� turpināja Trelevens, raudzīdamies sienas kartē, �viņ� nav pārāk novirzījies, un mēs varam koriģēt lidojumu, kad viņ� ienāks mūsu radara diapazonā, gaisa karaspēku palīdzība mums noderēs.�

�Vai viņu nevar nopeilēt?� jautāja Bērdiks.

�Pa�laik viņam jau ir diezgan rūpju. Ja es mēģinā�u viņu nopeilēt, viņam būs jānoņemas ar radio, jāmaina frekvences un tā tālāk. Labāk riskē�u un ļau�u viņam novirzīties da�as jūdzes no kursa.�

�Tas ir prātīgi,� atzina Bērdiks.

�Rīkosimies tā,� teica pilots. Viņ� pagriezās pret radaroperatoru. �Runā�u es. Viņ� jau sāk pierast pie manis.�

�Labi, ser.�

�Tiklīdz viņ� parādīsies ekrānā, jūs paziņosiet man lidojuma parametrus un es tos noraidī�u tālāk. Vai varat atbrīvot vienu sakaru līniju starp mani un radartelpu?�

�To mēs varam nodro�ināt,� teica dispe�ers.

�Un kā būs ar nolai�anos?� jautāja radaroperators.

�Glu�i tāpat,� sacīja Trelevens. �Tiklīdz dabūsim viņu ekrānā un ievirzīsim pareizā kursā, mēs pāriesim uz torni. Brīdiniet viņus jau laikus. Tad mēs izvēlēsimies skrejceļu un aprēķināsim trajektoriju.�

�Jā, ser.�

Trelevens paņēma mikrofonu, bet gaidīja, sastapies ar lidojumu vadītāja skatienu. Viņ� nolika klausuli un teica:

�Lejā ir doktors Deividsons.�

�Ko viņ� saka?�

�Cik varu spriest, viņ� piekrīt lidma�īnas ārsta diagnozei. �ķiet, ka sākumā viņ� to noturēja par botulismu.�

�Kas tas tāds?�

�Acīmredzot ļoti smaga saindē�anās ar pārtiku. Vai saukt ārstu �urp, lai parunā pa radio?�

�Nē, mister Grimzl. Tagad ir svarīgāk vadīt lidma�īnu. Lai viņi izsauc mūs, ja viņiem vajadzīgs ārsta padoms. Es nevēlos novirzīt Spensera domas no lido�anas, kamēr spēju palīdzēt. Lai Deividsons dro�ības pēc uzturas tuvumā.� Trelevens ierunājās mikrofonā. �Hallo, D�ord� Spenser. Neaizmirstiet, ka vadības svirām ir kavēta reakcija. Vadiet līdzeni. Vai saprotat?�

Pēc īsa brī�a atskanēja: �Viņ� saprot, Vankūvera. Viss.�

Spenseram �ķita, ka aviolīnijas kapteinis ir nolasījis viņa domas. Viņ� nupat bija lēni pabīdījis vadības sviru uz priek�u, tad atkal atpakaļ, bet lidma�īna nekādi nereaģēja. Tagad viņ� vēlreiz mēģināja atvirzīt sviru. Sākumā nemanāmi, pēc tam aizvien vairāk lidma�īnas priek�gals sāka noliekties. Un tik negaidīti, kaSpensers sastinga �ausmās, lidma�īna spēji sasvērās lejup. D�eneta sāpīgi iekoda lūpā, lai nebūtu jākliedz. Ātrumindikatora �autra sakustējās: 180� 190� 200� 220. Ar visu svaru uzgūlis svirai, Spensers cīnījās, lai izlīdzinātu lidma�īnu. Indikatorpanelis priek�ā �ķita atdzīvojies.

Kāpuma un krituma indikatora �autra sitās pret zemāko atduri. Aviohorizonta ekrānā mazā lidma�īnas faksimilkopija bija nolaidusi kreiso spārnu un tā arī palika draudīgi karājamies. Altimetra skalā 100 pēdu �autra liecās atpakaļ, ne pārāk strauji, bet tomēr bīstami tai sekoja 1000 pēdu rādītājs. 10 000 pēdu �autra, atdūrusies pret zemāko stāvokli, jau bija pamirusi.

�Kusties, kusties, gliemezi!� Spensers kliedza, kad lidma�īnas priek�gals beidzot sakustējās. Viņ� vēroja, kā trīs altimetra �autras neiedomājami gausi atkal virzās uz aug�u, reģistrēdamas pieaugo�o augstumu. �Izdevās!� Spensers laimīgs sacīja D�enetai un nemanīja, ka sen jau laiks noregulēt augstuma stūri.

�Uzmaniet, uzmaniet ātrumu!� viņa iesaucās.

D�ord�s acumirklī pievērsās ātrumindikatoram, kas atkal strauji kritās: 160� 150� 140� Tad viņam izdevās to apturēt. Kad lidma�īna noelsusies atkal nogūlās līmeniski, turpinājās taisns un vienmērīgs lidojums.

�Ak, kungs, tas bija briesmīgi,� Spensers nomurmināja.

D�eneta nenovērsās no ātrumindikatora, �160. Tagad ir kārtībā.�

Aiz viņiem atvērās kabīnes durvis un doktors Bērds iesaucās: �Kas te notiek?�

Spensers, nenolaizdams acis no indikatorpaneļa, skaļi teica: �Piedodiet, dakter. Es mēģināju apgūt lidma�īnu.�

�Tad dariet to pēc iespējas mierīgāk, labi? Mums tur, aizmugurē, klājas diezgan slikti. Kā jums sokas?�

�Jauki, glu�i jauki, dakter,� nolaizījis lūpas, teica Spensers. Durvis atkal aizvērās un pa radio atskanēja Trelevena balss: �Hallo, D�ord� Spenser. Vai viss kārtībā? Beidzu.�

�Viss ir normāli, Vankūvera,� atbildēja D�eneta.

�Labi, D�ord�, kādā virzienā jūs pa�laik lidojat?�

Spensers paskatījās lejup. �Sakiet, ka magnētiskais kompass joprojām rāda 290, un �ādu kursu es ieturu.� D�eneta tā arī noziņoja.

�Lieliski, D�ord�. Mēģiniet saglabāt �o virzienu. Iespējams, ka esat mazliet novirzījies, bet es pateik�u, kad jākoriģē. Tagad izmēģiniet, kā lidma�īna izturas, lidojot ar mazāku ātrumu, ar izlaistu �asiju un paceltiem aizspārņiem. Bet nedariet neko, iekams neesmu devis rīkojumu. Vai skaidrs? Beidzu.�

D�eneta redzēja Spenseru pamājam un lūdza, lai Trelevens turpina.

�Hallo, 714. Vispirms mazliet samaziniet gāzi un turiet stabilu 160 mezglu ātrumu. Noregulējiet stūri/lai lidojums būtu horizontāls. Ziņojiet, kad esat kārtībā. Viss.�

Spensers izslējās un uzsauca: �Uzmaniet ātrumu, D�enet. Kad laidīsimies lejā, jums būs man jādiktē, tādēļ vingrinieties jau laikus.�

�Tagad rāda 190,� D�eneta nosauca. �200� 190� Viņ� teica 160, mister Spenser.�

�Zinu, zinu. Es tūlīt mazliet samazinā�u gāzi.�

Spensers pastiepa roku un pavilka sviras atpakaļ. �Cik ir, D�enet? Kāds ir ātrums?�

�190, 180, 175, 170, 165, 155, 150� Par maz!�

�Zinu. Vērojiet, vērojiet!�

Viņa roka darbojās gar gāzes sviriņām, gandrīz vai glāstot tās, lai sasniegtu vajadzīgo ātrumu. D�enetas skatiens bija piekalts skalai ar drebo�o �autru.

�150, 150, 155, 160� paliek uz 160.�

Spensers noelsās: �Fū! Beidzot ir. Ziņojiet viņam, D�enet.�

�Hallo, Vankūvera. Ātrums ir stabili 160. Viss.�

Trelevens izklausījās nepacietīgs, it kā būtu sen gaidījis �o ziņojumu. �Tā, septiņsimt �etrpadsmitais. Tagad par piecpadsmit grādiem paceliet aizspārņus, bet ne par grādu vairāk. Aizspārņu svira atrodas pie vadības paneļa paaugstinājuma un ir skaidri apzīmēta. Piecpadsmit grādi � tas nozīmē noliekt sviru līdz otrajam ierobe�ojumam. Aizspārņu indikatora skala ir vadības paneļa vidū. Vai redzat abas? Viss.�

Spensers sameklēja sviru. �Apstipriniet. Bet to labāk dariet jūs.�

D�eneta noziņoja Vankūverai un, uzlikusi roku uz sviras, gaidīja.

�Hallo, septiņsimt �etrpadsmitais. Kad teik�u, nolieciet sviru līdz galam un vērojiet skalu. Kad �autra sasniegs piecpadsmit grādus, bīdiet sviru atkal aug�ā un atstājiet to pie otrā ierobojuma. Aizspārņi nolai�as ātri, tāpēc vērojiet uzmanīgi un esiet gatavi. Vai skaidrs?�

�Esam gatavi, Vankūvera,� teica D�eneta.

�Labi. Tad rīkojieties.�

D�eneta grasījās nospiest sviru, tad pārbijusies pacēla galvu.

�Ātrums! Tas nokrities līdz 125.�

Spensers a�i palūkojās uz ātrumindikatoru. Tad izmisis pagrūda vadības stūri uz priek�u. �Kāds ir ātrums? Kāds ir ātrums?� viņ� auroja.

Lidma�īna tā sasvērās, ka viņiem sagriezās iek�as. D�eneta gandrīz sakņupa pie paneļa, saukdama skaitļus:

�135, 140,150, 160, 170, 175. Vai nevarat dabūt atpakaļ 160?�

�Es jau mēģinu, mēģinu.� Spensers atkal izlīdzināja gaitu un raustīja sviras, kamēr aizmānīja ātrumindikatoru uz vajadzīgo rādījumu. Viņ� pārbrauca ar piedurkni pār pieri, baidīdamies atraut rokas no vadības sviras, lai izvilktu kabatlakatu. �Nu ir. 160, vai ne?�

�Jā, nu ir labāk.�

�Tas bija ellīgi grūti.� Spensers atlaidās krēslā. �Paklau, derētu brīdi atvilkt elpu.� Viņam izdevās pasmaidīt. �Tagad jūs redzat, kas es par pilotu. Man vajadzēja zināt, ka tā notiks.�

�Nē, man vajadzēja uzmanīt ātrumu.� D�eneta dziļi ievilka elpu, lai nomierinātos: sirds neganti dauzījās. �Man �ķiet, jums izdodas lieliski,� viņa teica. Balss viņai mazliet drebēja.

Spensers to ievēroja. Viņ� mundri un sirsnīgi teica: �Nevar sacīt, ka neesmu jūs brīdinājis. Nu, D�enet, sāksim rīkoties.�

�Hallo, D�ord�,� austiņās iekrekstējās Trelevena balss. �Vai aizspārņi ir pacelti?�

�Mēs nupat dzīrāmies tos pacelt, kaptein,� atteica D�eneta.

�Pagaidiet. Es jums nepateicu, ka ar paceltiem aizspārņiem mazināsies ātrums. Turiet to uz 140. Beidzu.�

�Nu, velns�� iesaucās Spensers. �Tas nu gan ir jauki no viņa puses!�

�Viņiem tur laikam iet kā pa ellīti,� sacīja D�eneta, kurai bija pietiekami skaidrs priek�stats par to, kas norisinājās lidostā. �Paldies, kaptein,� viņa teica, ieslēgusi pārraidi. �Mēs tagad sāksim. Viss.� Spenseram pamājot, viņa nospieda sviru tiktāl, cik varēja, bet Spensers tikmēr uzmanīgi vēroja ātrumindikatoru.

�Labi. Tagad atpakaļ uz otro ierobu.� Viņ� ļoti piesardzīgi regulēja ātrumindikatora �autru, līdz tā stabili nostājās uz 140.

�Ziņo viņam, D�enet.�

�Hallo, Vankūvera. Aizspārņi ir pacelti par 15 grādiem, gaisa ātrums 140.�

�Septiņsimt �etrpadsmitais. Vai jūs joprojām ieturat horizontālu kursu?�

Spensers viņai pamāja. �Sakiet, ka jā daudzmaz jā.�

�Hallo, Vankūvera. Daudzmaz jā.�

�Labi, 714. Nāko�ais uzdevums ir izlaist �asiju. Tad jūs zināsiet, kā lidma�īna vadāma nolai�oties. Mēģiniet noturēt stabilu augstumu un ātrumu 140. Kad būsiet gatavi, un jums tādiem ir jābūt, laidiet lejā �asiju un samaziniet ātrumu I7dz 120. Lai to noturētu, varbūt būs jāpiedod gāze un jāpieregulē stabilizatori. Vai sapratāt? Ja par kaut ko �aubāties, ziņojiet. Viss.�

�Pajautājiet viņam,� lūdza Spensers, �ko darīt ar propelleru kāpi un degmaisījumu?�

Izdzirdis D�enetas jautājumu, Trelevens sacīja Bērdikam: �Nu ko, �is zellis vismaz sāk domāt. Pagaidām,� viņ� atkal teica mikrofonā, �lai tas paliek. Uzmaniet tikai, lai ātrums ar izlaisto �asiju un paceltiem aizspārņiem būtu stabils. Vēlāk noraidī�u pilnu nolai�anās instrukciju. Viss.�

�Sakiet viņam, ka sapratu,� teica Spensers. �Tagad izlai�am �asiju.� Viņ� ba�īgi palūkojās uz �asijas nolai�amo sviru pie kājām. Daudz dro�āk �ķita paturēt abas rokas uz vadības roktura �Paklau, D�enet, labāk tomēr jūs ķerieties pie �asijas sviras un, kad tā būs lejā nosauciet ātrumu.�

D�eneta piekrita. Tad sekoja tāds grūdiens, it kā būtu strauji nobremzēts, un viņi sakņupa sēdekļos.

�130, 125, 120, 115� Maz.�

�Turpiniet!�

�115, 120, 120� Turas uz simt divdesmit.�

�Es viņai rādī�u!� Spensers elsa.

Mazliet satraukta, ierunājās Trelevena balss. �Vai viss kārtībā, D�ord�? �asija ir izlaista?�

��asija izlaista, Vankūvera.�

�Atrodiet trīs zaļās spuldzītes, kas rāda, ka �asija ir nostiprināta. Galvenā paneļa pa�ā kreisajā galā ir arī manometrs, un �autrai jābūt zaļajā skalā. Lūdzu pārbaudiet.�

�Vai spuldzītes deg?� jautāja Spensers. D�eneta paskatījās un pamāja. �Tad ziņojiet viņam.�

�Jā, Vankūvera. Viss kārtībā.�

�Un pasakiet, ka lidma�īna joprojām lido kā slapja lupata, un pat vēl sliktāk.�

�Lidojam sliktāk par slapju lupatu.�

�Tas nekas. Tagad pacelsim aizspārņus, un tad jūs zināsiet, kā lidma�īna nolai�ama. Jūs drīz iemanīsieties. Klausieties uzmanīgi. Paceliet aizspārņus līdz galam, samaziniet ātrumu līdz no mezgliem un noregulējiet stabilizatorus, lai būtu līdzena gaita. Izvēlieties tādu gāzi, lai saglabātos augstums. Tad es pateik�u, kā noturēt stabilu ātrumu un augstumu, kamēr atkal ievilksiet �asiju un nolaidīsiet aizspārņus. Viss.�

�Vai jūs teicāt no, kaptein?� D�eneta satraukti pārjautāja.

�Pareizi, simt desmit, D�enet. Dariet tie�i tā, kā teicu, un jums nebūs ne par ko jāraizējas. Vai viss pilnīgi skaidrs, D�ord�?�

�Sakiet, ka jā. Tagad paceļam aizspārņus.�

D�enetas roka vēlreiz spēcīgi uzgūla aizspārņu svirai, un lidma�īnas ātrums sāka kristies.

�125, 115, 115, 110, 110��

Spensera balss saspringa, viņam saņemot visu gribasspēku. �Kārtībā, D�enet. Sakiet viņam, ka tā ir ellīgi smaga.�

�Hallo, Vankūvera. Aizspārņi ir līdz galam pacelti, ātrums gaisā no. Misters Spensers saka lidma�īna kļuvusi smagāka.�

�Jauki, D�ord�. Mēs izskolosim jūs par civilās aviācijas pilotu. Tagad atgriezīsimies sākumstāvoklī un vēlreiz atkārtosim visu pēc kārtas, �o to mainot propelleru kāpē, degmaisījumā, pastiprinātājos un tā tālāk. Labi? Viss.�

�Vēlreiz?!� Spensers novaidējās. �Nezinu, vai tas iespējams. Labi, D�enet.�

�Labi, Vankūvera. Esam gatavi.�

�Tā, septiņsimt �etrpadsmitais. Rīkodamies otrādā secībā, noregulējiet aizspārņus 15 grādu leņķī, ātrums 120 mezgli. Lai to noturētu, būs mazliet jāsamazina gāze. Uz priek�u.�

D�eneta nolaida roku, sataustīja aizspārņu sviru un parāva to. Tā nekustējās. Viņa pieliecās un mēģināja vēlreiz.

�Kas noticis?� jautāja Spensers.

�Tā nepadodas. �ķiet, ka �oreiz nevaru to izkustināt no vietas.�

�Tas nevar būt. Paveiciet stiprāk.�

�Tā ir mana vaina. Man ir par maz spēka.�

�Pagaidiet. Ļaujiet man.� Spensers atlaida vadības rokturi un bez pūlēm pievilka sviru. �Redziet: tas jādara ar izjūtu. Ja jūs tagad pabīdītu līdz otram ierobojumam��

�Uzmanību!� viņa iekliedzās. �Ātrums!�

�autra rādīja 90 un virzījās uz 75. Turēdamies pretī spējai kabīnes sānsverei, Spensers saprata, ka lidma�īna zaudējusi ātrumu, un viņi tūdaļ nokļūs grīstē. Nezaudē galvu, domā! � viņ� sev ne�ēlīgi pavēlēja. Ja sāksies grīste, viņi būs pagalam. Uz kuru pusi viņi sasvēru�ies? Uz kreiso. Jāmēģina atcerēties, ko mācīja lidotāju skolā. Stūri uz priek�u un griezt cie�i uz pretējo pusi. Uz priek�u. Turēt uz priek�u. Mēs uzņemam ātrumu. Stūri uz pretējo pusi. Tā! Ko rāda indikatori? Nevar būt: es jūtu, ka mēs pagrie�amies! Nē, ir jātic. Ir jātic. Jābūt gatavam izlīdzināt gaitu. Tā, tā. Nu, klausi. Klausi, cienītā, klausi.

�Kalni!� iesaucās D�eneta. �Es redzu zemi!�

Pavilkt atpakaļ. Pavilkt atpakaļ. Ne pārāk stipri. Noturēt stabilu ātrumu. Mēs tiksim laukā� tiksim laukā! Izdevās! Izdevās! Mēs tiksim laukā!

�105, 110, 115,� D�eneta aiz�ņaugtā balsī sauca skaitļus. �Visapkārt ir pilnīgi melns. Laikam esam miglā vai��

�Ievilkt �asiju!�

�Kalni! Vajag��

�Es teicu, ievilkt �asiju!�

Kabīnes durvis atsprāga. Kļuva dzirdama raudā�ana un dusmīgas balsis.

�Ko viņi dara?� kāda sieviete kliedza.

�Tur kaut kas nav kārtībā! Es tūlīt noskaidro�u.�

�Ejiet atpakaļ savā vietā!� tā bija Bērda balss.

�Laidiet garām!�

Durvju ailē nostājās vīrietis. Viņ� centās ielūkoties kabīnes tumsā. Rāvās uz priek�u, tverdamies pie sienām, lai noturētos kājās un, �ausmās sastindzis, vērās Spensera pakausī, tad divos ne�kustīgajos ķermeņos uz grīdas. Mirkli viņa lūpas neskanīgi kustējās. Tad viņ� atvirzījās līdz durvju ailei, ar abām rokām ieķērās aplodās un izliecās laukā.

Un spalgi iekliedzās:

�Tas nav pilots! Mēs esam pagalam. Mēs nositīsimies!�

Dūmakaina oreola apņemtas, neona gaismas pie Vankūveras lidostas pasa�ieru ēkas ieejas atspīdēja slapjajā �osejā. Platā asfalta klātne, kas �ai agrajā rīta stundā parasti bija klusa, ja neskaita pienāko�os un aizbrauco�os lidostas autobusus, tagad izskatījās pavisam citādi. Tur, kur �oseja nogriezās lidostas virzienā, upes krastā, ie�ķērsām ceļam stāvēja policijas patruļma�īna, tās jumta signāluguns brīdinot, nemitīgi mirgoja. Tās ma�īnas, kurām atļāva iegriezties ceļā uz lidostu, patruļpolicists tūdaļ novirzīja stāvlaukumos, kas atradās dro�ā attālumā no pasa�ieru ēkas ieejas. Da�i braucēji brīdi uzkavējās miklajā, naksnīgajā laukā, klusu sarunādamies, palaikam mīņādamies, lai nesaltu, un vēroja ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju ma�īnas, kas īslaicīgi piestāja, lai saņemtu norādījumus, kur pulcēties. Spo�a, sarkana glāb�anas ma�īna, ieslēgusi ātrumu, aurodama aizdrāzās, un īslaicīgajā klusumā, kas pēc tam iestājās, vairāku jardu attālumā skaidri atskanēja radio balss:

�Lēdijas un d�entlmeņi, pēdējās ziņas no Vankūveras lidostas. Vietējā priek�niecība uzskata, lai gan Kļavas lapas aviokompānijas lidma�īnu vada nepieredzējis lidotājs, trauksmei un panikai pilsētā nav iemesla. Ir veikti visi pasākumi, lai brīdinātu lidostas rajona iedzīvotājus, un �obrīd speciāla glāb�anas grupa dodas uz Sīailendu. Klausieties mūsu raidstacijas turpmākos ziņojumus.�

Kāds dubļiem no�ķiedies �evrolē strauji nobremzēja pie pasa�ieru ēkas durvīm, riepām neganti kaucot pret asfaltu, nogriezās uz stāvlaukuma pusi un spēji apstājās. Aizsargstikla kreisajā pusē bija uzlīmēts sarkans uzraksts �prese�. Stalts vīrietis ar kupliem, iesirmiem matiem, vaļējā lietusmētelī, izkāpa no tās un aizcirta durvis. Viņ� straujiem soļiem devās uz pasa�ieru ēku, pamāja de�urantam un steidzās iek�ā. Palaidis garām divus internus baltos ārsta virsvalkos, viņ� sameklēja Kļavas lapas aviokompānijas stendu un ātri devās turp. Pie tā stāvēja divi vīri un sarunājās ar lidostas ierēdni formastērpā, viens no viņiem, staltajam vīrietim pieduroties viņa rokai, pagriezās un smaidot sasveicinājās.

�Kā veicas, Terij?� vaicāja garais.

�Ko uzzināju, to nodevu redakcijai, mister D�esep,� teica otrs, daudz jaunāks vīrietis. �Tas ir Ralfs D�eseps no �Kanādas starptautiskajām ziņām�,� viņ� paskaidroja pasa�ieru aģentam.

�Kas te ir galvenais?� jautāja D�eseps.

�Man �ķiet, ka misters Hauards preses telpā gatavojas sniegt ziņojumu,� sacīja pasa�ieru aģents.

�Ejam,� teica D�eseps. Viņ� paņēma jaunāko vīrieti pie rokas un veda viņu līdzi. �Vai redakcija atsūtīs fotogrāfus?� viņ� jautāja.

�Jā, bet te būs pilns �urnālistu. Pagūs atbraukt arī kinohronikas vīri.�

�Hm. Atgādini, lai redakcija nepalai� garām iespējamo evakuāciju no mājām tilta tuvumā. Tas pats �urnālists var stāvēt arī lidlaukā. Ja viņ� tiek pāri �ogam, viņ� var uzņemt da�us avārijas kadrus un atgādāt tos redakcijā ātrāk par citiem. Kas ir tas puisis, kas vada lidma�īnu?�

�Tas ir D�ord�s Spensers no Toronto. Vairāk mēs neko ne�zinām.�

�Gan jau redakcija �o to uzzinās no saviem Toronto ko�respondentiem. Tagad ieņem kādu maksas telefona būdu tepat vestibilā un nelien laukā no tās, lai notiek kas notikdams. Nepārtrauc sakarus ar redakciju.�

�Labi, mister D�esep, bet��

�Zinu, zinu,� skumji noteica D�eseps, �bet tā jau tas gadās. Ja preses telpas telefoni saķeras, mums var noderēt �ī papildlīnija.�

Nodūris galvu kā saniknots bullis, D�eseps, mētelim plīvojot, aizslāja no pasa�ieru zāles uz preses telpu. Tur jau bija sapulcēju�ies vairāki �urnālisti; trīs no viņiem tērzēja, kāds cits klabināja vienu no se�ām vai astoņām, rakstāmma�īnām, kas stāvēja uz liela galda, bet vēl kādi pāris bija ieņēmu�i telefona būdas paneļiem apdarinātās istabas abās pusēs. Uz grīdas bija sakrautas ādas somas ar fotokamerām.

�Nu, zēni,� D�eseps ironiski teica, �ko tad jūs?�

�Sveiks, D�es,� teica viens no viņiem. �Kur tad Hauards? Vai esi viņu sastapis?�

�Runā, ka esot ceļā,� D�eseps izkratīja vienu cigareti. �Nu, kuram kas zināms?�

�Mēs nupat ieradāmies,� bilda Stīvenss no �Monitora�. �Es piezvanīju uz vadības telpu, bet mani aiztrieca ratā.�

�Jums te irviegli,� D�eseps, aizdedzinādams cigareti, piezīmēja un izspļāva tabakas druskas. �Rīta izlaidumam ir par vēlu, bet līdz vakaram vēl laika diezgan, ja vien jums nav padomā kāds pusdienas speciālizlaidums. Var jau redzēt, kur� te pa īstam strādā.� Viņ� norādīja uz diviem vīriem telefona būdās. Viens no viņiem bija Centrālās preses, bet otrs � Apvienotās preses aģentūras pārstāvis.

�Rimsties, D�es,� teica Stīvenss. �Kad paklausās telegrāfa aģentos, var nodomāt��

�Beidziet zirgoties,� viņus pārtrauca Eibrahems no �Post Telegram� redakcijas. �Labāk pieprasīsim, lai viņi sāk rīkoties. Drīz būs klāt visi pārējie, un tad mēs neko nevarēsim iesākt.�

Viņi pagriezās, jo ienāca pajauns cilvēks, turēdams rokā da�as papīra strēmeles. �is enerģiskais un rosīgais vīrietis bija Klifs Hauards, kura ezītī nogrieztie mati, bezietvara brilles un ne�uzkrīto�ās angļu kaklasaites lidostā bija bie�i redzētas un visiem patika. Viņ� neuzsmaidīja �urnālistiem, lai gan daudzi no viņiem bija viņa draugi.

�Paldies, ka pacietīgi gaidījāt,� viņ� teica.

�Gandrīz vai nevarējām sagaidīt,� atcirta Stīvenss. Abi aģentūras pārstāvji bija steidzīgi beigu�i sarunas un pievienoju�ies pārējiem.

�Klāj vaļā, Klif,� teica viens no viņiem.

Hauards palūkojās D�esepā. �Redzu, ka tu, D�es, tāpat kā es, esi izcelts tie�i no gultas,� viņ� piezīmēja, norādīdams uz pid�amu zem D�esepa �aketes.

�Jā,� strupi atzina D�eseps. �Nu, stāsti, Klif.�

Hauards pameta acis savās piezīmēs, tad paskatījās uz �urnālistiem. Viņa pieri klāja sīkas sviedru lāsītes. �Labi,� viņ� teica. �Te būs. Toronto salīgtā Kļavas lapas �Empress� �ārterlidma�īna veda līdzjutējus uz �īsdienas futbolma�u. Ceļā no Vinipegas uz �ejieni komandieris un otrais pilots saslimu�i. Pie stūres ir kāds pasa�ieris. Viņam nav nekādas pieredzes �ādu lidma�īnu vadī�anā. Viņ� nolaidīsies pēc instrukcijas: �Cross Canada� aviosabiedrības galvenais pilots, kapteinis Pols Trelevens, komandē, kas jādara. Bet priek�niecība uzskata, ka jāveic piesardzības pasākumi, atbrīvojot �o rajonu un izsaucot papildspēkus, gadījumā, ja notiek avārija.�

Iestājās klusums. �Nu?� norūca kāds �urnālists.

�Domāju, man nekas vairāk nav piebilstams,� atvainodamies sacīja Hauards. �Mēs darām visu iespējamo, un būtu labi, ja��

�Dieva dēļ, Klif, ko tu runā?� iebilda Stīvenss. �Kā tas var būt, ka abi piloti saslimu�i?�

Hauards pikti paraustīja plecus. �Mēs vēl skaidri nezinām. Tā var būt kāda zarnu infekcija. Ārsti ir tepat tuvumā��

�Paklau,� D�eseps noskaldīja. �Tagad nav īstais laiks tēlot nezinīti, Klif. Tavā stāstā ir pārāk daudz neskaidrību. To, ko tu nupat sacīji, mūsu redakcijas zināja jau pirms mūsu iera�anās. Sāksim no sākuma. Cik patiesas ir baumas par saindē�anos ar pārtiku?�

�Kas ir �is puisis, kas vada lidma�īnu?� piebilda Eibrahems.

Hauards dziļi ievilka elpu. Viņ� pasmaidīja un nikni nosvieda savas piezīmes zemē. �Klausieties, zēni,� viņ� spēji ierunājās. �Izlik�u jums visu kā uz delnas. Jūs zināt, ka es neko no jums neslēpju, ja vien iespējams. Bet jums atliek iedot tikai mazo pirkstiņu. Tā ta�u ir, vai ne? Mēs nevēlamies nekādus pār�spīlējumus. Tas, kas �onakt notiek, ir ārkārtējs gadījums. Kādēļ izlikties, ka tā nav? Bet tiek darīts viss, kas ir cilvēka spēkos, lai mazinātu risku. Lidostas operācijai var dro�i uzticēties. Atklāti sakot, es nekad neesmu redzējis��

�Runā par galveno, Hauard!�

�Protams. Ta�u es vēlos, lai jūs saprastu, ka manis teiktais nav jāuzskata par oficiālu paziņojumu ne lidostas, ne Kļavas lapas aviosabiedrības vārdā. Aviosabiedrība pieliek visas pūles, lai nolaistu lidma�īnu kā nākas, bet es jums mazliet piepalīdzu, lai jūs tiktu skaidrībā.� Ieskanējās zvans, bet neviens negāja pie telefona. �Labi,� teica Hauards, �cik man zināms, lidma�īnā daudziem kļuvis nelabi, un tam par cēloni, iespējams, ir saindē�anās ar pārtiku. Protams, tiek darīts��

�Vai jūs gribat teikt,� kāds ieminējās, �ka līdzņemtā pārtika bija bojāta?�

�Uz �o jautājumu neviens pagaidām nevar atbildēt. Varu pateikt sekojo�o, un vēlos, lai jūs to uzzinātu bez aplinkiem: �Empress� reisa atie�anu no Toronto aizkavēja migla un lidma�īna pienāca Vinipegā ar novēlo�anos � ar tādu novēlo�anos, ka parastie pārtikas piegādātāji nebija sastopami. Pārtiku iepirka no kādas citas firmas. Daļa pārtikas bija zivis, un tās, iespējams, es atkārtoju, iespējams, bija bojātas. Vinipegas veselības aizsardzības dienests tagad to pārbauda.�

�Kas irtas puisis, kas uzņēmies lidma�īnas vadību?� Eibrahems atkārtoti jautāja.

�Lūdzu, ņemiet vērā,� turpināja Hauards, �ka Kļavas lapas aviokompānija ļoti stingri ievēro higiēnas normas. �āda ne�gadījuma iespēja ir viens pret miljonu, tas ir izņēmums, kas varēja gadīties par spīti visstingrākajām��

�Puisis pie stūres: kas viņ� tāds ir?�

�Lūdzu, pēc kārtas,� Hauards kļuva piesardzīgs, it kā at�vairīdams jautājumu lavīnu. ��īs lidma�īnas apkalpe ir viena no Kļavas lapas pieredzēju�ākajām komandām, un tas, kā zināms, nozīmē daudz.�

Kapteinis Lī Dannings, otrais pilots Pīters Levinsons un stjuarte D�eneta Bensona; varu sniegt sīkākas ziņas par katru��

�Lai paliek,� teica D�eseps. �Tās mēs iegūsim vēlāk.�

iesteidzās vel divi �urnālisti un pievienojās parejo pulkam. �Kas jums zināms par pasa�ieri, kas vada lidma�īnu?�

�Man zināms, ka vispirms saslima otrais pilots, tad kapteinis. Par laimi salonā bija pasa�ieris, kas agrāk lidojis; viņ� uzņēmās lidma�īnas vadību, un viņam tas izdodas lieliski. Viņa vārds ir D�ord�s Spensers, no Vinipegas, tur viņ� laikam iekāpa lidma�īnā.�

�Ja jūs apgalvojat, ka viņ� agrāk lidojis,� neatlaidās Eibrahems, �vai tas jāsaprot, ka viņ� bijis kādas aviokompānijas lidotājs?�

�Nē,� atzinās Hauards. �Viņ� kara laikā daudz lidojis ar mazākām lidma�īnām��

�Ar kādām mazākām lidma�īnām?� D�eseps uzstāja.

�Ar spitfaieriem, mustangiem un daudzām citām��

�Paga. Tie ta�u ir iznīcinātāji. Vai �is cilvēks kara laikā bijis iznīcinātāju pilots?�

�Galu galā lido�ana ir lido�ana,� Hauards ba�īgi iebilda. �Viņu pa radio apmāca Pols Trelevens, �Cross Canada� galvenais pilots, kas viņam palīdzēs nolaisties.

�Bet velns lai parauj,� neticīgi teica D�eseps, ��Empress� ir �etrdzinēju lidma�īna. Cik tai ir zirgspēku?�

�Kādi astoņi tūksto�i.�

�Un tu gribi sacīt, ka biju�ais kara lidotājs, kas radis lidot ar viendzinēja lidma�īnām, pēc tik daudziem gadiem tiks galā ar daudzdzinēju laineri?�

Divi vai trīs �urnālisti steig�us metās pie telefona būdām.

�Protams, ir zināms risks,� Hauards atzina. �Tādēļ arī tiek veikti dro�ības pasākumi tuvējā apkaimē. Stāvoklis ir diezgan nopietns, to es atzīstu bez ierunām, ta�u nav iemesla��

�Zināms risks!� atkārtoja D�eseps. �Es pats kādreiz esmu lidojis, un varu iedomāties, ko tas puisis pārdzīvo. Pastāsti vēl kaut ko par viņu.�

Hauards noplātīja rokas: �Es vairāk neko par viņu nezinu.�

�Kā!� iesaucās Stīvenss. �Tas ir viss, ko tu zini par cilvēku, kas cen�as nosēdināt pilnu lidma�īnu � cik cilvēku tajā īsti atrodas?�

�Liekas, piecdesmit deviņi, ieskaitot apkalpi. Man te ir pasa�ieru saraksta kopija, ja jūs vēlētos��

�Klif,� drūmi sacīja D�eseps, �ja vari, tad atstāj to��

�Es jau teicu, D�es: tas ir viss, ko es zinu par viņu. Mēs visi gribētu zināt ko vairāk. Sprie�ot pēc pēdējā ziņojuma, viņam sokas labi.�

�Cik laika vēl atlicis līdz avārijai?� uzstāja Eibrahems.

Hauards apcirtās uz viņa pusi. �Tā nevajag runāt,� viņ� atteica. �Lidma�īnai jāierodas pēc kādas stundas, varbūt mazliet agrāk.�

�Vai cerat to nosēdināt ar radiovadību?�

�Neesmu pārliecināts, bet domāju, ka kapteinis Trelevens to izdarīs. Situāciju pilnībā kontrolē. Skrejceļi un lidlauks ir atbrīvoti. Pilsētas ugunsdzēsēju nodaļa sniedz papildu nodro�inājumu katram gadījumam.�

�Ja nu tā aizskrien par tālu un iekrīt ūdenī?�

�Maz ticams, ta�u policija tur gatavībā arī da�us kuterus. Tik daudzi dro�ības pasākumi nekad nav veikti.�

�Tās nu gan ir ziņas!� iesaucās Eibrahems un ieslīdēja tuvākajā telefona būdā. Griezdams numuru, viņ� atstāja durvis vaļā, lai varētu klausīties.

�Klif,� ar zināmām simpātijām pret sabiedrisko attiecību nodaļas pārstāvi teica D�eseps. �Cik ilgam laikam lidma�īnā pietiks benzīna?�

�Grūti pateikt, bet ir jābūt dro�ības rezervei,� atraisīdams kaklasaites mezglu, teica Hauards. Tas nebūt neskanēja pār�liecino�i.

D�eseps, acis samiedzis, brīdi noraudzījās viņā. Tad viņam kaut kas ie�āvās prātā. �Pagaidiet!� viņ� iesaucās. �Ja lidma�īnā notikusi saindē�anās ar pārtiku, tad nevar būt, ka cietu�i tikai piloti?�

�Man noderēs visi palīgi, ko varēsiet atsūtīt,� Eibrahems sacīja klausulē. �Ziņo�u, tiklīdz pats uzzinā�u. Kad būs pietiekami daudz materiāla pirmajam izlaidumam, vislabāk uzsveriet divus momen�tus, gan lidma�īnas nogā�anos, gan brīnumaino izglāb�anos, un turiet rakstu gatavībā, labi? Savienojiet mani ar Bērtu. Bērt, vai esi gatavs? Sākam. �orīt ap saullēktu Vankūveras lidosta pieredzējusi visdrausmīgāko��

�Klau, D�es,� steidzās iejaukties Hauards. �Tas ta�u ir dinamīts. Dari, kā vēlies, bet, Dieva dēļ, esi godīgs pret tiem, kas �eit aug�ā siraaa. Viņi raujas melnās miesās. Dara visu iespējamo, lai varētu palīdzēt cilvēkiem lidma�īnā.�

�Tu mūs visus pazīsti, Klif. Mēs tevi nenodosim. Saki, kāds ir pasa�ieru stāvoklis?�

�Daudzi no viņiem ir slimi, bet lidma�īnā ir ārsts, un viņ�, cik iespējams, sniedz palīdzību. Mums ir vēl otrs speciālists, kas var konsultēt pa radio. Stjuarte ir vesela un palīdz Spenseram noraidīt ziņojumus. Tagad jūs visu zināt.�

�Saindē�anās ar pārtiku ir ļoti nopietna lieta,� D�eseps neatlaidās. �Laiks iz�ķir visu.�

�Tā tas ir.�

�Vai �ie cilvēki var arī nomirt, ja visā drīzumā netiks nogādāti lejā?�

�Tā varētu būt,� cie�i sakniebis lūpas, atbildēja Hauards.

�Bet tas ta�u ir gadsimta notikums! Kas tur aug�ā tagad notiek?�

�Vēl pirms desmit, piecpadsmit minūtēm��

�Liecies mierā!� iebļāvās D�eseps. ��ādos gadījumos stāvoklis acumirklī var mainīties. Uzzini, kā tur ir pa�laik, Klif. Kur� �onakt de�urē? Piezvani viņam vai labāk, es pats piezvanī�u.�

�Pagaidām nē, D�es. Es tev saku, ka viņi��

D�eseps sagrāba sabiedrisko attiecību nodaļas pārstāvi pie pleca. �Tu, Klif, pats esi bijis �urnālists. Lai nu kā, bet tas kļūs par pēdējo gadu lielāko notikumu aviācijā, un tu lieliski to apzinies. Stundas laikā tev uzklups reportieri, kinohronikas un televīzijas pārstāvji un visi pārējie. Tev jāpalīdz mums tūlīt, ja nevēlies, lai skraidām pa visu lidostu. Sniedz mums precīzas ziņas par pa�reizējo stāvokli, un tu mirkli varēsi uzelpot, kamēr mēs nosūtīsim savas reportā�as.�

�Labi, labi, lūdzu nomierinies.� Hauards nocēla iek�ējā telefona klausuli. �Runā Hauards. Lūdzu vadības telpu.� Pagriezies pret D�esepu, viņ� izstiepa apak�lūpu un teica: �Tu mani nogalini. Hallo, vadība? Vai tur ir Bērdiks? Lūdzu savienojiet, tas ir steidzami. Hallo, Harij, te Klifs. Pulcējas preses ļaudis, Harij. Es viņus ilgāk nevaru noturēt. Viņi vēlas uzzināt, kāds pa�laik ir stāvoklis. Viņiem jāievēro termiņi.�

�Protams!� Bērdiks sarkastiski nosprauslājās. �Mēs izkārtosim tā, lai lidma�īna nogā�as pirms viņu termiņiem. Viss laikrakstu labā!�

�Neuztraucies, Harij,� Hauards sacīja. �Zēni dara savu darbu.�

Bērdiks nolika klausuli un teica vadītājam, kas blakus Trelevenam stāvēja pie radiopults: �Mister Grimzl, Klifam Hauardam zeme deg zem kājām. Es negribu pamest jūs. Vai Stens nevarētu uz brīdi iziet un aprunāties ar �urnālistiem?�

�Domāju, ka var,� atbildēja vadītājs.

Viņ� palūkojās uz savu palīgu. �Nu, ko? �ie vīri jātur gro�os. Tu veikli tiksi ar viņiem galā.�

�Labi, ser. Es to izdarī�u.�

�Nav nozīmes kaut ko slēpt,� piebilda Bērdiks. � Izstāstiet visu, kas noticis, izņemot �o te,� viņ� pamāja uz radiopulti.

�Sapratu. Atstājiet to manā ziņā.� Palīgs izgāja no istabas.

�Klif, vadītāja palīgs kāpj lejā,� Bērdiks sacīja un nolika klausuli. Viņ� aizsvempās līdz abiem vīriem pie radiopults un noslaucīja seju ar saņurcītu kabatlakatu. �Vai kas dzirdams?� viņ� neskanīgi jautāja.

Trelevens papurināja galvu. Viņ� nepagriezās. Seja viņam aiz noguruma bija pelēka. �Nē,� viņ� truli atteica. �Viņi ir pazudu�i.�

Vadītājs tūdaļ pavēlēja komutatora operatoram. �Steidzīgi nosūtiet teletaipu uz Kalgari un Sietlu. Uzziniet, vai viņi vēl uztver septiņsimt �etrpadsmito.�

�Septiņsimt �etrpadsmitais, septiņsimt �etrpadsmitais. Vankūveras vadība septiņsimt �etrpadsmitajam. Atbildiet, 714.,� radists bēra mikrofonā.

Trelevens noliecās pār radiopulti. Pīpe, kuru viņ� turēja rokā, bija nodzisusi. �Tā,� viņ� gurdeni sprieda. �Tas varbūt ir viss stāsts.�

�714, 714. Vai dzirdat mani? Lūdzu atbildiet.�

�Tas vairs nav izturams,� teica Bērdiks. �Klau, D�onij,� viņ� uzrunāja kādu ierēdni, �pie visiem svētajiem, atnes, lūdzu, kafiju. Melnu un stipru.�

�Pagaidiet!� iesaucās radists.

�Vai ko saklausījāt?� vaicāja vadītājs.

�Es nezinu� Vienu brīdi likās�� Noliecies pie pa�as pults, ar austiņām galvā, radists mazliet paregulēja radio. �Hallo, 714, 714, te Vankūvera.� Tad sauca pāri plecam: �Es �o to dzirdu. Tie laikam ir viņi. Nevar saprast. Ja tie ir viņi, tad jau gan būs aplam!�

�Mums jāpamēģina,� teica Trelevens.

�Sakiet viņiem, lai maina vilni.�

�Septiņsimt �etrpadsmitais,� izsauca radists. �Te Vankūvera. Te Vankūvera. Mainiet frekvenci uz 128,3. Vai dzirdat? Frekvence 128,3.�

Trelevens pagriezās pret vadītāju. �Labāk palūdziet, lai gaisa karaspēki vēlreiz pameklē viņus ar radaru,� viņ� ieteica. �Drīz viņiem jāparādās arī mūsu ekrānā.�

�Septiņsimt �etrpadsmitais. Mainiet frekvenci uz 128,3 un runājiet,� atkārtoja radists.

Bērdiks piemetās uz galda stūra. Viņa roka atstāja uz koka mitru nospiedumu. �Tas nedrīkst notikt � nedrīkst,� viņ� �erksto�ā balsī sacīja visiem, cie�i vērdamies radiopultī. �Ja mēs viņus tagad pazaudēsim, viņi aizies bojā visi līdz pēdējam.�

Kā ļaunā murgā, pagalam izmisis, zobus sakodis, sviedriem noplūdu�u seju, Spensers pūlējās savaldīt lidma�īnu, ar vienu roku regulēdams droseļvārstus, ar otru cie�i sagrābis stūri. Nerealitātes sajūta viņā jaucās ar svelo�ām dusmām un dziļu riebumu pret sevi. Lidojot viņ� bija strauji zaudējis ne vien augstumu, bet arī ātrumu. Smadzenes atteicās atveidot divas pēdējās minūtes. Viņ� vairs nespēja sakopot uzmanību � neko vairāk viņ� neatcerējās. Bet vai tas bija attaisnojums? īsā brīdī nevar tik ļoti zaudēt augstumu; jādomā, ka viņi strauji kritu�i arī pirms tam. Bet vēl nupat viņ� bija paskatījies kāpuma un krituma indikatorā vai �is instruments būtu nepareizi rādījis? Varbūt aptrūcies benzīna?

Spensers sajuta spēju, gandrīz nevaldāmu vēlē�anos kliegt. Brēkt kā bērns. Izkāpt no sēdekļa, atiet no stūres, neredzēt ironiski drebo�ās �autras, ņirdzīgo mēraparātu jūkli un pamest visu. Ieiet atkal siltajā, rēni apgaismotajā lidma�īnas salonā un iesaukties: �Es nevarēju. Es jums teicu, ka neprotu, bet jūs manī neklausījāties. Kā var kādam kaut ko tādu prasīt?�

�Augstums pieaug,� pavēstīja D�eneta, kuras balss tagad �ķita neticami mierīga. Spensers atcerējās viņu apstulbu�u, un tai pa�ā mirklī kliedzieni zemapziņā pārtapa par me�onīgiem, �au�alīgiem sievietes kliedzieniem tepat aiz muguras, pasa�ieru salonā.

Viņ� dzirdēja kādu vīrieti saucam: �Es jums saku, tas nav pilots! Viņi abi tur guļ gar�ļaukus. Mēs esam pagalam!�

�Apklustiet un sēdieties vietā!� asi un skaidri pavēlēja Bērds.

�Jūs nedrīkstat mani komandēt��

�Es teicu ejiet atpakaļ! Sēdieties!�

�Labi, dakter,� ierunājās Grāpis. �Atstājiet viņu manā ziņā. Nu, ko��

Spensers mirkli pievēra acis, cen�oties aizkavēt spīdo�o skalu ņirboņu. Viņ� skaudri apzinājās, ka bezcerīgi zaudējis formu. Var visu mū�u skraidīt no vienas vietas uz otru, ne mirkli neapstājoties, un domāt, ka noturēties virs ūdens var tikai tad, ja ir iemaņas. Ta�u, kad pirmoreiz iestājas īstā krīze, kad ķermenim jāparāda, ko tas spēj, viņ� izrādās nevarīgs. �ī apziņa bija �au�alīga: atskārst, ka ķermenis vairs nespēj cīnīties un glu�i kā veca automa�īna tūdaļ atmuguriski noripos no kalna.

�Piedodiet,� ierunājās D�eneta.

Joprojām cie�i satvēris vadības rokturi, Spensers uzmeta viņai izbrīna pilnu skatienu.

�Ko?� viņ� apstulbis jautāja.

Meitene sēdeklī daļēji pagriezās pret viņu. Vadības paneļa zaļganajā atgaismā viņas bālā seja �ķita gandrīz caurspīdīga.

�Atvainojiet, ka es tā palaidos,� viņa vienkār�i sacīja. �Jums jau tāpat ir grūti. Es� nespēju savaldīties.�

�Nezinu, par ko jūs runājat,� Spensers skarbi atbildēja. Viņ� neatģida, ko lai saka. Dzirdēja, kā tā pati pasa�iere tagad skaļi raud. Spensers jutās dziļi nokaunējies.

�Tas tāpēc, ka mēģināju strauji lidot aug�ā,� viņ� sacīja.

�Bet drīkst celties gaisā tikai pamazām, citādi atkal zaudēsim vadību.�

Durvju ailē dzinēju aizvien spalgāko rēkoņu pārskanēja Bērda balss: �Kas te galu galā notiek? Vai jums viss kārtībā?�

Spensers atbildēja: �Piedodiet, doktor. Es nevarēju noturēt stūri. Domāju, ka tagad viss ir kārtībā.�

�Mēģiniet vismaz lidot horizontāli,� pārmeto�i teica Bērds. �Aizmugurē ir ļoti slimi cilvēki.�

�Tā bija mana vaina,� teica D�eneta. Viņa redzēja, ka Bērds grīļojas aiz noguruma un pieķeras pie durvju aplodas, lai noturētos kājās.

�Nē, nē!� iebilda Spensers. �Ja nebūtu viņas, mēs nogāztos zemē. Es netieku galā ar lidma�īnu, tas ir viss.�

�Nieki,� strupi noteica Bērds. Viņi dzirdēja kādu vīrieti kliedzam: �Ziņojiet pa radio!� un Bērds skaļā balsī uzrunāja pasa�ierus: �Uzklausiet mani. Panika ir vislipīgākā un arī visbīstamākā slimība.� Tad durvis aiz viņa aizcirtās.

�Pareiza doma,� mierīgi sacīja D�eneta. �Man jāziņo kapteinim Trelevenam.�

�Jā,� piekrita Spensers. �Izstāstiet viņam, kas notika, un ka mēs atkal atgūstam augstumu.�

D�eneta nospieda mikrofonu pārraidei un izsauca Vankūveru. Pirmoreiz nebija tūlītējas atbildes. Viņa izsauca vēlreiz. Neviens neatbildēja.

Spenseru atkal sagrāba bailes. Viņ� piespieda sevi tās pārvarēt. �Kas noticis?� viņ� jautāja. �Vai esat pareizi ieslēgusi pārraidi?�

�Jā, �ķiet, ka esmu.�

�lepūtiet mikrofonā. Ja tas strādās, jūs sevi dzirdēsiet.�

D�eneta paklausīja. �Jā, es dzirdu labi. Hallo, Vankūvera. Hallo, Vankūvera. Te septiņsimt �etrpadsmitais. Vai dzirdat mani? Beidzu.�

Klusums.

�Hallo, Vankūvera. Te septiņsimt �etrpadsmitais. Lūdzu at�bildiet. Viss.�

Joprojām klusums.

�Atļaujiet man,� piedāvāja Spensers.

Viņ� noņēma labo roku no droseļvārsta sviras un nospieda mikrofona slēdzi. �Hallo, Vankūvera. Hallo, Vankūvera. Te Spen�sers, 714. Avārija, avārija. Lūdzu atbildiet.�

Klusums �ķita blīvs un sataustāms kā siena. It kā viņi būtu vieni visā pasaulē.

�Sakustējās raidītāja skalas �autra,� teica Spensers. �Esmu pārliecināts, ka raidām pareizi.� Viņ� mēģināja vēlreiz, bet nesekmīgi. �Visām raidstacijām. Palīgā, palīgā, palīgā. Te septiņsimt �etrpadsmitais. Esam briesmās. Atbildiet. Viss.� Ēters �ķita kā izmiris. �Nu ir skaidrs. Mēs esam nobrauku�i no viļņa.�

�Kā tas varēja gadīties?�

�Nejautājiet. Tādā stāvoklī kā mums viss var gadīties. D�enet, jums būs jāizgroza visa noskaņo�anas skala.�

�Vai mainīt frekvenci nav pārāk riskanti?�

�Man �ķiet, ka mēs to jau nomainījām. Skaidrs, ka bez radio es tūdaļ nolaidī�u lidma�īnas priek�galu, un ar mums būs cauri. Es nezinu, kur mēs atrodamies, un, ja arī zinātu, tik un tā nevarētu nolaisties, nesa�ķīdis gabalos.�

D�eneta piecēlās, pārlika austiņu vadu pār plecu un sniedzās pēc radiopaneļa pogām. Viņa uzmanīgi taustīja visu frekven�u skalu. Pārslēdzot ikreiz atskanēja krak�ķi un sprak�ķi.

�Iztaustīju no viena gala līdz otram,� viņa sacīja.

�Turpiniet,� teica Spensers. �Jums kāds jāatrod. Ja nevarēs citādi, izsauksim visos kanālos pēc kārtas.� Pēk�ņi ieskanējās tāla balss. �Paga, kas tas?� D�eneta steig�us pārslēdza atpakaļ. �Uzgrieziet skaļāk!�

�� uz 128,3,� balss sacīja pārsteidzo�i tuvu. �Vankūveras vadības centrs septiņsimt �etrpadsmitajam. Mainiet frekvenci uz 128,3. Lūdzu atbildiet. Viss.�

�Palieciet turpat,� Spensers teica meitenei. �Vai tā ir nosauktā frekvence? Mēs tomēr esam laimesbērni. Ātrāk ziņojiet.�

D�eneta ierausās sēdeklī un steig�us nobēra: �Hallo, Vankūvera. Te 714. Dzirdam jūs skaidri. Viss.�

Vankūvera nekavējoties atbildēja, dispe�era balss skanēja mo�i un cerīgi.

�714. Te Vankūvera. Bijām jūs pazaudēju�i. Kas jums notika? Viss.�

�Vankūvera, priecājamies jūs dzirdēt,� D�eneta runāja, atbalstījusi pieri plaukstā. �Mēs nokļuvām briesmās. Lidma�īna zaudēja ātrumu un radio apklusa. Tagad viss ir kārtībā, izņemot pasa�ieru veselību. Viņi slikti panes lidojumu. Tagad uzņemam augstumu. Viss.�

Atkal ierunājās Trelevens. Viņa balss bija tikpat nosvērta un mierīga kā iepriek�, bet tagad tajā bija skaidri saklausāma pateicība. �Hallo, D�enet. Labi, ka laikus aptvērāt, ka esat noskaņoju�ies no frekvences. D�ord�, es brīdināju jūs par kri�anas briesmām. Jums visu laiku jāuzmana ātrums. Viens ir skaidrs: ja bijāt zaudēju�i ātrumu un atkal esat to atguvu�i, jums vēl saglabāju�ās pilota iemaņas.�

�Vai dzirdējāt?� Spensers neticīgi jautāja D�enetai. Viņi drud�aini uzsmaidīja viens otram.

Trelevens turpināja: �Jūs laikam dabūjāt mazliet trūkties, tādēļ brīdi atpūtīsimies. Kamēr uzņemat augstumu, nodiktējiet man da�us mērinstrumentu rādījumus. Sāksim ar degvielas tvertņu piepildījumu��

Kamēr kapteinis uzskaitīja, kādas ziņas viņam nepiecie�amas, salona durvis vēlreiz atvērās, un Bērds ielūkojās kabīnē, gribēdams kaut ko sacīt. Manīdams, ka abi uzmanīgi vēro vadības paneli, viņ� neko neteica. Tad Bērds ienāca iek�ā, aizvēra durvis un nometās uz ceļa blakus kapteiņa un otrā pilota ķermeņiem, lukturī�a vietā lietodams oftalmoskopu, lai aplūkotu viņu sejas. Dans bija daļēji nometis segas un gulēja ar pievilktiem ceļgaliem, klusi vaidēdams. Pīts �ķita zaudējis samaņu.

Ārsts sakārtoja un cie�i sasedza segas. Izvilcis no kabatas mitru roku dvieli, viņ� apslaucīja vīru sejas, un brīdi palika sakņupis, domās nogrimis. Tad atkal uzslējās un ieņēma vertikālu stāvokli uz slīpā klāja. D�eneta diktēja mikrofonā skaitļus. Ne vārda neteicis, ārsts izgāja un uzmanīgi aizbīdīja durvis.

Skats aiz durvīm atgādināja lielu traumpunktu, nevis lidma�īnas salonu. Pārpildītajā telpā līdz galam nolaistajos sēdekļos zvilnēja segās ievīstītie slimie pasa�ieri. Viens vai divi no viņiem bija pilnīgi nekustīgi un tikko elpoja. Citi locījās sāpēs, bet draugi un radi ba�īgi aprūpēja viņus un mainīja mitros apliekamos uz pieres.

Pieliecies, lai sekmīgāk nolasītu savu pamācību vīrietim, kuru nupat bija iegrūdis atpakaļ sēdeklī, Grāpis runāja: �Es jūs saprotu. Reizēm jau der nolaist tvaiku. Bet neklājas skaļi kliegt, ja citiem ir nelaba dū�a, sevi�ķi sievietēm; dakteris ir godavīrs, un tāpat tie divi priek�ā. Cits nekas neatliek, kā uzticēties viņiem, ja vispār gribam nolaisties.�

Mazliet nomierinājies, pasa�ieris, kas augumā bija divreiz lielāks par Grāpi, stingi lūkojās savā atspulgā iluminatora stiklā pie sēdekļa. Ņiprais, mazais anglis piegāja pie ārsta, kas pateicībā papliķēja viņa roku.

�Jūs esat īsts brīnumdaris,� teica Bērds.

�Man ir vairāk bail nekā viņam,� Grāpis dedzīgi apgalvoja, �tik tie�ām. Ja jūs nebūtu �eit, dakter, tā būtu īstā elle.� Viņ� izteiksmīgi paraustīja plecus. �Kā jūs domājat, kas tagad notiks?� viņ� jautāja.

�Nezinu,� Bērds atbildēja. Acis viņam bija iekritu�as. �Tiem tur, priek�ā, gadījās neliela ķeza. Nav jau brīnums. Man �ķiet, ka Spensers ir pārpūlējies. Uz viņu gulstas lielāka atbildība, nekā uz jebkuru no mums.�

�Cik ilgi vēl jālido?�

�Nav ne jausmas. Man ir pilnīgi zudusi laika sajūta. Ta�u ja ieturam pareizu kursu, ilgi nevar būt. �ķiet, ka pagāju�as vairākas dienas.�

Grāpis gandrīz �ukstus iejautājās: �Ko jūs īsti domājat, dakter? Vai mums ir kāda cerība?�

Bērds pikti atgaiņājās. �Kāpēc jūs man to jautājat? Cerība ir vienmēr. Tomēr viens ir lidot gaisā, bet glu�i kas cits � nolaisties zemē, nesa�ķaidot lidma�īnu lupatlēveros, ar visām no tā izrieto�ām sekām. Tik daudz pat man ir skaidrs. Tā vai citādi, da�iem tas drīz būs vienalga.�

Bērds notupās līdzās misis �ailderai, sataustīja zem segas viņas pulsu un vēroja sāpēs savilkto, nekustīgo seju, sauso ādu un ātro, seklo elpu. Viņas vīrs skarbi jautāja: �Vai tie�ām viņai neko nevar palīdzēt?�

Bērds vēlreiz palūkojās uz sievietes pievērtajām, iekritu�ajām acīm. Viņ� gurdi teica: �Mister �ailder, jums ir tiesības zināt patiesību. Jūs esat saprātīgs cilvēks, tādēļ runā�u bez aplinkiem. Mēs lidojam, cik ātri vien iespējams, bet jūsu sievas stāvokli labākajā gadījumā var saukt par bīstamu.� �aildera mute neskanīgi kustējās. �Jums tas jāsaprot,� ārsts piesardzīgi turpināja. �Esmu viņas labā darījis visu, ko spēju, un darī�u arī turpmāk, bet tas ir ārkārtīgi maz. Ja es būtu varējis ie�ļircināt morfiju, tas mazinātu jūsu sievas cie�anas. Tagad, protams, tas ir vāj� mierinājums, mūsu vietā par viņu rūpējas daba.�

�ailders atguva balsi: �Nerunājiet tā. Lai notiek, kas notikdams, es jums pateicos, dakter.�

�Kā tad, ka jāpateicas,� Grāpis vaļsirdīgi iejaucās. �Mēs visi jums pateicamies. Neviens nespētu izdarīt vairāk par jums, dakter. Jūs esat krietns vīrs.�

Turēdams roku uz sievietes pieres, Bērds vāri pasmaidīja. �No vārdiem vien labāk nekļūst,� viņ� skarbi teica. �Jūs esat drosmīgs cilvēks, mister �ailder, un es jūs cienu. Bet nevajag sevi maldināt.� Viņ� klusībā nodomāja: tāda ir patiesība. Es zināju, ka tas notiks �ovakar, un sirds dziļumos to nojautu. Tā ir patiesības rūgtā gar�a. Lai paliek romantiski varoņstāsti. Nav ko lūkoties uz sevi caur ro�ainām brillēm kāds tu gribētu būt, vai ko citi par tevi domās. Tā ir skaudra patiesība. Varbūt pēc stundas mēs visi būsim miru�i. Ta�u es bū�u tāds, kāds esmu: no�ēlojams neveiksminieks. Akmenī tiks iekalts: �Kad sita viņa stunda, viņ� izrādījās necienīgs.� Lielisks nekrologs.

�Es jums apsolu,� �ailders dedzīgi sacīja, �ja mēs tiksim no �ejienes laukā, es vēlos, lai visi uzzina, kādu pateicību esam jums parādā.�

Bērds kļuva nopietns. �Ko nu,� viņ� norūca. �Kaut man būtu nedaudz fizioloģiskā �ķīduma.� Viņ� piecēlās. �Rīkojieties kā iepriek�, mister �ailder. Lai viņai tie�ām būtu silti. Laiku pa laikam apslapiniet lūpas. Un būtu labi, ja viņa �ad un tad norītu kādu malku ūdens. Atcerieties, ka viņa bīstami daudz zaudējusi �ķidrumu.�

Vankūveras lidojumu vadības telpā Harijs Bērdiks tobrīd ar vēl vienu kafijas tasi papildināja �ķidruma krājumus savā ķermenī. Trelevens tagad turēja rokā ne vien mikrofonu, bet bija uzlicis arī radioaustiņas, un runāja: �Radar, vai kas redzams ekrānā?�

Kādā citā lidostas telpā galvenais radaroperators, sēdēdams blakus savam palīgam pie tāldarbības skenera, mierīgi atbildēja: �Pagaidām ne.�

�Nesaprotu,� Trelevens teica vadītājam. �Viņiem jau ir jābūt redzamiem.�

Bērdiks piebilda: �Neaizmirstiet, ka viņi zaudēju�i ātrumu.�

�Tā gan ir,� piekrita Trelevens. Mikrofonā viņ� teica: �Radar, tiklīdz redzat viņus, tūdaļ ziņojiet.�

Viņ� atkal vērsās pie vadītāja. �Es neuzdro�inos dot viņam atļauju nolaisties zem mākoņiem, ja nezinu, kur viņ� ir. Palūdziet gaisa karaspēku, lai pameklē vēlreiz, labi, mister Grimzl?� Viņ� pamāja radistam, �leslēdziet pārraidi. Hallo, 714. Tagad, D�ord�, klausieties uzmanīgi. Mēs atkārtosim to pa�u vingrinājumu, bet pirms tam es paskaidro�u jums �o to, ko varbūt esat piemirsis, vai arī kas attiecas tikai uz lielajām lidma�īnām. Vai dzirdat mani? Beidzu.�

D�eneta atbildēja: �Turpiniet, Vankūvera. Klausāmies uzmanīgi. Viss.�

�Labi, septiņsimt �etrpadsmitais. Tātad pirms nolai�anās �is tas jāpārbauda un jānoregulē. Tas jāizdara reizē ar nolai�anās operācijām, kuras tikko veicāt. Vēlāk teik�u, kad un kā jārīkojas. Tagad tikai pārrunāsim īsumā. Vispirms jāieslēdz hidrauliskā pastiprinātāja kompresors. Brem�u spiedienam tad jābūt no deviņsimt līdz tūksto� mārciņām uz kvadrātcollu. Varbūt jūs kaut ko atceraties no tiem laikiem, kad lidojāt ar iznīcinātājiem, bet atsvaidzināt atmiņu nenāks par ļaunu. Tālāk, tiklīdz izlaista �asija, jāieslēdz degvielas sūkņi un jāpārliecinās, vai padeve ir pietiekama. Beidzot jānoregulē kārtīgs degmaisījums un jāiestāda propelleru kāpe. Vai viss skaidrs? Nolai�oties darīsim to pakāpeniski, lai D�eneta var darboties ar svirām. Tagad es pateik�u, kur tās atrodas. Sākam��

D�eneta un Spensers pēc norādījuma sameklēja slēd�us un sviras.

�Sakiet, D�enet, ka esam atradu�i visu.�

�Hallo, Vankūvera. �ai ziņā viss kārtībā.�

�Labi, septiņsimt �etrpadsmitais. Jums ir skaidrs, kur atrodas katra svira, D�enet. Vai esat pilnīgi dro�a? Viss.�

�Jā, Vankūvera. Esmu dro�a. Beidzu.�

�714. Vēlreiz pārbaudiet, vai lidojat horizontāli. Viss.�

�Hallo, Vankūvera. Jā, tagad lidojam horizontāli un esam virs mākoņiem.�

�Labi, 714. Tā, D�ord�. Tagad aizspārņu leņķis 15 grādu, ātrums 140, un vēlreiz nolai�am �asiju. Vērojiet ātrummērītāju kā vanags. Ja esat gatavs, sāksim��

Spensers nopietni ķērās pie darba, koncentrēdamies ikvienai darbībai, kamēr D�eneta rūpīgi nolasīja ātrumindikatora rādījumus un bīdīja aizspārņu un �asijas sviras. Viņi atkal sajuta spēju grūdienu, samazinoties ātrumam. Austrumpusē jau maigi blāvoja rītausma.

Trelevens vadības telpā izmantoja izdevību un iemalkoja padzisu�o kafiju. Viņ� paņēma Bērdika piedāvāto cigareti un skaļi izelpoja dūmus. Zilganiem rugājiem noaugu�u zodu, viņ� likās pagalam izvārdzis.

�Kā jūs vērtētu pa�reizējo stāvokli?� aviolīnijas vadītājs ap�vaicājās.

�Kā jau varēja gaidit,� atbildēja kapteinis, �esam nonāku�i bīstamā laika trūkumā. Aizspārņu pacel�anas un �asijas nolai�anas vingri�nājums vien būtu jāatkārto kādas divpadsmit reizes. Bet labi, ja viņ� to pagūs izdarīt trīsreiz, pirms parādīsies virs pilsētas tas ir, ja ieturēs pareizo kursu.�

�Vai liksiet viņam izdarīt tuvo�anās vingrinājumus?� iejautājās vadītājs.

�Būs vien jāliek. Bez diviem vai trim mēģinājumiem es nedodu ne sarkanu grasi par to, ka viņ� nolaidīsies ar tik mazu pieredzi. Redzēsim, kā viņam veiksies. Citādi�� Trelevens saminstinājās.

Bērdiks nometa cigareti uz grīdas un uzkāpa tai virsū. �Citādi kas?� viņ� mudināja.

Trelevens pagriezās pret viņu. �Ja raugās patiesībai acīs,� viņ� teica. �Spensers aiz bailēm galīgi zaudējis prātu, un tam ir nopietns iemesls. Ja nervi viņam netuf, labāk lai lido tālāk un nolai�as okeānā.�

�Tas nu gan būs trieciens!� iesaucās Bērdiks. �Gan pasa��ieriem, gan lidma�īnai. Tīrie zaudējumi.�

�Zaudējumi jau iepriek� paredzēti,� dzedri atteica Trelevens, lūkodamies tuklajam priek�niekam tie�i acīs. �Ja mūsu draugs grasās sadragāt lidma�īnu lupatlēveros lidlaukā, tā tik un tā būs jānoraksta.�

�Harijs tik ļauni nedomāja,� steig�us piebilda vadītājs.

�Protams, ka ne,� neveikli taisnojās Bērdiks.

�Un papildu briesmas irtās,� turpināja Trelevens, �ja Spensers avarēs lidlaukā, tad gandrīz dro�i izcelsies ugunsgrēks un labi, ja kādu vispār varēsim izglābt. Viņ� vēl aizraus sev līdz arī da�u labu zemes ēku. Turpretī, nolai�oties uz ūdens, viņ�, protams, sadauzīs lidma�īnu, bet mums paliek iespēja glābt da�us, kaut arī ne pa�us slimākos, pasa�ierus. �ai dūmakā un bezvējā ūdens būs pavisam rāms un mazinās triecienu. Ar radaru varam nolaist lidma�īnu pie pa�iem glāb�anas kuteriem.�

�Sazinieties ar kara floti,� vadītājs pavēlēja palīgam. �Arī ar gaisa karaspēku. Gaisa un ūdens glāb�anas komanda jau ir piebraukusi. Lai viņi iziet reidā un gaida pavēles.�

�Man ne visai gribētos to darīt,� teica Trelevens, pagriezdamies pret sienas karti. �Tas nozīmētu pamest slimos nelaimē. Būtu ļoti labi, ja izdotos viņus izvilkt no ūdens pirms lidma�īnas nogrim�anas. Bet, iespējams, nebūs citas izejas.� Viņ� sacīja radioaustiņu mikrofonā: �Radar, vai kas redzams ekrānā?�

�Joprojām nekas,� atskanēja mierīga, bezkaislīga atbilde. �Tomēr pagaidiet. Vienu mirkli. Nupat kaut kas parādās� Jā, kaptein. Nu ir rokā. Viņ� ir par desmit jūdzēm novirzījies uz dienvidiem. Lieciet, lai uzņem kursu 265.�

�Skaisti nostrādāts,� uzslavēja Trelevens. Viņ� jau pamāja, lai ieslēdz pārraidi, kad komutatora operators uzsauca: �Gaisa karaspēks ziņo, ka mērķis pamanīts, ser. Iera�anās pēc 38 minūtēm.�

�Labi.� Trelevens pacēla mikrofonu. �Hallo, 714. Vai esat nolaidis aizspārņus un ievilcis �asijas? Viss.�

�Jā, Vankūvera. Viss,� skanēja meitenes balss.

��oreiz nekādu kļūmju? Lidojums horizontāls un vienmērīgs?�

�Viss kārtībā, Vankūvera. Pilots sāka vismaz �obrīd.� Viņi dzirdēja D�enetu nervozi iesmejamies.

�Tas ir jauki, 714. Tagad mēs jūs redzam radarekrānā. Jūs esat par 10 jūdzēm novirzīju�ies uz dienvidiem. Uzmanīgi sasverieties pa labi, lai saglabātu pa�reizējo ātrumu un uzņemtu kursu 265. Atkārtoju � 265. Vai skaidrs? Viss.�

�Skaidrs, Vankūvera.�

Trelevens palūkojās laukā pa logu. Bija kļuvis mazliet gai�āks. �Viņi varēs kaut ko saredzēt,� viņ� teica. �Bet tikai pa�ās beigās.�

�Es turē�u visu gatavībā,� teica vadītājs. Viņ� pavēlēja savam palīgam: �Piezvani uz torni, Sten. Saki, lai saceļ kājās uguns�dzēsējus.� Tad viņ� pievērsās komutatora operatoram. �Sa�vienojiet mani ar pilsētas policiju.�

�Un mani pēc tam savienojiet ar Hauardu preses telpā,� piebilda Bērdiks. Viņ� paskaidroja Trelevenam: �Būs labāk, ja mēs �iem zēniem ieminēsimies par nolai�anos ūdenī, iekams viņiem nav radu�ies savi slēdzieni. Nē, pagaidiet.� Cie�i lūkodamies uz kapteini, viņ� pēk�ņi atskārta. �Mēs ta�u nevaram atzīt, ka tādējādi būtu jānoraksta slimie pasa�ieri. Tad es esmu pagalam!�

Trelevens neklausījās. Viņ� bija atslīdzis krēslā, noliecis galvu un ar plaukstu pievēris acis, tādēļ nedzirdēja apkārtējo balsu murdoņu. Bet tiklīdz skaļrunī kāds ierunājās, viņ� pietrūkās kājās un sniedzās pēc sava mikrofona.

�Hallo, Vankūvera,� izsauca D�eneta. �Kā norādīts, esam uzņēmu�i kursu 265. Viss.�

�Tas ir jauki, 714,� Trelevens �ķietami līksmā balsī atsaucās. �Jūs lieliski vadāt lidma�īnu. Atkārtosim visu vēlreiz, labi? Tas būs pēdējoreiz pirms nolai�anās lidostā, tādēļ pacenties, D�ord�.�

Lidojumu vadītājs klusu runāja telefona klausulē: �Jā, viņi būs �eit pēc kādas pusstundas. Laiks izbraukt uz ceļa.�

Spensers mēģināja atpūtināt sāpo�ās kājas. Viss ķermenis �ķita sadauzīts un nobrāzts. Uztraukumā un pūlēs koncentrēties viņ� bija izlietojis pārlieku daudz enerģijas, un, tagad, kad viņ� mirkli atslābinājās, spēki likās pilnīgi izsīku�i. Viņ� juta, kā dreb rokas un nemaz necentās tās savaldīt. Vērojot indikatoru nemitīgo kustību, acu priek�ā aizvirmoja gai�s plankums, te atkal glu�i kā vates skum�ķis lēnām krita lejā. Iek�ējā balss, kas tagad �ķita tikpat īsta un skaidri saklausāma kā balss austiņās, neatlaidīgi atkārtoja: �Lai ko tu dari, nepalaidies. Ja tu palaidīsies, ar tevi ir cauri. Atceries: karalaikā daudzreiz bija tāpat. Tev likās, ka gals ir klāt, tu biji galīgi pārguris, izsmelts. Bet ikreiz kaut kas tomēr bija saglabājies � pēdējais spēku krājums, par kuru tev nebija ne mazākās no�jausmas.

Spensers lūkojās uz D�enetu, piespiezdams sevi runāt. �Kā mums izdevās?� viņ� jautāja, juzdams, ka ir tuvu sabrukumam.

D�eneta likās saprotam jautājumu. �Izdevās glu�i labi,� viņa mundri teica. �Man vismaz �ķita, ka kapteinis Trelevens bija apmierināts, bet jums?�

�Es viņu slikti dzirdēju,� Spensers atbildēja, grozīdams galvu no vienas puses uz otru, lai atbrīvotu kakla muskuļus. �Es ceru, ka tā ir. Cik rei�u mēs jau esam atkārtoju�i aizspārņu un �asijas vingrinājumu? Trīsreiz? Ja viņ� liks to darīt vēlreiz, es�� Mieru � viņ� sevi apsauca. Neizrādi viņai, kādā stāvoklī tu esi. D�eneta pieliecās un nosusināja viņa pieri un seju ar kabatlakatiņu. Tagad saņemies. Tie ir tikai nervi, bailēm lielas acis. Padomā par Trelevenu, kā viņ� jūtas. Protams, viņ� ir dro�ībā, uz zemes, bet, ja viņ� kaut ko piemirsis��

�Vai ievērojāt, ka aust saule?� jautāja D�eneta.

�Jā, protams,� Spensers meloja, paceldams acis. Pat priek�ā rietumpusē, mākoņu pamale jau sārtojās, un arī tur pla�ais debesjums bija kļuvis manāmi gai�āks. Dienvidpusē, taisnā leņķī pa kreisi vīdēja divas kalnu virsotnes, glu�i kā salas bangainā vates jūrā. �Drīz būsim klāt.� Viņ� aprāvās.

�D�enet!�

�Jā?�

�Pirms lai�amies lejā, pēdējo reiz, tas ir, vēlreiz, pametiet acis uz pilotiem. Var gadīties gaisa bedre, un nebūtu labi, ja viņi mētātos pa kabīni.�

D�eneta apveltīja viņu ar pateicības pilnu smaidu.

�Vai varēsiet kādu brīdi noturēties?� viņa jautāja.

�Neraizējieties, ja vajadzēs, es pasauk�u.� D�eneta noņēma austiņas un piecēlās. Pēk�ņi atvērās salona durvis un tajās nostājās Bērds.

�Jūs nesē�at pie radio,� viņ� secināja.

�Es gribēju apraudzīt kapteini un otro pilotu, lai pārliecinātos, ka viņi ir dro�ībā.�

�Nevajag,� Bērds sacīja. �Es to pirms brī�a izdarīju, kad bijāt aizņemta.�

�Doktor,� uzsauca Spensers. �Kā jums tur, aizmugurē, klājas?�

�Tāpēc jau es atnācu,� Bērds īsi noteica. �Ilgi mēs neno�turēsimies.�

�Varbūt jums vajadzīga kāda palīdzība, ko var lūgt pa radio?�

�Es labprāt konsultētos ar kādu ārstu par diagnozi, bet svarīgāk laikam ir turēt kanālu brīvu lidma�īnas vadībai. Cik ilgi vēl jālido?�

�Mazāk par pusstundu. Ko teiksiet par to?�

�Nezinu,� �aubīdamies atteica Bērds. Viņ� turējās pie Spensera sēdekļa atzveltnes, un visā viņa augumā jautās nogurums. Viņ� bija izmeties kreklā, noraisījis kaklasaiti. �Divi pacienti ir pilnīgā nesamaņā,� viņ� turpināja. �Cik ilgi viņi vēl izturēs bez ārstē�anas to es nezinu. Ta�u katrā ziņā, ne pārāk ilgi. Un vairākiem citiem drīz klāsies tikpat slikti, ja nemaldos.�

Spensers saviebās. �Vai jums kāds palīdz?�

�Kā tad, citādi es netiktu galā. Sevi�ķi viens zēns, tas anglis. Viņ� izrādījies īsts��

Ierunājās austiņas. �Hallo, 714. Te Vankūvera. Viss.�

Spensers pamāja D�enetai, un viņa steidzīgi uzlika austiņas.

�Labi, es dodos atpakaļ,� teica Bērds. �Labu veiksmi.�

�Uzgaidiet,� Spensers aizkavēja meiteni.

�Te 714,� D�eneta atsaucās mikrofonā. �Pēc brī�a varēsim jūs uzklausīt.�

�Doktor,� skubīgi ierunājās Spensers. �Es negribu jūs maldināt. Nolai�anās būs ļoti bīstama. Var gadīties tā, kā aprakstīts.� Ārsts neatbildēja. �Jūs saprotat, ko es domāju. Aizmugurē viss lidos pa gaisu. Raugiet, lai viņi paliek savās vietās, labi?�

Bērds �ķita apsveram �os vārdus. Tad viņ� piesmaku�ā balsī atteica: �Dariet, ko varat, pārējo atstājiet manā ziņā.� Viņ� viegli piegrūda jaunekļa plecam un devās uz aizmuguri.

�Labi,� Spensers sacīja D�enetai.

�Runājiet, Vankūvera,� viņa izsauca.

�Hallo, 714,� atskanēja Trelevena skaidrā un pārliecinātā balss. �Ja esat atvilku�i elpu pēc pēdējā manevra, laiks turpināt, D�ord�. Vai labi dzirdat mani? Lūdzu pārbaudiet. Viss.�

�Sakiet viņam, ka esmu brīdi atpūtinājis kājas un dzirdu viņu deviņu ballu stiprumā,� teica Spensers. Deviņas balles, viņ� domāja. Kur es rāvu to?

�.. brīdi atpūties,� ziņoja D�eneta, �un mēs dzirdam jūs deviņu ballu stiprumā.�

�Tā, D�ord�. Mūsu lido�anas vingrinājumi jūs laikam mazliet nogurdināju�i, bet tie nāks jums tikai par labu; būs vieglāk nolaisties. Turieties kā līdz �im un esiet gatavs samazināt augstumu. Tagad es vēlos runāt ar D�enetu. Vai jūs klausāties, D�enet?�

�Hallo, Vankūvera. Jā, es dzirdu jūs.�

�D�enet, kad laidīsieties lejā, ievērojiet piespiedu nolai�anās instrukcijas pasa�ieru dro�ības labad. Vai sapratāt? Beidzu.�

�Sapratu, kaptein. Viss.�

�Un vēl kas, D�enet. Pirms nolai�anās lai pilots nospie� avārijas zvanu. �ī zvana sarkanais slēdzis atrodas tie�i virs otrā pilota sēdekļa.�

�Vai redzat to?� Spensers, galvu nepacēlis, jautāja.

�Jā,� atteica D�eneta. �Te tas ir.�

�Labi. Atcerieties to.�

�D�enet,� turpinājaTrelevens, �tas būs signāls, ka jāsāk pēdējie dro�ības pasākumi, jo es vēlos, lai jūs atgrieztos aizmugurē, pie pasa�ieriem.�

�Sakiet viņam, ka nē,� iejaucās Spensers. �Jūs man esat vajadzīga, priek�galā.�

�Hallo, Vankūvera,� teica D�eneta. �Saprotu jūsu norādījumus, bet pilots grib, lai es viņam palīdzu. Viss.�

Iestājās ilgsto�s klusums. Tad Trelevens atbildēja. �Labi, septiņsimt �etrpadsmitais. Es jums piekrītu. Ta�u jūsu pienākums, D�enet, ir gādāt, lai pirms nolai�anās būtu veikti visi dro�ības pasākumi avārijas gadījumam. Vai ir kāds, kuram jūs varat to paskaidrot un uzticēt?�

�Varbūt ārstam,� ieteica Spensers.

D�eneta noliedzo�i purināja galvu. �Viņam jau ir diezgan rūpju.�

�Tad viņ� uzņemsies papildu rūpes,� Spensers strupi sacīja. �Jūs man esat vajadzīga �eit, ja mēs gribam tikt lejā.�

D�eneta brīdi svārstījās, tad nospieda pārraides slēdzi. �Hallo, Vankūvera. Doktoram Bērdam būs jāuzņemas slimo pasa�ieru uzraudzība, kamēr laidīsimies lejā. Domāju, ka viņ� vislabāk ievēros dro�ību avārijas gadījumā. Tur ir vēl viens cilvēks, kas viņam var palīdzēt. Viss.�

�Hallo, D�enet. Lieliski. Tagad ejiet un rūpīgi paskaidrojiet ārstam, kas darāms. Irjāizslēdzjebkādaispējakļūdīties. Paziņojiet, kad esat beigusi.�

D�eneta nolika malā austiņas un izrausās no sēdekļa. �Tā, D�ord�,� turpināja Trelevens. �Uzmaniet, lai nenovirzītos no pa�reizējā kursa. Ja būs vajadzīgs, es do�u norādījumus. Tagad, tuvojoties lidostai, ielāgosim svarīgākās ierīces jūsu kabīnē. Jums labi jāiepazīstas ar tām. Da�as jūs dro�i vien atcerēsieties no tiem laikiem, kad lidojāt. Jums jāzin, kur tās atrodas. Ja �aubāties, tad sakiet man � varam visu noskaidrot. Izmēģināsim tikreiz, cik vēlaties, bet kad laidīsieties lejā, viss būs jāpaveic kārtīgi un līdz galam. Pirmo pārbaudi sāksim, tiklīdz D�eneta atgriezīsies pie radio.�

Vankūveras lidojumu vadības telpā Trelevens izņēma no mutes apdzisu�u cigareti un aizsvieda to projām. Viņ� paraudzījās aug�up uz elektrisko sienas pulksteni, tad uz lidojumu vadītāju. �Cik benzīna viņiem atlicis?� viņ� prasīja.

Grimzls paņēma plan�eti no galda. �Tā pietiks deviņdesmit minū�u lidojumam,� viņ� atteica.

�Jūs domājat, kaptein, ka diezgan riņķot un mācīties, kā nolaisties uz skrejceļa?�

�Liekas, diezgan,� teica Trelevens. �Pirmajai reizei. Bet lūdzu sekojiet degvielas daudzumam, labi, mister Grimzl? Mums jāpietaupa vēl skrējienam pa ūdeni, ja es izvēlē�os nolai�anos okeānā kā pēdējo glābiņu.�

�Mister Bērdik!� sauca telefonists. �Zvana jūsu priek�nieks.�

Bērdiks nolamājās. �Tie�i tagad viņam atkal jāzvana! Sakiet, ka es nevaru pa�laik runāt. Savienojiet viņu ar Kļavas lapas kantori. Pagaidiet. Vispirms savienojiet mani ar kantori.� Viņ� nocēla kāda telefona klausuli un nepacietīgi gaidīja. �Tas esi tu, Deiv. Te Harijs. Sagādā�u tev pārsteigumu: zvanīja vecais. Novērs viņa uzmanību, cik ilgi vien iespējams. Pasaki viņam, ka septiņsimt �etrpadsmitais lido mūsu vadībā, un ka viņa lūg�anas līdzēs tikpat daudz kā mūsējās. Es viņam piezvanī�u, tiklīdz� tiklīdz man būs viņam ko teikt. Tad viņ� laikam te ieradīsies ar lidma�īnu. Labi, veco zēn.�

Vadītāja palīgs, uzlicis plaukstu telefona klausulei, tikmēr sacīja savam �efam: �Zvana Hauards. Viņ� apgalvo, ka �urnālisti��

�Es runā�u.� Vadītājs sagrāba klausuli. �Paklau, Klif. Mēs vairs nepieņemam neoperatīvos zvanus. Situācija kļuvusi nopietna� Jā, es zinu. Ja viņiem ir acis pierē, tad viņi pa�i redzēs.� Viņ� skaļi nometa klausuli.

�Jāatzīst, ka zēns ir labi strādājis,� norūca Bērdiks.

�Tik tie�ām,� piekrita vadītājs. �Un �urnālisti nedarītu savu darbu, ja stāvētu klusu. Bet mēs tagad nedrīkstam novirzīties.�

Trelevens pie radiopults domīgi bungoja pirkstus pa galdu un stingi vērās pulkstenī. Ārpus lidostas agrā rīta stundā dro�ības pasākumi bija pilnā sparā. Slimnīcā kāda māsiņa nolika klausuli un uzrunāja ārstu, kas strādāja pie blakusgalda. Viņa pasniedza ārstam mēteli un paņēma savējo. Abi izsteidzās laukā, un brīdi vēlāk pacēlās slimnīcas garā�as durvis, lai izlaistu vispirms vienu un pēc tam otru ātrās palīdzības ma�īnu.

Pilsētas ugunsdzēsēju depo komandas vīri, kas līdz pēdējam brīdim palika rezervē, zvanam atskanot, pameta kārtis un skrēja uz durvīm, pa ceļam paķerdami savu aprīkojumu. Pēdējais vīrs a�i atgriezās un ielūkojās kāda pretinieka kārtīs. Viņ� pacēla uzacis, tad drāzās pakaļ saviem biedriem.

Pie nedaudzajām mājām Sīailendas tilta tuvumā, kur� atradās ceļā uz lidlauku, policisti virzīja iemītniekus divos autobusos. Gandrīz visi cilvēki bija steigā uzrāvu�i virsdrēbes pāri naktsveļai. Kāda meitenīte cie�i raudzījās debesīs, kamēr paklupa, uzkāpusi uz pid�amas. Viņu tūdaļ pacēla policists, ienesa autobusā un pamāja �oferim, lai brauc.

�Hallo, Vankūvera,� mazliet aizelsusies, izsauca D�eneta. �Esmu beigusi instruktā�u. Viss.�

�Lieliski,� atviegloti noteica Trelevens. �Nu, D�ord�,� viņ� a�i turpināja. �Laiks skrien uz priek�u kā negudrs. Vispirms, lūdzu, iestādiet altimetru uz 30,1. Tad mazliet samaziniet gāzi, bet turiet stabilu ātrumu, kamēr augstums kritīsies par 500 pēdām minūtē. Uzmanīgi vērojiet mērinstrumentus. Jums jānolai�as zem mā�koņiem.�

Spensers pielika pirkstus pie droseļvārstu sviriņām un viegli pievilka tās. Krituma indikators lēnām slīdēja lejup un mazliet nevienmērīgi tuvojās 600, uzkāpa aug�ā un apstājās pie 500.

�Nāk virsū mākonis,� Spensers teica, kad rītablāzma pēk�ņi apdzisa. �Pajautājiet viņam, cik augstu ir mākoņa pamatne.�

D�eneta atkārtoja jautājumu.

�Griestu augstums ir 2,000 pēdas,� atteica Trelevens, �un jums jāiznirst no mākoņiem kādas piecpadsmit jūdzes no lidostas.�

�Sakiet viņam, ka mēs zaudējam 500 pēdas minūtē,� pieprasīja Spensers.

D�eneta to noraidīja.

�Labi, 714. Tagad, D�ord�, būs kaut kas grūtāks. Nezaudējiet modrību. Pastāvīgi vērojiet krituma indikatoru. Bet vienlaikus atrodiet visas sviras, kuras izmantosiet nosē�anās laikā. Vai varēsiet?�

Spensers nepapūlējās atbildēt. Nenovērsdams acis no mērinstrumentiem, viņ� sakniebis lūpas, izteiksmīgi pamāja.

�Jā, Vankūvera,� sacīja D�eneta. �Pamēģināsim.�

�Tad labi. Ja jums neveicas, nekavējoties ziņojiet.� Trelevens nopurināja roku, kuru kāds, gribēdams viņu pārtraukt, bija uzlicis uz elkoņa. Acis atkal cie�i urbās vienā punktā uz sienas, kad viņ� iztēlojās lidma�īnas kabīni. �D�ord�, lūk, kas jums jādara, kad laidīsieties lejā. Vispirms jāieslēdz hidrauliskā pastiprinātāja sūknis. Iegaumējiet un paturiet to prātā, bet pa�laik neko nedariet. Manometrs ir vadības paneļa kreisajā malā zem �iroskopa. Vai atradāt? Beidzu.�

Spensers dzirdēja D�enetu atbildam: �Vankūvera, pilots zina to un ir atradis arī slēdzi.�

�Tā, 714. Savādi, ka to var atcerēties, vai ne, D�ord�?� Trelevens izvilka kabatlakatu un noslaucīja kaklu. �Pēc tam jums jāizslēdz atledotājs. Tam jābūt ieslēgtam, un indikators atrodas panelī pa labi pretī D�enetai. Turpat blakus ir plūsmas regulators. To ir viegli atrast, un tas nolai�oties jāizslēdz. Vai vērojat augstumindikatoru, D�ord�? Nāko�ais ir brem�u sistēmas spiediens. Ir divi mano�metri viens iek�ējai, otrs ārējai bremzei. Tie ir pa labi no hid�rauliskā pastiprinātāja, ko nupat atradāt. Viss.�

Pēc īsa pārtraukuma D�eneta apstiprināja. �Atradām, Van�kūvera. Tie rāda 950 un� 1,010 mārciņas� uz kvadrātcollu?�

�Tad ir labi, bet pirms nolai�anās tie atkal jāpārbauda. Tagad pāriesim pie aizlaidņiem. Tiem jābūt par tre�daļu pievērtiem. Svira ir tie�i pie D�enetas kreisā ceļgala, un tā iedalīta tre�daļās. Vai sekojat man līdzi?�

�Jā, atradu, Vankūvera. Viss.�

�Ar to būs jānodarbojas jums, D�enet. Turpat blakus, tai pa�ā panelī atrodas kreisā un labā borta dzinēju dzeses regulatori, kas skaidri apzīmēti. Tie būs jāatgrie� līdz galam. D�enet, lūdzu, izmēģiniet. Līdz galam vaļā. Nāko�ais un vissvarīgākais ir �asijas nolai�ana. Jūs jau esat vingrināju�ies to darīt, bet atcerieties visu, sākot ar aizspārņu pacel�anu un beidzot ar izlaistiem un nobloķētiem riteņiem. Aizspārņi jāpaceļ līdz galam, kad lidma�īna jau būs gandrīz nosēdusies, un jūs jutīsiet, ka sākat piezemēties. Es vēl pamācī�u, kā rīkoties. Vai abi sapratāt? Viss.�

�Sakiet viņam, ka sapratām un paldies,� teica Spensers, nenovērsdams acis no paneļa. Viņam briesmīgi ieniezējās plecs, bet viņ� neļāvās īgnumam.

�Labi, 714. Kad tuvojaties skrejceļam un riteņi ir nolaisti, jāieslēdz degvielas sūkņi. Citādi pa�ā svarīgākajā brīdī varat palikt bez benzīna. Sūkņu slēdzis atrodas pa labi zem autopilota sviras, tie�i aiz degmaisījuma regulatoriem.�

D�eneta mulsi raudzījās uz paneli. �Kur?� viņa pus�ukstus vaicāja Spenseram. Viņa vaicāja Spenseram. Viņ� paskatījās uz paneli un atrada slēdzi. ��eit,� viņ� piedūra pirkstu slēdzītim virs robotās droseļvārstu sviru pamatnes.

�Kārtībā, Vankūvera,� D�eneta gurdi sacīja.

�Tagad automātiski jāpiesātina degmaisījums. Zinu, kaD�ord�u tas jau kaitina, tādēļ neko vairāk neteik�u, gan viņ� pats tiks galā. Pēc tam jānoregulē propelleru kāpe, kamēr iedegas zaļās spuldzes zem slēd�iem. Tām jābūt pie D�ord�a labā ceļgala. Vai redzat tās?�

�Pilots saka jā, Vankūvera.�

�Beidzot spiedējsūkņi. Kad riteņi nolaisti, svirām jābūt uz aug�u, tāpat kā lidma�īnai paceļoties. Es runāju par �etrām svirām, kas atrodas pa kreisi no droseļvārstu regulatoriem. Tā. Vai ir kādi jautājumi? Viss.�

Spensers izmisis palūkojās uz D�enetu. �Tas viss ir viens liels jautājums,� viņ� teica. �Mēs to nekad neiegaumēsim.�

�Hallo, Vankūvera,� teica D�eneta. �Mums liekas, ka mēs nespēsim to iegaumēt.�

�Jums tas nav jāiegaumē, 714. Es to darī�u jūsu vietā. Vēl paliek da�i sīkumi, kuriem pievērsīsimies, kad pienāks laiks. Es gribu, lai jūs, D�ord�, rūpīgi izmēģiniet �īs darbības, lai vēlāk nenovērstu uzmanību. Neaizmirstiet, ka tas ir tikai vingrinājums ar slēd�iem. Jums joprojām jāvada lidma�īna.�

�Pajautājiet par laiku. Cik mums vēl atlicis?� interesējās Spensers.

D�eneta noraidīja jautājumu Vankūverai.

�Kā jau teicu, D�ord�, jūsu rīcībā ir diezgan laika, ta�u mēs nedrīkstam to iz�ķiest. Pēc kādām divpadsmit minūtēm jūs būsiet virs lidostas. Neuztraucieties. Jūs varēsiet pavingrināties tik ilgi, cik nepiecie�ams.� Pauze. �Radars ziņo, ka jālabo kurss. Mainiet virzienu par pieciem grādiem uz 260. Viss.�

Trelevens izslēdza mikrofonu un sacīja vadītājam: �Viņi tuvojas planē�anas trajektorijai. Tiklīdz mēs viņus ieraudzīsim, es izlīdzinā�u gaitu un lik�u riņķot un vingrināties. Redzēsim, kā viņiem veiksies.�

�Te viss ir gatavs,� atteica vadītājs. Viņ� sacīja savam palīgam: �Brīdiniet visus lidlauka strādniekus.�

�Hallo, Vankūvera,� skaļrunī ierunājās D�enetas balss. �Esam mainīju�i kursu uz 260. Viss.�

�Labi, 714.� Trelevens ar vienu roku parāva uz aug�u bikses. �Pārbaudīsim augstumu. Viss.�

�Vankūvera,� pēc brī�a atbildēja D�eneta, �mūsu augstums ir 2500 pēdas.�

Trelevens austiņās noklausījās radaroperatora ziņojumu: �Līdz lidlaukam piecpadsmit jūdzes.� Tad viņ� turpināja: �Jauki, D�ord�. Jūs kuru katru mirkli iznirsiet no mākoņa. Tiklīdz esat laukā, vērojiet, kur ir lidostas signāltornis. Viss.�

�Sliktas ziņas,� teica Bērdiks. �Nomācies. Atkal līs.�

�Ko lai dara,� attrauca Trelevens. �Sazinieties ar torni,� viņ� sacīja vadītājam. �Sakiet, lai ieslēdz visas iespējamās gaismas. Mēs drīz pāriesim uz turieni. Lai viņu radio ieslēdz to pa�u frekvenci kā �eit. Spenseram nebūs laika niekoties ar kanālu pārslēg�anu.�

�Labi!� sacīja vadītājs, noceldams klausuli.

�Hallo, 714,� izsauca Trelevens. �Jūs esat piecpadsmit jūdzes no lidostas. Vai joprojām esat mākonī, D�ord�? Viss.�

Sekoja ilgsto�a pauze. Pēk�ņi radio krak�ķot ieskanējās, un bija dzirdami D�enetas satrauktie vārdi no teikuma vidus: ��neskaidri vīdam. �ķiet, es kaut ko manīju. Jā, es redzu. Vai redzat, mister Spenser? Tie�i pretī. Mēs redzam signāltorni, Vankūvera!�

�Viņi ir izlauzu�ies cauri mākoņiem!� Trelevens iesaucās. �Labi, D�ord�,� viņ� sacīja mikrofonā. �Tagad izlīdziniet gaitu, palieciet 2000 pēdu augstumā un gaidiet norādījumus. Es pārie�u uz vadības torni, jūs mani kādu brīdi nedzirdēsiet. Skrejceļu izvē�lēsimies pa�ās beigās, lai nolaistos ar vēju. Tikmēr jums būs jā�patrenējas, kā pareizi piezemēties. Viss.�

Viņi izdzirda Spensera balsi: �Ļauj man, D�enet.� Brīdi skanēja aprautas sarunas, tad Spensers atkal raidīja, norīdams galotnes.

�Neizaicināsim likteni, Vankūvera. Mūsu stāvoklis to neatļauj. Mēs lai�amies lejā.�

�Ko!� iekliedzās Bērdiks. �Viņ� to nedrīkst!�

�Nemuļķojieties, D�ord�,� Trelevens attrauca. �Jums ir jāpa�trenējas.�

�Es lai�os lejā,� Spensers apņēmīgi sacīja, balsij viegli drebot. �Te mirst, cilvēki. Mirst cilvēki! Vai varat to apjēgt? Pirmajā reizē man būs tikpat lielas izredzes kā desmitajā. Es lai�os lejā.�

�Es aprunā�os ar viņu,� lūdzās vadītājs.

�Nē,� teica Trelevens. �Strīdēties tagad nav laika.� Viņa seja bija nobālusi. Deniņos pulsēja vēna. �Mums jārīkojas ātri. Mums nav izvēles. Pēc visiem likumiem viņ� ir lidma�īnas komandieris. Es piekrītu viņa lēmumam.�

�To jūs nedrīkstat darīt,� protestēja Bērdiks. �Vai jūs nesa�protat��

�Labi, D�ord�,� izsauca Trelevens, �ja jūs tā vēlaties. Ne�pārtrauciet sakarus un izlīdziniet gaitu. Mēs dodamies uz torni. Lai mums visiem veicas. Izslēdzu raidītāju.� Viņ� norāva austiņas, nometa tās un uzsauca pārējiem: �Ejam!� Visi trīs metās laukā no istabas un aizskrēja pa gaiteni ar Bērdiku aizmugurē. Neiekāpjot liftā, viņi uzskrēja pa kāpnēm, gandrīz notriekdami no kājām sargu, kur� kāpa lejā, un iedrāzās torņa vadības telpā. Pie milzīgā loga stāvēja operators un pētīja blāzmojo�ās debesis ar tumsas binokli. �Tur viņ� ir!� operators paziņoja. Trelevens paķēra tālskati, a�i ielūkojās tajā un atkal nolika vietā.

�Labi,� viņ� izdvesa. �Tagad jāizvēlas skrejceļ�.�

�Nulle astoņi,� teica operators. �Tas ir visgarākais skrejceļ� un ir pa vējam.�

�Radar!� sauca kapteinis.

�Jā, ser.�

Trelevens devās pie galdiņa, kur zem stikla varēja aplūkot lidlauka plānu. Ar treknu svītru viņ� iezīmēja izvēlēto lidma�īnas kursu.

�Darīsim tā. Pa�laik viņ� ir kaut kur te. Mēs pagriezīsim viņu lielā aplī pa kreisi un vienlaikus novirzīsim lejup tūksto� pēdu augstumā.

Tad es sāk�u pirmsnolai�anās pārbaudi, mēs novadīsim viņu pāri jūrai un, beidzot liksim lēnām apgriezties. Skaidrs?�

�Jā, kaptein,� teica operators.

Trelevens paņēma piedāvātās austiņas un uzlika galvā. �Vai tās ir pieslēgtas radartelpai?� viņ� jautāja.

�Jā, ser. Tie�i tā.�

Vadītājs diktēja mikrofonā: �Tornis visām avārijas ma�īnām. Skrejceļ� divi �etri. Divi, �etri. Lidostas darbiniekiem ieņemt pirmo un otro pozīciju. Civilās aviācijas tehnika tre�ajā vietā. Ātrās palīdzības ma�īnas dodas uz ceturto un piekto pozīciju. Atkārtoju, neviena ma�īna nedrīkst atstāt savu vietu, kamēr lidma�īna nav pabrauku�i tai garām. Sākam.�

Noliecies pār vadības pulti, kapteinis ieslēdza mikrofonu. Pie elkoņa sāka griezties magnetofona spoles.

�Hallo, D�ord�Spenser,� viņ� sacīja mierīgā, nosvērtā balsī. �Te Pols Trelevens no Vankūveras torņa. Vai dzirdat mani? Viss.�

Vadības telpā atskanēja D�enetas balss. �Jā, kaptein. Dzirdam jūs skaidri. Viss.�

Radaroperatora rimtā balss runāja telefonā: �Desmit jūdzes. Uzņemiet kursu 253.�

�Tā, D�ord�. Jūs esat desmit jūdzes no lidostas. Uzņemiet kursu 253. Piebremzējiet un lēnām samaziniet augstumu līdz tūksto� pēdām. D�enet, nolasiet pasa�ieriem pirmsnolai�anās instruktā�u. Neko turpmāk neraidiet, vienīgi, ja gribat ko pajautāt.�

Noņēmis rokas no vadības roktura, Spensers izlocīja pirkstus. Viņam izdevās viegli uzsmaidīt blakussēdo�ajai meitenei. �Labi, D�enet, dariet, kas jādara,� viņ� sacīja.

Viņa noāķēja mikrofonu no sienas, nospieda pogu un runāja: �Lūdzu uzmanību. Visiem lūdzu uzmanību.� Balss viņai aizķērās. D�eneta cie�i satvēra mikrofonu un nokrem�ļojās. �Ieņemiet savas vietas un piesprādzējiet dro�ības jostas. Pēc brī�a nolaidīsimies. Pateicos.�

�Labi,� uzslavēja D�ord�s.

�Parastā nosē�anās, vai ne?�

D�eneta pūlējās pasmaidīt, bet iekoda apak�lūpā. �Ne glu�i,� viņa attrauca.

�Jums gan ir spars,� Spensers piebilda. �Es tik ilgi neizturētu�� viņ� aprāvās, viegli pakustinot stūri un eleronus un gaidot, kā reaģēs lidma�īna. �D�enet,� viņ� turpināja, vērojot mēr�instrumentus, �mums nav daudz laika. Mēs zinājām, ka agri vai vēlu tas notiks. Bet es gribu, lai jūs saprastu, kādēļ man jātiek lejā ar pirmo rāvienu.�

�Jā,� D�eneta klusu atbildēja. �Es saprotu.� Viņa bija aplikusi dro�ības jostu ap vidu un cie�i sakļāvusi rokas klēpī.

�Es gribētu jums pateikties,� viņ� stomījās. �Es neesmu neko solījis un nesolu arī tagad. Jūs labāk par citiem zināt, cik draņķīgs lidotājs es esmu. Bet riņķo�ana virs lidostas neko daudz nelīdzēs. Un da�iem pasa�ieriem ar katru brīdi kļūst aizvien sliktāk. Būs labāk, ja� ja viņu liktenis iz�ķirsies ātrāk.�

�Es jau teicu,� viņa sacīja. �Jums nekas nav jāpaskaidro.�

Spensers uzmeta D�enetai ba�īgu skatienu, brīdi no�ēlodams, ka bija atklājis viņai patiesību. Viņa vēroja ātrumindikatoru, un viņas seja nebija redzama. Spensers atskatījās uz plato spārnu aizmugurē. Tas meta neiedomājami lēnu loku virs zilgā dūmakā tītās kalna nogāzes, ko apgaismoja ceļa laternas. Otrā pusē, zem lidma�īnas korpusa, vīdēja lidostas mirgojo�ās ugunis. Tās �ķita aizkustino�i maziņas un sīkas, glu�i kā bērna nevērīgi izbārstītās sarkanas un zeltainas krellītes.

Spensers juta, kā dauzās sirds, jo arī viņa ķermenis veica dro�ības pasākumus, it kā apzinoties, ka atlikusī dzīve tagad mērāma minūtēs, pat sekundēs. Viņ� kritiski novērtēja sevi no malas, izlīdzinādams lidma�īnas gaitu.

Viņ� dzirdēja savu balsi: �Aiziet, D�enet. Es samazinu aug�stumu.�

Harijs Bērdiks nolaida tālskati un pasniedza to torņa vadītājam.

Nostāju�ies uz novēro�anas balkona, kas apjoza torni, abi pārlaida pēdējo skatienu laukam, malā aizvāktajām autocisternām un jau labi saskatāmajiem ļau�u pulciņiem pie pasa�ieru ēkas izejām. Nomāco�o gaidu pilno noskaņu, kas bija pārņēmusi visu lidostu, vēl necie�amāku vērta kravas ma�īnu motoru vienmuļā rūkoņa lidlauka viņā galā.

Bērdiks pārlika prātā Trelevena plānu, vai tajā nevarētu būt kas aplams. Lidma�īna pārlidos viņus zemāk par divtūksto� pēdu līmeni un dosies tālāk uz D�ord�ijas jūras �aurumu, lēnām nolaizdamās pa vējam, tikmēr notiks pēdējā aparatūras pārbaude. Tad sekos pagrie�anās pla�ā lokā un tuvo�anās skrejceļam, lai dotu pilotam pēc iespējas vairāk laika labot nolai�anās trajektoriju un rūpīgi sagatavoties piebraucienam.

Plāns bija labs, un turklāt ļāva izmantot austo�o rīta gaismu. Bērdiks domāja, ko tas dos pasa�ieriem, kuri vēl spēj sekot notikumiem. Viņi noskatīsies, kā lejā aizslīd Sīailenda un lidosta, tad lī�a pla�umi, un sala atkal nedro�i tuvojas, avārijas pilotam pēdējoreiz labojot kursu. It kā būdams tur aug�ā, kopā ar viņiem, Bērdiks juta pārvarīgu spriedzi, drausmīgu, skaudru apziņu, ka viņi varbūt raugās acīs nāvei. Viņ� pēk�ņi nodrebēja. Piesvīdu�ajā kreklā, stāvot agrā rītā bez �aketes, drēgnums iesvēla kā ar nazi.

Mirkli likās, ka laiks apstājies, un pasaule aizturējusi elpu.

�Mūsu kurss ir 253.� Meitenes balss skaidri noskanēja skaļrunī. �Strauji samazinām augstumu.�

Norūpējies Bērdiks zīmīgi palūkojās uz blakusstāvo�o jaunekli. Nebildu�i ne vārda, viņi pagriezās un iegāja atpakaļ vadības torņa milzīgajā stiklotajā zālē. Trelevens un Grimzls bija nolieku�ies pie pults mikrofona, viņu sejās atspīdēja pultī iebūvēto skrejceļa gaismas indikatoru kvēle.

�Vai vēj� joprojām labs?� jautāja kapteinis.

Grimzls pamāja. �Pū� mazliet ie�ķērsām skrejceļam nulle astoņi, bet uz to mēs visvairāk paļaujamies.� Nulle astotais bija visgarākais no trijiem lidlauka skrejceļiem, un Trelevens to labi zināja.

�Radar,� Trelevens sacīja austiņu mikrofonā, �informējiet mani visu laiku, vienalga, arī tad, ja dzirdat, ka runāju ar viņiem. Tā nebūs parastā nolai�anās pēc komandas. Būs attiecīgi jāreaģē, tiklīdz 714. nonāks briesmās. Tad pārtrauciet mani un kliedziet.�

Bērdiks piesita viņam pie pleca. �Kaptein,� viņ� skubināja. �Kā būtu, ja vēlreiz mēģinātu viņu aizkavēt vismaz, kamēr kļūs gai�āks un viņ���

�Lēmums ir pieņemts,� noskaldīja Trelevens. �Puisis ir diezgan nervozs. Ja sāksim strīdēties, viņ� būs pagalam.� Bērdiks paraustīja plecus un novērsās. Trelevens turpināja klusākā balsī. �Es saprotu jūsu izjūtas, Harij. Bet saprotiet arī viņu, kuram apkārt tik daudz aparatūras, ko viņ� nekad nav redzējis. Viņ� ir kā uzvilkts.�

�Kas būs, ja viņ� slikti nomērķēs? Ko darīsiet tad?� interesējās Grimzls.

�Tas var gadīties, būsim atklāti,� Trelevens nopietni atbildēja. �Ja viņ� nevarēs nolaisties, mēģināsim viņu vēlreiz palaist apkārt. Vairīsimies no jebkādiem strīdiem pa radio, iekams nebūs pilnīgi skaidrs, ka nekas nesanāk. Tad es mēģinā�u pierunāt viņu nosēsties okeānā.� Trelevens brīdi ieklausījās skaitļos, ko austiņās mierīgi sauca radaroperators, tad nospieda sava mikrofona slēdzi. �D�ord�, ļaujiet ātrumam pieaugt līdz 160 mezgliem un tā stabili turiet.�

Skaļrunis atdzīvojās, jo 714. sāka pārraidi. Vispirms bija biedino�a pauze, tad ierunājās D�enetas balss: �Zaudējam augstumu. Viss.�

Kā milzīgs, smagnējs putns �Empress� lēnām lidoja pāri Lendzdauna sacīk�u trases rietumu galam, kas tinās rīta miglā, un Freizera upes līkumam. Labajā pusē tikko varēja sazīmēt tiltu no cietzemes uz Sīailendu.

�Labi,� teica Trelevens. �Tagad iestādiet degmaisījuma sviras pacel�anās re�īmā, tas ir uz aug�u līdz galam.� Viņ� palūkojās rokas pulkstenī, skaitīdams sekundes. �Nesteidzieties, D�ord�. Kad tas būs kārtībā, izslēdziet gaisa apsildi karburatoros. Slēd�i ir tūdaļ aiz droseļvārstu svirām.�

�Kas ir ar benzīna bākām?� Bērdiks piesmaku�ā balsī jautāja.

�Mēs jau pārbaudījām. Viņ� tagad pieslēdzies lidma�īnas spārnu tvertnēm,� atbildēja Grimzls.

Spensers lidma�īnā ba�īgi vēroja te vienu, te otru sviru. Seja viņam bija sastingusi kā maska. Viņ� dzirdēja Trelevenu atsākam savu nepielūdzamo monologu: �Nākamais darbs, D�ord�, ir pieslēgt gaisa filtru. Tikai nesteidzieties.�

Spensers pameta niknu skatienu visapkārt. �Gaisa filtru darbina svira zem degmaisījuma regulatoriem. Pabīdiet to uz aug�u.�

�Vai jūs redzat to, D�GPIGt?� Spensers satraukti vaicāja.

�Jā, jā, te tā ir.� Tad viņa a�i piebilda: �Skatieties, lejā ir lidosta! Var redzēt galveno, garo skrejceļu.�

�Cerams, ka tas ir pietiekami gar�,� Spensers izgrūda caur zobiem, galvu nepaceldams.

�Kompresoru regulē�anai,� turpināja Trelevens, �noder �etras sviras, kas atrodas pa labi no degmaisījuma svirām. Pabīdiet arī tās uz aug�u.�

�Vai atradāt?� jautāja Spensers.

�Jā.�

�Paldies, labi.� Viņ� manīja, ka apvārsnis priek�ā te ceļas, te atkal plok, bet neuzdro�inājās novērst acis no vadības paneļa. Dzinēju rūkoņa kļuva nevienmērīga.

�Tagad laiks pacelt aizspārņus 15 grādu leņķī,� mācīja Trelevens, �15 grādi tas ir uz leju līdz otrajam ierobam. Indikatora skala ir galvenā paneļa vidū. Kad sasniedzat 15 grādus, lēnām samaziniet ātrumu līdz 140 mezgliem un izlīdziniet gaitu horizontālam lidojumam. Tiklīdz tas paveikts, ieslēdziet hidropastiprinātāja sūkni, kreisajā pusē pie �iroskopa.�

Trelevena austiņās iejaucās radaroperators: �Pagrieziens uz 225. Ir arī augstuma indikācija, kaptein. Viņ� ir tepat virs mums. Deviņsimt līdz tūksto� trīssimt pēdu augstumā.�

�Mainiet kursu uz 225,� komandēja Trelevens. �Un uzmaniet augstumu � tas ir ļoti nevienmērīgs. Turieties stabili uz tūksto� pēdām.�

�Viņ� ātri krīt,� ziņoja operators. �1000, 1000, 900, 800, 700��

�Uzmaniet augstumu!� brīdināja Trelevens. �Piedodiet gāzi! Priek�galu uz aug�u!�

�650, 600, 550��

�Atgūstiet savu augstumu!� uzbrēca Trelevens. �Atpakaļ! Uz tūksto� pēdām!�

�550� 450�� skaitīja operators. Viņ� bija mierīgs, bet nosvīdis. �Nav labi, kaptein. 400� 400� 450� � viņ� ceļas aug�ā. 500��

Trelevens neizturēja. Viņ� norāva austiņas un apcirtās pret Bērdiku. �Viņ� nemāk lidot!� viņ� kliedza. �Protams, ka nemāk!�

�Runājiet ar viņu,� izgrūda Bērdiks, paklupdams uz priek�u un satverdams kapteiņa roku. �Dieva dēļ, runājiet. Sakiet viņam, kas jādara.�

Trelevens sagrāba mikrofonu un pielika pie mutes. �Spenser,� viņ� steidzīgi ierunājās, �jūs nedrīkstat nākt taisni lejā. Klausieties. Jums jāaplido da�i apļi un jāpavingrinās, kā tuvoties skrejceļam. Degvielas pietiek divām stundām. Palieciet gaisā! Palieciet gaisā!�

Kad atskanēja Spensera balss, viņi uzmanīgi ieklausījās.

�Jūs tur, ielāgojiet: es lai�os lejā. Vai dzirdat mani? Es lai�os lejā. Te ir cilvēki, kas vēlākais pēc stundas nomirs. Es varu mazliet iedauzīt lidma�īnu bet jāriskē vien ir. Sāksim piezemē�anās instruktā�u. Nolai�u �asiju.� Viņi dzirdēja Spensera komandu: �Riteņus lejā, D�enet.�

�Labi, labi, D�ord�,� Trelevens gurdi noteica. Viņ� atkal uzmauca austiņas. Viņ� bija atguvis savaldību, bet kāds muskulis zem zoda drud�aini raustps. Trelevens mirkli pievēra acis, tad atkal atvēra tās un tikpat skaidrā balsī kā iepriek� ierunājās. �Ja �asija nolaista, meklējiet trīs zaļās spuldzītes, vai atceraties? Ieturiet stabilu kursu 225. Mazliet piedodiet gāzi, lai ar nolaistiem riteņiem nezaudētu līdz�inējo ātrumu. Izlīdziniet gaitu un pēc iespējas saglabājiet augstumu. Tā. Pārbaudiet, vai brem�u spiediens ir ap 1000 mārciņām � manometrs ir pa labi no hidropastiprinātāja. Ja spiediens normāls, neatbildiet. Vai dzirdat mani? Paveriet aizlaidņus par tre�daļu. Vai atceraties, D�enet? Slēdzis ir pie jūsu kreisā ceļgala, iezīmēts tre�daļās. Atbildiet tikai tad, ja es runāju pārāk ātri. Tagad dzese.�

Kamēr Trelevens runāja, balsij pārskanot pamiru�o vadības torni, Bērdiks piegāja pie lielās stikla rūts un pētīja debesis pie pa�a apvār�ņa. Rīta gaisma bija nespodra, to aptum�oja biezi mākoņi. Viņ� dzirdēja, ka Trelevens dod komandu 180 grādu pagriezienam pa kreisi, lai novirzītu lidma�īnu atpakaļ un tā būtu gatava nolaisties skrejceļā, piekodinādams to darīt lēnām un prātīgi, rūpīgi visu pārbaudot. Kapteiņa precīzā, monotonā balss veidoja grūtsirdīgu fonu aviolīnijas priek�nieka drud�ainajām domām.

�Te ir ko turēt,� viņ� teica operatoram, kas gadījās tuvumā. Operators novaikstījās. �Viens nu ir skaidrs,� turpināja Bērdiks: �Lai kas arī notiktu, pēc divām vai trim minūtēm te ies elle vaļā.� Viņ� ap�amdīja bik�u kabatas, meklēdams cigaretes, tad pārdomāja un noslaucīja muti ar plaukstas aizmuguri.

�Tagad jāmaina propelleru kāpe,� sacīja Trelevens. �Tā, lai tahometri katram dzinējam rāda 2250 apgriezienus minūtē. Neatbildiet.�

�Divtūksto� divsimt piecdesmit,� Spensers pie sevis atkārtoja. Darbinādams sviras, viņ� cītīgi vēroja skalas. �D�enet,� viņ� teica, �sakiet, kāds ir ātrums.�

�130��, viņa neskanīgi ierunājās, �125� 120� 125� 130��

Trelevens vadības tornī klausījās, ko saka radaroperators: �Augstums joprojām nestabils. Deviņsimt pēdu.�

�D�ord�,� teica Trelevens, �samaziniet ātrumu līdz 120 mez�gliem un noregulējiet stabilizatorus. Atkārtoju. Ātrums 120.� Viņ� paskatījās pulkstenī. �Mierīgi un rāmi.�

�Augstums joprojām mazinās,� ziņoja radaroperators. �800 pēdas� 750� 700�� >

�Jūs zaudējat augstumu,� aizrādīja Trelevens. �Jūs zaudējat augstumu. Piedodiet gāzi! Piedodiet gāzi! Jums jāturas uz tūkstoti.�

D�eneta sauca ātrumu: �110� 110� 105� 110� 110� 120� 120� 120� paliek pie 120��

�Laidies aug�ā!� Spensers izgrūda caur zobiem un pievilka vadības rokturi sev klāt. �Ir gan graba�a! Nemaz neklausa! Nemaz!�

�125� 130� 130� paliek pie 130��

�Augstums tuvojas 900 pēdām,� ziņoja radaroperators, �950� tagad 1000. Paliek pie 1000.�

Trelevens uzsauca torņa vadītājam: �Viņ� iegrie�as pēdējā taisnē. Izslēdziet skrejceļu ugunis, izņemot nulle astoņi.� Tad viņ� sacīja mikrofonā: �Uzņemiet kursu starp 074 un 080. Uzmaniet ātrumu un augstumu. Kamēr nedodu komandu, turieties 1000 pēdu augstumā.� Cita pēc citas nodzisa skrejceļu malās zālē pusiegrimu�ās uguņu virtenes. Palika tikai pa rindai galvenā skrejceļa abās pusēs.

�Tiklīdz esat gatavs, pagriezieties, D�ord�,� teica Trelevens, �un lidojiet uz skrejceļu, kuru ieraudzīsiet sev tie�i priek�ā. Ārā līst, tāpēc jums būs jāieslēdz aizsargstikla tīrītāji. Slēdzis ir jūsu palīga pusē, pa labi, un ir skaidri apzīmēts.�

�Atrodiet to, D�enet,� teica Spensers.

�Saglabājiet tūksto� pēdu augstumu, D�ord�. Mēs esam novirzīju�i jūs pietiekami tālu, un jums ir laika diezgan. Lai D�eneta atrod nolai�anās uguns slēdzi. Tas ir vadības panelī aug�ā, mazliet pa kreisi no vidus. Turiet stabilu augstumu.�

�Vai atradāt slēdzi?� vaicāja Spensers.

�Pagaidiet brītiņu� jā, atradu.�

Spensers a�i paraudzījās uz priek�u. �Ak, Dievs!� viņ� nopūtās. �ai attālumā skrejceļu ugunis, sīki spo�i punktiņi pelēkzilajā, mākoņainajā rītausmā, �ķita cita citai neticami tuvu, glu�i kā �aurslie�u dzelzceļa sliedes. Viņ� atbrīvoja vienu roku, lai pārvilktu pār acīm, kuras no piepūles sāka asarot.

�Labojiet kursu,� teica Trelevens. �Iegrozieties precīzi vienā līnijā ar skrejceļu. Turieties tai pa�ā augstumā, D�ord�. Tagad klausieties uzmanīgi. Nomērķējiet tā, lai piezemētos skrejceļa pirmajā tre�daļā. No kreisās puses pū� viegls sānvēj�, tādēļ esiet gatavs stūrēt mazliet pa labi.� Spensers lēnām pagrieza lidma�īnas priek�galu. �Ja piezemēsieties pārlieku ātri, lietojiet avārijas bremzes. Tās darbina ar sarkano rokturi, kas ir jums tie�i priek�ā. Un, ja tas nelīdz, izslēdziet �etrus aizdedzes slēd�us, kas atrodas virs galvas.�

�Vai redzat tos, D�enet?�

�Jā.�

�Ja teik�u, ka tie jāizslēdz, tas jāizdara a�i,� teica Spensers. �Tātad, ja es klieg�u, pasteidzieties.� Rīkle viņam bija izkaltusi, kā piebirusi ar smiltīm.

�Labi,� at�ukstēja D�eneta. Viņa sakļāva rokas, lai tās nedrebētu.

�Tagad nebūs vairs ilgi. Ko darīsim ar avārijas zvanu?�

�Es atceros. Zvanī�u tie�i pirms nolai�anās.�

�Vērojiet ātrumu. Sauciet.�

�120� 115� 120��

�Sāciet nolaisties,� teica radaroperators. ��etrsimt pēdas minūtē. Pārbaudiet �asijas un aizspārņu stāvokli. Ieturiet pa�reizējo kursu.�

�Nu, D�ord�,� teica Trelevens, �paceliet aizspārņus līdz galam. Samaziniet ātrumu līdz 115, noregulējiet stabilizatorus un sāciet zaudēt augstumu � 400 pēdas minūtē. Turieties �ajā kursā.� Viņ� pievērsās Grimzlam. �Vai lidlaukā viss sagatavots?�

Vadītājs pamāja: �Darīts viss, kas mūsu spēkos.�

�Tā gan. Pēc brī�a viss iz�ķiras.� Viņi ieklausījās dzinēju aizvien spalgākajā rūkoņā. Trelevens pastiepa roku un paņēma binokli, ko pasniedza vadītājs.

�D�enet, paceliet aizspārņus līdz galam,� pavēlēja Spensers. Viņa nospieda sviru līdz atdurei. �Sauciet augstumu un ātrumu!�

�1000 pēdas� ātrums 130� 800 pēdas, ātrums 120� 700 pēdas, ātrums 105. Nolai�amies pārāk ātri!�

�Atgūstiet augstumu!� Trelevens kliedza. �Jūs pārlieku strauji zaudējat augstumu.�

�Zinu, zinu!� Spensers atkliedza. Viņ� pabīdīja gāzes sviras uz priek�u. �Sauciet tālāk!� viņ� teica meitenei.

�650 pēdas, ātrums 100, 400 pēdas, ātrums 100��

Acīm no sviedriem sūrstot, drud�ainā saspringumā, Spensers �onglēja, pūlēdamies pieskaņot ātrumu lēzenai nolai�anās trajektorijai, �au�alīgās bailēs no skrejceļa, kas neizbēgami, ar katru brīdi tuvojās. Lidma�īna �ūpojās no viena sāna uz otru, dzinēju apgriezieni te pieauga, te apsīka.

Bērdiks sauca no torņa balkona: �Skatieties, kā viņ� lido! Viņ� zaudējis vadību!�

Pavērsis tālskati pret ienāko�o lidma�īnu, Trelevens pavēlēja mikrofonā: �Piedod gāzi! Piedod gāzi! Jūs pārāk strauji zaudējat augstumu! Dieva dēļ, vērojiet ātrumu. Priek�gals ir par augstu � veikli piedodiet gāzi, citādi nokritīsiet! Es saku, piedodiet gāzi!�

�Viņ� jūs sadzirdēja,� teica Grimzls. �Sāk laboties.�

�Kaut viņ� dzirdētu arī mani,� sacīja Bērdiks.

Radaroperators ziņoja: �Joprojām 100 pēdas zem planē�anas līnijas. 50 pēdas zem planē�anas līnijas.�

�Augstāk, augstāk!� skubināja Trelevens. �Dodiet avārijas zvanu. Sēdekļu atzveltnes aug�ā, pasa�ieru galvas lejā.�

Kad lidma�īnā atskanēja spalgais brīdinājums, Bērds ierēcās pilnā kaklā: �Visi savās vietās! Turieties, cik spēka!�

Salieku�ies līkumā, sporta draugi D�o un Heizla Grīri, klusi un mierīgi apskāva viens otru savos sēdekļos. �ailders, neveiklā steigā mēģināja sev piekļaut nekustīgo sievu, tad ātri, ciktāl spēja, pārliecās pār viņu. Kaut kur no lidma�īnas vidus skanēja elsas reizē ar lūg�anas vārdiem, un vēl tālāk aizmugurē kāds viskija dzērājs iesaucās: �Dievs, stāvi mums klāt! Nu tik sāksies!�

�Aizveries!� uzbrēca Grāpis. �Nemuldi pa tuk�o!�

Grimzls tornī runāja mikrofonā: �Visām ugunsdzēsēju un glāb�anas komandām stāvēt uz vietas, kamēr lidma�īna nebūs garām. Tā var sagriezties �ķērsām.� Viņa metāliskā balss atbalsojās torņa sienās.

�Viņ� atkal lido 200 pēdu augstumā,� ziņoja radars. �Joprojām zem planē�anas līnijas. 150 pēdas. Joprojām zem Unijas. Viņ� ir pārāk zemu, kaptein. 100 pēdas.�

Trelevens nomauca austiņas. Viņ� pietrūkās kājās, vienā rokā turēdams mikrofonu, bet otrā � tālskati.

�Saglabājiet augstumu!� viņ� komandēja, �kamēr tiksiet tuvāk skrejceļam. Esiet gatavs palaist stūri vaļīgāk� Tagad atkal laidieties zemāk� Tā kā būtu� pareizi��

�Nolādētais lietus,� nolamājās Spensers. �Tikpat kā neko neredzu.� Viņ� tomēr saskatīja, ka apak�ā ir zāle. Priek�ā varēja būt neskaidrs skrejceļa sākums.

�Vērojiet ātrumu,� brīdināja Trelevens. �Priek�gals ceļas gaisā.� Mirkli fonā ieskanējās vēl citas balsis. �Izlīdziniet gaitu pirms nosē�anās un esiet gatavs labot novirzi, stūrējiet pa labi� Tā� Laidieties zemē��

Aiz viņiem palika divsimt pēdu plats pelēks skrejceļa gals.

�Nu!� iesaucās Trelevens. �Jūs nolai�aties pārāk ātri. Paceliet priek�galu! Degunu gaisā"! Izslēgt gāzi, pilnīgi izslēgt. Grieziet nostāk � ne tik daudz, ne tik daudz. Gaidiet sānvēju. Tagad laidieties lejā. Laidieties lejā!�

Kad �asija bija tikai da�as pēdas virs skrejceļa, Spensers viegli pabīdīja sviru turp un atpakaļ, kā mēģinādams sataustīt ceļu uz zemes. Kaklu aiz�ņaudza bailes, jo viņ� tagad atskārta, ka �is klājs bija daudz augstāks par jebkuru citu lidma�īnu, ar kuru viņ� bija kādreiz lidojis, un līdz ar to bija gandrīz neiespējami noteikt attālumu.

Riteņi, �ķiet, veselu mū�ību slīdēja virs skrejceļa, to neskarot. Tad palecoties tie nolaidās uz asfalta. No�vīkstēja gumija un nokūpēja dūmi. Atsitiens atkal pasvieda lidma�īnu gaisā. Tad lielās riepas atkal meklēja atbalstu uz betona.

Sekoja tre�ais palēciens, tad vēl un vēl viens. Lādēdamies caur sakostiem zobiem, Spensers pievilka vadības sviru pie vēdera. Pēdējo stundu baisie murgi tagad kļuva par stindzino�u realitāti. Pelēkā josla apak�ā te cēlās, te plaka, te atkal cēlās. Tad, kā par brīnumu, tā norima. Viņi bija nolaidu�ies. Spensers uzlika kāju uz bremzēm, tad spieda tik stipri, cik kājās bija spēka. Atskanēja spalgs kauciens, bet ātrums necik jūtami nemazinājās. Ar acs kaktiņu viņ� pamanīja, ka noskriets vairāk par divām tre�daļām no skrejceļa garuma. Laikus apturēt lidma�īnu nebija iespējams.

�Jūs nolai�aties pārāk ātri,� auroja Trelevens. �Lietojiet avārijas bremzes! Paraujiet sarkano rokturi!�

Spensers izmisīgi parāva rokturi. Viņ� atkal pievilka vadības sviru pie vēdera, ar kājām piespieda bremzes. Kad lidma�īna grasījās sagriezties, rokas aiz sasprindzinājuma iesmeldzās. Riteņi saķīlējās, nobuksēja, tad atkal griezās brīvi.

�Izslēdziet aizdedzi!� Spensers iekliedzās. Ar vienu rāvienu D�eneta izslēdza slēd�us. Dzinēju troksnis pierima, kabīnē dūca tikai �iroskopi un radio, bet ārpusē kauca riepas.

Spensers �ausmās lūkojās uz priek�u. Arī ar izslēgtiem dzinējiem lidma�īna joprojām veikli ripoja pa skrejceļu. Tagad Spensers ieraudzīja lielu �aha galdiņu pie skrejceļa pagrieziena. Viņ� acumirklī sazīmēja ugunsdzēsēju ma�īnu, kuras �oferis klupdams krizdams bēga projām.

Trelevena balss iecirtās viņam ausīs. �Grieziet pa kreisi! Pa kreisi. Stūri pa kreisi!�

Spensers tūdaļ uzlika kreiso kāju uz stūres pedāļa, uzgūla tam ar visu svaru un nikni piespieda.

Pēk�ņi nogriezu�ies no skrejceļa, lidma�īna sāka lavierēt. Iegrūsts sēdekļa labajā pusē, Spensers pūlējās savaldīt spārnus.

Tad kaut kas nobrak�ķēja, pa�ķīda dzirksteles, �asija aizripoja un lidma�īna uz vēdera nogāzās zemē. Trieciens izmeta Spenseru no sēdekļa. Viņ� sajuta asas sāpes, dro�ības jostai iegrie�oties dziļi miesā.

�Galvu lejā!� viņ� kliedza. �Mēs sadauzīsimies.� Stingri ieķēru�ies sēdekļos, lidma�īnai neganti svaidoties un zvārojoties, viņi centās saliekties �okurā. Vēl brīdi lidma�īna glu�i kā krabis rāpoja uz priek�u, uzardama vagas zālē. Metālam �ņerkstot, tā �ķērsoja vēl kādu skrejceļu, izgā�ot signālgaismas, un uz�aujot gaisā zemes kukur�ņus.

Spensers lūdza Dievu, lai tas reiz beidzas. Kā �au�alīgā milzu katafalkā ieslodzīts gūsteknis, ar asins strūkliņu pie mutes pēc nejau�a sitiena pa seju, viņ� gaidīja, kad lidma�īna nenovēr�ami apmetīs kūleni un saņems galīgo triecienu, kad pajuks skaidas un acu priek�ā pa�ķīdīs tūksto� zvaigznītes, un viņi beidzot iegrims tumsā.

Tad glu�i negaidīti viņi apstājās. Spenseram �ķita, ka lidma�īna joprojām me�onīgi svaidās, it kā vēl �ļūc pa lauku, bet acis teica, ka viņi ir apstāju�ies. Brīdi valdīja klusums. Spensers atbalstījās pret kabīnes greizo sienu un palūkojās uz D�enetu. Viņa, paslēpusi seju rokās, klusu raudāja.

Aizmugurē, pasa�ieru salonā, skanēja balsu murdoņa un rosība, it kā cilvēki pamodu�ies neticētu, ka ir joprojām dzīvi. Kāds aprauti un histēriski iesmējās, un tad vienlaikus ierunājās vairākas balsis.

Spensers dzirdēja Bērdu saucam: �Vai kāds ir ievainots?� Pasa�ieri kliedza cits caur citu. Spensers pievēra acis. Viņ� drebēja.

�Labāk atveriet avārijas lūkas,� iesaucās Grāpis, �un visi palieciet savās vietās!�

Atsprāga kabīnes durvis, un viņ� dzirdēja ārstu iesaucamies: �Vareni, Spenser! Vai jums abiem nekas nekait?�

�Es nometos uz vēdera!� Spensers netīksmē nomurmināja. �Pagriezos atpakaļ. Kas par skatu �ļūkt uz vēdera!�

�Nieki, jūs to paveicāt lieliski,� atbildēja Bērds. �Cik varu spriest, esam tiku�i sveikā ar da�iem nobrāzumiem un nervu satricinājumu. Tūdaļ apraudzīsim kapteini un otro pilotu viņus gan drusku pamētāja.�

Spensers pagriezās pret viņu. Sāpes neļāva pagrozīt galvu.

�Dakter,� balss viņam bija piesmakusi, �vai esam laikā?�

�Jā, gandrīz laikā. Tagad viss atkarīgs no slimnīcas. Jūs savu esat padarījis.�

Spensers mēģināja pieslieties. Tai brīdī viņ� izdzirda krakstoņu. Viņ� satrūkās. Tad apģida, ka troksnis nāk no viņa austiņām, kas bija noslīdēju�as uz grīdas. Spensers pastiepa roku, pacēla tās, un pielika vienu kapsulu pie auss.

�D�ord� Spenser!� Trelevens sauca. �D�ord� Spenser! Vai esat tur?�

Laukā spalgi kauca avārijas ma�īnu, ugunsdzēsēju ma�īnu un ātro palīdzību sirēnas. Spensers dzirdēja balsis pasa�ieru salonā aiz muguras.

�Jā,� viņ� atsaucās. �Es esmu �eit.�

Trelevena balss bija līksma, to bija iespaidojusi vispārējā noskaņa. Fonā bija dzirdamas satrauktas sarunas un smiekli.

�D�ord�, tā varbūt bija visdraņķīgākā nolai�anās mūsu lidostas vēsturē. Tādēļ neceriet, ka mēs jums piedāvāsim pilota darbu. Ta�u da�i no mums vēlas paspiest jūsu roku un vēlāk mēs jums izmaksāsim. Palieciet savā vietā. Mēs braucam pie jums.�

D�eneta pacēla galvu. Viņa smaidīja caur asarām. �Ja jūs redzētu savu seju!� viņa teica. �Tā ir vienos zilumos.�

Spensers neattapa, ko lai saka: prātā nenāca ne asprātības, ne piemēroti pateicības vārdi. Viņ� zināja tikai to, ka ir bezgala noguris un metas nelaba dū�a. Vāri smaidīdams, Spensers sniedza D�enetai roku.

Pazīstamā amerikāņu rakstnieka Artura Heilija sievas grāmata �Es apprecējos ar bestselleru� (1978) iekļaujas to daudzo darbu klāstā, kuros stāstīts par rakstnieku personisko dzīvi. Kā reāli savienot to, kas dzīvē faktiski nav no�ķirts viens no otra, tas ir mākslinieku jaunradītāju un cilvēku, dzīvu personību, kas cie� un rada? Kā izprast sare�ģīto mehānismu, kas sasaista visnotaļ personisko un rado�o sākotni, izprast ne jau tādēļ, lai ieskatītos pa atslēgas caurumu, bet pa�as būtības dēļ: kas ir jaunrade?

Pats �īlas Heilijas grāmatas nosaukums �Es apprecējos ar bestselleru�, kā arī tādu nodaļu saturs kā �Viņ� lieliski sao� sensācijas��, �Kā raksta bestselleru� u. c., sniedz visai pilnīgu priek�statu par autores izvēlēto vērtību orientāciju un ļauj izprast �ā darba �anra īpatnības kopumā. �īs nodaļas tad arī iekļautas mūsu publikācijā pēc izdevuma: Sheila Hailey, I Married A Best Seller, New York, 1978.

Ne romāns, bet velns zina kas�

Divdesmit pieci gadi laimīgas laulības dzīves � tā ir liela veiksme. Divdesmit pieci gadi laimīgā laulībā ar rakstnieku � tas ir glu�i vienkār�i brīnums.

Kāpēc? Nu tāpēc, ka rakstnieks ir egocentrisks, lieluma mānijas pārņemts cilvēks, kaprīzs, nervozs, ļoti prasīgs, nepacietīgs, galīgi neapdomīgs un� strādīgs kā velns. Pareizak sakot: ja gribi gūt panākumus, jākļūst tie�i tādam. Tādam kā mans vīrs.

Turklāt mans vīrs ir spītīgs, briesmīgi akurāts un tīrīgs līdz neprātam. Un vēl� viņ� vienmēr strādā mājās. Katrā ziņā tā tas bija pēdējos divdesmit gadus. (Jau tas vien daudzām sievietēm liktu ne mirkli ne�auboties pieprasīt laulības �ķir�anu.) Tomēr mēs joprojām esam kopā, esam uzticīgi viens otram un neesam zaudēju�i humora sajūtu.

Tagad, kad mēģinu atcerēties, kā iesākās mūsu romāns, man �ķiet, ka mani uzreiz savaldzināja viņa balss, dzīvesprieks un enerģija. Misteru Heiliju savukārt piesaistīja tas, ka es nevainojami drukāju uz rakstāmma�īnas, rakstīju bez kļūdām un nekurnēdama izpildīju ikvienu viņa norādījumu. Bez ierunām. Vārdu sakot, ne romāns, bet velns zina kas. Sākumā viņ� nesolīja neko, vienīgi rāmu un garlaicīgu ģimenes dzīvi. Tiesa gan, kad Arturs mani iepazina tuvāk, viņ� saprata, ka viņam būs jāsamierinās ar manu paradumu alla� lēkt acīs un strīdēties. Tas bija viņa krusts visam mū�am.

�Viņ� lieliski sao� sensācijās��

Taisnību sakot, darbs reklāmas aģentūrā nesagādāja Arturam īpa�u prieku. Visi viņa rado�ie pūliņi bija veltīti jaunu un jau lietotu piekabju reklamē�anai; pa�i savā starpā mēs tās saucām �kārbiņas uz riteņiem�. Ikreiz izdomāt tām jaunus apzīmējumus kļuva aizvien sare�ģītāk.

Arturam, kā jau saprātīgam un noteiktam cilvēkam, radās ba�as par nākotni. Rūpniecības magnāta loma viņam acīm redzami negāja pie sirds, un arī priek�nieki viņam neparedzēja tādu likteni. Viņ� joprojām sapņoja par literāru jaunradi, ta�u tagad, kad bija piedzimusi D�eina, mums bija īpa�i nepiecie�ama viņa pastāvīgā peļņa. Trīsdesmit piecu gadu vecumā viņ� bija spiests samierināties ar nepiecie�amību dzīvot pēc sabiedrības likumiem un atrast sev kādu perspektīvāku nodarbo�anos. Viņ� devās uz kantori �D�. B. Freizers un kolēģi�, kura uzdevums bija sameklēt piemērotas darba vietas saviem godkārīgajiem klientiem. Arturam gribējās uzzināt, �vai viņam ar smadzenēm viss kārtībā� un, kā viņ� toreiz izteicās, �vai viņam jau nebūtu laiks kļūt par�General Motors� prezidentu.

Duglass V. D�ounss apbēra viņu ar miljons jautājumiem, un pēc divām nedēļām pienāca izsmeļo�a atbilde: �Objektam piemīt neparastas prāta spējas, viņ� ir praktisks un reāli domājo�s cilvēks� Viņam ir bagāta iztēle, kurai viņ� atrod pienācīgu pielietojumu� Viņ� lieliski sao� sensācijas� Savu mērķu sasnieg�anā parāda ārkārtīgu enerģiju, godkāri un centību, kas var izsaukt nenosvērtību� Nepiecie�amības gadījumā spēj kardināli mainīt savu dzīvi� Pastāvīgi tura sevi saspringuma stāvoklī, no kā rodas zināms iek�ējs diskomforts� Viņam piemīt lieliska humora izjūta� Objektam raksturīgas neparastas darba spējas, ta�u viņ� nav apguvis relaksācijas paņēmienus��

Visbūtiskākie norādījumi bija lasāmi pēdējā lappusē: �Viņam piemīt spēcīgs rado�s potenciāls, ko nepiecie�ams realizēt. No viņa var iznākt rakstnieks, turpretī darbs rūpnieciskajā ra�o�anā laikam gan ir tuk�a laika iz�ķie�ana� Vajag pārslēgties uz tie�ā nozīmē rado�u darbību.�

�is tests Arturam maksāja simt dolārus. Tā bija pienācīgi iztērēta nauda, jo tagad viņam radās pārliecība, ka ķerties pie literāra darba, pēc kā viņ� alla� ir tik ļoti tiecies, vēl nav par vēlu. Bet kādā veidā? Rast atbildi uz �o jautājumu nebija viegli, un tā vien skaties, ka godkārīgie rado�ie centieni būtu paliku�i tikai sapnis.

Trīs apelsīni, divi āboli un banāns

�Galīgajā diagnozē� Arturam ir kāda aizkustino�a aina, kur jaunais tēvs D�ons Aleksandrs vērīgi raugās cauri kupola stiklam uz sīciņu neiznēsātu bērnu�

�Pirmo reizi viņam ienāca prātā doma: �Tas ta�u ir mans dēls, pa�a dēls, daļiņa no manas dzīves.� Viņu pēk�ņi pārņēma apbrīnojams maigums pret �o trauslo būtni, kas vienatnē cīnījās�par savu dzīvību zem mazā siltā kupola. Viņam pēk�ņi radās muļķīga vēlē�anās iesaukties caur stiklu: �Dēliņ, tu neesi viens! Es esmu atnācis tev palīgā�, bet pēc tam viņ� noliecās tuvāk pie bērna un sacīja: �Te ir manas rokas � ņem tās, tev ta�u vajadzīgs spēks. Ņem manas plau�as, es gribu elpot tavā vietā. Tikai nepadodies, dēliņ, galvenais � nepadodies! Mūs vēl gaida tik daudz kas � tu tikai paliec dzīvs! Paklausi mani, turies! Es esmu tavs tēvs, un es mīlu tevi.�

Es tolaik gaidīju tre�o bērnu un gandrīz vai apraudājos, kad lasīju �īs rindas. �Vai zini, dārgais, tas ir lieliski uzrakstīts. Tikai pasaki man, kāpēc, dieva dēļ, kāpēc tu nevari būt tāds?�

Viņ� pasmīnēja un diezgan asi atbildēja: �Es ta�u nevaru mūsu abu dzīves dēļ upurēt savas labākās rindiņas.�

Kad mēs apprecējāmies, Arturs patoloģiski baidījās radīt bērnus. Viņ� zināja, ka sievietes da�kārt pilnīgi nododas bērniem un zaudē jebkādu interesi par vīru. Viņ� bija pārliecināts, ka līdz ar bērna piedzim�anu, kur� tūlīt kļūs par pa�u galveno ģimenes locekli, mūsu lieliskajām attiecībām pienāks gals. Tā ka, mūsu pirmdzimtajam nākot pasaulē, Artura attieksme pret �o notikumu robe�ojās ar pilnīgu vienaldzību.

1954. gada 30. aprīlī, kādos �etros no rīta, es pavēstīju, ka man laiks braukt uz slimnīcu.

Viņu tas uztrauca tikpat, kā, teiksim, ja es būtu sacījusi, ka man sāp galva. Viņ� aizveda mani uz klīniku, paņēma manas mantas un ii'vuda. Tiesa gan, es viņam pati liku braukt projām: �Gaidīt nav i īekādas jēgas. Tu tik un tā neko nevari izdarīt. Turklāt man pateica � kamēr pirmais bērns nāk�ot pasaulē, simt gadu paie�ot.� Viņ� saprata mani no pusvārda, un nekāda pārliecinā�ana nebija vajadzīga. Vīlusies es raudzījos viņam nopakaļ, kad viņ� neatskatīdamies aiztraucās uz izeju un devās mājup, gulēt. Notikumi apstiprināja manu prātīgo domu, jo D�eina piedzima pēc astoņpadsmit stundām. Un tomēr, ikreiz, kad es redzu, kā satraucies vīrietis ar saviem soļiem mērī dzemdību nama vestibilu, es izjūtu skaudību, jo neviens un nekad tā nav pārdzīvojis par mani.

Nākamajā dienā pie manas palātas kaimiņienes atbrauca vīrs un veselu stundu, kas bija atvēlēta apmeklējumiem, skūpstīja viņu, apkampa un da�neda�ādi centās viņai pakalpot. Arturs necieta ne acu galā savu jūtu izrādī�anu, citiem redzot, viņ� pastāvēja glu�i kā zemē iemīts līdzās manai gultai, pēc tam pieliecās un nobu�oja uz vaiga.

� Nu, kā pagāja? viņ� apjautājās.

�� Lieliski! � es meloju. Tas viss ilga astoņpadsmit stundas, sausās dzemdības, bērnu vilka laukā ar knaiblēm, viņ� ieraudzīja dienas gaismu viscaur asiņains un zilumos vienvienīga bauda.

� Ar bērnu viss kārtībā?

�� Protams! Viņai gan ir divi nobrāzumi uz pieres, toties viņa sver apmēram �etrus kilogramus, un, �ķiet, viss ir kārtībā. Bet� vispār tu vari paraudzīties uz viņu starp pus�etriem un �etriem.

Viņ� nepatikā saviebās. �Vai tu neiebildīsi, ja es neie�u? Es jūtos kaut kā muļķīgi �ajā korīdūdojo�o jauniņo tēvu un vecmāmiņu pūlī.� Ta�u tik un tā tas bija jāizdara tiesa gan, tai brīdī D�einai jau bija se�as dienas.

Pēk�ņi man ie�āvās prātā:

� Vai tu man neko neatnesi?

� Nē� kas tad ir? Vai tev kaut ko vajag?

�� Es� nupat iedomājos� varbūt puķes vai augļus? to es pateicu tāpat vien, katram gadījumam; man ienāca prātā lielie skaistie grozi, greznoti ar krāsainu celofānu un atlasa lentēm, grozi, kas pilni ar augļiem, kādus vien var iedomāties �ai gada laikā.

Ideja tika uztverta, tiesa, mazliet izkropļotā veidā. Nākamajā reizē Arturs atnesa lielu brūnu paku no pārtikas veikala. Tajā bija trīs apelsīni, divi āboli un banāns.

Ikviens, kur� raksta un izdod grāmatas, ne vienreiz vien ir dzirdējis: �Man ir lieliska ideja. Domāju, ja es uzrakstī�u grāmatu, iznāks īsts bestsellers. Tikai kā to izdarīt?�

Atbilde ir vienkār�a: apprecēties ar mani. Rakstniekam vajadzīgs cilvēks, kas atbildētu uz vēstulēm un telefona zvaniem, uzturētu sakarus ar ūdensvada tehniķiem un galdniekiem, sūtītu pie velna neaicinātus ciemiņus un maksātu rēķinus. Tāpēc mani draugi bie�i vien dzird, kā es purpinu savā nodabā: �Sasper jods! Es nodarbojos ar visu ko, tikai nerakstu grāmatas.�

Re, kādi izņēmumi gadās, jo uzrakstīt romānu � tas ta�u ir kaut kas grandiozs. Arturam tas prasa kādus trīs gadus. Katru dienu viņ� izspie� no sevis nedaudz, kādus se�simt vārdus, un �īs normas izpilde viņam aizņem se�as stundas. Reiz es viņam jautāju: �Kāpēc gan tu nevarētu piesēsties pie ma�īnītes un labi ātri uzmest visu melnrakstā?� Piepacēlis uzaci, viņ� pavērās manī: �Vai zini, līdz �im man arī tāpat ir iznācis glu�i labi.�

�Vai jūs vispirms rakstāt ar roku vai uzreiz uz ma�īnas? Bet vai jūs lietojat magnetofonu? Vai jūs rakstāt tikai tad, kad rodas iedvesma? Un kādās dienas stundās jūs strādājat?� �os jautājumus uzdod visiem profesionāliem rakstniekiem.

Ta�u ir pilnīgi skaidrs, ka ne visi īstie rakstnieki strādā vienādi. Da�i, es zinu, ieslēdzas, raksta pa tūksto� vārdiem dienā, atsakās no jebkādām izklaidēm un ēd tikai to, ko viņiem atnes uz paplātes kabinetā. Citi strādā naktī, bet dienā izguļ miegu. Kad mūsu bērni vēl negāja skolā, Arturs arī mēģināja rakstīt naktī. Mājās viņ� strādāja vienmēr, pat tad, kad mūsu mazie bērni sarīkoja skaļus koncertus. Bet naktī mājā iestājās klusums, bērni aizmiga, telefons iezvanījās reti. Parasti es viņam atstāju kaut ko uzkost, ap pusnakti viņ� to visu apēda un tad turpināja rakstīt līdz pieciem no rīta.

Es ienīdu �ādu kārtību. Pa dienu, apsaukdama bērnus, es biju spiesta sacīt nevis: �Tētis strādā!�, bet �Ts-s-s� Tētis guļ.� Saklāt gultu nebija nekādas vajadzības: iznāca tā, ka mēs gulējām pa kārtai. Un, protams, ne par kādu intīmo dzīvi nevarēja būt ne runas.

Likdamies gulēt rītausmā, Arturs biju pārlieku noguris, bet, kad viņ� dienā pamodās, es ne katrreiz varēju viņam tuvoties, jo apguldīt visus trīs bērnus bija ļoti grūti. Par laimi arī viņam tāda kārtība drīz vien apnika. Viņ� galu galā nolēma būt rakstnieks, nevis mūks.

Un tomēr visiem profesionālajiem rakstniekiem ir kāda kopīga īpa�ība: viņi apsē�as un raksta, ilgi nelauzīdami galvu par savām iecerēm, negaidīdami iedvesmu, nesapņodami par to, kā varētu izbrīvēt laiku darbam. Viņi to atrod un sāk strādāt. Protams, vispirms gribas uzasināt zīmuļus, novākt no galda nevajadzīgus papīrus�

Ta�u agri vai vēlu viņi apsē�as un sāk rakstīt, nekad dro�i nezinādami, vai viņus gaida graujo�i panākumi vai galīga izgā�anās.

Tādu rakstnieku, kas radītu vienvienīgus bestsellerus, nav. Rakstnieks, kuru alla� pavadīju�i panākumi, itin viegli var krist kaunā ar savu jauno romānu. Arī izdevēji nekad nevar dro�i zināt, kāds veidosies grāmatas liktenis. Fiasko ir cietu�as pat tādas grāmatas, kas sākumā liku�ās pa�as veiksmīgākās un par kurām maksāti kolosāli honorāri. Bet citas turpretī, par spīti visām izdevēju prognozēm, pēk�ņi guvu�as vispārēju atzinību.

Es uzskatu, ka Artura Heilija grāmatas kļuvu�as par bestselleriem triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, Arturs ir lielisks stāstnieks. Daudzus lasītājus aizrauj tie�i si�ets, un viņi ar nepacietību gaida, kā tad attīstīsies notikumi. Otrkārt, sasaistīdams sīki jo sīki izpētītu ra�o�anas mehānismu ar lieliski savirknētu si�etu, viņ� sagādā lasītājam retu izdevību ielūkoties mūslaiku dzīves aizkulisēs. Tre�kārt, viņam piemīt patie�ām apbrīnojama laika izjūta un viņ� zina, ka iznāk�anas brīdī viņa grāmatas tēma interesēs vārda tie�ā nozīmē ikvienu.

Tāda savlaicīguma iemesls ir gau�ām vienkār�s.

Arturs ir īsts �informācijas maniaks�. Ik rītu astoņos trīsdesmit mūsu mājā Bahamu salās, pie ieejas durvīm tiek piegādāti rīta izdevumi �New York times� un �Wall street journal�, tāpat arī vietējie �Naseau gardien� un �Tribune�. Turklāt laiku pa laikam mēs pērkam arī Kanādas un britu laikrakstus un �urnālus, un vēl ik stundu Arturs klausās jaunākās ziņas no Maijami pa vienu no saviem daudzajiem radiouztvērējiem. Ar vienu dienu bez pēdējām ziņām pilnīgi pietiek, lai Arturam samaitātos garastāvoklis. Kad mēs abi ceļojam, viņ� momentāni ienirst vietējā dzīvē, un itin neko nepalai� garām nemanītu. Tie�i tāpēc viņ� alla� precīzi zina, kas ir patie�ām svarīgs un kas ne. Tāda pastāvīga informācijas uzkrā�ana ļauj viņam smalki analizēt da�da�ādas dzīves situācijas un pēc tam izkārtot tās savos nākamajos si�etos. Viņ� atlasa pirmajā acu uzmetienā �ķietami nesaistītus faktus, ta�u tie viņam dod iespēju ielūkoties gan tuvās nākotnes, gan tālās pagātnes notikumos.

Tas viss, pareizināts ar dzimu�a stāstnieka talantu, liek viņam izvēlēties si�etu, kur� pēc trim �etriem gadiem padara viņa grāmatu par bestselleru. Piemēram, romāns �Lidlauks� nāca klajā 1968. gadā, kad Ziemeļamerikas laikraksti ziņoja par to, cik saspringta un bīstama situācija izveidojusies Amerikas galvenajos lidlaukos: lidma�īnas bezgala ilgi gaidīja izlido�anas atļauju un da�kārt stundām riņķoja virs lidlauka, gaidīdamas savu kārtu, lai nosēstos.

Grāmatas si�ets Arturam ir ļoti svarīgs. Tam katrā ziņā jābūt publicistiskam un samezglotam un katrā ziņā aizraujo�am. Turklāt arī Arturam pa�am jābūt glu�i aizgrābtam no �ī si�eta, lai nezaudētu interesi par to.

Lai gan Arturs nekad neatklāja savu personā�u izcelsmi, viņ� neiebilda, ja kāds pasludināja sevi par viņa grāmatas varoņa prototipu. Jāsaka gan, neiebilda vienīgi tādā gadījumā, ja tie�ām tā arī bija. Man nāk prātā trīs cilvēki, kas rīkojās līdzīgi.

D�o Patroni, galvenais mehāniķis romānā �Lidlauks�, bija �nekaunīgs itāļu izcelsmes amerikānis, vīrs kā ozols�, kur� bez mitas smēķēja garus, tievus cigārus. Romānā sacīts arī, ka �D�o Patroni naktīs mīlējās ar savu sievu Marī ar tikpat regulāru baudu, ar kādu da�s labs iemet pa glāzītei pirms pusdienām�. Pieņem�anā sakarā ar �Lidlauka� iznāk�anu Rojs Dēviss, kompānijas TVA galvenais mehāniķis, kā parasti ar cigāru mutē, paziņoja, ka viņ� esot D�o Patroni. Kolēģi draudzīgi uzsita viņam uz pleca: �Saki, Roj, bet vai par tevi un tavu sievu � tā ir taisnība?� Pēc viņa starojo�ās sejas Arturs saprata, ka nevienu vīrieti nav iespējams apvainot, stipri vien pārspīlējot viņa vīri�ķīgās dotības.

Romāna materiālu vāk�anas laikā te vieni, te otri ne vienreiz vien centās pārvilināt Arturu savā pusē, piedāvādami viņam dāvanas un naudu. Viņ� nekad neko nepieņēma un arī nedeva nekādus solījumus sakarā ar to, kā pasniegs informāciju par tās vai citas rūpniecības nozares darbu, kā formulēs to vai citu strīdīgu jautājumu. Tā rīkodamies, viņ� vienmēr saglabāja godīga cilvēka reputāciju un palika pilnīgi neatkarīgs.

Sarunas laikā Arturs nekad nelieto piezīmju bloku vai magnetofonu, uzskatīdams, ka tas kaut kādā veidā traucē radīt uzticības pilnu attieksmi no sarunu biedra puses. Visu sarunu viņ� cen�as saglabāt atmiņā, un, tikai palicis vienatnē, atzīmē bloknotā svarīgākos sarunas momentus. To viņ� var izdarīt, malkodams kafiju pie bāra letes, pa ceļam ma�īnā, uz brīdi pieturējis, atrazdamies ļaudīs uz ielas vai tualetē. Mazliet vēlāk viņ� jo sīki uz kompjūtera pieraksta savas sarunas, detalizēti fiksē apstākļus, kādos tās noritēju�as, un daudz ko citu. Pēc vairākiem mēne�iem tas viņam palīdzēs atveidot vajadzīgo situāciju visos sīkumos.

Sākotnējās piezīmes Arturs klasificē pa tēmām un jo rūpīgi ie�uj arhīvā; varbūt paies vairāki gadi, iekams tās viņam būs vajadzīgas. Viņ� savāc darbam tik daudz ziņu, ka paturēt tās visas prātā ir glu�i neiespējami. Tāpēc uz visiem materiāliem viņ� izdara pamī�ās norādes, atzīmēdams to, ko var atrast citās mapēs. �o viņa superpedantisko pieeju darbam es apbrīnoju. Viņ� visu dara ārkārtīgi apdomīgi, es pat teiktu piekasīgi. Da�kārt viņa skrupulozums mani satracina. Atceros tādu epizodi. Pirms rakstīt lugu televīzijai �Zāles, kas nav nāvējo�as�, viņ� sarunāja ar ārstu Ri�ardu G. Manusu, patologanatomu, ka apmeklēs klīniku Pitsburgā Pensilvānijas �tatā. (Viņam ļoti patika, ka pusotru mēnesi viņ� staigāja baltā halātā un visi viņu noturēja par ārstu.) Ta�u vispirms viņ� gribēja sagatavoties un palūdza atļauju kādam patologanatomam sv. Mi�ela hospitālī Toronto būt klāt pie līķa uz�ķēr�anas.

�Protams, brauciet �urp,� atbildēja dakteris Terenss un piemetināja patologanatomu tradicionālo asprātību, �tikai iegau�mējiet, ka mūsu saimniecība nav plānveidīga.� Ta�u pēc kāda laika viņ� piezvanīja vēlreiz: �Man nekavējoties jābrauc uz Orīliju. No ceļamkrāna uz cementa grīdas nokritis celtņa vadītājs. Tur runa ir par apdro�inā�anas naudu, tāpēc administrācija grib precīzi zināt, vai tas bijis nelaimes gadījums vai arī nāve iestājusies sirds nepie�tiekamības dēļ. Vai brauksiet man līdz?�

Līdz apbedī�anas birojam Orīlijā, kurp aizveda līķi, bija jābrauc deviņdesmit jūdzes. Vasara bija pa�ā karstumā, un mazajā istabiņā aiz pieņemamās telpas at�ķirībā no klīniskajām laboratorijām, kas apgādātas ar gaisa kondicionē�anas iekārtām, � bija karsti un sutīgi.

Arturs ieraudzīja, kā Terrijs ar trim enerģiskām kustībām izdarīja Y-veidīgu griezumu caur krū�u kurvi līdz krū�u kaula galam un pēc tam uz leju, līdz kaunuma kalnam. Viņ� pār�ķēla ribas, atklāja plau�as un sirdi un sāka ņemt laukā no vēdera dobuma iek�ējos orgānus. To redzot, Arturs sajuta nelabumu. Viņ� bija spiests atvainoties un iziet laukā, lai ieelpotu svaigu gaisu. Bet beigās, kad viņ� ieraudzīja, kā ar precīzu �ķēlumu no auss līdz ausij, pāri galvvidum, tika atsegts galvaskauss tā, lai vēlāk bēru ceremonijas laikā griezums nebūtu redzams, viņ� vārda tie�ā nozīmē sastinga. Skalpa priek�ējo plēk�ķi patologanatoms atlieca uz priek�u, atseg�dams vietu darbam ar elektrozāģi. Arturam tas bija smags pārbau�dījums; kad viņ� vakarā devās mājup, viņam iek�ā viss griezās uz vem�anu. Un � viņ� ieradās tie�i uz vakariņām.

Ko es pasniedzu galdā? Teļa aknas. Uzmetis a�u skatienu �ķīvim, Arturs nobālēja, atstūma �ķīvi un sacīja: ��īla, atvaino, ja tev nav iebildumu��

Es alla� esmu brīnījusies, kā gan cilvēks, kur� mājās atļaujas skaisties jebkura iegansta dēļ, ir tik velni�ķīgi pacietīgs darbā. Kad Arturs vāca materiālus �Hotelim�, viņam izraisījās saruna ar kādu viesnīcas detektīvu, un viņ� notrieca milzumdaudz laika, uzklau�sīdams viņa nebeidzamās sūdzības sakarā ar personisko dzīvi un darbu, kas esot apnicis līdz nāvei; detektīvs stāstīja, ka viņam esot nebeidzamas problēmas ar sievu, ar meitu, ar ienākumu nodokli, ko viņ� nespējot samaksāt� Arturam tas viss jau sāka apnikt, kad viņa sarunu biedrs pēk�ņi sacīja: �Vai zini, es nupat atcerējos notikumu ar kādu puisi. Varbūt tie�i tas tev vajadzīgs. Viņ� nodar�bojās ar īpa�u krāp�anas veidu � zaga numuru atslēgas. Un viņ� to darīja tā�� Detektīva stāsts Arturam tik ļoti iepatikās, ka dzima vēl viens romāna personā�s Kīkeiss Milns.

Vārdu sakot, Arturs strādā tā, ka skrupulozums jau kļuvis par viņa amata neatņemamu sastāvdaļu. Tie�i tāpēc sagatavo�anās periods rūpīguma un pedantiskuma pārpilns � aizņem gada lielāko daļu.

Tālāk jau sāk strādāt fantāzija. Tiek izdomāti personā�i, situācijas un si�ets, � tas ir saspringts laika posms, kas paņem visus spēkus un prasa pilnīgu vienatni. �ajā laikā es ne ar ko nevaru viņam palīdzēt, jo visas idejas pagaidām ir ļoti zaļas un, patiesību sakot, vēl nav ko parādīt. Tas ir apbrīnojams un reizē glu�i neizturams laiks, kas ilgst vairākus mēne�us. Viņ� viss ir iegrimis romānā, idejas atnāk pie viņa jebkurā dienas vai nakts laikā bez izņēmuma.

. Artura Heilija romāna darba plāns aizņem kādas �etrdesmit līdz piecdesmit lappuses ma�īnrakstā ar vienu intervālu. Tajā ietilpst arī divi vai trīs pielikumi, kuros viņ� papildus izskaidro savus apsvērumus un precizē da�as ziņas. Es rūpīgi lasu un komentēju visus variantus, to pa�u dara viņa redaktori no �Dabbleday� izdevniecības � Sems Vons un Volters Bredberijs. Mēs norādām uz trūkumiem, vēr�am viņa uzmanību uz neveiksmīgu personā�u, piedāvājam pastiprināt kādu si�eta līniju. Mūsu piezīmēm turklāt ir ļoti vispārējs raksturs detalizēti Arturs visu izstrādā pats.

Te jāpiebilst, ka tradicionālajam priek�statam par redaktoru, kur� glu�i vienkār�i labo autora tekstu, ir maz kopīga ar autora un redaktora reālajām savstarpējām attiecībām. Pareizāk būtu saukt to par domu apmaiņu. Redaktoram nepavisam nav jābūt rakstniekam, ta�u katrā ziņā viņam jābūt apveltītam ar īpa�u spēju saredzēt nākamās grāmatas kompozīciju, bet, ja runa ir par daiļliteratūru, viņam jābūt nevainojamai si�eta izjūtai. Vieni redaktori nemaz nepieskaras manuskriptam � viņi tikai dalās ar autoru savos apsvērumos. Citiem ir trenēta acs uz visādiem sīkumiem, un tekstu viņi labo pamatīgi. Precīzi izsakoties, �īs visnotaļ personiskās savstarpējās attiecības veidojas atkarībā no autora un redaktora individuālajām īpatnībām. Redaktors turklāt ir autora uzticības persona attiecībās ar izdevniecību: viņ� aizstāv autora intereses, kad runa ir par grāmatas noformējumu un tās izdo�anu, nodro�ina tai reklāmu un nodarbojas ar tās pārdo�anas problēmām.

Da�i autori nevēlas, ka redaktori būtu liecinieki viņu darbam pie grāmatas sākotnējā posmā. Ta�u lielākajai daļai nepiecie�ams kaut kas kamertonim līdzīgs, bet vēlāk arī atbalsts visa darba gaitā. Arturs neap�aubāmi pieder pie pēdējiem, viņ� vienmēr ir atzinies, ka par daudz ko savā darbā viņam jāpateicas tie�i redaktoram.

Ta�u atgriezīsimies tajā laika sprīdī, kad Arturs strādā pie romāna. Mēdz būt tā, ka savu darba plānu viņ� pārraksta �etras piecas reizes. Turklāt viņ� ne tikai kaut ko izlabo vai noslīpē: ikreiz rodas jaunas idejas, jauni si�eta pavērsieni. Lūk, kāpēc �ā darba posma pabeig�ana reizēm prasa gandrīz pusgadu; kaut arī ne rindiņa no �ī plāna netiks laista klajā, tas ir vitāli nepiecie�ams galarezultātam. Tas viss atgādina mar�ruta izstrādā�anu pirms liela ceļojuma. Pēc tam, darba gaitā, Arturs var nogriezties no iepriek� nospraustā ceļa, kādu personā�u aizstāt ar citu, pievienot vēl da�as ainas ta�u mar�ruta karte viņam vajadzīga vienmēr, lai ieturētu pareizo kursu.

Vēl viena literārā darba daļa, kas lasītājam paliek nezināma, ir darbojo�os personu apraksts. Tādu aprakstu Arturs gatavo katram galvenajam varonim atsevi�ķi. Tajā ietilpst varoņa ārējais izskats, ģimenes stāvoklis, izglītība, pasaules uzskats un raksturs. �āds darbs noved pie tā, ka personā�i iemājo Artura iztēlē glu�i kā reāli cilvēki. Ar tiem kopā viņam jādzīvo ilgi, un tie�i tāpēc viņ� uzskata par labāku uzzināt par tiem visu uzreiz.

Vārdus Arturs izvēlas ļoti rūpīgi. Galvenais viņam ir tas, lai lasītājs varētu viegli atpazīt varoni, jo nekas tā nenokaitina, kā nepiecie�amība rakņāties pa visu grāmatu, lai saprastu, kur� ir kur�. Tāpēc viņ� vienmēr cen�as panākt, lai vārdi nebūtu līdzīgi cits citam, piemēram, tā kā D�eims Roberts un D�eina Robinsone. Viņ� ņem gan angļu, gan ārzemju vārdus, bet da�kārt lasītājs uzzina tikai varoņa iniciāļus, kā, piemēram, D. O. Gujerrero �Lidlaukā�.

Galvenais vārdu avots viņam ir zēnu un meiteņu saraksts, kuru es atnesu līdzi no dzemdību nama pirms divdesmit gadiem, kad piedzima Diāna. Papīrs jau ir nodzeltējis laika gaitā, apspuru�ās malas aizkustino�ā rūpībā aplīmētas ar caurspīdīgu lenti, ta�u salasāms tas vēl ir. Da�kārt tas tiek salīdzināts ar angļu kristītajiem vārdiem Oksfordā izdotajā vārdnīcā.

Turklāt vēl Arturam irto cilvēku saraksts, ar kuriem viņ� kādreiz ir ticies, kuri viņam iepatiku�ies un kuru vārdus viņ�, iespējams, izmantos savās nākamajās grāmatās. Iedomājieties tikai (jāteic gan, ka mani tas nepārsteidz) tur ir vienvienīgi sievie�u vārdi: Melodī, Damarisa, Ardita, Martī, Deirdre, Rozanna, D�enija, �arlote utt. �īlu jūs tur neatradīsiet.

Pati romāna rakstī�ana, lai tajā būtu piecsimt lappu�u, � tāds ir viņa romānu vidējais apjoms Arturam aizņem apmēram pusotra gada. �ai laikā mūsu dzīve ir maksimāli organizēta. Ja neskaita sestdienu un svētdienu, mēs nepieņemam uzaicinājumus uz pusdienām un vakariņām: ne. tāpēc, ka mums nepatiktu sabiedrība, bet tāpēc, ka pēc kokteiļiem un vīna pie pusdienām dienā nekāda strādā�ana vairs neiznāk, bet ieilgu�as vakariņas bie�i vien nozīmē sagandētu rītu. Jo vairāk tāpēc, ka Arturs ir �cīrulis�, bet es � �pūce�. Kopdzīves gados mēs atradām kompromisa variantu: es agrāk eju gulēt un agrāk ceļos.

Diena Arturam sākas septiņos no rīta, kad viņ� iedzer pirmo no viņam parakstītajām trim aprezolina tabletēm (lai asinsspiediens būtu normāls). (Pēc ārsta ieteikuma divas atliku�ās tabletes Arturs iedzer tie�i piecos vakarā.) Viņ� tik lielā mērā ir pienākuma cilvēks, ka automātiski pamostas tie�i �ajā laikā. Lai dievs nedod, ja viņ� nebūs iedzēris zāles līdz pusastoņiem!

Reiz es viņam pateicu: �Dārgais, vai tad tavam kuņģim nav vienalga, kad viņ� dabūs savu tableti? Viņ� ta�u nedzīvo pēc Grini�as laika!�

�Man nav vienalga,� Arturs atbildēja.

Brokastis mēs parasti ēdam bez ceturk�ņa deviņos, un pusdesmitos, izlasījis visus rīta laikrakstus, Arturs jau sē� pie galda. Vispirms viņ� izskata pastu, atbild uz da�ām vēstulēm, pēc tam nepacietīgi ķeras pie darba. Es bie�i esmu teikusi, ka rakstnieka darbs ir tāda nodarbo�anās, kurā viegli sadzīvo kopā mīlestība un naids. Arturs gan mīl rakstīt, ta�u viņ� ļoti ilgi mēdz ie�ūpoties. Es viņu saprotu un cen�os viņam palīdzēt. Bet atklāti sakot, rakstnieka darbs ir smaga nasta.

Vispirms viņ� rokrakstā uzmet apmēram vienu rindkopu, pēc tam pagrie�as pret sava kompjūtera rakstāmma�īnu, lai pārdrukātu fragmentu tīrrakstā. Tad viņ� to izlasa, noslīpē katru frāzi, aizstāj kādu vārdu, likvidē stieptās vietas, lauza galvu pie neveiksmīgiem teicieniem. Pēc tādas labo�anas viņ� pārdrukā rindkopu atkal un atkal no jauna, da�kārt reizes desmit, iekams tā viņam pa�am sāk patikt. Tie�i tādā izskatā fragments parasti parādās tīrraksta variantā. Tas ir lēns un darbietilpīgs process, bet tie�i tas atbilst Arturam tik raksturīgajam metodiskumam un skrupulozumam.

Rakstī�ana Arturam padodas ļoti smagi gan ar roku, gan uz ma�īnas. Vārda izlik�ana uz papīra viņam ir moko�s process. Kad es sāku rakstīt �o grāmatu, mani pārsteidza, cik at�ķirīgi mēs abi rakstām. Viņam ik rindkopa iziet cauri visām slīpē�anas un rediģē�anas stadijām; gadās arī tā, ka viņ� atgrie�as pie fragmenta sākotnējā varianta, bet tikai ar noteikumu, ka pirms tam jau ir sagatavoti vairāki rezerves varianti. Es rakstu uzreiz visu pēc kārtas, minimāli labodama darba gaitā. Bet vēlāk, pirms nodrukāt tekstu uz ma�īnas, es to pārrakstu un laboju krustām un �ķērsām.

Vārdu sakot, viņ� raksta grāmatu tāpat, kā viņ� iemācījās vadīt lidma�īnu par spīti fiziskajai nesagatavotībai un pateicoties neatlaidībai un vīri�ķībai. Tāpēc mani kaitina, ja kāds augstprātīgs idiots izsakās, ka Arturs cepot savus romānus glu�i kā pankūkas.

Tas var likties dīvaini, bet tie�i tāpēc, ka Arturs tik lēni raksta, viņ� tie�ām ir spiests skaitīt uzrakstītos vārdus. Viņa mērķis ir � se�simt vārdu dienā, un, kad kārtējā rindkopa ir pabeigta, viņ� atņem tajā eso�o vārdu skaitu no paredzētā skaita. Reizumis gadās neveiksmīgas dienas, un tad viņ� atgrie�as kabinetā pēc pusdienām, lai pabeigtu savu se�simt vārdu rakstī�anu. Ta�u parasti viņ� izpilda savu normu starp pulksten �etriem un pieciem. Pirms beigt rakstī�anu, viņ� melnrakstā uzmet da�as domas, lai nākamajā dienā būtu vieglāk sākt darbu.

Arturam uz rakstāmgalda stāv neliela koka figūriņa naktsputns kivi, kur� neprot lidot. Tā ir Jaunzēlandes nacionālā emblēma. Viņ� devās turp 1976. gadā un bija glu�i satriekts, uzzinājis, ka �is putns dienā apēd tie�i se�simt tārpu. Viņ� uzreiz sajuta tajā radniecīgu dvēseli un tagad vienmēr tura statueti acu priek�ā kā atbalsta simbolu pa�a se�u simtu izpildē.

No mana viedokļa �ādai stingrai darba sistēmai ir tā milzīgā priek�rocība, ka mums atliek daudz laika, lai pabūtu divatā. Piemēram, vairākas reizes nedēļā mēs rīkojam brokastis uz mūsu jahtas klāja, sauļojamies garumā izstieptajā baltajā smil�u pludmalē tikai da�u minū�u gājienā no mājas. Mēs abi varam pārslēgties, pilnīgi atslābināties, sajust viens otra noskaņojumu. Runājam par da�neda�ādām lietām par politiku, par vietējām problēmām, dienas jaunumiem, mazliet patenkojam, apsprie�am mūsu bērnu dzīvi � bet reizēm nerunājam nemaz. Es zinu, ka pēc pāris stundām, atspirdzis pēc pastaigas, peldē�anās un brokastīm, Arturs atgriezīsies pie rakstāmgalda.

Vienu laiku es biju paradusi izlasīt to, ko viņ� pa dienu uzrakstījis. Ta�u, pārlieku iedziļinādamās sīkumos, es zināmā mērā zaudēju objektivitāti, kas nepiecie�ama pamatotam redaktora novērtējumam. Tagad es lasu tekstu pa nodaļām, un mani alla� uzjautrina, kā Arturs nodro�ina man ideālus apstākļus �ā uzdevuma veik�anai. Nevienam netiek atļauts mani atraut no darba, arī maniem telefona zvaniem viņ� dara galu. Viņ� nepacietīgi gaida manu spriedumu, sliktu vai labu, un kāri uzklausa manas domas. Viņam vienmēr bijusi profesionāla attieksme pret kritiku. Ja man nepatīk kāda frāze vai rindkopa, viņ� reizēm saka: �Pie �īs ainas es strādāju sevi�ķi centīgi, vai zini, pagaidīsim, ko teiks Sems vai Breds. (Ja �Dabbleday� redaktoru domas apstiprina manu viedokli, Arturs bez kavē�anās sāk kritiski analizēt uzrakstīto. Ja ne � taisnība ir viņa pusē.)

Daudzus gadus es mācījos būt godīga. Profesionālam literātam vismazāk vajadzīga fal�a nekritiski noskaņotu radinieku uzslava. Ta�u būt stingrai nav viegli, it īpa�i, ja zini, ka tavi vārdi var sabojāt vakaru, kuru gribējāt pavadīt kopā. Par laimi, Arturs pats kļuva par savu labāko redaktoru. Panākumi viņam deva pārliecību, ka viņ� ir izaudzis kā rakstnieks, un viņ� tikmēr nerimsies, iekams neizdarīs visu, kas no viņa atkarīgs. Tāpēc brīdī, kad es lasu attiecīgo nodaļu, viņ� ar kritisku aci to jau ir tik daudz rei�u pārskatījis, ka nopietnas piezīmes nav nepiecie�amas. Tomēr es alla� cen�os būt piesardzīga, pirms izdāļāju uzslavas vai izklāstu savus kritiskos apsvērumus.

Kad Arturs tuvojas grāmatas beigām � tās tie�ām arī ir beigas. Nekāds grandiozs pārstrādā�anas darbs vairs nav gaidāms. Un tas ir apbrīnojami patīkams laiks. Dzīves temps mājā paātrinās. Vārdu dienas izstrāde pieaug. Pie rakstāmgalda Arturs apsē�as aizvien agrāk, bet mūsu apspriedes vakaros kļūst daudz bie�ākas.

Viņ� vairs nespēj turēties pie iepriek�ējā mērenā tempa. Viņ� ir pārpilns ar domu, ka smagais, trīs gadus ilgais darbs drīz būs galā. �ai laikā viņ� nelabprāt pamet savu rakstāmgaldu lieti�ķu tik�anos dēļ, un es tās cen�os samazināt līdz minimumam. Turklāt naktīs viņam nenāk miegs. Viņ� negaidot pamostas, un viņam neatliek nekas cits, kā atgriezties pie darba. Tā nav nejau�ība, ka pēdējais teikums daudzos viņa romānos tika uzrakstīts rīta agrumā.

Nākamajā dienā līksmībai mājās nav gala. Mēs dzeram �ampanieti un plānojam laimīgu, bezrūpīgu ceļojumu, jau iepriek� izbaudīdami pa īstam brīvo dienu greznību, ko neaptum�os vainas sajūta un tādas domas kā �man jāstrādā�. Ikviena ar darba māniju sirgsto�a vīra sievai tāda lieliska iespēja tiek dota gau�ām reti.

Bet tad pamazām sāk rasties �aubas. Bet vai viss izdarīts, lai grāmata būtu izdevusies? Varbūt vajadzēja pārstrādāt to personā�u? Vai �ī aina nav pārāk gara?

Pēc pāris nedēļām, kas pagāju�as pēc manuskripta iesnieg�anas izdevniecībā, Arturs parasti izjūt vil�anos. Viņ� zina, ka viņam būs ilgi jāgaida diena, kad manuskripts nāks klajā, � septiņus līdz deviņus mēne�us. (Tikpat kā grūtniecība, ta�u iznēsāt bērnu ir vieglāk un patīkamāk.)

Nezino�u cilvēku alla� pārsteidz, ka pēc romāna uzrakstī�anas vēl ļoti daudz laika prasa pati grāmatas izgatavo�ana: noformējums, salikums, aplauzums, salasī�ana, iespie�ana, iesie�ana, vāka noformē�ana un iespie�ana, bet pēc tam reklāma un izplatī�ana.

�ai nemierpilnajā laikā Arturs deg nepacietībā ieraudzīt savu grāmatu uz letes. Viņ� vēl nav gatavs sākt jaunu grāmatu, un viņam gribas aizpildīt radu�os tuk�umu ar kaut ko aizraujo�u.

Un tas viņam izdodas�

Arturs Heilijs � stāstnieks

Reiz presē parādījās vārdi, kas pieder visai vērīgai Kanādas rakstniecei D�ūnai Kulvudai: �Arturs Heilijs ir ļoti pieklājīgs, bet kā tāds pui�elis viegli iekustināms, pieticīgs, godīgs un tālredzīgs, pedantisks un atturīgs, apbrīnojami dabisks, smalks, mazliet dīvains, ta�u par katru savu soli pārliecināts cilvēks.� Ja to, ko es uzrakstīju pa�ā sākumā, papildina ar �o izteikumu, tad kļūst skaidrs, ka viņ� ir sare�ģīts cilvēks.

Tā tas ir. Bet, ja mani lūgtu raksturot viņu vienā vārdā, es glu�i vienkār�i teiktu: �Viņ� ir labs cilvēks.�

Arturs reiz sacīja, ka uz sava kapakmena viņ� gribētu tikai savu vārdu un vēl � �stāstnieks�. Bērniem viņ� bie�i vien mēdza teikt: �Stāstīt da�ādus notikumus � tā ir godājama un ļoti sena profesija.

Tikpat sena kā ceļojo�i aktieri vai karaļa āksts.� Senatnē viņ� dro�i vien būtu bijis galma teicējs un visiem kavētu laiku ar saviem nostāstiem.

Protams, gan karjerā, gan ģimenes dzīvē panākumi ir visai patīkami. Tikai pēc tiem jācen�as ik brīdi. Tagad karjera Arturam nemaz nav tik svarīga, un tomēr viņ� vienmēr pūlas rakstīt labāk nekā iepriek�. Kas attiecas uz mūsu ģimenes dzīvi � nekādu recep�u man nav. Ceru, ka viss būs labi. Tā tam arī jābūt ar mums joprojām ir mīlestība un humora izjūta.

Dinas Nātiņas tulkojums no �urnāla �Voprosi Literaturi� 1990. g. 2. numura

Arturs Heilijs un D�ons Kāsls Skrejceļ� 0-8

Formāts 60x84/16. Pas. Nr. 1371. Līgumcena. Licences Nr. 2-0692. Iespiests a/s �Preses nams� tipogrāfijā Rīgā, Balasta dambī 3.