Arturs Heilijs

Stiprās zāles

Romāns

"Boeing-747" pirmās klases salonā pusotras stundas lidojuma attālumā no Londonas doktors D�ordans cie�i satvēra sievas roku.

�Neuztraucies, � viņ� mierināja, � nekas jau dro�i vien nebūs.

��� Kaut kas jau nu būs noteikti. Denīzs Donahjū par to parūpēsies.

Sievai pieminot Jaunanglijas populistu senatora vārdu, Endijū saviebās:

�� Es tik ļoti gaidīju len�u. Vai tie�ām tu man tagad to gribi sabojāt un uzdzīt sliktu dū�u?

� Esi ta�u mazliet nopietnāks, Endrjū! Neaizmirsti, ka ar �o zāļu lieto�anu saistīti arī vairāki nāves gadījumi.

� Bet tev ta�u ar tiem nebija nekāda sakara.

� Un tomēr. Ja ierosinās krimināllietu, noteikti tik�u iejaukta arī es. Ieliks vēl mani cietumā�

Viņ� visiem spēkiem pūlējās noturēt virs ūdens viņu grimsto�o kuģi:'

�� Pirmkārt, tas vēl nav noticis, un, otrkārt, ja tā arī būs, tad apsolos tevi katru dienu apmeklēt un apgādāt ar kūkās ieceptiem zāģu asmeņiem.

�� Ak, Endrjū� � Viņa pavērsās pret vīru ar mīlestības un skumju caurstrāvotu smaidu.

Pēc divdesmit astoņiem laulībā pavadītajiem gadiem viņ� joprojām ar apbrīnu noraudzījās savā sievā un joprojām viņa tam �ķita skaista, inteliģenta un stipra. "Tā nav tikai acumirkļa sentimentalitāte," viņ� pats sevī sprieda, jo visas �īs un vēl daudzas citas īpa�ības bija tūksto�iem rei�u redzējis izpau�amies daudzās dzīves situācijās.

� Cik aizkustino�i, � viņiem līdzās atskanēja jautra sievietes balss.

Endrjū pacēla skatienu: jaunās stjuartes acis kavējās pie viņu rokām.

� Arī gados vecāki cilvēki spēj mīlēt. � Viņa sejā nepakustējās ne muskulītis.

� Vai tie�ām? � stjuarte pievienojās viņa tonim. � Tas man nemaz nebija ienācis prātā. Vai vēlaties vēl �ampanieti?

� Jā, lūdzu.

Viņ� bija uztvēris meitenes vērtējo�o skatienu un bez iedomības apzinājās, ka vēl aizvien izskatās labi � pat tādas sievietes acīs, kura vecuma zinā varētu būt viņa meita. Kā tas Londonas reportieris tur pagāju�ajā nedēļā bija rakstījis? "Sir�mais, glītais un ievērojamais ārsts, tādas un tādas dzīvesbiedrs." Kaut gan Endrjū to nebija teicis, viņam tas bija diezgan labi paticis.

Stjuarte atnesa �ampanieti. Endrjū atlaidās sēdeklī. Viņam patika ceļot pirmajā klasē, kaut arī �odien tas likās mazāk nozīmīgi nekā parasti. Tā bija viņa sievas nauda, par kuru viņi to varēja atļauties. Lai arī viņa pa�a ienākumi kā atzītam ārstam bija vairāk nekā pietiekami, viņ� �aubījās, vai varētu di�odamies pirmajā klasē lidot no Londonas uz Ņujorku; un noteikti nevarētu atļauties privāto reaktīvo lidma�īnu, ko viņa sieva un da�reiz arī Ēndrjū izmantoja ceļo�anai pa Ziemeļameriku.

Pareizāk � bija izmantoju�i ceļo�anai � līdz �odienai. Pavi�sam neskaidras bija visdrīzākajā nākotnē gaidāmo pārmaiņu aprises.

Nauda viņu laulības dzīvē nekad nebija bijusi strīda ābols. Par to nebija izraisīju�ās pat visniecīgākās nesaskaņas � jau no pa�a kopdzīves sākuma viņa sieva bija pieprasījusi, lai it viss, kas vien viņiem piederēs, būtu kopīgs. Viņu rēķini bankā alla� bija kopīgi, un, kaut arī Endrjū ieguldījums patlaban bija daudz mazāks, neviens no viņiem neiedomājās noņemties ar salīdzino�o aritmē�tiku.

Un tā viņi roku rokā sēdēja lidma�īnā, kas augstu virs Atlantijas okeāna devās uz rietumiem.

�� Endrjū, � sieva pārtrauca viņa domu gaitu. � Tu nemaz nezini, kāds tu man esi mierinājums. Vienmēr līdzās. Un vienmēr tāds stiprs�

� Dīvaini, nupat nodomāju, ka tā stiprā esi tu.

� Ir da�ādi spēka avoti. Un man vajadzīgs tavējais.

Sākās parastā rosī�anās, kas lidma�īnā ievada ēdienreizes. Tika nolaisti galdiņi, uz tiem parādījās sniegbalti galdauti un sudraba galda piederumi.

� Lai arī kas notiktu, es cīnī�os, � pēc brī�a viņa paziņoja.

� Vai tad tu to neesi darījusi vienmēr?

Viņa kaut ko nopietni pārdomāja.

� Tuvākajās dienās es izraudzī�os advokātu.Tam jābūt labam, ta�u ne pārāk slavenam. Nebūtu pareizi par daudz izrādīties.

� Tu gan man esi gudra meitene!

� Vai tu tiesā man sēdēsi blakus?

� Katru dienu! Lai mani pacienti pa�i tiek galā ar sevi, līdz tas viss būs aiz muguras.

� Es zinu, ka tev nebūs viegli to izdarīt, ta�u es ļoti vēlos, lai tu man būtu blakus.

� Galu galā bez manis ta�u vēl ir ari citi ārsti. Es visu nokārto�u.

� Varbūt ar labu advokātu mēs spēsim panākt brīnumu.

Endrjū ķērās pie kaviāra porcijas, kas nule bija nolikta viņam

priek�ā. Lai ari cik lielas nepatik�anas iespējamas, nebija nekādas jēgas palaist garām to.

��� Kāpēc gan lai tā nenotiktu? � Viņ� zieda kaviāru uz grauzdētās maizītes. � Mēs ta�u sākām ar brīnumu � tu un es. Un kop� tiem laikiem ir bijis daudz brinumu, kuriem tu esi likusi notikt. Kāpēc lai nenotiktu vēl viens? �oreiz tikai tev vienai.

� Tas tie�ām būtu brīnums.

� Būs, � viņ� maigi pārlaboja.

Endrjū aizvēra acis. �ampanietis un augstums bija padarīju�i viņu miegainu. Bet, kaudamies ar miegu, viņ� atcerējās pirmo brinumu.

Tas bija tik sen.

1957-1963

� Jūsu sievai, D�on, � doktors D�ordans klusītēm sacīja, � vairs atliku�as tikai stundas. Tas ir viss. � Tad, nespēdams atraut skatienu no jaunā, slaidā, vēl aizvien fabrikas strādnieka drānās tērptā vīrie�a bālās un sāpju pārņemtās sejas, piebilda: � Man ļoti gribētos jums pateikt ko citu, bet domāju, ka gribēsit zināt patiesību.

Tas notika Sv.Bīda slimnīcā Moristaunā, Ņūd�ersijā. Pa logu telpā ieplūda mazpilsētiņas agrīnās novakares trok�ņi un pār�ķēla iestāju�os klusumu.

Slimnīcas palātas klusinātajā, blāvajā gaismā Endrjū pamanīja, kā reizes divas noraustās pacientes vīra ādamābols, pirms viņ� izdabūja pār lūpām:

�� Es vienkār�i nespēju tam ticēt. Mēs nupat tikai kā sākām dzīvot. Vai jūs, dakter, zināt, ka mums ir mazs bērniņ�?

� Zinu.

� Tas ir tik�

� Netaisni?

Jaunais vīrietis pamāja. Viņ� bija krietns, kārtīgs cilvēks; jau no izskata vien varēja spriest, ka D�ons Rovs ir arī labs strādnieks. Viņ� bija divdesmit piecus gadus vecs, tikai �etrus gadus jaunāks par doktoru D�ordanu. Viņ� traģisko vēsti smagi pārdzīvoja, un tā jau tam dabiski vajadzēja būt. Kaut arī Endrjū pietiekami bie�i bija nācies vaigu vaigā sastapties ar nāvi un viņ� labi pazina tuvīno beigu pazīmes, runājot ar mirēja tuviniekiem vai ģimenes locekļiem, viņ� vēl aizvien jutās nedro�s.

Vai ārstam ir jābūt ne�ēlīgi atklātam un patiesam? Vai varbūt iespējams kaut kā saudzīgāk? Medicīnas koled�ā to nemācīja un vēlāk � arī ne.

�� Vīrusi �ēlastības nepazīst, � viņ� turpināja, � kaut gan vairumā gadījumu tie neuzvedas tā kā �oreiz. Parasti tie pakļaujas zālēm.

� Vai tad patie�ām nav neka! Nevienu zāļu, ar kurām varētu�

Endrjū tikai noliedzo�i pakratīja galvu. Nebija jēgas skaidrot, ka

pagaidām vēl ne. Zāļu, ar ko ārstēt akūtu komu, ko izraisījis progresējo�s infekciozais hepatīts, nav. Tāpat nebija jēgas sacīt, ka viņ� �odien tika konsultējies ar savu vecāko kolēģi doktoru Noa Taunzendu � slimnīcas galveno ārstu medicīnas jautājumos.

Pirms stundas Taunzends bija sacījis: "Tu esi izdarījis visu, Endrjū, kas bija tavos spēkos. Es būtu rīkojies tāpat."

Un tad Endrjū bija nosūtījis ziņu uz fabriku, kurā strādāja D�ons Rovs.

Nolādēts! Endrjū skatījās uz nedaudz pacelto metāla gultu un tajā gulo�o nekustīgo augumu. Tā bija vienīgā gulta �ajā palātā � gaitenī uz durvīm labi saskatāms uzraksts vēstīja: "Izolators". Mērija Rova bija pieslēgta sistēmai. Laukā jau bija satumsis, reizēm iedārdējās vētras auri, spēcīgi lija. Tā būs riebīga nakts. Un pēdējā nakts �ai jaunajai sievai un mātei, kura vēl pirms nedēļas bija spirgta un rosīga. Nolādēts! Tas tie�ām bija netaisnīgi!

�odien ir piektdiena. Pagāju�o pirmdien Mērija Rova � neliela auguma glīta sieviete � bija atnākusi pie Endrjū uz pieņem�anu. Viņa sūdzējās, ka slikti jūtoties, neesot spēka, neko nevarot ieēst. Temperatūra bija stipri paaugstināta.

Pirms �etrām dienām, misis Rova stāstīja, viņai esot bijis tie�i tāpat, jā, ari vem�ana turklāt, bet jau nākamajā dienā jutusies labāk, tāpēc nodomājusi, ka slimība � lai kas tā būtu � atkāpjas. Ta�u tagad tā esot atkal klāt. Viņa jūtoties daudz sliktāk nekā iepriek�.

Endrjū apskatīja Mērijas Rovas acu baltumus � tie bija dzeltenīgi. Ari uz ādas bija parādīju�ies dzelteni plankumi. Palpējot aknas, viņ� konstatēja, ka tās ir jutīgas un palielinātas. Tālākajā sarunā noskaidrojās, ka pagāju�ajā mēnesī viņi abi ar vīru pavadīju�i da�as brīvdienas Meksikā. Dzīvoju�i nelielā, nomaļā viesnīciņā, jo tā bijusi lētāka. Jā, viņa ēdusi vietējo ēdienu un dzērusi ūdeni.

"Es bez kavē�anās lieku jūs slimnīcā," Endrjū bija paziņojis. "Katram gadījumam mums vajadzīga asins analīze, ta�u gandrīz vai esmu pārliecināts, ka jums ir infekciozais hepatīts."

Tā kā Mērija Rova �ķita izbijusies, viņ� paskaidroja, ka viņa � visticamāk � Meksikā ieēdusi inficētu ēdienu vai iedzērusi inficētu ūdeni; iespējams, ka kaite iegūta no inficētas personas, kurai bijusi saskare ar ēdienu. Tā bie�i notiekot zemēs, kurās ir slikti sanitārie apstākļi.

Deviņdesmit piecos procentos �ādu gadījumu, Endrjū bija piebil�dis, ārstē�anās kurss ilgstot trīs �etrus mēne�us, kaut arī Mērija jutī�oties spējīga doties mājup no slimnīcas jau pēc da�ām dienām.

"Un kā ar tiem pieciem procentiem?" Mērija ar vārgu smaidu uz lūpām bija pavaicājusi.

Endrjū bija pasmaidījis un atbildējis: "Par tiem nemaz nedo�mājiet. Tā ir statistika, kurā jūs neietilpsit."

Un te nu viņ� bija kļūdījies.

Mērijas Rovas stāvoklis kļuva jo dienas, jo ļaunāks. Asinīs nemitīgi cēlās bilirubīna līmenis � dzeltenā kaite progresēja; par to liecināja arī aizvien vairāk dzeltējo�ā ādas krāsa. Bet tre�dienas analīzes rādīja, ka uzkrājies bīstami daudz amonjaka. Tas radās zarnās, un slimās aknas to vairs nespēja pārstrādāt.

Vakar viņas stāvoklis bija strauji pasliktinājies: laiku pa laikam Mērija zaudēja samaņu, nesaprata, kur atrodas, nepazina vairs ne Endrjū, ne savu vīru. Un tad Endrjū bija brīdinājis D�onu Rovu, ka viņa sieva ir nopietni slima.

Visu ceturtdienu Endrjū mocījās ar apziņu, ka nespēj Mērijai palīdzēt; �ī doma viņu neatstāja ari pieņem�anas telpās � starplaikos starp pacientiem. Ta�u viss veltīgi, viņ� pats sev teica. Izveseļoties traucēja amonjaka uzkrā�anās. Kā to likvidēt? Viņ� labi zināja, ka medicīnas attīstības pa�reizējā stadijā efektīva ārstē�anas līdzekļa nebija.

Un tad viņam bija radusies izdevība savu izmisumu atvieglot � tagad Endrjū apzinājās, cik negodīgi rīkojies, � viņ� bija izgāzis savas dusmas uz to sasodīto farmaceitiskās firmas pārstāvi, kas vēlā pēcpusdienā ienāca viņa kabinetā. Endrjū atcerējās tikai to, ka viņai bija acenes un ka viņa bija jauna, vēl glu�i meitene.

Meitene bija "Feldinga-Rosa" farmaceitisko izstrādājumu fir�mas aģente. Vēlāk Endrjū pats brīnījās, kāpēc vispār viņu pieņēmis. Viņ� to darījis, domādams, ka varbūt uzzinās kaut ko jaunu; bet, kad aģente bija sākusi runāt par jaunāko antibiotiku, ko viņas firma laidusi pārdo�anā, viņ� laija kļuvis izklaidīgs, līdz meitene sacīja: "Jūs manī pat neklausāties, dakter." Un tad Endrjū bija zaudējis pacietību:

"Varbūt tāpēc, ka man ir kas svarīgāks, par ko domāt, un jūs veltīgi atņemat man laiku!"

Parastos apstākļos viņ� nebūtu atļāvies uzvesties tik rupji. Bet tagad viņa pamatotās ba�as par Mērijas Rovas likteni sajaucās ar seno nepatiku pret medikamentu firmām un to uzmācīgajiem pārdo�anas panēmieniem. Protams, ra�oja jau ari da�as labas zāles, ta�u firmu pārstāvju paņēmienus ievilkt ārstus savos tīklos Endrjū uzskatīja par aizvainojo�iem. Pirmoreiz viņam ar tiem bija nācies iepazīties jau studiju laikā, kad farmaceitisko firmu aģenti bija izdabāju�i un glaimoju�i viņiem � studentiem, nākamajiem zāļu recep�u parakstītājiem. Studenti labprāt pieņēma viņu dāvanas � stetoskopus, ārstu somas un citas mantas. Endijū viņu vidū nebija. Kaut ari naudas bija maz, viņ� saglabāja savu neatkarību un somu iegādājās pats.

"Varbūt jūs man, dakter, pateiktu,""Feldinga-Rosa" aģente vakar bija vaicājusi, "kas tad tik svarīgs te notiek?"

Un Endrjū viņai bija pastāstījis par Mēriju Rovu un liktenīgo amonjaka intoksikāciju, atļaudamies beigās dzēlīgi piebilst: viņa vēlē�anās esot, lai tādas firmas kā, piemēram, "Feldinga-Rosa" firma, kas turpina izstrādāt aizvien jaunas antibiotikas � ne labākas, ne sliktākas par duci citu, � padomātu par zālēm, ko varētu izmantot �ādos gadījumos. .

Viņ� bija apklusis, jau nokaunējies par savu niknuma izvirdumu un laikam būtu arī atvainojies, bet meitene bija piecēlusies kājās, savākusi savus papīrus un zāļu paraugus un ceļā uz durvīm vienkār�i pateikusi: "Sveiki, dakter."

Tas bija vakar, un �odien Endrjū ne par mata tiesu nebija spējis palīdzēt savai pacientei Mērijai Rāvai.

No rīta viņam bija piezvanījusi stāva vecākā medicīnas māsa: "Dakter D�ordan, esmu uztraukusies par jūsu pacienti Rovu. Iestājusies koma, nav vairs nekādas reakcijas!"

Endrjū steidzās uz slimnīcu. Pie Mērijas Rovas, kura jau atradās dziļā komā. Viņi varēja tikai turpināt ievadīt vēnā fizioloģisko

�ķīdumu un cerēt.

>

Tagad � dienas nogalē � kļuva skaidrs, ka cerības biju�as veltīgas. Mērijai Rovai neviens vairs nevarēja palīdzēt.

Cīnīdamies ar asarām, D�ons Rovs jautāja:

�� Vai viņa vēl nāks pie samaņas, dakter? Vai Mērija uzzinās, ka esmu �eit?

� Man ļoti �ēl, � Endrjū atbildēja, � bet maz ticams�

� Vienalga, es palik�u pie viņas!

�� Protams. Māsas būs tepat blakus, un es atstā�u norādījumus de�ūrārstam.

� Paldies, dakter.

Projām iedams, Endrjū pie sevis nodomāja � par ko viņ� man pateicās? Viņam gribējās iedzert kafiju, un tāpēc viņ� devās turp, kur to vienmēr varēja dabūt.

Ārstu atpūtas istaba bija kārbai līdzīga telpa, un tajā atradās tikai da�i krēsli, plaukts korespondencei, televizors, neliels rakstāmgalds un sienā iebūvēts drēbju skapis ārstiem, kuri nedzīvoja slimnīcā. Te varēja pabūt vienatnē un alla� iebaudīt kafiju. Kad Endrjū ienāca, telpā neviena nebija.

Viņ� ielēja sev kafiju un ieslīga vecā, nodilu�ā atpūtas krēslā. Palikt slimnīcā vairs nebija nekādas vajadzības, ta�u viņ� instinktīvi vilcinājās atgriezties savā vecpui�a dzīvoklī � lai gan tas bija ērts un patīkams, reizumis viņ� tajā jutās vientuļ�.

Karsto kafiju dzisinādams, viņ� ielūkojās avīzē. Pirmajā lappusē bija ziņojums par kaut kādu "sputņiku" � Zemes pavadoni, ko krievi bija palaidu�i kosmosā. Visi gaidīja, kad prezidents Eizenhauers liks paātrināt ASV kosmisko programmu. Amerikāņu zinātnieki bija "�okēti un pazemoti", ka krievi viņus apsteigu�i. Endrjū cerēja, ka daļa no �ī �oka papildu asignējumu veidā ieplūdīs arī medicīnas zinātnē. Kaut arī divpadsmit gados, kas bija apritēju�i kop� Otrā pasaules kara, bija sasniegts liels progress, vēl bija daudz baltu plankumu, neatrisinātu jautājumu.

� Piedodiet, dakter, � viņa pārdomas iztraucēja sievietes balss.

Endrjū pacēla galvu.

� Es jūs meklēju jūsu kabinetā, pēc tam nolēmu ielūkoties �eit.

Nolādēts. Tā bija tā pati vakardienas zāļu aģente. Viņai mugurā

bija izmircis lietusmētelis. Brūnganie mati glu�i slapji, aceņu stikli aizsvīdu�i. Tavu nekaunību � līst iek�ā pat �eit!

� �ķiet, jūs nezināt, � viņ� teica, � ka �ī ir atpūtas telpa. Un vispār � aģentus es nepieņemu�

�� �slimnīcā, � viņa pateica priek�ā. � Jā, es to zinu. Ta�u domāju, ka iemesls ir pietiekami svarīgs.

Un veiklām kustībām nolika zemē diplomātportfeli, noņēma acenes, lai tās notīrītu, un sāka vilkt nost lietusmēteli.

� Ārā tik �ausmīgi līst! Kamēr tiku no ma�īnas līdz ieejai, izliju līdz ādai.

� Kas ir tik svarīgs?

Aģente � viņ� atkal ievēroja, ka viņa bija jauna, ne vecāka par divdesmit �etriem gadiem, � uzmeta mēteli uz krēsla. Tad sāka runāt � lēni un skaidri.

� Amonjaks, dakter. Vakar jūs man teicāt, ka jums ir paciente ar hepatītu, kura mirst no intoksikācijas ar amonjaku. Jūs sacījāt, ka gribētu�

� Pats zinu, ko sacīju!

Jaunā sieviete nopietni vērās viņā ar savām pqlēkzaļajām acīm. Endrjū saprata, ka viņa priek�ā ir spēcīga personība. Viņu nevarēja dēvēt par skaistu, viņ� nodomāja, kaut arī seja ar augstajiem vaigu kauliem bija patīkama; ļoti iespējams, ka viņa izskatītos pat labi, ja vien mati būtu sausi un sasukāti. Kad lietusmētelis bija novilkts, Endrjū redzēja, ka meitenei ir skaists augums.

�� Ne�aubos, ka zināt, dakter, un ka jūsu atmiņa ir labāka nekā jūsu manieres. � Kad Endrjū gribēja ko iebilst, viņa to ar nepacietīgu �estu nepieļāva: � Es jums vakar nepateicu, pareizāk sakot, nevarēju pateikt, ka "Feldinga-Rosa" firma �etrus gadus strādā pie zālēm, kas samazina zarnu baktēriju radītā amonjaka izdalī�anos un kas varētu noderēt kritiskās situācijās, piemēram, tādā, kādā patlaban atrodas jūsu paciente. Es vakar vēl nezināju, cik tālu mūsu zinātnieki tiku�i.

�� Prieks dzirdēt, ka kāds kaut ko cen�as darīt, � Endrjū teica, � ta�u es vēl joprojām nesaprotu�

� Jūs sapratīsit, ja klausīsities.

Viņa atbīdīja no sejas slapjo matu �ķipsnas: � Tas, ko viņi ieguvu�i, saucas lotromicīns un jau ir izmēģināts dzīvniekiem. Tagad tas ir gatavs tiktāl, ka to var izmēģināt cilvēkiem. Man izdevās sadabūt nedaudz �o zāļu. Man tās ir līdzi.

Endrjū piecēlās no krēsla.

�� Ja es jūs pareizi saprotu, mis� � viņ� nevarēja atcerēties viņas vārdu un pirmo reizi jutās neērti.

�� Nemaz necerēju, ka paturēsit prātā manu vārdu. � Tad meitene atkal kļuva nepacietīga: � Mani sauc Sīlija de Greja.

� Vai jūs liekat man saprast, mis de Greja, ka man būtu jāatļauj izmēģināt manai pacientei eksperimentāls medikaments, kas līdz �im izmēģināts tikai dzīvniekiem?

� Katras jaunas zāles kāds dzer pirmais.

� Ar jūsu atļauju, � Endrjū iebilda, � es negribētu būt �ī pirmā pacienta ārsts.

Jaunā sieviete pacēla uz aug�u uzacis, un viņas balss kļuva skarbāka: � Pat tādā gadījumā ne, ja jūsu paciente mirst un nekā cita nav? Starp citu � kā klājas jūsu pacientei? Tai, par kuru jūs man stāstījāt?

� Sliktāk nekā vakar, � viņ� nevilcinoties atzinās. � Viņai ir koma.

� Tātad viņa mirst?

� Paklausieties, es zinu, ka jūs gribat tikai labu, mis de Greja, un es atvainojos jums par to, kā es ar jums runāju, kad ienācāt. Bet diem�ēl tas viss jau ir par vēlu. Par vēlu ķerties pie jauniem medikamentiem. Un � pat ja es to gribētu � vai jums ir kāds priek�stats par to, kādas formalitātes, protokoli un vēl daudz kas cits mums būtu jānokārto?

� Jā, � aģente teica, un viņas skatiens urbtin urbās Endijū; tad viņam ie�āvās prātā, ka viņam �ī atklātā, drosmīgā meitene sieviete sāk patikt. Viņa turpināja: � Jā, zinu, kādas formalitātes un protokoli vajadzīgi. Kop� tā brī�a, kad vakar nojums aizbraucu, es noņēmos tikai ar to, un vēl � es neatkāpos ne soli no mūsu zinātniskās pētniecības nodaļas direktora, lai izspiestu no viņa �o lotromicīnu, kura pagaidām vēl ir ļoti maz. Un es to dabūju: pirms trim stundām no mūsu laboratorijas Kemdenā � tā atrodas �tata otrā malā, un �ajā draņķīgajā laikā es braucu �urp bez apstā�anās. � Endijū iesāka: � Esmu jums, protams, pateicīgs� � bet vina nepacietīgi papurināja galvu. � Vēl vairāk, doktor D�ordan, visi

nepiecie�amie papīri ir kārtībā. Lai varētu likt lietā �o medikamentu, jums tikai vajadzēs dabūt atļauju no slimnīcas administrācijas un pacientes tuvākā radinieka. Bet tas tad arī būs viss.

Viņ� bija glu�i mēms: � Velns lai mani parauj!

� Mēs velti �ķie�am laiku, � Sīlija de Greja atgādināja, vilkdama laukā no diplomātportfeļa dokumentus. � Lūdzu, vispirms izlasiet �o te. Tas ir lotromicīna apraksts, ko sagatavojusi "Feldinga-Rosa" firmas zinātniskās pētniecības nodaļa. Un �ī ir mūsu ārsta instrukcija par �o zāļu lieto�anu.

Viņ� sāka lasīt un tūlīt aizrāvās.

Bija pagāju�as gandrīz divas stundas. "Ja jau reiz tava paciente ir in extremis, Endrjū, ko mēs varam zaudēt?" Balss telefona klausulē piederēja Noa Taunzendam. Endrjū galveno ārstu bija sameklējis kādās privātās viesībās un pastāstījis par lotromicīnu. "Tu saki, ka vīrs jau ir devis piekri�anu?" Taunzends pra�ņāja tālāk.

"Jā, rakstveida. Administratoru noķēru mājās. Viņ� atnāca uz slimnīcu un lika ar ma�īnu uzrakstīt vajadzīgo veidlapu. Tā ir parakstīta un apstiprināta."

Pirms parakstī�anas D�ordans gaitenī pie Mērijas palātas durvīm runāja ar D�onu Rovu, un jaunais vīrs bija dedzīgi piekritis. Piekritis tik dedzīgi, ka Endrjū bija vajadzējis viņu brīdināt � nelolot pārāk lielas cerības un negaidīt pārāk daudz. Paraksts uz veidlapas rādīja, ka D�onam Rovam rakstot bija drebējusi roka. Bet paraksts bija, un viss bija likumīgi.

Endrjū stāstīja Noa Taunzendam: "Administrators pārlie�cinājās, vai pārējie papīri, ko bija atsūtījusi "Feldinga-Rosa" firma, i ir kārtībā. Acīmredzot pieņemt lēmumu atviegloja tas, ka zālēm nebija jā�ķērso �tata robe�a."

"Visas �īs detaļas noteikti ieraksti pacientes slimības vēsturē!"

"Ir jau izdarīts."

"Tātad atliek vēl tikai mana piekri�ana?"

"Jā. No slimnīcas puses."

"Es to dodu," doktors Taunzends teica. "Ne jau tāpēc, ka man būtu lielas cerības, Endrjū. Domāju, ka paciente ir pārāk smagā stāvoklī, ta�u mēģināsim � kā vecajos labajos koled�as laikos. Un tagad, ja tev nekas nav pretī, es atgriezī�os pie sava lieliskā fazāna cepe�a."

Nolicis māsu istabā klausuli, Endrjū pavaicāja: � Vai viss ir sagatavots?

Nakts de�ūras galvenā māsa � sieviete gados, kas strādāja pusslodzi, � jau bija sagatavojusi paplāti ar �ļirci. Izņēmusi no

ledusskapja "Feldinga-Rosa" firmas pārstāves atvesto stikla pude�līti, viņa atbildēja: � Jā, viss ir gatavs.

� Tad ejam.

Kad Endrjū ar māsu ienāca palātā, pie slimnieces gultas stāvēja vecākais interns Overtons. Mazliet nomaļus uztraukts mīņājās D�ons Rovs.

Endrjū īsi pastāstīja par lotromicīnu Overtonam � drukna auguma teksasietim, kur� atbildes vietā novilka:

� Tu gaidi baigo brīnumu?

� Nē, � īsi atteica Endrjū, tad pievērsās Mērijas vīram: � Es vēlreiz, D�on, uzsveru, ka cerības nav lielas, glu�i niecīgas. Bet �ajā situācijā�

�� Es visu saprotu, dakter, � D�ons klusā, aiz�ņaugtā balsī pasteidzās atbildēt.

Māsa bija sagatavojusi samaņu zaudēju�o Mēriju Rovu injekcijai muskulī.

�� Firma iesaka devu atkārtot ik pēc �etrām stundām. Esmu atstājis rakstveida norādījumu, bet es gribētu, lai tu�

� Es bū�u te, �ef. Un okei � ik pēc �etrām. � Tad vecākais interns pieklusināja balsi: � Vai negribi saderēt? Lieku pretī�

Endrjū ar skatienu viņu apklusināja. Teksasietis slimnīcā bija praktizējies vienu gadu un �ajā laikā parādījis sevi kā labi sagatavotu ārstu, ta�u bija paguvis kļūt "slavens" arī ar savu netaktiskumu.

Māsa pēc zāļu ievadī�anas pārbaudīja slimnieces pulsu un asinsspiedienu.

�� Nekādas reakcijas, dakter, � viņa ziņoja. � Nekādu pārmaiņu.

Endrjū pamāja, acumirklī sajuzdams atslābumu. Viņ� nebija gaidījis pozitīvu rezultātu, nē, ta�u bija iespējama arī pretēja rakstura reakcija, it īpa�i �ajā gadījumā. Un tomēr viņ� �aubījās, vai Mērija Rova sagaidīs rītu.

� Zvaniet man uz mājām, ja viņai kļūs sliktāk, � viņ� sacija un, klusi pateicis "ar labunakti, D�on" Mērijas vīram, izgāja no palātas.

Tikai dzīvoklī Endrjū atcerējās, ka nebija par notiku�o pastāstījis "Feldinga-Rosa" firmas aģentei, kuru bija atstājis ārstu atpūtas istabā. �oreiz viņ� atcerējās � meiteni sauca de Greja. Sindija? Nē, Sīlija. Viņ� jau gribēja zvanīt, bet tad nodomāja, ka viņa nu jau tik un tā būs visu uzzinājusi. Viņ� parunās ar meiteni rīt.

Sestdienās Endrjū parasti no rītiem pieņēma savus privātprakses pacientus, bet ap pusdienlaiku ieradās slimnīcā. �odien viņ� bija izlēmis no pa�a rīta doties uz slimnīcu un pulksten deviņos jau bija Sv.Bīda slimnīcā.

Pagāju�ās nakts vētra un lietus bija mitēju�ies, rīts bija atausis spirgts, dzestrs, ta�u saulains.

Endrjū kāpa aug�up pa slimnīcas kāpnēm, kad viņam deguna priek�ā sprāg�us atsprāga vaļā galvenās ieejas durvis un pa tām izspūru�iem matiem izbrāzās laukā vecākais interns Overtons. �ķita, ka viņ� steigā izgājis no mājām un aizmirsis saķemmēties. Glu�i bez elpas viņ� satvēra Endrjū roku.

�� Es pūlējos tevi sazvanīt, bet tu jau acīmredzot biji izgājis! Tavas mājas �veicars man teica, ka tu nākot �urp. Man vajadzēja tev to pateikt pirmajam!

� Kas noticis? � Endrjū atbrīvojās no cie�ā tvēriena.

Vecākais interns sākumā norija siekalas: � Nekas! Nāc tikai

iek�ā!

Un steidzās Endrjū pa priek�u gaitenī, tad iekāpa liftā. No viņa nevarēja izdabūt ne vārda. Pie palātas, kurā vakar vakarā Endrjū bija atstājis bezsamaņā gulo�o Mēriju Rovu, viņas vīru, medicīnas māsu un Overtonu, viņi apstājās.

�� Ej iek�ā, � Overtons nepacietīgi steidzināja. � Nu ej ta�u iek�ā!

Endrjū iegāja. Un apstājās. Un skatījās.

�� Tev tomēr vajadzēja ar mani saderēt, � Endrjū sev aiz muguras dzirdēja runājam Overtonu. � Ja neredzētu pats savām acīm, nudien neticētu!

� Nemaz nezinu, � Endrjū klusi atbildēja, � vai pats ticu tam, ko �obrīd redzu.

No gultas, spilvenos atbalstīta, viņam pretim smaidīja Mērija Rova savā zilajā naktskreklā. Kaut arī smaids bija vārgs un tāda � to skaidri varēja redzēt � bija arī pati Mērija Rova, viņas pa��reizējais stāvoklis tik ļoti kontrastēja ar vakardienas bezcerību, ka likās �.bija noticis brīnums. Viņa turēja rokā plastmasas tasīti ar ūdeni. Ādas dzeltenīgais tonis, kas vakar bija pastiprinājies, bija kļuvis manāmi gai�āks.

Endrjū ienākot, ar platu smaidu un izstieptām rokām viņam pretī strauji piecēlās Mērijas vīrs.

� Paldies, dakter! � D�ona Rova ādamābols lēkāja aug�up un lejup kā bumbiņa, kad Endrjū satvēra viņa pastiepto roku.

� Lai Dievs stāv jums klāt! � Mērija Rova klusu, bet dedzīgi piebalsoja.

Un tad bija pienākusi vecākā interna kārta. Overtons ilgi un spēcīgi kratīja Endrjū roku:

������� Apsveicu! Apsveicu� � un piebilda kaut ko sev glu�i ne�raksturīgu: � �ser.

Endrjū bija pārsteigts, pamanījis teksasie�a acīs pamirdzam asaras.

Stāva galvenā māsa misis Ladlova parasti nopietna un norū�pējusies � staroja kā saulīte: � To jau zina visa slimnīca, dakter D�ordan. Visi pārjums vien runā.

�������� Paklausieties, � Endrjū iejaucās, � �is lotromicīns ir eksperimentālas zāles. Man tās atnesa. Es ne�

������� Jā, jā, visa slimnīca, � māsa neļāva sevi pārtraukt. � Jūs esat varonis. Ja es būtu jūsu vietā, es nemaz nelauztos. Liku izdarīt asins analīzi. Amonjaks ir zem toksiskā līmeņa. Bilirubīns arī vairs neceļas, tātad turpmākā ārstē�ana būs parastā. � Un pie sevis noteica: � Kaut kas nepieredzēts�

������� Es priecājos par jums, Mērij, � Endrjū teica pacientei. Bet tad pēk�ņi viņam prātā ienāca doma: � Vai kāds ir redzējis to meiteni no "Feldinga-Rosa"? Mis de Greju?

������ Pirms kāda brītiņa viņa te bija gan, � māsa Ladlova sacīja, � varbūt viņa iegājusi māsu istabā.

� Piedodiet, � Endrjū izsteidzās no palātas.

Gaitenī viņu gaidīja Sīlija de Greja. Viņa bija ģērbusies citās drānās, sejā rotaļājās viegls smaids.

Viņi lūkojās viens otrā, un Endrjū dziļi izjuta viņas pievilcības spēku.

� Ar sausiem matiem jūs izskatāties labāk.

� Un jūs neesat tik nikns kā vakar.

� Jūs jau dzirdējāt?

� Dzirdēju.

������� Tur iek�ā, � viņ� pamāja uz palātas pusi, � viņi tur iek�ā pateicās man. Īstenībā tā esat jūs, kam pienākas pateicība.

� Bet ārsts ta�u esat jūs, � meitene smaidīja.

Un tad pēk�ņi vienā acumirklī izgaisa visas barjeras un viņi smējās un raudāja kopā. Pēc brītiņa, sev pa�am par lielu pārstei�gumu, Endrjū Sīliju satvēra un noskūpstīja.

Slimnīcas kafetērijā, dzerot kafiju un kopīgi tiesājot uzko�amos, Sīlija de Greja noņēma acenes un sacīja: � Es piezvanīju mūsu firmas direktoram zinātniskajos jautājumos. Viņ� savukārt runāja ar da�iem mūsu zinātniekiem. Viņi visi ir traki iaimīgi.

� Viņiem ir tiesības tādiem būt. Viņi ir radīju�i labas zāles.

������� Un tagad man ir uzdots jums pavaicāt: vai jūs būtu ar mieru aprakstīt �īs slimības vēsturi nopublicē�anai medicīnas �urnālā?

� Ar lielāko prieku.

�� Dabiski, ka "Feldingam-Rosam" tā būs laba reklāma, � aģentes tonis atkal bija kļuvis lieti�ķs. � Mēs domājam, ka lotromicīns būs labs medikaments un ka to labi pirks. Ta�u arījums popularitāte nenāks par ļaunu.

� Dro�i vien, ka ne, � Endrjū pasmaidīja.

Kafiju malkojot, viņam ienāca prātā, ka glu�i vienkār�a gadī�juma pēc pateicoties pretim sēdo�ajai firmas aģentei, kurā tagad viņ� saskatīja neparastu, jaunu un jauku sievieti, viņ� bija iekļuvis medicīnas vēsturē. Tāda izdevība bijusi tikai nedaudziem ārstiem.

� Paklausieties, Sīlij, vakar jūs man teicāt, ka man ir sliktas manieres, un jums bija taisnība. Biju pret jums rupj�. Atvainojiet.

�� Nav vajadzīgs, � viņa mo�i attrauca. � Man patika, kāds jūs bijāt. Jūs bijāt norūpējies par savu pacienti, un viss cits jums bija vienaldzīgs. Var ta�u skaidri redzēt, ka jums rūp jūsu pacienti. Bet jūs jau tāds esat vienmēr.

�ī piebilde Endrjū pārsteidza:

� Kā jūs to zināt?

�� Cilvēki man stāstīja pārjums, � viņa atkal lika uzplaiksnīt savam ātrajam, siltajam smaidam. Sīlija tagad bija uzlikusi acenes. Likās, ka viņai bija tāds paradums � bie�i noņemt un uzlikt acenes. � Es pārjums zinu daudz, Endrjū D�ordan. Daļēji tāpēc, ka tas ir mans darbs � iepazīt ārstus, � un daļēji tāpēc� nu, bet par to vēlāk.

�ai neparastajai meitenei, viņ� domāja, ir daudz �ķautņu. Viņ� painteresējās:

� Ko tad jūs īsti zināt?

� Nu, vispirms to, ka jūs bijāt viens no labākajiem savā kursā D�ona Hopkinsa medicīnas koled�ā. Tālāk � jūs bijāt interns Masa�ūsetsas Galvenajā. Zinu, ka tur tiek iek�ā tikai pa�i labākie. Un tad doktors Taunzends no piecdesmit kandidātiem izvēlējās tie�i jūs. Vai turpināt?

� Vai tad jums būtu vēl ko teikt? � Endrjū smējās no sirds.

�� Vēl tikai tas, ka esat labs cilvēks, Endrjū. Tā visi saka. Protams, esmu atklājusi arī da�us jūsu trūkumus.

� Esmu satriekts! Tātad jūs liekat man saprast, ka galu galā tomēr neesmu pati pilnība?

� Da�reiz jūs domājat nepareizā virzienā, � Sīlija turpināja, � piemēram, attiecībā uz medikamentu firmām. Jums ir ļoti lieli aizspriedumi pret mums. Protams, piekrītu, ka �is tas�

� Stop! � Endrjū pacēla roku. � Atzīstos � man ir aizsprie�dumi. Ta�u �orīt esmu gatavs savus uzskatus mainīt.

� Tas ir labi, ta�u pilnībā tā nedariet, � Sīlija turējās pie sava lieti�ķā toņa. Mūsu industrijai ir daudz labu īpa�ību, un vienu no tām jūs tikko kā redzējāt. Bet �is tas būtu jāgroza, un es ceru to panākt.

� Jūs cerat panākt? � Viņ� pacēla uz aug�u uzacis. � Per�soniski?

� Saprotu, ko jūs domājat � es ta�u esmu sieviete.

� Nu, kad jūs tā sakāt � jā, biju to pamanījis.

�� Tuvojas laiks, � Sīlija nopietni skaidroja, � patiesībā tas jau ir piehācis, kad sievietes darīs daudz ko tādu, ko agrāk nav darī�ju�as^

� �obrīd esmu gatavs tam noticēt, it īpa�i attiecībā uz jums, � Endrjū piekrita. � Jūs sacījāt, ka jums ir vēl kas sakāms un ka pateiksit to vēlāk.

Pirmo reizi Sīlija vilcinājās ar atbildi.

� Jā, ir gan. � Viņas pelēkzaļo acu skatiens sastapās ar Endrjū acīm. � Es gribēju pagaidīt līdz nākamajai mūsu tik�anās reizei, ta�u tikpat labi varu to jums pasacīt arī tagad. Esmu nolēmusi jūs apprecēt.

Meitene tik tie�ām bija neparasta! Tik vitāla, ar tik spēcīgu raksturu! Nemaz nerunājot par pārsteigumiem, ko varēja no viņas sagaidīt. Vēl nekad agrāk viņ� nebija sastapis nevienu viņai līdzīgu. Endrjū sāka smieties, bet tad aprāvās.

Pēc mēne�a, pāris tuvākajiem draugiem un radiniekiem klātesot, doktors Endrjū D�ordans un Sīlija de Greja klusībā salaulājās.

Medusmēne�a otrajā dienā Sīlija sacīja Endrjū: � Mūsu laulība būs laimīga. Tas ta�u atkarīgs no mums pa�iem.

��� Man liekas, � Endrjū laiski apvēlās uz muguras savā peldpalaga pusē, vienlaikus pamanīdamies noskūpstīt sievas kaklu, � man liekas, ka mums tas jau izdodas.

Viņi atradās Bahamu salās � Iljūseras salā. Spīdēja dāsnā priek�pusdienas saule, un debesīs bija redzami tikai da�i peldo�i gubu mākonī�i. Balto smil�u pludmale, kurā viņi bija vienīgās dzīvās dvēseles, �ķita iestiepjamies bezgalībā. Vieglā vēja pūsma ie�ū�oja palmu lapas un lika ietrīsēties mierīgās, dzidrās jūras virsmai.

�� Un, kas attiecas uz seksu, � Sīlija turpināja, � tad man liekas, ka mums sanāk tā nekas, vai ne?

� Tā nekas? � Endrjū paslējās uz elkoņa. � Tu esi tik dinamis�ka, tik� Kur tu iemācījies� � Viņ� apklusa. � Nē, labāk nesaki nekā.

� Es tev varētu uzdot tādu pa�u jautājumu, � Sīlija ķircinājās, glāstot vīra gurnu un ar mēles galiņu velkot pār viņa lūpu kon�tūrām.

�� Nāc, � Endrjū �ukstēja, pēc viņas sniegdamies. � Ejam atpakaļ uz mūsu bungalo!

� Bet kāpēc ne tepat? Vai arī tur � tajā garajā zālē?

� Un �okēt iedzimtos?

Viņa smējās, kad Endrjū viņu uzvilka kājās un abi skrie�us devās pāri salas pludmalei: � Tu esi klīrīgs! Patie�ām klīrfgs! Kas to būtu varējis iedomāties?

Endrjū viņu ieveda gleznainajā, ar salmiem apjumtajā bungalo, kur tie vakar bija apmetu�ies un kas vēl desmit dienas būs viņu mājoklis.

� Nevēlos tevi dalīt ar skudrām un zemes krabjiem, un � ja tāpēc esmu klīrīgs, okei � lai tā būtu, � viņ� runādams atbrīvojās no pieticīgā apģērba.

Bet Sīlija jau bija pirmā. Bikini pa roku galam aizmetu�i, viņa, vēl aizvien smiedamās, jau gulēja gultā.

Pēc stundas pludmalē Sīlija atkal atgriezās pie pārtrauktās sarunas: � Kā jau sacīju, mūsu laulības dzīve�

��� �būs izdevusies, � Endrjū pabeidza viņas vietā. � Es piekrītu.

� Un, lai tā tie�ām būtu veiksmīga, visam jābūt, kā nākas.

Endrjū apmierināts gulēja uz muguras, rokas aiz pakau�a sa�licis: � Joprojām piekrītu.

� Tātad mums vajag bērnus.

� Ja es kaut kādā veidā �ajā lietā varu būt noderīgs, tu tikai�

� Endrjū! Es tevi lūdzu � esi ta�u nopietns!

� Nevaru. Esmu pārāk laimīgs.

� Tad divkārt nopietna bū�u es.

� Labi. Cik bērnu? Un kad?

� Esmu par to domājusi � mums būs divi bērni: pirmais � cik drīz vien iespējams, otrais � pēc diviem gadiem. Tā līdz trīsdesmit gadu vecumam bērnu jautājums būs nokārtots.

� Lieliski, � viņ� paslavēja, � un kārtīgi arī. Intereses pēc � vai tev ir arī kādi plāni vecumdienām � pēc trīsdesmit, es domāju?

�� Esmu nolēmusi taisīt karjeru. Vai to tev nekad neesmu teikusi?

� Neatceros. Bet, ja tu, dārgā, atceries, � ātrums, ar kādu mēs metāmies laulībā, nedeva daudz laika diskusijām un pārdomām.

� Es par savu plānu tiku ieminējusies Semam Hotornam. Viņ� domā, ka man tas izdo�oties lieliski.

� Lai tas Sems piesargās, lai ari kas viņ� būtu! � Endrjū sarauca pieri. � Pag! Vai tas nebija tas pārstāvis no "Feldinga-Rosa" mūsu kāzās?

�� Tas pats. Sems Hotorns ir mans priek�nieks. Viņ� bija kopā ar sievu Liliānu.

� Skaidrs. Atceros.

Endrjū tagad atcerējās Semu Hotornu � liela auguma mier�mīlīgi noskaņotu vīrieti ap gadiem trīsdesmit pieciem, asiem sejas vaibstiem un priek�laicīgi dilsto�u matu kuplumu. Hotorna sieva Liliāna bija uzkrīto�i skaista brunete.

Pārcilājot prātā pirms trim dienām notiku�o, Endijū aizbil�dinājās: � Ņem vērā, ka biju nedaudz apmulsis.

Viens no apmulsuma iemesliem bija pati Sīlija, viņas tēls � tas, kā viņa ar īsu līgavas plīvurīti uz galvas bija parādījusies vietējās viesnīcas salonā, kur viņi bija nolēmu�i salaulāties. Ceremonijuizdarīja kāds pazīstams miertiesnesis � Sv.Bīda slimnīcas valdes loceklis. Doktors Taunzends bija līgavas vedējs.

Noa bija vienreizējs � īsts veco laiku ģimenes ārsta paraugs. Ar savu cienījamo ārieni un sirmojo�ajiem matiem viņ� stipri atgā�dināja britu premjerministru Heroldu Vilsonu � personu, kura �obrīd bija visu uzmanības centrā sakarā ar ASV un britu attiecību normalizē�anos pēc iepriek�ējā gada nesaskaņām Suecas kanāla konflikta dēļ.

Sīlijas māte, maza auguma atraitne no Filadelfijas, kāzās visu laiku turējās malā. Sīlijas tēvs bija kritis Otrajā pasaules karā, tāpēc Noa bija jāuzņemas līgavas vedēja pienākumi.

Endrjū aizvēra acis � pa daļai Bahamu spilgtās saules dēļ, ta�u galvenokārt tāpēc, lai atsauktu atmiņā brīdi, kad Taunzends ieveda Sīliju.

Pēc neaizmirstamā rīta slimnīcas kafetērijā, kad Sīlija bija atklājusi savu nodomu viņu apprecēt, Endrjū jo dienas, jo vairāk bija sapinies viņas burvības tīklos,-kā pats domās to apzīmēja. Viņ� domāja, ka īstais vārds te laikam būtu "mīlestība", ta�u viss notie�ko�ais likās kaut kas vairāk, kaut kas savādāks: divas dzīves un divas personības bija saviju�ās tādā veidā, kas viņu vienlaikus gan pārsteidza, gan sajūsmināja. Sīlijai nebija nevienas citas līdzīgas. Ne mirklis viņas sabiedrībā nebija garlaicīgs. Visu laiku viņa bija pārsteigumu, zinā�anu, intelekta, ideju un plānu pārpilna; Sīlijā kā avots strāvoja viņas spēcīgā, spilgtā, neatkarīgā daba. Jau pa�ā sākumā Endrjū saprata, ka viņam laimējies. Viņam �ķita, ka izvil�cis lielo laimestu, balvu, ko iekāro arī daudzi citi. Iepazīstinot sievu ar saviem kolēģiem, viņ� saprata, ka arī citi tīko pēc Sīlijas.

Endrjū dzīvē bija apgrozīju�ās sievietes, bet nebija nevienas, kuru viņ� būtu domājis precēt. Un vēl neparastāk bija tas, ka kop�

brī�a, kad Sīlija, vienkār�ā valodā izsakoties, bija viņu bildinājusi, viņ� nebija izjutis ne mazākās �aubas, ka piekrizdams rīkojas pareizi.

Un tomēr� tikai �ajā neaizmirstamajā brīdī, kad viņ� bija ieraudzījis Sīliju baltajā kāzu tērpā � starojo�u, skaistu, jaunu, iekārojamu, ar visām tām īpa�ībām, ko vien vīrietis no sievietes var vēlēties, un vēl vairāk, daudz vairāk, � tikai tad līdz ar spēcīgu iek�ēju pārdzīvojumu Endrjū iemīlējās pa īstam, gūdams cie�u pārliecību, kāda cilvēkam atplaiksnī tikai da�as reizes dzīvē, � ka viņam neticami laimējies un viņ� no Sīlijas nekad ne�ķirsies.

Jā, tas bija vārds "�ķir�anās", Endrjū sev teica, kas bija viņu atturējis no �ī soļa tajā laikā, kad divdesmit gadu vecumā precējās daudzi viņa vienaud�i. Piesardzības pamatā, protams, bija viņa pa�a vecāku dzīve. Māte � �ķirtene � glu�i kā papluinīts taurenītis uz kāzām bija atlidojusi no Losand�elosas un visiem, kas vien vēlējās klausīties, stāstīja, ka viņa, lūk, atstājusi pusceļā ievadīto �ķir�anos no ceturtā vīra, lai būtu klāt dēla pirmajās laulībās. Endrjū tēvs viņai bija otrais vīrs; kad Endņū reiz par vinu apvaicājās, māte bija pateikusi: "Ak, manu dārgo zēn, es tik tikko varu atcerēties, kāds viņ� izskatījās! Neesmu viņu redzējusi gadus divdesmit. Kad pēdējo reizi par viņu ko dzirdēju, �is vecais draiskulis Parīzē dzīvoja kopā ar septiņpadsmitgadīgu ieleni."

Gadu ritumā Endrjū bija pūlējies māti izprast un rast viņas uzvedībai racionālu izskaidrojumu, ta�u alla� viņ� � diem�ēl � nonāca pie viena un tā pa�a secinājuma: māte ir tuk�galve, sekla un egoistiska daiļava, kas meklē sev līdzīgus vīrie�us.

Endrjū bija ielūdzis māti kāzās � kaut ari vēlāk to no�ēloja �, pienākuma apziņas mudināts. Viņ� bija aizsūtījis vēstuli ar kāzu vēsti arī tēvam uz pēdējo viņam zināmo adresi, ta�u atbildes nebija, un Endrjū �aubījās, vai vispār tā kādreiz pienāks. Caurmērā ik pa trim gadiem viņi apmainījās ar Ziemsvētku apsveikuma kartītēm, un tas bija viss.

Endrjū bija savu īslaicīgi precēto vecāku vienīgais bērns. Vienīgais cilvēks, kuru Endijū būtu vēlējies iepazīstināt ar Sīliju, pirms diviem gadiem bija miris. Tā bija viņa neprecētā tante, kuras pajumtē Endrjū bija pavadījis lielāko daļu no saviem zēna gadiem. Nebūdama visai turīga, tante bez viņa vecāku palīdzības bija gādājusi līdzekļus, lai zēnu atbalstītu koled�as un medicīnas fakultātes gados. Tikai pēc viņas nāves, kad advokāta kantorī viņam priek�ā uz galda bija noliktas aizgājējas mantības aizkustino�ās atliekas pāris simtu dolāru vērtībā, Endijū bija sapratis, cik liels bijis tantes upuris.

Kāzās par Endrjū māti bija rūpējusies Sīlija. Novērtējusi situāciju, kaut. arī neviens viņai nebija bildis ne vārda, viņa pret vīramāti bija izturējusies sirsnīgi, ta�u ar zināmu atturību. Vēlāk, kad Endrjū izteica no�ēlu par mātes ekscentrisko uzvedību, Sīlija bija atbildējusi: "Mēs, dārgais, ta�u precējām viens otru, nevis mūsu ģimenes." Un pēc tam piebildusi: "Tagad es esmu tava ģimene un tu no manis saņemsi vairāk mīlestības, nekā visā savā iepriek�ējā dzīvē kopā ņemot."

�odien pludmalē Endrjū sāka to saprast.

� Ja tev nekas nav pretī, � Sīlija atsāka sarunas pavedienu, tad lielāko daļu no savas pirmās grūtniecības es strādā�u, pēc tam uz gadu ņem�u atvaļinājumu, lai nekas mani netraucētu pildīt mātes pienākumus. Pēc tam atgriezī�os darbā līdz otrajai grūtniecībai un tā tālāk. v

� Protams, piekrītu, � Endrjū teica, � ta�u līdztekus visiem �iem svarīgajiem notikumiem man vajadzētu arī mazliet nodar�boties ar savu praksi.

�� To tu darīsi daudz, un tev joprojām būs jābūt labam un rūpīgam dakterim.

Endijū laimīgi iesmējās un pēc pāris minūtēm bija iemidzis.

Nākamajās dienās viņi viens par otru uzzināja daudz ko tādu, kam agrāk nebija bijis laika.

Kādurīt, ēdot brokastis, ko uz bungalo atnesa melnādainā jautrule Remona, Sīlija ieminējās: � Man te ļoti patīk. Esmu paguvusi iemīlēt �o salu ar tās ļaudīm un mierīgo dzīvi. Priecājos, Endijū, ka tu izvēlējies tie�i �o vietu. Es nekad to neaizmirsī�u.

� Es arī priecājos.

Endrjū pirmais priek�likums bija pavadīt medusmēnesi Havaju salās. Ta�u, no Sīlijas puses sajutis zināmu pretestību, viņ� iz�ķīrās par otro variantu.

Tagad Sīlija turpināja: � Es tev neko neteicu, bet brauciens uz Havaju man lielu prieku nebūtu sagādājis.

Kad Endrjū painteresējās, kāpēc, pagātnes mozaīkas rakstā iegaismojās vēl viena detaļa.

1941. gada decembri, kad Sīlijai bija desmit gadu un viņa ar māti dzīvoja Filadelfijā, tēvs Viliss de Grejs, ASV kara flotes apak�virsnieks, dienēja uz ASV karakuģa "Arizona", Pīrlharborā, Havaju salās. Japāņu uzbrukuma laikā "Arizona" tika nogrem�dēta, un reizē ar to no dzīves aizgāja 1102 jūrnieki. Vairums no viņiem palika kuģī, vinu līķus tā arī neatrada. Viens no bojā gā�ju�ajiem bija Viliss de Orejs.

� Jā, � Sīlija atbildēja uz Endrjū jautājumu, � es vinu atceros gan. Protams, bie�i viņ� bija projām, jūrā. Bet, kad bija mājās, atvaļinājumā, māja vai plīsa no jautrības. Tas bija tik satrauco�i � gaidīt viņu mājās. To bija izjutusi pat mana mazā masa D�eneta, kaut tēvu atceras visai miglaini.

� Kāds bija tavs tēvs?

Sīlija mirkli padomāja:

�� Liela auguma, ar vīri�ķgu balsi, viņ� bie�i lika cilvēkiem smieties un ļoti mīlēja bērnus. Viņ� bija stiprs, ne tikai fiziski, bet arī garā. Māte tāda nav. To tu laikam jau pamanīji. Viņa pilnīgi paļāvās uz tēvu. Pat tad, kad viņa nebija mājās. Savās vēstulēs viņ� mātei pateica priek�ā, ko darīt.

� Un tagad viņa paļaujas uz tevi?

�� Tā laikam ir iznācis. Patiesībā tas sākās tūlīt pēc tēva nāves, � Sīlija pasmaidīja. � Es biju pāragri attīstījusies. Laikam tāda esmu joprojām.

� Mazliet, ta�u esmu nolēmis ar to samierināties.

Vēlāk viņ� sacīja:

� Es tagad saprotu, kāpēc tu negribēji braukt uz Havaju. Bet vai tu kādreiz esi bijusi Pīrlharborā?

Sīlija pakratīja galvu.

�� Māte negribēja uz turieni braukt, pat īsti nezinu, kāpēc. Arī es pagaidām neesmu gatava �im braucienam. Esmu dzirdējusi, ka "Arizonas" nogrim�anas vietā kuģi zem ūdens varot saskatīt, kaut to izcelt neesot bijis iespējams. Tev varbūt liksies dīvaini, Endrjū, ta�u kādreiz es uz turieni gribētu aizbraukt. Uz to vietu, kur aizgāja bojā mans tēvs. Es gribētu uz turieni aizvest savus bērnus.

�� Nē, man tas nemaz neliekas dīvaini, � pēc neilga klusuma brī�a teica Endrjū. � Un tagad es tev kaut ko apsolī�u. Tad, kad mūsu bērni to visu spēs saprast, es jūs uz turieni aizvedī�u.

Citudien, sēdēdami vecā, caurā laivā, viņi runāja par Sīlijas darbu.

�� Es domāju, � viņ� teica, � ka farmaceitisko firmu aģenti parasti ir vīrie�i.

� Neairē tik tālu prom no krasta! Man ir tāda sajūta, ka �ī vecā tupele nenoturēsies virs ūdens. Jā, tev taisnība � vairums ir vīrie�u, ta�u ir arī da�as sievietes. Viena otra no viņām ir bijusī armijas medicīnas māsa. Ta�u "Feldinga-Rosa" firmā es esmu pirmā un pagaidām vienīgā aģente.

1952. gadā Sīlija bija beigusi Pensilvānijas �tata koled�u un ieguvusi ķīmijas bakalaures grādu. Tā kā ar stipendiju vien bijis par maz, viņa studiju laikā �ad tad pa naktīm un nedēļas nogalēs strādājusi aptiekas pre�u veikalā.

� Tur, ar vienu roku izsniedzot pēc receptes gatavotas zāles, bet ar otru � matu uztinamos rullī�us un dezodorantus, es daudz ko iemācījos. Jā, da�reiz nācās pārdot arī preces no letes apak�as.

Viņa paskaidroja.

Nereti vīrie�i � lielākoties gados jauni, ienākot aptiekā, sāku�i nemierīgi mīņāties, pūloties piesaistīt sev pārdevējas uzmanību. Uz

Sīlijas jautājumu "Ar ko varu jums palīdzēt?" vienmēr sekojusi atbilde: "Kad viņ� atbrīvosies?" � "Ja jums vajadzīgi prezervatīvi," Sīlija melodiskā balsī skaidrojusi, "tad tie mums ir pla�ā izvēlē." Un vilkusi laukā no letes apak�as kārbu pēc kārbas, liekot tās citu uz citas. Pietvīku�ais pircējs veikli izvēlējies vajadzīgo preci un pasteidzies nozust.

Reizumis kāds nekauņa uzdro�inājies Sīliju uzaicināt �o preci kopā ar viņu pārbaudīt. Tādiem gadījumiem Sīlijai bijusi gatava atbilde: "Labprāt. Kad vien vēlaties. Domāju, ka mans sifiliss jau ir apārstēts." Kaut arī da�s saprata, ka tas ir joks, gribētāju riskēt nebija, un otrreiz neviens no viņiem aptiekā nerādījās.

Endrjū smējās, pārstāja airēt un ļāva laivai brīvi slīdēt pa ūdens virsmu.

Sīlija turpināja: pēc bakalaura grāda saņem�anas viņa pieteikusies darbā "Feldinga-Rosa" farmaceitiskajā firmā, pretendējot uz jaunākās ķīmiķes vietu. Viņu pieņēmu�i, un divus gadus Sīlija nostrādājusi laboratorijā.

�� Tur es secināju, ka darbs laboratorijā, ja neesi zinātnieks, ir garlaicīgs un monotons. Mani ieinteresēja zāļu pārdo�ana. Un interesē vēl tagad. � Tad piebilda: � Un vēl man patīk pieņemt svarīgus lēmumus.

Ta�u pāriet no darba laboratorijā uz tirdzniecību izrādījās sa�re�ģīti. Sīlija pieteicās un tika noraidīta. � Man atbildēja, ka biznesa jomā sievietes varot strādāt tikai par sekretārēm.

Viņa sāka kaldināt turpmākās rīcības plānus.

�� Es secināju, ka cilvēks, kur� varētu kaut ko grozīt firmas politikā, ja vien tas vispār būtu iespējams, ir Sems Hotorns. Tas, kur� bija mūsu kāzās. Un tad es nolēmu, ka Hotornu var ietekmēt tikai ar viņa sievas palīdzību. Ta�u bija riskanti, mans nodoms varēja neizdoties.

Misis Liliāna Hotorna, kā Sīlija bija uzzinājusi, aktīvi darbojās vairākās sievie�u biedrībās, tāpēc likās, ka viņai vajadzētu saprast otras sievietes centienus taisīt karjeru. Un tā kādu dienu, kamēr Sems Hotorns bija darbā, Sīlija devās pie viņa sievas.

� Es nekad nebiju viņu redzējusi. Arī mans apmeklējums nebija pieteikts. Es glu�i vienkār�i nospiedu zvana pogu un gāzos iek�ā.

Uzņem�ana nebija no draudzīgajām. Misis Hotorna, sieviete pāri trīsdesmitiem un gadus septiņus vecāka par Sīliju, bija stipra rakstura, lieti�ķs cilvēks, gariem matiem kraukļa spārna melnumā, ko viņa lāgiem nepacietīgi atsvieda no sejas, kamēr Sīlija skaidroja sava apciemojuma iemeslu.

"Tas vienkār�i ir smieklīgi," Liliāna Hotorna beigās bija teikusi. "Man nav nekā kopēja ar mana vīra darbu. Turklāt viņ� būs nikns, kad uzzinās, ka jūs esat bijusi te."

"Es to zinu," Sīlija bija atbildējusi, "nav pat izslēgts, ka zaudē�u darbu."

"Par to jums vajadzēja padomāt, pirms nācāt �urp!"

"Es jau domāju par to, misis Hotorna. Ta�u riskēju, jo klusībā cerēju, ka varbūt jūs esat moderna sieviete un sapratīsit, ka sie�vietes nedrīkst nostādīt zemāk par vīrie�iem."

�ķita, ka Liliāna Hotorna, to dzirdot, eksplodēs.

"Jums nu gan ir dū�a!"

"Tie�i tā," Sīlija bija cirtu�i pretī, "tāpēc jau arī domāju, ka tirdzniecībā man veiksies!"

Liliāna Hotorna viņā brīdi skatījās, tad pēk�ņi sāka smieties.

"Mans Dievs, es tie�ām sāku ticēt, ka jums �ī vieta pienākas!" Un pēc brī�a: "Es nupat kā grasījos vārīt kafiju, mis de Greja. Ienāciet virtuvē, aprunāsimies!"

Tas bija sākums ilgai draudzībai.

�������� Un pat vēl tad, � Sīlija teica Endrjū, � nācās Semu pār�liecināt. Ta�u viņ� tika ar mani runājis, un man likās, ka es viņam iepatikos. Turklāt Liliāna tui-pināja viņu apstrādāt. Pēc tam viņam vajadzēja dabūt priek�nieka piekri�anu. Galu galā viss nokārtojās.

Viņa paskatījās uz laivā ieplūdu�o ūdeni � tas sniedzās pāri potītēm.

� Endijū, mēs grimstam!

Smiedamies viņi ielēca ūdenī un, velkot laivu līdzi, peldēja uz krastu.

�������� Kad sāku strādāt par aģenti, � Sīlija pie vakariņu galda turpināja, � es sapratu, ka man jāstrādā labāk nekā vīrie�iem.

������� Es atceros kādu gadījumu, � viņas vīrs piebilda, � kad tu pārspēji ne tikai vīrieti vispār, bet pat �o te dakteri.

Viņa starojo�i pasmaidīja, noņēma brilles un pāri galdam pasniedzās pēc vīra rokas. � Man toreiz palaimējās un ne tikai lotromicīna lietā vien!

� Kāpēc tu tik bie�i ņem nost brilles?

������� Esmu tuvredzīga. Ta�u bez brillēm izskatos labāk. Lūk, tāpēc es tās tik bie�i ņemu nost!

������� Tu izskaties labi gan ar, gan bez brillēm. Bet, ja tās tevi traucē, tev vajadzētu padomāt par kontaktlēcām. Ļoti daudz cilvēku pārgāju�i uz tām.

������� Kad atgriezīsimies, es par to painteresē�os, � Sīlija solījās. � Ja jau esam par �īm lietām sāku�i runāt, tad � vai vajadzīgas vēl

kādas izmaiņas?

>

� Tu man patīc tāda, kāda esi.

Lai nokļūtu �eit, kur patlaban atradās, viņi roku rokā bija nostaigāju�i veselu jūdzi pa slikti bruģētu ceļu, kur tikai retumis

varēja sastapt kādu braucēju. Siltās nakts klusumā bija dzirdama

tikai kukaiņu sisinā�ana un vilnī�u skalo�anās pret klintīm jūrā. Tagad nelielā, pieticīgi mēbelētā kafejnīcā ar nosaukumu "Ce�ļinieka atpūta" viņi iebaudīja labāko no vietējiem ēdieniem � ceptu jūras asari ar zirņiem un rīsiem.

Kaut "Ceļinieka atpūta" nebija iekļauta lielo tūrisma firmu ceļve�os, izsalku�ie tur varēja gar�īgi paēst � zivis bija tikko zvejotas, un veclaicīgā pannā uz malkas uguns tās gatavoja pats saimnieks � sīksts un kaulains bahamietis, vārdā Kleofass Moss. Viņ� bija nosēdinājis Sīliju un Endijū pie loga jūras pusē. Uz galda dega alus pudelē iesprausta svece. Virs jūras vīdēja izkliedēti mā�koņi un pusmēness.

� Ņūd�ersijā, � Sīlija ieminējās, � �obrīd laikam ir auksts un lietains.

� Drīz jau mēs būsim tur. Labāk pastāsti man vēl kaut ko par sevi un par zāļu pārdo�anu.

Viņas pirmais darbalauks kā aģentei bijusi Nebraska, kur līdz tam" Feldinga-Rosa" firma nav bijusi pārstāvēta.

� Savā ziņā tas bija labi. Es sāku no nulles. Nebija organizācijas, ziņu bija maz, vispār nebija neviena, kas man būtu varējis pateikt, kurp un pie kā doties.

� Vai tavs draugs Sems to bija darījis ar nolūku � kā sava veida pārbaudi?

� Iespējams. Nekad neesmu viņam to jautājusi.

Un Sīlija ķērusies pie darba. Omahā viņa sameklējusi mazu dzīvoklīti un iekārtojusi to par savu bāzi, tad sākusi ceļot pa �tatu � no pilsētas uz pilsētu. Katrā vietā no telefonu grāmatām izplēsusi lappuses "Ārsti", pārrakstījusi sarakstu ar ma�īnu un sākusi apmeklējumus. Viņas teritorijā biju�i 1500 ārsti, no kuriem vēlāk viņa atlasījusi 200 � pēc viņas domām, tie biju�i labākie zāļu noņēmēji.

� Tu biji tik tālu prom no mājām, � Endrjū ieminējās. � Vai tu nejūties vientuļa?

� Man nebija laika par to domāt. Biju pārāk aizņemta. Viens no maniem pirmajiem atklājumiem bija tas, ka pie ārstiem grūti piekļūt. Nācās stundām ilgi kvernēt uzgaidāmajās telpās. Kad beigu beigās tiku iek�ā, dakteri man veltīja ne vairāk par piecām minūtēm. Beidzot viens no viņiem mani izmeta laukā, ta�u reizē ar to viņ� man izdarīja milzīgu pakalpojumu. Tas bija Nortplatā.

� Kā tas notika?

Sīlija nogar�oja ceptās zivs gabaliņu un konstatēja: � Vienos taukos! Man nevajadzētu to ēst, ta�u tā ir pārāk gar�īga, lai no tās atteiktos. � Nolikusi dak�iņu, viņa atlaidās krēslā, lai atce�rētos.

�Viņ� bija interns, tāpat kā tu, Endrjū, tā ap gadiem �etrdesmit, un man likās, ka viņ� bija pārlaidis grūtu darbadienu. �ā vai tā, bet, tikko kā biju sākusi savu runājamo, viņ� mani pārtrauca. "Jaunkundz," viņ� teica, "jūs mēģināt ar mani profesionāli runāt par medicīnu, tāpēc atļaujiet man jums kaut ko pateikt. �etrus gadus esmu mācījies medicīnas koled�ā un vēl piecus intematūrā. Praktizēju desmit gadus, kaut arī nezinu visu, tomēr zinu daudz vairāk par jums. To, ko jūs ar savām nabadzīgajām zinā�anām varat man pateikt, varu divdesmit sekundēs izlasīt reklāmas prospektā vai jebkurā medicīnas �urnālā. Tātad � taisieties, ka tiekat!"

Endrjū savilka seju līdzjūtīgā grimasē.

� Cik ne�ēlīgi!

� Bet man tas derēja, kfftit arī jutos kā apspļaudīta. Tāpēc ka viņam bija taisnība.

� Vai tad firma tevi nemaz nebija apmācījusi?

� Nu, mazliet jau bija gan. Ta�u īsi un pavir�i. Tas bija kaut kas no lieti�ķo spēļu sērijas. Nedaudz man palīdzēja zinā�anas ķīmijā. Glu�i vienkār�i nebiju sagatavota runāt ar nevaļīgiem augsti kvalificētiem dakteriem.

� Ja esi sākusi par to runāt, varu tev pateikt, ka tas patie�ām ir iemesls, kāpēc da�i ārsti atsakās pieņemt farmaceitisko firmu pārstāvjus: nākas klausīties no galvas iekaltu aģitāciju, pirkt viņu firmas preces, turklāt nav izslēgta varbūtība saņemt aplamu informāciju, un tas jau ir bīstami. Da�s labs pārdevējs sastāstīs nezin ko, lai tikai dakteris pacientam parakstītu viņa firmas ra�ojumus.

� Endrjū, dārgais, es vēlos, lai tu �ajā sakarībā kaut ko izdarītu manis labā. Bet par to vēlāk.

� Okei, ja vien tas būs manos spēkos. Tātad � kas notika pēc Nortplatas?

� Sāku apjēgt divas lietas. Vispirms man bija jābeidz domāt kā tirgotājai un par varēm uzbāzties varbūtējiem pircējiem. Otrkārt, neraugoties uz to, ka dakteri zināja vairāk par mani, man vajadzēja apgūt specifiskas zinā�anas par zālēm, kuras viņi vēl nepazina un kuras varēja viņiem noderēt. Tā es kļūtu tiem noderīga. Un tad, strādājot pajaunam, es nejau�i atklāju vēl kaut ko. Proti � ka ārsti savā darbā uzzina daudz ko jaunu par slimībām, bet ir slikti informēti par zālēm.

� Tiesa, � Endrjū piekrita, � tas, ko par zālēm māca koled�ā, nav gra�a vērts, un praktizējot ir grūti izsekot jaunākajiem medi�cīnas sasniegumiem, kur nu vēl būt lietas kursā par jaunajām zālēm!

� Un vēl kas, � Sīlija turpināja, � sapratu, ka ārstiem jāsaka patiesība, ka nekad nevajag pārspīlēt, nekad neko nedrīkst noklusēt. Kad man jautā par konkurējo�ās firmas ra�ojumu, ja tas ir labāks par mūsējo, tad tā ari jāpasaka.

� Kā tu varēji visam pielāgoties?

� Kādu laiku gulēju tikai �etras stundas diennaktī.

Sīlija pastāstīja, kā pēc dienas darba pa vakariem un nedēļas nogalēm studējusi rokasgrāmatas par zālēm, svarīgāko izrakstot un iegaumējot. Uz neskaidriem jautājumiem meklējusi atbildes bibliotēkās. Aizbraukusi uz "Feldinga-Rosa" firmas centru Ņūd�ersijā un lūgusi savus agrākos kolēģus zinātniskajā darbā pastāstīt kaut ko vairāk, nekā varēja izlasīt rokasgrāmatās, informēt viņu par to, kas pa�laik tiek izstrādāts un drīz būs pārdo�anā. Ļoti drīz viņas kontakti ar ārstiem uzlaboju�ies; da�s dakteris lūdzis pagādāt speciālu informāciju, un viņa centusies palīdzēt. Pēc kāda laika viņas pūliņi sāku�i nest augļus. Pieprasījums pēc "Feldinga-Rosa" firmas medikamentiem viņas zonā palielinājies.

�� Sīlij, bet tu ta�u esi vienreizēja! � Endrjū bija patiesi pārsteigts.

� Un tu esi aizspriedumains, � viņa smējās, � kaut arī man tas patīk! Gada laikā firma savu biznesu Nebraskā trīskār�oja.

� Un tad viņi tevi pārcēla?

� Nebraskas zonu atdeva kādam no jaunākajiem, vīrietim, un man iedeva svarīgāku zonu Ņūd�ersijā.

� Ja viņi būtu tevi aizsūtīju�i uz kādu citu vietu, piemēram, Ilinoisu vai Kaliforniju, mēs nekad nebūtu satiku�ies!

� Nē, � viņa pārliecināti teica, � mēs būtu satiku�ies. Tas bija mūsu liktenis. "Laulības ir liktenis�"

� "�tāpat kā nāve karātavās," � viņ� pabeidza citātu.

Abi iesmējās.

� Padomā, � Sīlija bija iepriecināta, � nikns, galvu grāmatās iebāzis dakteris, kas spēj citēt D�onu Heivudu!

�� To pa�u Heivudu, se�padsmitā gadsimta rakstnieku, kas dziedāja un muzicēja Henrijam Astotajam, � Endrjū tikpat ieprie�cināts lielījās.

Kad viņi piecēlās no galda, saimnieks no pavarda puses sauca: � Nu, vai laba zive bij', ei jūs, medusmēne�nieki? Viss okei?

� Viss ir ļoti okei, � Sīlija atbildēja. � Zivis un medusmēnesis ari.

� Uz tik mazas saliņas nav nekādu noslēpumu. � Endrjū bija uzjautrināts, samaksāja par maltīti desmit Bahamu �iliņus un atteicās no atlikuma.

Laukājau bija kļuvis vēsāks, pūta atspirdzino�s jūras vējiņ�. Viņi laimīgi sadevās rokās un pa kluso, līkumaino ceļu devās atpakaļ uz savu bungalo.

Tā bija viņu pēdējā diena.

It kā sasaucoties ar aizbrauk�anas nostalģiju, laiks Bahamu salās pasliktinājās. No biezajiem gubu mākoņiem lija lietus straumes, bet spēcīgs ziemeļaustrenis viļņus sakūla putās un spēcīgi trieca pret krastu. Endrjū un Sīlija bija nolēmu�i aizbraukt no Bahamu salām pusdienlaikā ar vietējo lidma�īnu no Roksaundas, lai pēc tam no citas lidostas ar "Pan American " reisu vakarā nolaistos Ņujorkā. Nākamajā dienā viņi jau būtu Moristaunā, kur apmestos Endrjū dzīvoklī Dienvidu ielā, kamēr sameklētu sev piemērotāku māju. Sīlija, kas bija dzīvojusi Būntonā mēbelētās istabās, jau no turienes bija izvākusies, daļu savu mantu nodevusi glabā�anā.

Sīlija rosījās pa viņu medusmēne�a bungalo, kuru pēc nepilnas stundas tie atstās. Viņa bija izklājusi savas drēbes uz divguļamās gultas. Endrjū vannasistabā skuvās.

� Endrjū, �eit bija tik skaisti! Un tas ir tikai sākums!

� Brīni�ķīgs sākums, � viņ� caur atvērtajām durvīm piekrīto�i atbildēja. � Un tomēr esmu gatavs atgriezties darbā.

� Zini ko, Endrjū? Es domāju, ka tev un man, ka mums abiem darbs ir ļoti svarīga lieta. Tas mums abiem ir kopīgs, turklāt mēs esam arī mazliet godkārīgi. Un tādi būsim vienmēr. Vai ne?

Seju dvielī slaucīdams, Endrjū kails parādījās vannasistabas durvīs.

�� Ta�u �ad un tad darbu var arī pārtraukt. It īpa�i, ja ir pietiekami labs iemesls.

� Vai mums ir laiks� � Sīlija iesāka jautājumu, ta�u Endijū skūpsts tai neļāva to izteikt līdz galam.

Pēc brī�a viņ� ieteicās:

� Vai tu, lūdzama, nevarētu atbrīvot gultu?

Ar vienu roku apskāvusi Endrjū, ar otru sniegdamās atpakaļ, Sīlija sāka sviest izliktās drēbes uz grīdas.

�Nu redzi, tā ir daudz labāk, � viņ� teica, kad viņi gulēja drēbju vietā, � gultas ta�u tam ir domātas.

� Mēs varam nokavēt reisu! � Sīlija iesmējās.

� Vai nav vienalga!

Drīz pēc tam viņa apmierināta piekrita:

�� Tev taisnība � vai tad nav vienalga. � Pēc tam maigi un laimīgi piebilda: � Man nav vis vienalga� � Un tad: � Ak, Endrjū, kā es tevi mīlu!

"Pan American" lidma�īnā, kas veica 206. reisu uz Ņujorku, viņi ielūkbjās tās dienas laikrakstos.

�� Nekas jauns pa mūsu prombūtnes laiku nav noticis, � Sīlija, avīzes lapas �ķirstot, secināja.

Endrjū, pavir�i laikrakstus pārlapojis, nolika tos sānis.

Līdz Ņujorkai bija �etru stundu lidojums, un pusdienas pasnie�dza tūlīt pēc pacel�anās gaisā. Pēc maltītes Endrjū atgādināja sievai: � Tu teici, ka man kaut kas bū�ot jāizdara tavā labā. Mēs runājām par farmaceitisko firmu aģentiem.

� Jā, � Sīlija D�ordana ērti atlaidās sēdeklī, tad pasniedzās pēc Endrjū rokas. � Atceries to dienu, kad tu parakstīji savai pacientei lotromicīnu. Tu teici, ka grozi savas domas par farmaceitisko industriju; es ieteicu tev savus uzskatus radikāli nemainīt, tāpēc ka daudz kas tur nav kārtībā un ka es ceru �ajā lietā kaut ko paveikt. Atceries?

�� Kā tad es varu to aizmirst! � Endrjū smējās. � Ikviens tās dienas sīkums kaltin iekalts manā dvēselē!

� Labi. Klausies tālāk!

No sāniem sievā lūkodamies, Endrjū vēlreiz nobrīnījās, cik daudz enerģijas un inteliģences mājo �ajā mazajā, pievilcīgajā būtnē. Turpmāk, viņ� nolēma, vajadzēs uzmanīties, lai garīgajā plāksnē neatpaliktu no Sīlijas. Tad sakoncentrējās uz klausī�anos.

�� Farmaceitiskā rūpniecība, � iesāka Sīlija, � 1957. gadā vēl aizvien atradās ļoti tuvu savām saknēm, saviem pirmsākumiem.

Tas nemaz nebija tik sen, kad mēs sākām, pārdodot �ūsku eļļu lauku gadatirgos, auglības eliksīru, zāles, ar kurām varēja ārstēt visu � sākot no galvassāpēm un beidzot ar vēzi. Tirgotāji, kas to visu pārdeva, maz bēdāja par savas preces efektu. Viņus interesēja viens � pārdot. Lai pārdotu, viņi bija gatavi pircējam garantēt jebkuru efektu.

Bie�i vien, � Sīlija turpināja, � ar �ādām "universālām" zālēm un tautas ārstniecības līdzekļiem tirgojās atsevi�ķas ģimenes. Da�as no tām atvēra pirmās aptiekas pre�u tirgotavas. Vēlāk to pēcte�i ģimenes tradīcijas turpināja un izveidoja zāļu ra�o�anas firmas, kuras ar laiku vērsās pla�umā, gāja roku rokā ar zinātni, kļuva respektablas. Tā agrāko vienkār�o tirdzniecības meto�u vietā nāca jaunas, nopietnas, progresīvas, cienījamas.

Ta�u da�reiz diem�ēl arī ne visai cienījamas. Viens �īs parādības cēlonis bija tas, ka firmas vadība joprojām atradās vienas ģimenes rokās, ka pārāk dziļi bija iesakņojusies vecā �ūsku eļļas pārdo�anas devīze "pārdot par katru cenu". Da�as seno farmaceitu ģimenes tātad kontrolē lielu daļu no firmu akcijām. Pat algotiem dar�biniekiem, vadot firmas, ir saglabājies paradums "pārdot par katru cenu". Tā nereti notiek, kad aģenti cen�as ārstiem ieteikt jaunas zāles.

Kā tu labi zini, � Sīlija turpināja, � da�i aģenti, ne jau visi, bet vēl joprojām daudzi, gatavi apgalvot visu, pat melot, lai tikai pa�nāktu, ka dakteri paraksta slimniekiem viņu firmas ra�ojumus. Kaut arī farmaceitiskās firmas tev oficiāli apgalvos, ka tā nenotiek, tās ļoti labi zina, ka notiek gan.

Viņu sarunu iztraucēja stjuarte: pēc �etrdesmit minūtēm lid�ma�īna nolaidī�oties Ņujorkā, tāpēc bāru drīz slēg�ot, varbūt viņi vēlētos ko iedzert? Sīlija izvēlējās savu iemīļoto ruma kokteili, Endrjū � viskiju ar sodu.

Kad dzērieni bija pasniegti, viņi atsāka sarunu.

� Protams, � Endrjū teica, � pats savām acīm esmu redzējis to, par ko tu runā. Arī no citiem dakteriem esmu dzirdējis, ka pacienti saslimu�i un pat nomiru�i tāpēc, ka lietoju�i zāles, par kurām aģenti sniegu�i aplamu informāciju. � Iemalkojis viskiju, viņ� turpināja: � Un tagad � par farmaceitisko firmu reklāmu. Ar tām ārsti tiek vai apbērti, ta�u liela �īs reklāmas dala neinformē par to, ko ārstam vajadzētu zināt, � par zā(u blakusiedarbību, it īpa�i par bīstamajiem blakusefektiem. Ārstam, kas mū�dien aizņemts ar saviem pacientiem un da�ādām problē�mām, grūti iedomāties, ka firmas pārstāvis viņu tī�uprāt varētu maldināt.

�� Ta�u tā tas tomēr gadās, � Sīlija teica. � Un vēlāk to paslauka zem paklāja, un neviens par to nerunā. Es to labi zinu, tāpēc ka mūsu firmā esmu mēģinājusi par to runāt.

� Tātad � kāds ir tavs plāns?

� Savākt zinas. Sakrāt tādu ziņu pierakstus, ko neviens nevar apstrīdēt. Un piemērotā brīdī es to visu cel�u gaismā.

Viņa turpināja:

� Es pie tevis vairs neie�u, Endijū, tāda ir mūsu firmas politika, pie tevis un doktora Taunzenda ies kāds cits no mūsējiem. Un tad, kad tu jutīsi, ka kāds no mūsējiem vai no kādas citas firmas būs tevi aplam informējis vai kad tu nebūsi brīdināts par zāļu blakusiedarbību vai par kaut ko citu, ko tev vajadzētu zināt, es vēlētos, lai tu par to uzrakstītu ziņojumu un atdotu man. Es jau saņemu �ādus ziņojumus no ārstiem, kas man uzticas, � no Nebraskas, Ņūd�ersijas, un mana kartotēka aug.

Endrjū klusām iesvilpās: � Tu esi ķērusies pie lielas lietas. Bet tas ta�u ir arī zināms risks!

� Bet kādam ta�u jāriskē, ja vajag uzlabot kaut ko sliktu. Un es nebīstos.

� Nedomāju, ka tu vispār varētu no kaut kā baidīties.

� Es tev ko pateik�u, Endrjū. Ja lielās firmas neiztīrīs savu māju pa�as, domāju, ka to viņu vietā izdarīs valdība. Kongresā jau ir sacēlies troksnis. Ja tās sagaidīs jautājuma apsprie�anu kongresā un pēc tam arī jaunus likumus ar stingriem ierobe�ojumiem, tās no�ēlos, ka agrāk to nav paveiku�as pa�as.

Endrjū klusēja, pārdomādams tikko dzirdēto un arī vēl ko citu. Beidzot viņ� sacīja:

� Sīlij, neesmu tev to agrāk vaicājis, bet tagad varbūt ir īstais brīdis to noskaidrot.

Sievas nopietnais acu skatiens lika viņam rūpīgi izvēlēties vārdus.

�� Tu man teici, ka gribot taisīt karjeru, pret ko man nav iebildumu; esmu pārliecināts, ka tu bez tā nebūtu laimīga. Bet pēdējo nedēļu laikā, ko esam pavadīju�i kopā, man radies iespaids, ka tu karjeras laukā vēlies sasniegt kaut ko vairāk, nekā dari pa�reiz.

� Jā, � Sīlija mierīgi piekrita. � Es bū�u pa�ā aug�ā.

� Pa�ā aug�ā? � Endrjū izbijās. � Tu gribi teikt, ka vadīsi visu lielo firmu?

�� Ja vien varē�u tikt. Pat ja es netik�u pa�ā aug�ā, bū�u pietiekami augstu, lai manās rokās būtu ietekme un vara.

� Un tas ir tas, ko tu vēlies? � viņ� �aubījās. � Vara?

� Es saprotu, ko tu domā, Endrjū, ka vara var būt apsēstība, ka tā var samaitāt cilvēku. Tā nebūs. Es vienkār�i vēlos pilnvērtīgu dzīvi, ģimenes dzīvi ar bērniem, bet gribu arī vēl kaut ko vairāk, gribu kaut ko sasniegt.

�� Todien kafetērijā, � Endrjū apklusa, lai izlabotu pa�a teikto, � tajā neaizmirstamajā dienā, tu teici, ka pienācis laiks sievietēm darīt kaut ko tādu, ko viņas agrāk nav darīju�as. Es tam piekrītu, un daudzās vietās tas jau notiek, medicīnu ies�kaitot. Bet es domāju tie�i par jūsu industriju, farmaceitisko. Tā visa ir konservatīva padarī�ana un īsta vīrie�u valstība, tu pati tā teici.

� Turklāt vēl �ausmīgā mērā. � Sīlija smaidīja.

�� Vai tad �āda vieta ir piemērota tādai kā tu? Kāpēc es tā vaicāju? Sīlij, es vienkār�i nevēlos noskatīties, ka tu cietīsi un būsi nelaimīga, ka ziedosi visus spēkus saviem plāniem un tie tomēr neizdosies.

�� Es nebū�u nelaimīga, Endrjū, es tev to apsolu, � viņa paspieda vīra roku. � Tas man ir kaut kas jauns, ka kāds par mani tik ļoti rūpējas, � nē, mūsu industrija nav gatava uzņemt ne mani, ne kādu citu sievieti ar spēcīgu godkāri. Ta�u man ir savs plāns.

� Man vajadzēja zināt, ka tev jau viss iepriek� izdomāts.

� Vispirms, � Sīlija ņēmās skaidrot, � esmu nolēmusi tik labi strādāt savā pa�reizējā amatā, ka "Feldings-Ross" vienkār�i nevarēs mani nepaaugstināt.

� Par to esmu gatavs derēt. Bet tu teici "vispirms". Vai tas nav pietiekami?

Sīlija pakratīja galvu.

�� Esmu pavērojusi darbu citās firmās, sabiedrībās, pētījusi to vēsturi, vadītāju rīcību un atklājusi kaut ko interesantu. Vairums to, kuri nokļūst virsotnē, tur nonāk, kāda cita svārku stērbelēs ieķēru�ies. Tikai nepārproti mani � viņiem ir grūti jāstrādā un jābūt augstā līmenī. Bet pirms tam viņi izraugās sev objektu � parasti mazliet vecāku, mazliet augstāk stāvo�u, kur� � pēc viņu domām � ceļā uz aug�u ir viņiem priek�ā. Tad viņi pacen�as �im cilvēkam kļūt noderīgi un seko cie�i pa pēdām. Ideja ir �āda: kad vadītājs tiek paaugstināts, viņam ir patīkami kādu no tiem cilvēkiem, pie kuriem pieradis, kur� ir spējīgs un kuram var uzticēties, redzēt sev blakus.

� Vai tu jau esi izraudzījusies, kam sekot?

� Pirms kāda laiciņa izlēmu. Tas ir Sems Hotorns.

>

�� Nu, nu! � Viņas vīrs sarauca uzacis. � Redzu, ka Semam, �ķiet, mūsu dzīvē būs milzīga loma.

� Tikai biznesa lietās. Tev nav iemesla būt greizsirdīgam.

�� Labi. Bet vai Sems arī zina par tavu lēmumu � ka esi pieķērusies viņa zvaigznei?

� Protams, ne. Lai gan Liliāna Hotorna to zina. Mēs slepenībā �o lietu esam apspriedu�as, un Liliāna piekrīt.

� Man liekas, ka te notikusi sievie�u intrigu vērp�ana.

�� Un kāpēc gan ne? � Uz mirkli iemirdzējās Sīlijas iek�ējais tērauds. � Kādudien tas viss varbūt nebūs vajadzīgs. Bet pa�laik korporatīvā biznesa pasaule ir glu�i vai privāts vīrie�u klubs. Tāpēc sievietei jāizmanto jebkur� līdzeklis, lai kļūtu par tās locekli un izvirzītos.

Endrjū brīdi domāja, tad sacīja: � Līdz �im par to daudz nebiju prātojis; esmu pārliecināts, ka vairums vīrie�u par to nedomā. Bet tas, ko tu saki, ir saprātīgi. Tātad � okei, Sīlij, tu bruģē sev ceļu uz aug�u, un es patie�ām ticu, ka tu tur tiksi. Es vienmēr bū�u kopā ar tevi!

Viņa sieva pārliecās pāri sēdeklim un viņu noskūpstīja.

�� Es to zināju. Tas ir viens no tiem iemesliem, kāpēc es tevi apprecēju.

Lidma�īnas dzinēji samazināja ātrumu, un iedegās uzraksts "Piesprādzējieties!". Apak�ā agrīnajā vakara tumsā mirgoja Manhetenas ugunis.

��� Pēc da�ām minūtēm, � paziņoja stjuarte, � mēs nolai�dīsimies Aidvildas starptautiskajā lidostā.

Sīlija atkal pasniedzās pēc Endrjū rokas.

� Vai gan mums var neveikties?

Pēc atgrie�anās no kāzu ceļojuma Endrjū un Sīlija pārliecinājās, ka kļuvu�i slavenības.

Kā tas jau bija gadījies ar daudziem nozīmīgiem notikumiem medicīnā, vajadzēja paiet zināmam laikam, lai vēsts par sekmīgi lietoto lotromicīnu pagūtu izplatīties, un tagad � se�as nedēļas pēc Mērijas Rovas apbrīnojamās izveseļo�anās � �is notikums tika atspoguļots nacionālajā presē.

Moristaunas avīzīte "Daily Record" savās slejās bija ievietojusi rakstu "Brīnumzāles vietējā mediķa rokās". Ņuarkas "StarLedger" rakstu pārpublicēja, un �is materiāls savukārt saistīja "New York Times" un "Times" zinātnes nodaļu darbinieku uzmanību. Un tā pēc atgrie�anās darbā Endrjū atrada viņam atstātās steidzamās telefonogrammas: vajadzēja piezvanīt uz abu laikrakstu redakcijām. Reklāma vērsās pla�umā, turklāt "Times", izdevums ar noslieci uz romantismu, cēla gaismā arī faktu par Endrjū un Sīlijas laulībām.

Arī "New England Journal of Medicine" paziņoja Endrjū, ka vina raksts par lotromicīnu ar nelieliem labojumiem visdrīzākajā laikā tik�ot publicēts. Ieteiktie labojumi bija nenozīmīgi, un Endrjū tos pieņēma.

� Atzīstos, ka manī mostas skaudības velniņ�, � doktors Taunzends atzinās, kad Endrjū pastāstīja par gaidāmo publikāciju �urnālā. � Ta�u esmu glu�i ap�ilbis no tā spo�uma, � Endrjū vecākais kolēģis piebilda, � ko �is notikums jau tagad dod mūsu praksei.

Mazliet vēlāk Taunzenda sieva Hilda, pievilcīga sieviete ap gadiem piecdesmit, Endrjū pastāstīja: � Noa jau jums to neteiks, bet viņ� lepojas ar jums kā ar dēlu.

Arī Sīlija, gan vīra slavas nedaudz aizēnota, manīja, ka viņas stāvoklis "Feldinga-Rosa" firmā mainījies.

Agrāk viņa da�am kolēģim bija pastāvīgas ziņkāres un savā ziņā pat uzjautrinā�anās objekts, kam, neraugoties uz pirmajiem panākumiem Nebraska, vajadzēja savu reputāciju nostiprināt turpmākajā darbā, turpretim togad tā vairs nebija. Gadījums ar lotromicīnu un preses reklāma, kas tā iepriecināja "Feldinga-Rosa" firmu, neap�aubāmi pavēra ceļu uz panākumiem gan medikamen�tam, gan Sīlijai.

Viņas vārds tagad bija labi zināms firmas vadībai, prezidentu Eli Kemperdaunu ieskaitot, kur� Sīliju nākamajā dienā pēc atgrie�anās darbā izsauca pie sevis.

Misters Kemperdauns, gara auguma bāls vīrietis ap gadiem se�desmit pieciem, rūpniecības veterāns, vienmēr nevainojami ģērbies un alla� ar sarkanas rozes ziedu pie svārku atloka, pieņēma Sīliju Būntonā, firmas vadības telpās. Viņ� iesāka ar vispārējām pieklājības frāzēm.

��� Apsveicu jūs sakarā ar iebrauk�anu laulības ostā, misis D�ordana. Ceru, ka būsit laimīga sieva. � Un piebilda: � Ceru arī, ka no �ī brī�a jūsu dzīvesbiedrs parakstīs tikai mūsu firmas ra�o�jumus.

Sīlija pateicās par apsveikumu, nodomājusi, ka piezīme par Endrjū laikam ir tikai asprātība, nepateica, ka zāles vīrs izrau�dzīsies pēc sava prāta.

�� Jūs esat kļuvusi gandrīz vai leģendāra, lēdij, � prezidents turpināja, � dzīvs piemērs faktam, ka izcila sieviete da�reiz ir līdzvērtīga vīrietim.

� Ceru, ser, � Sīlija mīļi smaidīja, � ka kādudien jūs neizjutīsit vajadzību sacīt "da�reiz'V Domāju, ka redzēsit daudz vairāk sie�vie�u �ajā darbalaukā un da�as varbūt būs pat labākas par vīrie��iem.

Mirkli Kemperdauns �ķita samulsis un sarauca pieri. Tad atguvās.

� Jā, jā, notiek jau vēl dīvainas lietas. Dzīvosim � redzēsim.

Saruna turpinājās. Kemperdauns iztaujāja Sīliju par viņas

darbu. Likās, ka viņas lietpratīgās, atklātās atbildes viņam patika. Tad ieskatījās no vestes kabatas izvilktajā pulkstenī: � Tūliņ te notiks sanāksme, misis D�ordana. Mēs runāsim par jaunu medikamentu, ko gatavojamies laist pārdo�anā drīz vien pēc lotromicīna. Varbūt jūs arī vēlaties piedalīties?

Pēc tam kad Sīlija bija uzaicinājumam piekritusi, Kemperdauns ieaicināja kabinetā pusduci darbinieku, kuri bija gaidīju�i sekretāres kabinetā. Pēc iepazīstinā�anas visi devās uz konferen�u telpu un ieņēma vietas pie galda, kura galā nosēdās Kemperdauns.

Jaunais medikaments, Kemperdauns paskaidroja, lai Sīlija sa�prastu, neesot "Feldinga-Rosa" firmas ra�ojums, bet gan rietum�vācu firmas "Cfiemie-Grūnenthal" produkts.

�� Tas ir sedatīvs, �obrīd viens no labākajiem, � prezidents turpināja, � un dod normālu, atspirdzino�u miegu bez nepatī�kamās reibuma sajūtas nākamajā rītā.

�īm zālēm neesot nekādas kaut cik nozīmīgas blakusiedarbības, viņ� turpināja, un tās esot tik nekaitīgas, ka varot dot pat maziem bērniem. �is sedatīvais līdzeklis esot pārdo�anā un kļuvis populārs gandrīz ikvienā lielākā valstī, izņemot Savienotās Valstis. "Feldingam-Rosam" esot palaimējies iegūt tiesības to pārdot Amerikā.

Medikamenta nosaukums � talidomīds.

Neraugoties uz �o zāļu nekaitīgumu, Savienotajās Valstīs Pārtikas un zāļu administrācija pieprasījusi pirms medikamenta pārdo�anas to izmēģināt. �ajos apstākļos, kad mūsu rīcībā ir tik daudz lielisku atsauksmju no ārzemju firmām, Kemperdauns kurnēja, tas vienkār�i esot birokrātisms, kam diem�ēl jāpa�kļaujas.

Tad sēdes dalībnieki pārrunāja, kur un kā ASV talidomīdu labāk izmēģināt. Zinātniskās pētniecības daļas direktors doktors Lords ieteica noslēgt līgumu ar apmēram piecdesmit privāti prak�tizējo�iem ārstiem � viņi izmēģinās medikamentu saviem pacien�tiem; ārstu ziņojumus par rezultātiem "Feldings-Ross" iesniegs Pārtikas un zāļu administrācijai. �ajā darbā vajadzētu iesaistīt ne tikai ārstus, kas nodarbojas ar vispārējo praksi, bet arī internus, psihiatrus un aku�ierus.

�� Cik ilgi visa �ī jezga varētu vilkties? � interesējās viceprezi�dents tirdzniecības jautājumos.

� Aptuveni mēne�us trīs.

� Vai ar diviem nepietiks? Mums �īs zāles jālai� pārdo�anā.

� Domāju, ka pietiks.

Kāds cits vēl izteica ba�as par to, ka izmēģinājumi notik�ot ļoti pla�ā vidē. Vai nebūtu vienkār�āk tos koncentrēt, piemēram, slimnīcā? Arī rezultātus bū�ot iespējams saņemt operatīvāk.

Pēc da�u minū�u debatēm Kemperdauns ar smaidu griezās pie Sīlijas: � Varbūt mūsu vie�ņai arī būtu kas sakāms?

� Jā, būtu gan, � Sīlija atbildēja.

Sēdētāju galvas pavērsās uz viņas pusi.

Sīlija runāja uzmanīgi, labi apzinādamās, ka viņas klātbūtne �eit ir neparasta parādība, tāpēc būtu muļķīgi �o izdevību sabojāt, izliekoties pārāk pa�pārliecinātai vai nekaunīgai.

�� �aubos, vai būs pareizi, ka zāles izmēģinās arī aku�ieri. Tās tātad lietos arī sievietes stāvoklī, bet grūtniecības laikā, kā labi zināms, nekādi eksperimenti nav pieļaujami.

�� Uz �o gadījumu tas neattiecas, � doktors Lords viņu kaprīzi pārtrauca. � Talidomīdu ta�u pla�i lieto Eiropā un citur, arī sie�vietes stāvoklī.

�� Un tomēr misis D�ordanai ir sava daļa taisnības, � mierīgi iebilda Sems Hotorns.

�� Un vēl viens jautājums, � Sīlija turpināja. � Kādiem cilvēkiem visbie�āk ir miega traucējumi un vajadzīgas miega zāles? Ņemot vērā slimnīcu un tamlīdzīgu iestā�u apmeklējumos gūto pieredzi, varu apgalvot, ka tie ir veci ļaudis, it īpa�i veci cilvēki ar da�ādām hroniskām kaitēm.

Tagad visi viņā uzmanīgi klausījās. Vairāki pie galda sēdo�ie piekrīto�i māja ar galvu. Doktors Lords, seju nekustīgā grimasē savilcis, �ķita sastindzis.

� Tāpēc iesaku, � Sīlija runāja tālāk, � talidomīdu pārbaudīt da�os veco ļau�u pansionātos. Ja vajadzīgs, varu ieteikt konkrētus pansionātus: viens Linkolnā, Nebraskā, otrs tepat mūsu �tatā � Pleinfīldas apkaimē. Abas iestādes vada prasmīgi darbinieki, tur valda laba kārtība, turklāt visas ziņas tiks kārtīgi reģistrētas. Pazīstu abu �o iestā�u ārstus, un es labprāt ar viņiem par to varu parunāt.

Kad Sīlija bija beigusi, iestājās nedro�s klusums, ko pārtrauca Eli Kemperdauns, � "Feldinga-Rosa" firmas prezidents likās pārsteigts.

� Nezinu, kā domā pārējie, bet misis D�ordanas ieteikums man �ķiet ļoti prātīgs.

Tagad arī pārējie, uztvēru�i, kādu virzienu iegūst apspriedes gaita, piekrīto�i māja ar galvu, kaut doktors Lords turpināja klusēt. Sīlija acumirklī uztvēra viņas un zinātniskās pētniecības daļas direktora starpā radu�os plaisu.

Un tā drīz vien tika nolemts, ka Sīlija nākamajā dienā piezvanīs saviem pazinām pansionātos, un, ja vini būs ar mieru, zinātniskās pētniecības daļas darbinieki sāks rīkoties.

Pēc sanāksmes Sīlija pirmā atstāja telpu, smaidu un draudzīgu rokasspiedienu pavadīta.

Apmēram pēc nedēļas, kad Sīlija ar savu uzdevumu sekmīgi bija tikusi galā, viņa no Sema Hotorna uzzināja, ka drīz sāksies talidomīda izmēģinājumi.

Toreiz likās, ka mazajām nesaskaņām apspriedes laikā seku nebūs.

Neraugoties uz aizņemtību darbā, Sīlija un Endrjū gatavojās pirkt māju. Sīlijas izraudzītais miteklis atradās Moristaunas piepilsētā Konventstei�enā � mājas tur bija celtas patālu cita no citas, koku un zālienu ieskautas. Kā viņa telefona sarunā Endijū teica, māja atrodoties tikai divu jūd�u attālumā no viņa pieņem�anas telpām un vēl tuvāk Sv.Bīda slimnīcai.

� Tas ta�u ir ļoti svarīgi, � Sīlija argumentēja, � es negribu, lai tev būtu tālu jābraukā, it īpa�i tad, kad tev būs nakts izsaukumi vai varbūt tu būsi noguris.

Ta�u �ī vieta nozīmēja desmit jūd�u braucienu uz darbu Sīlijai tajās dienās, kad viņai būtu jābrauc uz "Feldinga-Rosa" firmu Būntonā, bet, tā kā vairums viņus pārdo�anas darījumu notika citās Ņūd�ersijas daļās, � attālumam nebija nozīmes.

Kad Endrjū ieraudzīja lielo, balto, neapdzīvoto, nolaisto, kolo�niālajā stilā celto namu, viņ� jutās satriekts un protestēja: � Sīlij, �is vecais sabruku�ais �ķūnis mums neder! Ja arī mēs to salā�pīsim, kas �ķiet neiespējami, � ko mēs iesāksim ar piecām guļamistabām?

� Viena būs mums, � sieva pacietīgi sāka skaidrot, � pa vienai katram bērnam. Pēc viņu piedzim�anas pie mums dzīvos kalpone, arī tai būs vajadzīga guļamtelpa. Bet piektā būs viesiem. Mana māte mūs �ad tad apciemos, varbūt tavējā ari.

Pirmajā stāvā Sīlija bija nodomājusi iekārtot nelielu kabinetu, kur viņi abi varēs strādāt un būt kopā reizēs, kad nāksies strādāt mājās.

Endrjū, kaut nemaz nedomāja piekrist �ai traki nepraktiskajai idejai, smējās:

� Tu tie�ām domā par nākotni!

� Diez vai būs prātīgi ik pārgadus mainīt dzīvesvietu tikai tāpēc, ka mums būs vajadzīga lielāka platība un ka mēs par to laikus nebūsim padomāju�i. � Tā viņi spriedelēja kādā janvāra svētdienas pēcpusdienā, staigājot pa zirnekļa tīkliem un netīrumiem piesār�ņotās mājas pirmo stāvu. � Te, protams, vajadzīga pamatīga tīrī�ana, remonts, un māja būs pat skaista � tik skaista, ka mēs negribēsim no tās �ķirties, ja vien tas nebūs nepiecie�ams.

�� Es �ķir�os jau tūlīt, tagad, Endrjū teica, � tāpēc ka �ai mājai ir vajadzīgs buldozers. � Tad nepacietīgi piebilda � tas ar viņu atgadījās ļoti reti: � Tev daudzās lietās ir bijusi taisnība, ta�u �oreiz ne.

Bet Sīlija neļāvās iebiedēties. Viņa apskāva Endrjū un pacēlās pirkstgalos, lai viņu noskūpstītu: � Ta�u es joprojām domāju, ka man ir taisnība. Iesim mājās un visu apsvērsim!

Tajā pa�ā vakarā Endrjū piekāpās; nākamajā dienā Sīlija no�slēdza darījumu � māja bija lēta un nokārtoja hipotēkas jautā�jumu. Pirmais maksājums viņiem nekādas grūtības nesagādāja: iepriek�ējos gados gan viens, gan otrs bija �o to iekrāju�i, un viņu tagadējie ienākumi nebija ņo mazajiem.

Aprīļa beigās viņi pārcēlās uz jauno dzīvesvietu, un gandrīz tūdaļ Endrjū saprata, ka savos spriedumos par �o māju bija kļūdījies.

�� Man tā sāk jau patikt, � viņ� teica pirmajā dienā. � Iespē�jams, ka es to pat iemīļo�u.

Turklāt remontdarbi bija izmaksāju�i lētāk, nekā bija domāts, bet rezultāti bija lieliski.

Tas viņiem bija laimīgs laiks. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Sīlija bija sestajā grūtniecības mēnesī.

Sīlijas un Endrjū bērns piedzima, kā Endrjū to labprāt mēdza stāstīt kolēģiem, "saskaņā ar Sīlijas grafiku".

Tas notika 1958. gada augustā � deviņus mēne�us un vienu nedēļu pēc kāzām, un bērns bija veselīga meitenīte, septiņarpus mārciņas smaga. Tas bija mierīgs bērns, kur� gandrīz nemaz neraudāja. Meiteni nosauca par Lizu.

Grūtniecības laikā Sīlija bija stingri izplānojusi, kā noritēs dzemdības: jau grūtniecības sākumā tas bija iemesls sadursmei ar viņas aku�ieri doktoru Polu Kītingu, Endrjū kolēģi Sv.Bīda slimnīcā. Kītings, nervozs vīrietis vidējos gados, ar tieksmi uz āri�ķīgumu, reiz Endrjū izteicās:

� Tava sieva patie�ām ir neizturama!

� Es saprotu, ko tu gribi teikt, � Endrjū viņam juta līdzi, � bet tas padara dzīvi interesantu. Man liekas dīvaini, ka nereti tas, kas nav pa spēkam citiem, Sīlijai ir tīrais nieks.

Pirms pāris dienām Sīlija doktoram Kītingam bija paziņojusi:

� Esmu teorētiski iepazinusies ar bezsāpju dzemdību norisi un sākusi vingrot, lai sagatavotos. � Kad aku�ieris viņas vārdus bija uzņēmis ar iecietīgu smaidu, viņa bija piebildusi: � Es gribu aktīvi piedalīties dzemdībās un visā pilnībā apzināties dzim�anas brīdi. Tas nozīmē � nekādas anestēzijas! Un arī nekādu griezumu!

Kītinga iecietīgais smaids pārvērtās dusmu grimasē: � Mana dārgā misis D�ordana, abus �os lēmumus pieņems jūsu aku�ieris dzemdību laikā!

�� Bet es tam nepiekrītu. � Sīlija nezaudēja savu mieru. � Ja es tam piekritī�u, tad tas � ļoti ticams � notiks brīdī, kad nebū�u savā labākajā formā.

� Bet ja stāvoklis būs kritisks?

�� Tad tā ir cita lieta. Tad jums acīmredzot vajadzēs izdarīt atbilsto�us secinājumus un rīkoties tā, kā situācija prasīs. Bet pēc tam jums Endrjū un man būs jāpierāda, ka stāvoklis patie�ām bija kritisks.

Doktors Kītings izvairīgi ieņurdējās, tad iebilda:

� Es jums gribēju teikt par griezumiem. Varbūt jūs nesaprotat, ka perineum pārgrie�ana ar ķirurģiskajām grieznēm tie�i pirms dzemdībām aizkavē plīsumus, kad parādās bērna galviņa. �ie plīsumi ta�u ir ļoti sāpīgi un dzīst daudz lēnāk nekā tīrs ķirurģisks griezums!

� Es to ļoti labi zinu. Esmu pārliecināta, ka jūs tikpat labi zināt, ka aizvien vairāk ārstu un vecmā�u �im uzskatam vairs nepiekrīt.

Aku�iera aizvien augo�o nepatiku ignorēdama, Sīlija piebilda:

� Ir aprakstīti daudzi gadījumi, kad dabiskie plīsumi sadzīst labi un ātri, ko turpretim nevar teikt par griezumiem, kas var būt cēlonis infekcijai vai mēne�iem ilgām pēcdzemdību sāpēm, vai arī abām kopā.

�� Jums, �ķiet, ir gatavas atbildes uz jebkuru jautājumu. � Doktora Kītinga acis meta zibeņus.

� Nemaz ar ne, tikai tas ir mans ķermenis un mans bērns.

�� Runājot par jūsu ķermeni, es gribētu aizrādīt vienu lietu, proti, lai arī tas nav griezumu mērķis, ta�u tie nodro�ina vaginas elastību.

� Protams, � Sīlija piekrita. � Es labi apzinos, cik svarīgi tas ir manam seksa partnerim. Protams, dakter, ka �ajā jautājumā nevēlos nekādas sūdzības no vīra puses, tādēļ pēc bērna piedzim�anas vingro�u, lai nostiprinātu iegurņa muskuļus.

Drīz pēc �īs sarunas abas puses vienojās, ka Sīlija izraudzīsies citu aku�ieri. Sīlija kļuva par ārstes Junises Ne�menes pacienti. Viņa bija vecāka par doktoru Kītingu, ta�u morāli pietiekami jauna, lai piekristu Sīlijas daudzajām idejām.

Pēc Lizas piedzim�anas Junise Ne�mene Endrjū atzinās:

� Jūsu sieva ir apbrīnojama sieviete. Dzemdību laikā bija brī�i, kad viņa cieta lielas sāpes un es vaicāju, vai viņa nevēlas grozīt savas domas par anestēziju.

Endrjū, kur� bija gribējis būt klāt dzemdībās, bet bija aizsaukts pie kāda sava slimnieka sakarā ar stāvokļa pasliktinā�anos, ar lielu interesi vaicāja:

� Un ko viņa atbildēja?

� Viņa tikai lūdza, lai kāds to pieturot. Viena no māsām viņu apskāva un mierināja, un ar to viņai bija diezgan. Kad jūsu meita bija piedzimusi, mēs izņēmuma kārtā atstājām viņu pie Sīlijas, un viņas abas tik mierīgi gulēja blakus, ka bija prieks noskatīties.

Kā Sīlija bija teikusi, viņa uz gadu pārtrauca darbu un visu savu uzmanību un mīlestību ziedoja Lizai. Ari māju viņa iekārtoja tā, kā bija solījusies.

� Es patie�ām jau esmu paguvis to iemīļot, � Endrjū kādudien dedzīgi apgalvoja.

Tajā pa�ā laikā Sīlija centās uzturēt sakarus ar "Feldinga-Rosa" firmu. Sems Hotorns bija pavirzījies uz aug�u � kļuvis par firmas vadītāja vietnieku tirdzniecības jautājumos ASV teritorijā un apsolījis vietu Sīlijai, kad viņa atgriezīsies darbā.

�is gads "Feldinga-Rosa" firmai bija labs gads. Da�us mēne�us pēc reklāmas, kuru bija radījusi doktora Endrjū D�ordana dramatiskais lotromicīna lieto�anas gadījums, ASV Pārtikas un zāļu administrācija atļāva medikamentu laist pārdo�anā. Lotromicīns turpināja gūt panākumus visā pasaulē un bija viens no ienesīgākajiem ra�ojumiem firmas vēsturē. Sīlijas ieguldījums �o zāļu ievie�anā firmas vadītājiem lika iecietīgi izturēties pret Sema Hotorna vēlē�anos � dot Sīlijai vietu pēc atgrie�anās darbā.

Visā visumā 1959. gads nebija no ievērības cienīgiem. Viens no notikumiem, kas piesaistīja Sīlijas uzmanību, bija vairākas sēdes ASV senāta apak�komitejā, ko vadīja senators Estess Kīfovers. Iepriek�ējās sēdēs, kur tika izskatīti noziedzības jautājumi, �is senators � demokrāts no Tenesijas, kur� domāja kandidēt uz prezidenta amatu, � bija guvis pla�u ievērību. Nākamajās sēdēs bija paredzēts apspriest jautājumu par farmaceitisko rūpniecību.

Vairums �īs industrijas vado�o darbinieku Kīfoveram nepievērsa lielu uzmanību, uzskatot viņu par apnicīgu un nenozīmīgu personu. Industrijas pīlāri Va�ingtonā bija spēcīgi, tāpēc no �īm sēdēm neviens nekādas tālejo�as sekas negaidīja. Sīlija, kura savas domas uzticēja tikai Endrjū, domāja citādi.

Gada beigās Sīlija atgriezās savā aģentes darbā Ņūd�ersijā. Ar Sv.Bīda slimnīcas darbinieku palīdzību viņai bija izdevies sameklēt kādu pensionētu medicīnas māsu, kura ik dienas nāca pieskatīt Lizu. Lai aukli pārbaudītu, Sīlija reiz kopā ar Endrjū bija aizbraukusi ārpus pilsētas, visu atstājot viņas ziņā. Viss izrādījās vislabākajā kārtībā.

Reizēm pie viņiem ciemojās Sīlijas māte Mildreda no Filadel�fijas � viņa labprāt aizstāja aukli tās prombūtnes laikā, lai labāk iepazītu savu mazmeitu.

Mildreda un Endrjū ļoti labi sapratās, un Sīlija savai mātei kļuva aizvien tuvāka � daudz tuvāka nekā iepriek�ējos gados. Varbūt arī tāpēc, ka Sīlijas jaunākā māsa D�enete bija apprecējusies ar kādas naftas sabiedrības ģeologu un dzīvoja tālu prom.

Tā, no vairākām pusēm atbalstīti, Sīlija un Endrjū varēja ar prieku nodoties savam darbam.

Endrjū darbā pēdējā laikā bija atgadīju�ies vairāki nepatīkami un dīvaini notikumi. Viņ� gan nebija īsti pārliecināts, cik tas ir nopietni. Tie bija saistīti ar Taunzendu.

Endijū vecākā kolēģa izdarības reizēm liecināja par emocionālu nestabilitāti. "Varbūt precīzāks �ādas rīcības definējums būtu ekscentriska uzvedība?" Endrjū pats sev domās vaicāja. Ta�u visvairāk Endrjū satrauca fakts, ka Noa rīcība bija kaut kas pilnīgi sve�s viņam tik labi pazīstamā, cienījamā ārsta būtībai.

Endrjū bija zināmi trīs �ādi atgadījumi.

Pirmais notika Noa kabinetā sarunas laikā ar Endrjū. Noa zaudēja savaldī�anos tāpēc, ka viņu sarunu iztraucēja telefona zvans. Strupi atbildējis zvanītājam, viņ� izrāva no kontaktligzdas telefona auklu un svieda aparātu pāri telpai � tas atsitās pret kartotēkas skapi un saplīsa. Bet Noa turpināja pārtraukto sarunu, it kā nekas nebūtu bijis.

Nākamajā dienā uz Noa galda stāvēja cits telefona aparāts, un par iepriek�ējo neviens pat neieminējās.

Pēc nedēļām se�ām Endrjū sēdēja Noa ma�īnā. Pie stūres bija Noa. Pēk�ņi, Endrjū par lielām �ausmām, viņi ar milzīgu ātrumu sāka drāzties cauri Moristaunai ar grīdā iespiestu gāzes pedāli, pagriezienos slīdēdami un sarkano gaismu neievērodami. Endrjū brīdinājuma saucienu Noa izlikās nedzirdam. Viņiem neticami laimējās � riepām kaucot, ma�īna iedrāzās Sv.Bīda slimnīcas stāvvietā un apstājās. Uz Endrjū protestiem Noa tikai paraustīja plecus. Nākamajā reizē, kad Endrjū redzēja Noa pie stūres, viņ� brauca normāli un piesardzīgi.

Tre�ais atgadījums � atkal pēc ilgāka laika � bija ļoti nepatīkams un saistīts ar reģistratori misis Pāsoni, kura pie Noa bija nostrādājusi daudzus gadus. Tiesa gan, Violeta Pāsone bija gadus 65 veca un reizēm kļuva aizmār�īga, ta�u svarīgās lietās tas nenotika. Viņa labi satika ar Endrjū, un par viņas pieķer�anos Taunzendam � tā robe�ojās ar dievinā�anu � jokoja visa slimnīca.

Līdz atgadījumam ar �eku.

Izrakstot �eku, ar kuru vajadzēja samaksāt par kabineta uzturē�anas vajadzībām, Violeta kļūdījās. Bija jāsamaksā �etrdesmit pieci dolāri. Viņa samainīja ciparus vietām, izrakstīja �eku par piecdesmit �etriem dolāriem un nolika to uz Noa galda parakstam. Praktiski kļūdai nebija nekādas nozīmes, jo pārpalikums būtu parādījies kā kredīts nākamā mēne�a rēķinā.

Bet Noa ar �eku rokā iedrāzās reģistratūrā un pārskaities klied�za uz Violetu Pāsoni: "Tu stulbā kuņa! Vai tu gribi mani izputināt, �ķiezdama manu naudu pa labi un kreisi?"

Endrjū, kuram tobrīd gadījās ienākt reģistratūrā, nespēja ticēt savām ausīm. �ķiet, to nespēja arī Violeta, jo viņa piecēlās un ar cieņu atbildēja: "Doktor Taunzend, ar mani neviens nekacf tā nav runājis, un es nevēlos, lai tas atkārtotos. Es nojums aizeju."

Kad Endijū mēģināja iejaukties, Noa nikni atcirta: "Nejaucies starpā!" Violeta piebilda: "Paldies, doktor D�ordan, bet es te vairs nestrādāju!"

Kad nākamajā dienā sarunā ar Noa Endrjū mēģināja ierunāties par notiku�o, viņ� tikai norūca: "Viņa netika galā ar savu darbu. Es pieņēmu citu � viņa rīt sāks strādāt."

Ja �īs dīvainības būtu atgadīju�ās bie�āk, Endrjū būtu norūpējies vairāk. Dro�i vien ar gadiem, Endrjū pie sevis sprieda, cilvēks ikdienas rūpēs da�reiz zaudē pa�savaldī�anos, raksturs mainās uz slikto pusi. Galu galā tas ta�u ir cilvēciski. Endņū pats palaikam izjuta zināmu spriedzi un tās radīto uzbudinājumu, tomēr saval�dījās. Noa laikam to nespēja.

Ta�u �ie atgadījumi Endijū satrauca.

Sīlijas kaijeras līkne strauji virzījās aug�up.

1960. gada februārī, kad viņa pēc kārtējā izbraukuma bija iegriezusies "Feldinga-Rosa" galvenajā mītnē, Sems Hotorns viņu ieaicināja savā kabinetā. Sems bija priecīgā noskaņojumā un sirsnīgi apsveicinājās. Viņa jaunie pienākumi zāļu tirdzniecībā Savienoto Valstu teritorijā viņu pārāk nenomāc, Sīlija pie sevis nosprieda, � tā ir laba zīme. Ņemot vērā viņas pa�as nākotnes plānus, tas bija vairāk nekā labi. Tiesa gan � Sema mati bija kļuvu�i vēl plānāki, un savā �etrdesmitajā dzim�anas dienā pēc gada viņ�, iespējams, būs plikgalvis, kaut arī �obrīd izskatījās gandrīz vai nevainojami.

�� Es ar tevi gribēju runāt par mūsu sanāksmi, � viņ� paziņoja.

Sīlija jau zināja, ka firmas kārtējai sanāksmei pārdo�anas jautājumos, kas notika ik pēc diviem gadiem, aprīlī vajadzēja notikt Ņujorkā, Valdorfa viesnīcā "Astorija". Tās bija slēgtas sa�nāksmes, kurās piedalījās visi Savienoto Valstu aģenti un firmas ārzemju filiāļu vado�ie darbinieki. Trīs dienas ilgajos pasākumos piedalījās arī priek�sēdētājs, prezidents un citi vado�ie darbinieki.

� Es bū�u, � Sīlija teica, � ceru, ka tu netaisies man paziņot, ka tā būs domāta tikai vīrie�iem.

�� Tā ne tikai nebūs domāta vīrie�iem vien, bet mūsu vis�augstākā priek�niecība vēlas, lai tu būtu viena no runātājām.

� Labi, man nekas nav pretī.

� Par to es biju dro�s, � Sems sausi noteica, � bet tagad par lietu. Es runāju ar Eli Kemperdaunu, un viņ�, tāpat kā pārējie, grib, ; lai tu pastāstītu kādu epizodi no sava aģentes darba, no sievietes viedokļa. Viņi pat izdomāju�i tematu � "Sievietes viedoklis par medikamentu tirdzniecību".

� �obrīd nevaru iedomāties, ko sacī�u, bet es to izdarī�u.

� Tev vajagot runāt viegli, raiti, ieteicams, ar humoru, � Sems ļ turpināja. � Nekā smaga vai nopietna. Nekā pretrunīga. Un ne I ilgāk par desmit, piecpadsmit minūtēm.

� Saprotu, � Sīlija domīgi atbildēja.

� Ja vēlies, vari man parādīt uzmetumu. Es izlasī�u, un �o to | varēsim palabot.

� Es par to padomā�u, � Sīlija teica, un viņai jau bija radies priek�stats par savu runu, kuras uzmetumu viņa nevienam nedo�māja rādīt.

� Pārdo�ana tavā zonā rit lieliski, � Sems uzlielīja, � tu tikai turpini tādā pa�ā garā!

� Tie�i to es arī daru, kaut arī loti noderētu da�i jauni ī-a�ojumi. Starp citu � kas notika ar tām zālēm, par kurām misters Kemperdauns runāja pirms gada, � ar talidomīdu?

�� Mēs no tām atteicāmies. Atdevām "Chemie-Grūnenthal" atpakaļ. Pateicām � paldies, bet mums nevajag.

� Kāpēc?

�� Pēc mūsu zinātnieku domām, � Sems paskaidroja, � tās nebija labas zāles. Izmēģinājumi notika veco ļau�u pansionātos, kā tu ieteici. Liekas, ka tās neiedarbojās kā miega zāles.

� Un ar to viss beidzās?

�� Mūsu firmai jā. Es nupat dzirdēju, ka ar talidomīdu sākot nodarboties Merela firma. Viņi to nosauku�i par kevadonu un taisās pla�i tirgot pie mums un Kanādā. � Tad piebilda: � Tas nav nekāds brīnums, ja ņem vērā tos panākumus, kas �īm zālēm biju�i Eiropā.

�� Tu runā ļoti �ēlabaini. Vai tu domā, ka mūsu firma kļūdī�jusies?

� Var jau būt. � Sems paraustīja plecus. � Bet es varu pārdot tikai to, ko apstiprina, un �is te apstiprināts netika. � Brīdi vilci�nājies, Sems turpināja: � Es tev, Sīlij, gribēju pateikt, ka viens otrs pie mums ņemas tevi kritizēt, tāpēc ka mūsu izmēģinājumi ar talidomīdu aprobe�ojās ar veciem cilvēkiem un nenotika pla�āk, kā to sākumā vēlējās Vinsents Lords.

� Un tu esi viens no �iem kritiķiem?

� Nē. Toreiz, ja tu atceries, es tev piekritu.

�Atceros gan, � Sīlija brīdi padomāja, tad vaicāja: � Vai pārējo kritikai ir kāda nozīme?

� Priek� tevis? Nedomāju vis. � Sems pakratīja galvu.

Pa vakariem un nedēļas nogalēm Sīlija gatavojās savai runai. Klusajā, ērtajā kabinetā, kur viņiem abiem ar Endrjū tā patika kopā strādāt, viņa burtiski ierakās papīru un piezīmju kaudzēs.

Kādā svētdienā, sievu vērodams, Endijū painteresējās: � Tu laikam kaut kam gatavojies, vai ne?

� Jā, � viņa atzinās.

� Vai tu man izstāstīsi?

� Es tev izstāstī�u, bet vēlāk. Ja pastāstī�u tagad, tu mēģināsi mani atrunāt.

Endrjū pasmaidīja. Viņ� bija pietiekami gudrs, lai par �o jautājumu vairs nerunātu.

� Vairums nojums ir precēti ļaudis, � Sīlija pārlaida skatienu pār zālē sēdo�o vīrie�u sejām, � tātad jūs labi zināt, kā tas ar mums, sievietēm, mēdz būt. Bie�i esam visai nenoteiktas, �o to reizēm sajaucam, bet da�reiz vispār kaut ko aizmirstam.

� Par tevi to gan nevar teikt, mazulīt, tev ir asums, � kaut kur zāles priek�ējās rindās kāds klusītēm ieteicās, un Sīlija uzsmaidījusi turpināja:

� Un tā �oreiz es esmu aizmiru�i, cik ilgi man atvēlēts runāt. Kāds laikam minēja piecpadsmit minūtes, bet tas jau nevar būt tiesa, vai ne? Jo kura sieviete tik īsā laiciņā varētu iepazīties ar pieciem simtiem vīrie�u?

Atskanēja smiekli, un no zāles viņa gala balss Vidējo Rietumu izrunā atsaucās:

� Es tev do�u sava laika, cik vien vēlies, bērnin! � Atkal smiekli, starpsaucieni, piekri�anas svilpieni: � Manu laiku arī! Manējo ar'! Ņem visu, ko vēlies, skaistulīti

Pieliekusies tuvāk mikrofonam, Sīlija atbildēja uz zālē sēdo�o vīru reakciju:

� Paldies! Tie�i to es nojums gaidīju!

Viņa izvairījās paskatīties uz Semu Hotornu, kur� no pāris krēslu atstatuma viņu visu laiku cie�i vēroja.

Todien pirms sanāksmes Sems Sīlijai bija sacījis: "Sanāksmes sākumā visi grib dzirdēt uzslavu par saviem nopelniem. Tāpēc pirmajā dienā pārsvarā ir tikai slavas dziesmas. Mēs cen�amies zēnus uzmundrināt � stāstām par mūsu nozarē strādājo�iem cilvēkiem, ar cildinājumiem neskopojoties, runājam par to, cik lielisks uzņēmums ir mūsu "Feldings-Ross" un cik laimīgi esam, ka viņi pie mums strādā. Bet nākamajās dienās mēs ķeramies pie nopietnām lietām."

"Tātad es ietilpstu uzmundrinā�anas daļā?" Sīlija bija vaicājusi, izlasījusi programmā, ka viņai jārunā pirmās dienas pēcpusdienā.

"Un kāpēc gan ne? Tu ta�u esi vienīgā sieviete, kas nodarbojas ar aktīvo pārdo�anu. Daudzi no pui�iem ir par tevi dzirdēju�i, un viņi visi vēlas noklausīties ko neparastu, neikdieni�ķu."

"Pacentī�os nepievilt viņu cerības."

Pēc kopīgi ieturētajām brokastīm Valdorfa viesnīcā viņa kopā ar Semu pastaigājās pa Parka avēniju. Līdz sanāksmes sākumam bija atlikusi stunda, un viņi steidza izbaudīt saulainā aprīļa rīta svaigumu. Pār Manhatanu lidinājās spirgts pavasara vējiņ�, Parka avēnijas centrālajās alejās dāsni izplatīdams ziedo�o tulpju' un narci�u smar�u. Avēnijas abās pusēs kā vienmēr mutuļoja trok�ņainā, nebeidzamā daudzjoslu satiksmes plūsma. Sems un

Sīlija bija iekļuvu�i kantoristu paisumā, kuri steidzās uz savām darba vietām.

Rīta agrumā Sīlija bija iebraukusi no Ņūd�ersijas un apmetusies Valdorfā. Sanāksmei par godu viņa bija rūpīgi izvēlējusies savu apģērbu � jauno, tum�zilo kostīmu papildināja balta, me�ģīņota blūzīte. Sīlija zināja, ka izskatās labi � lieti�ķais stils viņas tērpā lieliski bija apvienots ar sievi�ķīgumu. Viņa priecājās, ka bija tikusi vaļā no ienīstajām acenēm: kontaktlēcas, ko medusmēne�a dienās bija ieteicis Endijū, tagad bija neaizstājama viņas dzīves sastāv�daļa.

"Tātad tu esi nolēmusi man savas runas uzmetumu nerādīt?" Sems negaidīti apvaicājās.

"Ak vai! Es biju to galīgi piemirsusi!"

"Tam varētu noticēt kāds cits," Sems pacēla balsi, lai to varētu sadzirdēt cauri nemitīgajam ma�īnu troksnim, "nevis es, jo pārāk labi zinu, ka tu gandrīz nekad neko neaizmirsti. Tev nav jāatbild." Viņ� ar �estu neļāva viņai iebilst, kad Sīlija grasījās atbildēt. "Es zinu, ka esi savādāka nekā pārējie mani darbinieki, tas nozīmē, ka tu rīkojies pa savai modei, un līdz �im viss no tavas puses ir bijis pareizi. Ta�u brīdinu tevi, Sīlij, nepārcērt pār strīpu! Nepazaudē galvu un nesabojā savu labo reputāciju, mēģinot izdarīt pārāk daudz vai ejot uz priek�u pārāk strauji. Tas ir viss."

Atpakaļceļā Sīlija bija klusa un domīga. Vai tas, ko viņa pēcpusdienā gatavojās darīt, būtu �au�ana pār strīpu?

Tagad, kad sanāksme ritēja pilnā sparā un viņa Valdorfa viesnīcas Astora zālē stāvēja visa "Feldinga-Rosa" tirgotāju �tata priek�ā, Sīlija saprata, ka tūdaļ to uzzinās.

Klausītāju vairākums bija tirgotāji un rajonu nodaļu pārvaldnieki no visām sabiedrības filiālēm, kas bija izkaisītas tālu cita no citas � Aļaskā, Floridā, Havaju salās, Kalifornijā, Dakotā, Teksasā, Ņūmeksikā, Menā un daudzās citās vietās starp tām. Daudziem �ī sanāksme ik pārgadus bija vienīgais tie�ais kontakts ar firmas vadību tās galvenajā mītnē. Tā bija biedriskuma un entuziasma atdzīvinā�anas, jaunu ideju un medikamentu ieteik��anas, da�am labam pat ideālu un uzticības atjauno�anas iespēja. Neiztika arī bez trakulīga noskaņojuma izpausmēm � savu piepil�dījumu meklēja arī vēlme iedzert, �ī jebkuras industrijas pārstāvju sanāk�anu sastāvdaļa.

� Kad mani uzaicināja runāt, � Sīlija skatījās savu klausītāju rindās, � man ieteica pastāstīt jums kādu piedzīvojumu manās tirgotājas gaitās no sievietes viedokļa, un to es arī gatavojos darīt. Turklāt tiku brīdināta nerunāt neko nopietnu, neko pretrunīgu. Ta�u, manuprāt, izpildīt �o prasību ir neiespējami. Mēs visi labi zinām, ka mūsu bizness ir nopietns bizness. Mēs esam daļa no lielas firmas, kas ra�o cilvēka dzīvībai svarīgu produkciju � zāles. Tā kā mums ir jābūt nopietniem, un tāda arī esmu nolēmusi būt. Un vēl kaut kas. Esmu pārliecināta, ka mums, kas strādājam grūtā pār�do�anas darba ugunslīnijā, jābūt atklātiem, godīgiem un vajadzības gadījumā jāprot citam citu kritizēt.

Runājot Sīlija apzinājās, ka bez pla�ās auditorijas ir vēl arī otra � daudz mazāka rezervētajās vietās pirmajās divās rindās: "Feldinga-Rosa" vadītāji � valdes priek�sēdētājs, prezidents, iz�pildvaras viceprezidents, pārdo�anas darba viceprezidents un ducis citu mazāka ranga vadītāju. Arī Sems Hotorns, kura gandrīz vai kailais galvvidus spīdēja kā bāka.

Eli Kemperdauns, kā jau prezidentam pieklājas, sēdēja pa�ā priek�ā � centrā. Viņam līdzās � valdes priek�sēdētājs Floīds van Hūtens, pavārgs vīrs jau gados, firmas veidotājs un vadītājs pirms gadiem desmit. �obrīd van Hūtena galvenais uzdevums bija priek�sēdētāja pienākumi direktoru sanāksmēs, kaut viņa ietekme joprojām vēl bija visai nozīmīga.

� Es minēju vārdu "kritizēt", � Sīlija runāja mikrofonā, � un, lai arī da�am no jums �is vārds varbūt nepatiks, es tomēr grasos to darīt. Iemesls ir gau�ām vienkār�s. Gribu dot savu ieguldījumu �īs sanāksmes darbā, nevis būt tikai tās izgreznojums. Turklāt viss, par ko runā�u, atbilst tematam, par kādu man vajadzēja runāt un kāds ir ierakstīts programmā.

Sīlija saprata, ka ir izdevies piesaistīt auditorijas uzmanību: visi uzmanīgi klausījās. Tātad bailes � vai viņai tas izdosies, izrādījās veltīgas. �orīt pēc pastaigas pa Parka avēniju, ieejot ļau�u pilnajā un cigare�u piedūmotajā priek�telpā, Sīlija pirmo reizi kop� brī�a, kad bija apsolījusi sanāksmē runāt, sāka nervozēt.

�� Tāpat kā jūs visi, � viņa turpināja, � arī es esmu ļoti iemīlējusi �o firmu, kurai strādājam, un arī visu farmaceitisko rūpniecību, kuras daļa esam. Daudz jau ir paveikts, un vēl vairāk tiks paveikts nākotnē. Ta�u netrūkst arī kļūdu, nopietnu kļūdu, it īpa�i tirdzniecības jomā. Gribu jums pateikt, kādas, pēc manām domām, tās ir un kā mēs tās varētu novērst.

Uzmetusi acumirklīgu skatienu divām pirmajām krēslu rindām, Sīlija vairāku sēdētāju sejās manīja pavīdam nemieru, pāris cilvēku satraukti sakustējās: neap�aubāmi � tas, ko viņa bija pateikusi, bija negaidīts. Tad no jauna pievērsās zāles pārējai daļai.

��� Mēs visi labi redzējām lotromicīnam veltītos uzrakstus un stendu. Tas ir lielisks medikaments, viens no lielākajiem atklā�jumiem medicīnā, un es, teiksim, lepojos, ka to pārdodu.

Atskanēja aplausi un piekri�anas saucieni � Sīlija mirkli pie�klusa. Izstādē priek�telpā bija reklamēts gandrīz ducis "Feldinga-

Rosa" ra�ojumu, ta�u tie�i lotromicīnu viņa bija izraudzījusies personisku motīvu dēļ.

�� Reklāmas prospektā var izlasīt, ka lotromicīnu sekmīgi ārstē�anā izmantojis mans vīrs � terapeits, medicīnas doktors. Strādājot ar �o un vēl da�iem citiem medikamentiem, viņ� uzkrājis lielisku pieredzi. Ta�u diem�ēl ir uzkrāta arī slikta pieredze, strādājot ar citiem medikamentiem un to pārdevējiem, kuri �os medikamentus aplam raksturoju�i. Viņ� nav vienīgais ārsts ar negatīviem secinājumiem par mūsu ra�ojumiem. Sprie�ot pēc man iesniegtajiem ziņojumiem, negatīvā pieredze uzkrājusies vēl dau�dziem citiem ārstiem. �ī ir mūsu biznesa ēnas puse, ar kuru mums pa�iem jātiek galā.

Sīlija apzinājās, ka sasniegusi slidenu vietu, tāpēc vērsās tie�i pie klausītājiem un rūpīgi izvēlējās vārdus.

� Mans vīrs kā ārsts man pastāstīja, ka visus zāļu pārdevējus, kuri viņu apmeklē, iedalot trijās grupās. Pirmā grupa patiesi un godīgi izklāsta visu par savas firmas medikamentiem, nenoklusējot nelabvēlīgos efektus; otrie pa�i pilnībā nav informēti par zālēm, ko pārdod, tāpēc arī nespēj dot pareizu informāciju par preci, ko iesaka; tre�ās grupas tirgotāji ir gatavi apgalvot visu iespējamo un neiespējamo, lai tikai ārsts parakstītu to, kas viņiem jāpārdod.

Man ļoti gribētos apgalvot, ka pirmā grupa ir vislielākā, bet abas pārējās mazas un nenozīmīgas. Diem�ēl tā nav taisnība. Otrā un tre�ā grupa ir daudz lielāka par pirmo. Ar to es gribu sacīt, ka pilnīgas un pareizas informācijas trūkums zāļu pārdo�anas darbā ir vājā vieta visās farmaceitiskās rūpniecības firmās, mūsējo ies�kaitot.

Tagad Sīlija saskatīja patiesu izbīli ne tikai divās pirmajās rindās, bet arī aizmugurē sēdo�o klausītāju sejās. Kāds uz vispārējā saviļņojuma fona izsaucās:

� Hei, ko tas nozīmē?

Viņu nepārsteidza �āda reakcija, viņa to uzņēma kā paredzētā riska daļu. Kad viņa turpināja, balss skanēja spēcīgi un skaidri.

��� Esmu pārliecināta, ka jūs patlaban sev uzdodat divus jautājumus. Pirmais � kā viņa visu to zina un vai viņa var to pierādīt. Bet otrs � kāpēc par to jārunā tagad, kad mums nav ne mazākās vēlē�anās uzklausīt kaut ko nepatīkamu?

No zāles atskanēja saucieni:

� Nolādēts, tev ir taisnība! Atbildi!

� Jums ir tiesības uz atbildi, un es tūdaļ atbildē�u!

Sīlija bija riskējusi vēl ar kādu apstākli, proti � lai arī kāda būs zāles reakcija, viņai ļaus pabeigt. �ķita, ka tā arī būs. Kaut arī pieres bija nepatikā sarauktas, neviens necēlās kājās, lai izmantotu savu varu un viņu apklau�inātu.

� Viens no iemesliem, kāpēc to zinu, ir tas, ka pati reiz piederēju pie �īs te otras grupas � pie vāji informētajiem. Tas notika tāpēc, ka, darbu uzsākot, nebiju pietiekami labi apmācīta. Patiesībā nebiju apmācīta nemaz. Un �ajā sakarībā atļaujiet man jums pastāstīt vienu atgadījumu.

Un Sīlija aprakstīja to pa�u tik�anos ar ārstu Nortplatā, par kuru bija stāstījusi Endrjū viņu medusmēnesī. Kā ārsts viņai pārmetis "nepietiekamas zinā�anas" un strupi izraidījis no sava kabineta. Sīlija stāstīja tēlaini, izteiksmīgi, zālē sēdo�ie klausījās, elpu aizturēju�i. Vietumis zālē viņa pamanīja vīru piekrīto�os mājienus ar galvu, �ur tur atskanēja piekrīto�a murminā�ana. Sīlijai radās aizdomas, ka daudziem no viņiem atgadījies tāpat.

� Tam ārstam bija taisnība, man tie�ām nebija vajadzīgo zinā��anu, lai runātu par zālēm ar augsti kvalificētiem ārstiem, kaut gan man vajadzēja būt apbruņotai ar �ādām zinā�anām, pirms man atļāva pārdot. � Viņa pastiepa roku un paņēma aktu vākus. � Es te pieminēju ārstu ziņojumus par tiem gadījumiem, kad firmu aģenti viņiem sniegu�i nepareizu informāciju par zāļu iedarbību. Esmu vāku�i �ādus ziņojumus gandrīz �etrus gadus � kop� strādāju "Feldinga-Rosa" firmā, un te tie ir. Atļaujiet minēt da�us piemērus. � Sīlija izņēma no vākiem kādu lapu. � Kā labi zināt, pret receptēm pārdod mūsu medikamentu pernaltonu. Tās ir labas zāles augsta asinsspiediena ārstē�anai, viens no iecienītākajiem mūsu firmas ra�ojumiem. Bet � tās nedrīkst lietot cilvēki, kuri sirgst ar reimatismu vai cukurslimību. �iem cilvēkiem tas ir bīstami. Speciālajā literatūrā varat par to izlasīt. Un tomēr� �etriem ārstiem Ņūd�ersijā un diviem ārstiem Nebraskā firmas pārstāvji apgalvoja, ka pernaltons ir nekaitīgas zāles visiem pacien�tiem, arī tiem, kuri slimo ar minētajām kaitēm. Ja vēlaties, varu nosaukt �o ārstu vārdus. Dabiski, man zināmi tikai �ie ārsti. Domāju, ka pie līdzīgiem secinājumiem nonāku�i daudz vairāk ārstu.

Divi no minētajiem ārstiem zāles pārbaudīja un atklāja, ka aģentu sniegtā informācija neatbilst patiesībai. Divi citi ārsti tai noticēja un parakstīja �īs zāles hipertoniķiem, kuri turklāt vēl slimoja ar diabētu. Da�i no pacientiem smagi saslima, viens bija tuvu nāvei, ta�u galu galā izveseļojās. � Ar strauju kustību Sīlija izvilka nākamo lapu. � Mūsu konkurentam ir antibiotika hloromicetīns, arī pirmklasīgs medikaments, kas domāts tikai nopietna rakstura injekcijām, jo �o zāļu blakusiedarbība izraisa kaitīgas pārmaiņas asinīs. Ari par to manā rīcībā ir zinas, konkrēti vārdi un vietas. Firmas aģenti ārstiem apgalvoju�i, ka zāles esot nekaitīgas.

Beigusi par hloromicetīnu, Sīlija turpināja:

� Bet tagad atkal pievērsīsimies mūsu firmai� � Cits aiz cita virknējās līdzīga rakstura piemēri. � Es varētu �o uzskaitījumu turpināt, ta�u domāju, ka tas nav vajadzīgs � mani pierādījumi ir te � �ajos vākos, un jebkur� no mūsu firmas, kas vien to vēlas, var ar tiem iepazīties. Bet tagad atbildē�u uz otro jautājumu: kāpēc par to runāju �odien. Runāju tāpēc, ka citādā veidā man nebija iespējams pievērst �im jautājumam uzmanību. Jau kop� pērnā gada lūdzu firmas �tābu mani uzklausīt un iepazīties ar manis savāktajām ziņām. Bet neviens nevēlējās to darīt. Man radās iespaids, ka esmu savākusi vienkār�i tikai sliktas ziņas, kuras nevienam nav vajadzīgas. � Tagad Sīlija skatījās tie�i lejup uz vīriem divās pirmajās rindās. � Iespējams, ka tas, ko �odien izdarīju, ir ietiepība, varbūt pat muļķība. Varbūt tas tā ir. Ta�u esmu to darījusi savas pārliecības un dziļas cilvēkmīlestības vārdā, mūsu firmas, mūsu industrijas labā, mūsu reputācijas dēļ. �ī reputācija tiek aptraipīta, ta�u mēs tās labā darām pārāk maz vai ari nedarām neko. Lielākā dala no mums zina, ka ASV kongresā pa�laik notiek sēdes, kurās izskata farmaceitiskās rūpniecības jautājumus. Kaut ari �īs sēdes vēr�as pret mums, maz ir to mūsu rūpniecības darbinieku, kuri izprot, cik tas ir nopietni. Presē jau parādīju�ies kritiski raksti, un drīz vien atskanēs visas sabiedrības kliedziens pēc reformas. Es domāju tā: ja mēs pa�i nedarīsim neko, lai uzlabotu mūsu pārdo�anas darbu un savu reputāciju, tad to mūsu vietā izdarīs valdība, turklāt tādā veidā, ka tas nepatiks nevienam no mums un kaitēs mums visiem.

Tāpēc uzaicinu mūsu firmu iet avangardā � pirmkārt, konkretizēt pārdo�anas darba ētiskās puses kodu un, otrkārt, izstrādāt apmācību un kvalifikācijas cel�anas darba programmu mums, pārdo�anas aģentiem. Esmu izdomājusi, kādai �ai program�mai vajadzētu būt. � Sīlija apklusa un pasmaidīja. � Ja kādu tas interesē, arī tā ir �ajos vākos. Pateicos par uzmanību.

Kad �īlija vāca kopā savus papīrus un atstāja runātāju vietu, atskanēja un tūdaļ arī aprāvās skopi aplausi: acīmredzot pārāk maz klausītāju bija noskaņoti tiem pievienoties. Varēja skaidri manīt, ka klausītāju vairākums ņēma priek�zīmi no priek�ā sēdo�ās vadītāju grupas, no kurienes aplausi neatskanēja un kuras locekļu sejas pauda klaju neapmierinātību. Valdes priek�sēdētājs likās apskaities un klusītēm satraukti runājās ar Eli Kemperdaunu; "Feldinga-Rosa" prezidents klusītēm piekrīto�i māja ar galvu. Un tad viņai tuvojās pārdo�anas nodaļas viceprezidents ņujorkietis Ērvings Gregsons � spēcīgs vīrs ar atlētisku miesasbūvi, alla� draudzīgi noskaņots, ar ko bija ieguvis visu simpātijas. Bet tagad viņ� bija nikns, par ko liecināja piesārtusī seja.

� Lēdij, � viņ� paziņoja, � jūsu pa�paļāvīgā rīcība nav nekas cits kā ļaunprātība! Jūsu informācija ir aplama, un jūsu tā dēvētie fakti neatbilst patiesībai! Jūs to no�ēlosit! Ar jums mēs parunāsim vēlāk, bet tagad pavēlu jums atstāt �īs telpas un aizliedzu piedalīties sanāksmes tālākajā gaitā!

�� Ser, � Sīlija mēģināja iebilst, � vai jūs vismaz neielūkotos materiālos, kas ir manā rī�

�� Es nekur neskatī�os! � Gregsona paceltā balss pārskanēja visu zāli. � Laukā no �ejienes!

� Sveiki, mister Gregson! � Sīlija pagriezās un stingriem soļiem un augsti paceltu galvu devās uz izeju. Vēl būs laiks no�ēlot un pārdomāt notiku�o, bet �obrīd viņa neierādīs �ai vīrie�u sanāksmei, ka jūtas sakauta! Ta�u � Sīlija pati sev atzinās � viņa bija sakauta; protams, viņa bija zinājusi, ka tā varētu notikt, ta�u bija cerējusi, ka nenotiks. Viņai sanāksmē izklāstītie un aprakstītie trūkumi likās tik acīm redzami un uzkrīto�i, prasības pēc reformām tik nepiecie�amas, ka bija grūti saprast, kā citi var nepiekrist, ja jau par to liecina fakti.

Ta�u viņi nebija sapratu�i. Un viņas darbs "Feldingā-Rosā" bija beidzies vai arī beigsies visdrīzākajā laikā. �ēl. Sems Hotorns dro�i vien pārmetīs, ka viņa nebija paklausījusi brīdinājumam un pār�āvusi pār strīpu, vēlēdamās panākt pārāk daudz. Arī Endrjū viņu bija brīdinājis � toreiz, kad viņi atgriezās no medusmēne�a atvaļinājuma un viņa bija pastāstījusi par ārstu iesūtīto ziņojumu kartotēku. Sīlija atcerējās Endrjū teiktos vārdus: "Tu esi ķērusies pie kaut kā liela. Bet tas ta�u ir arī zināms risks!" Viņam bijusi taisnība. Ta�u galvenā loma te bija viņas principiem un godīgumam. Sīlija nevēlējās godīgumu pakļaut apstākļiem. Kā tur skanēja tā rinda no "Hamleta"? Tas pāri visam: esi patiess pats pret sevi� Laikam tā� Bet par to bija jāmaksā. Reizēm pat visai dārgi.

Cauri zālei iedama, viņa juta � da�s acu pāris raudzījās ar dziļu līdzjūtību. Tas bija kaut kas negaidīts pēc nule izteiktās kritikas. Bet tam ta�u vairs nebija nekādas nozīmes!

� Vienu acumirkli, lūdzu!

Sīlija izbijās, kad pastiprinātāju sistēmā ieskanējās spēcīga, it kā no Visuma nāko�a balss.

� Misis D�ordana, pagaidiet, lūdzu!

Sīlija vilcinājās, ta�u apstājās, kad balss atkārtoja vēlreiz:

� Misis D�ordana, uzgaidiet!

Pagriezusies vina pārsteigta ieraudzīja, ka balss pieder Semam Hotornam: viņ� bija ieņēmis vietu uz paaugstinājuma un patlaban liecās tuvāk mikrofonam. Arī citi bija ne mazāk pārsteigti. Varēja dzirdēt Ērvingu Gregsonu iesaucamies:

� Seni� Velns ar ārā, ko tu?!

Sems pārlaida plaukstu starme�u spilgtās gaismas apspīdētajai galvai � tas bija neapzināts paradums, kad viņu nodarbināja kāda svarīga problēma. Nopietnā seja pauda stingru apņem�anos.

� Ja jums nekas nav pretim, Ērving, es vēlētos kaut ko pateikt, lai visi dzird, pirms misis D�ordana aizgājusi.

Vai tie�ām Sems atbalstīs viņas aizdzī�anu un pastāstīs par �ā rīta sarunu un savu brīdinājumu? To nu viņa gan nevarēja gaidīt! Ta�u godkārības dēļ cilvēku rīcība reizēm nav izprotama. Vai Semam liekas, ka �is komentārs viņam darīs godu un cels viņa presti�u priek�niecības acīs?

Skatīdamies aug�up uz Semu, pārdo�anas nodaļas viceprezi�dents kaprīzi noprasīja:

� Nu kas tad ir?

� Domāju, Ērving, � mikrofons Sema balsi aiznesa līdz katram tagad tik klusās zāles nostūrim, � ka varat pieskaitīt arī mani.

� Kam pieskaitīt? � Eli Kemperdauns arī bija piecēlies kājās.

�� Varat izdzīt mani kopā ar misis D�ordanu, Eli, � Sems Hotorns pievērsās "Feldinga-Rosa" prezidentam. � Atzīstu, kaut arī neviens cits neizrāda vēlē�anos to darīt, ka viss viņas teiktais ir patiesība. Mēs visi ta�u to labi zinām, pat ja arī izliekamies, ka nezinām.

Zālē iestājās nāves klusums. Varēja sadzirdēt pat tālumā dārdo�o satiksmes troksni, glā�u �ķindoņu kaut kur virtuves pusē un klusinātas balsis gaitenī. Visi bija kā sastingu�i, lai tikai nepalaistu garām ne vārda. Un �ajā klusumā Sems turpināja:

� Es vēlos, kaut man arī būtu bijusi tāda gudrība un drosme pasacīt to, ko nupat teica misis D�ordana. Jā, un vēl�

������ Vai jums neliekas, � Ērvings Gregsons iejaucās, � ka esat pateicis jau pifetiekami daudz?

� Ļaujiet viņam pabeigt, � Eli Kemperdauns pavēlēja. � Lai viņ� pasaka visu!

Pārdo�anas nodaļas viceprezidents aprima.

�� Jo īpa�i, � Sems Hotorns turpināja, � pievienojos viņas uzskatam: ja mūsu industrijai neizdosies uzlabot sava darba metodes pa�ai, tiks izdoti likumi, kas mūs piespiedīs to darīt. Turklāt �ie jaunie likumi mūs ierobe�os daudz vairāk nekā tad, ja mēs pieņemtu nupat dzirdēto labo padomu un savu māju iztīrītu pa�i. Un visbeidzot � par misis D�ordanu. Jau vairākkārt viņa pierādījusi, cik noderīga ir mūsu firmai. Manuprāt, viņa nupat to pierādīja vēlreiz. Ja ļausim viņai tā arī aiziet � mēs būsim tuvredzīgi muļķi!

Sīlija nespēja ticēt savām ausīm. Pārņēma kauns, ka viņa par Semu bija �aubījusies. Viņas dēļ viņ� bija licis uz vienas kārts savu darbu, centienus, daudzsolo�o nākotni!

Baigais klusums ieilga. Visi saprata � brīdis ir ļoti dramatisks, un �ķita, ka neviens nevar iedomāties, kas notiks tālāk.

Pirmais sakustējās Eli Kemperdauns � viņ� atgriezās savā vietā blakus valdes priek�sēdētājam, un abi augstākā ranga vadītāji klusā balsī atsāka steidzīgo sarunu. �oreiz vairāk runāja Kemper�dauns � likās, ka viņ� savu sarunbiedru par kaut ko cen�as pārliecināt, kamēr vecīgais van Hūtens tikai klausījās. Sākumā priek�sēdētājs stūrgalvīgi purināja galvu, tad, likās, mazliet nomierinājās un beigu beigās tikai paraustīja plecus. Kemperdauns ar mājienu uzaicināja viņiem pievienoties Ervingu Gregsonu.

Tā kā lēmumi acīmredzot tika pieņemti visaugstākajā līmenī, pārējie gaidīja, toties tagad pa visu zāli �alkoja sarunu dūkoņa.

Tā pierima, kad pārdo�anas nodaļas viceprezidents atstāja abus sarunbiedrus sēdam un uzkāpa runātāju vietā. Viņ� paņēma mik�rofonu no Sema Hotorna, kur� atgriezās savā vietā zālē. Gregsons pārlaida skatienu daudzajām ziņkāres pilnajām sejām, mazliet pagaidīja, lai efekts būtu lielāks, tad ļāva sejā ievilkties platam smīnam.

��� Lai arī ko jūs teiktu par mūsu pārdo�anas darbinieku konferencēm, � viņ� iesāka, � mēs garantējam, ka tās nekad nebūs garlaicīgas!

Tas bija pateikts īstajā vietā � zālē atskanēja atzinīgu smieklu rēkoņa, kurai pievienojās pat drūmais van Hūtens.

�� Mūsu priek�sēdētājs un prezidents, � Gregsons turpināja, � man deva rīkojumu � un es tam personiski pievienojos � paziņot, ka mēs visi esam rīkoju�ies pārsteidzīgi. � Atkal smīns, atkal pauze. � Kad es vēl biju mazs un reizēm iekļuvu nepatik�anās, kā tas mēdz atgadīties ar visiem zēniem, mana māte man kaut ko iemācīja: " Erving," viņa teica, "kad tu esi nostādījis sevi muļķīgā situācijā un ir jāatvainojas, esi vīrietis, celies un izdari to skaisti." Mana mīļā māte � miers viņas pī�ļiem � ir mirusi, ta�u �obrīd it kā skaidri dzirdu viņu sakām: "Ērving, manu zēn, tagad ir pienākusi tie�i tāda reize."

Vērojot un klausoties notieko�o, Sīlija nodomāja: Gregsonam gan ir mugurkauls! Acīmredzot ne jau gadījuma pēc viņ� iekļuvis vado�o darbinieku virsotnē. Tad atskārta, ka Gregsons uzrunā tie�i

vinu: *

> *

� Misis D�ordana, nāciet, lūdzu, �urp! Jūs ari, Sem!

Kad viņi visi trīs stāvēja uz paaugstinājuma � Sīlija bija glu�i apmulsusi un nespēja notieko�ajam ticēt �, Gregsons teica:

� Es sacīju, ka atvaino�os, misis D�ordana, un es to daru. Mēs rūpīgi apspriedīsim jūsu ierosinājumus. Un tagad, ja atļaujat, es paņemu jūsu savāktos materiālus. � Tad pievērsās auditorijai:

�� Domāju, ka nupat jūs bijāt liecinieki piemēram, kas pierāda, kāpēc mūsu firma ir tik stipra un būs�

Viņa vārdi noslīka aplausos un piekri�anas saucienos. Pēc brī�a firmas vadība un pārējie ielenca Sīliju, lai paspiestu viņai roku.

� Kāpēc tu riskēji? � Sems Hotorns jautāja.

� Un kāpēc riskēji tu? � Sīlija atbildēja ar pretjautājumu.

Pēc nedēļas viņa un Endijū pavadīja vakaru Hotornu mājā.

Maltītes laikā (slava un gods Liliānas Hotornas kulināres prasmei!) viņi bija izvairīju�ies pieminēt sanāksmes notikumus. Pirms da�ām dienām krievi bija notrieku�i amerikāņu lidma�īnu U-2 un saņēmu�i gūstā tās pilotu Pauersu. Maskava apgalvoja, ka tā esot bijusi spiego�ana. Savienotās Valstis apsūdzību vispirms noraidīja, bet drīz vien pēc tam prezidents Eizenhauers nosarcis atzinās, ka tā esot taisnība.

Pēc maltītes viņi noklausījās Elvisa Preslija jaunāko ierakstu � popbalādi "Slava un laime". Pēc armijā pavadītā gada Preslijs bija atsācis karjeru � dienesta laikā viņa slava nebija mazinājusies. Sievietēm "Slava un laime" patika, vīrie�iem � ne.

Beidzot, sēdot Hotornu mākslinieciski iekārtotajā ēdamistabā pie brendija glāzēm, Sems aizsāka tematu, kas nodarbināja visu klāteso�o prātus.

��� Kad nostājos tavā vietā uz paaugstinājuma, � Sems sacīja, � es varbūt glu�i vienkār�i nevarēju pretoties kārdinā�jumam piedalīties tajā dramatiskajā notikumā.

� Tu pats labi zini, � viņa protestēja, � ka tas bija daudz kas vairāk.

� To mēs visi zinām, � Endrjū piebilda. Viņ� bija atlaidies ērtā atpūtas krēslā un ar baudu sūca brendiju; bija aizvadīta spraiga darba pilna diena, prakse vērsās pla�umā, un viņ� jutās noguris.

� Tu riskēji ar visu, Sem, daudz vairāk nekā Sīlija.

� Protams, es esmu pateicīga� � Sīlija iesāka, bet Sems viņu pārtrauca.

�� Tev nav jābūt pateicīgai. Ja vēlies dzirdēt patiesību � klausies. Es jutu, ka tieku pārbaudīts. � Tad pievērsās Endrjū:

�� Tava sieva jau bija pierādījusi, ka ir drosmīgāka par jebkuru no viņiem. Un es negribēju atpalikt, � Sems uzsmaidīja Sīlijai. � Vēl jo vairāk tāpēc, ka tu ta�u mēģini man sekot aug�up pa dienesta kāpnēm.

� Tu to zini ?

� Es viņam pateicu, � Liliāna Hotorna atzinās. � Piedod man, ka izpaudu to, ko biji man uzticējusi, bet mūsu starpā noslēpumu nav.

� Toties man gan ir viens noslēpums, � Sems paziņoja,

��� attiecībā uz Sīliju. � Un, atbildot uz visu zinātkārajiem ska�tieniem, viņ� turpināja: � Viņa vairs nestrādās pārdo�anā.

� Tātad galu galā jūs viņu tomēr atlai�at? � Endijū iesprauslojās.

� Nē. Paaugstinām. Mūsu firmā būs jauna nodaļa, kas apmācīs pārdo�anas aģentus, kā Sīlija ierosināja. Viņa palīdzēs �o nodaļu organizēt un būs vadītāja vietniece.

� Urā! � Liliāna pacēla kausu. � Beidzot vīrie�i pierādīju�i, ka mazliet saprāta viņiem tomēr ir!

� Godīgi runājot, � Sems atzinās, � Sīlija ir pelnījusi vadītājas vietu. Ta�u viens otrs mūsu firmā to visu tā uzreiz nespēj sagremot. Vismaz pagaidām vēl ne. Jā, starp citu � rīt tas tiks paziņots.

Endrjū piecēlās, lai �ķērsotu istabu un noskūpstītu sievu: � Es priecājos par tevi, dārgumiņ. Tu to esi pelnījusi.

� Nevarētu teikt, � Sīlija ierunājās, � ka tas mani apbēdina. Paldies, Sem, man pietiks arī ar vietnieci, � un ar smaidu pabeidza:

� Pagaidām.

Ēdamistabā smiedamies un draiskodamies iedrāzās divi mazi pid�amās ietērpti augumiņi. Pa priek�u skrēja Liza, kura tobrīd bija divdesmit mēne�us veca, dzīvs un zinātkārs bērns; Endrjū un Sīlija viņu bija paņēmu�i līdzi viesos un domāja, ka bērni jau guļ. Viņai pa pēdām sekoja D�uljeta, vienīgā Hotornu atvase, �etrus gadus veca. Liliāna bija pastāstījusi Sīlijai, ka ārsti viņai neiesaka laist pasaulē otru bērnu, un tāpēc abi vecāki visu savu mīlestību veltīja D�uljetai. Tā bija jautra, gudra un � kā varēja manīt � neizlutināta meitene. Abas mazās neierastajos apstākļos acīmredzot jutās satrauktas. Liza lidot ielidoja tēva rokās: � Dzuli mani dzen!

� Nu gan es jūs abas tūlīt aizdzī�u! � Liliāna piecēlās. � Un tie�i gultās! � Smiekliem un saucieniem skanot, visas trīs nozuda D�uljetas guļamistabas virzienā.

Kad Liliāna bija atgriezusies, Sīlija sacīja: � Bērni man atgādināja, ka pēc kāda laika man jauno darbu nāksies pārtraukt, Sem. Liekas, ka atkal esmu stāvoklī.

� �is nu gan ir jaunumu vakars! � Liliāna secināja. � Labi, ka mums vēl atlicis nedaudz dzeramā, tā ka varam uzdzert ari par �o vēsti!

Sīlija nodomāja, ka sievietes balsij bija tikko pamanāma skaudības pieskaņa.

1960. gada nogalē un 1961. gada sākumā Sllija sparīgi noņēmās ar "Feldinga-Rosa" firmas pārdevēju apmācī�anu.

Viņas jaunais priek�nieks, pārdevēju apmācī�anas nodaļas vadītājs Tedijs Ap�ovs, bija agrākais rajona pārzinis no Kanzassitijas. Kad viņus iepazīstināja, Sīlija viņu tūdaļ atcerējās: tā bija viena no līdzjūtīgajām sejām sanāksmē Valdorfa viesnīcā, kad Sīlijai tika parādītas durvis.

Ap�ovs � neliela auguma, kustīgs darbarūķis ar veiklu valodu, ap gadiem piecdesmit � visu savu darba dzīvi bija pārdevis medikamentus. Viņ� bija enerģijas un steigas iemiesojums, un viņa mazā, apaļā galva, ar kuras kustībām viņ� runājot mēdza apstiprināt vai noliegt sacīto un dzirdēto, atgādināja lēkājo�u bumbu. Pirms ienāk�anas firmas vadītāju aprindās Ap�ovs bija bijis labākais pārdevējs: viņ� Sīlijai atzinās, ka joprojām ilgojoties pēc sava iepriek�ējā darba, kur esot varējis "brīvi elpot", un piebilda: "Lai būtu labs pārdevējs, nemaz nav jānodarbojas ar netīru tirdzniecību. Ja tu, cilvēks, esi godīgs un viņi sāk tev uzticēties, tad vari savas biznesa lietas virzīt, kā gribi. Tikai nedrīkst aizmirst, ka dakteri gaida, lai pret viņiem izturas kā pret dieviem."

Kad Sīlija kādu vakaru Endrjū pastāstīja par �iem "dieviem", viņ� pasmējās:

� Tev ir gudrs priek�nieks. Tikai neaizmirsti pret �o te dakteri tā izturēties arī mājās.

Sīlija svieda vīram ar spilvenu � sākās rotaļīga cīkstē�anās, kas beidzās apskāvienos.

� Sargā labi mūsu dēliņu. � Endrjū roka glāstā pārslīdēja sievas tikko manāmi piebriedu�ajam viduklim. � Un atceries: kamēr viņ� ir tavā klēpī � nekādas zāles!

To pa�u viņ� bija piekodinājis, kad viņi gaidīja Lizu, tāpēc Sīlija secināja:

� Tātad tev arī �ajā ziņā ir stingri uzskati.

�� Protams. � Endrjū no�āvājās. � Bet tagad ļauj savam dievīgajam dakterim mazliet nosnausties.

Citreiz sarunā ar Sīliju Tedijs Ap�ovs "netīro pārdo�anu" nosauca par nolādēti muļķīgu un nevienam nevajadzīgu darbu. Viņ� atzina, ka farmaceitiskajā biznesā tā nebija nekāds retums. "Neiedomājies," viņ� brīdināja, "ka mēs abi tagad panāksim, ka zāļu pārdevēji stāstīs tikai patiesību! Pat mūsu firmā tā nebūs. Tas mums glu�i vienkār�i nebūs pa spēkam. Mēs tikai varēsim pierādīt, ka otrais ceļ� ir pareizākais."

Ap�ovs piekrita Silijai, ka aģenti ir jāmāca pārdot zāles. Viņ� nebija ticis apmācīts gandrīz nemaz un darbam nepiecie�amās zinā�anas � Sīlija secināja, ka tās ir pārsteido�i bagātīgas, � gadu ritumā bija ieguvis pa�mācības ceļā.

Viņi sapratās labi un ātri vienojās par pienākumu sadali. Sīlija rakstīja mācību programmas � tas bija darbs, kas nebija pa prātam Ap�ovam, un viņ� tās savukārt realizēja dzīvē � �is uzdevums viņam ļoti patika.

Viens no Sīlijas jaunievedumiem bija inscenēta pārdo�anas aina, kas norisinājās starp firmas pārdo�anas aģentu un "ārstu": pirmais ieteica "Feldinga-Rosa" medikamentus, un "ārsts" uzdeva grūtus, da�reiz pat provokatoriskus jautājumus. Ārsta lomu parasti tēloja Tedijs, Sīlija vai kāds cits firmas darbinieks; da�reiz ar Endijū palīdzību aģentus eksaminēja īsti ārsti, lai maksimāli tuvinātu inscenējumu reālajiem apstākļiem. �ie pasākumi kļuva ļoti populāri kā dalībnieku, tā skatītāju vidū.

Tagad visi jaunie firmas zāļu pārdo�anas aģenti mācījās piecu nedēļu kursos, bet jau strādājo�ie � nelielās grupiņās firmas centrā desmit dienu kvalifikācijas cel�anas kursos. Visiem par pārsteigumu, vecie darbinieki kursus apmeklēja ļoti labprāt un izrādīja vēlē�anos uzzināt pēc iespējas vairāk jaunumu. Sīlija, kas regulāri lasīja arī lekcijas, bija ieguvusi visu klausītāju sim�pātijas. Viņa uzzināja, ka aģenti kop� slavenās sanāksmes lai�kiem Valdorfa viesnīcā savā starpā viņu dēvē par Zannu d'Arku; kāds no viņiem paskaidroja: "Kaut arī D�ordana par ķecerību netika sadedzināta, � daudz netrūka."

Sīlija saprata, cik ļoti viņai toreiz laimējies un cik tuvu bijusi savas karjeras kraham. Vai viņa būtu no�ēlojusi savu soli, ja Sems viņas viedokli nebūtu aizstāvējis un viņa būtu zaudējusi darbu? Laikam jau ne. Un arī nākotnē, lai arī kādi pārbaudījumi būs jāiztur, viņai spēku netrūks. Ta�u �obrīd Sīlija bija laimīga un ar iznākumu apmierināta.

Jaunā darba apstākļos Sīlijai bie�i nācās tikties ar Semu Hotornu: kaut arī oficiāli viņam darba jautājumos pārskatus sniedza Tedijs Ap�ovs, Sems bija informēts par to, ko darīja Sīlija, jo personiski interesējās par apmācību darba norisi.

Mazāk harmoniskas bija Sīlijas attiecības ar firmas direktora vietnieku zinātniskajā darbā � zinātniskās pētniecības nodaļas vadītāju doktoru Vinsentu Lordu. Tā kā pārdevēju apmācī�anas centram bija nepiecie�ama zinātniskā informācija, zinātniskās pētniecības nodaļas konsultācijas bija nepiecie�amas. Tas � kā lika noprast doktors Lords � bija viņa laika nelietderīga iz�ķie�ana. Kaut arī atklāti no �ī pienākuma viņ� neatteicās, kādā visai asā sarunā viņ� Sīlijai pateica skaidri un gai�i: " Jums ar saviem trikiem izdevās apmānīt misteru Kemperdaunu un pārējos, lai jums atļauj nodibināt jūsu mazo impēriju, bet mani piemuļķot jums neizdosies."

"Tā nav mana impērija." Sīlija ar pūlēm savaldījās. "Esmu vietniece, nevis vadītāja. Un vai jums patiktu labāk, ka ārsti � tāpat kā agrāk � saņemtu aplamu informāciju?"

Kad Sīlija par �o sarunu pastāstīja Ap�ovam, viņ� paraustīja plecus un sacīja: "Vinss Lords ir pirmklasīgs draņķis. 'fa�u draņķis, kur� lieliski pārzina savu darbu. Vai vēlies, lai pasūdzos Semam un Vinss dabū spērienu pa pēcpusi?"

"Nē," viņa stingri atteica, "es pati ar viņu tik�u galā!"

Jauni apvainojumi neizpalika, ta�u Sīlija tajā pa�ā laikā iepazina un galu galā sāka cienīt Vinsenta Lorda kompetenci. Kaut arī tikai septiņus gadus vecāks par Sīliju � viņam bija tikai trīsdesmit se�i �, Lords bija iespaidīgu zinātnisko grādu īpa�nieks; viņ� ar izcilību bija beidzis Viskonsinas universitāti kā zinātņu bakalaurs; Ilinoisas universitāte viņam bija pie�ķīrusi ķīmijas zinātņu doktora grādu; Lords bija goda biedrs vairākās zinātniskajās biedrībās. Būdams docents Ilinoisas universitātē, viņ� bija publicējis zinātniskus dar�bus par saviem atklājumiem: viens no tiem � pretapaugļo�anās līdzekļu jomā � bija palīdzējis uzlabot slavenu pretapaugļo�anās pilulu sastāvu. Sīlija zināja: visi gaidīja, ka doktors Lords galu galā ar kādu jaunu, nozīmīgu medikamentu izdarīs lielu apvērsumu medicīnā.

Ta�u Vinsents Lords bija ļoti nesimpātisks cilvēks. Varbūt tie�i tāpēc, Sīlija domāja, viņ� bija vecpuisis, lai gan fiziski ar savu askētismu un skarbumu bija pietiekami pievilcīgs.

Attiecību uzlabo�anas nolūkā Sīlija bija ierosinājusi saukties priek�vārdos, kā tas firmā bija pieņemts. Ta�u Lords viņai bija auksti paziņojis: "Misis D�ordana, mums abiem būs labāk, ja mēs alla� atcerēsimies, cik at�ķirīgus stāvokļus ieņemam."

Sīlija saprata, ka plaisa, kas pirms pusotra gada bija radusies viņu starpā, neizzudīs. Neraugoties uz visu to un pateicoties Sīlijas neatlaidībai, zinātniskās pētniecības nodaļa deva lielu ieguldījumu firmas pārdevēju apmācī�anā.

Ta�u jaunajā darbā Sīlijai nācās iepazīt ari neveiksmju rūgtumu. Viņa bija iecerējusi ieviest un izsūtīt ārstiem, kurus apmeklē firmas aģenti, speciālas aptauju lapas; pēc tām varētu spriest par zāļu pārdevēju darbu. Priek�likums tika izskatīts visaugstākajā līmenī un � noraidīts.

Tad Sīlija lūdza, lai ārstu iesūtītās sūdzības par aģentiem tiktu novirzītas uz viņas nodaļu, kur tās ieprotokolētu un izskatītu. No saviem avotiem viņa bija uzzinājusi, ka �ādas vēstules pienāk, ta�u neviens visā firmā neatzinās, ka ir tās redzējis; iespējams, ka sūdzības glabājās kādā arhīvā un �ajā sakarībā veiktie uzlabojumi, ja par tiem vispār kāds rūpējās, tika turēti slepenībā. Ari �o Sīlijas lūgumu firmas vadība noraidīja.

Tedijs Ap�ovs Sīlijai pacietīgi skaidroja:

� Par vienu otru lietu lielie vīri neko nevēlas zināt. Tev mazliet izdevās kaut ko izdarīt � toreiz, kad tu nosauci lietas īstajā vārdā un kad kungiem nācās apēst to, kas bija uzlikts uz �ķīvja. Ta�u negrūd viņus uz priek�u tik pārāk strauji!

Tas skanēja bīstami līdzīgi Sema teiktajam brīdinājumam pirms viņas runas Valdorfa viesnīcā, un viņa atbildēja:

� Reiz valdība rīkosies un mums pateiks priek�ā, ko darīt.

�� To tu jau teici agrāk, � Ap�ovs atgādināja, � un tev varbūt ir taisnība. Un varbūt tā arī ir vienīgā izeja.

Ar to viņu saruna beidzās.

Jautājumus par medikamentiem un farmaceitisko industriju risināja citi prāti citā vietā.

Gandrīz visu 1960. gadu medikamentu bizness dienas jaunumos tika atspoguļots galvenokārt sliktā gaismā. Sēdes senatora Kīfovera vadībā ASV senātā turpināja būt "zelta raktuves" repor�tieriem un negaidītas mokas tādām firmām kā "Feldings-Ross". Daļēji par to bija jāpateicas senatora un viņa darbinieku inscenē�anas prasmei.

�ajās kongresa sēdēs parasti akcents tika likts uz iepriek� izstrādātu taktiku. Va�ingtonas reportieris Duglass Keiters rakstīja: "Viņi� no iepriek� pieņemtas idejas pāriet uz iepriek� pieņemtu lēmumu." Estess Kīfovers un viņa adjutanti neatlaidīgi centās iekļūt avī�u materiālu virsrakstos, un tā viņu apgaismotie temati parasti bija visai vienpusīgi. Senators izrādījās īsts maestro sensacionālu paziņojumu pavēstī�anā tie�i tad, kad reportierim, lai nenokavētu materiāla nodo�anu laikā, vajadzēja atstāt sē�u zāli (vakara avīzēm pīkst. 11.30, rīta izdevumiem pīkst. 16.30). Tādējādi reportieris nekad nedzirdēja atspēkojumus.

Neraugoties uz �o negodīgo rīcību, daļa neglīto patiesību tomēr nāca dienas gaismā. Atklājās medikamentu pārmērīgi augsto cenu cēlonis; nelikumīgās vieno�anās cenu noteik�anā; nelikumīga tirgo�anās ar valsts pasūtījumiem; zāļu aplama reklamē�ana ārstiem, samazinot vai pat noklusējot zāļu blakusiedarbību; far�maceitisko firmu slepena iespie�anās Pārtikas un zāļu adminis�trācijā, kā arī fakts par kāda �īs organizācijas augstu stāvo�a darbinieka neglīto rīcību: viņ� no vienas farmaceitiskās firmas bija saņēmis "honorārus" kopsummā par 287 000 dolāru.

Avī�u virsraksti � kaut arī nereti visai vienpusīgi � �īm nebū��anām devās straujā uzbrukumā.

SENĀTA SĒDĒ IZSKATA JAUTĀJUMU PAR ZĀĻU PADĀRDZINĀ�ANU

("New York Times)

ZIŅOJUMS PAR ZĀĻU IZRAISĪTAJĀM BRIESMĀM

("Miami Herald")

TRANKVTLIZATORI DOD LIELU PEĻŅU

Amerikas Savienotajās Valstīs hlorpromazīns se�as reizes dārgāks nekā Parīzē

("New York Times")

Liecībās atklājās, ka ārzemēs izstrādātās zāles pa�u mājās bija daudz lētākas nekā ASV. Tas ir absurds, bija norādīts laikrakstu slejās, jo amerikāņu firmas pēc zāļu nopirk�anas nekā nebija darīju�as to uzlabo�anai.

Francijā aptiekas pre�u veikalos, piemēram, piecdesmit hlorpromazīna tabletes maksāja 51 centu, bet Savienotajās Valstīs � 3 dolārus 3 centus. Arī rezerpīnam ASV cena bija trīs reizes augstāka nekā Eiropā, no kurienes �is medikaments bija atceļojis.

Dīvaini bija arī tas, ka Amerikā izgatavoto penicilīnu Meksikā pārdeva par divām tre�daļām no tā mazumtirdzniecības cenas ASV. Laikrakstos bija rakstīts, ka zāļu dārdzība Amerikā ir ra�otāju nelikumīgo nolīgumu auglis.

MĀJDZĪVNIEKU BARĪBA TIEK PĀRBAUDĪTA RŪPĪGĀK NEKĀ ZĀLES

("Los Angeles Times ")

PĀRTIKAS UN ZĀĻU ADMINISTRĀCIJAS DARBINIEKA RUNU REDIĢĒ REKLĀMAS DARBINIEKS

("New York Times")

Liecībā atklājās, ka PZA nodaļas vadītāja starptautiskajā simpozijā par antibiotikām nolasītā runa iepriek� bija nosūtīta apstiprinā�anai farmaceitiskajai firmai "Pfizer". Firmas reklāmas tekstu sacerētājs to bija sagrozījis, un �īs firmas ra�ojumam sigmamicīnam tika nodziedāta slavas dziesma. Vēlāk firma "Pfizer" nopirka iespiestās runas lapiņas 200 000 eksemplāros un izmantoja �o zāļu ieteik�anas nolūkos.

Nepatīkamie virsraksti laikrakstos turpinājās � da�reiz vairākas dienas pēc kārtas lielās un mazās pilsētās, no piekrastes līdz piekrastei, un tiem pievienojās televīzija un radio.

Gada beigās, decembrī, Sīlija vīram teica:

� �is nebija tāds gads, kurā man būtu gribējies palielīties ar darbavietu, kurā es strādāju.

�aj ā laikā Sīlija nestrādāja, jo oktobra beigās � atkal saskaņa ar Sīlijas "grafiku" � bija piedzimis viņu otrais bērns. Endrjū pārliecība bija piepildījusies � tas bija zēns. Viņi to nosauca par Brū�u.

Pirms da�iem mēne�iem viņu dzīvi ar savu iera�anos bija atvieglinājusi jauna angliete Vinnija Ogasta, kura tagad dzīvoja viņu mājā un rūpējās par bērniem vecāku prombūtnes laikā. Endrjū meiteni bija sameklējis ar kādas aģentūras starpniecību, kas ievietoja sludinājumus medicīnas �urnālos. Deviņpadsmit gadus vecā Vinnija bija strādājusi Londonā par pārdevēju un, kā pati izteicās: "Gribēj' te pastrādāt, lai zināt', kād'jūs jeņķ' ir. Tad vēlāk es varbūt laidīs' uz pār's gadiem leja pie austrālie�iem." Viņa bija dzīvespriecīga un veikla meitene un � Endrjū par lielu prieku � rītos zibens ātrumā prāta pagatavot brokastis. "Tas man tāds paradums. Mājas es katr' rīt' taisīj' mammai," viņa paskaidroja, atbildot uz Endrjū komplimentiem. Vinnijai patika bērni, un Liza viņu taisni vai dievināja. Endrjū un Sīlija cerēja, ka viņas ceļojums uz Austrāliju tiks atlikts uz nenoteiktu laiku.

1960. gada beigās Sīlijas uzmanību piesaistīja kāds notikums. Vācu medikaments talidomīds (ASV un Kanādā pazīstams ar nosaukumu "kevadons") tika iesniegts apstiprinā�anai Pārtikas un zāļu administrācijā, lai to varētu laist tirgū. Kā informēja farmaceitiskās rūpniecības speciālizdevums, "Merella" firmai, kura bija ieguvusi tiesības ar to tirgoties Ziemeļamerikā, ar �o medikamentu saistījās lieli plāni; firma cerēja, ka pēc �īm zālēm būs milzīgs pieprasījums tāpat kā Eiropā. Atļauju tirgot firma centās dabūt pēc iespējas ātrāk. Un tā, atļauju gaidot, medikamen�ta paraugus (oficiāli � izmēģinājuma nolūkos, ta�u patiesībā � bez kādiem ierobe�ojumiem) entuziasma pārņemtie firmas aģenti izdalīja vairāk nekā tūksto� ārstiem.

�ajā sakarībā viņai atausa atmiņā kāda saruna ar Semu Hotornu pirms astoņiem mēne�iem: viņi bija runāju�i par toreizējo Sīlijas priek�likumu talidomīda pārbaudēs iesaistīt tikai vecus cilvēkus un par to, kas bija sekojis �o zāļu pārbaudei: atļauju ra�ot zāles firma nesaņēma, un tas izraisīja nepatiku "Feldinga-Rosa" firmas vadītāju aprindās. Mazliet paprātojusi, vai �o atgadījumu vēl kāds atceras, viņa to kā nesvarīgu izmeta no galvas.

Viņai bija citas rūpes.

Pēc Brūsa piedzim�anas Sīlija atgriezās darbā ātrāk nekā pirmoreiz. Decembra vidū viņa atkal bija savā vietā. Viens no �īs rīcības iemesliem bija tas, ka gada nogalē apmācību centram bija spraigs darba laiks. Firma papla�inājās, un darbā bija pieņemts simt ceļojo�o pārdo�anas aģentu. Pēc Sīlijas ieteikuma viņu vidū bija ari pusducis sievie�u. Lēmumu atgriezties darbā agrāk bija veicinājis arī vispārējais nacionālā pacēluma vilnis � novembrī par prezidentu bija ievēlēts D�ons Kenedijs, un likās � vismaz skaistā retorika to apgalvoja �, ka sākusies jauna, saviļņojo�a ēra.

�� Un es negribu palikt malā, � Sīlija atzinās Endijū. � Visi runā par "jaunu sākumu" un "topo�u vēsturi", un ikvienam esot jābūt par kaut ko atbildīgam.

� Mhm, � Endrjū bija gandrīz vai vienaldzīgi novilcis, un tas bija kas neparasts, tad, it kā pats to atskārtis, viņ� pasteidzās pasacīt: � Protams, piekrītu. � Ta�u Endrjū prāts nebija tik daudz nodarbināts ar sievas nodomiem kā ar kādu savu pa�a problēmu.

�ī problēma bija saistīta ar doktoru Noa Taunzendu � Endrjū kolēģi un galveno ārstu Sv.Bīda slimnīcā. Endrjū bija atklājis kaut ko tik negaidītu un nepatīkamu, kas lika ap�aubīt viņa profesionālo kompetenci.

Doktors Taunzends bija narkomāns.

Piecdesmit astoņus gadus vecais Noa Taunzends likās esam īsts rūdīta un zino�a ārsta paraugs. Viņ� bija apzinīgs mediķis, ārstēja visus, kuri vien griezās pie viņa pēc palīdzības, vienādi rūpīgi � kā bagātos, tā nabagos. Viņa āriene bija izcila, uzvedība � nevainojama un galanta. Tāpēc doktoram Taunzendam bija solīda prakse, viņ� baudīja savu pacientu cieņu un uzticību, jo bija labs ārsts. Noa prasme nekļūdīgi noteikt diagnozi bija glu�i vai teiksmaina. Taunzenda sieva Hilda reiz Endrjū stāstīja, ka Noa, piemēram, kādās viesībās paskatījies uz pilnīgi sve�u cilvēku un sacījis, ka tas nemaz nezinot, ka esot smagi slims. Kādā citā reizē, uzmetis skatienu sievietei, kurai nezinājis pat vārdu, sacījis, ka pēc se�iem mēne�iem viņas vairs nebū�ot starp dzīvajiem. Un vienmēr Noam esot bijusi taisnība, vienmēr.

Tāpat domāja arī Taunzenda pacienti. Stāstīdami cits citam anekdotiskus atgadījumus par sava daktera precīzajām diagnozēm, viņi Noa bija iesauku�i par pū�ļotāju. Kāds pacients viņam bija atvedis no Āfrikas burvja masku, un Taunzends to turēja savā kabinetā pie sienas.

Arī Endrjū cienīja sava vecākā kolēģa spējas. Viņu starpā valdīja lieliska saskaņa, sevi�ķi lielu pieķer�anos savam vecākajam biedram izrādīja Endrjū.

Jo dziļāku cieņu Endrjū izjuta pret Taunzendu tāpēc, ka Noa regulāri lasīja jaunāko medicīnas literatūru un bija informēts par medicīnas attīstību, ko nevarēja teikt par daudziem citiem Noa vecuma ārstiem. Ta�u pēdējo mēne�u laikā Endrjū Taunzenda rīcībā reizumis bija pamanījis zināmu nenoteiktību, neskaidru dikciju. Gada sākumā Endrjū bija pārsteigu�i jau pieminētie Noa ekscentriskie uzvedības gadījumi. Visu �o simptomu komplekss darīja Endrjū nemierīgu, kaut ari viņ� joprojām visu izskaidroja ar stresu un nogurumu: abi ārsti grūti strādāja, jo viņiem bija daudz pacientu.

Pirms mēne�a � kādā novembra pēcpusdienā � Endrjū neskai�drās nojautas apstiprināja fakti.

Endrjū vajadzēja ar kolēģi apspriesties par kopīgo brīvdienu grafiku. Pārliecinājies, ka Noa kabinetā tobrīd pacientu nav, viņ� � kā jau parasti abi mēdza darīt � pieklauvēja pie durvīm un gāja iek�ā.

Noa bija stāvējis ar muguru pret durvīm; Endrjū ienākot, izbijies strauji pagriezās un steigā aizmirsa paslēpt to, ko turēja saujā, � veselu kaudzīti table�u un kapsulu. Endrjū varbūt neko ļaunu nebūtu iedomājies, ja Taunzends, apjukumā piesarcis, nebūtu ar tēlotu bravūru iemetis zāles mutē un uzdzēris virsū glāzi ūdens. Pēc tam viņ� mēģināja notu�ēt savas rīcības nozīmi:

� Nu redzi nu! Tu pārsteidzi mani uzpildām krāsni! �ad tad tas palīdz � pats zini, cik pēdējā laikā mums grūti gājis� Ta�u es nekad nezaudēju pār sevi kontroli� Esmu veca līdaka, manu zēn. � Taunzends iesmējās, ta�u smiekli skanēja neīsti. � Vari neuztraukties par mani, Endijū, es labi zinu, kur un kad apstāties.

Noa mierino�ie vārdi Endrjū nepārliecināja. Neskaidrā izruna pierādīja, ka nupat norīto table�u kaudzīte todien nebija pirmā deva.

�� Ko tu dzer? � Endrjū asi noprasīja un tūdaļ no�ēloja savu nesavaldību.

� Ko nu, tikai da�us deksedrīnus, da�us perkodānus un pavisam nedaudz darvona gar�as uzlabo�anai. � Atkal ieskanējās neīstais smiekliņ�. � Bet velns lai parauj, Endrjū, kāda tam visam nozīme, ko es dzeru? � Tad turpināja jau ar kaujiniecisku pieskaņu: � Es ta�u tev skaidri un gai�i teicu, ka spēju to kontrolēt! Un ko tev vispār no manis vajag?

Domām pa galvu jaucoties, Endrjū steig�us pārrunāja brīvdienu grafiku, kas tagad likās pavisam nesvarīgs, un steig�us atstāja

Taunzenda kabinetu. Viņam vajadzēja pabūt vienam. Vajadzēja padomāt.

Endrjū �ausmināja redzēto zāļu daudzums � tur vajadzēja būt kādām 12 �15 tabletēm un kapsulām, ko viņa vecākais kolēģis ar tādu nevērību norija. Kā Noa pats bija sacījis � tie bija stimulanti un sedatīvi: zāles, kas savā starpā reaģēja un ko neviens kom�petents ārsts lieto�anai �ādā kombinācijā neizrakstītu. Nemaz nevajadzēja būt ekspertam narkomānijas jautājumos, lai saprastu, ka tik daudz table�u un ar tādu nevērību var iedzert tikai jau dziļi narkomānijā iestidzis cilvēks. Tik milzīgās devās lietotas zāles, ko varēja iegādāties pret receptēm, bija tikpat bīstamas kā uz ielu stūriem slepeni iegādātās narkotiskās vielas.

Ko darīt? Un Endrjū nolēma nekavējoties uzzināt kaut ko vairāk.

Divas nākamās nedēļas, cik vien darba apstākļi ļāva, viņ� pavadīja medicīnas literatūras un izziņu bibliotēkās. Slimnīcas bibliotēka bija ļoti pieticīga; Endrjū zināja, ka Ņuarkā ir vēl viena. Abās pēc katalogiem varēja uzzināt, kuri ārsti sirga ar narkomānijas kaiti; Endrjū secināja, ka tā ir parasta un pla�i izplatīta problēma. Pēc Amerikas Medicīnas asociācijas datiem, apmēram pieci procenti ārstu ir narkomānijas, alkoholisma un tamlīdzīgu netikumu piekopēji. Ja jau reiz AMA �o skaitli bija publicējusi, Endrjū prātoja, ka patiesajam skaitlim jābūt daudz lielākam. To apstiprināja arī pārējie ziņu avoti � pēc da�iem narkomānu un alkoholiķu bija desmit procenti, pēc citiem � piec�padsmit procenti.

Visi novērotāji bija nonāku�i pie kopīga secinājuma: ārstus līdz nelaimei bija novedusi pārlieku lielā pa�pārliecinātība. Viņi bija dro�i, ka speciālās zinā�anas neļaus medikamentu lieto�anai pāraugt bīstamā ieradumā, ta�u gandrīz visi viņi kļūdījās. Noa Taunzenda aizbildinā�anās � "Es nekad nezaudēju pār sevi kontroli", "Labi zinu, kur un kā apstāties" � Endijū �ķita izlasītās informācijas aizkustino�a atbalss.

Patiesībā ārsti par "sekmīgiem narkomāniem un toksikomāniem" kļuva tāpēc, ka viņu netikums ilgi palika slepenībā, jo medikamenti bija viegli pieejami. Endrjū to labi zināja. Viņ� ar Sīliju bija par to runājis: ārsti brīvi varēja dabūt jebkuras zāles gandrīz vai neierobe�otos daudzumos, glu�i vienkār�i palūdzot tās attiecī�gās firmas aģentam.

Nokaunējies, ta�u morāli sevi attaisnojot, Endrjū izdevās pārbaudīt Noa medikamentu skapīti viņa kabinetā. Taunzends tobrīd atradās slimnīcas lielajā apgaitā.

Skapītis, kam vajadzēja būt aizslēgtam, izrādījās vaļā. Tas bija pilns ar daudziem medikamentiem ra�otājuzņēmuma fasējumā, ieskaitot narkotiskās vielas, kuru krājumi arī nebija no mazajiem. Da�as no tām bija Noa pieminētās.

Ari Endrjū savā kabinetā turēja da�us medikamentus, ko mēdza da�reiz izsniegt nabadzīgiem pacientiem. Ta�u salīdzinājumā ar redzēto viņa krājumi bija niecīgi. Turklāt dro�ības labad viņ� kabinetā nekad neturēja daudz narkotisko zāļu. Endrjū pārsteigumā iesvilpās. Kā Noa varēja būt tik bezrūpīgs? Kā viņam izdevies tik ilgi saglabāt savu noslēpumu? Kā viņ� varēja lietot narkotikas un nezaudēt kontroli? Tie bija sare�ģīti jautājumi.

Endrjū �okēja vēl kāds apstāklis. Savos pētījumos viņ� bija atklājis, ka neeksistē tāda programma, kas dotu iespēju palīdzēt ārstiem, kuri bija aizrāvu�ies ar zāļu pārmērīgu lieto�anu, vai �o ārstu pacientiem. Pati mediķa profesija �o problēmu ignorēja, palīdzēja turēt noslēpumā. Likās, ka nekad neviens ārsts nav ziņojis par savu kolēģi narkomānu. Tāpat arī Endrjū nevarēja atrast ziņas, ka ārsts narkomāns būtu zaudējis tiesības praktizēt.

Un tomēr �is jautājums viņam nedeva mieru: kā tad ir ar Noa Taunzenda pacientiem, kuri savā ziņā bija ari Endrjū pacienti, jo abi ārsti reizēm viens otru aizstāja? Vai viņiem nedraudēja bries�mas? Kaut gan Taunzenda izturē�anās bija normāla un darbs, cik Endrjū zināja, nevainojams � vai �āds stāvoklis varēja turpināties? Vai uz viņu varēja paļauties? Vai kādā dienā Noa narkotiku iespaidā nekļūdīsies, nosakot diagnozi, vai nepalaidīs garām nepamanītu kādu svarīgu simptomu? Un kā ar viņa milzīgo atbildību Sv.Bīda slimnīcas galvenā ārsta amatā?

Jo vairāk Endrjū domāja un jo vairāk jautājumu radās, jo grūtāk bija rast uz tiem atbildes.

Beidzot viņ� savas bēdas atklāja Sīlijai.

Bija novakare, da�as dienas pirms Ziemassvētkiem. Sīlija un Endrjū, Lizai priecīgā satraukumā piepalīdzot, greznoja svētku eglīti. Liza pirmo reizi mū�ā apzinājās "diemsētkus", kā viņa tos dēvēja; visi trīs par �o pārdzīvojumu bija lielā sajūsmā. Beigu beigās, kad Liza no satraukuma un pārguruma jau bija glu�i samiegojusies, Endrjū vinu saudzīgi aiznesa uz gultiņu. Pēc tam brīdi pakavējās blakus guļamistabā, kur savā gultiņā saldi gulēja mazulis Brūss.

Kad Endrjū atgriezās dzīvojamā istabā, Sīlija bija at�ķaidījusi viskiju ar sodu.

� Tas ir diezgan stiprs. � Viņa sniedza glāzi vīram. � Domāju, ka tas tev lieti noderēs. � Un atbildēja uz Endijū vaicājo�o skatienu: � Lizas sabiedrība tev �ovakar nāca par labu � tu it kā mazliet atguvies. Redzu, ka nedēļām ilgi tevi kaut kas nomoka. Vai tā nav?

� Vai tad to var tik ļoti redzēt? � Endrjū bija pārsteigts.

� Dārgais, mēs esam precēju�ies jau �etrus gadus. Tie ir biju�i �etri labākie manas dzīves gadi, � viņa sirsnīgi piebilda.

Endrjū, viskiju sūkdams, vēroja ko�o eglīti. Brīdi valdīja klusums. Sīlija gaidīja.

������� Ja jau tu to redzēji, � viņ� beidzot ierunājās, � tad kāpēc tu man nepavaicāji, kas par lietut

������� Es zināju, ka tu man pastāstīsi, kad būsi tam gatavs. Varbūt tagad būtu īstais brīdis?

� Jā, � viņ� lēni atbildēja. � Jā. Domāju, ka būtu.

�� Mans Dievs, � Sīlija �ukstēja, kad viņ� bija beidzis. � Ak

Dievs!

������� Tagad pati redzi: ja visu �o laiku neesmu smējies un prie�cājies � tam ir bijis iemesls.

�������� Manu nabaga vīriņ! � Sīlija piespieda savu vaigu pie viņa vaiga. � Kādu nastu tu visu laiku esi nesis! Man par to nebija ne jausmas! Man tik ļoti �ēl�

� Tuvāk pie lietas! �ēlo Taunzendu!

������� Nu es jau �ēloju! Tici man! Bet esmu sieviete, Endijū, un tu ta�u man esi tuvāks! Es nevaru! Es vienkār�i negribu, ka tas vēl turpinātos!

� Tad iesaki man, ko darīt!

�������� Es zinu, ko darīt. � Sīlija palaida Endrjū vaļā un cie�i ieskatījās vīram acīs. � Tev jāpasaka tas vēl kādam, ne tikai man.

� Piemēram, kam?

������� Vai tad tu nesaproti? Kādam slimnīcā, kādam ar varu, kur� var kaut ko iesākt un palīdzēt arī Noa.

������� Sīlij, to nu es nespēju\ Ja es to izdarī�u, tas nonāks atklātībā, visi par to runās� Noa būs apkaunots. Viņ� pazaudēs galvenā ārsta vietu! Dievs vien zina, kas notiks ar viņa ārsta patentu, un katrā zinā tas viņu salauzīs. To es nevaru, es glu�i vienkār�i to nespēju izdarīt!

� Kur tad meklēt izeju?

� Es arī to gribu zināt, � Endijū drūmi atbildēja.

� Es gribu tev palīdzēt. Tik tie�ām, un man ir ideja!

� Ceru, ka tā būs labāka par iepriek�ējo.

������� Neesmu pārliecināta, ka iepriek�ējā ideja bija peļama. Bet, ja tu nevēlies runāt tie�i par Taunzendu, kāpēc neaprunāties ar kādu vispār par �o tematu? Izzondē viņus! Uzzini, ko par to domā citi jūsu slimnīcā!

� Vai tu domā kādu noteiktu cilvēku?

� Nu, kāpēc tev neaprunāties ar jūsu administratoru?

�������� Lenu Svītingu? Diez vai. � Endrjū pagājās pa istabu un apstājās pie svētku eglītes. � Bet tā vismaz ir ideja. Paldies. Es par to padomā�u.

Ceru, ka Ziemassvētkus aizvadījāt lieliski? � Leonards Svītings apvaicājās.

� Jā, paldies, � Endijū atbildēja, � ļoti labi.

Saruna notika slimnīcas administratora kabinetā. Svītings sēdēja pie sava rakstāmgalda, Endrjū viņam pretī.

Administrators � gara auguma, izstīdzējis vīrs, izbijis advokāts, savā tre�ajā gadu desmitā bija pārnācis strādāt uz slimnīcu, un tagad, kad tuvojās piecdesmit, likās, ka viņ� par medicīnu zina ne mazāk par da�u labu ārstu. Endijū Lenu Svītingu bija labi iepazinis pirms �etriem gadiem lotromicīna triumfa laikā un visumā juta pret �o cilvēku cieņu.

Administratoram bija biezas, kuplas uzacis, kas runājot kustējās aug�up lejup kā vibrējo�as sukas. �obrīd tās bija nekustīgas, kad Svītings mo�i apvaicājās:

� Tu teici, ka tev esot vajadzīgs padoms, Endrjū? Kas tā ir par problēmu?

�� Runa ir par kādu manu draugu, arī ārstu, no Floridas, � Endrjū meloja. � Viņ� turienes slimnīcā ir kaut ko atklājis un nezina, kā rīkoties. Mans draugs lūdza uzzināt, kā rīkotos mēs līdzīgā situācijā. Te, pie mums.

� Kādā situācijā?

� Redzi, tas saistīts ar narkotikām. � Un Endrjū īsos vilcienos atainoja situāciju, analogu patiesajai, tomēr uzmanīdamies, lai neatklātos viņa blēdība.

Stāstot viņ� pamanīja, ka Svītinga acīs parādījās piesardzība, draudzīgā noskaņa izgaisa. Administratora kuplās uzacis drūmi saraucās. Tad viņ� strauji piecēlās kājās.

� Endrjū, man tepat ir pietiekami daudz visādu problēmu, kur nu vēl nodarboties ar sve�ām likstām! Mans padoms � pasaki savam draugam, lai viņ� ir ļoti, loti piesardzīgs. Viņ� iekļuvis bīstamā zonā, it īpa�i ja viņ� cels apsūdzību pret citu ārstu� Bet tagad � atvaino�

Viņ� zināja. Endrjū pēk�ņi glu�i intuitīvi aptvēra, ka Lens Svītings zina, par ko un par kuru cilvēku viņ� stāstījis. Floridas drauga variācija S vītingam bija skaidra. Dievs vien zina, kā, bet viņ� to ir zinājis jau pirms manisl Un administrators nevēlējās tikt iejaukts �ajā lietā. Bija skaidrs, ka vienīgais, ko viņ� �ajā brīdī vēlējās, � dabūt Endrjū laukā no sava kabineta.

Un vēl kaut kas. Ja Svītings zināja, tad citi slimnīcā arī zināja. Un tas gandrīz noteikti nozīmēja, ka to zina ari pārējie ārsti, no kuriem da�i ieņēma augstākus amatus par Endrjū. Un neviens neko nedarīja.

Endrjū piecēlās, lai ietu projām, un jutās bezgala naivs un muļķīgs. Agrākā draudzīgā noskaņa atkal bija atgriezusies:

Svītings viņu pavadīja līdz durvīm, roku ap jaunā vīrie�a pleciem aplicis^

�� �ēl gan, ka man tik maz laika, bet tūlīt man nāks svarīgi apmeklētāji � mūsu slimnīcas labvēļi, kuri � kā mēs ceram � mums ziedos vairākus miljonus dolāru. Pats zini, ka mums �ī nauda vajadzīga kā ēst. Starp citu � tavs boss arī būs. Noa mums palīdz sagādāt līdzekļus. Liekas, ka viņ� visus pazīst un visiem patīk. Reizēm domāju � kā gan mūsu slimnīca spētu eksistēt bez mūsu doktora Taunzenda!

Te nu bij! Tas nu bija pasacīts skaidri un nepārprotami. Liec mieru Noa Taunzendam\ Savu sakaru un bagāto paziņu dēļ Sv.Bīda slimnīcai Noa bija pārāk vērtīga persona, lai atļautos skandālu. Slēpsim to, zēni! Varbūt, ja izliksimies, ka nekādas problēmas nav, tā izzudīs pati no sevis!

Dabiski � ja Endrjū mēģinātu runāt par to, ko Svītings viņam nupat bija licis saprast, administrators noliegtu, ka �āda saruna vispār notikusi, vai apgalvotu, ka viņ� saprasts nepareizi.

Vēlāk, tajā pa�ā dienā, Endrjū nāca pie secinājuma, ka viņ� var darīt tikai to pa�u, ko citi, � neko. Ta�u apņēmās vienu: no �ī brī�a sākot, cik vien būs viņa spēkos, uzmanīgi vērot savu kolēģi un mēģināt panākt, lai Noa prakse un pacienti no visa tā neciestu.

Kad Endrjū par �iem notikumiem un savu apņem�anos izstāstīja Sīlijai, viņa paskatījās vīrā savādu skatienu:

�� Tas ir tavs lēmums, un es varu saprast, kāpēc tu to pieņēmi. Ta�u kādreiz tev varbūt nāksies to no�ēlot.

Zinātniskās pētniecības nodaļas vadītājs doktors Vinsents Lords bija dīvains tips. Ja viņa dzīvē nebūtu atgadīju�ās neveiksmes, viņ� tās būtu izdomājis. Un da�u no tām patie�ām varēja uzskatīt par viņa izdomas augli. Tā, piemēram, Lords uzskatīja, ka nesaņem cieņas apliecinājumus, kādi, viņaprāt, tam pienācās no akadēmisko zinātnieku puses. Tie savā uzpūtībā farmaceitisko firmu līdzstrādniekus uzskatīja par otr�ķirīgiem zinātniekiem.

Ta�u pirms trim gadiem Vinsents Lords pats labprātīgi bija atstājis docenta vietu Ilinoisas universitātē un atnācis strādāt uz "FeldingaRosa" firmu. Dusmas, kas toreiz stipri vien ietekmēja �o izvēli un vērsās pret universitāti, nebija izzudu�as līdz pat �ai dienai, bet gan pāraugu�as pastāvīgi kremto�ā neapmierinātībā.

Tas sākās pirms se�iem gadiem � 1954. gadā.

Vinsents Lords, Ilinoisas universitātes absolvents, kļuva par doktoru Lordu ar specializāciju organiskajā ķīmijā. �īs universitātes ķīmijas nodaļa bija viena no labākajām pasaulē, un Lords bija iemantojis teicama studenta slavu.

Viņam bija zinātniekam raksturīga āriene: �aura, nervoza seja ar smalkiem vaibstiem, savā ziņā pat patīkama. Ta�u viņ� reti smaidīja un bie�i izskatījās norūpējies un drūms. Sliktās redzes dēļ, kas, iespējams, bija intensīvo studiju gadu sekas, Lords nēsāja tum�as bezietvaru acenes, caur kuru stikliem vērīgas un aizdomu pilnas raudzījās tum�zaļās acis � Lorda lielākais skaistums. Viņam bija gar� un kalsns augums; ē�anu viņ� uzskatīja par laika tērē�anu un ēda tikai tāpēc, ka viņa organisms to prasīja. Sievietes, kurām patika nervozi, jūtīgi vīrie�i, uzskatīja Vinsentu Lordu par pie�vilcīgu. Vīrie�i �ajā jautājumā, �ķiet, dalījās divās daļās � vieniem Lords patika, otri viņu nevarēja ciest.

Vinsenta Lorda pētnieciskā darba lauks bija steroīdi un ar tiem saistītie auglības, seksuālās potences un dzimstības kontroles jautājumi. Piecdesmito gadu vidū, kad sākās slaveno pretapaug�ļo�anās līdzekļu uzvaras gājiens, steroīdi bija izraisīju�i pla�u zināt�nisku un komerciālu interesi.

Tā kā steroīdu sintēzes darbs sekmīgi virzījās uz priek�u, �ķita loģiski, ka papildināt zinā�anas Lordam piedāvāja tie�i Ilinoisas universitātē. �ie divi gadi bija zinātnisku panākumu gadi, kuros personiskajām problēmām atlika pavisam niecīga vietiņa. Lordam bija izveidojies paradums un jau kļuvis par apsēstību alla� par visu �aubīties: "Vai tikai esmu rīkojies pareizi?" Lordu nomocīja doma � vai tikai viņ� rīkojies pareizi, palikdams Ilinoisas universitātē. Vai nevajadzēja ar to saraut visas saites un doties uz Eiropu? Vai Eiropa viņam būtu devusi labāku izglītību? �ādu un tamlīdzīgu jautājumu saradās aizvien vairāk un darīja viņu untumainu un nelaipnu. �o īpa�ību dēļ viņ� zaudēja draugus. Turklāt viņ� bija augstās domās par sevi un savu darbu, un �is uzskats bija pamatots. Tāpēc, kad zinā�anu papildinā�anas gadi bija apritēju�i, viņu nepārsteidza piedāvājums ieņemt �ajā universitātē docenta vietu. Lords piekrita un � atkal mocījās ar �aubām par sava lēmuma pareizību.

Strādājot par docentu, Lorda lietpratēja reputācija steroīdu jautājumos izplatījās tālu ārpus universitātes robe�ām. Nepilnos piecos gados viņ� publicēja piecpadsmit zinātniskus darbus, turklāt da�us no tiem tādos presti�a izdevumos kā "Journal of the American Chemical Society" un "Journal of Biological Chemis�try". Tas bija lielisks sasniegums, jo vairāk tāpēc, ka viņ� universi�tātē ieņēma ne visai augstu posteni.

Un tas doktorā Lordā izraisīja aizvien jaunus niknuma viļņus. Zinātnes pasaulē paaugstinā�ana amatā gandrīz vienmēr nāk sāpīgi lēni. Nākamais solis uz aug�u Vinsentam Lordam bija profesora amats, kas nozīmēja lauru vainagu un finansiālu nodro�inājumu uz visu mū�u. Profesora amats vēstīja: "Tu esi to sasniedzis. Tu esi viens no akadēmiskās elites. Tev pieder kaut kas tāds, ko tev nevar atņemt, tev pieder brīvība strādāt pēc savas izvēles. Tu esi sasniedzis mērķi."

Vinsents Lords ļoti kāroja iegūt �o paaugstinājumu. Turklāt viņ� to gribēja tūlīt. Nevis vēl pēc diviem gadiem, kā to prasīja akadēmiskie noteikumi.

Un tā, pats brīnīdamies, kāpēc �ī ideja jau agrāk nav ienākusi prātā, viņ� nolēma rīkoties. "Ar maniem nopelniem," viņ� prātoja, "tā ir vienkār�a formalitāte." Paļāvības pilns sastādīja savu publikāciju sarakstu, telefoniski pieteicās pie dekāna uz pieņem�anu nākamajā nedēļā un izsūtīja publikāciju sarakstu dekānam pa pastu, lai līdz apmeklējumam viņ� to saņemtu.

Dekāns Roberts Heriss, neliela auguma gudrs vīrs ar vecīgu seju, pats palaikam ap�aubīja savas spējas pieņemt sokrātiskus lēmumus, ko viņam nereti nācās darīt. Tā kā savā būtībā dekāns bija zinātnieks, kvalifikācijas uzturē�anas nolūkā viņ� joprojām strādāja savā nelielajā laboratorijā un vairākas reizes gadā piedalījās zinātniskajās sanāksmēs. Ta�u lielāko daļu darba stundu viņam aizņēma ķīmijas fakultātes vadī�ana.

Un tā kādā 1957. gada marta rītā dekāns Heriss savā kabinetā �ķirstīja doktora Vinsenta Lorda publikāciju sarakstu un brīnījās, kāpēc tas viņam atsūtīts. Tik straujam un neaprēķināmam cilvēkam, kāds bija Lords, varēja būt desmitiem iemeslu. Nu � drīz viņ� to uzzinās. Publikāciju autoram pēc piecpadsmit minūtēm vajadzēja būt te.

Aizvēris apjomīgos vākus, kuru saturu nupat bija izlasījis � dekāns pēc dabas bija apzinīgs cilvēks �, viņ� atlaidās atzveltnes krēslā pie rakstāmgalda.

Tas vīrs bija potenciāls ģēnijs. Par to nebija �aubu. Ja dekāns to nebūtu jau zinājis, viņ� to būtu uzzinājis pēc Lorda publikāciju saraksta izlasī�anas. Savā darbā Vinsents Lords varēja sasniegt un � iespējams � sasniegs Parnasa augstumus. Ja laimēsies, kas zinātniekiem bija tikpat nepiecie�ami kā citiem mirstīgajiem, nākotnē viņ� var izdarīt kādu svarīgu atklājumu, kas atnesīs atzinību gan viņam pa�am, gan Ilinoisas universitātei. Viss �ķita pozitīvs, visas signālugunis zaļas. Un tomēr�

Dekāns Heriss doktora Vinsenta Lorda dēļ reizumis bija noba��ījies.

Cēlonis nebija Lorda īpatnējais raksturs � tas bie�i vien bija spo�a prāta pavadonis un �ādā tandēmā pieņemams. Katrā universitātē � par to domājot, dekāns smagi nopūtās � vārījās naida un skaudības raganu katls, tur pat sīkumi bija karstu ķīviņu iemesls.

Jā, un tad bija vēl kaut kas nopietnāks. Tas bija jautājums, kas reiz jau bija cilāts un pie kā bija nācies atgriezties visai nesen atkal no jauna: vai Vinsentā Lordā nedīga intelektuāla negodīguma un ar to saistīto zinātnisko blēdību sēkla?

Pirms gadiem �etriem, kad doktors Lords strādāja par docentu, viņ� bija paveicis eksperimentu sēriju, kas � kā pats autors rakstīja � bija devusi izcilus rezultātus. Darbs jau bija sagatavots publicē�anai, kad kāds vecāks kolēģis ķīmiķis bija paziņojis, ka viņ� esot mēģinājis atkārtot Lorda aprakstītos eksperimentus, bet ieguvis glu�i citus rezultātus.

, Lietu izpētot, atklājās, ka Vinsents Lords kļūdījies. Tās likās godīgas, nepareizas interpretācijas radītas kļūdas; Lorda darbs tika izlabots un vēlāk publicēts. Ta�u �ī publikācija neizraisīja to sensāciju, ko būtu radīju�i pirmoreiz iegūtie rezultāti, ja tie būtu biju�i pareizi.

Pa�am par sevi �im atgadījumam nebija nekādas nozīmes. Tā varēja atgadīties pat vislabākajam zinātniekam. Kļūdījās visi. Bet, ja zinātnieks pats atklāja savā darbā kļūdu, ētika prasīja, lai viņ� to publiski paziņo un izdara vajadzīgos labojumus jebkurā jau publicētā darbā.

Ta�u Lorda reakcija, kad viņu nostādīja fakta priek�ā, radīja aizdomas, ka viņ� par kļūdām bija zinājis, ka pēc darba pabeig�anas viņ� pats tās bija atklājis, ta�u noklusējis cerībā, ka kļūdas neviens nepamanīs.

Kādu laiciņu universitātes pilsētiņā runāja par morāli un ētiku. Tad pēc vairākiem citiem neap�aubāmiem un izslavētiem Vinsenta Lorda atklājumiem runas pieklusa un starpgadījums acīmredzot tika aizmirsts.

Arī dekāns Heriss to gandrīz bija aizmirsis. Līdz kādai sarunai pirms divām nedēļām zinātniskajā konferencē Sanfrancisko.

"Paklau, Bobij," viņa sens draugs, Stenfordas universitātes profesors, brīvākā brīdī bija sacījis, "es tavā vietā to Lordu uzmanītu. Da�i pie mums ir atklāju�i, ka viņa pēdējos darbus nav iespējams atkārtot. Viņa sintēzes ir okei, bet mēs nevarējām iegūt tos efektīgos rezultātus, kādus viņ�, kā pats apgalvo, ieguvis. Es nesaku, ka Lords ir negodīgs. Mēs zinām, ka viņ� ir labs zinātnieks. Bet visi domā, ka viņ� steidzas, varbūt pat pārlieku steidzas. Un mēs abi zinām, ko tas var nozīmēt, Bobij. �ad tad tā var būt ie�ana pa īsāko ceļu, iegūtu datu izskaidro�ana pēc sava prāta � tā, kā gribētos. Iesaku tev Ilinoisas universitātes un tevis pa�a labā būt uzmanīgam!"

Norūpējies un domīgs dekāns Heriss pateicās par padomu.

Pēc atgrie�anās no konferences viņ� izsauca pie sevis tās katedras vadītāju, kurā strādāja doktors Lords, pastāstīja par Sanfrancisko notiku�o sarunu un apvaicājās: "Ko jūs varat teikt par diviem pēdējiem Vinsa darbiem?"

Nākamajā dienā katedras vadītājs ienāca dekāna kabinetā ar atbildi. Jā, doktors Lords atzīstot, ka par viņa pēdējo publicēto darbu rezultātiem izcēlu�ies disputi, tāpēc esot nolēmis eksperi�mentus atkārtot un, ja bū�ot vajadzīgs, publicē�ot labojumus.

Pirmajā acu uzmetienā tas �ķita pietiekami godīgi. Bet vai Lords būtu tā rīkojies arī tad, ja �im jautājumam nebūtu pievērsis uzmanību kāds cits?

Tagad � pēc divām nedēļām � Heriss atkal pārdomāja �o jautājumu, kad sekretāre pieteica: � Ieradies doktors Lords.

��� Tā nu tas ir, � Vinsents Lords beidza savu desmit minū�u ilgo runā�anu. Viņi sēdēja viens otram pretim pie rakstāmgalda.

� Jūs redzējāt manu publikāciju sarakstu, dekān Heris. Domāju, ka tas ir iespaidīgāks nekā jebkuram citam mūsu universitātes docentam. Pareizāk sakot � nesalīdzināmi iespaidīgāks. Jūs dzirdējāt arī, ko plānoju darīt nākotnē. Visu rezumējot, uzskatu, ka mana paaugstinā�ana amatā pirms laika ir attaisnojama un pelnīta.

Pār kopā salikto roku pirkstgaliem dekāns uzjautrināts lūkojās doktorā Lordā.

� Liekas, ka nepilnvērtības komplekss jums nepiemīt.

�� Kāpēc lai man būtu nepilnvērtības komplekss? � Asajā un ātrajā atbildē nebija saklausāma humora pieskaņa. � Es apzinos savus sasniegumus. � Lorda tum�zaļās acis stingri vērās dekānā.

� Zinu arī to, ka daudzi citi te strādā daudz mazāk par mani.

�� Ja jums nebūtu nekas pretim, � dekāna Herisa balsī ieskanējās asāki toņi, � tad �oreiz nerunāsim par citiem. Patlaban mēs apsprie�am jūsu jautājumu.

�� Nesaprotu, � Lorda �aurā seja pietvīka, � kāda te vispār vajadzīga apsprie�ana? Viss ta�u ir pilnīgi skaidrs. Domāju, ka tikko jums to izskaidroju.

� Jā, izskaidrojāt gan. Turklāt vēl visai daiļrunīgi. � Dekāns Heriss nolēma nezaudēt pacietību. Galu galā Lordam attiecībā uz viņa sasniegumiem ir taisnība. Kāpēc gan viņam vajadzētu būt nepamatoti pieticīgam? Daudziem zinātniekiem � pats būdams viens no viņiem, dekāns to saprata � vienkār�i nebija laika apgūt diplomātiskās fineses.

Tātad � vai viņam vajadzētu atbalstīt Lorda lūgumu un pirms termiņa viņu paaugstināt amatā? Nē. Dekāns Heriss jau zināja, ka to nedarīs.

� Jums jāsaprot, doktor Lord, � viņ� sacīja, � ka viens pats nevaru izlemt jautājumu par paaugstinā�anu. Kā dekāns esmu atkarīgs no fakultātes padomes.

� Tā ir� � Lords izgrūda un apklusa.

"�ēl," dekāns nodomāja. "Ja viņ� būtu pateicis "stulba, tuk�a formalitāte" vai kaut ko tamlīdzīgu, man būtu iemesls viņu izraidīt no kabineta. Bet �ī ir oficiāla saruna, un viņ� laikā attapās."

� Bet jūsu ieteikumus ta�u vienmēr ņem vērā, � Vinsents Lords drūmi pabeidza. Viņ� nevarēja ciest, ka ir pakļauts �im dekānam, kuru uzskatīja par izbiju�u zinātnieku un tagad no�ēlojamu papīru �urku. Diem�ēl �ī papīru �urka pārstāvēja universitātes varu.

Dekāns Heriss neatbildēja. Lordam bija taisnība, ta�u viņ�, Heriss, nekad neatbalstīja nevienu ieteikumu, ja nebija pārliecināts, ka fakultātei tas nāks par labu. Kaut arī dekāns bija fakultātes galva, fakultātes padomei kopumā bija lielāka vara nekā dekānam. Tāpēc viņ� zināja, ka nepanāks Lorda paaugstinā�anu, pat ja mēģinātu �o priek�likumu atbalstīt.

Turklāt runas par Vinsenta Lorda nesen publicētajiem darbiem atkal no jauna bija sāku�as klīst pa universitātes pilsētiņu. Baumas, ētikas jautājumi un �etrus gadus vecais, gandrīz jau piemirstais incidents, kas neap�aubāmi tiktu no jauna celts dienas gaismā.

Dekāns nodomāja, ka nav jēgas vilcināties ar sava lēmuma paziņo�anu.

� Doktor Lord, � viņ� mierīgi teica, � pa�reizējā momentā es neieteik�u jūs pirms termiņa paaugstināt amatā.

� Kāpēc?

� Neuzskatu, ka jūsu izvirzītie argumenti ir neatspēkojami.

� Izskaidrojiet vārdu "neatspēkojami"!

�ie vārdi tika izgrūsti kā pavēle, un dekāna pacietībai galu galā arī bija robe�a. Tāpēc viņ� vēsi atbildēja:

� Domāju, ka mums abiem �o sarunu labāk beigt. Sveiki!

Bet Lords nekustējās un nikni raudzījās dekānā.

� Es lūdzu jūs �o lietu pārdomāt! Ja to nedarīsit, jums varbūt nāksies savu rīcību no�ēlot!

� Kādā veidā es to varētu no�ēlot?

� Es varu nojums aiziet.

Dekāns Heriss teica tie�i to, ko domāja:

�� Man būtu �ēl, ja tā notiktu, doktor Lord, un jūsu aizie�ana patiesi būtu zaudējums. Jūs esat mūsu universitātei darījis godu, un domāju, ka jūs arī uz priek�u to darītu. Ta�u, � dekāns atļāvās sāji pasmaidīt, � esmu pārliecināts, ka mūsu universitāte pārdzīvotu pat jūsu aizie�anu.

Dusmās pietvīcis, Lords piecēlās. Ne vārda neteicis, viņ� cēli izgāja no kabineta un aizcirta aiz sevis durvis.

Kārtējo reizi sev atgādinājis, ka viens no viņa pienākumiem ir mierīgi un taisnīgi izturēties pret nervoziem un talantīgiem cilvē�kiem, kuri nereti uzvedas nesaprātīgi, dekāns ķērās pie nākamā darba.

Ta�u doktors Lords atkal un atkal domās atgriezās pie sarunas ar dekānu, kļūdams aizvien niknāks, līdz sāka ienīst ne tikai Herisu, bet arī visu universitāti.

Vinsentam Lordam bija aizdomas, kaut arī �is jautājums sarunas laikā netika pieminēts, ka lūguma noraidī�anai ir sakars ar tiem nelielajiem labojumiem, ko vajadzēja izdarīt viņa divos pēdējos publicētajos darbos. Tie�i tāpēc viņa dusmas auga augumā, jo tas ta�u bija tīrais sīkums salīdzinājumā ar viņa vispārējo ieguldījumu zinātnē. Ak jā, viņ� sev atzinās, ka zināja, kā �īs kļūdas bija radu�ās. Viņ� bijis nepacietīgs, pārāk steidzīgs. Viņ� tikai pavisam īsu brītiņu vēlmei iegūt vajadzīgos rezultātus bija ļāvis ņemt virsroku pār zinātnieka piesardzību. Ta�u tūlīt pēc tam bija nosolījies kaut ko tādu vairs nekad neatkārtot. Un tas viss ta�u piederēja pagātnei, drīz viņ� publicēs labojumus. Tad kāpēc gan vajadzētu to visu cilāt vēlreiz? Kāda sīkmanība!

Vinsentam Lordam ne bridi neienāca prātā, ka viņa kritizētāji bija norūpēju�ies ne jau par pa�iem incidentiem, pirms �etriem gadiem notiku�o ieskaitot, bet gan par tiem simptomiem un signāliem, kas ļāva spriest par viņa raksturu. Tā kā Lords to nesaprata, viņa niknums turpināja pū�ņot.

Kad pēc trim mēne�iem zinātniskās sanāksmes laikā Sanantonio pilsētā "Feldinga-Rosa" pārstāvis viņam piedāvāja darbu firmā, Lords sāka par to nopietni domāt.

�āds uzaicinājums nebija nekas neparasts. Lielās farmaceitiskās firmas pastāvīgi vēroja, vai kaut kur neparādās kāds jauns un talantīgs zinātnieks, un uzmanīgi sekoja visiem publicētajiem zinātniskajiem darbiem universitātēs. Ja gadījās kas interesants, firma sevi pieteica, nosūtot apsveikuma vēstuli. Pēc tam zinātnieks palika firmas redzeslokā, un zinātniskās sanāksmes, kur far�maceitisko firmu pārstāvji tikās ar akadēmiskajiem zinātniekiem, bija lieliskas kontaktē�anās vietas. Tā jau labu laiku pirms sanāksmes Sanantonio Vinsenta Lorda kandidatūra bija apspriesta un izraudzīta.

Uzaicinājumam sekoja tālākas sarunas. "Feldingam-Rosam" bija vajadzīgs visaugstākā ranga zinātnieks, kas spētu vadīt jauno steroīdu nodaļu. Jau no pa�a sākuma firmas pārstāvji izturējās pret doktoru Lordu ar cienu un godbijību � tas Lordu iepriecināja, jo �ajā apstāklī viņ� saskatīja patīkamu pretstatu tam, ko uzskatīja par nelietīgu izturē�anos pret viņu no universitātes puses.

No zinātnieka viedokļa, tā bija lieliska izdevība. Ne mazāk lielisks bija atalgojums � �etrpadsmit tūksto�i dolāru gadā. Tas bija gandrīz divreiz vairāk nekā universitātē.

Nauda Vinsentam Lordam nozīmēja tikpat maz kā ēdiens, viņam nebija grūti iztikt ar universitātes algu. Ta�u atalgojumu farmaceitiskajā firmā viņ� uztvēra kā vēl vienu komplimentu � tā bija viņa vērtības atzī�ana.

Pēc divām pārdomu nedēļām Lords piekrita. Viņ� aizgāja no universitātes pēk�ņi, atvadījies tikai no da�iem kolēģiem, un 1957. gada septembrī sāka strādāt "Feldinga-Rosa" firmā.

Drīz pēc tam notika kas ārkārtējs: novembra sākumā firmas direktors zinātniskajā darbā nomira ar insultu. Vinsents Lords bija pie rokas un dabūjams. Viņam bija vajadzīgā kvalifikācija. Viņu norīkoja brīvajā vietā.

Tagad, pēc trim gadiem, doktors Lords jaunajā amatā jau bija pamatīgi nostabilizējies un turpināja baudīt visu cieņu. Vina kompetence nekad netika apstrīdēta. Lords vadīja savu nodaļu prasmīgi un, uz rakstura dīvainībām neraugoties, labi sapratās ar nodaļas darbiniekiem. Ne mazāk svarīgi bija tas, ka labi ritēja uz priek�u pa�a zinātniskais darbs.

Vairums cilvēku �ajos apstākļos būtu apmierināti. Ta�u Vinsen�tam Lordam piemita pastāvīgas atpakaļskatī�anās sindroms. Viņ� pārcieta lielas dvēseles mokas un �aubas par sen izlemtām lietām. Lords joprojām dusmojās � un �īs dusmas pieņēmās spēkā � par to, ka Ilinoisas universitātē viņam bija liegts paaugstinājums amatā pirms oficiālā termiņa. Arī tagad viņu nodarbināja kāda, viņaprāt, svarīga problēma, proti � vai tikai pārējie firmas dar�binieki, kuri nestrādāja viņa nodaļā, neraka tam bedri? Bija vairāki tādi cilvēki, kuri viņam nepatika un kuriem viņ� neuzticējās, � viens no �ādiem cilvēkiem bija tā karjeriste. Pēc viņa domām, Sīlijai D�ordanai tika veltīta pārāk liela uzmanība. Viņam nebija patikusi arī viņas paaugstinā�ana amatā. Savā tieksmē pēc presti�a un varas viņ� Sīlijā saskatīja konkurenti.

Lords neatlaidīgi cerēja, ka tā kuce D�ordana pārcentīsies, tiks nomesta un pazudīs no viņa redzesloka. Doktors Lords to nevarēja vien sagaidīt.

Protams, tas viss būtu mazsvarīgi, arī apvainojums no universitātes puses, un neviens nespētu līdzināties Vinsentam Lor�dam spēka un cieņas ziņā, ja nebūtu noticis kāds atgadījums.

Kā jau zinātnieku vairākumu, ari Lordu iedvesmoja nezināmā izaicinājums. Tāpat kā citiem, viņa sapnis bija iekarot vēl neiekaroto, izdarīt lielu atklājumu, kas ierakstītu viņa vārdu vēsturē.

Tāds sapnis �ķita kļūstam īstenība. Pēc trim neatlaidīga un centīga darba gadiem "Feldinga-Rosa" firmā viņ� beidzot bija nonācis līdz ķīmiskam savienojumam, kas varēja kļūt par medikamentu un izraisīt veselu revolūciju zinātnes pasaulē. Bet vēl bija vajadzīgi vismaz divi gadi � izmēģinājumi laboratorijā, eksperimenti ar dzīvniekiem, ta�u sagatavo�anās darbi risinājās sekmīgi. Ar savām zinā�anām, pieredzi un zinātnieka intuīciju Vinsents Lords bija ceļā uz mērķi.

Protams, kad jaunās zāles nonāks pārdo�anā, tās dos neiedomājamu peļņu firmai. Ta�u tas nebija svarīgi. Svarīgi bija tikai tas, ko tas dotu visā pasaulē pazīstamā doktora Lorda reputācijai.

Vēl tikai nedaudz laika � tas bija viss, ko viņam vajadzēja. Tad viņ� viņiem parādīs! Dieva vārds, viņ� viņiem parādīs!

Talidomīds sacēla skandālu.

Sīlija daudz vēlāk �ajā sakarībā teica: "Kaut neviens no mums toreiz to nezināja, farmaceitiskajā rūpniecībā nekad vairs neatgriezīsies tie laiki, kādi bija pirms tam, kad atklājās fakti par talidomīdu."

Notikumi sāka attīstīties lēnām. Izpausmes parādījās atsevi�ķās vietās, un nevienam tajās iejauktajam neienāca prātā tās saistīt ar zālēm.

1961. gada aprīlī Rietumvācijā ārstus pārbiedēja phocomelia uzliesmojums. Tā bija reta parādība, kad bērni nāca pasaulē ar �ausmīgiem defektiem: roku un kāju vietā tiem bija nelielas peldplēves kā roņiem. Pirms gada bija piedzimu�i divi tādi bērni � arī tas jau bija satrieco�i. Bet tad pēk�ņi sāka dzimt desmitiem kroplu bērnu.

Da�as nelaimīgās mātes, kad viņām parādīja pa�u dzemdētos bērnus, pretīgumā un izmisumā sāka kliegt. Citas klusu raudāja, apzinādamās, kā viena no viņām izteicās, ka dēls nekad bez palīdzības nespēs ne paēst, ne nomazgāties, ne aiziet uz tualeti, ne atvērt durvis, ne apskaut sievieti, pat ne uzrakstīt savu vārdu. Citas izdarīja pa�nāvību, daudzām bija nepiecie�ama psihiatra palīdzība.

Nelaimes cēlonis palika neizdibināts. (Presē parādījās pas�kaidrojums, ka vārds phocomelia cēlies no grieķu valodas vārdiem phoke � ronis, melos � loceklis.) Da�i pētnieki izteicās, ka cēlonis meklējams radioaktīvajos izstarojumos no atombumbu izmēģinā�jumiem, citi apgalvoja, ka visa cēlonis varētu būt vīruss.

Daudziem bērniem bija vēl arī citi defekti. Nebija ausu vai arī tās bija deformētas; normāli nedarbojās sirds, zarnas un citi orgāni. Da�i bērni nomira, "laimīgie" � tā par viņiem rakstīja kāds �ur�nālists.

Un tad 1961. gada novembrī divi ārsti � pediatrs Vācijā un aku�ieris Austrālijā �, strādājot neatkarīgi viens no otra un nebūdami personiski pazīstami, nokļuva uz pēdām talidomīdam. Drīz vien pēc tam tika konstatēts, ka �is medikaments patie�ām bijis iemesls defektīvo bērnu dzim�anai.

Austrālijas varas iestādes izņēma talidomīdu no apgrozības tajā pa�ā mēnesī, kad �ī sakarība tika atklāta. Rietumvācijā un Anglijā � pēc mēne�a, decembrī. Bet Savienotajās Valstīs Pārtikas un zāļu administrācija talidomīdu-kevadonu aizliedza tikai 1962. gada februārī. Kanādā neizprotamu iemeslu dēļ medikamentu varēja iegādāties līdz pat martam.

Sīlija un Endrjū informāciju par �o drūmo notikumu smēlās no zinātniskajām publikācijām un bie�i savā starpā to pārrunāja.

Kādā vakarā maltītes laikā Sīlija vīram teica:

� Tu nevari iedomāties, Endrjū, cik es esmu laimīga, ka tu man grūtniecības laikā aizliedzi dzert jebkuras zāles! � Pirms brī�a viņa ar lielu mīlestību bija lūkojusies savos veselīgajos bērnos. � Tikpat labi ari es ta�u būtu varējusi iedzert talidomīdu� Dzirdēju, ka da�as dakteru sievas esot to darīju�as�

�� Man pa�am arī bija nedaudz �ī kevadona, � Endrjū klusi atbildēja.

� Tev ari bija?

� Jā, man firmas aģents iedeva paraugus.

� Un vai tu tos kādam iedevi? � Sīlija bija izbijusies.

��� Gribētos sacīt, ka man bija aizdomas attiecībā uz �o medikamentu, bet tā nebūtu taisnība. Es glu�i vienkār�i biju piemirsis, ka man tas ir.

� Kur tie paraugi ir tagad?

�� �odien es par tiem atcerējos un sameklēju. Tur bija vairāk nekā simt table�u. Kaut kur tiku lasījis, ka amerikāņu ārstiem izdalīts vairāk nekā divarpus miljoni �o table�u. Savējās iemetu tualetē.

� Paldies Dievam!

Nākamie mēne�i atnesa jaunas ziņas par kevadonu. Bija aprēķināts, ka divdesmit valstīs piedzimu�i apmēram divdesmit tūksto�i kroplu bērnu, ta�u patiesais skaits paliks neuzzināts.

Savienotajās Valstīs bija maz tādu bērnu � tikai kādi astoņpadsmit vai deviņpadsmit, jo �is medikaments nebija ticis apstiprināts un apgrozībā nebija laists. Ja zāles būtu apstiprinātas, amerikāņu bezrokaino un bezkājaino bērnu skaits, iespējams, būtu desmit tūksto�i.

� Domāju, ka mēs visi esam lielu pateicību parādā Kelsijai, � Endrjū kādā 1962. gada jūnija svētdienā teica sievai, kad abi savā mājīgajā kabinetā atpūtās un lasīja avīzes.

Doktore Frensisa Kelsija bija Pārtikas un zāļu administrācijas darbiniece, ārste, kas, par spīti farmaceitisko firmu intensīvajam spiedienam, glu�i vienkār�i bija birokrātiski novilcinājusi atļaujas izsnieg�anu. Tagad ar savu paziņojumu, ka viņai esot biju�i zinātniska rakstura iemesli ap�aubīt �ī medikamenta nekaitīgumu, doktore Kelsija bija kļuvusi par nacionālu varoni. Prezidents Kenedijs viņu apbalvoja ar "Prezidenta medaļu par izcilu darbu" � valsts augstāko apbalvojumu, ko pie�ķir privātpersonām.

�� Galu galā izrādījās, � Sīlija stāstīja, � ka viņa rīkojusies pareizi, un es piekrītu, ka mums par to jābūt pateicīgiem. Ta�u runā arī, ka viņa medaļu saņēmusi vienkār�i par savu laiskumu, viņa lēmumu novilcinājusi, kas birokrātam alla� ir visdro�āk, un tagad apgalvo, ka bijusi tālredzīga. Turklāt tagad jābaidās no tā, ka Kenedija rīcība nākotnē var patie�ām aizkavēt labu zāļu apstiprinā�anu, � tāpat vilcināsies citi Pārtikas un zāļu administrācijas darbinieki, kuri arī labprāt saņemtu medaļu.

�� Tev jāsaprot, � Endrjū skaidroja, � ka ikviens politiķis cen�as izmantot jebkuru gadījumu, un Kenedijs nav nekāds izņēmums, tāpat arī Kīfovers. Abi talidomīda sacelto troksni iz�manto saviem mērķiem. Bet vienalga � mums nepiecie�ams jauns likums, jo tas, kas notika ar talidomīdu, liecina: jūsu industrija, Sīlij, nespēj sevi regulēt, �is tas tajā ir sapuvis.

Sī piezīme bija secinājums sakarā ar atklājumiem, ko deva izmeklē�ana firmās, kas ra�oja talidomīdu: izmeklē�anas gaitā atklājās divkosība, bezjūtība, alkatība, faktu un nekompetences slēp�ana � gandrīz katru dienu atklājās kaut kas jauns.

� Man gribētos, lai es varētu ar tevi strīdēties, � Sīlija skumji atzinās, � ta�u cilvēks pie pilna prāta saprot, ka tas nav iespējams.

Un tad pēk�ņi dienas gaismu ieraudzīja vairāki labi likumprojekti, par spīti da�ādiem politiskiem manevriem pirms tam, un prezidents Kenedijs 1962. gada oktobrī ar savu parakstu tos padarīja par likumiem. Kaut arī jaunais likums nebūt nebija pati pilnība un da�i tā apak�punkti, kā vēlāk izrādījās, liedza vērtīgas zāles tiem, kuriem tās līdz izmisumam bija vajadzīgas, tas radīja dro�ības sajūtu zāļu lietotājiem.

Oktobrī Sīlija uzzināja, ka savas pēdējās dienas dzīvo "Feldinga-Rosa" prezidents Eli Kemperdauns, kas jau vairākus mēne�us slimoja. Izrādījās, ka viņam ir vēzis.

Da�as dienas vēlāk Sems Hotorns ieaicināja Sīliju savā kabi�netā.

� Eli izteicis vēlē�anos tevi redzēt. Viņu no slimnīcas aizvedu�i uz mājām. �oferis tevi rоt aizvedīs.

Māja atradās piecas jūdzes uz dienvidrietumiem no Moristaunas pie Mauntkembla ezera. Garā piebraucamā ceļa galā, koku un biezu dzīv�ogu ieskauta, ēka izskatījās liela un veca, laika gaitā laukakmens fasāde bija ieguvusi zaļganu nokrāsu. Jau no ārpuses varēja pateikt, ka telpās valda nokrēsla.

Sīliju ielaida pavecs, sakumpis virssulainis, ieveda krā�ņā viesistabā ar smagām antīkām mēbelēm un lūdza uzgaidīt. Mājā valdīja klusums, nekur nemanīja ne mazākās dzīvības zīmes.

Tas varbūt tāpēc, Sīlija pie sevis nosprieda, ka Eli Kemperdauns dzīvo viens; viņa zināja, ka Eli jau daudzus gadus ir atraitnis. Pēc brī�a parādījās medmāsa, kuras jaunība un daiļums krasi kontrastēja ar apkārtni:

�� Lūdzu, nāciet man līdzi, misis D�ordana. Misters Kemper�dauns jūs gaida.

� Kā viņam klājas? � Sīlija apvaicājās, kad viņas kāpa aug�up pa platajām, ar biezu paklāju nosegtajām kāpnēm.

�� Viņ� ir ļoti novājējis, � medmāsa lieti�ķi atbildēja, � un cie� stipras sāpes, kaut an cie�anu atvieglinā�anai mēs lietojam pretsāpju līdzekļus. Ta�u �odien viņ� no tiem atteicās, jo vēloties būt pie skaidras sapra�anas. � Viņa ziņkārīgi paskatījās uz Sīliju. � Viņ� jūs loti gaida. � Kāpņu galā vina atvēra durvis un ielaida pa tām Sīliju.

Sākumā Sīlijai bija grūti pazīt novājēju�o cilvēku, kas, spilvenos atbalstīts, gulēja lielajā gultā. Eli Kemperdauns, kas vēl nesen �ķita spēka un varas iemiesojums, tagad bija novārdzis, bāls un novājējis slimnieks tā bija kādreiz varenā cilvēka karikatūra. No dziļajiem acu dobumiem Sīlijā raudzījās Eli acis, kamēr sejā mēģināja ievilkties smaida atblāzma. Balss bija klusa un vāja:

� Bīstos, ka vēzis nav visai patīkama lieta, misis D�ordana. Es ilgi �aubījos, vai jums vajadzētu �ādā stāvoklī mani redzēt, ta�u ir kaut kas tāds, ko gribēju pateikt tie�i jums. Paldies, ka atbraucāt.

Sīlija apsēdās krēslā pie gultas.

�� Es braucu ar prieku, mister Kemperdaun. Man tikai �ēl, ka jūs esat slims.

� Daudzi no maniem tuvākajiem līdzstrādniekiem mani sauc par Eli. Bū�u priecīgs, ja to darīsit arī jūs.

� Un es esmu Sīlija. � Viņa pasmaidīja.

� Jā, es to zinu. Un zinu arī to, ka jums manā dzīvē bijusi svarīga loma, Sīlij. � Viņ� pacēla savu izdēdēju�o roku un norādīja uz galdu istabas pretējā malā. � Tur ir �urnāls "Life" un da�i papīri. Vai jūs man tos nepasniegtu?

Viņa atnesa prasīto. Ar lielu piepūli Eli sāka lapot �urnālu, līdz atrada to, ko bija meklējis.

� Varbūt jūs �o te esat jau redzējusi?

� Rakstu par talidomīdu ar kroplo bērnu fotogrāfijām? Jā, esmu redzējusi.

�� �eit, � viņ� pieskārās pārējiem papīriem, � ir vēl citi ziņojumi un fotouzņēmumi, da�i no tiem vēl nav nodoti atklātībai. Es visu laiku uzmanīgi esmu sekojis �ai lietai. Tas ir �ausmīgi, vai ne?

� Jā.

Viņi brīdi klusēja, tad Eli atkal ierunājās:

� Sīlij, jūs ta�u zināt, ka es mirstu.

� Jā, � viņa maigi atbildēja, � es to zinu.

� Es piespiedu tos nolādētos ārstus man to pateikt. Labākajā gadījumā man vēl atliku�as pāris nedēļas, bet varbūt tikai da�as dienas. Tāpēc es gribēju, lai mani atved mājās. Gribu sagaidīt beigas �eit. � Kad viņa taisījās ko iebilst, Eli ar �estu lika viņai klusēt. � Nē, uzklausiet mani.

Viņ� apklusa, jo vajadzēja atpūsties. Runā�ana acīm redzami viņam sagādāja grūtības. Tad turpināja:

��� Tas no manas puses ir savtīgi, Sīlij. �iem nabaga nevainīgajiem bērniņiem no tā nekāda labuma nebūs. � Viņa pirksti pieskārās fotouzņēmumiem �urnālā. � Ta�u priecājos, ka mirstot man tas nepaliek uz sirdsapziņas, un par to man jāpateicas jums�

� Eli, � viņa protestēja, � es ticu, ka jūs tagad tā domājat, bet, kad es ierosināju�

It kā nedzirdējis, viņ� turpināja:

� Kad mēs firmā saņēmām �īs zāles, mums prātā bija lieli plāni. Mēs ticējām, ka tās ir lieliskas zāles, un gatavojāmies tās pla�i izmēģināt, pēc tam ietekmēt Pārtikas un zāļu administrāciju, lai tās tiktu apstiprinātas. Varbūt �īs zāles būtu apstiprinātas, ja pārbaude būtu notikusi citā laikā, ja būtu biju�i citi pārbaudītāji. �ajās lietās ne vienmēr valda loģika.

Viņ� atkal uz brīdi apklusa, lai sakopotu spēkus un domas.

� Tā bijāt jūs, kas pārliecināja, lai izmēģinājumus izdarām ar veciem cilvēkiem, tāpēc neviens jaunāks par se�desmit gadiem tās netika lietojis. Zāles izrādījās neefektīvas, un mēs no tām atteicāmies. Zinu, ka vēlāk jūs par to tikāt kritizēta� Bet, ja viss būtu noticis tā, kā mēs sākumā bijām plānoju�i� tad es būtu atbildīgs� � Viņa pirksti atkal pieskārās attēliem �urnālā. � Man būtu jāmirst ar slm �ausmām uz sirdsapziņas. Tagad�

Sīlijai aizmiglojās skatiens. Viņa saņēma Eli roku.

�� Eli, nomierinieties! Viņ� pamāja, un viņa lūpas atkal sāka kustēties. Sllija pieliecās tuvāk, lai sadzirdētu, ko Eli saka:

� Sīlij, es ticu, ka jūsos ir kaut kas neparasts � spēja, instinkts novērtēt, kas ir pareizi� Mūsu industrijā gaidāmas lielas pārmaiņas, ko es neredzē�u� Da�i no mūsu firmas domā, ka jūs tiksit tālu. Tas ir labi� Es jums do�u padomu, savu pēdējo pa�domu� Liec lietā savas spējas, Sīlij� Uzticies saviem labajiem instinktiem. Kad tavās rokās būs vara, esi stipra un dari to, kam tu tici� Neļauj sīkākiem cilvēkiem sevi atrunāt�

Eli apklusa. Sāpju spazma savilka seju cie�anu grimasē.

Sīlija pagriezās, sajutusi sev aiz muguras kustību. Istabā klusi bija ienākusi medmāsa ar injekciju �ļirci uz paplātes. Nolikusi to uz galdiņa pie gultas, viņa prasmīgām un veiklām kustībām sāka rīkoties.

� Atkal sāpes, mister Kemperdaun?

Viņ� vārgi pamāja, un vina noliecās pār slimnieku, uzlocīja pid�amas piedurkni un izdarīja injekciju. Gandrīz tūdaļ sāpju gri�mase Eli sejā izzuda, acis aizvērās.

�� Viņ� tagad gulēs, misis D�ordana, � māsa teica. � Bīstos, ka jums nav lielas jēgas palikt. � Jaunās sievietes acis atkal ziņkāri uzlūkoja Sīliju. � Vai jūs savu sarunu pabeidzāt? Viņam tā likās ļoti svarīga.

Sīlija aizvēra �urnālu un kopā ar papīriem nolika atpakaļ uz galda, no kurienes bija tos paņēmusi.

� Jā, � viņa atbildēja, � pabeidzām.

Kaut arī Sīlija par savu apciemojumu nevienam neko nebija stāstījusi, ziņa par viņas tik�anos ar Eli Kemperdaunu izplatījās pa visu firmu. Viņa juta, ka uz viņu noraugās ar ziņkāri, cieņu un godbijību. Pa�u Sīliju ieskaitot, nevienam citam nebija nekādu ilūziju par to, ka pirms pieciem gadiem īpa�a nojauta Sīlijai būtu likusi nākt ar priek�likumu par talidomīda izmēģinājumiem, kas izrādījās nesekmīgi. Ta�u fakts, ka firma novērsusi iespējamo nelaimi, bija neapstrīdams, un Sīlijas ieguldījums tajā bija pietiekams iemesls pateicībai.

Tikai viens vienīgs cilvēks no firmas vadības neatzina Sīlijas nopelnus. Zinātniskās pētniecības nodaļas vadītājs, kaut arī viņ� bija viens no tiem, kuri ieteica pla�i organizēt talidomīda izmēģinā�anu, dodot zāles arī aku�ieriem, kam Sīlija īpa�i pretojās, par savu aktīvo līdzdalību medikamenta izmēģinā�anas sākotnējā variantā klusēja. Toties viņ� visiem atgādināja, ka tas esot bijis viņ�, kas izlēmis zāles neapstiprināt, kad tās izmēģinājumos ar veciem cilvēkiem izrādīju�ās neefektīvas. Un tā bija taisnība, bet tikai daļēja taisnība.

Ta�u ilgām diskusijām nebija daudz laika. Eli Kemperdauns nomira divas nedēļas pēc Sīlijas apciemojuma. Nākamajā dienā pēc vma nāves � 1962. gada 8. novembrī � avīzēs parādījās pieklājīgi gar� Kemperdaunam veltīts nekrologs.

Firmas prezidenta nāve bija par iemeslu pārmainām � direk�toru padome iecēla jaunu prezidentu, bet pārējie pavirzījās pakāpienu augstāk. Arī Sems Hotorns, kur� kļuva par viceprezidentu un iek�ējās tirdzniecības nodaļas priek�nieku, bet Tedijs Ap�ovs sev par lielu prieku tika iecelts par bezrecep�u medikamentu tirdzniecības nodaļas vadītāju "Feldinga-Rosa" fir�mas filiālē "Brejs un kompanjoni". "Tā ir satrieco�a izdevība tur noorganizēt īstu "rauj-viņus-iek�ā-triec-viņus-lejā" pārdo�anu!" Tā Tedijs, priecīgi satraukts, raksturoja savu jauno darbu Sīlijai un piebilda: "Esmu ieteicis tevi norīkot manā vietā, kaut arī man tev jāsaka: pie mums vēl joprojām da�iem nepatīk, ka sieviete ir kādas nozares vadītāja. Godīgi runājot, tā kādreiz domāju arī es, bet tu man liki savas domas mainīt."

Veselas astoņas nedēļas Sīlija pildīja apmācību centra vadītājas pienākumus, ta�u oficiāli viņai �is tituls nebija pie�ķirts. Dienu no dienas auga viņas dusmas un izmisums par �o netaisnību. Un tad kādā janvāra rītā Sems Hotorns ienāca viņas kabinetā, priekā starodams un bez iepriek�ēja pietei�kuma.

� Beidzot mēs to panācām! Man vajadzēja iegrūst �ķēpu da�a laba āmurgalvas iek�ās, asinis plūda un �ķīda, ta�u beidzot tas ir panākts! Tu esi vadītāja, Sīlij! Un vēl svarīgāk ir tas, ka tu tagad oficiāli esi nokļuvusi uz mūsu firmas skrejceļa!

1963 -1975

Atrasties uz skrejceļa "Feldinga-Rosa" firmā nozīmēja, ka tu esi ticis izraudzīts par kandidātu uz firmas vado�o darbinieku amatu un tev tiek dota laba izdevība apgūt �o darbu un parādīt savas spējas. Protams, ne jau visi uz skrejceļa nokļuvu�ie tika līdz fini�am. Uz skrejceļa atradās arī citi. Konkurence bija liela.

Sīlija to visu saprata un zināja, ka viņai kā sievietei nāksies pārvarēt vēl arī papildu barjeru � aizspriedumu barjeru, kura nestāvēja ceļā vīrie�iem. Ta�u �īs divkār�ās grūtības viņas vēlē�anos noturēties uz karjeras skrejceļa padarīja vēl stiprāku.

Nelaimīgā kārtā 60. gadi ritēja bez jauniem sasniegumiem farmaceitiskajā rūpniecībā.

� Agrāk jau arī tā bijis, � Sems Hotorns mierināja, kad Sīlija uzsāka runāt par �o tematu. � Paskaties: mums tikko kā beidzās divdesmit gadu ilgais brīnumzāļu laika posms � tur bija antibio�tikas, jaunas sirdszāles, pretapaugļo�anās līdzekļi, nomierino�ie līdzekļi un viss pārējais. Tagad iestājusies klusā sezona līdz nāka�mam jaunam zinātniskam atklājumam.

� Cik ilgi tā klusā sezona var ieilgt?

� Kas to lai zina. � Sems domīgi paberzv ēja kailo galvvidu. � Varbūt gadus divus, varbūt visus desmit. �obrīd tīri labi pērk mūsu lotromicīnu, mēs strādājam pie medikamentu uzlabotajiem variantiem�

� Vai pareizāk nebūtu teikt, � Sīlija dzēlīgi iestarpināja, � ka kopējam mūsu konkurentu ra�ojumus? Mēs ta�u spēlējam ruleti ar molekulām � izdarām nelielu pārveidojumu tikai tāpēc, lai mūs nevarētu iesūdzēt par sve�a patenta piesavinā�anos.

� Ja jau tev tīk tā izteikties, � Sems paraustīja plecus, � lai tā būtu.

�� Vai tad viņiem nav taisnība, ka mēs �iem nolūkiem velti �ķie�am savus zinātniskos spēkus, kurus mums vajadzētu izmantot daudz produktīvākiem mērķiem?

� Un vai tev nebūtu laiks saprast, ka mūsu rūpniecību kritizē par visu iespējamo? � Sema balss ieskanējās asāk. � īpa�i tie, kuri nezina vai kuriem ir vienaldzīgi, ka �īs zāles mums līdzīgas firmas notur virs ūdens tajā laikā, kad zinātnē nekas ievērojams nenotiek. Tuk�i laiki biju�i vienmēr. Vai tu zini, ka pēc tam, kad veiksmīgi sāka izmantot potes pret bakām, zinātniekiem vajadzēja vēl veselus simt gadus, lai saprastu, kāpēc tās palīdz?

Kaut arī �ī saruna atstāja uz Sīliju nomāco�u iespaidu, viņa vēlāk atklāja, ka arī citas farmaceitiskās firmas pārdzīvo tādu pa�u kluso sezonu, kad jaunas un interesantas zāles ir retums. Tā bija raksturīga parādība visā farmaceitiskajā rūpniecībā, kas � kaut ari toreiz neviens to nezināja � ilgs līdz 70. gadiem, un Sems galu galā izrādīsies ļoti precīzs pravietis.

1963. gada lielāko daļu Sīlija turpināja veiksmīgi darboties kā apmācību centra vadītāja. Līdz novembrim.

�� Es liku tevi pasaukt, � Sems teica Sīlijai kādā pēcpusdienā novembra beigās, abiem sēdot ozolkoka paneļiem klātajā Sema kabinetā, � lai tev paziņotu, ka esi norīkota jaunā darbā. Jā, tas, protams, ir uzskatāms arī par paaugstinājumu.

Sīlija gaidīja. Kad Sems vairāk neko neteica, viņa nopūtās un pasmaidīja.

� Tu ta�u labi zini, ka vai mirstu no ziņkārības, bet vēl liec man jautāt. Okei, Sem, � kāds ir mans jaunais darbs?

�Tu būsi filiāles "Brejs un kompanjoni" vadītāja. Tedijs Ap�ovs, tavs kādreizējais boss, tagad būs tavs padotais, � Sems teica un pasmaidīja. � Sīlij, ceru, ka tev tas sagādā prieku?

� Ak jā, Sem, protams. Paldies!

� Cik noprotu, � Sems vērīgi pavērās Sīlijā, � tad kaut kas tev tomēr traucē tā īsti priecāties par jauno vietu?

�� Nu, kā lai tev to pasaku� � Sīlija iesāka, tad apņēmīgi pacirta galvu, � lieta tā, ka man nav ne mazākās jēgas par mūsu firmas bezrecep�u medikamentu tirgo�anu.

� Ne tu pirmā, ne pēdējā. Ar mani bija tas pats. Savā ziņā tas ir tāpat kā doties uz ārzemēm. � Un, brīdi vilcinājies, precizēja: � Vai arī uz pilsētas otru malu.

� Uz pilsētas nomali, vai ne?

� Varbūt arī tā.

Viņi abi zināja, ka "Feldinga-Rosa" firmā, tāpat kā citās lielajās farmaceitiskajās firmās, starp biznesu ar medikamentiem, ko pārdod pret receptēm un kas ir firmas presti�a lieta, un bezrecep�u medikamentu biznesu, kas nav presti�a lieta, it kā bija uzcelta siena. Abās sienas pusēs ritēja da�ādas dzīves. Katrā pusē bija sava administrācija, savi zinātniskās pētniecības un pārdo�anas darba �tati. Sakaru starp abām pusēm nebija.

�īs atdalī�anas politikas dēļ "Feldinga-Rosa" firma bezrecep�u medikamentu ra�otnei bija atstājusi tās sākotnējo nosaukumu "Brejs un kompanjoni". Pirms daudziem gadiem "Feldings-Ross" �o nelielo firmu bija nopircis, un tās darbalauks joprojām bija tikai bezrecep�u medikamenti. Sabiedrības acīs "Brejam un kompan�joniem" nebija nekāda sakara ar "Feldinga-Rosa" firmu, un "Feldings-Ross" tie�i to arī vēlējās.

� "Brejā un kompanjonos" tu iegūsi pieredzi, � Sems teica. � Tu iemācīsies rūpēties par zālēm pret klepu, hemoroīdu ziedēm un �ampūniem. Turklāt bezrecep�u medikamenti ienes krietnu �ūksnīti naudas. Un vēl: filiāle "Brejs un kompanjoni" ir "sākusi trūdēt". Mūsu bezrecep�u biznesam ir vajadzīgas svaigas idejas. � Viņ� pasmaidīja. � Varbūt tie�i tādas � garā stipras, ar bagātīgu iztēli apveltītas, bet reizumis visai asas sievietes idejas� jā, kas ir?

Pēdējos vārdus viņ� veltīja savai sekretārei � pievilcīgai, jaunai nēģerietei, kas stāvēja atvērtajās durvīs.

Tā kā meitene nevarēja nekavējoties atbildēt, Sems turpināja:

� Megij, es tev teicu, ka nevēlos, lai mani�

� Pagaidi! � Sīlija bija pamanījusi to, ko nebija redzējis Sems: pa sekretāres seju aumaļām plūda asaras. � Megij, kas noticis?

Meitene runāja caur asarām, vārdi spiedās cauri �ņukstiem:

� Prezidents� no�auts prezidents Kenedijs� Dalasā� nupat pa radio� raida pa radio�

Steig�us, skatienam pau�ot �ausmas un neticību, Sems Hotorns ieslēdza radiouztvērēju.

Tāpat kā citi viņas paaudzes cilvēki, uz visiem laikiem Sīlija precīzi atcerēsies, kur bija un ko darīja tajā �ausmīgajā brīdī. Tas bija satrieco�s, stindzino�s ievads sekojo�ajam zudu�u cerību un dziļas nomāktības pilnajam laika posmam. �ķita, ka kaut kas zaudēts uz neatgrie�anos, kaut kas pēk�ņi iesācies izgaisis bez pēdām, ka nekas nav pastāvīgs un ka visas citas rūpes � Sīlijas karjera un jaunais darbs � ir mazsvarīgas.

Ta�u dzīve turpinājās. Arī Sīlijai filiāles "Brejs un kompanjoni" centrālajā kantorī, kas atradās vienkār�ā �etrstāvu ēkā pusotras jūdzes attāliknā no "Feldinga-Rosa" firmas galvenā �tāba. Savā vienkār�ajā, ta�u ērtajā kabinetā divas nedēļas vēlāk viņa tikās ar Tediju Ap�ovu, lai apspriestos par turpmāko darbu.

Veselu nedēļu Sīlija bija rakājusies pa papīriem � finansu pārskatiem, ziņām par pārdo�anas darba gaitu, zinātnisko pētījumu pārskatiem, personāla kartotēku � viņa bija izpētījusi visu, kas attiecās uz viņas jauno darbu. Pamazām viņa nāca pie secinājuma, ka Sems Hotorns bija teicis patiesību. Filiāle patie�ām bija "sākusi trūdēt" � tai bija vajadzīga jauna iniciatīva un svaigas idejas.

� Tedij, es tev uzdo�u vienkār�u un tie�u jautājumu: vai tev ir kādi iebildumi, ka es te sē�u un ka tu tagad esi man pakļauts? Vai tev ir nepatīkami, ka mūsu lomas mainīju�ās? � Sīlija uzsāka sarunu ar Tediju Ap�ovu.

�� Nepatīkami? Man? � Tedijs, kurā Sīlija bija saskatījusi zināmu līdzību ar dzinējsuni, likās no sirds pārsteigts. � Mans Dievs, Sīlij, es nudien esmu laimīgs! �ai filiālei vajag tie�i tevi! Kad izdzirdēju, ka tu nāksi uz �ejieni, man aiz prieka gribējās gavilēt. Tovakar, kad to uzzinājām, mēs uzdzērām uz tavu veselību. � Tedija vārdus izteiksmīgi akcentēja enerģiskās galvas kustības. � Nepatīkami, nē, dārgā, es esmu tikai tirgotājs, ļoti labs tirgotājs, un vairāk nekas arī nebū�u. Bet tev ir smadzenes, un tu man sagādāsi labākus tirgo�anās apstākļus, nekā mums patlaban ir.

� Paldies, Tedij! � Sīlija bija aizkustināta. � Man tu arī patīc. Mēs varam viens otram dot daudz laba.

� Velns ar ārā, Sīlij, tev ir taisnība!

� Tu esi bijis sienas abās pusēs. Strādājis ar recep�u un bezrecep�u medikamentiem. Pasaki man, lūdzu, kādu at�ķirību tu te saskati!

�� At�ķirība ir diezgan pamatīga. Bezrecep�u medikamenti lielākoties ir izreklamēti nieki. � Tedijs pārlaida skatienu uz galda izliktajiem papīriem. � Laikam jau pati par to esi pārliecinājusies, izmaksas pētot.

� Es vēlos dzirdēt tavu versiju.

�� Konfidenciāli? � Viņ� jautājo�i pavērās Sīlijā. � Visu līdz galam?

� Tie�i tas man ir vajadzīgs.

��� Kā mēs abi zinām, jaunu, pret receptēm pārdodamu medikamentu atklā�ana izmaksā miljonus, un ir vajadzīgi pieci se�i gadi, kamēr tie ir gatavi pārdo�anai. Bet jaunu bezrecep�u medi�kamentu izstrādā�anai vajadzīgi mēne�i se�i vai vēl mazāk, turklāt izmaksas ir niecīgas. Pēc tam liela nauda tiek ieguldīta iesaiņojuma noformē�anā, pārdo�anas reklāmā.

� Tedij, tev ir talants saskatīt lietas būtību.

� Es nekad nemēdzu sevi mānīt. � Viņ� paraustīja plecus. � Tam, ko mēs te pārdodam, nav nekāda sakara ar Luiju Pastēru.

�� Ta�u visā visumā mūsu industrijas bezrecep�u pārdo�anas darbs iet uz aug�u.

�� Kā sasodīta raķete! Tāpēc ka amerikāņu publikai to vajag. Cilvēki, kuriem kaut kas kai� � kaut kas nenozīmīgs, kas ar laiku pārietu pats no sevis, ja vien viņiem pietiktu prāta neiejaukties, � grib pa�i sevi dakterēt. Viņiem traki patīk tēlot ārstus, un te nu mēs izrādāmies noderīgi. Tātad � ja jau reiz tā raķete ceļas aug�up tik un tā, kāpēc lai mēs visi � "Feldings-Ross", tu, es � neceltos līdzi, tās astē ieķēru�ies? � Un pēc brī�a turpināja: � Vienīgā nelaime �obrīd ir tā, ka mēs tajā astē neesam ieķēru�ies pietiekami cie�i � mēs neietirgojam to, ko patiesībā varētu ieņemt.

�� Es tam piekritu un domāju, ka te mēs kaut ko lietas labā varētu darīt. Bet, runājot par pa�ām bezrecep�u zālēm, jāsaka, tās noteikti ir mazlietiņ labākas, nekā tu domā.

�� Nu drusciņ varbūt, ta�u daudz ne. �is tas jau ir glu�i labs, piemēram, aspirīns. Bet, runājot par pārējo, galvenais ir tas apstāk�lis, ka zāles liek cilvēkiem iedomāties, ka vini pēc to lieto�anas jūtas labi.

� Bet vai tev ne�ķiet, � viņa turējās pie sava uzskata, � ka da�i no vecajiem ārstniecības līdzekļiem tomēr dod kaut ko vairāk, ne tikai atvieglo prātu?

� Nē. � Tedijs noliedzo�i purināja galvu. � Pavaicā jebkuram daudzmaz prātīgam dakterim. Ja tu esi saaukstējies � ko darīt vislabāk? Es tev pateik�u! Vislabāk ir tūlīt doties uz mājām, atgul�ties, pacelt mazliet augstāk kājas un atpūsties. Un tad vēl labi daudz �ķidruma un, protams, mazliet aspirīna. Un viss, kamēr vēl zinātne nav atradusi zāles pret parastu saaukstē�anos. Bet līdz tam vēl ejams tāls ceļ�, sprie�ot pēc tā, ko esmu dzirdējis.

�� Vai tu nekad nedzer nekādas zāles pret saaukstē�anos? � Sīlija iesmējās.

� Nekad! Ta�u, mums par laimi, ir pietiekami daudz to, kuri to dara. Tā ir cerību spārnota cilvēku armija, kas ik gadus ne�ēlo pusmiljardu dolāru un pa�i mēģina ārstēt savas neārstējamās sli�mības. Un mēs abi, Sīlij, būsim viņu rīcībā un pārdosim visu, ko vien viņi vēlēsies. Ta�u jaukākais tas, ka viņiem netiks nodarīts ne mazākais ļaunums. � Tedija balsī iezagās piesardzība. � Protams, tu ta�u saproti, ka ne ar vienu citu cilvēku "no malas" es tā nerunātu. Es to daru tikai tāpēc, ka tu man to lūdzi. Mēs esam divatā un viens otram uzticamies.

� Es augstu vērtēju tavu godīgumu, Tedij, � Sīlija teica. � Bet, ja tā ir tava pārliecība, saki � vai da�reiz tev nav nepatīkami, ka tu dari �o darbu?

� Es tev atbildu ar "nē" divu iemeslu dēļ. � Viņ� pielieca vienu pirkstu. � Pirmkārt. Neesmu nekāds tiesnesis. Uzņemu pasauli tādu, kāda tā ir, neesmu sapņotājs, kur� vēlas to pārveidot. Otrkārt. Kāds tās blēņas pārdos tik un tā, tad kāpēc lai tas nebūtu Tedijs Ap�ovs? � Viņ� vaicājo�i paskatījās Sīlijā. � Bet tev tas laikam sagādā rūpes, vai ne?

� Jā, � viņa atzinās, � reizēm sagādā gan.

� Vai lielie priek�nieki teica, cik ilgi tev vajadzēs sēdēt "Brejā un kompanjonos"?

� Man nekas netika teikts. Domāju, ka tas varētu būt arī uz visiem laikiem.

� Nē. � Tedijs domāja citādi. � Viņi tevi te neatstās. Varbūt kādu gadu tu te nosēdēsi, tad atkal iesi uz aug�u. Nu tad izturi to, bēbij! Galu galā tas ir tā vērts.

� Paldies, Tedij, es paklausī�u tavam padomam, kaut gan ceru izdarīt daudz vairāk nekā vienkār�i izturēt.

Kaut arī Sīlija strādāja, viņa bija cie�i apņēmusies nekad nepamest novārtā ģimeni un jo vairāk � nezaudēt saiknes ar Lizu, kurai tagad bija pieci gadi, un trīsgadīgo Brū�u. Darbdienu vakaros pēc atgrie�anās no darba līdz maltītes laikam viņa divas stundas pavadīja kopā ar bērniem � Sīlija cie�i turējās pie �ī grafika, lai cik svarīgi bija līdzpaņemtie darba dokumenti.

Tās dienas vakarā pēc sarunas ar Tediju Ap�ovu Sīlija turpināja lasīt bērniem pirms pāris dienām aizsāktos "Alises piedzīvojumus Brīnumzemē".

Brūss tovakar bija rāmāks nekā parasti � bēms jutās saguris, jo viņam sākās iesnas. Liza, kā vienmēr, aizgrābta klausījās par Alisi pie pasakainā dārza durtiņām, pa kurām nevarēja ieiet, jo bija par lielu. Vina cer, ka atradīs "�grāmatu ar norādījumiem, kas jādara cilvēkam, lai tas kļūtu sabīdāms kā teleskops. �oreiz uz galdiņa viņa ieraudzīja mazu pudelīti ("Agrāk tās �eit noteikti nebija, "Alise sacīja.), un ap kaklu tai bija aplikta papīra strēmele ar uzrakstu IZDZER MANI. Tas bija nodrukāts lieliem, skaistiem burtiem. Viegli teikt � "Izdzer mani", bet mazajai, saprātīgajai Alisei prātā nenāca darīt to steigā."

Sīlija nolika grāmatu malā, lai noslaucītu Brūsam degunu, tad turpināja:

�� "� Nē, � viņa teica, � vispirms paskatī�os, vai tur ir uzrakstīts "inde" vai nav� � Alise nekad neaizmirsa � ja pārāk daudz iedzer no pudeles, uz kuras uzrakstīts "inde", tad noteikti agri vai vēlu sabojājas vēders.

Ta�u u-z �īs pudeles nebija uzrakstīts "inde", tāpēc Alise iedro�inājās pagar�ot �ķidrumu un, pārliecinājusies, ka tas ir ļoti lahs (tas gar�oja it kā pēc ķir�u tortes, olu krēma, ananasa, cepta tītara, sviesta cepumiem un karstām grauzdētām maizītēm), drīz vien iztuk�oja visu pudeli.

�� Kāda dīvaina sajūta! � Alise sacīja. � Es laikam kļū�u sabīdāma kā teleskops�

Un patie�ām tā arī notika: Alise bija vairs tikai desmit collas gara�"

� Viņai nevajadzēja to darīt, māmiņ, vai ne? � Liza pārtrauca.

�� īstajā dzīvē nevajadzētu, � Sīlija atbildēja, � bet �ī te ir pasaka.

��� Bet es tomēr domāju, ka viņai nevajadzēja vis to dzert, � Liza neatlaidās.

Sīlija jau agrāk bija pamanījusi, ka meitai jau bija savi stingri uzskati.

����� Tev noteikti ir taisnība, mīļumiņ. � Viņiem aiz muguras atskanēja uzjautrinātā Endrjū balss: klusiņām un nemanīts viņ� bija ienācis istabā. � Nekad neko nedzer, ja neesi dro�a, ka tas jādzer, ja vien tavs ārsts tev nav licis dzert.

Visi sāka smieties, bērni sajūsmināti metās pie Endrjū, un viņ� noskūpstīja Sīliju.

����� Un tagad, � Endrjū teica, � es parakstu divus nedēļas nogales martīni. Vai tu man pievienosies? � viņ� uzrunāja sievu.

� Protams!

���� Tēt, � Liza teica, Brūss ir saaukstējies. Vai tu vari izdarīt tā, lai slimība aiziet projām?

� Nē.

� Kāpēc ne?

���� Tāpēc, ka neesmu saaukstē�anās ārsts. � Endrjū pacēla meitu gaisā. � Paraugi mani, es esmu sasildī�anās ārsts! Esmu silts!

� Papucīt� � Liza ievid�inājās.

���� Kaut kas traks, � Sīlija secināja. � Tie�i tāda saruna man �odien jau bija.

Endrjū nolaida Lizu uz grīdas un sāka jaukt dzērienu.

� Kas tā bija par sarunu?

� Es tev pie galda pastāstī�u.

Sīlija nolika grāmatu uz galda līdz nākamajam vakaram un gatavojās apguldīt bērnus. No virtuves puses plūda sautētas jērgaļas aromāts, bet Vinnija ēdamistabā Sīlijai un Endrjū klāja pusdienu galdu. "Ar ko gan esmu izpelnījusies tādu laimi, ka man ir tik brīni�ķīga dzīve?"

����� Tedijam ir pilnīga taisnība, ka saaukstē�anos ir veltīgi ārstēt ar kaut ko citu, izņemot �ķidrumu, mieru un aspirīnu, � Endtjū teica pēc tam, kad Sīlija bija pastāstījusi par rīta sarunu viņas kabinetā.

Viņi pēc maltītes dzīvojamā istabā dzēra kafiju.

���� Es saviem pacientiem mēdzu sacīt: ja esat saaukstēju�ies un pienācīgi ārstēsities, pēc septiņām dienām slimība būs galā. Ja neārstēsities, tā var vilkties veselu nedēļu.

Sīlija iesmējās, un Endrjū sabikstīja kamīnā pagales, lai uz�autos liesma.

����� Bet Tedijs maldās, � viņ� turpināja, � domādams, ka tā dē-vētie vecie ārstniecības līdzekļi nenodara nekādu ļaunumu. Daudzi no tiem ir kaitīgi, da�i � pat bīstami.

� Liekas, ka, sakot "bīstami", tu pārspīlē.

�� Nē, nepārspīlēju vis, � viņ� uzsvērti iebilda. � Ārstējot saaukstē�anos, cilvēkam var pasliktināties daudz nopietnākas kaites, kas viņam ir. � Endrjū piegāja pie grāmatplaukta un paņēma vairākas grāmatas, kurās starp lapām bija ieliktas papīra strēmelītes.

� Pēdējā laikā esmu sācis par to interesēties. � Un viņ� sāka �ķirstīt grāmatas.

�� Lielākajā daļā zāļu, ko lieto pret saaukstē�anos, ir daudz sastāvdaļu. Viena sastāvdaļa � phenylephedrine � atvieglo iesnu norisi. Visbie�āk �ī sastāvdaļa nav efektīva, jo tās doza ir pārāk maza, ta�u tā paaugstina asinsspiedienu � un tas ir kaitīgi visiem un bīstami tiem, kuriem ir augsts asinsspiediens.

Tad at�ķīra jaunu lappusi:

�� Parastais un vienkār�ais aspirīns ir vislabākās zāles pret saaukstē�anos. Bet pla�i reklamētie un tirgotie aspirīna aizstājēji satur fenacetīnu. Un tas var izraisīt nieru darbības traucējumus, varbūt pat neatgriezeniskus bojājumus, ja to lieto pārāk bie�i un pārāk ilgi. Tad vēl tabletēs, ko lieto pret saaukstē�anos, ir antihistamīni � tiem tur nevajadzētu būt, jo tie vairo plau�ās gļotas. Ir deguna pilieni un aerosoli, kas nodara vairāk ļaunuma nekā labuma. � Endrjū apklusa. � Vai vēlies, lai turpinu?

� Nē, saprotu.

�� Un tā mēs nonākam pie secinājuma: spēcīga reklāma var piespiest cilvēku noticēt daudz kam un pirkt visu ko.

� Bet cilvēki apgalvo, ka zāles pret saaukstē�anos palīdzot.

�� Viņi tikai domā, ka palīdz. Tas viss ir blefs. Varbūt saaukstē�anās pāriet pati no sevis. Varbūt tas ir psiholoģisks efekts.

Kamēr Endrjū lika grāmatas atpakaļ plauktā, Sīlija atcerējās, ko reiz viņas pārdo�anas aģentes gaitās bija sacījis kāds praktizējo�s ārsts, jau veterāns: "Kad mani pacienti sūdzas par saaukstē�anos, es viņiem iedodu mazas nekaitīgas cukura tabletītes. Pēc da�ām dienām viņi ir klāt atkal un saka: "Jūsu zāles izdarīja brīnumu � saaukstē�anās ir kā ar roku atņemta!" Vecais dakteris bija paskatījies Sīlijā un iesmējies: "Saaukstē�anās būtu pārgājusi tik un tā."

Sīlija iegrima pārdomās. Jaunie pienākumi atvēra viņai acis par lietām, kuras labprātāk nebūtu gribējusi uzzināt. Tagad Sīlija saprata, ko bija domājis Sems, sacīdams: "Uz kādu laiku tev nāksies atteikties no saviem kritiskajiem spriedumiem." Vai tie�ām tas būs vajadzīgs? Un vai viņa to spēs?

Joprojām par to domādama, viņa izņēma no "diplomāta" un izklāja sev priek�ā līdzi atnestos dokumentus. "Diplomātā" bija vēl kaut kas, ko Sīlija bija piemirsusi, � tur "Breja un kompanjonu" vienkār�ajā iesaiņojumā atradās "Veselības siltums": �is bezrecep�u ra�ojums bija parādījies pirms gadiem divdesmit, tās bija krū�u ieberzējamās zāles bērniem saaukstē�anās gadījumā un tika reklamētas kā "nomierino�s līdzeklis". Zinādama, ka Brūss ir saaukstējies, Sīlija bija to atnesusi mājās. Ta�u tagad viņa Endrjū vaicāja:

� Vai man vajadzētu tās lietot?

Endrjū paņēma rokās zāļu kārbiņu, izlasīja zāļu sastāvdaļas un iesmējās.

��� Kāpēc gan ne, dārgumiņ? �ī vecā, taukainā ziede Brūsam nenodarīs ne mazāko ļaunumu. Ta�u labumu arī ne, toties tu pati jutīsies labāk. Jo būsi kaut ko darījusi.

Viņ� atvēra kārbiņu, apskatīja ziedes tūbiņu un, joprojām uzjautrināts, piebilda:

�� Var būt, ka tai piemīt arī tas veselības siltums. Ta�u tas nav domāts bērniem, bet gan viņu māmiņām.

Sīlijai gribējās smieties, ta�u viņa domīgi aprāvās un paskatījās vīrā ar savu reizēm tik dīvaino skatienu. Viņai bija ienāku�as prātā divējas domas. Pirmā � jā, viņai nāksies gan mazliet pavilcināties ar saviem kritiskajiem spriedumiem, par to nebija nekādu �aubu. Un otrā doma: Endrjū nupat viņai bija "piespēlējis" labu, nē, teicamu, spīdo�u ideju.

Kādā janvāra otrdienā Sīlija un vēl �etri "Breja un kompanjonu" darbinieki bija iebrauku�i Ņujorkā, lai tiktos ar reklāmas aģentūras "Quadrille-Brown" vīriem. Sems Hotorns Ņujorkā bija ieradies jau iepriek�ējās dienas vakarā.

Ap garu sarkankoka galdu bija sasēdu�ies trīs aģentūras dar�binieki pusmū�a gados � Fioks, Orrs un Vilsons; ceturtais � Bleidens, vēl glu�i jauneklis, palīdzēja demonstrēt reklāmas vairogus un plakātus. Pa�reiz vini apskatīja "Veselības siltuma" reklāmu, ko "Brejs un kompanjoni" bija pasūtīju�i jau pirms Sīlijas pārnāk�anas uz filiāli.

Kopā ar Sīliju no Ņūd�ersijas bija atbrauku�i Grānts Karvils, realizācijas nodaļas vadītājs, Tedijs Ap�ovs, kas pārstāvēja pārdo�anas nodaļu, un Bills Ingrems � jaunais ra�o�anas darba vadītājs. Karvils, flegmātisks vīrs pāri �etrdesmit, firmas ilggadējs darbinieks, bija kompetents speciālists, ta�u bez iz�domas spējām. Sīlija bija nolēmusi viņu pārcelt citā darbā. Zēniskais Ingrems ar sarkanīgo, alla� nekārtīgo matu ērkuli tikai pirms gada bija beidzis Harvardas tirdzniecības koled�u un �ķita lietaskoks, ta�u Sīlija vēl nebija iepazinusies ar viņa spējām.

�� Nē, � Sīlija sacīja galda otrā pusē sēdo�ajiem reklāmas aģentūras darbiniekiem. � Nē, man nekas no tā nepatīk.

Efekts iestājās acumirkli. Ja aģentūras konferen�u telpā būtu termometrs, Sīlija nodomāja, tad tā rādījums būtu noslīdējis zem nulles. Viņa nojauta: reklāmas vīru kvartets steig�us prāto, kā reaģēt uz viņas vārdiem.

�� Mister Orr, � Sīlija mo�i uzrunāja aģentūras pasūtījumu nodaļas vadītāju, � nepūlieties izdomāt, kā reaģēt un ko ar mani darīt. Labāk aprunāsimies atklāti, kāpēc man jūsu reklāma nepatīk. Zinu, ka jūsu aģentūrai ir pa spēkam strādāt daudz labāk.

Un viņa sajuta, ka reklāmas aģentūras pārstāvjos mostas inte�rese un vienlaikus viņus pārņem zināms atvieglojums. Visu klāte�so�o skatieni bija pievērsti viņai.

� Mēs visi ar prieku jūs uzklausīsim, misis D�ordana, � Kenets Orrs mierīgi teica. � Jums jau nav jāizvēlas tie�i tas, ko nupat piedāvājām. Bet attiecībā uz jaunām idejām � ar prieku ķersimies pie darba no jauna vai arī izstrādāsim jūsējās.

� Prieks dzirdēt. � Sīlija smaidīja. � Tas, ko nupat redzējām, būtu bijis labs pirms gadiem desmit, ta�u pa�laik tas ir novecojis. Godīgi runājot, es arī domāju, ka daļēji te vainojamas mūsu firmas instrukcijas un ierobe�ojumi.

Sīlija redzēja, ka Orrs un viņa vietnieks Vilsons viņā raugās ar cieņu. Bet Bleidens nenoturējās:

� Velns ar ārā! Tā jau tas bij! Kad te pie mums kāds nāca klajā ar jaunu ideju vai gribēja izskaistināt jūsu veco produkciju�

� Pietiks! � Pasūtījumu nodaļas vadītājs apveltīja savu padoto ar niknu skatienu. � Mūsu klienti nav vainīgi, ka mēs slikti strādājam. Mēs esam profesionāļi un atbildam par to, ko mūsu aģentūra izlai� ārpus mūsu iestādes sienām. Turpmāk jūs vairs nekad neteiksit "vecā produkcija", turklāt vēl tādā tonī! Misis D�ordana, atvainojiet!

�� Tīrās blēņas! � �ī piezīme atskanēja no galda puses, kurā sēdēja Sīlija, pirms viņa bija paguvusi atbildēt Orram.

Tas bija jauniņais Bills Ingrems: pēk�ņo dusmu uzplūdā pietvīkusi seja lieliski harmonēja ar pui�a cekulu. Viņ� turpināja:

�� Tā patie�ām ir veca produkcija, un mēs visi to labi zinām. Kāpēc tad to nedrīkst teikt? Neviens jau nesaka, ka tā nekam neder, ta�u skaidrs, ka tā jāuzskaistina. Tātad � ja gribam runāt atklāti, kā teica misis D�ordana, tad ķersimies pie lietas!

Neveiklo klusumu, kas sekoja �iem vārdiem, pārtrauca Kenets Orrs:

��� Nu, nu� � Paceltā uzacs liecināja, ka viņ� ir reizē gan pārsteigts, gan uzjautrināts. � Kā rādās, jaunība aizstāv jaunību. � Tad pievērsās Sīlijai: � Vai jums ir kādi iebildumi?

� Nē. Tas mums var nākt tikai par labu.

Pētot "Breja un kompanjonu" darba stilu, Sīlija bija secinājusi, ka līdz�inējo reklāmu bija bremzējusi filiāles vadītāju pārāk lielā piesardzība. Viņa bija izlēmusi no �ī piesardzīguma atbrīvoties.

� Vispirms parunāsim par "Veselības siltumu", � viņa iesāka.

�� Domāju, ka jūsu piedāvātā jaunā reklāma, tāpat kā vecā, nav tas, kas mums vajadzīgs.

Domās pieminot Endrjū, Sīlija turpināja:

�� Jau gadiem ilgi visa mūsu reklāma � esmu par to pārliecinājusies � rāda smaido�us bērnus, kuri jūtas labāk un ir gandrīz vai laimīgi pēc tam, kad viņu krūtis ieberzētas ar "Veselības siltumu".

Vilsons nedro�i ievaicājās:

�� Bet vai tad mēs neuzskatām, ka patiesībā tā arī ir? � Bet Kenets Orrs, cie�i vērdamies Sīlijai sejā, pamāja kolēģim, lai klusē.

� Jā, tā tas ir, � Sīlija attrauca, � ta�u tie nebūt nav bērni, kuri veikalos un aptiekās pērk "Veselības siltumu". Tās ir viņu māmiņas. Māmiņas, kuras grib būt patie�ām labas mātes, kuras vēlas kaut ko darīt, lai viņu sasirgu�ie mazuļi justos labāk. Bet mūsu reklāmā māmiņa vai nu nav redzama nemaz, vai arī skatāma tikai fonā. Bet es vēlētos redzēt raugāmies man pretim laimīgu māmiņu, māmiņu ar atvieglotu sirdi, māti, kura savam saslimu�ajam bērnam mēģinājusi palīdzēt un tagad ir laimīga. �ādu pieeju mums vajadzētu izmantot arī presē un televīzijā.

Un visi ap galdu sēdo�ie ar galvas mājieniem rādīja, ka piekrīt nule dzirdētajam. Sīlija prātoja, vai nederētu atkārtot Endijū domu, ka te tad arī meklējama visa "Veselības siltuma" būtība: ka tas vispār nav domāts bērniem, bet gan viņu mātēm. Ta�u nolēma to nedarīt un stingri apņēmās nedomāt arī par vīra izteikto apzīmējumu � "vecā, taukainā smēre", kas "nedara bērnam ne labu, ne sliktu".

�� Tas ir interesanti, � Kenets Orrs lēni sacīja. � Ļoti inte�resanti.

� Tas ir vairāk nekā interesanti, � piebilda Bills Ingrems, � tas ir traki labi!. Vai jūs tā nedomājat, Houard? � Jautājums bija adresēts Bleidenam.

� Noteikti. � Reklāmas aģentūras jaunais darbinieks pamāja.

��� Mēs bērnu dosim fonā. Domāju, ka kaut kur viņ� tomēr ir jāparāda. Bet mammu pa�ā priek�ā, turklāt viņa nedrīkst būt pārāk uzposusies. Varbūt ar nedaudz paspūru�iem matiem, varbūt ar mazliet nesakārtotu apģērbu. It kā vina visu laiku būtu strādājusi un uztraukusies mazā slimnieciņa dēļ.

� Jā, � Ingrems pārtvēra ideju, � viņai jābūt reālai!

�� Bet laimīgai, � savukārt atkal papildināja Bleidens, � viņai jāizskatās atvieglotai, jo viņa zina, ka, pateicoties "Veselības sil�tumam", ar bērnu viss būs okei. Jā, tam jābūt tie�i tā! Misis D�ordana ir trāpījusi mērķī.

�� Mēs izstrādāsim detaļas, � Orrs piebilda un uzsmaidīja Sīlijai. � Misis D�ordana, �ķiet, ka te neviens ne�aubās par jūsu lielisko ideju.

� Jā, un vēl kas, � sacīja Bills Ingrems, � �oreiz tas attiecas uz mums: �o ra�ojumu mums vajadzētu nedaudz pārveidot. Tad mēs to varētu nosaukt par "Jauno veselības siltumu".

� Tas nekad nenāk par ļaunu, � savas domas izteica Deksters Vilsons, reklāmas aģentūras pasūtījumu nodaļas vadītāja viet�nieks.

� "Jaunais veselības siltums", � vārdus lēni, it kā izgar�odams izrunāja Tedijs Ap�ovs. � Jā! Ar to mūsu zēni varēs lieliski tir�goties! Viņiem būs kaut kas svaigs, par ko runāt.

Grānts Karvils, "Breja un kompanjonu" produkcijas klajālaidējs, paliecās uz priek�u. Sīlijai likās � sajutis, ka jautājums tiek izlemts bez viņa līdzdalības, savu vārdu vēlas teikt arī Grānts.

�� �o to pārveidot nebūs grūti, � Karvils ieteicās. � Ķīmiķi tādos gadījumos kādu maznozīmīgu sastāvdaļu mēdz aizstāt ar kaut ko citu, piemēram, dodot medikamentam citu aromātu.

� Lieliski! � Bleidens bija sajūsmā. � Aiziet!

Savas apziņas dziļumos Sīlija brīnījās, vai viss notieko�ais tie�ām ir īstenība, un iedomājās, kā visu to būtu uztvērusi vēl pirms neilga laika. Lai nu būtu kā būdams, bet Sema Hotorna padomam viņa bija paklausījusi un savus uzskatus uz laiku paturējusi pie sevis. Cik ilgi vēl tā nāksies pielāgoties? Ja Tedijam Ap�ovam izrādīsies taisnība, tad agrāk par gadu nekādas pārmaiņas nav gaidāmas. Sīlija pamanīja, ka Sems smaida un, liekas, par kaut ko brīnās.

Tad viņa atkal pievērsās notieko�ajam. Vērojot abus jaunos vīrie�us � Houardu Bleidenu un Billu Ingremu �, viņai radās nojauta, ar ko nāksies strādāt kopā gan "Brejā un kompanjonos", gan "Quadrille-Brown " aģentūrā.

Pat visoptimistikākā noskaņojuma brī�os Sīlijai nebija ienācis prātā, ka viņas izlolotā "Jaunā veselības siltuma" pārdo�anas kampaņa jeb "laimīgās māmiņas" plāns, kā to dēvēja filiāles darbinieki, gūs tik pārsteidzo�us panākumus. Tedijs Ap�ovs priecīgs skandēja:

� Sīlij, bēbij, tas jau ir dinamīts! Es zināju, ka esi gudra, bet izrādās, ka tu esi ģeniāla!

Mēnesi pēc aģentūras "Quadrille-Brown" izstrādātās reklāmas kampaņas televīzijā, presē un radioraidījumos "Jaunā veselības siltuma" pārdo�ana bija se�kār�ojusies. Vēl vairāk � ceturtajā nedēļā vairumtirdzniecības pasūtījumu plūdi nepārprotami rādīja, ka tas ir tikai sākums. Un tie�ām: vēl pēc mēne�a iepriek�ējais milzīgais skaitlis bija dubultojies un tika prognozēta vēl lielāka peļņa.

Sīlijas un "Jaunā veselības siltuma" panākumi tika pienācīgi novērtēti "Feldinga-Rosa" galvenajā �tābā. Tā 1964. gada atliku�ajā daļā, kad izstrādāja filiāles "Brejs un kompanjoni" citu ra�ojumu atjauninā�anas plānus, visi nepiecie�amie izdevumi tika apstiprināti automātiski. Ķā izteicās Sems Hotorns, Sīlijai atļāva strādāt pēc pa�as ieskatiem.

Un Sīlija radīja jaunus priek�status par jau paveciem ra�o�jumiem.

Viens no tiem bija �ampūns "B and C". Pēc Sīlijas ieteikuma vecais nosaukums tika paturēts, sīkā �riftā uzrakstīts, bet ļoti uzkrīto�i burti rādīja jaunu nosaukumu � "APSKĀVIENS". Zem tā, gandrīz vai tikpat lieliem burtiem, bija lasāms nosaukuma papildinājums "TIK MAIGS KĀ JŪSU SAPŅU PRINCIS".

�ie vārdi pielipa ne tikai tiem, kuri redzēja "Apskāviena" reklāmu un iegādājās pa�u �ampūnu: frāze kļuva populāra visas nācijas mutē. To izmantoja televīzijas raidījumu komiķi; laik�rakstos parādījās parodijas; �urnālā "The Wall Street Journal" bija publicēts ievadraksts ar virsrakstu "Jūsu sapņu prezidenta apskāviens nav no maigajiem", kurā tika kritizēta Baltā nama nodokļu programma.

Tā �ampūns "Apskāviens" izpelnījās bezprecedenta ievērību � tai sekoja �ampūna pirk�anas bums.

Reklāmas programmu "Apskāvienam" bija izstrādājusi reklāmas aģentūra "Quadrille-Brown", �oreiz Houarda Bleidena vadībā, kur� tagad jau bija pasūtījumu nodaļas vadītājs. Jaunais Bleidens bija piedalījies arī "Jaunā veselības siltuma" reklāmas veido�anā, tā pamazām aizēnojot rūpju nomākto Deksteru Vilsonu � viņ� glu�i vienkār�i pazuda no redzesloka. Sīlija tā arī neuzzināja, vai viņ� no darba reklāmas aģentūrā bija aizgājis vai pārcelts mazāk svarīgā darbā.

Līdzīgā kārtā "Brejā un kompanjonos" veterāna Grānta Karvila vietā bija izvirzīts Bills Ingrems. Grāntam Karvilam atrada citu vietu, kur � kā viens no darbabiedriem bija nesaudzīgi izteicies � Grānts tagad "skaitīs papīra saspraudes līdz aizie�anai pensijā".

Ingrems, Sllijas atbalstīts, nekavējās ķerties pie jauninājumiem. Ingrems bija ari tas, kur� Sīlijai atnesa vēsti, ka Mi�iganā varot nopirkt nelielu farmaceitisku firmu.

�� Viņi tur �o to ra�o, misis D�ordana, bet vienīgais ievērības cienīgais ra�ojums ir "Sistēma-5": �ķidrās zāles pret saaukstē�anos un ar to saistītiem iekaisumiem. Kā labi zinām, musu ra�ojumu rindā �ajā vietā ir tuk�ums � mums tie�i tā trūkst. Ja mēs �o Mi�iganas firmu nopirktu, likvidētu visus pārējos ra�ojumus un pārņemtu savās rokās "Sistēmu-5", mēs no tās varētu kaut ko iztaisīt.

Atcerējusies Endrjū ieskatus par visām zālēm, ko ra�o pret saaukstē�anos, Sīlija painteresējās:

� Vai no tās "Sistēmas-5" kāds labums arī ir?

� Es liku mūsu ķīmiķiem to pārbaudīt. Viņi saka � tā esot okei. Nekas pasauli satricino�s un nekas tāds, kas nebūtu pa spēkam mums pa�iem, ja nāktos sākt no pa�iem sākumiem. � Ingrems izlaida visus piecus pirkstus cauri alla� paspūru�o matu cekulam un piebilda: � Bet "Sistēma-5" dara to, ko ļaudis no tās gaida, turklāt tā jau tiek tirgota un diezgan labi pirkta, tā ka mums nevajadzēs sākt no nulles.

�� Iesniedz man rakstisku ziņojumu ar visu detaļu izklāstu, Bili, � vina izlēma. � Es to izskatī�u. Ja ideja būs pieņemama, runā�u ar �emu.

Pēc da�ām dienām Sīlijai bija skaidrs, ka ideja tie�ām nav peļama, un viņa ieteica nopirkt Mi�iganas firmu. Un tā ar advokātu kantora starpniecību mazā firma pavisam klusi tika nopirkta; pārdevēji tā arī neuzzināja, ko advokāti īsti pārstāv. �āda metode bija parasta lieta: gadījumā, ja pārdevēji uzzināja, ka firmas iegū�anā ieinteresēta liela un slavena firma, cenas tika paceltas vai līdz debesīm.

Drīz pēc tam tiesības ra�ot nopirktās firmas pārējos ra�ojumus tika iztirgotas citām firmām un Mi�iganas fabrika � slēgta. "Sistēmas-5" ra�o�anu kopā ar da�iem �o zāļu ra�o�anā iesais�tītiem cilvēkiem pārņēma filiāles "Brejs un kompanjoni" fabrika Ņūd�ersijā.

Bills Ingrems saņēma rīkojumu uzlabot un izvērst "Sistēmas-5" pārdo�anu.

Viņ� sāka ar to, ka pasūtīja uzkrīto�u un modernu iesaiņojumu oran�ā un zelta krāsā; līdz�inējo zaļā stikla pudelīti aizstāja pievilcīgs, iesaiņojumam atbilsto�s plastmasas trauks. Zāles pārdēvēja par "Sistēmu-500".

� �is jaunais skaitlis, � viņ� savā ziņojumā Sīlijai argumentēja zāļu nosaukuma maiņu, � netie�i rādīs, ka zāles esam uzlaboju�i. Un īstenībā mūsu ķīmiķi pa�laik tie�ām strādā, lai uzlabotu zāļu efektivitāti.

Sīlija pētīja iesniegto materiālu, tad sacīja:

� Iesaku vēl vienu papildu rindiņu tūlīt zem nosaukuma. � Un uz papīra lapas uzmeta:" "Sistēma-500". Sistemātiski lietojams līdzeklis pret saaukstē�anos."

� Lieliski! � Bills ar apbrīnas pilnu skatienu pavērās Sīlijā. � Tas cilvēkiem liks saprast, ka viņiem ir iespēja organizēti tikt vaļā no savām saaukstē�anās kaitēm. Viņiem tas patiks!

"Piedod man, Endrjū," Sīlija domās atvainojās vīram un vēlreiz sev atgādināja, ka tas viss ta�u ilgs tikai vienu gadu. Tad atcerējās, ka pusgads jau apritējis, kop� viņas pārcel�anas uz "Breju un kompanjoniem". Jā, laiks skrēja ātri. "Esmu tā aizrāvusies, ka da�reiz pat aizmirstu par atgrie�anos pie recep�u medikamentiem. Turklāt darbs te ir interesants un aizraujo�s."

� Un pēc se�iem mēne�iem, � Bills Ingrems entuziasma pilns turpināja, � kad jaunais iesaiņojums jau būs iesakņojies, mēs varēsim ra�ot tabletes.

� Kādas tabletes?

� Vai jūs manu ziņojumu neesat izlasījusi? � Bills izskatījās patiesi sāpināts.

� Tepat jau kaut kur tas ir. � Sīlija pa�ķirstīja papīru kaudzi uz sava rakstāmgalda. � Bet labāk pastāsti man tāpat, kā tur īsti bija.

� Okei. Tabletes � tas ir vēl viens "Sistēmas-500" pārdo�anas veids. Sastāvdaļas būs tās pa�as, arī efekts tāds pats. Bet tabletes mēs reklamēsim atsevi�ķi un tādējādi iegūsim dubultu ievērību. Protams, izlaidīsim ari bērnu variantu. To nosauksim par "Sistēmu-50", mazākais skaitlis norādīs�

� Jā, jā! � Sīlija viņu pārtrauca. � Jā, ideja man ir skaidra:

mazāks skaitlis, mazāks cilvēks. � Vina sāka smieties.

7m i

�� Bet nākamziem, � Ingrems turpināja, nepiegriezdams uzmanību viņas smiekliem, � kad veselas ģimenes slimos ar saaukstē�anās slimībām, es iesaku ieviest lielāka tilpuma pudeles, kas būtu domātas visai ģimenei. Ja tām būs panākumi, mēs varētu izlaist vēl lielāka tilpuma traukus, ko mūsu rūpniecībā sauc par "akmansdievs" lielumu.

� Bili, � Sīlija vēl aizvien smējās, � vai tu ne�auj pār strīpu? Bet man tas patīk! Un ko tu domā par "Sistēmu-500" �elejā?

�� Bagātajai publikai? � Tagad arī Bills sāka smieties. Es pastrādā�u pie �īs idejas.

Kamēr Sīlijas darbība bezrecep�u medikamentu ra�o�anas jomā nesa bagātīgus augļus, uz priek�u � kā jau vienmēr � virzījās arī citi notikumi: ar savām traģēdijām, komēdijām, konfliktiem, grūtsirdību, smiekliem un cilvēku muļķību; tie noritēja gan strauji, gan lēni.

Briti un fran�i konfidenciāli paziņoja, kā pēdējo simt piecdesmit

gadu laikā to jau vairākkārt bija darīju�i, ka gatavojoties uzsākt

tuneļa būvi zem Laman�a. > . . �

D�eks Rubijs, prezidenta Kenedija slepkavas Osvalda slepkava,

tika atzīts par vainīgu un notiesāts uz nāvi. Prezidentam D�onsonam izdevās tas, kas nebija izdevies Kenedijam: panākt, lai kongress pieņemtu stingru likumu par pilsoņtiesībām. �etru stilīgu, apburo�u liverpūlie�u grupa ar absurdu nosaukumu lika savai mūzikai un kultam � bītlomānijai � traukties pāri visai pasaulei.

�� �ovakar es gribētu noskatīties televīzijas ziņas, � Endrjū teica Sīlijai kādā 1965. gada augusta vakarā. � Vienā no Losand�elosas rajoniem, ko sauc par Votsu, notiekot rasu nemieri un dedzinā�ana.

Tovakar viņi abi bija nolēmu�i pabūt kopā ar bērniem. �ie vakari viņiem bija gaidīti un dārgi, kaut pēdējā laikā kļuva aizvien retāki, jo Sīlijai jaunajā amatā nācās daudz braukāt, un da�reiz viņas nebija mājās veselām dienām. Lai to kompensētu, kad vien bija iespējams, bērni vakara maltītes ieturēja kopā ar vecākiem.

Sīlija vēlējās, lai bērni pēc iespējas bie�āk tiktos ar vecmāmiņu, kaut arī Mildredas apciemojumi visiem par lielu no�ēlo�anu bija kļuvu�i retāki. Sīlijas māte jau sen sirga ar astmu, un pēdējā laikā kaite bija saasinājusies. Endrjū bija ierosinājis, lai Mildreda pārceļas uz dzīvi pie viņiem, tad ari viņas ārstē�ana būtu ērtāk realizējama, ta�u Mildreda atteicās, dodot priek�roku savai neat�karībai un vienkār�ajai Filadelfijas mājai.

Endrjū māte bija aizbraukusi uz Eiropu un tikai retumis atsūtīja par sevi kādu ziņu. Kaut arī bija saņēmusi ielūgumus, viņa nebija atbraukusi ciemos, nebija redzējusi savus mazbērnus, un acīm�redzot viņai nebija nekādas vēlē�anās tos redzēt.

� Ar savām vēstulēm mēs viņai atgādinām, ka viņa ir veca, � Endrjū teica. � Viņai tas nav patīkami, tāpēc labāk atstāsim viņu mierā.

Endrjū vārdos Sīlija saklausīja skumjas. Endrjū tēva, kur� jau sen bija atsve�inājies no dēla, vairs nebija; viņi par to uzzināja nejau�i, vairākus mēne�us pēc tam, kad tas jau bija noticis.

Liza tagad bija jau septiņus gadus veca un mācījās otrajā klasē. Meitenē izpaudās spēcīgas personības iezīmes. Pret mācībām viņa izturējās ļoti nopietni un it īpa�i lepojās ar savu aizvien pieaugo�o vārdu krājumu, kaut arī reizēm pārcentās. Reiz, stāstot par Amerikas vēstures stundu, Liza teica: "Mēs mācījāmies par ameri�kāņu konstipāciju, māmiņ." Kādā citā reizē viņa stāstīja par riņķa līniju: "Ārējā līnija ir aploks."

Gandrīz piecus gadus vecais Brūss pretstatā māsai bija maigas dabas un jūtīgs, apveltīts ar humora izjūtu. Sīlija reiz vīram izteicās:

�� Brūsiju var viegli ievainot. Viņu vajadzēs vairāk pasargāt nekā Lizu.

�� Tad viņam vajadzēs darīt to pa�u, ko darīju es, � Endrjū atbildēja, � apprecēt labu, stipras gribas sievieti.

� Jā, Brūss ir ļoti līdzīgs tev.

Protams, da�reiz viņi ķildojās, un astoņos laulības gados viņiem tikai reizi vai divas bija atgadīju�ies nopietni strīdi; mazie pārinodarījumi, ar kuriem viņi viens otru �ad tad apveltīja, ātri aizmirsās. Abi zināja, ka viņu laulība ir izdevusies, un darīja visu iespējamo, lai to nosargātu un saglabātu.

Rasu nemierus Votsā viņi skatījās kopā ar bērniem.

� Mans Dievs, � izdvesa Endrjū, skatoties �ausmīgās, citu citai sekojo�ās ainas � dedzinā�anu, laupī�anu, iznīcinā�anu, brutalitāti, ievainojumus un nāvi, ne�ēlīgo cīniņu starp sakaitinātajiem nēģe�riem un policistiem no�ēlojamajos, izolētajos geto graustos. Tas bija dzīvs nabadzības un posta murgs, ko pasaule ignorēja, izņemot tādos brī�os kā patlaban, kad Votsas drāmu pārraidīja pa televi�zoru. � Mans Dievs, � Endrjū atkārtoja, � vai tas tie�ām notiek mūsu zemē?

Viņu skatieni bija kā piekalti ekrānam, un tikai īsi pirms pār�raides beigām Sīlija pamanīja, ka Brūss dreb un mirkst vienās asarās. Viņa tūlīt steidzās pie zēna un to apskāva, likdama vīram izslēgt televizoru.

� Nē, tēt, � Brūss sauca. � Nē, nē, tēt! Lai paliek!

Un viņi noskatījās pārraidi līdz galam.

�� Māmiņ, viņi ta�u darīja cilvēkiem pāri! � Brūss pēc tam uztraucās.

� Jā, Brūs. � Sīlija turpināja mierināt dēlu. � Jā, Brūs. Tas ir bēdīgi un nepareizi, bet tā tas da�reiz notiek. � Un, brīdi vilcinājusies, piebilda: Gan tu uzzināsi, ka tādas lietas, ko tu nupat redzēji, notiek bie�i.

Vēlāk, kad bērni bija apguldīti, Endrjū teica:

� Tas viss bija nomāco�i, bet tu Brūsam atbildēji pareizi. Pārāk daudzi no mums dzīvo kūniņās. Agrāk vai vēlāk viņiem nākas uzzināt, ka ārpusē ir cita pasaule.

� Jā, � Sīlija domīgi atbildēja un tad turpināja: � Es gribēju ar tevi parunāt par �īm kūniņām. Domāju, ka arī es atrodos vienā no tādām kūniņām.

�� Vai tā gadījumā nav bezrecep�u kūniņa? � Ātrs smaids iezagās un izdzisa Endijū sejā.

�� Kaut kas tamlīdzīgs. Zinu, ka daļu no tā, ko es daru, tu neatzīsti, Endrjū. Kaut vai to pa�u "Veselības siltumu" un "Sistēma-500". Tu par to neko neesi sacījis. Vai tu tam esi ļoti pretī?

�� Varbūt nedaudz. � Un pēc īsas vilcinā�anās viņ� piebilda: � Es lepojos ar tevi, Sīlij, un ar to, ko tu dari, un tāpēc priecā�os, ja tu kādudien atgriezīsies "Feldinga-Rosa" recep�u medikamen�tu daļā. Tas, kā abi zinām, ir daudz svarīgāks darba iecirknis. Tāpēc pagaidām man ar to visu ir jāsamierinās. Cilvēki turpinās pirkt �ūsku eļļu neatkarīgi no tā, vai to ra�o tu vai citi, tā ka nav nekādas at�ķirības, kas to dara. Turklāt: ja ļaudis nepirks bezrecep�u zāles, bet ies pie dakteriem, tad mums būs beigas ->mēs nespēsim viņus visus pieņemt.

�� Vai tu nemeklē attaisnojumus? � Sīlija �aubījās. � Tikai tāpēc vien, ka tā esmu es?

� Un ja tā arī būtu? Tu esi mana sieva, un es tevi mīlu.

� Un es tevi arī. � Sīlija noskūpstīja vīru. � Un tagad, dārgais, beidz savus prātojumus, jo esmu nolēmusi, ka ar bezrecep�u medikamentiem esmu strādājusi pietiekami ilgi. Rīt lūg�u, lai mani pārceļ citā darbā.

� Ja tu to tie�ām gribi, ceru, ka tu to arī panāksi.

Ta�u Endrjū atbildēja automātiski. Viņ� joprojām atradās garīgas depresijas varā, ko bija izraisīju�as televīzijas pārraidē redzētās ainas. Turklāt viņu nomāca arī kritiskā personiskā problēma, kas nebija saistīta ar Sīliju un ģimeni: tā bija problēma, kas viņam jau bija sagādājusi cie�anas un kas pastāvēja jopro�jām, � tā nevarēja izzust pati no sevis.

� Lieta tā, � Sems nākamajā dienā teica Sīlijai, � ka tev biju�i pārāk lieli panākumi; izsakoties precīzāk, neviens tik lielus panākumus nebija gaidījis. Tu esi zoss, kas dēj zelta olas, un tāpēc tev jāpaliek "Brejā un kompanjonos".

Viņi atradās Sema kabinetā "Feldinga-Rosa" galvenajā mītnē: tik�anās notika pēc Sīlijas ierosinājuma, un viņa tikko bija lūgusi to pārcelt citā darbā.

�� Man te ir kaut kas tāds, kas tevi varētu interesēt. � Sems pārcilāja vairākus aktu vākus un beidzot vienus uzlika uz galda. No savas galda puses Sīlija redzēja, ka vākos ir finansu pārskati.

�� Tas vēl nav nodots atklātībai, bet direktoru padome to drīz vien redzēs. � Sems pielika pirkstu pie kāda skaitļa. � Kad tu aizgāji uz "Breju un kompanjoniem", �ī filiāle deva desmit procen�tus no visiem "Feldinga-Rosa" ienākumiem. �ogad �īs filiāles devums būs piecpadsmit procenti. � Sems smaidīdams aizvēra vākus. � Protams, mazliet tev palīdzēja kritums recep�u medikamentu pārdo�anā. Ta�u tas ir milzīgs sasniegums, Sīlij! Apsveicu!

�� Paldies! � Sīlija bija iepriecināta. Viņa bija gaidījusi, ka filiāles ieguldījums nebūs no sliktajiem, ta�u tik izcilus skaitļus, kādus Sems nupat nosauca, viņa nebija cerējusi dzirdēt. � Domāju, ka bezrecep�u medikamentu ra�otne savu sparu nezaudēs, un Bills Ingrems ir savā vietā. Tā kā tu teici, ka tirdzniecība ar recep�u medikamentiem visai labi nesokas, varbūt es �ajā lietā kaut ko varētu palīdzēt?

� Dro�i vien varēsi, � Sems piekrita. � Es tev to apsolu. Un varbūt mums atradīsies tev kaut kas pavisam speciāls un inte�resants. Bet pacieties vien vēl da�us mēne�us.

Drūmā noskaņojumā Endrjū stāvēja slimnīcas administratora Leonarda Svītinga kabinetā. Telpā bija jūtama smaga saspīlējuma gaisotne.

Bija piektdiena, tuvojās pusdienu laiks.

� Doktor D�ordan, � administratora balss skanēja oficiāli,

�� pirms jūs turpināt, gribu brīdināt: jums jābūt pilnīgi pārlie�cinātam par to, ko stāstāt, un jāapzinās iespējamās sekas.

� Nolādēts! � Endrjū bija nelāgā omā un bezmiegā pavadītās nakts ietekmē gatavs eksplodēt. � Vai jūs tie�ām domājat, ka neapzinos, ko runāju?

� Domāju, ka apzināties gan. Ta�u es gribēju būt par to pilnīgi pārliecināts. � Svītinga biezās uzacis runājot kā parasti lēkāja aug�up un lejup.

�� Labi, Leonard, es varu to atkārtot vēlreiz un �oreiz jau kā oficiālu ziņojumu. � Kaut Endrjū rūpīgi izvēlējās vārdus, teikumi it kā plūstin plūda tie�i no pa�as sirds.

� Mans kolēģis doktors Noa Taunzends, � Endrjū runāja,

�� �obrīd atrodas apgaitā un apskata slimniekus. Man ir zināms, ka doktors Taunzends ir lietojis narkotiskās vielas un atrodas to ietekmē. Uzskatu, ka viņ� nav spējīgs pildīt savus pienākumus un apdraud pacientu dzīvību. Tālāk � man zināms arī tas, ka �onedēļ �ajā slimnīcā Noa Taunzenda kļūdas dēļ miris slimnieks: doktors Taunzends �o kļūdu bija pieļāvis narkotiku ietekmē.

� Jēzus! � Dzirdot pēdējo teikumu, administrators nobālēja. � Endrjū, � tagad viņ� gandrīz vai lūdzās, � vai tu vismaz to nevari izlaist?

� Nevaru un nemaz netaisos to darīt! Turklāt pieprasu, lai jūs nekavējoties kaut ko pasāktu! � Un nikni piebilda: � Kaut ko jums vajadzēja darīt pirms �etriem gadiem, kad mēs abi jau zinājām, kas notiek, bet jūs un pārējie uzskatījāt par labāku turēt muti un acis ciet!

� Protams, man tagad ir kaut kas jādara, � Leonards Svītings norūca. � Juridiski pēc visa tā, ko tu man pateici, man nav izvēles. Bet par pagātni es nekā nezinu.

�� Jūs melojat, � Endrjū iebilda, � un mēs abi to labi zinām. Ta�u lai tas tā arī paliek, tāpēc ka toreiz es biju tāds pats gļēvulis kā jūs. Bet tagad man rūp �odiena.

Administrators nopūtās un it kā pie sevis noteica:

�� Laikam jau tam tik un tā reiz vajadzēja nākt gaismā. � Un, piegājis pie rakstāmgalda, pacēla telefona klausuli.

Kad klausulē atskanēja sekretāres balss, Svītings deva rīkojumu:

�� Dabūjiet man rokā padomes priek�sēdētāju! Viņ� ir kaut kur pilsētā. Lai arī kur viņ� būtu un ko darītu, lai brauc �urp. Ir kāda ļoti steidzama lieta. Kad esat ar to galā, apziņojiet visus medicī�niskās padomes rīcības komitejas locekļus uz sanāksmi. Tā nekavē�joties notiks padomes istabā. � Svītings ielūkojās pulksteni. � Vairumam nodaļas vadītāju pa�laik vajadzētu būt slimnīcā.

Administrators nolika klausuli, viņa seja bija it kā atmaigusi.

� �ī ir melnā diena, Endrjū. Mums visiem un slimnīcai arī. Ta�u tu, Endrjū, esi izdarījis to, ko esi uzskatījis par vajadzīgu.

Endrjū truli pamāja.

� Kas notiks tālāk?

�� Pēc brī�a sapulcēsies rīcības komitejas locekļi. Tevi izsauks. Pagaidām sēdi tepat.

Kaut kur ārpusē sirēna vēstīja pusdienlaika iestā�anos.

Vajadzēja gaidīt.

Endrjū jutās nomākts. Viņ� jau tā pārāk ilgi bija gaidījis. Gaidījis, līdz bija nomiris pacients � jauns cilvēks, kur� būtu varējis dzīvot vēl daudzus gadus.

Kad Endrjū pirms �etriem gadiem un astoņiem mēne�iem bija atklājis, ka Noa Taunzends ir narkomāns, viņ� bija sācis savu kolēģi rūpīgi novērot, lai netiktu pieļauta kritiska kļūme. Kaut Endrjū nebija iespējams sekot Noa darbam nepārtraukti, viņ� bija pār�liecinājies, ka nopietnas briesmas nedraud.

It kā atzīstot un pieņemot sava jaunākā kolēģa rūpes, Noa nereti apspriedās ar Endrjū par smagākajiem gadījumiem, un bija acīm redzams, ka padzīvoju�ā ārsta prasme noteikt diagnozi nav gāju�i mazumā.

Bet � no otras puses � doktors Taunzends bija kļuvis manāmi bezrūpīgāks un vairs nepūlējās slēpt no Endrjū, kā to bija darījis agrāk, ka lieto medikamentus; zāļu iedarbība izpaudās aizvien spēcīgāk: gan pieņem�anas stundās, gan darba laikā slimnīcā Noa acis bija stiklainas, valoda neskaidra, rokas trīcēja. Viņa kabinetā uz galda stāvēja du�iem spēcīgu medikamentu pudelī�u � paraugi, un viņ� pat nepapūlējās tos novākt; da�reiz arī Endrjū klātbūtnē viņ� mēdza no tām paņemt zāles un iemest mutē kā konfektes.

Reizēm Endrjū brīnījās, kā Taunzends, narkomāns būdams, spēja tik labi strādāt, un izprātoja tā: ieradumiem, tāpat kā in�stinktiem, laikam ir liels spēks; Noa tik daudz gadu bija strādājis, ka daudz no tā, kas citiem � ieskaitot diagnozes noteik�anu � sagādāja grūtības, viņam padevās bez pūlēm. Laikam jau Noa darbojās impulsīvi, it kā uz inerces pamata. Bet cik ilgam laikam �īs inerces pietiks?

Ta�u nelikās, ka slimnīcā, izņemot Endrjū, kāds par �o lietu būtu noba�ījies. Un tad, 1961. gadā, gadu pēc Endtjū atklājuma par Noa kaiti un pirmās nesekmīgās sarunas ar Leonardu Svītingu, Noa pats atteicās no galvenā ārsta posteņa un izstājās no medicīniskās padomes. Endrjū tā arī netika skaidrībā, vai tā tie�ām bija pa�a Noa vēlē�anās, vai ari kāds viņam to paklusām bija ieteicis. Kop� tā laika Noa mazāk piedalījās sabiedriskajā dzīvē, retāk izgāja no mājas. Viņ� bija ierobe�ojis arī savu pacientu skaitu, jaunos pacientus sūtīdams pie Endrjū un jaunā ārsta Oskara Aronsa, kur� bija pievienojies viņu tandēmam.

�ad tad Endrjū vēl aizvien uztraucās par Noa un viņa pacien�tiem, ta�u, tā kā nekādas nopietnas problēmas neradās, turpināja peldēt pa straumi un lolot cerību, ka nekas ļauns neatgadīsies.

Tā tas bija risinājies līdz �ai nedēļai.

Un tad tas atgadījās, turklāt satrieco�i pēk�ņi.

Sākumā Endrjū rīcībā bija tikai saraustīta, savā starpā nesaistīta informācija. Bet drīz, aizdomu mudināts un savu novērojumu rezultātu vadīts, viņ� visas epizodes salika pareizā secībā.

Tas sākās otrdien pēc pusdienām.

Divdesmit deviņus gadus vecais Kurts Viraziks bija atnācis pie doktora Taunzenda un sūdzējies par sāpēm kaklā, nelabu dū�u, nemitīgu klepu un drudzi. Izmeklē�anā noskaidrojās, ka kakls patie�ām iekaisis, temperatūra stipri paaugstināta, elpa � strauja. Noa noteica diagnozi � pneimonija � un norīkoja Viraziku uz Sv.Bīda slimnīcu, solīdamies tajā pa�ā dienā Viraziku apmeklēt.

Viraziks doktoram Taunzendam nebija jauns pacients. Viņ� jau vairākas reizes bija ārstējies pie Taunzenda un Endrjū, pirmo reizi pirms trim gadiem. Arī tajā pirmajā reizē viņam bija iekaisis kakls, un Taunzends viņam bija injicējis penicilīnu.

Pēc da�ām dienām iekaisums pārgāja, bet uz pacienta miesas parādījās niezo�i izsitumi: izrādījās, ka Virazikam ir alerģija pret penicilīnu un ka vēlreiz �o medikamentu viņam dot nedrīkst � bija iespējamas pat katastrofālas sekas. Un doktors Taunzends pacien�ta kartītē lieliem burtiem ierakstīja atbilsto�u atzīmi, papildinot to ar sarkanas krāsas zvaigznīti.

Līdz tam Viraziks par savu alerģiju pret penicilīnu nebija zinājis.

Otro reizi, kad Viraziks ieradās ārstēt kādu citu mazāk nozīmīgu kaiti, Taunzenda nebija, un viņu pieņēma Endrjū. Viņ� ievēroja brīdino�o atzīmi par penicilīnu, ta�u tajā reizē tam nebija nekādas nozīmes, jo Endrjū pacientam nekādas zāles netika izrakstījis. Tas bija noticis apmēram pirms pusotra gada. Tā bija pēdējā reize, kad Endrjū redzēja Viraziku dzīvu.

Sv.Bīda slimnīcā Viraziku ievietoja palātā, kurā atradās vēl trīs slimnieki. Tūlīt, pēc ienāk�anas slimnīcā viņu apskatīja interns un pierakstīja slimības vēsturi. Tā bija parastā kārtība. Viens no inter�na uzdotajiem jautājumiem bija: "Vai jums pret kaut ko ir alerģija?" Viraziks atbildēja: "Jā, pret penicilīnu." Jautājums un atbilde tika ierakstīta pacienta slimnīcas kartītē.

Doktors Taunzends savu solījumu apmeklēt Viraziku slimnīcā turēja, ta�u pirms tam piezvanīja uz slimnīcu un lika pacientam iedot eritromicīnu. Interns to izdarīja. Tā kā lielākajai daļai slim�nieku pneimoniju ārstēja ar penicilīnu, tad likās, ka Taunzends vai nu brīdinājumu par alerģiju izlasījis pacienta kartītē, vai atcerējies tāpat.

Pēcpusdienā apmeklējot Viraziku slimnīcā, viņam vajadzēja redzēt arī interna izdarītos ierakstus, tādējādi saņemot vēl vienu brīdinājumu par alerģiju pret penicilīnu.

Pacienta ģimenes stāvoklim zināmā mērā bija liela nozīme attiecībā uz to, kas notika vai nenotika vēlāk.

Kurts Viraziks bija maiga rakstura, vienkār�s cilvēks, neprecējies un bez tuviem draugiem. Viņ� strādāja par ierēdni kuģniecības kantorī un dzīvoja viens. Viņ� bija vientuļnieks. Viraziks bija dzimis Amerikā, viņa vecāki bija poļu imigranti. Māte bija mirusi, bet tēvs Kanzasā dzīvoja kopā ar Kurta māsu, ari neprecēju�os. �ie divi bija vienīgie cilvēki pasaulē, ar kuriem Kur�tam Virazikam bija cie�i sakari. Ta�u pat viņiem Kurts nebija paziņojis, ka saslimis un atrodas Sv.Bīda slimnīcā.

Tāda bija situācija līdz Virazika otrajai dienai slimnīcā.

Otrās dienas vakarā � ap pulksten astoņiem � doktors Taun�zends viņu apskatīja vēlreiz. Un Endrjū nejau�i bija liecinieks notieko�ajam.

Noa Taunzends pēdējā laikā bija sācis apmeklēt savus slim�niekus visai neparastā laikā. Kā Endrjū kopā ar pārējiem vēlāk sprieda, varbūt viņ� tā darīja tāpēc, lai izvairītos no satik�anās ar kolēģiem dienā, vai arī tas notika narkotisko vielu izraisītās vispārējās dezorganizācijas dēļ. Un tā sagadījās, ka tovakar slimnīcā bija arī Endrjū � viņ� bija izsaukts kāda pacienta kritiskā stāvokļa dēļ. Endrjū jau grasījās doties mājup, kad ieradās Taunzends, un viņi pārmija da�us teikumus.

No Taunzenda uzvedības un valodas Endrjū noprata, ka vecākais kolēģis iebaudījis krietnu narkotisko vielu devu. Brīdi Endrjū svārstījās, ko darīt; tā kā situācija nebija nekāds jaunums, viņ� nodomāja, ka gan jau nekas ļauns neatgadīsies, un tā arī neko nedarīja. Vēlāk Endrjū to ļoti pārdzīvoja.

Kad Endrjū aizbrauca, Taunzends devās pie saviem slim�niekiem. Viraziku viņ� apmeklēja pēdējo.

Var tikai minēt, kas Taunzendam tobrīd bija prātā. Virazika stāvoklis bija nedaudz pasliktinājies, ta�u kritisks nebija; slim�niekam bija cēlusies temperatūra, elpa kļuvusi asāka. Iespējams, ka savā apmiglotajā prātā Taunzends nodomāja, ka līdz�inējās zāles nav līdzēju�as un jādod kaut kas cits. Tāpēc viņ� izrakstīja jaunu norīkojumu, ko pats aiznesa uz māsu istabu.

Jaunais rīkojums bija � pa se�simt tūksto�iem vienību penicilīna ik pēc se�ām stundām muskulī; pirmā injekcija izdarāma nekavējoties.

Tā kā vecākā māsa bija saslimusi, tonakt de�urēja jaunākā māsa, kura tikai nesen bija sākusi strādāt slimnīcā. Darba bija daudz. Nesaskatījusi doktora Taunzenda norīkojumā neko neparastu, viņa nekavējās to izpildīt. Agrākos ierakstus pacienta kartītē viņa nebija ne redzējusi, ne lasījusi, tā ka viņa neko nezināja par Virazika alerģiju pret penicilīnu.

Pats Viraziks, kad ienāca māsa, augstās temperatūras dēļ nebija pie skaidras apziņas un nepainteresējās, ko māsa viņam injicē, arī māsa viņam to neteica. Tūlīt pēc injekcijas māsa izgāja no palātas.

Kas notika tālāk � arī to var tikai minēt un daļēji spriest pēc otra palātas iemītnieka stāstījuma.

Zinot penicilīna efektu �ādos apstākļos. Virazikam pēc da�iem mirkļiem dro�i vien radās spēcīga baiļu sajūta, niezē�ana, āda kļuva ugunssarkana. Iestājās anafilaktiskais �oks, strauji pietūka un pārvērtās seja, no krūtīm lauzās gārdzo�i trok�ņi. Balsenes pietūkums neļāva gaisam ieplūst plau�ās, tad kā �ēlastības dāvana �īm mokām sekoja nesamaņa, savukārt tai � nāve. Tas viss varēja notikt piecu vai vairāk minū�u laikā.

Viraziku varēja glābt tikai tūlītēja intensīvā terapija, spēcīga adrenalīna injekcija un ķirurģiska palīdzība, izdarot griezumu kaklā, lai plau�ām pievadītu gaisu. Ta�u �īs palīdzības nebija, un pēc tam jau bija par vēlu.

Blakusgultā gulo�ais slimnieks pamanīja sava kaimiņa izmisīgo svaidī�anos un gārg�anu un nospieda zvana pogu. Kad palātā iesteidzās māsa, Kurts Viraziks jau bija miris.

Māsa nekavējoties izsauca vecāko de�ūrārstu. Arī doktoru Taunzendu, domādama, ka viņ� vēl nav aizgājis. Viņ� bija slimnīcā un atsteidzās pirmais.

Dro�i vien, redzot notiku�o, viņa apmiglotajā prātā ie�ķīlās sajēga par to, ko bija izdarījis; sakoncentrējis visu savu gribasspēku, viņ� piespieda sevi atgūt skaidru apziņu un sāka rīkoties. Ja vēlāk nebūtu iejaucies Endrjū, viņam būtu izdevies sekmīgi noslēpt pacienta nāves cēloni. Acīmredzot viņam bija skaidrs, ka māsa par alerģiju pret penicilīnu neko nezināja. Diezin vai kādam būtu ienācis prātā abus inkriminējo�os punktus � ierakstu pacienta kartītē par alerģiju pret penicilīnu un penicilīna injekciju � saistīt savā starpā. Ja viņ� "dabūs cauri" nāvi dabisku iemeslu dēl, īstais iemesls paliks ēnā. Laikam jau Taunzends bija zinājis, ka Kurtam Virazikam nav tuvinieku, kas varētu interesēties par nāves cēloni.

�� Nabaga puisis, � Taunzends teica māsai. � Sirsniņa neizturēja. Es jau baidījos, ka tā varētu notikt. Viņam, ziniet, bija vāja sirds.

� Jā, dakter. � Māsa jutās atvieglota, ka viņai neviens neuzveļ vainu. Turklāt Noa Taunzends joprojām bija iespaidīgs, pieredzējis speciālists ar autoritāti, māsai nebija iemesla ap�aubīt viņa spriedumu. Tāpat kā de�urējo�ajam vecākajam ārstam, kur� bija ticis izsaukts; redzēdams, ka ieradies ārstējo�ais ārste, tas bija atgriezies pie savu pienākumu pildī�anas.

Taunzends nopūtās un sacīja māsai:

�� Un tagad nokārtosim visu to, kas �ādos gadījumos jādara, lēdij. Ķersimies pie darba!

Viens no �iem darbiem bija izrakstīt mir�anas apliecību, kurā Noa Taunzends ierakstīja, ka nāves cēlonis ir "akūta sirds mazspēja pneimonijas rezultātā".

Endrjū par Kurta Virazika nāvi uzzināja glu�i nejau�i ceturtdienas rītā.

Iedams cauri reģistratūras telpai, kas bija kopēja viņam, Taunzendam un doktoram Aronsam, Endrjū izdzirdēja reģistratori Pegiju, kas strādāja Vaioletas Pārsonas vietā, telefona sarunā runājam par "doktora Taunzenda pacientu, kur� vakar vakarā nomira". Drīz pēc tam Endrjū satika Taunzendu un līdzjūtīgi ierunājās:

� Es dzirdēju, ka tu esot zaudējis vienu savu pacientu.

� Jā, � Taunzends atsaucās, � bēdīgs gadījums. Tas bija glu�i jauns puisis, tu viņu reiz pieņēmi manā vietā. Viņam bija smagā formā pneimonija un vāja sirds arī. Sirds neizturēja. Es jau no tā baidījos.

Endrjū tā arī vairāk par �o gadījumu nebūtu domājis, jo pacienta nāve, kaut arī bēdīgs fakts, nebija nekas ārkārtējs. Bet Taunzenda uzvedībā bija jau�ama kaut kāda neveiklība, kas izraisīja aizdomas un nemieru. Tāpēc Endrjū pēc stundas, kad Taunzends bija izgājis no kabineta, ieskatījās Virazika kartītē. Jā, tagad viņ� �o pacientu atcerējās! Kartīti �ķirstīdams, viņ� ievēroja divas lietas: pirmkārt, kartītē bija atzīme par pacienta alerģiju pret penicilīnu un, otrkārt, tur nekas nebija minēts par sirds vājumu. Un tas likās dīvaini.

Ziņkārības pēc Endrjū nolēma neuzkrīto�i painteresēties par Kurta Virazika nāvi.

Tajā pa�ā pēcpusdienā viņ� aizgāja uz Sv.Bīda slimnīcas arhīvu, uz kurieni pēc Virazika nāves bija nosūtīta viņa slimības vēsture un pārējie dokumenti.

Vispirms Endrjū izlasīja pēdējo ierakstu � doktora Taunzenda minēto nāves cēloni, tad atpakaļejo�ā kārtībā lasīja pēdējos ierakstus. Kā zibens spēriens viņu pārsteidza Taunzenda rokrakstā ierakstītais norīkojums par penicilīna injekcijām. Tikpat satrieco�a bija māsas atzīme, ka penicilīns ievadīts, turklāt norādītais laiks liecināja, ka tas noticis neilgi pirms pacienta nāves.

Endrjū apmulsis izlasīja visu slimības vēsturi � interna atzīmi par alerģiju pret penicilīnu un iepriek�ējo norīkojumu ārstēt pacientu ar eitromicīnu. Kad viņ� atdeva kartīti arhīva dar�biniekiem, viņa rokas drebēja, sirds dauzījās.

Ko darīt? Kā rīkoties tālāk?

Endrjū aizgāja uz morgu apskatīt Virazika līķi.

Nelaiķa acis bija ciet, sejas vaibsti pauda mieru. Izņemot viegli iezilgano ādas nokrāsu, ko varēja izraisīt arī citi iemesli, nekas neliecināja par anafilaktisko �oku, kas � Endijū tagad to zināja � bija nogalinājis �o jauno vīrieti.

�� Vai sekcija būs? � viņ� apvaicājās morga darbiniekam, kur� viņu pavadīja.

� Nē, ser. No Kanzasas gaidām ierodamies viņa māsu. Kad viņa ieradīsies, nelaiki kremēs.

' j

Endrjū galvā griezās domu virpulis. Viņ� atcerējās savu kādreizējo sarunu ar slimnīcas administratoru un nezināja, ko darīt tālāk. Ta�u skaidrs bija viens � kaut kas bija jādara. Bet kas? Varbūt vajadzētu pieprasīt sekciju? Tā pierādītu, ka nekādas sirds mazspējas nav bijis. Ta�u arī bez sekcijas ieraksti pacienta kartītē nepārprotami pierādīja ārsta vainu.

Tuvojās vakars. Vairums slimnīcas vado�o darbinieku jau bija aizgāju�i mājās. Vajadzēja gaidīt līdz rītam.

Visu nakti, guļot līdzās aizmigu�ajai Sīlijai, Endrjū neaizdarīja ne acu. Vai viņam bija jādara kolēģiem zināms tas, ko zināja viņ�? Vai pareizāk nebūtu griezties pie varas orgāniem ārpus slimnīcas? Bet vai vispirms nevajadzētu aprunāties ar pa�u Noa Taunzendu un uzklausīt viņa paskaidrojumus? Bet tad Endrjū saprata, ka tas būtu veltīgi: Noa personība ilgajos narkomānijas gados bija acīm redzami degradējusies, laikam pat dziļāk, nekā ārēji varēja manīt.

tas Noa, kuru Endrjū bija pazinis un cienījis, brī�iem pat mīlējis, bija godīgs cilvēks ar stingriem uzskatiem par ētiku un medicīnu; tas Noa nekad nebūtu piedevis ne sev, ne citiem �o �ausmīgo profesionālo nevī�ību, nebūtu izvairījies no tās sekām. Kādreizējais Noa Taunzends būtu atzinies un atbildējis par sekām, lai cik bargs būtu sods. Nē, personiskai sarunai nebija nozīmes.

Endrjū bija pārņēmusi dziļa skumju un zaudējuma sajūta. Bei�dzot viņ� noguris nolēma, ka visu, ko zina pats, atstās slimnīcas sienās. Lai citi izlemj, vai nepiecie�ama iejauk�anās no ārienes. Nākamajā rītā viņ� savā kabinetā uzrakstīja sīku visu faktu izklāstu. Tad īsi pirms pusdienām devās uz Sv.Bīda slimnīcu pie administratora.

"Ja aizvērtu acis," Endrjū domāja, "varētu likties, ka atrodos kādas uzgrie�ņu un bultskrūvju sabiedrības valdes sēdē, kur izlemj visparastākos un ikdieni�ķākos dienaskārtības jautājumus." Vārdi plūda kā upēs straume.

� Vai man atļauts?

� Mister priek�sēdētāj, ierosinu�

� Vai kāds atbalsta �o priek�likumu?

� �atbalstu, ka�

�� �ir ierosināts un atbalstīts� Lūdzu tos, kuri atbalsta �o lēmumu�

Balsu koris:

� Jā!

� Atturas?

Klusums.

�� �paziņoju, ka lēmums ir pieņemts. Vienbalsīgi nolemts, ka doktors Noa Taunzends uz laiku tiek atbrīvots no darba slimnīcā�

Vai tie�ām tas viss ir īstenība? �is prozaiskais, formālais minorās toņkārtas pavadījums cilvēka vislielākajai traģēdijai. Vai �īs neizteiksmīgās frāzes bija viss, ar kurām varējām raksturot cilvēka darba dzīves bēdīgo kredo?

Endrjū nekaunējās, kad sajuta, ka pa seju plūst asaras. Viņ� zināja, ka visi ap galdu sēdo�ie viņu vēro, ta�u nemēģināja savas asaras slēpt.

� Doktor D�ordan, � medicīniskās padomes rīcības komitejas priek�sēdētājs taktiski sacīja, � lūdzu, ticiet man, ka mēs dalāmies ar jums lielajās bēdās. Noa bija un arī ir mūsu kolēģis. Mēs jūs cienām par to, ko esat izdarījis, mēs saprotam, ka tas bija ļoti grūti. Arī tas bija grūti, ko izdarījām mēs, ta�u tas bija nepiecie�ami.

Endrjū pamāja � viņ� nespēja runāt.

Priek�sēdētājs Ezra Gūlds bija neirologs un slimnīcas galvenais ārsts; pirms trim gadiem viņ� �ajā amatā bija stājies Noa Taunzenda vietā. Gūlds bija neliela auguma vīrs, viņ� nemēdza lietot asus vārdus; �is garīgi stiprais cilvēks Sv.Bīda slimnīcā bija visu cienīts un godāts.

Lielāko daļu pārējo komitejas locekļu Endrjū labi pazina � tie bija nodaļu vadītāji: ķirurģiskās, dzemdniecības un ginekoloģijas, patoloģijas, pediatrijas, radioloģijas un citu nodaļu vadītāji. Tie bija godīgi, iejūtīgi cilvēki, kuri darīja to, kas viņiem bija jādara, kaut gan Endrjū domāja, ka viņi bija pārāk ilgi vilcināju�ies.

� Mister priek�sēdētāj, � teica Leonards Svītings, � es gribētu komitejas locekļus informēt, ka, tās lēmumu paredzot, esmu saga�tavojis paziņojumu � to nekavējoties izsūtīsim uz visām slimnīcas nodaļām, aptieku un tā tālāk. Es atļāvos uzrakstīt, ka doktors Taunzends pagaidām pārtrauc savu pienākumu pildī�anu veselības stāvokļa dēļ. Uzskatu, ka tā būs diskrētāk, nekā minēt kaut ko konkrēti. Vai komiteja piekrīt?

Gūlds jautājo�i uzlūkoja pārējos. Atskanēja piekrīto�a murdoņa.

� Piekrītat, � Gūlds secināja.

� Es ļoti lūdzu, � administrators turpināja, � lai sanāksmes detaļas ārpus �īs telpas sienām tiktu apspriestas pēc iespējas mazāk.

Leonards Svītings bija pārņēmis rīcības komitejas sēdes vadī��anu kop� brī�a, kad kļuva zināms sēdes sasauk�anas iemesls, kas vado�ajos ārstos izraisīja �ausmas un apjukumu. Pirms sanāksmes Svītings Endrjū klātbūtnē pa telefonu bija runājis ar slimnīcas priek�sēdētāju � advokātu, veterānu Fergusu Maknēru, kuram bija prakse Moristaunā. Endrjū bija uztvēris klausulē skali, ar uzsvaru sacītos Maknēra vārdus: "Aizstāvi slimnīcas godu!" � "Darī�u visu, kas vien būs manos spēkos!" Svītings bija atbildējis.

Pēc tam Svītings bija iegājis slimnīcas valdes sanāksmju telpā, kas atradās blakus viņa kabinetam, durvis aiz sevis cie�i aizvērdams un Endrjū vienu atstādams. Pēc da�ām minūtēm dur�vis atvērās un Endrjū tika aicināts ienākt.

Visu ap galdu sēdo�o sejas bija ļoti nopietnas.

"Doktor D�ordan," bija teicis priek�sēdētājs doktors Gūlds, "mēs esam informēti par jūsu ziņojumu. Lūdzu, izstāstiet mums, kas jums ir zināms."

Un Endrjū bija atkārtojis to, ko bija teicis administratoram, reizi pa reizei ielūkodamies savās piezīmēs. Pēc tam viņam uzdeva da�us jautājumus, tad komitejas locekļi mazliet apspriedās. Leonards Svītings parādīja klāteso�ajiem miru�ā Kurta Virazika slimības vēsturi � to laida no rokas rokā.

Endrjū saprata: kaut arī komitejas locekļi �īsdienas bēdīgos notikumus nebija gaidīju�i, pati lietas būtība viņiem nebija nekāds pārsteigums.

Un tad bija sekojis formālais lēmums � atbrīvot Noa Taunzendu no darba Sv.Bīda slimnīcā.

Pediatrijas nodaļas vadītājs, kalsns vīrs ar lēnu valodu, teica:

� Mēs neesam apspriedu�ies par miru�o jauno cilvēku.

�� Zinot to, kas mums nav noslēpums, � atbildēja adminis�trators, � ir svarīgi, lai tiktu izdarīta sekcija. Pirms �īs sanāksmes es pa telefonu runāju ar miru�ā tēvu Kanzasā � māsa ir ceļā uz �ejieni �, un tēvs deva vajadzīgo atļauju. Tā ka sekcija notiks �odien. � Un Svītings paskatījās uz patoloģijas nodaļas vadītāju, kur� piekrīto�i pamāja.

� Labi, � pediatrijas nodaļas vadītājs turpināja, � bet ko mēs teiksim ģimenei?

��� Runā�u ar jums atklāti, � Svītings sacīja. � Tā kā �ajā gadījumā tiks skarti arī juridiska rakstura jautājumi, tad ierosinu jautājuma izlem�anu atstāt doktora Gūlda, manā un Maknēra ziņā. Maknērs drīz vien būs te un sniegs mums juridiskus padomus. � Tad piebilda: � Vēlāk varbūt mēs komitejas locekļus par to infor�mēsim.

� Vai visi piekrīt? � Gūlds jautāja.

Visi piekrīto�i māja ar galvu, un likās, ka komitejas locekļi atviegloti uzelpo.

Varbūt. Endrjū domāja: tas ir ļoti ietilpīgs vārds. Varbūt mēs komitejas locekļus par to informēsim. Bet varbūt arī neinformēsim.

Slimnīcai Leonarda Svītinga un viņa priek�nieka Fergusa Maknēra personā neap�aubāmi vislabāk patiktu, ja viss tiktu noklusēts un nevainīgais upuris Kurts Viraziks sadedzināts un aizmirsts. Endrjū sprieda, ka zināmā mērā Svītingu un Maknēru nevarēja nosodīt. Ja notikums nonāktu tiesā, tā varētu piespiest izmaksāt nelaiķa radiniekiem milzīgu summu. Endrjū nezināja, vai to maksātu apdro�inā�anas iestādes, un viņam tas bija vienalga. Vienīgais, ko viņ� zināja pavisam dro�i, bija tas, ka nekādos pēdu slēp�anas pasākumos nepiedalīsies.

�� Un tagad, � doktors Gūlds teica, � esam nonāku�i pie visgrūtākā. Mums būs jāiet pie Noa Taunzenda un jāpasaka viņam, ko mēs te nolēmām. Cik saprotu, tad viņ� vēl atrodas slimnīcā. Vai kāds nojums vēlas man nākt līdzi?

� Es ie�u jums līdzi, � Endrjū teica. "Tas," viņ� nodomāja, "ir vismazākais, ko es varu izdarīt." To viņ� Noa bija parādā.

� Paldies. � Gūlds atzinīgi pamāja.

Vēlāk, visu mierīgi pārdomājot un neraugoties uz visai aso sekojo�ās scēnas risinājumu, Endrjū instinktīvi sajuta, ka Taunzends bija viņus gaidījis un jutās atvieglots, nācējus ieraugot.

Kad doktors Ezra Gūlds izkāpa viņu nodaļā no lifta, gaitenī bija cilvēki un tā galā stāvēja Taunzends. Glu�i vienkār�i stāvēja, neko nedarot, un �ķita lūkojamies kaut kur izplatījumā.

Viņiem tuvojoties, Noa pakustināja galvu, tad, ieraudzījis nācējus, it kā ierāvās sevī. Noa pagriezās uz ie�anu, bet tad pārdo�māja: strauji pagriezās atpakaļ, pastiepa uz priek�u cie�i kopā saliktās rokas, sejā ievilkās kaut kas līdzīgs smaida parodijai.

� Vai roku dzel�i jums ir līdzi? � Taunzends pavaicāja.

Gūlds, likās, apmulsa, bet tad sacīja:

� Noa, man ar tevi jārunā. Paiesim kaut kur maliņā�

�� Kāpēc tāda slepenība? � Atbilde robe�ojās ar kliedzienu; �ķita, ka Taunzends pacēlis balsi ar nodomu, � māsa un vairāki pacienti ziņkāri sāka raudzīties �urp. � Vai tad līdz dienas beigām to tik un tā nezinās jau visa slimnīca?

� Labi, � Gūlds mierīgi teica, � ja tu tā vēlies, runāsim tepat. Tas ir mans pienākums, Noa, tev pateikt, ka medicīniskās padomes rīcības komitejas sēdes sanāksmē tika nolemts tevi atbrīvot no darba slimnīcā.

� Vai jūs sajēdzat, � Taunzenda balss joprojām bija dzirdama pa visu gaiteni, � cik ilgi esmu bijis daļa no �īs slimnīcas un cik daudz esmu izdarījis tās labā?

� Mēs visi to labi zinām. � Gūlds jutās neērti, jo apzinājās, ka sarunā noklausās aizvien vairāk cilvēku. � Lūdzu, Noa, vai mēs nevaram�

� Vai tam visam nav nekādas nozīmes?

� �ajā gadījumā diem�ēl nav.

� Pajautā Endrjū, cik daudz esmu izdarījis! Pajautā viņam!

� Noa, � Endrjū teica, � es viņiem pateicu par Viraziku. Man ļoti �ēl, bet man tas bija jādara.

� Ak jā� Viraziks. � Taunzends saraustītām galvas kustībām vairākas reizes pamāja. Tagad viņ� runāja klusāk. � Nabaga puisis! Viņ� nebija to pelnījis. Man arī �ēl Virazika. Patie�ām �ēl.

Tad pēk�ņi Noa sabruka un sāka raudāt. Spēcīgas elsas kratīja visu ķermeni. Palaikam tās pārtrauca nesakarīgas frāzes:

�������� �pirmo reizi� kļūdījos� neievēroju� vairs nenotiks� ap�solu jums�

Endrjū sniedzās pēc Noa rokas, bet Gūlds pasteidzās pirmais, satvēra Taunzenda roku un stingri sacīja:

� Noa, ejam! Tu neesi vesels. Es tevi aizvedī�u mājās.

Vēl aizvien elsodams, Noa ļāvās sevi vest uz liftu. Viņus pavadīja ziņkāri skatieni.

Gūlds pagriezās pret Endrjū. Pabīdījis Noa mazliet sev pa priek�u, galvenais ārsts klusi teica:

�������� Endrjū, paliec te! Noskaidro, kurus pacientus Noa �odien apskatījis, un pārbaudi visus norīkojumus, ko viņ� var būt uzrak�stījis. Bet labi veikli! Nekas tamlīdzīgs nedrīkst atkārtoties� Tu saproti?

� Jā. � Endrjū pamāja.

Viņ� negribīgi noskatījās, kā abi aiziet.

Kad viņi bija sasniegu�i liftu, Taunzends sāka histēriski kliegt un mēģināja pretoties. Viņā pēk�ņi kaut kas bija salūzis, padarot viņu par cilvēku bez cieņas un stājas. Kad lifta durvis atvērās, Gūlds viņu steig�us rupji iegrūda liftā. Taunzenda klieg�ana bija sadzir�dama pat vēl aiz aizvērtajām lifta durvīm un pieklusa, tikai liftam slīdot lejup. Endrjū palika stāvam pilnīgā klusumā.

Tovakar Ezra Gūlds piezvanīja Endrjū uz mājām.

������� Man tevi jāsatiek, � galvenais ārsts sacīja, � �ovakar. Kur tev būtu ērtāk? Ja vēlies, varu aizbraukt pie tevis uz mājām.

�������� Nē, � Endrjū atbildēja, � labāk tiksimies slimnīcā. � Viņ� vēl nebija paguvis Sīlijai izstāstīt par Noa. Kaut arī Sīlija, kā vienmēr, nojauta, ka kaut kas nav kārtībā, viņa nekā nebija vaicā�jusi.

Kad Endrjū ieradās Sv.Bīda slimnīcā, doktors Gūlds jau atradās savā kabinetā.

� Nāc iek�ā, � viņ� aicināja, � un aizver durvis!

Atvēris aug�ējo atvilktni, Gūlds izņēma pudeli skotu viskija un divas glāzes.

������� Tas ir pret noteikumiem, un es to daru reti. Bet �ovakar jūtu, ka man tas ir vajadzīgs. Vai tu man piebiedrosies?

� Jā, lūdzu. � Endrjū ar pateicību pieņēma piedāvājumu.

Gūlds ielēja un at�ķaidīja viskiju, pievienoja ledu, un viņi klusējot

izdzēra.

Tad Gūlds iesāka:

�������� Biju kopā ar Noa visu �o laiku, kop� mēs ar tevi �ķīrāmies slimnīcā. Tev �is tas būtu jāzina. Vispirms � tas attiecas uz tavu

praksi un Noa pacientiem: Noa Taunzends vairs kā ārsts nekad nestrādās.

� Kā viņam ir?

�� Labāk pavaicā, kur viņ� ir, un es tev atbildē�u. � Gūlds virpināja rokā glāzi ar atliku�o dzērienu. � Viņ� atrodas Ņūarkā privātā psihiatriskajā slimnīcā. Kā domā kompetenti cilvēki, nav

ticams, ka viņ� no turienes kādreiz iznāks.

7 >

Un Gūlds aprakstīja pēcpusdienas un novakares notikumus.

� Ceru, ka man nekas tāds vairs nekad nebūs jāpiedzīvo, � viņ� drūmi piebilda.

Atstāju�i Endrjū nodaļā, Gūlds un Taunzends nobrauca līdz Sv.Bīda centrālajam stāvam. Tur Gūldam izdevās joprojām kliedzo�o Taunzendu iegrūst tuk�ā, apskatēm domātā istabā un aizslēgt durvis. Tad galvenais ārsts pa telefonu steidzīgi izsauca �tata psihiatru. Kad tas ieradās, viņiem pa abiem izdevās Noa pievārēt un ievadīt viņam nomierino�us līdzekļus. Bija skaidri redzams, ka �ādā stāvoklī Noa uz māju vest nevar, tāpēc psihiatrs izsauca ātrās palīdzības ma�īnu; Noa tika aizvests uz slimnīcu Ņūarkā. Gūlds un psihiatrs brauca līdzi.

Kad viņi ieradās psihiatriskajā slimnīcā, zāļu nomierino�ais efekts bija pazudis. Taunzends sāka trakot, un viņam vajadzēja uzvilkt trakokreklu.

� Ak Dievs, tas bija briesmīgi! � Gūlds izņēma kabatlakatu un noslaucīja norasoju�o pieri.

Bija skaidrs, ka Noa Taunzends zaudējis prātu.

� Narkomānijas iespaidā, � Ezra Gūlds stāstīja, � Noa jau labu laiku bija dzīvojis it kā tuk�ā �aulā. Dievs vien zina, kā viņ� bija varējis dzīvot un strādāt, bet kaut kā tas viņam bija izdevies. Un tad pēk�ņi tas, kas notika �odien, �o �aulu sagrāva� un tur iek�ā vairs nekā nebija, un izskatās, ka vairs nekas nav glābjams.

Pirms stundas, Gūlds turpināja savu stāstījumu, viņ� bijis pie Noa Taunzenda sievas.

.Endrjū izbijās. Visu beidzamo dienu notikumu jūklī1 viņ� par Hildu nebija iedomājies.

� Kā viņa to uzņēma? � Endrjū vaicāja.

Gūlds mazliet padomāja.

� Grūti pateikt. Viņa daudz nerunāja, ta�u arī nesabruka. Man palika tāds iespaids, it kā viņa būtu gaidījusi, ka kaut kas tāds varētu notikt. Man liekas, ka rīt tev vajadzētu pie viņas aiziet.

� Jā, es aizie�u.

Gūlds vilcinājās. Tad, cie�i vērdamies Endrjū sejā, teica:

� Man ar tevi jāpārrunā vēl viena lieta. Tas attiecas uz miru�o Viraziku.

� Varu tūlīt pateikt, ka pēdu slēp�anā piedalīties netaisos!

�� Labi. � Gūlda balss kļuva asāka. � Tad atļauj man tev pajautāt: ko tu iesaki darīt? Varbūt tu gatavojies uzstāties ar publisku paziņojumu, varbūt nodosi to preses rīcībā? Varbūt tu taisies uzstāties kā apsūdzības liecinieks prāvā sakarā ar nepareizo ārstē�anu? Varbūt palīdzēsi kādam advokātam par bagātīgu atlīdzību atņemt Taunzenda sievai to, ko Noa iekrājis viņu vecumdienām? Vai tu gribi apkraut �o slimnīcu ar atlīdzības maksājumiem, kas tālu pārsniegs mūsu apdro�inā�anas līdzekļus, tā ka mums nāksies slimnīcu sa�aurināt vai vispār slēgt?

� Iespējams, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks, � Endrjū mēģināja iebilst.

� Bet var notikt. Tu esi pietiekami daudz dzirdējis par veikliem advokātiem un labi zini, ko viņi spēj izdarīt tiesā.

� Tā nav mana darī�ana. � Endi-jū palika pie sava. � Svarīga ir tikai patiesība!

�� Patiesība ir svarīga mums visiem, tev uz to nav monopol�tiesību. Bet da�reiz sevi�ķos apstākļos patiesību var neizgaisinot, ja ir svarīgi iemesli. � Viņa balss kļuva pārliecino�a. � Klausies uzmanīgi, Endrjū! Uzklausi mani līdz galam!

Galvenais ārsts apklusa, domas sakoncentrēdams, tad atkal turpināja:

�� �odien pēc pusdienas no Kanzasas ieradās miru�ā māsa � mis Virazika. Lens Svītings ar viņu tikās. Viņa ir jauka, vienkār�a sieviete, viņ� teica, stipri vecāka par brāli un, protams, ļoti nobēdājusies par tā nāvi. Ta�u gadiem ilgi viņi dzīvoju�i �ķirti, tā ka viņai tas nav satrieco�s zaudējums. Kanzasā dzīvo tēvs, un viņam ir Parkinsona slimība. Tā stipri progresējusi � daudz laika

viņam vairs nav atlicis.

�

� Es nesaprotu, � Endrjū iejaucās, � ko tas viss�

� Sapratīsi. Klausies tālāk!

Gūlds atkal brītiņu paklusēja, tad turpināja:

� Virazika māsa nav atbraukusi, lai taisītu nepatik�anas. Viņa neko daudz nav jautājusi un pati izteicās, ka brāļa veselība nekad neesot bijusi no stiprajām. Mis Virazika vēlas, lai Kurta mirstīgās atliekas sadedzina, pelnus viņa vedī�ot sev līdzi uz Kanzasu. Bet viņai ir grūtības ar naudu. Lens to sarunā ar viņu atklāja.

� Tad viņai ir tiesības uz palīdzību. Tas ir mazākais, ko�

�� Tie�i tā! Mēs visi tam piekrītam, Endrjū. Vēl vairāk � viņai jāorganizē finansiāla palīdzība.

� Bet kādā veidā?

�� Lens un Ferguss Maknērs ir izstrādāju�i plānu. Viņi �opēcpusdien ir krietni darboju�ies. Detaļas nav svarīgas, tev un man tās nav jāzina. Bet fakts paliek fakts, ka mūsu apdro�inātāji � ar tiem ir konfidenciāli runāts � ir ieinteresēti, lai �ī lieta beigtos miera ceļā. Izrādās, ka Viraziks ir sūtījis naudu uz Kanzasu tēva ārstē�anai. �īs summas mes turpināsim sūtīt, tās varētu pat palielināt. Virazika apbedī�anas izdevumus segsim mēs. Un vēl varētu būt runa par nelielu pensiju, tādu, ar kuru māsai pietiktu visu viņas atliku�ās dzīves laiku.

� Bet kā jūs viņai to izskaidrosit, savu vainu neatklājot? Un ja nu viņai rodas aizdomas?

� Es arī domāju, ka tas ir risks, � Gūlds piekrita. � Bet Lens un Maknērs, �ķiet, tā nedomā, un galu galā viņi ir juristi. Liela nozīme, pēc manām domām, ir tam, kas par cilvēku ir mis Virazika. Pats svarīgākais ir tas, ka �āda veida maksājumi nesniegsies mil�jonos. Padomā pats: miru�ajam nav ne sievas, ne bērnu, par kuru skolo�anu un nākotni būtu jādomā. Ir tikai vecs, mirsto�s tēvs un pusmū�a māsa, par kuriem tiks saprātīgi gādāts. � Gūlds pēk�ņi apklusa, tad apvaicājās: � Par ko tu domā? � Pie pēdējiem Gūlda vārdiem Endijū bija pasmaidījis.

� Man ienāca prātā kāda ciniska doma. Ja Noa būtu vajadzējis nogalināt kādu pacientu, tad piemērotāku viņ� nebūtu varējis atrast.

� Dzīve ir nejau�ību pilna. � Gūlds paraustīja plecus. � �ī nejau�ība atgadījās mums par labu. Nu?

� Kas par "nu"?

�� Nu, vai tu sniegsi publisku paziņojumu? Vai tu darīsi to zināmu presei?

� Protams, ne, � Endrjū uzbudināts attrauca. � Nekad nees�mu to domājis darīt! Tu to ļoti labi zini.

� Kas tad vēl? Jā, tu rīkojies pareizi, ka ziņoji slimnīcai par to, ko zināji. Lietas tālākajā gaitā tu vairs neesi iejaukts. Tev nebūs jāmelo, un, ja kaut kāda iemesla dēļ tas viss nāks gaismā un tevi oficiāli izjautās, tu, dabiski, teiksi patiesību.

�� Ja tāds ir mans stāvoklis, � Endrjū �aubījās, � tad kāds ir jūsējais? Vaijūs mis Virazikai teiksit, kāds ir īstais viņas brāļa nāves cēlonis?

� Nē, � Gūlds strupi atbildēja, tad piebilda: � Tāpēc, ka da�s labs no mums �ajā lietā iejaukts vairāk nekā tu. Un varbūt mēs to arī esam pelnīju�i.

Viņ� apklusa, un �ajā klusuma brīdī Endrjū nodomāja: tas, ko Ezra nupat pateica, bija veikli formulēta, ta�u skaidra atzī�anās, ka Endrjū bijusi taisnība, bet pārējiem ne. Pirms �etriem gadiem, kad Endrjū bija mēģinājis runāt par Taunzenda kaiti, viņ� bija ticis noraidīts. Tagad viņ� bija pārliecināts, ka Leonards Svītings pārējiem bija pastāstijis par viņu toreizējo sarunu.

Neap�aubāmi, ka �ī bija un būs vienīgā atzī�anās � citas nebūs: �ādas lietas uz papīra netika rakstītas. Ta�u mēs visi, Endijū domāja, esam vismaz kaut ko mācīju�ies � viņ� pats, Gūlds, Svītings un citi. Tikai � diem�ēl � �ī mācība nākusi par vēlu un nespēja palīdzēt ne Taunzendam, ne Virazikam.

Tas, ko Gūlds bija teicis, visā visumā bija diezgan prātīgi. Endrjū netika lūgts melot, ta�u viņu lūdza klusēt; tātad zināmā mērā viņ� piedalījās notiku�ā slēp�anā. No otras puses � lai arī kas notiktu, Kurtu Viraziku no miroņiem nevar uzcelt, un Noa Taunzends vairs nevienu apdraudēt nevarēja.

�� Labi, � Endijū teica galvenajam ārstam, � es vairs neko nedarī�u.

�� Paldies, � Gūlds pateicās un ielūkojās pulkstenī. � �ī bija traki gara diena. Es dodos mājup.

Nākamajā dienā Endrjū aizgāja pie Hildas Taunzendas.

Taunzendam bija se�desmit trīs gadi, Hilda bija �etrus gadus jaunāka par vīru. Savos piecdesmit deviņos gados viņa izskatījās lieliski. Viņai bija labi saglabāta figūra, sejas āda � maiga un gluda. Baltie mati sakārtoti modernā griezumā. �odien viņa bija tērpusies balta audekla biksēs un zila zīda blūzē. Ap kaklu Hilda nēsāja smalku zelta ķēdīti.

Endrjū bija sagatavojies viņas sejā redzēt pārdzīvojuma, varbūt pat asaru pēdas. Tādu nebija.

Taunzendi dzīvoja nelielā, bet mājīgā divstāvu namā Hillstrītā Moristaunā, netālu no Taunzenda pieņem�anas telpām, kurp jaukā laikā Noa mēdza doties kājām. Kalpotāju mājās nebija, un Hilda pati Endrjū ielaida un ieveda dzīvojamā istabā � tā bija telpa ar logiem uz dārzu, ieturēta maigos brūnos un smil�u krāsas toņos.

Kad viņi bija apsēdu�ies, Hilda lieti�ķi apvaicājās: .

� Vai tu kaut ko stiprāku nevēlies, Endrjū? Varbūt tēju?

� Nē, paldies. � Endrjū pakratīja galvu, tad sacīja: � Hilda, es patie�ām nezinu, ko lai tev saku. Varu apgalvot tikai vienu � man ir �ausmīgi �ēl.

Vina pamāja, it kā būtu gaidījusi �os vārdus, tad jautāja:

� Vai tev nācās grūti atnākt uz �ejieni? Atnākt un redzēt mani?

� Mazliet, � viņ� atzinās.

� Tā jau es domāju. Bet nevajag. Tu esi pārsteigts vai pat �okēts, ka es neraudu un izmisumā nelauzu rokas.

Nezinādams, ko atbildēt, viņ� tikai noteica:

� Nu, nu�

It kā to nedzirdējusi, Hilda turpināja:

� Es to esmu darījusi tik bie�i un tik ilgi, ka tagad notiku�ais mani vairs nesatriec. Gadiem ilgi esmu lējusi tik daudz asaru, ka man to krājums glu�i vienkār�i ir izsīcis. Man likās, ka man no sirds atlūza gabaliņ� pēc gabaliņa, vērojot, kā Noa sevi iznīcina. Un, kad nespēju panākt, lai viņ� to saprot vai vismaz mani uzklausa, es sāku domāt, ka man vispār vairs nav sirds un tās vietā ir akmens. Vai tu to vari saprast?

� Domāju, ka varu gan, � Endijū atbildēja un nodomāja: "Cik maz gan mēs zinām par cilvēku cie�anām!" Gadiem ilgi Hilda Taunzenda bija dzīvojusi aiz lojālās klusē�anas sienas, par kuras esamību Endrjū nebija zinājis. Endrjū tas pat nebija ienācis prātā. Viņ� atcerējās Ezras Gūlda vakar vakarā sacītos vārdus: "Viņa daudz nerunāja� Man palika tāds iespaids, it kā viņa būtu gaidījusi, ka kaut kas tāds varētu notikt."

� Tu zināji par Noa un narkotikām, vai ne? � Hilda vaicāja.

� Jā.

�� Tu esi ārsts. � Viņa it kā apsūdzēja. � Kāpēc tu nekā nedarīji?

� Es mēģināju. Slimnīcā. Pirms �etriem gadiem.

� Un neviens negribēja tevi uzklausīt?

� Apmēram tā.

� Vai tu nevarēji pacensties vairāk?

�� Jā, � viņ� atbildēja, � tagad, visu pārdomājot, laikam jau būtu varējis gan.

� Bet tu jau dro�i vien neko nebūtu panācis. � Viņa nopūtās, tad mainīja sarunas virzienu. � Es �orīt biju aizgājusi pie Noa. Viņ� trakoja un mani nepazina. Viņ� nepazīst nevienu.

� Hilda, � Endrjū iejūtīgi uzsāka, � vai es kaut ko nevarētu darīt tevis labā?

Viņa neatbildēja un jautāja:

� Vai Sīlija nejūtas vainīga par notiku�o?

Jautājums viņu pārsteidza.

� Neesmu viņai vēl paguvis izstāstīt. Bet �ovakar es to izdarī�u. Attiecībā uz vainu�

� Viņai vajadzētu justies vainīgai\ � �ie vārdi tika izrunāti ar me�onīgu niknumu. Tajā pa�ā tonī viņa turpināja: � Sīlija ta�u strādā tajā alkatīgajā, ne�ēlīgajā, uzmācīgajā zāļu biznesā! Viņi ir spējīgi uz visu, lai tikai varētu pārdot savas zāles, fai tikai piedabūtu ārstus un citus cilvēkus tās lietot, pat ja �īs zāles nevienam nav vajadzīgas!

�� Neviena farmaceitiskā firma nepiespieda Noa lietot narkotiskās vielas, � Endrjū mierīgi aizrādīja.

� Piespiest jau nepiespieda. � Hildas balss pieņēmās skaļumā. � Bet Noa tās lietoja, un arī citi to dara tāpēc, ka firmas taisni vai apber ārstus ar tām vārda vistie�ākajā nozīmē. Firmas viņus apmāna! Ar vilino�ām un bezgala gudrām reklāmām, veselām lappusēm medicīnas �urnālos, kas ārstiem jālasa, ar reklāmu lavīnām pa pastu, ar bezmaksas ceļojumiem un viesmīlību, un banketiem � tas viss ieplānots tā, lai liktu ārstiem domāt par zālēm, vienmēr tikai par zālēm, aizvien vairāk par zālēm. Ikviena no firmām apgādā ārstus ar bezmaksas paraugiem un iestāsta, ka viņiem tikai jāpaprasa un tie saņems jebkuras zāles jebkurā daudzumā! Nekādu ierobe�ojumu, nekad nekādu jautājumu! Tu ta�u to zini, Endrjū. � Viņa apklusa. � Es gribu tev kaut ko pavaicāt.

� Ja varē�u, es tev atbildē�u.

� Pie viņa nāca daudzu firmu aģenti. Da�i no viņiem, varbūt pat visi ta�u zināja, cik daudz medikamentu viņ� lieto, ka viņ� ir narkomāns?

Endrjū iedomājās par nekārtīgi samesto zāļu kaudzīti ra�otāj�uzņēmumu iesaiņojumā Noa kabinetā.

�� Jā, � viņ� atbildēja, � Jā, domāju � ļoti iespējams, ka zināja.

�� Ta�u tas viņus neapturēja, vai ne? Izdzimteņil Un viņi turpināja. Deva Noa visu, ko viņ� gribēja. Palīdzēja viņam sevi iznīcināt. Un �ajā riebīgajā, netīrajā darbā strādā tava sieva, Endrjū, es viņu ienīstu\

� Tavos vārdos ir daļa taisnības, Hilda, � viņ� atzina. � Varbūt pat daudz taisnības. Kaut arī visā pilnībā tā nav, es gribu, lai tu zini, ka es tavas izjūtas saprotu.

� Ak tu saproti? � Hildas Taunzendas balsī jaucās nicinājums ar rūgtumu. � Tad ieskaidro to kādreiz Sīlijai. Varbūt viņa sāks domāt par citu darbu.

Tad, it kā viņā būtu sagruvis kāds aizsprosts, Hilda saņēma galvu rokās un sāka raudāt.

Se�desmito gadu otrajā pusē sievie�u līdztiesīguma problēma bija viena no visbie�āk apspriestajām aktualitātēm. 1963. gadā Betija Frīdena savā grāmatā "Sievi�ķīgā mistika" bija pieteikusi karu "sievietes otrās �ķiras tiesībām". Viņai pievienojās citas autores.

Sīlija bija �īs sievie�u kustības piekritēja. Viņa iegādājās vairākus "Sievi�ķīgās mistikas" eksemplārus un izdāļāja da�iem "FeldingaRosa" vado�ajiem darbiniekiem vīrie�iem. Ta�u Sīlija �ajā kustībā nepiedalījās, jo, kā pati sev atzinās, tā viņai personiski nebija vajadzīga, turklāt �iem pasākumiem trūka laika.

Sīlija joprojām strādāja ar bezrecep�u medikamentiem. Kaut gan Sems bija lūdzis pagaidīt, nekādas pārmaiņas tuvākajā laikā nebija paredzamas; Sema uzmundrinājums "pāris mēne�us pacies�ties" izrādījās nepamatots.

Sīlija saprata vīra raizes par Noa Taunzenda nelaimi. Laikam ritot, rādījās, ka doktora Gūlda liktenīgais pareģojums piepildī�sies, � Noa stāvoklis neuzlabojās.

Endrjū bija pastāstījis Sīlijai par sarunu ar Hildu Taunzendu sakarā ar farmaceitisko firmu lielo bezmaksas paraugu daudzumu un jutās pārsteigts, ka sieva ar Hildu bija vienisprātis.

� Hildai ir taisnība, � viņa teica, � bezrecep�u medikamentu patie�ām ir pārlieku daudz, un, manuprāt, mēs to labi zinām. Ta�u tas viss notiek konkurences dēļ: neviena firma tos neuzdro�ināsies samazināt, ja nevēlēsies ciest zaudējumus.

� Bet vai tad farmaceitisko firmu pārstāvji nevarētu vienoties par zāļu daudzuma samazinā�anu vispārības labad?

� Nē, � Sīlija atbildēja, � pat ja pa�as firmas to gribētu, nekas tur neiznāktu, jo tā būtu slepena vieno�anās un tāpēc pretlikumīga.

� Bet kā tad ar Noa gadījumu un citiem tamlīdzīgiem? Firmu aģenti ta�u noteikti zināja vai vismaz nojauta, ka Noa ir narkomāns. Vai tad viņiem patie�ām vajadzēja to darīt?

�� Noa bija narkomāns, ta�u joprojām arī ārsts, � Sīlija aizrādīja. � Un tu, Endrjū, ļoti labi zini, ka ārsti var dabūt visas zāles, kādas vien vajadzīgas. Ja Noa tās nebūtu dabūjis no aģentiem, viņ� glu�i vienkār�i būtu ķēries pie recep�u izrakstī��anas, ko varbūt arī darīja, ja zāļu paraugu bija par maz. � Tad, nedaudz iekarsusi, piebilda: � Ja jau pa�i mediķi neuztraucas par saviem kolēģiem, kāpēc tas būtu jādara zāļu firmām?

� Jā, tas ir loģisks jautājums, � Endrjū piekāpās, � un man tev nav ko atbildēt.

Un tad 1967. gada augustā Sīliju pārcēla jaunā darbā.

Pirms tam � apmēram 1966. gada beigās � Semu Hotornu iecēla par "Feldinga-Rosa" viceprezidenta vecāko palīgu; bija skaidrs, ka kādudien, ja vien neatgadīsies kaut kas neparedzēts, Sems iekļūs "Feldinga-Rosa" vadībā. Tātad pirms desmit gadiem Sīlija bija izraudzījusies īsto aizbildni.

Sems tagad strādāja greznās telpās ar konferen�u zāli, un jaunajā postenī viņam bija divas sekretāres.

� Es tev piedāvāju Latīņamerikas nodaļas vadītājas vietu, tev būs jāatbild par mūsu zāļu pārdo�anu Latīņamerikā. Tu varēsi strādāt tepat, ta�u diezgan bie�i nāksies braukt komandējumos. Kā uz to skatīsies Endrjū? Un kā būs ar bērniem? � Viņ� vērās Sīlijā ar vaicājo�u skatienu.

� Gan jau mēs visu izdomāsim, � Sīlija ne mirkli nevilcinājās.

� Es jau gaidīju tādu atbildi. � Sems atzinīgi pamāja.

�is jaunums Sīliju gan sajūsmināja, gan satrauca. Viņa labi zināja, ka starptautiskā medikamentu tirdzniecība vēr�as pla�umā. Un �ī bija laba izdevība, daudz labāka, nekā viņa bija cerējusi.

It kā nolasījis viņas domas, Sems sacīja:

� Pārdo�anas darba nākotne jāmeklē starptautiskajā tirdzniecībā. Līdz �im mēs tikai iztaustījām iespējas, it īpa�i Latīņamerikā. Un tagad ej mājās. � Viņ� ar galvas mājienu atlaida Sīliju. � Pastāsti savus jaunumus Endrjū. Bet rīt par visu parunāsim sīkāk.

Tā sākās pieci gadi, kas Sīlijas karjerā bija pārejas laiks. Turklāt tie nevis sare�ģīja, bet gan bagātināja D�ordanu ģimenes dzīvi. Sīlija vēlāk māsai D�enetei rakstīja: "Mēs nekad nebijām gaidīju�i, ka �īs pārmaiņas mums būs tāds ieguvums! Ceļojumos mēs pavadījām daudz vairāk laika kopā un jutāmies tuvāki viens otram nekā mājās, kur abi bijām aizņemti savā darbā. Un bērni ceļojumos tik daudz ko iemācījās!"

Kad Sīlija mājās pastāstīja par savu jauno vietu, Endrjū jutās atvieglots, ka viņas darbs ar bezrecep�u medikamentiem beidzies. Kaut arī Endrjū nebija apmierināts ar sievas gaidāmajiem komandējumiem, viņ� to paturēja pie sevis un domāja tāpat kā Sīlija: "Mēs to izdarīsim tā, lai viss izdotos labi."

Un tad Endrjū nolēma izmantot iespēju nedaudz atslābināt sava darba spriedzi un, kad vien būs iespējams, paceļot kopā ar Sīliju. Endijū, kuram līdz �etrdesmit bija atlicis vairs tikai gads, bija stingri nolēmis mācīties no Noa Taunzenda nelaimes: viņ� ticēja, ka Noa sabrukuma pamatā bija pārstrādā�anās un pārlieku liels stress. Turklāt Endrjū bija novērojis, ka viens otrs no kolēģiem kļūst it kā savas profesijas apmāts un, aizvien vairāk norobe�odamies no apkārtējās dzīves, kaitē gan sev, gan savai ģimenei.

Endijū tagad bija vecākais kompanjons. Otrs ārsts Oskars Āronss, plecīgs, mundrs un rosīgs kanādietis ar labu humora izjūtu, izrādījās īsts ieguvums: tas bija cilvēks, uz kuru varēja paļauties, un viņi kļuva aizvien labāki draugi. Tre�ais bija interns Bentons Fokss, divdesmit astoņus gadus vecs puisis ar lielisku raksturojumu; viņ� pie saviem vecākajiem kolēģiem bija nostrādājis tikai vienu mēnesi, ta�u �ķita, ka no viņa izveidosies labs ārsts.

Sīlija par vīra nodomu bija sajūsmā. Un tā vairākas reizes gadā viņ� pavadīja Sīliju braucienos pa Dienvidameriku. Da�reiz ar skolas atļauju viņiem brauca līdzi arī viens vai abi bērni.

�o iespēju viņiem sagādāja lieliski nokārtotais mājkalpotāju jautājums. Viņu jaukā saimniecības vadītāja un pavāre Vinnija Augusta jau sen bija atmetusi nodomu doties uz Austrāliju un pa septiņiem D�ordanu ģimenē pavadītajiem gadiem kļuvusi par tās pilntiesīgu locekli. 1967. gada pavasarī viņa apprecējās.

Kad Endrjū uzzināja, ka Vinnijas vīrs Henks Mā�s, patīkams, enerģisks vīrietis, da�ādu darbu pratējs, meklē pastāvīgu darbu, viņ� tam piedāvāja �ofera, dārznieka un da�ādu citu mājas darbu darītāja vietu. Darba līgumā ietilpa arī dzīvoklis D�ordanu mājā � Vinnija un Henks to prata novērtēt. Savukārt Endrjū jutās pateicīgs Sīlijai par viņas tālredzību, kad viņa pēc kāzām bija ieteikusi pirkt lielu māju.

Pavisam drīz Henks kļuva tikpat neaizstājams kā viņa sieva, tagad Vinnija Mā�a.

Tā Endrjū un Sīlija bez raizēm varēja atstāt māju vai nu vieni, vai kopā ar bērniem; viņi bija dro�i: tur viss būs kārtībā.

�ajā laikā se�desmit viena gada vecumā pēc smagas astmas lēkmes nomira Sīlijas māte.

Mātes nāve Sīliju satrieca. Kaut gan Endrjū un bērni tagad par viņu ļoti rūpējās, �īlija jutās vientuļa; �ī sajūta ilgi neatstāja Sīliju. Endrjū sievu mierināja, ka �ādos apstākļos tā esot dabiska parādība.

� Esmu to bie�i novērojis saviem pacientiem, � viņ� teica. � Kad nomirst pēdējais no vecākiem, mēs to izjūtam tā, it kā būtu pārgriezta nabas saite ar pagātni. Lai arī cik mums gadu, tikmēr, kamēr vismaz viens no mūsu vecākiem ir dzīvs, liekas, ka ir uz ko paļauties. Kad abu vecāku vairs nav, mēs apzināmies, ka tagad nu varam paļauties vienīgi uz sevi.

Sīlijas jaunākā māsa D�enete, atstājusi savu mū�dien aizņemto naftas speciālistu ar abiem mazajiem bērniem Vidējos Austrumos, ieradās uz bērēm, kas notika Filadelfijā. Pēc tam D�enete pāris dienu pavadīja Moristaunā un abas māsas apņēmās turpmāk satik�ties bie�āk.

Endrjū glu�i vai apbūra tālo zemju ainavas un skaņas. Kamēr Sīlija kārtoja savus darījumus ar firmu pārstāvjiem "Feldinga-Rosa" "robe�posteņos", viņ� iepazinās ar sve�o pilsētu labirintiem vai arī baudīja lauku dzīves ainavas �o pilsētu apkaimē. Viņ� apskatīja Buenosairesas jaukākās vietiņas, vēroja lielos ganāmpulkus Argentīnas pampās. Apbrīnoja vareno kalnu ieskauto Kolumbijas galvaspilsētu Bogotu, kur pa slīpajām ielām plūda lejup ledaina ūdens straumes no Andiem un senlaicīgi, mūļu vilkti pajūgi cīnījās par vietu ielās līdzās modernām automa�īnām. Tur bija Montevideo ar �aurajām, pārblīvētajām vecpilsētas ieliņām, Urugvajas ielejas, kur gaisā virmoja aromātisku augu smar�u buķete. Un kur tad vēl Brazīlijas dinamiskā lielpilsēta Sanpaulu, ko ieskāva pla�ie, zālainie sarkanzemes līdzenumi!

Kad viņi brauca kopā ar bērniem, Endrjū viņus ņēma līdzi savos klejojumos, bet citreiz devās viens: kad darbs atļāva, viņiem pie�vienojās Sīlija.

Viena no Endrjū izpriecām bija kaulē�anās un iepirk�anās vietējos veikaliņos. Viņu neizsakāmi valdzināja aptiekas, kur nereti preces bija izliktas neiedomājami niecīgā platībā. Viņ� aprunājās ar farmaceitiem un reizēm arī ar vietējiem ārstiem. Endijū jau maz�liet bija ielauzījies spāniski un portugāliski un runājot apguva �īs valodas aizvien labāk. Arī Sīlija mācījās �īs valodas, da�reiz viņi viens otram palīdzēja.

Ne jau katrs brauciens bija veiksmīgs. Sīlija daudz strādāja. Da�reiz nemaz nebija tik vienkār�i atrisināt vietējās problēmas sve�ajā vidē. Spriegais darbs izraisīja nogurumu, ari domstarpības, kas reiz noveda pie visniknākās sadursmes Endrjū un Sīlijas laulības dzīves laikā. �o savas gribas un uzskatu sadursmi viņi atcerējās visu mū�u.

Tas notika Ekvadorā un � kā vairums strīdu vīru un sievu starpā � sākās ar sīkumu.

Viņi kopā ar Brū�u un Lizu dzīvoja galvaspilsētā Kito � augstu kalnos, Andu "pastieptajā, puspievērtajā plaukstā", vietā, kur spilgti izpaudās nejauki kontrasti, galvenokārt starp reliģiju un reālo dzīvi. Vienā pusē te bija milzum daudz greznu baznīcu un klosteru ar zeltītiem altāriem, kokgriezumiem greznotām kora vietām altāra telpā, sudraba un ziloņkaula krucifiksiem un dārgakmeņos vizo�iem ziedojumu traukiem. Otrā pusē bija netīra, baskājaina nabadzība, zemnieki, neap�aubāmi vistrūcīgākie visā kontinentā, kuru atalgojums, ja vien palaimējās atrast darbu, nepārsniedza desmit centu dienā.

Ar �o nabadzību kontrastēja arī lieliskā Kito viesnīca, kurā D�ordanu ģimene bija apmetusies luksusnumurā. Kādudien pēc visumā neveiksmīgas dienas, kas bija pavadīta kopā ar "FeldingaRosa" vietējo pārstāvi senjoru Antonio Hosē Moreno, Sīlija pārradās mājās ne visai labā noskaņojumā.

Resnais un pa�apmierinātais Moreno skaidri bija licis saprast, ka ikviens firmas galvenā �tāba pārstāvja apmeklējums ir ne tikai nevēlama ielau�anās viņa teritorijā, bet arī apvainojums viņa per�soniskajai kompetencei.

Vēl vairāk � kad vien Sllija ieteica kaut ko grozīt līdz�inējā darba gaitā, viņ� alla� to atspēkoja ar latīņamerikāņiem raksturīgo standartatbildi: "Tā pie mums pieņemts." Kad Sīlija mēģināja uzvedināt uz domām, ka ar �ādu atbildi runātājs mēģina attaisnot nolaidību un reizēm arī neētisku rīcību, viņa saņēma to pa�u laipno atbildi, kam sekoja plecu paraustī�ana.

Sīlija bija noraizējusies, ka Ekvadoras ārsti saņem pārāk maz informācijas par "Feldinga-Rosa" zālēm, it īpa�i par to blakus�iedarbību. Kad Sīlija par to ieminējās, Moreno centās aizbildināties: "Citas sabiedrības tā dara. Mēs arī. Mums var nākt tikai par sliktu, ja pārāk daudz runāsim par lietām, kuras varbūt nemaz nenotiks."

Kaut arī Sīlijai bija tiesības izdot pavēles, vina zināja: Moreno, kur� tika uzskatīts par vietējo apstākļu pazinēju un sekmīgu pārdo�anas darba organizētāju, galu galā tik un tā, izmantodams valodu at�ķirības, visu iztulkos pēc sava prāta.

Atrazdamās nule piedzīvotās neveiksmes iespaidā, Sīlija viesnīcas dzīvojamā istabā uzrunāja vīru:

� Kur bērni?

�� Jau gultās un aizmigu�i. Mums �ī bija nogurdino�a diena, tāpēc viņi aizgāja gulēt agrāk.

Fakts, ka �ovakar neredzēs Lizu un Brū�u, pēc kuriem visu dienu bija ilgojusies, un �ķietamais vēsums Endrjū balsī viņu saniknoja, un Sīlija uzkliedza:

� Tu neesi vienīgais, kam �ī bijusi pretīga diena!

�� Es neteicu, ka diena bija pretīga, es teicu, ka tā bija nogurdino�a, � viņ� aizrādīja, � kaut gan nācās piedzīvot arī �o to nepatīkamu.

Viņi nezināja, ka Kito atra�anās tik augstu virs jūras līmeņa (vairāk nekā deviņtūksto� pēdu) darīja savu. Sīlijā tas izraisīja fizisku nogurumu, pasliktinot jau tā saspringto noskanojumu. Endrjū bija paaugstināts uztveres asums, viņ� bija kļuvis viegli aizkaitināms � tas bija krasā kontrastā ar viņa parasto bezrūpīgo noskaņojumu mājās.

� Nepatīkamu? Nesaprotu, par ko tu runā!

� Es runāju par �o te! � Endrjū pirksts bija pavērsts zāļu pudeļu un paciņu kaudzītes virzienā.

� Man �odien pietiek. � Sīlijas sejā bija riebuma izteiksme. � Tā ka vāc to visu prom no manām acīm!

� Vai tu gribi teikt, ka tas tevi neinteresē? � Endrjū neslēpa savu sarkastisko toni.

� Nolādēts! Nē!

� Godīgi runājot, es nemaz arī negaidīju, ka tas tevi interesēs. Tāpēc ka tam, kas man te stāv uz galda, ir vistie�ākais sakars ar zāļu firmām, turklāt gadījums ir visai nepatīkams. � Endrjū paņēma rokā mazu plastmasas kārbiņu. � �īsdienas pastaigas laikā es mazliet iepirkos un �o to noskaidroju.

Atvēris kārbiņu, viņ� izbēra saujā tabletes un pastiepa roku uz Sīlijas pusi. � Vai tu zini, kas tas ir?

� Protams, nezinu. � Krēslā atkritusi, viņa noāva un nometa pa roku galam kurpes. � Turklāt tas man ir pilnīgi vienalga!

�� Tev nedrīkstētu būt vienalga! Tas ir talidomīds, un man to �odien pārdeva vietējā aptiekas pre�u veikalā bez receptes!

Sīlija izbijās; iespējams, ka aso vārdu pārmaiņa ar to būtu beigusies, ta�u Endijū turpināja:

� Fakts, ka es tās varēju nopirkt piecus gadus pēc tam, kad tās bija jāizņem no apgrozības, ka es varēju brīvi nopirkt arī citas bīstamas zāles, ko te tirgo bez brīdinājuma, tāpēc ka attiecīgās valdības organizācijas te nav savu uzdevumu augstumos, � �is fakts liecina par amerikāņu farmaceitisko firmu � arī tava dārgā "Feldinga-Rosa" � milzīgo bezrūpību un bezatbildību!

�is apvainojums bija netaisnīgs, jo Sīlija lielāko dienas daļu bija pūlējusies novērst tie�i to, par ko Endrjū nupat bija runājis. Viņu pārņēma spējas dusmas, laupot skaidru spriestspēju. Sīlija nevis pastāstīja Endrjū (to viņa �ovakar bija nolēmusi) par savu nespēju ietekmēt Antonio Hosē Moreno, bet atbildēja vīram Moreno garā:

� Ko tu, velns lai parauj, vari zināt par vietējām problēmām un apstākļiem? Kas tev devis tiesības noteikt, kas �ai zemei vajadzīgs?

�� Man ir ārsta tiesības! � Endrjū satraukumā bija nobālis. � Es zinu, ka sievietēm stāvoklī pēc �o table�u lieto�anas dzims bērni ar peldplēvēm roku vietā! Un vai tu vari iedomāties, ko man pateica aptieķnieks? Viņ� teica: jā, viņ� esot dzirdējis par talidomīdu, ta�u neesot zinājis, ka �īs te tabletes esot tās pa�as, jo te pie viņiem tās saucot par odensilu. Un ja tu, Sīlij, to nezini vai negribi zināt, tad klausies: zāļu firmas talidomīdu pārdevu�as ar piecdesmit trim da�ādiem nosaukumiem! � Atbildi negaidot, viņ� turpināja: � Kāpēc gan būtu vajadzīgs tik daudz nosaukumu vienām zālēm? Ne jau nu pacientu un ārstu labad! Vienīgais iespējamais iemesls ir � radīt sajukumu un palīdzēt firmām nepatik�anu gadījumā! Ja jau runājam par nepatik�anām, tad palūk �o te!

Endijū pastiepa uz sievas pusi citu zāļu pudelīti. Sīlija uz etiķetes izlasīja "Chloromycetin".

� Ja tu to pirktu �tatos, � Endrjū nerimās, � uz tās noteikti būtu brīdinājums par iespējamo blakusiedarbību. Bet �eit tā nav! Neviena pa�a vārda! Arī �o te es �odien nopirku. � Viņ� turēja rokās kādas citas zāles. � Tas ir "Feldinga-Rosa" lotromicīns, ko mēs abi tik labi pazīstam. Un zinām, ka to nedrīkst lietot cilvēki ar traucētu nieru funkciju, sievietes stāvoklī un sievietes, kuras zīda bērnu! Bet

� Jā, � Sīlija atzinās, � tev taisnība, ka esmu kļuvusi pret �o to daudz iecietīgāka, nekā biju agrāk. Ne jau glu�i pret visu, protams. Un ir biju�as tādas reizes, kad savu sirdsapziņu tiku iebāzusi kabatā. Ar to nav ko lepoties, un man gribētos teikt, ka centī�os rīkoties atkal tāpat kā kādreiz, ta�u man jābūt godīgai � vismaz �eit � un jāsaka, ka neesmu pārliecināta, vai es to varē�u.

� Es domāju, � Endrjū sacīja, � ka, gadiem ritot, tas tā mēdz notikt. Cilvēks domā, ka kļuvis gudrāks, rūdītāks, un tā jau ari ir. Bet tostarp esi arī pārliecinājies, ka da�us �ķēr�ļus un praktiskas lietas ideālisms nevar pārvarēt, un tu, cilvēks, no saviem ideāliem esi spiests atkāpties.

� Es mēģinā�u rīkoties savādāk. � Sīlija bija apņēmusies. � Lai tas, kas ar mums �eit notika, nebūtu bijis veltīgi.

� To tu pateici mūsu abu vārdā, � Endrjū atzina.

Pirms tam viņ� Sīlijai bija teicis: "Tu man aizskāri vārīgu vietu, vaicādama, vai es da�reiz nenomokos ar domām par Virazika nāvi un varbūt vēl par �o to. Vai es būtu varējis glābt Viraziku, iejauk�damies Noa lietā jau agrāk? Jā, būtu varējis, nav ta�u nekādas jēgas apgalvot pretējo un dzīvot maldos. Vienīgais, ko es varu apgalvot: diez vai ir kāds mediķis, kuram nav gadījies pieļaut kādu liktenīgu kļūdu. Protams, tam tā nevajadzētu būt, bet da�reiz tā notiek, un labākais, ko tādos gadījumos var darīt, ir � cerēt, ka visu, ko esi mācījies, vēlāk varēsi izmantot kāda cita labā.

�ī atgadījuma noslēgums bija tas, ka nākamajā dienā vietējais medico Endrjū brūcei uzlika trīs �uves un ar smaidu piebilda, pacientam projām ejot: "Iespējams, ka paliks rēta, dakter. Kā mū�īgs atgādinājums jūsu sievai." Tā kā Endrjū brūci bija teicies ieguvis kritienā, kalnā kāpjot, tas tikai pierādīja, ka Kito ir maza pilsētiņa, kur tenkas izplatās zibens ātrumā.

� Tu nevari iedomāties, kā es tās dēļ jūtos, � pēc pāris stundām, otrās brokastis kopā ar bērniem ēdot, Sīlija, vīra brūci uzskatot, atzinās.

� Nieki, � Endrjū viņu mierināja. � Vienubrīd man gribējās izdarīt to pa�u. Bet kurpe gadījās pa rokai tev. Turklāt es jau tik labi arī nebūtu trāpījis.

� Par to nevajag jokot. � Sīlija pakratīja galvu.

Tad ierunājās Brūss, kas visu maltītes laiku bija klusējis:

�� Vai tagad jūs �ķirsities? � Viņa mazajā, nopietnajā sejiņā atspoguļojās raizes, un bija skaidrs, ka �is jautājums viņu moka jau labu laiku.

Endrjū jau grasījās atbildēt kaut ko vieglprātīgu, bet sīlija viņu ar �estu aizkavēja.

� Brūsij, � viņa maigi teica, � es tev apsolu un zvēru: kamēr vien tavs tēvs un es dzīvosim, tas nekad neatkārtosies.

� Mamma to pateica manā vietā arī, � Endrjū piebilda, un viņu dēla un meitas sejas atplauka starojo�ā smaidā.

�� Es priecājos, � Brūss vienkār�i noteica, un tas likās īsti pie�mērots nobeigums tik nepatīkamajam un moko�ajam gadījumam.

To piecu gadu laikā, ko Sīlija nostrādāja starptautiskās tirdzniecības darbā, ģimenei bija daudz laimīgu ceļojumu. Runājot par Sīlijas karjeru, �ie gadi visumā bija veiksmīgs laika posms � cēlās viņas reputācija "Feldinga-Rosa" centrā. Viņai pat izdevās, par spīti opozīcijai, panākt zināmu progresu, proti � "FeldingaRosa" medikamentus Latīņamerikā sāka tirgot ar etiķetēm, kā tas Savienotajās Valstīs bija noteikts ar likumu. Ta�u Sīlija vīram godīgi atzinās, ka �is progress "neesot nekāds lielais".

�� Pienāks diena, � Sīlija pareģoja, � kad kāds visu �o lietu nems un izvilks gaismā. Tad vai nu jauni likumi, vai sabiedriskā doma liks mums darīt to, ko mums vajadzēja darīt jau visu laiku. Bet �is brīdis vēl nav pienācis.

Ta�u bija pienācis laiks kaut kam citam, ar ko Sīlija nāca saskarē Peru. Tur liela daļa "Feldinga-Rosa" pārdo�anas aģentu bija sievietes. Cēlonis, kā Sīlija atklāja, nebija vis sievietēm pie�ķirtais līdztiesīgums, bet gan tas bija izdevīgi pārdo�anas darbam. Peru sievietei likt gaidīt tiek uzskatīts par rupjību, tādēļ sievietes no ārstu uzgaidāmajām telpām kabinetos tika ieaicinātas drīz, turpretim konkurentiem vīrie�iem nācās gaidīt stundām.

�ī atklājuma iespaidā Sīlija uzrakstīja garu ziņojumu Semam Hotornam un ieteica �ī iemesla dēļ pieņemt vairāk sievie�u pārdo�anas aģentu darbā "Feldingā-Rosā". ''No savām pārdevējas gaitām atceros," Sīlija rakstīja, "ka da�reiz ārsti nelika ilgi gaidīt; es domāju, ka tas bija tāpēc, ka esmu sieviete. Kāpēc to neizmantot lietas labā?"

Nākamajā apspriedē Sems jautāja:

� Vai tas ir pareizi, ka tu iesaki izvirzīt sievietes �ī iemesla dēļ? Tā nav vienlīdzības pie�ķir�ana sievietēm. Tā vienkār�i ir sievi�ķā valdzinājuma izmanto�ana.

�� Un kāpēc to neizmantot? � Sīlija pacirta galvu. � Vīrie�i gadsimtiem ilgi izmantoju�i savu vīri�ķību bie�i vien sievietēm par sliktu, tā ka tagad nu ir pienākusi mūsu kārta. Vienalga � vīrietis vai sieviete, mums visiem ir tiesības pēc iespējas labāk izmantot to, kas ir mūsu rīcībā.

Galu galā Sīlijas ieteikums tika uzņemts nopietni un "FeldingāRosā" sākās process, ko turpmākajos gados cītīgi atdarināja citas farmaceitiskās firmas.

Un tad 1972. gada februārī Sems Hotorns piecdesmit viena gada vecumā kļuva "Feldinga-Rosa" prezidents. Tas notika laikā, kas firmas vēsturē bija smags un kritisks.

Semam Hotornam laikam vispiemērotākais būtu bijis renesanses laikmets. Viņ� bija cilvēks ar vispusīgām interesēm.

Savā būtībā viņ� bija arī ļoti izglītots cilvēks: neraugoties uz milzīgo aizņemtību ar biznesa lietām, Semam bija izdevies visu mū�u saglabāt mīlestību uz literatūru, mākslu un mūziku. Uzturēdamies sve�ās pilsētās, Sems aizvien atrada laiku aiziet uz grāmatu veikaliem, gleznu galerijām un apmeklēt koncertus. No gleznotājiem viņ� mīlēja Monē un Pisaro. No skulptoriem viņa lielā mīlestība bija Rodēns. Liliāna Hotorna kādai savai draudzenei reiz stāstīja, ka Parīzē � Rodēna muzeja dārzā � vina redzējusi vīru veselas piecpadsmit minūtes dziļās pārdomās klusējot stāvam slavenās skulptūras "Kalē pilsoņi" priek�ā. Vīra acīs esot biju�as asaras.

Mūzikā Sema kaislība bija Mocarts. Būdams kaut arī ne izcils, ta�u prasmīgs pianists, viņ� vēlējās, lai ceļojumos viesnīcas apar�tamentos būtu klavieres, un tad vakaros Sems mēdza spēlēt kādu no Mocarta darbiem.

Par klavierēm luksusapartamentos viņ� maksāja pats � to Sems varēja atļauties. Viņ� bija pietiekami bagāts, un viņam piederēja ievērojams daudzums "Feldinga-Rosa" akciju, kuras bija mantojis no mātes � viņa bija mirusi, kad Sems vēl bija zēna gados.

Māte meitas uzvārdā saucās Rosa, un Sems bija pēdējais Rosu klana pārstāvis firmas vadībā. Ta�u ģimeniskajām saitēm viņa karjerā nebija lielas nozīmes, īpa�i tad, kad Sems tuvojās pa�ai aug�ai. Visu, kas bija sasniegts, viņ� bija sasniedzis ar savām spējām un godīgumu. To zināja daudzi.

Sema un Liliānas Hotornu laulības dzīve ritēja mierīgā un stabilā gultnē, viņi abi dievināja savu D�uljetu, kurai tagad bija piecpadsmit; kaut arī D�uljeta tika dievināta, viņa bija krietna, neizlutināta meitene.

Koled�ā Sems bija bijis garo distan�u skrējējs un vēl aizvien vairākus rītus nedēļā baudīja rīta skrējiena izjūtas. Viņ� bija aizrautīgs un diezgan prasmīgs tenisa spēlētājs, tiesa gan � entuaziasms bija krietni lielāks nekā spēlētprasme.

Ta�u pāri visām viņa ārpusdarba interesēm, sportiskām vai garīgām, dominēja fakts, ka Sems Hotorns bija anglofils.

Jā, cik vien pats spēja atcerēties, viņam alla� bija paticis apmeklēt Angliju, viņ� izjuta radniecību ar �īs zemes tradīcijām, valodu, izglītības sistēmu, humoru, stilu, monarhiju, Londonu, laukiem, klasiskā stila automobiļiem. Tāpēc jau viņam piederēja lielisks sudrabpelēks rolls-bentlijs.

Un vēl Sems augstu vērtēja britu � ne tikai angļu vien � zinātni; laikam tāpēc �ī pārliecība bija pamatā oriģinālajam un pārdro�ajam priek�likumam viņa pirmajos "Feldinga-Rosa" prezidenta darba mēne�os.

Konfidenciālā rakstiskā ziņojumā direktoru padomei viņ� atklāja da�us visai nepatīkamus faktus:

"Medikamentu pētniecībā un ra�o�anā � tātad galvenajā darbā � mūsu firmā iestājies ieildzis stagnācijas posms, kas ilguma ziņā krasi pārsniedz klusās sezonas, ko �ī rūpniecība vispār kādreiz piedzīvojusi. Mūsu pēdējais spo�ais sasniegums gandrīz pirms piec�padsmit gadiem bija lotromicīns. Kop� tā laika mums biju�as tikai nenozīmīgas veiksmes, kamēr konkurenti ieviesu�i jaunas, svarīgas un labas zāles. Turklāt �obrīd mums nav arī nekā nozīmīga padomā.

Tas viss negatīvi ietekmējis mūsu sabiedrības reputāciju un morālo noskaņojumu. Protams � arī finansiālo stāvokli. Tāpēc pagāju�ajā gadā samazinājām mūsu dividendi un mūsu akciju vērtība, par lielu nepatiku mūsu akcionāriem, kļuva svārstīga.

Mēs esam sāku�i pievilkt gro�us pa�ā sabiedrībā, bet ar to vien ir par maz. Pēc diviem trim gadiem, ja.mums neizdosies radīt spēcīgu pozitīvu nākotnes programmu, mēs nonāksim vissmagākās finansiālās krīzes priek�ā."

Sems nepasacīja, ka viņa priek�tecis prezidenta amatā, kur� bija atbrīvots no darba pēc tam, kad bija izsaukts uz padomes sēdi, lai sniegtu pārskatu, bija pieturējies pie aug�ējā līmeņa politikas "peldēt pa straumi"; lielā mērā �is apstāklis uzskatāms par galveno iemeslu, kāpēc "Feldinga-Rosa" firma bija noslīdējusi līdz pa�reizējam bēdīgajam stāvoklim.

Tā vietā Sems sāka izklāstīt savu priek�likumu.

"Tāpēc iesaku," Sems rakstīja, "izveidot "Feldinga-Rosa" zinātniskās pētniecības institūtu Britānijā, kas strādātu neatkarīgi no mūsu zinātniskās pētniecības darba Savienotajās Valstīs. Institūtu vadītu augstākā ranga britu zinātnieks."

Tad, aprakstījis sava priek�likuma detaļas, Sems turpināja: "Esmu dziļi pārliecināts, ka �ī jaunā pētniecības darba filiāle būs glābiņ� mūsu darba viskritiskākajā posmā un paātrinās to svarīgo jauno medikamentu atklā�anu, kas tik ļoti nepiecie�ami mūsu firmai."

Sapratis, ka no jautājuma � kāpēc izraudzīta tie�i Britānijā � neizdosies izbēgt, Sems rakstīja tālāk: "Gadsimtiem ilgi zinātnes pasaulē Britānijai bijusi vado�ā loma. Penicilīns, televīzija, moder�nais radars, lidma�īnu turbodzinējs � tie ir tikai �etri britu iz�celsmes lielie atklājumi, kas dramatiski pārmainīju�i mūsu dzīvesveidu.

Protams, tās bija amerikāņu firmas, kas �os izgudrojumus pilnveidoja un guva no tiem komerciālus labumus � tās ir ameri�kāņu unikālās iespējas pilnveidot un laist tirgū, spējas, kuru britiem tik bie�i pietrūkst.

Ja jūs man jautātu, kāds tam ir cēlonis," viņ� rakstīja, "es teiktu, ka pastāv fundamentālas at�ķirības starp britu un amerikāņu augstākās izglītības sistēmām. Protams, katrai no ��īm sistēmām ir savas stiprās puses. Bet Britānijā �īs at�ķirības izraisa akadēmisku un zinātnisku zinātkāri, kurai līdzīga citur nav atrodama. Un �o zinātkāri mēs varam un mums vajag iepludināt mūsu intere�u lokā."

Sems gari un pamatīgi ņēmās izsvērt izmaksu jautājumu, tad pielika punktu: "Man var iebilst, ka uzsākt pla�a un dārga projekta realizē�anu �ajā mūsu sabiedrības eksistencei tik kritiskajā laikā ir pārgalvīgs un nepārdomāts solis. Turklāt jauns zinātniskās pētniecības institūts būs smaga finansiāla nasta. Bet es ticu, ka vēl pārgalvīgāk un nepārdomātāk būtu turpināt peldēt pa straumi un neuzsākt enerģiski un drosmīgi rīkoties mūsu nākotnes vārdā, neuzsākt darbu, kas ir tik nepiecie�ams jau tagad."

Sema Hotorna plānam pārsteidzo�i ātri radās spēcīga opozīcija.

Kā firmā runāja, priek�likuma teksts tik tikko bija iznācis no pavairo�anas ma�īnas un tika izsniegts firmas direktoriem un vado�ajiem darbiniekiem, kad sāka zvanīt Sema telefons.

"Protams, britiem ir lieli zinātniski sasniegumi," viens no direk�toriem iebilda, "ta�u amerikāņu sasniegumi �odien ir par tiem galvas tiesu pārāki, tā ka tavs ieteikums ir vienkār�i smieklīgs."

Kāds padomes loceklis dedzīgi iebilda pret, viņaprāt, absurda ideju izveidot zinātniskās pētniecības centru kādreiz varenā, bet tagad panīku�ā valstī.

� Varētu iedomāties, � pēc da�ām dienām pie pusdienu galda Sems sūdzējās Liliānai, � ka esmu ieteicis atcelt Neatkarības deklarāciju, lai mēs atkal kļūtu par Anglijas koloniju.

Drīz vien Sems apjauta, ka firmas visaugstākais postenis viņam nedod iespēju rīkoties pēc saviem ieskatiem un neatbrīvo no korporatīvās politikas plūsto�ajām smiltīm.

Sīs politikas eksperts bija zinātniskās pētniecības nodaļas direk�tors Vinsents Lords � arī tūlītējs un konsekvents Sema priek�likuma pretinieks. Doktors Lords atzina, ka pētījumiem pie�ķiramas lielākas summas, ta�u ideju realizēt to Britānijā raksturoja kā naivu un Sema Hotorna viedokli par britu zinātnes priek�rocībām nosauca par "bērnudārza līmeņa domā�anu, kas balstās uz propagandistisku mītu".

�ie spēcīgie, pat apvainojo�ie vārdi Semam tika adresēti ziņojumā ar piebildi, ka kopija nosūtīta Vinsenta Lorda draugam un sabiedrotajam direktoru padomē. Izlasījis ziņojumu, Sems iesvilās dusmās un devās meklēt Vinsentu Lordu zinātniskās pētniecības nodaļas direktora valstībā.

Ejot pa pētniecības nodaļas nevaihojami uzkoptajiem gaiteņiem ar stikla sienām un attīrītu gaisu, Semam ienāca prātā daudzie miljoni dolāru � patiesībā tās bija neierobe�otas summas, ko"Feldings-Ross" izdeva par modernām, skaitļotāju vadītām, mirdzo�ām, da�reiz noslēpumainām zinātniskās pētniecības iekārtām, kas atradās mājīgās, pla�ās laboratorijās un ko apkalpoja baltos virsvalkos tērpu�ies zinātnieki un tehniķi. Viss te redzamais bija akadēmiska zinātnieka sapnis, ta�u vienlaikus arī katras lielas farmaceitiskas firmas norma. Farmaceitiskajā rūpniecībā nauda pētījumiem reti kad tika taupīta, ja tas vispār notika. Tikai iz�devumu specifika bija tā, kas � tāpat kā patlaban � da�reiz kļuva par "strīda ābolu".

Vinsents Lords atradās savā spo�i apgaismotajā kabinetā, kur gar ozolkoka paneļiem noklātajām sienām slējās grāmatu plaukti. Durvis bija atvērtas, un Sems Hotorns ienāca, viegli pamājis priek�telpā sekretārei, kura grasījās nācēju aizkavēt; tad, redzēdama, kas ir �is nācējs, savu nodomu atmeta. Doktors Lords baltā virsvalkā sēdēja pie galda un sev raksturīgā manierē � pieri saraucis � lasīja kādu rakstu. Viņ� pārsteigts pacēla skatienu, acis cauri bezrāmju acenēm pēto�i lūkojās ienācējā: askētiskajā sejā nepārprotami jaudās sapīkums par negaidīto traucējumu.

Sems turēja rokā Lorda ziņojumu. Nolicis to uz galda, Sems paziņoja:

� Esmu atnācis parunāt par �o te.

Zinātniskās pētniecības nodaļas direktors mēģināja izlikties, ka celsies kājās, ta�u Sems pamāja, lai Lords paliek sē�am.

� Neoficiāli, Vins, � viņ� teica, � parunāsim atklāti, aci pret aci.

Lords paskatījās uz ziņojumu un paliecās uz priek�u, lai ar tuvredzīga cilvēka manieri ieskatītos dokumenta saturā.

� Kas tev tur nepatīk?

� Saturs un tonis.

� Vai tad tur vēl kas cits arī ir?

Sems pasniedzās pēc ziņojuma un apgrieza to otrādi.

� Tas ir glu�i labi nodrukāts.

� Es domāju, � Vinss ar sardonisku smaidu sacīja, � ka tagad, kad esi kļuvis galvenais bonza, tu varbūt gribi, lai tev apkārt būtu tikai "jā" teicēji?

Sems Ilotorns nopūtās. Viņ� Vinsu Lordu pazina piecpadsmit gadus un bija pieradis pie zinātniskās pētniecības nodaļas direktora smagā rakstura. Un bija gatavs tam dot atlaides. Tāpēc viņ� mierīgi sacīja:

� Tu labi zini, ka tā nav taisnība. Es vēlos visu prātīgi apspriest, gribu uzzināt kaut ko sakarīgāku par �iem te argumentiem, gribu zināt, kāpēc tu man nepiekriti.

�� Ja mēs runājam par prātīgumu, � Lords atvēra galda at�vilktni un izņēma aktu vākus, � tad es esmu kategoriski pret vienu tavu apgalvojumu.

� Kuru?

�� Runā�u par mūsu pa�u zinātniskās pētniecības darbu. � Skatīdamies vākos, Lords lasīja vietu no Sema priek�likuma par britu zinātniskās pētniecības institūta izveido�anu: � "Mūsu pēdējais spo�ais sasniegums gandrīz pirms piecpadsmit gadiem bija lotromicīns. Kop� tā laika mums biju�as tikai nenozīmīgas veiksmes, kamēr konkurenti ieviesu�i jaunas, svarīgas un labas zāles. Turklāt �obrīd mums nav arī nekā nozīmīga padomā."

� Tad pierādi, ka man nav taisnība!

�� Mums padomā ir vairāki perspektīvi pasākumi, � Lords apgalvoja. � Vairāki jaunie zinātnieki, kurus esmu pieņēmis, strādā�

� Vins, � Sems viņu pārtrauca, � es to zinu, es par to lasīju tavos ziņojumos. Un es arī aplaudēju tiem talantiem, kurus tu esi savervējis.

Tā ir patiesība, Sems nodomāja. Viena no Vinsenta Lorda stiprajām pusēm visus �os gadus ir bijusi prasme iesaistīt darbā izcilākos no jaunajiem zinātniekiem. Lords joprojām bija personība ar labu reputāciju, kaut arī nespēja izdarīt atklājumu, ko no viņa jau tik ilgi gaidīja. Tāpat arī nebija iemesla būt neapmierinātam ar Lordu kā zinātniskās pētniecības nodaļas vadītāju, jo klusie periodi bija viena no nelaimēm, kas piemeklē farmaceitiskās firmas pat tad, ja zinātnisko darbu vada vislabākie cilvēki.

� Mani ziņojumi par progresu, kurus es tev sūtu, � Lords teica, � vienmēr, kā būsi pamanījis, rakstīti piesardzīgi. Man jābūt piesardzīgam, lai nedotu iemeslu jums visiem un pārdevēju baram veltīgi uztraukties par kaut ko vēl pagaidām eksperimentālu.

� Es to zinu, � Sems teica, � un atzīstu par pareizu.

Viņ� apzinājās, ka jebkurā farmaceitiskajā firmā pastāv "virves vilk�ana" starp pārdo�anu un ra�o�anu, no vienas puses, un zinātniskās pētniecības nodaļu, no otras. Pārdevēji par to mēdz mēļot: "Mūsu zinātnieki vienmēr grib būt par simt desmit procen�tiem dro�i par katru nolādētu sīkumu, pirms saka � okei!" Ra�o�anas nodaļa savukārt dedzīgi vēlas pēc iespējas ātrāk uzsākt ra�o�anu, lai viņus nepārsteigtu pēk�ņs pasūtījums, kad jaunais medikaments tiks pieprasīts lielos daudzumos. Bet � no otras puses � zinātnieki sūdzējās par tirgotājiem: tie "kā traki gribot tirgot tikai par divdesmit procentiem pārbaudītu medikamentu, lai tikai apdzītu konkurentus un tiktu pie pārdo�anas pirmie".

�� Un tagad es tev pateik�u to, ko neesmu minējis savos ziņojumos, � Vinsents Lords sacīja Semam. � Mums ir pārstei�dzo�i labi rezultāti diviem savienojumiem: viens no tiem ir diurētiķis, otrs � pret reimatiskā artrīta iekaisumiem.

� Tie ir lieliski jaunumi!

� Esam iesniegu�i pieteikumu Pārtikas un zāļu administrācijai par derogilu.

Sems zināja, ka derogils, kas bija domāts augsta asinsspiediena regulē�anai, nebija nekāds revolucionārs medikaments, ta�u varēja ienest diezgan labu peļņu. Tāpēc viņ� apvaicājās:

� Vai mūsu iesniegums ir pavirzījies uz priek�u?

� Pagaidām nekas nav manāms, � Lords īgni atbildēja, � tie uzpūtīgie, Dieva dotie cilvēciņi Va�ingtonā� � Tad apklusa. � Nākamajā nedēļā es atkal brauk�u turp.

�� Es vēl aizvien nedomāju, ka mans priek�likums būtu aplams. � Sems teica. � Bet, tā kā tu tik stipri to ņem pie sirds, tad nākamajā padomes sēdē es to lik�u priek�ā citā formulējumā.

Vinsents Lords pamāja, it kā �ī piekāp�anās viņam būtu pati par sevi saprotama lieta, tad turpināja:

�� Tad vēl ir arī manis pa�a pētījumi par brīvo radikāļu pie�saistī�anu. Es zinu, ka tu vairs netici, ka no tā kaut kas varētu iznākt�

�� Es nekad to neesmu teicis! � Sems protestēja. � Nevienu pa�u reizi! Vins, da�i no mums tev patie�ām tic. Un mēs zinām, ka svarīgi atklājumi nenāk viegli vai ātri!

Semam bija tikai aptuvens priek�stats par brīvo radikālu piesaistī�anu. Viņ� zināja, ka �ī darba mērķis ir likvidēt medi�kamentu toksiskos efektus un Vinsents Lords pie tā neatlaidīgi strādā jau desmit gadus. Ja sekmētos, pavērtos pla�as komerciālas iespējas. Bet tas arī bija viss, kas viņam bija zināms.

� Nekas no tā, ko tu man teici, � Sems cēlās kājās, � nemaina manu pārliecību, ka izveidot zinātniskās pētniecības centru Anglijā ir laba ideja.

� Un es vēl joprojām tam esmu pretī, jo tas nav vajadzīgs, � bija zinātniskās pētniecības nodaļas direktora nelokāma atbilde, kaut arī viņ� vēl piebilda: � Pat ja tavs plāns tiktu īstenots, mums �ī institūta darbs būtu jākontrolē no �ejienes.

� Mēs to apspriedīsim vēlāk. � Sems Hotorns pasmaidīja, bet pie sevis nodomāja, ka atvēlēt Vinsentam Lordam kontrolēt jaunā britu zinātniskās pētniecības institūta darbu būtu pēdējais, ko viņ� varētu pieļaut.

Viens palicis, Lords pagājās un aizvēra durvis, tad atgriezās un, rai�u nomākts, atkrita krēslā. Viņ� nojauta, ka Sema priek�likums izveidot "Feldinga-Rosa" zinātniskās pētniecības institūtu Anglijā tiks īstenots par spīti viņa opozīcijai. Tātad mazināsies viņa zinātniskā kundzība firmā. Un vai �ajā sakarībā viņ� vispār netiks aizēnots?

Ta�u viss būtu daudz savādāk, viņ� drūmi domāja, ja pa�a personiskie pētījumi būtu pavirzīju�ies uz priek�u labāk un straujāk. Kāds �imbrī�am bija viņa zinātnieka kredo?

Viņam patlaban bija �etrdesmit astoņi gadi, viņ� vairs nebija nekāds jaunais spīdeklis ar nule iegūtu zinātnisko grādu. Pat da�as viņa darba metodes un zinā�anas � to viņ� saprata � bija paguvu�as novecot. Ak jā, viņ� joprojām daudz lasīja un bija labi informēts. Ta�u ar �īm zinā�anām nebija iespējams sasniegt meistarību, kas robe�ojas ar mākslu, kurā zinātnieku vada in�stinkts un pieredze. Gēnu in�enierijas jaunajā darbalaukā viņ�, piemēram, nejutās īsti dro�s kā tie jaunie zinātnieki, kuri tagad plūstin plūda laukā no universitātēm un no kuriem da�us viņam bija izdevies piepulcināt "Feldinga-Rosa" zinātniekiem.

Un tomēr, viņ� prātoja, sevi mierinādams: neraugoties uz visu, gigantiskā pārrāvuma iespēja vēl nebija izslēgta un varēja notikt jebkuru brīdi. Organiskās ķīmijas parametros slēpās atbilde uz viņa jautājumiem, kas bija radu�ies sūro desmit zinātniskās pētniecības darba gadu neskaitāmajos eksperimentos.

Brīvo radikāļu "dzē�ana", tos piesaistot.

Ja Vinsentam Lordam izdotos atrast atbildi, medicīnā tiktu izdarīts liels apvērsums, kam pievienotos neierobe�otas komerciālās iespējas, kuras Sems Hotorns un pārējie firmā savas nekompetences dēļ nemaz nespēja aptvert.

Kas tiktu panākts ar brīvo radikāļu "dzē�anu"? Atbilde bija: kaut kas būtībā vienkār�s, bet lielisks.

Kā visi zinātnieki savā nozarē, Vinsents Lords zināja, ka daudzi medikamenti, darbodamies cilvēka ķermenī un būdami tā vielmaiņas daļa, veido "brīvos radikāļus" � elementus, kas ir kaitīgi veseliem audiem, rada nelabvēlīgu blakusiedarbību un var kļūt par nāves cēloni.

Brīvo radikāļu "dzē�ana" jeb to kaitīgās iedarbības iznīcinā�ana nozīmētu to, ka labus medikamentus, ko bīstamās blakusiedarbības dēļ daudzi nevar lietot, tad dro�i varētu lietot ikviens. Tātad zāles, ko var lietot tikai ar lielu risku, varētu dzert tikpat nevērīgi kā aspirīnu.

Parakstot zāles pacientiem, ārstiem būtu lieki raizēties par zāļu toksiskumu. Vē�a slimniekiem vairs nevajadzētu mocīties ar gandrīz vai nāvējo�ām zālēm, kas da�reiz turēja viņus pie dzīvības, bet bie�i sagādāja mokas uņ pat atnesa viņiem nāvi, izraisot kādas citas komplikācijas. �o zāļu labvēlīgā ietekme saglabātos, bet nāvējo�ā iedarbība tiktu neitralizēta, "dzē�ot" brīvos radikāļus.

Vinsents Lords cerēja iegūt medikamentu, ko pievienot citiem medikamentiem, lai padarītu tos pilnīgi dro�us.

Un tas viss bija iespējams. Atbilde eksistēja. Tā bija tur. Paslēpu�sies, izvairīga, ta�u tā gaidīja, lai to atrastu.

Un Vinsents Lords pēc desmit meklējumu gadiem ticēja, ka viņ� ir tuvu atbildei. Viņ� varēja saost, sajust, gandrīz vai sagar�ot panākumu gar�u.

Bet cik ilgi viņam vēl būs jāgaida? Cik ilgi?

Viņ� strauji iztaisnojās savā krēslā un ar gribasspēku apslāpēja nomāktību. Tad atvēra galda atvilktni un paņēma atslēgu. Viņ� tagad ies, ies vēlreiz uz savu privāto laboratoriju tepat da�us soļus tālāk pa gaiteni, kur viņ� strādāja savu zinātniskās pētniecības darbu.

Vinsenta Lorda draugs un sabiedrotais "Feldinga-Rosa" direktoru padomē bija Klintons Eterid�s, veiksmīgs un slavens Ņujorkas advokāts ar noslieci uz zinātni. Jaunībā viņ� divus gadus bija studējis medicīnu, bet tad iz�ķīries par jurisprudenci. Kāds viņa paziņa �ajā sakarībā bija ciniski izteicies: "Klints bija noteicis diagnozi: "Tur ir iek�ā lielā nauda," � un parakstījis sev recepti, kā pie tās nokļūt pa visīsāko ceļu."

Eterid�am tagad bija piecdesmit trīs. Lai gan kop� ilgajām medicīnas studijām bija apritējis vairāk par gadsimta ceturksni, viņ� alla� bija gatavs izteikt pa�apzinīgus spriedumus par zinātnes lietām, turklāt savā vislabākajā tiesas vīra manierē, lik�dams skaidri noprast, ka viņa vārdus vajadzētu iecirst akmenī.

Vinsents Lords, Eterid�am pieglaimodamies, izlikās, ka uzskata viņu zinātnes jomā par sev līdzvērtīgu. Tāpēc zinātniskās pētniecības nodaļas vadītāja domas direktoru padomes sēdē tika celtas priek�ā Vinsentam Lordam izdevīgā gaismā � tas bija advokāta meistarīgā uzveduma nopelns. Tā ka neviens nebrīnījās, ka padomes sēdē, kurā apsprieda Sema Hotorna priek�likumu par britu zinātniskās pētniecības institūta izveido�anu, Eterid�s vadīja opozīciju.

Sanāksme notika "Feldinga-Rosa" �tābā Būntaunā. �etrpadsmit no visiem se�padsmit direktoriem � viņi visi bija vīrie�i � sēdēja ap tradicionālo riekstkoka galdu valdes istabā.

Eterid�s, nedaudz salīcis liela auguma vīrs, kur� centās atdarināt Linkolnu, iesāka visai draudzīgi:

� Vai tu, Sem, ceri, ka tevi gadījumā, ja �ī probritu lieta izdosies un visi par tevi būs stāvā sajūsmā, ielūgs uz tēju Bekingemas pilī?

Sems pievienojās vispārējo smieklu �altij, bet tad �āva atpakaļ:

�� Patiesībā man nekas nebūtu pretī pavadīt tādu pagarāku nedēļas nogali Vindzoras pilī.

� Nu, � advokāts uztvēra joku, � manuprāt, tas ir vienīgais, ko tu varētu sasniegt. � Tad kļuva nopietns. � Tavs priek�likums rāda, ka tu pietiekami nenovērtē mūsu pa�u zemes milzīgo zinātnisko potenciālu.

Sems, jau agrāk pārdomājis �īs sanāksmes gaitu, bija stingri nolēmis neatļaut sevi izsist no segliem.

� Esmu pareizi novērtējis Amerikas sasniegumus zinātnē. Tie ir mums visapkārt. Ta�u es vienkār�i vēlos tos papildināt.

� Tad liksim lietā mūsu naudu tepat, � kāds iesaucās.

�� Mītu par to, � Eterid�s neatlaidās, � ka zinātne uz viņu mazās saliņas ir augstā līmenī, ir radīju�i pa�i briti. Ja tā ir patiesība, tad kāpēc Lielbritānijai raksturīga speciālistu noplūde? Kāpēc tik daudz vinu labāko cilvēku skrien pāri okeānam pie mums un piepulcējas ASV zinātniekiem?

� To viņi dara tāpēc, � Sems atbildēja, � ka mums ir lielākas iespējas, mēs pie�ķiram lielākas naudas summas gan darbiniekiem, gan iekārtu iegādei. Bet tavs jautājums, Klint, atbalsta manu viedokli. Mūsu zeme patie�ām laipni uzņem britu zinātniekus viņu augstās kvalifikācijas dēļ.

� Kura, pēc tavām domām, Seni, � Eterid�s vaicāja, � ar mūsu rūpniecību saistītā zinātnes nozare ir vissvarīgākā?

� Gēnu in�enierija, protams.

� Protams. � Advokāts bija apmierināts ar Sema atbildi.

� Bet vai tad Savienotās Valstis, kā jūs visi labi zināt, nav �ajā ģenētikas nozarē pasaulē vado�ās?

Semam gribējās pasmaidīt, ta�u viņ� atturējās. Nu vienreiz �is pseidozinātnieks bija saņēmis aplamu informāciju!

� Patiesībā, Klint, � Sems teica, � tā nav taisnība. Jau 1651. gadā Anglijā Viljams Harvejs izpētīja cāļa attīstību olā un tādējādi lika pamatus ģenētikas studijām. Arī bioķīmiskās ģenētikas pētījumi tika uzsākti Anglijā, tas notika 1908. gadā. Pēc tam nāca citi atklājumi, turklāt lielu darbu paveica amerikāņu ģenētiķis Hermans Millers 1920. gadā un vēlāk. Ta�u galvenais sasniegums, ko da�reiz mēdz dēvēt par sprādzienu ģenētikas zinātnē, arī tika sasniegts Anglijā, Kembrid�ā, 1953. gadā, kad doktori Votsons un Kriks atklāja DNS molekulas struktūru, par ko saņēma Nobela prēmiju. � Tagad Sems atļāvās pasmaidīt. � Doktors Votsons, starp citu, bija dzimis Amerikā � tātad zinātne savos pamatos ir internacionāla.

Da�s labs no direktoriem iespurdzās, ta�u Eterid�am pietika veiklības izskatīties noskumu�am.

� Kā mēs, advokāti, sakām, � viņ� teica, � ir tādi jautājumi, ko labāk neuzdot. � Tad, nebūt nenobiedēts, piebilda: � Ta�u tevis sacītais negroza manu uzskatu par to, ka nav pārākas zinātnes par amerikāņu zinātni un ka mūsu zinātniskās pētniecības darba kvalitāte cietīs, ja mēs izsviedīsim savus līdzekļus nodaļas atvēr�anai citā zemē.

Atskanēja piekrīto�a murminā�ana, kura pieklusa tikai tad, kad viens no direktoriem ar pirkstu locītavām uzsita pa galdu.

Nortons, cienījams un autoritatīvs cilvēks ap gadiem septiņdesmit, bija sakaru līdzekļu impērijas priek�sēdētājs un liels akcionārs. Viņa pārziņā bija arī televīzijas tīkls. Visi bija vienisprātis, ka "Feldingam-Rosam" laimējies, iegūstot tādu cilvēku par valdes locekli. Tagad, piesaistījis uzmanību, viņ� sāka runāt skaļā un griezīgā balsī:

�� Vai es drīkstu jums visiem atgādināt, ka mēs apsprie�am nopietnas un svarīgas mūsu sabiedrības problēmas? Mēs viņu izraudzījāmies par prezidentu un ticējām, ka viņ� būs labs vadītājs un jaunu ideju meklētājs. Tagad nu viņ� ir izteicis priek�likumu � un kas notiek? Klints un citi mudina to noraidīt. Vismaz es nu gan to nedarī�u.

Ouvens Nortons paskatījās uz Eterid�u, ar kuru viņam jau agrāk valdes sēdēs bija iznāku�as domstarpības, un viņa balsī ieskanējās sarkastisks tonis:

�� Bet tu, Klint, savu jauneklīgo un karojo�o polemizētprasmi vari pietaupīt zvērināto tiesai, kas ir sliktāk informēta nekā �īs valdes locekļi.

Sekoja īss klusuma mirklis, kurā Sems Hotorns paguva iedomāties, cik loti te notieko�ais pārsteigtu cilvēkus no malas: korporācijas valdes sēdes reti kad notika augstā intelektuālā līmenī, kā to varētu gaidīt. Reti kad svarīgi un gudri lēmumi tika pieņemti bez sīkiem strīdiem un ķildām.

�� Galu galā, � Nortons turpināja, � kāda tam nozīme, kura zinātne ir pārāka � britu vai mūsējā? Tā ta�u nav jautājuma būtība.

�� Bet kāda tad ir jautājuma būtība? � ievaicājās kāds no direktoriem.

Nortons uzsita ar dūri pa galdu.

��� Varianti! Jebkurā biznesā, manējo ieskaitot, da�reiz ir izdevīgi, ja eksistē otrs "domu centrs", savrups un neatkarīgs no jebkura cita. Un varbūt mūsu gadījumā vislabākais domu centru atdalī�anas veids ir okeāns.

� Bet tā jau var arī pazaudēt kontroli pār mūsu naudu, � vēl kāds mēģināja iebilst.

Beidzot Sema priek�likums tika pieņemts balsojot � trīspadsmit balsīm pretī bija tikai viena: Klintons Eterid�s vienīgais bija pretī.

� Paldies jums, d�entlmeņi, � Sems pateicās, � es tie�ām ticu, ka �is lēmums būs produktīvs.

Vēlāk tajā pa�ā dienā izsauca Sīliju.

� Tu vadīsi starptautisko filiāli, � Sems teica, netērēdams laiku ievadam. � Tavs jaunais amats ir prezidenta sevi�ķi svarīgu lietu asistente, un tu man palīdzēsi izveidot zinātniskās pētniecības institūtu Anglijā.

� Labi.

Jaunā ziņa Sīliju iepriecināja. Jaunās idejas īsteno�anu viņam nebija nācies viegli izcīnīt, Sīlija nodomāja, viņ� izskatās noguris. Sems tagad bija kļuvis gandrīz pilnīgs plikgalvis � bija palikusi tikai viena vienīga plānu matu �ķipsna. Un vēl Sīlija iedomājās, ka �ovakar mājās būs svētki, kad viņa paziņos jaunumus.

� Kad lai es sāku? � Sīlija painteresējās, domās apsvērdama, cik ilgs laiks būs nepiecie�ams, lai nodotu savas Latīņamerikas lietas; ar mēnesi varbūt pietiks.

� Es gribētu, kaut tas notiktu jau �odien, � Sems atbildēja, � bet mums jāiekārto kabinets, tā ka, teiksim, rīt no rīta deviņos.

� �is tavs jaunais amats, � Sems paskaidroja Sīlijai nākamajā dienā, � nebūs uz ilgu laiku. Tavs galvenais darbs būs piedalīties mūsu britu zinātniskās pētniecības institūta iekārto�anā, sakomplektēt �tatus un palīdzēt uzsākt darbu. Es gribētu, lai gada laikā viss būtu gatavs, kaut gan būtu vēl labāk, ja tas notiktu ātrāk.

Cik vien iespējams drīz pēc tam mēs atradīsim tev kaut ko citu.

Vispirms, � Sems turpināja, � vajadzēs sameklēt britu zinātnieku, kas vadīs institūtu, izlemt, kurā Britānijas vietā to iekārtot, tad nopirkt vai noīrēt ēku � vislabāk tādu, ko ātri varētu pielāgot institūta vajadzībām.

Visam vajadzēja norisināties straujā tempā. Nākamajā nedēļā Sems un Sīlija dosies uz Angliju. Pirms tam viņiem tomēr vajadzēs apspriesties ar Vinsentu Lordu, kur�, būdams opozīcijā pret �o projektu, tomēr bija labi informēts par britu zinātni un zinātniekiem un varēja ieteikt konkrētus kandidātus.

Apspriede ar doktoru Lordu notika pēc pāris dienām Sema kabinetā, Sīlijai klātesot.

Sīlijai par izbrīnu, Vinsents Lords bija atsaucīgs, pat draudzīgs, cik nu viņ� vispār tāds varēja būt. Sems, kuram bija skaidra arī lietas otra puse, saprata, kāpēc. Tā kā tagad nu bija jāsamierinās ar "Feldinga-Rosa" filiāli Britānijā, Lords gribēja, lai filiāle tiktu uzticēta viņam. Ta�u Sems bija izlēmis citādi.

�� Esmu sagatavojis potenciālo kandidātu sarakstu, � Lords viņiem skaidroja. � Ta�u jums vajadzēs �iem cilvēkiem tuvoties ļoti diskrēti, jo viņi ir vai nu profesori universitātēs, vai ari strādā pie mūsu konkurentiem.

Sems un Sīlija ielūkojās sarakstā, kurā bija astoņi vārdi.

� Mēs būsim diskrēti, � Sems apsolīja, � bet rīkosimies ātri.

� Kamēr jūs tur būsit, � Lords turpināja, � jūs varētu uzmeklēt vēl vienu cilvēku. � No aktu vākiem viņ� izvilka kopā saspraustu papīru un vēstuļu kaudzīti. � Es sarakstos ar kādu jaunu zinātnieku no Kembrid�as universitātes. Viņ� strādā pie interesan�tas problēmas � par garīgo noveco�anu un Alcheimera slimību, bet viņam izbeigusies nauda un vajadzīga dotācija.

� Alcheimera slimība? � Sīlija pārvaicāja. � Tā ir slimība, kad pārstāj darboties smadzenes, vai ne?

� Jā, � Lords pamāja, � daļa smadzeņu. Zūd atmiņa. Process sākas palēnām, slimība progresē.

Kaut arī zinātniskās pētniecības nodaļas direktore bija izjutis nepatiku pret Sīliju, viņ� bija sācis samierināties ar viņu kā ar sabiedrības neatņemamu, turklāt ietekmīgu sastāvdaļu, tāpēc, viņaprāt, nebija jēgas �īs antipātijas saglabāt. Viņi abi pat bija sāku�i viens otru saukt vārdā � sākumā gan ar tādu kā neveiklības sajūtu, bet tagad jau viegli un raiti.

Sems paņēma vēstules no Lorda, izskatīja tās un skaļā balsī izlasīja:

� Doktors Martins Pīts-Smits. Vai tu iesaki pie�ķirt dotāciju?

� Viņ� sniedza vēstules Sīlijai.

Zinātniskās pētniecības nodaļas direktors paraustīja plecus.

�� Veiksmīgs iznākums ir zem lielas jautājuma zīmes. Al�cheimera slimība mulsinājusi zinātniekus kop� 1906. gada, kad tā pirmo reizi tika diagnosticēta. Pīts-Smits pēta smadzeņu noveco��anas procesu, cerot atrast Alcheimera slimības cēloni.

� Kādas tad ir viņa izredzes?

� Vājas.

� Mēs viņam nedaudz naudas varētu iedot, � Sems teica.

�� Ja mums atliks laika, mēs ar viņu aprunāsimies. Bet visu citu pirms tam.

Sīlija, kura visu laiku bija pētījusi vēstules, ievaicājās:

� Vai doktors Pīts-Smits varētu būt kandidāts institūta direk�tora amatam?

Lords bridi izskatījās pārsteigts, tad atbildēja:

� Nē.

� Kāpēc?

� Nu kaut vai tāpēc, ka viņ� ir pārāk jauns.

Sīlija ielūkojās nule kā lasītajos papīros.

� Viņam ir trīsdesmit divi. � Tad pasmaidīja. � Vai tev, Vins, nebija apmēram tikpat, kad tu sāki �eit?

Atbilde bija saspringta, ar viņam parastā nīgruma pieskaņu:

� Tad bija citi apstākļi.

� Parunāsim par pārējiem kandidātiem, � Sems ierosināja un atkal pievērsās Vinsenta sastādītajam sarakstam. � Vins, pastāsti man par viņiem!

1972. gada jūnijs. Sīlija baudīja Londonu visā tās krā�ņumā un krāsās.

Puķu bagātība sabiedriskajos parkos un dārzos � rozes, ceriņi, acālijas, īrisi � pildīja gaisu ar aromātu. Tūristi un londonie�i gozējās siltās saules staros. Spilgts un �ilbino�s uzvedums, dau�dziem orķestriem spēlējot, bija īpa�ās formās tērpta karaspēka gadskārtējā parāde karalienes dzim�anas dienā. Haidparkā vieglos rik�os jādelēja eleganti ģērbti jātnieki. Bērni pie Serpentīna ezera aizrautīgi baroja pīles.

� Atrasties �eit tādā laikā man nemaz neliekas darbs, � Sīlija kādudien atzinās Semam. � Jūtos tā, it kā es par to visu būtu sabiedrībai parādā.

Viņa bija apmetusies Berklijā � viesnīcā "Naitsbrid�a", no kurienes pēdējās nedēļās bija izbraukājusi duci vietu, iespējamo apmetni "Feldinga-Rosa" zinātniskās pētniecības institūtam meklēdama. Sīlija Anglijā bija viena, jo Endrjū nebija varējis pamest savu praksi. Sems un Liliana bija apmetu�ies Klerid�a viesnīcā.

Jūnija tre�ajā nedēļā Sīlija ieradās Hotornu luksusnumurā ar jaunumiem un savu viedokli.

� Kā labi zināt, esmu izbraukājusi vai visu zemi, � viņa teica Semam, � un domāju, ka vislabākā vieta mūsu filiālei būtu Hārlovā.

� Nekad neesmu par tādu vietu dzirdējusi, � Liliāna sacīja.

�� Tāpēc ka Hārlova agrāk bija neliels ciematiņ�, � Sīlija skaidroja. � Tagad tā ir viena no "jaunajām pilsētām" � viena no vairāk nekā trīsdesmit vietām, kuru pārtap�anu par pilsētu veicina britu valdība ar nolūku atbrīvot lielās pilsētas no cilvēkiem un rūpniecības uzņēmumiem.

� �ī vieta atbilst visām mūsu prasībām, � viņa turpināja. � Tā ir tuvu Londonai, tai cauri iet ātrvilciens, ir labi ceļi, tuvumā atrodas lidosta. Tur sabūvētas dzīvojamās mājas un skolas, bet pilsētiņas nomalē sākas lauki � brīni�ķīga vieta, kur dzīvot dar�biniekiem.

� Un kā ar ēku mūsu filiālei? � Sems interesējās.

� �ajā jautājumā man ari ir jaunumi. � Sīlija ielūkojās savās piezīmēs. � Kāda neliela sabiedrība, kas izgatavo �ādas tādas sakaru ierīces, kā iek�ējo sakaru ietaises, trauksmes signālus pret kramplau�iem un tamlīdzīgi, ir uzcēlusi sev rūpnīcu Hārlovā. Ta�u �ī firma nonākusi naudas grūtībās un �o rūpnīcu, kuras platība apmēram atbilst mūsu vajadzībām, vairs nevar atļauties. Eka ir tikko kā uzcelta, nelietota, un firma to ātri grib pārdot.

� Vai tur ir iespējams iekārtot laboratorijas?

� Turklāt pat ļoti labi. � Sīlija atlocīja vairākus projektus. � Esmu atvedusi plānus, kā arī tiku runājusi ar galveno in�e�nieri, kas vadījis celtniecības darbus.

�� Kamēr jūs te abi noņemsities ar �īm garlaicīgajām bū�a�nām, � Liliāna paziņoja, � es aizie�u iepirkties pie Heroda.

Divas dienas vēlāk Sems un Sīlija aizbrauca uz Hārlovu. Kad Sems bija uzmanīgi izvadījis noīrēto jaguāru cauri Londonas agrā rīta satiksmei virzienā uz ziemeļiem, Sīlija viņam pavaicāja:

� Kā tev veicas ar pārrunām?

�� Nekā iepriecino�a. � Viņ� savilka seju grimasē. � Tu esi paveikusi daudz vairāk.

�� Ar vietām un ēkām ir vieglāk nekā ar cilvēkiem, � Sīlija viņam atbildēja.

Sems bija ticies ar Vinsenta Lorda sarakstā minētajiem cilvēkiem � kandidātiem filiāles vadītāja amatam.

� Lielākā daļa no tiem, ar kuriem jau esmu ticies, � viņ� atzinās Sīlijai, � ir pārāk līdzīgi Vinsam � konservatīvi savos ieradumos, uz savu stāvokli iedomīgi, turklāt viņu labākie darba gadi jau aiz muguras. Es meklēju cilvēku ar aizraujo�ām idejām, augsti kvalificētu, protams, un viņ� varētu būt arī gados jauns.

� Kā tu zināsi, ka esi tādu atradis?

� Zinā�u. � Sems pasmaidīja. � Varbūt tas būs tāpat kā ar iemīlē�anos � tu pats nezini, kāpēc. Kad tas notiek, tu glu�i vienkār�i to zini.

Tajās divdesmit trijās jūdzēs, kas Londonu atdalīja no Hārlovas, satiksmes intensitāte aizvien pieauga. Tad, nogriezu�ies no galvenā ceļa, viņi iebrauca pla�u, zālainu bulvāru rajonā ar acīm tīkamām mājām, ko bie�i vien citu no citas atdalīja lauki. Rūpnieciskie rajoni bija diskrēti atvirzīti no pilsētiņas dzīvojamiem un atpūtas rajoniem.

Bija saglabātas da�as vecas celtnes. Kad viņi brauca garām vienpadsmitā gadsimta baznīcai, Sems apturēja ma�īnu.

� Izkāpsim un pastaigāsimies!

� �ī ir sena zeme, � Sīlija teica, kad viņi vērodami apstaigāja pilsētiņu. � Te atrasti seni akmens laikmeta izrakumi � divi simti tūksto�u gadu veci. Te dzīvoju�i anglosak�i. Vārds "Hārlova" ir sak�u cilmes un nozīmē "Armijas kalns". Mūsu ēras pirmajā gadsimtā te bijusi romie�u apmetne, un viņi te uzbūvēja templi.

� Mēs pamēģināsim �o vēsturi papildināt, � Sems teica. � Nu, kur te ir tā rūpnīca, kuru mēs esam atbrauku�i apskatīt?

� Tur, aiz tiem kokiem. � Sīlija rādīja uz rietumiem. � Tur ir industriālais rajons, ko sauc par Smailēm.

� Okei, ejam!

Bija jau otro brokastu laiks. Sems aplūkoja kluso, neapdzīvoto celtni, tad apturēja jaguāru. Ēkas divstāvu daļa, no betona un stikla būvēta, laikam bija domāta izstā�u un kantora telpām. Vienstāva daļa, ko veidoja metāla konstrukcijas, bija projektēta kā pla�s cehs. Sems redzēja, ka Sīlija bija runājusi patiesību, � to visu viegli varēja pārveidot par zinātniskās pētniecības darba laboratorijām.

Netālu no viņu jaguāra bija apstājusies vēl viena ma�īna. Tās durvis atvērās, un no ma�īnas izkāpa un jaguāram tuvojās maza auguma, apaļīgs vīrietis vidējos gados. Sīlija viņu Semam stādīja priek�ā kā misteru Lamāru, nekustamā īpa�u�ma pārdo�anas firmas pārstāvi, ar kuru viņa te bija norunājusi satikties.

Pēc saroko�anās Lamārs no kabatas izvilka un pa�ķindināja atslēgu sai�ķi.

�� Nav jēgas pirkt �ķūni, neredzot, kāds tajā siens, � viņ� draudzīgi ierunājās. Viņi pa galvenajām durvīm iegāja ēkā.

Pēc pusstundas Sems paveda Sīliju sānis un klusi teica:

� Derēs, turklāt ļoti labi! Tu vari �im vīram paziņot, ka mūs �ī lieta interesē; liec, lai mūsu advokāti uzsāk sarunas. Un piesaki, lai viņi visu nokārto, cik vien ātri iespējams!

Sīlija devās aprunāties ar Lamāru, bet Sems atgriezās pie ma�īnas. Pēc da�ām minūtēm, kad bija atnākusi ari Sīlija, viņ� sacīja:

� Aizmirsu tev pateikt, ka mēs braucam tālāk uz Kembrid�u. Tā kā Hārlova atrodas pusceļā, es norunāju satikties ar doktoru Pītu-Smitu, ar to, kur� veic pētījumus par smadzeņu noveco�anu un Alcheimera slimību un ir pieprasījis dotāciju.

� Priecājos, ka tu tam esi atradis laiku, � Sīlija teica.

Vēl stundas brauciens gar spo�ās saules pielietajiem laukiem, un viņi iebrauca Kembrid�ā.

� Sī ir skaista un cienījama pilsēta, � stāstīja Sems. � Pa kreisi atrodas visvecākā koled�a � Pītera koled�a. Vai tu jau kādreiz te esi bijusi?

� Nekad. � Seno vēsturisko celtņu rindas Sīliju bija glu�i vai apbūru�as.

Sems pa ceļam bija apstājies, lai pa telefonu pasūtītu len�u hotelī "Lapene", kur Martinam Pītam-Smitam vajadzēja viņiem pievie�noties.

Greznais hotelis atradās idilliskā vietā � Fona dārzu tuvumā; �ie Fona dārzi veidoja lielisku ainavu koted�u aizmugurē un atra�dās pie Kemas upes.

Hoteļa vestibilā Pīts-Smits viņus ieraudzīja pirmais un panācās uz priek�u. Sīlija ieraudzīja plecīgu, jaunu vīrieti ar spēcīgu miesas būvi un nekārtīgu blondo matu ērkuli, kas prasījās pēc grieznēm, un pēk�ņi atplauksto�u zēnisku smaidu, kas glu�i negaidot ievilkās raupjajā sejā ar stūraino zodu. Pīts-Smits nebija skaistulis. Ta�u Sīlija nojauta, ka viņas priek�ā stāv stingra un mērķtiecīga rakstura personība.

� Laikam misis D�ordana un misters Hotorns, � izkoptā angļu valodā ierunājās asa, bet nesamākslota balss, kas atbilda PītaSmita vienkār�ajai ārienei.

� Pareizi, � Sīlija atbildēja, � tikai pēc ranga otrādi.

Vēlreiz ātrs smaids.

� Mēģinā�u to atcerēties.

Sasveicinā�anās laikā Sīlija pamanīja, ka Pītam-Smitam bija veca tvīda �akete ar salāpītiem elkoņiem un apdilu�iem piedurkņu galiem un negludinātas pelēkas bikses ar traipiem. Nekavējoties nolasījis viņas domas, viņ� bez apmulsuma teica:

�� Es nāku tie�i no laboratorijas, misis D�ordana. Man ir uz�valks. Ja mēs satiksimies ārpus darba laika, es to uzvilk�u.

� Piedodiet. � Sīlija nosarka. � Es atvainojos par savu netak�tiskumu.

�� Nav vajadzīgs. � Viņ� atbruņojo�i pasmaidīja. � Es tikai gribēju, lai jums būtu skaidrs. ,

� Tas ir labs paradums, � iejaucās Sems, � ejam ieturēties!

Pie galda, no kura pavērās skats uz ro�u dārzu un upi aiz tā, viņi

izvēlējās dzērienu. Sīlija, kā parasti, pasūtīja ruma kokteili, Sems � martīni, Pīts-Smits � glāzi baltvīna.

� Doktors 1.iords man stāstīja par jūsu darbu, � Sems sacīja. � Zinu, ka esat no "Feldinga-Rosa" lūdzis dotāciju, kas jums dotu iespēju �o darbu turpināt.

�� Jā, tā ir, � Pīts-Smits piekrita. � Mana darba procesā radu�ās naudas grūtības. Universitātei naudas nav � vismaz nav, ko pie�ķirt man, tāpēc man tā bija jāmeklē citur.

�� Tas nav nekas neparasts. � Sems viņu dro�ināja. � Mūsu sabiedrība izsniedz dotācijas, ja mēs domājam, ka tas ir to vērts. Tātad aprunāsimies!

� Labi. � Pirmo reizi doktors Pīts-Smits izrādīja nervozitātes pazīmes; laikam jau tāpēc, Sīlija nodomāja, ka dotācija viņam ir nepiecie�ama. � Sāksim ar Alcheimera slimību � cik daudz jūs par to zināt?

� Ļoti maz, � Sems teica. � Tātad uzskatiet, ka mēs nezinām neko.

Jaunais zinātnieks pamāja.

� Tā nav no modernajām slimībām � vismaz pagaidām vēl ne. Tāpat kā pagaidām nav zināms � ir tikai teorijas �, kas to izraisa.

� Vai tā galvenokārt nav vecu ļau�u kaite? � Sīlija pavaicāja.

�� Jā, ar to sirgst tie, kuriem pāri piecdesmit, bet visvairāk vecumā pēc se�desmit pieciem gadiem. Ta�u Alcheimers var uzbrukt arī jaunākiem. Ir biju�i gadījumi, kad saslimu�i divdesmit septiņus gadus veci cilvēki.

Pīts-Smits iemalkoja vīnu, tad turpināja:

�� Slimība sākas pakāpeniski ar īslaicīgiem atmiņas zudumiem. Cilvēki aizmirst vienkār�as lietas, piemēram, aizsiet kurpju saites, kā lietot elektrības slēdzi, kur viņi parasti sē� ēdienreizēs. Kad slimība progresē, atmiņa zūd aizvien vairāk. Nereti cilvēks nevienu vairs nepazīst, pat savu vīru vai sievu ne. Viņi var aizmirst, kā ēd, un tad viņi ir jābaro, vai pēk�ņi vairs nezina, ka jāpalūdz ūdens, kad moka slāpes. Viņi bie�i vien ir nesavaldīgi, smagos gadījumos � trako un ir agresīvi. Beidzot viņi no �īs slimības nomirst, bet līdz tam paiet 10 �15 gadi, un �ie gadi ir visgrūtākie tiem, kuri dzīvo kopā ar Alcheimera slimības upuri.

Pīts-Smits apklusa, tad turpināja:

� Kas noticis smadzenēs, to var redzēt sekcijā. Slimība uzbrūk nervu �ūnām smadzeņu garozā, kur atrodas sajūtu un atmiņu centri. Tā bojā nervu �ķiedras un piesārņo smadzenes.

� Esmu nedaudz lasījis par jūsu darbu, � Sems teica, � bet es gribētu zināt, kādā virzienā jūs strādājat.

� Ģenētiskajā virzienā. Un, tā kā �īs slimības pētī�anai nevaru izmantot dzīvniekus � cik mums zināms, neviens dzīvnieks ar to neslimo �, mani pētījumi skar dzīvnieku garīgās noveco�anas procesa ķīmiju. Kā jūs zināt, esmu nukleīnskābju ķīmiķis.

� Esmu ķīmiju drusku piemirsusi, � Sīlija teica, � bet, cik es saprotu, nukleīnskābes ir DNS celtniecības bloki.

�� Pareizi, neko daudz jūs neesat piemirsusi. � Pīts-Smits pasmaidīja. � Un ir ļoti iespējams, ka lielais nākotnes progress medicīnā sāksies tad, kad mēs būsim labāk izpratu�i DNS ķīmiju, kas mums parādīs, kā darbojas mūsu gēni un kāpēc tie da�reiz darbojas nepareizi.

Sems viņu pārtrauca:

� Bet Alcheimera slimība un normālais noveco�anas process ir divas da�ādas lietas, vai ne?

� Tā liekas, bet tiem daudz kopīga.

Kad Pīts-Smits apklusa, Sīlija juta, ka viņ� cen�as savas domas izteikt vienkār�ākos, mazāk zinātniskos vārdos, nekā ir pieradis izteikties.

� Alcheimera slimniekam var būt novirze viņa DNS, kas satur kodēto ģenētisko informāciju. Tomēr kāds cits, piedzimis ar nor�mālu DNS, var �o DNS pārveidot, nodarot ļaunumu tā apkārtējai videi, savam ķermenim. Ar smēķē�anu, piemēram, vai ar kaitīgu diētu. Kādu laiku mūsos iebūvētais DNS koriģējo�ais mehānisms par to parūpēsies, bet, mums novecojot, ģenētiskā remontējo�ā sistēma var kļūt gausāka vai vispār pārstāt darboties. Daļa no maniem meklējumiem ir iemesls, kāpēc tā kļūst gausāka�

� Jūs esat dzimis skolotājs, � Sīlija sacīja. � Jums patīk mācīt, vai ne?

Pīts-Smits izskatījās pārsteigts.

� Universitātē mūsu pienākums ir mācīt. Bet vispār � jā, man tas patīk.

"Vēl viena �ī interesantā cilvēka personības iezīme," Sīlija nodomāja un teica:

�� Es sāku to visu saprast. Un cik tālu jūs �ajā darbā esat pavirzījies?

� Varbūt gaismas gada attālumā, no vienas puses. Bet, no otras, � mēs varbūt esam jau tuvu tam, ko meklējam. � Pīts-Smits nozibsnīja savu atklāto smaidu. � Tas ir risks dotācijas devējam.

Zāles pārzinis pasniedza ēdienkarti, un viņi apklusa. Kad ēdieni bija pasūtīti, Pīts-Smits teica:

� Ceru, kajūsatnāksit uz manu laboratoriju. Tur es varē�u jums paskaidrot labāk, ko mēģinu darīt.

� To mēs bijām ieplānoju�i, � Sems sacīja, � tūlīt pēc len�a.

Ēdot Sīlija apvaicājās:

� Kāds ir jūsu oficiālais amats un stāvoklis Kembrid�ā?

�� Esmu lektors, tas ir vairāk vai mazāk ekvivalents amats docentam Amerikā. Tas nozīmē, ka man bioķīmijas fakultātes ēkā ir laboratorija, palīgs tehniķis un brīvība strādāt pēc pa�a izvēles. � Viņ� apklusa, tad piebilda: � Brīvība, tas ir, ja varu dabūt finansiālo atbalstu.

� Dotācija, par kuru mēs runājam, � Sems teica, � man liekas, bija se�desmit tūksto�i dolāru?

� Jā. Uz trim gadiem. Un tas būtu mazākais, ar ko es varētu tikt cauri: nopirkt iekārtu un dzīvniekus, pieņemt trīs tehniķus uz pilnu slodzi un eksperimentēt. Personiski es pats no tā neiegūstu neko. � Pīts-Smits savilka seju grimasē. � Tā ir liela summa, vai ne?

� Jā. � Sems nopietni pamāja.

Ta�u patiesībā tā nebija liela summa. Sems un Sīlija abi zināja, ka se�desmit tūksto�i dolāru bija niecīga summa salīdzinājumā ar "Feldinga-Rosa" vai jebkuras citas lielas firmas ikgadējiem iz�devumiem zinātniskajiem pētījumiem. Kā vienmēr, jautājuma būtība bija: vai doktora Pīta-Smita projekta īsteno�anā ieguldītā summa atmaksāsies?

� Cik saprotu, � Sīlija teica Pītam-Smitam, � jūs esat stingri nolēmis savus spēkus ziedot cīņai pret Alcheimera slimību. Vai jūs uz to pamudināja kāds sevi�ķs iemesls?

Jaunais zinātnieks mirkli vilcinājās. Tad, Sīlijai acīs skatīda�mies, teica:

�� Manai mātei ir se�desmit viens gads. Esmu viņas vienīgais bērns, tādēļ mēs vienmēr esam biju�i viens otram tuvi cilvēki. Viņa jau �etrus gadus sirgst ar �o slimību, un tā progresē. Mans tēvs, cik vien spēj, par viņu rūpējas, un es viņu katru dienu apciemoju. Diem�ēl māte mani nepazīst.

Kembrid�as universitātes bioķīmijas fakultātes ēka bija no sarkaniem ķieģeļiem būvēta trīsstāvu celtne renesanses stilā � vienkār�a un iespaidīga. Tā atradās Teniskortroudā � pieticīgā ieliņā, kur nebija neviena tenisa korta. Pīts-Smits uz len�u bija atbraucis ar divriteni � izrādījās, ka Kembrid�ā tas ir parasts transporta līdzeklis; un tagad viņ� enerģiski mina pedāļus, brauk�dams pa priek�u Sema un Sīlijas jaguāram.

Pie ēkas parādes durvīm viņi atkal satikās, un Pīts-Smits ierunājās:

� Domāju, ka man jūs jābrīdina, lai jūs nejustos pārsteigti: mūsu iekārtas �eit nebūt nav tās labākās. Mēs alla� izjūtam telpu trūkumu. � Atkal uzzibsnīja viņa ātrais smaids. � Un parasti arī naudas trūkumu. Da�reiz mūsu viesi ir �okēti, redzot, kur un kā mēs strādājam.

Par spīti brīdinājumam, Sīlija pēc da�ām minūtēm tie�ām jutās �okēta.

Kad Pīts-Smits viņus uz brīdi atstāja vienus, viņa pa�ukstēja Semam:

� �ī vieta ir �ausmīga, glu�i vai apak�zemes cietums. Kā gan te cilvēks var labi strādāt?

Viņi pa kāpnēm bija nokāpu�i pagrabā un iegāju�i drūmā gaitenī, kura abās pusēs atradās virkne mazu istabiņu � tās likās nekārtīgas un piebāztas ar vecām iekārtām. Tagad viņi atradās laboratorijā, kas nebija daudz lielāka par mājas virtuvi; Pīts-Smits bija paskaidrojis, ka tā esot viena no divām telpām, kurā strādājot, turklāt viņ� �īs telpas dalot vēl ar kādu lektoru, kur� strādājot pie cita darba.

Viņiem sarunājoties, telpā vairākas reizes ienāca un izgāja Pīta-�mita kolēģis ar savu asistentu, tāpēc bija grūti risināt sarunu.

Laboratorijā atradās nodilu�i koka galdi, cie�i kopā sabīdīti, lai racionāli izmantotu platību. Virs galdiem bija gāzes radziņi un elektrības rozetes � tajās bija sasprausti daudzi strāvas patērētāji un kontaktdak�as. Gar sienām pavir�i izgatavoti plaukti, visi līdz pēdējam pilni ar grāmatām, papīriem un �ķietami nolietotu aparatūru, tostarp bija da�a laba ierīce, ar kuru � Sīlija atce�rējās � bija strādājusi pirms deviņpadsmit gadiem. Daļa no kāda galda kalpoja par rakstāmgaldu. Līdzās �im galdam stāvēja ciets krēsls. �ur tur redzēja vairākas netīras krūzītes.

Uz galda vairākos stiepļu sprostos mitinājās apmēram divdesmit �urkas.

Laboratorijas grīda, kā varēja redzēt, krietnu laiku nebija tīrīta. Tāpat arī �aurie un sienā augstu iebūvētie logi, pa kuriem varēja redzēt ārā stāvo�o ma�īnu apak�ējo daļu un riteņus. Iespaids bija nomāco�s.

� Lai arī kā tas viss te izskatās, � Sems teica Sīlijai, � nekad neaizmirsti, ka liela daļa zinātnes vēstures ir tapusi �eit. �ajās istabās ir strādāju�i un pa �iem gaiteņiem staigāju�i Nobela prē�mijas laureāti.

� Pareizi! � Martins Pīts-Smits priecīgi piebalsoja � viņ� bija atgriezies īstajā brīdī, lai dzirdētu pēdējo piezīmi. � Viens no viņiem bija Freds Sengers � viņ� atklāja insulīna molekulas aminoskābes struktūru laboratorijā, kas atrodas tie�i virs mums. � Martins redzēja, ka Sīlija skatās uz vecajām iekārtām. � Akadēmiskajās laboratorijās mēs nekad neko nesvie�am projām, misis D�ordana, jo nekad nezinām, kad mums atkal ko ievajadzēsies. Vajadzības spiesti, mēs daudzko no mūsu iekārtām improvizējam un būvējam pa�i.

�� Amerikāņu akadēmiskajās aprindās notiek tāpat, � Sems teica.

�� �im te visam, � Pīts-Smits atzina, � laikam jābūt lielā kontrastā ar tām laboratorijām, pie kādām esat pieradu�i jūs, vai ne?

�� Atklāti runājot � jā. � Sīlija iedomājās pla�ās, nevaino�jamās un bagātīgi iekārtotās "Feldinga-Rosa" laboratorijas Ņūd�ersijā.

Pīts-Smits bija atnesis divus ķebļus. Cieto krēslu viņ� piedā�vāja Sīlijai, vienu no ķebļiem � Semam, bet pats uzmetās uz otra.

� Es jums pateik�u godīgi, � viņ� sacīja, � ka tas, ko es te daru, neaptver tikai zinātnes problēmas, bet arī ļoti sare�ģītu tehnoloģiju. Man ir jāatrod līdzeklis, kā pārraidīt informāciju no smadzeņu �ūnas kodola uz to �ūnas ma�inēriju, kas veido proteīnus un peptīdus.

Savā stāstījumā aizrāvies, Pīts-Smits pamazām ieslīdēja zinātnieku �argonā. Saruna ilga vairāk nekā stundu. Sems reizu�mis uzdeva tik gudrus un detalizētus jautājumus, ka Sīlija bija pārsteigta. Kaut arī Semam nebija grāda tehniskajās zinātnēs, "Feldingā-Rosā" strādājot, viņ� bija iepazinis daudzas attiecīgo zinātņu problēmas: viņa zinā�anu efekts bija acīm redzams.

Sarunas laikā Pīta-Smita entuziasms pielipa arī viņiem. Klausoties Martina skaidrajā, koncentrētajā valodā, kas liecināja par augstu disciplīnu un dziļām zinā�anām, viņu cieņa pret jauno zinātnieku auga augumā.

Sarunas beigās Pīts-Smits pievērsās �urkām krātiņos.

� �īs te ir tikai da�as no mūsu �urku pulka. Pārējās � vairāki simti � atrodas mūsu dzīvnieku istabā. � Viņ� pieskārās vienam no krātiņiem, un liela �urka, kas visu laiku bija gulējusi, sakustējās. � �is sirmais vīrs ir divarpus gadus vecs � vecums, kas līdzinās septiņdesmit cilvēka mū�a gadiem. �ī ir viņa mū�a pēdējā diena. Rīt mēs to upurēsim, lai salīdzinātu viņa smadzeņu ķīmiju ar pirms pāris dienām dzimu�as �urkas smadzeņu ķīmiju. Ta�u, lai atrastu mums vajadzīgās atbildes, būs nepiecie�ams daudz �urku, daudz ķīmisko analī�u un daudz, daudz laika.

Sems saproto�i pamāja.

�� No savas pieredzes mēs saprotam, kas tas ir � laika faktors. Bet tagad, doktor, kā jūs formulētu sava darba gala�mērķi?

Pīts-Smits padomāja, pirms atbildēja. Tad, vārdus uzmanīgi izvēlēdamies, sacīja:

�� Pētījumu turpmākajā gaitā atklāt smadzeņu peptīdu, no kā atkarīgs atmiņas faktors jauniem cilvēkiem un kas, cilvēkam novecojot, vairs organismā netiek ra�ots. Tad, kad būsim atradu�i un ieguvu�i �o peptīdu, mēs iemācīsimies to ra�ot, izmantojot ģenētisko tehniku. Pēc tam �o preparātu varēsim dot visu vecumu ļaudīm nolūkā samazināt atmiņas zudumu, aizmār�ību un varbūt vispār novērst garīgo noveco�anu.

�ī nosvērtā atbilde, kas abos sarunu biedros iedvesa dziļu uzticību, bija iespaidīga, ta�u nekādā ziņā lielīga, un ne Sems, ne Sīlija negribēja pārtraukt klusumu, kas iestājās pēc Pīta-Smita vārdiem. Kaut arī apkārtne bija trūcīga, Sīlijai �ķita, ka �is ir brīdis, kas ieies vēsturē.

Pirmais ierunājās Sems:

� Doktor Pīt-Smit, tagad jums ir jūsu dotācija. Tā ir pie�ķirta, no �ī brī�a skaitot. Tā ir summa, kuru jūs lūdzāt.

Pīts-Smits izskatījās samulsis.

� Jūs gribat teikt� vai tas ir tik vienkār�i� tā uzreiz?

Tagad bija Sema kārta pasmaidīt.

�� Man kā "Feldinga-Itosa" farmaceitisko pre�u firmas prezi�dentam ir zināma vara. �ad un tad ir patīkami to izmantot. � Tad viņ� piebilda: � �īs vieno�anās vienīgais noteikums ir parastā prasība: mēs pārraudzīsim jūsu darbu, un mums būs pirmtiesības uz jebkuru medikamentu, ko iegūsit.

� Protams. � Pīts-Smits pamāja. � Tas ir saprotams. � Viņ� izskatījās samulsis.

Pēc pusstundas bioķīmijas fakultātes mājā bija tējas laiks. Tikām viņi jau bija sāku�i saukties vārdos un pēc Martina ielūguma bija uzkāpu�i aug�ā, kur foajē no tējas ratiņiem pasniedza tēju un cepumus. Ar tasītēm un �ķīvī�iem rokās balansēdams, trio devās uz fakultātes tējas istabu, kas, kā Martins paskaidroja, bija sabiedriskais fokusa punkts te strādājo�ajiem zinātniekiem un viņu viesiem. Tējas istabā, tikpat vienkār�ā kā viss �ajā ēkā, bija gari galdi ar koka krēsliem. Telpa bija cilvēku pilna un trok�ņaina. Te bija abu dzimumu un da�ādu vecumu zinātnieki, bet dzirdamo sarunu fragmenti bija izteikti nezinātniski. Vieni diskutēja par oficiālajām automa�īnu stāvvietām pie fakultātes: gados vecāks pasniedzējs dedzīgi �ēlojās, ka kāds no jaunajiem tiekot labāk ieredzēts par viņu un esot atņēmis stāvvietu, kas pienākoties viņam. Turpat tālāk bārdains entuziasts stāstīja par kāda Kembrid�as vīna tirgotāja sensacionālo rekordu dzērienu pārdo�anā, kāds cits vēlējās pārdot savu automa�īnu. Vēl cita runātāju grupa sīki analizēja jauno filmu "Krusttēvs" ar Marlonu Brando un Alu Pa�īno galvenajās lomās. Pēc ilgākas manevrē�anas un vietu apmaiņas Martinam Pītam-Smitam izdevās atrast saviem viesiem vietu.

� Vai tā te ir vienmēr? � Sīlija interesējās.

Martins likās uzjautrināts.

� Tā te ir parasti. Un gandrīz visi nāk uz �ejieni. �ī te da�am no mums ir vienīgā iespēja sastapties ar kolēģiem.

� Man neliekas, � Sems sacīja, � ka apstākļi �ajā mājā jums ļauj netraucēti strādāt.

Martins paraustīja plecus.

� Da�reiz jau traucē gan. Bet pie tā var pierast.

� Bet vai pie tā vajag pierast? � Kad atbilde nesekoja, Sems turpināja, balsi pieklusinādams, lai līdzās eso�ie nedzirdētu: � Es visu laiku domāju, Martin, vai jūs negribētu �o pa�u darbu, ko darāt �eit, strādāt labākos apstākļos, ar labāku iekārtu un palīgiem?

Zinātnieka sejā bija ievilcies kaut kas līdzīgs smaidam, kad viņ� jautāja:

� Labākos apstākļos? Kur?

�� Jūs, bez �aubām, būsit uzminējis, � Sems teica, � ka es piedāvāju jums darbu Kembrid�as universitātē pamest un pārnākt strādāt pie mums � "Feldingā-Rosā". Tur jums būs daudzas priek�rocības, un mēs plānojam Anglijā�

�� Piedodiet, � Martins likās noba�ījies, � vai drīkst jums ko pajautāt?

� Protams.

� Vai tas ir noteikums jūsu dotācijai?

�� Nekādā zinā, � Sems atbildēja. � Jums �ī dotācija jau ir, turklāt par noteikumiem mēs jau tikām vienoju�ies. Par to es jums dodu godavārdu.

�� Paldies. Es jau sāku ba�īties. Viņa sejā atgriezās platais, zēniskais smaids. � Negribu būt rupj�, bet domāju, ka mums abiem ietaupīsies laiks, ja es kaut ko jums pateik�u�

� Runājiet. � Tā bija Sīlija, kas to pateica.

�� Es esmu akadēmisks zinātnieks un domāju tāds palikt, � Martins paziņoja, � nevēlos runāt par iemesliem, bet viens no tiem ir brīvība. Ar to es domāju brīvību veikt tādus pētījumus, kādus pats vēlos, bez komerciāla spiediena.

� Jums pie mums būs brīvība, � Sems uzsāka, ta�u apklusa, kad Martins pakratīja galvu.

�� Būtu jārēķinās ar komerciāliem faktoriem. Sakiet man godīgi � vai tad tā nav?

� Nu, laiku pa laikam � jā, � Sems atzinās. � Galu galā mēs piedalāmies biznesā.

�� Protams. Bet �eit nav komerciālu apsvērumu. Tikai tīra zinātne, zinā�anu meklē�ana. Un es vēlos strādāt tā. Vai vēlaties vēl tēju?

� Paldies, nē, � Sīlija pateicās.

Sems pakratīja galvu. Viņi piecēlās, lai ietu.

Teniskortroudā, stāvot pie īrētā jaguāra, Martins teica Semam:

�� Paldies par visu, darba piedāvājumu ieskaitot. Un jums arī, Sīlij. Bet es palik�u Kembrid�ā, kas, izņemot �o celtni, ir vis�skaistākā vieta.

� Viss bija jauki, � Sems teica, � un attiecībā uz to strādā��anu pie mums, kaut arī man �ēl, ka jūsu lēmums ir tāds, es to saprotu. � Un iekāpa ma�īnā.

Jau sēdēdama ma�īnā aiz Sema, atvērusi logu, Sīlija teica Martinam:

� Kembrid�a patie�ām ir skaista vieta, es nekad te nebiju bijusi. Man būtu vēlē�anās to apskatīt pamatīgāk!

�� Hei, pagaidiet! � Martins izsaucās. � Cik ilgi jūs vēl būsit Britānijā?

Viņa padomāja.

� Varbūt vēl kādas divas nedēļas.

� Tad kāpēcjums neatbraukt uz �ejieni vēl kādudien? Ar lielāko prieku jums parādī�u pilsētu.

� Man tas ļoti patiktu, � Sīlija sacīja.

Kamēr Sems iedarbināja ma�īnu, viņi norunāja, ka pēc desmit dienām � aiznākamajā svētdienā � Sīlija atbrauks vēlreiz.

Atpakaļceļā uz Londonu Sīlija un Sems klusēja, katrs ar savām domām aizņemti. Kad Kembrid�a bija palikusi aiz mugu�ras un viņi pēc mar�ruta "A-10" brauca uz dienvidiem, Sīlija mierīgi ierunājās:

�� Tu viņu gribi, vai ne? Tu vēlies, lai viņ� vadītu mūsu zināt�niskās pētniecības institūtu?

�� Protams, � Sems atteica, un viņa balsī bija jau�ams sabru�ku�u cerību rūgtums. � Viņ� ir izcils zinātnieks, es domāju � pat ģēnijs, labākais, ko �eit vispār esmu redzējis. Bet, nolādēts, Sīlij, mēs viņu nedabūsim. Viņ� ir akadēmiskais tips un tāds arī paliks. Tu dzirdēji, ko viņ� teica'? Un ir skaidri redzams, ka viņ� pie savām domām paliks.

� Es par to domāju, � Sīlija noteica.

Nākamajās dienās Sems un Sīlija noņēmās ar "Feldinga-Rosa" zinātniskās pētniecības institūta organizē�anas darbu. Viņi bija pārliecināti, ka doktors Martins Pīts-Smits ir labākā kandidatūra institūta direktora amatam; ta�u Sems domāja, ka Martins nekad nebūs ar mieru no akadēmiskās pasaules pārslēgties uz rūpniecību.

� Esmu ticies ar vairākiem citiem kandidātiem, � Sems stāstīja, � ta�u Pīts-Smits diem�ēl man samaitājis apetīti uz jeb�kuru no viņiem.

Kad Sīlija atgādināja, ka nākamsvētdien viņi ai' Martinu tik�sies vēlreiz, lai apskatītu Kembrid�u, Sems tikai drūmi nogro�zīja galvu.

�� Protams, dari, ko vari, ta�u man nekādu ilūziju nav. Viņ� ir nosvērts jauns cilvēks, kur� labi zina, ko grib. Lai arī ko tu darītu, � Sems brīdināja Sīliju, � sarunās ar Martinu nepieskaries naudas jautājumiem, tas ir � par algu, ko mēs maksātu, ja viņ� nāktu strādāt pie mums. Viņ� arī bez teik�anas zina, ka tā būtu daudz lielāka par to, ko saņem tagad. Bet, ja tu par to runāsi, viņ� nodomās, ka mēs esam divi nekaunīgi amerikāņi, kas ir pārlie�cināti, ka par dolāriem �ajā pasaulē var nopirkt visu.

�� Bet, Sem, � Sīlija iebilda, -<ja Martins pārnāktu strādāt pie "Feldinga-Rosa", jums tik un tā kādā brīdī būtu jāapsprie� algas jautājums.

�� Protams. Bet nejau pa�ā sākumā. Tici man, Sīlij, es zinu, cik jūtīgi ir �ie akadēmiskie tipi. Un, ja tu domā, ka Martins savu lēmumu var grozīt, tad nesabojāsim �o iespēju ar naudas lietām.

� Varbūt intereses pēc paskaitļosim? � Sīlija ierunājās.

� Pēc tās informācijas, � Sems domīgi iesāka, � kas ir manā rīcībā, Martins pelna apmēram divtūksto� �etrsimt mārciņu gadā, tas ir apmēram se�tūksto� dolāru. Sākumā mēs viņam maksātu �etras vai piecas reizes vairāk � teiksim � divdesmit piecus līdz trīsdesmit tūksto�us plus prēmijas.

Sīlija klusu iesvilpās.

� Es nezināju, ka starpība ir tik liela.

�� Bet akadēmiskie to zina. Un tomēr izvēlas akadēmisko zinātni, ticot, ka tajā ir vairāk intelektuālas brīvības. Tu dzirdēji, kā Martins runāja par "komerciālo spiedienu", ka viņam tas nepa�tiktu?

� Dzirdēju, � Sīlija atbildēja, � bet tu teici, ka tas esot neliels.

�� Tāpēc, ka atrodos �oga rūpnieciskajā pusē, un tāpēc, ka tā domāt ir mans darbs. Bet, runājot starp mums, atzīstu, ka Martinam varbūt ir taisnība.

�aubās svārstīdamās, Sīlija atbildēja:

� Gandrīz vienmēr esmu bijusi ar tevi vienisprātis, ta�u �oreiz īsti neesmu par to pārliecināta.

�ī saruna viņai neizgāja no prāta. Un tad Sīlija nolēma uzzināt vēl kāda cilvēka domas.

Dienu pirms brauciena uz Kembrid�u Sīlija pa telefonu runāja ar Endrjū un bērniem, kā to parasti vismaz divas reizes nedēļā mēdza darīt, uzturoties Anglijā. Gan viņi, gan pati Sīlija bija satraukti � tuvojās viņas atgrie�anās laiks. Parunājusi par ģimenes lietām, Sīlija pastāstīja Endrjū par doktoru Pītu-Smitu, par vil�anos, ko bija sagādājusi vina atteik�anās, par sarunu �ajā jautājumā ar Semu, kā arī par gaidāmo braucienu uz Kembrid�u.

�� Vai tu domā, ka viņ� savu lēmumu varētu grozīt? � Endrjū jautāja.

�� Instinktīvi jūtu, ka tas varētu notikt, � Sīlija atbildēja, � varbūt zināmos apstākļos, ta�u man nav priek�stata, kādi tie varētu būt. Man ļoti negribētos rit, kad mēs runāsim, izdarīt kaut ko aplam.

Telefona klausulē bija klusums, un Sīlija juta, ka vīrs domā. Tad viņ� teica:

�� Semam daļēji taisnība, ta�u varbūt ne jau visā pilnībā. Man liekas, ka nevar cilvēku aizvainot, ja liek tam saprast, cik viņa darbam ir liela vērtība. Patiesībā vairumam no mums tas patīk diezgan labi, pat tad, kad nemaz nedomājam piedāvāto naudu pieņemt.

�� Turpini, � Sīlija mudināja. Viņa respektēja Endrjū gudrību, prasmi piekļūt situācijas kodolam.

� No tā, ko tu man esi teikusi, � viņ� turpināja, � es saprotu, ka Pīts-Smits ir atklāts cilvēks.

� Pat ļoti.

� Tādā gadījumā iesaku tev rīkoties tāpat. Rīkojoties sare�ģīti un mēģinot iepriek� paredzēt viņa reakciju, tu vari visu sabojāt. Turklāt līkumo�ana ta�u nav tavā stilā, Sīlij. Esi tāda, kāda tu patiesībā esi. Ja runāt par naudu ir dabiski, dari to.

� Endrjū, dārgais, ko es bez tevis iesāktu?

�� Es ceru, ka nekā svarīga. Tad piebilda: � Tagad, kad tu esi man pastāstījusi par rītdienu, atzīstos, ka jūtos nedaudz greiz�sirdīgs uz to Pītu-Smitu.

� Tas ir tikai bizness, � Sīlija iesmējās, � un tāds ari paliks!

�ii

Pienāca svētdiena.

Agrā rītā Londonas � Kembrid�as vilciena nesmēķētāju vagona kupejā, galvu pret sēdekļa atzveltni atbalstījusi, �īlija stundu un piecpadsmit minūtes garo brauciena laiku izmantoja pārdomām. Divu nedēļu notikumus un sarunas atceroties, viņa pārlika, kura padomam � Endrjū vai Sema � klausīt. �ī ārēji neoficiālā tik�anās ar Martinu varēja kļūt nozīmīga gan "Feldingam-Rosam", gan viņai pa�ai. Prātā ienāca Sema brīdinājums: "Nesabojā visu, būdama nekaunīga!"

Brauciens pagāja ātri. Kad vilciens palēnināja gaitu un ieripoja Kembrid�as stacijā, Martins Pīts-Smits ar savu plato un priecīgo smaidu sejā jau gaidīja uz perona.

Sīlija zināja, ka �etrdesmit viena gada vecumā izskatās labi. Mīkstie, brūnie mati bija īsi apgriezti, stāvs slaids un smuidrs, neparasti labvēlīgās britu vasaras saulē un svaigā gaisā pavadītās nedēļas viņas sejā ar augstajiem vaigu kauliem bija atstāju�as veselīga iedeguma un svaiguma pēdas.

Sīlijas matos bija parādījies sirmums. �is atgādinājums, ka laiks nestāv uz vietas, viņu satrauca maz, kaut ari reizumis viņa mēdza lietot krāsojo�os matu skalojamos līdzekļus. To viņa bija darījusi ari iepriek�ējā vakarā.

Sīlija bija tērpusies vasarīgā, tepat Londonā iegādātā baltzaļā kokvilnas me�ģīņu tērpā: Ņūd�ersijā, mantas kravājot, viņai nebija ienācis prātā, ka Anglijā vajadzēs tik vasarīgas drānas. Kājās viņai bija augstpapē�u sņndales, galvā � balta salmu cepure ar platām malām.

No vilciena izkāpusi, Sīlija pamanīja, ka Martins viņā nolūkojas ar apbrīnu. Brīdi �ķita, ka viņam trūkst vārdu, tad, satverdams Sīlijas pastiepto roku, viņ� sacīja:

� Hello! Jūs izskatāties lieliski, priecājos, ka atbraucāt!

� Jūs pats izskatāties lieliski!

Martins iesmējās savus zēniskos smieklus. Viņ� bija ģērbies tum�zilā sporta �aketē, baltās vilnas flaneļa biksēs un kreklā ar vaļēju apkaklīti.

� Es jums solījos uzvilkt savu uzvalku, � viņ� runāja, � bet tad es atradu �o te veco ietērpu, ko neesmu uzvilcis gadiem. Tas man likās mazāk oficiāls.

Ejot laukā no stacijas, Sīlija viņu paņēma zem rokas.

� Kurp mēs dodamies?

�� Tepat ir mana ma�īna. Es domāju, ka vispirms mazliet pabraukāsim, tad paiesimies kājām, bet vēlāk dosimies piknikā.

� Tas viss izklausās lieliski!

� Vai jums būtu vēl kāda vēlē�anās kaut ko darīt vai redzēt?

Viņa mirkli vilcinājās, tad atbildēja:

� Jā, viena vēlē�anās man ir gan.

� Un tā būtu?

� Es gribētu tikties ar jūsu māti.

Martins pārsteigts paskatījās Sīlijā.

� Varu aizvest jūs pie saviem vecākiem tūlīt pēc mūsu ekskur�sijas. Ja vien esat pārliecināta, ka jūs to patiesi vēlaties.

� Es to vēlos.

lesprauku�ies Martina nenosakāma vecuma ma�īnā, viņi ap�meta loku pa vecās Kembrid�as ielām un apstājās Kvīnsroudā pie Fona dārziem.

� Te mēs sāksim iet kājām, � viņ� teica.

Ma�īnu atstāju�i, viņi pa gājēju celiņu devās uz Kingsbrid�u, kas veda pāri Kemas upei.

Pie tilta Sīlija apstājās. Acis no spo�ās rīta saules sargādama, viņa godbijīgi sacīja:

� Kaut ko tik skaistu man gadījies reti redzēt.

Viņai līdzās stāvēdams, Martins mierīgi paskaidroja:

� Kingkoled�as kapela ir visiespaidīgākā.

Aiz skaisto zālienu un ēnaino koku joslas pacēlās lielā kapela � torņu, spēcīgu kolonnu un cēlu smailu vīzija virs brīni�ķīgi velvēta jumta un krāsainā stikla logiem.

� Atļaujiet man mazliet iejusties ekskursijas vadītāja lomā, � Martins teica. � Tātad mēs esam dibināti sen. 1441. gadā karalis Henrijs VI aizsāka to, ko jūs te redzat, bet Pīterhausa ir pat vēl vecāka. Tur 1284. gadā sākās "Kembrid�as taisnības meklē�ana".

Sīlijai impulsīvi izlauzās:

� Vietējiem dro�i vien ir ļoti grūti no tādas vietas aizbraukt uz dzīvi citur!

� Tāpēc jau daudzi te arī paliek, � Martins atbildēja. � Kem�brid�ā līdz pat savai nāves stundai dzīvoju�i un strādāju�i daudzi zinātnieki. Un daudzi no mums � jaunie un dzīvie � ir gatavi darīt to pa�u.

Divas stundas viņi pārmaiņus braukāja un staigāja pa Kem�brid�u, un Sīlija iepazina un iemīlēja �o pilsētu. Martina zinā�anas �ķita neizsmeļamas.

�� Vairums zinātnieku palika �eit, citi atmiņas par �o vietu paņēma līdzi sve�umā, � viņ� stāstīja. � Viens no viņiem bija mākslas zinātņu kandidāts no Emanuēla koled�as � D�ons Harvards. Viena mācību iestāde nosaukta viņa vārdā. � Viņ� nozibināja savu raksturīgo zēnisko smaidu. � Tikai esmu pie�mirsis, kur.

Beidzot, kad viņi bija iekāpu�i ma�īnā, Martins paziņoja:

�� Domāju, ka pietiks. Pārējo atstāsim nākamajai reizei. � Pēk�ņi viņa seja kļuva nopietna. � Vai jūs vēl aizvien vēlaties redzēt manus vecākus? Brīdinu, ka mana māte nevienu no mums nepazīst un nesapratīs, kāpēc mēs tur esam. Tas var būt visai nomāco�i.

� Nekas. Es tomēr vēlos.

Mazais un necilais namiņ� ar terasi atradās strādnieku ra�jonā. Martins atstāja ma�īnu uz ielas un ar savu atslēgu atslēdza durvis. No nelielās, blāvi apgaismotās priek�telpas viņ� brīdināja tēvu:

� Tēt, tas esmu es, un mums ir viesis.

Atskanēja �ļūco�i soļi, durvis atvērās, un tajās parādījās pavecs vīrietis izbalēju�ā svīteri un negludinātās velveta biksēs. Kad viņ� pienāca tuvāk, Sīliju pārsteidza tēva un dēla lielā līdzība. PītsSmits, vecākais, bija tikpat plecīgs kā Martins, viņam bija tā pati seja ar stūraino zodu, tiesa gan � vecuma grumbu izvagota, un tas pats pēk�ņais, kautrais smaids, kas, viņiem iepazīstoties, Sīlijai likās Martina smaida kopija.

Kad Martina tēvs ierunājās, līdzība izzuda. Viņa balss bija rupja, neskanīga, ar nazālu pieskaņu, vienkār�ie teikumi liecināja par izglītības trūkumu.

� Es ir priecīgs jūs satikt, � viņ� teica Sīlijai. � Es nezināju, dēls, ka tu atnāks. Es tikko kā apģērbu mammu. Viņai �odien nav labi.

� Mēs ilgi nepaliksim, � Martins teica, tad pievērsās Sīlijai. � Tēvam nav viegli. Bet tā jau �o slimnieku ģimenēm ir � grūtāk nekā pa�iem slimniekiem.

Kad viņi bija iegāju�i pieticīgi mēbelētajā viesistabā, Pīts-Smits, vecākais, Sīlijai piedāvāja:

� Vai jūs vienu tasiņu negribat?

� Viņ� domā � tēju, � Martins tulkoja.

�� Paldies, labprāt, � Sīlija sacīja, � es pēc mūsu ekskursijas esmu izslāpusi.

Martina tēvs devās uz virtuvi, bet Martins nometās ceļos līdzās sirmajai sievietei, kas sēdēja vecā atzveltnes krēslā ar puķainu pārklāju. Kop� viņu ienāk�anas istabā sieviete nebija pakustējusies. Aplicis mātei roku ap pleciem, Martins to maigi noskūpstīja.

Viņa bijusi skaista, Sīlija nodomāja, un pat vēl tagad ir glīta. Mati bija kārtīgi sasukāti, mugurā � vienkār�a bē�krāsas kleita, ap kaklu � kreļļu virtene. �ķita, ka vina nedaudz reaģē uz dēla skūpstu un tik tikko manāmi pasmaida, ta�u nelikās, ka viņa Martinu pazītu.

� Māt, es esmu tavs dēls Martins, un �ī dāma ir Sīlija D�ordana. Viņa ir no Amerikas. Ēs viņai parādīju pilsētu. Viņai patīk mūsu Kembrid�a.

� Hello, misis Pīta-Smita, � Sīlija sacīja, � paldies, ka atļāvāt ienākt jūsu mājā!

Sirmās sievietes skatiens kļuva nemierīgs � viņa acīmredzot centās kaut ko saprast. Bet Martins teica Sīlijai:

�� Bīstos, ka nekas neiznāks. No atmiņas nav palicis ne vēsts. Bet es atļaujos uzvesties nezinātniski un cen�os piekļūt viņas apziņai.

�� Es saprotu. � Sīlija vilcinājās, bet tad vaicāja: � Vai jūsu pētījumi, ja jums izdotos atklāt ko svarīgu, varētu viņai�

� Palīdzēt? Nekādā gadījumā. � Viņa balss skanēja stingri un noteikti. � Lai arī ko man izdotos atklāt, viņas miru�o smadzeņu �ūnas nav iespējams atdzīvināt. Par to man nav nekādu ilūziju. �

Kājās piecēlies, viņ� skumji nolūkojās mātē. � Bet tie ir citi,' kuriem drīz būs iespējams palīdzēt. Citi, kuriem slimība nav tik tālu progresējusi.

� Vai jūs par to esat pārliecināts?

� Esmu pārliecināts, ka da�s labs atklājums būs � vai nu tos atradī�u es, vai arī kāds cits.

� Bet jūs ta�u vēlaties, lai tas atklājējs būtu jūs, vai ne?

�� Katrs zinātnieks vēlas būt pirmais, � Martins paraustīja plecus, � kur� izdara kādu atklājumu. Tas ir cilvēciski. Bet, � viņ� atkal paskatījās uz māti, � vēl svarīgāk ir tas, lai kāds vispār atklātu Alcheimera slimības cēloni.

� Tātad ir iespējams, ka to izdara kāds cits, nevis jūs?

� Jā, � Martins teica. � Zinātnē viss kas var gadīties.

No virtuves ienāca Pīts-Smit.s, vecākais, ar paplāti, uz kuras bija tējkanna, tasītes ar apak�tasītēm un piena krūze.

Kad paplāte bija nolikta uz galda, Martins aplika roku tēvam ap pleciem. � Tētis dara visu � mammu ģērbj, sasukā matus, pabaro un padara visas citas mazāk patīkamas lietas. Bija tāds laiks, Sīlij, kad mēs ar tēvu nebijām labi draugi. Bet tagad viss ir mainījies.

� Riktīgi gan. Mēs dikti strīdējāmies, � Martina tēvs piebilda. Tad pavaicāja Sīlijai: � Jūs dzers tēju ar pienu?

� Jā, lūdzu!

� Vienlaik, Martina tēvs sāka stāstīt, � es neko daudz par tām stipendijām nedevu, uz kurām Martins ar mammu tā bija kā uzburti. Bet mamma uzvarēja, un beigās labi vien bija. Martins ir labs puisis, samaksā par mūsmāju un dod visu, ko mums vajag. Un es ir dzirdēj's, ka tanī koled�ā arī viņam neiet slikti.

� Nē, � Sīlija piekrita, � viņam nebūt neiet slikti.

Pēc stundām divām, ērtā sēdeklī uz spilvena atlaidusies, Sīlija jautāja:

� Vai jūs varat runāt, kad kaut ko darāt?

� Protams. Kāpēc gan ne? � Martins, kājās stāvēdams, ar garu kārti meklēja atbalstu pret seklās upes dibenu, un neveiklā platdibenē viņi viegli slīdēja pa upi aug�up. Martins laikam visu dara labi, Sīlija nodomāja, pat ieskaitot laivas vadī�anu ar kārti, � to pieprata tikai nedaudzi cilvēki, kā varēja spriest pēc tiem, kuriem viņi bija pabrauku�i garām.

Kembrid�as laivu stacijā Martins bija noīrējis laivu, un viņi īrās uz Grant�esteru � tā atradās trīs jūdzes uz dienvidiem, kur bija paredzēts ieturēt vēlīnu piknika len�u.

�� Tā ir personiska lieta, � Sīlija sacīja, � un varbūt man nevajadzētu par to runāt. Bet es visu laiku domāju par at�ķirībām starp jums un jūsu tēvu. Piemēram, par to, kā jūs runājat, un te es nedomāju tikai gramatiku�

� Es saprotu, ko jūs gribat sacīt, � Martins viņu pārtrauca. � Arī mana māte, pirms viņa nebija aizmirsusi, kā to dara, runāja tāpat. "Pigmalionā" Bernards �ovs to nosauc par apvainojumu angļu valodai.

� Es to atceros no "Manas skaistās lēdijas". Bet kā jums izdevās no tā izvairīties?.

� Tā ir viena no lietām, par ko esmu pateicību parādā savai mātei. Pirms es paskaidroju, jums tomēr kaut kas ir jāsaprot par �o zemi. Tas, kā cilvēki runā, Bfitānijā alla� veidojis barjeru starp �ķirām. Varbūt jums da�s labs teiks ko citu, bet tas tā ir vēl �odien.

� Arī akadēmiskajā pasaulē? Zinātnieku vidū?

� Pat tur. Varbūt tur jo sevi�ķi.

Martins darbojās ar kārti, nākamos vārdus apdomādams.

� Mana māte �o barjeru saprata. Tāpēc tad, kad biju glu�i mazs, vina nopirka radio un lika man stundām ilgi klausīties BBC diktoru valodā. Viņa man teica: tu runāsi tā, tāpēc sāc viņus atdarināt. Tavam tēvam un man jau ir par vēiu, bet tev jāiemācās runāt pareizi.

�� Un vai tas palīdzēja? � Sīlija klausījās Martina patīkamajā un koptajā valodā.

�� Es domāju gan. Ta�u tā bija tikai viena lieta, ko māte tika darījusi manis labā. Viņa izdibināja, kas mani skolā interesē, iepazinās ar stipendiju sistēmu un rūpējās, lai es to iegūtu. Tad mums mājās sākās tas kar�, par ko runāja tēvs.

-r Viņam likās, ka māte ķer par augstu?

Martins pakratīja galvu.

� Viņ� vienkār�i nesaprata. Un es arī ne. Tikai māte saprata, ko var sasniegt ar godkāri. Varbūt tagad jūs saprotat, kāpēc es viņu tā mīlu?

� Protams. � Tad pēc klusuma brī�a Sīlija atsāka: � Jūsu tēvs teica, ka jūs samaksājat lielāko daļu no viņu vajadzībām.

� Daru, ko varu, � Martins atzina. � Divus rītus nedēļā nosūtu pie viņiem medmāsu no biroja. Tas atvieglo dzīvi manam tēvam. Sie pakalpojumi būtu vajadzīgi bie�āk, bet� � Viņ�, teikumu nepabeidzis, paraustīja plecus un prasmīgi pievadīja laiviņu pie zālainā krasta zem vītola. � Vai �ī vieta jums liekas piemērota piknikam?

� Idilliska!

Martins bija paņēmis līdzi grozu ar garnelēm, gaļas pīrāgu, salātiem, zemenēm un biezu, dzeltenu Devonas krējumu. Vēl tur bija arī pudele laba vīna un termoss ar kafiju. Maltīte bija lieliska.

f

Dzerot kafiju, Sllija sacīja:

����� �is ir mans pēdējais vīkends Anglijā pirms atgrie�anās mājās � vienreizējs noslēgums manam komandējumam.

� Vai jūsu brauciens uz Angliju bija veiksmīgs?

����� Mēs ar Semu Hotornu atradām ideālu kandidatūru "Feldinga-Rosa" zinātniskās pētniecības institūta direktora amatam, ta�u viņ� no �ī darba atteicās. Pēc tam visi citi kandidāti likās vairs tikai otr�ķirīgi.

Pēc klusuma brī�a Martins sacīja:

� Es pieņemu, ka jūs runājat par mani.

� Jūs labi zināt, ka tā tas ir.

Viņ� nopūtās.

� Ceru, ka piedosit man �o noziegumu.

����� Tur nav ko piedot. Tā ir jūsu dzīve, jūsu lēmums, � viņa Martinu dro�ināja. � Tikai, kad es par to domāju, ir divas lietas, kas� � viņa apklusa.

� Turpiniet! Kas tās par divām lietām?

����� Nesen jūs teicāt, ka gribētu būt pirmais, kas atrastu atbildes sakarā ar Alcheimera slimību un garīgo noveco�anu, ta�u citi tās varbūt atradīs ātrāk.

Martins atlaidās laiviņā, zem galvas kā spilvenu sarotījis savu sporta �aketi.

���� Citi veic tādus pa�us pētījumus. Zinu vienu zinātnieku Vācijā, otru Francijā, tre�o Jaunzēlandē. Viņi visi ir labi cilvēki, mums ir viens mērķis, un mēs ejam pa vienu un to pa�u taku. Nav iespējams noteikt, kur� no mums atrodas priek�galā un vai vispār kāds atrodas priek�galā.

���� Tātad jūs piedalāties sacensībās, � Sīlija rezumēja, � un jūsu pretinieks ir laiks. � Pa�ai neapzinoties, viņas balss bija kļuvusi asāka.

� Jā. Bet tā jau zinātnē mēdz būt.

���� Vai kādam no tiem, kurus jūs pieminējāt, ir labāki apstākļi un vairāk darbinieku nekā jums?

Viņ� bridi padomāja.

� Laikam gan. Tam tur Vācijā. Par abiem pārējiem es nezinu.

� Kāda laboratorijas platība jums ir patlaban?

���� Pavisam kopā, � Martins a�i aprēķināja prātā, � ap tūksto� kvadrātpēdu.

����� Ja jums būtu piecreiz lielāka platība � vai tas jums nepa�līdzētu ātrāk nokļūt pie mērķa? Plus vēl iekārta, viss cits, kas vajadzīgs jums un jūsu projektam, un varbūt divdesmit cilvēku lieli �tati. Vai tas jums nepalīdzētu tikt ātrāk uz priek�u un ne tikai atrast atbildes, bet arī pirmajam nokļūt pie tām?

Pēk�ņi Sīlija apzinājās, ka noskaņa viņu starpā ir mainījusies. Tas vairs nebija vienkār�s izbraukums � nepiespiestā gaisotne bija izzudusi. Tagad tā bija smalka gudrības un da�ādu gribu sacensība. Nu lai, vina nodomāja, tāpēc jau esmu atbraukusi uz Angliju un �odien uz Kembrid�u.

Martins bija pārsteigts.

�� Vai jūs to nopietni runājat? Piectūksto� kvadrātpēdu un divdesmit cilvēku?

�� Nolādēts! Protams, es runāju nopietni! � Tad nepacietīgi piemetināja: � Vai jūs domājat, ka mēs �ajā biznesā rotaļājamies?

� Nē. � Viņ� vēl joprojām lūkojās Sīlijā. � Es tā nedomāju. Jūs teicāt, ka ir divas lietas. Un kas ir otra?

Sīlija vilcinājās. Viņa saprata, ka nupat pateiktais bija atstājis uz Martinu dziļu iespaidu. Varbūt tagad viņa to izpostīs? Bet tad viņa atcerējās Ēndrjū.

�� Es to pateik�u rupji un tie�i, īsti amerikāniski, � Sīlija sacīja, � un es to teik�u tāpēc, ka zinu, kāda loma jūsu dzīvē ir zinātnei, ka nauda jums līdzīgiem nav svarīga un jūs nevar nopirkt. Bet, ja jūs strādātu "Feldingam-Rosam", ja jūs kļūtu par mūsu institūta direktoru un strādātu tur pie sava projekta, jūs saņemtu div�padsmit tūksto�us mārciņu gadā plus vēl prēmijas, kas var būt ļoti lielas. Tas laikam ir piecas reizes vairāk, nekā jūs pelnāt pa�reiz. Tā kā esmu tikusies ar jūsu vecākiem un zinu, ko jūs darāt viņu labā un ko jūs varētu darīt viņu labā, es domāju, ka jums ļoti noderētu lielāki ienākumi. Jūs varētu atļauties medmāsas pakal�pojumus bie�āk nekā divas reizes nedēļā, sagādāt mātei labāku dzīvesvietu labākā apkārtnē�

� Pietiek! � Martins bija piecēlies sēdus un nikni vērās Sīlijā. Viņ� bija ļoti satraukts. Velns lai jūs parauj, Sīlij! Es labi zinu, ko var izdarīt nauda! Vēl vairāk � nestāstiet tās blēņas, ka man līdzīgiem cilvēkiem tā ir vienaldzīga! Mani tā loti interesē, un tas, ko jūs man nupat pateicāt., man sagrozīja galvu! ^ūs mēģināt man izraut pamatu zem kājām, jūs mani kārdināt, izmantojat manu�

�� Smieklīgi! � Viņa to strupi pātrauca. � Ko gan es gribētu izmantot?

� Apstākli, ka esat redzējusi manus vecākus! Redzējusi, kā viņi dzīvo un kā es raizējos par viņiem. To izmantojot, jūs man piedā�vājat zelta ābolu, spēlējot Ievu manam Ādamam. � Viņ� aplaida apkārt skatienu. � Turklāt vēl paradīzē.

� Bet tas nav saindēts ābols, � Sīlija mierīgi sacīja, � un �ajā laivā nav �ūskas. Paklausieties, man ļoti būtu �ēl, ja�

Martins viņu nikni pārtrauca:

�� Jums nemaz nav �ēl! Jūs esat veikalniece, kas labi pieprot savu darbu � nolādēti labi, es varu to apliecināt! Un veikalniece iet līdz galam, viņai ir atļauts viss, lai sasniegtu to, ko grib. Jūs esat diezgan ne�ēlīga, vai ne?

Tagad Sīlija bija pārsteigta.

� Es?

� Jā, jūs, � viņ� uzsvērti teica.

�� Labi. � Sīlija bija nolēmusi atbildēt "dots pret dotu". � Pieņemsim, ka esmu. Un vēl pieņemsim, ka viss, ko teicāt, ir patiesība. Vai tad tas nav tas, ko gribat arī jūs? Atbildes uz Alcheimera slimību. Smadzeņu peptīdu, ko jūs meklējat! Slavu zinātnē! Vai tā ir krāp�ana attiecībā pret jums?

� Nē, � Martins teica, � lai arī kas tas būtu, krāp�ana tā nav. � Viņ� pasmaidīja savu raksturīgo, ta�u �oreiz nedaudz sājo smaidu. � Ceru, ka viņi jums labi samaksās. Kā viena nekaunīga amerikāniete, kā jūs pati sevi dēvējat, jūs esat velni�ķīgi labi nostrā�dājusi. � Viņ� paņēma kārti. � Laiks braukt.

Klusēdami viņi brauca pa straumi lejup. Martins atgrūdās ar tādu niknumu, kādu turpbraucienā nebija uzrādījis. Sīlija prātoja, vai nebija aizgājusi par tālu. Tuvojoties pilsētai un laivu stacijai, Martins vairs neatgrūdās un ļāva straumei nest laivu. Sēdēdams laivas pakaļgalā, viņ� nopietni raudzījās Sīlijā.

� Es nezinu, ko atbildēt. Zinu tikai to, ka esat izpostījusi manu mieru. Bet es tomēr nezinu.

Bija agra pievakare, kad dzelzceļa stacijā viņi atvadījās. Atvadas bija formālas un nedaudz saspringtas. Vietējās satiksmes vilciens, ar kuru Sīlija atgriezās Londonā, apstājās gandrīz vai katrā stacijā, un bija jau pāri pusdivpadsmitiem, kad viņa iebrauca Londonā. Viņa paņēma taksometru un sasniedza viesnīcu īsi pirms pusnakts.

Gandrīz visu brauciena laiku Sīlija bija pārdomājusi dienas notikumus un it īpa�i savu rīcību. Visvairāk viņu satrauca Martina apsūdzība: "Jūs esat diezgan ne�ēlīga, vai ne?" Vai viņa bija ne�ēlīga? Dvēseles dziļumos viņa atzinās, ka laikam gan. Tad izlaboja � nevis "laikam", bet "noteikti".

Bet vai nedaudz ne�ēlības nebija nepiecie�ams � it īpa�i sievietei, lai kāptu aug�up pa karjeras kāpnēm, kā to darīja Sīlija? Jā, protams.

'Turklāt ne�ēlība ta�u nav negodīgums. Būtībā tas nozīmēja, ka biznesā iābūt nelokāmai, ķa jāpieņem nepatīkami, nelokāmi lēmumi, ka jāprot saskatīt lietasbūtība uu dS*!�2 jābūt cietai pret citiem cilvēkiem. Turklāt nākotnē, ja vina ieņems nozīmīgu^" amatu, nāksies būt vēl stingrākai, vēl ne�ēlīgākai.

Ja jau reiz ne�ēlīgums ir biznesa sastāvdaļa � kāpēc viņai ķērās pie sirds Martina piezīme? Varbūt tāpēc, ka viņ� tai patika, ka viņa to cienīja un tāpēc gribēja� lai viņ� justu to pa�u attiecībā pret viņu? Un ko izjuta viņ�? Vai to pa�u? Acīmredzot pēc �īs pēcpus�dienas laikam jau ne.

Un tomēr � ,yai Martina domām par viņu bija kaut kāda nozīme? Nē! Bet kas tad galu galā bija svarīgi? Nevis Martina personiskās izjūtas, nevis Sīlijas jūtas, bet gan �odienas iznā�kums.

Vai tā bija? Jā. Un tie�i par �o iznākumu Sīlija nejutās noskaņota optimistiski. Runājot Sema vārdiem, viņa gandrīz visu bija sabo�jājusi, būdama par daudz nekaunīga.

Un tā nospiestā garastāvoklī viņa uzgāja viesnīcā. Vestibilā viņu sagaidīja �veicars.

� Labvakar, misis D�ordana! Kā pavadījāt dienu?

�� Paldies, labi. � Sīlija atbildēja, pie sevis nodomādama � "da�as stundas". Reizē ar atslēgu �veicars iedeva ari koresponden�ci, kuru Sīlija vēlāk savā istabā nolēma izlasīt.

Jau pagriezusies, lai ietu, viņa pēk�ņi izdzirdēja:

�� Ak jā, misis D�ordana, pirms pāi'is minūtēm jums zvanīja kāds d�entlmenis. Es visu pierakstīju, ko viņ� teica.

Nogurusi un bez kādas intereses viņa ieskatījās papīra gabaliņā, bet tad vairs nespēja no tā atraut skatienu.

Tur bija rakstīts: "Paldies. Pieņemu. Martins."

�veicaram par lielu nepatiku un izbrīnu Berklija viesnīcas lepnajā vestibilā atskanēja Sīlijas skaļais un griezīgais kovboju sauciens:

� Jipī!!!

Da�as dienas pirms Sīlijas brauciena uz Kembrid�u Sems un Liliāna Hotorni uz pāris dienām bija devu�ies apskatīt Parīzi un pēc tam tie�ā ceļā atgriezu�ies Ņujorkā. Tāpēc tikai nākamās dienas pēcpusdienā pēc Londonas faika Sīlija sazvanīja Semu viņa Ņūd�ersijas kantori.

Kad viņa paziņoja jaunumus par Martinu Pītu-Smitu, Sems bija sajūsmā.

� Neiedomājami! Sīlij, tu esi nepārspējama! Velns ar Xā tu to dabūji gatavu?

Viņa bija gaidījusi �o i-'jtājumu un tāpēc piesardzīgi atteica:

� uiez vai tev mana atbilde patiks. _ un pastāstīja par sarunu ar Martinu � par naudu, par to, kā tas � tāpat kā viss pārējais � bija iespaidojis viņa lēmumu.

Sīlija dzirdēja, kā Sems novaidējās:

� Jupis lai parauj, Sīlij, piedod man! Jo tas ta�u biju es, kur� tevi brīdināja nepieminēt naudu! Kā es tā varēju maldīties?

�� Tu jau to nevarēji zināt, � Sīlija atspēkoja. � Es glu�i vienkār�i mazliet iedziļinājos da�ās Martina problēmās. Starp citu � tāpēc viņ� mani nosauca par ne�ēlīgu sievieti.

� Tas nekas. Tas, ko tu izdarīji, ir mums devis vēlamo rezultātu. To vajadzēja izdarīt man, bet man pietrūka tavas intuīcijas un neatlaidības.

"Un tev nebija arī Endrjū, kam paprasīt padomu," Sīlija nodomāja, bet teica:

� Sem, Dieva dēļ, beidz sevi �austīt! Tas nav vajadzīgs!

� Labi, beig�u! Tikai ar mazu piebildi.

� Un tā būtu?

� Ja kādreiz mums abiem kādā svarīgā lietā būs da�ādi uzskati, atļauju tev atgādināt �o lietu � kad taisnība bija tavā pusē.

� Ceru, ka tas nekad nenotiks.

Sems mainīja sarunas tematu.

� Tu �onedēļ brauc uz mājām, vai ne?

� Parīt. Es mīlu Londonu, ta�u Endrjū un bērnus vēl vairāk!

�� Labi! Kad būsi atgriezusies, paņem pāris brīvdienu un pavadi kopā ar ģimeni. Bet pēc da^ām nedēļām tev vajadzēs vēlreiz doties uz Angliju � sakarā ar institūta dibinā�anas lietām, turklāt, mums vajadzēs sameklēt arī administratoru. Mēs ta�u nevaram Martina zinātnieka prasmi tērēt organizē�anas un papīru darbam.

� Pareizi!

� Jā, un vēl � Parīzē es nopirku tiesības pārdot Amerikā vienu fran�u medikamentu. Tas vēl atrodas eksperimentālā stadijā un agrāk par diviem gadiem nebūs gatavs. Ta�u tās solās būt ienesīgas zāles.

� Apsveicu! Vai nosaukums jau tam ir?

�Jā, to sauc par montēnu. Tev par to vēl daudz nāksies dzirdēt.

1972. gada beigas un 1973. gada sākums Sīlijai bija aizraujo�s darba posms. Viņai vēl piecas reizes nācās braukt uz Angliju � katru reizi uz vairākām nedēļām. Divas reizes viņai bija piebiedrojies Endrjū, vienreiz Liza un Brūss. Endrjū tikās ar Martinu, un viņi viens otram iepatikās, vēlāk Endņū Sīlijai bija teicis: "Vienīgais, kas Martinam ir vajadzīgs, tā ir tev līdzīga sieviete, kas dalītos ar viņu dzīves priekos un bēdās. Ceru, ka viņ� tādu arī atradīs."

Sīlija, Liza un Brūss līdz pārgurumam staigāja pa Londonu, iepazīstoties ar pilsētu. Brūss tagad bija divpadsmit gadus vecs, un atklājās, ka zēns kaismīgi interesējas par vēsturi. Tas izpaudās arī

Kembrid�as apmeklējuma laikā, kad Martins Pīts-Smits atkal uzstājās gida lomā. Savu komandējumu laikā Sīlija regulāri tikās ar Martinu, kaut arī daudz laika pavadīt kopā viņiem neiznāca � katram bija savas darī�anas.

Martins tagad, kad bija izlēmis savu dzīvi saistīt ar "FeldinguRosu", izrādījās kompetents arī jautājumos par iekārtām un �tatu. Viņ� savervēja vēl vienu nukleīnskābju ķīmiķi � jaunu pakistānieti doktoru Rao Sastri, kur� uz zinātnes kāpnēm stāvēja tūlīt aiz Martina. Tur bija speciālisti, ieskaitot vienu ekspertu jautājumos par �ūnu kultūrām, bet otrs bija specializējies proteīnu un nukleīnskābju sadalī�anā ar elektroforēzi. Simtiem eksperimentālo dzīvnieku � �urku un tru�u � bija paredzēts nodot īpa�as kopējas pārziņā.

Būdams Hārlovā, Martins apspriedās par laboratoriju, �tata un iekārtu izvieto�anu celtnē, kurā jau risinājās pārkārto�anas darbi. Ta�u �ie apmeklējumi bija īsi, un līdz jaunā darba uzsāk�anai viņ� turpināja pētījumus savā Kembrid�as laboratorijā. Martins nevē�lējās noņemties ar administratīvo darbu, ko varēja veikt citi, � tā bija stratēģija, ko bija iecerējis Hotorns un īstenoja Sīlija.

Sīlija pieņēma darbā administratoru Naid�elu Bentliju; tas bija pamaza auguma pa�apzinīgs, zvirbulim līdzīgs vīrs ap gadiem piecdesmit. Sis cilvēks nesen bija aizgājis pensijā: viņ� kā eskadriļas komandieris Karaliskajā kara aviācijā bija strādājis par lielas kara�spēka slimnīcas administratoru. Biju�ā virsnieka kvalifikācija jaunajā postenī lieti noderēja, turklāt Bentlijs saprata, kas no viņa tiek gaidīts.

Sīlijas klātbūtnē viņ� bija teicis Martinam:

"Jo mazāk es jūs traucē�u, ser, pareizāk būtu teikt � jo mazāk jūs mani redzēsit, jo labāk es darī�u savu darbu." Sīlijai patika �ie vārdi, tāpat kā "sers", � ar �o pieklājības vārdiņu viņ� parādīja, ka saprot, kādām jābūt attiecībām starp viņu un daudz jaunāko zi�nātnieku.

Anglijas apmeklējumu starplaikos Sīlijas personiskajā dzīvē notika kāds svarīgs pagrieziens, vismaz viņa pati to par tādu uzskatīja. 1972. gada septembri �etrpadsmit gadu vecumā Liza sajūsmināta aizbrauca uz vienu no labākajām meiteņu skolām Ņujorkas �tatā. Iepriek�ējā vakarā pie pusdienu galda Sīlija skumji bija vaicājusi Endrjū: "Kur gan visi �ie gadi aizgāju�i?" Atbildēja alla� praktiskā Liza: "Tie pagāju�i, tev iegūstot aizvien jaunus paaugstinājumus darbā, māmiņ. Un es aprēķināju: kad beig�u koled�u, tu sēdēsi mistera Hotorna krēslā."

Viņi par to bija smēju�ies, un labais noskaņojums bija saglabājies visu nākamo dienu, kad viņi � kopā ar citiem vecākiem, ģimenēm un jaunām meitenēm � tika iepazīstināti ar Emmas Villardas skolu � tās skaistumu, dzīvo garu un tradīcijām.

Pēc divām nedēļām Sīlija atkal devās uz Angliju. Sems Hotorns, ar savām vadītāja darī�anām aizņemts, tagad viņai bija pilnīgi uzticējis visas "Anglijas lietas".

Un tad beidzot 1973. gada februārī tika oficiāli atvērts "Feldinga-Rosa" zinātniskās pētniecības institūts Apvienotajā karalistē. Reizē ar to doktora Martina Pīta-Smita zinātniskās pētniecības darbs no Kembrid�as tika pārcelts uz Hārlovu.

Firmas vadība bija nolēmusi nekādus citus pētījumus Anglijā �obrīd neuzsākt. Nekādas fanfaras nevēstīja par filiāles atklā�anu Hārlovā. "Laiks pūst fanfaras," Sems izteicās institūta atklā�anas dienā, "būs tad, kad mums būs kaut kas konkrēts ko parādīt."

"Dodiet man divus gadus laika," Martins bija teicis Semam un Sīlijai neoficiālā sarunā. "Tad jau kaut kam vajadzētu būt."

Pēc institūta atklā�anas Sīlijas braucieni uz Angliju kļuva retāki un īsāki. No Martina mēne�iem nepienāca nekādas ziņas, tikai Bentlijs laiku pa laikam informēja, ka pētniecības darbs turpinās.

"Feldinga-Rosa" Ņūd�ersijas �tābā Sīlija turpināja strādāt par prezidenta speciālo palīdzi. Arī Brūss aizbrauca uz skolu, kas audzēkņus sagatavoja koled�ai.

Visu 1974. gadu un 1975. gada sākumā "Feldinga-Rosa" peļņa turējās pieklājīgā līmenī � palīdzēja divi medikamenti, kas bija izstrādāti pa�as firmas laboratorijās: pretiekaisuma līdzeklis reimatiskajam artrītam un sirds ritma regulē�anas un asins�spiediena pazeminā�anas zāles. Artrīta zālēm bija mēreni panākumi, bet otrās izrādījās lielisks medikaments, kas daud�ziem cilvēkiem izglāba dzīvību un guva lielu ievērību. Tās "Feldingam-Rosam" būtu devu�as vēl lielāku peļņu, ja to pārdo�anas atļauju nebūtu novilcinājusi Pārtikas un zāļu administrācija: pēc firmas uzskatiem, viņi bija zaudēju�i divus gadus.

Pārtikas un zāļu administrācijas �tābā, izsakoties cerības zau�dēju�ā Vinsenta Lorda vārdiem, "valdīja infekcioza nevēlē�anās pieņemt lēmumus". Arī citu firmu pārstāvji bija tādās pa�ās domās.

Tolaik sabiedrības uzmanību sāka piesaistīt aizvien bie�āk lietotā frāze "atpalicība medikamentu jomā": Amerikas Savieno�tajās Valstīs nevarēja iegādāties labas zāles, ko lietoja citur. Ta�u jebkur� uzaicinājums rīkoties operatīvāk atdūrās pret atbildi: "At�cerieties talidomīdu."

Sems Hotorns dedzīgi kritizēja �o attieksmi farmācijas rūp�nieku sanāksmē: birokrātiska nespēja iz�ķirties, nodarot postu nācijai. Atsauk�anās uz talidomīdu neizturot kritiku, jo to bērnu skaits, kurus bija traumējis talidomīds, tagad pārsniedzot to bērnu skaitu, kuri cietu�i vai miru�i efektīvu zāļu trūkuma dēļ. �ī runa bija sākums gadiem ilgai un kaismīgai diskusijai.

"Feldingā-Rosā" tika izstrādāts kāds daudzsolo�s projekts. Tas bija jaunais fran�u medikaments montēns, kura tirgo�anas tiesības Sems bija ieguvis Francijā. Vēl bija jānoiet gar� ceļ�, līdz pieteikumu par �o jauno medikamentu varētu iesniegt Pārtikas un zāļu admi�nistrācijai.

Montēns bija zāles grūtniecēm pret nelabu dū�u rītos, tās bija daudzsolo�as zāles un it īpa�i svarīgas strādājo�ām sievietēm � beidzot viņas tiktu atbrīvotas no nastas, kas apgrūtina dzīvi un da�reiz liek baidīties par darba zaudē�anu. Zāļuatldājēji � cienījamas firmas pārstāvji � bija pārliecināti, ka ieguvu�i visaugstākās kvalitātes un � kā to rādīja neparasti pla�ie izmēģinājumi ar dzīvniekiem, kā arī cilvēkiem � dro�as zāles.

Firma informēja "Feldingu-Rosu", ka līdz �im iegūtie rezultāti ir lieliski un nav manīta nekāda slikta blakusiedarbība. Ta�u firmas vadītājs Semam personiskā vēstulē paskaidroja, ka pagātnes noti�kumu dēļ esot. jābūt sevi�ķi piesardzīgiem. Tāpēc viņi esot nolēmu�i izdarīt vēl da�as izmēģinājumu sērijas ar da�ādiem dzīvniekiem un ar vēl lielāku skaitu cilvēku. Tas prasī�ot vēl nedaudz laika.

Ņemot vērā valdo�o noskaņojumu, Sems atzina, ka lieka pie�sardzība var nākt par labu. Un "Feldinga-Rosa" firma turpināja gaidīt zaļo gaismu no Francijas.

1975 -1977

Kaut ari doktors Vinsents Lords noņēmās ar vairākām iedomu problēmām, eksistēja arī da�as citas � reālas.

Viena no tām bija sakarā ar Pārtikas un zāļu administrāciju. Tā ar savu �tābu Va�ingtonas piepilsētā bija īsts �ķēr�ļu labirints, kuram cauri bija jāiziet jebkuram medikamentam, pirms tas tika apstiprināts vispārējai lieto�anai. Da�i medikamenti netika apstiprināti nekad � tiem nebija izdevies izkļūt caur labirinta sare�ģītajām ejām. Tā kā medikamentu sponsori gandrīz vienmēr bija firmas, kas atklāja, ra�oja un beigu beigās medikamentus pārdeva cilvēkiem, � lielās farmaceitiskās firmas un Pārtikas un zāļu administrācija bie�i vien bija kaujas stāvoklī. Atkarībā no strīda iemesla tās robe�as sniedzās no intelektuāli zinātniska rakstura "kodieniem" līdz atklātam un vispārējam karastāvoklim.

īsts karastāvoklis valdīja laikā, kad "Feldinga-Rosa" firmā ienāca Vinsents Lords. Viens no viņa dienesta pienākumiem bija darbs ar administrāciju. Vinsents �o darbu ienīda. Viņam nepatika cilvēki, kuri tur strādāja, un da�us no tiem viņ� pat nicināja. Problēmu padziļināja fakts, ka, lai vispār �ajā iestādē kaut ko panāktu, viņam �īs izjūtas vajadzēja vai nu apspiest, vai ari paturēt pie sevis. Lordam gan pirmais, gan otrais variants Sija grūta, bet palaikam pat neiespējama lieta.

Pārtikas un zāļu administrācija bija sabiedrības veselības sargātāja; tās pienākums bija pasargāt cilvēkus no alkatības, vienaldzības vai bezrūpības: �ie grēki piemita visām farmaceitiskajām firmām, kuru pamatintereses bija peļņa. No otras puses, administrācijas uzdevums bija pēc iespējas drīzāk padarīt, pieejamas �o pa�u firmu atklātās jaunās un lieliskās zāles, kas pagarinātu cilvēka mū�u un mazinātu sāpes. Turklāt �ai iestādei nācās būt par grēkāzi kritiķiem � farmaceitiskajām firmām, patērētājiem, �urnālistiem, rakstniekiem, juristiem, politisko partiju pārstāvjiem un citām ieinteresētajām personām, kuras apvainoja administrāciju pārliekā sastingumā vai ari mīkstsirdībā � atkarībā no tā, kādu nometni �ie kritiķi pārstāvēja. Pārtikas un zāļu administrāciju par politisku platformu savtīgiem mērķiem izmantoja pa�taisni kongresmeņi un senatori, vieglā ceļā mēģinot iedabūt savu vārdu presē un televīzijā.

Kā piedeva visam Pārtikas un zāļu administrācijā virmoja birokrātisks juceklis � kaut arī �tats bija pārlieku liels, kritiskajos darba posmos trūka darbinieku: medicīniskie un zinātniskie dar�binieki bija pārstrādāju�ies, un viņu darbs netika pienācīgi atalgots. Ta�u pārsteidzo�i bija tas, ka, par spīti visam, administrācija ar savu darbu visumā tika galā glu�i labi. Trūkumi, dabiski, bija, tā dēvētā zāļu novilcinā�ana � viens no tiem. To atzina ari pati administrācija.

Vinsents Lords īstu �ādas vilcinā�anās paraugu izbaudīja reizē, =kad "Feldings-Ross" mēģināja dabūt atļauju Savienotajās Valstīs tirgot "Mierīgo ritmu" � sirdsdarbības un asinsspiediena re�gulē�anas zāles, ko jau liet oja Lielbritānijā, Francijā, Rietumvācijā un da�ās citās valstīs.

Pārtikas un zāļu administrācija uzstāja, ka pirms �o zāļu lai�anās apgrozībā"Amerikā vēl ir vajadzīga papildu pārbaude, lai pārliecinātos par �ī medikamenta nekaitīgumu un efektivitāti. Tā bija pareiza nostāja. Neviens to neapstrīdēja, arī Vinsents Lords un citi "Feldingā-Rosā" ne.

Ta�u vini protestēja pret kaut ko citu. Kad visas pieprasītās pārbaudes kija sekmīgi paveiktas un rezultāti iesniegti Pārtikas un zāļu administrācijai, apritēja divi gadi, kuru laikā �ī iestāde visādi centās izlocīties no atbildes.

1972. gadā "Feldings-Ross" ar smago ma�īnu "Mierīgā ritma" dokumentāciju nogādāja administrācijai: tur bija 125 000 iespiestu lappu�u, kas bija iesietas 307 sējumos. Visu �o materiālu prasīja likums, un tajā bija ietverta informācija par ASV divu gadu laikā izdarītajiem izmēģinājumiem ar dzīvniekiem un cilvēkiem. Abas puses bez vārdiem apzinājās, ka sagādātā informācija ir tik pilnīga, cik vien tas vispār iespējams, un ka neviens Pārtikas un zāļu administrācijas darbinieks laikam to visu nespēs izlasīt. Turklāt iestāde visu laiku bez pārtraukuma saņēma informatīvā materiāla kalnus arī no citām firmām, kas lūdza apstiprināt citus medika�mentus.

No administrācijas medicīniski zinātniskā personāla tika izraudzīts pārbaudītājs, kura pienākums bija izlemt jautājumu par "Mierīgā ritma" lai�anu apgrozībā. Tas bija Gideons Meiss � ārsts, kur� �ajā iestādē bija nostrādājis gadu. Doktoram Meisarn palīdzēs zinātniskie speciālisti, kad vien viņi spēs atlicināt laiku, atraujoties no darba pie citiem medikamentiem. Turklāt pārbaudes gaitā bija paredzēts pieaicināt zinātniekus no "Feldinga-Rosa", kam vaja�dzēs sniegt paskaidrojumus sakarā ar iesniegto materiālu vai var�būt pat to papildināt. Tas tā bija pieņemts un tika uzskatīts par normālu.

Mazāk normāli izrādījās doktora Meisa paradumi un attieksme pret darbu, tāpēc darbs virzījās uz priek�u glieme�a gaitā � lēni,

pat no administrācijas pozīcijām raugoties. Turklāt viņ� bija sīkumains cilvēks, bez iemesla alla� īdzīgs un ļauns. Tādējādi Gideona Meisa vārds pievienojās tam Pārtikas nn zāļu administrācijas darbinieku sarakstam, kurus Vinsents Lords nicināja.

Lords personiski bija uzraudzījis "Mierīgā ritma" izmēģinājumus un ticēja, ka tās ir tikpat labas zāles kā jebkuras citas, ko firma parasti iesniedz apstiprinā�anai. Tāpēc Lorda iz�misums un dusmas auga augumā, kad pēc zināma laika vēl aizvien lēmums kavējās. Un, kad beigu beigās Meiss par sevi atgādināja, izrādījās, ka runa ir par galīgiem s īkum iem, � �ķita, kā izteicās kāds no Lorda asistentiem, ka viņ� apstrīd vai katru komatu, kam da�reiz nav nekāda sakara ar zinātni. Niknumu izraisīja arī fakts, ka vairākas reid os, ķatl Mpiss pavēlo�ā tonī bija pieprasījis papildziņas, izrādījās, ka tas, ko viņ� meklēja, bija atrodams ies�niegtajos dokumentos. Meiss to nemaz nebija meklējis. Kad Meisam to pārmeta, viņ� glu�i vienkār�i novilcināja vēl pāris nedēļu un tikai tad nelaipni atzina, ka kļūdījies.

Pēc tam, kad �ādi fakti bija atkārtoju�ies vairākkārt, Vinsents Lords sāka darīt to, kas viņam nepatika visvairāk, proti � uz Pārtikas un zāļu administrāciju devās pats.

Tās �tābs atradās neērtā vietā'� Merilendā, apmēram stundas braucienā no Baltā nama.

Kabineti, kuros strādāja septiņi tūksto�i cilvēku, bija mazi un pārpildīti. Daudziem nebija logu. Citos lielās pieblīvētības dēļ bija grūti pārvietoties. Visur bija neiedomājami daudz papīru. Telpā, kurā bija sakoncentrēta korespondence, katru dienu ieplūda aiz�vien jaunas papīra lavīnas, un izejo�ie dokumenti reti spēja līdzsvarot ienāko�o straumi. Gaiteņos kurjeri stūma ratiņus ar citiem dokumentiem.

Telpa, kurā strādāja Gideons Meiss, nebija lielāka par skapi un atradās desmitajā stāvā. Meiss bija gara auguma vīrs ap gadiem se�desmit, ar garu kaklu, sarkanu seju, uz deguna uzkrīto�i iezīmē�jās asinsvadu tīkls. Viņ� runāja aprauti, dzēlīgi un vienmēr bija ģērbies nemodernā negludinātā pelēkā uzvalkā, ko papildināja T�bālējusi kaklasaite.

Vinsentam Lordam ienākot �ajā telpā, Meisam bija jānovāc no krēsla papīri, lai "Feldinga-Rosa" zinātniskās pētniecības nodaļas vadītājs varētu apsēsties.

� �ķiet, ka mums ar "Mierīgo ritmu" radu�ās kādas grūtības. � Lords centās runāt draudzīgā tonī. � Esmu ieradies, lai uzzi�nātu, kas par lietu.

�� Jūsu jauno medikamentu ievie�anas nodaļas darbinieki ir nevī�īgi un neorganizēti, � Meiss teica. � Turklāt nav paziņoju�i to, kas man vajadzīgs.

� Kādā ziņā neorganizēti? Un kas jums vēl ir vajadzīgs?

Meiss ignorēja pirmo jautājumu un atbildēja uz otro:

� Es vēl neesmu izlēmis. Bet jūsu cilvēki to uzzinās.

� Kad mēs to uzzināsim?

� Kad bū�u gatavs jums to pateikt.

� Mēs varētu ietaupīt laiku, � Lords ar ārkārtīgu piepūli slēpa dusmas, � ja jūs man mazliet paskaidrotu, kur mums abiem radu�ās problēmas.

� Man problēmu nav. � Gideons Meiss precizēja. � Problēmas ir jums. Es ap�aubu jūsu medikamenta nekaitīgumu. Iespējams, ka tas ir kancerogēns. Bet laika ekonomija mani neinteresē. Nav nekādas steigas. Mums ir daudz laika.

� Varbūt jums ir, � Lords atbildēja. � Bet kā ir ar cilvēkiem, kuri lietos "Mierīgo ritmu"? Daudziem sirds slimniekiem tās vaja�dzīgas tūlīt. �īs zāles jau tagad glābj cilvēkiem dzīvību Eiropā, kur tās tirgo jau sen. Mēs gribētu darīt to pa�u arī pie mums.

�� Un nejau�as sagadī�anās dēl nopelnīt "Feldingam-Rosam" naudas podus. � Meiss sāji pasmaidīja.

� Tas uz mani neattiecas, � Lords atcirta.

� Tā jūs tikai sakāt. � Meiss bija noskaņots skeptiski. � No mana viedokļa, jūs vairāk atgādināt tirgotāju nekā zinātnieku.

Vinsents Lords joprojām centās nezaudēt savaldī�anos.

�� Pirms brī�a jūs runājāt par nekaitīgumu. Kā jums redzams no mūsu dokumentiem, blakusiedarbība ir bijusi minimāla, nevis bīstama, un par kancerogēnu iedarbību nav bijis ne minas. Tāpēc � vai jūs man nepateiktu, kāds pamats ir jūsu �aubām?

� �obrīd neko jums nevaru pateikt. Es par to vēl domāju.

� Un pa to laiku nepieņemsit nekādus lēmumus?

� Tā nu ir.

� Pēc likuma, � Lords atgādināja, � jūsu laika limits ir se�i mēne�i�

�� Nelasiet man lekcijas par likumiem! Es tos zinu. Bet, ja es noraidu jūsu sagatavoto dokumentāciju un pieprasu jaunas ziņas, kalendāra laiks atgrie�as sākuma punktā.

Tā bija taisnība. Pārtikas un zāļu administrācijā tika izmantota �āda novilcinā�anas taktika � da�reiz glu�i pamatoti, tam Vin�sents Lords domās piekrita; ta�u citreiz tā vienkār�i bija ierēdņa iegriba vai lēmuma novilcinā�ana.

� Izvairī�anās no lēmuma pieņem�anas birokrātam vienmēr ir dro�ākais ceļ�, vai ne? � Lorda pacietība bija galā.

Meiss smaidīja un neatbildēja.

Galu galā �īs tik�anās vienīgais iznākums bija tas, ka Lorda dusmas bija augu�as augumā un viņ� izlēma pēc iespējas vairāk uzzināt visu par doktoru Gideonu Meisu. Tāda informācija da�reiz varēja lieti noderēt.

Kad nākamajos pāris mēne�os Lords da�ādu ieganstu dēļ bija Va�ingtonā un iegriezās Pārtikas un zāļu administrācijas �tābā, viņam, katru reizi it kā nejau�i aprunājoties ar Meisa kolēģiem un smeļot ziņas ārpus �īs iestādes sienām, izdevās uzzināt pārsteidzo�i daudz.

Pa to laiku Meiss bija atradis vainu vienā no "Feldinga-Rosa" pētījumiem. Atklāti izbaudīdams savas varas spēku, Meiss pieprasīja �o mēģinājumu sēriju izdarīt no jauna. Lords nespēja saskatīt nekādu pamatotu iemeslu, kāpēc tas būtu jādara; turklāt tas bija vesela gada darbs un prasītu daudz līdzekļu, tāpēc viņ� gribēja iebilst. Ta�u Lords saprata, ka �āds protests būtu pa�iznīcinā�anās, kuras rezultātā vai nu "Mierīgais ritms" tiktu novilcināts līdz bezgalībai, vai arī vispār tiktu noraidīts. Tāpēc Vinsents Lords negribīgi deva rīkojumu mēģinājumus atkārtot.

Viņ� par to informēja Semu Hotornu un pastāstīja to, ko bija uzzinājis par Gideonu Meisu. Saruna notika Sema kabinetā.

� Meiss ir caurkritis ārsts, � zinātniskās pētniecības nodaļas vadītājs stāstīja, � turklāt arī alkoholiķis, atrodas pastāvīgās nau�das grūtībās � daļēji tāpēc, ka maksā alimentus divām sievām. Vakaros un nedēļas nogalēs viņ� palīdz kādam ārstam privātpraksē.

� Ko tu gribi teikt ar vārdiem "caurkritis ārsts"?

Lords ieskatījās savās piezīmēs.

�� Pēc mediķu kvalifikācijas saņem�anas Meiss strādājis par palīgu pie citiem ārstiem. Pēc tam bijusi pa�am sava prakse. Kā no viņa paziņām uzzināju, visi �ie pasākumi izjuku�i tāpēc, ka Meiss neprot sadzīvot ar cilvēkiem. Viņam neesot patiku�i viņa kolēģi ārsti un � pa�a prakses laikā � arī pacienti.

�� Dro�i vien viņi Meisu arī nav mīlēju�i. Kāpēc viņu pieņēma darbā administrācijā?

� Tu labi zini, kāds stāvoklis tur valda. Viņiem vispār ir grūti kādu dabūt.

� Jā, to es zinu.

Ārstu un zinātnieku iesaistī�ana Pārtikas un zāļu adminis�trācijas darbā jau sen bija problēma. Valdības algas bija bēdīgi slavenas ar savu niecīgumu, un ārsts �ajā iestādē saņēma mazāk nekā pusi no tā, ko varēja nopelnīt privātpraksē. Vēl lielāka algu starpība pastāvēja starp administrācijas zinātniekiem un farma�ceitiskajās firmās strādājo�ajiem zinātniekiem, kaut arī viņu kvalifikācija bija vienāda.

Un kur tad nu vēl profesionālā presti�a jautājums! Mediķu un zinātnieku aprindās darbs Pārtikas un zāļu administrācijā netika uzskatīts par ievērības cienīgu nodarbo�an/j� Piemēram, vieta valdības nacionālajos veselības aizsardzības institūtos kotējās daudz augstāk. Turklāt administrācijā strādājo�ajiem ārstiem, kā Sems reiz bija dzirdējis, nebija kontaktu ar pacientiem.

Un tomēr, par spīti visiem �iem trūkumiem, �īs iestādes dar�binieku vidū bija daudz augsti kvalificētu un medicīnai dziļi uzticīgu profesionāļu. Ta�u netrūka arī neveiksminieku � tie bija īgni savrupnieki, pārliecināti sevis saudzētāji, kas izvairījās no svarīgu lēmumu pieņem�anas. Alkoholiķi. Nelīdzsvarotie. Sems un Vinsents Lords saprata, ka Gideons Meiss ir viens no viņiem.

� Vai varu kaut ko darīt lietas labā? � Sems jautāja. � Piemē�ram, griezties pie administrācijas priek�niecības?

� Neiesaku. Tie ir politiķi � viņi nāk un iet. Bet birokrāti paliek, un viņiem ir laba atmiņa.

�� Vai tu ar to gribi teikt, ka ar "Mierīgo ritmu" mēs varam uzvarēt, bet vēlāk zaudēt?

� Tie�i tā.

� Un kā ar Meisa alkoholismu?

Lords paraustīja plecus.

� Dzirdēju, ka �ī iemesla dēļ izjuku�as abas viņa laulības. Ta�u kaut kā viņ� tiek ar sevi galā � nāk uz darbu, strādā. Varbūt viņam rakstāmgaldā ir pudele, ta�u neviens neko nav redzējis.

� Vai privātprakse pa vakariem nav pret noteikumiem?

� Acīmredzot nav, ja Meiss to dara savā brīvajā laikā, kaut arī nākamajā dienā viņ� varētu justies noguris. Arī citi �īs iestādes ārsti dara tāpat.

� Vai tad nav nekādas iespējas viņam piekļūt?

�� Pagaidām nav, � Lords teica. Bet viņam ir jāmaksā alimenti, un naudas trūkums cilvēkam liek darīt dīvainas lietas. Tāpēc es turpinā�u noyērot. Varbūt kaut kas var gadīties.

�� Tu esi kļuvis īsts mūsu firmas darbinieks. � Sems domīgi noraudzījās zinātniskās pētniecības nodaļas vadītājā. � Ar tādām lietām nav patīkami nodarboties. Ta�u tu cīnies par mūsu kopējām interesēm. Ceru, ka saproti, kā es to vērtēju.

�� Nu, nu� � Lords izskatījās pārsteigts, ta�u patīkami pārsteigts. � No �āda viedokļa es par to nebiju iedomājies. Es tikai gribēju savaldīt to draņķi un panākt "Mierīgā ritma" apstipri�nā�anu. Bet varbūt tev ir taisnība.

Vēlāk, sarunu pārdomājot, Lords atzina, ka Sema sacītais par viņa uzticību firmai ir patiesība: Lords "Feldingā-Rosā" strādāja jau astoņpadsmit gadu un tagad vairs tikai retumis domāja par to, vai ī-īkojies pareizi, no akadēmiskās pasaules pārnākdams uz rūpniecību. Daudz vairāk viņu nodarbināja doma par pa�a zinātnisko darbu � to vinaStr5c!ā 'a ikbrīd, kad izdevās atbrīvoties no pārējiem pienākumiem. Rezultāta vēl aizvien nebija. Ta�u viņ� nekad, nekad nepadosies!

Turklāt viņa pētījumiem bija radies papildu stimuls. Tas bija jaunais institūts Anglijā, kuru vadīja Pīts-Smits, � Lords ar viņu vēl nebija ticies. Sems Hotorns nebija piekāpies un pastāvēja uz to, ka galu galā tā arī ir labāk. Kā liecināja no Anglijas atklīdu�ās baumas, Pīts-Smits tā ari stāvēja zinātnes ķieģeļu sienas priek�ā. Un, ja tā, tad Lordam par to nebija nekādas atbildības.

Tobrīd Amerikas farmaceitiskajā jomā bija daudz darāmā.

Beidzot radās izdevība, ko tā bija gaidījis Vinsents Lords attiecībā uz doktoru Gideonu Meisu. Tiesa gan, "Mierīgajam rit�mam" tas vairs nebija vajadzīgs � tas pēc lielas vilcinā�anās un atrunām beidzot tika apstiprināts un 1974. gadā laists pārdo�anā.

Tas notika 1975. gada janvārī. Vinsents Lords tikko kā bija atgriezies no Va�ingtonas, kur Pārtikas un zāļu administrācijā bija griezies kādā citā jautājumā.

� Pie tālruņa ir kāds vīrietis, � paziņoja Lorda sekretāre, � kur� nenosauc savu vārdu. Ta�u viņ� neatlai�as un saka, ka jās iepriecinā�ot saruna ar viņu.

�� Pasakiet, lai viņ� iet pie� Nē, pagaidiet! � Lordā bija pamodusies ziņkāre. � Pārslēdziet uz manu kabinetu!

Pacēlis klausuli, viņ� strupi nobēra:

� Lai arī kas jūs būtu, sakiet ātri, ko gribat, vai arī es nolik�u klausuli!

� Jūs interesējot informācija par doktoru Mei�u. Man tāda ir. � Klausulē skanēja, kā likās, jauna un izglītota vīrie�a balss.

� Kas tā par informāciju? � Lords tūdaļ iesvila ziņkārē.

�� Meiss ir pārkāpis likumu. Izmantojot manā rīcībā eso�ās ziņas, jūs viņu varētu ielikt cietumā.

� Kāpēc jūs domājat, ka es to gribētu?

� Paklausieties, � balss sacīja. � Jūs gribējāt, lai runāju ātri, bet tagad pats runājat lieki. Vai jūs tas interesē vai ne?

Lords bija piesardzīgs � telefona sarunas ta�u varēja ierakstīt magnetofona lentē. � Kādā veidā doktors Meiss ir pārkāpis likumu?

�� Viņ� izmantojis konfidenciālu Pārtikas un zāļu adminis�trācijas informāciju, lai gūtu peļņu bir�ā. Divas reizes.

� Kā jūs to pierādīsit?

�� Man ir dokumentu fotokopijas. Ja jūs vēlaties, es tās varu pārdot. Divi tūksto�i dolāru.

� Vai tie�ām tirgo�anās ar �o informāciju jūs nenostāda vienā līmenī ar Meisu?

� Varbūt, � balss mierīgi piekrita. � Bet tas �oreiz nav svarīgi.

� Kā jūs sauc? � Lords vaicāja.

� Pateik�u, kad satiksimies Va�ingtonā.

Elegantais bārs D�ord�taunā bija ieturēts maigi sārtos, smil�krāsas un brūnganos toņos, sienas rotāja mākslinieciski bronzas kalumi. Pavisam skaidri varēja nojaust, ka te tiekas homoseksuālisti. Vinsentam Lordam ienākot, vairākas sejas ar interesi pavērās viņa virzienā. Lords saprata � viņu novērtē, un viņam tas lika justies neērti. Ta�u kāds jauns vīrietis, kur� viens pats sēdēja ni�ā pie sienas, tūlīt panācās viņam pretī.

�� Labvakar, doktor Lord! Esmu Tinijs Redmonds. � Viņ� sazvērnieciski pasmaidīja. � Balss pa telefonu.

Lords nomurmināja, ka zinot, un ļāva sev paspiest roku. Viņ� tūlīt bija Redmondu pazinis � viņ� strādāja Pārtikas un zāļu administrācijā. Tikai neatcerējās, tie�i kurā �īs iestādes vietā Red�mondu redzējis. Redmondam varēja būt ap divdesmit pieci, viņam bija īsi, brūni un cirtaini mati, bērni�ķīgas, zilas acis ar garām skropstām � viņ� bija glīts cilvēks.

Viņi apsēdās ni�ā. Redmonds sev jau bija pasūtījis glāzi ar dzērienu. � Vai pievienosities, doktor?

� Es sev pasūtī�u pats, � Lords bija nolēmis neļaut �im gadīju�mam izvērsties par draudzīgu tik�anos. Jo ātrāk viņ� �o visu te pabeigs, jo labāk.

�� Esmu Pārtikas un zāļu administrācijas medicīnas tehniķis. Vairākas reizes esmu redzējis jūs mūsu nodaļā.

Tagad Lords skaidri atcerējās �o jauno vīrieti. Viņ� strādāja vienā nodaļā ar Gideonu Meisu. Tas daļēji izskaidroja faktu, kā viņ� bija ticis pie informācijas, kuru tagad piedāvāja.

Pēc pirmās telefona sarunas bija biju�as vēl divas � pirmā par naudu, otrā � par �o tik�anos. Vietu bija izvēlējies Redmonds.

Pirms da�ām dienām Lords bija iegājis pie Sema Hotorna prezi�denta telpās. "Man vajadzīgi divi tūksto�i dolāru, un es negribētu par tiem atskaitīties." Kad Sems bija jautājo�i pacēlis uzacis, viņ� bija turpinājis: "Ar tiem es samaksā�u par kādu informāciju, kuru, pēc manām domām, sabiedrībai vajadzētu iegūt. Ja vēlies, es varu pastāstīt sīkāk, bet, manuprāt, tev to visu labāk nezināt."

"Man tādas lietas nepatīk," Senis bija iebildis, tad jautājis: "Vai tas saistīts ar kaut ko negodīgu?"

Lords brīdi bija pārdomājis. "Domāju, ka tas ir kaut kas neētisks, kas robe�ojas ar atļauto. Galvoju, ka mēs neko nezogam, piemēram, kādas citas firmas noslēpumus."

Sems vēl bija �aubījies, un Lords bija teicis: "Varu tev pateikt, ja vēlies."

Sems bija pakratījis galvu. "Okei, tu dabūsi �o naudu. Es to nokārto�u."

"Būtu labi," Lords bija piesardzīgi piebildis, "ja �ajā lietā tiktu iejaukts pēc iespējas mazāk cilvēku. Domāju, ka misis D�ordanai to nevajadzētu zināt."

"To izlem�u es!" Sems bija saniknojies. Tad piekāpies: "Labi, viņa to neuzzinās."

Lords bija izjutis atvieglinājumu. Sīlija D�ordana nereti uzdeva tie�us jautājumus. Viņa varētu nepiekrist tam, ko viņ� gatavojās darīt. Jau tajā pa�ā dienā Lords bija saņēmis firmas �eku. Uz tā bija vīza: "Apmaksa par ceļojuma izdevumiem".

Pirms brauciena uz Va�ingtonu Lords pārvērta �eku naudā, un tā viņam atradās aploksnē �aketes kabatā.

Ni�ā ienāca viesmīlis. Lords sev pasūtīja d�inu ar toniku.

�� Solīda vieta, vai ne? � Redmonds apvaicājās, kad viesmīlis bija aizgājis. � Te pulcējas cilvēki no valdības un universitātes aprindām.

� Man pilnīgi vienalga, kas te nāk. Parādiet man tos papīrus!

� Vai naudu atnesāt? � Redmonds cirta pretī.

Lords strupi pamāja un gaidīja.

� Laikam varu jums ticēt, � Redmonds sacīja, atvēra uz blakussēdekļa nolikto dokumentu mapi, izņēma no tās aploksni un pas�niedza Lordam. � Te viss ir iek�ā.

Lordam atnesa pasūtīto dzērienu, kad viņ� bija sācis iepazīties ar aploksnes saturu. Viņ� lasīja un malkoja d�inu.

Pēc desmit minūtēm viņ� pacēla skatienu un negribīgi atzina:

� Jūs esat pamatīgi nostrādājis.

� Jūs pirmo reizi pasakāt ko jauku. � Redmonda sejā ievilkās zinātāja smaids.

Lords sēdēja, apsvērdams iespējas.

Scenārijs rīcībai attiecībā uz doktoru Gideonu Meisu bija skaidrs. Daļu no tā Redmonds jau bija iezīmējis telefona sarunu laikā. Papīros, ar kuriem Lords iepazinās, varēja atrast pārējo. Tajos bija runa par Savienoto Valstu patentu likumiem, radniecīgiem medikamentiem un Pārtikas un zāļu administrācijas darbu. Vinsents Lords bija kompetents visos trijos jautājumos.

Kad jebkura nozīmīga medikamenta patents bija notecējis � parasti noilguma laiks bija septiņpadsmit gadi pēc patenta reģis�trē�anas �, nelielās firmas centās uzsākt ra�ot �o medikamentu atvasinātās (radniecīgās) formas un pārdot tās lētāk nekā firma, kura bija izveidojusi �ī medikamenta sākotnējo variantu. Peļņa bija skaitļojama miljonos.

Ta�u jebkuru zāļu ra�o�anai bija nepiecie�ama Pārtikas un zāļu administrācijas atļauja.

Ja kāda svarīga medikamenta patents taisījās notecēt, Pārtikas un zāļu administrācija saņēma apmēram duci pieteikumu no jaunām firmām. Tāpat kā gadījumos, kad bija pieteikti jauni medi�kamenti, ari te bija jāpaiet zināmam pārbaudes un apstiprinā�anas laikam.

Nevienam īsti nebija skaidrs, kā administrācija rīkojās ar �iem radniecīgajiem medikamentiem. Skaidrs bija tikai viens: viena firma saņēma atļauju pirmā. Pārējās to saņēma vēlāk, parasti pa vienai, da�reiz ar lieliem intervāliem.

Firmai, kas bija saņēmusi atļauju pirmā, bija lielas priek�rocības salīdzinājumā ar pārējām. Ja �īs firmas akcijas bija pārdo�anā, to vērtība vienā naktī varēja dubultoties. Ta�u �īs nelielās firmiņas nebija reģistrētas lielajās bir�ās, piemēram, tādās kā Ņujorkas bir�a, un publika reti bija informēta par kādas firmas akciju vērtību cel�anos. �ī situācija bija kā radīta negodīgiem cilvēkiem, kuri bija lietas kursā. Cilvēks, kur� zināja, ka firma tūlīt saņems atļauju ra�ot zāles no Pārtikas un zāļu administrācijas, varēja nopelnīt daudz naudas, lēti nopērkot �īs firmas akcijas pirms atļaujas saņem�anas un tūlīt tās dārgi pārdodot tālāk.

Tie�i tā bija rīkojies Pārtikas un zāļu administrācijas darbinieks doktors Gideons Meiss. Turklāt divas reizes. Pierādījumi bija fotokopijās, kuras Vinsents Lords turēja rokā. Tur bija māklera kvītis par pirk�anu un pārdo�anu uz Marietas Meisas vārda (Lords bija uzzinājis, ka tā ir Meisa neprecētā māsa, � tas acīmredzot bija piesardzības solis no Meisa puses, ta�u tas nevienu nevarēja apmānīt) � divi administrācijas paziņojumi, ka divas firmas � "Binvus Products" un "Minto Labs" � saņēmu�as atļauju ra�ot labi pazīstama medikamenta atvasinājumu. Uz māklera kvītīm bija lasāmi abu firmu nosaukumi; divi Gideona Meisa �eki, izmaksājami viņa māsai, tie�i par tādu summu, kāda bija uzrādīta māklera pirk�anas kvītīs; divi Gideona Meisa bankas rēķini, kuros bija izdarītas iemaksas tie�i pēc akciju pārdo�anas bir�ā.

Lords ātri izdarīja aprēķinus uz aploksnes, kas gulēja viņa priek�ā uz galda; Meiss, samaksājis māsai desmit procentus lielu komisijas naudu, bija ieguvis aptuveni se�padsmit tūksto�us dolāru. Varbūt vairāk. Iespējams, ka Meiss tā bija rīkojies vairākkārt, � to varētu atklāt kriminālizmeklē�anā. Savā pirmajā telefona sarunā Redmonds bija runājis patiesību: ja doktoru Meisu atmaskotu, viņ� gandrīz dro�i nokļūtu cietumā.

Lordam gribējās pavaicāt, kā Redmonds �os materiālus ieguvis, bet viņ� pārdomāja. Atbildi nebija grūti uzminēt. Meiss dro�i vien visu bija turējis savā rakstāmgaldā Pārtikas un zāļu administrācijā, domādams, ka tur dro�āk nekā mājās. Bet Redmondam acīmredzot bija iespēja Meisa prombūtnes laikā piekļūt rakstāmgalda atvilktnēm. Sākumā Redmondam dro�i vien būs biju�as tikai aiz�domas, bet noklausīta telefona saruna varēja noderēt par ieganstu tālākajai rīcībai.

Kā Gideons Meiss, Lords prātoja, varēja izturēties tik neiedo�mājami muļķīgi? Laikam jau arī gudri cilvēki izdara muļķības.

Lorda domu gaitu pārtrauca Redmonda sapīkusi balss:

� Nu, vai jūs to ņemsit?

Ne vārda neteicis, Lords izņēma no �aketes kabatas aploksni ar naudu un pasniedza Redmondam. Jaunais vīrietis atvēra neaizlīmēto aploksni un izvilka naudu � viņa sejā iemirdzējās prieks.

� Pārskaitiet!

� Nav vajadzīgs. Jūs mani nekrāpsit. �ī te ir pārāk svarīga lieta.

Jau krietnu brīdi Lords bārā bija ievērojis vēl kādu jaunu cilvēku:

viņ� sēdēja pie bāra letes un laiku pa laikam paskatījās uz viņu pusi; un tagad Redmonds viņam ar skatienu un smaidu atbildēja, nedaudz paceldams saņemtās naudas �ūksni uz aug�u, pirms iebāza to kabatā. Tas otrais pie letes arī pasmaidīja. Lords sajuta riebumu.

� Tas nu, liekas, būtu viss, � Redmonds priecīgi noteica.

� Mani interesē tikai viena lieta, � Lords ierunājās.

� Jautājiet vien!

�������� Kāpēc jūs to darījāt? � Lords pieskārās dokumentu kopiju aploksnei.

Redmonds mirkli vilcinājās.

� Tāpēc, ka viņ� man pateica kaut ko riebīgu.

� Ko tad?

������� Ja jūs to gribat zināt, � Redmonds teica spalgā un spītīgā balsī, � tad klausieties � viņ� mani nosauca par pretīgu pederastu.

������� Un kas tur būtu nepareizi? � Lords piecēlās, lai ietu. � Jūs ta�u tāds esat, vai ne?

Laukā iedams, viņ� atskatījās. Tonijs Redmonds viņā raudzījās ar niknumā nobālu�u seju.

Veselu nedēļu Lords pārlika, ko darīt, un vēl nebija izlēmis, kad satika Semu Hotornu.

������� Dzirdēju, ka tu esot bijis Va�ingtonā, � Sems sacīja. � Pie�ņemu, ka tam ir kāds sakars ar naudu, ko liku tev izmaksāt.

� Tavs pieņēmums ir pareizs.

������� Man nepatīk spēlēt spēlītes, � Sems teica. � Ja tu domā, ka mani aizsargā, tu maldies. Es gribu zināt.

������� Tādā gadījumā man jāpaņem da�i papīri no seifa, kas atrodas manā kabinetā. Es tev tos atnesī�u.

Pēc pusstundas, pabeidzis lasīt, Sems klusu iesvilpās.

�������� Vai tu saproti, � viņ� izskatījās norūpējies, � ka gadījumā, ja mēs nekā nedarām ar �o te visu, mēs kļūstam par nozieguma līdzzinātājiem?

�� Tā laikam ir, � Lords atbildēja. � Bet, lai arī ko mēs darītu, ja tas nāks gaismā, būs liela ķeza. Mums nāksies noskaidrot, kā mēs pie �iem papīriem esam tiku�i. Turklāt administrācija, kaut arī taisnība ir mūsu pusē, mūs ienīdīs un nekad nepiedos.

� Tad kāpēc, velns ar ārā, tu mūs �ajā lietā esi ievilcis?

� Tāpēc, � Lorda balsī skanēja dziļa pārliecība, � ka tas viss mums lieti noderēs un ir da�ādi veidi, kā ar to rīkoties.

Lords bija mierīgs � pēdējo minū�u laikā viņ� bija izlēmis, ko darīt ar iegūtajiem papīriem. Un teica Semam:

�� Paklausies, vienubrīd es domāju, ka kaut kas tamlīdzīgs palīdzētu pavirzīt ātrāk uz priek�u "Mierīgā ritma" apstiprinā��anas lietu, bet tā problēma mums nu jau aiz muguras. Bet būs citas problēmas un citi medikamenti, kuru atļaujas mēs gribēsim saņemt bez tās muļķīgās vilcinā�anās, kāda bija saistīta ar "Mierīgo ritmu".

Sems bija �okēts.

� Tu ta�u neliec man saprast, ka�

� Es neko nelieku saprast. Tikai to, ka agrāk vai vēlāk mēs atkal noteikti stāvēsim pretim Meisam un, ja viņ� mums atkal mēģinās sagādāt nepatik�anas, mums būs munīcija, ko mēs varēsim izman�tot. Tātad tagad mēs nedarīsim neko, bet visu pataupīsim priek�dienām.

Sems jau bija piecēlies kājās. Pārdomādams tikko dzirdēto, viņ� nemierīgi soļoja pa istabu. Beidzot noņurdēja:

� Varbūt tev ir taisnība. Bet man tas nepatīk.

�� Meisam arī nepatiks, � Lords teica, � un atļauj man tev atgādināt, ka noziedznieks ir viņ�, nevis mēs.

Likās, ka Sems gribēja sacīt vēl kaut ko, bet Lords ierunājās pirmais:

� Kad būs pienācis laiks, atļauj man izdarīt �o netīro darbu.

Kad Sems bija negribīgi pamājis, Lords pie sevis nodomāja: "Un

tas man varbūt pat sagādās prieku."

1975. gada sākumā Sīliju atkal paaugstināja amatā.

Viņas jaunā posteņa � tirdzniecības nodaļas direktores � sēdeklis atradās tikai vienu "robiņu" zem tirdzniecības vice�prezidenta. Ikvienam, kur� bija sācis kā pārdo�anas aģents, tas bija lielisks sasniegums. Sievietei tas bija kaut kas ārkārtējs.

Ta�u Sīlija bija pamanījusi, ka "Feldingā-Rosā" faktam, ka viņa ir sieviete, vairs nebija nozīmes. Viņas dzimums tika uzskatīts par kaut ko pa�u par sevi saprotamu. Par viņu sprieda � kā pati to vienmēr bija gribējusi � pēc viņas darba.

Sīlijai nebija ilūziju, ka �āda attieksme valda vairākumā biznesa firmu vai pret sievietēm vispār. Ta�u Sīlija bija pārliecināta � tas rāda, ka sievietes iespējas sasniegt biznesa virsotnes pieaug un vēr�as pla�umā. Kā jau visās pārmaiņās sabiedrībā kādam vajadzēja būt pionierim, un Sīlija saprata, ka viņa tāda ir.

Ta�u Sīlija joprojām nepiedalījās aktīvistu kustībā, un da�as sievie�u tiesību kustības pārstāves viņā izraisīja nepatiku ar savu asumu un neveiklajām izdarībām politiskajā jomā. Bija acīm re�dzams: daudzas, kas nespēja gūt panākumus citur, centās taisīt kaijeru sievie�u kustībā.

Kaut arī jaunajā postenī Sīlijai nebija tik cie�a kontakta ar Semu Hotornu, viņ� bija skaidri un gai�i paziņojis, ka ir pieejams jebkurā laikā. "Ja tu redzi firmā kaut ko svarīgu un nepareizu vai arī ja tev ienāk prātā kaut kas, ko mums vajadzētu darīt un ko mēs nedarām, es gribu to dzirdēt, Sīlij," Sems viņai bija teicis pēdējā viņu kopīgā darbadienā. Un Liliāna Hotorna par godu Sīlijai un Endrjū sarīkoto patīkamo pusdienu laikā Hotornu mājās pacēla glāzi un teica: "Uz tavu veselību, Sīlij, kaut gan labprātāk redzētu tevi vecajā darbā: tu biji Semam liels palīgs, tagad man pa�ai nāksies vairāk par viņu rūpēties."

Pie pusdienu galda sēdēja,ari tagad jau deviņpadsmitgadīgā D�uljeta Hotorna, atbraukusi no koled�as uz brītiņu paciemoties pie vecākiem. Viņa bija kļuvusi par skaistu un nosvērtu jaunu sievieti, kurai kā vienīgajam bērnam dāsni veltītā uzmanība, likās, nebija nodarījusi nekādu ļaunumu. Viņai līdzās sēdēja patīkams un interesants jauns vīrietis, kuru D�uljeta bija stādījusi priek�ā: "Dvaits Gudsmits, mans draugs." Viņ� bija topo�ais jurists.

Abi jaunie cilvēki Sīlijai lika atcerēties tos laikus, kad D�uljeta un Liza kā mazi bērni bija dzenāju�as viena otru pa �o pa�u istabu, kurā viņi tagad pusdienoja.

Pēc Liliānas tosta Sems ar smaidu pavēstīja:

�� Bet īstais paaugstinājums ir tas, ko pati Sīlija vēl nemaz nezina, jo tikai �odien par to parakstīju rīkojumu! Viņas automa��īnai tagad ir vieta "kaķu pastaigas līmenī".

� Mans Dievs, tēt! � D�uljeta iesaucās un paskaidroja savam draugam:

� Tā vieta ir kaut kas ārkārtējs.

Tā dēvētais "kaķu pastaigas līmenis" bija garā�as aug�stāvs un automa�īnas stāvvieta tie�i pie "Feldinga-Rosa" galvenās celtnes. �āda privilēģija tika pie�ķirta tikai firmas visvērtīgākajiem dar�biniekiem. Arī Sems bija viens no viņiem, jo katru dienu brauca uz darbu ar savu sidrabpelēko rollbentliju, atsakoties no firmas prezi�denta tiesībām uz dienesta limuzīnu un �oferi.

Vakara gaitā Sīlijas "dubultais paaugstinājums" kalpoja par labestīgas kurinā�anas iemeslu.

Ceļā uz mājām Endrjū, pie ma�īnas stūres sēdēdams, sacīja:

� Izrādās, ka toreiz � pirms daudziem gadiem � tu biji pareizi izlēmusi, ka jāturas pie Sema.

� Laikam jau gan, � Sīlija atteica, tad piebilda: � Bet pēdējā laikā esmu par viņu noba�ījusies.

� Kāpēc?

� Viņ� kļuvis nervozs un mēdz �ausmīgi uztraukties, ja kaut kas neveicas, kaut domāju, ka tas ir raksturīgi cilvēkiem, kas ieņem tik atbildīgu amatu. Ta�u reizēm viņ� ir dīvaini noslēpumains. Liekas, ka viņu kaut kas nospie�, bet viņ� nevēlas par to aprunāties.

�� Tev pa�ai ir pietiekami daudz pienākumu. � Endrjū sievai atgādināja. � Arī bez uztraukumiem par Sema psiholoģisko stā�vokli.

�� Es arī tā domāju. Tu kļūsti ar katru dienu gudrāks, dakter D�ordan. � Sīlija pateicīgi saspieda vīra roku.

�� Neuzmācies ma�īnas vadītājam, � Endrjū pajokoja, � tu novērs viņa uzmanību!

Sīlijas prieku par jauno paaugstinājumu apēnoja bēdīga vēsts. Pie sava rakstāmgalda ar infarktu nomira Tedijs Ap�ovs.

Tedijs joprojām bija strādājis par bezrecep�u medikamentu pārdo�anas nodaļas vadītāju � tas bija viņa "īstais robs", kurā viņ� strādāja labi un ar panākumiem. Viņam līdz pensijai bija atlicis nepilns gads. Sīlijai bija skumji apzināties, ka nekad vairs nedzirdēs Tedija mundro balsi, neredzēs enerģisko gaitu un kustīgās, plik�paurainās galvas �estus runājot.

Kopā ar citiem firmas darbiniekiem Tedija bērēs piedalījās arī Sīlija un Endrjū. Tā bija drūma marta diena ar pēk�ņām auksta lietus gāzēm. Pavadītāji, mēteļos tīstīdamies, slēpās zem vēja brāz�mu raustītajienTlietussarglemT

Pēc apbedī�anas da�i � arī Sīlija un Endrjū � devās uz Ap�ovu mājām, un tur Tedija atraitne Zoja paveda Sīliju sānis.

� Tedijs jūs tik ļoti apbrīnoja, misis D�ordana, � Zoja teica, � un lepojās, ka strādā jūsu vadībā. Viņ� sacīja, ka tikmēr, kamēr jūs strādā�ot pie "Feldinga-Rosa", firma nekad nezaudē�ot savu sirds�apziņu.

Sīlija, �o vārdu aizkustināta, atcerējās dienu, kad bija ievērojusi Tediju; tas bija pirms piecpadsmit gadiem pēc viņas runas Valdorfa viesnīcā, kad viņa bija kritusi ne�ēlastībā un tika izraidīta no zāles.

Tedija seja bija viena no līdzjūtīgākajām, ko viņa bija pamanījusi, ejot uz durvju pusi.

� Man arī patika Tedijs, � viņa teica Zojai.

Vēlāk Endrjū pavaicāja:

� Ko tev teica misis Ap�ova?

Sīlija pastāstīja un piebilda:

�� Es nebūt neesmu bijusi Tedija ideāls. Atceros mūsu ķildu Ekvadorā, kad tu man pārmeti, ka esmu pazaudējusi savu sirds�apziņu, un tev bija taisnība.

� Mums abiem bija taisnība, � Endrjū sacīja, jo arī tu man atgādināji da�u labu lietu, ko nebiju izdarījis. Ta�u neviens no mums nav pilnība, un es piekrītu Tedijam. Tu esi "Feldinga-Rosa" sirdsapziņa, es tādēļ lepojos ar tevi un ceru, ka tu tāda paliksi.

Bija beidzies kar� Vjetnamā. Ar satrieco�u sakāvi Amerikai � nācijai, kura nebija pieradusi pie sakāves. Traģiskais slaktiņ� bija beidzies un nākotnē veicams smags uzdevums � nācijas brū�u sadziedā�ana.

� Kamēr vien dzīvosim, mēs neaizmirsīsim �o rūgto zaudējumu, � kādu vakaru, kopā ar Sīliju pa televizoru skatīdamies pēdējo ameri�kāņu karaspēka vienību pazemojo�o aizie�anu no Saigonas, pareģoja Endijū. � Un vēsturnieki vēl divdesmit gadus strīdēsies, vai mums bija vai nebija tiesības būt Vjetnamā.

� Zinu, ka tas ir savtīgi, Sīlija teica, � bet lai slavētas debesis, ka tas viss beidzies, pirms Brūsijs sasniedzis karadienesta gadus!

Pēc divām nedēļām "Feldinga-Rosa" vadību iepriecināja ziņas no Francijas: jaunais medikaments montēns bija apstiprināts ra�o�anai un pārdo�anai Francijā. Tas nozīmēja, ka saskaņā ar vieno�anos starp "Feldingu-Rosu" un Zirondas ķīmiķiem tagad sāksies montēna pārbaude Amerikā.

Sīlija bija jutusi zināmu nemieru, kad uzzināja, ka montēns domāts sievietēm sliktas dū�as novēr�anai grūtniecības pirmajos mēne�os. Tāpat kā pārējie, Sīlija vēl nebija aizmirsusi notikumu ar talidomīdu un tā �ausmīgās sekas.

Savas ba�as viņa bija uzticējusi Semam.

� Arī mana reakcija sakarā ar montēnu sākumā bija tāda pati. � Sems bija saproto�s un līdzjūtīgs. � Ta�u pēc tam esmu uzzinājis par �o medikamentu daudz ko vairāk un �īs ziņas mani ir pārliecināju�as, ka zāles ir loti efektīvas, ta�u pilnīgi nekaitīgas.

Kop� talidomīda, Sems turpināja, esot apritēju�i piecpadsmit gadi, un �o gadu laikā zinātniskās pētniecības darbs farmācijā bija milzīgi progresējis, arī jauno medikamentu izmēģinā�anas jomā.

Turklāt arī valsts kontroles darbs 1975. gadā bija pilnveidojies salīdzinājumā ar piecdesmitajiem gadiem.

� Daudz kas mainās. � Sems neatlaidās. � Piemēram, bija ta�u tāds laiks, kad idejai par narkozes lieto�anu dzemdībās bija daudz sīvu pretinieku, kuri uzskatīja, ka tas esot bīstami. Tikpat labi ta�u varbūt un ir jābūt dro�ām zālēm, ko var lietot grūtniecības laikā. Montēns glu�i vienkār�i ir zāles, kuru laiks nu ir pienācis.

Un lūdza Sīliju nepieņemt kādu noteiktu viedokli, pirms nebūs pārbaudīti visi dati. Sīlija apsolījās.

Drīz pēc tam "Feldinga-Rosa" viceprezidents un galvenais grā�matvedis Sets Feingolds sarunā ar Sīliju uzsvēra, cik svarīgs firmai ir jaunais medikaments, un teica:

�� Sems valdei ir apsolījis, ka montēns mums dos lielus ienā�kumus, bet tie mums ir velni�ķīgi vajadzīgi. Mūsu �ī gada pārskats izskatās tāds, it kā mēs būtu kandidāti uz labdarības dāvanu saņem�anu. � Tālākās sarunas gaitā viņ� piebilda: � Esmu runājis ar Zirondas finansistiem, un viņi tic, ka montēns viņiem ienesīs milzīgu peļņu.

�� Kaut arī vēl ir pāragri par to runāt, bet arī mēs visi, pār�do�anas sfēras darbinieki, jau gatavojamies uz lielu peļņu, � Sīlija teica, � bet tev par godu, Set, mēs padarbosimies mazliet centīgāk.

� Tu esi laba meitene! Ja nu esam aizsāku�i runas par centīgu strādā�anu, tad da�i no mums gribētu zināt, cik centīgi strādā briti mūsu zinātniskās pētniecības centrā tur pāri viņā pusē. Vai varbūt �ie gurķojas un lielāko daļu laika pavada, dzerot tēju?

�� Pēdējā laikā es neesmu neko daudz dzirdējusi� � Sīlija iesāka.

�� Es neko neesmu dzirdējis. � Feingolds pārtvēra Sīlijas vār�dus. � Zinu tikai to, ka tas mums izmaksā miljonus, � mūsu nauda it kā ieplūst caurā mucā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu bilance ir apdraudēta. Sīlij, es tev saku, ka daudzi no mums, valdes locekļus ieskaitot, ir noba�īju�ies par britu ampelē�anos. Pavaicā Semam!

Ta�u Sīlijai nekas nebija jāvaicā, jo pāris dienu vēlāk Sems viņu uzaicināja pie sevis.

�� Tu varbūt esi dzirdējusi, � viņ� teica, � ka man nākas uzklausīt daudz pārmetumu par Hārlovu un Martinu Pītu-Smitu.

� Jā. Sets Feingolds man teica.

Sems piekrīto�i pamāja.

� Sets ir viens no tiem, kuri �aubās. Finansiālu apsvērumu dēļ viņ� gribētu, ka Hārlovu slēdz. To vēlas arī aizvien vairāk valdes locekļu, un gadskārtējās sanāksmes laikā man nāksies uzklausīt nepatīkamus jautājumus no akcionāriem. � Tad saīdzis piebilda: � Reizēm arī es tā domāju, ka labāk varbūt tie�ām slēgt to centru ciet.

�� Ir pagājis nedaudz vairāk par diviem gadiem, kop� Hārlovā sākās pētījumi, � Sīlija atgādināja. � Tu ta�u Martinam ticēji.

�� Martins apsolīja vismaz da�us pozitīvus rezultātus divu gadu laikā. Un arī manai ticībai ir savas robe�as, kad mēs ar sāpēm atraujam dolārus sev un kad man klūp krāgā valde un akcionāri. Un vēl kas. Martins stūrgalvīgi klusē par pētījumu gaitu. Man ta�u ir jāzina, kā pētījumi virzās uz priek�u un vai ir vērts turpināt.

� Kāpēc tu pats neaizbrauc paskatīties?

�� Es brauktu, bet man �obrīd nav laika. Tāpēc es gribu, lai brauktu tu, Sīlij. Turklāt � cik vien drīz vari un tad ziņo man par redzēto.

�� Vai tev ne�ķiet, � Sīlija �aubījās, � ka Vinsentam Lordam tas būtu vairāk piemērots?

��� No zinātniskās puses � jā. Bet viņam ta�u ir savi aizspriedumi. Viņ� bija pret �ī centra izveido�anu Anglijā, tātad ja Hārlovu slēgtu, tad izrādītos, ka viņam bijusi taisnība, un viņ� nespēs atturēties, to neuzsvēris.

� Cik gan tu labi mūs visus pazīsti! � Sīlija iesmējās.

Sems nopietni atbildēja:

�� Es tevi pazīstu, Sīlij, un esmu mācījies uzticēties taviem spriedumiem un intuīcijai. Ta�u es lūdzu tevi, lai arī cik ļoti tev patiktu Martins Pīts-Smits, tev savos spriedumos vajadzēs būt stingrai un ne�ēlīgai. Kad tu vari izbraukt?

� Mēģinā�u jau rīt pat, � Sīlija atbildēja.

Sīlijas divu dienu ilgā vizīte Anglijā sākās Londonā � Hītrovas lidostā: viņai nenācās zaudēt ne mirkli laika. Ma�īna viņu jau gaidīja, un viņi devās tie�ā ceļā uz "Feldinga-Rosa" zinātniskās pētniecības institūtu, kur Sīlija bija paredzējusi kopā ar Martinu Pītu-Smitu un pārējiem apskatīt to, ko pati pie sevis dēvēja par "Hārlovas vienādojumu". Pēc tam viņa izlems, ko sacīt Semam, un lidos mājup.

Pirmajā dienā Hārlovā viņa pārliecinājās, ka institūtā sastapto cilvēku noskaņojums nebija no mo�ajiem. Sākot ar Martinu un tālāk "uz leju", visi centās Sīliju pārliecināt, ka zinātniskās pētniecības darbs par noveco�anās problēmu veicas labi, jau daudz kas izzināts, visi strādā saspringti un saliedēti. Tikai reizumis sarunās pavīdēja kaut kas �aubām līdzīgs. Ta�u tas nozibsnīja tik ātri un tūdaļ pat tika noliegts, ka Sllija pēc tam prātoja, vai tikai tas galu galā viņai nav izlicies.

Pirmajā dienā, laboratorijām cauri ejot, Martins skaidroja, ka viņi savu sākotnējo mērķi esot sasniegu�i, � esot izpētītas at�ķirības jaunu un vecu dzīvnieku smadzenēs, no kā atkarīgs noveco�anas process. Ar laiku varbūt tik�ot atklāts, ka tas tāpat ir arī ar cilvēkiem. Sīlija klausījās zinātnieku �argona straumē. Glu�i kā burvis, kas izvelk no cepures trusi, Martins pārslīdināja pār gludā galda virsmu negatīvus.

�� �īs ir hromatogrammas filmas. � Sīlijai tās likās gandrīz tuk�as, bet Martins komentēja: � Paskatieties uzmanīgāk un jūs redzēsit divas tum�āku līniju rindas. Viena ņemta no jaunas, otra no vecas �urkas. Ievērojiet� � viņ� rādīja ar pirkstu. � �eit� un �eit� jaunās �urkas rindā ir vismaz deviņi peptīdi, ko vecās �urkas smadzenes vairs nera�o. Tagad mums ir pierādījums, � viņa balss satraukumā kļuva skaļāka, � ka smadzeņu reinonukleīnskābe un varbūt DNS noveco�anas procesā mainās. Tas ir �ausmīgi svarīgi.

�� Jā, � Sīlija teica, bet klusībā prātoja: vai tas tie�ām bija triumfs � attaisnojums divus gadus ilgajiem apvienotajiem pūli�ņiem un milzīgajiem izdevumiem?

Visapkārt bija redzams �o izdevumu atgādinājums � pla�as laboratorijas un moderni kabineti, visi ar pārvietojamām �ķērssienām, pla�i gaiteņi, ērta konferen�u telpa, nerūsējo�ā tērauda un modernu galdu pārpilnība bagātīgi iekārtotajās laboratorijās; starp citu galdi bija izgatavoti no sintētikas, jo no zinātniskā viedokļa koku uzskatīja par nepieņemamu � "netīru". Gaisa kondicionētāji izvadīja iespējamos gaisa piemaisījumus. Viss bija gai�ās, ta�u ne kliedzo�ās krāsās. Pāris inkubācijas telpās atradās masīvi inkubatori ar stikla priek�sienām, citām telpām bija dubultdurvis ar brīdino�u uzrakstu: "Bīstami! Draud radiācijas briesmas!"

At�ķirība no Kembrid�as laboratorijām bija pārsteidzo�a, kaut arī �is tas atgādināja gaisotni Kembrid�ā: tās bija papīru kaudzes � daudz un nekārtīgi sakrautas uz galdiem, it īpa�i uz Martina galda. Zinātnieka darba paņēmieni, viņa nodomāja, tātad ir neatkarīgi no apkārtējās vides.

Martina paskaidrojumi nemitējās. Sīlija mēģināja uztvert, cik spēja. Tad nolēma mainīt sarunas tematu.

�� Kad atvērām institūtu, jūs teicāt, lai jums dod divus gadus. Jūs cerējāt, ka pa �o laiku būsit jau sasniedzis kaut ko noteiktu. Tas bija pirms diviem gadiem un �etriem mēne�iem.

� Vai es tie�ām tā teicu? � Martins likās pārsteigts.

� Jā. Sems to atceras. Es arī.

�� Tad tas ir bijis ļoti neapdomīgi no manas puses. Tādam darbam, ko mēs te darām, grafiki neder.

Martins likās mierīgs, ta�u zem �ī ārējā mierīguma �aulas Sīlija manīja sasprindzinājumu. Arī fiziski Martins nelikās esam labā formā: bija bāls, noguru�u skatienu � tās, iespējams, bija garo darba stundu pēdas, sejā bija ievilku�ās grumbas, kādu pirms diviem gadiem nebija.

� Martin, � Sīlija ierunājās, � kāpēc jūs nesūtāt ziņojumus par pētījumu gaitu? Semam ir direktoru padome, kura viņam ir jāpārliecina, un ari akcionāri.

Martins pirmo reizi nepacietīgi pakratīja galvu.

� Ir ta�u daudz svarīgāk, lai es varētu koncentrēties pētījumiem! Ziņojumi, rakstī�ana un papīri aizņem tik daudz vērtīgā laika! D�ons Loks raksta, ka cilvēks izdara atklājumus, pastāvīgi koncen�trējot domas konkrētā virzienā. Zinātniekam tas visu laiku jāpatur prātā.

�o Martina atziņu Sīlija atcerējās vēlāk � sarunā ar adminis�tratoru Bentliju, pēc kura domām, ziņojumi bija izpaliku�i citu iemeslu dēļ.

� Jums jāsaprot, misis D�ordana, ka doktoram Pītam-Smitam vispār ir grūti kaut ko uzrakstīt. Viņa prāts darbojas tik ātri, ka tas, kas viņam �ķitis svarīgs vakar, �odien var likties nesvarīgs, bet rīt pavisam nenozīmīgs. Viņu mulsina tas, ko viņ� uzrakstījis, teiksim, pirms diviem gadiem: tas Pītam-Smitam liekas naivi, kaut arī tolaik varbūt bijis ļoti svarīgs. Ja vien būtu iespējams, viņ� likvidētu visu agrāk uzrakstīto. Zinātnieku aprindās tas nav nekas neparasts. Ar to jau man nācies sastapties arī agrāk.

� Pastāstiet man vēl kaut ko par zinātnieku prātiem, � Sīlija lūdza.

Viņi runājās Bentlija vienkār�ajā, ta�u glīti iekārtotajā kabinetā, un Sīlija sāka izjust aizvien lielāku cieņu pret �o kompetento, zvirbulim līdzīgo vīru, kuru pati bija izraudzījusies par institūta biznesa puses vadītāju.

Naid�els Bentlijs padomāja, tad turpināja:

� Varbūt vissvarīgākais ir tas apstāklis, ka zinātnieki pārāk ilgi iestieg izglīto�anās procesā, tik ļoti ieaug savas bie�i vien �aurās specialitātes ietvaros, ka vēlāk nekā mēs pārējie saskaras ar ik�dienas realitātēm. Da�s labs no lielajiem zinātniekiem ar tām vispār nenonāk kontaktā.

� Esmu dzirdējusi, ka da�ā ziņā viņi ir un paliek bērni�ķīgi.

� Tie�i tā, misis D�ordana, un da�ās dzīves sfērās pat ļoti. Tāpēc jau tik bie�i akadēmiskajās aprindās nākas sastapties ar bērni�ķībām; tās ir sīkas ķildas un tamlīdzīgas nesaskaņas par pavisam nenozīmīgām lietām.

� Nedomāju, ka kaut kas tamlīdzīgs varētu attiekties uz Mar�tinu Pītu-Smitu, � Sīlija domīgi iestarpināja.

� Varbūt ne tie�i tādā veidā, � Bentlijs piekrita, � ta�u tomēr.

� Pastāstiet man, lūdzu!

�� Nu, piemēram, doktoram Pītam-Smitam sagādā grūtības pieņemt glu�i sīkus lēmumus. Tā viņ� nedēļām ilgi mocījās un nevarēja iz�ķirties, kuram no abiem mūsu tehniķiem būtu jābrauc uz trīs dienu kursiem Londonā. Es vai jūs �o jautājumu būtu iz�ķīru�i pāris minū�u laikā. Galu galā tāpēc, ka mans priek�nieks nebija spējīgs pieņemt lēmumu, es to izdarīju viņa vietā. �is pie�mērs, protams, ir pilnīgā pretstatā ar doktora Pīta-Smita zināt�nieka spējām.

� Turpiniet, lūdzu! Arī par to, kāpēc Martins nesūta ziņojumus!

� Jā, varbūt man vajadzētu ar jums aprunāties vēl par kādu lietu, � Bentlijs ieteicās, � tas varbūt tie�i attiecas uz jūsu iera�a�nos pie mums.

� Runājiet!

�� Doktors Pīts-Smits ir vadītājs, un kā jebkur� vadītājs viņ� nedrīkst izrādīt �aubas par darbu, ko darām. Ja viņ� to pieļautu, tiktu vājināta viņa kolēģu ticība pa�u spēkiem. Un vēl kas: doktors Pīts-Smits ir pieradis strādāt viens, savā tempā. Tagad viņam pēk�ņi nākas atbildēt par citu darbu, no viņa ir atkarīgi daudzi cilvēki, tāpat arī viņam jāizjūt un jātiek galā ar da�āda rakstura spiedieniem � smalkiem un ne visai smalkiem, jūsu pa�reizējo klātbūtni ieskaitot. Tas viss atstāj lielu iespaidu, palielina spriedzi.

�� Tātad tomēr pastāv �aubas par to, ko jūs te darāt, � Sīlija secināja. � Vai �īs �aubas ir nopietnas? Es par to visu laiku domāju.

Bentlijs pārliecās pār galdu Sīlijai tuvāk.

� Te strādājot, esmu cie�i saistīts ar doktoru Pītu-Smitu, ta�u vēl lielāks pienākums man ir pret jums un misteru Hotornu. Tāpēc man ir jāatbild uz jūsu jautājumu: jā, �aubas ir.

� Gribu zināt visu par �īm �aubām! Visos sīkumos.

� Man nav zinātnieka kvalifikācijas, � Bentlijs atbildēja. Brīdi vilcinājies, viņ� turpināja: � Domāju, ka jums vajadzētu aprunāties ar doktoru �astri. Jums vajadzētu izmantot savas pilnvaras un ieteikt viņam visu atklāti izstāstīt.

Doktors Rao �astri, kā Sīlija zināja, bija nukleīnskābju ķīmiķis, pakistānietis, Martina kolēģis no Kembrid�as, kuru viņ� bija saver�vējis par savu vietnieku.

�� Paldies par padomu! Jā, starp citu Martins man �odien citēja D�onu Loku. Vai viņ� ir Loka cienītājs?

� Tāpat kā es. � Bentlijs pasmaidīja. � Mēs abi esam pārlie�cināti, ka Loks bijis viens no labākajiem filozofiem un padom�devējiem, kādus pasaule vien pazinusi.

� Es gribētu �ovakar palasīt kādu no viņa darbiem. Vai varat man sadabūt kaut ko?

Bentlijs kaut ko ierakstīja savā piezīmju blociņā.

� Tas jūs gaidīs viesnīcā.

Tikai nākamās dienas pēcpusdienā Sīlijai izdevās aprunāties ar doktoru �astri. Līdz tam viņa bija aprunājusies ar citiem institūta darbiniekiem, kuri par pētījumu gaitu Hārlovas institūtā bija noskaņoti optimistiski. Ta�u Sīliju neatstāja sajūta, ka kaut kas netiek izsacīts līdz galam, viņa instinktīvi nojauta, ka �ie cilvēki nebija pret viņu patiesi.

Rao �astri bija skaists, tum�ādains vīrietis ap gadiem trīsdesmit ar skaidru un veiklu valodu. Sīlija zināja, ka viņ� ir fizikas zinātņu doktors ar lielisku zinātnisko darbu sarakstu. Kā Martins, tā arī Bentlijs bija apliecināju�i, cik institūtam ar tādu zinātnieku joti laimējies. �astri un Sīlija satikās institūta kafetērijā � nelielā telpā, kur institūta vado�ie darbinieki dzēra kafiju darba laikā. Paspiedusi �astri roku, Sīlija aizvēra durvis, lai viņus neviens netraucētu, un apsēdās.

� Domāju, ka zināt, kas esmu, Sīlija iesāka.

� Zinu, misis D�ordana. Mans kolēģis Pīts-Smits bie�i pārjums stāstījis daudz laba. Tagad man ir tas gods jūs satikt, � �astri runāja izglītota cilvēka valodā ar pakistānie�iem raksturīgo dziedo�o intonāciju. Viņ� bie�i smaidīja, kaut ari nereti smaids nervozi apdzisa.

� Es arī esmu priecīga ar jums tikties un gribētu aprunāties par to, kā veicas pētījumi.

� Brīni�ķīgi! Patie�ām apbrīnojami!

� Jā, arī citi man to ir teiku�i. Bet, pirms mēs turpinām, es gribu jums atgādināt, ka atrodos �eit "Feldinga-Rosa" prezidenta mistera Hotorna vārdā un man dotas viņa pilnvaras.

� Ak Dievs! Gribētu zināt, kas sekos tālāk.

� Tālāk, doktor �astri, es jus lūg�u, faktiski pavēlē�u jums būt pilnīgi atklātam pret mani un neko neslēpt, pat visniecīgākās �aubas, kas jums būtu radu�ās sakarā ar darbu un ko jūs līdz �im esat paturējis pie sevis.

� Man nav visai ērti par to runāt, �asiri teica, un ari glu�i godīgi tas nav. Galu galā iiian pret doktoru Pītu-Smitu ir zināms pienākums, viņ� ir godīgs puisis.

� Vēl lielāks pienākums jums ir pret "Feldingu-Rosu", � Sīlija asi atgādināja, � tāpēc ka firma jums maksā algu, labu algu, un firmai ir tiesības pretī saņemt godīgu profesionālu viedokli.

� Misis D�ordana, manuprāt, jūs nemēdzat mest aplinku cilpas, vai ne? � Jaunā pakistānie�a tonī jaudās �oks un cieņa.

� Cilpu me�anai, kā jūs to daiļrunīgi nosaucāt, doktor �astri, ir vajadzīgs laiks, un man tā nav daudz, jo rīt es atgrie�os Amerikā. Tātad, lūdzu, pasakiet skaidri un gai�i, kur pēc jūsu domām � atrodas mūsu zinātniskās pētniecības institūts un uz kurieni tas iet!,

�astri padodamies pacēla rokas un nopūtās.

�� Labi. Pētījumi nav diez ko tālu pavirzīju�ies uz priek�u. Un mans pieticīgais viedoklis, kā domā arī daudzi �ī projekta izstrā�dātāji, ir �āds: tie nekur arī neved.

� Mazliet sīkāk par �iem viedokļiem!

� Viss, ko mēs vairāk nekā divu gadu laikā esam noskaidroju�i, ir: smadzeņu DNS novecojot mainās. Tas, protams, ir interesants sasniegums, ta�u tālāk ir nolādēta kaila siena, kurai cauri mēs neprotam izlauzties, varbūt nespēsim to vēl daudzus gadus, turklāt arī tad var izrādīties, ka Pīta-Smita iecerētais peptīds aiz �īs sienas nemaz neatrodas.

� Un kādas ir jūsu domas par �o peptīdu?

� Tā ir mana kolēģa teorija, misis D�ordana. Atzīstos, ka es tai ticēju. � �astri ar no�ēlu pakratīja galvu. � Bet tagad sirds dziļumos vairs neticu.

Viņi vēl minūtes divdesmit runājās par zinātnes jautājumiem. Sīlija uzzināja, ka no visas zinātnieku grupas, kas strādā Hārlovā, vienīgi Martins patiesi tic, ka viņi iegūs vērtīgus rezultātus.

�� Paldies, doktor �astri, � viņa beidzot teica, � no jums es uzzināju to, ko biju gribējusi uzzināt �urpbraucot.

� Esmu izdarījis savu pienākumu, � jaunais vīrietis skumji no�ūpoja galvu, � kā jūs pieprasījāt. Bet �onakt es slikti gulē�u.

�� Nedomāju, ka es gulē�u labi, � Sīlija atbildēja. � Bet tā ir cena, ko mēs un mums līdzīgi cilvēki da�reiz maksā par to, ka esam tur, kur atrodamies.

Sava apmeklējuma otrajā un pēdējā vakarā Hārlovā Sīlija pēc Martina ielūguma ciemojās Viņa mājās. Pēc tam viņi devās pusdienot �ēr�geitas hotelī, kur Sīlija bija apmētusi?s -

Martins dzīvoja mazā savrupnamiņā neliela dārziņa vidū divi� jūdzes no "Feldinga-Rosa" institūta. �ī modernā un funkcionālā mājiņa bija tik līdzīga blakus celtnēm, ka Sīlijai tās �ķita ra�otas uz konveijera līnijas.

Ieradusies Martina miteklī, viņa � tāpat kā citās reizēs � atkal sajuta vīrie�u apbrīnas pilnos skatienus. Uz Angliju līdzpaņemtā bagā�a bija visai pieticīga, dienā Sīlija valkāja klasiska stila kostīmu, ta�u �im vakaram par godu viņa bija ģērbusies modelētājas Diānas fon Firstenbergas tērpā � tas bija skaists brūns tērps ar aizdari vienā pusē un baltu zīmējumu; viņas kaklu rotāja pērļu kaklarota, brūnie mati bija sakārtoti īsā, modernā frizūrā.

Gaitenī Sīlijas ceļā pagadījās veseli pieci dzīvnieki � draudzīgs īru seters, rūco�s angļu buldogs un trīs kaķi. Dzīvojamā istabā uz laktiņas tupēja papagailis.

Viņa iesmējās:

� Izrādās, jūs esat dzīvnieku mīļotājs!

� Laikam gan. � Martins smaidīja. � Man patīk, ja apkārt ir dzīvnieki, un neesmu spējīgs paiet garām bezpajumtes kaķiem. � Kaķu trijotne likās sacīto saprotam un verdziskā padevībā sekoja saimniekam.

Sīlija zināja, ka Martins dzīvo viens un apkopēja ik dienas nāk uzkopt māju. Dzīvojamā istabā bija tikai pa�as nepiecie�amākās mēbeles � ar ādu apvilkts atzveltnes krēsls un trīs ar zinātnisko literatūru piekrauti grāmatu plaukti. Uz neliela galdiņa atradās da�as ruma un bezalkoholisko dzērienu pudeles. Martins norādīja uz atzveltnes krēslu un ķērās pie dzērienu jauk�anas.

� Vai ruma kokteili nevēlaties?

� Vēlos gan, � Sīlija teica, � un jūtos aizkustināta, ka jūs to atceraties. � Viņa domāja, vai arī vakara beigās valdīs tikpat draudzīgs un atraisīts noskaņojums. Tāpat kā agrāk, viņa apzinājās, ka Martins ir pievilcīgs vīrietis, ta�u, �urp nākot, bija sev atgādinājusi Sema Hotoma vārdus, ko viņ� bija teicis �ķiroties: "Lai kā Martins tev patiktu� ja tev nāksies būt cietai un ne�ēlīgai� tad esi tāda."

� Parīt es tik�os ar Semu, � Sīlija teica, � un man nāksies dot savu spriedumu par Hārlovas institūta nākotni, tāpēc gribētu zināt, ko jūs par to domājat.

� Te nekā sare�ģīta nav. � Viņ� pasniedza Sīlijai ruma kokteili. � Jums jāiesaka turpināt mūsu pa�reizējos pētījumus vēl vienu gadu, varbūt arī ilgāk, ja tas būs nepiecie�ams.

� Pret turpinā�anu pastāv opozīcija. Jūs to zināt.

� Jā. � Vēl joprojām bija skaidri manāma pa�apziņa, ko Mar�tins izrādīja Sīlijai. � Ta�u nekompetenti cilvēki nespēj aptvert mūsu pētījumu pla�o kopainu.

� Vai doktors �astri arī pieder pie tādiem?

� Diem�ēl � jā. Kā gar�o kokteilis?

� Tas ir lielisks!

� Rao pirms kādas stundas ar mani runāja, � Martins teica. � Man esot jāzina tas, ko viņ� jums �odien pateica. Rao piemīt spēcīgas goda jūtas.

� Un?

�Viņam nav taisnība. Nepavisam ar ne. Tāpat kā pārējiem, kuri

�aubās.

� Vai jūs ar faktiem varat apgāzt �astri teikto? � Sīlija vaicāja.

�� Protams, ne! � Martins uzliesmoja nepacietībā. � Visi zinātniskie pētījumi balstās uz teoriju. Ja mūsu rīcībā būtu fakti, nebūtu vajadzīgi pētījumi. Mums ir profesionāls spriedums un nedaudz intuīcijas � da�s �o kombināciju dēvē par zinātnieku iedomību. Lai vai kā, bet tā ir pārliecība, ka esi uz pareizā ceļa un ka tikai laiks � un �ajā gadījumā neliels laika sprīdis � tevi �ķir no meklējamā.

��� Laiks un daudz naudas, � Sīlija atgādināja. � Un arī jautājums, vai pareizais ir jūsu vai Sastri un pārējo spriedums.

Martins iesūca savu at�ķaidīto viskiju un brīdi padomāja. Tad teica:

�� Nauda ir kaut kas tāds, par ko man negribētos domāt vairāk, nekā tas nepiecie�ams, it īpa�i nauda, kas iegūta no zāļu tirdznie�cības. Jūs par to sākāt runāt pirmā, tāpēc es jums tagad kaut ko pateik�u, jo tas ir vienīgais veids, kā panākt, lai jūs, Sems un citi jums līdzīgie mani saprastu.

Sīlija saspringti vēroja Martinu un uzmanīgi gaidīja, kas sekos tālāk.

�� Kaut arī es atrodos, kā jūs to domājat, zinātnieka atrautībā no pasaules, � viņ� teica, � zinu, ka "Feldingam-Rosam" ir nepatik�anas. Ja nākamo gadu laikā stāvoklis neuzlabosies, firma noies dibenā. � Tad asi pavaicāja: � Tā ir,' vai ne?

Sīlija vilcinājās, tad pamāja.

� Tā ir.

� Ja man dotu vēl nedaudz laika, varu jūsu firmu glābt. Ne tikai izglābt, bet iegūt tai atzinību un padarīt to bagātu. Tāpēc ka manu pētījumu galarezultāts būs nozīmīgs medikaments. � Martina sejā ievilkās grimase. � Komerciālais iznākums man ir vienaldzīgs. Tagad man par to neērti runāt. Bet, kad notiks tas, ko gribu sasniegt, būs arī peļņa.

Sīlija nodomāja: �is apgalvojums ir ne mazāk iespaidīgs par Kembrid�as laboratorijā izteikto. Toreiz arī Sems bija noticējis �im efektam. Ta�u �is pirms diviem gadiem izteiktais apgalvojums nebija izpildīts. Kāpēc lai ar �odienas apgalvojumu notiktu citādi?

� Es nezinu. � Sīlija pakratīja galvu. � Vienkār�i nezinu.

� Nolādēts! Es zinu, ka mans spriedums ir pareizs! � Martina balss kļuva skaļāka. � Mēs esam tuvu, ļoti tuvu līdzekļiem, kas ļaus mums uzlabot noveco�anās procesa kvalitāti un aizkavēt sma�dzeņu nolieto�anos, varbūt arī ārstēt Alcheimera slimību. � Viņ� izdzēra glāzes saturu un strauji nolika glāzi. � Velns ar ārā, kā lai es jūs pārliecinu?

� Jūs varat pusdienu laikā pamēģināt vēlreiz. � Sīlija ielūkojās rokaspulkstenī. � Es domāju, mums jāiet.

�ēr�geitas hotelī bija laba virtuve un lielas porcijas � pārāk lielas Sīlijai. Pēc brī�a viņa bija paēdusi un sāka rotaļāties ar to, kas bija palicis pāri uz �ķīvja; viņa ar dak�iņu pārvietoja atliku�o ēdienu �urp un turp un pārdomāja, ko sacīs tālāk. Sīlija zināja, ka tālākā saruna būs ļoti svarīga un tāpēc vilcinājās, rūpīgi vārdus meklējot.

Ēdamzālē valdīja patīkama gaisotne. Viesnīcas ēka bija vēsturiska celtne. Ēdamzāle bija viena no tām telpām, kas pēc pārbūvēm bija saglabājusi aizgāju�o gadsimtu elpu. Sīlijai patika telpas atmosfēra � zemie griesti, polsterētie soli pie logiem, sarkanbaltie galdauti, salvetes un patīkamā apkalpo�ana.

Sīlija sēdēja uz viena no soliņiem, Martins � viņai iepretim.

Visu maltītes laiku viņi turpināja Martina mājās aizsākto sarunu. Sīlija vairāk klausījās, �ad un tad iestarpinot pa jautājumam, bet Martins pārliecino�i runāja. Ta�u viņas atmiņā bija iespiedu�ies Bentlija vakar teiktie vārdi: "Doktors Pīts-Smits ir vadītājs, un kā jebkur� vadītājs viņ� nedrīkst izrādīt vājumu vai �aubas�"

Vai Martins, par spīti ārējai pa�apziņai, �aubījās? Sīlija pārdomāja, ar kāda taktiska paņēmiena palīdzību to uzzināt. Ideju viņa bija atradusi vakar vakarā lasītajā grāmatā, ko Naid�els Bentlijs, savu solījumu turot, bija nogādājis viesnīcā.

Viņa cie�i paskatījās Martinā.

�� Pirms stundas mājās jūs teicāt, ka jums piemīt zinātnieka iedomība.

� Tikai nepārprotiet! � viņ� iebilda. � Tas ir kaut kas pozitīvs, nevis negatīvs! Tā ir zinā�anu un sava darba pa�kritikas kombinācija, ta�u reizē arī pārliecība. Tas ir kaut kas tāds, kas nepiecie�ams ikvienam zinātniekam, lai izturētu.

Viņam runājot, Sīlijai pirmo reizi ienāca prātā: vai te nebija manāma niecīga plaisiņa Martina pa�pārliecinātības vairogā? Viņa nebija par savu pieņēmumu dro�a, tāpēc neatlaidās:

�� Vai ir iespējams, ka zinātniskā iedomība � vai kā to sauc � var aiziet par tālu? Vai cilvēks nevar kļūt pārliecināts par to, kam grib ticēt? Vai, vēlamajām domām nododoties, cilvēka pārliecība da�reiz nekļūst nesatricināma?

�� Viss ir iespējams, � Martins atbildēja, � kaut arī �ajā gadījumā tas tā nav.

Ta�u viņa balss bija kļuvusi neizteiksmīga, vairs ne tik pārliecino�a kā agrāk. Tagad viņa bija dro�a: Martina vājā vieta bija atrasta, un viņ� bija tuvu piekāp�anās brīdim, varbūt atradās jau uz kritiskās robe�as.

�� Vakar vakarā es kaut ko izlasīju, � Sīlija teica, � un pierakstīju, kaut arī domāju, ka jūs to varbūt zināt. � Viņa izvilka no somiņas viesnīcas vēstuļpapīra lapiņu un skaļi nolasīja: "Kļūdī�anās nav mūsu zinā�anu vaina, bet gan mūsu spriedumu kļūda� Tie, kuri nespēj savā prātā paturēt seku gaitu vai nespēj izvērtēt, kur� no pretējiem pierādījumiem un liecībām svarīgāks, var viegli un maldīgi nonākt pie nepareizā viedokļa."

Iestājās klusums. Pēc brī�a, apzinādamās, ka ir ne�ēlīga, Sīlija teica:

�� Tas ir no D�ona Loka esejām par cilvēka prātu. To teicis cilvēks, kuram jūs ticat un kuru jūs cienāt.

� Jā, es zinu.

�� Tātad � vai nav iespējams, � viņa neatlaidās, � ka jūs neizsverat �os pretējos pierādījumus un kajūs turaties pie viedokļa, kas ir nepareizs tie�i tā, kā to teicis Loks?

Martina skatienā bija mēms lūgums, kad viņ� vaicāja:

� Vai jūs domājat, ka tā ir?

� Jā, es tā domāju, � Sīlija mierīgi atbildēja.

� Man ir �ēl, ja jūs� � Vārdi aiz�ņaudzās Martinam kaklā, un Sīlija tik tikko pazina viņa balsi. � Tad es vairs neturpinā�u, � viņ� klusi pabeidza.

Martins bija satriekts. Viņa elka Loka citāts, ko pret viņu bija vērsusi Sīlija, bija ievainojis viņu pa�ā sirdī. Vēl vairāk � līdzīgi ma�īnai, kas pēk�ņa defekta dēļ vēr�as pret sevi un sevi iznīcina, viņ� bija zaudējis kontroli pār sevi. Seja bija kļuvusi pelnu pelēka, mute vaļā, �oklis nokarājās. Lūpas runāja nesakarīgus vārdus:

� �pasakiet saviem ļaudīm, lai izbeidz� lai visu slēdz� esticu, bet varbūt neesmu pietiekami gudrs� esmu viens� to, ko mēs meklējam, atradīs� tas notiks, tam jānotiek, bet kaut kur citur.

Sīliju pārņēma �ausmas. Ko viņa bija izdarījusi? Viņa bija mēģinājusi satricināt Martinu, lai viņ� atklātu, kā viss bija īstenībā, ta�u viņa nebija gribējusi aiziet tik tālu. Tagad bija skaidri redzams, ka divus gadus ilgi krājusies spriedze un lielā atbildība, ko viņ� bija nesis, prasīja savu daļu.

� �noguris, tik noguris�

Dzirdot �īs sakāves pēdējās frāzes, Sīlija izjuta nepārvaramu vēlē�anos viņu apskaut un mierināt. Un pēk�ņā atskārsmē saprata, kas notiks tālāk.

� Martin, � viņa noteikti sacīja, � iesim projām no �ejienes!

Garāmejo�ā oficiante paskatījās uz viņiem ar ziņkārīgu skatie�nu. Sīlija piecēlās un sacīja:

� Pierakstiet pusdienas manam rēķinam! Mans draugs nejūtas labi.

�Protams, misis D�ordana! � Meitene pavirzīja galdiņu sānis. � Vai jums nevajag palīdzēt?

� Nē, paldies! Es pati tik�u galā. � Viņa paņēma Martinu zem rokas un virzīja uz vestibila pusi. No turienes kāpnes veda aug�up uz viesu istabām. Sīlijas istaba atradās netālu no kāpņu gala. Viņa atslēdza durvis ar savu slēdzeni, un viņi iegāja iek�ā.

Arī �ajā celtnes daļā viss liecināja par ēkas saiknēm ar pagātni: taisnstūrveida guļamtelpā bija zemi griesti, ar ozolkoku ap�ūtas sienas un no akmeņiem mūrēts kamīns. Mazo logu rūtis atgādināja, ka septiņpadsmitajā gadu simtenī stikls bija dārga greznība.

Pāri gultai slējās baldahīns. Istabene bija glīti atlocījusi segu un uz spilvena izklājusi Sīlijas naktsveļu.

Sīlijai ie�āvās prātā: cik gan daudz no senu ģimeņu vēstures bija redzējusi �ī istaba � dzim�anu un nāvi, slimības, mīlestības kaisli, priekus, bēdas, strīdus, mīlētāju tik�anos. Un �onakt, viņa nodo�māja, tam visam pievienosies vēl kāds notikums.

Vēl aizvien apmulsu�ais un satriektais Martins stāvēja un ne�dro�i raudzījās Sīlijā. Paņēmusi naktsveļu un pagriezusies uz van�nas istabas pusi, viņa maigi izrīkoja:

� Izģērbies un ej gultā! Es tūlīt nāk�u.

Kad Martins vēl aizvien nekustēdamies, turpināja uz viņu skatī�ties, Sīlija piegāja tam cie�i klāt un �ukstus pavaicāja:

� Tu ta�u arī to vēlies, vai ne?

Viņa stāvs notrīsēja satrauktā nopūtā: � Ak mans Dievs, jā\

Kad viņi apskāvās, Sīlija sāka viņu mierināt glu�i kā bērnu. Ta�u ne ilgi.

Viņa sajuta Martina kaislību augam augumā un pa�as � atbil�dam. Tie�i tāpat kā pēc �ī brī�a bija ilgojies Martins, arī Sīlija bija zinājusi, ka tam jānotiek agrāk vai vēlāk. Jau viņu pirmās tik�anās reizē Kembrid�ā Sīlija bija sapratusi, ka viņu starpā bija uzliesmojis kaut kas vairāk nekā pēk�ņa savstarpēja patika. Kop� tā brī�a Sīlija zināja, ka nekad nebija pastāvējis jautājums "vai", bet gan vien�kār�i "kad".

Tam, ka �is piepildījums notika �eit un tagad, vienā ziņā bija gadījuma raksturs. Tas bija noticis Martina pēk�ņā sabrukuma un izmisuma dēļ, viņam bija nepiecie�ams viņas spēks un mierinā�jums. Ta�u, ja tas, kas notika tagad, nebūtu noticis �ovakar, kāda cita tik�anās būtu noslēgusies tāpat � ikviena viņu satik�anās bija tuvinājusi �o liktenīgo brīdi.

Atbildot Martina kvēlajiem skūpstiem, viņa prāta dziļumos ap�jauta, ka agrāk vai vēlāk nāksies atbildēt uz morāles jautājumiem un izsvērt sekas. Ta�u ne �obridl Sīlijai vairs nebija spēka pretoties, bija tikai vēlē�anās sasniegt piepildījumu. Un Sīlijas vēlē�anās, visu aptvero�a, kvēlojo�a un svētlaimīga, saplūda vienā straumē ar Martina jūtām.

. ..Kā Sīlijai �ķita, Martins bija aizmidzis dziļā un mierīgā miegā.

Viņi pamodās agrā rīta stundā un �oreiz maigāk, ta�u ar tikpat lielu aizrautību ieslīga viens otra rokās.

Kad Sīlija atmodās nākamo reizi, pa telpas vecmodīgajiem lo�giem lauzās iek�ā dienas gaisma.

Martins bija aizgājis. Sīlija atrada zīmīti.

"Visumīļā,

Tu vienmēr man esi bijusi un arī tagad esi iedvesma.

Rīta agrumā, kamēr Tu gulēji, � cik Tu biji skaista! � man ienāca prātā ideja, varbūt pat atrisinājums mūsu pētījumiem. Dodos uz laboratoriju, kaut arī zinu, ka man nav palicis daudz laika, lai redzētu, vai tas kaut ko sola.

Ta�u es ticu un turpinā�u, līdz pienāks pavēle izvākties.

Tas, kas notika starp mums, paliks noslēpums ūn dzīvos manī kā brīni�ķīgas atmiņas. Neuztraucies ne par ko. Es zinu, ka cilvēks savu paradīzi atrod tikai reizi mū�ā.

Iesaku Tev �o zīmīti nesaglabāt.

Vienmēr Tavs Martins"

Sīlija nomazgājās du�ā, pasūtīja brokastis un sāka gatavoties atceļam.

Britu aviolīnijas "Konkordā" pēc brokastīm Sīlija aizvēra acis un centās sakārtot domas.

Tātad � vispirms personiskās lietas.

Astoņpadsmit gadu laikā, kop� Sīlija bija precējusies ar Endrjū, viņai nebija biju�as tuvas attiecības ar citu vīrieti. Nejau tāpēc, ka nebūtu bijusi izdevība, tie�i otrādi � piemērotu situāciju netrūka. Reizēm viņa bija pat izjutusi kārdinājumu, ta�u vai nu aiz lojalitātes pret Endrjū, vai arī vienkār�i tāpēc, ka tas nebija licies prātīgi, viņa bija atturējusies. Da�reiz ari abu �o iemeslu dēļ.

Sems Hotorns ne reizi vien bija licis saprast, ka viņam nekas nebūtu pretim pret romānu ar Sīliju. Bet viņa jau sen reizi par visām reizēm bija nolēmusi, ka tas viņu attiecībās būs vissliktākais, un tāpēc Sema retos mājienus bija noraidījusi pieklājīgi, ta�u no�teikti.

Ar Martinu bija citādi. Jau no pa�a sākuma Sīlija bija viņu apbrīnojusi un arī � viņa tagad pati sev atzinās � vēlējusies tīri fiziski. Tagad �ī vēlē�anās bija piepildīta, un iznākums bija tik labs, cik jebkur� mīlētājs vien var vēlēties. Sīlija zināja, ka citos apstākļos starp viņiem varētu būt daudz kas vairāk.

Bet Martins bija gudrs un saprata, ka viņu mīlas sakaram nav nākotnes. To saprata arī Sīlija. Viņa nebūtu gatava pamest Endrjfl un atsve�ināties no bērniem. Viņa ļoti mīlēja Endrjū. Viņi bija daudz ko pārdzīvoju�i kopā, un Endrjū piemita tāda gudrība, maigums un spēks, kāds nepiemita nevienam Sīlijas paziņam, pat Martinam ne.

Tāpēc Martins, �orīt būdams vairāk dzejnieks nekā zinātnieks, bija rakstījis: "Cilvēks savu paradīzi atrod tikai vienreiz mū�ā."

Viņa pieņēma, ka pēc vakar notiku�ā viņai vajadzētu justies vainīgai. Bet viņu vainas apziņa nemocīja � tie�i otrādi, un tā nu tas bija.

Tad viņas domas pievērsās Endrjū.

Vai Endrjū bija pārkāpis laulību? Iespējams, ka jā. Arī viņam dro�i vien nebija trūcis iespēju, turklāt viņ� bija pievilcīgs vīrietis. "Ko es tādā gadījumā varētu teikt?" Sīlija pati sev vaicāja. Protams, pieņemot, ka tā ir noticis, viņa laimīga nejustos, jo loģikai �ajās lietās nebija vietas. No otras puses, viņa nekad sev neatļaus pārdzī�vot kaut ko tādu, ko skaidri nezināja.

Reiz kokteiļu vakarā Moristaunā Sīlija bija dzirdējusi kādu cinis�ki sakām: "Ikviens normāls vīrietis, kur� divdesmit gadus nodzīvojis laulībā un apgalvo, ka ārpus laulības seksa nav bijis, ir vai nu melis, vai nenormāls." Tā, protams, nebija taisnība. Dau�dziem vīrie�iem glu�i vienkār�i tāda iespēja neradās, bet citi palika monogāmi tāpēc, ka pa�i to gribēja.

Ta�u �ajos apgalvojumos bija arī zināma patiesība. Sīlija zināja, ka mediķu, tāpat arī farmaceitu aprindās, kur viņa ar Endrjū apgrozījās, ārpuslaulības sakari nebija retums.

Iznira nākamais jautājums: vai gadījuma sakariem bija kāda nozīme saliedētā laulībā? Sīlija domāja, ka ne, ja vien tie nebija pārāk nopietni vai nepārauga ieilgu�ā romānā. Patiesībā Sīlija bija pārliecināta, ka daudzas laulības izirst tāpēc, ka laulātie ir pārāk aizspriedumaini un greizsirdīgi, kaut gan tas bie�i nebija nekas vairāk kā nekaitīga seksuāla izklaidē�anās.

Galu galā Sīlija pielika punktu savām pārdomām par Endrjū. Lai ko arī viņ� būtu vai nebūtu darījis ārpus viņu laulības, viņ� vienmēr būs apdomīgs un diskrēts. Sīlija nolēma būt tikpat diskrēta un attiecībām ar Martinu pārvilkt svītru.

Tik daudz par personisko dzīvi.

Tāpēc, visus �os cēloņus domās pārcilājot, Sīlija juta kārdinājumu neko nedarit. �is "nekas" nozīmēja: turpināt darbu Hārlovā cerībā, ka tur kaut kas var iznākt.

Tagad par Hārlovu. Ko viņa rīt sacīs Semam?

Acīmredzot institūts bija jāslēdz. Vajadzēja atzīt, ka tā atvēr�ana bijusi kļūda. Jo ātrāk � jo mazāk zaudējumu. Bija jāuzskata, ka

Martina projekts par garīgo noveco�anos bijis neveiksmīgs un at�nesis lielu vil�anos.

Bet vai viņas izraudzītais kurss bija pareizs? Vai tā bija labākā izeja? Pat tagad, neskatoties uz visu Hārlovā redzēto un dzirdēto, Sīlija nebija par to dro�a.

It īpa�i viņai mieru nedeva Martina izmisumā sacītie vārdi: "To, ko mēs meklējam, atradīs� tas notiks, tam jānotiek� bet kaut kur citur�"

Toreiz viņa �iem Martina vārdiem nebija pie�ķīrusi lielu nozīmi. Ta�u tagad tie �ķita daudz nozīmīgāki. Kur tas bija � "kaut kur citur"? Kādā citā zemē? Kādā citā farmaceitiskajā firmā? Vai gadījumā, ja "Feldings-Ross" atteiksies no Martina garīgās noveco��anas pētījumiem, tos nepārtvers un nenovedīs līdz sekmīgām beigām kāda cita firma? "Sekmes" �inī gadījumā būtu ienesīga jauna medikamenta ra�o�ana.

�os pētījumus varēja realizēt arī citās valstīs. Pirms diviem gadiem Martins bija minējis zinātniekus, kuri līdzīgus pētījumus izdarīja Vācijā, Francijā, Jaunzēlandē. Sīlija bija ievāku�i zinas, ka pētījumi �ajās zemēs turpinās, kaut arī panākumi � acīmredzot � nebija lielāki kā Hārlovā.

Bet ja nu pēc tam, kad Hārlovā pētījumi būs pārtraukti, vienam no tiem pārējiem zinātniekiem izdodas tas, kas būtu varējis notikt Hārlovā, ja vien viņi būtu turpināju�i? Kā tad jutīsies "FeldingsRoss"? Un kā jutīsies Sīlija, un ko par viņu teiks firmā, ja viņa būs ieteikusi slēgt Hārlovu?

Ta�u � Sīlija prātoja tālāk � vai tas nebija dro�ākais lēmums, pareizāk sakot, vai lēmuma nepieņem�ana nebija pareizākā rīcība? Jā! Tā bija "pagaidīsim � redzēsim" filozofija, kā viņa bija dzirdējusi runājam Semu Hotornu un Vinsentu Lordu, kad abi kritizēja Pārtikas un zāļu administrācijas filozofiju Va�ingtonā. Te nu viņa bija apmetu�i loku un nonākusi atpakaļ pie Sema piekodinājuma, viņai uz Angliju dodoties: "Tev savos spriedumos vajadzēs būt cietai un ne�ēlīgai�"

Sīlija nopūtās. Nebijajēgas atteikties no grūtā lēmuma. Viņai tas bija jādara. Grūtie lēmumi bija daļa no augsta ranga vadītāju atbildības, pēc kā viņa reiz bija tīkojusi un kas viņai nu bija. Ta�u, kad "Konkords" nolaidās Ņujorkā, viņa vēl nezināja, ko teikt.

Izrādījās, ka Sems bija ļoti aizņemts, tāpēc Ģīlijas tik�anās ar Semu vienu dienu aizkavējās. Kad pienāca tik�anās brīdis, viņas slēdziens par Hārlovu bija stingrs un nelokāms.

� Nu, � Sems teica, netērēdams laiku ievadam, kad viņi bija atsēdu�ies viens otram pretim prezidenta apartamentos, � vai esi izlēmusi?

Tie�ais jautājums un Sīlijas intuīcija lika skaidri noprast, ka Semu neinteresē nekādas detaļas vai paskaidrojumi.

� Jā, � mo�i skanēja viņas atbilde, � visu apsverot, domāju, ka tā būtu kļūda � slēgt. Hārlovas institūtu. Martinam jāatļauj strādāt vēl gadu un varbūt pat ilgāk.

� Labi, � Sems lieti�ķi piekrita.

Sīlija saprata, ka viņas ieteikums ir pieņemts. Turklāt viņa juta, ka Sems jūtas atvieglots, it kā viņ� tie�i tādu atbildi būtu gaidījis.

� Es uzrakstīju ziņojumu, � viņa to nolika uz galda, un Sems to nometa pie citiem ziņojumiem.

�� Es kādreiz to izlasī�u. Kaut vai tāpēc, lai spētu atbildēt uz valdes jautājumiem.

� Vai viņi tev pamatīgi bruks virsū?

�� Iespējams. � Sems pasmaidīja noguru�u smaidu, un Sīlija saprata, ka viņu nomāc spiedieni, kurus nākas saņemt. � Bet neuztraucies! � viņ� piebilda. � Es to dabū�u cauri. Vai/tu Mar�tinam pateici, ka mēs turpinām?

Vina pakratīja galvu. �

� Viņ� domā, ka mēs slēdzam ciet.

� Tādā gadījumā, � Sems teica, � man �odien būs ļoti patīkami viņam uzrakstīt, ka tā nav. Paldies, Sīlij.

īss galvas mājiens bija zīme, ka viņu saruna beigusies.

Pēc nedēļas Sīlijas kabinetā parādījās rozes. Uz viņas jautājumu sekretāre atbildēja:

� Kartiņas klāt nebija, misis D�ordana, un puķu veikalā, kad es apvaicājos, man atbildēja, ka viņi esot saņēmu�i telegrammu nogādāt jums �īs rozes. Varbūt man pamēģināt vēlreiz?

� Nepūlieties, � Sīlija atbildēja, � domāju, ka zinu.

Sīlijai par lielu atvieglojumu, viņas komandējumi 1975. gadā kļuva retāki. Kaut arī viņa strādāja daudz, tas notika galvenokārt Moristaunā, tā ka bija iespējams vairāk laika pavadīt kopā ar Endrjū un aizbraukt pie Lizas un Brūsa.

Savā pēdējā mācību gadā Emmas Villardas skolā Liza bija ievēlēta par klases prezidenti un, joprojām mācīdamās teicami, piedalījās daudzos skolas pasākumos. Viens no tiem bija Lizas izgudrotā programma, pēc kuras vecāko kla�u meitenes pusi dienas strādāja �tata valdības iestādēs.

�ī programma sākās ar to, ka Liza bija aizrakstījusi vēstuli Ņujorkas gubernatoram. Vēstuli gubernatora palīgs parādīja pa�am gubernatoram, un pēdējais uzjautrināts atbildēja uz to per�soniski un apstiprino�i. Skolā visi, izņemot pa�u Lizu, bija pārsteigti. Kad �ī ziņa nonāca līdz Endrjū, viņ� sievai teica: "Nav nekādu �aubu, ka viņa ir tava meita."

Likās, ka organizēt Lizai padodas tikpat viegli kā elpot. Nesen meitene bija uzrakstījusi iesniegumus vairākām universitātēm, kaut gan visvairāk viņas nodomi bija saistīti ar Stenfordas universi�tāti.

Brūss otro gadu Hillā bija ļoti aizrāvies ar vēsturi, tik ļoti, ka �īs intereses dēļ viņam reizēm tik tikko izdevās iegūt apmierino�as atzīmes citos priek�metos. Reiz skolas apmeklējuma laikā Brūsa audzinātājs Sīlijai un Endrjū sacīja: "Tā jau nav, ka Brūss būtu slikts skolnieks. Viņ� varētu būt teicamnieks. Da�reiz mums glu�i vienkār�i gandrīz vai ar varu viņ� jāatrauj no vēstures grāmatām un jāuzstāj, lai mācās arī citus priek�metus. Es domāju, doktor un misis D�ordana, ka jums aug nākamais vēsturnieks. Nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad ieraudzīsim jūsu dēla vārdu zem viņa publikācijām."

Sapratusi, ka nav iemesla ieslīgt, pa�apmierinātībā, Sīlija ar atvieglojumu nodomāja, ka tomēr ir iespējams būt strādājo�ai mātei un izaudzināt labus bērnus.

Liela loma te, protams, bija Vinnijai un Henkam Mār�iem, kuri joprojām prasmīgi vadīja viņu saimniecību.

Vinnijas dzīvi apēnoja kāds skumj� apstāklis � viņai nebija tik ļoti ilgotā bērna. Sīlija ieteica Endrjū noorganizēt Vinnijas un viņas vīra pārbaudi � analīzes abos gadījumos bija pozitīvas. "Gan tev, gan Henkam var būt bērni," Endrjū kādu vakaru, kopā ar Sīliju un Vinniju atrazdamies virtuvē, sacīja. "Tev tikai glu�i vienkār�i pareizi jāaprēķina laiks � tavs ginekologs tev to palīdzēs izdarīt. Tā ka nezaudē cerības!"

1976. gada februārī notika D�uljetas Hotornas un Dvaita Gudsmita laulības. Kāzas bija greznas un pla�as � tajās piedalījās trīs simti piecdesmit viesu. "Galu galā," Liliāna Hotorna bija teikusi Sīlijai, "�īs ir vienīgās kāzas, kurās es bū�u līgavas māte. Es vismaz tā ceru."

Pirms tam Liliāna bija Sīlijai uzticējusi savas ba�as: D�uljeta precoties tik jauna un jau pēc diviem gadiem pametot koled�u. Bet kāzu dienā Sems un Liliāna izskatījās tik starojo�i laimīgi, ka �īs domas acīmredzot bija aizmirstas. Un prātīgi vien ir, Sīlija nodomāja. D�uljeta un Dvaits atstāja uz Sīliju ļoti labu iespaidu, un viņa bija pārliecināta, ka �ī laulība būs izdevusies.

Maijā Sīlijas interesi piesaistīja grāmata "Amerikas nozāļo�ana".

Grāmatā, kurn bija piesaistījusi pla�u sabiedrības interesi, bija stāstīts par amerikāņu un citu farmaceitisko firmu neglīto rīcību � medikamentu kaitīgās blakusiedarbības noklusē�anu, tirgojoties ar zālēm Latīņamerikā, kaut gan attīstītajās zemēs brīdinājumus pieprasīja likums. Grāmatā bija aprakstīti un dokumentāri pierādīti panēmieni, kurus, strādājot "Feldinga-Rosa" starptautiskajā zāļu tirdzniecībā, personiski bija novērojusi un kritizējusi arī Sīlija.

No parastajiem skarbajiem uzbrukumiem farmaceitiskajai rūpniecībai �ī grāmata at�ķīrās ar to, ka tās autors � doktors Miltons Silvermans, farmakologs un Sanfrancisko universitātes vado�s mācību spēks � bija ķēries pie lietas visai pamatīgi. Pirms neilga laika doktors Silvermans bija nodevis liecību kongresa komitejas locekļiem, kuri viņu bija uzklausīju�i ar cieņu. Grāmatu Sīlija uztvēra kā vēl vienu brīdinājumu tam, ka farmaceitiskajam biznesam vajag pastiprināt gan morālo, gan juridisko atbildību:

Viņa nopirka un da�ādiem firmas darbiniekiem nosūtīja pusduci �īs grāmatas eksemplāru. Iespējamās atbildes viņa jau paredzēja iepriek�. Visai tipiska bija Sema Hotorna atbilde: "Pa�os pamatos esmu vienisprātis ar Silvermanu un tevi. Ta�u pārmaiņas bez vispārēja nolīguma ir neiespējamas. Neviena firma ta�u negribēs sevi nostādīt neizdevīgā stāvoklī salīdzinājumā ar konkurentiem, kur nu vēl mēs pa�reizējā momentā mūsu kutelīgajā finansiālajā situā�cijā."

Sīlijai Sema argumenti likās ap�aubāmi, ta�u viņa neko neteica, jo zināja, ka neuzvarēs.

Liels pārsteigums bija Vinsenta Lorda visai draudzīga rakstura vēstule:

"Paldies par grāmatu. Piekrītu, ka pārmaiņas vajadzīgas, bet paredzu, ka mūsu priek�nieki pretojoties spārdīsies un klaigās, kamēr tos ar pistoli nepiespiedīs laboties. Ta�u tu rpiniet mēģināt! Kad varē�u � es palīdzē�u."

Pēdējā laikā, Sīlija nodomāja, zinātniskās pētniecības nodaļas direktors ir atkusis. Viņai ie�āvās prātā, ka pirms trīspadsmit gadiem bija viņam nosūtījusi �urnālu "The Fйminine Mystique" un saņēmusi atpakaļ ar piezīmi: "Muļķības." Vai tikai tagad, viņa prātoja, Vinsents Lords nav nolēmis, ka viņa patlaban firmā atro�das pietiekami augstu, lai noderētu kā sabiedrotā?

Aprīlī Liza satraukta runāja telefona klausulē, ka rudenī do�oties uz Kaliforniju. Viņa bija uzņemta Stenfordas universitātē. Jūnijā meitene pabeidza Emmas Villardas skolu: skaistā izlaiduma ceremonija notika brīvā dabā, un tajā piedalījās arī Sīlija, Endrjū un Briiss.

Bet firmas �tābā tobrīd visa uzmanība bija pievērsta jaunam daudzsolo�am medikamentam � montēnam, kuru drīzumā gata�vojās laist pārdo�anā.

Bija pagāju�i gandrīz divi gadi kop� brī�a, kad Sīlija bija izteikusi savas �aubas un nemieru sakarā ar montēnu, ta�u, Sema ieteikumam paklausot, turpināja iepazīties ar �ī medikamenta pētnieciskajiem un izmēģinājumos iegūtajiem datiem un pie sava sprieduma vēl nebija nonākusi.

Pa �o laiku materiāli par montēnu bija sakrāju�ies daudzu sējumu biezumā � lielāko daļu no tiem Sīlija bija izlasījusi. Materi�ālus studējot, Sīlijai radās aizvien stingrāka pārliecība, ka Semam ir taisnība: farmācijas zinātne pa �iem piecpadsmit gadiem patie��ām bija pārsteidzo�i pavirzījusies uz priek�u, un diez vai tagad grūtniecēm vajadzētu liegt svētīgās zāles tikai tāpēc vien, ka kādas citas zāles pirms ilgāka laika bija izrādīju�ās kaitīgas.

Ne mazāk svarīgs bija fakts, ka montēna izmēģinājumi � vispirms Francijā, pēc tam Dānijā, Spānijā, Austrālijā un tagad Savienotajās Valstīs � bija biju�i tik pilnīgi, cik vien tas bijis cilvēku spēkos. Tāpēc autentisko rezultātu un izlasītā materiāla dēļ Sīlija bija ne tikai pārliecināta par montēna nekaitīgumu, bet arī entuziasma pilna par tā derīgumu un komerciālajām iespējām.

Vairākas reizes viņa mājās bija mēģinājusi parunāt ar Endrjū un uzzināt vīra domas par pārmaiņām viņas uzskatos, ta�u Endrjū nevēlējās ielaisties sarunās. Viņ� alla� pūlējās ievadīt sarunas citā gultnē un lika skaidri saprast, ka nevēlas strīdu. Tematam par montēnu viņ� nevēlējās pieskarties.

Galu galā Sīlija padevās un Endrjū klātbūtnē par to vairs nerunāja. Viņa zināja, ka īstais laiks pārrunām būs pienācis tad, kad "Feldings-Ross" izvērsīs �ī medikamenta pārdo�anas kam�paņu.

� Pats svarīgākais, � Sīlija, stāvēdama uz paaugstinājuma, runāja mikrofonā, � ir tas, ka montēns mūsu grūtniecēm ir pilnīgi dro�as zāles, pēc kurām viņas ilgoju�ās gadsimtiem. "Feldings-Ross" atbrīvojis topo�ās māmiņas no nelabas dū�as uz visiem laikiem. Tagad mums ir pret to zāles!

Auditorija sajūsmināta aplaudēja�

Bija 1976. gada oktobris, un Sanfrancisko, Fermonta hotelī, notika pārdo�anas darbinieku sanāksme.

Montēna tirdzniecības plānu izstrādā�ana risinājās pilnā sparā, un "Feldings-Ross" to cerēja laist tirgū pēc �etriem mēne�iem. Tāpēc tiem, kas montēnu pārdos, par �īm zālēm vajadzēja zināt pēc iespējas vairāk.

Montēna izredzes pārdevējos bija izraisīju�as lielu pacilātību. Kāds no galvenā kantora bija sacerējis dziesmu "Skaistais montēns", izmantodams dziesmas "Skaistā Amerika" melodiju.

Skaļi un priecīgi �o dziesmu �orīt bija skandēju�i sanāksmes dalībnieki, un nākamajās divās dienās tā skanēs jo bie�i. Sīlija pati pret �o dziesmu bija atturīga, ta�u, negribēdama sabojāt priecīgo noskaņojumu, bija piekritusi ierosinājumam to nodziedāt.

Kad Pārtikas un zāļu administrācijas Va�ingtonas �tābam tika iesniegti parastie biezie materiālu sējumi par montēna izmēģinā�jumiem Savienotajās Valstīs, visi cerēja, ka jaunās zāles apstiprinās ātri.

Bet �īs cerības izrādījās veltīgas. Līdz �im Pārtikas un zāļu administrācija sav.u atļauju vēl nebija devusi � tas bija viens no tiem diviem mazajiem mākonī�iem, kas apēnoja "Feldinga-Rosa" smalki izstrādāto pārdo�anas plānu.

Ta�u firmas �tābā valdīja uzskats, ka medikamenta pārdo�anas sagatavo�anas darbi līdz atļaujas saņem�anai jāturpina, lai nezau�dētu laiku un ar to saistīto peļņu. Tāpēc tika izlemts turpināt ra�o�anu, gatavot reklāmu un organizēt "iesildī�anās" sanāksmes pārdevējiem.

Sems Hotorns, Vinsents Lords un citi bija pārliecināti, ka Pārtikas un zāļu administrācijas atļauja drīz vien tiks saņemta. "Feldinga-Rosa" intere�u labā strādāja masu informācijas līdzekļi. Tā kā montēns bija ieguvis pla�u atzinību un popularitāti citos kontinentos, tad cits pēc cita atskanēja publiski jautājumi: kāpēc PZA vajadzīgs tik ilgs laiks lēmuma pieņem�anai? Kāpēc amerikāņu sievietēm liegtas zāles, ko sekmīgi un dro�i visur lieto citas sievietes? Atkal populāra kļuva frāze "Amerikas atpalicība medikamentu jomā", un vaina par to tika uzvelta PZA.

Viens no asākajiem jautātājiem bija senators Denīss Donahjū � pazīstams farmaceitiskās industrijas kritiķis; viņ� bija pamanījis, kurai pusei par labu runā popularitāte. Atbildot uz kāda reportiera jautājumiem, viņ� PZA kavē�anos izlemt jautājumu par montēnu bija raksturojis kā "vienkār�i smieklīgu pa�reizējos apstākļos". "Feldingā-Rosā" Donahjū izteiciens tika uzņemts ar sajūsmu.

Otrs mazais mākonītis bija medicīnas doktore Moda Steivlija � Ņujorkas grupas "Par dro�āku medicīnu" priek�sēdētāja.

Doktore Steivlija un viņas grupa nikni vērsās pret montēna ievie�anu Amerikā, apgalvojot, ka �is medikaments nav dro�s un vēl jāpārbauda. Arī �is viedoklis diezgan pla�i tika atspoguļots masu informācijas līdzekļos. Steivlijas argumentu pamatā bija pirms vairākiem mēne�iem Austrālijā notikusī tiesas prāva.

Divdesmit trīs gadus veca sieviete Austrālijas vidienē bija dzemdējusi meitenīti. Māte grūtniecības laikā bija bijusi viena no pirmajām montēna lietotājām. Jaunpiedzimu�ās pārbaudes rādīja, ka meitenīte ir defektīva; pat gada vecumā bērnam nebija pa spēkam viselementāi'ākās fiziskās kustības. Ārsti atzina, ka meitene uz mū�u paliks idiote un bez citu palīdzības nespēs ne staigāt, ne sēdēt.

Kāds advokāts, par negadījumu izdzirdis, pierunāja māti iesūdzēt tiesā austrālie�u firmu, kas pārdod montēnu. Tiesa prasību noraidīja. Augstākajā tiesā pārsūdzēto lietu iz�ķīra par sliktu sūdzētājai, atstājot spēkā pirmo tiesas spriedumu.

Abu tiesas procesu laikā likās, ka bērna slimības izraisītājs nav montēns. Māte, sieviete ar sliktu reputāciju, bija atzinusies, ka nezinot, kas ir bērna tēvs un ka visu grūtniecības laiku esot lietojusi vēl arī citas zāles. Viņa bija gandrīz vai alkoholiķe, smēķēja, nepārtraukti lietoja marihuānu. Liecinieks, medicīnas eksperts, tiesā raksturoja viņas organismu kā "ķimikāliju katlu, no kura varēja rasties viss kas". Viņ� un citi liecinieki mediķi noliedza sakarību starp montēnu un bērna defektiem.

Montēna vainu saskatīja vienīgi ceļojo�ais ārsts, kur� apbraukāja apmetnes kontinenta vidienē, bija sievieti uzraudzījis grūtniecības laikā, pats montēnu parakstījis un pieņēmis dzemdības. Ta�u jautājumu krustugunīs ārsts atzinās, ka to nevarot pierādīt, ka viņam esot tikai "�ausmīgi spēcīga nojauta". Citu lietpratīgo liecību gaisotnē viņa liecība netika uzņemta nopietni.

Sekoja Austrālijas valdības organizēta izmeklē�ana, kuras gaitā medicīnas un citu zinātņu eksperti nonāca pie tā pa�a secinājuma un apstiprināja, ka montēns ir dro�as zāles.

Amerikāņu doktorei Steivlijai (starp citu � viņa bija pla�i pazīstama ar savu tieksmi piesaistīt sev sabiedrības uzmanību) nebija citu pierādījumu, ko izmantot savā opozīcijā pret montēnu. Un Modās Steivlijas un viņas grupas kampaņa tika uzskatīta tikai par sīku traucēkli. Tā nebija nopietna problēma.

Tagad � Sanfrancisko pārdo�anas darbinieku mītiņā � Sīlija pagaidīja, līdz rimsies aplausi, un tad turpināja savu uzrunu.

� Reizumis jums nāksies dzirdēt ba�as par mūsu jauno medikamentu, � viņa brīdināja savus klausītājus, � ta�u tie būs cilvēki, kuri atceras talidomīdu, � �im preparātam bija spēcīga iedarbība uz embriju, kā rezultātā dzima deformēti bēmi. Es par to tagad runāju tāpēc, lai mēs visi �ādam variantam būtu sagatavoti.

Zālē iestājās klusums.

� At�ķirība starp montēnu un talidomīdu ir milzīga. Vispirms � talidomīdu izstrādāja apmēram pirms divdesmit gadiem, kad far�maceitiskie pētījumi vēl nebija tik pamatīgi un dro�ības pasākumi tik stingri kā �odien. Turklāt talidomīds � pretēji populārajai versijai � nebija domāts grūtniecēm: tās bija miega zāles, vispārējs nomierino�s līdzeklis. Un talidomīds netika eksperimentāli izmēģināts dzīvniekiem, pirms to sāka lietot cilvēki. Pēc talidomīda aizlieguma eksperimenti ar dzīvniekiem pierādīja, ka da�ām tru�u sugām embriji tika deformēti tāpat kā cilvēkiem � ar to tika pierādīts, ka gadījumā, ja būtu notiku�i izmēģinājumi ar dzīvniekiem, cilvēku traģēdijas būtu izpaliku�as.

Ar montēnu izdarīti vispla�ākie izmēģinājumi � gan ar da�ādiem dzīvniekiem, gan cilvēkiem � brīvprātīgajiem: piecās valstīs, kur valda stingri medikamentu kontroles likumi. Tūksto�iem sievie�u �ajās zemēs ilgāk nekā gadu lietoju�as montēnu. Laikam neviens medikaments nav pārbaudīts tik rūpīgi kā montēns.

Tad Sīlija aprakstīja �irondas ķīmiskās laboratorijas � montēna atklājējas � lēmumu pārbaudīt montēnu gadu ilgāk nekā Francijas noteikto medikamentu pārbaudes laiku, lai iegūtu pilnīgu pārliecību par �ī ra�ojuma kvalitāti.

Pēc Sīlijas runas fran�u firmas pārstāvis apstiprināja viņas teikto un atbildēja uz aģentu jautājumiem.

� Kā noritēja pārdevēju informē�ana? � Endijū apmēram pēc stundas vaicāja sievai greznajos viesnīcas apartamentos: viņ� bija izbrīvējis sev divas dienas, lai pavadītu Sīliju uz rietumiem un pie viena apciemotu Lizu, kas mācījās Stenfordas universitātes pirmajā kursā un dzīvoja studentu pilsētiņā.

��� Domāju, ka tā nekas. � Sīlija nometa kurpes, nogurusi izstaipījās un uzcēla kājas uz tahtas. � Savā ziņā �īs sapulces apgabalos ir tādas kā ceļojo�as izrādes � ar katru izrādi mums jākļūst aizvien labākiem aktieriem. � Tad ar interesi pavērās vīrā: � Vai tu aptver, ka �ī ir pirmā reize, kad tu man kaut ko pajautā par montēna lietām?

� Vai tie�ām? � Endrjū mēģināja izlikties pārsteigts.

� Tu pats labi zini, ka tas tā ir. Es gribētu zināt, kāpēc.

� Varbūt tāpēc, ka tu pati visu stāsti, tādēļ man nav nekādas vajadzības tev kaut ko vaicāt.

� Tā nav taisnība. Taisnība ir tā, ka tev vēl joprojām ir iebildumi, vai ne?

� Paklausies, � Endrjū nolika sānis avīzi, ko bija lasījis, sievai ienākot. � Nespēju spriest par medikamentu, ko neesmu lietojis. Tev ir vesela armija zinātnieku gan te. gan ārzemēs, kuri zina daudz vairāk nekā es. Viņi saka, ka montēns ir okei. Tātad� � Un viņ� paraustīja plecus.

� Bet vai tu to parakstītu pacientei?

�� Man tas nav jādara. Par laimi, neesmu ne aku�ieris, ne ginekologs.

� Par laimi?

� Nepiesienies pie vārdiem. � Endrjū kļuva nepacietīgs. � Runāsim par ko citu!

��� Nē, � Sīlija neatlaidās, un viņas balsī ieskanējās aizkaitinājums. � Es gribu runāt tie�i par to, jo tas ir svarīgi mums abiem. Tu alla� saki, ka grūtniecības laikā sievietei nevajag lietot nekādas zāles. Vai tu vēl aizvien domā tāpat?

� Ja jau tu tā jautā, tad � jā, domāju tāpat.

�� Vai nav iespējams, ka tagad, kaut arī reiz tev bija taisnība, tavs viedoklis ir novecojis? Galu galā tu sāki praktizēt pirms div�desmit gadiem un daudz kas ir mainījies. � Vina atcerējās, ko viņai bija teicis Sems: vai tad kādreiz ārsti nebija cīnīju�ies pret anestēzijas lieto�anu dzemdētājām?

Endrjū sāka skaisties:

� Es tev teicu, ka nevēlos par to runāt.

� Bet es gribu! � Sīlija atcirta.

� Velns lai parauj, Sīlij! Es tavās montēna lietās neesmu iejaukts un netaisos to arī darīt. Es ta�u teicu, ka neesmu tik kompetents�

� Bet Sv.Bīdā tev ir liela ietekme.

� Kuru nekad neizmanto�u � ne �ā, ne tā � montēna labā.

Viņi pārmija niknus skatienus. Iezvanījās tālrunis. Sīlija pasnie�dzās pēc klausules.

� Vai misis D�ordana? � Klausulē skanēja sievietes balss.

� Lūdzu!

�� �eit "Feldings-Ross" Būntonā. Ar jums tūlīt runās misters Hotorns.

� Sveika, Sīlij, � atskanēja Sema balss. � Kā veicas?

�� Ļoti labi. � Sīlijai atgriezās labā noskaņa, kādā viņa bija atstājusi sanāksmi. � Viss gāja gludi. Viņi visi vēlas pēc iespējas drīzāk uzsākt tirgo�anos ar montēnu!

� Lieliski!

�� Protams, mēs visi gribam zināt, kad saņemsim administrā�cijas atļauju!

Sekoja klusums, un Sīlija saprata, ka Sems vilcinās. Tad viņ� teica:

�� �obrīd lai tas paliek tikai starp mums. Ta�u dro�i varu tev sacīt, ka mēs �o atļauju dabūsim, turklāt drīz.

� Vai es drīkstu jautāt, kāpēc tu esi tik pārliecināts?

� Nedrīksti.

�� Okei. � Semamta�u ir tiesības paturēt savu noslēpumu, Sīlija nodomāja, lai arī nespēja saprast, kāpēc tas viņam vajadzīgs. � Vai ar D�uljetu viss kārtībā? � Sīlija apvaicājās.

�� Un ari ar manu nākamo mazdēlu? � Sems iesmējās. � Prie�cājos, ka varu tev paziņot � jā!

Pirms trim mēne�iem D�uljeta un Dvaits Goldsmiti, laimē starodami, bija pavēstīju�i, ka janvāri gaidot bērniņu.

�� Pasveicini labi mīļi no manis Liliānu un D�uljetu! Un pasaki D�uljetai, ka viņa varēs dzert montēnu!

� Tiks izdarīts! Paldies tev, Sīlij. � Sems nolika klausuli.

Kamēr Sīlija runāja ar Semu, Endrjū bija iegājis vannas istabā

du�ā, lai pēc tam apģērbtos un dotos uz trīsdesmit piecas jūdzes attālo Palo Alto, kur bija norunāts ieturēt pusdienas kopā ar Lizu un viņas jaunajiem Stenfordas draugiem.

Gan brauciena, gan pusdienu laikā, kas norisinājās brīvi un sirsnīgi, strīds viesnīcā netika pieminēts. Sīlija bija nolēmusi vīru par montēnu vairs nemocīt. Galu galā katram ta�u reizēm gadās �o to uztvert no sava viedokļa, un �oreiz, kaut arī Sīlija jutās vīlusies, tā bija noticis ar Endrjū.

Sems Hotorns, pēc sarunas ar Sīliju nolicis klausuli, sodījās, kaut nebūtu Sīlijai tik pārliecino�i apgalvojis, ka Pārtikas un zāļu administrācija montēnu apstiprinās. Kāpēc viņ� to bija darījis? Laikam jau aiz mū�senās cilvēka tieksmes atstāt iespaidu uz otru cilvēku � �ajā gadījumā uz Sīliju.

Jātur stingrāk sevi gro�os, viņ� pie sevis nolēma. It īpa�i pēc nupat notiku�ās apspriedes ar Vinsentu Lordu un kopīgi pieņemtā lēmuma. Tas bija lēmums, kuram varēja būt �ausmīgas, traģiskas sekas, ja tas nāktu atklātībā. Ta�u tas nekad nedrīkstēja notikt. Kad tiks saņemta administrācijas atļauja, tai vajadzēja likties dabiskai � tādai, kādai tai būtu jābūt un kāda tā ari būtu, ja ceļā nestātos tas iedomīgais, necie�amais, noziedzīgais birokrāts � Pārtikas un zāļu administrācija!

Tā vienkār�i bija neveiksme, ka par montēna eksperimentālās pielieto�anas galveno recenzentu bija norīkots doktors Gideons Meiss.

Sems Hotorns nebija ticies ar Meisu un arī nevēlējās to darīt. Viņ� vairāk nekā pietiekami bija dzirdējis par �o cilvēku no Vinsa Lorda un citiem, kā arī par nepatik�anām, ko Meiss bija sagādājis "Feldingam-Rosam": vispirms jau par nepamatoto "Mierīgā ritma" novilcinā�anu pirms diviem gadiem un tagad sakarā ar montēnu. "Kāpēc gan Meisam līdzīgiem cilvēkiem dota tāda vara?" Sems errojās. Un to vajadzēja paciest godīgiem biznesmeņiem, kuri no �īs pasaules meisiem alka saņemt pretī tikai tādu pa�u godīgumu un taisnīgumu?

Par laimi, tādu cilvēku kā Meiss nebija daudz un pavisam maz Pārtikas un zāļu administrācijā, par to Sems bija pārliecināts. Ta�u Meiss eksistēja. Un pa�laik viņ� sēdēja virsū montēna apstiprinājumam, izmantojot priek�rakstus un taktiskus paņēmienus, lai �o atļauju novilci�nātu. Tāpēc bija jāatrod paņēmiens, kā tikt galā ar Gideonu Meisu.

Nu tāds paņēmiens bija radies. Vismaz "Feldingam-Rosam" Vinsa Lorda personā.

Toreiz, kad Vinsents Lords bija nopircis pierādījumus par dok�tora Meisa noziedzīgo darbību, Sems klusībā Vinsu kritizēja un jutās �okēts, iedomājoties, ka �o materiālu varētu izmantot, tādā veidā, kā Vinss to bija paredzējis.

Ta�u tagad viss bija citādi. Lieta ar montēnu bija nonākusi pārāk kritiskā situācijā, lai ļautos toreizējām izjūtām. Un tas bija vēl viens Sema dusmu iemesls. Viņ� dusmojās arī tāpēc, ka Meisam līdzīgi noziedznieki piespieda noziedzīgi rīkoties arī citus, �ajā gadījumā Semu un Vinsentu Lordu, kuriem tagad nācās izmantot tādu pa�u zemisku taktiku pa�aizsardzībai. Nolādētais Meiss!

Domās ar sevi sarunādamies, Sems sava kabineta klusumā nolēma: maksa par galveno posteni jebkurā lielā firmā ir tā, ka nākas pieņemt nepatīkamus lēmumus, kas citos apstākļos pa�am liktos neētiski un nepieņemami. Bet, kad uz taviem pleciem gulstas tik milzīga atbildība, kad no tevis ir atkarīgi tik daudzi cilvēki, vajadzēja sakost zobus un darīt to, kas bija vajadzīgs, lai cik ne�ēlīgi un pretīgi tas varētu likties.

Un Sems to tikko kā bija darījis � pirms stundas pieņemdams Vinsenta Lorda priek�likumu: piedraudēt doktoram Crideonam Meisam ar atmasko�anu un krimināllietas ierosinā�anu par viņa izdarībām, ja viņ� neapstiprinās montēnu.

�antā�a. Tā būs �antā�a, tātad ari noziegums.

Vinss atklāti bija izklāstījis savu plānu Semam. Tikpat atklāti Vinss bija paziņojis:

"Ja mēs neizmantosim to, kas ir mūsu rīcībā, un neizdarīsim uz Meisu spiedienu, tu vari aizmirst ideju par montēna lai�anu pārdo�anā februārī un varbūt vispār vēl veselu gadu."

"Kā, vai tad tas varētu ilgt veselu gadu?" Sems bija jautājis.

"Mierīgi. Un vēl ilgāk. Meisam tikai jāpieprasa atkārtot�"

"Reiz tu man teici," Sems atgādināja Lordam, "ka darīsi to, ko tu man tagad liec priek�ā, mani neiejaucot."

"Zinu, ka es tā teicu, bet tad tu gribēji zināt, kurp aizgāja tie divi tūksto�i dolāru, un pēc tam es savas domas mainīju. Es riskēju un neredzu, kāpēc lai es to darītu viens pats. Es arī uzņem�os galveno uzbrukumu � konfrontāciju ar Meisu. Ta�u gribu, lai tu par to zinātu un dotu man savu piekri�anu."

"Mēs ta�u neko nerakstīsim uz papīra?"

Lords noliedzo�i pakratīja galvu.

"Te es riskēju vēlreiz. Ja viss nāktu gaismā, tu varētu noliegt, ka �ī saruna vispār notikusi."

Sems saprata, ka Vinss negrib būt vienīgais, kas zina, ko viņ� gatavojas darīt. Un Sems teica:

"Labi. Lai cik nepatīkami tas būtu, es piekrītu. Dari, kas jādara." Tad piebilda: "Es pieņemu, ka tev nav līdzi noslēpts magnetofons."

"Ja man tas būtu," Lords bija atbildējis, "es tevi inkriminētu kopā ar sevi."

Kad zinātniskās pētniecības nodaļas vadītājs jau gāja uz durvju pusi, Sems to uzrunāja: <

"Vins!"

"Jā?" Lords pagriezās atpakaļ.

"Paldies," Sems teica, "vienkār�i paldies, tas ir viss."

Tagad vajadzēja vienkār�i gaidīt. Gaidīt ar pārliecību, ka Pār�tikas un zāļu administrācija nenovēr�ami un drīz apstiprinās montēnu.

Vinsents Lords pie sevis secināja, ka kop� iepriek�ējās tik�anās reizes ar doktoru Gideonu Meisu bija notikusi patīkama pārmaiņa: viņ� izskatījās vecāks, ta�u daudz labāk nekā agrāk: seja vairs nebija tik sarkana, uz deguna mazāk iezīmējās asinsvadi, uzvalks bija jauns, ari brilles jaunas, tāpēc vairs nelikās, ka doktors �ķielē. Arī uzvedība bija kļuvusi brīvāka, pa�apzinīgāka; viņa izturē�anās, kaut arī nebūt ne draudzīga, nebija vairs tik brutāla un agresīva. Varbūt viens no �o pārmaiņu iemesliem, kā Vinsents Lords bija uzzinājis caur saviem kontaktiem administrācijā, bija doktora Meisa iestā�anās anonīmo alkoholiķu biedrībā.

Izņemot Meisu pa�u, viss cits telpā bija agrākajā vai vēl sliktākā stāvoklī. Pārtikas un zāļu administrācijas Va�ingtonas �tābs bija tas pats bezpersoniskais skudru pūznis. Skapim līdzīgajā kabinetā, kur Meiss sēdēja, papīru bija vairāk nekā jebkad � tie bija sakrauti augstās kaudzēs.

�� Vai mūsu montēna ievie�anas dokumentācija arī kaut kur te ir? � Lords norādīja sev apkārt.

�� Daļa no tās, � Meiss atbildēja, � visai man nav vietas. Tātad jūs esat ieradies montēna dēļ?

�� Jā, � Lords atzinās. Viņ� sēdēja doktoram pretim, pat vēl tagad cerēdams, ka varbūt nevajadzēs likt lietā fotokopijas, kas atradās viņa diplomātportfelī.

� Esmu no tiesas norūpējies par to gadījumu Austrālijā, � Meiss sacīja nopietnā tonī � un tas atkal bija savādāk nekā agrākajos laikos. � Domāju, ka jūs par to zināt.

Lords pamāja.

�� Sieviete mazajā apmetnē Austrālijas vidienē. Jā, lieta tika iesniegta tiesā, kur tā beidzās prasītājai nelabvēlīgi, un notika ari valdības organizēta pārbaude. Abas reizes apsūdzība tika pamatīgi pārbaudīta un montēns atzīts par nevainojamu.

� Esmu to visu lasījis, � Meiss teica, � bet gribu noskaidrot vēl da�as detaļas. Es aizrakstīju uz Austrāliju, lai man tās atsūta, un tad varbūt vēl būs kādi jautājumi.

�Bet tas ta�u var ilgt vēl vairākus mēne�us! � Lords protestēja.

� Pat tad, ja arī tas tā būs, es darī�u to, kā dēļ es te esmu.

�� Kad jūs aizturējāt mūsu "Mierīgo ritmu", es jums teicu, � Lords mēģināja vēl pēdējo reizi, � ka tās ir labas zāles bez nevē�lamas blakusiedarbības. Tas tā ari izrādījās. Tagad, balstoties uz savu zinātnieka un pētnieka reputāciju, es jums apgalvoju, ka montēns ir tāds pats!

� Tas ir jūsu viedoklis, � Meiss cienīgi noteica, � nevis mans, ka zāles tika nevajadzīgi aizkavētas. Turklāt tam ta�u nav nekāda sakara ar montēnu.

� Zināmā mērā ir gan. � Lords apzinājās, ka cita ceļa viņam vairs nav, un atskatījās, lai pārliecinātos, vai durvis ir aizvērtas. � Ir tāpēc, ka domāju tā: tas, ko jūs darāt ar mums "FeldingāRosā", neattiecas uz mūsu jaunākā medikamenta ievie�anu, bet gan uz jūsu prāta stāvokli. Jums ir daudz personiska rakstura problēmu, kuras aptum�o jūsu spriestspēju. Un da�as no �īm personiskajām problēmām ir piesaistīju�as manas firmas uzmanību.

Meiss satrūkās, un viņa balss kļuva asāka.

� Velns ar ārā, par ko jūs runājat?

�� Par �o te. � Lords izņēma no diplomātportfeļa papīrus. � Te ir māklera kvītis, �eki un banku rēķini un citi papīri, kas pierāda, ka esat ieguvis vairāk nekā tūksto� se�i simti dolāru nelikumīgas peļņas, izmantojot administrācijas slepeno informāciju. Domāju, ka jums visus �os papīrus vajadzētu uzmanīgi izskatīt. Tos visus jūs, protams, esat redzējis jau agrāk, ta�u jaunums var būt tas, ka kādam no visa tā ir kopijas. Un, starp citu, � �īs te ir kopijas no kopijām. To paturē�anai vai iznīcinā�anai nav nozīmes.

Varēja manīt, ka Meiss uzreiz pazīst pa�u aug�ējo papīru � vienu no māklera darījumu dokumentiem. Meisam, to satverot, drebēja rokas. Viņa seja kļuva pelnu pelēka un lūpas spazmatiski savilkās, pārcilājot citu pēc cita uz galda priek�ā noliktās kopijas. Lordam ie�āvās prātā, ka Meisu uz vietas var kert infarkts vai insults. Tad, nolicis papīrus sānis, Meiss �ukstus ievaicājās:

� Kur jūs tos dabūjāt?

� Tas nav svarīgi, � Lords mundri atbildēja. � Svarīgi ir tas, ka mums tie ir. Mēs domājām, ka tos varbūt vajadzētu iesniegt ģenerālprokuroram vai nodot preses rīcībā. Dabiski, ka sekotu izmeklē�ana. Ja izrādīsies, ka esat iejaukts vēl citās tamlīdzīgās lietās, nāks gaismā arī tās.

No Meisa aizvien vairāk pieaugo�o baiļu radītās sejas izteiksmes Lords saprata, ka viņa pēdējais, uz labu laimi raidītais �āviens trāpījis mērķī. Tātad bija vēl citi gadījumi.

Un Lords atcerējās, ko reiz bija teicis Semam par to, kas notika tagad: "Kad pienāks laiks, atļauj man izdarīt �o netīro darbu." Toreiz viņ� pie sevis bija nodomājis: "Man tas varbūt pat sagādās prieku." Nu pa�laik tas notika, un Lords aptvēra, ka viņam tas bija patīkami � valdīt pār Meisu, redzēt, kā pretinieks, kur� tā bija pratis pazemot citus, tagad tika pazemots pats un cieta, un locījās kā tārps.

� Jūs, protams, nokļūsit cietumā, � Lords sacīja, � un es domāju, ka būs arī liels naudas sods, kas jūs iznīcinās finan�siāli.

� Tā ir �antā�a. � Meiss izmisis teica. � Jūs var� � Viņa balss bija nervoza, smalka un drebo�a.

Lords viņu rupji pārtrauca.

� Par to aizmirstiet! Ar �o te var rīkoties da�ādi. �eit esam tikai jūs un es. Liecinieku mums nav, un neviens nekad neuzzinās, ka te iejaukta mūsu firma. � Lords pasniedzās un savāca papīrus, tad ielika tos atpakaļ diplomātportfelī. Viņ� bija laikus atjēdzies, ka uz tiem ir viņa pirkstu nospiedumi, � nebija jēgas riskēt un atstāt aiz sevis pierādījumus.

Meiss bija satriekts. Lords ar riebumu pamanīja, ka uz Meisa lūpām bija siekalas, kas meta burbuļus, kad viņ� jautāja:

� Ko jūs gribat?

� Domāju, ka jūs to labi zināt, � Lords atbildēja. � Visu labi apdomājiet! Varbūt nonāksit pie prātīga secinājuma.

Atskanēja izmisis �uksts:

� Jūs gribat, lai es apstiprinu tās zāles. Montēnu!

Lords klusēja.

� Bet paklausieties, � Meiss lūdzās, pa pusei �ņukstēdams. � Es tie�ām tā domāju, kad sacīju, ka ar �īm zālēm ir problēma� tas atgadījums Austrālijā, �aubas par montēnu� Es patiesi domāju, ka tur kaut kas var būt� Jums vajadzētu�

Lords ar nicinājumu sacīja:

�� Mēs jau par to runājām. Cilvēki, labāki pārjums, ir aplio cināju�i, ka gadījumam Austrālijā nav nozīmes.

Atkal klusums.

� Un ja zāles� tiek apstiprinātas?

�� Zināmos apstākļos, � Lords uzmanīgi teica, � papīri, no kuriem noņemtās kopijas jūs redzējāt, netiks nodoti ģenerālpro�kuroram vai presei, bet gan jums, turklāt ar garantiju, ka, cik mums zināms, citu kopiju vairs nav.

� Kā es varētu par to būt. dro�s?

� Jums būs jātic manam vārdam.

Meiss mēģināja atgūties. Viņa acīs dega me�onīgs naids.

� Kāda vērtība gan var būt tavam vārdam, tu, riebekli!

�� Atvainojiet, bet man jums jāatgādina, � Vinsents Lords mierīgi aizrādīja, � ka �ajā situācijā jums gan nevajadzētu nevienu apļa māt.

Tam bija vajadzīgas divas nedēļas. Neraugoties uz to, ka Gideons Meiss tika skubināts, birokrātijas riteņiem bija vajadzīgs zināms laiks, lai pagrieztos. Bet pēc �īm divām nedējām viss bija kārtībā un Pārtikas un zāļu administrācijas apstiprināto medikamentu varēja parakstīt un pārdot visās Savienotajās Valstīs.

"Feldingā-Rosā" valdīja prieks par to, ka februāra tirgo�anas programma tagad būs izpildīta.

Neuzticēdamies pastam vai kādam citam sūtnim,. Vinsents Lords pats personiski devās uz Va�ingtonu un inkriminējo�os papīrus nodeva doktoram Meisam.

Lords bija turējis vārdu. Visas papildu kopijas bija iznīcinātas.

Meisa kabinetā abi vīrie�i pārmija tikai pa�us nepiecie�amākos vārdus.

� Te tas ir. � Lords pastiepa brūnu aploksni.

Meiss pārbaudīja tās saturu, tad pievērsa skatienu Lordam. Naida pārsātinātā balsī viņ� teica:

� Jums un jūsu firmai Pārtikas un zāļu administrācijā tagad ir ienaidnieks. Es jūs brīdinu: kādu dienu jūs to no�ēlosit.

Lords paraustīja plecus un neatbildējis devās prom.

Kādā novembra piektdienas pēcpusdienā, būdama Menhetenā, Sīlija nolēma apmeklēt Modu Steivliju viņas Ņujorkas �tābā.

Tas bija pēk�ņs lēmums: darba gaitās viņai bija paliku�as brīvas divas stundas, un Sīlija nolēma apmierināt savu ziņkāri � satikt savu pretinieci, kuru nekad agrāk nebija redzējusi. �īlija ar nolūku nezvanīja un nepieteica savu vizīti � Steivlija gandrīz noteikti būtu atteikusies ar viņu tikties, kā tas jau bija gadījies citiem farmaceitis�ko firmu pārstāvjiem.

Lināja drūms lietus, kad Sīlijas taksometrs apstājās pie noplu�ku�as se�stāvu mājas Tiīsdesmit septītajā ielā netālu no Septītās avēnijas. No tikpat nopluku�ās priek�telpas mazs sagrabējis lifts viņu uzveda aug�ā uz sesto stāvu, kur atradās Steivlijas �tābs.

No lifta izkāpusi, Sīlija ieraudzīja atvērtas durvis uz mazu istabiņu, kurā pie apbru�āta rakstāmgalda sēdēja un rakstīja ar ma�īnu padzīvojusi sieviete. Uz galda atradās kartīte ar uzrakstu "Brīvprātīgā palīdze misis O.Toma".

� Vai varētu sastapt doktori Steivliju?

� Jā, viņa ir savā kabinetā. Kas jūs esat?

� Ak, vienkār�i cilvēks, kas interesējas par jūsu organizāciju. Es gribētu ar viņu parunāt.

Likās, ka misis Toma gribētu vaicāt vēl kaut ko, ta�u pārdomāja, piecēlās un iegāja pa durvīm, kas atradās aiz viņas darba vietas. Viņas prombūtnes laikā Sīlija blakustelpās ieraudzīja vairākus cilvēkus. Likās, ka te kūsā spraigs darbs: klabēja vēl -viena rakstāmma�īna, ritēja mundras sarunas pa telefonu. Uz galdiem bija kaudzēs sakrautas bro�ūras un lapiņas, daļa no tām sagatavotas nosūtī�anai pa pastu. Kaudze ienāku�ā pasta gaidīja atvēr�anu. Pēc ārējām pazīmēm sprie�ot, �ai organizācijai nebija liekas naudas. Kantora mēbeles bija norakstāmas vai arī pirktas pie graba�u tirgotāja. Pa grīdas segumā izdilu�ajām vietām bija redzami kaili grīdas dēļi.

Misis Toma atgriezās.

� Ejiet!

Sīlija nomurmināja "paldies" un devās iek�ā.

Istaba, kurā viņa iegāja, bija tikpat nopluku�i kā priek�telpa.

� Lūdzu, kas par lietu? � Doktore Moda Steivlija, sēdēdama pie vēl viena apbru�āta galda, pacēla acis no nule lasītā papīra.

Pēc iespaidiem no nabadzīgās iekārtas un ziņām, ko viņa bija dzirdējusi par �o sievieti, Sīlija jutās pārsteigta, redzot savā priek�ā pievilcīgu dāmu kastaņbrūniem matiem, slaidu un labi koptu, ar nevainojamu manikīru, nedaudz pāri �etrdesmit. Balsī, kaut arī asā un nepacietīgā, jaudās intelekts. Kastaņbrūnie svārki un sārtā kreklblūze nebija dārgi, ta�u eleganti. Zilās acis ar tie�o, caur�urbjo�o skatienu lika Sīlijai noprast, ka atbilde uz jautājumu ir jau aizkavējusies.

�� Esmu vado�a darbiniece farmaceitiskajā industrijā. Atvai�nojiet par ielau�anos, bet man vajadzēja jūs sastapt.

Mirkli telpā valdīja klusums. Skatiens bija kļuvis bargāks un vērtējo�āks.

� Es pieņemu, ka jūs esat D�ordana.

�.Jā. � Sīlija bija pārsteigta. � Kā jūs to zināt?

�� Esmu par jums dzirdējusi. Tajā satrunēju�ajā rūpniecībā vado�ajos amatos nav daudz sievie�u un noteikti neviena cita nav tik ļoti pārdevusies kā jūs.

Sīlijas balss skanēja maigi, kad viņa sacīja:

�� Kādēļ jūs esat tik pārliecināta, ka es esmu � kā jūs to apzīmējat � pārdevusies?

�� Tāpēc, ka citādi jūs nestrādātu farmaceitiskās industrijas pārdo�anas nozarē, ja tas tā nebūtu.

�� Sākumā es strādāju par ķīmiķi, � Sīlija aizrādija. � Tad, glu�i tāpat kā citi, firmā sāku virzīties uz aug�u.

� Tas mani neinteresē. Kāpēc esat atnākusi?

Sīlija centās naidīgumam atbildēt ar smaidu:

� Es runāju patiesību, kad teicu, ka gribēju jūs sastapt. Domāju, ka mēs varētu parunāties, uzklausīt viena otras uzskatus. Ja arī mums būtu da�ādi uzskati, mēs abas no tā varētu tikai iegūt.

Draudzīgais mājiens bija veltīgs. Otra sieviete vēsi noprasīja:

� Ko iegūt?

Sīlija paraustīja plecus:

�� Es domāju � kaut kādu sapra�anos. Bet acīmredzot no tā nekas neiznāks. � Sīlija aizgriezās promie�anai, jo nevēlējās dzirdēt vēl citas rupjības.

� Ko jūs gribat zināt?

�ie vārdi vairs neskanēja tik naidīgi. Sīlija brīdi vilcinājās, apsvērdama � iet vai palikt.

Steivlija norādīja uz krēslu.

� Ja jau esat �eit, tad apsēdieties. Dodu jums desmit minūtes.

Citos apstākļos Sīlija būtu zinājusi, ko atcirst, ta�u ziņkāre lika

palikt klusai un pieklājīgai.

�� Es gribētu zināt, kāpēc jūs tā ienīstat farmaceitisko in�dustriju.

Moda Steivlija pirmo reizi atļāvās mazliet pasmaidīt, kaut arī �is smaids ātri nozuda.

� Es teicu desmit minūtes, ne desmit stundas.

� Tātad kāpēc nerunāt par lietu?

�� Labi. Jūsu biznesa visamorālākā daļa ir tie�i tā, kurā dar�bojaties jūs, � tā ir pārdo�ana. Jūsu firma un arī visas pārējās pārdod daudz par daudz � pla�ā mērogā, ciniski, ļauni. Jūs ņemat būtībā labas zāles, kaut arī to medicīniskais izmantojums ir ierobe�ots, un pla�ās, ne�ēlīgās pārdo�anas kampaņās panākat, ka tās tiek parakstītas milzum daudziem cilvēkiem, kuriem tās vai nu nav vajadzīgas nemaz, vai kuri tās nemaz nevar atļauties, vai arī tās nemaz nedrīkstētu lietot, bet da�reiz cilvēks nevar atļauties ne vienu, ne otru, ne tre�o.

� Vārds "amorāls" un arī tie pārējie ir spēcīgi vārdi, � Sīlija iebilda. � Neviens jau neapstrīd, ka da�reiz zāļu paraksta par daudz, ta�u�

� Da�reiz! Zāļu bagātīga parakstī�ana ir norma. Tā ir norma, kam strādā jūsu cilvēki un kuru ar nodomu plāno. Lūk, tikai viens piemērs: medikaments valium un tam līdzīgie. Jūsu un citu firmu zāļu pārdo�anas uzpūstās kampaņas atstāj aiz sevis toksikomānu, izmisu�u cilvēku, pa�nāvnieku barus�

� Un daudzus, kuriem �īs zāles patie�ām bija vajadzīgas un kuri no tām guva labumu.

� Tādu cilvēku ir mazākums, � otra sieviete neatlaidās, � un tie tāpat tās būtu dabūju�i, ta�u bez pārsātinātās reklāmas un trakās pārdo�anas kampaņas, kas apdullināja ārstus un lika tiem noticēt, ka valium tipa zāles ir universāls līdzeklis pret visām kaitēm. Es zinu. Biju viena no tiem apdullinātajiem ārstiem, līdz ieraudzīju, cik �ausmīga ir aina, ko radījusi �o zāļu lieto�ana, un atsacījos no privātprakses, lai izveidotu �o organizāciju.

� Es zinu, ka esat ārste, � Sīlija ieminējās.

� Jā, interne. Man mācīja cilvēkiem saglabāt veselību un glābt dzīvību, ko, būdama �eit., daru joprojām, turklāt daudz pla�ākā mērogā nekā agrāk. � Steivlija atmeta ar roku, likdama saprast, ka nevēlas runāt par sevi. � Bet atgriezīsimies pie valium. �īs zāles arī kādā citā skatījumā liecina par jūsu biznesa bezprincipialitāti.

� Es klausos. Nepiekrītu, bet klausos.

�� Nebija nekādas vajadzības pēc tiem �o zāļu variantiem, ko ra�oja konkurējo�ās firmas. �o zāļu pieciem variantiem nav nekādas jēgas. Ta�u pēc tam, kad valium deva tik lielus ienākumus, citas firmas mēne�iem, pat gadiem tērēja milzīgas summas un zinātnieku laiku nevis lai atklātu ko jaunu, bet lai pa�iem būtu savs valium ar citu nosaukumu. Molekulas tika pārmainītas vietām, un �o at�ķirību dēļ zāles tika patentētas un izdevīgi pārdotas�

Sīlija nepacietīgi iejaucās:

�� Labi, mēs visi zinām, ka zāļu patie�ām ir vairāk, nekā vajadzīgs. Ta�u da�reiz tās noved pie jauniem atklājumiem, liek lielajām firmām aktīvi strādāt starplaikos starp tie�ām svarīgiem atklājumiem.

� Ak, mans Dievs! � Doktore Steivlija ar neticīgu �estu pieķēra pie galvas. � Vai jūs tie�ām ticat �im naivajam argumentam! Runa ta�u nav tikai par valium vien. Lūk, kādēļ valdībai vajadzētu vadīt un kontrolēt, bet firmām apmaksāt farmaceitisko firmu pētnie�cības darbu.

� Tagad es nespēju ticēt, ka jūs runājat nopietni, � Sīlija sacīja. � Jūs gribat, lai pētījumus kontrolē tie pa�i politiķi, kas samaitāja sociālo apdro�inā�anu, nespēj sabalansēt bud�etu un ir gatavi balsu dēļ pārdot savu māti. Pie tādas kārtības penicilīna pārdo�anā vēl nebūtu! Okei, atzīsim, ka kapitālistu brīvā iniciatīva nav bez vainas, ta�u tā ir daudzreiz labāka un estētiskāka nekā tas�

Steivlija turpināja, it kā nebūtu dzirdējusi:

�� Jūsu dārgajai rūpniecībai jāsit pa galvu ar likumiem, lai tā sāktu publicēt patiesus brīdinājumus par briesmām, kas saistītas ar medikamentiem. Turpretim tagad tā cīnās par to, lai �ādi brīdinājumi būtu minimāli, un parasti uzvar. Un ne tikai. Pēc tam, kad kāds jauns medikaments nonāk pārdo�anā, kaitīgā iedarbība ērti un nelietīgi tiek noslēpta firmas papīros.

� Tās ir blēņas! � Sīlija protestēja. � No mums ta�u ar likumu tiek prasīts ziņot Pārtikas un zāļu administrācijai par kaitīgo blakusiedarbību! Bet da�os gadījumos jau varbūt, ka kāds nejau�i palaidis garām�

�� Ir biju�i daudzi gadījumi, par kuriem mūsu organizācija ir lietas kursā, ta�u varu derēt, ka vēl vairāk ir to gadījumu, par kuriem nezinām nekā. Bet vai ir iespējams ierosināt lietu tiesā? Nē, jo jums Kapitolijā ir nopirktu lobistu armija.

Biju nākusi �urp uzklausīt uzskatus, Sīlija pie sevis nodomāja, tad nu dabūju tos dzirdēt pa īstam. Kamēr viņa, �ad un tad iebilzdama pa vārdam, klausījās, atvēlētās desmit minūtes bija pāraugu�as stundā.

Steivlija pieminēja kādu nesen notiku�u skandālu, par kuru Sīlija bija dzirdējusi: vienai no farmaceitiskajām firmām bija atgadīju�ās nepatik�anas ar intravenozu �ķīdumu, ko izmantoja slimnīcās. Da�ām pudelēm ar �o �ķīdumu bija atrasti aizbā�ņi ar defektiem � pudelēs bija iekļuvu�as baktērijas, kas izraisīja asins saindē�anos: to tagad uzskatīja par vairāku pacientu nāves cēloni. Bija zināms, ka �o bojāto pudeļu nav daudz, turklāt bija iespējams, ka tās visas jau bija atklātas un ka tādu vairs nebūs, jo kļūme ra�o�anas procesā bija atklāta un likvidēta. Pa�reizējā brīdī aizliegt �ī �ķīduma krājumu izmanto�anu slimnīcās nozīmēja radīt deficītu, kas varēja būt par iemeslu vēl vairāk nāves gadījumiem nekā no sākotnējās problēmas. �o jautājumu vairākkārt bija apspriedu�i pa�i ra�otāji. Pārtikas un zāļu administrācija un slimnīcas. Doktore Steivlija to nosauca par "riebīgu" piemēru, kā farmaceitiskā firma vilcinās atteikties no bīstama ra�ojuma.

� Es mazliet esmu informēta par �o gadījumu, � Sīlija teica. � �orīt dzirdēju, ka Pārtikas un zāļu administrācija nolēmusi aizliegt �ī �ķīduma krājumu izmanto�anu. Viņi gatavo ziņojumus, un pirmdien no rīta preses konferencē tiks paziņots lēmums.

�teivlija asi pavērās savā apmeklētājā.

� Vai esat par to pārliecināta?

� Pilnīgi. � Informāciju Sīlija bija ieguvusi no kāda �īs firmas darbinieka, kuram pilnīgi uzticējās.

Steivlija kaut ko ierakstīja bloknotā un tad turpināja sarunu. Beidzot viņas nonāca pie montēna.

Steivlija sacīja:

�� Mēs darīsim visu iespējamo, lai aizkavētu �ī nepietiekami pārbaudītā medikamenta pārdo�anu.

Sīlija bija nogurusi no �iem vienpusīgajiem spriedelējumiem un atcirta:

� Nosaukt montēnu par nepietiekami pārbaudītu ir smieklīgi! Turklāt mums jau ir Pārtikas un zāļu administrācijas atļauja.

� Sabiedrības interesēs �ī atļauja jāatsauc.

� Kāpēc?

� Austrālijā bija gadījumi�

� Mēs zinām par �o gadījumu Austrālijā, � Sīlija nogurusi teica. Un ņēmās skaidrot, kā medicīnas eksperti tiesā bija atspēkoju�i apsūdzību, ka gan tiesā, gan valdības noorganizētajā pārbaudē montēns bija atzīts par nekaitīgu.

� Es nepiekrītu �iem ekspertiem, � Steivlija sacīja. � Vai esat lasījusi tiesas protokolu?

� Esmu lasījusi ziņojumus, kuros lieta detalizēti atspoguļota.

�� To es jums nejautāju. Es jautāju, vai esat lasījusi tiesas protokolus?

� Nē, � Sīlija atzinās.

� Tad izlasiet! Un neiedomājieties, ka varat spriest par mon�tēnu, kamēr neesat to izdarījusi.

Sīlija nopūtās.

�� Neticu, ka mūsu sarunas tālākajai gaitai varētu būt kāda nozīme.

�� Ja atceraties, es jums to jau sākumā sacīju. � Sievietes caururbjo�o skatienu pa otram lāgam mazliet maigāku padarīja smaida atblāzma.

������� Un jums bija taisnība. � Sīlija piekrīto�i pamāja. � Citās lietās ne, bet �ajā gan.

Doktore Steivlija jau atkal bija pievērsusies papīram, ko bija lasījusi, Sīlijai ienākot. Viņa pacēla skatienu.

� Sveiki, D�ordana!

������� Sveiki, � Sīlija atbildēja un izgāja cauri nopluku�ajam kan�torim uz tikpat nopluku�as ielas.

Vēlāk pēcpusdienā, braucot no Menhetenas uz Moristaunu, Sīlija domās atgriezās pie doktores Steivlijas.

Viņa noteikti bija godīgs cilvēks, ta�u zināmā mērā apmāta. Skaidrs bija arī tas, ka viņai nepiemita humora izjūta. Arī agrāk Sīlijai bija nācies sastapties ar �ādiem cilvēkiem � ar viņiem bija

grūti runāt, prātīgi un objektīvi apspriesties. Viņi tik ļoti bija pieradu�i domāt tikai melnās un baltās krāsās, ka nebija spējīgi uztvert pelēkās krāsas toņus, kādos ritēja dzīves lielākā daļa.

No otras puses, �īs organizācijas priek�sēdētāja bya labi informēta, prata skaidri formulēt savas domas, bija labi organizēta, un viņai piemita ass, iespējams, pat izcils prāts. Viņas medicīniskā kvalifikācija tai lāva kā speciālistei spriest par zāļu parakstī�anu. Da�s labs Viņas uzskats nemaz tik daudz neat�ķīrās no pa�as Sīlijas uzskatiem, piemēram, viņas domas par "molekulāro ruleti". Toreiz, pirms �etrpadsmit gadiem, Sems Hotoms viņai bija atbildējis ar Sīlijas �odienas argumentiem. Kaut ari viņa tos bija pārņēmusi savā īpa�umā, par to pareizību Sīlija nebija pilnīgi pārliecināta. Bet Steivlijas naivā un absurdā pārliecība par valsts kontroles ievie�anu farmaceitiskajā rūp�niecībā! Un viņas pilnīgā neinformētība un aizspriedumi par montēnu!

Ta�u visā visumā Steivlija un viņas vadītā organizācija bija bīstami oponenti, kurus nedrīkstēja ignorēt un neņemt nopietni.

Sīlija ar no�ēlu atcerējās, ka Steivlija vinu bija noķērusi ar to Austrālijas prāvas protokolu montēna lietā. Mākamajā nedēļā viņa to izlasīs.

Vakarā Sīlija savu piedzīvojumu pastāstīja Endrjū, un viņa atbildē, kā parasti, bija sava gudrība:

�� Tātad ar �iem aktīvistiem nav viegli sadzīvot. Bet viņi ir vajadzīgi, viņi ir vajadzīgi tavai industrijai, tāpat kā automobiļu korporācijām bija vajadzīgs Neiders. Neiders ar savu urķē�anos visu mūsu labā palīdzēja padarīt automobiļus labākus un dro�ākus, un es esmu viņam pateicīgs. Un tagad Steivlija un viņas ļaudis liek tev un taviem kolēģiem staigāt uz pirkstgaliem.

� Atzīstos, ka tā laikam ir gan. � Sīlija nopūtās. � Ja vien viņi būtu mērenāki un prātīgāki.

Endrjū pakratīja galvu.

�� Ja viņi būtu tādi, viņi nebūtu aktīvisti. Un vēl kas: ja viņi ir ne�ēlīgi un rīkojas neētiski, kā tas reizumis atgadās, tad jums sev jāvaicā, kur viņi to iemācīju�ies. Un atbilde būs: no tādām firmām kā tavējā, mana dārgā, jo, kad neviens tās neuzmana, tās arī rīkojas ne�ēlīgi un neētiski,

Endrjū pēdējo piebildi Sīlija novērtētu vēl augstāk, ja būtu redzējusi ainu, kas Steivlijas kantorī notika da�as minūtes pēc viņas aizie�anas.

Iesaukusi kabinetā savu asistentu, Steivlija pavaicāja: "Vai tā sieviete, kura bija pie manis, ir projām?"

Saņēmusi apstiprino�u atbildi, Steivlija jaunajam cilvēkam deva rīkojumu: "Es vēlos, lai rīt no rīta tiktu sasaukta preses kon�ference � cik vien agri jūs to varat noorganizēt. Sakiet, ka lieta ir steidzama un ļoti svarīga. Runa ir par dzīvību un nāvi un skar slimnīcas. Gādājiet, lai piedalītos vairākas televīzijas sabiedrības un prese. Es sagatavo�u ziņojumu." Sekoja lieti�ķa instrukcija, un nākamajā rītā desmitos sākās preses konference.

Pievērsusies reportieriem un būdama kadrā, doktore Steivlija raksturoja problēmu par intravenozajiem �ķīdumiem, ko iepriek�ējā dienā bija apspriedusi ar Sīliju. Sarunu ar Sīliju un viņas sniegto informāciju par to, ka Pārtikas un zāļu administrācija jau nolēmusi aizliegt izmantot visus minētās firmas intravenozo �ķīdumu krājumus, Steivlija noklusēja. Viņa savas organizācijas vārdā nosodīja Pārtikas un zāļu administrācijas un �īs potenciāli nāvējo�ās vielas ra�otāju inertumu, pieprasot izņemt no apgrozības visus �ī �ķīduma krājumus.

Efekts bija tūlītējs. Galvenās televīzijas sabiedrības �os jaunumus pārraidīja savās vakara ziņās. Ievērojama vieta preses konferencei bija ierādīta svētdienas avīzēs, daudzās no tām bija ievietota fotogrāfija, kas rādīja Steivliju darbībā. Tāpēc pirmdien, kad Pārtikas un zāļu administrācija nāca klajā ar savu paziņojumu, vairums reportieru savus materiālus uzsāka ar ziņojumu: "�odien, ātri reaģējot uz doktores Modās Steivlijas un viņas organizācijas prasību, Pārtikas un zāļu administrācija paziņoja, ka aizliegusi slimnīcās izmantot�"

Tas bija organizācijas "Pilsoņi par dro�āku medicīnu" triumfs, un drīz pēc tam �is notikums bija aprakstīts bro�ūrā, kas tika izsūtīta pa pastu kopā ar lūgumu pie�ķirt dotācijas.

Sīlija, kura nedaudz apjukusi sekoja notikumu gaitai, par savu lomu �ajos notikumos noklusēja. Viņa bija dabūjusi mācību un saprata, ka bijusi muļķīgi pļāpīga. To bija izmantojusi izcila stratēģe.

Sīlijai par pārsteigumu "Feldinga-Rosa" �tābā nebija atrodams Austrālijas prāvas protokols par montēnu. Firmas juridiskās nodaļas darbinieki nevarēja to sameklēt nekur Savienotajās Valstīs. Tas bija pārstāstīts daudzos ziņojumos, bet tagad Sīlija gribēja protokolu izlasīt visā pilnībā. T^āpēc viņa uzdeva firmas juridiskajai nodaļai palūgt kādai austrālie�u firmai, ar ko "Feldingam-Rosam" bija sarakste, atsūtīt protokola norakstu pa pastu.

Tobrīd Sīlijai bija daudz darāmā. Montēna reklāmas program�ma risinājās trakā tempā, jo tuvojās februāris un Sīlija ar savu vietnieku bija atbildīgi par iztērētajiem vairākiem miljoniem dolāru, vēl vairāk līdzekļu �iem nolūkiem bija atvēlēts nākamajā mēnesī.

Daudzos medicīnas �urnālos parādījās rūpīgi izstrādāta reklāma, vesela korespondences lavīna nogruva pār nācijas ārstiem un farmaceitiem. Izsūtītās reklāmas vidū bija ari kasetes lente ar skaistās Brāmsa "Sūpuļdziesmas" ierakstu vienā pusē un montēna klīnisko aprakstu otrā. Turklāt firmas aģenti tūksto�iem montēna paraugu paciņu piegādāja tie�i ārstiem komplektā ar golfa tērpa piederumiem, izrotātiem ar uzrakstu "Montēns".

Kā vienmēr, kad pārdo�anā tika laists jauns medikaments, firmā valdīja satraukums, nervozitātes un cerību atmosfēra.

Cerību noskaņu vēl vairāk pastiprināja jaunumi no "FeldingaRosa" zinātniskās pētniecības institūta Anglijā: likās, ka Martina Pīta-Smita vadītā zinātnieku grupa beidzot bija sekmīgi pārva�rējusi tehnisko barjeru. Detaļas gan vēl nebija zināmas � Martina ziņojums bija īss un vispārīgs.

�ie jaunumi nāca laikā, jo da�i valdes locekli atkal mēģināja panākt Hārlovas institūta slēg�anu. Tagad Hārlovas institūts un garīgās noveco�anās problēmas likās uz kādu laiku esam dro�ībā.

Sīlija jutās laimīga, ka pirms pusotra gada bija ieteikusi neslēgt Hārlovas institūtu.

Decembra vidū uz Sīlijas galda parādījās tiesas procesa protokols no Austrālijas. Tas bija vairākus simtus lappu�u biezs sējums ma�īnrakstā. Ta�u tobrīd Sīlija bija tik aizņemta, ka lasī�ana bija jāatliek uz vēlāku laiku. Tā janvāra sākumā viņa vēl nebija to izlasījusi, bet tad notika kaut kas negaidīts un likās, ka lasī�ana aizvirzās vēl tālākā nākotnē.

Tobrīd pasauli bija pārsteidzis prezidenta kandidāts Kārters, nodro�inādams sev dzīvi Baltajā namā uz turpmākajiem �etriem gadiem, jaunā administrācija dedzīgi vervēja kandidātus dau�dzajiem valdības posteņiem, kuri republikāņiem drīz bija jāatbrīvo. Savervēto vidū bija arī "Feldinga-Rosa" viceprezidents tirdz�niecības un pre�u realizācijas jautājumos Ksavjē Rivkins. Visu mū�u būdams demokrāts un nesen kļuvis Kārtera dedzīgs atbalstī�tājs, Ksavs Rivkins nebija �ēlojis laiku un naudu vēlē�anu kampa�ņas atbalstī�anai. Viņ� arī personiski pazina jauno prezidentu � abi kopā bija dienēju�i flotē. Tāpēc tagad sekoja atalgojums � viņam tika piedāvāta Tirdzniecības departamenta sekretāra palīga vieta.

�is jaunums "Feldingā-Rosā" tika turēts lielā slepenībā, tāpat kā fakts, ka Ksavs �o piedāvājumu gribēja pieņemt. Sems Hotorns un pāris valdes locekļu, kuri �o lietu savā starpā neoficiāli bija apspriedu�i, uzskatīja, ka viņam to arī vajadzētu darīt. Firmai nenāktu par ļaunu, ja tai būtu draugs Va�ingtonā �

Tirdzniecības departamentā. Nevienam nezinot, viņam tika pie�ķirta speciāla � priek�laicīga un dāsna � pensija, un Rivkins gatavojās drīz pec prezidenta stā�anās amatā pārcelties uz Va�ingtonu.

Janvāra otrajā nedēļā Sems paziņoja Sīlijai par norunu ar Rivkinu, par ko viņa agrāk nebija dzirdējusi, bet kas pēc pāris dienām būs visiem zināms fakts.

� Godīgi runājot, � viņ� teica, � neviens, mani ieskaitot, nebija gaidījis, ka tas notiks tik drīz. Kad Ksavs aizies, tu tiksi paaugstināta par viceprezidenti tirdzniecības un pre�u realizācijas jautājumos. Esmu ar da�iem valdes locekļiem apspriedies, un mēs saprotam, ka �is te notikums atgadījies nelaikā, jo montēns� � Sems apklusa. � Vai tev kas kai�?

� Nē, � Sīlija atbildēja. Saruna notika Sema kabinetā, abiem kājās stāvot. � Vai drīkstu apsēsties?

� Protams. Lūdzu! � Viņ� pamāja uz krēsla pusi.

�� Un dod man minūti laika, lai varu atjēgties. � Viņas balss bija aizsmakusi vairāk nekā parasti. � Tu varbūt to neaptver, bet tavi vārdi man nupat bija kā zibens spēriens.

� Velns ar ārā, man ļoti �ēl. � Sems izskatījās vainīgs. � Man to vajadzēja izdarīt svinīgāk. Bet es strādāju tādā trakā steigā, ka�

�� Arī tā ir labi, � Sīlija viņu pārtrauca. � Ir labi arī tā. Tu ieminējies par montēnu� s

Sīlijai likās, ka �os vārdus saka nevis viņa pati, bet glu�i cits cilvēks. Domu virpuli viņa atcerējās, kā pirms septiņpadsmit gadiem, kad toreizējais viceprezidents pārdo�anas jautājumos, tagad jau miru�ais Gregsons bija viņu izraidījis no firmas pārdevēju sanāksmes Ņujorkā, Sems viņu bija izglābis, un tagad tas bija Sems, kur�� Nolādēts, viņa sev teica, es neraudā�u! Ta�u viņa nespēja novaldīt asaras un, acis pacēlusi, redzēja, ka Sems smaidot viņai stiepj pretim kabatlakatiņu�

�� Tu to esi pelnījusi, Sīlij, � viņ� maigi teica, � tu visu esi paveikusi saviem spēkiem, pārvarējusi katru pakāpienu, tāpēc � to man vajadzēja tev pateikt jau agrāk � es tevi apsveicu! Liliānai pie brokastīm es to pateicu, un viņa ir tikpat priecīga, cik es. Viņa tev lika pateikt, ka mēs visi drīz sanāksim kopā.

�� Paldies. � Sīlija izņēma kabatlakatiņu, noslaucīja acis, tad lieti�ķi sacīja: � Lūdzu, pateicies Liliānai un paldies tev arī, Sem. Bet tagad par montēnu.

� Tāpēc, ka tu tik cie�i esi saistīta ar montēna izlaides plāniem, es un tie valdes locekļi, ar kuriem runāju, vēlētos, lai tu �o lietu pabeidz � pat tagad, kad tev tiek uzticēta papildu atbildība. Tas gan palielinās tavu slodzi�

� Es piekrītu.

�� Un vēl, � Sems piebilda, � tev vajadzētu padomāt, ko likt savā vietā.

�� Bilu Ingremu, � Sīlija ne�aubīdamās sacīja. � Viņ� ir labs darbinieks, un �is pienākums viņam ir pa spēkam. Arī viņ� nodar�bojas ar montēnu.

Princips "piejūgt savus ratus cita zvaigznei" turpināja darboties tie�i tā, kā viņa par to bija stāstījusi Endrjū viņu medusmēnesī. Sīlija bija sekojusi Semam aug�up � viņas plāns bija izrādījies sekmīgs! Tagad Bils sekoja Sīlijai. Bet kas, viņa nodomāja, seko Bilam ?

Sīlija ar pūlēm sakopoja domas un pabeidza sarunu ar Semu.

Vakarā, kad Sīlija pastāstīja Endrjū par gaidāmo paaugstinā�jumu, viņ� apskāva sievu un teica:

� Es ar tevi lepojos. Bet es jau vienmēr esmu to darījis.

�Lielākoties, � viņa precizēja. � Bija brī�i, kad tu to netiki darījis.

� Tas viss ir pagājis. � Viņ� savilka seju grimasē. Tad, īsi pateicis "atvaino", izgāja virtuvē un pēc brī�a atgriezās ar pudeli �ampanie�a. Viņam sekoja starojo�ā Vinnija Mār�a ar glāzēm uz paplātes.

Endrjū paziņoja:

�� Mēs ar Vjnniju gatavojamies uzdzert uz tavu veselību. Ja vēlies, vari mums pievienoties.

Kad glāzes bija piepildītas, Endrjū pacēla savējo.

� Uz tavu veselību, mīļotā! Uz visu, kas tu esi, esi bijusi un būsi!

�� Es pievienojos, misis D�ordana, Vinnija teica. � Lai Dievs jūs svētī!

Vinnija pielika glāzi pie lūpām, tad domīgi paskatījās uz to un ierunājās:

. � Diez vai man vajadzētu to dzert�

� Kāpēc gan ne? � Sīlija ievaicājās.

� Nu� Tas varētu kaitēt mazulim� Es tikko kā uzzināju, ka esmu stāvoklī � pēc tik ilga laika.

Sīlija traucās viņu apskaut.

�Vinnij, tie ir brīni�ķīgi jaunumi. Daudz svarīgāki par manējiem!

�� Mēs priecājamies par tevi, Vinnij. Endrjū paņēma viņas �ampanieti. � Tev taisnība. Tagad �is dzēriens tev nav vajadzīgs. Mēs attaisīsim citu pudeli, kad ieradīsies tavs mazulis.

Vēlāk, kad Sīlija un Endijū gatavojās iet gulēt, Sīlija nogurusi teica:

� �ī nu gan bija diena!

� Priecīga diena mums visiem, Endrjū sacīja. � Ceru, ka viss tā arī paliks. Nav nekāda iemesla, lai tā nebūtu.

Viņ� kļūdījās.

Pirmā sliktā vēsts pienāca tie�i pēc nedēļas.

Sīlijas kabinetā, kam drīz vajadzēja kļūt par viņa kabinetu, ienāca Bils Ingrems. Ielaidis savu joprojām nekārtīgo matu ērkulī visus piecus pirkstus, viņ� teica:

�� Domāju, ka tev �is te būtu jāredz, kaut ari neticu, ka tam varētu būt kāda nozīme. Man to atsūtīja draugs no Parīzes.

"�is te" bija izgriezums no avīzes.

� Tas ir no "France-Soir", � Ingrems paskaidroja. � Cik labi tu proti fran�u valodu?

� Pietiekami labi, lai saprastu.

Sākdama lasīt, Sīlija, nelabas nojautas pārņemta, nodrebēja: viņa glu�i fiziski sajuta, kā sirds pārmet kūleni.

Kāda sieviete Francijas pilsētā Nuzonvilā netālu no robe�as ar Beļģiju pirms gada bija dzemdējusi meitenīti. Nesen ārsti bērnam noteiku�i diagnozi: centrālās nervu sistēmas traucējumi, kas uz visiem laikiem izslēdza jebkādas locekļu kustības. Tāpat arī pārbaudēs bija noskaidrots, ka neattīstās galvas smadzenes. Ari ārstē�ana nesolīja panākumus. Bērns bija neārstējams idiots. Grūtniecības laikā māte bija lietojusi montērtu. Tagad viņa un pārējie ģimenes locekļi bērna nelaimē vainoja medikamentu. Avīzes rakstā nebija minēts, kāds �ajā jautājumā ir ārstu viedok�lis, ta�u tas beidzās ar mistisku teikumu: "�vēl viens gadījums, acīmredzot identisks Spānijā notiku�ajam."

� Kā jau sacīju, � Bils Ingrems atkārtoja, � nedomāju, ka mums ir iemesls uztraukties. Galu galā "France-Soir" ir pazīstama ar saviem sensāciju materiāliem. Būtu sliktāk, ja tas būtu iespiests "LeMonde".

Sīlija neatbildēja. Vispirms Austrālija, tagad Francija un Spānija.

Tomēr veselais saprāts viņai teica, ka Bilam ir taisnība. Nebija iemesla uztraukties. Montēns ta�u bija rūpīgi pētīts, bija izdarītas ilgas pārbaudes daudzās zemēs, bija meklēti un iegūti apstiprinājumi, montēns ta�u bija ieguvis sev dro�a līdzekļa reputāciju. Protams, nebija iemesla uztraukties.

Un tomēr�

� Bil, � viņa apņēmīgi sacīja, � es gribu, lai tu, cik vien ātri iespējams, uzzini visu par �iem diviem gadījumiem. Tad paziņo man. � Avīzes izgriezumu viņa noliki uz galda. � Es �o te paturē�u.

�� Okei, ja tu tā vēlies. � Ingrems ielūkojās rokaspulkstenī. � Es tūlīt piezvanī�u uz "Gironde�Chimie" kādam pazīstamam puisim. Bet es nedomāju�

� Piezvani, � Sīlija teica. � Piezvani tūlīt.

Pēc stundas Bils priecīgi ziņoja:

�� Nav ko uztraukties! Man bija gara saruna ar paziņu no "Gironde� Chimie". Viņ� zināja par abiem "France-Soir" minētajiem gadījumiem un teica, ka tie ir rūpīgi izpētīti un uztraukumam vai pat �aubām nav iemesla. Firma nosūtījusi mediķu zinātnieku grupu uz Nuzonvilu un pēc tam uz Spāniju, lai izpētītu �os gadījumus.

� Vai tu uzzināji arī kādas detaļas?

� Jā. � Bils ielūkojās savās piezīmēs, ko turēja rokā. � Starp citu � abi gadījumi liekas visai līdzīgi gadījumam Austrālijā, kur� izraisīja viltus trauksmi. Atceries?

� Es zinu par gadījumu Austrālijā.

�� Abas mātes, kuru bērniem ir centrālās nervu sistēmas traucējumi, visu grūtniecības laiku dzēru�as daudz visda�ādāko zāļu un alkoholu. Francijā tajā ģimenē vienam bijis Dauna sindroms, bet Spānijā bērna tēvs un tēva tēvs ir epileptiķi.

� Bet abas mātes lietoju�as montēnu.

�� Jā. Un mans fran�u paziņa � viņ� ir ķīmijas doktors � pastāstīja, ka viņu firma sākumā bijusi noba�ījusies tāpat kā tu. Viņi uz spēles liku�i tikpat daudz, cik "Feldings-Ross", varbūt pat vēl vairāk.

� Turpini! � Sīlija īsi noteica.

� Nu, viņa secinājums ir � montēnam nav nekā kopīga ar �o bērnu iedzimtajiem defektiem. Zinātnieki un ārsti, pieaicinātos konsultantus ieskaitot, par to ir vienisprātis. Ta�u viņi atklāju�i, ka da�as no pārējām zālēm, ko lietoju�as topo�ās māmiņas, ir bīstamas, ja tās lieto kopā, un varētu�

�Es gribu izlasīt ziņojumus! Cik drīz mēs varam dabūt kopijas?

� Abas kopijas ir �eit.

� �eit?

' � Jā, pie mums, � Bils apstiprināja. � Zaks Sen-Zans man pateica, ka Vinsentam Lordam tās ir. Tās mums atsūtītas pirms pāris nedēļām, jo "Gironde-Chimie" visus nepārtraukti informē. Vai tu gribi, lai es paprasu Vinsam�

� Nē. Es tās dabū�u pati. Tas ir viss, Bil.

�� Paklausies� � Bila balsī ieskanējās satraukums. � Es nedomāju, ka tev vajadzētu pārāk uztraukties par�

� Es teicu: tas ir viss. � Viņa asi pārtrauca sarunu, nespēdama apvaldīt augo�o sasprindzinājumu.

� Kāpēc tu gribi tās redzēt? Vinsents Lords vaicāja Sīlijai.

�� Tāpēc, ka man ir svarīgi �o informāciju izlasīt pa�ai, nevis dzirdēt par to no citiem.

� Ja ar vārdu "citiem" tu domā mani, � Lords piebilda, � vai tev ne�ķiet, ka esmu kompetentāks izdarīt secinājumu, kā es to jau esmu izdarījis?

� Un kāds tad ir tavs secinājums?

�� Nevienā gadījumā nevar būt vainojams montēns. Par to liecina visi fakti, un �os faktus rūpīgi pētīju�i kvalificēti, kompeten�ti cilvēki. Mans � un, starp citu, ari �irondas ķīmisko laboratoriju darbinieku � uzskats ir: �īs ģimenes vienkār�i mēģina izspiest naudu. Tas nav nekas jauns.

�Vai Sems ir informēts par �iem ziņojumiem � par gadījumiem Francijā un Spānijā?

� Es to neesmu darījis. Neuzskatu tos par pietiekami svarīgiem, lai viņu traucētu.

�� Labi, � Sīlija teica. � �obrīd es neapstrīdu tava lēmuma pareizību. Ta�u es tomēr gribu izlasīt �os ziņojumus!

Draudzīgums, ko Lords pēdējā laikā bija izrādījis Sīlijai, sarunas laikā manāmi gaisa.Tagad viņ� dzēlīgi teica:

�� Ja tev liekas, ka tavas zinā�anas ķīmijā palīdzēs izdarīt atbilsto�us spriedumus, tad atļauj man tev atgādināt, ka tavs vārgais ķīmijas bakalaures grāds ir iegūts sen un neatbilst �odienas zinātnes līmenim.

Kaut arī Sīliju pārsteidza viņa pretestība un nevēlē�anās dot ziņojumus, viņa nolēma izvairīties no strīda, tāpēc mierīgi sacīja:

� Man nav nekādu pretenziju. Bet, lūdzu, � vai es varētu dabūt �os ziņojumus?

Pārsteigumu sagādāja ari turpmākais. Sīlija bija domājusi, ka ziņojumi glabājas firmas vispārējā dokumentu glabātavā un ka Lords liks tos atnest. Ta�u Lords ar skābu sejas izteiksmi atslēdza vienu no sava rakstāmgalda atvilktnēm un izvilka aktu vākus. Izņēmis da�us papīrus, viņ� tos sniedza Sīlijai.

� Paldies. Es tev tos atnesī�u atpakaļ.

Tajā pa�ā vakarā, kaut arī nogurusi, Sīlija mājās ilgi lasīja "GirondeChimie" ziņojumus un lielāko daļu protokolu no Austrā�lijas. Tie viņu satrauca visvairāk.

Tiesas procesa pilnajā protokolā bija vairāki specifiski punkti, kas nebija minēti saīsinātajos kopsavilkumos, kurus viņa bija lasījusi agrāk.

Saīsinātajā kopsavilkumā bija teikts, ka sievietei Austrālijā ir slikta reputācija, ka viņa bez montēna lietojusi vēl daudz citu medikamentu, ir gandrīz alkoholiķe un nepārtraukti smēķē. Tas viss bija patiesība.

Ta�u patiesība bija ari tā � un tas nebija minēts saīsinātajā ziņojumā �, ka, par spīti visam, defektīvā bērna māte ir inteli�ģenta sieviete � �o faktu bija apstiprināju�i vairāki liecinieki. Vēl vairāk � �īs sievietes ģimenes locekļiem nav citu garīgo defektu un fizisko kroplību izpausmju.

Otrs jaunums, ko uzzināja Sīlija: �ai sievietei divās pirmajās grūtniecības bija piedzimu�i normāli, veselīgi bērni.

Saīsinātajā ziņojumā bija teikts, ka sieviete nezinot, kur� ir viņas pēdējā bērna tēvs. Bet tiesas procesa pilnais pieraksts atklāja, ka viņa zināja, ka bērna tēvam jābūt vienam no �etriem vīrie�iem, kurus visus bija iztaujājis ārsts, kas piedalījās izmeklē�anā. Nevie�nam no �iem vīrie�iem un viņu ģimenēs nebija ne garīgu slimību, ne fizisku trūkumu.

Ziņojumi par gadījumiem Francijā un Spānijā atbilda Bila Ingrema stāstījumam. �o ziņojumu detaļas arī apstiprināja Lorda uzskatu par to, ka "Gironde-Chimie�īs lietas bija rūpīgi izmeklējusi un ka izmeklētāji biju�i kompetenti ļaudis.

Ta�u �ie visi trīs dokumenti drīzāk pastiprināja, nevis sama�zināja Sīlijas nemieru. Jo kā varēja izskaidrot, kāpēc trīs sievietes, kuras grūtniecības laikā bija lietoju�as montēnu, da�ādās zemes�lodes vietās bija dzemdēju�as deformētus un galīgi defektīvus bērnus?

Pabeigusi lasīt, viņa bija izlēmusi: par spīti Vinsenta Lorda pretestībai, jāinformē Sems Hotorns � un ne tikai par visiem zināmajiem faktiem, bet arī par Sīlijas personiskajām augo�ajām ba�ām attiecībā uz montēnu.

Tas notika nākamajā pēcpusdienā.

No rīta Sīlija bija iesniegusi Semam steidzamu ziņojumu. Puspiecos Sems bija sasaucis firmas vado�o darbinieku sanāksmi.

Tuvojoties prezidenta telpām, pa atvērtajām durvīm viņai pre�tim skanēja skaļi vīrie�u smiekli � pa�reizējā brīdī tie viņai likās nevietā.

Priek�telpā viņai uzsmaidīja viena no divām Sema sekretārēm.

� Hello, misis D�ordana!

� Izklausās pēc svinībām, vai ne, Megij?

� Savā ziņā tā jau arī ir. � Sekretāre atkal pasmaidīja un norādīja uz atvērtajām durvīm. � Kāpēc jūs neejat iek�ā? Mums ir jaunums, un es domāju, ka misters Hotorns to gribēs jums pateikt pats.

Sīlija iegāja telpā � gaisā biezēja cigāru dūmu dvaka. Tur bija Sems, arī Vinsents Lords, Sets Feingolds, Bils Ingrems un vairāki viceprezidenti. Visi pūta gaisā dūmu gredzenus no cigāriem. In�grems tā kā mazliet nedro�i � Sīlija nekad agrāk viņu nebija redzējusi smēķējam.

� Lūk, arī Sīlija klāt! � kāds iesaucās. � Sem, cigāru Sīlijai!

�� Nē, nē, � Sems teica. � Lēdijām man ir kas cits. � Ar starojo�u sejas izteiksmi viņ� sniedza Sīlijai vienu no kaudzē sames�tajām konfek�u kārbām "Bruņurupu�i".

� Par godu manam mazdēlam, kur�� � viņ� ieskatījās savā rokaspulkstenī, � �obrīd ir divdesmit minūtes vecs.

Uz brīdi Sīlijas nopietnība pagaisa.

� Seni, tas ir brīni�ķīgs jaunums! Apsveicu!

� Paldies, Sīlij. Zinu, ka ar cigāriem un �okolādi parasti uzcienā tēvi, bet es nolēmu uzsākt jaunu tradīciju un iesaistīt tajā arī vectētiņus.

� Tā būs lieliska tradīcija! � teica Nikolsons, ra�o�anas nodaļas vadītājs.

�� Tā bija liela uzmanība no tavas puses � "Bruņurupu�i" ir mana mīļākā marka. � Viņa pamanīja, ka Bils Ingrems izskatās pabāls un ir pārstāj is smēķēt cigāru. � Vai ar D�uljetu viss kārtībā?

� Pilnīgi! � Sems laimīgs stāstīja. � Pirms jūs ieradāties, no slimnīcas piezvanīja Liliāna � mātei un septiņas mārciņas sma�gajam zēnam klājas labi.

� Es pati aizie�u pie D�uljetas, � Sīlija sacīja, � varbūt rīt pat.

� Jauki, es viņai to pateik�u. Tūlīt pēc sanāksmes brauk�u uz slimnīcu. � Bija skaidrs, ka Sems atrodas eiforijā.

�� Varbūt atliksim? � ierunājās doktors Stārbuts, kas bija atbildīgs par medikamentu nekaitīgumu.

� Nē. � Sems teica, � labs, kas padarīts. � Tad, paskatījies uz citiem, turpināja: � Domāju, ka tas ilgi nevilksies.

Vinsents Lords:

� Neredzu iemesla, kāpēc tam vajadzētu ieilgt.

Sīlijai pēk�ņi pamira sirds � bija radusies sajūta, ka viss notiek nepareizi, ka jautājums par montēnu, stāvot līdzās priecīgajam notikumam Sema ģimenē, ir vissliktākais, kas vien varēja notikt. Sema laimīgais noskaņojums, kurā dalījās arī pārējie, aizēnoja lietas nopietnību.

Ar Semu priek�galā visi devās uz konferen�u telpu un apsēdās krēslos ap galdu � tā galā sēdēja Sems. Bez ievada, lai lieki netērētu laiku, viņ� iesāka:

�� Sīlij, tava ziņojuma kopijas es �orīt izsūtīju visiem klāteso��ajiem. � Viņ� pārlaida skatienu pie galda sēdo�ajiem. � Vai visi ir izlasīju�i, ko Sīlija raksta?

Visi bija izlasīju�i.

Savu ziņojumu Sīlija bija sastādījusi ļoti rūpīgi: viņa rakstīja par tiesas procesu Austrālijā, akcentējot faktus, kas bija noklusēti saīsinātajā versijā, aprakstīja nesenos gadījumus Francijā un Spānijā, kas bija aprakstīti presē kā apsūdzība montēnam. Nobeigumā Sīlija pārstāstīja firmas "GiroruleCh in lie" uzskatus: visos trijos gadījumos apsūdzība pret montēnu ir nepamatota un par to nevajadzētu uztraukties.

Savus uzskatus Sīlija bija pataupījusi sanāksmei � pēc tam, kad savas domas būs izteiku�i pārējie.

�� Atļauj man pateikt uzreiz, Sīlij, � Sems teica, � ka tev bija pilnīga taisnība,' pievēr�ot mūsu uzmanību �īm lietām. Tas ir ļoti svarīgi tāpēc, ka par tām uzzinās citi, un mums jābūt gataviem dot

atbildi � patiesu atbildi, kad pēc trim nedēļām montēns tiks laists pārdo�anā. � Viņ� vaicājo�i pavērās Sīlijā. � Tāds ta�u bija tavs mērķis, vai ne, Sīiij?

� Nu, daļēji jā�

Sems, joprojām steidzīgs, pamāja un turpināja:

���� Noskaidrosim vēl kaut ko. Vins, kāpēc netiku informēts par firmas "Gironde-Chimie" ziņojumiem, par kuriem runā Sīlija?

Zinātniskās pētniecības nodaļas vadītāja seja noraustījās. �

���� Ja es, Sem, tev sūtītu katru ziņojumu, ko saņemam par mūsu ra�ojumiem, tad, pirmkārt, es nevarētu veikt savu darbu un novērtēt, kas no zinātniskā viedokļa ir un kas nav svarīgi, un, otrkārt, papīru kaudze uz tava galda būtu tik augsta, ka tu nevarētu darīt neko citu.

�is paskaidrojums, �ķiet, Semu apmierināja, tāpēc viņ� paziņoja:

� Lūdzu jūsu viedokļus par �iem paziņojumiem!

��� Tie abi pa�i sevi apgā�, � Lords sacīja, � un parāda, ka fran�u kolēģu slēdzieni par montēna nekaitīgumu abos gadījumos no zinātniskā viedokļa ir pareizi.

��� Un gadījums Austrālijā? Vai tie papildargumenti, par kuriem runā Sīlija, ietekmē jautājuma nostādni?

Sīlija domāja: "Mēs te sē�am un nevērīgi runājam par "gadī�jumiem" un slēdzieniem, kad patiesībā � ja arī tur nebū tu iejaukts montēns � runa ta�u ir par bērniem, kuri visu mū�u būs idioti, nespēs staigāt vai pat pakustināt savus locekļus, normāli izmantot smadzenes. Vai tie�ām mēs esam tik vienaldzīgi vai arī baidāmies nosaukt lietas to īstajos, �ausmīgi skano�ajos vārdos? Varbūt mēs jūtam atvieglinājumu tāpēc, ka �ie bērni atrodas tālu projām un mēs tos nekad neredzēsim� kā redzēsim Sema mazdēlu, kura dzim�anu tagad svinam ar �okolādi un cigāriem?"

Lorda atbildē izpaudās vāji slēpta nepatika pret Sīliju.

���� �ie papildargumenti neko nemaina. Faktiski es neredzu ne mazākā iemesla, kāpēc tie vispār būtu jāpiemin.

Atskanēja vispārēja atvieglota murminā�ana.

���� Tā kā mēs esam te sapulcēju�ies, � Lords turpināja, � esmu sagatavojis zinātnisku komentāru par visiem trim gadījumiem. � Viņ� mazliet vilcinājās. � Zinu, ka mēs steidzamies�

� Cik ilgs laiks tam būs vajadzīgs? � Sems painteresējās.

� Apsolu � ne vairāk par desmit minūtēm.

Sems ieskatījās pulkstenī.

� Okei, bet ne vairāk!

"Tas viss ir pārāk svarīgi, lai to tā steidzinātu," Sīlija centās apvaldīt joņojo�ās domas un koncentrēties uz Lorda vārdiem.

Zinātniskās pētniecības nodaļas vadītājs runāja autoritatīvi, pārliecino�i, iedro�ino�i. Izanalizējis visus trīs gadījumus, viņ� norādīja, ka izjaukt normālu grūtniecību un nodarīt ļaunumu

auglim var ikviens no daudzajiem minētajiem iemesliem; it īpa�i posto�u iedarbību var nodarīt nenoregulēts ķimikāliju maisījums cilvēka organismā, sajaukts ar alkoholu. Vainot montēnu, sacīja Lords, esot neprātīgi un nezinātniski � vēl jo vairāk tagad, kad montēna reputācija visā pasaulē esot tik nevainojama. Runājot par mēģinājumiem vainot montēnu un troksni presē, viņ� lietoja vārdus "histērija" un "iespējama krāp�ana".

Pārējie vīrie�i nopietni klausījās, un likās, ka Lorda runa uz viņiem atstāj labvēlīgu iespaidu. "Un varbūt viņiem ir tiesības tā izturēties," Sīlija nodomāja. Vina vēlējās, kaut spētu būt tik noteik�ta un pa�pārliecināta kā Vinss. Viņa saprata, ka Lorda kvalifikācija ir daudz augstāka. Vēl līdz pat vakardienai vina bija viena no dedzīgākajām montēna atbalstītājām, ta�u �odien Sīlija par �o medikamentu vairs nebija dro�a.

�� �un visbeidzot, � Lords daiļrunīgi beidza savu runu, � ir jārēķinās ar vēl vienu svarīgu faktu: ja kādu medikamentu nepa�matoti apvaino un �ī iemesla dēļ nelai� vispārējā lieto�anā, tad daudziem cilvēkiem būs liegta �o zāļu ārstnieciskā iedarbība, ko � pēc manām domām � tiem nevajadzētu liegt..

Tas bija iespaidīgs nobeigums, Sīlija pie sevis atzina.

� Paldies, Vins. � �ķiet, ka Sems skaidri izteica visu pārējo klāteso�o izjūtas. � Domāju, ka tu mums visiem liec justies labāk. Neuzskatu, ka mums ir vajadzīga kaut kāda formāla rezolūcija. Esmu pārliecināts, ka montēna lieta ir dro�a, ka varam to turpināt ar pilnu jaudu, un pieņemu, ka visi pārējie tam piekrīt.

Visi pārējie bija vienisprātis.

� Nu, � Sems teica, � tad jau laikam viss. Tagad, ja atļaujat�

� Piedod, � Sīlija viņu pārtrauca, � bet bīstos, ka tas vēl nav viss.

� Kas tad vēl? � Sems nepacietīgi jaūtāja.

� Es gribētu Vinsam uzdot vienu jautājumu.

� Nu� ja tev tas tik nepiecie�ams.

Sīlija ielūkojās pierakstītajās piezīmēs.

� Vins, tu apgalvoji, ka montēns nau cēlonis Austrālijā, Francijā un Spānijā piedzimu�o bērnu kroplībai, apstāklim, ka �iem bērniem nav normāli funkcionējo�u smadzeņu. � Sīlija nebaidījās � pretēji citiem � pieminēt nepatīkamās patiesības.

� Priecājos, ka esi klausījusies, � Lords atbildēja.

Sīlija likās nedzirdam aso toni un jautāja:

� Ja bērnu liktenī nav vainojams montēns, kas tad?

� Es ta�u paskaidroju, ka tas var būt viens no daudziem iemesliem.

� Bet kur�? � Sīlija neatlaidās.

� Kā lai es zinu � kur�! � Lords jau bija sakaitināts. � Katrā gadījumā tas var būt cits. Viss, ko zinu, ir tas, ka � balstoties uz slēdzieniem, kas izdarīti uz vietas, � cēlonis nav montēns.

� Tātad patiesība ir tāda, ka neviens nezina, kas �os embrijus ietekmējis un bijis par cēloni bērnu deformācijai.

Zinātniskās pētniecības nodaļas vadītājs pacēla gaisā rokas.

� Dieva dēļ, es ta�u jau teicu! Ar citiem vārdiem varbūt, bet�

� Sīlij, � Sems iejaucās, � ko tu īsti gribi teikt?

�� Es gribu teikt, � Sīlija atbildēja, � lai Vinss saka, ko sacīdams, mani moka nemiers. Neviens nezina. Manī ir �aubas.

� Kādas �aubas? � Sems vaicāja.

� Par montēnu. � Sīlija ielūkojās sejās ap viņu. � Man ir nojauta � ja vēlaties, sauciet to par intuīciju �, ka kaut kas nav kārtībā, kaut kas, ko mēs nezinām. Ka uz da�iem jautājumiem mēs nevaram atbildēt.

� Tas laikam ir sievietes instinkts? � Lords izsmejo�i ievaicājās.

� Un kas tur slikts? � Sīlija atcirta.

� Lūdzu, bez asumiem! � iejaucās Sems. Un sacīja Sīlijai: � Ja tev ir kāds priek�likums � lūdzu!

� Lieku priek�ā montēna pārdo�anu novilcināt!

Sīlija apzinājās, ka visi skatās uz viņu, savām ausīm neticēdami.

Sems saknieba lūpas.

� Cik ilgi un tie�i kādēļ?

�� Lieku priek�ā, � Sīlija apdomīgi teica, � montēna lai�anu pārdo�anā atlikt uz se�iem mēne�iem. �ajā laikā var vairs nepie�dzimt. defektīvi bērni. Vai arī var piedzimt. Ceru, ka tas vairs nenotiks, bet, ja notiks, iegūsim informāciju, kādas mums pa�laik nav un kas mums noderēs darbā ar montēnu.

Satrauktā klusuma brīdi pārtrauca Sems:

� Nevar būt, ka tu runā nopietni.

� Es runāju ļoti nopietni. � Sīlija izturēja viņa skatienu.

Sanāksmei sākoties, viņa vēl nebija pārliecināta. Tagad viņa

vairs ne�aubījās. Vinsenta Lorda pārāk lielā pārliecība viņas �aubas bija padziļinājusi.

Un vēl � viņa pati sev atzinās, ka. virzas tagadējā, nostāja balstās gandrīz vai tikai uz viņas intuīciju. Ta�u aiī agrāk tā bija izrādījusies pareiza.

Sīlija apzinājās, ka viņu gaida grūts uzdevums � pārliecināt pārējos un galvenokārt Semu. Bet viņus vajadzēja pārliecināt, ka tagad visu interesēs bija novilcināt montēna debiju Amerikā. Grūtnie�u interesēs, kuras varēja iedzert �īs zāles un apdraudēt savus bērnus. "Feldinga-Rosa" interesēs un viņu visu interesēs, viņu, kuri patlaban te atradās un bija atbildīgi par firmu.

� Vai tev ir kaut mazākais priek�stats par to, � Sems joprojām bija �okēts, � kas saistās ar montēna novilcinā�anu?

� Protams, ir. � Sīlija ļāva balsij skanēt mazliet asāk. � Kur� lai to zinātu labāk par mani? Vai kāds bijis vēl cie�āk par mani saistīts ar montēnu?

�Nē, � atzina Sems, tāpēc tas, ko tu saki, liekas tik neticami.

� Tāpēc vari būt dro�s, ka savu priek�likumu izsaku pamatoti.

� Kā tu domā, � Sems pagriezās pret Setu Feingoldu, � cik varētu izmaksāt montēna novilcinā�ana?

Vecākais kontrolieris izskatījās nelaimīgs. Viņ� bija Sīlijas draugs. Varēja arī redzēt, ka zinātniskajos jautājumos viņ� sevi�ķi labi neorientējās un ka viņ� nevēlas tikt iejaukts �ajā lietā. Arī Bils Ingrems izskatījās nelaimīgs.

Ta�u kaut kas bija mainījies � neviens vairs nesteidzās. Bija skaidrs, ka Sems un citi bija nolēmu�i Sīlijas priek�likumu atrisināt, lai cik ilgi tas vilktos.

Feingolds bija noliecis galvu un ar zīmuli rokās rēķināja. Tad, skatienu pacēlis, paziņoja:

�� Montēnam mēs aptuveni esam atvēlēju�i trīsdesmit divus miljonus dolāru. Visa �ī summa vēl nav iztērēta, varbūt ceturto daļu mēs varētu atgūt. Ta�u novilcinā�anās izmaksu nav iespējams noteikt. Tā ir atkarīga no ilguma un iznākuma efekta.

� Par vienu efektu es jūs varu informēt, � ierunājās Hemonds no reklāmas nodaļas. � Ja mēs montēnu tagad novilcināsim, prese laidīs vaļā pla�u kampaņu � �īs zāles tiks nomelnotas, varbūt pat uz visiem laikiem.

� Es ari par to esmu domājis, � Sems atzina. � Novilcinā�ana �obrīd būtu tikpat, nelāga kā pilnīga atteik�anās. � Tad pagriezās pret Sīliju. � Un, ja mēs rīkotos, kā tu iesaki, turklāt visneskaidrāko iemeslu dēļ, � vai tu esi padomājusi par direktora valdes un akcionāra nikno reakciju? Vai esi padomājusi par darbiniekiem, kurus nāktos atlaist?

�� Jā. � Sīlija mēģināja palikt mierīga. � Esmu par to visu domājusi. Pagāju�o nakti un �odien visu dienu.

Sems skeptiski ieņurdējās, tad pievērsās Feingoldam.

�� Tā mēs riskēsim pazaudēt divdesmit astoņus miljonus, nemaz nerunājot par daudz lielākiem zaudējumiem, ja nesagaidīsim cerēto peļņu.

� Tā ir taisnība. � Feingolds ar no�ēlas pilnu skatienu pavērās Sīlijā. � Tādi ir potenciālie zaudējumi.

�Un mēs to nevaram atļauties, vai ne? � Sems drūmi pārvaicāja.

� Nē. � Feingolds skumji nogrozīja galvu.

�� Ta�u zaudējumi var būt vēl lielāki, � Sīlija aizrādīja, � ja mums ar montēnu iznāks nepatik�anas.

� Par to vajadzētu padomāt. � Glens Nikolsons bija kļuvis nemie�rīgs. Tas bija pirmais, kaut. arī nedro�s atbalsts, ko Sīlija tagad saņēma, un viņa uzmeta ra�o�anas nodaļas priek�niekam pateicīgu skatienu.

�� Bet mēs nekādas nepatik�anas negaidām, � iejaucās Vinsents Lords. � Ja vien jūs visi nevēlaties �o lēdiju uzskatīt par mūsu galveno zinātnisko eksperti.

Atskanēja nedro�i smiekli, kurus tūdaļ apslāpēja Sema �ests.

� Sllij, lūdzu, uzklausi mani uzmanīgi! Es gribu, lai tu pārdomātu visu, ko sacīji. Varbūt tu visu, kā nākas, neesi apsvērusi. Tas var gadīties ikvienam no mums. Arī man ir nācies pārvarēt lepnumu un piekāpties, atzīt, ka man nav bijusi taisnība. Neviens par tevi tāpēc ne par mata tiesu nedomās sliktāk, un tas, kas te tagad notiek, te ari paliks. Es to tev apsolu, tāpat tagad uzaicinu tevi mainīt sav;is domas. Ko tu par to saki?

Viņa klusēja, bīdamās izdarīt sasteigtu secinājumu. Sems viņai tikko kā bija piedāvājis � viegli, augstsirdīgi, kā tas bija viņa dabā, � izkļūt no situācijas ar godu. Viņai tikai bija jāpasaka viens vārds, viena frāze, un �im strupceļam būtu gals, krīze būtu novērsta tikpat ātri, cik strauji tā bija radusies. Tas bija ārkārtīgi vilino�s piedāvājums. Pirms viņa paguva atbildēt, Sems vēl piebilda:

� Arī tu pati personiski esi daudz likusi uz spēles.

Sīlija ļoti labi saprata, ko viņ� ar to grib teikt. Viņas jaunais postenis vēl nebija apstiprināts� Semam bija taisnība. Uz spēles bija likts daudz.

Viņa vēl brīdi padomāja, tad sacīja mierīgi un apņēmīgi:

� Sem, man ļoti �ēl, bet es esmu visu apsvērusi. Es zinu, kas likts uz spēles, bet man tomēr jāiesaka montēna ievie�anu novilcināt.

Tas nu bija izdarīts. Kad Sema seja aiz dusmām apmācās un pēc tam pietvīka, viņa zināja, ka atpakaļceļa vairs nav.

�� Ļoti labi, � viņ� saspringti teica, � vismaz mēs zinām, kur stāvam. � Bridi padomājis, turpināja: � Es pirmīt teicu, ka �eit nebūs formālas balso�anas. Tas ir atcelts. Gribu, lai viss tiktu ieprotokolēts. Set, lūdzu, pieraksti visu! Savu nostāju esmu izteicis. Es, protams, esmu par montēna ievie�anas turpinā�anu, kā plānots. Gribu zināt, kur� piekrīt un kur� nepiekrīt! Paceliet roku tie, kuri piekrīt!

Pirmā gaisā uz�āvās Vinsenta Lorda roka. Sekoja doktora Starbeta, Hedmonda un divu citu viceprezidentu rokas. AriNikolsons, acīmredzot savas �aubas pārvarējis, balsoja "par". Bils Ingrems �aubījās, ar mēmu lūgumu viņ� skatījās Sīlijā. Bet viņa novērsās, atteikdamās viņam palīdzēt. Vajadzēja izlemt pa�am. Vēi pēc sekundes pacēlās Bila roka.

Sems un pārējie skatījās uz Setu Feingoldu � viņ� nopūtās, nolika zīmuli un negribīgi pacēla roku.

� Tātad deviņi pret vienu, � Sems teica. � Nav �aubu, ka mūsu firma turpinās montēna ievie�anu.

Vēlreiz iestājās klusums � �oreiz neveikls, it kā neviens nezi�nātu, ko darīt vai teikt tālāk. Sems piecēlās.

�� Kā jūs labi zināt, � viņ� sacīja, � kad viss �eit sākās, es gatavojos doties uz slimnīcu pie savas meitas un mazdēla. Es tagad ie�u. � Bet viņa balsī vairs nebija pirmītējā prieka. Sems aizejot pamāja vīrie�iem, uzsvērti ignorējot Sīliju.

Viņa palika sē�am. Tuvojās Bils Ingrems.

� Man ļoti �ēl� � viņ� iesāka.

Sīlija pamāja, lai Bils klusē.

� Tam nav nekādas nozīmes. Negribu dzirdēt.

Un tad viņa negaidīti aptvēra: viss, ko viņa firmā bija sa�sniegusi � viņas stāvoklis, autoritāte, reputācija, nākotnes izre�dzes, � viss bija sagruvis. Vai viņa vispār maz varēja te palikt? Sīlija nebija par to pārliecināta.

� Ko tu domā darīt? Bils vaicāja. Kad Sīlija neatbildēja, viņ� turpināja: � Tagad, kad tu esi izteikusi savu protestu un visi zina tavu attieksmi pret montēnu, tu ta�u nevari turpināt pārdo�anas darba vadī�anu?

Sīlija atbildēja, nedomādama un nevēlēdamās �obrīd pieņemt nekādu lēmumu:

� Es nezinu. Neko nezinu. � �ovakar mājās viņa izdomās, kā rīkoties tālāk.

Sets Feingolds viņai teica:

�� Man riebās balsot pret tevi. Bet tu ta�u zini, kā tas ir. Es zinātnē neko nesaprotu.

�� Tad kāpēc tu vispār balsoji? � Viņa nikni paskatījās Feingoldā. � Tu varēji to pateikt un atturēties!

Viņ� ar no�ēlu pakratīja galvu un aizgāja. Cits pēc cita sekoja pārējie, līdz Sīlija palika viena.

� Jūtu, ka kaut kas nav kārtībā, � Endrjū pārtrauca pie pusdienu galda ieilgu�o klusumu, � un, pēc manām domām, lieta ir visai nopietna.

Tad, nesagaidījis Sīlijas atbildi, turpināja:

� Pietiekami labi pazīstu tavus noskaņojumus, lai noprastu, ka kaut kas lēcies. Es tevi vairāk netincinā�u, kad gribēsi ar mani aprunāties un es tev bū�u vajadzīgs�

Viņa nolika nazi un dak�iņu līdzās tik tikko aizskartajam pus�dienu �ķīvim un pavērās vīrā asaru pilnām acīm.

� Dārgais! Tu man ļoti esi vajadzīgs!

�� Pagaidi! Vispirms paēd. � Viņ� uzlika savu plaukstu uz viņējās.

� Es nevaru ieēst.

Drīz pēc tam, malkojot Endrjū ielieto brendiju, Sīlija izstāstīja divu pēdējo dienu notikumus, kuri bija noslēgu�ies ar viņas neveiksmīgo mēģinājumu pārliecināt Semu un pārējos aizkavēt montēna lai�anu pārdo�anā.

Endijā uzmanīgi klausījās, reizumis �o to pavaicāja. Beidzot viņ� sacīja:

� Nevaru iedomāties, ko citu tu būtu varējusi darīt.

� Man tie�ām nekas cits neatlika. Bet tagad man jāizlemj, ko darīt tālāk.

� Vai tas tev jādara tūlīt? Kāpēc tev kādu laiku neatpūsties? Es arī izrautos no darba, un tad mēs abi varētu kaut kur aizbraukt. Būdama no visa tā projām, tu varētu mierīgi padomāt un pēc atgrie�anās rīkoties, kā liktos pareizāk.

Sīlija pateicīgi pasmaidīja.

� Es patiesi vēlētos to atlikt uz kādu laiku. Ta�u es to nevaru.

� Tu zini, ka es tev palīdzē�u, cik vien spē�u. � Endrjū noskūp�stīja sievu. � Bet. atceries vienu: esmu vienmēr ar tevi lepojies un lepo�os, lai ko tu izlemtu.

Skatīdamās vīrā ar mīlestības pilnu skatienu, Sīlija nodomāja: mazāk cēlsirdīgs cilvēks man būtu atgādinājis mūsu strīdu Sanfrancisko viesnīcā, kad viņ� stūrgalvīgi turpināja ap�aubīt montēna nekaitīgumu un teica, ka grūtniecēm nav jālieto nekādas zāles.

Toreiz Sīlija bija likusi saprast, ka viņa uzskati ir aizspriedu�maini vai vecmodīgi, vai arī abi kopā. Tagad �aubījās Sīlija, ta�u Endrjū nesacīja: "Vai es tev neteicu?"

Prātā ienāca arī "Feldinga-Rosa" biju�ā prezidenta Eli Kemperdauna pirms nāves sacītie vārdi: "�jūsos mīt kas neparasts � spēja, instinkts novērtēt, kas ir pareizi� Lieciet lietā savas spējas, Sīlij� Kad jūsu rokās būs vara, esiet stipra un dariet to, kam jūs ticat� Neļaujiet sevi atrunāt�"

� Vēl brendiju? � Endrjū apvaicājās.

� Nē, paldies!

Viņa izdzēra atliku�o brendiju, paskatījās Endrjū acīs un apņē�mīgi teica:

� Es nevaru piedalīties montēna pārdo�anā. Es aizeju no darba.

Tas bija vissāpīgākais pārdzīvojums visā viņas divdesmit �etrus gadus ilgajā darba laikā. Ar roku uzrakstītā vēstule Semam bija īsa.

"Ar vislielāko no�ēlu lūdzu mani atbrīvot no darba "FeldingaRosa "firmā. Ar �o vēstuli izbeidzu savas saistības ar firmu. Manas aizie�anas iemesli jums ir zināmi. Uzskatu par nevajadzīgu tos pieminēt.

Gribu teikt, ka darbs firmā man bija patīkams un ka man tika izrādīta labvēlība. Esmu bijusi un vēl aizvien esmu loti pateicīga par Tavu atbalstu un draudzību.

Aizeju bez rūgtuma sirdī. Novēlu "Feldinga-Rosa" firmai un tās darbiniekiem sekmes visās nozarēs!"

Sīlija lika �o vēstuli nodot tie�i prezidentam un pēc pusstundas tai sekoja pati. Aiz viņas klusi aizvērās Sema kabineta iek�ējās durvis.

Sems pacēla acis no papīra, ko bija lasījis, seja bija bargi savilkta, balss skanēja ledaini:

� Tu gribēji mani redzēt. Kāpēc?

������� Esmu ilgi nostrādājusi firmā, � viņa nedro�i teica, � lielā�koties tavā vadībā. Jūtu, ka es tā vienkār�i nevaru aiziet�

Sems viņu pārtrauca ar vēl neredzētu niknumu:

������� Bet tie�i to jau tu dari! Aizej no visiem mums � draugiem, kolēģiem, citiem, kuri biju�i no tevis atkarīgi! Tu aizej nodevīgi, turklāt vissliktākajā laikā, kad taisāmies laist klajā jaunu medikamentu un tu firmai esi vajadzīga!

�������� Manai aizie�anai nav nekā kopīga ar lojalitāti vai drau�dzību, � viņa protestēja.

� Acīmredzot nē!

Sems nepiedāvāja apsēsties, un tā viņa turpināja stāvēt.

������� Sem, � Sīlija lūdzās, � lūdzu, saproti mani! Es nespēju, glu�i vienkār�i nespēju tirgot montēnu! Tā man ir kļuvusi par sirds�apziņas lietu!

������� Tu to sauc par sirdsapziņu! � viņ� atcirta. � Es lietotu citus vārdus!

� Kādus? � viņa ziņkārīgi jautāja.

������� Sievi�ķīga histērija! Spītība, ka nenotiek tā, kā tu gribi, un tad tu ej projām! � Sema niknums nerimās. � Tu neuzvedies labāk par tām sievietēm, kuras nēsā pa ielām plakātus vai pieķēdē sevi pie �oga. Patiesībā ir tā, ka tu tai stulbajai Steivlijai esi ļāvusi sevi apmuļķot!

Viņ� pamāja uz tārīta "New York Times", kas atvērta gulēja uz galda: tur bija publicēts doktores Modās Steivlijas raksts par bērniem Francijā un Spānijā. �o rakstu Sīlija jau bija lasījusi agrāk.

������� Tas, ko tu teici, nav taisnība, � Sīlija neatlaidās, � un neviens mani nav apmuļķojis!

�������� Es domāju, ka tu tagad pievienosies Steivlijai un viņas bandai. � It kā viņas vārdus nedzirdējis, Sems nicīgi pavīpsnāja.

�������� Nē, � Sīlija sacīja, � nepievieno�os! Tāpat ari nevienam neteik�u, kāpēc aizeju. Un galu galā � es vakar atskārtu, ka paļaujos galvenokārt uz savu intuīciju.

Sīlija nekad agrāk nebija redzējusi Semu tik nejaukā omā, ta�u nolēma ķerties pie pēdējā līdzekļa.

������� Es gribu tev kaut ko atgādināt, Sem, ko tu man reiz sacīji. Tas bija Londonā, pēc tam, kad bijām savervēju�i Martinu Pītu-�mitu.

�orīt, domājot par �o tik�anos, viņa bija atcerējusies toreiz Sema teiktos vārdus. Semam nebija izdevies Martinu Pītu-Smitu

pierunāt. Pirms iz�ķiro�ās sarunas, kurai vajadzēja notikt starp Sīliju un Martinu, Sems bija brīdinājis nerunāt ar zinātnieku par naudu. Ta�u Sīlija �o brīdinājumu bija ignorējusi, un galu galā tie�i nauda bija ietekmējusi Martina galīgo lēmumu. Telefona sarunā, kurā Sīlija pavēstīja Semam negaidīto jaunumu, Sems bija viņu lūdzis atgādināt �o gadījumu tad, kad taisnība izrādīsies Sīlijas, nevis viņa pusē.

Un tagad viņa to darīja, ta�u likās, ka runā ar ledus kalnu.

�� Pat, ja tā ir taisnība, � viņ� atcirta, � un, kaut arī es to neatceros, tas ir tikai pierādījums tam, ka tavs prātiņ� pa �o laiku ir atmiek�ķējies.

Sīliju pēk�ņi pārņēma dziļas skumjas, bija grūti runāt, ta�u viņai izdevās pateikt:

� Ardievu, Seni.

Viņ� neatbildēja.

Sīlija nevarēja iedomāties, ka viņas aizie�ana no "FeldingaRosa" būs tik vienkār�a. Viņa bija izņēmusi no rakstāmgalda savas personiskās lietas, atsveicinājusies no savas sekretāres un vēl da�iem kolēģiem, tika nobirdinātas da�as asaras, bet tad viņa bija iesēdusies ma�īnā un devusies mājup.

Sīlija domāja, ka vienā ziņā viņas pēk�ņā aizie�ana nav visai lojāla attiecībā pret firmu, ta�u cita ceļa nebija. Pēdējās nedēļās gandrīz viss Sīlijas darbs bija centrējies ap montēnu, un, tā kā viņa �o darbu vairs nespēja veikt ar tīru sirdsapziņu, turpināt nebija nozīmes. Turklāt viņas nodaļā viss bija kārtībā, un Bils Ingrems, kur� tik un tā pēc pāris nedēļām būtu stājies viņas vietā, varēja tūdaļ sākt strādāt.

Tagad nu viņa nekad nebūs viceprezidente; tā bija sāpīga vil�anās, jo gandarījuma kauss jau bija tik tuvu. Bet ar �o vil�anos, viņa sev teica, būs jāmācās samierināties.

Divas reizes zvanīja Endrjū � vispirms uz darbu, pēc tam uz mājām. Viņ� pateica, ka bū�ot mājās agrāk, un ieradās uz pēcpusdienas tēju, ko Sīlija pati bija sagatavojusi. Tas viņai bija kas jauns, un viņa nodomāja, ka turpmāk nu darīs to bie�i.

� Tev pēc �ī lēmuma pieņem�anas ir jāatpū�as, � tēju dzerot, Endrjū paziņoja, � tā nu es savukārt esmu �o to izlēmis mūsu abu vietā. Viens no maniem lēmumiem ir �āds: mēs mazliet pabaudīsim dzīvi. � Un nolika uz galda lielu aploksni. � Pa ceļam uz mājām iegriezos ceļojumu aģentūrā. Mēs dodamies ceļojumā!

� Uz kurieni?

� Uz visurieni! Apkārt pasaulei!

� Endrjū! Tu esi burvīgs! Būt ar tevi kopā ir tāds mierinājums.

� Cerēsim, ka tu domāsi tāpat arī tad, kad se�us mēne�us būsim biju�i kopā uz kuģa un viesnīcās. � Viņ� sāka pārcilāt prospektus.

� Sākumam, es domāju, mēs lidosim uz Eiropu apskatīt Franciju, Spāniju, Itāliju un visu citu, kas mūs varētu interesēt, pēc tam ar kuģi pa Vidusjūru�

Neskatoties uz pēdējo dienu depresiju, Sīlijas garastāvoklis uzlabojās. Brauciens apkārt pasaulei � par to viņi bie�i bija runāju�i, ta�u vienmēr kā par kaut ko nenoteiktu, kā par nākotni. Patie�ām � kāpēc gan ne tagad? Vai tad citreiz būs piemērotāks laiks?

Sīlija vēroja, kā Endrjū ar maza zēna entuziasmu jau runāja tālāk:

�� Mēs varētu doties uz Ēģipti un Izraēlu, tad pakavēties Ap�vienotajos Arābu Emirātos� Indija, protams� Japāna noteikti� tāpat Singapūra� un Austrālija un Jaunzēlande�

� Tā ir brīni�ķīga ideja!

�� Man jāsadabū ārsts, kas mani varētu aizstāt. Tam vajadzēs mēnesi laika, tātad martā varēsim braukt.

Attiecībā uz bērniem problēmu nebūs, to viņi abi zināja, jo Liza un Brūss jau bija brīdināju�i � vasarā abi mājās nebūs � strādās.

Runādama ar vīru, Sīlija apzinājās, ka �odienas sāpes neizbēgami atgriezīsies un varbūt pilnīgi neizzudīs nekad, ta�u �obrīd ar Endrjū palīdzību viņai bija izdevies no tām izrauties.

Vēlāk, vakarā, Endrjū ierunājās:

�� Saprotu, ka par to runāt ir pāragri, bet vai esi padomājusi, ko tu darīsi vēlāk? Es lāgā nevaru iedomāties, ka tu sēdēsi mājās.

� Nē, � Sīlija atbildēja, � mājās nesēdē�u vis. Ta�u vairāk nekā tev �imbrī�am pateikt nevaru. Man vajadzīgs laiks, lai pārdomātu, tāpēc, dārgais, lūdzu � dod man laiku.

Tonakt, gulēdama vīra rokās un baudīdama viņa maigo mīlestību, Sīlija juta, ka ieguvusi mieru.

Sīlija turēja vārdu un nevienam neizpauda, kāpēc aizgājusi no darba "Feldingā-Rosā". Ziņa ātri izplatījās pa visu farmaceitisko rūpniecību un kļuva zināma biznesa presei. Ziņkāre palika neapmierināta. "The Wall Journal", "Business Week" un "New York Tinies" korespondenti zvanīja Sīlijai un lūdza intervijas. Viņa atteicās. Tikpat pieklājīgi atvairīja savu un Endrjū draugu jautājumus.

Vienīgi Lizai un Brūsam, paklausot Endrjū mudinājumam, viņa pastāstīja patiesību. "Tas ir tavs pienākums pret viņiem," viņ� bija teicis. "Bērni tevi apbrīno tāpat kā es. Viņiem ir tiesības zināt, kāpēc viņi var to darīt arī turpmāk. Viņus nevajadzētu atstāt neziņā."

Liza juta līdzi, ta�u viņas praktiskā daba ņēma virsroku. "Tu atradīsi ko citu, māmiņ, un tas noteikti būs kaut kas svarīgs. Ta�u vislabākais �imbrī�am patie�ām ir tavs un tēta brauciens apkārt pasaulei."

Bet Brūss ar viņa gadiem neparastu iejūtīgumu situāciju rezumēja vislabāk: "Ja tu ar sevi esi apmierināta, māmiņ� ja tagad, kad ir pagājis zināms laiks, tu esi pārliecināta, ka tas, ko tu izdarīji, ir pareizi, tad tas arī ir viss, kam vispār ir kāda nozīme."

Pēc sarunas ar bērniem Sīlija secināja, ka ir atradusi mieru, un �ādā noskaņojumā marta sākumā kopā ar Endrjū izlidoja no Ņujorkas uz Parīzi, uzsākot savu "bēg�anas odiseju".

Martins Pīts-Smits savā mājā Hārlovā bija nolicies gulēt. Bija sestdiena, da�as minūtes pirms pusnakts, un satrauco�as, notikumiem bagātas nedēļas kulminācija. Nolēmis, ka miegs atnāks, kad tam jānāk, viņ� atslābinājies gulēja un domāja.

Zinātne, viņ� domāja, ir līdzīga sievietei, kas liedz labvēlību savam pielūdzējam, līdz viņ� ir jau gatavs no iemīļotās atsacīties. Un tad, garastāvoklim strauji mainoties, sieviete bez brīdinājuma kapitulē, izple� rokas, ļauj nokrist drānām un piedāvā sevi visu.

"Velns ar ārā!" Martins sodījās. "Kāpēc es nodarbojos ar tādām seksuālām metaforām!" Un tūlīt arī pats atbildēja: "Tu ļoti labi zini, kādēļ. Ivonnas dēļ. Katrreiz, kad laboratorijā viņa tev pienāk tuvāk, tavs prāts pārslēdzas uz kaut ko, kas varbūt ir bioloģija, bet noteikti nav zinātne. Tad kāpēc tu �ajā virzienā neko nedari?"

Patie�ām � kāpēc? Bet atgriezīsimies pie �ī jautājuma vēlāk.

Brīdi Martina domas kavējās pie zinātniskajiem pētījumiem un patiesi ievērojamā progresa kop�� kad tad tas īsti sākās? Jā, straujā virzī�anās uz priek�u bija sākusies pirms gada.

Un viņa domas pievērsās to dienu notikumiem.

Sīlija D�ordana bija bijusi Hārlovā pirms diviem gadiem � 1975. gadā. Toreiz Hārlovas zinātniekos bija radusies neticība Martina izvirzītajai teorijai. Un tad, kad neticības uzplūdi bija sasniegu�i savu apogeju, tas notika. "Mans Dievs!" Rao Sastri bija satvēris un kratījis Martina roku. "Tev visu laiku bija bijusi taisnība! Tas tev dod tiesības mums, pārējiem, teikt � ak, jūs, neticīgie!" � "Es pats arī biju sācis zaudēt ticību," Martins bija atbildējis. "Domāju, ka mums tagad ir par ko ziņot uz Ameriku." Martina ziņojums sasniedza Ņūd�ersiju laikā, kad tur pilnā sparā ritēja montēna sagatavo�ana pārdo�anai, un īsi pirms tam, kad Sīlijai par �o medikamentu bija radu�ās pirmās �aubas.

Tolaik Martina dzīvē ienāca Ivonna Evansa.

Ivonna bija divdesmit piecus gadus veca, nedaudz apaļīga, bet jautra un pievilcīga sieviete ar gariem, blondiem matiem, nevainīgām zilām acīm un ādu "piens un asinis". Viņa bija atbraukusi no nelielas pilsētiņas Velsā � par to liecināja viņas dziedo�ā izruna. Ivonnai bija satrieco�as krūtis, un bija skaidri redzams, ka viņa nevalkā krū�turi. Ivonnas krā�ņās krūtis Martinu apbūra jau no pa�a sākuma, kad viņa sāka strādāt biju�ās dzīvnieku pārraudzes Gertrūdes Tilvikas vietā. Ivonna pretēji savai priek�gājējai dzīvniekus mīlēja.

"Ja jūs tik ļoti mīlat dzīvniekus," Martins reiz ievaicājās, "kāpēc jūs neiestājāties veterinārijas koled�ā?"

Viņa mirkli vilcinājās, tad īsi atbildēja:

"Es jau gribēju gan."

"Un kāpēc tad neiestājāties?"

"Izkritu eksāmenā."

"Tikai vienā?" "Jā."

"Vai nevarējāt �o eksāmenu kārtot vēlreiz?"

"Nevarēju. Nevarēju atļauties gaidīt. Vecāki mani nevarēja pabalstīt, un man vajadzēja sākt pelnīt. Tā kļuvu par laboranti pie dzīvniekiem � tas bija tuvākais darbs manam mērķim." Tad viņa bija liegi pasmaidījusi, un no �ī smaida viņ� saprata: Ivonna zina, ka viņa skatiens bie�i kavējas pie viņas krūtīm.

�ī saruna notika pirms pāris nedēļām.

Kā atbilde uz Martina ziņojumu par panākumiem zinātniskajā darbā pienāca apsveikums no Sema Hotorna. Martins vēlējās jaunumus paziņot ari Sīlijai, ta�u pirms neilga laika viņ� bija uzzinājis par Sīlijas aizie�anu no darba firmā. Kaut arī Martinam nebija nekādas nojautas par aizie�anas iemesliem, �is fakts viņu apbēdināja. Sīlija tik ļoti bija saistīta ar Martina zinātnisko darbu un Hārlovas institūtu, ka viņam likās netaisnīgi nedalīt ar viņu darba augļus. Turklāt viņ� apzinājās, ka zaudējis draugu un sabiedroto, kuru diez vai vēl kādreiz redzēs.

Tad domas pievērsās zinātnes lietām. Nebija �aubu, ka jaunatrastais peptīds ietekmē veco �urku smadzeņu darbību. Bet kāpēc acīm redzami pasliktinājās dzīvnieku vispārējais veselības stāvoklis? Tie strauji zaudēja svaru. Pēc lielajiem panākumiem jaunās blakusparādības izraisīja jaunas ba�as. Vai jaunais peptīds, darīdams labu smadzenēm, nebija kaitīgs ķermenim? Vai ar to ārstētās �urkas turpinās novājēt un nobeigsies? Ja tā būs, peptīds nederēs ne dzīvniekiem, ne cilvēkiem un viss līdz�inējais zinātniskais darbs � �etri gadi Hārlovā plus Martina agrākie pūliņi Kembrid�ā � būs izrādījies traģiski veltīgs. Kaut arī �ādas varbūtības rēgs neatstājās no Martina visu laiku, viņ� bija mēģinā�jis to izdzīt no prāta vismaz uz da�ām stundām nedēļas nogalē.

Un tagad, �ajā sestdienas naktī� Nē! Nakts jau bija pārvērtusies par svētdienas rītu. Un viņ� domās atgriezās pie Ivonnas un nesen sev uzdotā jautājuma. Tātad � kāpēc tu neesi nekā darījis?

Viņ� nodomāja, ka vajadzētu viņai piezvanīt, un vēlējās, kaut būtu iedomājies par to jau agrāk. Tagad jau bija par vēlu. Bet varbūt nebija? Velns ar ārā! Kāpēc gan ne?

Viņam par pārsteigumu klausule tika pacelta tūlīt pēc pirmā signāia.

� Hallo!

� Ivonna?

� Jā.

� �eit�

� Es zinu, kas zvana.

� Nu� Es te guļu, nevaru aizmigt un iedomājos, ka�

� Es arī nevarēju aizmigt.-

� Es nodomāju, ka mēs varbūt rīt varētu satikties.

� Rīt ir pirmdiena, � Ivonna aizrādīja.

� Tad varbūt �odien?

� Labi.

� Kad būtu vislabāk?

� Kāpēc ne tūlīt?

Viņ� tik tikko spēja noticēt savai veiksmei, tāpēc jautāja:

� Vai man aizbraukt tev pakaļ?

� Es zinu, kur tu dzīvo. Aizbrauk�u pati.

� Vai tu runā nopietni?

� Protams.

Viņ� juta, ka jāsaka kaut kas.

� Ivonna�

� Jā?

� Es priecājos, ka tu atbrauksi.

� Es arī. � Viņ� izdzirda Ivonnas klusos smieklus. � Es jau nodomāju, ka tev nebūs dū�as mani uzaicināt.

Tā bija neaizmirstama nakts, Martins atcerējās.

Ivonnas iera�anās bija vienkār�a un jauka. Pēc dedzīgā sasveicinā�anās skūpsta viņa paglaudīja priek�namā sanāku�os dzīvniekus un apvaicājās:

"Kur atrodas tava guļamistaba?"

"Es tev parādī�u," viņ� teica, un Ivonna ar savu nelielo somiņu sekoja aug�up pa kāpnēm.

Maigi apgaismotajā guļamistabā Ivonna ātri atbrīvojās no drānām. Satrauktais Martins apbrīnoja to, ko redzēja, it sevi�ķi skaistās krūtis.

Bez aizspriedumiem, līksmes un mīlestības alku pārņemti, viņi tiecās viens pēc otra. Martins Ivonnā nojauta ne tikai dāsnu fiziskās mīlestības avotu � no viņas izstrāvoja īpatni fluīdi. Vai tā bija viņas mīlestība uz dzīvi vispār, uz visām dzīvām radībām? Tas izpaudās viņas siltajā mēles galiņā, kas �ķita esam visur, maigajās lūpās, kas atkal un atkal iepazina viņu, auguma ritmos, kas lika viņam atbildēt tā, kā līdz �im netika darījis.

"Nesteidzies! Mazliet pavilcini!"

"Es mēģinā�u," viņ� bija atbildējis�

Kad viņu kopējais izsalkums bija apmierināts un alkas pierima, Martinu pārņēma tāda miera un svētlaimes sajūta, kādu agrāk bija reti pazinis.

Pat toreiz vina pētnieka prāts bija meklējis �īs dīvainās miera izjūtas cēloņus. Varbūt pārdzīvotais vienkār�i bija atvieglojums pēc ilgi uzkrātā sasprindzinājuma? Ta�u instinkts sacīja, ka tas ir kaut kas vairāk: Ivonna bija reta sieviete, svētīta ar iek�ēju mieru, ko spēja pārraidīt uz citiem� un ar �o domu viņ� bija iemidzis.

No dziļā miega viņu pamodināja dienas gaisma un trauku �ķindoņa virtuvē mājas pirmajā stāvā. Pēc brī�a parādījās Ivonna, Martina rītasvārkā tērpusies, ar paplāti � uz tās bija tējkanna, tasītes uz apak�tasītēm un grauzdētas maizītes ar medu. Viņu pavadīja visi mājas dzīvnieki � abi suņi un visi trīs kaķi, kas likās atradu�i sev jaunu draugu.

Ivonna nolika paplāti uz gultas � Martins jau bija piecēlies sēdus.

������� Ceru, ka tev nekas nav pretim. � Viņa smaidot pieskārās rītasvārkam.

� Tev tas piestāv labāk nekā man.

�������� Starp citu � tavā virtuvē ir briesmīga nekārtība. � Viņa sniedza piepildīto tējas tasīti.

� Paldies! Bet par virtuvi atvaino. Tas tāpēc, ka dzīvoju viens.

� Pirms aizie�anas es tur ievedī�u kārtību.

Rītasvārki bija nedaudz pavēru�ies, un Martins sacīja:

� Es ceru, ka tu nesteidzies.

Viņa nemaz necentās sakārtot rītasvārku un pasmaidīja.

� Uzmanies, ka neapdedzini pirkstus � �ķīvis ir karsts.

������� Gandrīz vai neticu tam, kas notiek. Brokastis gultā ir luksuss, ko neesmu baudījis gadiem.

� Tev vajadzētu to darīt bie�āk. Tu to esi pelnījis.

� Bet tu esi vie�ņa. Man vajadzēja apkalpot tevi.

� Tā man patīk labāk. Vēl tēju?

� Varbūt vēlāk. � Viņ� nolika tasīti un sniedzās pēc viņas.

Ivonna ļāva rītasvārkam nokrist uz grīdas. �oreiz viņa rokas

nesteidzās, pār viņas krūtīm un gurniem slīdot.

� Tev ir skaists augums, � viņ� skūpstot sacīja.

�� Tā skaistā auguma ir pārāk daudz, � viņa iesmējās. � Man jānovājē. Man vajag mazliet tava peptīda. Tad es kļūtu tikpat vāja kā tavas �urkas.

� Tu man patīc tāda, kāda esi.

Aizvadītās nakts kaisle uzplūda jaunā vilnī. Ivonna atbildēja uz viņa dedzīgajiem skāvieniem. Bet tad viņ� pēk�ņi satvēra Ivonnu aiz pleciem un atvirzīja no sevis.

� Ko tu teici?

� Martin, nemoki mani! Es gribu tevi tagad! � Ivonna lūdza.

� Ko tu teici?

�� Ak kungs, � Ivonna, labo noskaņojumu zaudējusi, izmisusi atkrita gultā. � Kāpēc tu tā darīji?

� Es gribēju zināt, ko tu teici! Par to peptīdu!

� Peptīdu? � Viņa bija sapīkusi. � Es teicu, ka peptīds man palīdzētu novājēt kā tavām �urkām. Bet ko�

�� Tā jau es domāju! � Viņ� uzlēca no gultas. � Pasteidzies! Ģērbies!

� Kāpēc?

� Mēs braucam uz laboratoriju!

� Tagad? � viņa neticēja.

Martins jau bija uzvilcis kreklu un vilka bikses.

� Jā. Tūlīt.

Vai tā varēja būt patiesība? Vai iespējams, ka tā ir patiesība?

Martins stāvēja un skatījās uz �urkām, kas pēc kārtas skrēja pa izmēģinājumu labirintu, lai pēc tam saņemtu atalgojumu � ēdienu. Tā bija dzīvnieku grupa, kurai nesen bija uzsākta peptīda-7 injicē�ana. Visas �urkas bija vājas, daudz vājākas nekā pirms injek�ciju uzsāk�anas. Ivonna ielika pēdējo �urku atpakaļ sprostā.

Bija agrs svētdienas rīts. Institūtā bez viņiem un sarga neviena nebija � tas bija kluss un �ķita cilvēku pamests.

Tāpat kā pārējās �urkas, arī pēdējā pēc veiktā uzdevuma sāka ēst no sprostā ieliktā trauciņa.

� Viņas ēd labi. � Martins vēroja.

� Viņas visas labi ēd, � Ivonna piekrita. � Vai tu man tagad pateiksi, kāpēc tev tas viss bija vajadzīgs?

������� Labi. �urkas, kurām mēs devām peptīdu, novājēja, da�as pat izkāmēja, un mēs pieņēmām, ka dzīvnieku vispārējais veselības stāvoklis ir slikts. � Tad ar no�ēlu piebilda: � Tasnebija zinātniski.

� Nu, un kā tad ir patiesībā?

� Iespējams, ka te slēpjas kas svarīgs. Pieņemsim, ka to veselība nav pasliktinājusies un tās visas ir glu�i veselas. Varbūt veselākas nekā agrāk. Pieņemsim, ka peptīds līdztekus smadzeņu darbības uzlabo�anai izraisījis veselīgu svar*i zudumu.

� Tu gribi teikt, ka�

� Jā, gribu teikt, � Martins turpināja, � ka esam atradu�i kaut ko tādu, ko cilvēki meklēju�i gadsimtiem, paņēmienu, kā izmantot barību ķermenī, neizraisot tauku uzkrā�anos un svara palielinā�anos.

� Un tas varētu būt �ausmīgi svarīgi? � Ivonna ar pavērtu muti skatījās Martinā.

� Protams, ja vien tā ir patiesība.

� Bet to ta�u tu nemeklēji.

� Daudzi atklājumi izdarīti, meklējot ko citu.

� Un ko tu domā darīt tālāk?

Martins pārdomāja.

� Man vajadzīgs speciālistu padoms. Parūpē�os, lai viņi rīt būtu te.

� Tādā gadījumā, � Ivonna ar cerībām vaicāja, � varbūt mēs varētu atgriezties tavās mājās?

� Nekad neesmu dzirdējis labāku ideju. � Martins aplika roku ap viņas vidukli.

�� Es, protams, jums atsūtī�u detalizētu ziņojumu, � pieaicinātais veterinārs sacīja Martinam, � tajā būs ķermeņa tauku kārtas mērījumi, asins ķīmiskais sastāvs, urīna un izkārnījumu analī�u rezultāti � to visu izdarī�u pats savā laboratorijā. Ta�u varu jums uzreiz pateikt, ka �īs te ir vienas no visveselīgākajām �urkām, ko esmu redzējis, it īpa�i, ja ņem vērā to cienījamo vecumu.

� Paldies, dakter, � Martins teica, � es uz to biju cerējis.

Bija otrdiena, un veterinārs doktors Ingersols, gados vecāks vīrs,

speciālists mazo zīdītāju jomā, ar rīta vilcienu bija ieradies no Londonas; tagad, pēcpusdienā, viņ� posās atceļam.

Pēc divām dienām Hārlovas institūtā tika gaidīts kāds cits eksperts � speciālists uztura jautājumos no Kembrid�as.

�� Jūs jau laikam, � doktors Ingersols ieteicās, � negribēsit atklāt, ko jūs �īm �urkām injicējāt?

� Ja jums nekas nav pretī, � Martins atbildēja, � es to patie��ām negribētu darīt. Vismaz pagaidām vēl ne.

� Es jau domāju. Nu � lai arī kas tas būtu, jūs acīmredzot esat nonācis pie kaut kā interesanta.

Martins pasmaidīja, un viņi par �o tematu vairs nerunāja.

Ceturtdien speciālists uztura jautājumos Jans Kalavjēro sniedza vēl intriģējo�āku informāciju.

�� Iespējams, � viņ� paziņoja, � ka esat ietekmējis �urku endokrīno dziedzeru vai centrālās nervu sistēmas funkcionē�anu vai varbūt abas divas kopā. Rezultātā kalorijas, ko tās uzņem, tiek pārvērstas siltuma enerģijā, nevis taukos. Ja tas nenonāk līdz galējībai, tur nekā slikta nav. Dzīvnieka ķermenis vienkār�i atbrī�vojas no lieka siltuma izgaro�anas procesā vai kaut kā citādi.

Jaunais zinātnieks doktors Kalavjēro, kuru Martins pazina no Kembrid�as laikiem, tika uzskatīts par vado�u autoritāti uztura jautājumos.

�� Jaunākie atklājumi liecina, � viņ� stāstīja, � ka da�ādiem indivīdiem piemīt da�ādas spējas izmantot kalorijas. Daļa kaloriju pāriet taukos, bet daļa tiek izmantota tādam ķermeņa darbam, ko mēs ne redzam, nejūtam. Piemērām, �ūnas izvada jonus, tādus kā nātriju, nepārtrauktā cikliskā procesā asinīs. Pārējām kalorijām jāpārtop siltumā, lai uzturētu ķermeņa temperatūru. Atklāts, ka proporcija, kas pārvēr�as siltumā, vielmaiņā vai taukos, ļoti svārstās. Tāpēc, ja jūs �o proporciju varat ietekmēt un kontrolēt � un man liekas, ka jums tas ar �iem dzīvniekiem ir izdevies, � tas ir svarīgs sasniegums.

Nelielā zinātnieku grupiņa, kuru Martins bija lūdzis piedalīties apspriedē, uzmanīgi klausījās: tur bija Rao �astri, vēl divi �tata zinātnieki un Ivonna.

� �is siltuma cikls neap�aubāmi ir pamatā tam, ka da�i laimīgie var atļauties bagātīgas maltītes un tomēr nepieņemas svarā, � ieteicās �astri.

� Tie�i tā, � speciālists piekrita. � Mēs visi esam redzēju�i un varbūt pat apskaudu�i �os cilvēkus. Ta�u ietekmi uz jūsu �urkām var būt atstājis vēl arī sāta faktors.

� Caur centrālo nervu sistēmu? � Martins painteresējās.

�� Jā. Centrālo nervu sistēmu, protams, ļoti lielā mērā regulē smadzeņu peptīdi. Tā kā jūs sacījāt, ka injicētais materiāls atstāj iespaidu uz smadzenēm, tas varētu pavājināt izsalkuma signālus� tā vai citādi, bet ir skaidrs, ka jūsu savienojumiem piemīt vēlamais pretaptauko�anās efekts.

Diskusija turpinājās, un nākamajā dienā Martins Kavaljēro vārdus "vēlamais pretaptauko�anās efekts" atkārtoja konfidenci�ālā ziņojumā, ko nosūtīja Semam Hotornam.

"Kaut arī atmiņas stimulē�ana ar peptīda-7 palīdzību paliek mūsu galvenais mērķis," Martins rakstīja, "mēs papildus turpinā�sim eksperimentus, pētot �o pozitīvo blakusefektu, kam var būt klīniska nozīme."

Kamēr ziņojums vēl nebija ticis nodots atklātībai, Martina un viņa kolēģu vidū satraukums sasniedza kulmināciju.

9

Majestātiskā cienīgumā pasa�ieru-kravas laineris "Santa Isabella" uzmanīgi ieslīdēja Ārmstronga forta kanālā un pēc tam Honolulu

ostā.

Endijū un Sīlija kopā ar citiem pasa�ieriem atradās uz klāja. Endrjū ar tālskati pētīja krastmalu � tam bija savs īpa�s iemesls.

Kad pret zilajām debesīm Havaju saulē iemirdzējās Aloha zel�tainais tornis, kuģis pagriezās pa labi; līdzās tam rosījās veikls velkonītis. Atskanēja kuģa sirēna, un kuģa komanda gatavojās pietauvot kuģi krastam.

Nolaidis roku ar tālskati, Endrjū uzmeta skatienu Sīlijai. Tāpat kā viņ� pats, arī viņa bija ieguvusi bronzas krāsas iedegumu un izskatījās spirgta un vesela � tas bija lielākoties svaigā gaisā pavadīto se�u mēne�u laiskās dzīves rezultāts. Turklāt sieva bija atbrīvojusies no tās spriedzes, kas viņā bija uzkrājusies pirms viņu aizceļo�anas. Nebija �aubu, ka ceļojums, divvientulībā pavadītās dienas un pilnīgā atslodze bija abiem nākusi par labu.

Viņ� atkal pacēla tālskati pie acīm.

� Liekas, ka tu kaut ko meklē, � Sīlija ierunājās.

� Ja es to ieraudzī�u, � viņ�, galvu nepagriezis, atbildēja, � es tev pateik�u.

�� Labi. � Viņa nopūtās. � Es gandrīz vai neticu, ka nu tas tikpat kā beidzies.

Ta�u tas bija beidzies. Garais ceļojums pa piecpadsmit zemēm galu galā beidzās �eit � Havaju salās. Pēc neilgas uzturē�anās Honolulu viņi lidos tie�i mājup, gatavi atsākt dzīvi, lai arī kādas pārmaiņas tur viņus gaidītu, kaut gan galvenokārt tās attiecās uz Sīliju. Sīlija domās minēja, kādas tās varētu būt.

Martā, dodoties ceļojumā, vina bija sev aizliegusi domāt par nākotni. Tagad bija augusta vidus un domas par priek�dienām atlikt, vairs nebija iespējams.

Pieskardamās Endrjū rokai, viņa teica:

� Es visu savu atliku�o mū�u atcerē�os �o laiku, vietas, kurās bijām, visu, ko tikām darīju�i un redzēju�i.

Ir ta�u tik daudz ko atcerēties, Sllija nodomāja. Burvīgā mēnessgaisma pār Nīlu, pastaigas pa Lisabonas Aleamas bruģēto ieliņu labirintu� Jeruzāleme � kalns vistuvāk debesīm, kur cilvēks var izstiept roku vējā un sadzirdēt Dieva balsi� Romas paradoksālais zemes un garīgo lietu sajaukums� Grieķijas salas, dimanti Egejas jūrā, spilgtas gaismas apspīdētie cienn uz kalnu terasēm, olīvu birzis� Ar naftu bagātā Abū Dabī un laimīgā atkalredzē�anās ar jaunāko māsu D�eneti, viņas vīru un bērniem� Indija � me�onīgo kontrastu zeme� tad Lielais Barjerrifs, Austrālijas koraļļu karaliste� un netālu no Kioto � Japānā � imperatora villas trauslais, sapnim līdzīgais skaistums, imperatora paslēptuve un dzejas vieta, kuru vēl aizvien slēpa tūristu straumei� Honkongas drud�ainais ritms: tur uzturoties, alla� �ķita, ka nupat, nupat pietrūks laika, un viņiem pietrūka arī� Singapūrā � līdzās pasakainajai bagātībai ielas tirgotāju ēdienu stendi � gardē�u paradīze�

Singapūrā Endrjū un Sīlija bija uzkāpu�i uz kuģa "Santa Isabella", lai vienā mierā pa Dienvidķīnas jūru un Kluso okeānu dotos uz Havaju salām, kur tagad ceļojumam vajadzēja beigties.

Kuģis lēnītēm peldēja uz priek�u, un Sīlija turpināja ļauties pārdomām.

Lai gan visu laiku viņa domas par nākotni bija centusies atvairīt, pagātnē aizvadītais laiks sevi atgādināja ik uz soļa. Pēdējās dienās Sīlija bija meklējusi atbildi uz jautājumu � vai tikai bija rīkojusies pareizi, tik pēk�ņi aizejot no "Feldinga-Rosa". Viņas aizie�ana bija bijusi pēk�ņa un instinktīva. Vai tie�ām izrādīsies, ka arī � muļķīga?

Skaidrs bija tas, ka viņas aizie�ana nebija nopietni ietekmējusi firmas darbu vai montēna izlaidi. Februārī � kā bija paredzēts � montēns tiks laists pārdo�anā, acīmredzot ar lieliem panākumiem. Sprie�ot pēc tirgotāju informācijas biznesa laikrakstos, ārsti montēnu parakstīja bie�i, un tas bija iemantojis popularitāti, it īpa�i strādājo�o sievie�u vidū, kurām bija ļoti svarīgi rītos izvairīties no nelabas dū�as. Kā redzams, montēns "Feldingam-Rosam" ienes labu peļņu.

Kuģis jau bija glu�i tuvu desmitajai piestātnei, kur viņi izkāps krastā un viņus sagaidīs muita.

� Tur! � Endrjū viņai līdzās pēk�ņi iesaucās.

� Kur?

� Skaties uz otro lielo logu pa kreisi no pulksteņa torņa! � Viņ� sniedza tālskati.

� Ko es tur ieraudzī�u? � Apjukusi viņa paklausīja.

� Tad jau redzēsi.

Brītiņu paregulējusi tālskati, Sīlija gandrīz vai tūdaļ iesaucās:

� Redzu! Un neticu savām acīm�

� Vari dro�i ticēt! Tie ir viņi � visā savā godībā!

� Liza un Brūss! � Sīlija ar prieku izrunāja savu bērnu vārdus. Tad, vienā rokā turēdama tālskati, ar otru sāka drud�aini māt. Liza un Brūss aiz stikla sienas satraukti un smiedamies māja pretī.

� Es neko nesaprotu. Mēs ta�u bērnus te negaidījām. Kā viņi te gadījās.

� Es gan viņus gaidīju, � Endrjū mierīgi atbildēja. � Patiesībā es to noorganizēju � man bija vajadzīgas tikai da�as sarunas pa telefonu no Singapūras, kad tevis nebija klāt.

Sīlija saviļņojumā gandrīz nespēja parunāt.

� Protams, esmu laimīga viņus redzot, bet Lizai un Brūsam ta�u vasarā bija jāstrādā! Kā viņi varēja tikt vaļā?

�� Tas nekādas grūtības nesagādāja, kad paskaidroju, kāpēc vēlos, lai viņi būtu te. � Endrjū ielika tālskati ietvarā.

� Un tomēr es nesaprotu. Tu gribēji, lai bērni brauktu �urp?

�� Jā, lai es' varētu izpildīt solījumu, kuru tiku devis pirms daudziem gadiem.

� Solījumu? Kam tu to devi?

� Tev.

Viņa apjukusi skatījās vīrā.

�� Tas bija mūsu medusmēnesī. � Endrjū skatienā staroja maigums. Toreiz tu man teici, kāpēc medusmēnesim izvēlējies Bahamas un nevis Havaju salas. Havaju salās tev bū�ot skumji, un tad tu pastāstīji par savu tēvu un viņa bojāeju Pīrlhārborā uz "Arizonas".

� Pag, pag� � Sīlijas balss skanēja gandrīz �ukstā. Jā, tagad viņa atcerējās � atcerējās pēc visiem �iem gadiem!

Tajā medusmēne�a dienā Bahamu salu pludmalē viņa Endrjū bija stāstījusi par savu tēvu � to, ko pati atcerējās par bocmani Vilisu de Greju� "Kad viņ� pārbrauca, mājās valdīja prieks un līksmība. Viņ� bija ra�ena auguma vīrs ar spēcīgu balsi, un viņ� lika cilvēkiem smieties un mīlēja cilvēkus, un bija stiprs�"

Un Endrjū, alla� saproto�s � gan toreiz, gan tagad �, bija vaicājis : "Vai tu esi bījusi Pīrlhārborā?" Viņa bija atbildējusi: "Kaut gan nezinu, kāpēc, bet pagaidām vēl neesmu tam gatava . Tas tev var likties dīvaini, bet es kādreiz gribētu aizbraukt uz to vietu, kur miris mans tēvs, ta�u � ne viena pati. Es gribētu paņemt līdzi savus bērnus�"

Un tad Endrjū bija apsolījis. "Kādudien, kad mums būs bērni un viņi to spēs jau saprast, es to nokārto�u."

Solījums� pirms divdesmit gadiem dots solījums.

Kad "Santa Isabella" pietauvojās desmitajā piestātnē, Endrjū mierīgi paziņoja:

� Mēs braucam rīt. Viss ir nokārtots. Mēs dosimies uz "Arizo�nas" memoriālu � uz tava tēva kuģi, uz to vietu, kur viņ� aizgāja bojā. Un � kā tu to vēlējies � tev līdzi būs tavi bērni.

Sīlijas lūpas nodrebēja. Nespēdama parunāt, viņa satvēra Endrjū rokas un ieskatījās vīram acīs: viņas acīs bija lasāma dievi�nā�ana � maz vīrie�u savā dzīvē redzēju�i tādu skatienu. Nedaudz atguvusies, Sīlija spēja pateikt tikai: � Mīļais mans�

Pulksten desmitos no rīta Endrjū noīrētais limuzīns gaidīja pie Kahalas Hiltona hoteļa durvīm. Augusta nogales diena bija silta, ta�u ne nogurdino�a diena; no dienvidiem pūta silts vējiņ� � havajie�i to dēvē par Konas laiku. �ur tur pie skaidrajām debesīm peldēja da�i gubu mākonī�i.

Liza un Brūss kopā ar vecākiem bija pabrokastoju�i patīkamā viesnīcas numurā, kura logi bija pavērsti pret golfa laukumiem un dienvidu pusē pret Kluso okeānu. Vakar un �orīt ģimenei bija tik daudz ko pārrunāt pēc se�u mēne�u ilgās at�ķirtības. Liza bija sekmīgi pabeigusi pirmo kursu Stenfordā, Brūss � pieteicies iestājpārbaudījumiem Viljamsa koled�ā Masa�ūsetsā, lai studētu vēsturi, kas viņu joprojām interesēja vairāk par citām zinātnēm.

Brūss paziņoja, ka �ai dienai par godu rūpīgi izstudējis japāņu uzbrukumu Pīrlhārborai 1941. gadā, un lieti�ķi piebilda:

� Ja jums ir kādi jautājumi, domāju, ka spē�u uz tiem atbildēt.

�� Tu esi vienkār�i necie�ams. � Liza nespēja novaldīties. � Bet, tā kā tavi paskaidrojumi ir par brīvu, varu nolaisties tik zemu un tos izmantot.

Sīlija, kaut arī viņai lieliski izdevās iekļauties ģimenes priecīgās atkalredzē�anās atmosfērā, sajuta zināmu at�ķirtību. Tā bija grūti izsakāma noskaņa, ta�u �orīt �ķita, ka pagātne ir atgriezusies vai arī tūlīt atgriezīsies, lai saplūstu ar tagadni. To viņa bija sapratusi, jau no pa�a rīta pamostoties. Viņa rūpīgi apģērbās, �ai dienai izraudzījusies baltus svārkus ar ielocēm un �ilba I tu blūzi; kājās uzvilka sandales un paņēma līdzi baltu, no salmiem darinātu somu. Viņa vēlējās atstāt elegantu, ta�u arī �ai dienai piemērotu svinīgu iespaidu. Pirms izie�anas no istabas Sīlija pavērās spogulī un prātā uzplaiksnīja smeldzīga doma: ja viņ� tagad būtu dzīvs un varētu redzēt mani � savu meitu � un manu ģimeni�

It kā nojauzdami Sīlijas noskaņojumu, arī pārējie bija saģērbu�ies rūpīgāk nekā parasti: Liza, kura iepriek�ējā dienā bija ģērbusies d�insos, �odien bija uzvilkusi vienkār�u, ta�u pievilcīgu pukota muslīna kleitiņu, kas izcēla viņas jaunību un ziedo�o daiļumu. Vienubrīd Sīlija redzēja sevi Lizas vecumā � deviņ�padsmit gados, tātad � pirms divdesmit septiņiem gadiem.

Endrjū bija izvēlējies vieglu uzvalku un pirmo reizi daudzu dienu laikā uzsējis kaklasaiti. Viņas vīrs, nodomāja Sīlija, kuram drīz būs piecdesmit un kura mati bija pilnīgi nosirmoju�i, ar katru nodzīvotās dzīves gadu izskatījās aizvien cēlāks. Vēl joprojām zēniskais Brūss, kaut arī nopietns un svinīgs, izskatījās glīts savā vidusskolnieka uzvalkā un kreklā ar vaļēju apkakli.

Kad D�ordanu ģimene tuvojās limuzīnam, �oferis sveicinot pieklājīgi pielika roku cepurei un atvēra ma�īnas durtiņas.

� Doktors D�ordans? Jūs braucat uz "Arizonu"?

������� Jā, bet man ieteica jums piesacīt, lai jūs nebraucot uz ekskur�santu centru, bet gan vispirms uz GKOF piestātni.

�������� Jūs laikam esat ļoti svarīga persona? � �oferis jautājo�i savilka uz aug�u uzacis.

������� Nejau es, � Endrjū pasmaidīja un paskatījās uz Sīliju, � bet mana sieva.

Braucot Liza ievaicājās:

� Kas tas ir GKOF?

Atbildēja Brūss:

������� Galvenais Klusā okeāna flotes komandieris. Ē, tēt, tu laikam izmantoji blata sistēmu?

Sīlija ziņkāri pavērās vīrā.

� Kā tu to dabūji gatavu?

������� Es liku lietā tavu vārdu, mana dārgā. Ja gribi zināt � tam vēl aizvien piemīt spēks un daudzi cilvēki tevi joprojām apbrīno.

Kad pārējie neatlaidās, Endrjū atzinās:

������� Nu, ja jau reiz gribat visu zināt � es piezvanīju "FeldingaRosa" mened�erim Havajā.

� Tano Akamuram? � Sīlija saausījās.

������� Tie�i tā. Un viņ� lūdza tev pateikt, ka viņiem tevis pietrūkstot. Akamuras sievasmāsa ir precējusies ar admirāli. Tālākais jau bija viegli �un mēs braucam ar admirāļa bar�u.

� Tēt! � Brūss bija sajūsmā. � Tas ir lieliski nostrādāts!

� Pateicos! � tēvs atbildēja ar smaidu.

������� Paldies tev, � Sīlija teica. � Kad tu runāji ar Tano, vai tu, starp citu, nepavaicāji, kāda ir situācija?

������� Tu domā � "Feldingā-Rosā"? � Endrjū vilcinādamies pār�vaicāja, � un par� montēnu?

� Jā.

Viņ� bija cerējis, ka Sīlija nejautās, ta�u atbildēja:

� Liekas, ka situācija ir ļoti laba.

������� Tas nav viss, ko tu uzzināji, � Sīlija neatlaidās. � Pasaki man visu!

Endrjū negribīgi paklausīja.

� Viņ� teica, ka montēnam esot lieli panākumi un ka to pērkot kā traki.

Sīlija pamāja. To jau arī varēja gaidīt. Ta�u tas atkal uzjundīja neseno jautājumu: vai viņas aizie�ana no firmas bija pārsteidzīga un muļķīga? Bet. tad viņa apņēmīgi nolika domas par darbu pie malas, apzinādamās �īs dienas svarīgumu.

Limuzīns drāzās pa Lunalilo un Moanalua �oseju, pabraucot garām Honolulu centra modernajām augstceltnēm. Drīz viņi nogriezās no �osejas un piebrauca pie Savienoto Valstu kara flotei rezervētās vietas Aiea līcī. Mazā privātpiestātne bija nodota karavīru ģimeņu rīcībā.

Piecdesmit, pēdu garā liellaiva � dēvēta par admirāļa bar�u � jau gaidīja piestātnē ar iedarbinātiem dzinējiem. Komanda bija divi cilvēki baltos formas tērpos. Pusducis citu pasa�ieru jau sēdēja uz galvenā klāja, ko no saules pasargāja nojume.

Viens no komandas locekļiem � jauna sieviete � pēc tam, kad D�ordani bija iekāpu�i, atraisīja liellaivas tauvas. Stūrmanis ievadīja liellaivu Pīrlhārboras ostas dzīvajā satiksmes plūsmā.

Krastā �ķietami liegais vējiņ� uz ūdens bija jūtams stiprāk, un pret laivas korpusu sitās sīki vilnī�i, reizumis uz�ļācot ūdens �altis uz klāja. Ostas ūdens bija blāvi zilganzaļ�.

Kad viņi brauca apkārt Forda salai, pavadone sāka stāstīt. Endrjū, Liza un Brūss uzmanīgi klausījās, bet Sīlija, atmiņu pārņemta, secināja, ka uztver tikai atsevi�ķas stāstījuma detaļas.

Svētdienas rīts, 1941. gada 1. decembris� japāņu piķējo�ie bumbvedēji, torpēdnesējas lidma�īnas, iznīcinātāji un minizemūdenes uzbrūk bez brīdinājuma� pirmais vilnis 7.45 no rīta� 8.05 sprādzieni satricina kuģus� 8.10 "Arizona", trāpīta priek�ējā munīcijas noliktavā, eksplodē un nogrimst� 8.12 "Utah" jau apgā�zies� "California" un "West Virginia" nogrimu�i�

Tas viss bija tik sen, viņa nodomāja � pirms trīsdesmit se�iem gadiem, tas ir vairāk nekā puse no cilvēka mū�a. Ta�u nekad, līdz pat �im brīdim, tas nebija licies tik tuvu.

Laiva mainīja kursu, un tad pēk�ņi spilgtā saules gaismā viņu priek�ā iznira "Arizonas" memoriāls. �eit tas notika, un es esmu beidzot atnākusi. Sīlijai ienāca prātā rindas no kāda dzejoļa: "Dod man mana klusuma glieme�vāku� un es dodos svētceļojumā�" Skatīdamās uz priek�u kuģa gaitas virzienā, prātā ienāca nepiedienīga doma � memoriāls nav tāds, kādu viņa bija gaidījusi. Tas atgādināja garu, baltu, vidusdaļā ieplacinātu dzelzceļa vagonu.

Sīlijas apziņu atkal skāra pavadones stāstījuma epizode. Ar�hitekta doma� Forma, kur piemineklis ieliekts centrā, bet stingri un nelokāmi slejas galos, personificē sākotnējo sakāvi un galīgo uzvaru�

Vai �ī arhitekta doma bija dzimusi pirms vai pēc notikuma? Bet tam galu galā nebija nozīmes. Galvenais bija kuģis, un tagad tas kļuva redzams. Pilnīgi neticami � tikai nedaudz pēdu zem zalpelēkā ūdens slāņa.

� .. .un memoriāls paceļas tie�i virs nogrimu�ā kuģa.

Mana tēva kuģis. Viņa mājas, kad viņa nebija savās īstajās mājās un kur viņ� aizgāja bojā� kad man bija desmit gadu � piectūksto� jūd�u tālumā no Filadelfijas.

Endrjū saņēma Sīlijas roku. Neviens no viņiem nerunāja. Pasa�ieru vidū jaudās nospiestība, it kā dalī�anās kopīgā pārdzīvojumā.

Stūresvīrs ar slaidu loku pieveda viņus pie pontonu doka, kur atradās ieeja memoriālā. Pavadone pietauvoja laivu, un D�ordani kopā ar citiem izkāpa. Zem kājām vairs nebija līganā klāja, jo memoriāls balstījās uz ostas gultnē iedzītiem pāliem. Neviena memoriāla detaļa nepieskārās nogrimu�ajam kuģim.

Memoriāla centrā pa betona būvē izveidoto atveri Sīlija, Endijū, Liza un Brūss skatījās lejup uz "Arizonas" klāju � tas bija tik skaidri saskatāms, ka viņi no �ī tuvuma jutās satriekti.

Kaut kur zem mums ir mana tēva kauli vai tas, kas no tiem palicis pāri. Kā viņ� mira ? Vai nāve bija �ēlīga un tas notika ātri vai citādi � �ausmīgi? Kaut tas būtu noticis vienā momentā\

Brūss, kur� uz mirkli bija pagājies tālāk, atgriezās un klusītēm teica:

� Es atradu vectēva vārdu. Es jums parādī�u.

Vecāki un māsa sekoja, līdz kopā ar citiem viņi stāvēja pie marmora sienas ar bojāgāju�o vārdiem un dienesta pakāpēm.

Japāņu niknā uzbrukuma rezultātā uz "Arizonas" aizgāja bojā 1177 cilvēki. Vēlāk izrādījās, ka izcelt kuģi nav iespējams, un tas kļuva par viņu kapu.

Uzraksts skanēja: "Drosmīgo vīru piemiņai, kuru kaps ir �eit."

Brūss rādīja:

� Tur, mamni� V.P.Grejs,. virsnieks�

Viņi stāvēja aiz cieņas nekustīgi, katrs savās domās iegrimis. Tad Sīlija pirmā pagriezās, lai dotos atpakaļ pie skatlūkas. Kuģa tuvums bija Sīliju satriecis. Viņa pamanīja, kā no kautkurienes pacēlās un kā ziedlapa uz ūdens virsmas izplūda sīks eļļas burbulītis. Pēc da�ām minūtēm � atkal�

�� Tie eļļas burbulī�i nāk no tā, kas palicis pāri no kurināmā tvertnēs, � Brūss skaidroja. � Tie nāk uz aug�u kop� kuģa nogrim��anas, un neviens nevar pateikt, cik ilgi tas turpināsies, varbūt vēl gadus divdesmit.

Sīlija izstiepa roku, lai pieskartos dēlam. �is ir mans dēls, tavs mazdēls. Viņ� man stāsta par tavu kuģi.

� Kaut es būtu redzējusi savu vectētiņu, � ierunājās Liza.

Sīlija gribēja kaut ko teikt, bet tad viņas emocionālās aizsardzības barjera sabruka � Lizas vienkār�ā, aizkustino�ā piebilde bija pēdējais sīkumiņ�, kas lika svaru kausiem nosvērties. Tas bija viss kopā � sēras par tēvu, kuru viņa bija mīlējusi un ar kuru kopā viņai bija lemts pavadīt tik īsu laika sprīdi, �ie sāpīgie mirkļi Pīrlhārborā bija izsauku�i atmiņu uzplūdus par viņas pirms desmit gadiem miru�o māti, un �īm bēdām pievienojās Sīlijas pārdzīvojumi par pa�as neveiksmi, pārsteidzīgo soli, karjeras apkaunojo�o beigu posmu. Trijos pēdējos mēne�os domas par �īm likstām pa�as dzīvē bija gainītas projām. Tagad � kā novilcinātas nodevas, kuras galu. galā jāsamaksā tik un tā, � tās pievienojās pagātnes pārdzīvojumiem, un � viņa salūza. Visu sev apkārt aiz�mirsusi, Sīlija raudāja.

To redzot, Endrjū sakustējās, lai steigtos pie Sīlijas, ta�u Liza un Brūss pasteidzās pirmie. Bērni apskāva māti, lai to mierinātu, un arī pa�i raudāja, savu asaru nekaunēdamies.

Tovakar visa ģimene sēdēja Kahalas Hiltona restorānā.

Apsēdusies pie galdiņa, Sīlija tūlīt ierunājās:

�Endijū, dārgais, es vēlētos, lai �ovakar mēs iedzertu �ampanieti!

�� Protams. � Endrjū pamāja viesmīlim un pasūtīja Sīlijas iemīļoto Taitinger, tad teica: � Tu �odien it kā starot staro!

� Tā es arī jūtos. � Viņa uzsmaidīja ģimenei.

Pēc ekskursijas uz Pīrlhārboru par to daudz nebija runāts. Memoriālā, kad Sīlija bija ļāvusies asarām, cilvēki smalkjūtīgi bija novērsu�ies, un Endrjū nojauta, ka �ī vieta līdzīgas ainas redzējusi bie�i.

Lielāko daļu pēcpusdienas Sīlija bija atpūtusies, tad devusies iepirkties; viņa bija iegādājusies un tagad uzvilkusi mugurā satrieco�u baltsarkanu garu tērpu havajie�u gaumē.

� Kad tev �ī kleita, māmiņ, būs apnikusi, � Liza, tērpu apbrīno�dama, bija teikusi, � es to labprāt ņemtu sev.

Kad �ampanietis bija atnests un ieliets, Sīlija pacēla kausu.

� Par mums visiem, es jūs visus tik ļoti mīlu! Un paldies jums! Jums jāzina, ka nekad neaizmirsī�u to, kas �odien notika, nekad neaizmirsī�u jūsu atbalstu un sapratni! Ta�u jums jāzina vēl ari tas, ka esmu tikusi tam pāri. Ir laiks beigt sevi �ēlot, jāsāk no jauna domāt par dzīvi. Tās bija brīni�ķīgas brīvdienas � labāku par tām man nav bijis, ta�u pēc divām dienām tās beidzas. � Viņa ar mīlestības pilnu skatienu paskatījās uz Endrjū. � Domāju, ka arī tu esi gatavs atgriezties savā darbā.

� Gatavs un spara pilns!

� Saprotu, � Sīlija piekrita, � jo es jūtos tāpat. Bez darba jau nepalik�u � gan jau kaut ko sameklē�u.

� Ko tu domā darīt? � Brūss vaicāja.

� Esmu par to daudz domājusi. � Sīlija iemalkoja �ampanieti.

�� Farmaceitisko biznesu es pārzinu vislabāk, tātad � loģiski � pie tā arī palieku.

� Tu domā atgriezties "Feldingā-Rosā"? � Liza interesējās.

�������� Esmu sadedzinājusi aiz sevis visus tiltus. � Viņas māte noliedzo�i pakratīja galvu. � "Feldings-Ross" atpakaļ mani neņems, pat ja es to gribētu. Pamēģinā�u citās firmās.

������� Un, ja da�as no tām tevi nesagaidīs ar atplestām rokām, � Endijū teica, � tad jāap�auba viņu prata spējas. Vai esi domājusi � kuras tās būs?

������ Jā, � Sīlija domīgi runāja. � Ir kāda firma, ko vienmēr esmu apbrīnojusi. Tā ir "Merck ". Tā ir farmaceitiskās industrijas "RollsRoyce". Tur mēģinā�u vispirms.

� Un tālāk?

������� Vēl man patīk "Smith Kline", arī "Upjohn". Būtu lepna, ja varētu strādāt gan vienā, gan otrā. Ja vajadzēs � meklē�u vēl.

� Domāju, ka to tev nevajadzēs darīt. � Endrjū pacēla glāzi.

� Dzeru par to laimīgo firmu, kura dabūs Sīliju D�ordanu! Vēlāk � pusdienu laikā � Brūss painteresējās:

� Ko mēs darām rīt?

������� Tā kā tā ir mūsu pēdējā diena Havajā, � Sīlija atbildēja, � ko jūs teiktu par laisku pagozē�anos pludmalē?

Un viņi nolēma, ka tas ir tie�i tas, ko visi vēlas visvairāk.

Da�as minūtes pirms se�iem rītā D�ordanu apartamentos Honolulu viesnīcā iezvanījās tālrunis. Pēc brī�a tas apklusa, tad zvanī�ana sākās no jauna.

Sīlija bija cie�i aizmigusi. Tālruņa neatlaidīgā zvanī�ana lika sakustēties Endrjū, kur� atradās uz miega un nomoda robe�as.

Pa vaļā atstātajām balkona durvīm telpā ieplūda jūras maigais vējiņ� un liegā �alkoņa. Pirmsausmas pelēcībā sāka iezīmēties priek�meti � �ķita, ka uz skatuves iegaismojas jauna lugas aina. Pēc minūtēm piecpadsmit pie apvār�ņa parādīsies saule.

Endrjū atmodies pierausās sēdus � telefona zvani bija viņu pamodināju�i � un pastiepa roku pēc klausules. Sīlija sakustējās un miegaini ierunājās:

� Cik pulkstenis?

� Traki agrs. � Tad pacēla klausuli. � Lūdzu!

������� Man vajadzīga misis Sīlija D�ordana personiski, � atskanēja telefonistes balss.

� Kas viņu meklē?

Līnijā ieskanējās citas sievietes balss.

� Misters Sets Feingolds no "Feldinga-Rosa" Ņūd�ersijā.

� Vai misters Feingolds zina, cik patlaban �eit ir pulkstenis?

� Jā, ser. Viņ� to zina.

Ari Sllija bija pamodusies un piecēlusies sēdus.

������� Vai tas ir Sets? � Kad Endrjū bija piekrīto�i pamājis, viņa teica: � Es runā�u.

Viņ� pasniedza sievai aparātu. Pēc brī�a Sīlija sadzirdēja Feingolda balsi.

� Vai tā esi tu, Sīlij?

� Jā.

������� Man tikko teica, ka mēs tevi esam pamodināju�i, tāpēc at�vaino. Bet te ir pusdienlaiks. Mēs vienkār�i vairs nevarējām ilgāk gaidīt.

������� Kas tie tādi "mēs", � Sīlija nevarēja saprast, � un ko jūs nevarat vairs ilgāk gaidīt?

������� Sīlij, man tev jāsaka kas ļoti svarīgs. Lūdzu, klausies uzma�nīgi! � Feingolda balss izklausījās satraukta.

� Klausos! Turpini!

������� Zvanu tev direktoru padomes vārdā. Man, pirmkārt, uzdots tev paziņot, ka tev bija taisnība toreiz, kad tu aizgāji no darba mums visiem zināmo iemeslu dēļ. Visiem citiem, � balss nedaudz sasto�mījās, � �nebija taisnība.

Sīlija bija apmulsusi: vai viņa ir pa īstam pamodusies?

� Set, es nesaprotu. Tu ta�u nerunā par montēnu!

� Diem�ēl runāju gan.

������� Bet es esmu lasījusi un dzirdējusi, ka montēnam ir kolosāli panākumi. � Vina atcerējās cildino�os vārdus, ko vēl vakar Endrjū bija dzirdējis no ''Feldinga-Rosa" pārstāvja Havajā.

�������� Tā mēs visi vēl nesen domājām. Ta�u stāvoklis pēk�ņi ir mainījies, un tagad mēs te atrodamies �ausmīgā stāvoklī.

� Lūdzu, mirklīti uzgaidi!

Viņa aizklāja ar roku mikrofonu un sacīja Endrjū:

� �iem kaut kas lēcies. Lāgā nezinu, kas. Paņem otru aparātu!

Viens no paralēlajiem aparātiem atradās vannas istabā. Sīlija,

pagaidījusi, kamēr Endrjū paņem klausuli, sacīja:

� Set, turpini!

� Tas ir pirmkārt. Otrkārt � valde vēlas, lai tu nāc atpakaļ.

Viņa joprojām nespēja ticēt tam, ko dzirdēja. Tad pēc brī�a teica:

� Domāju, labāk sāc stāstīt visu no pa�a sākuma.

� Labi.

Viņa nojauta, ka Sets sakārto domas, un gaidot brīnījās, kāpēc zvana viņ�, nevis Sems Hotorns.

� Vai atceries ziņojumus par defektīvajiem bērniem no Austrā�lijas, Francijas un Spānijas?

� Protams.

�� Ir bijis vēl daudz citu ziņojumu � gan no �īm, gan citām zemēm. Tik daudz, ka vairs nav �aubu, ka cēlonis ir montēns.

�� Ak Dievs! � Sīlijas brīvā roka pieskārās sejai. Viņas pirmā doma bija � kaut tā nebūtu taisnība! Tas ir slikts sapnis un nevar būt īstenība. Es negribu, ka man būtu bijusi taisnība! Tas ir pārāk briesmīgi! Tad pa atvērtajām durvīm viņa ieraudzīja Endrjū drūmo seju, pamanīja austo�o gaismu laukā un saprata, ka notieko�ais nav sapnis, bet īstenība.

Sets turpināja,.minot detaļas:

�� �sākās pirms divarpus mēne�iem ar da�iem ziņojumiem� līdzīgiem agrākajiem� tad skaits pieauga� vēl pēc laiciņa � veseli ziņojumu plūdi� visas māmiņas grūtniecības laikā bija lietoju�as montēnu� gandrīz trīs simti defektīvu jaundzimu�o visā pasaulē� acīmredzot sagaidīsim vēl, it īpa�i Savienotajās Valstīs, kur montēnu tirgo vēl tikai septiņus mēne�us�

Sīlija aizvēra acis, �ausmu stāstu klausoties. Simtiem bērnu, kuri varēja būt normāli, nekad nedomās, nestaigās, nespēs bez palīdzības sēdēt, nespēs visu savu mū�u normāli uzvesties� Un vēl jau dzims citi tādi pa�i.

Viņai gribējās raudāt, skaļi kliegt aiz dusmām un izmisuma. Ta�u, ko tas līdzēs, turklāt viss bija par vēlu.

Vai viņa būtu varējusi darīt kaut ko vairāk, lai novērstu draus�mīgo traģēdiju?

Jā!

Viņa būtu varējusi pacelt balsi pēc aizie�anas no darba, darīt zināmas atklātībai savas ba�as par montēnu. Bet vai tas būtu ko grozījis? Vai cilvēki būtu klausīju�ies? Laikam jau ne, kaut arī varbūt tomēr kāds, un, ja kaut viens bērns būtu ticis izglābts, viņas pūles nebūtu biju�as veltīgas.

It kā no piectūksto� jūd�u lielā attāluma lasīdams viņas domas, Sets teica:

�� Mēs visi esam pārlaidu�i bezmiega naktis, ar sirdsapziņas pārmetumiem mocīdamies. Mūsu vidū nav neviena, ko līdz pat kapa malai nemocīs vainas apziņa. Bet tava sirdsapziņa var būt mierīga � tu izdarīji visu, ko varēji. Tā nebija tava vaina, ka tavs brīdinājums tika ignorēts.

Jā, Sīlija domāja, būtu tik viegli un ērti pieņemt �o viedokli. Ta�u labi zināja, ka visu mū�u netiks vaļā no �aubām.

Pēk�ņi prātā ie�āvās satrauco�a doma.

�� Set, vai viss, ko tu man nupat stāstīji, ir pla�i izziņots? Vai sievietes ir brīdinātas, lai pārtrauc lietot montēnu?

���� Nu� varbūt ne tik tie�i. �ur tur ir parādījusies informācija, kaut arī � un tas ir pārsteidzo�i � ne visai daudz.

Tad tāpēc viņa un Endrjū sava pasaules ceļojuma laikā nekā slikta par montēnu netika dzirdēju�i!

Sets turpināja:

����� Acīmredzot neviens no �urnālistiem vēl nav paguvis no atsevi�ķajiem gabaliņiem salikt kopā visu ainu. Bet mēs bīstamies, ka drīz tas notiks.

� Jūs baidāties�

Tātad � Sīlija saprata � laikam nav mēģināts pla�i izziņot ar montēnu saistītās briesmas un montēnu turpina pirkt un lietot. Sīlija atcerējās: vēl vakar Endrjū bija teicis, ka "Feldinga-Rosa" pārstāvis Havajā bija izteicies, ka montēnu "pērk kā traki".

��� Kas darīts, lai zāles izņemtu no pārdo�anas un atdabūtu visus krājumus?

�ets piesardzīgi atbildēja:

���� "Gironde-Chimie" mums paziņoja, ka �onedēļ viņi izņem no pārdo�anas montēnu Francijā. Paziņojumu gatavo arī briti. Bet Austrālijas valdība pārdo�anu jau pārtraukusi.

���� Es runāju par Savienotajām Valstīm! � Viņas balss skaļums bija pieaudzis līdz kliedzienam.

����� Sīlij, esam darīju�i visu, ko prasa likums. Visa pie mums nonākusi informācija nekavējoties ir tikusi nogādāta tālāk Pārtikas un zāļu administrācijai Va�ingtonā. Visa. Vinsents Lords to per�soniski pārbaudīja. Tagad gaidām viņu lēmumu.

Gaidāt lēmumu! Dieva vārdā � kāpēc gaidīt? Kāds gan cits lēmums te vēl varētu būt? Ir tikai viens � montēns jāizņem no pārdo�anas!

���� Mūsu advokāti mums stingri iesaka, � Sets aizstāvējās, � ka �imbrī�am vispirms labāk sagaidīt administrācijas rīkojumu.

Sīlija ar pūlēm noturējās nekliegusi. Cenzdamās savaldīt ies, viņa teica:

����� Administrācija rīkojas lēni. Viņu ma�inērijai var būt vajadzīgas nedēļas.

���� Tas ir iespējams. Bet advokāti pastāv uz to, ka, uzņemoties atbildību par zāļu izņem�anu no pārdo�anas, mēs varam izdarīt kļūdu, jo līdz ar to tā būtu vainas atzī�ana. Arī finansiālās sekas�

���� Kāda nozīme finansēm, ja sievietes stāvoklī joprojām lieto montēnu? Kad nedzimu�i bērni�

Sīlija apklusa, jo saprata, ka argumenti un tātad arī saruna ir veltīga. Bet kāpēc viņa runā ar Setu, nevis ar Semu Hotornu?

� Man jārunā ar Semu, � viņa apņēmīgi paziņoja.

����� Diem�ēl tas nav iespējams. Vismaz patlaban. � Sekoja neveikla pauze. � Sema vairs nav� nu, viņ�� Viņam ir da�as

I personiskas problēmas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs p,ribām tevi, kāpēc mums esi vajadzīga tu.

�� Izbeidz runāt aplinkus! Ko tas nozīmē? Viņa saklausīja garu un smagu nopūtu.

� Biju nolēmis tev to pasacīt vēlāk, jo zinu, ka tas tevi apbēilinās. � Seta balss bija klusa un bēdīga. � Atceries� īsi pirms I uvas aizie�anas no mums Semam piedzima mazdēls.

� D�uljetas bērns. Jā, atceros.

� Grūtniecības laikā D�uljetu stipri bija mocījusi nelaba dū�a. Sems viņai bija devis montēnu.

Dzirdot pēdējos vārdus, ķermenī ieplūda ledains aukstums: Sīliju p irņēma nelaba priek�nojauta par to, kas sekos, ļ � Pagāju�ajā nedēļā ārsti konstatēja, ka uz D�uljetas bērnu �is medikaments iedarbojies kaitīgi. � Seta balss gandrīz aizlūza.

Sema mazdēls ir garīgi defektīvs, un viņa locekļi nekad nefunkcionēs. Visu mū�u viņ� būs kopjams � tāpat kā pārējie slimie liērni.

Izmisumā Sīlija aiz�ņaugtā balsī iekliedzās, ta�u nespēja dzir�dētajam noticēt. Kā Sems to bija varējis izdarīt? Tolaik ta�u inontēns vēl nebija apstiprināts.

� Tu jau zini, ka ārstiem bija izsūtīti paraugi. Sems tos izman�toja un nevienam neteica, tikai D�uljetai. Manuprāt, viņ� tik ļoti ilm zālēm ticēja un nepieļāva domu, ka riskē. Sava loma tur varbūt bija arī personiskajai interesei un lepnumam. Ja atceries � Sems l u�u pats dabūja montēnu no "Gironde-Cliimie".

�� Jā, atceros. � Sīlijas domās virpuļoja izmisums, dusmas, rūgtums un no�ēla.

��� Es teicu, Sīlij, ka tu mums esi vajadzīga. Kā pati vari iedomāties, Semu plosa bēdas un vainas apziņa, un �obrīd viņ� nav Hpējīgs strādāt. Bet tā ir tikai daļa no visas jezgas. Jūtamies kā avarējis kuģis bez stūres, un tu mums esi vajadzīga, lai noteiktu bojājumu apjomus un pārņemtu vadību. Pirmkārt, tev vienīgajai ir pietiekamas zinā�anas un pieredze. Otrkārt, mēs visi, valdi ies�kaitot, respektējam tavus spriedumus, jo sevi�ķi tagad. Ak jā, tu atgrieztos kā atbildīgā viceprezidente. Es nerunā�u par finansiālo pusi, ta�u varu apgalvot, ka tavs atalgojums būs bagātīgs.

"Feldinga-Rosa" atbildīgā viceprezidente. Tikai viens pakāpiens zem prezidenta. Kādreiz �is piedāvājums viņai būtu sagādājis prieku, būtu bijis spo�s pagrieziena punkts viņas dzīvē. Cik dīvaini, ka tagad tas nozīmēja tik maz.

� Varbūt jau būsi nopratusi, ka vēl da�i valdes locekļi ir kopā ar mani un klausās mūsu sarunā. Mēs gaidām un ceram, ka tava ntbilde būs "jā".

Sīlija pamanīja, ka Endrjū no vannas istabas kaut ko vēlas teikta Tāpēc jau otru reizi sarunas laikā Sīlija palūdza:

�� Pagaidi, lūdzu! � Ar roku aizklājusi mikrofonu, viņa! pievērsās Endrjū, kur� bija ienācis istabā. � Kā tu domā?

�� Lēmums jāpieņem tev pa�ai. Tikai atceries vienu: ja tu atgriezīsies, tad apstāklim, ka biji aizgājusi no darba, nav nozīmēsi Daļa no izraisītajām nepatik�anām pielips arī tev, un daļa atbil-ļ dības kritīs uz tevi. � j

� Zinu. Bet esmu bijusi kopā ar firmu ilgus gadus. Tie bija labi] laiki, un tagad esmu viņiem vajadzīga. Ta�u es atgriezī�os tikai aiļ noteikumu, ka�

Un viņa turpināja sarunu pa telefonu:

� Set, es uzmanīgi uzklausīju visu, ko tu teici. Es atgriezī�os an vienu noteikumu.

� Lūdzu, runā!

� Jau �odien "Feldings-Ross" izņem no pārdo�anas montēnu un publiski paziņo par briesmām, kas saistītas ar �īm zālēm! Ne rīt, ne' nākamnedēļ un negaidot, kamēr Pārtikas un zāļu administrācija izlemj. �odien.

� Sīlij, tas nav iespējams! Es ta�u teicu, ka mūsu advokāti mūs brīdināja: te ir runa par juridisku atbildību. Tiesas prāvā mēs varam zaudēt miljoniem dolāru � un firma var bankrotēt.

� Tiesas prāvas būs tik un tā.

� Zinām. Ta�u negribam stāvokli vēl pasliktināt. Drīz medika�mentu izņems no pārdo�anas. Mēs varam to apspriest.

� Negribu neko apspriest. Es gribu, lai tas tiktu izdarīts tūlīt, lai �odien to pārraida pa nacionālo televīziju un radio un lai divdes�mit �etru stundu laikā �ī ziņa parādītos visās mūsu zemes avīzēs! Es vēro�u un klausī�os! Citādi no mūsu darījuma nekas neiznāks.

Tagad bija Seta kārta paziņot:

� Vienu momentu!

Sīlija dzirdēja apslāpētu balsu murdoņu, tad skaidri un sapro�tami atskanēja Seta balss:

�� Viņa ir nelokāma. � Vēl pēc brī�a: � Protams, viņa runā nopietni. Un neaizmirstiet, ka viņa mums ir vairāk vajadzīga nekā mēs viņai.

Debates Ņūd�ersijā turpinājās vēl da�as minūtes. Beidzot Sets atgriezās pie telefona.

�� Sīlij, tavi noteikumi ir pieņemti. Tas, ko tu pieprasi, tiks izdarīts stundas laikā. Es to garantēju personiski. Bet tagad� cik drīz tu vari būt te?

�� Es izbrauk�u no �ejienes ar pirmo lidma�īnu. Gaidi mani darbā rit.

Viņiem izdevās dabūt �etras biļetes uz " United Airlines" lidma�īnu, kas pēcpusdienā izlidoja no Honolulu uz �ikāgu; tur viņi pārsēdīsies citā lidma�īnā un pulksten deviņos nākamajā rītā būs Ņujorkā. Sīlija nolēma iespēju robe�ās izgulēties lidma�īnā, lai tajā pa�ā dienā varētu doties uz "Feldinga-Rosa" �tābu.

Viņi vēl atradās viesnīcā, kad kļuva skaidrs, ka firma savu solījumu bija turējusi; mūzikas programmu, ko pārraidīja pa radio, pārtrauca speciāls paziņojums: montēns tiekot izņemts no pārdo��anas sakarā ar to, ka �īm zālēm iespējama blakusiedarbība, kura liekot pētīta. Sekoja brīdinājums ārstiem zāles neizrakstīt un uizkavēt to izplatī�anu grūtnie�u vidū. "Honolulu Star-Bulletin" pēcpusdienas izdevumā �ī ziņa bija iespiesta pirmajā lappusē. Li�kās, ka kampaņa sākusies un turpināsies.

Lidma�īna bija pārpildīta. Viņu vietas atradās nedaudz izolēti, lāpēc bija iespējams daudzmaz normāli sarunāties. Sīlija iesāka:

� Paldies jums par to, ka bijāt pacietīgi. Tagad, ja gribat, varat man uzdot jautājumus.

� Kā kaut kas tāds varēja notikt, māmin, � pirmais ievaicājās Hrūss, � ka pārbaudītajām zālēm bija tik slikta iedarbība?

Sīlija sakārtoja domas.

�� Jebkuras zāles ir cilvēka organismam sve�a ķīmiska viela. Ārsts zāles paraksta ar nolūku organismā uzlabot kaut ko nepa�reizu. Reizē ar labumu zāles var nodarīt arī ļaunumu, ko sauc par blakusiedarbību, kas da�reiz nav kaitīga.

�� Ir vēl arī kas cits, � Endrjū piebilda, � ko pazīst kā "riska attiecību pret iespējamo efektu". Ārstam jāizlemj, vai vērts riskēt, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. �ī riska pakāpe mēdz būt da�āda, risks slēpjas pat aspirīnā, kas da�reiz var izraisīt iek�ķīgu asiņo�anu.

� Bet farmaceitiskās firmas ta�u zāles pārbauda pirms lai�anas pārdo�anā! Turklāt Pārtikas un zāļu administrācija ta�u izpēta, kāds un cik bīstams var būt iespējamais risks.

� Jā, tas viss ir taisnība, �īlija piekrita, � ta�u ari pārbaudei ir robe�as, pat mūsdienās. Jauno medikamentu vispirms pārbauda dzīvniekiem, tad, ja �o izmēģinājumu rezultāti ir okei, � cilvēkiem, kuri piekrīt brīvprātīgi. Tam visam vajadzīgi vairāki gadi. Ta�u arī tad, kad viss ar jauno medikamentu �ķiet labākajā kārtībā, to ir lietoju�i tikai pāris simtu, varbūt tūkstotis cilvēku.

� Un neviens no �iem cilvēkiem, � iestarpināja Endrjū, varbūt nav cietis no blakusiedarbības.

Sīlija piekrīto�i pamāja un turpināja:

�� Bet, kad zāles tiek pārdotas un tās lieto desmitiem tūksto�i, varbūt miljoni, nelabvēlīgā reakcija var izpausties tikai da�iem cilvēkiem, da�reiz nedaudziem procentiem lietotāju. Tā ir reakcija, ko nav iespējams paredzēt pārbau�u laikā. Protams, ja �is procentāļ izrādās pietiekami liels un jaunā reakcija ir nopietna vai varbūt pa izraisa nāvi, medikamenti no apgrozības jāizņem. Lielākā prob lēma ir tā, ka nav iespējams pārliecināties par medikamenta dro �ību, pirms tas tiek pla�i pielietots.

� Un par �īm reakcijām ta�u ir jāziņo, vai ne? � Brūss jautāja

����� Jā. Un, ja firmas par kādu �ādu gadījumu uzzina, likums mūs zemē prasa, lai par to ziņotu Pārtikas un zāļu administrācijai Parasti tas tā ari notiek.

� Tikai "parasti"? � Liza sarauca pieri.

Sīlija paskaidroja:

� Da�reiz ir grūti izlemt, kas īstenībā ir kaitīgs blakusefekts un ko izraisījis kaut kas cits. Bie�i tas jāpētī no zinātnes viedokļa, un arī tad vēl nevar dro�i pateikt. Turklāt jāatceras, ka pārsteidzīgs lēmums mums var laupīt labas, varbūt pat dzīvības glāb�anai nozīmīgas zāles.

�� Ta�u gadījumā ar montēnu, � Endrjū atgādināja, � viss notika otrādi. Jūsu mātes spriedums � pretēji pārējo domām � par blakusiedarbību bija pareizs.

�� Tā glu�i nav. � Sīlija pakratīja galvu. � Mani vadīja in�stinkts, un tas varēja būt maldīgs.

� Ta�u nebija, � Endrjū teica, � un tas ir galvenais. Vēl vai�rāk � tu neatkāpies no tā, kam ticēji, un tev netrūka morālas drosmes principa pēc aiziet no darba. Kaut ko tādu spēj izdarīt tikai retais. Un tāpēc, mana dārgā, tava ģimene ar tevi lepojas.

� Es patie�ām lepojos! � Brūss piebalsoja.

� Es arī. � Liza noskūpstīja māti.

� Māmin, -pēc brī�a atsāka Brūss, � grūti ticēt, ka avīzes un televīzija līdz pat �ai dienai nezināja, kas notiek ar montēnu � vismaz vispārīgos vilcienos.

Endrjū atbildēja:

� Varbūt. Otrs �āds gadījums bija ar talidomīdu, par ko esmu daudz lasījis.

Pirmo reizi daudzu stundu laikā Sīlija pasmaidīja.

� Mūsu ģimenē divi ir glu�i vai ķerti uz vēsturi.

�� 1961. un 1962. gadā, � Endrjū stāstīja, � amerikāņu prese ignorēja talidomīda traģēdiju Eiropā. Kaut ari amerikāņu ārste doktore Helēna Tausiga runāja kongresā un rādīja deformētus bērnus diapozitīvos, kas kongresa locekļiem lika nodrebēt, ameri�kāņu avīzēs netika nodrukāts ne vārds.

� Neticami, � Liza noteica.

�� Tie, kuriem bija uzdots piedalīties kongresa sēdē, nebija ieradu�ies un vēlāk ar tās materiāliem neiepazinās. Bet" Washington

Post" reportieris Mortons Mincs no atsevi�ķām informācijas drusciņām izveidoja un publicēja stāstu par talidomīdu, visus citus apsteidzot, 'tas, protams, kļuva par sensāciju, tāpat kā montēns tagad.

�� Jūsu tēvs, � Sīlija pievērsās bērniem, � visu laiku bija noskaņots pret montēnu.

� Tēt, � jautāja Liza, � vai tāpēc, ka tu domāji, ka montēns izdarīs tās �ausmīgās lietas, ko tas ir izdarījis?

� Nē, nepavisam. Kā ārsts uzskatu, ka nevajag lietot zāles pret kaut ko tādu, kas vienīgi sagādā neērtības vai ar laiku izzūd pats no sevis.

� Paskaidro sīkāk! � lūdza Liza.

�� Piemēram, slikta dū�a grūtniecības laikā. Parasti tā ir tikai grūtniecības pirmajos mēne�os un drīz izzūd, neatstājot nekādas kaitīgas sekas. Ir muļķīgi un riskanti �ajā laikā lietot jebkuras zāles, ja vien to neprasa kritisks grūtnieces veselības stāvoklis. Jūsu māte, jūs gaidot, zāles nelietoja. � Endrjū pavērās meitā. � Un tu, jaunā lēdij, kad pienāks tavs laiks, arī nelieto nekādas zāles. Ja gribi veselīgu bērnu � nekāda alkohola, nekādas smēķē�anas!

� Apsolu, � Liza atbildēja.

Klausoties Sīlijai ienāca prātā, ka varbūt kādreiz "Feldinga-Rosa" pieredzi montēna lietā varētu izmantot kādā pozitīvā pasākumā.

� Mēs, dakteri, � Endrjū turpināja, � tajā zāļu lieto�anā daudzē�jādā ziņā esam vainīgi. Vispirms mēs tās parakstām pārāk bie�i un da�kārt glu�i nevajadzīgi, daļēji tikai tāpēc, ka zinām: ir tādi pacienti, kas jūtas apkrāpti, ja tiem jāiziet no kabineta bez receptes. Otrkārt, receptes izrakstī�ana ir viegls paņēmiens, kā dabūt vienu pacientu no kabineta laukā un nākamo iek�ā.

� �odien, kā redzu, visi ir noskaņoti atzīt savus grēkus, � Brūss secināja.

� Un ko vēl ārsti dara aplam?

� Daudzi no mums nav pietiekami labi informēti par zālēm, noteikti ne tik labi, kā vajadzētu, it īpa�i par blakusiedarbību un to, kā da�ādas zāles reaģē cita ar citu cilvēka organismā. Protams, visu to informāciju paturēt prātā nav iespējams, ta�u parasti ārsti nevēlas pūlēties vai arī ir pārāk iedomīgi, lai pacientu klātbūtnē atvērtu rokasgrāmatu.

�� Varu jūs iepazīstināt ar vienu apzinīgu dakteri, � Sīlija teica, � tas ir jūsu tēvs. Esmu redzējusi viņu �ķirstām to grāmatu.

Endrjū pasmaidīja.

� Protams, man ir da�as priek�rocības attiecībā uz zinā�anām par medikamentiem: es ta�u dzīvoju kopā ar jūsu māti.

�� Un vai dakteri kādreiz kļūdās arī, parakstot zāles? � Liza interesējās.

�� Bie�i, � Endrjū atbildēja. � Un gadās arī tā, ka modrs farmaceits izglābj ārstu no nepatik�anām, ap�aubot receptes pareizību. Parasti farmaceiti par zālēm zina daudz vairāk nekā ārsti.

�� Bet vai daudzi ārsti to atzīst? � Brūss uzdeva āķīgu jautā�jumu.

� Par nelaimi, ne, � Endrjū atbildēja. � Farmaceiti nereti tiek uzskatīti par kaut ko zemāku, nevis par kolēģiem, kas viņi patiesībā ir. � Tad ar smaidu piebilda: � Dabiski, ka arī farmaceiti kļūdās. Un da�reiz pa�i pacienti iekļūst ķezā, patvarīgi dubultojot vai trīskār�ojot zāļu devas, lai, kā vējāk to pa�i paskaidro, ātrās palī�dzības ma�īnā braucot, panāktu ātrāku iedarbību.

� Tā visa man ir par daudz vienai dienai, � Sīlija sacīja. � Mē�ģinā�u tagad pagulēt.

Viņai izdevās aizmigt, un viņa nogulēja lielāko daļu ceļa, kas bija atlicis līdz �ikāgai.

Pēc pārsē�anās lidojums uz Ņujorku norisinājās bez piedzī�vojumiem.

Sīlijai par pārsteigumu Kenedija lidostā gaidīja "Feldinga-Rosa" limuzīns, lai viņus nogādātu Moristaunā. �oferis, ko viņa nedaudz pazina, sveicināja un pasniedza aploksni, kurā atradās vēstule no Seta Feingolda.

"jDārgā Sīlij, esi sveicināta mājās � visās nozīmēs! Ma�īna un �oferis kopā ar komplimentiem Tev tiek nosūtīti no direktoru valdes. Ma�īna Tev kā atbildīgajai viceprezidentei ir Tavā rīcībā.

Tavi kolēģi un padotie � mani ieskaitot � gaida tik�anos ar Tevi, kad būsi atpūtusies pēc veiktā ceļojuma.

Tavs Sets"

D�ordanu mājā Moristaunā notika sirsnīga tik�anās ar Vinniju un Henku Mār�iem. Vinnija bija grūtniecības pēdējās nedēļās. Kad Liza un Brūss, bet pēc tam Sīlija un Endrjū viņu apskāva, Vinnija brīdināja:

�� Nespiediet mani tik cie�i, mīļie, tas var nepatikt manam mazulim!

Endrjū iesmējās:

�� Neesmu pieņēmis dzemdības kop� saviem interna laikiem, ta�u esmu ar mieru mēģināt!

Vienmēr nerunīgais Henks, kravājot laukā no ma�īnas bagā�u, viņiem laimīgi uzsmaidīja.

Kad vēlāk virtuvē Vinnija, Sīlija un Endrjū pārrunāja jaunumus, Sīlijai ie�āvās prātā trauksmaina doma.

� Vinnij, � viņa ar ba�ām jautāja, � vai tu, būdama stāvoklī, esi lietojusi kādas zāles?

� Jūs domājat � pret nelabumu rītos?

� Jā, � Sīlija ar augo�u satraukumu apstiprināja.

��� Vai tādu kā montēns? Vinnija norādīja uz tārīta "New York Star-Ledger" eksemplāru, kur� stāvēja uz bufetes un kura pirmajā lappusē bija ievietots pla�s raksts par montēnu.

Sīlija klusēdama drūmi pamāja.

��� Mans dakteris man iedeva paraugus un teica, lai es dzerot, � Vinnija stāstīja. � Es būt' ar' dzērusi. Man vienmēr bij �vaki ap dū�u. Es būt' dzērusi, tikai� Viņa paskatījās uz Endrjū. � Vai lai pasaku, dakter D�ordan?

� Okei!

��� Tikai pirms jūsu aizbrauk�anas dakteris D�ordans man teica, ka tam esot jāpaliek kā noslēpumam starp mums abiem: lai es nedzerot montēnu, ja man to dodot, bet lai metot to atejā. Tā es arī izdarīju.

Ar asarām acīs Vinnija paskatījās uz avīzi un tad uz Endrjū.

��� Man bija tik grūti tikt pie �ī bērna. Tā� ak, lai Dievs jūs svētī, dakter D�ordan!

Ar atvieglotu sirdi Sīlija apskāva Vinniju.

Sems Hotorns izskatījās pēc staigājo�a rēga.

Sīlija, pirmajā darba dienā viņu ieraudzījusi, nespēja parunāt. Tāpēc sarunu uzsāka viņ�:

���� Nu, kāda ir sajūta � atgriezties slavas un savas pierādītās taisnības saulītē? Ņemot vērā to, ka mēs � visi pārējie � esam biju�i ļauni un rīkoju�ies aplam^ Diezgan laba, vai ne?

Ļaunie vārdi, griezīgā balsī izrunāti, viņas �oku padziļināja. Viņi nebija redzēju�ies septiņus mēne�us. Pa �o laiku Sems bija novecojis vismaz par desmit gadiem: seja bija izmocīta un bāla, āda uz vaigu kauliem nokarājās, iegrimu�o acu skatiens bija truls, pleci no�ļuku�i; viņ� bija stipri novājējis � uzvalks �ķita kā uz auguma uzkārts.

���� Nē, Sem, es nejūtos labi. Esmu bēdīga, un man ļoti �ēl tava mazdēla. Ja runājam par manu atgrie�anos, tad esmu �eit tikai tāpēc, lai palīdzētu.

� Ak jā, es domāju, ka tu ātri apgūsi�

�� Sem, vai mēs nevarētu kaut kur parunāties netraucēti? Viņi bija sastapu�ies gaitenī, kur staigāja cilvēki. Sīlija tikko kā

bija tikusies ar Setu Feingoldu un vairākiem direktoriem.

Neko neatbildējis, Sems devās uz savām prezidenta telpām. Sīlija sekoja.

Kad kabineta durvis bija aizvēru�ās, Sems strauji pavērsās pret Sīliju un aizvien vēl īgnā balsī sacīja:

� Tas, ko es sāku teikt� es domāju, ka tu gribēsi mani �ēlot. Tas ta�u ir tik viegli! Nu, kāpēc tu neturpini un nepasaki, ko tu domā īstenībā?

� Labāk jau pasaki man, ko domā tu, � viņa mierīgi atbildēja.

� Es pārāk labi visu zinu! Biju noziedzīgi bezatbildīgs, dodams montēnu D�uljetai, kad medikaments vēl nebija apstiprināts! Pats savām rokām esmu padarījis D�uljetas un Dvaita bērnu, savu mazdēlu, par to, kas viņ� ir, � par bezjēdzīgu cilvēciskas būtnes parodiju! Nekas cits kā� � Sema balss aiz�ņaudzās, un viņ� aizgriezās.

Sīlija stāvēja, bēdu un līdzcietības plosīta, un domāja, ko teikt.

� Ja tu gribi zināt patiesību, Sem, un man �is brīdis liekas īsti piemērots atklātībai, tad zini: jā, tā es domāju agrāk un laikam domāju arī tagad.

Sīlija redzēja, ka Sems kāri tver katru viņas vārdu.

Viņa turpināja:

� Bet tad jāatceras vēl arī citas lietas. Viegli kritizēt to, kas jau noticis. Mēs visi kļūdāmies savos spriedumos�

� Tu nekļūdies! Vismaz �oreiz ne. Tu nepieļāvi rupjas kļūdas kā es. � Viņa balsī joprojām skanēja rūgtums.

�� Esmu pieļāvusi citas kļūdas. Kļūdās visi, kuri par kaut ko atbild. Tiesa, da�ām kļūdām mēdz būt sevi�ķi smagas sekas.

� �ī kļūda ir viena no visļaunākajām. � Sems atkrita krēslā aiz sava rakstāmgalda. � Un visi pārējie bērni, vēl nedzimu�os ies�kaitot. .. Es esmu atbildīgs�

�� Nē, � viņa stingri teica. � Tā nav taisnība. Tāpat kā mēs visi, tu vadījies pēc "Gironde-Chimie" informācijas un zinātnieku ieteikumiem. Tu nebiji viens. Citi, uz kuru pleciem ari gūlās atbil�dība, domāja tāpat kā tu�

� Izņemot tevi. Kāpēc tu nenoticēji?

� Sākumā noticēju arī es.

� Ak Dievs! � Sems saķēra galvu rokās. � Kādu nelaimi esmu izraisījis! � Tad pavērās Sīlijā. � Sīlij, esmu bijis negodīgs un riebīgs attiecībā pret tevi.

� Tam nav nekādas nozīmes.

�Man patie�ām �ēl. � Viņa balss pieklusa un kļuva maigāka. � Lai�kam jau sirds dziļumos tevi apskau�u. Kaut būtu uzklausījis tavu padomu! Nevaru gulēt� Stundu pēc stundas guļu nomodā, domādams, atcerēdamies, juzdamies vainīgs. Znots ar mani nerunā. Meita negrib redzēt. Liliāna mēģina mums visiem palīdzēt, ta�u nezina, kā to iz�darīt. � Sems uz bridi apklusa, par kaut ko �aubīdamies, tad turpināja. � Un ir vēl kaut kas. Kaut kas, ko tu nezini.

� Ko es nezinu?

� To es tev nekad neteik�u. � Sems aizgrieza galvu.

�� Sem, � viņa noteikti uzsāka, � tev jāsaņemas. No tā nav nekāda labuma, ka tu sevi moki.

�� Ar mani �eit ir cauri, � it kā nedzirdējis, viņ� teica. � Tu to zini.

� Nē. Es to nepavisam nezinu.

�� Gribēju aiziet no darba. Advokāti saka, ka es to nedrīkstot darīt. Vismaz pagaidām vēl ne. Man jāpaliek savā vietā. � Tad rūgti piebilda: � Fasāde ta�u jāsaglabā. Lai aizsargātu firmu. Lai nevajadzētu dot jaunu lielgabalu gaļu �akāļiem � advokātiem, kuri brūk virsū ar prāvām par zaudējumiem. Tāpēc vēl aizvien esmu prezidents un sēdu �ajā krēslā akcionāru dēļ.

� Priecājos to dzirdēt. Tu esi vajadzīgs, lai vadītu firmu.

Sems pakratīja galvu.

� To darīsi tu. Valde nolēma. Vai tad tev tas nav pateikts?

� Sets man to daļēji pateica. Bet man esi vajadzīgs tu.

Sems vērās Sīlijā ar vārdos neizteiktu izmisumu.

Pēk�ņu lēmumu pieņēmusi, viņa piegāja pie durvīm un aizslēdza tās. Arī tās, kas veda uz sekretāru istabu. Tad, pacēlusi telefona klausuli, teica:

�� �eit misis D�ordana. Esmu pie mistera Hotorna. Lūdzu mūs netraucēt.

Sems nepakustējies sēdēja pie galda.

� Vai tu esi raudājis, kop� tas ir noticis? � Sīlija ierunājās.

Viņ� likās pārsteigts, tad pakratīja galvu.

� Vai tad tas ko līdz?

� Da�reiz palīdz.

Sīlija panāca uz priek�u un apskāva viņu.

� Sem, � Sīlija �ukstēja. � Izraudies!

Uz mirkli viņ� atrāvās, nedro�i un �aubīdamies pavērās Sīlijas sejā. Tad pēk�ņi, it kā būtu sabrucis neredzams aizsprosts, kā bērns uzlika gaivu uz Sīlijas pleca un raudāja.

Kop� tās dienas bija skaidrs, ka Sems Hotorns ir salauzts cilvēks, ka viņa gribasspēks ir satricināts un ka firmas vadī�anai augstākajā līmenī nav derīgs. Kaut arī Sīlija par to ļoti raizējās, viņa bija spiesta pieņemt situāciju tādu, kāda tā bija.

Sems katru dienu ieradās darbā, vēl aizvien savā sidrabpelēkajā rolsbentlijā, ko novietoja garā�as augstākajā stāvā. Da�reiz viņi abi ar Sīliju ieradās vienlaikus. Sīlija savā ma�īnā ar �oferi � par �o apstākli vina bija pateicīga, jo bija iespējams ma�īnā pa ceļam strādāt. Tādās reizēs viņa kopā ar Semu devās uz �tāba mītni � uz vadītāju telpām vienpadsmitajā stāvā. Reizēm viņi mazliet paru�nāja par kaut ko vispārīgu, ta�u sarunu parasti uzsāka Sīlija.

Sems tikpat kā neizgāja no sava kabineta. Neviens nevaicāja, ko viņ� tur dara, ta�u nekas vairāk par da�iem nenozīmīgiem

rīkojumiem no �ī kabineta nenāca. Vadītāju apspriedēs � kaut ari viņam par tām iepriek� paziņoja � Sems nepiedalījās.

Un tā, sākot ar Sīlijas otro darbadienu, nebija ne mazāko �aubu, ka viņa ir galvenā noteicēja.

Svarīgākie jautājumi, kas prasīja iz�ķiro�us lēmumus, tika adresēti viņai. Tāpat kā citas, viņas prombūtnes laikā joprojām neatrisinātās problēmas. Un viņa strādāja, liekot lietā savu veiklību, saprātu un stingro mērķtiecīgumu.

Lielu daļu laika aizņēma apspriedes ar advokātiem.

Pirmās prāvas izraisīja paziņojums par montēna iznem�anu no tirdzniecības. Da�as no �īm prāvām bija pamatotas. Savienotajās Valstīs jau bija piedzimu�i da�i bērni � tostarp arī priek�laicīgi � ar tādām pa�ām kroplībām kā citās valstīs, kur topo�ās māmiņas bija lietoju�as montēnu.

�o gadījumu skaits neizbēgami augs. Konfidenciālā apspriedē firmas augstākajā līmenī tika aplēsts, ka kopumā ASV piedzims pāri par �etriem simtiem bērnu ar montēna izraisītajiem defek�tiem. �is skaitlis bija aprēķināts, izmantojot Francijas, Austrālijas, Spānijas un Lielbritānijas iesūtītās statistikas ziņas. Apspriedē ņēma vērā montēna pārdo�anas laika ilgumu un daudzumu �ajās zemēs un atbilsto�os salīdzino�os skaitļus Savienotajās Valstīs.

Da�as prāvas bija ierosināju�as vēl nedzemdēju�ās topo�ās māmiņas, kuras bija dzēru�as montēnu, baidījās no iespējamām sekām un kuras galvenokārt apsūdzēja "Feldingu-Rosu" nolaidībā. Vēl da�as prāvas tika uzskatītas par nenopietnām un blēdīgām, ta�u ari uz tām vajadzēja sniegt oficiālu atbildi, un tas viss prasīja daudz laika un naudas.

Sīlija ātri bija iepazinusies ar lietu finansiālo pusi un atklāja, ka firmai jānes atbildība simt trīsdesmit piecu miljonu dolāru apjomā. Firmai �im mērķim rezervē vēl bija divdesmit miljoni dolāru.

� �ie simt piecdesmit pieci miljoni dolāru izklausās daudz, un ar tiem varētu apmierināt visas pret mums izvirzītās prasības, � Sīlijai teica advokāts �ailders Kventīns, sirms, tēvi�ķīgs vīrs ar cēlām manierēm, ap gadiem septiņdesmit. � No otras puses, es par to neesmu pilnīgi pārliecināts, iespējams, ka jums vajadzēs vēl kaut kur pameklēt naudiņu.

Kventīns vadīja Va�ingtonas juristu firmu, kas bija specializējusies farmaceitisko firmu aizsardzības jautājumos. Meklēt �īs firmas palī�dzību bija ieteiku�i "Feldinga-Rosa" advokāti.

Sīlija uzzināja, ka Kventīns kolēģu vidū bija pazīstams kā "Misters Nokārtotājs" � viņa spēju dēļ nokārtot jautājumus, nepieļaujot lietai nonākt līdz tiesai. Sava loma te bija ari faktam, ka viņ� Sīlijai patika.

Sīlija jau sākumā nolēma uzticēties Kventīnam. 266

� Vispirms mums abiem, mana dārgā, � viņ� ar Sīliju runāja kā ar mīļu krustmeitu, � jānokārto steidzamie kompensācijas maksājumi: tiem jābūt dāsniem, ta�u saprātīgos apmēros. Mūsu situācijā tas ir ļoti svarīgi. Kompensācijas nedrīkst būt skopas, jo vissliktākais, kas var notikt, ir tas, ja viena montēna prāva nonāktu līdz tiesai un tās iznākumā mums piespriestu daudzu miljonu sāpju naudu, kas varētu izputināt jūsu firmu.

�Vai tie�ām iespējams visu nokārtot bez tiesas? � Sīlija jautāja.

�� �ī iespēja ir lielāka, nekā varat iedomāties. Kad bērnam nodarīts nelabojams ļaunums, tāds, kādu nodarījis montēns, pirmā vecāku reakcija ir izmisums, otrā � dusmas. Savās dusmās vecāki grib sodīt tos, kuri viņu bēdas izraisīju�i, tāpēc grie�as pie advokāta. Visvairāk viņi vēlas � kā mēdz teikt � "savu dienu" tiesā. Bet mēs, advokāti, esam pragmatiķi un zinām, ka lietas, kas nonāk tiesā, da�reiz tiek zaudētas, turklāt reizēm pavisam netaisnīgi. Tāpat arī zinām, ka pirmsprocesa formalitātes, pārslogotās tiesas, tāpat kā aizstāvības organizētā novilcinā�ana var prasīt gadus, līdz lieta tiek izskatīta tiesā. Tad, pat ja prāva tiek vinnēta, prasību var pārskatīt no jauna, tādējādi novilcinot lietu gadiem. Arī advokāti zina, ka pēc pirmā dusmu uzliesmojuma viņu klienti pagurst un zaudē ilūzijas. Gatavo�anās tiesas procesam ietekmē visu viņu dzīvi, nepārtraukti uzurdot bēdas. Dabiski, ka cilvēki sāk vēlēties visu nokārtot ātrāk un atsākt � cik tas vispār iespējams � normālu dzīvi.

� Jā, � Sīlija teica, � to visu es varu saprast.

� Vēl vairāk. Advokāti, kuri �os cilvēkus aizstāv � un ar viņiem

7 >

mums būs darī�anas �, domā ne tikai par klientiem, bet arī par savām interesēm. Daudzu �o advokātu atlīdzība ir daļa no beigās piedzītās summas � viņi saņem tre�o daļu, da�reiz vairāk. Bet advokātiem ir jāmaksā rēķini � īre par kantori, maksa par bērnu koled�ām, hipotēkas un kur tad vēl citi kārtējie maksājumi� � 4 Kventīns paraustīja plecus. � Viņi ir tādi pa�i cilvēki kā mēs. Viņi

vēlas saņemt savu naudu drīz un dro�i, nevis tālā nākotnē un diez > >

vai vispār. Un �is faktors veicina pēc iespējas drīzāku vieno�anās panāk�anu.

� Tā laikam ir. � Sīlija sarunas laikā bija mazliet aizdomājusies un tad sacīja: � Da�reiz, kop� esmu atkal te, mani pārņem sajūta, ka esmu kļuvusi auksta aprēķinātāja, domājot tikai naudas izteiksmē par montēnu un visu, kas noticis.

�� Pietiekami labi pazīstu jūs, � Kventīns teica, � lai zinātu, ka tas tā nav. Arī es neesmu vienaldzīgs pret �o drausmīgo traģē�diju. Jā, man ir darbs, kas jāpadara, un es to izdarī�u. Bet es esmu tēvs un vectētiņ�, un mana sirds asiņo par tiem nelaimīgajiem bērniem.

Pēc �īs un vēl citām apspriedēm papildu maksājumiem tika pie�ķirti vēl piecdesmit miljoni. Montēna krājumu izņem�ana no apgrozības un iznīcinā�ana ari prasīs kādus astoņus miljonus.

Kad Sīlija �o kopējo aprēķinu rezultātus paziņoja Setam Feingoldam, viņ� drūmi pamāja, ta�u likās mazāk satraukts, nekā viņa bija gaidījusi.

� Kop� gada sākuma mums gadīju�ās divas veiksmes, � Sets stāstīja. � īpa�i labi panākumi ir mūsu bezrecep�u medikamentu pārdo�anai. Negaidīti labus ienākumus devusi ārzemju tirdznie�cība. Ja viss būtu kā parasti, mūsu akcionāriem būtu peļņa. Pa�rei�zējā situācijā �o abu avotu dotā negaidītā peļņa aizies piecdesmit miljonu rezervei.

� Būsim pateicīgi par �iem abiem ienākumu avotiem, � Sīlija teica un atcerējās, ka ne jau pirmoreiz viņas kādreiz nicinātie bezrecep�u medikamenti palīdzēju�i firmai izkļūt no nepatik�a�nām.

�� Un vēl iepriecina tas, � Sets turpināja, � ka pienāku�as daudzsolo�as ziņas no Lielbritānijas. Domāju, ka esi par tām dzir�dējusi.

� Jā, esmu lasījusi ziņojumus.

� Ja būs vajadzīgs, bankas mums uz to pamata aizdos naudu.

Sīlija bija priecājusies, uzzinot, ka Hārlovas institūtā, liekas, drīz

būs gatavs interesants jauns medikaments peptīds-7; "drīz" medikamentu ra�otāju valodā nozīmēja vēl gadus divus līdz nodo��anai attiecīgajām iestādēm apstiprinā�anai.

Sīlija, mēģinādama Semu iesaistīt firmas politikā, bija aizgājusi pie viņa apspriesties par pēdējiem jaunumiem no Anglijas.

Tā kā Hārlovas institūts bija Sema ideja un viņ� bija cīnījies par tā finansē�anu, Sīlija domāja, ka viņ� priecāsies par panākumiem un ka tas palīdzēs viņam pārvarēt depresiju. Ta�u Sems palika vienaldzīgs. Turklāt atraidīja priek�likumu lidot uz Angliju un aprunāties ar Martinu Pītu-Smitu nolūkā novērtēt, cik svarīgs ir jaunais medikaments.

� Nē, paldies, � viņ� atteicās, � esmu pārliecināts, ka visu, kas tev vajadzīgs, vari uzzināt citā ceļā.

Un tad � bija vēl kāds jaunums.

Vinsenta Lorda ilgie pētījumu gadi tajā darba laukā, ko ķīmijā apzīmēja ar "brīvo radikāļu dzē�anu", � citādi labu medikamentu zāļu bīstamās blakusiedarbības likvidē�anai � beidzot bija vainagoju�ies panākumiem: pla�ie zinātniskās pētniecības darbi "Feldinga-Rosa" ASV laboratorijās bija ievirzīju�ies nobeiguma stadijā.

Kaut ari bija skaidrs, ka britu peptīds-7 tiks pabeigts pirmais, Vinsenta Lorda medikaments, pagaidām saukts "heksīns W", at�palika tikai par vienu vai diviem gadiem.

�im sasniegumam bija vēl kāds aspekts: tas Lorda stāvokli firmā padarīja stabilāku. Sīlija sākumā bija domājusi, ņemot vēra to, cik ļoti Lords bija aizstāvējis montēnu, un arī vēl citu iemeslu dēļ, viņu nomainīt, līdzko radīsies iespēja. Ta�u tagad viņ� likās pārāk vērtīgs, lai firma to zaudētu.

Tā pēk�ņi, par spīti montēna ēnai, firmā bija kļuvis gai�āks.

Ivonna Evansa un Martins Pīts-Smits aizvien vairāk laika pavadīja kopā. Kaut ari Ivonnai bija neliels dzīvoklītis, kuru viņa bija noīrējusi, sākot strādāt "Feldinga-Rosa" institūtā, viņa tur uzturējās reti. Katru nedēļas nogali un lielāko daļu nedēļas nak�u viņa pavadīja Martina mājā, kur ar prieku ņēmās saimniekot un apmierināja Martina � un ari savas � seksuālās vēlmes.

Ivonna bija pārkārtojusi virtuvi, kas tagad izskatījās tīra un spodra. Te viņa gatavoja gar�īgas maltītes, demonstrējot daudz�pusīgu pavāres talantu. Ik ritu, pirms viņi katrs atsevi�ķi devās uz darbu, Ivonna uzklāja gultu un raudzījās, lai gultas veļa būtu tīra un tiktu mainīta bie�āk nekā agrāk. Viņa atstāja zīmītes ar rīkojumiem apkopējai, kura ik dienas nāca uzkopt dzīvokli. Māja tagad izskatījās nevainojama.

Izmaiņas Ivonna bija izdarījusi ari dzīvnieku bariņa sastāvā, pievienojot tam pa�as Siāmas kaķi. Saviem spēkiem ārdurvīs ierīkojusi "kaķu eju ar eņģēm", viņa bija nokārtojusi kādu svarīgu lietu: tagad nu kaķi varēja iet un nākt jebkurā laikā � tas bija labāk gan kaķu veselībai, gan mājas sanitārajiem apstākļiem.

Kad Ivonna palika pa nakti, vina agri no rīta izveda suņus pastaigā, tādējādi papildinot suņu kārtējās vakara pastaigas ar Martinu.

Martinam tas viss ļoti patika. Un viņ� mīlēja Ivonnas jautro, parasti haotisko pļāpā�anu � viņa varēja runāt par daudziem, parasti mazsvarīgiem tematiem � par jaunajām filmām, kinozvaig�ņu personisko dzīvi, popmūziķiem, redzētajām televīzijas pārraidēm, baumām institūtā. Lai cik tas liktos dīvaini, Martinam nekas nebija pretī visu to uzklausīt, da�kārt �ī tērgā�ana viņam �ķita atsvaidzino�a pārmaiņa, citreiz � kā muzikāls fons.

Visu laiku viņa tuvumā uzturējās intelektuāļi, viņu vidū risinājās sarunas nopietnā līmenī, un viņ� no �īm sarunām nogura. Klausoties Ivonnā, viņ� atpūtās, atpūtās viņa smadzenes. Ta�u

Ivonna nebija tuk�galve, Martins secināja. Viņa interesējās arī par nopietnām lietām, ieskaitot teoriju, uz kuras pamatojās garīgās noveco�anās projekts; Martins viņai nepacietīgi skaidroja tās būtību, un liekas, ka Ivonna saprata. Viņa interesējās par viņa aizrau�anos ar D�onu Loku.

Martins vairākas reizes viņu bija atradis ar atvērtu Loka "Eseju" eksemplāru rokā.

�� Tas nemaz nav tik viegli saprotams, � Ivonna ar sarauktu pieri atzinās.

� Jā, pie tā ir jāpiestrādā.

Martins bija pārliecināts, ka Hārlovā klīst baumas par viņu sakaru. Ta�u institūtā viņi abi ievēroja diskrēciju un nesatikās, ja to neprasīja darbs. Martins uzskatīja, ka viņa personiskā dzīve ir pa�a darī�ana.

Viņ� bija domājis ari par to, cik ilgi �īs attiecības turpināsies. No nejau�ām piezīmēm varēja secināt, ka attiecības, kas valda viņu starpā, viņi uzskata par īslaicīgu sakaru.

Turpinājās peptīda-7 izmēģinājumi � tas tika injicēts dzīvniekiem. Bija vajadzīgs daudz dzīvnieku, lai sasniegtu tādu kondīciju, ka varēs dabūt atļauju tuvākajos mēne�os to izmēģināt cilvēkiem.

Laikam jau baumas par pētījumiem institūtā "noplūda" un nonāca līdz presei. Kaut arī Martins atteicās sniegt interviju, aiz�bildinoties, ka par pētījumiem runāt pāragri, reportieri atrada citus avotus, un avīzēs parādījās informācija. Visumā tā bija pareiza. Ta�u Martinā kvēloja dusmas � bija skaidrs, ka kāds no zināt�niekiem bija rīkojies negodīgi. Martins uzdeva Naid�elam Bentlijam noskaidrot vainīgo, ta�u rezultāta nebija.

��� Patiesībā, � administrators norādīja, � reklāma nekādu ļaunumu nav nodarījusi. Zinātnes pasaulē jau ir radies priek�stats par to, ko jūs darāt: jūs ta�u pieaicinājāt konsultantus. Un varbūt �ī publikas saintriģē�ana mums vēlāk palīdzēs pārdot peptīdu-7.

Viens �īs popularitātes nepatīkams iznākums bija vēstuļu, pam�fletu un petīciju plūdi no "cīnītājiem par dzīvnieku tiesībām" � ekstrēmistiem, kuri protestēja pret eksperimentiem ar dzīvnie�kiem: Martins un visi Hārlovas institūta darbinieki tika nosaukti par sadistiem, mocītājiem, barbariem un bezsirdīgiem noziedz�niekiem.

�� Visās valstīs ir �ie ķertie, � Martins sacīja Ivonnai, lasīdams �os protestus, � bet Britānijā �ajā ziņā ir vissliktāk. Viņi negrib vis vienkār�i samazināt dzīvnieku cie�anas līdz minimumam, par ko esmu arī es un gribu, lai tiktu pieņemti atbilsto�i likumi, viņi uzstāj, lai zinātne, kas eksperimentē ar dzīvniekiem, vispār tiktu izskausta.

���� Vai tu domā, � Ivonna jautāja, � ka kādreiz zinātnei vairs nevajadzēs izmantot dzīvniekus?

� Tas varētu notikt gan, ta�u ne tik drīz.

���� Nu, neņem tā pie sirds. � Ivonna iebāza protesta vēstules atpakaļ ādas mapē. � Un padomā par dzīvniekiem: peptīds-7 ta�u viņus padara veselākus un gudrākus.

Ta�u �ie vārdi Martinu nenomierināja. Pēdējās vēstules bija atstāju�as uz viņu nomāco�u iespaidu.

Tagad situācija institūtā tik ļoti kontrastēja ar agrāko noskaņu, kad zinātniskajā darbā nebija nekāda progresa un pētījumi deva tikai negatīvus rezultātus, ka Martins kādudien atzinās Rao �astri:

��� Esmu noba�ījies. Kad viss mums sokas tik labi, var atgadīties kāda nelaime.

Viņa vārdi izrādījās pravietiski, turklāt tas notika ātrāk, nekā varēja gaidīt.

Nākamajā vīkendā � naktī uz svētdienu � Martinu pamodināja telefona zvans. Līdzās gulēja aizmigusī Ivonna.

Zvanītājs bija Naid�els Bentlijs.

����� Esmu institūtā, � administrators teica. � Mani izsauca policija. Domāju, ka jums vajadzētu atbraukt.

� Kas noticis?

����� Bīstos, ka nekā laba nevarē�u pateikt. � Bentlija balss skanēja drūmi. � Bet es gribu, lai jūs redzat pats.

� Braucu!

Pa to laiku bija pamodusies arī Ivonna. Kad Martins sāka ģērbties, steig�us apģērbās arī viņa.

Viņi aizbrauca ar Martina ma�īnu. Zilos uguņus zibsnīdamas, pie institūta stāvēja divas policijas ma�īnas, tre�ā � ugunsdzēsēju ma�īna � patlaban brauca projām. Institūta galvenās ieejas durvis bija vaļā.

Viņus sagaidīja Bentlijs un kāds policijas inspektors formā. Ja Bentlijs bija pārsteigts, ieraugot Ivonnu, tad viņ� to ļoti veiksmīgi noslēpa.

� Dzīvnieku mīļotāju iebrukums, � viņ� īsi paziņoja.

���� Faktiski, ser, � policists precizēja, � cilvēki, kuri to izdarīja, dēvē sevi par dzīvnieku glāb�anas armiju. Viņi jau arī agrāk mums sagādāju�i nepatik�anas.

� Ko viņi izdarīju�i? Kas noticis? � Martins nepacietīgi taujāja.

���� Viņi ielauzās, � Bentlijs stāstīja, � un izlaida dzīvniekus. Da�i vēl skraida pa ēku, ta�u lielāko daļu viņi izlaidu�i no sprostiem pagalmā, un dzīvnieki � protams � aizbēgu�i. Tad viņi savāku�i dokumentus un eksperimentu aprakstus, ko varēju�i atrast, izne�su�i laukā un aplēju�i ar benzīnu.

� Viņi aizdedzināja sārtu, doktor, � inspektors papildināja. � Kāds cilvēks no blakusmājas to redzēja un izsauca ugunsdzēsējus. Drīz pēc tam ieradāmies mēs. Un tie�i laikā, lai aizturētu divas aizdomīgas personas � vīrieti un sievieti. Vīrietis atzinās, ka par līdzīgu nodarījumu jau sēdējis.

�� Abi ir manā kabinetā, � Bentlijs informēja. � Liekas, ka bandā biju�i se�i. Viņi uzbruku�i mūsu sargam un ieslēgu�i to skapī. Viņi pratu�i izslēgt arī signalizāciju.

Martins skatījās uz �etrām �urkām, kas bija iespiedu�ās pie�ņemamās istabas stūrī. Tagad, balsu izbiedētas, �urkas metās uz atvērtajām durvīm, kas veda uz laboratorijām un dzīvnieku telpām. Martins devās turp.

Dzīvnieku sprosti bija vai nu aiznesti, vai atvērti un tuk�i. Pierakstu grāmatas bija pazudu�as. Katalogu atvilktnes � izrau�tas laukā, daļa satura izgāzta uz grīdas. Daudz kartiņu trūka � acīmredzot sadedzinātas sārtā.

Inspektors, Bentlijs un Ivonna bija Martinam sekoju�i.

� Ak, mans Dievs! � Ivonna izdvesa.

� Kāpēc? Kāpēc? � Martins bija tik satriekts, ka spēja izteikt tikai �o vienīgo vārdu.

� Doktor, � inspektors ierunājās, � varbūt jums to vajadzētu pavaicāt tiem diviem, kurus mēs arestējām?

Martins pamāja, un policists viņus aizveda uz administratora kabinetu; tur jauns policijas konstebls abus uzmanīja.

Sieviete bija ap gadiem trīsdesmit pieciem, ar ērgļa degunu, augstprātīgiem vaibstiem, īsi apgrieztiem matiem, cigareti mutē, apspīlētās d�insu biksēs, biezā vīrie�u kreklā; kājās viņai bija zābaki. Ar nicinājuma pilnu skatienu viņa apveltīja visus, kas ienāca telpā. Apmēram tā pa�a gadagājuma vīrietis bija augumā mazāks, un citos apstākļos varētu iedomāties, ka viņ� ir bikla un maiga rakstura cilvēks. Viņ� vārgi, bet izaicino�i uzsmaidīja ienācējiem.

� Jauks pāris, � inspektors komentēja. � Viņi ir brīdināti, ka var nerunāt, kamēr neierodas advokāts, ta�u liekas, ka viņi vēlas runāt. Viņi ar sevi ļoti lepojas.

� Protams, lepojamies, � vīrietis apstiprināja smalkā, nedaudz drebo�ā balsī, tāpēc nervozi ieklepojās, lai to noslēptu. � Mēs esam izdarīju�i cēlu darbu.

Martins eksplodēja.

�� Vai jums ir kaut mazākais priek�stats par to, ko esat pastrādāju�i? � Viņ� gandrīz vai kliedza. � Cik daudz svarīga darba esat iznīcināju�i?

�� Zinām, � sieviete atbildēja, � ka esam paglābu�i da�us dzīvnieciņus no vivisekcijas mokām, no jums līdzīgiem tirāniem, kuri izmanto dzīvniekus savtīgiem mērķiem.

�� Ja jūs tā domājat, tad jūs esat stulbeni. � Martins juta nevaldāmu vēlē�anos mesties abiem virsū. � Visi dzīvnieki, kurus jūs izlaidāt, ir dzimu�i nebrīvē un brīvībā neprot izdzīvot, tā ka tie mirs �ausmīgā nāvē. Un tos, kuri ieskrēja telpās, vajadzēs iznīcināt!

� Tas ir labāk, � sieviete teica, � nekā ciest jūsu necilvēcisko rīcību.

��� Viņ� nav necilvēks! Viņ� nav ne�ēlīgs! � Ivonna ar pietvīku�u seju augstā balsī sauca. � Doktors Pīts-Smits ir viens no labsirdīgākajiem un labākajiem cilvēkiem pasaulē! Viņ� dzīv�niekus mīl!

� Zinām, kāda ir �ī mīlestība, � vīrietis nicīgi pavīpsnāja.

� Dzīvniekiem ir tādas pa�as tiesības uz dzīvi kā cilvēkiem, � piebalsoja sieviete.

� Jūs un citi jums līdzīgie trakie tikko kā ir iznīcināju�i zināt�nieku darbu, kura atjauno�anai būs vajadzīgi gadi! � Martins griezās pie sievietes. � Reizē ar to jūs esat liegu�i tūksto�iem, varbūt pat simttūksto�iem cilvēku vajadzīgas zāles, kas�

�� Man prieks to dzirdēt! � Sieviete ar nicinājumu pārtrauca Martinu. � Esmu priecīga, ka mūsu pūles nav biju�as veltīgas. Un, ja jūs atkārtosit to, ko jūs saucat par zinātniskiem pētījumiem, bet es � par barbariskām zvērībām, � ceru, ka mirsit �ausmīgā nāvē!

� Vājprātīgā! � Ivonna ar izstieptām rokām metās uz priek�u un � pirms kāds no klāteso�ajiem apjēdza, kas notiek, � iecirta nagus sievietes sejā.

Martins kopā ar inspektoru atrāva Ivonnu no sievietes.

� Tas bija uzbrukums! � kliedza dzīvnieku glāb�anas armijas kareive. � Krimināla vardarbība! � Viņas sejā asiņoja divas garas svītras. � Arestējiet viņu! � Tas bija sacīts abiem policistiem. � Pret viņu jāceļ apsūdzība!

�� Arestēt �o lēdiju? � Inspektors paskatījās uz Ivonnu, kura drebēja un �ķita atrodamies �okā. � Par ko? Es nekādu uzbrukumu neesmu redzējis. � Tad paskatījās uz konsteblu. � Vai jūs ko redzējāt?

�� Nē, ser, � viņ� atbildēja. � Man liekas, ka apcietinātā ieguvusi ievainojumus sejā no dzīvniekiem, kad viņa atvēra būrus.

� Ejam laukā no �ejienes! � Martins aplika roku Ivonnai. � Ar �iem cilvēkiem nav vērts runāt. � Iedami laukā, viņi dzirdēja inspektoru uzrunājam apcietinātos:

� Varbūt jūs tomēr nosauksit pārējo vārdus?

� Ej tu ellē! � sieviete atbildēja.

Bentlijs sekoja Martinam un Ivonnai.

� Tiem abiem nāksies pasēdēt aiz restēm, kur tos jau gaida citi viņu armijas pārstāvji. Esmu daudz par viņiem lasījis, visā valstī esot simtiem �ādu cilvēku. � Tad drūmi piebilda: � Man vajadzēja �o te paredzēt.

� To neviens no mums nevarēja iedomāties, � Martins teica un nopūtās. � Rit sāksim visu sakopt, un tad redzēsim, kas palicis pāri.

Nepatīkamais uzdevums � noteikt postījumu apjomus Hārlovas zinātniskās pētniecības institūtā � ilga vairākas dienas. Beigu beigās Martins nāca pie secinājuma, ka "dzīvnieku draugu" iebrukums bija atvirzījis pētījumus par diviem gadiem atpakaļ.

No sadedzināto papīru pelniem un apkārtnē izmētātajiem pierakstiem �o to izdevās izglābt, ta�u nedaudz.

� Tie trakie acīmredzot ir zināju�i, ko meklēt un kur meklēt, � Naid�els Bentlijs vēlāk sacīja. � Tas nozīmē, ka viņiem bijis at�balsts no iek�puses. Pēc policijas domām, �is ir agrāk jau notiku�o iebrukumu modelis. Es papūlē�os uzzināt, kur� no mūsu apkal�pojo�ā personāla ticis apvārdots, kaut gan cerības ir visai mazas.

Bentlijs turklāt parūpējās arī par dro�ām un efektīvām aizsargierīcēm.

� Pēc notiku�ā tas var likties lieki, ta�u viņi var nepadoties un apciemot mūs vēlreiz.

Martins par notiku�o paziņoja uz Ņūd�ersiju nākamajā dienā pēc iebrukuma. Viņ� runāja ar Sīliju D�ordanu. Pirms da�ām dienām Martins bija nopriecājies, uzzinot par Sīlijas atgrie�anos. Tagad viņ� izteica no�ēlu, ka viņu pirmā saruna notiek par sliktām lietām.

Sīliju ziņa par postījumiem Hārlovā satrieca. Viņa painteresējās, uz cik ilgu laiku Martins vērtējot aizkavē�anos.

� Mums jāatkārto visi eksperimenti, kas būs nepiecie�ami, kad vajadzēs dabūt atļauju zāļu ievie�anai. Tā ir �ausmīga laika un naudas �ķie�ana, ta�u cita ceļa nav.

� Vai tu esi pārliecināts, ka būs nepiecie�ami veseli divi gadi?

�� Sliktākajā gadījumā, jā. Ja varēsim � pasteigsimies. Mēs zinām daudz vairāk nekā pirms diviem gadiem, varbūt darba gaitā atradīsim īsākus ceļus. Darīsim visu, kas būs mūsu spēkos.

� Gribu, lai tu zinātu, � Sīlija teica, � ka peptīds-7 mums te ir svarīgs. Vai atceries mūsu sarunu tavā mājā? Toreiz tu teici � ja tev dotu vairāk laika, tu iegūtu zāles, kas "Feldingu-Rosu" padarītu milzīgi bagātu. Tie ir tavi vārdi.

� Atceros gan. Toreiz es neuzvedos kā zinātnieks. � Martins savilka seju grimasē. � Ceru, ka tā saruna paliks starp mums.

�� Paliks. Bet atgādinu to tāpēc, ka piepildījusies tava pare�ģojuma pirmā daļa. Tagad mums izmisīgi vajadzīga otrā.

�� Nepiecie�ami divi gadi, lai mēs nokļūtu tur, kur bijām, � Martins atkārtoja. � Ja arī atradīsim īsākus ceļus, lielas starpības nebūs.

Ta�u �ī saruna lika viņam pasteigties, un tā jau pēc trim nedēļām atjauno�anas darbi ritēja pilnā sparā.

Ivonna palīdzēja Martinam gan fiziski, gan garīgi. Viņa rūpējās par viņa mājas dzīvi, nekā nejautādama un veikdama visu, lai viņ� savu uzmanību un enerģiju varētu veltīt darbam institūtā. Likās, ka viņa instinkt īvi jūt, kad nepiecie�ama klusa uzmanība, kad vietā jautra pļāpā�ana. Reiz pēc sevi�ķi nejaukas un nogurdino�as dienas, gulēt ejot, viņa lika Martinam nogulties uz vēdera un izdarīja zviedru masā�u lēnā tempā � Martins aizmiga dziļā miegā un nogulēja līdz rītam.

Kad nākamajā dienā Martins painteresējās, kā viņa to pieprot, Ivonna atbildēja:

� Es reiz dzīvoju kopā ar kādu meiteni, kura bija masiere. Viņa man to iemācīja.

� Esmu pamanījis, ka tu nekad nepalaid garām izdevību kaut ko iemācīties. Arī toreiz, lasīdama D�onu Loku. Vai tu pēdējā laikā vēl kaut ko esi lasījusi?

�� Jā, � Ivonna vilcinājās, tad teica: � Atradu kaut ko par tādiem cilvēkiem kā tie dzīvnieku tiesību aizstāvji. Par entuziasmu.

�Neesmu pārliecināts, ka atceros. � Martins bija ieinteresēts. � Vai tu vari sameklēt to rindkopu?

Loka eseja bija turpat istabā uz galda, bet, pat nepapūlējusies to paņemt, Ivonna iesāka:

�� "Tā kā tūlītējs slēdziens ir daudz vieglāks ceļ�, kā cilvēkam veidot un regulēt savu uzvedību, nekā nogurdino�a, stingra savu slēdzienu analīze�" Ivonna nocitēja veselu lappusi, tad apklusa, vērdamās Martinā un gaidīdama viņa reakciju, vēl aizvien �aubī�damās par savu uzskatu pareizību.

�� Es tagad atceros �o citātu. � Martina balsī skanēja neti�cība. � Un man liekas, ka tu nesajauci nevienu vārdu. Kā tu to panāci?

� Nu� Es to viegli iegaumēju.

� Visu? Un tādās detaļās?

� Laikam jau.

Kad Ivonna stāstīja kādu mazsvarīgu atgadījumu, viņa vienmēr precīzi minēja detaļas � vārdus, datumus, vietas, avotus, da�ādus blakusfaktus. Viņ� zemapziņā to bija pamanījis, ta�u nebija pievēr�sis tam uzmanību.

� Cik rei�u tev kaut kas jāizlasa, lai zinātu tekstu no galvas?

�� Parasti vienreiz. Bet Loks divreiz. � Likās, ka Ivonna jūtas neērti, it kā Martins būtu atklājis kādu sliktu noslēpumu.

� Es gribu to izmēģināt, � Martins teica.

No otras istabas viņ� atnesa vēl vienu Loka grāmatu, kuru � viņ� bija pārliecināts � Ivonna nebija lasījusi, un atvēra atzīmētu lappusi.

� Izlasi �o te. No �īs vietas līdz tai.

� Vai drīkstu lasīt divreiz?

� Protaiņs.

Viņa nolieca galvu. Garie, blondie mati noslīga pār seju, kad viņa koncentrējusies lasīja. Tad, paņēmis grāmatu, Martins lika:

� Tagad atkārto, ko tu izlasīji!

Viņ� sekoja katram vārdam. Beigusi vina teica:

� '�is ir skaists gabals.

������� Tu arī esi skaista, � viņ� teica. � Un vai tu zini, kas tas ir, kas tev piemīt? Tev ir fotogrāfiska atmiņa � tas ir kaut kas unikāls! Tu ta�u to zināji?

������� Daļēji � jā. Ta�u nekad neesmu gribējusi at�ķirties no citiem! Ķēms, ko rāda cirkā� � Ivonnas balss aizlūza.

� Dieva dēļ, kas tev teicis, ka tu esi ķēms?

� Skolā� skolotāja.

Martinam iejūtīgi iztaujājot, Ivonna pastāstīja: kādā rakstiskajā eksāmenā viņas fotogrāfiskās atmiņas dēļ atbildes biju�as identiskas tekstam mācību grāmatā, un Ivonna tikusi apvainota blēdībā. Kad Ivonna to noliegusi, viņai neesot ticēju�i. Tad izmisumā viņa no�demonstrējusi to, ko nupat bija redzējis Martins. Skolotāja, sadusmota par to, ka viņai nav taisnība, bija meiteni nosaukusi par "cirka ķēmu" un viņas mācī�anos par nevērtīgu.

� Tā nav taisnība! Tu ta�u saproti, ko tu mācies?

� Protams!

� Ticu. Tev ir labas smadzenes. Redzēju, kā tās darbojas.

Pēc sadursmes ar skolotāju Ivonna ne tikai slēpa savu talantu, bet pat mēģināja no tā atbrīvoties. Mācoties viņa apzināti mēģināja neiegaumēt teikumus un frāzes, un daļēji tas viņai izdevās. Ta�u reizē ar to viņa vairs tik labi nesaprata to, ko mācījās: rezultātā viņa slikti kārtoja eksāmenus un izkrita iestājpārbaudījumā veterinārijas koled�ā.

������� Tu esi tik daudz darījusi manis labā. Varbūt tagad es varu kaut ko paveikt tevis labā? Vai tu joprojām vēlies būt veterinārārste?

� Vai tas ir iespējams?

� Galvenais ir � vai tu to vēlies?

� Protams. Es to vienmēr esmu gribējusi.

� Tad atļauj man uzzināt visu, kas vajadzīgs.

Tam nevajadzēja daudz laika.

Pēc pāris dienām, ēdot Ivonnas gatavotās pusdienas, Martins

teica:

�� Raksti iesniegumu veterinārijas koled�ai. Tev ir izredzes tikt iek�ā. Turklāt būs iespējama arī zināma finansiāla palīdzība no institūta puses. Būs jākārto trīs pārbaudījumi � fizikā, ķīmijā un tre�ais � zooloģijā, bioloģijā vai botānikā. Ar tavu pieredzi kārtot pārbaudījumu zooloģijā būtu visprātīgāk.

�� Vai man būtu jāatsakās no darba? � Viņas balsī ietrīsējās �aubu nots.

�� Kamēr tu gatavojies eksāmeniem, nav nekādas vajadzības. Varēsi mācīties pa vakariem un nedēļas nogalēs. Es tev palīdzē�u. Mēs strādāsim kopā.

� Es tik tikko spēju tam ticēt. � Ivonna bija glu�i bez elpas.

� Un es strādā�u, cik spē�u! Patie�ām!

�� Es zinu. � Martins pasmaidīja. � Ar savu atmiņu tu tiksi galā bez liekām rūpēm. � Viņ� mirkli padomāja, tad turpināja:

�� Tikai tev jāiemācās stāstot vai rakstot mazliet atkāpties no grāmatas teksta, lai eksaminētāji nekļūtu tikpat aizdomīgi, kāda bija tava skolotāja. Turklāt pastāv da�ādi paņēmieni, kā labāk nokārtot pārbaudījumus. Es tev tos parādī�u.

��� Mīļais, tu esi burvīgs. � Ivonna uzlēca kājās un apskāva Martinu. � �ī ideja ir tik aizraujo�a. Tas ir vislabākais, kas ar mani vispār ir noticis!

� Ja jau tu tā saki, tad es domāju tāpat kā tu.

"Feldinga-Rosa" �tābā Ņūd�ersijā vieglās eiforijas stāvoklis pēc Sīlijas atgrie�anās nevaldīja ilgi. Pirmo triecienu tam deva ziņa par iebrukumu Hārlovas institūtā.

Tad notika nelaimes gadījums � tā vismaz to kvalificēja Būntonas policija. Tas notika darba dienā, trīs nedēļas pēc Sīlijas atgrie�anās.

Torīt Sīlijas dienesta ma�īna iebrauca garā�ā vienlaikus ar mistera Hotorna vadīto automobili. Sīlijas �oferis, labi zinādams, ka firmas prezidents brauks uz savu parasto ma�īnas stāvvietu pa labi no Sīlijas ma�īnas stāvvietas, atbrīvoja Semam ceļu. Sīlija, kurai �oferis atvēra ma�īnas durtiņas, izkāpjot vispirms ieraudzīja uzbrauktuvē parādāmies Sema ma�īnas priek�galu, tad � pārējo ma�īnas daļu. Viņa nolēma Semu pagaidīt. Ma�īna brauca uz priek�u dro�i, bet lēni.

Un tad tas notika.

Ierūcās ma�īnas spēcīgais motors, riepas ie�vīkstējās, un lielā ma�īna, mirklī uzņēmusi ātrumu, �āvās uz priek�u: Sīlijai un �oferim it kā aizbrāzās garām sudrabains mākonis, izdrāzās cauri Sema ma�īnas stāvvietai un ietriecās uzbrauktuves sienā. Aiz �īs plecu augstuma sienas bija piecdesmit pēdu dziļ� bezdibenis. Ar rībienu siena sadrupa, un ma�īna pazuda ielauztajā caurumā.

Sekoja klusums, kas Sīlijai likās velkamies loti ilgi. Tad apak�ā nogranda dobj� kritiena un metāla un stiklu plī�anas troksnis.

Sīlijas �oferis metās pie cauruma sienā, arī Sīlijas pirmā impulsīvā reakcija bija viņam sekot. Ta�u viņa savaldījās, un, ātri aptvērusi situāciju, iekāpa atpakaļ ma�īnā un pa telefonu izsauca policiju. Pēc tam viņa izsauca firmas iek�ējo telefona centrāli un deva rīkojumu visiem firmā strādājo�iem ārstiem steigties uz garā�as rietumpusi � tur, kur bija nokritusi Sema ma�īna. Tikai pēc tam Sīlija piegāja pie cauruma sienā un paskatījās lejup.

Reiz tik skaistais automobilis bija pilnīgi sadragāts. Bija skaidrs, ka tas nokritis uz priek�gala: kritiena spēka rezultātā tas bija ietriekts ma�īnas korpusā. No ma�īnas paliekām cēlās dūmi, kaut arī automobilis nebija aizdedzies. Par laimi, ma�īna bija nokritusi brīvā laukumā � citu cietu�o nebija.

Sadragātās ma�īnas virzienā skrēja vairāki cilvēki. Likās neiespējami, ka sadragātajā ma�īnā cilvēks būtu varējis palikt dzīvs.

Tā arī bija.

Sema ķermeni izdevās atbrīvot tikai pēc krietnas stundas � �o �ausmīgo uzdevumu ugunsdzēsēji veica nesteidzoties, jo ārsts, ies�niedzies ma�īnā, bija apstiprinājis acīm redzamo � Sems bija miris.

Sīlija bija piezvanījusi Liliānai un, cik uzmanīgi vien varēdama, pavēstīja par notiku�o, lūgdama nebraukt �urp.

� Ja vēlies, � Sīlija pieteicās, � es pie tevis aizbrauk�u.

� Nē, � Liliāna pēc klusuma brī�a atbildēja, � atļauj man brīdi palikt vienai.

"Viņa jau bija cietusi un tagad cietīs vēl vairāk. Kas gan sievietēm nav jāizcie�," Sīlija nodomāja.

� Pēc brītiņa es brauk�u pie Sema. Tu man pateiksi, uz kurieni viņ� būs aizvests.

� Labi, � Sīlija piekrita, � un es vai nu aizbrauk�u pie tevis, vai arī gaidī�u tevi tur.

� Paldies.

Sīlija mēģināja piezvanīt D�uljetai un viņas vīram, ta�u viņu nebija.

Tad viņa ataicināja D�ulianu Hemondu.

�� Nekavējoties sniedziet presei paziņojumu par Sema nāvi! Raksturojiet to kā traģisku nelaimes gadījumu! Uzsveriet vārdus "nelaimes gadījums"! Lai novērstu da�ādus minējumus. Varbūt derētu ieminēties par iespēju, ka bija ieķīlējies ātruma pārslēgs, kādēļ bija zudusi kontrole pār ma�īnu.

� Tam neviens neticēs! � Hemonds protestēja.

� Nestrīdies! � Sīlija tik tikko valdīja asaras. � Dari, kā teicu! Un nekavējoties!

Tas bija pēdējais pakalpojums, ko viņa varēja izdarīt Semam: lai Sems netiktu nosaukts par pa�nāvnieku.

Tiem, kuri viņam stāvēja tuvāk, bija skaidrs, ka tā bija pa��nāvība.

Visticamāk, ka Sems, izmisuma un vainas nastas mākts montēna dēļ, bija priek�ā eso�ajā garā�as sienā saskatījis iespēju izbeigt savu dzīvi.

Vai Sems jau agrāk bija apsvēris �ādu soli? Vai torīt iz�ķiro�ā loma bija Sīlijai, kuru Sems redzēja pa�pārliecinātu savā varas apziņā un ar autoritāti, kura varēja piederēt viņam, ja vien apstākļi nebūtu radikāli mainīju�i viņu lomas? Sīlija nespēja rast atbildi uz �iem jautājumiem. Un kas bija Sema otrais noslēpums? Sīlija atcerējās viņu sarunu pirmajā dienā pēc Sīlijas atgrie�anās, kad viņ� bija teicis: "�ir vēl kaut kas. Kaut kas, ko tu nezini. Es to tev nekad neteik�u." Lai kas tas būtu, tas bija miris reizē ar Semu.

Sema ģimene bija vēlējusies, lai bērēs nebūtu sve�u cilvēku. Sīlija bija vienīgā firmas pārstāve. Viņu pavadīja Endrjū.

Zārku līdz kapam pavadīja tikai Liliāna un D�uljeta. Viņas tā bija gribēju�as. Liliāna bija bāla, likās, ka viņā palicis maz dzīvības. D�uljetas seja un acis bija cietas � dievkalpojuma laikā viņa nebija raudājusi. Dvaits apbedī�anas ceremonijā nepiedalījās.

Nākamajās dienās Sīlija neatlaidīgi pūlējās panākt, lai Sema nāve tiktu atzīta par nelaimes gadījumu.

Pēc divām nedēļām firmas direktoru valde sanāca kopā, lai ievēlētu jaunu prezidentu. Firmā to uzskatīja tikai par formalitāti, jo likās skaidrs, ka ievēlēs Sīliju.

Sets Feingolds da�as minūtes pēc direktoru sanāksmes ienāca viņas kabinetā.

�� Esmu sūtīts tev to pateikt, � viņam bija drūma sejas iz�teiksme, � lai gan man pretīgi to darīt. Tu nebūsi prezidente. Valdē da�i domā, ka sieviete nevar būt prezidente.

� Ticu, � Sīlija atbildēja. � Da�ai labai �is atklājums prasījis visu dzīvi.

� Mēs ilgi strīdējāmies. Padome sa�ķēlās, daudzi tevi ļoti aizstāvēja, bet pretinieki nepadevās. Beidzot mēs panācām kompromisu.

Tika norīkots prezidents uz laiku, Sets stāstīja. Tas bija Prestons O'Helorens, pensionēts bankas prezidents, kur� ilgus gadus bija firmas padomes loceklis.v Viņam bija septiņdesmit astoņi gadi, un viņ� staigāja ar spieķi. �im cienījamam finansu ekspertam bija aprobe�otas zinā�anas par farmaceitiskās rūpniecības biznesu � galvenokārt tās uzkrājās no tā, ko viņ� dzirdēja valdes sēdēs.

� Ko nozīmē uz laiku? � Sīlija vaicāja.

� Viņ� bija ar mieru strādāt se�us mēne�us. Pa to laiku padome atradīs pastāvīgu prezidentu. � Sets savilka grimasi. � Turklāt tiek apspriesta iespēja sameklēt kādu ārpus firmas.

� Es saprotu.

� Man laikam nevajadzētu tev to teikt, bet gribu būt godīgs. Ja es būtu tavā vietā, Sīlij, es viņus pasūtītu uz elli un tūdaļ pat ietu projām.

�� Es atgriezos, lai palīdzētu likvidēt nelaimi, un es to ari izdarī�u. Kad tas būs pabeigts� nu, pagaidīsim līdz tam brī�dim.

��� Vai tu jūties ļoti aizvainota? � Endrjū pie pusdienu galda vaicāja.

� Jā, � Sīlija pirms atbildē�anas bija nedaudz padomājusi. � �ī netaisnība mani aizskar. Ta�u, no otras puses, es atklāju, ka nepārdzīvoju tik ļoti, kā būtu to darījusi pirms pāris gadiem.

� Tā es arī domāju. Un vai zini � kāpēc? Tāpēc, ka tava dzīve ir piepildīta, Sīlij. Tu esi vislabākā sieva, kāda vien var būt vīram, un lieliska māte. Tu esi gudra un kompetenta darbā un tālu pārspēj lielāko daļu vīrie�u. Tāpēc tev vairs nav vajadzīgi godinājumi un tituli.

Nākamajā dienā piedzima Vinnijas mazulis � veselīgs puisēns. �is notikums iepriecināja ne tikai Vinniju un Henku, bet arī visu D�ordanu ģimeni. Liza sajūsmināta zvanīja Vinnijai no Kalifornijas, Brūss � no Pensilvānijas.

Vinnija, kā parasti, bija sieviete ar vērienu.

� Izskatās, ka nu maisam gals vaļā, � viņa priecīgi paziņoja, gulēdama nedēļnieces gultā. � Nu mums ar Henku būs jāmēģina tikt pie dvīņiem.

Vinsents Lords bija glu�i cits cilvēks. Viņā kūsāt kūsāja enerģija un mo�ums. Gandrīz pēc divdesmit gadu ilga darba bija radīts medikaments brīvo radikāļu dzē�anai. Vēl tikai bija vajadzīgi izmēģinājumi ar dzīvniekiem un cilvēkiem, lai saņemtu likumīgo ievie�anas atļauju. Jaunajam medikamentam vajadzēja līdz �im bīstamās zāles padarīt labas un dro�as.

Heksīns-W � tāds bija zāļu pagaidnosaukunis � tika jo pla�i apspriests farmaceitisko ra�otāju vidū, kaut arī detaļas bija "Feldinga-Rosa" noslēpums. Citas farmaceitiskās firmas, kas vēroja pieteikumus uz patentiem un saprata �o zāļu nozīmi, neslēpa savu interesi.

Kāds lielas konkurējo�as firmas vadītājs Sīlijai telefona sarunā bija teicis: "Protams, mēs būtu priecīgi, ja mūsu pa�u zinātnieki būtu atklāju�i to, ko doktors Lords laikam izdarījis, bet, tā kā mūsējie to nav paveiku�i, mēs ,gribam būt pirmie, kad jūsu ļaudis būs gatavi runāt par darījumiem."

Turklāt interesants bija fakts, ka jaunās zāles varēs lietot divējādi: gan kā aktīvu sastāvdaļu pievienot citām zālēm, gan ra�ot kā atsevi�ķas tabletes.

Tādējādi heksīnu-W savām zālēm varētu pievienot daudzas citas firmas � "Feldingam-Rosam" tie būtu milzīgi ienākumi.

Lielu labumu jaunās zāles sagādātu artrīta un vē�a slimniekiem, kuriem bija nepiecie�amas daudzas spēcīgas zāles, ta�u pēdējās tika parakstītas piesardzīgi vai vispār netika parakstītas bīstamās 1 blakusiedarbības dēļ. Heksīns-W �o blakusiedarbību likvidētu vai ievērojami samazinātu.

Tā Vinss Lords paskaidroja Sīlijai un vairākiem citiem pārdo�anas plāno�anas sesijā.

Lielais lūzums Vinsenta Lorda pētījumos bija noticis apmēram pirms trim mēne�iem. Vienkār�i runājot, Vinss bija atradis iespēju ra�ot jaunas zāles no veciem medikamentiem ar organiskās ķīmijas palīdzību.

Kaut arī Lords neko netika teicis, viņ� priecājās, dzirdot, ka Pīta-Smita peptīda-7 programma atsviesta atpakaļ par diviem gadiem. Heksīnam-W bija iespēja nonākt tirgū pirmajam.

Lorda pacilātais noskaņojums bija licis spert pirmo soli izlīg�anā ar Sīliju. Drīz pēc viņas atgrie�anās firmā Vinss aizgāja uz viņas kabinetu, apsveica sakarā ar paaugstinājumu amatā un teica:

� Priecājos tevi redzēt atkal pie mums.

�� Tikko izlasīja ziņojumu par heksīnu-W. Apsveicu! � Sīlija teica.

� Domāju, ka to atzīs par vienu no svarīgākajiem �ī gadsimta atklājumiem, � Lords lieti�ķi paziņoja.

Sarunā ar Sīliju Lords neatzina, ka viņai būtu bijusi taisnība attiecībā uz montēnu. Viņa vienkār�i laimīgi glu�i nezinātniskā kārtā esot uzminējusi, tāpēc viņai nepienākoties vairāk goda kā laimīgas loterijas biļetes īpa�niekam.

Neraugoties uz izlīg�anas mēģinājumu, Lords atviegloti nopūtās, kad Sīlija nekļuva par prezidenti. Tas būtu par daudz

smags pārdzīvojums. Vismaz �oreiz direktoru valde bija parādījusi mazliet saprāta.

Kad pasaule iegāja 1978. gadā, heksīns-W "Feldingā-Rosā" turpināja būt lielu cerību stars.

Jaunā prezidenta ienāk�ana "Feldingā-Rosā" tikpat kā neskāra Sīlijas pienākumu loku un ikdienas darba kārtību. Nākamajā dienā pēc iekārto�anas darbā O'Helorens bija papūlējies izturēties pret Sīliju atklāti un godīgi.

Viņi satikās prezidenta telpās. Sīlijai bija smagi redzēt jaunu iemītnieku telpās, kurās vēl nesen bija saimniekojis Sems un kura nāvei viņa vēl tagad spēja ticēt tikai ar grūtībām.

Pavecais O'Helorens savā Jaunanglijas akcentā teica:

�� Es gribētu, lai jūs zinātu, misis D�ordana, ka nebiju starp tiem, kuri iebilda pret jūsu iecel�anu prezidenta amatā. Atzī�os arī, ka neatbalstīju jūsu kandidatūru, ta�u būtu pievienojies vairā�kumam jums par labu.

� Labi, mister O'Heloren, � Sīlija sacīja, � tā nu mēs abi zinām, kur atrodamies. Vēlos uzzināt, kā jūs gribētu, lai es strādāju, kā ari mūsu pienākumu sadali.

��� Tuvi draugi mani sauc par Snouvu. Prezidents �ķelmīgi pasmaidīja. � �is vārds man nāk līdzi no jaunības, kad daudz slēpoju. Būtu priecīgs, ja jūs mani tā sauktu, un varbūt es drīkstu jūs saukt par �īliju?

� Okei � jūs būsit Snouvs, es � Sīlija, � Sīlija piekrita. � Un tagad norunāsim, kā strādāsim. � Viņa juta, ka uzvedas pretīgi, ta�u viņai bija vienalga.

� Es gribētu, lai jūs turpinātu strādāt tāpat kā līdz �im. Esmu pārliecināts, ka esat kompetenta un iniciatīvas pilna�

� Un jūs, Snouv? Ko darīsit jūs, kamēr es bū�u kompetenta un iniciatīvas pilna?

Viņ� Sīliju maigi apsauca:

�� Prezidentam nav jāatskaitās viceprezidentei, Sīlij. Otrādi gan. Ta�u, lai nebūtu pārpratumu, tad es atzī�os, ka manas zinā�anas par farmaceitisko biznesu nekādā zinā nav salīdzināmas ar jūsējām. Tās ir daudz vājākas, Sīlij. Daudz vairāk par jums orientējos firmas finansēs. Tas ir darbalauks, kur �imbrī�am vajadzīga sevi�ķa uzmanība. Tāpēc lielāko daļu no �iem se�iem mēne�iem vai to laiku, ko pavadī�u �ajā krēslā, es nodarbo�os ar naudas lietu caurskatī�anu.

Sīlija saprata, ka prezidents pret viņu izturas ar cieņu un pacietību, un sacīja jau laipnāk:

�� Paldies, Snouv! Darī�u visu, kas manos spēkos, lai godam paveiktu savu darba daļu.

� Esmu par to pārliecināts.

Jaunais prezidents nenāca darbā katru dienu, ta�u izstrādāja firmas ģenerālo finansu plānu nākamajiem pieciem gadiem; Sets Feingolds to raksturoja kā "dārgakmeni, patiesu ieguvumu".

�� Vecajam savādniekam varbūt ir vajadzīgs spieķis staigā��anai, � Sets teica, � bet ne prātam, kas ir ass kā bārdas nazis.

Sīlija arī pati sāka novērtēt O'Helorenu un viņa atbalstu it visā, ko viņa darīja, izcilo pieklājību un labās manieres. Viņ� bija īsts "vecās skolas d�entlmenis".

Tāpēc viņai bija �ēl, kad 1978. gada janvārī viņa uzzināja, ka viņ� saslimis ar gripu, un patiesi bēdājās, kad Snouvs O'Helorens pēc nedēļas nomira ar insultu.

�oreiz nevajadzēja divu nedēļu, lai izraudzītos jaunu prezidentu. To izlēma nākamajā dienā pēc O'Helorena bērēm.

Lai gan uz laiku izraudzītais prezidents bija nostrādājis nepilnus �etrus no saviem se�iem mēne�iem, neviens kandidāts no ārpuses nebija parādījies.

Atlika tikai viena iespējamā izvēle, un direktoru valde nepilnās piecpadsmit minūtēs izlēma to, ko vajadzēja nolemt jau pērnā gada septembrī: Sīlija D�ordana kļuva par "Feldinga-Rosa" prezidenti.

Jaunā ideja viņai bija ie�āvusies prātā jau pagāju�ā gada augustā atceļā no Havajas. Tās iedīglī bija Endrjū domas.

Viņ� bija teicis Sīlijai, Lizai un Brūsam, ka zāles, ko mēdz lietot pret neērtām un nepatīkamām izjūtām, vienkār�i nav jādzer. Viņi bija runāju�i par grūtniecību. �o vārdu iespaidā bija radusies ideja, ko Sīlija tagad bija gatava likt priek�ā kā konkrētu firmas politiku. Viņa bija pat izdomājusi nosaukumu "Feldinga-Rosa" doktrīna. Par �īs idejas izvirzī�anu viņa bija domājusi jau agrāk, būdama viceprezidente, ta�u bija atturējusies, baidīdamās no noraidījuma. Pat pēc viņas iecel�anas par prezidenti viņa vēl nogaidīja, jo � to Sīlija zināja � tam, ko viņa gatavojās darīt, bija vajadzīga valdes aprobācija.

Tagad � septiņus mēne�us vēlāk � viņa bija gatava rīkoties.

Bils Ingrems, nesen paaugstināts par pārdo�anas vicepreziden�tu, "Feldinga-Rosa" doktrīnu bija palīdzējis ietērpt vārdos; uz�metums skanēja tā:

""Feldinga-Rosa" farmaceitiskā firma svinīgi zvēr:

1. Firma nekad nera�os un nelaidīs pārdo�anā nevienu medikamentu grūtniecēm, lai novērstu tādu dabisku parādību kā nelabums.

2. Firma aktīvi iestāsies par to, lai nevienai grūtniecei normālas grūtniecības laikā netiktu parakstīti citur ra�oti medikamenti.

3. Firma sniegs konsultācijas grūtniecēm nolūkā izvairīties no visām zālēm, izņemot tās, kas vajadzīgas ekstremālos gadījumos.

4.� Firma aktīvi ieteiks grūtniecēm atturēties no alkoholiskajiem dzērieniem un smēķē�anas, tāpat arī izvairīties no citu smēķētāju radīto dūmu ieelpo�anas."

Ta�u tas vēl nebija viss. Bils Ingrems izteicās:

�� �ajā doktrīnā ir vairāk jēgas, nekā esmu lasījis jebkur citur agrāk. To mūsu biznesā kādam vajadzēja izdarīt jau sen.

Ingrems bija balsojis pret Sīliju un par montēnu.

�� Es visu laiku domāju, � viņ� da�as nedēļas pēc Sīlijas atgrie�anās bija atzinies, � ka pēc notiku�ā tu vispār negribēsi, ka es te strādāju.

�� Gribu, � Sīlija atbildēja. � Zinu, kā tu strādā, ka tev var uzticēties un uz tevi paļauties. Tu kļūdījies � tas var notikt ar ikvienu no mums. Domāju, ka tu no tā gadījuma esi mācījies.

� Un kā vēl! Turklāt cietis arī! Jo es vēlējos, kaut man būtu bijis pietiekami daudz inteliģences un dū�as tevi atbalstīt!

� Nevajag mani balstīt! Pat tagad ne. Gadīsies tādas reizes, kad man nebūs taisnība, un, ja tu to jutīsi, tad noteikti man pasaki!

Sīlija, tagad jau direktoru valdes pilntiesīga locekle, rūpīgi gatavojās sanāksmei, kurā izskatīs arī viņas izstrādāto firmas doktrīnu. Viņa bija sagatavojusies uz pretestību.

Ta�u � viņai par lielu pārsteigumu � tādas tikpat kā nebija.

Viens no valdes locekļiem � Adrians Kestons, finansu grupas priek�sēdētājs un piesardzīgs domātājs, apvaicājās:

� Vai ir gudri un nepiecie�ami mūs uz visiem laikiem izslēgt no medicīnas nozares, kurā kaut kad nākotnē iespējami jauni un dro�āki sasniegumi?

� Mister Keston! � Sīlija pārlaida skatienu klāteso�ajiem. � Es domāju, ka tie�i tas mums ir jādara, jo mēs paglābsim sevi un citus, kas nāks aiz mums, no riska montēnam līdzīgās lietās. � Tad pēc klusuma mirkļa turpināja: � Cilvēki Stri aizmirst. Daudzas jaunās māmiņas �odien vairs neatceras vai nekā nezina par talidomīdu. Vēl pēc da�iem gadiem būs aizmirsts montēns, un sievietes atkal dzers visu, ko vien dakteri parakstīs. Ja tā notiks, mēs tur nepiedalīsimies un atcerēsimies, ka grūtniecība un medikamenti nav savienojami jēdzieni.

�� Runājot par ienākumiem, � Sīlijai par labu izteicās arī Klintons Eterid�s, no kura viņa bija gaidījusi pretestību, � man patīk misis D�ordanas ideja pārvērst mūsu sagrāvi ar montēnu par

komerciālu sasniegumu. �ī tā dēvētā doktrīna ir ļoti gudra bū�ana un lieliska reklāma citiem mūsu medikamentiem. Pēc laika mēs to matīsim.

Sīlija iek�ēji saviebās: Eterid�sbija Lorda draugs un sabiedrotais. Lords zināja, ka �odien apspriedīs firmas doktrīnu, tātad viņi abi ar Lordu par to noteikti bija runāju�i. Vai ar �o atbalstu Lords netie�i norāda, ka no�ēlo gadījumu ar montēnu? Viņa nodomāja, ka nekad to neuzzinās.

Vēl sekoja diskusija � galvenokārt par to, kā doktrīnu īstenot. Bet pēdējo vārdu teica televīzijas un radio lietu pārzinātājs Ouens Nortons, kur� nupat bija nosvinējis savu astoņdesmit otro dzim�anas dienu.

��� Varbūt jūs esat ievērojusi, misis D�ordana, � viņ� sausi atzīmēja, � ka beidzot mēs sākam respektēt jūsu sievi�ķīgā prāta spējas? Savā un manu domubiedru vārdā varu tikai no�ēlot, ka tam bija vajadzīgs tik ilgs laiks.

�� Ser, � Sīlija teica no sirds, � jūs man �o dienu esat padarījis skaistu.

Doktrīna vienbalsīgi tika pieņemta par firmas oficiālo politiku.

Doktrīnas efekts bija spēcīgs, ta�u ne tik liels, kā Sīlija bija cerējusi.

Ārstiem � ar da�iem izņēmumiem � tā patika. Kāds aku�ieris rakstīja: "Esiet tik laipni un atsūtiet man vēl da�us eksemplārus � vienu no tiem ierāmē�u un pielik�u savā kabinetā pie sienas. Es to izmanto�u, kad pacienti man pārmetīs, ka es pietiekami labi viņus neapkalpoju un atsakos izrakstīt recepti kādam sāpes remdējo�am līdzeklim, bez kura � pēc manām domām � viņi varētu glu�i labi iztikt."

Jaunā doktrīna tika pla�i izmantota firmas reklāmā, tiesa gan � tikai medicīniskajos un zinātniskajos �urnālos. Sākumā Sīlija bija gribējusi �ādas reklāmas ievietot visos preses izdevumos, bet viņu pārliecināja, ka tas izraisītu iebildumus no organizētās medicīnas puses, kas � tāpat kā Pārtikas un zāļu administrācija � rauca pieri par firmas tie�ajiem kontaktiem ar pacientiem.

Citu firmu reakcija pret "Feldinga-Rosa" doktrīnu bija da�āda. Firmas, kas ra�oja medikamentus grūtniecēm, ieņēma atklāti naidīgu pozīciju. "Lēta, mazvērtīga reklāma" � tā �o doktrīnu publiski raksturoja vienas �ādas firmas pārstāvis. Citas firmas m izteica mājienus, ka "Feldings-Ross" mēģina izlikties svētulīgāks par citiem un ka tas var kaitēt industrijai, kaut arī nevienam nebija skaidrs, kādā veidā. Bet pāris konkurentu atklāti izteica savu apbrīnu. "Godīgi runājot," kāds cienījams �īs rūpniecības līderis teica Sīlijai, "man gribētos, kaut tas mums pirmajiem būtu ienācis prātā."

� Tu esi izdarījusi kaut ko labu, � Endrjū teica Sīlijai, � tu esi uzsākusi kaut ko labu � tu esi radījusi apļus ūdenī, kas izplatās aizvien tālāk. Paies laiks, un tu būsi pārsteigta, redzot, cik tālu tie aizgāju�i.

Montēns bija radījis cita veida apļus. Viens no tiem sākās Va�ingtonā � Kapitolijā.

Bija izziņots, ka senāta apak�komiteja, kas nodarbojās ar pārdo�anas lietu ētiku un kuras priek�sēdētājs bija Deniss Donehjū, uzsāks montēna lietas izskatī�anu Va�ingtonā decembra sākumā. Donehjū oktobrī preses konferencē bija paziņojis, ka liecinieki jau esot uzaicināti. Visi, kuriem kaut kas �ajā lietā būtu sakāms, tika aicināti kontaktēties ar komitejas locekļiem.

Kad par to uzzināja Sīlija, viņa piezvanīja �ailderam Kventinam, firmas Va�ingtonas advokātam.

�� Tie patie�ām ir slikti jaunumi, � viņ� atzina, � bīstos, ka firmai un jums, misis D�ordana, kā firmas galvenajai pārstāvei klāsies grūti. Iesaku jums nekavējoties uzsākt gatavo�anos �īm sēdēm ar juristu palīdzību. Zinu, kā tādas lietas notiek, un esmu pārliecināts, ka senatori izraks un nodos atklātībai visus riebīgos faktus un baumas, kādus vien spēs sameklēt.

t

Ja vārdu "demagogs" nebūtu darināju�i jau senie grieķi, tad tas būtu bijis jārada tagad, lai atrastu apzīmējumu Savienoto Valstu senatoram Denisam Donehjū, �īs "sugas" tipiskākajam pārstāvim.

Cēlies no bagātas un privileģētas ģimenes, viņ� sevi raksturoja kā "vienkār�u cilvēku, kas cie�i saistīts ar zemi". Viņam patika, ka viņu uzskata par "nabadzīgo un cietēju aizstāvi, viņu apspiedēju ienaidnieku". Vai savā dvēselē viņ� tie�ām pārdzīvoja nabadzīgo un cietēju likteni, to zināja tikai Deniss Donehjū pats. Jebkurā konfliktā starp strādniekiem un darba devējiem Donehjū ne�aubīdamies atbalstīja strādniekus, kaut arī taisnība nebija viņu pusē.

Viņ� agri bija atklājis, ka darbs un bezdarbs ir auglīga augsne godkārīgam politiķim. Tāpēc bezdarba uzplūdos senators reizumis mēdza aprunāties ar darba meklētājiem pie bir�ām. No ārpuses tas izskatījās tā � "gribu pats redzēt un izbaudīt, ko sajūt bez�darbnieki". Cildens mērķis, pret ko nevar iebilst neviens saprātīgs cilvēks. Ta�u interesanti bija tas, ka to alla� uzzināja masu informācijas līdzekļu, televīzijas ļaudis un preses fotogrāfi� Un tā viņa pazīstamā seja ar visapgarotāko izteiksmi, ar bezdarbnieku sarunājoties, tajā pa�ā vakarā jau bija redzama televīzijas ziņās un nākamajā dienā � avīzēs.

Kaut arī objektīvi novērotāji viņā saskatīja oportūnistu, kas viņ� patiesībā arī bija, Donehjū patika daudziem cilvēkiem, ne tikai savas partijas biedriem, bet arī politiskajiem oponentiem. Viens no iemesliem bija tas, ka viņam piemita humora izjūta un viņ� spēja pats par sevi pasmieties. Viņ� bija labs sarunu biedrs, ar kuru vienmēr bija interesanti pabūt kopā. �is pēdējais apstāklis padarīja viņu pievilcīgu sievie�u acīs. Runāja, ka viņ� �o situāciju protot izmantot, kaut arī viņam bija stabila ģimene un viņu bie�i redzēja kopā ar sievu un pusauga bērniem.

Tāds bija senators Donehjū, kur� decembra pirmajā otrdienā pulksten desmitos no rīta atklāja senāta apak�komitejas sēdi un paziņoja, ka apspriede sāksies ar viņa īsu ziņojumu.

��� Mēs visi, � Deniss Donehjū lasīja jau iepriek� sagatavotu tekstu, � apzināmies �ausmīgo traģēdiju, kas aptvērusi visu pasauli un kuras rezultātā-piedzimu�i bērni, kuru smadzeņu un citas funkcijas � kā apgalvo � ir izpostījis medikaments, kuru līdz pat nesenam laikam vēl parakstīja un pārdeva �ajā zemē. �ī medikamenta nosaukums ir montēns.

Senators bija prasmīgs runātājs, un apmēram simt cilvēku, kas atradās telpā, klausījās, elpu aizturēju�i. Uz viņu bija pavērstas televīzijas kameras. Sēdē piedalījās vēl astoņi senatori un piec�padsmit komitejas darbinieki.

�� �ajā sēdē noskaidrosim, � viņ� turpināja, � kas ir atbildīgs par �iem notikumiem un vai�

Sīlija, kurai bija jābūt par pirmo liecinieci, klausījās, kā �is ievadpaziņojums plūda pa paredzēto gultni. Viņa sēdēja līdzās savam advokātam Cailderam Kventīnam. "Aprakstiet visus fak�tus, cik vien godīgi, skaidri un īsi iespējams," Kventīns viņai bija teicis, "un nemēģiniet būt viltīga un pārspēt Donehjū." Pēdējo brīdinājumu viņ� bija izteicis sakarā ar Sīlijas vēlē�anos celt gaismā kādu faktu, proti, ka vairāk nekā pirms diviem gadiem, kad Pārtikas un zāļu administrācija bija vilcinājusies ar montēna ievie�anu, Donehjū bija bijis starp tiem, kuri protestēja pret novilcinā�anu. "Nekādā gadījumā!" Kventīns bija pavēlējis. "Pirmkārt, viņ� atcerēsies �o piezīmi, ja ne � to viņam atgādinās viņa darbinieki, un viņam atbilde būs gatava. Otrkārt, ar to jūs iemantosit viņa naidu, un tas nebūtu gudri�"

Sīliju pavadīja arī Vinsents Lords, kur� tagad sēdēja Kventīnam otrā pusē. Sīlija bija sagatavojusi ziņojumu firmas vārdā. Ja būs nepiecie�ams, pratinā�anas gaitā zinātniskās pētniecības daļas direktoram būs jāatbild uz jautājumiem.

Pēc saviem ievadvārdiem Donehjū ieturēja pauzi un tad pazi�ņoja:

�� Mūsu pirmā lieciniece ir misis Sīlija D�ordana, "FeldingaRosa" farmaceitiskās firmas prezidente. Misis D�ordana, vai vē�laties klāteso�os iepazīstināt ar saviem kolēģiem?

� Jā, senator. � Un Sīlija stādīja priek�ā Kventīnu un Lordu.

�� Mēs labi pazīstam misteru Kventīnu. � Donehjū pamāja. � Doktor Lord, mēs priecājamies, redzot jūs savā vidū. Misis D�ordana, es domāju, ka jums ir sagatavots ziņojums.

Sīlija palika sē�am pie liecinieku galda un runāja priek�ā nolik�tajā mikrofonā.

��� Priek�sēdētāja kungs un apak�komitejas locekļi! Vispirms mana firma grib izteikt līdzjūtību tām ģimenēm, kuras cietu�as senatora Donehjū pieminētajā traģēdijā. Kaut arī neesam saņēmu�i visus zinātniskos datus un var būt vajadzīgi gadi, lai tos apkopotu, jau tagad ir skaidrs, ka montēns ietekmējis embriju attīstību�

Sīlija runāja skaidri, ta�u ne visai skaļi � to viņa darīja ar nolūku. Vairāki cilvēki bija izstrādāju�i viņas ziņojumu � galvenie bija viņa un Kventīns. Lasot viņa pieturējās pie teksta, tikai vietu�mis pievienojot pa frāzei, ja bija vajadzīgs.

� Mana firma vēlas norādīt, ka visā savā darbībā attiecībā uz montēnu tā rīkojusies saskaņā ar likumu. Kad mums par �o medi�kamentu radās �aubas, mēs darījām to, ko likums vēl neprasīja, un izņēmām montēnu no tirdzniecības brīvprātīgi, Pārtikas un zāļu administrācijas lēmumu negaidot.

"Ko jūs domājat sacīt par savu aizie�anu no firmas montēna dēļ?" Kventīns bija vaicājis.

"To es vispār negribētu pieminēt," viņa bija atbildējusi. "Mana aizie�ana bija personiskas dabas, intuīcijas un sirdsapziņas lieta. Tagad esmu atgriezusies, pārstāvu firmu un ziņoju par to, ko darījusi firma."

� Līdz 1976. gada jūnijam, � Sīlija turpināja ziņojumu, � nebija nekādu �aubu par montēna dro�ību. Tad pienāca ziņojums no Austrālijas, ta�u nelikās, ka radies pamats uztraukumam, jo Austrālijas valdība, gadījumu izpētījusi, secināja, ka montēns ir nekaitīgs. � Soli pa solim Sīlija izstāstīja atgadījumus ar montēnu. Viņa runāja �etrdesmit minūtes. Beigās viņa sacīja: � Mana firma ir paklausījusi komitejas uzaicinājumam un var dokumentāli apstiprināt visu manis teikto. Esam gatavi sadarboties un atbildēt uz jautājumiem.

�� Misis D�ordana, � pirmais jautājumu uzdeva komitejas advokāts Stenlijs Ūrbahs, � jūs minējāt pirmo ziņojumu no Austrālijas, kas radīja �aubas par montēnu. Tas bija septiņus vai astoņus mēne�us pirms tam, kad jūsu firma sāka pārdot �o medi�kamentu Savienotajās Valstīs. Vai ne?

� Jā. � Sīlija prātā ātri izrēķināja.

� Ziņojumā jūs pieminējāt arī gadījumus Francijā un Spānijā. Arī tie notika pirms zāļu lai�anas pārdo�anā Savienotajās Valstīs. Vai tā ir?

� Ne pilnīgi, mister Ūrbah. Jūs nosaucāt tos par nelabvēlīgiem ziņojumiem. Tajā laikā tie nebija oficiāli ziņojumi, tie bija gadījumi, ko pētīja "Laboratoires Gironde-Chimie", un tika atzīts, ka tie nav pamatoti.

�� Ja mēs rotaļājamies ar vārdiem, � advokāts nepacietīgi atmeta ar roku, � tad atļaujiet pavaicāt: vai tad �ie ziņojumi bija labvēlīgi?

�� Nē, un varbūt es jums varu ietaupīt laiku. Farmaceitiskajā biznesā terminam "nelabvēlīgs ziņojums" ir specifiska nozīme. Un tajā nozīmē ziņojumi no Francijas un Spānijas tādi nebija.

Ūrbahs nopūtās.

� Vai lieciniece piekrīt, ka tie bija kritiski ziņojumi?

�� Es domāju � jā. � Sīlija saprata, ka viņu gaida grūts pārbaudījums.

�� Skaidrs, ko advokāts grib pateikt, � iejaucās senators Donehjū. � Vai jūsu firma zināja par �iem trim ziņojumiem, pirms montēnu pie mums laida pārdo�anā?

� Jā, mēs zinājām.

� Un jūs tomēr laidāt to pārdo�anā?

� Senator, par ikvienu jaunu medikamentu vienmēr ir negatīvi vērtējumi. Tie visi rūpīgi jāpārbauda un jānovērtē�

� Atvainojiet, misis D�ordana, es nelūdzu jūs nolasīt lekciju par farmaceitiskās rūpniecības taktiku. Mans jautājums prasa vien�kār�u "jā" vai "nē". Es atkārtoju: vai, zinot par �iem ziņojumiem, jūsu firma turpināja sagatavo�anās darbu un laida montēnu pārdo��anā?

Sīlija vilcinājās.

� Mēs gaidām, misis D�ordana!

� Jā, senator, bet�

� Atbilde "jā" ir pietiekama. � Donehjū pamāja Ūrbaham. � Turpiniet!

� Vai labāk un prātīgāk nebūtu bijis �os ziņojumus izpētīt dziļāk un pārdo�anu novilcināt?

Sīlija skumji nodomāja, ka tie�i �ī argumenta dēļ viņa bija aizgājusi no firmas.

� Raugoties no to dienu viedokļa � jā. Protams. Bet tolaik firma vadījās pēc zinātnieka padoma.

� Kā padoma?

� Mūsu direktora zinātniskajā darbā � doktora Lorda padoma, bet viņ� vadījās pēc �ķietami autentiskiem datiem no "GirondeChimie".

�� Mēs to pavaicāsim doktoram Lordam vēlāk. � Ūrbahs ielūkojās savās piezīmēs. � Bet tagad atbildiet: vai lēmums turpi�nāt un nevilcināties ar montēna lai�anu pārdo�anā, neņemot vērā �os kritiskos ziņojumus, nebija saistīts ar gaidāmo peļņu?

� Nu, peļņa vienmēr ir zināms faktors�

� Misis D�ordana, � jā vai nē?

Sīlija iek�ēji nopūtās. Kāda jēga bija mēģināt izvairīties no tie�as atbildes? Katrs jautājums bija lamatas, jau iepriek� nosprausts ceļ� uz jau iepriek� izdarītu galīgo secinājumu.

Vina padevās:

� Jā.

� Vai �ī peļņa bija ļoti svarīga jūsu firmai?

� Jā, tā tika uzskatīts.

� Cik liela peļņa tika gaidīta?

Ne�ēlīgie jautājumi turpinājās. Vai tā nebija likteņa ironija, ka viņa te atradās Sema Hotorna vietā, kuram būtu jāatbild uz �iem jautājumiem, bet kur� bija miris? Viņa atcerējās Endrjū sacītos vārdus Havajā: "Ja tu atgriezīsies� atbildība par montēnu kritīs arī uz tevi." Endrjū kārtējo reizi bija bijusi taisnība.

Viņas mokas uz vēlāku laiku atlika len�a pārtraukums.

�� Misis D�ordana, pagaidām viss, � senators Donehjū infor�mēja, � bet esiet gatava vēlāk turpināt. Nākamais liecinieks pēc pārtraukuma būs doktors Vinsents Lords!

Sīlija un Kventīns ieturēja len�u ma�īnā. "Tā būs ātrāk, un mēs varēsim parunāties brīvāk nekā citur," bija teicis Kventīns. Sīlijas �oferis pastaigājās ma�īnas tuvumā.

Piedalīties "limuzīna len�ā" bija uzaicināts arī Vinsents Lords, ta�u viņ� bija aizbildinājies, ka apsolījis ēst len�u citur.

�� Jūs grib parādīt sliktā gaismā, un es gribētu uzsvērt � tie�i jūs personīgi, � Kventīns pēc brī�a ierunājās. � Kā jūs �ajā sakarībā jūtaties?

� Kā manā vietā justos jebkur� cits? Man tas nepatīk.

� Jā, tā ir taktika. � Advokāts malkoja karsto kafiju. � Jebkurā �āda veida izmeklē�anā, kas būtībā ir politiska rakstura vingri�nājums, ir vajadzīgs nelietis, ko izlikt apskatei. Tā kā jūs pārstāvat savu firmu, jūs esat pie rokas. Ta�u es varētu kaut ko darīt lietas labā.

� Un tas būtu?

� Manuprāt, viņi ir informēti par jūsu aizie�anu, ari par to, uz kādiem noteikumiem jūs atgriezāties. Tāpat viņi ir informēti par "Feldinga-Rosa" doktrīnu un to, ka jūs esat tās autore.

� Kāpēc tad�

� Mēģiniet uz visu paraudzīties ar vinu acīm. Kāpēc lai Donehjū ļaudīm būtu jārūpējas par jūsu reputāciju? Turklāt pret ko citu lai viņi vērstos? Miru�ais viņiem vairs nav sasniedzams.

� Es to visu saprotu un zinu, ka tas ir politisks gājiens, bet galu galā � vai patiesība tomēr nav svarīgāka par visu citu?

' � Ja es būtu viņu advokāts, es jums atbildētu tā: jā, patiesība vienmēr ir vissvarīgākā. Bet montēna gadījumā patiesība slēpjas faktā, ko "Feldinga-Rosa" firma izdarīja, � ka tā laida montēnu pārdo�anā un ir par to atbildīga. Runājot tie�i pārjums � jā, jūs protestējāt un aizgājāt no darba. Ta�u ari atgriezāties un tādējādi uzņēmāties savu daļu atbildības, lai arī pēc notiku�ā fakta. � Kventīns drūmi pasmaidīja. � Protams, es to visu varētu parādīt pretējā rakursā un tikpat pārliecino�i.

� Jūs teicāt, ka varat kaut ko darīt. Kas tas būtu?

� Apak�komitejā ir vairāki jūsu rūpniecībai labvēlīgi locekļi. Vēl neviens no viņiem nav runājis un � iespējams � to arī nedarīs, jo tad varētu likties, ka viņi aizstāv montēnu. Bet viens no viņiem, ja es palūgtu, varētu jums uzdot jautājumus, uz kuriem atbildot atklātos jūsu personiskā rīcība un attieksme pret montēnu, un jūsu reputācija būtu glābta.

� Vai firmai tas ko līdzētu?

� Nē. Varbūt tie�i otrādi.

� Tādā gadījumā � nevajag.

� Kā vēlaties, � advokāts skumji teica, � tā ir jūsu galva, kas ripos.

Pēcpusdienas sēdei sākoties, Vinsents Lords ieņēma vietu pie liecinieku mikrofona.

Atbildot uz Ūrbaha jautājumiem, Lords vispirms iepazīstināja klausītājus ar savu zinātnieka kvalifikāciju. Tad apak�komitejas advokāts uzdeva jautājumus par montēna ievie�anas sākumu. Uz visiem jautājumiem Lords atbildēja dro�i un brīvi.

Apmēram pēc minūtēm piecpadsmit Ūrbahs vaicāja:

� Kad gatavojāties laist montēnu pārdo�anā un uzzinājāt par ziņojumiem no Austrālijas, Francijas un Spānijas � vai jūs ieteicāt medikamenta pārdo�anu novilcināt?

� Nē, to es nedarīju.

� Kāpēc?

� Tas bija jāizlemj vadībai. Es �ajā jautājumā biju iesaistīts no tīri zinātniska viedokļa.

� Lūdzu, paskaidrojiet tuvāk!

�� Mans pienākums bija zinātniski novērtēt informāciju, ko sniedza "Laboratoires Gironde-Chemie". Pamatojoties uz to, man nebija nekāda iemesla ieteikt vilcinā�anos.

� Jūs lietojāt izteicienu "zinātniski novērtēt", � Ūrbahs neat�laidās. � Vai bez zinātniskās pieejas jums nebija nekādu jūtu, nekādas intuīcijas attiecībā uz �iem trim ziņojumiem?

Pirmo reizi Lords pirms atbildes mazliet vilcinājās, tad atbildēja:

� Iespējams, ka bija.

� Iespējams vai bija?

�� Nu, es sajutu nemieru. Bet no otras puses � tam nebija nekāda zinātniska pamata.

�Ja es jūs pareizi sapratu, doktor Lord, jūs atradāties dilemmas priek�ā?

� Jā.

Apak�komitejas advokāts ieskatījās savās piezīmēs.

� Vai pēc ziņojumu izlasī�anas jūs atbalstījāt montēna lai�anu pārdo�anā?

� Nē, es to nedarīju.

Sīlija bija satriekta. Lords meloja! Viņ� ne tikai bija atbalstījis montēna kampaņas turpinā�anu, bet sanāksmē pie Sema pat ņirgājies par Sīlijas �aubām un lūgumu novilcināt zāļu ievie�anu.

Pie mikrofona pieliecās senators Donehjū.

�� Ja jums būtu biju�as ne tikai zinātnieka, bet ari vadītāja tiesības, vai jūs būtu ieteicis atlikt medikamenta ievie�anu?

Pēc nelielas pauzes:

� Jā, senator, es to būtu darījis!

Riebeklis! Sīlija sāka rakstīt zīmīti Kventīnam: "Tā nav tais�nība. .." Tad rakstī�anu pārtrauca. Kāda tam nozīme? Ja viņa tagad ap�aubītu Lorda godīgumu un sāktos strīds � kas no tā mainītos? �ajā sēdē � nekas. Viņa saburzīja aizsākto zīmīti.

Vēl pēc pāris jautājumiem Lords bija brīvs. Neteicis Sīlijai ne vārda un pat nepaskatījies uz viņas pusi, Lords atstāja sēdes telpu

Nākamā lieciniece bija Moda Steivlija.

Savā ziņojumā viņa starp citu teica:

�� Izvērst mūsu protestu pret montēna ievie�anu pārdo�anā traucēja līdzekļu trūkums. Mūsu organizācijai nav to miljonu, ko "Feldingam-Rosam" līdzīgas firmas var atļauties iepludināt pārdo�anas propagandā, maldinot ārstus un sabiedrību un iedve�ot ticību, ka montēns ir labas zāles, ta�u vienlaikus labi zinot, ka tas tā nav.

Sllijai par nelaimi, tika pieminēts arī viņas gājiens uz Steivlijas organizācijas �tābu.

� Kurā datumā misis D�ordana bija pie jums? � Vaicātājs bija apak�komitejas advokāts. Steivlija ieskatījās piezīmēs.

� 1978. gada 12. novembrī.

� Tajā laikā, ja pareizi atceros, montēns vēl nebija laists pārdo��anā, lai gan Pārtikas un zāļu administrācija to jau bija apstipri�nājusi, vai ne?

� Jā.

� Un vēl jūsu organizācija cīnījās, lai nelaistu montēnu pārdo��anā?

� Jā, mēs stipri piestrādājām.

� Vai misis D�ordanu jūsu pūliņi uztrauca?

�� Nu, viņa noteikti nebija par to iepriecināta. Viņa minēja argumentus par labu montēnam, apgalvodama, ka tas ir labs medi�kaments. Es nepiekritu.

� Vai viņa sacīja, kāpēc tic, ka medikaments ir dro�s?

� To viņa neteica � es to skaidri atceros. Protams, viņai nav medicīniskas kvalifikācijas, lai par to varētu spriest. Turklāt tik pārliecināta tirgotāja kā D�ordana tādus secinājumus nekad neiz�teiks. Biju �okēta par to, cik maz viņa zina. � Steivlijas balsī jaudās nicinājums. � Viņa pat nebija lasījusi Austrālijas tiesas prāvas protokolu! Viņa pati to atzina. Ieteicu viņai iet projām un to izlasīt.

� Paldies, doktor. Kā jums �ķita, vai toreiz misis D�ordana bija ieradusies pie jums kā "Feldinga-Rosa" pārstāve?

� Pavisam noteikti.

�� Vai jums radās iespaids, ka "Feldings-Ross" uztraucas par jūsu darbību pret montēnu un tāpēc atsūtījis savu pārstāvi pie jums nolūkā lūgt jūs pārtraukt savu darbību pret montēnu?

� Nu, tas man ienāca prātā, kaut gan pierādīt to nevaru. Ta�u, lai kāds bija �īs sievietes mērķis, viņa saprata, ka neizdosies to piepildīt.

At�ķirībā no Vinsa �ī sieviete nemeloja, Sīlija nodomāja. Ta�u liecinieces tonis un izraudzītie akcenti viņu toreizējās sarunas atreferējumā bija par sliktu Sīlijai.

� Man rokā ir dokuments, ko sauc par "Feldinga-Rosa" dok�trīnu, � senators Donehjū atkal pievērsās lieciniecei. � Vai esat to redzējusi, un kādas ir jūsu domas par �o dokumentu?

�� Esmu to redzējusi. �ī tā sauktā doktrīna manī izraisa riebumu � tā ir nekaunīga tirdzniecības reklāma, kas izsit kapitālu no �ausmīgās traģēdijas un ir apvainojums montēna upuriem � bēr�niem un ģimenēm.

Sīlija niknumā bija gatava trūkties kājās, ta�u sajuta Kventīna plaukstu uz savas rokas. Viņa ar pūlēm savaldījās un kaisto�u seju palika sē�am.

�� Bet, doktore Steivlija, ja firma savu kļūdu atzīst un solās nākotnē� � nedro�i iebilda apak�komitejas loceklis senators D�efijs.

Steivlija atcirta:

�� Man vaicāja par maniem uzskatiem, un es atbildēju. �īs muļķības jūs, ser, spēj apmānīt, ta�u mani gan ne!

Vēl da�i jautājumi, un tika paziņots, ka nākamajā dienā pirmais liecinieks būs doktors Gideons Meiss no Pārtikas un zāļu adminis�trācijas.

Tajā vakarā Sīlijai uz viņas numuru Medisona hotelī piezvanīja D�uljeta. Viņa esot lejā vestibilā. Sīlija viņu uzaicināja uznākt aug�ā, un, kad D�uljeta ienāca, viņu mīļi apskāva.

Sema un Liliānas meita izskatījās vecāka par saviem divdesmit trim gadiem, Sīlija nodomāja. Likās, ka viņa bija arī kļuvusi vājāka.

�� Esmu atbraukusi uz Va�ingtonu pie draudzenes un izlasīju par �īm sēdēm. Viņi nav godīgi pret jums. Jūs esat vienīgā firmā, kas izturējās godīgi attiecībā pret tām pretīgajām zālēm. Visi pārē�jie bija alkatīgi u� riebīgi, un tagad sodīta tiekat jūs!

� Tā tas glu�i nebija un nav arī tagad, � Sīlija maigi sacīja. Un paskaidroja, ka viņa kā firmas augstākstāvo�a darbiniece ir tie�ais senatora un viņa adjutantu mērķis, kaut arī viņas personīgajai darbībai nav bijusi nekāda ietekme uz montēna nonāk�anu pārdo��anā. � Donehjū mēģina mūsu firmu parādīt kā sabiedrības ienaidnieci.

� Tad viņam varbūt ir taisnība, � D�uljeta sacīja, � �ī firma ir sabiedrības ienaidniece.

�� Nē, es to negribu dzirdēt! � Sīlija noteikti teica. � Firma attiecībā uz montēnu �ausmīgi kļūdījās, ta�u tā ir paveikusi un vēl paveiks daudz laba. � Pat �ajā brīdī viņa ar optimismu domāja par peptīdu-7 un heksīnu. � Turklāt, lai arī kā tavs tēvs kļūdījās, viņ� nebija ne alkatīgs, ne ļauns. Viņ� bija labs cilvēks, kur� darīja to, ko tobrīd uzskatīja par pareizu.

�� Kā lai es tam ticu? � D�uljeta asi ierunājās. � Viņ� man iedeva tās tabletes, neteicis, ka tās vēl nav apstiprinātas!

� Mēģini savam tēvam piedot. � Kad D�uljeta pakratīja galvu, Sīlija piebilda. � Ceru, ka ar laiku tu to spēsi.

Viņa zināja, ka nevajag apvaicāties par D�uljetas dēlu, kuram tagad bija gandrīz divi gadi un kur� mitinājās bezpalīdzīgo un neārstējamo iestādē, kur pavadīs visu savu atliku�o dzīves daļu. Tā vietā viņa painteresējās:

� Kā klājas Dvaitam?

� Mēs kārtojam �ķir�anos.

� Nē, nē! � Sīlijas �oks un bēdas bija neviltotas.

� Viss bija lieliski, kamēr mūsu bērnam nebija apritēju�i pāris mēne�i. � D�uljetas balss aizlūza. � Kad atklājām, kāds viņ� ir un kāpēc tas noticis, mums vairs nekā negāja. Dvaits ienīda manu tēvu vairāk nekā es. Viņ� gribēja iesūdzēt firmu un tēvu personīgi, lai pats vadītu procesu un viņus iznīcinātu. Es tam nevarēju piekrist.

� Tas būtu satriecis visus.

�� Pēc tam mēs mēģinājām sākt dzvīvi no jauna, � D�uljeta skumji teica, � bet tas mums neizdevās. Mēs bijām glu�i citi cilvēki. Un tad arī nolēmām �ķirties.

Te nebija ko piebilst. Sīlija vēl nodomāja: cik gan daudz bēdu un traģēdiju montēns bija radījis vēl papildus redzamajām nelaimēm!

No visiem lieciniekiem visgrūtāk klājās Gideonam Meisam.

� Tas bijāt jūs, kur�, pārstāvēdams valdību un realizēdams tās noteiktos dro�ības pasākumus, uzlaidāt amerikāņu sievietēm �o mēri! � Senators Donehjū nodimdināja Jehovas cienīgā balsī.

Pirms pāris minūtēm Meiss bija visus satriecis ar savu atzī�anos, ka viņam esot biju�as nopietnas �aubas par �īm zālēm, kas balstīju�ās uz ziņojumu no Austrālijas.

Ūrbahs gandrīz iekliedzās:

� Kāpēc tad jūs tās apstiprinājāt?!

Meiās atbildēja emocionāli, bet neveikli:

� Es� es nezinu.

Sliktāku atbildi viņ� nevarēja izvēlēties. Klausītājos tā izraisīja neticības un �ausmu �oku.

Sīlija juta Meisam līdzi, nojauzdama, ka viņam uzkrauta nepro�porcionāli liela vainas daļa. Kad Meisa mocības bija beigu�ās un tika paziņots pārtraukums, Sīlija piegāja pie Meisa.

� Doktor Meis, es esmu Sīlija D�ordana no "Feldinga-Rosa". Es tikai gribēju pateikt�

Viņa apmulsusi un izbijusies apklusa. Kad Meiss izdzirda firmas vārdu, viņa sejā iedegās pārdabisks naids.

�� Lieciet mani mierā! � viņ� �ņāca. � Vai dzirdat? Nekad, nekad vairs nenāciet man tuvumā! � Un, muguru pagriezis, viņ� aizgāja.

Aiz viņa stāvo�ais Kventīns ziņkārīgi ievaicājās.

� Par ko viņ� tā saskaitās?

y

�� Nezinu. � Sīlija bija satriekta. � Līdzko nosaucu firi i.t vārdu, likās, ka viņ� kļūst traks.

�� Ak tā? Ir ta�u saprotams, ka doktoram Meisam nepatīk montēna ra�otājs.

�� Nē. Esmu pārliecināta, ka tas bija kaut kas vairāk. � Visu atliku�o dienas daļu viifa nespēja aizmirst Meisa naida pilno sejas izteiksmi.

Vinsents Lords vēl bija Va�ingtonā, un viņu saruna notika Sīlijas viesnīcas numurā. Viņa to atklāti apsūdzēja melo�anā un noprasīja:

� Kāpēc?

Viņai par pārsteigumu Lords nepretojās, bet padevīgi teica:

� Jā, tev taisnība, man ļoti �ēl. Es nervozēju.

� Neizskatījās gan.

� Nejau vienmēr to no ārpuses var redzēt. �ie jautājumi mani satrauca. Es nesapratu, kas Urbaham zināms.

� Ko tad viņ� varētu zināt?

Lords vilcinājās.

� Nu, dro�i vien neko vairāk kā to, ko zinām mēs visi. Lai nu kā, bet tā ātrāk varēja tikt no visa ārā.

� Kāpēc tev ātrāk par citiem vajadzēja tikt no tā ārā? Mums visiem bija nepatīkami. Un attiecībā uz montēnu ta�u nekas neliku�mīgs nav ticis darīts. � Viņa apklusa, jo prātā bija ienākusi pārsteidzo�a doma: � Bet varbūt ir ticis darīts?

�� Nē. Protams, nav. � Bet atbilde mirkli aizkavējās un bija pārāk pārliecino�a.

Sīlijai atmiņā atausa kādreiz Sema teiktais: "Ir kaut kas, ko tu nezini." Viņa cie�i pavērās Lordā.

� Vins, vai man kaut kas nav līdz galam pateikts attiecībā uz montēnu un "Feldingu-Rosu"?

� Es tev zvēru � nekas. Kas tad varētu būt?

Viņ� atkal meloja. Sīlija to zināja. Tāpat kā viņa zināja vēl ko citu: �ema noslēpums, lai ari kas tas būtu, nebija nomiris kopā ar viņu � Lords bija tā līdzzinātājs.

Bet �imbrī�am viņa neko nevarēja darīt.

Apak�komitejas sēdes ilga �etras dienas. Beidzamajā dienā Sīliju atkal izsauca par liecinieci.

� Uzmanieties! � Kventīns viņai pa�ukstēja. � Uzmanieties! �ķiet, ka senators len�ā apēdis kaut ko tādu, kas tam samaitājis dū�u.

Sīliju izvaicāja advokāts Ūrbahs. Uz jautājumu par Lorda piln�varām firmā viņa atbildēja:

�������� Mēs par to runājām pēc viņa liecības. Mans uzskats at�ķiras no doktora Lorda domām, ta�u neredzu jēgu apstrīdēt viņa ziņo�jumu.

Runājot par savu vizīti pie doktores Steivlijas, Sīlija teica:

������� Pastāv da�ādas interpretācijas. Gāju turp impulsa vadīta un ar draudzīgiem nodomiem, domādama, ka mēs varētu viena no otras kaut ko uzzināt. Izrādījās citādi.

� Vai jums bija nodoms runāt par montēnu?

� īpa�i ne.

� Bet vai jūs runājāt par montēnu?

� Jā.

������� Vai cerējāt pārliecināt doktori Steivliju un viņas organizāciju pārtraukt vai sa�aurināt viņu kampaņu pret montēnu?

� Nē. Tāda doma man neienāca prātā.

� Vai tas bija oficiāls apmeklējums firmas vārdā?

�������� Nē. Neviens firmā nezināja par manu nodomu apmeklēt doktori Steivliju.

Donehjū likās neapmierināts ar Ūrbaha iztaujā�anu:

� Vai visas �īs atbildes ir patiesas, misis D�ordana?

�������� Visas manas atbildes ir biju�as patiesas. � Viņu pārņēma dusmas. � Vai jūs vēlaties mani pārbaudīt ar melu detektoru?

Donehjū saviebās.

� Jūs te neesat tiesas priek�ā.

� Piedodiet, senator. Nebiju to pamanījusi.

Nikni viņā noraudzīdamies, Donehjū pamāja, lai Ūrbahs tur�pina.

�������� Jūs dzirdējāt, ka doktore Steivlija jūsu firmas doktrīnu nosauca par nekaunīgu tirdzniecības reklāmu, � Ūrbahs teica. � Vai piekrītat �im vērtējumam?

������� Protams, ne. Doktrīnai nav cita mērķa kā tajā formulētais � nospraust firmas tālāko politiku.

�������� Tā visa galu galā ir tikai interpretācija, vai ne? � Brīdi �aubījies, vai iejaukties, beidzot īgni uzsāka Donehjū. � Kam gan ticēt: nesavtīgam cilvēkam ar cēlu mērķi � doktorei Steivlijai � vai �īs industrijas pārstāvei, kas tā apsēsta ar dzī�anos pēc peļņas, ka pastāvīgi apdraud cilvēkus ar medikamentiem, par kuriem jau iepriek� zina, ka tie ir nedro�i?

Klāteso�ajiem pārsteigumā aizrāvās elpa. Pat Donehjū palīgi juta, ka senators aizgājis par tālu.

�������� Vai �is jautājums domāts man, senator? � Sīlija, visu citu ignorējot, dzēlīgi vaicāja. � Jeb vai tas ir nepamatots paziņojums, kas atklāti parāda, ka sēde ir farss un ka spriedums jau bijis gatavs pirms mūsu ienāk�anas?

� Atļaujiet man brīdināt liecinieci neizteikt apvainojumus kon�gresam! � Donehjū aizrādīja.

Par iespējamām sekām vairs nedomādama, Sīlija cirta pretī:

� Neievediet mani kārdinā�anā!

� Pavēlu jums paskaidrot �os vārdus! � nodārdināja senators.

Sīlija vairs nedomāja par piesardzību un, Kventīna �uksto�ajā

lūgumā neklausīdamās, pielēca kājās.

�� Es tos paskaidroju, norādot uz jums, kas te sēd un tiesā montēnu, "Feldingu-Rosu" un Pārtikas un zāļu administrāciju, kā uz cilvēku, kur� pirms diviem gadiem sūdzējās, ka montēna ievie�ana tiekot novilcināta, un nosauca �o vilcinā�anos par smieklīgu.

�� Tie ir meli! Es jūs apsūdzu melos! �ādu ziņojumu neesmu sniedzis!

Sīliju pārņēma brīni�ķīga apmierinājuma sajūta. Donehjū bija aizmirsis. Tas nebija nekas pārsteidzo�s � viņ� ta�u sniedza tik daudzus paziņojumus par tik da�ādiem tematiem. Un viņa adjutan�ti � ja arī zināja, ko viņ� bija teicis, � nebija viņu brīdināju�i. Kventīns bija maldījies.

Katram gadījumam viņa bija paņēmusi līdzi kādus aktu vākus. Sīlija izņēma kopā saspraustus izgriezumus no avīzēm un izvēlējās virsējo: tas bija "Washington Post" 1976. gada 17. septembra numurs. Joprojām kājās stāvēdama, viņa lasīja:

� "Attiecībā uz medikamentu montēnu, par kura ievie�anu lemj Pārtikas un zāļu administrācija un kas domāts grūtniecēm, senators Donehjū �odien izteicās, ka PZA nespēja izlemt �o jautājumu pa�reizējos apstākļos ir vienkār�i smieklīga." � Tad piebilda: � �is pats ziņojums bija publicēts arī citās avīzēs. Un vēl, senator, � Sīlija izņēma no vākiem vēl kādu papīru.

Ķieģeļsarkanais Donehjū sniedzās pēc sava āmuriņa. Senators D�efijs no opozīcijas iesaucās:

� Nē, nē! Lai lēdija pabeidz! Es gribu dzirdēt!

� Jūs apsūdzējāt mūsu industriju, ka tā nogalinot cilvēkus. Man �eit ir ziņas, ka jūs esat balsojis par subsīdijām tabakas rūpniecībai katru gadu, kop� pirms astoņpadsmit gadiem ienācāt kongresā. Tādējādi esat palīdzējis plau�u vēzim nogalināt vairāk cilvēku, nekā visa farmaceitiskā rūpniecība ir nogalinājusi visā savā vēsturē.

Pēdējie vārdi noslāpa juceklīgas klaigā�anas kņadā, kliedza arī Donehjū, sitot ar āmuriņu un paziņojot, ka sēde tiek pār�traukta.

Un tā Sīlijai sākumā drūmais, nospiedo�ais piedzīvojums beidzās � tā vismaz likās kā personīgs triumfs.

Tajā pa�ā vakarā televīzija pārraidīja gandrīz visu dramatisko scēnu. Kāds kritiķis rakstīja: "Tas bija liels teātris, un TV bija savā labākajā formā." Tikpat lielu vietu notikumam nākamajā dienā savās slejās ierādīja laikraksti.

Da�as dienas pēc viņas atgrie�anās no Va�ingtonas viceprezi�dents D�ulians Hemonds ienesa Sīlijai tikko saņemtos avī�u izgriezumus par notikumiem kongresa sēdē. Pēc brī�a tika pieteik�ta �aildera Kventīna iera�anās.

Sīlija nebija redzējusi Va�ingtonas advokātu kop� viņu pēdējās dienas Kapitolhillā. Tagad viņiem bija jāapsprie� da�i jautājumi par kompensācijas lietām sakarā ar montēnu.

� Es eju projām, mister Kventīn, � Hemonds teica un norādīja uz avī�u izgriezumu paciņu. � Mēs līksmojam par atsauksmēm.

� Līksmojat? � Likās, ka uz Kventīnu viņu sajūsma neatstāj nekādu iespaidu.

� Protams! Un jūs ne? � Hemonds izskatījās pārsteigts.

�Ja jūs tā domājat, sekoja īgna atbilde, tad jūs esat tuvredzīgs. Tas viss, � Kventīns norādīja uz izgriezumiem, � un arī televīzijas pārraides pa�laik piesaista visu uzmanību. Bet pēc pāris nedēļām viss būs aizmirsts. Visam �im troksnim nebūs bijis nekādas nozīmes.

� Un kam tad būs nozīme? � Hemonds painteresējās.

�� Nozīme būs tam, ka jūsu firma un personīgi jūs, Sīlij, esat iemantoju�i bīstamu ienaidnieku. Es pazīstu Donehjū. Jūs nostādījāt viņu muļķa lomā. Turklāt viņa teritorijā � senātā, un to redzēja miljoni. Viņ� to nekad nepiedos. Nekad. Ja kādreiz viņam būs iespēja izdarīt kaut ko ļaunu firmai vai jums, Sīlij, viņ� to ar baudu izdarīs.

Sīlija jutās kā ledainu du�u saņēmusi. Viņa zināja, ka Kventīnam ir taisnība.

� Ko jūs iesakāt darīt? � Sīlija jautāja.

Advokāts paraustīja plecus.

� �obrīd neko. Ta�u uz priek�u esiet tik piesardzīga, cik vien iespējams. Nepieļaujiet situāciju, kurā senators Donehjū var noda�rīt ļaunumu vai nu "Feldingam-Rosam", vai jums.

� Kāda tā misis D�ordana īsti ir? � Ivonna jautāja Martinam. Brīdi padomājis, Martins teica:

� Pievilcīga. Izturīga. Inteliģenta. Izcila darbā. Tie�a un godīga.

� Es jau sāku nervozēt, ka man ar viņu būs jāsatiekas.

� Tas ir lieki! Domāju, ka jūs viena otrai patiksit.

Pirms gada Ivonna bija pārcēlusies uz dzīvi pie Martina. Ivonna gatavojās "A" līmeņa eksāmeniem. Pirms pusotra gada pēc Mar�tina ierosinājuma viņa bija sākusi studēt. Mācības veicās labi. Dienā viņa strādāja institūtā, bet da�us vakarus nedēļā un nedēļas nogalēs apmeklēja konsultācijas. Martins turēja savu solījumu un palīdzēja mācībās ar savu praktisko pieredzi. Ivonna nekad nebija jutusies tik laimīga, un viņas prieks piepildīja visu māju.

Prieku sagādāja arī progress institūtā: bija jau atjaunoti visi iebrukuma rezultātā izpostītie dati, un peptīds-7 bija sagatavots pirmsra�o�anas pārbaudei.

�aj ā sakarībā Sllija kopā ar vairākiem citiem darbiniekiem no Ņūd�ersijas nākamajā nedēļā bija gaidāma Hārlovā.

Pa�laik saruna par Sīliju bija novirzī�anās no temata � Martins palīdzēja Ivonnai mācīties ķīmiju, lieku reizi pārliecinādamies par viņas lielisko atmiņu.

� Tava atmiņa mani vēl aizvien pārsteidz. Gribētos, lai man arī tāda būtu!

� Vai peptīdu-7 tu man neatļauj lietot manas atmiņas dēļ?

� Daļēji. Ta�u galvenokārt tādēļ, ka nevēlos, lai tu riskē.

Pirms mēne�a Martins institūtā bija izziņojis: vajadzīgi

brīvprātīgie, norādot mērķi un potenciālo riska faktoru. Martins pats bija pieteicies kā pirmais, viņa priek�zīmei sekoja Rao Sastri. Pēc pāris dienām pieteicās vēl �etrpadsmit, to skaitā arī Ivonna. Martins izvēlējās desmit brīvprātīgos, Ivonnas viņu vidū nebija.

Izdarot izmēģinājumu ar cilvēkiem, mērķis bija konstatēt peptīda-7 kaitīgo blakusiedarbību. Martins pa telefonu Sīlijai bija teicis: "Mums ir atļauja izdarīt �ādas pārbaudes, kaut gan Amerikā mums vajadzētu Pārtikas un zāļu administrācijas atļauju."

Pa�laik � pēc divdesmit dienām, kuru laikā brīvprātīgie peptīda-7 lietotāji tika novēroti, � nekādi blakusefekti nebija pamanīti. Martins priecājās, kaut arī zināja, ka izmēģinājumi ar cilvēkiem būs jāturpina.

Nākamajā rītā institūtā Martins caurskatīja pastu un lasīja skaitļotāja izdotos datus par iepriek�ējās dienas darba rezultātiem, bet fvonna devās uz dzīvnieku telpu. Vēlāk tur iegāja arī Martins.

Stāvēdama pie būra ar vairākām �urkām, Ivonna iesaucās:

� Ak tu vecais, kaislīgais velns!

� Kur� tad? � Martins uzjautrināts panācās uz priek�u.

�� �is te bariņ�, � Ivonna norādija uz diviem būriem, � ir viskaislīgākie zvēriņi, kādus esmu redzējusi. Tie�i pēdējā laikā viņi pārojas kā negudri.

Martins ielūkojās aprakstos, kas bija novietoti pie būriem: �īs �urkas saņēma pēdējo � vistīrāko peptīdu-7.

� Tu teici, ka viņas kļuvu�as kaislīgas tikai pēdējā laikā?

� Kop� tās saņem injekcijas. � Ivonna pavērās Martinā.

� Un tās nav jaunas �urkas?

� Ja tās būtu cilvēki, tās būtu pensijas gados.

Viņ� iesmējās.

� Tā laikam ir sakritība! � Tad pats nodomāja: "Bet vai tikai tā ir?"

� Ko tu domā darīt? � Ivonna it kā lasīja viņa domas.

� Gribu, lai tu pirmdien pārbaudi, cik bie�i pārojas �urkas, kas saņem peptīdu-7. Gribu zināt � normas robe�ās vai bie�āk.

�� Nav jāgaida līdz pirmdienai, jau tagad varu apgalvot, ka bie�āk. Līdz �im brīdim es to nesaistīju�

� Nesaisti! � Martins asi teica. � Pieņēmumi var aizvest uz maldu ceļiem. Dod man skaitļus!

� Labi, � viņa paklausīgi atbildēja.

� Izveido divas dzīvnieku grupas! Atsevi�ķos būros. Vieniem dod peptīdu-7, otriem � ne. Es gribu to papētīt ar skaitļotāja palīdzību.

Ivonna ieķiķinājās:

� Skaitļotājs ta�u nepateiks, cik rei�u�

�Nē. Bet mēs uzskaitīsim mazuļus. Par ko tu domā? � Martins pamanīja, ka viņa domās kavējas kur citur.

� Man ienāca prātā kāda dīvaina lieta. Vakar veikalā� Mikijs Jeitss ir viens no taviem brīvprātīgajiem, vai ne?

� Jā. � Laborants Jeitss bija visvecākais no brīvprātīgajiem peptīda-7 lietotājiem.

� Veikalā es satiku vina sievu, un vina man teica, ka esot loti

> ' � 1 �/

jauki, ka Mikijs atkal jūtoties jauns.

� Ko viņa ar to gribēja teikt?

� Es viņai to tie�i arī pajautāju. Viņa nosarka un atbildēja, ka Mikijs esot ļoti enerģisks � tie bija viņas vārdi � gultā.

� Vai viņa ar to domāja tie�i pēdējo laiku?

� Esmu par to pārliecināta.

� Un agrāk viņ� tāds neesot bijis?

� Pēc viņas vārdiem � tikpat kā apdzisis.

� Esmu pārsteigts, ka viņa par to vispār runā.

� Tu slikti pazīsti sievietes, � Ivonna pasmaidīja.

� Par dzimumtieksmes veicinā�anas efektu es tev pilnīgi piekrītu, � Sīlija teica. � Ja peptīdu-7 sāks daudzināt �īs īpa�ības dēļ, to neuzskatīs par nopietnu medikamentu.

� Domāju, ka pastāv diezgan liela iespēja to paturēt slepenībā, � Martins atbildēja.

� Par to gan es tik dro�a neesmu, � Sīlija �aubījās, � kaut gan ceru, ka tev būs taisnība.

Tā bija saruna Hārlovas institūtā Sīlijas vizītes otrajā dienā. Pirms tam viņ� bija oficiāli sacījis: "Varu ziņot, ka mums laikam ir iegūts medikaments, kas aizkavē garīgo noveco�anos un palīdz arī Alcheimera slimībai, arī tad, ja tā ir jau akūtā stadijā. Visas zīmes ir labvēlīgas."

� Laikam nav �aubu, ka tu esi sasniedzis kaut ko lielu, � viņa sacīja.

Abi jutās brīvi un nepiespiesti viens otra sabiedrībā. Ja arī ienāca prātā viņu mīlas nakts, tas netika izsacīts vārdos. Bija skaidrs, ka tas brīdis piederēja pagātnei.

Kamēr Sīlija runājās ar Martinu, pusducis citu firmas dar�binieku, kas bija ieradu�ies reizē ar Sīliju, apspriedās par jaunā medikamenta nākotni. Galvenais apsprie�amo jautājumu vidū bija � cik lielus ieguldījumus pie�ķirt, jaunajai peptīda-7 rūpnīcai. Tāpat arī vajadzēja izlemt, kādā veidā �o medikamentu lietos pacienti.

� Esam to vispusīgi izpētīju�i un iesakām zāles ar pulverizatora palīdzību iesmidzināt degunā. �im paņēmienam ir nākotne, � Martins teica. � Turklāt peptīdam-7 jābūt sajauktam ar dezinficējo�u līdzekli, lai panāktu lielāku uzsāk�anās ātrumu. Normāla doza būtu divas reizes dienā. Divi no mūsu ārstiem koordinēs klīniskos izmēģinājumus Lielbritānijā un tūlīt ķersies pie darba. Mēs koncentrēsimies uz pacientiem vecumā no �etrdesmit līdz se�desmit gadiem, atsevi�ķos gadījumos papla�ināsim �o robe�u uz abām pusēm. Cerēsim, ka ar �o medikamentu izdosies aizkavēt Alcheimera slimības attīstību agrīnajās stadijās.

Sīlija savukārt ziņoja par ieplānotajiem izmēģinājumiem Ziemeļamerikā.

Viņu plāni bija cerību un priecīga satraukuma pilni.

Sarunu gaitā Hārlovā tika izlemts: vislabākais trauciņ� peptīdam-7 būs maza plastmasas pudelīte ar iespie�amu aug�daļu; viens pirksta piespiediens dos attiecīgo dozu. Trauciņu varēs skaisti un interesanti iesaiņot.

Sīlijai uzturoties Hārlovā, Martins viņu kopā ar Ivonnu uzaicināja uz pusdienām jaunajā restorānā "The Saxon Inn".

Sākumā abas sievietes viena otru ziņkārīgi aplūkoja, un pēc īsa brītiņa, uz gadu starpību neraugoties � Sīlijai bija �etrdesmit astoņi, Ivonnai divdesmit septiņi gadi �, likās, ka abas ātri sadrau�dzēsies, varbūt Martina dēļ.

Sīlija apbrīnoja Ivonnas lēmumu mācīties un sacīja:

� Mums firmā ir fonds darbiniekiem, kuri vēlas papildināt savu izglītību. Domāju, ka mēs to varēsim izmantot Ivonnas labā un sniegt finansiālu palīdzību.

Kad Ivonna pateicās, Sīlija smaidot sacīja:

� Esmu dzirdējusi, ka jūs ļoti daudz esat darījusi, lai peptīds-7 būtu tur, kur tas �obrīd atrodas.

Vēlāk, kad Ivonna uz brītiņu bija izgājusi, Sīlija ierunājās:

� Viņa ir jauna un neparasta. Tā, protams, nav mana darī�ana, un tu vari man neatbildēt, Martin, bet � vai tu viņu precēsi?

Jautājums Martinu pārsteidza.

� Diez vai. Esmu pārliecināts, ka neviens no mums par to nav domājis.

� Ivonna ir par to domājusi.

� Kāpēc lai viņa to būtu darījusi? � Martins nepiekrita. � Viņu gaida karjera, laba karjera. Viņa apgrozīsies sabiedrībā un sastaps sava vecuma vīrie�us. Esmu par viņu divpadsmit gadus vecāks.

� Divpadsmit gadi neko nenozīmē.

� Mūsdienās nozīmē gan, � Martins stūrgalvīgi atbildēja. � Tā ir vesela paaudze. Turklāt Ivonnai vajadzīga brīvība un man arī. �obrīd esam tā vienoju�ies, un tas mūs abus apmierina.

� No �ādas vieno�anās vīrietis tie�ām iegūst to labāko. Bet jūs da�reiz esat akli.

Sarunu pārtrauca Ivonnas iera�anās. Tā netika vairs atsākta, un pēc da�ām dienām Sīlija ar kolēģiem devās atpakaļ uz Ņūd�ersiju.

Apritēja gads. Peptīda-7 izmēģinājumi norisinājās raitāk, nekā bija paredzēts, un turklāt ļoti sekmīgi gan Lielbritānijā, gan Savienotajās Valstīs. Medikaments labi iedarbojās uz padzīvoju�iem pacientiem; neizpaudās arī nekādi slikti blakusefekti. Visas savāktās ziņas tika nosūtītas uz Medikamentu dro�ības komiteju Londonā un Pārtikas un zāļu administrāciju Va�ingtonā.

Pēc pamatīgām apspriedēm tika nolemts oficiāli nepieminēt peptīda-7 blakusefektu. Tātad � kaut arī ārstiem medikamenta svaru samazino�ais efekts tiks atklāts, peptīdu-7 �im nolūkam neieteiks.

Dabiski, ka da�s labs ārsts to parakstīs arī �im nolūkam, ta�u atbildība tādā gadījumā gulsies uz viņa pleciem, nevis uz "Feldingu-Rosu".

Atkārtoti izmēģinājumi ar dzīvniekiem apstiprināja ari seksuāli stimulējo�o efektu; izmēģinājumos ar cilvēkiem tas meklēts netika, un to pieminēja tikai tā � starp citu.

Peptīds-7 bija domāts garīgās noveco�anās palēninā�anai, tāpēc � kā tika atzīmēts � "jebkura vieglprātīga medikamenta izmanto�ana varētu novērst uzmanību no �ī svarīgā mērķa un kaitēt zāļu reputā�cijai".

Martins un Ivonna turpināja dzīvot kopā. 1980. gada janvāri Ivon�na nokārtoja eksāmenus un tika uzņemta Kembrid�as universitātes Lūsijas Kevendi�as koled�ā. Katru dienu viņa brauca uz mācībām Kembrid�ā un vakaros atgriezās mājās.

1981. gada aprīlī peptīdu-7 bija paredzēts laist pārdo�anā Savienotajās Valstīs, bet jūnijā � Kanādā.

Ta�u martā atgadījās kas tāds, kas apstiprināja agrākās ba�as un � likās � apdraudēja visu peptīda-7 nākotni.

Tas sākās ar telefona zvanu Hārlovas institūtā no Londonas avīzes "Daily Mail". Reportieris vēlējās runāt ar doktoru PītuSmitu vai doktoru �astri. Kad viņam paskaidroja, ka �ajā rīta stundā neviens no viņiem nav runājams, viņ� sekretārei nodiktēja rindas, kuras, pārrakstītas uz ma�īnas, sekretāre nolika uz Martina galda. Tur bija rakstīts: ""Mail" ir uzzinājusi, ka jūs gatavojaties laist pārdo�anā brīnumzāles, kas cilvēkiem atjaunos seksuālās spējas, palīdzēs atbrīvoties no svara un pusmū�ā ļaus justies atkal jauniem . Rītdienas numurā par to publicēsim rakstu, un mēs �odien gribētu saņemt no Jūsu firmas oficiālu paziņojumu."

Martinu pēc �o rindu izlasī�anas pārņēma bailes un �oks. Vai tie�ām �ī nolādētā avīze, kuru interesēja tikai sensacionāli vienas dienas jaunumi, izpostīs visu viņa darbu un sapņus?

Viņ� nekavējoties zvanīja Sīlijai. Izdzirdis viņas balsi, Martins satraukts ņēmās stāstīt, kas noticis, un nolasīja reportiera vēstī�jumu. Sīlija bija norūpējusies un līdzjūtīga, ta�u reizē arī praktiska.

� Tātad peptīda-7 seksa puse nākusi atklātībā. Es jau domāju, ka tā notiks.

� Vai mēs varam kaut ko darīt, lai to apturētu?

� Acīmredzot � ne. Ziņojums balstās uz patiesību, tātad mēs to nevaram pilnīgi noliegt. Turklāt neviena avīze neatteiksies no tāda materiāla, ja jau viņi reiz pie tā tiku�i.

� Tad ko lai mēs darām? � Martins jutās glu�i bezpalīdzīgs.

�� Piezvani reportierim, � viņa ieteica, � un godīgi atbildi uz jautājumiem, pēc iespējas īsi. Noteikti uzsver, ka seksuālie rezultāti novēroti tikai pie dzīvniekiem un tie�i tāpēc mēs neiesākām to �ajos nolūkos lietot cilvēkiem. To pa�u saki arī par svara samazinā�anu. Varbūt tādā veidā mēs panāksim to, ka viņi ievieto īsu rakstiņu, ko daudzi nepamanīs.

� Es par to �aubos, � Martins drūmi iebilda.

� Es arī. Bet pamēģini!

Trīs dienas vēlāk D�ulians Hemmonds informēja Sīliju par uzmanību, ko masu informācijas līdzekļi bija veltīju�i peptīdam-7.

� Rādās, ka pirmais britu presē publicētais materiāls ir atvēris slū�as.

"Daily Mail" tam bija devis virsrakstu: "LIELS ZINĀTNISKS ATKLĀJUMS! JAUNAS BRĪNUMZĀLES, KAS PADARĪS JŪS JAUNU, SLAIDU UN SEKSUĀLI AKTĪVU!"

Tālāk sekojo�ais teksts uzsvēra peptīda-7 seksuālo efektu, bet faktu, ka līdz �im tas oficiāli novērots tikai pie dzīvniekiem, pieminēja vienīgi garāmejot. Vārdkopa "seksuāls stimulators", no kura Martins un citi "Feldingā-Rosā" bija baidīju�ies, bija lietota vairākas reizes. Vēl sliktāk (pēc firmas domām) � avī�nieki kaut kādā veidā bija uzzināju�i par Mikiju Jeitsu un paņēmu�i no viņa interviju. Fotogrāfijā ar parakstu "Paldies tev, peptīd-7!"bija re�dzams pavecais starojo�ais Jeits lielāmies ar savām atjaunotajām seksuālajām spējām; viņam līdzās stāvo�ā un kautrīgi smaido�ā sieva apstiprināja dzīvesbiedra apgalvojumu.

Avīzes rakstā bija minēts vēl kaut kas, par ko nebija zināju�i "Feldinga-Rosa" vado�ie darbinieki, proti � arī vairāki citi Hārlovas brīvprātīgie peptīda-7 lietotāji esot izjutu�i neparasti spēcīgas seksuālas dziņas. Bija minēti �o cilvēku vārdi un citēti viņu iz�teicieni.

"Daily Mail" rakstu pārtvēra pārējie britu preses izdevumi un televīzija, visas ziņu aģentūras to pārraidīja uz citiem kontinen�tiem. Savienotajās Valstīs tūlītēju interesi izraisīja peptīda-7 sek�suālā un pret aptauko�anos vērstā iedarbība � to pieminēja vairums avī�u un apsprieda televīzijas pārraidēs.

Kop� brī�a, kad �ī informācija bija parādījusies Savienotajās Valstīs, "Feldinga-Rosa" iek�ējo telefonu centrāli pārslogoja zvani no preses, radio un televīzijas, pieprasot sīkākas ziņas par to, kad īsti peptīds-7 tiks nodots pārdo�anā. Kaut arī negribot, informācija bija jāsniedz. Izvēles nebija.

Maz bija to zvanītāju, kuri interesējās par zāļu īsto nozīmi � iedarbību pret garīgo noveco�anos.

Pēc zvanu paisuma no preses un televīzijas puses sāka zvanīt atsevi�ķi cilvēki � viņi interesējās tikai par seksualitātes pastiprinā�anas un svara samazinā�anas problēmām. Zvanītāji saņēma atbildi, ka �iem nolūkiem peptīdu-7 lietot nav ieteicams. Telefonistes ziņoja, ka �āda atbilde zvanītājus, �ķiet, neapmierinot.

Bils Ingrems situāciju komentēja tā: "Pēk�ņi viss, ko mēs tik rūpīgi bijām plānoju�i, ir pārvērties par intermēdiju."

�is cirka efekts visvairāk satrauca Sīliju. Vai tikai ārsti, viņa prātoja, gribēs parakstīt jau sliktu slavu ieguvu�o peptīdu-7?

Viņa to pavaicāja Endijū, kur� apstiprināja, ka viņas bailēm ir pamats.

��� Man tevi jāapbēdina, � viņ� teica, � bet diezgan daudz dakteru no �ī medikamenta patie�ām izvairīsies. Par nelaimi, viss �is troksnis liek domāt, ka peptīds-7 ir bā�ams vienā maisā ar spāņu mu�iņām un tamlīdzīgiem līdzekļiem.

�� Labāk nemaz nebūtu tev vaicājusi. � Sīlija patie�ām jutās nelaimīga.

Tā nepilnu mēnesi pirms paredzētās peptīda-7 lai�anas pārdo��anā Sīlija jutās nogurusi, samulsusi un noraizējusies.

Dziļā izmisumā dienas Anglijā vadīja Martins.

"Pirmajos mēne�os pēc peptīda-7 lai�anas pārdo�anā," Sīlija vēlāk atcerējās, "lielas galvassāpes mūsu firmas vadītājiem sagādāja �o zāļu krājumi." Pa�ā sākumā peptīdu-7 pārdeva pat uz receptēm un mēne�iem ilgi nepietika krājumu, lai apmierinātu pārsteidzo�i lielo pieprasījumu. Aptiekās un aptiekas pre�u veikalos izveidojās garas pircēju rindas.

Kādu laiku medikamenta pastāvīgi trūka gan Lielbritānijā, gan Savienotajās Valstīs. Firmas vēsturē tas bija kaut kas nepieredzēts. Kā Īrijas, tā Puertoriko rūpnīcas strādāja cauru diennakti.

�urnālā "Fortune" gadu pēc peptīda-7 vētrainās ielau�anās farmācijā bija ievietots raksts ""Feldings-Iioss" atklāj, ka būt bagā�tam ir labi". Tur bija aplēsts, ka peptīda-7 pirmais pārdo�anas gads firmai dos se�simt miljonu dolāru lielu pelnu. "Feldinga-Rosa" akcijas Ņujorkas bir�ā, kā izteicās kāds mākleris, "cauri jumtam iesniedzās stratosfērā".

Panākumi neaprobe�ojās tikai ar naudu vien. Tūksto�iem vidēja vecuma vīrie�u un sievie�u, divreiz dienā iesmidzināju�i �o medikamentu nāsīs, paziņoja, ka jūtoties daudz labāk � atmiņa esot asāka, spēki vairojoties. Kad viņiem vaicāja, vai "spēkos" ietilpstot arī seksuālā enerģija, da�i atklāti pasacīja "jā", bet citi tikai smaidīja un atbildēja, ka tā esot viņu personiskā lieta.

Mediķi eksperti par zāļu iedarbības svarīgāko faktoru uzskatīja atmiņas uzlabo�anos. Vīri, kuri agrāk nebija varēju�i iegaumēt sievu dzim�anas dienas un kāzu jubilejas, tagad sāka tās atcerēties. Kāds vecāks d�entlmenis apgalvoja, ka iegaumējis visu vietējo autobusu sarakstu. Kad viņa draugs gribēja pārliecināties, izrādījās, ka tā ir taisnība. Psihologi, kas nodarbojās ar atmiņu testiem, apstiprināja, ka peptīds-7 savu mērķi sasniedzis.

Drīz vien neapstrīdams kļuva arī medikamenta attauko�anas efekts, kaut arī to uzskatīja par blakusfaktoru. Aptaukoju�ies cilvēki atbrīvojās no liekās masas, viņu veselība uzlabojās. Daudzas valstis steidzās dabūt atļauju peptīda-7 ievie�anai un iegūt tā krājumus. Vai medikaments palīdzēs samazināt Alcheimera slimnieku skaitu � tam bija vajadzīgi da�i gadi, bet daudzi dzīvoja cerībās, ka zāles palīdzēs.

Ar jaunā medikamenta lieto�anu bija saistīti vairāki kuriozi gadījumi. Tā, piemēram, kāda sieviete no Teksasas atrakstīja �ēlabu vēstuli, ka ikreiz, kad ieņemot peptīda-7 devu un stājoties dzimumattiecībās, viņu pēc tam mokot galvassāpes. Kā jau pienākas, "Feldings-Ross" par to informēja Pārtikas un zāļu administrāciju, un tika veikti atbilsto�i pētījumi. Ta�u lietu izbeidza, kad atklājās, ka vēstules rakstītājai ir� astoņdesmit divi gadi.

Bet Kalifomijā kāds vīrs iesniedza tiesā prasību, lai "FeldingsRoss" atlīdzinot izdevumus par jaunu drānu iegādi, jo peptīda-7 lieto�anas rezultātā viņ� esot zaudējis trīsdesmit mārciņas svara. Prasība, protams, tika noraidīta. Citu nopietnu sūdzību nebija.

Ārstu entuziasmam par peptīdu-7, �ķiet, nebija robe�u: viņi to ieteica pacientiem kā ļoti labas un dro�as zāles, kā vienu no lielākajiem sasniegumiem medicīnas vēsturē. Ārsti reti devās uz saviesīgām vakariņām vai kokteiļu vakariem bez recep�u blanku paciņas kabatā, zinādami, ka viņus lūgs izrakstīt peptīdu-7 un ka �is pakal�pojums viesību rīkotājiem vai viņu draugiem var būt iemesls jau�niem ielūgumiem.

� �o vienīgo reizi tu esi kļūdījies, � runājot par dakteru at�tieksmi pret jauno medikamentu, Sīlija teica vīram, � viss �is troksnis viņus nav izbiedējis. Patiesībā liekas, ka tas ir pat palī�dzējis.

Sīlijas galvenā nodarbo�anās tagad bija izlemt, ko darīt ar naudu, kas plūda firmas kasē; bija paredzams, ka �ie naudas plūdi turpināsies vēl gadiem. Pēc Sīlijas ieteikuma "Feldings-Ross" nopirka �ikāgas firmu, kas i*a�oja flakoniņus peptīdam-7. �ai firmai sekoja citas, jauni miljoni tika atvēlēti gēnu in�enierijas zinātniskās pētniecības centram. Tika atvērtas jaunas filiāles citos kontinentos. Firmas �tābam bija iecerēts uzcelt jaunu ēku kompleksu ar viesnīcu Moristaunā.

Viens no pirkumiem bija reaktīvā lidma�īna, ko Sīlija un Ingrems bie�i izmantoja komandējumos pa Ziemeļamerikas kontinentu, firmas darbības apjomiem vēr�oties pla�umā.

� Cik labi, ka daļu no mūsu lielajiem ienākumiem varam izlietot sāpju naudas izmaksām montēna deformētajiem bērniem, � Sīlija reiz sarunā ar Setu izteicās.

� Es arī priecājos, � Sets piekrita. � Ta�u nekad nejutī�os brīvs no vainas sajūtas par montēnu. Nekad!

"Jā, arī baigas neveiksmes ir farmācijas vēstures sastāvdaļa," Sīlija nodomāja.

Peptīda-7 triumfa laikā Martins Pīts-Smits, lietojot nodrāztu iz�teicienu, jutās kā septītajās debesīs. Pat visoptimistiskākajos brī�os viņ� nebija varējis iedomāties, ka savos pētījumos par noveco�anās procesiem gūs tik lielus panākumus. Martins bija kļuvis pla�i pazīstams, apbrīnots un cienīts. Viņu ievēlēja par Karaliskās biedrības locekli. Zinātniskās biedrības cita pēc citas ielūdza viņu uzstāties. Tika runāts pat par Nobela prēmiju. Baumoja par viņa iespējamu iecel�anu mui�nieku kārtā.

Visa �ī uzmanības virpuļa apstākļos Martinam kaut daļēji izdevās saglabāt savu privāto dzīvi. Viņa mājas telefonam nomainīja numuru, neievietojot to telefona grāmatās. Institūtā Bentlijs bija parūpējies par to, lai līdz Martinam nonāktu tikai pa�as svarīgākās telefona sarunas un apmeklētāji. Ta�u bija skaidrs, ka agrākā mierīgā dzīve vairs neatgriezīsies.

Ivonna bija izlēmusi pārcelties uz dzīvi Kembrid�ā. Viņi nebija sastrīdēju�ies, viņu starpā nevaldīja saspīlēta atmosfēra. Viņa vienkār�i bija nolēmusi klusi un mierīgi iet savu ceļu. Pēdējā laikā Martins bie�i nebija Hārlovā, un tādās reizēs likās lieki divreiz dienā mērot ceļu no Hārlovas līdz Kembrid�ai. Kad Ivonna to pateica Martinam, viņ� saprata. Viņa bija gaidījusi, ka viņ� kaut drusku iebildīs, ta�u, kad Martins to nedarīja, pacentās savu vil�anos noslēpt. Viņi vienojās palaikam tikties un palikt labi draugi. Kad pienāca �ķir�anās brīdis, tikai pati Ivonna saprata, kādas skumjas un sāpes nāksies pārdzīvot. Tāpēc viņa sev atgādināja, ka jābūt laimīgai un pateicīgai par sekmīgajām veterinārijas studijām � tikko bija aizsācies tre�ais mācību gads.

Tūlīt pēc iz�ķir�anās Martins uz nedēļu aizbrauca. Atgriezās tum�ā un tuk�ā mājā. Piecus gadus tā nebija bijis, un viņ� to izjuta. Pagāja nedēļa � nepatīkamās izjūtas pastiprinājās. Viņ� atklāja, ka jūtas vientuļ�, ka trūkst Ivonnas un viņas jautrās pļāpā�anas. Kādu nakti, ejot gulēt, Martinam likās, ka viņa dzīvē pēk�ņi būtu izdzisusi gaisma.

Nākamajā dienā viņam no Ņūd�ersijas par darba lietām piezvanīja Sīlija un sarunas beigās apjautājās:

� Martin, tu liecies nomākts. Vai kaut kas nav kārtībā? � Un atklātības uzplūdos viņ� pastāstīja, ka pietrūkst Ivonnas.

� Es nesaprotu, � teica Sīlija, � kāpēc tu ļāvi viņai aiziet?

� Jautājums par atļau�anu netika cilāts. Viņa ir brīva, viņa tā bija nolēmusi.

� Vai tu mēģināji vinu atrunāt?

� Nē.

� Kāpēc ne?

� Tas nebūtu bijis godīgi. Viņai ta�u jādzīvo sava dzīve.

�� Jā, � Sīlija piekrita. � tin viņa neap�aubāmi vēlas no tās vairāk, nekā tu devi. Vai neesi domājis viņai piedāvāt kaut ko vairāk � lūgt viņu ar tevi apprecēties?

� Patiesībā es par to domāju. Todien, kad Ivonna brauca projām. Bet es to neizdarīju, jo man likās�

�� Ak Dievs, palīdzi mums! � Sīlija pacēla balsi. � Martin Pit-Smit! Ja es tagad būtu tuvumā, es tevi sakratītu kā salmu kūli! Kā gan cilvēks � tik gudrs, ka spēj atklāt peptīdu-7, var būt tik dumj�? Tu esi muļķis! Viņa ta�u tevi mīl!

� Kā tu to zini? � Martins �aubījās.

� Pēc tam kad biju pavadījusi viņas sabiedrībā piecas minūtes, man tas bija skaidrs, tāpat kā tagad skaidrs ir tas, ka tu esi neaptēsts stulbenis.

Iestājās klusums. Tad Sīlija pavaicāja:

� Ko tu tagad darīsi?

� Ja nav par vēlu� es lūg�u viņu kļūt par manu sievu.

� Kā tu to izdarīsi?

� Nu, � viņ� sastostījās, � es varētu viņai piezvanīt.

� Martin, es esmu tava priek�niece un pavēlu tev nekavējoties iekāpt ma�īnā un doties meklēt Ivonnu, lai kur viņa atrastos! Ko darīsi pēc tam, tā ir tava darī�ana, bet es tev dodu padomu krist viņas priek�ā ceļos, ja tas būtu vajadzīgs, un teikt, ka viņu mīli. Saku tev to tāpēc, ka �aubos, vai tu atradīsi kādu, kura būs labāka un mīlēs tevi vairāk par Ivonnu. Un � pa ceļam tu varētu apstāties un nopirkt puķes. Vismaz to tu proti � atceros, ka reiz tu man tās atsūtīji.

Pēc brī�a Hārlovas institūta darbinieki pārsteigti redzēja direk�toru doktoru Pītu-Smitu auļojam pa gaiteni un vestibilu, tad ārā pa durvīm, ielecam ma�īnā un aizdrā�amies projām.

Sīlijas un Endijū kāzu dāvana Martinam un Ivonnai bija sudraba paplāte, kurā Sīlija bija likusi iegravēt rindas no 17. gadsimta angļu dzejnieka dzejoļa "Līgavai":

Ijai tavi prieki ir kā ziedo�s maijs Un visas dienas ir kā kāzu diena, Lai bēdas, slimības un raizes Tev mū�am ir un paliek sve�as!

Hekslna-W klīniskajos izmēģinājumos atklājās da�i blakusefekti slimniekiem, kuri �īs zāles bija lietoju�i kopā ar citām. Bija vēl atsevi�ķi ziņojumi par nelabu dū�u un vem�anu, caureju, reiboni un paaugstinātu asinsspiedienu. Tas nebija nekas neparasts, jo reti kādam medikamentam nebija blakusiedarbības. Peptīds-7 bija izcils izņēmums.

Divarpus gadus ilgos heksīna-W izmēģinājumus vadīja pats dok�tors Vinsents Lords. �im darbam viņ� nodevās jo cītīgi, jo nekas �ajā beigu stadijā nedrīkstēja notikt ar viņa smadzeņu bērnu � �o darbu nevarēja uzticēt citiem.

Peptīda-7 milzīgos panākumus Lords bija vērojis ar dalītām jūtām � ar skaudību pret Pītu-Smitu, no vienas puses, un pozitīvām izjūtām, no otras, jo tagad firma peptīda-7 ievie�anas rezultātā bija kļuvusi ekonomis�ki spēcīga un spējīga labāk realizēt viņa medikamentu ievie�anu.

Arī tā dēvētajā tre�ās pakāpes pārbaudē, kad zāles deva slimiem pacientiem, iznākumi bija visnotaļ labi. Zāles izmēģināja se�iem tūksto�iem pacientu � tas bija lielāks slimnieku skaits nekā paras�ti, jo jaunās zāles lietoja kombinācijā ar citām zālēm.

Pirms pla�o pētījumu milzīgi lielo datu daudzumu nodeva Pārtikas un zāļu administrācijas vērtē�anai un ievie�anai atļaujas saņem�anai, Lords izskatīja tik daudz no �ī materiāla, cik vien spēja. �o darbu Lords darīja ar prieku līdz tam brīdim, kad atvēra kādu slimību vēsturu komplektu. Izlasītais viņā vispirms izraisīja ba�as, tad apmulsumu un beidzot niknas dusmas: �īs ziņas nerunāja par labu Lorda jaunajām zālēm.

Tie bija doktora Jeminera ziņojumi no Fēniksas Arizonas �tatā. Jeminers bija iek�ķīgo slimību ārsts ar pla�u privātpraksi un darbu divās slimnīcās. Tāpat kā daudzi citi ārsti, viņ� bija iesaistīts.heksīna-W pārbaudes programmā, bet "Feldings-Ross" viņam par zāļu ietekmes pētī�anu maksāja. Jeminers strādāja ar simt cilvēku lielu grupu. Tā kā atlīdzība bija atkarīga no pētī�jumos iesaistīto pacientu skaita, ārsti da�kārt, kā tas ne reizi vien bija pierādījies, krāpās. Kāpēc lai tā nebūtu arī �oreiz? Varbūt viņ� glu�i vienkār�i nebija paguvis izdarīt visus pētījumus, bet varbūt �ie cilvēki eksistēja tikai pa�a daktera iztēlē? Tāpat kā �o izmēģinājumu "rezultāti"?

Kā viņ� to varēja zināt?

Lords saprata, ka par saviem atklājumiem nekavējoties vajadzētu ziņot Pārtikas un zāļu administrācijai. Ta�u, ja tiks iejaukta PZA un Jeminera darbs ap�aubīts, tad viss darbs būs jāatkārto. Tas prasītu gadu, tātad tikpat ilgu laiku tiktu aizkavēta heksīna-W ievie�ana. Lords vēlreiz nolādēja Jemineru radītās dilemmas dēl.

Ko darīt?

Ja tas būtu atgadījies ar medikamentu, par kuru varētu �aubīties. Lords pie sevis domāja, viņ� bez kavē�anās būtu nodevis Jemineru PZA vilku zobiem un pats piedāvājies uzstāties tiesā par liecinieku. Bet attiecībā uz heksīnu-W ta�u nebija nekādu �aubu arī bez �ī viltotā ziņojuma, jo tās bija labas, veiksmīgas zāles. Kāpēc pievienot �o viltoto ziņojumu labajiem, patiesajiem? Ta�u Jeminera ziņojumus nenosūtīt uz PZA arī nevarēja, jo viņa vārds bija minēts PZA nosūtītajā pieteikumā. Tā kā papīru gūzma bija milzīga, Lords bija tikpat kā dro�s, ka neviens PZA ierēdnis neko nepamanīs, un, uzrakstījis savus iniciāļus uz Jeminera ziņojuma, pievienoja to iepriek� caurskatīto ziņojumu kaudzītei. Lai viss iet savu ceļu!

Ta�u Lords nozvērējās, ka Jeminers, �is riebeklis, vairs nekad pie "Feldinga-Rosa" nestrādās. Viņ� sameklēja aktu vākus ar zinām par Jemineru un ielika tur savus pierakstus un atzīmes par ziņojuma lappusēm, kurās bija atklājis viltojumus. Ja kādreiz viņam to ievajadzēsies, viņ� zinās, kur meklēt.

Lorda situācijas vērtējums izrādījās pareizs. Heksīnu-W apstiprināja ļoti ātri.

Bija tikai viens fakts, kas uz brīdi Vinsentā Lordā izraisīja satraukumu. PZA Medikamentu un bioloģijas nacionālajā centrā Va�ingtonā doktors Gideons Meiss tagad bija direktora vietnieks. Dok�tors bija kļuvis par pārliecinātu atturībnieku, laimīgi apprecējies un ieguvis darbabiedru cieņu. Neveiksmīgajai runai senāta apak�komitejā nekādu ļaunu seku nebija. Faktiski drīz pēc tam viņ� bija ticis paaugstināts amatā. Lords bija uzzinājis, ka Meiss, kuram nebija tie�a sakara ar heksīna-W ievie�anas jautājumu, izrāda interesi par jaunajām zālēm, acīmredzot tāpat kā par visu citu, kas saistās ar "FeldinguRosu". Dro�i vien Meisam vēl aizvien uz �o firmu ir ļauns prāts, un viņ� kādudien cer atriebties. Ta�u nekas nenotika, un, kad PZA bija atļāvusi zāles ieviest, Lorda nervozitāte izgaisa.

Heksīnam-W nolēma atstāt to pa�u nosaukumu, kāds tam bija eksperimentu stadijā.

� Tas ir viegli izrunājams un labi izskatīsies uz iesaiņojuma, � Sīlija paziņoja.

Bils Ingrems piekrita un piebilda: � Cerēsim, ka �īs zāles mums atnesīs tādu pa�u veiksmi kā peptīds-7.

Vai nu laime palīdzēja, vai ne, bet heksīnam-W bija tūlītēji panākumi. Ārsti apsveica to kā svarīgu medicīnas sasniegumu, kas pavēris jaunas smagi slimu pacientu ārstē�anas iespējas. Medicīnas �urnāli slavēja jauno medikamentu un Vinsentu Lordu.

Ārstiem, kuri savā privātpraksē parakstīja heksīnu-W, pievienojās ari Endijū. Jaunā medikamenta lieto�ana un pārdo�ana strauji papla�inājās.

Farmaceitiskās firmas, kuras sākumā pret heksīnu-W bija izturēju�ās piesardzīgi, pēc licences sāka to pievienot saviem ra�ojumiem to dro�ības palielinā�anai. Da�i pirms gadiem izstrādāti medikamenti, kas nebija ieviesti toksiskuma dēļ, tika noņemti no plauktiem un kopā ar heksīnu nodoti eksperimentiem.

Viens no �ādiem medikamentiem bija pretartrīta zāles artrigo. Patenta īpa�nieces bija Eksetera Stouva laboratorijas Klīvlendā, kuras prezidentu Aleksandru Stouvu labi pazina Sīlija. Pirms līguma noslēg�anas Stouvs personiski ieradās "Feldinga-Rosa" �tābā. "Mūsu firmai ir atļauja artrigo un heksīna-W savienojumu izmantot eksperimentiem. Mēs jūs informēsim par rezultātiem."

Tas notika se�us mēne�us pēc heksīna-W ievie�anas.

Pāris nedēļu vēlāk Sīlija un Endrjū savā Moristaunas mājā sarīkoja viesības par godu Vinsentam Lordam. Bija atbrauku�i arī Liza un Brūss.

Tas bija lielisks vakars. Lords bija atraisīts un laimīgs, Sīlija viņu tādu nekad agrāk nebija redzējusi. Zinātnieka �aurā seja bija pietvīkusi, komplimentos klausoties. No Anglijas bija atlidojis Mār�tiņ� Pīts-Smits.

Divdesmit piecus gadus vecā Liza pirms �etriem gadiem bija beigusi Stenfordas universitāti, strādāja kādā Volstrītas banku firmā un rudenī gatavojās iestāties Vortona biznesa koled�ā, lai iegūtu bakalaures grādu. Brūss pirms diviem gadiem bija beidzis universitāti un strādāja pie kāda Ņujorkas grāmatu izdevēja par vēstures nodaļas redaktoru. Viņa nākotnes plānos ietilpa pārcel��anās uz Parīzi un studijas Sorbonnā.

Tūlīt pēc Lordam veltītajām viesībām Sīlija bija ļoti aizņemta, tāpēc tikai pēc trim mēne�iem viņa apvaicājās Lordam par licences kontraktu ar Ekseteru Stouvu:

� Kas dzirdams par Stouvu un viņa artrigo?

�Liekas, ka klīniskie izmēģinājumi sokas labi, � viņ� atbildēja. � Viss izskatās pozitīvi.

� Kā ar ziņojumiem par heksīna-W nevēlamo blakusiedarbību? Neesmu uz sava galda tādus pamanījusi.

� Neesmu tev nevienu nosūtījis, � Lords atbildēja, � tāpēc ka nekā svarīga nav bijis. Tas ir, nekā tāda, kas attiektos uz heksīnu-W.

Pie labām ziņām pieradusi, Sīlija ātri pārslēdzās uz citiem jautājumiem, tāpēc Lorda izvairīgā atbilde palika nepamanīta. Vēlāk viņa to ar no�ēlu atcerēsies un vainos sevi par nevērību.

Jo Lords, kā to bija darījis jau ilgus gadus pirms iepazī�anās ar Sīliju, nebija atklājis visu patiesību.

Viss sākās ar telefona zvanu, kas atskanēja brīdī, kad Sīlija nebija savā kabinetā. Atgrie�oties viņu sagaidīja ziņa, ka misters Stouvs no Eksetera-Stouva laboratorijām lūdzot piezvanīt. Nekas neliecināja, ka tā būtu steidzīga saruna, un Sīlija piezvanīja tikai pēc krietnas stundas.

� Hallo, Aleks! Jau sen vēlējos apvaicāties � kā sokas ar jūsu artrigo-heksīna-W programmu?

Uz mirkli iestājās klusums, tad atskanēja sarunu biedra pār�steigtā balss:

� Pirms �etrām dienām mēs anulējām kontraktu ar jūsu firmu, Sīlij. Vai jūs to nezinājāt?

Tagad bija Sīlijas kārta būt pārsteigtai.

� Nē, nezināju. Vai esat pārliecināts, ka jūsu rīkojums ir izpil�dīts?

� Es to izdarīju pats. � Stouvs joprojām bija manāmi apmulsis. � Es runāju tie�i ar Vinsentu Lordu. Bet �odien iedomājos, ka pieklājība prasa, lai par to informētu arī jūs, un tāpēc piezvanīju.

� Nu gan man tagad Vinsam būs kaut kas sakāms. � Sīlija bija saniknota, ka nezina to, ko tai vajadzēja zināt. � Kāpēc jūs anulējāt kontraktu?

�� Nu� godīgi runājot, mūs uztrauc infekcijas izraisītie nāves gadījumi. Ari starp mūsu novērotajiem pacientiem bija divi nāves gadījumi. Kaut neizskatās, ka būtu vainīgs kāds no abiem medikamen�tiem, nevaram atrast atbildes uz da�iem jautājumiem. Esam satrau�ku�ies, tāpēc ari nolēmām neturpināt, it īpa�i ņemot vērā pārējos nāves gadījumus citur.

Sīlija izbijās. Viņu pēk�ņi pārņēma priek�nojauta, ka tūlīt sekos vēl kas briesmīgs.

� Kādi pārējie nāves gadījumi?

�oreiz klusums bija ilgāks.

� Jūs gribat teikt, ka neko nezināt arī par tiem?

� Aleks, ja es zinātu � nevaicātu!

� Mums zināmi �etri, ta�u ne visās detaļās. Slimnieki lietoju�i heksīnu-W un miru�i no da�ādām infekcijām. Sīlij, es jums kaut ko ieteik�u, tikai, lūdzama, neuzskatiet to par iejauk�anos jūsu firmas lietās. Domāju, jums vajadzētu aprunāties ar doktoru Lordu.

� Glu�i manas domas!

� Vinss zina par �iem nāves gadījumiem � gan mūsu, gan tiem citiem, jo mēs ar viņu par to runājām. Viņ� zina arī visas detaļas. Jūsu firmas goda dēļ ceru, ka par to ir ziņots Pārtikas un zāļu administrācijai�

�� Aleks, izrādās, ka manās zinā�anās ir nopietni robi, un esmu gatava tos nekavējoties aizpildīt. Paldies par to, ko pateicāt! �obrīd nav nekādas jēgas mūsu sarunu turpināt.

��� Piekrītu, � Stouvs teica. � Ja jums nepiecie�ama kāda informācija vai palīdzība � zvaniet man!

Pēc sarunas viņa tūlīt gribēja izsaukt Vinsentu Lordu, bet tad pārdomāja. Viņa pati aizies pie Lorda.

Pirmais ziņojums par pacienta � heksīna-W lietotāja � nāvi "Feldinga-Rosa" �tābā ienāca divus mēne�us pēc medikamenta ievie�anas. To, kā parasti, saņēma Lords. Izlasījis viņ� ziņojumu nolika malā kā nesvarīgu. Tas bija no kāda Floridas ārsta: slimnieks, kur� bija lietojis heksīnu-W kopā ar citu medikamentu, bija miris no drud�a un infekcijas. Lords nosprieda, ka nāves gadījumam nav nekāda sakara ar heksīnu-W, tādēļ nolika ziņojumu malā. Un tomēr viņ� parastajā kārtībā to nenosūtīja uzglabā�anai, ko vajadzēja izdarīt tajā pa�ā dienā, bet ielika aktu vākos un ieslēdza atvilktnē savā rakstāmgaldā.

Divas nedēļas vēlāk pienāca otrs ziņojums no "Feldinga-Rosa" aģenta Mi�iganas �tatā. Pacients bija lietojis heksīnu-W kopā ar pretartrīta zālēm un mi ris no stipras aknu infekcijas. To apstiprinājusi līķa sekcija.

Un atkal Lords nolēma, ka heksīns-W nevarētu būt nāves cēlonis, un ielika ziņojumu vākos pie pirmā.

Pagāja mēnesis, un tad pienāca divi ziņojumi no da�ādām vietām, atnesot vēsti par kāda vīrie�a un sievietes nāvi: viņi bija lietoju�i heksīnu-W kopā ar kādu citu medikamentu. Pavecā sieviete mājās bija guvusi sadzīves traumu � savainojusi pēdu �, un tajā attīstījusies spēcīga infekcija. Kaut arī kāja līdz potītei tikusi amputēta, infekcija strauji izplatījusies, un slimniece mirusi.

Lorda reakcija bija � niknums pret abiem miru�ajiem. Kāpēc viņi pret savām nolādētajām slimībām, no kurām būtu nomiru�i tik un tā, bija lietoju�i heksīnu-W, kaut bija skaidrs, ka medikaments �ajos gadījumos nebija vainīgs? Ta�u ziņojumi, kuri pamazām krājās, izraisīja nepatīkamu sajūtu. Un satrauca.

Tagad Lords apzinājās, ka ir pārkāpis likumu, jau no pa�a sākuma neziņodams par pirmajiem gadījumiem Pārtikas un zāļu administrācijai. Tā bija muļķīga situācija. Ja viņ� nosūtītu pēdējos ziņojumus, nebija iespējams noklusēt pirmos. Ta�u piecpadsmit dienu termiņ� tiem sen bija apritējis, un, nosūtot tos tagad, kā viņ�, tā "Feldings-Ross" tiktu apsūdzēti likuma pārkāp�anā. Un Pārti�kas un zāļu administrācijā bija Gideons Meiss�

Lords ielika divus pēdējos ziņojumus vākos pie pārējiem. Galu galā ziņojumu skaitu zināja viņ� vienīgais.

Kad piezvanīja Aleksandrs Stouvs un anulēja kontraktu, Lorda vākos bija sakrāju�ies divpadsmit ziņojumi. Stouvs zināja par �etriem nāves gadījumiem, ta�u nezināja, kas atrodas Lorda rakstāmgaldā.

Piecpadsmitais ziņojums pienāca dienā, kad notika Stouva un Sīlijas telefona saruna. Un tajā laikā viņ� negribīgi, ta�u nespēdams ignorēt zinātnisko patiesību, bija nonācis pie secinājuma par to, kas izraisa �os nāves gadījumus � vismaz vairumu no tiem, ja ne visus. Kaut Vinsenta Lorda aizdomas bija jāpierāda, viņ� pats bija pārliecināts, ka vismaz ducim nāves gadījumu pamatā bija heksīnaW iedarbība. Un Lords nolēma atzīt savu neveiksmi un ļaut sa�ķīst saviem sapņiem. Izmisīgās bailes auga. Tagad viņ� zināja, ka heksīns-W jāizņem no apgrozības, apzinājās, ka vainojams faktu slēp�anā � tā rezultāts bija jauni nāves gadījumi, kurus būtu varēts novērst. Viņu gaidīja kauns, vajā�ana un varbūt pat cietums.

Dīvaini, bet viņ� atcerējās, kas bija noticis pirms divdesmit septiņiem gadiem, � Ilinoisas universitāti un dekāna kabinetu, kad viņ� bija lūdzis paātrināt paaugstinājumu, kas viņam tika liegts. Dekāns bija runājis par kādu trūkumu viņa raksturā. Tagad, pirmo reizi mū�ā savu dvēseli atkailinājis, Lords sev vaicāja: vai dekānam toreiz nebija taisnība?

Ienākusi Lorda kabinetā bez pieteikuma, aizvērusi aiz sevis durvis, Sīlija nezaudēja laiku.

� Kāpēc man netika ziņots, ka Ekseters un Stouvs pirms �etrām dienām anulēju�i kontraktu?

Sīlijas pēk�ņās ienāk�anas satraukts, Lords neveikli atbildēja:

� Es gatavojos to darīt. Nepaguvu.

�� Un cik ilgi tev būtu bijis jāgatavojas, ja es nebūtu jau�tājusi? � Atbildi negaidot, viņa turpināja: � Man tas bija jāuzzina no citiem � par ziņojumiem sakarā ar heksīna-W kaitīgo iedarbību. Kāpēc man nav teikts arī par tiem?

� Es tos pētu� vācu kopā, � Lords neveikli atbildēja.

� Parādi man visus! Tagad. Tūlīt!

Zinādams, ka nekas vairs nav noslēpjams, Lords atvēra galda atvilktni. Viņu vērojot, Sīlija atcerējās atgadījumu ar montēnu pirms septiņiem gadiem. Toreiz Lords nebija gribējis viņai ziņojumus rādīt. Tagad viņa bija divkārt atbildīga par notiku�o, jo zināja, ka Lordam piemīt tieksme noslēpt sliktas ziņas, viņam nepatīkamas ziņas, un viņa neko nebija darījusi, lai pret to nodro�inātos.

Lords pasniedza visai piebriedu�os aktu vākus. Sīlijas pirmā reakcija bija �oks par vāku apjomu, nākamā sajūta bija �ausmas, kad viņa lasot pār�ķīra lapas. Piecpadsmit nāves gadījumi! Visi miru�ie bija lietoju�i heksīnu-W.

Beidzot viņa uzdeva neizbēgamo jautājumu, kaut, arī zināja, kāda atbilde sekos:

�� Vai esat ziņoju�i Pārtikas un zāļu administrācijai kaut par vienu no gadījumiem?

� Nē. � Lorda sejas muskuļi noraustījās.

� Tu ta�u zini likumu par piecpadsmit dienu termiņu?

Atbildes vietā Lords lēni pamāja.

� Pirms kāda laika es ta�u tev jautāju, vai nav biju�i ziņojumi par heksīna-W kaitīgo ietekmi. Tu teici, ka tādu neesot.

� Neteicu, ka tādu nav. � Lords izmisīgi centās ko saglābt. � Es teicu, ka nav nekā tāda, kas attiektos tie�i uz heksīnu-W.

TIE�I TĀ VIŅ� BIJA TEICIS Sīlija izbijusies atcerējās. Tā bija bijusi izvairīga, Lordam raksturīga atbilde. Lorda taktika ta�u viņai bija zināma divdesmit septiņus gadus! Aizrāvusies ar toreizējo vispārējo eiforiju, viņa bija domājusi, ka nekas slikts nevar notikt. Ta�u notika. Un tagad, kad sabruka Vinsenta Lorda pasaule, sabruka ari viņas � �īlijas � pasaule.

�� Kāpēc tu to darīji? � Sīlija vaicāja, nekādu prātīgu atbildi negaidīdama.

� Es ticēju heksīnam-W�

� Tam vairs nav nekādas nozīmes. � Viņa ar galvas mājienu noraidīja �o atbildi.

�� Es �os te papīrus ņemu pie sevis. � Sīlija lika tos atpakaļ vākos. � Kopijas nosūtīsim uz Va�ingtonu � uz PZA � ar atzīmi "steidzami" un speciālu cilvēku, piezvanī�u uz turieni, lai būtu dro�a, ka tiem tur tiek veltīta pienācīga uzmanība. Domāju, ka drīz vien saņemsim no turienes atbildi.

Atbilde no Pārtikas un zāļu administrācijas patie�ām pienāca ātri, jo Sīlija bija runājusi ar pa�u vadītāju tika izdota pavēle "uz laiku" izņemt zāles no apgrozības. Sis "uz laiku" atstāja iespēju medikamentu kopā ar brīdino�u instrukciju laist pārdo�anā no jauna. Ta�u skaidrs bija viens, ka heksīna-W ziedu laiki bija garām.

"Tas ir �ausmīgs kauns," Alekss Stouns vēlāk teica Sīlijai. "Tās tomēr ir labas zāles un zinātnes sasniegums, neraugoties uz to, ka Vinss visu bija saputrojis."

Heksīna-W izņem�anas process norisinājās bez starpgadījumiem, un divu nedēļu laikā tas pazuda no aptieku plauktiem. Sīlija bija gribējusi, lai zāļu izņem�ana tiktu kvalificēta kā firmas brīvprātīga rīcība, ta�u PZA tam pretojās. Kādu brīdi valdīja klusums, bet tad pēc da�ām nedēļām farmaceitiskās firmas �urnāls Va�ingtonā rakstīja: ""FeldingaRosa" un heksīna-W lietā PZA likusi priek�ā Tieslietu departamentam ierosināt prāvu Augstākajā tiesā."

� Esmu dzirdējis, � Cailders Kventīns teica Sīlijai, � ka jūsu firma atrodas starp diviem dzirnakmeņiem � grupējumiem, kas PZA velk uz da�ādām pusēm. Viens no grupējumiem pārstāv priek�niecību un tos, kuri noskaņoti rīkoties lēni: �ie cilvēki zina, ka tiesas prāvas ir āķīga lieta un var vērsties pret viņiem pa�iem. Turklāt uz vadītāju lielu iespaidu atstājusi tava godīgā atzī�anās par nokavēto ziņo�anu. Bet otru grupu vada priek�nieka vietnieks, kam pieder vara, viņ� ir birokrāts, nostājas Gideona Meisa pusē, kur� brēc pēc asas rīcības.

Heksīnu-W izņēma no apgrozības oktobra sākumā. Novembra vidū Ņūd�ersijas apgabala prokurors, vadoties pēc Tieslietu depar�tamenta instrukcijām, lūdza federālā maģistrāta atļauju "meklēt un konfiscēt visus memorandus, korespondenci un citus dokumen�tus attiecībā uz farmaceitisko ra�ojumu, kas pazīstams kā heksīnsW". Kaut ko tādu "Feldings-Ross" vēl nebija piedzīvojis. Pārmeklē�anas un konfiskācijas procedūra bija �oks Sīlijai un pārējiem, tāpat kā tiesas ierēdņu klātbūtne, kuri firmā pavadīja vairākas dienas un beidzot smagajā automa�īnā aizveda vairākas kartona kastes ar dokumentiem. Tajās atradās arī dokumenti no zinātniskās pētniecības daļas skapjiem un Vinsenta Lorda kabineta.

Kop� dienas, kad Sīlija bija atklājusi nelikumīgi nobēdzināto ziņojumu esamību Lorda kabinetā, zinātniskās pētniecības daļas vadītājs bija pēc iespējas vairījies no citiem vado�iem darbiniekiem, it īpa�i no Sīlijas. Visiem bija skaidrs, kā Lorda dienas "FeldingāRosā" skaitītas. Sīlija bija izstrādājusi plānu zinātniskās pētniecības daļas reorganizācijai.

Pēc novembra notikumiem kādu laiku valdīja klusums. īsi pirms Ziemsvētkiem �ailders ziņoja:

� Oficiāli vēl aizvien rit izmeklē�ana. Tieslietu departamentam ir daudz citu lietu, un heksīns-W nav vissteidzamākā.

� Es domāju, � teica Bils Ingrems, kas piedalījās sarunā, � jo ilgāks laiks paiet, jo lielāka iespēja, ka nekā nopietna nebūs.

� Da�reiz tā ir, � Kventīns teica, � ta�u dro�i ar to rēķināties nevar.

Jaunā gada pirmā diena atnesa priecīgu vēsti. Baumas par Martina Pīta-Smita iecel�anu mui�nieka kārtā bija kļuvu�as par īstenību. "The Times" ziņoja, ka �is apbalvojums pie�ķirts par "izcilu kalpo�anu cilvēcei un zinātnei". Oficiālā apbalvo�anas procedūra notik�ot februāra pirmajā nedēļā Bekingemas pili � to izdarī�ot karaliene.

�im notikumam par godu Londonā ieradās Sīlija, Endrjū, Liliāna Hotorna, kuru Sīlijai bija izdevies pierunāt. Pēc Sema nāves Liliāna bija pieradusi dzīvot viena un reti kur izbrauca.

Kaut Liliānai jau tuvojās se�desmit, viņa joprojām bija skaista sieviete. Kad trio apmeklēja Hārlovas institūtu, Liliānas pievilcība Rao �astri, neraugoties uz to, ka viņ� bija divdesmit gadus jaunāks, glu�i vai apbūra. Viņ� pats izrādīja viņai laboratorijas un vēlāk kopā ieturēja len�u. Sīlija bija uzjautrināta, kad uzzināja, ka nākamajā nedēļā abi bija norunāju�i pavadīt kopā vakaru � apmeklēt teātri vai restorānu.

Divas dienas pirms svinīgā notikuma Sīlijai no Atlantijas otrā krasta piezvanīja Bils Ingrems:

� Man �ēl, ka tevi jāapbēdina ar sliktām ziņām, bet tikko zvanīja �ailders. Liekas, ka Va�ingtonā iet vaļā elle. Runa esot par PZA, doktoru Gideonu Meisu, Tieslietu departamentu, senatoru Donehjū un heksīnu-W.

Kventīns stāstīja, ka Meisam esot apnikusi Tieslietu depar�tamenta pasivitāte un viņ� pats neoficiāli esot aiznesis visus heksīna-W papīrus uz Kapitoliju vienam no Donehjū adjutantiem. Viņ� tos parādījis Donehjū, kur� papīrus pagrābis kā Ziemsvētku dāvanu. Kventīna informētājs esot stāstījis, ka senators teicis: "Els kaut ko tādu jau sen gaidīju."

� Varu iedomāties, � Sīlija atbildēja.

� Ir noteikti zināms, � Ingrems turpināja, � ka Augstākā tiesa izskatīs ne tikai heksīna-W novilcinā�anas lietu vien.

� Kas tad vēl?

� Tiks izvirzīta apsūdzība pret Vinsu. Protams, ļoti �ēl, ka man tev tas jāsaka, bet � arī pret tevi, Sīlij. Viņi taisās pierādīt, ka tu esi atbildīga, un dara to pēc Donehjū mudinājuma. Kventīns saka, Donehjū gribot tavu skalpu.

Sīlija zināja, kāpēc: viņa atcerējās Kventīna brīdinājumu pēc senāta komisijas sēdēm.

�� Un vēl kas, � Ingrems turpināja, � viņi uzodu�i, ka kāds ārsts, uzvārdā Jeminers, iesniedzis viltotus materiālus ar izdomātiem pacientiem un datiem. Un Vinss parakstījis Jeminera ziņojumus un ļāvis tiem iet tālāk. Turklāt papīros, kas tika izņemti no Vinsa galda, atrasti pieraksti Vinsa rokrakstā � Vinss bija atklājis viltojumu un tomēr ļāvis tam iet tālāk. Un vēl kas � nesaprotu, kāpēc doktors Meiss izturas pret mums ar tādu naidu. Atceros, ka arī tu reiz teici to pa�u un arī nevarēji saprast �ī naida cēloni.

� Es to nesaprotu vēl tagad.

� Domāju, ka Vinss gan zina, kāpēc, � Ingrems teica. � Es to instinktīvi jūtu. Esmu Vinsu novērojis. Viņ� kļūst stīvs no bailēm katru reizi, kad tiek pieminēts Meisa vārds.

Un pēk�ņi Sīlijai prātā atausa saruna ar Lordu senāta komisijas sē�u laikā�

� Es gribu ar viņu tikties, � Sīlija ātri izlēma, � �eit, Anglijā. Pasaki viņam, ka tā ir pavēle! Lai viņ� brauc �urp!

Viņi stāvēja viens otram pretī � Sīlija un Vinsents Lords � D�ordanu grezno viesnīcas apartamentu dzīvojamā istabā.

Lords izskatījās noguris, vecāks par saviem gadiem (viņam bija se�desmit viens), pārpūlējies un novājējis. Sīlija atcerējās, kā viņa savas karjeras sākumā, būdama direktora vietniece pārdevēju apmācības jautājumos, bija likusi viņam priek�ā saukties vārdos un kā Lords bija atgādinājis, viņaprāt, lielo at�ķirību ieņemamā amata ziņā. �oreiz izmanto�u viņa ieteikumu, Sīlija pie sevis nodomāja.

�� Es neiztirzā�u riebīgo Jeminera lietu, doktor Lord, � viņa vēsi iesāka, � tikai pateik�u, ka tā dod iespēju firmai tikt nojums vaļā, tā ka jums nāksies aizstāvēties pa�am un arī segt ar to saistītos izdevumus.

� To jūs nevarat izdarīt, � acīs iemirdzoties triumfam, atbildēja Lords, � jo apsūdzēta tiksit arī jūs.

� Ja es to gribē�u, tad varē�u. Un, kā es aizstāvē�os, tā ir tikai mana darī�ana, nevis jūsējā.

� Ja jūs to gribēsit� � Lords likās apmulsis.

� Es neko neapsolu. Saprotiet! Bet, ja firma jums palīdzēs ar aizstāvību, es uzstāju, ka man jāzina viss!

Viss?

� Jā. Ir kaut kas tāds, ko jūs zināt, bet es ne. Domāju, ka tam ir kāds sakars ar doktoru Meisu.

Viņi bija runāju�i stāvot. Tagad Lords norādīja uz krēslu.

� Vai drīkstu apsēsties?

� Jā. � Arī Sīlija apsēdās.

� Labi, � Lords teica. � Bet jums būs nepatīkami to dzirdēt. Un pēc tam jūs vēlēsities, lai nekad nebūtu to dzirdējusi.

� Es gaidu. Runājiet!

Un viņ� izstāstīja. Visu. Par Meisu inkriminējo�ajiem dokumen�tiem, Sema pie�ķirtajiem divtūksto� dolāriem, par to, kā �ie dokumenti divus gadus vēlāk tika likti lietā, kad Meiss vilcināja montēna ievie�anu.

Sīlija vēlējās, kaut tie�ām nebūtu to uzzinājusi. Ta�u viņai tas bija jāzina, jo no tā bija atkarīgi lēmumi, kuri viņai būs jāpieņem kā "Feldinga-Rosa" prezidentei.

Daudz kas kļuva skaidrāks. Sema izmisums un vainas apziņa, viņa pa�nāvības patiesais cēlonis� doktora Meisa sabrukums senāta sēdē un naids pret "Feldingu-Rosu".

Meisa vietā es arī mūs ienīstu, Sīlija nodomāja. Un ko darīt tālāk tagad, kad Sīlija zināja drūmo patiesību? Viņas sirdsapziņa ieteica tikai vienu � informēt varas orgānus. Nodot visu atklātībai. Izstāstīt patiesību, lai visi atbildētu pēc savas vainas pakāpes � Lords, Meiss, "Feldings-Ross", viņa pati.

Bet tālāk? Ar ko tas beigtos? Lords un Meiss, protams, tiktu iznīcināti. �ī doma viņu neuztrauca. Viņu satrieca doma, ka ap�kaunota un iemīta dubļos tiks arī firma, turklāt ne tikai kā organizācija, apkaunoti tiks ari tās ļaudis: kalpotāji, vadītāji, akcionāri, zinātnieki. Tikai viņa pati varētu izskatīties labi, ta�u tas nebija svarīgi.

Vienlīdz svarīgs bija jautājums � ja visu nodotu atklātībai, kas ar to būtu sasniegts? Atbilde bija � pa�reizējā brīdī nekas.

Tātad viņa nerīkosies tā, kā liek sirdsapziņa. Un vina zināja arī, ka klusējot viņa pievienosies pārējiem korupcijā. Viņai nebija izvēles. To zināja arī Lords: ap viņa plānajām lūpām rotājās smaida ēna.

Sīlija viņu nicināja. Ienīda vairāk par visu, ko vispār savā dzīvē bija nīdu�i.

Viņ� bija samaitājis sevi, demoralizējis Meisu un Semu. Un tagad viņ� bija padarījis negodīgu viņu � Sīliju. Viņa piecēlās. Jūtu pievārēta, viņa sāka nesakarīgi saukt:

� Prom no manām acīm! Ejiet!

Viņ� gāja.

Pēc stundas atgriezās Endrjū.

�� Ir kaut kas noticis, � Sīlija teica. � Tūlīt pēc Martinam un Ivonnai veltītajām viesībām man jāatgrie�as. Tas nozīmē � parīt. Ja tu gribi palikt vēl pāris dienu�

�� Mēs lidosim kopā, atļauj visu nokārtot man. Redzu, ka tavs prāts aizņemts ar citām lietām.

Drīz pēc tam viņ� paziņoja, ka pasūtījis divas biļetes pirmajā klasē "British Airways 747" lidma�īnā.

Ivonna tik tikko spēja ticēt īstenībai. Vai tie�ām viņa atrodas Bekingemas pilī? Vai tie�ām viņa, satraukti gaidot karalienes iera�anos, sē� Valsts zālē kopā ar citiem, kuru laulātos draugus vai vecākus iecels mui�nieku kārtā? Vai tikai tas nav sapnis?

Ja ari tas bija sapnis, tad tas bija skaists sapnis. Un �ajā sapnī kara orķestris aug�ā galerijā spēlēja priecīgu melodiju.

Bet tas nebija sapnis. Viņa bija ieradusies pilī kopā ar savu mīļo Martinu, kur� tagad priek�telpā gaidīja, lai, ceremonijai sākoties, tiktu ievests zālē.

Pēk�ņi iestājās klusums. Apklusa orķestris. Visi sastinga gaidās. Diriģents stāvēja galerijā ar paceltu zizli rokā, signālu gaidot. Sulaiņi atvēra divviru durvis: parādījās karaliene.

Visas militārpersonas nostājās miera stājā. Pārējie klāteso�ie bija pacēlu�ies kājās. Diriģenta zizlis metās lejup: atskanēja nacionālā himna.

Tirkīzkrāsas zīdā ietērptā karaliene smaidīdama devās uz zāles centru. Viņai padevīgi sekoja Lords Galma Pārvaldnieks un iek�lietu ministrs. Sākās titulu pie�ķir�anas ceremonija. Orķestris klusītēm spēlēja Strausa valsi. Visa cieņas pilnā ceremonija norisinājās veikli un prasmīgi. Laiks netika velti �ķiests, ta�u neviens no klāteso�ajiem �o notikumu nespēs aizmirst.

Drīz pienāca Martina kārta. Izpildīdams instrukcijas prasības, Martins ienāca, paspēra trīs soļus, palocījās� gāja uz priek�u līdz spilvenam, uz kura bija jānometas uz ceļa� labais celis uz spil�vena.. . Tad karaliene paņēma no sava pavadoņa rokām zobenu un ar to viegli pieskārās abiem Martina pleciem. Viņ� piecēlās� pus�solis pa labi, solis uz priek�u� Martins stāvēja ar pieliektu galvu, un karaliene viņam aplika ap kaklu zelta medaljonu sarkanzeltītā lentē.

Karaliene sacīja da�us vārdus � kā jau visiem, kuri tika iecelti mui�nieku kārtā. Ivonnai likās, ka ar Martinu viņa runā ilgāk nekā ar citiem. Tad Martins spēra trīs soļus atmuguriski, palocījās un izgāja no zāles.

Pēc da�ām minūtēm viņ� neuzkrīto�i apsēdās krēslā blakus Ivonnai.

� Ko karaliene teica? � Ivonna �ukstus vaicāja.

��� Karaliene ir labi informēta lēdija, � viņ� tāpat �ukstus atbildēja. Gan jau vēlāk Ivonna uzzinās, ko tie�i karaliene teikusi.

Ivonna bija vīlusies, ka netika redzējusi Velsas princi un princesi, ta�u viņa nezaudēja cerību, ka kādu dienu tas var notikt. Tagad, kad viņa bija precējusies ar Martinu, viss bija iespējams.

Ta�u pie viena Ivonna nevarēja pierast: kop� Martina iecel�anas mui�nieku kārtā Kembrid�as un Hārlovas ļaudis, arī �veicars viņas koled�ā viņu uzrunāja par milēdiju. Viņa lūdza to nedarīt, ta�u viņi neklausīja.

Sīlijas un Endrjū sarīkotās viesības par godu seram Martinam un lēdijai Pītai-Smitai Dor�esteres viesnīcā bija ļoti izdevu�ās. Ieradās gandrīz simt cilvēku � vairums Hārlovas institūta vado�o darbinieku. Arī Rao �astri, kur� pavadīja Liliānu, un likās, ka viņi abi kopā negarlaikojas. Sīlija zināja, ka Rao ir brīvs un � kā bija teicis Martins � nekad nav bijis precējies.

Ivonna izskatījās skaista un starojo�a. Viņa bija novājējusi, Sīlijai viņa bija atzinusies, ka Martins beidzot atļāvis lietot peptīdu-7: uz Ivonnu, tāpat kā uz pārējiem, bija iedarbojies attauko�anās faktors.

� Rīt no rīta agri mēs lidojam projām, � Sīlija viesību laikā klusi sacīja. � Kad vakars būs beidzies, es gribētu, lai mēs visi �etri kādu brīdi būtu kopā.

Beidzot viesības bija galā. Viesi izklīda.

Bija jau tum�s, kad Sīlija, Endrjū, Martins un Ivonna kājām devās uz netālo viesnīcu, kur bija apmetu�ies D�ordani.

�� Martin, � Sīlija teica, kad viņi sēdēja D�ordanu numura mājīgajā dzīvojamā istabā. � Es tūlīt ķer�os pie lietas, jo �ī mums visiem bijusi piesātināta un nogurdino�a diena. Kā tu labi zini, "Feldings-Ross" ceļ ģenētiskās in�enierijas centru. Tas atradīsies Ņūd�ersijā, netālu no mūsu Moristaunas �tāba, un mēs darām visu iespējamo, lai laboratorijās būtu viss, kas spētu iepriecināt ģenētika sirdi.

�� Esmu par to dzirdējis, � Martins sacīja. � Par �ī centra kvalitāti jau runā.

� Vai tu un Ivonna būtu ar mieru dzīvot Savienotajās Valstīs? Vai tu nevēlies vadīt, mūsu pētījumus ģenētikā kā viceprezidents un jauno laboratoriju direktors? Apsolu, ka tev bus brīvas rokas un varēsi pievērsties jebkuram zinātnes virzienam, kuru uzskatīsi par vajadzīgu.

Iestājās klusums. Tad Martins teica:

� Tas ir skaists piedāvājums, Sīlij, un es tie�ām esmu pateicīgs. Ta�u mana atbilde ir � nē.

�� Tev tagad nav jāatbild, � Sīlija sacīja. � Kāpēc manu priek�likumu nepārdomāt un kopā ar Ivonnu neapspriest?

� Baidos, ka atbilde ir galīga, � Martins teica. � Mantevjāsaka vēl kaut kas. Varbūt tagad tam nav piemērots brīdis, bet � es aizeju no "Feldinga-Rosa".

�ī ziņa Sīliju �okēja.

�� Nē! Tā nevar būt patiesība! � Tad pavērās Martinā ar caururbjo�u skatienu. � Vai tu pārej uz citu farmaceitisko firmu? Vai tev kāds piedāvājis ko labāku? Ja tas ir tā, tad�

� Uz to es nebūtu spējīgs. Martins pakratīja galvu. � Vismaz bez apsprie�anās ar tevi. Es atgrie�os pie vecas mīlestības.

�� Viņ� ar to domā Kembrid�u, nevis sievieti, � Ivonna steidzās paskaidrot. � Mēs tur dzīvosim. Viņa sirds pieder uni�versitātei.

"Tur es viņu noplūcu, pirms tu viņu iepazini," Sīlija nodomāja.

Kaut ari �ī ziņa bija negaidīta, viņa intuitīvi juta, ka Martinu pārliecināt neizdosies, tāpēc nemaz nemēģināja to darīt. Kembrid�a bija aicinājusi, un viņ� bija atsaucies. Pirms trīspadsmit gadiem kādā saulainā svētdienā viņa bija izcīnījusi uzvaru pār �o universitāti. Tā bija izrādījusies visādā ziņā vērtīga uzvara, ta�u laikarats bija pagriezies, tagad bija pienākusi Kembrid�as kārta un Sīlija un "Feldings-Ross" bija zaudēju�i.

�� "Feldingam-Rosam" jūsu abu pietrūks, � Sīlija teica, kad Martins un Ivonna posās prom, � bet ceru, ka mēs �etri paliksim draugi vienmēr.

Visi piekrita, ka tā arī būs.

Pirms izlido�anas no Anglijas tika nokārtota vēl kāda lieta.

Pēc Martina un Ivonnas aizie�anas pie D�ordanu numura kāds pieklauvēja � tā bija Liliāna Hotorna. Juzdams, ka Liliāna vēlas runāt ar Sīliju divatā, Endrjū diskrēti nozuda.

�� Esmu priecīga, ka pierunāji mani atbraukt uz Angliju, � Liliāna iesāka. � Varbūt tu manīji, ka es jauki pavadīju laiku?

� Jā, pamanīju. � Sīlija smaidīja. � Priecājos, ka ari Rao jūtas labi.

� Mēs ar Rao atklājām, ka viens otram patīkam, varbūt pat vēl vairāk. Tu laikam domā, kā tas varēja notikt tik ātri un turklāt manā vecumā� esmu muļķe�

�� Nekas tamlīdzīgs nav nācis prātā! Domāju, ka tev ir atkal laiks izklaidēties un dzīvot dzīvi, kādu vēlies. Un, ja tas ir saistīts ar Rao �astri, � lieliski!

� Priecājos, ka tu tā domā, tie�i tāpēc jau atnācu. Gribu tev ko lūgt.

� Ja vien tas būs manos spēkos � lūdzu!

� Rao gribētu doties uz Ameriku. Viņ� jau sen esot to vēlējies. Es arī to gribētu, un, ja viņam būtu iespējams strādāt "FeldingāRosā"..

Teikumu pabeidza Sīlija:

� Tas būtu ērti jums abiem.

� Apmēram tā. � Liliāna smaidīja.

� Esmu pārliecināta, ka jaunajās ģenētikas laboratorijās viņam vieta atradīsies. Vari Rao teikt, ka es to garantēju.

� Paldies tev, Sīlij. � Liliānas seja staroja. � Viņ� priecāsies. Viņ� uz to cerēja! Rao apzinās, ka viņam nav vadītāja talanta kā Martinam. Bet viņ� labi izpilda darbu un ir apdāvināts zināt�nieks�

� Es to zinu, � Sīlija teica. � Bet pat tad, ja viņ� nebūtu tik labs, kāds ir, es to tomēr būtu darījusi. Pirms,daudziem gadiem tu man izdarīji lielu pakalpojumu, mīļā Liliāna. �is te ir pavisam mazs pretpakalpojums.

� Tu runā par to rītu, kad mēs pirmo reizi tikāmies? � Liliāna iesmējās. � Kad tu atnāci pie manis uz māju � tik jauna, tik pārdro�a, ar cerībām, ka palīdzē�u tev kļūt par aģenti, izmantojot manu ietekmi uz Semu? � Tad viņas balss aizlūza un Liliāna apklusa. Viņām abām bija pārāk daudz kopīgu atmiņu.

Nākamajā rītā limuzīns Endrjū un Sīliju aizveda uz Hītrouvas lidostu.

EPILOGS

Pirmās klases salonā tikko bija novākts brokastgalds. Endrjū, kur� uz īsu brīdi bija atstājis savu vietu, atgriezās.

� Kamēr biju tur, � viņ� pamāja uz lidma�īnas tuale�u pusi, � es domāju, ka daudzas lietas mēs uzskatām pa�as par sevi saprotamas. Kad Lindbergs pirmo reizi pārlidoja okeānu, kas nav nemaz tik sen, viņam, nepieceļoties no sēdekļa, nācās urinēt pudelē.

�� Priecājos, ka vismaz tas ir mainījies, � Sīlija iesmējās un vaicājo�i pavērās vīrā. � Un vai tas ir viss? Jūtu, ka gaidāmas filozofiskas runas.

�� Tev taisnība. Domāju par tavu biznesu � farmaceitisko rūpniecību. Man ir da�as idejas, kas varētu tev uzlabot omu.

� Tas man nenāktu par ļaunu.

� Tādi cilvēki kā tu, kuri atrodas pastāvīgā spriedzē un ir it kā ieaugu�i savā darbā, reizēm � un es domāju, ka �ī ir viena no tādām, � spēj saskatīt tikai negaisa mākoņus un aizmirst par varavīksnēm.

� Pastāsti man par kādu varavīksni!

� Tas ir viegli. Tu man atnesi vienu varavīksni, kad sākās mūsu kopīgā dzīve. Lotromicīns. Tas joprojām ir savā vietā � tas ir tikpat labs kā toreiz, kad tu atļāvi man to izmantot pirmajam: efektīvs, dzīvību glābjo�s, ārstam vienmēr nepiecie�ams. Protams, par lotromicīnu vairs neviens nerunā � tas vairs nav jaunums, tas ir pārāk ilgi jau lietots. Kad pabeidzu studijas � septiņus gadus pēc Otrā pasaules kara �, bija tik daudz slimību, pret kurām ārstiem nebija iero�u, un tas bija briesmīgi. Tagad tā vairs nav. Tagad ir vesels zāļu arsenāls � to devusi tava industrija.

� Es dzirdu mūziku, � Sīlija teica. � Spēlē vēl!

�� Okei, ņemsim hipertensiju. Pirms divdesmit gadiem bija maz ārstē�anas līdzekļu. Turklāt bie�i vien tie nelīdzēja. Nereti hipertensija nogalināja. Tagad �īs slimības ārstē�ana ar medikamentiem ir pla�a un un dro�a. Uz pusi samazinājies hipertensijas izraisīto insultu daudzums. Medikamenti novēr� infarktus. Tuberkuloze kļuvusi retums, �ūlas veido�anās ir apturama. Vieglāka kļuvusi diabētiķu dzīve. Ikvienā medicīnas sfērā ir daudz labu zāļu. Es tās parakstu katru dienu. Veiksmīgu, derīgu medikamentu skaits pārsniedz neveiksmīgo. Uz vienu sliktu medikamentu ir simt labu. Un iegūst ne tikai farmaceitiskās firmas. Lielākie ieguvēji ir cilvēki, kas atgūst veselību. Jūsu industrija, neraugoties uz visām vainām, darījusi cilvēcei daudz laba.

� Pietiek, � Sīlija pārtrauca, � tas bija skaisti. Ja teiksi vēl kaut ko, tas var visu sabojāt. Tu esi mani uzmundrinājis. � Viņa pasmaidīja. � Tagad es aizvēr�u acis un domā�u.

Pēc desmit minūtēm, acis atvērusi, Sīlija teica:

�� Endrjū, man tev kas jāsaka. Tu man esi bijis daudz kas, bet tagad tu esi mans biktstēvs. Vispirms � es esmu atbildīga par bēdīgajiem notikumiem ar heksīnu-W. Par to man nav �aubu. Ja es būtu rīkojusies agrāk, da�s labs būtu palicis dzīvs. Es nebiju pietiekami neatlaidīga tad, kad man tādai vajadzēja būt. Es pieņēmu par pa�saprotamu to, par ko manai pieredzei vajadzēja mani brīdināt. Kļuvu iedomīga, nedaudz apreibusi no varas un panākumiem � no peptīda-7, tad heksīna-W � un neievēroju acīm redzamo. Savā ziņā līdzīgi tam, kas notika ar Semu montēna lietā. Es to tagad saprotu labāk.

� Ceru, ka tu nedomā to visu teikt tiesā.

�� Tas būtu muļķīgi. � Sīlija pakratīja galvu. � Es jau teicu: ja tik�u apsūdzēta un man nāksies stāties tiesas priek�ā, es cīnī�os. Bet man kādam jāatzīstas savā vainā, tāpēc tev visu izstāstu.

� Un Vinss Lords � kas notiks, ja arī viņ� tiks apsūdzēts?

� Mēs sniegsim viņam juridisku palīdzību. Esmu tā nolēmusi. Bet citādi viņam jācīnās pa�am.

Endijū maigi teica:

�� Neraugoties uz visu, ko tu man teici, � un es piekrītu, ka lielākā daļa sacītā ir patiesība, � tu nedrīksti būt pārāk barga pret sevi. Tu esi cilvēks � tāds pats kā visi pārējie. Nevienam dzīves un darba gājums nav bez vainas. Tavs ir labāks nekā citiem.

� Ta�u ne pietiekami labs! Bet zinu, ka varu strādāt labāk, un pieredze, tāda kā �ī, palīdz. � Sīlijas balss bija atguvusi savu lieti�ķību. � Tādēļ es gribu turpināt. Man ir tikai piecdesmit trīs gadi. Strādājot "Feldingā-Rosā", es vēl varu daudz izdarīt.

� Un izdarīsi, kā vienmēr.

Iestājās klusums. Pēc brī�a viņ� paskatījās uz Sīliju un redzēja, ka viņa atkal aizvērusi acis.-Viņa gulēja, līdz lidma�īna sāka samazināt augstumu, lai nosēstos. Pamodusies viņa pieskārās Endrjū rokai.

�� Paldies tev, dārgais, � Sīlija teica. � Paldies par visu. � Viņa pasmaidīja. � Esmu izlēmusi. Lai arī kas mani gaida, es uzvarē�u!

Endrjū neko neatbildēja, tikai saņēma viņas roku. Un turēja to vēl tad, kad lidma�īna nosēdās Ņujorkas lidlaukā.

amerikāņu rakstnieces

D�eklinas Sūzenas kādreiz slavenais romāns

"LEĻĻU IELEJA"

� �

Ieskatam publicējam romāna fragmentu

ENNA 1945. gada oktobris

Septembri varēja uzskatīt par izdevu�os mēnesi. Viņa bija atradusi darbu, kas patika, draudze'ni Nīliju un padevīgu un dedzīgu pielūdzēju Allenu Kūperu.

Oktobris atnāca ar Laionu Bērku.

Laions firmā bija nostrādājis divus gadus, kad sākās kar�, un nākamajā dienā pēc Pirlharboras notikumiem pieteicies brīvprātīgajos. Laiona kara gaitām bija dedzīgi sekoju�i visi firmas darbinieki, un pēc kapteiņa uzple�u saņem�anas Henrijs par godu jaunajam kapteinim bija sarīkojis svinības. Pēdējā vēstule bija pienākusi augustā no Londonas Laions bija dzīvs, Laions sūtija sveicienus, bet neko neminēja par atgrie�anos.

Telegramma pienāca oktobrī.

"Dārgais Henrij, nu viss ir beidzies, un vēl aizvien esmu sveiku un vesels. Londonā apciemoju da�us radiniekus un paliku Braltonā mazliet atpūsties pie jūras. Pa�laik Va�ingtonā gaidu oficiālo demobilizāciju. Tiklīdz viņi atļaus formas tērpu nomainīt pret manu veco, zilo uzvalku, es atgriezī�os. Visu to labāko. Laions."

Izlasījis telegrammu, Henrijs Belamī atplauka.

"Laions atgrie�as." Viņ� pielēca kājās no krēsla, uz kura bija sēdējis. "Nolādēts, es zināju, ka tā būs!"

Nākamajās desmit dienās kantorī griezās telpu uzpo�anas satraukuma un baumu virpulis.

"Nevaru vien viņu sagaidīt," nopūtās jaunākā sekretāre. "Liekas, ka viņ� ir mans tips."

Vecākās sekretāres mis Steinbergas smaidā jaudās slepena gudrība.

"Viņ� ir visu tips, dārgumiņ. Ja arī kāda vēl spēj turēties pretim viņa izskatam, tad �o �ķērsli novāc viņa angļu akcents."

"Viņ� ir anglis?" Enna bija pārsteigta.

"Viņ� ir dzimis �eit," mis Steinberga skaidroja, "viņa māte ir Nella Laiona, kādreiz slavenā angļu muzikālās komēdijas zvaigzne. Viņa atbrauca uz viesizrādēm un apprecēja amerikāni advokātu Tomu Bērku. Nella Laiona pameta skatuvi, un Laions piedzima te, tā kļūdams par Amerikas pilsoni. Bet māte paturēja Lielbritānijas pavalstniecību un pēc vīra nāves liekas, Laionam toreiz bija gadi pieci kopā ar dēlu atgriezās Londonā. Viņa atgriezās arī uz skatuves, un Laions tur sāka iet skolā. Kad māte nomira, viņ� atbrauca atpakaļ uz Ameriku un izstudēja jurisprudenci."

"Jūtu, ka es viņā traki iemīlē�os," jaunākā sekretāre nopūtās.

"Katra meitene mūsu kantorī ir bijusi aizrāvusies ar viņu." Mis Steinberga paraustīja plecus. "Nevaru vien sagaidīt, kāda būs viņa reakcija, kad viņ� ieraudzīs tevi, Enna."

"Mani?" Enna izskatījās izbijusies.

"Jā, tevi. Jums abiem piemīt viena un tā pati īpa�ība nelaist sev pārāk tuvu citus cilvēkus. Laions ap�ilbina ar savu smaidu, un tas no sākuma cilvēku apmāna. Tu nodomā, ka viņ� ir draudzīgi noskaņots. Ta�u nevienam nav izdevies viņam piekļūt tuvāk. Pat misteram Belamī ne. Sirds dziļumos misters Belamī mazliet bīstas no Laiona un ne tikai viņa izskata vai manieru dēļ. Laions spēj visu. Atcerieties manus vārdus � kādudien Laionam Bērkam �ī pilsēta piederēs! Esmu redzējusi misteru Belamī noslēdzam da�u lielisku darījumu, bet viņam nākas cīnīties par katru sīkumu, jo visi zina, ka viņ� ir viltīgs, un ir attiecīgi sagatavoju�ies. Bet Laionam tikai atliek ienākt istabā ar savu angļu �armu un kinozvaigznes izskatu, un viņ� panāk uzreiz visu, ko grib. Bet pēc kāda laika jūs sākat saprast, ka nezināt, kāds ir Laions patiesībā un ko viņ� domā par jums vai par kādu citu. Ar to es gribu teikt, ka viņam visi cilvēki patīk vienlīdz lAbi. Bet jums sāk likties, ka sirds dziļumos visi cilvēki un arī viss cits Laionam ir vienaldzīgs, izņemot viņa darbu. Tā dēļ viņ� ir gatavs uz visu. Ta�u lai arī ko jūs par viņu domātu, jūs tomēr nevarat viņu neapbrīnot."

Otra telegramma pienāca desmit dienas vēlāk.

"Dārgais Henrij! Uzvelc tum�zilu uzvalku. Ieradī�os Ņujorkā rītvakar. Do�os tie�i uz Tavu dzīvokli. Varbūt vari pasūtīt man numuru viesnīcā. Domāju sākt strādāt pirmdien."

Henrijs Belamī aizsteidzās veikt sagatavo�anās darbus. Enna beidza izskatīt pastu, kad pie viņas galda pienāca D�ord�s Belouzs.

"Kāpēc mums arī kaut kur neaiziet un nenosvinēt?"

Enna nespēja apslēpt izbrīnu. Līdz �im viņas attiecības ar D�ord�u Belouzu bija aprobe�oju�ās ar oficiālu "labrīt" un tam sekojo�u galvas mājienu.

"Es jūs uzlūdzu uz len�u," viņ� paskaidroja tuvāk.

"Man ļoti �ēl, bet es esmu solījusies pusdienot kopā ar meitenēm."

"Ļoti slikti." Viņ� palīdzēja Ennai uzvilkt mēteli. "Varbūt �ī ir mūsu pēdējā diena zemes virsū." Viņ� ar no�ēlu pasmaidīja un iegāja atpakaļ savā kabinetā.

Len�a laikā viņa pa ausu galam klausījās meiteņu nemitīgajā �alo�anā par Laionu Bērku, laiski prātodama, kāpēc atraidījusi D�ord�a uzaicinājumu. Vai tās bija bailes no komplikācijām? Viena len�a dēļ? Cik muļķīgi! Lojalitāte pret Allenu Kūperu? Nu� Allens bija vienīgais vīrietis, kuru viņa pazina Ņujorkā, un viņ� bija ļoti labs. Varbūt tādēļ viņ� arī bija lojalitātes cienīgs.

Un atausa prātā diena, kad viņ� bija iedrāzies kantori, stingri apņēmies noslēgt kādu darījumu apdro�inā�anas līgumu. Hen�rijs bija izturējies neparasti atturīgi un ātri ticis no viņa vaļā. Tik ātri, ka Enna sajuta līdzjūtību. Vadīdama viņu uz durvīm, Enna bija no�ukstējusi:

"Labāku veiksmi nākamajā vietā." No siltuma viņas balsī Allens bija gandrīz vai izbijies.

Pēc divām stundām zvanīja telefons.

"�eit Allens Kūpers. Vai atceraties mani, nu � to dinamisko tirgotāju? Es jums gribēju pasacīt, ka mana tik�anās ar Henriju bija ļoti veiksmīga salīdzinājumā ar citām vietām. Pie Belamī es vismaz sastapu jūs."

"Jūs gribat teikt, ka jums nav izdevies noslēgt līgumu?" Viņai patie�ām bija Allena �ēl.

"Nē. Mani visur izmeta ārā. �ī laikam nav laimīgā diena� ja vien jūs nesagādāsiet tai laimīgu noslēgumu, izdzerot kopā ar mani kādu glāzīti."

"Es nedzeru�"

"Es arī ne. Tad ieturēsim kopā vakariņas."

Tā tas bija sācies un turpinājās. Viņ� bija patīkams puisis ar humora izjūtu. Drīzāk bija draugs nekā pielūdzējs. Ļoti bie�i, pēc darba tiekoties ar Allenu, viņa pat nepapūlējās pārģērbties. �ķita, ka viņ� neievēro, kas viņai ir mugurā. Un vienmēr likās, ka viņ� ir ļoti pateicīgs par viņas sabiedrību. Abi apmeklēja mazus, nepazīstamus restorānus, un Enna ēdienu kartē alla� izvēlējās vislētāko. Viņai bija uz mēles piedāvājums samaksāt savu daļu pa�ai, ta�u Enna baidījās, ka tas viņam liks justies vēl lielākam neveiksminiekam. Allens bija bezcerīgi neveiksmīgs tirgotājs savai profesijai pārāk jauks un ar maigām manierēm. Viņ� Ennu iztaujāja par dzīvi Lorensvilā, skolas dienām, notikumiem firmā. Un lika Ennai justies kā visinteresantākajai un visburvīgākajai meitenei pasaulē.

Viņi turpināja satikties, jo Allens neizvirzīja nekādas prasības. Reizēm kinoteātrī viņ� turēja meitenes roku. Atvadoties pat nemēģināja to noskūpstīt. Viņa izjuta atvieglojumu, kas jaucās ar dīvainu nepilnvērtības sajūtu. Tas bija gandrīz jocīgi, ja viņa nespēja nabaga Allenā izraisīt kaislību, ta�u vienlaikus bija ar mieru abu attiecības atstāt tādā pa�ā stāvokli. Doma, ka Allens varētu to noskūpstīt, radīja viņā tādu pa�u nepatiku, kādu Enna bija izjutusi, skūpstoties ar Viliju Hendersonu Lorensvilā, un tas kārtējo reizi lika pārdomāt, vai viņa vispār spēj mīlēt. Varbūt viņa nebija normāla? Varbūt taisnība bija mātei, ka kaislība un romantiska mīlestība eksistē tikai daiļliteratūrā?

Tās pa�as dienas otrajā pusē D�ord�s Belouzs vēlreiz apstājās pie Ennas galda.

"Nāku izmest āķi vēlreiz," viņ� teica. "Kā būtu ar se�padsmito janvāri? Nevarētu būt, ka esat aizrunāta tik tālu uz priek�u."

"Bet tas ta�u ir gandrīz pēc trim mēne�iem!"

"Priecā�os aizpildīt jebkuru tuk�u vakaru, ja jums tāds gadītos līdz tam laikam. Bet tikko kā zvanīja Helēna Losona un brēca pēc Henrija, un tas man atgādināja, ka viņas �ova pirmizrāde notiks se�padsmitajā janvārī."

"Jā. Mēģinājumi �ovprogrammai "Līdz debesīm" sākas nākamajā nedēļā."

"Nu iesim?"

"Labprāt, D�ord�. Uzskatu, ka Helēna Losona ir lieliska. Pirms oficiālās pirmizrādes Brodvejā viņa parasti mēdza uzstāties izmēģinājuma izrādēs Bostonā. Kad es vēl biju maza meitene, tēvs reiz mani aizveda viņu apskatīties izrādē "Madame Pompadour"."

"Okei, tad norunāts. Un vēl kas, Enna. Kad būs sāku�ies mēģinājumi, Helēna te bie�i vien iegriezīsies. Ja jums abām iznāks aprunāties, nesakiet, ka viņa jums patika, kad bijāt vēl maza meitene. Viņa var jūs nodurt."

"Bet es biju maza meitene. Un, lai cik smieklīgi tas izliktos, kop� tā laika apritēju�i tikai desmit gadi. Un jau tad Helēna Losona bija nobriedusi sieviete. Viņai toreiz bija vismaz trīs�desmit pieci gadi."

"Mēs �eit visi izliekamies, ka viņai ir divdesmit astoņi."

"D�ord�, nevar būt, ka jūs runājat nopietni. Helēna Losona ir sieviete bez vecuma. Viņa ir liela zvaigzne. Tik pievilcīgu viņu padara personība un talants. Esmu pārliecināta, ka viņa ir pārāk inteliģenta, lai domātu, ka izskatās kā jauna meitene."

D�ord�s paraustīja plecus.

"Ziniet ko, es jums piezvanī�u pēc divdesmit gadiem un apvaicā�os, kā jūtaties. Izskatīties divdesmit astoņus gadus vecai ir lipīga kaite, ar kuru sasirgst lielākā daļa sievie�u, kad tām paliek �etrdesmit. Vispār Helēnas klātbūtnē labāk par vecumu nerunāt. Un, lūdzu, atzīmējiet savā kalendārā: se�padsmitais janvāris. Un tagad nedēļas nogalē labi atpūtieties! Pirmdien, kad mūsu varonis būs atmar�ējis mājās, te ies diezgan karsti!"

Visas kantora darbinieces bija jaunos tērpos. Enna sēdēja savā vietā pie Henrija kabineta durvīm un mēģināja sakoncentrēties pasta izskatī�anai. Ta�u viņas uzmanība tāpat kā pārējām � bija pievērsta durvīm.

Viņ� ieradās vienpadsmitos. Neraugoties uz visām baumām un tērgā�anu, Enna nebija gaidījusi kaut ko tik satrieco�u, kāds izrādījās Laions Bērks.

Henrijs Belamī bija liela auguma vīrietis, bet Laions Bērks bija vairāk nekā trīs collas garāks par viņu. Mati bija zilganmelni, un �ķita, ka viņa āda nekad nezaudē iedegumu. Henrijs staroja neslēptā lepnumā, kad iepazīstināja visus ar Laionu. Spie�ot viņa roku, sekretāres vaigi pietvīka, jaunākā sekretāre vai izkusa, un mis Steinberga satraukumā sāka murrāt kā kaķenīte.

Pirmo reizi mū�ā Enna bija pateicīga savai stingrajai, Jaunanglijā ieaudzinātajai atturībai. Viņa zināja, ka ārēji izskatās mierīga, kaut arī tāda nejutās, kad Laions Bērks satvēra viņas roku.

"Henrijs visu laiku runā par jums. Tagad, kad esam satiku�ies, es to labi saprotu."

Angļu akcents tie�ām bija neatvairāms. Ennai izdevās atbildēt ar cieņu, un viņa bija pateicīga, kad Henrijs Belamī stūrēja prom Laionu uz savu restaurēto kabinetu.

"Enna, ienāciet jūs arī," Henrijs teica.

"Brīni�ķīgi iekārtots," Laions sacīja, "kļūst mazliet bail, apzinoties, ko par to no manis prasīs."

Viņ� atlaidās krēslā un laiski pasmaidīja. Pēk�ņi Enna saprata, ko mis Steinberga bija gribējusi teikt. Laions Bērks uzsmaidīja visiem, un �is vieglais smaids bija neizdibināms.

Henrijs tēvi�ķīgi staroja.

"Esi tāds pats sliņķis, kāds biji pirms aizbrauk�anas, un es atsvaidzinā�u kantori tev par godu katru gadu. Tagad ķersimies pie lietas, Enna. Laionam vajadzīgs dzīvoklis. Viņ� dzīvos pie manis, līdz tiks pie savējā." Henrlfs skaidroja. "Vai jūs spējat noticēt, ka mēs nevarējām viņam dabūt numuru pat mūsu viesnīcā?"

Viņa tam ticēja. Bet nesaprata, kāds tam sakars ar viņu Ennu.

"Es gribu, lai jūs sameklētu, kur viņam dzīvot," Henrijs teica.

"Jūs gribat, lai es atrodu misteram Bērkam dzīvokli?"

"Jā. Jūs to spējat," Henrijs sacīja, "zinu, ka uz jums vienmēr var paļauties."

Laions sirsnīgi iesmējās.

"Viņa ir skaistule, Henrij. Viņai piemīt visas labās īpa�ības, kādas tu minēji. Bet viņa nav burvju māksliniece." Viņ� pamirk�ķināja Ennai. "Henrijs ir dzīvojis ļoti noslēgti. Viņ� pēdējā laikā nav meklējis dzīvokli Ņujorkā."

Henrijs pakratīja galvu.

"Paklausies, �ī meitene pie mums atnāca pirms diviem mēne�iem un neat�ķīra Septīto avēniju no Brodvejas. Viņa pirmajā dienā ne tikai atrada dzīvokli, bet arī dabūja darbu pie mums, un es tagad ēdu viņai no rokas."

"Nu, manu mitekli par dzīvokli tā īsti nevar saukt. Tas ir ļoti mazs�"

Viņa cie�ais skatiens mulsināja.

"Mana dārgā Enna, pēc tām sabumbotajām vietām, kur tiku gulējis kara laikā, viss, kam vien ir griesti, izskatās kā Ri�a viesnīca."

"Enna kaut ko sameklēs," Henrijs neatlaidās. "Mēģiniet fstsaidā. Dzīvojamo istabu un guļamistabu, vannu un virtuvi, ap simt piecdesmit dolāriem mēnesī. Ja citādi nevar, lai iet simt septiņdesmit pieci. Sāciet tūlīt, �opēcpusdien. Rīt darbā varat nenākt, vispār varat nenākt, cik ilgi vien vajadzīgs, kamēr neesat atradusi dzīvokli."

"Henrij, mēs �o meiteni varam vispār nekad vairs neredzēt," Laions brīdināja.

"Esmu gatavs par Ennu derēt. Viņa kaut ko sameklēs."

Ennas istaba atradās brūnas mūra mājas otrajā stāvā. �odien abi kāpņu posmi likās nepārvarami. Enna stāvēja kāpņu laukumiņā, turot rokā apdriskātā "New York Times" eksemplāru. Viņa bija aizvadījusi visu pēcpusdienu, katru sludinājumos minēto dzīvokli apbraukādama, ta�u tie visi bija jau aizņemti. Sāpēja kājas. No rīta viņa bija apģērbusies kā parasti, uz kantori ejot, nevis piemēroti dzīvokļa meklē�anas gaitām. Rīt no rīta viņa sāks agrāk un kurpēs ar zemiem papē�iem.

Pirms do�anās aug�up uz savu dzīvokli viņa pieklauvēja pie Nīlijas durvīm. Atbildes nebija. Tad uzkāpa pa kāpnēm, atslēdza durvis, iegāja savā istabā. Un jutās pateicīga liktenim, veclaicīgajā radiatorā izdzirdusi �ņācam tvaiku.

Neraugoties uz to, ka Laions Bērks bija teicis "es ņem�u vienalga ko", Enna glu�i vienkār�i nespēja viņu iedomāties �ai istabai līdzīgā telpā. �ī jau nebija slikta istaba. Tā bija tīra un ērti iekārtota. Protams, salīdzinājumā ar viņas pla�o guļamistabu Lorensvilā tā bija [ �ausmīga. Izgulētā dīvāngulta, likās, diez vai izturēs vēl gadu. i Da�reiz viņa iedomājās, cik gan cilvēku bija tajā gulēju�i varbūt simti. Bet viņa tos nepazina, un varbūt �īs anonimitātes dēļ tā bija . viņas gulta. Tik ilgi, kamēr viņa maksājaīri, viss �ajā istabā piederēja viiiai. Mazais, nobru�ātais naktsgaldiņ�, kumode ar trim atvilktnēm, kuras nedrīkstēja atvilkt līdz galam, jo tad iesprūda, un atzveltnes krēsls, likās tā drānai cauri tūlīt izdursies atsperu gali.

To visu varēja padarīt pievilcīgāku, ta�u nedēļas beigās nekad nepalika pāri pietiekami daudz naudas (viņa bija nolēmusi neaizskart tēva atstātos piecus tūksto�us bankas kontā). Enna joprojām turpināja maksāt rēķinu par labu, melnu kleitu un melnu vakarmēteli.

Pie durvīm atskanēja pazīstams klauvējiens.

"Esmu mājās," atsaucās Enna.

Nīlija ienāca un iekrita krēslā, kas brīdino�i no�īkstēja, it kā apzinādamies, ka teju, teju apvalkam var izdurties cauri atsperes.

"Kāpēc tu pētī sludinājumus? Vai tu taisies pārvākties uz jaunu mājvietu?"

Kad Enna bija paskaidrojusi savu uzdevumu, Nīlija skaļi, iesmējās:

"Ak viņam terases un sienā iebūvēti skapji, kuros var ieiet, nav vajadzīgi?" Tad, uzskatīdama, ka saruna ir muļķīga un tāpēc izbeig�ta, novērsa sarunu uz Svarīgo Lietu: "Enna, vai tev bija �odien iespēja par to parunāt?"

Runa bija par kādu pakalpojumu, ar kuru Nīlija jau divas nedēļas uzmācās Ennai.

"Nīlij, kā es to būtu varējusi? �odien� kad atgriezās Laions Bērks!"

"Bet mums jātiek iek�ā tajās "Debesīs"! Kaut kādu trakumu deļ Helēnai Losonai mūsu numurs patīk. Mēs trīs reizes tikām uzaicināti piedalīties mēģinājumā, un visas trīs reizes viņa bija klāt. Tagad tikai vajadzīgs viens Henrija Belamī vārds, un viss būs kārtībā."

"Mēs" nozīmēja Nīliju un viņas abus partnerus. Nīlijas pilns vārds bija Etele Agnese O'Nīla, bet saīsinājums viņai bija pielipis kop� bērnības; tagad, kad viņa bija viena tre�daļa no deju grupas "The Gaucheros", nebija nekādas vajadzības pēc garā neveiklā vārda.

Ennas iepazī�anās ar Nīliju bija sākusies ar galvas mājienu satiekoties un ātri pārtapusi siltā draudzībā. Nīlija likās dzīvespriecīga un alla� kā strautiņ� �alojo�a tīnīte. Viņai bija uzrauts deguntiņ�, lielas, brūnas acis, vasaras raibumi un cirtaini, brūni mati. Un patiesībā Nīlija patie�ām bija padsmitniece, kop� septiņu gadu vecuma iekuģojusi vodeviļas teātra aktieru vidē.